Umberto Eko

Iepriek�ējās dienas sala

"Tomēr lepojos ar savu pazemojumu un, tā kā esmu nolādēts uz �ādu pri�vilēģiju, gandrīz tīksminos par nīstamo izglāb�anos: manuprāt, cik tālu vien sniedzas cilvēces atmiņa, esmu vienīgais mūsu sugas pārstāvis, kur�, vētras aiz�skalots, ir nonācis uz pamesta kuģa."

Tā, neatmezdams nelabojamo manierīgumu, Roberto della Grīva rakstīja dro�i vien 1643. gada jūlijā vai augustā.

Cik ilgi viņ� bija klīdis pa viļņiem, piesējies pie dēļa dienā ar seju lejup, lai saules spo�ums neizdedzinātu acis, ar nedabiski izliektu kaklu, lai nesadzertos ūdeni, sāļuma ne�ēlīgi grauzts, drud�a mocīts? To vēstules neatklāj un ļauj domāt, ka tā bijusi teju mū�ība, ta�u patiesībā �is peldē�jums nevarēja būt ilgāks par divām dienām, jo citādi viņ� nebūtu izdzīvojis zem Fēba pletnes (kā Roberto tēlaini �ēlojas), būdams, kā pats sevi rak�sturo, tik trauslas veselības un kādas ligas dēļ spējīgs dzīvot tikai naktīs.

Viņ� nejaudāja sekot līdzi laika ritējumam, ta�u domāju, ka jūra no�rima uzreiz pēc vētras, kas viņu norāva no Amariļļa klāja, un plosts, kuru matrozis viņam bija piemeklējis pēc mēra, pasātu dzīts, pa rāmu selgu tai gadalaikā, kas uz dienvidiem no ekvatora ir maiga ziema, nesa viņu daudzas, ta�u nebūt ne neskaitāmas jūdzes, līdz galu galā straumes to iestūma līcī.

Bija nakts, viņ� bija aizsnaudies un nebija pamanījis, ka tuvojas ku�ģim, līdz dēlis ar klusu būk�ķi piesitās Dafnes priek�galam.

Un tikko viņ� pilnmēness gaismā atklāja, ka �ūpinās vieglos vilnī�os zem bug�prita, pavisam tuvu bakam, no kura nokarājas virvju

kāpnes (Jēkaba trepes, kā tās būtu nodēvējis tēvs Kaspars!) un turpat arī enkura ķēde, viņam acumirklī atgriezās zaudētā dū�a. Tas dro�i vien bija izmisuma spēks: viņ� aplēsa, kam vajadzētu vairāk dukas klieg��anai (ta�u rīkle bija sausas uguns izsvilināta) vai mēģinājumam atrai�sīties no virvēm, kas augumā bija iespiedu�as zilas rievas, un uzrāpties aug�ā. Domāju, ka �ādos mirkļos mirsto�ais pārvēr�as par Hēraklu, kas no�ņaudz �ūskas �ūpulī. �os notikumus Roberto apraksta juceklīgi, ta�u, ja jau līdz bakam viņ� galu galā tika, mums jāpieņem, ka tā vai citādi viņ� ir spējis pieķerties nokaru kāpnēm. Varbūt viņ� rāpās pamazām, �ķērsi pa �ķērsim, juzdams, kā spēki izsīkst, pārvēlās pār fal�bortu, lī�us līda pāri virvēm, atrada baka durvis atvērtas� Un dro�i vien instinkts viņam tumsā ļāva sataustīt ūdens mucu, pieslieties stāvus, balstoties pret tās sāniem, un sa�amdīt ķēdītē iekārtu ķipi. Un viņ� dzēra, cik vien jaudāja, un tad saļima, guvis sātu dro�i vien vārda vistie�ākajā nozīmē, jo ūdenī noteikti peldēja tik daudz noslīku�u kukaiņu, ka tas viņam vienlaikus bija gan ēdiens, gan dzēriens.

Visticamāk, viņ� nogulēja veselu diennakti, tā varam aptuveni rē�ķināt, jo bija nakts, kad viņ� atmodās kā no jauna piedzimis. Tātad bija satumsusi nākamā, nevis turpinājās tā pati.

Viņ� gan domāja, ka joprojām ir tā pati nakts, jo citādi ta�u pa dienu kāds būtu viņu atradis. No klāja iespīdēja mēnesnīca un izgais�moja telpu, kas izskatījās pēc kambīzes, kur virs pavarda karājās apaļdibena katls.

Telpā bija divas durvis vienas uz bug�prita, otras uz klāja pusi. Pie �īm otrajām viņ� nostājās, palūkojās ārā un skaidri kā dienā redzēja kār�tīgi saritinātas tauvas, enkura grieztuvi, mastus ar satītām burām, da�us lielgabalus pie lūkām un pūpes aprises. Viņ� noteikti bija sacēlis troksni, ta�u par atbildi dzirdēja tikai klusumu. Viņ� izgāja uz klāja un stīrborta pusē aptuveni jūdzes attālumā ieraudzīja Salas apveidus ar piekrastes palmām, ko viegli purināja brīze.

Zeme veidoja tādu kā liedaga apmalotu ieloci, kur palsajā tumsā ba�loja smiltis, ta�u, kā jau tas notiek ar visiem kuģa katastrofās cietu�ajiem, Roberto nemācēja teikt, vai redz salu vai kontinentu.

Viņ� aizstreipuļoja līdz otram bortam un tur bet �oreiz tālumā, gandrīz pie pa�a apvār�ņa samanīja citu kalnu muguras, un arī �im siluetam katrā galā bija pa zemesragam. Visur citur bija redzama tikai jūra, it kā kuģis būtu noenkurojies reidā, iepeldējis platā jūras �aurumā starp divām sauszemes joslām. Roberto nosprieda, ka tās ir divas salas vai ari sala, kas atrodas iepretī lielākam zemes masīvam. Nedomāju, ka viņam prātā būtu ie�āvu�ies arī citi minējumi, jo viņ� nekad nebija dzir�dējis par lī�iem, kas būtu tik pla�i, ka, no vidus skatoties, �ķiet, ka raugies uz diviem nesaistītiem dvīņu krastiem. Tā, neko nezinādams par neiz�mērojamiem kontinentiem, viņ� uzminēja pareizi.

Vai gan kuģa avārijā cietu�ais var vēlēties ko labāku: stingrs pamats zem kājām un sauszeme rokas stiepiena attālumā. Ta�u Roberto neprata peldēt. Pavisam drīz viņ� atklāja, ka uz kuģa nav nevienas laivas, bet plostu, uz kura viņ� bija atpeldējis, straume tikmēr jau bija aiznesusi prom. Tāpēc, lai arī tikko izglābies no nāves, viņ� juta, kā atvieglojumu papildina bailes, ko izraisījusi trīskār�ā jūras, tuvējās Salas un kuģa vientulība. "Ei, uz kuģa!" viņ� dro�i vien sauca visās zināmajās valo�dās, pārliecinādamies, ka balss skan pagalam vārgi. Klusums. It kā uz borta visi būtu miru�i, viņ� rakstīja. Un nekad agrāk Roberto, kas alla� bagātīgi lietoja salīdzinājumus, nebija izteicies tik burtiski. Vai gan�drīz. Un tie�i par �o "gandrīz" es vēlētos jums pastāstīt, ta�u nezinu, ar ko sākt.

Lai gan esmu jau sācis. Izvārdzis cilvēks dreifē pa okeānu, bet ūdeņi ap�ēlojas un aizvada viņu līdz kuģim, kas �ķiet pamests. Izskatās, ka ekipā�a to ir atstājusi pavisam nesen, jo Roberto aizmeimuro atpakaļ uz kambīzi un atrod tur lampiņu un �ķiļamos rīkus, it kā koks pirms gulēt�ie�anas būtu nolicis tos pa ķērienam. Ta�u blakus pavardam viena virs otras ir divas kojas, un tās abas ir tuk�as. Roberto aizdedz lampu, palū�kojas apkārt un atrod lielu daudzumu pārtikas: kaltētas zivis, sausiņus, kas mitrumā tikai mazliet appelēju�i, bet pelējumu var noskrāpēt nost ar nazi. Zivis ir ļoti sāļas, ta�u dzeramā ūdens netrūkst.

Dro�i vien viņ� ātri atguva spēkus, katrā ziņā spēkus viņ� bija atgu�vis, kad par to rakstīja, smalki literārā stilā apjūsmodams savas maltītes

gardumus, kādi neesot redzēti pat Olimpa dzīrēs: vissmar�ainākā am�brozija no dziļākajiem dziļumiem, dzelmju briesmonis, kura nāve citam tagad dod dzīvību� Tā Roberto rakstīja savas sirds Pavēlniecei:

Manas ēnas saule, manas nakts gaisma,

kāpēc gan debesis mani neiznīcināja tai aukā, ko zvērotā niknumā bija sacē�lu�as? Kāpēc tās liedza manu miesu badīgajai jūrai, ja pēcāk tik ne�ēlīgi izmeta manu dvēseli �ai skopajā vientulībā, kas �ķiet vēl lielāka nelaime?

Varbūt, ja �ēlsirdīgās debesis nesūtīs man palīdzību, jūs nekad nelasīsiet vēstuli, ko �obrīd Jums rakstu, un, izdedzis kā lāpa �o jūru gaismā, es satumsī�u un gaisī�u jūsu acīm, līdzīgi kā Selēne, kura, ak vai, baudījusi par daudz dievi�nātā Hēlija gai�uma un pamazām dodamās arvien tālāk savā ceļā aiz mūsu pla�nētas tālākā izliekuma, zaudējusi sava spo�ā valdnieka staru atbalstu, vispirms sadilst plāna kā sirpis, kas pa�as dzīvību nopļauj, un visbeidzot, dzisdama kā vārga kvēpene, pavisam pagaist no debesu zilā vairoga, uz kura atjautīgā daba zīmē varoņu darbus un savu noslēpumu mistiskās emblēmas. Man liegts jūsu skatiens, un esmu akls, jo lūs mani neredzat, esmu mētns, jo jūs ar mani neru�nājat, esmu zaudējis atmiņu, jo jūs mani neatceraties.

Un vientulis dzīvoju kā kvēlo�s tum�ums un drūma liesma, kā neskaidrs rēgs, ko mans prāts redz alla� vienādu �ajā naidīgajā pretstatu cīniņā un vēlētos piedāvāt Jūsējam. Paglābis savu dzīvību �ajā koka cietoksnī, �ajā peldo�ajā bas�tionā, kļuvis par gūstekni jūras cietumā, kas no jūras mani sargā, debesu līdz�cietības sodīts, paslēpts dzelmju sarkofāgā, kas atvērts katrai saulei, �ajā gaisīgo gaisu pazemes kazeīnā tā, �ajā nepieejamajā karcerī, no kura varētu bēgt uz visām debesu pusēm, es izmisīgi ceru kādu dienu ļūs redzēt.

Pavēlniec, es jums rakstu, lai kā necienīgu velti pasniegtu sava izmisuma novītu�o rozi. Tomēr lepojos ar savu pazemojumu un, tā kā esmu nolādēts uz �ādu privilēģiju, gandrīz tīksminos par nīstamo izglāb�anos: manuprāt, cik tālu vien sniedzas cilvēces atmiņa, esmu vienīgais mūsu sugas pārstāvis, kur�, vēt�ras aizskalots, ir nonācis uz pamesta kuģa.

Bet kā gan tas iespējams? Sprie�ot pēc �īs pirmās vēstules datējuma, Roberto ķeras pie rakstī�anas uzreiz, tikko nonācis sausumā un kapteiņa

kajītē atradis papīru un spalvu, pārējo kuģa daļu nemaz neizpētījis. Bet viņam, kas daudz neat�ķīrās no ievainota dzīvnieka, vispirms ta�u būtu vajadzējis atkopties un atgūt spēkus. Varbūt tā ir tikai maza mīlas viltība: vispirmāk viņ� cen�as saprast, kur īsti nokļuvis, bet pēc tam raksta un izliekas, it kā tas notiktu agrāk. Kāpēc viņ� tā dara, ja jau zina, pieņem, baidās, ka �īs vēstules nekad nesasniegs adresāti, un raksta, vienīgi vai�rodams savas mokas (razdams moko�u mierinājumu, teiktu viņ� pats, ta�u neļausimies viņa izteiksmei)? Nav viegli rekonstruēt, ko jutis un ko darījis cilvēks, kur� nenoliedzami kvēlo patiesā kaislībā, bet vēl grūtāk ir saprast, vai viņ� izpau� vārdos to, ko patie�ām jūt, vai izsakās saskaņā ar sava laika mīlestības vēstuļu priek�rakstiem. Bet, no otras puses, ko gan mēs zinām par at�ķirībām starp izjustu kaislību un to, kura izpausta vārdos? Un kura no tām dzimst pirmā? Tātad viņ� rakstīja pats sev, tā nebija literatūra, nē, viņ� rakstīja kā pusaudzis, kur� dzenas pēc neiespē�jama sapņa, slacīdams papīru asarām, raudādams ne jau tāpēc, ka mīļotā ir nesasniedzami tālu (jo, ari līdzās būdama, tā nebija nekas vairāk par iedomu tēlu), bet gan pats savu maigo jūtu aizkustināts, iemīlējies pa�ā mīlestībā�

Par to varētu uzrakstīt romānu, bet jau atkal ar ko sākt?

Es apgalvoju, ka �o pirmo vēstuli viņ� uzrakstīja vēlāk, bet vispirms izpētīja kuģi, un redzēto viņ� aprakstīs nākamajās vēstulēs. Un atkal jājautā: kā gan iztulkot dienasgrāmatu, kurā vājredzīgs cilvēks ar trāpī�gām metaforām centies atveidot to, ko viņa slimās acis saskatīju�as nak�snīgajās gaitās?

Roberto apgalvo, ka acis viņam sagādā raizes kop� Kasāles aplen�kuma, kad garāmskrieno�a lode viņam nobrāza deniņus. Var jau būt, ka tā ir taisnība, bet citur viņ� raksta, ka redze esot pakāpeniski pasliktinā�jusies pēc mēra. Roberto neap�aubāmi bija trauslas miesasbūves un, kā nojau�u, arī hipohondriķis, lai arī īpa�iem pārspīlējumiem neļāvās. Pie�ņemu, ka viņa fotofobiju daļēji bija izraisījusi melnā �ults un daļēji kāds iekaisums, ko varbūt vēl vairāk bija sakairināju�i d'Igbī kunga preparāti.

Laikam gan visu ceļojumu ar Amarilli viņ� aizvadīja, uzturēdamies zem klāja, jo fotofoba loma ja nu gadījumā tā nebija viņa patiesā daba - ļāva uzmanīt visu, kas notiek tilpnēs. Vairāki mēne�i pilnīgā tumsā vai eļļas lampiņas vārgajā gaismā un pēc tam dreifējums uz dēļa ekvato�riālās vai tropiskās (varam to saukt, kā vēlamies) saules �ilbinātam. Tā nu, sasniedzis Dafiii, vienalga būdams vai nebūdams slims, viņ� ienīst gaismu, pirmo nakti pārlai� kambīzē, atgūstas un otrajā naktī veic izpētes gājienu, bet tālāk viss turpinās gandrīz pats no sevis. Diena viņam iedve� bailes, tā riebj ne tikai acīm, tikpat nīstama saule dro�i vien �ķiet arī viņa apsvilu�ajai mugurai, tāpēc gaismas stundās viņ� slēpjas kā zvērs alā. Naktīs brīni�ķais mēness (ko viņ� tik krā�ņi apraksta) sniedz mieri�nājumu; dienas laikā debesis ir tādas pa�as kā visur citur, bet naktīs viņ� atklāj jaunus zvaigznājus (jau pieminētos varoņu darbus un mistiskās emblēmas) un jūtas, kā nonācis teātrī. Viņ� notic, ka tie�i tāda viņa dzīve būs vēl ilgu laiku, varbūt līdz pa�ai nāvei, un, lai nezaudētu savu Pavēlnieci, viņ� uz papīra to rada no jauna, apzinādamies, ka neko daudz nav zaudējis, jo nekas daudz viņam nav piederējis.

Nakts nomodā viņ� patveras kā mātes klēpī un vēl cie�āk apņemas vairīties no saules. Varbūt viņ� bija lasījis par Ungārijas, Livonijas un Valahijas dzīvajiem miroņiem, kas, nerazdami miera, klejo apkārt no saulrieta līdz rītausmai, bet, gaiļa dziesmai atskanot, atkal nolien savās kapenēs: �āda loma viņam varēja likties vilino�a�

Varam pieņemt, ka kārtīgai kuģa apskatei Roberto pievērsās otrajā naktī. Ap to laiku viņ� jau bija klaigājis gana ilgi, lai būtu pārliecināts, ka uz borta, izņemot viņu, nav nevienas dzīvas dvēseles. Ta�u viņ� varētu un tas viņu biedēja atrast līķus vai kādu zīmi, kas izskaidrotu, kāpēc uz kuģa neviena nav. Viņ� dodas uz priek�u piesardzīgi, ta�u no vēstulēm ir grūti saprast, kurp tie�i viņ� iet, jo da�ādās kuģa daļas un piederumus Roberto apraksta visai neprecīzi. �ādi tādi kuģotājiem ierasti vārdi viņam ir zināmi, tos viņ� ir dzirdējis no matro�iem, bet daudzām kuģa lietām un vietām viņ� nosaukumus nezina un apraksta tos, kā nu mācēdams. Ta�u arī pazīstamās lietas viņ� sauc, kā pagadās, un tas liecina, ka Amarilfa ekipā�a bija salasīta no visu pasaules jūru izskalām, kas, Roberto dzir�dot, lietoja te fran�u, te holandie�u, te angļu apzīmējumus. Tā, piemēram,

viņ� raksta staffe, ar to domādams grād�toku, ko ta�u būtu varējis dēvēt kaut vai par ballestriglia, ta�u ir jūtams, ka prātā viņam iespiedies dok�tora Bērda lietotais Jacob's staff, tāpat ir grūti saprast, kā viņ� vienubrīd var atrasties uz kvarterklāja vai pūpes, bet tūlīt apgalvot, ka stāvot uz "pakaļgala galjarda", līdz saprotam, ka tā viņ� da�ādi dēvē vienu un to pa�u vietu un galvu viņam jauc franciskais gaillard d�arriиre. Lielgabalu lūkas viņ� fran�u iespaidā dēvē par sabordi, un �is vārds man glu�i labi patīk, jo saistās ar bērnībā lasītajām grāmatām par jūras vilkiem. Viņ� piemin parrocchetto, kas it kā apzīmē fokburu, kuru mēdzam saukt arī par trinchetto, ta�u, tā kā fran�i par perruche reizēm sauc bezānbramburu, tad nevaram dro�i zināt, ko īsti Roberto grib teikt, sacīdams, ka stāv zem parrucchetta. Nemaz nerunājot par to, ka bezānmastu viņ� mēdz dēvēt arī pa fran�u modei par artimone, bet tādā gadījumā, ko viņ� domā, rakstīdams mizzana, ko turpat uzraksta arī kā misaine, kas ta�u franciski apzīmē fokmastu, nevis bezānmastu, kam itāliski bie�āks apzīmējums ir mezzana (un labāk nemaz nepieminēt angļus, kuri to sauc par mizzenmast)? Toties esmu gandrīz pārliecināts, ka, rakstot gronda, viņ� ir domā�jis nevis kādas jumtu notekas, bet gan �pigates, pa kurām ūdens notek no klāja. Lai būtu kā būdams, esmu pieņēmis lēmumu: centī�os at�ifrēt, ko īsti Roberto domājis, bet pats lieto�u tos vārdus, kas mums izklausās visierastāk. Ja kādu reizi kļūdī�os, neko darīt: stāsta būtību tas nekādi neietekmēs.

Tagad, kad esam par to vienoju�ies, pieņemsim, ka otrajā naktī, iestiprinājies ar kambīzē atrastajiem pārtikas krājumiem, Roberto mēnesgaismā nedro�iem soļiem devās pāri klājam.

Atcerējies iepriek�ējā naktī neskaidri samanīto kuģa priek�galu un izvelbtos sānus, spriezdams pēc slaikā klāja, pēc baka formas un �au�rās, ieapaļās ahtera virsbūves un tāpat salīdzinādams �o kuģi ar Amarilli, Roberto secināja, ka Dafne ir holandie�u flīta jeb fluyt, flыte, fluste, fli/boat vai fliebote, kā mēdza saukt �os vidējas ietilpības tirdzniecības kuģus, kas parasti bija aprīkoti ar desmit lielgabaliem, lai varētu vismaz mēģināt at�audīties, ja uzbrūk pirāti. �āda izmēra kuģim pietika ar duci matro�u,

un tas varēja uzņemt stipri vairāk pasa�ieru jo sevi�ķi, ja tika atmestas jau tāpat niecīgās ērtības un ikkatra brīvā vieta aizpildīta ar guļvietām tā, ka nebija iespējams ne apgriezties. Un tad jau pa ceļam pasa�ieru un eki�pā�as vīru skaits pakāpeniski saruka, jo visu veidu izgarojumi (sevi�ķi, ja atejas spaiņu nebija gana daudz) rosināja sērgas. Tātad �ī bija flīta, ta�u lielāka par Amarilli, turklāt gandrīz viss tās klājs bija pārvērsts par re�ģi, it kā kapteinis alktin alktu dabūt tilpnes pilnas ar ūdeni pie katra lielāka viļņa.

Katrā ziņā savs labums bija arī no secinājuma, ka Dnfne ir flīta, proti, Roberto varēja kuģi apstaigāt, jau iepriek� puslīdz zinādams, kur kas atrodas. Piemēram, pa�ā klāja vidū bija jābūt lielai laivai, kurā varētu satilpt visa apkalpe, un fakts, ka laivas tur nebija, ļāva minēt, ka kuģa ļaudis �obrīd ir kādā citā vietā. Ta�u �ī doma Roberto nebūt nenomieri�nāja, jo ekipā�a tak nemēdz pamest kuģi bez uzraudzības viļņu varā, lai arī noenkurotu rāmā līcī un ar satītām burām.

Tovakar viņ� uzreiz devās pāri klājam un piesardzīgi atvēra pūpes durvis, itin kā minēdams, vai nevajadzētu prasīt kādam atļauju� Bla�kus stūres pinnei bija kompass, kas viņam pavēstīja, ka ūdens josla starp abiem krastiem stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem. Tad viņ� nonāca palielā telpā, kas pēc formas atgādināja burtu L un ko mūsdienās mēs sauktu par mesi vai virsnieku kopkajīti, un no turienes pa nākamajām durvīm iekļuva kapteiņa kajītē ar lielu borta logu virs stūres un izeju uz sānu galeriju. Uz Amariļļa virsnieku kajīte nebija savienota ar to, kurā gulēja kapteinis, ta�u te izskatījās, ka vietu būtu mēģināts ietaupīt kā�dai citai vajadzībai. Un patie�ām pa kreisi no meses bija divi pavisam nelieli kambarī�i virsniekiem, bet labajā pusē bija izbūvēta visai pla�a telpa, gandrīz vai lielāka par kapteiņa kajīti, un, lai arī pie tālākās sienas atradās pieticīga guļvieta, tā bija iekārtota kā darbistaba.

Galds bija nokrauts ar kartēm, un Roberto �ķita, ka to ir krietni vai�rāk, nekā parasti kuģos izmanto navigācijai. Likās, �ī ir kāda pētnieka darba vieta: līdzās kartēm bija salikti da�ādi tālskati, turpat stāvēja skaista, no vara darināta nokturlābija, kas meta rūsganus zib�ņus, it kā pati būtu gaismas avots, galda virsmai bija piestiprināta armilārā sfēra,

un vēl tur bija lapas, kas pieskrīpātas ar nez kādiem aprēķiniem, un per�gaments ar sarkanu un melnu riņķu zīmējumiem, kurā Roberto sazīmēja Regiomontāna mēness aptumsumu tabulu, jo citu tās kopiju (lai arī ne tik smalki izzīmētu) bija redzējis uz Amariļla.

Viņ� atgriezās komandtelpā un, izgājis galerijā, varēja saskatīt Salu: ar savām lū�a acīm kā viņ� rakstīja varēja vērot tās klusumu. Citiem vārdiem sakot, Sala joprojām bija turpat, kur iepriek�.

Uz kuģa Roberto dro�i vien ieradās gandrīz kails, un esmu pārlie�cināts, ka vispirms viņ� kambīzē no miesas nomazgāja jūras sāls kārtu, daudz neprātodams, cik lieli saldūdens krājumi ir uz borta. Tad viņ� lādē sameklēja kapteiņa godadrānas, tās, kuras tika taupītas pēdējai at�ceļa dienai. Varbūt viņ� pat lepni pagrozījās, tīksminādamies par smalko ietērpu, un, visbeidzot, apāvis ari zābakus, atkal sajutās savā elementā. Vienīgi atguvis pa�apziņu un pienācīgi apģērbies, cienījams vīrs (un ne vairs izmocīts viļņu upuris) var pamestu kuģi oficiāli pārņemt savā ziņā, un tie�i tā Roberto rīkojās, juzdamies kā likumīgu tiesību īstenotājs, nevis iebrucējs: viņ� pārlūkoja galdu un atrada uz tā at�ķirtu, itin kā pusvārdā pamestu kuģa �urnālu un tam līdzās ari zoss spalvu un tintnīcu. No pir�mās lappuses viņ� tūlīt izdibināja kuģa nosaukumu, ta�u viss tālākais bija tikai nesaprotama anker, passer, sterre-kyker un roer virkne, un seci�nājums, ka kuģa kapteinis bijis flāms, viņam neko daudz nedeva. Ta�u beidzamā ieraksta datums liecināja, ka tas izdarīts tikai pirms da�ām nedēļām, un pēdējā rindā da�iem nesaprotamiem vārdiem sekoja trekni pasvītrots latīņu izteikums: pestis, quae dicitur bubonica*.

Beidzot kāds pavediens, vismaz nojausma par izskaidrojumu. Uz kuģa izcēlusies epidēmija. �is jaunums Roberto neuztrauca: viņ� savu mēri bija pārslimojis jau pirms trīspadsmit gadiem, un visiem zināms, ka �o sērgu pārcietu�ie iemanto sava veida �ēlastību, it kā ļaunā mēra �ūska neuzdro�inātos otrreiz klupt cirk�ņos tiem, kuri to vienreiz jau pieveiku�i.

* Citvalodu izteicienu tulkojumi atrodami gramatas beigās (sk. 471.1 pp.). (Red.

P'ez.)

Tomēr patiesībā neko daudz �ī norāde neizskaidroja un atstāja gana daudz vietas citām ba�ām. Varbūt patie�ām visus bija nokāvis mēris, bet tādā gadījumā izklaidus uz klāja ta�u vajadzētu gulēt vismaz pēdējo no�miru�o līķiem, pieņemot, ka pirmos tie �ēlsirdīgi apglabāju�i jūrā.

Turklāt nebija ne vēsts no laivas: pēdējie dzīvie vai varbūt visi bija pametu�i kuģi. Kas gan mēra pārņemtu kuģi var padarīt par tik bīstamu vietu, ka no tā jābēg prom? Varbūt �urkas? Roberto kapteiņa grūti sala�sāmajā rokrakstā �ķitās izburtojam vārdu rottenest un sprieda, vai tik tas nenozīmē �urku midzeni. Un tūlīt viņ� pacēla gaismekli, gatavs ierau�dzīt ko �igli aizslīdam gar sienmali un sadzirdēt pīkstienus, no kuriem viņam uz Amariļļa asinis stinga dzīslās. Viņ� noskurinājās, atcerējies, kā vienu vakaru, kad viņ� jau laidās miegā, kāds spalvains radījums bija pieskāries pie sejas, �ausmās viņ� toreiz iebrēcās tik skaļi, ka atskrēja doktors Bērds, bet citi vēl ilgi par viņu smējās, jo arī tad, kad mēris neplo�sās, �urku uz kuģiem ir tik daudz kā putnu me�ā, un ar �īm astainēm ir jāaprod ikvienam, kur� grib braukt jūrā.

Bet te, vismaz pūpē, �urkas nebija manāmas. Varbūt tās sapulcēju�ās lejā, bil�ās, un tur, acīm tumsā sarkani gailot, gaida svaigu gaļu. Roberto nosprieda, ka par �urku daudzumu vajadzētu tikt skaidrībā tūlīt. Ja tās ir normālas �urkas normālā skaitā, viņ� spēs ar tām sadzīvot. Kādas tad vēl lai tās būtu? Tā viņ� sev vaicāja, ta�u atbildēt uz �o jautājumu nevēlējās.

Roberto atrada musketi, zobenu un prāvu dunci. Kara lietas viņam nebija sve�as: muskete bija viegla, no tām, ko angļi dēvēja par caliver un ko varēja notēmēt, neliekot uz balsta; viņ� pārliecinājās, vai �aujamais ir kārtībā, tāpat vien dro�ībai, jo nemaz netaisījās trenkāt �urkas ar svina lodēm, un aizbāza aiz jostas arī dunci, kas tāpat nebija izmantojams cīņā pret �urkām.

Viņ� bija nolēmis izpētīt kuģi no viena gala līdz otram. Atgriezies kambīzē, viņ� pa �aurām trepēm, kas ietiecās lejup pie pa�a bug�prita sākuma stiprinājuma, nokāpa pieliekamajā, kur bija sakrauts proviants ilgam kuģojumam. Un, tā kā visi �ie labumi nevarēja būt uzglabāti jau kop� ceļojuma sākuma, varēja secināt, ka ekipā�a nesen piestājusi kādā viesmīlīgā krastā un pārtikas krājumus papildinājusi.

Te bija grozi ar nesen kūpinātām zivīm, piramīdās sakrauti kokos�rieksti un mucas ar agrāk neredzētiem sakņu gurniem, kas tomēr izskatī�jās visnotaļ ēdami, turklāt piemēroti ilgai uzglabā�anai. Un vēl visda�ā�dākie augļi, kādus Roberto bija redzējis parādāmies uz Amarilla klāja pēc piestā�anas pirmajās tropu ostās; un arī tie �ķita izturīgi un ilgi glabā�jami, zvīņaini un dzelk�ņaini, ta�u ar asu smar�u, kas solīja labi apslēptu, gardu mīkstumu un saldas sulas. Dro�i vien no kādā salā briedu�as ra�as bija samalti arī pelēcīgie, pēc mitra �ūnakmens smar�ojo�ie milti, ar ku�riem bija pilni vairāki maisi, un dro�i vien no tiem bija cepti tepat saliktie maizes klaipi, kas pēc gar�as atgādināja tos pliekanos pazemes bumbu�ļus kartupeļus -, ko ēd Jaunās Pasaules indiāņi.

Pie tālākās sienas viņ� ieraudzīja arī nepilnu duci mu�eļu ar krānu. Mazliet pagrieza vaļā pirmo un pārliecinājās, ka mucā ir ūdens, svaigs, vēl nesaglumējis, nesen uzpildīts, turklāt apstrādāts ar sēru, lai būtu dze�rams ilgāk. Ūdens nebija ļoti daudz, ta�u, ņemot vērā, ka slāpes ir remdē�jamas arī ar augļiem, Roberto sprieda, ka uz kuģa varētu izturēt diezgan ilgi. Tomēr �ie atklājumi, kas ļāva nojaust, ka no bada un slāpēm viņ� uz kuģa nenomirs, viņu satrauca vēl vairāk kā jau tas notiek ar melanho�liskām dvēselēm, kas katru veiksmes zīmi uztver kā visbaismīgāko seku apsolījumu.

�is glābiņ� pēc svaidī�anās viļņos sasniegt pamestu kuģi jau pats par sevi bija nedabisks, tak ja kuģis būtu Dieva un cilvēku atstāts kā ne�kam nederīgs vraks bez dabas un ļau�u radītiem priek�metiem, kas to pa�dara par tīkamu patvērumu, tad �is gadījums vismaz iekļautos lietu ieras�tajā kārtībā un saskanētu ar jūrasbraucēju nostāstiem; bet �ādi atrast to kā gaidītam un tīkamam viesim sapostu namu, kā vilino�u piedāvājumu, nē, tas oda pēc sēra daudz stiprāk nekā ūdens mu�elēs. Roberto ienāca prātā da�as pasakas, ko bija stāstījusi vecāmāte, un citas, elegantā prozā pārceltas, ko lasīja Parīzes salonos, pasakas, kurās princeses, apmaldīju��ās me�a biezoknī, klejo, līdz nonāk pie pils ar brīnum grezni iekārtotām istabām, kur netrūkst gultu ar baldahīniem, skapju ar grezniem tērpiem un pat galdu, kas vai lūst no gardumiem� Un skaidrs, ka pa�ā pēdējā zālē nosmird sērs un atklājas ļaunais gars, kur� �īs viltīgās lamatas ierīkojis.

Viņ� nevil�us uzgrūdās kādam kokosriekstam piramīdas apak�ējā kārtā un izjauca līdzsvaru, un tūdaļ sarainie augļi vēlās kā lavīna, kā �ur�kas, kas klusi gaidīju�as uz grīdas (vai kā sikspārņi, a�gārniski iekāru�ies griestu sijās), gatavas tūliņ lēkt viņam virsū, rāpties aug�ā pa miesu un o�ņāt sāļiem sviedriem noplūdu�o seju.

Vajadzēja pārliecināties, ka viss nav tikai māņi un burvesti: ceļojumā Roberto bija iemācījies rīkoties ar aizjūras augļiem. Ar vienu vienīgu lielā dun�a cirtienu viņ� pār�ķēla kokosriekstu, izdzēra svaigo �ķidrumu, tad salauza �aulu un ņēmās grauzt balto mannu, kas slēpās tās iek�ienē. �ī ēdmaņa bija tik brīni�ķīgi salda un garda, ka vēl jo vairāk spēkā pieņēmās sajūta, ka viss ir tikai bīstams slazds. Varbūt, Roberto sprieda, viņ� jau ir kritis par upuri ilūzijai, tīksmi grau� riekstu, bet patiesībā ir iekodies kādā grauzējā un pamazām pats pārņem �ī radījuma būtību, un pavisam drīz viņa rokas saruks, kļūs līkas un nagainas, visa miesa pārklāsies ar asu vilnu, mugura uzkumps, un tad viņ� varēs iekļauties �īs Aherontas laivas saraino, astaino iemītnieku apoteozē.

Ta�u kā nobeigums �ai pirmajai naktij mūsu pētnieku pārsteidza vēl cits �ausmino�s brīdinājums. Itin kā rieksti ripodami būtu pamodi�nāju�i kādas aizmigu�as būtnes, piepe�i aiz starpsienas, kas pieliekamo no�ķīra no pārējās apak�ējā klāja daļas, atskanēja ja ne pīkstē�ana, tad vismaz �iepstoņa un klukstoņa, un nagu skrāpē�anās. Tātad slazdi patie�ām bija izlikti, nakts radības bija sapulcēju�ās kādā apslēptā no�stūrī.

Roberto, musketi rokā sa�ņaudzis, apdomāja, vai doties �ai Armagedonas kaujā tūlīt. Sirds viņam drebēja, viņ� pats sevi apsūdzēja gļē�vumā un nolēma, ka agrāk vai vēlāk, ja ne �ajā naktī, tad nākamajā, viņ� noteikti stāsies Tām pretī. Viņ� brīdi vilcinājās, meklēdams atrunas, tad kāpa atpakaļ aug�ā uz klāja un, par laimi, ieraudzīja, ka vaskaini bāla rīt�ausma jau laiza lielgabalu stobrus, ko vēl pirms brī�a bija glaudīju�i mē�ness atspīdumi. Aust diena, viņ� atvieglots noteica, bet no dienas gaismas viņam pienācās bēgt.

Kā Ungārijas dzīvais mironis viņ� pusskrie�iem metās uz klāja pakaļ�galu un iesteidzās kapteiņa kajītē, ko jau uzskatīja par savējo, aizbultēja

durvis, aizslēdza ari izejas uz galeriju, nolika iero�us pa ķērienam un skubīgi iegrima miegā, lai neredzētu Sauli, bendi, kas ar savu staru cirvi cērt galvas ēnām.

Pēc visiem satraukumiem sapni viņ� redzēja sava kuģa avāriju, un sapņoja par to kā jau atjautīgs vīrs, kuram arī sapņojot vai varbūt jo sevi�ķi sapņojot jāgādā, lai izteikumi izdaiļotu jēdzienus, lai pareizi izcēlumi visam iecerētajam pie�ķirtu dzīvīgumu, lai mistiskas sakarības to apveltītu ar blīvumu, lai spriedumi padarītu dziļu, emfāze cildenu, alūzijas aizplīvurotu un pārstatījumi izsmalcinātu.

Iztēlojos, ka tajos laikos un tajās jūrās daudz vairāk bija kuģu, kas smagi cieta vētrās, nekā tādu, kas neskarti atgriezās savās ostās; ta�u cil�vēkam, kas �ādu pieredzi guva pirmoreiz, tā dro�i vien vēl ilgi atkal un atkal rādījās murgos, bet paradums visu izskaistināt padarīja �īs vētras ainas līdzīgas Pastarajai tiesai.

Jau iepriek�ējā vakarā gaiss �ķita slims ar kataru, un likās, asaru pilnā debesu acs vairs ilgāk nejaudā raudzīties uz viļņu klaju. Dabas ota jau bija pelēki izpludinājusi apvār�ņa līniju un tālumos neskaidri zīmēja neiz�ķiramus apveidus.

Roberto, kura iek�as jau labu brīdi ir pareģoju�as drīzu un posto�u svaidī�anos aug�ā lejā, iekrīt savā kojā un ļauj, lai viņu aijā niknā ciklopu aukle, viņ� aizsnau�as un redz sapņus, kurus noredz arī tajā sapnī, par kuru pēcāk raksta, viņ� sapņo un brīnumu kosmopeja skauj viņu savā klēpī. Atmostas viņ� no pērkona bakhanālijas un matro�u kliedzieniem, tad arī viņa guļvietu sasniedz ūdens �ļācieni, atskrien doktors Bērds un uzbrēc, lai viņ� ātrāk nāk ārā uz klāja un cie�i turas pie jebkā, kas būtu izturīgāks par viņu pa�u.

Uz klāja valda juceklis, brēka, un kuģotāju ķermeņi, itin kā dievi�ķas rokas satverti, tiek mesti jūrā. Kādu brīdi Roberto pietveras pie bezānburas (ja pareizi saprotu), līdz, zibens�autru pār�ķelta, tā saplīst, gafele nolemj sekot izliektajam zvaig�ņu ceļam, un Roberto tiek aizlidināts līdz grotmasta pakājei. Tur kāds labsirdīgs matrozis, kur� pats ir piesējies pie masta, bet izbrīvēt vietu vēl arī Roberto nekādi nevar, pasvie� viņam

virvi un uzkliedz, lai viņ� piesienas pie durvīm, kas, izrautas no pūpes eņģēm, ir at�ļūku�as līdz viņiem; un tā ir īsta laime, ka durvis, kurās Roberto krampjaini ieķeras kā parazīts, aizslīd tālāk līdz margsienai, jo tostarp masts pārlūst uz pusēm un kāda rāja krītot pār�ķeļ krietnajam palīgam galvu.

Pa �ķeltni kuģa sānos Roberto redz vai sapņo, ka redz, blīvu ēnu spietus, ap kuriem �ķīst zibeņi, pār viļņotiem laukiem skriedami, bet, manuprāt, tā jau ir pārmērīga aizrau�anās ar krā�ņiem citātiem. Ta�u �ā vai tā Amarillis sagā�as uz tiem sāniem, kur pieplacis bēglis, kas ga�tavs bēgt, un dēlis ar visu Roberto ieslīd bezdibenī, un, lejā gāzdamies, viņ� redz, kā pār viņu izslējās Okeāns, uzdomājis līdzināties klin�ainiem kalniem; un viņa acis rēgaini skata, kā kritu�ās piramīdas atkal izslējās pret augstumiem, un pats attopas kļuvis par ūdeņu komētu, kas brā�as pa mutuļu orbītu �ķidrās debesīs. Ikkatra banga laistās mainīgā zib�ņu sprēgā, tur sagrie�as burzgas, te iekrācas vērpete un izsprāgst avots. Ju�ku�u meteoru kūļi traucas cauri gaisiem, kas, pērkondārdos dunēdami, dzied dumpīgu dziesmu; debesīs jukjukām mijas tālu gaismu plaiksnas un tumsas gāzmas, un Roberto apgalvo, ka redzējis arī putojo�us Alpus paceļamies pār spo�u viļņu vāliem, kas raida savus burzguļus pasaulē kā baigu ziņu vēstne�us, un redzējis Cereras kaisītos ziedus pavīdam safīru �ilbajos atspīdumos, bet tad atkal tiem pāri liju�i niknumā rēco�i opāli, it kā viņas telūriskā meita Proserpina būtu pārņēmusi varu un rai�dītu savu augļdāsno māti trimdā.

Un, kamēr visapkārt maurodami svaidās vētras zvēri un sāļ� sud�rabs kūsādams kūsā aukas virumā, Roberto piepe�i pārstāj vērot �o iz�rādi, kļūst tajā par bezjūtīgu aktieri, zaudē samaņu un katru sajēgu par sevi un notieko�o. Un tikai vēlāk sapņojot viņ� apjautīs, ka viņa dēlis, pakļaujoties kāda �ēlsirdīga spēka lēmumam vai peldo�a ķermeņa in�stinktam, pielāgojas �ai trakajai �īgai un, tāpat kā traucies lejup, atkal dabiski skrien aug�up, un tad pamazām dejo tālāk jau rāmākā sarabandā (jo dabas elementi savā trakumā ir apvērsu�i arī vispārpieņemto deju se�cību) un, arvien pla�ākus lokus mezdams, attālinās no vērpetes nabas, kurā turpretī, kļuvis par svaidīgu vilciņu Aiola dēlu rokās, tiek ierauts

nelaimīgais Amarillis, paslējis bug�pritu pret debesīm. Un kopā ar kuģi atvarā pazūd ikviena dzīva dvēsele, kas palikusi uz tā klāja: jūds, kuram lemts Debesu Jeruzālemē atrast pasaulīgo Jeruzalemi, ko tas vairs nekad nesasniegs, Maltas bruņinieks, kur� nu uz mū�iem būs �ķirts no ilgotās Eskondidas salas, doktors Bērds ar saviem palīgiem un beidzot �ēlastīgās dabas paglābts no medicīnas mākslas pūliņiem nabaga suns ar nebeidzami pūļājo�ajām vātīm, par kuru vēl neesmu varējis pastāstīt, jo Roberto par to rakstīs tikai vēlāk.

Ta�u es pieņemu sapnis un vētra padarīja Roberto miegu tik gau�i jautru, ka tas turpinājās vien īsu brīdi, un drīz sekoja kareivīga at�moda. Un patiesi, viņ�, apzinādamies, ka ārā ir uzaususi diena, ar atvieg�lojumu secinājis, ka nespodrie logi kajītē ielai� pavisam maz gaismas, un paļaudamies, ka noteikti varēs nokāpt kuģa vēderā pa kādām iek�ējām kāpnēm, saņēma drosmi, tvēra iero�us un, bruņojies arī ar dro�u baiļumu, devās izdibināt naksnīgo trok�ņu cēloni.

Vai, pareizāk, uzreiz vēl nedevās. Es atvainojos, ta�u Roberto, rakstī�dams vēstules savai Pavēlniecei, nonāk pretrunās un tas liecina, ka viņ� nebūt sīki un smalki neatstāsta patiesi notiku�o, bet gan cen�as uzbūvēt vēstuli kā stāstu vai, drīzāk, kā uzmetumu tam, kas varētu kļūt par vēs�tuli vai stāstu; viņ� raksta, vēl neizlēmis, ko un kā no uzrakstītā pēcāk izmantos, varētu teikt, ka viņ� zīmē savas �aha figūras, pagaidām ne�nospriedis, kā tās izvietot un kādus gājienus veikt.

Vienā vēstulē viņ� apgalvo, ka tūliņ izgājis no kajītes, lai dro�sir�dīgi dotos izpētīt apak�ējo klāju. Ta�u citā raksta, ka viņu, pirmās rīta blāzmas uzmodinātu, tūliņ pārsteidzis tāls koncerts. Skaņas, kas neap��aubāmi plūda no Salas. Pirmajā mirklī Roberto iztēlojās veselu varzu iezemie�u, kas sē�as garās kanoe laivās, lai ieņemtu kuģi, un sa�ņaudza cie�āk savu �aujamo, ta�u jau nākamajā mirklī �is koncerts viņam vairs ne�ķita tik uzbrūko�s.

Ausa gaisma, un saule vēl nespiedās rūtīs: viņ� izgāja galerijā, saoda jūras smar�u, mazliet pavēra vaļā logu un piemiegtām acīm mēģināja nopētīt krastu.

Uz Amariļļa, kur dienas laikā nekad nemēdza iziet uz klāja, Roberto bija dzirdējis citus pasa�ierus stāstām par tik ugunīgām austrām, it kā saule degtu nepacietībā ap�audīt pasauli ar savām strēlēm, turpretī ta�gad viņ� redzēja (un acīs no pārlieka gai�uma neriesās asaras) maigus pasteļtoņus: debesīs putoja tum�i mākoņi ar smalkām pērļainām apma�lēm, kamēr viegla blāzma, ro�aina nojausma lēnām kāpa aug�up aiz Sa�las, kas izskatījās ar tum�zilu krāsu uzzīmēta uz raupja papīra.

Un arī ar �o gandrīz ziemeļniecisko paleti pietika, lai viņ� saprastu, ka siluetu, kas naktī bija �ķitis viendabīgs blāķis, veido me�aina paugura aprises, bet paugura stāvās nogāzes netālu no ūdens līnijas saplūst ar krastmalas joslu, kas noaugusi augstiem kokiem un beidzas ar palmu svēdru, kura kā vainags ieskauj baltu liedagu.

Palēnām smiltis iemirdzējās arvien gai�ākas, un piekrastes ūdenī nu varēja samanīt ko līdzīgu gigantiskiem zirnekļiem, kas �ķita seklumā kustinām ģindenīgas kājas. Roberto, arī iztālēm raugoties, noprata, ka tie ir "klejojo�ie augi", bet jau nākamajā mirklī smiltis iezaigojās tik spo�i, ka viņam bija jānovēr�as.

Viņ� atklāja, ka brī�os, kad acis vairs neklausa, ausis tomēr nevar pievilt, tāpēc nolēma pilnībā paļauties uz dzirdi, pievēra logu �aurā spraugā un ieklausījās trok�ņos, kas nāca no sauszemes.

Lai arī būdams radis pie rītausmām pār savu dzimto pakalnu, Ro�berto saprata, ka pirmo reizi mū�ā patie�ām dzird dziedam putnus, katrā ziņā nekad agrāk viņ� tos nebija dzirdējis tik daudzus un da�ādus.

Tūksto�u tūksto�iem tie sveica saullēktu, un Roberto �ķitās iz�ķiram papagaiļu klaigas, lakstīgalu, me�astrazdu, stepes cīruļu dziesmas un neskaitāmu bezdelīgu vid�inā�anu, un pat cikā�u un circeņu griezīgos �irpstus un klusībā prātoja, vai patie�ām dzird tie�i �o sugu radības, ne�vis kādus noslēpumainus to brālēnus, kas dzīvo tikai pie antipodiem� Sala atradās patālu, ta�u viņam likās, ka skaņas atnes sev līdzi arī apelsīnziedu un bazilika aromātu, it kā gaiss virs lī�a būtu smar�u piesāti�nāts, un galu galā d'lgbī kungs viņam bija stāstījis, kā nez kura kuģojuma laikā to, ka zeme ir tuvu, esot nopratis pēc smar�ainiem atomiem, kurus sev līdzi atnesu�i vēji�

Bet, tā ostot gaisu un ieklausoties neredzamajā milzumā, itin kā no pils dzeguļiem vai pa bastiona �aujamlūku vērojot armiju, kas, skaļi saklaigādamās, izvietojas puslokā starp pakalna nogāzi, līdzenumu un mūrus sargājo�o upi, viņam piepe�i �ķita, ka jau ir redzējis to, ko tagad dzirdēdams iztēlojās. No visām pusēm viņu ielenca neizmērojamais un nesaskaitāmais, un viņ� sajutās aplenkts, un roka gandrīz instinktīvi pa�stiepās pēc musketes. Viņ� atkal bija Kasālē, un viņa priek�ā pletās spāņu armija, tās rati �īkstēja un dārdēja, bruņas �ķindēja, kastīlie�i sasaucās tenoru balsīs, neapolie�i bļaustījās rupjākās, landsknehti drūmi ņurdēja, un fonā tam visam slāpēti ieskanējās arī tauru pūtieni, un bija dzirdams da�s attāls arkebūzas �āviens, bumm, bammm, blīk�, blīk�, kā uguņo�a�nas būk�ķi kāda svētā aizbildņa svētkos.

It kā dzīve būtu aizritējusi starp diviem aplenkumiem, kas viens ot�ram der par atspulgu ar vienīgo at�ķirību, ka tagad, kad pēc vairāk nekā desmit gadiem �is loks noslēdzās, upe bija pārāk plata, turklāt arī veidoja noslēgtu loku, padarot neiespējamu jebkuru izlau�anās mēģinā�jumu, Roberto no jauna izdzīvoja Kasāles dienas.

Par saviem pirmajiem se�padsmit dzīves gadiem pirms tās 1630. gada vasaras Roberto mums neko daudz neatklāj. Pagātnes epizodes viņ� pie�min vienīgi tad, ja viņam pa�am �ķiet, ka tajās iezīmējas kāda saistība ar tagadni uz Dafnes, un viņa stūrgalvīgās hronikas hronistam vērīgi jālasa starp rindām. Brī�am �ķiet, ka viņ� raksta kā autors, kur� rūpējas, lai lasī�tājs pēc iespējas ilgāk neizdibinātu, kur� ir slepkava, un tāpēc sniedz vien niecīgas norādes. Tā nu es uzlasī�u �īs izklaidus zīmes, rīko�os kā spiegs.

Poco di Sanpatricio bija mui�nieku dzimta, kam piederēja pla�ās La Grīvas mui�as zemes pie Alesandrijas novada robe�ām (tolaik �is novads ietilpa Milānas hercogistē un attiecīgi bija spāņu teritorija), ta�u ģeopo�litisku apsvērumu vai varbūt iek�ējas pārliecības dēļ viņi sevi uzskatīja par Monferratas marķīza vasaļiem. Tēvs, kur� ar sievu sazinājās fran�ciski, ar saviem zemniekiem vietējā izloksnē, bet ar sve�zemniekiem itāliski, ar Roberto runāja da�ādi atkarībā no tā, vai mācīja viņam jaunu zobena cirtienu vai devās kopīgā izjādē pa laukiem, lādēdams putnus, kas iznīcina ra�u. Visu pārējo laiku puika vadīja vienatnē bez draugiem, fantazēdams par tālām zemēm, kad garlaikots klīda pa vīnadārziem, par medībām ar piekūniem, kad trenkāja svīres, par cīniņiem ar pūķi, kad spēlējās ar suņiem, par apslēptiem dārgumiem, kad pētīja savas ģimenes mazās pils vai mui�as (lai kā mēs to sauktu) daudzās istabas. Un uz �iem iztēles klejojumiem viņu iedvesmoja bruņinieku romāni un poēmas, no�putēju�ās grāmatas, kas glabājās dienvidu tornī.

Tātad par neizglītotu Roberto nevarēja saukt, un viņam pat bija mājskolotājs, lai arī tikai sezonāli: karmelītu mūks, par kuru stāstīja, ka

tas esot ceļojis pa Austrumiem un tur kā, krustus mezdama un �aus�minādamās, reizēm pus�ukstus ieminējās Roberto māte esot kļuvis par musulmani. Reizi gadā �is karmelīts kopā ar kalpu un �etriem zirg�ēzeļiem, kas smagi apkrauti grāmatām un visādiem papīriem, ieradās mui�ā un palika tur trīs mēne�us. Ko īsti viņ� savam audzēknim mācīja, es nezinu, bet katrā ziņā, nonācis Parīzē, Roberto radīja par sevi visla�bāko iespaidu, turklāt ātri iegaumēja visu, ko dzirdēja.

Par �o karmelītu dro�i zināms ir tikai viens fakts, un tā nebūt nav nejau�ība, ka Roberto to piemin savā vēstulē. Kādu dienu vecais Poco, spodrinot zobenu, savainoja roku, un vai nu ierocis bija sarūsējis, vai asmens bija trāpījis kādā sevi�ķi jutīgā delnas vai pirksta daļā brūce viņam sagādāja lielas sāpes. Tad karmelīts paņēma vainīgo asmeni un apbārstīja ar pulveri, ko glabāja mazā kārbiņā, un jau nākamajā mirklī Poco zvērēja, ka sāpes ir mazināju�ās. Lai būtu kā būdams, jau nākamajā dienā ievainojums sāka strauji dzīt un aizrētot.

Visiem nu bija lieli brīnumi, karmelīts priecājās un stāstīja, ka pul�vera noslēpumu viņam esot uzticējis kāds arābs un tas esot daudz spēcī�gāks dziedēklis nekā tas, kuru kristīgie spagīriskās medicīnas piekritēji dēvē par unguentum armarium jeb iero�ziedi. Kad viņam jautāja, kāpēc pulveri nekaisa uz pa�as brūces, bet gan uz asmeņa, kas to radījis, kar�melīts skaidroja, ka tie�i tā darbojas daba, starp kuras di�ākajiem spē�kiem ir arī universālā simpātija, kas atbildīga par ikvienu iedarbību no attāluma. Un piebilda: lai tie, kam grūti �ādam skaidrojumam noticēt, domā par magnētu, kur�, kā visiem zināms, ir akmens, kas pievelk sev klāt metāla skaidiņas, vai arī par tiem lielajiem dzelzs kalniem, kuri klāj mūsu planētas ziemeļus un pavēr� pret sevi kompasa adatu. Un līdzīgi arī iero�ziede, uztriepta uz zobena, pievelk sev klāt dzelzs īpa�ības, ko zobens ir atstājis brūcē un kas liedz tai sadzīt.

Nav �aubu, ka ikvienam, kur� zēnībā guvis �ādu pieredzējumu, dziļ� iespaids paliek uz visu mū�u, un mēs drīz pārliecināsimies, kā Roberto likteni iz�ķīra viņa īpa�ā interese par pievilk�anas spēkiem, kas piemīt pulveriem un ziedēm.

Tomēr ne jau �is notikums visstiprāk iespaidoja Roberto bērnību. Bija vēl kāds cits, kas gan, ja gribam būt precīzi, nebija viens vienīgs notikums, bet gan epizode, kura atkārtojās atkal un atkal kā dziesmas piedziedājums un par kuru zēns saglabāja aizdomu iekrāsotas atmiņas. Kā rādās, Roberto tēvs, kur� savu dēlu noteikti mīlēja, lai arī izturējās pret viņu skarbi un bija nerunīgs, kā jau �o novadu vīriem ierasts, rei�zēm un tie�i zēna pirmajos piecos dzīves gados mēdzis viņu pacelt gaisā un lepni izsaukties: "Tu esi mans pirmdzimtais!" Patiesībā nekā dīvaina, ja neskaitām piedodamo liekvārdības grēku, jo Roberto ta�u bija vienīgais bērns. Vienīgā nelaime, ka Roberto, augdams lielāks, sāka at�cerēties (vai arī iedvest sev, ka atceras), kā, redzot un dzirdot �īs tēvi�ķā prieka izpausmes, mātes sejā alla� pavīdēja savāds nemiera un prieka sajaukums, it kā tēvs darītu labi, �os vārdus sacīdams, tomēr, tos tik bie�i atkārtodams, modinātu viņas sirdī kādas sen apslēptas ba�as. Roberto iztēle ilgi riņķoja ap �ī izsauciena toni, līdz secināja, ka tēvs �os vārdus alla� izrunājis nevis kā pa�saprotamu apgalvojumu, bet gan kā savādu investitūru, liekot uzsvaru uz "tu", kā gribēdams teikt: "Nevis kāds cits, bet tie�i tu esi mans pirmdzimtais dēls."

Nevis kāds cits. Bet varbūt: nevis tas cits? Roberto vēstulēs laiku pa laikam tie�āk vai netie�āk tiek pieminēts kāds Cits, Otrs, kas viņam kļu�vis par apsēstību, un �ķiet, ka �ī uzmācīgā iedoma viņam radusies tie�i tolaik, kad viņ� sev iedvesa (un par ko citu lai prātotu puika, vientuļ� klīzdams pa vīnadārziem un sikspārņu pilniem torņiem, runādamies ar ķirzakām un zirgiem un nevarēdams kā līdzīgs biedroties ar saviem vienaud�iem zemnieku zeņķiem, puika, kas saklausījies gan vecāsmā�tes, gan karmelītu mūka stāstītās pasakas?), ka nez kur pasaulē neatzīts mīt viņa brālis, kur� noteikti ir ļaunas dabas, ja jau tēvs no tā atteicies. Sākumā Roberto bija par mazu un pēcāk par kautrīgu, lai prātotu, vai tik �is brālis nav pusbrālis un, ja ir, tad no kuras tēva vai mātes puses (bet abos gadījumos uz vienu no vecākiem kristu senas un nepiedoda�mas vainas ēna): lai vai kā, tas bija brālis, kur� nezin kādā veidā (varbūt pārdabiski) pats bija par cēloni savai atstumtībai un tāpēc noteikti ienīda viņu, Roberto, izredzēto, lutekli un mīluli.

�ī naidīgā brāļa ēna tum�i gūla pār viņa zēnības naktīm, lai gan viņ� lā�u būtu gribējis brāli iepazīt, lai varētu to mīlēt un panākt, lai tas iemīl viņu. Vēlāk, jau pasaud�a gados, Roberto bibliotēkā mēdza �ķirstīt se�nus sējumus, cerēdams tur atrast vai es zinu kādu portretu, priestera rakstītu kristāmzīmi vai citu dokumentu, vai varbūt kādu atzī�anos, kas visu atklātu. Viņ� kāpa bēniņos un pārrakņāja vecas lādes, kur glabājās vecvecāku drānas, apsūbēju�as medaļas un mauru dun�i, un izbrīnītiem pirkstiem �amdīja smalka linaudekla krekliņus, kurus noteikti reiz bija valkājis kāds mazbērns, bet, kas zina, pirms cik gadiem vai gadsimtiem.

Ar laiku viņ� savam pazudu�ajam brālim dāvāja arī vārdu Ferrante un pasāka viņu vainot sīkos pārkāpumos, kuros nepamatoti tika apsūdzēts, piemēram, kāda salda na�ķa nolaupī�anā vai suņa atraisī�anā no ķēdes, nepaprasot atļauju. Ferrante, būdams izdzēsts no visu pārējo domām, varēja brīvi rīkoties Roberto aiz muguras, bet Roberto savukārt pasāka slēpties aiz viņa. Un tā paradums vainot neeksistējo�o brāli noda�rījumos, kurus Roberto pats nekādi nevarēja būt pastrādājis, pamazām pārvērtās par niķi uzvelt Ferrantem arī tos, kurus viņ� patie�ām bija pa�veicis un no�ēloja.

Nē, citiem Roberto nemeloja, ta�u, klusēdams un ar asaru kamolu kaklā izciezdams sodu par savām palaidnībām, izmanījās pats sevi pār�liecināt, ka ir bez vainas, un justies kā pārestības upuris.

Reiz, piemēram, gribēdams izmēģināt jaunu cirvi, kas tikko bija sa�ņemts no kalēja, bet daļēji arī lai atspēlētos par nez kādu (varbūt tikai iedomātu) netaisnību, Roberto nocirta augļu kociņu, ko tēvs nesen bija iestādījis, likdams lielas cerības uz nākotnes ra�u. Apjēdzis, cik postīga �oreiz bijusi pa�a muļķība, Roberto iztēlojās visbriesmīgākās sekas un sprieda, ka labākajā gadījumā viņu pārdos turkiem, kas līdz mū�a galam liks airēt galeras. Viņ� jau grasījās bēgt no mājām, lai, visu vajāts, beigtu savu dzīvi tuvējos kalnos, ta�u drīz vien, meklēdams pēc kāda attaisno�juma, nonāca pie pārliecības, ka kociņu, protams, nocirta Ferrante.

Ta�u tēvs, atklājis noziegumu, sapulcināja kopā visus mui�as zēnus un teica: lai viņa dusmas neķertu visus bez iz�ķirības, būs labāk, ja vainī�gais atzīsies pats. Roberto pārņēma līdzcietīga cēlsirdība: ja viņ� nosūdzēs

Ferranti, nabadziņ� atkal tiks atstumts, un būtībā ta�u nelaimīgais brā�lis rīkojās tik ļauni tikai tāpēc, ka jutās pamests un bārenīgs, redzot, kā vecāki mīļo un lolo viņu, Roberto� Viņ� spēra soli uz priek�u un, drebēdams bailēs un lepnumā, teica, ka nevēloties, lai viņa vietā tiktu vainots kāds cits. Lai gan patiesībā �ie vārdi nebija atzī�anās, tie�i tā tie tika uztverti. Tēvs, uzmetis skatienu mātei un vairākas reizes drūmi nokrem�ķinājies, ūsas skrullēdams, teica, ka noziegums, protams, esot ļoti smags un sods nenovēr�ams, tomēr viņ� nevarot atstāt bez ievērības arī to, ka "jaunais La Grīvas sinjors" godā dzimtas tradīcijas un tie�i tā īs�tam godavīram alla� jāizturas pat tad, ja viņam ir tikai astoņi gadi. Pēc tam tēvs pasludināja spriedumu: augusta vidū Roberto nevarē�ot kopā ar citiem doties ciemos pie Sansalvatores brālēniem, un tas neap�aubāmi bija nopietns sods (Sansalvatorē bija kāds vīnkopis, vārdā Kvirīno, kur� prata uzcelt Roberto vīģukokā galvu reibino�ā augstumā), tomēr mazāk briesmīgs par sultāna galerām.

Mums �is notikums �ķiet pagalam vienkār�s: tēvs lepojas ar atvasi, kas nemelo, uzlūko māti, ar pūlēm slēpdams apmierinājumu, un piesprie� maigu sodu tikai skata pēc. Ta�u Roberto laikam gan to visu pārcilāja prātā vēl ilgi, līdz nonāca pie secinājuma, ka tēvs un māte noteikti nojauta, ka vainīgais ir Ferrante, augstu novērtēja sava mīļotā dēla brālīgo varonību un jutās atviegloti, ka nevajadzēs celt gaismā ģimenes noslēpumu.

Varbūt es tagad pārcen�os, apaudzējot ar miesu pagalam trūcīgas norādes, ta�u nav noliedzams, ka pazudu�ā brāļa klātbūtnei būs zināma loma �ajā stāstā. �īs bērnudienu spēles pēdas mēs redzēsim arī pieau�gu�ā Roberto rīcībā katrā ziņā saskatīsim tās, sastapu�i Roberto uz Dafnes, apstākļos, kas, taisnību sakot, izsistu no sliedēm ikvienu.

Nu gan es novirzos sāņus; mums vispirms jātiek skaidrībā par to, kā Roberto nonāca Kasāles aplenkumā. Un te mums neatliek nekas cits, kā dot brīvu vaļu fantāzijai un iztēloties, kā viss varējis notikt.

Jaunumi La Grīvu diez cik ātri nesasniedza, ta�u jau vismaz gadus divus bija zināms, ka strīdi par to, kam pienāktos mantot Mantujas her�cogisti, rada daudz nepatik�anu Monferratai, un viens pusaplenkums

jau bija piedzīvots. īsi sakot un par �iem notikumiem jau ir stāstīju�i arī citi, lai gan vēl fragmentārāk nekā es -, 1627. gada decembrī Mantujas hercogs Vin�enco II, �is izvirtulis, kur� nebija pratis uztaisīt nevienu bērnu, bija pie mir�anas, un ap viņa nāves gultu glu�i kā baletā lēkāja �etri troņa pretendenti, to pārstāvji un aizstāvji. Uzvarēja Sen�armonas marķīzs, kuram izdevās pārliecināt Vin�enco, ka mantojums pienākas kādam brālēnam no dzimtas fran�u atzara, proti, Nevērās hercogam �arlam de Gondzagam. Vecais Vin�enco, pēdējos gārdzienus dvesdams, panāca vai atļāva, lai Nevērās hercogs lielā steigā apprec viņa brāļa�meitu Mariju Gondzagu, un izlaida garu, atstādams savu hercogisti Nevērietim.

Bet, raugi, Nevērietis bija francūzis, un viņa mantotajā hercogistē ietilpa arī Monferratas markgrāfiste ar tās galvaspilsētu Kasāli, Ziemeļitālijas svarīgāko cietoksni. Monferrata, ērti izvietojusies starp spāņu pārvaldīto Milānas novadu un Savoju dzimtas zemēm, nozīmēja kon�troli pār Po aug�teci, ceļiem, kas Alpu pārejas savienoja ar dienvidu te�ritorijām, un tāpat pār ceļu no Milānas uz D�enovu. Monferrata bija kā spilvens starp Franciju un Spāniju, un neviena no abām lielvarām neva�rēja uzticēties otram �ķietamajam dro�ības Spilvenam, par kādu izlikās Savojas hercogiste, kur �arls Emanuēls I spēlēja spēlītes, ko par div�kosīgām nosaukt būtu pārāk maigi. Monferratas pārie�ana Nevērie�a rokās necik daudz neat�ķīrās no tās nokļū�anas Ri�eljē ziņā, tāpēc bija pa�saprotami, ka Spānija vēlējās, lai tā labāk tiktu kādam citam, kaut vai Gvastallas hercogam. Te gan nevajadzētu aizmirst, ka �ādas tādas tiesības uz Mantujas troni bija arī Savojas hercogam. Ta�u testaments bija sastādīts, un tajā kā mantinieks bija norādīts Nevērās hercogs, tā�pēc pārējiem pretendentiem atlika vienīgi cerēt, ka Svētās Romas vācu imperators, kura vasalis vismaz formāli bija Mantujas hercogs, �o pēc�tecību neapstiprinās.

Ta�u spāņiem trūka pacietības, un, gaidot, kamēr imperators pie�ņems tādu vai citādu lēmumu, Kasāli jau vienreiz bija aplencis Gonsalo de Kordova, bet tagad tā pieredzēja otru aplenkumu to apstāja iespai�dīga spāņu un imperiālu armija, kuru komandēja Ambrod�o Spinola.

Fran�u garnizons gatavojās aizstāvēties un gaidīt, līdz palīgā atsteigsies papildspēki, kas gan pagaidām bija aizņemti ziemeļos, tāpēc atlika vien paļauties uz Dievu un cerēt, ka tie paspēs ierasties laikus.

Aptuveni tiktāl bija attīstīju�ies notikumi līdz aprīļa vidum, kad ve�cais Poco sapulcināja visus jaunākos no kalpotājiem un attapīgākos no zemniekiem pils priek�ā, izdalīja viņiem visus mui�ā atrodamos iero��us, pasauca arī Roberto un noturēja �ādu runu, ko dro�i vien naktī bija pamatīgi apdomājis: "Klausieties, ļaudis! Mūsu La Grīvas zeme alla� ir maksājusi meslus Monferratas marķīzam, bet kop� kāda laika viss ir pavērsies tā, ka Monferratas marķīzs ir saucams par Mantujas hercogu. Un par Mantujas hercogu ir kļuvis tas Nevērās lielkungs, ta�u, ja kāds man te nāks un teiks, ka Nevērietis nav ne monferratietis, ne mantujietis, es netaupī�u spērienus pa �āda muldoņas pēcpusi, jo jūs esat tikai bars tumsonīgu nejēgu un par �ādām lietām jums sapra�anas nav ne tik, cik melns aiz naga, tāpēc labāk paklusējiet un atstājiet visu sava kunga ziņā, jo viņ� vismaz vēl zina, kas ir gods. Bet, tā kā jums gods ir tuk�a skaņa, paturiet prātā vismaz to, kas notiks, ja imperiāli iebruks Kasālē, jo tie vīri ir kā siseņi: no jūsu vīnadārziem pāri paliks plika vieta, bet par to, kā viņi izrīkosies ar jūsu sievām, labāk nerunāsim. Tāpēc mēs dosimies aizstāvēt Kasāli. Ar varu es nevienu nespie�u. Ja kāds neldzīgs slamsts te ir citādās domās, lai viņ� man to pasaka tūlīt, un es viņu pakār�u tai ozolā." Ne�viens no klāteso�ajiem vēl nevarēja būt redzējis Kalo gravīras ar ļaudīm, kas ķekaru ķekariem nokarājas no citiem ozoliem, ta�u laikam gan gaisā jautās gana nopietns brīdinājums, tāpēc visi paslēja iero�us kas mus�keti, kas pīķi, kas vienkār�u nūju ar galā piesietu sirpi un sauca: "Lai dzīvo Kasāle! Nost ar imperiāliem!" Visi kā viens.

"Mans dēls," vecais Poco teica Roberto, kad abi jāja pāri pakalniem un nopakaļ kājām sekoja viņu mazā karadraudze, "tas Nevērietis nav pat viena mana pauta vērts, bet vecajam Vin�enco, kad viņ� �im manti�niekam novēlēja savu hercogisti, slābs bija kļuvis ne tikai metamais, bet arī prāts, lai gan jāatzīst, ka ar prātu viņ� nespīdēja arī agrākos gados.

lā�u, lai būtu kā būdams, hercogisti viņ� atstāja Nevērietim, nevis tam (ivastallas ģeķim, bet Poco dzimta kop� laika gala ir likumīgo Monferr.itas kungu vasaļi. Tāpēc mēs jājam uz Kasāli un, ja vajadzēs, turpat arī mirsim, jo, velns parāvis, nevar ta�u turēties kopā ar savu sinjoru tikai tad, kad tam iet labi, bet novērsties, tikko �is nonācis līdz ausīm mēslos. Protams, labāk būtu, ja Kasālē mūs nenokautu, tāpēc esi piesardzīgs."

�o brīvprātīgo karotāju ceļojums no Alesandrijas novada robe�ām līdz netālajai Kasālei noteikti bija viens no ilgākajiem vēsturē. Vecais Poco izteica spriedumu, kas pats par sevi bija priek�zīmīgs: "Es pazīstu spāņus," viņ� teica, "un tie ir ļaudis, kam visu patīk darīt lēnām un ar ēr�tībām. Tātad Kasālei viņi tuvosies pāri dienvidpuses līdzenumam, jo tā ir visērtāk piekļūt ar ratiem, lielgabaliem un visu pārējo, kas karo�anai va�jadzīgs. Tāpēc, ja mēs uzreiz aiz Mirabello nogriezīsimies uz rietumiem un tālāk virzīsimies pa ceļu starp pakalniem, mums varbūt vajadzēs vienu vai divas dienas vairāk, toties galā mēs tiksim bez sare�ģījumiem un vēl pirms spāņiem."

Nelaimīgā kārtā Spinolas domu gājiens meta sare�ģītākus līkumus un sare�ģītāki bija arī viņa priek�stati par pareizi sagatavotu aplenkumu: dienvidaustrumos no Kasāles viņ� bez lielas steigas pavēlēja ieņemt Va�len�u un O�imiāno, ta�u jau pirms vairākām nedēļām uz apvidu rietumos no Kasāles bija aizsūtījis Lermas hercogu Otāvio Sforcu un D�emburgas grāfu ar aptuveni septiņiem tūksto�iem kājnieku, devis tiem uzdevumu nekavējoties ieņemt Rozinjāno, Pontesturas un Sand�ord�o cietok�ņus, lai aiz�ķērsotu ceļu jebkuriem palīgiem, ko varētu sūtīt fran�u armija; savu�kārt Alesandrijas gubernators, dons D�eronimo Augustīns, ar citiem piec�tūksto� vīriem, no ziemeļiem �ķērsojis Po upi, devās dienvidu virzienā, lai iespiestu Kasāli kā spīlēs. Un �ie daudzie karavīru tūksto�i bija izvietoju�ies visgarām mar�rutam, kuru Poco laimīgā neziņā uzskatīja par pilnīgi brīvu un dro�u. Ta�u arī vēlāk, no zemniekiem uzzinājis, kāds ir patiesais stā�voklis, mūsu krietnais mui�nieks vairs nevarēja mainīt ceļu, jo tostarp uz austrumiem no Kasāles imperiālu bija uzradies vēl vairāk nekā rietumos.

Poco vienkār�i teica: "Mēs no plāna neatkāpsimies. Es �o novadu pazīstu labāk nekā viņi, izlavīsimies pa vidu manīgi kā caunas." Kas

patiesībā nozīmēja gan kāp�anos atpakaļ, gan līkumo�anu, gan cilpu me�anu. Un viņi līkumoja tik daudz un ilgi, ka sastapa pat Pontesturas fran�us, kas tikmēr jau bija padevu�ies un ar vienu vienīgu nosacījumu nedoties palīgā Kasālei saņēmu�i atļauju doties uz Fināli, lai pa jūru atgrieztos Francijā.

La Grīvas vīri �os fran�us satika netālu no Oteljas, un daudz ne�trūka, lai abi pulki būtu atklāju�i uguni, būdami pārliecināti, ka tie otri ir ienaidnieki; un no fran�u komandiera Poco uzzināja, ka starp pado�anās nosacījumiem bijis arī tāds, kas licis visu Pontesturas labību pārdot spā�ņiem, savukārt par labību maksājamo naudu spāņi apņēmu�ies nosūtīt uz Kasāli.

"Spāņi ir di�ciltīgi kungi un godavīri, dēls," teica Poco, "ar tādiem ļaudīm ir patīkami cīnīties. Par laimi, karo�ana vairs nenotiek kā tajos laikos, kad Kārlis Lielais sitās ar mauriem. Tad tik blieza otram tā, lai neceļas, jo citādi būsi gar zemi pats. Tagadējie ir kristīgu ļau�u kari, dēls! Spāņi �obrīd ir aizņemti pie Rozinjāno, mēs viņus apiesim no aizmugu�res, iesprauksimies starp Rozinjāno un Pontesturu un pēc trim dienām būsim Kasālē."

�os vārdus Poco bilda aprīļa beigās, bet Kasāli viņ� un viņa vīri bei�dzot iztālēm ieraudzīja 24. maijā. Vismaz Roberto atmiņās �is mēnesis ir saglabājies kā varen labs pārgājiens nemitīgi novirzoties no ceļa, pame�tot arī mūļu takas un brienot taisni pāri laukiem; galu galā, teica vecais Poco, kara laikā jau viss tāpat aiziet postā, un, ja tos laukus nesapostīsim mēs, tos sapostīs viņi. Ēdamo viņi sev gādāja pa�i vīnakalnos, augļudārzos un vistu aplokos; galu galā, teica vecais Poco, �ī ir Monferratas zeme un tai jābaro savi aizstāvji. Kādam Mombello zemniekam, kur� uzdro�inājās ko iebilst, Poco lika uz�aut trīsdesmit rīkstes, teikdams: ja nebūs kaut drusku disciplīnas, karā uzvarēs tie otri.

Roberto pamazām nāca pie pārliecības, ka kar� ir jauks un aizraujo�s piedzīvojums, turklāt no citiem ceļiniekiem varēja dabūt dzirdēt pacilā�jo�us nostāstus, kā, piemēram, to par fran�u bruņinieku, kur� Sand�ord�o ciemā ticis ievainots un saņemts gūstā; �is gūsteknis esot �ēlojies, ka viens no kareivjiem viņu aplaupījis atņēmis sirdij dārgu portretu, un

I .ermas hercogs, to padzirdējis, licis atdot gūsteknim nolaupīto ģīmetni, gādājis, lai viņ� tiek izārstēts, tad pie�ķīris zirgu un nosūtījis atpakaļ uz Kasāli. Un katrā ziņā, cilpojot un līkumojot, un brī�am ari maldoties un nomaldoties, vecais Poco tomēr bija pratis savus vīrus vest tā, ka īstu karu un karo�anu tie vēl nebija redzēju�i.

Tā nu viņus pārņēma patiess atvieglojums (gan sajaucies ar nepacie�tību, itin kā viņi rautin rautos iesaistīties sen gaidītos svētkos), kad vienā jaukā dienā viņi no augsta pakalna virsotnes ieraudzīja lejā, pie kājām un acu priek�ā pilsētu, kuru no ziemeļpuses (pa kreisi no viņiem) no�robe�oja platā Po ūdeņu josla, ko tie�i pretī pilij uz pusēm sa�ķēla divas prāvas salas, un kura dienvidpusē beidzās ar asām smailēm, jo tur atra�dās milzīgā, zvaigznei līdzīgā citadele. Iek�pus mūriem aug�up līksmi slējās torņi un kampaniles, un, no ārpuses raugoties, Kasāle patie�ām izskatījās neieņemama, un tās dzeguļotie, zāģzobainie bastioni darīja to līdzīgu pūķim, kādus var redzēt grāmatās.

Skats no tiesas bija varens un skaists. Visaplīk pilsētai raibās drānās tērpu�ies kareivji vilka un stiepa da�ādas aplenkuma ietaises, gan tuvāk, gan tālāk slējās tel�u puduri, ko rotāja karogi, un jātnieki ar kuplām spal�vām pie platmaļu cepurēm jādelēja �urpu turpu. Ik pa laikam starp me�u zaļumu un lauku dzeltenumu piepe�i pazibēja ari �ilbino�s spo�ums, un tie bija augstmaņi sudraba bruņās, kas kaitējās ar sauli, bet nebija sa�protams, vai �iem bruņiniekiem ir kāds noteikts ceļamērķis vai tie tikai izrāda savu lepno spozmi.

Krā�ņā aina patika visiem, ta�u veco Poco tā nebūt neielīksmoja. Viņ� teica: "Ļaudis, tagad gan esam dirsā!" Un, kad Roberto apvaicā�jās, kāpēc gan tā, viņ� uz�āva dēlam pa pakausi un paskaidroja: "Netēlo muļķi, tie tak ir imperiāli! Tu ta�u nedomā, ka tie visi ir kasālie�i, kas uzgribēju�i pastaigāties ārpus mūriem. Kasālie�i un fran�i ir iek�pusē un aiz bailēm taisa biksēs, jo viņu nav vairāk par diviem tūksto�iem, bet te, lejā, varētu būt vismaz simts tūksto�i. Paskaties arī tur, uz tiem tālā�kajiem pakalniem." Poco pārspīlēja: Spinolas karaspēkā bija tikai astoņ�padsmit tūksto�i kājnieku un se�i tūksto�i jātnieku, bet arī ar to pietika atliku likām.

"Ko darīsim, tēvs?" jautāja Roberto.

"Ko darīsim, to darīsim," atrūca tēvs, "piesargāsimies no luterā�ņiem, un tur, kur �ie rēgojas, neiesim. Viņiem mēs garām netiksim: in primis, nevar saprast nenieka, ko �ie saka, in secundis, viņi tevi vispirms nobendē un tad painteresējas, kas tu tāds esi. Skatieties un meklējiet vietu, kur vīri izskatās pēc spāņiem. Jūs jau dzirdējāt, ka ar viņiem visu var sarunāt kā ar cilvēkiem. Un raugieties, lai tie būtu spāņi no labām ģimenēm. �ādos gadījumos galvenais ir audzinā�ana."

Viņi noskatīja vietu, kur ceļ� cauri nometnei vestu starp viskato�liskākā karaļa karogiem un mirdzēja vairāk bruņu nekā cituviet, un ar dievpalīgu devās lejā no kalna. Vispārējā juceklī viņiem izdevās pieveikt krietnu gabalu starp ienaidniekiem, jo tajos laikos formas tērpus valkāja tikai atsevi�ķas izlases vienības, piemēram, musketieri, bet par pārējiem nekad nevarēja saprast, kur� kurā pusē cīnās. Tomēr beigu beigās, kad bija atlicis �ķērsot vēl tikai neitrālo joslu starp uzbrucēju nometni un Kasāles mūriem, viņi uzdūrās spāņu priek�postenim, un kāds virsnieks, viņus apturējis, pieklājīgi jautāja, kas viņi tādi un kurp dodas, un virs�niekam aiz muguras stāvēja arī pulciņ� modru kareivju.

"Kungs," teica Poco, "esiet nu tik laipns un dodiet ceļu, jo mums jānokļūst pareizajā vietā, lai tad no turienes mēs varētu pavērst pret jums savus iero�us."

Virsnieks noņēma cepuri un, sveicienā paklanīdamies, novicināja savu platmaļu galvassegu tik vareni, ka putekļi sagriezās pat vairāku olek�u attālumā, un atbildēja: "Senor, no es menor gloria vencer nl enemigo eon la cortesia en la paz que con las armas en la guerra." Un turpināja labā itāļu valodā: "Ejiet dro�i savu ceļu, kungs. Ja kaut ceturtā daļa mūsu vīru būs uz pusi tik drosmīgi kā jūs, mēs uzvarēsim. Un lai debesis man dāvā prieku satikt jūs vēlreiz kaujas laukā un neliedz godu jūs nogalināt."

"Fisti orb d'an fisti secc," caur zobiem noņurdēja Poco, un viņa dzim�tajā novadā ar �iem pa�iem vārdiem vēl �odien mēdz izteikt vēlējumu, kaut sarunbiedrs vispirms zaudētu acu gai�umu, bet pēc tam aizrītos un nosmaktu. Bet skaļā balsī viņ�, sakopojis savas valodu zinā�anas un reto�rikas prasmes, teica: "Yo tambiйn!" Tad pamāja ar cepuri sveicienu, viegli

piespieda pie�us zirgam pie sāniem, lai arī ne tik stipri, kā pienāktos sa�skaņā ar �ī mirkļa teatralitāti, jo galu galā viņa vīri bija kājāmgājēji un nedrīkstēja atpaliki, un devās uz pilsētas mūru pusi.

"Saki, ko gribi, bet �ie tomēr ir di�ciltīgi ļaudis," viņ� teica, pavērsies pret dēlu, un tā bija īsta laime, ka viņ� pagrieza galvu, jo tikai tā viņam iz�devās izvairīties no arkebūzas �āviņa, ko kasālie�i raidīja no bastioniem. "Ne tirez pas, cornichons, on est des ainis, Nevers, Nevers!" Poco sauca, pacē�lis rokas, un tad jau klusāk piebilda dēlam: "Redzi, tiem gan pateicī�bas jūtas ir sve�as. Neklātos tā teikt, bet spāņi ir labāki."

Viņi iegāja pilsētā. Dro�i vien par negaidīto palīgu iera�anos kāds nekavējoties bija ziņojis garnizona komandantam Tuāra kungam, kur� vecajam Poco bija sens iero�u biedrs. Sirsnīgi apskāvieni, un tūlīt pēc tam pirmā pastaiga pa bastioniem.

"Dārgais draugs," teica Tuārs, "Parīzes reģistros ir iegrāmatots, ka manā pakļautībā �eit esot pieci kājnieku pulki ar desmit rotām katrā, ko�pumā desmit tūksto�i kājnieku. Ta�u Lagran�a kungam ir tikai piecsimt vīru, un Mon�ā komandē divsimt piecdesmit, un kopumā es varu rē�ķināties tikai ar tūksto� septiņsimt kājniekiem. Vēl man ir se�as vieglās kavalērijas rotas, kopā �etrsimt vīri, lai arī ļoti labi bruņoti. Kardinālam ir zināms, ka man ir mazāk cilvēku, nekā paredzēts, bet tik un tā viņ� apgalvo, ka manā rīcībā esot trīs tūksto�i astoņi simti. Aizrakstīju vi�ņam, pūlēdamies pierādīt, ka tā nav taisnība, ta�u viņa eminence izliekas nesaprotam. Biju spiests uz ātru roku rekrutēt itāļu pulku, korsikāņus un monferratie�us, ta�u neņemiet ļaunā viņi ir slikti karotāji. Iedo�mājieties, man nācās virsniekiem pavēlēt, lai tie izveido atsevi�ķu rotu no saviem sulaiņiem. Jūsu ļaudis pievienosies itāļu pulkam, un viņus komandēs kapteinis Basiāni, kur� ir labs kareivis. Arī jauno della Grīvu nosūtīsim turpat, lai, cīņā dodamies, viņ� skaidri saprastu pavēles. Savu�kārt jūs, mans dārgais draugs, pievienosieties tiem dro�sirdīgajiem un di�ciltīgajiem vīriem, kuri, tāpat kā jūs, te ieradās no brīva prāta un ir mani padomdevēji un palīgi. Jums �ī apkaime ir pazīstama, tāpēc varē�siet man dot labu labos padomus."

�ans de Senbons, Tuāras marķīzs, bija gara auguma tum�matis ar zi�lām acīm, sasniedzis pilnestīgu briedumu savos �etrdesmit piecos gados, holeriska rakstura, bet gatavs ātri izlīgt un salabt, ar paskarbu runasveidu, tomēr visā visumā laipns pat pret karavīriem. Karā pret angjiem viņ� bija izcēlies kā Rē salas aizstāvis, ta�u, �ķiet, Ri�eljē un galms pret viņu nekā�das lielās simpātijas nejuta. Draugi paslep�us mēdza atstāstīt kādu viņa sarunu ar karalisko zīmogu glabātāju, kancleru Marijaku: kanclers Tuāram esot nicīgi aizrādījis, ka Francijā varētu atrast divus tūksto�us di�ciltīgu vīru, kas Rē salu būtu pratu�i aizstāvēt tikpat labi, uz ko Tuārs atbildēja, ka vajadzības gadījumā varētu atrast arī vismaz �etrus tūksto�us, kas zīmo�gus prastu glabāt labāk nekā Marijaks. Tuāra virsnieki piedēvēja viņam vēl kādu lielisku izteikumu (da�i gan apgalvoja, ka �o vārdu īstais autors esot kāds skotu kapteinis): kādā kara apspriedē Laro�elā tēvs Zozefs, kur� pēcāk kļuva par slavenu Ri�eljē pelēko eminenci un kuram labpatika uzskatīt sevi par izcilu stratēģi, esot pielicis pirkstu pie kartes un teicis: "�ķērsosim te," bet Tuārs esot salti aizrādījis: "Godātais tēvs, diem�ēl jūsu pirksts nav tilts."

"Lūk, tāda ir situācija, cher ami," turpināja Tuārs, dodamies uz priek�u pa aizsargvaļņiem un norādīdams uz apkārtējo ainavu. "�ī teātra skatuve ir lieliska, bet par aktieriem te sapulcēju�ies labākie, ko varēju�as atvēlēt divas impērijas un daudzas sinjorijas: starp mūsu pretiniekiem ir pat viens florencie�u pulks, kuru komandē kāds Mēdi�i dzimtas pārstā�vis. Uz Kasāli kā pilsētu mēs varam paļauties: pils, no kuras varam kon�trolēt upi, ir pamatīgs cietoksnis, to sargā arī pietiekami dziļ� grāvis, un mūru iek�pusē esam uzbēru�i vaļņus, kas aizstāvjiem ļaus ērti darboties. Citadelē ir se�desmit lielgabali, un visi bastioni ir uzbūvēti kā pienākas, saskaņā ar visiem karamākslas likumiem. Ir gan arī da�as vājākas vietas, bet tās es nostiprināju ar linetēm un baterijām. Viss minētais ļauj labi atvairīt frontālu uzbrukumu, ta�u Spinola nav nekāds iesācējs: vai redzat rosību tur, tālāk? Viņi tur rok ejas mīnām, un, kad būs atraku�ies līdz �ejienei, varēsim uzskatīt, ka esam viņiem atvēru�i pilsētas vārtus. Lai neļautu viņiem rakt, būsim spiesti iet ārā un cīnīties atklātā laukā, bet tur mēs esam daudz vājāki. Un, tikko ienaidniekiem būs izdevies pievilkt tu�vāk lielgabalus, viņi sāks bombardēt pilsētu, un tad liela nozīme būs pa�u

kasālie�u noskaņojumam, un uz to gan es necik nepaļaujos. Vispār jau es viņus saprotu: viņiem vairāk rūp izglābt savu pilsētu nekā Nevērieti, un viņi joprojām nav nāku�i pie pārliecības, ka mirt, aizstāvot fran�u lilijas, būtu labi un pareizi. Mums vajadzēs pacensties viņus pārliecināt, ka, dabūju�i par kungiem savojie�us vai spāņus, viņi zaudēs lielu tiesu savas brīvības, bet Kasāle vairs nebūs galvaspilsēta un kļūs par parastu cie�toksni, līdzīgi kā Susa, ko savojie�i ir gatavi pārdot par riek�avu sudraba skudo. Bet visādā citādā ziņā mums vajadzēs improvizēt, jo citādi jau �ī nebūtu itāļu komēdija. Vakar es ar �etrsimt vīriem izgāju ārpus mūriem Frasineto pusē, kur tobrīd pulcējās imperiāli, un viņi atkāpās. Bet, kamēr es biju aizņemts tur, neapolie�i nostiprinājās, rau, tur uz tā pakalna tie�i pretējā pusē. Liku artilērijai da�as stundas viņus ap�audīt, un, manuprāt, tas bija īsts slaktiņ�, tomēr viņi neatkāpās. Un kur� būtu uzskatāms par vakardienas uzvarētāju? Zvēru pie mūsu Kunga, es to nezinu, un tāpat to nezina arī Spinola. Ta�u es zinu, ko mēs darīsim rīt. Vai redzat tās mājeles tur līdzenumā? Ja mēs tās ieņemtu, mums pa �āvienam būtu daudzas ienaidnieka pozīcijas. Kāds spiegs man apgalvoja, ka mājas stāvot tuk��as, un tas ir papildu iemesls uzskatīt, ka tur kāds slēpjas. Mans dārgais, jaunais Roberto kungs, ne�ķobiet nu seju sa�utumā un iemācieties pirmo karo�anas likumu: labs komandieris uzvar kaujā, ja prot pareizi izmantot spiegus. Un pie reizes iegaumējiet arī otro: spiegs, pēc dabas būdams nodevējs, labprāt nodod arī tos, kuri viņam maksā par nodevību. Katrā ziņā mūsu infantērija rīt dosies tās mājas ieņemt. Labāk sūtīt pui�us ārā pa�audīties nekā ļaut nīkuļot aiz mūriem ja ne citādi, būs vismaz laba izvingrinā�anās. Un nedī�ājieties nu tik nepacietīgi, Roberto kungs, rīt�dien vēl nebūs jūsu kārta. Toties parīt Basiāni pulkam vajadzēs �ķērsot Po. Vai redzat tur tos mūrus? Tie ir daļa no neliela forta, ko mēs iesākām būvēt, pirms uzradās spāņi un pārējie. Mani virsnieki nepiekrīt, tomēr es uzskatu, ka būtu labi atkal ņemt �os nocietinājumus mūsu pārziņā, pirms tos sagrābu�i imperiāli. Mums galvenais ir līdzenumā noturēt viņus �ā�viena attālumā, visiem spēkiem traucēt un kavēt eju rak�anu. īsāk sakot, ikvienam būs iespēja izcīnīt slavu. Bet pagaidām iesim vakariņās. Aplen�kums ir sācies, ta�u pārtikas pagaidām netrūkst. �urkas ēdīsim vēlāk."

Izdzīvot Kasāles aplenkumā, kur beigu beigās vismaz nevajadzēja ēst �urkas, lai nonāktu uz Dafiies, kur �urkas varbūt apēdis viņu� Drūmi un ba�īgi domājot par �o izteiksmīgo pretstatījumu, Roberto beidzot sa�ņēmās izpētīt tās kuģa vietas, no kurām iepriek�ējā vakarā bija dzirdējis nākam neskaidrus trok�ņus.

Viņ� nolēma kāpt lejā pa taisno no pūpes, spriezdams, ka tad, ja viss būs ierīkots tāpat kā uz Amariļļa, viņ� atradīs gar sāniem izvietotus duci lielgabalu, bet vidū matro�u guļvietas salmu maisus vai �ūpuļtīklus. No stūresvīra kambara viņ� nokāpa stāvu zemāk, un �ai telpai cauri stiepās stūres pinne, kas �ūpojās, klusi �īkstot, un viņ� zināja, ka durvis no �ejienes ved tie�i uz apak�ējo klāju. Bet, itin kā gribēdams vispirms iepazīt kuģa dziļākos dziļumus un tikai tad stāties pretī nezināmajam ienaidniekam, viņ� atvēra lūku grīdā un nokāpa vēl zemāk, telpā, kur arī pienāktos glabā�ties proviantam. Ta�u �eit viņ�, izvietotas cie�i citu pie citas, ieraudzīja guļ�vietas ducim vīru. Tātad apkalpes lielākā daļa gulēja te lejā, it kā ierastie apak�ējā klāja pla�umi būtu atvēlēti kādai citai vajadzībai. Guļamie maisi un segas izskatījās nevainojami kārtīgi. Ja kuģi tie�ām bija piemeklējusi sērga, tad dzīvi paliku�ie pamazām vien bija saklāju�i ikviena nomiru�ā ci�sas, kā vēlēdamies apliecināt, ka nekas briesmīgs nav noticis� Bet kur� gan ir teicis, ka visa apkalpe patie�ām ir mirusi? Un jau atkal �ī doma nebūt ne�nomierināja Roberto: mēris, kas nokauj visu ekipā�u, tomēr ir dabiska pa�rādība, un da�i teologi pat apgalvo, ka reizēm tā var būt Providences gri�bēta; turpretī noslēpumains notikums, kur� var piespiest bēgt visu ekipā�u un likt tiem pamest kuģi pārdabiskā kārtībā, rādījās daudz biedējo�āks.

Varbūt izskaidrojums bija atrodams uz apak�ējā klāja. Vajadzēja sa�ņemt dū�u un to izpētīt. Roberto kāpa atpakaļ aug�ā un atvēra durvis uz vietu, kas jau bija paguvusi izraisīt tik daudz baiļu.

Nu viņ� saprata, kāpēc galveno klāju lielā platībā sedza koka re�ģi. �ādi apak�ējais klājs bija padarīts līdzīgs baznīcas jomam, ko cauri res�tēm, ieslīpi krītot, piespīdēja nu jau pilnībā uzausu�ās dienas gaisma, kas krustojās ar gai�umu, kur� ieplūda pa lielgaballūkām, iero�u stobru dzintardzelteno atspīdumu iekrāsots.

Pirmajā mirklī Roberto redzēja vienīgi asos saules asmeņus, starus, kuros ņudzēja bezgalīgs skaits korpuskulu, un, to redzēdams, nevarēja neatcerēties (un cik aizrautīgi viņ� rotaļājas ar pārgudra erudīta atmi�ņām, gribēdams pārsteigt savu Pavēlnieci, lai gan būtu varējis vienkār�i atstāstīt) vārdus, ar kuriem Dinjas kanoniķis viņu bija mudinājis vērot gaismas kaskādes, kas lītin lija katedrāles tumsā, un ieskatīties, cik dzī�vīgi tajās kust milzums sīkdaļu monādes, sēklas, neiz�ķīdināmas ieda�bas, spontāni uzsprāgsto�i vīri�ķa vīraka pilieni, pirmatnīgi atomi, kas iesaistīju�ies cīniņos, kaujās, niknās sadursmēs, nebeidzami satiekoties un atkal pa�ķiroties, visuzskatāmākais pierādījums mūsu universa uz�būvei, jo tas ir veidots tikai un vienīgi no pirmķermeņiem, kas ņudzē�dami dejo tuk�umā.

Tūlīt pēc tam, itin kā apliecinot, ka visa radītā pasaule patiesi ir tapusi �ajā atomu dejā, Roberto pārņēma �ķitums, ka viņ� ir nokļuvis dārzā, un tad viņ� apjēdza, ka jau kop� pirmā mirkļa �ajā zemklāja jomā viņam pāri ir brāzies smar�u mākonis, turklāt �ie aromāti bija daudz spē�cīgāki par tiem, kas iepriek� bija atplūdu�i no krasta.

Dārzs, segta oran�ērija! Tad, lūk, ko Dafnes pazudusī apkalpe bija izveidojusi �ajā kuģa daļā, lai pārvestu uz dzimteni puķes un visda�ādā�kos augus no salām, ko bija pētījusi. Un dārzs bija ierīkots tā, lai saule, vēji un lietus gādātu par augu izdzīvo�anu. Vai kuģis spētu �o me�a lau�pījumu nosargāt ilgus Ceļojuma mēne�us vai tomēr jau pirmā vētra to noindētu ar sālsūdeni, to Roberto nemācēja pateikt, ta�u fakts, ka viss �is dabas zaļums joprojām bija dzīvs, skaidri liecināja, ka uz klāja tas nokļu�vis nesen, tāpat kā bagātīgie pārtikas krājumi.

Puķes, krūmi, kociņi bija atgādāti uz kuģa ar visām saknēm un zemi, kurā augu�i, un ievietoti grozos, podos un uz ātru roku sanaglotās kas�tēs. Ta�u daudzi no �iem traukiem bija iepuvu�i vai ielūzu�i, augsne starp tiem izbirusi ārā, izveidojot mitru un biezu slāni, kurā saknes jau bija ielaidu�i jauni dzinumi, un �ķita, ka jauns Ēdenes dārzs dīgst no Dafnes klāja dēļiem.

Saule vēl nebija tik spēcīga, lai sagādātu sāpes Roberto acīm, ta�u jau gana stipra, lai izceltu lapotnes krāsas un liktu atvērties pirmajiem ziediem. Roberto skatiens nolaidās uz divām lapām, kuras pirmajā mir�klī atgādināja vē�u astes un starp kurām pumpuroja balti ziedkausi, tad slīdēja tālāk un pievērsās maigi zaļai lapai, kas ieskāva ziloņkaula baltu ogu �emuru, no kura piedevām rēgojās kas līdzīgs zieda pusītei. Der�dzīga smaka piesaistīja viņa uzmanību lielai dzeltenai ausij, kurā bija iesprausts kas līdzīgs kukurūzas vālītei, bet turpat blakus karājās virte�nes, kas �ķita savērtas no sniegbaltām porcelāna glieme�nīcām ar sārtu smailgalu, un ķekaru ķekariem lejup krita apvērstas taures un zvaniņi, un no �iem plūda kodīgo laimiņu smar�a. Viņ� redzēja citrondzeltenu ziedu, bet nākamajās dienās atklās, cik mainīga ir tā krāsa, jo pēcpus�dienās zieds kļūs apriko�u sārts, bet ap saulrietu piesātināti sarkans; un redzēja vēl citus, kam pats viducis bija ko�s kā safrāns, bet tālāk uz malām ziedlapu krāsa izbaloja līdz liliju baltumam. Viņ� atklāja gru�buļainus augļus, kam nebūtu uzdrīkstējies pieskarties, ja viens no tiem pārgatavojies nebūtu nokritis zemē un pār�ķēlies, atklājot granātsarkanas iek�as. Roberto uzdro�inājās pagar�ot citus, ta�u, �ķiet, ka viņa mēle tos vairāk izbaudīja, virknējot vārdus, nevis tverot gar�as, jo, piemēram, vienu no tiem viņ� apraksta kā medus pilnu maisu, kā saldu mannu, kas sastingusi, bagātīgi ritot no stiebra, kā smaragda brīnumu, kas pilns ar sīksīkiem rubīniņiem. Starp citu, tagad, to lasot, es atļaujos secināt, ka viņ� kuģa dārzā bija uzgājis ko ļoti līdzīgu vīģei.

Neviens no �iem ziediem un augļiem viņam nebija pazīstams, ik�viens izskatījās dzimis mākslinieka iztēlē, kas untumaini sakārojusi pār�kāpt dabas likumus, lai izgudrotu pārliecino�as neiespējamības, samocī�tas baudas un gardus melus, un tie�i tāds bija tas gai�u pūciņu klātais

ziedkauss, kur� uzplaucis violetu spalvu ku�ķī, vai tā blāvā prīmula, no kuras rēgojās neķītrs izaugums, un arī tā puķe, kura atgādināja masku, kas uzlikta ģīmim ar sirmu kazbārdu. Un, palūk, tas krūms, kura lapas no vienas puses ir tum�i zaļas ar me�onīgiem sarkandzelteniem rak�stiem, bet no otras ugunīgi sārtas, turklāt tām visapkārt saaugu�as citādas maigi gai�zaļas lapas, biezas, gaļīgas un ieliektas tā, ka jopro�jām glabā pēdējā lietus lāses, kur� prāts gan varēja izdomāt �ādu augu?

Nonācis dārza burvības varā, Roberto sev nejautāja, kas tas par lietu, kura lāses �ī auga lapas vēl glabā, lai gan lijis nebija jau vismaz trīs die�nas. Reibino�ie aromāti viņu bija apskurbināju�i tik ļoti, ka dabisks likās ikviens brīnums.

Viņam �ķita dabiski, ka mīksts, ļengani nokarens auglis o� pēc ilgi pūdēta siera un ka mēļam granātābolam līdzīgs bumbulis, kam apak�ā mazs caurumiņ�, pakratīts nograb tā, it kā tam viducī dejotu sausas sēk�las un tas būtu nevis zieds, bet spēļmanta; un viņ� pat nebrīnījās par �ķēpa uzgalim līdzīgu ziedu ar stingru, ieapaļu pamatni. Nekad agrāk Roberto nebija redzējis palmu, kura ar visu savu būtību raudātu kā sēru vītols, bet tagad tāda bija viņa acu priek�ā: uz mud�ekļaina sakņu pi�numa slējās stumbrs, kas beidzās ar biezi saaugu�u lapotni, kas smagā pārbagātībā strūkloja lejup, raudot ar katru lapu. Un tāpat viņ� nekad agrāk nebija redzējis krūmu, kura lapas bija tik platas un biezas, turklāt vidū nostiprinātas ar tēraudstingru dzīslu, ka tās varētu plūkt un izman�tot kā �ķīvjus un paplātes, savukārt turpat blakus zaļojo�a cera lapas vis�vairāk atgādināja lokanas karotes.

Nezinādams, vai nokļuvis mākslīgi radītā me�ā vai pasaulīgas pa�radīzes dārzā, kas apslēpts zemes dzīlēs, Roberto klīda pa �o Ēdeni, kura viņu skurbināja ar smar�u neprātu.

Vēlāk, stāstot par to Pavēlniecei, viņ� rakstīs par lauciniecisku delī�riju, par kaprī�u dārzu, par lapotiem Protejiem, par ciedriem (ciedriem?), ko pārņēmis maigs trakums� Un vēl viņ� �o pieredzējumu atkārtoti iz�dzīvos kā iekļū�anu peldo�ā alā, kas pilna ar mānīgiem automātiem un kur, apjozu�ās ar baismīgi samezglotām tauvām, zeļ fanātiskas kreses, barbariska me�a bezdievīgās atvases� Viņ� rakstīs par jutekļu opiju, par

pūsto�iem elementiem, kas grie� riņķadejas un, alpām ieplūzdami ne��ķīstās sulās, aizrauj viņu līdz prāta antipodiem.

Sākumā viņ� spārnotās, spalvainās balsis, kas �ķita skanam starp zie�diem un lapām, izskaidroja ar dziedā�anu, ko jau iepriek� bija saklausījis plūstam �urp no Salas, ta�u piepe�i viņam �ermuļi pārskrēja pār kauliem, jo cie�i garām, gandrīz pieskaroties sejai, aizlaidās sikspārnis, un jau nā�kamajā mirklī vajadzēja parauties sāņus, lai izvairītos no piekūna, kas metās virsū savam laupījumam un notrieca to zemē ar knābja cirtienu.

Viņ� gāja tālāk pa apak�ējo klāju, joprojām tālumā saklausīdams Sa�las putnus un būdams pārliecināts, ka to dziesmas iekļūst pa atverēm kuģa bortos, tomēr drīz Roberto �ķita, ka dziedā�ana skan daudz tuvāk. Nē, �īs balsis nevarēja skanēt no krasta: tiem vajadzēja būt citiem put�niem, kas dziedāja tepat netālu aiz augiem, vairāk uz buga pusi, ap to vietu, no kuras viņ� naktī bija dzirdējis nākam savādos trok�ņus.

Tālāk virzoties, �ķita, ka dārzs izbeidzas pie augsta stumbra, kas tie�cas aug�up uz virsējo klāju, un pēc mirkļa Roberto aptvēra, ka ir nonācis pa�ā kuģa centrā, ko caururbj grotmasts, kur� tāpat tiecas arī lejup līdz pa�ai ķīļplankai. Bet nu jau viss mākslīgais un dabiskais bija sajaucies tiktāl, ka mūsu varoņa prāta mulsums ir attaisnojams. Turklāt tie�i ta�gad viņa nāsis uztvēra jaunu smaku maisījumu trūdzemes pelējuma un dzīvniecisku izgarojumu smarves, it kā no dārza viņ� palēnām dotos uz stalli.

Un, tikai pagājis garām grotmasta stumbram, viņ� ieraudzīja putnu māju.

Citādi Roberto neprata apzīmēt �o niedru sprostu kopumu: neskai�tāmos pītos būros par laktām bija ievietoti pamatīgi zari, un tajos dzīvoja spārnoti radījumi, kuri no rītausmas gai�uma bija saņēmu�i tikai niecīgas �ēlastības dāvanas, tomēr visda�ādākajās balsīs atsaucās aicinājumam, ko no Salas raidīja viņu brīvie līdzinieki. Būri bija salikti uz grīdas un nokarājās no klāja re�ģiem, tā aizpildot �o otru jomu ar stalaktītiem un stalagmītiem, radot vēl vienu brīnumu grotu, kur dzīvas radības laidelē�jās, �ūpinot būrus un liekot �audīties un krustoties saules stariem, un tie zibinādamies radīja krāsu ņirbu, varavīk�ņainu �ilbu.

Ja līdz pat �im rītam Roberto nekad nebija dzirdējis putnus patie�ām dziedam, tad tikpat labi varēja apgalvot, ka viņ� nekad tos nebija redzē�jis katrā ziņā ne tik daudzus un da�ādus, ka uzmācās jautājums, vai tie ir saglabāju�i savu dabisko izskatu vai varbūt kāda mākslinieka roka tos pārkrāsojusi un izpu�ķojusi pantomīmas vajadzībām, vai varbūt, lai padarītu tos līdzīgus karaspēkam parādes rotā, pārvēr�ot ikvienu par kājnieku vai jātnieku, kur� ievīstījies savā kara karogā.

Pārtapis par apjuku�u un neveiklu Ādamu, Roberto nezināja, kādos vārdos saukt �īs spārnotās būtnes, un varēja tām piedēvēt vienīgi savā puslodē ierastos nosaukumus; lūk, gārnis, viņ� teica, lūk, dzērve, lūk, paipala� Ta�u �āda vārdu do�ana līdzinājās gulbja dēvē�anai par zosi.

Rau, prelāti ar platām kardinālu astēm un knābjiem kā pārtvaices retortēm plātīja zāles zaļus spārnus, piepūta purpursarkanas pakakles un izgāza gai�zilas krūtis, dziedādami psalmus gandrīz vai cilvēku bal�sīs; rau, lieli pulki spēkojās varenā turnīrā, atkal un atkal uzbrukdami ze�majiem kupoliem, kas ierobe�oja viņu arēnu, un �ķīda dūju pelēki zibeņi un �urpu turpu skrēja sarkani un dzelteni asmeņi, līdzīgi oriflammām, ko veikls karognesējs pasvie� gaisā un noķer Lidojumā. Nīgri vieglie kava�lēristi ar garām, stiegrainām kājām, ieslodzīlti pārāk �aurā telpā, sa�utu�i ķērca krā-krā-krā, brī�am kā �aubās nostādamies uz vienas kājas un neuz�ticīgi raudzīdamies apkārt, galvas uz priek�u pastiepu�i un cekulus pu�rinādami. Viens pats pēc mēra būvētā sprostā tupēja lielais kapteinis, pie cepures piespraudies spalvu pu�ķi rudzupuķu zilumā, tērpies tum�zilā mundierī un vestē, kas bija tikpat ko�i sarkana kā viņa acis, un dūkoja �ēli kā ūbele. Turpat blakus mazā būrītī bija nometināti trīs infantērijas kareivji bez spārniem, tie lēkāja kā dubļiem notraipītas vilnas piku�i, pie knābja pamatnes tiem nokarājās garas ūsas, bet knābji bija gari, līki un piedevām apveltīti ar lielām nāsīm, lai ka�ņādamies un knābādami tie varētu saost tārpus� Vēl pa kādu būrī, kas bija izlocīts kā gara eja, stai�gāja neliels stārķis ar burkānkrāsas kājām krūtis tam bija akvamarīna zaļas, spārni melni un knābis violeti sārts; putns neizlēmīgi spēra soli pēc soļa, un nopakaļ rindā tam sekoja da�i pusaugu cāļi; kad būra ejā bija aizstaigāts līdz galam, putns sa�utumā ķērca, pirmajā mirklī spītīgi

pūlējās izlauzties cauri tam, ko uzskatīja par biezāku niedru saaudzi, tad samierinājās, atkāpās un devās uz pretējo pusi, bet mazuļi apjukumā mī�dījās, nezinādami, vai tipināt pa priek�u vai sekot tam pa pēdām.

Roberto bija pārņēmu�as pretrunīgas jūtas: sajūsma par �o atklā�jumu, �ēlums pret gūstekņiem, vēlme atvērt būrus un noraudzīties, kā viņa katedrāli piepilda �ie gaisa karaspēka heroldi, lai paglābtu viņus no aplenkuma, kuram tos bija lēmusi Dafne, pati no ārpuses būdama viņu līdzinieku aplenkta. Viņ� nodomāja, ka putni varētu būt izsalku�i, un redzēja, ka būros mētājas vien sīkas pārtikas drumslas, bet ūdenim pare�dzētās bļodiņas ir tuk�as. Un turpat līdzās būriem viņ� atrada maisus ar graudiem un kaltētas zivs strēmelēm krājumiem, kurus bija sagatavo�ju�i tie, kas vēlējās �o laupījumu aizgādāt līdz Eiropai, jo kuģi nemēdz tā�pat vien braukāt pa antipodu dienvidjūrām, tie vienmēr pārved saviem galmiem un akadēmijām liecības par �īm pasaulēm.

Pagājies vēl tālāk, viņ� ieraudzīja no dēļiem sanaglotu aploku, kurā ka�ņājās ducis putnu, ko viņ� atzina par vistveidīgo kārtas piederīga�jiem, lai gan mājās nekad nebija redzējis vistas ar �ādu apspalvojumu. Arī �īs kladzinātājas izskatījās izbadu�as, toties bija izdēju�as se�as olas (un slavināja �o notikumu tikpat skaļi kā pārējās māsas visā pasaulē).

Roberto tūdaļ vienu paņēma, ar na�a smaili izsita caurumiņu un iz�dzēra tāpat, kā bija paradis bērnībā. Pārējās olas viņ� aizbāza aiz krekla, un, lai atalgotu dējīgās mātes un auglīgos tēvus, kas drūmi blenza uz viņu, bārdas un sekstes kratīdami, ielika būrī ūdeni un barību, klusībā prātojot, kā gan Providence mācējusi iekārtot, lai viņ� nonāktu uz Dafiies tie�i tad, kad putniem aptrūkstas ēdamā. Viņ� uz kuģa jau bija aizvadī�jis divas naktis, un kāds noteikti bija apkopis būrus ne vēlāk kā dienu pirms viņa iera�anās. Roberto jutās kā cilvēks, kur� ierodas viesībās ar novēlo�anos brīdī, kad pēdējie ciemiņi jau ir aizgāju�i, ta�u galdi vēl nav novākti.

Katrā ziņā tagad ir skaidrs, ka vēl nesen te kāds bijis, bet nu vairs nav, viņ� sev teica. Un tas, vai �ie ļaudis te biju�i pirms vienas vai pirms desmit dienām, manu likteni nekādi nemaina, varbūt vienīgi padara vēl izsmējīgāku: ja es no Amariļla būtu noskalots vienu dienu agrāk, es būtu

varējis pievienoties Dafnes jūrniekiem, lai arī kurp tie devu�ies. Vai var�būt nē varbūt tā es būtu varējis iet bojā kopā ar viņiem, ja viņi ir miru�i. Roberto nopūtās (�īs vismaz nebija �urkas) un secināja, ka tagad pārtikas rezerves ir papildināju�as arī vistas. Viņ� atmeta sākotnējo nodomu at�brīvot cēlāka izskata divkājus un nosprieda, ka galu galā ja viņa trimda ieilgtu arī tie varētu izrādīties ēdami. Skaisti un ko�i raibi bija arī spāņu idalgo, kuri drūzmējās pie Kasāles, viņ� domāja, ta�u mēs uz viņiem �ā�vām un, ja aplenkums būtu turpinājies vēl ilgi, neatteiktos viņus apēst. Tas, kur� ir karojis Trīsdesmitgadu karā (to saku es, jo tie, kas dzīvoja tolaik, tā �o karu nesauca, viņi varbūt pat nebija sapratu�i, ka tas ir viens vienīgs ieildzis kar�, kurā brīdi pa brīdim kāds noslēdza mieru), ir iemā�cījies būt cietsirdīgs.

Kāpēc Roberto piesauc Kasāli, lai aprakstītu savas pirmās dienas uz kuģa? Protams, viens no iemesliem ir viņa laikmetam raksturīgā aiz�rau�anās ar līdzībām: aplenkts vienreiz un aplenkts otrreiz. Tomēr no viņa gadsimta cilvēka mēs varam prasīt ko vairāk. Iespējams, �ajā līdzībā Roberto visvairāk aizrāva at�ķirības, no kurām varēja izvedināt izsmalci�nātas antitēzes: Kasālē viņ� ieradās no brīva prāta, lai tur neiekļūtu citi, turpretī uz Dafiies viņu uzskaloja un viņ� alka vienīgi tikt projām. Bet es drīzāk teiktu, ka viņ�, dzīvodams ēnainu puskrēslas dzīvi, domās de�vās atpakaļ pie trauksmainu notikumu pilnām dienām, kas aizritēju�as spilgtā saules gaismā, un tā �īs gai�i kvēlojo�ās, atmiņas dāvātās aplen�kuma dienas savā ziņā līdzsvaroja viņa blāvos klejojumus pa kuģi. Un varbūt pie vainas bija vēl kāds iemesls. Mū�a pirmajā daļā Roberto bija pieredzējis tikai divus periodus, kad �o to iemācījās par pasauli un paņē�mieniem, kā tajā dzīvot un izdzīvot, es domāju nedaudzos aplenkuma mēne�us un pēdējos gadus Parīzē. Tagad bija pienācis tre�ais, iespējams, pēdējais nobrie�anas posms, pēc kura briedums vairs neat�ķirsies no sairuma, un Roberto centās at�ifrēt �ī laika slepeno vēsti, uzlūkodams pa�gātni kā tagadnes tēlu un līdzību.

Pirmajā laikā Kasālē cits citam sekoja īsi izbrukumi ārpus cietok��ņa. Roberto �os notikumus atstāsta savai Pavēlniecei, pārveidodams un paaugstinādams par līdzību, kā vēlēdamies pavēstīt, ka, lai arī ne�spēdams ieņemt viņas neskartā sniega cietoksni, pār kuru, to tomēr neizkausējot, līst divu viņas sauļu svelmainie stari, viņ� savulaik, citas

saules kveldēts, ir spējis bra�i stāties pretī tiem, kuri bija aplenku�i Monferratas citadeli.

Nākamajā rītā pēc La Grīvas ļau�u iera�anās Tuārs nosūtīja da�us virsniekus ar karabīnēm plecā palūkoties, ko īsti neapolie�i veido uz iepriek�ējā dienā iekarotā pakalna. Virsnieki neapolie�iem piegāja par tuvu, sākās ap�aude, un viens Pompadūras pulka leitnants krita. Biedri viņu atgādāja atpakaļ cietoksnī, un Roberto pirmo reizi mū�ā redzēja no�galinātu cilvēku. Tad Tuārs nolēma dot pavēli ieņemt mājas, par kurām iepriek� jau bija ieminējies.

No bastioniem labi varēja vērot, kā desmit musketieri dodas uz līdze�numu un tad kādā brīdī pa�ķiras, lai iespiestu kā spīlēs pirmo māju. No Kasāles mūriem tika raidīts lielgabala �āviņ�, kas pārlidoja pāri muske�tieriem un nocēla mājai jumtu kā vāku, tūliņ no sapostītās ēkas glu�i kā sīki kukaiņi izmetās da�i spāņi un laidās prom. Musketieri ļāva tiem aizbēgt, pārņēma māju savā ziņā, nostiprinājās tur un sāka ap�audīt pa�kalnu, lai traucētu neapolie�iem darboties.

Bija skaidrs, ka līdzīgu operāciju vajadzēs atkārtot, lai ieņemtu arī ci�tas mājas, jo pat no bastioniem tagad bija redzams, ka neapolie�i ir sāku�i rakt tran�ejas un spraust gar to malām lapotus zarus un pītus re�ģus. Ta�u �ie ierakumi nevijās apkārt pakalnam, tie tiecās lejup uz līdzenumu. Un Roberto uzzināja, ka tie�i tā parasti uzsāk rakt ejas spridzinā�anai. Kad tuneļi sasniegs mūru pakāji, to pēdējos posmus piepildīs ar pulvera mucām. Tāpēc nemitīgi vajadzēja kavēt racēju darbu, lai tie neaizraktos tik tālu un dziļi, ka varētu turpināt darbu pazemē, kur būtu pasargāti no lodēm. Tā arī bija �īs spēles būtība doties ārpus mūriem, pūlēties novērst eju būvē�anu, pa�iem rakt aizsardzības tuneļus, gaidīt, līdz iera�dīsies palīgu armija, turēties, kamēr pietiek pārtikas un munīcijas. Neko citu jau aplenkumā nevar iesākt: traucēt prietiniekiem un gaidīt.

Nākamajā rītā, kā jau solīts, pienāca kārta mazajam fortam. Roberto ar savu musketi rokās attapās starp nedisciplinētiem vīriem, kam nebija gribējies kopt zemi dzimtajā Lū, Kukāro vai Odalengo, un drūmi ne�runīgiem korsikāņiem. Tie visi sēdās laivās, lai celtos pāri Po straumei, kad divas fran�u rotas jau bija sasniegu�as pretējo krastu. Tuārs ar savu

svītu vēroja visu no labā krasta, un vecais Poco pamāja dēlam sveicienu vispirms pavēcināja roku, kā teikdams "Ej, ej!", bet tad pielika paslietu rādītājpirkstu pie vaigukaula, un �is �ests nepārprotami nozīmēja: "Uz�manies!".

Visas trīs rotas izvietojās mazajā fortā. Būvdarbi te nebija pabeigti, bet daļa uzmūrēto sienu bija sagrautas. Vīri pavadīja dienu, tā un citādi aizbarikādējot caurumus mūros, ta�u fortu labi sargāja arī padziļ� grāvis, un da�i sargkareivji tika nostādīti tam viņā pusē. Pienāca nakts, debe�sis bija tik skaidras, ka sargi bezrūpīgi snauduļoja, un arī virsnieki bija pārliecināti, ka uzbrukums nav gaidāms. Tomēr piepe�i atskanēja taures signāls, un parādījās spāņu vieglie kavalēristi.

Roberto, kam kapteinis Basiāni bija ierādījis vietu aiz siena ķīpām, ar kurām bija aizkrauts viens no caurumiem aizsargsienā, pat īsti nepaguva apjēgt, kas notiek: katram kavalēristam aiz muguras sēdēja pa musketie�rim, un, kad bija sasniegts grāvis, zirgi sāka skriet pa tā malu, musketieri �āva un ātri vien nobeidza nedaudzos sargus; tad musketieri nolēca no zirgiem un vel�us ievēlās grāvī. Kavalēristi tūdaļ izvietojās pusaplī gal�veno vārtu priek�ā un ar blīvu uguni piespieda forta aizstāvjus palikt aizsegā, bet musketieri tikmēr neskarti sasniedza vārtus un mazāk aiz�sargātās atveres mūros.

Itāļu rota, kas bija atbildīga par sardzi, pa reizei iz�āva no saviem iero�iem, ta�u tad, panikas pārņemti, viņi spruka uz visām pusēm, un par �o bēg�anu viņus izsmies un nicinās vēl ilgi; ta�u arī fran�u rotas ne�aizstāvējās necik bra�āk. Kop� uzbrukuma sākuma bija aizritēju�as tikai da�as minūtes, kad spāņi jau rāpās pāri mūriem, un liela daļa aizstāvju vēl nebija paguvu�i paķert iero�us, kad viņus pārsteidza fortā iekļuvu�ie iebrucēji.

Ienaidnieki, izmantojot �īs priek�rocības, forta garnizonu burtiski apkāva, turklāt viņu bija tik daudz, ka da�i jau ķērās pie kritu�o ap�laupī�anas, kamēr biedri vēl piebeidza tos, kuri mēģināja turēties pretī. Roberto, vienreiz iz�āvis uz musketieriem un saviebies no sāpīgā atsi�tiena pa plecu, nopūlējās atkal pielādēt �aujamo, kad sākās kavalēristu uzbrukums. Kāds zirgs skubināts metās mūra spraugā, pārlēca Roberto

pāri galvai, ta�u ar pakaviem aizskāra siena ķīpas, barikāde sabruka un apraka Roberto. Un tā bija īsta laime, jo �is nogruvums pasargāja viņu no pirmā un nāvējo�ā spāņu trieciena, bet tagad, pa spraugu lūrēdams no savas salmu kaudzes, viņ� ar �ausmām noskatījās, kā ienaidnieki nogalē ievainotos, nogrie� pirkstu, lai iegūtu gredzenu, vai nocērt plaukstu, lai tiktu pie rokassprādzes.

Kapteinis Basiāni vēl drosmīgi pretojās, cenzdamies atsvērt savas itāļu rotas apkaunojo�o bēg�anu, ta�u viņu drīz vien aplenca un pie�spieda padoties. Upmalā pamanīja, ka situācija fortā ir kritiska, un pulk�vedis Lagran�s, kur� pats nesen pēc īsas inspekcijas fortu bija atstājis, lai atgrieztos Kasālē, gribēja mesties aizstāvjiem palīgā, ta�u viņu aizturēja pa�a virsnieki, teikdami, ka saprātīgāk būtu saukt papildspēkus no pilsē�tas. No upes labā krasta atīrās vairākas laivas, un uz ūdensmalu atauļoja arī Tuārs, steig�us uzrauts no miega. Ātri vien kļuva skaidrs, ka fran�i ir sakauti un neatliek nekas cits, kā atklāt uguni, lai izdzīvoju�ajiem radītu aizsegu un palīdzētu sasniegt upi.

�ajā juceklī vecais Poco zirga mugurā nepacietīgi �audījās starp �tābu un laivu piestātni, meklēdams Roberto starp tiem, kam izdevies izglābties. Kad bija puslīdz skaidrs, ka neviena cita laiva no pretējās pu�ses vairs neieradīsies, viņ� kā daudzi dzirdēja izsaucās: "Kristiņ, nogrābsties!" Tad, kā jau cilvēks, kam labi pazīstami visi upes untumi, viņ� noskatīja kādu vietu iepretī vienai no salām un, neviļus padarīdams par muļķiem visus, kas līdz �im bija centīgi cilāju�i airus, piecirta pie�us un paskubināja zirgu mesties ūdenī. Pa braslu sasniedzis pretējo krastu tā, ka zirgam pat nebija vajadzējis laisties peldus, viņ� izrāva zobenu un kā ārprāta pārņemts auļoja uz fortu.

Viņam pretī panācās bariņ� ienaidnieka musketieru un, lai arī de�besis pamazām jau kļuva gai�ākas, pustumsā nespēja saprast, kas ir �is vientuļais jātnieks, bet vientuļais jātnieks izbrāzās cauri viņu pulkam, pa ceļam ar dro�iem cirtieniem nokaudams vismaz piecus. Nākamos ve�cais Poco sastapa divus kavalēristus; viņ� uzrāva zirgu pakaļkājās, strauji pieliecās sāņus, izvairīdamies no zobena, un tikpat strauji atkal atlie�cās taisni, likdams savam asmenim apmest gaisā posto�u loku: pirmais

pretinieks saļima seglos, viņa zarnas no�ļuka gar zābaku stulmiem un zirgs brāzās prom, bet tikmēr otrais palika sē�am ar apstulbumā izbolītām acīm un ar roku �amdīja pēc auss, kas ādas strēmelē karājās zem zoda.

Poco sasniedza fortu, un iebrucēji, aizņemti ar pēdējo kritu�o (to, kuri bija mēģināju�i bēgt un dabūju�i lodi vai asmeni mugurā) aplaupī��anu, nemaz neapjēdza, no kurienes jātnieks piepe�i uzradies. Viņ� ieau�ļoja fortā un skaļā balsī sauca dēlu, un, apmezdams loku pa pagalmu un cirzdams ar zobenu uz visām pusēm, notrieca zemē vēl vismaz �etrus vīrus. Roberto, pabāzis galvu no salmiem, ieraudzīja viņu iztālēm, bet pirmo sazīmēja nevis tēvu, bet tā zirgu Panjufli, ar kuru bija rotaļājies un jādelējis gadu gadiem. Viņ� ielika divus pirkstus mutē un raidīja lopi�ņam labi pazīstamu svilpienu, un patiesi Panjufli, ausis spicēdams, tūlīt saslējās pakaļkājās un nesa tēvu uz spraugu mūrī, no kurienes bija skanē�jis aicinājums. Poco ieraudzīja Roberto un uzkliedza: "Atradis nu vietu, kur nolīst! Lec seglos, muļķi!" Un, kamēr Roberto iekārtojās zirgam uz krustiem un apķērās tēvam ap vidu, vēl noņurdēja: "Nekad tu neesi tur, kur tev pienāktos būt!" Tad paskubināja Panjufli un auļoja uz upi.

Nu da�i no līķu aplaupītājiem attapās, ka �is jātnieks te ir lieks un neiederīgs, rādīja uz viņu ar pirkstiem un klaigāja. Kāds virsnieks ar krietni sabuktētu kirasu un trim kareivjiem pavadoņos centās aiz�ķērsot ceļu. Poco viņu ieraudzīja, mēģināja izvairīties, tad pievilka pavadu un izsaucās: "Kā lai te nerunā par likteni!" Roberto paskatījās uz priek�u un saprata, ka tas ir tas pats spānis, kur� viņus bija palaidis garām pirms divām dienām. Arī viņ� jau bija atpazinis savu upuri un, acīm mirdzot, tuvojās ar paceltu zobenu.

Vecais Poco zibenīgi pārlika zobenu kreisajā rokā, izvilka no jostas pistoli, uzvilka gaili un izstiepa roku, turklāt darīja to visu tik ātri, ka pārsteidza spāni, kur� cīniņa dedzībā jau bija pieskrējis pavisam tuvu. Ta�u Poco uzreiz neiz�āva. Vispirms teica: "Atvainojiet par pistoli, bet, tā kā jums ir bruņas, uzskatu, ka man ir tiesības�" Viņ� nospieda mēlīti un ie�āva pretiniekam lodi mutē. Kareivji, redzēdami savu vadoni krītam, metās bēgt, un Poco aizbāza pistoli aiz jostas, sacīdams: "Labāk lai�a�mies, kamēr viņi nav zaudēju�i pacietību� Aiziet, Panjufli!"

Saceļot varenus putekļu mākoņus, viņi �ķērsoja līdzenumu, un tikpat varenām �ļakatām �ķīstot, arī upi, bet no aizmugures kāds vēl mēģināja raidīt viņiem pakaļ �āvienus.

Jūsmīgiem aplausiem skanot, viņi sasniedza labo krastu. Truārs teica: �Trиs bien fait, mon cher ami," un tad, pavērsies pret Roberto: "Grīva, �o�dien visi aizbēga un palikāt vienīgi jūs. Jūsu dzīslās tek īstas asinis, ne�vis ūdens. Tā gļēvuļu rota jums nav piemērota. Turpmāk pievienosieties manai svītai."

Roberto patencināja un, nokāpis no zirga, sniedza roku tēvam, lai pateiktos arī viņam. Vecais Poco roku izklaidīgi paspieda un noteica: "�ēl, ka tā sanāca ar to spāņu kungu, viņ� bija krietns cilvēks. Kar� patie��ām ir nelāga padarī�ana. Tomēr iegaumē uz visiem laikiem, mans dēls: ja redzi, ka tev kāds nāk virsū, gribēdams nogalināt, taisnība ir tavā pusē, lai arī cik krietns tas otrs būtu. Vai ne?"

Viņi atgriezās pilsētā, un Roberto dzirdēja, ka tēvs vēl klusībā no�ņurd: "Galu galā es neuzprasījos un tī�ām viņu nemeklēju�"

Rodas iespaids, ka �o epizodi Roberto atstāsta piepe�os dēla mīlestī�bas uzplūdos, sapņodams par laimīgo laiku, kad tēvi�ķs sargs un aizstāvis varēja paglābt viņu no aplenkuma jucekļa, ta�u viņ� nevar neatstāstīt arī to, kas notika pēcāk. Un man �ķiet, �ī atmiņu secība nav parasta nejau�ība. Jau teicu, ka, manuprāt, Roberto senos notikumus sastata ar savu pieredzi uz Dafnes, kā vēlēdamies atrast sakarības, iemeslus, likteņa zīmes. Tagad teik�u, ka no Dafiies klāja viņ� domās atgrie�as tālajās Kasāles dienās, gri�bēdams pārlūkot visus posmus, kuros viņ�, pavisam jauniņ�, pamazām atklāja, kā uzbūvēta pasaule un cik savāda un same�ģīta ir tās arhitektūra.

Citiem vārdiem sakot, no vienas puses, viņam varēja likties, ka �ī atra�anās pagaidu bezizejas stāvoklī starp debesīm un jūru dabiski un konsekventi izriet no tām trim piecgadēm, kas aizvadītas, klejojot pa te�ritoriju, kur krustu �ķērsu stiepjas sazarotas takas; bet, no otras puses, viņ�, atsaukdams atmiņā visu savu nelaimju vēsturi, manuprāt, pūlējās atrast kādu mierinājumu savai tagadnei, it kā, vētras viļņu aizskalots, viņ� atkal būtu nonācis tai paradīzes dārzā, kuru bija iepazinis La Grīvā un kuru bija pametis, iejādams aplenktajā pilsētā.

Nu Roberto vairs nevajadzēja kaut utis vienkār�o karavīru kazar�mās, nu viņ� sēdēja pie Tuāra galda starp di�ciltīgiem parīzie�iem un klausījās viņu runās lielīgos piedzīvojumu stāstos, atmiņās par citām kara kampaņām, spo�ās un vieglprātīgās valodās. No �īm sarunām tur�klāt jau pirmajā vakarā viņ� izlobīja, ka Kasāles aplenkums nebūt nav tāds pasākums, par kādu viņ� to bija uzskatījis, �ai pilsētā ierazdamies.

Viņ� bija atjājis �urp, lai iedzīvinātu savus sapņus par cēliem bru�ņiniekiem, sapņus, kas bija izaugu�i no La Grīvā lasītajām poēmām: būt di�ciltīgu asiņu un beidzot nēsāt pie sāniem zobenu viņaprāt, tas no�zīmēja kļūt par paladīnu, kur� ne�aubīdamies ziedo dzīvību, paklausot kaut visstrupākajai karaļa pavēlei vai glābjot daiļu dāmu. Ta�u pēc iera��anās �eit izrādījās, ka svētie karapūļi, kam viņ� pievienojies, patiesībā ir kūtru zemnieku �urma, sala�ņas, kas gatavi laisties lapās jau pirmajā cīniņā.

Tagad viņam bija atļauts piebiedroties dro�sir�iem, kas viņu uz�ņēma kā līdzīgu. Ta�u Roberto pats zināja, ka viņa nesenais drosmes ap�liecinājums nav nekas vairāk par pārpratumu, jo viņ� nebija meties bēgt tikai tāpēc, ka bija nobijies vēl vairāk par bēgo�ajiem. Bet daudz ļaunāks bija apjēgums, kas Roberto piemeklēja vēlāk vakarā: kad Tuāra kungs aizgāja, pārējie vairs necentās pievaldīties un ļāva mēlēm vaļu, un Ro�berto saprata, ka �is aplenkums nav nekas vairāk par nenozīmīgu nodaļu bezjēdzīgā stāstā.

Nebija noliedzams, ka Mantujas dons Vin�enco mirdams hercogisti bija novēlējis savam Nevērās brālēnam, ta�u, ja pie mirēja gultas īstajā brīdī būtu piegājis kāds cits, testaments izskatītos pavisam citādi. Pie�mēram, arī Savojas �arls Emanuēls apgalvoja, ka Monferrata pienākoties viņam nez kādas radinieces dēļ (valdnieki tak visi precējās savā starpā), un jau sen gribēja pievākt �o markgrāfisti, kas viņa hercogistes sānos bija iedūrusies kā ērk�ķis, kura smailgals apraujas vien da�desmit jūd�u at�tālumā no Turīnas. Tāpēc tūlīt pēc Nevērie�a iecel�anas mantinieka godā Gonsalo de Kordova, gribēdams ieriebt fran�iem, ņēmās uzkurināt Savo�jas hercoga ambīcijas un piedāvāja viņam pievienoties spāņiem, kopīgi iekarot Monferratu un tad sadalīt to uz pusēm. Imperators, kam tāpat pietika sare�ģījumu citās Eiropas vietās, nebija devis piekri�anu �im iebrukumam un nebija arī skaidri izteicies pret Nevērieti. Tad Gonsalo un �arlam Emanuēlam apnika gaidīt, viņi ķērās pie darbiem, un viens no viņiem ieņēma Albu, Trino un Monkalvo. Imperatoram nenoliedzami bija laba sirds, ta�u muļķis viņ� nebija, tāpēc pavēlēja sekvestrēt Mantuju un uzticēja to impērijas pārvaldniekam.

Nu visiem pretendentiem pienācās mierīgi nogaidīt, ta�u Ri�eljē �ādu notikumu pavērsienu uztvēra kā apvainojumu, kas vērsts pret Franciju. Vai varbūt viņam bija izdevīgi to uztvert tie�i tā. Ta�u pagaidām viņ� neko aktīvi nepasāka, jo aizvien vēl turēja aplenkumā Laro�elas pro�testantus. Spānija visnotaļ labvēlīgi nolūkojās, kā tiek apkauta Laro�e�las ķeceru varza, tomēr ļāva Gonsalo izmantot �o brīdi un ar astoņiem tūksto�iem vīru aplenkt Kasāli, kuru sargāja vien nedaudz vairāk par divsimt kareivjiem. Un tas bija pirmais Kasāles aplenkums.

Izskatījās, ka imperators negrasās piekāpties, tāpēc �arlam Emanu�ēlam radās aizdomas, ka �oreiz viņ� nostājies nepareizajā pusē, un, tur�pinādams saciarboties ar spāņiem, viņ� slepus sāka sazināties ar Ri�eljē. Tostarp Laro�ela krita, un Ri�eljē, uzklausījis Madrides galma apsvei�kumus par �o spo�o ticības uzvaru, patencināja, no jauna sapulcēja savu karaspēku un 1629. gada februāri, nolicis tā priek�galā Luiju XIII, pavēlēja �ķērsot Mon�enevras pāreju un izvietoties iepretī Susai. Nu �arls Emanu�ēls apjēdza, ka, spēlēdams dubultu spēli, riskē zaudēt ne tikai Monferratu, bet arī savu Susu, un mēģināja fran�iem notirgot to, ko viņam draudēja at�ņemt ar varu, proti, piedāvāja tiem Susu apmaiņā pret kādu fran�u pilsētu.

Kāds no Roberto galdabiedriem visus �os notikumus pieminēja uz�jautrinātā tonī. Ri�eljē, demonstrēdams spo�u sarkasmu, esot licis apjau�tāties, vai hercogs dotu priek�roku Orleānai vai Puatjē, bet tikmēr kāds fran�u virsnieks ieradies Susas garnizonā un lūdzis pajumti Francijas karalim. Savojie�u cietok�ņa komandants, būdams attapīgs vīrs, esot atbildējis, ka viņa augstība hercogs noteikti priecātos uzņemt viņa ma�jestāti, ta�u, tā kā viņa majestāte ir ieradies ar tik pla�u pavadoņu pulku, komandants atļau�oties vispirms tomēr brīdināt viņa augstību. Tad mar��als de Basompjērs, laizdams zirgu sīkos rik�os pa sniegu, tuvojās savam karalim, norāva viņa priek�ā cepuri un, tikpat eleganti pavēstījis, ka vi�joles jau spēlē un maskotie viesi sastāju�ies pie durvīm, lūdza atļauju sākt balli. Ri�eljē celebrēja misi turpat nometnē, fran�u kājnieki devās uzbrukumā, un Susa tika iekarota.

Redzot �ādu pavērsienu, Saris Emanuēls nolēma, ka Luijs XIII tomēr ir gaidīts viesis, un aizsteidzās izteikt visgodbijīgākos sveicienus, pie

reizes gan palūgdams, lai fran�u karalis netērē laiku, iekarodams Kasāli, jo par to parūpē�oties viņ�, �arls Emanuēls, labāk lai Luijs viņam palīdzot ieņemt D�enovu. Par atbildi atskanēja pieklājīgs aicinājums negvelzt muļķības, un Savojas hercogam rokā tika iespiesta zoss spalva, lai viņ� varētu parakstīt vieno�anos, saskaņā ar kuru atļauj fran�iem Pjemontā rīkoties pēc saviem ieskatiem; bet kā atlīdzību Savojietis saņēma divus cukurgraudiņus fran�i viņam ļāva paturēt Trino un nolēma, ka Mantujas hercogs viņam turpmāk maksās gada nomas naudu par Monferratu. "Un tā Nevērietis," stāstīja Roberto galdabiedrs, "lai tiktu pie sava man�tojuma, bija spiests maksāt cilvēkam, kur� nekad nav bijis tā īpa�nieks!"

"Un viņ� maksāja!" francūzis smējās. "Quel cou!"

"Nevērietis vienmēr ir dārgi maksājis par savām neprātībām," teica kāds abats, kur� Roberto bija stādīts priek�ā kā Tuāra biktstēvs. "Ne�vērietis ir Dieva āksts, kur� pats sevi uzskata par svēto Bernardu. Viņ� mū�dien ir sapņojis tikai par to, kā apvienot visus kristīgos valdniekus jaunam krusta karam. Tak mūsdienās kristie�i ir pārāk aizņemti, apkau�jot cits citu, kur tad lai kāds te domātu par neticīgajiem! Bet jūs, Kasāles kungi, paturiet prātā: ja no �īs jaukās pilsētas pāri paliks kas vairāk par drupu kaudzi, jaunais saimnieks jūs sūtīs uz Jeruzālemi." Abats uzjautri�nāts smīkņāja, glaudīdams gai�ās, rūpīgi koptās ūsas, un Roberto klusībā prātoja: nu re, �orīt es gandrīz gāju bojā kāda trakā dēļ, un �o trako sauc par traku, jo viņ� (tāpat kā agrāk es) sapņo par daiļās Melisendas un Spitālīgā karaļa laikiem.

Bet arī tālākie notikumi Roberto neļāva tikt skaidrībā par �ī stāsta samud�inātajiem cēloņu un seku pavedieniem. �arla Emanuēla nodots, Gonsalo de Kordova saprata, ka �ajā karagājienā ir zaudējis, atzina Susas vieno�anos un aizveda savus astoņus tūksto�us vīru arpakaļ uz Milā�nas novadu. Viens fran�u garnizons tika izvietots Kasālē, otrs Susā, bet pārējā Luija XIII armija devās atpakaļ pāri Alpiem, lai iznīdētu pēdējos hugenotus Langdokā un Ronas ielejā.

Ta�u noslēgtos līgumus neviens no �iem augstmaņiem nemaz nedo�māja ilgi ievērot, un Roberto galdabiedri par to runāja kā par visdabis�kāko lietu pasaulē, un da�i pat izrādīja piekri�anu ar vārdiem �la Raison

d'Estat, ah, la Raison d'Estat". Valstisku apsvērumu vadīts, Olivaress un Roberto saprata, ka tas ir tāds kā spāņu Ri�eljē, tikai mazāks veiksmes luteklis attapās, ka ir veicis vairākus kļūdainus gājienus, patrieca Gonsalo, norīkoja viņa vietā Ambrod�o Spinolu un ņēmās apgalvot, ka pret Spāniju vērstais apvainojums patiesībā esot bijis tēmēts pret baznīcu. "Blēņas," norādīja abats, "Urbāns VII bija atbalstījis Nevērie�a manto�a�nas tiesības." Un nu Roberto neizpratnē lauzīja galvu, kas gan pāvestam kopīgs ar �iem notikumiem, kuri ta�u nekādi neskar ticības lietas.

Tikmēr imperators un kas zina, cik daudzos un da�ādos veidos uz viņu spiedienu izdarīja Olivaress, piepe�i atcerējās, ka Mantuja jo�projām ir sekvestrēta un to pārvalda viņa pa�a norīkotais pārzinis, un tātad Nevērietis nekādi nevar ne maksāt, ne nemaksāt par teritoriju, kas pagaidām viņam nemaz nav tikusi. Imperators zaudēja pacietību un aizsūtīja divdesmit tūksto�us vīru pilsētu aplenkt. Pāvests, redzēdams, ka pa Itāliju drasē protestantu algotņi, nosprieda, ka Romai atkal draud izlaupī�ana, un nosūtīja savu karaspēku uz Mantujas hercogistes piero�be�u. Spinola, būdams apņēmīgāks un ambiciozāks par Gonsalo, nolēma vēlreiz aplenkt Kasāli, bet �oreiz visā nopietnībā. īsāk sakot Roberto secināja ja gribi izvairīties no kariem, neslēdz miera līgumus.

1629. gada decembrī fran�i atkal �ķērsoja Alpus, un saskaņā ar vie�no�anos �arlam Emanuēlam būtu vajadzējis vienkār�i izlaist viņus cauri savai teritorijai, ta�u Savojietis itin kā gribēdams apliecināt savu uzti�cību atgādināja, ka viņam pienākas Monferrata un pieprasīja pie�ķirt se�us tūksto�us fran�u karavīru D�enovas aplenk�anai, jo, kā izskatās, vēlme iekarot D�enovu viņam bija kļuvusi par īstu apsēstību. Ri�eljē, kas Savojieti uzskatīja par īstu �ūsku, neteica ne skaidru jā, ne nē. Viens no Roberto jaunajiem biedriem, kapteinis, kur� Kasālē ģērbās tik smalki, it kā joprojām uzturētos galmā, stāstīja par kādu februāra dienu: "Tie bija krā�ņi svētki, mani draugi, pietrūka tikai karaļpils muzikantu, bet vismaz taures skanēja! Viņa majestāte, kam sekoja armija, jādelēja gar Turīnu melnā, ar zeltu iz�ūtā tērpā, cepurei pie spalvas plīvojot un kirasai spo�i mirdzot!" Roberto bija pārliecināts, ka stāstītājs tūlīt vēstīs par varenu uzbrukumu, ta�u nekā izrādījās, ka tā bijusi tikai parāde un

di�o�anās; karalis uzbrukumu nesāka, visiem par lielu pārsteigumu no�griezās uz Pinerolo un piesavinājās �o miestu, vai varbūt atguva to savā pakļautībā, ņemot vērā, ka pirms da�iem gadu simtiem tā bija fran�u pilsēta. Roberto puslīdz zināja, kur atrodas Pinerolo, proti, ne pārāk tālu uz dienvidrietumiem no Turinas, ta�u viņam nebija ne jausmas, kāds tās iekaro�anai ir sakars ar Kasāles atbrīvo�anu. "Vai tad mēs esam aplenkti Pinerolo?" viņ� sev klusībā jautāja.

Pāvests, satraucies par kārtējiem jaunumiem, nosūtīja pie Ri�eljē savu pārstāvi, pieprasot, lai fran�i iekaroto pilsētu atdod Savoju namam. Un, kad stāsts bija ticis tik tālu, Roberto jaunie biedri ņēmās aprunāt �o pāvesta sūtni, kādu D�ūlio Madzanni: tas esot sicīlietis, nē, romie�u ple�bejs, nu nē ta�u, iebilda abats, viņ� esot �aubīgas izcelsmes �o�ārie�a ārlaulības dēls, kur� nez kādā veidā izkalpojies par kapteini un, lai arī būdams pāvesta dienestā, lienot vai no ādas laukā, lai izpelnītos Ri�eljē uzticību, un patiesībā viņam tas jau esot izdevies. Un �o Madzarīni vaja�got paturēt acīs, jo, piemēram, �obrīd viņ� jau ir devies vai taisās ceļā uz Rēgensburgu, proti, uz pa�a velna mitekli, un tie�i tur tiks izlemts Kasā�les liktens, nevis pie �ejienes mūriem ar mīnējuma tuneļiem.

Tikmēr tā kā �arls Emanuēls centās nogriezt fran�u karaspēkam sakaru ceļus Ri�eljē ieņēma arī Anesī un �amberī, bet galvenā fran�u un savojie�u sadursme notika Aviljanā, netālu no Turīnas. �ī spēle bija ilga un lēna: impērijas spēki piedraudēja Francijai un iegāja Lotringā, Vallen�teins devās palīgā savojie�iem, bet jūlijā bariņ� imperiālu, piepel�dēju�i ar liellaivām, negaidīti ieņēma kādu aizsprostu Mantujā un ielaida pilsētā pārējo karaspēku. Imperiāli centīgi siroja un laupīja septiņdesmit stundas no vietas, hercoga pili izslaucīja tuk�u no pagrabiem līdz bēni�ņiem, un lai pāvestam nebūtu jāsaka, ka viņa ba�as biju�as nepamato�tas, imperatora armijas luterāņi tikpat uzcītīgi atbrīvoja no vērtslietām arī visas Mantujas baznīcas. Jā, tie bija tie pa�i landsknehti, ko Roberto redzēja, atsteigu�os palīgā Spinolam.

Fran�u armija joprojām bija aizņemta ziemeļos, un neviens nezināja, vai tā pagūs ierasties, iekams Kasāle kritīs. Atlika vienīgi paļauties uz Dievu, noteica abats: "Kungi, tā ir patiesa politiskā gudrība likt lietā

cilvēciskos līdzekļus, it kā dievi�ķo nemaz nebūtu, un paļauties uz die�vi�ķajiem, it kā nebūtu cilvēcisko."

"Nu tad cerēsim uz tiem dievi�ķajiem!" izsaucās kāds kungs, ta�u no dievbijīgas paļāvības viņa balsī nebija ne vēsts, un vīna kausu viņ� savēcināja tā, ka dzēriens uz�ļācās abatam uz drānām. "Kungs, jūs mani ap�ļakstījāt ar vīnu," aizrādīja abats un nobālēja, jo tie�i tā tolaik bija pie�ņemts izrādīt sa�utumu. "Iztēlojieties, ka �ī nelaime jums gadījusies konsekrācijas laikā," atteica vainīgais. "Vīns ir un paliek vīns."

"Sensavēna kungs!" iekliedzās abats, pielēkdams kājās un uzlik�dams roku uz zobena spala. "�ī nav pirmā reize, kad apkaunojat savu vārdu, zaimojot mūsu Kungu! Lai Dievs man piedod, bet jūs būtu darījis pareizāk, palikdams Parīzē un grūzdams kaunā dāmas, kā jau jums, pirronie�iem, pieņemts!"

"Kā tad!" atcirta Sensavēns, kur� nepārprotami bija piedzēries, "mēs, pirronie�i, naktīs muzicējām par prieku dāmām, un mums mēdza pievienoties vīri, kam netrūka drosmes un sausa pulvera. Bet tajās reizēs, kad, serenādēm skanot, dāma pie loga nerādījās, mēs zinājām, ka viņa negrib celties no gultas, ko silda ģimenes biktstēvs."

Tagad kājās bija piecēlu�ies arī citi virsnieki un turēja ciet abatu, kas jau gribēja vilkt ārā zobenu no maksts. Sensavēna kungs ir iesviķojis par daudz vīna, viņi tam teica, un var ta�u piedot vīram, kur� �ajās dienās tik bra�i cīnījies, būsim savaldīgi, kaut vai izrādot cieņu kritu�ajiem biedriem.

"Lai būtu," piekāpās abats un devās ārā no zāles. "Sensavēna kungs, es jūs aicinu �ī vakara nobeigumā noskaitīt Dc profundis par mūsu miru��ajiem biedriem, un es jutī�os gandarīts."

Abats izgāja, un Sensavēns, kur� sēdēja tie�i blakus Roberto, pielie�cās viņam tuvāk un komentēja tikko izskanēju�o pamudinājumu: "Suņi un ūdensputni saceļ mazāk trok�ņa, nekā mēs, izbrēkdami savu Deprofundis. Kamdēļ tik daudz skandināt zvanus un noturēt mises, lai uzmo�dinātu no nāves miroņus?" Viņ� vienā paņēmienā iztuk�oja kausu un, paslējis pirkstu, uzrunāja Roberto, itin kā vēlēdamies izskaidrot tikumī�gas dzīves pamatus vai ievadīt viņu vissvētākajos ticības noslēpumos: "Kungs, jums ir iemesls lepoties: �odien jūs bijāt vien mata tiesu no

skaistas nāves. Izturieties ari nākotnē tikpat bezrūpīgi, paturot prātā, ka dvēsele mirst reizē ar ķermeni. Tāpēc ejiet nāvē, krietni izbaudījis dzīvi. Mēs esam dzīvnieki starp dzīvniekiem, tās pa�as matērijas bērni, tikai neaizsargātāki. Bet, tā kā at�ķirībā no lopiņiem, mēs zinām, ka būs jā�mirst, sagatavosimies jel �im brīdim, izbaudot dzīvi, ko pilnīgi nejau�i mums ir dāvājusi nejau�ība. Lai gudrība mums māca, ka mū�a dienas ir jāpavada dzerot un risinot tīkamas sarunas, kā pieklājas godavīriem, kuri nicina visas gļēvās dvēseles. Biedri, dzīve mums ir parādā! Mēs pūstam te, Kasālē, un esam piedzimu�i par vēlu, lai izbaudītu lāga karaļa Anri laikus, kad Luvrā uz katra soļa varēja sastapt bastardus, mērkaķus, tra�kos un galma ākstus, pundurus un kropļus, muzikantus un dzejniekus, un visvairāk jautrības �ī varza sagādāja pa�am karalim. Tagad jezuīti, kas miesaskārē neatpaliek no ā�iem, �ķiļ zibeņus un pērkonus, vērsdamies pret visiem, kas lasa Rablē un latīņu dzejniekus. Viņi gribētu, lai mēs visi būtu caurcaurēm tikumīgi un mūsu vienīgais iepriecinājums būtu huge�notu slaktē�ana. Dievs augstais, kar� ir brīni�ķīga padarī�ana, ta�u man patīk karot, lai gūtu no karo�anas prieku, nevis tāpēc, ka mans pretinieks piektdienās ēd gaļu. Pagāni bija gudrāki par mums. Arī viņiem bija trīs dievi, ta�u to māte Ķibele vismaz nemēģināja apgalvot, ka ir laidusi tos pasaulē, saglabājot jaunavību."

"Kungs!" mēģināja iebilst Roberto, ta�u pārējie smējās.

"Kungs," atbildēja Sensavēns, "godīga vīra pirmā un svarīgākā īpa��ība ir nicinājums pret reliģiju, kura vēlas mums iedvest bailes no tā, kas pasaulē ir visdabiskākais, proti, no nāves, un vēlas, lai mēs ienīstu vis�skaistāko, ko liktenis mums dāvājis, proti, dzīvi, un tāpat grib panākt, lai mēs tiektos pēc debesīm, kur mū�īgā svētlaimē dzīvo vienīgi planē�tas, ko neskar ne atalgojums, ne sods, planētas, kas izbauda mū�īgo kustību tuk�uma apskāvienos. Esiet stipri kā senās Grieķijas viedie vīri un skatieties nāvei acīs dro�i, bez baiļu. Jēzus, nāvi gaidot, pārāk daudz svīda. Un no kā tad viņam vispār bija jābaidās, ja jau viņ� zināja, ka tāpat aug�āmcelsies?"

"Sensavēna kungs, nu jau pietiks," visai kategoriskā tonī aizrādīja kāds virsnieks un saņēma viņu aiz elkoņa. "Nesabiedējiet pārlieku mūsu

jauno draugu, kur� vēl nezina, ka Parīzē mūsdienās bezdievība ir kļu�vusi par izsmalcinātāko boti ton izpausmi, un varētu jūsu runas uztvert nopietni. Un ejiet pie miera ari jūs, della Grīvas kungs. Atcerieties, ka mūsu Dievs ir tik �ēlsirdīgs, ka piedos ari Sensavēna kungam. Kā rakstīja kāds teologs: spēcīgs ir valdnieks, kur� visu noposta, vēl spēcīgāka ir sieviete, kas visu iegūst, bet vēl spēcīgāks par �iem diviem ir vīns, kas noslīcina saprātu."

"Jūsu citāts ir nepilnīgs, mans kungs," izsvepstēja Sensavēns, kad divi biedri jau vilk�us vilka viņu prom. "�ī frāze tiek piedēvēta Mēlei, kura tūlīt pēc tam piebilda: bet spēcīgāka par visiem ir patiesība, ko es saku. Un mana mēle, lai arī �obrīd knapi kust, neklusēs. Gudra vīra pie�nākums ir uzbrukt meliem ne tikai ar zobenu, bet arī ar mēli. Draugi, kā gan jūs par �ēlsirdīgu varat saukt dievību, kas, remdējot savas mirklīgās dusmas, grib, lai mēs būtu nelaimīgi mū�īgi mū�os? Mums jāpiedod sa�vam tuvākajam, bet viņam gan tas nav jādara? Un mums jāmīl tik cietsir�dīga būtne? Abats mani nosauca par pirronieti, bet mēs, pirronie�i ja pa�liekam pie �āda apzīmējuma -, cen�amies mierināt �īs krāp�anas upurus. Reiz �etratā ar biedriem izdalījām dāmām ro�ukroņus ar piedauzīgiem medaljoniem. Ja jūs zinātu, cik dievbijīgas viņas kļuva kop� tās dienas!"

Viņ� izgāja, skaļu smieklu pavadīts, un kāds virsnieks noteica: "Ja ne Dievs, tad vismaz mēs piedosim viņa mēlei aiz cieņas pret viņa dros�mīgo zobenu." Un tad pievērsās Roberto: "Gādājiet, lai viņ� būtu jūsu draugs, un lieki nekaitiniet viņu ar iebildumiem. Mana rota �ajās dienās nav jaudājusi aizraidīt pie tēviem tik daudz spāņu, cik fran�u viņ� Parīzē ir nolicis gar zemi, duelējoties par teoloģiskiem jautājumiem. Es negri�bētu, lai viņ� stāv man blakus misē, ta�u uzskatītu sevi par veiksminieku, ja viņ� būtu man blakus kaujas laukā."

Tā ievadīts pirmajās �aubās, ar citām Roberto sastapās nākamajā dienā. Gribēdams paņemt savu mantu maisu, viņ� atgriezās tajā pils spārnā, kur pirmās divas naktis bija gulējis kopā ar saviem monferratie�iem, ta�u daudzajos pils iek�pagalmos un gaiteņos nebija viegli orientē�ties. Pa vienu no �iem gaiteņiem iedams, viņ� attapās, ka ir apmaldījies,

un tad telpas galā ieraudzīja spoguli, kas no netīrumiem kļuvis svina pelēks, bet spogulī pats sevi. Ta�u, piegājis tuvāk, atklāja, ka �im atspul�gam gan ir viņa sejas vaibsti, ta�u apģērbs ir ko�s un raibs, �ūts pēc spāņu modes, un mati saņemti kopā tīkliņā. Turklāt piepe�i �is pa�a atspīdums vairs neatradās taisni pretī, bet pagriezās un nozuda sāņus.

Tātad tas nebija spogulis. Un, patiesi, Roberto pārliecinājās, ka tas ir liels logs ar noputēju�iem stikliem, vērsts uz vienu no ārējām galeri�jām, no kuras kāpnes veda lejup pagalmā. Tātad viņ� bija redzējis nevis pats sevi, bet kādu citu, kur� viņam bija ārkārtīgi līdzīgs un jau nozudis bez pēdām. Skaidrs, ka viņ� tūlīt iedomājās par Ferranti. Varbūt Ferrante viņam bija sekojis uz Kasāli vai ieradies te pirmais, varbūt bija iekļāvies kādā citā itāļu pulka rotā vai varbūt vienā no fran�u pulkiem un centās no �ī kara gūt nez kādus labumus, kamēr viņ�, Roberto, riskēja ar dzī�vību mazajā fortā.

�ajā vecumā Roberto jau sliecās pasmaidīt par savām bērnības fan�tāzijām, kuru varonis bija Ferrante, un, pārdomādams noputēju�ajā rūtī redzēto, drīz vien nosprieda, ka vienkār�i ir ieraudzījis kādu, kur� pēc izskata viņam attāli līdzinās.

Roberto gribēja �o epizodi aizmirst. Gadiem ilgi viņ� bija prātojis par neredzamo brāli, un tagad viņam bija �ķitis, ka savu ļauno dubult�nieku patie�ām ierauga, ta�u, ja jau viņ� to bija redzējis (viņ� sev teica, ar saprāta balsi pūlēdamies apslāpēt to, ko runāja sirds), tātad tas nebija nekāds iedomu tēls, un, tā kā Ferrante gan bija izdomāts, tātad viņa re�dzētais nekādi nevarēja būt Ferrante.

Ikvienam loģikas meistaram būtu radu�ies iebildumi pret �o paraloģismu, ta�u Roberto vismaz pagaidām tas �ķita labs diezgan.

Veltījis vēstuli senākajām atmiņām par aplenkumu, Roberto kap�teiņa kajītē atrada da�as pudeles Spānijas vīna. Un mēs viņam nevaram pārmest to, ka, iekūris pavardu un uzcepis pannā olas ar kūpinātas zivs gabaliņiem, viņ� atkorķēja vīna pudeli un ieturēja karaliskas vakariņas pie galda, kas saklāts saskaņā ar gandrīz visiem smalkas uzvedības liku�miem. Rēķinoties ar iespēju, ka �ajā pagaidu patvērumā būs jāpaliek vēl ilgi, vajadzēja ievērot manieres, lai nepārvērstos par me�onīgu lopu. Viņ� atcerējās, ka Kasālē ap to laiku, kad ievainojumi un slimības pat virsniekus mudināja izturēties kā ļaudīm, kas cietu�i kuģa avārijā, Tuāra kungs pieprasīja, lai vismaz pie ēdamgalda ikviens atcerētos visu, ko ap�guvis Parīzē: "Ierasties tīrās drānās, neuzdzert katram kumosam, pirms katra malka noslaucīt ūsas un bārdu, nelaizīt pirkstus, nespļaut �ķīvī, ne�ņaukt degunu galdautā. Kungi, mēs ta�u neesam nekādi imperiāli!"

Nākamajā rītā viņu uzmodināja gaiļa dziesma, ta�u viņ� vēl ilgi lais�kojās pa gultu. Atkal pavēris galerijas logu, viņ� secināja, ka �oreiz ir pie�cēlies vēlāk nekā iepriek�ējā rītā un pirmo rīta blāzmu jau bija nomainī�jusi ausma: starp sīki saplūkātu mākoņu driskām debesis aiz pakalniem krāsojās sārtas.

Nebija �aubu, ka pavisam drīz pirmie saules stari apspīdēs liedagu un padarīs �o skatu acīm neizturamu, tāpēc Roberto nolēma aplūkot to pusi, kuru saules vara vēl nebija sasniegusi, un pa galeriju devās pie otra Dafties borta, kas bija vērsts pret rietumpuses zemi. Tā tūlīt viņam atklā�jās kā izrobots, tirkīzzils apveids, kas da�u minū�u laikā sadalījās divās līmeniskās svēdrās: zemākā bija gai�āki zaļa ar izspūru�ām palmām, bet

tai pāri stiepās kalnu tum�ākā josla, virs kuras vēl ietiepīgi drūzmējās nakts mākoņi. Ta�u pamazām arī tie, kādu laiku vēl saglabājot piķa mel�nus kodolus, gar malām sāka sairt rozā un baltās krāsas mistrā.

�ķita, ka saule, atteikusies no tie�a uzbrukuma, pūlētos piedzimt �o mākoņu iek�ienē, bet pa�i mākoņi, lai arī malās jau sairdami gaismā, sa�biezētu vēl blīvāki, melnu kvēpu pilni, spītīgi nevēlēdamies izkust debe�sīs un neļaudami tām pārvērsties par uzticamu spoguli jūrai, kas tagad bija brīnumaini gai�a un �ilbināja ar dzirksto�iem laukumiem, it kā tur baru bariem peldētu zivis, kam vēderā spīd pa lampai. Ta�u jau pēc īsa brī�a mākuļi padevās gaismas aicinājumam, smagi laidās lejā un ļengani izplūda pār kalnu virsotnēm, un tad cie�i pieplaka nogāzēm, stūmās bie�zās pikās un sagūla kā putukrējums, mīkstāks tur, kur tecēja lejup, bet tuvāk virsotnēm stingrāks, itin kā veidojot sniega kupenas, bet pa�ās virsotnēs, mākoņkrējuma sniegs pārvērtās ledus lavā, un glu�i kā sprā�dzienā tiecās aug�up, izplezdamies kā debesu sēne, kā gards Leiputrijas izvirdums.

Varbūt bija vērts piedzīvot kuģa katastrofu, lai redzētu to, ko viņ� redzēja �ajos mirkļos, varbūt tas bija gana labs attaisnojums: ne tik daudz �īs kustīgās dabas mainības sagādātās baudas dēļ, bet drīzāk tās gaismas dēļ, kuru �ī rītausma lēja arī pār vārdiem, ko viņ� bija dzirdējis no Dinjas kanoniķa.

Līdz �im Roberto bie�i bija uzdevis sev jautājumu, vai tikai viss no�tieko�ais nav sapnis. Parasti ar cilvēkiem neatgadās nekas tāds, kas līdzi�nātos notikumiem, kurus tagad piedzīvoja viņ�, varbūt tie vienīgi maz�liet atgādināja bērnībā lasītos romānus: sapnim piederīgi �ķita gan kuģis, gan visas dzīvās radības, ko viņ� uz tā bija sastapis. No tās pa�as vielas, no kuras ir veidoti sapņi, �ķita darinātas arī ēnas, kas viņu ieskāva jau tris dienas, un, ar vēsu prātu spriezdams, viņ� apzinājās, ka tāpat visas ko�ās krāsas, ko bija apbrīnojis dārzā un putnu mājā, tik �ilbino�as bija �ķitu�as tikai viņa izbrīnītajām acīm, lai gan patiesībā tās izcēlās vienīgi tāpēc, ka visas pārējās kuģa lietas līdzīgi kā vecu lautu klāja patina, un pār tām tecēja gaisma, kura jau ilgi bija laizījusi gadalaiku ārdētus dēļus

un baļķus, kas piesūku�ies ar eļļām, lakām un darvu� Vai tāpat sapnis nevarētu būt ari �ī varenā debesu māņu izrāde, ko viņ� tagad �ķitās vē�rojam pie apvār�ņa?

Nē, Roberto sev teica, sāpes, ko �ī gaisma dara manām acīm, liecina, ka es to redzu pa īstam, nevis sapņoju. Manām zīlītēm mocības sagādā atomu vētra no krasta tie mani bombardē kā no milzīga karakuģa, un viss, ko redzu, nav nekas cits kā manu acu satik�anās ar uzbrūko�ās ma�tērijas putekļu mutuļiem. Protams, kanoniķis bija teicis, ka priek�meti par spīti Epikūra apgalvojumiem no tālienes nesūta savus precīzos simulakrus, kas atklāj gan ārējo apveidu, gan apslēpto iedabu. Cilvēks saņem tikai zīmes, norādes, un no tām gūst pieņēmumu, ko dēvējam par redzes tēlu. Ta�u pats fakts, ka Roberto pirms brī�a, izmantojot vis�da�ādākos tropus, bija izteicis to, ko domājās redzam, pie�ķirot vārdu veidolu tam, ko priek�ā �ukstēja kaut kas pagaidām bezveidīgs, skaidri apliecināja, ka redzamo viņ� patie�ām redz. Mēs mū�dien �ēlojamies, ka mums trūkst dro�as zinā�anas par to, �ito un daudz ko citu, ta�u starp daudzām nesasniedzamajām noteiktībām, viena ir alla� klāteso�a: visas lietas mums �ķiet esam tādas, kādas tās mums �ķiet esam, un nav iespē�jams apstrīdēt patiesību, ka tās mums �ķiet tie�i tādas, kādas �ķiet.

