TARTIFS JEB КRĀPNIEPS

LE TARTIFE Paris

Gamier FrJres, Llbraires Editeurs

KOMĒDIJA PIECOS CĒLIENOS

TULKOJUSI MILDA GRINFELOE

PERSONAS

l�crnela kundze, Orgona māte

Orgons, Elmīras vīrs

Elmīra, Orgona sieva

Damiss, Orgona dēls

Mariana, Orgona meita un Valēra iniļolā

Valērs, Marianas iemīļotais

Kleants, Orgona svainis

Tartifs, svētulis

Dorina, Marianas istabene

Lojāla kungs, tiesas izpildītājs

Virsnieks

Flipota, Pcrnela kundzes kalpone

Noliek Parīzē, Orgona mājā

PIRMAIS CĒLIENS

I SKATS

Pernela kundze, Elmira, Mariana, Kleants, Damiss, Dorina, Flipota

Pernela kundze

Nāc, iesim, Flipot, nāc, lai drīzāk projām tiekam. Elmīra

Jums solis ir tik raits, jūs panākt nav pa

niekam.

Pernela kundze

Lai paliek, vedekliņ, nav tālāk jānāk jums:

Vien tuk�a ākstība tāds viesu vadījums.

Elmīra

Mēs darām tikai to, ko bērniem darīt klājas. Bet kālab bēgat, māt, tik ātri no �ās mājas?

Pernela kundze

Tālab, ka nespēju es noskatīties to,

Ka mani ievērot te negrib neparko.

Un aizeju no jums es aizvainota ļoti:

Ne mani padomi tiek kādreiz ievēroti,

Ne pa�u ciena kāds, te visi klaigā tā Kā ubagi, kas stāv pie durvīm baznīcā.

Dorina

Bet...

Pernela kundze

Mīļā, uzklausiet, jūs kalpone vien esat,

Bet savu degunu gan pārāk augstu nesat Un bā�at iek�ā to it visur, kur tik lien.

Damiss Es...

Pernela kundze

Tīrais stulbenis tu, mazdēliņ, nudien.

Un to tev saku es, es � vecmāmiņa tava,

Ka tāda delvera uz pasaules vairs nava Kā tu; cik daudzreiz jau nav tavam tēvam teiktss Ar tevi mokoties, viņ� drīzi vien būs beigts.

Mariana

Man �ķiet...

Pernela kundze

Jūs, māsiņa, gan izliekaties bikla Un gau�ām vārīga, kā izpūsta no stikla,

Bet klusie ūdeņi ir dziļi tā kā likts,

Un jūsos dro�i vien ir apslēpts raksturs slikts.

Elmīra

Ak...

Pernela kundze

Dārgā vedekla, jel neņemiet par ļaunu,

Jūs uzvedaties tā, ka tas gan dara kaunu.

Jums laba priek�zīme tiem jārāda ir tā,

Kā māte nelaiķe to alla� rādīja.

Jūs pārāk �ķie�aties, un redzot sirds vai stājas, Ka ģērbjaties jūs tā, kā princesei vien klājas. Ja sievai patiku tik vīram darīt prieks,

Tad, dārgā vedekla, �is lielais greznums lieks.

Kleants

Bet kundze ...

Pernela kundze

Ticiet man, kā sava dēla svaini Es augsti cienu jūs un neredzu jums vainas,

Bet tomēr, bijusi es dēla vietā, tad

Gan izlūgtos, lai �eit vairs kāju nesperat.

Jūs savus ieskatus te sludināt bez mitas,

Bet Jaudīm godīgiem ir patiesības citas.

Es esmu atklāta, jo manā dabā tas �

Teikt visu, kas uz sirds, man slēpjams nav

nekas.

Damiss

Tam jūsu Tartifam, �ķiet, patīk mūsu mājas... Pernela kundze

Viņ� � goda dvēsele, un tādam klausīt klājas; Un necietī�u es, ka viņu zākātu Un viņam uzbruktu tāds stulbenis kā tu.

Damiss

Kā �ādu liekuli lai es te paciest varu,

Kas uzmeties pār mums ar tirānisku varu,

Ka netiek atļauts vairs �ai mājā prieks nekāds, Ko visu�ēlīgi mums aizliedz viņa prāts?

Dorina

Pēc viņa mācības, ja ticam tai uz mata, lt viss, ko darām mēs, par grēku jāuzskata.

Nav tāda, soģis �is kam vēlīgs ceļu grie�.

Pernela kundze

Bet alla� soģis �is vien taisnu tiesu sprie�.

Uz debesvalstību jūs visus vest viņ� tīko,

Lai viņu iemīlat, tas tēvam jāizrīko.

Damiss

Pat tēvs to neiespēs, ak, mījo vecomāt,

Likt viņu paciest man sev tuvumā labprāt.

Es tie�ām rīkotos pret savu sirdsapziņu,

Ja neizrādītu, cik ļoti nīstu viņu,

Jo ar �o nelieti, to skaidri jau�u jau,

Būs jāsaķeras man � mums cita ceļa nav.

Dorina

Patiesi, dusmas nāk par tādu traku lietu,

Ka mājās sve�inieks grib ieņemt kunga vietu, Ka basām kājām, pliks, kam vairāk nav nekā Kā tikai uzvalks lēts, kur� tam ir mugurā,

Tas nekaunīgi sāk jau di�oties pārlieku,

Ar visiem ķīvējas un tēlo pavēlnieku.

Pernela kundze

Daudz labāk klātos mums, to varu zvērēt es, Ja alla� klausītu mēs viņa pavēles.

Dorina

Vien jūsu iedoma to saukt par svētu vīru,

Jel ticiet: svētums �is ir liekulība tīra.

Pernela kundze

Ak tavu mēli!

Dorina

Jā, nedz viņam uzticos,

Nedz viņa kalpam es, bet labāk vairos tos.

Pernela kundze

Par kalpu īsteni nekas man zināms nava,

Bet galvot galvoju, ka kungam laba slava.

Jūs viņu necie�at, un visa vaina tā,

Ka patiesību viņ� jums acīs pasaka.

No sirds un dvēseles viņ� iznīdēt grib grēku, Un tikai debesis vien viņam dāvā spēku.

Dorina

Jā; ta�u pasakiet � kā izskaidrot var to,

Ka necie� viņ�, ja mūs kāds bie�āk apciemo? Kas gan tur debesis lai aizskartu, patiesi,

Ka jace| tracis tads par godprātīgu viesi?

Vai atļauts izteikties man atklātāk mazliet?

Norādīdama uz Elmīru.

Viņ� mūsu kundzes dēļ ir greizsirdīgs, kā �ķiet. Pernela kundze

Jel apklustiet tūlīt! Pirms runā nevalodas,

Jums zināt derētu, ka daudziem dusmas rodas Uz ciemiņiem, pie jums kas pulcēties mēdz te, Uz karietēm, mū�dien kas stāv �eit pievārtē, Uz sulaiņiem, kas triec un skaļu balsi klaigā, Un tenkas izplata, kas vēlāk apkārt staigā.

Ja padomā, varbūt nekā �eit ļauna nav,

Bet ļaudis runāt sāk, un tas nav labi jau.

Kleants

Jūs, kundze, gribētu, neviens lai netērzētu?

Tas būtu bēdīgi, kā mēs to paciest spētu,

Ja, bīdamies no tā, ko katrs muļķis teiks,

Ar skubu atteikties ikviens no drauga steigs. Pat ja mēs saņemtos un izdarīt to spētu, Neviens lai netenko, gan panākt nevarētu.

Pret mēlnesību nav kas pasargātu mūs,

Un pļāpas nevērot � visprātīgākais būs;

Tādēļ lai cen�amies, ka dzīvojam pa godam,

Bet tenku vācelēm it pilnu vaļu dodam.

Dorina

Diez vai tik kaimiņi, vai Dafna nava tā Un viņas vīriņ�, kas mūs slepus aprunā? Arvienu izgadās, ka tie, kas jāpeļ pa�i,

Par citiem neslavu steidz izplatīt jo a�i:

Tiem garām nemanīts pat nepaies ne tas,

Ja kādam maigumā sirds pēk�ņi iedegas,

Par to tie kladzināt sāk tūdaļ pilnā sparā Un visu attēlo sev vēlamajā garā.

Tie otra rīcību tā alla� rādīt prot,

Ka sevi izdodas pārpārēm attaisnot,

Un tī�ās intrigas, kas ļaunprātīgi vērptas,

Ar viltu maskētas sniedz nevainībā tērptas, Bet bultas, mērķētās pret pa�iem, novirzīt Tie itin veikli māk, un � bultas citur krīt.

Pernela kundze

�iem spriedelējumiem �eit nava vieta īsta,

Jo visiem zināms tas, cik Oranta ir �ķīsta,

Kā rūp tai debesis, un dzirdēju, ka teic,

Tai gau�ām netīkot �ās mājas dzīves veids.

Dorina

Jā, paraugs brīni�ķīgs, �i sieviete ir laba!

Un taisnība ir tiem, kas teic � tai stingra daba. Bet kvēlo cītību � to tikai gadi sniedz,

Jo nebūt tiklai lai sen pa�as miesa liedz;

Kamēr vēl valdzināt un saistīt sirdis spēja,

Tā netaupīja vis �īs savas burvju spējas;

Bet, redzēdama jau, ka acu mirdzums dziest, Ka sabiedrība to vairs lāgā negrib ciest,

No cēla svētuma tā tūdaļ darināja Jo biezu plīvuru, ko vainām pāri klāja.

Tāds vecām koķetēm nu reiz ir paņēmiens,

Tās skumst, ka nepaliek vairs mīļākais neviens. Sai pamestībā tad un nemierpilnās mokās Nav ceļa labāka kā mesties dieva rokās,

Un tiklo sievu bars nu savā bardzībā It visu nosoda un nepiedod nekā.

Ikviena rīcībā tiek vainas saskatītas,

Ko salti nopeļ tās, vien skaudībiņas dzītas Par to, ka necie�ams tām citu baudīts prieks, Kas līdz ar vecumu jau pa�ām kļuvis lieks.

Pernela kundze

Elmīrai

�īs blēņas uzklausāt, �ķiet, visai mīļu prātu Jūs, vedekliņ. �eit cits pie vārda netiek klātu: Tas sievi�ķis tā maļ, ka nevar nemaz beigt.

Bet tomēr arī man �o to jums gribas teikt: Visprātīgākais darbs � to neslēp�u pie sevis � Ir tas, ka �ķīstsirdim dēls patvērumu devis;

Ka augstās debesis �urp sūtīju�as to,

Lai jūs no maldiem ved uz ceļu pareizo;

Ka, viņam paklausot, ikviens būs glābts no

velna

Un ka viņ� paļā tos, kas tie�ām paļas pelna. Jo visas viesības un balles, sarunas Ir ļaunā gara pirksts un vairāk it nekas. Nekad mēs nedzirdam tur runas svētas, �ķīstas, Tur tuk�i nieki skan un izlaidības īstas,

Un, ja kāds tuvākais pa rokai gadīsies,

To izreizinās tā, ka tas vai me�ā skries.

Pat tādi cilvēki, kas prātīgāki rādās,

Nereti prātā jukt sāk asamblejās �ādās:

Tur tenkas tūksto�iem tiek radītas uzreiz,

Un taisnība vien ir, kā teologs kāds reiz Ir teicis trāpīgi, ka Bābeles nav citas Kā tikai �ī, ikviens kur aplam muld bez mitas. Un tādēļ ie�āvās tam prātā gadījums...

Norādīdama uz Kleantu.

Jūs smīnat, cienīts kungs, kā �ķiet, nāk smiekli jums?

Tad drīzāk steidzieties, kur gaida draugi jūsu...

Elmīrai.

Ardievu, vcdekliņ; man pietiek, cie�u klusu.

Un turpmāk retāk vēl � jel iegaumējiet to � Man iznāks kāju spert pār nama slieksni �o.

fecirzdama pliķi Flipotai.

Beidz apkārt rēgāties un nekusties tik gausi, Lai atkal nebūtu man jāplūkā tev ausil Nāc ta�u, su�ķe, nāc!

II SKATS

Kleants, Dorina

Kleants

Es baidos līdzi iet, Ka savu niknumu tā nesāk virsū liet. Jo tāda vecene ...

Dorina

Man �ēl, ka vārdi glīti,

Ko jūs tai veltījat, tās ausim aiztaupīti;

Gan pasacītu tā, ko esat pelnījis,

Jo nepiederas vēl tās gados vārdiņ� �is!

Kleants

Kā viņa aizsvilās pret mums par tīru nieku!

Bet savu Tartifu � to uzteica pārlieku!

Dorina

Tas viss ir sīkums vien pret to, ko dara dēls: Uz viņu skatoties, no tiesas metas �ēl!

Kad sākās juku laiks, viņ� izcēlās ar prātu Un mūsu karalim ar padomu bij klātu.

Bet nu, kop� Tartifu sev galvā ieņēmis,

Viņ� gau�ām pārvērties un glu�i apdullis; Par brāli viņ� to sauc un mīl tikpat kā dievu, Daudz vairāk, nekā mīl viņ� māti, bērnus, sievu. Tam vienam vienīgam viņ� alla� uzticas,

Un viņa rīcību it pilnām noteic tas;

Viņ� vienmēr lutina un skūpsta to tik kvēli,

Ka diez vai daiļavas būs mīlējis tik cēli:

Pie galda parasti tas goda vietā sēd Un priecē saimnieku � par se�iem vīriem ēd; Visgardie kumosi tiek tam uz �ķīvja likti Un padots dievpalīgs, kad �agoties sāk dikti. Viņ� tajā varoni un elku savu rod Un pastāvīgi mēdz tā vārdus atkārtot;

Liels brīnums viņam �ķiet ik nieciņ�, ko tas

dara,

Un visā, ko tas teic, top jausta debess vara.

Bet Tartifs vientiesim steidz pieglaimoties klāt Un veidos da�ādos to veikli �ilbināt;

Ar svētulību viņ� tam naudu ārā māna Un vienā gabalā mūs visus nikni gāna.

Pat ģeķis, kalpībā pie Tarlifa kas mīt,

Par visām varītēm mūs vēlas pamācīt;

Ar acīm negantām viņ� strostē mūs un dīda Un mūsu lentītes un krāsļus kājām mīda.

Tā driskās mutautu viņ� saplēsa viendien,

Pie svēto aprakstiem kas glabājās mū�dien, Un atzina, ka grēks �is ved uz elles zaņķi, Ka svētums apgānīts ar velni�ķīgu draņķi.

III SKATS

Elmīra, Mariana, Damiss, Kleants, Dorina

Elmīra

Ķleantam

Jūs varat laimīgs būt, ka nebijāt te klāt,

Kad viņa prombraucot mūs visus ņēmās rāt. Ai, ieradies mans vīrs, nu, tad ar labu rītu: Man aug�ā jāsteidzas, lai viņu sagaidītu.

Kleants

Es palik�u tepat � man cita nav ko teikt Kā vien ar labrītu lā iera�anos sveikt.

IV SKATS

Kleants, Damiss, Dorina

Damiss

Der māsas kāzas tam mazlietiņ atgādināt,

Jo man ir aizdomas � kaut tie�ām grūti

zināt �,

Vai Tartifs vainīgs nav, ka tēvs tā vilcinās; Jo tas, kas Valēru un manu māsu saista,

Liek, lai es saskatu, cik drauga māsa skaista. Bet ja nu ...

Dorina

Viņ� jau klāt.

V SKATS

Orgons, Kleants, Dorina

Orgons

A, svainis! Sveicināts!

Kleants

Es grasījos jau iet, un nu man priecīgs prāts, Jūs satiekot. Kā �ķiet, uz laukiem maz vairs

prieku.

Orgons

Dorina ...

Ķleantatn.

Mīļais draugs, jel piedodiet, ka lieku Jums uzgaidīt, jo rūp man uzzināt, vai ļauns Nav kaut kas nolicis un vispār kas �eit jauns.

Dorinai.

Pa divi dienām �īm, ko biju prom no mājas,

Ka jūs �eit dzīvojāt, un kā jums visiem klājas?

Dorina

Ak, kundzei aizvakar bij karsonis un vēl Tā galva sāpēja, ka skatīties bij �ēl.

Orgons

Un Tartifs?

Dorina

Tartifs! Tas it brīni�ķīgi jūtas:

Tik dū�īgs, vaigā sārts, kā uzkrāsojies būtu.

Orgons

Ak, nabadziņ�!

Dorina

Tai bij tik slikti vakarā, Ka tajā azaidā tā neēda nekā,

Jo galva sāpēja joprojām pārāk stipri.

Orgons

Un Tartifs?

Dorina

Sēdēja un viens pats ēda ņipri; Kad divas irbes tas bij spējis notiesāt, Tad jēra �ingulim ar skubu klupa klāt.

Orgons

Ak, nabadziņ�!

Dorina

Un nakts, tā kundzei bij tik

gara �

Kā alla� bezmiegā, kad acu neaizdara,

Jo drudzis piesitās, kas liedza gulēt tai,

Un spieda nomodā mums būt lidz rītausmai.

Orgons

Un Tartifs?

Dorina

Paēdis un piecēlies no galda,

Prom �igli aizsteidzās, jo snauda salda Tam pēk�ņi uzmācās un spieda cisās līst,

Kur micrigs gulēja, līdz jauna diena svīst.

Orgons

Ak, nabadziņ�!

Dorina

Pēc tam kad mēs lai virsū stājām Un nolaist asinis visbeidzot pierunājām,

Tā tūdaļ varēja jau vieglāk paelpot.

Orgons

Un Tarlifs?

Dorina

Turēties viņ� alla� bra�i prot:

Pret miesas vājībām steidz garu bruņot klusi Un asins zudumu, ko kundze pārcietusi,

Ar �etriem vinkausiem viņ� cen�as atgūt pats.

Orgons

Ak, nabadziņ�!

Dorina

Bet nu jau abiem �irgts ir skats; Pie kundzes ie�u es � tai japavēsta ziņa,

Kā priecājaties jūs par to, ka sveika viņa.

VI SKATS Orgons, Kleants

Kleants

Jūs, svaini, izsmej tā, jums acis skatoties.

No jūsu dusmibas lai mani sarga dievs,

Bet pelnāt izsmieklu � to atklāti jums saku. Vai kāds gan dzirdējis par iedomu tik traku? Vai kādam cilvēkam tāds burvju spēks var būt, Ka visu pasauli tā dēļ nav aizmirst grūt,

Ka, izrāvu�i to no trūkuma un bada,

Vēl gribat...

Orgons

Apklustiet, kaut gan man esat rada. Jūs nepazīstat to, bet vārdos naids jums dve�.

Kleants

Ja tik jums: tie�ām viņ� man ir pavisam sve�s, Bet vai tad iepazīt ja kādu iedomātu...

Orgons

Ak, svaini, ticiet man, viņ� apburtu jums prātus Uz laikiem mū�īgiem, ja viņu pazītu.

Tas tik ir vīrs, jā, vīrs! Tāds cilvēks, ka vai nu! Kas viņam paklausa, tic bauda mieru svētu Un vērtē pasauli kā mēslu itin lētu.

Kop� mūsu sarunām cits cilvēks esmu es � Vairs mani nesaista nekas pie pasaules,

Gan naids, gan draudzība man jēdzieni ir tāli, Un, pat ja zaudētu es bērnus, sievu, brāli,

Par viņu nāvi gan tad neskumtu nemaz.

Kleants

Patie�ām, svaini, �ķiet, tik cilvēciski tas! Orgons

Ak, ja, tāpat kā es, jūs sastaptos ar viņu,

Jūs ari izjustu pret viņu kvēlu dziņu.

Ik dienas baznīcā viņ� nāca rāms un liess Un lūgsnas skaitīja, uz ceļiem notupies.

Un baznīcēns ikviens uz viņu acis meta,

Jo tāda dedzība ir tie�ām visai reta:

Viņ� �ēli nopūtās un bijīgs liecās tā,

Ka grīdu skūpstīja vai vienā gabalā;

Kad laukā devos es, viņ� izsteidzās pa priek�u, Lai svēto ūdeni man uz�ļāktu ar riek�u.

Pēc tam kad viņa kalps man steidza pastāstīt, Kas viņ� par vīru tāds, ka trūkumā viņ� mīt, Ar dāvanām tad es nu centos darīt prieku,

Bet viņ� tās atzina, ka lielas tās pārlieku.

�Nē, nē,� viņ� sacīja, �ar pusi gana jau,

Ka mani �ēlojat, nemaz tas pelnīts nav.�

Kad tomēr atteicos ņemt atpakaļ es pusi, Turpat to nabagiem viņ� izdāļāja klusi.

Pēc dieva prāta �eit rasts viņam patvērums, Un kop� tā laika viss sāk plaukt un zelt pie

mums.

Te viņam rūp it viss, un izrāda, kā manu,

Jo lielu gādību viņ� �eit par sievu manu.

Arvienu brīdina, ja iekāro to kāds,

Par mani se�kārt vēl tam greizsirdīgāks prāts.

Un grūti ticēt pat, ka dzīvot var tik �ķīsti, � Par smagiem grēkiem kļūst patie�ām nieki īsti, Par katru sīkumu viņ� skumst un bēdās grimst. Tā, piemēram, viendien sev pārmest nenorimst Viņ� to, ka noķēris bij blusu, lūgsnu skaitot, Un, tūdaļ kaudams to, bij pārāk dusmās kaitis.

Kleants

Pie velna, svaini mans, jūs esat traks, man

�ķiet!

Jums ta�u labpatīk par mani tikai smiet!

Ko jūs gan domājat? Lai tādas blēņas būtu...

Orgons

Mans svaini, vārdos jums es brīvdomību jūtu, Tā vispār dvēselē jums alla� perinās,

Cik rei�u lūdzu jau jūs atteikties no tās,

Pirms nelaimi tā jums vai postu nenodara.

Kleants

Tā visi runāt mēdz lie, kas no jūsu bara,

Jo, akli būdami, ir citus aklus grib,

Bet brīvdomīgais redz, tam acis gai�i zib.

Un tas, kas li�ķību no sevis projām gaina,

Tam piedēvēta tiek pat neticības vaina.

Jel rimstiet, nebaidos no jūsu vārdiem, nē, � Ko saku � apzinos, un dievs man dvēselē.

Ik li�ķim, krāpniekam ar mani klāsies vāji.

Ir villus ticīgie un viltus karotāji.

Tāpat kā neredzam, ka īstens drosminieks Pirms kaujas di�otos, jo skaļums tam ir lieks, Tā īstens dieva vīrs, kas priek�zīmi mums rāda, Ar savu seju iet, tam maskas nav nekādas.

Ka? Vai tad tie�ām jums nav at�ķirams pat tas, Kas dievbijība ir un � liekulība kas?

Vai tie�ām abas tās jūs vienā vārdā saucat Un, vienlīdz godājot, ar masku seju jaucat?

Vai tas, kas samākslots, kādreizi dabisks ir,

No īstenības nav vai �ķitums jāat�ķir,

Vai dzīvu cilvēku jus rēgam pretī dotu Un naudu viltotu pret īstu, neviltotu?

Cik tie�ām dīvaini ir cilvēks ierīkots �

Mums viņu dabisku nekad nav redzēt dots,

Tam prāta robe�as aizvienu �auras �ķietas,

Ik jomā tiecas viņ� sev iegūt vairāk vietas Un visu cēlāko, kas dabas pie�ķirts svēts,

Viņ� stipri pārspīlē, un tas top sagandēts.

To visu, svaini, jums es tā starp citu minu.

Orgons

Nu, protams, zinātnieks jūs esat spo�s, to zinu, Jūs pasaulsgudribas sev galvā savācis,

Jūs � mūsu laikmetā visgudrais, spīdeklis,

Jūs � mūsu orākuls, jūs esat Katons mūsu,

Un visi � mujķi vien pret zinā�anām jūsu.

Kleants

Nē, neesmu nekāds es spo�ais zinātnieks,

Un gudrība, kas mil man galvā, � tīrais nieks. Bet, ja nu tomēr to par zinātni jūs sauktu,

Tad neīsto es gan ar īsto nesajauktu.

Un ka visdi�ākais no varoņiem ir tas,

Kam netrūkst dvēselē pret citiem bijības,

Ka nava pasaulē vairs otra bau�ļa cēla Kā vien sirds dedzība, kas pilna svēta kvēla; Tāpat kā pretīgāks nekas nav, manuprāt,

Kā neīsts dedzīgums, kam liekulība klāt,

Kā blē�i, krāpnieki un svētuļi bez goda,

Kas dievu zaimot var un nopulgot bez soda Un spēlēties ar to, kas mirstīgajiem svēts Un neaizskarams �ķiet kā brīnums neredzēts; Kā cilvēki, kas vien aiz tīra aprēķina Ar lūgsnām tirgojas un ļaudis mānīt zina, Tiem acis mīlīgas arvicnu rādit prot Un viltus nopūtas par īstām pasniedzot;

Kā cilvēki, kas skrien ar dedzību jo traku Pēc zemes labumiem pa �auro debess taku;

Kas, dievu lūgdami, ik dienas galmā dīc Un dzīvot tuksnesī sauc valdniekus sev līdz,

Ar dievbijību segt prot savus netikumus Un atriebīgi ir, un staigā ceļus kļūmus,

Ja kādam kaitēt grib, un nekaunas nemaz Ņemt talkā baznīcu, ja mērķim palīdz tas;

Jo bīstami tic kļūst tāpēc, ka tiekam �austi Ar tādiem iero�iem, ko visi ciena augsti,

Ka viņu negantums, kas sirdis pestīt steidz,

Ar svētu zobenu vien slepkavdarbu veic.

�ie viltus svētuļi pat labo sagrie� greizi,

Bet īstais dievcilvēks ir pazīstams uzreizi.

Jā, svaini, mūsdienās � kaut raugies �eit vai

tur �

Vairs cēlu paraugu mums netrūkst it nekur. Kaut Aristonu jums vai Periandru minu,

Vai ari Orontu un Polidoru, � zinu,

Ka tie kā Alcidams un Klitandrs dro�i drīkst Par tādiem saukti tikt � to cēlums neiznīkst; Ar savu tiklību tiem di�oties nav prātā,

Tiem sve�a greznība, tie dzīvo lielā sātā,

Nedz dievbijības mērs pār cilvēkiem tos ceļ, Nedz mūsu darbus tie �eit nosoda vai peļ;

Tie, citiem atstājot par daļu vārdus kvēlus, Mūs dzīvot pamāca, mums rādot darbus cēlus. Tos neuztrauc nemaz, kas �ķietami ir ļauns,

Un citus nomelnot � tas, viņuprāt, ir kauns. Ne viltus piemīt tiem, ne intrigas tie rada,

Ar godu nodzīvot � �ī riīpe vien tos vada. Nekad uz grēcnieku tiem nemetas prāts pikts, Vien grēku ienīst tie, pats ļaunums tiem ir

.slikts,

Un draudēt neņemas kā taisnie debess sargi, Lai da�kārt neiznāk, ka tiesāts pārāk bargi, Lūk, tie ir cilvēki, lūk, jādara ir tā.

Lūk, tāda priek�zīme mums visiem jārāda.

Bet jūsu iemītnieks, nudien, tāds paraugs nava. Jūs noticējāt tam � par to jums gods un

slava �,

Bet esat ap�ilbis vien viltus spo�umā.

Orgons

Vai, svaini cienītais, jūs esat galā?

Kleants

Jā.

Orgons, gribēdams aiziet Jums padevīgais kalps.

Kleants

Vēl brītiņu, pirms ejat.

Pie malas strīdu �o. Jūs, liekas, novēlējāt Valēram meitu? Drīz par znotu viņ� jums kļūs.

Orgons

Tā ir.

Kleants

Un norunāts, kad kāzu diena būs?

Orgons

Tas tiesa.

Kleants

Kādēļ tad tik ilgi vilcināties?

Orgons

Pats nezinu.

Kleants

Varbūt jums kaut kas cits ir prātā?

Orgons

Varbūt.

Kleants

Un padomā vairs vārdu neturēt?

Orgons

To nesaku.

Kleants

Bet kas? Kas varētu gan spēt Jūs kaut kā aizkavēt, jums ceļā priek�ā stāties?

Orgons

Kā lo lai teic.

Kleants

Vai vēris tik daudz gan luncināties?

Valērs man palūdza 1o visu noskaidrot.

Orgons

Cik jauki!

Kleants

Kādu tad man atbildi tam dot?

Orgons

Ko vien jūs vēlaties.

Kleants

Bet svarīgi man ļoti Ir jūsu nodomi. Un kādi lie?

Orgons

Tad proti:

To izlems debesis.

Kleants

Tā nava atbilde.

Vai vārdu turēsit � man sakiet �jā� vai �nē�.

Orgons

Ardievu.

Kleants, palicis viens

Nedienas tam draud un mani baida.

Ir jābrīdina draugs par visu, kas to gaida.

OTRAIS CELIENS

I SKATS Orgons, Mariana

Orgons

Jūs, meit?

Mariana

Jā, tēvs.

Orgons

Nu, tad tik �iglāk nāciet �urp,

Man jums kas jāsaka.

Mariana

Orgonam, kas ielūkojas blakus istabiņā Ko meklējat?

Orgons

Vai tur tik nava paslēpies kāds, ziņkārības

vadīts,

Lai slepus klausītos, �is kaktiņ� tā kā radīts. Viss kārtībā. Vienmēr jūs, Mariana, man Tik lēna likāties un maiga arīdzan,

Ka iemīļoju jūs, un jūs man darga tikāt.

Mariana

Par tēva jūtām �īm paldies jums liku likām. Orgons

Tas jauki sacīts, bērns; un izpelnīties tās Jūs viegli varēsit: vien tēvs jums jaklausa.

Mariana

Ak, izpelnīties to es tīkoju, patiesi.

Orgons

Cik jauki! Bet kā jums gan patīk mūsu viesis?

Mariana

Kam? Man?

Orgons

Jā, jums. �eit der ik vārdu vērā likt.

Mariana

Nemū�am neteik�u, kas jums var nepatikt.

II SKATS

Orgons, Mariana, Dorina, klusi ienākdama, nostājas Orgonam aiz muguras tā, ka viņ� to nemana

Orgons

Cik prātīga jūs gan ... Nu, tad man sakiet dro�i, Ka tik daudz likumu, kas viņu apmirdz ko�i, Ka viņ� jums tīkams ir, ka �ķiet kā sapnis

jauks

Jau iedoma, ka kļūs viņ� jūsu laulāts draugs. Nu?

Mariana izbrīnījusies kāpjas atpakaļ.

Mariana

Nu?

Orgons

Kas ir?

Kā tā?

Orgons

Kā būs?

Mariana

Tas ir par traku!

Orgons

Kāpēc?

Mariana

Par kuru tad jūs vēlaties, lai saku,

Ka viņ� man tīkams ir, ka �ķiet man sapnis

jauks

Jau iedoma, ka k|ūs viņ� drīz mans laulāts

draugs?

Orgons

Par Tartifu.

Mariana

Nē, tēvs, nav tiesa, zvērēt varu,

Un kādēļ melus �os man uzspie�at ar varu?

Orgons

Ne melus prasu es � par taisnību kļūs viss. Ar to lai gana jums, ka es tā izlēmis.

Mariana

Ak, tēvs, jūs vēlaties ..,

Orgons

Jā, padomā man tie�ām Ar jūsu laulībām pie sevis saitēm cie�ām Tartifu piesaistit. Viņ� jums par vīru kļūs.

Un tā kā pati, meit...

Ieraudzījis Dorinu.

Kur gadījāties jūs?

Var redzēt: ziņkāre jūs apsēdusi tāda,

Ka noklausīties mūs jums kauna nav nekāda.

Dori n а

Nudien, es nezinu, vai tuk�as baumas vien Ir tās, vai tī�ām kāds tās palaidis, lai skrien, Bet par �īm laulībām jau dzirdējusi tiku,

Gan uzskatīdama par blēņu stāstu pliku.

Orgons

Kā tā? Jūs neticat?

Dorina

Nē, nepavisam ne!

Es neticu pat tam, ko jūs, kungs, teicāt te. Orgons

Tad lik�u ticēt tam, jo tas ir manā varā.

Dorina

Jā, stāstiet, stāstiet vieni Jūs esat jautrā garā! Orgons

Es runāju vien to, ko redzēsit drīz jau.

Dorina

Ak, blēņas!

Orgons

Saku jums, ka joki gan tie nav.

Dorina

Nē, jaunkundz, neticiet, ko tēva kungs te

klāsta?

Viņ� jokus dzen.

Orgons

Es gan ...

Dori it а

Vienalga, ko viņ� stāsta,

Mēs neticam nekam.

Orgons

Man dusmas rasties sāk...

Dorina

Nu, labi: ticēsim... Tas jums par jaunu nāk. Kā? Tie�ām, kungs, vai var tāds virs ar gudru

seju,

Ar bārdu pakuplu, kas nokaras uz leju.

Būt tik liels trakulis, ka ...

Orgons

Apklustiet! Ak dievs,

Kā tādas vajibas jūs drīkstat atjauties?

Es necietī�u tās; to iegaumējiet, dārgā.

Dorina

Bez dusmām, lūdzu, kungs, kam valoda tik

barga?!

Ar izdarību �o jums tīkas pajokot?

Kam tādam svētulim gan savu meitu dot?

Tam domas citur mīt, kā novērojis būsit.

IJn kādu labumu no precībām �īm gūsit?

Vai tas gan redzēts kur, par znotu bagātnieks Ka rauga nabagu?

Orgons

Jel cietiet klusu! Lieks

Kam smagas mantas slogs � tas daudzkārt

vairāk cienāms.

Sī viņa trūcība nav noslēpums nevienam,

Tā viņu augstāk ceļ par visiem di�umiem,

� Jo labprātīgi pats viņ� atteicies no tiem,

Par mantu laicīgu maz gau�ām zinis licies,

Jo labums mū�īgais arvienu vairāk ticies.

Ar manu atbalstu kad līdzekļi jau būs,

Viņ� visu nomaksās un atkal bagāts kļūs.

Jo viņa dzimtmui�as spēj ienest lielu naudu; Kaut nabags viņ� �obrīd, bet di�ciltību bauda.

Dorina

Jā, to viņ� skandina, bet runas lielīgas Ar dievbijību, kungs, gan nesader nemaz.

Kas svēti dzīvot grib un dienas vadīt �ķīsti,

Ar cilmi di�oties tam nepieklājas īsti;

Kas dievam nodevies, kam lēnprātīgs ir gars, Tas necie� godkāri, tam sve�s ir skaļais bars. Ko augstprātība dod?... Ak netīk jums, ka

skaram

Mēs di�ciltību; tad par citu runāt varam.

Vai tie�ām jums nav �ēl un iespējat jūs to � Dot tādam vīrelim par sievu mei�u �o?

Vai neder padomāt, lai iznāk viss pa godam,

Un sekas paredzēt, kas sagaidāmas sodam?

Jel vērā lieciet to: var tikumība ciest,

Ar varu meiteni ja laulāties grib spiest;

Jo uzticīgai būt un turēt godu tīru �

Tas atkarīgs no tā, ko dabū tā par vīru,

Un tie, kas mū�īgi ar pirkstu bakstāmi,

It bie�i vainīgi, ka sievas tādas ir.

Un uzticīgai būt patiesi viegli nava,

Ja vīram līdzi nāk �ī ap�aubāmā slava;

Un, ja ar varu levs spie� meitu precēties,

Par meitas grēkiem tam liek atbildēt tad dievs. Jel apdomājiet vēl, kāds liktenis jūs gaida.

Orgons

Skat, skat, �ī mācīties pie sevis mani raida! Dorina

Par ļaunu nebūtu jums mani paklausīt.

Orgons

Pie malas jokus, mcit, tos izbeigsim tūlīt:

Es esmu jūsu tēvs un vēlu labu tikai.

Jā, tiesa: Valēram jūs apsolījis tiku.

Viņ� kārtis spēlējot, kā dzirdu runājam,

Un brīvdomības gars, �ķiet, arī piemīt tam. Nekad vairs neredzu, ka baznīcā viņ� ietu.

Dorina

Jūs gribat, lai viņ� turp tai pa�ā laikā skrietu, Kad jūs un tie, kam rūp, lai viņus ievēro?

Orgons

Es, dārgā, neprasu, kāds ieskats jums par to. Bet Tartifs sadzīvo ar debesīm pa godam, � Un kur vēl dārgāku par to lai mantu rodam! Ko vien var vēlēties, �ī laulība jums sniegs, Nedz saldu maigumu, nedz izpriecas tā liegs. Jūs abi dzīvosit kā bērniņi tik �ķīsti Un alla� satiksit kā balodī�i īsti;

No ļaunām valodām viņ� pratīs sargāt jūs,

Bet pats jums paklausīgs un izrīkojams būs.

Dorina

Vai viņai? Viņa to drīz apvedīs ap stūri. Orgons

Kas tā par valodu!

Dorina

Nudien, tam klāsies sūri � Tik gau�ām nepiedien jums, cienīts kungs, tāds

znots.

Ne tiklība te līdz, ne jūsu meitas gods.

Orgons

Es lūdzu nepārtraukt un nesteigties man

priek�ā �

Jums savu degunu te nevajag bāzt iek�ā! Dorina

ikreiz Orgonu par Ir aukdama, kolīdz viņ� pagrie�as pret meitu un grib to uzrunāt Bet man, patiesi, kungs, rūp jūsu labums vien.

Orgons

Jūs velti pūlaties; jel apklustiet, nudien.

Dorina

Ja nemīlētu jūs ...

Orgons

Kur lai �o mīlu lieku?!

Dorina

Bet es jūs mīlu; kas man aizliegt var �o prieku!

Orgons

Ak!

Dorina

Necietī�u es, jo dārgs man jūsu gods,

Ka mēlnesis ikviens to ņemtos nomelnot.

Orgons

Vai jūs reiz klusēsit?

Dorina

Likt laulāties ar viņu � Tas pats, kas padarīt sev smagu sirdsapziņu.

Orgons

Vai neklusēsi vēl, tu �ūska pretigā?

Dorina

Un dievbijība ļauj jums dusmās iekaist tā? Orgons

Jā, �ults sāk vārīties no tādiem blēņu niekiem, Un tādēļ nemoki tu mani vārdiem liekiem.

Dorina

Lai notiek! Klusē�u, bet domā�u tikpat.

Org'ons

Ja gribi � domā vien, bet ievēro: nekad Vairs skaļi nerunā!...

Pievērsdamies meitai.

Es, būdams virs ar prātu,

It visu apsvēru ...

Dorina

Nudien es nerunātu,

Ja traka nemestos.

Ķolidz Orgāns pagrie� galvu, viņa apklusi. Orgons

Nav Tarlifs nekāds �vīts,

Bet tomēr viņ� ir tāds ,..

Dorina

Ja �itāds purns ir glīts ...

Orgons

...ka arī tad, ja tev it vienaldzīga �ķistu Tā krietnā daba ...

Dorina sānis

Ai, kāds laimests sievai kristu! Orgons pagrie�as pret Dorina un klausās viņā, sakrustojis rokas un raudzīdamies viņai sejā. Lai mani palūko kāds apprecēties spiest �

Tam pa�am noteikti tad nāktos sūri ciest.

Pēc kāzām drīzi vien tam sāktos elles mokas, Jo alla� sievietei ir atriebe pie rokas.

Orgons Dorinai

Vai tas, ko saku es, jums jāuzklausa nav?

Dorina

Par ko jūs gau�aties? Sen cie�u klusu jau. Orgons

Vai klusē tu pa�laik?

Dorina

Es runāju ar sevi.

Orgons

Cik jauki!

Sānis.

Jāsoda patie�ām būtu tevi �

Cirst pliķi gribētos par nekaunību �o.

Visu laiku grasās Dorinai cirst pliki, bet Dorina ikreiz, kad viņ� tai uzmet acis, klusi stāv un nerunā.

Jums manu nodomu, rneit, atzīt pieklātos... Jo ticiet, jūsu vīrs... ko sākumā es biju...

Dorinai.

Kāpēc tu nerunā?

Dorina

Es visu pasacīju.

Orgons

Kaut vienu vārdiņu.

Dorina

Man netīk viņ� nemaz.

Orgons

Tā jau es domāju.

Dorina

Cik muļķīgi gan tas.

Orgons

Jums, meitiņ, jārāda ir paklausīga daba Un jāapliecina, cik izvēle �ī laba.

Dorina, pamukdama nostāk

Par vīru lādu ņemt � aiz smiekliem jāmirst

nost!

Orgons

grib Dorinai iecirst pliķi, bet netrāpa

Ar jums man, mīļo meit, nudien ir tīrais

posts �

Man bail, ka nespē�u es nodzīvot bez grēka.

Tai pakaļ skriet pa�laik nemaz man nava spēka. No bezkaunībām �īm lai at�ilbtu mazliet,

Man gaisu ieelpot ir ārā jāiziet.

Ill SKATS Dorina, Mariana

Dorina

Jel sakiet � vai tad jums vairs pa�ai nava

mēles,

Ka jūsu loma man ir jātēlo �ai spēlē?

Kā varat uzklausīt, kad stulbi piedāvā Jums tādas muļķības, un nesacīt nekā?

Mariana

Bet ko lai iesāku pret tēva visspēcību?

Dorina

To, kas ir jādara, lai redz viņ� jūsu gribu.

