Uldis Plotnieks

Ezera grāmata

.

Tas notika agrā pavasari.

Pūpolu aitiņas savus baltos ka�ociņus bija apvārtīju�as ziedputek�ņos glu�i dzeltenus. Alk�ņi �ūpoja vējā brūnganas spurdzes, bet lazdas lepojās ar zeltainām ziedu bārkstīm. Pļavmala piebira? ^ ko�ām zvaigznītēm � māllēpēm. Ezera ieloka seklumā cita pēc citas sabrida purenes un aizdegās dzeltenām ziedu liesmām.

Pēc aizvadītās ziemas lēnām sāka silt ezera ūdeņi. Vispirms tie kļuva siltāki krastmalā, kur seklāks, pēc tam dziļumā. Odeņos pavasaris atnāca^ mazliet aizkavējies, jo uz sauszemes kokiem jau riņķoja sulas un mālainā augsne ruga kā labas maizes iejava.

vNo dzelmes seklumos iepeldēja asari un pulcējās lielos baros. Tos neintereseja pureņu ko�ums, alk�ņu spurd�u �ūpo�anās, nein�teresēja tikko paaugu�ās lēpes. Un tomēr krastmalas siltie ūdeņi zivis neatvairāmi saistīja. Vilināja lielais dabas aicinājums tur�pināt savu sugu no paaudzes paaudzē. > ^

Kādā pēcpusdienā ezers piekrastē sāka viļņoties.' Vietām vai�rāk, vietām mazāk. Zivis riņķoja cita gar citu, meta lokus, kūle�ņoja un berzās gar ūdensaugiem. Vai tā bija asaru pavasara deja?

Nē. Zivis nērsa ikrus. Atsauku�ās uz dabas aicinājumu, tās devās dziļāk ezerā. Seklais, siltais piekrastes ūdens asariem vairs nebija vajadzīgs. Pie augu stublājiem palika garas, gļotainas ikru lentītes, kas rāmajos viļņos līgojās kā �ūpolēs. Un katrs vilnis neskaitāmajām ikru lodītēm atnesa svaigu, tīru ūdeni.

Pec �etrpadsmit dienam

Da�kārt īstā dzīve nesākas ar piedzim�anu. Tā tas bija ari �oreiz. �etrpadsmit dienas ūdens auklēja ikrus. �etrpadsmit die�nas tos �ūpoja viļņi. Un tikai tad ikru pārvalks pārplīsa.

Mazie, caurspīdīgie radījumi ar nesamērīgi lielo vēderu un tievo astīti nepavisam nebija līdzīgi asariem. Vēderiņā glabājās barības krājumi.

Siltajā maija sākumā saules gaismu kopā ar brāļu un māsu saimi ieraudzīja arī Apaļgalvis un Bunduļacis. Vecāki par saviem bērniem nelikās ne zinis. Kur gan lai ņem tik daudz aukļu, kas katru spētu uzmanīt, sargāt,'pamīļot^ un blēņu reizēs norāt?

Neviena nemācīti, mazuļi salasījās baros un peldēja starp pēr�najiem ūdensaugiem.

��� Paklausies! � kāds no mazajiem asarēniem uzrunāja otru. � Tev tik lielas acis. Kā tevi sauc?

��� Bunduļacis.

��� Bet es esmu Apaļgalvis. Man tāds vārds ir tāpēc, ka no ikra iz�ķīlos visdū�īgākais.

��� Ahā! � noteica Bunduļacis un kopā ar brāļiem un māsām iepeldēja ūdens virsējos slāņos, kur bija siltāks.

VKad pienāca vakars un iestājās krēsla, mazuļi nonira līdz akmeņainajai ezera pamatnei.

��� Zini ko? Būsim draugi! � teica Apaļgalvis.

��� Var jau� � norūca Bunduļacis un naktsguļai ielīda mel�dros. To pa�u darīja Apaļgalvis.

Miera traucetaji

Iestājās nakts, un no krūmu pazarēm izkāpa tumsa. Bunduļacim tas nepatika. Kāpēc saule nevarēja spīdēt visu nakti? Viņ� bija dienas dzīvnieks un mīlēja sauli.

Nakti zemūdens pasaule pārvērtās. Kļuva noslēpumaina, da��ādu, pat baigu trok�ņu pilna. Tumsā laupītājus nevarēja sare�dzēt, un ka lai tad paslēpjas? Ar redzi Bunduļacis nevarēja lepo�ties.

Mazās* zivtiņas parasti gulēja meldros. Te bija labāk un dro�āk.

Tikko Bunduļacis bija nolīdis slēptuvē, atskanēja skaļ� �kvorrr�. Kaut ko tādu viņ� dzirdēja pirmo reizi.

Pirms dīvainais sauciens bija izskanējis, tam pievienojās citi. Drīz vien trok�ņa taisītāju bija saradies vesels bars. Kāds, ūdeni �ļakstinādams, peldēja virs Bunduļa�a. Pēk�ņi tas piepūtās kā gumijas maiss � apaļ�, apaļ�. Izbāza galvu virs ūdens, pieķērās pie zāles stiebra un sauca, cik jaudas:

��� Kvor � Kvorrr � Kvorr .. Kvor . ..

Jocīgais! Kādēļ jāklaigā? Neviens to neaiztika. Neviena tuvumā nebija. Tomēr apaļais maiss nerimās.

��� Kas tas tāds ir? � jautāja Bunduļacis, bet Apaļgalvis klu�sēja. Viņ�, tāpat kā Bunduļacis, klaigātāju nepazina.

��� Kvorrr� � Un klaigā�ana atsākās no jauna.

Bunduļacis pie sevis sprieda, ka sve�iniekam vajadzētu rim�ties � visi jau skaļo balsi dzirdēju�i.

Nekā nebija. Klaigātājs Bunduļa�a domas neņēma vērā.

Vai tie�ām ezerā nav neviena kārtības sarga? Vai nevarētu apklusināt miera traucētājus? Lai kā Bunduļacis mēģināja iemigt, tas viņam neizdeyās. Ik reizi no snaudiena asarēnu pamodināja skaļ� �kvorrr�.

Un tā visu nakti. Tepat virs galvas. Būtu Bunduļacis lielāks, tad viņ� klaigātājus pabaidītu � Kur tādi pēk�ņi te uzradu�ies?

Bunduļacis nezināja, ka trok�ņotājas bija zaļās vardes. Tuvējā dīķī iznērsu�as ikrus, tās pēc mazas pastaigas ar īpa�u labpatiku plun�ājās ezera seklumā. Un kā lai izpau� pavasara prieku? Talkā nāca dziesma. Citi koncertēja pa vienam, bet vardēm bija sadziedājies vesels koris.

No rīta Bunduļacis pamodās neizgulējies, sliktā omā.

Nakts nemiera cēlēji no sekluma bija pazudu�i, un dienā ne�kādu trok�ņo�anu nedzirdēja.

Heijā! Heijā! � sauca Bunduļacis un peldēja dziļāk. Ta�u vienam bij.i garlaicīgi. Pagriezies atpakaļ, viņ� aicināja Apaļgalvi: Peldēsim tālāk!

Odens patīkami �ūpoja ķermeni, un pretī pavērās tum�ā ezera pamatne.

Kas tad tas?' Bunduļacis apstājās. Pie elodejām, kur viņ� mēdza paslēpties, gulēja mazs, skaists akmentiņ�, kādu agrāk nebija gadījies redzēt. Jocīgs akmentiņ� ar gludu, gludu, viļņu no�līdzinātu virspusi. Lielisks akmentiņ�, iezaļgans, ar dzeltenām malām.

Paslinkais Apaļgalvis kavējās. Jāpagaida, kamēr tas atpeldēs.

Ezera pasaule ir daudzveidīga, un tā ta�u pamazām jāiepazīst. Atrā peldējumā tas nebija iespējams. Ne velti Apaļgalvis vēl reizes trīs apstājās, lai aplūkotu ko saisto�u, un tikai tad piepel�dēja pie drauga.

��� Paskaties, kāds akmentiņ�! � teica Bunduļacis.

��� Skaists gan � � Apaļgalvis pakustināja astīti.

��� Kā būtu, ja mēs to apskatītu tuvāk? .. .

No tā nekas neiznāca. Notika pavisam dīvainas lietas, kuras pat izskaidrot nevarēja. Akmentiņ� sa�ūpojās un cēlās aug�up. Slīpi sasvēries, tas papeldēja draugiem garām.

Sasniedzis ūdens virsu, akmentiņ� apstājās. No apak�puses tas izskatījās kā galds ar se�ām kājām.

��� Paklausies, � vai akmeņiem ir kājas? � domīgi jautāja Bunduļacis.

��� Es nezinu, � atbildēja Apaļgalvis. � Patiesi nezinu.

�'"".Ja akmeņiem būtu kājas� � sprieda Bunduļacis, � tad tie aizietu projām no ezera.

��� Es nezinu, � teica Apaļgalvis un nopūtās. Cik gan maz viņ� zināja par ezera pasauli!

��� Ja akmeņi aizietu projām no ezera, tad mēs paliktu bez slēptuvēm, � turpināja Bunduļacis. � Un tas būtu slikti.

Tikmēr akmentiņam apnika tupēt uz vietas. Kājas sakustējās, un dīvainais skaistulis ienira ūdenī.

�oreiz tas apstājās pie glīvenēm un sāka� rāpot.

��� Neredzēts akmens, � teica Bunduļacis.

Apaļgalvis nemierīgi sarosījās:

��� Bet ja nu tas nemaz nav akmens?

��� Laikam gan nav, � novilka Bunduļacis. � Kā tas izskatī�tos, ja visi akmeņi sāktu staigāt pa ezeru? Tāds mazulis to vēl varēja atļauties�

Tā bija pirmā iepazī�anās ar zeltmalu airvaboli. Tomēr abi asarēni vēl nezināja, kā to sauc. Vēl sve�a viņiem bija vaboles un tās bērnu daba.

Raibas zivtiņas gai�a laukuma

Bunduļacis izlīda no elodejām un ieraudzīja pla�u dzeltenīgu laukumu. Viņ� te vēl nekad nebija bijis. Kas tas par dzeltenumu?� To Bunduļacis nezināja.

Varbūt kāds dzīvnieks? . ..

Kas tas par dzīvnieku! Nogūlies zemē un pat nedomā kustēties!

Saņēmis drosmi, Bunduļacis nonira līdz laukumam. Tajā gro�zījās raibas zivtiņas, kas nebija līdzīgas ne viņam, ne Apaļgalvim. Bunduļacim ienāca prātā gadījums ar akmeni, kas ūdenī prata peldēt, un tāpēc viņ� nolēma pavērot, ko zivtiņas darīs. Varbūt arī tās būs pavisam dīvainas . . .

Zivtiņas par Bunduļaci nelikās ne zinis, peldēja dzeltenīgajā laukumā, pa reizei ievilka mutē ūdens malku un iz�ļāca duļķainu mākonīti.

Neko bīstamu nemanīja, un Bunduļacis piepeldēja tuvāk.

��� Labdien! � viņ� skaļi sauca. � Es esmu Bunduļacis. Bet jūs?

��� Grunduļi, � atbildēja zivtiņas.

��� Kā jūs sacījāt? Bunduļi?

��� Nē. Mēs esam grunduļi.

��� Ahā! Un kas tas par plankumu, kurā jūs peldat?

��� Tas?� Smil�u sēklis. Mūsu mājvieta.

��� Vai jūs visi esat tik maziņi?

��� Nepavisam. � Grunduļi tuvojās Bunduļacim. � Lielie peld dziļāk.

��� Kāpēc es tos neredzu?

��� Tāpēc, ka mūsu krāsa ir līdzīga sēkļa krāsai � dzeltena ar tum�iem raibumiņiem.

��� Vai citi grunduļi ir milzīgi lieli? Nu tādi. .. tādi� kā � � Bunduļacis iedomātajam lielumam neatrada salīdzinājumu.

��� Mūsu vecāki ir centimetrus piecpadsmit gari, � skaidroja grunduļi, bet Bunduļacis tik un tā nekā nesaprata.

��� Kādēļ jūs zelējat sēkli?

��� Zelējam? Nē. Mēs meklējam paslēpu�os tārpiņus. Tie ir maziņi un gar�īgi. Nāc pamēģini! � Kāds grundulis no mutes iz�grūda tikko noķerto tārpiņu.

Kad Bunduļacis to apēda, viena no raibajām zivtiņām vaicāja:

�� Gar�oja?�

��� Hmm � tā nekas. Tīri labi.

��� Kas tu īsti esi par zivi? � prasīja grunduļi.

��� Es jau teicu � Bunduļacis. Mans draugs ir Apaļgalvis.

��� Tādas zivis mēs nepazīstam, � grunduļi brīnījās.

��� Man liekas, ka es pats sevi nepazīstu� � Bunduļacis nopūtās. � Zinu, ka mani sauc par Bunduļaci, bet draugu � par Apaļgalvi. Tas ir viss.

��� Viņ� būs kāds zivju mazulis, � iesaucās tuklākais grun�dulis.

��� Laikam gan, � nosprieda Bunduļacis. � Vai jūs neesat mazuļi?

��� Esam. Grunduļu mazuļi.

��� Ahā! Nu es saprotu. Bet es nevaru pateikt, kā mazulis esmu, � bēdīgi novilka Bunduļacis.

��� Tas nekas, � grunduļi viņu mierināja. � Gan jau vēlāk viss noskaidrosies.

Bunduļacis piesola brīnumus

Sēklī bija patīkami pakavēties. Un Bunduļacis to darīja. Pa�peldējis krietnu gabalu, viņ� apstājās. Smiltīs gulēja tāds pats akmentiņ�, kādu viņi ar Apaļgalvi nesen bija novēroju�i. Varbūt mazāk zaļuma, vairāk tum�ās krāsas un gals smailāks. Bet vai tādus sīkumus ātrumā var saskatīt!

Bunduļacis gribēja palepoties. Dīvaino akmentiņu viņ� pazina. Pastāstīs grunduļiem, kādas viltīgas kustības tas prot izdarīt.

��� Vai redzat tupētāju smiltis? Noslēpumains radījums. Zināt, ko tas darīs?

Nesapratnē grunduļi sapeldēja apkārt Bunduļacim.

��� Paskatieties, kas notiks! Snaudulis tūlīt peldēs.

��� Kāpēc tu tā domā?

��� Nevis domāju, bet zinu. Tupētājs ir mans draugs, � lielī�jās Bunduļacis. Lielījās, bet nezināja pat tupētāja vārdu.

��� Tūlīt sāksies peldē�ana, � apsolīja Bunduļacis. � Akmens uznirs līd:: pa�ai ūdens virsai.

Izbrīnā grunduļi pētīja Bunduļaci.

Laikam pārsteigums bija pārāk liels, un raibās zivtiņas palika uz vietas.

Ta�u visvairāk pārsteigts bija pats Bunduļacis. Noslēpumainais tupētājs pakustējās, pavilkās mazliet uz priek�u un atkal it kā sastinga. Tāpat kā sākumā.

Bet aizvakar peldēja. Bunduļacis pats savām acīm bija redzējis. Uzpeldēja līdz ūdens virsai un griezās atpakaļ. Sis te bija jocīgs � palēcās, atstāja smiltīs iespiestu vagu un peldēt nemaz nedomāja. Bunduļacis no�ēloja, ka pārāk ātri grunduļiem piesolījis brīnumus.

Varbūt tupētājs iespītējies? Varbūt noguris un peldēt nevē�lējās?

��� Bunduļaci, ko tu solīji? � ar jautājumiem uzmācās grun�duļi.

��� Nezinu, � Bunduļacis nopūtās. � Vakar peldēja. Tāds pats zaļgans akmentiņ�, bet peldēja.

��� Vai tu maz tupētāju pazīsti? � �aubījās grunduļi.

��� Nepazīstu gan, � atzinās Bunduļacis, sirdīdamies par savu neapdomāto rīcību.

��� Bet mēs pazīstam. Tā ir di�gliemene. Citi to dēvē par perlamutreni. Un dzīvo tā mūsu sēklī. Jau sen, sen, kad bijām ma�ziņi, vērojām, kā di�gliemene sēklī velk līkumotas vagas, � stās�tīja tuklākais grundulis.

��� Ahā! � novilka Bunduļacis. � Jūs laikam uz mani esat dusmīgi? Es negribēju jums stāstīt muļķības. 2ēl, ka di�gliemeni sajaucu ar citu dzīvnieku.

��� Ar kādu?

��� Nezinu � � Asarēns pavisam nokaunējās. � Ja atļauts, mēs ar Apaļgalvi nāksim ciemos.

��� Labi, gaidīsim! � Un grunduļi atvadījās no Bunduļa�a.

Apaļgalvis vēlas dejot

Par Bunduļa�a prombūtni Apaļgalvis bija bezgala nobēdājies. Ja nu Bunduļacis neatgrie�as? Ko tad? .. .

Ta�u uztraukums bija veltīgs. Bunduļacis atgriezās, kā parasti nemierīgs � viņ� tik ļoti vēlējās redzēt vairāk, izzināt vairāk.

��� Paceļosim! � zinātkārais mazulis aicināja draugu un, neno�gaidījis atbildi, jau peldēja projām.

Apaļgalvim nebija lielas vēlē�anās klejot pa ezeru. Labāk pa�snaust siltajā ūdenī. Bet ja nu Bunduļacis tā gribēja. . . Sakus�tinājis astīti, viņ� sekoja draugam.

Pie sanesām, kur sākās skaujlapu glīveņu audzes, asarēni ierau�dzīja savādu izstīdzēju�u tārpu. No tālienes tas izskatījās kā diegs. (�ir�, tievs, brūnā krāsā. Tas locījās kā ūdenszāle straumē. Locī�jis, kamēr apstājās.

��� Laikam apnika, � nosprieda Apaļgalvis.

Ta�u pēc brī�a notika kaut kas neredzēts. Apaļgalvis brīnīda�mies gandrīz aizrijās.

Izstīdzēju�ais tārps dejoja. Tā bija vienreizīga, nekad neredzēta deja. Tārps vijās aug�up, tinās pats ap sevi un samud�inājās gan�drīz vai apaļā kamolā.

��� Ai, ai! � ievaidējās Bunduļacis. � Kas tevi tagad at�ķeti�nās? Būs vēl mums ar Apaļgalvi jāiet palīgā.

Tomēr tas nebija vajadzīgs. Samud�inājums pats no sevis atri�tinājās, un dzīvnieks peldēja tāpat kā sākumā.

��� Apbrīnojami! � izdvesa Apaļgalvis. � Apbrīnojami� Es arī gribu dejot.

Nenogaidījis, ko sacīs Bunduļacis, viņ� �āvās gan uz aug�u, gan uz leju. Ta�u bija skaidrs, ka Apaļgalvis nespēj dejot. Viņam Irūka vijīgo kustību, kas piemita brūnajam tārpam. Un vai tad Apaļgalvis prata samud�ināties kamolā? Nepavisam, tikai galvu pret akmeņiem sadauzīja. Un tā bija visa dejo�ana . ..

��� īsie nevar dejot, � gudri sprieda Bunduļacis. � Kad tu izaugsi tik gar� kā tārps, tad varbūt varēsi dejot. . . Bet diezin vai tu vispār tik gar� izaugsi? Un kur tu tievumu ņemsi? Nekad tu nebūsi tievs. Tu būsi resns.

Apaļgalvim sa�ļuka dū�a, un viņ� pārstāja �audīties.

Kamēr savādais dzīvnieks vēl nebija paspējis no jauna samu�d�ināties, Bunduļacis tam uzsauca:

��� Urā! Lai dzīvo! Tā tik bija deja!

��� Kādēļ tu klaigā? � Divdesmit centimetru garais cilindriskais augums saliecās, un pavisam tuvu Bunduļacis ieraudzīja īsu pares�ninājumu � galvu.

��� Tava deja bija lieliska. Tā ir vislielākā patiesība.

��� Nu, paldies! � Tievais tārps atkal iztaisnojās.

��� Mans draugs Apaļgalvis arī mēģināja dejot, bet nekas neiz�nāca.

��� Zivis nedejo, � nepazīstamais atteica.

��� A, � noteica Bunduļacis. � Odenī tu izskaties pavisam tievs.

��� Ļaudis mani sauc par matu tārpu, lai gan īstais vārds man ir matonis.

��� Un kur tu dzīvo? � ieminējās Apaļgalvis.

��� Jocīgs jautājums! Odeni, � atbildēja matonis.

��� Es nekad neesmu redzējis mazos matonl�us� � Bunduļacis atkal izlikās pārgudrs.

��� Tos tu nekad neredzēsi.

��� Kādēļ? � Bunduļacis izbrīnījies jautāja.

��� Mazie matoņi ir resni, ar nelielu snuķīti�

��� Vai no manis nevar iznākt mazs matonis? � stāstījumu pārtrauca Apaļgalvis. � Bunduļacis teica, ka es bū�ot resns.

��� Zivis nekad nevar būt matoņi. Pēc iz�ķil�anās no oliņas mēs ūdenī uzmeklējam kādu kukaiņu kāpuru. Ar snuķīti izgrau�amies cauri tā ādai un ielienam ķermenī. Es mazotnē mitinājos spāres kāpurā. Kad pieaugu, tad izlīdu laukā un sāku dzīvot ezerā.

��� Bēgam! � Bunduļacis pamāja Apaļgalvim. � Tāds matonis ir bīstams dzīvnieks. Sadomās un vēl ielīdīs mūsu ķermenī.

Matonim tāda doma pat neienāca prātā. Viņ� ta�u bija pieau�dzis dzīvnieks, nevis mazulis, kas dzīvo kāpura ķermenī.

Izteiksmīgā deja atsākās no jauna, bet Apaļgalvis un Bunduļ�acis to vairs neredzēja � viņi peldēja projām, cik ātri spēdami.

Pēc garā ceļojuma vēders prasīja savu tiesu. Gribējās ēst, un abi draugi devās uz glīveņu audzēm.

Ne Apaļgalvi, ne Bunduļaci neviens nebija mācījis ēst. Viņiem netika stāstīts, kur un kā lai meklē barību. Ta�u abi draugi to prata. Prasme bija mantota no vecākiem.

No dūņainās ezera pamatnes kā vesels me�s slējās glīveņu stumbri, citi tievāki, citi resnāki, ar uzblīdu�iem mezgliem, citi tā samud�ināju�ies, ka neatrast ne sākumu, ne galu. Un tomēr te bija labi � daudz gaismas, ūdens silts un barības papilnam.

Elodejas, kas zaļoja kā sīkas eglītes, bija skaistākas, ta�u Bunduļacim starp tām nepatika uzkavēties. �auro, zaļo lapiņu saaugumam cauri izspiedās maz gaismas. Kad asarēns tur paslēpās, tad likās, ka biezoknī jānoslāpst. Tie�i tāpēc elodeju pļavas zivīm nebija pa prātam. Briesmu brī�os tās tur iepeldēja tikai īsu brīdi. Zaļais elodeju paklājs, kas seklumā stiepās desmitiem metru ga�rumā, bija reti apdzīvots. Turpretī glīvenēs pulcējās gandrīz visi ūdens iemītnieki.

Kas tur bija par barību! Lēveņiem peldēja zilaļģes, kramalģes un zaļalģes. Ja nav slinkums, � paver muti, un mazais, tikko saredzamais augs jau noķerts.

Pēk�ņi Bunduļacis ieraudzīja ūdensblusu � dzīvnieku, kas nebija lielāks par kniepadatas galviņu. Savēcinājusi taustekļus, ūdensblusa palēcās un nevienmērīgā gaitā, it kā to kāds raustītu, peldēja tālāk. Pēc tam atkal palēcās un atkal peldēja.

Parasti sīkākās zivis centās sagūstīt ūdensblusas. Ja kukainis tik bezkaunīgi un bezbailīgi lēkāja Bunduļa�a ceļā, � kādēļ to �ēlot un saudzēt?

Caps! Asarēns noķēra ūdensblusu. Tas bija kaut kas savādāks nekā zaļaļģe. Bunduļacis nemanīja, ka ūdensblusa gar�īgāka, bet medīt to viņam �ķita daudz interesantāk nekā pavērt muti un no�ķert aļģi. Pavisam nemanot, zivtiņā bija pamodies mednieka in�stinkts.

��� Apaļgalvi! Ei, Apaļgalvi! � sauca Bunduļacis. � Te ir ūdensblusas. Es vienu noķēru.

Sadzirdējis Bunduļa�a saucienu, atsteidzās Apaļgalvis. Viņam vienmēr bija laba ēstgriba un simtiem norīto aļģu vairs neapmie�rināja izsalkumu.

Ūdensblusu medības bija saisto�as, un mazie asarēni peldēja dziļāk glīveņu d�ungļos.

��� Man pietiek. Es vairāk nevaru, � atzinās Bunduļacis.

��� Man arī pietiek � � Apaļgalvis nopūtās.

Viņ� bija tā pieēdies, ka vairs nevēlējās peldēt. Spuras kustē�jās miegaini, lēni.

��� Atpūtīsimies! � ierosināja Apaļgalvis.

Un asarēni nonira pie ezera pamatnes.

Nezin cik ilgu laiku Apaļgalvis un Bunduļacis bija snauduļo�ju�i, bet, kad viņi pamodās, saule jau meta ezerā slīpus starus. Jāsteidzas uz seklumu, kur viņi parasti nak�ņoja.

Uz seklumu? Kā lai tur nokļūst? Visapkārt pla�ie glīveņu d�ungļi. Tos veidoja gau�ām līdzīgi stumbri, ko klāja plāna kaļķu kārtiņa.

��� Kur ir piekraste? � jautāja Bunduļacis.

��� Apmaldīju�ies, mēs esam apmaldīju�ies! � vaimanāja Apaļgalvis.

��� Dosimies atpakaļ! � Bunduļacis nezaudēja mieru. � Gan jau ceļu atradīsim.

Asarēni peldēja un peldēja, bet d�ungļi nebeidzās. Likās, tie kļuva biezāki un krēslaināki.

��� Pamēģināsim citādi! � Bunduļacis sacīja un pagriezās pre�tējā virzienā.

Cietie glīveņu stumbri kļuva aizvien retāki. Beidzot parādījās laukumiņ�, kurā atspoguļojās saules atblāzma.

Piekraste tā nebija, jo tālāk kā bieza siena slējās glīvenes.

��� Laikam patie�ām esam apmaldīju�ies� � Ari Bunduļacis sāka uztraukties.

��� Es vairs nevaru. .. Nevaru, gribu atpūsties, � �ikstēja Apaļgalvis un, iepeldējis laukumiņā, sāka sildīties pēdējos saules staros.

Neko darīt. Jāpaliek uz vietas. Bunduļacis nevēlējās viens pats doties tālāk.

Tā asarēni pirmo reizi palika nak�ņot glīvenēs, kur pat kārtīga slēpņa nebija. Otrā rītā pareizo ceļu uz piekrasti viņiem parādīja rauda.

Kad abi nonāca parastajā mājvietā, Bunduļacis sacīja:

��� Nevar vis tik dziļi peldēt glīveņu me�ā . . .

��� Ūdensblusas bija gar�īgas, � nesadzirdējis Bunduļa�a aiz�rādījumu, spriedelēja Apaļgalvis. � �odien atkal dosimies turp medībās.

Pagāja nedēļas. Pagāja mēne�i. Apaļgalvis un Bunduļacis pie�ņēmās augumā. Ķermenis izstiepās, mugurpusē izveidojās apaļīgs kumbrs, un zvīņām pārmainījās krāsa. Mugura kļuva tum�i zaļa, sani gai�āki, bet vēderpuse dzeltenīga. Bālganajās spurās plaik�snījās sārtums. Sānus �ķērsoja septiņas tum�as svītras.

Kā parasts, Apaļgalvis un Bunduļacis devās ūdensblusu medī�bās. Netālu no strauta ietekas, kur iedobē krājās dūņas un ūdens sanesas, asarēni apstājās. Pajuka tum�s dubļu mākonis. Pirms tas bija izzudis, pacēlās nākamais.

��� Tur kāds rokas, � domīgi sacīja Bunduļacis.

��� Kam gan patiktu dūņās rakties? � Apaļgalvis brīnīdamies grozīja galvu.

��� Ja ko meklē, tad rokas.

Bunduļa�a atbildi Apaļgalvis labi nesaprata.

Duļķēs nevarēja pamanīt pa�u racēju. Tikai pēc brī�a abi draugi ieraudzīja zivi, kas, asti izslējusi, bija nostājusies uz gal�vas. Atkal pa�ķīda dūņas, un zivs pazuda.

��� Peldēsim tuvāk. Pavērosim, kas tur notiek! � aicināja Bun�duļacis. � Man liekas, tā nav plēsīga zivs.

Abi palēnām tuvojās iedobei. Odensblusu medības un izsal�kums bija pavisam aizmirsu�ies. Zinātkāre draugiem auga ar katru brīdi.

Zeltainā zivs vairs uz galvas nestāvēja. Tā peldēja ap iedobi, ievilka mutē �ķidrās dūņas un kopā ar ūdeni izpūta ārā.

��� Ko tu tur dari? � uzprasīja Bunduļacis, bet zivs noslēpu�maini klusēja.

��� Vai dārgumus meklē? � Apaļgalvis nevarēja nocies�ties.

Atkal klusums. Dziļdomīgs klusums. Abiem draugiem kļuva neērti. Zivs �ķita pavisam dīvaina. Varbūt tā nebija sadzirdējusi jautājumu?

��� Dārgumus? � Pēc krietna brī�a zivs pagriezās pret mazu�ļiem. � Dārgumus, tu teici? Kādus dārgumus? Kas tārpiņus un ūdensēzelī�us sauc par dārgumiem?

��� Kas tas ir � ūdensēzelītis? � Bunduļacis plati jo plati iepleta acis.

��� Redzi, tur tas rāpo! Paskaties, kamēr neesmu to apēdis!

Pa dūņām līda centimetru gar�, patukls, pelēks dzīvnieciņ� ar

vairākām kājām un diviem gariem taustekļiem. Pēc ēzelī�a tas neizskatījās.

��� Paskat, paskat! � sauca Bunduļacis, pievērsis uzmanību citam radījumam. � Cik tas jocīgi peld! Visu laiku uz viena sāna. Vai otrs sāns tam saslimis?

��� Nē. Sānpeldes tā vienmēr pārvietojas. Vienmēr uz viena sāna. Mazliet labāks kumoss nekā ūdensēzelītis. � Un zeltainā zivs �ķietami lēni, bet veikli noķēra sānpeldi.

��� Vai mums arī jārokas dūņās? � jautāja Apaļgalvis.

��� Asari dūņās nerokas.

��� Kā tu teici? � pārjautāja Apaļgalvis.

��� Tu mūs pazīsti? � brīnījās Bunduļacis.

��� Kas tad jūs nepazīst? Citām zivīm nav svītrainu sānu.

��� Mēs esam asaru mazuļi! � Bunduļacis priekā iesaucās.

Beidzot kāds viņiem bija palīdzējis uzzināt vecāku vārdu. Nu

vairs noslēpuma nebija. Zeltainā zivs nemeloja. Apaļgalvim tīri

labi bija saskatāmas tum�as svītras. Pats sev Bunduļacis tās sa�manīt nevarēja.

��� Apaļgalvi, vai man ir svītraini sāni?

��� Tādi tev biju�i visu laiku.

��� Un arī tev, Apaļgalvi. . . Bet kā sauc tevi? � Bunduļacis pievērsās zeltainajai zivij.

��� Mani dēvē par lini. Un sev barību es vienmēr meklēju dūņās.

��� Paldies, līni! Tu pateici, kas mēs esam. Mūs sauc par a-sa-riem.

Apaļgalvis un Bunduļacis sāka līksmi lēkāt. Viņi beidzot bija uzzināju�i, kas ir viņu vecāki, un beidzot ieguvu�i savu uzvārdu.

Kā parasts, Apaļgalvis bija negausīgi pieēdies. Viņam gribējās pasnaust. Nekas vairs viņu neinteresēja. Tāpēc arī Bunduļacis viens pats izlīda no slēpņa un devās pastaigā.

Aiz glīvenēm stiepās �aura, balta smil�u strēle. Bunduļacis gribēja noskaidrot, kas atrodas aiz tās.

Pie baltajām smiltīm viņ� apstājās. īpatnēja smar�a kairināja �aunu bārkstiņas. Citur ezerā ūdens tā nesmar�oja. Tik spēcino�i un svaigi. Bunduļacis iepeldēja sēklī.

No kurienes tāds ūdens radies? �

Sēkļa viņā pusē ezerā ieplūda strauts. Daudz nedomādams, Bunduļacis peldēja pretī straumei. Sākumā tas izdevās pavisam viegli, bet, kad tecējums sa�aurinājās un ūdens plūda spēcīgāk, asarēnam bie�i vajadzēja atpūsties.

Diezin vai bija prātīgi pamest dzimto pusi? Tur palika draugs Apaļgalvis. Ta�u Bundujaci daudz vairāk interesēja jebkur� jaun�atklājums. Un strautā jaunumu �ķita vairāk nekā pierastajā dzīvesvietā.

Pa strauta gultni lo�ņāja mazi kāpuriņi. Tie bija ļoti gar�īgi. Bet varbūt Bunduļacim tikai tā likās?

Pamatīgi pieēdies, viņ� nolīda aiz akmens nosnausties. Pēc�pusdienā ceļojums turpinājās.

Pārvarējis burzgujaino tecējumu, Bunduļacis iepeldēja nelielā atvariņā. Tālāk tikt vairs nevarēja. No abām pusēm strautu ieskāva lieli, zajganām, bārkstainām sūnām apaugu�ie akmeņi. Putodams ūdens gāzās dziļumā. Straumes vērpetes atvarā griezās nerimtīgi. Elpot bija viegli, jo ūdens, strauji plūzdams, bagātīgi saņēma skābekli.

Strauts Bunduļacim patika.

Pēk�ņi asarēns ieraudzīja raibas zivtiņas. Bez ūsām? � Tātad grunduļi tie nebija.. . Varbūt ūsas pazaudētas? Nē. Tās bija citas zivis. Daudz veiklākas par grunduļiem.

Raibie peldētāji �audījās ūdenī, ķerdami kukaiņus. Reizēm tie drosmīgi metās atvara vērpetēs, nopeldēja krietnu gabalu un atkal atgriezās rāmajā plūdumā. %

Bunduļacis tik labi peldēt neprata. Putās sakultais ūdens viņu aizrautu līdz. Bet raibajām zivtiņām straume neko nevarēja izda�rīt. Kur �ie sīkuļ.i ņēma tik daudz spēka?

Paslēpies Bunduļacis brīnījās par zivtiņu veiklību un drosmi. Beidzot ziņkāre guva virsroku.

��� Vai jums bailes nav?

��� Nē, � atbildēja zivtiņas.

��� Straume var aizraut līdzi, � aizrādīja Bunduļacis. � Un ko tad jūs darīsiet?

��� No straumes mēs nepavisam nebaidāmies, � mazākās pel�dētājas lielījās.