Tāpēc, redzot un dro�i apzinoties redzē�anu, Roberto guva vienīgo dro�o noteiktību, uz kuru varēja balstīties maņas un prāts, tas ir, dro�a bija tikai pārliecība, ka viņ� kaut ko redz. Un �is saredzētais kaut kas bija vienīgā esamības forma, par kuru viņ� varēja runāt, jo esamība ta�u nav nekas cits kā di�ens visa redzamā teātris, kas izvietots Telpas glieme��nīcā. Manuprāt, �is domu gājiens visai daiļrunīgi liecina, cik ērmots bija Roberto laikmets.

Viņ� bija dzīvs, turklāt nomodā, bet tur, tālumā, bija kaut kas sala vai kontinents. Roberto nezināja, kas tas bija: līdzīgi kā krāsas ir atkarīgas gan no priek�meta, kam tās piemīt, gan no gaismas, kas tajās atspīd, gan no acs, kas tās vēro, tā arī tālākā zeme viņam �ķita reāla savā nejau�ajā un zudīgajā laulībā ar gaismu, vējiem, mākoņiem un viņa uzbudinātajām, izmocītajām acīm. Varbūt nākamajā dienā vai da�as stundas vēlāk �ī ze�mes strēle izskatīsies jau pavisam citādi.

Tas, ko viņ� redzēja, bija ne tikai debesu sūtīta vēsts, bet arī debesu, zemes un vērotāja pozīcijas (tāpat diennakts stundas, gadalaika un ska�tiena leņķa) draudzības rezultāts. Protams, ja kuģis būtu noenkurojies citādi attiecībā pret vēju rozes smailēm, arī aina būtu pavisam citāda saule būtu cita, un cita būtu rītausma, un jūra un zeme būtu dvīņumāsas �obrīd redzamajām, tomēr citas. �āds bezgalīgs skaits pasauļu, par ko viņam savulaik stāstīja Sensavēns, bija jāmeklē ne tikai viņpus zvaigznā�jiem, bet arī pa�ā vidū tam telpas pūslim, kur tagad viņ� pats itin kā viscaur būdams viena vienīga acs bija neskaitāmu paralak�u avots.

Mēs piedosim Roberto, ka, saskāries ar tik daudzām grūtībām, viņ� nerisina tālāk �īs spekulācijas metafizikas vai varbūt ķermeņu fizikas jomā; turklāt redzēsim, ka pēcāk viņ� to darīs un, es pat teiktu, vairāk nekā būtu nepiecie�ams. Ta�u jau �ajā brīdī mēs viņu sastopam iegri�mu�u pārdomās, ko īsi varētu izteikt �ādi: ja ir iespējama viena pasaule, kurā parādās at�ķirīgas salas (daudzas un da�ādas salas vienā un tai pa�ā mirklī, kad uz tām no da�ādiem kuģiem, kas noenkuroti da�ādos meridiāna grādos, nolūkojas daudzi roberto), tātad �ajā vienā pasaulē var parādīties un sajaukties arī daudzi roberto un daudzi ferrantes. Var�būt viņ� todien Kasāles pilī, pats to nemanīdams, par da�ām olektīm mainīja savu pozīciju attiecībā pret Dzelzs salas visaugstāko kalnu un tāpēc varēja ieskatīties citā universā, kur dzīvo cits Roberto, kuram neva�jadzēja doties uzbrukumā mazajam fortam vai kuru izglāba cits tēvs, kas nenogalināja laipno spāņu kungu.

Ta�u �ādām pārdomām Roberto dro�i vien pievērsās, lai nevaja�dzētu atzīt, ka tālais ķermenis, kas pie apvār�ņa sabiezēja un atkal saira jutekliskās metamorfozēs, viņa uztverē kļuvis par anagrammu citam ķermenim, kuru viņ� būtu gribējis iegūt; un, tā kā �ī tālā zeme vilino�i smaidīja, viņ� būtu gribējis to sasniegt un ar to savienoties svētlaimīgs pigmejs uz piemīlīgas milzenes krūtīm.

Nedomāju, ka atgriezties iek�telpās viņu pamudināja kautrība, drī�zāk bailes no pārlieku spilgtas gaismas un varbūt arī cits aicinājums. Proti, viņ� izdzirda, kā vistas pasludina, ka sarūpēju�as svaigas olas, un iedomājās, ka nenāktu par ļaunu vakarā uz iesma izcept kādu gailēnu.

Vispirms gan labu laika sprīdi viņ� veltīja ārienes sakop�anai un ar kap�teiņa �ķērēm apcirpa ūsas, bārdu un matus, lai mazāk līdzinātos viļņu aizskalotam vētras upurim. Viņ� nolēma, ka izbaudīs dzīvi uz kuģa kā atpūtu lauku villā, kur viņam dāsni tiek pasniegtas rīta blāzmas, ausmas un (viņ� tīksminājās jau iepriek�) saulrieti.

Tā nu uz apak�ējo klāju viņ� nokāpa aptuveni stundu pēc skaļās vistu kladzinā�anas un tūliņ atklāja, ka, lai arī olām noteikti bija jābūt izdētām (lielīgās pumu balsis nevarēja melot), tās nekur nav redzamas. Turklāt visiem putniem sprostos bija svaigi pakaisīti graudi tik bagā�tīgi, it kā tie vēl nebūtu paguvu�i sākt ka�ņāt un knābāt.

Aizdomu pārņemts, Roberto atgriezās dārzā, lai pārliecinātos, ka augu lapas tie�i tāpat kā iepriek�ējā dienā un pat vēl vairāk mirdz no rasas, ziedu zvaniņi ir pieritēju�i ar dzidru ūdeni, zeme pie saknēm mitra, lipīgi dubļainā augsne vēl lipīgi dubļaināka. Tātad naktī kāds augus bija aplaistījis.

Dīvainā kārtā pirmā no izjūtām uzbangoja greizsirdība: vēl kāds uz viņa kuģa jutās kā saimnieks un piesavinājās rūpes un priek�rocības, kas ta�u pēc tiesas un taisnības pienācās viņam. Zaudēt visu pasauli, lai iemantotu pamestu kuģi, bet tad atklāt, ka uz tā dzīvo vēl kāds, �ķita tikpat neizturami kā baidīties, ka viņa Pavēlniece, viņa iekāres nesasnie�dzamais mērķis, varētu kļūt par laupījumu cita iekārei.

Greizsirdībai sekoja racionālāks apjukums. Līdzīgi kā Roberto bēr�nības pasaulē bija dzīvojis Cits, kur� pārmaiņus viņu apsteidza vai mina uz papē�iem, tā acīmredzot uz Dafnes bija kādi zemklāja kambari un vēl neizpētītas tilpnes, kur mitinājās slepens viesis, kas kuģī staigāja tos pa��us ceļus, ko viņ�, ta�u mirkli agrāk vai vēlāk.

Nu Roberto skrēja uz savu kajīti paslēpties pats kā Āfrikas strauss, kur� iebā� galvu smiltīs un domā, ka ir izdzēsis pasauli.

Steigdamies uz pūpi, viņ� pajoņoja garām kāpņu galam: pa tām va�rēja nokāpt lejā tilpnē. Kas gan slēpās tur, kuģa dziļumos, ja uz apak�ējā klāja viņ� bija atradis salas miniatūru? Vai tilpne bija Iebrucēja valstība? Ievērojiet, ka pret kuģi Roberto jau izturas kā pret mīlas objektu: tikko cilvēks tādu atklāj un apjēdz, ka izjūt pret to iekāri, visi pārējie, kuri to

ieguvu�i pirms viņa, kļūst par uzurpatoriem. Un tie�i �ajā bridi Roberto, rakstīdams kārtējo vēstuli Pavēlniecei, atklāj, ka pirmajā reizē, viņu ierau�got, un viņ� to ieraudzīja, sekodams cita vīrie�a skatienam, kas no�laidās uz tās auguma, esot sajutis riebumu, kā piepe�i uz rozes zieda pamanot kāpuru.

Varētu jau pasmaidīt, ka tik dedzīgu greizsirdību ir atmodinājis ku�ģis, kas smako pēc zivīm, dūmiem un izkārnījumiem, ta�u Roberto jau bija noklīdis nepastāvīgā labirintā, kur ikkatrs eju sazarojums viņu atkal un atkal aizveda pie viena un tā pa�a tēla. Viņam cie�anas sagādāja gan Sala, kuru viņ� nevarēja iegūt, gan kuģis, kur� bija ieguvis viņu pa�u, abi vienlīdz nesasniedzami, Sala attāluma, bet kuģis sava noslēpuma dēļ; un gan Sala, gan kuģis viņam aizstāja mīļoto, kura no viņa izvairījās, dāvādama tikai saldus solījumus, ko patiesībā viņ� sev izteica pats. Ci�tādi es neprotu izskaidrot vēstuli, kurā Roberto liek lietā viskrā�ņākos un �ēlabainākos izpu�ķojumus, lai būtībā pavēstītu vienīgi to, ka viņam Kāds ir no�iepis brokastis.

Kundze, mana Pavēlniec,

kā gan varu cerēt uz �ēlastību no tās, kura nmni lēnām iznīcina? Un tomēr, kuram gan citam, ja ne ļums, es varētu uzticēt savas cie�anas, kur gan citur es varētu meklēt mierinājumu, ja ne cerībā, ka mani uzklausīsiet, vai vismaz pa�a vārdos, kas tā arī paliks neuzklausīti? ja mīlestība ir zāles, kas ikvienas sāpes iz�ārstē ar vēl lielākām sāpēm, vai gan es nevaru �īs jūtas uzskatīt arī par mocībām, kuras savā pārliecīgumā nogalē visas citas, tā kļūstot par brīnumainu dziedēkli pret visām mokām, izņemot pa�as mīlestības izraisītajām? Es redzēju skaistumu un pēc tā alku, ta�u tas izrādījās tikai sapnis par jūsu daili, tad kāpēc man tagad skumt, ja arī cits skaistums izrādās vien sapnis? Daudz ļaunāk būtu, ja es to iegūtu un rastu remdinājumu, tā atsvabinādamies no sāpēm, ko man sagādā jūsu daiļais tēls. ļo velti es līksmotu, dziedinājies ar tik niecīgu pretlīdzekli, un �ādas neuzticības dēļ sirdsapziņa mani gremztu tik neganti, ka slimība tikai pie�ņemtos spēkā. Tad labāk uzticēties Jūsu tēlam jo sevi�ķi tagad, kad atkal esmu samanījis ienaidnieku, kura vaibsti man nav zināmi un kurus varbūt nemaz nevēlos iepazīt. Kaut nu jūsu mīļotais fantoms nāktu man talkā un palīdzētu

nelikties ne zinis par �o nīstamo rēgu. Kaut nu mīlestība mani pārvērstu par bezjūtīgu atlūzu, par mandragoru, par akmens strūklaku, kas visas bailes iz sevis izraud ārā�

Ta�u, tik daiļvārdīgi mocīdamies, Roberto tomēr nekļūst par ak�mens strūklaku, un bailes, kas viņu sagrābu�as �ajos mirkļos, tūlīt aiz�vada viņu pie citām, kuras izjustas Kasālē un kuru sekas kā redzēsim bija daudz drūmākas.

�is stāsts ir vienlīdz skaidrs un neskaidrs. Kamēr cita pēc citas no�tika sīkas sadursmes, kuru uzdevums līdzinājās tam, kādu �aha spēlē reizēm pilda nevis gājieni, bet spēlētāja skatiens, kas itin kā komentē pretinieka vēl neizdarīto un tikai nojau�amo gājienu un panāk, ka tas atsakās no kustības, kura nestu dro�u uzvaru, Tuārs nolēma, ka derētu doties nopietnākā izbrukumā ārpus cietok�ņa. �ajā spēlē nepārprotami vislielākā nozīme bija izlūko�anai un pretizlūko�anai: Kasālē izplatījās baumas, ka palīgu armija jau esot pavisam tuvu un to vadot pats karalis, bet hercogs de Montmoransī virzoties �urp no Asti un mar�ali de Krekī un de Laforss no Ivreas. Meli, kā Roberto īsaprata, redzot, kādas dus�mas Tuāru pārņem ikreiz, kad ieradies kārtējais ziņnesis no ziemeļiem. �ajā sarakstē Tuārs pavēstīja Ri�eljē, ka cietoksnī tūlīt beigsies pārtika, uz ko kardināls atbildēja, ka A�ankūra kungs savulaik esot inspicējis no�liktavas un secinājis, ka Kasāle bez īpa�ām grūtībām varēs izturēt visu vasaru. Armija palīgā Kasālei do�oties tikai augustā, lai pa ceļam varētu rekvizēt tikko novākto ra�u.

Roberto brīnījās, redzot, ka Tuārs instruē da�us korsikāņus dezer�tēt, doties pie Spinolas un ziņot, ka fran�u armija neieradī�oties ātrāk par septembri. Ta�u pēcāk viņ� dzirdēja Tuāru izskaidrojam �o gājienu savam �tābam: "Ja Spinola būs pārliecināts, ka laika vēl ir daudz, viņ� īpa�i nesteigsies ar eju rak�anu, un mēs pagūsim izbūvēt savus pretmīnē�anas tuneļus. Turpretī, ja viņ� domās, ka palīdzība var ierasties drīz, kas gan viņam atliks? Skaidrs, ka viņ� neies pretī fran�u armijai, jo ap�zinās, ka �ādai sadursmei viņa spēki ir par maziem; viņ� arī nevarēs

palikt un sagaidīt fran�us tepat, jo tad pats kļūs par aplenkto; tāpat viņ� negribēs atgriezties Milānā un gatavoties aizsardzībai tur, jo atkāpties viņam neļauj gods. Tā viņam neatliks nekas cits, kā nekavējoties ieņemt Kasāli. Frontālā uzbrukumā viņ� to izdarīt nevar, tāpēc tērēs milzīgus līdzekļus, apmaksājot nodevības. Un tad ikviens draugs mums kļūs par ienaidnieku. Tāpēc sūtīsim Spinolam spiegus, kas viņu pārliecinās, ka papildspēki kavēsies, ļausim viņam būvēt minē�anas ejas tur, kur tās nav īpa�i bīstamas, un iznīcināsim tās, kuras mūs patie�ām apdraud, un pacentīsimies viņu �ai spēlē nogurdināt. Poco kungs, jūs �o apkaimi pa�zīstat. Sakiet: kur drīkstam viņu neapgrūtināt un kur viņa darbo�anās jāaptur par katru cenu?"

Vecais Poco, kartēs nemaz neskatīdamies (viņaprāt, tās bija pārlieku apcakinātas ar rotājumiem, tāpēc nevarēja būt precīzas) un ar roku rādī�dams ārā pa logu, izskaidroja, ka da�ās vietās augsne ir piesūkusies ar upes ūdeņiem un staigna, un tur Spinola varot rakties pēc sirds patikas, jo ejas noteikti aizgrūs pa�as un viņa racēji nosmaks, rīdami glieme�us. Turpretī daudzās citās vietās ejas var rakt ka prieks, un tur gan vajag bliezt ar artilēriju un doties izbrukumos.

"Labi," teica Tuārs, "tātad rīt mēs viņus piespiedīsim izkustēties, lai aizstāvētu savas pozīcijas iepretī Svētā Kārļa bastionam, bet pēc tam sa�gādāsim pārsteigumu un uzbruksim no Svētā Jura bastiona." Plāns tika izstrādāts rūpīgi, un visas rotas saņēma precīzus rīkojumus. Un, tā kā bija noskaidrojies, ka Roberto ir glīts rokraksts, Tuārs, diktēdams vēstuli pēc vēstules, gādāja, lai viņam neaptrūktos darba no se�iem vakarā līdz diviem naktī, bet pēc tam palūdza, lai puisis ar visām drēbēm liekas gu�lēt uz mantu lādes viņa istabas priek�kambarī, pieņem un izlasa atbildes vēstules un vajadzības gadījumā ja rastos kādi sare�ģījumi viņu pa�modina. Un no diviem naktī līdz rītausmai Roberto nācās modināt Tuāru vairākas reizes.

Nākamajā rītā vienības jau bija kaujas gatavībā kontreskarpa segta�jās ejās un aiz nocietinājumu mūriem. I'uārs visu uzraudzīja no citade�les, un pēc viņa zīmes pirmais, skaitliski visai prāvais kontingents devās māņuzbrukumā: priek�pulkā virzījās kājnieki ar pīķiem un musketieri,

nelielā attālumā tiem kā dro�inājums sekoja piecdesmit vīri ar musketoniem, un tad bija kārta piecsimt kājniekiem un divām kavalēristu rotām, kas devās uzbrukumā atklāti un nekaunīgi. Tā bija skaista parāde, un kā vēlāk izrādījās tie�i tā to uztvēra arī spāņi.

Roberto redzēja, kā trīsdesmit pieci kapteiņa Kolimbā vadītie vīri iz�klaidus metas uzbrukumā kādai tran�ejai un tad piepe�i no �ī nocietinā�juma parādās spāņu kapteinis un viņus laipni sveicina. Kolimbā un viņa vīri, pieklājīgi ļaudis būdami, apstājās un atbildēja ne mazāk laipni. Pēc sveicienu pārmī�anas spāņi lika saprast, ka ir gatavi atkāpties un savas pozīcijas pamest, bet fran�i mierīgi nogaidīja; Tuārs no cietok�ņa mūriem lika raidīt pret tran�eju lielgabalu zalvi, Kolimbā �o pamudinājumu sa�prata, pavēlēja sākt uzbrukumu, viņam pievienojās kavalērija un tuvojās tran�ejai no abiem flangiem, spāņi negribīgi atgriezās kaujas pozīcijās un jau nākamajā mirklī viņiem pāri vēlās uzbrucēju vilnis. Fran�i izturējās kā ārprātīgie, un da�s labs cīniņā izsauca iepriek�ējo izbrukumu laikā nogalināto biedru vārdus, "�e tev par Besjēru! Tas tev par Briketo saim�niecību!" Uzbudinājums bija tik liels, ka Kolimbā nekādi neizdevās at�kal savākt vīrus kārtīgā ierindā, tie nikni aplaupīja kritu�os un, paslēju�i gaisā, lepni rādīja pret pilsētas mūriem savas trofejas auskarus, jostas un platmaļu cepures, ko bija sadūru�i uz pīķiem.

Pretuzbrukums uzreiz nesākās, un Tuārs pieļāva kļūdu, uzskatī�dams to par kļūdu, lai gan patiesībā tas bija smalks aprēķins. Domā�dams, ka imperiāli patlaban pievelk spēkus, lai raidītu citas vienības ap�turēt fran�u uzbrukumu, Tuārs centās viņus paskubināt ar nākamajām lielgabala zalvēm, ta�u pretinieki tikai ap�audīja pilsētu, un viena lode trāpīja Svētā Antonija baznīcai tie�i blakus ģenerāl�tābam.

Tuārs ar notieko�o bija visnotaļ apmierināts un deva pavēli nāka�majai grupai doties ārā no Svētā Jura bastiona. Tās bija tikai nedaudzas rotas, ko komandēja Lagran�a kungs, sparīgs kā pusaudzis, par spīti sa�viem piecdesmit pieciem gadiem. Pastiepis zobenu uz priek�u, Lagran�s pavēlēja uzbrukt pamestai baznīciņai, kam garām stiepās viena no vis�tālāk izraktajām ejām, kad piepe�i, no kādas ieplakas iznira pretinieku armijas galvenie spēki, kas �o tik�anos tur bija gaidīju�i jau stundām ilgi.

�Nodevība," kliedza Tuārs, skrēja lejā uz vārtiem un pavēlēja Lagran�am atkāpties.

Pēc neilga brī�a Pompadūras pulka patruļa pie viņa nogādāja kādu vietējo Kasāles puiku ar sasietām plaukstu locītavām. Zēns bija pieķerts kādā tornītī blakus pilij ar balta audekla gabalu mājam zīmes aplencē�jiem. Tuārs lika viņu noguldīt zemē, paņēma savu pistoli, uzvilka gaili, pabāza zem tā puikas labo īk�ķi, stobru pavērsa pret viņa kreiso plauk�stu, bet pats uzlika pirkstu uz mēlītes un noprasīja: "Et alors?"

Puika uzreiz apjēdza, ka liegties nebūs vērts, un steig�us stāstīja, kā viss noticis: iepriek�ējā vakarā, ap pusnakti, Svētā Domenika baznī�cas priek�ā pie viņa pienācis kāds kapteinis Gambero un apsolījis viņam se�as pistoles (turklāt trīs iedevis uzreiz kā avansu), ja viņ� brīdī, kad fran�u vienības do�oties ārā no Svētā Jura bastiona, rīko�oties tie�i tā, kā viņ� pirms laiciņa arī rīkojies. Par militāro mākslu puikam nebija nekā�das sajēgas, un izskatījās, ka viņ� joprojām cer saņemt trīs atliku�ās pis�toles, jo Tuāram ta�u, pēc viņa sapra�anas, vajadzēja priecāties par �ādu pakalpojumu. Tad puika ieraudzīja Roberto un sāka kliegt, ka, rau, rau, rekur stāvot arī pats Gambero.

Roberto apstulba, bet viņa tēvs metās virsū no�ēlojamajam mēlne�sim un būtu to no�ņaudzis, ja da�i Tuāra svītas virsnieki nebūtu viņu sa�valdīju�i. Tuārs uzreiz atgādināja, ka Roberto visu vakaru un visu nakti bijis kopā ar viņu, turklāt, lai arī cik glīts jauneklis jaunais della Grīvas kungs būtu, neviens nevarētu viņu noturēt par kapteini.

Tikmēr citi jau bija izdibināju�i, ka tāds kapteinis Gambero patie��ām eksistē un dienē Basiāni pulkā, un, grūstot, bikstot un palaikam plakaniski uz�aujot viņam ar zobenu, atveda kapteini pie Tuāra. Gam�bero kvēli apliecināja, ka esot bez vainas, un arī sagūstītais zēns viņu neatpazina, tomēr dro�ības pēc Tuārs lika kapteini ieslodzīt. Visbeidzot, kā gribēdams vairot sajukumu, ieradās kāds un ziņoja, ka brīdī, kad Lagran�a vīri jau atkāpās, no Svētā Jura bastiona skrie�iem esot izmeties kāds bēglis un ātri vien sasniedzis spāņu līnijas, kur to esot sagaidīju�as skaļas gaviles. Neko daudz par �o pārbēdzēju neviens nemācēja pateikt: vienīgi to, ka viņ� bijis jauns, ģērbies pēc spāņu modes un mati viņam

biju�i saņemti kopā ar tīkliņu. Roberto uzreiz iedomājās par Ferranti. Ta�u visvairāk viņu pārsteidza tas, ar kādām aizdomām nu fran�u virs�nieki nolūkojās uz visiem Tuāra svītas itāļiem.

"Vai tie�ām viens sīks draņķis var apturēt veselu armiju?" viņ� dzir�dēja vaicājam savu tēvu un redzēja, kā tas norāda uz fran�u spēkiem, kas steidzīgi atkāpās. "Atvainojiet, dārgais draugs," Poco teica, pievērsies Tuāram, "rādās, ka te daudzi jau ir nospriedu�i, ka mēs, �ejienie�i, visi vairāk vai mazāk esam līdzīgi tam izdzimumam Gambero, vai varbūt es kļūdos?" Un, kad Tuārs mēģināja apliecināt savu cieņu un draudzību, ta�u darīja to visai izklaidīgi un nepārliecino�i, Poco viņu pārtrauca un teica: "Liecieties nu mierā. Izskatās, ka te vairākums jau ir piestūmis bikses, bet man visa �ī bū�ana sāk apriebties. Un tie sūda spāņi man jau ir līdz kaklam, tāpēc ar jūsu atļauju es tagad divus trīs aizsūtī�u pie tēviem, tik vien lai parādītu, ka arī mēs pie vajadzības mākam dejot galjardu, bet, kad mums uznāk dusmas, labāk mums ceļā nestāties, vella dievmātīt!"

Viņ� lēca zirgā, izbrāzās pa vārtiem un kā satracināta fūrija, zobenu paslējis, auļoja pretī ienaidnieka rindām. Dabiski, viņ� nemaz nedomāja piespiest tos bēgt, ta�u viņam �ķita, ka �āda pārdro�ība būs iedvesmojo�s piemērs citiem.

Kā drosmes apliecinājums �āda rīcība bija laba, ta�u kā militārs pasākums sliktāka par sliktu. Lode viņu ķēra pierē, un viņ� saļima pār Panjufli skaustu. Nākamā zalve tika vērsta pret nocietinājumiem, un Roberto piepe�i sajuta spēcīgu triecienu pa deniņiem, it kā viņam būtu trāpījis akmens, un sagrīļojās. Lode, paskrienot cie�i garām kaulam, bija uzplēsusi deniņos brūci, ta�u Roberto izrāvās no biedru rokām, kad tie vēlējās viņu pieturēt. Izkliegdams tēva vārdu, viņ� izslējās taisni un ierau�dzīja Panjufli, kas ar miru�ā saimnieka augumu mugurā apjucis lēk�oja pa neitrālo joslu starp abiem karaspēkiem.

Jau atkal Roberto cēla pirkstus pie mutes un raidīja griezīgo svil�pienu. Panjufli to sadzirdēja un griezās uz pilsētas mūru pusi, bet nu viņ� tuvojās lēnām, sīkā, svinīgā riksī, lai no segliem neizveltos jātnieks, kur� vairs valdonīgi nespieda ciskas viņam pie sāniem. Zirgs iesoļoja pa

vārtiem, izzviegdams savu pavanu miru�ajam kungam un atdodams tā augumu Roberto, kas aizspieda ciet joprojām pla�i atvērtās acis un no�slaucīja miru�ā tēva seju, uz kuras asinis jau lēnām sāka sarecēt, kamēr viņa pa�a dzīvās asinis strūkloja pa vaigu.

Iespējams, lode bija aizskārusi kādu nervu: nākamajā dienā, iznācis no Svētā Evāzija katedrāles, ko Tuārs bija izvēlējies par norises vietu sinjora Poco di Sanpatricio della Grīvas svinīgajām bērēm, Roberto vairs ne�spēja paciest dienas gaismu. Varbūt acis bija apsārtu�as no asarām, katrā ziņā tie�i kop� �ī brī�a tās sāka sāpēt. Mūsdienās psihes pētnieki teiktu, ka arī Roberto vēlējās nokļūt pie ēnām, jo ēnu valstībā bija iegājis viņa tēvs. Par psihi Roberto neko daudz nezināja, ta�u �āda runas figūra gan viņam būtu patikusi jo sevi�ķi turpmāko notikumu gaismā vai, drīzāk, to ēnā.

Manuprāt, vecais Poco zaudēja dzīvību stūrgalvības dēļ, un man tā �ķiet lieliska nāve, ta�u Roberto neprata to novērtēt. Visi cildināja viņa tēva varonību, un viņam pienācās sērot lepni un klusi, ta�u viņ� �ņuk�stēja. Atcerēdamies tēva pamācības, ka di�ciltīgam vīram jāpierod bez�kaislīgi un sausām acīm pārciest visus likteņa triecienus, viņ� taisnojās par savu vājumu (taisnojās tēvam, kur� neko vairs nevarēja pārmest) un atkal un atkal atkārtoja, ka galu galā par bāreni ir kļuvis pirmoreiz. Viņ� domāja, ka laika gaitā ar bārenību spēs aprast, un joprojām nebija apjē�dzis, ka nav vērts pierast pie tēva zaudējuma, jo otras reizes nekad ne�būs, tāpēc �o brūci tikpat labi var atstāt vaļēju un nesarētoju�u.

Ta�u, lai visam notiku�ajam pie�ķirtu kādu jēgu un izskaidrojumu, Roberto nevarēja atkal neiedomāties par Ferranti. Cie�i sekodams vi�ņam pa pēdām, Ferrante bija izdibinājis noslēpumus, kas bija zināmi arī Roberto, pārdevis tos ienaidniekiem un tad apkaunojo�i aizbēdzis izbaudīt nodevības algu. Tēvs to noteikti bija apjēdzis un tāpēc gribēja ar asinīm nomazgāt aptraipīto ģimenes godu, lai viņa drosmes spo�ums apspīdētu Roberto un �ķīstītu no tām aizdomu atēnām, kas tikko bija kritu�as arī pār nevainīgo dēlu. Lai tēva nāve neizrādītos veltīga, Ro�berto nu pienācās izturēties tā, kā, kasālie�uprāt, kritu�a varoņa dēlam bija jāizturas.

Citu iespēju nemaz nebija: nu viņ� piepe�i bija kļuvis par likumīgo La Grīvas sinjoru, dzimtas vārda un īpa�umu mantinieku. Tuārs vairs neuzdro�inājās viņu izmantot da�ādiem sīkiem uzdevumiem, ta�u arī lielajiem viņ� nebija piemērots. Tā Roberto, palicis viens un spiests uz�ņemties jauno di�ciltīga bāreņa lomu, atklāja, ka ir kļuvis divtik vientuļ�, jo nevarēja meklēt mierinājumu ari aktīvā rīcībā. Uzturēdamies aplen�kuma pa�ā viducī, atbrīvots no visiem pienākumiem, viņ� drūmi prātoja, kā lai aizpilda savas aplenkta vientuļnieka dienas.

Uz mirkli apturējis atmiņu plūdumu, Roberto secināja, ka tēva nāvi ir atcerējies nevis tāpēc, ka bijīgi vēlētos �o Filoktēta brūci saglabāt mū��am neaizdziju�u, bet gan tāpēc, ka prātā to atsaucis Ferrantes rēgs, kuru savukārt bija atmodinājis Dafnes rēgainais Iebrucējs. Tie abi viņam tagad tik lielā mērā �ķita esam dvīņi, ka viņ� nolēma vājāko no diviem nokaut tūlīt, lai tad cīkstētos ar spēcīgāko un to uzveiktu.

Vai tajās aplenkuma dienās viņ� prātoja -es vēl jutu Ferrantes klāt�būtni? Nē, itin nemaz. Bet kas notika? Tas, ka Sensavēns mani pārlieci�nāja, ka Ferrante neeksistē.

Proti, Roberto ar Sensavēna kungu iedraudzējās. Viņ� to atkal sa�stapa tēva bērēs un uzklausīja tā sirsnīgos līdzjūtības apliecinājumus. Vairs nebūdams vīna varā, mesjē de Sensavēns izrādījās esam savaldīgs un iznesīgs vīrs, kādam īstam di�ciltim pieklājas būt. Neliela auguma, stiegrains, strauj� un ar atsperīgu gaitu, Sensavēns dro�i vien vēl nebija pat trīsdesmit gadus vecs, un viņa sejā zīmes, iespējams, bija ievilkusi izlaidīgā Parīzes dzīve, par kuru klīda tik daudz baumu.

Viņ� atvainojās par viņvakara izturē�anos nevis par saviem vār�diem, bet par neuzvedīgo veidu, kādā tos bija teicis. Tad viņ� lūdza, lai Roberto pastāsta par Poco kungu, un Roberto jutās pateicīgs par �o lai arī varbūt tēloto interesi. Un stāstīja, kā tēvs viņam mācījis visu, ko zi�nāja par pauko�anās mākslu; Sensavēns uzdeva da�us jautājumus, ļāvās sajūsmai, padzirdējis pieminam kādu īpa�u dūrienu, un turpat uz līdze�nas vietas, pilsētas laukuma vidū, izrāva zobenu un prasīja, lai Roberto

viņam �o paņēmienu parāda. Dūriens gan Sensavēnam jau bija pazīstams, vai arī viņ� bija ārkārtīgi veikls, katrā ziņā viņ� to prasmīgi atvairīja, un Roberto secināja, ka tas ir haute йcole meistarīgums.

Kā pateicību viņ� piedāvājās nodemonstrēt vienu no saviem īpa�a�jiem paņēmieniem. Viņ� lika Roberto nostāties aizsargpozīcijā, abi pār�mija da�us fintus, un, sagaidījis pirmo uzbrukumu, Sensavēns piepe�i �ķita saļimstam zemē, bet, kad Roberto apstulbis zaudēja modrību un nolaida zobenu, viņ� neiedomājami strauji izslējās stāvus un ar zobena smaili no�ķēla pui�a kamzolim pogu, lai parādītu, ka tikpat viegli būtu varējis viņu nāvējo�i ievainot.

"Vai patika, mans draugs?" Sensavēns jautāja, kad Roberto viņu sveicināja, atzīdams sakāvi. Tas ir Coup de la Mouette jeb Kaijas dūriens. Ja kādu dienu nokļūsiet pie jūras, redzēsiet, ka �ie putni mēdz strauji laisties lejā itin kā krizdami, ta�u, tik tikko pieskāru�ies ūdens virsmai, atkal paceļas gaisā ar laupījumu knābī. Lai apgūtu �o paņēmienu, ir ilgi jātrenējas, un ne vienmēr tas izdodas. Tā, piemēram, divkaujā ar mani tas neizdevās lielībniekam, kur� to bija izgudrojis. Un tā viņ� man uz�dāvināja gan savu dzīvību, gan savu noslēpumu. Domāju, ka par otro zaudējumu viņ� bēdājās daudz vairāk."

Viņi būtu turpināju�i vēl ilgi, ta�u apkārt jau bija sapulcējies prāvs pilsētnieku pulciņ�. "Beigsim," teica Roberto. "Man negribētos, lai kāds aizrāda, ka esmu aizmirsis savas sēras."

"Savu tēvu jūs daudz labāk pagodināt tagad, atcerēdamies, ko viņ� jums mācījis," teica Sensavēns, "nevis pirmīt baznīcā klausīdamies draņ�ķīgu latīņvalodu."

"Sensavēna kungs," atvaicāja Roberto, "vai jūs nebaidāties nonākt uz sārta?"

Sensavēns uz mirkli sadrūma. "Kad biju aptuveni jūsu vecumā, es apbrīnoju kādu vīru, kur� man bija kā vecākais brālis. Es viņu saucu par Lukrēciju, tāpat kā senatnes filosofii, un arī viņ� bija filosofs, piedevām priesteris. Viņ� nonāca uz sārta Tulūzā, bet pirms sadedzinā�anas viņam izrāva mēli un pa�u no�ņaudza. No kā varat secināt, ka mēs, filosofi, tik veikli kulstām mēli ne tikai tāpēc, ka tas ir smalkais tonis, kā viņvakar

kāds norādīja. Mēs vienkār�i cen�amies likt mēli lietā, iekams tā mums izrauta. Vai metot jokus pie malas cen�amies uzveikt aizspriedumus un atklāt visu lietu dabiskos cēloņus."

"Tātad jūs patie�ām neticat Dievam?"

"Es dabā nesaskatu iemeslus �ādai ticībai. Un neesmu tāds vienī�gais. Strabons apgalvo, ka galisie�iem vispār neesot bijis nojēguma par kādu augstāku būtni. Savukārt Akosta (kur� turklāt bija jezuīts) raksta, ka misionāri, gribēdami runāt par Dievu ar Rietumindiju iedzimtajiem, biju�i spiesti lietot spāņu vārdu Dios. Jūs neticēsiet, ta�u iedzimto valodā tam nebija neviena piemērota apzīmējuma. Ja priek�stats par Dievu nav pazīstams dabiskajā stāvoklī, tātad tam jābūt cilvēku izgudrotam� Ti? kai nevajag tagad blenzt uz mani tā, it kā es neievērotu veselīgus dzīves principus un nebūtu uzticams sava karaļa kalps. īsts filosofs nebūt ne�vēlas sagraut pastāvo�o lietu kārtību. īsts filosofs to pieņem. Viņ� tikai lūdz, lai viņam ļauj kopt domas, kas noder par mierinājumu spēcīgiem gariem. Bet pārējo vajadzībām, par laimi, ir pāvesti un bīskapi, kas attur ļau�u pūļus no dumpjiem un noziegumiem. Lai valstī valdītu kārtība, pavalstniekiem jāizturas daudzmaz vienādi, un reliģija ir nepiecie�ama tautai, tā nu gudram vīram ir jāziedo daļa savas neatkarības, gādājot, lai sabiedrība nesairtu. Es pats sevi uzskatu par krietnu cilvēku: esmu uzti�cams draugs, nemeloju (ja neskaitām brī�us, kad atzīstos mīlestībā), mīlu zinības un, kā daudzi apgalvo, saceru labu dzeju. Tāpēc dāmas mani uz�skata par apburo�u un galantu pielūdzēju. Es gribētu rakstīt romānus, kas pa�laik tik ļoti ir modē, bet, lai arī galvā esmu apdomājis daudzus, neesmu saņēmies uzrakstīt nevienu�"

"Par kādiem romāniem jūs domājat?"

"Reizēm skatos uz Mēnesi un iztēlojos, ka tie plankumi patiesībā ir dziļas alas, pilsētas un salas, bet tās vietas, kas mirdz visgai�āk, ir jūras, no kurām Saules gaisma atspīd kā no spoguļa stikla. Es gribētu rakstīt par Mēness karali, par turienes ļau�u kariem un revolūcijām, vai var�būt par nelaimīgiem mīlētājiem, kas sē� tur aug�ā un naktīs, raidīdami skumjas nopūtas, nolūkojas uz mūsu Zemi. Man patiktu stāstīt par da��ādu ķermeņa daļu cīņām un draudzību: par to, kā dilbi karo ar kājām,

kā vēnas mīlējās ar artērijām vai kauli ar kaulu smadzenēm. Visi romāni, ko es gribētu rakstīt, mani vajā. Kad esmu savā istabā, man �ķiet, ka tie ņudz man apkārt kā sīki velnēni, un viens rausta mani aiz ausīm, otrs aiz deguna, un visi cits caur citu dīc: "Kungs, kungs, uzrakstiet mani, es esmu brīni�ķīgs." Pēc tam attopos, ka tikpat lielisku stāstu varētu uz�rakstīt par kādu oriģinālu, izgudrotu divkauju, kurā, piemēram, viens no pretiniekiem pārliecina otru noliegt Dievu, bet jau nākamajā mirklī ietriec viņam asmeni krūtīs, panākot, ka tas mirst nāves grēkā un nolādēts. Stop, della Grīvas kungs, izvelciet vēlreiz savu zobenu, jā, un tagad aizstāvie�ties! Jūsu papē�i atrodas uz vienas līnijas, tas ir slikti, jo tā jūsu stāja nav pietiekami stabila. Un neturiet galvu tik stalti, jo izstiepts kakls piedāvā pretinieka cirtieniem pārāk daudz viegli sasniedzamas virsmas�"

"Bet es ta�u piesedzu galvu ar zobenu izstieptā rokā."

"Kļūda, �ādā pozā tiek zaudēts daudz spēka. Turklāt es atklāju mūsu sadursmi, nostādamies vācu manierē, bet jūs nostājāties itāļu pozā. Slikti. Cīniņā vienmēr pēc iespējas precīzāk jācen�as atdarināt pretinieka pozas. Ta�u jūs man vēl neko neesat pastāstījis par sevi un to, kā dzīvojāt, pirms nokļuvāt �ajā bēdu lejā."

Jaunekli nekas cits nevar savaldzināt tikpat stipri kā pieaudzis vīrs, kur� prot �ilbināt ar perversiem paradoksiem, un �ādam cilvēkam jau�neklis uzreiz grib līdzināties un to pārspēt. Roberto atklāja savu sirdi Sensavēnam un, gribēdams izklausīties interesantāks (ņemot vērā, ka viņa pirmajos se�padsmit dzīves gados īpa�i daudz aizraujo�u notikumu nebija), izstāstīja viņam arī par savu apsēstību ar nezināmo brāli.

"Jūs esat salasījies par daudz romānu," atbildēja Sensavēns, "un ta�gad pats cen�aties kādu no tiem izdzīvot, jo romāna uzdevums ir mūs mācīt, pie reizes izklaidējot, un vairāk par visu romāni mums māca atpa�zīt pasaules izliktos slazdus."

"Un ko tad, jūsuprāt, man māca tas, ko dēvējat par Ferrantes ro�mānu?"

"Romāna pamatā," ņēmās skaidrot Sensavēns, "vienmēr ir jābūt kādam pārpratumam, ko izraisīju�i sajaukti cilvēki, nepareizās darbī�bas, vietas, laiki vai apstākļi, un no �iem pamata pārpratumiem tālāk

pienākas dzimt da�ādiem epizodiskiem pārpratumiem, si�eta cilpām, samezglojumiem un peripetijām, kam beigu beigās seko negaidīta visu pārprasto elementu noskaidro�ana. Es domāju tādus pārpratumus kā �ķietama kāda personā�a nāve vai, piemēram, kad viena cilvēka vietā tiek nogalināts cits; vai kvantitātes pārpratumus, piemēram, kad sieviete uzskata savu mīļoto par miru�u un apprecas ar citu; vai kvalitātes pār�pratumus, kad kļūdaini ir jutekļu spriedumi vai, piemēram, apbedīts tiek kāds, kuru uzskata par miru�u, lai gan patiesībā viņ� ir tikai spēcīgu miegazāļu varā; vai arī sakarību pārpratumi, piemēram, kad personā�s nepamatoti tiek apsūdzēts kā cita personā�a nogalinātājs; vai līdzekļu pārpratumi, kad, piemēram, kāds tēlo, ka nodur otru ar dunci, patiesībā izmantodams tādu ieroci, kura asmens ieslīd rokturī, nevis otra miesā, un brūcei vēl piespie� asiņainu sūkli� Nemaz nerunājot par maldino�ām vēstīm, melīgām baumām, vēstulēm, kuras netiek piegādātas laikus vai arī tiek nogādātas nepareizā vietā vai nepareizajam cilvēkam. Un iecienī�tākā no �īm strateģemām, kura gan diem�ēl tiek izmantota pārāk bie�i, ir kāda cilvēka noturē�ana par citu, �o pārpratumu beigu beigās izskaid�rojot ar dubultnieka esamību� Dubultnieks ir spoguļattēls, ko personā�s stiepj uz muguras, vai arī �is atspīdums visās situācijas viņu apsteidz. Izcila mahinācija, kuras dēļ lasītājs tāpatina sevi ar personā�u, jo viņiem abiem kopīgas ir neskaidrās bailes no Naidīgā Brāļa. Redzat, cik lielā mērā arī cilvēks ir ma�īna, kam pietiek iekustināt kādu virspusēju ritentiņu, lai sāktu griezties citi iek�ējie: �āds Brālis un viņa naidīgums nav nekas cits kā atspulgs tām bailēm, ko ikviens cilvēks jūt pats no sevis, no savas dvē�seles dziļākajiem nostūriem, kur glabājas nevienam neatklātas vēlmes vai, kā pieņemts teikt Parīzē, mēmi un neizteikti jēdzieni. Un ir pierādīts, ka pastāv nemanāmas domas, kas ietekmē dvēseli tā, ka dvēsele �o ietekmē��anu nemaz neievēro, apslēptas domas, kuru esamību pierāda fakts, ka ikviens cilvēks, lai arī cik maz pētītu pats sevi, nevar izvairīties no atklā�juma, ka savā sirdī nesā mīlestību un naidu, prieku vai bēdas pat tad, ja nekādi nevar atcerēties konkrētās domas, kas �īs izjūtas tur izraisīju�as."

"Tātad Ferrante�" Roberto ieteicās, un Sensavēns viņa sakāmo no�beidza: "Tātad Ferrante pārstāv jūsu bailes un jūsu kaunu. Visai bie�i

gadās, ka cilvēki, negribēdami atzīt, ka pa�i ir sava likteņa autori, uzlūko savu likteni kā romānu, kuru sacer kāds cits, blēdīgs un ar bagātīgu iz�domu apveltīts autors."

"Bet ko �ī parabola, kuru es, pēc jūsu domām, esmu neapzināti iz�veidojis, nozīmē tie�i man?"

"Kas to lai zina? Varbūt jūs savu tēvu nemīlējāt tik stipri, kā jums pa��am �ķiet, un baidījāties no skarbuma, ar kādu viņ� gādāja, lai jūs augtu krietns un tikumīgs, un tāpēc piedēvējāt viņam nosodāmu nodarījumu, lai pēc tam varētu viņu sodīt nevis ar saviem, bet kāda cita nodarījumiem."

"Kungs, jūs runājat ar dēlu, kur� joprojām apraud savu mīļoto tēvu! Domāju, ka mācīt nicinājumu pret vecākiem ir vēl lielāks grēks nekā mā�cīt nicinājumu pret mūsu debesu Tēvu!"

"Ūja, ūja, dārgais Grīva! Filosofam ir jābūt pietiekami drosmīgam, lai kritizētu visas melīgās mācības, kas mums iebarotas, un starp tām ir arī absurdā cieņa pret vecumu, it kā jaunība nebūtu augstākais labums un lielākais tikums. Būsim godīgi: vai tad jauns vīrietis, kas spējīgs radīt jaunas domas, asi spriest un veikli rīkoties, nav labāks ģimenes galva nekā se�desmit gadus vecs pamuļķis, kam uz paura uzsnigu�ie sniegi jau sasaldēju�i iztēli? Tas, ko mēs godājam kā vecu ļau�u apdomību, nav nekas cits kā paniskas bailes no rīcības. Vai tie�ām gribat pakļauties tiem, kam laiskuma dēļ muskuļi ir kļuvu�i vārgi, artērijas pārkaļķoju�ās, gars izgarojis un smadzenes kaulos izkaltu�as? Kad jūs pielūdzat kādu sievieti, vai tad �īs pielūgsmes cēlonis nav viņas skaistums? Vai tad jūs turpināsiet locīt ceļus viņas priek�ā arī tad, kad vecums viņas augumu būs pārvērtis par rēgu, kas spēj atgādināt vienīgi nenovēr�amo nāves tu�vumu? Un, ja tā jūs izturaties pret savām mīļākajām, kāpēc gan lai jūs neizturētos tāpat pret saviem sirmgalvjiem? Jūs teiksiet, ka �is sirmgalvis ir jūsu tēvs un ka Debesis jums sola ilgu dzīvo�anu, ja savu tēvu turēsiet godā. Bet kur� to teicis? Jūciu sirmgalvis, kas apzinājās, ka tuksnesī spēs izdzīvot vienīgi tad, ja pakļaus un izmantos savu gurnu augļus. Ja ticat, ka Debesis jums dāvās kaut par vienu mū�a dienu vairāk tāpēc, ka esat bijis sava tēva padevīgais jēriņ�, jūs maldāties. Vai tie�ām domājat, ka god�bijīgs sveiciens, ar cepures spalvām noslaukot zemi pie vecāku kājām, var

paglābt no strutojo�a iekaisuma, ātrāk sadziedēt zobena atstātu brūci vai atbrīvot no akmeņiem urīnpūslī? Ja tā būtu tiesa, ārsti vairs nevienam ne�liktu dzert savas derdzīgās uzlieves, bet katram, kur� ārstējams no itāļu kaites, piekodinātu pirms ē�anas �etrreiz zemu paklanīties tēva kungam, bet pirms gulētie�anas noskūpstīt roku mātes kundzei. Jūs teiksiet: ja ne�būtu tēva, jūsu �ajā pasaulē nemaz nebūtu, un tie�i tāpat bez sava tēva nebūtu piedzimis viņ�, un tā tālāk līdz pa�am Melhisedekam. Ta�u patie�sībā tēvs ir parādā jums, nevis jūs viņam, un tie�i jūs ar daudziem asaru gadiem maksājat par vienu viņa izbaudīto patīkamo trīsu mirkli."

"Jūs pats neticat tam, ko sakāt."

"Jums taisnība. Neticu gandrīz nekad. Ta�u filosofs ir kā dzejnieks. Pēdējais virknē ideālus vārdus, veltīdams tos savai ideālajai nimfai, gri�bēdams ar vārdiem izmērīt kaislības dziļumu. Bet filosofs pārbauda sava skatiena saltumu, lai redzētu, cik lielu kaitējumu var nodarīt liekulības cietoksnim. Es nebūt negribu, lai ietu mazumā cieņa, ko jūtat pret savu tēvu, kur�, kā pats man teicāt, jums ir iemācījis daudz ko labu. Ta�u ne�ļaujiet atmiņām jūs tik ļoti skumdināt. Redzu, jūs raudat�"

"Ne jau no skumjām. Pie vainas dro�i vien ir tas ievainojums deni�ņos, kas kaitējis manām acīm�"

"Jums derētu dzert kafiju."

"Kafiju?"

"Zvēru, ka drīz tā nāks modē. īsta panaceja. Es jums kādu drusku sagādā�u. Tā izkaltē aukstās ķermeņa sulas, atbrīvo no gāzēm, stiprina aknas, ir visizcilākās zāles pret tūsku un ka�ķi, uzmundrina sirdi un remdē kuņģa grēmas. Tās garaiņi ir ieteicami arī pret acu iekaisumiem, dūk�anu ausīs, iesnām, saaukstē�anos un aizliktu degunu. Un vēl reizē ar savu tēvu apglabājiet arī to traucējo�o brāli, ko pats sev esat izgudrojis. Un, galvenais, sagādājiet sev mīļāko."

"Mīļāko?"

"Palīdzēs vēl labāk nekā kafija. Ja iemīlēsieties un cietīsiet mokas dzīvas būtnes dēļ, mazākas būs jūsu cie�anas par miru�o."

"Es nekad neesmu mīlējis sievieti," atzinās Roberto un nosarka.

"Es neteicu, ka tai jābūt sievietei. Tikpat labi tas varētu būt vīrietis."

"Sensavēna kungs!" iesaucās Roberto.

"Var redzēt, ka esat no laukiem."

Bezgala apmulsis Roberto atvainojās ar vārdiem, ka acu sāpes kļu�vu�as neizturamas, atvadījās un tā pielika �ai sarunai punktu.

Cenzdamies atrast izskaidrojumu visam, ko bija dzirdējis, Roberto nosprieda, ka Sensavēns viņu tikai ķircinājis: līdzīgi kā duelī tas bija gri�bējis viņam parādīt, cik daudz un da�ādus dūrienus pieprot Parīzē. Un Roberto bija izgāzies kā prasts lauķis. Un tas vēl nebija viss viņ� bija grēkojis, uztverdams �īs runas nopietni, turpretī nekāds grēks nebūtu pastrādāts, ja viņ� tās būtu uzklausījis kā joku. Viņ� sastādīja veselu sa�rakstu ar noziegumiem, ko bija pastrādājis, uzklausīdams Sensavēna zaimu vārdus pret ticību, para�ām, valsti un ģimenes pienākumiem. Un, �os pārkāpumus apdomājot, viņu piepe�i pārņēma citas ba�as, jo viņ� atcerējās, ka tēvs nāves brīdī bija izgrūdis bezdievīgu lāstu.

Nākamajā dienā Roberto atgriezās Svētā Evāzija katedrālē lūgties. Dievnamā viņ� galvenokārt meklēja vēsumu, jo �ajā jūnija sākuma dienā saule ne�ēlīgi kveldēja gandrīz tuk�ās Kasāles ielas un līdzīgi arī �ajā brīdī uz Dafnes viņ� juta karstumu izplatāmies pār līci, karstumu, ko borti nespēja aizturēt, un koksne �ķita nokaitusi kā ugunī. Ta�u vienlai�kus viņ� juta, ka derētu izsūdzēt gan savu, gan tēva grēku. Katedrāles jomā Roberto apstādināja kādu garīdznieku, un tas sākumā atbildēja, ka nemaz neesot �īs draudzes loceklis, ta�u, redzot jaunekļa izmisu�o ska�tienu, tomēr piekrita no�ēlnieku uzklausīt un apsēdās biktskrēslā.

Tēvs Emanuēle laikam vēl nebija ticis tālu pāri pusmū�am, viņam varēja būt ap gadiem �etrdesmit, un, kā Roberto viņu apraksta, bija "ar pilnasinīgu un sārtvaidzīgu seju, kurā jautās cienīgums un laipnība," un tā Roberto jutās iedro�ināts uzticēt viņam savas raizes. Vispirms viņ� gribēja izrunāties par tēva bezdievīgo lāstu. Vai �ādi zaimu vārdi ir pie�tiekams iemesls, lai tēvs tagad vaidēdams cepinātos Elles dziļumos, ne�vis svētlaimīgi uzelpotu debesu Tēva rokās? Biktstēvs uzdeva da�us jautājumus, tā pamudinādams Roberto atzīt, ka patiesībā, lai arī kādos apstākļos vecais Poco būtu miris, alla� būtu liela iespējamība, ka nāves brīdī viņa lūpās būtu velti valkāts Dieva vārds: bezdievīga lādē�anās bija no zemniekiem aizgūts nelāgs paradums, un Monferratas lauku sīkie mui�nieki uzskatīja par goda lietu citu di�cil�u sabiedrībā runāt tā, kā paradu�i viņu nemācītie prastļaudis.

"Redzi, dēls," noteica biktstēvs, "tavs tēvs dzīvību zaudēja, veik�dams vienu no tiem di�ajiem & cildenajiem Darbiem, par kuriem, kā

runā, varot nokļūt Varoņu Paradīzē. Un, lai gan es neticu, ka �āda Para�dīze pastāv, un esmu pārliecināts, ka Debesu Valstībā svētā mierā un sati�cībā vienkopus dzīvo Lupatla�i & Valdnieki, Varoņi & Gļēvuļi, ne�aubos, ka mūsu �ēlsirdīgais Dievs nebūs liedzis savu Valstību tavam tēvam tikai tāpēc, ka brīdī, kad viņ� bija aizņemts ar domām par di�enu Varoņdarbu, viņam drusku paslīdēja mēle, un es pat uzdro�inos uzskatīt, ka tamlīdzī�gos mirkļos arī �āds Izsauciens var būt visnotaļ piemērots, lai piesauktu Dievu To Kungu par Liecinieku & Tiesnesi savai cēlajai Rīcībai. Bet, ja tevi joprojām nomoka drūmas domas, aizlūdz par sava Tēva Dvēseli & liec noturēt par viņu kādu misi, un ne jau tāpēc, lai pamudinātu mūsu Kungu mainīt savus Spriedumus, jo Viņ� nav nekāds Vējrādis, kas gro�zās tā, kā baznīcā gājēji papū�, dari to tāpēc, ka tas nāks par labu tavai Dvēselei."

Tad Roberto pastāstīja par dumpīgajām runām, ko dzirdējis no kāda drauga mutes, un priesteris tikai skumji noplātīja rokas: "Mans dēls, par Parīzi man zināms maz, ta�u no tā pa�a mazumiņa, ko esmu saklausījis, ir skaidrs, cik daudz Bezprā�u, Godkārīgo, Atkritēju, Spiegu un Intri�gantu dzīvo tai Jaunajā Sodomā. Un starp �īs pilsētas ļaudīm ir arī Viltus Liecinieki, Altāru Apzadzēji & Krusta Apgānītāji, un arī tādi Zaimotāji, kas dod naudu Ubagiem, lai tie skaļi noliegtu Dievu, un pat tādi, kas, Ti�cību izsmiedami un apņirgdami, ir kristīju�i Suņus� Un to visu viņi sauc par seko�anu Laika Garam. Baznīcās neviens vairs neskaita Lūg�anas, tur pastaigājas, smejas un slēpjas aiz kolonnām, lai uzglūnētu Dāmām, un nemitīgs Troksnis tur valda pat svētajā Elevācijas mirklī. Viņi iztaisās par di�iem Filosofiem & lien tev virsū ar Ļauniem & Viltīgiem Jautāju�miem: kāpēc Dievs ir devis Pasaulei Bauslību, kāpēc ir aizliegta Maucība & Netiklība, kāpēc Dieva Dēls tapa Miesa & tad katru tavu Atbildi viņi sagroza, lai izmantotu par Pierādījumu Ateismam. Lūk, �ī Laika Spo�ā�kie Prāti: Epikūrie�i, Pirronie�i, Diogēnie�i & Libertīni! Un tāpēc sargi savas Ausis no �ādām Dumpīgām Runām, jo tās nāk no Ļauna!"

Parasti Roberto pārmērīgi neaizraujas ar lielo burtu lieto�anu, ko tik ļoti bija iecienīju�i viņa laika rakstnieki, ta�u, atstāstīdams tēva Emanuēles izteikumus, viņ� tos izmanto visai bie�i, it kā tēvs Emanuēle ne

tikai rakstot, bet ari runājot pie�ķirtu vārdiem labi sadzirdamu svaru un cildenumu, un tas liecina, ka viņ� bijis ar izcilu un aizraujo�u elokvenci apveltīts vīrs. Un patie�ām tēva Emanuēles vārdi tik ļoti nomierināja Ro�berto, ka viņ�, izgājis no biktskrēsla, gribēja pavadīt kopā ar garīdznieku vēl kādu brīdi. Tā viņ� uzzināja, ka tas ir jezuīts, turklāt savojietis un pil�nīgi noteikti visai ievērojams vīrs, jo Kasālē uzturējās kā Savojas hercoga atsūtīts novērotājs, tajos gadsimtos aplenkuma laikā �āda misija bija glu�i pierasta lieta.

Tēvs Emanuēle �o uzdevumu pildīja labprāt: aplenkumam raksturīgā grūtsirdība nodro�ināja pareizos apstākļus viņa pētījumiem, kam trūka miera tādā pilsētā kā Turīna, kur visādu traucēkļu bija pārāk daudz. Un, kad Roberto apvaicājās, ar ko īsti viņ� nodarbojas, tēvs Emanuēle atbil�dēja, ka būvējot tālskati, tāpat kā astronomi.

"Tu dro�i vien esi dzirdējis par to Florences Astronomu, kur�, gri�bēdams izskaidrot Universu, izmantoja Tālskati, �o acu hiperbolu, un ar Tālskati viņ� saskatīja to, ko acis citādi spēja tikai iztēloties. Es ļoti cienu �ādu Mehānisku Instrumentu izmanto�anu, kas palīdz saprast kā mūs�dienās mēdz teikt Res Extensa jeb Izplesto Lietu. Ta�u, lai saprastu Res Cogitans jeb Domājo�o Lietu, jeb, citiem vārdiem, veidu, kā izzinām Pa�sauli, mēs varam izmantot citādu Tālskati, to pa�u, ko lietoja jau Aristote�lis, un �is Tālskatis nav ne caurule, ne lēca, tas ir Vārdu Savijums, Trāpīga Doma, jo tikai un vienīgi Izmeklēta & Mākslīga Daiļruna mums ļauj �o Universu izzināt."

Tā runājot, tēvs Emanuēle izvadīja Roberto ārā no baznīcas, un, pa�staigu turpinot, viņi abi uzkāpa uz bastiona vaļņiem, vietā, kur �ai priek��pusdienā bija pavisam mierīgi un tikai no pilsētas pretējās puses bija saklausāmi klusināti lielgabala rībieni. Tālumā rindojās ienaidnieku no�metnes teltis, ta�u visai pla�a josla līdz tām bija brīva un tuk�a tur nema�nīja ne kareivjus, ne pajūgus, un pļavas un pakalni staroja pavasara saulē.

"Ko tu redzi, dēls?" jautāja tēvs Emanuēle. Un Roberto, kas tolaik nekādu di�o elokvenci vēl nebija apguvis, atteica: "Pļavas."

"Protams, ikviens tur lejā spēj saskatīt Pļavas. Ta�u tu labi zini, ka at�karībā no Saules stāvokļa, Debesu krāsas, diennakts stundas & gadalaika,

tās var tev atklāties visda�ādākajā veidolā un raisīt tevī visda�ādākās Izjūtas. Zemniekam, kuru ir nogurdinājis darbs, tās atklājas tikai kā Pļa�vas & nekas cits. Līdzīgi notiek ar neizglītotu zvejnieku, kur� izbijies vēro naksnīgos Uguns Tēlus, kādi reizēm skatāmi Debesīs & iedve� Bailes; ta�u, tikko Meteoristi, kas ir arī Dzejnieki, tos nodēvē par Asteszvaigznēm, par Krēpjotām & Bārdainām Komētām, par Skrejzvaigznēm vai Kazām, Vairogiem, Lāpām & Strēlēm, tā tūliņ �īs runas figūras mums atklāj, ar kādiem atjautīgiem Simboliem gribējusi runāt Daba, kura �os Tēlus mums pasniedz kā Hieroglifus, kas, no vienas puses, ir saistīti ar Zodiaka Zīmēm & no otras, ar pagātnes un nākotnes Notikumiem. Un Pļavas? Palūko, cik daudz ko tu vari pateikt par Pļavām & kā sacīdams, vari tās ieraudzīt arvien skaidrāk & saprast: pū� Favonijs, Zeme atveras, mīlu izraud Lakstīgalas, Koki lepni izple� lapotnes kā Pāvi & un tu at�klāj Pļavu apbrīnojamo izdomu tai da�ādībā, ar kādu lepojas Zāļu Cilts, kuru, līksmā bērni�ķībā smiedamies, padzirda Strauti. Tērpu�ās svētku rotā, Pļavas priekpilni gavilē & kad uzlec Saule, tās atsedz savus vaib�stus & un to sejā tu redzi smaida loku & tās priecājas par dienas Spīdekļa atgrie�anos, apreibu�as no Dienvidvēja maigajiem skūpstiem & smiekli dejo pa Zemes virsu, kas atveras mēmai Līksmei & un rīta siltums tā piepilda Pļavas ar Laimi, ka tās izplūst Rasas asarās. I iku�as galvā Ziedu kroni, Pļavas ļaujas savam Ģēnijam & sacer atjautīgas Varavīk�ņu Hiper�bolas. Ta�u jau drīz to Jaunība traucas pretī nāvei, to smieklus pārtrauc piepe�s bālums, debesis izbalo & aizkavējies Zefirs jau raida nopūtas pār saguru�u Zemi, un, kad ziemas debesis pirmoreiz drūmi sarauc pieri tum�ās grumbās, Pļavas noskumst un pārklājas ar saltu Sarmu. Lūk, dēls, ja tu vienkār�i būtu pateicis, ka pļavas ir jaukas, tu nebūtu man atklājis neko vairāk par to zaļo�anu, kas man sen zināma, ta�u, ja tu man pasaki, ka Pļavas līksmi smej, tu man parādi zemi kā Dzīvu Cilvēku & vienlaikus es iemācos ļau�u vaibstos saskatīt visas tās nianses, ko sare�dzēju pļavās� Tie�i tāds uzdevums ir dots izcilākajai no visām runas Figūrām, ko sauc par Metaforu. Atjautīgais Prāts un tātad arī Zinā��ana izpau�as kā spēja sasaistīt kopā tālus Jēgumus un saskatīt Līdzīgo at�ķirīgās lietās, savukārt Metafora ir visatjautīgākā un izsmalcinātākā

no visām Figūrām, vienīgā, kura spēj izbrīnīt un pārsteigt, bet no Izbrīna dzimst Labpatika līdzīgi kā no ainu maiņas teātrī. Runas Figūru sagā�dātā Labpatika ceļas no tā, ka bez piepūles varam iemācīties ko jaunu, turklāt blīvi saspiestu mazā apjomā, savukārt Metafora, likdama mūsu prātam lidot no vienas �ķiras pie citas, panāk, ka vienā vārdā saskatām vairāk nekā vienu Objektu."

"Ta�u metaforas ir jāprot izgudrot, un �ī māksla nav domāta tādam zemniekam kā es, kur� pļavās tikai medījis sīkus putnus�"

"Tu esi Di�ciltīgs Vīrs, un pavisam maz pietrūkst, lai tu varētu kļūt par to, ko Parīzē dēvē par Honnкte Homme, kur� vārdu sadursmēs ir tikpat veikls kā tajās, ko izcīna ar zobenu rokā. Un māku veidot Metaforas un tātad saredzēt Pasauli simtkārt daudzveidīgāku, nekā tā atklājas nemā�cīto acīm, var apgūt tāpat kā jebkuru citu Mākslu. Un, ja tu vēlies zināt, �ajā pasaulē, kur �obrīd visi ir kā sadegu�i uz daudzām un brīnumainām Ma�īnām un da�as no tām tu diem�ēl redzi arī �ajā aplenkumā -, arī es būvēju Aristoteliskas Ma�īnas, kas ikvienam ļautu palūkoties caur Vārdiem�"

Nākamajās dienās Roberto iepazinās ar sinjoru della Saietu, kur� oficiāli pārstāvēja pilsētas ietekmīgākos vīrus saziņā ar Tuāru. Roberto, ne reizi vien bija dzirdējis, kā Tuārs �ēlojas par kasālie�iem un apgalvo, ka uz viņu uzticību nevar paļauties: "Kāpēc vietējie nesaprot," viņ� dusmīgs teica, "ka arī miera laikos Kasālē nevar iekļūt pat viens vie�nīgs kājnieks vai grozs ar proviantu, ja iepriek� nav paprasīta atļauja spāņiem? Kā viņi neapjēdz, ka tikai fran�u aizsardzība viņiem garantē dro�ību?" Ta�u tagad no della Saietas kunga Roberto uzzināja, ka arī ar Mantujas hercogu valdī�anu Kasāle nekad nav bijusi īsti apmierināta. Gondzagas alla� bija centu�ies noslāpēt kasālie�u opozīciju, un pēdējo se�desmit gadu laikā pilsēta citu pēc citas bija zaudējusi daudzas pri�vilēģijas.

"Vai saprotat, sinjor della Grīva?" jautāja Saieta. "Iepriek� sūdzējā�mies, ka mums uzlikts par daudz nodokļu, bet tagad mums jāuzņemas izdevumi par vesela garnizona uzturē�anu. Mums nepatīk, ja mūsu mājās

par saimniekiem iztaisās spāņi, ta�u vai mēs tie�ām mīlam fran�us? Un kā vārdā mēs mirstam: aizstāvot sevi vai viņus?"

"Bet tad, ko aizstāvot, mira mans tēvs?" jautāja Roberto. Un Saietas kungs nemācēja viņam atbildēt.

Sajutis riebumu pret runām par politiku, pēc da�ām dienām Ro�berto atkal devās pie tēva Emanuēles, �oreiz uz klosteri, kur jezuīts miti�nājās un kur viņam norādīja ceļu nevis uz pieticīgu celli, bet uz atsevi�ķu dzīvokli, kas garīdzniekam bija atvēlēts līdzās krustejas klusajām vel�vēm. Tur Roberto viņu sastapa iegrimu�u sarunā ar diviem di�cil�iem, no kuriem viens bija tērpies ārkārtīgi grezni: tam bija purpura svārki ar zeltītām aukliņām, ar zeltu bija apmalots arī ka�okādām izoderētais apmetnis, ap vidu apjozta sarkana auduma josta, bet pāri krūtīm ar sīkiem dārgakmeņiem izraibināta lente. �o �vītu tēvs Emanuēle stādīja priek�ā kā karognesēju donu Gasparu de Salasaru, ta�u pēc �ī vīra augst�prātīgā toņa, kā arī pēc ūsu formas un matu sasukas Roberto jau bija nopratis, ka �is augstmanis ir piederīgs ienaidnieku karaspēkam. Otrs bija Saietas kungs. Uz mirkli Roberto radās aizdomas, ka viņ� nejau�i ietrāpījis spiegu midzenī, bet tad saprata (tāpat kā no �ī gadījuma sa�protu arī es), ka saskaņā ar aplenkuma etiķeti kādam no aplencēju pār�stāvjiem ir jādod brīva piekļuve aplenktajai pilsētai, lai tas varētu tikties ar ļaudīm un risināt pārrunas, un tie�i tāpat Saietas kungs varēja brīvi iekļūt Spinolas nometnē.

Tēvs Emanuēle teica, ka taisni grasījies rādīt viesiem savu Aristotelisko Ma�īnu, un aizveda visus trīs uz telpu, kurā atradās visdīvainākā mēbele, kādu vien var iedomāties, un es neesmu pārliecināts, vai man izdevies precīzi rekonstruēt tās formu pēc aprakstiem, ko Roberto vēstu�lēs sniedz savai Pavēlniecei, jo ir skaidrs, ka agrāk viņ� neko tamlīdzīgu nebija redzējis un arī vēlāk vairs neredzēja.

Tātad �īs iekārtas apak�daļa bija veidota kā prāva kumode vai lāde, bet tās priek�ējā sienā bija ierīkota astoņdesmit viena atvilktne. Visas at�vilktnes bija izkārtotas deviņreiz deviņās stateniskās un līmeniskās rin�dās kā rūtis �aha galdiņā, un katra atvilktņu rinda gan stateniski, gan

līmeniski bija apzīmēta ar iegravētu burtu (BCDEFGHIK). Uz kumodes virsmas kreisajā pusē bija lasāmā vai rakstāmā pults, uz kuras bija novie�tota bieza, ar roku rakstīta grāmata, izraibināta ar krāsainiem iniciāļiem. Pa labi no pults atradās trīs da�āda resnuma un garuma veltņi (īsākais bija visresnākais, un tajā ietilpa abi tievākie un garākie), kam labajos sā�nos bija pierīkots kloķis, kuru grie�ot, līdzi da�ādā ātrumā atkarībā no resnuma un svara cits iek� cita griezās arī visi trīs veltņi. Katram velt�nim kreisajā galā visriņķī bija iegravēti tie pa�i deviņi burti, ar kuriem bija apzīmētas atvilktnes. Vajadzēja tikai nedaudz pagriezt kloķi, lai visi trīs veltņi sāktu griezties neatkarīgi cits no cita, bet kad tie apstājās, krei�sajā galā bija izlasāmas nejau�i sakombinēju�os burtu triādes, piemēram, CBD, KFE vai BGH.

Tēvs Emanuēle ņēmās skaidrot pamatprincipu, pēc kura darbojas viņa Ma�īna.

"Kā Filosofs mums ir mācījis, Atjautīgais Prāts nav nekas cits kā spēja izprast objektus atbilsto�i desmit Kategorijām, un tās ir: Substantia, Quantitas, Qualitas, Relatio, Actio, Passio, Situs, Tempus, Lo�us & Habitus jeb Viela, Daudzums, �ķirība, Sakarība, Darbība, Kaislība, Novietojums, Laiks, Vieta & Stāvoklis. Substantiae, proti, Vielas jeb Substances, ir ik�vienas atjautīgās domas subjekts & tie�i tām jāpiemeklē trāpīgās Līdzī�bas. Kādas mēdz būt Substances, ir ierakstīts �ajā grāmatā pie burta A, ta�u ar manu mū�u nepietiks, lai izveidotu pilnīgu Substan�u Sarakstu. Katrā ziņā jau esmu sakopojis vairākus Tūksto�us, izrakstot tās no Dzej�nieku un gudru vīru grāmatām, kā arī no tā brīni�ķīgā vārdu reģistra, kas lasāms Fran�esko Alunno Pasaules fabrikā. Un tā pie Substancēm zem Visaugstākā Dieva liksim Dievi�ķās Personas, Idejas, Fabulu Dievus, vispirms lielākos, tad vidējos & mazākos, Debesu, Gaisa, Jūras, Zemes & Pazemes Dievības, dievi�ķotos Varoņus, Eņģeļus, Dēmonus, Gariņus, Debesis un klejojo�ās Zvaigznes, debesu Zīmes un Zvaigznājus, Zodiaku, Riņķus & Sfēras, Elementus, Iztvaikojumus, Izgarojumus un tāpat ari bet es nemaz necen�os uzskaitīt visu Apak�zemes Ugunis un Dzirk�steles, Meteorus, Jūras, Upes, Avotus & Ezerus un Klintsradzes� Un tā tālāk līdz pat Mākslīgajām Substancēm, iekļaujot ikvienas Mākslas

darbus, Grāmatas, Spalvas, Tintes, Globusus, Cirkuļus, Leņķmērus, Palastus, Tempļus & Būdiņas, Vairogus, Zobenus, Bungas, Gleznas, Otas, Skulptūras, Cirvjus & Zāģus, un visbeidzot arī Metafiziskās Substances tādas kā Ģints, Suga, Veids, Piemīto�ais & Nejau�ais & līdzīgi Jēdzieni."

Nu viņ� pievērsās savas īpatnējās mēbeles atvilktnēm un, tās atvē�ris, rādīja, ka ikvienā glabājas kvadrātveida lapiņas no ļoti bieza perga�menta, kuru parasti izmanto grāmatu iesie�anai, un visi mazie perga�menta gabaliņi bija sakārtoti alfabētiskā secībā: "Jums jāzina, ka ikviena no stateniskajām rindām sākot no B līdz K norāda uz kādu no pārējām deviņām Kategorijām, un atbilsto�i tām katra no deviņām atvilktnēm ap�kopo attiecīgās Locekļu kopas. Piemēram, pie Quantitas jeb Daudzuma ir atrodama Apjoma Daudzuma kopa, un tās Locekļi ir Mazais, Lielais, īsais, Garais; un tāpat arī Skaitliskā Daudzuma kopa, kuras Locekļi ir Ne�viens, Viens, Divi & tā tālāk, kā arī Daudz & Maz. Savukārt pie Qualitas atradīsiet kopu, kura saistīta ar Redzē�anu un kurā iekļauti, piemēram, Redzams, Neredzams, Skaists, Neglīts, Gai�s, Tum�s; tāpat kopu, kuras Locekļi saistīti ar O�u, kā, piemēram, Tīkama Smar�a & Smirdoņa; un arī kopu, kura saistīta ar Kaislībām un kurā ietilpst, piemēram, Prieks & Skumjas. Un līdzīgi kopas ir izveidotas ikvienai no Kategorijām. Un, uz katras lapiņas atzīmējot kādu Locekli, es līdzās pierakstu arī visas Lietas, kas no tā ir atkarīgas. Vai skaidrs?"

Visi apbrīnas pilni palocīja galvu, un tēvs Emanuēle turpināja: "Ta�gad uz labu laimi atvērsim di�o Substan�u Grāmatu un izvēlēsimies jeb�kuru� Lūk, Punduris. Ko mēs varam pateikt par Punduri, iekams esam sāku�i izteikties par to atjautīgi un asprātīgi?"

"Que es pequeiоo, maziņ�, petit," sacīja dons Gaspars de Salasars, "y que esfeo, y infeliz, y ridiculo."

"Tie�i tā," piekrita tēvs Emanuēle, "bet es nezinu, ko tie�i no uz�skaitītā izvēlēties, turklāt, ja man būtu vajadzējis runāt, teiksim, par Ko�raļļiem, nevis par Punduri, vai arī tad es uzreiz būtu pratis atrast tikpat izteiktas pazīmes? Un vēl: mazums ir saistīts ar Quantitas, bet Neglītums ar Qualitas, tad no kurienes lai es sāku? Nē, labāk tomēr paļauties uz Veiksmi, kuras Dienestnieki ir mani Cilindri. Tagad es tos iekustinā�u &pilnīgi nejau�i iegū�u rau, kā tas tagad notiek, triādi BBB. Pirmajā Pozīcijā B pārstāv Quantitas, savukārt otrās Pozīcijas B mudina mani ieskatīties tajā Quantitas rindas atvilktnē, kur apkopots viss ar Apjomu saistītais, & lūk, pa�ā priek�pusē tur atrodama B sadaļa, kur atrodu Mazo. Un no �īs lapiņas, kas veltīta Mazajam, es uzzinu, ka mazs ir Eņģelis, kas var nostāvēt uz adatas smailes, & mazs ir Pols, kas ir Lodes nekustī�gais punkts, & no Elementārajām Lietām maza ir Dzirkstele, Ūdenslāse & Akmens Drumsla, & Atoms, no kādiem, kā apgalvoja Dēmokrits, sa�stāvot itin viss; savukārt no Cilvēciskajām Lietām mazs ir Embrijs, Acs Zīlīte, Veltņakauls; no Dzīvniekiem Skudra & Blusa, no Augiem Za�riņ�, Sinepju Sēkliņa un Maizes Drupata; no Matemātiskajām Zinātnēm Minimum Quod Sic, burts I, se�padsmitdaļloksnes formāta grāmata & Aptiekāru Drahma; no Arhitektūras Lāde vai Ass; no Fabulām Peļu ģenerālis Psihapakss karā pret Vardēm & no Skudrām dzimu�ie Mirmidonie�i� Ta�u apstāsimies tepat, jo jau tagad es mūsu Punduri varētu nosaukt par Dabas Lādīti, Bērnu Lellīti, Cilvēka Drupatu. Un ielāgojiet, ja mēs mēģinātu iegriezt Cilindrus vēlreiz, mēs iegūtu citu triādi, lūk, piemēram CBF, un tad burts C mani mudinātu ielūkoties pie Qualitas, bet B liktu vajadzīgās kopas Locekļus meklēt tai atvilktnē, kas saistīta ar Re�dzē�anu, savukārt F burts norādītu, ka jāizvēlas Neredzamais. Un starp Neredzamajām Lietām kāda brīnumaina sakritība es atrastu Atomu & Punktu, kas man ļautu apzīmēt savu Punduri kā Cilvēka Atomu un Miesas Punktu."

Tēvs Emanuēle grozīja savus cilindrus un �ķirstīja lapiņas atvilktnēs veikli kā triku rādītājs, un likās, visas metaforas brīnumainā kārtā uzro�das pa�as no sevis, nevis dzimst no mehāniskajām veltņu elsām. Ta�u jezuīts joprojām nebija apmierināts.

"Kungi," viņ� turpināja, "īsti Atjautīgai Metaforai ir jābūt daudz sa�re�ģītākai! Ikkatru Lietu, ko pagaidām esmu atradis, vēl nepiecie�ams izanalizēt atbilsto�i visām desmit Kategorijām, &, kā skaidro mana Grā�mata, ja aplūkojamā Lieta ir atkarīga no Qualitas, mums vispirms jāpār�bauda, vai tā ir redzama & no cik liela attāluma, & vai tai piemīt kādas Deformācijas vai īpatns Skaistums & kādā tā ir Krāsā; tāpat jānoskaidro,

kāda ir tās Skaņa, Smar�a & Gar�a; vai tā ir sajūtama vai sataustāma, skraja vai blīva, silta vai auksta; kāda pēc Apveida, Kaislības, Mīlestības, Mākslas, Zinībām, Veselības, Slimības; & vai to pēta kāda īpa�a Zinātne. �os jautājumus es dēvēju par partikulārajiem. Paturēsim prātā, ka pir�mais izmēģinājums mūs pamudināja strādāt ar Quantitas, starp kuras Locekļiem ir arī Mazums. Tagad es vēlreiz iegrie�u Cilindrus un iegūstu triādi BKD. Jau iepriek� vienojāmies, ka burts B ir saistāms ar Quantitas, un, ieskatījies savā grāmatā, uzzinu, ka, runājot par Mazu Lietu, pirmā partikulārā jautājuma uzdevums ir noskaidrot, kā tā ir izmērāma. Grā�matā tūliņ izdibinu, ar ko ir saistāms Mērs, un attiecīgā lappuse mani sūta ieskatīties Daudzumu atvilktnes Vispārējo Daudzumu kopā. Sa�meklēju Mēra lapiņu & tur izvēlos K burtam atbilsto�o, proti, Ģeomet�risko Collu. Un, lūk, es jau varu izveidot visnotaļ asprātīgu izteikumu, piemēram, varu teikt: lai izmērītu �o Bērnu Lellīti, �o Cilvēka Atomu, Ģeometriskā Colla ir Pārmērīgs Mērs, un �ajā gadījumā mēs Metaforu būsim apvienoju�i arī ar Hiperbolu, visai daudz pavēstot par Pundura Nelaimīgumu un Smieklīgumu."

"Cik brīni�ķīgi," noteica Saietas kungs, "ta�u no pēdējās iegūtās triādes jūs vēl neesat izmantojis pēdējo burtu, D�"

"Es paļāvos uz jūsu vērīgumu, kungs," apmierināts atbildēja tēvs Emanuēle, "un jūs esat pieskāries manas konstrukcijas Visbrīnumainā�kajam Punktam! Tie�i �is pārpaliku�ais burts (kuru es varētu arī atmest, ja man �ī darbo�anās būtu apnikusi vai ja es uzskatītu, ka jau esmu sa�sniedzis mērķi) man ļauj meklējumus sākt vēlreiz no sākuma! �is D burts man ļauj pievērsties jaunam partikulāro jautājumu ciklam un ielūkoties Habitus jeb Stāvokļa Kategorijā (piemēram, noskaidrot, kur� Stāvoklis ir vispiemērotākais un vai tas var tikt izmantots kā Zīme kam citam), & tad, balstoties �ajā Kategorijā, visu turpināt līdzīgi, kā iepriek� rīkojos ar Quantitas, atkal iegriezt Cilindrus, izmantot pirmos divus burtus, bet tre�o pietaupīt jaunam mēģinājumam & tā līdz bezgalībai, iegūstot mil�joniem Iespējamu Savienojumu, lai gan, protams, da�i �ķitīs asprātīgāki par citiem, un tad manai Spriestspējai būs jāiz�ķir, kuri varētu izraisīt vis�lielāko Izbrīnu. Ta�u nevēlos jums melot, Kungi, un atzī�os, ka Punduri es

neizvēlējos nejau�i: tie�i pagāju�ajā naktī es visai centīgi nopūlējos izda�būt visu iespējamo tie�i no �īs Substances."

Viņ� noplivināja papīra lapu un sāka lasīt priek�ā veselu virkni apzīmējumu, ar kuru bija apņēmies nosmacēt nabaga punduri, apgal�vodams, ka tas ir vīrelis, kur� īsāks par savu vārdu, dīglis, homunkula aizmetnis, tik sīks, ka pat sīkdaļas, kas līdz ar gaismu ieplūst pa logu, sa�līdzinājumā �ķiet lielas; ķermenis, kur� līdz ar miljoniem savu līdzinieku varētu ierāpties smil�u pulkstenī un, slīdot caur tā ie�miegumu, rādīt mums laiku; augums, kas veidots tā, ka pēdas atrodas turpat līdzās pau�rim; miesas segments, kas sākas turpat, kur beidzas; līnija, kas sarecējusi punktā; adatas smaile; objekts, par kuru jārunā piesardzīgi, lai nejau�i ar elpu to neaizpūstu prom; tik sīka substance, ka tai nemaz nepiemīt krāsa; sinepju dzirksts; rumpītis, kam nekad nav bijis nekā vairāk un mazāk par to, kā tam nekad nav bijis; matērija bez formas, forma bez matērijas, ķer�menis bez ķermeņa, tīra prāta būtne, lieliski pasargāts atjautas izgudro�jums, kur� ir tik sīks, ka tam nemū�am nevarētu trāpīt neviena lode, spējīgs aizbēgt pa visniecīgāko spraugu un veselu gadu pārtikt no viena mie�a grauda; tik kompakti saspiesta būtne, ka nekad nav skaidrs, vai tā sē�, stāv vai guļ; radība, kas var noslīkt glieme�a �aulā, sēkla, kripata, krellīte, odziņa, punkts uz i, matemātiski nedalāmais, aritmētiskā nulle�

Un viņ� būtu turpinājis vēl, jo vielas viņam netrūka, ta�u klausītāji viņu pārtrauca ar jūsmīgiem aplausiem.

Tagad Roberto saprata, ka būtībā tēvs Emanuēle darbojās tā, it kā būtu Dēmokrita un Epikūra sekotājs: viņ� uzkrāja jēdzienu atomus un lika tos kopā visda�ādākajos veidos, lai iegūtu neskaitāmus objektus. Un, līdzīgi kā Dinjas kanoniķis apgalvoja, ka priek�stats par pasauli, kas darināta no atomiem, nekādi nav pretrunā ar ideju par dievību, kura �os atomus saprātīgi saliek kopā, tā tēvs Emanuēle no �īs jēdzienisko putekļu ņirbas izvēlējās tikai patie�ām atjautīgus savienojumus. Varbūt tie�i tā�pat viņ� rīkotos, ja rakstītu ainas teātrim: jo vai tad komediogrāfi, par pamatu ņemot glu�i ticamu, ta�u neizteiksmīgu atgadījumu fragmentus, neiegūst neticamus un asprātīgus notikumus^ lai tādējādi iepriecinātu mūs ar pārsteidzo�iem darbības pavērsieniem?

Un, ja tā, vai nevar būt, ka visi apstākļi, kuru sakritības rezultātā notika Amariļļa avārija, Roberto nonāca uz Dafnes un uzsāka dzīvi �ajā visnotaļ reālistiskajā vidē, kur ticama ir gan kuģa �īkstoņa, gan telpu dvaka, gan augu smar�as, gan putnu balsis, katrs atsevi�ķi ir ticams, ta�u vienkopus rada iespaidu par kādu sve�u klātbūtni, kas nav nekas cits kā fantasmagorisks iztēles auglis līdzīgi kā pļavu smiekli un rasas asaras? Tātad Iebrucēja rēgs ir rīcības atomu sakopojums tie�i tāpat, kā �āds rēgs bija arī viņa atstumtais brālis, tie abi ir veidoti no viņa pa�a vaibstu, vēlmju un domu fragmentiem.

Un, klausīdamies, kā pret rūtīm sāk grabināties smalks lietutiņ�, kas atnesis mazliet vēsuma pusdienlaika svelmē, Roberto sprieda: dabiski, viss ir tie�i tā, jo taisni es, nevis kāds cits ir iebrucējs uz �ī kuģa, taisni es ar saviem soļiem te izjaucu klusumu, un tāpēc, itin kā bīdamies, ka esmu

apgānījis sve�u svētnīcu, esmu izgudrojis citu sevi, kas staigā pa �iem pa�iem klājiem. Kādi man ir pierādījumi tam, ka uz kuģa ir vēl kāds? Da�as ūdens lāses uz augu lapām? Bet varbūt naktī nolija viegls lietutiņ�, tāpat kā tas rasina tagad? Pabērtie graudi? Bet varbūt barību, ko iepriek� biju pabēris es, putni pa�i saka�ņāja kopā tā, ka izskatījās, ka tos nesen būtu barojis arī kāds cits? Pazudu�ās olas? Bet es ta�u vakar pats savām acīm redzēju, kā piekūns notver sikspārni! Tilpnē, kuru vēl neesmu ap�skatījis, es nomitinu kādu sve�inieku un, iespējams, daru to, gribēdams sevi nomierināt, jo man iedve� �ausmas atskārsme, ka esmu pavisam viens un pamests starp debesīm un jūru. Sinjor Roberto della Grīva, viņ� sev atkārtoja, tu te esi pilnīgi viens un dro�i vien pilnīgi viens te paliksi līdz mū�a galam, un �is gals var pienākt pavisam drīz, jo, ēdamā gan, protams, uz kuģa ir daudz, ta�u ar to pietiks nedēļām, nevis mēne�iem. Tāpēc ej labāk un saliec uz klāja traukus un savāc pēc iespējas vairāk lietusūdens, un iemācies zvejot pār bortu, pacie�ot sauli. Un agrāk vai vēlāk tev vajadzēs izdomāt, kā sasniegt Salu, un tur tu varēsi dzīvot kā vienīgais salinieks. Lūk, par ko tev jādomā, nevis jāapcer visādas blēņas par iebrucējiem un ļauniem brāļiem�

Viņ� savāca tuk�ās mucas un izvietoja tās uz ahterklāja, pieciezdams gaismu, kas plūda caur mākoņu aizsegu. Ar mucām nopūlēdamies, Ro�berto secināja, ka joprojām ir visai vārgs. Tad viņ� atkal atgriezās uz apak�ējā klāja un sabēra būros gana daudz barības (varbūt, lai Otram nerastos kārdinājums nodarboties ar putnu baro�anu), ta�u arī �oreiz nolēma pagaidām dziļāk kuģa vēderā nekāpt. Atgriezies kajītē, viņ� vairākas stundas gul�ņāja nomodā, un lietus tikmēr pat nedomāja rim�ties. Brī�am uzpūta arī vēj�, un tikai tagad Roberto sajuta, ka ir apme�ties uz dzīvi peldo�ā mājā, kas �ūpojas kā �ūpulis, bet durvju un lūku klaudzē�ana apveltīja ar dzīvību �o koka milzeni un tās māti�ķo, me��aino klēpi.

Viņ� pats ar labpatiku izgar�oja pēdējo metaforu un prātoja, kā�das diez Noslēpumainas Devīzes �ai kuģī spētu saskatīt tēvs Emanuēle. Tad aizdomājās par Salu un definēja to kā nesasniedzamu tuvumu. Un �is skaistais jēdziens jau otro reizi �ajā dienā viņam apliecināja Salas

un Pavēlnieces nelīdzīgo līdzīgumu, un viņ� palika nomodā līdz vē�lai naktij, rakstot vēstulē to, ko esmu sakopojis �īs nodaļas iepriek�ējās rindkopās.

Dafne gareniski klanījās visu nakti, un tās zvalstī�anās līdz ar lī�a ūdeņiem norima tikai pa�ā rīta agrumā. Roberto pa logu saredzēja sal�tas, bet dzidras rītausmas pirmās zīmes. Atcerējies iepriek�ējā dienā piesaukto Acu Hiperbolu, viņ� nosprieda, ka varētu aplūkot krastu ar tālskati, ko bija redzējis blakustelpā: lēcas ietvars un visai ierobe�otais redzeslauks viņu pasargās no pārmērīgiem saules atspīdumiem.

Viņ� atbalstīja skaturīku pret galerijas loga aplodu un pārdro�i pie�vērsa cie�u skatienu lī�a tālākajai malai. Sala rādījās gai�a un skaidra, un tās augstākajā virsotnē bija uztupies baltas mākoņu vilnas kum�ķis. Viņ� jau uz Amarilla bija uzzinājis, ka okeāna salas piesaista pasātu mit�rumu un sabiezina to mākoņu pikās, tāpēc jūrasbraucēji par sauszemes tuvumu bie�i vien uzzina, krastus vēl nesaskatīju�i, toties samanīju�i gai�sīgā elementa putu pikuļus, kas virs �iem krastiem sakūlu�ies un stāv kā noenkuroju�ies.

Par pasātiem viņam bija stāstījis doktors Bērds, kur� �os vējus dēvēja par trade-ivinds, piebilzdams, ka fran�i tos saucot par alisees: �ajās jūrās valda lieli vēji, kuri diktē noteikumus gan vētrām, gan rāmam laikam, ta�u lielos vējus alla� izjokot cen�as pasāti, kas ir tik untumaini vēji, ka kuģinieku kartēs tos zīmē kā virpuļainu līniju un straumju deju, kā mur�gainas grieztalas un graciozas maldu cilpas. Tie iespraucas pa vidu lielo vēju skrējumam un nojauc tiem soļus, pārcērt pu�u lielo ceļus un sapiņķē tos ar savējiem. Pasāti ir kā ķirzakas, kas �audās pa neuzminamām takām, tie saskrienas un saduras vai izvairās cits no cita, it kā Pretņu jūrā valdītu tikai mākslas, nevis dabas likumi. Un arī pasāti pa�i �ķiet piederīgi māk�slīgi radītajam, jo to apveids atgādina nevis stingrās dabas formas, kas piemīt debesu un zemes lietām, kā, piemēram, sniegam un kristāliem, bet vairāk līdzinās volūtām, ar kādām arhitekti izrotā kolonnas un kapiteļus.

Roberto jau sen māca aizdomas, ka �ī ir mākslota jūra, un �āda doma derēja arī par izskaidrojumu tam, kāpēc kosmogrāfi kop� laika

gala �eit, lejā, iztēlojās dzīvojam pretdabiskas būtnes, kas staigā kājām gaisā.

Skaidrs, ka tie mākslinieki, kuri Eiropas galmos būvēja ar lazurītu inkrustētas grotas un strūklakas, ko darbināja apslēpti sūkņi, nevarēja būt iedvesmoju�i dabu radīt savādās zemes �ajās jūrās; un tie�i tāpat Ne�zināmā Pola daba nevarēja būt devusi iedvesmu māksliniekiem. Patie�sībā, Roberto sprieda, gan Dabai, gan Mākslai, abām vienādā mērā patīk sagudrot agrāk neredzētas dīvainības, un galu galā ar to nodarbojas arī atomi, kas, alla� būdami vieni un tie pa�i, tomēr savienojas te tā, te citādi. Un vai maz atrodams kāds vēl mākslotāks brīnums par bruņurupuci, �o pārsteidzo�o, jau pirms gadu tūksto�iem radīto zeltkaļa meistardarbu, pacietīgi izrakstīto Ahilleja vairogu, kurā ieslodzīta �etrkājaina �ūska?

Pie mums, viņ� prātoja, viss, kas piederīgs augu valstij, ir trausls un zudīgs kā lapa ar smalku dzīslojumu un zieds, kas uzplaukst vie�nam rītam, turpretī �eit augi �ķiet veidoti no ādas, no biezas un eļļai�nas vielas, no zvīņām, kas spēj turēties pretī neprātīgu sauļu stariem. Katra lapa �ajās zemēs, kuru me�onīgie iemītnieki dro�i vien nepazīst ne metālu kausē�anas, ne mālu mīcī�anas mākslu, varētu kļūt par rīku, asmeni, kausu, lāpstiņu, un pat ziedlapas te �ķiet nolakotas. Viss, kas pieder florai, �eit ir spēcīgs, turpretī gau�i vāj� ir viss dzīvnieku valstij piedero�ais sprie�ot pēc putniem, ko redzēju un kas izskatījās itin kā savērpti no krāsaina stikla pavedieniem, turpretī pie mums dzīvnieciska�jam piemīt zirga spēks, vēr�a ietiepīgā smagnējība�

Un augļi? Pie mums ābola krāsa, starot starodama veselīgos toņos, jau laikus vēsta, cik tīkama būs arī gar�a, bet sēņu zilzaļais bālums atklāj tajās apslēptās indes. Turpretī �eit, kā pats redzēju gan vakar, gan kuģo�jot ar Amarilli, notiek izsmējīga pretstatu spēle: augļa mironīgais baltums sola spirdzino�u saldmi, bet no vissārtākajiem augļiem var sūkties nāvē�jo�as sulas.

Ar tālskati viņ� pētīja krastu un uz robe�as starp sauszemi un jūru saredzēja lo�ņājo�as saknes, kas �ķita rautin raujamies debesīs, un re�dzēja �umuru �umuriem karājamies iegarenus augļus, kas dro�i vien bija iemantoju�i negatavu ogu izskatu, lai pavēstītu, ka jau ir sasniegu�i

medainu gatavību. Un citās palmās viņ� sazīmēja kokosriekstus, dzel�tenus kā vasaras melones, ta�u zināja, ka saldo briedumu tie apliecinās, kļūstot tum�i kā nedzīva zeme.

Tātad, lai dzīvotu �ajā �īspasaules Viņpasaulē un to viņam nāksies iegaumēt, ja viņ� vēlēsies izlīgt ar dabu -, ir jārīkojas tie�i pretēji tam, ko iesaka instinkti, jo instinktus dro�i vien pirmie atklāja tie senatnes mil�i, kas centās pielāgoties dabai zemeslodes pretējā pusē, cie�i ticēdami, ka visdabiskākā daba neap�aubāmi ir tā, kurai viņi pielāgojas, būdami pār�liecināti, ka tikpat dabiski tā pielāgojas arī viņiem. Tāpēc viņi domāja, ka saule ir tik maza, kā �ķiet viņu acīm, toties milzonīgi ir zāles stiebri, kad viņi guļ ar redzokļiem pie pa�as zemes.

Tātad dzīvot Antipodos nozīmē no jauna pārradīt instinktus, iema�nīties brīnumaino atzīt par dabisko un dabisko par brīnumaino, atklāt, cik nepastāvīga ir pasaule, kas vienā pusē ievēro noteiktus likumus, bet otrā seko �o likumu pretstatiem.

Viņ� atkal saklausīja, kā uz Salas mostas putni, un �oreiz at�ķirībā no pirmā rīta ievēroja, cik daudz mākslas ir �ajās dziesmās, ja tās sa�līdzina ar �ivinā�anu, kas skan viņa dzimtajā zemē: te jukjukām jaucās svilpieni un kurcieni, pogo�ana, vid�inā�ana un dzilkstē�ana, kāds klak��ķināja mēli, kāds smagi pūta un elsa, klusināti rībēja kas līdzīgs muske�tes blīk�ķiem, klakstē�ana un knābju klabinā�ana aptvēra veselas hroma�tiskās gammas, un brī�am likās paslēpu�ās koku lapotnēs, kvark�ķ arī vardes, aizrāvu�ās homēriskās pļāpās.

Tālskatis viņam ļāva saredzēt lidojo�as vārpstiņas, spalvainas lodes, melnus zib�ņus un strēles, kas bija tik straujas, ka, tām �aujoties zemē no augstākajiem kokiem līdzīgi neprātīgam Ikaram, kur� vēlas pasteidzināt savu galu, to krāsu nemaz nevarēja pagūt saskatīt. Vienubrīd viņam pat �ķita, ka kāds koks varbūt Ķīnas apelsīnkoks vienu no saviem aug�ļiem aiz�auj gaisā kā ko�i dzeltenoran�as liesmas piku, ta�u tā zibenīgi izskrēja ārpus tālskata apaļā redzeslauka. Roberto pārliecināja sevi, ka tas bijis tikai atspīdums lēcā un vairs par to nedomāja, vai vismaz pats ticēja, ka nedomā. Ta�u vēlāk redzēsim, ka attiecībā uz neapzinātajām domām Sensavēnam bijusi taisnība.

Roberto nosprieda, ka �ie nedabiskās dabas spārnaini lieliski sim�bolizē tos Parīzes domubiedru pulciņus, ko viņ� bija pametis pirms daudziem mēne�iem: �ajā bezcilvēku universā, kur, ja ne vienīgās dzī�vās, tad vismaz vienīgās runājo�as būtnes, bija putni, viņ� atkal jutās tāpat kā smalkajā salonā, kur, pirmoreiz ieradies, bija uztvēris tikai ne�skaidru vītero�anu nezināmā valodā, kuras aromātu bikli mēģināja sagar�ot, bet es gan teiktu, ka beigu beigās ar �o smalko aromātu viņ� pats bija piesūcies caur un cauri, jo citādi tagad nemācētu veidot tik visgudrus spriedumus. Bet, atcerējies, ka tie�i tur bija sastapis savu Pavēlnieci, un tātad, ja pasaulē bija kāda par citām pārāka vieta, tā bija tur, nevis �eit, viņ� secināja, ka nevis Parīzē atdarina Salas putnus, bet gan �eit, uz Salas, dzīvnieki cen�as neatpalikt no turienes cilvēciskās Putnu Valodas.

Domājot par Pavēlnieci un to, cik viņa ir tālu, un arī par to, kā �o tālumu iepriek�ējā dienā bija salīdzinājis ar rietumpuses zemes nesa�sniedzamo tālumu, viņ� atkal pievērsās Salai, no kuras skatāmā caurule viņam rādīja vien bālus un apaļus fragmentus, kas tomēr atgādināja at�tēlus, kādus var redzēt izliektos spoguļos, kuri, lai arī atspoguļodami tikai vienu nelielas telpas pusi, ļauj apjaust bezgalīgu un pārsteidzo�u lodveida kosmosu.

Kāda viņam atklātos Sala, ja viņ� kādu dienu piestātu tās krastā? Sprie�ot pēc skatuves ainas, ko viņ� varēja vērot no savas lo�as, kā arī pēc paraugiem, ko bija atradis uz apak�ējā klāja, Sala varbūt bija tas Ēdenes dārzs, kur strautos tek piens un medus, pār tiem slīgst augļu pārbagātība un krastos �um un mud� rāmi zvēri? Ko gan citu �ajās vistālāko dien�vidu salās meklēja drosminieki, kas bija atkuģoju�i �urp, izaicinot vētras okeānā, kur� nebūt nebija ne rāms, ne kluss? Vai tad to pa�u nevēlējās arī Kardināls, sūtot viņu ceļā ar uzdevumu izdibināt Amariļla noslēpumu: iespēju iedēstīt Francijas lilijas kādā Nezināmā Zemē, kas beidzot ap�liecinātu, ka nav biju�i tuk�i visi senie solījumi par laimes ieleju, kuru nav skārusi ne Bābeles grēcīgā lepnība, ne Grēku plūdi, ne sākotnējais Ādama pārkāpums? Ļaudis, kas tur dzīvo, dro�i vien ir tum�i pēc ādas

krāsas, ta�u ar �ķīsti baltām sirdīm, un tiem ir vienaldzīgi zelta kalni un balzama straumes, par kuru sargiem tos pieņemts uzskatīt.

Ta�u, ja tā, vai, vēlēdamies laupīt Salai jaunavību, Roberto neat�kārto pa�a pirmā grēcinieka kļūdu? Varbūt dievi�ķā Providence ir vē�lējusies nolikt viņu �eit par �ķīstu liecinieku skaistumam, kuru viņ� nedrīkst traucēt? Un vai tad tie�i tā neizpau�as vispilnīgākā mīlestība, kādu viņ� jūt pret savu Pavēlnieci: mīlēt iztālēm, atsakoties no īpa�nieka lepnuma? Jo vai tad tā ir mīlestība, kas mudina iekarot? Ja Sala atklājas kā viens veselums ar viņa mīlas objektu, tad arī pret Salu viņam jāiz�rāda tikpat godbijīga atturība, kādu viņ� veltīja mīļotajai. Un pat trakā greizsirdība, kas viņu pārņēma ik reizi, kad viņ� baiļojās, ka cita acis varētu apdraudēt �o negribīguma svētnīcu, nebija uzlūkojama kā mē�ģinājums apliecināt savas tiesības, bet gan kā centiens liegt tiesības ik�vienam pienākums, kuru mīlestība viņam uzlika kā �ī Grāla sargam. Un tāds pats �ķīstības pienākums viņam jāsajūt arī pret Salu, un, jo vilino�āki �ķitīs tās dāsnie solījumi, jo dedzīgāk viņam būs jāapspie� vēlme tai pieskarties. Tālu no Pavēlnieces un tālu no Salas par abām viņ� drīkst tikai runāt, savās vēlmēs saglabājot abas tīras un neskartas, lai savu neskartību tās patiesi varētu saglabāt, vienīgi dabas elementu glāstītas. Ja kaut kur pastāv skaistums, tā vienīgais mērķis ir nosargāt savu bezmērķību.

Vai Sala, ko Roberto redzēja, patiesi bija tāda? Kas viņu iedro�ināja �o hieroglifu iztulkot tie�i tā? Bija zināms, ka jau kop� pirmajiem kuģojumiem uz �īm salām, kas kartēs bija iezīmētas gau�i neprecīzi, tur mēdza pamest dumpiniekus, un salas kļuva par cietumiem, kam restes darinā�tas no tīra gaisa un kur cietumnieki pa�i sev kļūst par sargiem un cits citu soda. Tur nenonākt un neizdibināt �o cietumu noslēpumus tas nebija pienākums, drīzāk tiesības izvairīties no nebeidzamām �ausmām.

Vai varbūt nē varbūt vienīgā patiesība bija tāda, ka Salas vidū auga Aizmirstības Koks, vilināt vilinādams ar maigām krāsām, un, tā augļus iebaudījis, Roberto beidzot rastu mieru.

Aizmirst, izdzēst it visas atmiņas. Tā viņ� aizvadīja �o dienu, �ķie�tami laisks, ta�u aktīvāks par aktīvu pūliņos atkal kļūt par tabula rasa. Un,

kā jau alla� notiek ar tiem, kas cen�as ko aizmirst, jo vairāk viņ� pūlējās, jo dzīvāka kļuva atmiņa.

Viņ� praksē pārbaudīja visus paņēmienus, par kuriem savulaik bija dzirdējis. Iztēlojās sevi istabā, kas piekrauta pilnum pilna ar priek�me�tiem, kuri viņam kaut ko atgādināja: tur bija viņa dāmas plīvurs, vēstules, kurās viņ�, �ēlodamies par mīļotās prombūtni, bija padarījis to klāteso�u, mēbeles un gobelēni no palasta, kur viņ� to bija iepazinis; un tad iztēlojās, kā met visas �īs lietas ārā pa logu, līdz istaba (un līdz ar to arī viņa prāts) bija kaila un tuk�a. Viņ� nopūlējās nemaņā, stiepdams un vilkdams līdz palodzei traukus, skapjus, augstus krēslus un bruņutērpus, ta�u pre�tēji solītajam labuma nebija nekāda, jo, kamēr viņ� pagurdams ļāvās arvien lielākai nomāktībai, Pavēlnieces tēls daudzkār�ojās un vienlaikus no daudziem skatpunktiem vēroja viņa mokas, viltīgi smaidot.

Un galu galā, visu dienu ziedojis krāmu staipī�anai, viņ� tā arī neko nebija aizmirsis. Taisni otrādi. Viņ� domāja par savu pagātni, bet acu priek�ā nemainīgi bija tikai viena aina, proti, Dafiie, un tādējādi kuģis pārvērtās par Atmiņas Teātri, kādus tolaik bija pieņemts būvēt prātā un kur ik līnija, ik nieks viņam atgādināja kādu senāku vai nesenāku epi�zodi no pa�a pieredzētā: bug�prits iera�anās uz kuģa pēc katastrofas un apjēga, ka mīļoto nekad vairs neredzēs; satītās buras tās vērojot, viņ� ilgi bija sapņojis par Viņu, zaudētu, nelabojami zaudētu; galerija no turienes viņ� bija pētījis tālo Salu, domādams par to, cik tālu ir Viņa� Tik daudz pārdomu te bija veltīts Pavēlniecei, ka ikviens kakts �ai ūdeņu namā lai arī cik ilgi viņ� te paliks vienmēr un ikkatru mirkli atgādinās visu, ko viņ� vēlētos aizmirst.

Cik lielā mērā tā ir patiesība, viņ� attapa, izgājis uz klāja, cerēdams, ka vējā izvējos arī drūmās domas. Lūk, �is bija viņa me�s, pa kuru viņ� varēja pastaigāties, kā jau nelaimīgi mīlētāji mēdz; lūk, viņa mākslotā, caur un cauri izgudrotā daba, Atverpenes namdaru noslīpētie augi, pe�lēka audekla upes vējā, darvotas alas, astrolābiju zvaigznes. Un, līdzīgi kā mīlētāji, atgriezdamies vietās, kur reiz mīlēju�i, saredz mīļoto ikvienā ziedā, ikvienā takā un saklausa lapu �alkoņā, tā, lūk, viņ� tagad mirs no mīlas, glāstīdams lielgabala muti�.

Vai tad dzejnieki neapdzied savas dāmas, cildinot to rubīnu lūpas, ogļu acis, marmora krūtis un dimanta sirdi? Un, rau, arī viņam ieslo�dzītam �ajās fosilo egļu raktuvēs turpmāk būs tikai minerālas iedabas kaislības, mezglainas tauvas �ķitīs esam mīļotās matu cirtas, mirdzo�as kniedes atgādinās aizmirstās acis, �pigates viņas zobu rindu, no kuras lāso smar�ainas siekalas, �erksto�a vin�a viņas kaklu, kas izrotāts ar ka�ņepājiem, un viņ� atradīs mieru, ļaudamies ilūzijai, ka vienmēr ir mīlējis kāda automātu meistara darinājumu.

Tūlīt gan viņ� no�ēloja, ka ar tik cietu sirdi bija iztēlojies viņu lik cietu, un teica sev, ka, pārvērzdams akmenī viņas vaibstus, pārakmeņo arī savu iekāri, kuru ta�u vēlas saglabāt dzīvu un neapremdētu, un, tā kā tostarp jau bija satumsis vakars, pievērsa acis pla�ajai, neat�ifrējamu zvaigznāju izraibinātajai debesu ielejai. Vienīgi vērojot debesu ķerme�ņus, var domāt gana debe�ķīgas domas, kādas piedien tam, kur� saskaņā ar pa�u debesu gribu ir notiesāts mīlēt visdebe�ķīgāko no cilvēciskajām būtnēm.

Me�u valdniece, kas, baltās drānās tērpusies, lej rēnu gaismu pār biezokņiem un apsudrabo laukus, vēl nebija parādījusies pie Salas aug�stākās virsotnes, ap kuru tinās sērīga tumsaļ ta�u pārējā debesu daļa bija gai�a un pārskatāma, un tālākajā dienvidrietumu malā, vēl aiz lielākās zemes, vien sprī�a tiesu virs ūdeņiem viņ� pamanīja zvaig�ņu skupsnu, ko atpazīt bija iemācījis doktors Bērds: tas bija Dienvidu Krusts. Un Ro�berta atcerējās vīziju, kas viņu bija apbūrusi bērnībā, kad mājskolotājs karmelīts bija licis iemācīties no galvas da�us pantus no kāda visu aiz�mirsta dzejnieka darba: svētceļnieks, izstaigājis aizkapa valstības, iznirst virszemē �ajā nevienam nezināmajā pasaules malā un ierauga �īs �etras zvaigznes, ko iepriek� redzēju�i vienīgi pirmie (un pēdējie) Paradīzes Dārza iemītnieki.

Vai viņ� tās redzēja tāpēc, ka vētra viņu tie�ām bija aizskalojusi pie pa�iem Ēdenes vārtiem, vai tāpēc, ka no kuģa dzīlēm bija izniris kā no el�les lūkas? Varbūt vienlīdz patiesi bija abi izskaidrojumi. Kuģa katastrofa, kuras dēļ viņ� tagad bija spiests vērot citādas dabas izrādi, bija izglābusi viņu no tās Pasaules Elles, kurā viņ� bija iekļuvis, kad Kasāles dienās zaudēja bērnības ilūzijas.

Roberto joprojām bija tur un jau neskaidri apjautis, ka vēsture ir daudzu untumu un neizprotamu, ar Valstiskiem Apsvērumiem pama�totu intrigu savijums, kad Sensavēns viņam lika saprast, ka lielā pasau�les ma�īna ir neuzticama un tai ar savām nekrietnībām nemitīgi uzbrūk Gadījums. Da�u dienu laikā bija pienācis gals pusaudzības sapnim par varoņdarbiem, bet pie tēva Emanuēles bija atklājies, ka tikpat dedzīgi var nodoties arī varoņvārdiem un visu mū�u veltīt nevis cīņai ar milzi, bet pūliņiem sadomāt pārmērīgi daudzus apzīmējumus pundurim.

Izgājis no klostera, Roberto piesitās pavadīt Saietas kungu, kur� sa�vukārt vēlējās izvadīt Salasara kungu ārā no pilsētas, un tā, dodoties uz vārtiem, visi trīs kādu gabalu gāja pa bastioniem.

Abi kungi aizrautīgi slavēja tēva Emanuēles ma�īnu, un Roberto naivi apvaicājās, kāds gan labums no visas �īs zinātnes kara laikā un kā tā var grozīt aplenkuma likteni.

Salasara kungs iesmējās. "Mans jaunais draugs," viņ� teica, "mēs visi esam �eit pēc da�ādu monarhu gribas un gādājam, lai �is kar� beig�tos tā, kā prasa gods un taisnība. Ta�u mūsu laikos zvaig�ņu gaitu ar

zobenu ietekmēt vairs nevar. Ir pagājis laikmets, kad di�cil�i izraudzījās sev karaļus; tagad karaļi izraugās sev di�cil�us. Savulaik dzīve galmā nozīmēja tikai tā brī�a gaidī�anu, kad di�ciltīgs vīrs savu di�ciltību va�rēs apliecināt kaujas laukā. Bet �odien visi tie kungi, ko redzat tur," viņ� norādīja uz spāņu teltīm, "un tāpat tur," viņ� pamāja uz fran�u apme��anās vietu, "�ajā karā piedalās, tikai gribēdami drīzāk atgriezties savā dabiskajā vidē, proti, galmā. Un galmā, mans draugs, neviens vairs nesa�cen�as, lai līdzinātos savam valdniekam visos tikumos, tagad tur mēdz sacensties tikai par valdnieka labvēlību. �odien Madridē var sastapt arī tādus augstmaņus, kas savu mū�u nav izvilku�i zobenu no maksts un pilsētu nekad nepamet, jo, kamēr viņi cīnītos par slavu un rītu putekļus kaujas laukos, pilsēta piederētu naudīgajiem pilsoņiem un tiem jauna�jiem aristokrātiem, kas titulus ieguvu�i ar amatiem, tiem ļaudīm, ko mūsdienās ikviens monarhs vērtē visnotaļ augstu. Un kareivim neatliek nekas cits, kā atmest dro�sirdību un sekot apdomībai."

"Apdomībai?" pārvaicāja Roberto.

Salasars mudināja viņu palūkoties uz līdzenumu. Abas puses bija iesaistīju�ās negribīgās sadursmēs, un ik pa laikam putekļu mākoņi uz�virmoja gaisā no minē�anas tuneļu galiemļ kur krita lielgabalu lodes. Ziemeļrietumu pusē imperiāli stūma tā sauktos bruņuratus: pamatīgus vāģus, kam sānos bija pierīkoti sirpji, bet priek�pusē izbūvēta biezu akmensozola dēļu siena, kas nostiprināta ar kniedētām dzelzs stīpām. �ajā sienā bija �aujamlūkas, no kurām rēgojās spingardes, kulevrīnas un arkebūzas, un no sāniem bija saredzami landsknehti, kas tur iek�ā bija nocietināju�ies. Uz priek�u draudīgus stobrus paslējusi, uz sāniem pa�pletusi ne mazāk draudīgus asmeņus, ķēdes �īkstinādama, ma�īna laiku pa laikam no vienas vai citas rīkles izpūta pa uguns mutulim. Skaidrs, ka ienaidnieki vēl nedomāja likt to lietā visā nopietnībā, jo �ādu ierīci parasti izmanto pie pa�iem mūriem, kad mīnas savu darbu jau pavei�ku�as, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka ma�īna tiek izrādīta, lai iedvestu �ausmas aplenktajiem.

"Redzat," teica Salasars, "kara iznākumu iz�ķirs ma�īnas, vienalga bruņurati vai mīnē�anas ejas, kas arī tām pieskaitāmas. Da�i mūsu

drosmīgie biedri abās karotāju pusēs, kuri jau ir bra�i vērsu�i savas krū�tis pret ienadnieku, tā nerīkojās, lai gūtu uzvaru, bet gan gribēdami iz�pelnīties reputāciju, ko vēlāk izmantot galmā, kas gan ies secen tiem, kuri kļūdas pēc zaudēja dzīvību. Visdrosmīgākie no viņiem bija un būs arī gana gudri, lai izvēlētos skaļus un pamanāmus pasākumus, neaizmirs�dami visu rūpīgi aprēķināt un samērot risku ar izdevīgumu�"

"Mans tēvs�" iesāka Roberto, ko bāreņos bija atstājis varonis, kur� nebija rēķinājis neko. Salasars viņu pārtrauca: "Jūsu tēvs patie�ām bija pagāju�o laiku cilvēks. Nedomājiet, ka es �o pagājību neapraudu, tomēr vai ir vērts veikt pārdro�u varoņdarbu, ja tik un tā pēcāk par skaistu at�kāp�anos runās vairāk nekā par varenu uzbrukumu? Vai jūs pats tikko neredzējāt kara ma�īnu, kas ir gatava aplenkuma likteni iz�ķirt daudz pārliecino�āk, nekā savulaik to darīja zobeni? Un vai tad jau pirms dau�dziem gadiem zobeni nav pakāpu�ies malā, atvēlot savu vietu arkebūzām? Mēs joprojām nēsājam kirasas, ta�u kur� katrs sala�ņa vienas die�nas laikā var iemācīties, kā iz�aut caurumu pat di�ā Bajarda bruņās."

"Bet kas tad atlicis di�ciltīgam vīram?"

"Gudrība, sinjor della Grīva. Panākumi vairs nav saules krāsā, tagad tie nobriest mēnesnīcā, bet neviens ta�u nav teicis, ka visu lietu radītājam debesu otrais spīdeklis nebūtu tikpat mīļ� kā pirmais. Arī Jēzus Getzemenes olīvdārzā pārdomām nodevās nakti."

"Ta�u lēmumu viņ� pieņēma, paklausot visvaronīgākajam no tiku�miem, turklāt bez apdomības�"

"Bet neviens no mums nav Mū�īgā Tēva pirmdzimtais Dēls, mēs esam laicīgās pasaules bērni. Kad �is aplenkums būs galā, ko jūs darīsiet, sinjor della Grīva, ja neviena no ma�īnām nebūs laupījusi jums dzīvību? Vai tie�ām atgriezīsieties lauku īpa�umos, kur neviens nekad jums nedos iespēju apliecināt, ka esat sava tēva cienīgs dēls? Jūs tikai da�as dienas esat pavadījis kopā ar Parīzes kungiem, ta�u �ķiet, ka viņu para�as jūs jau ir savaldzināju�as. Jūs gribēsiet izmēģināt laimi lielpilsētā, ta�u jums jāzina, ka tie�i tur vajadzēs likt lietā to drosmes un lepnuma auru, ko būsiet iemantojis ilgajā bezdarbībā aiz �iem mūriem. Arī jūs meklēsiet laimi, bet, lai to iegūtu, jums vajadzēs būt gana veiklam. �eit jūs esat

iemācījies izvairīties no musketes lodes, tur jums vajadzēs iemācīties, kā izvairīties no skaudības, greizsirdības, plēsonīgas alkatības, un vajadzēs cīnīties, izmantojot tos pa�us iero�us, ko liks lietā jūsu ienaidnieki, proti, visi. Tāpēc uzklausiet mani. Jūs jau pusstundu cen�aties mani pārtraukt un izklāstīt savus uzskatus, un, lai arī tēlojat, ka vēlaties mani izjautāt, patiesībā gribat tikai pierādīt, ka es maldos. Nekad vairs tā nedariet-jo sevi�ķi, ja runājat ar tiem, kam pieder vara. Reizēm gadīsies, ka pār�mērīga paļau�anās uz pa�a aso prātu un vēlē�anās apliecināt patiesību mudinās jūs dot labus padomus tiem, kas ieņem augstāku stāvokli. Ne�kad tā nedariet! Ikviena uzvara izraisa naidu uzvarētajā, un uzvaru pār savu kungu cen�as izcīnīt tikai muļķis vai tas, kur� pats vēlas sev kaitēt. Valdītāji grib, lai viņiem palīdz, bet nevēlas tikt pārspēti. Ta�u esiet ap�domīgs arī ar līdziniekiem. Nepazemojiet viņus ar saviem tikumiem. Nekad nerunājiet par sevi: jūs vai nu sevi slavinātu, un tā būtu tuk�a augstprātība, vai arī sevi nopeltu, un tas būtu dumji. Labāk ļaujiet, lai citi atklāj, ka jums piemīt kāds piedodams trūkums, jo tad skaudība viņus grauzīs, nodarot jums mazāku kaitējumu. Jums jābūt di�am, ta�u reizēm jāprot izskatīties niecīgam. Strauss necen�as pacelties gaisā, lai nevajadzētu smagi krist citiem par apsmieklu, un savu spalvu skaistumu viņ� atklāj pamazām. Un, galvenais, ja jūs pārņems kaislības, nekad tās neizrādiet, lai arī cik cēlas jums tās liktos. Neļaujiet kuram katram ieska�tīties jūsu sirdī. Apdomīga un piesardzīga klusē�ana ir visdro�ākais gud�rības �ķirsts."

"Kungs, jūs man mēģināt iegalvot, ka di�ciltīga vīra pirmais pienā�kums ir apgūt izlik�anās māku!"

Smaidot iejaucās sinjors della Saieta: "Redziet, dārgais Roberto, senjors de Salasars nebūt neapgalvo, ka gudrajam jāi/liekas. Ja pareizi sapratu, viņ� teica, ka gudram vīram jāiemācās nevis izlikt uz āru, bet paturēt pie sevis. Izliekoties tiek izrādīts neeso�ais, bet pie sevis gan pa�tur to, kas ir. Ja jūs lielāties ar to, ko neesat paveicis, jūs melīgi izliekaties, turpretī, ja neuzkrīto�i noklusējat to, ko esat paveicis, jūs neizliekaties, jūs tikai lieki nekrītat acīs. Visaugstākais tikums ir visu tikumu apslēp��ana. Salasara kungs jums māca, kā būt tikumīgam apdomīgi, jeb tādu

tikumību, kura nekādi nav pretrunā ar apdomību. Kad pirmais cilvēks atvēra acis un apjēdza savu kailumu, tas tūdaļ paslēpās pat no sava Ra�dītāja, un tādējādi vēlme slēpt un slēpties dzima gandrīz vienlaikus ar pa�u pasauli. Apslēpt nozīmē izklāt �ķidrautu, kas austs no godīgas tum�sas, un tas nevis rada melus, bet sniedz patvērumu un atelpu patiesajam. Roze mums �ķiet tik skaista, jo vismaz pirmajā mirklī mūsu acīm apslēpj, ka ir tik zudīga, un, lai arī par mirstīgo skaistumu ir pieņemts teikt, ka tas ir pārpasaulīgs, patiesībā tas nav nekas cits kā līķis, ko pagaidām slēpj jaunības labvēlība. �ajā dzīvē ne vienmēr jābūt vaļsirdīgiem, un tās pa�tiesības, kuras mums pa�iem rūp visvairāk, drīkst atklāt tikai pa pusei. Apslēp�ana nav krāp�ana. Tā ir māksla nerādīt lietas tādas, kādas tās ir. Grūta un sare�ģīta māksla, kurā panākumus var gūt vienīgi tad, ja citi nepamana, ka esam lieli tās meistari. Ja cilvēks kļūst slavens ar savu izlik�anās māku glu�i kā aktieris, visi zina, ka viņ� nebūt nav tāds, kādu tēlo. Turpretī par izciliem slēp�anas un slēp�anās meistariem, kādu vien�mēr ir bijis daudz, neviens neko nezina."

"Un ņemiet vērā," piebilda Salasara kungs, "ka, mudinot jūs apslēpt slēpjamo, neviens jūs nemudina klusēt kā nelgām. Glu�i otrādi. Jums va�jadzēs iemācīties ar atjautīgiem vārdiem panākt to, kas nav sasniedzams ar atklātiem; un pasaulē, kur visaugstāk tiek vērtēts �ķitums, vajadzēs apgūt māku veikli likt lietā visus daiļrunas paņēmienus un aust vārdus no zīda. Bultas caururbj miesu, bet tie�i tāpat vārdi var caururbt dvēseli. Padariet par savu dabisko iedabu to, kas tēva Emanuēles ma�īnā ir me�hāniska māksla."

"Bet, kungs," teica Roberto, "tēva Emanuēles ma�īna man �ķita tāda Atjautīgā Gara atveids, kur� tiecas nevis ievainot vai pavedināt, bet gan izdibināt un paust sakarības starp lietām, tādējādi kļūstot par jaunu pa�tiesības rīku."

"Tā tas ir satiksmē ar filosofiem. Bet ar muļķiem izmantojiet At�jautu, lai tos pārsteigtu, un jūs gūsiet piekri�anu. Ļaudīm patīk, ka viņus pārsteidz. Laikos, kad jūsu likteni un laimi iz�ķir galma salonos, nevis kaujas laukos, veiksmīgi izteikumi sarunā var nest labākus augļus nekā drosmīgs uzbrukums kaujā. Apdomīgs vīrs ar elegantu frāzi prot izkļūt

no katriem sare�ģījumiem, un mēle tam ir viegla kā spalva. Gandrīz visu �ajā pasaulē var apmaksāt ar vārdiem."

"Jūs gaida pie vārtiem, Salasar," teica Saieta. Un tā beidzās �ī Roberto negaidītā dzīves un gudrības mācībstunda. Tā nepacilāja Roberto garu, tomēr viņ� jutās pateicīgs abiem skolotājiem, kas bija izskaidroju�i daudzus sava laika noslēpumus, par kuriem La Grīvā neviens viņam neko nebija teicis.

Un tie�i tad, kad bija sabruku�as visas ilūzijas, Roberto krita par upuri mīlas neprātam.

Valdīja jūnija beigu tveice, un pirms dienām desmit bija paklīdu�as pirmās baumas, ka spāņu nometnē kādu vīru esot nogalējis mēris. Pilsētā sāka aptrūkties munīcijas, kareivji dienas devā saņēma vairs tikai �etr�padsmit unces melnas maizes, un, lai dabūtu no kasālie�iem pinti vīna, vajadzēja maksāt jau trīs florīnus, kas pēc vērtības atbilda divpadsmit reāliem. Salasars bija vairākkārt ieradies pilsētā un Saieta tikpat daudz rei�u devies uz pretinieku nometni, lai vienotos par izpirkuma naudu, kas maksājama par cīņās sagūstītajiem pretējās puses virsniekiem, un izpirktajiem bija jāapņemas vairs neķerties pie iero�iem. Un jau atkal daudz tika runāts par to kapteini, Madzarīni, kura karjera diplomātis�kajā pasaulē uzņēma arvien lielāku ātrumu un kuram pāvests bija uzti�cējis sarunu ve�anu.

Da�a laba cerība, da�s labs izbrukums vai uzbrukums, savstarpēja izrakto eju postī�ana tā risinājās �is kūtrais aplenkums.

Gaidot, kamēr sarunās tiks panākts kāds risinājums vai ieradīsies palīgu armija, visu kareivīguma gars noplaka. Da�i kasālie�i nolēma do�ties ārpus mūriem un nopļaut tos labības laukus, kam laimīgā kārtā bija izdevies paglābties no pajūgiem un zirgiem, un viņi strādāja, nelikdamies ne zinis par gurdenajiem muske�u �āvieniem, ko no tālienes raidīja spāņi. Ta�u ne visi izgāja laukos neapbruņoti: Roberto ievēroja liela auguma, rudu zemnieku mei�u, kura laiku pa laikam pārstāja zibināt sirpi, no�liecās starp vārpām, pacēla musketi, kā vecs zaldāts lika tās laidi pie

sasārtu�ā vaiga un �āva uz tiem, kas traucēja darbu. �īs kareivīgās Cereras �āvieni aizdeva spāņiem dusmas, un viņi atbildēja uz uguni, un kāda lode, garām skrienot, viegli ievainoja zemnieces delma locītavu. Nu ar asiņojo�u roku mei�a atkāpās uz pilsētas pusi, ta�u arī atkāpdamās viņa ik pa brīdim pielādēja musketi un �āva atkal un atkal, nez ko izklieg�dama ienaidniekiem. Kad viņa jau bija pie pa�iem mūriem, da�i spāņi viņu nolamāja: "Puta de los franceses!" Uz ko viņa atbildēja: "Jā, esmu mauka fran�iem, tak ne jums!"

�is lepni jaunavīgais stāvs, �ī ra�enā skaistuma un kareivīgā nik�numa kvintesence, ko savādi papildināja un pat izrotāja nojausma par nekaunīgu vaļību, ar kādu to apveltīja spāņu lamas, uzkurināja pusau�d�a jutekļus.

�ai dienā Roberto izstaigāja Kasāles ielas krustām �ķērsām, cerē�dams vēlreiz ieraudzīt redzēto; viņ� izjautāja zemniekus un uzzināja, ka meiteni, pēc da�u domām, sauc Anna Marija Novariete, bet, cituprāt, vi�ņas vārds ir Fran�eska. Kādā ostērijā viņam pastāstīja, ka mei�ai esot div�desmit gadi, viņa esot ieradusies no laukiem un pinoties ar kādu fran�u kareivi. "Fran�eska ir skuķis uz goda," zīmīgi smīnēdami, teica zinātāji, un tas, ka mīļotajai atkal ir veltīti visai divdomīgi cildinājumi, Roberto acīs viņu darīja vēl iekārojamāku.

Vienu vakaru da�as dienas vēlāk, iedams garām kādai mājai, Ro�berto viņu pamanīja tum�ā pirmā stāva istabā. Meitene sēdēja pie atvērta loga, lai izbaudītu vieglo vējiņu, kas pūlējās kliedēt spiedīgo tveici, un viņas seju apspīdēja turpat pie palodzes novietota lampa, kas no ielas ne�bija saskatāma. Pirmajā mirklī Roberto viņu neatpazina, jo skaistās matu cirtas nu bija savītas kopā uz pakau�a un tikai pāris smalku skrud�u krita pār ausīm. No āra bija redzama tikai mazliet pieliektā seja tikai nevainojami tīrs ovāls, uz kura kā sīkas pērlītes mirdzēja da�as sviedru lāses, un likās: puskrēslu izgaismo �ī seja, nevis kāds cits gaismeklis.

Viņa pie zema galdiņa strādāja ar �uvekli un bija tam pievērsusi tik cie�u skatienu, ka nemaz nemanīja jaunekli, kur�, atkāpies un pieplacis pie ielas pretējās puses sienas, slepus viņu pētīja. Roberto sirds krūtīs

sitās kā veseris, kad viņ� vēroja meitenes aug�lūpu, virs kuras kā liega ēna vidēja gai�as pūciņas. Pēk�ņi viņa pacēla roku, kas staroja vēl bālāka nekā seja, un pielika pie mutes melnu diegu, tad, atklājot baltus zobus, pavēra sarkanās lūpas un pārkoda pavedienu vienā kodienā kā maiga plēsoņa, apmierināti pasmaidot par savu maigo ne�ēlību.

Roberto būtu gatavs nostāvēt tur visu nakti, tik tikko spēdams ievilkt elpu, ko smacēja gan bailes likt pamanītam, gan stindzino�ā iekāres degsme. Ta�u jau pēc brī�a meitene nodzēsa lampu un vīzija pagaisa.

Nākamajās dienās viņ� pa �o ielu staigāja bie�i, bet meiteni vairs neredzēja, tas ir, redzēja tikai vienreiz un �ai pa�ā reizē nebija īsti pārlie�cināts, vai tā tie�ām ir viņa, jo meitene sēdēja ar nodurtu galvu, atklājusi skatienam kailu, sārtu skaustu, un biezo matu kritums aizsedza viņas seju. Aiz muguras viņai stāvēja matrona, kas pa �īm lauvas cienīgajām krēpēm kuģoja ar smalku ķemmi un ik pa brīdim nolika �o rīku malā, lai ar pirkstiem satvertu sīku, bēgo�u radībiņu un tūliņ ar klusu knik�ķi nospiestu starp nagiem.

Lai gan Roberto �ādi ieskā�anas riluāli nebija nekas jauns, tagad viņ� pirmoreiz saskatīja �īs nodarbes skaistumu un iztēlojās, kā varētu laist rokas caur rudā zīda straumēm, piespiest pirkstgalus pie sārtā skausta, skūpstīt katru pa�ķirto celiņu un izkaut mirmidonie�u pulkus, kas tur neaicināti iemājoju�i.

Tak drīz vien viņam nācās brīnumaino ainu pamest, jo pa ielu tu�vojās bars trok�ņainu sala�ņu, un tā bija pēdējā reize, kad �is logs viņam dāvāja mīlas gleznas.

Citās pēcpusdienās un citos vakaros viņ� tur redzēja to pa�u mat�ronu un citu meiteni, bet savu mīļoto ne. Un secināja, ka tās nav viņas mājas, drīzāk kādas radinieces nams, kur viņa iegriezusies tikai apdarīt kādus darbus. Kur meitene meklējama, viņam neizdevās izdibināt vēl daudzas dienas.

Mīlas ilgas ir reibino�s dzēriens, kas vēl jo stiprāks kļūst, ja to ielej kāda drauga ausīs, un arī Roberto, blandīdamies pa Kasāles ielām, savu stā�vokli nespēja noklusēt Sensavēnam. Viņ� izstāstīja savus pārdzīvojumus

tuk�as lielības dzīts, jo ikviens mīlētājs izgreznojas ar savas iemīļotās dai�ļumu un pats par �o daiļumu ir ne�aubīgi pārliecināts.

"Tātad esat iemīlējies," visai vienaldzīgi attrauca Sensavēns. "Tas nav nekas jauns. Laikam jau cilvēkiem at�ķirībā no dzīvniekiem mīles�tība sagādā kādu iepriecinājumu."

"Vai dzīvnieki nemīl?"

"Nē, tik vienkār�as ma�īnas nemīl. Ko dara ratu riteņi uz nogāzes? Ripo lejā. Ma�īna ir smagums, un smagums tiecas lejup, un tas atkarīgs tikai no aklās nepiecie�amības, kura to dzen �ajā virzienā. Līdzīgi ir ar dzīvniekiem: tie tiecas uz kopo�anos un nenorimst, līdz nav to panāku�i."

"Bet vai tad jūs vakar man neteicāt, ka arī cilvēki ir ma�īnas?"

"Jā, bet cilvēciskā ma�īna ir daudz sare�ģītāka par minerālo un dzīvniecisko, turklāt tai baudu sagādā svārstības."

"Kā to saprast?"

"Tā, ka jūs mīlat, un tātad vienlaikus iekārojat un neiekārojat. Mīles�tība cilvēku padara par ienaidnieku sev pa�am. Jūs baidāties, ka mērķis sasniegts var sagādāt jums vil�anos. Jūs tīksmināties in lintine, kā saka teologi, izbaudāt vilcinā�anos."

"Nē, nav taisnība, es� es viņu gribu tūlīt!"

"Ja tā būtu taisnība, jūs aizvien vēl būtu tikai prasts lauķis. Ta�u jums piemīt gars. Jūs jau būtu viņu paņēmis, ja vien gribētu, un tad jūs būtu brutāls lops. Nē, jūs vēlaties, lai jūsu iekāre uzliesmo spo�āk un lai tostarp iekārē iedegas arī viņa. Un, ja viņas iekāre iekvēlotos tik stipri, ka viņa būtu gatava ļauties jums tūlīt, iespējams, jūs viņu vairs negribētu. Mīlestība uzplaukst gaidās. Un Gaidas pa Laika pla�ajiem laukiem do�das pie Izdevības."

"Bet ko lai es tikmēr daru?"

"Bet� viņa vēl neko nezina, un esmu spiests atzīties, ka man ir grūti viņai tuvoties�"

"Uzrakstiet viņai vēstuli un pastāstiet par savu mīlestību."

"Bet es nekad neesmu rakstījis mīlestības vēstules! Patiesībā, man kauns teikt, bet es vispār nekad neesmu rakstījis nevienu vēstuli."

'Aplidojiet viņu."

"Kad dabas spēki ir par niecīgu, mēs vēr�amies pie mākslas. Es jums to nodiktē�u. Di�ciltīgs vīrs bie�i gūst prieku, sacerot vēstules dāmai, kuru nekad nav redzējis, un es neesmu izņēmums. Pats nemīlēdams, es par mīlestību protu runāt labāk nekā jūs, kam mīlestība laupījusi va�lodu."

"Bet es domāju, ka ikviens cilvēks mīl citādi� Tāda vēstule būtu mākslīgs sagudrojums."

"Izklāstot viņai savu mīlestību pilnīgā vaļsirdībā, jūs izklausītos pēc neaptēsta mūlāpa."

"Bet es sacītu patiesību�"

"Patiesība ir vienlīdz skaista un kautrīga jaunava, tāpēc tā vienmēr staigā ievīstījusies apmetnī."

"Bet es vēlos izstāstīt savu mīlestību, nevis to, kuru aprakstītu jūs!"

"Nūja, ta�u jums jātēlo, lai jūsu jūtas skanētu ticami. Pilnība nav sa�sniedzama bez mākslas pulējuma."

"Bet viņa saprastu, ka vēstulē nav runāts par viņu."

"Nebaidieties. Viņa noticēs, ka ikviens vārds pēc mēra ir piemek�lēts tie�i viņai. Tāpēc sēdieties un rakstiet. Pagaidiet vienīgi, līdz atrodu iedvesmu."

Sensavēns riņķoja pa istabu raksta Roberto -, itin kā atdarinādams bites lidojumu mājup pie medus kārēm. Viņ� gandrīz dejoja, un viņa acis klīda visriņķī, kā gribēdamas gaisā izlasīt neuzrakstītās vēstules tekstu. Tad viņ� sāka.

"Mana Pavēlniec�"

"Pavēlniece?"

"Kā tad jūs vēlētos viņu uzrunāt? Paklau, tu, Kasāles rudā slampa?"

"Puta de los franceses," neviļus nomurmināja Roberto, satriekts, ka Sensavēns, jokus dzīdams, ir nonācis tik tuvu ja ne patiesībai, tad vismaz apmelojumiem.

"Ko jūs teicāt?"

"Neko. Lai būtu. Pavēlniece. Un tālāk?

"Mana Pavēlniec, Visuma brīnumainajā arhitektūrā jau kop� Ra�dī�anas pirmās dienas ir bijis ierakstīts, ka es Jūs sastap�u un iemīlē�u.

Ta�u, kop� esmu uzrakstījis �īs vēstules pirmo rindu, jūtu, ka mana dvēsele kūsā un plūst pāri ar tādu spēku, ka pametīs manas lūpas un rakstāmspalvu, iekams bū�u to pabeidzis."

"�pabeidzis. �aubos, vai tas būs saprotami kādai, kura�"

"Jo vārdos spuraināks un grūtāk izprotams ir patiess izteikums, jo augstāk tas tiek vērtēts, un, jo lielākas pūles ir prasījusi atklāsme, jo vai�rāk tā tiek cienīta. Tāpēc pacelsim toni vēl mazliet augstāk. Un teiksim: Kundze, mana Pavēlniec�"

"Atkal?"

"Jā. Dāmai, kura ir tik daiļa kā Alsidiāna, bez �aubām, tāpat kā �ai Varonei, ir vajadzīgs nepieejams mājoklis. Un man �ķiet, Jūs ar burvestī�bas spēku esat aizgādāta uz citurieni un Jūsu valstība ir pārvērtusies par otru Peldo�o salu, kuru manu nopūtu vēj� dzen arvien tālāk no manis, lai arī kā es nopūlētos piekļūt tai tuvāk, un nu Jūsu miteklis ir antipodu no�vads, krasts, kur piestāt liedz ledus kalni� Jūs izskatāties apjucis, Grīva. Vai, jūsuprāt, �ie vārdi vēl ir pārāk piezemēti?"

"Nē, es� gribētu apgalvot taisni pretējo."

"Nebaidieties," viņu pārpratis, atteica Sensavēns, "tālāk netrūks arī pretstatu kontrapunktu. Turpināsim. Varbūt Jūsu pievilcība dod Jums tiesības alla� palikt tālai, kā jau tas Dieviem pieklājas. Bet vai tad Jūs nezināt, ka Dievi labprāt pieņem vismaz upuru dūmus, ko mēs �eit, lejā, dedzinām viņiem par godu? Tāpēc neatraidiet manu pielūgsmi: skais�tums un mirdzums Jums piemīt visaugstākajā pakāpē, un Jūs padarītu mani par bezdievi, liedzot Jūsu veidolā pielūgt divus no augstākajiem dievi�ķuma atribūtiem� Nu, vai tagad skan labāk?"

Ap �o mirkli Roberto nodarbināja vairs tikai jautājums, vai vēstules saņēmēja maz prot lasīt. Ja �is bastions tiks pārvarēts, ikkatrs izlasītais vārds, viņu noteikti apreibinās, jo pat viņ�, �os vārdus uz papīra likdams, jau jutās apreibis.

"Mans Dievs," viņ� noteica, "viņai vajadzētu zaudēt prātu."

"Viņa to zaudēs. Rakstiet tālāk. Kad savu brīvību pasniedzu Jums kā dāvanu, savu sirdi es nebūt nezaudēju un tagad redzu, ka kop� tā laika mana sirds ir augusi arvien lielāka un daudzkār�ojusies, it kā ar

vienu vien man nepietiktu, lai Jus mīlētu, un dzirdu, kā tās nevaidamie puksti atbalsojas visās manu asiņu dzīslās�"

"Ak Dievs�"

"Nezaudējiet mieru. �obrīd jūs par mīlestību runājat, nevis mīlat. Mana Kundze, atvainojiet izmisu�a cilvēka neapvaldīto jūtu izpausmi vai, labāk, nē, neliecieties par to ne zinis, jo vai tad valdniekiem kādreiz ir vajadzējis satraukties par savu vergu nāvi. Jā, man jāatzīst, ka mans liktenis ir apskau�ams, jo Jūs esat pacentusies izraisīt manu postu, un, ja pagodināsiet mani un veltīsiet man vismaz savu naidu, es jutī�os lai�mīgs, zinādams, ka neesmu Jums vienaldzīgs. Un tādējādi nāve, ar kuru domājat mani sodīt, man kļūs par iepriecinājumu. Jā, nāve! Ja mīlestība nozīmē apjēgsmi, ka divas dvēseles ir radītas, lai būtu vienotas, brīdī, kad viena no tām apjau� otras bezjūtību, tai neatliek nekas cits, kā no�mirt. Un tie�i to, vēl mājodama lai arī īslaicīgi manā ķermenī, vēlas Jums pavēstīt mana dvēsele, kas no miesas mājām lēnām raisīdamās, sūta Jums �o ziņu."

"�no miesas mājām lēnām raisīdamās?"

"Sūta Jums �o ziņu."

"Ļaujiet man atvilkt elpu. Man galva deg kā ugunīs�"

"Savaldieties. Nejauciet mīlestību ar mākslu."

"Bet es viņu mīlu! Mīlu! Saprotat?"

"Toties es nemīlu. Un tie�i tāpēc jūs uzticējāties man. Rakstiet, par viņu nedomājot. Domājiet, piemēram, par Tuāra kungu�"

"Nu vai ziniet?!"

"Nerādiet nu tik niknu vaigu. Galu galā viņ� ir izskatīgs vīrietis. Labi, rakstiet tālāk. Kundze�"

"Atkal?"

"Atkal. Kundze, turklāt man lemts mirt aklam. Vai tad Jūs neesat manas acis pārvērtusi par diviem alambikiem, lai tajos pārtvaicētu manu dzīvību? Un kāpēc gan es degu vēl karstākās ugunīs, jo vairāk valguma sarie�as manos plakstos? Varbūt tēvs manu miesu darinājis nevis no tiem māliem, no kuriem tika mīcīts pirmais cilvēks, bet gan no kaļķiem, un tāpēc ūdens, ko izraudu, mani saēd. Un kāpēc gan, caurcaurēm saēsts,

joprojām esmu dzīvs un atrodu aizvien jaunas asaras, kam mani deldēt vēl vairāk?"

"Vai tas nav pārspīlēti?"

"Di�enos brī�os ari domām jābūt di�enām."

Nu jau Roberto vairs neko neiebilda. Viņam �ķita, ka viņ� pats pār�vērties par savas vēstules daiļo adresāti un izjūt visu, ko, �īs lappuses lasot, pienāktos izjust viņai. Sensavēns diktēja tālāk.

"Pametot manu sirdi, Jūs tajā atstājāt kādu nekaunīgu iemītnieku, proti, savu tēlu, kas tagad apgalvo, ka tam esot vara pār manu dzīvību un nāvi. Bet Jūs pati attālinājāties no manis, tāpat kā valdnieki mēdz steigties prom no bendes darbavietas, lai nevajadzētu uzklausīt lūgumus pēc �ēlastības. Ja manai dvēselei un manai mīlai pastarajā brīdī ir jāpār�vēr�as divās tīrās nopūtās, mirdams es pazemīgi lūg�u Agoniju, lai tā kā pēdējo man ļauj izdvest mīlestību, un tādējādi es pasnieg�u Jums savu pēdējo dāvanu un paveik�u brīnumu, ar kuru Jūs varēsiet lepoties, jo pēc Jums ilgpilnu nopūtu būs raidījis jau miris ķermenis."

"Miris ķermenis. Viss?"

"Nē, ļaujiet padomāt. Vēl vajadzētu nobeigumu ar kādu izteiksmīgu savādību�"

"Ar ko?"

"Ar tādu prāta gājienu, kas �ķietami izsaka nedzirdētu sakarību starp diviem objektiem, kurus neviens nemū�am neiedomātos sasaistīt, un tad, vērojot �o jauko gara spēli, laimīgi tiek zaudētas ikkatras bailes no aprakstīto lietu būtības."

"Es nesaprotu�"

"Nekas, gan sapratīsiet. Tā, tagad pavērsīsim visu pretējā virzienā, jo jūs ta�u vēl neesat miris, tāpēc varam dot viņai iespēju steigties mirsto��ajam palīgā. Rakstiet! Varbūt Jūs, mana Pavēlniec, vēl varētu mani glābt. Es Jums atdāvināju savu sirdi. Bet kā lai es dzīvoju bez dzīvības galvenā dzinuļa? Es neprasu savu dāvanu atpakaļ, jo, tikai būdama gūstā pie Jums, mana sirds bauda saldāko no brīvestībām, ta�u es Jūs lūdzu atsūtīt man pretī Jūsējo, un es galvoju, ka nekur citur tā nerastu tabernākulu, kas to uzņemtu ar vēl lielāku prieku un godbijību. Jums, lai dzīvotu, divas

sirdis nav vajadzīgas, un manējā par Jums pukst tik stipri, ka var Jums nodro�ināt vismū�īgāko no visām kvēlēm."

Tad Sensavēns straujā puspagriezienā paklanījās kā aktieris, kur� gaida aplausus: "Nu, vai nav skaisti?"

"Skaisti? Man tas viss drīzāk �ķiet� kā lai saka� smieklīgi. Vai jūs neiztēlojaties �o savu Pavēlnieci skraidām pa Kasāles ielām, lai pieņemtu un atdāvinātu sirdis, līdzīgi kā ar savu kungu rīkojumiem �audās iero�nesēji?"

"Vai jūs domājat, ka viņa iemīlēs vīru, kas runā kā kur� katrs pilsēt�nieks? Parakstieties un aizzīmogojiet!"

"Bet es nedomāju par dāmu. Es iedomājos: ja viņa vēstuli kādam parādītu, es nomirtu no kauna."

"Viņa to nevienam nerādīs. Vēstuli viņa glabās pie krūtīm un katru nakti pie savas gultas iedegs sveci, lai to pārlasītu un apbērtu skūpstiem. Parakstieties un aizzīmogojiet."

"Bet iztēlosimies es to saku tikai piemēra pēc -, ka viņa nemaz neprot lasīt. Tad ta�u viņai vajadzēs lūgt, lai kāds to nolasa priek�ā�"

"Bet, sinjor della Grīva! Vai jūs �obrīd mēģināt atzīties, ka esat ieska�tījies kādā prastļau�u skuķī? Ka esat man licis �ķiesties ar iedvesmu, lai samulsinātu kādu zemnieci? Tādā gadījumā mums jācīnās divkaujā."

"Tas bija tikai piemērs. Joks. Bet man ir mācīts, ka apdomīgam vīram ir jāizvērtē visi gadījumi un apstākļi gan iespējamie, gan neiespējamie�"

"Redzat, pamazām arī jūs apgūstat māku izteikties kā pieklājas. Ta�u jūsu apstākļu izvērtējums ir greizs, un no visām iespējamībām esat izvēlējies vissmieklīgāko. Lai būtu kā būdams, ar varu jums neko neuz�spiedī�u. Nosvītrojiet pēdējo teikumu un turpiniet tā, kā tūlīt teik�u�"

"Bet, ja es to teikumu nosvītro�u, man vajadzēs pārrakstīt visu vēstuli."

"Piedevām jūs esat arī slinks. Ta�u gudrs vīrs prot gūt labumu arī no neveiksmēm. Svītrojiet nost� Gatavs? Skatieties." Sensavēns iemērca pirkstu krūkā un tad ļāva ūdens lāsei nokrist tie�i uz nosvītrotās rind�kopas, kur tūliņ izveidojās mitrs traips ar izplūdu�ām malām, ko iz��ķīdinātā tinte pamazām iekrāsoja arvien tum�ākas. "Un tagad rakstiet. Piedodiet, Kundze, ka man nepietika drosmes ļaut �ai lapā dzīvot domai,

kura, izvilinot man asaru, izbiedēja mani ar savu pārdro�ību. Līdzīgi arī vulkāniskā uguns no sāļiem ūdeņiem spēj likt izplūst vissaldākajam strautam. Ta�u, ak, Kundze, mana sirds ir kā jūras glieme�nīca, kura, sadzērusies rītausmas cildenos sviedrus, izaudzē sevī pērli, aug kopā ar to un saaug vienā veselumā. No domas, ka Jūsu vienaldzība vēlas ma�nai sirdij laupīt tik rūpīgi loloto un sargāto pērli, manas sirdssāpes iztek asaru straumēs� Jums taisnība, Grīva, �ādi neap�aubāmi ir labāk, esam atbrīvoju�ies no pārmērībām. Nobeigumā ir pareizāk mīlētāja aizrautīgo izteiksmi pieklusināt, lai vēl jo lielāks kļūtu mīļotās aizkustinājums. Pa�rakstieties, aizzīmogojiet un nogādājiet viņai. Un tad gaidiet."

"Kas man jāgaida?"

"Tiem, kas vēlas saredzēt Apdomības Kompasa rādītos ziemeļus, ir jāiemanās pacelt buras Izdevīgā Brī�a vējā. �ādos gadījumos gaidī�ana nekaitē nevienam. Klātbūtne mazina ilgas un apbrīnu, bet tālums vairo to spēku. Būdams tālu, tiksiet vērtēts kā lauva, bet, būdams līdzās, va�rat kļūt par pelēnu, ko dzemdējis kalns. Jums, protams, piemīt daudz lielisku īpa�ību, ta�u arī vislabākās īpa�ības zaudē spo�umu, ja tās var apgramstīt ar rokām, turpretī iztēle sniedzas daudz tālāk nekā redze."

Roberto patencināja un skrēja mājās, paslēpis vēstuli pie krūtīm, it kā būtu to nozadzis. Viņ� baidījās, ka �o dārgo laupījumu kāds viņam varētu atņemt.

Es viņu atradī�u, nometī�os viņas priek�ā ceļos un pasnieg�u vēstuli, viņ� sev teica. Un naktī nemierīgi svaidījās pa gultu, iztēlodamies, kā viņa vēstuli lasīs, kustinādama līdzi lūpas. Nu jau viņ� Annu Mariju Fran�esku Novarieti savās iedomās redzēja apveltītu ar visiem tiem tikumiem, ko tai bija piedēvējis Sensavēns. Apliecinājis mīlestību vārdos lai arī sve�ā balsī -, viņ� juta, ka tagad mīl vēl vairāk. Tik negribīgi un nelabprāt rakstītais nu bija pakļāvis viņa pa�a gribu un prātu. Tagad viņ� meiteni mīlēja tie�i ar tik izsmalcinātu un nevaldāmu kvēli, kā bija teikts vēstulē.

Sācis meklēt to, no kuras bija apņēmies turēties ilgpilnā tālumā, un nelikdamies ne zinis par lielgaballodēm, kas laiku pa laikam krita pilsētā,

viņ� da�as dienas vēlāk ieraudzīja meiteni uz ielas stūra, apkrāvu�os ar vārpām glu�i kā mītisku būtni. Neaprakstāma satraukuma pārņemts, viņ� steidzās tai pretī, īsti nezinādams, ko teiks vai ko darīs.

Drebēdams pieskrējis tai klāt, viņ� apstājās meitenes priek�ā un iz�dvesa: �Godātā jaunkundz�"

"Es vai?" iesmeļoties atjautāja meitene un piebilda: "Nu?"

"Nu�" apstulbumā nespēdams izdomāt neko labāku, izstostīja Roberto, "vai jūs man varētu parādīt, kur� ceļ� ved uz pili?" Un meitene, atmezdama galvu un sapurinādama biezās, rudās cirtas, atteica: "Tak jau tas tur." Un nogriezās ap stūri.

Un, kamēr Roberto stāvēja un mocījās �aubās, vai viņai sekot, tie�i pie �ī ielas stūra nokrita bumba, sagraujot kāda dārza �ogu un saceļot putekļu mākoni. Roberto brīdi klepoja, nogaidīja, līdz putekļi izklīdīs, un saprata, ka, pārmērīgā uzbudinājumā klejodams pa Laika pla�ajiem laukiem, ir palaidis garām Izdevību.

Lai sevi sodītu, viņ� no�ēlas pilns saplucināja vēstuli sīkās driskās un devās mājup, bet viņa sirds saburzītās skrandas palika mētājamies zemē.

Roberto pirmā, neskaidrā mīlestība viņu uz visiem laikiem pārlie�cināja, ka mīlas objektam ir jāmājo nesasniedzamos tālumos, un, ma�nuprāt, �ī pārliecība iezīmēja arī viņa turpmāko mīlnieka likteni. Nāka�majās dienās Roberto apstaigāja ikvienu pilsētas kaktu, kas tā vai citādi saistījās ar iemīļoto (tur viņ� bija izdibinājis viņas vārdu, tur bija uzminē�jis kādas pēdas, tur bija dzirdējis par viņu runājam, bet tur bija redzējis viņu pa�u), lai izveidotu pilnīgu atmiņu ainavu. Tā viņ� uzgleznoja savas kaislības Kasāli, pārveidojot tās ieliņas, akas un laukumus par Tieksmes upēm, Vienaldzības ezeru vai Naidīguma jūru; �o ievainoto pilsētu viņ� pārvērta par sava nepiesātinātā Maiguma Zemi un (jau tolaik, kā nojauz�dams) par savas Vientulības salu.

Aplenktos 29. jūnija nakti uzmodināja briesmīgi dārdi, kam sekoja satraukta bungu rīboņa: bija uzsprāgusi pirmā mīna, ko aplencējiem bija izdevies uzspridzināt zem pilsētas mūriem, tā uzlai�ot gaisā vienu lineti un aprokot drupās divdesmit piecus kareivjus. Nākamajā dienā ap se��iem vakarā rietumpusē bija dzirdama tāda kā tāla pērkona rūk�ana, bet austrumpusē parādījās lidojo�s pārpilnības rags, baltāks nekā pārējās de�besis, un tā smailgalis pārmaiņus te izstiepās garāks, te sarāvās. Tā bija komēta, kas pārbiedēja kareivjus un pamudināja pilsētniekus patverties mājās un vairs nerādīties ārā. Aizritēja vēl da�as nedēļas, un to laikā tika saspridzināti vēl vairāki aizsargmūru posmi, bet aplenktie pilsētas aiz�stāvji no bastioniem �āva pa tuk�o, jo tagad pretinieki dro�i pārvietojās pa pazemi, un diem�ēl tiem neko kaitēt nespēja arī kasālie�u raktie pretmīnē�anas tuneli.

Roberto �o katastrofu izdzīvoja kā pasa�ieris, kuru nekas nesaista ne ar kuģi, ne ar tā apkalpi. Ilgas stundas viņ� vadīja sarunās ar tēvu Emanuēli, pārsprie�ot, kā vislabāk aprakstīt aplenkuma ugunis, ta�u vēl vairāk un arvien bie�āk viņ� uzturējās Sensavēna sabiedrībā, piemeklējot tikpat trāpīgas metaforas savas mīlestības ugunīm, ta�u neuzdro�ināda�mies atklāt, ka vienīgais tuvo�anās mēģinājums beidzies ar izgā�anos. Sensavēns viņam piedāvāja skatuvi, uz kuras viņa mīlasstāsts varēja risi�nāties laimīgi un netraucēti; klusēdams viņ� pacieta savu kaunu un kopā ar draugu sacerēja jaunas vēstules, ko pēc tam izlikās aizgādājam adre�sātei, bet patiesībā tās slepus pārlasīja katru nakti, it kā �o mīlas moku dienasgrāmatu meitene būtu rakstījusi viņam.

Viņ� iztēlojās situācijas, kurās mīļotā, landsknehtu vajāta, pārgurusi saļimst viņa rokās, tad viņ� iztrenkā vajātājus un ved izglābto meiteni uz dārzu, kur bauda viņas me�onīgo pateicību. No �ādām domām viņ�, gultā atlaidies, krita dziļā nemaņā, bet atguvies sēdās sacerēt mīļotajai veltītus sonetus.

Vienu no tiem viņ� parādīja Sensavēnam un uzklausīja vērtējumu: "Manuprāt, ja atļausiet būt atklātam, jūsu sacerējums ir atbaido�s, ta�u nebēdājiet, jo Parīzē vairākums to papīra smērētāju, kas pa�i sevi godā par dzejniekiem, raksta vēl sliktāk. Nedzejojiet par savu mīles�tību, jo kaislība jums laupa to dievi�ķo saltumu, kas atnesa slavu Katullam."

Roberto nonāca pie pārliecības, ka viņa daba ir caurcaurēm melan�holiska, un izstāstīja to Sensavēnam. "Priecājieties," atteica draugs, "jo melanholija ir nevis asinīs nogulsnēju�ies sārņi, bet gan asiņu zieds, tur�klāt melanholija rada varoņus, jo, robe�odamās ar ārprātu, pamudina vī�rus uz vispārdro�āko rīcību." Ta�u Roberto nejuta nekādus pārdro�ības uzplūdus un grima vēl dziļākā melanholijā, skumdams par to, ka nav gana melanholisks.

Kurls pret kliedzieniem un lielgabalu dārdiem, viņ� dzirdēja tikai cerību pilnās baumas (spāņu nometnē jau esot iestājusies krīze, fran�u armija esot pavisam tuvu) un priecājās, kad jūlija vidū beidzot izdevās uzspridzināt vienu no pretmīnē�anas tuneļiem, nogalējot daudz spāņu; ta�u tikmēr daudzas nocietinājumu daļas jau bija nācies pamest un ienaidnieka avangards varēja raidīt �āviņus tie�i pilsētā. Roberto uzzi�nāja, ka da�i kasālie�i spītīgi mēģinot zvejot Po ūdeņos, un, nelikdamies ne zinis par briesmām, pa ap�audītajām pilsētas ielām steidzās uz up�malu, lai pārliecinātos, ka briesmas nedraud mīļotajai.

Viņ� klīda starp kareivjiem, kas dumpojās, jo dienesta līgumā nebija paredzēts, ka būs jārok arī tran�ejas, ta�u arī kasālie�i atteicās darīt �o darbu viņu vietā, tā nu Tuārs bija spiests apsolīt racējiem papildu sa�maksu. Tāpat kā citi pilsētnieki, Roberto ar ļaunu prieku uzņēma ziņu, ka Spinola esot saslimis ar mēri, un labpatikā uzlūkoja bariņu neapolie�u dezertieru, kas bailēs no sērgas bija aizbēgu�i no ienaidnieku nometnes

un meklēja patvērumu pilsētā, ta�u tēvs Emanuēle teica, ka �ie vīri sērgu varbūt ir atnesu�i sev līdzi�

Septembra vidū, kad mēris sākās arī pilsētā, Robertu par sērgu ne�uztraucās, viņu tikai māca ba�as, kaut nesaslimtu iemīļotā, bet kādu rītu viņ� pamodās ar spēcīgu drudzi. Par laimi, viņam izdevās aizsūtīt ziņu tēvam Emanuēlem, un jezuīts parūpējās, lai viņ� tiktu slepus aizgādāts līdz klosterim un tā paglābts no nonāk�anas kādā no steig�us ierīkotajām lazaretēm, kur slimnieki mira ātri un bez lieka trok�ņa, netraucēdami tos, kuri bija aizņemti, gaidot pirotehnikas sasniegumu nestu nāvi.

Roberto par nāvi nedomāja: drudzi viņ� noturēja par mīlas karsoni un, pirkstos �ņaudzīdams guļvietas salmu maisu un glaudīdams savu sasvīdu�o un sāpo�o miesu, sapņoja, ka glāsta mīļotās augumu.

Atmiņu tēli bija tik spilgti un dzīvi, ka �ajā vakarā uz Dafnes klāja, naktij lēnām ritot savu gaitu, debesīm nesteidzīgi grie�oties un Dienvidu Krustam nozūdot aiz apvār�ņa, Roberto vairs nezināja, vai �ajos mirkļos kvēlo atdzimu�ā mīlestībā pret Kasāles kareivīgo Diānu vai moko�ā mīlā pret savu Pavēlnieci, kas skatieniem bija tikpat nesasniedzama.

Viņ� gribēja zināt, kurp tā varētu būt aizbēgusi, un steidzās uz telpu, kur glabājās navigācijas rīki un kur, kā viņam �ķita, bija redzējis arī �o jūru karti. Viņ� to atrada lielu, krāsainu un nepabeigtu, kādām tolaik bija lemts palikt daudzām kartēm: kuģotājs, ieraudzījis jaunu zemi, zī�mēja tās krasta aprises, ko pats bija redzējis, ta�u tālākos apveidus atstāja neievilktus, nezinādams, cik tālu un kurā virzienā �ī sauszeme ple�as; tā�pēc Klusā okeāna kartes bie�i vien izskatījās kā arabeskas, kas savītas no nenoteikti iezīmētām krastu līnijām, neskaidri apjaustām un vēl neskaid�rāk ieskicētām kontūrām un aplēsēm par nezināmo zemju lielumiem, bet precīzi atveidotas bija vienīgi tās nedaudzās salas, kurām bija apkuģots visriņķī, kā arī norādes par nepastarpināti iepazītajiem vēju virzieniem. Da�i, vēlēdamies padarīt kādu salu atpazīstamu arī nākamajos kuģojumos, tikai precīzi uzzīmēja tās kalnu virsotņu profilu un virs tām sablī�vēju�os mākoņus, lai to iztālēm varētu pazīt tāpat, kā cilvēku pazīst pēc cepures formas vai gaitas īpatnībām.

Un �ajā kartē bija redzamas divas viena otrai pretī novietotas krasta līnijas, ko �ķīra ūdeņu josla, kas stiepās no dienvidiem uz zieme�ļiem, un viena no krasta līnijām, līkumu līkumos izlocīta, gandrīz no�slēdzās savienotā salas lokā, un tā patie�ām varēja būt viņa Sala; ta�u aiz pla�āka ūdeņu laukuma bija iezīmētas citas �ķietamu salu grupas ar līdzīgiem apveidiem, un tikpat labi arī kāda no tām varēja apzīmēt vietu, kur viņ� bija nonācis.

Mēs maldīsimies, ja uzskatīsim, ka Roberto bija pārņēmusi ģeogrāfa zinātkāre. Tēvs Emanuēle viņam pārāk centīgi bija mācījis visu redzamo sagrozīt, liekot lietā aristoteliskā tālskata lēcu. Un tikpat centīgi Sensavēns bija mācījis uzkurināt iekāri, liekot lietā valodu, kas meiteni pārvēr� par gulbi un gulbi par meiteni, sauli par katlu un katlu par sauli. Un tā dziļā naktī mēs atrodam Roberto sapņojam, nolīku�u pār karti, kas viņa uztverē jau pārvērtusies par ilgoto sievi�ķo augumu.