Mariana

Un proti?

Dorina

Sakiet tarn, ikviens ka milē pats,

Ka jāprecas ir jums, � ne draugs te līdz, ne

rads,

Un tālab jārauga ir vīrs pēc jūsu prāta,

Lai savu Tartifu, ja dārgums tas tik rels,

Sev patur mierīgi un pats to arī prec.

Mariana

Bet tēvam, ticiet man, pār mums tik liela vara, Ikviens, kam viņ� ko liek, to paklausīgi dara.

Dorina

Nu labi; ta�u rūp man jūsu atbilde:

Kā ir ar Valēru � jūs mīlat to vai ne?

Mariana

Par manu mīlu tu, Dorina, spried tik greizi! Kaut jautājumi �ie nu izbeigtos jel reizi:

Tev daudzkārt sirdi man bij ieskatīties ļauts, Tu zini, kā tā kvēl un viņam pretī trauc.

Dorina

Kā lai es zinu to, vai inute izteic sirdi,

Vai viss jums viņā tik, vai kaut kās slepus tirdi?

Mariana

Tu pāri dari man, ja �aubies vēl par to,

Jo tev, Dorina, gan es neslēpu neko.

Dorina

Nu, tātad: mīļ� viņ� jums?

Mariana

Jā, viņ� man mīļ� pārlieku.

Dorina

Un, liekas, arī jūs tam mīlēt dara prieku?

за

Mariana

Man �ķiet.

Dorina

Un abi jūs pēc viena kārojat:

Pie altāra driz iet?

Mariana

Jā, Dorina, kā tad!

Dorina

Un otras laulības, ko uzspie� tēvs ar sparu? Mariana

Es galu darī�os, ja gribēs spiest ar varu. Dorina

Cik jauka izeja patie�ām gan ir tā:

Jums tikai jānomirst, un viss būs kārtībā.

Sis zāles � brīni�ķas. Bet es gan melos traka Un dusmojos, ja kāds tik dumjus vārdus saka.

Mariana

Ak dievs, cik nikna tu, Dorina, vari būt!

Vai citu bēdas sirds nemaz tev nesajūt?

Dorina

Es līdzi nejūtu, ja mel� kāds aplamības Un ja par sīkumiem tik ļoti gausties gribas.

Mariana

Bet ko lai iesāku, ja biklums mani māc?

Dorina

Kam sirdī mila mīt, tam ne�aubīgs ir prāts.

Mariana

Vai ne�aubīgi gan es ncmilu Valēru?

Bet mani iegūt sev � tas jāveic viņam, ceru.

Dorina

Un ja nu jūsu tēvs ir galīgs ģeķis jau,

Ko Tartifs dancina, kam pa�a gribas nav,

Kas solījumu lau� un vārdu netur svētu,

Vai to lai Valēram par vainu piedēvētu?

Mariana

Bet vai �āds nicīgais un skaļais atteikums It klaji nerāda, kas sirdī kvēlo mums?

Vai nenodarī�u ar to sev vairāk ļauna,

Ja trūks man klausības un jaunavīga kauna?

Vai gribi, sirdi es lai visiem izrādu?...

Dorina

Nekā es negribu. Jo skaidri redzu nu,

Ka Tartifs patīk jums, un tikai tagad jūtu,

Ka jaukt �is laulības gan nepareizi būtu;

Uz kada pamata lai iebilstu kaut ko?

Nav labāks precinieks vairs atrodams par �o. Tartifa kungs, ak vai, viņ� tie�ām ir liels

retums!

Tartifa kungs nudien nebūt nav zemē metams: Ne katru dienu var tāds vīrs mums gadīties,

Ik jaunava pie tā par sievu labprāt ies.

Jau visa pasaule to vainago ar slavu;

Viņ� mājās mui�nieks ir, kas zina svaru savu; Tam ausis sarkanas un vaigi ziedēt zied,

Pie tāda sāniem pat ne saule nenoriet.

Mariana

Ak dievs!...

Dorina

Kāds milzīgs prieks jums alla� sirdi

pildīs,

Tik burvīgs laulāts draugs kad jūsu sānus

sildīs.

Mariana

Ak, lūdzu, mitējies un ļaunās runas beidz,

Bet pret �īm laulībām man labāk talkā steidz. Nu, gana, padodos, es darī�u, ko varu.

Dorina

Nē, meitai jāklausa, pat tēvs ja spie� ar varu Tai īstu pērtiķi par mū�a draugu ņemt.

Jums nav ko �ēloties � ko labāku var lemt? Jūs aizraus dili�anss uz klusu mazpilsētu.

Kur daudz būs onkuļu un tautu neredzētu, � Līdz apnikumam triekt jūs varēsit ar tiem.

Un priek�ā stādīs jūs vispirms pie di�maņiem: It laipni uzņemta pie tiesne�kundzes būsit,

Pie prefektienes tad sev labvēlību gūsit, �

Tiks saliekamais krēsls jums piedāvāts pie tām. Jūs gaida karnevāls ar balli, izpriecām,

Ar lielo orķestri � tur �īgās divas dūdas,

Būs da�reiz pērtiķi un balagānu būdas,

Ja tikai jūsu vīrs ...

Mariana

Tu mani kapā dzen!

Dod labāk padomu, ko es jau gaidu sen.

Dorina

Kā, kundze, pavēlat.

Mariana

Pag, iztiksim pa godam...

Dorina

Lai paliek tā, kā ir, � pār jums ir jānāk sodam.

Mariana

Ak, mīļā!

Dorina

Nē.

Mariana

Ja es vairs neslēp�u nekā...

Dorina

Jums Tarlifs izredzēts, jel steidzieties pie tā. Mariana

Tev ta�u vienīgai es mēdzu uzticēties,

Tālab...

Dorina

Nē, mierīgi nu varat tartifēties.

Mariana

Lai notiek! Vienaldzīgs ja tev mans liktenis, Tad ļauj, lai vienatnē man jāizcie� tas viss.

Jo tie�i izmisums nāks manai gribai talkā,

Tas sāpes remdinās, dos mieru visām alkām. Grasās aiziet.

Dorina

Nē, nāciet atpakaļ, man dusmas sirdī rimst. Par spīti visam, man pret jums liels �ēlums

dzimst.

Mariana

Ja neliks atņemtas tās mokas, ko es cie�u, Dorina, zvēru tev: es pati nāvē ie�u.

Dorina

Vairs sevi netirdiet: ja izdarīties māk,

Var visu novērst vēl ... Skat, jūsu Valērs nāk.

IV SKATS

Valērs, Mariana, Dorina

Valērs

Es, kundze, dzirdēju nupat it jaukas ziņas,

Par kurām gan līdz �im man nebija ne miņas.

Mariana

Un proti?

Valērs

Precē�ot jus Tartifu.

Mariana

Jā gan,

Tēvs galvā ieņēmis, ka jāprecot viņ� man. Valērs

Bet, kundze, jūsu tēvs ...

Mariana

Tam grozīju�ies plāni Viņ� mani redzēt grib pie cita vīra sāniem.

Valērs

Kā? Vai patiesi tā?

Mariana

Jā, jā, patiesi la.

Viņ� klaji pateicis, kas viņam padomā.

Valērs

Un ko teic jūsu sirds, kā kundzei liekas pa�a Tas viss?

Mariana

Es nezinu.

V'alērs

Cik atbilde �ī a�a.

Jūs nezināt?

Mariana

Nē.

Valers

Nē?

Mariana

Un ko jus iesakāt?

Valers

Es, protams, iesaku �o puisi jums labprāt. Mariana

Jūs viņu iesakāt?

Valers

Jā.

Mariana

Tie�ām?

Valērs

Ticiet dro�i.

Tik cildens precinieks � nu, vai tad tas nav

ko�i?l

Mariana

Lai notiek, pakļausit man der �im padomam. Valers

Un, ceru, varēsit it viegli sekot tam.

Mariana

Tikpat, cik ieteicāt jūs to ar vieglu prātu.

Valērs

To, kundze, ieteicu, vien jums lai izdabātu. Mariana

Un es to pieņem�u, lai iepriecētu jūs.

Dorina, atkāpdamās skatuves dibenā

Nu, paskatīsimies, kas tagad tālāk būs.

Valērs

Tad to par mīlu sauc? Un tā bij mānī�ana,

Kad jūs ...

Mariana

Jel izbeidziet, par to jau runāts gana. Jūs skaidri pateicāt, ka man ir jāpieņem Par viru precinieks, ko tēva griba lemj,

Bet es jums pasaku, ka labprāt paklausī�u Un drīz vien gredzenus ar viņu mī�u.

Valērs

Kam aizbildināties � �eit manas vainas nav, Viss smalki izdomāts jums bija iepriek� jau. Jums iegansts vajadzīgs, vienalga, cik tas

svērtu,

Lai vārda lau�anu sev padarītu ērtu.

Mariana

Patiesi, skaisti teikts.

Valērs

Tā ir; sirds dziļumā No īstas mīlas jums nav bijis it nekā.

Mariana

Ak dievs, vai kāds var liegt jums kaut vai �ādu

domu!

Valērs

Jā, ja, man nevar liegt; bet aizvainotu omu Es jūsu nodomam pa priek�u aizsteig�os � Man kāda zināma, kas savu sirdi dos.

Mariana

Par to es ne�aubos; jo labās īpa�ības Aizvien...

Valērs

Kāpēc par tām jums tie�i runāt gribas? Ka man to gau�ām maz, jūs pati pierādāt.

Bet ceru: cita būs, kas laipni stāvēs klāt Un atvērs sirdi man kā patvērumu svēto,

Lai tajā rastu es it visu pazaudēto.

Mariana

�is zaudējums nav liels, un pārmaiņa, kas būs, Bez kādām grūtībām no bēdām dziedēs jūs.

Valērs

Es papūlē�os gan, jums savu vārdu dodu.

Pret tiem, kas aizmirst mūs, sirds palīgā sauc

godu

Un pali dara tā, lai tai viss aizmirstas.

Ja kāds to neiespēj, lai izliekas vismaz.

Jo tādu gļēvumu mums nepiedos pa īstam,

Ja tos, kas pamet mūs, mēs mīlam, nevis

nīstam.

Mariana

�ais jūtās, �aubu nav, slēpts di�ens cildenums. Valērs

Tā ir; un katrs viens to apstiprinās jums.

Ak tā? Jūs gribētu, lai mū�am saglabātu Pret jums es liesmu to, kas sirdi saista klātu, Lai mierīgs noskalos, kā cits jūs savu sauc,

Bet pa�am iemīlēt nevienu lai nav ļauts?

Mariana

Nē, glu�i otrādi, es tie�i to jums vēlu,

Lai citu iemīlat ar mīlestību kvēlu.

Valērs

Un jūs to gribētu?

Mariana

Jā.

Valērs

Diezgan, kundze, smiet,

Pa prātam izdarīts jums tiks jau �odien, �ķiet. Pasper da�us soļus, grasīdamies aiziet, bet atnāk atkal atpakaļ.

Mariana

Cik jauki!

Valērs atgriezdamies

Lūdzu jūs, to vērā lieciet cie�i,

Ka tādu soli spert jūs pamudināt tie�i.

Mariana Tā ir.

Valērs

Un rīcībai, ko uzspie�at nu man,

Jūs rādāt priek�zīmi.

Mariana

Jā, rādu, tie�ām gan.

Valērs, iedams prom

Jel beigsim; atzī�os;' man citur laime smaida. Mariana

Cik jauki!

Valērs, atkal atgriezdamies

�ķir�anās uz mū�u mūs nu gaida.

Mariana

Lai notiek.

Valērs iet prom, bet, ticis līdz durvīm, nāk atpakaļ Kā?

Mariana

Kas ir?

Valērs

Vai mani saucāt jūs?

Mariana

Es? Kas jums prātā nākl Valērs

Tad jā�ķiras vien būs. Ardievu, cienītā. Lēnām aiziet.

Mariana

Ardievu, kungs.

Dorina

Kā rādās,

Jums sapra�anas vairs nav galviņā nekādas. Tik ilgi jāvu jums no sirds es strīdēties,

Lai novērotu to, cik tālu strīds �is ies.

Valēra kungs!

Aiztur Valēru aiz rokas.

Valērs, izlikdamies, ka gau�ām pretojas

Kas ir? Ko vēlies tu, Dorina?

Dorina

�urp panāciet!

Valērs

Nē, nē, lai viņa beidzot zina,

Ka esmu sa�utis, ka negrozāms ir viss.

Dorina

Jel pagaidiet!

Valērs

Nē, nē, jau esmu izlēmis.

Dorina

Ak vai!

Mariana sānis

Es ie�u prom, jo viņam ir par grūtu Ar mani kopā būt; to gau�ām skaidri jūtu.

Dorina,

pamezdama Valēru un skriedama pakaļ Ma-rianai

Nu viņa! Kurp tad nu?

Mariana

Laid!

Dorina

Palieciet mazliett

Mariana

Nē, velti, Dorina, tu mani turi ciet.

Valērs sānis

Лг savu klātieni vien mokas sniegt tai varu, Tādēļ daudz labāk būs, ja reiz tām galu daru.

Dorina,

pamezdama Marianu un skriedama pakal Va-lēram

Jau atkal! �ēlīgs dievs, jel izbeidziet tūlīt

Un nāciet abi �urp, sen gana jokus dzīti Velk abus aiz rokas atpakaļ.

Valērs Dorinai

Kas tev ir padomā?

Mariana Dorinai

Kam pūlies tu tik ļoti?

Dorina

Jums izlīgt palīdzēt man gribētos, cik protu. Valēram.

Ku, sakiet � kur jums prāts sākt tādu trakumu?

Valērs

Ko viņa teica man, vai nedzirdēji tu?

Dorina Marianai

Un jūs? Kur jums ir prāts, ka skai�aties pārlieku?

Mariana

Kā? Visu redzēto tu uzskati par nieku?

Dorina Valēram

Ak, tīrās muļķības! Rūp viņai tas tik vien,

Lai viņa tiktu jums; es galvoju, nudien.

Marianai.

Jūs vienīgo viņ� mīl un vēlētos, lai sieva

Jūs viņam kļūstat drīz; to apzvēru pie dieva.

Mariana Valēram

Kam tādu padomu man vajadzēja dot?

Valērs Marianai

Bet kāpēc prasīt to, kas pa�ai jāsaprot?

Dorina

Ak, trakie! Rokas �urp un neprātojiet gari!

Valēram.

Nu?

Valērs, sniegdams Dorinai roku Kam tev roku sniegt?

Dorina

Ak vai!

Marianai.

Jūs savu arī.

Mariana, ari sniegdama roku Kādēļ tas vajadzīgs?

Dorina

Ak dievs! �urp panāciet! Viens otru mīlat jūs bez prāta, kā man �ķiet. Valērs un Mariana kādu bridi slāv, sadevu�ies rokās, viens otru neuzlūkodami.

Valērs, pagriezdamies pret Marianu

Vai tie�ām tuvums mans tā moka jūs un baida? Jel mirkli uzmetiet man skatienu bez naida!

Mariana paraugās uz Valēru un vāri pasmaida.

Dorina

No tiesas jāsaka: ikviens, kas ml!, ir traks!

Valcrs Marianai

Vai jūsu rīcība nav nodarījums smags?

Vai tie�ām nebijāt jūs pārliecīgi ļauna,

Ka likāt sirdij lūzt aiz sāpēm un aiz kauna?

Mariana

Vai pasaulē vēl ir tāds otrs radījums...

Dorina

Sis strīds būs jāatliek uz citu reizi jums,

Bet tagad gudrosim, kā novērst kāzas nīstās.

Mariana

Dod, lūdzu, padomu: tu zini zāles īstās.

Dorina

It viss tiks lietā likts, ja varēs līdzēt tas. Marianai.

Tēvs mazliet gra�ojas,

Valēram.

Bet tās ir muļķības.

Marianai.

Un jums cs ieteiktu, lai izliekaties tāda,

Kas tēva iedomai vien paklausību rāda,

Jo izdevīgāk būs un arī ērtāk tā,

Ar kāzām gribēsit ja pavilkt garumā Un iegūt laiku sev, tā �oreiz manta dārga.

Var slimums piemesties, un tad jūs būsit vārga Un jānogaida būs, līdz pāri ir viss tas.

Var pēk�ņi rādīties jums zīmes nelabas:

Tā, izgadīties var, brauc bērinieki pretī,

Var saplīst spogulis, nākt sapņos ūdens netīrs. Un galu galā kur� jūs piesaistīs pie tā,

Kam pati nebūsit jūs sacījusi �jā�.

Bet, lai jo drīzāk gūt var panākumus labus, Man �ķiet, jums jācen�as, lai neredz kopā abus.

Valēram.

Nu, ejiet, steidzieties pie draugiem labi drīz,

Lai viņi palīdz jums to gūt, kas apsolīts.

Marianai.

Bet mēs � mēs lūkosim ņemt jūsu brāli talka Un ievilkt pamāti �ai mūsu spēlē smalkā.

Valēram.

Ardievu.

Valērs Marianai

Cīnīsimies. Tomēr � lai nu kas �

Uz jums vislielākās es lieku cerības.

Mariana Valēram

Par tēva iegribām jums tagad negalvo�u,

Bet savu roku es Valēram vien tik do�u.

Valērs

Ai, kāda laime man! Un ja kāds gribēs liegt... Dorina

Tic mīlētāji gan var vienā laidā triekt.

Jel ejiet!

Valērs pasper vienu soli un nāk atpakaļ

Vēlāk...

Dorina

Vai, tie pļāpas nespēj klusēt!

Jūs ejiet projām turp; un jūs � uz otru pusi. Dorina bida abus aiz pleciem un piespie� �ķirties.

TRE�AIS CĒLIENS I SKATS Datniss, Dorina

Damiss

Lai mani gabalos uz vietas pērkons sper,

Par blēdi lielāko lai daudzina un tver,

Ja mani ietekmēs ar cienību vai varu,

Ja neizlemju pats, kā visam galu daru!

Dorina

Ap�ēliņ, rimstieties �ai dusmu uzplūdā,

Tēvs tikai runāja � un vairāk it nekā.

Ne visu sasniedzam, ko sev par mērķi

sprau�am,

Ceļ� nodomam ir gar�, grūts piepildījums

gau�ām.

Damiss

Man tūdaļ jāgādā, lai blēdis stiķus beidz,

Un pāris vārdiņu pie auss tam jāpateic.

Dorina

Nē, �eit lai pamāte liek lietā savas spējas � Lai tā par svētuli un tēvu parūpējas.

Tartifa prātus tā mazlietiņ grozīt spēj:

Viņ� rātni paklausa it visu pamātei Un varbūt glabā pat pret to it maigas jūtas.

Ak vai, cik jauki gan, ja tie�ām tā tas būtul Ar Tartifu tā grib it klaji parunāt Par kāzām, kas jums rūp, un izpra�ņāt turklāt Par viņa sirdslietām, un norādīt uz postu,

Kāds viņu sagaida, ja stūrēs uz �o ostu.

Man teica viņa kalps � viņ� dievu lūdz �obrīd Un tālab nevaru to salikt es tūlīt.

Bet � paskaidroja kalps � viņ� drīzi nāk�ot

lejā.

Es pagaidī�u te, bet jūs gan projām ejiet. Damiss

Pie viņu sarunas es drīkstētu būt klāt.

Dorina

Tiem jābūt divatā.

Damiss

Es varu nerunāt.

Dorina

Jūs, liekas, smejaties? Ar jūsu straujo dabu Var visu sagandēt. Es neparedzu labu.

Jel ejiet.

Damiss

Palik�u. Es protu valdīties.

Dorina

Ak, nejaukais! Viņ� nāk. Nu, ejiet prom, mans

dievs!

Damiss paslēpjas kādā istabā skatuves dibenā.

II SKATS Tartifs, Dorina

Tartifs, ieraudzījis Dorinu

Lorān, te pletne būs un krekls no rupjas vilnas, Un lūdziet debesis, kas �ēlastības pilnas.

Ja mani meklēs kāds, pie cietumniekiem nu,

Teic, esmu aizgājis ar savu artavu.

Dorina sānis

Ak tavu ākstību un trako augstprātību!

Tartifs

Ko vēlaties?

Dorina

Jums teikt...

Tartifs, izvilkdams no kabatas mutautu

Mans dievs, jums pasniegt gribu

Vispirms �o mutautu un tad tik runāt ļaut.

Dorina

Kāpēc?

Tartifs

Jel apsedziet sev krūtis; briesmas draud No tādiem priek�metiem, kas prātus apmulsina Un domas grēcīgas vien atmodināt zina.

Dorina

Vai gan tik viegli jums krist kārdinā�anā?

Vai tie�ām jutekļus spēj miesa satraukt tā?

Es, protams, nezinu, cik kaislība jums stipra, Bet pati iekārē gan neesmu es ņipra,

Un, pat ja redzētu, ka stāvat glu�i kails,

No kārdinājuma �ā nebūtu man bail.

Tartifs

Mazlietiņ kautrīgāk jūs runāt palūgt gribu Vai tūdaļ atstā�u es jūsu sabiedrību.

Dorina

Nē, nē, es it nemaz vairs netraucē�u jūs,

Un viss mans sakāmais vien pāris vārdu būs;

Drīz apsolīja �eit but mana kundze klātu Un laipni lūdz, lai jūs ar viņu parunātu.

Tartifs

A, tie�ām mīļuprāt!

Dorina sānis

Cik priecīgs viņ�, ak dievs! Tā ir, kā sacīju: es neesmu vīlusies.

Tartifs

Vai viņa drīzi nāks?

Dorina

Tie viņas soļi liekas.

Jā, viņai Steig�os prom, lai divatā tie tiekas.

III SKATS Elmīra, Tartifs

Tartifs

Lai labestība tā, ko augstā debess dod.

Jums miesu veselu un garu spirgtu rod,

Lai svētīts jūsu mū�s, kā to no sirds jums velē It pazemīgais virs, kas klausās debess mēlēs.

Elmīra

Man gau�ām patīkams �is jūsu vēlējums;

Bet apsēdīsimies, lai ērtāk būtu mums.

Tartifs apsēdies

Vai tagad jūtaties pēc kaites atspirgusi?

Elmīra apsēdusies

Jā, �oreiz sāka iet it drīz uz labo pusi.

Tartifs

Nē, manas lūgsnas gan ir pārāk niecīgas,

Lai debess vēlību sev izpelnītos tās,

Bet vēlējumies viens bij visās lūgsnās manās: Kaut tiktu dāvāta jums izveseļo�anās.

Elmīra

Man visai neērti par jūsu pūliņiem.

Tartifs

Ja vien jūs vesela � nav runāt vērts par tiem, Pats labprāt atdotu jums veselību savu.

Elmīra

Ai, �ēlsirdība �i ceļ kristietībai slavu,

Par �ito laipnibu jums pateikties man prieks.

Tartifs

Pret to, ko pelnāt jūs, tas tikai tīrais nieks. Elmīra

Man jāpārrunā �eit ar jums par kādu lietu,

Un gau�ām priecājos par piemēroto vielu.

Tartifs

Es arī priecājos, man līksmi ir ar jums Būt, kundze, divatā; �o izdevību mums,

Tik ilgi debesis ko ne�ēlīgi liedza,

Pēc daudzām lūg�anām kā saldu balvu sniedza.

Elmīra

Es tikai gribētu jums pajautāt kaut ko,

Bet tad man apsoliet, ka neslēpsit neko.

Lai noklausītos sarunu, Damiss, pats nerādīdamies, paver durvis no istabiņas, kurā paslēpies.

Tartifs

Es alla� ilgojies pēc tādas laimes augstas,

Kad sirdi atklā�u, jums uzlikdams uz plaukstas, Un klaji atzī�os, ka lielais sa�utums

Par bie�iem ciemiņiem, kas jāredz �eil pie jums, Nebūt nav radies man pret jums aiz kāda

naida,

Ka cildens pienākums un dievbijība raida Tā rīkoties ...

Elmīra

Jā gan, to sapratu es tā,

Ka jums patiesi rūp vien manis glāb�ana.

Tartifs, satverdams un saspiezdams Elmīrai pirkstu galus

Jā, kundze, tie�ām lā, un dievbijības stīgas... Elmīra

Vai, kam jūs spie�at tā?

Tartifs

Aiz degsmes pārmērīgas. Jums sāpes nodarīt � tāds nodoms sve�s ir

man,

Tad drīzāk ...

Uzliek roku Elmīrai uz ceļiem.

Elmīra

Roka �ī � ko nozīmē tas gan?

Tartifs

Es drānu aptaustu, cik smalki tā ir austa. Elmīra

Ak vai, man ļoti kut un smieklu krampji rausta! Paraujas tālāk ar savu krēslu, bet Tartifs savējo pastumj tuvāk.

Tartifs, aptaustīdams Elmīras lakatiņu

Ak dievs, cik brīni�ķi �is raksts ir izstrādāts, Te acij saskatāms nav misējums nekāds.

Jā, tādu daiļumu es redzu pirmo reizi.

Elmīra

Jums taisnība. Bet, �ķiet, mums vārdi vedas

greizi.

Dzird runājam, mans vīrs Valēram atteicis Un solot meitu jums. Vai tiesa ir tas viss?

Tartifs

Viņ� ieminējās gan, bet, kundze, jāatzīstas,

Ka sirds man ilgojas pēc citas laimes īstas:

Acs citur skaistumu un burvestību redz,

Un citas iekāres man krūtīs kaisli dedz.

Elmīra

Jūs, protams, nesaista nekādās zemes lietas. Tarlifs

Nē, krūtīs pukst man sirds, tā nav kā akmens

cieta.

Elmīra

Man �ķita, debesim vien pievērsts jūsu prāts, Ka spo�ums pasaulīgs jums nepatīk nekāds.

Tartifs

Tā mīlestība, kas ar mū�īgumu saista,

Nebūt vēl neliedz mums alkt acumirkļa skaista. Var mūsu jutekļus jo viegli valdzināt,

Ja skaistiem veidoliem liek mūsu priek�ā stāt. To vaibsti dievi�ķie jums līdzīgos mirdz vaigos, Bet jūsos radītājs sniedz brīnumus vismaigos. Jums sejai skaistumu viņ� tādu pie�ķīris,

Kur� acis �ilbina, no kura apreibst viss,

Un, uzlūkojot jūs, tik pilnīgu un cēlu,

Kā spēju neizjust es apbrīnu jo kvēlu Un nedegt ugunīs, ko mīlestība sveļ, �

Dievs savu atspulgu man jūsos priek�ā ceļ. Papriek�u baiļojos, vai dziļi slēptās liesmas Nav dedzis ļaunais gars, vai nevēsta tas

briesmas,

Un cie�i apņēmos: no jums man jāvairās,

Pirms pekles mocības par mani tumsu klās.

Bet beidzot sapratu: �o piemīlīgo daili Var rāmi uzlūkot bez miesas grēka baiļu,

Ka alkatas un kauns var kopa sadzīvot,

Un tāpēc nolēmu jums savu sirdi dot.

Ir pārdro�ība tā, nebūt to nenoliedzu;

Kad savu sirdi jums par dāvanu es sniedzu,

Uz jūsu laipnību viss dibināts un celts,

Jo pa�a pūliņiem spēks pārāk sīks un velts. Mans miers un cerība, un laime jūsu rokās,

Jūs varat iepriecēt vai iegrūst mani mokās, Vienvienīgi no jums mans mū�s ir atkarīgs:

Vai laimigs kļū�u es vai bū�u nelaimīgs.

Elmīra

Nupat es dzirdēju tik satrauco�as ziņas,

Par kurām gan līdz �im man nebija ne miņas. Ja jūsu cēlā sirds tik vāji bruņota,

�ķiet, būtu jāapsver, kā sargājama tā.

Tāds dieva kalps kā jūs, ar �ķīstsirdigu

prātu ...

Tartifs

Jā, esmu dieva kalps, bet � cilvēks vāj�

turklātu:

Kas reizi lūkojies ir debesdaiļumā,

Tas sirdi pazaudē un nedomā nekā,

Kaut zinu: neklājas, ka savas jūtas rādu,

Bet tēlot negribu es eņģeli nekādu,

Un, atzī�anos �o ja tik jums nosodit,

Tad visa vaina gan uz jums vien, kundze, krīt. Kolīdz man skatīt lemts bij jūsu daili tuvāk, Par valdnieci uzreiz jūs manā sirdī kļuvāt.

Ar skatienu, kur slēpts tik gai�s un dievīgs

spēks,

Jūs manī sagrāvāt, kas agrāk �ķita grēks;

Ne lūgsnas, gavēņi, ne asaras, ko lēju,

No jūsu daiļuma vairs novērst neiespēja.

Ar skatiem skumīgiem, it kā jau tuvu gals, Jums agrāk paudu to, ko teic nu dzīva balss. Ja līdzcietību jūs ar sirdsapziņas ēdām Kaut mazliet sajustu pret sava kalpa bēdām,

Ja labestībā to jūs tiektos mierināt,

Līdz viņa niecībai ja nokāptu labprāt,

Es mū�am zemo�os pilns pielūgsmes jo maigas Priek� jūsu burvīgā un piemīlīgā vaiga.

Ar mani jūsu gods nav apdraudēts nemaz,

Nav manī Jaunuma pret jums ne kripatas.

Ja brun�u medniekiem, pēc kuriem dāmas

trakas.

No pieklājības vairs nav palicis ne smakas,

Par panākumiem tie ja alla� bazūnē,

Par savām uzvarām ja klāstu tur un te,

Ja mēle neganta bez kauna uzliek sodu Par to, ka mīļotās tiem atdevu�as godu,

Tad tādi tā kā mēs, kas slēpu ilgās tvīkst, � Mēs vienmēr glabājam, ko divi zināt drīkst. Tik ļoti alla� rūp mums pa�u labā slava,

Ka mūsu mīļajām nekādu rai�u nava,

Jo, nenoraidot mūs, tās mūsos laimi rod.

Bez tenkām mīla ko un rāma bauda dod.

Elmīra

Es, noklausījusies �ais daiļrunības plūdos.

Par jūsu nodomu mazlietiņ it kā zūdos.

Bet vai jums baiļu nav, ka varētu tūlīt Par jūsu dedzību es vīram pastāstīt,

Ka, atklādami man �o mīlu necildeno,

Jūs varat draudzību un draugu zaudēt seno?

Tartifs

Es zinu, dabā jums daudz labsirdības ir Un ka man piedota tiks pārdro�ība �ī,

Ka aizmirst iespēsit �o cilvēcisko grēku.

Kur� apvainojis jūs, bet kuru nebij spēku Man uzveikt, ieraugot, cik jūsu skaistums

spīvs, �

Jo akls neesmu, bet esmu cilvēks dzīvs.

Elmīra

Var būt, ka veltīgi jūs lūgtos cilu kādu,

Bet es it �ēlīgi jums labvēlību rādu.

Es vīram neteik�u, kas noticis starp mums,

Bet toties prasī�u kaut ko arī no jums:

Jums jā veicina ir � bet godīgi, bez māna Lai dotos laulībā Valērs uri Mariana,

Un atteiksities pats, jo tiesību vairs nav Par savu iegūt to, kas citam pieder jau,

Un...

IV SKATS

Elmīra, Damiss, Tartils

Dainiss,

nākdams ārā no istabiņas, kurā bija paslēpies

Kundze, nē, nekad, visnotaļ jāskandina,

Ko es �eit dzirdēju, � lai arī citi zina.

�ķiet, pa�u debesu �is gadījums man dots,

Lai tiktu nodevējs reiz beidzot atmaskots.

Lai rastos iespēja un es tam atmaksātu Par liekulību un par nekaunīgo prātu,

Lai tēvu paglābtu, lai viņ� reiz atjēgtos,

Kāds nelietis jums �eit �ukst mīlas vārdus �os.

Elmīra

Nē, Damis, gana būs, ja prātīgāks viņ� kļūtu Un censtos darīt tā, lai piedo�anu gūtu.

Та apsolīju es, un tā tam jāpaliek.

Man gau�ām nepatīk, ja tracis sacelts tiek:

Ik sieva pasmietos par tādu dumju nieku Un gudri atzītu, ka vīru traucēt lieki.

Damiss

Jums savi iemesli, lai rīkotos jūs tā,

Bet manai rīcībai cits iemesls pamatā.

Tas būtu smieklīgi, ja viņu ņemtos �ēlot Par to, ka, cenzdamies viņ� svētulību tēlot,

Jo bie�i izveda no pacietības mūs Un mājās sacēla tik daudzus skandālus.

Pār tēvu valdījis �is blēdis jau pārlieku,

Viņ� man un Valēram ir kaitējis ar prieku.

No bezgo�a mums tēvs nu jāatbrīvo ir,

Un pa�as debesis man ceļu vaļā �ķir.

Par gadījumu �o tām pateikties es gribu Un garām nepalaist �o reto izdevību.

Cs būtu pelnījis, ka debess atņem toj Kam rokās likta tā � lai steig�us izmanto.

Elmīra

Jūs, Da mis ..,

Damiss

Veltīgi � �eit runā�ana lieka.

Nemaz vairs nezinu, kur dēties man aiz prieka, Un tālab neceriet, ka izdosies varbūt,

Lai atriebt atsakos, jums mani piedabūt.

Nav jāvilcinās vairs, kad tāda laime smaida, Kad tikai jādara un � gandarījums gaida.

V SKATS

Orgons, Damiss, Tartifs, Elmīra

Damiss

Mēs pacienāsim, tēvs, ar jaunām ziņām jūs, Tās uzklausot, man �ķiet, liels pārsteigums

jums būs.

Nav jūsu laipnība par velti izdāļāta,

Sis kungs to atalgo pēc sava dāsnā prāta.

Jo lielu sirsnību viņ� vēlas izrādīt Un tālab nolēmis jums godu nolaupīt.

Nupat es dzirdēju, cik aizskaro�i klaja Bij milas valoda, ko viņ� te sarunāja.

Un kundze biklumā, kā to var viegli jaust,

Par vari gribēja to visu neizpaust,

Bet nekaunību �o tik pretīgu es jūtu,

Ka noklusējot, �ķiet, jūs apvainojis būtu.

Elmīra

Patiesi, uzskatu, ka katrs sīkumiņ�

Nav vīram jāstāsta, jo uztraukties var viņ�;

Un ne jau sīkums tāds var godam ceļā stāties � Ir gana jau ar to, ka protam aizsargāties.

Lūk, tā es domāju, un domātu tā jūs,

Damis, ja cienītu jūs manus uzskatus.

VI SKATS

Orgons, Damiss, Tartils

Orgons

Ko dzirdu es? Ak dievs! Vai tie�ām tas ir tiesa? Tartifs

Jā, brāli, esmu ļauns, un kārīga man miesa,

Es � nabags grēcinieks un pēdējs nelietis,

Kāds vien ir redzēts te jebkad uz zemes �īs.

Ik mirklis dzīvotais � melns kauna traipu

krājums,

Vienvienīgs noziegums � viss mana mū�a

gājums.

Kā redzams, debesis nu beidzot tiesu sprie�,

Un pazemotam man �is sods ir jāizcic�.

Kaut vai vislielāko man vainu piedēvētu,

Es lēnprātīgi to bez naida panest spētu.

Un tādēļ ticiet tam, kas neticams jums �ķiet, Un tā kā ļaundari prom mani padzeniet.

Lai kāda sodība pār manu galvu lītu,

Par smagu nebūs tā, ne arī nepelnītu.

Orgons dēlam

Ak, blēdi nodevēj! Vai tie�ām ceri tu,

Ka spēsi aptum�ot �ā vīra �ķīstību?

Damiss

Kā! Viltus lēnīgums, ko liekulis �is tēlo,

Jūs pārliecināt spēj...

Orgons

Ka nav tev jāno�ēlo!

Tartifs

Nē, lai viņ� runā vien, un ticiet, patiess viss Ir tas, ko viņ� nupat jums tika stāstījis.

Kāpēc pēc visa tā man rādāt laipnu seju?

Jūs ta�u nezināt, ko izdarīt es spēju!

Vai varbūt izskats mans jūs maldinājis tā,

Ka labāks pārvēr�os es jūsu iedomā?

Nē, nē, pēc izskata jūs sprie�at glu�i greizi Un mani vērtējat pavisam nepareizi.

It visi uzskata, ka esmu cildens vīrs,

Bet īstenībā gan es esmu draņķis tīrs.

Uzrunādams Datnisu.

Mans dēls, jel runājiet, lai nikni gānīts tieku Par zagli, bezgodi, par jaunu slepkavnieku Un pat vēl negantāk, � es pretī neturos,

Jo esmu pelnījis it visus vārdus �os,

Un, ceļos nometies, es gribu izciest kaunu.

Lai izpirktu kaut cik, ko pastrādājis jaunu.

Orgons Tartifam

Tas, brāli, ir par daudz!

Dēdam.

Tev, �ķiet, nav sirds nemaz.

Ak, nodevēji Daniiss

Kā? Jums tik jauka izklausās...

Orgons

Ciet klusu, nelietil

Palīdzēdams Tartijam piecelties.

Mans brāli, piecelieties!

Dēlam.

Tu bezgodi!

Damiss

Viņ� var ...

Orgons

Ciet klusu!

Damiss

Jāsāk smieties...

Orgons

Vēl vienu vārdiņu � un nebūsi vairs dzīvst Tartifs

Mans brāli, dieva dēļ, jel neesiet tik sīvs!

Es labāk cietī�u visnegantākās mokas,

Pret dēlu manis dēļ jel nepaceliet rokas, Oegons dēlam

Ak, nepateicīgais!

Tartifs

Jel rimstiet. Gribu pat Uz ceļiem lūgties jūs ...

Orgons,

ari nomezdamies ceļos un apskaudams Tariiju Man �ķiet, jūs jokojat?

Dēlam.

Vai redzi, cik viņ� cēls? naiiiiss

Bet...

Orgons

Klusu!

Damiss

Es...

Orgons

Ciet klusu!

Es zinu, kalab tam tu uzbrūc nepiekusis:

Jūs visi nīstat to, un redzu sievu nu Un bērnus, kalpus pat, kā tie to plosītu.

Jūs visus līdzekļus bez kauna lietā liktu,

Lai no �ā �ķīstsir�a �eit drīzāk vaļā tiktu,

Bet, jo jūs cītīgāk to gribat projām dzīt.

Jo cie�āk gribas man to klātu piesaistīt,

Un tādēļ pasteig�os tam meitu dot par sievu, Lai iznīdētu reiz �ās dzimtas lepno nievu.

Damiss

Vai iet pie altāra ar varu piespiest var?

Orgons

Jā, nelieti, un tas jau notiks �ovakar.

Nē, es jūs nebaidos, un iegaumēt jums klājas, Ka kungs un pavēlnieks es esmu �ajās mājās, Nu, blēdi, atzīsties, ka sameloji, teic Un, ceļos mezdamies, lūgt piedo�anu steidz.

Damiss

Es? No �ā nelie�a, kas tikai krāpj un mānās... Orgons

Ak tu vēl pretojies un bezkaunīgi gānies? Tariifatn.

�urp koku! Nūju �urpl Nē, neatturiet visi Dēlam.

Tūlīt no mājas tu lai būtu pazudis Un nerādītu �eit nekad vairs acu savul

Damiss

Es aizie�u, bet...

Orgons

Prom! Lai �iglāk tevis nava,

Un zini: mantojums tev ari secen ies,

Turklāt vēl tēva lāsts pār tevi uzgulsies.

VII SKATS Orgons, Tartifs

Orgons

Kā svētam vīram drīkst tik lielu uzkraut kaunu! Tartifs sānis

Ak debess, piedodi, ko viņ� man dara Jaunu! Orgonam.

Kā mani sāpina, kaut zinātu jūs to,

Ka visi mani �eit tik ļoti nomelno ...

Orgons

Ak vai!

Tartifs

Jau doma vien par �ādu netaisnību Liek sirdij sa�ņaugties, ka raudāt tikai gribu ... Ak, tādas �ausmas māc!... Nemaz vairs spēka

nav

Man kaut ko parunāt un �ķiet, ka mirstu jau. Orgons,

raudādams skrien uz durvīm, pa kurām izdzinis dēlu

Vai, nelieti, kāpēc sev uzliku �īs mokas,

Kāpēc tu nekriti uzreiz no manas rokasl

Tartif am.

Mans brāli, neskumstiet un dusmas atmetiet! Tartifs

�īs tuk�ās sarunas sen jāizbeidz, man �ķiet.

Es redzu � nemieru vien sēju jūsu mājās,

Un tālab labāk būs pār pleciem ņemt man

kājas.

Orgons

Kā? Vai jūs jokojat?

Tartifs

Te mani visi nīst,

Pret mani kūda jūs un ļauj, lai tenkas klīst. Orgons

Un kas par to? Vai es kaut cik tās vērā lieku? Tartifs

Bet viņi neliegs sev ir turpmāk �ādu prieku, Un apmelojumiem, ko tagad noraidāt.

Jūs citureiz varbūt jau ticēsit labprāt.

Orgons

Nē, brāli mans, nekad!

Tartifs

Ak, brāli, sievas vara Ik vīru pakļaut spēj un paklausīgu dara.

Orgons

Nē, nēl

Tartifs

Jel ļaujiet man, ka aizeju tūlīt,

Lai iemesla tiem nav mūs abus sarīdīt.