Pati lielākā zivtiņa, kas dro�i vien dzīvē bija daudz pieredzē�jusi, Bunduļacim paskaidroja:

��� Mēs no saviem ikriem iz�kijamies strautā, gandrīz vai pa�ā straumē. Jau no pirmajām dienām esam pieradu�i pie strau�jiem ūdeņiem. Un nav jau nemaz tik grūti peldēt pret straumi. Paskaties, kāds mums ķermenis! Slaids. Tādam ir vismazākā pre�testība. Līdzīgi �ķēpam mēs �ķeļam ūdeni, un tas mums viegli aizplūst garām. Ja mums būtu tik plats ķermenis kā tev, tad straumi mēs nepieveiktu. Katra zivs ta�u piemērojas saviem dzī�ves apstākļiem. Un tu vēl brīnies, it kā mūs nepazītu!

��� Pirmo reizi redzu.

��� Kā tu nokļuvi mūsu strautā?

��� Liela māka! Sadū�ojos un iepeldēju. Es dzīvoju ezerā.. .

Un Bunduļacis sāka stāstīt brīnumainas lietas. Viss gan nebija

patiesība, �o to viņ� piegudroja klāt, bet to jau varēja darīt � zivtiņas ta�u ezeru nepazina. Ja Bunduļacim trūka veiklās peldē��anas mākas, tad vismaz ar stāstī�anu viņ� gribēja palepoties.

��� Man ezers nepatīk. Milzīgs ūdens pla�ums un tik daudz zivju! Nezini, ar kuru draudzēties, no kuras baidīties. Laupītāju tur, cik uziet. Neuzmanīsies, tūdaļ nokļūsi līdakas vai asara mutē. Pavisam kas cits � tīrais strauta ūdens un mūsu pa�u sabied�rība, � Bundujacim klāstīja lielākā zivtiņa. � Kopā dzīvojam, kopā slēpjamies zem akmeņiem vai pacerēs. Te nav laupītāju un nav arī jābaidās.

��� Vai jūs pieņemsiet mani savā .sabiedrībā? Palik�u te pie jums un atpakaļ nepeldē�u.

��� Asaris kopā ar mailēm? � zivtiņa �aubījās. � Tur nekas labs neiznāks. Kas nu tā par sabiedrību? Tu esi plēsīga zivs.

��� Es neesmu plēsīgs. Tāds pats kā jūsu saime, � Bunduļ�acis taisnojās.

��� Vēlāk tu runāsi citādi, � iebilda zivtiņas korī.

Bunduļacis noskuma. Mailes viņu izraida no savas sabiedrības!

Viss garais ceļojums veltīgs . ..

��� Labi, paliec! Bet, ja tu mēģināsi kādu mūsējo noķert, tad sargies!

��� Ticiet man! To es nedarī�u�

Bunduļacis vēl bija sīks. Viņā vēl nebija pamodies īstais med�nieka instinkts. Vēl viņ� nekāroja aprīt mazās zivtiņas. Bet cik ilgi viņu apmierinās viendienī�u kāpuri un tārpiņi, kas dzīvoja strautā? Bunduļacis nenojauta, ka mailes teiku�as patiesību, neno�jauta, ka reiz pienāks brīdis, kad ar sīkajiem tārpiņiem un kukai�ņiem viņam nepietiks un vajadzēs prāvāku kumosu .. .

Bunduļacis palika strautā. Peldēja kopā ar mailēm. Eda kāpu�rus, ēda tārpiņus un auga lielāks. Apaļgalvi viņ� bija pavisam piemirsis.

Kādā pēcpusdienā strautā parādījās gumijas zābaki. Virs tiem �audījās ēna. Savāda, nekad neredzēta ēna. Tas bija zvejnieks. Vīrs turēja rokās smalku tīkliņu un skārda trauku ar caurumotu vāku.

Ieraudzījis zivtiņas, viņ� traukā pasmēla ūdeni, nolika to sek�lumā un izpleta tīkliņu.

Iegremdējis strautā linumu, vīrs to lēnām tuvināja mailu baram, kurā peldēja arī Bunduļacis. Zivtiņas �audījās uz visām pusēm. Manīgākās ielīda starp akmeņiem un gaidīja, kamēr briesmas pāries.

Kur bēgt? Kur paslepties? Straumē nav glīveņu. Nav elodeju audzes kā ezerā. Slēpņu nav . ..

� Nāc! � aicināja maile un iebēga pacerē.

Tādā �aurumā Bunduļacis nevarēja iespraukties.

Ne jau visas zivtiņas paspēja sabēgt slēpņos. Viltīgais linums ātri cēlās aug�up kopā ar . mailēm un Bunduļaci. Veltīgi asarēns pūlējās izķepuroties no tīkliņa.

Zivtiņas nokļuva traukā, kur bija �auri un saspiesti. Kad aiz�vērās vāks, iestājās tumsa. Pagāja brīdis, un traukā vīrs ielaida jaunu maiļu baru. Zivis berzās cita gar citu, smagi elpoja, lēca, mēģinādamas izkļūt no gūsta, bet tad nomierinājās un kopā ar trauku �ūpojās līdzi līganajiem gājēja soļiem.

Negaidot �ūpo�anās aprima. Vīrs apstājās un trauku ar zivti�ņām nolika zemē. Pavēris vāku, viņ� apskatīja, ko dara saķertā ēsma.

Tajā brīdī asarēns atradās virspusē, vistuvāk gaismai un, kā viņ� domāja, arī brīvībai. Lēciens neizdevās tāds, kā iecerēts, to�mēr Bunduļacis pārkūleņoja pāri trauka malai un . . . iekrita ūdenī.

Vai tā bija īstenība? Vai tie�ām dzimtā puse?� Apmulsums pārgāja, un Bunduļacis sakustināja spuras.

Viņ� atkal bija mājās. Pavisam negaidot, bez ceļojuma grūtībām. Labi, ka izdevās izbēgt no tum�ā gūsta. Lai gan strautā bija labi, tomēr ezerā vēl labāk. Strautam krastmalas avoti nesa ūdeni, kas bagāts ar skābekli, bet ezerā bija pavisam cits pla�ums.

Dzimtais ezers. Smil�u sēkļos gaismas viļņi tvarstīja ēnas. Tvar�stīja, bet nekad nenoķēra. Dzimtais ezers ar ūdensaugu slēpņiem, ar savu skaistumu, ar saviem noslēpumiem un daudzveidīgajiem dzīvniekiem. . . Strauts un straumē iepazītās mailes aizmirsās. �aunu bārkstiņas apskaloja pazīstams ūdens. Tāda smar�a bija tikai dzimtajā pusē. Gliveņu audzes, smil�u sēkļi, sanesās paslē�pu�ies akmeņi un piekrastes siltie seklumi. .. Vienā mirklī Bunduļa�a atmiņā atplaiksnīja nesenie notikumi un labais draugs Apaļgalvis.

Bunduļacis nosolījās projām no ezera vairs neceļot. Tepat ta�u ir labi, un � pats galvenais � ar viltīgo tīkliņu tādā pla��umā, kur tik daudz slēpņu, viņu neviens nenoķers.

Apaļgalvis saņem perienu

Saticis Bunduļaci, Apaļgalvis priecājas bez gala. Neskaitāmas reizes viņ� bija pārmeklējis seklumus, kur draugs parasti mēdza uzkavēties.

Kas Bunduļacim atgadījies? Kur tas pazudis?� Dro�i vien nelaime. Varbūt Bunduļaci apēdis kāds laupītājs un draugs jau sen vairs nepeld ezera viļņos.

Ja Apaļgalvis prastu raudāt, viņ� to noteikti darītu. Cik lie�lisks draugs bija Bunduļacis! Un nu tā vairs nav . . .

Bunduļacis ieradās pavisam negaidot, tāds pats, kā bijis, sveiks un vesels.

��� Bunduļaci! � iesaucās Apaļgalvis. � Vai tas esi tu?

Jā, tas esmu es. Par ko tu brīnies?

��� Vai tu esi dzīvs?

��� Muļķīgs jautājums! Skaidrs, ka esmu dzīvs. Beigtie ezerā nepeld.

��� Nūja, bet tu biji pazudis. Es domāju, ka esi pagalam.

�� Pazudis es nebiju. Kamēr tu gulēji, tikmēr devos ceļo|umā, � lepni sacīja Bunduļacis.

��� Ceļojumā? Tik ilgi? .. .

Tovakar abi draugi aizpļāpājās. Pat aizmirsa steigties ūdens�blusu medībās. Bunduļacis izstāstīja visus piedzīvojumus � par ceļo�anu, par strautu, par krāsainajām, dro�sirdīgajām mailēm, l>ar gūstu tum�ajā traukā. Starp citu, viņ� ieminējās, ka tik skaistu zivju kā maiļu �eit, ezerā, neesot.

Ar ro�ainu gaismu atausa rīts. Tumsa atkāpās un pagaisa kā nebijusi. Vēlās reti miglas vāli. Ezers gulēja rāms kā apsūbējis spogulis, kam vietām nolobījusies sudraba kārtiņa. Vienīgi zivju Iecieni brīdi pa brīdim salauza tā gludo virsmu. Kad viļņu loki izzuda, ezers dziļdomīgi snauda atkal. Cauri miglai kā �ķēpi izlau�zās saules stari. Iedūrās seklumā. Iedūrās ūdensaugos. Iedūrās dūņu sanesās.

Apaļgalvis un Bunduļacis peldēja mājup no medībām.

��� Khe, khe� � Apaļgalvis iekrek�ķējās. Viņ� bija ieraudzī�jis kaut ko neparastu.

Uz ūdenī iegrimu�as siekstas līgojās pusotra centimetra gar� zaļgans stiebriņ� ar divreiz garākiem tausteklī�iem. Tie atradās visapkārt stobriņa galam un atgādināja smalku, matainu pu�ķi.

��� Brīnums! Kā mēs agrāk tādu augu nemanījām! � platām acīm skatīdamies, teica Apaļgalvis.

��� Iespējams, ka pamanījām, bet nepievērsām uzmanību, � gudri iebilda Bunduļacis.

Savādais augs līgojās, kā līgojies. Odens kustināja garos, diegveidigos taustekļus. Garām asarēniem peldēja ūdensblusa. Apaļ�galvis pa paradumam grasījās to saķert, bet �oreiz tas neiz�devās.

��� Aizmuka, � sūkstījās Apaļgalvis.

��� Vai redzi? � iesaucās Bunduļacis. � Vai redzi?!

Taustekļi sa�ūpojās, un ūdensblusa pielipa pie tiem. Pēc brī�a

tie atkal sakustējās un noliecās ar visu ūdensblusu līdz stobriņa galam. Medījums pazuda stobriņa mutē kā nebijis.

��� Cik gudri izdomāts! � sprieda Bunduļacis un kopā ar Apaļgalvi piepeldēja tuvāk dīvainajam augam.

Tievie taustekļi vijās da�ādos virzienos. Acīm redzami ūdens straumes tos nekustināja. Da�i no tiem savilkās īsāki un resnāki, bet pēc tam atkal auga garumā un ieguva iepriek�ējos apveidus. Tātad ūdens taustekļu kustības nenoteica.

Tas bija pavisam nesaprotami. Vēl jo vairāk tādiem maziem, nepiedzīvoju�iem asarēniem kā Apaļgalvis un Bunduļacis. Abi skatījās pavērtām mutēm.

��� Vai, vai, vai! � pēk�ņi iebrēcās Apaļgalvis. � Vai! Pa�līgā! � Ko es esmu izdarījis? � viņ� vaimanāja. � Palīgā! Kādēļ mani per? Kādēļ? . . .

��� Ha-ha-ha! � nerātni smējās stobriņ�. � Tas nebija nekāds pēriens.

��� Bet man sāpēja.

��� Es tevi brīdināju.

��� Kāpēc? � Asarēns vēl joprojām nevarēja nomierināties.

��� Nenāc man pārāk tuvu! Manos taustekļos atrodas dzeļ�ūnas. Tās iestiprinātas pavediena galā. Kad tu pieskāries tausteklim, pavediens atritinājās un dzeļ�ūna tev iedzēla, � paskaidroja stob�riņ�.

��� Es neko ļaunu negribēju, � sacīja Apaļgalvis. � Goda vārds, negribēju.

��� Iespējams, � atteica stobriņ�. � Iespējams. Bet dzīvē jābūt uzmanīgam. Arī tev. Nebiji uzmanīgs, saņēmi dzēlienu. Ūdenī par neuzmanību var vēl dārgāk samaksāt.

Garām peldēja sīciņa zivtiņa. Taustekļi izmeta pavedienus ar dzeļ�ūnām.

Brīnums! Zivtiņa tālāk vairs nepeldēja. Sastinga uz vietas. Spu�ras notrīsēja un pārstāja kustēties.

��� Ahā! Tagad es saprotu, � novilka Bunduļacis. � Taustekļi tev noder barības satver�anai.

��� Tas tiesa. Taustekļu dzeļ�ūnās ir indīgs �ķidrums, kas para�lizē dzīvnieciņus.

��� Vai ari mani? � �ausmās iesaucās Apaļgalvis.

Briesmas! Viņ� nevarēs kustēties. Nomirs badā un aizies bojā. Stāvot uz vietas, ūdensblusu noķert nevar. Un taustekļu viņam nav.. . Apaļgalvim jau �ķita, ka sadzeltā vieta kļūst stīva un nejūtīga.

��� Neuztraucies! Tu esi liels. Pret. tevi un citām zivīm es ar dzeļ�ūnām aizsargājos. Nevienam ta�u nepatīk sāpes. Un tādēļ zivis no manis izvairās.

��� Paldies par paskaidrojumu, � sacīja Bunduļacis. � Bet esi tik laipns un pasaki, kā tevi sauc! Mums patīk iepazīties ar inte�resantiem augiem.

��� Kā tu teici? � uztraucās stobriņ�. � Es neesmu nekāds augs.

��� Kas tad?

��� Dzīvnieks. Līdzīgs jums.

��� Līdzīgs mums? Dzīvnieki peld, bet tu visu laiku tupi uz vietas.

��� Man ir sēdo�s dzīvesveids. Ta�u, ja vēlos, varu soļot. Visi ūdens iedzīvotāji mani pazīst. Esmu hidra � daudz�ūnu dzīvnieks. Kad satiksimies nākamo reizi, mani par augu nedēvējiet! Citādi apvaino�os.

Pēc tam kad zivju mazuli., bija pazudis hidras ķermenī, tā kļuva īsāka un resnāka, līdzīga vēderainai krūzītei.

��� Tagad es pārie�u uz citu vietu, � sacīja hidra.

Viņa noliecās ar taustekļiem līdz smiltīm, atrāvās no siekstas un, apmetu�i pusloku, novietojās pāris centimetru tālāk.

��� Vai redzējāt? � hidra lepni jautāja.

��� Tava soļo�ana ir ļoti lēna, � attapu�ies no izbrīna, iebilda asarēni.

��� Bet kur gan man jāsteidzas? Ūdensblusas un zivtiņas piepeld klāt. Kad apnīk vienā vietā, tad pārceļoju uz otru. Lēnām, bez steigas.

��� Uz redzē�anos! Mēs vēl tiksimies.

��� Tikai citu reizi uzmanigāk! L^i neiznāk negaidīts pēriens kā �odien!

Asarēni ar astītēm pamāja hidrai atvadas.

��� Laimīgu ceļo�anu uz jauno dzīvesvietu!

��� Ja mums būtu tāds �aujamais kā hidrai! � fantazēja Apaļgalvis.' � Vislielākās ūdensblusas noķertu kā nieku. O! Tā gan būtu laime. .. Paklausies, � vai mēs tādu �aujamo nevarētu pa�i sameistarot?

��� Apaļgalvi,. Apaļgalvi, tev tikai ē�ana vien rūp!

��� Nūja! Tas jau ir pats galvenais. Ja vēders pilns, tad ir labi.

Apaļgalvis vēl būtu runājis par ē�anu, bet seklumā ie�āvās

savāds zaļgans, torpēdai lidzigs dzīvnieks ar lielām, apaļām acīm un garu, plakanu purnu.

Kad asarēni ieraudzīja asinskārās acis, viņus pārņēma bailes.

��� Jābēg! Jābēg!

Ta�u aste un spuras bija kā noburtas. Apaļgalvis un Bunduļ�acis grozījās uz vietas un nespēja papeldēt uz priek�u. Zaļā dzīv�nieka acis alkatīgi vēroja apkārtni. Tāds skatiens varēja būt vie�nīgi laupītājam. Asarēni nenojauta, ka ūdens ceļos satiku�ies ar lielāko plēsēju ezerā.

Lāsumotās laupītāja spuras aizturētā spēkā trīcēja. Platā aste viegli �ūpojās.

Pēk�ņi tā sakustējās. Noviļņoja ūdens, un neticamā ātrumā zaļā tprpēda �āvās uz priek�u. Garām glīvenēm. Garām asarēniem. Pie ēlodejām uzvirpuļoja dūņu mākonītis. Kaulainais purns sa�tvēra prāvas sudrabotas raudas viduci kā spēcīgās knaiblēs. Rauda pat nepakustējās. -

Tālāk nekas nenotika. Labu brīdi torpēda stāvēja un kustināja spuras. Rauda atradās laupītājam �ķērsām mutē.

Un tad� Purns pavērās. Plēsonis laupījumu palaida vaļā.

��� Kas tagad būs? � Apaļgalvis grozīja acis.

Ta�u pēc pavisam īsa brītiņa raudas galva jau atradās plēsoņas mutē. Zaļā torpēda � līdaka paplēta �aunas, un raudas vairs nebija.

Pagriezusies lielā zivs iepeldēja ūdenszāļu biezoknī.

Viss, ko asarēni redzēja, norisinājās desmit, piecpadsmit se�kundēs, bet viņiem �is laiks �ķita kā vesela mū�ība. Abus drau�gus pārsteidza tas, ka līdaka laupījumu sākumā bija satvērusi ķermeņa vidusdaļā, pēc tam to palaidusi vaļā un tad norijusi ar galvu pa priek�u.

Brīdis pagāja pārdomās, tad Bunduļacis ieminējās:

��� Brrr, līdaka tomēr ir briesmīga.

��� Kaut mēs tā prastu peldēt! Vai tu redzēji, kā viņa noķēra raudu? Un vēl tik lielu! Tāpēc mēs līdakai nebijām vajadzīgi. Tāds puskumosiņ� vien iznāktu.

�■ No līdakas jāuzmanās, � sacīja Bunduļacis. � Citādi ne�gribot nokļūsim tās platajā mutē.

��� Paklausies! � Apaļgalvim bija savas domas. � Derētu no�ķert kādu ūdensblusu. Skatoties arī man sagribējās ēst.

Bunduļacis neatbildēja. Ko lai saka draugam, kuram tikai ē�ana vien prātā? Un viņ� peldēja tālāk sasilu�ajos, dzidrajos ūdens pla�umos.

Teiksmainā seklā piekraste stiepās tālu, tālu. Lēpes kā akro�bāti balansēja uz garām, ādainām kājām, izpletu�as ezera viļņos platas, zaļas lapas. Starp tām līgojās dzelteni ziedi, ko sargāja biezas, zaļas kauslapas

Citādi izskatījās meldri. Salidu�i cie�ā barā un izbāzu�i virs ūdens asos pīķus, tie neapniku�i cits citam stāstīja visnetica�mākos piedzīvojumus. Ja vēj� saviļņoja ezeru, meldri �ukstēja skaļāk. Lapu tiem nebija. Ass pīķis un vairāk nekas. Vai nav sa�vādi � augs bez lapām? Ja Bunduļacim un Apaļgalvim nebūtu spuru, viņi peldēt nevarētu. Bet meldri, gudrinieki, aug bez lapām!

At�ķirībā no meldriem e�galvītes dzīvoja vientuļi. Izlī�du�as no ūdens un saulē izplaucēju�as zaļus, spurainus ziedus, kas izskatījās kā e�i, tās labpatikā gremdēja savus kātus dū�ņās.

Da�ādo ūdensaugu pētī�ana negaidot izbeidzās. Starp diviem ziedo�iem puķumeldriem karājās sudrabots maiss. Ja ielūkojās vē�rīgāk, tas atgādināja zvanu.

��� Es kaut ko atradu! � iesaucās Apaļgalvis. � Tas noteikti ir sudrabs. Dro�i vien raudas nāk pie tā un krāso spo�ākus savus sānus.

��� Bet kā tad te ezerā varēja rasties sudrabs?

��� Ja mēs uz visiem jautājumiem prastu atbildēt, noslēpumu nebūtu.

Pēk�ņi no sudrabotā zvana izspruka apaļ� priek�mets pelēcīgā krāsā. Noburbuļoja ūdens, un priek�mets pazuda virs ūdens.

��� Nu, te jau ir vairāki noslēpumi.

��� Apskatīsim zvanu! � ierosināja Bunduļacis.

��� Vai es atkal nedabū�u pērienu? Kā toreiz no hidras�

Te uzreiz Apaļgalvis apklusa � no ezera virsas līdz sudraba

zvanam noslīdēja spīdīgs piliens.

Diezin vai tas bija piliens? Nevienam pilienam nav redzētas astoņas kājas!

��� Apbrīnojami, � �ukstēja Apalgalvis. � Piepeldēsim tuvāk un paslēpsimies! Man gribas apskatīties, kas tas par pilienu un kas tas par zvanu.

Draugi noslēpās biezajās raglapēs. No �ejienes zvanu varēja redzēt kā uz delnas.

Ilgi nekas nenotika. Apaļgalvja iedomātie noslēpumi pamazām izgaisa. Zvans kā jau zvans un vairāk nekā.

Beidzot no zvana atkal iz�āvās pelēcīgs radījums ar gai�ākiem plankumiem. Savēcinājis garās kājas, tas uznira līdz ezera virsai. Varbūt vēl tālāk. To asarēni neredzēja.

Pēc brī�a parādījās kustīgs sudrabains piliens un tūdaļ palīda zem zvana. Vai tas bija tas pats, kas uzpeldēja aug�ā? Kā tik ātri pelēkais spēja pārvērsties sudrabotā? Te tomēr bija kāds noslē�pums, ko vajadzēja noskaidrot.

Kad pelēkais atkal devās ceļā, asarēni saņēma drosmi un izlīda no slēpņa.

��� Apstājies! � Bunduļacis uzsauca pilienam. � Kādēļ tu visu laiku �audies pa ūdeni?

��� Es strādāju, � atbildēja piliens. � Un ko tev vajag?

��� Gribēju ar tevi aprunāties. Kā tu tik ātri pārkrāsojies? Kad peldi aug�up, tad esi pelēks, bet lejup atgriezies sudrabots. Es to nespēju saprast.

��� Pavisam vienkār�i. Mani pārkrāso gaiss.

��� Kas tas gaiss ir? � jautāja Apaļgalvis. � Vai kāds dzīv�nieks?

��� Dzīvnieks? � Piliens ilgi domāja � viņ� ta�u neprata iz�skaidrot, kas ir gaiss. � Dzīvnieks tas nav. Gaiss atrodas virs ezera. Tur visur ir gaiss, tāpat kā pie mums ūdens.

��� Vai tas nav gaisa ezers? � nerimās Apaļgalvis.

��� Varbūt, � atbildēja piliens, � varbūt tas ir gaisa ezers. Es īsti nezinu. Kad izlienu no ezera un apsē�os uz ūdens, tad gaiss saplūst starp mana ķermeņa matiņiem. Atpakaļceļā mani apņem gaisa kartiņa, un tādēļ es izskatos sudrabots. Patiesība nekāda pār�krāso�anās nenotiek. Pēc tam iepeldu savā dzīvokli, nokratu gaisu un atkal dodos pēc tā.

��� Kāpēc tev gaiss vajadzigs? � painteresējās Bunduļacis.

��� Elpo�anai.

��� Kā tad tā? Mēs elpojam ūdeni, bet tev gaisa savajadzējies. ..

��� Tāda ir mana daba. Dzīvoju ūdenī, bet elpoju gaisu.

��� Vai tev mamma mācīja tik skaistu māju celt? � prasīja Apaļgalvis.

��� Mamma? Es viņu nemaz neesmu redzējis! Kad līdzīgā zvanā iz�ķllos no oliņas, devos izpētīt apkārtni. Toreiz es nemaz mammu nesatiku. Dzīvot vajadzēja, tādēļ -noaudu tīkla mājokli, kurā sanesu gaisu, izveidojās zvans, kādu tu pa�reiz redzi. Ielīdu tajā un sāku dzīvot savu dzīvi.

��� Apbrīnojami! � teica Apaļgalvis. � Kā bez paskaidro�anas var iemācīties tik smalku darbu?

��� Nav ko brīnīties! Vai tev kāds peldēt mācīja? Un barību sameklēt? To asari iemācās pa�i.

Odenszirneklis neprata paskaidrot, ka māka būvēt sev mājokli ir iedzimta. Bet, ja ari prastu, diezin vai asarēni kaut ko ap�jēgtu.

�i, Vai tas nav savādi? Udenszirneklis, tāpat kā mēs, nekad nav redzējis savu mammu. Mēģināsim savējo sameklēt! � dros�mīgi ierosināja Bunduļacis.

��� Būtu gan jauki, ja atrastu mammu! � priecājās Apaļgalvis.

Nosārtu�ie pīlād�u ķekari iezvanīja rudeni ar vēsiem, miglai�niem rītiem un pēdējām siltajām atvasaras dienām. Bunduļacim un Apaļgalvim nebija ne jausmas par rudeni un ziemas auk�stumu.

Pa vasaru viņi bija apguvu�i daudz jaunu iemaņu. Ūdensblu�sas � tā �ķita sika barība. Ar sānpeldēm varēja vieglāk apmieri�nāt izsalkumu.

Pavisam nejau�i asarēni atrada nelielus, sarkanus kāpurus, kas dzivoja dūņās pie ūdensaugu saknēm. Ja izdevās tos sameklēt, abi tā pieēdās, ka par medībām vairs nedomāja. Sarkanie trīsuļodu kāpuri bija gar�īgi. Un tas bija pats galvenais. Pēc lietus strauts ezerā vienmēr ienesa apdullinātus kukaiņus, un asarēniem tos nebija grūti noķert.

Sariju�ies trlsuļodu kāpurus, Bunduļacis un Apaļgalvis sāka seklumā draiskoties. Ķerstīja viens otru un baidīja mazās raudiņas. Kad tās bija paslēpu�ās, asarēni ieraudzīja pavisam savādu zaļgandzeltenu dzīvnieku. Tas sēdēja uz lēpju lapas un drūmi skatījās uz asarēniem. No tālienes dzīvnieks izskatījās pavisam kropls, it kā sagriezies �ķībā spirālē. Pa�ā virspusē tam rēgojās neliels puns, bet apak�pusē � bālgans, plats izaugums. Ērms kas ērms.

���� Kāpēc viņ� uz mums glūn? � pēc krietna klusuma brī�a ierunājās Bunduļacis.

���� Izliekas miermīlīgs, bet pamēģini piepeldēt klāt! Nezin kas tad notiks! � Apaļgalvis bailīgi noteica.

��� Kas tev liek klāt peldēt?

Sajā bridi dzīvnieks pastiepa galvu, bet pats palika sē�ot.

���� Iespējams, viņ� aicina ciemos, � sacīja Bunduļacis.

���� Es nu gan neie�u. Man bail, � pavisam noteikti pa�teica Apaļgalvis. Lai Bunduļacis. viņu nemaz nemēģina pierunāt! Ja vēlas, lai iet pats! Drūmais dzīvnieks viņu nemaz neintere�sēja.

Pētīdams apkārtni, ērms paspēra soli uz priek�u un atkal pastiepa galvu. Kļuva pavisam neomulīgi.

��� Man bail, � vēlreiz sacīja Apaļgalvis. � Peldēsim projām!

Bunduļacis neko neiebilda. 2ēl skaistā, saules apmirdzētā lau�kumiņa! Ta�u nepazīstamais dzīvnieks bija aizdomīgs. Neviens nevarēja pateikt, kas tam prātā. Pareizāk pie laika pazust.

Un asarēni, cik ātri vien spēdami, peldēja projām.

Viņi nezināja, ka dzemdētājgliemezis ir miermīlīgs ezera iedzī�votājs. Ar savām mazajām actiņām tas priek�metus redzēja tikai tuvumā un krāsas nemaz neat�ķīra. Sēdēdams uz lēpju lapas, �is gliemezis asarēnus nemaz nevarēja saskatīt, un nodarīt zivtiņām ko ļaunu tam nepavisam nebija prātā.

Spurainais �apotajs

��� Cik tālu mēs bēgsim, ja neviens pakaļ nedzenas? � iejau�tājās Apalgalvis.

Patie�ām, ja viņus neviens nemēģina noķert, tad tālāk nebija vērts peldēt.

Abi draugi apstājās un saskatījās.

Krietns gabals nopeldēts. Te zaļoja citi augi un pletās saules apspīdēti smil�u laukumiņi. Zaļgandzeltenos dzīvnieciņus nekur nemanīja, un satraukums pavisam aprima.

��� Vai zini, � kaut ko tādu es redzu pirmo reizi! � iesaucās Bunduļacis.

��� Ko? � Apaļgalvis piepeldēja pie drauga.

��� Tur to .. . � Bunduļacis pamāja uz spurainu zariņu sēklī.

��� Nesaprotu, par ko tu brīnies. Parasts elodejas gabaliņ�.

��� Ja tā būtu elodeja, tad es nebrīnītos.

��� Kas tad? Elodeja kas elodeja un vēl ar zaļām lapi�ņām.

��� Saproti, Apaļgalvi, tas ir kas neparasts! Vai tu esi redzējis elodeju rāpojam?

��� Nē-ē-ē, � novilka Apaļgalvis.

��� Tad paskaties!

Bunduļacim bija taisnība. Zariņ� �āpoja pa smiltīm. Nosoļoja gabalu, atpūtās un soļoja tālāk.

��� Varbūt straume vainīga? � domīgi murmināja Bunduļacis. � Bet kas nu ezerā par straumi! Nav tā kā strautā. Nē, nē, straume nav vainīga.

Zariņ� turpināja savu ceļojumu.

��� Uz kurieni tas varētu iet? � Apaļgalvis prātoja.

Kas to zina! Elodejas parasti aug vienā vietā un nemēdz apkārt staigāt.

��� �ī, iespējams, ir savādāka.

��� Piepeldēsim klat un papētīsim �āpotāju!

��� Vai tāds mazulis arī nevar būt bīstams? � Apaļgalvis pret katru, ko viņ� nepazina, izturējās ar ievērojamu bijību.

��� Peldam! � Bunduļacis drosmīgi iesaucās, gribēdams izklie�dēt Apaļgalvja �aubas.

Kad asari nokļuva pie neizprotamā zariņa, tas apstājās un vairs nekustējās. Stāvēja uz vietas, izpletis zaļganās, it kā apsubēju�ās lapiņas.

��� Tu vienkār�i esi pārskatījies, � ieminējās Apaļgalvis.

���� Ne, pārskatīties es nemēdzu. Pagaidi! Man �ķiet, kaut kas �notiks.

Tomēr nekas nenotika.

��� Cik ilgi tā stāvēsim? � neapmierināts pukojās Apaļgalvis. Viņ� grasījās Bunduļacim sacīt kaut ko asāku, bet nekas nenāca prātā.

Pēk�ņi mazais zariņ� pagrozījās, pa�ļūca uz sāniem un sāka rāpot.

��� Vai redzi? � iesaucās Bunduļacis.

Ko lai Apalgalvis iebilst? Neko. .. Elodeja soļoja. Pats brīnu�mainākais � vienā elodejas gabaliņa galā kustējās mazas, brūnas kājiņas . . .

Te kaut kas nebija kārtībā. Elodejai kājas asari nekad netika manīju�i. Kājas ta�u ir tikai dzīvniekiem. Varbūt elodeja nemaz nav augs? Diezin vai. . . Abi draugi elodejas labi pazina un ne vienu reizi vien bija slēpu�ies to biezajos d�ungļos. Ja �āpotājs nebija augs, tad tam jābūt dzīvniekam. Nu kā tad, tas bija dzīv�nieks! Tik daudz mazie asarēni spēja apjaust.

Bunduļacis saņēma drosmi un nepazīstamajam piegrūda purnu.

Zvikt! Brūnās kājiņas pazuda starp lapiņām.

Asari sarosījās � viena dzīvnieka bēg�anā otrs parasti redz savu uzvaru. Tātad viņi ir stiprāki, tādi, kas bailīgo var pie�veikt.

Un abi sāka grūstīt un spaidīt zariņu, kamēr starp lapiņam parādījās dzeltenīgs kāpurs.

Caps! Apaļgalvis to satvēra un norija. Bunduļacis ar no�ēlu pavērās draugā.

��� Rīma! Kas tad tā dara? Ar kāpuru vispirms vajadzēja iepa�zīties.

��� Kāds no tā labums! Vai nav vienalga, kā to sauc? Pats labākais, ja vēders pilns.

Ar Apaļgalvi nebija vērts strīdēties. Iespējams, draugam tais�nība. Neapēdīs kāpuru viņi, apēdīs to kāds cits.

Tā asarēni uzzināja, ka mājiņās, kas būvētas no augu lapiņām, sīkiem zariņiem un smil�u graudiņiem, dzīvo dzeltenīgs kā�purs.

Tuvāka iepazī�anās ar pa�u būvētāju neiznāca. Asarēni neuzzi�nāja, ka mājiņā dzīvo tauriņam lidzīga kukaiņa � makstenes kāpurs. Bet tam arī nebūtu nekādas nozīmes, jo pieaugusī makstene mājoja ārpus ezera un diezin vai asarēni savā dzīvē to kādreiz sastaptu.

Rīts atausa pelēcīgs.

Caurspīdīgās mākoņu plēnes aizplīvuroja sārto saules bumbu. Rāmajā ezera virsā izplūda apaļi loki. Lēca zivis un ķēra pamo�du�os kukaiņus.

Asariem diena iesākās agri. Tikko atspīdēja saule, viņi izpeldēja no naktsguļas slēpņa, atstāja krastmalu un devās papētīt, kas notiek aiz biezā sīklapaino elodeju paklāja. Tur vēl nekāds lielais dziļums nebija. Gandrīz nemanāms ūdens plūdums viegli �ūpoja glīveņu vārpas. Aiz elodejām reizēm bija patīkamāk nekā piekrastes rāmajos, sasilu�ajos ūdeņos.

Mieru iztraucēja slaida zivs, kas negaidot parādījās netālu no ūdenszālēm. Zilganās spuras tai trīcēja, ķermenis �ķita aizturēta spēka pārpilns. Acis vērīgi pētīja apkārtni.

��� Līdaka! � iesaucās Apaļgalvis un ie�mauca glīveņu d�ungļos.

Daudz nedomādams, Bunduļacis sekoja draugam. Nu abi bija

dro�ībā un sāka vērot lielās zivs izdarības. Gandrīz nemanāmi tā slīdēja gar elodejām. Uz vienu, tad uz otru pusi. īstu līdakas straujumu gan tai nemanīja. Peldējums bija rāmāks un mierīgāks.