Mīlētāji kļūdās, rakstot mīļotās vārdu liedaga smiltīs, kur drīz vien to nodzē� viļņi, un cik gudrs un apdomīgs at�ķirībā no �iem neapdomī�gajiem dro�i vien jutās Roberto, uzticējis mīļo augumu lī�u un iejomu apaļajiem līkumiem, matus straumju plūsmām starp arhipelāgu meandriem, vieglos, vasarīgos sviedrus uz sejas ūdens ņirbai, acu noslē�pumu neizmērojamu un tuk�u pla�umu zilgmei, un tādējādi karte vi�ņam rādīja daudzkār�otas mīļotās ķermeņa formas, atklājot tās aizvien jaunos zemesragos un jomos. Iekāres mocīts, viņ� ļāva savām lūpām kā kuģim avarēt virs kartes papīra un dzertin dzēra no �ī juteklības okeāna, viņ� apglaudīja pussalu, neuzdro�inājās ielauzties kādā �aurumā un, piespiedis lappusei vaigu, ieelpoja vēju dvesmu, un labprāt viņ� būtu malkojis katra strauta un avota ūdeņus, negausīgi būtu izzīdis upes sau�sas, pats būtu pārvērties par sauli, lai varētu skūpstīt krastus, vai par paisumu, lai varētu aplaizīt grīvas�

Ta�u baudīja viņ� nevis to, kas viņam pieder, bet to, kas nolaupīts un liegts, un, kamēr viņ� alkaini slidināja pirkstus pār �o erudītas otas radīto balvu, tikmēr Citi uz īstās Salas tur, kur tā izliecās graciozās formās, ko karte vēl nebija pratusi atveidot, varbūt jau kāri iekodās tās augļos un mērcējās ūdeņos� Citi, apstulbu�i un kārīgi mil�i, �ajā brīdī tuvināja

savas raupjās ķetnas viņas maigajām krūtīm, kroplīgi Vulkāni ieguva �o trauslo Afrodīti, aizskāra viņas lūpas tikpat nezinīgi un aplami, kā tas zvejnieks no Neatrastās Salas vēl aiz Kanāriju tālākā apvār�ņa aizsvie� jūrā visretāko pērli�

Viņa citās mīlo�ās rokās� �ī doma skurbināja visneprātīgāk, un ar to Roberto sevi plosīja, kunkstēdams par savu dzeļo�o bezspēcību. Un �īs apmātības varā būdams, pussaļimis viņ� taustījās pa galdu, kā ce�rēdams satvert vismaz brun�u stērbeli, kad viņa skatiens aizslīdēja līdz citai kartei un uzdūrās kādam mīksti viļņotam Klusā okeāna ķermenim, ar kuru nezināmais autors varbūt bija vēlējies attēlot rietumzemes vul�kānu ugunsspļaujamās ejas: tā bija mūsu zemeslodes karte, visi garozas augstākie izvirzījumi kuplu dūmu mutuļu ieskauti, bet iek�iene attēlota kā izkaltu�u dzīslu mud�eklis; un piepe�i viņ� pats sajutās kā dzīvs �īs lodes atveids un iegārdzās, laizdams lavu no katras poras, izvērzdams sava neapmierinātā apmierinājuma limfu un visbeidzot zaudēdams sa�maņu kaltējo�as un izkaltu�as hidropsijas (kā viņ� raksta) uzveikts sabrukdams uz ilgotās dienvidu miesas.

Ari Kasālē viņ� sapņoja par vaļējiem pla�umiem un klajo ieplaku, kur pirmoreiz bija redzējis savu Novarieti. Ta�u uz Dafiies viņ� vairs ne�bija slims un tāpēc daudz skaidrāk apzinājās, ka nekad vairs viņu nesa�staps, jo drīz mirs vai varbūt jau sen mirusi bija viņa.

Patiesībā toreiz Kasālē viņ� nevis palēnām mira, bet palēnām atlaba, tikai pats to neapjauta un atveseļo�anās vārgumus noturēja par dzīvības pēdējo spēku aizplū�anu. Sensavēns viņu bie�i apciemoja un, ja līdzās bija tēvs Emanuēle (kur� viesi uzlūkoja tik neuzticīgi, it kā tas grasītos nolaupīt slimā jaunekļa dvēseli), atstāstīja svaigākos notikumus, bet, kad jezuītam slimnieka istaba bija jāpamet (jo klosterī arvien bie�āk risinājās abu naidīgo pu�u pārrunas), kā filosofs runāja par dzīvību un nāvi.

"Mans dārgais draugs, Spinola guļ uz nāves gultas. Es jūs ielūdzu dzīrēs, ko sarīkosim, kad viņ� �o pasauli beidzot pametīs."

"Nākamnedēļ miris bū�u arī es�"

"Tā nav taisnība, gan jau es prastu pazīt mirēja seju. Ta�u es darītu nepareizi, ja censtos novērst jūsu domas no nāves. Labāk izmantojiet sli�mību, lai praktizētu �o derīgo vingrinājumu."

"Sensavēna kungs, jūs runājat kā garīdznieks."

"Nebūt ne. Es ta�u jums neiesaku gatavoties citai dzīvei, es jūs mu�dinu godam izmantot �o pa�u vienīgo dzīvi, kas jums dota, lai pēc tam kad pienāks laiks tāpat godam varētu sagaidīt vienīgo nāvi, kuru jums būs lemts pieredzēt. Un par mir�anas mākslu jādomā laikus, nāve jāap�domā iepriek� un ne reizi vien, lai pēcāk tai vienīgajā reizē, kad vajadzēs mirt, to varētu izdarīt labi un pareizi."

Roberto gribēja celties aug�ā, ta�u tēvs Emanuēle viņam to neļāva, uzskatīdams, ka puisis vēl nav gatavs atgriezties kara troksnī un juceklī. Roberto ļāva viņam noprast, ka �īs steigas iemesls ir vēlme atkal sastapt kādu personu, bet tēvs Emanuēle sprieda, ka ir muļķīgi tik izmocītas miesas nomocīt ar domām par citu miesu, un centās pierādīt, cik nici�nāms ir viss sievi�ķais dzimums: "Tā caurcaurēm tuk�ā un godkārīgā Sievie�u Pasaule," viņ� teica, "ko savos plecos tur da�as modernas Atlantes, grie�as ap Negoda asi, un tās tropu loki ir Vē�a un Me�ā�a zī�mēs. Spogulis, �īs pasaules Pirmais Dzinulis, vistum�āk satumst, atspo�guļojot to neķītro Acu Zvaigznes, ko apmātu mīlētāju raidītie nopūtu Garaiņi ir pārvērtu�i par Meteorītiem, kuri vēsta postu un nelaimes Godīgumam."

Roberto �ī astronomiskā alegorija itin nemaz neiejūsmināja, un smal�kās sabiedrības spīganu portretā viņ� nekādi nevarēja sazīmēt savas mī�ļotās vaibstus. Viņ� palika gultā, ta�u vēl jo dedzīgāk raidīja gaisos mīlas neprāta Garaiņus.

Citas ziņas viņ� pa to starpu saņēma no Saietas kunga. Kasālie�i prā�toja, vai nevajadzētu ielaist fran�us ne tikai pilī, bet arī citadelē, jo beidzot bija apjēgu�i, ka ienaidnieku ārpus mūriem iedosies noturēt, vienīgi ap�vienojot pilsētas un fran�u garnizona spēkus. Ta�u Saietas kungs ļāva noprast, ka �obrīd, kad pilsētai draudēja drīza kri�ana, kasālie�i, lai arī �ķietami izrādīja vēlmi sadarboties, klusībā vairāk nekā jebkad iepriek� vēlējās pārskatīt sadarbības līgumu. "Ar Tuāra kungu mums jābūt �ķīs�tiem un bez viltus kā balo�iem," viņ� teica, "un tomēr arī viltīgiem kā �ūskām, ja karalis gadījumā sadomās Kasāli pārdot. Mums jācīnās tā, lai tas būtu arī mūsu nopelns, ja Kasāle tomēr izglābtos; ta�u bez pār�spīlējumiem, lai tad, ja pilsēta kritīs, tā būtu tikai fran�u vaina." Un, pamācot Roberto, piebilda: "Prātīgs vīrs nekad neliek visu uz vienas kārts."

"Bet fran�i saka, jūs esot tirgoņi: neviens jūs pat neievēro, kad cīnā�ties, toties visi redz, kā iztirgojat savu preci par visaugstāko cenu!"

"Ilgāk dzīvo tas, kuram ir mazāka vērtē. Iesprādzis pods nekad ne�saplīst pavisam un pagūst visiem apnikt ar savu izturību."

Kādā septembra sākuma rītā pār Kasāli brāzās atbrīvojo�a lietusgāze. Veselie steidzās laukā pa�i un iznesa ārā no telpām salīt arī visus atlab�sto�os lietus strūklām bija jānomazgā visas slimības pēdas un aplipinā�anās briesmas. Lietus gan ne tik daudz dziedēja, cik sniedza atspirdzinā�jumu, un arī pēc negaisa sērga turpināja plosīties. Vienīgās mierino�ās ziņas bija tās, kas vēstīja, ka tikpat �akli mēris strādā arī ienaidnieku nometnē.

Atguvis spēkus tiktāl, lai spētu noturēties kājās, Roberto uzdro�inā�jās iziet no klostera un pēc kāda brī�a ieraudzīja ar zaļo mēra krustu ap�zīmētas mājas durvīs stāvam savu mīļoto Annu Mariju vai varbūt Fran�esku. Viņa bija izdēdējusi kā tēls no Nāves Dejas. Pazudis bija �ķīstais sniega baltums un granātābola sārtums, to vietā bija atlicis vien slimīgs dzeltenīgums, tomēr izmocītajos vaibstos vēl jautās atmiņas par agrāko daili. Roberto atcerējās Sensavēna vārdus: "Vai tad jūs turpināsiet locīt ceļus viņas priek�ā arī tad, kad vecums viņas augumu būs pārvērtis par rēgu, kas spēj atgādināt vienīgi nenovēr�amo nāves tuvumu?"

Meitene, piekļāvusies pie pleca kādam kapucīņu mūkam, raudāja, it kā būtu zaudējusi dārgu cilvēku, varbūt to savu francūzi. Kapucīnis, kam seja bija vēl pelēkāka nekā bārda, balstīja meiteni un ar kaulaino pirkstu rādīja uz debesīm, kā teikdams "varbūt kādu dienu tur aug�ā�".

Mīlestība kļūst par garīgu vielu tikai tad, ja miesa jūt iekāri un �ī iekāre tiek apspiesta. Ja miesa ir izvārdzināta un iekārot nespējīga, visa garīgā mīlestības viela pagaist. Roberto atklāja, ka ir tik vārgs, ka nemaz nespēj mīlēt. Exit Anna Marija (Fran�eska) Novariete.

Viņ� atgriezās klosterī un atkrita gultā, tagad no visas tiesas apņē�mies nomirt: mocību izbeig�anās sagādāja pārlieku neizturamas mokas. Tēvs Emanuēle mudināja viņu iet svaigā gaisā, ta�u ziņas, ko Roberto sa�ņēma no ārpasaules, nekādi neiedvesmoja uz dzīvo�anu. Nu jau pilsētu bija piemeklējis ne tikai mēris, bet arī bads, un vēl ļaunākas bija neatlai�dīgās pārtikas medības, jo bija zināms, ka �ādus tādus krājumus kasālie�i ir noglabāju�i un neparko negrib dot saviem sabiedrotajiem. Un Roberto teica: ja jau viņ� nevarot nomirt no mēra, tad nomir�ot badā.

Beigu beigās tēvam Emanuēlem izdevās ņemt virsroku un izdzīt viņu laukā, pilsētas ielās. Nogriezies ap ielas stūri, Roberto negaidīti uz�dūrās pulciņam spāņu virsnieku. Viņ� jau grasījās bēgt, ta�u spāņi viņu ceremoniālā pieklājībā sveicināja. Un Roberto saprata, ka ienaidnieki, sa�grāvu�i ne vienu vien bastionu, jau ir nocietināju�ies arī da�ādās pilsētas vietās iek�pus mūriem, un tātad tagad varēja teikt, ka nevis lauki �ņaudz aplenkumā Kasāli, bet Kasāle ir aplenkusi savu pili.

Ielas galā viņ� satika Sensavēnu. "Dārgais della Grīva," tas teica, "jūs saslimāt kā francūzis, bet atlabāt jau kā spānis. �ī pilsētas daļa jau pilnībā ir ienaidnieku rokās."

"Un mēs te brīvi varam staigāt?"

"Vai tad nezināt, ka ir parakstīts pamiera līgums? Un galu galā spāņi grib pili, nevis mūs. Fran�u pusē trūkst vīna, un kasālie�i to no saviem pagrabiem velk ārā tik negribīgi, it kā tās būtu Mūsu Kunga asinis. Un jūs ta�u negribēsiet lāga fran�iem aizliegt apmeklēt krogus �ajā pilsētas daļā, kur jau tiek pievests izcils vīns no visas apkaimes. Un spāņi mūs uzņem kā smalki kungi. Vienīgi nedrīkstam aizmirst labās manieres: ja gribam meklēt ka�ķi, tas jādara mūsu pusē ar saviem tautie�iem, jo �ajā pusē ir jāuzvedas pieklājīgi, kā jau pie ienaidniekiem piedienas. Tāpēc esmu spiests atzīt, ka spāņu pusē mums neiet tik jautri kā pie fran�iem. Bet atgriezieties pie mums. �ovakar dziedāsim serenādi kādai dāmai, kura savu daili slēpa līdz pat aizvakardienas vakaram, kad beidzot uz īsu brīdi pienāca pie loga."

Un tā tovakar Roberto atkal ieraudzīja piecas jau pazīstamas sejas no Tuāra galma. Kompānijai bija pievienojies pat abats, kur� �im noti�kumam par godu bija izrotājies ar cakainām me�ģīnēm un krusteniski apsējies platu atlasa lenti. "Lai Kungs mums piedod," viņ� teica, viegl�prātīgi liekuļojot, "ta�u vajag pacilāt arī garu, ja vēlamies pildīt savus pienākumus�"

Nams atradās laukumā, kas tagad ietilpa spāņu daļā, ta�u �ajā vēlajā stundā visi spāņi dro�i vien sēdēja krogos. Debesu taisnstūrī, ko iezīmēja zemie māju jumti un visapkārt laukumam zaļojo�o koku lapotnes, rēgojās

rāms mēness, kur� �onakt �ķita mazāk bakurētains nekā citkārt, un tā vaigs atspīdēja ūdens tvertnē pie dzeramā ūdens strūklakas, kas klusi burzguļoja naksnīgi klusā taisnstūra vidū.

"Ak, maigā Diāna," noteica Sensavēns, "kāds miers un remdinājums dro�i vien �obrid valda tavās pilsētās un tavos ciemos, kur nepazīst kara un kur selenīti dzīvo dabiskas laimes stāvoklī, neko nezinādami par grēku�"

"Nezaimojiet, Sensavēna kungs," atbildēja abats, "pat ja mēness būtu apdzīvots, kā savā nesen izdotajā romānā murgoja tas Mulinē kungs un kā Svētie Raksti mums nemāca, nelaimīgi būtu tā iemītnieki, kas nav iepazinu�i Iemiesoto Kristu."

"Un ne�ēlīgs būtu Kungs tas Dievs, ja būtu viņiem liedzis �ādu at�klāsmi," atcirta Sensavēns.

"Nemaz necentieties ielauzties dievi�ķajos noslēpumos. Dievs sava vienpiedzimu�ā Dēla sludinā�anu liedza arī abu Ameriku iedzimta�jiem, ta�u tagad savā �ēlsirdībā sūta turp misionārus, kas nes gaismu pāri okeānam."

"Tad kāpēc pāvesta kungs nesūta misionārus arī uz mēnesi? Vai tad selenīti nav Dieva bērni?"

"Nerunājiet nu muļķības!"

"Neņem�u vērā to, ka nosaucāt mani par muļķi, abata kungs, tomēr jums jāzina, ka �ajā muļķībā slēpjas noslēpums, kuru pāvesta kungs, pro�tams, nevēlas nevienam izpaust. Ja misionāri uz mēness atklātu iemīt�niekus un redzētu, ka tie no sava mājokļa vēro citas pasaules, kas viņu acīm ir sasniedzamas, bet mūsējām ne, �ie misionāri pārliecinātos, ka arī selenīti prāto, vai �ajās pasaulēs mājo citas mums līdzīgas būtnes. Un tā�pat viņus dro�i vien nodarbina jautājums, vai tikai arī stāvzvaigznes nav neskaitāmas saules, ko ieskauj citi mēne�i un citas planētas, un vai tikai arī �o tālo planētu iemītnieki neredz mums neredzamas zvaigznes, kas tie�i tāpat ir neskaitāmas saules ar neskaitāmām planētām, un tā tālāk līdz bezgalībai�"

"Dievs mūs radīja nespējīgus aptvert bezgalību, tāpēc, cilvēku dzimum, apmierinies ar to, kas tev sasniedzams, un lieki netaujā pēc kā vairāk."

"Serenādi, serenādi," �ukstēja pārējie. "Tas ir tas logs." Un �ajā logā bija manāma gai�i sārta blāzma, kas plūda no iztēlojama un vilino�a guļamkambara dziļumiem. Ta�u abi strīdnieki jau bija pārlieku iekarsu�i.

"Un vēl tikai piebilstiet," izsmējīgi turpināja Sensavēns, "ka gadī�jumā, ja pasaule būtu galīga un to ieskautu Nekas, galīgs būtu arī Dievs: tā kā saskaņā ar jūsu apgalvojumiem Dieva uzdevums ir būt debesīs un uz zemes, un ikvienā vietā, viņ� ta�u nevarētu atrasties tur, kur nav nekā. Nekas ir nevietā un neesamība. Vai arī, ja viņ� gribētu papla�ināt pasauli, viņam vajadzētu papla�ināt arī sevi un tādējādi pirmoreiz uzrasties tur, kur iepriek� viņa nav bijis, ta�u tas būtu pretrunā ar viņa pretenzijām uz mū�īgumu."

"Nu jau pietiks, kungs! Jūs noliedzat Mū�īgā mū�īgumu, un to es jums neļau�u. Man ir pienācis laiks jūs nogalināt, lai jūsu tā sauktais stip�rais gars vairs nevarētu padarīt mūs vājus!" Un abats izrāva zobenu.

"Ja jūs tā vēlaties," atteica Sensavēns, salutēja un nostājās cīņai. "Bet es gan jūs nenogalinā�u, jo nevēlos atņemt kareivjus savam karalim. Es tikai izķēmo�u jūsu seju tā, lai jūs paliktu dzīvs, bet būtu spiests nēsāt masku kā itāļu komediants, un tāds tituls jums piedien vislabāk. Es jums uzzīmē�u rētu no acs līdz lūpai, ta�u �o skaisto cirtienu, ar kādu parasti kastrē sivēnus, es jums snieg�u tikai pēc tam, kad bū�u noturējis nelielu priek�lasījumu dabas filosofijā."

Abats bruka viņam virsū, tūliņ cenzdamies trāpīt ar vareniem cir�tieniem, kliegdams, ka Sensavēns esot indīgs kukainis, blusa, uts, kas nospie�ama bez �ēlastības. Sensavēns viņu atvairīja un tad pats pārgāja uzbrukumā, piespie�ot pretinieku ar muguru pret koku, un piedevām katru kustību pavadīja ar filosofiskiem prātojumiem.

"Ak, �ādi pla�i atvēzieni no labās uz kreiso pusi un cirtieni no aug�as ir vulgāri un raksturīgi tiem, kurus dusmas ir padarīju�as aklus. Jums trūkst jebkādas sapra�anas par pauko�anu! Un jums trūkst ari kristīgas mīlestības, ja jau tā noniecināt blusas un utis. Jūs esat pārāk mazs dzīv�nieks, lai spētu iztēloties pasauli kā lielu dzīvnieku, kādu to mums pa�rādīja jau dievi�ķais Platons. Pamēģiniet iztēloties zvaigznes kā pasaules ar citiem sīkiem dzīvniekiem un iztēlojieties, ka arī �ie dzīvnieki pa�i ir

veselas pasaules kādu sīkāku radījumu ciltīm, un tad jums vairs nebūs grūti apjēgt, ka arī mēs tāpat kā zirgi vai ziloņi esam veselas pasaules blusām un utīm, kas uz mums mājo. �ie kukaiņi mūs neuztver mūsu pār�mērīgā lieluma dēļ, un tie�i tāpat mēs, būdami tik sīki, neuztveram lielā�kas pasaules. Varbūt arī �obrīd kāda utu cilts uzskata jūsu ķermeni par veselu pasauli, un, kad kāda no viņām nostaigā ceļu no jūsu pieres līdz pakausim, citas utis saka, ka �ī drosminiece ir uzdro�inājusies sasniegt iz�zināto zemju robe�as. Mazā utu cilts uzskata jūsu matus par savas zemes me�iem, un, kad bū�u jūs ievainojis, uzlūkos jūsu brūces kā ezerus un jū�ras. Kad jūs ķemmējaties, matu viļņo�anos utis uztver kā okeāna paisumu un bēgumu, un, viņām par nelaimi, viņu me�ainā pasaule ir pārāk mainīga un kustīga, jo jums piemīt nemode ķemmēties ik pēc brī�a kā tādam sievi��ķim. Un tagad, kad es jums no�ķel�u nost �o pu�ķi, jūsu dusmu kliedzienu utis noturēs par vētras auriem, lūk!" Un viņ� ar iero�a smaili nocirta nost kādu aukliņu rotājumu, gandrīz pār�ķeļot arī smalki iz�ūto kamzoli.

Abats kūsāja dusmās, tagad viņ� bija aizvirzījies līdz laukuma vi�dum un ik pa laikam pameta skatu pār plecu, lai pārliecinātos, ka aiz muguras vēl ir gana daudz brīvas vietas, un izmēģināja da�us fintus, bet drīz vien atkal atkāpās, lai strūklaka sargātu pēcpusi.

Likās, Sensavēns tikai dejo viņam apkārt un nemaz neuzbrūk. "Pa�celiet galvu, abata kungs, paskatieties uz mēnesi, un padomājiet par to, ka gan jau jūsu Dievs būtu pratis radīt arī bezgalīgu pasauli, ja jau viņ� prata radīt nemirstīgu dvēseli. Ta�u, ja pasaule ir bezgalīga, tā ir vienlīdz bezgalīga gan telpā, gan laikā, un tātad tai jābūt mū�īgai, bet, ja kāda pasaule ir mū�īga, tad nav nekādas vajadzības pēc tās radī�anas un lieki ir iedomāties arī Dieva ideju. Tas patie�ām ir ne�ēlīgs joks, abata kungs: ja Dievs ir bezgalīgs, viņ� nekādi nevar ierobe�ot pats savu varu; viņ� ne�kad nevar ab opere cessare, bet, ja viņ� rada bez apstājas, pasaule kļūst bez�galīga. Ta�u, ja pasaule ir bezgalīga, tajā vairs nebūs Dieva, tie�i tāpat kā pavisam drīz vairs nebūs rotājumu pie jūsu kamzoļa!" Un, pieskaņojot darbus vārdiem, viņ� no�ņāpa vēl da�us piekariņus, ar kuriem abats varen lepojās, tad samazināja aizsardzības joslu, paceldams zobena smaili mazliet augstāk; un, kad abats mēģināja to izmantot un pievirzīties tuvāk,

raidīja asu cirtienu pa pretinieka asmeni. Abats gandrīz izmeta zobenu un ar kreiso roku sa�ņaudza sāpo�o labās locītavu.

Niknumā viņ� brēca: "Pēdējais laiks jūs nobeigt, nolādētais bezdievi un zaimotāj! Pie Dieva pendera! Pie visiem nolādētajiem Paradīzes svē�tajiem! Pie Kristus asinīm!"

Dāmas logs atsprāga vaļā, kāds pa to izliecās un nez ko sauca. Ta�u nu jau visi bija aizmirsu�i, kāpēc vispār �ai laukumā ieradu�ies, un mīdī�jās ap abiem duelantiem, kas saklaigādamies riņķoja ap strūklaku. Sensavēns tikmēr mulsināja abatu, atvairīdams viņa cirtienus ar apļveida aizsardzības kustībām un tie�iem kontrrispostiem ar smaili.

"Nesauciet palīgā dievi�ķās Iemieso�anās noslēpumus, abata kungs," viņ� ķircinājās. "Jūsu Svētā Romas baznīca jums ir mācījusi, ka �ī dubļu lode ir visuma centrs, bet visums riņķo tai apkārt un kā menestrels spēlē tai sfēru mūziku. Uzmanīgi, jūs pārāk spie�aties virsū strūklakai, apsla�pināsiet stērbeles un izskatīsieties kā vecis, kuru nomoka akmeņi pūslī� Ta�u, ja bezgalīgajā tuk�umā grie�as neizmērojams skaits pasauļu, kā ap�galvoja kāds di�ens filosofs, kuru jums līdzīgie sadedzināja Romā, un ja daudzās no �īm pasaulēm mājo mums līdzīgas būtnes, un ja tās visas ir jūsu Dieva radītas, ko tad lai mēs iesākam ar to jūsu Pestī�anu?"

"Labāk domā, ko Dievs iesāks ar tevi, nolādētais!" atbrēca abats, ar pūlēm atvairījis atsprāklisku cirtienu no kreisās puses.

"Varbūt Kristus iemiesojās tikai vienreiz? Un tātad pirmdzimtais grēks ir pastrādāts tikai vienreiz un tikai uz �īs zemeslodes? Kāda ne�taisnība! Netaisnīgi pret citiem, kam liegts Iemieso�anās brīnums, un ne�taisnīgi pret mums, jo �ādā gadījumā ļaudis citās pasaulēs dzīvo tikpat pilnīgi un svēti kā mūsu pirmsen�i vēl pirms grēkā kri�anas un bauda da�bisko svētlaimi, nejuzdami Krusta smagumu. Vai arī neskaitāmi Ādami pastrādāja pirmo grēku, jo neskaitāmas Ievas ieveda viņus kārdinā�anā ar neskaitāmiem āboliem, un Kristus bija spiests iemiesoties neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes sludināt un ciest Golgātas mokas, un varbūt viņ� to visu dara joprojām, un, ja jau pasauļu skaits ir bezgalīgs, arī viņa uzdevumam nemū�am nepienāks beigas. Bezgalīgs ir viņa uzdevums, un bezgalīgi viņa mocību veidi: ja kaut kur aiz Piena Ceļa ir kāda pasaule, kur

cilvēkiem ir se�as rokas, līdzīgi kā pie mums se�rokaini ir Terra Incognita iemītnieki, tad tur Dieva Dēlu pienaglotu nevis pie krusta, bet gan pie baļķiem, kas salikti zvaigznes formā, un tas man �ķiet iederīgi tikai kāda komēdiju sacerētāja darbos."

"Diezgan! Es pielik�u punktu jūsu komēdijai!" gandrīz prātu zau�dējis, auroja abats un metās virsū Sensavēnam, raidīdams savus pēdējos cirtienus.

Sensavēns tos veikli atvairīja, bet tālākais notika vienā mirklī. Abata zobens vēl bija pacelts pēc atvairījuma, kad Sensavēns izklupa uz priek�u, itin kā gribēdams izdarīt apaļo riverso, un tad izlikās, ka pakrīt. Abats parāvās sāņus, cerēdams, ka varēs viņu nodurt kritiena mirklī. Ta�u Sen�savēns, kur� nebūt nebija zaudējis kontroli pār kājām, zibenīgā strau�jumā atkal pielēca stāvus, ar kreiso apak�delmu atspiedies pret zemi, un grūda labo roku aug�up: tas bija coup de la mouette. Zobena smaile pār�ķēla abata seju no virsdegunes līdz pat lūpai, pie viena nocērtot arī kreisās puses ūsu skrudzi.

Abats lādējās tā, kā nemū�am nebūtu uzdrīkstējies neviens epikūrietis, bet Sensavēns nostājās sveiciena pozā un salutēja, kamēr skatītāji uzgavilēja meistarīgajam dūrienam.

Ta�u tie�i tai brīdī laukuma tālākajā galā uzradās spāņu patruļa, ko dro�i vien bija pievilinājis troksnis. Fran�i instinktīvi tvēra pēc zobeniem, bet spāņi redzēja se�us apbruņotus ienaidniekus un kliedza, ka notikusi no�devība. Kāds kareivis notēmēja musketi un iz�āva. Lode trāpīja Sensavē�nam krūtīs, un viņ� pakrita. Nākamajā mirklī spāņu virsnieks ieraudzīja, ka �etri vīri, nevis uzsāk cīniņu, bet nosvie� iero�us zemē un metas pie pa�kritu�ā, un, uzlūkojis arī abatu ar asinīm noplūdu�o seju, saprata, ka ir iz�traucējis dueli, deva savējiem pavēli, un patruļa steig�us pameta laukumu.

Roberto noliecās pie nelaimīgā drauga. "Vai redzējāt," ar mokām teica Sensavēns, "vai redzējāt manu dūrienu, Grīva? Apdomājiet to un vingrinieties. Es negribētu, lai �is noslēpums nomirst reizē ar mani�"

"Sensavēn, mans draugs," raudāja Roberto, "jums nevajadzēja mirt tik muļķīgā nāvē!"

"Muļķīgā? Es cīnījos un uzveicu muļķi, un mirstu kaujas laukā, ienaidnieka svina nokauts. Savai dzīvei biju izvēlējies gudru mēru� Vienmēr runājot nopietni, mēs izraisām tikai aizkaitinājumu. Vienmēr jokojot nicinājumu. Vienmēr filosofējot skumjas. Vienmēr izsmejot neveiklību. Es esmu spēlējis visas lomas, pieskaņojoties laikam un ap�stākļiem, un reizēm esmu bijis arī galma āksts. Ta�u �is vakars, ja pra�tīsiet labi izstāstīt notiku�o, izrādīsies esam nevis komēdija, bet skaista traģēdija. Un neskumstiet pārlieku par manu nāvi, Roberto," viņ� to pir�moreiz uzrunāja vārdā, "une heure aprиs la mort, notre вme йvanouie, sera ce que'elle estait une heure avant la vie� Skaistas dzejas rindas, vai ne?"

Un viņ� izlaida dzīvību. Visi vienojās par cildeniem meliem, kam piekrita arī abats, proti, tika izplatītas runas, ka Sensavēns esot kritis sa�dursmē ar landsknehtiem, kuri uzdro�ināju�ies tuvoties pilij. Tuārs un pārējie virsnieki apraudāja kritu�o kā varoni. Abats stāstīja, ka ticis �ai sadursmē ievainots, un jau noskaņojās saņemt sevi�ķi izdevīgu un iene�sīgu baznīcas amatu pēc atgrie�anās Parīzē.

īsā laikā Roberto bija zaudējis tēvu, mīļoto, veselību, draugu un var�būt zaudējis arī karā.

Viņam neizdevās rast mierinājumu pie tēva Emanuēles, kur� bija pārlieku aizņemts ar savām slepenajām apspriedēm. Roberto atgriezās dienestā pie Tuāra kunga, pie pēdējā cilvēka, kur� vēl kaut cik saistījās ar tēva tēlu un ģimeniskumu, un, kalpodams viņam kā ziņnesis, kļuva par liecinieku beigu notikumiem.

13. septembrī pilī ieradās Francijas karaļa un Savojas hercoga sūtņi, kā arī kapteinis Madzarīni. Arī papildspēku armija risināja sarunas ar spāņiem. Tā nebija vienīgā no �ī aplenkuma savādībām: fran�i piepra�sīja pamieru, lai laikus varētu sasniegt Kasāli un to izglābt; savukārt spāņi bija ar mieru �ādu līgumu noslēgt, jo arī viņu nometnē pēc mēra stāvoklis bija gau�ām smags, kareivji dezertēja arvien bie�āk un Spinola tik tikko vilka dzīvību. Tuārs bija spiests noskatīties, kā nesen iera�du�ies sarunu vedēji uzspie� savus līguma noteikumus, saskaņā ar ku�riem Tuāram �ķietami bija tiesības aizstāvēt Kasāli, lai gan tā jau bija

ieņemta: vieno�anās paredzēja, ka fran�i pārcelsies uz citadeli, bet visu pilsētu un pili atvēlēs spāņiem vismaz līdz 15. oktobrim. Ja līdz tam lai�kam pastiprinājums nebūs ieradies, fran�i pametīs Kasāli pavisam un at�zīs sevi par sakautiem. Pretējā gadījumā spāņi viņiem atdos gan pilsētu, gan pili.

Tikmēr aplencējiem pienācās apgādāt aplenktos ar pārtiku. Skaidrs, ka �āds vieno�anās punkts nekādi neatbilst mūsu priek�statiem par to, kā tajos laikos noritēja aplenkumi, ta�u tie�i tā reizēm notika. Tā nebija karo�ana, drīzāk kauliņu spēle, kas tika pārtraukta, ja vienam no spēlē�tājiem ievajadzējās iet nolaist ūdeni. Vai arī notieko�ais līdzinājās derību slēg�anai par labāko zirgu. Un �is zirgs bija daudz pieminētā fran�u ar�mija, kuras lielums uz cerību spārniem atnestajās ziņās arvien pieauga, bet kuru pagaidām neviens nebija redzējis. Dzīve Kasālē gan pilsētā, gan citadelē līdzinājās dzīvei uz Dafnes: iztēlojoties kādu tālu Salu un piecie�ot iebrucējus savās mājās.

Spāņu priek�pulki bija izturēju�ies labi un savaldīgi, ta�u tagad pil�sētā ienāca viņu armijas vairākums, un nu kasālie�i bija spiesti sadzīvot ar īstiem sātana izdzimumiem, kas rekvizēja visu, ko ieraudzīja, varoja sievietes, sita vīrie�us un pēc daudziem me�os un laukos aizvadītiem mēne�iem baudīja pilsētas priekus ar pilnu krūti. Un nevajag aizmirst arī mēri, kas vienlīdz turpināja uzbrukt gan iekarotājiem, gan iekarotajiem, gan tiem, kuri bija nocietināju�ies citadelē.

25. septembrī izplatījās baumas, ka esot nomiris Spinola. Līksmība citadelē un bēdas iekarotāju pulkā, jo nu tie bija paliku�i bāreņos, tāpat kā Roberto. Nākamās dienas bija vēl blāvākas un vienmuļākas nekā uz Dafnes aizvadītās, līdz beidzot 22. oktobrī pienāca ziņa, ka papildspēku armija jau esot sasniegusi Asti pilsētu. Spāņi nu ķērās pie pils papildu apbruņo�anas un izvietoja lielgabalus Po krastā, uzspļaudami līgumam (un Tuārs lādējās kā pats nelabais), saskaņā ar kuru tiem pienācās pa�mest Kasāli līdz ar fran�u armijas iera�anos. Bet spāņi ar Salasara kunga starpniecību atgādināja, ka �āda vieno�anās bijusi spēkā tikai līdz 15. ok�tobrim un patiesībā tie�i fran�iem saskaņā ar minēto līgumu jau pirms nedēļas būtu vajadzējis citadeli pamest.

24. oktobri no citadeles mūriem tika novērota liela rosība ienaid�nieku rindās, un Tuārs tūlīt pavēlēja visiem būt gatavībā, lai ar lielgaba�liem varētu atbalstīt fran�u armiju, kas ta�u dro�i vien jau bija pavisam tuvu. Nākamajās dienās spāņi pie upes sāka saiņot mantas, lai sūtītu tās pa straumi lejā uz Alesandriju, un citadelē �āds pavērsiens tika uzlūkots kā laba zīme. Ta�u ienaidnieki sāka būvēt arī laivu tiltus pār upi, ga�tavodami sev atkāp�anās ceļu. Un, pēc Tuāra domām, �ādai rīcībai tik lielā mērā trūka elegances, ka viņ� sāka tos ap�audīt no lielgabaliem. Nu saniknotie spāņi par atbildi apcietināja visus fran�us, kas joprojām ap�grozījās pilsētā, un atzīstos, ka man patiesi nav skaidrs, kāpēc tie vispār aizvien vēl uzturējās pilsētā, ta�u tie�i tā raksta Roberto, bet es �ajā aplen�kumā vairs nebrīnos ne par ko.

Fran�u armija patie�ām bija ļoti tuvu, un bija zināms, ka Madzarini pēc pāvesta rīkojuma dara visu, lai novērstu sadursmi. �is kapteinis �audījās no viena karaspēka pie otra, ik pa laikam atgriezās apspriesties tēva Emanuēles klosterī, tad atkal lēca zirgā un auļoja pie pretējās puses ar jauniem piedāvājumiem. Roberto vienmēr redzēja viņu tikai iztālēm, putekļu klātu, alla� gatavu māt visiem pla�us sveicienus ar cepuri. Tik�mēr abas naidnieku puses izturējās nogaido�i, jo bija skaidrs: tā, kura izdarīs gājienu pirmā, neglābjami lems sevi �aha un mata pieteikumam. Un Roberto prātā ie�āvās doma, vai tikai visa lielā papildspēku armija nav �ī jaunā kapteiņa izgudrojums, ar kura palīdzību viņ� vienu un to pa�u sapni liek sapņot gan aplenktajiem, gan aplencējiem.

Patiesībā jau jūnijā Rēgensburgā bija sākusies vācu firstu apspriede, uz kuru Francija bija nosūtījusi savus vēstniekus, starp tiem arī tēvu Zozefu. Un tur, vieglu roku sadalot pilsētas un novadus, tika panākta arī vieno�anās par Kasāli, turklāt jau 13. oktobrī. Madzarīni par to uzzināja visai drīz, vismaz tā tēvs Emanuēle apgalvoja Roberto, un tagad tikai vajadzēja pārliecināt gan tos, kuri bija ceļā uz Kasāli, gan tos, kuri �os nā�cējus Kasālē gaidīja. Spāņi arī bija saņēmu�i ne vienu vien ziņu, ta�u tās visas bija pretrunīgas; �is un tas bija zināms arī fran�iem, ta�u viņi baidī�jās, ka ar Rēgensburgas lēmumiem mierā nebūs Ri�eljē, un viņ� patie�ām nebija mierā, ta�u nākamais kardināls Mazarēns jau tolaik, vēl būdams kapteinis Madzarīni, pasāka darīt visu pēc sava prāta un aiz muguras tam, kur� vēlāk kļūs par viņa vareno aizbildni.

Tāds bija stāvoklis, kad 26. oktobrī abas armijas beidzot atradās aci pret aci. Austrumpusē, visgarām zemajai grēdai, kas stiepjas Frasineto virzienā, bija izvietojusies fran�u armija; tai iepretī, paturot upi pie krei�sās rokas, līdzenumā starp pilsētas mūriem un pakalniem, stāvēja spāņu karaspēks, ko no aizmugures ar lielgabaliem ap�audīja Tuārs.

Virkne ienaidnieku pajūgu devās ārā no pilsētas, un Tuārs tūdaļ sa�pulcēja to nieku kavalērijas, kas viņam vēl bija atlikusi, un iztrenca ārpus mūriem apcietināt �o braucēju rindu. Roberto lūgtin lūdzās, lai �ajā pasā�kumā ļauj piedalīties arī viņam, tomēr atļauju nesaņēma. Un nu citadelē Roberto jutās kā uz aug�ējā klāja kuģim, kuru nekādi nevarēja pamest un no kura tikai drīkstēja vērot jūras pla�umus un aizliegtas, nesasniedza�mas Salas kalnainās aprises.

Piepe�i atskanēja �au�ana, varbūt tur bija saķēru�ies abu pu�u priek��pulki, un Tuārs nolēma doties izbrukumā, lai viņa katoliskās majestātes kareivji būtu spiesti cīnīties divās frontēs. Vienības jau grasījās brāzties ārā no pilsētas, kad Roberto no bastioniem ieraudzīja melnu jātnieku, kur�, nelikdamies ne zinis par pirmajām lodēm, auļoja starp abiem kara�spēkiem tie�i pa ugunslīniju, vicinot papīra lapu un kā vēlāk atstāstīja tie, kas bija tur tuvumā, saucot "Miers, miers!"

Tas bija kapteinis Madzarīni. Pēdējos pacietīgajos klejojumos no viena krasta uz otru viņam bija izdevies pārliecināt spāņus pieņemt Rēgensburgas vieno�anos. Kar� bija galā. Kasāle palika Nevērās hercogam, gan fran�i, gan spāņi apņēmās pilsētu pamest. Kad abu pu�u ierindas sāka izklīst, Roberto lēca mugurā uzticamajam Panjufli un steidzās uz neno�tiku�ās kaujas vietu. Viņ� redzēja di�ciltīgus vīrus zeltītās kirasās vel�tām cits citam smalkus un izmeklētus sveicienus, teju vai izdejojam dejas soļus un izsakām komplimentus, kamēr turpat lauka vidū steig�us tika pagādāti saliekami galdiņi, pie kuriem apzīmogot vieno�anos.

Nākamajā dienā sākās aizceļo�ana: pirmie Kasāles apkaimi sāka pa�mest spāņi, bet tūlīt viņu piemēram sekoja arī fran�i, un �ajā tautu stai�gā�anā netrūka jucekļa un negaidītu tik�anos, biju�ie ienaidnieki pārmija

dāvanas un solīja cits citam mū�īgu draudzību, bet tikmēr pilsētā saulē trūdēja mēra upuru līķi, raudāja atraitnes un da�i pilsētnieki attapās, ka aplenkuma laikā ir kļuvu�i krietni bagātāki iemantoju�i gan daudz ska�no�u monētu, gan fran�u kaiti (lai arī gulēju�i tikai katrs ar savu pielau�lāto sievu).

Roberto mēģināja atrast savus zemniekus, ta�u no La Grīvas karadraudzes vairs nebija ne vēsts. Da�u labu dro�i vien bija nokāvis mēris, bet citi bija izklīdu�i kur kurais. Roberto nosprieda, ka tie, visticamāk, ir atgriezu�ies mājās un pavēstīju�i viņa mātei, ka tās vīrs ir kritis. Viņ� prātoja, vai viņa pienākums ir būt līdzās mātei �ādā brīdī, ta�u secināja vien to, ka vispār vairs nezina, kas ir viņa pienākums.

Grūti pateikt, kas vairāk satricināja Roberto ticību: visas tās bez�galīgi mazās un bezgalīgi lielās pasaules neizmērojamajā tuk�umā bez Dieva un bez likuma, kuras ļāva saskatīt Sensavēns, vai tās apdomības lekcijas, kuras noturēja Saieta un Salasars, vai varbūt tā dedzīgo varoņvārdu māksla, kuru kā vienīgo gudrību viņam sniedza tēvs Emanuēle.

Sprie�ot pēc tā, kā visus �os notikumus Roberto atceras uz Dafnes, es uzskatu, ka Kasālē, zaudēdams tēvu un sevi pa�u karā, kam vienlaikus bija pārāk daudz nozīmju un itin nekādas jēgas, Roberto iemācījās redzēt visu universu kā nonoturīgu noslēpumu savijumu, aiz kura vairs nestāv neviens Radītājs; vai arī, ja �āds Radītājs tomēr pastāv, tas �ķiet apmal�dījies, nemitīgi pūloties pārradīt sevi pa�u pārāk daudzās perspektīvās.

Tur, Kasālē, Roberto bija apjautis pasauli, kurai vairs nav centra un kura sastāv no vienām vienīgām perifērijām, savukārt �eit, uz Daf�nes, viņ� jutās nonācis vistālākajā un visaizmirstākajā perifērijā; ta�u, ja centrs tomēr pastāvēja, tas atradās tie�i viņam pretī, un viņ� bija tā ne�kustīgais satelīts.

Manuprāt, tie�i �ī nekustīguma dēļ es jau vismaz simt lappu�u ga�rumā stāstu par daudziem notikumiem, kas risinājās pirms Roberto no�nāk�anas uz Dafnes, turpretī uz pa�a kuģa nelieku notikt nekam. Ta�u to, ka dienas uz pamesta kuģa ir tik tuk�as, nekādi nevar pārmest man, jo es vēl nezinu, vai �is stāsts vispār ir atstāstī�anas vērts, bet arī Roberto izteikt pārmetumus nevajadzētu. Viņam labākajā gadījumā mēs varētu aizrādīt, ka jau veselu dienu (kop� mirkļa, kad viņ� atklāja, ka no vistu aploka kāds �iepj olas, ir aizritēju�as jau stundas trīsdesmit lielākā vai ma�zākā bezdarbībā) viņ� ir pavadījis, spītīgi izstumjot no prāta vienīgo domu, kas viņa dzīvei uz kuģa varētu pie�ķirt kaut nedaudz gar�as. Viņam drīz vien kļūs skaidrs, ka velti viņ� uzskata Dafni par caurcaurēm bezvainīgu. Pa tās dēļiem staigāja vai tās tum�ākajos kaktos slēpās kāds vai kaut kas, kur� pilnīgi noteikti nebija Roberto pats. Arī uz �ī kuģa aplenkums nebija iespējams tā vistīrākajā formā. Ienaidnieks atkal bija iekļuvis iek�ienē.

Nopietnas aizdomas viņam būtu vajadzējis sajust jau tai pa�ā naktī, kad viņ� ļāvās kartogrāfiskajām skavām. No �īs nemaņas atguvies, viņ� sajuta slāpes, ūdens karafe bija tuk�a, un viņ� aizgāja sameklēt kādu ūdens muciņu. Tās, kuras viņ� bija salicis uz klāja lietusūdens savāk�a�nai, bija pārāk smagas, ta�u pieliekamajā stāvēja mazās mu�eles. Turp viņ� devās un paņēma pirmo, kas gadījās pa ķērienam, vēlāk to ap�domājot, viņ� atzina, ka tā pa ķērienam stāvējusi pārāk uzkrīto�i, un, atgriezies kajītē, viņ� to nolika uz galda un pieplaka pie krāna.

Tas nebija ūdens, un klepodams un sprauslādams viņ� apjēdza, ka mu�elē glabājas degvīns. Viņ� nemācēja teikt, tie�i kāda paveida degvīns,

katrā ziņā kā jau īsts zemnieks zināja, ka vīns tas nav. Dzēriens viņam nebūt nelikās nepatīkams, un viņ� tam pievērsās negausīgi un negaidītā priekā. Viņam prātā neie�āvās doma, ka vajadzētu nopietni raizēties par saldūdens krājumiem, ja pieliekamajā kambarī visas mu�eles ir piepil�dītas ar �ādu �ķidrumu. Tāpat viņ� neuzdeva sev jautājumu, kā gan tas iespējams, ka otrajā vakarā viņ� no krājumu pirmās mu�eles bija dzēris tīru ūdeni, turpretī tagad pirmās muciņas saturs izrādījies citāds. Tikai vēlāk viņ� nosprieda, ka Cits tī�uprāt muciņu tur nolicis, gribēdams, lai viņ� nejau�i paņem �o ļauni viltīgo dāvanu. Kāds, kur� vēlējās, lai Ro�berto apreibst, lai dabūtu viņu savā varā. Ta�u, ja plāns bija �āds, Ro�berto tam pakļāvās pat pārāk aizrautīgi. Nedomāju, ka viņ� izdzēra īpa�i daudz, ta�u tādam spirtoto dzērienu katehumenam pat divas glāzītes jau bija pārmērīgs daudzums.

No visa tālākā stāsta izriet, ka nākamos notikumus Roberto izdzī�voja mākslīga uzbudinājuma stāvoklī un tāpat aizvadīja arī turpmākās dienas.

Kā jau apskurbu�ajiem pieklājas, viņ� aizmiga, ta�u viņu mocīja vēl lielākas slāpes. Un �ajā smagajā miegā viņam prātā atausa pēdējā Kasāles aina. īsi pirms do�anās projām viņ� bija iegriezies atsveicināties no tēva Emanuēles un sastapa to ārdām ārā un saiņojam kastēs savu poētisko metaforu ma�īnu, lai atgrieztos Turīnā. Bet, atvadījies no jezuīta un izjājis no pilsētas, viņ� uzdūrās ratiem, kuros spāņi un imperiāli krāva savu aplenkuma ma�īnu detaļas.

Un visi �ie riteņi un zobrati griezās viņa sapnī: viņ� dzirdēja, kā klabēdami uz riņķi iet veltņi un skrituļi, kā �erkstēdamas virinās eņģes, un �oreiz trok�ņi nevarēja būt vēja radīti, jo jūra bija gluda kā spogulis. Aizkaitināts un apdullis kā jau visi, kas pusnomodā sapņo, ka sapnis vēl nav beidzies, viņ� piespiedās atvērt acis, ta�u, arī ar vaļējām acīm klau�soties, troksnis nekur nebija pazudis, un �ķita, tas nāk no apak�ējā klāja vai tilpnes.

Piecēlies stāvus, viņ� sajuta briesmīgas galvassāpes. Un ātrumā ne�izdomāja labāku dziedinā�anas veidu kā atkal pieklupt pie mu�eles, ta�u, no degvīna krāna atrāvies, jutās vēl sliktāk nekā iepriek�. Viņ�

apbruņojās (dunci trāpīt aiz jostas izdevās tikai ar tre�o vai ceturto piegā�jienu), daudzreiz pārmeta krustu un streipuļodams kāpa lejā.

Viņ� zināja, ka cauri pirmajai apak�ējā klāja telpai stiepjas stūres pinne. Un nokāpa līdz pa�ai trepju lejai. Pagrie�oties uz priek�gala pusi, viņ� nonāktu zaļajā augu valstībā. Bet pakaļgala pusē bija vēl kādas dur�vis, ko viņ� pagaidām nebija vēris vaļā. Un tie�i no turienes tagad skanēja neticami skaļa, daudzkārtīga un nevienmērīga tik�ķē�ana, it kā tur cits citam pāri klātos at�ķirīgi ritmi, starp kuriem varēja saklausīt gan tiktik, gan tok-tok, gan tak-tak, ta�u visi kopā tie pārvērtās nesakarīgā tikete-tok-takatakete-tik. �ķita, ka aiz �īm durvīm ieperinājies vesels leģions lapseņu un ir�u un tie visi satracināti lidinās pa da�ādām trajektorijām, sizdamies pret sienām un nemitīgi sadurdamies cits ar citu. Troksnis bija tik biedējo�s, ka Roberto pirmajā mirklī neiedro�inājās atvērt durvis, bai�dīdamies, ka viņam uzklups �ī stropa juku�ie atomi.

Labu brīdi vilcinājies un �aubījies, viņ� tomēr sadū�ojās. Ar muske�tes laidi nosita nost piekaramo slēdzeni un gāja iek�ā.

Pa lielgaballūku �ajā telpā ieplūda gaisma, un tā bija piekrauta pilna ar pulksteņiem.

Pulksteņi. Ūdens pulksteņi un smil�u pulksteņi, pret sienām atslieti saules pulksteņi, tomēr lielākoties mehāniskie pulksteņi, salikti plauktos un uz lādēm, pulksteņi, kurus, lēnām slīdot lejā, darbina svaru bumbas un atsvari, pulksteņi, kuros zoboti riteņi ieko�as citos riteņos, un tie atkal ielai� zobus nākamajos, līdz pēdējais iekustina divas nevienādas lāpstiņas stateniska stienī�a galos tā, ka tās nostaigā pa pusaplim katra uz savu pusi, bet stienītis, tik nepiedienīgi abas savas pēcpuses grozīdams, ie�ūpina līmenisku nūjiņu, kas kā balansieris piestiprināta tā aug�galam; un atsperu pulksteņi, kuros no rievota konusa palēnām ārā tinas ķēdīte, pakļauda�mās atsperveltnim, kas grie�as uz riņķi, apēzdams to posmu pa posmam.

Da�i pulksteņi savus mehānismus slēpa aiz aprūsēju�iem rotāju�miem un korozijas sagrauztiem ciļņojumiem, un vērotājam atklāja tikai smailo rādītāju lēno kustību, ta�u lielais vairākums demonstrēja savas �erksto�ās metāla iek�as un atgādināja Nāves dejas, kur vienīgie dzīvie ir ņirdzo�i ģindeņi, kas vēzē Laika izkapti.

Visas �īs ma�īnas darbojās, lielākie smil�u pulksteņi vēl birdināja smiltis, mazākajiem apak�daļas jau bija gandrīz pilnas, bet pārējās mērierīces, zobus griezdamas un laika kumosus pa muti �ļerkstinādamas, smagi elsa.

Ienākot �ajā telpā pirmoreiz, varēja likties, ka pulksteņu krājums ir bezgalīgs, jo pie galasienas bija piestiprināts audekls un uz tā bija uz�gleznota gara telpu virkne, kuras vienīgie iemītnieki bija aizvien jauni un jauni pulksteņi. Ta�u, arī nepadodoties �ī gleznojuma burvībai un ņemot vērā tikai pulksteņus, tā teikt, no miesas un asinīm, iespaids bija apstulbino�s.

Jums, kas par �iem notikumiem lasāt ar atsve�inātu skatienu, tas var �ķist neticami, ta�u pēc vētras pa viļņiem klīdu�ais, kur�, uz pamesta kuģa nonācis, degvīna tvaiku apdullināts, piepe�i atrod simt pulk�steņu, kas gandrīz unisonā vēsta sava bezgalīgā laika stāstu, vispirms domā par �o stāstu, nevis par tā autoru. Un tie�i tā rīkojās Roberto: viņ� vispirms citu pēc citas aplūkoja �īs ierīces, �os laika kavēkļus, spēļmantas senilai pusaudzībai, kas piemeklējusi vīru, kur� lemts lēnai un ilgai nāvei.

Ta�u brīdi vēlāk, atjēdzoties no �ī mānīgā murga, kā zibens no skaid�rām debesīm II tuoti dtil ciel fu dopo, raksta Roberto nāca atskārta, ka tam vajadzīgs arī kāds izskaidrojums. Ja pulksteņi darbojas, tātad kāds tos ir uzvilcis. Un �im kādam bija tos jāuzvelk pat tad, ja to mehānisms spēj darboties ilgu laiku pēc iekustinā�anas: ja pulksteņi būtu iedarbi�nāti, pirms viņ� ieradās uz kuģa, viņam būtu vajadzējis tos dzirdēt jau iepriek�, ejot garām �īm durvīm.

Ja runa būtu tikai par vienu mehānismu, varētu pieņemt, ka tas jau bijis uzvilkts un atstāts tādā stāvoklī, ka pietiek ar vienu vienīgu satrici�nājumu, lai zobrati sāktu kustēties; un par �ādu kustībai nepiecie�amā satricinājuma cēloni varēja būt gan stiprāka kuģa sa�ūpo�anās, gan jūras putns, kas ielidojis pa vaļējo lielgaballūku un nosēdies uz kādas sviras vai kloķa, dodot aizsākumu mehānisku darbību rindai. Jo vai tad nega�dās, ka spēcīgs vēj� sāk dimdināt zvanus vai atrauj vaļā pavir�i aiztaisī�tus slēģus?

Ta�u putns vienā nosēdienā nevar iedarbināt desmitiem pulksteņu. Nē, tas nav iespējams. Un nebija nozīmes tam, vai Ferrante bijis īsts vai tikai izdomāts. Jo kāds Iebrucējs uz kuģa, bez �aubām, mājoja.

Tas bija ienācis �ajā noliktavā un uzvilcis mehānismus. Pirmais jau�tājums kāpēc viņ� tā darījis? nebija tik steidzams. Uz otru kur viņ� pēc tam noslēpies? atbildi gan derētu atrast nekavējoties.

Tātad vajadzēja doties pārmeklēt tilpni. Roberto pats sev teica, ka ilgāk vairs nedrīkst izvairīties no kāpiena lejup, ta�u, jo stingrāk viņ� �o apņem�anos sev atkārtoja, jo tālāk atkāpās tās īsteno�ana. Apzinādamies, ka domas nav glu�i skaidras, viņ� uzkāpa aug�ā uz klāja un atvēsināja galvu ar lietusūdeni, un tad jau ar mo�āku prātu sāka apsvērt, kas īsti varētu būt �is noslēpumainais Iebrucējs.

Tas nevarēja būt nedz me�onis no Salas, nedz arī kāds izdzīvojis matrozis, jo tie darītu jebko (piemēram, uzbruktu viņam gai�ā dienas laikā, nogalinātu viņu naktī aizmigu�u, lūgtos �ēlastību), ta�u nebarotu vistas un nekrāmētos ar automātiem. Tātad uz Dafiies slēpās kāds mier�mīlīgs un ar zinībām apveltīts vīrs, varbūt kar�u telpas iemītnieks. Bet tādā gadījumā, ja �is cilvēks te bija, turklāt uzturējās uz kuģa jau pirms Roberto, tas bija Likumīgais Iebrucējs. Tomēr pat �ī skaistā antitēze ne�spēja remdēt Roberto nikno un baiļpilno neziņu.

Ja Iebrucējs ir Likumīgs, kāpēc viņ� slēpjas? Vai bailēs no neliku�mīgā Roberto? Un, ja jau viņ� no Roberto slēpjas, tad kāpēc atklāja savu klātbūtni, sarīkodams �o pulksteņu koncertu? Vai varbūt tas ir cilvēks ar perversu domu gājienu, kur�, no Roberto baidīdamies un nespēdams uzbrukt tie�i, mēģina viņu iznīcināt, iedzenot ārprātā? Bet kamdēļ sve��ais, tāpat būdams avārijā cietu�ais uz �īs mākslīgās salas, tā rīkojas, ja varētu gūt tikai labumu no savienības ar savu nelaimes biedru? Dro�i vien, turpināja minēt Roberto, Dafne slēpj vēl citus noslēpumus, ko Sve��ais nevēlas atklāt nevienam.

Tātad zelts, dimanti un visas bagātības no Terra Incognita vai no Zā�lamana salām, par kurām viņam bija stāstījis Kolbērs�

Un, iedomājoties par Zālamana salām, Roberto piemeklēja kas līdzīgs atklāsmei. Nu, protams, pulksteņi! Kam gan vajadzīgi tik daudzi

pulksteņi, kuģojot pa jūrām, kur rītu un vakaru nosaka saules gājums un bez sīkāka laika iedalījuma var glu�i labi iztikt? Iebrucējs līdz �ai tālajai paralēlei bija atceļojis, tie�i tāpat kā doktors Bērds meklēdams el Punto FijoAtskaites punktu, garuma grādu!

Protams. Skaidrs, ka tie�i tā. Apstulbino�as apstākļu sakritības re�zultātā Roberto, devies ceļā no Holandes, lai kā Kardināla spiegs slepus novērotu, kādas slepenas izdarības veiks anglis, kur� pusslepenībā brauc ar holandie�u kuģi, meklējot punto fijo, tagad bija nonācis uz kuģa (atkal holandie�u), kas, nez no kuras zemes nāku�a Cita pakļautībā kuģojot, meklē tā pa�a noslēpuma atrisinājumu.

Kā viņ� vispār bija iekūlies �ajā kļūmīgajā situācijā?

Roberto atklāj gau�ām maz par tiem gadiem, kas viņa atgrie�anos La Grīvā �ķīra no iekļū�anas Parīzes sabiedrībā. No strupiem, �ur tur izkaisītiem mājieniem varam secināt, ka līdz divdesmit gadu vecumam viņ� palika mājās, rūpējās par māti un negribīgi apspriedās ar mui�as pārvaldnieku un zemniekiem par sēju un ra�u. Tikko māte sekoja sava vīra pēdās un pameta �o pasauli, Roberto secināja, ka mui�as dzīve vi�ņam ir kļuvusi pilnīgi sve�a. Dro�i vien tie�i tolaik viņ� uzticēja savus īpa�umus kādam radiniekam, nodro�inot sev glu�i cienījamu renti, un devās pasaulē.

Visu �o laiku viņ� bija turpinājis sarakstīties ar da�iem cilvēkiem, ko bija iepazinis Kasālē, un tie viņu nepagurdami mudināja papla�ināt zinā�anas. Nezinu, kā viņ� nonāca Ēksanprovansā, ta�u nav �aubu, ka tur viņ� uzturējās, jo ar pateicību atceras divus gadus, ko pavadījis pie kāda turienes mui�nieka, kas bijis visās zinātnēs zino�s vīrs ar bagātīgu bibliotēku, kurā netrūcis ne tikai grāmatu, bet arī mākslas darbu, antīku skulptūru un izbāztu dzīvnieku. Un tie�i tur, Ēksanprovansas mui�ā, viņ� dro�i vien iepazina arī to savu skolotāju, ko alla� ar godbijīgu cieņu piemin kā Dinjas kanoniķi, bet reizēm sauc arī par le doux prкtre. Un, bru�ņojies ar �ī kanoniķa ieteikuma vēstulēm, viņ� kādā precīzāk nezināmā brīdī beidzot nolēma iekarot Parīzi.

Tur viņ� tūliņ sazinājās ar kanoniķa draugiem, un viņam tika atļauts apmeklēt vienu no pilsētas izcilākajām vietām. Viņ� bie�i piemin brāļu Dipuī kabinetu un atceras, kā tur, katru pēcpusdienu tiekoties ar zinību

vīriem, viņa prāts atvēries arvien pla�ākiem gudrības apvār�ņiem. Ta�u viņ� piemin arī citus �ajos gados apmeklētos kabinetus, kur biju�as ba�gātīgas kolekcijas medaļas, turku dun�i, ahāta akmeņi, matemātiskas raritātes, glieme�vāki no Indijām�

Cik da�ādās aprindās viņ� apgrozījās savas dzīves līksmajā aprīlī (vai varbūt maijā), mums skaidri atklāj tas, cik bezrūpīgi viņ� pamī�us citē mācības, kas mums �ķiet pilnīgi nesaderīgas. Augām dienām viņ� no kanoniķa mācījās, ka pasaule ir veidota no atomiem tie�i tā, kā mācījis Epikūrs, un vienlaikus saskaņā ar dievi�ķās Providences gribu, kas to pārvalda joprojām; bet vakarus, tās pa�as mīlestības pret Epikūru iedves�mots, viņ� vadīja ar draugiem, kas sevi dēvēja par epikūrie�iem un prata pārmaiņus diskutēt par pasaules mū�īgumu un apmeklēt daiļas dāmas ar visai vaļīgiem tikumiem.

Viņ� bie�i piemin kādu pārgalvīgu draugu bariņu, kurā tomēr vi�siem jau divdesmit gadu vecumā bija zinā�anas, ar kādām daudzi le�potos kaut piecdesmit gadu vecumā: Linjērs, �apells, Dasusī, filosofs un dzejnieks, kur� staigāja apkārt ar lautu plecā, Poklēns, kur� tulkoja Lukrēciju, bet sapņoja rakstīt komēdijas pats, Erkils Savinjēns, kur� bija varonīgi cīnījies Arrasas aplenkumā, rakstīja dzejiskas atzī�anās mīles�tībā izdomātām personām un uzsvērti izrādīja mīlīgu tuvību ar jauniem aristokrātiem, no kuriem, kā viņ� lielījās, esot aizguvis �o itāļu kaiti, un tai pa�ā laikā viņ� visai neganti izsmēja kādu savu netikuma biedru, "qui se plasoit а l'amour des masles", un izsmējīgi piebilda, ka �o puisi jāat�vaino viņ� esot bezgala kautrīgs un tikai tāpēc alla� slēpjoties saviem draugiem aiz muguras.

Uzņemts spēcīgu un neatkarīgu garu sabiedrībā, Roberto, ja arī ne�kļuva par izglītotu un zino�u vīru, vismaz sāka kvēli nicināt neizglītotību un nezinā�anu, kas visā krā�ņumā bija novērojama gan pie galma ļaudīm, gan pie bagātajiem bur�uā, kuri savus grāmatplauktus bija lepni aizpildīju�i ar tuk�ām, vissmalkākajā ādā iesietām kastēm, kam uz mu�guriņām ar zelta burtiem iespiesti labāko autoru vārdi.

īsāk sakot, Roberto bija iekļuvis tajās honnкtes gens aprindās, kas, lai arī lielākoties piederīgi noblesse de robe, nevis senajai asiņu aristokrātijai,

bija �īs pasaules sāls. Ta�u viņ� bija jauns un kārs pēc jauniem pieredzē�jumiem, un, lai arī diskutēja ar erudītiem un izlaidējās ar libertīniem, nespēja palikt vienaldzīgs arī pret augstākās aristokrātijas valdzinājumu.

Ilgu laiku viņ�, vakaros pastaigādamies pa Luvras Svētā Toma ielu, no ārpuses bija apbrīnojis Rambuijē pili, tās skaisto fasādi, greznās dze�gas, frīzes, arhitrāvus un pilastrus, sarkano ķieģeļu, baltā akmens un tum�ā �īfera raibās rotaļas.

Viņ� vēroja izgaismotos logus, noraudzījās, kā viesi ieiet palastā, un iztēlojās, cik skaists ir tā izslavētais iek�ējais dārzs. Viņ� domās zīmēja �ī mazā galma zāles, ko cildināja visa Parīze, un �o galmu bija izveidojusi ar lielisku gaumi apveltīta sieviete, kura par bezgaumīgu bija atzinusi karaļa galmu, kas spiests izdabāt untumainam valdniekam, kur� neprot novērtēt izsmalcinātākās gara izpausmes.

Visbeidzot Roberto apjauta, ka, būdams ieradies no Alpu pretējās puses, viņ� varētu izpelnīties zināmu labvēlību namā, kura saimnieces māte ir romiete, nākusi no dzimtas, kas senāka par pa�u Romu un savas saknes izvedina no kādas Alba Longas ģimenes. Tā nebija nejau�ība, ka tie�i �ajā namā gadus piecpadsmit agrāk cavalier Marīno bija fran�iem demonstrējis, pa kādiem ceļiem iet jaunā dzeja, liekot nobālēt antīkās pa�saules mākslai.

Roberto izdevās panākt, lai viņu uzņem �ajā elegances un intelekta templī, kur apgrozījās smalki kungi un prēcieuses (kā tolaik bija pieņemts dēvēt sevi�ķi izsmalcinātas sievietes) ļaudis, kas bija gudri, bet brīvi no pedantiskuma, galanti, tomēr nekļuvu�i par libertīniem, līksmi, nenolai��oties līdz vulgaritātei, pūristi, kas savus valodiskos centienus nenoveda līdz smieklīgumam. Un viņ� jutās brīvi un labi �ajā vidē: viņam �ķita, tā ļauj elpot lielpilsētas un galma gaisu, neliekot pakļauties tiem apdomī�bas likumiem, kurus Kasālē viņam bija mācījis Salasara kungs. Te ne�viens nepaģērēja, lai viņ� pielāgotos kāda varenāka vīra vēlmēm, jo te no ikviena tika pieprasīta citādība. Te vajadzēja nevis izlikties un atdarināt, bet pierādīt sevi, sacen�oties ar labākajiem, protams, neatkāpjoties arī no da�iem labas gaumes likumiem. Te negaidīja, lai viņ� būtu pieglai�mīgi iztapīgs, te tika pieprasīta drosme apliecināt savas spējas izmeklēti

gudrā sarunā un prasme viegli un eleganti izteikt dziļas domas� Un viņ� jutās nevis kalps, bet drīzāk duelants, no kura tiek gaidīta caurcaurēm intelektuāla pārdro�ība.

Viņ� mācījās izvairīties no afektācijas un pēc iespējas apslēpt mākslas prasītos pūliņus tā, lai it viss sacītais un darītais liktos kā spontāni atklā�jusies doma, kā dabiska dāvana, un centās kļūt par īstu meistaru tai ne�piespiestas atbrīvotības mākslā, ko Itālijā dēvēja par sprezzata disinvoltura un Spānijā par despejo.

Pieradis pie La Grīvas pla�umiem, kur gan vēj�, gan dzīvojamie kambari smar�oja pēc lavandas, tagad, nonācis hotel de Rambouillet pie Artenīkes, viņ� staigāja pa kabinetiem, kur no neskaitāmiem puķu grozi�ņiem alla� plūda tik reibino�as smar�as, it kā valdītu mū�īgs pavasaris. Tajos nedaudzajos di�ciltīgu ļau�u mitekļos, kur Roberto iepriek� bija gadījies viesoties, istabas lielākoties bija �auras, jo viss bija pakārtots gal�venā vestibila un kāpņu vajadzībām; turpretī pie Artenīkes trepes bija ierīkotas iek�pagalma stūrī, lai visa pārējā palasta daļa varētu pārvērsties par vienu vienīgu neizmērojamu istabu un kabinetu anfilādi ar augstām durvīm un augstiem logiem, kas atradās cits citam pretī; un istabas te ne�bija vienmuļi sarkanas vai iztapsētas ar apnicīgām brūnas ādas tapetēm, bet priecēja acis ar da�ādām krāsām, un pa�as saimnieces Chambre Bleue sienas klāja ar zeltu un sudrabu caurausts, zils brokātsamts.

Artenīke draugus pieņēma, atlaidusies gultā, savā pla�ajā guļamtelpā, kur aizslietņi, paklāji un biezi aizkari sargāja viesus no aukstuma: viņa pati nespēja paciest ne saules gaismu, ne kvēlo�u ogļu karstumu. Uguns un dienas gaisma pārāk spēcīgi iesildīja asinis viņas dzīslās un ātri vien izraisīja ģīboni. Reiz kalpi zem viņas gultas aizmirsa ogļu pannu, un viņai piemetās roze. Artenīke līdzinājās ziediem, kuri svaigumu saglabā vien tad, ja pārmaiņus tiek sargāti gan no saules gaismas, gan no ēnas, un tāpēc dārznieki tiem sagādā īpa�us klimatiskos apstākļus. Ēnbēdze Artenīke viesus uzņēma, zvilnēdama gultā, kājas ievīstījusi lā�ādas maisā un galvā uzmaukusi tik daudz biezu naktsmi�u, ka da�i mēdza jokot, ka ap Mārtiņiem viņa kļūstot kurla un dzirdi atgūstot tikai ap Lieldienām.

Un tomēr, lai arī vairs nebūdama jauna, �ī Nama Saimniece bija pats pievilcības iemiesojums: ra�ena auguma, ar daiļām formām un apbrīnojami skaistiem sejas vaibstiem. Neaprakstāma gaisma plūda no viņas acīm, mu�dinot nevis uz nepiedienīgām domām, bet gan iedvesmojot mīlestībai, kas sajaukusies ar bijīgām bailēm, un �ķīstot sirdis, ko pati bija iekvēlinājusi.

�ajās telpās Namamāte neuzbāzīgi vadīja un virzīja sarunas par draudzību un mīlestību, bet ar tādu pa�u nepiespiestu vieglumu skāra arī morāles, politikas un filosofijas jautājumus. Pretējā dzimuma tikumus Roberto iepazina tā vismaigākajās izpausmēs un iztālēm dievināja nesa�sniedzamas princeses, tādas kā daiļo Polē jaunkundzi, kura savu kuplo matu cirtu dēļ bija iesaukta par La Lionne, Lauveni, un dāmas, kuras savu skaistumu prata papildināt ar atjautas garu, kādu savecēju�ās akadēmi�jas atzina par tikai vīrie�iem piemīto�u.

Aizvadījis da�us gadus �ajā skolā, Roberto bija gatavs sastapt savu Pavēlnieci.

Pirmā reize, kad viņ� to ieraudzīja, bija pavēlā vakarā, un viņa bija tērpusies tum�ās drānās, aizplīvurojusies kā kautrīgā Luna, kas slēpjas aiz mākoņu atlasa. Le bruit, tenkas, �ī vienīgā saziņas forma, kas Parīzes sabiedrībā tika uzskatīta par patiesības paudēju, par viņu vēstīja pret�runīgas lietas: runāja, ka viņa cie�ot ne�ēlīgas atraitnības mokas, ta�u esot zaudējusi nevis vīru, bet mīļāko un savu zaudējumu tik uzkrīto�i demonstrējot, lai tādējādi nostiprinātu īpa�umtiesības pār zudu�o. Kāds Roberto pa�ukstēja, ka seju viņa slēpjot tāpēc, ka esot apburo�i skaista ēģiptiete no Moru zemes.

Lai arī kāda būtu patiesība, pietika ar viņas drānu noplīvo�anu, ar viņas vieglajiem soļiem un aizsegtās sejas noslēpumu, lai Roberto sirds piederētu viņai. Roberto ļāva, lai viņas starojo�ā tumsa iespīd līdz pa��iem dziļumiem, un redzēja viņu kā naktsputnu, kas dzied rītausmā, un drebēja, apjūsmodams brīnumu, kas sabiezina gaismu krēslā un tumsību padara mirdzo�u, tinti pārvēr� pienā un melnkoku ziloņkaulā. Oniksi dzirkstīja viņai matos, un plānajiem audumiem, kas slēpdami atklāja vi�ņas sejas un auguma aprises, piemita tā pati sirdabainā drūsma, kādā mirguļo zvaigznes.

Bet piepe�i un jau tai pa�ā pirmās tik�anās vakarā �ķidrauts uz mirkli nokrita no viņas pieres, un Roberto zem �ī mēness sirpja paguva ielūkoties viņas acu spulgajā bezdibenī. Divas mīlo�as sirdis saskatoties pasaka daudz vairāk, nekā jaudātu izteikt visas pasaules mēles, runā�damas veselu dienu bez apstājas, tā Roberto sev glaimoja, būdams pār�liecināts, ka viņa to ir uzlūkojusi un uzlūkodama redzējusi. Un, atgriezies mājās, viņ� tai rakstīja.

Mana Pavēlniec,

uguns, ar kuru Jūs mani dedzinājāt, raida tik smalku dūmu strūklu, ka ne�var noliegt, ka tās spozme ap�ilbināja ari jūs, sakausējot jūsu acu melnumu vēl melnāku. Pietika ar viena Jūsu skatiena spēku, lai no manām rokām iz�ļuktu visi lepnuma iero�i un es pazemīgi lūgtos, kaut Jūs ņemtu manu dzīvību. Un es pats gāju talkā Jūsu uzvarai un cīņu uzsāku kā tāds, kur� vēlas tikt uzvarēts, piedā�vādams jūsu uzbrukumam neaizsargātāko savas miesas dalu-sirdi, kas raudāja asiņu asaras, tā pierādot, ka jau bijāt laupījusi ūdeni manam namam, lai varētu tam pielaist uguni, kurā tagad liesmoju, Jūsu mirklīgās uzmanības skarts!

�ī vēstule viņam pa�am �ķita sacerēta tik brīnumainainā saskaņā ar tēva Emanuēles aristoteliskās ma�īnas principiem un tik ideāli pie�mērota, lai nepastarpināti atklātu Pavēlniecei, kur� ir tas vienīgais, kas spējīgs uz �ādu maigumu, ka viņ� neuzskatīja par vajadzīgu to parakstīt. Tolaik viņ� vēl nezināja, ka prēcieuses kolekcionēja mīlestības vēstules tāpat kā lentītes un rotas, vairāk uzmanības pievērsdamas tajās ievītajām metaforām nekā to autoriem.

Nākamajās nedēļās un mēne�os viņ� nesaņēma neko, kas līdzinātos atbildei. Bet Pavēlniece tikmēr vispirms atteicās no tum�ajām sēru drā�nām, tad arī no plīvura un beidzot atklāja viņam savas ādas pienaino bal�tumu, kam nepiemita nekā no moru tumsnējības, savas zeltainās matu cirtas un triumfējo�ās zīlītes, kas vairs neslēpās un nebēga, dro�i lūkoda�mās no Rītausmas logiem, kā Roberto tūdaļ iedēvēja viņas acis.

Ta�u tagad, varēdams brīvi satikt viņas skatienus, viņ� apzinājās, ka pārtver tos vienīgi mirkļos, kad tie traucas pie citiem, un svētlaimīgi

tīksminājās par viņas vārdu mūziku, lai arī �ie vārdi nebija sacīti viņam. Viņ� vairs nespēja dzīvot bez savas Pavēlnieces gaismas, ta�u bija nolādēts alla� palikt blāvajā ēnā, ko meta citu ķermeņi, kas uzsūca viņas starus.

Vienu vakaru Roberto izdevās uztvert viņas vārdu, saklausot, kā viņu kāds nosauc par Liliju; tas, protams, bija tikai izsmalcinātais izsmal�cinātas prйcieuse vārds, un Roberto zināja, ka �ādi daiļi pavārdi tiek dā�vāti kā rotaļājoties: tā, piemēram, marķīzi sauca par Artenīki, Arthйnice, jo �āda anagramma bija izveidota no viņas īstā vārda Katerine, Cathйrine, ta�u runāja, ka Rakāns un Malerbs, ievērojami �īs ars combinatoria meis�tari, esot sagudroju�i arī variantus Йracinthe un Carinthйe. Un tomēr viņ� uzskatīja, ka neviens cits vārds nevar būt piemērotāks viņa Pavēlniecei, kas savā smar�ainajā baltumā vairāk par visu līdzinās lilijziedam.

Sākot no �ī brī�a, Pavēlniece viņam kļuva par Liliju un kā Lilijai viņ� tai veltīja mīlas dzejas, ko tūliņ pēc sacerē�anas iznīcināja, uzskatīdams �īs rindas par viņas necienīgu dāvanu: Ak saldā Lilija, / tikko vienu ziedu noplūcu, tu man zudi! / Vai nevēlies, ka tevi atkal uzlūkoju? / Tev sekoju, bet tu bēdz, / uz tevi runāju, bet tu klusē� Ta�u viņ� uz to nerunāja citādi kā vien ar mēmu skatienu, kas bija ērcīgas mīlas pilns, jo, kā zināms, mīles�tībai pieaugot spēkā, cilvēks arvien vairāk sliecas uz nīgru aizvainojumu, trīcēdams ledainas uguns drebuļos, sērdzīgas veselības uzbudināts, un viņa dvēsele, neeso�as pretmīlas maigi saltos glāstus baudot, kļūst viegla kā svina spalviņa; un viņ� turpināja rakstīt Pavēlniecei adresētas vēstu�les, ko alla� nosūtīja bez paraksta, un Lilijai veltītas dzejas, ko nenovīdīgi sargāja un slepenībā ik dienas pārlasīja.

Rakstīdams (un nenosūtīdams) rindas Lilija, Lilija, kur esi? kur slē�pies? / Lilija, debesu tnirdza, / nāc kā zibsnīga strēle / ievainot un gaist� viņ� daudzkār�oja tās klātbūtni. Naktī viņu izsekodams, kad tā kopā ar kal�poni atgriezās mājās /pa tumsas skautajiem me�iem, / pa melnumā grimu��ām ielām / es velti trauk�os, sekodams rakstiem, / ko zīmē tavi gaisīgie soli�), izdibināja, kur viņa dzīvo. Un turpmāk mēdza gaidīt �ī nama tuvumā un iztālēm soļot pa pēdām, kad viņa izgāja dieni�ķajā pastaigā. Arī pēc vairākiem mēne�iem viņ� mācēja no galvas pateikt dienu un stundu, kad viņa mainījusi matu sasuku (un viņ� vārsmoja par vijīgajām mīlas saitēm,

kas dejo pa sniegbaltu pieri kā jutekliskas �ūskiņas), un alla� atcerējās to maģisko aprīli, kad viņa pirmoreiz uzlika plecos irbuleņu dzeltenu apmetni, kurā viņas veiklais stāvs �ķita spurdzam pa ielām kā saulains putns, kas izskrējis pirmajā pavasara vējā.

Reizēm, labu brīdi sekojis viņai kā glūnīgs spiegs, viņ� pagriezās un skrie�iem metās pretējā virzienā, apjoņoja apkārt ēku kvartālam un gaitu palēnināja tikai pie ielas stūra, uz kura nākamajā mirklī �ķietami nejau�i viņiem bija jāsatiekas aci pret aci; un tad viņ� tai veltīja biklu sveicienu. Viņa tam atturīgi uzsmaidīja, brīnīdamās par �ādu sagadī�anos, un īsi palocīja galvu, kā to prasīja pieklājības likumi. Un viņ�, atbildi saņēmis un �ajā mīlas cīniņā spēkus zaudējis, kā sālsstabs palika stāvam ielas vidū, kur viņu no�ļakstīja ar dubļiem garām brauco�ās karietes.

Vairāku mēne�u laikā Roberto izdevās izcīnīt veselas piecas �ādas uzvaras, un par katru no tām viņ� jūsmoja tik kaismīgi, it kā tā būtu pirmā un pēdējā, un pats sev iestāstīja, ka tik bie�a veiksme nekādi nevar būt nejau�a un ka varbūt nevis viņ� pats, bet viņa ir paskubinājusi gadī�jumu sagādāt �īs tik�anās.

Tik izvairīgas svētās zemes piligrims un vēlmēs svaidīgs mīlētājs bū�dams, viņ� kāroja būt vēj�, kas jauc viņai matus, rīti�ķs ūdens, kas skūpsta viņas augumu, tērps, kas viņu glāsta naktī, grāmata, ko viņa glāsta dienā, cimds, kas silda viņas roku, spogulis, kas drīkst apbrīnot viņu ik�vienā pozā� Reiz viņ� uzzināja, ka Lilijai kāds uzdāvinājis vāverīti, un sapnī sevi redzēja kā �o ziņkārīgo dzīvnieciņu, kas, viņas glāstīts, bā� savu nevainīgo purniņu starp jaunavīgajām krūtīm, ar asti mīlinādams viņas vaigu.

Viņ� mulsa par pa�a pārdro�ību, uz kādu viņu mudināja kaislības degsme, un savu nekaunību un no�ēlu iztulkoja trauksmainā dzejā, bet tad pats sev teica, ka honnкte homme, protams, var būt iemīlējies kā ne�prātis, ta�u ne jau kā nelga. Tikai apliecinot atjautīgu garu Chambre Bletie, viņ� varēja iz�ķirt savas mīlestības likteni. Lai arī būdams novicis �ajos laipnajos rituālos, viņ� jau bija apjēdzis, ka īstu prйcieuse var iekarot tikai ar vārdiem. Un viņ� vēl vērīgāk ieklausījās salonu sarunās, kurās di�cil�tīgi vīri cīkstējās kā turnīros, ta�u pats aizvien vēl nejutās gatavs.

Bie�i tikdamies ar zinātniekiem, kas apmeklēja Dipu! kabinetu, Roberto sāka prātot, vai kādu no jaunajām zinātnēm, kas pla�ākai sabied�rībai vēl nav zināmas, nevajadzētu izmantot, lai tēlainās līdzībās atklātu sirds dziņas. Bet tie�i tik�anās ar d'lgbī kungu viņu iedvesmoja tai runai, kas galu galā ieveda viņu pazu�anā.

Mesjē d'lgbī (vismaz tā viņu dēvēja Parīzē) bija anglis, ar kuru Roberto vispirms bija iepazinies pie brāļiem Dipuī, bet pēc tam kādu vakaru atkal sastapa marķīzes salonā.

Vēl nebija aizritēju�as pat trīs piecgades kop� laika, kad duc de Botiquinquant, kā viņu dēvēja fran�i, jeb Bekingemas hercogs bija nodemons�trējis, ka arī anglim var būt le roman en teste, proti, "romāns galvā", un tas ir spējīgs uz cildenām neprātībām: viņam bija pateikts, ka Francijā ir skaista un lepna karaliene, un �im sapnim viņ� bija ziedojis visu savu mū�u, līdz �is sapnis atnesa viņam nāvi, turklāt ilgu laiku viņ� bija dzī�vojis uz kuģa, kur mīļotajai bija uzslējis altāri. Kad atklājās, ka d'lgbī ap�tuveni pirms divpadsmit gadiem un tie�i pēc Bekingema rīkojuma bija piedalījies kaperē�anas karā pret Spāniju, visa smalko prйcieuses pasaule tūliņ secināja, ka viņ� ir apburo�s.

Brāļu Dipuī aprindās gan angļi nebija necik populāri: tos pār mēru tāpatināja ar tādiem personā�iem kā Roberts Flads Robertus a Fluctibus, kur� mēdza parakstīties arī kā Medicinae Doctor, Eques Auratus e Armigero Oxoniense un kuram jau bija veltīti daudzi pamfleti, kas nosodīja viņa pārlieko ticību dabas okultajiem procesiem. Ta�u �īs pa�as aprindas bez iebildumiem uzņēma tik ekscentrisku garīdznieku, kāds bija monsinjors Gafarels, kur� neatpalika ne no viena angļa, ja runājam par ticību ne�dzirdētām dīvainībam. Savukārt d'lgbī ātri vien apliecināja, ka spēj kā gudrs un augsti izglītots cilvēks spriest par Tuk�uma nepiecie�amību, runādamies ar pulciņu dabas filosofu, kuriem �ausmas iedvesa ļaudis ar horror vacui.

Varbūt mesjē d'lgbī presti�s vienubrīd piedzīvoja kritumu pie da��ām aristokrātiskām dāmām, jo viņ� tām bija ieteicis pa�izgudrotu skais�tumkop�anas ziedi, no kuras vienas dāmas āda pārklājās �ūlām, un da�s

labs ari baumoja, ka pirms da�iem gadiem, saindējusies ar d'Igbī gata�votu od�u novārījumu, nomirusi viņa mīļotā sieva Venēcija. Bet tās, pro�tams, bija nevalodas, ko izplatīja aizvainoti skauģi, nespēdami paciest cildino�ās runas par viņa izgudrotiem nierakmeņu ārstē�anas līdzek�ļiem, kas gatavoti no govju mēsliem un suņu nokostiem zaķiem. Ta�u arī �ādas runas nevarēja izpelnīties necik lielu piekri�anu aprindās, kur dāmu klātbūtnē vārdus apsvēra un izraudzījās tik rūpīgi, lai nevienā ne�būtu ne zilbes, kas varētu izklausīties piedauzīgi.

Vienu vakaru d'Igbī salona viesiem citēja da�as vārsmas, ko sace�rējis kāds viņa zemes dzejnieks.

Ja mūsu dvēseles ir divas,

tās divas ir kā cirkuļdvīņi,

un tavējā ir stingrais balsts, uz vietas stāv,

bet tomēr kust, ja sakust otrs.

Un, lai ar' paliek viducī, kad biedrs aizslīd projām, tas pieliecas un modri seko līdzi, un izslējās, kad otrs pārnāk mājās.

Tā arī tu man esi dro�ais centrs, kad loku lokiem man ir jāstaigā: tavs stingrums manu apli iezīmē, un atved atpakaļ pie sākotnes.

Roberto klausījās, cie�i vērodams Liliju, kas stāvēja ar muguru pret viņu, un nolēma, ka mū�īgi mū�os tie�i Lilija būs viņa cirkuļa otrā kāja; un vēl viņ� nosprieda, ka vajadzētu iemācīties angļu valodu, lai varētu izlasīt ko vairāk no �ī dzejnieka, kur� tik labi pratis izteikt viņa izjūtas. Tajos laikos Parīzē neviens no laba prāta negribētu mācīties tik barbarisku valodu, ta�u tovakar, pavadīdams d'Igbī līdz tavernai, kur tas bija ap�meties, Roberto saprata: lai arī anglis ne reizi vien ir apmeklējis Pussalu,

tas neprot gana veikli izteikties itāliski un mokās ar kaunu par tik vājām izteiksmes spējām valodā, bez kuras neviens izglītots cilvēks nekādi nevar iztikt. Abi vienojās, ka turpmāk regulāri tiksies un savstarpēji gādās, lai vienlīdz teko�i runātu abu dzimtajās valodās.

Tā dzima noturīga draudzība starp Roberto un �o vīru, kuram, kā izrādījās, bija bagātīgas zinā�anas medicīnā un dabaszinātnēs.

DTgbī bija pieredzējis briesmīgu bērnību. Viņa tēvs bija iesaistīts �aujampulvera sazvērestībā un sodīts ar nāvi. Neparastas sakritības dēļ vai varbūt sekodams neizdibināmām dziņām dvēseles dziļumos, d'Igbī savukārt bija veltījis dzīvi cita pulvera pētījumiem. Viņ� bija daudz ceļo�jis, vispirms astoņus gadus nodzīvojis Spānijā, tad trīs Itālijā, kur lūk, vēl viena sakritība bija iepazinies ar karmelītu, kas savulaik bija Ro�berto mājskolotājs.

Kā izbiju�am korsāram pieklājas, d'Igbī izrādījās esam arī lielisks paukotājs, un jau pēc da�ām dienām viņi abi ar Roberto pasāka izklaidē�ties, krustojot zobenus. Vienudien kopā ar viņiem bija arī kāds musketie�ris, kur� savukārt sāka mēroties veiklībā ar kādu karognesēju no kadetu pulka; cīņa notika tikai pa jokam, un abi paukotāji bija ļoti piesardzīgi, lai viens otru neievainotu. Ta�u pēc kāda brī�a musketieris izdarīja tik strauju izklupienu, ka viņa pretinieks neapzināti atbildēja ar sānisku cir�tienu un nelāgi savainoja musketiera aug�delmu.

Digbī to tūlīt pārsēja ar vienu no savām zeķu prievītēm, lai aiz�spiestu ciet lielākos asinsvadus, ta�u jau pēc da�ām dienām brūcē drau�dēja iemesties gangrēna, un ķirurgs apgalvoja, ka nepiecie�ams amputēt visu roku.

Tie�i tad d'Igbī piedāvāja savus pakalpojumus, gan brīdinot, ka viņa darbo�anās varētu izskatīties pēc �arlatānisma, un lūgdams visus tomēr viņam uzticēties. Musketieris, vairs nezinādams, kur citur meklēt glābiņu, atbildēja ar spāņu sakāmvārdu: "Hāgase cl milagro, y hdgalo Mahoma."

Tad d'Igbī viņam palūdza kādu auduma gabaliņu, uz kura būtu brūces asinis, un musketieris viņam iedeva pārsēju, kas ievainojumu bija sargājis iepriek�ējā dienā. DTgbī lika atnest bļodu ar ūdeni un iebēra tajā kādu nieku vitriola pulvera, kas strauji iz�ķīda. Tad viņ� veco pārsēju

iemērca �ajā �ķīdumā. Piepe�i musketieris, kas tikmēr bija pārstājis vērot d'lgbī darbo�anos, nodrebēja, saķēra savainoto dilbu un teica, ka dedzi�no�ās sāpes esot acumirklī pazudu�as un tagad viņ� brūcē jūtot tikai pa�tīkamu vēsumu.

"Labi," teica d'igbī, "tagad jums tikai jāgādā, lai brūce vienmēr būtu tīra un varētu saņemt pareizo ietekmi, tāpēc mazgājiet to katru dienu ar ūdeni un sāli. Un es �o bļodu pa dienu turē�u pie loga, bet naktīs līdzās pavardam, lai tā alla� būtu vienmērīgā siltumā."

Tā kā Roberto negaidīto sāpju izbeig�anos atvedināja uz citiem nezi�nāmiem cēloņiem, d'lgbī ar viltīgu zinātāja smaidu lūpās izņēma pārsēju no vitriola �ķīduma un iz�āvēja pie pavarda, un tūlīt musketieris at�sāka vaimanāt par sāpēm, tāpēc steig�us vajadzēja mērkt lupatu atpakaļ bļodā.

Musketiera brūce sadzija nedēļas laikā.

Domāju, ka laikmetā, kad brū�u dezinfekcija lielākoties tika veikta pavir�i, brīnumainai izdziedē�anai pilnīgi pietika ar to, ka brūce katru dienu tika kārtīgi izmazgāta, ta�u mēs nevaram nosodīt Roberto, kur� nākamajās dienās nepaguris iztaujāja draugu par �o ārstniecības paņē�mienu, kas turklāt viņam atgādināja bērnībā redzētās karmelīta izdarī�bas. Ta�u karmelīts toreiz pulveri bija kaisījis uz vainīgā iero�a.

"Taisnība," atbildēja d'lgbī, "disputs par unguentum armarium risi�nās jau ilgu laiku, un pirmais par to aināja jau di�ais Paracelzs. Daudzi izmanto taukainu ziedi un uzskata, ka vislabāk tā iedarbojas, uzsmērēta uz iero�a. Ta�u, kā jūs saprotat, nav nozīmes, vai ņemam ieroci, kas ra�dījis brūci, vai audekla gabalu, ar ko tā bijusi pārsieta, jo preparātam ir jānonāk tur, kur ir paliku�as ievainojuma asiņu pēdas. Gadās, ka cilvēki redzot, kā ierocis tiek apstrādāts, lai dziedētu tā cirtiena sekas, domā par maģiskām izdarībām, ta�u mans Simpātiskais Pulveris darbojas saskaņā ar pa�as dabas darbībām!"

"Kāpēc jūs to saucat par Simpātisko Pulveri?"

"Arī �ajā gadījumā nosaukums varētu būt maldino�s. Daudzi ir ru�nāju�i par atbilstību vai simpātiju, kas saistot un vienojot visas pastāvo�ās lietas. Agripa saka: lai atmodinātu kādas zvaigznes spēku, jāiedarbojas

uz priek�metiem, kas ir tai līdzīgi un tātad saņem tās iespaidu. Un par simpātiju viņ� dēvē tie�i �o savstarpējo pievilk�anos starp lietām. Līdzīgi kā ar piķi, sēru un eļļu malkas �ķilas sagatavo labākai uguns uzņem�a�nai, tāpat, iedarbojoties uz lietām, kas ir atbilsto�as iecerētajai darbībai un attiecīgajai zvaigznei, var panākt, lai ar pasaules dvēseles starpnie�cību īpa�s iespaids atstarotos arī pienācīgi sagatavotajā matērijā. Tātad saskaņā ar �o teoriju, lai ietekmētu sauli, jāiedarbojas uz zeltu, kas pēc savas iedabas ir saulains, vai arī uz tiem augiem, kas, saulei rietot, sa�kļauj ziedlapas un noliec galvu, lai atkal uzplauktu saullēktā, piemēram, uz lotosu, peoniju vai struteni. Ta�u tās ir blēņas, un ar �āda veida analo�ģijām vien nevar izskaidrot dabas da�ādās darbības."

Pēc �ī ievada d'Igbī atklāja Roberto savu noslēpumu. Viss pla�ais orbis jeb gaisa lode ir pilna ar gaismu, bet gaisma ir ķermeniska un mate�riāla substance; un pret �ādiem priek�statiem Roberto nekas nebija iebil�stams, jo Dipuī kabinetā viņ� bija dzirdējis, ka arī gaisma neesot nekas cits kā ārkārtīgi smalki atomu putekļi.

"Ir acīm redzams, ka gaisma," teica d'Igbī, "nepārtraukti izplūz�dama no saules, lielā ātrumā traucas uz visām pusēm taisnās līnijās, bet, sastapusies ar blīvu un necaurspīdīgu ķermeņu pretestību, tā atspīd ad angulos acquales un uzsāk jaunu skrējienu, līdz, atdūrusies pret nākamo blīvo ķermeni, atkal maina virzienu, un tā tas turpinās, līdz tā izdziest. Līdzīgi kā tai modīgajā spēlē, kur bumbiņu sit pāri auklai: atsitusies pret sienu, bumbiņa atlec un triecas pret pretējo sienu, un reizēm tā apskrien veselu apli, vēlreiz atgriezdamās pie pirmās sienas. Un kas gan notiek ar gaismu, kura nokrīt uz kāda ķermeņa? Stari no tā atlec, pie reizes at�skaldot nost atomus, niecīgas daļiņas, ko aizrauj sev līdzi, tāpat kā jeu du paume bumbiņa varētu paķert sev līdzi kādu drusku mitra apmetuma no sienas. Un, tā kā �ie atomi ir veidoti no �etriem elementiem, gaisma ar savu siltumu uzņem sevī viskozās daļiņas un aiznes tās tālu prom. Pierādījumu tam varat gūt, kad virs uguns �āvējat mitru drānu: jūs redzēsiet, auduma atstarotie stari nes sev līdzi ko līdzīgu ūdeņainai migliņai. Un �ie klejojo��ie atomi ir kā jātnieki uz spārnotiem rumakiem, tie auļo pa pla�o telpu, līdz saule norietēdama tiem atņem pēgasus un atstāj kājāmgājējos. Un

tad tie baru bariem gā�as lejā uz zemes, no kuras nāku�i. Ta�u līdzīgas parādības notiek ne tikai ar gaismu, bet arī, piemēram, ar vēju, kas nav nekas cits kā liela līdzīgu atomu straume, ko pievelk da�ādi blīvie zemes ķermeņi�"

"Un tāpat ir ar dūmiem," ieminējās Roberto.

"Protams. Londonā pavardos uguni baro ar akmeņoglēm, kas izrak�tas no Skotijas zemes un satur ļoti daudz īpa�i kodīgas gaisīgās sāls. Un �ī sāls, ko dūmi iznēsā pa visu pilsētu, izklīst gaisā un bojā namu sienas, gultas un gai�as mēbeles. Ja kāda istaba vairākus mēne�us ir stāvējusi aizslēgta, tajā atkal ieejot, izrādās, ka visus priek�metus klāj melnu pu�tekļu kārtiņa, tie�i tāpat kā balta putekļu kārta vērojama dzirnavās un maiznīcās. Un pavasarī visi ziedi Londonā izskatās ieziesti ar tum�iem taukiem."

"Bet kā gan ir iespējams tas, ka tik daudzas daļiņas izklīst gaisā, bet ķermenis, no kura tās atdalās, nekādu zudumu nejūt?"

"Iespējams, kāds zudums tomēr ir, un jūs to redzat, kad liekat iztvai�kot ūdenim, ta�u pie cietiem ķermeņiem mēs nekādu sarukumu neievē�rojam, tāpat kā neredzam, kā smar�ojot sarūk muskuss vai kādas citas smar�vielas. Katrs ķermenis, lai arī cik sīks būtu, vienmēr var sadalīties vēl sīkākās daļās, un �im dalījumam nekad nav gala. Padomājiet, cik nie�cīgi mazas ir tās daļiņas, kuras izdalās no dzīva ķermeņa un pateicoties kurām mūsu angļu suņi, o�as vadīti, spēj sekot pa dzīvnieka pēdām. Vai tad lapsa sava skrējiena beigās mums �ķiet sarāvusies mazāka? Un tie�i ar �ādu sīku daļiņu spēku ir izskaidrojami tie pievilk�anās fenomeni, ko da�i godā par Iedarbību no Attāluma, kas patiesībā nemaz nenotiek no attāluma un tātad nav nekāda maģija, bet gan nepārtraukta atomu ap�maiņa. Tas pats ir sakāms gan par pievilk�anos ar zī�anas spēku, kad vīns vai ūdens ar sifonu tiek aizvadīts uz citu trauku, gan par to pievilk�anos, ko magnēts vēr� pret dzelzi, gan arī par pievilk�anos ar filtrē�anu vai sūk�anos, ko varat novērot, kad iegremdējat kokvilnas strēmeli traukā, kas piepildīts ar ūdeni, un krietnu daļu �īs strēmeles atstājat nokarāja�mies pār trauka malu, drīz vien redzat, ka ūdens pa �o strēmeli kāpj aug�up pāri trauka malai un lāso zemē. Un pēdējais pievilk�anās veids ir

tas, kas notiek ar uguns starpniecību, kad uguns pievelk sev klāt apkār�tējo gaisu kopā ar visām sīkajām daļiņām, kas �ajā gaisā virmo: uguns, rīkodamās atbilsto�i savai dabai, aizrauj sev līdzi apkārtējo gaisu, tāpat kā upes ūdens rauj līdzi augsni no savas gultnes. Un, tā kā gaiss ir mitrs, bet uguns sausa, tie piesaistās viens otram. Tāpēc, lai aizpildītu vietu, kuru iepriek� aizņēma gaiss, kuru uguns aizrāvusi sev līdzi, ir jāpieplūst citam gaisam no tuvākās apkārtnes, jo citādi izveidotos tuk�ums."

"Tātad jūs noliedzat tuk�umu?"

"Nebūt ne. Es tikai saku, ka daba, tikko sastop tuk�umu, cen�as to aizpildīt ar atomiem, atkarodama un atgūdama savā varā katru nostūri. Un, ja tā nebūtu, mans Simpātiskais Pulveris nevarētu darboties, turpretī jūs pats savām acīm pārliecinājāties, ka tas darbojas. Uguns, kā zināms, degot izraisa nemitīgu gaisa pieplūdumu, un dievi�ķais Hipokrats attī�rīja no mēra veselu novadu, it visur likdams aizdegt lielus sārtus. Tāpat mēra laikā vienmēr izkauj kaķus un balo�us, un arī citus karstasiņu dzīv�niekus, no kuriem nepārtraukti izdalās dzīvības gari, �īs izgaro�anas rezultātā atbrīvojas vieta, ko tiecas aizņemt gaiss, un tādējādi mēra sērgas skartie atomi pieķeras pie dzīvnieku vilnas vai spalvām, un tie�i tāpat arī tikko no krāsns izvilkta maize pievelk sev klāt putas no vīna mucām, un, ja �ādu maizi noliek uz mucas vāka, viss vīns var aiziet postā. Un galu galā līdzīgi notiek arī tad, ja vietā, kur brīvi piekļūst gaiss, jūs noliekat mārciņu kārtīgi kalcinētas un dedzinātas vīnakmens sāls, no kuras var iegūt desmit mārciņas labas vīnakmens eļļas. Pāvesta Urbāna VIII ārsts man stāstīja par kādu Romas mūķeni, kas ar pārmērīgiem gavēņiem un lūg�anām savu ķermeni bija uzkarsējusi tik ļoti, ka viņai izkaltu�i visi kauli. Un �is iek�ējais karstums jeb iek�ējā uguns pievilka sev klāt gaisu, kas ieplūda kaulos un kļuva par daļu no tiem, tie�i tāpat kā notiek, kad gaiss saskaras ar vīnakmens sāli, bet ārā tas izplūda pa to vietu, pa kuru tiek izvadīti visi kodīgie �ķidrumi, proti, no urīnpū�ļa, un tāpēc �ī nabaga mūķene tecināja no sevis ārā vairāk nekā divsimt mārciņas urīna diennaktī, un tas bija brīnums, ko visi uzlūkoja kā apliecinājumu viņas svētumam."

"Bet, ja jau viss pievelk visu, kāpēc tad elementi un ķermeņi tomēr paliek atsevi�ķi un nesaplūst visi kopā un nesalīp lielā pikā?"

�Trāpīgs jautājums. Tā kā vienāda svara ķermeņi savienojas daudz vieglāk un eļļa daudz labprātāk savienojas ar eļļu nekā ar ūdeni, mums jāsecina, ka tas, kas notur cie�i kopā viena veida un iedabas atomus, ir to retinājums vai blīvums, kā dro�i vien jums teiktu arī tie filosofi, ar kuriem mēdzat tikties."

"Viņi man to ir teiku�i un arī demonstrēju�i ar da�ādiem sāļiem, kas, lai arī kā tiek malti vai �ķīdināti, vienmēr beigu beigās atgūst savu dabisko formu, kas mūsu parastajai sālij ir kubi ar kvadrātveida skald�nēm, salpetrim se�skaldņu kolonnas, bet salmiakam se�stūri ar se�ām smailēm, līdzīgi kā sniegam."

"Un urīna sāļi veido piecstūrus, un ar tiem Davidsona kungs iz�skaidro formu, ko bija iemantoju�i visi astoņdesmit akmeņi, kuri tika atrasti Pelletjē kunga urīnpūslī. Bet, ja vienādas vai līdzīgas formas ķer�meņi daudz labprātāk jaucas cits ar citu, tie arī pievilks cits citu daudz spēcīgāk nekā at�ķirīgie. Un tāpēc, ja jūs sadedzināt roku, jūs gūsiet vismaz kādu remdinājumu savām sāpēm, ja brīdi to paturēsiet uguns tuvumā."

"Reiz, kad vienu zemnieku sadzēla odze, mans skolotājs virs ko�duma vietas turēja odzes galvu."

"Protams. Tādējādi inde, kas jau sūcās uz sadzeltā sirds pusi, at�griezās pie sava galvenā avota, kur bija atrodama lielākā daudzumā. Tie�i tāpēc, ja mēra laikā nēsāsiet sev līdzi trauciņu ar pulverī saberztiem krupjiem vai kaut vai dzīvu krupi vai dzīvu zirnekli, vai pat �ķipsnu ar�sēna, �īs indīgās substances piesaistīs sev slimības aizmetņus, ar kuriem ir pilns gaiss. Un tāpat sausi sīpoli klētī izdzen asnus, kad to līdziniekiem sakņu dārzā no zemes sāk līst ārā pirmie zaļie loki."

"Un tas izskaidro arī bērnu sarkanās dzimumzīmes: māte kaut ko spēcīgi vēlas un�"

"Nu, �ajā jautājumā es izteiktos piesardzīgāk. Reizēm līdzīgām pa�rādībām ir at�ķirīgi cēloņi, un zinātņu vīrs nedrīkst uztvert nopietni ikkatru māņticību. Bet atgriezīsimies pie mana pulvera. Kas gan īsti no�tika, kad es uz da�ām dienām pakļāvu Pulvera iedarbībai lupatu, kas bija notraipīta ar mūsu drauga asinīm? Pirmkārt, saule un mēness no liela attāluma piesaistīja sev asiņu garus, kas atradās uz lupatas, un to

veicināja apkārtējās vides siltums, savukārt vitriola gariem, kas bija asi�nīs, neizbēgami vajadzēja sekot tiem pa �o pa�u ceļu. Vienlaikus brūce turpināja izgrūst no sevis lielu daudzumu siltu un ugunīgu garu, tādē�jādi pievelkot apkārtējo gaisu. �is gaiss pievilka atkal citu, tālāku gaisu, un tas atkal tālāku, un lielā attālumā gaisā izkaisītie asiņu un vitriola gari beidzot savienojās ar to gaisu, kurā jau bija to pa�u asiņu atomi. Un nu, kad asiņu atomi, gan no pārsēja, gan no brūces nāku�ie, satikās, tie gaisu aizdzina prom kā ceļabiedru, kur� kļuvis lieks, un sajuta vilkmi uz savu galveno mājokli, proti, brūci, un, savienoju�ies ar vitriola gariem, ietiecās miesā un to sadziedēja."

"Bet vai tad jūs nevarējāt apstrādāt ar vitriolu pa�u brūci?"

"Es to varēju, jo �oreiz ievainotais bija man līdzās. Bet ko darīt, ja viņ� būtu tālu prom? Turklāt, ja es ar vitriolu būtu apstrādājis brūci, tā kodīgais spēks būtu vairojis kairinājumu un sāpes, bet tagad, gaisa nests, tas dāvāja ievainojumam tikai savu maigo, balzamisko daļu, kas spēj apturēt asiņo�anu un tiek izmantota arī acu pilienos." Un �os pēdējos vārdus Roberto uzklausīja īpa�i vērīgi, nospriezdams, ka nākotnē �āds padoms var noderēt, un tas neap�aubāmi izskaidro viņa acu kaites pa�stiprinā�anos.

"Un, protams," piebilda d'lgbī, "nedrīkst lietot parasto vitriolu, kādu bija pierasts izmantot agrākajos laikos, tā nodarot vairāk ļauna nekā laba. Es sev alla� pagādāju Kipras vitriolu un vispirms to kalcinēju saulē: kalcinācija to atbrīvo no liekā mitruma, un varētu teikt, ka tādējādi es pagata�voju sevi�ķi stipru buljonu. Piedevām kalcinācija sagatavo �īs substances garus tā, lai tos varētu pārnēsāt gaiss. Un visbeidzot es tam pievienoju arī nedaudz tragakanta sveķu, kas brūcei palīdz ātrāk sarētot."

Pie zinā�anām, ko Roberto ieguva no d'lgbī, es kavējos tik ilgi, jo �iem atklājumiem būs lemts iz�ķirt viņa tālāko likteni.

Par kaunu mūsu draugam arī jāpiebilst (un viņ� pats to atzīst savās vēstulēs), ka iemesls viņa aizrautībai ar jauniegūtajām zinībām bija nevis dedzīga interese par dabas zinātnēm, bet jau atkal tikai un vienīgi mī�lestība. Citiem vārdiem sakot, klausīdamies par universu, kurā �um un

mud� gari, kas cits ar citu savienojas pēc līdzības un savstarpējas pievil�cības, viņ� nosprieda, ka �āds visuma apraksts ir iemīlē�anās alegorija, un pasāka vēl centīgāk apmeklēt privātās bibliotēkas, meklējot visu, kas sarakstīts par iero�ziedi, un jāsaka, ka tolaik �ādu sacerējumu jau bija daudz un nākamajos gados to skaitu papildināja daudzi citi. Pēc monsinjora Gafarela ieteikuma (izteikta pus�ukstus, lai nedzirdētu citi brāļu Dipuī apmeklētāji, kas �ādām lietām necik daudz neticēja) viņ� lasīja Kirhera Ars Magnesia, Gokela Tractatus cie magnetica vulnerum curatione, Frakastoro darbus, Flada Discursus de unguento armario un Fostera Hopolochrisma spongus. Viņ� smēlās zinā�anas, lai iztulkotu savu gudrību dzejā un kādu dienu varētu spīdēt ar daiļrunu, pauzdams universālās simpātijas vēsti tajā vidē, kur viņu nemitīgi pazemoja citu elokvence.

Daudzus mēne�us-jo tik ilgi, �ķiet, bija viņa ietiepīgie pētījumi, bet mīlas iekarojumu ceļā tikmēr netika sperts neviens solis Roberto pie�kopa sava veida dubultās vai pat daudzkār�ās patiesības principu (ideju par �ādu patiesības paveidu Parīzē daudzi uzskatīja vienlaikus par pārdro�u un apdomīgu): pa dienu viņ� diskutēja par matērijas iespējamo mū�īgumu, bet naktīs maitāja acis, lasīdams �aubīgus traktātus, kas so�līja okultus brīnumus, lai arī izteiktus dabas filosofijas terminos.

Cilvēkam, kam ir di�as ieceres, ne tik daudz jācen�as radīt labas iz�devības, cik jāizmanto tās, kuras atklājas pa�as. Kādu vakaru Artenīkes salonā pēc dedzīgām pārrunām par Astreju pati nama saimniece mudi�nāja viesus apdomāt, kas īsti ir kopīgs mīlestībai un draudzībai. Tad Ro�berto ņēma vārdu un teica, ka, viņaprāt, mīlestības princips vienalga, vai tas pastāv starp draugiem vai starp mīlētājiem daudz neat�ķiras no tā, saskaņā ar kuru darbojas Simpātiskais Pulveris. Tikko klausītāji izrā�dīja nelielu ieinteresētību, Roberto ņēmās izklāstīt visu, ko bija dzirdējis no d'Igbī, izlaizdams vienīgi stāstu par �urājo�o svēto mūķeni, un tad izvērsa savas pārdomas pla�umā, aizmirsdams draudzību un runādams tikai un vienīgi par mīlestību.

"Mīlestība pakļaujas tiem pa�iem likumiem, kam klausa vēj�, un vēji vienmēr smar�o pēc tam vietām, no kurām atskrēju�i, un, ja tie nāk

no zāļu vai puķu dārziem, tie var smar�ot pēc jasmīniem vai piparmēt�rām, vai rozmarīna, un tādējādi tie kuģotājos izraisa vēlmi drīzāk sa�sniegt zemi, kas tiem sūta tik daudz solījumu. Un līdzīgi arī mīlestības gari reibina nāsis mīlas pārņemtai sirdij." (Piedosim Roberto �o īpa�i neveiksmīgo tropu.) "Mīlēta sirds ir lauta, kas saskanīgi ieskandina arī citas lautas stīgas, tāpat kā zvanu dimdoņa iedarbojas uz ūdenstilpņu virsmu jo sevi�ķi naktīs, kad citu trok�ņu neesamība izraisa ūdenī tādu pa�u kustību, kāda pirms mirkļa dzimusi gaisā. Un ar mīlo�o sirdi no�tiek līdzīgi kā ar vīnakmeni, kas reizēm smar�o pēc ro�ūdens, ja tam pagrabā ir ļauts izkust ro�u ziedē�ans laikā, jo ar ro�u atomiem pilnais gaiss, pakļaudamies vīnakmens pievelko�ajam spēkam, pārvēr�as ūdenī un iesmar�ina arī vīnakmeni. Un neko mainīt nespēj pat mīļotās ne�ē�lība. Kad zied vīnogulāji, vīns mucā rūgst un arī izgrū� virspusē savus baltos ziedus, kas paliek tur peldam, līdz vīnadārzi nozied. Bet mīlo�ā sirds, būdama vēl ietiepīgāka par vīnu, uzziedējusi reizē ar mīlēto sirdi, turpina briedēt savu pumpuru arī pēc tam, kad avots jau izsusējis."

Roberto �ķita, ka Lilija viņam velta atmaigu�u skatienu, un viņ� tur�pināja: "Mīlestība līdzinās Mēness Peldei. No mēness nāko�i stari ir tie pa�i, ko sākotnēji raidījusi saule, bet mēness tos atstaro līdz mums. Ja saules starus sakopo ieliektā spogulī, tiek pavairots to sildo�ais spēks. Ja mēness starus sakopo sudraba bļodiņā, būs redzams, ka ieliektajā bļo�das dibenā tie atstarojas atvēsino�i, jo vēsa ir rasa, ko tie satur. Var �ķist bezjēdzīgi mazgāt rokas tuk�ā bļodā, un tomēr, iemērcot rokas �ādos sa�kopotos mēness staros, tās kļūst mitras, turklāt �āda pelde lieliski palīdz pret kārpām."

"Monsieur de La Grive," kāds iebilda, "bet mīlestība ta�u nav līdzek�lis pret kārpām!"

"Ak nē, protams," atbildēja Roberto un nebija vairs apturams, "ta�u es tī�uprāt minēju jums piemērus ar viszemākajām lietām, lai atgādinātu, ka arī mīlestība ir atkarīga no tiem pa�iem sīko korpuskulu putekļiem. Un ar to es vēlos teikt, ka mīlestība pakļaujas tiem pa�iem likumiem, kas valda gan pār zemes, gan debesu ķermeņiem, bet ir viscildenākā �o likumu izpausme. Mīlestība dzimst no skatiena, no redzētā, tā iedegas

jau pirmajā acu uzmetienā; un vai tad redzē�ana būtībā nav piekļuve tai gaismai, kas atstarojas no uzlūkotā ķermeņa? Un tādējādi, kad es uzlūkojo mīļoto ķermeni, manā miesā ietiecas tā labākā daļa, visgaisīgākā daļa, kas pa manu acu kanāliem nonāk man tie�i sirdī. Un tātad iemīlē�ties no pirmā acu uzmetiena nozīmē aumaļām sadzerties garus, kas plūst no mīļotās sirds. Lielais dabas Arhitekts, veidojot mūsu ķermeni, ievie�toja tajā iek�ējos garus, kam uzticēja sargkareivju lomu, lai tie par saviem atklājumiem ziņotu savam ģenerālim, proti, iztēlei, kura ir visas ķermeņa saimes pavēlniece. Un, ja mūsu iztēli kāds priek�mets sevi�ķi iespaido, notiek līdzīgi kā tajās reizēs, kad saklausāmies violu spēlētu melodiju un noglabājam to atmiņā, bet pēcāk dzirdam pat miegā. Mūsu iztēle uzbūvē tēlu, simulacrum, kas mīlētāju iepriecē, bet plosīt neplosa, jo, kā jau teicu, ir tikai tēls. Un tie�i tā ir izskaidrojams, kāpēc cilvēks, piepe�i ieraudzījis iemīļoto personu, maina krāsu, nosarkst vai nobālē, atkarībā no tā, cik ātri vai lēni viņa sūtņi, proti, tikko pieminētie iek�ējie gari, aiztraucas pie uzlūkotā objekta, lai tūliņ pēc tam atgrieztos atpakaļ pie iztēles. Bet �ie gari dodas ne tikai uz smadzenēm, bet arī tie�i uz sirdi pa to lielo vadu, pa kuru no sirds uz smadzenēm plūst arī dzīvības gari, kuri tad sma�dzenēs pēcāk pārvēr�as par dzīvnieciskajiem; un tie�i pa �o vadu iztēle nosūta uz sirdi daļu atomu, ko ir saņēmusi no kāda ārējā objekta, un tie�i �ie atomi liek glu�i kā vāroties uzkūsāt dzīvības gariem, tādējādi reizēm papla�inot sirdi un reizēm liekot tai neritmiski lēkāt."

"Jūs, kungs, mums apgalvojat, ka mīlestība aizsākas kā fiziska kus�tība, kas daudz neat�ķiras no tās, kas liek saziedēt vīnam; ta�u jūs mums nepateicāt, kāpēc at�ķirībā no citiem matērijas fenomeniem mīlestība ir selektīvs tikums, kas alla� izdara izvēli. Tātad kāpēc mīlestība mūs pa�verdzina tie�i tai un nevis kādai citai būtnei?"

"Tie�i �ī iemesla dēļ es mīlestības spēku izvedināju no tā pa�a prin�cipa, saskaņā ar kuru darbojas arī Simpātiskais Pulveris, proti, no prin�cipa, kas vienādiem un līdzīgas formas atomiem liek piesaistīt sev tādus pa�us! Ja es ar �o pulveri apkaisītu ieroci, kas ievainojis Pilādu, es tā�dējādi neizārstētu Oresta brūci. Tātad mīlestība vieno tikai tādas divas būtnes, kam tā vai citādi jau piemīt vienāda iedaba: cēls gars mīl tikpat

cēlu garu, un vienkār�s gars mīl citu, kas ir tikpat vienkār�s, jo gadās, ka mīl arī zemnieki vai, piemēram, ganītes, kā mums to parāda d'Irfē kunga brīni�ķais stāsts. Mīlestība atklāj starp divām būtnēm pastāvam saskaņu, kas tikusi iecerēta jau kop� laiku sākuma tie�i tāpat, kā Liktenis kop� sākta gala nolēma, ka Piramam un Tisbei jātiek savienotiem vienā zīdkokā.

"Un kā tad nelaimīga mīlestība?"

"Es neticu, ka patie�ām pastāvētu nelaimīga mīlestība. Ir tikai tāda mīlestība, kas vēl nav sasniegusi gatavību un briedumu, mīlestība, kurā mīļotā kāda iemesla dēļ vēl nav saņēmusi vēsti, ko tai sūta mīlo�ā acis. Un tomēr mīlo�ais tik labi apzinās, cik liela iedabu līdzība viņam ir tikusi atklāta, un �ī zinā�ana viņu stiprina tā, ka viņ� spēj gaidīt kaut vai visu mū�u. Viņ� zina, ka patiesā atklāsme un atkalsavieno�anās ar mīļoto var notikt arī pēc nāves, kad, abu ķermeņiem zemē sairstot, būs iztvaikoju�i to atomi un abi satiksies kādās debesīs. Un varbūt līdzīgi kā ievainotais piepe�i atgūst veselību, nemaz nezinādams, ka �ai mirklī kāds ar Pulveri apbārsta ieroci, kur� viņu savainojis, tā daudzas jo daudzas mīlo�as sir�dis �obrīd sajūt piepe�u garīgu atvieglojumu, nezinādamas, ka par viņu laimi ir gādājusi mīlētā sirds, kas arī kļuvusi mīlo�a un tādējādi iekusti�nājusi radniecīgos dvīņu atomus, kas tūdaļ steidzas savienoties."

Man jāsaka, ka �ī sare�ģīti būvētā alegorija neizcēlās ar īpa�u stabi�litāti, un varbūt tēva Emanuēles aristoteliskā Ma�īna spētu pierādīt, cik tā bija grīļīga un nenoturīga. Ta�u tovakar visi nonāca pie pārliecības, ka patie�ām pastāv �āda radniecība starp Pulveri, kas dziedē sāpes, un mīlestību, kas sāpes ne tikai dziedē, bet daudz bie�āk arī izraisa.

Un tie�i tāpēc vēl vairākus mēne�us vai pat ilgāk Parīzē daudzviet tika atstāstīta �ī runa par Simpātisko Pulveri un Mīlestības Simpātiju, bet to, kādas bija �o atstāstījumu sekas, mēs tūlīt uzzināsim.

Un tie�i tāpēc Lilija atkal uzsmaidīja Roberto, kad garā runa bija galā. Tas bija smaids, kas izteica komplimentu, un, mazliet pārspīlējot, varētu teikt, ka tas pauda apbrīnu. Ta�u kas gan ir dabiskāks par ticību, ka tevi kāds mīl! Roberto �o smaidu iztulkoja kā mīlestības zīmi, kā aplie�cinājumu, ka tiek pieņemtas visas viņa sūtītās vēstules. Būdams pārlieku

pieradis pie atstumtības mokām, viņ�, apmierināts ar savu uzvaru, stei�dzās marķīzes namu pamest. Un, kā mēs vēlāk redzēsim, tā bija kļūda. Kop� tā vakara viņ� laiku pa laikam uzdro�inājās uzrunāt Liliju, ta�u alla� saņēma pretrunīgas atbildes. Reizēm viņa no�ukstēja: "Tie�i tā, kā jūs nesen teicāt." Bet citreiz nomurmināja: "Jūs ta�u apgalvojāt tie�i pretējo." Un da�kārt viņas vārdi aizejot noskanēja kā solījums: "Gan vēlāk par to parunāsim, esiet pacietīgs."

Roberto nespēja saprast, vai viņa savā izklaidībā tam piedēvē kāda cita vārdus un darbus vai tikai koķetē un tī�i izaicina.

Ta�u turpmākie notikumi pamudinās viņu iekļaut �īs neizprotamās epizodes pla�ākā un daudz satrauco�ākā stāstā.

Bija beidzot konkrēts datums, pie kura varam pietverties, 1642. gada 2. decembris. Viņi izgāja no teātra, kur Roberto, publikā sēdē�dams, bija kluscie�ot spēlējis savu ierasto mīlētāja lomu. Pie ieejas Lilija paslep�us saspieda viņa roku un no�ukstēja: "Monsieur de La Grive, jūs piepe�i esat kļuvis tik kautrīgs. Viņvakar jūs tāds nebijāt. Tātad rīt atkal. Uz tās pa�as skatuves."

Uz ielas Roberto izgāja neiedomājami apstulbis: viņ� bija uzaicināts satikties vietā, kas viņam nebija zināma, un paskubināts atkārtot to, ko nekad nebija uzdro�inājies darīt. Tomēr Lilija nevarēja būt noturējusi viņu par kādu citu, jo bija uzrunājusi vārdā.

Ak, viņ� raksta, ka esot sev teicis, �odien strauti plūst atpakaļ uz iz�teku, balti zirgi rāpjas Parīzes Dievmātes katedrāles torņos, uguns smaida, sadegdama ledū, jo nupat ir noticis vēl neticamāks brīnums: Viņa mani ir uzaicinājusi satikties! Un tomēr nē-�odien asinis rit no klintīm, zalktis pārojas ar lāceni, saule ir satumsusi melna, jo mīļotā man ir pasniegusi kausu, no kura nekad nevarē�u dzesēt slāpes, tādēļ ka nezinu, kur īsti mums jāsatiekas�

Būdams vien pussoli no laimes, viņ� izmisis skrēja mājās, meklē�dams patvērumu vienīgajā vietā, par kuru bija pilnīgi pārliecināts, ka mīļotās tur nav.

Lilijas vārdus noteikti var izskaidrot arī tā, ka tie zaudē visu noslē�pumainību: viņa vienkār�i piesauca sen pagāju�o vakaru, kad Roberto daiļrunīgi bija izteicies par Simpātisko Pulveri, un tagad mudināja viņu atkal būt runīgam tai pa�ā vietā, proti, Artenīkes salonā. Kop� tās reizes

viņa Roberto vienmēr bija redzējusi klusu un pielūgsmes pilnu, ta�u �āda izturē�anās neatbilda stingri reglamentētajiem pavedinā�anas spēles no�teikumiem. Teiksim, ka viņa to mudināja atcerēties savus sabiedriskos pienākumus. "Saņemiet jel drosmi," viņa tam itin kā teica, "tovakar jūs nebijāt tik kautrīgs, vēlreiz tikpat bra�i uzstājieties uz tās pa�as skatuves, un es jūs tur gaidī�u�" Tie�i �ādu pamudinājumu kluss pielūdzējs va�rētu sagaidīt no prйcieuse.

Ta�u Roberto to saprata citādi: "Jūs esat tik kautrīgs, ta�u viņvakar pirms da�ām dienām jūs tāds nebijāt, kad mani�" (pieņemu, ka Roberto greizsirdība vienlaikus liedza un mudināja iztēloties �ī teikuma turpi�nājumu). "Tātad rīt atkal uz tās pa�as skatuves, tai pa�ā slepenajā tik��anās vietā."

Un, tā kā viņa iztēle izvēlējās iet ērk�ķaināko ceļu, ir tikai dabiski, ka viņ� tūliņ iedomājās ļaunprātīgu viltvārdi kādu, kur� ir uzdevies par viņu un, �ajā tēlā iejuties, viņa vietā no Lilijas saņēmis to, ko viņ� pats būtu gatavs iemainīt kaut pret savu dzīvību. Tā atkal no prāta dzi�ļumiem uznira Ferrante un kopā sasējās visi pa�a pagātnes pavedieni. Ferrante, viņa ļaunais alter ego, bija izmanījies iepīties arī �ajos notiku�mos, izmantot savā labā Roberto prombūtni, kavē�anos, vilcinā�anos vai pārsteidzību un īstajā brīdī bija pratis piesavināties balvu, ko Roberto bija izpelnījies ar runu par Simpātisko Pulveri.

Un, kamēr Roberto tā mocījās drūmos minējumos, pie durvīm at�skanēja klauvējieni. Ak, cerība, tu spārno ikkatru dzīvo un nomodīgo! Viņ� steidzās atvērt, būdams pārliecināts, ka uz sliek�ņa ieraudzīs Liliju. Ta�u tur stāvēja kāds Kardināla gvardes virsnieks un divi tā pavadoņi.

"Monsieur de La Grive, es pieņemu," teica virsnieks, stādījās priek�ā kā kapteinis de Bars un turpināja: "Man ļoti �ēl, ta�u esmu spiests pildīt pienākumu un pavēstīt jums, kungs, ka esat arestēts. Lūdzu, atdodiet man savu zobenu. Ja sekosiet man no laba prāta un ievērojot pieklājīgas manieres, mēs kā labi draugi sēdīsimies karietē un jums nebūs iemesla kaunēties." Kapteinis lika saprast, ka viņam apcietinājuma cēloņi nav zināmi, un laipni novēlēja, kaut nu runa būtu tikai par kādu pārpra�tumu. Roberto klusēdams viņam sekoja, mēmi izteikdams sev to pa�u

novēlējumu, bet �ī brauciena galā viņ�, ar neskaitāmiem atvaino�anās vārdiem nodots miegaina sarga rokās, attapās Bastīlijas kamerā.

Tur viņ� aizvadīja divas ārkārtīgi aukstas naktis, un viņu apciemoja vienīgi da�as �urkas (tālredzīga gatavo�anās kuģojumam ar Amarilli) un cietumsargs, kur� uz ikvienu jautājumu atbildēja, ka pie viņa esot vie�soju�ies tik daudzi ievērojami vīri, ka viņ� jau sen esot pārstājis sev jau�tāt, kāpēc tie �ai namā nonāku�i; turklāt, ja jau pat tik smalks kungs kā mar�als de Basompjērs mitinoties pie viņa jau septiņus gadus, Roberto neklātos sākt �ēloties jau pēc nedaudzām stundām.

Ļāvis �īs divas dienas kārtīgi izgar�ot visļaunāko, tre�ās vakarā at�griezās kapteinis de Bars, sagādāja Roberto iespēju nomazgāties un pavēs�tīja, ka tam bū�ot jāstājas Kardināla priek�ā. Nu vismaz Roberto saprata, ka ir apcietināts kāda valstiska iemesla dēļ.

Pilī viņi ieradās pavēlu vakarā, un jau no kustības pie ārdurvīm bija nojau�ams, ka �is vakars ir īpa�s. Arī uz kāpnēm drūzmējās un uz visām pusēm �audījās da�ādu kārtu ļaudis; gan di�cil�i, gan garīdznieki aiz�elsu�ies steidzās uz kādu priek�telpu, pieklājīgi klepoja un kraukājās, pagriezu�ies pret fresku klātajām sienām, savilka bēdu sagrauztas sejas un devās tālāk nākamajā zālē, no kuras ik pa brīdim izsteidzās kāds no �īs saimniecības vadītājiem, skaļi sauca nez kur pazudu�os kalpus, toties visiem citiem piekodināja uzvesties klusu.

�ajā zālē tika ievests arī Roberto, un tur viņ� redzēja vienīgi daudzu vīru muguras, jo tie visi klusi un mēmi spiedās pie citas istabas durvīm, uz pirkstgaliem pastiepu�ies, itin kā gribēdami redzēt kādu skumju iz�rādi. De Bars aplaida skatienu visriņķī, kā kādu meklēdams, tad pamāja Roberto, liekot pagaidīt turpat zāles kaktā, un nez kur aizsteidzās.

Kāds sargs, kur� pūlējās dabūt no zāles ārā lielu daļu apmeklētāju, pie�klājīgus pamudinājuma �estus un vārdus pieskaņojot katra rangam, ierau�dzīja Roberto noaugu�u bārdas rugājiem un cietumā apvazātās drānās un paaipji noprasīja, kas viņam te meklējams. Roberto atbildēja, ka viņu �urp ataicinājis Kardināls, uz ko sargs atbildēja, ka, visiem par lielu nelaimi, Kardinālu pa�u pie sevis aicina Kāds, kur� svarīgumā stāv pāri visiem.

Katrā ziņā Roberto viņ� prom vairs nedzina, un, tā kā kapteinis de Bars (vienīgā pazīstamā un draudzīgā seja �ai vietā) atpakaļ nerādījās, Roberto piegāja pie sanāku�o pūļa un, pārmaiņus nogaidot, spie�oties un spraucoties, izlauzās līdz pa�as pēdējās telpas slieksnim.

Tur, gultā, atzvīlu�u sniegbaltu spilvenu kupenā, viņ� ieraudzīja un atpazina ēnu, kas atlikusi no tā vīra, kuru visa Francija bijāja un tikai re�tais mīlēja. Di�ajam Kardinālam apkārt bija sastāju�ies ārsti tum�os ģēr�bos, bet �ķita, ka pa�u debates tos interesē vairāk nekā slimnieks; kāds klēriķis slaucīja Kardināla lūpas, uz kurām pēc katras pat visniecīgākās ieklepo�anās veidojās sarkanīgas putas; zem segām bija nojau�ama jau nonēsātas miesas moko�i smagā elpa; no naktskrekla piedurknes ārā rē�gojās dūre, kurā sa�ņaugts krusts. Piepe�i klēriķis ie�ņukstējās. Ri�eljē ar pūlēm pagrieza galvu, pasmaidīja un nomurmināja: "Vai tad jūs domā�jāt, ka es esmu nemirstīgs?"

Kamēr Roberto neizpratnē prātoja, kur� gan varējis viņu atsaukt pie �ī mirēja gultas, aiz muguras izcēlās liela kņada. Pus�ukstus izskanēja Svētā Eistāhija baznīcas prāvesta vārds, un visi pa�ķīrās, grie�ot ceļu priesterim un viņa pavadoņiem, kas nesa svēto eļļu pēdējai svaidī�anai.

Roberto sajuta kādu roku pieskaramies pie pleca, tas bija de Bars. "Iesim," viņ� teica, "Kardināls jūs gaida." Roberto apjucis devās viņam līdzi pa gaiteni. Tad de Bars ieveda viņu kādā istabā, atkal piekodināja gaidīt, bet pats devās prom.

Telpa bija pla�a, tās vidū bija novietots prāvs globuss, vairāk noma�ļus uz glīta galdiņa pulkstenis ar sarkanām drapērijām fonā. Pa kreisi no �iem sarkanajiem aizkariem milzīgs Ri�eljē portrets visā augumā, un tikai tagad Roberto zem portreta samanīja cilvēku purpursarkanā kardināla ģērbā: tas stāvēja pie pults ar muguru pret viņu un nez ko cītīgi rakstīja. Pēc brītiņa purpurā tērptais pameta strauju skatienu pār plecu un pamāja Roberto, aicinot pienākt tuvāk, un, kad viņ� �im aici�nājumam paklausīja, salīka zemāk pār rakstāmpulti un ar kreiso roku piesedza lapas malu, lai Roberto, kur� gan ieturēja pieklājīgu attālumu, neko nevarētu salasīt.

Tad vīrietis, purpuram novilnījot, pagriezās un da�as sekundes stā�vēja stalti izslējies, itin kā atdarinādams lielo portretu sev aiz muguras, labo roku atbalstījis pret rakstāmpulti, kreiso pacēlis krū�u augstumā un manierīgi pavērsis ar plaukstu uz aug�u. Tad viņ� apsēdās augstā at�zveltnes krēslā līdzās pulkstenim, koķeti noglaudīja ūsas un īso, smailo bārdiņu un jautāja: "Monsieur de La Grive?"

Mesjē de Lagrīvs līdz pat �im brīdim bija pārliecināts, ka murgo un �ajā murgā redz to pa�u Kardinālu, kur� turpat netālu gulēja uz nāves gultas, ta�u tagad tas stāvēja viņa priek�ā, atguvis jaunību un iemantojis mazāk asus vaibstus, it kā portreta bālo, aristokrātisko seju kāds būtu viegli iekrāsojis tum�āku un lūpu līnijas pārzīmējis izteiktākos izlieku�mos; bet tad balss ar ārzemniecisko akcentu atmodināja senas atmiņas par kapteini, kur� pirms divpadsmit gadiem bija auļojis starp naidīga�jiem karaspēkiem lidzenumā pie Kasāles.

Roberto stāvēja biju�ā kapteiņa Madzarīni, tagadējā kardināla Mazarēna, priek�ā un apjēdza, ka �is vīrs pamazām pārņem sava aizbildņa un labvēļa funkcijas, kamēr tas vēl mokās agonijā, un galu galā arī gvar�des virsnieks par viņu jau bija teicis "Kardināls", it kā varenā priek�gājēja vairs nebūtu �ai saulē.

Roberto grasījās atbildēt uz pirmo jautājumu, ta�u drīz vien bija spiest attapt, ka kardināls izjautā tikai �ķietami, jo patiesībā viņa vaicā�jumi ir apgalvojumi, kas izteikti pārliecībā, ka sarunbiedrs var paust vie�nīgi piekri�anu.

"Roberto della Grīva," pats savus vārdus apstiprināja kardināls, "no Poco di Sanpatricio dzimtas. Mēs pazīstam to pili tie�i tāpat, kā labi pa�zīstam Monferratu. Tik auglīga zeme, ka varētu būt Francija. Jūsu tēvs Kasāles dienās cīnījās varonīgi un izrādīja mums vairāk uzticības nekā citi jūsu tautie�i." Viņ� runāja tā, it kā pats tolaik jau būtu bijis Francijas karaļa pavalstnieks un dienestnieks. "Arī jūs tur esot izturējies dro�sir�dīgi, man tika teikts. Bet vai jums ne�ķiet, ka tie�i tāpēc mani pārņem jo dziļāka tēvi�ķa no�ēla uzzinot, ka jūs, būdams �is karalistes viesis, tomēr nevēlaties uzvesties kā viesim pieklājas? Vai tad nezināt, ka �ajā karalistē likumi vienādā mērā attiecas gan uz karaļa pavalstniekiem, gan viesiem?

Dabiski, dabiski, mēs neaizmirsīsim, ka di�ciltis vienmēr ir di�ciltis, lai arī kādu noziegumu būtu pastrādājis: tā nu jūs varēsiet baudīt to pa�u �ēlastību, kas tika izrādīta Senkmāram, domas par kuru, �ķiet, jums ne�izraisa pienācīgu riebumu. Arī jums nāvi nesīs bendes cirvis, nevis kārtuvju virve."

Roberto nevarēja nezināt notikumus, par kuriem runāja visa Fran�cija. Marķīzs Senkmārs bija centies pierunāt karali atlaist no amata Ri�eljē, savukārt Ri�eljē bija izdevies karali pārliecināt, ka Senkmārs perina sa�zvērestību pret troni. Uz nāvi notiesātais marķīzs Lionā bija centies iz�turēties cildeni un cienīgi pat bendes priek�ā, ta�u bende viņa kaklu sa�dragāja tik necienīgi, ka sa�utu�ais pūlis vēl necienīgāk tūliņ saraustīja gabalos pa�u bendi.

Kad Roberto, apstulbuma un �ausmu pārņemts, gribēja ierunāties, kardināls viņu apsteidza un apklusināja ar rokas mājienu. "Klusējiet, Sanpatricio," tas teica, un Roberto nojauta, ka �o vārdu uzrunai kardināls izvēlējies, lai skaidrāk atgādinātu, ka viņ� te ir ārzemnieks. Turklāt kardi�nāls runāja franciski, lai gan �ī saruna tikpat labi varētu risināties itāliski. "Jūs esat padevies �īs pilsētas un �īs valsts netikumiem. Kā mēdz teikt Viņa Eminence Kardināls, fran�u iedzimtā vieglprātība liek kārot pēc pārmaiņām, jo viss pastāvo�ais tiem �ķiet apnicīgs. Da�i no �iem prātā pavieglajiem kungiem, ko karalis ir pavēlējis padarīt vēl vieglākus un atbrīvot arī no galvas svara, jūs ir pavedināju�i ar saviem dumpīgajiem nodomiem. Jūsu gadījums ir tik vienkār�s, ka nav nekādas vajadzības apgrūtināt tiesu. Valsts, kuras pastāvē�ana mums ir sevi�ķi dārga, ātri vien sagrūtu drupās, ja, izskatot noziegumus, kuru mērķis ir �ādu sagruvumu nest, tiktu meklēti tikpat skaidri pierādījumi, kā izmeklējot ikdie�ni�ķus pārkāpumus. Aizvakar vakarā jūs redzēja runājam ar Senkmāra draugiem, kas jau atkal perina nodevību pret valsts augstāko varu. Cil�vēks, kur� jūs redzēja kopā ar �iem nodevējiem, ir uzticams, jo to pulkā ir iekļāvies pēc mūsu norādījuma. Un ar to ir gana. Nemaz necentieties taisnoties," viņ� atkal garlaikoti apsteidza Roberto, "mēs jūs neatsaucām �urp, lai uzklausītu nevainības apliecinājumus. Tāpēc palieciet mierā un klausieties."

Roberto nebūt nenomierinājās, ta�u izdarīja da�us secinājumus: tai pa�ā brīdī, kad Lilija pieskārās viņa rokai, viņ� bija redzēts cituviet, pinam sazvērestības pret valsti. Madzarīni, pareizāk, Mazarēns, par to bija pārliecināts tik cie�i, ka �ī iedoma kļuva par faktu. Daudzi paslepus sprieda, ka Ri�eljē dusmas nebūt vēl neesot rimu�as, un daudz bija arī tādu, kas baidījās tikt izvēlēti par nākamajiem upuriem, ko sodīt par biedinājumu citiem. Lai arī nebija skaidrs, kāpēc par �ādu upuri ir izrau�dzīts tie�i viņ�, par vienu Roberto nebija �aubu: viņ� bija pagalam.

Roberto būtu varējis aizdomāties, ka bie�i vien, ne tikai aizvakar vakarā, jau izgājis no Rambuijē salona, durvju priek�ā vēl kādu brīdi ir kavējies sarunās ar citiem un ka starp �iem sarunbiedriem tikpat labi va�rēja būt arī kāds no Senkmāra uzticamākajiem draugiem, un tātad, ja Ma�zarēns, nez kādu apsvērumu vadīts, vēlējās viņu pazudināt, pietiktu ar jebkuru attiecīgi sagrozītu frāzi, ko atstāstījis kāds spiegs� Ta�u skaidrs, ka Roberto domāja pavisam citādas domas, un tās apstiprināja viņa ba��as: kāds ir piedalījies dumpinieku sanāksmē, par aizsegu izmantodams viņa seju un vārdu.

Papildu iemesls, lai nemaz nemēģinātu aizstāvēties. Neizskaidro�jami �ķita vienīgi tas, kāpēc ja jau viņa liktenis ir iz�ķirts un viņ� lemts nāvei kardināls tērē laiku, lai to viņam izklāstītu. Ne jau Roberto bija jāsaņem vēsts, viņ� pats bija izraudzīts par simbolisku vēsti, par mīklu, kas būs jāat�ifrē tiem, kuri �aubās par karaļa stingrajiem nodomiem. Klu�sēdams viņ� gaidīja izskaidrojumu.

"Redziet, Sanpatricio, ja mēs nebūtu apveltīti ar augsto baznīcas titulu, ar kuru mūs pirms gada pagodināja pāvesta vara un karaļa griba, mēs teiktu, ka pati Providence ir vadījusi jūsu neapdomību. Jūs tiekat novērots jau ilgāku laiku, un mēs lauzījām galvu, kā lai paģēram no jums pakalpojumu, kuru sniegt jums līdz �im nebija nekāda pienākuma. Tā nu jaunumus par jūsu aizvakardienas kļūmīgo soli mēs uzņēmām kā pārsteidzo�u Debesu dāvanu. Tagad varēsim jūs uzskatīt par savu parādnieku, un attiecīgi mūsu stāvoklis mainās, nemaz nerunājot par jūsējo."

"Ko es esmu jums parādā?"

"Savu dzīvību. Dabiski, nav mūsu varā jums piedot, toties mūsu varā ir aizbilst par jums labu vārdu vai iejaukties kā citādi. Teiksim, jūs no likuma bardzības varētu paglābties bēgot. Kad būs aizritējis gads vai ilgāks laiks, liecinieka atmiņas vairs nebūs tik skaidras, un viņ�, savu godu neaptraipīdams, varēs zvērēt, ka tas aizvakar redzētais vīrs nemaz nebijāt jūs; un tad varētu noskaidroties, ka attiecīgajā vakarā jūs patiesībā spēlējāt triktraku ar kapteini de Baru. Un tad bet ņemiet vērā, pagai�dām mēs neko neizlemjam, mēs tikai izsakām minējumus, bet ceram, ka esam uzminēju�i pareizi, jūs pilnībā tiksiet attaisnots un varēsiet bau�dīt beznosacījumu brīvību. Lūdzu, apsēdieties," kardināls teica. "Gribu jums piedāvāt īpa�u uzdevumu."

Roberto apsēdās. "Uzdevumu?"

"Turklāt delikātu. Un nemaz nedomājam slēpt, ka, �o uzdevumu pildot, jums būs ne viena vien iespēja zaudēt dzīvību. Ta�u tāds ir mūsu darījums: jūs paglābjaties no dro�as nāves uz bendes bluķa un saņemat iespēju tomēr atgriezties sveiks un vesels, ja vien būsiet gana izmanīgs. Teiksim, viens grūtību pilns gads apmaiņā pret visu dzīvi."

"Jūsu Eminence," ierunājās Roberto, manīdams, ka vismaz bendes tēls izbāl, "kā saprotu, es varu necensties jums apzvērēt pie sava goda vai Krusta, ka�"

"Mums trūktu kristīgas �ēlsirdības, ja mēs pilnībā atmestu iespēju, ka jūs esat nevainīgs, bet mēs pārpratuma upuris. Ta�u �āds pārpra�tums tik lieliski atbilst mūsu iecerēm, ka mēs nekādi neesam ieinteresēti to atmaskot. Turklāt jūs ta�u negribēsiet apgalvot, ka mēs jums piedāvā�jam negodīgu darījumu, tāpat kā dro�i vien nevēlēsieties teikt, ka mēs nevainīgos lemjam bendes cirvim, bet savā dienestā pieņemam melīgus noziedzniekus, kas atzinu�i savu vainu�"

"Tik necienīgi izteikumi man nenāk ne prātā, Eminence."

"Ļoti labi. Tātad mēs jums piedāvājam iespējamus riskus un kopā ar tiem arī dro�u slavu. Un vēlamies arī paskaidrot, kāpēc mūsu acis pie�vērsās jums, lai gan atzīstam, ka arī agrāk jūsu uzturē�anās Parīzē mums nebija nekāds noslēpums. Redziet, pilsētā ļoti daudz tiek runāts par to, kas notiek salonos, un pirms kāda laika visa Parīze mēļoja par kādu vakaru,

kura laikā jūs bijāt ap�ilbinājis daudzas dāmas. Visa Parīze, nemaz nesarkstiet. Mēs runājam par to reizi, kad jūs spo�i un dedzīgi izklāstījāt, kādi tikumi piemīt tā sauktajam Simpātiskajam Pulverim, turklāt izklās�tījāt tā, ka ironija �im jautājumam pie�ķīra gar�u, paronomāzes pievil�cību, spriedumi svinīgumu, hiperbolas bagātīgumu, salīdzinājumi trāpīgumu� Tie�i tā ta�u �o runu raksturotu jūsu aprindās, vai ne?"

"Ak, Eminence, es jau tikai atstāstīju, ko biju uzzinājis�"

"Es apbrīnoju jūsu pieticību, ta�u, kā rādās, jūs toreiz apliecinājāt, ka labi pārzināt da�us dabas noslēpumus. Un tie�i tagad man ir vaja�dzīgs cilvēks ar �ādām zinā�anām, cilvēks, kur� nebūtu francūzis un, nekompromitējot Francijas troni, varētu neuzkrīto�i kāpt uz kuģa, kas drīz dosies ceļā no Amsterdamas ar mērķi atklāt jaunu noslēpumu, kas zināmā mērā ir saistīts arī ar minētā pulvera lieto�anu."

Kardināls apsteidza kārtējo Roberto iebildumu: "Nebaidieties, mēs pa�i esam ieinteresēti, lai jūs skaidri zinātu, ko tie�i mēs meklējam un gri�bam uzzināt, jo tikai tā jūs varēsiet pareizi interpretēt arī visneskaidrākās zīmes. Mēs gribam, lai jūs saņemtu sīkas un smalkas zinā�anas par �o tēmu, jo redzam, ka jūs jau esat gatavs mums izpatikt. Jums būs talantīgs skolotājs, un lai jūs nemulsina viņa jaunība." Mazarēns pastiepa roku un paraustīja kādu auklu. Nekas nebija dzirdams, ta�u dro�i vien viņ� ar �o kustību ieskandināja zvanu citā telpā vai deva kādu zīmi vismaz tā no�sprieda Roberto, un neaizmirsīsim, ka tie bija laiki, kad arī vissmalkākie kungi kalpus sabļāva, aurēdami skaļā balsī.

Un, patiesi, pēc brī�a istabā godbijīgi ienāca puisis, kam nevarēja dot daudz vairāk par divdesmit gadiem.

"Esiet sveicināts, Kolbēr. �is ir tas cilvēks, par kuru mēs jums �odien stāstījām," viņam teica Mazarēns un tad pievērsās Roberto: "Kolbērs, kur� sper pirmos, ta�u daudzsolo�os soļus valsts pārvaldes noslēpumos, jau ilgāku laiku apdomā problēmu, kas stipri nospie� kardināla Ri�eljē sirdi un tātad dara raizes arī man. Varbūt jums, Sanpatricio, ir zināms, ka, iekams Kardināls uzņēmās stūresvīra pienākumus �ajā lielajā kuģī, kura kapteinis ir Luijs XIII, fran�u flote nebija nekas salīdzinājumā ar mūsu ienaidnieku flotēm, un tas sakāms gan par miera, gan kara apstākļiem.

Tagad mēs varam lepoties ar savām kuģu būvētavām un tāpat gan ar Austrumu, gan ar Rietumu floti, un jūs ta�u atceraties, ar kādiem pa�nākumiem pirms se�iem mēne�iem marķīzs Brezē varēja izvietot iepretī Barselonai �etrdesmit �etrus galeonus, �etrpadsmit galeras un, es vairs neatceros, cik pārējo kuģu. Mēs esam nostiprināju�i savus iekarojumus Jaunfrancijā, esam nodro�ināju�i savu valdī�anu pār Martiniku un Gvadelupu, un pār daudzām citām Peru salām, kā labpatīk teikt Kardinālam. Esam sāku�i veidot tirdzniecības kompānijas, lai arī pagaidām mums vēl trūkst cerēto panākumu, ta�u Apvienotajās Provincēs, Anglijā, Portugālē un Spānijā vismaz pa vienai atvasei no katras di�ciltīgas ģimenes dodas meklēt laimi jūrā, ko diem�ēl nevaram teikt par Franciju. Un tā nu mēs varbūt zinām pietiekami daudz par Jauno Pasauli, ta�u pavisam maz par Visjaunāko. Kolbēr, parādiet mūsu draugam, cik tuk�a un ar zemēm ne�aizpildīta joprojām izskatās �ī globusa pretējā puse."

Puisis pagrieza globusu, un Mazarēns skumji pasmaidīja: "Ak vai, �ie nepārskatāmie ūdeņu pla�umi ir tik tuk�i ne jau dabas nenovēlības dēļ; tie ir tuk�i, jo mēs zinām pārāk maz par dabas dāsnumu. Tomēr, kop� ir atklāts rietumu ceļ� uz Moluku salām, uz spēles ir likta tie�i �ī ne�izpētītā ūdeņu josla, kas ple�as starp Amerikas kontinenta rietumu pie�krastēm un Āzijas vistālākajiem austrumu izvirzījumiem. Es runāju par tā saukto Kluso okeānu, kuru tā ir iedēvēju�i portugāļi un kurā noteikti atrodas Terra Incognita Australis, no kuras pagaidām ir zināmas tikai da��as salas un da�as neskaidras piekrastes, un tomēr pat ar �īm niecīgajām zinā�anām ir gana, lai apjēgtu, ka tur atrodamas pasakainas bagātības. Ta�u tajos dienvidu ūdeņos jau ilgāku laiku kuģo pārāk daudz avantū�ristu, kas nerunā mūsu valodā. Mūsu draugs Kolbērs lolo ideju palieli�nāt fran�u klātbūtni turienes jūrās, un mums viņa domas nebūt ne�ķiet jaunības untumi. Turklāt mēs turamies pie pārliecības, ka pirmais uz kā�das Terra Australis kāju spēra francūzis, mesjē de Gonvils, un izdarīja to se�padsmit gadus pirms Magelāna ceļojuma. Un tomēr �īs drosmīgais di�ciltis vai garīdznieks, kas nu viņ� bija, nevienā kartē neatzīmēja zemi, kuras krastā bija piestājis. Vai tie�ām varam pieņemt, ka krietns francūzis bijis tik neapdomīgs un nolaidīgs? Protams, ne, bet nelaime ir tā, ka tajos

tālajos laikos vēl nebija īsti zināms, kā atrisināt kādu problēmu. Un �ī pati problēma jūs brīnīsieties, kad uzzināsiet, par ko ir runa, joprojām ir neatrisināts noslēpums arī mums.

Kardināls ieturēja pauzi, un Roberto saprata, ka tā ir veltīta vienīgi viņam, jo gan purpurotajam runātājam, gan Kolbēram noteikti bija zi�nāms, ja ne �ī noslēpuma atrisinājums, tad vismaz nosaukums. Tā nu viņ� nolēma, ka būtu saprātīgi spēlēt apburta klausītāja lomu, un jautāja: "Un kāds tad ir �is noslēpums, ja drīkstu vaicāt?"

Mazarēns zīmīgi uzlūkoja Kolbēru un teica: "Tas ir ģeogrāfisko ga�rumu noslēpums." Un Kolbērs drūmā nopietnībā piekrīto�i palocīja galvu.

"Tam, kur� atrisinās �o Punto Fijo problēmu," turpināja kardināls, "Spānijas Filips II solīja milzu bagātības, un vēlāk Filips III solīja se�tūk�sto� dukātu mū�a renti un vēl divus tūksto�us kā pensiju, bet Holandes Ģenerāl�tati ir apsolīju�i trīsdesmit tūksto�us guldeņu. Un arī mēs ne�esam skopoju�ies ar naudu un esam dāsni maksāju�i spējīgiem astrono�miem� Starp citu, Kolbēr, tam doktoram Morēnām mēs liekam gaidīt nu jau astoņus gadus."

"Jūsu Eminence, jūs pats teicāt, ka �ī mēness paralakse esot tikai himēra�"

"Jā, bet, pūlēdamies pamatot savu ap�aubāmo hipotēzi, viņ� ir pie�nācīgi izstudējis un nokritizējis pārējās. Iesaistīsim arī viņu �ajā jaunajā projektā, viņ� varētu visai daudz ko izskaidrot Sanpatricio kungam. Lai viņam tiek piedāvāta pensija, jo labos nolūkus labāk par visu stimulē nauda. Ja viņa idejā tomēr ir kāds patiesības grauds, mums būs vieglāk dabūt �o graudu savos apcirkņos, un vienlaikus mēs tādējādi nodro�i�nāsimies pret iespēju, ka viņ�, sajuties nenovērtēts dzimtenē, padodas holandie�u vilinājumiem. Man �ķiet, ka tie�i holandie�i, redzot spāņu vilcinā�anos, ir sāku�i tirgoties ar to Galileju, un būtu labāk, ja mēs ne�paliktu ārpusē�"

"Eminence," vilcinoties ieteicās Kolbērs, "jums ta�u labpatiks atce�rēties, ka Galilejs nomira �ī gada sākumā�"

"Tie�ām? Nu tad lūgsim Dievu, lai tagad viņ� ir laimīgāks, nekā bija �ajā pasaulē."

"Katrā ziņā arī viņa risinājums, lai arī ilgi �ķita esam galīgais, tomēr tāds nav�"

"Jūs, Kolbēr, tikko veiksmīgi apsteidzāt mūsu sakāmo. Pieņemsim, ka arī Morēna risinājums nav ne plika gra�a vērts. Ta�u atbalstīsim viņu tik un tā, panāksim, lai ap viņa idejām no jauna iedegas debates, uzku�rināsim holandie�u ziņkārību: iekārdināsim viņus un vismaz uz kādu laiku būsim aizvadīju�i savus sāncen�us pa nepareizām pēdām. Jebkurā gadījumā tā būs labi ieguldīta nauda. Bet tagad pietiek par Morēnu. Lū�dzu, turpiniet, un, kamēr Sanpatricio mācīsies, ko jaunu iemācī�os arī es."

"Visu, ko zinu, man ir iemācījusi Jūsu Eminence," pietvīkdams teica Kolbērs, "ta�u jūsu labsirdība iedro�ina mani izteikties." Un, to sacī�dams, viņ� acīmredzot jau jutās nonācis dro�ākā teritorijā: viņ� pacēla galvu, ko visu laiku bija turējis nodurtu, un veikliem soļiem piegāja pie globusa. "Mani kungi, okeānā, kur, nejau�i uzduroties kādai zemei, nav skaidrs, kas tā tāda, un kur, arī dodoties uz zināmu zemi, dienu dienām visapkārt ple�as tikai atklāti ūdeņi, kuģotājiem nav cita atskaites punkta kā vienīgi zvaigznes. Ar tiem pa�iem rīkiem, kas padarīja slavenus jau senatnes astronomus, var noteikt debesu spīdekļa augstumu virs apvār��ņa, pēc kura savukārt aprēķina tā attālumu no zenīta, un, zinot attiecīgā spīdekļa deklināciju un zinot arī to, ka attālums no zenīta plus vai mīnus deklinācija dod platumu, pavisam vienkār�i var noskaidrot, kādā pla�tuma grādā jeb uz kuras paralēles cilvēks atrodas vai, citiem vārdiem sakot, cik tālu uz ziemeļiem vai dienvidiem no kāda konkrēta punkta. Domāju, tiktāl viss ir skaidrs."

"To saprastu pat bērns," atteica Mazarēns.

"Vajadzētu pieņemt," turpināja Kolbērs, "ka līdzīgi var noteikt arī to, cik tālu uz dienvidiem vai uz rietumiem no kāda konkrēta punkta kaut kas atrodas, proti, kāds ir attiecīgās vietas garuma grāds jeb uz kura meridiāna tā atrodas. Sakrobosko raksta, ka meridiāns ir riņķa līnija, kas izvilkta caur abiem mūsu pasaules poliem un caur zenītu, kas atrodas tie�i mums virs galvas. Un par meridiānu jeb dienvidum piederīgo to sauc tāpēc, ka, lai arī kur cilvēks atrastos un lai arī kāds gada laiks būtu, brīdī, kad saule sasniedz viņa meridiānu, �im cilvēkam ir dienas vidus.

Ta�u diem�ēl kāda dabas noslēpuma dēļ pagaidām ikviens paņēmiens, kas izgudrots garuma grāda noteik�anai, ir izrādījies kļūdains un nekam nederīgs. Kāda gan tam garuma grādam nozīme, varētu jautāt profāns. Bet nozīme ir pat ļoti liela."

Runājot kļuvis vēl pa�pārliecinātāks, viņ� pagrieza globusu un no�rādīja uz Eiropas aprisēm: "Aptuveni piecpadsmit meridiāna grādi �ķir Parīzi no Prāgas, un nedaudz vairāk par divdesmit Parīzi no Kanāriju sa�lām. Ko gan jūs teiktu par tādu sauszemes karaspēka komandieri, kur�, domādams, ka cīnās pie Baltā kalna un slaktē protestantus, patiesībā ap�kautu Sorbonnas doktorus Sen�enevjēvas pakalnā?"

Mazarēns pasmaidīja un pastiepa rokas uz priek�u, kā novēlēdams, kaut nu �ādas lietas notiktu tikai uz pareizā meridiāna.

"Ta�u nelaime ir tāda," Kolbērs turpināja, "ka tie�i tik briesmīgas kļūdas tiek pieļautas, izmantojot tos līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā garuma grādu noteik�anai. Un tie�i tā gadījās arī tam spānim Mendanjam, kur� gandrīz pirms gadsimta atklāja Zālamana salas salu grupu, ko debesis svētīju�as gan ar zemes augļiem, gan zeltu pazemē. �is Mendanja pierak�stīja pa�a atklātās zemes atra�anās vietu un atgriezās dzimtenē pavēstīt par ievērojamo notikumu, un nākamo divdesmit gadu laikā viņam �etr�reiz tika pie�ķirti burinieki, lai viņ� varētu �ajās salās atgriezties un ne�grozāmi iedibināt tur viskatoliskākā karaļnama, kā tam labpatīk dēvēties, valdī�anu. Bet kas no tā sanāca? Mendanjam vairs neizdevās �īs salas at�rast. Holandie�i tikmēr nestāvēja malā, un �ī gadsimta sākumā izveidoja savu Ostindijas sabiedrību, nodibināja Āzijā Batāvijas pilsētu, no kuras doties daudzās tālākās ekspedīcijās uz austrumiem, un sasniedza Jaunholandi; savukārt citas zemes, kas dro�i vien atrodas uz austrumiem no Zālamana salām, tostarp atklāja angļu pirāti, kam Svētā Jēkaba padome steig�us pie�ķīra mui�nieku titulus. Ta�u no Zālamana salām joprojām nebija ne miņas, tāpēc nav brīnums, ka da�i jau sliecas tās uzskatīt tikai par leģendu. Ta�u vienalga, lai arī cik leģendāras tās būtu, Mendanja �īs salas patie�ām atrada, nelaime tikai tā, ka platuma grādus viņ� pierak�stīja pareizi, bet garumu norādīja kļūdaini. Un, pat ja viņ� ar debesu palī�dzību garuma grādus būtu pratis pierakstīt pareizi, tas nekādi nelīdzētu

ne citiem kuģotājiem, ne viņam pa�am vēlākajos braucienos, jo kuģojot neviens precīzi nezina savas atra�anās vietas garumu. Tas būtu tā, it kā mēs, skaidri zinādami, kur atrodas Parīze, nezinātu, vai pa�i atrodamies Spānijā vai pie persie�iem, un ietu kā aklie, kas ved citus aklos."

"Patiesībā," uzdro�inājās ierunāties Roberto, "man ir grūti noticēt, ka par spīti visam mūsu laikmeta zinātnes progresam, par kuru tik daudz esmu dzirdējis, mēs joprojām zinām tik maz."

"Es jums neuzskaitī�u visus piedāvātos paņēmienus, kungs, sākot ar to, kura pamatā ir mēness aptumsumi, un beidzot ar to, kur� pievēr��as magnētiskās adatas svārstībām un ar kuru vēl nesen tik cītīgi no�darbojās mūsu Leteljērs, nemaz nerunājot par lagas metodi, kurai tik dro�us panākumus solīja mūsu �amplēns� Ta�u visi �ie paņēmieni iz�rādījās nepietiekami labi, un tādi tie paliks, kamēr Francijai nebūs savas observatorijas, kur pārbaudīt daudzās hipotēzes. Dabiski, viens dro�s paņēmiens, iespējams, pastāv: uz klāja ir jātur pulkstenis, kas pastāvīgi rāda Parīzes meridiāna laiku, tad, turpat jūrā, jānosaka vietējais laiks un no abu at�ķirības jāizrēķina garuma starpība. �ī ir zemeslode, uz kuras mēs dzīvojam, un jūs redzat, ka mūsu viedie priek�te�i ir to sadalīju�i trīssimt se�desmit garuma grādos, un skaitī�ana parasti tiek sākta no tā meridiāna, kas �ķērso Dzelzs salu Kanāriju arhipelāgā. Savā debesu ceļā saule (vienalga, vai tā kustas pati vai, kā mūsdienās mēdz apgalvot, ap to kustas zeme, jo mūsu gadījumā tam nav nozīmes) vienā stundā pieveic piecpadsmit garuma grādus, un, kad Parīzē, kā �ajā brīdī, ir pusnakts, tad simt astoņdesmit meridiāna grādu attālumā no Parīzes ir dienvidus. Tātad, ja vien jūs precīzi zināt, ka Parīzē pulksteņi rāda, pieņemsim, pus�dienlaiku, un nosakāt, ka jūsu atra�anās vietā ir se�i pēspusdienā, jūs varat aprēķināt stundu starpību un katru stundu pārvērst piecpadsmit grādos, un tādējādi jūs zināsiet, ka atrodaties deviņdesmit garuma grādu attālumā no Parīzes, tātad aptuveni �eit," un viņ� pagrieza globusu un ar pirkstu iebakstīja Amerikas kontinentā. "Un, lai arī nav grūti noteikt pre�cīzu diennakts stundu savā atra�anās vietā, ir ārkārtīgi grūti nodro�ināt, lai pulksteņi uz borta turpinātu rādīt precīzu laiku arī pēc vairāku mē�ne�u peldējuma ar kuģi, ko grūsta vēji un svaida viļņi, jo �ādas kustības

izraisa kļūdainus rādījumus pat visgudrāk izveidotajos modernajos laika mērī�anas rīkos, nemaz nerunājot par smil�u un ūdens pulksteņiem, kas labi spēj darboties vienīgi tad, ja atrodas uz nekustīgas virsmas."