Orgons

Nē, nē, jūs paliksit, vai � gribu nāvē doties. Tartifs

Lai noliek, vajadzēs man atkal pazemoties.

Es tikai izlūdzos ..,

Orgons

Ak!

Tartifs

Varam nerunāt,

Bet, kā mums rīkoties, to vajag padomāt.

Gods gau�ām vārīgs ir, un, draudzība lai zeltu, Mums jādzīvo būs tā, lai tenkas nesaceltu.

No jūsu sievas man visnotaļ jāvairās ...

Orgons

Par spīti mēlne�iem, jūs nebēgsit no tās.

Lai viņi traki kjfist � tas patiktu man tie�i �, Un tālab gribu es, lai kopā redz jūs bie�i.

Ar to vēl nepietiek, ka tenkas man ir nieks,

Drīz pierādīs, ka jūs � mans vienīgs

mantinieks.

To visu kārto�u bez kādas kavē�anās,

Lai kļūstat īpa�nieks it visās mui�ās manās. Krietns, godīgs, sirsnīgs draugs, par znotu

izraudzīts,

Ir dārgāks nekā dēls un sieva, un kāds cits. Vai pieņemsit jūs to, ko es jums piedāvāju?

Tartifs

Lai notiek dieva prāts, pret to es neuzstāju! Orgons

Ak, nabadziņ�l Bet nu mums jānokārto tas.

Lai viņi pu�u sprāgst aiz lielas skaudības!

CETURTAIS CĒLIENS

I SKATS Kleants, Tartifs

Kleants

Jā, visi mel� par to, un savu vārdu dodu,

Ka troksnis saceltais jums nedara vis godu.

Jūs īstā reizē, kungs, es sastopu un nu �eit savas domas jums it klaji pateik�u.

Man netīk iztirzāt, ar ko tas viss var beigties, Bet ņemsim ļaunāko, lai varam nepārsteigties. Nu, labi, Damisam var vainu virsū velt Par to, ka gribējis viņ� neslavu jums celt.

Bet vai tad kristietis, ja nodarīts tam pāri,

Kaut mirkli dzīvot drīkst ar atriebības kāri?

Vai spēsit paciest to, ka jūsu strīda dēļ Tiks ārā izraidīts no tēva mājām dēls?

Es atkārtoju jums un atgādinu, proti:

It visi, jauns vai vecs, ir sa�utu�i loti,

Un tādēļ, ticiet man, viss nomierināsies,

Ja ķilda iesāktā lidz galam neaizies.

Un dievam ziedojiet jus savu dusmu kvēlu,

Lai varat palīdzēt, ka izlīgst tēvs ar dēlu.

Tartifs

Ak vai, no visas sirds to pa�u vēlos es,

Pret viņu rūgtuma man nav pie dvēseles;

Ir viņam piedots viss, es viņu nenosodu,

Un viņam pakalpot man gribētos ar godu;

Bet augstām debesīm pa prātam nebūs tas:

Ja atgriezīsies viņ� � man projām jādodas. Pēc visa tā, ko viņ� �eit izdarījis tika,

Ik izlīg�ana var �ķist piedauzība plika,

Un nez ko cilvēki tad domātu par mums!

Tīrs aprēķins � lūk, tads man tiktu pārmetums, Un visur runātu, ka, juzdams savu vainu,

Es |au�u aizdomas no sevis projām gainu Лг to, ka izliekos, ka bailes man no tā,

Lai tad, kad vajadzīgs, tas neteiktu nekā.

Kleants

Jūs aizbildināties ar izpu�ķotiem niekiem,

Ar viltus ieganstiem, tik sadomātiem, liekiem. Kālab par debesīm tik lielas rūpes jums?

Ja sodāms vaininieks, tās iztiks ir bez mums. Tām Jaujiet atriebi un taisnu tiesu prasīt,

Pats visu piedodiet, kā varam rakstos lasīt, Un, vērā neņemot, ko pasaule var teikt,

Jums dieva bauslību būs izpildīt un veikt.

Kā? Ba�as ģeķīgās par to, ko ļaudis domās, Jūs iespēj novirzīt no goda vīra lomas?

Nē, alla� darīsim, ko debesis mums liek,

Jo galvu lauzīt vēl � mums laika nepietiek.

Tartifs

Es jums jau sacīju, ka mana sirds tam piedod. Un pa�as debesis man tādu prātu iedod;

Bet pēc tās neslavas, kad sākās tracis �is,

Vairs kopā palikt �eit man ne|auj debesis.

Kleants

Bet tās jums atļauj, kungs, jo iecietīgi kļausit, Ko tēvam untumi un ģeķība �ukst ausīs,

Un pieņemt mui�u pat, ko viņ� jums dāvina, Kaut jums nav tiesību tur tīkot pēc kaut kā?

Tartifs

Kas mani pazīst, tiem ne prātā nenāks doma. Ka varu kārot es pēc �āda liela loma.

Maz manta laicīgā spēj mani valdzināt,

Tās spo�ums mānīgais sev nevilina klāt;

Bet, ja nu nolēmis no tēva saņemt biju So dāvanu, ko viņ� man labprāt izraudzīja,

Tad tikai tādē| gan � es atzī�os tūlīt �,

Lai jaunās rokās vien �ī manta neiekrīt,

Jo, ja tā grēcniekiem vai noziedzniekiem tiktu,

Tie sliktiem nolūkiem to tūdaļ lietā liktu Un neizmantotu vis tā, kā vēlos es,

Lai slavu debesīm un ļaudīm laimi nes.

Kleants

Mans kungs, cik cildenas lai jūsu vēlmes būtu, Varbūt tās mantniekam ir ievērot par grūtu.

Un tālab pacietiet un nekavējiet to �

Pēc sava prāta viņ� lai mui�u iekārto.

Daudz labāk būs, ja pats viņ� aizlaidīs to vējā Un nevis dzirdēt, jūs ka sauc par ierāvēju.

F.s brīnos vienīgi, ar kādu mieru jums Bij glu�i pieņemams �āds tēva priek�likums, Jo vai tad dieva vārds mums mācītu un ļautu, Ka mantojumu mēs no rokām kādam rautu? Un, ja nu debesis patiesi jums tā liek,

Ar Damisu ka vairs nav kopā jāpaliek,

Vai labāk nebūtu, kā �ķīstam vīram klājas,

Ka godam aizejat pats pirmais no �ās mājas

Un nevis pacie�at, ka tikai jūsu dēļ

Bez kāda iemesla tiek projām padzīts dēls?

Jel ticiet, kungs, ka jūs ar godigumu tādu Varbūt...

Tartifs

Pus�etri jau, kungs, pulkstenis te rāda, Sauc steig�us mani prom mans kristīgs

pienākums,

Un tālab piedodiet, ka jāatvadās mums.

Kleants, palicis viens pals Vai!

II SKATS

Elmīra, Mariana, Kleants, Dorina

Dorina

Dieva dēļ, mans kungs, mums jāsadodas

rokās!

Sirds nabadzītei cie� vistrakās elles mokas;

Kop� lēvs ir iz�ķīries un dots jau solījums,

Ne mirkli neatstāj vairs meitu izmisums.

Viņ� tūdaļ būs jau klāt. Lai vienprātīgu garu Mēs izjaukt lūkojam ar izmaņu vai varu So ļauno nodomu, kas satraucis ir mūs.

Ill SKATS

Orgons, Elmīra, Mariana, Kleants, Dorina Orgons

A, gau�ām priecājos, ka sastopu �eit jūs.

Marianai.

Sai līgumā ir punkts, kas sagādās jums prieku,

Ko tuvāk paskaidrot es uzskatu par lieku.

Mariana, Orgona priek�ā nometusies ceļos

Tēvs, dieva vārdā jel, kur� redz, kā cie�u es, ₍

Un, ja jums dārgs kaut kas vēl ir uz pasaules,

Tad mīkstiniet mazliet pār mani savu gribu �

No manis neprasiet tik aklu paklausību.

Un, lūdzams, novērsiet, ka bargais likums �is Pret tēvu kurnēt liek un piesaukt debesis;

Un zemes dzīvi �o, ko dāvājāt man teju,

Tēvs, nepārvērtiet to par tum�u bēdu leju.

Ja saldo cerību man mū�am nesasniegt,

Ja kopā būt ar to, ko mīlu, gribat liegt,

Vismaz aiz �ēluma tad atpestiet no mokām Un mani paglābiet no nemīlamām rokām,

Un nelieciet, lai gars mans izmisumā krīt,

Kad varu gribēsit pār mani izrādīt.

Orgons, juzdams, ka atmaigst

Jel kļūsti cieta, sirds, tu nedrīksti būt vāja!

Mariana

Par to, ka viņ� jums mīļ�, nemaz es nerunāju.

Jūs varat mierīgi tam savu mantu dot Un, ja vēl nepietiek, pat manu pievienot.

Es visu atdo�u un labprāt pametī�u,

Vien pa�u nedzeniet jūs mani postā tī�i,

Bet ļaujiet trūkumā starp klostersienām mist Un līdz ar velētām �ā mū�a dienām dzist.

Orgons

Nu, protams, klosterī tās tūdaļ piedraud doties. Tiklīdz to kaislībām kāds tēvs grib nepadotiesl Jel piecelieties, bērns! Jo pretīgāks �ķiet vīrs, Jo vairāk piedēvēts tas tiks kā nopelns tirs.

Sev miesu mērdējiet ar laulību, lūk, �ādu,

Un lai es nedzirdu vairs gau�anos nekādu.

Dorina

Kā tā? ...

Orgons

Jel klusējiet! Ne jums kas deg, ne svilst! Es stingri aizliedzu kaut vārdiņu jums bilst.

Kleants

Ja pieņemt padomu �o jūs ar mieru, proti... Orgons

Mans svaini, padomi jums alla� skaisti ļoti,

Tie visai apsvērti, es augsti cienu tos,

Bet ļaunā neņemiet, ka no tiem atsakos.

Elmīra virām

Kad redzu visu �o, es nezinu, ko sacīt:

Kā jūsu aklība jums pa�am nekrīt acīs?

Viņ� kļuvis jums tik mīļ�, tā ietekmējis jūs,

Ka aizmirstat tik drīz jūs viņa nedarbus.

Orgons

Jums padevīgais kalps! Es sapratu uzreizis Uz dēla au�ībām jūs neskatāties greizi,

Un bailes bija jums to laikus atrunāt,

Lai ta�u neķeras viņ� goda vīram klāt.

Un pati bijāt jiis tik mierīga pārlieku,

Kaut �oreiz uztraukties vis nebūtu par lieku.

Elmīra

Vai mīlas atklājums, ko iedrīkstas kāds paust, Tik ļoti aizskart var, ka nāktos �ķēpus lauzt? Vai par to gānīties ar lamu vārdiem klātos Un dusmu zibeņiem, kas zvērotu mums skatos? Man tikai smiekli nāk par tādām muļķībām,

Un lieku troksni celt es negribu ar tām.

Man tīk, it mierīgi ja tikumību rādām,

Bez viltus kautrības, bez liekulībām kādām, Kad gods ar nagiem ir un ilkņiem jāaizstāv Par katru vārdiņu, kas vien pa prātam nav.

Lai debess pasarga no tādas izrīcības!

Būt tiklai sievietei, ne raganai man gribas,

Jo uzskatu, ka vēss un mierīgs atteikums Ne mazāk spēcīgi var atbaidīt no mums.

Orgons

Jums mani nepievilt � man pārliecība sava. Elmīra

Man vēlreiz jābrīnās, ka rakstura jums nava. Bet ko jūs sacīsit par neticību �o,

Kad redzēsit, ka �eit neviens jums nemelo?

Orgons

Kad redzē�u?

Elmīra

Jā.

Orgons

Nieks!

Elmīra

Ak tā? Bet ja nu spētu Es teikto pierādīt par patiesību svētu?

Orgons

Ak, blēņas!

Elmīra

Jocīgais! Jel atbildiet vismaz! Es ta�u neprasu sev aklas ticības.

Bet, pārliecināties ja apstākļiem par spīti Jums pa�am gadītos tā glu�i nemanīti,

Ko tad jūs sacītu par draugu cildināto?

Orgons

Tad... Tad es sacītu... Es neteiktu neko. Jo tas nav iespējams.

Elmīra

Reiz jāizbeidz �ie maldi, Lai jūs vairs neteiktu, ka viss ir meli salti.

Tālab man izkārtot patie�ām ir liels prieks,

Lai visam teiktajam jūs kļūstat liecinieks.

Orgons

Lai notiek; turē�u pie vārda jūs un gribu Pats pārliecināties par jūsu izveicību.

Elmīra Dorinai

�urp viņu pasauciet!

Dorina Elmīrai

Viņ� gau�ām viltīgs �ķiet Un nemaz neļausies tik viegli cilpā skriet.

Elmīra Dorinai

Nē, tam, ko mīlam mēs, mūs mānīt viegli sokas. Bet patmīlim � ap to vien pa�a meli lokās.

Tik sauciet �urp!

Pievērsdamās Ķleantam tin Marianai.

Mums te ir jābūt divatā.

IV SKATS Elmīra, Orgons

Elmīra

�urp galdu pavilksim, un palioniet zem tā.

Orgons

Ko?

Elmīra

Labi paslēpties jums glu�i nepiecie�ams.

Orgons

Bet kāpēc pagalde?

Elmīra

Ak, pasteidzieties tie�āml Gan vēlāk redzēsit, kas man ir padomā.

Nu, �iglāk, �iglāk jel, un notupieties tā,

Lai viņ� jūs nemana un nedzird elpas dvesmu.

Orgons

Nudien man jāalzīst, ka pārāk klausīgs esmu, Bet jāpaskatās ir, kā tas viss beigsies jums.

Elmīra

Es ceru, aiztaupīts būs jūsu pārmetums.

Pagaldē tupo�ajam Orgonam.

Es mazliet dīvaini te uzvedī�os tagad,

Bet sa�ust nedrīkstiet jūs mana mērķa labad: Lai ko es runā�u, jums mierīgs lai ir prāts,

Jo gribu pierādīt, ka esat maldināts.

Un, ja būs vajadzīgs pat itin maigu jūtu,

Lai rnasku noraut nost es viņu piedabūtu,

Es viņa iekārei tad gribu paglaimot Un �estiem pārdro�iem jo pilnu vaļu dot.

Vien tikai jūsu dēj lai viņu mulsinātu,

Es izlik�os, ka viņ� man atņēmis ir prātu,

Un mitē�os uzreiz, kad padosities jūs,

Un tālāk neie�u, kā jums tas vēlams būs.

Tas jūsu ziņā ir � likt �ķēr�ļus viņa kvēlei, Kad liksies jums, ka gals nu jādara �ai spēlei, Un, sievu saudzējot, to aizstāvēt tūlīt,

Tiklīdz man izdevies jums acis atdarīt.

Tas atkarīgs no jums, �eit � jūsu noteik�ana Un... Nāk jau. Sargieties, lai viņ� jūs

nepamana.

v SKATS

Tartifs, Elmīra, Orgons pagaldē

Tartifs

Man sacīja, ka �urp jūs mani aicināt.

Elmīra

Jā. Slepeni ar jums man vajag parunāt.

Bet durvis aizveriet, pirms savu stāstu sāku, Un pielūkojiet, �eit neviens lai neienāktu. Tarlifs iet aizvērt durvis un atnāk aipakaf.

Es tie�ām negribu, lai atgadītos tā Kā viņu reizi mums, kad dumji iznāca.

Par pārsteigumiem mums nekad nav īstas

jausmas;

Damisa dēļ par jums man jāpārcie� bij

�ausmas,

Un pats jūs redzējāt, ar kādām pūlēm to Es centos pierunāt, lai neizpau� neko.

Pārlieku uztraukta gan biju, tas ir tiesa,

Un neatspēkoju, ka viņa iedoma ir nepatiesa. Bet, paldies dievam, tas uz labu bija vien,

Un labāks iznākums nav domājams, nudien. Jums piedēvētais gods ir vētru izkliedējis,

Un ēnu saskatīt mans vīrs nav jūsos spējis. Viņ� tenku nebaidās un grib to pierādīt Ar to, ka abiem mums liek kopā būt ikbrīd.

Lūk, tādēļ tagad �eit, kad nebaidos no paļām,

Kad varu ieslēgties un izbēgt runām skaļām, Es brīvi uzdrīkstos jums sirdi parādīt,

Kas jūsu dedzību, �ķiet, nespēs atvairīt.

Tartifs

Vai jūsu valodu es nesaprotu greizi?

Pavisam citāda tā bija viņu reizi.

Elmīra

Ak, atraidījums �āds ja var jūs sadusmot,

Cik slikti sievieti tad sirds jums pazīt prot!

Cik maz gan nojau�at jūs viņas jūtas kvēlas, Kas, vāji slēpdamās, vien aizsargāties vēlas! �ais brī�os kautrība aizvien mēdz pretī stāt Pret to, kas maigumu sāk mūsos modināt.

Lai cik mums skaidrs ir, ka esam mīlas varā, Aiz kauna liedzamies rnēs alla� pilnā sparā. Vispirms mēs vairāmies, bet gai�i redzams tas, Ka mūsu vājā sirds it rāmi padodas,

Ka tikai goda pēc mums mute cēli liedzas Un noraidījums �is līdz solījumam sniedzas. Kā redzat, atzīstos jums visai klaji nu Un sievu kautrību nemaz vairs nesaudzu.

Bet, ja nu saruna par to ir tagad sākta, �

Vai strīds ar Damisu man pirmīt prātā nāktu? Vai uzklausījusi es būtu mīļuprāt,

Kad savu sirdi man jūs steidzāt dāvināt?

Vai tā es rīkotos, kā tagad izdarīju,

Pret jūsu dāvanu ja vienaldzīga biju?

Kad vēlēt vēlējos tad piedabūt kaut kā.

Lai nedodaties jūs �ai spaidu laulībā.

Vai lūgums dedzīgais �is skaidri nevēstīja,

Ka interese man pret jums jo liela bija Un ka man sāpētu tāds atrisinājums,

Kas sirdi sadalīt uz pusēm liktu jums?

Tartifs

Patiesi, sajūtos es svētlaimības �ūpās,

Kad tādi vārdi nāk pār iemīļotās lūpām:

So vārdu medus salds pa visām dzīslām plūst, Un maigums reibina līdz �im vēl neizjusts. Jums patikt � uzskatu par visuaugsto laimi,

Un jūsu solījums skar sirdi man kā glaimi.

Bet sirds �ī izlūdzas sev brīvību no jums,

Jo mazliet �aubīgs �ķiet tai laimes patiesums: Var būt, ka vārdi �ie ir viltībinas mazas,

Ar kuram panākt grib, lai atsaucu es kāzas;

Un, klaji runājot, man jāpasaka tas,

Ka vārdiem jaukajiem es neticu nemaz,

Pirms jusu maigumu, pēc kura tvīktin tvīkstu, Man nepierādīs glāsts, ka cs tam ticēt drīkstu, Un kamēr dvēselē vēl pārliecības trūkst,

Ka gai�ā vēlībā jums sirds pret mani pukst.

Elmīra klepo, dodama zīmi savam vīram

Kā? Vai par strauju nav �is jūsu ātrais gājums, Ar reizi iztuk�ots lai būtu maigais krājums? Jums cen�as izdabāt, jums mīlā atzīstas,

Bet jums tā nepietiek, ar to jums vēl par maz: Lai mierā būtu jūs, lai īstu prieku gūtu,

�ķiet, jums ir vajadzīgs, lai pēdējs liegums

grūtu.

Tartifs

Jo mazāk pelna kāds, jo mazāk gaidīt drīkst. Bet vēlmes pārdro�ās vien kvēlos vārdos tvīkst. Tik viegli ap�aubām mēs likteni it spo�u,

Pirms neizbaudām to kā īstenību dro�u.

Man, jusu vēlību tik maz kas pelnījis,

Tik gau�ām neticams �ķiet dzirdētais �eit viss, Ka laimei, kundze, es tik ilgi neticē�u,

Lidz pārliecināties pats savām acīm spē�u.

Elmīra

Ak dievs, kāds mīlas gars deg jūsos ne�ēlīgs, Cik dīvains nemiers man nu krūtīs no tā dīgst! Ar kādu niknumu tas sirdīm uzklūp sparīgs, Vien tas, ko vēlas pats, tam nozīmīgs tin

svarīgs.

Ja kādu vajājat, nekur tas nespēj zust,

Jīis ta�u nedodat ne mirkli mieru just!

Vai tā gan pieklājas � tik bargi izdarīties,

Pec pa�a kārotā tik kaisli pakaļ dzīties

Un sev par labu vien ar skubu izmantot Sirds lielās vājības, kas sevi alkst jums dot?

Tartifs

Bet, ja jūs raugāties uz mani laipnām acīm, � Kādēļ iai atsakos no tā, ko vēl tās sacīs?

Elmīra

Bet kā lai piekritu gan vēlējumies �im,

Lai nenodarītu es gau�i debesīm?

Tartifs

Ja tikai debesis par �ķērsli jūsu jūtām,

So �ķērsli nojaukt man patiesi nava grūti,

Un jūsu sirdi tas lai netraucē nemaz.

Elmīra

Bet mēs tā baidāmies no debess sodības! Tartifs

Sīs bailes smieklīgās, ko nuie, kundze, minat, Es viegli varē�u uz vietas izklīdināt.

Ir tādi prieciņi, ko debesis liedz dot,

Bet cilvēks ta�u spēj to visu nokārtot.

Jo pastāv gudrība, kas ar tik smalku ziņu Var izplest pla�āku ikvienu sirdsapziņu Un attaisnot, ja ļauns ir nodarīts kaut kas,

Ar to, ka nodomā tas nebija nemaz.

Sos noslēpumus jums es, kundze, gribu rādīt, Jums tikai jāļaujas, lai es jūs varu vadīt.

Ko vēlos � paklausiet un nebaidieties vis,

Es atbildu par to, krīt grēks uz mani �is, Elmira klepo skaļāk.

Jūs stipri klepojat.

Elmīra

Var tie�ām izlaist garu. Tartifs, sniegdams Elmīrai kārbiņu

Vai varbūt lakricas jums piedāvāt es varu?

Elmīra

Nē, nē, man piemeties tik stiprs un negants

kāss,

Ka �oreiz nelīdzēs nekādas lakricas.

Tartifs

Patie�ām bēdīgi.

Elmīra

Jā, izsakāms pat nava.

Tartifs

Nu, tātad jāatmet jums baiļo�anās sava:

�eit mūsu noslēpums būs mū�am neatklāts,

Jo ļaunums notiek tur, kur tas top skandināts. Tas tie�ām nosodāms, ja kārdinām mēs kādu, Bet, klusi grēkojot, nav grēka gan nekāda.

Elmīra,

vēlreiz ieklepojusies un pabungojusi pa galdu Ka redzams, jāizlemj un japadodas būs,

It visam piekrītot, ko vēlēsities jūs:

Ne ar ko mazāku jūs mierā neliksities,

Kaut ko jums iestāstīt vairs velti nav ko dzīties. Bez �aubām, bēdīgi, ka tiktāl nonācis,

Kaut gan tas noticis pret manu gribu viss;

Bet, ja nu mani spie� ar varu iet �o taku,

Jo negrib ticēt tam, ko es ar vārdiem saku,

Un prasa liecības, kas ir daudz dro�ākas,

Tad jādara, kā liek, � te nelīdz cils nekas.

Un, ja nu soloties es izdaru ko ļaunu,

Jo ļaunāk tam, kas spie�, ka pastrādāju kaunu; Un katrā ziņā gan nav mana vaina ta.

Tartifs

Jā, kundze, nebūsit nemaz jūs vainiga...

Elmīra

Ak, durvis paveriet un paskatīties ejiet,

Vai redzams nav mans virs kaut kur �ai

galerijā.

Tartifs

Kādēļ viņ� jums tā rūp? Kam viņam tik liels

gods?

Sis vīrs kā radīts tam, lai tiktu piemuļķots! Viņ� tikai leposies ar to, kas �eit ir sacīts,

Jo ir jau piedabūts, ka netic savām acīm.

Elmīra

Vienalga. Tomēr cs jūs lūdzu: izejiet Un uzmanīgi tur it visu apskatiet.

VI SKATS Orgons, Elmīra

Orgons, izlīdis no pagaldes

Lūk, iedomājieties, �o neģēlīgo vīru!

Man grūti attapties, cs jūtos beigts vai tiri.

Elmīra

Kā! Jūs jau iznācāt? Vai jokus tīk jums dzīt? Vēl nava īstais laiks, jel pazūdiet tūlīt!

Līdz galam nogaidiet, lai �aubas izkliedētu Un melus nesauktu par patiesību svētu.

Orgons

Vai vēl ko ļaunāku spēj elle ārā sviest?!

Elmīra

Ak dievs, jums neklājas tik pārsteidzīgi spriest. Vispirms būs pārbaudīt, jo tie�ām vajag bīties, Ka steigā varētu jūs gau�i nokļūdīties.

Paslēpj sev vīru aiz muguras.

VII SKATS

Tartifs, Elmīra, Orgons

Tartifs, neievērodams Orgonu

Viss, kundze, kārtībā, stāv pati laime klāt: Nupat man izdevās it visur izstaigāt �

Neviena pa�a nav; sirds man aiz prieka

līksma .

Kad Tarlifs atplestām rokām tuvojas Elmīrai, gribēdams to apskaut, viņ� pamana Orgonu.

Orgons, aizkavēdams Tartiju

Draugs, lēnāk, valdieties! Par strauju mīlas

tvīksme

Un kaislības, kas jūs tik aplam saviļpo.

Ak jūs, jūs, cēlais vīrs, kā atļaujaties to,

Ka kārdinājumā pat spējat aizmirst dievu!

Jūs meitu bildināt un iekārojat sievu!

Es ilgi �aubījos, vai manis dzirdētais

Nav joks, kas tūdaļ pat jau izkūpēs kā gaiss;

Bet pierādījumi �eit visi kalpo lieti,

Man vairāk nevajag, ar �iem jau pilnām pietiek.

Elmīra Tartifam

Pret pa�as gribu es te izrīkojos tā:

So izturē�anos pret jums man uzspieda.

Tartifs Orgonam

Kā? Un jūs ticat, ka ...

Orgons

Ak, lūdzu, drīzāk beidziet, Bez liekām izrunām no �enes projām steidziet.

Tartifs

Mans nodoms...

Orgons

Vārdiem �iem nav nozīmes, man

�ķiet:

No manas mājas prom jums tūdaļ jāaiziet. Tartifs

Kaut runājat kā kungs, bet projām es jūs dzi�uj Si māja pieder man, es jums to pierādī�u Un pārliecinā�u, ka, strīdu meklējot,

Ne vienmēr netie�i ar viltu piekļūt prot;

No ļaunprātībām �īm es atbrīvoties gribu,

Ar kaunu nosodīt �o kļūmo mēlnesību Un atriebt debesis, un likt, lai ceļos krīt Tie, kas no �ejienes draud mani projām dzīt.

VIII SKATS Elmīra, Orgons

Elmīra

Kas tā par valodu? Ko īsti viņ� tur saka? Orgons

Nudien, es uztraucos, jo lieta diezgan traka.

Elmīra

Kā tā?

Orgons

Pēc vārdiem �iem es redzu: nepareizs Bij dāvinājums mans. Nu nomāc solis greizs.

Elmīra

Kā? Dāvinājums? ...

Orgons

Jā, un tur vairs līdzams nava. Bef vēl ir kaut kas cits, kas satrauc manu prātu.

Elmīra

Kas?

Orgons

Vēlāk pateik�u. Nu, steigsimies tīiht:

Vai �ķirstiņ� vēl ir te, mums vajag pārbaudīt.

PIEKTAIS CĒLIENS I SKATS Orgons, Kleants

Kleants

Kurp jns tā skriedami?

Orgons

Pats nezinu!

Kleants

Man �ķictas,

Vispirms ka kopīgi der apspriesties uz vietas, Ka �aja reizē mums vislabāk rīkoties.

Orgons

Sis �ķirstiņ� man nemaz no prāta neiziet,

Tas mani moka tā, ka jūtu izmisumu.

Kleants

Vai varbūt saistās tas ar noslēpumu kļūmu? Orgons

To Argass, mīļais draugs, pēc kura skumstu

sen,

Pats rokās ielika man glu�i paslepen Un glabāt palūdza, pirms trimdas ceļu veica. Tur esot papīri, no kuriem, kā viņ� teica,

Gan viņa dzīvība, gan manta atkarās.

Kleants

Kā citam varējāt jūs atdot mantas tās?

Orgons

Reiz �aubas iesāka man sirdsapziņu tirdīt.

Pie sava ļaundara es devos kratīt sirdi,

Un viņ� ar padomu man tfidaļ bija klāt:

Lai dodot �ķirstiņu es viņam uzglabāt,

Jo tad, ja gadītos, ka mani pratinātu,

Es noliegt varētu it visu rāmu prātu Ar tīru apziņu, no grēka glu�i tīrs Pat nodot zvērestu kā īstens goda vīrs.

Kleants

Jā, stāvoklis jums smags, kā es to nule manu: So dāvinājumu un jūsu pļāpā�anu �

Man jāteic atklāti � es varu izskaidrot Ar vieglprātību vien; un tā tas jāsaprot.

Pie �ādiem trumpjiem viņ� vairs nelaidīs jūs

tuvu;

Un, ja nu tādu reiz pār jums viņ� varu guvis, Vēl lielāks neprāts bij jums viņu kaitināt Un nevis mīlīgi un maigi piebraukt klāt.

Orgons

Kā? Likties �ķietami par sirsnīgu un labu,

Bet sirdī viltu slēpt un ļaunprātīgu dabu?!

Un es vēl pievācu, kad viņ� bij izvārdzis...

Nē, turpmāk atsakos no svētuļiem, kāds �is:

No tiem pa gabalu aiz �ausmām muk�u,

Kā velns tos mocī�u, ja tikai klātu spruk�u.

Kleants

Lūk, atkal ļaujaties jau jūtu uzplūdam,

Un mēra sajūtas jūs nezināt nekam.

Tas nava pareizs ceļ�, pa kuru dzīvē ritat,

Jo galējībās vien jūs pastāvīgi krītat.

Ja kļūda saprasta, tad mācieties no tās:

No viltus svētuļiem tā turpmāk pasargās.

Bet, lai jūs labotos, vai tālab aklā skrejā Vēl trakāk jākļūdās kā reizē iepriek�ējā Un draņķa nelietis ir kopā jāsajauc Ar cilvēku, ko katrs par goda vīru sauc?

Kā! Ja kāds negantnieks jūs piekrāpis bez

kauna,

Aiz spo�a cēluma kad slēpis dabu ļaunu,

Vai tādēļ bezgodis nu cilvēks ir ikviens Un īstens ticīgais nav rodams �obaltdien?

Lai brīvdomātāji �os slēdzienus sev taisa,

Jums pa�am jāat�ķir, kas īsts, kas grābts no

gaisa;

Ar savu spriedumu par agru nesteidziet, Arvienu centieties pa vidus ceļu iet.

Cik spējat, sargieties celt svētulību godā,

Bet īstai ticībai arvienu godu dodiet,

Un, ja nu nesas prāts uz galējībām jums,

Tad vēlreiz atkārtots lai vecais pārkāpums!

II SKATS

Orgons, Kleants, Daniiss

Damiss

Kā! Vai tas tiesa, tēvs, � jums blēdis ņemas

draudēt,

Un, sākdams ticību un dievbijību zaudēt.

Viņ� trakā lielībā, kas citos dusmas sveļ,

Ņem jiisu labumu un tad pret jums to ceļ?

Orgons

Jā, tiesa, dēls, diēzi vai es to pārcietī�u.

Damiss

Nu, pagaidiet, gan es tam ausis nogriezī�u! Tā nekaunībai �eit vairs nedrīkst ceļu dot, Un tādēļ apsolos no tās jūs atbrīvot:

Es nositī�u to, un tiksim no tā vaļā.

Kleants

Tā runāt piederas vien jauneklim it zaļam. Ak, lūdzu, valdieties, �is straujums nevietā: Mēs zemē dzīvojam, kur nepanāk nekā,

Ja kaut ko izkārtot kāds sadomā ar varu.

III SKATS

Pernela kundze, Mariana, Elmīra, Dorina, Damiss, Orgons, Kleants

Pernela kundze

Kas nolicis? Kā dzird, �eit �ausmu lietas darās! Orgons

Jā, lieli jaunumi, ko pieredzēju pats.

Tā, lūk, par labo mums tiek vēlāk atmaksāts. F;s laipni uzņemu pie sevis nabadziņu,

Gan dodu pajumti, kā brāli turu viņu, ik brīdi vēlību tam parādu labprāt,

Pat meitu atdodu un visu mantu klāt.

Bet tikām bezgodim ir glu�i citāds nolūks:

Kā sievu atvilt man, viņ� domu sevī lolo Un, mierā nebūdams ar neģēlību �o.

Vēl manu labumu kā draudus izmanto,

Un grib, par postu man, likt lietā savu spēku, Ko viņam pie�ķīru pats sev par lielu grēku:

No manas mui�as viņ� grib mani ārā dzīt,

Par tādu, kāds bij pats, nu mani padarīt.

Dorina

Ai, nabadziņ�!

Pernela kundze

Mans dēls, kur� gan to ticēt

gribēs,

Ka spēj viņ� pastrādāt tik ļaunas negantības! Orgons

Kā tā?

Pernela kundze

Kop� sen is jau mēdz goda vīrus skaust.

Orgons

So vārdu saturu, māt, neesmu spējīgs jaust.

Ko gan tie nozīmē?

Pernela kundze

Ka savādi �ai mājā

Jūs visi dzīvojat � �eit viņu nīst un vajā. Orgons

Kāds pamats būtu tam, lai viņu nīstu mēs? Pernela kundze

Cik rei�u mācīju jums jau kop� mazotnes:

Virs zemes tiklību arvienu vajā sīvi,

Jo tikai skauģi mirs, bet skaudība būs dzīva.

Orgons

Kāds sakars vārdiem �iem ar to, kas darās nu? Pernela kundze

Par viņu sastāstīts jums simtiem pasaku. Orgons

Hs pats to redzēju, �o bezgallielo kaunu.

Pernela kundze

Ak, mēlnesība �ī, � tik daudz tā dara ļauna! Orgons

Vai trakam jākļūst te! Cikreiz lai saku jums,

Ka pa�am atklājās man viņa neķitrums.

Pernela kundze

Patiesi, indīgas ir alla� ļau�u mēles,

Un nav kas pasarga mūs no �ās kļūmās spēles.

Orgons

Nudien es nevaru jums iestāstīt nekā!

Es pats, pats redzēju, pats savām acīm, jā, Tāpat kā redzu jūs. Vai varbūt dzirdat slikti. Ka simtreiz jākliedz jums pie pa�ām ausīm

dikti?

Pernela kundze

Ak dievs, cik bie�i gan mūs maldināt mēdz acs: Ne visam ticēt var, ko redzējis tu pats.

Orgons

Es neizturē�u!

Pernela kundze

Uz aizdomām mēs kāri Un ļauni tulkojam it bie�i labo ari.

Orgons

Ja manu sievu skaut grib savās rokās kāds,

Vai jāiztulko tas par �ēlsirdību?

Pernela kundze

Tāds,

Kas vēlas apsūdzēt, tas nedrīkst pārāk

steigties:

Vien smalki pierādot, var sūdzētājam veikties. Orgons

Pie velna! Smalkāk vēl vai jāpierāda gan?

Var varbūt nogaidīt, lai acu priek�ā man Viņ�... Nē, vai zināt, māt, man pietrūkst vārdu.

tie�ām.

Pernela kundze

Ak, viņa cildenums tur garu skavām cie�ām,

Un neparko mans prāts to neaptver nekā,

Ka viņ� ir gribējis, ko ļaudis sarunā.

Orgons

Ja nebijusi jūs man pa�am īstā māte,

Nudien es nezinu, ko dusmās sarunātu.

Dorina Orgonam

Kungs, �ādu atmaksu jums noteic taisnīgums: Tad neticējāt jūs, un tagad netic jums.

Kleants

Par tīriem niekiem �eit mēs dārgo laiku �ķie�am, Kas jāizmanto tā, ka, kopā nākot, sprie�am,

No blē�a alriebes lai neiznāk nekas.

Damiss

Ik nekaunībai gan ir savas robe�as!

Elmīra

Ar tiesu, manuprāt, viņ� nepanāks nenieka,

Ka nepateicīgs viņ� � nav pierādāms no lieka.

Kleants Orgonam

Jūs viņam neticiet � viņ� darīs, ko vien spēs, Un argumentus pat pret jums vēl sameklēs:

It bie�i neģēlis no sīka puteklī�a

Var sekas izraisīt, kas sadomātas tī�ām.

Jums vēlreiz saku es: tik stipri bruņotam � Kāpēc jūs nepratāt griezt ceļu laikus tam?

Orgons

Tas vairs nav labojams! Tik augstprātīgs viņ�

bija,

Ka es pār sevi vairs nenieka nevaldīju.

Kleants

Starp abiem jums no sirds es ļoti vēlētos,

Lai vienprātības gars no jauna iestātos.

Elmīra

Kaut zinājusi es, kas padomā ir viņam,

Tad �ādu troksni celt man nebūtu ne miņā;

Uņ tagad ...

Orgons

Dorinai, redzēdams ienākam Lojāla kungu

Kā viņ� grib? Tūlīt to uzziniet,

Jo �obrid nevaru es viņam pretī iet!

IV SKATS

Orgons, Pernela kundze, Elmīra, Mariana, Kleants, Damiss, Dorina, Lojāla kungs

Lojāla kungs Dorinai, no skatuves dibena

Labdien! Vai drīkstētu es, māsiņ, mazulietiņ Ar kungu parunāt?

Dorina

Viņ� aizņemts, kā man

�ķietas,

Un riez vai vēlēsies ar kādu satikties.

Lojāla kungs

Es traucēt negribu, lai pasarg mani dievs!

Bet, liekas, nebū�u es nepatīkams viņam.

Jo ceru iepriecēt ar itin jaukām ziņām.

Dorina

Un jūsu vārds?

Lojāla kungs

Nekā jums cita nebūs teikt Kā vien: Tartifa kungs man licis �urpu steigt.

Dorina Orgonam

Tur ieradies kāds virs ar itin laipnu stāju: Tarlifs to palūdzis, lai nāk uz jūsu māju Ar ziņu tīkamu.

Kleants Orgonam

Nu, paraugieties pats

Un arī uzziniet, ko grib un kas viņ� tāds. Orgons Kleanlam

Varbūt viņ� atnācis un grib mūs samierināt.

Kā lai es izturos � patiesi grūti zināt.

Kleants

Jūs dusmas nedrīkstiet tam izrādit nemaz,

Jums rāmi jāklausās, vai negrib izlīgt tas.

Lojāla kungs Orgonam

Jel esiet sveicināts! Lai debess spēku jaunu Jums dod un postā dzen tos, kuri vēlē ļaunu!

Orgons klusām, Kleanlam

Sis sākums lēnīgais ir tāds, kā domāju, �

Uz izlīg�anu, �ķiet, es varu cerēt nu.

Lojāla kungs

Man alla� jūsu nams pie sirds ir bijis tuvu � Pie jūsu tēva jau es darba lauku guvu.

Orgons

Man gau�ām neērti, bet nedusmojiet daudz,

Ka nepazīstu jūs un nezinu, kā sauc.

Lojāla kungs

Man vārds � Lojāls, pats esmu dzimis

Normandijā.

Par tiesas vīru lemts man izskoloties bija.

Jau �etrdesmitais gads, kop� dievs man

līdzējis.

Ka godam veicu to, ko prasa amats �is.

Ar jūsu atļauju, ja nebūtu par grūtu,

Kungs, te ir tiesas akts, kas jāizpilda būtu.

Orgons

Kā? Esat ieradies...

Lojāla kungs

Nav jāuztraucas jums:

Mans kungs, tas ta�u ir tik vienkār�s rīkojums, Tā sacīt, pavēle jums izvākties no mājas Ar visu ģimeni un iedzīvi; to klājas Jums steig�us izpildīt, jo rakstā noteikts tā...

Orgons

Es? Lai es izvācos?

Lojāla kungs

Mans kungs, patie�ām � jā. �ī māja � atkārtot to pārliecīgi neder � Tartifa kungam nu it likumīgi pieder:

Pār jūsu mantību viņ� kungs un pavēlnieks,

Un liecību par to jums tūdaļ līgums sniegs,

Kas neapstrīdams ir, jo uzrakstīts, kā nākas.

Damiss Lojāla kungam

Kur nekaunībai �ai ņem cilvēks tik daudz

mākas?!

Lojālā kungs Datnisam

Mans kungs, es runāju gan ne ar jums, man

�ķiet,

Norādīdams uz Orgānu.

Bet jūsu tēvs, nudien, ir prātīgāks mazliet, Viņ� pazīst likumus un pienākumu cilda, Un to, ko tiesa sprie�, jo paklausīgi pilda.

Orgons

Bet...

Lojāla kungs Orgonam

Kungs, es zinu to, ka pat par miljonu Ar mieru nebūtu jūs pārkāpt likumu,

Jo, būdams goda vīrs, it labprāt paciest spētu, Ka pildu amatu un pienākumu svētu.

Daini ss

Jums, cienīts tiesas kungs, gan piesargāties der, Ka jūs ar rungu kāds te krietni nenoper.