��� Tu teici, ka tā esot līdaka, � sacīja Bunduļacis. � Liekas, esi pārskatījies. Kop� kura laika līdakai uzradusies zilganmelna mugura un iezilgani sāni?

��� Bet tā ir tikpat slaida kā līdaka, � taisnojās Apaļgalvis.

��� Slaidums paliek slaidums. Nav līdakas krāsas, un ar to pietiek.

��� Bet ja nu līdaka pārkrāsojusies? Tāpat vien, lai citi to nepazītu. Man �ķiet, tā tai vieglāk kaut ko nomedīt.

��� Zivis nekad nepārkrāsojas. Tas nav iespējams. Ja mums būtu līdakas zaļā krāsa, vai tad mēs pārvērstos par līdaku? Nekā. Mums nebūtu līdakas rakstura. Ari zaļi mēs paliktu tikai asari. Saproti, tikai āsari!

��� To tu pateici visai pārliecino�i, � atbildēja Apaļgalvis. � Ja tā nav pārkrāsojusies līdaka, kas tad?

��� Kāda nepazīstama zivs� Atceries � līdakas purns ir iz�stiepts, ar lielu muti, bet �ai zivij tas ir apaļāks un aug�ējā lūpa īsāka par apak�ējo. Nē, tā nav līdaka. Nekādas līdzības.

Bunduļacim taisnība � ne jau katru lielāku zivi tūdaļ var dēvēt par līdaku.

Ezera pasaule asarēniem vēl bija glu�i sve�a. Katra diena at�nesa ko jaunu un bagātināja iemaņas.

Slaidā, gai�ā zivs negaidīti strauji metās uz priek�u un pie ūdenszāļu pudura tikpat negaidīti noķēra raudiņu.

Tas bija pavisam savādi. Bunduļa�a iebildumi sāka izraisīt �aubas. Slaidā zivs ar līdakai raksturigu iemaņu bija noķērusi dzīvu zivtiņu! Tā tomēr bija līdaka, tikai savādāka.

��� Nu, ko tu tagad teiksi? � no�āpstināja Apaļgalvis. � Kas vēl tik veikli prot noķert zivtiņu, ja ne līdaka?

��� Tur tev taisnība, bet līdaka tā tomēr nav.

��� Kas tad? � Apajgalvis nelikās mierā.

��� Kādēļ tu prasi? Pats zini, ka nevaru tev atbildēt, � sirdīdamies sacīja Bunduļacis.

��� Par ko jūs strīdaties? � No zālēm purnu ar gaļīgajām lūpām izbāza līnis.

��� Par to savādo zivi� � ieraudzījis līni, atbildēja Apaļ�galvis.

��� Kāpēc tu saki � savādo? Es neko savādu �ai zivī nesaskatu.

��� Mans draugs grib iestāstīt, ka tā esot pārkrāsota līdaka, � sarunā iejaucās Bunduļacis.

��� Kas tad tās par muļķībām! Ar līdaku tai nav nekāda sa�kara, � skaidroja līnis.

��� Kā tad nav? Viņa tikpat ātri kā lidaka ķer mazās zivti�ņas, � Apaļgalvis nenocietās izklāstīt savus novērojumus.

��� Kas tur ko brīnīties! Tāds ir salates raksturs. Kamēr tā vēl maziņa, tikmēr barojas tāpat kā jūs. Pieaugusi salate līdzīgi līdakai ķer arī mazās zivtiņas un ūdenskukaiņus. Cik es salati pazīstu, tā vienmēr bijusi veikla un ātra peldētāja.

��� Ahā! � novilka Bunduļacis un pievērsās Apaļgalvim. � Kur tagad paliek tava pārkrāsotā līdaka? Līdakas vietā pavisam cita zivs � salate. Redzi nu, kā iznāk ar nezinā�anu!

��� Nav nekāds brīnums, ka jūs nepazināt salati. Mūsu ezerā tā ir diezgan reta zivs. Salatēm vairāk patīk straujas, akmeņainas upes, mazāk ezeri.

��� Paldies! � Asarēni atvadījās no līņa un iepeldēja glīvenēs, kur tie parasti kaut ko meklēja brokastu tiesai.

Visu vasaras nogali asarēni pavadīja seklajā piekrastē, kur ūdenszāļu audzes mainijās ar smil�ainiem seklumiem. Tālāk pletās noslēpumaini dziļumi. Tos abi draugi baidījās izpētīt.

Dienas saruka īsākas, naktis pastiepās garākas. Saule arvien bie�āk slēpās pelēkos mākoņos. Reizēm pāri ezeram brāzās auksti vēji un lietus �altis. Līdz ūdens virsai Bunduļacis un Apalgalvis uznira retāk. Ja lietus kapāja ezera līmeni, tad tur nebija ko meklēt. Tādās reizēs asarēni ielīda zāļu slēpņos, noķēra kādu kā�puru un slinkoja.

Odens atdzisa arvien vairāk. Kur pazuda tīkamais siltums? Kur kavējās saule? Jautājumi bez atbildēm. Kā lai atbild uz to, kas pa�iem nav zināms?

Netālu no strauta, kur iedobē biezā kārtā krājās dūņas un ūdens sanesas, Apaļgalvis ieraudzīja kādu zivi.

��� Mūsu paziņa līnis.

Zivs rīkojās pavisam savādi. Rakās tum�i zaļajā, biezajā elodeju audzē un visapkārt �ķaidīja melnas dulķes. Ta parasti barību nemeklē. Bet zivis bez iemesla neko nedara. Tāpat arī līnis.

��� Kas tam elodejās pazudis? � brīnījās Apalgalvis.

��� Nav ne jausmas, � noteica Bunduļacis.

Asarēni brīdi vēroja zivi, bet neko jaunu nepamanīja. Līnis rakās joprojām ar tādu pa�u neatlaidību un centību kā sākumā.

��� Aizpeldēsim un uzprasīsim, ko viņ� dūņās meklē! � ierunā�jās Apalgalvis. � Sveiks, līni! � viņ� uzsauca jau pa gabalu.

Zivs no mutes izgrūda duļķu mākoni un atskatījās.

��� Kas te klaigā? Ko jūs gribat? Es nekāds līnis neesmu.

Asarēni izbrīnā saskatījās.

��� Kā? Bet līņiem ir tāda krāsa kā tev. Dzeltenīga, � sacīja Apaļgalvis, labi atcerēdamies līni no pēdējās tik�anās reizes.

��� Kā jau teicu, neesmu tas, ko meklējat.

��� Kas tad tu esi? � nelikās mierā Apaļgalvis.

Bunduļacis klausījās abu sarunā un neko nesacīja.

��� Karūsa. Ievērojiet � līņi nav tik dzelteni kā es. Un zvīņas tiem nav tik lielas kā man. Augums man mazāks un platāks. Līņa krāsai ir piejaukts zaļais tonis, bet man ne.

��� Var jau būt, � pie sevis norūca Apaļgalvis. � Ko tu dari? � viņ� nemitējās izjautāt karūsu. � Vai barību meklē?

��� Nē. Es gatavoju ziemas māju.

��� Kas tas ir � ziema? Varbūt kas gar�īgs?

��� Ziema ir tad, kad paliek auksti, � skaidroja karūsa.

��� Auksti? � pārjautāja Apaļgalvis. � Vai tad saule vairs nesildīs, vairs nespīdēs?

��� Spīdēs gan, � atbildēja karūsa. � Vai sildīs, � to es īsti nezinu. Ziema ir aukstākais gadalaiks. Gan pa�i to pieredzēsiet.

��� Vai tavai mājai vajadzīga bedre?

��� Kāpēc bedre? Ierak�os dūņās, tur ziemā būs silta guļa.

��� Vai man ari jātaisa māja? � turpināja Apaļgalvis. � Un jāierokas dūņās tāpat kā tev? Dūņas man nepatīk. Tās tik slikti o�. Turklāt vēl ir melnas un netīras. Tad jau labāk ierakties sēkļa smiltis, pa kurām pastaigājas raibie grunduļi. Nemaz nezinu, kā lai sagaidu ziemu.. . Mana mamma kaut kur pazudusi, un nav, kam padomu prasīt.

��� Asari dūņās nerokas, � sacīja karūsa.

��� Kādēļ tad tu tā dari? � labu bridi klusējis, ierunājās ari Bunduļacis.

��� Katram savas īpa�ības. Un sava dzīvesvieta. Es pa ziemu guļu dūņu gultā, asari ne.

��� Un līņi?

��� Līņi arī guļ.

��� Bet līdakas?

��� Līdakas ūdeņos �audās, kā �audīju�ās, � atbildēja karūsa. � Neesmu manījusi, ka tās meklētu vietu ziemas guļai.

��� Ahā! � sacīja Bunduļacis. � Paldies par padomu! Vai tu neesi mūsu mammu redzējusi?

��� To es nevaru apgalvot. Laikam ne. .. � Un karūsa atsāka pārtraukto darbu.

Apaļgalvis un Bunduļacis dodas ciemos

��� �odien iesim ciemos! � ierosināja Bunduļacis.

��� Kāpēc?

Apaļgalvja jautājums bija negaidīts.

��� Vai tev nepatīk ciemoties?

��� Papriek� pasaki, pie kā mēs ciemosimies!

��� Sēklī, pie raibajiem grunduļiem. Jau sen esmu apsolījis pie viņiem aizpeldēt. Ta�u nekad neiznāk laika.

��� Pie grunduļiem? Tīri jauki� � novilka Apaļgalvis. � Tad jau tikai jātaisās ceļā.

Draugi iepeldēja seklumā.

Vai, kā te izskatījās! Kur paliku�i krā�ņie augi? Kāds neredzams spēks tos bija noliecis pie zemes. Patiesībā nevis spēks, bet vē�sais ūdens. Pārstāju�i stiepties garumā, augi sāka trūdēt. Sagumu�ie kalmju lapu zobeni vairs nebija zaļi, bet brūngani. Glīvenēm atlu�pu�ās lapas sakritu�as dūņās un staltais augums sakumpis nīku�ļoja. Pāri smil�ainajiem laukumiņiem pārvilkusies zaļgana, netīri gļotaina plēve. Arī tā trūdēja un nelāgi dvakoja. Nemanīja e�galvītes un ūdensgundegas, kas vasarā bija ziedēju�as dzelteniem ziediņiem. Vienīgi elodejas spīdināja zaļganās lapiņas, bet arī tās nebija tik ko�as kā agrāk.

Ceļā asarēni gandrīz nevienu nesatika. Nebija kā vasarā, kad gai�ajos laukumiņos starp augiem pulcējās daudz da�ādu zivju. Zivis un citi dzīvnieki diezin kur pazudu�i, noslēpu�ies. Laikam tie visi sajuta tuvojamies auksto ziemu.

Sēklis, kurā parasti spēlējās grunduļi, bija kluss un atstāts. Mazas, raibās zivtiņas neredzēja. Pat gliemeņu, kas vilka līklo�u līnijas un atpūtās smiltīs, nebija.

��� Kur grunduļi? � vaicāja Apaļgalvis.

��� Nezinu, � atteica Bunduļacis.

��� Vai tā kāds ciemiņus gaida?

��� Mēs laikam esam nokavēju�ies, � bēdīgi sacīja Bunduļacis.

Nodzeltēju�ie meldri �aukstināja brūnās, sakaltu�ās ziedkopas.

No sekluma plūda vēsuma elpa.

Grunduļi bija vasaras mājvietu atstāju�i un noslēpu�ies ziemas mītnēs. Tātad ciemo�anās iecerēta par vēlu . ..

Tuk�ajā sēklī nebija ko darīt. Neviens ciemiņus negaidīja, ne�vienam viņi nebija vajadzīgi. Asarēniem sametās skumji. Vien�tuļa piekraste, un vientuļi viņi pa�i. Cits nekas neatlika kā peldēt atpakaļ.

Atceļā viņi ievēroja vairākus asarus, kas devās uz noslēpumai�najiem tum�ajiem dziļumiem. Saņēmis drosmi, Bunduļacis kādam no tiem uzprasīja:

��� Ko jūs dzelmē darīsiet?

��� Ziema nāk. Seklumā ūdens atdziest. Dziļumā ir siltāk. Kaut kā ziema jāpavada. Kad pienāks pavasaris, varbūt atgriezīsimies piekrastē.

Iespējams, tie bija pareizi vārdi, tomēr asarēnus joprojām baidīja dziļumi un lielās zivis.

��� Dosimies viņiem līdzi! � ierosināja Apaļgalvis.

��� Jāpārdomā, � atrunājās Bunduļacis. Viņ� negribēja teikt, ka baidās. ..

Pa vecam paradumam asarēni nolīda ierastajā slēpnī. Vēj� pamazām norima, un iestājās klusa, vēsa nakts.

Rīta krēslā miklo zemi apvija sirmi salnas pavedieni, bet ezera krastmalas seklumā parādījās pirmais ledus, plāns kā zīdpapīrs.

Slēpnī asarēniem nemaz vairs nepatika. Kur gan te pēk�ņi tāds aukstums bija radies?

� Vai zini, Bunduļaci, � meklēsim tomēr dziļumu! � nelikās mierā Apaļgalvis.

Bunduļacis piekāpās. Abi atstāja seklumu un devās uz dzelmi. Varbūt tur būs labāk.

Drīz vien viņi satika asaru baru. Tajā bija gan mazākas, gan lielākas zivis, tomēr visvairāk tādas kā viņi pa�i. Un visām sānos bija tum�as svītras.

Krastmalā asarēni vairs neatgriezās. Apmetās ezera iedobē, nomedīja pa dzīvnieciņam un snauduļoja. Patiesībā Bunduļacis gribēja vēl paklejot, bet viņam bija bailes.

Mazliet tālāk peldēja lielās zivis. Kāda tām daba? Kas to lai pasaka! . .. Vai maz dzirdēts par laupītāju uzbrukumiem? Bunduļacim dzlviba �ķita vairāk vērta nekā ceļojums. Gan jau viņ� gar�laicību kaut kā piecietis .. .

Bedrē Bunduļacis un Apaļgalvis sāka mitināties kopā ar citiem asariem � māsām un brāļiem. Tie jau viņiem neuzbruks�

Neuzbruks? Bunduļacim vēl nebija tik liela dzīves pieredze, un par lielāko asaru dabu viņ� zināja pārāk maz. . . Varbūt tā �oreiz bija labāk.

Ziema nāca aizvien tuvāk un tuvāk.

Vai ledus ir tikai auksts?

Ezera galā nokarenie vītolu zari birdināja �aurās, vēl zaļganās lapas, bet asarēni to vairs neredzēja.

Dziļajā bedrē bija labāk nekā vēsajā seklumā. Asaru sabiedrībā laiks ritēja ātri.

Un tad kādā naktī sals ezeram uzdāvāja ledus pārklāju. Apaļ�galvis un Bunduļacis pat nemanīja, kā tas notika, bet par ledu mēļoja citi asari.

��� Paklausies! � Bunduļacis �ukstēja. � Saka, � ezers esot aizsalis.

��� Dzirdēju.

��� Vai tev nav vēlē�anās uzzināt, kāds izskatās ledus?

��� Kas tur liels! Ledus ir tas pats, kas ziema.

��� Tāds kā joks! Ziema ir ziema, un ledus ir ledus. Tās ir divas at�ķirīgas lietas, � aizrādīja Bunduļacis.

��� Es tā nedomāju, � strīdējās Apaļgalvis. � Par ledu un ziemu asari stāsta kā par vienu un to pa�u.

��� Noskaidrosim, vai tā ir patiesība! Tad nebūs jāstrīdas.

��� Nav vērts. Un es vispār nestrīdos � � Apalgalvis paska�tījās uz Bunduļaci un noplātīja muti. Tas nozīmēja � esmu nogu�ris. Ta�u draugs to nemaz neievēroja.

Apaļgalvim bija uznācis kārtējais lielais slinkums, un viņ� nevēlējās doties ceļojumā tikai tādēļ vien, lai iepazītos ar ledu. Bunduļacim to teikt nedrīkstēja. Apskaitīsies, un .. . tā var draugu pazaudēt. Jāmēģina novilcināt laiku, lai Bunduļacis ledu aizmirst.

Kā to izdarīt? Neko prātīgu Apaļgalvis nespēja izgudrot. Pie�mānīt Bunduļaci tik viegli nevarēja.

��� Es zinu, � tu esi slinks, bet līdz ledum nav tālu jāpeld, � sacīja Bunduļacis.

��� Ne par tālumu es domāju. Kam vajadzīgs tāds ceļojums?

���� Tad es peldē�u viens pats.

��� Vai tu jokus nemaz nesaproti? � Apaļgalvis sakustināja astīti un bija gatavs ceļojumam.

Lēni, bez steigas abi peldēja augstāk. Tur bija gai�āks. Laikam spīdēja saule tāpat kā vasarā. Odens neviļņojās. Iespējams, nav vēja un tāpēc ezers tik rāms.

Asarēni devās tālāk. Pēk�ņi Apaļgalvja purns atdūrās pret kaut ko cietu. Viņ� papeldēja sānis, bet arī tur priek�ā bija ciets priek�mets.

��� Bunduļaci, es kaut ko atradu, bet nevaru saredzēt.

��� Kāpēc? � brīnījās Bunduļacis.

��� Tāpēc, ka tam gaisma spīd cauri. Peldi �urp! Es to pat pa�rādīt nevaru.

Rādīt nemaz nevajadzēja. Arī Bunduļacis sadauzīja pieri pret cieto priek�metu.

��� Tas ir ledus, � sacīja Bunduļacis.

��� Ledus? Un neredzams? � brīnījās Apaļgalvis.

��� Aukstumā atdzisis ūdens esot caurspīdīgs. Un to saucot par ledu.

��� Auksts gan � � Apaļgalvis piegrūda purnu pie ledus un brīdi paturēja. � Pamēģini pats!

��� Paskaties, kas virs ezera notiek! � pēc brī�a ierosināja Apaļgalvis, peldēdams gar ledu. Asā muguras spura laiku pa lai�kam atdūrās pret to.

��� Es redzu tum�u plankumu, � ieminējās Bunduļacis.

��� Varbūt mākoni, kas aizsedzis sauli?

��� Un ja saules nemaz nav?

��� Vai mākoņi nevar būt bez saules?

Patiesībā tas nebija mākonis. Ezermalā dzīvoja pui�elis vārdā Janka. Turēdams rokā cirvi, viņ� uzmanīgi staigāja pa tikko aiz�salu�o ezeru un vēroja, vai seklumā neieraudzīs kādu zivi. Ja ieraudzīja, tad ar cirvja pietu uzsita pa ledu un sāka cirst āliņģi.

Blakus asarēniem atkal pazibēja ēna. �oreiz tā bija lielāka un garāka.

Pēk�ņi abi saņēma apdullino�u triecienu. Virs viņiem kāds sāka kapāt ledu. Sākumā klusāk, tad arvien ātrāk un stiprāk. Bun�duļacis gribēja aizbēgt, bet aste brīnumainā kārtā nemaz neklau�sīja. Peldē�anas vietā iznāca neveikla kūļā�anās.

Kāds pieskārās Bunduļa�a sāniem. Tie�i tajā brīdī asarēns at��ilba un varēja atkal brīvi peldēt. Viņ� pabēga sānis un sadūrās ar Apaļgalvi.

��� Ledus ir briesmīgs. Es nezināju, ka tas sper. Saņēmu tādu triecienu, kādu nebiju gaidījis, � sūdzējās Apaļgalvis.

��� Ledus nav vainīgs.

��� Kas tad ir vainīgs?

��� Ena, ko mēs ieraudzījām. Tas nebija mākonis.

��� Nu gan tu mānies! Vai tad ēna var iespert?

��� Kad mani saķēra un iesprostoja traukā, virs strauta arī vispirms parādījās ēna. Tāpat kā tagad. No ēnām, Apaļgalvi, jāuz�manās!

Asarēni peldēja atpakaļ uz bedri. Apaļgalvis neko neiebilda. Var jau būt, ka Bunduļacis stāstīja patiesību. Kāda gan vajadzība tikties ar ēnām?

Ezermalas Janka pukojās par savu neveiksmi. Divus asarus bija apdullinājis, bet no ūdens neprata izvilkt.

īsās ziemas dienas aizritēja cita pēc citas, līdzīgas, pelēcīgi tum�as. Rītos gaisma atausa vēlu. Jau agrā pēcpusdienā sāka bie�zēt krēsla. Asarēniem iznāca vairāk gulēt nekā kustēties un mek�lēt ēdamo. Dienu saīsinā�anos Bunduļacis pat nemēģināja izskaid�rot. Pazuda vasaras darbīgums, un Bunduļacis kļuva līdzīgs liela�jam snauduļotājam Apaļgalvim Izsalkuma apmierinā�anai �o to atrada turpat dzelmē. Apaļgalvis gan sūdzējās, ka tā neesot nekāda ē�ana � tikai bada remdē�ana. Neko darīt � daudz ko vajadzēja pieciest. Bija ta�u ziema.

Un atkal pelēkas dienas un tum�as, tum�as naktis, kurās stiprā salā sprēgāja ezera ledus. Un atkal rīti, un atkal vakari. Asarēni sprieda, ka vasaras laikam vairs nebūs.

Mazkustīgajā dzīvē Bunduļacis un Apaļgalvis nepamanīja, ka dienas jau pastiepu�ās garākas un asaru saime kļuvusi daudz kus�tīgāka, it kā priecīgāka. Abi bez liekiem strīdiem sāka doties ga�rākos ceļojumos un reiz pat aizpeldēja līdz piekrastei, bet tur nekā interesanta nebija.

Ar katru dienu vairāk caur apsnigu�o ledus slāni ezerā iespie�dās gaisma.

Tālākais notika visai neparasti. Ezeru sakustināja spēcīgas, duļķainas straumes. Tās cēla ledus vāku uz aug�u. Odens spēks bija tik liels, ka biezais ledus neizturēja � spalgi skanēdams, tas plīsa un plaisāja. Atskrēja silti vēji un uzlauza saplaisāju�o ledu.

Bunduļacim tas nelikās peļami. Ja pazudīs ledus, pazudīs visas ziemas nedienas. Un Apaļgalvis varēs kārtīgi pieēsties.

Dzelme, kur gulēja noglumēju�ie akmeņi, asarēniem vairs ne�patika. Daudz vairāk vilināja piekraste.

Ezers, izkāpis no krastiem, pārplūdināja pla�o, lēzeno palieni. Diezin kur tik daudz ūdeņu varēja rasties?� Pa ezera virsu skrēja draiski vilnī�i, un tajos vizuļoja saules stari.

Panīku�ie ūdensaugi atdzīvojās. Glīveņu lapiņas jau spīdināja gai�u zaļumu. Cita citai blakus slējās elodejas, tāpat kā agrāk atgā�dinādamas mazas eglītes. Meldri no dūņām izbāza strupos degunteļus. Lēpēm vaļā vērās pumpuros saritinātās lapas. Bāli dzeltenas dīga kalmes.

Tāds pla�ums pletās piekrastē! Nu varēja rīkot peldē�anas sa�censības. Augi bija maziņi un peldēt netraucēja.

��� Piekrastē siro līdakas, � brīdināja kāds prāvāks asaris, � un aprij visu, kas tām gadās ceļā.

��� Paldies! Mēs to atcerēsimies, � atbildēja Bunduļacis.

��� Es nezinu, kur mana mamma pazudusi. Vai tu neesi viņu redzējis? � ieprasījās Apaļgalvis lielajam asarim.

��� Nav gadījies.

��� Jāmeklē kas ēdams� � Un Apaļgalvis ar purnu sāka grūstīt ūdens sanesas.

��� Kas tad tas? � iejautājās Bunduļacis, vērodams dūņās pirk�stus, ko kopā saturēja plāna plēve.

��� Laikam ziemā nomiris, � sprieda Apaļgalvis.

��� Diezin kas tas par dzīvnieku?

��� Pamēģināsim nokārpit viņam dūņas un noskaidrot, kas tas tāds.

Asarēni ņēmās rakt, cik spēja. Negaidot dūņu pakalnīte sāka kustēties. Bundulacis un Apaļgalvis palēca sānis un palīda zem lēpju pumpuriem.

��� Kur tas redzēts, ka miru�ie kustas! � Bunduļacis nodrebinājās.

��� Mums tā izlikās, � teica Apaļgalvis. � Dūņu paugurs stāv kā stāvējis. Par velti nobijāmies.

Tāpat ka iepriek�, dūņās rēgojās pirksti. Ķermeni skatienam aizsedza sanesas.

Pēc krietnas rak�anas asarēni ieraudzīja kāju ar gariem pirk�stiem un raibu cisku. Tas vēl bija par maz, lai pateiktu, kā dzīvnieku sauc. Rak�ana dro�i vien turpinātos, ja no dūņām nepa�rādītos plakana galva ar lielām acīm.

��� Liecieties mierā! Kāpēc jūs neļaujat vardei pamosties no ziemas miega?

��� Atvaino, mēs to nezinājām, � pieklājīgi teica Bunduļacis.

��� Kādēļ tu vēl guli? Pavasaris jau pienācis.

��� To es jūtu. Bet pēc garā miega nav vis tik viegli pamos�ties. Vēl spēka maz, � sacīja varde un izstreipuļoja no dūņām.

Asarēni nobijās no tik liela dzīvnieka. Plats, īss ķermenis, prāva galva un �etras garas kājas. Bet kur tad aste pazudusi? �

��� Tev laikam ziemā aste nosalusi, � iesaucās Apaļgalvis.

��� Kā tu tagad varēsi peldēt?

��� Es peldu ar kājām.

-� Ar kājām?

��� Jā. Starp pirkstiem man ir peldplēve, un tāpēc aste nemaz nav vajadzīga.

��� Ahāāā! � gari novilka Bunduļacis un vairāk neko ari neteica.

Varde atspērās un gribēja peldēt, bet nekas prātīgs neiznāca. Kustības bija pārāk vārgas, nespēcīgas. Apsēdusies pie lēpēm, varde atpūtās, pagrozīja lielās acis un iejautājās:

��� Vai tuvumā nav manītas līdakas?

��� Nē! � Asari līdakas nebija redzēju�i. � Tik liels dzīvnieks un baidās no līdakas!

��� Pavasarī, kamēr esam nevarīgas, līdakas mūs viegli noķer. Un tad ir beigas. Pret �īm plēsējām mēs neko nevaram iesākt. Ielīdī�u elodejās un atpūtī�os. Man jātiek līdz krastam. Tad esmu glābta.

Varde ar asarēniem vairs nevēlējās tērzēt, ierausās ūdensaugos un no jauna iesnaudās.

��� Vai nav jocīgi � miru�ais nav beigts! Kā tu domā, Bunduļaci?

��� Mēs vienkār�i pārskatījāmies. Pārskatījāmies, jo labi vēl nepazīstam visus ezera iedzīvotājus.

Ai, kā Bunduļacis priecājās par saules gai�umu! Saulei atgrie��oties, krastmalas ūdeņi kļuva silti.

��� Kādi jocīgi augi! � sauca Apaļgalvis. � Basām kājām sabridu�i ūdenī un aizsegu�ies ar dzeltenām ziedu liesmām.

Abi asarēni nezināja, ka tās ir purenes, kas ar dzelteno ziedu skaistumu lepojas tikai īsu brīdi pavasarī.

Piekrastē bija sapulcēju�ies veseli zivju bari: svītrainie asari, sudrabotās raudas, slaidās, �iglās auslejas jeb vēja zivtiņas. Ne�pazīstamas platvēderainas zivis turējās sānis un bolīja lielās acis.

Līdakas, slaidas, spēka pārpilnas, izturējās pavisam dīvaini. Glaudās cita gar citu, izmeta lokus un berzās gar dīgsto�ajiem augiem. Aizmugurē virknēs sabira dzeltenas krellītes � zivju ikri. Pa�reiz plēsīgās zivis nārstoja. Un tās neinteresēja ne raudas, ne asari, rte kads cits medījums. Bet, kad nārsts beigsies, tad sar�gieties! Līdakas netaupīs nevienu. Nārsta laikā zaudētais ta�u jāatgūst.

Saules staru vizmu ūdens spogulī kaut kas pār�ķēla. Tum�ums auga lielāks, un krastmalā parādījās ēna garos zābakos ar koka pagali rokā. Sādu ēnu Bunduļacis redzēja pirmo reizi.

Gabaliņu pabridusi, ēna apstājās un vērīgi papētīja apkārtni. Pēc tam klusām slīdēja tālāk.

Ko tā vēlējās? Ko tai vajadzēja? Ne uz visiem jautājumiem saņemamas atbildes. Bunduļacis un Apaļgalvis papeldēja tālāk un apstājās pie elodeju pudura. Ja kas notiks, tad slēpnis tuvumā.

Netālu no līdakām ēna apstājās. Stāvēja un nekustējās.

��� Te nekas nenotiek. Peldēsim projām! � sacīja Apaļgalvis.

Ēna sakustējās. Gaisā pavīdēja pagale.

Nārstojo�ās līdakas joprojām viļņoja ūdeni. Parasti tās bēga no katra aizdomīgāka trok�ņa, bet �oreiz�

Atskanēja apdullino�s blīk�ķis. Blakus līdakām gaisā uz�āvās ūdens stabs.

No lielā trok�ņa pat asarēni apdulla. Zivis no sekluma pazuda kur kurā. Palika tikai līdakas.

Ēna brida zivīm tuvāk.

Brīnums, kādēļ tās nebēga? Mazākās peldēja aug�up pavērstiem vēderiem. Lielākās vārgi kustināja spuras. Pazudis bija straujais peldējums. ..

Noslēpumainā ēna iebāza rokas ūdenī un satvēra vienu, tad otru zivi. Abas līdakas pacēlās gaisā un pazuda. Tāds pats liktenis piemeklēja tre�o zivi.

Bunduļacis ievēroja, ka nu jau ūdenī brien divas ēnas. Te vairs ilgāk palikt nevarēja.

� Bēgsim! � viņ� �ukstēja.

Sakustināju�i spuras, draugi iepeldēja elodejās. Astes vien pa�lika ārā.

Kas tālāk notiks? �

Ta�u nekādu pārsteigumu vairāk nebija. Abas ēnas izbrida krastā un pazuda. Turpinājumu asarēni neredzēja. Abus malu zvejniekus aizturēja zivju aizsardzības inspektors �

Iepazītajām ēnām vienmēr nebija ļauni nodomi. Daudzi cilvēki palīdzēja zivīm. Aizsargāja nārsto�anas laikā un malu zvejniekus bargi sodīja.

Abiem asarēniem nobrieda kopīga doma � no nepazīstamajām ēnām jāsargās, jāuzmanās.

Pamazām pavasara palu ūdeņi pazuda, un ezers atkāpās veca�jos krastos. Seklumos pie augu stiebriem bija pielipu�as ikru pi�ciņas un lentītes, ko pēc nārsta atstāju�i asari un raudas.

��� Tik daudz ikru! Ja no visiem iz�ķilsies mazas zivtiņas, tad ezerā pietrūks vietas, kur tām dzīvot, � sprieda Bunduļacis.

Pirmajā brīdī tā likās, bet patiesībā bija citādi.

��� Vai esat nogar�oju�i pavasara maltīti? � noprasīja pavisam sve�s, garāmpeldo�s asaris.

��� Pavasara maltīti? � sarosījās Apaļgalvis. � Kur tādu var dabūt?

��� Nāciet līdzi! Parādī�u! � Sve�ais iepeldēja piekrastē, tie�i tur, kur ikru bija visvairāk.

��� Redziet, tā ir pirm�ķirīga manta!

��� Kas? Vai ikri? Vai tos var ēst?

��� Nu pagar�ojiet!

��� Tu tā saki? � �aubījās Bunduļacis, bet Apaļgalvis nekavē�joties aprija tuvāko piciņu.

Tā viņi ņēmās labu bridi. Kampa un rija, cik spēja.

Aizmugurē palika posta�a. Pie zā|u stiebriem ikrus vairs ne�redzēja. Tie, kurus nebija apēdu�as kārās mutes, gulēja smiltīs� Diezin vai piekrastē trūdo�o pērngadējo augu vidū ikriem pie�plūdis svaigs ūdens un no tiem iz�ķilsies mazuli. . .

Ar ska|u troksni ezerā nosēdās krāsaini putni � me�apīles. Apaļgalvis un Bunduļacis iemuka retās, vēl nesakuploju�ās glī�venēs. Putni peldēja, plun�ājās, bet pēc tam nira ūdenī.

Brinums! Putnu platie, kaulainie knābji apbrīnojami ātri prata uziet ikru piciņas un lentītes. Ja tā ilgi turpināsies, tad pāri nekas nepaliks. '

Kaut kas lidoņiem nepatika. Novijņoja ūdens, viss nemierīgais bars pacēlās spārnos un aizlaidās.

Krastmalā parādījās ēna, un Bunduļacis nojauta merceņu ne�miera cēloni. Ēna sabaidīja putnus. Un arī abus asarēnus. Bunduļ�acis saskatījās ar Apalgalvi un lēnām peldēja uz dziļuma pusi.

Asarēni vēl pamanīja, ka ēna iebrien ūdenī un paliek stāvam.

Plunk�ķēdama seklumā iekrita spīdīga zivtiņa. No tālienes tā izskatījās pēc mailes .. . Ko zivtiņa te meklēja? Bunduļacis zināja, ka strauta mailēm ezers nepatīk. Bet varbūt zivtiņai kāds sakars ar ēnu?

Uz dziļumu asarēni vairs nepeldēja, bet no slēptuves vēroja krastmalu.

Savādā zivtiņa, kas patie�ām bija maile, satraukta grozījās ūdenī, Kāds noslēpumains spēks neļāva tai ielīst ne lēpju pudurī, ne glīvenēs, ne biezajās elodejās. Visu laiku maile �audījās kā apstulbusi.

��� Vai viņai no līdaku uzbrukuma nav bailes? � ieminējās Bunduļacis.

Kur tādam mazulim radusies tik milzīga drosme? Ko gan maile darīs, ja parādīsies līdaka?

Tālāko neizdevās novērot. Mazā zivtiņa sa�ūpojās, ātri tuvojās ezera virsai un, likās, izlidoja no ūdens. Ēna brida dziļāk ezerā.

� Jau iepriek�ējā dienā Janka bija strautā saķēris mailes. Tās labi noderēja līdaku mak�ķerē�anai. Pēc nārsta līdakas pa�rasti kļuva varen rijigas.

Janka uzmauca maili uz āķa un iebrida ezerā. Citādi ar mazo mak�ķeri nevarēja labākajām vietām tikt klāt. Ta�u, pirms puika saka mak�ķerēt, ezera malā parādi jās ciema kārtības sargs.

��� Janka, � viņ� sacīja, � mak�ķerēt atļauts tikai no krasta!

��� Laivas man nav, � atbildēja zēns. � Vai tad jūs neredzat, ka mak�ķerēju no krasta?

��� Bet tu esi iebridis ūdenī!

��� Vai, cik bargi! No kura laika aizliegts ūdenī brist? Tad jau peldēties arī vairs nedrīkstēs!