Kardināls viņu pārtrauca: "Mūsuprāt, pagaidām Sanpatricio kun�gam pietiks ar �īm zinā�anām, Kolbēr. Gādājiet, lai tālāk �ajā jomā viņ� varētu izglītoties pa ceļam uz Amsterdamu. Un pēc tam ne vairs mēs viņam ko mācīsim, bet gan viņ� kā mēs ceram jaunu zinā�anu gaismu sagādās mums. Un patie�ām, dārgais Sanpatricio, Kardināls, kura acis alla� ir redzēju�as un aizvien vēl redz un cerēsim, tā būs vēl ilgi, daudz tālāk nekā mūsējās, jau sen ir izveidojis uzticamu informatoru tīklu, un �o ziņotāju uzdevums ir ceļot uz citām zemēm, apmeklēt os�tas un izjautāt kapteiņus, kas po�as tālos braucienos vai ir no tādiem atgriezu�ies, un tādējādi mēs uzzinām, ko dara citu valstu valdītāji un kas tiem ir zināms tāds, kas nav zināms mums, jo un tas man �ķiet acīmredzami tā valsts, kura pirmā izdibinās garuma grādu noslēpumu un spēs to nosargāt no citām, iegūs neizmērojamas priek�rocības. Un ta�gad," Mazarēns atkal ieturēja pauzi un brīdi virpināja ūsas, tad sakļāva kopā plaukstas, kā gribēdams sakopot domas un vienlaikus piesaukt pa�līgā debesu spēkus, "tagad mēs esam uzzināju�i, ka kāds angļu ārsts, doktors Bērds, ir izgudrojis jaunu un brīnumainu meridiāna noteik�anas paņēmienu, izmantojot Simpātisko Pulveri. Kāds tie�i ir �is paņēmiens, dārgais Sanpatricio, jūs mums nejautājiet, jo es nezinu necik vairāk par tā velni�ķīgā preparāta nosaukumu. Mēs dro�i zinām, ka runa ir tie�i par �o pulveri, ta�u mums nav ne jausmas, kā tie�i Bērds iecerējis to izmantot, un mūsu informants, protams, nav nekāds spīdeklis dabiskās maģijas jomā. Un tāpat ir dro�i zināms, ka angļu admiralitāte viņam ir atļāvusi sa�gatavot braucienam kuģi, kuram vajadzēs doties uz Klusā okeāna jūrām. Pētāmais jautājums un �ī ekspedīcija ir tik nozīmīgi, ka angļi uzskata par labāku slēpt, ka tas vispār ir viņu nolīgts kuģis. Attiecīgais burinieks pie�der kādam holandietim, kur� tēlo ekscentrisku dīvaini un apgalvo, ka vē�las atkārtot mar�rutu, kuru pirms gadiem divdesmit pieciem veica divi viņa tautie�i, kas atklāja jaunu ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu vēl aiz Magelāna �auruma. Bet, tā kā �ai avantūrai nepiecie�amie izdevumi ir

tik lieli, ka varētu radīt aizdomas par slepenu un mērķtiecīgu finansē�jumu, holandietis atklāti uzņem kravu un meklē ieinteresētus pasa�ie�rus kā cilvēks, kur� ba�īgi meklē papildu līdzekļus savam braucienam. �ķietami nejau�i starp �iem pasa�ieriem būs arī doktors Bērds un trīs viņa palīgi, kas uzdosies par eksotiskas floras vācējiem. Ta�u patiesībā tie�i viņi pilnībā vadīs ekspedīciju un visu, kas ar to saistīts. Un starp pasa�ieriem būsiet arī jūs, Sanpatricio, un �ajā ziņā visu nokārtos mūsu Amsterdamas aģents. Jūs būsiet savojie�u mui�nieks, kuru par da�ā�diem pārkāpumiem it visur vajā likuma bardzība un kur� tāpēc uzskata par prātīgāku pamest sauszemi un uz ilgu laiku nozust jūrā. Kā redzat, jums pat īpa�i daudz nevajadzēs melot. Jums būs vārga veselība un, kā runā, jūs patie�ām nomoka kāda acu vaina, ko varam uzskatīt par detaļu, kas mūsu ieceri padarīs perfektu. Jūs būsiet pasa�ieris, kas gandrīz visu laiku pavadīs iek�telpās, vēlams, ar kādu kompresi uz sejas, bet arī pā�rējā laikā neredzēs daudz tālāk par degungalu. Ta�u, laiski un izklaidīgi klejodams pa kuģi, jūs izklaidību tikai tēlosiet un patiesībā turēsiet acis un ausis vaļā. Mēs zinām, ka jūs protat angļu valodu, ta�u jūs izliksieties to nesaprotam, lai ienaidnieki jūsu klātbūtnē angliski izsacītos brīvi un neko neslēpjot. Ja kāds no apkalpes prot itāļu vai fran�u valodu, nevai�rieties viņus izjautāt un iegaumējiet visu, ko viņi saka. Neuzskatiet par sevis necienīgu runāties arī ar visvienkār�ākajiem kuģa ļaudīm, jo tie par pāris sīkām monētām atklās jums visu, ko zina. Ta�u uzmanieties un gādājiet, lai monētas patie�ām būtu sīkas un izskatītos pēc labsirdīgas dāvanas, nevis samaksas, jo citādi pret jums vērsīsies aizdomas. Nekad neko nejautājiet tie�iem vārdiem, un, ja esat ko jautājis �odien, rīt atkal vaicājiet to pa�u, tikai citādāk izteiktu, jo tad tas, kur� pirmajā reizē ir melojis, pats savos melos sapīsies un nonāks pretrunās: neapdomīgi un vienkār�i ļaudis parasti ātri vien aizmirst, kādas blēņas kuram sastāstī�ju�i, un nākamajā dienā sagudro pretējo. Turklāt meļus jums nebūs grūti atpazīt: smejoties tiem vaigos parādās tādas kā divas bedrītes, un nagi tiem lielākoties ir ļoti īsi; tāpat piesargieties no īsa auguma cilvēkiem, jo tie mēdz melot, apmierinādami savu tuk�o lepnību. Katrā ziņā jūsu sarunām ar apkalpes vīriem jābūt īsām, un jūs nedrīkstat izrādīt, ka tās

jums sagādā gandarījumu; toties daudz un bie�i jums jācen�as runāt ar doktoru Bērdu, un galu galā jūsu centieni ar viņu biedroties izskatīsies dabiski, jo viņ� izglītības ziņā ir jūsu līdzinieks. Viņ� ir izglītots cilvēks, noteikti prot runāt franciski, varbūt arī itāliski un, protams, latīniski. Jūs esat slims, tāpēc pie viņa meklēsiet padomu un mierinājumu. Jūs nemā�nīsieties tik prasti kā tie, kuri saēdas kazenes vai sarkanu zemi un tad tēlo, ka spļauj asinis; jūs lūgsiet, lai viņ� pēc vakariņām jums parauga pulsu, jo tajā diennakts stundā gandrīz ikvienam tas ir kā drud�a no�mocītajam, un �ēlosieties, ka naktīs nespējat aizmigt, kas savukārt jums noderēs par labu attaisnojumu, ja jūs nakts laikā pieķers klīstam nomodā pa kuģi, un �ādos klejojumos jums vajadzēs doties, jo, iespējams, viņu pētījumi būs saistīti ar zvaigznēm. �is Bērds, cik zināms, ir apsēsts ar savu gudrību, kā jau lielākoties visi zinātņu vīri: sadomājiet visdīvainā�kās idejas un izstāstiet tās viņam, itin kā uzticot vislielākos noslēpumus, un tas pamudinās viņu dalīties ar jums tajās dīvainajās iedomās, kas ir viņa lielākie noslēpumi. Izrādiet par tiem interesi, ta�u tā, it kā saprastu maz vai gandrīz nemaz tā, lai viņam gribētos visu jums izstāstīt otrreiz, labāk un sīkāk. Tad viņa teikto atkārtojiet, it kā beidzot būtu sapratis, bet pieļaujiet kļūdas, lai viņ�, savas lepnības skubināts, gribētu jūsu teikto izlabot un sīki un smalki izklāstītu visu, par ko viņam pienāktos klu�sēt. Nekad neko stingri neapgalvojiet, vienmēr izsakiet tikai mājienus: ar mājieniem vislabāk var iztaustīt citu sirdis un noskaņojumus. Jums jāpanāk, lai viņ� jums uzticētos: ja viņ� bie�i smejas, smejieties arī jūs; ja viņ� ir �ultains, neatpalieciet no viņa �ultainumā, tomēr vienmēr ap�brīnojiet viņa gudrību. Ja viņ� ir holēriskas dabas un jūs aizvaino, pa�cietiet apvainojumus, jo galu galā zināt, ka esat sācis viņu sodīt, pirms viņ� paguva jūs aizskart. Jūrā dienas ir garas un naktis bezgalīgas, un mierinājumu garlaicības māktam anglim vislabāk sniedz daudzi kausi alus, ko holandie�i alla� lielos daudzumos vadā līdzi savās tilpnēs. Arī jūs tēlosiet, ka esat liels �ī dzēriena cienītājs, un mudināsiet savu jauno draugu dzert, gādājot, lai viņ� izdzer vairāk nekā jūs. Kādu dienu viņu tomēr varētu pārņemt aizdomas un viņ� varētu likt pārmeklēt jūsu ka�jīti: tāpēc nekad nepierakstiet neko no saviem novērojumiem, kas saistīti

ar �o uzdevumu, toties varat rakstīt dienasgrāmatu, kurā �ēlojaties par savu ļauno likteni, piesaucat Jaunavu vai svētos un aprakstāt savu iemī�ļoto, pēc kuras izmisīgi ilgojaties, un gādājiet, lai �ādā dienasgrāmatā parādītos arī piezīmes par doktora Bērda labajām īpa�ībām, un slavējiet viņu kā vienīgo draugu, ko jums izdevies iemantot uz klāja. Pierakstiet arī viņa izteikumus, ta�u nekad neko, kas būtu saistīts ar mūsu intereses objektu, pierakstiet viņa prātuļojumus par jebkuru citu tēmu, lai arī cik bezgaumīgi tie liktos: ja viņ� tos ir izteicis, tātad viņam pa�am �īs domas nav liku�ās muļķīgas, un viņ� būs jums pateicīgs, ka esat tās paturējis prātā. Katrā ziņā ne jau mēs varam jūs ātrumā izmācīt par labu slepeno aģentu: ne jau tāds ir baznīcas kalpa uzdevums. Ļaujieties iedvesmai, paļaujieties uz saviem talantiem, esiet piesardzīgi acīgs un acīgi piesar�dzīgs, un lai jūsu skatiena vērīgums neatpaliek no jūsu prāta asuma, bet lai tie abi paliek apslēpti citiem."

Mazarēns piecēlās, lai liktu viesim saprast, ka saruna ir galā, un lai brīdi valdonīgi slietos pār viņu, iekams pieceltos arī viņ�. "Ejiet līdzi Kolbēram. Viņ� dos jums tālākās instrukcijas un uzticēs cilvēkiem, kas jūs aizvedīs uz Amsterdamu un gādās, lai tiekat uz kuģa. Ejiet, un lai jums veicas."

Viņi jau grasījās iziet pa durvīm, kad kardināls pasauca viņus atpa�kaļ: "Ai, es gandrīz aizmirsu, Sanpatricio. Jūs dro�i vien jau esat sapratis, ka no �ī brī�a līdz kāp�anai uz kuģa jums sekos uz katra soļa, bet tāpat jūs dro�i vien sev vaicājat, kāpēc mēs nebaidāmies no tādas iespējas, ka jūs jau pirmajā ostā, kur kuģis piestās, varētu pārņemt vēlē�anās laisties lapās. Mēs no �āda pavērsiena nebaidāmies, jo tas jums nav izdevīgs. Jūs nevarētu atgriezties �eit, kur vienmēr būtu vajāts un ārpus likuma, un tāpat jūs nevarētu mierīgi dzīvot kā trimdinieks citā zemē, kur alla� būtu jābaidās, ka mūsu aģenti jums sadzīs pēdas. Abos gadījumos jums būtu jāatsakās no sava vārda un kārtas. Un tāpat mums pat nerodas aizdomas, ka cilvēks ar jūsu kvalitātēm varētu pārdoties angļiem. Un ko tad īsti jūs varētu pārdot? Tas, ka esat spiegs, ir noslēpums, kuru vajadzētu atklāt jau pirms iztirgo�anas, bet atklātam tam vairs nav nekādas vērtības un neko vairāk par dun�a dūrienu ar tādu nevarētu nopelnīt. Turpretī, ja jūs

atgrieztos kaut ar vispieticīgākajām ziņām, jums jau būtu tiesības baudīt māsu atzinību. Un mēs rīkotos nepareizi, ja atraidītu cilvēku, kur� jau būtu pierādījis, ka spēj tikt galā ar tik sare�ģītiem uzdevumiem. Un tālā�kais būs atkarīgs vienīgi no jums pa�a. Tam, kur� izpelnījies �īs pasaules vareno labvēlību, tā rūpīgi jāsargā un jābaro ar aizvien jauniem pakalpo�jumiem, lai tā nekad neizbeigtos: tobrīd jūs pats varēsiet izlemt, vai jūsu lojalitāte Francijai ir tik spēcīga, ka varat savu nākotni veltīt tās karalim. Runā, ka līdzīgi jau esot gadījies da�iem, kas dzimu�i citās zemēs, bet savu laimi pratu�i izkalt Parīzē."

Kardināls pats sevi pasniedza kā dāsni atalgotas uzticības piemēru. Ta�u Roberto �ai brīdī nerūpēja iespējamais atalgojums. Kardināls viņam bija ļāvis saskatīt piedzīvojumu, jaunus apvār�ņus un dalījies tādās dzī�ves gudrībās, kuru nezinā�ana varbūt līdz �im bija mazinājusi viņa vērti citu acīs. Varbūt tie�i �is bija vislabākais risinājums: pieņemt likteņa aici�nājumu, kas aizvedīs viņu tālu prom no cie�anu avota. Bet, ja runājam par to otru aicinājumu, kas bija izskanējis pirms trim dienām, Roberto viss bija kļuvis skaidrs jau līdz ar kardināla pirmajiem vārdiem. Ja jau kāds Cits bija iesaistījies sazvērestībā un visi ticēja, kas tas ir Roberto, nebija �aubu, ka Cits ir ari panācis, lai Lilija saka tos vārdus, kuri Roberto piepildīja ar moko�u prieku un aplaimojo�u greizsirdību. Pārāk daudz Citu starp viņu un īstenību. Un tad jau patie�ām labāk patverties jūrā prom no visa un visiem, kur mīļotā viņam varēs piederēt tai vienīgajā veidā, kas viņam ļauts. Un galu galā augstākā mīlestības pilnība ir nevis būt mīlētam, bet gan būt Mīlo�am.

Viņ� pielieca ceļgalu un teica: "Eminence, es piederu jums."

Vai vismaz man gribētos, lai viss būtu noticis tie�i tā, jo man �ķiet neiederīgi rakstīt, ka kardināls viņam pasniedza caurlaidi, kurā teikts: "C'est par mon ordre et pour le bien de l'йtat que le porteur du prйsen t a fait ce qu'il a fait."

Ja Dafne, tāpat kā Amarillis, bija nosūtīta meklēt punto fijo, tad Iebru�cējs bija bīstams. Nu jau Roberto zināja par nerimsto�o cīņu, kurā bija sa�ķēru�ās Eiropas valstis, gribēdamas iegūt �o noslēpumu savā varā. Tātad vajadzēja labi sagatavoties un rīkoties viltīgi. Acīmredzot sākumā Iebru�cējs bija darbojies naktī, bet vēlāk bija brīvi staigājis apkārt pa dienu, ka�mēr Roberto, nomodā būdams, uzturējās savā kajītē. Vai vajadzētu iz�jaukt Iebrucēja plānus un radīt viņam iespaidu, ka Roberto pa dienu guļ un pa nakti paliek nomodā? Bet kāds no tā būtu labums, Sve�ais atkal pielāgotos. Nē, drīzāk vajadzēja kļūt pilnīgi neparedzamam un neļaut Sve�ajam neko plānot uz priek�u, radīt iespaidu, ka viņ� guļ, bet palikt nomodā, un palikt nomodā tad, kad Sve�ajam �ķitīs, ka viņ� ir aizmidzis�

Viņam vajadzētu censties iztēloties, ko tas otrs domātu, cenzdamies uzminēt Roberto domas, vai varbūt pat uzminēt, ko tie�i tas otrs domā, kad domā, ka Roberto domā, ka otrs domā� Līdz �im Iebrucējs bija uz�vedies kā viņa ēna, bet tagad Roberto vajadzētu pārtapt par viņa ēnu, iemācīties iet pa pēdām tam, kur� iet pa pēdām viņam. Bet vai �āda sav�starpēja uzglūnē�ana un izseko�ana nevarētu turpināties bezgalīgi: viens nokāpj lejā pa kāpnēm brīdī, kad otrs kāpj aug�ā pa citām kuģa pretējā galā, viens pārmeklē tilpni, kamēr otrs modri uzrauga klāju, viens metas uz apak�ējo klāju, bet otrs tikmēr varbūt atkal uzkāpj aug�ā, rāpdamies pa borta ārpusi?

Ikviens saprātīgs cilvēks būtu nolēmis nekavējoties turpināt atliku�ās kuģa daļas izpēti, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka Roberto vairs nebija uz�skatāms par saprātīgu. Viņ� jau atkal bija ļāvies degvīna vilinājumam, un

pats sevi pārliecināja, ka tā rīkojas, lai kļūtu stiprāks. Cilvēkam, kuru mī�lestība alla� bija pamudinājusi tikai un vienīgi uz gaidī�anu, �is dzēriens nekādi nevarēja iedvest izlēmību. Un tā viņ� kustējās gausāk par gausu, bet domājās esam strauj� kā zibens. Viņ� ticēja, ka metas uz priek�u pār�dro�ā lēcienā, bet patiesībā piesardzīgi lavījās. Turklāt viņ� aizvien vēl neuzdro�inājās iziet ārā dienas laikā un spēcīgs jutās vienīgi naktī. Ta�u naktī viņ� dzēra un kļuva vēl lēnīgāks. Tie�i to vēlējās panākt ienaidnieks, viņ� sev teica no rīta. Un, lai saņemtu drosmi, atkal pievērsās muciņai.

Katrā ziņā piektajā dienā pret vakaru viņ� nolēma beidzot doties apskatīt to tilpnes daļu, ko līdz �im nebija apmeklējis un kas atradās zem pārtikas krājumu noliktavas. Roberto secināja, ka uz Dafnes maksimāli ir izmantota un aizpildīta ikkatra telpa, un starp otro klāju un tilpni bija ierīkotas dēļu starpsienas un īsi starpklāji, lai tādējādi iegūtu nelielas papildu noliktavas, ko citu ar citu savienoja grīļīgas kāpnītes. Un viņ� iegāja �ādā būcenī, kas bija atvēlēts tauvām, un tūliņ aizķērās aiz visda��ādāko virvju rituļiem, kuri joprojām bija piesūku�ies ar jūras ūdeni. Tad viņ� kāpa vēl zemāk un nonāca secunda carirn, tilpnē, kas bija piekrauta ar visda�ādākajām kastēm un saiņiem.

Tur viņ� uzgāja vēl vairāk pārtikas un vēl citas saldūdens mucas. Par to viņ� nevarēja nepriecāties, ta�u priecājās viņ� vienīgi tāpēc, ka �is atradums nozīmēja iespēju turpināt medības bezgalīgi ilgi, gūstot baudu no nebeidzamas atrisinājuma atlik�anas. Bet tā ir baiļu bauda.

Aiz saldūdens mucām viņ� atrada vēl �etras degvīna mu�eles. Un uzkāpa aug�ā pieliekamajā pārbaudīt, kas īsti ir katrā no tur novietota�jām mucām. Visās bija ūdens, un tas nepārprotami apliecināja, iepriek�ējā dienā atrasto degvīna muciņu turp no lejas tī�uprāt bija uznesis sve�ais, gribēdams ievest viņu kārdinājumā.

Ta�u viņ� nevis satraucās par �īm spirtotajām lamatām, bet kāpa vēlreiz lejā, uznesa aug�ā vēl vienu reibino�ā dzēriena trauku un dzēra atkal.

Tad viņ� no jauna atgriezās tilpnē, un varam iztēloties, kādā stāvoklī viņ� bija, kad apstājās, saodis puvekļu smaku, kas plūda no bil�ās satecē�ju�ajiem ūdeņiem. Zemāk vairs nebija kur kāpt.

Neatlika nekas cits, kā griezties uz kuģa pakaļgalu, ta�u viņa lampa palēnām dzisa, un pustumsā viņ� aiz kaut kā aizķērās un klupa, sapraz�dams, ka nu jau virzās uz priek�u pāri balastam, tie�i tur, kur uz Amarilla doktors Bērds bija ierīkojis guļvietu sunim.

Un tie�i tur, tilpnē, starp ūdens pleķiem un puvekļiem, viņ� ierau�dzīja pēdas nospiedumu.

Viņ� jau tik ļoti bija pieķēries pārliecībai, ka Iebrucējs uz kuģa patie��ām ir, ka tagad spēja domāt vienīgi par to, ka beidzot ir atradis pierādī�jumu, pierādījumu tam, ka nebūt nav piedzēries, kā sev uz katra soļa cen�as pierādīt visi, kas piemetu�ies raibām acīm. Katrā ziņā kāda klāt�būtnes apliecinājums bija skaidrs kā diena, ja vien tā var teikt par to, kas ieraudzīts tumsā un raustīgos lampas atspīdumos. Pilnīgi pārliecināts par Iebrucēja eksistenci, viņ� pat neiedomājās, ka vairākkārt staigādams �urpu turpu, �o pēdas nospiedumu būtu varējis atstāt pats. Viņ� atkal uzkāpa aug�ā, apņēmies doties cīņā.

Bija saulrieta stunda. Un tas bija pirmais saulriets, ko viņ� redzēja pēc piecām nak�u, agru blāzmu un rītausmu dienām. Nedaudzi melni mākoņi gandrīz paralēlās svēdrās stiepās gar tālāko salu, sabiezēja virs augstākās virsotnes un tad kā smailas, izdziesto�as bultas tiecās uz dien�vidu pusi. Krasts tum�i izcēlās pret ūdeņiem, kas nu bija gai�as tintes krāsā, bet pārējā debesu daļa bija gurdeni dzeltenīga, blāva kā kumelī�u tēja, it kā saule aiz apvār�ņa nevis nestu lielo ikvakara upuri, bet gan lēnām laistos miegā un lūgtu, lai debesis un jūra ar klusiem �ukstiem pavada viņu uz dusu.

Ta�u Roberto uzbangoja kareivīguma gars. Viņ� nolēma ienaidnieku samulsināt. Devās uz pulksteņu telpu, iznesa no tās ārā, cik daudzus vien varēdams, un tad izvietoja it visur uz klāja kā nez kādas galdaspēles figū�riņas: vienu pret grotmastu, trīs uz pūpes, vienu pie enkura grieztuvja, vēl citus visapkārt fokmastam, un tad pa vienam pie katrām durvīm un pie katras lūkas, lai ikviens, kas tumsā mēģinātu tur lavīties, aizķertos un pakluptu.

Pēc tam viņ� uzvilka visus mehāniskos pulksteņus (nemaz neiedo�mājies, ka tādējādi padarīs tos sadzirdamus ienaidniekam, kuru vēlējās

pārsteigt) un apvērsa otrādi smilteņus un klepsidras. Apmierināts viņ� vēroja ar Laika ma�īnām izraibināto klāju, lepns par to radīto troksni, pārliecināts, ka Ienaidnieks noteikti apjuks un atturēsies no tālākiem gā�jieniem.

Izvietojis savus nevainīgos slazdus, viņ� pats tiem krita par pirmo upuri. Kamēr nakts nolaidās pār spoguļgludo jūru, viņ� staigāja no viena metāla oda pie nākamā, klausījās, kā sīc un dūc nedzīva esence, vēroja, kā mū�ības lāses nopil cita pēc citas, un baidījās no �īm rijīgajām kodēm, kam nav mutes, bet tomēr ir badīga rīkle (viņ� tie�ām tā raksta), no �iem zobotajiem riteņiem, kas viņa dienu saplosīja mirkļu druskās un sadeldēja dzīvi, pārvēr�ot to nāves mūzikā.

Viņ� atcerējās tēva Emanuēles vārdus: "Kas gan tā būtu par līksmīgu Izrādi, ja Sirds kustības būtu saredzamas caur Krū�u Stiklu līdzīgi kā Laikrā�os!" Zvaig�ņu gaismā viņ� vēroja, kā pulksteņu smil�u grau�diņi cits pēc cita krīt lejup, klusi �ukstēdami savu lēno ro�ukroni, un filosofiski prātoja par �iem mirkļu kūļiem, par �īm secīgajām laika anatomijām, par �īm plaisām, pa kurām nemanāmi izsūcas un aizlāso stundas.

Ta�u aizejo�ā laika ritmā Roberto sadzirdēja arī brīdino�u vēsti par pa�a nāvi, kam tuvojās ar katru soli, ar katru kustību. Un viņ� pieliecās tuvāk, piemiegdams tuvredzīgās acis un pūlēdamies at�ifrēt �o fūgu logogrifu, un, likdams lietā satraukti trīso�us tropus, pārvērta pilo�o ūdens ma�īnu �ķidrā zārkā, un beigu beigās raidīja lāstus �iem tik�ķo�ajiem, smiltis birdino�ajiem un lāsojo�ajiem astrologiem, �arlatāniem, kas spēja viņam pareģot vienīgi jau aizritēju�as stundas.

Un, kas zina, ko vēl viņ� būtu rakstījis, ja nebūtu sajutis vajadzību at�kāpties no saviem poētiskajiem brīnumiem, tāpat kā iepriek� bija atkāpies no hronometriskajiem, un nevis pēc pa�a brīvās gribas, bet tāpēc, ka viņa dzīslās aqua vitae, �ī reibino�ā dzīvības ūdens, bija vairāk nekā dzīvības ļāvis, lai ritmiskie tik�ķi un tak�ķi pārvēr�as kāsējo�ā miegadziesmā.

Sestās dienas rītā pēdējo vēl agonijā elsājo�o laika ma�īnu pamodi�nāts, viņ� ieraudzīja, ka starp pārcilātiem un pārvietotiem pulksteņiem ka�ņājas un, augstu kājas cilādamas, staigā divas nelielas dzērves (vai tās

vispār bija dzērves?), un, nemierīgi ar knābjiem sizdamas, tās bija apgā�zu�as un saplēsu�as vienu no visskaistākajiem smilteņiem.

Iebrucējs itin nemaz nebija nobijies (un patie�ām, no kā lai viņ� bai�dītos, lieliski zinādams, kas atrodas uz kuģa?) un atbildējis ar vienlīdz absurdu un izsmējīgu gājienu atbrīvojis divus no apak�ējā klāja put�niem. Lai radītu jucekli manā kuģī Roberto gandrīz raudāja -, lai pierā�dītu, ka ir spēcīgāks par mani�

Bet kāpēc tie�i �īs dzērves, viņ� neizpratnē lauzīja galvu, paradis ikvienu notikumu uzlūkot kā zīmi un ikvienu zīmi kā ģerboņa devīzi. Ko Sve�ais tā vēlējies pateikt? Roberto pūlējās atcerēties dzērvju simbolisko nozīmi, pārcilāja domās visu, ko atminējās no Pi�inelli un Valeriāno, ta�u velti atbildes nebija. Mēs tagad zinām, ka �ajā Brīnumu Zvērnīcā nebija ne mērķa, ne jēgpilna plāna, un arī Iebrucēja prāts jau bija sa�ķobījies, tāpat kā Roberto; ta�u Roberto tobrīd to nevarēja zināt un centās salasīt to, kas nebija nekas vairāk par aizkaitinātu kricelējumu.

Es tevi dabū�u rokā, nolādētais, es tevi dabū�u rokā, viņ� ieaurojās. Un, vēl samiegojies, paķēra zobenu un no jauna metās lejā uz tilpni, pa�klupa, novēlās pa trepēm un ieripoja iepriek� neizpētītā vietā, kur bija sagrēdoti �agaru sai�ķi un nesen cirsti un sagarināti ne pārāk resni apaļ�koki. Krizdams viņ� uzgrūdās �iem baļķēniem, kopā ar tiem ripoja tālāk un nonāca ar seju pret grīdas restēm, kur atkal varēja ieelpot smarvi, kas kāpa no bil�ām. Un turpat acu priek�ā viņ� ieraudzīja kūņojamies skor�pionus.

Dro�i vien reizē ar malku tilpnē bija iekrauti arī kukaiņi, un es �au�bos, vai tie patie�ām bija skorpioni, ta�u tie�i tādus Roberto tos redzēja un, protams, tūliņ nosprieda, ka tos te pagādājis Iebrucējs, lai ne�ķīsteņi viņu sadzeltu un noindētu. Glābdamies no �īm briesmām, Roberto pie�lēca stāvus un metās uz trepēm, ta�u kājas slīdēja pa ripojo�ajiem kokiem, viņ� skrēja, ta�u palika uz vietas, tad zaudēja līdzsvaru, krita atkal, ta�u paguva iekrampēties kāpņu �ķēr�os. Beidzot viņ� tika aug�ā uz klāja, kur atklāja, ka rokā ir pu�ums.

Nebija �aubu, ka viņ� savainojies pats ar savu zobenu. Un ko Roberto dara? Nelikdamies ne zinis par brūci, tūlīt atgrie�as malkas glabātuvē,

starp baļķēniem nepacietīgi meklē savu asinīm notraipīto ieroci un, to at�radis, steidzas uz pūpi, kur uzlej uz asmeņa degvīnu. Ta�u, nemanīdams nekādus uzlabojumus, atsakās no visiem zinātnes principiem un uz�ļāc spirtoto dzērienu ievainotajai rokai. Tad, pārlieku familiāri piesaukdams da�us svētos, izmetas laukā uz klāja, pār kuru tie�i tai brīdī sāk gāzties spēcīgs lietus, kurā lidus nozūd abas dzērves. Lietusgāze viņu sapurina: viņ� satraucas par pulksteņiem, metas tos glābt un stiepj zem jumta, un atkal savainojas, jo viena kāja aizķeras un iestrēgst klāja re�ģī. Kajītē viņ� atgrie�as, lēkdams uz vienas kājas kā dzērve, novelk saliju�ās drēbes un par atbildi uz visiem bezjēdzīgajiem notikumiem kails piesē�as rakstīt, un raksta, kamēr laukā lietus pieņemas spēkā, tad pierimst un uz da�ām stundām atgrie�as saule, un visbeidzot atkal satumst nakts.

Un labi, ka viņ� tā raksta, jo tikai tāpēc mums ir iespēja uzzināt, kas ar viņu notika, kuģojot ar Amarilli, un ko viņ� tur atklāja.

Amarillis devās ceļā no Holandes un īsi piestāja Londonā. Tur nakti slepus tika uzņemta kāda krava, bet matro�i tik cie�ā ķēdē sastājās no klāja līdz tilpnei, ka Roberto nebija iespējas saskatīt, kas īsti aizceļo uz kuģa dziļumiem. Tad Amarillis atkal pacēla enkuru un pa Atlantijas oke�ānu zēģelēja uz dienvidrietumiem.

Roberto uzjautrināts apraksta sabiedrību, ko sastapa uz borta. Izska�tījās, ka kapteinis bija pielicis īpa�as pūles, rūpīgi izvēlēdamies par pa�sa�ieriem vissapņainākos un izklaidīgākos dīvaiņus, it kā viņam rūpētu tikai aizbrauk�ana un būtu glu�i vienalga, ja tie pa ceļam pazudīs. Pasa��ieri bija iedalāmi trijās grupās: tie, kuri bija sapratu�i, ka kuģis peldēs uz rietumiem (piemēram, kāds galisie�u pāris, kas vēlējās nonākt pie sava dēla Brazīlijā, un vecs jūds, kur� bija nosolījies veikt svētceļojumu uz Jeruzālemi pa visgarāko ceļu), tie, kuri vēl īsti nebija apjēgu�i, cik patiesībā liela ir zemeslode (piemēram, da�i pārgalvji, kas bija nolēmu�i meklēt laimi Moluku salās, un noteikti nonāktu tur drīzāk, ja dotos pa austrumu ceļu), un visbeidzot tādi, kas bija vienkār�i piekrāpti kā, piemēram, ba�riņ� ķeceru no Pjemontas ielejām, kuri bija iecerēju�i pievienoties angļu puritāņiem Jaunās Pasaules ziemeļu piekrastēs, ta�u nezināja, ka kuģis uzreiz griezīsies uz dienvidiem un pirmā piestā�anas vieta būs tikai Resifi. Kad �ie pēdējie krāp�anu atklāja, viņi jau bija nonāku�i tie�i Resifi, kas tolaik bija holandie�u rokās, un jebkurā gadījumā nolēma palikt �ajā protestantu ostā, baidoties, ka nokļū�ana pie katoliskajiem portugāļiem draudētu ar vēl lielākām nelaimēm. Resifi uz kuģa kāpa jauns pasa�ie�ris kāds Maltas bruņinieks, kas vairāk gan izskatījās pēc flibustiera un

bija ieņēmies galvā atrast salu, par kuru viņam bija stāstījis kāds venēcie�tis; sala tika dēvēta par Eskondidu jeb Apslēpto, �im bruņiniekam (vai varbūt pirātam) nebija ne jausmas, kur tā atrodas, bet uz Amarilļa neviens par tādu nebija pat dzirdējis. Un �is gadījums apliecināja, ka kapteinis patie�ām prot smalki izvēlēties sev pasa�ierus.

Neviens arī necik neuztraucās par to, kā jūtas �is raibais ļau�u bars, kas mitinājās uz apak�ējā klāja: kuģojot pāri Atlantijas okeānam, pārti�kas netrūka, un �āda tāda provīzija tika uzņemta arī Amerikas piekrastē. Ta�u, kad aiz muguras bija palicis Fretum Magellanicum, pēc ilga kuģojuma starp gari stieptiem, plu�ķainiem mākoņiem un tēraudpelēkām de�besīm, gandrīz visiem, izņemot da�as augstāka ranga personas, vismaz divus mēne�us vajadzēja dzert saglumēju�u ūdeni, no kura piemetās len�teņi, un ēst sausiņus, kas smirdēja pēc peļu mīzaliem. Un da�i apkalpes vīri, kā arī daudzi pasa�ieri nomira ar skorbutu.

Meklējot pārtikas krājumus un ūdeni, kuģis devās uz rietumiem, peldot paralēli �īles piekrastei, un piestāja pie neapdzīvotas salas, kas uz Amarilļa atrodamajās kartēs tika dēvēta par Mas Afiiera. Tur viņi pa�lika trīs dienas. Masafveras klimats bija veselīgs, veģetācija bagātīga, un Maltas bruņinieks pat izteicās, ka tā būtu īsta laime, kādu dienu ciest katastrofā un tikt izskalotam �ajos krastos, un tad dzīvot bez rūpēm un raizēm, vairs nekad nesapņojot par atgrie�anos dzimtenē, un viņ� pat pūlējās sev iestāstīt, ka tie�i �ī sala ir Eskondida. Vai nu tā bija Eskondida, vai nebija, uz Dafnes prātoja Roberto, ja es tur būtu palicis, man tagad nevajadzētu te baidīties no Iebrucēja tikai tāpēc, ka tilpnē esmu pamanī�jis pēdas nospiedumu.

Tad sāka pūst nelabvēlīgi vēji, vismaz tā apgalvoja kapteinis, un ku�ģis pretēji jebkādiem apsvērumiem devās uz ziemeļiem. Roberto nekādus nelabvēlīgus vējus nebija manījis, taisni otrādi tobrīd, kad tika nolemts mainīt kursu, kuģis skrēja pilnās burās, un, lai kursu mainītu, vajadzēja halzēt. Dro�i vien doktoram Bērdam un viņa palīgiem vajadzēja virzīties uz priek�u pa to pa�u meridiānu, lai varētu veikt savus eksperimentus. Katrā ziņā viņi nonāca Galapagu salās, kur izklaidējās, vērsdami apkārt milzonīgus bruņurupu�us un sutinādami tos pa�u �aulās. Maltietis ilgi

pētīja nez kādus savus papīrus un beigu beigās nosprieda, ka arī �ī tomēr nav Eskondida.

Kad kurss atkal bija pavērsts uz dienvidrietumiem un jau bija �ķēr�sots divdesmit piektais dienvidu platuma grāds, viņi piestāja uzpildīt ūdeni salā, kas nevienā kartē iezīmēta nebija. Vientulīgums bija tās vienīgā pievilcīgā īpa�ība, tomēr bruņinieks, kuram riebās ēdiens, kas tika celts priek�ā uz borta, un kur� juta arvien lielāku nepatiku arī pret kapteini, teica Roberto, ka būtu varen jauki, ja viņu rīcībā būtu pulciņ� bra�u, drosmīgu un vieglprātīgu ļau�u, tad varētu sagrābt kuģi savā varā, kapteini un tos, kas vēlētos viņam sekot, iesēdināt laivā, Amarilli nodedzināt, un apmesties �ajā salā, tālu no pazīstamās pasaules, un di�bināt �eit jaunu sabiedrību. Roberto apvaicājās, vai �ī ir Eskondida, bet maltietis par atbildi skumji papurināja galvu.

Izmantojot pasātu labvēlību, viņi vēlreiz griezās uz ziemeļrietumiem, un atrada salu grupu, kur dzīvoja me�oņi ar dzintarkrāsas ādu; ar vie�tējiem viņi tūdaļ pārmija dāvanas un piedalījās arī to svinībās, kas bija patiesi līksmas un kur meitenes dejoja, kustēdamās kā zāles, kas liedagos aug pa�ā ūdensmalā. Bruņinieks, kur� laikam gan nebija devis �ķīstī�bas zvērestu, aizbildinādamies, ka vēlas da�as no �īm būtnēm uzzīmēt (un to viņ� darīja visai prasmīgi), bez �aubām atrada iespēju miesiski savienoties ar ne vienu vien. Ekipā�a vēlējās sekot viņa piemēram, un kapteinis pasteidzināja aizbrauk�anu. Maltietis svārstījās, nevarēdams izlemt, vai palikt �ai salā: viņam �ķita, ka būtu skaisti nobeigt savas mū�a gaitas, augām dienām zīmējot. Bet tad nosprieda, ka �ī tomēr nav Eskondida.

Viņi burāja tālāk uz ziemeļrietumiem un sasniedza salu ar pavisam rāmiem iezemie�iem. Tur viņi palika divas dienas un divas naktis, un Maltas bruņinieks vietējiem ņēmās stāstīt visda�ādākos nostāstus: viņ� tos klāstīja savādā izloksnē, ko nesaprata pat Roberto, kur nu vēl salas iezemie�i, ta�u stāstījumu maltietis papildināja ar zīmējumiem smiltīs un �estikulēja kā īsts aktieris, tā iejūsminot saliniekus, kas nu viņu cildi�nāja, dziedot "Tusitala, Tusitala!" Bruņinieks ieminējās Roberto, ka būtu skaisti palikt līdz mū�a beigām pie �iem ļaudīm un izstāstīt viņiem visus

pasaules mītus. "Bet vai �ī ir Eskondida?" jautāja Roberto. Bruņinieks papurināja galvu.

Viņ� noslīka kopā ar kuģi, uz Dafnes prātoja Roberto, un es varbūt esmu atradis viņa Eskondidu, ta�u nekad nevarē�u to viņam izstāstīt un nevarē�u izstāstīt arī nevienam citam. Varbūt tāpēc Roberto rakstīja savai Pavēlniecei. Lai izdzīvotu, ir jāstāsta stāsti.

Pēdējo gaisa pili bruņinieks uzbūvēja kādu vakaru da�as dienas pirms katastrofas un ne pārāk tālu no vietas, kur tā uzbruka. Viņi pel�dēja garām arhipelāgam, kam kapteinis bija nolēmis netuvoties, jo iz�skatījās, ka doktors Bērds nepacietīgi alkst atkal tuvināties ekvatoram. Visa brauciena laikā Roberto jau bija novērojis, ka �ī kuģa kapteinis ne�izturas tāpat kā kuģotāji, par kuriem viņ� bija dzirdējis stāstām un kuri sīki un smalki atzīmēja visas ziņas par jaunajām zemēm, laboja un uzla�boja savas kartes, zīmēja mākoņu apveidus un krastu līnijas, kā arī vāca da�ādus iezemie�u darinājumus� Turpretī Amarillis traucās uz priek�u tā, it kā būtu peldo�s alķīmiķa midzenis un �im alķīmiķim interesētu tikai un vienīgi viņa Melnais Darbs, bet visa pla�ā pasaule būtu pilnīgi vienaldzīga.

Bija saulrieta stunda, un mākoņi, debesīs rotaļādamies, pret salas ēnu vienā malā bija uzzīmēju�i ko līdzīgu smaragdzaļām zivīm, kas pel�dēja virs augstākās virsotnes. No otras puses tika raidītas niknas uguns lodes. Bet augstāk pāri zivīm un sārtajām lodēm pelēki mākoņi. Tūlīt pēc tam nokaitēta saule nozuda aiz salas, ta�u pla�i ro�sārti atspīdumi atstarojās mākoņos, un �ķita, ka to apak�malu rotā asiņainas bārkstis. Vēl pēc da�ām sekundēm ugunsgrēks virs salas uzliesmoja ar tik varenu spēku, ka blāzma, izplūstot pa debesu velvi, sārtojās arī virs kuģa. Nu viss debesjums bija kvēlo�u ogļu trauks, un tikai vistālākajos tālumos vīdēja da�as tum�zilas svēdras. Un tad jau atkal visur �ļakstēja debesu asinis, it kā tur haizivis būtu apriju�as grēciniekus, kas ietiepīgi neno�ēlo grēkus.

"Varbūt būtu pareizāk mirt tie�i tagad," ieteicās Maltas bruņinieks. "Vai jūs nekad nepārņem vēlē�anās izkārties ārā pa lielgaballūku un ieslīdēt jūrā? Viss notiktu ātri, un tajā mirklī mēs saprastu visu�"

"Jā, bet tai pa�ā bridī, kad mēs to saprastu, mūsu apziņa izdzistu uz visiem laikiem," atbildēja Roberto.

Un kuģis peldēja tālāk pa sēpijkrāsas jūrām.

Dienas ritēja nemainīgi vienādas. Kā jau Mazarēns bija paredzējis, Roberto varēja biedroties vienīgi ar savas kārtas ļaudīm. Matro�i bija tādi karātavu putni, ka, naktī kādu nejau�i sastopot uz klāja, varēja arī pār�bīties. Pasa�ieri bija slimi, izbadu�i un nemitīgi vervelēja lūg�anas. Trīs Bērda palīgi nemū�am neuzdro�inātos sēsties ar viņu pie viena galda, turējās nomaļus no citiem un klusi pildīja doktora rīkojumus. Kapteinis vispār nebija ņemams par pilnu: vakarus viņ� lielākoties sagaidīja jau pamatīgi piesviķojies, turklāt runāja vienīgi flāmiski.

Bērds bija kalsns, sausnējs brits ar kuplām, ugunīgi sarkanām krē�pēm uz galvas, ko ļoti labi varētu izmantot par kuģa laternu. Roberto pats centās mazgāties, kad vien tas bija iespējams, un izmantoja lietusūdeni, lai izskalotu drēbes, bet visu �o ilgo kuģojuma mēne�u laikā viņ� ne reizi neredzēja, ka Bērds būtu nomainījis kreklu. Bet, par laimi, uz kuģa kā jau uz visiem kuģiem valdīja tik drausmīga smirdoņa, ka savu biedru smakas vairs nejuta pat jauneklis, kur� pieradis pie Parīzes saloniem.

Bērds bija varens alus dzērājs, un Roberto drīz vien iemācījās turēt viņam līdzi, ta�u darīja to tik viltīgi, ka lūpas kļuva slapjas, bet dzēriena līmenis glāzē gandrīz nemaz nekritās. Un likās, Bērdam ir mācīts piepil�dīt tikai tuk�ās glāzes. Un, tā kā tie�i viņa glāze bija tuk�a atkal un atkal, tajā viņ� lēja alu un cēla to gaisā, lai uzsauktu tostu. Bruņinieks nedzēra, tikai sēdēja līdzās, klausījās un palaikam uzdeva kādu jautājumu.

Bērds runāja diezgan cie�amā fran�u valodā, kā jau ikviens anglis, kas tolaik vēlējās ceļot arī ārpus savas salas, un Roberto viņa uzmanību iekaroja ar stāstiem par vīnkopību Monferratā. Pēc tam Roberto pieklā�jīgi klausījās, kā Londonā tiek darīts alus. Tad viņi sprieda par jūru un kuģo�anu. Roberto �is bija pirmais jūras brauciens, bet Bērds negribēja neko daudz stāstīt par savu agrāko pieredzi, vismaz tāds iespaids Ro�berto radās. Bruņinieks uzdeva vienīgi jautājumus, kas tā vai citādi bija

saistīti ar Eskondidas atra�anās vietu, bet, tā kā pa�am zināmo viņ� atklāt nevēlējās, nekādas atbildes nesaņēma.

�ķietami doktors Bērds �ajā braucienā bija devies ar mērķi pētīt ek�sotisko floru, un Roberto tī�uprāt uzdeva āķīgus jautājumus, lai pārbau�dītu viņa zinā�anas �ajā jomā. Botānika Bērdam patie�ām nebija sve�a, un viņ� spēja izplūst garum garos skaidrojumos, ko Roberto klausījās ar tēlotu interesi. Katrā piestā�anas vietā Bērds un viņa palīgi vāca augus, lai gan ne tik centīgi un rūpīgi, kā to būtu darīju�i pētnieki, kas ceļā de�vu�ies tie�i ar �ādu mērķi, un daudzi vakari uz kuģa tika aizvadīti, pētot viņu guvumu.

Pirmajās pazī�anās dienās Bērds bija pūlējies izzināt Roberto pagātni un tie�i tāpat darīja, kad uz kuģa kāpa Maltas bruņinieks, viņ� abus izjautāja, it kā viņam būtu radu�ās aizdomas. Roberto sniedza Parīzē sa�skaņoto savas dzīves versiju: savojietis, cīnījies Kasālē imperiālu pusē, nepatik�anās ar vairākiem dueļiem iekūlies vispirms Turīnā un pēcāk arī Parīzē, nelaimīgā kārtā smagi savainojis kādu Kardināla aizbilstamo, tā�pēc izvēlējies �o braucienu pa Kluso okeānu, lai viņu no vajātājiem �ķirtu gana pla�s ūdens klajs. Bruņinieks stāstīja daudzus un da�ādus stāstus, da�i no tiem risinājās Venēcijā, da�i Īrijā un vēl citi Dienvidamerikā, tikai nebija skaidrs, kurus no tiem ir piedzīvojis viņ� pats un kurus citi.

Visbeidzot Roberto atklāja, ka Bērdam patīk runāt par sievietēm. Viņ� sagudroja neprātīgas mīlas trakulības ar neprātīgām kurtizānēm, un doktors klausījās mirdzo�ām acīm un nosolījās kādu dienu noteikti apmeklēt Parīzi. Tad Bērds atguva savaldību un izteicās, ka pāvesta pie�kritēji visi kā viens ir samaitāti un izvirtu�i. Roberto aizrādīja, ka liela daļa savojie�u būtībā ir gandrīz hugenoti. Bruņinieks pārmeta krustu un gādāja, lai saruna atkal pievērstos sievietēm.

Līdz piestā�anai Masafverā doktora dzīve �ķita ritam saskaņā ar vienmērīgu ritmu, un, ja viņ� uz kuģa veica kādus novērojumus, tad vie�nīgi tad, kad pārējie bija izcēlu�ies krastā. Brauciena laikā viņ� caurām dienām kavējās uz klāja, vakaros ilgi sēdēja ar saviem galdabiedriem pie alus kausiem un naktīs, bez �aubām, gulēja. Bērda kajīte atradās tie�i

blakus tai, kurā mitinājās Roberto, un tie bija divi no�ēlojami, �auri kam�barī�i, ko �ķīra tikai plāna starpsiena, bet Roberto naktīs gulēja nomodā un klausījās.

Ta�u, tikko bija sasniegts Klusais okeāns, Bērda paradumi mainījās. Pēc apstā�anās Masafverā, Roberto ievēroja, ka doktors ik rītu nez kur nozūd no pulksten septiņiem līdz astoņiem, lai gan iepriek� viņi bija ra�du�i �ajā stundā satikties pie brokastu galda. Savukārt visu to laiku, ka�mēr kuģis peldēja uz ziemeļiem, līdz pat piestā�anai bruņurupu�u salā, Bērds mēdza doties prom ap se�iem no rīta. Tikko kuģis atkal pagrieza priek�galu pret rietumiem, doktors pasāka celties jau piecos, un Roberto dzirdēja, kā viens no palīgiem nāk viņu modināt. Un tad pakāpeniski cel�anās laiks pārbīdījās uz �etriem, trim un visbeidzot diviem naktī.

Roberto spēja izsekot �īm pārmaiņām, jo ceļojumā bija paņēmis līdzi pavisam mazu smil�u pulkstenīti. Ap saulrieta stundu viņ�, kā jau bezdar�bīgs slaists, mēdza iegriezties stūres telpā, kur līdzās kompasam, kas peldēja vaļa trānā, stāvēja maza tāfelīte, uz kuras stūrmanis, vadīdamies pēc pēdējiem mērījumiem, mēdza atzīmēt domājamo kuģa atra�anās vietu un pulksteņa laiku. Roberto to uzcītīgi norakstīja, tad gāja uz savu kajīti, apvērsa smil�u pulksteni un atgriezās tur atkal, kad �ķita, ka visas smiltis jau varētu būt pārbiru�as lejas traukā un kārtējā stunda ir galā. Tā, lai arī reizēm pēc vakariņām aizkavēdamies ilgāk, nekā vajadzētu, viņ� puslīdz precīzi varēja noteikt laiku. Un tādējādi Roberto nonāca pie pārliecības, ka Bērds ar katru dienu savās slepenajās darī�anās dodas mazliet agrāk un, ja tā turpināsies, drīz vien pienāks reize, kad viņ� no�zudīs jau ap pusnakti.

Pēc Mazarēna, Kolbēra un viņu palīgu sniegtajām mācībstundām Roberto nebija grūti secināt, ka Bērda arvien agrākā nozu�ana ir saistīta ar kuģa virzī�anos pāri aizvien jauniem meridiāniem. Un izskatījās, it kā Eiropā kāds katru dienu no Kanāriju salām tie�i dienvidū vai varbūt kādā noteiktā stundā no kādas citas vietas raidītu signālu, ko Bērds nez kur devās saņemt. Tādējādi, zinot vietējo laiku uz Amarifļa, pietika veikt pavisam vienkār�u aprēķinu, lai noskaidrotu, uz kāda garuma grāda �o�brīd atrodas kuģis!

Roberto būtu vajadzējis Bērdu izsekot, kad tas dodas dieni�ķajās slepenajās gaitās. Ta�u tas nebija tik viegli izdarāms. Kamēr viņ� nozuda no rīta, nebija iespējams sekot un palikt nepamanītam. Savukārt vēlāk, kad Bērds pasāka kajīti pamest nakts tum�ajās stundās, Roberto gan labi dzirdēja, kad kaimiņ� no kajītes iziet, ta�u nevarēja tam doties nopakaļ uz�reiz. Vajadzēja brīdi nogaidīt, bet pēc tam vairs nebija viegli uzminēt, kurp doktors aizgājis. Katrā ziņā visi pūliņi izrādījās veltīgi. Nemaz nerunā�jot par tām daudzajām reizēm, kad, tumsā taustoties un meklējot ceļu, Roberto uzdūrās apkalpes guļamtīkliem vai aizķērās aiz gulo�ajiem piligrimiem; ta�u lielākoties viņ� uzskrēja virsū kādam, kam �ai nakts stundā pienācās gulēt, un atlika vien secināt, ka doktora gaitas sargā modri sargi.

Saticis kādu no �iem spiegiem, Roberto aizbildinoties murmināja kaut ko par savu mū�īgo bezmiegu un kāpa aug�ā uz klāja, izmanīdamies tomēr neizraisīt aizdomas. Viņ� jau sen bija sagādājis sev tāda dīvaiņa slavu, kur� naktīs sapņo vaļējām acīm, bet dienas pavada ar aizvērtām. Ta�u, kad bija iziets uz klāja un satikts de�urējo�ais matrozis, ar kuru reizēm pat bija iespējams pārmīt kādu vārdu, ja abiem izdevās saprasties, nakts jau �ā vai tā bija zaudēta un meklējumus turpināt nebija vērts.

Tā izskaidrojams, kāpēc mēne�i aizritēja cits pēc cita, bet Roberto, lai arī atradās vien pussoli no Amarilla noslēpuma atminē�anas, tā arī nebija varējis izo�ņāt visu, ko vēlētos.

Toties jau kop� ceļojuma sākuma Roberto centās pamudināt Bērdu uz atklātākām runām. Un �ai vajadzībai bija izgudrojis paņēmienu, ko viņam nebija mācējis ieteikt pat Mazarēns. �ķietami vēlēdamies apmie�rināt savu ziņkāri, pa dienu Roberto uzdeva visda�ādākos jautājumus maltietim, un tas, protams, nemācēja atbildēt. Tad Roberto lika saprast, ka atbildes ir ļoti svarīgas, ja bruņinieks patie�ām vēlas atrast Eskondidu. Un vakaros maltietis visus �os jautājumus atkārtoja doktoram.

Kādu nakti viņi stāvēja uz aug�ējā klāja un vēroja zvaigznes, un dok�tors ieminējās, ka dro�i vien esot jau pusnakts. Bruņinieks, da�as stun�das agrāk Roberto samācīts, ieteicās: "Kas zina, cik agrs vai vēls tagad ir Maltā�"

"To var viegli noskaidrot," paspruka doktoram. Un viņ� steig�us sevi izlaboja: "Nepavisam nav viegli, mans draugs, es gribēju teikt." Bruņinieks nobrīnījās, vai tad to nevar noskaidrot ar meridiānu aprēķiniem: "Vai tad saule vienā stundā nenoiet piecpadsmit garuma grādus? Tātad pietiek zināt, ka mēs esam tik un tik meridiāna grādu attālumā no Vidusjūras, �o skaitli izdalīt ar piecpadsmit, un tad iznākumu atņemt no zināmā vietējā laika un to mēs zinām! -, lai vienkār�i noskaidrotu, cik ir pulkstenis tur."

"Nu jūs runājat kā viens no tiem astronomiem, kas visu mū�u pēta kartes, bet ne reizi nav kāpu�i uz kuģa. Citādi jūs zinātu, ka nav iespē�jams noskaidrot, uz kura meridiāna kuģis atrodas."

Bērds izklāstīja gudrības, kas Roberto vairāk vai mazāk jau bija zi�nāmas, ta�u bruņiniekam vēl bija sve�as. Un savādā kārtā �oreiz Bērds izrādījās ļoti runīgs: "Mūsu sen�i domāja, ka jau ir atklāju�i nekļūdīgu metodi, kā noteikt garuma grādus, izmantojot mēness aptumsumus. Jūs ta�u zināt, kas ir aptumsums: tas ir brīdis, kad saule, zeme un mēness sastājas vienā līnijā, un zemes ēna projicējas uz mēness virsmas. Tā kā ir iespējams paredzēt nākamo aptumsumu precīzu dienu un stundu, pietiek paņemt sev līdzi Regiomontāna tabulas. Piemēram, jūs zināt, ka konkrētais mēness aptumsums Jeruzālemē notiek pusnaktī, bet jūs savā atra�anās vietā to novērojat pulksten desmitos; tātad jūs zināt, ka no Jeruzālemes jūs �ķir divu stundu attālums, kas nozīmē, ka atrodaties trīsdesmit meridiāna grādus uz rietumiem no �īs pilsētas."

"Lieliski," noteica Roberto, "lai slavēta sen�u gudrība!"

"Tā gan, ta�u �ie aprēķini ne vienmēr izdodas pareizi. Di�ais Kolumbs savā otrajā braucienā rēķināja garumus pēc aptumsuma, noen�kurojis Hispaniolu atklātos ūdeņos, un kļūdījās, pierēķinādams divdesmit trīs grādus uz rietumiem par daudz, un tas nozīmē pusotras stundas starpību! Un ceturtajā braucienā, jau atkal rēķinādams pēc aptumsuma, viņ� kļūdījās par divarpus stundām!"

"Bet kur� kļūdījās: viņ� vai Regiomontāns?" jautāja bruņinieks.

"Kas to lai zina! Uz kuģa, kas nemitīgi kustas pat tad, ja ir noen�kurots, vienmēr ir ļoti grūti veikt precīzus mērījumus. Un varbūt jūs zināt, ka Kolumbs visiem par katru cenu gribēja pierādīt, ka ir sasniedzis

Āziju, un �ī viņa vēlme mudināja viņu kļūdīties, uzskatāmi parādīt, ka viņ� ir ticis daudz tālāk uz rietumiem, nekā patiesībā� Un vēl jau ir tas paņēmiens ar mēness stāvokli. Pēdējos simt gados par to runā ļoti daudz. Idejai, protams, piemīt kā lai to saka? zināms wit. Viena mēne�a laikā mēness veic pilnu ceļu no rietumiem uz austrumiem pretēji zvaig�ņu kustībai, un tādējādi tas ir kā debesu pulksteņa rādītājs, kas slīd pa zo�diaka ciparnīcu. Zvaigznes pāri debesīm no austrumiem uz rietumiem kustas ar ātrumu aptuveni piecpadsmit grādi stundā, turpretī mēness tai pa�ā laikā pieveic tikai �etrpadsmit ar pusi grādus. Tātad mēness kustībā attiecībā pret zvaigznēm ik stundu rodas pusgrāda nobīde. Tad, lūk, se�natnē domāja, ka attālums starp mēnesi un kādu fixed sterre, pret kādu konkrētu, nekustīgu zvaigzni, jā, pret stāvzvaigzni, konkrētā laika brīdī ir vienāds, lai arī no kuras zemes vietas vērotājs uz to skatītos. Tātad va�jadzēja tikai izmantot ierastās tabulas jeb efemerīdas un vērot debesis ar astronomers staffe, ar Crosse�"

"Ar grād�toku?"

"Nūja, ar �o grād�toku jeb Jacob's Cross jūs vispirms aprēķināt mē�ness attālumu no konkrētās zvaigznes konkrētā stundā uz tā meridiāna, no kura dodaties ceļā, bet pēc tam jūrā, konstatējot tos pa�us rādījumus, zināt, ka attiecīgajā pilsētā ir tāda un tāda diennakts stunda. Un, zinot laika starpību, nav grūti aprēķināt meridiānu. Bet�" Bērds ieturēja pauzi, lai klausītāji vēl kārāk tvertu katru viņa vārdu, "ir tāda lieta kā paralakses. Tā ir ļoti sare�ģīta parādība, un es neuzdro�inos jums to skaidrot, katrā ziņā tā ir saistīta ar at�ķirībām refrakcijā atkarībā no spīdekļa augstuma virs apvār�ņa. Un paralakses dēļ �eit noteiktais attālums nesakristu ar to, kuru mūsu astronomi noteiktu Eiropā."

Roberto atcerējās, ka bija dzirdējis Mazarēnu un Kolbēru piemi�nam paralakses un Morēna kungu, kur� esot pārliecināts, ka ir atradis metodi to aprēķinā�anai. Lai izzinātu Bērda zinā�anu dziļumu, viņ� ap�vaicājās, vai astronomi neprot aprēķināt paralakses. Bērds atbildēja, ka tās aprēķināt ir iespējams, ta�u tas esot ārkārtīgi sare�ģīti un pastāvot ļoti liels risks kļūdīties. "Bet vispār," viņ� piebilda, "es �ajos jautājumos esmu profāns un neko daudz nezinu."

"Tātad neatliek nekas cits, kā atrast kādu dro�āku paņēmienu," ieminējās Roberto.

"Vai zināt, ko teica tas jūsu Vespu�i? Viņ� teica: ģeogrāfiskais garums ir ārkārtīgi sare�ģīta bū�ana, ko saprot tikai nedaudzi cilvēki, lielākoties tādi, kas spēj atteikties no naktsmiega un vērot mēness un planētu kon�junkcijas. Un vēl viņ� teica, ka garuma grādu noteik�anai bie�i vien ir ziedojis miegu un tādējādi saīsinājis savu mū�u par desmit gadiem. Bet es teik�u, ka �o upuri viņ� nesa veltīgi. But noio behold the skic is over cast with cloudes; wherfore Iet us haste to our lodging, and ende our talke."

Da�us vakarus vēlāk Roberto lūdza, lai doktors viņam parāda Polār�zvaigzni. Doktors pasmaidīja: �ajā puslodē Polārzvaigzne nemaz nebija redzama, un te par atskaites punktu vajadzēja izvēlēties citas stāvzvaigznes. "Vēl viens trieciens meridiānu meklētājiem," viņ� noteica. "Tādējādi tie nevar paļauties pat uz magnētiskās adatas novirzēm."

Un tad, draugu paskubināts, viņ� atkal lauza un dalīja savas gudrī�bas maizi.

"Kompasa adatai vienmēr vajadzētu rādīt uz ziemeļiem un tātad Polārzvaigznes virzienā. Un tomēr, izņemot Dzelzs salas meridiānu, visās citās vietās tā novirzās no patiesā ziemeļu pola un rāda te mazliet uz rietumiem, te uz austrumiem, atkarībā no klimata un platuma grādiem. Piemēra pēc, ja no Kanāriju salām jūs dodaties uz Gibraltāra pusi, kā ikviens jūrnieks zinās teikt, adata pagriezīsies par se�iem strēķa grādiem uz ziemeļrietumiem, bet no Maltas līdz Tripolei Berberijā novirze ir divas tre�daļas strēķa pa kreisi, un jūs ta�u zināt, ka strēķis ir viena ceturtā daļa vēja. Un �īs pieminētās novirzes notiek atbilsto�i noteiktiem liku�miem atkarībā no meridiāna. Tātad, ja jums būtu laba attiecīgo novir�u tabula, jūs varētu aprēķināt, kur atrodaties. Bet�"

"Jau atkal bet?"

"Diem�ēl, jā. Labu magnētiskās adatas novir�u tabulu nav. Visi, kas mēģināju�i tādas sastādīt, ir piedzīvoju�i neveiksmi, un ir visai nopietni iemesli pieņemt, ka adatas novirzes atkarībā no meridiāna nav vienmērī�gas. Un vēl �īs izmaiņas adatas rādījumos ir ļoti lēnas, un uz jūras ir

grūti tām izsekot pat tad, kad kuģis ne�ūpojas tik ļoti, ka adatas līdz�svars tiek izjaukts tik un tā. Ikviens, kas paļaujas uz magnētisko adatu, ir neprātis."

Kādu citu vakaru pie vakariņu galda bruņinieks, kur� klusībā ap�domāja vārdus, ko �ķietami bezrūpīgi bija izmetis Roberto, ieminējās, ka varbūt Eskondida ir viena no Zālamana salām, un jautāja Bērdam, vai viņi tām atrodas gana tuvu.

Bērds paraustīja plecus. "Zālamana salas! Tādu nemaz nav!"

"Vai tad tas angļu kapteinis Drako tās nesasniedza?" jautāja bru�ņinieks.

"Kādas blēņas! Dreiks atklāja Jaunalbionu, un tā atrodas pavisam citur."

"Kasālē spāņi par tām salām runāja kā par visiem zināmām un ap�galvoja, ka tās atklāju�i tie�i viņi," teica Roberto.

"To apgalvoja tas viņu Mendanja vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem. Viņ� teica, ka salas atrodoties starp septīto un vienpadsmito dienvidu platuma grādu. Tas ir kā pateikt: kaut kur starp Londonu un Parīzi. Bet uz kura garuma grāda? Keiro�s teica, tās esot tūksto� piecsimt jūd�u attālumā no Limas. Smieklīgi. Vajadzētu tikai nostāties Peru pie�krastē un spļaut jūrā: spļaudeklis noteikti trāpītu �īm salām. Ne pārāk sen kāds spānis apgalvoja, ka tās atrodoties septiņtūksto� piecsimt jūd�u attālumā no tās pa�as Peru. Varbūt tomēr par tālu. Paskatieties kartēs! Da�as no tām ir nesen labotas, tomēr par pamatu tajās tik un tā ņem�tas senākās, bet citas mums tiek pasniegtas kā visjaunāko atklājumu re�zultāts. Skatieties: da�i tās salas novieto uz divsimt desmitā meridiāna, citi uz divsimt divdesmitā, vēl citi uz divsimt trīsdesmitā, un nemaz nerunāsim par tiem, kuri tās iztēlojas uz simt astoņdesmitā. Ja kaut vie�nam no viņiem ir taisnība, sanāk, ka pārējie pieļauj piecdesmit grādu kļūdu, un tas ir aptuveni tas pats atālums, kas Londonu �ķir no Sābas ķēniņienes zemēm!"

"Patie�ām apbrīnojami, cik daudz jūs zināt, doktor," teica bruņi�nieks, izrunādams vārdus, ko labprāt būtu sacījis arī Roberto, "it kā jūs visu mū�u to vien būtu darījis kā meklējis garuma grādus."

Bāliem vasarraibumiem nosētā doktora Bērda seja strauji pietvīka. Viņ� piepildīja savu alus kausu un atkal iztuk�oja to vienā paņēmienā. "Ak, tā jau ir tikai dabaspētnieka ziņkārība. Patiesībā es nemaz nezinātu, ar ko sākt, ja man vajadzētu jums pateikt mūsu atra�anās vietu."

"Bet," Roberto ieteicās, nolēmis uz mirkli kļūt pārdro�s, "līdzās stū�res pinnei es redzēju tabulu, kurā�"

"Jā, jā," atguvies no mirklīgā apjukuma, doktors steig�us atbildēja, "kuģis, protams, nepeld uz labu laimi. They pricke the Carde. Viņi atzīmē dienu, adatas rādījumus un tās novirzi, vēju virzienus, laiku, ko rāda kuģa pulkstenis, nobraukto jūd�u skaitu, saules un zvaig�ņu stāvokli un attiecīgi arī ģeogrāfisko platumu, un tad no visa minētā cen�as iz�vedināt arī domājamo ģeogrāfisko garumu. Jūs dro�i vien reizēm esat redzēju�i, ka matrozis nostājas kuģa pakaļgalā un iesvie� ūdenī auklu, kam galā piestiprināts mazs dēlītis. Tā ir laga, ko da�i mēdz dēvēt arī par kuģeli. Auklai ļauj atritināties, bet uz auklas zināmā atstatumā cits no cita ir iesieti mezgli, un tad, turot līdzās smil�u pulksteni, var noteikt, cik ilgā laikā kāds attālums tiek nobraukts. Tādējādi, ja viss alla� noritētu nemainīgi un vienmērīgi, vienmēr būtu iespējams pateikt, cik jūd�u ir nobraukts kop� pēdējā zināmā meridiāna, un tad atkal ar attiecīgajiem aprēķiniem noteikt, kur� meridiāns tiek �ķērsots konkrētajā brīdī."

"Redzat nu, kāds paņēmiens tomēr pastāv!" triumfējo�i izsaucās Roberto, labi zinādams, ko doktors tūliņ atbildēs. Ka lagu izmanto tikai tāpēc, ka labāka paņēmiena nav, jo patiesībā pareizu nobraukto attālumu laga pavēstītu vienīgi tad, ja kuģis brauktu taisnā līnijā. Ta�u, pakļaujo�ties vējiem, kas ne vienmēr pū� labvēlīgi, kuģis novirzās brī�am uz vienu un brī�am uz citu pusi.

"Sers Hamfrijs D�ilberts," teica doktors, "kur� aptuveni Mendanjas laikos kuģoja netālu no Ņūfaundlendas un vēlējās turēties uz �etrdesmit septītās paralēles, encountered ivinde always so scant, tas ir, sastapās ar tik slinkiem un skopulīgiem vējiem, ka viņam ilgi vajadzēja zēģelēt, novir�zoties te uz vienu, te uz otru pusi un krustojot gan �etrdesmit pirmo, gan piecdesmit pirmo paralēli, tātad līkumojot desmit platuma grādu joslā, mani kungi, un �os lī�lo�us mēs varam salīdzināt ar milzīgu �ūsku, kas

dodas no Neapoles uz Portugāli, bet vispirms ar galvu pieskaras Havrai un ar astes galu Romai, bet pēc mirkļa tās galva jau ir Madridē, bet aste Parīzē! Un tas nozīmē, ka nemitīgi ir jārēķina iespējamās novirzes, jāveic da�ādas aplēses un jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, bet jūrnieki pa�i ar to nekad nenodarbojas, un tāpat tie nevar nepārtraukti turēt sev blakus pa astronomam. Protams, var jau izdarīt arī aptuvenus aprēķinus, sevi�ķi, ja mar�ruts ir pazīstams, un var izmantot arī citu agrāk iegūtos rezul�tātus. Tāpēc starp Eiropas un Amerikas krastiem kartes norāda puslīdz dro�us meridiānu attālumus. Turklāt arī debesu spīdekļu novērojumi no sauszemes dod diezgan ticamus rezultātus, tāpēc mēs zinām, uz kura garuma grāda atrodas Lima. Bet arī �ajā gadījumā, dārgie draugi," dok�tors līksmi teica, "kas notiek?" Un viņ� viltīgi uzlūkoja abus sarunbiedrus. "Redzat, notiek tas, ka �is kungs," doktors piebikstīja vienai kartei, "novieto Romu uz trīsdesmitā grāda uz austrumiem no Kanāriju salu meridiāna, turpretī �is otrs kungs," un viņ�, norādot uz citu karti, tēvi�ķi pakratīja pirkstu, kā gribēdams aprāt tās zīmētāju, "novieto Romu uz �etrdesmitā grāda! Savukārt �ajā manuskriptā ir iekļauts arī kāda zino�a un daudz pieredzēju�a flāma ziņojums Spānijas karalim, kurā tas brī�dina, ka nekad nav bijis vienprātības par attālumu no Romas līdz Toledo, por los errores tan йnormes, como se conoce por esta linea, que muestra la diferencia de las distancias, un tā tālāk un tā joprojām. Un, lūk, arī pati shēma: ja par pirmo atskaites meridiānu uzskata to, kur� iet caur Toledo (spāņi vienmēr ir uzskatīju�i, ka dzīvo pasaules centrā), tad saskaņā ar Merkatora aprēķiniem Roma atrodas divdesmit grādus uz austrumiem, bet pēc Tiho Brahes sanāk, ka tie ir divdesmit divi grādi, Regiomontānam tie ir gandrīz divdesmit pieci, Klaviusam divdesmit septiņi, vecajam labajam Ptolemajam divdesmit astoņi, bet Origanam veseli trīsdesmit. Un tik daudz kļūdu pieļauts, mērot vien nieka attālumu no Romas līdz Toledo. Tad varat iztēloties, kas notiek tādos braucienos kā �is, kad nonā�kam salās, kur pirms mums varbūt neviens nav spēris kāju, un jebkurā gadījumā agrāko braucēju ziņojumi ir vairāk nekā neskaidri. Un neaiz�mirstiet apgrūtinājumiem pieskaitīt vēl kādu apstākli: ja holandietim iz�dodas iegūt precīzus mērījumus, viņ� tos nemū�am neatklās angļiem, un

tāpat angļi savējos neuzticēs spāņiem. �ajās jūrās nozīme ir tikai kaptei�nim un viņa degunam, un tas nekas, ka viņ� izmet savu no�ēlojamo lagu, aprēķina, ka atrodas, pieņemsim, uz divsimt divdesmitā meridiāna, lai gan patiesībā varbūt ir trīsdesmit grādus uz vienu vai otru pusi."

"Bet tad jau tas, kur� atklātu paņēmienu, kā noteikt meridiānus, būtu visu okeānu valdnieks!" apjēdza bruņinieks.

Bērds atkal pietvīka, tad cie�i nopētīja maltieti, kā gribēdams sa�prast, vai �ajos vārdos slēpjas kādi mājieni, tad atieza zobus smaidā, it kā gribētu iekost, un teica: "Nu tad pamēģiniet to paveikt jūs abi!"

"Ak nē, es labāk nemaz nemēģinā�u!" atsaucās Roberto un pacēla rokas kā padodoties. Un �ī vakara saruna beidzās ar lielu smie�anos.

Daudzas dienas Roberto uzskatīja par dro�āku neatgriezties pie runām par meridiāniem un garuma grādiem. Viņ� nolēma mainīt sarunu tēmu un, lai tas būtu iespējams, rīkojās pārsteidzo�i drosmīgi. Ar nazi pats sev savainoja plaukstu. Tad pārsēja to ar sāļa ūdens un vēju sadeldēta krekla strēmeli. Vakarā viņ� brūci parādīja doktoram: "Nelga bū�dams, iesviedu nazi somā, neielicis makstī, un, kā bāzu roku iek�ā un sāku �amdīties, tā sagriezos. Stipri sāp."

Doktors Bērds apskatīja ievainojumu ar zino�u aci, un Roberto klu�sībā lūdzās debesīm, kaut nu viņ� tūdaļ atnestu bļodiņu ar ūdeni un iz��ķīdinātu tajā vitriolu. Ta�u Bērds tikai noteica, ka brūce neesot nekāda briesmīgā, un ieteica to no rīta kārtīgi izmazgāt. Brīnumainā kārtā palīgā nāca bruņinieks: "Ek, kā tagad noderētu unguentum armariumV

"Kas, kas man derētu?" neizpratnē noprasīja Roberto. Un maltie�tis, it kā būtu lasījis visas tās pa�as grāmatas, ko tik cītīgi bija izstudējis Roberto, ņēmās slavēt iero�ziedes brīnumainās īpa�ības. Bērds klusēja. Ļāvis maltietim kārtīgi izrunāties, Roberto nolēma izmēģināt laimi un meta savus vārdu kauliņus: "Tās tak ir vecu bābu pasakas! Līdzīgi kā stāsts par to grūto sievu, kura ieraudzīja savu mīļāko ar nocirstu galvu un dzemdēja bērnu, kam galva bija no�ķēlusies nost no pleciem. Un tāpat muļķa zemnieces, gribēdamas sodīt suni, kas pieķēzījis virtuvi, ņem kvē�lo�u nodeguli un iegrū� to suņa mēslos, ticēdamas, ka uguns svilinā�anu

suns sajutīs zem astes! Bruņiniek, jūs ta�u negribēsiet man iestāstīt, ka �īm blēņām tic kaut viens saprātīgs cilvēks!"

Gājiens izrādījās trāpīgs, jo, to dzirdot, Bērds vairs nespēja ciest klusu. "Ak nē, mans kungs, stāsts par suni un tā ķēzījumu ir caur un caurēm patiess, turklāt kāds vīrs izmēģināja �o pa�u paņēmienu pret kādu nelabvēli, kur�, ieriebt gribēdams, mēdza tam apdirst durvju priek�u, un varat man ticēt, ka ķēzītājs iemācījās bīties un vairīties �īs vietas! Dabiski, attiecīgā darbība ir jāatkārto daudzas reizes, un tātad jums ir nepiecie��ams draugs vai ienaidnieks, kas �upu durvju priek�ā jums atstāj bie�i!"

Roberto smējās, it kā doktors tikai dzītu jokus, un ar saviem smiekliem pamudināja to izklāstīt nopietnāku pamatojumu. Kas būtībā necik ne�at�ķīrās no visa, ko bija stāstījis d'Igbī. Un nu jau doktors bija aizrāvies: "Jā gan, mans kungs, kas tik bra�i tēlojat filosofu, ta�u apnicināt ķirurgu gudrības. Un, ja jau mēs runājam par sūdiem, es jums teik�u, ka cilvē�kam, kam nelāgi smako elpa, vajadzētu ar vaļēju muti stāvēt pie mēslu bedres un pēc kāda laika viņ� no �īs vainas būtu dziedināts: bedrē sakrā�tās ne�ķīstības smarve ir daudz stiprāka nekā tā, kas plūst no slimnieka rīkles, bet stiprākais pievelk vājāko!"

"Jūs man atklājat pārsteidzo�as lietas, doktor Bērd, un es no tiesas apbrīnoju jūsu zinā�anas!"

"Es jums varu atklāt vēl vairāk! Anglijā, kad cilvēkam ieko� suns, �o dzīvnieku nogalina pat tad, ja tas nav slims ar trakumsērgu. Agrāk vai vēlāk tas varētu ar �o kaiti saslimt, un tad suņa trakumsērgas iedīgļi, kas paliku�i sakostā cilvēka miesā, varētu piesaistīt sev hidrofobijas ga�rus. Vai esat redzējis, kā zemnieces, ja tām gadās iz�ļākt pienu uz kvēlo��ām oglēm, tūlīt uzber tām �ķipsnu sāls? Vienkār�ajai tautai piemīt liela gudrība! Piens, uzlijis uz oglēm, pārvēr�as tvaikos, un gaismas un gaisa iedarbībā �ie tvaiki, nesdami sev līdzi arī uguns atomus, aizkļūst līdz pat tai vietai, kur ganās govs, no kuras piens izslaukts. Govs tesmenis ir ārkārtīgi delikāts un dziedzerains orgāns, bet uguns atomi to sasilda, padara cietāku un izraisa �ūlas, un, tā kā tesmenis atrodas pavisam tuvu urīnpūslim, tiek kairināts arī tas, izraisot tur pienāko�o asinsvadu anastomozi, un rezultātā govs mī� asinis."

Tad Roberto teica: "Bruņinieks par �o unguentum armarium runāja kā par medicīnā noderīgu līdzekli, bet jūs mums ļaujat noprast, ka tikpat veiksmīgi to varētu izmantot, lai nodarītu kādam sāpes."

"Protams, un tie�i tāpēc da�i noslēpumi ir slēpjami no vairākuma, lai netiktu izmantoti ļaunos nolūkos. Jā gan, mans kungs, disputā par �o iero�ziedi vai pulveri, vai to, ko mēs, angļi, dēvējam par Weapon Salve, netrūkst strīdīgu jautājumu. Bruņinieks mums stāstīja, ka, pareizi ap�strādājot ieroci, var sniegt atvieglojumu ievainotajam, bet paņemiet to pa�u ieroci un nolieciet cie�i blakus ugunij, un ievainotais, lai arī būdams tūksto� jūd�u tālumā, kliegs no sāpēm. Savukārt, ja asmeni, ko vēl klāj asiņu traipi, iemērksiet ledaini saltā ūdenī, ievainoto sāks kratīt drebuļi."

�ķietami �ī saruna Roberto neatklāja neko jaunu un iepriek� nezi�nātu, un arī tas, ka doktors Bērds ir pazīstams ar Simpātiskā Pulvera iedarbību, viņu nepārsteidza. Tomēr tā nevarēja būt nejau�ība, ka dok�tors tik gari un pla�i runāja tie�i par pulvera iedarbības ļaunāko pusi. Ta�u �o izteikumu saistība ar meridiāniem atklājās tikai vēlāk.

Līdz kādu rītu, izmantojot apstākli, ka no rājas bija nokritis kāds matrozis un ielauzis galvaskausu, uz klājai valdīja burzma un doktors bija pasaukts palīdzēt nelaimīgajam, Roberto neuzkrīto�i ielavījās tilpnē.

Pa pustumsu taustīdamies viņ� atrada pareizo ceļu. Varbūt viņu va�dīja veiksme, bet varbūt dzīvnieks torīt smilkstēja vairāk nekā parasti: katrā ziņā aptuveni tai vietā, kur pēcāk uz Dafnes viņ� uzies degvīna mu�ciņas, Roberto ieraudzīja baismīgu ainu.

Dro�i pasargāts no ziņkāriem skatieniem, pēc mēra uzmeistarotā no�ogojumā uz lupatu klājiena gulēja suns.

Varbūt tas bija sugas dzīvnieks, ta�u cie�anas un bads to bija pada�rīju�i par nomērēju�u kranci. Tomēr bija redzams, ka mocītāji nolēmu�i turēt suni pie dzīvības: tam bija nolikts ēdamais un ūdens pietiekamā daudzumā, arī cilvēku ēdiens, kas noteikti bija nolaupīts no pasa�ieru galda.

Suns atmestu galvu un izkārtu mēli gulēja uz sāniem. Visgarām tā rumpim stiepās plata un �ausmīga brūce. Tā vienlaikus bija svaiga un

pū�ņojo�a, ar sarkanām, itin kā atvāztām malām, bet vidū, visā �ķēluma garumā vīdēja strutaina serde, no kuras sūcās kaut kas līdzīgs biezpie�nam. Un Roberto saprata, ka �ī brūce tā izskatās tāpēc, ka skulbiķa roka tās malas nevis sadiegusi kopā, bet gan pie�uvusi pie ādas, lai griezums paliktu ieplests kā lūpas.

Tātad �ī brūce, medicīnas mākslas bastards, bija ne vien tī�uprāt iecirsta, bet tika arī neģēlīgi kopta, lai novērstu sarēto�anos un suns tur�pinātu ciest, kas zina, cik ilgas jau bija viņa mocības. Un tas vēl nebija viss: Roberto pu�umā un tam blakus saskatīja kādas kristāliskas vielas atliekas, it kā ārsts (kas par ne�ēlīgi attapīgu ārstu!) katru dienu tajā bir�dinātu kairino�u sāli.

Roberto bezpēcīgi noglaudīja nabaga nelaimīgo radību, kas tagad klusi kunkstēja. Viņ� prātoja, kā gan varētu �im cietējam palīdzēt, ta�u ar spēcīgāku pieskārienu nejau�i sagādāja tam vēl lielākas sāpes. Turklāt spēcīgāka par līdzjūtību un �ēlumu bija uzvaras apziņa. Nebija �aubu, ka tie�i �is ir doktora Bērda noslēpums, slepenā krava, kas uz kuģa tika uzņemta Londonā.

Sprie�ot pēc tā, ko Roberto bija redzējis, cilvēkam, kur� zināja tik daudz, cik zināja viņ�, nebija grūti secināt, ka suns ir savainots jau An�glijā un Bērds rūpējas, lai brūce nesadzītu. Londonā kāds ik dienas vienā un tai pa�ā stundā veica kādas darbības ar vainīgo ieroci vai ar lupatu, kas piesūcināta nelaimīgā dzīvnieka asinīm, tādējādi izraisot reakciju: mazinot sāpes vai, glu�i otrādi, padarot tās vēl ļaunākas, jo doktors Bērds ta�u bija teicis, ka ar Weapon Salve iespējams arī kaitēt.

�ādā veidā uz Amariļļa kādā noteiktā brīdī bija iespējams zināt, kura stunda patlaban ir Eiropā. Un salīdzinot �os datus ar vietējo laiku, varēja aprēķināt meridiānu!

Nu atlika tikai sagaidīt uzskatāmus pierādījumus. Tajās dienās Bērds parasti mēdza nozust ap vienpadsmitiem vakarā: tātad viņi jau tuvojās antimeridiānam. Un Roberto nosprieda, ka atgriezīsies tilpnē vakarpusē, paslēpsies netālu no suņa un novēros doktora darbo�anos.

Viņam palaimējās, ja vien par laimi var nosaukt to negaisu, kas kuģi un visus, kas uz tā atradās, aizdzina līdz pēdējai un briesmīgākajai no

nelaimēm. Tai pēcpusdienā jūra bija stipri bangaina, un viļņo�anās deva Roberto iespēju sūdzēties par nelabumu un kuņģa grēmām, likties gu�ļus un atteikties no vakariņām. Kad sāka tumst, bet neviens vēl nebija iedomājies nolikt kādu sardzē, viņ� atkal nolavTjās lejā tilpnē, bruņojies tikai ar �ķiļamo dzelzi un darvotu auklu, lai gaismotu sev ceļu. Nonācis pie suņa, viņ� virs tā guļvietas ievēroja tādu kā platformu, kas bija no�krauta ar salmu ķīpām; �ie salmi bija paredzēti pasa�ieru sagulēto maisu atjauno�anai. Uzkārpījies aug�ā, Roberto starp ķīpām izveidoja tādu kā ni�u, kurā iegūlies, suni vairs nevarēja saskatīt, toties bija pārliecināts, ka varēs uzmest aci tiem, kas pie dzīvnieka ieradīsies, un nepalaidīs garām ne vārda no viņu teiktā.

Tā bija stundām ilga gaidī�ana, ko vēl garāku vērta nabaga suņa smilksti, ta�u beidzot Roberto saklausīja citus trok�ņus un ieraudzīja tu�vojamies gaismas.

Vēl pēc neilga brī�a viņ� kļuva par liecinieku eksperimentam, kas norisinājās da�u soļu attālumā, piedaloties doktoram un trim tā palīgiem.

"Vai tu visu pieraksti, Kavendi�?"

"Aye aye, doktor."

"Tātad gaidīsim. �ovakar viņ� pārāk daudz gaudo."

"Viņ� dzird jūru."

"Labs, labs, Heklait," doktors mierino�i teica, liekulīgi noglāstīdams suni. "Mēs pieļāvām kļūdu, nenoteikdami stingru darbību secību. Vien�mēr vajadzētu sākt ar sāpju mazinā�anu."

"Tas nemaz nebūtu tik dro�i, doktor. Da�u vakaru viņ� īstajā brīdī ir aizmidzis, un tad vajag viņu modināt ar kādu kairinājumu."

"Uzmanību, man �ķiet, viņ� sakustējās� Labs, Heklait� Jā, viņ� kus�tas!" Tagad suns raidīja nedabīgus kaucienus. "Viņi ir ieliku�i ieroci ugunī. Pieraksti laiku, Vaitrington!"

"Te ir aptuveni pusdivpadsmit."

"Uzmani pulksteņus. Vajadzētu paiet aptuveni desmit minūtēm."

Suns turpināja gaudot nebeidzami ilgi. Tad pēdīgi izgrūda citādu vauk�ķienu, kas izdzisa arvien vārgākā "Arff, arff!", līdz iestājās klusums.

"Labi," noteica doktors Bērds. "Cik rāda pulkstenis, Vaitrington?"

"Vajadzētu sakrist: bez ceturk�ņa pusnakts."

"Nepriecāsimies par agru. Gaidīsim kontroli."

Sākās nākamā nebeidzami ilgā gaidī�ana, līdz suns, kas, acīmredzot sajutis atvieglojumu, bija iesnaudies, atkal iekaucās tā, it kā tam kāds būtu pieminis asti.

"Laiks, Vaitrington?"

"Stunda ir pagājusi, atliku�i tikai da�i smil�u graudiņi."

"Pulkstenis jau rāda pusnakti," pavēstīja kāda tre�ā balss.

"Manuprāt, ar to būs gana," teica doktors Bērds. "Ceru, ka viņi kai�rinājumu tūlīt pārtrauks, citādi nabaga Heklaits neizturēs. Ūdeni un sāli, Haulz, un pārsēju. Labs, labs, Heklait, nu jau vairs tā nesāp� Guli, guli, dzirdi, saimnieks ir tepat blakus, viss jau ir galā� Haulz, miegazāles ūdenī!"

"Aye aye, doktor."

"Nu, dzer, Heklait� Labs suns, dzer, iedzer ūdenīti�"

Da�i klusi smilksti, tad atkal klusums.

"Lieliski, kungi," teica doktors Bērds. "Ja nolādētais kuģis tik draus�mīgi nezvalstītos, varētu teikt, ka �is bija ļoti labs vakars. Rīt no rīta, Haulz, kā vienmēr sāli brūcē. Apkoposim rezultātus, kungi. Iz�ķiro�ajā brīdī �eit bija gandrīz pusnakts, bet no Londonas mums ziņoja, ka tur ir pusdien�laiks. Tātad mēs atrodamies uz Londonas antimeridiāna, proti, uz simt deviņdesmit astotā, rēķinot no Kanāriju salām. Ja var ticēt tradīcijai un Zālamana salas atrodas uz Dzelzs salas antimeridiāna, un ja mēs atroda�mies pareizos platuma grādos, tad, ar labu ceļavēju burājot uz rietumiem, mums vajadzētu sasniegt Sankristobalu vai kā nu mēs to draņķa salu pārkristīsim. Mēs būsim atradu�i to, ko spāņi meklē jau gadu desmitiem, un piedevām mums rokā būs punto fijo noslēpums. Alu, Kavendi�! Mums jāiedzer uz viņa majestātes lai Dievs viņu vienmēr sargā veselību!"

"Dievs sargi karali!" vienā balsī atsaucās trīs pārējie, tā apliecinot, ka visi trīs ir cildeni vīri, kas joprojām glabā uzticību karalim, kur� tajās dienās, lai arī galvu vēl nebija zaudējis, atradās vien mata tiesu no kara�listes zaudē�anas.

Roberto saspringti prātoja. No rīta uzgājis suni, viņ� tūlīt bija ievēro�jis, kas tas nomierinās, kad viņ� to noglāsta, bet tūliņ iekaucas sāpēs, kad

viņ� nejau�i stiprāk uzspie� kādai vietai. Uz kuģa, ko �ūpo jūra un vēj�, pietiek ar tīro nieku, lai slimam ķermenim izraisītu at�ķirīgas sajūtas. Varbūt tie nelie�i velti ticēja, ka saņem vēstījumus no Londonas, jo patie�sībā suns mocījās sāpēs vai sajuta īslaicīgu atvieglojumu atkarībā no tā, kā viņu mētāja vai aijāja viļņi. Vai arī, ja tie�ām, kā apgalvoja Sensavēns, pastāv mēmi un neizteikti jēdzieni, varbūt Bērds ar viegliem pieskārie�niem panāca, ka suns reaģē atbilsto�i viņa skaļi neizpaustajām vēlmēm. Vai tad Bērds pats nestāstīja, ka arī Kolumbs bija kļūdījies, gribēdams pierādīt, ka ir aizkuģojis daudz tālāk uz rietumiem? Tātad pasaules lik�tenis bija atkarīgs no tā, kā �ie ārprātīgie izskaidro suņa valodu? Ieburk�ķē�anās nelaimīgā dzīvnieka vēderā varēja pārliecināt �os no�ēlojamos, ka viņi atrodas tuvāk vai tālāk no vietas, pēc kuras tikpat stipri kāro ne mazāk nelietīgi spāņi, francū�i, holandie�i un portugāļi? Un viņ� pats bija iesaistījies �ai piedzīvojumā, lai kādu dienu varētu izskaidrot kardi�nālam Mazarēnam vai jauniņajam Kolbēram, kāpēc arī uz Francijas ku�ģiem vajadzētu vadāt līdzi sāpju mocītus suņus?

Pārējie jau bija devu�ies prom. Roberto izlīda no slēptuves un, pie�ķīlis uguni darvotajai auklai, brīdi tās gaismā vēroja aizmigu�o suni. Viņ� aizskāra tā galvu. �ajā nelaimīgajā dzīvniekā viņ� saredzēja visas pasaules cie�anas, neprā�a izstāstītu niknu stāstu. Tad, lūk, pie kādas pa�tiesības viņu bija atvedusi lēnā izglīto�anās, kas bija aizsākusies Kasālē un turpinājusies līdz �ai dienai! Ak, kaut nu labāk viņ� būtu palicis uz tās neapdzīvotās salas, kā vēlējās bruņinieks, un saskaņā ar bruņinieka vēlmēm būtu nodedzinājis Amarilli, vai kaut nu būtu pielicis punktu sa�vam ceļojumam tre�ajā salā pie iedzimtajām, kam āda bija Sjēnas zemes krāsā, vai arī kaut nu ceturtajā salā būtu kļuvis turienes ļaudīm par teiksmotāju! Kaut nu viņ� būtu atradis Eskondidu, kur paslēpties no visiem ne�ēlīgās pasaules slepkavniekiem!

Tobrīd viņ� vēl nezināja, ka liktenis viņam jau ir paredzējis pavisam drīz ieraudzīt piekto salu, varbūt Pēdējo.

Likās, arī Amarillis ir zaudējis prātu, un, tikai pieķeroties un pietu�roties pie visa, kas gadījās pa rokai, viņam izdevās atgriezties savā kajītē,

kur viņ� aizmirsa slimās pasaules ļaunumu, lai mocītos ar ļaunu jūras slimību. Un tad nāca katastrofa, par kuru jau tika stāstīts. Roberto veik�smīgi bija paveicis savu misiju un kā vienīgais izdzīvoju�ais bija paņēmis sev līdzi doktora Bērda noslēpumu. Vienīgā nelaime, ka viņ� to nevarēja uzticēt nevienam citam. Un ka varbūt �is noslēpums nebija nekā vērts.

Vai viņam nebūtu vajadzējis atzīt, ka, izgājis ārpus slimas pasaules, viņ� ir atradis īsteno veselību? Kuģis nogrimdams bija atvēlējis viņam visaugstāko dāvanu trimdu un Pavēlnieci, kuru neviens vairs nevar nolaupīt�

Ta�u Sala nepiederēja viņam un palika tāla kā bijusi. Daftic nepiede�rēja viņam, un īpa�uma tiesības uz to apliecināja kāds cits. Varbūt �is cits vēlējās te turpināt pētījumus, kas nebija mazāk cietsirdīgi par doktora Bērda veiktajiem.

Robert� joprojām vilcinājās aktīvi rīkoties, viņ� ļāva izdarīt gājie�nus Iebrucējam, lai tad mēģinātu saprast, kādu spēli tas spēlē. Viņ� sa�lika pulksteņus atpakaļ uz klāja un katru rītu tos uzvilka, tad steig�us kāpa lejā barot putnus, lai �is pienākums netiktu otram, un pēc tam visas telpas un visas lietas uz klāja izvietoja tā, lai Sve�ais nevarētu tur staigāt, neatstājot pēdas. Pa dienu Roberto uzturējās kajītē, ta�u durvis atstāja pusvirus, lai saklausītu ikkatru troksni no ārpuses vai apak�as, bet naktīs stāvēja sardzē, dzēra degvīnu un atkal kāpa lejā Dafnes dzi�ļumos.

Reiz viņ� atklāja vēl divas noliktavas telpas tālāk uz buga pusi, vēl aiz tās, kur glabājās auklas un tauvas: viena bija tuk�a, bet otra piebāzta pilnum pilna, un visas sienas tur sedza plaukti ar augstu apmali, lai tur saliktās mantas, kuģim �ūpojoties, nekristu zemē. Roberto redzēja saulē izkaltētas ķirzaku ādas, neizdibināmas izcelsmes augļu kauliņus, da�ādu krāsu akmeņus, jūras ūdeņu gludi nopulētus olī�us, koraļļu atlūzas, ku�kaiņus, kas ar adatām piedurti pie plāniem dēlī�iem, mu�u un zirnekli dzintara gabalā, izkaltētu hameleonu, ar caurspīdīgu �ķidrumu pilnus stikla traukus, kuros peldēja sīkas �ūskiņas vai zutī�i, turpat bija arī mil�zīgas asakas, kas, Robertoprāt, bija nāku�as no kādas valzivs, zobens, kas dro�i vien bija rotājis kādas zivs purnu, un gar�, savīts rags, ko Roberto noturēja par vienrad�a lepnumu, bet kuru es tomēr uzskatu par nolau�pītu kādam narvalim. īsāk sakot, �ī telpa bija ar erudīta dabaszinātnieka gaumi iekārtota kunstkamera, kādas dro�i vien tolaik bija atrodamas vai uz katra pētnieku un naturālistu kuģa.

Pa�ā telpas vidū stāvēja vaļēja kaste, kam dibenā bija ieklāti salmi, bet citādi tā bija tuk�a. Kas iepriek� varējis būt tās saturs, Roberto sa�prata, atgriezies savā kajītē, kur, tikko viņ� atvēra durvis, viņu sagaidīja izslējies dzīvnieks, kas �ajā sastap�anās mirklī �ķita briesmīgāks nekā va�rētu būt pats Iebrucējs ar miesu un asinīm.

�urka, drausmīga ūdens�urka, nē, kur nu, ne�ķīsts un milzonīgs iz�dzimums vismaz puscilvēka augumā, ar garu, resnu asti, kas stiepās pa zemi, cie�i urbīgām acīm, stāvus uz pakaļkājām, priek�ķepas kā strupas roķeles pastieptas pret ienācēju. Briesmoņa miesu klāja īsa spalva, bet uz vēdera tam bija soma, sprauga, tāda kā dabiska kabata, no kuras acis blisināja tai pa�ai sugai piederīgs mazāks briesmonis.

Mēs zinām, cik daudz Roberto fantazēja par �urkām pirmajos divos vakaros, kad gaidīja tās parādāmies lielas un me�onīgas, kādām pienā�kas būt kārtīgām kuģa iemītniecēm. Ta�u �is nezvērs pārspēja visas viņa baiļpilnās gaidas. Viņ� nespēja noticēt, ka cilvēka acs jelkad būtu skatī�jusi �ādu izmēru �urkas, un pareizi vien bija, jo, kā tālāk redzēsim un kā esmu izsecinājis, tā nemaz nebija �urka, bet gan kāds somainis.

Kad pirmais �ausmu mirklis bija garām, Roberto, redzēdams briesmekļa nekustīgumu, apjēdza, ka tas ir tikai izbāzenis, turklāt slikti iz�bāzts vai vismaz slikti uzglabāts tilpnē: no ādas plūda trūdo�u orgānu smaka, bet no muguras jau līda ārā auzāju ku�ķi.

Iebrucējs, īsu mirkli pirms Roberto iegāja brīnumu kambari, bija no�laupījis tā iespaidīgāko eksponātu un, kamēr Roberto �o muzeju apbrī�noja, uzstādīja to viņa mājoklī, varbūt cerēdams, ka upuris no izbīļa zau�dēs prātu, metīsies pāri bortam un nozudīs jūrā. Viņ� grib, lai es mirstu, grib, lai sajūku prātā, murmināja Roberto, bet es to �urku sagrūdī�u viņam rīklē tā, lai viņ� aizrijas, es viņu pa�u izbāzī�u un izstādī�u tai kambarī, kur tu slēpies, nolādētais, kur tu esi, varbūt tu taisni tagad mani vēro un skaties, vai es jau esmu sajucis, bet es gādā�u, lai prātu zaudē tu, draņķi!

Ar musketes laidi viņ� izgrūda dzīvnieku ārā uz klāja un, pārvarējis pretīgumu, paņēma rokās un iesvieda jūrā.

Nolēmis atklāt Iebrucēja slēptuvi, Roberto atgriezās malkas glabātuvē, �oreiz piesargādamies, lai atkal nepaslīdētu uz baļķēniem, kas bija

izripoju�i pa visu grīdu. Dziļāk aiz malkas viņ� atrada telpu, kuru uz Amariļļa dēvēja par soda (vai soute, vai sota) un glabāja tajā sausiņus. Tur zem bieza audekla, kārtīgi ievīstītu un pasargātu, viņ� vispirms uzgāja ārkārtīgi lielu tālskati, daudz spēcīgāku par to, kas tagad stāvēja viņa kajītē, varbūt Acu Hiperbolu, kas paredzēta debesu pētī�anai. Ta�u tele�skops bija ievietots palielā viegla metāla vannā, bet turpat līdzās �im traukam citos audekla gabalos tikpat rūpīgi bija ievīstīti citi neizprotama pielietojuma instrumenti metāla ķepas, auduma aplis, kam visapkārt gar malu iestrādāti gredzeni, kaut kas līdzīgs ķiverei un visbeidzot trīs lieli, vēderaini podi, kuri pēc smakas sprie�ot bija pilni ar biezu un sasmirdu�u eļļu. Kā visu �o kopumu varētu izmantot, Roberto neprātoja: viņ� �ajā brīdī alka atrast kādu dzīvu būtni.

Toties viņ� pārbaudīja, vai apak�ā zem �īs telpas nav vēl kāda. Bija, ta�u tik zemiem griestiem, ka tur varēja ielīst tikai �etrrāpus. Roberto tur ielīda un �etriski devās uz priek�u, lampu turēdams pie pa�as grīdas, lai pārbaudītu, vai priek�ā nav kāds skorpions, un lai neaizdedzinātu gries�tus. Pēc neilga rāpojiena viņ� jau bija sasniedzis ejas galu un atsita galvu pret cietu lapegles sienu, pret Dafnes tālāko Tūli, aiz kuras bija dzirdami ūdens �ļaksti pret kuģa korpusu. Tātad aiz �īs aklās ejas nevarēja slēpties nekas cits.

Un Roberto atkal meta meklējumiem mieru, it kā Dafne viņam vairs nevarētu atklāt jaunus noslēpumus.

Ja kādam �ķiet dīvaini, ka vairāk nekā nedēļu bezdarbīgi uzturēda�mies uz kuģa, Roberto joprojām nebija spējis to visu aplūkot, tas lai iedo�mājas mazu zēnu, kur� iekļūst milzīgas un senas sen�u mājas bēniņos vai pagrabā, kur telpas izkārtotas nevienmērīgi un neizprotami. Uz katra soļa zēns uzduras kastēm ar vecām grāmatām, lādēm ar novalkātām drā�nām, tuk�ām pudelēm, �agaru sai�ķiem, salauztām mēbelēm, grīļīgiem un noputēju�iem skapjiem. Zēns dodas uz priek�u, bet drīz vien apstājas un aizkavējas, atklādams kādus dārgumus, tad samana eju vai tum�u gaiteni un iztēlojas tur nez ko biedējo�u un draudīgu, atliek tālākos mek�lējumus uz citu reizi, un katrā nākamajā dodas tālāk tikai mazu gabaliņu,

vilcinādamies, vienlaikus juzdams gan bailes aiziet par tālu, gan tīksmi�nādamies par gaidāmajiem atklājumiem, vēl īsti neatguvies no iepriek��ējās reizes pārdzīvojumiem, un tā �iem bēniņiem vai pagrabam nekad nepienāk gals, tie izrādās bezgalīgi, un kaut kas jauns tur atrodams visas bērnības garumā un pat vēl pēc tam.

Un, ja zēnu ik reizi izbiedētu jauni trok�ņi vai kāds, gribēdams turēt viņu pa gabalu no �īm līkumotajām ejām, katru dienu stāstītu asinis stin�dzino�as leģendas, un ja �is zēns piedevām vēl būtu piedzēries, tad nebūtu nekāds brīnums, ka telpa izplestos arvien lielāka līdz ar katru jaunu dēku. Un līdzīgi arī Roberto izdzīvoja iepazī�anos ar savu jopro�jām naidīgo teritoriju.

Bija agrs rīts, un Roberto atkal sapņoja. Sapnī viņ� redzēja Holandi. Tas bija noticis, kad Kardināla vīri viņu veda uz Amsterdamu, lai uzsē�dinātu uz Amariļļa. Pa ceļam viņi bija piestāju�i kādā pilsētā, un Roberto iegāja katedrālē. Viņu pārsteidza �ī dievnama jomu skaidrā tīrība, tas bija tik at�ķirīgs no itāļu un fran�u baznīcām. Nekādu rotājumu, tikai da�i karogi piekārti pie kailajām kolonnām, gai�i un ar tēliem neizraibināti arī augstie logi, un saule �ai telpā radīja pienainu gaisotni, kuras bal�tumu lejpusē izjauca tikai nedaudzo lūdzēju melnie stāvi. �ajā rāmumā bija saklausāma tikai viena skaņa skumja melodija, kas �ķita klīstam pa ziloņkaula gaisu, dzimusi no kapiteļiem vai velvju slēgakmeņiem. Tad Roberto vienā no sānu kapelām aiz kora ievēroja vēl kādu melni ģērbtu vīru tas viens pats stāvēja stūrī un spēlēja mazu blokflautu, ieplestām acīm raudzīdamies nez kur tuk�umā.

Vēlāk, kad muzikants bija beidzis spēlēt, Roberto piegāja tam klāt, klusībā prātodams, vai nevajadzētu iedot kādu naudiņu. Par uzslavas vārdiem flautists pateicās, neskatīdamies slavētājam sejā, un Roberto sa�prata, ka viņ� ir akls. Tas bija katedrāles zvaniķis (der Musicyn en Directeur van de Klokivercken, le carillonneur, der Glockenspieler, kā pats centās skaidrot), bet viņa pienākumos ietilpa arī ticīgo iepriecinā�ana ar flautas skaņām, kad tie pievakarēs ilgāk kavējās baznīcas priek�ā vai kapsētā ap baznīcu. Viņ� zinot daudzas melodijas un no katras izveidojot divas, trīs

un reizēm pat piecas variācijas, citu par citu sare�ģītākas, bet notis lasīt viņam neesot nekādas vajadzības, akls viņ� esot piedzimis un brīvi varot kustēties savas baznīcas brīni�ķīgajā, gaismas pilnajā pla�umā (tie�i tā viņ� teica gaismas pilnajā), kur sauli varot saredzēt ar ādu. Viņ� arī izskaidroja Roberto, ka flauta esot kā dzīva būtne, kas reaģē uz katru ga�dalaika maiņu, tāpat arī uz rīta un vakara temperatūras svārstībām, bet baznīcā alla� valdot vienmērīgi izkliedēts, maigs siltums, kas koka in�strumentam nodro�ina nemainīgu perfekciju, un Roberto ieprātojās, ka priek�stats par izkliedētu, maigu siltumu var būt vienīgi ziemeļniekam, kas salst �ajā gaismas pārpilnībā.

Muzikants viņam vēl divas reizes nospēlēja to pa�u pirmāko melo�diju un teica, ka to sauc Doen Daphne d'over schoone Maeght. Dāvanas viņ� atraidīja un vēl sacīja vai vismaz tā Roberto saprata -, ka Daphne esot kaut kas salds un maigs, kas pavadī�ot Roberto visu mū�u.

Un tagad Roberto uz Dafnes atvēra acis un nepārprotami dzirdēja, ka no lejas pa spraugām un spraudziņām dēļos plūst tās pa�as flautista spēlētās Dafnes notis, ta�u tagad izklausījās, it kā melodiju skandinātu kāds metāliskāks instruments, neuzdro�inādamies laisties variācijās, tikai atkal un atkal ar vienmērīgiem intervāliem atkārtojot melodijas pirmo frāzi glu�i kā uzmācīgu ritorneli.

Roberto uzreiz nodomāja, cik atjautīga ir �ī alegorija: viņ� atrodas uz flītas jeb fluyt (kas tā pati flauta vien ir), kuru sauc Dafne, un klausās flautai sacerētu skaņdarbu ar tādu pa�u nosaukumu. Velti mānīt sevi, ka aizvien vēl turpinās sapnis. �ī bija Iebrucēja kārtējā vēsts.

Viņ� atkal apbruņojās, ieņēma spēka malku no muciņas un sekoja melodijai. Likās, tā plūst no pulksteņu kambara. Kop� laika mērāmās ma�īnas viņ� bija izvietojis uz klāja, �ī telpa bija palikusi tuk�a. Nu viņ� tur iegriezās atkal. Telpa bija tuk�a joprojām, bet mūzika skanēja no galasienas. Pirmajā reizē būdams pārsteigts, ieraudzījis neskaitāmos laikrā�us, otrajā reizē pārāk aizņemts un steidzīgs, stiepjot tos aug�ā uz klāja, viņ� tā arī nebija aizdomājies, vai kambaris sniedzas līdz pa�am kuģa korpusam. Ja tā būtu, sienai ta�u vajadzētu būt ieliektai. Bet vai tā bija? Lielais audekls ar uzgleznoto pulksteņu perspektīvu maldināja

acis, un pirmajā mirklī nekādi nevarēja saprast, vai siena ir taisna vai iedobta.

Roberto jau gribēja noraut audeklu, kad apjēdza, ka to var pabīdīt sāņus kā aizkaru vai priek�karu. Un aiz priek�kara bija nākamās durvis ar aiz�autu bultu.

Ar Bakha godinātājiem raksturīgo drosmi Roberto notēmēja mus�keti, it kā ar vienu vienīgu �āvienu grasītos pieveikt neskaitāmus ienaid�niekus, skaļi noliedzās (Dievs vien zina kāpēc) "Nevers et Saint-Denis!", iespēra pa durvīm un bezbailīgi metās iek�ā.

Priek�mets, kas aizņēma jaunatklāto telpu, neap�aubāmi bija ērģeles, kam aug�pusē slējās ap diviem desmitiem stabuļu, no kurām plūda me�lodija. Ērģeles bija piestiprinātas pie sienas, un to korpusu veidoja kas lī�dzīgs koka kastei, kura balstījās uz nelielām metāla kolonniņām. Aug�daļā virs koka karkasa pa�ā vidū bija izkārtotas stabules, ta�u pa labi un pa kreisi no tām kustējās nelieli automāti. Kreisajā pusē bija redzama tāda kā apaļa pamatne, uz kuras bija novietota neliela lakta, kam noteikti bija dobs vidus līdzīgi kā zvanam, un ap �o laktu stāvēja �etras figūras, kas ritmiski kustināja rokas un sita pa laktu ar metāla āmuriņiem. �ie mazie veserī�i bija da�āda smaguma un d�inkstēja pret laktu, radot sidrabainas skaņas, kas lieliski saderēja ar stabuļu dziedāto melodiju un papildināja to ar jau�kiem akordiem. Roberto atcerējās sarunas, ko Parīzē bija risinājis ar kādu brāli no minimu ordeņa, kur� viņam daudz bija stāstījis par saviem pasau�les harmonijas pētījumiem, un tagad �ajos �etros tēlos ap laktu drīzāk pēc muzikālā uzdevuma nekā pēc vaibstiem viņ� sazīmēja dievu Vulkānu un trīs Ciklopus, ko saskaņā ar leģendu esot piesaucis Pitagors, apgalvodams, ka muzikālo intervālu at�ķirības ir atkarīgas no skaita, svara un mēra.

Pa labi no stabulēm amoriņ� ar zizlīti dauzīja pa koka grāmatu, ko turēja otrā rokā, sizdams Dafnes melodijas trīsdaļīgo ritmu.

Turpat mazliet zemāk, stabuļu pakājē, pletās ērģeļu klaviatūra, kuras taustiņi cēlās un krita atbilsto�i stabuļu izdotajām skaņām, it kā tiem pāri slīdētu neredzamas rokas. Zem klaviatūras, tur, kur ērģelnieks parasti ar kājām darbina ērģeļu plē�as, griezās iestiprināts velmis, no kura virsmas

aug�up slējās sīki, ērk�ķiem līdzīgi zobiņi, izkārtoti neparedzamā kār�tība vai varbūt paredzami negaidītā secībā, līdzīgi kā notis izvietojas uz no�papīra līnijām, te tiekdamās aug�up, te lejup, te piepe�i atstādamas baltus un tuk�us laukumus pauzēm un atkal sablīvēdamās kopā.

Zem cilindriskā veltņa stiepās līmenisks stienis ar daudzām sīkām sviriņām, kas, veltnim grie�oties, cita pēc citas aizķērās aiz tā zobiem, iekustināja pusapslēptus spieķī�us, kas savukārt darbināja taustiņus, bet tie lika gaisam plūst uz stabulēm.

Ta�u vispārsteidzo�ākais bija iemesls, kāpēc veltnis griezās un sta�bules saņēma gaisu. Blakus ērģelēm stāvēja tāds kā stikla sifons, noslēgts trauks, kas pēc formas atgādināja zīdtārpiņa kokonu, un tā iek�ienē bija samanāmi divi sieti, kas to sadalīja trijās at�ķirīga lieluma kamerās. Apak�ējā daļā ieplūda ūdens strūkla no caurules, kas stiepās tālāk uz lielgaballūku, pa kuru �ajā telpā ieplūda arī gaisma; nebija �aubu, ka ūdens ar kāda sūkņa palīdzību tiek pievadīts tie�i no jūras, turklāt tā, ka stikla kokonā tas iekļuva, sajaucies ar gaisu.

Ūdens sifona apak�daļai pieplūda ar tik lielu spēku, ka mutuļoja glu�i kā vāroties; tas griezās un kūsāja gar stikla sienām un dro�i vien atbrīvoja daļu gaisa, kas izsūcās cauri abiem sietiem. Kokona aug�daļu cita cau�rule savienoja arērģeļstabuļu pamatni, gaiss virzījās turp un ar mākslotu kustību spēku pārvērtās dziesmā. Turpretī ūdens, piepildījis apak�ējo ka�meru, spiedās ārā pa īsu vadu un tad nolija pār ratu ar lāpstiņām, kādus parasti var redzēt ūdensdzirnavās, iegrieza to, tad satecēja metāla tver�tnē un no turienes pa citu cauruli urdzēja prom uz lielgaballūku un jūru.

Dzirnavrats kustināja stieni, kur� savukārt grieza zobratu, kas pār�nesa kustību uz velmi, ar kuru bija sazobēts.

Degvīna apreibinātajam Roberto �ī aina �ķita dabiskāka par dabisku, un viņ� pat jutās pievilts, kad veltnis sāka griezties lēnāk un stabules pūta melodiju kā smakdamas, it kā notis dzistu tām rīklē, bet ciklopi un amoriņ� pārstāja vicināt savus darbarīkus. Acīmredzot lai arī Roberto laikos tik daudz tika runāts par perpetuuni mobile apslēptais sūknis, kas regulēja ūdens pieplūdumu un aizplū�anu, saņēmis sākotnējo impulsu, spēja darboties tikai noteiktu laiku, bet tad tā spēki izsīka.

Roberto nezināja, par ko vajadzētu brīnīties vairāk: par gudri vei�doto tehnikas meistardarbu (viņ� jau bija dzirdējis par līdzīgiem aparā�tiem, kas liekot dejot ģindenī�iem vai spārnotiem amoriņiem) vai par to, ka Iebrucējs jo tas nevarēja būt neviens cits ir iedarbinājis automātu tie�i �ajā rītā un �ajā stundā.

Ko īsti Sve�ais vēlējās viņam pavēstīt? Varbūt to, ka Roberto kop� sākta gala ir lemts sakāvei? Vai to, ka uz Dafnes vēl var būt tik daudz ne mazāk pārsteidzo�u noslēpumu, ka viņ� var visu mū�u censties tos atminēt un tomēr viņa pūliņi nebūs ne nieka vērti?

Kāds filosofs reiz Roberto bija teicis, ka Dievs pasauli pazīst labāk nekā mēs, tāpēc ka ir to radījis. Un, ja kāds vēlas kaut drusku tuvoties Dieva zinā�anām, tam pasaule jāiztēlojas kā lietum liela ēka un domās jāmēģina pēc dievi�ķā parauga uzbūvēt to no jauna. Tie�i tā vajadzēja rīkoties. Lai iepazītu Dafni, viņam tā jāuzbūvē.

Tā nu viņ� sēdās pie galda un uzzīmēja kuģa aprises, iedvesmo�damies gan no agrāk iepazītās Amariļļa konstrukcijas, gan no tā, kas uz Dafnes jau bija apskatīts. Tātad pakaļgalā mums ir pūpe ar kajītēm, tur�pat arī stūrmaņa telpa un aiz tās, bet joprojām tai pa�ā klāja līmenī, arī virsnieku koptelpa, bet zem tās telpa, cauri kurai stiepjas stūres pinne. Stūre noteikti izlien laukā pa�ā ahtera galā, un aiz tās nevar būt vairs nekas. Savukārt priek�galā mums ir kambīze, aiz tās stiepjas bug�prits, kura pamatnē ir vēl kāda neliela izbūve, kurā ja pareizi iztulkoju Ro�berto klīrīgās perifrāzes atrodas tā vieta, kur paredzēts apsēsties ar pēcpusi pār fal�bortu, lai nokārtotu dabiskās vajadzības, kā nu tas to�laik bija pieņemts. Zem kambīzes, kā zināms, atrodas pieliekamais ar provīziju. To galu Roberto bija izlo�ņājis kā pienākas līdz pa�am andram, un arī tur nekas vairāk nevarēja būt. Zemāk viņ� jau bija uzgājis telpu ar tauvām un kunstkameru ar fosiliju kolekciju. Tur tālāk nebija, kur iet.

Tā nu viņ� domās un zīmējumā griezās atpakaļ un izstaigāja visu apak�ējo klāju ar putnu māju un dārzu. Ja vien Iebrucējs neprata pēc vajadzības pārvērsties dzīvniekā vai augā, tur tam nebija, kur paslēpties.

Zem stūres pinnes bija pulksteņu un ērģeļu kambari. Un arī tur viņ� visu bija pārbaudījis līdz pat kuģa ārsienām.

Nokāpis vēl zemāk, viņ� bija atradis tilpnes pla�āko daļu, kur gla�bājās papildu pārtikas krājumi, malka un balasts; un tur viņ� jau bija izklaudzinājis sienas, lai pārbaudītu, vai skaņa nav neparasti dobja un neliecina par apslēptām telpām. Ja vien �is kuģis bija būvēts tāpat kā visi citi, zemāk bil�ās nekādas slēptuves ierīkot nevarēja. Ja nu vienīgi Iebrucējs lielākoties uzturējās zem ūdens, pielīmējies ķīlim, piesūcies kā dēle, lai naktīs rāptos aug�ā uz klāja glums kā gliemis, ta�u no visiem iespējamajiem izskaidrojumiem un tādu viņam bija diezgan daudz �o Roberto atzina par vismazāk zinātnisku.

Ahterā, aptuveni zem ērģeļu telpas, atradās sausiņtelpa ar teleskopu, metāla vannu un pārējiem instrumentiem. �o noliktavu pētot, viņ� gan nebija pārbaudījis, vai telpa tie�ām sniedzas līdz pa�am pakaļvadnim, bet tagad, raugoties savā zīmējumā, viņam �ķita, ka papildu tuk�umam tur vairs nav vietas, ja vien viņ� ir pareizi uzzīmējis pakaļgala izliekumu. Zemāk atradās vairs tikai �aurā, aklā eja, un zem vai aiz tās patie�ām nekā vairs nebija, par to viņ� bija pārliecināts.

Tā, sadalīdams kuģi nodalījumos, viņ� bija aizpildījis to visu, un ne�vienam vēl neatklātam pieliekamajam vietas nebija atlicis. Secinājums: Iebrucējam nav vienas konkrētas uzturē�anās vietas. Tas vienmēr kustas, pielāgojoties Roberto kustībām, tas ir kā mēness otrā puse, par kuru zi�nām, ka tā no tiesas pastāv, ta�u nekad to neredzam.

Kur� var saredzēt mēness otru pusi? Tikai stāvzvaig�ņu iemītnieki. Tātad arī viņ� varētu paslēpties, nekustēties un gaidīt, līdz ieraudzīs ap�slēpto seju. Kamēr viņ� kustēsies kopā ar Iebrucēju vai ļaus tam izvēlē�ties nākamos gājienus, viņ� to nemū�am neredzēs.

Vajadzēja pa�am pārvērsties par stāvzvaigzni un piespiest Iebrucēju kustēties. Un, tā kā Sve�ais dro�i vien uzturējās uz klāja, kad Roberto nokāpa zemāk, un otrādi, vajadzēja panākt, lai tas domātu, ka Roberto ir nokāpis lejā, un tad pārsteigt to aug�ā, uz klāja.

Lai maldinātu Iebrucēju, viņ� kapteiņa kajītē atstāja degam gaismu, cerēdams, ka tas nodomās, ka viņ� sē� pie galda un raksta. Tad uzkāpa

uz baka un noslēpās tie�i aiz zvana tā, lai varētu pārlūkot visu klāju līdz pat pūpei un lukturim tālākajā ahtera galā, bet pagrie�oties tikpat ērti varētu pārskatīt arī bug�prita apkārtni. Sev blakus viņ� nolika musketi un es baidos arī degvīna mu�eli.

Nakti viņ� aizvadīja, satrūkdamies pie katra niecīgākā troksnī�a, līdzīgi kā tolaik, kad uzmanīja doktoru Bērdu, un knaibīja sev ausis, lai neaizmigtu. Un tā līdz rītausmai. Veltīgi.

Tad atgriezās kajītē, kur gaisma tikmēr bija izdegusi. Un atrada savus papīrus nekārtīgi savandītus. Iebrucējs bija pavadījis nakti �eit, varbūt la�sīdams viņa vēstules Pavēlniecei, kamēr viņ� drebinājās nakts aukstumā un rīta rasā!

Pretinieks bija ielauzies viņa atmiņās� Roberto neviļus atcerējās Salasara brīdinājumus: viņ� bija izrādījis savas kaislības un ļāvis ieskatīties savā sirdī.

Roberto niknumā izbrāzās uz klāja un iz�āva uz labu laimi, ietriek�dams lodi mastā un at�ķeldams no tā �ķēpeles, tad viņ� �āva vēl, līdz apjēdza, ka nevienu ienaidnieku tā nenogalē. Un starp �āvieniem, ka�mēr viņ� pārlādēja musketi, Sve�ais varēja pārvietoties pa kuģi pēc sirds patikas, smiedamies par blīk�ķiem, kas bija izbiedēju�i tikai putnus uz apak�ējā klāja, un nu tie satraukti brēca un kladzināja.

Tātad Iebrucējs smējās. Bet kur? Roberto atgriezās pie sava zīmē�juma un nosprieda, ka patie�ām neko nezina par kuģu uzbūvi. Zīmējums rādīja kuģi sānskatā, atklājot tikai augstumu, dziļumu un garumu, ta�u ne platumu. Skatoties �ādā garengriezumā, kuģī nebija vietas nekādām iespējamām slēptuvēm, bet varbūt, raugoties visā platumā, starp jau zi�nāmajām telpām atklātos vieta vēl citām.

Roberto par to iedomājās tikai tagad, ta�u uz �ī kuģa pārāk daudz kā trūka. Piemēram, viņ� tā arī nebija atradis citus iero�us. Lai gan, protams, varēja pieņemt, ka jūrnieki ir visus paņēmu�i līdzi, ja tie kuģi patie�ām pametu�i no laba prāta. Ta�u uz Amariļja tilpnē bija sakrauts daudz labu būvkoku, tā nodro�inoties gadījumiem, kad jālabo vētras sapostīti masti, stūre vai plankojums, turpretī �eit viņ� bija uzgājis tikai nesen zāģētu, sīku malku kambīzes pavardam, bet nebija redzējis kārtīgi iz�uvu�us

ozola, lapegles vai egles baļķus un dēļus. Un trūka ne tikai būvkoku, nekur nemanīja arī namdaru rīkus zāģus, visda�ādākās formas cirvjus, āmurus, pat naglas�

Vai bija vēl citas mantu noliktavas? Roberto zīmēja atkal un tagad centās iztēloties kuģi tā, it kā viņ� uz to raudzītos nevis no sāniem, bet gan no mar�a augstumiem. Un nonāca pie secinājuma, ka kuģa pakaļ�galā zem telpas ar ērģelēm varētu ietilpināt vēl vienu kambari, ko varbūt kāda lūka grīdā savieno ar aklo eju, kas atrodas vēl zemāk. Iztēlotā telpa gan nebija tik liela, lai tur varētu satilpināt visu, kā uz kuģa trūka, tomēr tā bija vēl viena nepārbaudīta telpa. Ja aklās ejas zemajos griestos ir lūka, caurums, pa kuru �ajā kambarī var ierāpties, tātad no turienes visai ātri var nokļūt pie pulksteņiem un arī citās kuģa vietās.

Nu Roberto bija pārliecināts, ka Ienaidnieks slēpjas tie�i tur. Viņ� metās lejā, iespraucās zemajā ejā, bet �oreiz turēja gaismekli paslietu. Un griestos tie�ām bija lūka. Roberto pārvarēja pirmā mirkļa vēlē�anos at�raut to vaļā. Ja Iebrucējs tie�ām ir tur aug�ā, tas viņu gaida un piebeigs, tikko viņ� pabāzīs galvu. Vajadzēja Ienaidnieku pārsteigt, uzbrūkot no tās puses, no kuras tas uzbrukumu negaida, tie�i tāpat, kā tika darīts Kasālē.

Ja virs ejas bija telpa, tā noteikti robe�ojās ar to, kurā Roberto bija redzējis teleskopu, un tātad varētu mēģināt sasniegt slēptuvi no turienes.

Roberto atkal uzkāpa aug�ā, iegāja instrumentu glabātavā, pārkāpa tiem pāri un nostājās iepretī sienai, kura kā viņ� tagad ievēroja nebija no tās pa�as cietās koksnes, no kuras veidoti kuģa sāni.

Tā izskatījās pēc plānas un trauslas starpsienas, un Roberto, līdzīgi kā bija darījis, ielauzdamies istabā, no kuras plūda mūzika, no visa spēka spēra pa dēļiem, un tie pārlūza.

�o �urku midzeni apspīdēja blāva gaisma, kas ieplūda pa mazu lo�dziņu apaļi izvelbtajā galasienā. Bet pie sienas uz salmu maisa, ceļus pie�vilcis gandrīz pie pa�a zoda, pastiepis uz priek�u roku ar pistoli, sēdēja Otrs.

Tas bija vecs vīrs ar ieplestiem redzokļiem un sadēdēju�u seju, ko ieskāva raibi nosirmojusi bārdele; uz paura tam rēgojās vien reti, sirmi,

gaisā saslēju�ies mati un mutē no zilganām smaganām vīdēja nedaudzie atliku�ie zobi; augumu sedza noplucis paltraks, kas reiz dro�i vien bijis melns, bet tagad bija bālu pleķu izraibināts.

Ve�a kārnie dilbi drebēja, un ierocī viņ� bija iekrampējies abām ro�kām, kā gribēdams pie tā pieturēties, un, neveikli tēmēdams, viņ� vārgā balsī nez ko brēca. Pirmais izsauciens bija vāciski vai holandiski, bet nā�kamie vārdi un viņ� dro�i vien atkārtoja to pa�u vēsti izskanēja samo�cītā itāļu valodā, kas skaidri liecināja, ka vecis, rakņādamies pa Roberto papīriem, ir izdibinājis tā izcelsmi.

"Ja tu kusties, es tevi no�auju!"

Negaidītās parādības apstulbināts, Roberto mirkli stāvēja kā nolēmēts. Un �is sastinguma brīdis bija svētīgs, jo ļāva pamanīt, ka iero�a gailis nav uzvilkts, un secināt, ka Ienaidniekam nav nekādas sapra�anas par kara lietām.

Tā nu Roberto lēnām tuvojās, satvēra pistoli aiz stobra un mēģināja izsvabināt no drebo�ajām rokām, kas bija ap�ņaugu�as tās spalu, bet ve�cais vīrs tikmēr raidīja niknus teitoniskus brēcienus.

Ar lielām pūlēm Roberto beidzot izdevās atņemt vecim ieroci, un tas izmisis sarāvās �okurā. Tad Roberto nometās ceļos tam blakus un pacēla viņa galvu.

"Kungs," viņ� teica, "es negribu darīt jums neko ļaunu. Es esmu draugs. Saprotat? Amicus!"

Otrs tikai vārstīja muti un neko neteica, un acis tam bija pārgrieztas tā, ka redzami tikai baltumi, pareizāk, tikai sarkanumi, un Roberto no�bijās, ka vecis tūliņ izlaidīs garu. Viņ� to, vieglu un izmērēju�u, paņēma rokās un aiznesa uz savu kajīti. Padzirdīja ar ūdeni un ielēja tam mutē arī �ļuku degvīna, un vecis nomurmināja "Gratias ago, dominēun pacēla roku kā svētīdams, un tikai tad Roberto, kārtīgāk nopētījis ve�a ģērbu, aptvēra, ka tas ir garīdznieks.

Mēs te nemēģināsim rekonstruēt dialogu, kas turpinājās divu nā�kamo dienu garumā. Ari tāpēc, ka, sākot no �ī brī�a, Roberto vēstules kļūst lakoniskākas. Pēc tam, kad atklātie, Pavēlniecei rakstītie vārdi, iespējams, ir sastapu�i sve�as acis (Roberto tā arī nekad nesaņēmās drosmi pajautāt, vai jauniegūtais biedrs tos tie�ām izlasījis), viņ� uz vairākām dienām pārstāj rakstīt vēstules un tikai īsi atzīmē uzzināto un notiku�o.

Tātad Roberto bija sastapis tēvu Kasparu Vanderdroselu e Societate lesu, olim in Herbipolitano Franconiae Gymnasio, postea in Collegio Romano Matheseos Professor, kur� piedevām bija ari astronoms un daudzu citu jomu pētnieks un darbojās pie jezuītu Sadraudzības Ģenerālkūrijas. Dafne, ko komandēja kāds holandie�u kapteinis, kur� jau agrāk bija kuģojis pa �iem mar�rutiem Vereenigde Oost-lndische Compagnie dienestā, pirms daudziem mēne�iem bija pametusi Vidusjūras krastus un apzēģelējusi visapkārt Āfrikai ar mērķi beigu beigās nonākt pie Zālamana salām. Tātad ar tādu pa�u mērķi, ar kādu ceļā bija devies doktors Bērds ar Amarilli, un vienīgā at�ķirība bija tā, ka Amarillis Zālamana salas bija meklējis, dodoties uz austrumiem caur rietumiem, bet Dafne bija peldējusi tie�i pretējā virzienā, ta�u tam nav lielas nozīmes, jo pie Antipodiem var nonākt no abām pusēm. Uz Salas (un tēvs Kaspars norādīja uz zaļo nogāzi aiz liedaga) viņam va�jadzējis uzstādīt Specula Melitensis. Kas tā Specula ir par ierīci, Roberto gan pagaidām nekļuva skaidrs, bet tēvs Kaspars, to pieminēja pus�ukstus kā noslēpumu, kas tomēr ir tik slavens, ka dzirdējis par to noteikti ir ikviens.

Lai atkļūtu līdz Salai, Dafne bija peldējusi ilgi. Ir ta�u zināms, kāda tolaik bija kuģo�ana pa tām jūrām. Pametusi Moluku salas ar domu doties

tālāk uz Portus Sancli Thomae Jaungvinejā, jo noteikti vajadzēja piestāt visās tais vietās, kur Jēzus Sadraudzībai bija misijas, Dafne iekļuva vētrā, kas to aiznesa sāņus no uzņemtā kursa, nomaldījās nekad neredzētās jūrās un visbeidzot piestāja pie salas, uz kuras dzīvoja milzonīgas �urkas, kas augumā necik daudz neatpalika no pusaugu puikas un piedevām bija apveltītas ar resnām, garum garām astēm un somu uz vēdera. Vienu �īs sugas īpatni izbāztā veidolā Roberto bija dabūjis redzēt (un tēvs Kas�pars netaupīja pārmetumus, ka viņ� tik nesaprātīgi izmetis jūrā "�itādu Wunder, kas dārgs kā Peru zelts").

Tie, tēvs Kaspars stāstīja, bija glu�i draudzīgi dzīvnieki, kas ap�stāja krastā izkāpu�os jūrniekus un stiepa uz priek�u ķepiņas, diedelējot ēdamo, un pat raustīja atbraucējus aiz drānām, bet beigās izrādījās, ka �ie �urki ir meistarīgi zagļi, jo vienam matrozim no kabatas izzaga sausiņu.

Atļau�os iejaukties un iestarpināt da�us vārdus par apstiprinājumu tēva Kaspara stāstam: tāda sala patie�ām pastāv, un to nav iespējams sa�jaukt ne ar vienu citu. Pieminētos somaiņus, �os pseidoķengurus, sauc par kvokām jeb Quokkas, un tie dzīvo tikai un vienīgi tur, Rotnestas salā, kuru tikai da�us gadus agrāk bija atklāju�i holandie�u jūrasbraucēji un nodēvēju�i par Rottenest, proti, par �urku midzeni. Bet, tā kā �ī sala atro�das iepretī Pērtai, jāsecina, ka Dafne bija sasniegusi Austrālijas rietumu piekrasti. Un, ņemot vērā, ka �ī sala atrodas uz trīsdesmitās dienvidu paralēles, turklāt uz rietumiem no Molukām, lai gan Dafnei bija paredzēts doties uz austrumiem un no ekvatora attālināties tikai par nedaudziem grādiem dienvidu virzienā, jāsaka, kuģis bija pavisam noklīdis no kursa.

Un tas vēl nav viss. Dafnes vīri noteikti saredzēja vēl kādu krastu ne pārāk tālu no kvoku salas, pie kuras bija piestāju�i, un dro�i vien viņi nosprieda, ka tā ir vēl kāda dīvainu grauzēju apdzīvota saliņa. Viņi ta�u meklēja pavisam ko citu, un kas zina, ko rādīja tēva Kaspara navigācijas rīki. Bet nav �aubu, ka viņi atradās vien nedaudzu airu vēzienu attālumā no tās Terra Incognita Australis, par kuru cilvēce sapņoja jau gadsimtiem ilgi. Bet vēl grūtāk ir aptvert to, kā viņiem izdevās ņemot vērā, ka beigu beigās (kā drīz redzēsim) Dafrie nonāca uz septiņpadsmitās dienvidu paralēles, apbūrāt apkārt vismaz divām ceturtdaļām Austrālijas krastu,

\

�o kontinentu tā ari nepamanot: un nav nozīmes tam, vai viņi devās tie�i uz ziemeļiem un tātad peldēja starp Austrāliju un Jaungvineju, ik brīdi riskējot uzskriet vienas vai otras smil�ainajiem sēkļiem, vai arī devās vēl tālāk uz dienvidiem un tad izburājot starp Austrāliju un Jaunzēlandi, bet alla� redzot tikai atklātu jūru.

Varētu domāt, ka es te stāstu pasakas vai saceru romānu, ta�u ap�tuveni ap to pa�u laiku, proti, tā pa�a gada tais pa�os mēne�os, kad risi�nās mūsu stāsts, arī holandietis Ābels Tasmans, izbraucis no Batāvijas, nonāca kādā salā, kuru nodēvēja par Van Dīmena zemi un kuru mēs mūsdienās pazīstam kā Tasmaniju; bet, tā kā arī Tasmans meklēja Zāla�mana salas, viņ� atrastās zemes dienvidu piekrasti atstāja pa kreisi un devās tālāk, nenojauzdams, ka aiz tās atrodas simtkārt lielāks kontinents, tad nonāca pie Jaunzēlandes krastiem, burāja tiem garām uz ziemeļaus�trumiem un sasniedza Tongu; no turienes viņ�, domājams, nonāca aptu�veni turpat, kur nonāca Dafne, ta�u arī �eit veikli izlavierēja starp koraļļu rifiem un uzņēma kursu uz Jaungvineju. �āds brauciens atgādina bil�jarda bumbiņas ceļu, kad tā atsizdamās �audās zigzagā, bet laikam gan jūrasbraucējiem vēl daudzus gadus bija lemts burāt cie�i garām Austrāli�jai un tomēr to nepamanīt.

Tā nu ticēsim tēva Kaspara stāstītajam. Sekojot pasātu mainīgajām iegribām, Dafne atkal iekļuva vētrā un �oreiz cieta tik smagi, ka vajadzēja piestāt pie kādas salas (Dievs vien zina, kur tā atradās), ta�u uz tās nebija neviena koka, tikai plikas smiltis un pa�ā vidū neliels ezeriņ�. Tur vīri kuģi salaboja, un tā izskaidrojams, kāpēc uz borta vairs nebija nekādu būvkoku. Tad viņi burāja tālāk, līdz beidzot sasniedza �o ielīci un te noenkurojās. Kapteinis nosūtīja uz krastu laivu ar pirmajiem izlūkiem un nonāca pie pārliecības, ka Sala ir neapdzīvota, tomēr dro�ības pēc lika pielādēt nedaudzos lielgabalus un kārtīgi notēmēt uz iespējamo uzbrucēju pusi. Un tad apkalpe ķērās pie �etriem darbiem, kas visi bija vienlīdz svarīgi.

Pirmkārt, vajadzēja sagādāt dzeramo ūdeni un pārtiku, jo krājumi bija gandrīz izsīku�i; otrkārt, sagūstīt dzīvniekus un ievākt augus, lai tad varētu tos aizgādāt uz dzimteni par iepriecinājumu Sadraudzības

naturālistiem; tre�kārt, cirst kokus un sarūpēt labi daudz baļķu, dēļu un citādu galdniecības materiālu, lai nodro�inātos jaunu postījumu gadī�jumiem; un visbeidzot uz viena no Salas pakalniem vajadzēja uzstādīt Specula Melitensis, un �is no visiem darbiem bija vissare�ģītākais. No til�pnes bija jāizceļ un līdz krastam jāaizgādā visi galdniecības rīki un da�ā�das Specula sastāvdaļas, un visa �ī nopūlē�anās bija ļoti laikietilpīga arī tāpēc, ka laiva nevarēja doties taisnā ceļā uz Salu, jo starp kuģi un saus�zemi vien sprī�a tiesu zem ūdens virsmas slējās barjera, valnis, bastions, Erdivall viscaur no koraļļiem, vienvārdsakot, tas, ko mūsdienās dēvētu par koraļļu rifu, un tajā nebija pietiekami platu spraugu, pa kurām laiva varētu tikt cauri. Pēc ilgiem un nesekmīgiem pūliņiem beidzot izdevās atklāt, ka laivai ik reizi jādodas vēl mazliet aiz dienvidpuses zemes raga, kur atrodas mazs, sekls līcītis, kurā laiva var ērti piestāt. �Etecce, kāpēc tā no jūrniekiem pamesta laiva mums tagadīt redzama neir, lai arī turpatās aiz tā raga stāv, heu me miserum!" Kā var secināt no Roberto pierakstiem, �is teitonis, Romā dzīvodams, ar saviem ordeņa brāļiem, kas nāku�i no visda�ādākajām zemēm, alla� bija sarunājies latīniski, bet itāliski necik daudz runājis nebija.

Kad Specula bija uzstādīta, tēvs Kaspars ķērās pie saviem pētījumiem un veiksmīgi ar tiem nodarbojās gandrīz divus mēne�us. Un ko tikmēr darīja kuģa ekipā�a? Laiskojās, un disciplīna kļuva arvien vaļīgāka. Kap�teinis savulaik bija iekrāvis tilpnēs visai daudz muciņu ar degvīnu, ko ļoti taupīgi drīkstēja iemalkot vienīgi vētru laikā drosmes uzturē�anai vai arī izmantot kā maiņas preci darījumos ar iedzimtajiem; ta�u tagad komanda vairs nepakļāvās aizliegumiem un nesa muciņas aug�ā uz klāja citu pēc citas, un �ūpot pasāka visi, arī kapteinis. Tēvs Kaspars uz salas strādāja, bet pārējie uzdzīvoja kā lopi, un pat pakalnā pie Specula bija dzirdams, kā �ie auro bezdievīgas dziesmas.

Kādu dienu tēvs Kaspars, vienatnē pie Specula strādādams, novilka sutanu, jo bija gau�ām karsts (viņ� esot grēkojis pret pieticību, lāga je�zuīts nokaunējies teica, un kaut nu Dievs viņam �o pārkāpumu piedotu, jo galu galā sodu viņ� jau esot saņēmis uzreiz!), un kāds kukainis viņam iedzēla krūtīs. Pirmajā mirklī viņ� sajuta tikai vieglu sāpju dūrienu, ta�u

vakarā, kad matro�i viņu aizgādāja atpakaļ uz klāja, viņu pārņēma spē�cīgs drudzis. Par negadījumu ar kukaini tēvs Kaspars nevienam neko neteica, bet naktī viņu sāka mocīt arī d�inkstoņa ausīs un stipras gal�vassāpes. Kapteinis pavēra jezuīta sutanu uz krūtīm, un ko gan viņ� tur ieraudzīja? Apsārtu�u pumpu, pampumu, kāds paliek pēc lapseņu dzē�liena un kādu da�reiz izraisa pat prāvāki odi. Ta�u �is vieglais tūkums kapteiņa acīs pārvērtās par furunkulu, par carbunculus, par samelnējo�u augoni, īsāk sakot, par buboni, kas ir visuzskatāmākā pazīme tai sērgai, quae dicitur pestis bubonica, kā viņ� tūlīt steidzās ierakstīt kuģa �urnālā.

Uz klāja izcēlās panika. Velti tēvs Kaspars pūlējās ko stāstīt par kukaini un tā dzēlumu: visiem ta�u labi zināms, ka mēra piemeklētie vienmēr melo, lai netiktu no�ķirti no pārējiem. Un velti viņ� dievojās, ka labi pazīst mēri un viņam uzbrukusī nelaime nekādi nevarot būt mē�ris turklāt vairāku iemeslu dēļ. Jezuīta skaidrojumus neviens klausīties negribēja, un daudz netrūka, lai ekipā�a būtu iemetusi viņu jūrā, lai pasargātos no inficē�anās.

Tēvs Kaspars centās skaidrot, ka tolaik, kad pirms gadiem divpa�dsmit lielais mēris piemeklēja Milānu un Ziemeļitāliju, viņ� kopā ar ci�tiem ordeņa brāļiem ticis nosūtīts palīdzēt lazaretēs un pie reizes izpē�tīt tuvāk �o briesmīgo parādību. Tā nu viņa zinā�anas par lipīgo sērgu bija patie�ām dziļas. Ir slimības, kas uzbrūk tikai atsevi�ķiem cilvēkiem da�ādos laikos un da�ādās vietās, un par piemēru var minēt Sudor Anglicus, un ir tādas, kas plosās tikai noteiktos apvidos, un no tādām kā piemēru var nosaukt Dysenteria Melitensis Maltā un Elephantiasis Aegyptia Nīlas krastos, un visbeidzot ir arī tādas sērgas kā mēris, kas ilgu laiku nomoka pla�us apgabalus un visus turienes iemītniekus. Ta�u par mēra tuvo�anos vienmēr liecina plankumi uz saules, aptumsumi, komētas, pazemes dzīvnieki, kas no savām slēptuvēm lielā skaitā izlien virszemē, un augi, kas novīst no nelāgi smakojo�iem izgarojumiem, bet itin neviena no �īm zīmēm pēdējā laikā nebija novērota ne uz klāja, ne uz sauszemes, ne debesīs, ne jūrā.

Tālāk jānorāda, ka mēri, bez �aubām, izraisa nelāgie tvaiki, kuri ceļas no purviem un staignājiem, un arī no daudzajiem miroņiem, kas satrūd

kara laikā, un tāpat arī no siseņiem, kas uzlido lielos baros, jūrā noslīkst un tiek izskaloti liedagos. Aplipinā�anās ar sērgu notiek, caur muti ieel�pojot �os izgarojumus, kuri tad sasniedz plau�as un no turienes pa dobo vēnu nonāk līdz sirdij. Ta�u �ī ceļojuma laikā, ja neskaita smirdoņu, kura plūda no dzeramā ūdens un ēdiena (un kura turklāt izraisa skorbutu, nevis mēri), kuģotāji nesastapās ne ar kādiem ļaundabīgiem izgaro�jumiem un, taisni otrādi, elpoja vienīgi tīru gaisu un visveselīgākos vējus.

Kapteinis teica, ka slimīgo izgarojumu pēdas ilgi var turēties klāt pie drēbēm un citiem priek�metiem, un varbūt uz borta ir kādas mantas, kas ilgi glabāju�as un beidzot sāku�as izplatīt slimības dīgļus. Un tad viņ� atcerējās, ko jezuīts bija stāstījis par savām grāmatām.

Tēvs Kaspars �ajā ceļojumā bija paņēmis līdzi da�as labas grāmatas par navigāciju, piemēram, Medinas L'Arte del navegar, Snelliusa Typhis Balavus un Angjēras Pētera De rebus oceanicis et orbe novo decades tres, un kādu dienu bija kapteinim izlielījies, ka �īs dārgās grāmatas iegādājies par smiekla naudu tie�i Milānā, kur uz Navilji krastmalas mūrī�a pār�do�anai bija izlikta vesela bibliotēka, kas piederējusi kādam pāragri miru�am smalkam kungam. Un �is pirkums bija jezuīta personīgo grā�matu krājuma pamatu pamats, ko viņ� ņēma līdzi arī jūras braucienos.

Kapteinim nebija �aubu, ka tie�i mēra slimniekam piederēju�ās grā�matas ir kļuvu�as par slimības izraisītājām. Visiem ta�u ir zināms, ka mēris tālāk tiek nodots ar indīgām ziedēm, un viņ� bija lasījis par cilvēkiem, kas nomiru�i, vairākkārt apslapinot ar siekalām pirkstu, �ķirstīdami sē�jumus, kuru lappuses ieziestas ar indi.

Tēvs Kaspars dedzīgi strīdējās pretī: nu nē ta�u, Milānā viņ� esot pētījis mēra slimnieku asinis ar jaunu izgudrojumu ar īpa�u palielināmo stiklu, ko dēvē par mikroskopu, un ikviena slimnieka asinīs viņ� redzējis peldam tādus kā sīkus tārpiņus, un tie�i �ie vermiculi esot tie contagium animatum elementi, kurus vis naturalis dzemdina no it visiem puvekļiem un kuri pēc tam, būdami propagatores exigui, izplatās pa�i caur sviedru porām un muti, un reizēm pat pa ausīm. Ta�u �ie ņudzīgie slimības dīgļi ir dzīvi un tiem par barību ir nepiecie�amas asinis, tāpēc tie nekādi nevarētu divpadsmit vai vēl vairāk gadus izdzīvot starp miru�ām papīra �ķiedrām.

Kapteinis nekādus iebildumus negribēja dzirdēt, un tēva Kaspara mazo, vērtīgo bibliotēku aizskaloja straumes. Un tas vēl nebija viss: lai ari jezuīts pārliecināti apgalvoja, ka mēri spēj izplatīt vienīgi suņi un mu�as, bet cik nu viņam zināms nekādā gadījumā ne �urkas vai peles, visa ekipā�a aizrautīgi sāka slaktēt grauzējus, raidot �āvienus uz visām pusēm tā, ka bija jābaidās, vai tik kuģis nedabūs sūci. Un visbeidzot, tā kā arī nākamajā dienā tēvu Kasparu mocīja tikpat stiprs drudzis un arī augoņa pampums nebija gājis mazumā, kapteinis nolēma, ka visai eki�pā�ai kuģis ir jāatstāj un jāpārceļas uz Salu, kur jānogaida, līdz jezuīts nomirs vai izveseļosies, bet kuģis attīrīsies no visiem ļaunajiem slimības dīgļiem un tvaikiem.

Domāts, darīts, un visi apkalpes vīri sakāpa laivā, kas bija pielādēta ar iero�iem un darbarīkiem. Un, tā kā bija nospriests, ka jāaizrit vismaz diviem vai trim mēne�iem, līdz tēvs Kaspars nomirs un kuģis attīrīsies, krastā vajadzēja uzcelt būdas, tāpēc laivai aizmugurē tika piesiets plosts un uz tā sakrauts viss, kas varētu noderēt �ādiem būvdarbiem.

Un, protams, uz Salu aizceļoja arī lielākā daļa degvīna muciņu.

"Aber labi nebija darīts tas, ko tie darīja," notiku�o rūgti komentēja tēvs Kaspars, un neslēpa, ka arī viņam iedve� �ausmas bargais sods, kuru debesis vērsa pret kuģiniekiem, kas viņu bija pametu�i vienu kā pazudu�u dvēseli.

Nonāku�i krastā, tie tūliņ krūmājos nomedīja �ādus tādus dzīvnie�kus, vakarpusē liedagā sakūra lielus ugunskurus un tad dzīroja trīs die�nas un naktis no vietas.

Dro�i vien tie�i ugunskuri piesaistīja me�oņu uzmanību. Sala bija neapdzīvota, ta�u �ajā arhipelāgā mājoja cilvēki, kas bija tikpat melni kā afrikāņi un laikam gan arī veikli jūrasbraucēji. Kādu rītu tēvs Kaspars ieraudzīja Salai tuvojamies nepilnu duci pirogu. Dro�i vien tās bija uz�radu�ās no kādas zemes, kas atradās vēl tālāk aiz rietumpuses lielās salas, un nu mērķēja tie�i uz līci. Laivas bija izdobtas no koku stum�briem un līdzīgas tiem vienko�iem, ko izmanto Jaunās Pasaules indiāņi, ta�u at�ķirībā no tām bija savienotas pa divām kopā: vienā sēdēja pa�i braucēji, bet otra viegli slīdēja pa ūdens virsmu kā kamanas.

Pirmajā mirkli tēvs Kaspars baidījās, ka me�oņi dodas tie�i uz Dafni, ta�u drīz pārliecinājās, ka tie vēlas no kuģa izvairīties un tēmē uz to pa�u mazo ielīci aiz zemesraga, kur krastā bija izcēlu�ies ari viņa biedri. Tēvs Kaspars mēģināja tos sasaukt un brīdināt par briesmām, ta�u tie ap�dzēru�ies gulēja cie�ā miegā. īsāk sakot, jūrnieki me�oņus pamanīja tikai tad, kad tie uzradās no koku aizsega, apstāju�i viņus no visām pusēm.

Dafnes ļaudis pielēca kājās un redzēja, ka iezemie�i izturas visnotaļ kareivīgi, ta�u visi bija vēl dzēruma aizmiglotām acīm un neapjēdza pat to, kur nometu�i savus iero�us. Tikai kapteinis spēra soli uz priek�u un ar pistoles �āvienu nolaida no kājām vienu uzbrucēju. Izdzirdu�i �āvienu un ieraudzīju�i, ka biedrs pakrīt bez dzīvības, lai arī neviens tam nav piedūris ne pirksta, iezemie�i ar zīmēm rādīja, ka ir gatavi padoties, un viens no tiem tuvojās kapteinim, sniegdams savu kaklarotu. Kapteinis pa�klanījās un tad, meklēdams kādu priek�metu, ko uzdāvināt pretī, pagrie�zās pret saviem vīriem un jautāja, vai tiem nav kas dāvanai piemērots.

Un tādējādi viņ� iezemie�iem pavērsa muguru.

Tēvs Vanderdrosels domāja, ka iezemie�us, vēl pirms bija atskanējis �āviens, bija iespaidojis kapteiņa varenais stāvs, jo viņ� bija īsts batāvie�u milzis ar blondu bārdu un gai�zilām acīm, un, kas zina, varbūt tie�i �ādas īpa�ības �ie me�oņi piedēvēja saviem dieviem. Bet, tikko tie ieraudzīja kapteiņa muguru (un dro�i vien �o me�onīgo cil�u pārstāvji bija pārlieci�nāti, ka dievībām pakaļpuses nemaz nav), iezemie�u vadonis bruka tam virsū ar kara vāli un iezvēla pa galvu tā, ka holandietis pakrita ar seju zemē un vairs nekustējās. Tad melnie vīri uzklupa jūrniekiem un apkāva visus, iekams tie bija sāku�i pretoties.

Un nu sākās nākamās briesmīgās dzīres trīs dienu un trīs nak�u ga�rumā. Slimais tēvs Kaspars visu notieko�o bezspēcīgi vēroja ar tālskati. Dafnes vīri, tā sakot, bija apkauti kā gaļas lopi. Vispirms līķiem noplēsa drēbes (un me�oņi līksmi klaigāja, dalīdami savā starpā �o guvumu), tad tos sadalīja gabalos un cepa, un visbeidzot vēsā mierā notiesāja līdz pē�dējai kripatiņai, piedzerot nez kādu karstu dziru no garojo�a trauka un dziedot dziesmas, kas izklausītos visnotaļ miermīlīgas ikvienam, kur� nebūtu redzējis, kā top �ī nelaimīgā mielasta ēdiens.

Tad me�oņi, krietni pieēdu�ies, sāka cits citam ar pirkstiem rādīt uz kuģi. Varbūt viņu izpratnē tas nemaz nebija saistīts ar jūrnieku klātbūtni uz Salas: tik majestātisks, ar augstiem mastiem un varenām, saritinātām burām, tas neiedomājami at�ķīrās no viņu pa�u kanoe laiviņām, un var�būt viņi to neuzskatīja par cilvēka roku darinājumu. Pēc tēva Kaspara domām (un viņ� apgalvoja, ka labi pazīstot visas pasaules elku pielū�dzēju domā�anas veidu, jo par to viņam daudz bija stāstīju�i ordeņa brāļi, pēc tālajiem ceļojumiem atgriezu�ies Romā), me�oņi kuģi uzska�tīja par kādu dzīvnieku, un fakts, ka milzenis bija palicis pavisam vien�aldzīgs un nekustīgs viņu kanibālisko rituālu laikā, �o uzskatu apstip�rināja. Ta�u, no otras puses, jau Magelāns, kā tēvs Kaspars apliecināja, esot stāstījis, ka da�i iedzimtie ticot, ka kuģi esot lidus nolaidu�ies no debesīm un laivas esot to miesīgie bērni, ko kuģi zīdot, ļaudami tām no�karāties lejup gar bortiem, bet tad atradinot no krūts, iesviezdami �os bērnus ūdenī.

Un dro�i vien tagad kāds ieminējās: ja jau lielais dzīvnieks ir tik rāms, būtu vērts to savākt un nogar�ot, jo, kas zina, varbūt tā gaļa ir tik�pat sulīga kā bālajiem sve�iniekiem. Katrā ziņā viņi salēca laivās un tuvo�jās Dafnei. Un tad miermīlīgais jezuīts, gribēdams atvairīt viņus no kuģa (galu galā ordenis viņam uzlika par pienākumu dzīvot nd maiorem Dei gloriam, nevis mirt par iepriecinājumu pagāniem, cuius Deus venler est), pielaida uguni kāda jau pielādēta un uz Salas pusi notēmēta lielgabala deglim un iz�āva vienu lodi. No Dafnes sāniem uzmutuļoja dūmi, it kā dzīvnieks niknumā �ņāktu, un �āviņ� iekrita ūdenī starp laivām, divas no tām apgā�ot.

Brīnums bija gana izteiksmīgs. Me�oņi atgriezās uz Salas, nozuda krūmājos un pēc kāda laika atkal iznira no aizsega ar puķu un lapu vai�nagiem, ko sameta ūdenī, pavadot �īs veltes ar godbijīgiem �estiem, bet tad pagrieza savu laivu priek�galus uz dienvidrietumiem un nozuda aiz rietumpuses salas. Lielajam, aizkaitinātajam dzīvniekam viņi, kā pa�i uzskatīja, bija samaksāju�i pienācīgas nodevas, un nebija �aubu, ka �ajos krastos viņi vairs neatgriezīsies, galu galā tos ir apsēdis negants un atriebīgs radījums.

Lūk, tāds bija tēva Kaspara Vanderdrosela stāsts. Vēl vairāk nekā nedēļu, pirms Roberto iera�anās, viņ� bija juties slikti, ta�u ar pa�a ga�tavotu dziedēkļu palīdzību ("Spiritus, Olen, Flores, und andere dergleichen Vegetnbilische, Anhnalische und Mineralische Medicamenten") jau pamazām sāka atlabt, kad piepe�i kādu nakti uz klāja izdzirdēja soļus.

Tai pa�ā brīdī viņ� no bailēm atkal saslima, pameta savu kajīti un patvērās �aurajā, apslēptajā telpā, paņēmis līdzi tikai zāles un pis�toli, nemaz neapjēgdams, ka tā nav pielādēta. Un ārā no savas slēptuves viņ� izlīda, tikai lai sameklētu ūdeni un ēdamo. Sākumā �iepa olas, lai drīzāk atgūtu spēkus, bet vēlāk apmierinājās ar augļiem. Drīz vien viņ� secināja, ka Iebrucējs (tēva Kaspara stāstā Iebrucējs, protams, bija Roberto) ir izglītots zinību vīrs, kur� ziņkāri pēta kuģi un tā saturu, un viņam radās aizdomas, kas tas ir nevis kāds nelaimīgais, kur� cietis katastrofā uz ūdeņiem, bet gan kādas ķecerīgas zemes aģents, kur� vēlas izdibināt Specula Melitensis noslēpumus. Lūk, kāpēc lāga jezuīts sāka izturēties tik bērni�ķīgi, gribēdams panākt, lai Roberto pamet �o rēgu apsēsto kuģi.

Nu pienāca Roberto kārta izstāstīt savus piedzīvojumus, un, nezi�nādams, cik daudz tēvs Kaspars ir izlasījis un sapratis no vēstulēm, viņ� sevi�ķi gari un pla�i kavējās pie savas slepenās misijas un ceļojuma ar Amarilli. Lielā stāstī�ana notika pie vakariņu galda, kad dienas beigās abi bija izvārīju�i gailēnu un atkorķēju�i pēdējo kapteiņa vīna pudeli. Tēvam Kasparam vajadzēja atjaunot miesas spēkus un tikt pie svaigām asinīm, un galu galā pienācās nosvinēt to, kas abiem �ķita atgrie�anās cilvēku sabiedrībā.

"Smejama lieta!" tēvs Kaspars komentēja, noklausījies stāstu par doktora Bērda izdarībām. "Par tādu bestialitas nekad dzirdējis nebiju. Kāpēc viņi tam tādas mokas darīja? Domāju, ka par mysterium longitudinum visu jau dzirdējis esmu, tak nekad dzirdējis nebiju, ka to ar unguenturn armarium meklēt var! Ja tas iespējams būtu, kāds jezuīts to būtu darījis. Tam nekāds sakars ar garumiem neir. Es tev skaidro�u, cik labu darbu daru, un tu redzēsi, kā tas citādi ir�"

"Bet kā tad īsti bija," jautāja Roberto, "jūs meklējāt Zālamana salas vai gribējāt atrisināt garuma grādu noslēpumu?"

"Nu bet tak abas divas lietas, ne? Tu atroni Insulae Salomonis un ar reizi zini, kur tas simt astoņdesmits meridjans ronas, vai ari atroni simt astoņdesmitu meridjanu un ar reizi zini, kur Insulae Salomonis iraid!"

"Bet kāpēc tām salām jāatrodas tie�i uz �ī meridiāna?"

"Oh mein Gott, un tas Kungs lai man piedod, ka viņa svētu vārdu velti valkāju. In primis, kad tas konigs Salomon savu templi būvēt bija licis, viņ� arī lielu floti būvēt lika, kā tas rakstīts tai Konigu grāmatā, un �ī flote Ofira salu sasniedza, un no turienes tā viņam pārveda kā tu to saki? quadringenti und viginti�"

"�etrsimt divdesmit."

"�etrsimt divdesmit talantus zelta, kas jo liela mantība ir: Bībele pa�saka maz, lai daudz teiktu, jo saka pars pro toto. Un tāda liela zelta nebija nevienā landē ap Israēlu, quod significat, ka �ī flote Ultimo Confinio Mundi sasniegusi bij. Tātad �eitan nākusi."

"Kāpēc tie�i �eit?"

"Tāpēc, ka �eitan ir tas simt un astoņdesmits meridjans, un taisni tas to zemi uz pusēm dala, un taisni pretējā pusē ir tas pirmais meridjans: tu skaiti viens, divi, trīs et cetera līdz pat trīs simti un se�desmit grādiem, bet, kad esi pie simts un astoņdesmit nonācis, �eitan ir pusnakts, bet uz tā pirmā dienvidus. Verstanden? Uzmini nu, kāpēc Insulae Salomonis �ī koniga vārdā sauc, ko? Salomon dixit: cērtait uz pusēm to bērnu. Salomon dixit: cērtait uz pusēm to zemi."

"Labi, es sapratu: ja mēs atrodamies uz simt astoņdesmitā meri�diāna, mēs esam Zālamana salās. Bet kā mēs varam zināt, ka esam uz simt astoņdesmitā meridiāna?"

"To mums Specula Melitensis saka, nichhvahr? Ja ar visām manām agrākām demonstrationes tev gana neir, tad mana Specula to skaidri rāda." Un viņ� izvilka Roberto ārā uz klāja un pamāja uz Salas pusi: "Vai redzi to promontorium ziemeļos, kur tie lieli koki stāv ar lielām kājām, kas pa ūdeni iet? Un redzi to otru promontorium dienvidos? Tu tagad velc vienu līniji starp tiem abiem promontoria un redzi, ka tā līnije starp �ejieni un

krastu iet, mazliet vairāk apud krastu nekā apud kuģi� Nu, vai redzi to geistige Linie, to linea spiritualis ar sava iedomas spēka acīm? Gut, tā līnije ir tas meridjans!"

Nākamajā dienā tēvs Kaspars, kas ne brīdi nebija pārstājis sekot līdzi laika ritumam un nebija �os rēķinus nojaucis, paziņoja, ka esot svētdiena. Viņ� celebrēja svēto misi savā kajītē, konsekrējot vienu no nedaudzajām atliku�ajām dievmaizītēm. Un pēc tam turpināja izglītojo�o priek�lasī�jumu vispirms turpat kajītē pie globusa un kartēm, bet pēcāk uz klāja. Kad Roberto aizrādīja, ka viņa acis nepanes spo�u saules gaismu, jezuīts atvēra vienu no savām mantu lādēm un izvilka no tās brilles ar tum�i aizkvēpinātiem stikliem, kuras, kā viņ� pats apgalvoja, esot veiksmīgi iz�mantojis, pētot kāda vulkāna rīkli. Nu Roberto ieraudzīja pasauli maigā�kās un, taisnību sakot, glu�i patīkamās krāsās un pamazām sāka salabt ar dienas skarbo gai�umu.

Lai skaidrāks būtu viss turpmākais, te nepiecie�ama neliela atkāpe no notikumiem uz klāja, un bez �ādiem paskaidrojumiem nekādā skaid�rībā netik�u arī es pats. Tēvs Kaspars bija pārliecināts, ka Dafne atrodas starp se�padsmito un septiņpadsmito dienvidu platuma grādu un tie�i uz simt astoņdesmitā garuma grāda. Attiecībā uz minētajiem platuma grādiem mums nav iemesla viņa aprēķinus ap�aubīt. Tomēr pieņemsim un iztēlosimies, ka garuma grādu viņ� nav aprēķinājis pareizi. No Ro�berto juceklīgajiem pierakstiem var secināt, ka tēvs Kaspars savās aplē�sēs balstās uz trīssimt se�desmit grādu kopumu, to skaitī�anu sākot no Dzelzs salas, kas Kanāriju arhipelāgā novietota vistālāk uz rietumiem, saskaņā ar tradīciju, kas pastāvēja jau kop� Ptolemaja laikiem, un tātad viņa atskaites punkts atrodas uz astoņpadsmitā grāda uz rietumiem no Grini�as meridiāna. Tātad, ja tēvs Kaspars uzskatīja, ka atrodas uz sava simt astoņdesmitā meridiāna, patiesībā viņ� atradās uz simt se�desmit otrā austrumu meridiāna (rēķinot no Grini�as). Kā zināms, Zālamana salas ir glīti izkārtotas ap simt se�desmito austrumu meridiānu, ta�u starp piekto un divpadsmito dienvidu platuma grādu. Un tātad saskaņā

ar �ādiem aprēķiniem sanāktu, ka Dafne atradās pārāk tālu diendvidos, uz rietumiem no Jaunhebridu salām, apgabalā, kur nav nekā cita vien koraļļu sēkļi, tādi kā tie, kurus pēcāk nodēvēs par Rйcifs d'Entrecasteaux jeb D'Antrkasto rifiem.

Vai tēvs Kaspars par atskaites punktu saviem aprēķiniem varēja iz�vēlēties kādu citu meridiānu? Protams. Kā tā pa�a gadsimta beigās savā Globusu grāmatā rakstīs Koronelli, pirmo meridiānu mēdz ievilkt da�ādās vietās: "Eratostens pie Hērakla Stabiem, Tīras Mārtiņ� pāri Svētlaimīgo salām, un pie tā pa�a viedokļa pieturas Ptolemajs savā Ģeogrāfijā, lai gan savās Astronomijas grāmatās viņ� to izvelk caur Ēģiptes Aleksandriju. No jaunāku laiku pētniekiem Ismaels Abulfeda to iezīmē Kadisā, Alfonso -Toledo, un tāpat rīkojas Pigafeta un Errera. Koperniks to novieto Fromborkā, Reinholds iezīmē Monte Reālē jeb Kēnigsbergā, Keplers Uraniborgā, Longomontāns Kopenhāgenā, Lansbergs Gūsā, Ri�oli Boloņā. Jansoniusa un Blaua atlantos �is meridiāns stiepjas pāri Piku salas vulkānam. Turpinot uzskaitījumu, varu minēt, ka savā Ģeogrāfijā es Pirmo Meridiānu uz globusa novelku Dzelzs salas vistālākajā rietumu galā, tā turklāt ievērodams Luija XIII dekrētu, kurā tas kopā ar Ģeogrāfu padomi 1634. gadā tie�i �o noteica par pirmā meridiāna vietu."

Ta�u, ja tēvs Kaspars būtu nolēmis neievērot Luija XIII dekrētu un pirmo meridiānu būtu novilcis, pieņemsim, cauri Boloņai, tādā gadī�jumā mums būtu jāsecina, Dafne ir noenkurojusies aptuveni starp Samoa salām un Taiti. Ta�u tur iezemie�i nav melnādaini kā tie, kurus jezuīts teicās redzējis.

Kādu apsvērumu vadīti lai mēs atzītu par vislabāko tie�i Dzelzs salas tradīciju? Saviem spriedumiem par pamatu mums jāņem fakts, ka tēvs Kaspars par Pirmo Meridiānu runā kā par nemainīgu līniju, kas ar die�vi�ķu lēmumu tikusi novilkta jau pasaules radī�anas dienās. Un kur gan Dievam būtu �ķitis visdabiskāk �o līniju iezīmēt? Vai viņam labpatika to izvilkt cauri tam apgabalam, kura atra�anās vieta nevienam nav zināma, lai arī nav �aubu, ka tas meklējams austrumos, un kuru mēs pazīstam kā Ēdenes dārzu? Vai varbūt viņ� �o meridiānu vilka caur tālāko Tūli? Vai varbūt caur Jeruzālemi? Līdz �im vēl neviens �ajā jautājumā nebija

uzdro�inājies pieņemt kādu teoloģisku lēmumu un pamatoti, jo Dievs ta�u nedomā kā cilvēki. Par piemēru un pamatojumu varam minēt kaut vai to, ka Ādams pasaulē uzradās tikai tad, kad saule, mēness, diena un nakts jau bija radīti, un tātad radīti jau bija arī meridiāni.

Tātad risinājums bija meklējams nevis vēstures, bet sakrālās astro�nomijas jomā. Bībelē rakstīto vajadzēja sastatīt ar visu, kas cilvēkiem zināms par debesu likumībām. Mozus pirmās grāmatas sākumā ir teikts, ka Dievs vispirms radīja debesis un zemi. Tobrīd zeme vēl bija tuk�um tuk�a, un tumsa gūla pār dzīlēm, un spiritus Dci ferebatur super aquas, ta�u tie ūdeņi nekādi nevarēja būt tie pa�i, kurus pazīstam mēs, jo mums pazīstamos Dievs no�ķīra tikai otrajā dienā, tos ūdeņus, kas atrodas virs debesjuma (un no kuriem arī mūsdienās līst lietus), atdalot no apak�ē�jiem ūdeņiem, proti, tiem, kas plūst upēs un jūrās.