Lojāla kungs Orgonam

Lai apklust jūsu dēls vai tūdaļ projām dodas, Jo citādi diem�ēl man vēlē�anās rodas,

Ka protokols pret jums tiek steig�us uzrakstīts.

Dorina sānis

Lojāla kungs nu gan ir visai nelojāls!

Lojāla kungs

Pret labiem cilvēkiem man netrūkst

līdzcietības �

So lielu uzņemos vien tādēļ, ka man gribas Jums laipni izlīdzēt un pakalpot turklāt Ar to, lai ierēdnis kāds cits jums netiek klāt, Kur� cieņu nejustu pret jums, kā es to jūtu,

Un kura bardzību jums grūti paciest būtu.

Orgons

Bet ko vēl ļaunāku var kādam nodarīt Kā māju pamest likt?

Lojāla kungs

Es negribu tūlīt

Jūs laukā izraidīt, to atliksim līdz rītam,

Kad tiesas lēmumam ir jatiek izpildītam.

Ar desmit vīriem es �eit klusām vēlētos,

Vai naktsmājas pie jums man laipni neiedos. Un formas pēc, jā gan, tas nebūtu par sliktu, Ka durvju atslēgas man uzticētas tiktu.

Es ļoti centī�os jūs netraucēt nemaz Un nesagādā�u jums nepatik�anas.

Bet rīt no rīta jau jums jārīkojas a�i:

Lai viss te izvākts top, lai projām esat pa�i. Sev stiprus vīrus �urp es esmu ņēmis līdz,

Lai mantas ārā nest jums viņi piepalīdz.

Un, ja nu parādu jums tādu iecietību,

Tad ari sev kaut ko no jums es prasīt gribu: Mans kungs, es izlūdzos jūs izturēties tā.

Lai manu darbu veikt tas netraucē nekā.

Orgons sānis

Cik ļoti gan �obrīd es sirdi vēlos klusi Simt zelta gabalus, kas man vēl paliku�i,

Ar prieku dāvināt tam, kur� ar dūri dot No visa spēka var pa purnu ne�ķīsto.

Kleants klusi, Orgonam Lai paliek tā, kā ir.

Damiss

Es ie�u prom, jo jūtu,

Ka sevi savaldīt man metas jau par grūtu.

Dorina

Ak vai, Lojāla kungs, uz platās muguras Jums da�i belzieni gan nekaitēs nemaz.

Lojāla kungs

Jūs ta�u sodīt var par mutes palai�anu,

To prātā paturēt der, eņģelīti manu.

Kleants Lojāla kungam

Mans kungs, nu gana būs, reiz jāizbeidz �is

strīds.

�urp sniedziet rakstu mums un ejiet prom tulit.

Lojāla kungs

Tad sveikil Dievs lai dod, ka viss jums

veiksmīgs būtu!

Orgons

Bet tevi velns lai rauj un to, kur� tevi sūta.

V SKATS

Orgons, Pernela kundze, Elmīra, Kleants, Mariana, Damiss, Dorina

Orgons

Nu, tagad redzējāt, ka taisnība man, māt,

Un pārējo vairs nav jums grūti secināt.

Vai iepazināt reiz jūs viņa jauno pusi?

Pernela kundze

Es kā no mākoņiem nu jūtos nokritusi.

Dorina Orgonam

Jūs velti gau�aties un viņu peļat tā.

Viņ� dievbijību vien visnotaļ pierāda.

Jo mīlēt tuvāku � tāds viņa lielais tikums,

Ka manta samaitā � tas vērojams kā likums. Un, būdams �ēlsirdīgs, viņ� grib, lai novērsts

tiek

It viss, kas glāb�anai jums ceļā �ķēr�ļus liek. Orgons

Jel apklustiet! Cikreiz to lūdzos es pa godam. Kleants Orgonam

Mēs paraudzīsimies, kāds padoms jums �eit

dodams.

Elmīra

Ko blēdis darījis, lai jūsu mute pau�.

Ar savu rīcību tas nolīgumu lau�;

Tā neuzticība tad rādīsies tik melna, Kas tikai sakāvi un nicību vien pelna.

VI SKATS

Vaiērs, Orgons, Pcrnela kundze, Elmira, Kleants, Mariana, Damiss, Dorina

Vaiērs

Mans kungs, patiesi �ēl man apbēdināt jūs,

Bet varbūt novērstas tā lielas briesmas būs. Kāds draugs, no visas sirds kas pieķēries man

|oti

Un zina arīdzan, ka cienu jūs, � viņ�, proti, Ir lauzis zvērestu, kas viņam izpaust liedz Valsts noslēpumus; viņ� man tādas ziņas

sniedz,

No kurām noprotu, ka jābēg jums ar steigu,

Jo grūti pārredzēt �ā notikuma beigas.

Tas blēdis, kur� pie jums tik mīlēts bij lidz �im. Jau pratis nosūdzēt jūs mūsu karalim Un pasniegt �ķirstiņu, kur valdībai par ļaunu Bij paslēpts dokuments, ko sev par lielu kaunu Jūs tikāt glabājis, tā kļūdams noziedznieks,

Kas valstij bīstams �ķiet un tādēļ arī lieks.

Es sīkāk nezinu, par ko jūs vaino tie�i,

Bet dota pavēle jūs izsekot jo cie�i,

Un pa�am uzdots �im, kas pazīst apstākļus, Tam vīram doties līdz, kur� apcietinās jūs.

Kleants

Viņ� sāk mūs apdraudēt. Sis noziedznieks jo

nīstams

Grib īpa�nieks �eit kļūt it likumīgs un bīstams. Orgons

Jā, cilvēks zvērs vien ir, kam it nekas nav svēts!

Valērs

Jums liktenīgs var kļūt ik mirklis nokavēts. Stāv mana kariete jau jūsu vārtu priek�ā,

Un tūksto� luidorus es ielieku jums riek�ā. Mums ļoti jāsteidzas; �is lildeņsitiens bargs,

No tā mums jābēg ir un jāuzmeklē sargs.

Es iesaku jums rast sev patvērumu dro�u Un līdz pat galam jums it visur līdzi do�os.

Orgons

Liels parādnieks es jums, to zinu, bet � ak

dievs! �

Nav tagad īstais laiks par visu pa teikt ies,

Un lūdzu debesis man pie�ķirt vēl to prieku,

Lai kādreiz atmaksāt jums varētu kaut nieku. Ardievu, centieties un ...

Kleants

Brauciet vien tūlīt!

Mēs, svaini, apsolām it visu izdarīt.

VII SKATS

Tartifs, Virsnieks, Pernela kundze, Orgons, Elmīra, Kleants, Mariana, Vaiērs, Darniss, Borina

Tartifs, apturēdams Orgonu

Ei, pamazām, mans kungs, kurp skrienat tā bez

elpas?

Pavisam tuvu ir jums jaunās mītnes telpas,

Un karaļvārdā jūs es apcietinu nu.

Orgons

Uz beigām, nodevēj, �o na�a dūrienu Tu pataupīji man, lai izlai�u es garu Un vari triumfēt pār noziedzīgo varu.

Tartifs

Ko jūsu bļau�ana gan spēj par labu griezi?

Es debess vārdā sen jau radis esmu ciest.

Kleants

Viņ� gau�ām savaldīgs, man tie�ām jāatzīstas. Damiss

No debess sodības trūkst bijā�anas īstas! Tartifs

Es nedzirdu nekā, kas dusmās sakams jums: Man prātā vienīgi ir lielais pienākums.

Mariana

Par to jums pienākas it pilnām gods un slava: Par jūsu amatu vairs cildenāka nava.

Tartifs

Ikvienu amatu var saukt par cildenu,

Ja liek to pildīt tas, kur� sūta mani �urp.

Orgons

Vai neatceries vairs, ka manas laipnas rokas Reiz tevi izvilka no rnbadzības mokām?

Tartifs

Es labi atceros, ko parādā es jums.

Bet līdzēt karalim � mans pirmais pienākums. Bis svētais pienākums, tā dievi�ķīgā vara Man sirdi noslāpē un nejūtīgu dara,

Ka labprāt ziedotu, vai draugs tas ir vai rads, Vai sieva mīlama, vai pat ja tas � es pats.

Elmīra

Tāds krāpnieksl

Dorina

Alla�iņ viņ� liekulīgi prata It visu pārvērst tā, lai cildens k|ūst no skata!

Kleants

Ja tie�ām tas tā ir, kā jūs �eit stāstāt mums, Ka dievbijība vien ir jūsu rotājums,

Tad kāpēc agrāk tā uz āru neizpaudās Kā vien pēc neveiksmes, kad slāpāt mīlas

baudas,

Bet virs jūs pārsteidza; to nodevāt tūlīt,

Kad gods to piespieda no mājas prom jūs dzīt? Nemaz nav jāstāsta, kā tas ikvienu saista,

Ja viņam dāvana ir pasniegta tik skaista;

Bet, ja nu dāvātājs jums �ķielas noziedznieks, Kāds gan no dāvanas jums varētu būt prieks?

Tartifs virsniekam

Mans kungs, cik ilgi rnan būs jāklausās �ai

brēkā?

Hs lūgtu: pavēle lai drīzāk stājas spēkā. Virsnieks

Jā, pārāk ilgi jau mēs nedarām neko,

Jūs atgādinājāt man īstā brīdī to.

Tādēļ es lūdzu jūs, man sekojiet pa pēdām Uz cietumu, kur nu jus mitīsit bez bēdām.

Tartifs

Vai es, mans kungs?

Virsnieks

Jā, jūs.

Tartifs

Kādēļ uz cietumu?

Virsnieks

Kādēļ � to paskaidrot cs jums gan negribu. Orgonam.

Mans kungs, jel metiet prom �is bailes un �os

maldus,

Mēs valstī dzīvojam, kur karalis tāds valda, Kas necie� blēdību, kas visu sirdis redz, Nekādas viltības tam acis neaizsedz.

Ar smalku izpratni tam apvelfita daba,

Tā asais skats uzreiz spēj ļaunu �ķirt no laba; Nekad viņ� pārsvaru ņemt jūtām neatļauj,

Tās stingram saprātam arvienu jā pakļauj.

Viņ� krietnus cilvēkus ar mū�a slavu balvo,

Bet viņu dedzība tam nereibina galvu,

Un mīlestība, ko pret patieso tas jūt,

Nebūt nav liegusi ar viltu naidā būt.

Sis blēdis nespēja to ievilināt tīklā �

Daudz grūtākas da�brīd bij risinātas mīklas. Ar gai�o skatienu viņ� iekļuva uzreiz Sā blē�a sirdsslēpnī, kas izlocījās greizs.

Jūs nācis apsūdzēt, viņ� nodeva pats sevi:

It kā pats taisnīgums bij tūdaļ ziņu devis,

Un valdnieks atklāja, ka blēdi notvēris,

Kaut arī pieņēmis bij citu vārdu �is.

Gar� saraksts savākts ir ar noziegumu klāstu, No kura sējumiem var tagad rakstīt stāstus.

Ar vārdu sakot, te nu valdniekam bij lemts Reiz skatīt neģēli, kam pēdējs kauns jau ņemts. Lai nodevībām �im vēl pievienotu vienu,

Es tiku norīkots pie blē�a kādu dienu.

Lai redzētu, kāds gals var nekau'.ibai būt,

Un lai jūs varētu sev pamācību gūt.

Bet dokumentus man viņ� pavēlējis tika No blē�a atdabūt un jums tad nodot lika.

Ar karaļvaru viņ� ir iznīcinājis To ligurnu, pēc kā nu blēdim pieder viss,

Tāpat viņ� piedod jums to pāridarījumu,

Kas valstij nodarīts ar jūsu soli kļūmu;

Ar to viņ� atmaksāt jums grib par biju�o,

Kad viņu balstījāt, un pierādīt jums to,

Ka arī tad vēl viņ�, kad nenāk pat ne miņā,

Prot labu atdarīt it bagātīgā ziņā,

Ka nopelns it neviens jums neies zudumā,

Ka labais iespie�as tam cie�āk atmiņā,

Dorina

Lai slava debesīm!

Pernela kundze

Nu uzelpot var brīvi.

Elmīra

Kāds lielisks iznākums!

Mariana

Bet sākumā bij sīvi.

Orgons Tartifam

Skat, re, kur nodevējs...

Virsnieks aizved Tartifu.

Kleants

Ak, svaini, ļaunu �o

Nav vērts vairs pieminēt � tas tikai pazemo. Bargs liktenis un sods nu nelaimīgo gaida:

Lai jūsu pārmetums to vairāk nenobaida.

Bet novēliet, lai tas uz priek�u pievērsts tiek Uz labiem darbiem vien, ko sirds tam darīt liek, Un laboties lai spēj, un no�ēlo ik grēku,

Un lai tam �ēlīgi dod debesvaldnieks spēku.

Ir jums pie kājām tam ar lūgsnu slīgt nu būs Un kvēli pateikties, ka izglābis tas jūs.

Orgons

Jā, tas ir labi teikts; lai savus ceļus lokām Par labo, ko viņ� sniedz mums laipnīgs dāsnām

rokām.

Pēc tam kad pienākums �is pirmais izdarīts, Mums jāpadomā būs, kā izpildāms kāds cits. Ar kāzām godinot par uzticību kvēlu Valēru, kuru es nu laimīgs saukt par dēlu.

DONS �UANS

DON JUAN

Paris

Gamier Frēres, Ubraires-Cdileurs

KOMĒDIJA PIECOS CĒLIENOS

TULKOJIS EVALDS VALTERS

PERSONAS

Dons 2tians, dona Lilija dēls Sganarels

Plvira, dona Zuana mī|ākā Gusmans, Elviras kalps Dons Karloss )

Dons Alonso / ^{lilv,ras bra}l�

Dons Luijs, dona Zuana tēvs Pransisks, ubags

Matirlne /�ieces

Pjero, �arlotes līgavainis, zemnieks

Komandora tēls

Ragotēns } ^{(lona Zuana ка|}1^>!

Diman�s, tirgonis

Laramē, kauslis

Dona Zuana pavadoņi

Dona Karlosa un dona Alonso pavadoņi

Spoks

Noliek Sicīlijā

PIRMAIS CĒLIENS

Kāda pils I SKATS

Sganarels, Gusmans Sganarels ar tabakas kārbu rokā

Lai Aristotelis ar visu savu filozofiju saka, ko grib, bet kas gan par tabaku var labāks būti Tā � krietnu ļau�u kaislība, un tas, kas dienas pavada bez tabakas, nav dzīves cienīgs. Tā ne tikvien iepriecē un apgaismo prātu, bet skolo vēl dvēseles tikumos, un tā mēs topam par krietniem cilvēkiem. Vai neesat ievērojis � līdzko ie�ņaucam tabaku, tā tūlīt kļūstam pret visiem daudz laipnāki! Un ar kādu aizrautību to piedāvājam gan pa labi, gan pa kreisi, vienalga, kur mēs atrastos! Pat negaidām, lai mums to lūdz, bet steigtin steidzam izpildīt otra vēlē�anos. Tātad tiesa kas tiesa � tabaka iedve� goda jūtas un tikumus tiem, kas to lieto. Bet pietiks par �o jautājumu, turpināsim mūsu sarunu. Tātad, dārgais Gusman, donna Elvīra, tava pavēlnicce, uzzinājusi par mūsu aizbrauk�anu, tūlīt devusies mums uz pēdām pakaļ; mans kungs tā savaldzinājis viņas sirdi, ka viņa vairs nespēj bez tā dzīvot, kā tu saki, tāpēc ar skubu braukusi to meklēt. Bet, starp mums runājot, vai gribi dzirdēt manas domas? Man bail, ka viņas mīla netiek slikti atalgota, ka viņa, ieradusies �ai pilsētā, neko negūs, un daudz labāk būtu bijis palikt uz vietas.

Gusmans

No kā tu spried to? Saki man, lūdzams, Sgana-rel, � kāds iemesls tik ļaunam pareģojumam?

Vai gan tavs kungs tev būtu atklājis savu sirdi un pastāstījis, ka jūtu atsalums spie� to braukt prom?

Sganarels

Nē jel, bet esmu daudz ko pieredzējis un zinu, kā mēdz būt, lai gan viņ� man neko nav teicis. Varu derēt, ka uz to pusi ir. Var jau būt, ka arī maldos, bet �inī lietā pieredze man �o to iemācījusi.

Gusmans

Vai tie�ām dona 2uana pēk�ņajai aizbrauk�anai iemesls ir neuzticība? Vai viņ� spētu tā apvainot donnas Elvīras �ķīstās jūtas?

Sganarels

Nē, viņ� jau vēl ir jauns. Tik daudz drosmes viņam nav.

Gusmans

Tik augstas kārtas vīrs un rīkojas tik ne-krietnil

Sganarels

Ek, augstā kārta! Ir nu gan iemesls! Sī kārta viņam nemaz netraucē.

Gusmans

Bet viņus saista laulības svētās saites.

Sganarels

Ak, draugs, mans lāga Gusman, tici man, tu vēl nezini, kas dons �uans par cilvēku!

Gusmans

Es tie�ām nezinu, kas viņ� par cilvēku, ja tā ir tiesa, ka viņ� mūs tik nekrietni piekrāpis. Pēc tik daudziem mīlas solījumiem, tik daudziem neatlaidīgiem goddevības apliecinājumiem, nopūtām, asarām, pēc tik daudzām kaislīgām vēstulītēm, kvēliem apgalvojumiem, bezgalīgiem zvērestiem, pēc tādiem aizrautīgiem jūtu uzplūdiem, ka viņa nevaldāmajai kaislei pat klostera svētās sienas nebija par �ķērsli, lai iegūtu donnu Elvīru, � es nesaprotu, ka pēc visa tā viņam vēl pietiek dū�as vārdu lauzt.

Sganarels

Bet man to nav tik grūti saprast. Ja tu �o klaidoni un svētceļnieku pazītu, tu zinātu, ka tā ir viņam glu�i viegla lieta. Es nesaku, ka viņ� ir savas jūtas mainījis pret donnu Elvīru, par to neesmu vēl pārliecinājies. Tu zini, ka pēc viņa pavēles es aizbraucu pirmais un, kop� viņ� ir te, neesmu viņu vēl redzējis, ta�u piesardzības labad tev inter nos¹ darī�u zināmu, ka mans pavēlnieks dons �uans ir vislielākais nelietis, kādu jebkad zeme turējusi; trakulis, suns, velns, turks, ķeceris, kur� netic nedz debesu valstībai, nedz dievam, nedz svētajiem, nedz vilka�iem, kur� dzīvi pavada kā zemisks lopiņ�, kā Epikūra cūka, kā īsts Sardanapals, kas neuzklausa kristīgo pamācības un visu, kam mēs ticam, ieskata par mu|ķību. Tu stāsti, ka viņ� esot apprecējis tavu pavēlnieci? Jel tici man, ka viņ� vēl daudz ko vairāk izdarītu, savas kaisles dzīts. Tās dēļ viņ� būtu gatavs apprecēt gan tevi, gan viņas suni vai kaķi. Noslēgt laulību viņam nemaksā nekā; citu slazdu viņam arī nevajag, lai iegūtu dai|avas. Viņ� ir tāds precinieks, kas visu pretī ņem. Jaunava vai kundze, pilsone vai zemniece � tas viņam ne silts, ne auksts. Un, ja es tev sāktu nosaukt visas tās, ar kurām viņ� ir apprecējies da�ādās vietās, tad �o sarakstu varētu lasīt līdz vakaram. Tu esi pārsteigts, kļūsti bāls no tādām runām. Bet es ta�u tikai uzskicēju �o vīru, lai pabeigtu tā portretu � daudz lielākus te vajadzētu otas triepienus. Gan debess dusmas reiz to kādā dienā trāpīs! Daudz labprātāk es pa�am velnam kalpotu nekā viņam. Viņ� man ir licis tādās neģēlībās noskatīties, ka es gan vēlētos, lai viņ� sen jau būtu stāvus zemē ietriekts. Ja ir augstas kārtas kungs, turklāt vēl nelietis, tad tas ir briesmīgi. Man jābūt viņam uzticīgam, kaut gan es nevaru to izturēt; uzticīgi kalpoju viņam tikai aiz bailēm, un bie�i vien man jāpiekrīt tam, kas manai sirdij pretīgs. Lūk, skaties, tur viņ� jau pastaigājas pa �o pili, � �ķirsimies. Paklausies, tev itin visu vaļsirdīgi uzticēju un pārlaidu pār lūpām gan par daudz, bet, ja nu gadītos, ka viņam nāktu kaut kas ausīs, tad teik�u atklāti, ka tu to visu esi samelsis.

II SKATS

Dons �uans, Sganarels

Dons �uans

Kas tas tāds bija, ar ko runāji? Pēc i�skata likās donnas Elvīras lāga Gusmans.

Sganarels

Kaut kas tamlīdzīgs, jā.

Dons �uans

Patiesi viņ�?

Sganarels

Tas pats.

Dons �uans

No kura laika tad viņ� �inī pilsētā?

Sganarels

Kop� vakardienas.

Dons �uans

Un kāpēc atbraucis?

Sganarels

Man �ķiet, ka jums vajadzētu saprast, kas viņam rada nemieru.

Dons �uans

Dro�i vien mūsu aizbraukums.

Sganarels

Lāga viru tas galīgi satriecis, prasīja man iemeslu.

Dons �uans

Un kādu atbildi tam devi?

Sganarels

Ka jūs par to man nekā neesat teicis.

Dons �uans

Bet pasaki man � kādas tavas domas? Ko pats tu domā par �o lietu?

Sganarels

Es domāju � ne jau lai pārmestu �, ka jums ir prātā kāda jauna mīlas dēka.

Dons �uans

Tu tā domā?

Sganarels

Jā.

Dons �uans

Goda vārds, tu nemaldies, jāatzīstas, manas domas vairs nesaista Elvīra, bet kāda cita.

Sganarels

Ak augstais dievs! Es savu donu Zuanu pazīstu kā savus piecus pirkstus un zinu, ka jūsu sirds ir vislielākā lidone �ai pasaulē; tai lidot patīk no vienām skavām uz otrām un nepavisam netīk palikt vienuviet.

Dons �uans

Un vai tu atzīsti, ka nepareizi daru, rīkodamies tā?

Sganarels

Es, mans kungs...

Dons �uans

Jel runā!

Sganarels

Dro�i vien darāt pareizi, ja jau jums tā patīk, � pret sevi jau nevar karot. Bet, ja jums nepatiktu tā, tad būtu varbūt pavisam citādi.

Dons �uans

Labi, tev dodu brīvu va|u runāt, vari atklāti pasacīt, kas tev uz sirds.

Sganarels

Ja jau tā, mans kungs, jums arī teik�u atklāti, ka neattaisnoju vis jūsu rīcību un atrodu, ka ir nekrietni tā izdāļāt mīlu pa labi un pa kreisi, kā jūs to darāt.

Dons �uans

Ko! Tu gribi teikt, ka jāsaistās ar to, kas pirmā savaldzina mūs? Tās dē| jāatsakās no pasaules un pacelt acis vairs uz citām nedrīkstam? Tas nu gan būtu smieklīgi � lepoties ar tādu ap�aubāmu godu kā mū�īga uzticība! Uz visiem laikiem sevi nosodīt ar apniku�u kaisli un savas jūtas jau no pa�as jaunības laupīt citām skaistulēm, kuras pamana mūsu skatieni? Nē, nē, uzticība der tikai tādiem ērmiem, un visām dai|avām ir atļauts mūs val�ķināt; nekādas tiesības nav pirmajai ieguvējai liegt pārējām �os likumīgos tīkojumus uz mūsu sirdim. Mani daiļums valdzina visur, kur vien to atrodu, es viegli padodos �ai maigajai varai, kas mūs pakļauj. Lai kā es būtu mīlā aizrāvies ar kādu daiļavu, tomēr manu dvēseli tā nevar saistīt tik cie�i, lai es izturētos netaisni pret pārējām. Acis man vienmēr ir vaļā, un es visur pamanu to, kas pelna ievērību; ikvienai dodu cienīgāko nodevu, ar ko mūs daba apveltījusi. Lai būtu kā būdams, nevaru savu sirdi liegt piemīlīgai būtnei. Līdzko kāda skaista sejiņa man �o sirdi prasītu � ja man būtu kaut desmittūk-sto� sir�u � visas atdotu. Manās iedzimtajās tieksmēs slēpjas neatvairāma burvība, un viss mīlas prieks ir tikai pārmaiņā. Ir neizsakāma bauda iegūt sev atkal jaunu daiļavas sirdi, ar katru dienu aizvien vairāk tuvoties mērķim, ar savu aizrautību, asarām un nopūtām pakļaut sev �ķīstu, biklu dvēseli, kura tik viegli vis negrib padoties, soli pa solim pārvarēt visus �os sīkos �ķēr�ļus, ko tā liek mums ceļā, un beidzot nomākt �īs nieka bailes, kuras viņa par godu sauc, un nemanot novest viņu tiktāl, ciktāl alksti novest. Un, kad esi savu panācis, tad vairs nav nekas, nedz ko vēlēties, nedz sacīt, viss kaisles jaukums izgaisis, un tu ieslīgsti �īs mīlas rāmajā mierā ... līdz jauna aizrau�anās atkal uzjunda alkas un vilina sirdi pretī jaunas uzvaras valdzino�ajai iespējai. Jā, nav nekas saldāks kā pieveikt skaistuli, kas pretojas, �ai

ziņā esmu godkārs iekarotājs, kur� lido no uzvaras uz uzvaru un kura spēkos nav savas dziņas iegro�ot. Nav tādas varas, kas spētu atturēt mani piepildīt �īs nevaldāmās vēlē�anās; es jūtu, ka mana sirds spējīga mīlēt visu pasauli, un es, tāpat kā Aleksandrs, vēlētos iekarot arī citas zemes, kur varētu turpināt savus mīlas iekarojumus.

Sganarels

Ak manu dieniņ! Tik skaidri sevi parādīt! Man �ķiet, ka jūs to visu esat iemācījies pat no galvas. Runājat kā no grāmatas.

Dons �uans

Ko saki tu par to?

Sganarels

Ko saku? ... Nezinu, ko teikt. Jūs protat visu tā izgrozīt, ka man liekas, jums ir taisnība. Un tomēr nav �aubu, ka jums nav taisnība. Man bija visjaukākās domas, bet jūsu runa visu izjauca. Lai paliek, nākamreiz gan savus atzinumus uzrakstī�u, tad pastrīdēsimies.

Dons �uans

Pareizi darīsi.

Sganarels

Bet atļaujiet, mans kungs, tad jums jautāt � vai jūsu dzīves veids drusku neapkauno arī mani?

Dons �uans

Kāds dzīves veids tad man ir?

Sganarels

Pat ļoti labs. Bet noskatīties, kā jūs katru mēnesi par jaunu precaties ...

Dons �uans

Vai tad būtu vēl kaut kas patīkamāks?

Sganarels

Jums taisnība, piekrītu, ka tas ir ļoti patīkami un jautri, uzjautrino�i, es pats arī tā darītu, ja tas nebūtu grēks, bet, lūk, mans kungs, tā spēlēties ar svētu ticību un ...

Dons �uans

Labi jau, labi, �i lieta attiecas uz mani un uz debesīm, mēs iz�ķirsim to pa�i bez tavas palīdzības.

Sganarels

Dievvārds, mans kungs, es vienmēr esmu dzirdējis, ka zaimot debesis ir vislielākā nekrietnība un brīvdomātāji nekad labu galu nav ņēmu�i.

Dons �uans

Klusu, muļķi! Tu ta�u zini � man nepatīk, ka lasa pamācības.

Sganarels

Dievs pasargi, par jums jau nerunāju! Jūs zināt pats, ko darīt, ja jau nekam neticat � tas jūsu ziņā, bet pasaulē ir da�i jauni nekauņas, kas sevi uzskata par brīvdomātājiem un pa�i nemaz nezina, kāpēc; tie izliekas par di�gariem tāpēc vien, ka iedomāju�ies, ka tas tiem labi piestāv. Ja mans pavēlnieks tāds būtu, es viņam klaji acīs pateiktu: �Jūs uzdrīkstaties jokus dzīt ar debesīm? Un nebaidāties apsmiet vissvētāko svētumu? Zemes tārps! No�ēlojamais radījums!� Tā es teiktu tam kungam, par ko pirmīt runāju. �Jūs domājat, ka ir labi, ka apsmejat to, ko citi ciena? Vai domājat, ja jums ir augsta kārta, blonda, veikli sasukāta parūka,

spalvota cepure, tērps vienā zeltā un ugunīgas lentas,� es nesaku to jums, bet saku tam, �vai domājat, ka tāpēc esat pārdro�nieks, kam viss ir at|auts un kam neviens neuzdrīkstas pateikt patiesību? Tad uzziniet to no manis � jūsu kalpa, ka agri vai vēlu debesis soda bezdievjus, ka nelāga dzīve noved pie nelāga nāves un ka...�

Dons �uans

PiEtiekI

Sganarels

Kāpēc?

Dons �uans

Tāpēc, ka viena skaistule sagūstījusi manu sirdi un es, viņas pievilcības pavedināts, viņai sekoju līdz pat �ai pilsētai.

Sganarels

Un vai nemaz jūs nebiedē, mans kungs, �ā kornandora nāve, kuru nodūrāt pirms se�iem mēne�iem?

Dons �uans

Kāpēc man bīties? Vai tad es to nenodūru

pēc visiem likumiem?

Sganarels

Pēc visiem likumiem gan, labāk nevar nodurt, viņam tādēj nav ko �ēloties.

Dons �uans

Es ta�u tiku �ai lietā attaisnots.

Sganarels

Jā, jā, bet attaisnojums varbūt neapklusināja radu un draugu naidu un ...

Dons �uans

Ak, nesāksim nu domāt vēl par nelaimēm, kas var mūs piemeklēt, bet domāsim tikai par to, kas mums var prieku sagādāt. Tā dāma, ko tev minēju, ir jauna saderinātā, visjaukākā uz pasaules, viņu atveda �eit pa�as līgavainis, ar ko viņai vajadzēja te salaulāties, un es �o mīlas pāri nejau�i satiku trīs vai �etras dienas pirms viņu aizbrauk�anas. Nekad vēl nebiju redzējis divus cilvēkus tik laimīgus un iemīlēju�os. Viņu maigā aizrautība mani saviļņoja lidz sirds dziļumiem, un mana mīla sākās no greizsirdības. Jā, sākumā man bija necie�ami noskatīties, cik viņi labi jūtas divatā, dusmas iekvēlināja manas jūtas, alkas, un es iedomājos, cik liela man būtu bauda, ja es varētu izjaukt viņu sapra�anos, saraut �īs saites, kas aizskāra manu jūtīgo dvēseli. Līdz �im gan manas pūles bija veltīgas, bet nu esmu ķēries pie pēdējā līdzekļa. Nākamais vīrs te savai iemīļotajai rīko izbraukumu pa jūru; nekā tev neteikdams, es pats visu nokārtoju, � savas mīlas mudināts, sadabūju mazu laiviņu un ļaudis, kuri daiļavu varēs viegli nolaupīt.

Sganarels

Vai, mans kungs!

Dons �uans

Ko?

Sganarels

Tas ļoti veikli darits, jūs rīkojaties, kā vajag. Nav nekas labāks �ai pasaulē kā apmierināt savas iegribas.

Dons �uans

Tu sagatavojies, ka vari nākt man līdzi, un neaizmirsti paņemt vēl manus iero�us, lai gadījumā ... Pamana donnu Elviru. Ek, cik nelai-

ciga tik�anās! Nodevēj, kāpēc nekā man neteici, ka viņa pati ir te?

Sganarels

Mans kungs, jūs man to nejautājāt.

Dons �uans

Vai viņa prātu zaudējusi! Nemaz nav pārģērbusies un atnākusi �urp cejojuma tērpā!

III SKATS

Donna Elvīra, dons �uans, Sganarels

Donna Elvīra

Vai jums nelabpatiktu, don 2uan, mani pazīt? Vai cerēt varē�u vismaz, ka pagodināsit mani, paskatoties uz manu pusi?

Dons �uans

Ak, mana kundze, atzī�os, ka esmu pārsteigts, �eit jūs negaidīju.

Donna Elvīra

Jā, ļoti labi redzu, ka mani �eit vis negaidījāt. Jūs tie�ām esat pārsteigts, bet glu�i citādi, nekā to biju cerējusi, un �is pārsteigums nu mani pilnām pārliecina par to, kam negribēju ticēt. Brīnos par savu vientiesību, savu vājo sirdi: tā vēl �aubījās par jūsu neuzticību, lai gan tai bija tik daudz pierādījumu. Es biju tik laba vai, atzīstos, tāda muļķe, ka gribēju apmānīt sev acis un veselo saprātu. Es meklēju ieganstus, lai attaisnotu jūsu atsalumu pret savām jūtām, izdomāju simtiem ārkārtēju iemeslu jūsu tik pēk�ņajai aizbrauk�anai, lai tikai atvairītu noziegumu, kurā mans prāts jūs apvaino. Velti manas patiesās aizdomas katru dienu man

apliecināja vienu un to pa�u, � es neklausījos to balsīs, kas jūs sauca par noziedznieku, bet ar prieku uzklausīju simtiem aplamo izdomu, kas manā sirdī vērta jūs bez vainas, bet nu �ī saņem�ana man vairs �aubu neatstāj, jūsu acu skatiens pasaka daudz vairāk, nekā gribētu uzzināt. Tomēr man patiktu no jūsu pa�a mutes dzirdēt aizbrauk�anas iemeslu. Runājiet, don Zuan, es jūs lūdzu, tad redzēsim, kā jums izdosies sevi aizstāvēt.

Dons �uans

Mana kundze, lūk, te ir Sganarels, viņ� zina, kāpēc aizbraucu.

Sganarels klusi donam Zuanam

Es, mans kungs, ar jūsu atļauju, to nezinu vis.

Donna Elvīra

Labi, Sganarel, runājiet, vienalga man, no kādas mutes dzirdu patiesību.

Dons �uans dod Sganarelam zīmi tuvoties

Nu, saki kundzei!

Sganarels klusi donam Zuanam

Kas man būtu jāsaka?

Donna Elvīra

Nāciet vien tuvāk, ja viņ� tā vēlas, un pasakiet man iemeslu, kāpēc viņam tik ātri bija jābrauc prom.

Dons �uans

Vai tu atbildēsi vai ne?

Sganarels klusi donam Zuanam

Man nav ko atbildēt, jūs jokojat ar savu kalpu.

Dons �uans

Tev jautāju, � vai atbildēsi?

Sganarels

Kundze...

Donna Elvīra

Ko?

Sganarels atgrie�as pret donu Zuanu

Mans kungs ...

Dons �uans draudēdams

Ja tu ...

Sganarels

Ak, mana kundze, iekarotāji, Aleksandrs un citas zemes � lūk, tie bija mūsu aizbrauk�anas iemesli. Tā, mans kungs, tas viss, ko varu pasacit.

Donna Elvīra

Vai nepatiktu jums, don Zuan, �os jaukos noslēpumus atklāt?

Dons �uans

Patiesību sakot, mana kundze...

Donna Elvīra

Ak vai, cik slikti protat aizstāvēties! Jūs ta�u esat galminieks, kam vajadzētu būt pie tādām lietām pieradu�am. Bet jūs esat tik apmulsis, ka �ēl uz jums skatīties. Kāpēc gan neapbruņojaties ar di�ciltīgu nekaunību? Kāpēc nezvēriet, ka jums pret mani joprojām lādas pa�as jūtas, ka jūs vēl vienmēr mani mīlat ar tikpat kvēlu mīlu, kam līdzīga vairs nav sastopama, un ka vienīgi nāve jūs spētu �ķirt no manis?

Kāpēc nesakāt, ka svarīgi un ārkārtēji darījumi spieda jūs aizbraukt? Ka nepaspējāt to man paziņot, ka gribot negribot jums kādu laiku te ir jāpaliek un man jabrauc atpakaļ pilnīgā pārliecībā, ka jūs pēc tam man sekosit, cik ātri vien būs iespējams; ka patiesībā kaistat ilgās mani redzēt, ka manā prombūtnē jūs cie�at glu�i tā, kā cie� miesa, kurai izrauta sirds. Lūk, ka jums vajadzētu aizstāvēties, nevis apmulst ta kā tagad.

Dons �uans

Atzī�os jums, mana kundze, ka man nav talanta, lai izliktos, esmu atklāts cilvēks. Neapgalvo�u, ka man pret jums vēl būtu agrākas jūtas, ka es kvēli ilgotos pēc jums, ja jau tāpat ir skaidrs, ka esmu aizbraucis, tātad esmu nodomājis jūs atstāt, ta�u nevis tā iemesla dēļ, ko iedomājaties, bet tīras sirdsapziņas mudināts. Es nācu pie pārliecības � ja turpinā�u dzīvot kopā ar jums, vēl lielāku grēku uzņem�os. Man radās �aubas, kundze, un manai dvēselei atvērās acis � es ieraudzīju, ko esmu izdarījis. Pārdomāju visu: lai apprecētu jūs, es izmānīju jūs no klostera, jūs lauzāt savus solījumus, kas jūs saistīja, par tādām lietām debesis ļoti atriebīgas. Mani pārņēma no�ēla, es sāku baidīties no debesu dusmām; nospriedu, ka mūsu laulība ir tikai slēpts laulības pārkāpums, ka varam drīz gaidīt sev sodu no aug�as un ka man beidzot ir jāmēģina jūs aizmirst un dot jums iespēju atgriezties jūsu agrākajās svētajās va�ās. Vai, kundze, jūs tie�ām pretosities tik cēlam nodomam? Ja es jūs censtos atturēt no tā, man būtu dievam jāalbild; man...

Donna Elvīra

Ak, nelieti! Tikai tagad es tevi pazīstu glu�i pilnīgi! Par nelaimi, gan tevi iepazinu pārāk vēlu, tāpēc kritī�u vienīgi vēl lielākā izmisumā. Bet ievēro, tavs noziegums vis nepaliks nesodīts, tās pa�as debesis, kuras apsmēji, gan atriebs mani par tavu neuzticību.

Dons �uans

Sganarel, vai dzirdi � debesis!

Sganarels

Patiesi, jā, par to mums pasmieties.

Dons �uans

Mana kundze ...

Donna Elvīra

Pietiek, nekā vairs dzirdēt negribu, jau tā par daudz es apvainoju pati sevi. Ir gļēvi ļaut, lai tavu kaunu vēl izskaidro. Dzirdot �ādas runas, cēlai sirdij jau ar pirmajiem vārdiem jāpieņem cie�s lēmums. Tu gaidi, ka meti�u tev acīs pārmetumus un paļas, nē, nē, es savu naidu neiz-nieko�u tuk�os vārdos, bet visu tā skaudrumu pataupī�u atriebībai. Vēlreiz tev saku, ka debesis tevi sodīs, tu neuzticīgais, par sāpēm, ko nodarīji man; un, ja no debesīm tu nebaidies, tad dabūsi bīties vismaz no aizvainotas sievietes dusmām!

IV SKATS

Dons �uans, Sganarels Sganarels klusībā

Ja nu viņam sirdsapziņa pamostas!...

Dons �uans pēc mirkļa pārdomas

Tagad pagudrosim, kā veikt mūsu nodomāto mīlas^-dēku.

Prom.

Sganarels viens

Vai! Kādam briesmonim man jākalpol

OTRAIS CĒLIENS

LAUKU APVIDUS JŪRMALA I SKATS �arlote, Pjero

�arlote

Vai (u, Pjero, tur laikā bij?

Pjero

Kā tad. Ja es �os nebūt izķesājs � abi nogrimt dzelmē.

�arlote

�orīt vē� tos apsvied jūrā.

Pjero

Kā tad. Pag, Sarlot, es pateiks smalk, kā tas tur bij, jo, jāteic, es tos pirmais ieraudzīj, ierau-dzīj tos pirmais es. Mēs bij jūrmalā, es un resnais Lūkass, mēs tur dauzījās, mētājās ar zemes pikām, ko viens otram liek pa galv, jo tu zin, ka resnais Lūkass ar mīl dauzīties. Un, tā dauzīdamies, jo dauzī�anās bij, � re, tālumā es saredz kaut ko udenē, kas nāk uz mūs pus arvien tivāk, cilādamies udenē. Es to redzēj gai�. Uzreiz es redz, ka es nikā vairs neredz. �Ehē, Lūkas,� tā es teic, �tur laikam pel� kāds cilvēks.� � �Vēl ko,� tā �is man, �tev laikam zib, būs laikam bijs uz kaķuk bērēm.� � �Nu, velis, nemaz man nezib,� tā es �im, �tie ir cilvēk.� � �Nemaz,� tā �is man, �tev jau spokojās.� � �Va tu grib saderēt,� tā es tam, �ka man nemazam nespokojas,� tā es tam, �ka tie ir cilvēk,�

tā es tam, �ka tie pel� tai�ņi �ur,� tā es tam. �Kas par desām,� tā �is man, �es der, ka nav.� � �Ak �itā,� tā es �im. �Va tu grib saderēt uz desmit su, ka jā?� � �Jā, es to grib labprāt,� tā �is man, �un, lai tev pierādīt, te ir tā ņaud,� tā �is man. Es nav ni traks, ni pliks, tūlīt noliek zemē ar savs ripuļs un vēl dubult piec su klāt. Tas man tik dro� bij izdarīt, it kā ie�aut glāzīt vin, jo es jau tā kā tā ir dro�s. Nu es � aiziet uz nelaimes viet, jo es jau zin pavisam lab, ko dar. Ejam. Kā tad, tagads jau es redz pavisam skaidr divs cilvēks, kas dod zīm nākt viņ� savākt, bet es papriek� gan paņem vinniņ. �Aiziet! Lūkas!� tā es tam. �Tu redz, ka tie mūs aicin palīgā, ātrāk pro!� � �Nē,� tā �is man, �to dēļ es tev pazaudēj.� Vai die! Visād ņemos un tik ilg �im sprediķoj, kamēr dabuj �o tur kādā laivelē. Piebraucām pie tiem, ka tur nu gan gāj ļigu |egu, kamers tos no ūdiņ izvilk. Pēc tam �os abs aizved pie mums �āvēties, tie izģērbās pavisam plik, pēc tam vēl atnāc div no tās pa�s kajads, �ie pa� bij izglābu�ies, pēc tam tur atnāc Matirīn, ar ko tie iesāk amzierēt. �tā, Sarlot, tas patiesībā bij.