��� Tev kā mak�ķerniekam jāzina, ka pavasaros pa seklumiem bradāt nedrīkst.

��� Tuvumā nārstojo�u zivju nav. Es tās netraucēju.

��� Bet ikri? Bradājot tu tos iznīcini. Vai saprati?

��� Sapratu gan� � Janka palaida brīvībā mailes, paņēma mak�ķeri padusē un devās mājup. Zivju ikru postītājs viņ� negri�bēja būt�

Viens asaru pāris iznērsa 100 000 līdz 200 000 ikru. Apmēram viena ceturtdaļa no tiem gāja bojā, jo netika apaugļoti. Pēc nārsta zivis par ikriem nelikās ne zinis. Mainoties ūdens līmenim, daļa ikru palika sausumā. Ar ikriem pavasarī mielojās asari un ķī�i, tos apēda putni, galvenokārt me�apīles, vai arī iznīcināja neapdo�mīgi mak�ķernieki, bradājot pa seklumiem.

Ūdens līmenim mainoties, daudzi tikko iz�ķīlu�ies mazuļi bie�i vien nokļuva sausumā. Daudziem uzbruka plēsīgās zivis. Dienā � līdakas, asari, ķī�i, zandarti, naktī vēdzeles. Pat �ķietami neveik�lais vēzis barojās ar neuzmanīgajām zivtiņām. Un kur nu vēl pā�rējie ezera iemītnieki!

Beidzot izrādījās, ka vienam asaru pārim ir tikai 1.5�30 pēc�nācēju.

To Bunduļacis un Apaļgalvis nezināja, un, kamēr vien pie�krastē bija atrodami ikri, tikmēr viņi ar tiem mielojās.

Janka bija prātīgs zēns un ievēroja kārtības sarga aizrādījumu. Pagaidām ezera malā viņu vairs neredzēja.

Pa smil�aino ezera pamatni lēni līda tārps spīdīgā melnā uz�valkā, ko rotāja smalkas rievas. Uzvalks bija jauns, �ķita, nupat iegādāts. Pats valkātājs pēc aizvadītās ziemas krietni vien izkā�mējis. Laikam ēdamā bijis pamaz.

Bunduļacis tārpu pazina. Tā bija dēle. Mazākās � zaļganās dēles dzīvoja uz zivju ādas un pārtika no saimnieku asinīm. Lie�lākās izdarīja pēk�ņus uzbrukumus sīkiem dzīvnieciņiem un tos aprija gandrīz nesaplosītus.

��� Es nesaprotu, � Bunduļacis sacīja Apaļgalvim, � kur dēlēm ir zobi. Līdakām tie redzami, bet dēlēm?

��� Un ja nu zobu tām nemaz nav?

��� Bet kā tad dēles spēj ādu pārdurt?

��� Varbūt ar vienu zobu. To mutē visvieglāk paslēpt, � ietei�cās Apaļgalvis.

��� Tā jau var sadomāt nezin ko, � atbildēja Bunduļacis. � Labāk pavaicāt pa�ai dēlei.

��� Tev bailes nav?

��� No lielajām ne. Tās mūs neaiztiks. Mazās ir bīstamākas. Nemaz nemana, kad piezī�as. Un tad jāceļo ar tām pa ezeru kopā.

��� Ja tu tā apgalvo, tad aprunāsimies ar dēli! Kaut arī man ir bailes �

��� Labdien! � asarēni pieklājīgi sveicināja.

��� �odien tu esi pamatīgi uzcirtusies, � paglaimoja Bunduļ�acis. � Laikam pavisam jauns uzvalks.

��� Jauns tas nav, un uzcirtusies es neesmu.

��� Vai ar tevi var aprunāties?

��� Kādēļ gan ne? Bet kas jūs tādi esat? � jautāja dēle.

��� Tik smalks tārps un mūs nepazīst! � brīnījās Apaļgalvis.

��� Uzmanīgāk ar izteicieniem! Labāk sauc mani par dēli! Tad nesajauksi mani ar slieku, kas ir īsts tārps un alo zemē. Es pa zemes tumsu nedzīvoju. Neesmu tāda kā slieka.

��� Piedo�anu! � teica Apaļgalvis. � Es vairs nekļūdī�os.

��� Vai asarus tu nepazīsti? � jautāja Bunduļacis. � Varbūt tev acu nav?

��� Maldies! Da�reiz man mēdz būt pieci acu pāri, bet ar to vēl nepietiek. Redzē�ana man ierobe�ota un acis noder tikai gais�mas un tumsas at�ķir�anai.

��� Jocīgi gan! Tik daudz acu, bet slikta redze� � Apaļgal�vis grozīja galvu.

��� Tā nu iznāk. Nav ko ļaunā ņemt, ja ar desmit acīm nevar saredzēt to, ko citi ar divām.

��� Patiesībā mēs gribējām uzzināt kaut ko citu, � Bunduļacis atcerējās tik�anās iemeslu. � Mēs sākām strīdēties par zobiem. Vai tev ir tādi zobi, nu, teiksim, kā līdakai?

��� Nē. Kur es tik lielus lik�u? Uz �okļiem man izaugu�as Јrīs sīku zāģveida zobiņu rindas. Bet ar tiem pārdurt ādu es nevaru. Papeldi tuvāk, es parādī�u!

��� Nē! � Apaļgalvis iesaucās un atkāpās no dēles. � Es jau tapat ticu.

��� Jūs daudz ko nezināt. Man ir divi piesūcekņi. Viens galvas galā, otrs astes galā.

��� Iznāk, ka tev ir divas mutes, � sprieda Apaļgalvis.

��� Ne glu�i tā. Piesūcekņi noder, lai cie�āk pieķertos pie kaut kā.

��� Ahā! �novilka Bunduļacis.

��� Ja tu prastu peldēt, tad varētu ātrāk tikt uz priek�u, � pēk�ņi sacīja Apaļgalvis.

��� Peldēt? Kas to teica?

��� Es! � lepni atbildēja Apaļgalvis.

Tālākais norisinājās pārsteidzo�i. Dēle atgrūdās no ezera pa�matnes un sāka viļņveidīgi aug�up lejup locīt ķermeni. Ooo! . . . Cik dēle labi prata peldēt!

To asarēni vismazāk gaidīja. Ne Bunduļacis, ne Apaļgalvis nebija redzēju�i peldo�u dēli. Ja jau tā, tad vajadzēja mukt. Un abi to darīja.

Melnais tārps nemaz negribēja asarēniem uzbrukt � ja jau kāds ieminas par nepra�anu peldēt, tad ta�u jāpierāda, ka tā nav taisnībā^

Iedobē pie noglumēju�iem akmeņiem asarēni jutās dro�ībā un apstājās.

Jandāliņ� seklumā

Pavasara dienas aizritēja cita pēc citas. Pazuda pureņu dzel�tenums. Krastmalā saziedēja baltie ievu ķekari. Ūdens sasila arvien vairāk. Bunduļacis ar Apaļgalvi seklumā bie�i vien nodzīvoja visu dienu.

Reiz viņi krastmalā ieraudzīja pavisam savādus dzīvniekus. �aurs, gar� ķermenis. Gandrīz kā zivīm. Un tomēr zivis tās nebija. Vai kādai zivij redzētas �etras kājas? Vismaz ezerā, kur dzīvoja asarēni, tādu nebija.

��� Un ja nu tās it vardes, kurām pieaugu�as astes? � jautāja Apaļgalvis.

��� Diezin, � atbildēja Bunduļacis. � Diezin vai tās būs var�des. Tām ta�u kājas garākas.

��� Laikam gan, � piekrita Apaļgalvis.

Nelielie dzīvnieciņi bija ļoti interesanti. Asarēni tos pētīja un priecājās par skaistajām krāsām. Mugura dzeltenbrūna, bet vēderpuse oran�a. Viss ķermenis pārklāts ar lāsumainu zīmējumu.

Pēk�ņi blakus pazibēja kādas zivs sāni. Abi draugi sabijās. Viņi bija tā aizrāvu�ies ar nepazīstamo dzīvnieku novēro�anu, ka aizmirsa uzmanību un iespējamās briesmas.

��� Nebaidieties, � sacīja zivs, � es esmu rauda un mazuļiem pāri nedaru.

Nu arī Bunduļacis ieraudzīja raudu. Bet kādu! Tik lielu viņ� vēl nekad nebija saticis. Un rauda teica patiesību � viņa nekad mazās zivtiņas neķēra.

��� Vai tu nevari pateikt, kas tie tādi? � prasīja Apaļ�galvis.

��� Tu nepazīsti? � brīnījās rauda. � Mazie tritoni.

��� Tri-to-ni, � atkārtoja Apaļgalvis. Tādus arī viņ� nebija redzējis. � Vai tie zivim pāri nedara?

��� Nē. Viņi ir var�u radinieki un pārtiek no sīkiem kukaiņiem un tārpiņiem � Vai nevēlaties pie manis atnākt ciemos? Es dzī�voju aiz strauta ietekas sēkļa galā, kur ūdenī iegrimusi zaraina sieksta. Pusdienas laikā es parasti esmu mājās.

��� Paldies! � sacīja asarēni. � Mēs noteikti aiziesim.

��� Uz redzē�anos! � teica rauda un ar varenu astes vēzienu pazuda ezera pla�umos.

Tikmēr krastmalā, kur peldēja tritoniņi, izcēlās liela brēka. Mazuļi saķīvējās. Tāpat kā sauszemes radījumi, arī ūdens bērni bie�i vien sāka strīdēties par niekiem.

��� Smieklīgais ērms! � viens no tritoniem sacīja uz otru.

Tre�ais vēl ko piebalsoja, un seklumā gāja vaļā tāds jandāliņ�,

kādu pat iedomāties nevarēja.

Divi tritoni sabiedrojās un metās virsū tre�ajam. Noviļņoja ūdens. Pajuka dūņas. Cīniņ� bija pamatīgs. Mazulis pretojās un bēga. Bet ko tu padarīsi pārspēkam? Abi brāļi to saķēra � viens aiz priek�kājas, otrs aiz astes.

Un nu to ņēmās raustīt uz visām pusēm. Cik ilgi tādu mazuli raustīsi? . . . Notrūka aste. Pēc tam priek�kāja . . . Tritoniņ� klibo�dams paslēpās ūdenszālēs. Lai nu pamēģina kauslīgie brāļi viņu atrast!

Kā sācies, tā jandāliņ� beidzās. Tritoni izklīda kur kurais.

��� Jocīga tauta, � sprieda Bunduļacis. � Pa�i sevi sakropļo. Būtu plūku�ies rāmāk. Ja tev norautu asti, vai tu būtu ar to mierā?

Nepavisam nebūtu! Neļautu to darīt� Ko tritonio� tagad bez astes iesāks? Un vienu kāju ari pazaudējis. Visu mū�u paliks kropls!

��� Palīdzēt mēs viņam nevaram. Ja tādi ir tritonu dzīves li�kumi, lai pa�i tiek galā!

Nebija vairs laika spriedelēt par nupat redzēto. Pavasarīgais ezers aicināt aicināja doties tālāk . ..

Pēc nedēļas asari seklumā atkal satika tritonus. Tie bariņā saticīgi peldēja un trenējās nir�anā. Viens starp mazuļiem bija pavisam ērmots. Astes vietā tam bija . . . izaugusi kāja.

��� Kur tev aste pazudusi? � nenocieties iejautājās Apaļgalvis.

��� Nekur nav pazudusi, � atbildēja tritonio�. � Tikai nepa�reizā vietā izaugusi.

Nu arī asarēni ieraudzīja, ka priek�kājas vietā ir jauna maza astīte.

��� Kādēļ citiem tritoniem nav tādu dīvainību? � jautāja Bun�duļacis. � Tiem astes atrodas pareizās vietās.

��� Ar mani notika nelaimes gadījums. Sastrīdējos ar brāļiem, saplūcāmies, � skaidroja tritons. � Man norāva asti un kāju.

Asarēni atcerējās kādreizējo kautiņu. Tātad viņi bija satiku�i strīdā cietu�o.

��� Mums ir tāda spēja � ātri ataudzēt norautu kāju vai asti. �oreiz iznācis pārpratums. Astes vietā izaugusi kāja, bet kājas vietā aste.

��� Ko tu tagad darīsi? � painteresējās Apaļgalvis.

��� Varbūt vēlreiz pazaudē�u asti vai kāju un tā ataugs pareizā vietā.

Noskatījies, kā ērmīgais tritons peldēja kopā ar pārējiem, Bunduļacis sacīja:

��� Laba īpa�ība. Iedomājies, ja mums tāda būtu! Tu pazaudētu asti, bet tās vietā izaugtu, teiksim, galva. Asaris ar divām gal�vām! Tas būtu interesanti.

��� Par to neņemos spriest. Bet labums gan būtu. Vienlaikus varētu ēst ar divām mutēm. Ja jau galva, tad arī mutei jābūt.

��� Tev nekas cits nav prātā kā ē�ana, � pukojās Bunduļacis.

Divas at�ķirīgas raudas

��� Vai tev neliekas, ka pa�reiz ir pusdienlaiks? � prasīja Apaļgalvis.

��� Kāda tam nozīme?

��� �odien vajadzētu iet ciemos pie raudas. Viņa pati aicināja. Negribētos nokavēt ciemo�anos kā pērn. Aizgājām gan, bet grun�duļi nebija mājās.

Tāds priek�likums Bunduļaci pārsteidza. Agrāk neko līdzīgu Apaļgalvis nebija ierosinājis. Klejojumi tam nepatika. Pasnaust � tas vairāk drauga dabā. Labi, ja jau tāda vēlē�anās. . . Pret cie�mo�anos Bunduļacim nebija nekādu iebildumu.

Līdz strauta ietekai un sēklim viņi aizpeldēja pavisam ātri. Jauna nekā nemanīja. Piekraste ta�u zināma. Pie strauta ietekas iznāca lielāka apstā�anās. Svaigo ūdens smar�u Apaļgalvis juta pirmo reizi. Vasaras sākumā tā bija īpa�i spēcino�a un aicino�a.

��� Ja mēs iepeldētu strautā? Varbūt tur atrastu mammu?

��� Un kur tad ciemo�anās pie raudas? � iebilda Bunduļacis. � Ja tev pēk�ņi radusies vēlē�anās ceļot, tad to var izdarīt citā reizē.

Dro�i vien draugam taisnība.

Pārpeldēju�i pāri sēklim, abi asarēni devās tālāk. Zaraino siekstu'11 tie atrada pavisam viegli. Resnākā daļa gulēja seklumā, bet izvērstie zari slēpās dziļumā. Tāda mājvieta ar tik daudzām slēptuvēm laikam nebija nevienai citai zivij. Apaļgalvim uzreiz tā iepatikās.

Pie siekstas viņi raudu neredzēja.

Bija pats pusdienlaiks. Saule, pacēlusies visaugstākajā punktā, ezeram dāvāja tik spo�u gaismu, kāda mēdz būt tikai pavasarī un vasaras sākumā, kad vēl visā plaukumā nav sakuploju�i ūdensaugi un dzidrais gaiss neauklē vasaras dūmaku.

Tie�i pie siekstas Apaļgalvis ieraudzīja sudrabainu atblāzmu. Tā dro�i vien bija rauda.

��� Mēs atnācām ciemos, � sacīja Apaļgalvis.

��� Neesmu gatavojusies viesus uzņemt. Vispār par ciemo�anos neko nezinu.

|� Kā tad tā? � uztraucās Apaļgalvis. � Tad, kad mūs ar tritoniem iepazīstināji, tu ta�u mūs aicināji.. .

��� Jūs kaut ko jaucat. Es nevienu negaidu, un par kaut kādiem solījumiem man nav ne jausmas.

Prāvā zivs ie�ūpoja asti un peldēja dziļāk, kur pletās siekstas zari. Spēcīgā ūdens straume asarēnus nesa sānis.

��� Mums vienmēr neveicas ar ciemo�anos. Vai rauda ir tik bezkaunīga? Pati uzaicina un neliekas ne zinis?

��� Bet ja nu tā nemaz nebija rauda? � novilka Bunduļacis.

��� Vai man acu pierē nav? Tu domā, ka es ezera iemītniekus nepazīstu? � Apaļgalvis kļuva gandrīz vai dusmīgs.

��� Var arī nepazīt, � mierīgi sacīja Bunduļacis. � Vai tev neliekas, ka ezerā dzīvo daudz mums vēl nepazīstamu un pilnīgi sve�u iemītnieku?

��� Iespējams� � pie sevis norūca Apaļgalvis.

��� Vai jūs mani meklējat? � asarēnus ieraudzījusi, jautāja rauda. � Laikam ciemos atnācāt?

��� Atnācām gan, bet gribējām jau doties atpakaļ.

��� Kāpēc?

��� Te atpeldēja viena tava radiniece, tikpat liela kā tu�

��� Tādas kā es dzīvo mazliet tālāk, � rauda norādīja uz dzi�ļumu. � Pie siekstas es esmu vienīgā.

��� Kas tad tā bija par zivi? � nebeidza brīnīties Apaļgalvis.

��� Vai tad man sāk spokoties? Tāda pati kā tu.

��� Es! � no siekstas apak�as izpeldēja raudai līdzīgā zivs.

Nezinātājs tās sajauktu, bet, kad abas atradās blakām, tad at��ķirības bija labi samanāmas.

��� Mani sauc par ruduli. Jūs pat vārdu nepavaicājāt, bet pēc tam lieki uztraucaties.

��� Rudulis� � novilka Apaļgalvis.

Skaista zivs. Mugura tum�brūna, ar zaļganu nokrāsu, sāni dzel�tenīgi, mazliet zeltoti, spuras ko�i sarkanas. Acis oran�ā krāsā. Rauda bija daudz gai�āka, ar zilganzaļu muguru, sudrabbaltiem sāniem un tādu pa�u vēderu.

��� Esmu lepns uz sevi, � turpināja rudulis. � Mani dēvē par vienu no skaistākajām Latvijas zivīm.

��� Man cita īpa�ība, � piebilda rauda. � Ja mainās ūdens sastāvs, tad arī es mainu krāsu.

��� Es savējo nekad nemainu, � sacīja rudulis. � Dzīvoju ne�tālu no �ejienes klusā ezera līcī, kur daudz meldru, niedru un citu ūdensaugu. Neesmu klejotājs un reti kad atstāju savu iemīļoto vietu. Tur bie�i peldu kopā ar plau�iem, līņiem un karūsām. Man patīk mierīga, interesanta sabiedrība.

��� Atļauj arī man ko pateikt! � stāstījumu pārtrauca rauda.

���� Mūs bie�i neat�ķir. Tas ir tiesa. Un tā arī jums gadījās.

Rudulis patie�ām ir viena no mūsu ezera visskaistākajām zivīm. Ta�u es ruduli pārspēju izturības ziņā. Varu dzīvot tādos ezera rajonos, kur skābekļa maz. Mans otrs pazina � plaudis � arī ir jutīgs pret skābekļa samazinā�anos. Bet es no tā necie�u. Parasti savu dzīvesvietu izvēlos tur, kur sastopami ūdensaugi, smil�ains dibens un neliela straume. Tāpēc ari izvēlējos sēkli strauta tuvumā.

��� Vispār esam miermīlīgas zivis, kas citām pāri nedara, � paskaidroja rudulis. � Tāpēc ar mums draudzējas visas zivis, kaut arī augumā mazākas. Ruduļi lielākoties mēdz dzīvot kopā prāvā bariņā� Vai, mani dro�i vien gaida! Uz redzē�anos citā reizē!

Kad rudulis bija gabalā, Apaļgalvis pavērsās pret raudu un ieminējās:

��� Vai tad ciemiņi netiks pamieloti?

Bunduļacis gribēja iebilst, ka tāda uzvedība neatbilst pieklājī�bas normām, bet bija jau par vēlu. Apaļgalvis savu sakāmo bija pateicis.

��� Lūdzu, galds ir klāts! � Rauda piepeldēja pie zālēm un kādu no tām aprija.

Apaļgalvis arī mēģināja, bet tūdaļ kumosu izspļāva:

��� Phē! Rūgts un o� pēc trūdiem. Pavisam glums.

Par atkārtoto nepieklājību Bunduļacis uztraucās vēl vairāk.

��� Aizmirsu jūs brīdināt, � redzot Apaļgalvja izdarības, rauda sacīja. � Es pārtieku no ūdensaugiem, ko citas ezera zivis, izņe�mot ruduli, neēd. Barības izvēlē mēs neesam konkurenti. Ja vē�laties, varu pacienāt ar maksteņu kāpuriem.

Ar tiem jau varēja pamieloties, bet arī tas nebija ists cienasts. Varbūt pie raudas nemaz nevajadzēja viesoties . . . Visai pieklājīgi asarēni nebija � steidzīgi pateica �Sveiki!� un aizpeldēja.

Ar to ciemo�anās beidzās. Tā neizdevās tāda, kādu Apaļgalvis bija iedomājies.

Sēklis pletās kā zemē nomests dzeltens paklājs. Straume tajā bija atstājusi smil�u iedobes un valnī�us, kas atgādināja viļņus. Pat vismazāko dzīvnieku sēklī varēja saskatīt jau pa krietnu gabalu.

Asarēni peldēja seklumā, priecājās par smil�u veidojumiem un Jāva, lai �aunu bārkstiņas apskalo svaigais strauta ūdens un straume kutina zviņotos sānus. Pēc brī�a kļuva garlaicīgi un sagribējās ēst.

��� Gan ko sameklēsim, � sacīja Apaļgalvis. � Vai ezerā barī�bas trūkst?

Asarēni gai�ajā smil�u paklājā bija redzami kā uz delnas. Ta�u viņiem sēklī tik ļoti patika, ka bailes no ienaidniekiem aizmirsās.

��� Vai tie nav grunduļi? � ieminējās Apaļgalvis.

Bunduļacis paskatījās uz mazajām zivtiņām, kas spēlējās smil�tis, un labu brīdi klusēja. Iznāks tāda pati pārskatī�anās kā ar raudu, un tas nebūs patīkami. Bunduļacim nebija nekādas vēlē�a�nās izrādīt savu nezinā�anu. Varbūt tās ir kādas citas zivis, nevis grunduļi.

Kad zivtiņas piepeldēja tuvāk, Bunduļacis ievēroja grunduļiem raksturīgo sānu zīmējumu.

��� Labdien! � viņ� uzsauca. � Kā labi veicas?

Rudeni gājām pie jums ciemos, � Apaļgalvis metās starpā, � bet sēklī nevienu nesatikām. Diezin kur bijāt pazudu�i. ..

��� Nekur nebijām pazudu�i, � atbildēja grunduļi. � Glu�i vienkār�i � aukstums nāca virsū, un katrs to sagaida savādāk. Mēs nolīdām, kur pratām. Cits elodeju biezoknī. Cits dziļākā bedrē zem akmeņiem. Cits visu ziemu gul�ņāja, paslēpies starp glīveņu saknēm. Vai tad jūs ziemā negulējāt?

��� Gulējām ne visai daudz, � novilka Apaļgalvis. � Mans draugs pat sadomāja paceļot. Un mēs noskaidrojām, kāds ir ledus.

��� Un kāds tad tas bija? � painteresējās grunduļi.

��� Auksts, � sacīja Bunduļacis. � Apaļgalvis pat iedomājās, ka ledus sper. Bet pie sper�anas vainīgi bija cilvēki. Cik es zinu, tie ir ļoti viltīgi.

Ne no �ā, ne no tā grunduļu bars kļuva tramīgs. Negaidot zivtiņas pajuka uz visām pusēm. Sēklis visapkārt asarēniem kļuva tuk�s. Grunduļi bēga kā negudri un paslēpās kur kurais.

��� Kas tiem lēcies? � Apaļgalvis pabolīja acis. � Diezin no kā viņi sabijās? Tuvumā neko draudo�u nemana.

Bunduļacis pagrozījās uz vienu pusi, uz otru.

��� Es neko neredzu! Visapkārt ir mierīgi.

Tas tie�ām bija jocīgi. Kaut ko tādu asarēni nekad nebija pie�redzēju�i. Ikviena zivs bēga no briesmām. Bet bēgt tāpat vien � tas ta�u bija pavisam savādi.

Garlaikodamies asari peldēja pāri sēklim. Nesaprotamie grun�duļi! Varēja vēl aprunāties. Vai mazums notikumu sēkļa ra�jonā?

��� Paslēpieties ātrāk! � No iedobes bailīgi galvu pabāza ne�liels grundulis. � Tuvumā siro līdaka!

Kā tu to zini? � iejautājās Bunduļacis.

��� Man atsūtīja ziņu kāds nelaimīgs mūsējais.

��� Savādi� � brinījās Apaļgalvis. � Kāpēc tu saki � ne�laimīgs?

��� Tāpēc, ka līdaka viņu pa�reiz satvērusi. Dro�i vien būs jau aprijusi.

��� Vai tu to redzēji?

��� Kas man to deva! Neko neredzēju!

��� Galu galā kur tad līdaka atrodas? � uztraucās Apaļgalvis.

��� To ta�u tu vari pateikt!

��� Nevaru. Tepat tuvumā tai jābūt, tikai īsti nezinu, kur.

��� Ahā! � �āpstināja Bunduļacis. � Nesaprotu, kā tev nelai�mīgais grundulis visu to varēja paziņot. Cik noprotu, tad viņ� jau līdakas vēderā.

��� Diezin vai visu pratī�u pastāstīt, � sacīja mazā zivtiņa.

��� Mums piemīt īpa�ība, kuras citiem nav. Ja grunduļiem ievaino ādu, tad tā izdala sevi�ķas vielas, kas vēstī par briesmām.

��� Es tomēr nesaprotu � � Apaļgalvis neizpratnē sāka strau�jāk plātīt �aunu vākus.

��� Kas tur ko nesaprast! � brinījās grundulis. � Ja lidaka saķer kādu manu radinieku, tā ar asajiem zobiem noteikti ievaino tam ādu, un mēs saņemam brīdinājuma signālu. Tādējādi laikā pagūstam noslēpties.

��� Ahā! � Bunduļacis pa�ūpoja galvu. � Tā tie�ām teicama īpa�ība.

��� Vēl vairāk � mūsu trauksmes signālus uztver arī sapali un tāpat paslēpjas.

Ta�u grundulis nezināja pastāstīt, kādā veidā ievainotā āda nosūta ķīmiskos trauksmes signālus. Viņ� arī nepateica, ka brī�numaino īpa�ību zinātnieki atklāju�i tikai nesen.

��� Jūs teicāt, ka cilvēki esot viltīgi, � turpināja zivtiņa.

���� Negribēju strīdēties, tomēr man ir savi uzskati. Nesen ezer�malā atnāca kāds cilvēks un apsēdās zālē. Lai sē�, kas man par to! Pēk�ņi sēklī parādījās tārpiņ�. Saskrējām tam apkārt, bet tik�pat ātri atkāpāmies. Kumoss �ķita aizdomīgs. Oda daudz savādāk nekā tie tārpiņi, kas dzīvo ezerā. Varbūt tā bija cilvēka izdoma, varbūt. Kad kumoss tuvojās baram, mēs pabēgām sānis un to neaiztikām. Redzi, cik pamatīgi mēs cilvēku piemānījām!

��� Gudri darīts! � priecājās Apaļgalvis. � Kā jūs to spējāt?

��� Da�reiz esam viltīgāki par cilvēkiem, � lepojās grundulis, � un tie mums neko nevar padarīt.

��� Nu gan tu pārāk daudz salielījies, � aizrādīja Bunduļacis.

��� Nemaz. Mums ir ļoti laba o�a. Tā mēs at�ķiram viltīgo kumosu no derīgā.

��� Un tikai ar o�u? � pārjautāja Bunduļacis.

��� Ar to pietiek. Cilvēki nemaz nenojau�, ka mums tāda ir. To sacīdams, grundulis nemānījās. Mazās, lāsumainās zivtiņas

ir neiedomājami degustatori. Grundulis ir 250 rei�u jutīgāks pret ro�u eļļas smar�u un 512 rei�u jutīgāks pret ūdenī iz�ķīdinātu cukuru nekā cilvēks. Tādu gudrinieku tik viegli nepiemānīsi!

Vel viena iepazī�anas

Asarēni apstājās. Ceļu aiz�ķērsoja plata zivs ar zilganbrūnu muguru. Prāvajām sānu zvīņām bija dzeltenīga nokrāsa.

�, Vai tu esi miermīlīga? � �aubidamies prasīja Apaļgalvis.

Tik Jiela zivs katram spēja iedvest bailes un �aubas. Tas, kas bija apmēros prāvāks, Apaļgalvī vienmēr radīja neuzticību.

��� Kā to saprast?

��� Nu, tā .. . Vai tu mazākas zivtiņas neķer? � Dro�ības pēc ar vienu aci Apaļgalvis paglūnēja uz elodejām. Ja būs vajadzība, slēptuve nav tālu. Ātrs peldējums, un viņ� pazudis augu biezoknī. Neviens tur viņu nespēs sameklēt.

��� Un to jautā asaris!

��� Tā nav nekāda atbilde � � Apaļgalvis kļuva dro�āks, jo elodejas bija tepat tuvumā. Citos apstākļos viņ� neko nebūtu teicis.

��� Kāpēc asaris nevarētu tā jautāt? � nerimās Apaļgalvis.

��� Pavisam vienkār�i � jūs vienmēr esat biju�i plēsēji, bet es nevienai zivij pāri nedaru.

4-Vai tu, tāpat kā rauda, pārtiec no ūdensaugiem? � iejautā�jās Bunduļacis. Pēc raudas lielā zivs gan neizskatījās � bija daudz platāka par raudu.

��� Augi man negar�o.

��� Kas tad? � Bunduļacis neizpratnē pabolīja acis. � Ja tev zivis un augi negar�o, ar ko tad vēl var mieloties?

��� Vai tad jūs mani nepazīstat?

Asarēni sabakstījās purniem. Kauns atzīties, ka tik iespaidīgu ezera iemītnieku viņi agrāk nav redzēju�i! Tādam garām papeldēt nevarēja. Sīkumus viņi pamanīja, bet lielais palika neievērots.

��� Patie�am nepazīstam � � Bunduļacis sāka straujāk plātīt �aunas un nezināja, ko vēl piebilst.

��� Kur tu dzīvo? � negaidot iejautājās Apaļgalvis, izglābdams draugu no neērtā stāvokļa. �oreiz jautājums bija izteikfc tie�i laikā un vietā.

��� Netālu. Vai zināt prāvo bedri ar mālaino dibenu?

Nē, to gan asarēni nezināja.

��� Man patīk klusas un mierīgas vietas, kur nav liela straume. Bedre ir vislabākais patvērums. Tajā reti kāds traucē. Liela, trok��ņaina sabiedrība man nav pa prātam. Jaunības gados gan dzīvoju pamatīgā barā, bet tie laiki ir pagāju�i. Mūsu pulks kļuvis mazāks. Kopā parasti salasās vienāda vecuma zivis.

��� Nav nekāds brīnums, ka tevi nepazīstam, � ieminējās Bun�duļacis. � Mēs ta�u mitināmies seklumā, kur zaļo ūdensaugi un �ūpojas viļņu �ūpoles. Esam kaimiņi, bet cits citu nezinām.

��� Tā glu�i nav, � sacīja prāvā zivs. � Es asarus pazīstu, bet, ja nu mēs līdz �im neesam satiku�ies, tad varam iepazīties. Esmu plaudis. Nereti mani dēvē arī par breksi. Plau�us cilvēki uzskata par gardām zivīm, turklāt da�s labs no maniem radiniekiem sver pāri par astoņiem kilogramiem.

��� Tad jau tu esi ievērojama zivs! � iesaucās Apaļgalvis.

��� Patikami dzirdēt tādus vārdus, � sacīja plaudis. � Bet ar raudu, �o mazvērtīgo, asakaino zivi, gan mani nejauciet! At�ķi�rība ir pārāk liela.

To, ka rauda ir mazvērtīga zivs, asarēni dzirdēja pirmo reizi. Un plaudim ta�u nebija nekāda iemesla mānīties.

��� Paldies, mēs uzzinājām daudz jauna, � Bunduļacis teica. � Vēl tikai gribētos zināt, ko tu ēd un kas tev vislabāk gar�o.

��� Pārtieku no ūdenskukaiņu kāpuriem. Sevi�ķi gar�īgi ir trīsuļodu kāpuri, bet labprāt ēdu arī nelielus gliemjus un tārpus. Lūk, visa mana ēdienkarte!

��� Tev mute savādāka nekā mums, � ieteicās Apaļgalvis un sarāvās. Tas nebija pieklājīgi sacīts, un no Bunduļa�a dro�i vien atkal varēja sagaidīt pārmetumus.

���� Taisnība� � Plaudis nemaz nebija apvainojies. � Tā atgādina caurulīti un ir vērsta uz leju. Ja mute būtu citāda, kā tad es spētu satvert sēdo�u gliemi, kā pārkontrolētu dūņas, kurās slēpjas sarkanie trīsuļodu kāpuri? Dziļāk mutē man ir sīki zobi. Ar tiem saspie�u gliemju �aulas. Citas zivis barību saķer un ātri norij, bet es ēdu lēni un prātīgi. Trīsuļodu kāpuriem no�skaloju dūņas. Ar tām ta�u nav vērts piepildīt vēderu. Ja vien iespējams, arī gliemju �aulas izspļauju laukā � tā arī ir lieka un nevajadzīga bagā�a. Tāpēc arī jāēd lēni un uzmanigi. Līdaka, protams, rīkojas citādi. Caps � tā saķer un aprij veselu zivi. Tāds raksturs man nav. Tam, kas grib plaudi noķert ar mak�ķeri, jābūt loti pacietīgam, vēl uzmanīgākam par mani. Cik rei�u mak��ķernieki pārsteidzas, un es peldu projām, priecādamies, ka izde�vies tos piemānīt.

��� Ooo! Es arī gribētu tāds būt! � Apaļgalvis piepeldēja tuvāk plaudim.

��� Pastāsti vēl ko! � lūdza Bunduļacis.

���� Ko tad? � Plaudis paplātīja biezās lūpas. � Kas jums labāk patiktu? � � Padomājis viņ� iesāka: � Saulainā pavasarī, kad ūdens strauji sasilst, mēs ātrāk izmetam ikrus. Tad kādreiz var notikt pārskatī�anās. Raudas apaugļo arī mūsu ikrus. Iz�ķiļas ne īsts plaudis, ne īsta rauda.

��� Plau�u rauda! � iesaucās nemierīgais Apaļgalvis.

���� Tāds mazulis ir lielāks par raudu, bet sīkāks par plaudi. Savā turpmākajā dzīvē tas aug ātrāk par raudu, bet nekad nesa�sniedz plau�a lielumu. Vispār tas notiek reti.. .

���� Paldies par sarunu! � Apaļgalvis pakustināja krū�u spuras. � Tagad mums abiem jāsteidzas.

Kad asarēni bija gabaliņu papeldēju�i, Bunduļacis ievaicājās:

��� Kur tad tev jāsteidzas?