Un tas nozīmē, ka pirmais radī�anas rezultāts bija Pirmatnējā Ma�tērija, bezveidīga viela bez formas un dimensijām, bez īpa�ībām un kvalitātēm, bez tiecības un mērķiem, ne kustīga, ne nekustīga, tīrs pirmhaoss, hi/le, kas vēl nebija ne gaisma, ne tumsa. Tā bija slikti sagremota masa, kurā visi �etri elementi vēl bija jukjukām sajauku�ies kopā, tāpat arī kopā maisījās aukstais un karstais, sausais un mitrais, un magma virdama kūsāja, �ļakstot nokaitētas lāses, tā bija kā mutuļojo�s katls ar pupu virumu, kā diarejas piemeklēts vēders, kā aizdambējusies caurule, kā dīķis, kura ūdeņos parādās un atkal izgaist apļi, kad tajos ienirst vai no tiem iznirst akli kāpuri. Un ķeceri pat izmanījās secināt, ka �ī matērija, tik trula, tik inerta, tik noturīga pret ikkatru rado�o dvesmu, ir mū�īga vismaz tikpat lielā mērā kā Dievs.

Bet lai arī kā būtu, bija nepiecie�ams dievi�ķais fiat, lai no tās vai tajā, vai varbūt pār to nāktu un aizsāktos gaismas un tumsas mija, dienas un nakts seka. Un tā gaisma (un tā diena), par kuru stāstīts radī�anas otrajā posmā, vēl nav tā gaisma, kuru pazīstam mēs, tā, kura plūst no zvaigznēm un diviem lielajiem debesu spīdekļiem, jo tie visi tika radīti tikai ceturtajā dienā. Tā bija rado�ā gaisma, dievi�ķā enerģija tīrā veidā, līdzīga sprādzienam pulvera mucā, kur tāpat sākumā ir tikai melni graudiņi, kas saspiesti nespodrā masā, bet tad piepe�i iz�aujas liesmas,

�ilbino�a gai�uma koncentrāts brā�as uz visām pusēm un izplatās līdz vistālākajai sevis pa�a nomalei, aiz kuras kā pretstats izveidojas tumsa (pat ja mūsu gadījumā �is sprādziens notika dienas laikā). Un līdzīgi it kā no aizturētas elpas, kā no gailo�as ogles, kas sārtojusies tikai no iek�ē�jas dvesmas, no �īs goldene Quelle des Universums būtu dzimusi starojo�u pilnestību skala, kurā �īs pilnestības pakāpeniski sarūk līdz visnepilnīgā�kajai no nelabojami nepilnīgajām, tā rado�ā elpa izplūda no bezgalīgā un koncentrētā dievi�ķības starojo�ā spēka, izplūda tik kvēlo�a, ka mums �ķita esam vismelnākā nakts, un traucās lejā cauri salīdzino�ajai Ķerubu un Zēravu pilnībai, lejup cauri visiem Troņiem un Valstībām, lejup līdz viszemākajām atmetām, kur lo�ņā slieka un mājo nejūtīgs akmens, le�jup līdz pēdīgajām Nekā robe�ām! "Rau, tāda bija Offenbarung Gцttlicher MayestatV

Un, lai arī tre�ajā dienā jau rodas zāles un koki, un pļavas, Bībele vēl neko nestāsta par ainavām, kas iepriecē acis, jo pagaidām tas ir tum�s veģetatīvs spēks, spermiju kopo�anās, saknes, kas lokās cie�anās un vaidēdamas meklē sauli, kura �ai tre�ajā dienā vēl nav parādījusies.

Dzīvība uzrodas ceturtajā dienā, kad tiek radīti mēness un saule, un zvaigznes, lai zemi apspīdētu gaisma un diena būtu no�ķirta no nakts tādā nozīmē, kā mēs tās saprotam, kad rēķinām laika ritējumu. Un tie�i tajā dienā sakārtojas debesu riņķi, sākot no Primum Mobile un stāvzvaigznēm un beidzot ar mēnesi, un pa�ā vidū atrodas zeme, cietais akmens, ko tik tikko apmirdz debesu spīdekļi, bet tai visapkārt dārgak�meņu virtene.

Tā kā tie�i saule un mēness nosaka mūsu dienu un nak�u plūdumu, tie kļuva par pirmo un nepārspēto paraugu visiem vēlāk izgudrotajiem pulksteņiem, kuri glu�i kā debesjuma mērkaķi atzīmē cilvēcisko laiku zodiaka aplī, un �im laikam nav nekā kopīga ar kosmisko laiku; jo cil�vēciskajam laikam ir virziens, tā nemierīgās elsas ir darinātas no vakar, �odien un rīt, bet Mū�ības rāmā elpa tam ir sve�a.

Bet apstāsimies tagad pie �īs ceturtās dienas, teica tēvs Kaspars. Dievs rada sauli, un saule, kad tā ir radīta skaidrs, ka tikai tad, nevis agrāk -, sāk kustēties. Un, lūk, tie�i tajā brīdī, kad saule uzsāk savu skrējienu,

lai vairs nekad neapstātos, tie�i tajā Blitz, tajā zibenīgi īsajā Fulmen, vēl nespērusi pirmo soli, tā atradās augstu gaisā virs kādas precīzas līnijas, kura zemi vertikāli sadala uz pusēm.

"Un Pirmais Meridiāns ir tas, uz kura piepe�i iestājās dienvidus!" atsaucās Roberto, pārliecināts, ka beidzot visu ir sapratis.

"Nein!" pārmeto�i attrauca viņa skolotājs. "Tu domā, ka Dievs tāds muļķis ir kā tu pats? Kā tad pirmā Radī�anas diena pusdienlaikā var sāk�ties?! Kā tad Radī�anu var sākt ar tādu �vaku pusdienu, ar Leibesfrucht, ar izmestu augli, ar tādu dienas foetus, kurā tikai divpadsmit �tundes iraid?"

Skaidrs, ka ne. Uz Pirmā Meridiāna saules skrējienam bija jāsākas zvaig�ņu gaismā, kad bija viena maza kripata pāri pirmajai pusnaktij, pirms kuras pastāvēja tikai Nelaiks. Uz tā meridiāna naktī sākās pirmā Radī�anas diena.

Roberto iebilda: ja jau uz tā meridiāna bija nakts, tātad diena, kas līdzīga pāragri izkritu�am klēpja auglim, bija pasaules pretējā pusē, kur piepe�i uzlēca saule, lai gan pirms tam nebija bijusi nedz nakts, nedz arī kas cits, vienīgi drūms un tum�s bezlaika haoss. Un tēvs Kaspars atteica, ka Svētajā Grāmatā nekur nav rakstīts, ka saule būtu piepe�i parādījusies kā pēc burvju mājiena, un tāpēc viņam labpatīkot domāt (jo tie�i �ādas domas ierosina gan dabas, gan dievi�ķā loģika), ka Dievs, radījis sauli, pirmajās stundās licis tai ritināties pa debesīm kā izdzisu�ai zvaigznei, kas pamazām iekvēlojas tikai ceļā no pirmā meridiāna pie tā antipo�diem. Varbūt saule iedegās palēnām, līdzīgi kā zaļa malka, kas, �ķiļamās dzelzs dzirksteles sajutusi, sākumā negribīgi dūmo, un tad, paskubināta ar gaisa pūsmu, sāk līksmi sprēgāt, līdz beigu beigās atdodas augstām un jo dzīvīgām liesmām. Vai tad nav skaisti iztēloties Visuma Tēvu pū��am dvesmu uz �o vēl zaļo lodi, lai liktu tai beidzot gaviļainās liesmās svinēt uzvaru divpadsmit stundas pēc Laika dzim�anas, turklāt tie�i uz Antipoda Meridiāna, uz kura viņi abi �opa�ubrīd atrodas?

Atlika vienīgi tikt skaidrībā, kur� tad īsti ir uzskatāms par Pirmo Meridiānu. Un tēvs Kaspars atzina, ka jau pieminētā Dzelzs sala jo�projām ir vislabākā kandidāte, ņemot vērā, ka tur kā Roberto jau bija

uzzinājis no doktora Bērda kompasa magnētiskā adata nenovirzās sāņus un norāda precīzi uz to punktu līdzās polam, kur dzelzs kalni ir visaugstākie. Un tā neap�aubāmi ir stabilitātes pazīme.

Tātad atgrie�oties pie jau iepriek� teiktā ja mēs pieņemtu, ka tēvs Kaspars meridiānus ir rēķinājis, par pamatu ņemot Dzelzs salas meridi�ānu, un tāpat pieņemtu, ka garuma grādus viņ� ir noteicis pareizi, mums vajadzētu atzīt, ka viņ� kā kuģotājs ir veiksmīgi pratis noteikt kursu, tomēr ir izgāzies kā ģeogrāfs: Dnfne nebija noenkurojusies pie salām, ko mēs pazīstam kā Zālamana salas, bet gan kaut kur uz rietumiem no Jaunhebridām, un āmen. Ta�u man itin nemaz nepatīk stāstīt stāstu, kuram, kā drīz vien redzēsim, obligāti ir jānotiek tie�i uz simt astoņdes�mitā meridiāna, jo citādi tas zaudē visu gar�u, un pati mana būtība at�sakās samierināties ar domu, ka darbība risinās nez cik grādus uz vienu vai otru pusi.

Tāpēc es tagad izvirzī�u hipotēzi, kuru ikvienam lasītājam ierosinu pārbaudīt un mēģināt apstrīdēt. Tēvs Kaspars aprēķinos kļūdījās tik ļoti, ka, pats to neapjēgdams, atradās uz tā, ko par simt astoņdesmito me�ridiānu mēs uzskatām mūsdienās, proti, uz simt astoņdesmitā, skaitot no Grini�as, no vietas, kuru viņ� pats nemū�am nebūtu izvēlējies par at�skaites punktu, jo tā ta�u atradās shizmatiķu un pāvesta noliedzēju zemē.

Tādā gadījumā Dafne būtu stāvējusi uz enkura Fid�i salās (kur ieze�mie�iem patie�ām ir ļoti tum�a ādas krāsa), precīzi tai vietā, kur stiepjas mūsu simt astoņdesmitais meridiāns, un tātad pie Taveuni salas.

Tādā gadījumā viss vismaz daļēji saskanētu. Taveuni aprises veido vulkānisku kalnu grēda, kas visnotaļ atbilst Roberto sniegtajam lielākās, rietumos redzamās salas aprakstam. Ja vien tēvs Kaspars ne�būtu teicis, ka liktenīgais meridiāns stiepjas tie�i pāri līcim starp kuģi un austrumpuses Salu. Ta�u, ja mēs nostājamies tā, lai meridiāns būtu uz austrumiem no mums, tad arī Taveuni salu mēs redzam austrumos, nevis rietumos; savukārt, ja novietojamies tā, lai rietumos no mums būtu sala, kas atbilst Roberto aprakstam, tad uz austrumiem no mums neap�au�bāmi ir kāda no mazākajām salām (es izvēlētos Ngameu), ta�u meridiāns

neizbēgami atrastos aiz muguras ikvienam, kur� mūsu stāstā no Dafnes klāja nolūkotos uz Salu.

Patiesība ir tāda, ka pēc Roberto sniegtajām ziņām nav iespējams noskaidrot, kur īsti bija nonākusi Dafne. Turklāt mazās saliņas izskatās tāpat kā japāņi eiropie�iem un otrādi: tās visas �ķiet vienādas. Es tikai gribēju mēģināt atrast pareizo. Kādu dienu es labprāt atkārtotu Roberto ceļojumu un raudzītos pēc viņa pēdām. Ta�u mana ģeogrāfija un viņa stāsts ir divas da�ādas lietas.

Mums atliek vien mierinājums, ka visi �ie piņķerīgie prāta me�ģi ir absolūti nenozīmīgi mūsu neskaidrajam romānam. Kaspars Vanderdrosels apgalvo Roberto, ka viņi esot nonāku�i uz simt astoņdesmitā meridiāna, kas ne�aubīgi ir Antipodu antipods, un uz �ī simt astoņdes�mitā meridiāna atrodas nevis mūsu Zālamana salas, bet gan viņa Insula Salomonis. Tad kas gan mums daļas, vai tā sala tur patie�ām ir vai nav? Ja �is stāsts tomēr tiks pie kādas jēgas, tas vēstīs par diviem cilvēkiem, kuri cie�i tic, ka atrodas taisni tur, nevis par diviem cilvēkiem, kas pa�tie�ām tur atrodas; un tam, kur� vēlas klausīties stāstus, ir jāprot (starp liberālākajiem prātiem tā ir neapstrīdama dogma) uz laiku atbrīvoties no neticības.

Un tāpēc: Dafne stāvēja uz simt astoņdesmitā meridiāna tie�i pie Zā�lamana salām, un mūsu Sala starp �īm Zālamana salām bija viszālamaniskākā, un zālamanisks ir arī mans lēmums pārcirst �o jautājumu un pielikt tam punktu uz visiem laikiem.

"Un tātad?" noprasīja Roberto, kad skaidrojumi bija galā. "Jūs patie��ām domājat uz Salas atrast visas tās bagātības, par kurām stāstīja Mendanja?"

"Tās tak ir Lьgen der spanischen Monarchyl Tuk�as runas! Mums pretī ir tas visulielāks prodigium, par kuru lielāka nevaid iek� visas humana et sacra historia, bet tak tu aizvienu to sapratis neesi! Parīzē skatījies uz dā�mām un sekoji epikūrie�u ratio studiorum, nevis apdomāji mūsu universuma di�os miraklus, lai Mūsu Kreatora Sanctissimum Vārds fiat semper laudatuml"

*���� * *

Tā atklājās, ka iemesliem, kuri pamudināja doties ceļā tēvu Kasparu, nebija nekā kopīga ar tām alkatīgu laupītāju dziņām, kas trenca uz priek�u citu zemju kuģotājus. Visa pamatu pamats un cēloņu cēlonis bija monumentāls darbs par Grēku plūdiem, kuru tēvs Kaspars rakstīja jau ilgāku laiku un kuram neap�aubāmi bija lemts būt palieko�ākam par bronzas tēliem.

Būdams baznīcas cilvēks, viņ� vēlējās pierādīt, ka Bībele neko nav melojusi, bet, būdams zinātnes cilvēks, viņ� visus Svēto Rakstu apgalvo�jumus vēlējās salāgot ar sava laika pētījumu rezultātiem. Un tāpēc viņ� bija vācis fosilijas, pētījis austrumu apgabalus, pūlējies atrast vismaz kā�das zīmes Ararata kalna virsotnē un veicis ārkārtīgi precīzus aprēķinus, cenzdamies aplēst, cik lielam vajadzēja būt �ķirstam, lai tajā satilptu tik daudzi un da�ādi dzīvnieki (neaizmirsīsim, septiņi pāri no katra veida), un kādām vajadzēja būt virsūdens un zemūdens daļu proporcijām, lai tas no milzīgā smaguma nenogrimtu vai lai to neapgāztu viļņi, kas Plūdu laikā dro�i vien nebija nekādi mazie.

Viņ� arī uzskicēja �ķirsta �ķērsgriezuma shēmu, lai parādītu Roberto, ka tas izskatījies kā milzīga, �etrstūraina ēka ar se�iem stāviem, kur putni izvietoti pa�ā aug�ā, lai tiem tiktu vairāk saules gaismas, bet zīdītājiem iekārtoti daudzi un da�ādi aizgaldi, lai tajos pietiktu vietas ne vien ka�ķēniem, bet arī ziloņiem, savukārt rāpuļiem atvēlēta tāda kā tilpne, ku�ras ūdeņi bija piemērota patvēruma vieta arī abiniekiem. Mil�iem gan �ķirstā vietas nepietika, tāpēc �ī suga iznīka. Un nekādas raizes Noam nesagādāja zivis, vienīgās radības, kam no Plūdiem nevajadzēja bīties.

Ta�u, pētot Grēku plūdus, tēvs Kaspars bija sadūries ar kādu �ķie�tami neatrisināmu probleme physicum-hydrodynamicum. Dievs, kā Bībelē apgalvots, lietum liek līt �etrdesmit dienas un �etrdesmit naktis no vie�tas, un tad ūdeņi kāpj pār zemi tik augstu, ka pārklāj pat vislielākos kal�nus, proti, tie pārstāj kāpt, kad visaugstākās virsotnes ir paliku�as piec�padsmit elkoņus zem ūdens, un tā �ie plūdi apslēpj zemi simt piecdesmit dienas. Tiktāl viss it kā būtu skaidrs.

"Vai tu esi kādreiz lietus ūdeņus savākt provējis? Līst visu dienu, bet tev tik mucas dibenā ein klein bisschen ūdens! Un, ja visu nedēļu lītu, tu knapi pilnu mucu sakrātu! Un iztēlojies kaut tādu ungeheuere Regen, ka tādā nemaz nostāvēt nevar, tādu, ka liekas, visas debesis gā�as uz tavas nabaga galvas, lietus, kas briesmīgāks par to vētru, kas tavu kuģi postīja� Un tomēr arī tad �etrdesmit dienās ist das unmцglich, iespējams neir, ka tu piepildi visu zemi ar visiem augstiem kalniem!"

"Vai jūs gribat teikt, ka Bībele ir melojusi?"

"Nein! Skaidrs, ka ne! Tak man jāpierāda, no kurienes Dievs visu to ūdeni jēma, ja jau no debesīm tik daudz nolīt nevarēja! Ar lietu nebija gana!"

"Un tātad?"

"Un tātad dumm bin ich nicht, nekāds ģeķis neesmu! Pater Caspar iz�domāja vienu lietu, ko iepriek� neviens cilvēks izdomājis nebij. In primis, es kārtīgi lasīju to Bībeli, kur teikts, ka tas Dievs atvēra, jā, atvēra visus debesu logus, bet lika arī plūst ārā visām Quelle, visiem Fontes Abyssy Magnae, tiem dziļo dzelmju avotiem, Genesis, septiņi, vienpadsmit. Un, kad tie Plūdi bija galā, viņ� tos dzelmju avotus aizvēra, Genesis, astoņi, divi! Un kas tad ir tie dzelmju avoti?"

"Kas tie ir?"

"Tie ūdeņi, kas iek� tiem vislielākiem jūras dziļumiem stāv! Dievs ne vien tos lietus ūdeņus jēma, bet arī ūdeņus no tiem jūras dziļumiem, un uz zemes uzgāza! Un tos dzelmju ūdeņus viņ� jēma tie�i te, jo, zi�nāms, tie pasaules visaugstāki kalni ir ap pirmo meridjanu, starp Jeruzālemi un Dzelzs salu, ergo tiem visdziļākiem jūras abyssi simetrijas likuma dēļ jābūt te, pie antimeridjana."

"Jā, ta�u ar visu zemeslodes jūru ūdeņiem nepietiek, lai pārklātu kalnus, jo citādi jau tie kalni visu laiku atrastos zem ūdens. Bet, ja Dievs jūras ūdeņus būtu izsmēlis un uzgāzis uz zemes, tad jūru vietā būtu palikusi dziļa, tuk�a bedre, kur Noa būtu iegāzies ar visu savu �ķirstu�"

"Tu ļoti pareizu lietu saki. Ne tikai: ja Dievs tos ūdeņus no Terra Incognito jem un uz Terra Cognita gā�, �ī lodes puse bez visa tā ūdens

paliek, un tad tas zemes Zentrum Gravitatis mainās, viss otrādi apvēr�as, un varbūt zemes lode aizskrien debesīs kā viena bumba, kam tu ar kāju iesper."

"Un tātad?"

"Un tātad pats domā, ko tu dari, ja Dievs esi."

Roberto �ī spēle bija patiesi aizrāvusi. "Ja es esmu Dievs," viņ� teica, it kā vairs nespētu pienācīgi locīt darbības vārdus, kā Dievs viņa dzimtās valodas lietotājiem nolicis, "tad es radu jaunu ūdeni."

"Tu jā, Dievs nē. Dievs var ex nihilo ūdeni radīt. Bet kur to ūdeni pēc tiem Plūdiem likt?"

"Tātad Dievs jau kop� sākta gala bija sagādājis pamatīgus ūdens krājumus dziļos bezdibeņos, paslēptus pa�ā zemes centrā, un ārā viņ� tos iztecināja tikai tai vienā reizē, tikai uz Plūdu dienām, tā, it kā tie �ļāk�tos no vulkāniem. Dro�i vien tie�i to nozīmē tie Bībeles vārdi, ka Dievs atvēra dzelmju avotus."

"Tu domā? Bet no vulkāniem uguns nāk. Viss zemes Zentrum, visa Mundus Subterraneus sirds viena liela uguns masa iraid! Un, ja iek� tā Zentrum uguns ir, turpat ūdens nevar būt! Ja tur ūdens ir, tad vulkāni ūdeni kā fontāni spļauj," jezuīts sprieda.

Roberto nepadevās: "Nu tad, ja es esmu Dievs, es ņemu ūdeni no citas pasaules, ja jau tās pasaules ir bezgalīgi daudzas, un izgā�u visu uz zemes."

"Tu tur Parīzē par daudz bezdievīgas runā�anas par bezgalīgām pa�saulēm klausījies. Bet tas Dievs tikai vienu pasauli radīja, un ar to viņa glorijai ir gana. Nein, tu labāk domā, ko tu dari, ja tev bezgalīgi daudz pasauļu nevaid un ardzan laika nevaid tās tikai priek� Plūdiem taisīt un pēc tam atpakaļ Neesamībā mest. Ko tad tu dari?"

"Tad es tie�ām nezinu."

"Tāpēc ka tava mens parva est."

"Var jau būt."

"Jā, jā, pavisam parva. Tu padomā. Ja Dievs to ūdeni, kas vakar uz visas zemes bija, varētu jemt un pārcelt �odienā, un rīt atkal jemt visu �odienas ūdeni, kas nu jau duplex, duplo major ir, un ieliet parītdienā, un

tā ad infinitum, un tad varbūt pienāktu tā diena, kad viņ� visu mūsu zemi piepildīt spētu un arī tos augstus kalnus nosegtu?"

"Es neesmu nekāds labais rēķinātājs, bet jā, es teiktu, ka tāda diena pienāktu."

�jawohl! �etrdesmit dienās viņ� to zemi piepilda, jo �etrdesmit rei�zes tik daudz tā ūdeņa jem, cik visās jūrās ir, un, ja tu �etrdesmit reizes visu jūru dziļumu jem, tu sicher visus kalnus pārklāj, jo tie dziļumi tik dziļi vai dziļāki ir, cik tie kalni augsti ir."

"Bet kur tad Dievs varēja ņemt vakardienas ūdeņus, ja vakardiena jau bija pagājusi?"

"Lūk, lūk! Tagad klausies! Iedomā, ka esi uz Pirmā Meridjana. Vari?"

"Jā, protams."

"Tagad iedomā, ka tur ir dienvidus, teiksim, tās Zaļas ceturtdienas dienvidus. Un cik ir pulkstenis Jeruzālemē?"

"Sprie�ot pēc visa, ko esmu mācījies par saules gaitu un meridi�āniem, domāju, ka tobrīd turienes meridiānam saule jau sen būs pār�rāpojusi pāri un tur būs vēla pēcpusdiena. Un domāju, ka saprotu, uz ko jūs tēmējat. Lai būtu: uz Pirmā Meridiāna ir dienvidus, bet uz simt astoņdesmitā ir pusnakts, jo saule tam gājusi pāri jau pirms divpadsmit stundām."

"Gut. Also �eit ir pusnakts, und also tā Zaļa ceturtdiena jau pie bei�gām ir. Un kas notiek tūlīt pēc tam?"

"Sākas Lielās piektdienas pirmās stundas."

"Vai arī uz Pirmā Meridjana?"

"Nē, tur sākas Zaļās ceturtdienas pēcpusdiena."

"Wunderbar. Tātad �eit jau piektdiena ir, bet tur vēl tā ceturtdiena, oder nicht? Un, kad uz tā Pirmā Meridjana piektdiena pienāk, te jau sestdiena ir. Un te tas Mūsu Kungs aug�ām ceļas, kamēr tur vēl miris ir, oder?"

"Jā, bet es nesaprotu�"

"Tūlīt sapratīsi. Kad te pusnakts un viena minūte vai viena maza minūtes daļa pusnaktij pāri ir, vai tu saki, ka te jau piektdiena ir?"

"Jā, protams."

"Bet iedomā, ka tajā pa�ā mirklī tu nevis te, uz kuģa, esi, bet tur, uz tās salas, ko tu uz austrumiem no meridjana līnijes redzi. Vai tu saki, ka arī tur piektdiena ir?"

"Nē, tur vēl ir ceturtdiena. Tur ir pusnakts bez vienas minūtes vai bez viena maza mirkļa, ta�u vēl ceturtdiena."

"Gut! Tai pa�ā mirklī also te ir piektdiena un tur ceturtdiena!"

"Protams, un�" Roberto spēji aprāvās, pats savas domas apstulbi�nāts. "Un ne tikai! Jūs man liekat saprast, ka tad, ja es stāvētu uz me�ridiāna līnijas tie�i tajā brīdī, kad tur ir pusnakts, paskatīdamies uz rietumiem, es redzētu piektdienas pusnakti, bet, paskatīdamies uz aus�trumiem, redzētu ceturtdienas pusnakti! Dievs augstais debesīs!"

"Nesaki dievsaugstais, bitte."

"Atvainojiet tēvs, bet tas ir īsts brīnums!"

"Nu tad pie tāda brīnuma tev nebūs to Dieva vārdu velti brūķēt. Saki Donnerwetter, ja tev noteikti jāsaka. Bet vislielāks brīnums ir tas, ka nekāds brīnums neir! Viss tā ir paredzēts ab initiol Ja tai saulei vajaga divdesmit �etras �tundes, lai tai zemei apkārt ietu, tad rietumos no simt astoņdesmita meridjana sākas viena jauna diena, bet austrumos vēl tā iepriek�ēja ir. Te, uz mūsu kuģa, piektdienas pusnakts ir, bet tur, uz tās Salas, ceturtdienas pusnakts. Vai tu zini, kas ar tiem Magelāna jūrnie�kiem notika, kad tie tai pasaulei apkārt apbrauca, kā tas Pēteris Moceklis stāsta? Tie atgrie�as un domā, ka vēl iepriek�ēja diena ir, tak jau nākama diena pienākusi, un tad �ie domā, ka tas Kungs Dievs viņus sodījis un tiem vienu dienu nozadzis, jo tie tās Lielas piektdienas gavēni godam ievēroju�i nebij. Tak viss bija naturaliter: tie uz rietumiem ceļoju�i bija. Ja tu no Amerikas uz Āziju ceļo, tu vienu dienu zaudē, bet, ja otrādi ceļo, tev viena diena klātu nāk. Lūk, kāpēc Dafne pa Āzijas ceļu brauca, nevis tā kā jūs, nelgas, pa Amerikas ceļu braukdami. Tagad tu vienu dienu vecāks par mani esi! Vai tev tā smejama lieta neliekas?"

"Bet, ja es tiktu līdz Salai, es būtu par dienu jaunāks!" atteica Ro�berto.

"Tas jau tikai mazs jocus bij. Man viena alga, vai tu jaunāks vai ve�cāks esi. Man svarīgi ir tas, ka taisni �ajā pasaulsvietā ir tā līnije, kam

vienā pusē vēlāka diena un otrā tā iepriek�ēja diena iraid. Un ne tikai pusnaktī, bet tāpat arīdzan pulksten septiņos un desmitos un katrā laikā! Ergo tas Dievs no �īm dzelmēm to vakardienas ūdeni (ko tu tur redzi) jēma un uz tās �odienas pasaules lēja, un tāpat nākamā un atkal nākamā dienā darīja! Sine miraculo, naturaliter! Dievs dabu kā tādu vienu lielu horologium ierīkojis bija! Tā, kā kad man tāds horologium būtu, kas nevis divpadsmit, bet divdesmit �etras �tundes rāda. Un �ī horologium rādeņi jeb bultas uz divdesmit �etri iet, un pa labi roki no divdesmit �etri vaka�rēja diena iraid, bet pa kreisi roki �odiena!"

"Bet kā tad vakardienas zeme varēja noturēties savā vietā debesīs, ka �ajā puslodē tai vairs nebija ūdens? Vai tad tā nezaudēja Centrum Gravitatisl�

"Tu par to laiku ar conceptiones humanae domā. Mums, homines, va�kardiena vairs nevaid un rītdiena vēl nevaid. Tempus Dei, quod dicitur Aevum, tā Dieva laiks, ko sauc mū�īgu, pavisam citāds ir."

Roberto sprieda, ka varbūt, ja Dievs ņēma vakardienas ūdeni un pārcēla to �odienā, tad vakardienas pasaule tā pa�a sasodītā smaguma centra nobīdes dēļ pieredzēja satricinājumu, ta�u cilvēkus tas nekādi nevarēja skart, jo viņu vakardienā nekāda satricinājuma nebija bijis, tas notika tikai Dieva vakardienā, bet laikam gan Dievs prata vienlaikus dar�boties ar vairākiem laikiem un vairākiem stāstiem, līdzīgi kā Stāstnieks, kur� reizē raksta vairākus romānus, visus ar vieniem un tiem pa�iem personā�iem, tak katrā stāstā liekot tiem piedzīvot at�ķirīgus notikumus. It kā būtu viena Dziesma par Rolandu, kur Rolands mirst zem priedes, un kāda cita, kurā tas pēc Kārļa nāves kļūst par Francijas karali, bet Ganelona ādu izmanto par paklāju. Un �ī doma Roberto, kā pēcāk redzēsim, kļuva par ilgu līdzgaitnieci, pārliecinādama viņu, ka pasaules var būt ne vien bezgalīgas telpā, bet arī paralēlas laikā. Ta�u par to viņ� ar tēvu Kasparu nevēlējās runāt, jo jezuīts par caurcaurēm ķecerīgu uzskatīja pat ideju, ka daudzas pasaules cita citai līdzās pastāv tai pa�ā laikā, tad kas zina, ko viņ� būtu teicis, padzirdējis prātojumus par vēl citu bezgalīguma paveidu. Tā nu Roberto tikai jautāja, kā tie�i Dievs visu to vakardienas ūdeni pārcēla no vakardienas �odienā.

"Lielas zemjūras vulkānu eruptiones tās bija, natьrlich! Iedomā: tie ugunīgus vējus pū�. Un kas notiek, kad viens piena katls sakarst? Piens aug�ā kāpj, no katla ārā skrien un pa plīti izplūst. Tik toreiz tas nevis piens bija, sed verdo�s ūdens! Grosse Katastrophe!"

"Un kā pēc tām �etrdesmit dienām Dievs to ūdeni atkal savāca?"

"Ja vairs nelīst, saule ir, et nunc ūdens pamazām iztvaiko. Bībele saka, simt piecdesmit dienas vajadzēja. Savu svārku tu vienā dienā izmazgāt un iz�āvēt vari, bet zeme simt piecdesmit dienās iz�ūst. Un daudz ūdens satecēja atpakaļ tajos milzīgos pazemes ezeros, kas vēl aizvien starp ze�mes virsu un to vidēju uguni ir."

"Jūs mani esat gandrīz pārliecinājis," teica Roberto, kuru vairāk sa�trauca nevis lielā ūdeņu pārvieto�ana, bet gan atklājums, ka viņ� atrodas vien pāris soļu attālumā no vakardienas. "Bet sakiet, ko jūs pierādījāt, atbraukdams �urp, un kas bija tas, ko nevarējāt pierādīt mājās tikai ar prāta gaismu vien?"

"To prāta gaismu atstāj tai vecai teoloģijai. �odienas scientia grib pie�rādījumus, ko experientia dod. Un tāds experientia pierādījums ir tas, ka es �eitan esmu. Un, pirms es �urpu atbraucu, es daudzus experimenta taisīju, jūru mērīju un to, cik tā ir �eitan dziļa, zinuj"

Tad tēvs Kaspars atkāpās no ģeoastronomiskajiem skaidrojumiem un ņēmās gari un pla�i aprakstīt Grēku plūdus. Nu viņ� runāja savā pār�gudrajā mācīta vīra latīņu valodā un, rokas vicinādams, ar �estiem itin kā piesaukdams da�ādās debesu un apak�zemes parādības, lieliem so�ļiem staigāja �urpu turpu pa klāju. Un taisni tobrīd, kad viņ� pievērsās stāstam par Plūdiem, debesis virs lī�a sāka apmākties, vēstot, ka kuru katru brīdi pāri brāzīsies pērkona negaiss, tik strauj� un negaidīts, kādi tie mēdz būt tikai tropos. Un, kad nu tie dzelmju avoti un debesu logi atvērās, cik horrendum et formidandum spectaculum pavērās Noas un viņa ģimenes acīm!

Vispirms ļaudis mēģināja patverties uz namu jumtiem, ta�u to mā�jas aizskaloja prom varenās straumes, ko dievi�ķā vēja spēks bija atdzinis �urp no Antipodiem; tie rāpās kokos, bet arī koki tika izrauti ar visām

saknēm kā zāles stiebri; no ūdens ārā vēl rēgojās mū�senu ozolu virsot�nes, un ūdens aizrautie centās pie tām pietverties, ta�u vēji zarus raustīja ar tādu sparu, ka noturēties nebija iespējams. Un nu jau jūrā, kas bija pārklājusi ielejas un kalnus, pa virsu peldēja vien uzpūtu�ies līķi, uz ku�riem glu�i kā baisās ligzdās piesēda �ausmu pārņemti putni, ta�u drīz tie zaudēja arī �o pēdējo pieme�anās vietu, pārguru�i padevās vētrai un krita viļņos piesmagu�ām spalvām, nokusu�iem spārniem. "Oli, horrenda justitiae divinae spectacula," aizrautīgi klāstīja tēvs Kaspars un piebilda, ka tas neesot bijis nekas salīdzinājumā ar to, kas būs redzams tai dienā, kad Kristus nāks otrreiz tiesāt dzīvos un miru�os�

Un niknajiem dabas trok�ņiem atsaucās �ķirstā ieslodzītie dzīv�nieki, vēja gaudas atbalsoja vilki, vētras rēkoņai kontrapunktus izrēca lauvas, zibeņu �ķīlieniem pretī bauroja ziloņi, un suņi rēja, dzirdot savu mirsto�o sugasbrāļu izmisu�ās rejas, aitas asaraini blēja, sabalsojoties ar bērnu raudām, vārnas ķērca līdzīgi lietum, kas grabināja pa �ķirsta jumtu, buļļi un govis māva līdzi viļņu māvieniem, un visas sauszemes un gaisa dzīvās būtnes ar saviem �ēlabainajiem �iepstiem un kaucīgajiem ņaudieniem iesaistījās planētas sērās.

Un tie�i tajos brī�os apgalvoja tēvs Kaspars Noa un viņa saime no jauna atklāja to valodu, kurā Ādams bija runājis Ēdenes dārzā un kuru viņa bērni bija aizmirsu�i pēc izdzī�anas no paradīzes, un kuru pēcāk arī gandrīz visi Noas pēcnācēji zaudēja tai dienā, kad pie Bābeles torņa tika sajauktas cilvēku valodas, un izņēmums bija Gomera mantinieki, kas �o valodu aiznesa sev līdzi uz ziemeļu me�iem, kur vācu tauta to uzcītīgi un uzticīgi saglabāja. Vienīgi vācu valoda un nu jau tēvs Kaspars glu�i kā apsēsts auroja galvenokārt savā dzimtajā valodā "redet mit der Zunge, donnert mit dem Himmel, blitzet mit den schnellen Wolken" un, kā viņ� at�jautīgi turpināja, jaukdams kopā visda�ādāko izlok�ņu un mēļu asākās skaņas, vienīgi vācu valoda aizvien vēl runā ar pa�as dabas balsi, vienīgi tā dun ar pērkoniem, �ļarkst ar dubļiem, urzgulē ar strautiem, grudzina ar zirgiem, ruk�ķ ar cūkām, gādzina ar zosīm, klukst ar vistām, kurc ar vardēm, trillina ar cīruļiem, �virkst ar svīrēm un vid�ina ar bezdelīgām! No tik bābeliska uzskaitījuma jezuīts pats pavisam aizsmaka, bet viņa

klausītājs tika pārliecināts, ka līdz ar Plūdiem atgūtā Ādama valoda ir iz�dzīvojusi tikai un vienīgi tais ziemeļu novados, kas pieder Svētās Romas imperatoram.

Sviedriem noplūdis, garīdznieks beidza �o uzskaitījumu, kas izklau�sījās pēc buramvārdiem. Itin kā izbiju�ās no sekām, ko varētu nest jauni plūdi, debesis atsauca atpakaļ savus negaisa vēstne�us, līdzīgi kā �ķavas reizēm �ķiet neapturamas un jau pavisam tuvas, ta�u tiek nosmacētas ar klusu urk�ķienu.

Nākamajās dienās kļuva skaidrs, ka Specula Melitensis ir nesasnie�dzama, jo arī Kaspars Vanderdrosels neprata peldēt. Laiva joprojām stā�vēja mazajā ielīcī aiz raga, tātad faktiski bija uzskatāma par neeksistējo�u.

Tagad, kad viņa rīcībā bija jauns un spēcīgs puisis, tēvs Kaspars mā�cētu ierādīt, kā būvējams kārtīgs plosts ar lielu airi, ta�u, kā viņ� paskaid�roja, visi būvniecības materiāli un rīki bija paliku�i uz Salas. Uz kuģa nebija neviena cirvja, un bez tiem viņi nevarēja nocirst nevienu mastu vai rāju, un bez āmuriem nevarēja izcelt no eņģēm durvis un sanaglot tās kopā.

Ta�u, no otras puses, nelikās, ka tēvs Kaspars īpa�i satrauktos par �ādi ieilgu�u ieslodzījumu uz kuģa, drīzāk viņ� priecājās, ka atkal var mitināties savā kajītē, izmantot klāju un da�us atliku�os instrumentus, ar kuriem turpināt pētījumus un novērojumus.

Roberto aizvien vēl nebija sapratis, kas īsti ir tēvs Kaspars Vander�drosels. Gudrais? Pilnīgi noteikti jā, vai vismaz ārkārtīgi erudīts vīrs, zi�nātkārs pētnieks, kuru vienlīdz interesē gan dabiskās, gan dievi�ķās zi�nātnes. Ekscentriķis un dīvainis? Neap�aubāmi. Kādā brīdī viņ� pusjau�i ļāva noprast, ka �is kuģis ir nofraktēts nevis par Sadraudzības, bet gan par viņa privātajiem līdzekļiem vai, pareizāk sakot, par naudu, ko �im mērķim atvēlējis viņa brālis, pie bagātības ticis tirgotājs, kur� trakumā no viņa necik neatpalika. Savukārt citā reizē tēvs Kaspars atļāvās pa�ēlo�ties par da�iem ordeņa brāļiem, kas viņam esot "nolaupīju�i daudzas jo auglīgas idejas", lai gan pirms tam izliku�ies, ka tās atraida kā muļķīgas fantāzijas. Un �ie izteikumi ļāva nojaust, ka godātie jezuītu tēvi Romā itin

nemaz neskuma par �ī pārgudrā un grūti pacie�amā brāļa do�anos tālā ceļojumā; un, ņemot vērā, ka Vanderdrosels kuģi sagādāja pats uz sava rēķina un pastāvēja cerības, ka tālajās un bīstamajās jūrās viņ� neglābjami pazudīs, ordeņa brāļi dro�i vien viņu pat skubināja braukt prom jo drīzāk.

Sabiedrība, kurā Roberto bija apgrozījies Provansā un Parīzē, bija padarījusi viņu gau�ām piesardzīgu pret ikkatru fizikas vai dabas filosofijas apgalvojumu, kas izskanējis no veca vīra mutes. Bet, kā jau iepriek� redzējām, Roberto visas savā ceļā sastaptās gudrības uzsūca kā sūklis, īpa�i nebēdādams par to pretrunīgumu un nevairīdamies pretrunīgām lietām ticēt. Un varbūt par iemeslu tam bija nevis sistēmas trūkums, bet apzināta izvēle.

Parīzē pasaule viņam bija atklājusies kā skatuve, uz kuras izrādās maldino�i �ķitumi, bet ikviens skatītājs ik vakaru vēlas skatīties un apbrī�not aizvien ko jaunu un citādu, it kā ierastās lietas, lai arī cik brīnumainas būdamas, vairs nevienu neapgaismotu, un vienīgi neparasti nenoteiktās vai nenoteikti neparastās vēl spētu uzbudināt publiku. Senatnes gudrie uzskatīja, ka uz ikvienu jautājumu alla� ir dodama tikai viena atbilde, turpretī lielais Parīzes teātris rādīja viņam izrādi, kur uz katru jautājumu varēja atbildēt visda�ādākajos veidos. Un tā Roberto nolēma tām lietām, kurām viņ� ticēja (vai domājās ticam), atvēlēt tikai pusi sava gara, lai otru pusi paturētu brīvu gadījumam, ja patiess izrādītos tie�i pretējais.

Un, ja jau viņa prāts bija noskaņots �ādi, varam saprast, kāpēc viņ� necik dedzīgi nerāvās noliegt pat visneiedomājamākās no tēva Kaspara atklāsmēm. No visiem līdz �im dzirdētajiem stāstiem jezuīta stāstītais neap�aubāmi bija visneparastākais. Tad kāpēc gan to uzskatīt par ne�patiesu?

Es gribētu gan redzēt to cilvēku, kur�, viļņu aizskalots prom no visa un visiem, nokļuvis uz pamesta kuģa, neizmērojami pla�ā telpā starp de�besīm un jūru, nebūtu gatavs ļauties sapnim, ka visā �ajā nelaimē viņam vismaz ir laimējies iekļūt pa�ā laika viducī.

Varbūt tāpēc Roberto izklaidējās, uz jezuīta neticamajiem stāstiem atsaukdamies ar iebildēm, ta�u lielākoties izturējās kā tie Sokrātā mācekļi, kuri strīdos gandrīz lūg�us lūdzās pēc sakāves.

Turklāt kā gan viņ� varētu atraidīt zinā�anas, ko sniedz cilvēks, kur� jau kļuvis par tēvi�ķu tēlu un viņu pa�u vienā rāvienā no apjuku�a un vientuļa katastrofas upura atkal padarījis par pasa�ieri uz kuģa ar zino�u un valdonīgu saimnieku? Varbūt par iemeslu bija garīdznieka ģērbs, var�būt �īs peldo�ās pils likumīgā pilskunga tiesības, katrā ziņā Roberto acīs tēvs Kaspars kļuva par Varas iemiesojumu, un Roberto bija gana labi ap�guvis sava laikmeta idejas, lai zinātu, ka valdo�ajam spēkam ir jāpakļau�jas ja ne citādi, tad vismaz �ķietami.

Un, ja tomēr gadījās, ka Roberto sāka ap�aubīt sava jūras nama saim�nieka izteikumus, tas tūliņ veda viņu uz aizvien jauniem kuģa nostūriem un rādīja iepriek� neievērotus instrumentus, un mācīja un izskaidroja tik daudz pārsteidzo�u lietu, ka zudusī uzticē�anās tūliņ atgriezās.

Piemēram, tēvs Kaspars parādīja viņam zvejas tīklus un mak�ķerāķus. Dafne bija noenkurota ūdeņos, kur dzīvība ņudzēt ņudzēja, tāpēc prātīgāk bija taupīt pieliekamo krājumus un sagādāt iztikai svaigas zi�vis. Roberto, kas tagad, paslēpis acis aiz nokvēpinātajiem stikliem, varēja brīvi staigāt apkārt arī pa dienu, tūliņ iemācījās ielaist tīklus un iemest āķus, un bez lielām pūlēm vilka ārā tik milzonīgas dzīļu iemītnieces, ka ne reizi vien gandrīz pārvēlās pār fal�bortu mirklī, kad tās ar varenu sparu sakampa ēsmu un parāva auklu.

Lomu viņ� guldīja uz klāja, un tēvs Kaspars mācēja nosaukt gan kat�ras zivs iedabu, gan vārdu. Protams, Roberto nezināja, vai jezuīts atklāj viņam �o ūdens radību īsteno dabu vai tikai apveltī tās ar vārdiem pēc pa�a iegribas.

Roberto dzimtās puslodes zivis bija pelēkas vai labākajā gadījumā sudrabaini vizo�as, turpretī �ejienietes bija ko�i gai�zilas ar spurām skābo ķir�u krāsā, ar safrāndzeltenām bārdām vai purpursarkaniem purniem. Viņ� notvēra zuti ar divām acainām galvām pa vienai katrā galā, ta�u tēvs Kaspars viņam parādīja, ka otra galva patiesībā ir tikai aste, kuru daba izrotājusi tik pārliecino�i, ka �is dzīvnieks savus ienaidniekus var iebiedēt arī ar pakaļgalu. Roberto izcēla no ūdens zivi ar plankumainu vēderu un tum�ām tintes svēdrām pār muguru, ap acīm tai zaigoja visas varavīksnes krāsas un purns bija kā kazai, ta�u tēvs Kaspars lika to tūliņ

iemest atpakaļ jūrā, jo viņam bija zināms (no ordeņa brāļu stāstiem, jūr�nieku teiksmām, pa�a pieredzētā?), ka tā ir indīgāka par miroņbeku.

Par kādu citu zivi ar dzeltenām acīm, pietūku�ām lūpām un zobiem kā naglām, tēvs Kaspars tūliņ teica, ka tā esot Belcebula radība. Labāk lai viņ� ļaujot tai nosmakt turpat uz klāja, bet tad beigtu iesvie�ot atpakaļ tur, no kurienes tā nākusi. Kas zina, vai viņ� tā sprieda pēc zivs izskata vai pēc uzkrātajām zinā�anām? Katrā ziņā visas zivis, kuras jezuīts at�zina par ēdamām, patie�ām gar�oja izcili, un par vienu viņ� pat mācēja teikt, ka vārīta tā būs gardāka nekā cepta.

Ievadot Roberto �īs zālamaniskās jūras noslēpumos, jezuīts viņam sniedza arī precīzākas ziņas par Salu, kam Dafne, tikko �eit ieradusies, bija appeldējusi visriņķī. Austrumu pusē tai bija da�as nelielas pludma�les, ta�u pārlieku pakļautas vējiem. Tūlīt aiz dienvidu raga, kur pēcāk alla� piestāja kuģa laiva, bija rāms ielīcis, ta�u pārāk sekls, lai tajā varētu iebraukt ar Dafni. Vieta, kur kuģis bija noenkurots pa�laik, �ādai vajadzī�bai bija vispiemērotākā: pat nedaudz tuvāk Salai pastāvēja risks uzsēsties uz kāda sēkļa, bet, atkāpjoties no tās vēl vairāk, kuģis iekļūtu visai spē�cīgā straumē, kas plūda cauri �aurumam starp abām salām no dienvid�rietumiem uz ziemeļaustrumiem. Un �īs straumes spēku bija pavisam vienkār�i nodemonstrēt arī Roberto. Tēvs Kaspars lūdza, lai viņ� saulē nobeigu�ās Belcebula zivs ķermeni iemet jūrā rietumu pusē, ieguldot �ai sviedienā visus spēkus; un, patie�ām, briesmoņa līķi cik nu ilgi viņi to redzēja peldam virspusē aizrāva prom neredzama straume.

Gan jezuīts, gan jūrnieki bija izpētīju�i Salu, ja ne visu, tad vismaz lielāko tās daļu, katrā ziņā pietiekami labi, lai secinātu, ka no paugura, kur� tika izraudzīts par piemērotāko Specula uzstādī�anai, vislabāk var pārlūkot visu �o sauszemi, kas bija aptuveni Romas pilsētas lielumā.

Salas iek�ienē bija ūdenskritums un brīnumaini skaista augu valsts un tur auga ne vien kokosrieksti un banāni, bet arī koki, kam stumbrs �ķērsgriezumā izskatījās pēc zvaigznes, un �o zvaig�ņu staru smailes bija asas kā na�u asmeņi.

Da�us no salas dzīvniekiem Roberto jau bija redzējis uz apak�ējā klāja: Sala bija īsta putnu paradīze, un tur mājoja arī lidojo�as lapsas.

Krūmājā jūrniekiem bija gadījies redzēt cūkas, ta�u nebija izdevies tās notvert. Tāpat tur bija milzums �ūsku, bet neviena nebija izrādījusies in�dīga vai nikna, un glu�i neiedomājama bija Salas ķirzaku da�ādība.

Ta�u visbagātīgākā fauna bija novērojama visgarām koraļļu rifam. Bruņurupu�i, krabji un visvisādas austeres, ko grūti salīdzināt ar tām, kas sastopamas mūsu jūrās, lielas kā grozi, kā katli, kā milzīgi �ķīvji, ne�reti grūti atveramas, ta�u, beidzot atlauztas vaļā, tās atklāja skatienam baltu, mīkstu un treknu, turklāt neizsakāmi gardu gaļu. Diem�ēl līdz ku�ģim �īs gardās gliemenes atgādāt nekādi nebija iespējams, jo, izvilktas no ūdens, saules karstumā tās tūliņ samaitājās.

Viņi nebija sastapu�i nevienu no tiem lielajiem, plēsīgajiem zvēriem, ar kuriem tik bagāti ir citi Āzijas novadi, te nebija ne ziloņu, ne tīģeru, ne krokodilu. Un tāpat arī nevienu radījumu, kas līdzinātos vērsim, bul�lim, zirgam vai sunim. It kā �ajā Salā visas dzīvības formas būtu veidojis nevis kāds arhitekts vai tēlnieks, bet gan zeltkalis: putni līdzinājās ko�krāsu kristāliem, me�a zvēri bija sīki, bet zivis plakanas un gandrīz caurspīdīgas.

Ne tēvam Kasparam, ne kapteinim, ne matro�iem nebija radies iespaids, ka tuvējos ūdeņos mitinātos haizivis, kuras jau iztālēm var sa�skatīt pēc to īpatnējās spuras, kas slīd pa ūdens virsmu asa kā kara cirvis. Un tas patie�ām bija dīvaini, ņemot vērā, ka turienes jūrās haizivis ir sa�stopamas it visur. Tāpēc, manuprāt, pārliecība, ka Salas tuvumā haizivju nav, bija tikai �ī ekscentriskā pētnieka maldīgā iedoma; lai gan, protams, varam arī pieņemt, ka viņam bija taisnība un �īs plēsoņas uzskatīja par labāku sekot spēcīgajai rietumpuses straumei, kur tās varēja atrast vairāk barības. Lai būtu kā būdams, mūsu turpmākajam stāstam nāk tikai par labu, ka ne Kaspars, ne Roberto nebaidījās no haizivīm, jo citādi viņiem nebūtu pieticis drosmes kāpt ūdenī un es nemaz nezinātu, ko stāstīt tālāk.

Roberto klausījās �ajos aprakstos, un tālā Sala viņu apbūra arvien vairāk; viņ� centās iztēloties tās krāsas, veidolus, to, kā �urpu turpu �au�dās visas dzīvās radības, par kurām tēvs Kaspars stāstīja. Un koraļļi? Kādi gan bija koraļļi, kurus viņ� pazina tikai kā rotaslietas un kuri sa�skaņā ar poētisku vieno�anos bija daiļas sievietes lūpu krāsā?

Un, par koraļļiem stāstot, tēvam Kasparam aptrūkās vārdu un viņ� tikai vērsa acis pret debesīm ar svētlaimīgu izteiksmi sejā. Tie, par ku�riem runāja Roberto, bija miru�i koraļļi, tāpat kā miris bija to kurtizāņu tikums, kuru lūpām libertīni veltīja �o nepamatoto salīdzinājumu. Un rifā, protams, bija arī miru�i koraļļi, un tie�i tie savainoja katru, kur� mē�ģināja �os akmeņus aizskart. Ta�u miru�ie nebija nekas salīdzinājumā ar dzīvajiem, kas bija kā lai saka zemūdens ziedi, anemones, hiacintes, gundegas, ligustri, lefkojas, bet, nē, arī �āds salīdzinājums neko nepa�saka tās bija pangu, punu, vijumu, skrudzeļu, sprogu, dīgstu, dzietu, ogu, pumpuru un ser�u dzīres -, tomēr nē, tie bija pavisam kas cits, kus�tīgi, ko�i kā Armīdas dārzs, un vienlaikus tie atdarināja visus lauku, dārzu un me�u augus, sākot ar gurķiem un beidzot ar murķeļiem un virziņkāpostiem�

Tēvs Kaspars koraļļus bija redzējis arī agrāk un citur, pateicoties īpa��am rīkam, ko darinājis kāds viņa ordeņa brālis (un viņ� aizsteidzās uz savu kajīti, parakņājās kādā lādē un sameklēja �o noderīgo izgudrojumu): tā bija tāda kā ādas maska, kam priek�pusē ietaisīts liels acu stikls, bet pa�kau�a daļa apmalota ar stiprinājumiem un aprīkota ar saitēm tā, lai masku varētu piesaitēt pie sejas un tā cie�i piegultu zodam un pierei. Vajadzēja tikai laivu ar plakanu dibenu, kas neķertos aiz rifa zemūdens radzēm, un tad, pārkaroties pār laivas malu tik zemu, ka seja pieskaras ūdenim, varēja ielūkoties līdz pa�am dziļumam kurpretī, iegremdējoties ūdenī ar kailu galvu, sāļais ūdens svilināja acis un nekas īsti nebija saredzams.

Tēvs Kaspars uzskatīja, ka �o ierīci ko viņ� dēvēja par Perspicillum, Acstiklu vai Persona Vitrea (proti, par stikla masku, kas nevis apslēpj, bet atklāj) varētu izmantot arī cilvēks, kas prastu peldēt starp klintīm. Agrāk vai vēlāk ūdens, protams, iesprauktos arī maskas iek�pusē, ta�u vismaz kādu brīdi, aizturot elpu, varētu skatīties un redzēt zem ūdens. Pēc tam vajadzētu iznirt, izliet no maskas ūdeni un sākt visu no gala.

"Ja tu peldēt iemācies, tu to visu redzēt vari," Kaspars teica Roberto. Un Roberto mēdīdamies at�āva: "Ja es peldēt iemācos, pārvēr�os par bla�ķi, kas pa ūdens virsu iet." Bet patiesībā viņam kremta, ka viņ� ne�kādi nevar aizkļūt līdz Salai.

Un vēl, un vēl, nelikās mierā tēvs Kaspars, uz Salas ir Liesmu Dūja.

"Liesmu Dūja? Kas tā tāda?" jautāja Roberto, un mums �ķiet, ka viņa balsī skanēja pārmērīgs satraukums. It kā Sala jau kop� sākta gala būtu viņam solījusi noslēpumainu simbolu, kas tikai tagad pēk�ņi būtu gai�i iemirdzējies.

Tēvs Kaspars skaidroja, ka ir grūti aprakstīt �ī putna skaistumu un, lai par to runātu, tas jāredz pa�am savām acīm. Viņ� to ar tālskati bija samanījis jau pirmajā dienā pēc iera�anās. Un iztālēm �ķitis, ka nokaitēta zelta lode, zeltainas uguns kamols no augstāko koku galotnēm traucas debesīs. Ticis krastā, viņ� par �o putnu tūliņ gribējis zināt ko vairāk un licis matro�iem to atrast.

Ilgi vajadzēja meklēt un sēdēt slēpņos, līdz izdevās noskaidrot, ku�ros kokos tas mājo. Putns izdeva īpatnējas skaņas, kas atgādina mēles klak�ķinā�anu pret aukslējām. Un tēvs Kaspars atklāja, ka putns atsau�cas, ja viņ� �ādus klak�ķus mēģina atdarināt ar muti vai pirkstiem, un da�u reizi viņam pat izdevās to saskatīt pārlidojumos no zara uz zaru.

Viņ� atgriezās slēpnī atkal un atkal, paņēmis līdzi tālskati, un vismaz vienu reizi viņam putnu izdevās apskatīt jo labi, kad tas sēdēja gandrīz nekustīgi: galva bija tum�ā olīvu zaļumā, nē, drīzāk sparģeļu zaļa, un tādas pa�as arī kājas, bet knābis bija lucernas zaļ�, un �is zaļums līdzīgi kā maska no knābja stiepās visriņķī acij, kura atgādināja dzeltenu kuku�rūzas graudu un kurā melni dzirkstīja zīlīte. Pakaklē bija neliels zeltains laukums, un tie�i tāpat zeltā vizēja spārnu gali, bet ķermenis no krūtīm līdz pat astei, kur spalvas �ķita tik smalkas un zī�ainas kā sievietes mati, bija kā lai pasaka? nē, sarkans nav piemērots vārds�

Sārts, sārtens, pasarkans, sarkanots, ro�ains, rozīgs vai ro�sārts, mi�nēja Roberto. Nein, nein, aizkaitināts sauca pretī tēvs Kaspars. Un Ro�berto: zemeņsarkans, ģerānijsārts, aveņrozā, ķir�krāsas, redīsrozīgs; tāds kā īleksa ogas, kā sarkankrūtī�a krūtis, kā sarkanrīklītes rīkle, kā stārķa kājas, kā dzeņa pavēdere� Nu nē ta�u, nē, nepadevās tēvs Kaspars, cīk�stēdamies gan ar dzimto, gan citām valodām un nekādi nevarēdams atrast piemērotus vārdus. Bet beigu beigās, sprie�ot pēc apkopojuma, ko vēlāk pieraksta Roberto (lai arī nevar saprast, kur� putnam veltījis visjūsmīgākos

apzīmējumus informators vai informējamais), viņi vienojās, ka �ī dūja ir pomerances ko�umā, �ilbi oran�a kā saldi rūgtais apelsīns, spilgta kā spārnota saule, īsāk sakot, ikvienam, kur� to ieraudzītu pret baltām de�besīm, liktos, ka rītausma iesvie� sniegā granātābolu. Bet, saules gaismā lidinoties, �is putns zaigoja krā�ņāk par ķerubu!

Un �is pomeran�u krāsas putns, teica tēvs Kaspars, nevar dzīvot ne�kur citur kā vienīgi uz Zālamana salas, jo tie�i �ī di�enā ķēniņa Dziesmu dziesmā ir runāts par dūju, kas paceļas spārnos kā rītausma, starojo�a kā saule, terribilis ut castrorum acies ordinata. Un tās spārni, kā teikts kādā psalmā, ir klāti ar sudrabu, un spalvas ar zaļu zeltu.

Un kopā ar �o putnu tēvs Kaspars bija redzējis arī citu, tam ļoti līdzīgu, ta�u tā spalvas bija nevis pomeran�u oran�īgajā sārtumā, bet gan zilzaļas, un, sprie�ot pēc tā, ka abi parasti sēdēja kopā uz viena zara, tie dro�i vien bija tēviņ� un mātīte. To, ka putni visdrīzāk ir no balo�u un dūju kārtas, liecināja viņu apveidi un arī bie�ā ūbo�ana. Kur� no abiem bija tēviņ�, to gan bija grūti pateikt, turklāt matro�iem tēvs Kaspars bija piekodinājis �os putnus nenogalināt.

Roberto jautāja, cik daudz tādu dūju varētu būt uz Salas. Un tēvs Kaspars, kur� katru reizi bija redzējis pretī mākoņiem �aujamies tikai vienu zeltainu kamolu vai arī novērojis augstajos zaros sē�am tikai vienu putnu pāri, atteica, ka esot pat ļoti iespējams, ka tur mājo tikai divas dūjas, no kurām pomeran�u krāsā ir viena vienīgā. Un �āds pieņēmums Roberto lika vēl neprātīgāk ilgoties pēc �ī retā skaistuma, kas, ja vien pa�tiesi gaidīja viņu, tad alla� gaidīja jau kop� iepriek�ējās dienas.

Starp citu, ja vien Roberto vēlētos, apgalvoja tēvs Kaspars, viņam vajadzētu vien pacietīgi pavadīt stundu stundas ar tālskati rokās un viņ� putnu noteikti ieraudzītu arī no kuģa. Vajadzētu tikai noņemt tās melni aizkvēpinātās brilles. Izdzirdis Roberto atbildi, ka acu sāpes viņam tā rīkoties neļauj, jezuīts izmeta da�as nicīgas piezīmes par vārgu jaunkun�d�u slimībām un ieteica viņam lietot zāles, ar kurām bija ārstējis savu buboni (Spiritus, Olea, Flores).

*���� * *

No pierakstiem nekļūst skaidrs, vai Roberto tie�ām �o dziedēkli lie�toja vai varbūt tomēr pamazītēm radinājās skatīties pasaulē bez acenēm sākumā rītausmā un saulrietā, un tad jau arī gai�ā dienas laikā; tāpat arī nav skaidrs, vai viņ� acis vēl slēpa aiz stikliem, kad kā drīz redzēsim mēģināja iemācīties peldēt; katrā ziņā acu vaina vairs ne reizi netiek pie�minēta, lai attaisnotu kārtējo bēg�anu vai izvairību. Tā nu varam visai pamatoti pieņemt, ka Roberto mazpamazām varbūt balzamiskā gaisa vai jūras ūdens dziedino�o spēku iespaidā izveseļojās no īstas vai iedo�mātas kaites, kas viņu uz vairāk nekā desmit gadiem bija padarījusi par vilkatim līdzīgu nakts iemītnieku (ja vien lasītājs nevēlas aizrādīt, ka es pats, sākot no �ī brī�a romāna vajadzībām, gribu paturēt Roberto uz klāja augām dienām un tāpēc, neatradis viņa piezīmēs neko, kas runātu tam pretī, ar valdonīgu aroganci atbrīvoju viņu no visām ligām).

Bet varbūt Roberto vēlējās izveseļoties, lai par katru cenu ieraudzītu dūju. Un skaidrs, ka viņ� tūliņ pat ar tālskati rokās būtu pieplacis margsienai, lai vērotu koku galotnes, ja vien viņa uzmanību nenovērstu cits neatrisināts jautājums.

Kad Salas un tās bagātību apraksts bija galā, tēvs Kaspars izteica spriedumu, ka tik daudz brīnumaini daiļu lietu var atrasties tikai un vie�nīgi uz antipodu meridiāna. Uz ko Roberto atbildēja: "Bet, godātais tēvs, jūs man stāstījāt, ka Specula Melitensis jums apstiprināja, ka patie�ām esat uz antipodu meridiāna, un es tam ticu. Ta�u jūs nebraukājāt no salas uz salu, uz katras no tām sliedams aug�ā Specula, nē, jūs savu ierīci uzstādī�jāt tikai �eit. Un tātad tā vai citādi, vēl pirms apstiprinājumu bija sniegusi Specula, jūs jau bijāt pārliecināts, ka esat atradis meklēto garuma grādu!"

"Tu ļoti pareizi domā. Ja es �urp atbraucu un nezināju, ka �ejiene tā īsta �ejiene ir, es nemaz zināt nevarēju, ka �eitan esmu. Tūlīt tev iz�skaidroju. Tā kā es zināju, ka Specula tas vienīgs pareizs rīks ir, man va�jadzēja citus nepareizus rīkus brūķēt, lai tai vietā attaptu, kur to pareizu rīku izprovēt var. Un tā es darīju."

Tā kā Roberto izrādīja neticību un paģērēja uzskaitīt, kuri nepareizie rīki un paņēmieni garuma grādu noteik�anai tiku�i izmantoti un tie�i cik nepareizi un nederīgi tie biju�i, tēvs Kaspars savu skaidrojumu iesāka ar vārdiem, ka �ie paņēmieni esot cits par citu nepareizāki, ja tos izmanto katru atsevi�ķi, ta�u, ja ņem tos visus kopā, tad to nepareizie rezultāti savstarpēji līdzsvarojas un katra atsevi�ķie trūkumi izlīdzinās. "Un tā est mathematica!"

Protams, pēc neskaitāmām nobrauktām jūdzēm pulkstenis vairs precīzi nerāda ceļojuma sākumpunkta laiku. Ta�u, ja pulksteņu ir daudz, kā Roberto jau ir redzējis uz Dafnes, un tie ir visda�ādākie, turklāt da�i izgatavoti ar īpa�u rūpību un tie�i �ādam mērķim? Vajag tikai salīdzināt to neprecīzos laika rādījumus, katru dienu ikviena spriedumus sastatīt ar pārējo viedokli, un var tikt pie visai precīziem datiem.

Un taci vēl laga jeb kuģelis? Parastās lagas necik labi un precīzi ne�darbojas, ta�u, rau, kādu lagu uzkonstruējis tēvs Kaspars pats: kastīte ar diviem vertikāliem stienī�iem, no kuriem viens ritināja vaļā, bet otrs ritināja kopā noteikta garuma auklu, kas atbilda noteiktam nobrauktu jū�d�u skaitam; saritino�ajam stienītim galā bija pierikotas daudzas lāpsti�ņas, kas griezās glu�i kā vējdzirnavu spārni, pakļaujoties tiem pa�iem vējiem, kas pūta kuģa burās, vēji grieza lāpstiņas ātrāk vai lēnāk un attiecīgi vairāk vai mazāk saritināja kopā auklu, un tās saritinā�anās bija atkarīga arī no vēju pūsmas tie�ākā vai �ķērseniskākā virziena, un tādē�jādi tika ierēķinātas arī novirzes no kursa vai kreicē�ana pret vēju. Paņē�miens, kas nekādi nebija atzīstams par pilnīgi dro�u, tomēr glu�i labs, ja rezultāti tiek salīdzināti ar citādiem mērījumiem.

Un mēness aptumsumi? Skaidrs, ka, novērojot tos no brauco�a kuģa, izceļas vieni vienīgi pārpratumi un kļūdas. Bet kas ir sakāms par tiem, kuri novēroti no sauszemes?

"Mums vajaga daudzus vērotājus un daudzās pasaules vietās no�likt, un tādus, kas ar prieku tam lielākam Dieva godam strādāt gatavi iraid, ne otram kaitēt un savu slavu vairot. Klausies: 1612. gada astotā novemberī Makao visugodāts pater lulius de Alessis konstatierē eklipsi no astoņi trīsdesmit vakarā līdz vienpadsmit trīsdesmit. Un visugodāts pater Carolus Spinola ziņo, ka to pa�u eklipsi viņ� tai vakarā Nangasaki, Japonijā no deviņi trīsdesmit vēro. Un pater Christophorus Schneider to pa�u eklipsi redz Ingol�tatē piecos pēc pusdienas. Vienas �tundes differentia nozīmē piecpadsmit meridjana grādi, ergo tie�i tāds attālums starp Makao un Nangasaki ir, piecpadsmit, nevis se�padsmit grādi, kā tas Blau apgalvo. Verstanden? Dabiski, tādiem pētījumiem migla un mākoņi ne�der, pareizus horologia vajaga, initium totalis immersionis garām palaist jāsargas, pareizs mērs starp initium et finis eclipsis jāatron, tie starpposmi, kad tie plankumi satumst, jāuzmana, et cetera. Ja tās vietas tālu viena no otras ronas, tad maza kļūda lielu differetitia netaisa, tak, ja vietas proximi iraid, tad differentia liela ronas."

Lieki neuzsvērsim, ka, manuprāt, par attālumu starp Makao un Nagasaki vairāk taisnības bija Blauam, nevis tēvam Kasparam (un tas parāda, cik sare�ģīts patiesi tolaik bija garuma grādu jautājums), ta�u te, lūk, mēs redzam, kādā veidā jezuīti, savācot un sasaistot kopā savu misionāru brāļu novērojumus, spēja izveidot Horologium Catholicum, kura nosau�kums nozīmēja nevis to, ka �is pulkstenis būtu īpa�i uzticīgs pāvestam, bet gan to, ka tas bija universāls. Patiesībā tā bija sava veida planisfēra, kurā atzīmētas visas Sadraudzības mītnes no Romas līdz pa�ām tālāka�jām zināmās pasaules robe�ām, un ikkatrai no �īm vietām bija norādīts vietējais laiks. Un tādējādi, skaidroja tēvs Kaspars, viņam pa�am nemaz nav vajadzējis rēķināt laiku no ceļojuma sākuma, rūpīgi to uzmanīt va�jadzējis tikai pēc pēdējā kristīgās pasaules sargposteņa, kura ģeogrāfis�kais garums ir dro�i zināms. Un arī tāpēc kļūdī�anās iespēja ievērojami saruka, bet starp daudzajām apstā�anās vietām varēja izmantot arī tās

metodes, kas nedeva absolūti uzticamus rezultātus, tādas kā aprēķinus pēc magnētiskās adatas novirzēm vai pēc mēness plankumiem.

Par laimi, viņa Sadraudzības brāļi jau patie�ām bija atrodami visā pasaulē, no Pernambuku līdz Goai, no Mindanao līdz Portus Sandi Thomae, un, ja vēji liedza piestāt vienā ostā, turpat netālu bija cita. Piemē�ram, Makao, ah, Makao, �o piedzīvojumu atceroties, tēva Kaspara seja sadrūma. Tolaik �ī osta piederēja portugāļiem (ķīnie�i dēvēja eiropie�us par gardeguņiem tie�i tāpēc, ka pirmie �ajos krastos bija izsēdu�ies por�tugāļi, kuriem deguni no tiesas ir gari, un tādi pa�i gardeguņi bija arī viņiem līdzi atkuģoju�ie jezuīti). Un Makao bija baltu un zilu cietok�ņu vainags uz pakalna, un visus �os cietok�ņus kontrolēja jezuītu tēvi, kas bija spiesti nodarboties arī ar militārām lietām, jo pilsētu nemitīgi ap�draudēja holandie�u ķeceri.

Tēvs Kaspars bija nolēmis iegriezties Makao, kur uzturējās arī kāds viņam pazīstams un astronomijas lietās īpa�i zino�s ordeņbrālis, ta�u bija piemirsis, ka kuģo ar holandie�u flītu.

Un kā gan rīkojās Makao krietnie jezuīti? Pamanīju�i jūrāblieza vaļā ar lielgabaliem un kulevrinām. Velti tēvs Kaspars stāvēja priek�galā un vicinājās ar rokām, velti lika nekavējoties uzvilkt mastā Sadraudzības karogu! Tie nolādētie Makao gardeguņi, kuri ta�u bija viņa pa�a ordeņa brāļi, kara tvaiku apmāti un uz svētīgu slaktiņu noskaņoju�ies, ne izmi�su�o jezuītu, ne viņa karogu nemaz nepamanīja, un lodes turpināja krist ūdenī visapkārt Dafnei. Tā bija īsta Dieva �ēlastība, ka kuģim izdevās uzvilkt vajadzīgās buras, pagriezties un aizbēgt atklātos ūdeņos, kamēr kapteinis savā luterāņu valodā raidīja rupjus lāstus neldzīgajiem jezuītu tēviem. Un �oreiz velna luterānim bija taisnība: nav �aubu, ka ir svētīgs darbs nolaist uz grunti holandie�u kuģi, tak ne jau tad, kad uz klāja ir jezuīts.

Par laimi, nebija grūti atrast citas misijas un pat ne pārmērīgi tālu, tā nu Dafne uzņēma kursu uz daudz viesmīlīgāko Mindanao. Tādējādi viņi posmu pa posmam bija rūpīgi kontrolēju�i garuma grādus (un atļau�os piebilst, ka Dievs vien zina, kā viņi to darīja, ja jau nonāca sprīdi no Aus�trālijas, zaudēju�i ikkatru atskaites punktu).

"Et hora mums vajaga novissima expйrimenta taisīt, per clarissime etevidenter pierādīt, ka uz simt astoņdesmita meridjana esam. Citādi tie mani brāļi no Romas kollēgiuma domā, kas es viens muļķis esmu."

"Jaunus eksperimentus?" pārjautāja Roberto. "Vai tad jūs tikko ne�teicāt, ka Spйcula jums jau sniedza pilnīgu pārliecību, ka atrodaties uz simt astoņdesmitā meridiāna un iepretī Zālamana salai?"

Jā, atbildēja jezuīts, viņ� patiesi esot pārliecināts; viņ� esot sastatījis jo daudzus nepilnīgus paņēmienus un izgudrojis vēl citus jaunus, un tik daudzu vāju un nepilnīgu paņēmienu kopums nenovēr�ami dod stingru un dro�u pārliecību, tie�i tāpat, kā tas notiek ar Dieva esamības pierādī�jumu ar consensus gentium, jo, lai gan Dievam tic neskaitāmi cilvēki, kas katrs atsevi�ķi var kļūdīties, nav tomēr iespējams, ka savā ticībā kļūdās it visi no Āfrikas me�iem līdz Ķīnas tuksne�iem. Un tā mēs ticam saules un mēness, un pārējo planētu kustībai vai strutenēs ieslēptajiem spēkiem, vai tam, ka zemes centrā kvēlo apak�zemes uguns; gadu tūksto�iem cil�vēki tam ir ticēju�i un, tam ticēdami, ir spēju�i izdzīvot uz �ī planētas un tikt pie labiem augļiem un guvumiem, lasot lielo dabas grāmatu. Tomēr tik di�ens atklājums kā �is ir jāapstiprina arī ar daudziem citiem pierādī�jumiem, lai pat vislielākie skeptiķi padotos acīm redzamā priek�ā.

Turklāt ar zinātni jānodarbojas ne vien aiz mīlestības pret zinā�a�nām, bet arī cen�oties pievērst zinībām savus tuvākos. Tāpēc, ņemot vērā, ka tēvam Kasparam pa�am bijis tik grūti atrast pareizo meridiānu, viņa pienākums ir atrast tam apstiprinājumu arī ar vieglāk izmantojamiem paņēmieniem, gādājot, lai �ī gudrība kļūtu par visu ļau�u īpa�umu, "vai vismaz piederētu mūsu kristīgiem brāļiem, pareizāk, katoļu brāļiem, jo labāk būtu, ka tie ķecerīgi holandie�i un angļi un kur nu vēl tie Morāvijas bezdievji �os noslēpumus nekad neuzzin."

Un no visām metodēm garuma grādu noteik�anai viņ� par pilnīgi dro�ām tagad uzskatīja divas. Pirmā no tām, piemērota tikai stingrai ciet�zemei, bija tas jau daudz pieminētais pētniecības dārgums, kas dēvējams par Spйcula Melitensis; otrs paņēmiens bija derīgs arī novērojumiem jūrā, un tam bija nepiecie�ams Instrumentam Arcetricum, ierīce, kas guļot lejā zem klāja un vēl neesot tikusi izmantota, jo vispirms vajadzējis tikt pie

pilnīgas pārliecības par savu atra�anās vietu ar Specula palīdzību, bet tad skatīties, vai arī Instrumentum to apstiprinās, lai nekādām �aubām vairs nebūtu pamata.

�o eksperimentu tēvs Kaspars būtu paveicis jau pirms krietna laika, ja vien nebūtu noticis, kas notika. Bet nu bija pienācis īstais laiks, un pie darba bija jāķeras tie�i �ajā naktī: to apliecināja debesis un efemerīdas.

Kas un kāds bija Instrumentum Arcetricum? Tas bija rīks, kuru pirms daudziem gadiem jau bija priek�vēstījis Galilejs, bet, lūk, tikai priek�vēstījis, stāstījis par to, ta�u neīstenojis. Un, kad Roberto jautāja, vai �is Galilejs ir tas pats, kur� izteica dedzīgi nosodīto hipotēzi par zemes kus�tību, tēvs Kaspars atbildēja, ka jā, kad �is Galilejs jaucās metafizikā un Svēto Rakstu jautājumos, tad sarunāja nelāgas lietas, ta�u kā mehāniķis viņ� bija di�ens un atjautīgs vīrs. Un uz jautājumu, vai neceļas nekāds ļaunums, izmantojot Baznīcas nosodīta vīra idejas, jezuīts atbildēja, ka Dieva goda vairo�anai drīkst izmantot arī ķeceru domas, ja tās pa�as par sevi nav ķecerīgas. Un patie�ām, kāpēc gan lai tēvs Kaspars, kur� apko�poja un lika lietā visas pastāvo�ās metodes, nevienai īsti neuzticēdamies, toties gūdams labumu no to strīdīgā sastatījuma, neizmantotu �im mēr�ķim arī Galileja paņēmienu?!

Patiesībā, strādājot zinātnes un ticības labā, vajadzēja pasteigties Galileja ideju izmantot pēc iespējas drīz; Galilejs pats jau bija mēģinājis to pārdot holandie�iem, un tā bija īsta laime, ka �ie luteriskie bezdievji, tie�i tāpat kā spāņi desmit gadus agrāk, viņam nebija uzticēju�ies.

Galilejs, ņēmis par pamatu kādu caurcaurēm pareizu domu, izvedi�nāja no tās ērmotu slēdzienu un pielietojumu; proti, viņ� nozaga flāmiem tālskata ideju (viņi �o rīku izmantoja tikai ostās kuģu vēro�anai) un pa�vērsa �o rīku pret debesīm. Un tur, starp daudzām citām lietām, ko tēvam Kasparam nenāca ne prātā ap�aubīt, viņ� bija atklājis, ka Jupiteram jeb Jovis, kā viņ� to dēvēja, ir �etri pavadoņi, proti, itin kā �etri mēne�i, ko ne�viens cilvēks kop� pasaules radī�anas līdz tai dienai nekad agrāk nebija redzējis. �etras mazas zvaigznītes, kas riņķoja tam apkārt, kamēr Jupiters pats griezās ap sauli, un, kā redzēsim, fakts, ka Jupiters grie�as ap sauli, tēvam Kasparam �ķita glu�i pieņemams, ja vien zeme tiek likta mierā.

Tas, ka mūsu mēness laiku pa laikam aptumst, ieiedams zemes ēnā, ir visiem zināms, un tie�i tāpat visi astronomi jau iepriek� zina, kad mē�ness aptumsumi notiks, jo �ajā ziņā var uzticēties zvaig�ņu tabulām jeb efemerīdām. Tā nu nav ko brīnīties, ka arī Jupitera mēne�iem ir savi ap�tumsumi. Pareizāk vismaz no mūsu skatpunkta raugoties -, tie ir divē�jādi: īstie aptumsumi un tā sauktās okultācijas jeb aizklā�anās.

Jo, raugi, mūsu mēness pazūd skatienam, kad zeme nostājas starp to un sauli, bet Jupitera satelīti pazūd mūsu acīm divreiz aizgāju�i aiz �īs planētas un aizgāju�i tai priek�ā un pilnībā saplūdu�i ar tās gaismu, bet ar labu tālskati lieliski var sekot līdzi tam, kā �ie mēne�i parādās un pa�zūd. Turklāt Jupitera pavadoņu vēro�anai piemīt vēl kāda priek�rocība: mūsu mēness aptumsumi notiek gau�ām reti un turpinās lēnām un ilgi, turpretī Jupitera pavadoņu aptumsumi norit bie�i un strauji.

Tagad pieņemsim, ka ikviena pavadoņa aptumsuma laiks stundās un minūtēs (ikviens no tiem pārvietojas pa at�ķirīga lieluma orbītu) uz kāda konkrēta meridiāna ir precīzi noskaidrots un ierakstīts arī uztica�mās efemerīdu tabulās; nu tikai vajag spēt noteikt precīzu pulksteņa laiku, kad aptumsums ir novērojams uz tā (nezināmā) meridiāna, uz kura atrodas vērotājs, bet tālākos aprēķinus izdarīt ir pavisam viegli, un attiecīgi tā var noskaidrot novēro�anas punkta garuma grādu.

Protams, pastāvēja arī �ādi tādi mazsvarīgi apgrūtinājumi, ta�u par tiem nebija vērts runāt ar profānu; galvenais bija tas, ka ikvienam labam rēķinātājam �īs aplēses izdotos, ja vien viņa rīcībā būtu precīza laika mērī�anas ierīce, proti, perpendiculum jeb Horologium Oscillatorium, jeb svārsta pulkstenis, kas absolūti precīzi spēj izmērīt arī vienas se�kundes at�ķirību. Tāpat �ādam rēķinātājam būtu nepiecie�ami divi pa�rasti pulksteņi, kuri uzticami rādītu, kad novērojamā parādība sākas un beidzas gan uz attiecīgā novērojuma meridiāna, gan uz Dzelzs sa�las meridiāna; tāpat viņam vajadzētu spēt ar sinusu tabulas palīdzību aprēķināt leņķi, ko acīs veido novērojamie ķermeņi, leņķi, kur� ja to uztver kā pulksteņa rādītāju pozīciju minūtēs un sekundēs izteiktu at�tālumu starp abiem debesu ķermeņiem un attiecīgi tā pakāpeniskās iz�maiņas.

Bet te vēlreiz jāuzsver, ka vajadzīgas labas efemeridas, kādas vecais un slimais Galilejs nejaudāja pabeigt, ta�u tēva Kaspara ordeņbrāļi, kuri savas prasmes jau bija apliecināju�i, rēķinot mēness aptumsumus, �ādas perfektas tabulas gan sastādīja.

Kādas tad bija �īs metodes lielākās neērtības, pret kurām tik nīgri iebilda Galileja pretinieki? Vai galvenais traucēklis bija tas, ka �os novē�rojumus nevarēja veikt ar neapbruņotu aci un bija nepiecie�ams labs tāl�skatis vai teleskops, kā tādus rīkus pēdējā laikā pasākts saukt? Un tēvam Kasparam viens tāds esot, turklāt tik labs, par kādu Galilejs nevarējis ne sapņot. Vai iebildumi bija pret to, ka �ādi aprēķini nav pa spēkam jūrnie�kiem? Bet pārējās garumu rēķinā�anas metodes izņemot varbūt vienīgi lagu bija tik sare�ģītas, ka uz kuģa vajadzēja vadāt līdzi astronomu! Un, ja jau kapteiņi bija iemācīju�ies lietot astrolābiju, kas ta�u arī nebija kuram katram saprotama ierīce, tad gan jau viņi iemācīsies rīkoties arī ar tālskati.

Bet, iebilda piekasīgākie pedanti, tik smalkus novērojumus, kam ne�piecie�ama vislielākā precizitāte, varbūt var veikt uz sauszemes, ta�u ne jau uz kustīga kuģa, kur neviens nespēj noturēt tālskati pavērstu pret debesu ķermeni, kas ar neapbruņotu aci nemaz nav saskatāms� Bet, lūk, tēvs Kaspars ir �eit, lai pierādītu, ka vajag vien drusku veiklības un �ādus novērojumus var veikt arī uz kuģa, kas nemitīgi �ūpojas.

Visbeidzot da�i spāņi bija aizrādīju�i, ka Jupitera pavadoņu aptum�sumi nav novērojami ne gai�ā dienas laikā, ne vētrainās naktīs. "Kazi �ie domā, ka pietiek rokas sasist, lai illico ct immediale viena mēness eklipse pie tām debesīm ar reizi parādītos?" sa�utumam ļāvās tēvs Kaspars. Un kur gan teikts, ka �ādi novērojumi būtu jāveic visu laiku un katru nakti? Katrs, kur� ir kuģojis no vienām Indijām uz otrām, zina, ka ga�ruma grādus rēķināt nav nepiecie�ams bie�āk kā platuma grādus, un arī platumu ne ar astrolābiju, ne ar grād�toku nevar aprēķināt, ja jūra ir stipri bangaina. Tāpēc pilnīgi pietiktu, ja to sasodīto garumu noteiktu reizi divās vai trijās dienās, bet pa starpām tikai rēķinātu aizritēju�o laiku un nobraukto attālumu, kam der tā pati vecā un pierastā laga. Ta�u līdz �im kuģotāji arī mēne�iem ilgos braucienos lielākoties ir darboju�ies tikai

ar �iem ierasatajiem paņēmieniem. "Tie man atgādina," sa�utis teica krietnais jezuīts, "tādu cilvēku, kas, pie liela bada un trūkuma būdams, no tevis vienu grozu ar maizi dabū, tak nevis paldies pasaka, bet �ēlojas, ka tu uz tā viņa galda vienu ceptu cūku vai zaķi nolicis neesi. Donnerwet�ter! Vai tad tu met jūrā tos kuģa lielgabalus tikai tāpēc, ka zini, ka katras deviņdesmit lodes no simta tikai vienu plunk� ūdenī taisīs?"

Un nu vajadzēja sagatavoties eksperimentam, kas bija veicams tie�i tādā vakarā, kāds solījās būt �is, astronomiski piemērotā, ar skaidrām debesīm, bet mēreni viļņotu jūru. Jo, kā skaidroja tēvs Kaspars, ja �os novērojumus veiktu pilnīgā bezvējā, tad nebūtu nekādas at�ķirības no to izdarī�anas uz sauszemes, kas ne�aubīgi dotu labus rezultātus. Ta�u eksperimenta laikā bija jārada �ķitums, ka vēj� ir pierimis uz kuģa, kas �ūpojies gan gareniski, gan �ķērseniski.

Pirmām kārtām starp visiem pulksteņiem, kam pēdējās dienās tik stipri bija darīts pāri, vajadzēja atrast kādu, kur� vēl pienācīgi darbotos. Un �ajā veiksmīgajā gadījumā divus pulksteņus nemaz nevajadzēja, pilnīgi pietika ar vienu: tas pēc precīziem mērījumiem bija jānoregulē at�bilsto�i vietējam laikam (kas tika izdarīts), bet, tā kā nebija �aubu, ka kuģis stāv uz antipodu meridiāna, nebija nekādas vajadzības pēc otra pulksteņa, kas rādītu Dzelzs salas laiku. Pietika ar zinā�anu, ka starp abām vietām ir tie�i divpadsmit stundu at�ķirība. Pusnakts �eit, pusdienlaiks tur.

Labi apdomājot gan �ķiet, ka �ī sprieduma pamatā ir circulus vitiosus. To, ka kuģis atrodas uz antipodu meridiāna, vajadzēja pierādīt ar �o eksperimentu, nevis pieņemt par tā izejas punktu. Ta�u tēvs Kaspars bija tik pārliecināts par saviem iepriek�ējiem novērojumiem, ka vēlējās vienīgi gūt tiem papildu apstiprinājumu. Turklāt, iespējams, pēc visām lielajām jukām uz kuģa vairs nebija neviena pulksteņa, kas rādītu laiku zemeslodes pretējā pusē, un tā vai citādi �o kavēkli vajadzēja pārvarēt. Un Roberto nemaz nebija tik vērīgs, lai �o loģikas kļūdu ievērotu.

"Kad es los saku, tu laiku skaties un pieraksti. Un tad uzreizi pa perpendikulu sit."

Perpendikula pamats bija neliels metāla karkass, no kura kā no ka�rātavu �ķērskoka lejup tiecās vara stienītis, kam galā bija apaļ� svārsts. �ī

svārsta kustības zemākajā punktā bija līmenisks ritenis, kurā bija iegriezti zobiņi, un �ie zobi bija veidoti tā, ka viens sāns tiem bija stūrains un iz�virzīts aug�up no riteņa, bet otrs sāns slīpens un noliekts. Staigādams pārmaiņus �urpu turpu, svārsts ar smailu izvirzījumu iekustināja mazu atskabargu, kura savukārt, svārstam uz vienu pusi ejot, aizskāra riņķa zobu aug�up paliektos sānus un pavirzīja riteni uz priek�u, bet, svār�stam nākot atpakaļ, noslīdēja pa zoba slīpajiem sāniem, un ritenis tālāk nebīdījās. Zobiņi bija iezīmēti ar cipariem, tādējādi, kad svārsts apstājās, varēja saskaitīt pārbīdīto ierobu skaitu un attiecīgi sarēķināt, cik daudz laika vienību ir aizritējis.

"Tā tev katru reizi viens, divi, trīs et cetera skaitīt nevajaga, bet tikai beigās, kad es sufficit saku, to perpendikulu apturēt. Un viss. Verstanden? Un tad raksti, cik zobu. Tad skaties horologium un raksti, ka tik un tik rāda. Un, kad es atkal los saku, tu atkal tā stipri to perpendikulu pa�grūd, un tas jaunas oscillationes sāk. Tik vienkār�i, ka mazs parvulus to darīt spēj."

Skaidrs, ka �is nebija nekāds di�ais perpendiculum, to tēvs Kaspars apzinājās; bet taisni tolaik bija aizsāku�ās pla�as diskusijas par �ādām ietaisēm un nebija �aubu, ka drīz vien tās kļūs daudz pilnīgākas.

"Tā difficillima lieta ir, un mums daudz vēl mācīties vajaga, bet, ja Dievs wetten kā to saka? tās derības slēgt aizliedzis nebūtu, tad es ta�gad vienu tādu derību slēgtu, ka nākotnē visi ar perpendicula tos garumus un citus phaenomena meklēs. Bet dikti difЯcile tas uz kuģa darāms ir, un tev liela attentione �im darbam jāpieliek."

Tēvs Kaspars izrīkoja Roberto aizgādāt abas ierīces, kā arī visu rak�stī�anai nepiecie�amo uz kvarteklāja, kas bija visa kuģa augstākais no�vēro�anas punkts, savukārt pats apņēmās tur uzstādīt Instrumentum Arcetricum. No tā sauktās sausiņtelpas viņi kopīgiem spēkiem uzstiepa uz pūpes tos rīkus, ko Roberto tur lejā bija ievērojis tolaik, kad dzina pēdas Iebrucējam. Tie visi bija glu�i viegli un ērti pārvietojami, izņemot metāla vannu, kuras stiep�anu līdz klājam pavadīja skaļas lamas, un pirmajā brīdī tā drīzāk izskatījās pēc bezcerīgas stīvē�anās, jo trauks bija pārāk liels un strēga �aurajās kāpnēs. Ta�u tagad, kad bija pienācis laiks īstenot

ilgi lolotu ieceri, sausenā un izmērēju�ā tēva Kaspara fiziskais spars pie�pe�i vairs necik neatpalika no viņa gribasspēka.

Gandrīz bez Roberto palīdzības, bruņojies ar īpa�u rīku uzgrie�ņu pievilk�anai, viņ� sastellēja kopā statni no dzelzs stieņiem un puslokiem, un, kad viss bija saskrūvēts kopā, izrādījās, ka ir izveidojies riņķveida balsts, pie kura aiz apmales gredzeniem tika nostiprināts apaļais audekls, un tādējādi pa�ās beigās bija dabūts gatavs kas līdzīgs milzīgai bļodai jeb puslodei ar aptuveni divu metru caurmēru. �o audekla bļodu vajadzēja kārtīgi nodarvot, lai cauri nesūktos nelāgi smirdo�ā eļļa, kuru Roberto �ai tvertnē vajadzēja sapildīt no trim podiem. Kad viņ� uzdro�inājās pa��ēloties par necie�amo smaku, tēvs Kaspars, nesatricināmi mierīgs kā kapucie�u mūks, atteica, ka tai eļļā jau nevajadzē�ot cept sīpolus.

�Kam tad tā vajadzīga?"

"Provēsim tai mazā jūrā vienu mazu kuģi ielaist," jezuīts atteica un aicināja Roberto palīdzēt ievietot lielajā audekla bļodā apaļo metāla vannu, kam bija gandrīz plakans dibens un kas diametrā bija tikai ne�daudz mazāka par lielo darvotā audekla trauku. "Vai esi dzirdējis, ka jūru ar gludu elji salīdzina? Tad nu skaties un redzi, kuģis pa kreisi sa�sveras un tā liela trauka elje pa labi aiziet, et vice vērsa, vismaz tā izska�tās, jo patiesībā elje immer savu aequlibrium saglabā, un ne ceļas, ne krīt, un immer tam horizontam paralēla iraid. Tāpat būtu, ja tai traukā ūdens būtu liets, ta�u iek� eljes tas mazāks trauks kā pa jūru pilnīgā �tillē peld. Un vienu tādu mazu experimentum es jau Romā taisīju, tik ar diviem ma�zākiem traukiem, kur vienā ūdens un otrā smiltis bija. Un tajās smiltīs es vienu stieni iespraudu, un tad to mazu trauku tai lielā peldēt liku; un, kad es to lielu trauku kustināju, tas stienis mazākā traukā taisni stāvēja, nevis �ķībi kā tie Boloņas torņi!"

"Wunderbarl" daudzvalodībai pielāgojies, teica Roberto. "Un ko tālāk?"

"Tālāk mēs to mazāku trauku ārā jemsim, jo uz tā mums viena ma��īna jāuz�tellē."

Mazākās vannas apak�ā, tur, kur kuģiem stiepjas ķīļplanka, bija pierīkotas atsperes, jo kā skaidroja tēvs Kaspars peldot lielākajā traukā, mazākajam bija jāpaliek vismaz pirksta tiesu no audekla dibena; ta�u, ja

vannas viesa pārlieka kustē�anās nospiestu to pārāk dziļi (kāda viesa? jautāja Roberto; tūlīt redzēsi, atbildēja tēvs Kaspars), �īm atsperēm vaja�dzēja gādāt, lai vanna bez satricinājumiem atkal paceltos aug�ā. Savu�kārt vannas iek�pusē bija paredzēts iestiprināt krēslu ar tik zemi atliektu atzveltni, ka tajā sēdo�ais varētu zvilnēt gandrīz pusguļus un ērti skatī�ties aug�up, atspiedis kājas pret dzelzs plāksni, kas kalpoja par atsvaru atzveltnei.

Kad vanna bija novietota uz klāja un ar da�iem ķīļiem nodro�ināta pret zvalstī�anos, tēvs Kaspars iesēdās �ajā sēdeklī un izskaidroja Ro�berto, kā viņam pareizi plecos uzlikt un ap vidukli sasprādzēt no ādas siksnām un auduma jostām veidotu armatūru, kurai savukārt vajadzēja piemetināt tādu kā ķiveri. �īs ķiveres vizierī bija atstāts caurums vienai acij, savukārt tur, kur parastām kaujas ķiverēm ir tā daļa, kas sargā de�gunu, rēgojās stienis, kam galā bija piestiprināts gredzens. �ajā gredzenā bija iemaucams tālskatis, no kura savukārt lejup tiecās izturīgs kāts ar āķi galā. �o Acu Hiperbolu varēja brīvi kustināt, līdz tika atrasts vajadzīgais debesu ķermenis; kad pētāmais objekts bija nokļuvis tie�i skatāmlēcas vidū, tālskata metāla kātu aiz āķa varēja iestiprināt krū�u siksnās, tā�dējādi nodro�inot nemainīgu redzes leņķi, kas pasargāts no �ī ciklopa nejau�ajām kustībām.

"Perfecto!" jūsmoja jezuīts. Nu tik vajadzēja vannu iecelt lielākajā traukā un palaist peldēt pa eļļas bezvēju. Tādējādi pat visizvairīgākos debesu ķermeņus bija iespējams vērot, nejūtot nekādus traucējumus, ko bangaina jūra varētu radīt vērotāja acij, aizvirzot to prom no apskatāmā objekta! "Jūsu sigttor Galilei to aprakstīja, bet es uztaisīju!"

"Ļoti skaisti," teica Roberto. "Tikai kur� to visu iecels eļļas traukā?"

"Es tagad saites nost sie�u un ārā kāp�u, un tad mēs to krēslu eljē celsim un es atkal virsū sēdī�u."

"Nebūs viegli."

"Vieglāk nekā ar visu mani iek�ā celt."

Kopīgiem spēkiem viņi vannu ar visu krēslu iecēla eļļas traukā un palaida peldus. Tad tēvs Kaspars ar ķiveri, siksnām, saitēm un sejsegam piestiprinātu tālskati pūlējās tikt iek�ā vannā, lai iekārtotos sēdeklī, un

Roberto viņam centīgi palīdzēja vienu roku sniedza par atbalstu un ar otru stūma garīdznieku no pakaļpuses. �is manevrs tika atkārtots vairā�kas reizes, ta�u nemainīgi nesekmīgi.

Metāla karkass, kur� balstīja eļļas trauku, gan spētu izturēt kāpēja svaru, ta�u uz tā nebija iespējams ne stabili nostāties, ne pieturēties. Sa�vukārt, ja tēvs Kaspars mēģināja (turklāt vairākkārt) uz metāla apma�les uzlikt tikai vienu kāju, bet otru uzreiz celt iek�ā mazākajā, peldo�ajā traukā, nepaklausīgā vanna, kāpēja iekustināta, tūliņ slīdēja prom pa eļļu uz lielās tvertnes tālāko malu tā, ka jezuīta kājas papletās kā cirkulis un viņ� raidīja trauksmes brēcienus, līdz Roberto viņu satvēra aiz vidukļa un atrāva atpakaļ uz stingra pamata, proti, uz Dafnes stabilās cietzemes, pie viena veltīdams visai skarbus vārdus Galileja piemiņai un cildinādams tos bendes, kas viņu vajāja un mocīja. Ļāvīgi atkritis sava glābēja rokās un novaidējies, tēvs Kaspars aizrādīja, ka �ie bendes biju�i godājami baz�nīcas cilvēki, kas tikai stāvēju�i patiesības sardzē, un pret Galileju viņi izturēju�ies tēvi�ķi un �ēlsirdīgi. Tad, joprojām siksnu bruņās tērpts, ar ķiveri galvā un ar sejai perpendikulāri piestiprinātu, pret debesīm pa�vērstu tālskati, glu�i kā Pul�inella ar mehānisku degunu, viņ� atgādināja Roberto, ka vismaz �ajā izgudrojumā Galilejs neesot pieļāvis nekādas kļūdas, tāpēc vajagot to tikai izmēģināt. "Un tātad, meiti lieber Robertus," viņ� teica, "varbūt tu mani aizmirsi un domā, ka es viens bruņu rupucis esmu, ko noķer un ar vēderu uz aug�u apvēr�? Nu, stum mani atkal, jā, tā, lai es to malu aizsniedzu, jo cilvēkam taisni stāvēt piedienas."

Visu �o neveiksmīgo operāciju laikā eļļa diem�ēl nepalika rāma un gluda kā eļļa, un jau pēc īsa brī�a abi eksperimentētāji bija no�ļakstīju�ies glumi, taukaini un kas vēl ļaunāk elļsmirdīgi, ja man kā �o notikumu hronistam ir atļauts darināt situācijai piemērotu vārdu.

Kad jezuīts jau bija tuvu izmisumam un pārliecībai, ka peldo�ajā krēslā tā arī nevarēs iesēsties, Roberto ieminējās, ka varbūt vispirms va�jadzētu izliet eļļu no lielās tvertnes, tad iecelt iek�ā vannu ar sēdekli, iesē�dināt tajā tēvu Kasparu un visbeidzot sapildīt atpakaļ eļļu, bet vanna ar visu zvaig�ņu pētnieku, eļļas līmenim kāpjot, pacelsies aug�up un pel�dēs peldus.

Domāts, darīts. Tā viņi rīkojās, meistars aizrautīgi slavēja mācekļa aso prātu, un tikmēr vairs nebija atlicis ilgi līdz pusnaktij. Necik stabils viss �is trauku kopums neizskatījās, ta�u varēja cerēt, ka peldo�ais sēdek�lis neapgāzīsies, ja vien sēdētājs neizdarīs neapdomīgas kustības.

Pēc kāda brī�a tēvs Kaspars triumfējo�i izsaucās: "Nu tos redzu!" Un izsaukdamies sakustināja galvu un paslēja degunu augstāk, un tāl�skatis, kas nebija nekāds vieglais, gandrīz izmuka laukā no stiprināju�miem; tēvs Kaspars pasita aug�ā roku, lai to pieturētu, bet rokas kustība izkustināja arī plecu, tā izjaucot līdzsvaru, un peldo�ā vanna gandrīz apgāzās. Roberto tūliņ pameta papīrus, rakstāmrīkus un pulksteņus un steidzās jezuītu pieturēt. Atjaunojis zudu�o līdzsvaru, viņ� astronomam piekodināja sēdēt pavisam rāmi, savu lūkojamo cauruli kustināt piesar�dzīgi un, galvenais, apvaldīt visas emocijas.

Nākamais paziņojums tika izteikts �ukstus, bet ķivere skaņu pastip�rināja, tāpēc tas izskanēja drūmi dobj� kā Tartara bazūne: "Es tos redzu atkal." Un pētnieks ar apdomīgu kustību nostiprināja tālskati uz krūtīm. �Oh, ivunderbar! Trīs mazas zvaigznītes uz austrumiem no Jupitera stāv un tikai viena uz rietumiem� Tā tuvāka izskatās tā visumazāka, un tā ir� ivarte� nulle minūtes un trīsdesmit sekundes no Jupitera. Tu raksti. Tūlīt Jupiteram pieskarsies, tūlīt pazudīs, uzmanies un raksti laiku, kad tā pazūd�"

Roberto bija pametis savu vietu, lai palīdzētu skolotājam, bet nu atkal bija paņēmis rokā tabulu, kurā vajadzēja ierakstīt pulksteņu rādī�jumus. Ta�u, izklaidīgs būdams, bija apsēdies tā, ka pulksteņi bija pa�liku�i aiz muguras. Viņ� strauji griezās riņķī un apgāza perpendiculum. Vara stienītis izmuka ārā no stiprinājuma. Roberto to satvēra un centās ievietot atpakaļ, ta�u tas nekādi neizdevās. Tēvs Kaspars uzsauca, ka jā�pieraksta pulksteņa laiks, Roberto steig�us pavērsās pret laikrādi un nu ar rakstāmspalvu neveiksmīgi pagrūda tintnīcu. Pusapzināti viņ� tvēra krīto�o trauku, lai nezaudētu visu �ķidrumu, un, to darīdams, apgāza pulksteni.

"Laiku pierakstīji? Los! Grūd perpendikulu!" sauca Kaspars, bet Ro�berto tikai atbildēja: "Nevaru, nevaru!"

"Kā nevari, tu stulte?\" Un, atbildi nesadzirdējis, turpināja aurot: "Kā nevari, tu stupide?\ Vai atzīmēji? Laiku pierakstīji? Perpendikulu pa�stūmi? Tas jau pazūd! Los! Schnell!"

"Nokavēju, palaidu garām! Visu salauzu!" beidzot atsaucās Roberto. Tēvs Kaspars pabīdīja tālskati nost no acs cauruma, �ķībi palūrēja un ieraudzīja perpendikulu salūzu�u gabalos, pulksteni apgāztu, bet palīgu stāvam tintes notraipītām rokām, un eksplodēja tik varenā: "Potzblitzhimmelherrgottsakrament!", ka nodrebēja viss viņa augums. �ī neapdomīgā sakustē�anās pārmēru sasvēra vannu, un zvaig�ņu pētnieks iegāzās eļļā. Tālskatis nu izspruka gan no viņa rokas, gan no visiem stiprinājumiem, un, kuģim gareniski zvalstoties, aizripoja pa pūpes aug�u, novēlās lejā pa kāpnītēm, kūleniski aizlēkāja pa klāju un visbeidzot atsitās pret kāda lielgabala resgali.

Roberto nezināja, ko glābt pirmo cilvēku vai instrumentu. Cilvēks, pa smirdīgo eļļu kuldamies, cēli brēca, lai ta�u glābjot tālskati, un Ro�berto pa galvu pa kaklu metās pakaļ bēgo�ajai Hiperbolai, ko atrada gu�ļam pie fal�borta ar iebuktētiem sāniem un divām sasistām lēcām.

Kad viņ� beidzot izvilka no eļļas tēvu Kasparu, kur� nu atgādināja cep�anai sagatavotu puscūci, tas varonīgā ietiepībā paziņoja, ka viss vēl neesot zudis. Pie Specula Melitensis esot piestiprināts otrs, tikpat spēcīgs teleskops. Un neatliks nekas cits, kā doties tam uz Salu pakaļ.

"Bet kā?" jautāja Roberto.

"Caur peldē�anu."

"Bet jūs teicāt, ka neprotat peldēt, un, pat, ja prastu, savā vecumā to nevarētu�"

"Es ne, tu gan."

"Bet arī es to nolādētu peldē�anu neprotu!"

"Iemācīsies."

Par tālāko īsti netieku skaidrībā: nesaprotu, vai mums ir darī�ana ar reālu, starp Roberto un tēvu Kasparu notiku�u dialogu hroniku vai ar pierakstiem, ko Roberto naktīs licis uz papīra, lai nākamajā dienā veik�smīgāk varētu strīdēties ar savu biedru. Katrā ziņā nav �aubu, ka tajā laika posmā, kuru Roberto pavadīja uz kuģa kopā ar veco vīru, viņ� ne�sacerēja nevienu vēstuli Pavēlniecei. Un tāpat nav �aubu, ka �ajā laikā viņ� pamazām pārgāja no naktsdzīves un dzīvi dienas gaismā.

Piemēram, iepriek� viņ� uz Salu bija noraudzījies tikai agros rītos un pavisam īsi vai arī vēlos vakaros, kad jau zuda apjausma par robe�ām un attālumiem. Tikai tagad viņ� atklāja, ka plūdmaiņa, �ī jūras mainīgā cilā�anās, vienā dienas daļā pieplūdināja ūdeņus smil�u joslai, kas pārējā laikā tos �ķīra no me�a, bet citā dienas daļā atvilka tos atpakaļ tā, ka skatienam atklājās arī klin�aina josla, kuru, kā skaidroja tēvs Kaspars, veidoja koraļļu rifa augstākie pacēlumi.

Starp pieplūdumu jeb paisumu un atplūdumu jeb bēgumu, skaid�roja gudrākais biedrs, parasti aizrit aptuveni se�as stundas, un tie�i tādā ritmā jūra elpo mēness iespaidā. Ne jau tāpēc, ka �ādi ūdeņus ievilktu un atkal ārā izlaistu kāds bezdibeņu briesmonis, kā uzskatīja senatnes ļaudis; un tāpat, skaidrojot ūdens masu kustību, būtu smieklīgi pieminēt to fran�u kungu, kur� apgalvoja, ka zeme, lai arī negrie�as no rietumiem uz austrumiem, tomēr viegli �ūpojas no ziemeļiem uz dienvidiem un at�pakaļ līdzīgi kā kuģis, kas gareniski zvalstās, un �ādā periodiskā kustībā esot dabiski, ka jūras līmenis ceļas un krīt tāpat, kā, paraustot vienu vai otru plecu, uz krūtīm novilnī sutana.

Paisumi un bēgumi patie�ām ir noslēpumaina bū�ana, jo da�ādās jūrās un da�ādās zemēs tie ir da�ādi, un tie mainās atkarībā no krastu iz�vietojuma uz meridiāniem. Par kopīgu likumību var uzskatīt to, ka jaunā mēnesī paisuma augstākais punkts ir pusdienlaikā un pusnaktī, bet tad ar katru dienu �ī parādība notiek par �etrām stundas piektdaļām vēlāk, un nezinātājs, to nenojauzdams un redzēdams, ka vienā dienā kāds jū�ras �aurums ir dro�i kuģojams, dro�i iepeld tur nākamajā dienā tai pa�ā laikā un iestrēgst uz sēkļa. Nemaz nerunājot par plūdmaiņu izraisītajām straumēm, kas vietumis ir tik spēcīgas, kas bēguma brī�os kuģis nemaz nevar sasniegt krastu.

Un turklāt, vecais teica, katrā vietā, kur ceļotājs nonāk, aprēķini ir citādi un nekādi nevar iztikt bez Astronomiskajām Tabulām. Viņ� arī mēģināja Roberto izskaidrot �o aprēķinu pamatu pamatus: esot jāvēro mēness kavē�anās, tad mēness dienas kārtas numurs jāreizina ar �etri un jāizdala ar pieci vai varbūt otrādi. Katrā ziņā Roberto no �iem skaidro�jumiem tā arī neko nesaprata, un vēlāk redzēsim, ka viņa vieglprātīgā attieksme pret jaunām gudrībām kļuva par cēloni lielām nelaimēm. Viņ� tikai brīnījās, ka meridiāna līnija, kurai vajadzēja stiepties no viena Sa�las zemesraga līdz otram, reizēm gāja pa ūdeni un reizēm pa koraļļu radzēm, un viņ� nekad neprata noteikt, kur kurā brīdī tā atrodas. Un lielais paisuma un bēguma noslēpums viņu uztrauca daudz mazāk par citu, viņaprāt, daudz lielāku noslēpumu līniju, aiz kuras Laiks plūst pretējā virzienā.

Mēs jau minējām, ka Roberto nebija īpa�i noskaņots ap�aubīt jezuīta stāstus. Tomēr bie�i vien viņ� izklaidējās, veco vīru provocēdams un ar strīdē�anos pamudinādams uz aizvien jauniem stāstiem, un �ādās disku�sijās viņ� lika lietā to argumentu repertuāru, ko bija dzirdējis tajās Parī�zes vietās, kur pulcējās honnкtes hommes, kurus jezuīts uzskatīja ja ne par Sātana emisāriem, tad vismaz par �ūpām un rīmām, kas krogu pasludi�nāju�i par savu Likeju. Visā visu mā viņam tomēr bija grūti atraidīt fiziku, ko skaidroja skolotājs, kur�, uz �īs pa�as fizikas likumiem balstoties, ta�gad mācīja viņam peldēt.

*���� * *

Pirmajā mirklī uz jezuīta ierosinājumu viņ� bija atbildējis, ka pos�to�ā vētra un kuģojums uz dēļa viņam vēl ir tik dzīvā atmiņā, ka nenā�kot ne prātā vēlreiz laisties ūdenī. Uz ko tēvs Kaspars aizrādīja, ka pēc minētās katastrofas tie�i ūdens viņu balstījis un noturējis virspusē, kas skaidri pierādot, ka �is elements esot draudzīgs, nevis naidīgs. Roberto atcirta, ka ūdens balstījis un nesis nevis viņu, bet tos dēļus, pie kuriem viņ� bijis piesiets, ta�u tēvs Kaspars bija gana attapīgs un norādīja: ja jau ūdens ir balstījis nedzīvu koku, radību bez dvēseles, kas dabiski tiecas lejup, kā zināms ikvienam, kas kādu kokgabalu metis no aug�as, tad vēl jo uzcītīgāk ūdens balstīs dzīvu radību, kas gatava pielāgoties �ķidrumu dabiskajām tieksmēm. Roberto ta�u, ja vien viņ� kādreiz ir iesviedis ūdenī kucēnu, vajadzētu zināt, ka dzīvnieks, ķepas kustinā�dams, ne tikai nenogrimst, bet ātri tiek krastā. Un, tēvs Kaspars pie�bilda, vai tad Roberto nav zināms, ka da�us mēne�us veci zīdaiņi, ja tos ieliek ūdenī, prot peldēt, jo daba mūs dabiski ir radījusi peldo�us, tāpat kā visus pārējos dzīvniekus. Nelaimīgā kārtā mēs at�ķirībā no citiem dzīvniekiem vairāk esam noskaņoti uz aizspriedumiem un kļūdī�anos un augdami iegūstam pārāk daudz maldīgu zinā�anu par �ķidrumu īpa�ībām, tāpēc bailes un neuzticē�anās ņem virsroku pār iedzimtajām dāvanām.

Tad Roberto apvaicājās, vai viņ�, godātais tēvs, pats esot iemācījies peldēt, un godātais tēvs atbildēja, ka viņam pietiekot pieticības neiztaisī�ties labākam par citiem, kas arī vairīju�ies darīt lietas, kas nebūt nav pe�ļamas. Viņ� esot dzimis novadā, kas atrodas ļoti tālu no jūras, un uz kuģa klāja pirmoreiz kāpis jau gados, kad kā viņ� pats teica visa miesa jau ir savecējusi, sprands kļuvis stīvs, redze aizmiglojusies, deguns pil, ausīs zvana, zobi sadzeltēju�i, mugura uzkumpusi, pakakle nokārusies, papē��os iemetusies ģikts, āda savītusi, mati zaudēju�i krāsu, ceļgali kļuvu�i ļodzīgi un pirksti sāku�i drebēt, kājas alla� ķeras, krūtīs �ņāc un rūc, no rīkles nāk krēpas un pār zodu tek slienas.

Ta�u, viņ� tūliņ precizēja, prātā gan būdams daudz veiklāks nekā pie miesas, viņ� lieliski zinot to, ko savulaik atklāju�i jau antīkās Grie�ķijas viedie vīri, proti, ka, iegremdējot kādu ķermeni �ķidrumā, �is ķer�menis saņem atbalstu un tiek stumts aug�up, un aug�up to stumj tie�i tāds ūdens daudzums, kādu tas pats izspiedis, jo ūdens tiecas no jauna ieņemt vietu, no kuras ticis izraidīts. Un nav tiesa, ka ķermeņi var peldēt pa virsu vienīgi tad, ja tiem piemīt pareizā forma, un �ajā ziņā antīkie vīri kļūdījās, uzskatīdami, ka plakans priek�mets peld, bet smails nogrimst; ja Roberto vajag uzskatāmu piemēru, lai viņ� ar spēku iespie� ūdenī kaut vai pudeli, kas ta�u nav plakana, un viņ� redzēs, ka tā saņem tādu pa�u ūdens pretestību, kādu būtu saņēmusi plakana paplāte.

Tātad vissvarīgākais bija aprast ar elementu un sākt tam uzticēties, bet tālākais jau notiks pats no sevis. Un jezuīts ierosināja Roberto kāpt lejā pa virvju kāpnēm, kas nokarājās no buga līdzās enkura ķēdei un tika sauktas arī par Jēkaba trepēm, bet, lai viņam nebūtu lieki jāuztraucas, viņ� varēs palikt iesējies garas un gana izturīgas virves vai troses galā, kas savukārt būs piesieta pie fal�borta. Un tad, ja viņam uznāks bailes no slīk�anas, vajadzēs tikai �o auklu paraustīt.

Lieki piebilst, ka skolotājs, kam nebija nekādas praktiskas piere�dzes mākslā, kuru viņ� nu dzīrās mācīt, nebija ņēmis vērā neskaitāmus blakus apstākļus, kam pienācīgu uzmanību nebija pievērsu�i arī grieķu gudrie vīri. Piemēram, lai apmācāmais varētu brīvi kustēties, viņ� to bija aprīkojis ar visai garu virvi, tāpēc, kad Roberto, kā jau ikviens iesā�cējs peldē�anas prasmēs, pakļuva zem ūdens, vajadzēja vilkt diezgan ilgi, līdz peldētājs atkal iznira virspusē, sarijies jau tik daudz sālsūdens, ka vismaz �ajā pirmajā dienā no turpmākiem mēģinājumiem vēlējās at�teikties.

Pats sākums gan bija izrādījies iedro�ino�s. Nokāpis lejā pa trepī�tēm un tik tikko pieskāries ūdenim, Roberto atklāja, ka �ķidrums ir pa�tīkams. No kuģa grim�anas laikiem tas viņa atmiņā bija palicis ledains un varmācīgs, un tagad pārsteigums par tīkami siltu jūru mudināja viņu iegremdēties dziļāk, un, joprojām turēdamies pie virvju kāpnēm, viņ� piesardzīgi laidās zemāk, līdz ūdens sniedzās līdz zodam. Uzskatīdams

�o mērcē�anos par peldē�anu, viņ�, mazliet pa�ūpodamies �urpu turpu, stāvēja uz sprai�ļa un ļāvās atmiņām par Parīzes smalko dzīvi.

Kop� iera�anās uz kuģa viņ�, kā jau redzējām, laiku pa laikam bija apmazgājies, ta�u līdzīgi kā kaķēns, kas ar mēli kopj savu ka�oku, un ūdens nebija skāris neko vairāk par viņa seju un kaunumu. Bet citādi un jo niknāk viņ� aizrāvās ar Iebrucēja medībām, jo lielākā mērā viņa kājas bija aplipu�as ar biezajām tilpnes saskalām un sviedri bija pielipināju�i ap�ģērbu pie miesas. Tagad, saskāries ar �o tīkami silto valgmi, kas vienlaikus mazgāja gan drēbes, gan miesu, Roberto atcerējās, kā Rambuijē pilī bija atklājis veselus divus lielus kublus, kuros mēdza vannoties marķīze, un vi�ņas pārmērīgā aizrau�anās ar rūpēm par miesu bija bie�a sarunu tēma Pa�rīzes sabiedrībā, kur mazgā�anās nebija ierasta lieta. Pat visizsmalcinātā�kie no marķīzes viesiem uzskatīja, ka tīrības pamatu pamats ir svaiga veļa un par eleganci liecina bie�a tās mainī�ana, ne jau mērcē�anās ūdenī. Un daudzās smar�īgās esences, ar kurām marķīze reibināja savus viesus, ne�bija nekāda iz�ķērdīga greznība, viņai tā bija nepiecie�amība, jo spēcīgo smar�u barjera pasargāja viņas jutīgās nāsis no citu ķermeņu smārdiem.

Juzdamies daudz lielāks smalkmanis nekā Parīzē, Roberto, ar vienu roku cie�i turēdamies pie kāpnēm, ar otru rīvēja kreklu un bikses pret savu netīro miesu un tikmēr ar vienas kājas pirkstiem kasīja otras papēdi.

Tēvs Kaspars viņu ieinteresēti vēroja, ta�u neko neiebilda, gribē�dams, lai Roberto iedraudzējas ar jūru. Tomēr pēc brī�a jezuītu pārņēma ba�as, ka, pārmērīgi rūpējoties par savu miesu, pui�a prāts var aizklīst neceļos, tāpēc viņ� centās piesaistīt tā uzmanību un atkal ņēmās runāt par plūdmaiņām un mēness pievilk�anas spēku.

Viņ� pūlējās panākt, lai Roberto apjēdz, cik neticama un apbrīno�jama ir �ī parādība: ja jau paisumi un bēgumi atsaucas mēness aicināju�miem, tad tiem vajadzētu notikt tad, kad mēness ir redzams, nevis tad, kad tas atrodas mūsu planētas pretējā pusē. Ta�u uzplūdi un atplūdi tur�pinās abās zemeslodes pusēs, itin kā cits citu dzenājot, ik pa se�ām stun�dām. Roberto klausījās runās par plūdmaiņu un domāja par mēnesi par kuru arī visās iepriek�ējās naktīs bija domājis daudz vairāk nekā par pai�sumiem un bēgumiem.

Viņ� pajautāja, kā izskaidrojams tas, ka mēs vienmēr redzam tikai vienus mēness sānus, un tēvs Kaspars izskaidroja, ka mēness grie�oties uz riņķi līdzigi kā bumba, ko iesietu auklā tur atlēts, liekot tai rotēt ap savu asi un pats redzēdams tikai to pusi, kas pavērsta pret viņu.

"Bet," Roberto izaicināja jezuītu, "vienus un tos pa�us mēness sā�nus redz gan indie�i, gan spāņi, turpretī mēness iemītnieki savu mēnesi gan redz no visām pusēm, un viņu mēness ir mūsu zeme, ko tie dēvē par Volvu tās grie�anās dēļ. Zemvolvie�i, proti, tie, kuri dzīvo pret zemi pavērstajā mēness pusē, mūsu planētu redz vienmēr, toties bezvolvie�i, kas dzīvo mēness pretējā puslodē, par to pat nenojau�. Iztēlojieties, cik izbrīnīti un satriekti viņi jūtas, ja nokļūst �ajā pusē: tas varētu būt varens pārdzīvojums ieraudzīt naktī lidojam lodi, kas ir piecpadsmit rei�u lie�lāka par to, kuru naktī� redzam mēs! Varbūt viņi bīstas, ka tā kuru katru brīdi uzkritīs viņiem uz galvas, līdzīgi kā senie gaili baidījās, ka viņiem virsū uzgāzīsies debesis! Nemaz nerunājot par tiem, kuri dzīvo tie�i uz abu mēness puslo�u robe�as un alla� redz Volvu rēgojamies pie pa�a apvār�ņa!"

Jezuīts nu veltīja visai dzēlīgus un skarbus vārdus pasakām par mēness iemītniekiem, jo esot ta�u zināms, ka debesu ķermeņiem piemīt pavisam citāda daba nekā mūsu planētai un tie nav piemēroti par māj�vietu dzīvām būtnēm, tāpēc labāk visas zvaig�ņu platības atstāt eņģeļu kohortu ziņā, jo tie garīgi spēj traukties cauri debesu kristālam.

"Kā gan debesis var būt no kristāla? Ja tā būtu, tad komētas, tām cauri skrienot, sasistu tās lauskās."

"Kas tev teica, ka komētas cauri debesu ēteriskajiem nogabaliem lido? Komētas cauri sublunārajam nogabalam lido, id est, nogabalam starp mēnesi un zemi, kur� ir gaisa pilns, kā tu pats redzēt vari."

"Nekustas nekas, kas nebūtu ķermenis. Debesis kustas. Tātad debe�sis ir ķemenis."

"Lai blēņu pasakas stāstītu, tu par Aristoteļa sekotāju iztaisies. Bet es zinu, kāpēc tu tā runā. Tu gribi, lai debesīs gaiss būtu, lai tad vairs ne�kāda differentia starp aug�u un apak�u nebūtu, viss ietu uz riņķi vien, un zeme grozītu pēcpusi kā palaistuve!"

"Bet mēs katru nakti redzam zvaigznes citādi izkārtotas�"

"Pareizi. Tās de facto kustas."

"Pagaidiet, es vēl nepabeidzu. Jūs gribat, lai saule un visas zvaig�znes, kas ta�u ir milzīgi ķermeņi, apskrien visapkārt zemei divdesmit �etrās stundās un lai stāvzvaigznes jeb lielais gredzens, kurā tās iestip�rinātas, noskrietu �ai laikā vairāk nekā divdesmitseptiņtūksto� reizes divsimt miljonus jūd�u? Tie�i tā tam būtu jānotiek, ja mūsu zeme pati neapgrieztos ap savu asi ikkatrās divdesmit �etrās stundās. Kā lai stāv�zvaigznes varētu tik ātri paskriet? Turienes iemītniekiem reibtu galva!"

"Ja tur vispār kāds iemītnieks iraid. Tas ir petitio principu.�

Un aizrādīja viņam, ka viegli izgudrojams ir viens vienīgs argu�ments par labu saules kustībai, toties ir vesels milzums argumentu, kas vēr�as pret zemes kustību.

"To es labi zinu," atbildēja Roberto, "Mācītājs saka: terra autem in aeternum stat, sol oritur; un Jozua apturēja sauli, nevis zemi. Bet jūs pats man teicāt, ka, lasot Bībeli burtiski, sanāktu, ka gaisma pastāvējusi jau pirms saules radī�anas. Tātad svētā grāmata ir jālasa cum grano salis, un arī svētais Augustīns zināja, ka �ī grāmata bie�i vien runā more allegorico�"

Tēvs Kaspars pasmaidīja un atgādināja viņam, ka jezuīti jau ilgāku laiku savus pretiniekus mēdz satriekt nevis ar īpa�i smalku rakstu pār�zinā�anu, bet gan ar neuzveicamiem pierādījumiem, kas balstās uz astro�nomijas, veselā saprāta, kā ari matemātiskiem un fizikāliem apsvērumiem.

"Kuri tad būtu �ie pierādījumi, verbi gratin?" noprasīja Roberto un nokasīja no vēdera vēl kādu drusku netīrumu.

�Verbi gratia,� mazliet aizkaitināts atteica tēvs Kaspars, "tas stiprs Riteņa Arguments. Klausies. Domā tagad uz vienu riteni, ja?"

"Domāju uz riteni."

"Bravo. Tātad arī tu pats domāt spēj, ne tikai kā viens mērkace tās Parīzē sagramstītas blēņas atkārtot. Domā uz to riteni un iedomā to tādu, kas uz vienas ass kā podnieka ripa uzmaukts ir, un tagad iedomā, ka tev to ripu pagriezt vajaga. Ko tu dari?"

"Uzlieku rokas vai varbūt vienu pirkstu uz ripas malas, pakustinu pirkstu, un ripa sāk griezties."

"Tu nodomā, ka labāk būtu to asi ripas vidū sajemt un griezt?"

"Nē, tas nebūtu iespējams�"

"Rau! Un tavi galilejie�i un kopernikie�i grib to sauli nekustīgu kā centrum universi līdzīgi tai podnieka ripas asij nolikt, lai tad viss liels pla�nētu riņķis tai riņķī iet, un tie neiedomā, ka kustība no tā liela debesu riņķa nāk, kamēr tā zeme nekustīgi stāv. Kā gan Dominus Deus būtu va�rējis to gai�u sauli universuma zemākā punktā nolikt, bet to tum�u un samaitājamu zemi starp tām mū�īgi starodamām zvaigznēm celt? Vai tagad savu kļūdu saproti?"

"Bet saulei noteikti ir jāatrodas visuma centrā! Visiem ķermeņiem dabā ir nepiecie�ama �ī pirmējā uguns, un tāpat tiem nepiecie�ams, lai �ī uguns degtu dabas valstības pa�ā sirdī un apmierinātu visu tās daļu vajadzības. Vai tad dzemdinā�anas cēlonis nav liekams visa centrā? Vai tad daba nav likusi sēklu ģenitālijās, kas atrodas pusceļā starp galvu un kājām? Un vai tāpat ābolam sēkliņas neatrodas pa�ā vidū? Un vai vidū nav firziķa kauliņ�? Un tātad zeme, kam vajadzīga �īs uguns izstarotā gaisma un siltums, riņķo tai apkārt, lai no visām pusēm saņemtu svētīgo saules spēku. Būtu ta�u smieklīgi domāt, ka saule pati riņķo ap kādu punktu, pēc kura tai nav nekādas vajadzības un ar kuru tā nezina, ko iesākt! Un vai tad, redzot ceptu druli, kāds domā, ka tam ilgi apkārt ir vadāts pavards ar uguni�"

"Ak tā gan? Un, kad viens bi�ofs baznīcai apkārt iet, to ar turribulu apsvētīdams, tu gribētu, lai tā baznīca ap bi�ofu staigā? Saule var kustē�ties, jo tā no uguns elementa ir. Un tu labi zini, ka tā uguns lido un kust, un nekad mierā nestāv. Bet vai tu esi redzējis kalnus kustam? Kā tad lai tā zeme kustētu?"

"Saules stari, atskrēju�i līdz zemei un pret to atsitu�ies, to iegrie�, līdzīgi kā bumbu var iegriezt, uzsitot tai ar plaukstu vai, ja bumbiņa ir maza, uzpū�ot elpu� Un galu galā vai tad jūs gribat, lai Dievs saulei, kas ta�u ir �etrsimt trīsdesmit �etras reizes lielāka par zemi, liek skriet tikai tāpēc, lai tā nogatavinātu mūsu kāpostus?"

Un lai �o pēdējo iebildumu apveltītu ar īsteni teatrālu izteiksmību, Roberto gribēja pasliet rādītājpirkstu pret tēvu Kasparu, tāpēc izstiepa

roku visā garumā, atspērās ar kājām un atliecās pēc iespējas tālāk no kuģa sāniem. Ta�u �ajā kustībā arī otras rokas tvēriens atspruka vaļā no trepēm, Roberto krita atmuguriski un pakļuva zem ūdens, bet virve, kā jau minējām, bija tik vaļīga, ka pirmajā mirkli no tās nebija nekāda la�buma. Un viņ� uzvedās kā jau visi slīcēji haotiski vicināja rokas un kājas un sarijās vēl vairāk ūdens, kamēr tēvs Kaspars beidzot pienācīgi nostiepa virvi un pievilka viņu atpakaļ pie kāpnēm. Roberto izrāpās uz klāja, zvērēdams, ka vairs nekad nelīdīs atpakaļ ūdenī.

"Rīt tu atkal provēsi. Tas sāls ūdens kā medicamentum ir, no tā ne�kāds liels ļaunums neceļas," viņu mierināja tēvs Kaspars. Un, kamēr Ro�berto mak�ķerēdams lēnām izlīga ar jūru, jezuīts skaidroja, cik daudz un da�ādi ieguvumi abiem tiks, ja viņ� sasniegs Salu. Un nebija pat vērts starp daudzajiem labumiem pieminēt ari to, ka viņi atgūs laivu un tad kā brīvi cilvēki varēs pārvietoties starp kuģi un sauszemi, un tāpat tiks pie Specula Melitensis.

Pēc Roberto atstāstījuma var spriest, ka viņa sapratnes spēja tomēr nav jaudājusi aptvert �o tēva Kaspara izgudrojumu vai varbūt tēvs Kaspars, kā jau bie�i, daudz ko savā runā neapzināti atstājis noklusētu un ar jūsmīgiem izsaucieniem pūlējies aprakstīt gan ma�īnas formu, gan tās uzdevumu, gan Ideju, kas iedvesmojusi uz tās radī�anu.

Turklāt �ī Ideja nemaz nebija viņa pa�i izgudrota. Par Specula viņ� bija uzzinājis, rakņādamies pa kāda miru�a ordeņbrāļa atstātajiem papī�riem, un �is nelaiķa brālis ceļojumā uz Maltu, ko devē arī par Melita, bija dzirdējis slavinām riku, kur� ticis uzbūvēts pēc pavēles, ko devis viņa eminence, Princeps ļohannes Paulus Lascaris, daudz cildināto Maltas bru�ņinieku lielmestrs.

Kā īsti �ī Specula izskatījusies, neviens nebija redzējis: no tā pirmā miru�ā brāļa bija atlikusi tikai ski�u un piezīmju burtnīca, tak laika gaitā nozaudējās arī tā. Bet arī �is opusculum, kā �ēlojās tēvs Kaspars, bijis "brevissime conscriptum, ar nekādām schemate visualiter patefacto, bez tabulām, bez rotulām, bez skaidrām instructiones."

Pamatojoties uz trūcīgajām ziņām, tēvs Kaspars ilgajā kuģojumā ar Dafni bija licis pie darba kuģa namdarus, pārplānojis vai varbūt pārpratis

un sagrozījis da�ādos �ī tehnikas brīnuma elementus, tad pēcāk salicis tos kopā uz Salas un turpat uz vietas pārliecinājies par ma�īnas neskai�tāmajiem tikumiem un �ķiet, �ī Specula patie�ām bija īsta Ars Magna no miesas un asinīm, pareizāk, no koka, dzelzs, audekla un citām vielām, sava veida Megahorologium vai Liber Animatum, kas spēj atklāt it visus universa noslēpumus.

Specula esot tēvs Kaspars skaidroja, un viņa acis jūsmā kvēloja kā karbunkuli Viena Vienīga Visjaunāko Fizikas un Matemātikas Rīku Sintagma ar "mākslīgi sakārtotiem ratiem un riņķiem". Tad viņ� zīmēja ar pirkstu gaisā vai uz klāja un mudināja Roberto iztēloties pa�u pirmo jeb pamata daļu, kas esot apaļa un atveidojot Nekustīgo Horizontu, kurā iegravēta visu trīsdesmit divu vēju roze, un tāpat �ajā pamatnē esot re�dzama visa Navigācijas Māksla un tiekot pareģotas gaidāmās vētras. "Tā vidēja daļa, kas uz tā pamata stāv," viņ� turpināja, "tev jāiztēlo kā viens kubs ar pieciem sāniem. Iztēloji? Nē, ar se�iem ne, jo tie sēsti uz pamata balstās un tāpēc tos tu neredzi. Uz tiem pirmiem kuba sāniem, kuri tas Chronoscopium Universalis ir, tu redzi astoņus ratus, kas nebeidzamos ciklos izkārtoti iraid, un tie tos Jūlija un Gregora kalendārus atveido un rāda, un tāpat rāda, kad svētdiena iekrīt, kad Epactae, kad Circulum Solaris un visi tie Mainīgi un Lieldienu Svētki, un tāpat tās mēness fāzes ar pilnu un tuk�u mēnesi, un tāpat saules un mēness kvadratūru. Uz tiem otriem kuba sāniem, kuri ir tas Cosmigraphicum Speculum, visu pirmām kārtām nāk tas Horoscopium, kas rāda, kāds laiks to pa�u brīdi Melitā ir un kā visus citus laikus uz zemeslodes aprēķināt var. Turpat tu atroni vienu Ratu ar divām Planisfērām, no kurām viena visu to scientia rāda un māca, kas no Pritno Mobile iztek, bet otra rāda to mācību par Octava Sphaera un stāvzvaigznēm, un tāpat to kustību. Un tāpat tos atplūdus un pieplūdus jeb jūru atkāp�anos un pieaugumu, ko visā Universā tās Mēness kustības nosaka�"

�ī skaldne bija visaizraujo�ākā. Tie�i tajā varēja iepazīt arī jau piemi�nēto Horologium Catholicum, kurā uz katra meridiāna bija atzīmēts pulk�steņa laiks jezuītu misijās; un arī tas vēl nebija viss, jo �ķita, ka �ī skaldne spēja pildīt arī labas astrolābijas funkcijas, jo rādīja dienu un nak�u skaitu,

saules augstumu, tāpat arī Umbrae Rectae et Versae, zvaig�ņu augstumu virs apvār�ņa, mijkrē�ļa ilgumu un katra gada, mēne�a un dienas stāvzvaig�ņu kulminācijas. Un tie�i neatlaidīgi eksperimentēdams ar �o skaldni, tēvs Kaspars bija nonācis pie dro�as pārliecības, ka patiesi bei�dzot atrodas uz antipodu meridiāna.

Tad bija tre�ā skaldne, kur septiņos riteņos bija ietilpināta visa As�troloģija, visi nākamie saules un mēness aptumsumi, visas astroloģiskās figūras, kas vajadzīgas, rēķinot pareizos laikus lauksaimniecībai, medi�cīnai un kuģniecības mākslai, un tāpat arī divpadsmit debesu mājokļu zīmes un no katras zīmes atkarīgo dabisko lietu fiziognomika, norādot arī attiecīgo Mājokli.

Man trūkst drosmes te atstāstīt visu Roberto atstāstījumu, un es tikai īsi pieminē�u ceturto skaldni, kam pienācās saturēt un rādīt visus bo�tāniskās, spaģiriskās, ķīmiskās un hermētiskās medicīnas brīnumus un tāpat katras vienkār�os un saliktos medikamentus, kas iegūti no minerā�las un dzīvnieciskas izcelsmes vielām, un tāpat arī "Alexipharmnca, kam iedarbība ir pievelko�a, remdino�a, purgatīva, mīkstino�a, gremo�anu veicino�a, korozīva, konglutinatīva, aperitīva, kalefaktīva, infrigidatīva, attīro�a, saēdo�a, incizīva, midzino�a, diurētiska, narkotiska, kaustiska un nomierino�a."

Nespēju izskaidrot un lieku lietā arī savu izdomu, lai aprakstītu, kas notika uz piektās skaldnes, tātad uz kuba virspuses jeb jumta, kas atradās paralēli apvār�ņa līnijai un, �ķiet, bija ierīkots kā debesu velve. Ta�u Ro�berto piezīmēs tiek minēta arī piramīda, kuras pamatne nekādi nevarēja sakrist ar kuba virsu, jo tad jau tā būtu aizsegusi piekto skaldni, tāpēc var�būt ticamāka ir iespēja, ka �ī piramīda klājās pāri visam kubam, kā telts, ta�u tad tai būtu vajadzējis būt darinātai no caurspīdīga materiāla. Dro�i zināms ir vienīgi tas, ka piramīdas �etriem sāniem pienācās pārstāvēt �et�rus lielos pasaules novadus un no katras rādīt da�ādo tautu alfabētus un valodas, ieskaitot pirmatnējās Adamiskās Valodas elementus, ēģiptie�u hieroglifus, ķīnie�u un tāpat arī meksikāņu burtus, un tēva Kaspara ap�rakstā �ī piramīda ir kā: "viena Sphyttx Mystagoga, viens Oedipus Aegi/ptiacus, viena Monas Ierogli/phica, viena Clavis Convenientia Linguarum,

viens Theatrum Cosmographicum Historicum, tā ikkatra dabiska un māk�slīga alfabēta Sylva Sylvarum, viena Architectura Curiosa Nova, viena Lam�pas Combinatoria, viena Mensa Isiaca, viens Metametricon, viena Synopsis Anthropoglottogonica, viena Basiliea Cryptographica, viens Amphiteatrum Sapientiae, viena Cryplomensis Patefacta, viens Catoptron Polygraphicum, viens Gazophylacium Verborum, viens Mysterium Artis Steganographicae, viena Area Arithmologica, viens Archetypon Polyglotta, viena Isagoge Horapollinea, viens Congestorium Artificiosae Memoriae, viens Pantometron de Furtivis Literarum Notis, viens Mercurius Redivivus un viens Etymologicon LustgдrtleinV

Tas, ka visām �īm di�ajām gudrībām lemts palikt tikai viņu divu privātajā īpa�umā un pārvaldījumā, jo, visticamāk, viņi abi nekad vairs neatradīs atpakaļceļu uz mājām, tas veco jezuītu neuztrauca, un es nezinu, vai par iemeslu tam bija paļāvība uz Providenci vai mīlestība uz pa�mērķīgām un pa�pietiekamām Zinībām. Daudz vairāk mani pār�steidz, ka ap �o laiku arī Roberto prātā vairs nedzimst neviena reālistiska doma un arī viņ� Salas sasnieg�anu sāk uzlūkot kā notikumu, kas pie��ķirs jēgu turklāt uz visiem laikiem viņa dzīvei.

Lai arī jezuīts par Speculu stāstīja tik daudz brīnumu, Roberto vai�rāk par visu aizrāva doma, ka �is orākuls spēs viņam pateikt, ko un kur attiecīgajā brīdī dara viņa Pavēlniece. Un tas pierāda, ka mīlestības pār�ņemtam cilvēkam nav vērts stāstīt par Zvaig�ņu Vēstne�iem, jo viņ�, lai arī nodarbināts derīgos miesas vingrinājumos, tik un tā alla� meklēs tikai ziņas par savām saldajām sāpēm un mīļajām mokām.

Turklāt, lai arī ko stāstītu peldē�anas skolotājs, Roberto nemitīgi sapņoja par Salu, kura, viņa acīm lūkojoties, atradās nevis tagadnē, kurā bija viņ� pats, bet gan pēc dievi�ķa lēmuma dusēja iepriek�ējās dienas nerealitātē vai neesamībā.

Laizdamies iek�ā jūras ūdeņos, viņ� loloja cerību sasniegt Salu, kāda tā bijusi vakardienā un kuras simbols viņam �ķita esam Pomeran�u Dūja, tik izvairīga un nenotverama, it kā būtu iebēgusi pagātnē.

Priek�stati, kas dzina uz priek�u Roberto, nebija īsti skaidri arī vi�ņam pa�am, viņ� tikai nojauta, ka viņa vēlmes nesakrīt ar to, ko vēlas

tēvs Kaspars, ta�u nezināja, ko īsti grib. Un mums jācen�as viņa mulsumu saprast, jo galu galā mūsu sugas pastāvē�anas vēsturē viņ� bija pirmais cilvēks, kam pavērusies iespēja aizpeldēt atpakaļ uz iepriek�ējo dienu.

Katrā ziņā viņ� bija nonācis pie pārliecības, ka peldēt ir jāiemācās, un mēs visi zinām, ka pietiek ar vienu labu iemeslu, lai pārvarētu tūksto��iem baiļu. Tie�i tāpēc arī nākamajā dienā mēs viņu sastopam no jauna kāpjam ūdenī.

Tagad tēvs Kaspars viņam skaidroja, ka vajadzētu atlaist kāpnītes, brīvi kustināt rokas, itin kā sekojot līdzi kādas muzikantu kapelas spē�lētajam ritmam, un vēl brīvāk un nesaspringtāk kustināt arī kājas, un ar to pietiktu, lai jūra pati viņu balstītu. Viņ� iedro�ināja Roberto to iz�mēģināt sākumā ar nospriegotu virvi, bet vēlāk atlai�ot to vaļīgāk un skolniekam par �īm pārmaiņām neko nesakot. Pareizāk, viņ� to pavēstīja vienīgi tad, kad �ķita, skolnieks jūtas jau gana dro�i. Skaidrs, ka, padzir�dējis �os jaunumus, Roberto tūliņ sajuta, ka grimst, ta�u kliegdams arī instinktīvi sakustināja kājas un attapās ar galvu virs ūdens.

�ādi mēģinājumi turpinājās krietnu pusstundu, un Roberto pama�zām sāka apjēgt, ka tie�ām var noturēties virspusē. Ta�u ik reizi, kad cen�tās kustēties sparīgāk, instinktīvi atmeta atpakaļ galvu. Tad tēvs Kaspars mudināja viņu ļauties �ai tieksmei un atgāzt galvu uz aizmuguri vēl vairāk, cik tālu vien iespējams, augumu turēt stingru un izliektu vieglā lokā, bet rokas un kājas izstiept un izplest sāņus tā, it kā ar tām vajadzētu pieskarties riņķa līnijai: tad viņ� tūliņ jutī�ot, ka ūdens viņu balsta glu�i kā �ūpuļtīkls, un varēs tajā �ūpināties kaut stundu stundām, pat gulēt un aizmigt, viļņu un zemās rieta saules skūpstīts. Kā tēvs Kaspars to visu zināja, ja jau pats nekad nebija peldējis? Caur to Fizikāli Hidrostatisku Teoriju, viņ� apgalvoja.

Nebija viegli atrast pareizo stāvokli, Roberto vairākkārt gandrīz no��ņaudzās ar virvi, pie viena sarīdamies ūdeni, sprauslādams un �ķaudī�dams, tomēr, kā rādās, pienāca brīdis, kad līdzsvars bija atrasts.

Pirmo reizi Roberto uztvēra jūru kā draugu. Paklausīdams tēva Kas�para pamācībām, viņ� papleta rokas un kājas un sāka tās kustināt, paslēja

galvu augstāk un atgāza uz aizmuguri, pierada, ka ūdens ieplūst ausīs, un pierada pie tā radītā spiediena. Viņ� pat spēja runāt un klaigāt gana skaļi, lai aug�ā uz klāja viņu dzirdētu skolotājs.

"Tagad tu apkārt griezies," pēc kāda laika teica tēvs Kaspars. "To labu roku nolaid, it kā tā pati zem rumpja nokarātos, tad to kreisu plecu viegli pacel un tūlīt ar vēderu uz leju būsi."

Viņ� gan nepiebilda, ka �o manevru laikā ir jāaiztur elpa, jo to vei�cējs attopas ar seju zem ūdens, bet ūdens nevēlas neko citu, kā izpētīt iebrucēja nāsis. Grāmatās par Hidrauliski Pneimatisko Mehāniku nekas tāds nebija rakstīts. Un tādējādi tēva Kaspara ignoratio elenchi dēļ, Roberto dabūja iebaudīt vēl kārtīgu devu sāļā ūdens.

Bet nu jau viņ� bija iemācījies mācīties. Divas vai trīs reizes mēģinājis apvērsties uz vēdera, viņ� apjēdza principu, kas ir ārkārtīgi svarīgs ikkat�ram peldētājam, proti, ka, brī�os, kad galva ir zem ūdens, nevajag mēģi�nāt ieelpot, pat caur degunu ne, toties vajag no visa spēka izelpot, itin kā cen�oties izpūst no plau�ām to pa�u nedaudzo un trūksto�o gaisu. Varētu domāt, ka �ī ir intuitīva gudrība, ta�u, kā redzam no �ī stāsta, tā nemaz nav.

Katrā ziņā Roberto jau bija sapratis, ka gulēt uz muguras un ar seju gaisā viņam ir daudz vieglāk nekā peldēt uz vēdera. Man �ķiet tie�i ot�rādi, ta�u Roberto vispirms iemācījās ļauties viļņiem atmuguriski, un tāpēc pāris dienu viņ� turpināja �ādi. Un pie reizes risināja dialogus par lielākajām pasaules sistēmām.

Viņi atkal pievērsās jautājumam par zemes kustību, un tēvs Kaspars kā pretargumentu minēja aptumsumus: ja zemi izņem no visuma centra un tās vietā ieliek sauli, tad zeme ir jānovieto vai nu virs, vai arī zem mēness. Ja mēs to novietojam mēnesim apak�ā, mēs nekad neredzēsim saules aptumsumus, jo mēness, atrazdamies virs saules vai virs zemes, nekādi nevarēs nostāties starp zemi un sauli. Savukārt, ja mēs zemi novie�tojam virs mēness, nekad nebūs mēness aptumsumu, jo zeme, būdama virspusē, nevarēs iespraukties starp mēnesi un sauli. Turklāt astronomija vairs nevarētu paredzēt aptumsumus, kā to alla� ļoti labi ir pratusi, jo, kā zināms, visu �o aprēķinu pamatā alla� ir bijusi saules kustība, ta�u, pieņemot, ka saule nekustas, visi rēķini kļūtu nederīgi.

Un vēl, lai Roberto apdomājot Strēlnieka Argumentu. Ja zeme patie��ām apgrieztos ap savu asi ikkatrās divdesmit �etrās stundās, tad bulta, ko taisni aug�up iz�āvis loka �āvējs, nokristu atpakaļ uz zemes vairākas jūdzes nostāk uz rietumiem. Un savā ziņā līdzīgs ir arī Torņa Arguments: ja no torņa rietumpuses nomestu lejā kādu smagumu, tam vajadzētu no�krist nevis pie pa�as ēkas sienas, bet gan krietnu gabalu tālāk, proti, tam vajadzētu krist nevis vertikāli, bet pa diagonāli, jo kritiena brīdī tornis (līdz ar visu zemi) jau būtu aizbīdījies uz austrumiem. Ta�u, tā kā visi pa�i pēc savas pieredzes zina, ka smagums krīt tie�i perpendikulāri ze�mei, kļūst skaidrs, ka ideja par zemes grie�anos ir muļķīga pasaciņa.

Nemaz nerunājot par Putnu Argumentu, jo putni, pat būdami ne�nogurdināmi, nekādi nespētu turēties līdzi zemes kustībai, ja tā ik dienu apgrieztos riņķī. Ta�u mēs ļoti labi redzam, ka putni tiek uz priek�u un pat tad, ja mēs jājam ar zirgu pretī saulei, spēj mūs panākt un apsteigt.

"Lai jau būtu. Es nezinu, ko atbildēt uz �iem jūsu iebildumiem. Ta�u esmu dzirdējis, ka, liekot griezties zemei un visām planētām, toties patu�rot uz vietas sauli, var izskaidrot ļoti daudzas parādības, kurpretī Ptolemajs bija spiests izgudrot epiciklus, deferentus un daudzas citas blēņas, kam nav nekāda pamata ne debesīs, ne uz zemes."

"Es tev piedodu, ja tu vienu Witz taisīt gribēji. Bet, ja tu nopietni runā, tad atbildu, ka es pagāns kā tas Ptolemajs neesmu un labi zinu, cik daudzas kļūdas viņ� pielaidis bija. Un tāpēc es ticu, ka tam di�am Tiho no Uraniborgas ļoti pareiza doma bija: viņ� teica, ka visas mums zināmas planētas, tātad Jupiters, Marss, Venera, Merkurs un Saturns, apkārt sau�lei grie�as, bet tā saule kopā ar viņiem apkārt zemei grie�as, un ap zemi mēness grie�as, bet zeme pati stāv nekustīga tā stāvzvaig�ņu gredzena vidū. Tā tās Ptolemaja kļūdas izskaidrot var un ķecerības nesarunāt, kur�pretī Ptolemajs kļūdas taisīja un Galilejs ķecerības teica. Un tā nevajaga skaidrot, kā gan tā zeme, kas tik smaga ir, pa debesīm apkārt lidot var."

"Un kā tad to spēj saule un stāvzvaigznes?"

"Tu saki, ka tās smagas iraid. Es nesaku. Tie ir debesu ķermeņi, ne no �īs zemes! Zeme, tā gan smaga ir."

"Un kā tad kuģis ar simt lielgabaliem var peldēt pa jūru?"

"Jūra to dzen un vēj� stumj."

"Tātad, ja gribam pateikt ko jaunu, bet nekaitināt Romas kardinālus, īsti vietā būs doma, ko dzirdēju no kāda Parīzes filosofa, kur� apgalvo, ka debesis ir veidotas no �ķidras vielas, līdzīgi kā jūra, un �ī �ķidrā viela uz visām pusēm grie�as, veidojot tādus jūras atvarus� tādus tourbillons�"

"Kas tie tādi?"

"Virpuļi, vortices."

"Ach so, vortices, ja. Un ko tie vortices dara?"

"Tātad tie virpuļi rauj planētas līdzi un liek tām griezties, un tie�i tāpat viens virpulis velk zemi visriņķī saulei. Saprotiet, kustas virpulis, bet zeme pati ir nekustīga, virpulis tikai rauj to sev līdzi."

"Bravo, signor Roberto! Tu negribēji, lai tās debesis no kristāla ir, jo baidījies, ka komētas tās sadauzīs, tak tev patīk, ka tās �ķidras ir, lai putni tur noslīkt varētu! Turklāt tā doma par vortices skaidro, kā tā zeme ap to sauli grie�as, bet nesaka, ka tā zeme arī ap savu asi kā tāda bērnu spēļmanta grie�as!"

"Jā, bet tas filosofs teica, ka arī �ajā gadījumā grie�as tikai jūru virs�puse un mūsu zemeslodes virsējā garoza, bet dziļais kodols paliek ne�kustīgs. Man vismaz �ķiet, ka tā viņ� teica."

"Vēl vairāk dumji. Kur viņ� to visu rakstīja?"

"Nezinu, man �ķiet, viņ� atteicās to pierakstīt vai nodrukāt grāmatā. Viņ� negribēja saniknot jezuītus, kurus ļoti mīl."

"Tad man labāk sigitor Galileo patīk, kaut viņam ķecerīgas domas bija, bet viņ� tās mīlo�iem kardināliem izsūdzēja, un neviens viņu sārtā nelika. Man nepatīk tas tavs otrs kungs, kuram domas vēl ķecerīgākas ir, bet viņ� tās neizsūdz. Pat saviem draugiem jezuītiem ne. Varbūt Galilejam kādu dienu Dievs piedos, bet �im otram ne."

"Katrā ziņā man �ķiet, ka pēcāk viņ� pats to pirmo domu mainīja. Manuprāt, vēlāk viņ� teica, ka viss lielais matērijas pikucis, kas sniedzas no saules līdz stāvzvaigznēm, grie�as milzīgā lokā, ko uz priek�u dzen vēj��"

"Tu neteici, ka tās debesis �ķidras ir?"

"Varbūt nav, varbūt tas ir tikai liels vēj��"

"Redzi. Tu pats nezini�"

"Jā, bet tas vēj� dzen visas planētas apkārt saulei un tai pa�ā laikā liek saulei griezties ap savu asi. Un vēl ir mazāks virpulis, kas mēnesim liek griezties ap zemi un zemei ap savu asi. Tomēr nevar teikt, ka zeme kustētos, jo kustas nevis zeme, bet vēj�. Tie�i tāpat, ja es gulētu aizmidzis uz Dafnes un Dafne aizpeldētu līdz tai salai rietumos, es nokļūtu no vie�nas vietas citā, tomēr neviens nevarētu apgalvot, ka mans ķermenis ir kustējies. Un, ja runājam par zemes dieni�ķajiem apgriezieniem ap asi, tas ir līdzīgi kā tad, ja es sēdētu uz kustīgas podnieka ripas, un skaidrs, ka vienubrīd es jums rādītu seju, bet citā muguru, ta�u tas nebūtu es, kas kustas, jo kustētos tikai ripa."

"�ī ir viena Hypothesis, ko tāds blēdis izteicis, kur� ķeceris grib būt un savu ķecerību slēpt. Bet tu man saki, kur te zvaigznes paliek. Vai arī visa Ursa Major un Perseus tajos virpuļos grie�as?"

"Visas zvaigznes, ko mēs redzam, ir daudzas saules, un katra atro�das sava virpuļa centrā, un viss universs sastāv no virpuļu virpuļiem, kur grie�as bezgalīgi daudzas saules un bezgalīgi daudzas planētas, un tā tas ir arī tajos tālumos, ko mūsu acis neredz, un uz katras ir savi iemītnieki!"

"Ha! Taisni to es no tevis un tiem taviem ķeceru draugiem gaidīju! To jūs gribat bezgalīgas pasaules!"

"Varbūt jūs būtu ar mieru man atvēlēt vismaz vairāk par vienu. Jo citādi, kur gan Dievs būtu novietojis elli? Tak ne jau zemes iek�ās?"

"Kāpēc ne zemes iek�ās?"

"Tāpēc," un te Roberto visai aptuveni atkārtoja argumentu, ko bija dzirdējis Parīzē, un es nevaru likt galvu ķīlā par �o aprēķinu pareizumu, "ka zemes centra diametrs ir divsimt itāļu jūdzes, un, ja mēs to kāpinām kubā, sanāk astoņi miljoni kubikjūd�u. Ņemot vērā, ka vienā itāļu kubikjūdzē ietilpst divsimt �etrdesmit tūksto�i angļu kubikpēdu, un, tā kā Kungs ikvienam nolādētajam grēciniekam noteikti ir atvēlējis vismaz se��as kubikpēdas, ellē varētu ietilpt tikai �etrdesmit miljoni nolādēto, kas, manuprāt, ir ļoti maz, ja skaitām kopā visus ļaunos cilvēkus, kas �ajā pasaulē dzīvoju�i kop� Ādama līdz mūsdienām."

"Tā tas būtu," atbildēja tēvs Kaspars, nemaz nepacenties rēķinus pārbaudīt, "ja tās nolādētas dvēseles ar visu miesu ellē nonāktu. Tak miesa klāt ir tikai pēc tās Miesas Aug�āmcel�anās un tās Pastaras Tie�sas! Un tad jau vairs nebūs ne zemes, ne planētu, ne citu debesu un jaunu zemju!"

"Labi, ja tās ir tikai nolādētas dvēseles, tad miljons tādu satilpst arī uz vienas sprau�amadatas smailes. Ta�u ir tādas zvaigznes, ko mēs ar ne�apbruņotu aci neredzam, bet ar jūsu tālskati gan. Un vai tad jūs nevarat iedomāties simtreiz spēcīgāku tālskati, kas jums ļautu saredzēt vēl citas zvaigznes? Un tūksto�reiz spēcīgāks tālskatis jums ļautu saredzēt vēl tā�lākas zvaigznes, un tā nd infinitum. Vai tad jūs vēlaties nospraust radītās pasaules robe�as?"

"Bībele par to ne vārda nesaka."

"Bībele ne vārda nesaka arī par Jupiteru, tomēr viņvakar jūs to pētī�jāt ar savu nolādēto tālskati."

Bet Roberto jau zināja, kur� būs galvenais un svarīgākais jezuīta iebil�dums. Tas pats, kuru izteica abats tovakar, kad Sensavēns ar viņu cīnī�jās divkaujā: ja pasauļu skaits ir bezgalīgs, vairs nav iespējams saskatīt jēgu Pestī�anā caur Kristu; un sanāk, ka esam spiesti iztēloties bezga�līgu skaitu Golgātu vai arī domāt par mūsu zemi kā par vietu, kas kos�mosā izpelnījusies īpa�as privilēģijas, jo tikai uz �ejieni Dievs ir nosūtījis savu Dēlu, lai tas dzimtu starp mums un atbrīvotu mūs no grēka, tur�pretī citām pasaulēm viņ� �ādu �ēlastību liedzis kas savukārt atkal būtu pretrunā ar pa�u Dieva bezgalīgās �ēlastības ideju. Un patie�ām, taisni tāda bija tēva Kaspara atbilde, kas Roberto deva iespēju doties jaunā uzbrukumā.

"Kad Ādams krita grēkā?"

"Tie mana ordeņa brāļi perfektus matemātiskus rēķinus taisīju�i ir, par pamatu tos Svētus Rakstus ņemot: Ādams grēkoja trīs tūksto� deviņ�simt un astoņdesmit �etrus gadus pirms tā Mūsu Kunga atnāk�anas."

"Ļoti labi, ta�u varbūt jums nav zināms, ka ceļotāji, kas ir sasnie�gu�i Ķīnu, un starp viņiem ir arī daudz jūsu ordeņa brāļu tur atrada ķīnie�u monarhu un valdnieku dinastiju sarakstus, no kuriem izriet, ka

Ķīnas karaliste pastāvēja jau vairāk nekā pirms se�iem tūksto�iem gadu, un tātad pirms Ādama grēka, un, ja tā tas ir Ķīnā, varbūt līdzīgi ir arī ar citām tautām. Tātad Ādama grēkā kri�ana un jūdu pestī�ana, un visas pārējās skaistās mūsu Svētās Romas baznīcas patiesības, kas izriet no mi�nētajām, attiecas tikai uz daļu cilvēces. Un pastāv ari cita cilvēces daļa, kuru pirmdzimtais grēks nav skāris. Tas neko nenolaupa Dieva bezgalī�gajai �ēlastībai, vien dara skaidru, ka Dievs pret Ādama cilti ir izturējies tāpat kā tēvs līdzībā par pazudu�o dēlu un ir ziedojis savu Dēlu vienīgi viņu glābiņam. Un, lai arī tēvs par godu savam grēcīgajam dēlam lika nokaut baroto teļu, tas nebūt nenozīmēja, ka viņ� mazāk mīlētu tā kriet�nos un tikumīgos brāļus, un tāpat arī mūsu Radītājs maigi mīl ķīnie�us un visus pārējos, kas dzimu�i pirms Ādama, un priecājas, ka tie nekad nav kritu�i pirmdzimtajā grēkā. Un, ja tā ir noticis uz zemes, kāpēc tā nevarētu būt arī uz zvaigznēm?"

"Kas tev tādu stulbu lietu stāstīja?" pārskaities auroja tēvs Kaspars.

"Daudzi par to runā. Un kāds arābu gudrais teica, ka tas izsecināms arī no kādas Korāna lappuses."

"Un tu man saki, ka Korāns patiesību pierāda?! Ak visuvarens Dievs un Kungs, es tevi lūdzu, sasper ar zibeņiem �o tuk�galvīgu, lielīgu, uz�pūtīgu, nekaunīgu, neprātīgu, dumpīgu lopu no cilvēka, �o tuk�prāti, �o suni, �o ne�ķīstu dēmonu, �o tiepīgu āzi, �o nolādētu nelgu, lai viņ� vairs savu kāju uz �ī kuģa nesper!"

Un tēvs Kaspars vispirms parāva virvi tā, ka tā kā pātaga iecirta Roberto pa seju, bet tad atlaida to pavisam vaļīgu. Roberto zaudēja līdz�svaru, pakļuva ar galvu zem ūdens, kārpījās rokām un kājām, centās pievilkt auklu, ta�u tā aizvien bija pārāk vaļīga, un viņ� kliedza pēc palī�dzības, sarīdamies arvien vairāk ūdens. Un tēvs Kaspars bļāva pretī, ka gribot redzēt, kā viņ� spirinās un agonijā vārsta muti, pirms iegā�as ellē, kur tādiem izdzimumiem esot īstā vieta.

Bet tad, garā tomēr būdams īsts kristietis, viņ� nosprieda, ka Roberto jau saņēmis pietiekamu sodu, un uzvilka viņu aug�ā. Tai dienai gan ar astronomijas priek�lasījumiem, gan ar peldētapmācību bija cauri, un abi aizgāja gulēt katrs uz savu kajīti, nepārmiju�i vairs ne vārda.

Salaba viņi jau nākamajā dienā. Roberto atzinās, ka nemaz neticot tai hipotēzei par virpuļiem, viņ� drīzāk uzskatot, ka bezgalīgi daudzas pasaules varētu būt rezultāts atomu ņirbē�anai tuk�umā, un �āds uzskats nebūt neizslēdzot iespēju, ka par visiem �iem atomiem gādājot kāda Die�vība, kas dod tiem pavēles un sakārto tos pēc saviem lēmumiem, kā viņam arī mācījis Dinjas kanoniķis. Tēvs Kaspars noraidīja arī �ādus priek�sta�tus, jo tiem bija nepiecie�ama tuk�ā telpa, kurā atomi varētu kustēties, ta�u Roberto vairs nebija nekādas vēlē�anās strīdēties ar Parku, kura ir tik vēlīga, ka pavedienu, kurā iesieta viņa dzīvība, nevis pārgrie�, bet palai� pārāk vaļīgu.

Saņēmis solījumu, ka vairs netiks pakļauts nāves briesmām, Roberto atsāka eksperimentus ūdenī. Tēvs Kaspars mudināja viņu mēģināt ūdenī kustēties, kas ta�u ir ikkatras peldētmākslas obligātais pamatu pamats, un ierosināja sākt ar lēnām roku un kāju kustībām, bet Roberto labāk patika laiski gul�ņāt uz ūdens virsmas.

Tēvs Kaspars viņam ļāva laiskoties un izmantoja �o brīdi, lai izklās�tītu vēl da�us argumentus pret zemes kustē�anos. In primis, Saules Argu�ments. Ja saule stāvētu nekustīgi uz vietas un mēs precīzi pusdienlaikā uz to skatītos pa logu no kādas istabas dziļumiem, bet zeme grieztos ar ātrumu, kādu tai piedēvē, un �im ātrumam no tiesas jābūt lielam, lai tā pilnībā pagūtu apgriezties divdesmit �etru stundu laikā tad vienā acu mirklī saule mūsu skatienam nozustu.

Nākamais bija Krusas Arguments. Reizēm krusa nāk no debesīm veselu stundu no vietas, ta�u, vienalga, vai mākoņi iet uz austrumiem vai uz rietumiem, uz ziemeļiem vai uz dienvidiem, krusas graudi nekad nesedz laukus vairāk nekā divdesmit �etru vai trīsdesmit jūd�u platībā. Ta�u, ja zeme grieztos, tad tajās reizēs, kad krusas mākoņus vēj� nestu pretēji �ķietamajam zemes grie�anās virzienam, krusai vajadzētu pārklāt laukus vismaz trīssimt vai �etrsimt jūd�u platībā.

Tad nāca Balto Mākoņu Arguments. Kad laiks ir rāms, baltie mā�koņi peld pa debesīm un alla� izskatās, ka tie peld nemainīgi lēni; ta�u, ja zeme grieztos, tiem mākoņiem, kas dodas uz rietumiem, vajadzētu traukties uz priek�u milzīgā ātrumā.

Un nobeidza viņ� ar Zemes Dzīvnieku Argumentu, proti, tiem alla� instinktīvi vajadzētu kustēties uz austrumiem, izdabājot tai zemes kus�tībai, kas pār viņiem valda; un tie�i tāpat tiem vajadzētu izrādīt lielu nepatiku pret kustē�anos uz rietumiem, jo �ādu virzienu tie izjustu kā pretdabisku.

Roberto to visu kādu laiku klausījās, ta�u tad viņam apnika un vi�sām jezuīta gudrībām viņ� lika pretī Vēlmes Argumentu. "Bet galu galā," viņ� teica, "nelaupiet man to prieku iedomāties, ka es varētu pacelties lidojumā un vērot, kā zem manis grie�as zeme, un tad divdesmit �etru stundu laikā es redzētu, kā garām paslīd visda�ādākās sejas, baltas, mel�nas, dzeltenas, olīvkrāsas, ar platmaļu cepurēm un ar turbāniem, un pil�sētas gan ar smailiem, gan apaļu kupolu rotātiem zvanu torņiem, gan ar krustiem, gan ar pusmēne�iem, un arī pilsētas ar porcelāna pilīm un ciemus ar būdiņām, un irokēzus, kas gatavojas dzīvu aprīt kādu karagūstekni, un sievietes no Teso zemes, kuras krāso zilas lūpas, lai izpa�tiktu planētas visneglītākajiem vīrie�iem, un Kamulas sievietes, kuru vīri ir gatavi tās uzdāvināt pirmajam pretimnācējam, kā savā grāmatā stāsta mesers Milione�"

"Nu tu redzi? Kā es teicu: kad jūs par to savu filosofiju krogā domā�jat, tās domas vienmēr kārību pilnas ir! Un, ja tev galvā tādas ne�ķīstas domas nebūtu, tu tādu ceļojumu taisīt varētu, ja Dievs tev �ēlastību ap�kārt pasaulei ceļot dotu, un tāda �ēlastība mazāka nebūtu kā lēmums ļaut tev tais debesīs veselu dienu un nakti karāties."