�arlote

Va tu man neteic tā, Pjaro, ka viens bij smukāks nekā cit?

Pjero

Jā, tas bij pats kungs un laikam kāds no lielmaņiem, jo vis viņ ģērbs no aug� līdz apuk-�kai bij zeltā, un tie, kas viņ tur apkalpoj, ar pa� bij kung. Bet, lai viņ� bijis cik liels būdams, nebūt bijs mans nags tur klāt, � tas būt jau dibenā.

�arlote

Paskat.

Pjero

Jā, bez mums tas būt pupās.

�arlote

Pjaro, vai tas vēl vienmēr ir pie levs pavisam pliks?

Pjero

Nikā, to atkal apģērba. Vaidic! Nikad es ne-bij redzējs, ka tā kad apģērb. Pie kakla krikumiem tur vien cik ilg nav jānojemas �iem lielkungiem! Tur tādās ļcrpat |erpatās es sajuktu, to redzot vis, es galig apstulb. Zin, Sarlot, �iem mati nav nimaz pie galvs pieaugu�, tos viss var kopā noņemt un atkal tur uzlikt kā kād cepur, un kreklam tik plats piedurkns, ka mēs tur ab var viegl paslēpties. Un bik�u viņiem nav, to vietā tika is kaut kāds priek�kars, plats, plats, līdz nejēdzībai plats. Kamzoļ vielā kaut kāds praķelīts, kas tik, cik pāri nabai. Tad vēl � ap kaklu �ķidrēns mutauts ar �etriem lieliem drēbju pu�ķiem, kas karājas uz vēder. Bez tam vēl viņam mazāks apkakliņ� uz rokām un liels kā mucs ap ciskām. Un starpās visam tam ir tik daudz bants, ir tik daudz bants, ka tev būt jaapstulbst. Un viņam kurps, no viena gal līdz otram ir ar bantēm noklāts, ka tur jau prāt var pazaudēt, lai saprast ko.

�arlote

Lai kā, Pjero, man vaig to druscīt redzēt.

Pjero

Paga, Sarlot, papriek� man tev kas cits būs jāteic.

�arlote

Lab, teic, kas tev ir.

Pjero

Redz, Sarlot, man vajag izkratīt, kā teic, sav sird. Es tev tā mīl, tu to lab zin, mums jāprecas. Bet nu, pie visiem vellietn, es nav ar tev mierā!

�arlote

Ko, kas tad ir?

Pjero

Ir tas, ka tu man nodar pār.

�arlote

Ar ko tad?

Pjero

, Nolāpitsl Tu man nemīl.

�arlote

Ak tā. Vai tik vie?

Pjero

Tik vie ... Bet va tas nav vēl diezgan?

�arlote

Ak, manu Pjaro, ik dien tu teic man vien un to pa� vie.

Pjero

Ik dien es teic tev vien un to pa� vien, tālab ka tas tas pats vien ir; un, ja tas ik dien tas pats nebūt, tad es ik dien gan vien un to pa� neteikt.

�arlote

Bet ko t� tev vajag? Ko t� nu grib?

Pjero

E, ķēpas negals! Es grib, tai tu _{man тП}.

�arlote

Va tad es nemīl tev?

Pjero

Nē, tu nemīl man, kā vajag, un es priek� tam dar vis, ko darīt var, tev nikā nepārmez* dams, nopirk es tev bants no visiem pauninie-kiem; gandrīz sev kakl nenolauz, tev strazd pe-rēkļs nonesot; es tev ar muzīķ tavās goddienās modināj. Lai es ar pier mūrī skrej � tas tev vienalg. Tad nu tu redz, ka tas nav lab, ni go-dīg, ka nemīl tos, kas tev tā mīl.

�arlote

Dies augstais, bet es ta� tev mīl.

Pjero

Jā, lielisk gan tu mīl man.

�arlote

Ko ta tu grib, lai es tev dar?

Pjero

Es grib, lai tu tā dar, kā vajag, ja jau reiz mil, kā vajag.

�arlote

Va tad es nemīl tev. kā vajag?

Pjero

N�, ja piemīt milestib, tad gan to redz, un cilvēkam, ko mīl no sirds, tam tūksto� sirsnībs gribam izdarīt. Tu paskaties uz resno Tomasi, kā tā tur muļķojas ar savējo, �o jauno Robēnu. Tā vienmēr luncinājās viņam apkārt, nekad �ī viņam nedod mier; vienmēr tā viņam iztaisīs kād pigoriņ vai, garām iedam, iedos ka� vien belzien. Kad viņdien sēdēj tas uz sol, �ī viņam izrāv to no pakajs apuk�kā � �is gr�lauks zemē gan. Nu, to es saprot, redz, ko var, kad cilvēk savā starpā mīl, bet tu man neteic ij ne vārd un vienmēr kā tāds celms, es var tev

divdesmitām reizēm garām iet, tev prātā neienāk man dot kād dunk vai pateikt man kād vārdiņ, ka� vai mazāko. Nolādēts! Tas no tēvs nav lab, tu es par aukst priek� otr.

�arlote

Ko tad tu grib, lai dar? Tā ir man dab, un es to nevar pārkausēt.

Pjero

Tas nenāk vis no dabs, ja jau pret kād ir draudzīb, tad tam vienmēr kād niek liek just.

�arlote

Bet es tev tomēr mīl, cik var, un, ja ar to tu nees mierā, tad mīl kād cit.

Pjero

Nu re, va nu nav taisnīb man? Pie visiem deviņiem, ja tu man mīlēt, tad tu gan tā nerunāt!

�arlote

Kālab tu jauc man prāl?

Pjero

Sasodīts, va es tev ko ļaun? Es tikai drau-dzib pras no tēvs mazliet.

�arlote

Nu lab, lai iet! Bet tika is nestcidzin man tā. Varbūt viss nāks savā laikā, bez domā�ans.

Pjero

Do rok, �arloti

�arlote sniedz roku Lai ieti

Pjero

Apsol tu, ka pūlēsies man mīlēt vairāk.

�arlote

Vis darīs, ko tik varē�, bet vajdzigs gan, lai viss nāk pats no sevs. Pjaro, va tas ir tas pats kungs, kas tur?

Pjero

Jā, tas pats.

�arlote

Ak mū�, cik tas ir smuks, liels zaudējums, ja tas būt noslies.

Pjero

Tūliņ atgrie��os, es izdzer� tikai kausiņ pēc lād darb, lai atkal vecās sliedēs tiek. �arlote paliek skatuves dibenplānā.

II SKATS

Dons �uans, Sganarels, �arlote Dons �uans

Si dēka mums neizdevās, Sganarel, negaidītais vēja brāziens izjauca visu mūsu nodomu. Bet, patiesību sakot, �ī zemniece, kuru tur redzēju nupat, neveiksmi par labu vēr�, tā ir tik burvīga, ka sāku jau aizmirst nedienas. Jādara viss, lai �ī sirsniņa man ncizslīdētu, un es jau ari iekārtoju tā, lai nevelkas nekas te garumā.

Sganarels

Mans kungs, nu atzī�os, ka man par jums ir jābrīnās. Tikko izglābāmies no nāves briesmām,

un jūs nevis pateicaties debesīm par parādīto �ēlastību, kas būtu pareizi, bet grasāties pie* vērst sev no jauna debesu dusmas ar savām mū�īgajām mīlas dēkām, kas ...

Dons �uans draud viņam

Mierā, muļķi tāds! Pats nezini, ko runā, bet kungs gan zina, ko dara. Iesiml Pamanīdams �arloti.

Ehē, no kurienes �ī otra zemniece, Sganarel? Vai kādreiz esi kaut ko daiļāku maz redzējis? Vai neatrodi, ka �ī te daudz labāka nekā tā?

Sganarels

Protams. Sev. Atkal cita.

Dons �uans �arlotei

Kam man jāpateicas par �o patīkamo sastap�anos, daiļā? Vai tie�ām �ai lauku nostūrī starp kokiem un klintīm var vēl sastapt tik daiļu jaunavu kā jūs?

�arlote

Kā redzat pats, mans kungs.

Dons �uans

Vai esat no �ā ciema?

�arlote

Jā, kungs.

Dons �uans

Un jūs tur dzīvojat?

�arlote

Jā, kungs.

Dons �uans

Kāds jūsu vārds?

�arlote

�arlote, varu pakalpot.

Dons �uans

Ak, cik jūs skaistai Un �īs acis! Pa�os sirds dzijumos ieskatās!

�arlote

Mans kungs, man kauns ...

Dons �uans

Ak, nav jākaunas, dzirdot patiesību. Sgana-rcl, ko saki tu par to? Vai vēl ko tīkamāku maz varam iedomāties? Lūdzu mazliet pagriezieties. Cik daiļ� gan jūsu augums! Esiet �ēlīga un galvu paceliet! Cik piemīlīga seja! Ak, atveriet jel savas acis pilnīgi! Kaut jūsu zobus redzētu! Es lūdzu jūs! Ai, jūsu kairās lūpas kā radītas mīlestībai! Esmu sajūsmā, tik apburo�u būtni vēl nekad nav gadījies redzēt.

�arlote

Mans kungs, jums labpatīk tā runāt, bet es gan nezinu, vai jūs mani neizsmejat.

Donj �uans

Es lai jūs izsmietu? Dievs mans liecinieks! Jūs mīlu jau par daudz, to saku no skaidras sirds.

�arlote

Ja tā � jums esmu pateicību parādā.

Dons �uans

Jūs nebūt neesat man pateicību parādā; par to, ko saku, jums jāpateicas nevis man, bet savam skaistumam.

�arlote

Mans kungs, priek� mans tas vis ir pateikts pārāk lab, un man gan nav tik daudz prāt, lai jums atbildēt.

Dons �uans

Nu, palūkojies, Sganarel, uz viņas rokām!

�arlote

Mans kungs, tās melnas, nezin pat, no kā.

Dons �uans

Ak, ko jūs runājat, daiļākās rokas pasaulē, atļaujiet, lai es tās noskūpstu, es lūdzu jūs!

�arlote

Mans kungs, par daudz jūs parādāt man godu, ja to es agrāk būtu zinājusi � tās nomazgātu uz pamatigāko.

Dons �uans

Jel sakiet, daiļā Sarlot, � jūs neesat vēl precējusies?

�arlote

Vēl ne, mans kungs, bet man tas drīz vien jā-dar būs ar kaimiņienes Simonetes dēlu Pjero.

Dons �uans

Ko, tāda jaunava kā jūs lai precētos ar vienkār�u zemnieku! Nē, nē, tā būtu daiļuma apgānī�ana! Jūs neesat dzimusi, lai dzīvotu uz laukiem. Jūs neap�aubāmi pelnāt labāku likteni, un visuzino�ās debesis tie�i atveda mani te, lai aizkavētu jūsu laulību ar jūsu skaistumam dotu pienācīgo godu, jo es, daiļā Sarlot, no visas sirds jus mīlu. Nu atkarīgs vienīgi no jums, lai es jūs izrautu no �īs jums necienīgās vietas un

palīdzētu ieņemt tādu stāvokli, kas bulu jusu cienīgs. Mana mīla uzliesmoja pēk�ņi, to nenoliedzu, bet, ko lai dara, vainojiet savu brīnumaino skaistumu. Jūsos stundas ceturksnī var iemīlēties tikpat, cik citu iemīlēt pusgadā.

�arlote

Paties, mans kungs, es nezin, vai�s, ko darīt, kad jūs tā runājat... Par to man prieks, ko jūs man sakāt, tam visam gribētu pavisam noticēt, bet mū�īg man gan teic, ka kungiem nikad nevajg ticēt, tād pilskung, tād kā jūs, tik esot ievilinātāj, kas nekā citu nedomā kā mei�as piemuļķot.

Dons �uans

No tiem es neesmu.

Sganarels klusībā

Kur nu!

�arlote

Mans kungs, jums teik�u tā: tas jau nav nekāds prieks � |aut sev apkaunot, es esmu vienkār� zemniece, bet gods, mans gods man stāv par vis augstāk. Man drīzāk nomirt nekā iekrist negodā.

Dons �uans

Kā! Vai tad tik nekrietna man būtu dvēsele, lai liktu negoda tik jauku cilvēkbērnu kā jūs? Vai tie�ām būtu es tāds nelietis, ka apkaunotu jūs? Nē, nē, to man neat|autu sirdsapziņa. Es mīlu jūs, Sarlot, no visas sirds un dvēseles; un, lai jums pierādītu, ka runāju patiesību, tad ziniet: man nav cita nodoma kā vienīgi jūs apprecēt. Vai jums vajadzīgs vēl lielāks pierādījums? Es esmu gatavs precēties, kad vien jums labpatiks. So vīru piesaucu par liecnieku, ka savu vārdu turē�u.

Sganarels

Jā, jā, nebaidieties it nemaz, viņ� ar jums precēsies, kad tikai gribēsit.

Dons �uans

Ak, Sarlot, redzu gan, ka jūs vēl mani nepazīstat. Jūs nodarāt man lielu pārestību, ja domājat par mani tāpat kā par citiem. Ja pasaulē ir blē�i, kam prātā tikai pavest meitenes, tad tādiem mani nepieskaitiet, un par manu �ķīsto atklātību jums nav jā�aubās, bez tam jūsu daiļums ir tam ķīla, ja ar tādu esat apveltīta, tad varat būt no visām bailēm pasargāta. Pēc tādas arī neizskatāties, ko pievilt varētu, ticiet man. Tūksto�reiz caurdurtu sev sirdi, ja man rastos kaut vismazākā doma jūs pievilt.

�arlote

Dievs augstais, nezinu, vai tā ir patiesība, ko sakāt man, vai nav, bet jūs to darāt tā, ka jums ir jātic.

Dons �uans

Ja man ticēsit, tad saņem�u tikai to, ko esmu pelnījis. Piedāvāju vēlreiz jums to pa�u priek�likumu. Vai tie�ām nepieņemsit to un negribēsit mana sieva kļūt?

�arlote

Ja tikai mana tante visam piekristu.

Dons �uans

Tad sitiet man plaukstā, Sarlot, ja jūs pati tam piekrītat.

�arlote

Bet, mans kungs, vismaz man nekrāpiet, es lūdzu jūs, jums ir, teikt, sirdsapziņ, jūs redzat, es tai akl uzticos.

Dons �uans

Ko, man �ķiet, jūs vēl �aubāties par manu atklātību? Vai gribat, lai dodu visbriesmīgāko zvērestu? Lai debesis mani...

�arlote

Dievs augstais, nezvēriet, es ticu jumsi

Dons �uans

Tad dodiet man kaut mazu skūpstu par apliecinājumu �iem jūsu vārdiem!

�arlote

Vai, mans kungs, pagaidiet, kad būsim salaulāti, es jūs lūdz, pēc tam jūs bu�o�, cik vien gribēsit.

Dons �uans

Labi, daiļā Sarlot, darī�u visu, ko jūs gribat, atvēliet man vienīgi vēl jūsu roku un atļaujiet, lai es ar tūksto� skūpstiem izpau�u to aizrautību, ko es...

III SKATS

Dons �uans, Sganarels, �arlote, Pjero Pjero, atgrūzdams donu Zuanu no �arlotes rokas

Rāmāk, lēnāk, lūdz, mans kungs. Par kārst jūs ķerat maķenīt, tā jūs var dabūt caurej.

Dons �uans rupji atgrū� Pjero Kas tas par nekauņu?

Pjero, nostājies starp donu Zuanu un �arloti

Jūs pievaldiet savs nags un neglaudiet, kas man ir pie�ķirts!

Dons �uans vēlreiz atgrū� Pjero Kāpēc tāds tracis?

Pjero

Ka tevi ķepaia! Tā cilvēks negrūst.

�arlote, paņemdama Pjero aiz rokas Lai paliek, Pjero.

Pjero

Kā, lai paliek! Es tā negrib.

Dons �uans Ohol

Pjero

Ka tevi zila zēveli Tālab, ka esat kungs, jūs nāk mums pa�ā degun priek�ā glaudīt meits, kas pider mums! Eita glaudīt savējās!

Dons �uans

Ko?

Pjero

Ko... Dons �uans lain dod pļauku. Kas par desām! Nekauties! Otra pļauka. O! Ka tevi vagā! Vēl pļauka. Nolādēts! Pļauka. Kas velis tā par ļurbā�anos! Nav lab tā dauzīt |auds. va tā ir pateicīb, ka izvilkt jūs no slīk�ans?

�arlote

Ak, Pjero, nedusmo!

Pjero

Bet es grib dusmoties, un tu ir ne�petne, ka atļau knakstīties ap sev.

�arlote

Ai, Pjero, nav tā, kā tu to iedomājies. Sis kungs jau grib man apprecēt, un tev nu vajag mierināt savs dusms.

Pjero

Ko? Vella kupa�al Tu apsolījies man!

�arlote

Tas nav nekas, Pjero, ja tu man mīl, va tev nav jāpriecāj�, ka es kjū� lielmāt?

Pjero

Ka tevi lubraks! Nē! Tad drīzāk nosprāk� nekā tev pie cita redzēs!

�arlote

Ku�, ku�, Pjaro, neliecies ne zins, kad bū� reiz lielkundzī�a, es iekārlo� tad 1ā, ka varēs tu pie mums ko nopelnīt, tu varēs piegādāt mums sviest a sier.

Pjero

Ka tevi vēders! Nikā es nepiegādās tev, ka� tu man dubult samaksāt. Un tie�ām, tu tam tic, tam visam, ko �is teic tev? Ka tevi vellmāt! Ja es to zinājs agrāk, nikad nibūt izvilcs �o no ūdiņ, es būt vēl ievilcs tam ar air pa galv.

Dons �uans tuvojas Pjero, gribēdams tam sist

Ko sacījāt?

Pjero, aizslēpies aiz �arlotes

Pie visiem spokiem! Es ne no vien nebaidos.

Dons �uans dodas uz Pjero pusi

Ei, pagaidi!

Pjero pariet otrā pusē

Pasmejos pa vis.

Dons �uans dzenas pēc Pjero To vēl redzēsim.

Pjero, otrreiz paglābies aiz �arlotes muguras Es tāds ir diezgan redzējs.

Dons �uans Ak tā!

Sganarels

Mans kungs, jel atstājiet �o nelaimīgo! Grēks tādam sist! Pret Pjero. Paklausies, lāga puisi, ej prom, vairs nesaki viņam nekā.

Pjero iet garām, lepni uzlūkodams donu Zuanu

Es gan tam pasacīsi

Dons �uans, pacēlis roku, lai dotu Pjero pļauku

Es tev pamācī�u... Pjero noliecas, un pļauka ķer Sganarelu.

Sganarels

Kaut mēris parautu �o mu||u!

Dons �uans

Alga tev par tavu �ēlsirdību! Dabūji?

Pjero

Plukatas! le�u tantei pateikt par �īm lietiņām.

IV SKATS

Dons �uans, �arlote, Sganarels

Dons �uans �arlotei

Drīz es bū�u laimīgākais cilvēks, un savu laimi es nemainītu ne pret ko pasaulē. Kādi prieki mani gaida, kad būsit mana sieva un ...

V SKATS

Dons �uans, �arlote, Sganarels, Matirine

Sganarels, pamanīdams Malirini

līku!

Matirine donam '/manam

Mans kungs, ko jūs tur dart ar �arloti? Vai jūs ar viņai runājat par milestīb?

Dons �uans klusi Matirinei

Nē, glu�i otrādi, tā lolo cerību kļūt mana sieva, un es atbildēju tai, ka esmu devis vārdu jums.

�arlote donam Zuanatn

Ko grib no jums �ī Matirine?

Dons �uans klusi �arlotei

Tā greizsirdīga, redzēdama mani ar jums runājam, tā vēlas, lai es viņu apprecētu, bet es tai saciju, ka gribu tikai jus.

Matirine

Ko! �arlot...

Dons �uans klusi Malirinei

Ar viņu runāt veltīgi: viņa to ir ieņēmusi galvā.

�arlote

Kā tad tā, Matirin ...

Dons �uans klusi �arlotei

Nav vērts viņu pierunāt, �o iedomu viņai neizdzīt.

Matirine

Vai tad ...

Dons �uans klusi Malirinei

Nav viņu iespējams pie prāta vest.

�arlote

Es gribētu ...

Dons �uans klusi �arlotei

Tā velni�ķīgi stūrgalvīga.

Matirine

Vai tie�ām...

Dons �uans klusi Malirinei

Jūs viņai nesakiet nekā, tā � vājprātīga.

�arlote

Es domāju ...

Dons �uans klusi �arlotei

Lieciet mierā �o savādnieci!

�arlote

Nē, nē, man ar viņu jāparunā ...

Matirine

es grib zināt, ko �ī domā.

�arlote

Ko!

Dons �uans klusi Malirinei

Varu derēt, viņa jums teiks, ka esmu apsolījies viņu precēt.

�arlote

Līs...

Dons �uans klusi �arlotei

Saderam, ka viņa apliecinās jums, ka esmu devis viņai vārdu � ņemt viņu par sievu.

Matirine

Paklau, Sarlot, nav lab vis maisīties pa sve�iem tirgiem.

�arlote

Tas nav pieklājīg, Matirin, būt greizsirdīgai, kad kungs ar man runā.

Matirir.e

Pirmo man kungs ieraudzīj.

�arlote

Ja jūs viņ� pirmo ieraudzīj, tad man viņ� otro ieraudzīj un apsolīj man precēt.

Dons �uans klusi Malirinei

Nu, ko jums teicu?

Matirine �arlotei

Skūpstu roku! Nevis jūs, bet man tas solīj precēt.

Dons �uans klusi �arlotei Vai neuzminēju?

�arlote

Stāst, lūdzam, citiem to; man apsolij, jums teic jau reiz.

Matirine

Te gribat muļķot ļauds! Jums vēlreiz saei�, man viņ� prec!

�arlote

Tepat viņ� ir, lai teic, vai meloju!

Matirine

Tepat viņ� ir, lai liecina, ka saku patiesību!

�arlote

Vai solījāt, mans kungs, to precēt?

Dons �uans klusi �arlotei

Vai jūs par mani smejaties?

Matirine

Vai taisnība, mans kungs, ka devāt jūs tai vārdu kļūt tās virs?

Dons �uans klusi Matirinei

Kur jums var tādas domas rasties?

�arlote

Jus redzat pats, ka paliek �ī pie sav.

Dons �uans klusi �arlotei Lai paliek!

Matirine

Jūs dzirdat nu, ka �i mū�dien to pa�u saka.

Dons �uans klusi Maiirinei Lai saka.

�arlote

Nē, nē, mums jāzin patiesib.

Matirine

Sis jautājums ir jāiz�ķir.

�arlote

Jā, Mal ir in, es grib, lai kungs �o jūsu rnuļķib parād jums.

Matirine

Jā, �arlot, es grib, lai kungs jūs atstāj te ar gar dcgun.

�arlote

Lūdz, mans kungs, jūs iz�ķirt strīd!

Matirine

Pasakiet, mans kungs, tai taisnib!

�arlote Matirinei

Jā, tūlīt dzirdēsit.

Matirine �arlotei

Jūs pali dzirdēsit.

�arlote donam Zuanam Sakiell

Matirine donam Zuanam Runājiet!

Dons �uans

Ko gribat, lai jums saku? Abas apgalvojat, ka esmu apsolījies precēt jūs. Vai tad jūs katra

И9

patiesībā nezināt, kā ir? Vai tie�ām vajadzētu vēl man visu izskaidrot? Kāpēc jūs mani spie�at atkārtot to visu, kas jau teikts? Tai, kurai visā nopietnībā solījos, vai tad nav iemesla par otras vārdiem pasmieties? Vai tad tai būtu jāuztraucas vēl, ja vien �o savu solījumu izpildu? No runā�anas darbi uz priek�u nevirzās. Ir jādara, nevis jārunā. Darbi nozīmē daudz vairāk nekā vārdi; tikai ta es ari taisos iz�ķirt jūsu strīdu, un, kad apprecē�os, visi redzēs, kura ir manas sirds valdniece. Klusi Matirinei. Lai viņa domā, kas viņai patīk. Klusi �arlotei. Lai viņa paglaimo vēl savai iedomai. Klusi Matirinei. Es jūs dievinu! Klusi �arlotei. Es viss jums piederu! Klusi Matirinei. Jums blakus visas sievietes �ķiet neglīta?. Klusi �arlotei. Kad ieraudzīju jūs, uz citām negribas vairs skatīties. Skaļi. Man kaut kas jānokārto, pēc stundas ceturk�ņa bū�u pie jums atpakaļ.

VI SKATS

�arlote, Matirine, Sganarels

�arlote Matirinei

Tomēr man viņ� mīl.

Matirine �arlotei

Bet man viņ� apprecēs.

Sganarels aiztur �arloti ar Matirini

Ak, muļķa meitenes, �ēl noskatīties, cik jūs vientiesīgas, nespēju redzēt, ka skrienat pretī savam postam. Ticiet man abas: neklausiet �īm pasakām, ko viņ� jums stāsta, un palieciet vien savā ciematā.

Vil SKATS

Dons �uans, �arlote, Matirine, Sganarels

Dons �uans skatuves dibenplānā

Gribētos gan zināt, kāpēc Sganarels man neseko.

Sganarels

Mans kungs ir krāpnieks, viņa nolūks � pavest abas jūs, tāpat kā pavedis ir citas. Tas būtu pat uz mieru apprecēt vai visu pasauli un... Pamana donu Zuanu. Bet tas nav taisni b а, ikviens, kas jums tā teiks, būs melojis, tā teicējam to varat pasacīt. Mans kungs vis neapprecēs visu pasauli, viņ� nav nekāds krāpnieks, viņam nav ne domas piekrāpt jūs, un viņ� nav krāpis arī citas. Л! Tur jau viņ� ir, jautājiet jau labāk viņam pa�am.

Dons �uans, aizdomīgi uzlūkodams Sganarelu.

Jā!

Sganarels

Zinādams, mans kungs, ka pasaule ir pilna ļaunprātīgām paļām, � aizsteidzos tām priek�ā. Es viņām pateicu: ja kāds par jums ko sliktu melstu, lai tādam netic, bet atklāti pasaka � tie ir salti meli.

Dons �uans

Sganarell

Sganarels �arlotei un Matirinei

Jā, mans pavēlnieks ir godavīrs, un es par viņu galvoju.

Dons �uans

Hm...

Sganarels

Tic visi ir nelie�i, kas...

VIII SKATS

Dons �uans, Sganarels, �arlote, Matirine, Laramē

Laramē klusi donam Zuanam

Mans kungs, jums nācu aizrādīt, ka neesat �eit dro�ībā.

Dons �uans

Kā la?

Laramē

Divpadsmit vīri zirgos meklē jūs un var būt drīz vien klāt. Gan nezinu, kā tie varēju�i jūs izsekot, esot iztaujāju�i tur kādu zemnieku, kas man to pateica. �is aprakstījis, kāds jūs izskatāties. Laiks negaida, jo ātrāk pazudīsit jūs no �ejienes � jo labāk.

IX SKATS

Dons �uans, �arlote, Matirine, Sganarels

Dons �uans �arlotei un Matirinei

Man steidzami no �ejienes ir jāaizbrauc, bet es jūs lūdzu atcerēties manu solījumu, un ticiet man, ka saņemsit no manis ziņas ne vēlāk kā rit pievakarē.

X SKATS

Dons �uans, Sganarels

Dons �uans

Cīņa nebūs līdzīga, tāpēc lietā jāliek viltība, lai veikli izkultos no nelaimes. Gribu, Sgana-rel, lai tu pārģērbtos manās drēbēs un es...

Sganarels

Mans kungs, jūs jokojat! Jūs vēlaties, lai tī�ā prātā mani jūsu drānās nodur un...

Dons �uans

Ejam ātrāk! Sis gods ir pārāk liels, ko es tev parādu, un svētlaimīgs tas kalps, kas tādu slavu gust � par savu kungu mirt.

Sganarels

Jums pateicos par tādu godu. Viens. Ak debess! Ja jau jāmirst, tad parādi man �ēlastību: nepieņem mani cita vietā!

TRE�AIS CĒLIENS

ME�S

I SKATS

Dons �uans laucinieka tērpā, Sganarels ārsta tērpā

Sganarels

Dievvārds, mans kungs, jums jāalzist, ka man bija taisnība: mēs abi esam pārģērbu�ies uz vislabāko. Bet jūsu pirmais nodoms nepavi-sanf nederēja, �is paņēmiens mūs slēpj daudz labāk nekā tas, ko pirmāk bijāt izgudrojis.

Dons �uans

Taisnība, �is tērps tev labi piederas, tikai nevaru gan iedomāties, kur tu izrāvi tik ērmīgas drānas.

Sganarels

Kur? �o tērpu kāds vecs ārsts bija ieķīlājis, un es to izpirku. Man ieķēra tas krietni kabatā, bet vai jūs zināt arī, mans kungs, ka ar �o tērpu esmu guvis cieņu? Mani sveicina jau visi pretimnāko�ie un prasa padomus � kā jau gudram vīram.

Dons �uans

Tā?

Sganarels

Pieci se�i zemnieki un zemnieces, redzot mani garam ejam, prasīja man padomu par visādām slimībām.

Dons �uans

Un tu atbildēji, ka nekā no tādām nesaproti?

Sganarels

Es? Nebūt ne, jo gribēju �ā sava tērpa cieņu uzturēt: 1iem noteicu, kas tās par slimībām, un devu katram savus padomus.

Dons �uans

Un kādas zāles tu tiem ieteici?

Sganarels

Kādas vien, mans kungs, ienāca prātā, izrakstīju uz labu laimi. Tad tik būtu joki, ja mani slimnieki izveseļotos un nāktu pateikties.

Dons �uans

Kāpēc gan ne? Kāpēc lai nebūtu tev tādas pa�as privilēģijas kā citiem ārstiem? Ārstē�anā tiem nav vairāk sajēgas kā tev, un visa viņu māksla � tīrā ākstība. Nav viņu slava nekas cits kā palaimē�anās, tu arī vari cerēt uz slimnieka laimi un piedēvēt savām zālēm tādas īpa�ības, kas atkarīgas vienīgi no nejau�ības un no dabas spēka.

Sganarels

Ko, mans kungs! Jūs arī medicīnai neticat?

Dons �uans

Nav malda lielāka vairs cilvēcei.

Sganarels

Ko! Neatzīstat ne Aleksandra pākstis, ne pela�ķus, ne māgas tīrāmo vīnu?

Dons �uans

Kāpēc lai es tos atzītu?

Sganarels

Ir gan jums neticīga dvēsele! Tomēr labi zināt, kādu traci sacēla �is vemjamais vīns. Brīnumi, ko tas dara, piespiedu�i ticēt pat visneticīgākos, pirms kādām trim nedējām es pats ar savām acīm redzēju tā apbrīnojamo iedarbību.

Dons �uans

Kādu?

Sganarels

Kāds vīrs jau se�as dienas gulēja uz nāves gultas, nezināja vairs, ko viņam parakstīt, visas zāles bija veltīgas. Tad nolēma tam dot �o vemjamo vīnu.

Dons �uans

Un vīrs izveseļojās?

Sganarels

Nē, nomira.

Dons �uans

Apbrīnojams līdzeklis!

Sganarels

Kā! Se�as dienas viņ� ta mocījās un nevarēja nomirt, bet, lūk, ar �o uz vienu rāvienu beigts un pagalam! Vai tad var būt vēl kas iedarbīgāks?

Dons �uans

Tev taisnība.

Sganarels

Bet atstāsim medicīnu, jūs tāpat lai neticat, un parunāsimies par ko citu: �is tērps man piedēvē prātu, jo jūtu tieksmi ar jums pastrīdē-ties. Jūs tīri labi zināt, ka strīdēties pats man atļāvāt, tikai aizliedzāt izteikt pārmetumus.

Dons �uans

Labi.

Sganarels

Man gribētos gan izzināt jūsu slēptākās domas. Vai tas var būt, ka nemaz dievam neticat?

Dons �uans

Atstāsim to.

Sganarels

Tātad neticat vis. Bet ellei?

Dons �uans

Sganarels

Tāpat ne. Un velnam, sakiet, lūdzams!

Dons �uans

Velnam � ja.

Sganarels

Tā, ta. Vai nemaz neticat aizkapa dzīvei?

Dons �uans

Ha-ha-hā .

Sganarels

Es gan neņemtos jūs pievērst ticībai. Un ko domājat par �klīsto�o mūku�'? Vai tam arī neticat?

¹ Sis muks kā parādība esot klīdis pa ielām un sitis novēloju�os gājējus. �ie tautas māņi biju�i Francijā visai izplatīti 17. gadsimta. Tulk.

Dons �uans

Lai velns to mu|ķi parauj!

Sganarels

To nu nevaru gan saprast! Nekas nav patiesāks par �klīsto�o mūku�, es varētu te ķīlā likt pat savu dzīvību. Bet vajag ta�u kaut kam ticēt �inī pasaule. Kam jus ticat?

Dons �uans

Kam ticu?

Sganarels

Jā.

Dons �uans

Es ticu, ka divreiz divi ir �etri, Sganarel, un ka divreiz �etri ir astoņi.

Sganarels

Ir gan laba ticība! Un labs ticības apliecinājums. Kā redzu, jūsu ticība balstās uz reizrēķinu. Man jāatzīst, ka ļau�u galvās mājo dīvainas trakulības, jo vairāk viņi mācās, jo mazāk iegūst gudrību, lielāko tiesu tas tā gan ir. Es, kungs, paldies dievam, neesmu nekad mācījies kā jūs, un lielīties arī neviens nevarēs, ka mani kaut kad būtu mācījis; bet ar savu pratinu, ar savu mazo veselo saprātiņu es visu izprotu daudz labāk, nekā rakstīts visās grāmatās, un ļoti labi zinu, ka �i pasaule, ko mēs redzam, nav vis nekāda sēne, kas vienā naktī izaugusi. Es labprāt gribētu jums pajautāt � kas radījis �os kokus, klintis un �o zemi un debesis tur aug�ā? Vai tas viss pats no sevis radies? Un jūs pats, tāds, kāds te esat, � vai jūs pats sevi būtu radījis? Vai jūsu tēvam nevajadzēja ņemt jūsu māti palīgā, lai jūs radītu? Vai varat bez

apbrīno�anas skatīties uz visām tām sare�ģītajam daļām, no kurām sastāv cilvēka ķermeņa mehānisms? Kā �īs daļas cila ar citu saderas kopā! Nervi, kauli, vēnas, artērijas, tie pa�i... plau�as, sirds, aknas un visas citas daļas, kādas tur ir, lai... Vai! Pārtrauciet jel mani, kungs, es ta�u nevaru strīdēties, ja mani nepārtrauc. Jūs tī�ām klusējat, tā ir tikai viltība, ka ļaujat man runāt.

Dons �uans

Gaidu, kad tu beigsi savu prātniecību.

Sganarels

Es prātoju tā: sakiet, ko gribat, bet cilvēkā ir kaut kas neparasts � tāds, ko neviens zinību vīrs neizskaidros. Vai tas nav apbrīnojami, ka es te stāvu, bet galvā man kaut kas domā par simt visādām lietām uzreiz un pavēl manam ķermenim visu, kas vien patīk? Iegribas man sasist rokas � darīts, gribu tās pacelt � paceļu, paskatīties uz debesim, nokārt galvu, pakustināt kājas, iet pa labi, iet pa kreisi, iet uz priek�u, atpakaļ, apgriezties... Grie�oties klūp.

Dons �uans

Pareizi, lūk, tava prātnīecība pārsita sev degunu!

Sganarels

Pie joda! Esmu galīgs muļķis, te spriedelēdams ar jums. Ticiet, kam gribat, � kāda man daļa, ja tiksit nolādēts?

Dons �uans

Man �ķiet, ka esam nomaldīju�ies ar visu �o prātniecību. Pasauc tur to cilvēku, lai parāda mums ceļu!

II SKATS

Dons �uans, Sganarels, ubags

Sganarels

Ei! Cilvēk, ei! Tēvoc, ē! Draugs, uz vienu vārdu, lūdzu! Paslāsliet, kā tikt uz pilsētu!

Ubags

Jums, mani kungi, jāiet tālāk pa �o ceļu, un, kad būsit izgāju�i me�am cauri, nogriezieties pa labi, bet es jums dodu padomu uzmanīties: nesen te manīti laupītāji.

Dons �uans

Tev ļoti pateicos, mans draugs, paldies no visas sirds.

Ubags

Ja varētu jūs, mans kungs, ar kādu �ēlastības dāvanu man palīdzēt?

Dons �uans

Ahā! Par savu padomu, kā redzu, gribi nopelnīt.

Ubags

Mans kungs, es esmu nabaga vīrs, te me�ā dzīvoju viens pats jau desmit gadus, lūgt nemitē�os debesis, lai tās jums pie�ķir da�ādus labumus.

Dons �uans

Hē! Lūdz labāk debesis, lai tās tev pie�ķir drēbes, neraizējies nu par citu lietām.

Sganarels

Ak, labais cilvēk, �o kungu nepazīstat jūs, viņ� tic tikai tam, ka divreiz divi ir �etri un divreiz �etri � astoņi.

Dons �uans

Ko tu dari �ai me�ā?

Ubags

Katru baltu dieniņu lūdzu debesis par labiem ļaudīm, kuri iedod man kaut ko.

Dons �uans

Tad jau tev nevarētu tik ļauni klāties.

Ubags

Ak vai, mans kungs, esmu vislielākā trūkumā.

Dons �uans

Tu joko, cilvēkam, kas lūdz katru dienu debesis, gan nevajadzētu trūkt nenieka.

Ubags

Jums apgalvoju, kungs, ka bie�i nav man ne maizes kumosa, ko mutē likt.

Dons �uans

Dīvaini gan, ka tu tik slikti tiec par savām pūlēm atalgots. Nu, tad es atalgo�u tevi labāk: do�u tev �o zelta luidoru, ja tiilīt nozaimosi debesis.

Ubags

Ak vai, mans kungs, vai tad jūs gribētu, lai es uz sevi tādu grēku uzņemos?

Dons �uans

Tev jāizvēlas vien � vai nu tu gribi nopelnīt �o zelta luidoru, vai arī ne. Te, lūk, tas ir, tev do�u to, ja zaimosi. Redzi! Tikai nozaimo!

Ubags

Kungs...

Dons �uans

Ja nezaimosi � nedabūsi.

Sganarels

Nu, kas tur liels, drusciņ pazairno, tas nebūs jau aiz ļauna.

Dons �uans

Ņem, te tas ir, tev saku, ņem, tikai zaimo!

Ubags

Nē, mans kungs, tad labāk badā nomirt.

Dons �uans

Lai �oreiz iet, es tev to dodu aiz cilvēkmīlestības. Lūkodamies me�ā. Ko redzu! Trīs uzbrūk vienam. Spēki pārāk nevienlīdzīgi, es tādu nekrietnību paciest nevaru! Izvelk ieroci un skrien uz cīņas vielu.

Ill SKATS

Sganarels viens

Mans pavēlnieks ir īsts trakulis � mesties citu labad briesmās! Dievs augstais! Tomer palīdzība bija vietā � divi piespieda tos trīs bēgt.

IV SKATS

Dons �uans, dons Karloss, Sganarels skatuves cli-benplānā.

Dons Karloss, ielikdams zobenu maksti

Redziet, ko nozīmē jūsu palīdzīgā roka, jo laupītāji aizlaidās. Atļaujiet, mans kungs, jums izteikt pateicību par tādu cēlsirdīgu rīcību un...

1G2

Dons �uans

Es, mans kungs, gan nedarīju nekā tāda, ko jūs nebūtu darījis manā vietā. �ādos gadījumos tā ir goda lieta. �ie nelie�i rīkojas tik nekrietni, ka neiejaukties nozīmētu nostāties viņu pusē. Bet kā jūs kritāt viņu rokās?

Dons Karloss

Pavisam nevil�us noklīdu no sava brāļa un mūsu pavadoņiem, tos meklēdams, uzdūros uz �iem laupītājiem: vispirms tie nonāvēja manu zirgu un pēc tam, ja nebūtu iejaucies jūs, to pa�u būtu izdarīju�i arī ar mani.