���� Saruna ieilga. Vai tev nepalika garlaicīgi? Baidījos, ka tu uzdosi vēl kādu jautājumu, un tad diezin vai līdz vakaram mēs vēl kaut ko varēsim uzēst un tikt mājās.

Pavisam nejau�i kādā dienā Bunduļacis un Apaļgalvis satikās ar ālantiem. Pirmajā brīdī asarēni nobijās. Viņi godbijīgi vēroja ap piecdesmit centimetru garās, slaidās zivis, to nosvērto,

vienmērīgo peldējumu un rāmās, graciozās spuru kustības. Ālan�tiem nebija ne līdakas zibenīguma, ne līņa lācīguma, bet pavisam kas cits � aizturēta enerģija, kas vienā mirklī varēja atraisīties ar negaidītu spēku.

Zilganmelnais muguras krāsojums nemanāmi pārgāja sānu sudrabainajā baltumā.

��� Piedodiet! � teica Bunduļacis skaistajām zivīm. � Jums gan daba dāvājusi ļoti skaistas krāsas.

��� Taisnība. Katrai zivij ir savas krāsas, arī jums � asa�riem.

��� Kāpēc tā vajadzīgs? � iejautājās Apaļgalvis kādam no ālantiem. � Ja pie mums būtu mamma, mēs tevi neapgrūtinātu ar jautājumiem.Pastāsti, lūdzu, par krāsām!

��� Par krāsām? � Ālants �ūpojās ūdenī un kustināja sarkanī�gās spuras. � Ezera dzīvnieki, gribēdami kaut ko uzzināt, bie�i vien samaksā par to ar dzīvību. Iepazīties ar dzīves īstenību nav tik vienkār�i.. . Krāsas ir izveidoju�ās ilgā gadu gaitā. Zivīm ir vajadzīgas tie�i tādas krāsas, kādas tām ir.

��� Kāpēc? � Apajgalvim kā parasti netrūka jautājumu.

��� Krāsas zivis aizsargā, � atbildēja ālants. � Raudām, rudu�ļiem, ālantiem un vēl citiem ezera iemītniekiem ir noderīga tum�i zilā muguras krāsa. Putni, kas lido virs ūdens, mūs nepamana, jo tum�ais muguras tonējums saplūst ar ezera līmeņa krāsu. Sudrabbaltie sāni pasargā no līdakas. Laupītāja mūs nevar ieraudzīt no zāļainajiem slēpņiem, kur tā uzglūn zivīm. No dzelmes ūdens izskatās gai�s, gandrīz kā sudrabs.

��� Ahā! � novilka Apaļgalvis. � Bet mēs esam savādāki nekā tu. Daudz krāsaināki un spilgtāki. Tātad līdaka mūs labāk var saskatīt un vieglāk noķert nekā tevi.

��� Tā jums tikai �ķiet. Starp augiem peldot, ķermenis saplūst ar apkārtējo vidi. Tu, piemēram, atradīsies glīvenēs. Te tavu svītraino ķermeni līdaka tik viegli neieraudzīs, turklāt tu nepa�manīts varēsi uzbrukt neuzmanīgām zivtiņām. Spilgtā, svītrainā krāsa asariem noder aizsardzībai.

Tas bija gudrs, bet ne visai saprotams stāstījums. Vienam sāni sudraboti � tas aizsardzībai, otram svītraini � atkal aizsardzībai. Tas ta�u bija pavisam dīvaini�

Asarēni pepadomāja, ka ikviens ezera iemītnieks dzīvo savda�bīgos apstākļos un ka tie�i tie nosaka aizsargkrāsu. Pazīstamā karūsa bija ar spilgtu zeltainu krāsojumu, ta�u, uzvandījusi mel�nās duļķes, tā kļuva pilnīgi neredzama. Zivju dzīve, kas diendienā pakļauta visda�ādākiem negadījumiem, kļūtu vēl grūtāka, vēl bīs�tamāka, ja nebūtu apbrīnojamās aizsargkrāsas.

Kamēr asari pārsprieda dzirdēto, tikmēr ālanti omulīgi ieturēja maltīti.

Un te nu notika pats interesantākais. Viens no ālantiem no�ķēra pāris sānpel�u, bet pēc tam noknieba sulīga ūdensauga dzi�numu. Kaut ko tādu asari redzēja pirmo reizi. Ja kādam gar�oja kukaiņi, tas nemeklēja augus. Augēdājām zivīm kukaiņi biju�i nebiju�i, bet ālants vienlaikus ēda gan augus, gan kukaiņus.

Vislielāko izbrīnu izraisīja tas, ka pats prāvākais ālants noķēra un apēda nelielu vīķi. Asarēni nebija pieradu�i pie daudzpusīgas odienkartes.

Raudas un grunduļi ēda augus, asariem tie negar�oja, un ot�rādi. Turpretim ālanti vislielākajā labpatikā mielojās gan ar au�giem, gan ar kukaiņiem un pat zivju mazuļiem.

Savādi, pavisam savādi! Zinā�anas par ezera zivīm asariem vēl bija pavisam niecīgas.

��� Es kaut ko nesaprotu, � teica Apaļgalvis prāvajam ālan�tam. � Tu laikam esi divdabis?

��� Kāpēc tā? � brīnījās zivs.

��� Redzi, es domāju par tavu pusdienas maltīti. Tu neesi tāds kā citas zivis. Vispirms ēdi sānpeldes, pēc tam uzkodi kaut kādus augus un beidzot vēl noriji zivtiņu. Iznāk, ka esi div�dabis. Nu, es domāju � ē�anas ziņā, jo tu ēd gan augus, gan dzīvniekus.

��� Nav ko brīnīties! � Ālants lēnām kulstīja asti. � Mūsu galvenā barība ir sīkie dzīvnieciņi. Vakaros, kad pāri ezeram lidi�nās kukaiņi, mēs no ūdens izbā�am purnu un noķeram ne vienu lidoni vien. Ūdensaugi mums gar�o tikai tad, kad tie nav nobrie�du�i un cieti. Sulīgie dzinumi nav zemē metami. Mazās zivtiņas ķer tikai pieaugu�ie ālanti. Tātad te nav nekā dīvaina.

��� Laikam gan� � Apaļgalvis pakustinaja �aunu vākus. � Mēs tevi nepazinām, tāpēc ari radās tādi pārpratumi.

��� Tie nav pārpratumi, � sacīja ālants. � Tādi mazuļi kā jūs nevar visu zināt. Katra zivs ta�u ēd savu barību. Ja ālantiem gar�o kukaiņi un arī augi, kāds tur brīnums? Mak�ķernieki gan sūdzas, ka vasaras mēne�os ālanti esot rūgteni, ar ūdenszāļu piegar�u . . . Bet tagad man gribas mazliet palepoties. Ne ar sevi, bet ar saviem radiniekiem, kas ir daudz skaistāki nekā parastie ālanti. Maniem radiniekiem mugura ir sarkana, sāni oran�dzelteni, bet vēders sudrabspīdigs. Man spuras sarkanas, bet radiniekiem sarkana ir tikai spuru pamatne, pa�as spuras tiem baltas. Manus radiniekus sauc par orfām jeb zelta ālantiem.

��� Vai tie ari dzīvo mūsu ezerā? � iejautājās Apaļgalvis. � Es te tādas zivis neesmu redzējis.

��� Orfas audzē dīķos un nelielos ūdensbaseinos, arī akvārijos.

��� Ahā! Un orfu sarkanā krāsa arī noder aizsardzībai? � neli�kās mierā Apaļgalvis. � Vai tad dīķos ūdens ir sarkans, nevis tāds kā mūsu ezerā?

��� Au�īgs jautājums. Dīķi un ezerā ūdens ir līdzīgs. Sarkanā krāsa maniem radiniekiem noder nevis aizsardzībai, bet skaistumam. Visi priecājas par orfu krā�ņumu. �īm zivīm no ienaidniekiem nav jāsargās.

Beidzot Apaļgalvis visu apjauta, un jautājumu viņam vairs nebija.

Varbūt ālants vēl ko būtu pastāstījis, bet bars peldēja tālāk, un viņ� negribēja no tā atpalikt. Ālanti dzīvoja tur, kur dzelmē iestiepās zāļaina sekluma strēle, kur izbeidzās glīveņu pļavas un savus gleznainos ziedus atvēra baltās ūdensrozes.

Abi asarēni devās pretējā virzienā � dziļumā nebija ko meklēt. Viņiem labāk patika krastmalas siltie, aizaugu�ie ūdeņi. Tā pa��reiz bija Bunduļa�a un Apaļgalvja pasaule, iemīļota un dārga . . .

Noslēpumainais peldetajs

Kad asarēni grasījās peldēt tālāk, viņi ieraudzīja ūdenī �audā�mies mazas, zilganas ēnas.

��� Paskatīsimies, kas tās tādas! � Bunduļacis uznira līdz ezera līmenim, bet neko nesaskatīja.

Ēnas bija manīgas. Kolīdz Bunduļacis tuvojās ūdens virsai, tās pa�āvās sānis. Viens no peldētājiem atradās tepat virs galvas. Bunduļacis mēģināja tam pievirzīties klāt, bet nekā.. . Veiklais peldētājs momentāni pazuda.

��� Hm, tas nu gan ir joks! � pukojās Bunduļacis. � Nevaru to blēdi dabūt rokā.

��� Tu neproti. Jārīkojas^ citādi! Ja tev pietrūkst iemaņu, tad palaid mani!

Apaļgalvis noskatījās, kur atradās zilganā ēna, atkāpās un tad ieskrējies drāzās līdz ūdens virsai. Vēl tālāk. Purns iz�āvās ezera

virspusē, aiz kājas satvēra noslēpumaino peldētāju un ievilka ūdeni.

��� Hm, kas tu tāds esi? � prasīja Bunduļacis, jo Apa|galvis nevarēja muti taisīt vaļā � peldētājs aizmuktu un visas pūles butu veltas.

��� Zivis mani neēd, � noķertais mēģināja asarēniem iestāstīt.

��� Ne jau par ē�anu ir runa. Gribējām zināt, kas tu tāds esi.

Apaļgalvis pabolīja acis un cie�āk saknieba kaulainās lūpas.

Kukainis neganti kustināja garās kājas. Acu bolī�ana bija aicinā�jums, lai Bunduļacis pasteidzas ar jautājumiem.

��� Es esmu. . . lielais ūdensmēritājs, � atbildēja rūsganais kukainis. Samtaini matiņi tā pavēderi vērta gai�i sudrabotu.

��� Kā tu proti tik veikli peldēt?

��� Peldu pa ūdens virsu, � kukainis paskaidroja un sāka atkal ķepuroties.

��� Pa ūdens virsu? � Tad tāpēc Bunduļacis to nebija ierau�dzījis. � Bet kas tev palīdz peldēt?

��� Kājas.

��� Nepļāpā niekus! Kā ar kājām var peldēt, ja nav astes?

��� Man ir pavisam īpatnējas kājas. Abas īsās, priek�ējās, noder barības saķer�anai. Pārējās �etras ir tievas un garas � ar tām es peldu. Lai kājas nesamirktu, es tās vienmēr ieeļļoju. Tāpēc arī varu pa ūdens virsu slīdēt kā labs slidotājs pa ledu. Ja ceļā gadās kāds �ķērslis, protu tam pārlēkt pāri.

��� Un tā ir patiesība? � pārjautāja Bunduļacis.

��� Ja netici, paprasi manam radiniecēm ūdensblaktlm!

��� Tātad tu esi blakts? Bet sacīji, ka saucot par udensmērītāju � � Bunduļacis nesaprata kukaiņa atbildi.

��� Odensmērītājs ir blakts, tikai tāda, kas dzīvo virs ūdens. Bet tagad laidiet mani vaļā! � lūdzās kukainis. � Man pietrūkst gaisa elpo�anai. Un es jau visu izstāstīju.

Apaļgalvis pavēra muti, un noslēpumainais kukainis, pakusti�nājis kājas, kā bulta uzpeldēja virs ūdens.

��� Pavisam trakas lietas! � sacīja Bunduļacis. � Un tu vēl gribēji iestāstīt, ka pazīstot visus ezera iemītniekus. Vai tu varēji iedomāties, ka dzīvo tāds kukainis � ne peldētājs, bet slidotājs? Nevis peld ūdeni, bet slido pa ezera virsu. Un padomā, cik gudrs: ieeļļo kājas, lai labāk slīd! Laikam jau tā vajadzīgs.

��� Kāpēc mēs nekad asti neeļļojam? � noprasīja Apaļgalvis.

��� Mēs jau neslidināmies, bet peldam. Es domāju, ka tādēļ eļļo�ana mums nav vajadzīga.

Bunduļacis neprata izskaidrot eļļo�anas nozīmi. Odensmērītājs eļļoja kājas, lai tauku slānītis palīdzētu tām turēties virs ūdens un arī viņ� pats negrimtu.

� Negribu par kukaiņiem vairs neko dzirdēt, � noteica Apaļgalvis. � Es nojau�u, � tu esi aizmirsis ē�anu.

Kardino�ais sarkanais tārpiņ�

Ē�anu Bunduļacis nebija aizmirsis .. .

Klusēdami asarēni iepeldēja dziļumā. Izrādījās, ka sēkļa tuvumā ir grūti atrast barību. Bunduļacis noķēra vaboli, ko straume bija ienesusi ezerā. Tas tikai tāds gadījuma kumoss. Apaļgalvis aprija da�as treknas sānpeldes. Bet tas arī viss. Tuvumā neko citu nema�nīja. Jāmeklē bagātīgāk klāts galds.

Izmetu�i pusloku, asarēni devās atpakaļ. Netālu no sēkļa Apaļ�galvis apstājās.

��� Es to ieraudzīju! � viņ� sauca. � Tas ir mans!

Nu arī Bunduļacis pie dīgsto�ajām lēpēm pamanīja treknu sarkanu tārpiņu. Neko darīt, Apaļgalvis bija manīgāks. Tam vien�mēr la-ime saskatīt ko gar�īgu.

Izsalkums bija liels. Daudz neskatīdamies, Apaļgalvis metās virsū tārpiņam, saķēra un gribēja norīt.

Turpinājums noritēja pavisam savādi. Izrādījās, ka tārpiņ� ir neparasti spēcīgs. Apaļgalvis nespēja to norīt. Kumoss rāvās ārā no mutes, vēl trakāk � iedzēla aug�lūpā un vilka asarēnu uz priek�u. Apaļgalvis pretojās, cik spēja, tomēr velti. Otrs spēks bija lielāks. Sāpju vietā asarēnu sāka mākt bailes. Ja tārpiņ� viņu pieveic? Ko tad? �

Pēc maza brītiņa Apaļgalvis pacēlās gaisā un ar būk�ķi iekrita krastmalas zālē . . .

��� Es domāju, ka rauda. Kur lai asarēnu liek? Janka, vai atpa�kaļ jāmet? � mazais pui�elis jautāja lielākajam.

��� Kamēr izvilksim raudu, es to pa�u uz āķa uzlik�u, � sacīja Janka un ievēra asarēnam lūpā āķi.

Sāpe izskrēja cauri ķermenim un apdullināja Apaļgalvi. Pēc tam sekoja lidojums gaisā . ..

Bunduļacis palika sēkļa malā un nevarēja saprast, kas draugam lēcies. Sakampa tārpu un pavisam jocīgi rīstījās. Vai kumoss par

lielu? Varbūt tie�ām to nevarēja norīt? Tālākā Apaļgalvja rīcība bija vēl dīvaināka. . . Kur viņ� skrēja? Ko ķēra? . . . Skrēja, kamēr pazuda. It kā izlidoja no ezera. Bet asari ta�u nelido. Tā arī Bunduļacis nenojauta, kas noticis ar draugu.

Pagāja brīdis, un noplunk�ķēja ūdens. Bunduļacis nobijās un gribēja bēgt, bet dziļuma malā ieraudzīja nirsto�u asarēnu. Tas bija Apaļgalvis.

Kādēļ viņ� tik jocīgi peldēja? Rāvās uz sāniem. Izmeta loku. Visu laiku kūļājās uz vietas un tālāk netika . . . Kāpēc nenira dzi�ļāk? Asari mēdza uzturēties pie ezera dibena, bet Apaļgalvis pel�dēja krietni augstāk.

Bunduļacis metās pie drauga.

��� Kādēļ tu jokojies? � Bunduļacis jautāja. � Peldēsim prom!

��� Labprāt, � atbildēja Apaļgalvis. � Bet es to nespēju �

��� Kā � nespēj? � brīnījās Bunduļacis. � Es nesaprotu.

Daudz ko Bunduļacis nesaprata. Viņam nebija ne jausmas, ko

pārdzivo Apaļgalvis.

��� Kaut kas mani nelai� vaļā, visu laiku tur aiz lūpas. Tici vai netici, bet tas ir ļoti sāpīgi. Ja gribu peldēt ātrāk, tad kāds plē� lūpu. Varbūt es esmu gūstā. Glu�i tāpat kā tu toreiz pie strauta traukā. Cik atceros, tad krastmalā bija divas ēnas. Nu, tās, no kurām jāsargās �

Bunduļacis piepeldēja Apaļgalvim vēl tuvāk un ieraudzīja, ka no drauga mutes stiepjas bālgans, gandrīz neredzams pavediens.

��� Gūstā tu neesi. Tas ir pavisam citādi. Man liekas, tu esi piesiets. Un to dro�i vien izdarīju�as ēnas.

��� Ko lai es tagad iesāku? � pavisam sa�ļucis, �ukstēja Apaļ�galvis.

��� Nevajadzēja no ezera lēkt ārā. Tad nekas slikts nenotiktu, � pārmeto�i sacīja Bunduļacis.

��� Vai tad es lēcu? Tārpiņ� bija briesmīgi stiprs. Tas man ie�koda apak�lūpā un izrāva no ezera.

��� Tās ir ēnu lamatas, kurās tu esi nelaimīgi iekūlies, � sprieda Bunduļacis.

��� Es negribu lamatās. Es gribu peldēt!

��� Cst! � iesaucās Bunduļacis. � Pie meldriem līdaka!

��� Līdaka? � Apaļgalvis �ausmās nodrebēja un �āvās sānis.

Aukla apturēja skrējienu un pavilka asarēnu atpakaļ.

��� Lien lēpēs, � mācīja Bunduļacis, � citādi tevi noķers!

Mācīt jau ir viegli. Lien� Bēdz� Kur tu aizbēgsi ia noslē�pumainais spēks visu laiku nelai� vaļā!

Apaļgalvis sasparojās vēlreiz, tomēr arī �oreiz mēģinājums beidzās nesekmīgi.

Bunduļacis nesaprata, kāpēc draugs vēl vienmēr peld turpat un neslēpjas lēpēs. Viņ� nevarēja iedomāties, cik daudz spēka patērējis draugs, lai atbrīvotos no noslēpumainajām lamatām.

Bez trok�ņa līdaka izslīdēja no meldriem un tūliņ ievēroja Apalgalvi.

Lēni, spuras kustinādama, tā tuvojās laupījumam. Asarēns pie auklas raustījās. Beigas! Nu visam ir beigas!

Līdaka apstājās, sasprindzināja muskuļus un gatavojās mesties asarēnam virsū. Novilnoja ūdens. Apaļgalvis bailēs �āvās uz aug�u.1

Par laimi, plēsējas ceļā gadījās raudiņa, un līdaka to tūlīt satvēra. Tomēr mīkstākā par asari, ko sargaja asas, kaulainas spuras.

Apaļgalvis rāvās uz priek�u. Bailes deva jaunus spēkus. .. Vēl tālāk. Vēl. . . Svelo�i iesāpējās lūpa, un noslēpumainās lamatas palaida asarēnu vaļā. Apmetis kūleni, viņ� iekrita dūņās. Iekrita un nekustējās.

Vai Apaļgalvis beigts? �

Pagāja labs brīdis, kamēr Bunduļacis saņēma drosmi un piepel�dēja pie drauga.

Tu esi dzīvs?

� Jā, � Apaļgalvis vārgi kustināja �aunas. � Zini, man pat ēst vairs negribas. Sāp mute. . . Un es esmu noguris. Ielīdīsim lēpēs un tepat pārlaidīsim nakti.

Bunduļacis neko neiebilda. Lai jau notiek, kā Apaļgalvis vēlē�jās! Viņ� �odien bija tik daudz pārdzīvojis.

Lēzenajā piekraste dzīvoja centimetrus piecpadsmit garas ziv�tiņas ar sudrabainiem sāniem. Bie�i vien tas salasījās lielos baros. Asarēni �īs ezera iemītnieces labi pazina. Savā pirmajā dzīvības gadā bija peldēju�i kopā ar tām. Kopā pat barību meklēju�i. Tās bija vīķes, vienmēr draiskas, kustīgas, nebēdnīgas.

Apaļgalvis ar nebēdniecēm labi sapratās. Varbūt tāpēc, ka tās medīja tādiem pa�iem paņēmieniem kā viņ�.

Vīķes no asariem nebaidījās, jo tie vēl bija mazi un tiem ne�piemita plēsīgo zivju īpa�ības.

Krastmalā un sēkļu tuvumā vīķes mitinājās tajās pa�ās vietās, kur dzīvoja Apaļgalvis ar Bunduļaci. Ta�u tām labāk patika vir�sējie ūdens slāņi. Asari turpretim cienīja akmeņaino vai arī ūdens�augiem apaugu�o ezera gultni. Kopā ar vīķēm tuvu ūdens virsai peldēja arī auslejas. Tās bija nedaudz slaidākas un veikli �audījās uz vienu un otru pusi.

Lai gan dzīvesvietas zivtiņām bija at�ķirīgas, tās bie�i vien uzturējās krasta tuvumā kopā ar asaru mazuļiem.

Ja vīķes un auslejas pamanīja lielos asarus, tās sabēga slēp�tuvēs. Laika gaitā instinkti tām bija pilnīgoju�ies un ezera iemīt�nieku raksturi vairs' nebija noslēpums.

Spīdinādamas spo�os sānus, slaidās zivtiņas sasilu�ajos ūdeņos it kā slīdēja. Likās, ka tās peld bez jebkādas piepūles. Ta�u tas tikai tā �ķita. Ikvienam ķermenim jāpārvar ūdens pretestība, un tā nepavisam nav maza.

��� Apstājieties! � uzsauca Apaļgalvis. � Apstājieties! Es vēlos ar jums mazliet aprunāties.

��� Ko tev vajag? � Vīķes apstājās un pakustināja pelēcīgās spuras.

���� Īpa�i neko. Papļāpasim! Sen neesam tiku�ies.

��� Ne jau mūsu vainas dēļ. Kamēr mēs pa krastmalu, tikmēr tu dziļumus esi paspējis iemīļot� Nu, par ko tad runāsim?

��� Vienalga par ko. . . Varbūt par jūsu dzīvi. ..

Vispirms vīķes noķēra pāris kukaiņu � tās vienmēr bija izsal�ku�as un tikai tad sapulcējās apkārt Apaļgalvim. Pati dū�ī�gākā vīķe ieminējās:

��� Jūs un citas zivis domājat, ka vīķes ir sīkas un neievēroja�mas. Tomēr tas tā nav.

��� Atvaino, es nemaz tā nedomāju . . .

��� Savā laikā, tas ir, �ā gadsimta divdesmitajos gados, mēs bijām pamats pērļu izgatavo�anai.

��� Kas tās pērles tādas ir? � brīnījās Apaļgalvis.

��� Nelielas bumbiņas, kas cilvēkiem ļoti patīk.

���� Ahā! � novilka Apaļgalvis. � Kur tad jūs �īs bumbiņas ņēmāt?

��� īstās pērles izaudzē gliemenes. Mūsu ezera di�gliemene gan to nevar izdarīt. Viņa neprot izaudzēt pērli. Agrāk Vidzemes pusē straujos strautos dzīvoju�as upjpērlenes, bet tās nesaudzīgi izķertas un tagad kļuvu�as par ļoti lielu dabas retumu. Ja aiz upjpērlenes vāka nokļūst smil�u graudiņ�, tam apkārt izveidojas pabiezs perlamutra slānis, un tā rodas spīdīga pērle� Tā kā

īstās pērles ir grūti iegūstamas un ļoti dārgas, cilvēki sāku�i darināt mākslīgas bumbiņas. Tie �o bumbiņu izgatavo�anai sadomā�ju�i izmantot arī mūsu zvīņas. Tās tik ilgi tiku�as kultas ūdenī, kamēr to spo�ā sudrabainā krāsa kā sīki kristāliņi nogulsnējusies trauka dibenā.

��� Un tās biju�as pērles? � iejautājās Apaļgalvis.

��� Nē, � atbildēja vīķe. � Nogulsnes dēvētas par pērļu esenci. Protams, tā vēl da�ādi apstrādāta. Pati pērle bijusi izdobta stikla lodīte. No iek�puses to klājusi mūsu zvīņu esences kārtiņa. �ādā veidā pērles izskatīju�ās ļoti skaistas, sudrabbaltas. Un tā mūsu spo�ums senāk greznojis daudzus cilvēkus. Redzi, kādas ir vīķes! Nevis tikai sīkas zivtiņas, bet liela skaistuma radītājas. No jums asariem, neko tādu nesagaidīt!

Iedomīgā vīķe! Kādēļ tā lepoties? Varēja jau pastāstīt par sen��iem, bet kāpēc ar pagāju�o jālielās? Mūsu dienās neviens pērles tā vairs nedarina. Tās ta�u ir tikai atmiņas par kādreizējiem lai�kiem, �odien neviena vīķe vairs skaistumu nerada.

Pavisam negaidot, Apaļgalvim prātā ie�āvās ne visai sen dzir�dēta saruna. Visu viņ� neatcerējās, bet �is tas prātā vēl bija saglabājies.

��� Vai tu esi plēsīga zivs? � pēk�ņi iejautājās Apaļ�galvis.

��� Nekad tāda neesmu bijusi. Mūsu barība ir kukaiņi.

��� Tu tā apgalvo? . .. Bet vai tās nav vīķes, kas pavasaros ēd ikrus? Nevis savējos, bet citu zivju ikrus. Iespējams, tu mēģināsi iestāstīt, ka tās ir pavisam citas zivis. Neizdosies! Par jūsu nelāgo para�u zina visi ezera iemītnieki.

��� Kāpēc tu domā, ka es to nolieg�u? � brīnījās vīķe. � Nav nekādas vajadzības. Protams, mēs ēdam zivju ikrus. Turklāt lie�los daudzumos, jo gandrīz vienmēr mums trūkst barības. Lai gan neesam prāvas, tomēr ātri augam. Un tādām zivīm nepiecie�ams bagātīgi klāts galds. Vai tagad saprati?

��� Bagātīga galda pēc jāēd ikri?

��� Paklausies, tu esi nepieklājīgs! .. .

��� Kāpēc tu uzreiz tā? Vai es ko nepieklājīgu pateicu?

��� Es tev neprasu, kāpēc asari pavasarī barojas ar citu zivju ikriem. Es tev nepārmetu asaru plēsonīgo dabu. Cik dzīvo zivtiņu asari savā mū�ā saķer, cik? Pat saskaitīt būtu grūti. Bet tu mani apsūdzi � vīķe izdarījusi grēka darbus, apēdusi zivju ikrus� Mēs ar tiem mielojamies tikai tad, kad pietrūkst kukaiņu.

��� Ahā! � Apalgalvis kļuva nervozs un sāka kustināt asti. Galu galā vīķei domātais jautājums nebija bijis vietā. Tas vairāk attiecās uz asariem.

���� Mūsu galvenā barība nav ikri. Ar tiem mēs apmierinām izsalkumu. Tikai to. Vai tāpēc esam sliktākas par asariem?� Gribēji parunāties, bet redzi, kā nu iznāca . . .

Apalgalvis nokaunējās. Melot vīķe nemeloja. Pavasarī ta�u viņi pa�i bija mieloju�ies ar citu zivju ikriem.

Jocīgais gliemezis

Par sarunu ar vīķi un par tās negaidīto nobeigumu Apaļgalvis nolēma Bundulacim neteikt ne vārda. Ko lai saka � pats bija vainīgs, ka saruna ievirzījās nevēlamā gultnē�

Pie glīveņu pudura Apalgalvis ieraudzīja Bunduļaci.

��� Man bija interesanta tik�anās, � Bunduļacis jau pa gabalu sauca. � Gribi, es tev visu izstāstī�u .. .

Redz, cik labi! Stāstīs Bunduļacis, un viņam tas nebūs jādara. Patiesībā vīķes nemaz nebija pelnīju�as, lai par viņām runātu.

��� Vai atceries drūmo glūnētāju, no kura kādreiz bēgām?

To gan Apalgalvis neatcerējās. Daudzi ezera iemītnieki bija bīstami. Cik rei�u glābiņu vajadzēja meklēt dro�ā paslēptuvē! Kā lai nojau�, par kādu dzīvnieku Bunduļacis jautā?

��� Atceries, sēdēja tāds aizdomīgs dzīvnieks. Māja tam bija spirālē satīta uz muguras, nokrāsota zalgandzeltena, ar tum�ām svītrām. Toreiz dzivnieks sēdēja uz lēpes kāta un staipīja galvu. Mēs nobijāmies un bēgām.

��� Ā! Tagad atceros! � iesaucās Apalgalvis. � Atceros! Un mēs laidāmies lapās . . .

��� Toreiz bijām lieli muļķi! � Bunduļacis izmeta apaļu loku. � Zini, dzīvnieku sauc par dzemdētājgliemezi. Mūsu ezerā viņam esot daudz brāļu un māsu, piemēram, dīķglieme�i, bitīnijas un spolītes. Tie visi ir parasti glieme�i, kas nevienam ļaunu nedara. Sīkākie baidās no lielajām zivīm � īpa�i no karpām un plau�iem, kas tos saspie� un aprij. Visvairāk glieme�u dzīvo seklumā, kur sakuploju�i ūdensaugi. Neesam �os dzīvnieciņus ievēroju�i, jo krāsa tiem ir līdzīga augu stumbru toņiem. Tu jau zini, ka to, ko nepazīst, nav tik viegli pamanīt. . . Ļoti patīkami dzīvnieki. Vai vari iedomāties, ka dzemdētājglieme�i dzemdē dzīvus bērniņus, bet visi pārējie glieme�i dēj olas?

��� Tas ir ļoti jocīgi, � murmināja Apalgalvis. � Nedēj olas . . .

Garām e�galvitēm, garām ūdensgundegām un puķumeldriem asarēni devās uz ierastajām baro�anās vietām. Viņi jau zināja, kur meklējama viena vai otra ēsma. Katru dienu varēja izvēlēties citādu kumosu.

Ezerā zivīm bija savi baro�anās rajoni � vienām piekraste, otrām dzi(umi, tre�ajām ūdens virsējie slāņi, ceturtajām dūņas un ūdensaugu bie�ņas. Līdakas un citas prāvās zivis mēdza dzīvot vientuļi. Ja ierastajā mājvietā ieradās kāda mazāka zivs, tad lie�lākā to aprija, nepētot, vai tā ir vai nav no pa�u dzimtas. Arī gados vecākie asari tuvumā necieta citas zivis. Ar savu izskatu un izturē�anos viņi tās sabaidīja, un tām neatlika nekas cits kā peldēt projām. Zivis cita citas rajonā parasti nemēdza iepeldēt. Tas bija nerakstīts likums. Ja kāda no miermīlīgajām zivīm to pārkāpa, tā viegli varēja zaudēt dzīvību zobainajā plēsigo zivju mutjL.

VleҐās, kur, zaļoja reti puķumeldru pudurī�i, Bunduļacis un Apalgalvis parasti meklēja trīsuļodu kāpurus un ķēra ūdensēzelī�us. Apaļgalvim tā vienmēr bija patīkama nodarbo�anās.

Uzreiz abi asarēni apstājās. Labākajā vietā, kur mitinājās vis�vairāk ūdensēzelī�u, rosījās kāda sve�a zivs ar plakanu ķermeni un palielām zvīņām. Asarēni ievēroja, ka mugura tai ir tum�a, zilganpelēka un sāni sudraboti, ar iedzeltenu mirdzumu.

��� Kas tā tāda? � Apalgalvis sāka uztraukties. � Ielavījusies mūsu vietā!

��� Varbūt nav ielavījusies, bet apmaldījusies, � sacīja Bun�duļacis. � Man liekas, tas ir plaudis.

��� Sis ir mūsu baro�anās rajons! � dusmīgi sacīja Apalgalvis. � Mēs dzīvojam seklumā. Peldi atpakaļ uz dziļumu, kur ir tava vieta!

��� Ne tik strauji, asarēn! Ne tik strauji! � plakanā zivs ieru�nājās. � Man, tāpat kā tev, patīk seklumi, kas pieaugu�i ar da�ādiem ūdensaugiem. Jo vairāk augu un ūdens siltāks, jo labāk.

��� Kādēļ agrāk tevi seklumā nemanījām?

��� Pavisam vienkār�i. Pēc savas dabas esmu kūtra zivs. Ja mani netraucē, es nevēlos izdarīt liekas kustības. Peldu seklumā starp ūdensaugiem, paēdu un snauduļoju. Ja atrodu patīkamu, saulē sasilu�u vietu, varu tajā nodzīvot mēne�iem ilgi. Dziļumi mani mazāk interesē.

��� Savādi, vai tad tu neesi plaudis? � iejautājās Bunduļacis. � Tas ta�u iemīļojis dziļumus un krastmalā reti iemaldās.

��� Mani bie�i sajauc ar plaudi. Saka � es esot tā mazulis. At�ķirība, protams, nav liela. Spuras man ir iesārtas, bet plau��iem � pelēcīgas.

��� Un tā ir galvenā at�ķirība? � pavaicāja Apalgalvis.

��� Tie�i tā. Cilvēki runā, ka plau�i esot gar�īgi, bet pli�i � asakaini, ar rūgtenu piegar�u. Vai tā ir patiesība, to es nevaru jums apgalvot.

��� Tātad tu neesi plaudis, bet plicis, � lēni novilka Bunduļ�acis.

��� Bet tev ir uz leju vērsta maza mute. Gandrīz kā plaudim, ko mēs reiz satikām, � Apaļgalvis nelikās mierā.

��� Tas tāpēc, ka barību meklēju pie ezera gultnes. Bie�i jāpār�cilā krietns dūņu slānis, kamēr atrodu ko ēdamu. Un tie�i tad palīdz mana savādā mute. Tāpat kā plaudim, arī man gar�o mazie glieme�i. Ja mute nebūtu tik spēcīga, es nevarētu saspiest dzīv�nieciņu �aulas.

��� Ā! � novilka Apaļgalvis. � To jau plaudis arī stāstīja.

��� Vasarā labprāt ēdu svaigus augu dzinumus, � turpināja plicis, nemaz neievērodams asarēna piebildi. � To noko�anai noder manas stingrās lūpas. Ceru, ka sapratāt, kāpēc man savādāka mute nekā jums?

��� Sapratām, � pasteidzās atbildēt Bunduļacis. � Tātad barī�bas meklē�anā mēs ar tevi nestrīdēsimies? Mums vislabāk gar�o trlsuļodu kāpuri.