Roberto tas nepārliecināja, ta�u viņ� vairs nezināja, ko iebilst. Tad nu viņ� izvēlējās garāko ceļu un par izejas punktu ņēma da�ādus �ur un tur saklausītus argumentus, kas, viņaprāt, nebija pretrunā ar apredzīga un gādīga Dieva ideju, un jautāja, vai tēvs Kaspars piekrīt uzskatam, ka daba ir kā liels teātris, kurā mēs redzam tikai to, ko autors ir uzvedis uz skatuves. Ta�u no savām vietām mēs neredzam to, kāds teātris ir patiesībā: dekorācijas un skatuves ma�īnas ir izveidotas tā, lai radītu vajadzīgo iespaidu iztālēm, kamēr visi zobrati un atsvari, kas tās darbina un kustina, ir paslēpti no mūsu acīm. Un tomēr, ja skatītāju zālē būtu kāds vīrs, kur� pārzina �o mākslu, viņ� prastu uzminēt, kā ir panākts,

lai no skatuves lidojumā piepe�i paceļas mehānisks putns. Un līdzīgi arī filosofam vajadzētu izprast universa izrādi. Protams, filosofs saskaras ar daudz lielākām grūtībām, jo dabā ma�īnu auklas ir apslēptas tik labi, ka ilgi tika jautāts un minēts, kur� tās kustina. Un tomēr arī �ajā mūsu teātrī, ja Faetonts kāpj aug�ā pie saules, tas notiek tāpēc, ka viņu paceļ auklas un atsvars tikmēr slīd lejup.

Ergo (beidzot Roberto triumfēja, ar garām aplinku runām nonācis pie galvenā), skatuve mums rāda sauli, kas grie�as, ta�u ma�īnu daba ir pavisam citāda, ko mēs nevaram ievērot pirmajā acu uzmetienā. Mēs re�dzam izrādi, bet neredzam trīsi, kas liek kustēties Fēbam, pareizāk, mēs pa�i uz tā trī�a rata dzīvojam, un te Roberto savos vārdos sapinās, jo, pieņemot trī�a metaforu, tiktu zaudēta teātra metafora, un tādējādi visa argumentācija kļuva tik pārspīlēti pointu (kā būtu teicis Sensavēns), ka zaudēja visu asumu.

Tēvs Kaspars atbildēja, ka cilvēkam, ja tas grib likt kādai ma�īnai dziedāt, tā vai citādi ir jāapstrādā koks vai metāls, jāurbj caurumi vai jānostiepj stīgas un tad tās jārīvē ar lociņu, vai kā viņ� pats bija darījis uz Dafnesjāizgudro ūdens darbināta ierīce, turpretī, kad mēs paveram lakstīgalas knābi, mēs tur neredzam nevienu �ādu ma�īnu, un tas no�zīmē, ka Dievs iet citādus ceļus nekā mēs.

Pēc tam viņ� apvaicājās, vai tādā gadījumā, ja Roberto tik labvēlīgi uzlūko bezgalīgi daudzas sauļu sistēmas, kas grie�as debesīs, viņam ne�vajadzētu arī atzīt, ka ikviena no �īm sistēmām ir daļa no kādas lielākas sistēmas, kas tie�i tāpat savukārt grie�as citas lielākas sistēmas iek�ienē, un tā tālāk un tā joprojām, ņemot vērā, ka, izejot no �ādām premisām, domātājs kļūst līdzīgs jaunavai, kas kritusi par upuri pavedējam, jo tā vispirms atļauj mazu mazumiņu, bet jau drīz ir spiesta atļaut tam vairāk un vairāk, un, kas zina, līdz kādām galējībām pa �ādu ceļu var aiziet.

Protams, piekrita Roberto, iedomājams ir viss. Var iedomāties vir�puļus, kuros planētu nemaz nav, un virpuļus, kas grū�as cits citam virsū, un virpuļus, kas ir nevis apaļi, bet se�stūraini, un tādējādi uz katra to sāna vai skaldnes var iekārtoties jauns virpulis, un visi kopā tie veido ko līdzīgu �ūnām medus kārē, vai arī �ie virpuļi ir daudzstūri, un, kad

tie cits pret citu atbalstās, spraugās paliek tuk�ums, ko daba aizpilda ar mazākiem virpuļiem, un tie visi ir cits ar citu sazoboti līdzīgi kā zobrati pulkstenī, un viss to kopums universa debesīs kustas kā liels kustīgs rats, kura iek�pusē grie�as milzums mazāku ratu, un tā viss apļu apļiem, riņķu riņķiem grie�as un grie�as, un �ī milzu grie�anās turpinās gadu tūksto�iem un varbūt ir tikai daļa no lielāku virpuļu virpuļiem� Un �ai brīdī Roberto no visiem tiem virpuļiem tā sagriezās galva, ka viņ� gan�drīz noslīka.

Un tie�i tad bija pienākusi kārta triumfēt tēvam Kasparam. Labi, viņ� teica, tātad, ja zeme grie�as ap sauli, bet saule grie�as ap kaut ko citu (un neņemsim tagad vērā apstākli, ka arī �is kaut kas cits grie�as vēl ap kaut ko citu), mēs iegūstam roulette problēmu, par kuru Roberto dro�i vien jau ir dzirdējis runājam Parīzē, jo tie�i no Parīzes tā sasniegusi arī Itālijas galilejie�us, kas vienmēr biju�i gatavi izgudrot jebko, lai tikai varētu izjaukt pasaules kārtību.

"Kas ir �ī roulette?" jautāja Roberto.

"Tu to vari arī par cikloīdu vai trohoīdu saukt, bet tā būtība nemai�nās. Iedomā vienu riteni."

"To pa�u, ko iepriek�."

"Nē, tagad vienu parastu ratu riteni iedomā. Un tagad iedomā uz tā riteņa loka vienu naglu. Tagad iedomā, ka tas ritenis mierā stāv un tā nagla tie�i virs zemes ronas. Un tagad iedomā, ka tie rati sakustas un tas ritenis ripot sāk. Kas, tavuprāt, ar naglu notiek?"

"Nu, ja ritenis grie�as, tad kādā brīdi nagla būs nonākusi aug�ā, un, kad ritenis būs apgriezies veselu apli, tā atkal būs tuvu zemei."

"Tātad tu domā, ka tā nagla tādu kustību kā riņķi būs taisījusi?"

"Nu tak ne jau tādu kā kvadrātu."

"Tad klausies uzmanīgi, tu, nelga. Tu saki, ka tā nagla pie zemes atronas tai pa�ā vietā, kur pirmāk bija?"

"Pagaidiet brīdi� Nē, ja rati ripo uz priek�u, tad nagla gan atrodas pie zemes, bet gabalu tālāk."

"Tātad tādu kustību kā riņķi tā taisījusi neir."

"Nē, pie visiem paradīzes svētajiem," noteica Roberto.

"Tu nesaki pievisiemparadīzsvētajiem!"

"Atvainojiet. Bet kādu kustību tad tā nagla ir veikusi?"

"Tā ir trohoīdu veikusi. Un, lai tu saproti, es saku, ka tā kustība ir tāda kā vienai bumbai, ko tu sev priek�ā gaisā pamet, tad tā pret zemi atsitas un atkal jaunu riņķa pusi zīmē, un tad atkal no jauna vienīgi tā bumba visu laiku arvien mazākus lokus zīmē, bet tā nagla vienmēr vie�nādus, ja tie rati vienādā ātrumā brauc."

"Un ko tas nozīmē?" jautāja Roberto, neskaidri apjauzdams savu sakāvi.

"Tas nozīmē, ka tu daudzas i�ortices un bezgalīgas pasaules pierādīt gribi, un arī to, ka zeme grie�as, bet raugi, tā tava zeme vairs negrie�as, bet kā viena bumba pa bezgalīgām debesīm lēkā, tumpf, tumpf, tumpf ak, cik skaisti kust tā mūsu cildena planēta! Un, ja pareiza ir tā tava teo�rija par tiem vortices, tad visi debesu ķermeņi tādus tumpf, tumpf, tumpf taisa. Un tagad jauj man smieties, jo �is nu viens liels joks ir!"

Grūti ir ko iebilst pret tik izsmalcinātu un ģeometriski perfektu ar�gumentu, kur� turklāt pasniegts, viltīgi noklusējot daļu patiesības, jo tē�vam Kasparam gan vajadzēja zināt, ka līdzīgi notiktu arī tad, ja planētas kustētos tā, kā to vēlējās Tiho Brahe. Roberto aizvilkās gulēt izmircis un drūms. Naktī viņ� ilgi prātoja, vai tikai viņam pa�am nebūtu izdevīgāk atmest visus savus ķecerīgos uzskatus par zemes kustību. Paskatīsimies, viņ� sev teica, vai tad, ja tēvam Kasparam no tiesas būtu taisnība un zeme nekustētos (jo citādi izskatās, ka tā uzreiz kustas par daudz, un tad to vairs nevar apturēt), nebūtu apdraudēts arī viņa atklātais antipodu meri�diāns? Un vai nesabruktu viņa Grēku plūdu teorija? Un arī fakts, ka Sala atrodas iepriek�ējā dienā? Nē, itin nemaz.

Tātad, viņ� sprieda, varbūt prātīgāk būtu, ja es vairs neapstrīdētu sava jaunā skolotāja astronomiskos uzskatus un vairāk spēku veltītu pel�dē�anai, lai kādu dienu tiktu pie tā, kas mani patie�ām interesē, nevis nopūlētos, pierādīdams, kam bijusi taisnība Kopernikam, Galilejam vai tam Tiho no Uraniborgas, un tad es ieraudzītu Pomeran�u Dūju un spertu savu kāju iepriek�ējās dienas salā, par ko ne Galilejs, ne Kopemiks, ne Tiho, nedz arī mani Parīzes skolotāji savu mū�u nav pat sapņoju�i.

Tā nu nākamajā dienā viņ� stājās tēva Kaspara priek�ā kā skolnieks, kas padevīgs gan peldē�anas, gan astronomijas lietās.

Ta�u tēvs Kaspars, aizbildinādamies ar pārāk viļņotu jūru un to, ka viņam vajagot veikt nez kādus aprēķinus, todien peldē�anas stundu at�cēla. Vakarpusē viņ� paziņoja, ka peldētprasmi ir iespējams apgūt vie�nīgi klusumā un sakoncentrējoties, nevis lidinoties pa mākoņiem. Ņemot vērā, ka Roberto izrāda tie�i pretējās noslieces, viņam atliekot vien seci�nāt, ka māceklim nav vajadzīgo dotību, lai peldē�anu apgūtu.

Roberto neizpratnē minēja, kāpēc gan skolotājs, kur� ta�u tik ļoti lepojās ar savu meistarību, piepe�i atteicies no ieceres. Un es domāju, ka Roberto atrastais izskaidrojums bija patiesais �ī lēmuma iemesls. Tēvs Kaspars bija ieņēmies galvā, ka gulē�ana un arī kustē�anās ūdenī un at�klātos saules staros pārlieku sakairina Roberto smadzenes un pamudina viņu uz bīstamām domām. Tik tie�i un nepastarpināti sajutis pats savu ķermeni un iemērcies �ķidrumā, kas ta�u bija matērija, Roberto nez kādā veidā tuvinājās dzīvnieciskajam, un viņa galvā uzradās idejas, kas rak�sturīgas necilvēcīgām un ārprātīgām natūrām.

Tāpēc tagad tēvam Kasparam Vanderdroselam vajadzēja sagudrot citu paņēmienu, kā tikt līdz Salai, paņēmienu, kas neapdraudētu Ro�berto dvēseles veselību.

Kad tēvs Kaspars pavēstīja, ka atkal ir svētdiena, Roberto apjēdza, ka kop� abu satik�anās dienas jau ir aizritējusi vairāk nekā nedēļa. Tēvs Kaspars noturēja misi un tad apņēmīgu seju pievērsās Roberto.

"Es nevaru gaidīt, līdz tu peldēt iemācījies būsi," viņ� teica.

Roberto atbildēja, ka tā neesot viņa vaina. Jezuīts piekrita, ka varbūt tā tie�ām neesot viņa vaina, bet tikmēr ne�ēlīgie dabas spēki un savvaļas dzīvnieki bojājot viņa Specula, par kuru pienāktos rūpēties katru dienu. Tāpēc kā ultima ratio atliekot tikai viens risinājums: uz Salu dosies viņ� pats. Un uz jautājumu, kā gan viņ� to darī�ot, tēvs Kaspars atbildēja, ka izmēģinā�ot Campana Aquatica jeb Ūdenszvanu.

Jau sen viņ� esot pētījis, kā būtu iespējams kuģot zem ūdens. Viņ� pat vienulaik esot domājis uzbūvēt īpa�u, ar dzelzi stiprinātu koka kuģi ar dubultu korpusu, tādu kā kasti ar vāku. �is kuģis būtu septiņdesmit divas pēdas gar�, trīsdesmit divas pēdas augsts, astoņas pēdas plats un pietiekami smags, lai varētu ienirt zem ūdens virsmas. Uz priek�u to dzītu rats ar lāpstiņām, un �o ratu darbinātu divi vīri kuģa iek�ienē, līdzīgi kā dzirnakmeņus mēdz griezt ēzeļi. Un, lai redzētu, kurp kuģis virzās, no ūdens būtu izbāzts tubospicillum, skatāmcaurule, kas ar vai�rāku, īpa�i izkārtotu spoguļu palīdzību no iek�as ļautu saskatīt to, kas notiek ārpusē.

Kāpēc viņ� to neuzbūvēja? Tāpēc, ka tā ir iekārtota daba, kas alla� tiecas pazemot mūsu niecīgumu, jezuīts atbildēja: ir idejas, kas uz papīra �ķiet perfektas, ta�u, pārbaudītas īstenībā, izrādās tālas no pilnības, un neviens nezina, kāds ir to nepilnības iemesls.

Toties tēvs Kaspars bija uzbūvējis Ūdenszvanu: "Ja kāds stāstītu, ka tās Reinas dibenā ar sausām drānām nokāpt var, pat uguni rokās ne�sot, plebs ignorans teiktu, ka tā viena dumība ir. Ta�u tāds experimentum jau pirms simt gadiem Hispānijā, Toledo festungā taisīts ir. Un tagad es salu ar savu Ūdenszvanu sasnieg�u, iedams tā, kā tu mani tagad iedamu redzi."

Viņ� atkal devās lejā uz sota, kas acīmredzot bija neiztuk�ojama no�liktava: laikam gan �ajā telpā, kur bija glabāju�ies astronomijas rīki, vēl bija paliku�i nez kādi citi brīnumi. Nu Roberto vajadzēja stiept aug�ā uz klāja jaunus stieņus un metāla puslokus, un arī milzīgu ādas vīstokli, kas joprojām oda pēc ragaiņa, kuram bija nodīrāts. Veltīgi Roberto atgā�dināja, ka neklājas strādāt, ja jau �ī ir svētdiena, tā Kunga godam atvē�lētā diena. Tēvs Kaspars atbildēja, ka �is neesot nekāds darbs, kur nu vēl zems un nicināms, viņi abi tagad te piekopjot cildenāko no mākslām, un visi viņu pūliņi tik�ot veltīti lielās dabas grāmatas dziļākai izzinā��anai. Un tas būtībā daudz neat�ķiroties no dievbijīgām pārdomām par Svētajiem Rakstiem, ar kuriem dabas grāmata nenonāk pretrunā.

Tā nu, tēva Kaspara skubinātam, Roberto bija jāķeras pie darba, kurā jezuīts pats iesaistījās atbildīgākajos brī�os, kad metāla detaļas vajadzēja iestiprināt tiem paredzētajās vietās. Nostrādājis visu priek�pusdienu, viņ� dabūja gatavu konusveidīgu būri, kas bija nedaudz augstāks par cilvēka augumu un ko veidoja trīs apļi virsējais ar mazāko diametru, apak�ējie ar pakāpeniski lielāku -, kurus paralēli noturēja �etras slīpas plankas.

Pie vidējā apļa bija pievienots savāds buraudekla jostu veidojums, ko cilvēks varēja apvilkt glu�i kā īsas bikses vai gurnautu, ta�u saites un siksnas stiepās arī aug�up, lai tāpat būtu apliekamas ap cilvēka pleciem un krūtīm, iestiprinot viņu �ajā konstrukcijā ne tikai aiz gurniem un kāju stakles un tādējādi neļaujot izkrist rāmim cauri, bet balstoties arī uz ka�mie�iem tā, lai galva nepieskartos aug�ējam aplim.

Kamēr Roberto vēl minēja, kam �is sai�u, stieņu un loku kopums va�rētu būt domāts, tēvs Kaspars atritināja ādas vīstokli, kas izrādījās esam etvija, cimds vai varbūt milzu uzpirkstenis, kas pēc lieluma ideāli atbilda

koka un metāla karkasam un bija tam viegli uzmaucams; iek�pusē ādas uzmava bija piestiprināma ar āķiem, un, kad ari �is darbs bija pabeigts, izskatījās, ka nost tā vairs nav nodīrājama. Gatavais veidojums bija ko�nuss ar no�ķeltu virsu, aug�pusē noslēgts un apak�pusē vaļējs vai arī (un kāpēc gan ne?) tikpat labi to varēja saukt par zvanu. �ī zvana sānos starp aug�ējo un vidējo karkasa riņķi bija ierīkots mazs stikla lodziņ�. Savukārt pa�ā zvana virspusē bija redzams izturīgs metāla gredzens.

Tad kopīgiem spēkiem viņi aizstiepa zvanu līdz enkura grieztuvim, aizkabināja virsējo gredzenu aiz trosē iesieta āķa, un trose savukārt tika izlaista cauri sare�ģītai tricei, ko veidoja vairāki trī�i un kas ļāva zvanu pēc vajadzības pacelt, nolaist, aizvirzīt pāri bortam, iegremdēt ūdenī vai izvilkt no tā ārā līdzīgi kā uz kuģiem tiek cilāta ikviena kaste, ķīpa vai pauna, kas tiek iekrauta vai izkrauta.

Enkura grieztu vis daudzajās bezdarbības dienās gan bija nedaudz ierūsējis, tomēr beigu beigās Roberto izdevās to iekustināt un pacelt zvanu virs klāja tā, lai būtu redzamas tā iek�as. Nu �is veidojums gaidīja pasa�ieri, kas tajā iekāptu, iesaitētos un tad kulstītos gaisā kā zvana mēle.

Iek�ienē vietas pietika vienam cilvēkam, vienalga, liela vai maza auguma, jo siksnas bija regulējamas, pārsprau�ot sprādzes un pārsienot mezglus. Tad, kārtīgi iestiprināts siksnās un saitēs, �ī zvana iemītnieks varētu iet uz priek�u, savu mājiņu nesot līdzi; un siksnas bija ierīkotas tā, lai gājēja galva atrastos tie�i pretī lodziņam, bet zvana apak�ējā mala paliktu aptuveni pie pusliela.

Tagad tēvs Kaspars triumfējo�i paziņoja Roberto vajagot tikai iztēloties, kas notiks, kad zvanu ar trici nolaidīs lejā jūras ūdenī.

"Kas notiks? Zvana pasa�ieris noslīks," secināja Roberto, kā būtu secinājis ikviens. Bet tēvs Kaspars tūliņ atbildēja ar pārmetumu, ka viņ� pārāk maz zinot par "�ķidrumu līdzsvaru".

"Tu jau vari domāt," viņ� teica, "ka kaut kur tuk�ums ir, kā saka tie Sātana Sinagogas ļaudis, ar kuriem tu Parīzē runāji. Bet varbūt tu atzīsti, ka �ajā zvanā nevis tuk�ums, bet gaiss iek�ā ir. Un, kad zvanu, pilnu ar gaisu, ūdenī ielai�, ūdens tajā iek�ā netiek. Tur vieta vienam. Ūdenim vai gaisam."

Taisnība, atzina Roberto. Un tātad, lai ari cik dziļa būtu jūra, tēvs Kaspars turpināja, cilvēks ar �ādu zvanu var mierīgi staigāt zem ūdens, bet ūdens tajā neieplūst vismaz tik ilgi, kamēr viņ� nav izlietojis visu gaisu un pārvērtis to tvaikos (kādus redzam, ja uzpū�am elpu uz spo�guļa), kas, būdami mazāk blīvi nekā ūdens, beigu beigās tam piekāptos un ielaistu to zvanā, kas ir galīgais pierādījums tam, ka dabai tuk�ums iedve� �ausmas, triumfējo�i nobeidza tēvs Kaspars. Ta�u �āda izmēra zvanā, kā tēvs Kaspars bija aplēsis, tā pasa�ieris varēja paļauties, ka gaisa pietiks vismaz trīsdesmit minūtēm. Krasts izskatās ļoti tālu, vismaz tad, ja tas jāsasniedz peldus, ta�u, ejot kājām, tā būs īsa pastaiga, jo jau pus�ceļā starp kuģi un krastu sākas koraļļu valnis, kur� ir tik augsts, ka laiva tam nevarēja tikt pāri un bija spiesta meklēt piestā�anas vietu aiz zemes�raga. Un da�viet tur koraļļi rēgojas ārā no ūdens. Ja viņ� savu pārgājienu uzsāks atplūdu brīdī, tad zem ūdens veicamais ceļ� saruks vēl īsāks. Va�jadzēja tikai aiziet līdz koraļļiem, jo pietiktu kaut mazliet pabāzties ar zvana apak�malu ārā no ūdens, lai tas atkal piepildītos ar svaigu gaisu.

Bet kā gan viņ� ies pa jūras dibenu, kas noteikti ir nelīdzens un briesmu pilns, jautāja Roberto, un kā viņ� uzrāpsies koraļļu rifā, kas vei�dots no asiem akmeņiem un koraļļiem, kas ir vēl griezīgāki par akme�ņiem? Un vispār kā tādu zvanu var nolaist līdz dibenam tā, lai tas ūdenī neapgāztos un lai ūdens to neizstumtu atpakaļ virspusē, tie�i tāpat kā uzstumj virspusē nirēja ķermeni?

Tēvs Kaspars ar viltīgu smaidiņu piebilda, ka Roberto ir aizmirsis vēl pa�u svarīgāko iebildumu: mēģinot nogremdēt jūrā zvanu, kas pilns ar gaisu, sakustēsies tāds ūdens daudzums, kas atbilst zvana tilpumam, un �ī ūdens svars nenoliedzami būs lielāks nekā zvana ķermenim, kas centīsies tajā iespiesties un kam ūdens izrādīs lielu pretestību. Ta�u zvana iek�ienē būs arī visai daudzas mārciņas cilvēka smaguma, turklāt vēl jau būs arī Dzelzs Koturnas. Un savilcis apmierinātu izteiksmi kā cil�vēks, kur� laikus apdomājis visu, viņ� atkal devās uz savu neiztuk�ojamo noliktavu un atgriezās ar zābaku pāri: tiem bija dzelzs zoles piecu pirk�stu biezumā un tie bija cie�i piesaitējami zem ceļgaliem. Dzelzs darbosies kā balasts un sargās arī gājēja pēdas. Ie�ana ar tādām gan būs lēnāka,

ta�u atbrīvos viņu arī no ba�ām par nelīdzeno virsmu, kas tāpat soļus dara piesardzīgus un lēnus.

"Ta�u no lielā dziļuma, kas noteikti ir zem mums, ejot uz krastu, jums visu ceļu iznāks kāpt pret kalnu!"

"Tu te nebiji, kad tas enkurs izmests tika. Es ar loti to dziļumu mē�rīju. Nekāda bedre neir! Ja Dafne vēl mazliet uz priek�u brauktu, uz sēkļa sēdētu!"

"Bet kā jūs varēsiet noturēt zvanu, kas ta�u ar visu smagumu uz�guls jums plecos?" jautāja Roberto. Un tēvs Kaspars viņam atgādināja, ka ūdenī �is smagums nebūs jūtams, un Roberto pa�am to vajadzētu zināt, ja viņ� kādreiz ir mēģinājis stumt laivu vai arī ar vienu roku izcelt no ūdens baseina dzelzs lodi, kas zem ūdens ir viegli kustināma, bet grūti paceļama kļūst tikai virspusē.

Redzot vecā vīra ietiepību, Roberto visiem spēkiem centās attālināt brīdi, kad tas pats sevi pazudinās. "Bet, ja zvanu nolaidīs lejā ar enkura grieztuvi, kā pēc tam varēs atāķēt virvi? Jo virve jūs turēs ciet un neļaus attālināties no kuģa."

Tēvs Kaspars atbildēja, ka Roberto noteikti pamanī�ot brīdi, kad zvans būs sasniedzis jūras dibenu, jo tad trose atslāb�ot. Un tad viņa uz�devums būs �o trosi pārgriezt. Jo Roberto tak nedomājot, ka viņ� taisās atgriezties kuģī pa to pa�u ceļu? Nonācis uz Salas, viņ� sameklē�ot laivu un ar to tad pārbrauk�ot atpakaļ, ja tāds būs Dieva prāts.

Bet, kad viņ� būs saniedzis sauszemi un atbrīvojies no visām siksnām, zvans, kuru trice vairs neturēs paceltu gaisā, kritīs lejā un ieslodzīs viņu kā būrī. "Vai atliku�o mū�a daļu vēlaties pavadīt iespundēts zvanā?" Un vecais atbildēja, ka pēc atbrīvo�anās no siksnu biksēm, viņam vajadzē�ot tikai ar savu mazo nazīti pār�ķelt zvana ādu, un viņ� varē�ot izkļūt ārā glu�i kā Minerva no Jupitera galvas.

Un ko tad, ja viņ� zem ūdens satiks kādu lielu zivi no tām, kas rij cilvēkus? Bet tēvs Kaspars par atbildi smējās un teica, ka pat visplēsīgākā no zivīm, savā ceļā sastapusi zvanu, kas pats kust uz priek�u (un dro�i vien iedvestu bailes arī nezino�am cilvēkam), apjuktu un izbītos tik ļoti, ka tūliņ bēgtu prom.

"Lai jau būtu," noteica Roberto, patiesi norūpējies par draugu, "ta�u jūs esat vecs un vārgs. Tāpēc, ja kādam tas zvans patie�ām jāizmēģina, tad tas jādara man!" Tēvs Kaspars viņam teica paldies, ta�u iebilda, ka Roberto jau vairākkārt esot pierādījis savu vieglprātīgo dabu, un, ej nu sazini, ko tāds vējgrābslis varētu sastrādāt zem ūdens; un vēl viņ� teica, ka viņam, Kasparam, �ī jūras daļa un rifs esot diezgan labi pazīstami, turklāt līdzīgus rifus viņ� ir redzējis arī citur un kārtīgi aplūkojis tos no plakandibena laivas; un to zvanu esot būvējis viņ� pats, tāpēc vislabāk pārzinot tā vājās un stiprās vietas; un viņam esot arī labas hidrostatiskās fizikas zinā�anas, tāpēc, ja atgadītos kas neparedzēts, viņ� labāk zinātu, kā no sare�ģījuma izkulties. Un visbeidzot, viņ� piebilda, kā pasnieg�dams pēdējo no argumentiem, "un visbeidzot man ticība ir, bet tev neir".

Un Roberto apjēdza, ka �is nebūt nav pēdējais, bet gan pirmais un vissvarīgākais arguments. Un pilnīgi noteikti visskaistākais. Tēvs Kas�pars Vanderdrosels ticēja savam zvanam tie�i tāpat kā ticēja savai Specula, un ticēja, ka viņam jāizmanto zvans, lai tiktu pie Specula, un ticēja, ka to visu viņ� dara un darīs, lai vairotu Dieva godu. Un, ja jau ticība var pārcelt kalnus, tā noteikti var uzveikt arī ūdeņus.

Neatlika nekas cits, kā nolaist zvanu atpakaļ uz klāja un sagatavot iegremdē�anai. �is uzdevums viņus nodarbināja līdz pa�am vakaram. Lai apstrādātu ādu tā, ka ūdens netiktu iek�ā un gaiss ārā, vajadzēja iz�mantot īpa�u pastu, kas bija gatavojama uz lēnas uguns, sajaucot kopā trīs mārciņas vaska, vienu mārciņu Venēcijas terpentīna un �etras unces īpa�as lakas, ko mēdz izmantot galdnieki. Kad maisījums bija uztriepts uz ādas uzmavas, vajadzēja ļaut tam kārtīgi iesūkties un no�ūt līdz nāka�majam ritam. Savukārt ar citu ziedi, kas bija pagatavota no piķa un vaska, vajadzēja aizsmērēt spraugas lodziņa malās, kur rūts jau bija iestiprināta ar darvu sajauktā ķitē.

Kā pats teica, "omnibus rimis diligeuter repletis," tēvs Kaspars nakti aizvadīja lūg�anās. Rītausmā viņi vēlreiz pārbaudīja zvanu, saites un āķus. Tēvs Kaspars gaidīja brīdi, kad vislabāk varēs izmantot bēgumu un saule jau būs pakāpusies pietiekami augstu, lai izgaismotu jūru viņa priek�ā, visas ēnas aizstumjot aiz muguras. Tad abi apskāvās.

Tēvs Kaspars vēlreiz atkārtoja, ka �is pasākums bū�ot īsta izprieca, kuras laikā viņ� redzē�ot tādus brīnumus, ko nav varēju�i iepazīt pat Ādams un Noa, tāpēc viņ� baiļojoties, vai tikai nepastrādā lepnības grēku, tā lepodamies, ka būs pirmais cilvēks, kur� nokāpis jūras dzīlēs. "Tak," viņ� piebilda, "tā es ari savu humilitatis et mortificatio pierādu, jo Mūsu Kungs Jēzus pa ūdeņu virsu gāja, bet es pa apak�u ie�u, kā vienam grēciniekam pieklājas."

Nu vajadzēja atkal pacelt zvanu, ievietot tajā tēvu Kasparu un pār�baudīt, vai viņ� ar �o ierīci spēj brīvi kustēties.

Da�as minūtes Roberto vēroja, kā pa klāju staigā milzīgs gliemezis, nē, milzonīgs pūslis, nē, migrējo�a tintene vai atmatene, un tā pārvietojās lēniem, neveikliem soļiem, bie�i apstājoties un par puskorpusu pagrie��oties, kad tēvs vēlējās paskatīties pa labi vai pa kreisi. Izskatījās, ka �ī klaidonīgā kapuce nevis soļo vai mar�ē, bet drīzāk neveikli dejo gavoti vai bourrйe, ko mūzikas neesamība padarīja vēl lempīgāku.

Visbeidzot �ķita, ka tēvs Kaspars ar izmēģinājuma pastaigu ir ap�mierināts, un no zvana apak�as, it kā no smagajiem zābakiem, atskanēja viņa balss, sakot, ka nu jau varot doties ceļā.

Viņ� aizsoļoja līdz enkura grieztuvim, Roberto atkal aizāķēja virvi un ņēmās griezt tītavu, bet, kad zvans bija pacelts, vēl pārbaudīja, vai vecā jezuīta kājas brīvi nokarājas, vai viņ� neslīd ārā no saitēm un vai zvana kupols nemaucas viņam pārāk dziļi virsū. Tēvs Kaspars kūļājās kā zvana mēle un, balsij dobji atbalsojoties, sauca, ka viss esot vislabākajā kārtībā, ta�u vajagot pasteigties: "�itās koturnas rauj man kājas ārā no gū�ām un plē� pu�u vēderu! Ātrāk, laid mani ūdenī!"

Roberto vēl uzsauca da�us uzmundrinājuma vārdus un lēnām laida lejā pār bortu zemūdens pārvieto�anās rīku ar tā cilvēcisko dzinēju. Un tas nebūt nebija viegli, jo vienatnē vajadzēja paveikt vairāku matro�u darbu. Tāpēc viņam �ķita, ka zvans lai�as lejā veselu mū�ību un, ka�mēr viņ� grie� grieztuvi arvien cītīgāk, jūra pamazām atkāpjas. Beidzot viņ� dzirdēja no�ļakstam ūdeni, juta, ka smagums virves galā kļūst vieglāks, bet vēl pēc da�iem mirkļiem (kas viņam �ķita mū�ību gari), manīja, ka vin�a grie�as tuk�gaitā. Tātad zvans bija sasniedzis dibenu.

Roberto pārcirta virvi, metās pie margsienas un skatījās lejā. Un nekā neredzēja.

No tēva Kaspara un zvana vairs nebija ne miņas.

"Gudrs gan tas velna jezuīts," apbrīnas pilns nomurmināja Roberto. "Viņam izdevās! Padomā tik, tur lejā pa jūras apak�u iet jezuīts, un ne�viens to pat nenojaustu. Visas okeānu ielejas varētu būt pilnas ar tādiem jezuītiem, un neviens par to neko nezinātu!"

Tad viņ� pievērsās nopietnākām domām. Tas, ka tēvs Kaspars bija tur lejā, bija neredzami acīmredzams. Ta�u nebija teikts, ka viņ� tiks arī no ūdens ārā.

�ķita, ka jūra sāk vilnīt mazliet nemierīgāk. �ī diena pārdro�ajam pasākumam bija izraudzīta tie�i rāmā laika dēļ, bet, jau veicot pēdējos sagatavo�anās darbus, bija sacēlies vējiņ�, kas līdzās kuģim tikai mazliet saviļņoja virsmu, ta�u krastmalā dzina jau lielākas bangas, kas pie klints�radzēm, kuras jau bija izlīdu�as no ūdens, varētu apgrūtināt tik�anu uz sausas zemes.

Pie ziemeļu zemesraga, kur krasts slējās aug�up kā krauja un gan�drīz gluda siena, bija samanāmas baltu putu �ļakatas, kas pļaukāja klinti, un tad �ķīda uz visām pusēm kā neskaitāmi balti putneļi. Nebija �aubu, ka �īs �ļakatas saceļ viļņi, kas sitas pret mazu, ūdens daļēji apslēptu klints�rad�u virkni, ko Roberto nevarēja saskatīt, ta�u, no kuģa raugoties, �ķita, ka tur kāda bezdibeņu �ūska izpū� virspusē kristāla liesmas.

Pie liedaga ūdens gan izskatījās daudz rāmāks, viļņo�anās bija ma�nāma tikai līdz pusceļam, un �ī viļņu līnija Roberto bija labs orientieris: tā rādīja, kur no ūdens ārā rēgojas koraļļu rifs, aiz kura tēvam Kasparam vairs nedraudēs briesmas.

Kur tagad bija vecais jezuīts? Ja viņ� sāka kustēt uz priek�u, tikko bija sasniedzis jūras dibenu, tad tagad viņam vajadzētu būt aizkļuvu�am līdz� Bet cik ilgs laiks vispār ir aizritējis? Roberto vairs nemācēja pateikt, cik daudz mirkļu jau bija paskrējis, jo viņam ikviens no tiem bija �ķitis mū�ību gar�, tā nu viņ� �ķietamo aprēķinu rezultātu vairākkārt samazi�nāja un pārliecināja sevi, ka vecais tikai pirms brī�a ir sasniedzis jūras di�benu: varbūt viņ� vēl stāv zem kuģa ķīļa un cen�as noorientēties. Un tūlīt

Roberto pārņēma aizdomas, ka trose, lejup laizdamās, ir savērpusies un sagriezusi otrādi ari zvanu tā, ka tēvs Kaspars, pats to nenojauzdams, lejā ir nostājies ar seju pret rietumiem un tagad dodas uz atklātas jūras pusi.

Tad Roberto, sevi mierinādams, nosprieda, ka, ejot atklāto ūdeņu virzienā, ikviens pamanītu, ka kāpj lejup dziļumā, nevis virzās uz krastu, un steig�us grieztos uz otru pusi. Ta�u, ja nu iegadītos tā, ka tie�i �ajā vietā ir neliels uz rietumpusi vērsts kāpums, tad ta�u kāpējs varētu do�māt, ka dodas uz austrumiem? Ta�u saules atspīdumi tam parādītu, kur atrodas un kurp virzās debesu spīdeklis� Bet vai lejā, dzelmē, sauli var saredzēt? Vai tās stari cie�os kūļos izspie�as cauri ūdenim līdzīgi kā caur baznīcu vitrā�ām vai izkliedējas kustīgo pilienu blīvā tā, ka tur lejā sa�skatāma tikai neskaidra blāzma, kam nav nosakāms virziens?

Nē, viņ� pats sev tūliņ teica, gan jau vecais lieliski zina, kurp jāiet, varbūt viņ� jau ir pusceļā starp kuģi un rifu, nē, varbūt jau ir to sasnie�dzis, varbūt jau rāpjas pa to aug�ā ar savām lielajām dzelzs zolēm, un drīz es viņu ieraudzī�u�

Nākamā doma: bet agrāk ta�u neviens jūras dzīlēs nav bijis. Kā lai zina, vai jau pārdesmit olek�u dziļumā tur nevalda absolūts melnums, kur mājo tikai savādi radījumi, kuru acis izstaro neskaidru, ņirbo�u gai��umu� Un kur� ir teicis, ka jūras dibenā cilvēkam nepazūd katra spēja noteikt pareizo virzienu? Varbūt nabaga tēvs Kaspars tur staigā riņķiem vien, atkal un atkal iet to pa�u ceļu, bet gaiss viņa plau�ās tikmēr pārvēr��as mitrumā, kas vilina sev draudzīgo ūdeni ieplūst zvanā�

Viņ� no�ēloja, ka laikus nav iznesis uz klāja vismaz kādu smil�u pulk�steni: cik daudz laika īsti bija aizritējis? Varbūt jau vairāk par pusstundu, par daudz, ak vai, un, to iedomājoties, arī Roberto sāka trūkt elpas. Tad viņ� ieelpoja pilnu krūti, atguvās un �o straujo atlab�anu uzskatīja par pierādījumu tam, ka aizritēju�i tikai nedaudzi mirkļi un tēvs Kaspars joprojām elpo tīru gaisu.

Bet varbūt vecais bija aizgājis �ķērsām, un tāpēc ir veltīgi raudzīties taisni uz priek�u, it kā viņam no ūdens būtu jāiznirst tik precīzi taisnā līnijā, kādu uzzīmē arkebūzas lode. Viņ� ta�u varēja aizvirzīties sāņus, meklējot vietu, kur vislabāk varētu uzrāpties rifā. Vai tad, darbojoties ar

zvanu, viņ� nebija teicis, ka tā ir īsta laime, ka enkura grieztuvis atrodas precīzi tajā vietā? Desmit metrus tālāk uz ziemeļiem pie rifa esot daudz dziļāks, bet koraļļi veidojot stāvu sienu, kurā reiz ieskrējusi laiva, savu�kārt tie�i iepretī grieztuvim esot tāda kā eja, kurai cauri izdevās izpeldēt arī laivai vienīgi drīz pēc tam tā uzsēdās uz koraļļu radzēm, kas rēgojās no ūdens tuvāk krastam.

Varbūt vecajam gadījās aizvirzīties mazliet slīpi un viņ� nonāca pie stāvas sienas, tāpēc tagad dodas uz dienvidiem, meklējot kādu eju cauri rifam. Vai varbūt viņ� dodas tālāk uz ziemeļiem. Tātad vajadzēja slidināt skatienu visgarām krastam, no vienas malas līdz otrai, jo varbūt viņ� iznirs kur tālāk sāņus ar jūras efeju vainagu galvā� Roberto grozīja galvu un pētīja līci līdz abiem tālākajiem galiem, ik mirkli baidīdamies, ka, skatīdamies uz vienu pusi, var nepamanīt, ka tēvs Kaspars iznirst pretējā. Un tomēr arī �ādā attālumā viņam vajadzētu varēt uzreiz saskatīt izniru�u cilvēku, kur nu vēl to ādas zvanu, kas saulē mirdzētu kā tikko nomazgāts vara katls�

Zivs! Varbūt �ajos ūdeņos patie�ām dzīvo kāda cilvēkēdāja zivs, kura itin nemaz nebaidās no zvana un jau ir aprijusi jezuītu ar visām koturnām. Nē, ja tāda zivs te būtu, viņ� būtu samanījis tās tum�o ēnu, jo tāda varētu mājot vienīgi starp kuģi un koraļļu klintīm, ta�u ne aiz tām. Bet varbūt vecais jau ir ticis līdz klintīm, un kādi dzīvnieciskas vai mine�rālas izcelsmes ērk�ķi ir pārdūru�i viņa zvanu, izlai�ot no tā nedaudzo atliku�o gaisu�

Un vēl kāda doma: kur� gan var galvot, ka ar gaisu zvanā no tiesas pietiek tik ilgam laikam? To teica tēvs Kaspars pats, ta�u viņ� varēja kļūdī�ties galu galā viņ� bija pārliecināts, ka izdosies arī eksperiments ar eļļas vannu. Būtībā krietnais jezuītu tēvs pagaidām bija apliecinājis, ka ir traks fantazētājs, un varbūt ari visas tās runas par Grēku plūdiem, meridiānu un Zālamana salu bija tikai viņa sadomātas blēņas. Un, pat ja viņam bijusi taisnība par Salu un meridiānu, viņ� tik un tā varēja nepareizi aprēķināt cilvēkam vajadzīgo gaisa daudzumu. Un visbeidzot kā lai zina, ka visas tās eļļas un esences patie�ām aizblīvēja ikkatru spraugu? Varbūt �obrīd zvana iek�pusē izskatās kā vienā no tām grotām, kur no visām pusēm

strūklo ūdens, un varbūt visa ādas uzmava lai� cauri ūdeni kā sūklis, jo vai tad arī mūsu āda nav veidota kā viens vienīgs siets ar nemanāmi sī�kiem caurumiņiem, caur kuriem sviedri tomēr spēj izspiesties ārā? Ja cau�rumaina ir cilvēka āda, tad varbūt caurumaina ir arī vēr�āda. Vai varbūt vēr�i nesvīst? Un vai lietus laikā vērsis jūtas samircis arī no iek�puses?

Roberto lauzīja rokas un lādēja savu pārmērīgo steigu. Bija skaidrs, ka tikai viņa iedomās ir pagāju�as vairākas stundas, lai gan īstenībā pa�skrējis tikai brītiņ� da�u sirdspukstu ilgumā. Un viņ� teica sev, ka viņam nav pamata baidīties, katrā ziņā drosmīgajam sirmgalvim bija daudz vai�rāk iemeslu bailēm. Varbūt būtu pareizāk atbalstīt tēva Kaspara gājienu ar kādu lūg�anu vai vismaz ar cerību vai labiem vēlējumiem.

Turklāt, viņ� sev teica, es jau esmu izgudrojis pārāk daudzus traģē�dijas variantus, un melanholiskiem gariem ir raksturīgi sadomāt rēgus, ko īstenība nemaz nespēj atdarināt. Tēvs Kaspars pārzina hidrostatikas likumus, ir mērījis �os ūdeņus ar loti un, pētot Grēku plūdus, ir izpētījis arī visu jūru fosilijas. Mierīgi, man tikai jāapjēdz, ka ir aizritējis pavisam īss laika sprīdis, un jāpacie�as un jāgaida.

Viņ� atklāja, ka jau ir iemīlējis to, kuru iepriek� bija dēvējis par Iebru�cēju, bet asaras acīs sarie�as, pat tikai iedomājoties, ka ar viņu varētu būt noticis kas ļauns. Nu, vecais, saņemies, viņ� murmināja, iznirsti, atgrie�zies, atdzimsti, Dieva dēļ, mēs apgriezīsim kaklu treknākajai vistai, un tu ta�u negribi pamest nepieskatītu savu Specula Melitensisl

Un piepe�i viņ� attapās, ka vairs nespēj saskatīt krastam tuvākās klintis, kas nozīmēja, ka jūrā sācies paisums; saule, ko iepriek� varēja uzlūkot, nepaceļot galvu, tagad atradās tie�i virs viņa. Tātad kop� zvana nozu�anas viļņos bija pagāju�as nevis minūtes, bet stundas.

Lai spētu noticēt �ai patiesībai, viņam to vairākas reizes vajadzēja at�kārtot skaļā balsī. Tās, ko viņ� bija uzskatījis par sekundēm, izrādījās bi�ju�as minūtes. Un, kamēr viņ� bija domājis, ka krūtīs steidzīgi sitas prātu zaudējis pulkstenis, īstenībā iek�ējais pulkstenis savu gaitu bija palēninā�jis. Un jau nez cik ilgi viņ�, ticēdams, ka tēvs Kaspars ir ieniris pavisam nesen, gaida iznirstam no ūdeņiem cilvēku, kam jau sen aptrūcies gaisa. Un varbūt jau stundām viņ� gaida miru�o, kura miesas guļ nez kur dzelmē.

Kas gan varēja būt noticis? Viss, viss, ko viņ� tikko bija iedomājies un, kas zina, varbūt tie�i viņ� pats ar savām nelaimi neso�ajām bailēm bija to izraisījis, kā vārna saķērcis postu. Varbūt visi tēva Kaspara hid�rostatikas likumi bija tikai maldi, varbūt ūdens tādā zvanā ieplūst arī no apak�as, jo sevi�ķi tad, ja tur iek�ā ir cilvēks, kas ar kājām izspārda ārā gaisu? Bet ko gan Roberto patiesībā zināja par �ķidrumu līdzsvaru? Vai varbūt sadursme ar jūras gultni bija pārāk strauja un zvans apgāzās. Vai tēvam Kasparam pusceļā aizķērās kāja un viņ� pakrita. Vai nomaldī�jās. Vai viņa sirds, uzticīgi kalpojusi jau vairāk nekā septiņdesmit gadus, neizturēja �o pārlieko piepūli un apstājās. Un visbeidzot kur� gan var apgalvot, ka tādos dziļumos jūras ūdens smaguma spēks nevar saspiest ādas zvanu līdzīgi kā saspie�am citronu vai izspie�am pupas no pāksts?

Bet, ja tēvs Kaspars ir miris, vai tad viņa līķim nebūtu jāuzpeld virs�pusē? Nē, viņu kā enkuri lejā turēja dzelzs zoles, no kurām viņa nelai�mīgās kājas atbrīvosies tikai tad, kad ūdens un mazu, negausīgu zivteļu bara kopdarbs padarīs viņu par skeletu�

Tad piepe�i Roberto piemeklēja starojo�a apjausma. Ko gan viņ� te velti lauza galvu!? Tēvs Kaspars ta�u pats bija teicis, ka Sala, ko viņi redz tepat iepretī, ir nevis �odienas, bet vakardienas Sala. Meridiāna pretējā pusē aizvien vēl ir iepriek�ējā diena! Vai tad viņ� varēja visā nopietnībā vēlēties, lai liedagā, kas aizvien vēl atrodas vakardienā, uzrastos cilvēks, kur� ūdenī ienira �odien? Protams, ne. Vecais iegremdējās dzelmē pirm�dienas rītā, ta�u, ja uz kuģa bija pirmdiena, tātad uz Salas vēl bija svēt�diena, un tātad viņ� redzēs to iznirstam krastā tikai savas rītdienas rītā, tad, kad arī uz Salas beidzot būs pienākusi pirmdiena�

Man jāgaida līdz rītdienai, viņ� sev teica. Un tad: bet tēvs Kaspars nevar gaidīt veselu dienu, viņam zvanā nav tik daudz gaisa! Un vēl: tā veselā diena ir jānogaida man, nevis viņam, jo viņ� vienkār�i ir ieniris atpakaļ svētdienā un tikko �ķērsojis meridiāna līniju. Mans Dievs, tātad Sala, ko es redzu, ir svētdienas Sala, un, ja viņ� tur ir ieradies svētdienā, man jau būtu vajadzējis viņu ieraudzīt! Nē, es atkal visu sajaucu. Tā, kuru es redzu, noteikti ir �odienas Sala, jo nav iespējams, ka es varētu

saskatīt pagātni glu�i kā burvju lodē. Tikai tur, uz Salas, vienīgi tur vēl ir vakardiena. Ta�u, ja es redzu �odienas Salu, man vajadzētu redzēt ari viņu, kas jau ir sasniedzis Salas vakardienu un tagad pieredz savu otro svētdienu� Un jebkurā gadījumā, ieradies vakardienā vai �odienā, viņ� tur krastā būtu atstājis savu uzplēsto, tuk�o zvanu, ta�u es to neredzu. Bet tikpat labi viņ� būtu varējis to iestiept sev līdzi krūmos. Kad? Vakar. Tātad: pieņemsim, ka tā, ko es redzu, tomēr ir svētdienas Sala. Man jāsa�gaida rītdiena, lai redzētu, kā viņ� tur ierodas pirmdienā�

Mēs varētu teikt, ka Roberti) pilnīgi un galīgi bija zaudējis prātu, un �āds apgalvojums nebūtu nepamatots, un vienalga, kā Roberto būtu rēķinājis, rēķini viņam nesakristu. Laika paradoksi liek zaudēt prātu arī mums. Tāpēc bija glu�i normāli, ka viņ� vairs nesajēdza, ko darīt. Tā nu viņ� darīja to, ko būtu darījis ikviens vai vismaz ikviens, kur� kritis par upuri pa�a cerībām. Pirms ļauties pilnīgam izmisumam, viņ� nolēma sagaidīt nākamo dienu.

�o gaidī�anas laiku nav viegli rekonstruēt. Dro�i vien viņ� staigāja �urpu turpu pa klāju, pat nepieskārās ēdienam, sarunājās pats ar sevi, ar tēvu Kasparu un zvaigznēm un varbūt atkal ķērās pie degvīna. Katrā ziņā nākamajā rītā mēs viņu redzam turpat uz klāja kad nakts tumsa jau balo un debesis iemanto krāsas, un turpat viņ� ir arī vēlāk, pēc saul�lēkta, līdz ar katru aizrito�o stundu saspringts arvien vairāk, un apjucis viņ� tur stāv starp vienpadsmitiem un dienvidu, bet laikā no dienvidus līdz saulesrietam viņ� jau ir pavisam satriekts, bet tad ir spiests padoties un samierināties ar īstenību tagad jau bez jebkādām �aubām. Vakar, pilnīgi noteikti vakar, tēvs Kaspars ienira dienvidu okeāna ūdenī, bet ārā no tā neizkāpa ne vakardienā, ne �odienā. Un, tā kā visi antipodu meridi�āna brīnumi tiek izspēlēti tikai starp vakardienu un �odienu, nevis starp vakardienu un parītdienu vai rītdienu un aizvakardienu, bija skaidrs, ka tēvs Kaspars no �īs jūras vairs nekad neiznirs.

Ar matemātisku, pat kosmogrāfisku un astronomisku skaidrību nu bija zināms, ka viņa nelaimīgais draugs ir pagalam. Un Roberto nemā�cēja pateikt pat to, kur varētu būt viņa miru�ās miesas. Kaut kur lejā,

dzelmē. Varbūt ari zem ūdens virsmas plūda spēcīgas straumes, un tēva Kaspara ķermenis jau bija ienests atklātā jūrā. Vai varbūt nē, varbūt zem Dafnes bija bedre, aiza, un tie�i tur ielaidās zvans un vecais vīrs vairs ne�tika ārā, un nedaudzo, aizvien ūdeņaināko gaisu iztērēja, velti saukdams pēc palīdzības.

Varbūt, gribēdams bēgt, viņ� atraisījās no saitēm, un zvans, jopro�jām pilns ar gaisu, lēk�us uzskrēja aug�up, ta�u tā dzelzs daļa �o pirmo impulsu apturēja, un tas palika �ūpojamies pusceļā līdz virsmai. Tēvs Kaspars centās atbrīvoties no zābakiem, ta�u viņam tas neizdevās. Un ta�gad tai zemūdens ieplakā, iesakņojies kādā klints spraugā viņa nedzīvais ķermenis �ūpojas kā ūdenszāle.

Un, kamēr Roberto tā domāja, otrdienas saule jau bija nonākusi vi�ņam aiz muguras, un tēva Kaspara Vanderdrosela nāves brīdis atkāpās arvien tālākā pagātnē.

Saulriets aiz drūmi zaļās rietumpuses salas bija aplaidis debesis ar dzelti, un jūra bija melna kā Stiksa. Roberto saprata, ka daba skumst kopā ar viņu, un, kā jau gadās, zaudējot kādu dārgu cilvēku, pamazām sāka liet asaras ne vairs par �ī cilvēka nāvi, bet gan pats par savu nelaimi par savu atgūto vientulību.

Tikai pirms nedaudzām dienām viņ� no �īs vientulības bija izglā�bies, un tēvs Kaspars bija kļuvis par viņa draugu, tēvu, brāli, ģimeni un dzimteni. Tagad viņ� atkal attapās esam pavisam viens un vientuļ�. �o�reiz uz visiem laikiem.

Ta�u �ajā nomāktībā pamazām veidolu ieguva jauna ilūzija. Tagad viņ� bija pārliecināts, ka vienīgais paņēmiens, kā izkļūt no �ī ieslodzī�juma, ir meklējams nevis Telpā, ko nav iespējams �ķērsot, bet Laikā.

Tagad viņam patie�ām vajadzēja iemācīties peldēt un sasniegt Salu. Ne tik daudz tāpēc, lai atrastu kādas pagātnes krokās aizķēru�ās tēva Kaspara pēdas, bet lai apturētu pa�a rītdienas drausmo tuvo�anos.

Trīs dienas Roberto aizvadīja ar kapteiņa tālskati rokās (no�ēlodams, ka otrs, daudz spēcīgākais, vairs nav izmantojams) un vērīgi pētīja krast�malas koku galotnes. Viņ� gaidīja, kad tur parādīsies Pomeran�u Dūja.

Tre�ajā dienā viņ� sapurinājās. Viņ� bija zaudējis vienīgo draugu, pavisam vientuļ� un apjucis nīka uz tālākā no pasaules meridiāniem, ta�u ticēja, ka mierinājumu gūtu, samanot putnu, kur� varbūt bija lidinā�jies tikai tēva Kaspara iedomās?!

Viņ� nolēma vēlreiz izpētīt savu patvērumu, lai saprastu, cik ilgi uz tā borta vēl spēs izdzīvot. Vistas turpināja �akli dēt, un bija iz�ķīlies arī bariņ� cāļu. No jūrnieku ievāktajiem augļiem un sakneņiem nekas daudz vairs nebija atlicis, turklāt tie bija pārāk sa�uvu�i un labāk de�rēja par barību spārnainiem. Vēl bija atliku�as da�as mucas ar dzeramo ūdeni, ta�u, ja viņ� krās lietusūdeņus, dzeramā netrūks. Un galu galā zivju bija papilnam.

Tad viņ� iedomājās, ka tie, kas neēd svaigu augu barību, nomirst ar skorbutu. Bija, protams, visi apak�ējā klāja augi, ta�u tie vajadzīgo ūdeni dabiski varēja saņemt tikai lietus laikā, ta�u, ja iestātos ilgsto�s sausums, viņam vajadzētu tos laistīt ar dzeramo ūdeni. Savukārt, ja dienām ilgi turpinātos negaiss un vētra, ūdens gan netrūktu, toties viņ� nevarētu zvejot.

Gribēdams aizgaiņāt ba�īgās domas, viņ� atkal un atkal atgriezās tai telpā, kur stāvēja ūdensērģeles, ko tēvs Kaspars viņam bija iemācījis iedarbināt. Viņ� alla� klausījās tikai un vienīgi Daphne, jo nomainīt cilindru

gan neprata, ta�u viņam nebija nekas pretī stundu stundām klausīties arī vienu un to pa�u melodiju. Un kādu dienu viņ� Dafni, savu kuģi, pie�līdzināja mīļotās sievietes augumam. Vai tad Dafne nebija nimfa, kura pārvērtās par laurkoku tātad par koku, koksni, par vielu, kas radnie�cīga tai, no kuras darināts arī �is kuģis? Un tātad ērģeļu melodija viņam dziedāja par Liliju. Kā redzam, Roberto domu ķēde ir visai savāda, ta�u tie�i tā viņ� domāja.

Viņ� pārmeta sev, ka pēc tēva Kaspara uzra�anās novērsies no do�mām par mīļoto, un no�ēloja, ka sekojis jezuītam tā neprātīgajās tehni�kas un mehānikas dēkās, tā aizmirsdams savu mīlas zvērestu. Tā vienīgā dziesma, kuras vārdus ja tādi maz kādreiz biju�i viņ� nezināja, palē�nām pārvērtās par lūg�anu, un viņ� gādāja, lai ērģeles �o lūg�anu atkār�totu katru dienu: Dafnes iek�ienē Dafni spēlēja ūdens un vēj�, tā atgādinot par senlaiku dievi�ķās Dafnes pārvērtībām. Un katru vakaru raugoties debesīs, �o melodiju viņ� dūca pats glu�i kā litāniju.

Tad devās atpakaļ uz kajīti un atkal rakstīja Lilijai.

Un tikai no jauna pievērsies naksnīgai rakstī�anai, viņ� attapa, ka iepriek�ējās dienas ir pavadījis zem klajas debess un gai�ā dienas laikā, bet tagad no jauna ir patvēries pustumsā, kas patiesībā bijusi viņa da�biskā vide ne tikai uz Dafnes pirms tik�anās ar tēvu Kasparu, bet arī visus iepriek�ējos gadus kop� Kasālē gūtā ievainojuma.

Godīgi sakot, es neticu, ka visus �os ilgos gadus Roberto patie�ām būtu dzīvojis tikai naktīs, kā vairākkārt uzstājīgi apgalvo. Ticu, ka viņ� vairījās no tie�iem un pārmērīgi spilgtiem saules stariem, bet galu galā Liliju viņ� izsekoja dienas gaismā. Manuprāt, viņa slimība daudz lielākā mērā bija drūma noskaņojuma sekas nekā īsta acu vaina: savu gaismas nepanesību Roberto alla� ievēroja vismelnākajos un �ultainākajos brī�os, ta�u, kamēr viņa prāts bija nodarbināts ar līksmākām domām, viņ� �im traucēklim nepievērsa nekādu uzmanību.

Lai būtu kā būdams, tovakar viņ� pirmoreiz pieķēra sevi prātojam par ēnu valdzinājumu. Rakstot vai paceļot spalvu, lai apmērcētu to tint�nīcā, viņ� redzēja gaismu kā zeltainu blāzmas aploku uz papīra vai kā vaskaini dzeltenīgu un gandrīz caurspīdīgu apmalojumu, kas iezīmēja

viņa tum�o pirkstu aprises. It kā gaisma dzīvotu viņa rokas iek�ienē un atklātos tikai tās malās. Bet visapkārt tinās mīlīgs kapucie�a habits, riekstu brūns gai�ums, kas, saskāries ar ēnām, turpat uz tumsas robe�as izgaisa.

Viņ� vēroja eļļas lampiņas liesmu un saredzēja tajā divas da�ādas ugunis: lejāk, tur, kur liesma barojās no zudīgās matērijas, tā bija sar�kana, ta�u, ceļoties augstāk un izslejot smailo mēli, kļuva �ilbino�i balta, bet pati virsotne krāsojās dzidrā zilumā. Tie�i tāpat, Roberto sev teica, viņa mīlestība, ko baro un spēkā uztur mirstīgais ķermenis, dod dzīvību mīļotās debe�ķīgajam tēlam.

Pēc vairākām nodevības dienām viņ� vēlējās nosvinēt savu atgrie��anos tumsā un izlīgumu ar ēnām un izgāja atpakaļ uz klāja, kad nakts jau bija pārpludinājusi visu kuģi, jūru, Salu, no kuras bija samanāmas vairs tikai strauji samelnēju�o pakalnu aprises. Atcerējies savu dzimto novadu, viņ� raudzījās, vai nesamanīs krastā zibsnījam spīdvaboles, dzī�vās, spārnotās dzirksteles, kas lidinās starp satumsu�iem krūmu zariem. Lidojo�as dzirkstis neredzēdams, viņ� sāka prātot par antipodu oksimoroniem, saskaņā ar kuriem naksnīgajām spīd vabolēm varbūt jāspīd tikai un vienīgi dienvidū.

Tad viņ� apgūlās uz kvarterklāja, vēroja mēnesi un ļāvās kuģa �ūpām, ieklausīdamies no Salas atplūsto�ajās skaņās tur �alca paisuma viļņi un �irpstēja circeņi vai �ajā zemes puslodē mājojo�ie circeņu radinieki.

Viņ� klusībā sprieda, ka dienas skaistums ir līdzīgs gai�matainai daiļavai, turpretī nakts skaistums atgādina tum�mataino. Viņ� izgar�oja pretstatu nakts tum�umā izdzīvotu mīlestību pret gai�matainu dievieti. Atcerēdamies nobriedu�u kvie�u krāsas cirtas, kuras staroja spo�āk par jebkuru citu gaismekli Artenīkes salonā, viņ� atzina par daiļu arī mēnesi, kas blāvi pludināja tālas un neredzamas saules at�ķaidītos starus. Un viņ� apņēmās, ka atgūtās dienas izmantos, lai viļņos zibsnījo�os saules atspīdumus izlasītu kā slavas dziesmu mīļotās zelta matiem un viņas acu zilgmei.

Bet pagaidām viņ� izbaudīja tumsas daiļumu izbaudīja to naktī, kad, �ķiet, viss un visi guļ, zvaigznes kustas klusāk nekā saule, un vien�tuļais vērotājs tic, ka ir vienīgais pasaulē, kas palicis nomodā un ļaujas sapņiem.

Tonakt viņ� gandrīz nolēma visas atliku�ās mū�a dienas pavadīt uz �ī kuģa. Ta�u, pievērsis acis debesīm, ieraudzīja zvaig�ņu kopu, kas piepe�i �ķita rādām lidojo�a balo�a aprises, tam bija izplesti spārni un knābī olīvzariņ�. Tiesa, dienvidu puslodes debesīs, netālu no Lielā Suņa zvaigznāja pirms aptuveni �etrdesmit gadiem bija atklāts Balo�a zvaig�znājs. Ta�u es nebūt neesmu pārliecināts, ka Roberto no savas atra�a�nās vietas un tai gada laikā varēja saskatīt tie�i �īs zvaigznes. Katrā ziņā tie, kuri jaunajā zvaigznājā bija saredzēju�i balodi (piemēram, Johanness Baijers savā Uranometria Nova un krietni vēlāk arī Koronelli savā Globusu grāmatā), apliecināja vēl lielākas iztēles spējas nekā Roberto; un es uzdro�inā�os apgalvot, ka tobrīd jebkur� zvaig�ņu izkārtojums Roberto būtu atgādinājis balodi, ūbeli, dūju vai sila dūduli, jo, lai arī vēl priek�pusdienā viņ� bija ap�aubījis �ī putna eksistenci, Pomeran�u Dūja viņam bija iespiedusies prātā kā nagla vai kā redzēsim drīzāk, kā zelta kniede.

Mums vajadzētu sev uzdot jautājumu, kāpēc, jau pirmoreiz padzir�dējis tēvu Kasparu par �o putnu ieminamies, turklāt pieminot tikai kā vienu no daudziem brīnumiem, ko Sala viņam varētu piedāvāt, Roberto uzreiz tik ļoti ieinteresējās par Pomeran�u Dūju.

Un, pamazām dodoties tālāk �ai stāstā, mēs redzēsim, kā Roberto prātā, kas vientulībā iedegsies arvien dedzīgākās domās, �ī dūja, ko je�zuīts bija vien īsi pieminējis, kļūs jo dzīvāka un ko�āka, jo neiespējamāk būs to saskatīt, un tā pārvērtīsies par visu viņa mīlo�ās dvēseles kaislību sakopojumu, iemiesojot sevī apbrīnu, cieņu, pielūgsmi, cerību, greizsir�dību, skaudību, izbrīnu un prieku. Viņam pa�am nebija skaidrs (un tas nevar būt skaidrs arī mums), vai dūja viņam bija pārvērtusies par Salu vai par Liliju, vai varbūt par tām abām, vai varbūt tā bija vakardiena, uz kuru tās visas trīs bija izsūtītas, nepieejamas tam, kur� kā trimdinieks dzīvo nebeidzamā �odienā un kura vienīgā nākotne bija iespējama, kādā varbūtējā rītdienā sasniedzot iepriek�ējo dienu.

Mēs varētu teikt, ka tēvs Kaspars pats viņam bija atsaucis atmiņā Dziesmu dziesmu, kuru skat, kāda sagadī�anās, mājskolotājs karmelīts viņam bija lasījis priek�ā tik daudzas reizes, ka Roberto to gandrīz bija iemācījies no galvas, un jau kop� agras jaunības viņ� izbaudīja saldas mokas, ilgodamies pēc būtnes ar dūju acīm, pēc dūjas, kuras vaigu un balsi cerēja samanīt kalnāja plaisās� Ta�u �āds izskaidrojums mani ap�mierina tikai daļēji. Domāju, ir nepiecie�ams nopietni pievērsties Balo�a jeb Dūjas Izskaidro�anai, savākt materiālus un uzmest vismaz pirmās pie�zīmes traktātam, kura nosaukums varētu būt Columba Patefacta, un �āda iecere man nebūt ne�ķiet lieka un dīkdienīga, paturot prātā, ka cits autors veselu nodaļu ir veltījis pārdomām par vaļu nozīmību, bet vaļi galu galā ir neglīti, pelēki vai melni dzīvnieki (un labākajā gadījumā tikai viens no tiem ir balts), turpretī mums ir darī�ana ar rara avis, kam spalvas ir vēl retākā krāsā, un cilvēce par to ir domājusi daudz vairāk nekā par vaļiem.

Lūk, tas arī ir iz�ķiro�ais moments. Vienalga, vai Roberto bija ru�nājis ar karmelītu vai diskutējis ar tēvu Emanuēli, vai �ķirstījis daudzas grāmatas, kas viņa laikā tika augsti vērtētas, vai Parīzē bija dzirdējis pār�spriedumus par to, ko tolaik mēdza dēvēt par Emblēmām, Ģerboņiem, Enigmām vai Simboliskiem Attēliem, katrā ziņā par dūjām un balo�iem viņam kaut ko vajadzēja zināt.

Atgādināsim, ka tie bija laiki, kad tika izgudroti vai atkal no jauna atklāti visda�ādākie tēli, lai varētu tajos saredzēt visvisādas apslēptas un apskaidrojo�as nozīmes. Pietika uzlūkot jebkuru priek�metu un es pat neminē�u par piemēru skaistu ziedu vai krokodilu, jo tikpat labi derēja arī groziņ�, kāpnes, siets vai kolonna, lai tūdaļ ap to varētu mēģināt iz�veidot nozīmju tīklu, kuru pirmajā acu uzmetienā neviens nekādi neva�rēja saskatīt. Es te tagad nevēlos iedziļināties at�ķirībās starp Emblēmu un Impresu un runāt par to, kā gan vienas, gan otras visda�ādākajos veidos varēja papildināt ar īpa�i sacerētām dzejiskām devīzēm vai moto (vienīgi īsi norādī�u, ka Emblēma no kāda partikulāra fakta apraksta, kas varēja arī nebūt izteikts tēlaini, izvedināja kādu universālu jēdzienu, turpretī Impresa no kāda partikulārā objekta konkrētā un tēlainā atvei�dojuma virzījās pie kāda atsevi�ķa indivīda tikumiem vai nodomiem, kā,

piemēram, sakot, "bū�u baltāks par sniegu" vai "gudrāks par �ūsku", vai ari "labāk mirt nekā nodot", tā nonākot līdz slavenajiem Frangar nort Flectar un Spiritus durissima coquit), ta�u tā laika ļaudis uzskatīja par ne�piecie�amu visu pasauli pārtulkot biezoknī, ko veidoja Simboli, Zīmes, Mājieni, Jātnieku Izrādes, Maskarādes, Gleznojumi, Di�cil�u Iero�i, Tro�fejas, Godazīmes un Regālijas, Ironiski Tēli, Monētu Reversi, Fabulas, Alegorijas, Apoloģijas, Epigrammas, Sentences, Pārpratumi, Divdomī�bas, Sakāmvārdi, Spēļu Kauliņi, Lakoniskas Epistulas, Epitāfijas, Rotā�jumi, Uzraksti uz Kapakmeņiem, Vairogi, Glifi, Klipeji, un te, ja atļausiet, es lik�u punktu, lai gan viņiem gan vēl nenāca ne prātā apstāties. Un katrai labai Impresai vajadzēja būt metaforiskai, poētiskai, veidotai gan no dvēseles, kuru pienācās uzminēt un atklāt, bet vēl jo vairāk no jūtīga ķermeņa, kas atsaucās uz kādu pasaules objektu, un �im ķermenim bija jābūt cildenam, apbrīnojamam, jaunam un tomēr atpazīstamam, uzkrī�to�am un tomēr iedarbīgam, īpatnējam, ar labām proporcijām telpā, as�prātīgam un īsam, pārprotamam un spēcīgam, populāri enigmātiskam, atbilsto�am, atjautīgam, oriģinālam un varonīgam.

īsāk sakot, Impresa bija noslēpumainu apsvērumu rezultāts, atbilsmes izpaudums, dzejolis, kas nedziedāja un bija veidots no mēma tēla un moto, kas �ī tēla vietā uzrunāja uzlūkotāju; vērtīga tā bija vien tik, cik neuztverama, un tās spo�ums slēpās pērlēs un dimantos, ko tā rādīja vien paretam un tikai pa vienai krellītei. Tā pateica vairāk, saceļot mazāk trok�ņa, un tur, kur Episkam Dzejojumam vajadzēja fabulas un epizo�des, bet Stāstam lielus lēmumus un pacilātas runas, Impresai pietika ar divām svītriņām un vienu zilbi: tās smar�as sūcās tikai kā netveramas lāses, un tikai tad bija saskatāmi priek�meti, kas slēpās zem pārsteidzo��iem ietērpiem, līdzīgi kā Sve�inieki vai Maskas. Impresa slēpa vairāk nekā atklāja. Tā neapkrāva garu ar matēriju, bet baroja to ar būtiskāko. Impresai bija jābūt neparastai un dīvainai jeb percgrinn, kā tolaik mēdza teikt, bet �is vārds apzīmē arī visu savādo un sve�o.

Un kas gan var būt vēl neparastāks un dīvaināks par liesmkvēlo Pomeran�u Dūju? Kas var būt vēl sve�ādāks un savādāks par dūju, par

balodi? Jo tas ir tēls, kuram ir ļoti daudz nozīmju, tās visas ir trāpīgas un nemitīgā pretrunā cita ar citu.

Pirmie par balodi, dabiski, runāja ēģiptie�i un darīja to jau kop� vissenākajiem Hora Apollona Hieroglyphica, un �im putnam tika piedē�vētas daudzas īpa�ības, bet svarīgāk par visu bija tas, ka viņu uzlūkoja kā tīrāko no dzīvniekiem, tāpēc, ja izcēlās mēris, kas saindēja gan cil�vēkus, gan lietas, tīri un neskarti palika tikai tie, kuri ēda balo�us. Un tam nevajadzētu mūs pārsteigt, jo, kā zināms, �is putns ir vienīgais no visiem dzīvniekiem, kam nav �ults (un tātad tam nevar būt arī indes, kas pieķeras citu dzīvo radību aknām), un jau Plīnijs teica, ka balodis, ja tas saslimst, noplūc lauru lapiņu un tūliņ atkal ir vesels. Un, ja mēs patu�ram prātā, ka nimfa Dafne ir pārvērtusies laurkokā un laurkoks ir Dafne, mums visam vajadzētu būt skaidram.

Ta�u, tik tīri un �ķīsti būdami, balo�i vienlaikus ir arī daudz negan�tāks simbols, jo tie pa�i sevi sadeldē ar nevaldāmu baudkāri: tie augas dienas pavada skūpstīdamies (un skūpstus tie divkār�o, gribēdami viens otru apklusināt), likdami kopā knābjus un sakrustodami mēles, un tie�i tas ir par iemeslu daudziem divdomīgiem izteicieniem, tādiem kā "dudi�nāt kā diviem balodī�iem" un "pārmīt balo�u skūpstu", kas lietojami, ja gribam izteikties kā kazuisti. Un dzejnieki rakstīja "balo�ot", "dūjot", ar to domādami tikpat bie�u mīlē�anos, kā to dara balo�i. Roberto noteikti bija pazīstamas dzejas rindas: "Kad guļvietā, ko pirmie ausmas stari skāra, / jau remdēju�as svelmīgākās kaisles liesmas, / divas baudkāras sirdis dūjojot / viena no otras skūpstus dzēra." Un jāpatur prātā arī tas, ka citi dzīvnieki riesto un meklējas noteiktā periodā, bet nav gadā tāda laika, kad balodis nemītu balodieni.

Iesākumam norādīsim, ka balo�i ir cēlu�ies no Kipras, no Veneras svētās salas. Apulejs, bet arī citi pirms viņa, stāsta, ka Veneras ratus vel�kot sniegbalti balo�i, kurus tie�i to pārmērīgās saldkaisles dēļ saucot par Veneras putniem. Citi atgādina, ka grieķi balodi sauc par peristera, jo par balodi skaudīgais Erots pārvērta nimfu Peristeru, kura Veneras karsti mīlēta bija tai palīdzējusi pieveikt Erotu puķu plūk�anas sacīkstēs. Un ko gan nozīmē tas, ka Venera "karsti mīlēja" Peristeru?

Elians raksta, ka balo�i esot Veneras svētie putni un Sicīlijā, Eri�es kalnā tiku�i rīkoti svētki tai laikā, kad dieviete devās uz Lībiju; �ajā dienā visā Sicīlijā nekur vairs neesot bijis redzams neviens pats balodis, jo tie visi bija �ķērsoju�i jūru kā Veneras pavadoņi. Ta�u deviņas dienas vē�lāk Trinakrijā (kas ir tā pati Sicīlija) no Lībijas krastiem ieradās uguns�sarkana dūja, kā to apraksta Anakreonts (un es lūdzu jūs iegaumēt �o krāsu), un tā bija pati Venera, kuru starp citu mēdz dēvēt par Purpur�sārto, un viņai sekoja milzīgs pulks pārējo balo�u. Tas pats Elians stāsta arī par kādu meiteni, vārdā Pītija, kuru Jupiters esot mīlējis un pēcāk pārvērtis par dūju.

Asīrie�i attēloja Semiramīdu balo�a veidolā, jo balo�i Semiramīdu bija uzaudzināju�i un vēlāk viņa pati bija pārvērtusies par balodi. Mēs visi zinām, ka viņa nekādi nebija dēvējama par tikumīgu sievieti, ta�u bija tik skaista, ka izmisīgā mīlā uz viņu iedegās Indijas ķēniņ� Skaurobats, bet viņa bija asīrie�u ķēniņa konkubīne, un nebija nevienas dienas, kad viņa savu valdnieku nekrāptu ar kādu citu, un vēsturnieks Juba raksta, ka viņa esot iemīlējusi pat kādu ērzeli.

Ta�u mīlas simbolam piedod daudz ko, un tas, arī no tikumiem at�kāpdamies, nebeidz valdzināt dzejniekus, kuru pulkā (un skaidrs, ka Roberto �īs rindas bija zināmas) Petrarka jautāja: "Kāda �ēlastība, kāda mīla, kāds liktenis / man balo�a spalvas dāvās?", un Bandello rakstīja: "Tas balodis iededzies līdzīgi man / un degsmīgā Mīlas liesmā kvēlo, / un it visur bez rimas tas meklē / dūjiņu savu un ilgās mirst."

Ta�u dūjas ir kas labāks un kas vairāk nekā viena daiļa un netikla Semiramīda, un dūjās iemīlas tāpēc, ka tām piemīt vēl kāda maigi pie�vilcīga īpa�ība, proti, tās nevis dzied, bet kunkst un raud, it kā, pat tik daudz mīlas apmierinājuma guvu�as, tik un tā nejustu sāta. Idem cantus gemitusque, pauda viena no Kamerāriusa emblēmām; bet cita, erotiski vēl vairāk intriģējo�a, teica: Gemitibus Gandēt. Traks var palikt.

Un tomēr fakts, ka �ie putni nemitīgi skūpstās un ir tik miesaskārīgi lūk, skaista pretruna, kas tiek piedēvēta tie�i �iem putniem un paceļ tos pāri citiem, vienlaikus ir arī pierādījums to uzticībai, tāpēc tie vienlaikus ir arī �ķīstības simbols, vismaz tiktāl, cik �ķīstību var saprast kā uzticību

laulībā. Un to rakstīja jau Plīnijs: lai arī kāri uz nemitīgu mīlē�anos, balo�i ir ļoti kautri un laulības pārkāp�ana tiem ir sve�a. �ādu balo�u uzticību laulībā apstiprina arī pagāns Propercijs un tāpat Tertulliāns. Stāsta gan, ka tajās retajās reizēs, kad balo�u tēviņam rodas aizdomas, ka mīļotā bijusi neuzticīga, tas kļūstot vardarbīgs, dūkojot pavisam �ēlabaini un raidot niknus un ne�ēlīgus knābja cirtienus. Ta�u tūlīt pēc tam, gribēdams visas pārestības izlīdzināt, tēviņ� pielabinās mātītei un pieglaimīgi met tai apkārt loku pēc loka. �ī doma, ka neprātīga greiz�sirdība uzkurina mīlestību, bet mīlestība atkal jaunu uzticību, un tad at�kal var skūpstīties bez apstājas visu cauru gadu, man �ķiet ļoti skaista, un, kā redzēsim, brīnumaini skaista tā �ķita arī Roberto.

Kā gan var nemīlēt tēlu, kas sola uzticību? Turklāt uzticību, kas turpinās pat pēc nāves, jo �ie putni, savu biedru zaudēju�i, ar citu vairs pāri neveido. Tādējādi balodis tika izraudzīts arī par �ķīstas atraitnības simbolu, lai gan Ferro stāsta par kādu atraitni, kura, rūgti sērodama par miru�o vīru, alla� turējusi sev līdzās baltu dūju un, kad viņai to pārmetu�i, atteikusi: Dolor noti color, proti, nozīme ir sāpēm, nevis krāsai.

Katrā ziņā, lieki nelauzīdams galvu par �o putnu iespējamo mie�saskārību, Origens, vērodams viņu pilnīgo atdevību mīlestībai, pasludina balo�us arī par kristīgās mīlestības un �ēlsirdības simbolu. Un tāpēc, raksta svētais Kiprians, Svētais Gars pie mums nonāk balo�a veidolā arī tāpēc, ka �im putnam ne tikai nav �ults, bet tas arī neskrāpējas un nevienam neko�, mīl cilvēku mitekļus, pats atzīst tikai vienas vienīgas mājas, baro savus mazuļus un dzīvi aizvada rimti draudzīgās sarunās, vadīdams laiku ar savu biedru �oreiz patie�ām caurcaurēm �ķīstu skūpstu sa�skaņā. No kā redzams, ka skūpstī�anās var būt arī lielas tuvākmīlestības izpausme, un galu galā arī Baznīcā pastāv miera skūpsta rituāls. Jau romie�iem bija paradums, satiekoties vai uzņemot viesus, sasveicināties ar skūpstu, un �ādi sveicienus pārmija arī vīrietis ar sievieti. Ļaunīgi komentatori gan raksta, ka �āda skūpstī�anās para�a ieviesusies tāpēc, ka sievietēm bijis aizliegts dzert vīnu, un skūpstītāji �ādi pārbaudīju�i viņu elpu. Bet, piemēram, numīdie�us romie�i izsmēja kā rupjus nelgas, jo tie bija radu�i skūpstīt tikai savus bērnus.

Tā kā visas tautas gaisu ir uzskatīju�as par īpa�i cildenu elementu, tās godāja balodi, kas lido augstāk par citiem putniem un tomēr alla� uzticīgi atgrie�as savā ligzdā. Tā gan dara ari bezdelīga, ta�u nevienam nekad nav izdevies bezdelīgas sadraudzēt ar mūsu sugu un piejaucēt, kurpretī balo�i jo labi satiek ar cilvēkiem. Piemēram, svētais Bazīlijs stāsta par balo�u ķērājiem, kas vienu balodi aplaistīju�i ar smar�īgu balzamu, un tad citi balo�i, �īs smar�as pievilināti, tam sekoju�i lielā pulkā. Odore trahit. Kas laikam necik daudz nesaskan ar visu, ko teicu iepriek�, ta�u mani aizkustina �ī smar�ainā labvēlība, aromātiskā tīrība, pavedino�ā �ķīstība.

Tomēr balodis ir ne tikai �ķīsts un uzticīgs, tas ir arī vienkār�s un nemākslots (columbina simplicitas: esiet gudri kā �ūskas un bez viltus kā balo�i, teikts Bībelē), un tāpēc reizēm �is putns simbolizē arī mūka vai vientuļnieka dzīvi, un labāk neprasiet man, kā tas saistīts un saskaņo�jams ar tiem nebeidzamajiem skūpstiem.

Vēl balodis valdzina ar savu trepiditas jeb biklo bailīgumu, un tā grie�ķiskais nosaukums treron noteikti nāk no treo, kas nozīmē �drebēdams bēgu". Par to runā jau Homērs, Ovidijs un Vergilijs ("bailīgi kā balo�i melnā negaisā"), un neaizmirsīsim arī, ka balo�i dzīvo nemitīgās bailēs no ērgļa vai, vēl ļaunāk, vanaga. Pie Valeriana ir lasāms, ka tie�i �ī iemesla dēļ balo�i ligzdojot nepieejamās vietās, tā cenzdamies sevi pasargāt (kas savukārt bijis par pamatu impresai Secura nidificat); �o balo�u paradumu piemin arī Jeremija, bet piecdesmit piektais psalms izsaucas: "Kaut būtu man spārni kā dūjai es lidotu prom un mitekli rastu, redzi, es aizlaistos tālu un mājotu tuksnesī!"

Jūdi mēdza teikt, ka balo�i un ūbeles ir visvairāk vajātie putni un tāpēc cienīgi nonākt kā upuris uz altāra, jo labāk būt vajātam nekā vajātā�jam. Turpretī Aretīno, kur� nebija tik lēnprātīgs kā jūdi, teica: kur� par balodi kļūst, to vanags aprij. Bet Epifānijs saka, balodis nekad neaizsargā�joties no briesmām, un Augustīns atkārto, ka tas neaizstāvoties ne tikai no lielajiem zvēriem, kas par to ir stiprāki, bet bez preto�anās padodoties pat zvirbuļiem.

Leģenda vēsta, ka Indijā augot kāds koks ar īpa�i biezu un zaļu lapotni, kuru grieķiski dēvē par Paradision. Lapotnes labajā pusē dzīvojot

balo�i, kas nekad neatkāpjoties no tās mestās ēnas; bet, ja �ie putni no ēnas izietu, tos tūliņ aprītu pūķis, kas ir to lielākais ienaidnieks. Ta�u pūķa ienaidnieks ir koka ēna, un, kad ēna ir labajā pusē, pūķis sē� slēpnī kreisajā, un otrādi.

Tomēr, lai arī cik bailīgs balodis būtu, tam piemīt arī kaut kas no �ūskas gudrības, un, ja Salā mājoja pūķis, gan jau Pomeran�u Dūja zināja, kas darāms: patiesi, tiek stāstīts, ka dūja alla� lai�as pār ūdeņiem, lai redzētu vanaga atspīdumu, ja tas iedomātos to vajāt. Un kā lai te tiek skaidrībā: balo�i un dūjas sargājas no briesmām vai tomēr padodas tām nepretojoties?

Ar visām �īm daudzajām un da�ādajām īpa�ībām balodim ir izde�vies kļūt arī par mistisku simbolu, un man patie�ām nav nekādas va�jadzības garlaikot lasītāju ar sen zināmo stāstu par Grēku plūdiem, kad tie�i �im putnam bija uzticēts uzdevums pavēstīt par mieru, rāmu laiku un jaunajām izniru�ajām zemēm. Ta�u daudziem dievbijīgiem autoriem dūja ir kļuvusi arī par Mater Dolorosa un tās neaizsargāto raudu emblēmu. Un tāpēc par to saka Intus et extra, jo tā ir tīra gan no iek�as, gan no āra. Reizēm balodi atveido mirklī, kad tas pārrauj auklu, kas to turējusi gūstā, Effracto libera vinculo, un tad tas kļūst par simbolu Kristum, kur� aug�āmcēlies no nāves. Tāpat daudziem autoriem nav �aubu, ka balodis alla� atgrie�as vakarstundā, lai to nepārsteigtu nakts, kas nozīmē, ka ba�lodis sargās, lai nāve to neapturētu, iekams no�uvu�i grēka traipi. Nemaz nerunājot par to, kas (un mēs to jau pieminējām) ir uzzināms no Jāņa: "Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa."

Un kur� gan var zināt, cik daudz citu ar balo�iem un dūjām saistītu Impresu bija redzējis Roberto; varbūt viņam bija pazīstama Mollius ut cubant, kas nepārprotami vēsta par balodi, jo tas, kā zināms, izplūc sev spalvas, lai mazuļiem būtu mīkstāka ligzda; un tāda ir arī Luce lucidior, jo balodis mirdz, paceldamies pretī saulei, un arī Quiescit in motu, jo balodis lidojot vienu spārnu alla� tur piekļautu pie sāna, lai pārlieku nenogurtu. Un bija arī kāds karavīrs, kur�, gribēdams attaisnot savu neapvaldīto miesaskāri, par ģerboni izvēlējās ķiveri, kurā ligzdu novijis balo�u pāris, un klāt pierakstīja devīzi Amica Venus.

Lasītājam varētu likties, ka balodim nozīmju ir par daudz. Ta�u, ja kāds grib izvēlēties simbolu vai hieroglifu, ar kuru varētu iet arī nāvē, tad labāk izvēlēties tādu, kam nozīmju ir daudz, jo citādi tikpat labi maizi var saukt par maizi un vīnu par vīnu, vai atomu par atomu un tuk��umu par tuk�umu. Tāda tie�vārdība, protams, patiktu dabas filosofiem, kurus Roberto mēdza sastapt pie brāļiem Dipuī, bet itin nemaz nepatiktu tēvam Emanuēlem, un mēs labi zinām, ka mūsu kuģa trimdinieks pār�maiņus pieslējās te vienam, te otram uzskatam. Un galu galā visjaukā�kais bija tas, ka Dūja vismaz tā (es uzskatu) uzskatīja Roberto bija ne tikai Vēsts, kā jau ikviena Emblēma vai Impresa, bet gan tāda vēsts, kuras vēstījums ir atjautīgu vēstu neizdibināmība.

Kad Enejam jānokāpj miru�o valstībā, lai tur sameklētu tēva ēnu un tātad savā ziņā arī pagāju�o dienu vai pagāju�ās dienas -, ko dara Sibilla? Tā saka, lai Enejs apglabā Misenu un ziedo da�us vēr�us un citus lopus, ta�u, ja viņ� patie�ām vēloties paveikt to, ko līdz �im neviens ne�esot uzdro�inājies vai ko nevienam liktenis nav pavēlējis darīt, viņam esot jāatrod tāds biezi lapots un ēnains koks, kurā aug arī viens zelta zars. �o koku slēpj me�s, bet me�u no visām pusēm sargā dziļas, ēnainas aizas, tomēr bez �ī auricomus zara pazemes noslēpumus nevar izdibināt. Un kas gan palīdz Enejam �o zaru atrast? Divi balo�i jeb dūjas, kas kā nu jau mums vajadzētu to zināt ir arī māti�ķi putni. Bet tālākais jau ir zināms ikvienam. īsāk sakot, Vergilijs neko nezina par Nou, ta�u arī viņam balo�dis nes vēsti un norāda uz meklēto.

Turklāt arī Jupitera templī divi balo�i pildīja orākula pienākumus, un Jupiters jautātājiem atbildēja ar �o putnu muti. Stāsta, ka pēcāk viens no balo�iem aizlaidies uz Amona templi, bet otrs uz to, kas atrodas Delfos, un tas izskaidro, kāpēc ēģiptie�i un grieķi pau� vienas un tās pa�as pa�tiesības, lai arī tum�u �ķidrautu segtas. Bez balo�iem nekādas atklāsmes nav iespējamas.

Bet mēs vēl �obaltdien neizpratnē minam, ko īsti nozīmē Zelta Zars. Kas pierāda, ka balo�i vēstis gan atnes, ta�u tās ir aiz�ifrētas.

Nezinu, cik daudz Roberto bija zināms par jūdu kabalām, kas tolaik bija ļoti modē, ta�u, ja viņ� apgrozījās monsinjora Gafarela paziņu lokā, kaut ko dzirdēju�am viņam bija jābūt. Fakts ir tāds, ka jūdi, par pamatu liekot balodi, ir uzcēlu�i veselas nozīmju pilis. Mēs jau to pieminējām, pareizāk, to pieminēja tēvs Kaspars: se�desmit astotajā psalmā ir runāts par dūjas spārniem, kas klāti ar sudrabu, un tās spalvām, kas klātas ar zaļu zeltu. Kāpēc? Un Sakāmvārdos ir sastopams ļoti līdzīgs tēls, proti, "zelta āboli, sudrabā iedarināti", ar norādi, ka �ie āboli esot "vārdi, vietā pasacīti". Un kāpēc Dziesmu dziesmā, vēr�oties pie meitenes, kuras "acis ir dūjas", tiek teikts: "Zelta rotas mēs tev kalsim ar sudraba lāsumiem"?

Jūdu komentētāji apgalvoja, ka zelts esot raksti, bet sudrabs baltās atstarpes starp burtiem un vārdiem. Un viens no viņiem, kuru Roberto varbūt nepazina, bet kur� joprojām iedvesmoja daudzus rabīnus, bija teicis, ka sudrabā smalki iedarinātie zelta āboli nozīmējot, ka ikvienam teikumam Rakstos (un pilnīgi noteikti arī katram pasaules priek�metam vai notikumam) esot divas puses atklātā un apslēptā, un tā visiem re�dzamā un atklātā esot no sudraba, ta�u vērtīgāka, jo viscaur no zelta, esot tā otra, apslēptā. Un tas, kur� skatās iztālēm un redz sudraba pavedienos ievītos ābolus, domā, ka arī āboli ir no sudraba, ta�u, ieskatījies vērīgāk, atklāj to zelta mirdzumu.

Itin viss, kas ietverts Svētajos Rakstos, prinm facie zaigo kā sudrabs, ta�u apslēptā nozīme mirdz kā zelts. Dieva vārda neievainojamā �ķīstība, kas apslēpta profānu acīm, ir itin kā kautrības plīvura piesegta un no�glabāta noslēpuma ēnā. Tā piekodina nemest pērles cūkām priek�ā. Un raudzīties ar tādām acīm kā balo�iem nozīmē neapstāties pie vārdu bur�tiskās nozīmes, bet prast ietiekties to mistiskajā jēgā.

Ta�u �ī jēga alla� bēg kā tramīga dūja un nekad nevar zināt, kur tā ir. Dūja jeb balodis nozīmē, ka pasaule runā caur hieroglifiem, un tātad tā pati ir hieroglifs, kas apzīmē hieroglifus. Un hieroglifs neko nesaka un neslēpj, tas tikai rāda.

Un citi jūdi ir teiku�i, ka balodis ir orākuls, un tā nav nejau�ība, ka ebrejiski balodi sauc tore, kas saistās ar Torah, kura ta�u ir viņu Bībele, svētā grāmata un ikvienas atklāsmes avots.

Kad balodis lido saulē, �ķiet, tas vizuļo tikai kā sudrabs, bet tas, ku�ram pietiks pacietības gaidīt ilgāku laika sprīdi, atklās arī apslēpto pusi un ieraudzīs tā patieso zeltu, proti, zaigojo�o pomeran�u krāsu.

Sākot ar godājamo Izidoru, arī kristīgie autori ne reizi vien ir at�gādināju�i, ka balodis lidojot atstaro saules starus un tāpēc rādās mums da�ādās krāsās. Balodis ir atkarīgs no saules, un �ī atkarība ir par pa�matu tādām devīzēm kā No tavas gaismas mana rota vai arī Tev es rotājos un mirdzu. Gaismā balo�a kakls ietērpjas da�ādās un mainīgās nokrāsās, tomēr alla� paliek tas pats. Un tāpēc tiek piekodināts neuzticēties �ķitu�mam, bet zem �ķietamā atrast patieso veidolu.

Cik daudz krāsu ir balodim? Kā teikts kādā senā bestiārijā:

Unœr nп est net que vos devis des columps, qui sunt blans et bis: li un ont color aierine, et li autre l'ont stephanine; li un sont neir, li autre rous, li un vermel, l�autre cendrous, et des columps i a plusors qui ont trestotes les colors.

Un kāda tad būtu Pomeran�u Dūja?

Nobeigumam (pieņemot, ka Roberto kaut kas no jūdu gudrībām bija zināms) piemetinā�u stāstu, ko atradu Talmudā: Edomas varenie, vērsda�mies pret Israēlu, pieņēma likumu, ka smadzenes jāizrauj ikvienam, kas nēsā filaktēriju jeb lūg�anu siksnas. Tad Elisejs apsējās lūg�anu siksnas un izgāja uz ielas. Kāds likumu sargs viņu pamanīja un dzinās pakaļ. Kad bēgo�o Eliseju panāca, viņ� siksnas ar lūg�anu kārbiņām noraisīja un paslēpa saujās. Vajātājs prasīja: "Kas tev ir rokās?" Un Elisejs atbildēja: "Balo�a spārni." Otrs ar varu atlauza vaļā viņa delnas, un tur patie�ām bija balo�a spārni.

Es nezinu, ko �is stāsts nozīmē, ta�u, manuprāt, tas ir ļoti skaists. Un tā noteikti domātu arī Roberto.

Amabilis columba, unde, unde ades volando?

Quid est rei, quod altum coelum cito secando tarn copia benigna spires liquentem odorem?

Tam copia benigna unguenta grata stilles?

Ar to visu es gribu teikt, ka balodis ir svarīga zīme, un mēs varam saprast, kāpēc pie antipodiem nomaldījies cilvēks nolemj skatīties vēl vē�rīgāk, lai saprastu, ko tā nozīmē tie�i viņam.

Sala bija nesasniedzama, Lilija zaudēta, ikkatra cerība sāpīgi �austīta tad kāpēc lai neredzamā un liesmaini kvēlojo�ā Pomeran�u Dūja nepār�vērstos par medulla aurea, par filosofu akmeni, par visu mērķu mērķi, kas ta�u arī lidus traucas prom un pagaist, tāpat kā it viss, kas tiek kaislīgi iekārots? Ilgoties pēc kaut kā tāda, ko nekad nesasniegsi, vai tad tā nav visu vēlmju augstākā virsotne?

Man tas �ķiet tik skaidri (luce lucidior), ka nolemju neturpināt savu Balo�a Izskaidrojumu.

Atgriezīsimies pie mūsu stāsta.

Nākamajā rītā, tikko atspīdēja pirmais saules gai�ums, Roberto pil�nībā izģērbās. Tēva Kaspara klātbūtnē viņ� kautrības dēļ kāpa ūdenī ar visu kreklu un biksēm, ta�u jau bija sapratis, ka drēbes viņu dara sma�gāku un kavē kustības. Tagad viņ� bija kails. Apsējis ap vidu virvi, viņ� nokāpa lejā pa Jēkaba trepēm un, lūk, atkal iegremdējās jūrā.

Virs ūdens viņ� turējās, vismaz tik daudz bija iemācījies. Tagad vaja�dzēja apgūt roku un kāju kustinā�anu, atdarinot to, kā ķepas zem ūdens kustina suņi. Viņ� piesardzīgi izmēģināja tā un citādi, kūlās pa ūdeni vairākas minūtes un secināja, ka ir attālinājies no trepēm tikai par da�ām olektīm. Turklāt jau jutās piekusis.

Kā uz ūdens atpūsties, viņ� jau zināja, un gulēja uz muguras labu brīdi, ļaudamies sīko vilnī�u un saules gludenajiem pieskārieniem.

Spēki pamazām atgriezās. Tātad vajadzēja airēties ar rokām un kā�jām, līdz pārņem nogurums, tad pāris minū�u gulēt uz ūdens kā slīkonim, un tad atkal airēties tālāk. Uz priek�u viņ� tiks tikai pa mazam gabali�ņam, un tas vilksies nebeidzami ilgi, ta�u tie�i tā bija jārīkojas.

Vairākas reizes pārmaiņus peldējis un pūties, viņ� pieņēma dros�mīgu lēmumu. Trepes stiepās uz leju pa labi no bug�prita, Salas pusē. Tagad viņ� mēģinās sasniegt kuģa rietumu sānus. Pēc tam atpūtīsies un griezīsies atpakaļ.

Peldējums zem bug�prita nebija ilgs, un iespēja uzlūkot kuģa priek��galu no pretējās puses bija īsta uzvara. Viņ� atkal atgūlās ūdenī ar seju aug�up, iepletis rokas un kājas, un viņam �ķita, ka �ajā pusē viļņi viņu �ūpo labāk nekā otrā.

Piepe�i viņ� sajuta rāvienu. Ap vidukli apsietā virve bija nostiepu�sies un nospriegota līdz pēdējam. Roberto atkal apgriezās peldo�a suņa pozā un saprata: jūra bija aizskalojusi viņu uz ziemeļiem, aiznesot tālāk pa kreisi no kuģa, daudzas olektis prom no bug�prita. Citiem vārdiem sakot, tā straume, kas plūda no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un kļuva patie�ām spēcīga mazliet uz rietumiem no Dafnes, patiesībā bija jūtama arī līcī. Ielaidies ūdenī pie stīrborta, viņ� to nemanīja, jo no straumes viņu sargāja flītas korpuss, ta�u, tikko viņ� bija aizpeldējis līdz bakbortam, straume viņu satvēra un būtu aizrāvusi sev līdzi, ja vien viņu nenoturētu virve. Viņ� bija domājis, ka guļ viļņos pavisam nekustīgi, ta�u kustējās līdzīgi kā zeme pa�a aprakstītajos virpuļos. Tāpēc viņam bija licies tik viegli appeldēt bug�pritu: peldētprasme nebūt nebija strauji uzlabojusies, jūra pati bija viņam izdabājusi.

Satraucies viņ� gribēja izmēģināt, vai tiks atpakaļ līdz Dafnei pats sa�viem spēkiem, un pārliecinājās, ka, suniski kuldamies, tiek da�us sprī�us uz priek�u, ta�u, tikko sāk kustināt rokas un kājas lēnāk, gribēdams atvilkt elpu, aukla atkal nostiepjas, liecinot, ka straume viņu aiznesusi atpakaļ.

Viņ� pieķērās pie auklas, vilka to sev klāt un, pats griezdamies uz riņķi, tina to sev ap vidukli, un tādējādi drīz vien atgriezās pie kāpnēm. Uzkāpis atpakaļ uz klāja, viņ� nosprieda, ka mēģināt sasniegt krastu pel�dus būtu bīstami. Vajadzēja būvēt plostu. Viņ� pārlūkoja Dafnes kokma�teriālu krājumus un secināja, ka viņa rīcībā nav neviena rika, ar kura pa�līdzību varētu tikt pie baļķiem, protams, ja vien viņ� nav gatavs pavadīt vairākus gadus pūliņos ar nazi pārzāģēt mastu.

Bet vai tad viņ� pats nebija sasniedzis Dafni, piesējies pie durvīm? Tātad vajadzēja tikai izcelt no virām durvis un izmantot tās kā peldlīdzekli, ko var dzīt uz priek�u ar plaukstām. Izmantojot zobena pogu par āmuru un tā asmeni par sviru, viņam beigu beigās izdevās izcelt vienas no kopkajītes durvīm. �o pūliņu laikā zobena asmens pārlūza. Neko da�rīt, galu galā tagad viņam vajadzēja cīnīties ar jūru, nevis ar cilvēkiem.

Ta�u, ja viņ� nolaistos ūdenī un mēģinātu kuģot ar durvīm, kurp viņu aiznestu straume? Roberto aizstiepa durvis līdz labajam bortam un iesvieda jūrā.

Pirmajā mirklī durvis laiski �ūpojās turpat pie kuģa sāniem, bet ne�bija aizritējusi pat minūte, kad tās jau bija attālināju�ās vispirms de�vu�ās prom uz bakborta pusi, puslīdz tai pa�ā virzienā, kā straume bija nesusi viņu, un tad tālāk uz ziemeļaustrumiem. Jo tālāk no buga durvis peldēja, jo vairāk pieauga ātrums, līdz, nonāku�as iepretī Salas ziemeļu ragam, tās strauji aiztraucās uz ziemeļiem.

Nu tās skrēja tā, kā skrietu Dafiie, pacēlusi enkuru. Ar neapbruņotu aci Roberto durvis spēja saskatīt, līdz tās bija papeldēju�as garām ragam, tad viņ� bija spiests ņemt tālskati un ar tā palīdzību vēl labu brīdi vēroja, kā durvis aizpeld ātras un arvien tālākas. Tātad durvis tik steidzīgi bēga, iekļuvu�as platā upē, kam abi krasti bija turpat jūrā, kas �ķietami tik rāmi skalojās visapkārt.

Roberto sprieda: ja jau simt astoņdesmitais meridiāns stiepjas pa iedomātu līniju, kas lī�a vidū savieno abus zemesragus, un ja �ī zem�ūdens upe, paskrējusi garām līcim, vēr� tecējumu uz ziemeļiem, tātad aiz zemesraga tā plūst precīzi pa antipodu meridiānu!

Ja viņ� tagad kuģotu, uzgūlies tām durvīm, viņam vajadzētu pel�dēt pa līniju, kas atdala �odienu no vakardienas vai varbūt iepriek�ējo dienu no tās rītdienas�

Ta�u �ajā brīdī viņu nodarbināja citas domas. Ja viņ� atrastos uz durvju dēļiem, viņam nebūtu nekādas iespējas pretoties straumei, va�rētu vienīgi airēties ar plaukstām. Grūti bija virzīt uz pareizo pusi pat savu augumu, kur nu vēl durvis, kam nav priek�gala, kas �ķeltu viļņus, ne pakaļgala, ne stūres!

Viņa iera�anās naktī Amarilļa durvis bija nonāku�as zem bug�prita tikai tāpēc, ka tās bija dzinis vēj� vai kāda sekundāra straume. Lai va�rētu iepriek� paredzēt �āda veida parādības, viņam uzmanīgi vajadzētu studēt plūdmaiņu kustību nedēļu nedēļām, varbūt pat mēne�iem ilgi, metot jūrā du�iem dēļu un kas zina, ko vēl�

Nē, tas nebija iespējams, vismaz ar viņa pa�reizējām hidrostatiskajām vai hidrodinamiskajām vai kā nu tās jāsauc zinā�anām. Labāk tomēr paļauties uz peldē�anu. No straumes vidus krastu daudz vieglāk sasniedz suns, kas pats kulsta ķepas, nevis tas, kur� sē� grozā.

Tātad vajadzēja turpināt vingrināties. Un nepietiks ar to, ka viņ� iemācīsies peldus pārvarēt attālumu starp Dafni un krastu. Arī līcī da�ā�dās diennakts stundās, atkarībā no paisuma un bēguma, izpaudās mazāko straumju spēks, un tātad brīdī, kad viņ� paļāvīgi peldēja uz austrumiem, ūdens rotaļas varēja viņu sagrābt un aiznest vispirms uz rietumiem, bet tad raut sev līdzi uz ziemeļu ragu. Un tas nozīmēja, ka jātrenējas peldēt arī pret straumi. Nodro�inoties ar izturīgu auklu, jāizaicina arī ūdeņi pa kreisi no kuģa.

Nākamajās dienās Roberto, turēdamies kāpnī�u pusē, atcerējās, ka Grīvā ir redzējis peldam ne tikai suņus, bet arī vardes. Un, tā kā cilvēka ķermenis ar garajām rokām un kājām ūdenī pēc formas vairāk atgā�dina vardi nekā suni, viņ� nosprieda, ka varbūt varētu peldēt pa var�u modei. Domāts, darīts. Viņ� pat uzmundrināja sevi arī ar balsi un, skaļi kvākstēdams, kustināja rokas un kājas. Pēc kāda laika viņ� gan kvāk�ķēt pārstāja, jo �īs dzīvnieciskās skaņas tikai mudināja rauties uz priek�u pārlieku enerģiski un lika turēt muti vaļā, un ikvienam peldētājam ir zi�nāms, kādas sekas ir liekai �okļa vārstī�anai.

Viņ� pārvērtās par vecu un nopietnu vardi, kas peld majestātiski klusa. Juzdams, ka pleci pagurst, nemitīgi kustinot tālu sāņus izvērstās rokas, viņ� turpināja more canino. Reiz, vērodams baltos putnus, kas klaidzīgi sekoja viņa vingrinājumiem un reizēm turpat līdzās straujā pikē�jumā ienira satvert kādu zivi (Kaijas dūriens!), viņ� mēģināja peldēt tā, kā �ie putni lidoja, proti, ņēmās kustināt rokas līdzīgi, kā tie kustināja spārnus; ta�u drīz vien Roberto pārliecinājās, ka muti un degunu turēt ciet ir daudz grūtāk nekā knābi, un atmeta �iem pūliņiem ar roku. Nu jau viņ� pats vairs nezināja, par kādu dzīvnieku pārtapis: varbūt viņ� bija suns, varbūt varde, vai varbūt spalvains krupis, �etrkājains abinieks, jūras kentaurs vai vīrie�u dzimuma nāra.

Katrā ziņā viņ� pārliecinājās, ka vismaz.par kādu nieku uz priek�u tiek: uzsācis peldējumu pie buga, viņ� nu jau bija papeldējis garām kor�pusa vidum. Ta�u, nolēmis griezties atpakaļ pie trepītēm, atklāja, ka trūkst spēka, un atkal bija spiests pievilkties pie virves.

Visvairāk viņam trūka pareizas elpo�anas. Prom aizpeldēt viņ� jau�dāja, bet atpakaļ ne� Viņ� bija kļuvis par peldētāju, ta�u pārlieku līdzinājās tam piligrimam, par kuru bija dzirdējis stāstām un kur� bija nogājis svēt�ceļojumu no Romas līdz Jeruzālemei, ik dienas mērodams pa pusjūdzei �urpu turpu savā dārzā. Arī agrāk Roberto nebija nekāds atlēts, ta�u uz Amari(ļa pavadītie mēne�i, mū�dien uzturoties savā kajītē, pārpūle un spēku izsīkums pēc kuģa bojāejas, bezdarbība uz Dafnes (ja neskaitām tos nedaudzos fiziskos vingrinājumus, ko uzspieda tēvs Kaspars) bija pada�rīju�i viņu pavisam vārgu.

Pēc ierakstiem sprie�ot, Roberto nezina, ka peldē�ana varētu padarīt viņu spēcīgāku, nē, viņ� prāto, kā iegūt spēkus, lai varētu peldēt. Tā nu mēs redzam, ka viņ� izdzer pa divām, trim, �etrām olām vienā piegājienā un aprij veselu vistu pirms kārtējās do�anās ūdenī. Par laimi, ap vidukli bija apsieta virve. Tikko viņ� bija iegremdējies ūdenī, uzbruka tādi kuņģa krampji, ka viņ� gandrīz netika atpakaļ uz klāja.

Tā nu vakaros viņ� sēdēja un pārdomāja jauno pretrunu: iepriek�, kad viņ� pat nesapņoja sasniegt Salu, tā �ķita esam turpat līdzās, vien rokas stiepiena attālumā, bet tagad, apgūstot mākslu, kas līdz turienei varētu viņu aizgādāt, Sala nemitīgi attālinājās.

Turklāt, tā kā viņ� to redzēja tālu ne tikai telpā, bet arī laikā (ska�toties atpakaļ), �ķiet, ka, sākot no �ī brī�a, pieminēdams Salas tālumu, Roberto jauc telpas un laika jēgumus un raksta "ak vai, līcis ir pārlieku vakar" un "cik grūti nonākt krastā, kas ir tik agrs", vai arī "kāds jūras pla�ums mani �ķir no tikko pagāju�ās dienas" un pat "no Salas puses veļas draudīgi negaisa mākoņi, bet �eit jau ir noskaidrojies�"

Bet, ja Sala attālinājās arvien vairāk, vai maz bija vērts mācīties to sasniegt? Nākamajās dienās Roberto atsakās no peldē�anas vingrināju�miem un atkal stundu stundām ar tālskati meklē Pomeran�u Dūju.

Lapotnēs viņ� samana papagaiļus, saskata visādus augļus, no rīt�ausmas līdz saulrietam vēro, kā da�da�ādie zaļie krāstoņi kļūst spilgtāki un atkal izdziest, ta�u Dūju neredz. Viņ� atkal atgrie�as pie aizdomām, ka tēvs Kaspars viņam ir melojis vai ari pats noticējis tuk�u izdomu stās�tam. Bri�am viņ� pat nonāk pie pārliecības, ka nekāda tēva Kaspara nemaz

nav bijis, un uz kuģa vairs nevar atrast nekādas jezuīta klātbūtnes pēdas. Viņ� vairs netic Dūjai un vairs netic pat tam, ka uz Salas atrodas Specula. No �ādas domas viņ� pat izmanās gūt mierinājumu, teikdams sev, ka būtu necienīgi ar tādu ma�īnu apgānīt Salas neskarto tīrību. Un jau atkal viņ� domā par Salu, kas darināta pēc mēra, pareizāk, pēc viņa sapņu mēra.

Ja Sala atradās pagātnē, tā neap�aubāmi bija vieta, kuru viņam va�jadzēja sasniegt par katru cenu. Tur, no eņģēm izceltajā laikā, viņ� nevis atrastu, bet no jauna izgudrotu pirmā cilvēka esamību. Būdama nevis mū�īgās jaunības avota mītne, bet pats �is avots, Sala varēja būt vieta, kur ikviena cilvēciska būtne, aizmirsusi savas skumjās un piesmaku�ās zinā�anas, līdzīgi kā me�ā pamests bērns, varētu izgudrot jaunu valodu, kas dzimusi no jaunas un citādas saskarsmes ar lietām. Un reizē ar �o valodu dzimtu arī vienīgā jaunā un patiesā zinātne, tā izceltos no nepa�starpināta dabas pieredzējuma, un to nesagrozītu neviena filosofija (it kā Sala būtu nevis tēvs, kur� dēlam māca likuma vārdus, bet māte, no kuras tas iemācās izstostīt pirmos balsienus).

Tikai tā pēc kuģa bojāejas atdzimu�ais varētu atklāt bau�ļus, kas nosaka debesķermeņu skrējienu, un arī jēgu, ko pau� akrostihi, kurus tie skriedami zīmē debesīs, atklāt to visu, nevis urbjoties almagestos un gudrās astrologu grāmatās, bet nepastarpināti lasot aptumsumu iestā�anos, sudrabmatu meteoru ceļus un zvaig�ņu fāzes. Tikai tad, kad deguns asiņos, jo tam būs trāpījis krīto�s auglis, viņ� vienā mirklī gan apjēgs likumus, saskaņā ar kuriem smago velk pie smagākā, gan sapratīs visu de motu cordis et sanguinis in animalibus. Tikai vērojot dīķa virsmu un iegremdējot tajā zaru, niedri vai kādu garu, stingru, metāliski vizo�u lapu, viņ�, jaunais Narciss, dioptrikas vai citu optikas zinātņu neap�ilbināts, uztvers mainīgo gaismas un ēnu cīniņu. Un varbūt tad viņ� spēs saprast, kāpēc zeme ir nespodrs spogulis, kas ar tinti aizkrāso visu, ko atstaro, un kāpēc ūdens ir siena, kas tai uzkritu�ās ēnas padara caurspī�dīgas, turpretī gaisā attēli nekad neatrod virsmu, pret kuru atsisties, un skrien tam cauri līdz ētera tālākajām robe�ām, vienīgi reizumis atgriez�damies kā mirā�as vai citi redzes māņi.

Bet vai tad iegūt Salu nenozīmē iegūt Liliju? Un tātad? Roberto loģika nebija tā, ar ko lepojas cietpaurīgie un ģeķīgie filosofi, kuri, apme�tu�ies Likeja priek�pagalmā, apgalvo, ka tas, kas ir tāds un �itāds, vien�laikus nevar būt arī tam tie�i pretējais. Kļūdīdamies vai, pareizāk sakot, ļaudamies iztēles maldiem, kas raksturīgi mīlas pārņemtajiem, Roberto jau zināja, ka, iegūstot Liliju, vienlaikus piekļūs visu atklāsmju avotam. Universa likumu atklā�ana ar tālskata starpniecību, viņaprāt, bija tikai ilgāks ceļ�, pa kuru būtībā var nonākt pie tās pa�as patiesības, kas atklā�tos baudas �ilbino�ajā spo�umā, ja viņ� varētu guldīt galvu mīļotās klēpī, tai dārzā, kur ikviens krūms ir Laba atzī�anas koks.

Bet, tā kā un to vajadzētu zināt arī mums stipra ilgo�anās pēc kaut kā tāla un grūti sasniedzama parasti atmodina arī rēgu, kur� cen�as mums ilgoto laupīt, Roberto pārņēma bailes, ka Ēdenes laimībā jau ir ieperinājusies �ūska. Un tā viņu piemeklēja iedoma, ka arī uz Salas viņu apsteidzis alla�īgais uzurpators, proti, ka tur viņu gaida Ferrante.

Mīlētāji savas cie�anas mīl vairāk nekā savus priekus. Roberto ne�varēja neuzlūkot sevi kā cilvēku, kas ir �ķirts no mīļotās uz mū�īgiem laikiem, ta�u, jo dziļāk viņ� sajuta �o at�ķirtību, jo vairāk viņu mocīja domas par kādu citu, kur� gan bija palicis tai līdzās.

Mēs jau iepriek� redzējām, ka, uzklausījis Mazarēna apsūdzības, kas piedēvēja atra�anos tur, kur viņ� nemaz nebija bijis, Roberto iedomājās, ka Ferrante uzturas Parīzē un da�os gadījumos ir ieņēmis viņa vietu. Ja tā bija taisnība, tad pēc tam, kad kardināls Roberto apcietināja un nosū�tīja uz Amarilli, Ferrante palika Parīzē un, pēc visu domām (un tā noteikti uzskatīja arī Lilija!), bija Roberto. Neatlika nekas cits, kā iztēloties Viņu līdzās Ferrantem, un nu gan �ī jūras �ķīstītava pārvērtās par elli.

Roberto zināja, ka greizsirdība uzrodas, neņemot vērā īstenību, nelie�koties ne zinis, vai tās izraisītājs pastāv, nepastāv vai varbūt nepastāvēs ne�kad; zināja, ka greizsirdība ir dvēseles untums, kas no iedomāta ļaunuma gūst reālas sāpes; un zināja, ka greizsirdīgais ir kā hipohondriķis, kas sa�slimst no bailēm būt slimam. Tātad jāsargās nokļūt �o sāpino�o murgu varā, jo tie piespie� tevi iztēloties Viņu kopā ar Citu, un nekas neuzkurina �aubas labāk par vientulību, un nekas cits �īs �aubas nepārvēr� dro�ā pār�liecībā tikpat veikli, kā to izdara tuk�a fantazē�ana. Ta�u, viņ� piebilda, tā kā es nevaru pārstāt mīlēt, es nevaru pārstāt būt greizsirdīgs, un, neva�rēdams atteikties no greizsirdības, nevaru izvairīties arī no fantazē�anas.

Patie�ām, greizsirdība no visām ba�ām ir visnepateicīgākā: ja tu bai�dies no nāves, gūsti atvieglojumu, varēdams domāt, ka taisni pretēji nodzīvosi ilgu mū�u vai ceļojuma laikā atradīsi mū�īgās jaunības avotu;

un, nabadzīgs būdams, vari mierināt sevi ar domu, ka uziesi apslēptu mantu. Un it visam, no kā tu baidies, ir cerība, kas liekama par pretstatu un dzen tevi uz priek�u. Pavisam citādi notiek ar mīlestību, kad esi no mīļotās tālu prom, jo attālums uz mīlestību iedarbojas līdzīgi kā vēj� uz uguni: mazo tas nopū�, bet lielajai liek liesmot vēl stiprāk.

Ja jau greizsirdība dzimst no dedzīgas mīlestības, tad tas, kur� nejūt greizsirdību pret mīļoto, nemaz nemīl vai an mīl ar pārāk vieglu sirdi, un ir ta�u dzirdēts par mīlētājiem, kuri, baidīdamies, ka viņu mīlestības liesmas noplaks, uzkurina tās, par katru cenu sameklēdami iemeslus greizsirdībai.

Tātad greizsirdīgais, kur� ta�u vēlētos arī, lai mīļotā ir �ķīsta un uzticīga, negrib un pat nespēj viņu iztēloties citādu kā vien greizsirdī�bas cienīgu un tātad jau vainīgu nodevībā, un tādējādi viņ� klāteso�ajās cie�anās gūst promeso�ās mīlestības baudu. Arī tāpēc, ka, iztēlodamies, kā iegūsti tālo mīļoto, skaidri apzinoties, ka tā nav taisnība, tu nespēj viņas miesas siltumu, sarkumu, smar�u sajust tikpat spilgti un dzīvi kā tad, ja iztēlojies, kā visas �īs brīni�ķās veltes izbauda kāds Cits. Par savu prombūtni tu esi pārliecināts, bet par to, ka ienaidnieks ir Viņai līdzās, tu, ja arī neesi pārliecināts, tad vismaz nevari to dro�i noliegt. Un mīlas sakars, ko griezsirdis iztēlojas, ir vienīgais \1eids, kā tas vispār var ticami iedomāties kādu citu ļaujamies mīlas priekiem, un, pat ja �ie prieki nav neap�aubāmi, tie vismaz ir iespējami, kurpretī viņam pa�am pieskarties mīļotai ir ne�aubīgi neiespējami.

Tāpēc greizsirdīgais nespēj un arī negrib iztēloties savu ba�u pret�statu, jo baudu viņ� var gūt, vienīgi kāpinot savas cie�anas, un tad ciest no �īs kāpinātās baudas, kura tomēr tam ir un paliek liegta. Mīlestības prieki ir mocības, kas izraisa iekāri, un tajos nav at�ķirības starp saldmi un sāpēm, un pati mīlestība ir no brīva prāta pieņemts neprāts, elli�ķīga paradīze un debe�ķīga elle, īsāk sakot, tā ir kārotu pretstatu saskaņa, sāpjpilni smiekli un trausls dimants.

Un tā Roberto mocījās sāpēs, ta�u vienlaikus atcerējās arī bezga�līgo pasauļu skaitu, par kuru iepriek�ējās dienās bija diskutējis ar tēvu Kasparu, kad viņu piepe�i piemeklēja ideja, pareizāk, Ideja, patiesi spo�s un grandiozs Prāta uzzibsnījums.

Viņ� iedomājās, ka varētu sacerēt stāstu, kurā viņ� pats, protams, nebūtu galvenais varonis, jo �ī stāsta darbība risinātos nevis �ajā pasaulē, bet gan Romānu Zemē, un attiecīgi notikumi ritētu paralēli tiem, kas no�tiek �ajā pasaulē, kurā ir viņ� pats, un abas piedzīvojumu virknes nekādi un nekad nevarētu krustoties vai pārklāties.

Kāds no tā bija Roberto ieguvums? Lielum liels. Nolēmis izgudrot stāstu, kas notiek citā, tikai un vienīgi viņa domās pastāvo�ā pasaulē, viņ� pats kļuva par �īs pasaules saimnieku un varēja gādāt, lai tur notie�ko�ais nekad nepārsniegtu viņa izturības un pacietības mēru. No otras puses, kļūdams pats par sava romāna lasītāju, viņ� varēja dzīvot līdzi varoņu pārdzīvojumiem. Jo vai tad negadās, ka romāna lasītājs bez greiz�sirdības mīl Tisbi, iecēlis Piramu par savu aizstājēju, vai jūt līdzi Astrejai, par starpnieku izraudzījies Seladonu?

Mīlēt Romānu Zemē nebūt nenozīmē vispār nejust greizsirdību: tur tas, kas nepieder mums, savā ziņā mums tomēr pieder, bet tas, kas mums piederējis �ajā pasaulē, bet ticis nolaupīts, tur nemaz neeksistē arī tad, ja tur eksistējo�ais līdzinās tam, kā �eit mums nav vai ko esam zaudēju�i�

Un tātad Roberto vajadzēja sarakstīt (vai izdomāt) romānu par Ferranti un viņa mīlas sakaru ar Liliju, jo, tikai būvējot �o romāna pasauli, viņ� aizmirstu dzeldīgās greizsirdības sāpes, ko greizsirdība viņam sa�gādāja reālajā pasaulē.

Turklāt, Roberto sprieda, lai saprastu, kas īsti ar mani notika un kā es iekritu Mazarēna izliktajos slazdos, man vajadzētu rekonstruēt �o no�tikumu Hroniku, atrodot to cēloņus un slepenos iemeslus. Bet vai gan ir kas nedro�āks un neuzticamāks par Hronikām, ko lasām: ja divi da�ādi autori vēsta par vienu un to pa�u kauju, at�ķirības viņu rakstītajā ir tik lielas, ka brī�am mums �ķiet, ka lasām par divām da�ādām kaujām. Un vai gan ir kas dro�āks un uzticamāks par Romānu, kur katras Mīklas beigās atrodam izskaidrojumu saskaņā ar visiem Ticamības likumiem? Romāns stāsta par lietām, kas varbūt patiesībā nav notiku�as, ta�u ļoti labi būtu varēju�as notikt. Ja izskaidro�u savas nelaimes Romāna formā, pārliecinā�os, ka pastāv vismaz viens veids, kā �o mud�ekli atpiņķēt, un tātad neesmu kritis par upuri murgam. �ī doma gan veido viltīgu

antitēzi iepriek�ējai, jo tas nozīmētu, ka romāna notikumiem tomēr vaja�dzētu krustoties un pārklāties ar tiem, kas pieredzēti īstenībā.

Un visbeidzot, Roberto turpināja prātot, manis piedzīvotais ir stāsts par mīlestību pret kādu sievieti, un tikai Romāns katrā ziņā ne jau Hro�nika nodarbojas ar mēģinājumiem izskaidrot, ko domā vai jūt Ievas meitas, kuras ta�u kop� sendienām Paradīzes Dārzā līdz mūsdienām Galmu Ellē ir visai nozīmīgi ietekmēju�as mūsu sugas likteni.

Ikviens no �iem argumentiem atsevi�ķi ir labu labais, ko nevar teikt, ja tos visus saliek kopā. Un patie�ām pastāv at�ķirība starp cilvēku, kur� raksta romānu, un to, kur� mokās greizsirdībā. Greizsirdīgais gūst baudu, iztēlodamies to, ko nemū�am negribētu piedzīvot īstenībā vai uzzināt kā reāli notiku�u, ta�u tai pa�ā laikā atsakās ticēt, ka viņa iedomas jau ir pie�pildīju�ās, turpretī romāna sacerētājs liek lietā visus līdzekļus, lai lasītājs ne tikai gūtu baudu, iztēlojoties visu aprakstīto, bet arī kādā brīdī lasot aiz�mirstos tiktāl, ka visu uztvertu kā īstenībā notiku�u. Greizsirdis nokaujas ar moko�ām sāpēm, pat lasot citu sarakstītu romānu, jo, lai arī ko �ie citi būtu rakstīju�i, viss viņam �ķiet vēstām vienīgi par viņa pa�a kaislībām un piere�dzēto. Ko tad lai saka par greizsirdi, kur� tēlo, ka pa�a izjusto un pieredzēto ir izgudrojis?! Vai tad nemēdz teikt, ka greizsirdis pie�ķir miesu ēnām? Un tātad, lai arī cik ēnainas būtu romāna būtnes (neaizmirsīsim, ka romāns ir Hronikas miesīgais brālis), greizsirdīgajam tās vienmēr �ķitīs pārlieku ķermeniskas, jo sevi�ķi tad, ja tās būs nevis kāda cita, bet viņa pa�a ēnas.

Un galu galā Roberto būtu vajadzējis zināt, ka Romāniem piemīt ne vien daudzi tikumi, bet arī trūkumi. Līdzīgi kā medicīna māca arī par in�dēm, kā metafizika ar nevēlamu sīkumainību satricina reliģijas dogmas, kā ētika mudina uz dāsnumu (kas ne visiem nāk par labu), kā astroloģija kļūst par aizbildni māņticībai, kā optika māna un mūzika uzkurina mī�lestību, kā ģeometrija iedro�ina netaisnīgi iegūt īpa�umus, kā matemā�tika veicina skopumu, tā Romāna Māksla lai arī brīdinājusi, ka sniegs tikai izdomājumus, atver Absurda Pils durvis, kuras aizcērtas mums aiz muguras, tikko vieglprātīgi esam kāpu�i pār slieksni.

Ta�u nav mūsu varā atturēt Roberto no �ī soļa, jo mums ir dro�i zi�nāms, ka viņ� to spēra.

No kuras vietas atsākt stāstu par Ferranti? Roberto atzina, ka vislabāk būtu sākt ar to dienu, kad viņ�, nodevis fran�us, kuru pusē �ķietami karoja Kasālē, un notēlojis kapteini Gambero, bija aizbēdzis uz spāņu nometni.

Varbūt Ferranti jūsmīgi sagaidīja kāds spāņu augstmanis, kur� bija solījis pēc �ī kara paņemt viņu līdzi uz Madridi. Un tā sākās Ferrantes kāpiens aug�up pa spāņu galma vistālāko ārmalu, un, aug�up kārpīda�mies, viņ� iemācījās, ka valdītāju galvenais tikums ir to patvaļa un ka Vara ir nepiesātināms briesmonis, kam pazemīgi jāvergo, jo tikai tā ir iespējams uzlasīt katru drupa�u, kas nokrīt no tās galda, un izmantot iespēju lēnām un ar lielām pūlēm izsisties soli pa solim vispirms kā apsargam un rokaspuisim, tad kā algotam slepkavam un spiegam, un visbeidzot izliekoties par augstdzimu�u kungu.

Ferrante bija apveltīts ar asu prātu (citādi nemaz nevarēja būt), lai arī �is prāts bija negrozāmi vērsts uz visu ļauno, un jaunajā vidē viņ� tūliņ apguva pareizo izturē�anās veidu uzklausīja vai varbūt uzminēja tos pa�us galminieka gudrības principus, kuros Salasara kungs bija cen�ties ievadīt arī Roberto.

Ferrante izkopa savu viduvējību (bandubērna zemo cilmi un zemiskumu), nebaidīdamies būt izcils viduvējās lietās, lai izvairītos no iespējas kādu dienu izrādīties viduvējs izcilajās.

Viņ� bija sapratis: ja jau nevar tērpties lauvas ādā, gana laba ir arī lapsas āda, jo Grēku plūdos lapsas izglābās lielākā skaitā nekā lauvas. Ikkatrai radībai ir sava gudrība, un no lapsas viņ� bija mācījies, ka atklāta spēle nedod ne izdevīgumu, ne baudu.

Ja viņam tika dots uzdevums izplatīt mēlnesīgas ziņas starp kāda nama kalpotājiem, lai tās pamazām sasniegtu arī kunga ausis, un ja viņ� zināja, ka varētu pavisam viegli piekļūt kādas istabmeitas jaukumiem un pie reizes nodarīt, kas darāms, Ferrante darba devējam tūdaļ teica, ka krogā mēģinās vajadzīgos melus iestāstīt ku�ierim; bet, ja ku�ieris tai krogā bija viņa ierastais �ūpo�anas biedrs, viņ� ar zinīgu smaidiņu teica, ka mēģinās piekļūt istabmeitas brun�iem un ausīm. Bet Ferrantes saimnieks, nekad nevarēdams zināt, kā viņ� rīkojas, vai paredzēt, kā viņ� rīkosies, savā ziņā palika zaudētājos, un Ferrante bija pārliecināts, ka tas, kur� uzreiz neatklāj visas savas kārtis, liek citiem mocīties minējumos. Tā nu viņ� vienmēr centās rīkoties gana noslēpumaini, lai tādējādi izpelnī�tos citu cieņu un bijā�anu.

Novācot savus ienaidniekus, kas sākumā bija pā�i un sulaiņi, bet pēcāk di�cil�i, kuri viņu uzskatīja par savu līdzinieku, viņ� parada alla� tēmēt sāņus, nevis tie�i uz nolūkoto mērķi: gudrais un viltīgais cīnās, lie�kot lietā labi apdomātus paņēmienus, un nekad nerīkojas tā, lai citi viņa gājienus varētu uzminēt iepriek�. Ja viņ� ļāva nojaust kādu ieceri, tas tika darīts, tikai lai maldinātu; ja iezīmēja gaisā �estu, �ķietami ļaudams uzmi�nēt nākamo, viņ� tūliņ rīkojās neuzminami un neaprēķināmi, noliegdams iepriek�ējos kustības aizmetņus. Viņ� nekad neuzbruka, kamēr pretinieks bija spēcīgs un nenogurdināts (�ādos brī�os viņ� tam izrādīja draudzību un cieņu), uzbrukumā viņ� devās, kad pretinieks atklāja savu neaizsargātību, un iegrūda to bezdibenī, izlikdamies, ka ir atsteidzies palīgā.

Viņ� meloja bie�i, ta�u nekad nedarīja to nepārdomāti. Ferrante zi�nāja, ka viņam ticēs, ja viņ� pratīs reizēm pateikt taisnību arī tad, kad pa�am tā kaitē, vai arī noklusēt tajās reizēs, kad tā varētu nest labumus vai uzslavas. Turklāt viņ� centās izpelnīties godīga un atklāta vīra slavu zemākstāvo�o acīs, zinādams, ka agrāk vai vēlāk �īs runas sasniegs arī tos, kuri stāv augstāk. Viņ� nonāca pie pārliecības, ka izlikties savu līdzi�nieku priek�ā ir nelāgs paradums, turpretī neizlikties varenāko priek�ā būtu pārdro�ība.

Arī ar pārlieku neizlik�anos viņ� neaizrāvās, katrā ziņā nedarīja to pārāk bie�i, baidīdamies, ka citi varētu ievērot viņa vienveidību un kādu

dienu uzminēt tālākos soļus. Ta�u arī ar visa veida divkosību pārspīlēt nedrīkstēja, jo Ferrante baidījās, ka jau pēc otrās reizes viņa krāp�anos varētu atklāt.

Lai kļūtu gudrāks, viņ� vingrinājās paciest muļķus un gādāja, lai tādi alla� būtu tuvumā. Viņ� nebija tik neapdomīgs, lai vainotu viņus ik�vienā savā kļūdā, ta�u, ja likmes bija patie�ām augstas, gādāja, lai līdzās vienmēr būtu kāds dumiķis (tāds, kur�, tuk�as godkāres dzīts, vienmēr censtos stāvēt pirmajās rindās un krist visiem acīs, kamēr Ferrante pie�sardzīgi turētos aizmugurē), kuram neveiksmes gadījumā vainu uzveltu nevis viņ�, bet citi.

īsāk sakot, viņ� neslēpti darīja to, kas varētu nest viņam labumu, turpretī darbus, kas varētu nest arī nepatīkamas sekas, paveica ar citu rokām.

Izrādot savus tikumus (ko mums drīzāk vajadzētu dēvēt pat viņa nolādētajām spējām), viņ� zināja, ka nesalīdzināmi izdevīgāk ir pusi no tiem lielīgi izrādīt, bet otru pusi tikai ļaut nojaust, nevis atklāti node�monstrēt. Reizēm arī izrādī�anās nozīmēja tikai daiļrunīgu klusē�anu un �ķietamu vienaldzību pret savu uzskatāmo pārākumu, un viņ� bija veikli iemanījies nekad un nevienam neatklāt sevi visu.

Pamazām virzīdamies uz augstāku stāvokli un tikdamies ar smal�kākas kārtas ļaudīm, viņ� pārsteidzo�i labi iemācījās atdarināt to �estus un runasveidu, ta�u atdarināja tos vienīgi saskarsmē ar zemākas kārtas pārstāvjiem, kurus vajadzēja savaldzināt un pierunāt uz kādām neliku�mībām; ar augstākstāvo�ajiem viņ� alla� piesargājās rādīt savas zinā�a�nas un prasmes un tēloja, ka apbrīno tās viņu gudrības, ko pats jau sen slepus bija pārņēmis.

Viņ� paveica ikkatru amorālo uzdevumu, ko pasūtītāji uzticēja, ta�u vienīgi tad, ja nodarāmais ļaunums nebija tik liels, ka varētu izraisīt rie�bumu arī pa�os pasūtītājos; ja viņam lika paveikt īpa�i ļaunprātīgu no�ziegumu, viņ� atteicās, pirmkārt, tāpēc, lai darba devēji nedomātu, ka reiz viņ� tādu pa�u ļaudarību varētu vērst pret viņiem, un, otrkārt, tāpēc, lai (ja grēka darbs būtu tik briesmīgs, ka brēktu pēc debesu atriebes) viņu acīs nekļūtu par nevēlamu liecinieku un sirdsapziņas iemiesojumu.

Ļaudīs viņ� izrādīja dievbijību un kristīgu �ēlsirdību, ta�u patiesībā cienīja tikai salauztu ticību, sabradātus tikumus, patmīlību, nepateicību un nicinājumu pret visu, kas svēts. Sirds dzijumos viņ� lādēja Dievu un uzskatīja, ka pasaule ir radusies nejau�i, tomēr paļāvās uz likteni, kas ir gatavs mainīt savus lēmumus par labu tam, kur� visur prot saredzēt izdevīgumu.

Retajos bezdarbības brī�os viņ� ielaidās vienīgi ar precētām palaistuvēm, pielaidīgām atraitnēm un bezkaunīgām skuķēm. Ta�u arī �ādus sakarus piekopa visai reti, dodams priek�roku atturībai, jo, mū�dien no�darbināts ar tādām vai citādām mahinācijām, Ferrante mēdza atteikties no drīza iepriecinājuma, lai, lieki nekavējoties, varētu pievērsties nāka�majai intrigai, it kā pa�a ļaunums viņam liegtu atpūtu.

Tā nu viņ� dienu pēc dienas dzīvoja kā slepkava, kas nekustīgs slēpjas aiz bieza aizkara, kur gaisma neatspīd pat dun�u asmeņos. Viņ� zināja, ka pirmais un galvenais panākumu likums ir sagaidīt izdevību, ta�u no�kāvās ar nepacietību, jo izdevība �ķita aizvien vēl pārāk tāla.

�ī drūmās un ietiepīgās alkas laupīja viņam katru dvēseles mieru. Ferrante bija pārliecināts, ka vietu, kas pēc likuma pienākas viņam, ne�pelnīti ir ieņēmis Roberto, tāpēc neviena balva nesniedza viņam sātu, un Ferrantem �ķita, ka dvēseli iepriecēt un darīt laimīgu varētu vienīgi brāļa nelaimes, kuras būtu izraisījis tie�i viņ�. Bet citādi viņa apziņā nemitīgi cīnījās rēgaini mil�i, un nebija nevienas jūras vai zemes, kur viņ� rastu mieru un patvērumu. Tas, kas viņam piederēja, �ķita aizvainojo�i niecīgs, bet tas, ko viņ� iekāroja, izraisīja tikai mocības.

Viņ� nekad nesmējās, ja nu vienīgi krogā, kur apdzirdīja kārtējo ziņotāju, kur� savu lomu nemaz neapzinājās. Ta�u savas istabas slepe�nībā Ferrante katru dienu ilgi pētīja sevi spogulī, lai redzētu, vai kustības neatklāj slēpjamas ba�as un satraukumu, vai skatiens ne�ķiet pārlieku nekaunīgs, vai pie�ķiebtā galva pārāk uzkrīto�i neliecina par �aubām un vilcinā�anos un vai dziļās grumbas uz pieres neliek izskatīties pārmēru nīgram.

Pārtraucis �os vingrinājumus, noguris un dziļā nakts stundā beidzot nometis visas maskas, Ferrante redzēja sevi tādu, kāds bija patiesībā, -

ha, un te Roberto nevarēja klusībā nenoskaitīt pirms da�iem gadiem lasī�tās, kāda tautie�a sacerētās dzejas rindas:

Acīs, kurās redz mājojam skumjas un nāvi,

Alla� zvēro drūmi sarkana gaisma,

Greizie skati zib kā nelaimi vēsto�i kāvi,

Kā astainu zvaig�ņu nāvīgā plaiksna;

No bālajām lūpām un nāsīm dūmi veļas Tiem līdzi ne�ķīsta smirdoņa ceļas;

Kā lepnu dusmu pērkongrāviens Skan katrs vaids, ik elpa zibens �ķīliens.

Tā kā neviens nav perfekts, pat ļaunumā ne, arī Ferrante, nespē�dams pilnībā valdīt pār pa�a pārmērīgo negantību, nevarēja izvairīties no kļūmīga soļa. Maizes devējs bija pilnvarojis viņu sarīkot kādas �ķīs�tas un augstdzimu�as jaunavas nolaupī�anu, turklāt �ī jaunava jau bija saderināta ar kādu tikumīgu di�cilti. Un Ferrante sāka rakstīt meitenei mīlestības vēstules, parakstīdamies ar sava kunga un kūdītāja vārdu. Un, lai arī pavedinātāja lenktā liedzās uz vēstulēm atbildēt, viņ� ielauzās tās guļamkambarī un paņēma gandrīz ar varu to, ko nebija spējis panākt arī ar viltīgiem pavedinā�anas trikiem. Tādējādi vienā piegājienā viņ� pie�krāpa meiteni, tās saderināto un arī to, kur� bija pasūtījis nolaupī�anu.

Noziegums nāca gaismā, vaina tika uzvelta Ferrantes saimniekam, un tas krita divkaujā ar piesmietās jaunavas saderināto, ta�u Ferrante ap to laiku jau bija ceļā uz Franciju.

Kādā labākas omas brīdī Roberto lika Ferrantem �ķērsot Pirenejus tum�ā janvāra naktī uz zagta zirgēzeļa, kas noteikti bija iestājies Reformēto Svētuļu ordenī, jo spalva tam bija noplukusi kā vecs mūka habits, un tas bija tik lēnīgs, dievbijīgs, atturīgs un pazemīgs, ka ne vien mērdēja savu miesu, par ko skaidri liecināja izspiedu�ās ribas, bet arī uz katra soļa lieca ceļgalus un skūpstīja zemi.

Kalnu aizas �ķita pielietas ar rūgu�pienu, bet visas sienas un krau�jas nobalsinātas ar kaļķiem. Tie nedaudzie koki, kurus sniegs nebija apracis pavisam, stāvēja tik balti, ka izskatījās, tie ir novilku�i kreklus un

tagad vairāk dreb no aukstuma nekā no vēja. Saule sēdēja savā namā un neuzdro�inājās iznākt pat uz balkona, bet, ja tomēr īsi palūkojās ārā pa logu, ap degunu bija satinusi labi daudz mākoņu.

Retie ceļinieki, ko gadijās sastapt �ajās kalnu takās, visi kā viens iz�skatījās pēc olivetie�u mūkiem baltos tērpos, kas brien sniegu, dziedādami lavabis me et super nivem dealbabor� Un Ferrante redzēja, ka arī pats ir nosnidzis tik balts kā miltiem noputēju�ie Kruskas jeb Pelavu akadēmijas gudrie vārdu malēji.

Kādu nakti no debesīm nāca lejā tik biezi un mīksti vetes piku�i, ka Ferrante baiļojās, vai nepārvērtīsies par sniega stabu, līdzīgi kā tie citi bija pārvērtu�ies sālsstabos. Ūpji un plīvurpūces, sikspārņi un siseņi, un tāpat plandīgi plestiķi virpuļoja viņam apkārt, dejodami, izsmiedami, vilinādami. Visbeidzot viņ� ar degunu atsitās pret kāda pakārtā kāju pēdām, nelaimīgais nokarājās no koka zara kā groteska sev pa�am �ajā drūmi pelēcīgajā ainavā.

Ta�u Ferrante lai arī Romānam ir jāizrotājas ar jaukiem aprakstiem nekādi nevarēja būt komēdijas personā�s. Viņam vajadzēja tiekties uz mērķi, steigties uz Parīzi, kuru viņ� iztēlojās savām vēlmēm atbilsto�u, pēc mēra darinātu.

Tāpēc viņ� alkaini �ukstēja: "Ak, Parīze, neizmērojamais līcis, kur valzivis kļūst sīkas kā delfīni, tu, sirēnu mājvieta, greznības tirgus, baudu dārzs, intrigu labirints, galminieku Nīla, i/lik�anās Okeāns!"

Un tad Roberto, gribēdams izgudrot ko tādu, ko neviens cits romānu autors vēl nav iedomājies, lai izpaustu �ī negausīgā nelie�a izjūtas, stei�dzoties iekarot pilsētu, kurā savienoju�ās Eiropa un tās civilizācija, Āzija un tās krā�ņums, Āfrika un tās ekstravagance, Amerika un tās bagātība, pilsētu, kur visam jaunajam ir mājvieta, maldinā�anai tronis, greznībai centrs, drosmei arēna, skaistumam amfiteātris, modei �ūpulis, tiku�mam kaps, lika Ferrantes lūpās augstprātīgus vārdus: "Parīze, tagad redzēsim, kur� kuru�"

Pa ceļam no Gaskoņas līdz Puatū un no turienes līdz Ildefransai Ferrantem izdevās pastrādāt da�as sīkas nelietības, un rezultātā vairāku

lempju kabatu saturs pārceļoja uz viņa zutni, tāpēc Parīzē viņ� varēja ierasties kā visai smalks, laipns un atturīgs jaunskungs, kas godājams par sinjoru del Poco. Fran�u lielpilsētu vēl nebija sasniegu�as ziņas par viņa izdarībām Madridē, tā nu viņ� visai dro�i sazinājās ar da�iem karalienei tuviem spāņiem, kas tūliņ novērtēja viņa spējas sniegt slepenus pakal�pojumus, rūpējoties par valdnieces interesēm, jo tā, lai ari �ķietami bija uzticīga laulātajam draugam un vismaz ārēji izrādīja cieņu Kardinālam, tomēr uzturēja sakarus ar ienaidnieku galmu.

Runas par to, ka Ferrante ir uzticams un cītīgs slēpjamu uzdevumu izpildītājs, sasniedza ari Ri�eljē ausis, un viņ�, būdams dziļ� cilvēka da�bas pazinējs, nosprieda, ka tāds sirdsapziņas neapgrūtināts jauns cilvēks, kur� kalpo Karalienei un kuram dro�i vien trūkst naudas, neatteiksies kalpot viņam, ja vien saņems dāsnākas atlīdzības piedāvājumu, un Kar�dināls pasāka izmantot Ferrantes pakalpojumus tik slepeni, ka pat viņa tuvākie līdzstrādnieki nezināja par �ī jaunā aģenta esamību.

Ferrantem piemita ne tikai daudzās ļaundaru mākas, ko viņ� bija izkopis jau Madridē, bet arī reti sastopamā spēja pavisam viegli apgūt sve�as valodas un atdarināt da�ādus akcentus. Viņ� nebija radis ar saviem talantiem lielīties, ta�u kādu dienu, kad Ri�eljē viņa klātbūtnē pieņēma angļu spiegu, Ferrante nodemonstrēja, ka ļoti labi spēj ar �o nodevēju sa�runāties. Tā nu Ri�eljē, kad bija pienācis viens no sare�ģītākajiem brī�iem Francijas un Anglijas attiecībās, nosūtīja viņu uz Londonu, kur Ferran�tem bija jātēlo tirgotājs no Maltas un jāievāc ziņas par kuģu kustību ostās.

Un tā daļa Ferrantes godkāro sapņu jau bija piepildījusies: viņ� bija īsts spiegs un viņu algoja nevis kāds parasts di�kungs, bet īsteni biblisks Leviatāns, kura daudzās rokas stiepās uz visām pusēm.

Spiegs (spiegs! sa�utis �ausminājās Roberto), galmu ļaunākais mē�ris, Harpija, kas ar izkrā�ļotu seju un līkiem, plēsīgiem nagiem nolai�as pie ķēniņu mielasta galdiem un lido, sikspārņa spārnus plivinot un vērīgi ieklausoties ar asdzirdīgajām ausīm, naktsputns, kas redz tikai tumsā, odze, kas lo�ņā starp rozēm, vabolis, kas sūc no ziediem saldu sulu un pārvēr� to indē, priek�kambaru zirneklis, kas nostiepj savus smalko runu pavedienus tā, lai tajos sapītos ikviena mu�a, līkknābja papagailis, kas

visu dzirdēto atstāsta, patieso sagrozījis par nepatieso un nepatieso par patieso, hameleons, kas pieņem ikviena un visu krāsas, izņemot to vie�nīgo, kurā patie�ām ir viņa āda. Apveltīts ar visām tām īpa�ībām, par kurām kaunētos ikviens, izņemot tos, kuri pēc dievi�ķa (vai velni�ķa) lēmuma jau ir piedzimu�i par ļaunuma kalpiem.

Ta�u Ferrantem nepietika ar to, ka viņ� ir spiegs un viņa varā ir visi, kuru domas viņ� pārstāsta tālāk, nē, viņ� vēlējās būt, kā tolaik teica, dubultspiegs, kur� glu�i kā teiksmains briesmonis vienlaikus spēj doties uz divām pretējām pusēm. Ja sacīkstes, kurās saķeras Lielvaras, var salī�dzināt ar intrigu labirintu, tad kur� gan ir Mīnotaurs, kurā savienoju�ās divas pretējas iedabas? Dubultspiegs! Ja kaujas lauku, kur cīņā viens otram pretī stājas Galmi, var dēvēt par Elli, kur pa Nepateicības gultni strauja un uzplūdusi tek aizmirstības Flegetona, kurā tum�i mutuļo kais�lību duļķainie ūdeņi, tad kur� būs Cerbers ar trim rīklēm, briesmīgais suns, kas skaļi rej, saodis to, kur� ieradies, lai tiktu saplosīts? Dubult�spiegs�

Neilgi pēc iera�anās Anglijā, spiegodams Ri�eljē labā, Ferrante no�lēma, ka derētu nopelnīt vairāk naudas, sniedzot kādu pakalpojumu arī angļiem. Sēdēdams pie lieliem alus kausiem dūmainos krogos, kas piesmirdu�i ar aungaļas taukiem, un sadzerdams ar kalpiem un sīkiem ierēdņiem, no kuriem izvilināja derīgas ziņas, Ferrante uzdevās par spāņu garīdznieku, kur� nolēmis pamest Romas baznīcu, jo vairs nespēj paciest tās ne�ķīstās nelietības.

�ie vārdi bija kā medus pāvesta nīdēju ausīm, jo viņi tak nelaida garām nevienu iespēju dokumentēt katoļu klēra baisos grēka darbus. Un Ferran�tem nemaz nevajadzēja stāstīt par noziegumiem, kas viņam nebija zināmi. Angļiem jau bija sagatavota kāda anonīma, varbūt īsta, bet varbūt sagud�rota spāņu priestera atzī�anās. Ferrantem vajadzēja tikai apstiprināt �ī dokumenta patiesīgumu, un viņ� uz tā parakstījās ar Madrides bīskapa palīga vārdu, jo tas reiz bija izturējies pret viņu augstprātīgi un Ferrante bija zvērējis atriebties.

Jau saņēmis no angļiem uzdevumu atgriezties Spānijā ievākt atzī��anās rakstus arī no citiem katoļu priesteriem, kas būtu gatavi nomelnot

Svēto Sēdekli, viņ� kādā ostmalas krogā sastapa d�enovie�u ceļotāju, kuram uzmetās par draugu, izpelnījās tā uzticē�anos un drīz vien izdibi�nāja, ka patiesībā viņu sauc par Mahmutu un viņ� ir renegāts, kur� Aus�trumos pieņēmis musulmaņu ticību, bet tagad, pārģērbies par portugāļu tirgotāju, ievāc ziņas par angļu floti, kamēr citi Augstās Portas algoti spiegi �o pa�u darbu veic Francijā.

Ferrante viņam atklāja, ka Itālijā ir strādājis turku aģentu labā, arī pats pieņēmis islāmu un līdz ar to ieguvis D�enneta Ogļu vārdu. Viņ� neka�vējoties pārdeva viltus portugālim ziņas par kuģu kustību angļu ostās un saņēma arī visai prāvu naudas summu kā atlīdzību par apņem�anos aizgādāt ziņu Mahmuta ticības brāļiem Francijā. Angļu garīdznieki bija pārliecināti, ka Ferrante jau pirms laba laika ir aizceļojis uz Spāniju, ta�u viņ� nevēlējās zaudēt vēl vienu iespēju gūt peļņu no uzturē�anās Anglijā, tāpēc sazinājās ar Admiralitātes vīriem, stādījās priek�ā kā venēcietis Gran�eola (un savā ziņā tas bija atgādinājums par agrāko kapteini Gambero, jo tā uzvārds viņa dzimtajā itāļu mēlē nozīmēja vēzis, savukārt �is jaunais vārds zirnekļkrabis), kur� ir veicis slepenus uzdevumus Venēcijas republikas Padomes norīkojumā un galvenokārt interesējies par fran�u tirdzniecības floti. Ta�u sodīts par duelē�anos, viņ� no savas republikas esot izraidīts trimdā un tagad meklējot patvērumu draudzīgā valstī. Lai apliecinātu savus krietnos nolūkus, viņ� jaunajiem saimniekiem varot pavēstīt, ka Francijas labā ziņas angļu ostās ievāc kāds Mahmuts, turku spiegs, kur� dzīvo Londonā, uzdodamies par portugāli.

Mahmutu nekavējoties apcietināja, pie viņa atrada visai daudz pie�zīmju par angļu ostām, bet Ferrante, pareizāk, Gran�eola, tika atzīts par uzticamu cilvēku. Saņēmis apsolījumu, ka viņam patie�ām tiks nodro�i�nāts patvērums Anglijā, un tāpat glu�i prāvu ceļanaudu un uzdevumu doties uz Franciju un pievienoties citiem angļu aģentiem, Ferrante pa�meta Angliju.

Ieradies Parīzē, viņ� nekavējoties nodeva Ri�eljē visas ziņas, ko an�gļi bija atradu�i �aklā Mahmuta pierakstos. Tūlīt pēc tam viņ� sameklēja d�enovie�u renegāta draugus, kuru adreses tas viņam bija iedevis, un stādījās priek�ā kā �arls de la Bre�e, izbijis mūks, kur� pārgājis musulmaņu

dienestā un Londonā tikko palīdzējis sarīkot sazvērestību, kas apkaunos visus kristīgos suņus. Turku aģenti labprāt viņam ticēja, jo tikko bija uz�zināju�i, ka Anglikāņu baznīca ir publicējusi grāmatiņu, kurā atmaskotas kāda spāņu priestera ne�ķīstās ļaundarības (savukārt, kad �ie jaunumi sasniedza Madridi, nekavējoties tika arestēts prelāts, kuram Ferrante bija �o nodevību piedēvējis, un tagad tas gaidīja nāvi inkvizīcijas cietuma kamerā).

Izpelnījies turku aģentu uzticē�anos, viņ� no tiem ieguva Francijā centīgi ievāktās ziņas un ar kurjeru nosūtīja tās angļu admiralitātei, pretī saņemdams prāvu atlīdzību. Tad viņ� atgriezās pie Ri�eljē un pavēstīja, ka turpat Parīzē ir ieperinājies turku od�u midzenis. Ri�eljē atkal pauda apbrīnu par Ferrantes veiklību un uzticību. Un piedāvāja viņam vēl sa�re�ģītāku uzdevumu.

Kardinālu jau ilgāku laiku darīja ba�īgu sanāksmes marķīzes de Rambuijē salonā, un viņam uzmācās aizdomas, ka brīvdomātāji, kas tur apgrozās, runā par viņu visļaunākās lietas. Ta�u Ri�eljē pieļāva kļūdu, aizsūtīdams uz Rambuijē palastu vienu no saviem uzticamajiem galmi�niekiem, kur� bija tik neaptēsts, ka neslēpti apvaicājās nama saimniecei, vai tik te neskan nelāgas baumas par Kardinālu. Artenīke atbildēja, ka viesiem esot labi zināms, cik ļoti viņa ciena Viņa Eminenci, tāpēc, pat ja to prātos mājotu nelāgas domas, tie viņas klātbūtnē par Kardinālu ru�nātu tikai to labāko.

Tā nu Ri�eljē tagad bija iecerējis likt Parīzē parādīties kādam ārzem�niekam, kur� varētu iekļūt marķīzes aprindās, neizraisot aizdomas. īsāk sakot, Roberto negribēja daudz pūlēties, izdomājot, ar kādiem paņēmie�niem Ferrantem izdevās iefiltrēties smalkajā salonā, tomēr viņ� uzskatīja par nepiecie�amu sūtīt viņu turp, jau apgādāju�os ar ieteikuma vēstulēm un rūpīgi nomaskoju�os: parūka un sirma bārda, ar pomā�u un krāsu palīdzību novecināta āda, melns apsējs pār kreiso aci un, lūk, mūsu priek�ā stājas abats de Morfi.

Roberto nespēja iztēloties, ka Ferrante, pēc izskata būdams viņam tik līdzīgs, varētu būt stāvējis turpat līdzās tajos vakaros, kas nu jau

paliku�i tālā pagātnē, toties viņ� atcerējās, ka salonā reizumis bija redzējis kādu pavecu abatu ar melnu pārsēju pār aci, un nolēma, ka tas varējis būt Ferrante.

Un tā nu Ferrante tie�i tur, pie marķīzes pēc vairāk nekā desmit gadiem atkal sastapa Koberto! Nav iespējams izteikt vārdos to ļaunīgo līksmi, ko �is nelietis izjuta, no jauna ieraudzījis nīsto brāli. Un, savilcis seju izteiksmē, kas noteikti �ķistu naida un skaudības izķēmota, ja vien to neapslēptu maska, viņ� klusībā nosprieda, ka beidzot ir pienākusi iz�devība iznīcināt Roberto un piesavināties viņa vārdu un bagātības.

Sākumā viņ� to nedēļām ilgi izspiegoja un neuzkrīto�i vēroja mar�ķīzes salonā, pētīdams seju un pūlēdamies nolasīt katru brāļa domu. Tikpat veikli kā viņ� prata slēpt savas domas, viņ� prata nolasīt sve�as. Turklāt mīlestību jau nav iespējams noslēpt: kā jau katru uguni to nodod ■dūmi. Sekodams Koberto skatieniem, Ferrante uzreiz saprata, ka viņ� mīl savu Pavēlnieci. Un tūliņ nolēma, ka vispirms atņems Roberto to, kas tam ir visdārgākais.

Ferrante ievēroja, ka Roberto, piesaistījis Pavēlnieces uzmanību ar savu runu, tomēr nespēj sadū�oties tai tuvoties. Brāļa nedro�ība viņam bija vairāk nekā izdevīga: Pavēlniece �ādu vilcinā�anos varēja noturēt par vienaldzību, bet uzsvērts intereses trūkums ir viens no labākajiem paņēmieniem sievietes iekaro�anai. Roberto pats nolīdzināja Ferrantes ceļu pie Pavēlnieces. Kādu brīdi ļāvis Pavēlniecei mocīties �aubās un gaidās, Ferrante aprēķināja vispareizāko bridi un steidzās viņai pieglai�moties.

Bet vai tad Roberto varēja atzīt, ka arī Ferranti bija pārņēmusi tikpat stipra mīlestība kā viņu pa�u? Protams, ne. Ferrante uzskatīja sievieti par nenoteiktības iemiesojumu, māņu un krāp�anas kundzēni, vieglprātīgu valodā, neveiklu kustībās un ātru uz visa veida untumiem. Viņu bija uz�audzināju�i drūmi askēti, kas aizvien bija atgādināju�i, ka El hombre es elfuego, la mujer la estopa, viene el diablo y sopla, un viņ� bija radis ikvienu Ievas meitu uzlūkot kā nepilnīgu dzīvnieku, kā dabas kļūdu, kas sa�gādā mocības acīm, ja ir neglītene, un sāpes sirdij, ja ir skaistule, un bija

pārliecināts, ka sieviete ir ne�ēlīga tirāne pret katru, kur� to iemīl, ienaidniece tam, kur� to nicina, haotiska savās iegribās, nevaldāma sa�utuma izpausmēs, spējīga apburt ar muti un sava�ot ar acīm.

Bet tie�i �is nicinājums pret visu sievie�u dzimumu mudināja viņu sievieti pavedināt: no viņa lūpām plūda glaimu vārdi, bet sirdī viņ� jau gavilēja par sava upura pazemojumu.

Tāpēc Ferrante steidzās jo drīzāk sakampt savās rokās ķermeni, kam Roberto nebija uzdro�inājies pieskarties pat domās. Vai tie�ām �is nelie�tis, kas nīda visu, ko Roberto turēja svētu, būs gatavs nolaupīt viņam Li�liju un padarīt to par banālu mīļāko savā komēdijā? Kādas mocības! Un cik moko�s ir rakstnieka pienākums sekot Romānu kroplajai loģikai, kas liek izklāstīt arī viszemiskākās jūtas un kā savas iztēles bērnam dzīvot līdzi arī visnīstamākajam un nicināmākajam no varoņiem.

Ta�u citas iespējas nebija. Ferrantem bija jāiegūst Lilija jo citādi kamdēļ gan sacerēt �os izdomājumus, ja beigu beigās tie nenes nāvi sa�cerētājam?

Tie�i kā un kas bija noticis, Roberto nespēja iztēloties (dro�i vien tā�pēc, ka pats nebija uzdro�inājies būt tik pārdro�s). Varbūt Ferrante naktī iekļuva Lilijas guļamkambarī, visticamāk, uzrāpies pa efejas zariem, kas līdzīgi uzstājīgam apskāvienam līclo�iem vijās līdz pa�am logam kā nak�snīgs aicinājums, ko saredz ikviena mīlo�a sirds.

Rau, Lilija saniknota izrāda, ka viņas gods un tikums ir aizvainoti, un izpau� sa�utumu tik dedzīgi, ka tam būtu noticējis ikviens, izņemot tādu cilvēku kā Ferrante, kur� alla� bijis pārliecināts, ka krāpties ir gatavs ikviens. Rau, Ferrante metas viņas priek�ā ceļos un runā. Ko viņ� saka? Sagrozītā balsī viņ� saka visu, ko Roberto ne tikai būtu vēlējies sacīt, bet jau daudzkārt ir teicis ta�u tā, ka viņa �os vārdus nekad nav sadzir�dējusi.

Bet kā gan �is laupītājs Roberto neizpratnē jautāja var zināt, kas bija teikts vēstulēs, ko es viņai sūtīju? Un ne tikai: rādās, ka Ferrantem ir pazīstamas arī tās, ko Kasālē man priek�ā diktēja Sensavēns un ko es pats savām rokām iznīcināju! Un viņ� zina no galvas pat tās, ko esmu uz�rakstījis tikai pēc nokļū�anas uz �ī kuģa! Tomēr nebija �aubu, ka Ferrante

tagad tēlotā jūtu pārpilnībā deklamēja tās pa�as frāzes, kas Roberto jau bija labi pazīstamas:

"Mana Pavēlniec, Visuma brīnumainajā arhitektūrā jau kop� Radī��anas pirmās dienas ir bijis ierakstīts, ka es jūs sastap�u un iemīlē�u� Atvainojiet izmisu�a cilvēka neapvaldīto jūtu izpausmi vai, labāk, nē, neliecieties par to ne zinis, jo vai tad valdniekiem kādreiz ir vajadzējis satraukties par savu vergu nāvi� Vai tad jūs neesat manas acis pārvēr�tusi par diviem alambikiem, lai tajos pārtvaicētu manu dzīvību? Lūdzu, nevērsiet sāņus savu daiļo seju: kad man liegts jūsu skatiens, esmu akls, jo jūs mani neredzat, esmu mēms, jo jūs ar mani nerunājat, un esmu zau�dējis atmiņu, jo jūs mani neatceraties� Kaut nu mīlestība mani pārvērstu par bezjūtīgu atlūzu, par mandragoru, par akmens strūklaku, kas visas bailes iz sevis izraud ārā!"

Tagad Pavēlniece noteikti drebēja, viņas acīs kūsāja visa mīlestība, ko iepriek� viņa bija rūpīgi slēpusi, un viņa vēlējās mesties apskāvienos tik dedzīgi kā cietumnieks, kuram kāds palīdzējis salauzt Atturības res�tes un piedāvājis Izdevības kāpnes. Nu vajadzēja tikai iekvēlināt viņu vēl vairāk, un Ferrante neaprobe�ojās tikai ar vārdiem, ko bija nozadzis brālim, viņam bija zināmi arī citi, tikpat saldi, un tos viņ� tagad dāsni lēja apburtās dāmas ausīs, apburdams arī Roberto, kur� patiesi neatcerējās, vai to visu jau ir rakstījis agrāk.

"Mana bālā saule, tavā maigajā balsnā rītausma savu sārtumu zaudē! Ak, saldās acis, neko es nevēlos vairāk, kā tapt jūsu sadzelts. Nav vērts man bēgt pa laukiem un pa me�iem, pūloties jūs aizmirst. Jo pasaulē nemelnē tāds me�s un me�ā nezaļo tāds augs, un augam nav tāda zara, un zarā nav tādas lapotnes, un lapotnē nesmej tāds zieds, un no zieda nedzimst tāds auglis, kurā es nesaredzētu jūsu smaidu�"

Un, tikko viņa pietvīka: "Ak, Lilija, ja jūs zinātu! Es jūs mīlēju, vēl nepa�zīdams jūsu seju un nezinādams jūsu vārdu. Es jūs meklēju un nenojautu, kur esat. Ta�u kādu dienu jūs man atklājāties kā eņģelis� Ak, jūs jautāsiet, tad kādēļ gan �ī mana mīlestība nepalika tīra klusē�anā un �ķīsta tālumā� Ta�u es mirstu, ak mana sirds, jūs ta�u redzat, un dvēsele mani pamet, tāpēc neļaujiet tai aizskriet gaisos, labāk ļaujiet tai apmesties jūsu mutē!"

Ferrantes balss skanēja tik patiesi, ka pat Roberto tagad vēlējās, kaut nu viņa iekristu �ajos saldajos slazdos. Vienīgi tā viņ� varētu gūt pārlie�cību, ka Lilija viņu mīl.

Un, lūk, Lilija noliecās viņu noskūpstīt, tomēr pēdējā mirklī neuz�drīkstējās, trīs reizes, vienlaikus gribot un negribot, tuvināja lūpas iekā�rotajai elpai, trīs reizes rāvās atpakaļ, tad iesaucās: "Ak, jā, jā, ja jūs mani nesaslēgsiet ķēdēs, es nekad nebū�u brīva, un nekad es nebū�u �ķīsta, ja nepaņemsiet mani ar varu!"

Un Lilija satvēra viņa delnu un, to noskūpstījusi, pielika sev pie krūtīm; tad pievilka viņu sev klāt un maigi zaga elpu no viņa lūpām. Ferrante pieliecās tuvāk �im līksmību traukam (kur Roberto bija sabēris savas sirds pelnus), un abi ķermeņi sakusa vienā dvēselē, divas dvēseles sakusa vienā miesā. Roberto vairs nezināja, kas īsti ir ieskauts �ajās rokās, jo Lilija ta�u domāja, ka viņu ir apskāvis Roberto, un, tuvinādams Fer�rantes lūpas viņas mutei, viņ� lika Lilijai pagriezt galvu sāņus, lai liegtu savam ienaidniekam �o skūpstu.

Un tā, kamēr Ferrante viņu skūpstīja un Lilija uz �o skūpstu atbil�dēja, pats skūpsts iz�ķīda neesamībā, un Roberto neatlika nekas cits kā cie�a pārliecība, ka viņam ir nolaupīts viss. [Ta�u viņ� nevarēja nedomāt par to, ko atteicās iztēloties: viņ� zināja, ka pārmērības ir daļa no mīlas būtības.