Dons �uans

Vai dodaties uz pilsētu?

Dons Karloss

Jā, ta�u ne līdz pa�ai pilsētai. Mums abiem ar brāli jāizjādelē pilsētas apkaime vienas tādās nepatīkamas lietas dēļ, kas mui�niekiem un viņu ģimenēm uzliek par stingru goda pienākumu upurēties, jo gala iznākums, kaut arī vislabvēlīgākais, vienmēr ir bēdīgs: ja arī ne�ķiries no dzīves, tad katrā ziņā �ķiries no karalistes. �ai ziņā gan, manuprāt, mui�nieka stāvoklis ir no�ēlojams; viņ� nevar justies dro�s, lai cik piesardzīgi un cēlsirdīgi izturētos, jo goda likumi padara viņu atkarīgu no citu izlaidībām un viņa dzīve, viņa miers un labklājība pakļauti pirmā vējgrāb�ļa iegribām, kuram ienāk prātā nodarīt viņam vienu no tiem apvainojumiem, kas krietnu cilvēku iedzen nāvē.

Dons �uans

Mums ir tā priek�rocība, ka tādām pa�ām briesmām un tādam pa�ām nedienām pakļaujam arī tos, kas tik vieglprātīgi mūs apvainoju�i. Bet piedodiet, ka tik nesrnalkjūlīgi jautāju: kas tā par lietu?

Dons Karloss

Sī lieta nonākusi jau tiktai, ka vairs nav slēpjama; ja reiz apvainojums nodarīts, tad mums savs kauns nav jāslēpj, bet jāmeklē izdevība atriebties un mu�u nolūki pat jādara atklātībai zināmi. Tātad jums neslēp�u, mans kungs, ka apvainojums, par ko mēs gribam atriebties, ir �āds: mūsu masu paveda un nolaupīja no klostera. Sai nodarījumā vainīgs kāds dons �uans Tenorio, dona Luija Tenorio dels. Mēs to jau vairākas dienas meklējam, un �orīt kāds kalps mums pateica, ka esot viņu agri redzējis aizjājam �etru vai piecu cilvēku pavadībā gar �o krastu, bet visas mūsu pūles bija veltīgas: mums neizdevās uzzināt, kur viņ� palicis.

Dons �uans

Vai jūs, mans kungs, �o donu �uanu pazīstat?

Dons Karloss

Nē, nekad neesmu redzējis, pazīstu tikai pēc brāļa vārdiem, kas man viņu aprakstīja. Slava viņam nav nekāda labā, un �ā vira dzīves veids...

Dons �uans

Atļaujiet, mans kungs, jūs pārtraukt, viņ� man ir gandrīz vai sirdsdraugs, un no manas puses būtu zemiski klausīties, kā viņu nonievā.

Dons Karloss

Aiz labvēlības pret jums, mans kungs, es par viņu vairs nekā neteik�u. Vismazākais, ar ko varu jums atmaksāt, ka izglābāt man dzīvību, ir � klusēt par jums pazīstamu cilvēku, par kuru varu sacīt tikai sliktu. Bet, lai jūs būtu viņam kāds draugs būdams, ceru, ka neattaisnojat viņa rīcību un nekā dīvaina tur neredzat, ka mēs viņu meklējam, lai viņam atriebtos.

1G4

Dons �uans

Glu�i otrādi, gribu jums pakalpot un aiztaupīt liekas piiles. Es esmu dona �uana draugs, tur neko vairs nevar līdzēt, bet nav pieļaujams, ka viņ� apvaino mui�niekus un paliek nesodīts. Jums galvoju, ka dabūsit no viņa gandarījumu.

Dons Karloss

Kādu gan te gandarījumu var dot par tādu apvainojumu?

Dons �uans

Kādu vien jūsu gods vēlēsies. Un, lai jums nebūtu vēl turpmāk jāpūlas, �o donu �uanu meklējot, es uzņemos to atrast un savest ar jums kopā, kur un kad vien vēlaties.

Dons Karloss

Si cerība, mans kungs, ielīksmo aizvainotās sirdis! Bet tagad, kad esmu jums tik daudz pateicības parādā, man būtu pārāk sāpīgi redzēt jūs par sekundantu.

Dons �uans

Es esmu tik tuvs donam �uanam, ka arī man jāduelējas, ja duelēsies viņ�; bet katrā ziņā es atbildu par viņu tāpat kā pats par sevi: jums tikai jāpasaka, kad gribat, lai viņ� ierodas un dod gandarījumu.

Dons Karloss

Cik ne�ēlīgs man liktenis! Esmu jums pateicīgs par dzīvību, bet jūs esat dona �uana draugs!

V SKATS

Dons Alonso, dons Karloss, dons �uans, Sganarels

Dons Alonso saviem pavadoņiem

Padzirdiet zirgus un vediet tos mumsnopakaļ,

lto

gribu mazliet paieties kājām. Ierauga abus. Ak debess! Ko �e redzu! Jūs, mans brāli, te kopā ar mūsu nāvīgāko ienaidnieku!

Dons Karloss

Ar mūsu nāvīgāko ienaidnieku?

Dons �uans, uzlikdams roku uz zobena spala

Jā, es esmu dons �uans, un pārspēks neiebie-dēs mani slēpt savu vārdu.

Dons Alonso, izvilcis zobenu

Ā! Nodevēj, tev jāmirst, lai... Sganarels aizbēg paslēpties.

Dons Karloss

Mans brāli, pagaidiet, viņam esmu parādā par savu dzīvību, bez viņa palīdzības laupītāji būtu mani nogalināju�i.

Dons Alonso

Vai tas lai kavētu mūs atriebties? Lai ienaidnieka pakalpojums diez cik liels, nekādu pienākumu tas mūsu sirdīm neuzliek, un, ja salīdzina pakalpojumu ar apvainojumu, tad jūsu atzinība, mans brāli, ir smieklīga. Un, tā kā gods ir nesalīdzināmi vērtīgāks par dzīvību, tad mēs nekādu pateicību neesam parādā cilvēkam, kas glābis mūsu dzīvību, bet laupījis mums godu.

Dons Karloss

Ls zinu, mans brāli, ka mui�niekam vienmēr jāievēro starpība starp godu un dzīvību; pateicība par palīdzību jau manā dvēselē neliek aizmirst apvainojumu, bet atļauj man atdot, ko esmu parada, un par dzīvību, par ko man viņam jāpateicas, atlīdzināt ar to pa�u, atliekot atriebību un ļaujot viņam vēl da�as dienas baudīt savas labdarības augļus.

ICC

Dons Alonso

Nē, nē, atlikt atriebību būtu bīstami, tāda izdevība tik viegli otrreiz vis neradīsies. �odien mums to pie�ķir pa�as debesis, un mums tā jāizmanto. Ja gods ir ievainots līdz nāvei, nav vairs jācen�as apvaldīt jūtas. Ja negribat �ai lietā piedalīties, atstājiet �o vietu un atļaujiet manai rokai iegūt slavu, izdarot �o upurē�anu.

Dons Karloss

Mans brāli, ļoti lūdzu...

Dons Alonso

Kam liekas runas vēl! Viņam jārnirst!

Dons Karloss

Brāl, jel pagaidiet! Es necietī�u, ja kāds apdraud viņa dzīvību! Pie dieva zvēru, aizstāvē�u viņu, vienalga, pret ko, � mana dzīvība, ko viņ� izglāba, lai viņu aizsargā, un, lai jūsu zobena cirtieni varētu trāpīt viņu, jums jānodur mani.

Dons Alonso

Kā! Jūs nostājaties ienaidnieka pusē, pret mani? Jūtat pret �o cilvēku nevis naidu, kāds, viņu ieraugot, pārņem mani, bet jūsu jūtas pau� pat maigumu!

Dons Karloss

Mans brāli, būsim savaldīgi, izpildot mūsu pienākumu, un atriebsim mūsu godu bez tādas iekaisības, kāda pārņēmusi jūs. Būsim cēlsirdīgi un nosvērti, saglabāsim cieņu, nevis ļausim vaļu negantam naidam, uzklausīsim saprāta balsi un nepadosimies aklām dusmām. Es negribu, mans brāli, palikt parādā savam ienaidniekam, ta�u uzskatu par savu pienākumu vispirms norēķināties ar viņu. Jūsu slava ta�u

necietis, ka mēs atriebību atliekam, � glu�i otrādi, tā kļūs vēl lielāka, jo ļau�u acis mūsu rīcība gūs vēl lielāku attaisnojumu.

Dons Alonso

Ak, cik neizprotams gļēvums! Un kāds dīvains apstulbums � likt uz spēles savu godu kaut kada mānīga pienākuma dēļ, kur� ir glu�i aplama iedoma.

Dons Karloss

Nē, mans brāli, tu raizējies velti. Ja izdarīju kļūdu, tad pratī�u to ari labot, un visas rūpes par mūsu godu atstāj manā ziņā. Es apzinos, kāds ir mans goda pienākums, un �is vienas dienas ilgais novilcinājums, uz ko mani pamudināja pateicība, vēl jo vairāk iekvēlinās manas alkas atriebt. Jūs redzat, don 2uan, kā cen�os atlīdzināt jums, ko esat darījis manis labā, pēc tā jus varat spriest, ka es ar tādu pa�u dedzību atmaksāju visus savus parādus un par apvainojumu norēķinos tāpat kā par labdarību. Es neprasu, lai jūs tūlīt izklāstāt savas jūtas, bet ļauju jums brīvībā pārdomāt lēmumu, kāds jums jāpieņem. Jūs pats labi zināt, kādu pārestību esat mums nodarījis, un ieteicu jums apsvērt, kādu gandarījumu tā prasa. Mūs gandarīt var ari miera ceļā un var arī ar asiņainiem līdzekļiem. Lai ko jūs izvēlētos, jūs devāt man vārdu, ka dabū�u gandarījumu no dona �uana. Lūdzu, to neaizmirstiet un atcerieties arī, ka jebkurā citā vietā esmu parādnieks vienīgi savam godam.

Dons �uans

Nekā no jums es neprasu, ko apsolīju � pildī�u.

Dons Karloss

Mans brāli, ejam nu. Acumirklīga iecietība neko nekaitēs mūsu bargajam pienākumam.

VI SKATS

Dons �uans, Sganarels

Dons �uans

Ei! Sganarel!

Sganarels iznāk no paslēptuves

Ko pavēlēsit?

Dons �uans

Ak tā, nelieli! Tu laidies lapās, kad man uzbrūk?

Sganarels

Piedodiet, mans kungs, es biju tepat tuvumā. Man rādās, ka �īs drēbes ir tas pats kas caurejas līdzeklis, pietiek tikai uzvilkt � tikpat kā zāles būtu ieņēmis.

Dons �uans

Pie velna lādu bezkauņu! Būtu vismaz paslēpis savu gļēvumu aiz kāda cienīgāka aizsega. Vai zini arī, kam es izglābu dzīvību?

Sganarels

Es? Nē, nezinu.

Dons �uans

Elvīras brālim.

Sganarels

Elvīras...

Dons �uans

Tas ir godavīrs, izturas, kā pieklājas, un �ēl, ka man ar viņu jānaidojas.

Sganarels

Jums būtu labāk to visu nokārtot miera ceļā.

Dons �uans

Jā, jā, bet mana kaisle pret donnu Elviru ir apdzisu�i, un saistīties nav manā dabā. Tu zini, ka mīlestībā gribu saglabāt brīvību un savu sirdi nekad nevarētu ieslēgt �etrās sienās. Esmu tev to teicis reizes divdesmit, ka man ir iedzimta tieksme padoties visām, kas mani valdzina. Mana sirds pieder visām daiļavām, un vienīgi no viņām pa�ām atkarīgs, cik ilgi viņas cita pēc citas spēj tajā valdīt un to noturēt. Bet kas tā tur par lepnu celtni starp kokiem?

Sganarels

Vai tad jūs nezināt?

Dons �uans

Tie�ām nezinu.

Sganarels

Tā? Tās ir kapenes, ko lika uzcelt koman-dors, kuru jūs drīz pēc tam nogalinājāt.

Dons �uans

Ak jā, tev taisnība! Nudien, nezināju, ka tās ir �inī vietā. Visi stāsta brīnumlietas par �o celtni, tāpat par komandora tēlu. Man gribētos gan to redzēt.

Sganarels

Mans kungs, jel neejiet vis tur.

Dons �uans

Kāpēc?

Sganarels

Neklājas ta�u iet un skatīties uz cilvēku, ko esat nonāvējis.

Dons �uans

Glu�i otrādi, ar �o apmeklējumu gribu parādīt viņam godu, un viņam tas jāuzņem ar pateicību, ja viņ� ir labi audzināts cilvēks. Ejam turp!

Kapli�a atveras, redzams komandora tēls.

Sganarels

Ak, cik jauki! Cik skaists tēls! Skaists marmors, skaisti pīlāri! Ai, cik skaisti! Ko jūs teiksit, mans kungs?

Dons �uans

Neesmu vēl redzējis tādu miru�a cilvēka augstprātību. Apbrīnojami, ka cilvēkam, kas visu mū�u dzīvojis visai vienkār�ā mitekli, tie�i tad iekārojusies tāda greznība, kad tā viņam vairs nav vajadzīga.

Sganarels

Redziet, komandora tēls.

Dons �uans

Sasodīts! Viņam piestāv �is Romas imperatora tērps.

Sganarels

Jā, goda vārds, mans kungs, lielisks darbs. Viņ� izskatās glu�i kā dzīvs, liekas, tūlīt sāks runāt. Viņ� raida uz mums tādus skatienus, ka man mestos bail, ja es te būtu viens. Rādās, ka viņam lāgā nepatīk vis mūs redzēt.

Dons �uans

Tad viņ� būtu netaisns, ja ta pieņemtu godu, ko viņam parādu. Tu pajautā, vai viņ� negrib ierasties uz vakariņām pie manis.

Sganarels

Es domāju, ka to nu gan viņ� negribētu.

Dons �uans

Pajautā, tev sakul

Sganarels

Vai jokojat? Tur jau jābūt trakam, lai runātu ar teļu.

Dons �uans

Dari, ko tev lieku!

Sganarels

Kāda iedoma! Senjor komandor... Novērsies. Man jāsrncjas par savu muļķību, bet pavēlnieks man liek to darīt. Skali. Senjor komandor, mans pavēlnieks � dons �uans liek pajautāt: vai neparadīsit jūs viņam godu un neatnāksit pie viņa vakariņās? Tēls māj ar galvu. Ai!

Dons �uans

Ko! Kas tev ir? Saki ta�u! Runā!

Sganarels

Komandora tēls... Pamāj ar galvu, kā darīja tēls.

Dons �uans

Nu un tad? Ko tu gribi teikt, blēdi?

Sganarels

Gribu teikt, ka tēls...

Dons �uans

Ko tēls? Ja nerunāsi, nositī�u tevi!

Sganarels

Tēls man deva zirni.

Dons �uans

Velns tevi rāvis, viltnieks tāds!

Sganarels

Tas deva zīmi man, jums saku, tā ir skaidra patiesība. Pieejiet tuvāk un pamēģiniet parunāt ar to pats, tad redzēsit. Varbūt...

Dons �uans

Nac, nejēga, пас, es tev ar pirkstu parādī�u tavu bailību. Skaties! Vai senjors komandors nevēlētos ar mani vakariņot?

Tēls vairākkārt pamāj ar galvu.

Sganarels

Ir nu gan izprieca! Nu, mans kungs?

Dons �uans

Viss kārtībā, ejam prom no �ejienes! Sganarels, viens

Lūk, brīvdomātāji, kas negrib ticēt vairs nekam.

CETURTAIS CĒLIENS

DONA 2UANA APARTAMENTS I SKATS

Dons �uans, Sganarels, R a go tētis

Dons �uans Sganarelatn

Lai butu kā būdams, tās ir tikai muļķības, mūs varēja maldināt ēnu ņirboņa vai arī dūmaka aizmiglot skatu.

Sganarels

Ak, mans kungs, neņemieties nu noliegt to, ko redzējām pa�i ar savām acīm. Tēls tie�ām pamāja ar galvu, un es ne�aubos, ka debesis, sadusmotas par jūsu dzīves veidu, darīja �o brīnumu, lai jūs vestu pie prāta un izglābtu no...

Dons �uans

Klausies, ja tu vēl māksies man virsū ar savām stulbajām pamācībām, ja vēl bildīsi kaut vārdiņu par to, es pasauk�u kādu un lik�u atnest vēr�a dzīslu pātagu, pavēlē�u trīs �etriem vīriem tevi pieturēt un tev krietni uzskaitī�u. Saprati?

Sganarels

Kā nu ne, mans kungs, labi sapratu. Jūs pateicāt skaidri un gai�i, un tas jums ir vislabākais, ka jūs nerunājat aplinkiem, bet vienmēr sakāt tīru patiesību.

Dons �uans

Nu pietiks, lai ātrāk liek galdā vakariņas. Zēn, padod krēslu!

II SKATS

Dons �uans, Sganarels, Ragotēns, Laviolets

Laviolets

Mans kungs, atnācis jūsu piegādātājs Di-rnan�a kungs, viņ� vēlas ar jums parunāt.

Sganarels

Jauki! Tā tik vēl trūka! Aizdevējs ar savām laipnībām. Ko gan �is iedomājas � nākt mums naudu prasīt! Kāpēc neteici � nav mājās kungs?

Laviolets

Jau veselu stundas ceturksni to viņam saku, bet viņ� negrib ticēt, sē� un jūs gaida.

Sganarels

Lai gaida vien, cik patīk.

Dons �uans

Nē, glu�i otrādi, lai nāk iek�ā. Slēpties no aizdevējiem ir ļoti slikta politika. Vajag viņiem kaut kā atlīdzināt, un es zinu noslēpumu, kā viņus apmierināt un tikt no viņiem vaļā, neie-dodot nevienu naudas gabalu.

III SKATS

Diman�s, dons �uans, Sganarels, Laviolets, Ragotēns

Dons �uans

A, Diman�a kungs, jel nāciet tuvāk! Cik laimīgs esmu, redzot jūs. Jau savus ļaudis izbāru, ka tie jūs tūlīt nav iek�ā laidu�i. Biju norīkojis pie sevis nevienu nelaist, bet �i pavēle

ja� neattiecas uz jums, jo jums ir tiesības nākt katrā laikā; jums manas durvis nekad slēgtas nebūs.

Ditnan�s

Mans kungs, esmu ļoti pateicīgs.

Dons �uans Laviolelam un Ragotēnam

Velns jūs, stulbiķus, rāvis, es jums rādī�u, kā likt Diman�a kungam priek�namā gaidīt, iemācī�u jūs pazīt cilvēkus!

Diinan�s

Mans kungs, tas nav nekas.

Dons �uans Diman�am

Ko! Sacīt Diman�a kungam, manam labākajam draugam, ka mājās neesmu!

Ditnan�s

Mans kungs, esmu jūsu kalps. Atnācu, lai...

Dons �uans

Ātri krēslu Diman�a kungam!

Ditnan�s

Mans kungs, man tāpat labi...

Dons �uans

N�, nē, es gribu, lai jūs man tie�i preti sēdētu.

Ditnan�s

Tas nepavisam jau nav vajadzīgs.

Dons �uans

Prom �o saliekamo krēslu! Atnesiet atzveltni!

Diman�s

Mans kungs, jūs jokojat, es ...

Dons �uans

Nē, nē, es zinu, ko jums esmu parādā; negribu, ka mūs �ldro.

Dirnan�s

Mans kungs...

Dons �uans

Tā, lūk, sēdieties te!

Diman�s

Nav nepiecie�ami, mans kungs, man tikai jāpasaka jums viens vārds. Biju...

Dons �uans

Sēdiet, saku jumsi Diman�s

Mans kungs, man labi tāpat. Atnācu, lai... Dons �uans

Nē, es jūs neuzklausī�u, ja neapsēdīsities. Diman�s

Labi, mans kungs, lai notiek, ja tā vēlaties. Es...

Dons �uans

Nu, Diman�a kungs, jums klājas labi? Diman�s

Jā, pateicos, mans kungs, es atnācu...

Dons �uans

Jums apbrīnojama veselība: tik svaigas lūpas, sārta seja, spridzīgas acis.

Diman�s

Es labprāt gribētu ...

Dons �uans

Kā jūtas jūsu cienīgā, Diman�a kundze? Diman�s

Ļoti labi, mans kungs, paldies dievam.

Dons �uans

Dū�īga sieviete!

Diman�s

Tā gatava jums pakalpot, mans kungs. Es atnācu,lai...

Dons �uans

Un jūsu meitiņa, Klodine, kā jūtas tā? Diman�s

Lieliski.

Dons �uans

Jauka meitenīte, milu to no visas sirds. Diman�s

Par daudz lielu godu, mans kungs, viņai parādāt. Es jums...

Dons �uans

Un maziņais Kolēns? Vel vienmēr dauza savas bungas?

Diman�s

Vienā laidā, kungs. Es...

Dons �uans

Un jūsu sunītis Briskē vienmēr tikpat skaļi rej un visiem stilbos krīt, kas iet pie jums?

Diman�s

Vēl trakāk nekā agrāk, mans kungs, nezinām, kā viņu savaldīt.

Dons �uans

Nebrīnieties, ka apjautājos tā par visu jūsu ģimeni, es Joti dzīvoju tai līdz.

Diman�s

Mēs esam jums par to, mans kungs, bezgala pateicīgi. Es ...

Dons �uans sniedz roku

Dodiet roku man, Diman�a kungs! Vai esat man labs draugs?

Diman�s

Mans kungs, esmu jūsu kalps.

Dons �uans

Pie joda, esmu jūsu kalps ar visu sirdi un dvēseli.

Diman�s

Jūs parādāt man pārāk lielu godu. Es... Dons �uans

Es visu darītu jūsu labā.

Diman�s

Mans kungs, jūs esat pārāk labs pret mani. Dons �uans

Un glu�i nesavtīgi, ticiet man.

Diman�s

Es gan neesmu sev tādu atlīdzību pelnījis. Bet nu, mans kungs...

Dons �uans

Diman�a kungs, vai negribat tā bez ceremonijām paēst kopā ar mani vakariņas?

Diman�s

Nē, mans kungs, man tūlīt jāiet mājās. Es ...

Dons �uans pieceļas

Tad ātri �urp lāpas! Pavadiet Diman�a kungu! Lai kādi �etri pieci no maniem ļaudīm paņem musketes un iet viņam Iīdz!

Diman�s, ari pieceldamies

Mans kungs, nav vajadzīgs, es tīri labi aizie�u viens pats. Bet...

Sganarels ālri aizvāc krēslus.

Dons �uans

Kā! Es gribu, lai jūs pavada, man pārāk rup jūsu gaitas! Es esmu jūsu kalps, turklāt vēl jūsu parādnieks.

Diman�s

Ak, mans kungs ...

Dons �uans

To neslēpju un visiem saku!

Diman�s

Bet...

Dons �uans

Vai gribat, lai pavadu jūs pats?

Diman�s

Ak, mans kungs, jūs jokojat. Mans kungs...

Dons �uans

Lūdzu jūs, apskausimies! Un vēlreiz lūdzu, ticiet man, ka esmu jūsu rīcībā un pasaulē nav nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt, lai pakalpotu jums. Aiziet.

IV SKATS

Diman�s, Sganarels

Sganarels

Jāatzīst, ka mans pavēlnieks jūs ļoti mīl.

Diman�s

Taisnība, viņ� izturējās pret mani tik laipni un izteica tik daudz cildinājumu, ka man mute nevērās viņam naudu prasīt.

Sganarels

Apgalvoju, ka mēs visi esam ar mieru jūsu dēļ atdot dzīvību. Man gribētos, ka jums kas atgadītos, ka ienāktu kādam prātā iekaustīt jūs ar rungu, � tad tik jūs redzētu!

Diman�s

Tam ticu. Bet lūdzu jūs, Sganarel, iebilstiet viņam kādu vārdiņu par manu naudu.

Sganarels

Neraizējieties! Viņ� jums bagātīgi samaksās.

Diman�s

Bet jūs pats, Sganarel, man ari esat kaut ko parādā.

Sganarels

Fī! Nerunāsim nu par to!

Diman�s

Kā tad tā? Es ...

Sganarels

Vai tad es pats to nezinu, l<a esmu jūsu parādnieks?

Diman�s

Jā, bet..,

Sga narels

Iesim, Diman�a kungs, jums parādi�u gaismu. Diman�s

Bet mana nauda ...

Sganarels, paņemdams Diman�a kungu zem rokas Jūs jokojat.

Diman�s

Hs gribu ...

Sganarels

Ek!

Diman�s

Domāju, ka ...

Sganarels, bīdīdams viņu uz durvju pusi Muļķība sl Diman�s

Bet...

Sganarels

Fī!

Diman�s

līs ...

Sganarels, izbīdīdams viņu ārā Fi! Saku jums!

V SKATS

Dons �uans, Sganarels, Laviolets

Laviolets donam Zuanam

Mans kungs, ir ieradies jūsu cienījamais tēvs.

Dons �uans

РЛ Tā tikai vēl te trūka! Vajadzēja vēl �o apmeklējumu! Vai trakam jāpaliek!

VI SKATS

Dons �uans, dons Luijs, Sganarels Dons Luijs

Es ļoti labi redzu, ka jūs apgrūtinu un ka neesat iepriecināts par manu apmeklējumu. Taisnību sakot, ir visai dīvaini, ka mēs viens otru traucējam, � esmu jums apnicis ar saviem apciemojumiem, un jūs esat man apnicis ar savu trakulību. Ak vai! Cik mēs esam neprātīgi! Mēs neuzticam debesīm rūpes par mūsu vajadzībām, kas būtu visprātīgākais. Mēs gribam būt par tām tālredzīgāki, apgrūtinām tās ar saviem bezjēdzīgajiem, neapsvērtajiem lūgumiem. Es dedzīgi vēlējos dēlu, nemitīgi rai-diju debesīm kvēlas lūg�anas. Un tagad �is dē!s, ko debesis, kurām bija apniku�as manas

neatlaidīgās lūg�anas, man sūtīja, kļuvis par manas dzīves sodību, turpretī es cerēju, ka tas būs reiz mans mierinātājs un mans prieks. Ar kādām acīm cs, jūsuprāt, lai skatos uz jūsu necienīgajiem darbiem, kuru sakrājies kaud�u kaudzēm un kuru pretīgumu sabiedrības priek�ā vairs nevar mazināt? So jūsu bezgalīgo neģēlību dēļ esmu spiests vai katru stundu nelietīgi izmantot karaļa labvēlību, un viņ� jau sāk ap�aubīt visus manus nopelnus un draugu galvojumus. Cik zemu esat kritis! Vai jums nav jānosarkst, ka tik maz cienāt savu dzimtu? Vai jums ir kādas tiesības vēl lepoties ar lo? Un ko jūs esat darījis, lai attaisnotu savu mui�nieka vārdu? Jums �ķiet, ka pietiek jau ar tās vārdu un ģerboni un ka di�ciltīgas asinis jau pa�as par sevi paaugstina mūs, kaut arī rīkojamies nekrietni? Nē, nē, izcel�anās vien nekā nenozīmē, ja nav tikuma. Varam dalīties slavā ar saviem sen�iem tikai tad, kad pa�i cen�amies tiem līdzināties. Viņu darbi, kuru spo�ums apstaro arī mūs, uzliek mums pienākumu daril viņiem tādu pa�u godu, iet viņu pēdās un ne-nonievāt viņu tikumus, ja gribam būt viņu cienīgi pēcte�i. Tas, ka esat cēlies no slaveniem sen�iem, vēl neko nenozīmē, tie atsakās atzīt, ka jūsu dzīslās rit viņu asinis, un viņu varoņdarbi jums nedod nekādas priek�rocības, glu�i otrādi, viņu slavas spo�ums, krizdams uz jums, vēl klajāk parāda jūsu negodīgumu, jo viņu slava ir kā lāpa, kuras gaismā katram duras acīs jūsu kauna darbi. Saprotiet ta�u beidzot, ka mui�nieks, kas dzīvo nelāgi, ir dabas izdzimums, ka tikums ir di�ciltīga cilvēka pirmā pazīme, ka vārdam es pie�ķiru daudz lielāku nozīmi nekā darbiem un ka vienkār�a kalēja dēlu vērtē�u augstāk par karaļdēlu, kur� dzīvos tā kā jūs.

Dons �uans

Mans kungs, ja jūs būtu apsēdies, jums vēl labāk būtu runāt.

Dons Luijs

Nē, neģēli, es nedz sēdē�u, nedz vairs runā�u, � redzu, ka visi mani vārdi neskar tavu sirdi. Bet zini, necienīgais dels, ka tēva mērs ir pilns, ka varu darīt galu tavai netiklībai agrāk, nekā tu domā, aizsteigties priek�ā debesu dusmām un, sodīdams tevi, nomazgāt kaunu, ko ieguvu, tev dodams dzīvību.

VII SKATS Dons �uans, Sganarels

Dons �uans, vērsdamies pie tēva, lai gan tas jau

izgājis

E! Mirstiet vien, jo drīzāk jo labāk, tas ir visprātīgākais, ko jūs varat darīt. Katram jau savs laiks, un mani kaitina tas, ka tēvi dzīvo tikpat ilgi kā viņu dēli.

Sganarels

Ak vai, mans kungs, jūs darāt nepareizil

Dons �uans, pieceldamies

Nepareizi?

Sganarels izbijies

Mans kungs ...

Dons �uans

Nepareizi?

Sganarels

Jā, mans kungs, jūs darījāt gan nepareizi, noklausīdamies visu to, ko viņ� te sarunāja, jums vajadzēja izmest viņu laukā aiz apkakles.

Vai redzēta vēl lielāka bezkaunība? Tēvs ierodas izteikt dēlam pārmetumus, liek tam laboties, atgādina izcel�anos, norāda dzīvot kārtīgu dzīvi un sagvel� vēl visādas muļķības! Vai to var izturēt tāds vīrs kā jūs, kas pats labi zina, kā jādzīvo? Es brīnos par jūsu pacietību, bijis jūsu vietā es � to būtu izdzinis laukā. Klusībā. Nolādētā izdabība! Kur mani esi novedusi?

Dons �uans

Vai drīz būs vakariņas?

VIII SKATS

Dons �uans, Sganarels, Ragotēns

Ragotēns

Mans kungs, tur kāda aizplīvurojusies dāma vēlas ar jums runāt.

Dons �tians

Kas varētu tā būt?

Sga narels

Jāpaskatās.

IX SKATS

Dons �uans, Sganarels, donna Elvīra, aizplīvurojusies

Donna Elvīra

Neesiet jel pārsteigts, don 2uan, te mani ieraugot �ajā stundā un �ādā tērpā. Svarīgs iemesls mudināja man ierasties, un to, kas man jums jāsaka, nevar atlikt. Es nenāku pie jums, vairs dusmu pārņemta, jūs redzat pats, ka esmu pārmainījusies, kļuvusi pavisam citāda nekā �orīt. Te vairs nav tā donna Elvīra, kura jūs nolādēja un kuras satrauktā dvēsele �austīja jūs ar draudiem un alka atriebības. Debesis aizdzina no manas dvēseles �o necienīgo kaisli, ko jutu pret jums, izgaisināja �ās noziedzīgās aizrautības vētrainos uzplūdus, visas �ās zemes mīlestības kaunpilnās dziņas. Manā sirdi, kas joprojām jūs mīl, palikusi tikai liesma, brīva no jebkādas juteklības, tīrs maigums, nesavtīga mīlestība, kam rūp nevis mana, bet vienīgi jūsu laime.

Dons �uans klusi Sganarelam Tu, liekas, raudi?

Sganarels

Piedodiet.

Donna Elvīra

Sī mīlestība, patiesa un �ķista, atveda mani �urp jūsu dēļ, lai debesu vārdā brīdinātu jūs un mēģinātu glābt no bezdibeņa, kurā iestiegat. Jā, don �uan, es zinu, cik izlaidīga ir jūsu dzīve. Un �ī pati debess, kas apgaismoja manu sirdi un atvēra man acis, atklādama manus maldus, iedvesmoja mani, lai nāku pie jums un tās vārdā daru zināmu, ka jūsu grēki tās �ēlsirdību izsmēlu�i, ka briesmīgās debesu dusmas draud nākt pār jums kuru katru mirkli, ka vienīgi tūlītēja no�ēla spēj jūs glābt un varbūt jums atlikusi tikai viena diena, lai izbēgtu no vislielākās nelaimes. Mani vairs nekādas pasaulīgas saites pie jums nesaista. Lai slavētas debesis, ka visas manas neprātīgās iedomas izgaisu�as; lēmums ir pieņemts � es aizeju no pasaules, vienīgais, ko lūdzu, � kaut man būtu ļauts dzīvot tik ilgi, lai varētu izpirkt savu grēku, lai man taptu piedota tā aklība, kurā mani noveda grēcīgā kaisle, un kaut es varētu rūgtā no�ēlā iemantot piedo�anu. Bet �ai no-�ķirlibā no pasaules es ciestu briesmīgākās mokas, ja cilvēku, ko tik ļoti mīlēju, būtu ķēris debesu taisnīgais sods. Man būtu neizsakāms prieks, ja es spētu novērst �o drausmīgo atmaksu, kas jums draud. Jūs ļoti, ļoti lūdzu, dori Zuan, parādiet man �o pēdējo �ēlastību, sniedziet �o saldo mierinājumu; neatsakieties no �ā pēdējā glābiņa, to lūdzu jums ar asarām acīs. Un, ja jums vienaldzīgs pa�a liktenis, tad neesat vienaldzīgs pret manām lūg�anām, pasargiet mani no nepanesamajām sāpēm, kad zinā�u, ka esat nosodīts ar mū�īgām mokām.

Sganarels klusībā

Nabaga sieviete.

Donna Elvīra

Es jūs mīlēju ar bezgalīgu maigumu, nekas �ai pasaulē man nebija tik dārgs kā jūs, un jūsu dēļ es aizmirsu savu pienākumu. Jūsu dēļ es darīju visu un tagad par atlīdzību lūdzu tikai vienu: labojieties un novērsiet savu bojā eju. Glābiet sevi, es jūs lūdzu, aiz mīlestības uz sevi vai aiz mīlestības uz mani. Vēlreiz, don Zuan, ar asarām to no jums izlūdzos ... Un, ja sievietes asaras, kuru jūs reiz mīlējāt, ir par maz, tad, lūdzu, pasakiet, kas vēl spētu jūs aizkustināt.

Sganarels klusībā, raudzīdamies uz donu Zuanu

Tīģera sirds!

Dorma Elvīra

Tas arī bija viss, ko gribēju jums pateikt. Tagad varu iet.

Dons �uans

Ak, kundze, ir tik vels, palieciet �eit, jūs iekārtos, cik labi iespējams.

Donna Elvira

Nē, nē, don Zuan, vairs mani neaizturiet!

Dons �uans

Man, kundze, sagādāsit prieku, ja paliksit, patiesi.

Donna Elvīra

Nē, saku jums, ar liekam runām nezaudēsim velti laiku. Ļaujiet man ātri aiziet un nepūlieties mani pavadīt, bet domājiet vienīgi par to, ko sacīju.

x SKATS

Dons �uans, Sganarels

Dons �uans

Vai tu to saprati, es sajutu pret viņu vēl kaut kādas jūtas; tās varbūt pamodināja viņas neparastais izskats: nevī�īgais apģērbs, skumjais skatiens, asaras � tas viss manī uzpūta vēl kādu dzirksti no izplēnēju�ās guns.

Sganarels

Tātad tas nozīmē, ka viņas vārdi neatstāja vis uz jums nekādu iespaidu.

Dons �uans

Ātrāk vakariņas!

Sganarels

Klausos!

XI SKATS

Dons �uans, Sganarels, Laviolets, Ragotēns

Dons �uans sē�as pie galda

Sganarcl, man tomēr derētu padomāt par labo�anos.

Sganarels

Tā gan!

Dons �uans

Jā, goda vārds, vajadzēs laboties. Vēl gadu divdesmit vai trīsdesmit tā nodzīvot un tad padomāt par grēku no�ēlu.

Sganarels

Ak tā.

Dons �uans

Ko saki tu par to?

Sganarels

Nekā. Lūk, vakariņas. Paņem, kumosu, ieliek sev mutē.

Dons �uans

Man �ķiet, ka uztūcis tev vaigs. Vai tev kas kait? Runa ta�u, � kas tev lēcies?

Sganarels

Nekas,

Dons �uans

Nu parādi! Sasodīts, tas ta�u tūkums un uz pa�a vaiga! Ātri padod lanceti, to pārgriezīsim! Nabadziņ�, tik tikko elpo vēl, tā jau nosmakt var. Pagaidi, redz, kā nogatavojies! A! Blēdis tāds!

Sganarels

Goda vārds, mans kungs, es gribēju vien pārliecināties, vai pavārs sāli, piparus nav pielicis par daudz.

Dons �uans

Nu labi, sēdies un ēd! Pēc vakariņām tu man būsi vajadzīgs. Ka redzu, esi izsalcis.

Sganarels, atsēdies pie galda

Es domāju gan, kungs, no pa�a rīta ēdis neesmu. Ņemiet �o, tas ir visgar�īgākais, kas tik vien var būt. Tiklīdz Sganarels kaut ko uzliek uz sava �ķīvja un pagrie� galvu prom, Ragotēns to paņem un aizvāc. Ragotēnam. Mans �ķīvis ... Kur tas palika? Lēnāk, lūdzu, velna puika, paskat vien, cik veikls! Mainīt glu�i tīrus �ķīvjus! Un tev, Lavioletiņ, jau sen laiks ieliet vīnu. Kamēr Laviolets ielej Sganarelam, Ragotēns tam atkal noņem �ķīvi.

Dons �uans

Kas, velns, tur tā var dauzīties?

Sganarels

Kas ellē nāk te traucēt mūsu mielastu?

Dons �uans

Gribu mierīgi paēst vakariņas, neielaist neviena!

Sganarels

Atļaujiet, es pats ie�u paskatīties.

Dons �uans, redzēdams Sganarelu ienākam izbiju�os Kas tev? Kas tur?

Sganarels māj ar galvu tāpat, kā to darīja tēls Tas... ir viņ�.

Dons �uans

Ie�u paskatīties, � pierādī�u, ka nebaidos ne no kā.

Sganarels

Ak, nabaga Sganarel, kur tev paslēpties?

XII SKATS

Dons �uans, Sganarels, komandora tēls, Lavlolets, Ragotēns

Dons �uans saviem ļaudīm

Krēslu un traukus, ālri! Dons �uans un tēls atsē�as pie galda. Sganarclam. Nu, sēdies klāti

Sganarels

Mans kungs, jau esmu paēdis.

Dons �uans

Sēdies tur, tev saku! Ieliet viņu! Uz komandora veselību! Ar tevi gribu saskandināt, Sga-narel. Ieliet viņam vīnu!

Sganarels

Mans kungs, man neslāpst.

Dons �uans

Dzer un uzdziedi komandoram savu dziesmiņu!

Sganarels

Esmu aizsmacis, mans kungs.

Dons �uans

Tas nav nekas. Sāc! Ļaudīm. Jūs nāciet tuvāk un dziediet viņam līdz!

Tēls

Pietiek, don Zuan! Jūs vakariņās rīt pie sevis ielūdzu. Vai drosmes pietiks jums?

Dons �uans

Jā, ie�u, un mani pavadīs Sganarels.

Sganarels

Jums pateicos, rit es gavēju.

Dons �uans Sganarelam

Ņem �o lāpu!

Tēls

Ko sūtīju�as debesis, tam gaisma nav vajadzīga.

PIEKTAIS CĒLIENS

LAUKU APVIDUS I SKATS

Dons �uans, dons Luijs, Sganarels Dons Luijs

Mans dēls! Vai varētu tas būt, l<a labvēlīgās debesis uzklausīju�as manu lūg�anu? Vai taisnība, ko jūs man sakāt? Vai mani nokrāpjat ar tuk�u cerību? Vai varu kaut cik noticēt �ai pārsteidzo�ajai ziņai par jūsu pārvērtību?

Dons �uans

Jā, redzat nu, esmu atgriezies no visiem saviem maldiem. Es vairs neesmu tas, kas biju va!�y vakarā, debesis pēk�ņi pārvērtu�as mani tā, ka visi brīnīt brīnīsies. Tās aizkustināju�as manu dvēseli un atvēru�as man acis, ar �ausmām ieraudzīju ilgo tumsu, kurā mitu, dzīvodams netiklu, noziedzīgu dzīvi. Es atsaucu atmiņā visas nekrietnības, ko vien esmu darījis, un brīnos, kā gan debesis tās tik ilgi varēju�as paciest un nav pār manu galvu sūtīju�as jau rei�u divdesmit taisnīgas tiesas atmaksu. Nu redzu lēnprātību, ko savā �ēlastībā tās dāvāju�as man, par maniem grēkiem mani nesodīdamas, un esmu nolēmis pienācīgi to atmaksāt � visiem gribu pierādīt, ka savu dzīves veidu esmu pēk�ņi mainījis, ka gribu mēģināt vērst par labu savu agrāko nosodāmo rīcību un izpelnīties no debesīm pilnīgu grēku piedo�anu. To es tagad cen�os panākt un lūdzu jūs, mans kungs, jel mani pabalstiet �ai nodomā, jel palīdziet man izraudzīties tādu cilvēku, kas derētu man par vadoni, un pēc viņa norādījuma es varētu tad dro�i iet pa �o jauno ceļu.