��� Es no kāpuriem neatsakos, ja tikai izdodas tos atrast, � pa�skaidroja plicis. � Trlsuļodu kāpurus ciena visas zivis.

��� Ļoti patīkami, tagad zināsim, ka mums ir kopīga barības meklē�anas vieta, � noteica Apaļgalvis.

��� Ne glu�i tā, � piebilda plicis, � es dzīvoju tālāk, starp spo��ajām glīvenēm. Tur var atrast vairāk glieme�u. Un viens glieme�zis � tas jau ir krietnāks kumoss nekā sīkie trlsuļodu kāpuri.

Tiesa kas tiesa!�

Atkal kaut ko uzzināju�i, asarēni �ķirās no pli�a un devās pa�i savās gaitās.

Tas bija pavisam savāds vārds � ranatra.

Kad asarēni to pirmo reizi dzirdēja, viņiem pat smiekli sanāca. Patiesībā vārdu viņi uzzināja vēlāk. Viss sākās pavisam nepa�rasti.

Bunduļacis un Apaļgalvis sastrīdējās. Kauns teikt, par vien�kār�u jautājumu. Starp diviem "raglapju pudurl�iem gulēja no�kaltis pelēki dzeltenīgs zariņ� ar se�iem īsiem sānizaugumiem.

Tie�i par to abi saplēsās. Kā parasts, Apaļgalvis negribēja būt vienis prātis ar Bunduļaci, kā parasts, tam bija savi iebildumi. Kad Bunduļacis sacīja, ka zariņ� esot nepazīstams ezera iemītnieks, tad Apalgalvis atcirta, lai draugs viņu neturot par galīgu muļķi.

Sastrīdēju�ies abi klusēdami lūkojās uz svaigajiem glīveņu dzinumiem.

Bunduļacis no�ēloja strīdu. Un ja nu tas tie�ām bija nokaltis zariņ� vai pussatrunējis augs?� Galā divi asi pīķi, tālāk pares�ninājums, kam katrā pusē pāris vidū ielocītu izaugumu, pēc tam sa�aurinājums un atkal izaugumi. Varbūt Apaļgalvim taisnība � kukainis ta�u kustētos, bet �is te visu laiku stāv vienā vietā kā vecs pērnējs augs.

Bunduļacim draugs vairs nepievērsa nekādu uzmanību un ķerstīja sānpeldes. Tas bija it kā protests. Stāvi vien, stāvi un pētī zariņu! Sastrīdējies un nu viens pats netiec galā. .. Bet man tur nav nekādas daļas.

Ar tādu pavērsienu Bunduļacis nesamierinājās. Ja kas nepa�rasts, vai tā to var atstāt? Un viņ� uzmanīgi piepeldēja zariņam tuvāk.

Hm. . . Dīvaini. Sa�aurinātā daļa beidzās ar divām melnām podziņām ikra lielumā. Tās �ķiet, bija acis. Tātad viņam taisnība. Ne kokiem, ne ūdensaugiem acu nav.

��� Sveiki! � sacīja Bunduļacis.

Nepazīstamais pat nepakustējās. Vai tad tas nedzirdēja?

��� Sveiki! � vēl skaļāk sacīja Bunduļacis. To nu vajadzēja dzirdēt.

Asie pīķi sa�ūpojās. Nepazīstamais ar garajām kājām gāzelē�damies pa�ļūca pāris soļu.

��� Tu esi nepieklājīgs!

��� Kā tad tā? Vai tevi no miega iztraucēju?

��� Kas par muļķībām! Es mediju.

��� Atvaino, es nezināju, � teica Bunduļacis. � Kas tad guļot medī?

��� Būtu pacieties, pats redzētu. Nekustos, lai atpūtinātu mus�kuļus un nepatērētu tik daudz skābekļa. Gulēt es neguļu. Ja pie�peldētu klāt medījums, tad tik tu redzētu�

��� Tu esi kukainis?

��� Jā. Udensblakts � ranatra.

ūdensblakts? Bunduļacis izbrīnījies nopētīja ranatru. Pavisam neparasta, vairāk nekā trīs centimetrus gara!

��� Kam tev tādi asi piķi?

��� Tie nav pīķi, bet elpo�anas caurulītes, � atbildēja ranatra. � Kad gaisa krājumi izbeigu�ies, es peldu līdz ūdens virsai, iz�bā�u ārā caurulītes un krātuvēs iepildu gaisu.

Bunduļacis nepaspēja atbildēt. Pa ezera dibenu rāpoja plakans radījums. Asarēnam ne prātā neienāca, ka plakanais, pelēkbrūnais radījums, kas atgādināja sakaltu�u lapu, ir dzīvs. Tas bija centi�metrus divus gar�, ar smailu �ķēpu astes vietā. Laikam tas, tāpat kā ranatrai, noderēja elpo�anai. Lai ātrāk tiktu uz priek�u, rāpo�tājs ar nagiem pieķērās pie ūdensaugiem. Pēk�ņi tas zibenīgi iz�stiepa priek�kājas un kaut ko satvēra.

��� Vai to jocīgo tu ari pazīsti? � prasīja Bunduļacis.

��� Kā nu ne! Tā ir skorpionblakts.

��� Tātad ari blakts?

��� Protams. Tāpat kā es.

Kamēr abi sarunājās, piepeldēja Apaļgalvis.

��� Mans draugs, � iepazīstināja Bunduļacis. � Tas, ko tu, Apaļgalvi, noturēji par zariņu, patiesībā ir kukainis. Un sauc to par ranatru.

��� Ranatra? � iesaucās Apaļgalvis un sāka smieties.

��� Tas nu gan nav glīti. Par mani smieties! � norūca kukai�nis un pavērās Apaļgalvi, bet tas tik ātri nespēja rimties.

It kā saukts �urp traucās olveidlgs, zaļgandzeltens dzīvnieciņ� ar pelēkbrūnām svītrām uz muguras. Pakaļkājas tam bija garas, no vienas vietas pārklātas ar bieziem, smalkiem matiņiem. Un cik veikli tas prata peldēt! Netālu no ranatras peldētājs apstājās un sāka grozīties uz vietas. Ātrais peldējums, kā sācies, tā ari bei�dzās. Likās, kukainis ko meklē, visu laiku kustinādams priek�kājas.

Apaļgalvis vēl nerima smieties.

Pēk�ņi no vientuļas glīvenes gai�i zaļās lapotnes lejup metās pavisam savādi radījumi ar plakanu vēderu un uzpūstu, ieapaļu muguru. Pats brīni�ķīgākais � tie visi peldēja uz muguras ar

kājām gaisā. Izskatījās kā minilaiviņas. Līdzīgi motoriņiem kus�tējās kājas. Pelēkmelnajiem kukaiņiem bija iedzelteni segspārni, prāvas sarkanas acis. Negaidot tie uzklupa Apaļgalvim.

��� Vai! � asarēns iebrēcās un pārstāja smiet.

Kukaiņi neticami veikli metās tālāk un, katrs noķēris pa zivju mazulītim, pazuda glīvenēs.

Apajgalvis nervozi kustināja astīti un purpināja:

��� Tādi nieki, bet tik pamatīgi spēj kost!

��� Mugurpelde ir pati plēsīgākā, pati rijīgākā ūdensblakts. Tai ir īss, ass snuķītis, kas spēj izdurties cauri pat biezajai zivs ādai. Mugurpeldes ir badīgas, rijīgas un var ēst vienā gabalā, � klāstīja ranatra.

��� Un tas olveida peldētājs ar brūnajām svītrām? Kas tas ir? � Bundujacis kā vienmēr gribēja visu zināt.

��� A! Svītrainā airvabole ir tāda pati laupītāja kā mugurpelde.

Patie�ām � īss mirklis, un airvabole jau bija sagrābusi līkajās

priek�kājās raudas mazuli. Vēl pēc brītiņa Bunduļacis pamanīja, ka tā dziļi iezīdusies zivtiņas kumbrā. Bīstams kukainis!

��� Nezināju, ka ezerā ir tik daudz blak�u, � brīnījās Apaļgalvis. � Un da�as pēc blaktīm nemaz neizskatās.

Rīts atausa pelēks un apmācies. Sīkas lāses kapāja rāmo ezera spoguli. Pret pusdienu lietus pierima un atspīdēja saule. Kā pa�rasts, asarēni devās pastaigā. Kārtīgi pamieloju�ies, abi peldēja pa glīvenēm, kas jau bija krietni vien sakuploju�as un spīdēja ar tādu krāsu bagātību, kādu vasaras vidū vai tās nogalē neredzēt.

Apaļgalvis sagūstīja tuklu sānpeldi un nosprieda, ka �odienai pietiks. Patie�ām vairs nekas nekāroja, bet pa glīvenēm varēja tāpat paklaiņot.

Asarēni riņķoja gar augiem, pabaidīja mazās zivtiņas un atkal atgriezās iepriek�ējā vietā.

Negaidot abi apstājās. Tas nu gan ir kas nedzirdēts! Vai varde sākusi spēlēt kādu mūzikas instrumentu un pametusi dziedā�anu? �

Bundujacis gan vardi par dziedātāju neatzina. Visa viņas māk�sla � tuk�a klaigā�ana! Turklāt lielākoties naktī. Bet nu skanēja liega mūzika � �irkstinā�ana un sisinā�ana. Diez vai varde tā spētu?

�irkstē�ana nepārstāja �

Bundujacis pavērās visapkārt, bet nevienu mūziķi neredzēja.

��� Vai tas nav brīnums? Spēlē, bet pa�u spēlētāju nemana.

��� Noslēpies, � vienaldzīgi atbildēja Apaļgalvis, jo muzicē�ana viņu galīgi neinteresēja.

Bunduļacis sāka spēlētāju meklēt, nopeldēja apli, izpētīja dūņas, bet neko neatrada. Tas ta�u bija pavisam savādi!

Mūzika skanēja kā sākumā. Bundujacis izmeta vēl vienu loku, bet atkal neko neatklāja. Viņ� sāka pavisam nopietni pukoties. Kā tā var paslēpes spēlēt? Gar dzīslainajiem glīveņu kātiem lēkāja ūdensblusas, kaut kur steidzās ūdensēzelitis un sānpeldes. Tie neviens muzicēt neprata.

��� Te ir kāds noslēpums, � sacīja Bundujacis. � Un tas jāat�klāj.

��� Blēņas! Vai tevi muzicē�ana uztrauc?

��� Kāpēc uztrauc? Bet es gribu zināt, kas tas ir par mūziķi.

Pēk�ņi �irkstē�ana apklusa.

��� Es te sē�u, � kāds sacīja augstākajos ūdens slāņos.

Sacīja gan, bet asarēni runātāju nevarēja saskatīt.

Beidzot Bundujacis ieraudzīja nepilnu centimetru garu zajganu kukaini ar sudrabotu vēderu. Priek�kājas tam bija īsiņas, īsiņas, vidējās kājas garākas, bet bieziem matiņiem apaugu�ās pakajkājas pavisam garas. Ar vidējo kāju nagiem tas turējās pie glīvenes'.-

��� Vai tu visu laiku spēlē? � prasīja Bundujacis.

��� Laikam gan. Un jums patīk?

��� Vairāk nekā vardes klaigā�ana. Pasaki, lūdzu, kur atrodas tavs mūzikas instruments!

��� Seit.. . � Kukainis pacēla priek�ējo kāju, kam bija īsa, lāpstveidīga ķepa.

��� Tā jau kāja, � iebilda Apajgalvis.

��� Tā ir kāja tikai mātēm, bet tēviem noder arī spēlē�anai.

��� Paskatieties � man kāja pārklāta ar sīku zobiņu rindām.

��� Bet kā tu muzicē? � interesējās Apajgalvis.

��� Pavisam vienkār�i. Redziet, tā! � Un kukainis sāka rīvēt kājas gar snuķīti. t

Tūdaļ atskanēja iepriek� dzirdētā �irkstē�ana. Tā turpinājās visu laiku, kamēr kukainis trina kājas gar snuķīti�

��� Vispār katrai manai kājai ir savs uzdevums. Ar priek�ējām muzicējam, ar vidējām pieturamies pie augiem, bet visgarākās � pakaļējās kalpo par airiem. Ar tām mēs peldam.

��� Tu esi brīni�ķīgs 'kukainis!

��� Nē, mani sauc par airētājblakti.

��� Ak vai! � novaidējās Apajgalvis. � Atkal blakts! Man liekas, ka mūsu ezerā sāku�as dzivot tikai blaktis.

��� Ne tikai mūsu ezerā, � mūziķis lepni sacīja. � Pasaulē ir 600 airētājblak�u sugu. Da�as ir pat tik izturīgas, ka dzīvo aiz Ziemeļu polārā loka� Jūs visu laiku sacījāt, ka es labi muzicē�jot. Un vai tad nav vienalga, kas es esmu?

��� Dro�i vien� � novilka Apajgalvis. � Dro�i vien tam nav nozīmes.

Vai arī asari nevarētu muzicēt? Tas būtu ļoti skaisti. Iespējams, visi par to priecātos. Iespējams, pat vardes viņus apskaustu. Bet� asariem jau nav tādu ķepu kā airētājblaktīm un tādēļ par muzicē�anu nav ko sapņot.

Kādā saulainā dienā Apaļgalvis un Bundujacis nolēma doties labi garā ceļojumā. Jāpaskatās, kas notiek citos ezera novados, kā tur dzīvo, kā priecājas un bēdājas.

Aizpeldēju�i garām teiksmainajām kalmju un niedru audzēm, garām zaļajai meldru sienai, viņi sasniedza kādu ezera ieloku. Te izskatījās pavisam savādi. Smil�ainais sēklis bija kā sētin no�sēts lielākiem un mazākiem akmeņiem.

Iedobē asarēni ieraudzīja ap desmit cenlimetru garu zivtiņu. Tās pelēki dzeltenais ķermenis no vienas vietas bija nobārstīts ar prāvākiem un sīkākiem brūniem plankumiem.

Savā nodabā zivtiņa tiesāja gliemezi. Ar ē�anu viņa bija tā aizrāvusies, ka nemanīja garām peldo�os asarēnus. Laikam no�ķertais laupījums bija ļoti gar�īgs�

� Grundulis, � viszinīgi noteica Apaļgalvis. � Ja esam tādu ceļu nopeldēju�i, aprunāsimies. Lai pastāsta, kā �ai pusē iet!

Bunduļacis vēlreiz nopētīja zivtiņu. Grundulis?.. . Vai grun�duļiem bija vai nebija brūni plankumi uz astes un spurām?� Aizmirsies, jo pēdējā laikā nav iznācis ar tiem satikties. Zivtiņai pie mutes Bundujacis ieraudzīja sīkus tausteklī�us. Grunduļiem bija Osiņas � to viņ� atcerējās. Tātad Apaļgalvim taisnība.

Patiesībā ar grunduli vajadzētu aprunāties, vai te nav manītas plēsīgās zivis un vai ceļo�ana dro�a.

��� Esi sveicināts, grunduli! � sacīja Bundujacis.

Zivtiņa norija barību, pagriezās, pabolīja acis, zem kurām atradās izaugums, un, neatņēmusi sveicienu, palīda zem akmens.

��� Dusmīga � � saīdzis sacīja Apajgalvis.

��� Tur vēl viena guļ! � Bundujacis rādīja.

Mazliet tālāk, ezera dibenam pieplakusi, snauduļoja tāda pati dzeltena zivtiņa kā iepriek�ējā. To tik tikko varēja saskatīt. Var�būt atpūtās?.

Gulētāju parasti netraucē, bet asarēniem tik ļoti gribējās ko jaunu uzzināt par sve�o pusi.

��� Piedod par traucējumu! � Bundujacis sāka ar atvaino�anos.

Gulētāja atskatījās. Nopētīja abus draugus ar nīgru skatienu.

Paplātīja �aunas un nelikās par asarēniem ne zinis.

��� Nesam tev sveicienus no ezera pretējā gala, � turpināja Bunduļacis, bet atkal nesaņēma nekādu atbildi.

Zivtiņa sakustināja asti, pagrieza asariem muguru un iepeldēja �aurā ejā starp diviem akmeņiem. Nokļuvusi dro�ībā, tā sāka vē�rot asarus. Tās skatienā bija neuzticība, �aubas un, iespējams, arī ziņkāre.

��� Jocīgas zivis, � pavīpsnāja Bunduļacis. � Abas izturas pret mums tā, it kā mēs butu laupītaji.

��� Kam mums tādi dusmīgi grunduļi vajadzīgi? Iztiksim bez tiem!.:� pikti sacīja Apaļgalvis.

Aiz sēkļa viss pārmainījās. Akmeņainās smiltis pazuda. Parā�dījās biezā slānī nogulsnēju�ās dūņas. Kuploja savādi augi. Odens te oda pēc ķiplokiem.

No biezajām dūņām izpeldēja neredzēta divdesmit centimetru gara zivs ar slaidu ķermeni. Mugura tai bija brūna, sāni iedzel�teni, bet vēders oran�dzeltens. Visgarām sāniem stiepās tum�brūnas svītras. Vidējā svītra bija visplatākā.

Apmetu�i loku, zivs vijīgām kustībām uzpeldēja līdz ezera virsai un .. . izbāza galvu no ūdens.

Tā nu gan bija drosme! Tāds triks, kāds asarēniem ne prātā nenāca!

Bel varbūt tā nemaz nebija zivs? Vai mazums pārsteigumu atgadījies īsajā mū�ā!

No aug�as līdz asarēniem atskanēja savāds pīkstiens.

��� Airētājblakts? � ieminējās Apaļgalvis.

��� Tā nav airētājblakts sisinā�ana, � Bunduļacis pakustināja asti. � Tas ir pavisam kas cits.

Slaidā zivs sakustējās. Astes tuvumā no ķermeņa izplūda sud�raboti burbuļi, kādus asarēni bija redzēju�i, ciemojoties pie ūdenszirnekļa.

Pēc brītiņa zivs atkal izbāza galvu virs ūdens. Kad viņa to ievilka atpakaļ, atskanēja pīkstiens. īss, aprauts, tomēr skanīgs.

Tātad zivs prata dziedāt! Tas, par ko sapņoja Apaļgalvis, ezera pasaulē nav nekāds jaunums. Brīnums bija noticis � zivs prata dziedāt. Un viņai nemaz nevajadzēja lāpstveidīgās ķepas kā airētājblaktij. Ar tādu neparastu ezera iemītnieku noteikti jāiepazīstas.

Asarēni lēnām uzpeldēja līdz ezera virsai. Kad kārtējo reizi zivs iedziedājās un no tās izplūda gaisa burbulī�i, Bunduļacis laipni sacīja:

��� Labdien! Es esmu Bunduļacis. Un tas ir Apaļgalvis.

��� Priecājos, � atbildēja nepazīstama. -<� Pikstulis. Citi mani dēvē par dūņu pīksti, tomēr man labāk patīk viens vārds. Sauciet mani par pīksfruli!

��� Pīkstuli, vai tu proti dziedāt? � Apaļgalvis pasteidzās ar jautājumu.

��� Protu, ja to var saukt par dziedā�anu.

��� Padziedi vēl! � lūdzās Apaļgalvis, cerēdams, ka pīkstulim kas sajuks un dziedā�ana neizdosies. Viņam ļoti kremta, ka pīkstuļi, nevis asarēni prot dziedāt.

Pīkstulis izbāza galvu no ūdens, ievilka to atpakaļ un izpildīja lūgumu. Apaļgalvis skumīgi nopūtās. Asarēniem arī vajadzētu ko iemācīties, lai varētu pārsteigt citus. Cik viņi gan bija neievē�rojami!

��� Kāpēc tev pie astes visu laiku burbuļo? � kamēr Apaļgal�vis bija nogrimis pārdomās, Bunduļacis pasteidzās ar nākamo jautājumu.

��� Es elpoju.

��� Kā? � pārsteigts iesaucās Bunduļacis. � Vai tev �aunu nav?

��� Vai tu ar asti elpo? � iejautājās arī Apaļgalvis.

��� Es neelpoju ar asti, un �aunas man nekur nav pazudu�as. Bet ar tām nepietiek, nevaru uzņemt tik daudz skābekļa, cik vaja�dzīgs. Kad izbā�u no ūdens galvu, tad ieelpoju gaisu. Tas plūst cauri �aunu kanālam �

��� Vai, cik jocīgi! � iesmējās Apaļgalvis.

��� Plūst cauri zarnām, atdod asinim skābekli un pie astes pa atveri izplūst ārā. Tā rodas burbull�i.

��� Ā! � novilka Bundujacis. � Tas ir diezgan asprātīgi.

��� Patiesībā mana dziedā�ana saistīta ar elpo�anu. Dziedu tikai tad, kad elpoju. Ievelku gaisu mutē, to noriju, un tad atskan mana dziesma � pīkstiens. Es dzīvoju sliktos apstākļos. Kur tik daudz dūņu, tur skābekļa maz.

��� Pārvācies uz citu dzīvokli, kur labāki apstākļi! � pamā�cīja Bunduļacis.

��� Paldies par padomu! Esmu jau pieradis pie savas dūņu pasaules. Kādam ir arī dūņās jādzīvo. Te man ir tik daudz slēp�tuvju kā nevienai citai zivij.

��� Tu vienkār�i esi brīni�ķīgs! � jūsmoja Apaļgalvis.

��� Tā jau visi saka, � ne bez lepnuma atbildēja pīkstulis. � Es spēju arī noteikt lietus vai negaisa tuvo�anos. Gaisa spie�diena pazeminā�anos jūtu ar ādu. Pirms lietus es uzpeldu ūdens virsējos slāņos un nemierīgi riņķoju. Agrākos laikos mūsu sen�us ļaudis turēju�i traukos ar ūdeni un izmantoju�i laika paredzē��anai.

��� Kāpēc tavā pusē tik nikni grunduļi? � atcerējies dzeltenās zivtiņas, ievaicājās Bunduļacis. � Tepat akmeņainajā sēklī dzīvo.

��� Grunduļi tur nav manīti, � atbildēja pīkstulis. � Jūs dro�i vien satikāt akmeņgrau�us.

��� Tas otrs bija mazliet savādāks. Vairāk dzeltens un mazāk raibs.

��� A, bārdainais akmeņgrauzis. Abus es pazīstu. Tās ir mier�mīlīgas zivis. Kad no ikriem iz�ķiļas mazuļi, man ar akmeņgrau�iem ir daudz kas pārrunājams, � stāstīja pīkstulis. Pēc iz�ķil��anās mūsu mazuli ir līdzīgi. Akmeņgrau�iem, tāpat kā maniem bērniem, pa�ā sākumā ir ārējās �aunas.

��� Ārējās �aunas! � izbrīnā iesaucās Apaļgalvis. � Kādas tās izskatās?

��� Kā sīku bārkstiņu pu�ķis. Un viss. Vēlāk mums izveidojas parastās �aunas. Bārdainos akmeņgrau�us mazāk pazīstu. Zinu, ka agrāk tie dzīvoju�i strautos vai upēs un tikai pēc tam iepeldē�ju�i ezerā un apmetu�ies te uz dzīvi. Lāga zivtiņas. Mazkustīgas. Jāņem vērā, ka �ie akmeņgrau�i nevēlas, lai tos traucē.

��� Diezin kāpēc tie ar mums negribēja aprunāties un pat sveicienu neatņēma? paklusu iejautājās Bunduļacis.

���� Pavisam vienkār�i. Asari labprāt medī akmeņgrau�us. Sis medījums tiem labi gar�ojot. Zivtiņas jūs pazina un tādēļ ari sveicienu neatņēma.

��� O, man sāk trūkt gaisa, � Apaļgalvis �ēlojās.

��� Tā ir dūņu valstības īpatnība. Peldiet uz sēkļa pusi! Tur būs vieglāk elpot, � sacīja pīkstulis un izbāza galvu no ūdens.

Klejodami pa akmeņaino sēkli, asarēni brīnījās � kāpēc te tik maz dzīvības? Iespējams, abi draugi bija noguru�i un nepamanīja dzīvās būtnes, kas slēpās zem akmeņiem un to spraugās. Vairāki desmiti acu pāru sekoja asarēnu gaitām. Akmeņainajā sēklī visi pazina svītrainos laupītājus. Lielie asari te sirodami iegriezās gan�drīz katru dienu.

� Tuksne�ains sēklis, � noņurdēja Apaļgalvis.

Bunduļacis zināja, ka draugs parasti skai�as tad, kad sevi atgādina izsalkums. Arī Bunduļacis vēlējās ko noķert, kaut ūdensēzelīti. Pat nieka makstenes kāpurs noderētu. Bet visapkārt neko ēdamu neredzēja.

Viņpus sēkļa ūdenī iekrita mazs, balts tārps. Pavisam parasts tārps, kādam agrāk Bunduļacis vērību nebija veltījis. Ta�u izsal�kumā daudz ko dara citādi. Nereti aizmirstas arī uzmanība, un tas jau ir pavisam slikti.

Kuslais tārpiņ� nokrita zemē un gribēja uzrāpties spīdīgajā, slidenajā kalmes lapā. Nieka lieta tādu vārguli aprīt! Bunduļacis metās tārpam virsū. Saķēra mutē un nira lejup tuvāk ezera gul�tnei.

Ne�petns tārps! Kā tas prot kost! .. . Vai tā tik nebija dēle? Nē. Dēlei melns uzvalks, bet tārpam balts.

Jāmēģina izspļaut. Neizdevās . . . Tārps koda lūpā.

Ko tagad darīt?

Bunduļacis gribēja paslēpties glīvenēs. Gan jau tur viņ� tiks galā ar noķerto tārpu. Bet nepazīstams spēks neļāva peldēt tālāk. Lai kā Bunduļacis pūlējās, ūdenszāļu audzes palika nesasniedza�mas . .. Vai toreiz tāpat nebija arī ar Apaļgalvi? Ak �ausmas!. . . Noslēpumainās ēnas gan nekur nemanīja.

Tikai tad Bunduļacis nojauta, ka labi nebūs. Kā gan viņ� bija pazaudējis parasto modrību un kļuvis tik neuzmanīgs? Ķerot ko neparastu, Bunduļacis vienmēr tam vairākas reizes bija appeldējis apkārt. Bet �oreiz? Piemānīja?� Kas piemānīja?�

Un tad notika kaut kas pavisam savāds. Liels spēks Bunduļaci rāva uz aug�u. Pie ezera virsas tas kļuva vēl lielāks, un Bun�duļacis izlidoja ārpus ūdens . ..

Spilgts spo�ums ap�ilbināja acis. Vai asaris nojauta, ka spī�deklis zilajos pla�umos ir saule? Tā pati, ko Bunduļacis tā mī�lēja.

Milzīgas zaļas glīvenes. . . Ezerā tik kuplas uz viena stiebra neauga . .. Un elodejas . .. Kāpēc tik nevienādas? Gar� stiebrs .. . Kā niedrei. . . Līdzīgi kinolentei pļavas augi vienā mirklī paslī�dēja gar acīm . . . Bet kur ēnas?

Pēk�ņi Bunduļacis vairs neko nespēja saskatīt. Viss ietinās biezā, pienainā miglā. Asarēns nezināja, ka zivīm acis piemērotas dzīvei ūdenī, kam ir citāds blīvums nekā gaisam . . .

Bunduļaci satvēra mazi, silti pirksti. Lupa iesmeldzās stiprāk. Viltīgais tārps pazuda, un palika tikai asa sāpe.

Pa paradumam Bunduļacis plātīja �aunu vākus. Tāpat kā ezera ūdeņos. Vēj�, kas pūta pāri pļavas stūrim, sāka �āvēt sārtās �aunu bārkstiņas, stindzināt asinis. Katrā ķermeņa porā iegūla savāds gurdenums.

Bunduļacis mēģināja kustināt asti, bet siltā plauksta viņu turēja kā knaiblēs.

� Pēter, paskaties, kādu asari es izvilku! � iesaucās pui�elis īsās, jau krietni pabaloju�ās bik�elēs.

Pirkstu �ņaugi atlaidās. Pavēris plaukstu, zēns rādīja izvilkto zivi draugam. Bunduļacis savilka muskuļus un ar asti deva plaukstai spēcīgu triecienu.

Pui�elis to nebija gaidījis . .. Apmetis gaisā kūleni, Bunduļacis iekrita mitrajās ezermalas smiltīs. No pārsteiguma mazais mak�ķer�nieks atpleta muti līdz ausīm.

Tepat netālu viļņoja ezers. Bunduļacis sajuta patīkamu val�gumu. Tas izraisīja vēlē�anos ātrāk atgriezties ūdeni. Bunduļacis atspērās un vēlreiz apmeta kūleni. Ezers panāca tuvāk.

Beidzot zēns attapās un metās gūstīt zivi. ..

Vēl viens lēciens, un Bunduļacis ievēlās seklumā. Ūdens! Vis�apkārt ūdens! Tas plūda gar ķermeni, gar �aunu bārkstiņām.

No izbija un pārdzīvotā Bunduļacis pakustināja spuras. Tās darbojās, kā nākas!

Pieskrēja pui�elis un iegrūda roku ūdenī. Bunduļacis sajuta pirkstu pieskārienus. Un viss� Ūdenī viņu vairs nesaķers! Visiem spēkiem peldēdams, Bunduļacis iedrāzās akmeņainajā sēkli, kur viņu gaidīja Apaļgalvis.

Pui�elis krastā noplātīja rokas. Par vēlu� Neveiksminieka acis pildījās asarām.

��� Tāds skaists asaris bija pieķēries! Bet nu nekā � Bunduļacis apstājās. Pienainā, biezā migla pazuda. Acis atkal

atguva redzi.

��� Apaļgalvi, mums jābūt uzmanīgākiem! Tie, kas dzīvo ārpus ūdens, ir ļoti viltīgi. Ja neuzmanīsimies, mūs noķers uz visiem laikiem.

Nakts klaidone

Pārmetu�i pāri ūdenim sarkanu laipu, saule viņpus ezera no�grima aiz tum�ajām, robainajām egļu galotnēm. Pamazām sarkanā laipa izgaisa, un ezers ietinās pelēkos krēslas apmetņos. Krastā urināja zemesvēzis jeb racējcircenis. Meldrājā iztraucēta pēk�ķēja pīle. Un tad lielie trok�ņi aprima.

Apaļgalvis un Bunduļacis bija nokavēju�ies. Ceļā uz mājām viņus pārsteidza tumsa. Pie �uburainas siekstas asarēni pamanīja kūņojamies nepievilcīgu zivi ar nesamērīgi lielu galvu un garu, lēverveldīgu muguras spuru. Cik varēja nojaust, ķermenis bija izrakstīts ar tum�iem plankumiem un svītriņām.

��� Klausies, � vai tu arī esi nokavējusies un steidzies uz mājām? � ievaicājās Apaļgalvis.

��� Kāpēc es būtu nokavējusies, un kur man jāsteidzas?

��� Nakts nāk virsū, � turpināja Apaļgalvis. � Un nakti katrs sagaida savās mājās.

��� Var jau būt, bet man nakts nav nakts.

��� Kā to saprast? � interesējās Bunduļacis.

��� Kas tur ko nesaprast! Dienā es guļu, bet naktī dodos medī�bās.

��� Tas nu gan ir jocīgi! � nosprieda Apaļgalvis. � Tu tad esi nakts klaidone. Citas zivis medī dienā un naktī atpū�as, bet tu a�gārni.

��� Man diena un gaisma nepatīk. Dienā es parasti guļu. Kad iestājas vakara krēsla, izlienu no alas un dodos meklēt ko iekost.

��� Brīnums, kā tu tumsā atrod ēdamo! Saredzēt ta�u neko ne�var.

��� Laikam gan, bet man redze nemaz nav vajadziga.

��� Kā tad tā? � Apaļgalvis bija nesapra�anā. � Tu laikam niekus mels! Būtu mamma pie mums, mēs tai pavaicātu.

��� Kādēļ niekus melst? Padomā pats � vai tu naktī peldot kādreiz esi uzskrējis virsū akmeņiem vai siekstām? Vai esi iepi�nies ūdenszālēs?

��� Nē.

Nu redzi! Kā tad tu pa tumsu spēj aizpeldēt garām �ķēr��ļiem?

��� Nezinu. Neesmu par to padomājis.

��� Neesi padomājis, bet man ticēt negribi. Zivīm ir pavisam citādi jutekļi nekā pārējiem dzīvniekiem. No �aunu vākiem līdz astei mums stiepjas punktēta sānu linija. Ar to mēs sajūtam straumes virzienu vai tuvojo�os �ķērsli. Ja ūdenī ir kāds priek��mets, tam visapkārt rodas viļņi. Sos viļņus uztveru es un uztver arī tu ar sānu līnijas punktiņiem. Tikai vēdzelēm tie ir vēl jutī�gāki nekā tev, asari. Nav nekāds brīnums, ja es pa gabalu spēju sajust, nevis saskatīt peldo�u zivtiņu.

Tas asarēniem bija jauns atklājums. Tātad arī viņi redzēja ar sānu liniju . . . Bez acīm . .. Tas, ko vēdzele sacīja, atbilda patie�sībai. Peldot viņi nekad neuzgrūdās ne zālēm, ne siekstām, ne akmeņiem. Apaļgalvis vēlreiz apsvēra visu dzirdēto un secināja, ka asari ir tikpat interesantas zivis kā nesen redzētais pīkstulis vai nakts klaidone vēdzele. Kas to būtu domājis, ka ūdeni viņi orientējas ar sānu līniju? Kas to būtu domājis, ka peldot iespē�jams iztikt bez acīm? . . .

��� Bet kāpēc man acis vajadzīgas? � noprasīja Apaļgalvis.

��� Nez vai pratī�u pareizi atbildēt, � sacīja vēdzele. � Labas acis ir dienas zivīm. Es domāju, ka tās ir vajadzīgas, lai izvairītos no uzbrucējiem. Dienas zivīm tie jāredz. Naktī briesmas nedraud, jo tum�ajā ūdenī uzbrucēji arī neko nesaredz.

Vēdzeles izskaidrojums nebija pilnīgs, jo tā nezināja, ka, lai�ot tum�ā ūdenī spēcīgu gaismas kūli, visu var redzēt kā uz delnas. Pa�i ļaunākie malu mednieki ar �ebērkli darbojas tie�i naktī, kad zivis ir mazkustīgas un atpū�as. Ta�u asarēniem pietika ar to pa�u.

��� Paldies! � pieklājīgi teica Bunduļacis. � To, ko tu pastās�tīji, mēs nemaz nezinājām.

��� Bet tagad netraucējiet mani! Esmu izsalkusi. Ja nepeldēsiet prom, es jūs aprī�u, � sacīja vēdzele.

Pēc tāda aizrādījuma asarēni neatvadīju�ies peldēja projām, cik ātri vien spēja. Mājās tie nonāca krietnā tumsā.

Zivis ar sudraba un zelta zvīņām

Laiks bija apbrīnojami silts un saulains. Pla�ais, rāmais ezers mirguļoja vienā zeltā. Saule no dzidrajām debesim meta nebeidza�mas staru riek�avas.