�o pārmērību aizvainots, aizmirsis, ka viņa tās dāvā Ferrantem, uz�skatīdama to par Roberto, un tas ta�u bija pierādījums, pēc kura viņ� tik ļoti bija alcis, Roberto Liliju ienīda un skraidīja pa kuģi, gaudodams: "Ak no�ēlojamā, es aizvainotu visu tavu dzimumu, ja nosauktu tevi par sievieti! Tas, ko tu nodarīji, vairāk piedien fūrijai, nevis mūsu sugas mā�tītei, un pat me�onīgas plēsoņas vārds būtu pārāk liels gods tādam elles izdzimumam kā tu! Un tu esi ļaunāka par aspīdu, kas nogalēja Kleopatru, ļaunāka par ragaino odzi, kas pievilina putnus ar meliem un tad upurē tos pa�as izsalkumam, ļaunāka par amfisbēnu, kam katrā galā ir pa galvai un kas ikvienu, ko satvērusi, ap�ļāc ar tādu indes daudzumu, ka tas tūliņ mirst, ļaunāka par lepsu, kas, �etriem indes zobiem bruņojies, samaitā katru miesu, kurā ieko�as, ļaunāka par jakulu, kas metas lejā

no kokiem un savu upuri no�ņaudz, ļaunāka par zalkti, kas savu indi ievemj ūdens avotos, ļaunāka par bazilisku, kas nogalina ar skatienu! Pekles megera, kas nepazīsti ne Debesis, ne zemi, ne sievi�ķo, ne vīri�ķo, ne ticību, tu briesmone, kas piedzimusi akmenim, kalnam, ozolam!"

Tad aprāvās un atkal apjēdza, ka viņa ta�u atdodas Ferrantem, uz�skatīdama to par Roberto, un tātad ir pelnījusi nevis lāstus, bet gan iz�glāb�anu no �iem slazdiem: �Ak, uzmanies, mīļotā, tas ir sve�inieks, kur� pie tevis ir ieradies ar manu seju, zinādams, ka nespēsi mīlēt nevienu citu, tik mani! Bet ko nu lai es daru? Vai man vajadzēs ienīst pa�am sevi, lai varētu nīst viņu? Vai varu pieļaut, ka tu tiec nodota un krāpta, izbau�dot apskāvienus, ko uzskati par maniem? Jau biju gandrīz samierinājies, ka dzīvo�u �ajā cietumā, kur visas dienas un naktis varē�u veltīt domām par tevi, vai tagad drīkstu pieļaut, ka tu �ķieties noburam mani, lai gan patiesībā padodies cita burvestiem? Ak, Mīļā, Mīļā, vai gan neesi jau mani sodījusi pietiekami, un vai gan �ī nav mir�ana, nāvi nesasniedzot?"

Divas nākamās dienas Roberto atkal vairījās no gaismas. Sapņos viņ� redzēja tikai miru�os. Viņam iekaisa smaganas un visa mute. Sāpes no zar�nām uzkāpa aug�up līdz krūtīm, tad pārņēma arī muguru, un viņ� vēma skābas gļotas, lai arī neko nebija ēdis. Melnā �ults, kodīdama un grauz�dama visu viņa ķermeni, mutuļoja, saceļot burbuļus, kādus met ūdens, kas pakļauts lielam karstumam.

Viņ� neap�aubāmi bija kritis par upuri (un patie�ām neticami, ka pats to ievēroja tikai tagad) ligai, ko dēvē par Erotisko Melanholiju. Vai tad to�vakar pie Artenīkes viņ� nebija pratis izskaidrot, ka mīļotā cilvēka tēls iz�raisa mīlestību, kā rēgs vai atveids ieurbdamies acīs, kas ta�u ir dvēseles durvju sargi un spiegi? Bet pēcāk �is mīlas nospiedums lēnām aizslīd tā�lāk pa asinsvadiem un sasniedz aknas, izraisot iekāri un pamudinot visu ķermeni uz dumpo�anos, tad dodas iekarot sirds cietoksni, no kurienes uzbrūk viscildenākajiem smadzeņu spēkiem un padara tos par vergiem.

Citiem vārdiem sakot, �īs ligas upuri gandrīz zaudē prātu, to ma�ņas notrulinās, gars apjūk, iztēles spēja vājinās, un nabaga mīlētājs no�vājē, izdēdē, viņam iekrīt acis, viņ� raida smagas nopūtas un nokaujas ar greizsirdību.

Kā no �īs kaites atlabt? Roberto uzskatīja, ka viņam ir zināms līdzek�lis, kas labāks par visiem citiem (katrā ziņā tie�i tas viņam bija liegts): iegūt mīļoto personu. Ta�u viņ� nezināja, ka ar to nebūtu gana, jo melanholiķi nekļūst melanholiski mīlestības dēļ, viņi iemīlas, lai ļautu izpausties savai

melanholijai, un viņi dod priek�roku me�onīgām vietām, kur garīgi var apjūsmot tālu eso�o mīļoto un domāt vienīgi par to, kā viņu sasniegt; ta�u, beidzot nonāku�i mīļotajai līdzās, viņi sadrūmst vēl vairāk un jau sapņo par kādu citu grūti sasniedzamu mērķi.

Roberto pūlējās atcerēties, ko bija dzirdējis no zinātņu vīriem, kas īpa�i bija pētīju�i Erotisko Melanholiju. Iepējams, �o slimību izraisīja bez�darbība, gulē�ana uz muguras un pārmērīga sēklas aizturē�ana. Roberto jau pārāk daudzas dienas nīka piespiedu bezdarbībā, bet par sēklas aiz�turē�anas iemesliem viņam negribējās domāt, kur nu vēl prātot, kā �o aizturē�anu varētu novērst.

Viņ� bija dzirdējis, ka medības veicinot visa veida aizmir�anos, un nolēma, ka jāatsāk turklāt daudz centīgāk peldē�anas vingrinājumi, neļaujot sev lieki pūsties, gul�ņājot viļņos uz muguras; ta�u starp vielām, kas uzbudina jutekļus, tika minēta arī sāls, bet peldot sāli viņ� sarijās visai lielos daudzumos� Vēl viņ� bija dzirdējis, ka afrikāņi, kas vairāk pakļauti saules stariem, esot netiklāki par ziemeļniekiem.

Varbūt viņa saturniskās noslieces bija atmodinājis ēdiens? Ārsti aiz�liedza ēst medījuma gaļu, zosu aknas, pistācijas, trifeles un ingveru, ta�u nenorādīja, no kurām zivīm būtu vēlams izvairīties. Tāpat tie brīdināja nevalkāt pārāk mīkstas un ērtas drānas, piemēram, vairīties no sabuļ�ādām un samta, un tie�i tāpat piekodināja sargāties no muskusa, ambras, muskatriekstiem un Kipras pulvera, bet vai tad viņ� varēja zināt, kādi ap�slēpti spēki piemīt tiem smar�u tūksto�iem, kas brīvi plūda no apak�ējā klāja dārza un ko sev līdzi no Salas atnesa vēji?

Daudzām no �īm nelāgajām ietekmēm viņ� būtu varējis pretoties, ņemot talkā kamparu, ārstniecības gurķeni vai skābenes, labi līdzētu arī klizmas vai vem�ana, kas izraisīta ar buljonā iz�ķīdinātu vitriola sāli; un tāpat laba būtu arī asiņu nolai�ana no rokas vai pieres asinsvadiem. Svē�tīgi būtu arī pārtikt vienīgi no cigoriņiem, endīvijas, lapu salātiem, melo�nēm un vīnogām, ķir�iem, plūmēm, bumbieriem un, galvenais, svaigām piparmētrām� Ta�u nekas no tā visa uz Dafnes nebija pieejams.

Viņ� atsāka kustēties jūras viļņos, cenzdamies nesarities pārāk daudz sāls un atpūzdamies, cik vien maz iespējams.

Protams, viņ� nepārstāja domāt arī par stāstu, kuram pats bija devis dzīvību, ta�u dusmas uz Ferranti tagad izpaudās kā niknuma uzplūdi, kuru varā nonācis, viņ� spēkojās ar jūru, it kā, pakļaujot to savai gribai, varētu pieveikt arī mū�īgo ienaidnieku.

Pēc da�ām dienām viņ� kādā pēcpusdienā pirmoreiz ievēroja savu krū�u spalvu dzintaraino krāsu, un tādā pa�ā toni kā viņ� pats piebilst, liekot lietā sare�ģīti me�ģītas retoriskas figūras bija arī tās, kas zēla uz kaunuma; un viņ� attapa, ka spalvu zeltainums tā izceļas, jo miesa saulē ir iedegusi tum�āka. Piedevām ķermenis bija kļuvis spēcīgāks, un uz dilbiem viņ� redzēja cilājamies muskuļus, kādus nekad agrāk sev ne�bija manījis. Nu viņ� atzina sevi par īstu Hēraklu un zaudēja piesardzību. Nākamajā dienā ūdeni viņ� iekāpa bez virves.

Viņ� bija iecerējis palaist vaļā kāpnes, peldēt gar stīrbortu līdz pa�ai stūrei, apmest līkumu ahteram, gar bakbortu peldēt atpakaļ līdz bug�pritam un atgriezties pie kāpnēm. Domāts, darīts. Viņ� ņēmās sparīgi kustināt rokas un kājas.

Jūra nebija īpa�i mierīga, un nelieli vilnī�i viņu nemitīgi grūda virsū kuģa sāniem, tāpēc vajadzēja piepūlēties divkār�i, lai virzītos uz kuģa pa�kaļgalu un lai ieturētu no tā pietiekamu atstatumu. Viņ� elpoja smagi, ta�u bezbailīgi turpināja iesākto. Līdz sasniedza pusceļu, tas ir, kuģa pakaļgalu.

Te viņ� apjēdza, ka jau ir iztērējis visus spēkus. Vairs nepietika spara appeldēt apkārt otriem sāniem, nedz arī griezties atpakaļ. Viņ� mēģināja pietverties pie stūres, ta�u tā bija noglumējusi tik slīdīga, ka nekādu at�balstu nesniedza un tikai �ēli �īkstēja, viļņu ritmiski pļaukāta.

Virs galvas viņ� redzēja galeriju, aiz tās stiklotajiem logiem samanīja savu mitekli, dro�o un ilgoto patvērumu. Un klusībā nodomāja: ja kāp�nes pie buga būtu atspruku�as vaļā, aizritētu vēl stundu stundas, kamēr viņ� sagaidītu nāvi, izmisīgi alkdams nokļūt uz klāja, ko tik daudzas rei�zes bija gribējis pamest.

Sauli bija aizsegu�i mākoņu vāli, un viņam pamazām sāka kļūt vēsi. Viņ� atlieca galvu atpakaļ kā guļot un ļāvās �ūpām, bet, kad pēc brī�a atkal atvēra acis un apgriezās uz vēdera, atklāja, ka ir notics tas, no kā viņ� baidījās visvairāk: viļņi nesa viņu projām.

Viņ� saņēma spēkus, atgriezās pie kuģa un pieskārās tā korpusam, kā cerēdams, ka �is pieskāriens viņu stiprinās. Tie�i virs galvas no lūkas rēgojās lielgabals. Ja būtu līdzi virve, viņ� sprieda, varētu sasiet cilpu un mēģināt to uzsviest aug�ā tā, lai tā apvītos ap stobra galu, un tad rāp�ties aug�ā, ar rokām ieķeroties virvē, bet ar kājām atsperoties pret kuģa sāniem� Ta�u virves nebija, un pat ja būtu, viņam nepietiktu dukas to tik augstu uzsviest, kur nu vēl pa�am pēc tam uzrāpties� Un tomēr tik bezjēdzīgi būtu nomirt �ādi līdzās savam patvērumam.

Viņ� pieņēma lēmumu. Tagad, kad bija papeldēts garām pakaļga�lam, vairs nebija at�ķirības, gar kuriem kuģa sāniem atgriezties pie kāp�nēm attālums abējādi bija vienāds. Paļaudamies uz labu laimi, viņ� nolēma peldēt gar kreisajiem un sargāties, lai straume neaizrauj pārāk tālu no Dafiies.

Viņ� peldēja, zobus sakodis, akmenī savilktiem muskuļiem, neuz�dro�inādamies atslābināties, me�onīgā apņēmībā nolēmis izdzīvot, pat ja �ī mērķa vārdā vajadzētu mirt tā viņ� sev teica.

Ar gaviļu kliedzienu viņ� sasniedza bug�pritu, pietvērās pie priek�vadņa un visbeidzot aizkļuva līdz Jēkaba kāpnēm lai Dievs, Karapulku Pavēlnieks, svētī gan Jēkabu, gan pārējos Vecās Derības svētos patriarhus!

Spēka vairs nebija, un pārgurums milzīgs. Varbūt pusstundu viņ� pa�lika stāvam, ieķēries trepēs. Tomēr beigu beigās jaudāja uzrāpties aug�ā uz klāja, kur mēģināja apkopot un izvērtēt visu pieredzēto.

Pirmkārt, viņ� spēja nopeldēt no viena kuģa gala līdz otram un at�pakaļ; otrkārt, �āds pasākums nozīmēja fizisko spēku galējās robe�as sa�snieg�anu; tre�kārt, tā kā attālums no kuģa līdz krastam bija neskaitāmas reizes lielāks par Dafnes perimetru, arī bēguma laikā viņ� nevarēja cerēt sasniegt dro�u pamatu; ceturtkārt, bēgums gan padarīja cietzemi tuvāku, ta�u ūdeņi plūda projām no Salas un virzīties uz priek�u pret �o atplūdu straumi bija daudz grūtāk; piektkārt, ja pusceļā viņam piepe�i liktos, ka tālāk peldēt vairs nav spēka, arī atgriezties viņ� vairs nejaudātu.

Tātad vajadzēja turpināt peldēt ar virvi, bet tagad ņemt to daudz garāku. Tad peldēt uz austrumiem, cik ilgi vien pietiek spēka, un tad ar auklas palīdzību pievilkties atpakaļ pie kuģa. Vienīgi pēc �ādiem daudzu

dienu ilgiem treniņiem viņ� varēs mēģināt doties uz austrumiem bez dro�inājuma.

Viņ� izvēlējās rāmu pēcpusdienu, kad saule jau bija aizripojusi aiz muguras. Sagādājis garum garu virvi, vienu tās galu viņ� stingri apsēja ap grotmastu un tad izkārtoja to uz klāja likumu līkumos, gatavu pēc vajadzības brīvi atritināties. Viņ� peldēja mierīgi, sevi pārlieku negurdinādams un bie�i atpūzdamies. Un vēroja liedagu un abus zemesragus. Tikai tagad, raugoties no lejas, viņ� aptvēra, cik tāla tomēr ir iedomātā līnija, kura sniedzas no viena zemesraga lidz otram ziemeļu dienvidu virzienā un, kuru �ķērsojis, viņ� iekļūtu iepriek�ējā dienā.

Pārpratis tēva Kaspara stāstīto, viņ� uzskatīja, ka koraļļu valnis sā�kas tikai tur, kur sīki balti vilnī�i liecina par klintsradzēm, kas rēgojas tuvu ūdens virsmai. Ta�u patiesībā koraļļi bija daudz tuvāk. Jo citādi ta�u Dafne nebūtu noenkurojusies tik tālu no krasta.

Tā nu viņ� sasita kailās kājas pret kaut ko cietu un asu, kas bija sama�nāms cauri ūdenim tikai tad, kad viņ� jau bija uzpeldējis tam tie�i virsū. Un gandrīz tai pa�a mirklī viņ� samanīja arī strauju un krāsainu apveidu kustību zem ūdens virsmas un sajuta neizturami svilino�as sāpes ciskā un apak�stilbā. It kā viņam kāds būtu iekodis vai ieplēsis ar nagiem. Lai tiktu ātrāk prom, viņ� atspērās ar papēdi un tā savainoja arī pēdu.

Viņ� pieķērās pie virves un vilka sevi uz priek�u ar tādu sparu, ka, atgriezies uz klāja, secināja, ka plaukstas ir kā nodīrātas, ta�u daudz lie�lākas raizes viņam darīja sāpes kājās. Visās savainotajās vietās bija iz�veidoju�ās ārkārtīgi sāpīgas �ūlas. Viņ� tās apmazgāja ar saldūdeni, un dedzinā�ana nedaudz mazinājās. Ta�u vēlāk vakarā un arī pa nakti svi�lino�ajai sūrstoņai pievienojās nieze, un pa miegam viņ� dro�i vien bija kasījies, jo no rīta �ūlas asiņoja un no tām plūda baltas strutas.

Nu viņ� lika lietā tēva Kaspara preparātus (Spiritus, Olea, Flores), kas iekaisumu puslīdz apremdināja, tomēr vēl visu dienu vajadzēja cīnīties ar moko�u vēlmi plēst niezo�os buboņus ar nagiem.

Jau atkal viņ� izvērtēja pieredzēto un tika pie �etriem secinājumiem: pirmkārt, koraļļu rifs ir daudz tuvāk, nekā liek domāt paisuma ūdeņi, un to varēja uzskatīt par papildu iedro�inājumu doties turp atkal; otrkārt,

da�i no �ī rifa iemītniekiem, kādi krabji, zivis vai varbūt koraļļi vai asie akmeņi, spēj viņam izraisīt ko līdzīgu mērim; tre�kārt, ja viņ� vēlas pie tiem akmeņiem atgriezties, jāpeld uz turieni ar apaviem un drēbēm, bet tie noteikti kavēs kustības; ceturtkārt, tā kā viņ� jebkurā gadījumā nespēs pasargāt visu ķermeni, ir jāspēj redzēt, kas darās zem ūdens.

Pēdējais secinājums lika atcerēties Persona Vitrea jeb Acstiklu, tēva Kaspara rādīto masku, kas bija īpa�i izgudrota �ādai vajadzībai. Roberto uzlika masku galvā un aizsprādzēja uz pakau�a; tā nosedza visu seju, bet ārā varēja skatīties glu�i kā pa logu. Viņ� mēģināja elpot un atklāja, ka drusku gaisa tajā tomēr iekļūst. Ja iek�ā tiek gaiss, tātad tiks arī ūdens. Tātad vajadzēja aizturēt elpu (jo vairāk gaisa būs atlicis maskā, jo mazāk ūdens tajā ieplūdīs) un iznirt, tikko maska būs piesmēlusies.

Tas nevarēja būt ne viegli, ne vienkār�i, un Roberto pavadīja trīs die�nas ūdenī turpat līdzās Dafnei, vingrinoties un izmēģinot visas da�ādās kustības. Pie matro�u guļvietām viņ� bija sameklējis �ņorējamus augststulmu apavus no bieza audekla, kas nebija smagi, toties labi sargāja kā�jas, un arī garās bikses, ko varēja nosaitēt ap ikriem. Viņam vajadzēja veselu dienu, lai no jauna iemācītos kustības, kas jau tik labi padevās, peldot kailam.

Pēc tam viņ� vingrinājās peldēt ar masku. Dziļajā ūdenī neko daudz saredzēt nevarēja, ta�u viņ� manīja, kā daudzas olektis zem viņa glu�i kā baseinā garām papeld zeltainas zivis.

Tās, kā jau teicām, bija trīs dienas. Un to laikā Roberto vispirms iemācījās skatīties lejup, aizturot elpu, pēc tam peldēt uz priek�u un pie reizes skatīties dziļumā, un visbeidzot arī noņemt masku, paliekot ūdenī. Masku nost raisot, viņ� instinktīvi apguva jaunu pozu: proti, vajadzēja izgāzt un pacelt aug�up krūtis, ātri kustināt kājas, it kā sperot steidzīgus soļus, un pasliet pēc iespējas augstāk zodu. Daudz grūtāk bija saglabāt līdzsvaru, uzliekot masku atpakaļ un pūloties to atkal aizsaitēt uz pa�kau�a. Un drīz vien Roberto sev teica, ka, nonācis pie koraļļu rifa, viņ�, �ādi nostājies ūdenī stāvus, tūliņ sasistu kājas pret klintīm, jo, izbāzis galvu virspusē, nemaz neredzēs, kurp īsti vēr� straujos spērienus. Tā�pēc viņ� nosprieda, ka pareizāk būtu masku nevis aizsaitēt, bet ar abām

plaukstām turēt piespiestu pie sejas. Bet tas savukārt nozīmēja, ka uz priek�u jāvirzās tikai ar kāju kustībām turot tās izstieptas horizontāli, lai neatdauzītu pret pamatni. �ādu peldē�anas veidu viņ� iepriek� nebija izmēģinājis, un vajadzēja vingrināties visai ilgi, līdz kustības izdevās pie�tiekami veiklas.

�ajās peldē�anas treniņu dienās ikvienus dusmu uzplūdus viņ� pār�vērta par jaunu nodaļu savā Romānā par Ferranti.

Un lika tā notikumu gaitai ritēt virzienā, kas solīja Ferrantem pelnīto sodu.

Galu galā bija laiks turpināt �o stāstu. Ir taisnība, ka Dzejnieki, pa�vēstīju�i par kādu vērā ņemamu vai pat neaizmirstamu notikumu, kādu laiku par to vienaldzīgi klusē, lai lasītājs ar aizturētu elpu gaidītu turpi�nājumu, un tie�i pēc �āda paņēmiena var pazīt labi izdomātu romānu; tomēr nevienu tēmu nedrīkst pamest novārtā arī pārāk ilgi, lai lasītājs nenomaldītos pārāk daudzās paralēlās norisēs. Tātad vajadzēja atgriez�ties pie Ferrantes.

Lilijas nolaupī�ana mīlo�ajam Roberto bija tikai viens no diviem mērķiem, ko Ferrante bija apņēmies sasniegt. Otrs nodoms bija panākt, lai Roberto kristu Kardināla ne�ēlastībā. Un tas nebija viegli panākams, jo Kardināls pat nenojauta par tāda Roberto eksistenci.

Ta�u Ferrante prata izmantot savā labā ikvienu iespēju. Reiz Ri�eljē viņa klātbūtnē lasīja kādu vēstuli un ieminējās:

"Kardināls Mazarēns man te ieminas par kādu jaunu angļu izgudro�jumu, par tā saukto Simpātisko Pulveri. Vai jums Londonā nav gadījies par to dzirdēt?"

"Par ko īsti ir runa, Eminence?"

"Poco kungs, vai kā nu jūs sauc, iegaumējiet, ka nekad nevajag at�bildēt uz jautājumu ar pretjautājumu sevi�ķi, ja runājat ar tiem, kam pieder vara. Ja es zinātu, par ko īsti ir runa, es to neprasītu jums. Bet, ja neesat neko dzirdējis par �o pulveri, varbūt jums ir gadījies ko dzirdēt par jauno un slepeno paņēmienu, kas ļaujot noteikt garuma grādus?"

"Atzīstos, ka visa �ī joma man ir pilnīgi sve�a. Ja jūsu Eminencei labpatiktos mani apgaismot, es varbūt varētu�"

"Poco kungs, jūs varētu dēvēt par uzjautrino�u, ja vien jūs nebūtu tik nekaunīgs. Es nebūtu �īs valsts saimnieks, ja būtu paradis apgaismot citus noslēpumos, kas man pa�am nav zināmi, ja vien �ie citi nav pats Francijas karalis, ta�u, manuprāt, tas nav jūsu gadījums. Tāpēc dariet vie�nīgi to, ko protat: turiet ausis vaļā un atklājiet noslēpumus, kas iepriek� jums nav biju�i zināmi. Pēc tam visu izdibināto izstāstiet man, bet pats pacentieties aizmirst."

"Tie�i tā es vienmēr esmu rīkojies, Eminence. Vismaz tā man �ķiet, jo esmu jau aizmirsis, ko īsti darīju."

"Tādi vārdi man patīk. Ejiet."

Pēc kāda laika, proti, tai neaizmirstamajā vakarā Rambuijē salonā, Ferrante izdzirda Roberto gari un pla�i runājam tie�i par �o pulveri. Viņ� nespēja noticēt �ādai veiksmei: nu viņ� varēja ziņot Ri�eljē, ka pilsētā ir kāds itāļu di�ciltis, kas bie�i tiekas ar to angli d'Igbī (kur�, kā visiem zināms, agrāk bijis cie�i saistīts ar duc de Bouquinquant) un, �ķiet, visai daudz zina par Kardinālu interesējo�o pulveri.

Ta�u, sākot nomelnot Roberto, Ferrantem vienlaikus vajadzēja rūpē�ties par iespēju agrāk vai vēlāk ieņemt tā vietu. Tāpēc viņ� Kardinālam pavēstīja, ka viņ�, Ferrante, gan dēvējot sevi par sinjoru del Poco, jo ziņu pienesēja darbs prasa zināmu slepenību, ta�u patiesībā viņ� esot īstais Roberto della Grīva, kur� Kasāles aplenkuma laikos tik varonīgi cīnījies fran�u pusē. Savukārt tas otrs, kur� tik gudri izrunājas par angļu pul�veri, ir blēdis un avantūrists, kas izmanto savā labā abu attālo fizisko līdzību, bet agrāk ar Mahmuta Arāba vārdu kā turku algots spiegs dar�bojās Londonā.

Ar �ādām runām Ferrante gatavojās brīdim, kad, iedzinis postā brāli, pats varēs ieņemt tā vietu un kļūt par vienīgo, patieso Roberto un ne tikai La Grīvas mui�ā atliku�o radinieku acīs, bet arī visas Parīzes priek�ā, it kā tas otrs nekad nebūtu eksistējis.

Un tai pa�ā laikā Ferrante, aizsedzies ar Roberto veidolu, iekaroja Liliju un, tāpat kā citi, uzzināja par nelaimi, kas piemeklējusi Senkmāru, un, protams, visai nopietni riskēdams, ta�u gatavs ziedot dzīvību, lai

tikai izdotos atriebties nīstamajam brālim, viņ�, alla� uzdodamies par Ro�berta, pasāka uzkrīto�i apgrozīties sodītā sazvērnieka draugu sabiedrībā.

Tā viņ� pamazam vien iedvesa Kardinālam, ka neīstais Roberta della Grīva, kuram tik daudz zināms par angļiem tik dārgo noslēpumu, acīm redzami ir iesaistījies kādā sazvērestībā, un pat pagādāja liecinie�kus, kas varēja apliecināt, ka ir redzēju�i Roberto kopā ar to vai citu sazvērnieku.

Kā redzams, Ferrante uzbūvēja visai sare�ģītu melu un izlik�anās konstrukciju, un Roberto patie�ām iekrita slazdos. Ta�u �ajos slazdos viņ� iekrita pavisam citādi, nekā Ferrante bija plānojis, un viņam nezi�nāmu iemeslu dēļ, jo visas Ferrantes ieceres izjauca Ri�eljē nāve.

Kas gan patiesībā notika? Ri�eljē mū�dien turēja aizdomās visus un ikvienu, tāpēc izmantoja Ferrantes pakalpojumus, ta�u nevienam par to nestāstīja, pat Mazarēnam ne, jo, redzēdams, kā tas glu�i kā maitasputns riņķo ap viņa slimo miesu, bija pārstājis uzticēties arī savam favorītam. Tomēr, slimībai pieņemoties spēkā, Ri�eljē atklāja Mazarēnam �ādas tādas informācijas druskas, gan neminēdams to avotu.

�Starp citu, mīļais Zil�"

"Jā, Eminence un mīļotais Tēvs�"

"Gādājiet, lai no acīm netiek izlaists tāds Roberto della Grīva. Viņ� vakaros mēdz apmeklēt Rambuijē kundzes salonu. Liekas, viņam visai daudz ir zināms par to jūsu Simpātisko Pulveri� Un, kā apgalvo kāds mans ziņotājs, viņ� piedevām apgrozoties arī sazvērnieku aprindās."

"Nenogurdiniet sevi pārlieku, Eminence. Es par visu parūpē�os."

Un, lūk, Mazarēns neatkarīgi sāk ievākt ziņas par Roberto, līdz izdi�bina to nieku, ko apliecināja zinām pēc viņa apcietinā�anas. Ta�u, ievācot �īs ziņas, viņ� neko neuzzina par Ferrantes esamību.

Un Ri�eljē tikmēr guļ uz nāves gultas. Bet kas pa �o laiku un tūlīt pēc tam notiek ar Ferranti?

Pēc Ri�eljē nāves viņ� zaudē ikkatru atbalstu. Viņam vajag stāties sakaros ar Maza rēnu, jo bezgodis glu�i kā saulgrieze alla� pavēr�as uz visvarenākā pusi. Ta�u pie jaunā ministra nav vērts doties, ja viņ� tam

uzskatāmi nevar nodemonstrēt savu vērtību. Roberto nez kāpēc ir pazu�dis bez pēdām. Kas zina, vai brālis ir saslimis vai devies ceļojumā? Ferrante apsver da�ādas iespējas, ta�u viņam neienāk prātā, ka apmelojumi ir sasniegu�i mērķi un Roberto ir apcietināts.

Ferrante vairs neuzdro�inās staigāt apkārt, uzdodamies par Roberto, bīdamies izraisīt aizdomas tajos, kuri zina Roberto prombūtnes iemeslus. Lai arī kas noticis starp Ferranti un Liliju, viņ� pārtrauc visus sakarus arī ar Viņu tik aukstasinīgi kā cilvēks, kur� zina, ka ikviena uzvara prasa ilgu laiku. Viņ� apzinās, ka jāizmanto savā labā at�ķirtība un tālums; labās īpa�ības zaudē mirdzumu, ja tās izrāda pārāk uzkrīto�i, bet iztēle spēj aiztiekties tālāk nekā skatiens; un arī fēnikss mēdz patverties noma�ļās vietās, lai uzturētu dzīvu savu leģendu.

Tomēr tuk�a gaidī�ana nevar būt bezgalīga. Ferrante grib panākt, lai brīdī, kad Roberto atgriezīsies Parīzē, Mazarēns jau turētu viņu aiz�domās par visļaunākajiem grēkiem un vēlētos viņa nāvi. Ferrante ievāc ziņas no saviem līdziniekiem galmā un izdibina, ka Mazarēnam visvieg�lāk esot tuvoties ar jaunā Kolbēra starpniecību, tā nu viņ� uzraksta Kolbēram vēstuli, kurā neskaidri izsakās par draudiem, ko rada angļi, un vēl neskaidrāk par ģeogrāfiskā garuma jautājumu (jo viņam par to nav zināms itin nekas, viņ� tikai vienreiz ir dzirdējis, kā to piemin Ri�eljē). Vēstulē viņ� pieprasa arī visai prāvu summu par ziņām, ko varētu sniegt, un panāk uzaicinājumu uz tik�anos, kurā ierodas, pārģērbies par veco abatu un aizsedzis vienu aci ar melnu apsēju.

Ta�u Kolbērs nav vientiesīgs muļķis. �ī abata balss viņam izklau�sās jau dzirdēta, bet nedaudzie fakti, ko tas atklāj, izklausās aizdomīgi, tāpēc viņ� pasauc divus sargus, pieiet tuvāk apmeklētājam, norauj tam apsēju un bārdu, un ko gan viņ� ierauga? To pa�u Roberto della Grīvu, kuru pats nesen uzticējis saviem vīriem un licis nogādāt uz doktora Bērda kuģi.

�o stāsta daļu sacerot, Roberto līksmoja. Ferrante bija ieskrējis lama�tās pats no brīva prāta. "Tas esat jūs, Sanpatricio?!" Kolbērs tūliņ izsau�cās. Un, redzot, ka Ferrante nodreb, ta�u klusē, pavēlēja viņu iemest cietumā.

Un lielisku izklaidi Roberto sagādāja nākamās epizodes un attiecī�gās sarunas iztēlo�anās, jo Kolbērs par notiku�o tūlīt steidzās ziņot Mazarēnam.

"Tas cilvēks dro�i vien ir zaudējis prātu, Eminence. To, ka viņ� ir uzdro�inājies atteikties no mūsu uzticētā pienākuma, vēl varētu saprast, ta�u tas, ka viņ� ierodas �eit un mēģina mums pārdot to, ko pa�i esam viņam iedevu�i, patiesi liecina par ārprātu."

"Kolbēr, nav iespējams zaudēt prātu tik lielā mērā, lai uzskatītu mani par muļķi. Tātad �is cilvēks nav jucis, viņ� spēlē savu spēli, būdams pārliecināts, ka viņam rokās ir visi trumpji."

"Kā to saprast?"

"Piemēram, varbūt viņ� uzkāpa uz tā kuģa un tūlīt atklāja visu, ko vajadzēja atklāt, tāpēc viņam vairs nebija iemesla tur palikt ilgāk."

"Ta�u, ja viņ� būtu vēlējies mūs nodot, viņ� ta�u uzreiz būtu devies pie spāņiem vai holandie�iem. Tad ta�u viņ� nebūtu atgriezies tik pār�dro�i izaicināt mūs. Un ko gan viņ� prasa? Naudu! Lai gan viņam ir pa�teikts, ka par godīgi izpildītu uzdevumu viņ� saņems pat vietu galmā."

"Tātad acīmredzot viņ� ir atklājis noslēpumu, kas ir daudz vairāk vērts nekā vieta galmā. Ticiet man, es cilvēkus pazīstu. Mums neatliek nekas cits, kā pielāgoties viņa spēlei. Gribu �o cilvēku redzēt jau �ovakar."

Mazarēns pieņēma Ferranti, pie reizes pats savām rokām veikdams pēdējos uzlabojumus uz grezni klāta galda, ar kuru vēlējās pārsteigt savus viesus un uz kura triumfēja �ķietamība, proti, it viss �ķita esam kas cits. Uz galda mirdzēja lāpas, kuras rēgojās no ledus traukiem, un vīna pudeles, kurās vīni bija citādās krāsās, nekā varētu gaidīt, un tām apkārt bija salikti groziņi ar salātlapām, izrotāti ar smalki iesmar�inātiem māk�slīgiem ziediem un augļiem.

Mazarēns, būdams pārliecināts, ka blēdīgajam Roberto, pareizāk, Ferrantem, ir zināms kāds noslēpums, no kura tas grib izspiest mak�simālu labumu, nolēma tēlot, ka viņam viss ir zināms (proti, zināms

viss, ko viņ� nezināja), lai tādējādi panāktu, ka otrs runājot neviļus at�klāj ko vairāk.

Savukārt Ferrante, atvests pie Kardināla, jau bija apjēdzis, ka Roberto ir zināms kāds noslēpums, no kura vajadzēja izspiest maksimālu labumu, tāpēc nolēma tēlot, ka viņam viss ir zināms (proti, zināms viss, ko viņ� nezināja), lai tādējādi panāktu, ka otrs runājot neviļus atklāj ko vairāk.

Tā nu mums uz skatuves ir divi vīri, un tiem abiem nav zināms ne�kas no tā visa, ko, viņuprāt, zina otrs, un, gribēdami viens otru apmānīt, tie runā mājienos, abi vienlīdz tuk�i cerēdami, ka otram ir zināma �ī �ifra atslēga. Kāds jauks stāsts, apmierināti noteica Roberto, meklēdams pave�diena galu �ai mud�eklī, kuru pats bija sapinis.

"Sanpatricio kungs," Mazarēns teica, pieiedams tuvāk traukam ar dzīviem omāriem, kas izskatījās vārīti, un otram ar vārītiem omāriem, kas izskatījās dzīvi, "pirms nedēļas mēs jums Amsterdamā likām kāpt uz Amariļļa. Nedomāju, ka jūs �o uzdevumu esat pametis neizpildītu, jo labi zināt, ka par �ādu rīcību samaksātu ar dzīvību. Tātad jūs jau esat atklājis to, ko jums pienācās atklāt."

Nonācis �ādas dilemmas priek�ā, Ferrante secināja, ka viņam pa�tie�ām nav izdevīgi teikt, ka viņ� uzdevumu pametis neizpildītu. Atlika tikai otra iespēja. "Ja Jūsu Eminencei tā labpatīk," viņ� atbildēja, "varu teikt, ka zināmā mērā man ir zināms tas, ko Jūsu Eminence man pavēlēja uzzināt." Bet klusībā pats sev piebilda: "Un, rau, esmu jau noskaidrojis, ka noslēpums atrodas uz kuģa, kuru sauc Amarillis un kur� pirms nedē�ļas devies ceļā no Amsterdamas�"

"Neesiet nu tik pieticīgs. Es lieliski zinu, ka esat uzzinājis daudz vairāk, nekā es no jums būtu gaidījis. Pēc jūsu aizceļo�anas esmu saņēmis jaunas un bagātīgas ziņas, un jūs ta�u nedomāsiet, ka esat mans vienī�gais aģents. Tāpēc zinu, ka jūsu atklājums ir ļoti vērtīgs, ta�u neesmu noskaņots uz lieku tirgo�anos. Toties gribu jums jautāt, kāpēc mēģinājāt atgriezties pie manis tik savādā veidā." Un tikmēr ar rokas mājienu pa�vēlēja kalpiem ievietot gaļu koka traukos, kas bija veidoti zivs formā, un pārliet nevis ar sāļām mērcēm, bet gan ar sīrupu.

Nu Ferrante vēl skaidrāk saprata, ka noslēpums ir nenovērtējami dārgs, un klusībā sprieda, ka viegli ir no�aut putnu, kas lido taisni, bet daudz grūtāk to, kas nemitīgi maina virzienu. Tāpēc viņ� vilcinājās un mēģināja saprast, kas pretiniekam aiz ādas: "Jūsu Eminence zina, ka likme �oreiz ir tik augsta, ka bez savādiem paņēmieniem neiztikt."

"Ak, blēdi," nodomāja Mazarēns, "tu pats skaidri nezini sava at�klājuma cenu un gaidi, kad to nosauk�u es. Tomēr tu būsi spiests runāt pirmais." Viņ� pārvietoja uz galda vidu sorbetus, kuri izskatījās pēc svai�giem firziķiem, kas joprojām turas pie zara, un skaļi teica: "Es zinu, kas jums ir. Un jūs zināt, ka nevarat �o preci piedāvāt nevienam citam, vie�nīgi man. Tāpēc nedomāju, ka jums būtu izdevīgi uzdot baltu par melnu un melnu par baltu."

"Ak, tu nolādēti viltīgā lapsa," klusībā teica Ferrante, "patiesībā tu nezini to, kas man būtu jāzina, ta�u nelaime tāda, ka to nezinu arī es." Un skaļā balsī turpināja: "Jūsu Eminencei ir labi zināms, ka reizēm patiesība līdzinās rūgtuma esencei."

"Patiesība nekad nenodara ļaunu."

"Ta�u reizēm sāpina."

"Nu tad sāpiniet mani. Sāpes noteikti nebūs lielākas par tām, ko sajutu, uzzinājis, ka esat apgānījies ar valsts nodevību, un sapratis, ka vispareizāk būtu atdot jūs bendem."

Beidzot Ferrante apjēdza, ka, spēlējot Roberto lomu, riskē nonākt pie bendes bluķa vai karātavām. Tad jau labāk atklāt, kas viņ� ir patiesībā, jo tad sods nevarētu būt briesmīgāks par piekau�anu un izme�anu pa durvīm.

"Eminence," viņ� teica, "es kļūdījos, neatklājot jums uzreiz visu pa�tiesību. Kolbēra kungs mani noturēja par Roberto della Grīvu, un viņa maldī�anās dro�i vien iespaidoja arī Jūsu Eminences alla� tik aso skatienu. Ta�u es neesmu Roberto, esmu viņa miesīgs brālis, Ferrante. Es ierados, gribēdams piedāvāt ziņas, kas, manuprāt, varētu interesēt Jūsu Emi�nenci, ņemot vērā, ka Jūsu Eminence pats bija pirmais, kas miru�ajam un neaizmirstamajam Kardinālam ieminējās par angļu intrigām� Jūsu Emi�nence zina labāk� par Simpātisko Pulveri un garuma grādu problēmu�"

To izdzirdot, Mazarēna kustības neviļus izpauda tik lielu aizkaiti�nājumu, ka viņ� gandrīz izmeta no rokām zupas terīni, kas bija darināta no viltota zelta, bet izrotāta ar īstiem dārgakmeņiem, kas bija padarīti līdzīgi vienkār�iem stikla gabaliņiem. Vainu par �o kļūmi viņ� uzvēla kalpam un tad klusi noteica Kolbēram: "Aizgādājiet �o cilvēku atpakaļ, no kurienes viņ� nācis."

Patiesi, dievi padara aklus tos, kurus vēlas pazudināt. Ferrante uz�skatīja, ka izraisīs vairāk intereses, ja tēlos, ka viņam ir zināmi miru�ā Kardināla visslepenākie noslēpumi, ta�u pārcentās kā pārmērīga lepnuma piemeklēts sikofants, kur� cen�as pierādīt, ka visu zina labāk par savu saimnieku. Ta�u Mazarēnam līdz �im neviens nebija teicis, ka Ferrante iepriek� ir uzturējis kādus sakarus ar Ri�eljē (un to būtu grūti pierādīt). Un Mazarēna priek�ā tagad stāvēja cilvēks vienalga, Roberto vai kāds cits -, kuram bija zināms ne vien tas, ko viņ� bija teicis Roberto, bet arī tas, ko viņ� bija rakstījis Ri�eljē. Kā �is nekauņa to varēja zināt?

Kad Ferrante bija izvests pa durvīm, Kolbērs jautāja: "Vai Jūsu Emi�nence tic tam, ko teica �is cilvēks? Ja viņ� patie�ām būtu Roberto della Grīvas dvīņubrālis, daudz kas kļūtu skaidrs. Tad mēs varētu uzskatīt, ka Roberto joprojām ir jūrā un�"

"Nē, ja �is ir viņa brālis, skaidrības ir vēl mazāk. Kā viņ� var zināt to, kas iepriek� bija zināms vienīgi man, jums un mūsu angļu informatoram, un pēcāk arī Roberto della Grīvām?"

"Viņam to izstāstījis brālis."

"Nē, viņa brālis visu no mums uzzināja tikai tonakt, bet pēc tam vairs ne brīdi nav izlaists no acīm, līdz kuģis pacēla enkuru. Nē, �im cilvēkam ir zināms pārāk daudz tādu lietu, ko viņam nevajadzētu zināt."

"Ko mēs ar viņu iesāksim?"

"Interesants jautājums, Kolbēr. Ja viņ� ir Roberto, tad zina, ko ir re�dzējis uz tā kuģa, un tad mums jāpanāk, lai viņ� runā. Bet, ja viņ� nav Roberto, mums pilnīgi noteikti ir jāuzzina, kur viņ� ņēmis ziņas. Abos gadījumos nevar būt ne runas par viņa tiesā�anu, jo tiesas priek�ā viņ� runātu par daudz un pārāk daudziem dzirdot. Tāpat mēs nevaram viņu novākt, ietriecot mugurā asu dunci: viņ� mums vēl nav pateicis to, ko

gribam uzzināt. Turklāt, ja viņ� ir nevis Roberto, bet tas, kā viņ� teica, Ferrands vai Fernands�"

"Ferrante, man �ķiet."

"Vienalga. Ja viņ� nav Roberto, kas stāv aiz viņa? Pat Bastīlija tādam nav pietiekami dro�a vieta. Ir ta�u zināms, ka ieslodzītie tur ir saņēmu�i ziņas un arī pa�i tās no turienes sūtīju�i. Mums jāsagaida, līdz viņ� sāk runāt. Vai arī jāizdomā, kā atdarīt viņa muti. Ta�u pagaidām viņ� jānobē�dzina vietā, kas nebūtu zināma nevienam un kur neviens nezinātu, kas viņ� tāds ir."

Un tie�i tad Kolbēru piemeklēja drūmi spo�a doma.

Pirms da�ām dienām kāds fran�u burinieks pie Bretaņas krastiem bija notvēris pirātu kuģi. Un paskat, kāda sagadī�anās tā bija holan�die�u flīta ar, protams, pilnīgi neizrunājamu nosaukumu, Tiveede Daphne jeb Otrā Dafne, kas kā norādīja Mazarēns nozīmēja, ka dro�i vien kaut kur kuģo arī Pirmā Dafiie, un tikpat skaidri apliecināja arī to, ka protestantiem niecīga ir ne vien ticība, bet arī iztēle. Kuģa apkalpē bija nolasīju�ies visu rasu sala�ņas. Būtībā tos visus varētu pakārt bez liekas domā�anas, tomēr bija vērts noskaidrot, vai viņi ir Anglijas algoti un kam īsti nolaupīju�i �o kuģi, ko tad varbūt varētu izdevīgi iemainīt atpakaļ likumīgajiem īpa�niekiem.

Tāpēc tika nolemts kuģi noenkurot netālu no Sēnas grīvas, mazā, gan�drīz apslēptā līcī, ko nebija ievēroju�i pat svētā Jēkaba piligrimi, kuru ceļ� no Flandrijas uz Santjago de Kompostelu veda garām turpat netālu. Tur uz zemes mēles, kas no�ķīra �o līci no jūras, slējās vecs forts, kur� savulaik bija izmantots kā cietums, ta�u pēdējā laikā vairs gandrīz nemaz netika iz�mantots. Tur pirātus ieslodzīja, bet par sargiem tiem pielika tikai trīs vīrus.

"Ar to būs gana," teica Mazarēns. "Ņemiet desmit manus gvardus un izraugieties kādu kapteini, kur� būtu vienlīdz drosmīgs un apdomīgs�"

"Biskarā. Tas vienmēr ir izcēlies ar abiem �iem tikumiem jau kop� laikiem, kad duelējās ar musketieriem, aizstāvot Kardināla godu�"

"Lieliski. Lieciet aizvest gūstekni uz to nomaļo fortu un nometināt sardzes namā. Biskarā lai vienmēr ietur maltītes kopā ar viņu turpat kamerā, un tie�i Biskarā lai ved viņu pastaigās pa pagalmu. Viens sargs

lai stāv pie durvīm arī naktīs. Ieslodzījums parasti salau� arī visietiepī�gākos garus, un mūsu spītniekam būs pieejams tikai viens sarunbiedrs, proti, Biskarā, un var gadīties, ka viņam tas nejau�i atklāj ko vairāk. Bet, galvenais, gādājiet, lai ieslodzīto neviens nevarētu sazīmēt ne pa ceļam, ne fortā�"

"Bet pastaigu brī�os�"

"Lieciet lietā savu attapību, Kolbēr. Lai viņam aizsedz seju."

"Es varētu ieteikt� dzelzs masku, kas aizslēdzama ar piekaramo slēdzeni, kuras atslēgu varētu iemest jūrā�"

"Nu, nu, Kolbēr, mēs ta�u neesam Romānu Zemē! Vakar redzējām tos itāļu komediantus ar ādas maskām un milzīgajiem deguniem, kas iz�ķēmo sejas vaibstus, bet muti atstāj brīvu. Sagādājiet viņam tādu masku. Lai to viņam uzliek galvā tā, ka viņ� pats nevar to noņemt, un parūpē�jieties, lai kamerā viņam būtu spogulis: tad viņ�, tajā skatīdamies, katru dienu varēs mirt no kauna. Viņ� gribēja tēlot savu brāli? Nu tad lai ta�gad tēlo Pul�inellu! Un esiet piesardzīgs: no �ejienes līdz fortam lai viņu ved slēgtā karietē, apstājoties tikai naktīs un visdziļākajos laukos. Un lai neviens viņu neievērotu arī pasta stacijās! Ja kāds uzdod jautājumus, lai tam atbild, ka uz robe�u tiek vesta augstdzimusi dāma, kura vērpusi sazvērestības pret Kardinālu."

Ērmotās masko�anas samulsināts un apjucis, Ferrante nu jau dau�dzas dienas (pa nelielu aizrestotu lodziņu, kur� viņa kamerā ļāva ieplūst kādam niekam gaismas) vēroja kailu kāpu ieskautu, pelēku jūras amfi�teātri un līcī noenkuroto Tiveede Daphne.

Biskarā sabiedrībā viņ� tomēr aizvien vēl spēja savaldīties un savus vārdus rūpīgi kontrolēt, tāpēc reizēm ļāva tam nojaust, ka ir Roberto, bet reizēm teicās esam Ferrante, tādējādi panākdams, ka atskaites, ko kap�teinis sūtīja Mazarēnam, vienmēr bija neizpratnes pilnas. Da�as reizes viņam bija laimējies saklausīt garām ejo�o sargu sarunu druskas un no tām secināt, ka forta pagrabos ir ieslodzīti pirāti.

Gribēdams atriebties Roberto par pārestību, ko tas viņam nemaz ne�bija nodarījis, Ferrante prātoja, kā varētu izraisīt ieslodzīto dumpi, atbrīvot

�o nelie�u varzu, sagrābt kuģi un mesties Roberto pa pēdām. Viņ� ta�u zināja, no kurienes sākt meklējumus: Amsterdamā viņ� noteikti atrastu spiegus, kas par Amarilli mācētu pateikt ko vairāk. Tad viņ� �o kuģi pa�nāktu, atklātu Roberto noslēpumu, traucējo�o dubultnieku iesviestu jūrā, bet jaunās ziņas pats varētu pārdot Kardinālam par visaugstāko cenu.

Vai varbūt nē, varbūt pēc noslēpuma izdibinā�anas viņ� varētu iz�lemt, ka izdevīgāk būtu pārdot to kādam citam. Un vispār kāpēc pār�dot? Roberto noslēpums tikpat labi varēja būt kādas apslēptu bagātību salas karte, vai varbūt tas bija Alumbrados vai pēdējos divdesmit gados tik bie�i pieminēto Ro�krustie�u noslēpums. Viņ� varētu pats gūt visu iespējamo labumu no �ī atklājuma, un tad vairs nevajadzētu spiegot kāda saimnieka labā tad viņ� pats varētu algot spiegus. Un, ticis pie bagātī�bas un varas, viņ� iegūtu ne tikai sen�u vārdu un īpa�umus tad viņam, bez �aubām, piederētu arī Pavēlniece.

Skaidrs, ka neveiksmju un sarūgtinājumu piemeklētais Ferrante nemaz nebija spējīgs just patiesu mīlestību, ta�u Roberto sprieda ir cilvēki, kas nemū�am nebūtu iemīlēju�ies, ja nebūtu dzirdēju�i citus par mīlestību runājam. Varbūt sava ieslodzījuma kamerā Ferrante atrod ro�mānu, lasa to un notic, ka mīl, jo �ī iedomātā mīlestība iztēlē ļauj izrauties no ieslodzījuma.

Varbūt pirmās tik�anās laikā Pavēlniece kā mīlas ķīlu ir uzdāvājusi Ferrantem savu ķemmi. Un tagad Ferrante to skūpsta un skūpstīdams kā nemaņā grimst tai jūrā, kuras viļņus ir �ķīris �is ziloņkaula priek�vadnis.

Kas zina, varbūt arī tāds nelietis var atmaigt, atceroties brīnumaini daiļo seju� Un nu Roberto redzēja, kā Ferrante sē� tum�ajā kamerā pie spoguļa, kurā ikviens, kas nostātos viņam blakus, saskatītu atspīdam ti�kai sveci, kas nolikta tam tie�i pretī. Vērojot divus gaismekļus, no kuriem viens ir tikai otra izmēdītājs, skatiens aizklīst tālumos, prāts aizsapņojas, dzimst vīzijas. Ferrante mazliet pie�ķiebj galvu un redz Liliju, viņas �ķīsti balto seju, kas ir tik pārpilna ar gaismu, ka uzsūc ikkatru citu staru, un atglaustie, gai�ie mati �ķiet plūstam viņai pār muguru kā tum�a straume, un krūtis tik tikko ir nojau�amas zem vieglā krekla�

Tad Ferrante (beidzot! iesaucās Roberto) sakāroja gūt vēl vairāk baudas no sava tuk�ā un veltīgā sapņa, alkatīgi paliecās uz priek�u, tuvāk spogulim un nu aiz sveces atspīduma ieraudzīja tikai maskas izķēmoto pa�a seju.

Niknumā mēmi trakojo�ais zvērs, apzinādamies, ka zaudējis nepel�nīto dāvanu, nu atkal �amdīja Pavēlnieces ķemmi, bet gandrīz izdegu�ās sveces gaismā tagad �is priek�mets (kas Roberto būtu kļuvis par dārgāko un pielūgtāko no relikvijām) atgādināja zobotu muti, kas gatava sāpīgi iekosties viņa izmisumā.

Domājot par to, kā Ferrante, ieslodzīts uz savas salas, vēro Tiveede Daphne, kuru nemū�am nesasniegs, un skumst pēc tālās Pavēlnieces, Ro�berta juta atļausim to viņam nosodāmu, ta�u saprotamu apmierinā�jumu, kas vienlaikus bija arī tāda stāstnieka apmierinājums, kuram ar veiklu vārdu pārstatījumu izdevies ieslodzīt savu pretinieku vietā, kas, savādi spoguļojoties, at�ķiras no viņa pa�a ieslodzījuma.

Tu ar savu ādas masku no savas salas to kuģi nemū�am nesasniegsi. Turpretī es ar savu stikla masku no kuģa jau pavisam drīz sasnieg�u savu Salu. Tā Roberta (viņam) teica, gatavodamies jaunam ceļojumam pa ūdeni.

Viņ� atcerējās, cik tālu no kuģa bija savainojies iepriek�ējā reizē, tāpēc sākumā peldēja mierīgi, aizspraudies masku aiz jostas. Nospriedis, ka rifs jau ir gana tuvu, uzlika masku un ņēmās pētīt jūras dibenu.

Kādu brīdi viņ� redzēja tikai traipus, līdz piepe�i līdzīgi kā ku�ģinieks, kas miglainā naktī piepe�i tie�i sev priek�ā ierauga iznirstam klintsragu, samanīja vietu, kur beidzās dziļums, virs kura bija peldējis.

Viņ� noņēma masku, izlēja no tās ūdeni, atkal piespieda ar abām rokām pie sejas un tad, lēnām kustinādams kājas, devās pretī ainai, ko pirms mirkļa bija neskaidri saredzējis.

Tātad tādi izskatījās tie koraļļi! Sprie�ot pēc Roberta piezīmēm, pir�mais iespaids bija apjukums un izbrīns. Viņam �ķita, ka pēk�ņi ir nonācis audumu tirgotāja veikalā, kur acu priek�ā plājas un pland tafts un bro�kāts, atlass un damasts, zīds un samts, un visvisādi pu�ķi un bārkstis,

skrudzes un lentes, un tāpat stolas, pluviāli, ornāti un dalmatikas. Ta�u �ie audumi kustējās kā dzīvi, jutekliski kā austrumu dejotājas.

�ajā ainavā, kuru Roberto neprot aprakstīt, jo redz pirmoreiz un atmiņā neatrod piemērotus tēlus, lai ieraudzīto varētu iztulkot vārdos, negaidīti ielau�as dzīvu būtņu pulks, un tās gan viņ� spēj atpazīt vai vismaz salīdzināt ar kaut ko jau agrāk redzētu. Tās bija zivis, kas �āvās kā krīto�ās zvaigznes cauri augusta debesīm un, cita citai garām skrie�not, zibināja tik da�ādus toņus un zvīņu rakstus, ka �ķita, daba vēlējusies uzskatāmi nodemonstrēt, cik daudz un da�ādu krāsu ir pasaulē un cik daudz to var satilpināt vienuviet.

Tur bija zivis ar vairāku krāsu svītrām, un da�ām svītrojums bija gare�nisks, citām statenisks, vēl citām stiepās �ķērseniski, un bija arī tādas, kam svītras gāja viļņu viļņiem. Bija zivis, kas līdzinājās vissmalkākajām intarsijām, un sīki krāsu punktiņi tām bija izkārtoti uz sāniem pārsteidzo�os rakstos tās bija lāsainas un graudainas, kaņepainas un raibumotas, vai sīksīki punktainas, bet da�ām pār sāniem stiepās dzīslas kā marmoram.

Bija arī tādas, ko rotāja �ūsku vai savītu ķē�u raksti. Un arī tādas, kas izskatījās pārklātas ar visspo�āko emalju, izrotātas vairogiem vai roze�tēm. Un viena, skaistākā no visām, �ķita savīta no aukliņām un bārkstīm, kas izveidoju�as divas vīnogu un piena krāsas kruzuļu joslas, un to kustība izskatījās tik brīnumaina, ka likās, �o daiļumu darinājusi māk�slinieka roka.

Un tikai tagad, aiz zivīm skaidrāk saskatījis koraļļu apveidus, ko pirmajā acu uzmetienā nebija saredzējis, Roberto ieraudzīja banānu ķe�karus, grozus ar maizes klaipiņiem un vāceles ar bronzā mirdzo�ām mespila ogām, un pāri �audījās kanārijputniņi, ko�as ķirzakas un kolibri.

Viņ� bija nonācis virs dārza, nē, viņ� maldījās, tagad tas vairāk iz�skatījās pēc akmenī sastingu�a me�a, pēc biezokņa, ko veido sēņu dru�pas, lai gan nē, viņ� atkal ticis maldināts, nu tie drīzāk izskatījās pēc pauguriem, ieplakām, kraujām, aizām un alām, pēc dzīvu akmeņu klintāja, uz kura zemei sve�a veģetācija izkārtojas visda�ādākajās formās �ie �ķietamie augi bija saplacināti, apaļi un zvīņaini, un tādi, kas �ķita ietērpu�ies no granīta darinātos va�iņu bruņukreklos, un arī mezglaini

vai kumpi sa�okuroju�ies. Bet lai arī tik da�ādi, visi �ie veidoli bija brīnu�maini skaisti un pievilcīgi, un pat tie, kas bija darināti mānīgā pavir�ībā vai pat nevērībā, savu raupjumu izrādīja tik majestātiski, ka, izskatīda�mies pēc briesmoņiem, tomēr bija daiļuma briesmoņi.

Vai varbūt (Roberto svītro uzrakstīto un pats sevi labo, un nekādi nespēj atrast īstos vārdus līdzīgi kā cilvēks, kuram pirmoreiz mū�ā nā�kas aprakstīt �etrstūrainu apli, plakanu kalnu, trok�ņainu klusumu, nak�snīgu varavīksni) tie, ko viņ� redzēja, bija cinobra krūmi.

Varbūt, tik ilgi aizturot elpu, viņam bija aizmiglojies skatiens, un ūdens plūda iek�ā maskā, sagrozot formas un nokrāsas. Viņ� izbāza galvu virspusē, lai ievilktu plau�ās gaisu, un tad atkal peldēja gar zem�ūdens vaļņa malu, izsekodams tā gravām un spraugām, vērodams krī�tamas ejas, kurās cits aiz cita ienira vīna apreibināti arlekīni, bet uz kādas pārkares redzēja atpū�amies lēni elpojam un tikpat lēni cilājam spīles cekulainu jūrasvēzi piena krāsā, un zem tā bija tīklots koraļļu savijums (�ie gan bija līdzīgi tiem, ko viņ� jau pazina no rotām, ta�u �ķiet, bija veidoti no vielas, kas nekad neizsīkst kā neiztērējams vērdiņ�).

Tas, ko viņ� uzlūkoja tagad, nebija zivs, ta�u nebija arī auga lapa katrā ziņā tā bija dzīva radība, kas izskatījās pēc divām bālganas vielas �ķēlēm, kas apdarinātas ar �arlaksarkanu apmali, un vēl �is radījums atgā�dināja spalvu vēdekli; un tur, kur, pēc katra vērotāja domām, būtu piemē�rota vieta acīm, rēgojās divi, it kā no zīmoglakas veidoti radziņi.

Tīģersvēdraini polipi, glumi locīdamies un tārpveidīgus taustekļus snaicīdami, atklāja, ka viducī tiem slēpjas liela, ko�sārta lūpa, un reizumis pieskārās baltu pimpalu plantācijai, kas klanīja amarantkrāsas galviņas; ro�ainas, zaļbrūnu punktiņu izraibinātas zivteles bakstīja pelnpelēkus, sarkanām lāsēm apslacītus ziedkāpostus un tuklus gurnus, kam visap�kārt mijās kapardzeltenas un melnas �vīkas� Un vēl viņ� redzēja liela dzīvnieka porainās aknas maigi violetā krāsā un dzīvsudraba arabesku uguņo�anas dzirkstis, un asinīs lāsojo�u ērk�ķu pudurus, un visbeidzot arī tādu kā kausu no ļumīga perlamutra�

Un piepe�i �is kauss viņam atgādināja pelnu urnu, un Roberto iedo�mājās, ka kaut kur starp �īm klintīm guļ tēva Kaspara līķis. Redzams tas

vairs nebija, jo dro�i vien ūdens vilnīdams to ātri vien bija apsedzis ar ko�raļļu smalkmi, bet vēlāk koraļļi, izsūcot zemes sulas no jezuīta miesām, iemantos dārza ziedu un augļu apveidus. Varbūt drīz vien viņ� nabaga veco vīru sazīmēs kādā būtnē, kas agrāk �ai zemūdens valstībai bijusi sve�a: pauri veidos pluskains kokosrieksts, divi savītu�i āboli būs vaigu vietā, acis un plakstiņi būs divas skābas aprikozes, deguns līka mīkstpienes sakne, grubuļaina kā nez kāda dzīvnieka mēsli; un zemāk, lūpu vietā izkaltētas vīģes, biete ar visu smailo saknes galu būs likta par zodu, bet grumbains lapu arti�oks krunkainā kakla vietā; un abos deni�ņos divi saldo kastaņu durstīgie e�i, un ausu vietā izlobītu valriekstu �aulas; par pirkstiem būs pārvērtu�ies burkāni, par vēderu arbūzs, un cidonijas par ceļgaliem.

Kā gan Roberto spēja tik skumjām domām pie�ķirt tik grotesku vei�dolu? Pavisam citādi bija jāizskatās viņa nelaimīgā drauga miesām, kad tās �ai zemūdens dārzā liktenīgi izsaucās: "Et in Arcadia ego�"

Lūk, varbūt piemērots veidols bija tas akmenspelēkais koraļļu gal�vaskauss� �is akmens līdzinieks viņam �ķita jau izcelts no savas ierastās guļvietas. Tāpēc varbūt �ēlsirdības mudināts, varbūt gribēdams paņemt piemiņu no zaudētā skolotāja, varbūt kārodams nolaupīt jūrai vismaz kādu no tās dārgumiem, viņ� to paņēma un, tā kā �ai dienai bija redzējis gana daudz, noglabāja laupījumu pie krūtīm un atgriezās uz kuģa.

Koraļļi kļuva par izaicinājumu Roberto. Atklājis uz kādu izdomas da�ādību ir spējīga daba, viņ� �ķitās saklausījis aicinājumu sacensties. Viņ� ta�u nevarēja pamest Ferranti tai cietumā un pats savu stāstu pus�ratā: tā viņ� varētu apmierināt savu naidu pret sāncensi, ta�u neapmie�rināts paliktu stāstnieka lepnums. Kādus gan pieredzējumus viņ� varētu sarīkot Ferrantem?

Ideja Roberto ie�āvās prātā kādu rītu, kad viņ�, gaismai austot, kā parasti bija iekārtojies savā novēro�anas punktā ar tālskati rokās, cerē�dams uz Salas ieraudzīt Pomeran�u Dūju. Agrajās rīta stundās saule trie�cās tie�i acīs, un Roberto pat bija mēģinājis no izplēstas kuģa �urnāla lapas pierīkot tālskatim galā ko līdzīgu vizierim, ta�u da�ubrīd viņ� tik un tā nespēja saskatīt neko vairāk par �ilbino�u ņirbu. Un vēlāk, kad saule pacēlās augstāk virs apvār�ņa, jūra pārvērtās par tās spoguli un divkār�oja katru staru.

Ta�u torīt Roberto ieņēma galvā, ka no tiesas ir redzējis kaut ko pa�ceļamies no koku galotnēm pretī saulei un tad saplūstam ar zaigojo�o lodi. Varbūt tas bija tikai �ķitums. �ajā gaismā zeltaini lāsmojo�s izskatī�tos arī jebkur� cits putns� Tā nu Roberto bija pārliecināts, ka ir redzējis Dūju, un vienlaikus jutās vīlies par saviem maldiem. Tik divdabīga no�skaņojuma pārņemts, viņ� atkal jutās apkrāpts.

Tādam cilvēkam kā Roberto, kur� nonācis tik tālu, ka greizsirdīgu baudu gūst vienīgi no tā, kas tam laupīts, bija viegli pievērsties fantāzijām par to, kā Ferrante turpretī iegūst visu, kas viņam, Roberto, liegts. Ta�u,

tā kā Roberto pats bija �ī stāsta autors un nevēlējās atvēlēt Ferrantem pārāk daudz, viņ� nolēma, ka tas drīkstēs skatīt vienīgi otru dūju, to, kurai spalvas bija zilzaļas. Un par iemeslu �ādam lēmuma bija tas, ka Ro�berto, lai arī dro�i neko nezinādams, bija nospriedis, ka dūju pārī pome�ran�u zeltainā noteikti ir mātīte jeb, citiem vārdiem sakot, Viņa. Un, tā kā Ferrantes stāstā, dūja nekādi nevarēja būt galīgais mērķis un bija vien starpniece iegū�anā un iemanto�anā, viņam tika �ī putnu pāra tēviņ�.

Vai zilzaļā dūja, kas lidinās tikai pār Dienvidu jūrām, varēja nolais�ties uz palodzes pie tā loga, aiz kura restēm pēc brīvības ilgojās Ferrante? Jā, Romānu Zemē tas bija iespējams. Un galu galā Tiveede Dtiplme varēja būt tikko atgriezusies tie�i no tām jūrām, veiksmīgāka par savu vecāko māsu, un tilpnē līdzi tā varēja būt atvedusi putnu, kas tagad bija izsprucis svabadībā.

Katrā ziņā Ferrante, kam par Antipodiem nekas nebija zināms, ar �ādiem jautājumiem galvu nelauzīja. Viņ� vienkār�i ieraudzīja balodi, sā�kumā baroja to ar maizes drupa�ām, kavēdams sev laiku, bet vēlāk sāka prātot, vai putns nevarētu būt noderīgs viņa mērķiem. Viņ� zināja, ka balo�us reizēm izmanto kā ziņne�us, protams, bet, uzticot ziņu �im put�nam, nekādi nevarēja būt pārliecināts, ka tas patie�ām aizgādās to turp, kur sūtīts. Ta�u cietuma bezdarbībā bija vērts izmēģināt laimi.

Kam gan varēja lūgt palīdzību viņ�, kas, nīzdams visus un arī pats sevi, alla� bija pratis sagādāt vienīgi ienaidniekus, bet tie nedaudzie cil�vēki, kas reizēm bija sniegu�i tādus vai citādus pakalpojumus, bija gatavi viņam sekot vienīgi veiksmē, nevis nelaimēs? Un tad viņ� sev teica: es lūg�u palīdzību Pavēlniecei, kura mani mīl ("bet kā viņ� to tik dro�i var zināt?" skaudīgi prātoja Roberto, izdomādams �o epizodi).

Biskarā bija atstājis kamerā visu rakstī�anai nepiecie�amo gadī�jumam, ja nakts Ferrantem nestu apskaidrību un viņ� vēlētos beidzot nosūtīt atzī�anos Kardinālam. Tā nu viņ� ņēma papīra lapu un vienā pusē tai uzrakstīja Pavēlnieces adresi, turpat klāt pierakstot, ka tas, kur� �o vēsti aizgādās adresātei, saņems atlīdzību. Tad lapas otrā pusē pa�vēstīja, kur atrodas (�īs vietas nosaukumu viņ� bija dzirdējis no cie�tumsargiem), kritis par upuri Kardināla intrigām, un izmisīgi lūdza pēc

glābiņa. Tad viņ� lapu saritināja, piesēja putnam pie kājas un skubināja to celties spārnos.

Taisnību sakot, viņ� pats �o nosūtīto vēsti gandrīz aizmirsa, katrā ziņā necik daudz par to vairs nedomāja. Jo kā gan viņ� varētu cerēt, ka zilzaļais balodis aizlidos tie�i pie Lilijas? Tādas lietas notiek vienīgi pa�sakās, bet Ferrante nebija no tiem, kas ticētu pasaku sacerētājiem. Vai varbūt mednieks balodi no�aus, un krītot starp koka zariem tas vēsti pa�zaudēs�

Ferrante nezināja, ka patiesībā balodi ar putnu līmi notvēra kāds zemnieks, kur� tūliņ nosprieda gūt visu iespējamo labumu no tā, kas ne�pārprotami izskatījās pēc svarīgas vēsts varbūt pat kādam karaspēka komandierim sūtītas.

Nu zemnieks ar vēstuli rokās devās pie vienīgā vīra, kas viņa ciemā prata lasīt, proti, pie savas draudzes prāvesta, un tas gādāja par visu tālāko. Izdibināja, kur meklējama Pavēlniece, un aizsūtīja pie tās kādu draugu, kur� nodeva vēstuli, bet pretī saņēma gan prāvu ziedojumu ciema baznīcai, gan atlīdzību zemniekam, kur� putnu bija notvēris. Li�lija vēstuli izlasīja, paraudāja un tad vērsās pie uzticamiem draugiem un lūdza padomu. Vai mēģināt atmaidzināt Kardināla sirdi? Skaistai galmadāmai tas būtu izdarāms pavisam vienkār�i, ta�u Lilija apmeklēja Artenīkes salonu, bet Mazarēns marķīzei neuzticējās. Jau bija izplatīti sa�tīriski dzejas panti par jauno ministru, un da�i apgalvoja, ka �īs vārsmas nākot no Rambuijē palasta. Tāpēc pr�cieuse, kas dotos pie Kardināla un lūgtu ap�ēlot kādu draugu, panāktu vienīgi to, ka draugs tiek sodīts vēl bargāk.

Nē, vajadzēja savākt drosmīgu vīru pulku un mēģināt atbrīvot gūs�tekni ar varu. Bet pie kā griezties?

Te Roberto apjuka un vairs nezināja, kā stāstu turpināt. Ja viņ� būtu karaļa musketieris vai Gaskoņas kadets, Lilija varētu uzrunāt �os drosmi�niekus, kas alla� biju�i slaveni ar savu biedriskumu. Bet kur� gan riskēs izpelnīties ministra un varbūt pat karaļa dusmas, glābjot ārzemnieku, kas saietas tikai ar bibliotekāriem un astronomiem? Un par pa�iem bibliote�kāriem un astronomiem vispār nav vērts runāt: lai arī pieņēmis romāna

�anra noteikumus, Roberto nekādi nevarēja iztēloties Dinjas kanoniķi vai monsinjoru Gafarelu zirga mugurā auļojam uz cietumu, kur ieslodzīts Roberto, tas ir, Ferrante, kuru visi tagad uzskatīja par Roberto.

Risinājums un iedvesma nāca pēc da�ām dienām. Pa �o laiku Ro�berto bija atstājis novārtā Ferrantes piedzīvojumus un atkal pievērsies koraļļu vaļņa izpētei. Todien viņ� sekoja bariņam zivju, kam purniem priek�ā bija nolaistas dzeltenas ķiveres un kas izskatījās pēc strauji vir�puļojo�iem kareivjiem. �ī karadraudze grasījās doties iek�ā plaisā starp diviem akmens torņiem vietā, kur koraļļi bija saaugu�i kā noslīku�as pil�sētas sagruvu�ie nami un pilis.

Roberto iztēlojās, ka �īs zivis klejo starp nogrimu�ās īsas pilsētas drupām, viņ� bija dzirdējis stāstām, ka �ī pilsēta joprojām esot atro�dama nedaudzu jūd�u attālumā no Bretaņas krastiem, kur to noslīcināja viļņi. Un, lūk, prāvākā no zivīm bija zemūdens pilsētas vecais ķēniņ�, kam nopakaļ sekoja augstmaņi, un tie visi devās meklēt savus mū�senos, jūras aprītos dārgumus�

Bet kāpēc domāt par pagāju�u laiku leģendām? Kāpēc gan neuzlū�kot zivis kā atsevi�ķas pasaules iemītniekus? Un �ajā zivju pasaulē tāpat ir savi me�i, kalni, ielejas un koki, un tā neko nenojau� par pasauli, kura atrodas virs ūdens. Tie�i tāpat arī mēs dzīvojam, neko nenojauzdami par citām pasaulēm, kuras slēpj dobās debesis un kuru iemītnieki nestaigā un nepeld, bet lido vai kuģo pa gaisu; ja tas, ko mēs dēvējam par pla�nētām, patiesībā ir viņu vēderainie kuģi, no kuriem mēs saredzam tikai zaigojo�o korpusu apak�pusi, tāpat �ie Neptūna bērni redz virs galvas pārslīdam mūsu galeonu ēnas un uzskata tos par ēteriskiem ķermeņiem, kas kustas viņu ūdeņaino debesu velvē.

Un, ja ir iespējamas būtnes, kas dzīvo zem ūdens, vai pastāv arī tā�das, kas dzīvo apak� zemes salamandru ciltis, kuras pa savām ejām spēj sasniegt kodola uguni, kas uztur visas mūsu planētas dzīvību?

Tā prātodams, Roberto atcerējās kādu Sensavēna izteikto argumentu: mēs domājam, ka dzīve uz mēness virsmas būtu pārāk grūta, jo uzskatām, ka tur nav ūdens, ta�u varbūt ūdens tur glabājas pazemes iedobumos un

varbūt daba tur ir izraku�i dziļas akas, kuras arī ir tie plankumi, ko varam saskatīt. Un kur� gan var apgalvot, ka mēness iemītnieki patvērumu nav radu�i tie�i �ajās apslēptajās grotās, kas labi sargā no necie�amā saules tu�vuma? Vai tad pirmie kristie�i nedzīvoja zem zemes? Tā varbūt arī mēness ļaudis vienmēr mājo katakombās, kas tiem �ķiet glu�i ērtas un ierastas.

Un nav jau teikts, ka tiem jādzīvo mū�īgā tumsā. Varbūt �ī satelīta garoza ir caurumu caurumos un iek�pusē gaisma iespīd pa lielāku un mazāku plaisu tūksto�iem, un tad tā ir nakts, ko �ķērso neskaitāmi gais�mas kūļi, un tāds skats daudz neat�ķiras no baznīcu jomiem vai Dafnes apak�ējā klāja. Vai varbūt uz mēness virsmas ir atrodami fosforiski ak�meņi, kas pa dienu uzsūc saules gaismu, bet naktī to atdod atpakaļ, un mēnesļaudis katru vakaru ap saules rietu �os akmeņus salasa lielos dau�dzumos, un tad viņu tuneļi alla� mirdz tik spo�i kā karaļpils.

Parīze, nodomāja Roberto. Un vai tad nav zināms, ka zem Parīzes, tāpat kā zem Romas, ir papilnam pazemes eju un katakombu, kur, kā stāsta, naktīs patveroties zagļi un ubagi?

Ubagi! Lūk, kas izglābs Ferranti! Stāsta, ka pār ubagiem valdot viņu pa�u karalis, un tāpat viņiem esot savi, turklāt dzel�aini stingri likumi. Tā ir atsevi�ķa draudīgu sala�ņu sabiedrība, kas pārtiek no ļaundarī�bām, nelietībām, zādzībām un laupī�anām, slepkavībām un izspie�anām, krāp�anām un blēdībām, alla� cen�oties iedzīvoties uz kristīgās �ēlsirdī�bas rēķina!

�āda doma varēja ie�auties prātā tikai mīlo�ai sievietei! Lilija Ro�berto sev stāstīja neatklāja savu slēpjamo vajadzību galma di�cil�iem vai vīriem, kas ieņem augstus amatus, nē, viņa visu izsūdzēja pēdējai no savām istabmeitām, kura uzturēja netiklu sakaru ar kādu va�oni, kas savukārt labi pazina visus krogus un dzertuves ap Dievmātes katedrāli, un tie�i tur mēdz pulcēties ubagi, kas visu dienu diedelēju�i �ēlastības dāvanas uz dievnama sliek�ņiem� Lūk, risinājums.

Dziļā naktī pavadonis aizved Liliju uz Lauku Svētā Mārtiņa baznīcu, paceļ kora grīdas akmens plāksni, un tad abi dodas lejā Parizes katakom�bās un, ceļu ar lāpu gaismodami, dodas meklēt Ubagu karali.

Un, lūk, Lilija, pārģērbusies par di�ciltīgu jaunekli, slaika, vijīga un androgīna, steidzas pa ejām, rāpjas pa trepēm un �aurām lūkām, un tumsā te �ur, te tur samana starp lupatām un skrandām guļam greizus augumus, viņa redz sejas, kas apaugu�as kārpām, izsitu�ās pūtēs, pum�pās un �ūlās, pārklāju�ās ar ēdes plankumiem, vecām nokasītām kreve�lēm un pū�ņojo�ām vātīm, un visi �ie ļaudis stiepj viņai pretī rokas ej nu sazini, vai lūgdami kādu dāvanu vai glu�i kā kambarkungi norādī�dami: "Ejiet, mūsu kungs jūs jau gaida."

Un viņu kungs patiesi bija tur zālē, kas atradās dziļum dziļi zem pilsētas, un �ī pazemes salona pa�ā vidū viņ� sēdēja uz mucas, un apkārt viņam stāvēja kabatzagļi, somgrie�i, krāpnieki, viltotāji, ielu dziedoņi, visu blēdību un ļaunu triku meistari.

Kā izskatījās pats Ubagu karalis? Ievīstījies nopluku�ā apmetnī, pu�niem noagu�u pieri, puves saēstu degunu, ar marmora acīm, no kurām viena bija zaļa, bet otra melna, un abas raidīja viltīgus caunas skatienus zem biezām, lejup noslīgu�ām uzacīm; viņa �ķeltā zaķalūpa atklāja asus, uz priek�u izvirzītus vilka zobus, mati bija pinkaini, āda smil�u pelēkumā, pirksti īsi un strupi, ar līkiem nagiem�

Uzklausījis Pavēlnieci, �is skrandaiņu valdnieks teica, ka viņa rīcībā esot armija, salīdzinājumā ar kuru Francijas karaļa karaspēks esot vien no��ēlojams provinces garnizons. Turklāt ubagu armija arī izmaksājot daudz lētāk: ja �iem vīriem piesolī�ot pietiekamu atlīdzību teiksim, divreiz vai�rāk, nekā viņi pa�i attiecīgajā laika posmā varētu saubagot, viņi tik dāsna algotāja dēļ bū�ot gatavi iet kaut nāvē.

Lilija nomauca no pirksta gredzenu ar prāvu rubīnu (kā jau �ādos brī�os pieņemts) un ķēni�ķīgā lepnumā noprasīja: "Vai ar to būs gana?"

"Man pietiks," atbildēja Ubagu karalis, alkatīgām lapsas acīm glās�tot dārgakmeni. "Sakiet, kur mums jādodas uzbrukumā?" Un, to uzzi�nājis, piebilda: "Mani vīri nepārvietojas jā�us zirgos vai brauk�us ratos, ta�u to vietu var sasniegt ar liellaivām pa Sēnas straumi."

Roberto iztēlojās, kā vienu vakaru, saulei rietot, Ferrante kopā ar kapteini Biskarā stāv forta sargtornī un piepe�i ierauga �os ļaudis

tuvojamies. Vispirms tie parādījās kāpās, bet drīz vien pa nogāzēm devās lejā uz līci.

"Svētā Jēkaba piligrimi," nicīgi noteica Biskarā, "turklāt visnīkulī�gākā vai nelaimīgākā paveida piligrimi, kas dodas meklēt veselību, ar vienu kāju jau būdami kapā."

�ie svētceļnieki tuvojās garum garā virdzē, tie nāca arvien tuvāk krastam, un nu jau bija saredzams vesels pūlis aklo, kas klumzāja, rokas uz priek�u pastiepu�i, vienkāji un bezkāji lēca uz kruķiem, un tiem nopa�kaļ virzījās spitālīgie un kraupainie, �ūlainie un ka�ķainie, nepārskatāma varza klibo, līko un greizo, un tie visi bija tērpu�ies lanckaru lanckaros.

"Es negribētu gan, ka �ie nāktu tuvāk un prasītu naktsmājas," teica Biskarā. "Neko vairāk par netīrību un mēsliem tie mums neatnestu." Un viņ� pavēlēja pāris rei�u iz�aut ar musketi gaisā, lai liktu saprast, ka ma�zais cietoksnis ir neviesmīlīga vieta.

Ta�u likās, ka �ie �āvieni vairāk kalpoju�i par pievilinātājiem, nevis atbaidītājiem. Tālumā uzradās arvien jauni un jauni sala�ņas, bet pirmie nāca fortam arvien tuvāk, un jau bija saklausāma viņu lopiskā vervelē�ana.

"Turiet viņus pa gabalu!" iesaucās Biskarā un pavēlēja nomest mūru pakājē maizi, liekot saprast, ka tā ir �ejienes kunga �ēlastības dāvana, bet neko vairāk lūgties nav vērts. Ta�u ne�ķīstais pūlis piemilza kā palu ūdeņi, un tā priek�pulki jau bija sasniegu�i cietok�ņa sienas, bradāja maizi kājām un skatījās aug�up, kā meklēdami ko labāku.

Nu, kad �os ļaudis varēja aplūkot tuvumā, bija skaidrs, ka nekādi svētceļnieki tie nav, un tie neizskatījās arī pēc nelaimīgiem sirdzējiem, kas meklē remdinājumu savām vātīm. �ie bez �aubām satraukts teica Biskarā bija klaidonīgi nelaimes putni, barā kopā savāku�ies iztikas meklētāji. Vismaz īsu brīdi tie vēl izskatījās tie�i tādi, bet jau drīz, vakara krēslai sabiezējot, �is pelēko �urku ņudzo�ais jūklis pārpludināja visu piekrasti un kāpas.

"Pie iero�iem, pie iero�iem!" kliedza Biskarā, beidzot apjēdzis, ka �is ir nevis svētceļojums vai diedelē�ana, bet gan uzbrukums. Un viņ� lika raidīt da�us �āvienus pret tiem, kas jau gramstīja cietok�ņa mūrus. Ta�u tikpat labi �āvienus varētu raidīt nepārskatāmā grauzēju ņudzeklī -

tālākie stūmās virsū tuvākajiem, pakritu�os sabradāja, uz tiem pakāpās, lai tiktu augstāk, un nu jau ne viens vien ķērās vecā mūrējuma plaisās, bāza pirkstus spraugās, lika kājas uz izvirzījumiem, atspērās un jau tvē�rās zemāko logu restēs, un grūda savus kroplos locekļus �aujamlūkās. Ta�u lielākā daļa �īs paisuma straumes mutuļoja uz zemes un ar lielu spēku triecās pret vārtiem.

Biskarā bija pavēlējis vārtus no iek�puses aizbarikadēt, ta�u vērtņu dēļi, lai arī cik biezi būdami, jau draudīgi krak�ķēja, padodamies va�zaņķu spiedienam.

Sargi turpināja �aut, bet nedaudzajiem pakritu�ajiem uzbrucējiem pāri tūliņ rāpās daudzi citi, visa cietok�ņa piekāje bija pārtapusi verdo�ā murskulī, no kura piepe�i aug�up sāka skriet virvju �ūskas, kam galā, kā tūlīt atklājās, bija dzelzs āķi, un drīz vien da�i no tiem stingri aizķērās aiz mūru dzeguļiem. Bet, tikko kāds no sargiem paliecās uz priek�u, lai �os metāla nagus nokabinātu nost, tie uzbrucēji, kas bija tiku�i augstāk, steidzās cietok�ņa aizstāvi bakstīt ar iesmiem un sist ar nūjām, vai arī ap�meta tam virvju cilpu un norāva lejā, kur tas pazuda dēmonu rojas verpetēs, un upura gārdzieni nebija at�ķirami no tā nobendētāju rēcieniem.

Ja kāds notieko�o vērotu no kāpām, tas fortu saskatīt gandrīz vairs nevarētu, un redzētu tikai mu�as ņudzam ap maitu, bites spietojam ap kāri un satracinātus sirseņus spindzam.

Tikmēr no lejas atskanēja vārtu krak�ķi, un trok�ņainā varza ieplūda pagalmā. Biskarā un viņa vīri aizsteidzās uz torņa pretējo pusi, bet par Ferranti vairs nelikās ne zinis. Viņ� bija iespiedies durvju ailā pie torņa kāpnēm, ta�u īpa�as bailes nejuta, jo nojauta vēstīja, ka �ie iebrucēji ir viņa draugi.

Bet �ie draugi jau bija sasniegu�i dzeguļotās apmales un tiku�i tām pāri, un, dzīvību nesaudzēdami, tie krita no pēdējiem muske�u �āvie�niem, krūtis nesargādami, pārvarēja paslieto zobenu barjeru, ar neprātā izvelbtām acīm iedvesdami �ausmas cietok�ņa aizstāvjiem. Un Kardināla gvardi, kas parasti bija tēraudcieti vīri, meta iero�us ārā no rokām un lū�dzās �ēlastību debesīm, jo tiem �ķita, ka uzbrucēji ir elles izdzimumi, bet �ie izdzimumi zvetēja tos ar nūjām, bet tiem, kas pēc pirmajiem sitieniem

vēl bija dzīvi, metās virsū ar dūrēm, nagiem un zobiem, plēsa, koda un dīrāja, ļāva vaļu nevaldāmam niknumam, trakumā plosīja arī tos, kas jau bija izlaidu�i dzīvību, un Ferrante redzēja, kā tie atplē� vaļā miru�ā krū�tis, izrauj sirdi un, citu jūsmīgajiem auriem skanot, to aprij.

Pēdējais dzīvajos paliku�ais bija Biskarā, kur� cīnījās kā lauva. Re�dzēdams, ka galīgā sakāve jau ir tuvu, viņ� nostājās ar muguru pret pa�rapetu, ar asiņaino zobenu novilka sev priek�ā līniju un izsaucās: �Icy mourra Biscarnt, seul de ceux qui sont avec luy!"

Ta�u tai pa�ā brīdī no kāpņu akas iznira kāds vienacis ar koka kāju. Tam rokā bija pamatīgs cirvis, un ar to viņ� valdonīgi pamāja, likdams pārtraukt slaktiņu un sasiet Biskarā. Tad �is vīrs pamanīja Roberto un atpazina tie�i pēc maskas, kurai būtu vajadzējis vērst viņu neatpazīs�tamu. Vienacis sveicināja viņu ar pla�u bruņotās rokas mājienu, novici�nādams cirvi glu�i kā platmaļu cepuri ar spalvām, un teica: "Kungs, jūs esat brīvs."

Tad vienacainais vienkājis izvilka no azotes vēstuli, kuras zīmogu Ferrante tūliņ pazina, un sniedza to biju�ajam gūsteknim.

Rakstītāja bija Lilija, kas lūdza, lai viņ� uzņemas vadību pār baiso, ta�u uzticamo karapūli un gaida viņu turpat cietoksnī, jo viņa ieradī�o�ties ap rītausmu.

Ferrante, atsvabinājies no maskas, tūliņ atbrīvoja pirātus un noslēdza ar tiem vieno�anos. Noruna paredzēja atgūt kuģi un tad doties jūrā, klau�sot Ferrantes pavēlēm un neuzdodot liekus jautājumus. Bet atlīdzībā būs prāva daļa no dārgumiem, kas ir lielāki, nekā var iztēloties vispārdro��ākajos sapņos. Ferrante, kā jau paradis, nemaz nedomāja �o solījumu turēt. Kad Roberto būs atrasts, viņ� pirmajā ostā, kas gadīsies ceļā, savu apkalpi nosūdzēs kā pirātus un, kad tie visi būs pakārti, paliks par vie�nīgo kuģa saimnieku.

Arī ubagi viņam vairs nebija vajadzīgi, un to vadonis, godīgs vīrs būdams, teica, ka samaksu par �o karagājienu viņi jau esot saņēmu�i. Viņ� tikai vēlējās pēc iespējas drīzāk pamest cietok�ņa apkaimi. Tā nu diedel�nieku varza izklīda kur kurais, mangodami gāja no ciema uz ciemu, līdz atgriezās Parīzē.

Forta piestātnē stāvēja laiva, un nebija grūti ar to aizpeldēt līdz kuģim un iemest ūdenī tos vienīgos divus vīrus, kam bija uzticēta Tiveede Daplme sargā�ana. Ķēdēs saslēgtais Biskarā tika iegrūsts tilpnē, jo tik vērtīgs ķīl�nieks vienmēr var noderēt kādam maiņas darījumam. Ferrante īsi no�snaudās, bet brīdi pirms rītausmas atgriezās fortā īstajā brīdī, lai sagai�dītu karieti, no kuras izkāpa Lilija, vīrie�u drānās vēl daiļāka nekā parasti.

Roberto uzskatīja, ka vislielākās mocības sagādās tie�i �ī aina: abi cie�nīgi un atturīgi sasveicinās, sargādamies atklāt savas jūtas pirātu priek�ā, jo apkalpei bija jātic, ka uz kuģa kāps jauns un di�ciltīgs puisis.

Viņi sasniedza kuģi, Ferrante pārbaudīja, vai viss ir pienācīgi saga�tavots ceļam, un, tikko enkurs bija pacelts, nokāpa kajītē, kura jau laikus bija sagatavota, lai varētu uzņemt smalko pasa�ieri.

Un Lilija tur gaidīja Ferranti, un viņas acis nelūdza neko citu, tikai mīlestību, un vijīgie mati tagad vilnīdami brīvi krita pār pleciem, un visa viņas būtne bija gatava līksmi ziedoties. Ak, klaidu cirtas, ak, zeltainās un dievinātās cirtas, ak, gredzenu gredzenos savītās cirtas, kas lidus lai�aties un smejot maldināt un vilināt, -alkaini dvesa Roberto, iejuzdamies Ferrantes ādā�

Viņu sejas tuvojās viena otrai, lai ievāktu skūpstu ra�u, ko nesusi senā nopūtu sēja, un �ajā mirklī arī Roberto domās dzēra no �īm ro�aina�jām lūpām. Ferrante skūpstīja Liliju, un Roberto tai pa�ā mirklī trīcēdams un drebēdams iztēlojās, kā ieko�as �ajos visīstenākajos koraļļos. Bet jau nākamajā brīdī juta, kā Lilija aizslīd projām kā vēja pūsma, un zaudēja to miesas siltumu, ko mirklīgi bija �ķities baudām savos apskāvienos, un nu jau redzēja viņu ledaini saltu un tālu, cita roku apskautu, sve�ā gultā uz sve�a kuģa.

Lai pasargātu mīlētājus, viņ� tiem priek�ā nolaida skaudīgas caurspīdības �ķidrautu, un to kailie augumi pārvērtās par saulainas nekromantijas grāmatām, bet svētie vārdi, ko tie dvesa, atklājās tikai viņiem pa��iem diviem izredzētajiem, kas pa zilbei vien dvesa tos no mutes mutē.

Kuģis strauji attālinājās no Bretaņas krastiem, Ferrante triumfēja. Li�lija, mīlēdama Roberto, mīlēja Ferranti, bet Roberto sirdī �īs ainas krita smagas kā svins un svilināja to, kā liesmas svilina izkaltu�us �agarus.

Mēs ta�u vēl atceramies es ceru, jo Roberto no sava laika romānis�tiem bija aizguvis paradumu vienlaikus stāstīt tik daudzus stāstus, ka ag�rāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad to pavedieni samud�inās kopā un to ga�lus atrast nav viegli -, ka mūsu varonis, atgriezdamies no pirmā koraļļu pasaules apmeklējuma, atgādāja uz kuģi "akmens līdzinieku", kas viņam bija atgādinājis galvaskausu, varbūt pat tēva Kaspara galvaskausu.

Tagad, gribēdams aizmirst Lilijas un Ferrantes mīlinā�anos, viņ� saulrietā sēdēja uz klāja, vēroja �o priek�metu un pētīja tā struktūru.

Pēc galvaskausa tas tomēr neizskatījās. Drīzāk pēc minerālas meduskāres, kas veidota no neregulāriem daudzstūriem, ta�u daudzstūri nebija �ī saauduma sīkākie pamatelementi: ikviena daudzstūra pa�ā centrā bija saredzams kas līdzīgs simetriskai daudzstarainai zvaigznei, kas veidota no smalkum smalkiem pavedieniem, un, sasprindzinot redzi, varēja sa�manīt, ka starp �iem pavedieniem ir tuk�umi, kas dro�i vien veido atkal jaunus daudzstūrus, un, ja redze varētu ietiekties vēl dziļāk un saskatīt vēl smalkākus veidojumus, tā varbūt atklātu, ka arī �ie mazie daudzstūri ir veidoti no citiem, vēl mazākiem, līdz katru sīko dalu sadalot vēl sī�kākās, un to atkal sīkākās pienāktu brīdis, kad jāapstājas, jo mūsu acu priek�ā būtu tās daļiņas, ko sīkāk saskaldīt vairs nav iespējams, proti, atomi. Ta�u, tā kā Roberto nezināja, cik tālu matēriju varētu �ķelt un da�līt, viņam nebija skaidrs arī tas, cik tālu viņa acis kas, ak vai, nebija tik asas kā lūsim, jo viņam nebija pieejama tā spēcīgā lēca, ar kādu tēvs Kaspars bija pratis saskatīt pat mēra tārpiņus, varētu laisties dziļāk bez�dibenī, aiz jau apjaustajām atrodot aizvien jaunas un jaunas formas.

Arī abata galva, kā tonakt dueļa laikā klaigāja Sensavēns, varēja būt vesela pasaule viņa utīm, ak, toreiz Roberto, �os vārdus dzirdot, bija domājis par pasauli, kurā laimīgāki par laimīgiem dzīvo Annas Ma�rijas (vai Fran�eskas) Novarietes kukainī�i! Bet, ņemot vērā, ka arī utis nav atomi, bet neizmērojamas pasaules atomiem, kuri tās veido, var�būt arī uts ķermenī mājo citi, vēl sīkāki dzīvnieki, kuriem to dzīvojamā vide �ķiet pla�a pasaule. Un varbūt arī mana miesa prātoja Roberto un ari manas asinis nav nekas cits kā sīksīku radību saaudums un ņu�dzeklis, un kustēdamies tie kustina arī mani, tomēr ļauj, lai mana griba tos vada kā ku�ieris. Un mani dzīvnieciņi tagad dro�i vien neizpratnē jautā cits citam, kurp gan es tos vedu, pārmaiņus pakļaudams te vē�sajam jūras ūdenim, te saules svelmei, un, �ajā neizprotamajā klimatu maiņā apjuku�i, viņi par savu likteni mokās tikpat lielā neziņā kā es pats par savējo.

Un ko tad, ja arī �o tikko pieminēto radījumu universā mājotu citi, vēl sīkāki, kas tie�i tāpat savu dzīves telpu uztvertu kā neizmērojamu un bezgalīgu?

Un kāpēc lai es tā nedomātu? Vai tikai tāpēc, ka nekad neko tamlī�dzīgu neesmu dzirdējis? Kā mēdza teikt mani draugi Parīzē, cilvēks, kur�, uzkāpis Dievmātes katedrāles tornī, iztālēm noraugās uz Sendenī priek�pilsētu, nemū�am nevarētu iedomāties, ka �o neskaidro plankumu apdzīvo mums līdzīgas cilvēkveidīgas būtnes. Mēs redzam Jupiteru, un tas ir milzonīgi liels, ta�u no Jupitera mūs gan neviens nevar saskatīt, un tātad nevar pat iztēloties mūsu esamību. Un vēl vakar es nebūtu varējis pat iedomāties, ka zem jūras virsmas pat ne uz kādas tālas planētas vai sīka ūdens piliena, bet tepat mūsu pa�u universā pastāv pavisam Cita Pasaule.

Un galu galā, ko gan es vēl pirms nedaudziem mēne�iem zināju par dienvidu puslodes zemēm? Es teiktu, ka Terra Australis ir tikai ķecerīgu ģeogrāfu izdomājums, un kas zina, vai tikai �ajās salās sen pagāju�os laikos nav sadedzināts kāds vietējais filosofs, kur� ietiepīgi apgalvojis, ka pastāv Monferrata un Francija. Vai arī tagad, kad esmu te un gribot negribot esmu spiests ticēt Antipodu pastāvē�anai, esmu pārliecinājies,

ka pretēji tam, ko apgalvoju�i daudzi vīri, kurus savulaik uzskatīja par gudrajiem, es nestaigāju ar kājām gaisā. Viss ir pavisam vienkār�i: �īs pasaules iemītnieki ir iekārtoju�ies ahterā, bet mēs uz buga, ta�u visi atrodamies uz viena un tā pa�a kuģa, lai arī cits par citu neko nezinām.

Tā arī lido�anas māksla mums joprojām ir sve�a, tomēr, ja varam ticēt Godvina kungam, par kuru man stāstīja d'lgbī kungs, kādu dienu cilvēki aizlidos uz mēnesi tie�i tāpat, kā reiz aizbrauca uz Ameriku, lai gan pirms Kolumba neviens pat nenojauta par �ī kontinenta esamību, nemaz nerunājot par vārdu, kādā to nosauks.

Saulriets pamazām dzisa, piekāpdamies vakara krēslai un nakts tumsai. Mēness, ko tagad Roberto redzēja pie debesīm pilnu un apaļu, rādīja savus plankumus, ko bērni un nejēgas uzskata par acīm un muti labsirdīgā ģīmī.

Gribēdams ķircināt tēvu Kasparu (diez kurā pasaulē, uz kuras tais�nīgo vīru planētas tagad mājo krietnais sirmgalvis?), Roberto viņam bija stāstījis par mēness iemītniekiem. Bet vai mēness no tiesas varētu būt apdzīvots? Kāpēc gan ne? Te atkal bija spēkā līdzība par Sendenī: kā gan �īs pasaules cilvēki var zināt, kas tur tālumā notiek?

Un Roberto turpināja virknēt argmentus: ja, stāvēdams uz mēness, es pasviestu aug�up akmeni, vai tas nokristu zemē? Nē, tas nokristu at�pakaļ uz mēness. Tātad mēness, tāpat kā ikviena cita planēta vai zvaig�zne, ir atsevi�ķa pasaule ar savu centru un perifēriju, un �is centrs pie�velk visus ķermeņus, kas mājo �īs pasaules ietekmes zonā. Tie�i tāpat kā tas notiek uz zemes. Bet tad kāpēc gan uz mēness, tie�i tāpat kā uz zemes, nevarētu notikt arī viss pārējais?

Arī mēnesim ir sava atmosfēra. Man ta�u stāstīja, ka pirms �etrdes�mit gadiem Palmu svētdienā kāds uz mēness esot saredzējis mākoņus. Un vai tad pirms aptumsumiem uz mēness nav novērojama satraukta trīsē�ana? Vai tad tas gana labi nepierāda, ka visapkārt mēnesim ir gaiss? Planētas izgaro, un tāpat arī zvaigznes un kas gan cits, ja ne �ādi ga�raiņi, ir tie plankumi, kuri, kā stāsta, esot redzami uz saules un no ku�riem ceļas krīto�ās zvaigznes?

Un uz mēness noteikti ir ūdens. Jo kā gan citādi var izskaidrot tā plankumus, ja nepieņemam, ka tie ir ezeri (kāds pat ir rakstījis, ka tie esot mākslīgi radīti ezeri, proti, gandrīz cilvēciska darba rezultāts, jo tik skaidri ir iezīmētas to robe�as un tik vienmērīgā attālumā cits no cita tie ir izvietoti)? Un, no otras puses, ja sākotnēji mēness būtu iecerēts tikai kā liels spogulis, kam dots uzdevums raidīt uz zemi gaismu, kas saņemta no saules, kāpēc tad Radītājs to būtu izķēmojis ar �ādiem traipiem? Tā�tad mēness plankumi nevis liecina par perfekcijas trūkumu, bet gan �o perfekciju apstiprina, būdami dīķi vai ezeri, vai jūras. Un, ja tur aug�ā ir ūdens un gaiss, tad tur ir arī dzīvība.

Dzīvība, kas varbūt at�ķiras no mūsējās. Varbūt tur ūdens gar�o (kā lai es to zinu?) pēc lakricas, kardamona vai melnajiem pipariem. Ja pa�sauļu skaits ir bezgalīgs, tas pierāda, ka bezgalīgs ir mūsu universa Di��enā In�eniera prāts, un tātad arī viņam pa�am nav nekādu robe�u. Viņ� varbūt it visur radījis apdzīvotas pasaules un katrā no tām ielicis citādus iemītniekus. Varbūt saules iedzīvotāji ir saulaināki, gai�āki un apgaismo�tāki par zemie�iem, ko matērija dara smagus, bet mēness iemītnieki ir kaut kas pa vidu starp �iem pirmajiem un otrajiem. Uz saules dzīvo būt�nes, kas viscaur ir forma vai Darbība, bet zemes būtnes ir veidotas no Potencēm, kas nemitīgi atttīstās, savukārt uz mēness tie varētu būt fluctuantes un, kā lai saka, visai lunātiski�

Vai mēs spētu dzīvot mēness gaisā? Dro�i vien ne, mums no tā reibtu galva; galu galā arī zivis nespēj izdzīvot mūsējā, nedz putni tajā, kur mājo zivis. Mēness gaiss noteikti ir daudz tīrāks par mūsējo, un, tā kā mūsu gaiss sava blīvuma dēļ darbojas kā dabiska lēca, kas filtrē saules starus, selenīti dro�i vien sauli redz daudz skaidrāk. Rītausma un va�kara blāzma, kas mums dod gai�umu, kad saule vēl nav uzlēkusi vai ir jau norietējusi, ir dāvana, kuru pasniedz gaiss, kas, būdams piesārņots, notver un pārraida mums saules gaismu, tādu gaismu, kas patiesībā mums nemaz nepienāktos, tomēr tiek bagātīgi dāvāta. Un tādējādi mēs pamazām tiekam sagatavoti saules iemanto�anai vai zaudē�anai. Varbūt uz mēness, kur gaiss ir daudz smalkāks, diena uzaust un nakts satumst

strauji un negaidīti. Saule piepe�i parādās pie apvār�ņa, it kā būtu atvē�ries priek�kars. Un tad vakarā no visspilgtākā spo�uma tikpat pēk�ņa ir pāreja uz piķa melnu tumsu. Un uz mēness noteikti nav varavīk�ņu, ko rada ar gaisu sajauku�ies ūdens tvaiki. Bet varbūt �ī pa�a iemesla dēļ tur nav arī ne lietus, ne pērkona, ne zibeņu.

Un kādi varētu būt saulei tuvāko planētu iemītnieki? Varbūt tādi kā mori, tikai daudz garīgāki par mums. Un cik liela viņiem izskatās saule? Kā viņi spēj izturēt tās gaismu? Varbūt tur metāli dabiski kūst pa�i un plūst kā upes?

Bet vai tie�ām pasauļu skaits ir bezgalīgs? Gadījās, ka Parīzē �āds jautājums izraisīja divkauju. Dinjas kanoniķis teica, ka viņam atbilde uz to neesot zināma. Pareizāk, pētījumi fizikas jomā viņu mudinot atbildēt apstiprino�i, sekojot di�ā Epikūra pēdās. Pasaule nevar būt citāda kā vien bezgalīga. Atomi grūstās tuk�umā. To, ka ķermeņi pastāv, mums apliecina maņas. To, ka pastāv tuk�ums, mums apliecina prāts. Jo kā gan citādi un kur varētu kustēties atomi? Ja nebūtu tuk�uma, nebūtu kustī�bas, protams, ja vien ķermeņi neiespiestos cits citā. Būtu ta�u smieklīgi iedomāties, ka brīdī, kad mu�a ar spārnu pagrū� gaisa daļiņu, tā tūliņ pastumj uz priek�u citu, kas atrodas blakus, un �ī cita daļiņa pastumj atkal nākamo, un tādējādi ikkatra blusas kājas kustība, atomiem citam citu stumdot, varētu uzsist punu pasaules pretējā galā!

Savukārt, ja tuk�ums būtu bezgalīgs, bet atomu skaits galīgs, �ie pēdējie bez apstājas kustētos it visur un nekad nesaskrietos un nesa�durtos (līdzīgi kā divi cilvēki nemū�am nesatiktos, klejodami pa bez�galīgu tuksnesi, un to tik�anās būtu uzskatāma par pilnīgi neticamu sagadī�anos), un neradītu nekādus savienojumus. Un, ja pasaule būtu galīga, bet ķermeņu skaits bezgalīgs, pasaulē tiem visiem vienkār�i ne�pietiktu vietas.

Dabiski, pietiktu iedomāties galīgu tuk�umu, kurā mājo galīgs skaits atomu. Un Dinjas kanoniķis apgalvoja, ka tie�i tas esot visprātīgākais viedoklis. Kāpēc mums vajadzētu domāt, ka Dievs glu�i kā teātra trupas saimnieks ir spiests uzvest bezgalīgi daudz izrā�u? Viņ� savu brīvību

mū�īgi izpau�, radīdams un uzturēdams vienu vienīgu pasauli. Nav pārliecino�u argumentu, lai noliegtu pasauļu daudzskaitlību, ta�u nav arī tādu, kas �o daudzskaitlību pārliecino�i pierādītu. Dievs, kur� ta�u pastāvēja jau pirms pasaules, radīja pietiekamu skaitu atomu telpā, kas bija pietiekami pla�a, lai varētu tajā izveidot savu meistardarbu. Un Iero�be�ojumu Ģēnijs arī ir daļa no viņa bezgalīgās pilnības.

Lai redzētu, kādas un cik daudzas pasaules ir saredzamas miru�ajās lietās, Roberto devās uz Dafnes mazo muzeju un visus tur atrastos brī�numus salika sev priek�ā uz klāja kā mazus miesas vai spēļu kauliņus: fosilijas, akmeņus, asakas. Viņ� slidināja pār tiem skatienu un turpināja prātot par Gadījumu un nejau�ām sakritībām.

Kur� gan man var apgalvot, Roberto sev teica, ka Dievs tiecas pēc robe�ām, ja pieredze man nemitīgi atklāj aizvien jaunas un citas pasaules gan aug�ā, gan apak�ā? Varētu ta�u būt arī tā, ka nevis Dievs, bet pati pasaule ir mū�īga un bezgalīga, un tāda tā vienmēr bijusi un vienmēr ir, bezgalīgi kombinēdama savus bezgalīgos atomus bezgalīgā tuk�umā atbilsto�i likumiem, kas man pagaidām nav zināmi, un atomi �audās �urpu turpu neparedzami, tomēr pēc noteikumiem, jo citādi viss sajuktu pilnīgā juceklī. Ta�u, ja tā, tad sanāk, ka pasaule ir Dievs. Tad būtu jā�pieņem, ka Dievs piedzimst no mū�ības kā universs bez robe�ām, bet es esmu pakļauts tā likumiem, �os likumus nezinādams.

Muļķības, saka citi: tu, nelga, vari runāt par Dieva bezgalīgumu tikai tāpēc, ka ar savu prātu tev nemaz nav paredzēts to apjēg, �im bezgalīgumam tu vari tikai ticēt kā noslēpumam un mistērijai. Ta�u, ja tu gribi runāt par dabas filosofiju, tev �o bezgalīgo pasauli vajadzētu aptvert arī ar prātu, ta�u to tu nespēj.

Varbūt. Bet tad pamēģināsim iztēloties, ka pasaule ir pilna un ga�līga. Un tagad pamēģināsim iztēloties to neko, kas atrodas tur, kur pa�saule beidzas. Kad mēs domājam par �o neko, vai mēs to varam iztēloties kā vēju? Nē, jo tam patiesi jābūt nekam un tas nedrīkst būt pat vēj�. Un vai dabas filosofijas nevis ticības jēgumos ar prātu ir aptverams ne�beidzams nekas? Daudz vieglāk ir iztēloties pasauli, kas sniedzas tālāk par skatienu, līdzīgi kā dzejnieki, likdami kopā jau pazīstamo lietu daļas,

iztēlojas ragainus cilvēkus un zivis ar divām astēm: jo �ādā gadījumā pasaulei tai vietā, kur tā, mūsuprāt, varētu beigties, ir tikai jāpievieno aizvien jaunas daļas (vēl tālākus tālumus un pla�umus, kas tie�i tāpat ir veidoti no ūdens un zemes, un zvaigznēm un debesīm), līdzīgas mums jau pazīstamajām. Bez robe�ām.

Savukārt, ja pieņemam, ka pasaule ir galīga, bet nekas būdams nekas nemaz nevar eksistēt, kas tad paliek aiz pasaules robe�ām? Tuk��ums. Un, lūk, tādējādi mēs, noliegdami bezgalību, apliecinātu tuk�uma pastāvē�anu, bet �is tuk�ums nevar būt citāds, kā vien bezgalīgs, jo citādi tā galā mums atkal vajadzētu iztēloties kādus jaunus un neiedomājamus nekā pla�umus. Tad jau labāk uzreiz un no brīva prāta domāt par tuk��umu un iemitināt tajā atomus, un paturēt sev tiesības domāt par tādu tuk�umu, par kuru tuk�ākam būt nemaz nav iespējams.

Roberto �obrīd izbaudīja lielas privilēģijas, kas pie�ķīra jēgu nelai�mei, kurā viņ� bija iekļuvis. Lūk, viņa acu priek�ā ir uzskatāms pierādī�jums tam, ka pastāv citas debesis, un tai pa�ā laikā viņ�, nemaz nedoda�mies otrpus augstākajām debesu sfērām, var nojaust daudzas jo daudzas pasaules vienā vienīgā korallī. Vai gan bija nepiecie�ams rēķināt, cik dau�dzos un da�ādos veidolos var sastāties universa atomi vai arī dedzināt sārtā tos, kuri apgalvo, ka �ādu veidolu skaits ir bezgalīgs, ja pilnīgi pietiktu da�us gadus gremdēties pārdomās par jebkuru no �iem jūras dzīļu priek�metiem, lai saprastu, ka tikko viens vienīgs atoms novirzās sāņus (vienalga, pēc Dieva vai Nejau�ības gribas), tūliņ dzimst iepriek� pat nenojausti Piena Ceļi?

Pestī�ana un Kristus? Greizs arguments protestēja Roberto, negri�bēdams iekulties nepatīkamos strīdos ar nākamajiem jezuītiem, ko ga�dīsies sastapt, pareizāk, arguments, kādu var izteikt vienīgi tas, kur� nespēj iedomāties Dieva visvarenību. Kur� gan var atmest iespēju, ka radī�anas plānā pirmdzimtajam grēkam bija paredzēts notikt visās pa�saulēs vienlaicīgi at�ķirīgos, neiedomājamos un pārsteidzo�os veidos, tomēr vienā un tai pa�ā mirklī, un tāpat Kristus uz krusta mira par vi�siem arī par selenītiem, Sīriusa iemītniekiem un tiem korallie�iem, kas dzīvoja uz �ī caurumotā akmens molekulām, kad tas vēl bija dzīvs?

Patiesībā Robertu pats par saviem argumentiem nebija pārliecināts; viņ� gatavoja ēdienu no pārāk daudzām un nesaderīgām sastāvdaļām vai, pareizāk, vienā vienīgā spriedumā mēģināja sakopot daudzās un da��ādās vietās dzirdēto un viņ� nebija tāds lētdabis, lai pats to nemanītu. Tāpēc, vispirms sakāvis iespējamo pretinieku, viņ� tam deva vārdu vēl�reiz un uzklausīja tā iebildumus kā pats savējos.

Reiz, kad abi sprieda par tuk�umu, tēvs Kaspars viņu bija apklusi�nājis ar siloģismu, uz kuru viņ� nebija pratis atbildēt: tuk�ums ir neesa�mība, bet neesamība neeksistē, tātad tuk�ums neeksistē. Arguments bija labs, jo noliedza tuk�umu, tomēr pieļāva, ka par to ir iespējams domāt. Jo patiesi, mēs ta�u pavisam viegli varam domāt par lietām, kuras nemaz nepastāv. Vai himera, kas rūkdama klejo pa tuk�umu, var aprīt slēptus nodomus? Nē, jo himera neeksistē, tuk�umā nekāda rūk�ana nav dzir�dama, slēptie nodomi ir mentālas parādības, un no izdomātiem bumbie�riem neviens pārtik nevar. Un tomēr es varu iedomāties himeru, lai arī tā ir himeriska, proti, tās nemaz nav. Un līdzīgi ir arī ar tuk�umu.

Roberto atcerējās atbildi, kuru bija sniedzis kāds deviņpadsmit ga�dus vecs puisis, kur� kādu dienu Parīzē bija ataicināts uz tik�anos ar viņa draugiem filosofiem, jo, kā runāja, �is jauneklis projektējot ma�īnu, kas spēs veikt aritmētiskus aprēķinus. Roberto tā arī nesaprata, kā �ai ma�ī�nai būtu jādarbojas, un uzskatīja puisi (varbūt skaudības dēļ) par pārāk nīkulīgu, bālu un pārgudru savam vecumam, jo pa�a draugi libertīni viņam bija mācīju�i, ka gudrība var būt arī rotaļīga un līksma. Un vēl necie�amāks �is jauneklis viņam �ķita, kad saruna pievērsās tuk�umam un arī jaunais gudrelis vēlējās izteikt savu viedokli, turklāt visai nekau�nīgi: "Par tuk�umu jau ir runāts pārāk daudz. Tagad ir pienācis laiks to pierādīt ar eksperimentiem." Un to viņ� pateica tā, it kā �o pienākumu jau būtu uzticējis pats sev.

Roberto vaicāja, par kādiem tie�i eksperimentiem viņ� runā, bet pui�sis atbildēja, ka tas viņam pagaidām neesot zināms. Gribēdams jaunekli pa�zemot, Roberto ņēmās uzskaitīt visus sev zināmos filosofiskos iebildumus

pret tuk�umu: ja tuk�ums pastāvētu, tas nebūtu matērija (jo matērija ir pilna, nevis tuk�a), tas nebūtu gars, jo nav iedomājams tuk�s gars, tas nebūtu Dievs, jo tad tas būtu brīvs arī pats no sevis, un tas nebūtu ne substance, ne akcidence, tas pārraidītu gaismu, nebūdams caurspīdīgs� Kas tad īsti tas tuk�ums būtu?

Puisis atbildēja vienlīdz pazemīgi un drosmīgi, turēdams skatienu nodurtu: "Varbūt tuk�ums būtu kaut kas vidējs starp matēriju un ne�esamību, ta�u nebūtu piederīgs ne vienai, ne otrai. No neesamības tas at�ķirtos ar savām dimensijām, bet no matērijas ar nekustīgumu. Tas būtu gandrīz neesamība. Ne pieņēmums, ne abstrakcija. Tas vienkār�i būtu. Tas būtu kā lai saka fakts. Tīrs un vienkār�s fakts."

"Kas gan ir tīrs un vienkār�s fakts, kas brīvs no ikkatras noteiktī�bas?" sholastiskā augstprātībā noprasīja Roberto, lai gan patiesībā viņam nemaz nebija stingras nostājas tuk�uma jautājumā, viņ� tikai vēlējās paspīdēt ar gudriem izteikumiem.

"Es neprotu definēt to, kas ir tīrs un vienkār�s," atbildēja puisis. "Bet, no otras puses, kā jūs, kungs, definētu esamību? Lai to definētu, būtu jāsaka, ka tā ir kaut kas. Tātad, esamību definējot, mēs nenovēr��ami teiktu, ka tā ir, un tātad būtībā �ajā definīcijā izmantotu pa�u defi�nējamo terminu. Esmu pārliecināts, ka pastāv tādi termini, kurus defi�nēt nemaz nav iespējams, un varbūt tuk�ums ir viens no tiem. Bet varbūt es kļūdos."

"Jūs nekļūdāties. Tuk�ums ir kā laiks," noteica viens no Roberto draugiem libertīniem. "Laiks nav kustības skaitliskais daudzums, jo kus�tība ir atkarīga no laika, nevis otrādi. Laiks ir bezgalīgs, neradīts, nepār�traukts, un tas nav telpas akcidence� Laiks vienkār�i ir, un viss. Telpa vienkār�i ir, un viss. Tuk�ums vienkār�i ir, un viss."

Kāds iebilda, sacīdams: ja kaut kas vienkār�i ir un viss, bet tam nav nekādas definējamas būtības, tad tikpat labi var apgalvot, ka tā nemaz nav. "Kungi," nu ierunājās Dinjas kanoniķis, "ir taisnība, ka telpa un laiks nav ne ķermenis, ne gars, ja vēlaties, varam teikt, ka tie ir nema�teriāli, ta�u tas nebūt nenozīmē, ka tie nebūtu reāli. Tie nav akcidences un nav substances un tomēr pastāvēja jau pirms radī�anas, pirms katras

substances un katras akcidences, un tie pastāvēs ari tad, kad visas sub�stances būs iznīcinātas. Tie ir negrozāmi un nemainīgi, lai arī ko jūs tajos ievietotu."

"Bet," iebilda Roberto, "telpa ir izvērsta dimensijās, bet �āds izvēr�sums ir raksturīgs ķermeņiem�"

"Nē," atteica draugs libertīns, "tas, ka visi ķermeņi ir izvērsti dimen�sijās, nebūt nenozīmē, ka viss izvērstais noteikti ir ķermenis, kā gan gribētu apgalvot tas mums visiem zināmais kungs, kur� gan mani ar at�bildi nepagodinātu, jo, kā izskatās, vairs nevēlas atgriezties no Holandes. Izvērsums piemīt visam pastāvo�ajam. Un telpa ir absolūtā izvērse, mū��īga, bezgalīga, neradīta, neaprakstāma, neizmērīta un neizmērojama. Tāpat kā laiks, arī telpa nenoriet un neizbeidzas, tā nav iz�ķīdināma, tā līdzinās arābu fēniksam, tā ir �ūska, kas iekodusies savā astē�"

"Kungs," atkal ierunājās Dinjas kanoniķis, "nevajadzētu gan likt telpu Dieva vietā�"

"Kungs," atbildēja libertīns, "jūs nevarat mums piesaukt idejas, ko visi uzskatām par patiesām, bet pēc tam pieprasīt, lai mēs no tām neizvedinām tālākos secinājumus. Man ir aizdomas, ka tagad, kad esam no�nāku�i �ajā punktā, mums vairs nav nekādas vajadzības ne pēc Dieva, ne pēc viņa bezgalības, jo nu jau visās malās mums ir pietiekami daudz citu bezgalību, kas mūs pa�us pārvēr� par ēnām, kuras pastāv tikai īsu brīdi un neatgriezeniski pagaist. Tāpēc es aicinu mest visas ba�as un bailes pie malas un labāk visiem kopā doties uz krogu."

Kanoniķis skumji pa�ūpoja galvu un atvadījās. Un arī jaunais puisis, kuru �īs runas bija stipri satrieku�as, atvainojās un, skatienu nodūris, lūdza atļauju doties mājās.

"Nabaga puika," teica libertīns, "viņ� konstruē ma�īnas, lai saskai�tītu galīgo, bet mēs viņam iedvesām �ausmas ar pārāk daudzu bezgalību mū�īgo klusumu. Un, lūk, laikam gan būs pienācis gals kādam cildenam aicinājumam."

"Jā, �is trieciens izrādīsies viņam par smagu," noteica kāds cits pirronietis, "viņ� mēģinās izlīgt ar pasauli un beigu beigās nonāks pie jezuītiem!"

Tagad RobertO prātoja par �o dialogu, kas bija risinājies pirms vairā�kiem gadiem. Tuk�ums un telpa bija līdzīgi laikam, vai varbūt laiks līdzi�nājās tuk�umam un telpai. Vai tas nozīmē: nav iedomājams, ka tāpat kā pastāv tāda zvaig�ņu telpa, kur mūsu zeme līdzinās skudriņai, un tādas koraļļu pasaules, kas �ķiet sīkas skudriņas mūsu universam, lai arī tie visi pastāv cits iek� cita, varētu pastāvēt arī universi, kas pakļauti at��ķirīgiem laika ritējumiem? Vai tad nav teikts, ka uz Jupitera viena diena esot gadu gara? Tātad dro�i vien pastāv arī tādi visumi, kas savu dzīvi nodzīvo un nomirst visīsākajā laika sprīdī, vai arī tādi, kas pastāv tik ilgi, ka nekādas mūsu rēķinā�anas spējas tos nespēj aptvert, pat ja varam saskaitīt ķīnie�u dinastijas vai noteikt Grēku plūdu laiku. Visumi, kur ikviena kustība un atbilde uz ikvienu kustību prasa nevis minūtes vai stundas, bet gadu tūksto�us; un tāpat arī citi visumi, kur planētas dzimst un mirst tik strauji, ka paspējam vien samirk�ķināt acis.

Un vai tad tepat blakus neatrodas vieta, kur laiks kavējas vakardienā?

Varbūt viņ� jau bija iekļuvis kādā no �iem visumiem, kur no brī�a, kad ūdens atoms sāka grauzt kāda miru�a koraļļa garozu, līdz brīdim, kad �is korallis pamazām sāka sairt, ir pagāju�i tikpat daudzi gadi kā no Ādama līdz Pestī�anas mirklim. Un vai tad arī savu mīlestību viņ� nepie�redz �ādā laikā, kur gan Lilijas, gan Pomeran�u Dūjas iegū�anai viņa rī�cībā ir neskaitāmi, lēni gadsimti? Un vai tad arī viņ� pats nav noskaņojies uz dzīvo�anu bezgalīgi ilgā nākotnē?

Uz �ādām pārdomām pamudināts jutās jaunais di�ciltis, kur� nesen bija atklājis koraļļus� Un kas zina, cik tālu �ajās pārdomās viņ� būtu aiz�kļuvis, ja viņam piemistu īsta filosofa gars. Ta�u Roberto nebija filosofs, viņ� bija nelaimīgs mīlētājs, kur� tikko ir atgriezies no pagaidām vēl uzvaras un panākumu nevainagota ceļojuma uz Salu, kas nemitīgi bēg no viņa, patveroties iepriek�ējās dienas ledainajā miglā.

Ta�u viņ� bija mīlētājs, kur�, lai arī izglītojies Parīzē, tomēr nav aiz�mirsis arī dzīvi laukos. Tāpēc viņ� nonāca pie secinājuma, ka laiks, par

kuru viņ� gremdējas pārdomās, ir izstiepjams tūksto� da�ādos veidos, tie�i tāpat kā mīkla, kura iejauta no miltiem un olu dzeltenumiem un kuru visvisādi staipām un veidojam viņ� bija redzējis La Grīvas mui�as sievie�tes. Nezinu, kāpēc Roberto ie�āvās prātā tie�i �āds salīdzinājums, varbūt no pārmērīgas domā�anas bija atmodies izsalkums, vai varbūt arī viņam pa�am visu to bezgalību mū�īgais klusums bija iedvesis �ausmas, tāpēc vairāk par visu viņ� vēlējās atkal būt mājās, savas mātes virtuvē. Ta�u va�jadzēja vien tīro nieku, lai viņ� pievērstos atmiņām par citiem gardumiem.

Tātad tur, bērnības mājās, bija sacepumi, kas pildīti ar sīkiem putni�ņiem, zaķiem un fazāniem, kas itin kā vēstīja, ka daudzas pasaules var pastāvēt gan cita citai līdzās, gan cita iek� citas. Ta�u māte cepa arī tortes, ko pati sauca par vācu kūkām, un tām bija vairākas augļu kārtas, kam pa vidu likts sviests, cukurs un kanēlis. Un �ādu torti ņēmusi par pamatu iedvesmai, viņa bija izgudrojusi arī sāļo torti, kur starp vairākiem mīklas slāņiem bija likts gan �ķiņķis, gan kārta ar �ķēlēs sagrieztām, cieti novā�rītām olām, gan dārzeņu kārta. Un �is atmiņu tēls pamudināja Roberto iedomāties, ka pasaule varētu būt cepampanna, kurā vienlaikus cepas da�ādi stāsti un notikumi, un katram no tiem ir savs laika ritums, lai gan varbūt visās darbojas vieni un tie pa�i personā�i. Un līdzīgi kā tortē, kur vārītās olas nezina, kas notiek aiz nākamās mīklas kārtas ar viņu līdzinie�cēm olām vai varbūt ar �ķiņķa �ķēlītēm, kas saliktas vienu slāni augstāk, tāpat varbūt arī Roberto vienā visuma kārtā neko nezina par to, ko dara citas kārtas Roberto.

Nevar noliegt, ka �is nebija visprātīgākais domu gājiens, kam sa�līdzinājumi turklāt ņemti no ķēķa. Ta�u ir acīmredzams, ka viņ� jau bija nonācis pie secinājuma, kuru vēlējās iegūt: vienā un tajā pa�ā mirklī daudzi roberto var darīt at�ķirīgas lietas un varbūt pat saukties da�ādos vārdos.

Varbūt kādu no tiem var saukt pat par Ferranti? Un tādā gadījumā viss, ko viņ� pats uzskatīja par pa�sacerētu stāstu, kas vēstīja par naidīgo un nīstamo brāli, nebija nekas cits kā neskaidra nojausma par citu pa�sauli, kurā viņ�, Roberto, pieredz citādus notikumus, kas at�ķiras no �ajā pasaulē un �ajā laikā piedzīvotajiem?

Kā gan citādi, viņ� sev teica, skaidrs, ka tu pats gribētu piedzīvot visu to, ko piedzīvoja Ferrante, kad Tiveede Daphne pacēla buras un devās jūrā. Bet par iemeslu �ādām vēlmēm ir tās apslēptās domas, kuras mēs, kā teica Sensavēns, nemaz neapzināmies, domas, kas iespaido mūsu sirdi tā, ka ne sirds (ne prāts) to nemaz nepamana. Un nekādi nav novēr��ams tas, ka da�as no �īm domām kas reizēm ir tikai slepenas vai pat ne pārāk slepenas vēlmes ielavās arī tai Romānā, ko tu domājies saceram vienīgi pa�a priekam un gribēdams izvest uz skatuves kāda cita domas un vēlmes� Ta�u es esmu es, un Ferrante ir Ferrante, un tagad es to sev pierādu, likdams viņam piedzīvot notikumus, kuru galvenais varonis es nekādi nevarētu būt, turklāt universs, kurā �ie piedzīvojumi risinās, ir saucams par Fantāzijas pasauli, un tā nepastāv paralēli kādai citai.

Un visu �o nakti viņ�, aizmirsis par koraļļiem, tīksminājās par savu izdomu un ar lielu baudu sacerēja piedzīvojumu, kas jau atkal aizvedīs viņu pie vismoko�ākās saldkaisles, pie vissaldākajām sāpēm.

Lilija bija gatava ticēt jebkuriem meliem, ja vien tie skanēja no mī�ļotajām lūpām, un Ferrante viņai izklāstīja gandrīz patiesu stāstu vie�nīgā at�ķirība no patiesajiem notikumiem bija tā, ka �ajā atstāstā viņ� pats ieņēma Roberto vietu, bet Roberto bija atvēlēta ļaundara loma. Tad Ferrante pierunāja Liliju pārdot visas dārglietas no līdzpaņemtā �ķirstiņa �o naudu varētu izmantot, lai sadzītu pēdas viltvārdim un atņemtu tam dokumentu, no kura esot atkarīgs visas valsts liktenis un kuru �is nelietis esot nolaupījis Ferrantem; turklāt, ja minētais doku�ments atgrieztos pie likumīgā īpa�nieka, izdotos atgūt arī Kardināla lab�vēlību.

Pēc aizbēg�anas no Francijas piekrastes Tiveede Daphne pirmā pie�stā�anas vieta bija Amsterdama. Tur Ferrante, pieredzējis dubultspiegs būdams, prata atrast kādu, kur� viņam zināja �o to pastāstīt par Amarilli. Lai arī ko viņ� būtu izdibinājis, nav �aubu, ka jau pēc da�ām dienām Ferrante bija Londonā un meklēja kādu cilvēku. Un skaidrs, ka viņa mek�lētais nemaz nevarēja nebūt visne�ķīstākais savas sugas pārstāvis, kur� gatavs nodot arī tos, kuru algots mēdza nodot citus.

Un, lūk, Ferrante, saņēmis no Lilijas neiedomājami dzidru dimantu, naktī dodas uz drūmu ūķi, kur viņu sagaida nenosakāma dzimuma ra�dījums, kuru varbūt turki savulaik padarīju�i par einuhu, uz tā gluda�jiem vaigiem bārda neaug, bet mute ir tik maza, ka smaidīt viņ� varētu, vienīgi kustinot degunu.

Istaba, kur �is atbaido�ais nama saimnieks ieved Ferranti, ir piekvē�pusi no dūmiem, kas kāpj no pavarda, kurā vārga uguns pamazām deldē

miroņkaulu krāvumu. Tālāk stūrī ar kājām gaisā karājas līķis, no kura mutes misiņa bļodā lēnām sūcas nātru zaļas gļotas.

Einuhs tūliņ sazīmēja Ferranti kā radniecīgu un tikpat noziedzīgu dvēseli. Viņ� uzklausīja jautājumu, aplūkoja piedāvāto dimantu un bija gatavs nodot savus saimniekus. Nu viņ� veda Ferranti uz citu telpu, kas izskatījās pēc aptiekāra veikala un bija piekrauta pilnum pilna ar vi�sādiem māla, stikla, alvas un vara traukiem. Tajos glabājās vielas, ko varēja izmantot tie, kuri vēlējās sagrozīt savu patieso izskatu, gan vecas megeras, kuras kāroja izskatīties jaunas un daiļas, gan krāpnieki, kuri gribēja uzdoties par kādu citu: ziedes, ādas mīkstinātāji, asfodeļu saknes, dievkociņa mizas un citas substances, kas spēja padarīt ādu gludāku un bija gatavotas no stirnas kaulu smadzenēm un kaprifolijas sulas. Te bija pastas matu balinā�anai, iejauktas no zaļiem akmensozola dzinumiem, rudziem, marūbijas, salpetra, alauna un pela�ķiem; tāpat arī tādas, kas ļāva mainīt ādas krāsu, un to sastāvdaļas bija ņemtas no govīm, lā�iem, ķēvēm, kamieļiem, zalk�iem, tru�iem, valzivīm, lielajiem dumpjiem, dambrie�iem, savvaļas kaķiem un ūdriem. Un vēl tur bija eļļas sejai, iegūtas no stiraksa jeb likvidambara, citroniem, pīniju riekstiem, vīksnām, api�ņiem, vīķiem un aunazirņiem, un tāpat tur bija vesels plaukts ar pū��ļiem, kas bija paredzēti tam, lai grēcinieces uzdotu par jaunavām. Tiem, kuri kāroja kādu ievilināt mīlas tīklos, bija domātas od�u mēles, paipalu galvas, ēzeļu smadzenes, moru pupas, āp�u ķepas, akmeņi no ērgļu lig�zdām, speķa sirdis, kas sadurstītas ar nolauztām adatām, un citi atbai�do�a skata priek�meti, kas veidoti no dubļiem un svina.

Telpas vidū stāvēja galds, bet uz tā ar asiņainu drānu pārsegta bļoda, un einuhs, savilcis zīmīgu grimasi, rādīja uz �o trauku. Ferrante nesaprata, un resnis paskaidroja, ka tas esot viņa galvenās intereses ob�jekts. Un izrādījās, tie�i einuhs bija savainojis doktora Bērda suni un katru dienu iepriek� norunātajā laikā ņēma lupatu, kas piesūcināta ar dzīvnieka asinīm, mērcēja to vitriola �ķīdumā vai tuvināja ugunij, tādē�jādi pārraidot uz Amarilli signālus, ko Bērds nepacietīgi gaidīja.

Einuhs izstāstīja visu par Bērda ieplānoto kuģojumu un uzskaitīja visas ostas, kurās tam bija paredzēts piestāt. Ferrante, kas joprojām neko

daudz vai vispār neko nesaprata no ģeogrāfisko garumu problēmas, nespēja iztēloties, ka Mazarēns ir aizsūtījis Roberto �ai ceļojumā ar kuģi tikai tāpēc, lai tas atklātu to, kas Ferrantem pa�am jau �ķita skaidrāks par skaidru, tā nu viņ� nosprieda, ka patiesais Roberto uzdevums ir pavēstīt Kardinālam Zālamana salu atra�anās vietu.

Ferrante uzskatīja, ka Tweede Daphne ir ātrāka par Amarilli, un paļā�vās arī uz savu veiksmi, tāpēc bija pārliecināts, ka pavisam viegli varēs panākt Bērda kuģi, kad tas jau būs sasniedzis Salas, tur, krastā, apkaut tā ekipā�u, Roberto ieskaitot, un tad pēc savas patik�anas izrīkoties ar zemi, kurai nu pats būs kļuvis par vienīgo atklājēju.

Tie�i einuhs viņam ieteica paņēmienu, kas ļautu doties tālajās jūrās, nenomaldoties no kursa: vajadzētu tikai pagādāt vēl vienu suni. Tad viņ�, einuhs, katru dienu darbotos ar suņa asiņu paraugu tie�i tāpat, kā rīkojas ar Amariļļa suņa asinīm, un Ferrante varētu saņemt tādus pa�us ziņojumus, kādus ik dienas saņem doktors Bērds.

Do�os ceļā tūlīt, paziņoja Ferrante, bet, kad otrs iebilda, ka vispirms vajagot sameklēt suni, atteica: "Man uz borta ir citāda paveida suns." Viņ� aizveda einuhu uz savu kuģi un noskaidroja, ka pa�a apkalpē ir bārddzinis, kur� ir pieredzejis āderu cirtējs un labi tiek gala ari ar līdzī�gām vajadzībām. "Es, kaptein," lielīgi teica �is vīrs, kas vismaz tūksto��reiz bija paglābies no karātavu cilpas, "tajos laikos, kad tā nopietnāk laupījām, esmu nozāģējis vairāk roku un kāju saviem biedriem, nekā ievainojis ienaidniekiem!"

Nokāpis lejā tilpnē, Ferrante pieva�oja ķēdēs saslēgto Biskarā pie krusteniski sanaglotiem baļķiem un tad pats ar savu roku ie�ķēla viņam sānos dziļu brūci. Biskarā sāpēs kunkstēja, bet einuhs piespieda brūcei lupatu, piesūcināja to ar asinīm un noglabāja īpa�ā tarbā. Tad viņ� iz�skaidroja bārddzinim, ka visu ceļojuma laiku ir jāgādā, lai brūce būtu vaļēja un nesadzijusi, uzmanot, lai ievainotais nenomirtu, ta�u arī neizveseļotos.

Pēc �ī jaunā nozieguma pastrādā�anas Ferrante pavēlēja uzvilkt bu�ras un doties meklēt Zālamana salas.

* * *

Izstāstījis �o sava romāna nodalu, Roberto sajuta dziļu riebumu un nogurumu, viņ� pats bija piekusis un pārpūlējies visās aprakstītajās ļaundarībās.

Viņ� vairs nevēlējās iztēloties turpinājumu un tā vietā uzrakstīja lūgsnu dabai, lai tā līdzīgi kā māte, kad vēlas panākt, lai bērns �ūpulī aizmieg, pārklāj tam pāri drānas gabalu, tā apsegdama ar mazu nakti, pārsedz planētu ar lielo nakti. Viņ� lūdzās, lai nakts, nolaupa viņa acīm visu redzamo un pamudina tās aizvērties; un tad reizē ar tumsu lai nāk arī klusums; bet pēc tam, līdzīgi kā, saulei austot, lauvas, lā�i un vilki (kas visi, tāpat kā zagļi un slepkavas, nīst gaismu) skrien paslēpties alās, kur ir to midzeņi un brīve, lai saskaņā ar pretstatu likumu, saulei nozū�dot aiz rietumu apvār�ņa, alās paslēpjas arī visa juceklīgo domu varza. Un lai tad, kad gaisma beidzot būs nomirusi, arī viņā pamirst visi gari, ko iekustina gaisma, un lai arī viņam tad tiek kluss miers un rāma dusa.

Viņ� nopūta gaismekli, un nākamajā mirklī viņa rokas apspīdēja vairs tikai mēness stars, kas ielauzās kajītē no ārpuses. Aug�up no kuņģa uz smadzenēm sāka kāpt dūmaka, kas drīz vien uzgūla plakstiņiem un aizspieda tos ciet, lai gars vairs nenogurdinātu sevi, raudzīdamies uz priek�metiem, kas domas aizvilina neceļos. Un nu gulēja ne tikai viņa acis un ausis, bet arī rokas un kājas nomodā palika vienīgi sirds, kas neatpū�as nekad.

Vai miegā iegrimst arī dvēsele? Ak vai, nē, tā paliek modra un nomodīga, tikai patveras dziļāk aiz priek�kara un sarīko izrādi: nu uz ska�tuves iznāk rēgi kumēdiņu rādītāji un uzsāk savas ākstības, ta�u �ī komē�dija ir tik nesakarīga, it kā visi aktieri būtu apdzēru�ies vai juku�i, tik ķēmīgi ir tēli, tik dīvaini tērpi, tik nepiedienīga izturē�anās, neloģiskas visas sarunas un pārspīlēti izteikumi.

Kad simtkāji sagrie� vairākās daļās, visi vaļā paspruku�ie posmi aiz�skrien kur kurais, un brā�as tie, pa�i nezinādami kur, jo acis ir tikai vienai no daļām, kurai klāt palikusi galva, bet pārējās ir aklas; bet tik un tā �īs aklās daļas aizskrien kā veselas vaboles, savas piecas vai se�as atliku�ās

kājas kustinādamas, un katra aiznes sev līdzi arī gabaliņu dvēseles. Un tie�i tāpat sapnī gadās redzēt, ka no puķes kāta izaug dzērves kakls, kam galā ir babuīna galva, ko rotā �etri glieme�a radziņi, no kuriem ārā �aujas uguns, vai arī gadās redzēt, ka vecam vīram bārdas vietā ir pāva aste, bet kādam citam rokas ir kā mezglos sametu�ies vīnogulāji, bet acis mazi gaismeklī�i glieme�vākos, un deguns kā stabule�

Roberto gulēja un sapnī redzēja turpināmies Ferrantes ceļojumu ta�u tagad viņ� to skatīja sapņainu kā jau sapni.

Es pat gribētu teikt, ka �is sapnis viņam atklāja daudz vērtīga. Rodas iespaids, ka Roberto pēc ilgajiem prātojumiem par bezgalīgām pasau�lēm, vairs nevēlējās turpināt iztēloties sava stāsta notikumus risināmies Romānu Zemē, nu viņ� vēlējās īstus notikumus īstā pasaulē, kurā dzī�voja arī pats, vienīgi līdzīgi kā Sala atradās nesenā pagātnē viņa sa�domātajiem notikumiem vajadzēja risināties ne pārāk tālā nākotnē, kurā tiktu apmierināta viņa vēlme pēc telpas, kas nebūtu tik ierobe�ota kā tā, kurai viņu lēmusi kuģa avārija.

Sava stāsta sākumā viņ� Ferranti bija uzvedis uz skatuves kā manie�risma garā radītu Jago, kurā nemitīgi gruzd aizvainojums un dusmas par pārestību, kas patiesībā nemaz nav pieredzēta, ta�u tagad, nevarēdams paciest, ka Otrs stāv līdzās viņa Lilijai, viņ� pats centās ieņemt tā vietu un uzdro�inādamies atzīt par savām arī dubultnieka vistum�ākās do�mas atklāti atzina, ka Ferrante ir viņ� pats.

Nu jau būdams pārliecināts, ka pasauli var izdzīvot caur bezgalīgi daudzām paralaksēm, viņ�, lai arī sākumā bija iecēlis sevi par nekautru aci, kas uzmanīgi vēro visu, ko Ferrante dara Romānu Zemē vai pagātnē, kas reiz bija piederējusi arī viņam pa�am (un bija viņam pieskārusies tā, ka viņ� to nemaz nemanīja, un ietekmējusi viņa tagadni), tagad pats kļuva par Ferrantes acīm. Kopā ar savu pretinieku viņ� vēlējās izbaudīt visus piedzīvojumus, ko liktenim būtu vajadzējis atvēlēt viņam, Roberto.

Tā nu burinieks traucās pa �ķidro ūdeņu laukiem, un pirāti bija rāmi un paklausīgi. Tie modri gādāja par abu mīlnieku kuģojumu, un ceļā gadījās sastapt vienīgi da�u labu jūras briesmoni, un tā, vēl nesasniegu�i

Amerikas piekrasti, viņi sastapa Tritonu. Cik nu daudz no tā miesas bija redzams virs ūdens, tā izskatījās glu�i kā cilvēkam, vienīgi rokas �ķita nesamērīgi īsas priek� spēcīgā rumpja. Plaukstas tam bija lielas, mati biezi un pelēki, un pār krūtīm līdz pa�am vēderam stiepās gara bārda. Acis Tritonam bija lielas, un āda raupja. Kad matro�i tam piepeldēja tuvāk, tas likās padevīgs un peldēja uz tīkla pusi. Ta�u, tikko sajuta, ka tīkls viņu velk uz laivas pusi, pat vēl neizniris augstāk par nabu un tā arī neatklājis, vai aste viņam ir tāda pati kā nārām, Tritons ar vienu rāvienu saplēsa tīklu un nozuda. Vēlāk viņiem gadījās to redzēt gul�ņājam saulē uz kādas klints, ta�u arī tagad ķermeņa apak�daļu slēpa ūdens. Tritons skatījās uz kuģi un kustināja rokas, itin kā aplaudējot.

Iepeldēju�i Klusajā okeānā, viņi sasniedza kādu salu, kur lauvas bija melni, vistas apaugu�as ar biezu vilnu, koki ziedēja tikai naktīs, zivīm bija spārni, putniem zvīņas, akmeņi peldēja pa virsu, bet koksne grima lejā, tauriņi zaigoja naktī, un ūdens reibināja kā vīns.

Nākamajā salā viņi redzēja pili, kas bija būvēta no satrunēju�as kok�snes un nokrāsota acīm netīkamās krāsās. Viņi gāja pilī iek�ā un nonāca zālē, kas bija iztapsēta ar kraukļa spalvām. Katrā sienā bija ni�as, ta�u tajās nebija izvietotas akmens bistes, tur bija salikti dzīvi cilvēciņi ar kalsnām sejām, un tie visi nez kāda dabas untuma dēļ bija piedzimu�i bez kājām.

Neiedomājami nosu�ķētā tronī tur sēdēja ķēniņ�, kur� pamāja ar roku un tūliņ pēc viņa pavēles sākās koncerts: āmuri rībēja, urbji �ņirkstēja pret akmens plāksnēm, na�i griezīgi d�irkstēja pret porcelāna �ķīvjiem, un tad uzradās se�i kārni un atbaido�i �ķielējo�i vīri.

Iepretī �iem kaulu kambariem nostājās arī sievietes, par kurām res�nākas nemaz nav iedomājamas; tās paklanījās saviem biedriem, un visi uzsāka deju, kas vēl vairāk izcēla ikviena dejotāja ērmības un kroplības. Tad zālē iebruka se�i neuzvedīgi pui�i, kas izjauca deju, un visi se�i iz�skatījās viena klēpja dzemdēti ar tik lieliem deguniem un milzonīgām mutēm, un piedevām ar tik kuprainām mugurām, ka vairāk izskatījās nevis pēc dzīvām būtnēm, bet pēc dabas meliem.

Pēc �īs dejas mūsu ceļinieki, kas pagaidām uz salas nevienu nebija dzirdēju�i runājam, ta�u jau bija nospriedu�i, ka vietējā valoda noteikti pārlieku at�ķiras no viņu pa�u runātās, mēģināja uzdot jautājumus ar �estiem, kas ir universāla valoda, kurā vienlīdz labi var sazināties arī ar me�oņiem. Ta�u tronī sēdo�ais vīrs atbildēja valodā, kas vairāk izlausījās pēc zaudētās Putnu valodas, un to veidoja vieni vienīgi treļļi, �irpsti un svilpieni. Un mūsu ceļinieki visu saprata tik skaidri, it kā pils saimnieks būtu izteicies viņu mēlē. Tā viņi uzzināja, ka at�ķirībā no visām citām vietām, kur vislielākā vērtība ir skaistumam, �ajā pilī augstu tiek vērtēta vienīgi savādība. Un tie�i savādības viņi pārpārēm redzē�ot, ja turpinā��ot ceļu cauri zemēm, kur apak�ā atrodas tas, kam citur vieta ir aug�ā.

Viņi kuģoja tālāk un nonāca tre�ajā salā, kas �ķita tuk�a un neap�dzīvota, un Ferrante divatā ar Liliju devās dziļāk iek�zemē. Bet, kad viņi tā gāja, atskanēja balss, kas viņus brīdināja un ieteica bēgt: �ī esot Nere�dzamo Ļau�u sala. �ai pa�ā brīdī viņiem abiem apkārt stāvot jo daudzi un ar pirkstiem rādot uz savādajiem viesiem, kas bez kauna un kautrības atklāj sevi skatieniem. Jo �ī tauta uzskatīja, ka uzlūkotais kļūst par vē�rotāja upuri, jo skatiens tam nolaupa patieso dabu un pārvēr� par pa�a pretstatu.

Ceturtajā salā viņi sastapa vīru ar iedubu�ām acīm, plānu balsi un grumbainu seju, kam ādaskrāsa tomēr bija svaiga. Bārda un mati �im cilvēkam bija smalki un mīksti kā vate, bet viss augums un locekļi savil�ku�ies kopā tik līki un stīvi, ka viņam vajadzēja griezties ar visu augumu, ja viņ� gribēja paskatīties sāņus. Un �is vīrs teica, ka viņam esot trīssimt �etrdesmit gadi un pa �o laiku viņ� trīsreiz esot atjaunojis savu jaunek�lību, dzerdams ūdeni no Jaunības avota, kas atrodoties tie�i �ai zemē un pagarinot mū�u ta�u nekad ilgāk par trīssimt �etrdesmit gadiem, tāpēc viņ� drīz mir�ot. Un vecis piekodināja ceļiniekiem �o avotu nemeklēt: dzīvot trīsreiz un kļūt sev pa�am par otro un tre�o atkārtojumu esot ļoti nomāco�i, un beigās cilvēks vairs nejēdzot, kas viņ� īsti ir. Esot sāpīgi un moko�i trīs reizes izdzīvot vienas un tās pa�as sāpes, ta�u ne mazāk moko�i esot trīs reizes izdzīvot arī tos pa�us priekus. Dzīvotprieku rada

apziņa, ka ilgi neturpināsies ne līksmība, ne sēras, un briesmīga būtu mūsu dzīve, ja mēs zinātu, ka mums lemta mū�īga svētlaime.

Antipodu pasaule ir skaista savā daudzveidībā, un, nobrauku�i vēl tūksto� jūdzes, viņi atrada piekto salu, kur cits pie cita bija neskaitāmi dīķi. Un visi �īs salas iemītnieki aizvadīja dzīvi, nometu�ies ceļos un vē�rodami savu atspulgu ūdenī, jo bija pārliecināti, ka eksistē tikai tas, kam pievērsts skatiens, un tādējādi, novēr�oties pa�i no sevis, viņi mirtu.

Tad viņi piestāja pie sestās salas, kas atradās vēl tālāk uz rietumiem un kur visi salinieki bez apstājas sarunājās, ikviens nemitīgi stāstīja kā�dam citam, kas un kā �im citam, pēc stāstītāja domām, būtu jādara, un pats uzklausīja līdzīgus stāstus par sevi. �īs salas iemītnieki bija pārlie�cināti, ka spēj dzīvot vienīgi tad, ja tiek izstāstīti; un, ja kāds ļaunprātis klāstīja par citiem nejaukus stāstus, tādējādi piespiezdams tos arī izdzī�vot, pārējie par �o nelieti vairs nestāstīja neko, un tādējādi viņ� nomira.

Visgrūtāk �iem saliniekiem bija izgudrot katram biedram citādu stāstu: jo, patiesi, ja visi izdzīvotu vienādus stāstus, tie drīz vien vairs cits no cita neat�ķirtos, jo ikviens no mums ir tāds, kādu mūs izveido pie�redzētais. Lūk, kāpēc viņi bija uzbūvēju�i lielu ratu, ko dēvēja par Cynosura Lucensis, un uzstādīju�i to ciema galvenajā laukumā. To veidoja se�i koncentriski apļi, kas griezās neatkarīgi cits no cita. Pirmais bija iedalīts divdesmit �etros lauciņos vai lodziņos, otrais trīsdesmit se�os, tre�ais �etrdesmit astoņos, ceturtais se�desmit, piektais septiņdesmit divos un sestais astoņdesmit �etros. Da�ādajos lodziņos atbilsto�i kritērijiem, ko Lilijai un Ferrantem tik īsā laikā tomēr neizdevās izprast, bija ierakstī�tas darbības (tādas kā iet, nākt vai mirt), kaislības (tādas kā ienīst, mīlēt vai salt), tad sekoja veidi (tādi kā labi vai slikti, skumji vai priecīgi), un visbeidzot vietas un laiki, piemēram, savās mājās vai pēc mēne�a.

Iegrie�ot visus ratus, varēja iegūt stāstus, piemēram: "vakar aizgāja mājās, atrada tur savu ienaidnieku, kas mocījās sāpēs, un viņam palī�dzēja" vai arī "ieraudzīja dzīvnieku ar se�ām galvām un to nogalināja". Pa�i salas iemītnieki apgalvoja, ka �ī ma�īna spējot uzrakstīt vai izdomāt septiņsimt divdesmit divus miljonu miljonus at�ķirīgu stāstu, tāpēc ar tiem būs gana, lai pie�ķirtu jēgu ikviena salinieka dzīvei arī nākamajos

gadsimtos. Un Roberto tas patika, jo viņ� labprāt �ādu ratu uzbūvētu ari pats, lai varētu turpināt sacerēt stāstus arī tad, ja uz Dafnes viņam vaja�dzētu palikt vēl desmit tūksto�us gadu.

Vēl bija daudz citu dīvainu un jaunatklātu zemju, ko Roberto lab�prāt būtu atklājis pats. Ta�u kādā sava sapņojuma brīdī viņ� sagribēja abiem mīlētājiem atvēlēt kādu mazāk apdzīvotu vietu, lai tie varētu iz�baudīt savu mīlestību.

Tā nu viņ� tiem lika piestāt pie septītās salas, kuras liedags bija ne�aprakstāmi jauks un kur turpat jūras krastā zaļoja neliels me�iņ�. Viņi �ķērsoja �o me�u un nonāca karaliskā dārzā, kur cauri puķu dobju rotā�tām pļavām stiepās kokiem apstādīta aleja, bet tās malās �ļakstēja dau�dzas jo daudzas strūklakas.

Bet, it kā �ie divi meklētu nomaļāku vietu, bet viņ� pats jaunas cie��anas, Roberto lika tiem nonākt pie ziedo�as arkas, un, izgāju�i tai cauri, abi nokļuva ielejā, kur niedru saaudzes �abēja vieglā vējiņā, kas pildīja gaisu ar brīni�ķīgu smar�u sajaukumu, bet no dzidra ezera mirdzo�iem soļiem skrēja strauts, tik zaigojo�s kā pērļu vija.

Roberto gādāja un man �ķiet, ka �o mizanscēnu veidojot, viņ� ievē�roja visus �anra noteikumus -, lai kupla ozola ēna vilināt vilinātu mī�lētājus ļauties mīlai, un �ai ainai viņ� pievienoja līksmas platānas, paze�mīgus zemeņkokus, durstīgus kadiķus, trauslus tamariskus un lokanas liepas, kas glu�i kā vainags ieskāva pļavu, kas izrakstīta kā austrumu paklājs. Un ar ko gan daba, �īs pasaules apgleznotāja, būtu varējusi izdai�ļot pļavu? Ar vijolītēm un narcisēm.

Viņ� ļāva, lai tie abi zaudē apjēgu par visu apkārtējo, bet tikmēr mīlīga magone pacēla miegaino galvu no dziļas aizmirstības un dzēra mīlētāju rasainās nopūtas. Bet tad Roberto labpatika, lai magone, tik liela skaistuma pazemota, kaunā un negodā piesarktu purpura ko�umā. Un mums atliek tikai piekrist Roberto, ka tā tam nekautrajam ziedam vajadzēja.

Lai ilgāk nevajadzētu skatīties uz to, kura vietā viņ� tik karsti vēlē�tos redzēt pats sevi, Roberto savā sapņa viszinībā un visspēcībā itin kā

pacēlās virs salas un pārlūkoja tās pla�umus, kur strūklakas tagad �alo�damas apsprieda mīlestības brīnumu, kam vēlējās stāvēt kūmās.

Tur bija strūklakas, kas veidotas kā smalkas kolonnas, amforas un pialas, no kurām ārā �āvās viena vienīga strūkla vai daudzas smalkas �al�tis, citām pa�ā virsotnē bija tāda kā arka, no kuras loga lejup tecēja ūdens aizkars, kas krītot radīja ko līdzīgu divkārt raudo�am sēru vītolam. Bija arī tāda, kam pamats bija darināts kā cilindrs, kam aug�galā pierīkoti citi mazāki cilindri, pavērsti katrs uz savu pusi tā, ka �is veidojums at�gādināja kazemātu vai cietoksni, vai karakuģi ar daudziem jo daudziem lielgabalstobriem, ta�u �ie �āva tikai ar ūdens lādiņiem.

Bija tādas, kas izskatījās spalvu pu�ķiem izrotātas, krēpēm un ūdens bārdām apaugu�as, un to da�ādība bija tik liela kā Austrumu Ķēniņu zvaigznēm, ko mēdz likt pie Jēzus silītes, un tie�i �ādas vadzvaigznes asti pūlējās atdarināt to strūklas un �urksles. Uz vienas bija novietota statuja zēns, kas kreisajā rokā turēja lietussargu, kuram no katra spieķa tecēja pa straumītei, bet ar labo puika turēja savu pimpaliņu un laida mīzalu strūklu baseinā, kur tā sajaucās ar ūdeņiem, kas plūda no kupola.

Citā strūklakā uz pamatīga kapiteļa bija novietota zivs ar līkumā izliektu asti, un tā izskatījās tik varena, it kā tikko būtu aprijusi Jonu, un ūdens �ļācās tai no rīkles un diviem caurumiem virs acīm. Un jā�us uz �īs zivs sēdēja ar trej�uburi bruņojies amoriņ�. Cita strūklaka bija darināta kā zieds, bet tās aug�upvērstā ūdens �alts bija tik spēcīga, ka uz tās bal�stījās bumba; vēl cita bija veidota līdzīga kokam ar daudziem ziediem, un katrs no �iem ziediem ar savu strūklu lika griezties lodei, un likās, tās ir daudzas planētas, kas virpuļo cita ap citu lielas ūdens sfēras iek�ienē. Bija arī tādi strūklaku ziedi, kuriem ziedlapiņas veidoja ūdens, kas vien�mērīgi �ļācās no spraugas, kura bija ierīkota visapkārt apaļam kolonnas galam.

Lai aizstātu gaisu ar ūdeni, te bija iekārtotas ērģelēm līdzīgas strūkl�akas, no kuru stabulēm plūda nevis skaņas, bet �ķidras dvesmas; un, lai aizstātu ar ūdeni arī uguni, te bija novietoti sve�turi, kam stāvā balsta iek�pusē plando�ās liesmiņas uz ārpusi meta putojo�as ūdensgaismas, kas �ļācās uz visām pusēm.

Vēl cita strūklaka līdzinājās pāvam uz galvas spalvu kronītis, platā aste izvērsta un zaigojo�a visās debesu dāvinātajās krāsās. Nemaz neru�nājot par tām, kas atgādināja paliktņus, kādus izmanto parūku meistari, un no �īm plūda �alkojo�as ūdens sasukas. Viena izskatījās kā saulgrieze ar dzirksto�u lapiņu vainagu. Bet kādai citai bija akmenī smalki cirsta saules seja, kam visapkārt izvietotas ūdens sprauslas tā, lai �ī saule rai�dītu nevis karstuma, bet spirdzino�a svaiguma starus.

Viena bija kā grozīgs cilindrs, kas bez mitas izvirda ūdeni pa dau�dzām spirāliskām kanelūrām. Bija arī strūklakas kā lauvu un tīģeru mu�tes, kā grifa knābis, kā �ūskas mēle, un bija pat sieviete, kas raudāja gan ar acīm, gan krūtīm. Un vēl bija milzums faunu, kas vēma bagātīgas straumes, un turpat �ļakstījās spārnotas būtnes, plunk�ķinājās gulbji, no snuķiem ūdeni pūta Nīlas ziloņi, guldzēja alabastra amforas un savas dāvanas dāsni lēja pārpilnības ragi.

Un visas �īs vīzijas Roberto patiesībā sagādāja tikai vēl lielākas mokas.

Tikmēr ielejā abi mīlnieki, jau piesātināju�ies un remdēju�ies viens otra skavās, nu pastiepa roku, lai pieņemtu dārgās veltes, ko sniedza ķekariem apsmadzis vīnogulājs un vīģeskoks, kur�, �ķiet, lēja medaini saldas asaras, tikko redzētās mīlas saplūsmos aizkustināts, kamēr ziedu dārgakmeņiem rotātā mandeļkokā kunkstēja un ūboja Pomeran�u Dūja�

Līdz beidzot Roberto, sviedriem noplūdis, pamodās.

"Bet kā gan tā?" viņ� sev teica. "Es padevos kārdinājumam izdzīvot izdomāto, par starpnieku izmantojot Ferranti, ta�u tagad redzu, ka viņ� pats mani ir izmantojis un dzīvojis caur mani, un, kamēr es tikai tuk�i sap�ņoju, viņ� patie�ām pieredzēja visu, ko pats viņam biju ļāvis pieredzēt!"

Lai atdzesētu savas dusmas un izbaudītu skatus, kas Ferrantem bija liegti (vismaz tas viņam nebija ļauts!), Roberto jau agri no rīta, apmetis ap vidukli virvi un uzlicis uz sejas Persona Vitrea, devās uz savu koraļļu pasauli.

Nonācis pie koraļļu rifa, Roberto peldēja ar seju zem ūdens, vēro�dams mū�īgās galerijas un arkas, ta�u �oreiz nespēja apbrīnot dzīvos akmeņus ar rāmu dvēseli, jo kāda Medūza viņu pa�u bija pārvērtusi par nedzīvu klinti. Sapnī Roberto bija redzējis, kādus skatienus Lilija velta uzurpatoram, un, lai gan pa miegiem tie viņu bija iekaitēju�i liesmās, tagad, atmiņas saglabāti, tie viņu stindzināja.

Viņ� vēlējās atgūt savu Liliju un peldēja, iegremdējis seju, cik dziļi vien iespējams, it kā, �ādi savienodamies jūru, varētu iegūt to balvu, ko sapnis bija atvēlējis Fcrrantem. Viņa gars bija radināts veidot domu tēlus, tāpēc tam nebija grūti iztēloties Liliju ikvienā �ī nogrimu�ā parka tēlu viļņotajā izliekumā un ieliekumā, saskatīt viņas lūpas katrā ziedā, kurā viņ� gribētu apmaldīties kā saldkāra bite. Caurspīdīgajos ko�umdārzos viņ� atkal redzēja �ķidrautu, kas pirmajos vakaros bija sedzis viņas seju, un pastiepa roku, lai �o aizsegu paceltu.

�āda prāta apreibuma pārņemts, viņ� no�ēloja, ka acis nevar ietiek�ties tik tālu, kā vēlētos sirds, un starp koraļļiem skurbi meklēja mīļotās sievietes rokassprādzi, matu tīkliņu, auskaru, kas izdaiļojis viņas auss ļipiņu, un krelles, kas viju�ās ap viņas gulbja kaklu.

Aizrāvies ar �īm medībām, viņ� vienubrīd padevās īpa�i greznas, kādā dziļākā plaisā vizo�as rotas vilinājumam. Viņ� noņēma sejas masku, izlieca muguru, sakļāva kājas kopā un, pasitis tās aug�up, nira lejā. Ta�u �īs kustības viņ� bija izdarījis ar pārāk lielu sparu un nu gribēja pietver�ties pie kāda klints izvirzījuma, un tikai īsu brīdi, pirms pirksti sakļāvās ap grumbuļaini kreveļainu akmeni, viņ� �ķitās samanām, kā �is akmens

paver apaļu, miegainu aci. Tai pa�ā mirklī viņ� atcerējās, ka doktors Bērds bija stāstījis par Akmenszivi, kas slēpjoties koraļļu grotās, lai ikvienu dzīvu radību pārsteigtu ar savu zvīņu indi.

Par vēlu: viņa roka jau bija nolaidusies uz �ī Radījuma un spēcīgas sāpes iz�āvās cauri dilbam līdz pat plecam. Sasprindzinājis un strauji izliecis gurnus, viņ� brīnumainā kārtā spēja izvairīties no uzskrie�anas virsū �im Briesmonim arī ar seju un krūtīm, ta�u, lai apturētu kustību inerci, viņ� bija spiests iesist tam ar masku. Triecienā stikliņ� sa�ķīda, un jebkurā gadījumā vajadzēja masku atlaist. Ar pēdām atspēries pret vēl dziļāku klinti, viņ� tomēr spēja iznirt virspusē, pirms tam paguvis pāris sekundes nolūkoties, kā Persona Vitrea nogrimst dzelmē.

Labā delna un apak�delms jau bija pietūku�i, plecs tirpa un bija kļu�vis nejutīgs; Roberto baidījās zaudēt samaņu, tomēr pieķērās pie virves un ar lielām pūlēm, turēdamies tikai ar vienu roku, palēnām vilkās atpa�kaļ uz kuģi. Līdzīgi kā pirmajā naktī viņ� pusnemaņā uzrāpās aug�ā pa kāpnēm un tāpat kā �ai pirmajā naktī saļima turpat uz klāja.

Bet �oreiz saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs. Roberto, zobus kla�binādams, atcerējās, ka doktors Bērds bija stāstījis, ka pēc tik�anās ar Ak�menszivi lielais vairums mirstot, izdzīvojot vien retais, un nekādas pretin�des pret �īs zivs dzēlieniem neesot zināmas. Skatiens miglojās, bet Roberto vēl pūlējās aplūkot brūci: tā bija tikai niecīga skramba, ta�u laikam gan liela diezgan, lai pa to dzīslās varētu ieplūst nāvējo�ā viela. Samaņa pagaisa.

Kad viņ� atmodās no ģībiena, drudzis bija pieņēmies spēkā un mo�cīja me�onīgas slāpes. Roberto apjēdza, ka �ajā kuģa daļā, kur viņa miesa ir pakļauta visu dabas elementu iedarbībai, turklāt tālu no ūdens un ēdiena, viņ� palikt nedrīkst. Rāpus viņ� aizvilkās līdz apak�ējam klājam un nosprieda, ka gana laba vieta būs pusceļā starp pārtikas pieliekamo un vistaploku. Alkatīgi viņ� pieklupa ūdens mucai un dzēra, ta�u juta, ka kuņģis sāk raustīties krampjos. Un atkal zaudēja samaņu, iekrizdams ar seju atvemtajā peļķē.

Pienāca nemierīga un baisu murgu plosīta nakts, un nu par savu cie�anu izraisītāju viņ� uzskatīja Ferranti, ko vairs nejaudāja at�ķirt no

Akmenszivs. Kāpēc Ferrante tik ļoti negribēja, lai viņ� sasniedz Salu un Dūju? Vai tāpēc tas tik nadzīgi dzinās viņam pakaļ?

Viņ� redzēja sevi guļam uz grīdas un vērojam citu sevi, kas, tērpies ēr�tās mājas drānās, turpat blakus sēdēja pie pavarda un pūlējās tikt skaid�rībā, vai pa�a rokas, ko �amdīja, un ķermenis, ko juta, patie�ām ir viņa rokas un viņa ķermenis. Viņ�, gulo�ais, kur� vēroja to otru, sēdo�o, jutās tā, it kā drānas būtu uzliesmoju�as un dedzinātu, ta�u tas nebija iespē�jams, jo apģērbies bija otrs, bet viņ� gulēja zemē kails, un nu Roberto nosprieda, ka �ie abi ir tikai viņa prāta radīti tēli. Viņ� pats gan bija īsts, jo domāja, ergo eksistēja.

Tas otrs (bet kur�?) vienubrīd piecēlās kājās, ta�u laikam gan Ļau�nais Ģēnijs bija ķēries pie viņa sapņa pasaules pārveido�anas, jo tagad tas vairs nebija viņ� pats, bet tēvs Kaspars. "Jūs atgriezāties!" nomurmi�nāja Roberto un pastiepa viņam pretī rokas. Ta�u jezuīts ne atbildēja, ne izkustējās no vietas. Tikai skatījās uz Roberto. Tas neap�aubāmi bija tēvs Kaspars, ta�u tāds, it kā jūra pirms atdo�anas atpakaļ būtu viņu nomaz�gājusi un padarījusi jaunāku. Kopta bārda, apaļīga un sārta seja glu�i kā tēvam Emanuēlem, tīra sutana bez plīsumiem un pleķiem. Tad, jopro�jām stāvēdams nekustīgi, deklamējot kā aktieris vai daudz pieredzējis orators, viņ� drūmi pasmaidīja un nevainojami pareizā, skaidrā valodā teica: "Tu veltīgi aizstāvies. Visai pasaulei tagad ir atlicis tikai viens vie�nīgs mērķis, un tā ir elle."