Rons Luijs

Ak, mans dēls, cik viegli atsaucama tēva mīlestība, cik ātri apvainojums gaist, ja dēls bilst pirmo no�ēlas vārdu! Es jau pat neatminu vairs visus tos sarūgtinājumus, ko esi sagādājis man, tas viss nu ir izdzēsts ar vārdiem, ko nupat man teici. Atzīstos, ka pats vairs neatjēdzu, ko daru. Es raudu prieka asaras; visas manas lūg�anas ir izpildītas, man vairs debesīm nav nekā, ko lūgt. Apskaujiet mani, dēls, un neļaujiet izgaist �īm cēlajām jūtām, es jūs ļoti lūdzu. Nu tūlīt steig�u paziņot �o priecīgo ziņu jūsu mātei, dalīties ar viņu �ai laimē, pateikties debesīm, ka tās jums iedvesu�as �o svēto apņem�anos.

II SKATS

Dons �uans, Sganarels

Sganarels

Ak, mans kungs, kāds man ir prieks, ka esat pārvērties! Ilgi gaidīju uz to, lai slava debesīm! Ko vēlējos, ir piepildīts.

Dons �uans

Velns tevi rāvis, muļķīt!

Sganarels

Kā tā � muļķīt?

Dons �uans

Ko! Vai manus vārdus noturēji par skaidru patiesību? Tev �ķiet, ka mana sirds un mute pau� vienu un to pa�u?

Sganarels

Kā! Tad tas nav jūsu... Jūs ne... Klusibā. Kas tas par cilvēku! Kas tas par cilvēku! Kas tas par cilvēku!

Dons �uans

Nē, nē, nebūt neesmu pārvērties, manas izjūtas ir tas pa�as agrākās.

Sganarels

Un uz jums nav atstājis nekāda iespaida ari tas pārdabiskais brīnums � tēls, kas kustas un runā?

Dons �uans

Tiesa kas tiesa, tur ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu, bet, lai nu tur būtu kas būdams, tas nespēj pārliecināt ne manu prātu, ne satricināt manu dvēseli. Ja sacīju, ka gribu savu uzvedību labot un dzīvot priek�zīmīgu dzīvi, tad tam bija ipa�s nolūks, vistīrākā politika, lietderīgs paņēmiens � viltība, kas nepiecie�ama, lai izpatiktu tēvam, kur� man ir vajadzīgs, un lai izsargātos no sve�u cilvēku uzmācības un simtiem nepatik�anu. Es runāju ar tevi atklāti, Sganarel, un ļoti priecājos, ka man ir liecinieks, kam varu pilnīgi atsegt savu dvēseli un ari iemeslus, kas liek man rīkoties tā vai citādi.

Sganarels

Ko! Nekam jūs neticat un tomēr gribat izlikties par krietnu cilvēku?

Dons �uans

Kāpēc gan ne? Bez manis ir vēl tik daudzi citi, kas nodarbojas ar �o amatu un uzliku�i sev tādu pa�u masku, lai apmānītu ļaudis.

Sganarels klusībā

Kas tas par cilvēku! Kas tas par cilvēku!�

Dons �uans

Mūsu dienas tas vairs nav nekāds kauns. Liekulība tagad ir modē nācis netikums, un visi modē nāku�ie netikumi tiek pieņemti par tikumiem. Godavīra loma ir vispateicīgākā, kādu vien var spēlēt. Mūsu laikos liekuļiem ir apbrīnojamas priek�rocības. Tai mākslā nekrietnais vienmēr liek goda celts, un, lai gan bie�i vien to atklāj, par viņu tomēr neko sliktu neuzdrīkstas sacīt. Visi pārējie cilvēku netikumi ir nopeļami, ikvienam tiesība tiem uzbrukt atklāti, bet liekulība vien ir privileģēts netikums, la pati ar savu roku aizspie� muti katram un jūtas savā nesodāmībā glu�i kā karaliene. Ja palīga ņem izlik�anos, izdodas cie�i apvienot visus, kas stāv un krīt par viltību. Ja kādu no tiem aizskars � visi metīsies glābt savējo. Bet tie, kuri pazīstami ka godprātīgi un kuru atklātība nav ap�aubāma, tiek piemuļķoti � savā vientiesība tie uzķeras uz �o 1 iekuļu mak�ķeres un palīdz �iem pērtiķiem ķēmoties paka| viņu rīcībai. Tu ne iedomāties nevari, cik daudz es tādu pazīstu, kuri ar viltību ir veikli izlīdzināju�i savus jaunības grēkus, paslēpu�ies zem reliģijas mantijas un, uzģērbu�i �o cienījamo tērpu, ieguvu�i tiesības būt par vissliktākajiem cilvēkiem pasaulē. Kaut arī viņu ļaunprātības ir labi zināmas, kaut arī visi zina, kādi viņi ir, � vienalga, ļau�u acīs viņi savu cienu nezaudē; pietiek viņiem tikai paris rei�u noliekt galvu, smagi nopūsties, izvalbīt acis � un viss jau piedots, lai ko arī viņi būtu nodarīju�i. Zem �ās izdevīgās pajumtes arī es gribu patverties, jo tad varē�u rīkoties pilnīgi dro�i. Savus jaukos paradumus vis neatmetī�u, tikai rūpīgi paslēp�os no pasaules acīm un baudī�u tos klusībā. Ja gadītos, ka mani atklāj, man nebūs jāpakustina ne mazais pirkstiņ� � visi liekuļi metīsies mani aizstāvēt pret kuru katru. Lūk, tas ir labākais veids, kā es nesodīts varē�u darīt visu, ko vien gribu. Es izlik�os stingri kritizējam cilu uzvedību, par visiem slikti spriedī�u

un labās domās bū�u tikai pats par sevi. Ja mani kāds aizskars, kaut vai niecīgi, � nepiedo�u viņam to nemū�am un visā klusībā glabā�u sirdi nedzē�amu naidu, es tēlo�u dieva likumu aizstāvi un aiz �ās ērtās izkārtnes vajā�u savus naidniekus, apvaino�u viņus bezdievībā un pratī�u viņiem uzrīdīt �os pakalpīgos baznīctēvus, bet tie, nesaprazdami, par ko ir runa, noķengās viņus visas pasaules priek�ā, apbērs ar lāstiem un, liekot lietā savu slepeno varu, atklāti pasludinās spriedumu. Tā, lūk, ir jāizmanto ļau�u vājības, un tā gudrs cilvēks piemērojas sava laika netikumiem.

Sganarels

Ak debess! Ko es dzirdu! Vēl jums tikai trūka liekulības, lai sevi parādītu visā pilnībā! Lūk, neģēlību kalngals! Mans kungs, jūsu pēdējā iedoma iekaisināja manas dusmas, un es vairs nevaru klusēt. Dariet ar mani, ko vien gribat, sitiet, sadauziet līdz nāvei, nositiet, ja patīk, bet man jāatvieglo sava sirds, kā jau uzticīgam kalpam, jāpasaka jums viss. Jums ta�u zināms, kungs, ka krūzē tikai tik ilgi turas ūdens, kamēr tā vesela? Un � kā lieliski pateicis viens rakstnieks, nezinu tikai, kur�, � cilvēks �ini pasaulē ir kā putns zara galā. Zars turas pie koka, un, kas turas pie koka, tas turas pie labām pamācībām; labas pamācības ir vairāk vērtas nekā skaisti vārdi; skaistus vārdus varam dzirdēt galmā; galmā dzīvo galminieki; galminieki seko modei; mode rodas no izdomas; izdoma ir viena no dvēseles spējām; dvēsele dod mums dzīvību, dzīvība izbeidzas ar nāvi; nāve mums liek domāt par debesīm, debesis ir aug�ā, pāri zemei; zeme nav tas pats, kas jūra; jūrā plosās vētras; vētras dragā kuģus; kuģiem vajadzīgi labi stūres vīri; labam stūres vīram piemīt saprāts; jauniem ļaudīm saprāta nav; jauniem ļaudīm jāpaklausa veciem; veciem patīk bagātība; bagātība dara cilvēkus bagātus; bagātais nav tas pats, kas nabagais; nabadzīgie

dzīvo nabadzībā; nabadzībai likumu nav, un, kam nav likumu, 1as dzīvo kā muļķa lops. Tātad jūs tiksit ellē pie visiem velniem.

Dons �uans

Spriedums jauks!

Sganarels

Ja jūs vēl palieciet pie sava, jo ļaunāk jums.

Ill SKATS

Dons �uans, Sganarels, dons Karloss

Dons Karloss

Tie�i laikā sastopu jūs, don 2uan, daudz patīkamāk parunāt ar jums un uzzināt jūsu lēmumu �eit nekā jūsu mājā. Jūs zināt, ka �īs rūpes es uzņēmos un paziņoju to jūsu klātbūtnē. No savas puses neslēp�u un atzī�os, ka ļoti gribētu, lai �i liela nokārtotos miera ceļā; es darītu visu, lai ari jūs ietu to pa�u ceļu un visu priek�ā atzītu manu māsu par savu sievu.

Dons �uans liekuļoti

Ak vai, no visas sirds gribētos jums dot gandarījumu, ko jūs vēlaties, bet debesis, lūk, tam pretojas, tās iedvesu�as man apņēmību mainīt dzīves veidu, un visas manas domas pa�laik saistās ap to, ka man pilnīgi jāatsakās no visām pasaulīgām lietām, iespējami ātrāk jāatbrīvojas no visādām kārībām un no �ā brī�a jāsāk dzīvot sūru dzīvi, lai izpirktu visas noziedzīgās izlaidības, kurās mani ierāva aklās jaunības kvēle.

Dons Karloss

Jūsu apņem�anās nav pretrunā ar to, par ko runāju: likumīgas sievas klātbūtne vienīgi var sekmet �o slavējamo nodomu, ko jums pa�as debesis iedvesu�as.

Dons �uans

Ak vai, tā nebūt nav! Tāds pats nodoms ir ari jūsu māsai: viņa nodomājusi iet klosteri, un aplaimiba nākusi pār mums vienlaicīgi.

Dons Karloss

Viņas aizie�ana klosteri nevar mūs gandarīt, to var izskaidrot tā, ka jūs esat noniecinājis viņu un mūsu ģimeni, � mūsu gods ta�u prasa, lai viņa dzīvotu kopā ar jums.

Dons �uans

Jums apgalvoju, tas nav iespējams. Es pats to visvairāk vēlētos un vēl �odien prasīju debesīm padomu, bet tad dzirdēju balsi, kas vēstīja, ka nedrīkstu par jūsu māsu domāt un, ar viņu kopā dzīvojot, nekādā ziņā neglāb�u savu dvēseli!

Dons Karloss

Vai domājat, don �uan, mūs apstulbot a; tādām skaistām atrunām?

Dons �uans

Man debesu balsij jāklausa.

Dons Karloss

Ko! Un jūs domājat, ka es ar tādām runām apmierinā�os?

Dons �uans

To tā grib debesis.

Dons Karloss

Vai debesis gribēja, lai jūs manu māsu izmānāt no klostera un pēc tam pametat?

Dons �uans

Debesis no manis to prasa.

Dons Karloss

Un mēs lai �o kauna traipu cie�am savā ģimenē?

Dons �uans

Vainojiet debesis par to.

Dons Karloss

Ko jūs te daudzināt debesis vienā laidā!

Dons �uans

Debesīm tā patīk.

Dons Karloss

Pietiek, don �uan, jūs saprotu, te negribu ar jums izrēķināties, �ī vieta nav tam piemērota, bet gan jūs atradī�u un drīzāk pat, nekā domājat.

Dons �uans

Dariet, kā jums tik, jūs zināt, ka man drosmes netrūkst, un, ja vajadzīgs, protu rīkoties ar zobenu. Drīzumā ie�u pa �o nomaļo celiņu uz lielo klosteri. Bet atklāti gan pasaku, ka, lai gan negribu ar jums cīnīties, � debesis man aizliegu�as pat domāt par to, � ta�u, ja jūs man uzbruksit, tad mēs vēl redzēsim, kas no tā iznāk.

Dons Karloss

Patiesi, redzēsim, to mēs vēl redzēsim.

IV SKATS

Dons �uans, Sganarels

Sganarels

Mans kungs, kādu velni�ķu izdarī�anos jūs nu esat pieņēmis? Tā ir daudz ļaunāka nekā viss cils. Man jūs daudz labāk patikāt, kāds bijāt agrāk. Vienmēr cs cerēju uz jūsu glābiņu, bet nu, lūk, esmu izmisumā. Līdz �im debesis jūs pacietu�as, bet tik �ausmīgu nekrietnību tās, domāju gan, vairs necietīs.

Dons �uans

Hj nu, ej, debesis nav tik sīkumainas, kā tu domā, ja katru reizi, līdzko cilvēks...

v SKATS

Dons �uans, Sganarels, spoks, aizplīvurotas sievietes

izskatā

Sganarels, spoku pamanījis

Vai, kungs, jau pa�as debesis grib ar jums runāti

Dons �uans

Ja debesis vēlas mani brīdināt un grib, lai es tās saprotu � lai runā skaidrāk!

Spoks

Donam �uanam atlicis tikai viens mirklis, lai iegūtu debesu �ēlastību... un, ja viņ� neno�ēlos savus grēkus, � bojā eja viņam neizbēgama.

Sganarels

Vai dzirdat, kungs?

Dons �uans

Kas uzdrīkstas te tādus vārdus lietot? Man �ķiet, ka pazīstu �o balsi.

Sganarels

Kungs, tas ir spoks, pēc gailas redzu to.

Dons �uans

Spoks, rēgs vai velns, es gribu redzēt, kas tas ir!

Spoks pārvēr�as Laikatēvā ar izkapti rokā.

Sganarels

Ak debess! Redziet, kungs, kāda pārvēr�anāsl

Dons �uans

Nē, nē, nekas mani nespēj iebaidīt, ar savu zobenu nu gribu pārbaudīt, vai tas ir miesa vai gars!

Līdzko dons �uans spokam uzbrūk, tas izgaist.

Sganarels

Kungs, tik daudz pierādījumu, jel atgriezieties, no�ēlojiet grēkus!

Dons �uans

Nē, nē, ne prātā nenāk, lai notiek kas notikdams, nekā es neno�ēloju! Nāc, seko man!

VI SKATS

Komandora tēls, dons �uans, Sganarels

Tēls

Apstājieties, dori �uan! Man vakar devāt vārdu, ka atnāksit uz vakariņām pie manis.

Dons �uans

Jā. Kur jāiet?

Tēls

Dodiet man roku!

Dons �uans

Te tā ir.

Tēls

Don 2uan, kas grēku ārdēts, to gaida kauna pilna nāve, un, kas atraida debesu �ēlastību, to sasper debesu pērkoni.

Dons �uans

Ak debess, kas ar mani notiek! Mani dedzina neredzama uguns, vairs nevaru izturēt! Visa mana miesa deg kā kvēlojo�s ugunskurs! Ai! Spēcīgs pērkona grāviens ar spo�iem zibeņiem. Zeme atveras, un dons �uans pazūd bezdibeni, no kurienes iz�aujas garas liesmu mēles.

VII SKATS

Sganarels

Vai! Mana alga! Mana alga! Ar viņa nāvi gandarījumu nu saņēmis ikviens: apvainotās debesis, pārkāptie likumi, pavestās jaunavas, negodā gāztās ģimenes, apkaunotie vecāki, nelaimīgās sievas, saniknotie viri � visi apmierināti, tikai man vienam nav veicies. Mana alga, mana alga, mana alga!

MIZANTROPS

LH MISANTROPE Paris

Gamier Fr�res. Libraires Edileurs

KOMĒDIJA PIECOS CĒLIENOS

TULKOJIS EVALDS VALTERS

PERSONAS

Alsests, Sclimēnes iecerētais

Filants, Alsesta draugs

Oronts, Selimēnes iecerētājs

Selimēne, Alsesta iecerētā

Eliante, Selimēnes māsīca

Arsinoja, Selimēnes draudzene

Akasts, marķīzs

Klitandrs, marķīzs

Basks, Selimēnes kalps

Gvards, no Francijas �andarmērijas

Dibuā, Alsesta kalps

Notiek Parīzē, Selimēnes mājā

PIRMAIS CELIENS

I SKATS Filants, AI sēsts

Filants

Kas noticis? Kas jums?

Alsests

Sev mieru palūgt gribu.

Filants

Bet, lūdzu, pasakiet, kas tā par dīvainību ... Alsests

Jel mierā, saku jums, un pazust varat pat. Filants

Bet Jaudis uzklausa, kam velti dusmojat.

Alsests

Es gribu dusmoties un nevis uzklausīties. Filants

Jūs saprast nevaru, � kāpēc ar bēdām pities? Un, kaut es jūsu draugs, pats pirmais vēl starp

tiem ...

Alsests

Jums draugs? To svītrojat no saviem

sarakstiem.

Līdz �im gan, jāsaka, tai pārliecībā biju, Bet nu, pēc visa tā, ko jūsos ieraudzīju, Vairs draugi neesam, jums klaji pasaku, Tik zemās dvēselēs sev vietu negribu.

Filants

Jums, Alscst, izliekas, es rīkojos aiz ļauna? Alsests

Nu pietiek! Jānosarkst te būtu jums no kauna, Jo tādu rīcību kā gan var attaisnot,

Kur katrs godavīrs pats izvairīties prot.

Tur kādam cilvēkam jūs jūtas izrādījāt,

Pais redzēju, cik maigs pret viņa vārdiem bijāt, Pirms nāca upuri un zvēresti turklāt,

Un visu pēdīgi jūs viņu apskāvāt.

Bet, ja nu paprasu par to jums kādu ziņu, � Ar pūlēm atminat, kā sauca vārdā viņu,

Līdzko no acīm prom � zūd jūtas ar tūlīt,

Un tas jums vienaldzīgs, man gribat iestāstīt. Cik ļauni, nekrietni tā sevi pazemot,

Kam savai dvēselei tik zemu darbu dot?

Ja man tā gadītos, lai sargā labie gari,

Aiz kauna, negoda tad pakārtos es arī.

Filants

Sai lietā nevietā ir cilpa, kā man �ķiet,

Jūs palūgt gribētos būt cilvēkam mazliet,

Un savu pēlumu tik man kā sodu miniet,

No karātavām gan, es lūdzu, atsvabiniet.

Alsests

Sie joki palēti, to pasacīt jums varu.

Filants

Bet lūdzu nopietni � ko lai es beidzot daru? Alsests

Ko? Ja tu godavīrs � tad patiess, lai vai kas! Un vārds, kas nav pie sirds, lai zūd bez

sirsnības.

Filants

Bet, ja jūs cilvēks skauj ar sirdi ielīksmotu,

Tā pa�a maksa mums lam jādod: dots pret

dotu.

Tā atbildēdami uz laipnībām, tiek tam Dots upurs upurim un zvērests zvērestam.

Alsests

Nē, sekot negribu �ai muļķa metodei,

Kas modes ļaudīm tik, tie tādai pakaļ skrej;

�os apvārdotājus par visiem vairāk nistu,

�os glumos, galantos, kas tev vai cauri listu.

�ie apmānītāji un saldās mēlītes

.liis apskaus, uzslavēs ar viltu, saku es.

Un labo, vienkār�o tie novērtē tik lēti.

Bet cieņu ākstībām tie parāda nereti.

Kas tur par labumu, ja tādi apzvēr jums,

Ka tic jums, ciena, mīl, vai tur kāds ieguvums? Tie zvēr jums draudzību, jūs slavē nerimsto�i. Nāk pirmais gadījums � to otram zvērēs dro�i. Nē, nē, nav dvēsele, ja daudzmaz cēla tā,

Kas cieņu atrastu �ai prostitūcijā.

Un slava, atziņa būs maz gan iemantota,

Ja cieņa pasaulē tiks visiem vienlīdz dota:

Ja izcils kādam kas, to ciena, ievēro,

Kur� visus vienlīdz redz, tas necienī neko.

Ja jums tāds netikums, ko mūsu laikmets

pelna, �

Man draugs vairs neesat un sūtu jūs pie velna! Es atsakos no sirds, kas pla�a visam kam,

Kas neredz starpību nekādam nopelnam.

Biil gribu at�ķirīgs, un, strupi izsakoties:

Kas visiem var būt draugs � man ne, var

projām doties.

Filants

.Starp izglītotiem gan nav apie�anās asa,

Ir daudz kas jāpieņem, ko sabiedrība prasa.

Atsēsts

Nē, saku, vajaga bez �ēlas nosodīt �o apkaunojumu un villu projām dzīt.

Man ļau�u sarunā sirdsbalsi dzirdēt gribas,

Un lai pret cilvēkiem mums liras attiecības.

Lai runā visur sirds, tās jūtu likums svēts.

Vai saldu glaimu dēj lai gars tiek nomaskēts?

Filants

Bet var tā gadīties, to vaļsirdīgi saku,

Ka iznāk smieklīgi un bie�i vien par traku.

Un da�reiz � piedodiet, ka ieskats ar jums

�ķirts, �

Ir labāk nerādīt, ko glabā tava sirds.

Vai panākumi tev tur būs kaut kādi gūti,

Ja ļaudīm rādīsi, ko pret viņiem jūti?

Ja kāds tev nepatīk vai nīsti to, tūlīt Tam visu paskaidrot un visu pasacīt?

Alsests

Jā.

Filants

Kā! Jūs sacīsit pat Emīlijai tā:

Madam, jums nepiestāv vairs greznums

vecumā.

Ka pūders sejai tai ir gau�ām nepacie�ams?

Alsests

Bez �aubām.

Filants

Un Dorilam, ka tas tik tikko cie�ams;

Ka galmā klausīties ik vienam apnīkstas,

Ja iesāk lielīties ar savu dzimtu tas?

Alsests

Jā gan. /

Filants

Jūs smejaties.

A Isests

Nemaz ar nesmejos,

Sai ziņā, jāsaka, vis netaupī�u tos.

Gan galmā, pilsētā krīt acīs tīksme lēta,

Tur notiek lietiņas, ka �ults tiek sakarsēta.

Man bēdas prātu māc un sirds vairs neiztur, Kad redzu cilvēkus, kā viņi dzīvo tur,

Var visur ieraudzīt gan nodevību, zaimus,

Gan jaunus nedarbus, gan nekrietnākos

glaimus.

Vairs paciest nevaru. Ja tā uz priek�u ies �

Pret visu cilvēci tad gribu sacelties.

Filants

Sim bēdām dīvainām nav filozofā vietas,

Par tām gan jāpasmej, jo tās man nieki �ķietas. Sai ziņā pretnieki mēs it kā tiesas solā Vai arī brāļi tie, kas lugā �Vīru skola�.

Kaut gan ...

Alsests

Mans dievs, cik tuk�s tāds salīdzinājums!

Filants

Nav vis, ir jāpamet �īs neprātības jums.

Jūs nepārveidosit �o pasauli, tā dro�a,

Kaut vaļsirdība jums �ķiet visai vilino�a.

Nu teik�u atklāti: pavisam slimi jūs,

Kur parādīsities � tur komēdija būs.

Pret laika tikumiem jūs tikai dusmas gūsit Un beidzot apsmieklā vēl ļau�u acīs kļūsit.

Alsests

Vēl labāk, � velns lai rauj! Vēl labāk! Tas viss

nieks!

Tā laba pazīme, par to man tie�ām prieks.

Man visi cilvēki �ķiet riebīgi pārlieku,

Es jutos apkaunots, ja atzīts no tiem tieku.

Filants

Jūs vēlat cilvēcei tātad visļaunāko.

Alsests

Jā, naidu �ausmīgu pat sajūtu pret to.

Filants

Tad visus mirstīgos bez izņēmuma pat,

Kas nepatīkami, jus gribat notiesāt.

Bet mūsu gadsimtā ir labi ļaudis arī.

Alsests

Nē, visus nicinu, it visi vilku bari.

Tāpēc ka vieni ir, kas ļaunu iemieso,

Un citi, savukārt kas ļauniem pakalpo.

Vēl citiem ir visviens, ne auksts, ne silts �iem

trumiem,

Kad gumda dvēseles uz zemiem netikumiem. Papilnam pasaulē mēs varam atrast tos,

Kaut ņemiet nelieti, ar kuru tiesājos:

Zem maskas redzēsit jus viņā nodevēju,

Tas visur pazīstams ar savu runātspēju,

Tā skats un balstiņa, kas tam pār lūpām līst, Tik tādu mulsina, kur� viņu nepazīst.

Sic meli! Visi zin, cik zemā paņēmienā Tas sabiedrībā tiek. To atzīs kādā dienā.

Ar krāpniecībām �īm nu slava, manta tam,

Kas godu apvaino, liek nosarkt tikumam.

Kur vien tas parādās, lai kā to nopaļātu,

Sie kauna tituli tam neskumdina pratu,

Sauc viņu nekauņu vai zagli, bandītu �

Pret nerunās neviens, to nedzirdēsi tu,

Bet, lūk, par spīti tam, to visur cie� kā viesi Un mīļu prātu pat vēl uzsmaida, patiesi!

Ja kāda vieta ir, kas viņam iepatīkas, �

Tur netiks godīgais, bet iesēdīsies tas.

Man iet līdz sirdij tas; pie velna tādus trumus, Kas dzīvei pamatā liek savus netikumus!

Man da�reiz prātā nāk ar roku atmest tiem Un aiziet tuksnesi no visiem cilvēkiem.

Filants

Tik daudz pēc tikumiem jums nevajag vis

dzīties,

Bet dabas likumā gan vairāk ieskatīties,

Un ļau�u trūkumus vis nepētīsim tā,

Lai bargi tiesātu, bet vairāk maigumā.

Mums viņu trūkumus būs labot rāmu garu, Var visu sabojāt, ja pielietosim varu.

Jo saprāts veselais no galējībām bēg Un mērenība vien ar saknēm zemē strēg.

Si krasā morāle, kas senos laikos dota,

Ir mūsu gadsimtam ne visai piemērota.

Jo darīt pilnīgus �os mirstīgos grib tā,

Bet mums par �iemlaikiem ir vairāk jādomā. Kam visur iejaukties! Kam visu vajag zināt!

Tas traks, kas pasauli reiz gribēs izdziedināt. Tāpat kā jūs, ir es simt lietas saskatu,

Kas notiek ik dienā, kā nevajadzētu,

Un, kaut gan varu es uz ļaudīm sadusmoties, Bet negribu pie tiem ar niknām paļām doties; Es ļaudis pieņemu, lūk, tādus, kādi tie,

Kaut zinu (sirds man jūt), tie blē�i lielākie.

Ir galmā, pilsētā �ie netikumu kulti,

Es flegmu izrādu, tāpat kā jūs tiem �ulti.

Alsests

Bet flegmu �o, monsieur, ja izraudzījāt to,

Vai tie�ām sakarsēt jums nevar ne ar ko?

Ja gadījumā draugs, kas jūsu sirdi zinās,

Jūs nodevīgi krāps vai mantu piesavinās,

Vai ap jums mēģinās tas lieku naidu celt, � Bez dusmām paliksit pret to, ko nākas pelt?

Filants

Jā, redzu, trūkumi �ie satrauc jūsu prātu,

Ka netikumi daudz ir cilvēkdabai klātu.

Nav vairāk apvainots, patiesi, te mans prāts,

Ja redzu � nelietis vai blēdis, zaglis kāds,

Kā redzot plē�amies kur maitu ērgļus baros Vai slaistus mērkaķus, vai vilkus asinskāros.

Alsests

Ko! Es lai pacie�u, ka plē�, zog, apvaino!

Kas tādus vārdus teic, pie visiem velniem to! Vairs runāt negribu, tur nevar atrast prātu.

Filants

Jūs labi darītu, ja mieru saglabātu.

Pret savu sūdzību jums jābūt prātīgam,

Pret savu pretnieku � daudz iecietīgākām,

Alsests

Kas darāms � jādara, to pārāk skaidri zinu. Filants

Ko jums lai norādu, uz ko lai pamudinu?

Alsests

Uz ko? Uz saprātu, tas taisnais padomnieks. Filants

Jums �ķiet, ka tiesnesis ir patiesībā lieks? Alsests

Lieks. Mana taisnība � vai tā ir ap�aubāma? Filants

Nē, bet �ī taisnība visādi tulkojama,

Jo...

Alsests

Tas vienalga man. Nē, nē, kā ies, tā ies.

Vai man ir taisnība ...

Filants

Tai nepaļaujieties.

Alsests

Vai netaisnība? Nu?

Filants

Jūs sniedzaties pēc valga, Ko pretnieks spēcīgais ar viltu jums ..,

Alsests

VienalgaI

Filants

Jūs pievilsities.

Alsests

Lai! To gribu redzēt nu.

Filants

Bet...

Alsests

Savu procesu lai ari zaudēju.

Filants

Bet beidzot...

Alsests

Tiesā � tur es labprāt redzēt gribu, Cik tālu ļaudis iet ar savu nekaunību,

Vai sanāks nelie�i un ķengas zemiskie, �

Lai mani apvaino tad visu priek�ā tie!

Filants

Kas jūs par cilvēku!

Alsests

Vēl tālāk es te eju:

Lai patiesības deļ vai visu pazaudēju!

Filants

Jа, Alsest, dzirdēs (ic tur jūs tā spriedelējam, Tad varēsit gan pats tos redzēt gardi smejam.

Alsests

Kas smejas � ļaunāk tam,

Filants

Bet tādu stingrību,

Ko prasāt cilvēcei ar neatlaidību

Un taisnu nostāju... kur sirdi nepievīlāt...

Vai ari atrodat to tanī, kuru mīlat?

Vēl man ir jabrīnās: pret ļau�u dzimumu Jūs izturaties pat ar nicinājumu,

Bet būtne atrodas, kas apbur jūsu skatu,

Kaut pievilcības nav tai, liekas, ne par matu.

Vēl vairāk saku es � te mani pārsteidz tas,

Ka sirdi atverat jūs tādai... neticas!

Maigs Eliantei gars, mo�s Arsinojai prāts,

Tās abas mīl jūs, jā, � vai �aubīsies tur kāds? Bet jums, lūk, tiecas sirds pie Selimēnes tikai, Kas liela koķete un mel� līdz neapnikai,

Tam, kas to pelnītu, jūs negribat to dot.

Bez tam jums tikums augsts. Kā man to

izskaidrot?

Jūs netikumu pats ar skaudru naidu grieztu,

Bet netikumu tai, tai vienīgai jūs ciestu.

Vai tas nav netaisni? Jo tikums � jātur svēts. Vai atzīstat jūs to, ka tas nu sagandēts?

Alsests

Jā. Mīlu sajūtu pret atraitni �o jauno,

Bet mani netraucē tai atrast arī ļauno.

Lai jūtas cik lielas, tās mani netraucē Tai ļauno nosodīt, pats redzu to, kā ne.

Bet, lūk, aiz visa tā, lai cik es tālu gāju,

Tā mani valdzina. Te gars man ir par vāju:

Tai redzu trūkumus, es nopelt varu tos,

Bet, kā par spīti, lūk, es viņā iemīlos.

Tai vara stiprāka. Ar savas mīlas liesmām Tai sirdi �ķīstī�u no netikumu briesmām.

Filants

Tas nebūs nieka darbs, ja jūs lo iespētu.

Vai domājat, ka tā jūs mīlēs ari?

Atsēsts

Nu!...

To nemīlētu pats, ja es tam neticētu.

Filants

Bet, ja tās draudzību jūs neturat tik lētu, �

No saviem sāncen�iem kāpēc jums jābaidās?

Atsēsts

Ja kādu sirdi mil, mēs tiecamies pēc tās Un gribam, lai tā mums tik vienam piederētu. Tai pateikt vēlos to, ko jūtas tur tik svētu.

Filants

Ja sirdi dāvātu te jūsu vietā es,

Tad Eliantei vien, pēc manas izvēles.

Tai sirds, kas ciena jūs, un jūtas cildenākas,

Sai izvēlei, man �ķiet, ar prātu pieiet nākas.

Atsēsts

To prāts vienmēr man teic, ir taisniba jau tam, Bet prāts nav pavēlnieks mums mīlas likumam.

Filants

Par jūsu cerību ir jāba�ījas man te ...

II SKATS

Atsēsts, Filants, Oronts Oronts Atsēstam

Iet Selimēne prom un ari Elianle,

Kā man tur pateica, lai iepirktos kaut ko,

Un, kamēr jūs vēl �eit � es priecājos par to �,

Tad arī ienācu, no sirds lai paziņotu,

Ka cieņu lielāko jums vienmēr visur dotu.

�ī cieņa ilgi jau man prasa tālāk iet:

Pie draugiem mani nu, es lūdzu, pieskaitiet.

Jo mana sirds tā grib. Ko mīl, to ciena godam, Un cie�ā draudzībā lai vienību sev rodam.

Es ticu, ka labs draugs, kam stāvoklis ir pat, Bez �aubām, nepelna, ka viņam atsakāt.

Oronta runas laikā Alsests iegrimis domās un, �ķiet, nekā nedzird, ko par viņu runā. Viņ� pamostas kā no miega, kad Oronts viņam saka:

To jums es lūdzu gan, jums savus vārdus raidu. Alsests

Ak man, monsieur, tie ...

Oronts

Jā. Vai tad ar tiem jūs baidu?

Alsests

Nē, nē, kāds pārsteigums!... Kam man �o

godu dot?

Es cienīgs neesmu, no jums to saņemot.

Oronts

Ja mana cieņa jūs patiesi pārsteigt spētu,

To visai pasaulei jums rādīt vajadzētu.

Alsests

Monsieur...

Oronts

Jā, jā, monsieur, jo saskatīt jūs māku Par visiem, kas pie mums, daudz ievērojamāku.

Alsests

Monsieur,,.

Oronts

Ja meloju, lai mani parauj jodsl Un pierādit jums io ar jūtām būs man gods.

Nu ļaujiet apskaut jūs ar sirdi vaļsirdīgu,

Uz draudzību, monsieur, mēs dibinām �o līgu. Es lūdzu roku sniegt! Vai varu beidzot gūt So jūsu draudzību?

Alsests

Monsieur...

Oronts

Ko! Nevar būt?

Alsests

Monsieur, tas liels man gods, ko saņemt no

jums nākas,

Bet prasa draudzība mums jūtas sirsnīgākas. Ar tādu rīcību �o vārdu nozākā,

Ja vietā, nevietā mēs rīkojamies tā.

Lai gaismā draudzība �ī piedzimtu pa īstam, Pirms noslēdzam mēs to, lai sevi iepazīstam,

Jo citādi drīz vien var likstas iemantot,

Ko vēlāk varētu mēs abi no�ēlot.

Oronts

Tā runā gudrākais, es atzīstu to vienu Un tādēļ pasaku � vēl vairāk es jūs cienu.

Jums visu atdodu, kas manī labs un maigs.

Gan mūsu draudzību reiz nostiprinās laiks.

Ja galmā vajag jums jau iepriek�... kādu

dvesmu ...

Tad es to karalim... ne mazais vīrs tur esmu. Jo, man jums jāsaka, es tieku viņam klāt,

Tas mani uzklausa un vērā ņem labprāt.

Lai kā, es jūsu kalps, tas � negrozāmais

spriedums.

Bet, tā kā jums ir gars, kam pilnvērtīgāks

briedums, �

Tad nācu draudzību starp mums nu pārbaudīts Man sonets uzrakstīts, to rādī�u tūlīt,

Jums jāpasaka man, vai labs, � tad publicēju.

Alsests

Monsieur, kā pasacīt... man nava tādu spēju, Jūs ļauna neņemiet.

Oronts

Kādēļ?

Alsests

Man trūkums tas,

Ka vārdi atklāti var nākt, kas neklājas.

Oronts

To tie�i vēlētos, pats nemierā es būtu,

Ja atklātību es no jums te neiegūtu,

Jūs mani piekrāptu � es negūtu nekā.

Alsests

Ja tā jūs vēlaties, monsieur, lai notiek tā.

Oronts

Tas � sonets �Cerība�, kas veltīts kādai dāmai, Te pants būs īss un maigs, jo pakļauts plūsmai

rāmai.

Ko saucam mēs �pompē�, �im neder sonetam. So dāmu iecerē vēl mīlu es bez tam.

Alsests

Nu, redzēs ...

Oronts

�Cerība�... Vai stils jums patiksies Vai izpildījums, teksts pie sirds jums ļoti ies � To pateikt nevaru. Es nelasī�u steidzot.

Alsests

To redzēsim, monsieur.

Oronts

Jums piezīmē�u beidzot, Ka uzrakstīju to es desmit minūtēs.

Alsests

Nav laikam nozīmes, monsieur, ja radām mēs. Oronts lasa

Mūs cerība gan atvieglina Un līksmi skumjas ie�ū�o,

Bet Filisa vien sērā zina,

Ka viss ir sasniegts līdz ar to.

Filants

Fs esmu sajūsmā par �o te gabaliņu.

Alsests klusi Filaniatn

Ko? Tie�ām atzīstat tik pārāk skaistu viņu?

Oronts

Jūs parādāt man līdzjūtību,

Bet nevajadzētu to gan.

Ja kaut ko varat sniegt, tad gribu,

Lai cerību jūs sniegtu man.

Filants

Cik vārdi galanti! Cik labi pateikts tas!

Alsests klusi Filantam

Pie velna, glaimotāj, viss tīrās muļķības!

Oronts

Bet, ja būs drupās manas ceres,

Tad atliks nosvinēt tik bēres,

Būs miers, kad mani kapā stums.

Ja mū�am cer � viss prieks mums iris,

Daiļ� Filisa, kad bū�u miris,

Tad paliks pār� mans izmisums.

Filants

Kāds varens nobeigums, tas atzinību pelna, Alsests klusi Filantam

Nu, tādu murgoņu, lai mēris rauj, pie velna! Lai krītot sprandu lau� un paliek arī beigts!

Filants

Fs vārsmas nezinu, kur ir tik jauki teikts.

Alsests klusi Filantam Sasodīts!

Oronts Filantam

Glaimojat. Varbūt jums pateikt

grūti...

Filants

Nē, neglaimoju vis.

Alsests klusi Filantam

Ek, nodevēj, ko pūti!

Oronts Atsēstam

Bet jūsu spriedumu nu beidzot dzirdēt gribu. Es lūdzu, runājiet ar pilnu atklātību!

Alsests

Sī atzii.ia, monsieur, ir kutelīga tam,

Kas glaimus sagaida. Tie tīk pat di�garam. Bet reiz tā atklāti es vienam pasacīju Pēc tam, kad darbu tam pats izlasījis biju:

No rakstītdziņas gan tu sevi projām griez,

Pār sevi jāvalda, nav jāsuinās, ja niez;

Ja esi galants vīrs, tur sevi iegro�otu Un neļauj aizrauties, lai arī ko tev dotu;

Ja �ādiem darbiņiem kāds sevi apgaro,

No sliktās puses tad mēs spriedīsim par to.

Oronts

Лг to jūs gribat teikt, ka mana kārta nu To pa�u vērā ņemt...

Alsests

To vēl jums nesaku,

Bet sacīju to tam: lai sevi neizsmejam,

Sis seklums nokauj mūs, ja tādus ceļus ejam, Kaut simtiem vērtības mums būtu labākās,

Ja viena ļaunākā � mūs novērtēs pēc tās.

Oronts

Tātad jūs atzīstat �o sonetu tik traku?

Alsests

To es jums nesaku, par viņu es tā saku:

Sis laiks gan saindē ar rakstī�anu tā,

Ka krietnus cilvēkus �ī dziņa samaitā.

Oronts

Tad mani jūs ar tiem nu vienā maisā bāztu?

Alsests

To es jums nesaku, par viņiem vēl es stāstu. Kāds velns jūs dricelē te rīmes rakstīt? Kāds! Kam vajadzīgas tās? Vēl iespiest! Vai tur

prāts!

Ja kādam piedodam par sliktām grāmatiņām, Tad nelaimīgam tam, kam jāpārtiek no viņām. Kam tas nav vajadzīgs, lai labāk projām iet, So nodarbo�anos, jel ticiet, pārtrauciet!

Tā nepārdodiet vis jūs izdevējam prātu, Vienalga, lai tas cik par viņu samaksātu.

Ja galmā jums ir vārds, kam laba slava �ķiet,

Tad nepieļaujiet vis, ka var par viņu smiet.

To viņam sacīju un skaidrot neapniku.

Oronts

Un labi darījāt. Pie skaidrības nu tiku.

Bet zināt gribētos, kas manā sonetā .,.

Alsests

Ja vaļsirdīgi teikt... tas labs ir... mājiņā Jūs paraugs sliktākais no sliktiem, ja man

prasāt,

Vai tur maz teikums kāds, kas dabisks, ko te

lasāt:

�Līksmi skumjas ie�ū�o.�

Tad: �Viss ir sasniegts lidz ar to.�

Un: �Parādiet man līdzjūtību,

Bet nevajadzētu to gan.�

Tad Filisai: �Kad bu�u miris,

Tad paliks pār� mans izmisums.�

Stils miglains, neizteikts un stipri pārspīlēts; Nav patiesības tur un raksturojums lēts;

Tā � tīra klīrība, nav vārdu spēle laba.

Ar mums tā nerunā nemū�am mīļā daba.