Lielās zivis, kas no rīta bija steidzīgi pabrokastoju�as, pusdienas laikā ielīda ēnainajās zālēs. Tur tās snauda līdz vakaram, kad kļuva vēsāks un varēja atsākt barības meklē�anu.

Sai karstajā vasaras dienā asarēni satika prāvu zivi ar sudra�bainiem sāniem un zilganpelēku muguru. Ķermenis tai bija no�klāts ar lielām, ieapaļām zvīņām. Neievērodama asarus, zivs ķēra sānpeldi pēc sānpeldes. Bunduļacis nosprieda, ka sudrabainajai zivij ir vēl lielāka apetīte nekā Apaļgalvim.

���� Rauda tu neesi, � sacīja Apaļgalvis. � Un pēc ruduļa arī tu neizskaties.

��� Tev taisnība, � atbildēja uzrunātā.

���� Es pazīstu zivis ar dzelteniem vai svītrainiem sāniem, bet tādu skaistuli kā tevi nav izdevies satikt.

��� Prjeks dzirdēt tādu uzslavu. Esmu sudrabkarūsa.

���� Karūsa? � brīnījās Apaļgalvis. � Mūsu paziņa karūsa ir dzeltena, nevis sudrabota kā tu.

���� Dzeltenās karūsas ir parastas un nav tik di�ciltīgas kā mēs � sudrabkarūsas.

���� Man liekas, ka visas zivis ir di�ciltīgas, � nedro�i iemi�nējās Bunduļacis. � Ari mēst asari.

��� Vai gribat dzirdēt patiesību? � vaicāja sudrabkarūsa. � Cik man zināms, asarus un tāpat līdakas citas zivis neciena.

��� Kāpēc tā? � jautāja Bunduļacis.

��� Jūs esat plēsīgi. Vai maz spējat izskaitīt, cik mazo zivtiņu aprijat? Un līdakas ir vēl rijīgākas.

Bunduļacis par asaru plēsīgumu dzirdēja jau otro reizi. To tika sacīju�as vispirms strauta mailes. Ta�u viņ� ar Apaļgalvi savā mū�ā nebija norijis nevienu zivtiņu. Bet kā lai to iestāsta sudrabkarūsai? Vari stāstīt, cik gribi, tāpat neticēs.

���� Un cik zivju ikru ir uz jūsu sirdsapziņas? � turpināja sudrabkarūsa.

Ko lai te iebilst? Pavasarī viņi tie�ām ar ikriem bija mielo�ju�ies, cik uziet.

��� Kāpēc tu sevi uzskati par di�ciltīgu? � Bunduļacis mainīja sarunas tematu.

��� Tāpēc, ka no mums un mūsu radiniecēm, zelta karūsām jeb zelta zivtiņām, ir izaudzētas daudzas kultūr�ķirnes � skaistās akvāriju iemītnieces, piemēram, pllvurastes, teleskopzivis, komē�tas, � paskaidroja sudrabkarūsa.

��� Bet kāpēc tu nedzivo akvārijā?

��� Man nepatīk akvārija �aurums. Mīlu pla�umu, sauli un ezera viļņus.

��� Tas ir jauki! � priecājās Apaļgalvis.

��� Jūs mani tikko esat iepazinu�i. Man vēl ir kāda savāda īpa�ība, � noslēpumaini sacīja sudrabkarūsa. � Maniem 300 000 bērniem nav tēva.

Vai tik sudrabkarūsa nesāka raudāt? Bet to jau ūdenī nevarēja redzēt. Apaļgalvis gribēja ko sacīt, pavēra muti, bet no brīnumiem aizmirsa sakāmo.

��� Kur tad tēvs aizbēdzis? � Bunduļacis jautāja.

��� Nezinu. Mūsu ezerā no ikriem iz�ķiļas tikai sudrabkarūsu mātes.

��� A! � novilka Bunduļacis. � Bet nārsta laikā? Kur tu sa�meklē tēvu?

��� Es to aizņemos. Man izpalīdz parastās karūsas, līņi vai kar�pas. Mēs nārstojam vienlaikus. Lai gan maniem bērniem ir aud�u�tēvs, tomēr no ikriem vienmēr iz�ķiļas tikai sudrabkarūsas ar visām manas sugas īpa�ībām.

Dīvaini! Ja ir divi da�ādi vecāki, tad parasti notiek krusto�a�nās � abū vecāku īpa�ības parādās pēcnācējos. Tātad sudrab�karūsa ir izņēmums. No aud�utēva tās bērni neko nepārmanto.

��� Tu neraizējies, ka taviem bērniem nav īstā tēva! Mums arī bēdas � pazudusi mamma. Tāpat mēs nezinām, kur atrodas mūsu tēvs. Gribējām sameklēt, bet ezera pla�umā tas nav viegli izda�rāms, � skumīgi klāstīja Bunduļacis.

��� Būtu tu redzējusi mūsu mammu, tad gan būtu labi! � Arī Apaļgalvis kļuva bēdīgs. � Ja nav mammas, kam lai padomu prasa?

��� Neko nezinu teikt, � sacīja sudrabkarūsa. � Jūs esat pirmie asari, ar kuriem es sarunājos. Parasti no jūsējiem iz�vairos.

Pēc tādas atbildes Apaļgalvis un Bunduļacis apklusa un �igli peldēja projām.

Gandrīz vai necie�ami! Kur gan ezerā saradies tik daudz plē�soņu? Agrāk tādus ne Bunduļacis, ne Apaļgalvis nebija manīju�i. Jo mazāks dzīvnieks, jo ar sīkstāku niknumu tas uzbruka otram.

Seklumā brūni svītrotās airvaboles un vienmēr badīgās �arkanacainās mugurpeldes saimniekoja ar neiedomājamu cietsirdību. Siem kukaiņiem neko nevarēja padarīt. Zivis tos neēda, un pa�i tie cits citam neuzbruka.

Abi draugi jau bija izstiepu�ies tik lieli, ka no mugurpeldēm nevajadzēja baidīties. Bet vai mazums citu ienaidnieku?

Netālu kāds dīvainis rēgojās ūdensaugos, saliecies pusaplī. Pu�ķainā aste virs iezaļganās galvas �ūpojās vien. Kājas ar maziem sariņiem, un pierē divi līki, asi ragi. Slaidais, centimetrus �etrus garais ķermenis sadalīts vairākos posmos.

Dzīvnieks laikam domāja, ka ūdensaugos ir labi paslēpies, bet Bunduļacis viņu uzreiz bija ievērojis. Apaļgalvis tiesāja noķerto kukaini. Tādā brīdī negribējās draugu traucēt.

Bunduļacis nenolaida skatienu no dīvainā radījuma. Garām tam peldēja' kurkulēns spīdīgā, tum�ā uzvalkā.

Dzīvnieks iztaisnojās, atgrūdās ūdenī ar pu�ķaino asti un metās medījumam virsū � Ko viņ� tam izdarīs?

Kurlculēns bija dū�īgs un turējās labu laiku pretī. Ta�u nepa�zīstamais iecirta upurim asos ragus mugurā un nedomāja to laist vaļā. Kurkulēns grozījās, knosījās un mēģināja � nomest uzbrucēju no kumbra, bet tas neizdevās . . .

Bunduļacis nevarēja izskaidrot, kāpēc kurkulēns kļuva gur�denāks, kāpēc peldēja lēnāk un, pavisam negaidot, kopā ar bries�moni noslīga smiltīs �.

Pēc brī�a norisinājās vēl neticamākas lietas. Uzbrucējs pat ne�pakustējās, bet kurkulēna ķermenis saruka.. . Ak vai! Nu Bun�duļacis nojauta patiesību. Dīvainais dzīvnieks medījumu izsūca, un smiltīs palika tikai kurkuļa āda. Briesmīgs slepkava!

Nepagāja ne brīdis, un briesmonis jau uzglūnēja sīkam asa�rītim. Zivtiņa vēl nebija piepeldējusi tik tuvu, lai sāktos kārtējais uzbrukums.

� Lasies, slepkava! � Bunduļacis iebrēcās. � Lasies prom! Liec mierā manus radiņus!

Nepazīstamais apstājās un pabolīja acis. Tajā brīdī no elodejām iz�āvās otrs tāds pats dzīvnieks un metās pirmajam virsū, draudigi kustinādams ragus. Tas līdzīgām kustībām aizsargājās. Lēnām abi dīvaiņi viens otram tuvojās. Kas pirmais paspēs iekost, tas uzva�rēs un dro�i vien notiesās savu brāli.

Dzivnieku izveicība bija apbrīnojama. Jau �ķita, ka cīņa beig�sies neiz�ķirti, bet tad ar negaidītu kustību mazākais iekoda lie�lākajam. Tas arī atbildēja ar kodienu.

��� Un kas nu būs? � Bunduļacis izbrīnā no�ukstēja.

Viens otru ievainoju�i, nepazīstamie radījumi nobeidzās.

��� Tādus dzīvniekus es redzu pirmo reizi, � teica Bunduļacis garāmpeldo�ai airvabolei. � Patie�ām īsti slepkavas.

��� Slepkavas?

��� Viens otru sakoda, un nu abi beigti guļ dūņās.

��� Tie nav slepkavas, � atbildēja vabole, � bet mani kāpuri.

��� Tavi kāpuri? � brīnījās Bunduļacis. � Vienalga, kas tie būtu, bet daba tiem plēsonīga.

��� Maniem kāpuriem krietni jāēd, lai tie izaugtu par vabolēm. Vasarā kāpuri barojas, aug un divas reizes maina ādu. Ja nebūs pilns vēders, tad tie nespēs līdz rudenim pārmainīt ādu un iekū�ņoties. Pirms ziemas sākuma no kūniņas jāizlien jaunai vabolei. Tāpēc dabiski, ka mani kāpuri ir plēsīgi. �oreiz gan tie pārcentās.

��� Vai tavu kāpuru kodiens tik nāvīgs? � interesējās Bunduļ�acis.

��� Jā. Kodiena brīdī pa �okļu caurulītēm upura ķermenī ieplūst īpa�s �ķidrums, kas da�ās minūtēs saārda �ūnas un audus.. . Vai tu maz zini, ka manam kāpuram nav mutes?

��� Nav mutes? Kā tad viņ� ēd?

��� Es jau teicu, ka upura �ūnas un audi pārvēr�as �ķidrā putriņā. To kāpurs iesūc pa �okļu caurulītēm. Kad brāļi viens ot�ram uzbruka un iekoda, tad abi tika nolemti bojā ejai. Ja būtu iekodis tikai viens, tas savu radinieku izsūktu jeb, kā tu saki, apēstu.

Bunduļacis nodrebēja. Tas bija ists �ausmu stāsts, bet zeltmalu airvabole vēl turpināja:

�� Mans kāpurs nav liels, bet viņ� nebaidās uzbrukt dzīvnie�kiem, kas ir stiprāki un prāvāki par viņu. Un, ja kāpurs ieko�, tad upuri arī pieveic. Es jau teicu, ka �ķidrums ir nāvējo�s.

Bunduļacis bija lielāks par kāpuru. Ta�u, iespējams, arī viņam draudēja briesmas. Nav patīkami peldēt pa ezeru un visu laiku pētīt, vai no kāda augu pudura neuzglūn zeltmalu airvaboles kā�purs. Bunduļacim pat �ķita, ka tas ir briesmīgāks par līdaku, no kuras baidījās vai visi ezera iemītnieki.

Asarēnam bija taisnība. Otru tik asinskārīgu dzīvnieku kā �etrus centimetrus garo, iezaļgano kāpuru ezerā nevarēja atrast. Tas neatpalika no daudziem plēsīgiem sauszemes dzīvniekiem, par kuriem Bundulacim nebija ne jausmas.

Cīņa par barības iegū�anu, cīņa par sevis saglabā�anu ezera ūdeņos norisa uz dzīvību un nāvi. Dzīvi palika tie, kas bija spēcī�gāki, veiklāki, izmanīgāki, labāk apbruņoti, tie, kas prata uzvarēt.

Tas notika pavisam nejau�i.

Asarēni bija aizklīdu�i tālāk no savas dzīvesvietas un nonā�ku�i padziļā bedrē. Pāri tai liecās aizlūzis vītols. Te izskatījās savādāk nekā seklumā. Saules starus aizēnoja zaru vainags. Kad uzpūta vējiņ�, lapas sakustējās un ūdens sāka mirguļot. �ķita, ka no pa�iem aug�ējiem ūdens slāņiem līdz smil�ainajai pamatnei skrien gaismas un ēnu viļņi. Cits aiz cita. Nebeidzamā virknē. Sāda rotaļa asarēniem sākumā likās pavisam dīvaina. Pie tās va�jadzēja pierast. . . Odens bedrē bija vēsāks, toties peldē�ana vei�cās daudz labāk.

��� Redzi nu, un tu no dziļumiem tā baidījies, tā baidījies. Bet nekas nenotiek, � Apaļgalvis aizrādīja Bunduļacim. � Un plēsīgo zivju, par kurām tu stāstīji, te nav vairāk kā piekrastē. Ko tu teiksi par to?

��� Neko. Man patīk zivs, kas peld zem mums.

��� Kāpēc tu saki � zivs! Tas ta�u ir asaris, tāds pats kā mēs.

��� �aubos, vai tu pareizi spried, � Bunduļacis pamāco�i sacīja.

��� Es saku � asaris. Muguras spura tāda pati kā mums. Ta�u nav jau vērts ar tevi strīdēties.

Druknā zivs ar strupo purnu lēnām tuvojās. Mugura tai vizēja pelēki zaļganā krāsā ar izplūdu�iem brūniem plankumiem. Vēders bija iedzeltens, bet spuras kaulainas un asas kā asariem. Uz kopā saaugu�ajām muguras spurām un astes lāsmoja tum�i punkti.

��� Sveicināts! � Apaļgalvis jau pa gabalu sauca. � Tu esi brīni�ķīgi izgreznojies.

��� Paldies, ka ievēroji. Vienmēr cen�os citiem ieskaidrot, ka skaistumā man nav līdzīgu. Bet vai kāds to ievēro? Nav jau citiem skaistuma izpratnes, un ko es tur varu darīt?

��� Man patīk tava izdoma, � glaimigi sacīja Apaļgalvis. � Kur tu ņēmi tik jauku zaļo krāsu? Pastāsti, kur mūsu ezerā var pārkrāsoties! Es ari sev vēlētos ko�ākas �ķērssvītras un � galvenais � sarkanas spuras. Nu pastāsti! Apsolu, ka nevienam neteik�u ne pu�plēsta vārda .. . Zini, tu esi vienreizējs! Es tevi nosauktu par zaļo punktaino asari.

Pēc tik garas runas Apaļgalvis no�āpstināja muti un beidzot ļāva sve�iniekam atbildēt.

��� Sauc, kā gribi! Man vienalga, tikai atceries, ka no dzim�anas esmu iemantojis pats savu vārdu! Cits man nav vajadzīgs.

��� Nu tad iepazīsimies! Esmu asaris Apaļgalvis.

��� Ķīsis! � strupi atbildēja jaunais paziņa. � Ievēro � ķīsis, nevis kaut kāds punktainais asaris.

��� Kā? � uztraucās Apaļgalvis. � Ķīsis, nevis asaris? Bet tev tāda pati kaulaina muguras spura kā mums.

��� Pats zinu. Radinieki vienmēr ir līdzīgi. Un vai brālēnam ķīsim nedrīkstētu būt spura ar asām adatām?

��� Brālēns? O! Tā ir pavisam cita lieta, � priecājās Apaļgal�vis. � Kāpēc tad tu nenāc pie mums ciemos?

��� Man nepatīk krastmala. Esmu pieradis pie dziļākām un ēnainākām vietām. Vislabākās ir tādas, kur ieplūst vēsie avota ūdeņi.

Saruna pārtrūka. Asariem vairs nebija ko sacīt. Un ķīsis par viņiem nelikās ne zinis. Jocīgs brālēns, pavisam jocīgs! Seklumi tam nepatika, siltums arī nebija vajadzīgs. Mitinājās dziļumā un mīlēja ēnu. .. Un kur nu vēl nepiepildāmā rijība! Sai brīdī pat neticamā ātrumā ķīsim mutē pazuda divas sānpeldes un trīs ūdensēzelī�i. Tikko brālēns bija atvilcis elpu, tas jau meklēja citu ku�mosu. Savā rijībā radinieks Apaļgalvi vairākkārt pārspēja.

Acumirklī ķīsis pazuda.

��� Nu, lūgties jau viņu neiesim, kaut arī brālēns. Pārāk iedo�mīgs un neviesmīlīgs, � saīdzis noteica Apaļgalvis.

Paskatījies uz otru pusi, asarēns no bailēm gandrīz aizrijās. Starp gludajiem lēpju kātiem, spuras kustinādama, snauduļoja līdaka.

Ko darīt? Bēgt pāri dziļumam, kurā nav zāļu? Tas būtu bīstami un muļķīgi. Bie�i līdakas uzbruka tam, kas bēga. Tam, kas bēg, ir bailes. Un baidās tas, kas jūtas vārgāks, nespēcīgāks. Bunduļ�acis un Apaļgalvis augstu izslēja draudīgo muguras spuru un uzmanīgi, cen�oties neizrādīt bailes, peldēja garām zaļgani lāsumainajam plēsējam .. .

��� Hallo, asarēni! Vai nevēlaties aprunāties?

Asarēni bija sadzirdēju�i jautājumu, bet nezināja, ko lai iesāk. Aprunāties? Vai tā nebija kārtējā līdakas viltība? Ar labsirdību piemānīt asarēnus? Bet baidīties nedrīkstēja .. .

��� Vai tu ko teici? � pārjautāja Bunduļacis, cenzdamies apval�dīt drebuļus. � Ar ko lai pakalpojam?

��� Kāpēc tik svinīgi? Papļāpāsim!

Pavisam savāda līdaka ar lielu, apaļīgi izspiedu�os vēderu. . . Kā nārsta laikā � Varbūt līdaka slima?

��� Tu dro�i vien kādu no mums gribi noķert, � neuzticīgi sacīja Apaļgalvis, un viņa balss trīcēja.

��� Ja neproti runāt ar plēsēju, tad labāk klusē! � dusmīgi �ukstēja Bunduļacis.

��� Neaiztik�u. Nebaidieties� Esmu tā pieēdusies kā vēl nekad. Vispirms noķēru apaļu, mīkstu pīlēnu. Tad ceļā patrāpījās pelēkā varde un beigās vēl krietna rauda. Pusdienas laikā esmu par kūtru, lai ietu medībās. Turklāt �odien jāatpū�as un pamazām jāsagremo lielais barības lērums.

��� Ja esi aicinājusi aprunāties, tad pasaki, lūdzu, � cik zivju tev jānoķer, lai svarā pieņemtos, nu, teiksim, par kilogramu? � jautāja Bunduļacis.

��� Uzskaites man nav. Kā lai jums pasaku?� Tādi kā jūs man vajadzīgi apmēram pieci simti. Tad kļū�u kilogramu sma�gāka.

��� Tik daudz? � Bunduļacim elpa aizrāvās. � Tu izķersi visas ezera zivis.

��� Ezerā mājo milzum daudz zivju. Pat iedomāties nevar! Ja būtu simt rei�u vairāk līdaku, arī tad zivis neizķertu. Un man nemaz visas negar�o. Līņus un vēdzeles es nevaru ciest. Ja tuvumā būtu citas zivis, arī asarus neaiztiktu. Pareizāk sakot, man nepatīk jūsu muguras spura� Lai gan visi mani dēvē par plēsēju, tomēr esmu ezeram nepiecie�ama.

��� Brīnums! � iesaucās Apaļgalvis. � Kam tu tādas aplamības gribi iestāstīt? Ja nebūtu tevis, mēs dzīvotu bez bailēm, vienā mierā.

��� Diezin� Bez manis neiztiktu! Esmu ūdeņu sanitāre.

��� Nu gan ir joki! Plēsējs sanitāra lomā! � smējās Apaļgalvis. � Kur tad tev sanitāra zīme? Citām zivīm ta�u jāzina, ar ko tām darī�ana.

��� Pagaidi, Apaļgalvi! � Bunduļacis draugu apsauca, bet tas bija tā aizrāvies, ka sacito nesadzirdēja.

��� O! Pieņemsim, ka es tev ticu, � turpināja Apaļgalvis. � Lūdzu, palīdzi! Man sāp vēders. Pārēdos trīsuļodu kāpurus. Izsniedz zāles! Tu esi sanitāre.. . Vai tev ir kaut kādi pilieni pret sāpēm?

��� Esmu sanitāre bez zālēm, � skaidroja līdaka. � Es izķeru slimos un ievainotos ūdens iemītniekus. Tādēļ arī mani dēvē par sanitāri. Ja mūsu ezerā nedzīvotu līdakas, tad nomiru�ie trūdētu un sabojātu ūdeni. Citām zivīm būtu grūti elpot. Tās pat saindētos un nobeigtos. Rauda, ko es �odiem apriju, bija savainota un die�zin vai ilgi izdzīvotu.

��� Grūti ticēt, ka līdaka var būt arī derīga, � noteica Apaļ�galvis.

��� Veselu, uzmanīgu zivtiņu es nemaz tik viegli nevaru no�ķert. Esmu izmēģinājusies, bet veselās aizbēg, un pa ceļam es noķeru citas. Kas grib no manis izvairīties, tam jābūt uzmanīgam un laikus jāprot pazust.

��� Tad arī mēs pazudīsim.

��� Dariet gan to! Es vēl pasnaudī�u.

Līdakai, tāpat kā citām zivīm, nebija plakstiņu, un asarēni nevarēja saprast, vai tā sākusi snaust vai palikusi nomodā.

Rīts ausa saulains. Pāri me�am atskrēja vēj�, ieklupa palsajā miglas aizkarā un saraustīja to gabalu gabalos.

Apaļgalvis un Bunduļacis izlīda no glīvenēm. Krietni vien pastiepu�ies garumā .. . Mazuļu nerātnības tiem vairs nebija prātā, tomēr reizēm uznāca vēlē�anās siltajā ūdenī padraiskujoties. Vai tas bija slikti? Da�i gan nesaprata asaru priekus un, cik vien labi mācēdami, paslēpās zem akmeņiem vai ielīda augos. Bunduļ�acis un Apaļgalvis par to daudz nebēdāja. Lai slēpjas, kas grib!

Lēnā gaitā pa ūdensrozes stublāju virzījās gliemezis � peļķene ar koniskā spirālē savītu māju plecos. Bunduļacis au�odamies piegrūda gliemezim degunu. Ta�u tas asarēnu nesaprata. Zvikt! Peļķene ierāvās �aulā un nokrita smiltīs. Tāds necils radījums � negrib parotaļāties!

Ari Apaļgalvim pielipa drauga au�ība. Viņ� uz�āvās līdz ezera virsai, pa kuru slidinājās garkājainie ūdensmērītāji. Tie meta lokus, sanāca kopā barā, iz�ķīrās un ātri aizpeldēja katrs uz savu pusi. Pēc brī�a kukaiņi atkal sapulcējās vienviet.

��� Ja mēs tā prastu! � ieteicās Bunduļacis, bet Apaļgalvis garkājaino bariņā iegrūda purnu.

Kukaiņi pajuka uz visām pusēm. Cits uzlēca uz lēpju lapas. Cits paslēpās starp glīveņu ziediem. Cits neticamā ātrumā drāzās pa ūdens virsu.

��� Ha-ha-ha! � Apaļgalvis smējās par kukaiņu izbīli.

Tas bija interesanti, ja kādu varēja pabaidīt. Un kur nu vēl apziņa, ka kāds no viņiem � asariem � baidās!

Mazās, melnās virpuļotājvaboles bija pavisam citādas. Tās grie�zās apkārt, apkārt un atkal apkārt. Kas gan tur saisto�s � griez�tiesriņķī? � Kā gan kukaiņiem neapreiba galva no tādas riņķo��anas? Bet varbūt apreiba? . . .

��� Ko tās tagad darīs? � Bunduļacis irgojās un no ūdens izbāza aso purnu.

Vaboļu deja izjuka. Sabiju�ies kukaiņi aizpeldēja un pa�slēpās.

��� Vai redzēji? Vaboles prot arī uz priek�u peldēt! � klai�gāja Apaļgalvis. � Ha-ha-ha, diezgan bra�i!�

Bet^ vai ar �īm draiskulībām pietiks? Nē. . . Apaļgalvis kopā ar Būnduļaci �āvās atpakaļ dziļumā, kur zarus kā tievas pātagas snaikstīja sieksta. Tā kādreiz palos bija atlūzusi no krastmalas krūmiem, iekritusi ūdenī, piemirkusi un nogrimusi. Nu to pat viļņi nespēja kustināt.

Stop! Kas tad tas? .. . Zem siekstas kūņojās brūns dzīvnieciņ� ar spīlēm kāju galos. Kūņojās pavisam savādi. Ne peldēja, ne soļoja, ne rāpoja.

��� Gatavais spoks! � Bunduļacis smējās un pieskārās spīlēm. Tāpat, sava prieka pēc.

Vēzītis to nebija gaidījis. Apmetās apkārt uz muguras un sāka kustināt īsās kājeles. Savāds dzīvnieks!

Bunduļacis piebakstīja vēzītim vēlreiz. Nu kustējās arī aste.

Bunduļacis nemeta mieru. Grūstīja vēzīti atkal un atkal.

Ak tavu brīnumu! Kas tas par vēzi? . .. Cieto kaula bruņu tam nebija . . . Bunduļacis jau nezināja, ka vēzim kaula bruņas neļauj augt lielākam un tāpēc tas vairākas reizes nomet ka�oku. Tērpa maiņas laikā vēzis ir vārgs un parasti slēpjas alā, gaidot, ka�

mer jaunais ka�oks sacietes un, tapat ka vecais, noderes aizsar�dzībai.

Rotaļa Bunduļacim iepatikās. Tā jāturpina.

Caps! Asarēns saķēra vēzīti aiz astes. Tad notika vismazāk gaiditais � aste notrūka un palika � Bunduļacim mutē.

Ko nu? �

Glu�i vienkār�i � Bunduļacis asti norija.

��� Hm! Es atradu ko gar�īgu, � viņ� paziņoja Apaļgalvim. � Kaut ko ļoti gar-�i-gu! Peldi �urp!

Draugs acumirkli bija klāt.

��� Kur tas gar�īgais ir?

��� Manā vēderā, � apmierināts atbildēja Bunduļacis.

��� Tad es to nevarē�u � nogar�ot.

��� Laikam ne.

��� Kāpēc tad tu mani aicināji?

��� Lai paziņotu, ka apēdu ļoti gar�īgu vē�a asti.

��� Varbūt vēzim ir vēl otra aste? Man domāta? � Apaļgalvis pagrūstīja vēzīti, kura mū�s bija pārtrūcis aug�anas sākumā.

Otru asti viņ� neatrada, bet otru vēzīti, tādu pa�u mīkstu, bez �aulas, noķēra un nelaida vaļā. Tā arī Apaļgalvis pamanījās no�gar�ot vē�a asti un atzina, ka Bunduļacis nav melojis � aste bija kaut kas sevi�ķs! Vienkār�i lieliska!

Asarēni rūpīgi pārmeklēja katru iedobumiņu zem siekstas, bet vairāk neko neatrada. Pārējie vē�i bija dziļi noslēpu�ies savās alās.

Bija patīkama pievakare. Saule pamazām slīdēja tuvāk me�u robainajiem galiem. Apsēdusies uz mākoņa pleca, tā zemei un ezeram dāvāja slīpus, it kā izbalēju�us starus.

Apaļgalvis kopā ar Bunduļaci atgriezās no ekskursijas pa dzi�ļumu. Nemaz tik traki nebija bijis. No tālienes dzelme likās tum�a un nemīlīga. Patiesībā saules tur bija pietiekami un ezera gultne vizēja dzeltenīgi gai�a. Dūņas dzelmē nemanīja.

Kad asarēni peldēja garām glīvenēm, noviļņoja ūdens un Bunduļaci kāds sagrāba aiz pleca. Viņ� instinktīvi pamanījās iz-

I

plest muguras spuru un izrāvās no bīstamā apkampiena. Varbūt spura bija sadūrusi uzbrucēja muti? Bet vai no līdakas viņ� tik viegli būtu ticis vaļā?

Bunduļacis pameta skatienu sānis un no brīnumiem sastinga. � Blakus viņam acis kustināja resns .. . asaris ar kuprainu muguru un platām, sarkanīgām spurām. Tātad uzbrucējs bijis asaris! Asaris klupa virsū asarim? . ..

��� Iespējams, ka tu esi mana mamma, � pārskaities kliedza Bunduļacis. � Kā tev nav kauna brukt virsū savam bērnam!

��� Mamma es neesmu. Un arī nebū�u. Visu mū�u esmu pildī�jis tēva pienākumus, � drūmi sacīja lielais asaris.

�� Vienalga, mamma vai tēvs. Aprīt savu bērnu? Kur palikusi tēva sirdsapziņa?

Bet kā bija ar pa�a Bunduļa�a sirdsapziņu? Viņ� kopā ar Apaļgalvi bez domā�anas ēda asaru ikrus! Tie ta�u bija vēl neiz�ķīlu�ies brāļi un māsas no lielās asaru saimes.

��� Kas tas ir � sirdsapziņa? � jautāja lielais asaris. � Es tādu nepazīstu. Kas nespēj aizbēgt un nav pietiekami veikls, tas nav nekāds asaris. Tādu es apēdu un par savu bērnu nedēvēju.

��� Cik vienkār�i! � iebilda Bunduļacis. � Vai vienmēr jārij un jārij? Vai tas ir pats galvenais?

��� Nevis galvenais, bet tāda ir asaru daba � � Varēja ma�nīt, ka asaru tēvs ir noskaities.

Apaļgalvis un Bunduļacis papeldēja sānis, kur sākās elodejas. Ja dro�s slēpnis aizmugurē, tad Bunduļacim nebija nekas pretī turpināt aizsākto sarunu.

��� Katrai zivij sava daba. Kāds mans radinieks mitinājās ezerā, kur dzīvoja tikai asari un līdakas. Citas zivis jau sen bija izķertas. Līdakas ēda mazos asarī�us. Asari līdakām atriebās un pavasari ēda līdaku ikrus, cik vien spēja. Kad iz�ķīlās pirmās līdaciņas, asari metās tām virsū. Pavasarī tās bija mazas un nevarīgas. Līdakas savukārt rija asarus. Nereti asaris, saķēris mazu līdaciņu, pēc brī�a jau pats atradās lielas līdakas vēderā. Tā tas turpinājās gadiem ilgi. Ja asari neuzbruktu līdakām, tie jau sen būtu iznī�ku�i. Kas notiktu, ja asari vienā dienā pārtrauktu aprīt līdakas? Tā būtu bojā eja .. . Vai saprati? Ja tu pa�u galveno asaru dzīves likumu esi aizmirsis, tad tevi var dēvēt par sīkuli, nevis par gudru, izveicīgu zivi. Bet tu vēl esi maziņ�, un tāpēc tevi pa�ē�lo�u. Gan tu vēlāk runāsi citādi.

Tas izklausījās pavisam dīvaini. Lai saglabātu asaru sugu, jābūt plēsoņam.

Vai patie�ām Bunduļacis bija aizmirsis neseno notikumu? Kas atņēma dzīvību mazajam vēzītim? Un tikai tādēļ, ka tam gar�īga aste. Un ja vēzī�u būtu bijis vairāk? Vai kāds paliktu dzīvs? Ap�ēstu tiem astes tāpat bez pārmetumiem kā pavasarī ikrus. Vai tas nebija pirmsākums tam, ko sacīja dzīvē daudz pieredzēju�ais tuk�lais asaris?

Bet Bunduļacis par to nedomāja un atcirta:

��� Un tomēr es esmu asaris, kaut gan neķeru zivtiņas. Ne sliktāks kā tu.

��� Par tādu runu es tevi apri�u! Tu esi liels muļķis un tur�klāt vēl spītīgs!

Tuklais asaris �āvās virsū Bunduļacim. Ta�u asarēni to jau bija gaidīju�i. Abi draugi veikli ie�mauca elodejās. Lielais asaris uz�vandīja dūņu mākonīti pie tām un palika tuk�ā.

Ienaceja

Ezerā dzīvoja da�ādas zivis ar tum�ākām vai gai�ākām sudra�botām zvīņām. Tāpēc arī nebija brīnums, ja gadījās kļūmes un pārskatī�anās. Tā Apaļgalvis karpu nosauca par sudrabkarūsu, bet viņa to ļaunā neņēma.

��� Mani uzaudzināja cilvēki, � karpa stāstīja.

��� Tie ir bīstami, � 'piebilda Bunduļacis.

��� Cilvēki ir da�ādi � ari ļoti labi. Man un citām karpām viņi iekārtoja dīķi, kurā bija viss, ko sirds vēlējās. Vairākās vietās dīķī atradās galdiņi, uz kuriem nekad netrūka svaigas barī�bas. Kā lai par cilvēkiem domā slikti? Tik gādīgi!

Tomēr kādā dienā es no dīķa aizceļoju. Aizceļoju pret savu gribu. Tas notika pēc pamatīga pērkona negaisa ar lietusgāzi. Dīķī saskrēja milzīgi daudz ūdens. Aizsprosts tādu ūdeņu vairumu nespēja aizturēt un tika pārrauts. Brāzmainā straume mani un citas māsas rāva lejup pa strautu. Paslēpāmies kādā klusākā ielokā.

Pa nakti ūdens nokritās un strauts atkāpās savos krastos. Tas bija parasts strauts ar seklumiem un dziļumiem, kur auga zāles un virs smiltīm akmeņi slēja savas kuprainās muguras.

Un tad es iepazinu citus cilvēkus. Agrā rītā tie atskrēja ar tikliem. Da�iem tīklu nebija, un tie seklumā ķēra karpas ar ro�kām. Ja virs ūdens paspīdēja zivs spura, viens gāza ar bozi un otrs apdullināto zivi izvilka no ūdens.

Sākum� mēs, muļķes, no cilvēkiem nebēgām. Domājām, ka tie ir labi� Kad dzīvojām dīķī, neko sliktu nebijām manīju�as.

Un tad izmeta tīklus. Man palaimējās ielīst spraugā starp koku saknēm un paslēpties. Laime, ka augumā biju mazāka nekā citas karpas. Tas mani paglāba. Manas māsas citu pēc citas izvilka no strauta.

��� Cilvēkiem nekad nevar uzticēties. Viņi ir blēdīgi un vien�mēr izgudro ko nelietīgu, � teica Bunduļacis. � Mēs ar Apaļgalvi arī reiz uzķērāmies uz āķa. Un to bija izdomāju�i cilvēki. Es tiem nevienam neticu.

��� Laikam tev taisnība, � domīgi novilka karpa. � Slēptuvē es pavadīju visu dienu. Kad satumsa un pienāca nakts, peldēju lejup pa straumi. Ātrāk bija jātiek prom no strauta. Cilvēki varēja atgriezties, un tad man būtu beigas.