Viņ� turpināja runāt skaļā balsī, it kā sacītu sprediķi no baznīcas kan�celes: "Jā, elle, par kuru jūs tu un tavi drauģeļi zināt pavisam maz, ta�u traucaties turp steidzīgiem soļiem un apstulbinātu prātu! Jūs domājat, ka ellē atradīsiet zobenus, dun�us, locekļu lau�amos ratus un bārdas na��us? Sēra straumes un �ķidra svina dzērienus, ledainu ūdeni, verdo�us katlus un cepināmās restes, zāģus un cirvjus, līkus īlenus acu izdur�anai, knaibles zobu izrau�anai, asas ķemmes sānu uzplē�anai, ķēdes kaulu drupinā�anai, plēsīgus zvērus, durstīgus dzeloņus, �ņaudzīgas cilpas, moku solus, krustus, āķus un bluķus? Nē! �īs mocības gan nenoliedzami ir ne�ēlīgas, ta�u tādas, ko cilvēka prāts vēl spēj izgudrot, jo mēs ta�u esam izgudroju�i bronzas vēr�us, dzelzs krēslus un aiz nagiem sadurtas

asas adatas� Jūs cerat, ka elle būs koraļļu rifs, kur �umēs un mud�ēs Akmenszivis. Nē, pavisam citādas ir elles mocības, jo tās dzimst nevis no mūsu galīgās izdomas spējas, bet gan dusmu pārņemta un atriebīga Dieva bezgalīgajā prātā, jo viņ� ir spiests uzskatāmi izrādīt savu nik�numu un skaidri jo skaidri pavēstīt, ka tikpat liels kā viņa �ēlsirdība pie�dodot ir arī viņa taisnīgums sodot! Un tie sodi būs tik briesmīgi, lai mēs tajos saskatītu visu at�ķirību, kas pastāv starp mūsu pa�u bezspēcību un Dieva Visvarenību!"

"�ajā pasaulē," turpināja �is grēkno�ēlas vēstnesis, "jūs esat piera�du�i redzēt, ka ikvienai kaitei ir savs dziedēklis, un nav tādas brūces, kam neatrastos balzams, un tādas indes, kam nebūtu pretindes. Ta�u nedomājiet, ka tāpat ir arī ellē. Apdedzinājumi tur sūrst jo sāpīgi, ta�u tiem nav nekāda remdinājuma; slāpes tur ir svilino�as, ta�u nav ūdens, kas tās atveldzētu; izsalkums tur grau� māgu kā suns kaulu, ta�u nav ēdiena, kas nestu sātu; kauns ir neizturams, ta�u nav drānu, ar ko pie�segties. Kaut nu jel tur būtu vismaz nāve, kas darītu galu tik daudzām un briesmīgām mokām, nāve, jebkāda nāve� Ta�u visļaunākais ir tas, ka tur nevarēsiet cerēt pat uz tik drūmu �ēlastību, kas nestu jums pilnīgu iznīcību! Jūs meklēsiet nāvi visos tās veidolos, meklēsiet nāvi, ta�u jums neveiksies to atrast. Nāve, nāve, kur tu esi? tā jūs kliegsiet. Kur� gan būs tas �ēlsirdīgais dēmons, kur� mūs nogalēs? Un tad jūs apjēgsiet, ka tur lejā mocībām beigas nepienāk nekad!"

Tad vecais ieturēja pauzi, pastiepa rokas pret debesīm, un, itin kā uzticēdams briesmīgu noslēpumu, kas nedrīkst izkļūt ārpus �īm sienām, pusbalsī �ukstēja: "Cie�anas, kas nekad nebeidzas? Vai tas nozīmē, ka mēs mocīsimies tik ilgi, cik daudz laika vajadzētu mazam putnelim, lai, katru gadu iemalkojot tikai pa vienai lāsei, izdzertu sausas visas jūras? Nē, vēl ilgāk. In saecula. Vai mēs mocīsimies tik ilgi, cik daudz laika va�jadzētu laputij, lai, katru gadu noko�ot pa mazai kripatai, aprītu visus me�us? Nē, vēl ilgāk. In saecula. Vai tātad mēs mocīsimies tik ilgi, kamēr skudra, ik gadu sperot pa vienam solim, apietu apkārt visai zemei? Nē, vēl ilgāk. In saecula. Un tad, ja viss �is universs būtu viens vienīgs smil�u tuksnesis, no kura ik gadsimtu tiktu paņemts nost pa vienam graudiņam,

vai tad mūsu mocības beigtos, kad �ī pasaule būtu atbrīvota no smiltīm? Arī ne. In saecula. Tad iztēlosimies, ka elles mokām lemtais ik pēc da�iem miljoniem gadsimtu izraud pa divām asarām, un jautāsim, vai viņa mo�kas izbeigsies, kad viņ� būs pieraudājis tādu asaru jūru, ka no tās izcel�sies varenāki plūdi nekā tie, kuri senatnē apslīcināja cilvēku dzimumu? Ak, metīsim nu pie malas �os bērni�ķīgos jautājumus! Jo varu jums at�bildēt tikai vienu: in saecula, in saecula būs jācie� visiem nolādētajiem, in saecula, un tas nozīmē, ka �iem gadsimtiem nav ne skaita, ne beigu, ne mēra."

Nu tēva Kaspara vaibsti atkal bija pārveidoju�ies, un viņ� līdzinājās La Grīvas mui�as karmelītam. Viņ� pievērsa acis debesīm, kā gribēdams tur atrast vienīgo cerību uz �ēlsirdību. "Bet vai Dievs," viņ� izsaucās kā grēkno�ēlnieks, kas pelnījis līdzcietību, "vai Dievs nejūt sāpes, no�raugoties mūsu cie�anās? Vai viņu nepārņems līdzcietība, un vai beigu beigās viņ� mums neatklāsies, lai mierinājumu mums sniegtu vismaz viņa asaras? Ak vai, lētticīgie! Diem�ēl Dievs mums atklāsies, ta�u jūs nejaudājat iztēloties, kāda būs �ī parādī�anās! Kad mēs pacelsim acis, mēs ieraudzīsim, ka viņ� vai tas maz jāsaka? -, kļuvis mums par Neronu nevis netaisnīguma, bet bardzības dēļ, ne tikai nevēlas mūs mie�rināt vai steigties mums palīgā, vai izrādīt �ēlumu, bet gan smejas par mums ar neiedomājamu baudu! Iztēlojieties nu, kādā neprāta niknumā mēs tad kliegsim! Mēs degam mēs teiksim -, bet Dievs smejas? Mēs degam, un Dievs smejas? Ak, cietsirdīgais Dievs! Kāpēc tu labāk nepār�vērt mūs pelnos ar saviem zibeņiem, bet aizvaino ar saviem smiekliem? Ak, ne�ēlīgais, ja vēlies, liec tām ugunīm, kurās degam, pacelties div�reiz augstāk, ta�u nesmejies un nelīksmo par mūsu sāpēm! Ak, tavi smiekli mums �ķiet rūgtāki par pa�u asarām! Ak, tavs prieks mūs sā�pina vairāk par mūsu pa�u bēdām! Kāpēc ellē nav tādu bezdibeņu, ku�ros mēs varētu patverties, lai neredzētu smejo�ā Dieva seju? Meloja tie, kuri apgalvoja, ka par sodu mums vajadzēs uzlūkot saniknota Dieva vaigu. Būtu jel tie labāk mums stāstīju�i, ka Dievs smiesies� Mēs gri�bētu, lai kalni uzgā�as mums uz galvas vai zeme pazūd zem kājām, lai tikai nevajadzētu redzēt un dzirdēt �os smieklus. Ta�u nekā, mēs būsim

spiesti uzlūkot vislielāko sāpju avotu, un būsim kurli un akli pret visu pārējo vienīgi pret to ne, ko redzēt un dzirdēt nevēlēsimies, alkdami kurluma un akluma!"

Roberto saoda, kā smako dēļu spraugās sabiru�ās vistu barības atlie�kas, bet no ārpuses saklausīja jūras putnu klaigas, ko noturēja par Dieva smiekliem.

"Bet kāpēc man būtu jānonāk ellē?" viņ� jautāja. "Un kāpēc tur jā�nonāk pārējiem? Vai tad elle nebija paredzēta tikai nedaudziem, jo mūs visus ir atpestījis Kristus?"

Tēvs Kaspars smējās glu�i kā nolādēto dvēseļu Dievs. "Kad tad viņ� jūs atpestīja? Un uz kuras planētas un kurā universā tu, tavuprāt, �obrīd dzīvo?"

Viņ� satvēra Roberto aiz rokas, rau�us uzrāva stāvus no guļasvie�tas un vilk�us aizvilka pa Dafnes labirintu, bet nabaga slimniekam iek�as graizīja briesmīgas sāpes un galvā tik�ķēja neskaitāmi pulksteņi. Pulk�steņi, viņ� domāja, laiks, nāve�

Kaspars viņu aizvilka uz telpu, kuru nekad agrāk Roberto uz kuģa nebija ievērojis. Tur bija balti balsinātas sienas, bet pa�ā vidū stāvēja slēgts katafalks, kam vienos sānos bija ierītots tāds kā apaļ� iluminators. Iepretī �im iluminatoram bija pierīkots �aurs plauktiņ� ar padziļu gropi, bet �ajā gropē bija iestiprināts plāns dēlītis, kurā bija izveidoti daudzi apaļi caurumi, kas pēc izmēriem precīzi atbilda katafalka iluminatoram, turklāt tie visi bija aizstikloti ar �ķietami blāviem stikliem. Ja plāksnīti stūma uz priek�u pa gropi, �os aizstiklotos caurumus citu pēc cita varēja aizbīdīt priek�ā lielās kastes iluminatoram. Roberto atcerējās, ka jau Provansā bija redzējis �ādu ma�īnu, tikai mazāka izmēra, un, kā runāja, �ī ierīce ar ēnu spēku varēja likt atdzīvoties gaismai.

Kaspars atvēra vienus kastes sānus, tās iek�pusē ļaujot saskatīt trij�kāji ar lielu lampu, un �ī lampa bija veidota tā, ka deglim pretējā pusē bija nevis rokturis, bet gan īpa�i izliekts apaļ� spogulis. Kad lampas deglim pielaida uguni, �is spogulis gaismas starus raidīja iek�ā caurulē, tādā kā tālskatī, kam galā lēcas vietā bija kastes sānu iluminators. Un pa �o

atveri (tikko tēvs Kaspars kasti atkal bija aizvēris) stari tiecās cauri koka plāksnītē iestiprinātajam un iluminatoram priek�ā aizbīdītajam stiklam, veidojot gai�u konusu un uz baltās sienas liekot parādīties krāsainiem attēliem, kas Roberto acīm �ķita kā dzīvi tik ko�i un skaidri tie bija.

Pirmajā bija redzams vīrs ar dēmonisku seju, un tas bija pieķēdēts pie vientuļas klints jūras vidū, kur to �austīja viļņi. Roberto no �īs parādī�bas vairs nespēja novērst acis un sapludināja to ar nākamajām (kam tēvs Kaspars lika parādīties, bīdot caurumoto plāksnīti pa gropi), un itin kā sapņodams sapnī sakausēja visas kopā tā, ka vairs nespēja at�ķirt dzirdamo no redzamā.

Klintij tuvojās kuģis, kurā viņ� sazīmēja Tiveede Daphne; un no kuģa izkāpa Ferrante un atsvabināja sava�oto. Viss bija skaidrs. Savos klejoju�mos Ferrante bija uzdūries klin�ainajai saliņai, pie kuras, kā stāsta, pa�ā okeāna vidū esot piekalts Jūda, kur tam jāizpērk sava nodevība.

"Paldies," Jūda teica Ferrantem, ta�u Roberto �o balsi, protams, sa�klausīja no tēva Kaspara lūpām. "Kop� mani te �odien devītajā stundā piekala, es bez mitas cerēju, ka savu grēku vēl varē�u labot� Es tev pa�teicos, brāli�"

"Vai tad tu te esi pavadījis tikai nepilnu dienu vai pat mazāk?" jau�tāja Ferrante. "Savu grēku tu ta�u pastrādāji trīsdesmit tre�ajā gadā pēc Mūsu Kunga piedzim�anas, un tātad vairāk nekā pirms tūksto� se�simt desmit gadiem�"

"Ak, lētticīgais," atbildēja Jūda, "skaidrs, ka pie �īs klints mani pieva�oja pirms tūksto� se�simt desmit jūsu gadiem, ta�u no manējiem vēl nav pagājusi un nekad nepaies pat viena diena. Tu ta�u nezini, ka, iepel�dēdams �ai jūrā, kas ieskauj manu salu, iekļuvi citā visumā, kas pastāv jūsējam blakus un iek�ā, un �eit saule ap zemi iet lēnāk par bruņurupuci, un katru nākamo soli sper arvien lēnāk. Tādējādi �ai manā pasaulē viena diena sākumā bija tik gara kā divas jūsējās, pēc tam kā trīs jūsējās, un tā stiepās garumā, līdz tagad, kad pie jums ir aizritēju�i tūksto� se�simt desmit gadi, es joprojām esmu devītajā stundā. Un drīz laiks kļūs vēl lēnāks, un tad vēl un vēl, bet es mū�īgi dzīvo�u trīsdesmit tre�ajā gadā kop� Betlēmes nakts, devītajā stundā�"

"Bet kāpēc?" jautāja Ferrante.

"Tāpēc, ka Dievs vēlējās, lai man par sodu vienmēr būtu jādzlvo Lielajā piektdienā un mū�am jāatceras cie�anas, ko pieredzēja tas, kuru es nodevu. Pirmajā mana soda dienā, kamēr citiem cilvēkiem jau tuvojās saulrieta stunda un tad ari nakts, un pēc tam Klusās sestdienas rītausma, man �eit bija aizritējis tikai tās pa�as piektdienas devītās stundas vie�nas minūtes atoma atoms. Un tad saules gaita kļuva vēl lēnāka, pie jums Kristus aug�āmcēlās, bet es joprojām biju tai pa�ā stundā. Un tagad pie jums ir pagāju�i daudzi gadsimti, bet es joprojām esmu vien sprī�a tiesu no pirmā mirkļa�"

"Ta�u arī tava saule tomēr kust uz priek�u, un tātad pienāks diena lai arī varbūt pēc desmit tūksto�iem gadu vai vēl vēlāk -, kad ari tu sa�gaidīsi savu sestdienu."

"Jā, un tad būs vēl ļaunāk. Tad es izkļū�u no savas �ķīstītavas un no�nāk�u savā ellē. Tad vairs nebeigsies sāpes par to nāvi, kam biju cēlonis, un es bū�u zaudējis arī vienīgo, pagaidām vēl atliku�o, iespēju padarīt notiku�o par nenotiku�u."

"Bet kā?"

"Tu nezini, ka netālu no �ejienes stiepja? antipodu meridiāns. Aiz �īs līnijas gan tavā, gan manā universā ir iepriek�ējā diena. Ja es tagad, bei�dzot atguvis brīvību, varētu �ķērsot �o līniju, es atkal nonāktu savā Zaļajā ceturtdienā, jo �is skapulārs, ko redzi man uzklātu plecos, manai saulei uzliek par pienākumu sekot man glu�i kā ēnai un gādāt, lai visur, kur es nonāku, jebkur� laiks ritētu kā manējais. Tā es varētu izmantot savu garum garo ceturtdienu un aizceļot atpakaļ uz Jeruzālemi, un nonākt tur, iekams būtu pastrādāta mana nelietība. Un tādējādi es izglābtu savu Skolotāju no viņa likteņa."

"Ta�u," iebilda Ferrante, "ja tu neļausi piepildīties Cie�anām, tad nekad nepienāks arī Pestī�ana, un tad pasaule vēl �obaltdien būtu pirm�dzimtā grēka varā."

"Ak vai!" raudot iesaucās Jūda. "Un es domāju tikai par sevi! Bet ko tad lai es daru? Ja atstā�u pastrādāto pastrādātu, tad neatbrīvo�os no lāsta un soda. Ja savu kļūdu labo�u, tad bū�u licis �ķēr�ļus Dieva plānam

un mani sodīs un nolādēs. Vai tie�am jau kop� laiku sakuma ir bijis no�lemts, ka esmu nolādēts būt nolādētais?"

Jūdam vēl lejot gau�as asaras, attēlu virkne izdzisa, jo lampā izsīka eļļa. Nu atkal runāja tēvs Kaspars, ta�u viņa balss bija pārvērtusies līdz nepazī�anai. Pavisam nedaudz gaismas telpā iespīdēja vienīgi pa spraugu sienā, un izgaismota bija tikai viena jezuīta sejas puse un �ajā neskaidrajā gai�umā viņa deguna līnija izkropļojās un bārda iemantoja neizprotamu krāsu kļūstot pa pusei sirma un pa pusei tum�a. Acis gan dziļi iedubu�as nu izskatījās abas, un arī gaismas apspīdētā likās nogri�musi ēnā. Un tikai tagad Roberto ievēroja, ka patiesībā to sedz melns pārsējs.

"Un tad," teica tas, kur� bez �aubām bija abats de Morfi, "tie�i tai pa�ā brīdī tavs brālis izgudroja īstu sava Atjautīgā Prāta meistardarbu. Veicot Jūdas ierosināto ceļojumu, viņ� varētu panākt, lai Kristus Cie�a�nas nepiepildās un cilvēcei netiek Pestī�ana. Pestīts tad nebūtu neviens, un mēs visi būtu pirmdzimtā grēka upuri, visi kā viens lemti ellei, un tavs brālis, protams, būtu grēcinieks tāpat kā agrāk, ta�u tagad tāds pats kā visi citi un tātad attaisnots."

"Bet kā tad viņ� to varētu, kā viņ� to varēja?" jautāja Roberto.

"Ak," biedējo�i līksmi atsmaidīja abats, "pietika ar tīro nieku. Vaja�dzēja tikai piemānīt Visaugstāko, kur� ta�u nespēj iepriek� nojaust visus veidus, kā varētu tikt apslēpta patiesība. Vajadzēja nogalināt Jūdu (un to es izdarīju turpat uz klints), noņemt viņa skapulāru un uzlikt to plecos, tad laikus aizsūtīt savu kuģi pie Salas un likt tam noenkuroties tās pretējā pusē, tad ierasties �eit, izliekoties par citu, un gādāt, lai tu neiemācītos pareizi peldēt un nevarētu aizsteigties uz Salu pirmais, un visbeidzot piespiest tevi uzbūvēt ūdens zvanu manām vajadzībām, lai es pats gan uz Salas varētu nonākt." Un runājot viņ� lēnām novilka sutanu, lai parā�dītu skapulāru, un tādējādi atklāja skatienam arī savas pirāta drānas, bet pēc tam tikpat nesteidzīgi atbrīvojās no liekās bārdas un parūkas, līdz Roberto �ķita, ka viņ� raugās spogulī pats uz sevi.

"Ferrante!" viņ� izsaucās.

"Es pats, brālīt. Un, kamēr tu te ķepurojies pa ūdeni brī�am kā suns, brī�am kā varde, es Salas pretējā pusē atkal kāpu uz sava kuģa un, iz�mantodams savu nebeidzami garo ceturtdienu, mierīgi aizburāju uz Jeruzālemi, sastapu citu Jūdu, kur� bija gatavs kuru katru brīdi pastrādāt nodevību, un pakāru viņu vīģes koka zarā, lai liegtu viņam Cilvēka Dēlu atdot Tumsas bērnu rokās, tad ar saviem uzticamajiem palīgiem ielauzos Getzemenes olīvdārzā un nolaupīju Mūsu Kungu, pie viena paglābdams no Krusta mokām! Un tagad gan es, gan tu mēs visi dzīvojam pasaulē, kas nav tikusi pestīta!"

"Bet Kristus? Kur tagad ir Kristus?"

"Tātad tu nezini, ka jau senie teksti apgalvoja, ka pasaulē esot ugunssarkanas Dūjas, jo Mūsu Kungs pirms krustā si�anas valkāja ko�i sarkanu tuniku? Vai tu joprojām neesi sapratis? Jau tūksto� se�simt des�mit gadus Kristus ir gūsteknis uz Salas, no kurienes cen�as izbēgt Pome�ran�u Dūjas veidolā, ta�u projām viņ� netiek, jo līdzās Specula Melitensis es noliku Jūdas skapulāru, tāpēc tur vienmēr ir viena un tā pati diena. Tagad man atliek vēl nogalināt tevi, lai pēc tam es varētu brīvs dzīvot pasaulē, kur no�ēla ir sve�a, toties ikvienam ir dro�i apsolīta elle, un tur lejā mani kādu dienu uzņems kā jauno Luciferu!" Un, izvilcis īsu zobenu, viņ� tuvojās Roberto, lai paveiktu pēdējo no saviem noziegumiem.

"Nē," iekliedzās Roberto, "to es tev neļau�u! Es labāk nogalinā�u tevi un atbrīvo�u Kristu! Ari es protu paukoties, bet tev mans tēvs savus slepenos dūrienus nav mācījis!"

"Man bija tikai viens tēvs un viena māte tavas slimās smadzenes," ar skumju smaidu atbildēja Ferrante. "Tu man esi mācījis vienīgi ienīst. Vai tu domā, ka esi man pasniedzis lielu dāvanu, dāvājot dzīvību vienīgi tāpēc, lai tavā Romānu Zemē es varētu kļūt par Aizdomu iemiesojumu? Kamēr tu būsi dzīvs un domāsi par mani to, kas man par sevi jādomā pa�am, es nepārstā�u sevi nicināt. Ejam aug�ā uz klāja!"

"Piedod, mans brāli," raudot iesaucās Roberto. "Jā, kāpsim aug�ā, būs pareizāk, ja viens no mums mirs!"

Ko īsti Roberto vēlējās? Mirt? Atbrīvot Ferranti, viņu nogalinot? Liegt Ferrantem ilgāk aizkavēt Pestī�anu? To mēs nekad neuzzināsim, jo to ne�zināja arī Roberto pats. Ta�u tā ir veidoti sapņi.

Viņi uzkāpa uz klāja, Roberto meklēja savu ieroci un to arī atrada līdz pusei nolūzu�u (kā mēs labi atceramies); ta�u viņ� iesaucās, ka Dievs viņam dāvā�ot spēku, turklāt labs paukotājs varot cīnīties arī ar nolauztu asmeni.

Brāļi pirmo reizi stājās viens otram pretī, lai uzsāktu savu pēdējo

cīņu.

Debesis bija nolēmu�as būt par sekundantu �ajā divkaujā, kur brā�lis nokaus brāli. Sārts mākonis piepe�i izpleta asiņainu ēnu starp kuģi un debesīm, it kā tur aug�ā kāds būtu pārgriezis rīkli Saules zirgiem. Un tad sāka �ķilties zibeņi un rībēt pērkoni, mākoņi sprāga vaļā un lēja savus ūdeņus, un debesis un jūra kopīgiem spēkiem apdullināja abus duelantus ar briesmīgu troksni, �ilbināja acis un �austīja to rokas ar le�daina ūdens strūklām.

Ta�u viņi abi itin kā dejoja starp uguns bultām, kas krita visapkārt, viņi uzbruka viens otram ar tie�iem un sāniskiem dūrieniem, strauji kā�pās atpakaļ un brī�am ieķērās kādā virvē, lai lidus izvairītos no uzbrū�ko�a asmeņa, izkliedza lamas un apvainojumus, ritmiski pieskaņojot �īs klaigas katram izklupienam, bet visapkārt tikpat nikni auroja vēj�.

Uz klāja glumi slidenajiem dēļiem Roberto cīnījās par to, lai Kristu piesistu Krustā, un viņ� lūdza Dieva palīdzību; bet Ferrante cīnījās, lai Kristus no �īm cie�anām tiktu pasargāts, un piesauca par palīgiem visus velnus.

Un, tie�i izkliegdams ne�ķīstā Astarota vārdu, Iebrucējs (kur� nu jau bija iebrucējs arī Providences plānos) neapzināti padarīja sevi par piemē�rotu upuri Kaijas dūrienam. Vai varbūt viņ� padevās tī�ām, lai pieliktu punktu �im nesakarīgajam sapnim.

Roberto izlikās, ka pakrīt, pretinieks metās virsū, lai viņu piebeigtu, bet Roberto atspiedās uz kreisās rokas un grūda zobena strupuli pret brāļa krūtīm. Viņ� gan nepielēca kājās tik strauji un veikli kā Sensavēns, ta�u Ferrante liecās lejup tik sparīgi, ka vairs nevarēja �o kustību

apturēt un pats uzduras uz paslieta asmeņa. Un pār Roberto nolija asiņu straume, kas mirsto�ajam ienaidniekam gāzās no mutes.

Viņ� vēl juta asiņu gar�u mutē, jo dro�i vien, drud�a murgos svai�dīdamies, bija sakodis sev mēli. Tagad viņ� peldēja pa �īm asinīm, kas vilnīja no kuģa līdz pat Salai; bet tālāk peldēt negribēja, jo baidījās no Akmenszivs. Ta�u pagaidām viņ� bija paveicis tikai savas misijas pirmo daļu, Kristus viņu gaidīja uz Salas, lai varētu doties liet savas asinis, un Roberto bija vienīgais, kas Pestītājam varēja kļūt par pestītāju.

Ko nu viņ� savā sapnī darīja? Ar Ferrantes zobenu viņ� sagraizīja strēmelēs buru, bet �īs strēmeles sasēja un savija kopā; tad apak�ējā klājā notvēra spēcīgākos gārņus vai stārķus, vai kas nu tie bija, un ar izturīgām auklām piesēja to kājas pie sava lidojo�ā paklāja, padarīdams tos par de�besu zirgiem.

Ar �ādu lidojamo ierīci viņ� pacēlās gaisā un devās uz Salu, kas nu bija sasniedzama. Specula Melitensis pakājē viņ� atrada skapulāru un sa�plēsa to driskās. Tikko Roberto bija atdevis laikam telpu, pār viņu nonāca Dūja, un beidzot viņ�, ekstāzes pārņemts, varēja to skatīt visā godībā. Un bija dabiski, pareizāk, pārdabiski, ka tagad viņa acīm tā atklājās ne�vis pomeran�u krāsā, bet gan spodri balta. Un tas vairs nevarēja būt ne balodis, ne dūja, jo �iem putniem nepienākas pārstāvēt Trīsvienības Otro Personu, tāpēc varbūt tagad tas bija Dievbijīgais Pelikāns, kā jau Dēlam pieklājas. Tā nu viņ� īsti nesaskatīja, kāds putns laipni stājās par priek�buru viņa spārnotajam kuģim.

Viņ� zināja vienīgi to, ka tagad traucās aug�up, un ainas mijās tik strauji un zibīgi, kā nu to vēlējās rēgi kumēdiņu rādītāji. Viņi kuģoja uz visām neskaitāmajām un bezgalīgajām pasaulēm, uz ikvienu planētu, uz ikvienu zvaigzni, lai tajās visās �ai pa�ā mirklī un gandrīz vienlaikus pie�pildītos Pestī�ana.

Pirmais sasniegtais debesu ķermenis bija baltais mēness, kura nakti izgaismoja zemes dienvidus. Un zeme bija turpat, pie apvār�ņa līnijas tā rēgojās kā draudīga un milzonīga kukurūzas polenta, kas vārījās debesīs un grasījās uzkrist Roberto uz galvas, burbuļodama drud�aini drud�otā

drud�a drudzībā, karsonīgi karsēdamās karsonī, mutuļainos mutuļu mu�tuļos mutuļaini mutuļodama, burzdalu burzdalās burzdalēdama, virru vurru, ploku plaku. Bet, ja tevi nomoka drudzis, tu pats pārvērties par kūsājo�u polentu, un visi uguņi, kas �ķīst tev gar acīm, ir iz�ķīlu�ies tavā galvā.

Un tā uz mēness kopā ar Dūju�

Es paļaujos, ka mēs nemēģināsim atrast ticamību un loģiskumu visā, ko tikko esmu atstāstījis, jo galu galā tas bija murgs, ko skatīja sāpju mo�cīts cilvēks Akmenszivs indes iespaidā. Ta�u tas, ko stāstī�u tālāk, pār�spēj visu, ko mēs varētu iedomāties. Roberto prāts vai sirds un katrā ziņā viņa iztēles spēks negaidīti sagudroja īpa�i zaimoju�u metamorfozi: tagad Roberto redzēja sevi uz mēness nevis kopā ar savu Pavēlnieku Kristu, bet gan ar savu Pavēlnieci Liliju, kas beidzot bija atgūta! Un Selenes ezeru krastos viņ� ieguva to, ko brālis bija guvis starp strūklaku salas dīķiem. Viņ� ar acīm skūpstīja Lilijas seju, vēroja viņu ar muti, zīda, koda un kodīja, un mīlo�ās mēles rotaļājās līksmā spēlē.

Tikai tad, drudzim dro�i vien pierimstot, Roberto atguva samaņu, ta�u aizvien vēl jutās piesaistīts visam redzētajam, kā jau reizēm notiek pēc sapņiem, kas satricināju�i ne tikai mūsu garu, bet arī miesu.

Viņ� nezināja, vai raudāt aiz laimes par atgūto mīlestību vai aiz no��ēlas par to, ka neviļus par sabiedroto ņēmis drudzi, kam visi �anru Noteikumi ir sve�i, savu Svēto Epopeju bija pārvērtis par Izlaidīgu Ko�mēdiju.

Ar �iem mirkļiem, viņ� sev teica, es patie�ām bū�u izpelnījies elli, jo skaidrs, ka neesmu labāks ne par Jūdu, ne par Ferranti, pareizāk, pats vien �is Ferrante esmu un visu �o laiku neesmu darījis neko citu, kā izmantojis viņa ļaunumu, lai varētu sapņot par nodarījumiem, ko tikai pa�a gļēvulība man alla� liegusi pastrādāt.

Varbūt man tomēr neliks atbildēt par �o grēku, jo grēkoju ne jau es, bet Akmenszivs, kas lika man sapņot savas indes sapņus. Ta�u tas, ka esmu aizdomājies līdz tik briesmīgiem maldiem, nepārprotami liecina,

ka esmu uz nāves sliek�ņa. Un, re, kā man vajadzēja sagaidīt Akmenszivi, lai beidzot pievērstos domām par nāvi, lai gan tie�i �ādām domām būtu jābūt ikviena krietna kristie�a pirmajam pienākumam.

Kāpēc nekad agrāk es nedomāju par nāvi un smejo�a Dieva dus�mām? Tāpēc, ka sekoju tam, ko māca mani filosofi, kuriem nāve ir tikai dabiska nepiecie�amība, bet Dievs tas, kur� atomu juceklī ir ieviesis Likumu, kas tos sakārto Kosmosa harmonijā. Bet vai tāds Dievs, būdams lielākais ģeometrijas Meistars, varētu radīt nekārtību ellē kaut vai tikai dzenoties pēc taisnīga soda un smieties par to, kā izjaukta kārtības jau�cēju kārtība?

Nē, Dievs nesmejas, pats sev teica Roberto. Viņ� piekāpjas pa�a gri�bētajiem un noteiktajiem Likumiem, un saskaņā ar tiem sairst mūsu mie�sas kārtība, kā tagad dro�i vien �ī sairuma vidū jau sairst manējā. Un turpat blakus savai mutei viņ� redzēja kūņojamies tārpus, ta�u tie vairs nebija drud�a murgi, �ie bija radījumi, kas dabiski dzimu�i no vistu saka�ņātajiem mēsliem un atbirām, tā bija no izmetumiem cēlusies cilts.

Nu viņ� sveica �os sabrukuma vēstne�us, sapratis, ka �ī lēnā ieslīg��ana glumā un puvekļainā matērijā ir jāuztver kā visu cie�anu gals sa�skaņā ar Dabas un Debesu gribu, ko viena lemj, bet otras īsteno.

Ilgi man vairs nebūs jāgaida, viņ� �ukstēja kā lūg�anā. Nedaudzu dienu laikā manas miesas, kas pagaidām vēl ir tik labi būvētas, mainīs krāsu, kļūs dzeltenīgas un blāvas un tad nomelnēs no galvas līdz kāju pēdām, un tās pārņems drūms un biedīgs siltums. Tad ķermenis sāks tūkt, un �os pretīgos pampumus pārņems smirdīgs, biezs pelējums. Ne�paies ilgs laiks, kad uz uztūku�ā vēdera da�viet parādīsies plaisas un da�viet plīsumi, pa kuriem ārā sūksies pū�ņu un strutu straume, un tajā peldēs un pludināsies pūsto�ās miesas gabali puse acs, kurā ņudzēs tārpi, un satrusu�as puve�ainu lūpas driskās. Tad �ajos treknajos dub�ļos dzims milzums sīku mu�iņu un citu sīku kustoņu, kas �umēt �umēs manu asiņu recekļos un tos aprīs pa gabaliņam vien. Daļa �o tārpu līdīs ārā no krūtīm, citi līdz ar nez kādiem puvekļiem un gļotām iztecēs pa nāsīm; vēl citi, trūdos ļumēdami, lodās �urpu turpu pa muti, bet tie, kuri

visātrāk būs pieriju�ies līdz sātam, murdēdami plūdīs lejā pa rīkli� bet Dafne tikmēr pārvērtīsies par putnu valstību, un no Salas �urp atlidojo�i dīgļi te pārvērtīsies dzīvnieciskos augos, un mana trūdo�ā ķermeņa sulas baros to saknes, kas stiepsies lejup līdz pat bil�ām. Un visbeidzot visa �ī miesas ēka pārvērtīsies par tīru skeletu, un tad, mēne�iem un gadiem vai varbūt pat gadu tūksto�iem aizritot, arī �is kaulu karkass lēnām sabirzīs atomu putekļos, pa kuriem staigās dzīvie, neapjauzdami, ka visa zemes lode ar tās jūrām, tuksne�iem, me�iem un ielejām nav nekas cits kā dzīva kapsēta.

Nav cita paņēmiena, kas palīdzētu veseļoties tikpat labi kā vingri�nājumi Mir�anas Mākslā, jo tie, liekot samierināties, nomierina. Tā reiz bija teicis karmelīts, un laikam gan tā bija taisnība, jo Roberto atkal sajuta slāpes un izsalkumu. Būdams vājāks nekā sapnī, cīnīdamies uz klāja ar brāli, bet stiprāks nekā tobrīd, kad bija saļimis līdzās vistu aplokam, viņ� tomēr jaudāja izdzert vienu olu. Labs bija �ķidrums, kas tecēja lejup pa rīkli. Un vēl labāka bija sula no kokosrieksta, ko viņ� pār�ķēla pielieka�majā. Tik ilgi meditējis par savu miru�o ķermeni, nu viņ� savā ķermenī, kam ta�u vajadzēja atlabt, lika mirt citiem labiem un veseliem ķerme�ņiem, kam daba ik dienas dāvāja dzīvību.

Lūk, kāpēc ja neskaitām nedaudzos karmelīta piekodinājumus La Grīvā viņam neviens nebija mācījis domāt par nāvi. Ģimenes sarunu brī�os, kas gandrīz vienmēr iegadījās pie pusdienu vai vakariņu galda (pēc tam kad Roberto bija atgriezies no kārtējās ekspedīcijas pa veco mui�u, kur ilgi bija kavējies pla�ā, ēnainā kambarī, kurā uz grīdas ga�tavoties bija sabērti āboli), parasti tika apspriests, cik labas ir padevu�ās melones, kad vajadzētu sākt pļaut kvie�us un kādas cerības ir liekamas uz vīnogu ra�u.

Roberto atcerējās, kā māte viņam bija mācījusi, cik labi, laimīgi un mierīgi viņ� varēs dzīvot, ja pratīs izmantot visas Dieva dāvanas, ko La Grīvas īpa�umi viņam varēja sniegt: "Un tu darīsi labi, ja neaizmirsīsi sa�rūpēt sālītas vēr�gaļas krājumus, un tāpat iesāli aitas, tekuļa, teļa un cūkas gaļu, jo tā visa ir ilgi glabājama un lietojama lielos daudzumos. Sagriez

gaļu ne pārāk lielos gabalos, liec bļodā un pa virsu saber labi daudz sāls, atstāj nostāvēties astoņas dienas un tad sakarini gaļas gabalus pie vir�tuves griestu sijām līdzās pavardam, lai dūmi tos kaltē, ta�u �o darbu dari, kad laiks ir sauss, auksts un pū� tramontāna, un nekad ne agrāk par svētā Mārtiņa dienu, un tad gaļa glabāsies ilgi jo ilgi. Septembrī ir īstais laiks mazajiem putniņiem, bet jēri ir kaujami visu ziemu, un tāpat arī kapauni, vecās vistas, pīles un tām līdzīgas radības. Neapsmādē arī ēzeli, ja kādam gadās salauzt kāju, jo no ēzeļa gaļas var sadēt apaļas desiņas, ko pēcāk ar na�a galu vajag viegli iegriezt un cept, un tas nu ir tāds gar�dums, ka der pat augstu kungu galdam. Un gādā, lai Lielajam gavēnim laikus būtu sarūpētas sēnes, dārzeņi zupām, valrieksti, vīnogas, āboli un viss pārējais, ko Dievs devis. Un tāpat gavēnim sagādā melnsaknes un plostbār�us, un visādas gar�zāles, jo tādas saknes, apviļātas miltos un eļļā izceptas, gar�o labāk par nēģiem; un neaizmirsti, cik labi Lielā gavēņa laikā ir ravioli vai kalisoni, mīkla tiem jāmīca no eļļas, miltiem, ro�ūdens, safrāna un cukura, pie�ļācot arī mazliet malvāzijas, un, kad mīkla izrullēta, sagriez to apaļos gabalos, vidū liec rīvētu maizi, ābolus, krustnagliņas un piestā sagrūstus valriekstus, uzkaisi arī drusciņu sāls, aizspied ciet un liec krāsnī cepties, un tu ēdīsi labāk par klostera prioru. Pēc Lieldienām nāk kazlēni, sparģeļi un jaunie balodī�i� Vēlāk arī rikota un svaigais siers. Un nevajadzētu aizmirst arī zirņus un pupiņas, ko var vārīt, apviļāt miltos un cept pannā, un tādiem atrodas vieta uz katra galda� Ja vien tu, dēls, dzīvosi tāpat, kā dzīvoja mūsu sen�i, tava dzīve būs laimīga un brīva no lielām rūpēm un raizēm�"

Jā, La Grīvas mui�ā neviens nemēdza runāt par nāvi, Pastaro tiesu, elli vai paradīzi. Nāvi Roberto atklāja tikai Kasālē, savukārt Provansā un Parīzē iemācījās par to prātot, uzklausīdams gan tikumīgas, gan brīvdomīgas valodas.

Es noteikti mir�u, viņ� sev teica, ja arī ne tūlīt no Akmenszivs indes, tad vismaz vēlāk, jo ir skaidrs, ka no �ī kuģa es projām vairs netik�u, jo sevi�ķi tagad, kad līdz ar Persona Vitrea esmu zaudējis vienīgo iespēju puslīdz dro�i tuvoties rifam. Un ko gan es biju iedomājies? Tā vai citādi

man agrāk vai vēlāk būtu jāmirst ari tad, ja uz �ī vraka es nemaz ne�būtu nonācis. Es iekļuvu dzīvē, zinādams, ka no tās vajadzēs atkal iziet, jo tāds ir likums. Kā teica Sensavēns, mēs katrs spēlējam savu lomu, cits ilgāk, cits īsāk, un tad noejam no skatuves. Esmu redzējis, kā daudzi �īs skatuves dēļus pamet, citi redzēs aizejam mani un pa�i �o izrādi sniegs saviem pēcnācējiem.

No otras puses, cik gan gar� ir laiks, kad manis nav bijis un atkal vairs nebūs! Gadu bezdibenī es aizpildu pavisam niecīgu telpu. �is sī�kais laika sprīdis ir par mazu, lai es varētu at�ķirties no neesamības, kurā man atkal vajadzēs atgriezties. Esmu ieradies pasaulē būt viens no neskaitāmi daudziem. Mana loma ir tik nenozīmīga, ka pat tad, ja es būtu palicis aiz kulisēm, visi tik un tā sacītu, ka �ī komēdija ir per�fekta. Tas ir līdzīgi kā vētrā: da�i noslīkst uzreiz, citus viļņi iz�ķaida pret klintīm, citi kādu laiku turas pie koka atlūzām, ta�u agrāk vai vēlāk nogrimst arī tie. Dzīve nodziest pati, līdzīgi kā svece, kas degdama pati sevi iztērējusi. Un pie �ī sarukuma mums vajadzētu būt pieradu�iem, jo, tāpat kā dego�a svece, arī mēs sākām iz�ķiest savus atomus jau tai pa�ā brīdī, kad iedegāmies.

Nav liela gudrība to visu zināt, Roberto sev teica, skaidrs, ka nav. To visu mums vajadzētu apzināties jau kop� piedzim�anas brī�a. Ta�u pa�rasti mēs pārdomās gremdējamies tikai un vienīgi par citu nāvi. Jā gan, mēs visi esam gana spēcīgi, lai panestu sve�as nelaimes. Bet tad pienāk brīdis, kad par nāvi mums jādomā, jo nelaime piemeklējusi mūs pa�us, un tad mēs attopamies, ka nespējam cie�i lūkoties uz nāvi, tāpat kā neva�ram skatīties saulē. Ja vien mums nav biju�i labi skolotāji.

Man tādi bija. Kāds man teica, ka patiesībā tikai retais pazīst nāvi. Lielākoties nāvei ļaujas muļķības vai paraduma dēļ, nevis tāpēc, ka tāds ir bijis mirēja lēmums. Cilvēks mirst, jo citādi rīkoties nemaz nevar vai neprot. Vienīgi filosofs prot domāt par nāvi kā par pienākumu, kas pa�veicams no laba prāta un bez bailēm: kamēr mēs vēl pastāvam, nāve vēl nav ieradusies, bet, kad ierodas nāve, mūsu vairs nav. Kāpēc gan lai es būtu tērējis tik daudz laika filosofiskās sarunās, ja tagad nespētu padarīt savu nāvi par dzīves meistardarbu?

Spēki viņam pamazām atgriezās. Viņ� pateicās mātei, atmiņas par kuru bija viņu novērsu�as no domām par drīzo galu. Kā gan citādi tie�i viņa tam bija dāvājusi visa sākumu.

Roberto ņēmās prātot par savu dzim�anu, par ko zināja vēl mazāk nekā par savu nāvi. Viņ� sev teica, ka arī pārdomas par pa�a sākotni ir filosofa cienīgas. Filosofam ir viegli attaisnot un pamatot nāvi: pasaulē nav daudz lietu, kas būtu tikpat skaidras kā doma, ka visam agri vai vēlu ir jāiegā�as tumsā. Filosofam daudz vairāk grūtību sagādā nevis beigu dabiskums, bet gan sākuma noslēpums. Mēs varam neinteresēties par mū�ību, kas valdīs pēc mums, ta�u nevaram izvairīties no satrauktā jau�tājuma par to mū�ību, kas pastāvējusi pirms mums: vai tā bija matērijas mū�ība vai Dieva mū�ība?

Lūk, kāpēc, viņ� ir nonācis uz Dafnes, Roberto nosprieda. Vienīgi �ajā mierīgajā vientuļnieka miteklī viņ� varēs netraucēti gremdēties pār�domās par vienīgo jautājumu, kas mūs atbrīvo no visām ba�ām par ne�esamību un liek atdevīgi brīnīties par esamību.

Cik ilgi viņ� slimoja? Dienām? Nedēļām? Vai varbūt viņa slimības laikā pār kuģi brāzās vētra? Vai varbūt jau pirms sastap�anās ar Akmenszivi viņ� bija tik ļoti jūras un sava Romāna pārņemts, ka nemaz nemanīja, kas notiek apkārt? Bet tādā gadījumā cik sen viņ� jau bija zaudējis ap�jēgu par īstenību?

Katrā ziņā Dafiie bija pārvērtusies. Klājs bija netīrs; mucas laida cauri ūdeni un draudēja nomest stīpas; da�as buras bija atraisīju�ās un nospuru�as plandījās no mastiem līdzīgas maskām, kas bola caurumu acis un �ķībi viebj plīsumu mutes.

Putni �ēli brēkāja, un Roberto tūliņ steidzās tos apkopt. Da�i bija nobeigu�ies. Par laimi, augi, lietus dāsni laistīti un gaisa baroti, bija pa�augu�ies un da�i bija iespiedu�ies arī putnu būros, tā daudziem no tiem sniedzot barību, bet citu vajadzībām uz apak�ējā klāja bija savairoju�ies kukaiņi. Izdzīvoju�ajiem putniem pat bija iz�ķīlu�ies cāļi, un tā miru�os aizstāja jauni dzīvie.

Sala gan nebija mainījusies; ta�u Roberto bija zaudējis peldamo masku, un Sala bija itin kā attālinājusies, jūras straumju aizrauta. Tagad viņ� zināja, ka rifu sargā Akmenszivs, tāpēc tas bija kļuvis nepārvarams. Viņ�, protams, vēl peldēs, ta�u tikai tāpēc, ka peldē�ana viņam iepatiku�sies, un turēsies pa gabalu no klintīm.

"Ak, cilvēka prāta izgudrojumi, cik himeriski gaisto�i jūs esat," viņ� murmināja. "Ja cilvēks nav nekas vairāk par ēnu, jūs esat dūmi. Ja cil�vēks nav nekas vairāk par sapni, jūs esat rēgi. Ja cilvēks nav nekas vairāk

par nulli, jūs esat punkti. Ja cilvēks nav nekas vairāk par punktu, jūs esat nulles."

Pieredzēt tik daudz, lai atklātu, ka esmu plika nulle, Roberto sev teica. Nē, patiesībā tagad esmu kļuvis vēl niecīgāks un bezvērtīgāks nekā brīdī, kad pie �ī kuģa piestāju. Vētra un Amarilļa grim�ana mani sapuri�nāja, pamudināja cīnīties par dzīvību, bet tagad man vairs nav nekā, par ko vai pret ko cīnīties. Esmu nolādēts uz ilgu atpūtu. Varē�u te apcerīgi vērot nevis kosmisko telpu tuk�umu, bet gan pats savējo: un no �ī tuk��uma dzims tikai garlaicība, skumjas un izmisums.

Drīz ne tikai manis, bet arī Dafnes vairs nebūs. Mēs pārvērtīsimies fosilijās kā �is korallis.

Jo koraļļu galvaskauss joprojām stāvēja turpat uz klāja, vispārējā sairuma neskarts un tātad pasargāts no nāves, tādējādi būdams vienīgā īsti dzīvā lieta.

Roberto bija mācījies jaunas zemes atklāt tikai ar vārdu teleskopa palīdzību, un pēdējā trāpīgi savdabīgā runas figūra no jauna iekustināja viņa domas. Ja jau �is korallis te ir vienīgais dzīvais, viņ� sprieda, tad tas ir arī vienīgā patie�ām domājo�ā būtne pārējo domu haosā. Tas noteikti domā par savu sakārtoto sare�ģītību, par kuru pats zina visu, un negaida nekādus neparedzētus satricinājumus savā stabilajā arhitektūrā.

Vai lietas dzīvo un domā? Kanoniķis reiz bija teicis: lai pamatotu dzīvību un tās attīstību, ikkatrā lietā ir jābūt matērijas ziediem, sporām, sēklām. Molekulas ir noteiktā formā izkārtotu noteiktu atomu savieno�jumi, un, ja jau Dievs ir uzspiedis likumus atomu haosam, tad �ie savie�nojumi var būt paredzēti vienīgi tādu pa�u savienojumu dzemdinā�anai. Vai ir iespējams, ka mums pazīstamie akmeņi joprojām ir tie pa�i, kas pastāvēja arī pirms Grēku plūdiem, un nav tapu�i no jauna, un no tiem nav dzimu�i citi?

Ja universs nav nekas cits kā vienkār�u atomu kopums un �ie atomi saduras, lai radītu savus savienojumus, tad nav iespējams, ka �ie atomi pārstāj kustēties pēc tam, kad savos savienojumos ir savienoju�ies. Ik�katrā priek�metā ir jāsaglabājas nepārtrauktai kustībai: vējos tā ir virpuļaina, dzīvnieciskos ķermeņos plūsto�a un vienmērīga, augu ķermeņos -

lēna, bet nepielūdzama, un, protams, vēl lēnāka, ta�u tik un tā pastāvo�a tā ir minerālos. Un ari �is korallis, kura koralliskā dzīve jau beigusies, joprojām bauda savu iek�ējo, apslēpto kustē�anos, tie�i tāpat kā akmens.

Roberto grima pārdomās. Pieņemsim, ka ikviens ķermenis ir vei�dots no atomiem, arī tie ķermeņi, kas pastāv tikai izvērsumā kā tie, par kuriem mums stāsta Ģeometri, un pieņemsim, ka �ie atomi sīkāk vairs nav sadalāmi. Ir skaidri zināms, ka katru taisnu līniju var sadalīt divās vienādās daļās neatkarīgi no tās garuma. Ta�u, ja jau garumam nav nozīmes, var gadīties, ka divās daļās ir jāsadala līnija, ko veido nepāra skaits sīkāk nedalāmu elementu. Tas nozīmētu, ka tad, ja mēs nevēlamies iegūt divas nevienādas daļas, mums tomēr jādala uz pusēm vidējais ne�dalāmais. Ta�u arī �is vidējais nedalāmais elements pastāv izvērsumā, un tātad pats ir taisna līnija, lai arī tās garums ir neiedomājami īss, un tātad, kā jau ikviena taisna līnija, ir sadalāms divās vienādās daļās. Un tā līdz bezgalībai.

Kanoniķis apgalvoja, ka arī atoms vienmēr sastāvot no atsevi�ķām daļām, ta�u tas esot tik blīvs un kompakts, ka mēs nemū�am nevarēsim to saskaldīt sīkāk. Mēs ne. Bet citi?

Nav blīvāka un kompaktāka ķermeņa par zeltu, tomēr varam ņemt unci �ī metāla, un no �īs unces zeltkalis iegūs tūksto� zeltījamo lapiņu, un pat ar pusi �ī lapiņu zelta būs gana, lai viscaur apzeltītu sudraba stieni. Un no tās pa�as unces zelta tie meistari, kas gatavo sudraba un zelta pavedienus audumu rotā�anai, ar saviem velkamajiem rīkiem izstieps pavedienu tik smalku kā matu, un �is zelta diedziņ� būs ceturtdaļjūdzi gar� vai pat garāks. Amatniekmeistars kādā brīdī apstājas, jo viņam nav piemērotu riku, turklāt ar neapbruņotu aci viņ� vēl smalkāku pavedienu nemaz nespētu saskatīt. Ta�u kukaiņi tik sīki, ka mēs tos nevaram sa�redzēt, un tik �akli un prasmīgi, ka veiklībā pārspēj visus mūsu sugas amatniekus varbūt spētu �o pavedienu izstiept vēl smalkāku, un tad tas stieptos noTurīnas līdz Parīzei. Ta�u, ja �o kukaiņu pasaulē pastāvētu savi vēl sīkākie kukaiņi, cik sīks tad varētu būt �is zelta pavediens?

Ja man būtu Arga acis un ar tām es varētu ietiekties �ī koraļļa daudz�stūros un tāpat smalkajos pavedienos, kas tur stiepjas kā stari, un tāpat

pavedienos, kas �os pavedienus veido, tad es varētu doties arvien dziļāk un bezgalīgi meklēt nesadalāmo atomu. Ta�u, ja atoms būtu sa�ķeļams bezgalīgi, sadalot to arvien sīkākās un sīkākās daļās, kas tie�i tāpat būtu atkal �ķeļamas, es varētu nonākt līdz punktam, kur matērija nebūtu ne�kas cits kā bezgalīga �ķeļamība, un visa tās stingrība un viss tās pilnums balstītos uz �āda vienkār�a līdzsvara starp tuk�umiem. Tad matērijai tuk��ums �ausmas vairs neiedvestu, tad matērija tuk�umu dievinātu un būtu no tā veidota, tā būtu tuk�a pati sevī, tā būtu absolūts tuk�ums. Absolū�tais tuk�ums tad atrastos neiedomājamā ģeometriskā punkta pa�ā vidū, un �is punkts nebūtu nekas cits kā Utopijas sala, par kuru mēs sapņojam okeānā, kas viscaur sastāv tikai un vienīgi no ūdens.

Tātad hipotēze par materiālu izvērsumu, kas sastāv no atomiem, mūs novestu līdz brīdim, kad atomu vairs nav? Bet kas tad paliktu? Virpuļi. Vienīgi �ie virpuļi nerautu sev līdzi saules un planētas, pilno matēriju, kas pretojas to vējam, jo tad arī saules un planētas pa�as būtu virpuļi, kas rautu savos lokos mazākus virpuļus. Un vislielākajam virpulim, kas liktu virpuļot galaktikām, pa�ā vidū būtu citi virpuļi, un arī tie būtu vir�puļu virpuļi, mutuļojo�i atvari, kas sastāvētu no mutuļojo�iem atvariem, un �īs no vērpe�u vērpetēm veidotās vislielākās vērpetes bezdibenis ietiektos bezgalībā un balstītos uz Nekā.

Un mēs, kosmosa lielā koraļļa iemītnieki, uzskatītu atomu par pilnu matēriju (lai arī �o atomu nemaz nevaram saskatīt), ta�u arī atoms, tāpat kā viss pārējais, būtu tikai tuk�umu savijums tuk�umā, un mēs sauktu par esamību, par blīvu un pat piepildītu esamību to netveramību virkni, to nebeidzamo izvērsumu, kas tāpatinās ar absolūto neko un no savas neesmības dzemdē visa ilūziju.

Un tātad es te ļaujos ilūzijām par ilūzijas ilūziju, pats sev būdams ilūzija? Un man vajadzēja zaudēt visu un nonākt uz �ī antipodos pazau�dētā vraka, lai saprastu, ka nekā zaudējama nemaz nav bijis? Bet vai, to saprazdams, es neiemantoju visu, jo kļūstu par vienīgo domājo�o pun�ktu, kurā universs atpazīst un atzīst pa�a ilūzijas?

Bet tomēr vai tas, ka es domāju, nenozīmē, ka man ir dvēsele? Cik samud�ināti viss sanāk! Viss ir darināts no nekā, bet, lai to saprastu, ir

vajadzīga dvēsele, kas, lai arī būdama niecīgāka par niecīgu, tomēr ir kas vairāk par neko.

Kas esmu es? Ja es saku es Roberto della Grīvas nozīmē, tad es to daru, būdams atmiņa par visiem pagāju�ajiem brī�iem un būdams summa no visa, ko atceros. Ja saku es, ar to domādams to kaut ko, kas �eit ir �ajā brīdī, tomēr nav ne grotmasts, ne �is korallis, tad esmu savu �ībrī�a sajūtu summa. Bet kas ir tas, ko es �ajā brīdī jūtu? Tas ir to attiecību kopums, kas pastāv starp �ķietami nedalāmām daļiņām, kuras ir izkārtoju�ās īpa�ā attiecību kopumā, tai īpa�ajā kārtībā, ko saucu par savu ķermeni.

Un tātad mana dvēsele nav matērija, kas veidota no īpa�i sīkām da�ļiņām (kā to vēlējās Epikūrs), vai ar karstumu sajaukusies pūsma, bet gan veids, kurā �īs attiecības tiek izjustas kā attiecības.

Cik maigs sabiezējums, kāda sabiezējusi netveramība! Es neesmu nekas cits kā attiecības starp manām daļām, kas cita citu uztver, būdamas savstarpēji saistītas. Bet savukārt �īs daļas ir sadalāmas citās saistībās (un tā tālāk), un tātad ikviena attiecību sistēma, pati sevi apzinādamās, pa�reizāk, pati būdama sevis apzinā�anās, ir domājo�s kodols. Es domāju sevi, domāju savas asinis, savus nervus; bet katra mana asiņu lāse domā pati sevi.

Vai �īs lāses domā, tāpat kā es? Protams, nē, cilvēks pats sevi izjūt ļoti sare�ģīti, dzīvnieks jūt mazliet vienkār�āk (tas spēj sajust izsalkumu, ta�u ne no�ēlu), un augs sajūt, kā aug, un noteikti ari to, kā to nocērt vai nopļauj, un varbūt arī tas saka es, ta�u daudz neskaidrāk, nekā to daru es. Ikviena lieta domā ta�u atkarībā no savas sare�ģītības.

Un ja tā, tad domā arī akmeņi. Arī �is akmens, kas patiesībā nemaz nav nekāds akmens, bet gan izbijis augs (vai dzīvnieks?). Kā tas domā? Kā jau akmens. Ja Dievs, kas ir visspēcīgākās attiecības, kas pastāv starp visām visuma attiecībām, pats par sevi domā kā par domājo�u (kā to apgalvo Filosofs), tad �is akmens domā par sevi tikai kā par akmeņojo�u. Dievs domā visu visaptvero�o īstenību un visas bezgalīgās pasaules, ko pats rada un uztur dzīvas ar savu domu, es domāju par savu nelaimīgo mīlestību, par savu vientulību uz �ī kuģa, par saviem miru�ajiem vecā�kiem, par saviem grēkiem un drīzo nāvi, un �is akmens varbūt domā

tikai: es akmens, es akmens, es akmens. Nē, varbūt tas nedomā pat es. Tikai: akmens, akmens, akmens.

Tas noteikti ir ļoti garlaicīgi. Vai varbūt garlaicīgi tas �ķiet tikai man, kas varu domāt arī ko vairāk, bet akmens jūtas visnotaļ apmierināts ar savu akmenību, tikpat apmierināts un laimīgs, cik apmierināts un lai�mīgs ir Dievs, būdams Dievs, jo Dievs izbauda Visa bū�anu, bet �is akmens izbauda gandrīz nebū�anu, bet, tā kā tam nav pazīstami citi esa�mības veidi, tas tīksminās par savējo un ir mū�īgi pa�apmierināts�

Bet vai tiesa, ka akmens nejūt neko citu kā vien savu akmenīgumu? Kanoniķis teica, ka arī akmeņi esot ķermeņi, kas noteiktos apstākļos va�rot sadegt un pārvērsties par kaut ko citu. Un patie�ām, ja akmens iekrīt vulkānā, kur to dedzina �ķidrā uguns, ko senatnes ļaudis dēvēja par Magmu, tas sakūst kopā ar citiem akmeņiem vienotā, nokaitētā masā, izplūst ārā no vulkāna un pēc kāda brī�a (vai ilgāka laika) attopas, kļuvis par daļu no cita, lielāka, akmens. Vai gan ir iespējams, ka, pārstādams būt iepriek�ējais akmens un grasīdamies kļūt par citu, tas nejūt savu sakarsumu un līdz ar to arī savu drīzo un nenovēr�amo nāvi?

Saule kveldēja klāju, viegls vējiņ� svelmi kliedēja, sviedri no�uva uz Roberto ādas. Jau ilgāku laiku nopūlējies, iztēlodamies sevi par akmeni, ko pārakmeņojusi maiga Medūza, kura pirms tam viņu ar savu skatienu savaldzinājusi, viņ� nolēma pamēģināt domāt tā, kā domā akmeņi var�būt lai sagatavotos tai dienai, kad būs pārvērties par vienkār�u baltu kaulu kaudzīti, ko karsē tā pati saule un dzisina tas pats vēj�.

Viņ� izģērbās kails, apgūlās aizvērtām acīm un ar pirkstiem aizbāza ausis, lai nedzirdētu nekādus traucējo�us trok�ņus, kā tos dro�i vien ne�dzird akmens, kam nav nekādu maņu orgānu. Un viņ� centās izdzēst visas atmiņas, visas cilvēciskā ķermeņa vajadzības. Ja vien būtu varējis, viņ� būtu nodzēsis arī savu ādu, ta�u, to nevarēdams, lūkoja padarīt to pēc iespējas nejutīgu.

Es esmu akmens, es esmu akmens, viņ� sev teica. Un tad, lai izvairī�tos no sevis uzrunā�anas: akmens, akmens, akmens.

Ko es justu, ja tie�ām būtu akmens? Visu pirmām kārtām es justu, kā kustas tie atomi, no kuriem sastāvu, vai arī justu, kā pastāvīgi vibrē

attiecības, kas pastāv starp manu daļu daļu daļām. Es justu, kā dūc mana akmenība. Ta�u es nevarētu teikt es, jo, lai teiktu es, tomēr ir nepiecie��ami arī citi kaut kas, kam sevi pretstatīt. Akmens principā nevar zināt, ka ārpus viņa pastāv vēl kaut kas. Tas dūc, akmeņaini sevi akmeņojo�u akmenē un nekā cita neapjau�. Tā ir atsevi�ķa pasaule pati par sevi. Pa�saule, kas pasauļojas pa�pietiekami.

Un tomēr, pieskaroties �im korallim, es jūtu, ka tā virsmas daļa, kas bijusi saulē, ir saglabājusi siltumu, turpretī tā, kas balstījās uz klāja, ir vē�sāka; un, ja es to pār�ķeltu uz pusēm, varbūt justu, kā siltums no aug�as uz leju pamazām sarūk. Siltā ķermenī atomi kustas straujāk nekā vēsā, un tātad �is akmens, ja tas pats sevi izjūt kā kustību, nevar sevī nesa�just kustības at�ķirības. Ja tas mū�īgi paliktu guļam saulē vienā un tai pa�ā pozā, varbūt tas sāktu at�ķirt ko līdzīgu aug�ai un apak�ai ja ne citādi, tad vismaz kā divus at�ķirīgus kustības paveidus. Nezinādams, ka �o at�ķirību cēlonis ir ārējs spēks, tas par �o cēloni uzskatītu pats sevi un domātu, ka tādas kustības ir tā dabā. Ta�u, ja sāktos nogruvums un akmens ripotu lejā no kalna, līdz ieņemtu citu stāvokli, tas sajustu, ka tagad kustas citas daļas, kas iepriek� biju�as lēnas, savukārt tās, kas iepriek� bija ātras, tagad kļuvu�as lēnākas. Un, ja tas būtu nevis nogru�vums, bet pavisam lēns noslīdējums, akmens justu, kā siltums, parei�zāk, no tā izrieto�ā kustība, pakāpeniski pārvietojas no vienas ķermeņa daļas uz citu.

Tā prātodams, Roberto lēnām grieza pret saules stariem da�ādas miesas daļas, ripinājās pa klāju, līdz nonāca ēnā un mazliet sadrūma, kā dro�i vien tum�āks būtu sadrūmis arī akmens.

Kas zina, viņ� sev jautāja, vai �ādās kustībās akmens nesāk apjēgt arī ja ne atra�anās vietas, tad vismaz stāvokļa jēdzienu; katrā ziņā tas noteikti apjau� pārmaiņas. Kaislības jēdziens tam noteikti ir sve�s, jo tas nepazīst kaislības pretstatu, kas ir rīcība. Vai varbūt tomēr. Akmens visu laiku jūt, ka ir akmens, kur� veidots tie�i tā un ne citādi, turpretī to, ka brī�am vieni sāni ir karsti vai auksti, tas sajūt tikai palaikam. Tātad tādā vai ci�tādā veidā akmens spēj sevi kā substanci no�ķirt no savām akcidencēm. Vai tomēr nē: ja tas sevi izjūt kā attiecību, tas sevi jūt kā attiecību starp

da�ādām akcidencēm. Tad dro�i vien tas sevi uztver kā substanci, kas ir tap�anas procesā. Un ko tas nozīmē? Vai tad es pats sevi sajūtu citādi? Kas zina, vai akmeņi domā, tāpat kā Aristotelis vai Kanoniķis. Katrā ziņā tas viss akmenim varētu prasīt gadu tūksto�us, bet ne jau tā ir problēma; svarīgāks ir jautājums, vai akmens pats spēj ievērot da�ādus un secīgus sevis uztvērumus. Ja tas brī�am jūtas aug�daļā silts un apak�daļā auksts, bet pēc tam tie�i otrādi, ta�u, otro stāvokli sajutis, pirmo vairs neatceras, vai tas uzskatītu, ka tā iek�ējā kustība vienmēr ir vienāda?

Ta�u, ja jau tas sevi uztver, kāpēc lai tam nebūtu atmiņa? Atmiņa ir dvēseles spēja, un, lai arī cik maza akmens dvēsele būtu, tai tomēr varētu piemist arī attiecīgu izmēru atmiņa.

Tas, kuram ir atmiņa, apjēdz agrāk un vēlāk, citādi arī es domātu, ka sāpes vai prieki, ko atceros, patiesībā pastāv atcerē�anās mirklī. Ta�u es zinu, ka �īs atmiņas ir pagātnes uztvērumi, jo tie ir vājāki par tagadnē uztverto. Tātad svarīgākā problēma ir laika izjūta. Un arī man �ādas iz�jūtas verētu nebūt, ja laiks būtu kas tāds, ko iemācās. Bet vai tad pirms da�ām dienām vai pirms da�iem mēne�iem, katrā ziņā pirms slimī�bas es neteicu, ka laiks ir kustības nosacījums, nevis tās rezultāts? Ja akmens daļas atrodas kustībā, �ai kustībai noteikti piemīt ritms, kas, lai arī nesaklausāms, varētu būt līdzīgs skaņām, kuras rada pulkstenis. Tad akmens pats sev būtu pulkstenis. Justies kustībā nozīmē apzināties savu aizejo�o laiku. Zeme, kas ir liels akmens debesīs, jūt savas kustības laiku, savu plūdmaiņu elpas laiku, un to, ko zeme jūt, es redzu iezīmējamies zvaig�ņotajā velvē: zeme jūt to pa�u laiku, ko es redzu.

Tātad akmens pazīst laiku turklāt laiku tas pazīst, vēl pirms savas siltuma izmaiņas ir uztvēris kā kustību telpā. Manuprāt, akmens varētu nemaz neievērot, ka �īs siltuma izmaiņas ir atkarīgas no novietojuma telpā, tikpat labi tas varētu tās uzskatīt par parādību, kas atkarīga no izmaiņām laikā, līdzīgi kā pāreja no miega uz nomodu, no mundruma uz nogurumu, vai arī, kā es �obrīd ievēroju, ka no ilgas nekustē�anās man ir notirpusi kreisā kāja. Bet nē, akmenim ir jāuztver arī telpa, ja jau tas uz�tver kustību tur, kur iepriek� bijis miers, un mieru tur, kur iepriek� bijusi kustība. Tātad akmens spēj domāt arī par te un tur.

Bet iztēlosimies tagad, ka �o akmeni kāds paņem un iesloga starp citiem akmeņiem, lai uzmūrētu sienu. Agrāk tas uztvēra savu iek�ējo at�tiecību rotaļu, jo juta savus atomus saspringstam centienos sastāties un savienoties kā bi�u �ūnas, juta tos cie�i blīvējamies un iespie�amies starp citiem, kā dro�i vien jūtas akmeņi baznīcas velvēs, kur ikviens spie�as virsū citiem un visi kopā spie�as uz slēgakmens pusi, bet slēgakmenim tuvākie akmeņi spie� pārējos lejup un uz āru.

Ta�u, kad pie �āda spiediena un pretspiediena ir pierasts, visa velve dro�i vien sajūt un apzinās sevi kā veselumu neredzamajā kustībā, ko rada tās elementi, cits citu stumdami un spiezdami; un tāpat velve dro�i vien sajūt piepūli, kas kādam ir nepiecie�ama, to sagraujot, un dro�i vien apzinās savas pastāvē�anas beigas, kad balsta sienas ar visiem kontrforsiem sabrūk.

Tātad akmens, iespiests starp citiem akmeņiem tik stipri, ka gandrīz ir gatavs sa�ķelties un sadrupt (un, ja spiediens vēl pieņemtos spēkā, tas tie�ām sa�ķeltos), dro�i vien jūt saspiestību, kādu agrāk nepazina un ne�juta, spiedienu, kas zināmā mērā ietekmē arī viņa iek�ējo kustību. Vai �is nevarētu būt tas brīdis, kad akmens uztver arī kaut ko, kas pastāv ārpus viņa pa�a? Tādā gadījumā akmens apzinātos Pasauli. Vai varbūt tas domātu, ka spēks, kur� to spie�, ir kaut kas daudzkārt spēcīgāks par viņu, un tādā gadījumā tāpatinātu Pasauli ar Dievu.

Ta�u tai dienā, kad mūris sagrūtu un saspiestībai pienāktu gals, vai akmens pieredzētu Brīvības sajūtu tie�i tāpat, kā to izjustu es, ja es no�lemtu izkļūt no spaidiem, ko pats sev esmu uzspiedis? Ta�u at�ķirība ir tā, ka es brīvi varu vēlēties ilgāk �ādā stāvoklī vairs nepalikt, bet akmens nevar. Tātad brīvība ir pasīva kaislība, turpretī griba būt brīvam ir rīcība, un tā ir galvenā at�ķirība starp mani un akmeni. Es varu gribēt. Akmens labākajā gadījumā (un kāpēc gan ne?) var tikai tiekties atgriezties pirmsiemūrē�anas stāvoklī un sajust patiku, kad atkal kļūst brīvs, ta�u nevar pieņemt lēmumu rīkoties, lai īstenotu to, kas tam patīk.

Bet vai es tie�ām varu gribēt? �ajā brīdī bū�ana par akmeni man sagādā baudu saule silda, vēj� padara pacie�amus mana ķermeņa iz�dalījumus, man nav ne mazākās vēlmes pārstāt būt akmenim. Kāpēc?

Tāpēc, ka man patīk. Tātad arī es esmu kaislības vergs, un �ī kaislība cen�as mani atrunāt no brīvas izvēles par labu tās pretstatam. Ta�u, ja es gribētu, es tomēr varētu gribēt. Un tomēr to nedaru. Tad cik lielā mērā es esmu brīvāks par akmeni?

Nav briesmīgākas domas jo sevi�ķi filosofam kā doma par brīvo gribu. Filosofiskas gļēvulības dēļ Roberto to padzina kā pārāk smagu tāda tā neap�aubāmi bija viņam un vēl jo lielākā mērā akmenim, kam viņ� jau bija atvēlējis pasīvās kaislības, ta�u liedzis jebkādu iespēju rīko�ties. Katrā ziņā, lai arī akmenim bija liegta iespēja prātot par iespējām sevi no brīva prāta pazudināt, tas tomēr jau bija iemantojis daudzas un cildenas spējas, kādas cilvēku dzimums agrāk tam netika piedēvējis.

Brīvās gribas problēmu atmetis, Roberto tagad pievērsās jautājumam, vai akmens tajā mirklī, kad iekrīt vulkānā, apzinās savu nāvi. Noteikti nē, jo tas nekad nav varējis uzzināt, ko nozīmē mirt. Bet vai tad, kad akmens pilnībā ir nozudis magmā, tas var apzināties nāvi kā jau notiku�u? Nē, jo tad tas vairs nepastāv kā individuāls atomu savienojums, kas saucams par akmeni. Un galu galā, vai mēs kādreiz esam dzirdēju�i par cilvēku, kur� būtu pamanījis, ka ir nomiris? Ja tagad kaut kas apzinās pats sevi, tā ir magma: es magma, es magma, es magma, �lufff, �lafff, es plūstu, teku, straumjoju, sūcos, �ļurr, vurrr, es burbulēju, mutuļoju verdo�os virekļos, cepos, �urkstu, �ūkstu, �virkstu, �ņācu, plak�ķu un pluk�ķu. Un iztēlo�damies sevi par magmu, Roberto siekalojās un spļaudījās kā hidrofobijas piemeklēts suns un pūlējās izvilināt burbuļojo�i burk�ķo�as skaņas no savām iek�ām. Un gandrīz aptaisījās. Viņ� nebija piemērots magmas dzī�vei, nē, labāk griezties atpakaļ un atkal domāt kā akmenim.

Bet kas gan agrākajam akmenim daļas par magmu, kas tik magmaini sevi magmē? Akmeņiem nepastāv dzīve pēc nāves. Un tā nepastāv nevie�nam, kam pēc nāves ir apsolīts vai ļauts kļūt par augu vai dzīvnieku. Kas notiktu, ja es nomirtu un pēc tam, kad mana miesa zemē jau būtu kārtīgi sadalījusies un izsūkusies cauri saknēm, visi mani atomi sakārtotos un sa�vienotos no jauna, bet �oreiz par skaistu palmu? Vai es teiktu es palma? To

teiktu palma, kas domājo�a ir ne mazākā mērā kā akmens. Bet, kad palma teiktu es, vai tā domātu es Roberto? Būtu ļauni laupīt tai tiesības sacīt es palma. Un kas gan tā vairs būtu par palmu, ja teiktu es Roberto esmu palma? Tas savienojums, kur� varēja teikt es Roberto, jo tie�i kā tādu savienojumu sevi uztvēra, vairs neeksistē. Un, ja tas vairs neeksistē, tad līdz ar sevis uztveri ir zaudējis arī atmiņu par sevi. Es nevarētu pat teikt es palma biju Roberto. Ja tas būtu iespējams, man tagad vajadzētu zināt, ka es, Roberto, agrāk biju� Kas? Kaut kas. Ta�u es neko tādu neatceros. Es vairs nezinu, kas biju agrāk, tie�i tāpat kā nespēju sevi atcerēties kā nedzimu�u augli mātes klēpī. Es zinu, ka biju auglis, jo citi man ir to teiku�i, ta�u ja paļau�jamies tikai uz manu zinā�anu un atmiņām es tāds varētu arī nebūt bijis.

Ak Dievs, es ta�u varētu priecāties par savu dvēseli, un pat akmeņi to varētu, ta�u tie�i no akmens dvēseles es uzzinu, ka mana dvēsele ne�dzīvos ilgāk par manu miesu! Kamdēļ es tā cen�os tēlot akmeni un do�māt kā akmens, ja pēc tam pat neapjēg�u pats sevi?

Bet galu galā kas tad ir �is es, kas, manuprāt, mani domā? Vai tad es jau neteicu, ka tas nav nekas cits kā apziņa, kura piemīt tuk�umam (kas ir identisks izvērsumam) �ajā konkrētajā atomu savienojumā? Tātad es pats nemaz nedomāju mani domā tuk�ums vai izvērsums. Un tātad �is atomu savienojums ir tikai akcidence, pie kuras tuk�ums un izvērsums kavējas pavisam īsu mirkli, lai pēc tam atkal domātu sevi pavisam ci�tādi. �ajā lielajā tuk�uma tuk�umā patie�ām pastāv vienīgi nemitīga pār�tap�ana neskaitāmos un pārejo�os savienojumos� Kas tajos savienojas? Viens vienīgs liels nekas, kas arī ir visa Substance.

Un �ī Substance pakļaujas varenai nepiecie�amībai, kas to mudina radīt un ārdīt pasaules un saaust mūsu blāvās dzīves. Ja es to pieņemu, tad spēju �o Nepiecie�amību pat mīlēt, atgriezties pie tās un padoties vi�sam, ko tā gribēs nākotnē, un tas būtu Laimes stāvoklis. Tikai pieņemot tās likumu, es atradī�u savu brīvību. Ieplū�ana atpakaļ Tajā būs Glābiņ� un Pestī�ana, aizbēg�ana no kaislībām vienā vienīgā kaislībā, Intelektuāla Mīlestība pret Dievu.

Ja es to patie�ām iespētu saprast, es būtu vienīgais cilvēks, kas atra�dis Patieso Filosofiju, un zinātu visu par Dievu, kur� slēpjas. Ta�u kuram

gan pietiktu drosmes iet pa pasauli un sludināt �adu filosofiju? Tas ir noslēpums, ko paņem�u sev līdzi Antipodu kapā.

Es jau teica, ka Roberto trūka īsta filosofa rūdījuma un izturības. Tikko sasniedzis �o Epifāniju, kuru ta�u bija pulējis un slīpējis tik rūpīgi kā optiķis lēcu, viņ� piepe�i no jauna piedzīvoja atkritienu atpakaļ mīlestībā. Tā kā akmeņi nemīl, viņ� pieslējās sēdus un atkal kļuva par mīlo�u cilvēku.

Bet tātad, viņ� sev teica, ja jau mums visiem vajadzēs atgriezties tai lielajā varenās un vienīgās substances jūrā, tur aug�ā vai tur lejā, vai vienalga, kur nu tas būtu, es tur pilnībā saplūdī�u kopā ar savu Pavēlnieci! Mēs abi būsim varenā Makrokosmosa daļa un veselums. Es bū�u viņa, un viņa būs es. Vai tik �ī nav dziļākā jēga, kas slēpjas mītā par Hermafrodītu? Lilija un es, viena miesa un viena doma�

Un vai tad es neesmu pasteidzinājis �ī notikuma piepildī�anos? Es ta�u jau pirms daudzām dienām (nedēļām, mēne�iem?) esmu iemitinājis viņu pasaulē, kas viscaur ir mana, lai arī ar Ferrantes starpniecību. Viņa jau ir kļuvusi par manas domas domu.

Varbūt tie�i to nozīmē Romānu rakstī�ana: dzīvot caur saviem per�sonā�iem, panākt, lai tie mājo mūsu pasaulē, un tādējādi gan sevi, gan pa�u radītās būtnes uzticēt vēlāko paaud�u domām, lai arī �īs paaudzes nāks tad, kad mēs vairs nevarēsim sacīt es�

Bet tātad tikai es varu pieņemt lēmumu uz visiem laikiem padzīt Ferranti no manas pasaules, visu izkārtot tā, lai viņa pazu�ana būtu die�vi�ķā taisnīguma gribēta un izveidotos apstākļi, kuros es atkal varētu savienoties ar Liliju.

Jauna entuziasma pārņemts, Roberto nosprieda pievērsties domām par sava stāsta pēdējo nodaļu.

Viņ� nezināja, ka Romāni sevi�ķi tad, ja autori jau ir noskaņoju��ies uz mir�anu bie�i vien rakstās pa�i un virzās turp, kur tiem pa�iem labpatīk.

Roberto sev stāstīja, ka, klejodams no salas uz salu un vairāk dzīda�mies pēc da�ādām baudām nekā pēc pareizā kursa, turklāt neprazdams nolasīt signālus, ko einuhs pārraidīja uz Biskarā brūci, Ferrante galu galā pavisam zaudēja apjēgu par atra�anās vietu.

Kuģis tikmēr peldēja tālāk un tālāk, jau tāpat trūcīgie pārtikas krā�jumi samaitājās, un ūdens mucās saglumēja. Ferrante bija noteicis, ka ik�viens ekipā�as vīrs drīkst nokāpt tilpnē tikai vienreiz dienā un pilnīgā tumsā paņemt to nieku, kas nepiecie�ams izdzīvo�anai, un tādējādi neiz�turamais skats uz sarūko�o proviantu nevienu lieki nesāpināja.

Vienīgi Lilija neko nemanīja, līksma un rāma viņa pacieta visas grūtī�bas un �ķita pārtiekam no lāsītes ūdens un sausiņa drupatas, jo vairāk par visu viņai rūpēja, lai mīļotais veiksmīgi paveiktu iecerēto. Ferrante, kam �ī mīlestība nebija vienaldzīga vien tiktāl, cik lielā mērā sagādāja viņam baudu, turpināja uzkurināt savu matro�u dedzību un alkatību, krā�ņiem vārdiem zibinādams to acu priek�ā apslēpto dārgumu ainas. Un tā aklais, ko aklu padarījis naids, veda citus aklos, kam acu gaismu laupījusi mant�kārība, paturēdams gūstā ar viltus mīlas saitēm sasietu aklu daiļumu.

Ta�u daudziem ekipā�as vīriem no slāpēm smaganas jau bija pie�pampu�as tā, ka gandrīz pilnībā nosedza zobus, bet kājas tiem pārklājās ar augoņiem, kuru ne�ķīstie izdalījumi kāpa aug�up līdz dzīvībai svarī�gākajiem orgāniem.

Un tā nu, kad viņi bija aizkuģoju�i aiz divdesmit piektā dienvidu platuma grāda, pienāca brīdis, kad Ferrantem vajadzēja apspiest dumpi. Viņ� to paveica ar piecu uzticamāko korsāru (tie bija Andrapods, Borids,

Ordonjo, Safars un Asprands) palīdzību, un dumpinieki (ar nelieliem pārtikas krājumiem) tika iesēdināti laivā un uzticēti viļņu varai. Ta�u tagad Tiveede Daphne bija palikusi bez jebkādiem glāb�anas līdzekļiem. Kāda gan tam nozīmē, teica Ferrante, driz mēs sasniegsim to vietu, kurp mūs vilina neprātīgās alkas pēc zelta. Ta�u uz kuģa vairs nebija pietie�kami daudz vīru, kas paveiktu visus darbus.

Turklāt arī atliku�ie vairs negribēja pakļauties Ferrantem: viņi to bija atbalstīju�i dumpja laikā, bet tagad gribēja būt viņam par līdziniekiem. Viens no pieciem bija izspiegojis noslēpumaino di�ciltīgo jaunekli, kas tik reti iznāca uz klāja, un bija atklājis, ka patiesībā tā ir sieviete. Nu �ie slepkavnieki pieprasīja, lai Ferrante pasa�ieri atdod viņiem. Ferrante, pēc izskata būdams Adonīds, bet dvēselē Vulkāns, augstāk vērtēja Plutonu, nevis Veneru, un tā bija īsta laime, ka Lilija nedzirdēja, kā viņ� dumpinie�kiem �ukstus apsolīja to vēlmēm piekāpties.

Roberto nedrīkstēja pieļaut, ka Ferrante pastrādā �o zemisko nelie�tību. Tā nu viņ� nolēma, ka Neptūnam �ai brīdī ir jāsaniknojas uz tiem, kas iedomāju�ies �ķērsot pla�os ūdeņu laukus, nebīdamies viņa dusmu. Vai arī, lai notikumi nerisinātos pār mēru pagāniski, tomēr saglabātu vajadzīgo atjautīgumu, viņ� iztēlojās, ka Debesis nekādi nevarēja atstāt nesodītu �o negantības kuģi (jo, kā zināms, romānam ir jāpau� arī mo�rāles pamācības). Un tā nu viņ� jūsmīgi veidoja prāta ainas, kurās gan ziemeļu, gan dienvidu vēji Nots, Akvils un Austers -, �ie nevaldāmie rāmas jūras naidnieki, kas pagaidām nebija traucēju�i maigajam Zefiram un citiem tā rietumu brāļiem valdīt pār taku, pa kuru Tiveede Daphne tur�pināja kuģojumu, tagad gan sāka nepacietīgi dauzīties pret savu paze�mes kambaru sienām.

Roberto tos atbrīvoja no ieslodzījuma visus reizē. Kuģa ap�uvums ievaidējās, un kā atbalss �iem vaidiem skanēja jūrnieku kunksti; jūra vēma pār viņiem, un viņi vēma jūrā, un brī�am kāds vilnis viņus ieskāva tā, ka, no krasta raugoties, �o klāju varētu noturēt par ledus zārku, ap kuru zibeņi iedegas kā vaska sveces.

Sākumā vētra trieca mākoņus pret mākoņiem, ūdeņus pret ūdeņiem, vējus pret vējiem. Ta�u drīz vien jūra izkāpa no tai ierādītajām robe�ām

un tūkdama un piebilzdama kāpa aug�up arvien tuvāk debesīm, no ku�rām gāzās tik posto�s lietus, ka ūdens sajaucās ar gaisu, putni iemācījās peldēt un zivis lidot. Tā vairs nebija dabas cīņa pret kuģiniekiem, �ajā kaujā dabas elementi karoja cits ar citu. Nebija neviena gaisa atoma, kas nepārvērstos krusas graudā, un Neptūns traucās aug�up, lai nodzēstu zibens �autras Jupitera rokās, gribēdams laupīt brālim līksmo iespēju sa�dedzināt cilvēkus, kurus pats kāroja noslīcināt. Jūra izraka dziļu kapu savās krūtīs un, nevēlēdamās atdot �os kuģiniekus zemei, tikko pamanī�jusi, ka nevadāmais kuģis brā�as virsū kādai klintij, cirta tam pļauku un lika peldēt uz citu pusi.

Kuģis iegrima te ar priek�galu, te ar pakaļgalu, un katru reizi, kad tas gāzās lejā no viļņu galotnēm, �ķita, tas lido lejup no augsta torņa: ahters iemērcās līdz pa�ai galerijai, bet pie buga likās, ka ūdens grib aprīt visu bug�pritu.

Andrapods centās saritināt kādu buru, kad vēj� viņu norāva no rā�jas, bet krizdams jūrā, viņ� trāpīja virsū Boridam, kur� tobrīd nospriegoja virvi, turklāt trāpīja tik neveiksmīgi, ka �ī pati virve tam norāva galvu.

Kuģis atteicās pakļauties stūrmanim Ordonjo, un nākamā brāzma vienā rāvienā noplēsa bezānburu. Safars joprojām pūlējās buras saritināt, un viņu, lāstus izbrēkdams, skubināja Ferrante, ta�u marsbura vēl nebija kārtīgi nostiprināta, kad kuģis sagriezās �ķērsām un saņēma trīs tik spē�cīgus viļņus no sāniem, ka Safars pārlidoja pār bortu. Tūlīt arī grotmasts pārlūza uz pusēm un iegāzās jūrā, pirms tam vēl paguvis sapostīt klāju un ielauzt galvaskausu Asprandam. Visbeidzot sīkās �ķēpelēs sa�ķīda stūre, bet tās pinne ar drausmīgu triecienu laupīja dzīvību Ordonjo. Nu uz �ī nelaimīgā vraka vairs nebija atlicis neviena apkalpes vīra, bet pēdē�jās �urkas cita pēc citas lēca jūrā, tā nonākdamas ūdenī, no kura vēlējās paglābties.

Ir grūti noticēt, ka �ādos apstākļos Ferrante spētu domāt par Liliju, un daudz ticamāk mums liktos, ja viņam rūpētu tikai un vienīgi pa�a dzīvība. Nezinu, vai Roberto apzinājās, ka pārkāpj sava stāsta ticamības robe�as, negribēdams pieļaut, ka bojā iet tā, kurai bija atdāvinājis savu sirdi, tā nu viņ� atvēlēja sirdi arī Ferrantem, lai arī tikai uz īsu brīdi.

Tātad Ferrante izvelk Liliju aug�ā uz klāja, bet ko viņ� dara tālāk? Roberto pieredze mācīja, ka Ferrantem Lilija cie�i jāpiesaitē pie durvīm un jāļaut tām ieslīdēt jūrā, cerot, ka pat ne�ēlīgie bezdibeņu briesmoņi nespēs nodarīt pāri tādam skaistumam.

Pēc tam arī Ferrante pats pietveras pie kāda kokgabala un grib tam piesties ar virvi. Ta�u tie�i �ajā brīdī, kuģim neprātīgi zvalstoties, nez kādā veidā atbrīvojies no savas mocību vietas, uz klāja parādās Biskarā, kam rokas joprojām ir saslēgtas ķēdēs, bet acīs gail naids.

Visu ceļojuma laiku Biskarā ir palicis ieslodzīts tilpnē, kur mocījies sāpēs, tie�i tāpat kā Amariļļa suns, un katru dienu viņa brūce tika uzplēsta no jauna un tad atkal apkopta, lai noturētu viņu pie dzīvības, un visus �os mēne�us Biskarā ir aizvadījis ar vienu vienīgu domu: atriebties Ferrantem.

Kā Deus ex machina Biskarā negaidīti uzrodas aiz muguras Ferrantem, kas vienu kāju jau uzcēlis uz margsienas. Biskarā paceļ rokas aug�up un, pārvērzdams savas va�as par cilpu, apmet ķēdi Ferrantem ap kaklu un aiz�ņaudz rīkli. Un, kliegdams: "Kopā ar mani beidzot uz elli!", viņ� mēs to redzam un gandrīz arī sajūtam savelk ķēdi tik cie�i un strauji, ka Ferrantes kakls pārlūst un viņa mēle izkaras pār zaimojo�ajām lūpām, tā pavadot pēdējo lāstu. Un tad ar nāvi sodītā nelie�a miru�ais ķermenis iegā�as jūrā, glu�i kā pleciem pieplaku�u apmetni aizraujot līdzi arī jo�projām dzīvo bendi, kas triumfējo�s traucas pretī kareivīgajiem viļņiem, jo viņa pa�a sirdī beidzot valda miers.

Roberto nespēja iztēloties, ko, �ādu skatu redzot, būtu izjutusi Lilija, tāpēc cerēja, ka viņa neko nav redzējusi. Un, nespēdams atcerēties, kas notika ar viņu pa�u pēc tam, kad mazo plostu bija sagrābis ūdens virpu�lis, viņ� nemācēja iztēloties, kas īsti tālāk notiek ar dēļiem piesieto mīļoto.

Patiesībā viņu tik ļoti nodarbināja uzdevums sarūpēt Ferrantem pel�nīto sodu, ka viņ� nolēma tam sekot līdzi arī viņsaulē un uzmanīt brāļa tālāko likteni. Bet Liliju viņ� pagaidām atstāja virpuļojam viļņu vērpetēs.

Tikmēr jūra Ferrantes miru�ās miesas bija izmetusi vientulīgā lie�dagā. Ūdens tagad bija pavisam mierīgs, gluds kā kausā ieliets, un pret

krastu nesitās pat vissīkākie vilnī�i. Visu bija pārņēmusi viegla dūmaka, kāda vērojama, kad saule jau norietējusi, bet nakts vēl nav pārņēmusi debesis savā varā.

�ī liedaga malu neiezīmēja koki vai krūmu saaudzes, un krastā aiz smil�u klajuma tālāk pletās caurcaurēm minerāls līdzenums, kurā pat tās, kas pirmajā mirklī izskatījās pēc cipresēm, vēlāk atklājās esam svina stēlas. Pie apvār�ņa rietumpusē slējās kalni, kas nu jau bija satumsu�i, vienīgi nogāzēs vietumis mirgoja da�as gaismiņas, glu�i kā sīkas ugun�tiņas kapsētā. Ta�u virs kalnu masīva blīvējās gari, melni mākoņi ar pa�vēderēm dziesto�u ogļu krāsā, un �ie mākoņi �ķita esam smagi un blīvi, līdzīgi sēpiju kauliem, kas reizēm redzami da�ās gleznās un zīmējumos un kas, uzlūkoti no sāniem, piepe�i atklājas esam galvaskausi. Starp mākoņiem un kalnu debesīs vēl jautās dzeltenīgas nokrāsas un varētu teikt, ka tā ir pēdējā gaisa telpa, kam paguvusi pieskarties mirsto�ā saule, ja vien �ī vieta neradītu iespaidu, ka �ādas pēdējās saulrieta krampjainās kustības te tā arī nav sāku�ās un nekad nebeigtos.

Tur, kur līdzenums pamazām pārgāja nokalnes slīpumā, Ferrante samanīja nelielu ļau�u pulciņu un devās uz viņu pusi.

Pēc cilvēkiem vai vismaz pēc cilvēkveidīgām būtnēm tie izskatījās tikai iztālēm, jo, piegājis tuvāk, Roberto ieraudzīja, ka tie, pat ja savulaik biju�i cilvēki, tagad kļuvu�i vai grasījās kļūt par anatomiskā teātra uzskates līdzekļiem. Tādus viņus bija iecerējis Roberto, jo atcerējās reiz apmeklējis vienu no �iem iestādījumiem, kur bariņ� ārstu tum�ās drānās, piesārtu�ām sejām un vēl spilgtāk sarkaniem sīkiem asinsvadiņiem uz de�guna un vaigiem, visnotaļ izskatīdamies pēc bendēm, kas pilda amata pie�nākumus, bija sastāju�ies ap līķi, lai izceltu ārpusē visu, kas bijis iek�pusē, un, izmantojot miru�os, atklātu dzīvo noslēpumus. Viņi nomauca ādu, nogrieza nost miesu, atkailināja kaulus, atraisīja nervu saites, atsēja mus�kuļu mezglus, atvēra maņu orgānus, no�ķirus pasniedza skatieniem visas atdalītās membrānas, visas no�ķeltās krimstalas, visas atdalītās ķidas. Kad ikviena cīpsla bija no�ķirta no citām, ikviena artērija at�ķetināta, ikvienas kaulu smadzenes izceltas virspusē, viņi sanāku�ajiem rādīja visas svarī�gākās dzīvības darbnīcas: lūk, viņi teica, te tiek sagremots ēdiens, te tiek

attīrītas asinis, te barības vielas tiek �ķirotas, te veidojas ķermeņa �ķidrumi, un te nobriest gari� Un kāds, kas stāvēja līdzās Roberto, pusbalsī noteica, ka pēc mūsu pasaulīgās nāves tie�i tāpat ar mūsu miesām rīkosies daba.

Ta�u dievi�ķais anatoms pavisam citādi bija izrīkojies ar �īs salas iemītniekiem, ko Ferrante tagad skatīja arvien tuvāk.

Pirmais bija ķermenis bez ādas, nospriegotiem muskuļu sai�ķiem, rokas padevīgi nokāris lejup, pievērsis debesīm cie�anu pilnu seju, no kuras atliku�i gandrīz tikai kauli. Otrajam delnu āda nokarājās lejup no pirkstgaliem glu�i kā cimdi, bet kāju āda bija nomaukta lejāk zem ceļga�liem kā mīkststulmu zābaki.

Tre�ajam ne tikai āda, bet arī muskuļi bija iegriezti un atbīdīti sāņus tā, ka viss augums un jo sevi�ķi seja izskatījās pēc atvērtas grāmatas. It kā �is ķermenis vienlaikus vēlētos nodemonstrēt ādu, miesu un kaulus, bū�dams trīskārt cilvēcisks un trīskārt mirstīgs; ta�u viņ� izskatījās pēc ku�kaiņa, kam �ie miesas lēveri būtu spārnu vietā, ja vien �ai salā būtu vēj�, kas varētu tos plandīt. Ta�u spārni nekustējās gaisa kustības kustināti, jo gaiss mijkrēslī stāvēja kā sastindzis: tie tik tikko manāmi plivinājās līdzi gurdenā ķermeņa kustībām.

Turpat netālu kāds skelets stāvēja, atbalstījies pret lāpstu, varbūt tas grasījās rakt sev kapu, acu dobuļi pievērsti debesīm, zobu rindas sa�ķiebtas vīpsnā, kreisā roka paslieta, kā lūdzot �ēlastību vai vismaz uzklausī�anu. Cits skelets, sameties līkumā uz priek�u, rādīja savas kum�pās muguras skriemeļus un virzījās uz priek�u puslēk�iem, ar kaulaina�jām plaukstām aizsedzis nodurto seju.

Citam, kuru Ferrante redzēja tikai no mugurpuses, uz paura vēl rēgojās matu ku�ķi, kas atgādināja ar varu galvā uzmauktu ka�okādas cepuri. Ta�u �īs cepures apmale (bāla un ro�aina kā jūras glieme�nīca), filcs, kas balstīja virsējo ka�okādu, arī bija veidots no ādas, kas galvas sānos bija pār�ķelta un uzlocīta aug�up.

Bija da�i citi, kam nolaupīts gandrīz viss, un tie izskatījās pēc skulp�tūrām, kas darinātas tikai no nerviem: virs kakla strupuļa, kas jau zaudē�jis galvu, staipījās tie, kuri agrāk bija viju�ies aug�up uz smadzenēm, bet kājas izskatījās pēc klūdziņu pinuma.

Bija vēl citi, kam atvērtajās pavēderēs rēgojās violeti mirdzo�as, tūk�sto�as zarnas, it kā �ie skumjie rīmas būtu negausīgi saēdu�ies, bet apēsto nejaudāju�i kārtīgi sagremot. Tur, kur tiem agrāk bija di�ojies vīri�ķais loceklis, kas nu bija nomizots un pārvērsts par tievu kātiņu, rēgojās sa��okuroju�ies pauti.

Ferrante redzēja arī tādus, no kuriem bija atliku�as tikai vēnas un artērijas, tie �ķita esam staigājo�as alķīmiķu laboratorijas, nepārtrauktā kustībā eso�as caurules un stobriņi, kam uzticēts destilēt bezasiņu asinis no neeso�as saules gaismā sanīku�ām ķirzakām.

Visi �ie ķermeņi nesatricināmi un sāpīgi klusēja. Pie da�iem varēja samanīt lēnu pārvērtību zīmes, kas liecināja, ka no miesas skulptūrām tie pārvēr�as par �ķiedru statujām.

Pēdējais no viņiem, nodīrāts kā svētais Bērtulis, labajā rokā augstu paslietu nesa savu joprojām asiņaino ādu, kas bija sajukusi kā no pleciem noņemts apmetnis ar kapuci. �ajā novilktajā ģērbā vēl bija samanāma viņa seja ar acu un nāsu caurumiem, tāpat arī mutes bedre, un izskatījās, ka tās ir atliekas no piepe�a karstuma pārsteigtas vaska maskas.

Un �is cilvēks (pareizāk, viņa nomauktās ādas sa�ķiebtā, bezzobainā mute) uzrunāja Ferranti:

"Nelaipni lūgts," tas teica, "Miru�o zemē, ko mēs dēvējam par Vesālijas salu. Drīz arī tevi piemeklēs tāds pats liktenis, kāds ir ķēris mūs, un nedomā, ka �eit kāds izdziest tikpat strauji kā kapā guldītie. Atkarībā no katram pielemtā soda, mēs visi sasniedzam noteiktu sairuma pakāpi, lai varētu izgar�ot kādu nieku tās galīgās pazu�anas, kas ikvienam no mums �eit nozīmētu vislielāko prieku. Oo, kāda laime iztēloties smadze�nes, kas no visniecīgākā pieskāriena sa�ķīst, plau�as, kas izjūk no pirmās gaisa pūsmas, kas tām rada kaut visniecīgāko piepūli! Cik ilgota aina ir mati un spalvas, kas izkrīt pavisam, mīkstie audi, kas kļūst vēl mīkstāki, un tauki, kas izkūst un iztek! Ta�u nekā. Kā tu redzi, ikviens no mums ir sasniedzis savu pa�reizējo stāvokli, pats to nemanīdams, jo pārmaiņas ir biju�as neuztverami lēnas, un katra mūsu �ķiedra ir dilusi jau tūksto�iem tūksto�gades. Un neviens nezina, cik tālu mums būs atļauts sabrukt, un

tie, kurus tu redzi stāvam tur tālāk un kuri jau ir pārvērtu�ies plikos kau�los, joprojām sapņo, kaut nu varētu nomirt kaut mazliet vairāk, un kas zina, vai �ādās gaidās viņi nenīkst jau tūksto�iem gadu. Citi, tādi kā es, ir iemantoju�i �ādu izskatu pirms nezināma laika jo �ajā naktī, kas nekad neiestājas, mēs esam zaudēju�i sajēgu par laika ritējumu, un tomēr arī es ceru, ka man būs atjauts kaut vislēnākais sabrukums un iznīcība. Tā ik�viens no mums alkst sairuma, kas un mēs to labi zinām nekad nebūs pilnīgs, bet mēs nebeidzam cerēt, ka Mū�ība mums vēl nav sākusies, un vienlaikus baidāmies, ka esam tajā jau iekļuvu�i tai pa�ā mirklī, kad reiz piestājām �īs salas krastos. Kad bijām dzīvi, ticējām, ka elle ir mū�īga izmisuma vieta, jo tā mums tika teikts. Ta�u diem�ēl tā nav taisnība, jo �ī ir nebeidzamu cerību vieta, kur cerības padara katru jaunu dienu vēl drūmāku par iepriek�ējo, jo �īs slāpes, kas mūsos alla� tiek uzturētas dzīvas, nekad netiks remdētas. Tā kā mums joprojām ir vismaz kādas ķermeņa atliekas, bet ikviens ķermenis tiecas augt vai mirt, mēs nekad nepārtraucam cerēt un tie�i tā mūsu Tiesnesis mums ir lēmis mocīties in saecula."

Tad Roberto jautāja: "Bet uz ko jūs cerat?"

"Drīz uz to pa�u cerēsi arī tu� Cerēsi, ka atskries kaut visniecīgākā vēja pūsmiņa, vismazākā jūras saviļņo�anās, atlīdīs kaut viena izbadusi dēle un ka tie visi mūs pa atomam vien atdos atpakaļ di�ajam universa tuk�umam, lai mēs atkal tā vai citādi varētu iesaistīties lielajā dzīves ciklā. Ta�u gaiss te stāv kā pamiris, jūra nevilnī, mēs nekad nejūtam ne aukstumu, ne karstumu, nepazīstam ne rītausmas, ne rietus, un �ajā zemē, kas ir mirusi vēl vairāk nekā mēs, nav nekādu dzīvnieku vai augu. Ak, tārpi, kurus mums savulaik solīja nāve! Ak, mīļie tārpiņi, kas va�rētu kļūt par mūsu garīgās atdzim�anas tēviem! Jūs zīstu mūsu �ulti un �ķīstītu mūs ar nevainības pienu! Jūs kodītu mūsu miesu, un �ie kodieni dziedinātu mūs no visiem nodarījumiem, ar saviem nāves glāstiem jūs ieaijātu mūs jaunā dzīvē, jo kaps mums būtu glu�i kā mātes klēpis� Ta�u nekas no tā visa nenotiks. Mēs to zinām, ta�u mūsu miesa to atkal un atkal aizmirst."

"Un Dievs?" jautāja Ferrante. "Vai Dievs smejas?"

"Ak vai, nē," atbildēja nodīrātais, "jo arī pazemojums mūs iejūsmi�nātu. Cik jauki būtu, ja mēs redzētu vismaz smejo�u Dievu, kur� par mums uzjautrinātos! Cik labi no drūmajām domām mūs novērstu skats uz Kungu, kur� sē� tronī un kopā ar visu savu debesu svēto kompāniju izsmej mūs! Tad mēs varētu nolūkoties citu priekā, kas iepriecina tikpat labi, kā noraudzī�anās uz citu dusmām. Ta�u nekā te neviens neļaujas sa�utumam, nesmejas un vispār nevienam nerādās acīs. Te Dieva nav. Te ir tikai bezmērķīgas cerības."

"Pie Dieva, kas debesīs, lai nolādēti visi svētie!" vēl nikni mēģināja izsaukties Ferrante. "Ja esmu lemts tādām mokām, tad man ta�u būs tiesības izrādīt dusmas kaut vai sev pa�am!" Ta�u viņ� atklāja, ka balss no krūtīm plūst pavisam vārga, bet nākamajā mirklī viņa miesa saļima zemē, un viņ� vairs nejaudāja pat niknoties.

"Redzi nu," teica nodīrātais, ta�u viņa mute nespēja savilkties smaidā, "tavas mocības jau ir sāku�ās. Tagad tev ir liegts pat naids. �ī sala ir vienīgā vieta visumā, kur nekādas kaislības nav atļautas, vienīgā vieta, kur slābena cerība neat�ķiras no bezdibenīgas garlaicības."

Roberto turpināja sacerēt Ferrantes drūmā gala ainas, kails gul�ņā�dams uz klāja, tāpat kā iepriek� bija gul�ņājis, iztēlodamies sevi par ak�meni, un pa �o laiku saule bija apsvilinājusi viņa seju, krūtis un kājas, tā izraisot atkal to pa�u drud�aino stāvokli, no kura viņ� bija paglābies pa�visam nesen. Nu jau būdams gatavs sajaukt kopā ne tikai romānu un īs�tenību, bet arī dvēseles sūrstē�anu ar miesas sūrstoņu, viņ� piepe�i atkal sajuta iekvēlojamies mīlestību. Un kā tad Lilija? Kas ar Liliju ir noticis pa to laiku, kamēr Ferrantes līķis aizpeldēja uz miru�o salu?

Ar lēcienu, kādi nebūt nav neraksturīgi Romānu stāstniekiem, kad tie nezina, kā apvaldīt nepacietību, un vairs neievēro laika un telpas vie�notības likumus, Roberto strauji pārmetās pāri jo daudziem notikumiem, lai atkal ieraudzītu Liliju vairākas dienas vēlāk paglābu�os uz durvīm, lēnām peldam ar tām pa jūru, kas nu jau bija norimusi un zaigoja saulē, un tuvojamies (to nu gan tu, mans mīļais lasītāj, nemū�am nebūtu uzdro�

�inājies paredzēt) Zālamana salas austrumu piekrastei, proti, pretējai tai, pie kuras bija noenkurojusies Dafne.

Kā Roberto bija dzirdējis no tēva Kaspara, austrumpusē liedagi ne�bija tik draudzīgi kā rietumos. Dēļu durvis, ilgāk nejaudādamas nest savu kravu, uzskrēja klintsradzei un sa�ķīda. Lilija no trieciena atmodās un pieķērās pie �iem akmeņiem, bet viņas plosta atliekas tikmēr aizrāva projām straumes.

Nu viņa tur gulēja uz akmens, uz kura viņas augumam tik tikko pietika vietas, un ūdens svēdra kas viņai nozīmēja īstu okeānu viņu �ķīra no krasta. Vētras mētāta, ilgās bado�anās izvārdzināta un vēl jo ne�ēlīgāk slāpju spīdzināta, viņa nespēja no �īs klintsradzes aizkļūt līdz piekrastes smiltīm, kur viņas aizmiglotais skatiens nojauta neskaidri za�ļojam augu apveidus.

Ta�u klints bija neizturami karsta zem maigajiem sāniem, un, smagi elpodama, Lilija nevis remdēja iek�ējo svelmi, bet ierāva plau�ās arī gaisa sveloņu.

Viņa cerēja, ka turpat netālu urdz veikli strauti ar ēnainiem kras�tiem, ta�u �ie sapņi viņu neveldzēja, tie slāpēm lika pieņemties spēkā. Nelaimīgā gribēja saukt palīgā Debesis, ta�u mēle bija kā piekaltusi auk�slējām un vārdi pārvērtās aprautos nopūtu dvesienos.

Laiks ritēja, vēja pātagas viņu �austīja un skrāpēja kā plēsīga putna nagi, un nu viņa vairāk baidījās nevis mirt, bet dzīvot te tik ilgi, līdz da�bas elementi viņu izķēmos pavisam, pārvēr�ot par atlūzu, pret kuru var just tikai riebumu, nevis mīlu.

Pat ja viņa sasniegtu kādu lāmu vai dzīva, teko�a ūdens straumi, tad, piekļāvusi tai lūpas, ieraudzītu savas acis, kas reiz bija divas spilg�tas zvaigznes, kas solīja dzīvību, bet nu bija pārvērtu�ās par diviem biedējo�iem aptumsumiem, un viņa saskatītu arī savu seju, kur agrāk rotaļīgi mēdza piestāt amoriņi, bet kura nu bija kļuvusi par mitekli �aus�mām. Pat ja viņa nonāktu kāda dīķa malā, viņas acis, �ēlumā raudot par savu izskatu, satecinātu tajā vairāk lā�u, nekā no tā pagūtu izdzert mute.

* * *

Katrā ziņā tādas domas Roberto lika Lilijai domāt. Ta�u pats viņ� par tām noskaitās. Un noskaitās arī uz Liliju, kura, būdama vien soli no nāves, uztraucas par savu skaistumu, kā jau nereti tiek apgalvots Romā�nos; un viņ� dusmojās arī uz sevi, ka bez �ādām prāta hiperbolām neprot ieskatīties savas mirsto�ās mīlestības sejā.

Patie�ām, kā �obrīd varēja izskatīties Lilija? Kāda viņa atklātos, ja viņas stāvam novilktu �īs nāvesdrānas, kas austas no vārdiem?

Pēc garajā kuģojumā piedzīvotajām cie�anām un pēdējās katastrofas viņas mati dro�i vien bija savēlu�ies kā pakulu kodaļa, kurā iemetu�ies arī sirmi pavedieni; viņas krūtis noteikti bija zaudēju�as liliju svaigumu un tvirtumu, un seju bija izvagojis laiks. Sagrumbojusies bija smalkā āda uz kakla un virs krūtīm.

Nē, arī �āds viņas vītuma slavinājums izklausījās pēc paļau�anās uz tēva Emanuēles poētiskās ma�īnas ieteikumiem� Roberto gribēja redzēt Liliju tādu, kāda viņa patie�ām bija. Galva atgāzta, neprātīgās acis no sāpēm sarāvu�ās mazākas un novietotas pārāk tālu no deguna pamat�nes, zem redzokļiem smagi, pietūku�i maisiņi, bet kaktiņos parādījies smalku krunciņu tīkls, līdzīgs zvirbuļa pēdām smiltīs. Degungals kļuvis smails, nāsis nedaudz ieplestas, viena no tām mazliet gaļīgāka par otru. Lūpas saplaisāju�as un iemantoju�as blāvu ametista krāsu, divas dziļas, izliektas grumbas uzradu�ās līdzās mutei, aug�lūpa mazliet izvirzījusies uz priek�u un nenosedz divus priek�zobus, kas vairs nevar lepoties ar ziloņkaula krāsu. Sejas āda mazliet noļukusi, divas nedro�as rievas iezī�mēju�ās visapkārt zodam, izķēmojot tā agrākās, glītās aprises�

Un tomēr �o savītu�o augli viņ� nebūtu gatavs iemainīt pat pret visiem debesu eņģeļiem. Viņ� Liliju mīlēja arī tādu, un to, ka viņa reiz izskatījās citādi, viņ� ta�u nebija zinājis arī tai tālajā vakarā, kad viņu pirmoreiz iemīlēja, bet viņas seja vēl bija apslēpta aiz tum�ā �ķidrauta.

Vadīdams dienas uz �ī vientuļā vraka, viņ� bija ļāvies maldiem un iekārodams iztēlojies viņu tikpat harmonisku kā visu sfēru sistēmu; ta�u jau Parīzē viņam bija teiku�i (tikai �o gudrību viņ� nebija uzdro�inājies

atstāstīt tēvam Kasparam), ka varbūt planētas nemaz neriņķo ap sauli perfektos apļos, bet gan virzās ap lielo spīdekli, mezdamas dīvainus lokus.

Skaistums ir skaidrs un gai�s, bet mīlestība ir noslēpumaina: nu Ro�berto atklāja, ka mīl nevis pavasari, bet ikvienu no mīļotās gadalaikiem, un savā rudens norietā tā bija vēl iekārojamāka. Viņ� to vienmēr bija mī�lējis tādu, kāda viņa bija un kāda varētu būt, un tikai �ādā nozīmē mīles�tība bija sevis atdāvinā�ana, neko neprasot pretī.

Viļņos �alco�ā trimda viņu bija apdullinājusi, un, �ādas apmātības varā būdams, viņ� alla� bija meklējis kādu citu sevi: galēji ļaunu Ferrantes tēlā un neaprakstāmi lielisku Lilijā, ar kuras spo�umu vēlējās izrotā�ties pats. Ta�u mīlēt Liliju nozīmēja mīlēt viņu tādu, kāds tagad bija viņ� pats, atdevis tos abus laika ne�ēlīgajiem zobiem. Līdz �im viņ� Lilijas skaistumu bija izmantojis, lai tikai vēl vairāk piesārņotu savu prātu. Tai mutē viņ� bija licis vārdus, ko pats vēlējās dzirdēt, tomēr nebija ar tiem apmierināts. Tagad viņ� vēlētos būt tai līdzās, iemīlējies viņas izmocī�tajā skaistumā, jutekliskajā sagurumā, sazilēju�ajā smalkumā, savītu�ajā dailē, izkāmēju�ajā kailumā, būt līdzās, lai varētu viņu saudzīgi glāstīt un klausīties viņas vārdos, patie�ām viņas vārdos, nevis tajos, ko pats tai aizlienējis.

Viņam vajadzēja to iegūt, atsakoties pa�am no sevis.

Ta�u nu jau bija par vēlu izrādīt �ādu cieņu savam slimajam elkam.

Salas pretējā pusē pa Lilijas dzīslām jau ritēja Nāve.

Vai tad tā var nobeigt Romānu? Romāni ne tikai uzkurina naidu, lai beigās mēs varētu izbaudīt, kā tiek sakauti tie, kurus ienīstam, bet mu�dina arī uz līdzcietību, lai pēcāk aizvestu mūs līdz atklājumam, ka tiem, kurus mīlam, nekādas briesmas vairs nedraud. Romānu, kas beigtos tik slikti, Roberto nekad nebija lasījis.

Ja nu vienīgi Romāns vēl nebija galā un tam krājumā bija slepenais Varonis, kas varētu iesaistīties darbībā un paveikt varoņdarbu, kāds iedo�mājams tikai Romānu Zemē.

Mīlestības skubināts, Roberto nolēma pats paveikt �o varoņdarbu un doties iek�ā savā stāstā.

Ja es jau būtu ticis līdz Salai, tagad es viņu varētu izglābt, viņ� sev teica. Tikai slinkuma dēļ esmu te aizkavējies tik ilgi. Tagad mēs abi esam noenku�roju�ies jūrā un alkstam pēc vienas un tās pa�as zemes pretējiem krastiem.

Ta�u viss vēl nav zaudēts. Tagad es viņu redzu izdziestam tie�i �ajā brīdī, ta�u, ja es �ai pa�ā brīdī sasniegtu Salu, es tur nonāktu vienu dienu iepriek� pirms pie tās krastiem būtu pieskalota viņa, un tad es varētu viņu sagaidīt un izglābt.

Nav nozīmes tam, ka no jūras es viņu saņemtu pamiru�u un gatavu izdvest pēdējo nopūtu. Ir ta�u zināms, ka �ādos brī�os spēcīgas emocijas var atmodināt jaunus dzīvības spēkus arī ķermenī, kas bijis vien pussoli no nāves, un jau ir pieredzēts, ka mirēji atgrie�as dzīvē un atplaukst, uzzināju�i, ka visi viņu nelaimju cēloņi zudu�i.

Un vai tad ir iespējami vēl spēcīgāki jūtu satricinājumi jo sevi�ķi �ai mirējai kā atkal ieraudzīt sveiku un veselu savu mīļoto! Dabiski, es nedrīkstētu viņai atzīties, ka neesmu tas, kuru viņa mīlēja, jo galu galā viņa atdevās man, nevis tam otram; es vienkār�i ieņemtu vietu, kas man pienākusies jau kop� sākta gala. Turklāt Lilija saredzētu manā skatienā citādu mīlestību, kas būtu brīva no katras miesaskāres un drebētu tīrā pielūgsmē.

Ikviens nu varētu jautāt, kā gan Roberto neienāca prātā, ka Liliju viņ� �ādi varētu izglābt vienīgi tad, ja patie�ām sasniegtu Salu �īs pa�as dienas laikā katrā ziņā ne vēlāk par nākamās dienas pirmajām rīta stundām, ta�u tas, kā liecināja nesenā pieredze, viņam nekādi nebija pa spēkam. Un kā gan viņ� neapjēdza, ka patiesi plāno doties uz Salu, lai atrastu un iz�glābtu to, kura tur nokļuvusi tikai viņa pa�a sacerētā romāna īstenībā?

Ta�u kā jau mēs redzējām Roberto, lai arī sākumā domājis par Romānu Zemi, kas ir pilnīgi sve�a un no�ķirta no viņa pa�a pasaules, ta�gad bija nonācis pie neapzināta lēmuma abus visumus iepludināt vienu otrā un sakausēt kopā to likumus, turklāt bija to paveicis bez jebkādām pūlēm. Viņ� uzskatīja, ka var sasniegt Salu, jo �ādu notikumu pavērsienu bija iztēlojies, un tāpat pavisam vienkār�i varēja iztēloties, ka Lilija tur ierodas tikai tad, kad viņ� to jau sagaida krastā, jo tie�i tā visus notiku�mus vēlējās pavērst. Būtībā Roberto to īpa�o brīvību, kas ļauj iecerēt no�tikumus un redzēt, kā tie piepildās, �o sacerētāja brīvību, kas Romānus padara tik neparedzamus, bija attiecinājis uz savu pasauli: beidzot viņ� sasniegs Salu turklāt sasniegs pavisam vienkār�a iemesla dēļ, jo citādi vairs nezinātu, ko stāstīt tālāk.

Ap �o ideju, kas liktos ārprātīga vai vājprātīga ikvienam, kur� kopā ar mums nebūtu sekojis Roberto līdz pat �im brīdim, tagad viņa domas riņķoja matemātiskā precizitātē, izvērtējot visas iespējamības, ko pare�dzēja gudrība un apdomīgums.

Līdzīgi kā ģenerālis, kur� naktī pirms kaujas izplāno visas kustības, ko viņa vienības veiks nākamajā dienā, un ne tikai iztēlojas grūtības, kas

varētu rasties cīniņu gaitā, un nejau�ības, kas viņa plāniem varētu trau�cēt, bet arī iejūtas ienaidnieku ģenerāļa prātā un cen�as paredzēt tā iece�rētos gājienus un atbildes triecienus, lai varētu savus nākotnes plānus pieskaņot, rēķinoties ar apstākļiem, kuri izriet no pretinieka rēķinā�anās ar apstākļiem, kas izriet no viņa pa�a plāniem, tā arī Roberto prātoja par līdzekļiem un rezultātiem, par cēloņiem un sekām, izvērtēja visus par un pret.

Domu, ka viņ� varētu aizpeldēt līdz rifam un to �ķērsot, vajadzēja atmest. Ūdens apslēpto vaļņa daļu un dro�i pārvaramās vietas viņ� vairs nekādi nevarētu saskatīt, savukārt virsūdens daļa bija sasniedzama, vienīgi tiekot garām daudziem neredzamiem un nāvējo�iem slazdiem. Un, pat pieņemot, ka viņam izdotos koraļļu valni sasniegt vienalga, tā zemūdens vai virsūdens daļu -, nav teikts, ka viņ� pa to varētu paiet ar saviem plānajiem audekla apaviem un ka valnī nav apslēptas aizas un bedres, kur viņ� varētu iekrist un vairs netikt ārā.

Tātad Salu sasniegt viņ� varēja, dodoties pa to pa�u ceļu, ko agrāk bija mērojusi laiva, proti, peldot uz dienvidiem, virzoties pāri līcim un paliekot no krasta aptuveni tai pa�ā attālumā, kādā ir noenkurota Dafne, un tad aiz dienvidu zemesraga grie�oties uz austrumiem un sasniedzot to mazo ielīci, par kuru bija stāstījis tēvs Kaspars.

�is plāns nebija saprātīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pagaidām Ro�berto ar lielām pūlēm bija spējis aizpeldēt tikai līdz koraļļu valnim un jau tur viņa spēki bija gandrīz izsīku�i, un tātad nebija loģiski iedomā�ties, ka tagad viņ� spēs pieveikt �etras vai piecas reizes garāku distanci, turklāt bez virves ne tik daudz tāpēc, ka tik garas virves viņam nemaz nebija, bet tāpēc, ka �oreiz viņ� grasījās peldēt līdz galam un, ja viņ� savu mērķi nesasniegtu, nemaz nebūtu jēgas peldēt atpakaļ. Otrkārt, peldēt uz dienvidiem nozīmēja peldēt pret straumi, bet viņ� jau zināja, ka strau�mei jaudās pretoties vien da�us vēzienus, pēc tam spēki būs galā un viņu nepielūdzami aizraus uz ziemeļiem garām ziemeļu ragam, arvien tālāk no Salas, prom atklātā jūrā.

Skarbi izvērtējis un apsvēris �īs izredzes (paturēdams prātā, ka dzīve ir īsa, māksla pla�a, izdevība mirklīga un izmēģinājums nedro�s),

I

viņ� sev teica, ka nav di�ciltīga vīra cienīgi iedziļināties tik sīkumainos rēķinos glu�i kā tādam sīkpilsonim, kur� aplē� visas iespējas, liekot uz spēles savus niecīgos ietaupījumus, un tikai tad met kauliņus.

Tomēr, viņ� sev teica, ja bez aprēķiniem iztikt nevar, tiem jābūt cil�deniem, jo cildena ir likme. Ko īsti viņ� liek uz spēles �ajās derībās? Savu dzīvību. Ta�u, ja viņ� tā arī nekad netiks projām no kuģa, viņa dzīvība nav necik daudz vērta, jo sevi�ķi tagad, kad vientulību papildinās ap�ziņa, ka mīļotā ir zaudēta uz visiem laikiem. Un ko viņ� iemantos, ja �o pārbaudījumu izturēs? Visu: prieku viņu atkal ieraudzīt un izglābt, vai vismaz nomirt pār viņas miru�ajām miesām, pārklājot viņas augumu ar skūpstu līķautu.

Protams, izredzes nebija vienlīdzīgas. Daudz lielāka bija iespēja, ka viņ� ies bojā pa ceļam, nevis sasniegs sauszemi. Ta�u tik un tā bija vērts riskēt: it kā viņam kāds būtu pateicis, ka �ajā spēlē ir tūksto� iespējas zaudēt niecīgu summu pret vienu vienīgu iespēju laimēt neiedomājamus dārgumus. Kur� gan nebūtu ar mieru?

Un beidzot viņam prātā ie�āvās doma, kas brīnumaini samazināja �īs spēles riskus un būtībā padarīja viņu par laimētāju abos gadījumos. Pat ja straume viņu aizraus uz pretējo pusi, tad, ticis garām ziemeļu ze�mesragam, viņ� tūliņ nokļūs spēcīgajā straumē (un to viņ� zināja, jo pats bija eksperimentējis, pārsvie�ot pār bortu durvis), kas viņu nesīs projām tie�i pa meridiāna līniju�

Ja viņ� ļausies straumei un peldēs, pievērsis acis debesīm, tad vairs neredzēs sauli kustamies, tikai bezgalīgi slīdēs pa �o robe�u, kas �o�dienu no�ķir no iepriek�ējās dienas, pa līniju, kas atrodas ārpus laika, mū�īgā dienvidū. Un, ja viņam laiks būs apstājies, tas apstāsies ari uz Salas, tādējādi aizkavējot arī Lilijas nāvi, jo tagad viss, kas notika ar Liliju, pilnībā bija atkarīgs no stāstītāja gribas. Kamēr viņ� pats uzturas starpstāvoklī ārpus laika, apstājas arī notikumi uz Salas.

Starp citu, tas bija ārkārtīgi veiksmīgs hiasms: viņa paliks vietā, kas būtībā neat�ķiras no tās, kurā viņ� pats uzturējies ilgu, bet vairs nesa�skaitāmu laiku, pavisam tuvu Salas krastiem, un viņ�, aizmaldīdamies

okeānā, viņai atdāvinās to, kas bijusi viņa pa�a ceriba, un noturēs viņu uz nebeidzamu un nepiepildāmu ilgu līnijas, un viņi abi būs bez nākotnes, un tātad pie viņiem nevarēs ierasties arī nāve.

Tad Roberto iztēlojās, kāds būs drīzais ceļojums, un, tā kā abus visumus jau bija sapludinājis kopā, viņ� to vienlaikus iztēlojās kā Lilijas ceļojumu. Roberto apbrīnojamie piedzīvojumi arī viņai nodro�inās ne�mirstību, ko �ī ģeogrāfisko garumu drāma viņai citādi nebūtu atvēlējusi.

Viņ� virzīsies uz ziemeļiem mērenā, vienmērīgā ātrumā: pa labi un pa kreisi no viņa mīsies dienas un naktis, gadalaiki, aptumsumi un plūd�maiņas, jaunas zvaigznes skries pāri debesīm, atnesot līdzi sērgas un im�pēriju sabrukumus, monarhi un pāvesti nosirmos un pārvērtīsies pī�ļos, visi universa virpuļi daudzkārt apvirpuļos ap savu asi, citas zvaigznes izveidosies no veco zvaig�ņu upursārtu pelniem� Un jūra ap viņu tra�kos un atkal norims, pasāti metīs savas untumainās cilpas, ta�u uz viņa rāmās un nesatricināmās takas nemainīsies nekas.

Vai kādu dienu viņ� apstāsies? Cik nu viņ� atcerējās no kartēs re�dzētā, neviena cita zeme, izņemot viņa Zālamana salu, �ajos garuma grādos atrasties nevarēja, katrā ziņā ne agrāk par Polu, kur �is meridi�āns savienosies ar visiem pārējiem. Ta�u, ja kuģim, kas zēģelē ar labu ceļavēju un neskaitāmām burām, vajag daudzus jo daudzus mēne�us, lai nobrauktu attālumu, kas līdzinās viņa iecerētajam ceļam, tad cik ilgi gan turpināsies viņa peldējums? Varbūt gadu gadiem, līdz viņ� nonāks vietā, kur vairs nav apjausmas par dienu un nakti un gadsimtu ritējumu.

Un tikmēr viņ� atpūtīsies mīlestībā, kas ir tik maiga un smalka, ka tai vairs nerūp zaudētas lūpas, rokas, acu zīlītes. No viņa ķermeņa ārā iztecēs visas dzīvības sulas, asinis, �ults un gļotas, ūdens viņā iesūksies pa visām porām, ielauzīsies ausīs un pārklās smadzenes ar sāls kārtiņu, pamazām aizstās acu stiklainos ķermeņus, iesprauksies nāsīs un palē�nām vien iz�ķīdinās visas zemes elementu pēdas. Tai pa�ā laikā saules stari viņu baros ar sīksīkām uguns daļiņām, un tās �ķidrumu padarīs tik smalku, ka tas pārvērtīsies gaisa un uguns rasā, kuru simpātiskie spēki aicinās celties aug�up. Un tad viņ�, kļuvis viegls un gaisīgs, pacelsies un vispirms savienosies ar gaisa gariem, bet pēc tam ar saules gariem.

Un tas pats notiks arī ar Liliju klintsradzes sastingu�ajā gaismā. Viņa izkusīs un izpletīsies kā visgaisīgākais un plānākais lapiņu zelts.

Un tā, dienām ritot, viņi abi atkal savienosies vienā veselumā. Un patiesi kļūs par diviem cirkuļdvīņiem, kas viens otram ir stingrais balsts, un kustēsies līdzi, ja sakustēsies otrs, un pielieksies un modri skatīsies, kad otrs aizslīdēs tālāk, un atkal izsliesies, kad tas pārnāks mājās.

Tad abi turpinās savu ceļojumu tagadnē un dosies taisni uz debesu spīdekli, kas viņus jau gaidīs, un viņi būs atomu putekļi starp citām sīksīkām kosmosa daļiņām, virpulis starp virpuļiem, jau kļuvu�i tikpat mū�īgi kā pasaule, jo veidoti no tuk�uma. Un abi būs samierināju�ies ar savu likteni, jo zemes kustība izraisa slimības un bailes, bet sfēru trīsas ir caurcaurēm nevainīgas un nekaitīgas.

Tātad jebkur� �ī stāsta turpinājums viņam nestu uzvaru. Viņ� ne�drīkstēja vilcināties. Ta�u uz triumfālā upuraltāra viņ� nedrīkstēja kāpt, neveicis visus vajadzīgos rituālus. Tā nu Roberto uztic papīram visus pē�dējos notikumus un visu, ko ir iecerējis darīt, lai gan �ajos pierakstos vai�rāk ir nepateiktā, bet �esti, laiks, ritms ir drīzāk uzminami nekā izlasāmi.

Viņ� ķērās pie pirmā �ķīstījo�ā atbrīvo�anās rituāla. Gandrīz stundu nopūlējās, novākdams lielāko daļu re�ģu, kas no�ķīra virsējo klāju no apak�ējā. Tad nokāpa lejā un atvēra visus putnu būrus. Atrāva vaļā niedru pinumus, un ap viņu �alca arvien vairāk spārnu, un viņam pat vajadzēja pacelt rokas, sargāt seju un atgaiņāties, saucot "Ti�, ti�!", un viņ� skubi�nāja lēnīgākos gūstekņus un dzina no aploka ārā pat vistas, kas kladzi�nāja, nekādi nespēdamas atrast izeju.

Līdz beidzot, uzkāpis atpakaļ aug�ā uz klāja, viņ� ieraudzīja, kā milzīgs spārnainu bars paceļas aug�up starp mastiem un rājām, un īsu brīdi viņam �ķita, ka saule pārklājas ar visām varavīksnes krāsām, bet �ai varavīksnei cauri �audās blāvākie jūras putni, kas ziņkāri atsteigu�ies piedalīties ko�uma dzīrēs.

Tad viņ� sameta jūrā visus pulksteņus, un viņu itin nemaz neuz�trauca doma, ka, krāmēdamies ar laikrā�iem, viņ� zaudē dārgo laiku:

nē, viņ� laiku izdzēsa, lai radītu pareizos apstākļus ceļojumam pret laika straumi.

Visbeidzot, lai liegtu sev iespēju gļēvulīgi pārdomāt, viņ� uz klāja līdzās grotmastam kaudzē savāca visus baļķēnus, dēlī�us un tuk�ās mu�cas, aplaistīja ar eļļu no visām lampām un pie�ķīla uguni.

Pacēlās pirmās liesmas, kas tūliņ sāka laizīt buras un vantis. Pārlie�cinājies, ka �is uguns perēklis deg gana spēcīgi un netaisās dzist, Roberto noskaņojās uz atvadī�anos.

Viņ� joprojām bija kails jau kop� tā brī�a, kad bija sācis mirt, pār�vērzdamies par akmeni. Un tagad viņa kailums bija vēl lielāks, jo viņ� neapjoza ap vidukli auklu, kas nedrīkstēja kavēt vai ierobe�ot peldējumu. Un viņ� nokāpa lejā jūrā.

Atspēries pret kuģa sāniem, viņ� metās uz priek�u, lai uzreiz no tiem attālinātos, tad gar Dafnes korpusu aizpeldēja līdz pakaļgalam un nu devās projām pavisam pretī vienai no divām laimēm, kas viņu no�teikti gaidīja.

Es gribētu, lai Roberto, iekams liktenis vai ūdeņi ir pieņēmu�i lē�mumu viņa vietā, peldēdams un ik pa brīdim apstādamies atvilkt elpu, kā atvadoties pārlaistu acis Dafnei un tad aizslidinātu skatienu līdz Salai.

Un tur, virs līnijas, ko iezīmē koku galotnes, viņ�, kam acis piepe�i kļuvu�as neticami asas, ieraudzītu paceļamies lidojumā glu�i kā bultu, kas grib ietriekties saulē Pomeran�u Dūju.

Tā. Kas tālāk notika ar Roberto, es nezinu un nedomāju, ka to būtu iespējams izdibināt.

Kā gan var izveidot romānu no notikumiem, lai ari romāna garam tik atbilsto�iem, ja nav zināms to nobeigums vai, pareizāk sakot, patie�sais sākums?

Ja nu vienīgi mēs izvēlamies stāstīt nevis Roberto pa�a, bet viņa pie�rakstu stāstu lai gan arī �ajā gadījumā minējumu ir vairāk nekā dro�i zināmā.

Ja jau �ie, starp citu, fragmentārie pieraksti, no kuriem es izvedināju stāstu (vai veselu virkni stāstu, kas brī�am savijas kopā vai pārklājas), ir saglabāju�ies līdz mūsdienām, atliek secināt, ka Dafne pilnībā nesa�dega, vismaz par to, manuprāt, nevarētu būt �aubu. Kas zina, varbūt uguns tikai aplaizīja mastus un tad �ajā bezvēja dienā izdzisa pati. Vai arī un tādu iespēju mēs nevaram atmest jau pēc pāris stundām sākās spēcīga lietusgāze, kas ugunsgrēku nodzēsa�

Cik ilgi Dafne tur vēl tā stāvēja, iekams kāds kuģi atrada un atklāja arī Roberto piezīmes? Piedāvā�u divas hipotēzes, abas no fantāzijas jomas.

Kā jau iepriek� ieminējos, da�us mēne�us pirms aprakstītajiem noti�kumiem, precīzāk, 1643. gada februārī Ābels Tasmans, izbraucis no Batāvijas 1642. gada augustā un vispirms nonācis kādā salā, kuru nodēvēja par Van Dīmena zemi un kura pēcāk kļuva par Tasmaniju, tad iztālēm uzlūkojis Jaunzēlandi un pagriezis kuģi uz Tongas pusi (�īs salas jau 1615. gadā bija sasniegu�i Shautens un Lemērs, kuri tās nokristīja par

Kokosriekstu un Nodevēju salām), devās tālāk uz ziemeļiem un atklāja daudzas smil�ainu liedagu ieskautas saliņas, kuras piereģistrēja ar 17,19 dienvidu platuma un 201,35 garuma grādiem. Par garuma grādiem ne�strīdēsimies, ta�u �īs salas, ko Tasmans nosauca par Prins Willelms Ejilanden, nevarēja atrasties pārāk tālu no mūsu stāsta Salas, protams, ja vien manas hipotēzes ir pareizas.

Tasmans �o ceļojumu, kā pats apgalvo, pabeidz jūnijā, tātad labu brīdi pirms tai apkaimē varēja ierasties Dafne. Ta�u nav teikts, ka Tasmana dienasgrāmatās ir rakstīta taisnība (turklāt oriģināli nemaz nav sa�glabāju�ies)*. Tāpēc pamēģināsim iztēloties, ka, kārtējo reizi novirzījies no kursa �ai kuģojumā, kurā līdzīgu piedzīvojumu netrūka, Tasmans vēlreiz atgriezās pie mazajām, smil�ainajām salām, teiksim, tā pa�a gada septembrī, un atrada tur Daftii. Kuģis bija zaudējis visus mastus un bu�ras, un nebija nekādas iespējas to salabot tā, lai tas atkal būtu lietojams. Tasmans uzkāpa uz Dafiies klāja, lai izdibinātu, no kurienes tas atpeldē�jis, un atrada Roberto papīrus.

Itāļu valodu viņ� prot pavisam vāji, ta�u ar �īm zinā�anām pietiek, lai saprastu, ka pierakstos spriests par ģeogrāfiskā garuma problēmu, un tātad �ie papīri acumirklī pārvēr�as par ārkārtīgi slepenu dokumentu, kas nododams Ostindijas sabiedrībai. Tāpēc Tasmans savu atradumu un visu, kas ar to saistīts, dienasgrāmatā nemaz nepiemin, varbūt pat vilto datumus, lai pilnībā izdzēstu �ī piedzīvojuma pēdas, bet Roberto pieraksti nonāk kādā slepenā arhīvā. Turklāt nākamajā gadā Tasmans veica vēl

* Par manu vārdu patiesīgumu ikviens var viegli pārliecināties, ieskatoties: P. A. Leupe, "De haiidschriften der ontdekkingreis vati A. /. Tasman eit Franchoys ļacobsen Vissche 1642-3", Bijdragen voor vaderlandsche geschiedenis en oudheidkinde, N.R. 7, 1872, pp. 254-93. Neapstrīdami, protams, ir dokumenti, kuri sakopoti kā Ceiterale Missiven un starp kuriem ir iekļauts izvilkums no "Daghregistervan liet Casteel Batnvia" 1643. gada 10. jūnija ieraksta, kurā ziņots par Tasmana atgrie�anos. Ja mana hipotēze ir pareiza, mums nebūtu grūti pieņemt, ka tikpat labi sagrozīts varēja tikt ari ieraksts minētajā reģistrā, jo garuma grādu noslēpums bija tā vērts. Turklāt sa�ziņa starp Batāviju un Holandi bija tik lēna un nevienmērīga, ka �āda divu mēne�u nobīde varēja palikt nepamanīta. Turklāt es nebūt neesmu pārliecināts, ka Roberto ieradās pie Salas tie�i augustā, nevis agrāk.

vienu ceļojumu, ta�u Dievs vien zina, vai viņ� tie�ām kuģoja turp, kur teicās kuģojam.*

Iztēlosimies, kā holandie�u ģeogrāfi �ķirsta tos papīrus. Mēs zinām, ka tajos nav atrodams nekas interesants, ja nu vienīgi doktora Bērda suņa metode, ta�u esmu gatavs saderēt, ka daudzi spiegi par to jau bija uzzi�nāju�i citos veidos. Vēl pierakstos ir pieminēta Specula Melitensis, ta�u es vēlētos atgādināt, ka pēc Tasmana ceļojuma aizrit vēl simt gadi, līdz Kuks �īs salas atklāj vēlreiz, turklāt, ja viņ� būtu sekojis Tasmana norādījumiem, nemū�am nebūtu tās atradis.

Visbeidzot arī tie�i gadsimtu pēc mūsu stāsta notikumiem Harisons izgudro jūras hronometru un tādējādi pieliek punktu drud�ai�najiem punto fijo meklējumiem. Garuma grādu problēma vairs nav ne�kāda problēma, un kāds no Ostindijas sabiedrības arhivāriem, gribēdams atbrīvot skapjus, izmet, atdāvina, pārdod kas zina Roberto papīrus, kas nu ir pārvērtu�ies par parastu kuriozitāti manuskriptu kolekcio�nāriem.

Otra hipotēze izklausās pārliecino�āka un romānam piemērotāka. 1789. gadā tai apkaimē nonāk kāds apburo�s personā�s. Tas ir kapteinis Blajs, kuru Bounty dumpinieki kopā ar astoņpadsmit uzticamākajiem vī�riem iesēdināju�i laivā un uzticēju�i viļņu �ēlastībai.

�is apbrīnojamais cilvēks, lai arī kādi būtu viņa rakstura trūkumi, spēj pieveikt vairāk nekā se�tūksto� kilometru un visbeidzot piestāt Timorā. �ajā pārsteidzo�ajā ceļojumā viņ� brauc cauri arī Fid�i arhipelā�gam, gandrīz sasniedz Vanua Levu un �ķērso Jasavas salu grupu. Tas nozīmē, ka viņam būtu vajadzējis nogriezties tikai mazliet tālāk uz austrumiem, un viņ� būtu varējis nonākt pie Taveuni, kur kā man labpatīk uzskatīt atrodas arī mūsu Sala, un, ja jautājumos, kas drīzāk skar ticē�a�nas vai neticē�anas sfēru, kaut ko iz�ķirt var arī parasti pierādījumi, es ap�galvoju, ka Pomeran�u Dūja jeb Orange Dove, jeb Flame Dove, jeb, pareizāk,

* No �i otrā ceļojuma vispār nav saglabāju�ās nekādās kuģa dienasgrāmatas. Kāpēc?

Ptilinopus Victor, dzīvo vienīgi tur, ta�u diem�ēl, riskējot samaitāt visu stāstu, man jāatzīst, ka oran�s ir �īs sugas tēviņ�,

Ja tāds cilvēks kā Blajs, kur� ta�u tur bija ieradies ar vienkār�u laivu, būtu atradis Dafni kaut puslīdz cie�amā stāvoklī, viņ� būtu darījis visu iespējamo, lai to savestu kārtībā. Ta�u bija aizritējis jau gandrīz pusotrs gadsimts. Vētras kuģi bija turpināju�as purināt un zvalstīt, līdz bija no�rāvu�as no enkura un uzsviedu�as uz koraļļu rifa, vai arī, nē, kuģi bija sagrābusi straume un izmetusi uz citiem sēkļiem vai arī uz klintīm pie citas, tuvējas salas, kur tas gulēja, pakļauts laikazobam.

Dro�i vien Blajs uzkāpa uz �ī rēgu kuģa klāja. Dafnes sāni bija ap�augu�i ar glieme�vākiem un noglumēju�i zaļi no aļģēm, caurajā tilpnē skalojās ūdens un tā bija kļuvusi par patvērumu moluskiem un indīgām zivīm. Varbūt pussabrukusi vēl turējās pūpe, un tur, kapteiņa kajītē iz�kaltu�as un noputēju�as vai, nē, drīzāk mitras un plankumainas, ta�u joprojām salasāmas Blajs atrada Roberto piezīmes.

�ajos laikos garumu jautājums nevienu vairs īpa�i neinteresēja, bet varbūt Blaju piesaistīja nesaprotamā valodā izteiktie mājieni par Zāla�mana salām. Gandrīz desmit gadus agrāk kāds Bia�a kungs, Francijas karaļa un flotes oficiālais ģeogrāfs, Zinātņu akadēmijai bija cēlis priek�ā ziņojumu Par Zālamana salu pastāvē�anu un atra�anās vietu, kurā apgal�voja, ka �īs salas neesot nekas cits kā tas pats �vasela līcis, kuru Bugenvils sasniedza 1768. gadā (un kura apraksts pilnībā sakrīt ar to, ko senlaikos sniedzis Mendanja), un tāpat Terres des Arsacides, ko 1769. gadā sasniedza Sirvils. Un kamēr Blajs kuģoja ar savu laivu, kāds anonīms autors, kur� dro�i vien bija Flerjē kungs, grasījās publicēt grāmatu ar nosaukumu Dй�couvertes des Franзois en 1768 & 1769 dans les Sud-Est de la Nouvelle Guinйe.

Nezinu, vai Blajam bija gadījies lasīt Bia�a kunga apgalvojumus, ta�u katrā ziņā angļu flotē ar visai lielu aizkaitinājumu tika spriests par augstprātīgajiem fran�u brālēniem, kuri lielījās, ka esot atradu�i neat�rodamo. Fran�iem bija taisnība, bet Blajs varēja to nezināt vai negribēt zināt. Tāpēc varbūt viņ� cerēja, ka atrastais dokuments ne tikai apgāzīs fran�u apgalvojumus, bet piedevām viņu pa�u padarīs par patieso Zāla�mana salu atklājēju.

Pieņemu, ka vispirms viņ� domās pateicās Fle�eram Kristiānām un pārējiem dumpiniekiem, kas viņu tik brutāli bija aizraidīju�i pa �o slavas ceļu, bet pēc tam, krietns patriots būdams, kopā ar pārējiem nolēma no�klusēt gan �o īso novirzī�anos uz austrumiem, gan savu atklājumu, bet pēc tam absolūtā slepenībā nodot papīrus britu Admiralitātei.

Ta�u arī �ajā gadījumā Roberto pieraksti acīmredzot tiek atzīti par mazvērtīgiem vai katrā ziņā par neizmantojamiem fran�u apstrīdē�anai un jau atkal nonāk starp papīru �ūk�ņiem, kas saisto�i var likties vie�nīgi erudītiem literātiem. Blajs atsakās no Zālamana salām, samierinās ar admirāļa titulu, ko viņam pie�ķir par nenoliedzami izcilajiem kuģotāja talantiem un nāvi sagaida visnotaļ apmierināts ar dzīvi, nenojauzdams, ka Holivuda viņu pārvērtīs par derdzīgu tēlu, kas iedvesīs riebumu pēc�te�iem.

Un tātad, pat ja kāda no manām hipotēzēm būtu piemērota stāsta turpinā�anai, nevienam no �iem turpinājumiem nebūtu izstāstī�anas cie�nīgu beigu, un ikviens lasītājs justos sarūgtināts un neapmierināts. Un arī �ādā veidā no Roberto pieredzējumiem nebūtu izvedināma nekāda morāles mācība un mēs joprojām neizpratnē prātotu, kā gan viņam gadījās piedzīvot to, ko viņ� piedzīvoja, un visbeidzot mēs nonāktu pie secinājuma, ka dzīvē notikumi notiek tāpēc, ka notiek, un vienīgi Ro�mānu Zemē tie �ķiet notiekam ar kādu mērķi vai atbilsto�i Providences iecerēm.

Un, ja man no visa aprakstītā tomēr vajadzētu izlobīt kādu secinā�jumu, es būtu spiests atgriezties pie tiem Roberto pierakstiem, kas tapu�i vienā no naktīm, kad viņ� vēl prātoja, vai uz kuģa varētu būt Iebrucējs. Tonakt Roberto atkal raudzījās debesīs. Un atcerējās, kā La Grīvas mui�ā no vecuma reiz bija sabrukusi ģimenes kapela, un tad viņa skolotājs karmelīts, kur� daudzas un da�ādas gudrības bija apguvis Austrumos, ieteica �o mazo dievnamu pārbūvēt pēc bizantie�u modes apaļu un ar kupolu pa�ā vidū, un �im ierosinājumam nebija nekā kopīga ar Monferratā ierasto stilu. Bet vecais Poco negribēja jaukties mākslas un reliģijas lietās, tāpēc �ī svētā un gudrā vīra padomus uzklausīja.

Vērojot antipodu debesis, Roberto apjēdza, ka La Grīvā, kur ainavu no visām pusēm ieskāva pakalni, viņ� debesis bija skatījis līdzīgas �ī mazā dievnama kupolam īsā apvār�ņa loka stingri norobe�otas un izrotātas ar pāris zvaigznājiem, ko viņ� prata sazīmēt. Un �is bērnības debesu kupols nesteidzīgi mainījās nedēļu pēc nedēļas, jo, tā kā Roberto alla� devās pie miera agri, viņam nekad nebija gadījies ievērot, ka tas mainās arī ikvienas nakts laikā. Tāpēc �is kupols viņam vienmēr bija �ķitis stabils un apaļ�, un attiecīgi kā tikpat stabilu un apaļu viņ� domās bija iztēlojies visu universu.

Kasālē, pla�a līdzenuma vidū, viņ� bija sapratis, ka debesis ir daudz pla�ākas, nekā viņ� bija domājis agrāk, ta�u tēvs Emanuēle viņu pārlie�cināja vairāk laika veltīt ar sare�ģītām metaforām aprakstītajām zvaig�znēm, nevis pētīt tās, kas bija redzamas virs galvas.

Tagad, kļuvis par antipodisku skatītāju, kas debesīs noraugās no okeāna bezmēra pla�umiem, viņ� redzēja, ka apvārsnis ir bezgalīgs. Un augstu gaisā virs galvas skatīja nekad agrāk neredzētus zvaigznājus. Sa�vas puslodes zvaigznājus viņ� bija paradis uzlūkot kā tēlus, ko jau izsenis bija izveidoju�i citi, lūk, Lielo Greizo Ratu daudzstūrainā simetrija, lūk, Kasiopejas alfabētiskā precizitāte. Ta�u uz Dafnes viņa rīcībā nebija jau gatavu figūru, un viņ� ikvienu punktu varēja pēc patikas savienot ar jebkuru citu, izvedinot no tiem visda�ādākos zīmējumus �ūsku, milzi, matu cirtu vai indīga kukaiņa asti, lai pēc tam �os tēlus atkal izjauktu un mēģinātu veidot citus.

Francijā un Itālijā viņ� arī debesīs saskatīja ainavu, kurā kārtību no�teikusi stingra monarha roka, kas ievilkusi ceļu un pasta sakaru līnijas, vietumis starp tām atstājot me�ainas platības. Turpretī �eit viņ� bija pio�nieris nezināmā zemē, un viņam pa�am bija jāizlemj, kādas takas savienos kalna virsotni ar ezeru, un nekādu izvēles kritēriju nebija, jo pagaidām ne kalna nogāzēs, ne ezera krastos vēl nebija ne pilsētu, ne ciemu. Roberto te neskatījās uz zvaigznājiem: viņam bija pielemts sods tos izveidot pa�am. Un viņu biedēja atklājums, ka zvaig�ņu kopas viņam izkārtojas kā spirā�les, glieme�u �aulu vijumi un virpuļi.

Un tad viņ� atcerējās kādu salīdzino�i nesen celtu baznīcu, ko bija redzējis Romā (un tā viņa piezīmēs ir vienīgā reize, kad viņ� ieminas, ka

�o pilsētu reiz ir apmeklējis, dro�i vien pirms ceļojuma uz Provansu). �ī baznīca viņam �ķita pārlieku at�ķirīga gan no La Grīvas kupola, gan no jomu un velvju ģeometriski sakārtotajiem dievnamiem, ko bija redzējis Kasālē. Tagad viņ� saprata, kāpēc: �īs Romas baznīcas griesti bija glu�i kā dienvidu debesis, kas mudināja acis traukties projām, sekojot aizvien jauniem un jauniem ceļiem, ne mirkli nekavējoties un neatpū�oties pie kāda viduspunkta. Un, lai arī kur zem �ī kupola cilvēks nostātos, raugo�ties aug�up, tas vienmēr jutās stāvam tālā nomalē.

Tagad Roberto saprata, ka �o pa�u sajūtu, ka atpūta un miers mū�am būs liegti, viņ� ne tik izteiktā un varbūt ne tik teatrālā veidā, drīzāk caur sīkiem ikdienas pārsteigumiem, jau bija pieredzējis vispirms Provansā un pēc tam Parīzē, kur ikviens savā ziņā sagrāva viņam kādu dro�u pār�liecību un norādīja jaunus paņēmienus, kā atkal un atkal varētu pārzīmēt pasaules karti, ta�u no da�ādām pusēm saņemtie ieteikumi nekādi nebija savienojami galīgā un pabeigtā zīmējumā.

Viņ� dzirdēja stāstām par ma�īnām, kas visu dabas fenomenu kār�tību varot sagrozīt tā, lai smagais tiektos aug�up un vieglais kristu lejup, lai uguns saslapētu un ūdens dedzinātu, it tā pats universa Radītājs va�rētu labot savus agrākos lēmumus un piespiest augus un puķes zaļot neatbilsto�i gadalaikiem, bet pa�us gadalaikus raidīt cīņā pret laiku.

Ja Radītājs ir ar mieru mainīt savus lēmumus, vai tad vispār vēl pa�stāv kārtība, ko viņ� ir noteicis visam universam? Varbūt viņ� jau kop� sākta gala ir noteicis vairākas at�ķirīgas kārtības, ko ir gatavs mainīt dienu pēc dienas, un varbūt pastāv arī kāda slepenā kārtība, kas diktē �o kārtību un perspektīvu mainību, ta�u mums nav lemts �o slepeno likumu atklāt, mēs varam tikai sekot līdzi mainīgajai spēlei, kurā grie�as �ie kārtības �ķitumi, kas pārkārtojas līdz ar katru jaunu pieredzi.

Un tādā gadījumā stāsts par Roberto della Grīvu būtu tikais stāsts par nelaimīgu mīlētāju, kuram lemts dzīvot zem pārspīlētām debesīm un kur� nekādi nevar samierināties ar domu, ka zeme klejo pa elipsi, kurā saule ir tikai viens no centriem.

Un domāju, daudzi man piekritīs, ka ar to patie�ām ir par maz, lai izveidotu sakarīgu stāstu ar sākumu un beigām.

Un visbeidzot, ja es no �ī stāsta patie�ām gribētu izveidot romānu, es kārtējo reizi pierādītu, ka rakstīt ir iespējams, vienīgi ņemot par palimpsestu kādu atrastu manuskriptu, kas, protams, neaizdzen Bailes no sve�ās Ietekmes. Un tad es nevarētu paglābties no lasītāja bērni�ķī�gās ziņkārības, kas mudinātu jautāt, vai Roberto patie�ām ir sarakstījis visas tās lappuses, pie kurām esmu kavējies jau pārāk ilgi. Un man pil�nīgi godīgi vajadzētu lasītājam atbildēt, ka �īs lappuses tikpat labi būtu varējis sarakstīt kāds cits, kur� tikai tēlojis, ka stāsta patiesību. Un tad viss romāna iespaids būtu pagalam: jo, kā zināms, romānos gan izlie�kas stāstām patiesas lietas, ta�u nekad visā nopietnībā neatzīstas, ka tā ir tikai izlik�anās.

Un es pat nemācētu sagudrot pēdējos iz�ķiro�os notikumus, kas Ro�berto vēstulēm un piezīmēm būtu ļāvu�i nonāk tā cilvēka rokās, kur� tad pēcāk tās būtu atgādājis man, izvilktas no citu pusizdzisu�u un nospuru�u manuskriptu kaudzes.

"Autors ir nezināms," viņ� man dro�i vien būtu teicis, "rakstības veids ir visai izsmalcināts, bet, kā redzat, teksts vietām ir stipri izdzisis un lapas salipu�as kopā. Ja runājam par saturu, te, cik nu man izdevās saprast, ir lasāmi manierīgi stila vingrinājumi. Jūs jau zināt, kā rakstīja tai laikmetā� Tie bija cilvēki bez dvēseles."

"7s the Pacifique Sea my Home?", johii Donne, Hymne to God my God "Vai Klusais okeāns ir mana mājvieta?", D�ons Donns, Slavas dziesma Dievam, manam Kungam, (ang.)

Pestis, quae dicitur bubonica mēris, saukts buboniskais. (lat.)

In primis, in secundis pirmkārt, otrkārt, (lat.)

Senor, no es menor gloria vencer al enemigo con la cortesia en la paz que con las armas en la guerra. Kungs, miera laikā uzveikt ienaidnieku ar laipnību nav mazāks gods kā pieveikt to ar iero�iem karā. (sp.)

Yo tambiйn! Es arī! (sp.)

Ne tirez pas, cornichons, on est des amis, Nevers, Nevers! Ne�aujiet, muļķi, mēs esam savējie! Nevēra, Nevēra! (fr.)

Trиs bien fait, mon cher ami. Ļoti labi darīts, mans dārgais draugs, (fr.)

Quel con! Kāds idiots! (fr.)

La Raison d'Estat, ah, la Raison d'Estat Valstiski apsvērumi, ha, valstiski ap�svērumi. (fr.)

Bon ton labais tonis, (fr.)

Pavane Ladmjme asaru pavana, (lat.)

Et alors? Un tātad? (fr.)

Haute йcole augstākais līmenis; burt.: augsta skola, (fr.)

Honnкte Homme krietns, labi audzināts cilvēks, (fr.)

Que es pequeno, y que es feo, y infeliz, y ridiculo Ka tas ir mazs un neglīts, un nelaimīgs, un smieklīgs, (sp.)

Minimum Quod Sic mazākais iespējamais, (lat.)

Puta de los franceses! Fran�u mauka! (sp.)

In limine uz sliek�ņa, (lat.)

Exit noiet no skatuves; aiziet. (lat.)

Ab opere cessare pārstāt strādāt, (lat.)

Terra Incognita Nezināmā Zeme. (lat.)

Une heure aprиs la mort, notre вme йvanoьie, sera ce que'elle estoit une heure avant la vie. Stundu pēc nāves mūsu gaisto�ā dvēsele būs atkal tāda pati, kāda tā bija stundu pirms dzīves, (fr.; Savinjēns Sirano de Ber�eraks, Agripīnas nāve.)

Horologium Oscillatorium Svārsta pulksteņi, (tat.)

Il tuon dal ciel fu dopo Zibens no debesim nogranda vēlāk, (it.; anagramma no Umberto Eko romāna Fuko svārsts nosaukuma itāliski: Il pendolo di Foucault.)

Le doux prкtre maigais, labsirdīgais priesteris, (fr.)

Qui se ptasoit а l'amour des masles kur� gūst patik�anu no vīrie�u mīlestības, (fr.)

Honnкtes gens izglītoti, labi audzināti ļaudis, (fr.)

Noblesse de robe mantijas di�ciltība; tituli, kas iegūti ar amatiem, (fr.)

Ars combinatoria savieno�anas māksla, (lat.)

Medicinae Doctor, Eques Auratus e Armigew Oxoniense Medicīnas doktors, zelta jātnieks, Oksfordas bruņinieks, (lat.)

Horror vacui bailes no tuk�uma, (lat.)

Hаgase el milagro, y hвgalo Mahoma. Ka tik notiek brīnums, kaut vai Muha�meda paveikts, (sp.)

Ad angutos aequales vienādos leņķos, (lat.)

Longitudinum Optata Scientia Ģeogrāfisko garumu ilgotā zinātne, (tat.)

Terra Incognita Australis Dienvidu Nezināmā zeme. (lat.)

C'est par mon ordre et pour le bien de l�йtat que le porteur du prйsent a fait ce qu'il a fait. Tas, ko izdarījis �ī dokumenta uzrādītājs, ir darīts pēc manas pavēles un valsts labā. (fr.; Aleksandrs Dimā, Trīs musketieri.)

Aqua vitae degvīns; burt.: dzīvības ūdens, (lat.)

Fretum Magellanicum Magelāna �aurums, (lat.)

Mās Afuera Vistālāk Ārpusē, (sp.)

Wit atjautība, (ang.)

But now behold the skie is over cast with cloudes; wherfore let us haste to our lodging, and ende our talke. Bet, rau, debesis ir aizvilku�ās ar mākoņiem; dosimies uz sa�viem mitekļiem un beigsim mūsu sarunu, (senang.)

They pricke the Carde. Viņi iedursta kartē, (senang.)

Encountered winde always so scant sastapa alla� tik skopus vējus, (senang.)

Por los errores tan enormes, como se conoce por esta linea, que muestra la diferencia de las distancias to ārkārtīgi lielo kļūdu dēļ, kuras redzamas no �īs shēmas, kas parāda at�ķirības attālumos, (sp.)

Aye aye! Jā, tie�i tā! (ang.)

Doen Daphne d'over schoone Maeght Kad Dafne, visdaiļākā jaunava� (nid.) Nevers et Saint-Denis! Nevēra un Sendenī! (fr.)

Perpetuum mobile mū�am kustīgais; mū�īgais dzinējs, (lat.)

Gratias ago, domine Pateicos, kungs, (lat.)

Tetluris Theoria Sacra Zemes svētā teorija, (lat.)

Vereenigde Oost-Indische Compagnie Apvienotā Ostindijas sabiedrība, (nīd.) Specula Melitensis Maltas novēro�anas ierīce, (lat.)

Portus Sancti Thomae Svētā Toma osta. (lat.)

Sudor Anglicus angļu sviedri, (lat.)

Dysenteria Melitensis Maltas dizentērija, (lat.)

Elephantiasis Aegyptia Ēģiptes elefantiāze. (lat.)

L'Arte del navegar Kuģo�anas māksla, (sp.)

Typhis Batavus Batāvijas lepnums, (lat.)

De rebus oceanicis et orbe novo decades tres Par okeānu lietām un jauno pasauli trīs dekādēs, (lat.)

Contagium animatum dzīva infekcija, (lat.)

Vis naturalis dabisks spēks, (lat.)

Propagatores exigui sīciņi izplatītāji, (lat.)

Ad maiorem Deigloriam lielākam Dieva godam, (lat.)

Cuius Deus venterest kuru Dievs ir vēders, (lat.)

Spiritus Dei ferebatur super aquas Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem, (lat.)

Fiat Lai top! (lat.)

Goldene Quelle des Universums Visuma zeltainais avots, (v.)

Offenbarung Gцttlicher Mayestat Dievi�ķās Majestātes atklāsme, (v.)

Primum Mobile pirmkustinātājs. (lat.)

Probleme physicum-hydrodynamicum fizikas un hidrodinamikas problēma, (lat.) Horrendum et formidandum spectaculum drausma un biedējo�a aina. (lat.)

Oh, horrenda justitiae divinae spectacula! Ak, drausmīgie dievi�ķā taisnīguma skati! (lat.)

Redet mit der Zunge, donnert mit dem Himmel, blitzet mit den schnellen Wolken runā ar mēli, pērkondārdina ar debesim, zibeņo ar straujiem mākoņiem, (v.) Terribilis ut castrorum acies ordinata barga kā karogoti pulki, (lat.-, Dz 6:4.) Consensus gentium visu tautu piekri�ana, (lai.)

Circulus vitiosus apburtais loks; pamato�ana ar tēzi, kas pati izriet no pama�tojamās tēzes, (lat.)

Petitio principii nepierādīta apgalvojuma izmanto�ana par pierādījumu, (lat.)

Terra aulem in aelernum slat, sol oritur bet zeme mū�am stāv, saule uzlec (Int.; Māc 1:4,5.)

Cum grano salis kritiski; burt.: ar graudiņu sāls (lai.)

More allegorico alegoriski, (lat.)

Verbi gratia par piemēru, (lat.)

Ars Magna meistardarbs, (lat.)

Megaliorologiitm di�pulkstenis. (lat.)

Liber Animatum dzīva grāmata, (lat.)

Umbrae Rectae et Versae taisnas un slīpas ēnas. (lat.)

Alexipharmaca pretindes, (lat.)

Ad infinitum līdz bezgalībai, (lat.)

Pointu ass, smails, (fr.)

Technica Curiosa Neparasta tehnika, (lat.)

Ultima ratio pēdējais līdzeklis, (lat.)

Omnibus rimis diligenter repletis visas spraugas kārtīgi aizpildījis, (lat.) Columba Patefacta Izskaidrotais balodis, (lat.)

Rara avis rets putns, (lat.)

Frangar non Flectar Lūzt, bet neliekties, (lat.)

Spiritus durissima coquit Gars arī viscietāko padara mīkstu, (lat.)

Idem cantus gemitusque Dziesma un kunksti ir viens un tas pats. (lat.) Gemitibus Gaudet Kunkstot līksmo, (lat.)

Odore trahit Ar smar�u pievilina, (lat.)

Columbina simplicitas balo�a vienkār�ība, (lat.)

Secura nidificat dro�u ligzdu novijis, (lat.)

Intus et extra no iek�puses un ārpuses, (lat.)

EJfracto libera vinculo brīva no sarautām va�ām, (lat.)

Mollius ut cubant lai mīkstāk gulētu, (lat.)

Luce lucidior gaismā starojo�s, (lat.)

Quiescit in niotu atpū�as kustībā, (lat.)

Arnica Venus draudzene Venera, (lat.)

Auricomus zeltlapu. (lat.)

Prima facie pirmajā acu uzmetienā, (lat.)

Medulla aurea zelta serde, (lat.)

More canino pa suņu modei, (lat.)

De motu cordis et sanguinis in animalibus par dzīvnieku sirds un asiņu kus�tību. (lat.)

Lavabis me et super ttivem dealbabor nomazga mani, un bū�u baltāks par sniegu, (lat.)

El hombre es cl fuego, la muijer la estopa, viene el diablo y sopla Vīrietis ir uguns, sieviete pakulas, atnāk velns un uzpū�, (sp.)

Breviarium Politicorum Politiķu breviārs. (lai.)

Et in Arcadia ego� Un Arkādijā ari es� (lai.)

Icy mourra Biscarat, seul de ceux qui sont avec luy! Te mirs Biskarā, pēdējais no tiem, kas bija kopā ar viņu! (fr.)

Fluctuantes mainīgi, (lat.)

Ars Moriendi mir�anas māksla, (lat.)

In saecula mū�īgi. (lat.)

ltinerarium Extaticum Coeleste Ekstātiskais debesu mar�ruts, (lat.)

1.� Dafne 7

2.� Par to, kas notika Monferratā 24

3.� Brīnumu zvērnīca 38

4.� Uzskatāmā fortifikācija 46

5.� Pasaules labirints 52

6.� Di�enā gaismas un ēnas māksla 62

7.� Pavane Lachnjme 69

8.� Tālaika spo�āko prātu aizraujo�ā doktrīna 76

9.� Aristoteļa tālskatis 84

10.� Reformētā ģeogrāfija un hidrogrāfija 95

11.� Apdomības māksla 104

12.� Dvēseles kaislības 110

13.� Maiguma karte 121

14.� Traktāts par Iero�u Zinātni 126

15.� Horologium Oscillatorium 140

16.� Pārspriedums par Simpātisko Pulveri 146

17.� Longitudinum Optata Scientia 168

18.� Nedzirdētas kuriozitātes 187

19.� Spo�ā jūrniecība 193

20.� Atjautība un izdomas māksla 215

21.�� Telluris Theoria Sacra 227

22.� Pomeran�u dūja 254

23.� Da�ādas un mākslīgas ma�īnas 263

24.� Dialogi par lielākajām pasaules sistēmām 277

25.� Technica Curiosa 302

26.� Emblēmu teātris 316

27.� Jūras uzplūdu un atplūdu noslēpumi 331

28.� Par romānu izcelsmi 338

29.� Ferrantes dvēsele 342

30.� Par Mīlestības Ligu jeb Erotisko Melanholiju 357

31.�� Breviarium Politicorum 364

32.�� Baudu dārzs 376

33.�� Pazemes pasaules 380

34.�� Monologs par pasauļu daudzskaitlību 390

35.�� Kuģinieku mierinājums 403

36.� Ars Moriendi 414

37.� Paradoksāli vingrinājumi akmeņu domā�anas veidā 432

38.� Par Elles iedabu un vietu 444

39.� ltinerarium Extaticum Coeleste 456

40.� Kolofons 463 Citvalodu izteicienu tulkojumi 471

/