Dienā, kad spīdēja saule, strautā gaismas bija diezgan, bet naktī ik uz soļa atskanēja noslēpumaini trok�ņi. Vispirms mani pārbiedēja ūdens�urka, pēc tam varde.

Jau bija krietni gai�s. Austrumos lēca saule, un strauta virs�pusē sāka kūpēt migla. Miglā peldē�ana bija dro�āka, jo tā mani paslēpa no ziņkārīgiem skatieniem.

Kad migla pazuda, es nonācu upē. Tā bija krietni lielāka par strautu. Devos tālāk. Joprojām māca bailes, ka tik neparādās ļaunie cilvēki ar tīkliem un bozēm. Otrajā dienā pret vakaru iepeldēju ezerā. Te bija cits pla�ums un neviens man pāri nodarīt nevarēja. Sākumā gan baidījos no nepazīstamajiem ezera iemītnie�kiem, bet nu pie tiem pierasts.

Karpu dzimtene ir Vidusāzija. No savvaļas karpām cilvēki izaudzēju�i daudzas kultūr�ķirnes �

Ta�u asarēni vairs neklausījās. '

��� Vai tu redzi, kur mūsu mamma? � iesaucās Apaļgalvis.

Tur, kur sākās lielais dziļums, peldēja slaida zivs ar nelielām

zvīņām, tum�u muguru un melnām �ķērssvltrām uz iedzelteniem sāniem. Galva izskatījās maza un piemīlīga. Tā tie�ām varēja būt viņu mamma. Svītroti sāni un uz muguras gandrīz tāda pati spura kā asariem.

Ar skubu abi asarēni pameta karpu un devās pie iedomātās mammas.

Mammas līdziniece

Slaidā zivs uzmanīgi peldēja garām auslejām un vīķēm. Visu tā rūpīgi nopētīja un apskatīja. Ķermenis ūdenī slīdēja neparasti viegli. Tikko manāmi kustējās spuras.

��� Vai tu ķer auslejas un vīķes? � iejautājās Apaļgalvis.

��� Ķeru, bet pa�reiz ne.

��� Vai tev nav apetītes?

��� Apetīte man ir pietiekami laba. Ta�u es neesmu muļķe. Uzķerties uz izmanīga mak�ķernieka āķa nav negods, bet paskaties, kādas mak�ķeres saliku�i tie nemākuli! Metāla stieples galā uzvē�ru�i maili un palaidu�i, lai peld. Domā, ka es to nori�u un uzķer�os uz āķa! Paldies!

Tikai tad asarēni ievēroja, ka viena no zivtiņām peld ar rupju pavedienu mutē. Ja slaidā zivs viņus nebūtņ brīdinājusi, nez vai viņi to pamanītu . . . Tik vērīgi un uzmanīgi abi vēl nebija . .. Turpmāk daudz kas jāapgūst, ja gribas palikt dzīviem.

��� Tu esi tik laipna, � pateicībā sacīja Apaļgalvis. � Tu va�rētu būt mūsu mamma.

��� Jaukie asarēni, labprāt, bet man jau pa�ai sava bērnu saime.

��� Pieņem arī mūs �ajā pulkā! � lūdzās Apaļgalvis.

��� Bet jūs ta�u neesat zandarti�

��� Zandarti? � pārjautāja Apaļgalvis. � Mēs tādi vēlētos būt.

��� Ar vēlē�anos vien ir par maz, � aizrādīja zandarts. � Ja es vēlētos būt līdaka, vai ar to pietiktu?

��� Tas ir citādi. Mums, tāpat kā tev, ir svītraini sāni un cieta muguras spura.

�� Tomēr asaris nekad nevar būt zandarts. Jums ir savas īpa�ības, zandartiem savas.

Apaļgalvis un Bunduļacis noskuma. Cerības atrast mammu ar�vien vairāk izgaisa. Asarēniem �ķita, ka viņi ir pamesti, atstāti un vientuļi. Tomēr tā jau nebija. Tikpat lieli asarēni kā Bunduļacis ar Apaļgalvi ezerā dzīvoja atliku likām, tikai abi draugi tiem nepievērsa uzmanību. Tie �ķita neinteresanti.

��� Nevajag skumt, � teica zandarts. � Mēs esam vienas dzimtas zivis. Tikpat kā radinieki.

��� Vai ķīsis tev arī ir radinieks? � noprasīja Bunduļacis.

��� Mūsu ezerā dzīvo trīs asaru dzimtas sugas: asari, ķī�i un zandarti.. . Visiem mums vienāda ir kaulainā muguras spura un zaļganais ķermeņa krāsojums. Protams, ķīsis nekad nav pilnīgi līdzīgs asarim un asaris zandartam.

�ķiroties visi trīs norunāja vēlreiz tikties. Ta�u ne vasaras otrajā pusē, ne rudenī, ne ziemas sākumā asarēni zandartu nesa�tika, jo tas dzīvoja lielākā dziļumā, tālāk no piekrastes.

Atnāca augusts ar rāmiem vakariem un siltām naktīm. Tumsa likās tik silta un mīksta kā pūkains vilnas lakats. Pat parastie trok�ņi tajā izzuda kā nebiju�i.

Kas nekaitēja peldēt piekrastē un vērot, kā pamazām iemieg ūdens pasaule! Agrāk asarēni vakaros bija baidīju�ies atstāt savus slēpņus, bet nu tie bija dro�āki.

Starp akmeni un ūdenī iegrimu�u koku staipījās paprāvs iezilgans tārps. Tas kārdino�i izlocījās, apstājās un atkal pastiepās garumā. Tik vilino�s kumoss reti kad redzēts.

Apaļgalvis un Bunduļacis to ievēroja vienlaikus. Vēlē�anās tārpu saķert Apalgalvim radās pirmajam. Spuras sacēlis, tas metās tārpam virsū.

Pēk�ņi Bunduļacis spraugā ieraudzīja platu, plakanu galvu, kas bija līdzīga nosūnoju�am akmenim.

��� Apaļgalvi! � viņ� iekliedzās. � Tas nav tārps!

Pāri kokam pārsviedās milzīga galva. Apaļgalvis bēga, cik ātri prata, tomēr platās galvas sīkzobainās lūpas tā astes spurai nocirta galus.

��� Ko tu mētā savas ūsas pa ezeru! � pikti uzsauca Bunduļ�acis.

��� Hi-hi-hi-hīīī! � smējās ūsu īpa�nieks. � Jūs esat drosmīgi asarēni, un ar tādiem ir vērts parunāties. Bet vispirms, mazais kverpli, ņem savus vārdus atpakaļ! Ūsas es nekad nemētāju. Un to es saku nopietni.

��� Atvaino! � nobijies lūdzās Bunduļacis. � Tik liela vēdzele gan nav redzēta!

��� Tik lieli izaugu�i, bet vēl neesat iepazinu�ies ar ievēroja�mākiem ezera iemītniekiem! Nav ko mani salīdzināt ar nieka vēdzeli! Sams ir un paliek sams! To atcerieties! Un priecājieties, ka atļāvu ar sevi iepazīties. Hi-hi-hi-hīīī.. . Patiesībā jūs esat

tīri jauki, un nav vajadzības tādus norit.. . Labāk es jums pa�stāstī�u kādu noslēpumu. Tikai nedomājiet to kādam citam iz�pļāpāt! Tad uz vietas būsiet pagalam� � Sams pavēra muti un atkal aizvēra. � Ar ūsām es mak�ķerēju. Uz manas mak�ķeres �is te gandrīz uzķērās.

��� Nevis �is te, bet Apaļgalvis.

��� Tā jau ir drosmīga atbilde, � uzslavēja sams. � Bet galva gan tev nemaz tik apaļa nav.

Es esmu Bunduļacis. No tiem pa�iem asaru vecākiem.

��� Nu, tas ir pareizāk. Tev acis lielākas par manējām. . . Bet tagad klusējiet, es jums kaut ko parādī�u.

Sams lika asarēniem paslēpties un pats, izstiepis ūsas, pieplaka stumbram. No tālienes zivs likās gandrīz neredzama.

Ūsas sakustējās. Tikpat vilino�i kā iepriek�. Garām peldēja brālēns ķīsis. Tas, negausis, pielīda klāt papētīt tārpam līdzīgo kumosu.. . Viens mirklis, un ķīsis kā oga pazuda sama mutē.

��� Redziet, kā jāmak�ķerē! � lielījās sams. � Jūs tā protat?

��� Nē, � atbildēja Bunduļacis. � Mums nav ūsu.

��� Nūja, tad mak�ķerēt nevar � � Metru garā zivs sakustējās un ērtāk novietojās blakus kokam.

Sama vectēv, vai tu pārtiec tikai no ķī�iem? � ar cieņu jautāja Bunduļacis.

��� Hi-hi-hi, tie tādi sīkmaņi. Pamak�ķerēju prieka pēc. Citādi garlaicīgi. Es ēdu visu, ko paspēju noķert. Vis�gar�īgākās, � sams labpatikā staipīja ūsas, � ir vardes un glie�menes. Vai pazīstat?.. . Sē� sēklī, līdz pusei smiltīs ieraku�ās. Kas par gar�īgiem kumosiņiem! Ta�u maziņi dzīvnieciņi. Jāapēd desmitiem, lai kaut cik apmierinātu izsalkumu. Pēc vardēm es dodos uz seklumu, jo parasti dzīvoju dziļumā.

��� Tad jau tu, sama vectēv, esi plēsējs, � uzmanīgi piebilda Bunduļacis.

��� Jā. Vai tas kas slikts? � izbrīnījies jautāja sams.

Bunduļa�a uzskati zaudēja pamatu. Nu jau kuro reizi iznāca

sastapties ar plēsējiem! Lielais asaris� Patīkamais zandarts� Līdaka, kas bija apgalvojusi, ka viņas lielā rijība ezeram dod tikai labumu. Un nu sams lepojas ar savām plēsēja īpa�ībām .. . Vai arī asariem jābūt tādiem pa�iem? Kur ir patiesība?

��� Klusu! � sams no�ukstēja.

Ūdenī kāds peldēja. Vakara klusumā mīksti skalojās viļņi. Tie vēlās cits aiz cita. Sākumā mazi, vēlāk lielāki. . .

��� Varde tā nav, � sprieda sams. � Tā peld citādi� Pagai�diet mani!

Sams sāka peldēt. Arvien ātrāk ar vijīgām kustībām tas tuvo�jās ūdens virsai. Asarēni ievēroja zivs lielo galvu, garās ūsas, tum�o muguru, zilganzaļos, lāsumainos sānus un gai�o vēderu ar ziliem punktiņiem. .. Aug�ā atskanēja cīņas troksnis. Straujāk viļņojās ūdens.

Pēc brī�a sams atgriezās ar milzīgu medījumu � me�apīli � un tūdaj to aprija. Asariem no brīnumiem pat elpa aiz�rāvās.

��� Kas notiks, ja tu satiksies ar līdaku? � jautāja ApaJgalvis.

��� Savāds jautājums! Es to apēdī�u.

��� Bet ja tā būs tikpat liela kā tu?

��� Arī vēl lielāku pieveik�u!

��� Tu esi visdrosmīgākā zivs ezerā, � teica Bundujacis un gribēja ko piebilst par sama plēsonīgo dabu, bet sabijās un ap�klusa.

��� To tu pareizi pateici. Ezerā man nav pretinieku. Un arī nebūs, ja no upes, kurā es pirms pieciem gadiem piedzimu, neiepeldēs kāds lielāks sams . . . Nu, kas ir? Dosimies vēl medībās? Nāciet man līdz!

�Paldies, sama tēv! � noteica Bunduļacis. � Ir jau vēls, un mums nāk miegs.

Asarēns noklusēja patiesību � viņu bija pārņēmu�as bailes no lielā rīmas. Milzīgā, gļotām klātā zivs Bundujacim nepavisam nepatika. Labāk laikus pazust un noslēpties�

Pagāja vairākas nedēļas. Samtaini melnās naktis bija tikpat siltas kā augusta sākumā. Rīti atnāca miglaini. Ezers kūpēja kā milzīgs garaiņu katls. Saule atspīdēja tikai pēc tam, kad vēj� bija sapluinījis biezos, baltos miglas aizkarus. Pēcpusdienās bie�i sijāja lietutiņ�, bet vakara tumsā ezerā atplaiksnījās tāla zibens atblāzma � rūsa.

Kādā rītā Apaļgalvis uzcēlās pirmais. Izmetis nelielu likumu, viņ� uzskrēja virsū baram raudiņu, kas klusā līcī mielojās ar ūdensau�giem. Draiskuļodamies asarēns iedrāzās barā. Mazās zivtiņas pajuka uz visām pusēm, bet viena nepaspēja aizmukt un kā sapīta lēkāja Apaļgalvja purna tuvumā. Daudz nedomādams, asarēns to aprija.

Ja viena apēsta, kāpēc nepamēģināt otru? Apaļgalvis pavēra muti, un, likās, zivtiņa tajā ieskrēja pati. Tā medīt nebija grūti� Lai pārbauditu jaunās iemaņas, asarēns noķēra vēl vienu raudiņu. Un tas izdevās tikpat viegli. Pārējās zivtiņas pazuda kur kurā. Līcis palika tuk�s kā izmiris.. . Apaļgalvis negaidīja, kamēr te sarodas citas zivis. Viņ� devās tālāk, un pār viņu kā balts no�slēpums gulēja ūdens ar pienainu miglas atblāzmu.

Vai sīko vīķi tikpat viegli noķert kā raudiņu?. . . Pamēģināt var. Izslējis muguras spuru, Apaļgalvis metās zivtiņai virsū. Ne�gaidītā uzbrukuma apmulsināta, tā pat nebēga un līdzīgi raudiņām nonāca asara mutē.

Kas bija gar�īgāks � raudiņa vai vīķe? Atbildēt nebija viegli. Atri rijot, gar�u īsti nevarēja izjust.

Apaļgalvim nekādi sirdsapziņas pārmetumi neradās. Viņam bija citāds raksturs nekā Bunduļacim. Viņ� pats to nojauta un reizēm uz Bunduļaci dusmojās. Bet ko līdz dusmo�anās? Ja gribi drau�dzēties, jāpārvar dusmas, jāpiemērojas drauga īpatnībām . . .

Kad Bunduļacis aicināja Apaļgalvi doties brokastīs, tas atru�nājās.

� Laikam esmu saslimis, � asarēns meloja. � Nemaz nav apetītes. Nevaru pat iedomāties par trīsuļodu kāpuriem.

Bunduļacis neticēja un labi nopētīja draugu, bet tas snaudu�ļoja pavisam gurdens, pavisam miegains.

Brokastīs Bunduļacis devās viens. Apaļgalvim bija �ēl drauga, bet viņ� baidījās tam stāstīt, ka �odien ēdis zivtiņas. Diezin ko Bunduļacis par to sacītu?

. . . No medību vietām Bunduļacis devās mājup. Viņ� nejutās īsti labi paēdis. Visu laiku bija jādomā ari par to, kas lēcies Apaļgalvim. Tā bija pirmā reize, kad draugs atteicās nākt līdzi brokastīs. Varbūt tie�ām saslimis? . ..

Pie raglapēm peldēja raudiņas, pavisam sīkas, �ķiet, �āgada bērni. Bunduļacim uznāca nepārvarama vēlē�anās paspēlēties ar tām. Viņ� tvarstīja vienu, tvarstīja otru un vēroja, kā zivtiņas slē�pās biezajos gliveņu d�ungļos. Kāre medīt � tā nebija Bunduļa�a īpa�ība. Patvarstīt, padzenāt raudiņas � tas pavisam kas cits. Turklāt apzināties savu spēku un pārākumu . . .

�ādas rotaļas bija bīstamas. Bet vai Bunduļacis to nojauta? Laikam jau ne. Negaidot kāda zivtiņa nokļuva asara mutē. Bun�duļacis to negribot norija.

Ko viņ� bija izdarījis?� Norijis zivtiņu. Bet viņ� ta�u nevē�lējās būt plēsējs. Tas bija noticis nejau�i, pavisam nejau�i. Bun�duļacis meklēja attaisnojumu un mierinājumu, tomēr notiku�o vairs nevarēja mainīt. Bunduļacis bija norijis zivtiņu! Asarēnam pat sirds iesāpējās, bet ar vienu aci viņ� vēroja vietu, kur, sud�rabainos sānus zibinādamas, riņķoja raudas. Neredzams spēks lika peldēt tuvāk, arvien tuvāk mazo zivtiņu baram.

Tā pret pa�u gribu otrās vasaras beigās asarēnu dzīvē notika lūzums. Bērnība, pa�iem neapjau�ot, beidzās, un viņi kļuva par pieaugu�iem asariem. Pamodās medību prieks. Tā bija nepiecie��amība. Bērnības uzturs vairs neapmierināja. Zivtiņas bija spēcī�gāka barība. Nereti ar vienu kumosu pietika visai dienai�

Citu rītu Bunduļacis un Apaļgalvis satika asaru baru.

��� Nāciet līdzi! Iesim medīt!

Ne Apaļgalvis, ne Bunduļacis neprasīja, ko paredzēts medīt. Tas jau bija tāpat saprotams.

Apaļgalvis atskatījās uz Bunduļaci. Ko tas teiks? Ko atbildēs? � Draugs ta�u nezināja Apaļgalvja noslēpumu.

Ta�u Bunduļacis nesacīja neko. Un tā abi pievienojās asaru baram..

��� Seklumā starp elodejām vienmēr barojas vīķes, � teica kāds no asariem. � Ātri aplenksim zivteles un tad peldēsim tām virsū!

Ierosinājums nebija zemē metams. Tvarstīt vīķītes katram atsevi�ķi bija daudz grūtāk. Barā vienmēr labāk veicās.

No visām pusēm asari aplenca vīķes. Lēnām peldēja zivtiņām tuvāk un tās sadzina arvien �aurākā aplī. Pēc tam sekoja ātrs uzbrukums.

Mazās zivtiņas �audījās uz visām pusēm, mēģinādamas paglāb�ties no asajām asaru mutēm.

Vienbrīd vairākas vīķes iz�āvās no ezera, bet ūdenī tās sagai�dīja atplestās rīkles. Ar guldzo�u troksni asari kampa, kas kampjams.

Dzīvas paliku�ās vīķes-izklīda.

Medības beidzās.

Bunduļacis bija medījis tāpat kā citi. Bez sirdsapziņas pārmetu�miem. Citācji nevarēja, jo arī viņ� bija asaris, zivs ar savām īpa�ībām, savām para�ām.

Kādā pievakarē Bunduļaci un Apajgalvi zaru slēpnī iztraucēja gļotām pārklāts gar�, zaļganbrūns radījums. Pēc sama vai vēdzeles tas neizskatījās. Locījās kā milzīgs tārps. Laikam ko meklēja.

Gribi vai negribi � jānodreb, jau iedomājoties, ka tāds gļo�tains un auksts ķermenis skartos klāt. Nepatīkami, pavisam nepa�tīkami.

��� Vai tev ezerā vietas trūkst, vai? � spuras sacēlis, Bunduļ�acis drosmīgi jautāja lielajam tārpam.

��� Mazliet pieklājīgāki � tārps aizrādīja. � Tu vēl esi mazu�lītis, un ar pieaugu�ajiem jārunā savādāk!

��� Nevis mazulītis, bet īsts asaris! Kas tad ir nepieklājīgs? Es pa nakti guļu, kā pienākas. Apkārt nedauzos un citus netrau�cēju. Un tu vēl man aizrādīsi par pieklājību! Patiesībā pats esi nepieklājīgs, � uzstājīgi sacīja Bunduļacis.

��� Pareizi. Citiem neļauj atpūsties, � piebalsoja Apaļgalvis.

��� Rimstieties! Es jau nedusmojos � tādi mazuļi kā jūs jau var pārsteigties. Ja jūs abi pazītu zuti, tad zinātu, ka naktī man jāveic tas, ko citi dara dienā. Nepavisam negribēju jūs izbiedēt. Seit, zaros, man kādreiz bija mājvieta, � klāstīja zutis. � �ova�kar, meklēdams gar�īgāku kumosu, atcerējos kādreizējo mājvietu. Tā arī atpeldēju �ai pusē. Tagad, augustā, man ir nepiecie�ams uzbaroties.

��� Kāpēc? � iejautājās Apaļgalvis.

��� Tas, kas dodas tālā ceļā, vienmēr cen�as uzkrāt rezerves �

��� Tu taisies peldēt pāri ezeram uz viņu krastu? � jautāja Apaļgalvis.

��� Daudz tālāk, � atbildēja zutis. � Ceļo�ana man iedzimta no vecākiem. Mana īstā dzimtene ir Amerikas piekraste.

Kas ir Amerika � to, protams, abi draugi nezināja, jo viņi nebija skolā gāju�i un mācīju�ies ģeogrāfiju.

��� No ezera tā atrodas tūksto�iem kilometru tālu.

��� Ko tu tur darīsi? � vaicāja Bunduļacis, jo skaitļi viņu nepavisam neinteresēja.

��� Rudens, parasti septembris, aicina zu�us ceļā. Pārģērbja�mies melnā tērpā ar metālisku spīdumu, izaudzējam prāvākas acis un ceļojam uz Sargasu jūru. Decembrī to sasniedzam. Kad pie jums iedegsies Jaungada eglītes, tad mēs būsim nopeldēju�i vai�rākus tūksto�us kilometru pa okeānu un iznērsu�i ikrus siltajos

jūras ūdeņos. Sim garajam ceļojumam vajag daudz spēka, daudz izturības. Tādēļ arī mums jāuzbarojas. Ceļojuma laikā mēs parasti neēdam.

��� Un kad tu atgriezīsies mūsu ezerā? � interesējās Bunduļacis.

��� Nekad. Pēc nārsta zu�i nomirst. Ar Golfa straumi uz Eiropu atpeld mani bērni. Ezerā tie ieradīsies pēc trim gadiem.

��� Kāpēc tikai pēc trim gadiem? � prasīja Apaļgalvis.

��� Tāpēc, ka ceļ� ir ļoti gar�. Ātrāk mani bērni nepaspēj atpeldēt, kaut gan ceļo ar Golfa straumes palidzību.

��� Vai mēs nevarētu tevi tuvāk apskatīt? � lūdza Bunduļacis.

��� Apskatiet vien, bet ceļojuma tērpa man vēl nav.

Asarēni nopētija zuti no galvas līdz astei. Acis tikko ierau�gāmas. Zvīņas tik sīkas, ka krēslā grūti saskatīt. Muguras spura gara, mazliet iekrokojusies.. . Vēdera spuru nav. Kā tāda �ūskveidīga zivs spēj tik tālu peldēt? Tas asarēniem bija noslēpums, ko tik vienkār�i nevarēja atminēt.

��� Vai tu �ogad dosies ceļā? � noprasīja Apaļgalvis.

��� Nē� � zutis papurināja galvu. � �ogad vēl ne. Bet uz�baroties vēlos tāpat kā ceļojuma gadā.

��� Lai tev labi veicas! � pussnaudā nomurmināja Apaļgalvis. Bunduļacim vēl nenāca miegs, un viņ� iegrima pārdomās.

Diezin ko lielais ceļotājs medī?

Pāri ezeram atskrēja auksti vēji, kādi vasarā nebija manīti, un kulstīja ūdeni cik spēdami. Naktī meldros un niedrēs sagula salna. Saules spīdums ezera virsā laistījās retāk. Tā vietā vēlās lieli, melni viļņi.

Seklumā sāka trūdēt augi, un abiem draugiem piekrastē vairs nepatika. Bez liekas spriedelē�anas viņi mainīja dzīvokli � pārcēlās uz akmeņainp dziļumu. Tur jau pulcējās citi asari, kuru mū�s bija mērojams ar divām vasarām.

Ziema ieradās tāpat ka iepriek�ējā gadā, vienā naktī pārklā�dama ezeru ar gludu, skanīgu ledu.

Kādu dienu asari satika savu paziņu vēdzeli, kas bija dū�īgi uzbarojusies.

��� Kur tu tā steidzies? � vaicāja Apaļgalvis.

��� Esmu ļoti aizņemta. Laika tik maz.

��� Visu vasaru tu biji pazudusi. Nekur nemanījām ne tevi, ne tavas māsas. Vai kur ciemojāties? � ar tikko jau�amu pārmetumu jautāja Bunduļacis.

��� Nekur es neciemojos. Pavisam vienkār�i � man nepatīk silts ūdens. Sameklēju pamestu vē�a alu un devos vasaras guļā. Kad ūdens atdzisa un pienāca tum�ās, lietainās rudens dienas, es pamodos. Tāpēc arī vasarā mēs nesatikāmies.

��� Tev ir �ausmīga ēstgriba, � vērojot vēdzeli, sacīja Apaļ�galvis. � Pat beigtu zivtiņu tu aprij.

��� Kas vasarā nokavēts, tas tagad jāatgūst. Pavisam drīz, jan�vārī, būs nārsts.

��� Ziemā? � brīnījās Bunduļacis. � Ceru, ka uz nārsta vietu tu neceļosi tādu gabalu kā zutis.

��� Cik tad man tāls ceļojums! Tepat līdz upei, kas ieplūst ezerā. Starp akmeņiem atstā�u gandrīz miljonu ikru. Daudzi no tiem ies bojā, jo tikai pēc mēne�a no ikriem iz�ķilsies mazuļi.

��� Nekavēsim tevi medību gaitās. Uz redzē�anos! Arī mums jāsteidzas, � Apaļgalvis steidzās atvadīties. Vēdzele bija ierosi�nājusi apetīti.

Asarēni nomedīja pa zivtiņai un atgriezās akmeņainajā dzelmē. Zemajā ūdens temperatūrā zivis kļuva kūtrākas. Kad ezers pārklā�jās ar ledu, pazuda lielā ēstgriba. Apaļgalvis un Bunduļacis da��dien pat neko nenoķēra un laiski gulēja uz akmeņiem.

Pa�& ziemas vidū iestājās ilgsto�s atkusnis. Abi draugi sajuta pārmaiņas, priecājās un, atradu�i raudiņu baru, kārtīgi pamielo�jās. Kā par brīnumu, �ajās dienās ēstgriba bija atgriezusies.

Kādā dienā iedunējās ledus. Pavisam drīz troksnis noklusa, un netālu no asariem pelēkajā ūdens pasaulē iekrita kaut kas spo�s. Ne tā bija zivtiņa, ne kukainis. Brīdi spo�ais stāvēja nekustīgs, kā apkārtni pētīdams, tad paskrēja aug�up, nozibinādams sānus. Tas bija ļoti nemierīgs un rotaļīgs � te uznira, te kūleņodams krita lejup. Tik jautru ezera iemītnieku Bunduļacis un Apaļgalvis vēl nebija redzēju�i. Ziemā, kad zivis kļuva mazkustīgas, draiskulis ar savu peldē�anas akrobātiku spēja uzjautrināt ikvienu.

Peldētāju ieraudzīja arī pārējie asari, izlīda no ziemas mājām un sanāca tam apkārt.. . Nu tas lēkāja kā negudrs.

��� O! � iesaucās Apaļgalvis. � Spo�ajam pilna mute trīsulodu kāpuru, laikam tāpēc priecājas. Mums nav ko ēst, bet �is saķēris pilnu muti! Nevar ne norīt. Pagaidi, es tev parādī�u!

Apaļgalvis mazliet nokavējās. Trīsu)odu kāpuriem uzklupa cits asaris un kopā ar tiem pazuda.

� Kā tad! � norūca Apaļgalvis. � Aizpeldēja slēptuvē norīt medījumu. Ziemā zivis baidās cita no citas. Stiprākais vājākam atņem iegūto. Ne velti ē�ana notiek slepenībā.

Apaļgalvis dusmojās uz sevi. Nebūtu viņ� bijis tik gauss, trīsuļodu kāpuri būtu viņa vēderā.

Bet tavu laimi! Odenī ienira jauns spo�s nieciņ�, un atkal tam mute bija pilna ar kāpuriem. Nu kavēties nedrīkstēja. Ātrāk par citiem Apaļgalvis sakampa spīdīgo.

Jau agrāk iepazītā sāpe iekoda lūpā. Savāds spēks cēla Apaļgalvi uz aug�u .. . Arī to viņ� pazina . ..

Apaļgalvis mēģināja .peldēt gan uz priek�u, gan sānis, bet atbrīvoties nespēja . . . Tātad beigas� Pat no drauga Bunduļa�a nepaguva atvadīties �

Tuvāk nāca gai�ums un āliņģa mala. Nebija vairs vērts preto�ties. Apaļgalvis padevās� Ieraudzīja spilgtu gai�umu un �ibulētāju.

Tas bija pēdējais, ko Apaļgalvis saskatīja. Viss izplūda pienainā miglā, un asarēns iekļuva zivju tarbā, blakus tādiem pa�iem nelaimīgajiem.

. . . Bunduļacis redzēja, ka Apaļgalvis uzklūp spīdīgajam nie�ciņam. Būtu draugs bijis tuvāk, viņ� to brīdinātu. Lēkātājs bija pārāk aizdomīgs. Iespējams, to atkal izdomāju�i cilvēki.

Izrādījās, ka Bunduļacis spriedis pareizi.

Asarēnu pārņēma dziļas skumjas. Nupat viņ� bija pazaudējis draugu uz visiem laikiem . ..

Viņi vairs nepeldēs kopīgās medību gaitās, nedosies kopīgās ekskursijās� Un ja atradīsies mamma? Apaļgalvis to neredzēs.

Bunduļacis nolīda dzelmē. Vairākas dienas viņ� neko neēda. Ilgas pēc drauga bija stiprākas par visu citu. Nebūtu bijis Apaļ�galvis tāds rīma, tad arī neuzķertos uz āķa. Bet tur vairs neko nevarēja darīt. . .

Ritēja gads aiz gada �

Zaudējis draugu, Bunduļacis palika vientulis. Asaru ezerā diez�gan, bet Bunduļacis ar tiem nedraudzējās. Neko darīt � viņ� to nevēlējās!

Bundu|acis bija izaudzis par lielu, vairāk nekā kilogramu smagu asari. Akmeņainajā dzelmē, kur Bunduļacis mitinājās, neviens nebija stiprāks un gudrāks par viņu.

Visprāvāko līdaku Bunduļacis uzskatjja par sev lidzigu un labprāt patērzēja ar to. Vakaros viņ� ilgi pļāpāja ar samu un dzelmē atgriezās krietnā tumsā. Nakts viņu vairs nebiedēja. Pārē�jie ezera iemitnieki no Bunduļa�a vairījās. Viņ� bija izmanīgs plēsējs, kas labprāt aprija ikvienu mazāku zivtiņu. Asarēnus gan viņ� neaiztika, jo nu jau kuro gadu bija asaru tēvs.

Visvairāk Bunduļacis ienīda mak�ķerniekus. Tie bija vainīgi Apaļgalvja nāvē. Ja Bunduļacim bija labs garastāvoklis, tad mak��ķerniekiem klājās slikti. Viņ� prata tārpu satvert aiz gala un pavilkt pludiņu zem ūdens. Kad mak�ķernieks piecirta, tārps palika asarim mutē.

Pēc �ādas neveiksmes mak�ķernieks parasti dusmojās, bet, jo vairāk tas dusmojās, jo vairāk Bunduļacis priecājās. Viņ� atriebās pamatīgi� Ja cilvēkiem neveicas, cik tad vifji ir neganti! Bet vainīgi ta�u pa�i cilvēki, nevis Bunduļacis! So patiesību mak�ķer�nieki laikam nesaprata.

Ieraudzījis ūdenī ko aizdomīgu, Bunduļacis appeldēja nepazīsta�majam apkārt, nemaz nedomādams to aizskart. Ja ēsmas zivtiņa, ko piedāvāja izmanīgs mak�ķernieks, bija kuslāka, neveiklāka, Bunduļacis tai pagrieza muguru un nedaudz tālāk noķēra citu, �irgtu uri veselu. Reiz viņu gandrīz piemānīja ar mazu karūsiņu. Tikai pēdējā mirklī Bunduļacis pamanīja rupjo auklu un skrē�jienā padrāzās garām viltīgajai ēsmai.

Tagad, kad pagāju�i vēl kādi gadi, Bunduļacis ir kļuvis vēl gudrāks, vēl viltīgāks. Ja tu, lasītāj, nonāksi pie ezera, tad dro�i vien satiksies ar Bunduļaci. Ja tev neveiksies, pārāk daudz nepu�kojies, � Bunduļacis par tavu nervozē�anu tikai priecāsies. Un vēl ko tev pateik�u � Bunduļacis dzīvo tur, kur zied baltās ūdensro�zes un seklums pāriet akmeņainā dzelmē.

Tātad uz redzē�anos pie ezera, lai tiktos ar Bunduļaci!

Kad ūdeņi sāk silt����������������. 5

Pēc �etrpadsmit dienām � 6

Miera traucētāji���������������������.. 6

Akmens ar savām īpa�ībām 8

Raibas zivtiņas gai�ā laukumā 10

Bunduļacis piesola brīnumus 12

Apaļgalvis vēlas dejot � 14

Zemūdens d�ungļos��������������� 16

Apaļgalvis un Bunduļacis uzzina

noslēpumu����������������������. 19

Jaunā pasaule����������������������. 22

Gūstā���������������������������.. 25

Apaļgalvis saņem pērienu � 27

Zaļā torpēda����������������������� 31

Asarēni atrod sudraba zvanu . . 32

Bailēm lielas acis�������������������� 35

Spurainais �āpotājs������������������.. 38

Pārkrāsotā līdaka�������������������. 40

Preti ziemai�����������������������.. 42

Apaļgalvis un Bunduļacis dodas

ciemos������������������������� 45

Vai ledus ir tikai auksts? � 47

Miru�ais nav beigts������������������. 49

Atkal ēnas������������������������.. 53

Maltīte pavasarī��������������������. 54

Tārps melnā uzvalkā�����������������. 57

Jandāliņ� seklumā�������������������. 59

Divas at�ķirīgas raudas �. 63

Neparasti tramīgās zivis � 66

Vēl viena iepazī�anās �. 69

Divdabji�������������������������. 72

Noslēpumainais peldētājs � 76

Kārdino�ais sarkanais tārpiņ� 79

Iedomīgā vīķe���������������������.. 82

Jocīgais gliemezis�������������������. 86

Apmaldījies plaudis�����������������.. 87

Ranatra un citas ūdensblaktis 89

Serenāde glīvenēs�������������������. 92

Dusmīgie grunduļi������������������.. 94

Dūņu valstibā���������������������� 95

Ceļojums nav bez likstām � 99

Nakts klaidone�������������������� 101

Zivis ar sudraba un zelta zvī�ņām ����� 104

Plēsoņu bojā eja�������������������� 107

Zaļais brālēns un dīvainais sani�tārs ��������.

Zem zarainās siekstas . . . 114

Brīnumi bez brīnumiem . . 116

Ienācēja�������������������������. 119

Mammas līdziniece����������������� 122

Visdrosmīgākā zivs����������������.. 124

Medības������������������������.. 127

Lielais ceļotājs��������������������.. 130

Atkal ziema����������������������. 132

Gadu ritumā���������������������.. 134