Kas mūsu laikmetā par gaumi, tie�ām bail!

Tad mūsu tēviem gan bij kvēle, kas vēl gail, Kaut rupja izliekas, bet vairāk gara liesma,

Ko augstāk vērtēja. Lūk, kāda veca dziesma:-

Parīzi ja solītu Karalis par rnilu,

Lai par to tam atdotu Savu dailaviņu.

Teiktu karalim Anrī:

�Paturi pats Parīzi,

Mī|o neatdo�u, nil Mīlu vairāk viņu.�

Stils, redzat, senlaicīgs, nav atskandējums

svērts,

Bet vai tad nejūtat, ka tas daudz vairāk vērts Kā jūsu cikcakas, kas darbam apkārt �ūtas?

Tur protestē mans prāts, te vismaz tīras jūtas?

Parīzi ja solītu Karalis par mīlu.

Lai par to tam atdotu Savu daiļaviņu.

Teiktu karalim Anrī:

�Paturi pats Parīzi,

Mīļo neatdo�u, nil Mīlu vairak viņu.�

Lūk, sirds ko pasaka, kur tīras jūtas mīt!

Filants smejas.

.Jā, smejiet vien, monsieur... Ko vari saskatīt, Ja rakstu di�gariem ir jutās nenojaustas.

Daudz vairāk cienu tos, kas nevis �ādi bļaustās.

Oronts

Bet es gan pasaku, ka dzeja laba man.

Alsests

Ir jūsu tiesība to pasacīt, jā gan.

Bet manai izvēlei jūs brīvu vaļu dosit,

Ja es tā nejūtu � jūs mani atvainosit.

Oronts

To tie�ām atzina par labu citi jau.

Alsests

Sī māksla izlikties kā citiem man, lūk, nav. Oronts

Vai esat nemaldīgs ar savu prātu svētu?

Alsests

Man būtu vairāk tā, ja dzeju paslavētu? ... Oronts

Lai paslavētu? Jūs? Es izlik�u, nekas!

Alsests

Jums jāiztiek vien būs... bez manas atziņas. Oronts

Es labprāt redzētu, kā jūs ko uzrakstītu,

Ja dzejas kamolu pats kādreiz vaļā tītu.

Alsests

Ja arī gadītos tik sliktas uzrakstīt,

Es tās gan nedotu kur ļaudīm mēles trīt.

Oronts

Nu pietiks! Pārgudru, �ķiet, parādāt man prātu. Alsests

Jums citu vajaga, lai mirres kvēpinātu.

Oronts

Jums, kundziņ, palūg�u, lai tonis zemāk skan. Alsests

Jums, lielkungs, pateik�u: tas pārspīlēts nav

man.

Filants metas starp abiem

Nu, kungi, tas par daudz, jel pārtrauciet �o

lietu!

Oronts

Jā, vainīgs, atzīstos, es atstāju �o vietu. Monsieur, es jusu kalps, no sirds to saku jums.

Alsests

Monsieur, es jūsu vergs, tas ir mans pienākums.

III SKATS Alsests, Filants

Filants

Nu lūk, kur noved viss, ja galva pārāk cieta, Jums tagad jāpacie� �ī nelādzīgā lieta,

Jo zinām, Oronts kāds, tam drusciņ

paglaimot...

Alsests

Par to vairs nerunāt!

Filants

Bet...

Alsests

Mieru lūdzu dot.

Filants

Bet nu jau ...

Alsests

Pārtrauciet!

Filants

Bet ja nu ...

Alsests

Pietiek, saku!

Filants

Es...

Alsests

Dzirdēt negribu!

Filants

Bet...

Alsests

Lūdzu!

Filants

Tas par traku!

Alsests

Pie velna! Traki, jā. Man līdzi nenāciet! Filants

Par mani smejaties? Jums gribu līdzi iet.

OTRAIS CĒLIENS

I SKATS Alsests, Selimēne

Alsests

Modam, ja vēlaties jūs pilnu atklātību,

Tad jūsu dzīves veids gan ir pret manu gribu. Man jādusmojas ir, jo mani uztrauc tas;

Ja nevar citādi, tad mums ir jā�ķiras.

Es piekrāptu vēl jūs, ja jums to nepateiktu,

Vai agrāk, vēlāk � mēs �īs sastap�anās beigtu. Kaut reizēm tūksto�ām jūs mācu pretējo �

Bez panākumiem viss, jo nedzirdat neko.

Selimēne

Kā redzu, strīdus gars jums jau no pa�a rīta,

Bet es gan cerēju, ka tik�u pavadīta.

Alsests

Es nestrīdos nemaz, bet jūsu sirds, madam,

Ir tā, ko dāvāsit pat pirmām nācējam.

Daudz pielūdzēju te, kas var jums blakām

stāties,

Bet mana sirds ar to vis nevar mierināties. Selimēne

Ja pielūdzējiem �ķietu patīkama dāma, �

Vai mana tik�anās ar tiem jums necie�ama?

Ja manu sirdi tie var Tīksmi ieraudzīt,

Vai koku vajag ņemt man, viņus projām dzīt?

Ai nē, madam, nē, nē, kāpēc tos dzīt ar koku, Bet mazāk maiguma, kad viņiem sniedzat roku.

Jums pievilcība ir, un daudziem patīkat,

Bet jlīs tos piesaistāt ar savām acīm pat;

Kam jus tās uzmetat, to viņu maigums saista, Ja sirds �o tīksmi jūt, tā netiek vaļa laista;

Kam tās ir pievērstas, jūt pievilcību tas,

Un jūsu apkārtnē tad viņi uzturas.

Ja ievērību jus tiem drusku mazāk dotu,

Tie visi ātri vien no jums gan aizlidotu.

Vismaz man pasakiet, ja varat vien, tnadarn, � Kāpēc jums vērība tik liela Klitandram?

Ar ko tad viņ� no jums �o cieņu izpelnījies?

Vai cēlā darbībā tas būtu iesaistījies?

Vai tādēļ cienāt to, ka sarunā nav smags?

Ka mazam pirkstiņam tam redzams garais

nags?

Vai arī tā kā galms jūs godināsit viņu,

Tāpēc ka valkā viņ� tik blondu parūciņu?

Vai tādēļ mīlat to, ka grezns tērps ir tam,

Vai arī lentu dēļ, kas tur ir pārpilnam?

Vai plato bik�u dēļ, vai arī cits kas bijis,

Kas jūsu dvēseli tik cie�i sagūstījis;

Vai viņa smieklu veids vai runa patīk jums,

Ar ko viņ� di�ojas, � tas man ir noslēpums.

Selimēne

Tas netaisni, ka jūs pret viņu aizdomīgi.

Bet viņa padoms man ta�u vajadzīgs,

Viņ� solās palīdzēt man �inī procesā Ar labiem sakariem, ar labiem draugiem, jā.

Alsests

Tad labāk pazaudēt �o prāvu jums, madam,

Ne mani nostādīt par sāncensi vēl tam.

Selimēne

Pret visu pasauli jūs greizsirdību rodat.

Bet visai pasaulei jau cerību jūs dodat.

Selimēne

Jums vajadzētu būt, man �ķiet, pa prātam tas, Ka mana laipnība pret visiem izpau�as.

Starp tiem ja vienam vien es savas jūtas dotu, Tad tāda rīcība jūs vairāk aizvainotu.

Alsests

Bet man, ko peļat jūs, kas greizsirdībā mīt,

Kas vairāk man kā tiem? Es lūdzu pasacīt.

Selimēne

Kas? Laimes apziņa, ka mīlēts jūs tiekat.

Alsests

Ja sirdij jā�aubās, vai ticēt jūs tai liekat? Selimēne

Nu ... es gan domāju, ja man tāds atzinums Ir lūpām pāri laists, � ar to tad pieliek jums.

Alsests

Vai kāds man apgalvos, ka paliks kaut kas

pāri,

Ja tāds pats atzinums reiz skanēs citam arī? Selimēne

Nu, pieklājībā gan jūs visus pārspējat,

Kā goda di�kundzi te mani vērtējat.

Jums rūpes negribu. Nu labi, slikta biju,

Es ņemu atpakaļ to, ko jums pasacīju.

Jus sevi varat krāpt, ja gribat, tā nu būs.

Un tagad miers.

Alsests

Ak sods! Kāpēc man jāmīl jūs! Ja sirdi varētu no jūsu rokām brīvot,

Es dievu slavētu, kas nekaitētu dzīvot.

Bet tas nav iespējams �ai cīņā �ausmīgā �

Man sirdi neatraut, lai pūlētos vai kā,

Lai pūlētos vai kā, kaut izmisu�iem spēkiem.

Ja man jūs jāmīl tā, tas ir par maniem grēkiem.

Selimēne

Jums jūtas dīvainas, ar otru grūti jaukt.

Atsēsts

Es visu pasauli uz cīņu varu saukt.

Man mīla, jāsaka, ir tie�ām neparasta,

Nevienam nav, madam, �ī mīla tāda nasta.

Selimēne

Jā, jauna metode, kas citiem tādu dos.

Jūs mīlat cilvēkus, lai ar tiem strīdētos;

Plūst vārdi dusmīgi, ar asu aizrautību,

Tik niknu nezinu nevienu mīlestību.

Alsests

Viss jūsu rokās likts, lai tā par jaunu dzimst. Lai visas nedienas mums aizmirstībā grimst,

Ar sirdi atklātu mēs visu nokārtosim.

II SKATS

Selimēne, Alsests, Basks

Selimēne

Kas tur?

Basks

Akasts.

Selimēne

Lai nāk, tam audienci dosim.

Ill SKATS S Selimēne, Alsests

Alsests

Nemū�am nevaram mēs palikt divatā!

Kas atnāk � pieņemat, vienmēr tas noliek tā. Vai tie�ām nevarat, vai tie�ām nepieklājas Kaut vienu brītiņu būt vienai pa�ai mājās?

Selimēne

Vai dēkā jau, jums �ķiet, ar viņu iepinos? Alsests

Man patīkami nav, ja pieņemat jūs tos.

Selimēne

Tas vīrs man nepiedos, ja dabūtu to zināt,

Ka viņa klātiene var mani apgrūtināt.

Alsests

Un, ja viņ� nepiedod, ko sliktu tas jums dara? Selimēne

Mans die�s! Tā atbalsts vien man ir no liela

svara.

Cik liela vara tam, kas lai to skaidri zin,

Bet tie, kas galmā tiek, tie viņa vārdu min.

To visur sastopam, kur kaut kas risinājās Un var mums kaitīgs būt, ja labvēlība stājas. Bļaut nevajadzētu uz lieliem bļāvējiem,

Kaut ari palīgi mums atrastos pret �iem.

Alsests

Tad visus, kas te nāk jūs apmeklēt, es jūtu,

Jūs tikai pacie�at. Lai kā nu beidzot būtu,

Ja tads jums pamats ir � tā tālredzība nav.

IV SKATS

Alsests, Selimēne, Basks

Basks

Madam, vēl KJitandrs grib lūgt un ... Alsests

Atkal jau!

Selimēne

Kur skrienat?

Alsests

liju prom.

Selimēne

Vēl ne.

Alsests

Ko te lai daru?

Selimēne

Vēl palieciet.

Alsests

Nē, nēl

Selimēne

Es vēlos.

Alsests

Kā to varu!

Lai viņos klausītos, kā viņi pļāpāt prot!

Sīs runas, saku jums, var mani garlaikot.

Selimēne

Es gribu, gribu.

Alsests

Nē! Es no�ēloju ļoti.

Selimēne

Nu labi, ejiet ar! Jūs esat atbrīvots.

V SKATS

Eliante, Filants, Akasts, Klitandrs, Alsests, Selimēne, Basks

Eliante Selimēnei

Lūk, divi marķīzi, kas nāku�i pie jums.

Jums viņus pieteica?

Selimēne Baskatn

Jā, dodiet krēslus mums. Alsesicun. Jūs neaizgājāt?

Alsests

Nē, madam, jūs atvainosit,

Es gribu noskaidrot, kam savu sirdi dosit.

Selimēne

Jel kļūsiet.

Alsests

Tiem vai man, kam gribat viņu dot?

Selimene

Jūs esat traks!

Alsests

Nemaz. To lūdzu paskaidrot.

Selimēne

Ai!

Alsests

Tos vai mani? Nu?

Selimēne

�ķiet, pajokot jums gribas.

Alsests

Nē. Izvēlēsities. Man vairs nav pacietības. Klitandrs

No Luvra nāku es, kaut jūs to zinātu,

Kā izsmīdināja tur Kleonts visus mūs.

Vai tie�ām kāda nav, kas paskolot �o spētu Un daiļās manierēs mazlietiņ paslīpētu?

Selimēne

Jā, sabiedrībā gan to nevar ievadīt,

Tam īpa�ības ir, kas tie�i acīs krīt.

Pēc kāda laika mēs ja ieraugām tā vaigu, � Viņ� atstāj iespaidu, jums teik�u, visai baigu.

Akasts

Par dīvainībām mēs ja iesākam te spriest,

Tad uzmanību vēl uz kādu gribu griezt.

Damons, �is muldoņa, pats mani aizturēja,

Liek saulē stāvēt man un stundu runāt spēja.

Eliante Filantam

Nu luk, cik jauki tie �is runas �ķeterē,

Par savu tuvāko tie neteiks laba, nē.

Klitandrs

Ir Timants ari labs, ko agrāk nezinājām.

Selimene

Jā, pilnīgs savādnieks no galvas līdz pat

kājām,

Kas katru uzlūko, tā, garām ejot vien,

Nekad tam darba nav, bet nodarbīgs mū�dien. Viņ� tikai vaikstoties ar jums var sarunāties, Un visa pasaule tam nevar pretim stāties.

Tas bie�i pa�ukst jums, ka zināms tam kaut

kas,

Bet �is pats noslēpums ir tīrās muļķības.

Un �ādos nieciņos viņ� saistīt grib ikvienu,

Pat gatavs pa�ukstēt jums ausī labudienu.

Akasts

Bet Zeralds kā, madam?

Selimēne

Ai! Garlaicīgs un sīks.

Kam draugi � lielkungi, uz tiem viņ� iedomīgs; Tam spo�i veikali, tur visi viņa prieki,

No viņa lūpām skan tik prin�i, valdinieki,

Un iedomībā to vairs nesaista nekas Kā zirgi, izbraukums un suņi, medības.

Ar katru tas uz �tu�, kam dzimtai cilme

grandos,

Vārds �kungs� nav sastopams vairs viņa

izteikumos.

Klitandrs

Viņ� tagad pieķēries, kā stāsta, Belizai.

Selimēne

Tā ir, jā ... �aursirde, maz intere�u tai.

Man mokas, kad tā nāk, jo viņa nav kā cilas, Lai tai ko skaidrotu, man jāsvīst ir bez mitas. Tai teikums tuk�i skan, kā liekas, vārdus nīst, Ja runu iesākam, tā tūlīt arī vīst.

Par lietām parastām tā runāt var, kā zināt,

Un citu runu sākt jums velti izmēģināt.

Vai saule spīd, vai līst, cik jauks ir bijis rīts �

Tai visa (ēma caur, ja tas ir pasacīts.

Velk garlaicību līdz �i bikli muļķa dāma,

Man viņas vizīte ir glu�i necie�ama.

Jūs varat �āvāties un lūgt, cik pulkstenis,

Kā beka viņa tup un projām neies vis.

Akasts

Kāds liekas d�Adrasts jums?

Selimēne

Tas pārāk uzpūties Un savā patmīļa līdz galējībai ies.

Tam galmā aizstāvi gan neatrast nevienu,

Un tāpēc pili lād kā mēri katru dienu.

Nav tur �im uzdevums, nedz arī ampluā,

Un tie, kam nenāktos, to dabū ne par ko,

Klitandrs

Bet jaunais Kleons kā? Tas vairs nav

nevalodas,

Jo visi augstmaņi nu vien pie viņa dodas. Selimēne

Tādē| to apmeklē, ka bagāts galds ir tam,

Un paldies jāsaka te viņa pavāram.

Eliaute

Jā, galdu prot viņ� Idāt ar labu gaumi, glītu. Selimēne

Man labāk patiktu, ja viņ� to nedarītu,

Nav manā gaumē tas ar saviem mielastiem, Pats � muļķis, pārspīlē un sagandē ar tiem.

Tam lāga tēvocis, madam, jūs zināt, Daini.

Kā viņu vērtējat?

Selimēne

Jā, visi pazīstami,

Filants

Tas tie�ām gudrs vīrs ir savos spriedumos. Selimēne

Un pat vēl pārgudrs, par to es dusmojos.

Lai labi runātu, par vārdiem parūpējas Un pat bez pārstājas, lai izkoptu sev spējas. Kop� galvā ieņēmis, ka pats jau ir kaut kas, Pēc viņa gaumes te vairs nava it nekas,

Viss bāls, kas uzrakstīts, �īs kļūdas grib tas

ravēt

Un tic, ka di�garam vis nepieklājas slavēt.

Jo pazinējs ir tas, kas iebilst var kaut ko,

Bet muļķi tikai smej un vienmēr apbrīno.

Ja viņ� par darbiem teiks: mēs savā mākslā

bāri.

Tas tic, ka pacelsies tad citiem ļaudīm pāri. Un, ja viņ� nolai�as līdz kādai sarunai,

Tad tonis nicino�s ir neap�aubāms tai.

Pār krūtīm krustojis tas augstprātībā rokas, Pats vēsi noklausās, kā citiem runāt sokas.

Alsests

Lai mani parauj jods! Lūk, portrets! Pilnīgs

pat.

Klitandrs Selimēnei

Cik apbrīnojami jūs ļaudis gleznojat.

Alsests

Ak draugi, labi tā, ka viņus netaupāt,

Pēc kārtas ņemat �os un atklāti turklāt.

Bet visi tomēr tiem tik laipnības vien sacīs, Kad nāksies sastapties un paskatīties acīs, Tiem varēs pakalpot un savu roku dot, Un liekulīgi pat vēl viņus noskūpstot.

Klitandrs

Mums jūsu pārmetums ir domāts, cik es protu, Tad kundzei drīzāk gan, ja tā jūs aizvainotu.

Atsēsts

Pie velna, nē, tie jūs, kas viņai paglaimo Un vārdus vilina, kas visu nopulgo.

Tai raksturs � satīrisks, ko pa�i nenoliedzat Un glaimu vīraku par barību tai sniedzat.

Vai viņas draiskā sirds maz kaitināt ko spēs,

Ja jūsu aplausi tai turpmāk neskanēs?

Viss ļaunais izzudīs, ja nekops to, ne glaudīs, Vien glaimotāju dēļ ir netikumi ļaudīs.

Filants

Bet kāpēc būtu jums �ie ļaudis jā�ēlo?

Jūs pats tos nosodāt, tie pelnīju�i to.

Selimēne

Vai tad jūs neredzat, ka sirds tam kvēl ... nav

bāla

Un doma kopīga tam pretīga un tāla.

Ar ko vien saskaras, tam nepatīkams viss,

Sis pretrunības gars ir viņā iedzimis.

�ķiet, otra jūtas tas nemū�am nesaskatīs,

Bet atrast pretējo, to izlietot gan pratīs.

Tam bail, ka pieskaitīs to ļaudīm parastiem,

Ar savu ieskatu ja pievienosies tiem;

Tam pretrunība � gods, ko pau� ar �estu pla�u, Ko bie�i pielieto, �ad tad � pret sevi pa�u, Kaut vārdi patiesi, tas tos pat noliegt sāks,

Ja kādam citam tie pār lūpām pēk�ņi nāks.

Atsēsts

Jums atbalsts ir, madam, par mani varat smiet, Ar savu dzēlību nu mani apveltiet.

Bet patiesība ir, ka citi par jums smejas,

Kad jūsu gars vienmēr ar visiem sa�ķendējas.

Jums dusmas sagadā, jau pats to atzīstat,

Jo Jaudis necie�at, kas peļ, kas liela pat.

Alsests

Jā, velns lai parautu! Tās īstās dusmas saucas, Tie vienmēr vainīgi, tāpēc man jāuztraucas.

Jo lielītāji ir, kas nekaunīgi �ķiet,

Un pēlējs nosoda, kur� neceļus pats iet.

Selimēne

Bet...

Alsests

Nē, madam, nē, nē! Kaut nomirt vajadzētu, Bet nevaru es ciest �o liekulību svēlu.

Un nepareizi gan, ka dvēsele jums smeļ Te tādu saturu, kas būtu jānopeļ.

Klitandrs

Es varu apgalvot ar balsi klaju, dro�u,

Ka kundzi atrodu bez kļūdām, apburo�u.

Akasts

Tai piemīt grācija, tas skats mūs apbūris,

Kaut kādu trūkumu tai nepamanu vis.

Alsests

Kaut �arma viņai daudz, kaut pats to gai�i

redzu,

Vai tādēļ glaimo�u, lai kļūdas viņai sedzu?

Jo vairāk kādu mīl, jo mazāk jāglaimo,

Un lira mīla kvēl, ja nepiedod neko.

Tās vārdā pazīt var ikvienu pielūdzēju,

Kas gatavs izdabāt tik vien par skaistu seju. Tam katrā teikumā sājs glaimojums ir kāds. Jums, vīzdegunēm vien, �is vīraks kvēpināts.

Selimēne

Ja mīla maiga ir, to ieskatāt par Ietu?

Pēc jūsu sprieduma, sirdsmīļai vajadzētu

To cilvēku, ко mīl, vēl ari nomelnot Un mīlai pilnīgi tā beidzot godu dot?

Eliante

Sis likums parasti gan mīlā neieder,

Jo katram mīļotā par visu vairāk sver,

Jo mīlas kaislībā nav peļamā, nav lētā Un viss ir patīkams, ja patīk iecerētā,

Ja trūkums viņai kāds, par labu ņemts tiek tas, Un vārdos burvīgos tiek kļūdas nosauktas.

Ja kāda bala ir, to sauc par jasinīnziedu,

Ja melnum melna tā � par burvi, bronzā lietu, Ja vāja augumā � tā brīvi stalta �ķiet,

Kas veļas resnumā � kā majestāte iet,

Un tā, kas netīra nes līdz sev mēslu nastu,

Tai � daiļums dabiskais, ko sauc par

neparastu.

Ir milze dieviete, tai piemīt burvīgums,

Un pundurīte, lūk, ir debess pērle mums,

Ir augstprātīgai sirds, kas mīļam �ķiet kā

daina,

lr trakulei brīvs gars, ir muļķe brīnumaina.

Ja pļāpa lielākā � tai sacīs: �Humors jauks!� Un kluso memuli � par tikumīgu sauks.

Tā katrs mīļākais, kas sajūt kaisles dziņu,

Ar visām kļūdām pat mīl savu daiļaviņu.

Alsests

Bet es gan pasaku .,.

SeliMēne

Lai paliek strīdi, lai!

Tad labāk ziedosim mēs laiku pastaigai.

Ko, projām jau, messieurs?

Klitandrs un Akasts

Madam, vēl nedomājam.

Alsests

Ak, jums tas nepatīk, ka viņi ies uz mājām!

Jūs ejiet, kad vien tīk, messieurs, no �ejienes, Bet, pēdējais kas ies pēc jums, tas bū�u es.

Akasts

Madam, ja rādīsit mazliet man labvēlību, Tad augu dienu te pie jums es palikt gribu.

Klitandrs

Un arī laika man līdz pa�am vakaram,

Gan visu paspē�u papilnam vēl bez tam.

Selimēne Alasiam

Jūs laikam jokojat.

Alsests

Nē, tikai uzzināju

Ar lādu izmaņu, madam, es jūsu stāju.

VI SKATS

Alsests, Selimēne, Eliante, Agasts, Filants, Klitandrs, Basks

Basks Atsēstam

Monsieur, tur ir kāds virs, kam steidzams

ziņojums.

Viņ� lika pasacīt, ka jārunā ar jums.

Alsests

Teic viņam � man gan nav tik steig�us

jāsatiekas.

Basks

Tas formas tērpā ir un karavīrs, kā liekas. Ar zellu tam plisē.

Selimēne Atsēstam

Ja nezināt, kas tas,

Lai labāk iek�ā nāk.

VII SKATS

Alsests, Selim�ne, Eliante, Akasts, Filants, Klitandrs, �andarmērijas gvards

Alsests, iedams pretī

Jums ziņojams kaut kas?

Gvards

Monsieur, pāris vārdu jums. Ja atrodat �o vietu Par...

Alsests

Varat skaļi teikt, monsieur, kas tā par lietu. Gvards

Man rīkojums ir dots no �andarmērijas,

Lai nekavējo�i monsieur tur ierodas.

Alsests

Kas � es, monsieur?

Gvards

Jā, jūs.

Alsests

Un kas tur darāms būtu?

Pilants Atsēstam

Si lieta smieklīgā ar Orontu, kā jūtu.

Selim�ne Filanlam Kā tā?

Filants

Ar Orontu tas krietni saplēsās Par dzejām. Alsests, lūk, tam neatzina tās.

Tur viņu aicina, lai teikto mīkstinātu.

Alsests

Nekad tas nenotiks, ja apsveru ar prātu. Filants

Nu ejiet, pavēlei jums klausīt pienākums. Alsests

Starp mums vai maz var būt kāds izlīdzinājums,

Vai tie�ām kungi �ie grib rast man kādu sodu, Lai cilu spriedumu par viņa pantiem dodu?

Tie tie�ām pretīgi, es neatzīstu tos,

Ko jutu � pateicu.

Filants

Bet vārdos cie�amos.

Alsests

Līdz nejēdzībai pat, es teik�u, saputroti. Filants

Bet neaizraujieties ar vārdiem �iem tik joti.

Nu ejiet.

Alsests

le�u, jā, bet, ko es teicu �im,

To teik�u arī tiem.

Filants

Mēs labu cerēsim.

Alsests

Te tikai piekāptos, ja karalis to liktu,

Bet citādi gan ne. Kaut rakstnieks pakārts

tiktu,

Kas tādus uzraksta un grib, lai atzīstam.

Pie joda! Vēlreiz nē, ir slikti panti tam.

A kasts ar Ķlitandru smejas.

Messieurs, jūs domājat, ja izsmieklus kāds

raida,

Tad kļū�u smieklīgāks?

Selimēne

Nu ejiet, kur jūs gaidi

Un beidzot,..

Alsests

Jā, madam, jā, tūlīt eju es,

Drīz bū�u atpakaļ, lai beigtu apspriedes.

TRE�AIS CĒLIENS

I SKATS Klitandrs, Akasts

Klitandrs

Ak, marķīz, dārgais, teic, lai mani mierinātu, Kas tam par iemeslu, kas dod tev jautru prātu? Viss tevi iepriecē, �ķiet ro�ains visur skats,

Ko lielu sagaidi? Vai nemaldies tu pats?

Akasts

Pie joda! Neredzu, ja dziļāk sevi skatu,

Kur bēdām iemesla man būtu kaut par matu. Man manta, esmu jauns, man dzimta slavena, Ar pilnām tiesībām to varu sacīt, jā.

So manu stāvokli kas apstrīdēt gan spētu,

Ir vietas ļoti maz, ko ieņemt nevarētu.

Un, ja te jāpiemin vēl ir par sirdslietām,

Tad gan � bez lielības � man �ķēr�ļu nav ar

tām,

Jo mīlas dēkās es it viegli galā tieku,

Ne mazums jāskaita tur aculiecinieku.

Man laba gaume ir un prāts no mazotnes,

Pat spriest be� studijām par visu varu es.

No visiem dievināts es jaunas modes lietā Un sē�u teātrī visredzamākā vietā.

Tur esmu galvenais. Tad aplaudē viss bars,

Ja daru pirmais to, kad prasa spēles gars.

Man seja, izskats jauks un vārdi veikli trīti. Mans augums visai smalks un zobi balli, gliti, Man nevainojams tērps, tas teikts bez lielības, Ja kāds to apstrīdēs, būs nesapra�a tas.

Pret mani cieņu jūt, kā nepriecāties vari,

Mīl mani karalis un skaistais dzimums arī.

Ai, marķīz dārgais, jā, tā, � mana sirds to

jūt, �

Var visos apstākļos ar sevi mierā būt...

Klitandrs

Bet, ja jums skaramas tik viegli mīlas stigas, Kam liekas nopūtas jums ir vēl vajadzīgas?

Akasts

Man? Es! Pie joda, nē! Es neesmu gan tas, Pret kuru izturas tik vēsi daiļavas.

Kas smaidus diedelē ar visiem saviem prātiem, Tas pieder tūļīgiem un slikti audzinātiem.

Kaut pazemojums tiek, uz ceļiem lien pie tām Un lūdz, lai jūt �iem līdz ar gaudām, nopūtām. Tie panes visu ko ar lielu iecietību Un visur mierā ir ar iecerētās gribu.

Bet marķīzs tāds kā es nav nācis pasaulē,

Lai tikai mīlētu par katru cenu, nē.

Lai kaut visretākā ir sieviete no sievām,

�ķiet, cena nebūs tai tik augsta, paldies dievam. Lai neiedomājas tā meslus nemaksāt,

Ja būtu viņai lemts kļūt manai sirdij klāt.

Bet, ja nu abi mēs uz svarakausiem stājam,

Lai tad vismaz, kā teic, viens otram

iemaksājam.

Klitandrs

Tev, marķīz, izliekas, te tevi godā tā?

Akasts

Man liekas, marķīz, gan, man tā ir jādornā. Klitandrs

Tu glaimo sev, mon cher, mans padoms būtu,

proties:

Tev vajadzētu gan no maldiem atbrīvoties. Akasts

Tev taisnība, jā gan, es glaimoju gan sev. Klitandrs

Bet kas tad uzjunda �o labsajūtu tev?

Akasts

Sev glaimoju.

Klitandrs

Uz kā tu balsti savas jūtas?

Akasts

Uz aklību.

Klitandrs

Uz pamatojuma tās gūtas?

Akasts

Tā kļūda, teicu jau.

Klitandrs

Vai Selimēne tik ...

Vē! nebūs devusi tev cerības kaut cik?

Akasts

Tā mani nicina.

Klitandrs

Tu, lūdzu, runā īsi.

Akasts

Nē, tie�ām, tā tas ir.

Klitandrs

Tu jokus pametisi!

Vai tev ir cerības no viņas dotas? Nu?

Akasts

Es esmu nelaimē, bet laimē esi tu.

Es viņai riebjos tā, ka cen�os nepieskarties, Un dienās tuvākās es esmu lēmis kārties.

Klitandrs

Tu, marķīz, paklausies, kas te ir jāiesāk:

Lai slēdzam līgumu, kas mums par labu nāk, Tam, kuram izdosies gūt Selimēnes sirdi,

To otrais mierā liks un neapskaudīs. Dzirdi? Tam vietu otrais dos, kam daļa labākā,

Un vairs kā sāncensis to netraucēs. Nu, kā?

Akasls

Ā! Priek�likums ir labs, nav tanī vārdu lieku, Es tādu pieņemu ar patiesāko prieku ...

Kāds nāks.

II SKATS

Akasts, Klitandrs, Selimēne

Selimēne

Vēl abi te?

Klitandrs

Mums mīlā grūti klājas ...

Selimēne

Kāds lejā piebrauca. Klau, pajūgs rībinājās, Vai zināt?

Klitandrs

Nē.

Ill SKATS

Selimēne, Akasts, Klitandrs, Basks

Basks

Madam, Arsinoja ir te.

Tā vēlas redzēt jūs.

Selimēne

Ko grib �ī sieviete?

Basks

Tur Eliante to jau tūlīt saņemt gāja,

Selimēne

Ko iedomājas tā, kas viņu aicināja?

Akasts

Gan vietā, nevietā tā pārgudra, vai ne,

Ar savu centibu? ...

Selimēne

Jā, tuk�a liekule.

Sirds sabiedrībā tai, bet rūpes citā malā;

Grib kādu nozvejot, tik netiek ar to galā,

Kas citai necietis nevienu mīļāko,

Ar skatu skaudīgu tā vienmēr lūkos to.

Kas gūts tai? Pamesta no draugiem

kādreizējiem,

Nu aklo gadsimtu �ī peļ pa visiem vējiem.

Cik skumji vienai tai, gan cen�as neizpaust, Ar viltus plīvuru liek kautrīgumu jaust.

Ja �arma vairs tai nav, lai glābtu savu godu, Tā vaino iekārtu un pieraksta tai sodu.

Viens īstens pielūdzējs �ai dāmai tomēr iet,

IJn arī Alsestam tās sirds būs maiga, �ķiet.

Ka �im es patīkot, tai skau�ot elpa stājas,

Tai nozagusi �o, tā viņa iedomājas.

Ir beidzot atklāts man tās greizsirdīgais prāts, Kaut arī rūpīgi zem maskas noglabāts.

Tik muļķe, liekas, nav neviena vairs kā tā,

Sī nekaunīga vēl tik augstā mērogā

Un...

�IV SKATS

Arsinoja, Selimēne, Klitandrs, Akasts Selimēne

Ā! Nu redzu jūs ar kādu lielu prieku, Madam, patiesi, jā, te melus nepielieku.

Arsinoja

Man kaut kas aizrādāms jums da�os vārdos

būs.

Selimēne

Mans dievs, kā priecājos, kad atkal redzu jūs. Abi marķīzi smiedamies aiziet.

V SKATS Selimēne, Arsinoja

Arsinoja

Tie laikā aizgāja, lai viņiem pateicība.

Selimēne

Vai atsēdīsimies?

Arsinoja

Nav nepiecie�amība.

Par visām lietām te, madam... man liekas tā: Lai draudzība mums ir par visu pārākā.

Un, ja jau jāsaka, gods, labklājība ari Stāv augstā pakāpē, lai darīdams ko dari,

Tad parādī�u jums, kas jūsu godu skar,

Par manu draudzību sirds liecību dot var.

Pie ļaudīm vienkār�iem es vakar drusciņ biju Un jūsu godvārdu tur runās saklausīju.

Madam, par kaunu jums tur kāds ko sacījis Un uzvedībā jūs tur nelielījis vis.

Pie jums te �viesojas daudz da�da�ādi ļaudis, Par eleganci jums da�s labais jau ko paudis. Kur vairums kritiķu un stingru vēl turklāt,

Tur vērtē sāpīgi, bez �ēlas, manuprāt.

Jūs pati varat spriest, es kādā pusē stāju... Kas manos spēkos bij, es jūs tur aizsargāju; Es jūsu rīcību tiem centos attaisnot Un mēģināju tai pat citu veidu dot.

Jūs pati zināsit, daudz dzīvē lādu lietu.

Ko nevar attaisnot, kaut kompromisā ietu.

Un beidzot piespieda tic mani piekrist pat,

Ka tas jums godu skar, kā tagad dzivojat;

Ka liekat negodā ar savu uzvedību Un sliktām para�ām jūs labo sabiedrību.

Ja tikai gribēsit, tad izlaidības �īs Drīz ļau�u spriedumos pavisam apklusīs.

Ne tāpēc saku to, ka paļām noticētu,

Lai debess pasargā, ja es tā domāt spētu!

Ko citi apkārt mel�, pat mūsu ausīm tiek.

Ja sev tik dzīvojam, ar to vien nepietiek.

Ir saprāts dots, madam, ko dvēselē jums rodu, Vai aizrādījumus tas atraidīs, ko dodu?

Jo labi nolūki pret jums patiesi tiem,

Man jūtas svētākās jums no sirds dziļumiem.

Selimēne

Paldies par laipnību, madam, ko parādījāt,

Sie aizrādījumi ir labi, mīļa bijāt.

Par to, ko devāt man, lai arī jums tiek dots Kāds aizrādījumiņ�, kur mājo jūsu gods.

Man jūtas ir pret jums kā jums pret mani

svētas,

Kad tenkas dzirdējāt pret mani publicētas.

Jo jaukam paraugam ir sekot pienākums,

Te jāaizrāda gan, ka runa būs par jums.

Jā, jā, vēl necik sen es biju viesos arī,

Kur sapulcēju�ies daudz bija lieli gari.

Par daudz ko runāja, par īstām jūtām ... jā. Tad nevil�us, madam, jūs nācāt sarunā-.

Tur jūsu gudrība un svētulīgā seja Tiem sekla izlikās, to augsti nevērtēja:

Si pārspīlētība ar tikumību tai Ir mū�am pamatā tik gudrai sarunai,

Kas vienmēr visur skan kā svēta izlik�anās; Kur pa�ai dvēsele tik nevainīgi ganās,

Kad skatu lēnīgo tā pamet reiz uz mums?

Kur citiem jāsaredz tās cēlais uzdevums,

Kad stingras prātulas tā vienā laidā sacīs Un pels, kas nevainīgs ir sabiedrības acīs.

Ja jāteic atklāti, tāds ļau�u vērtējums,

Madam, ko dzirdēju, bij pasacīts par jums.

Kur jūtas der, tie teic, ja nostāja nav tāda Pret visu pārējo, � tas neko nepierāda.

Ir visur noteikta un dievbijīga tā,

Bet savus ļaudis sit un viņiem nemaksā.

Pie visiem svētu|iem tā netiek atraidīta,

Uz sejas krāsu triep, lai izskatītos glīta.

Pat gleznās kailumu tā necie� neparko,

Bet vienu otru tā patiesi apmījo.

Pret visiem uzstājos un jūs tur aizstāvēju Pret mēlēm Jaunajām, bet ko nu viena spēju. Tur visi spriedumi gan bij pret manējo,

Rs tiku uzveikta, tie sacīja, lūk, ko:

Lai mazāk ierauga tā cita sīku rētu Un vairāk rūpēties par sevi vajadzētu;

Ka sevi derētu tā labi aplūkot,

Ja kādu spriedumu par citiem taisies dot,

Un sevi pienāktos vēl stingrāk noenkurot,

Lai citus labotu, tiem svētas runas turot.

Un, ja ir labojams pie cilvēkiem kāds nieks,

Tad lai to izdara jau labāk garīdznieks.

Ir saprāts arī jums, madam, ko dvēslē rodu.

Vai aizrādījumus tas atraidīs, ko dodu?

Jo labi nolūki pret jums patiesi tiem,

Man jūtas svētākās jums no sirds dzijumiem.

Arsinoja

Ka jūs ko pateiksit, es pārliecībā biju,

Bet tādu atbildi no jums gan negaidīju.

Madam, nu redzu gan, ka aizrādījums �is,

Kas patiesībā rūgts, jums sirdī trāpījis.

Selimēne

Ir otrādi, madam, tas tverts ar jūtām labām,

Sie aizrādījumi mums nāk par labu abām.

Ar tiem nu iegūsim, lai labi citiem tiek,

Ir akli dzīvot sev, ar to vien nepietiek.

Lai tagad centība nu mūsu vidū stājas Un otrai palīdzam, no jums tas atkarājas,

Lai savstarpēji mums ir ziņot pienākums,

Ja kādu aprunās, jums man � man ziņot

jums.

Arsinoja

Es neklausī�os vis, madam, lai stāsta dro�i, Jūs klausieties, kur pe], peļ mani pārmeto�i.

Selimēne

Mēs visu varam pelt un nozākāt, madam,

Un taisnība, man �ķiet, ir mūsu gadsimtam, Laiks izpriecai ir dots, kad rādīt sevi vari,

Ir laiks, kad saprātam nāk sava kārta ari.

Kad pievilcība mums ar gadiem projām iet.

Pie politikas tad mēs varam sevi siet,

Lai skumjas pārsegtu pār jaunību tik ko�u.

Es nesaku, madam, ka jums reiz neseko�u,

Vēl atnācis nav laiks, ar laiku viss man būs, Ar gadiem divdesmit vis prātu neiegūs.

Arsinoja

5i priek�rocība gan jums nieks, vai to kāds

mana,

Ja gadus karat sev, kā teic, pie lielā zvana.

Vai vecāks, jaunāks kāds mazlietiņ, kas par to! Nav lielas nozīmes, ja gadus paskaitļo,

Bet nezinu, par ko... vai dvēsele sāp skartā, Ka mani saņemat, madam, te tādā kārtā?

Selimēne

Es ari nezinu, par ko, madam, par ko Mū�dien pret mani tā, kas vienmēr apvaino. Vai tāpēc jūsu prāts par visu vienmēr ēdas,

Ka līdzēt nevaru es veldzēt jūsu bēdas?

Pret mani vienīgi ka ļaudis mīlu jūt

Un katru dienu sniedz man, ko jums neiegūt?

So mīlu atraut man jums ļoti iepatiktu.

Bet jūs tie nemīlēs, kaut es tā darīt liktu.

Pa kājām neesmu es jūsu rīcībā.

Ja �arma jums vairs nav � vai mana vaina tā?

Arsinoja

Ak vai! Tad domājat, tur vajag lielu spēju,

Lai gūtu tā kā jūs sev baru pielūdzēju?

Ikviens var spriedumu pavisam viegli dot.

Par kādu maksu tos var �odien iemantot.

Vai tie�ām domājat � ir tāds, kas noticētu,

Ka jūsu daiļumi vien viņus pievilkt spētu;

Pret jums kā sievieti būs tīra mīla tiem,

Ka visu sirdis kūst par jūsu tikumiem?

Nav lau�u ticība tik viegli panākama;

�Nav muļķa pasaule. Ir viena otra dāma,

Kas sirdi tīru nes, kas daiļa, jauna top,

Bet tādus mīļākos tā ceļā nesastop.

No tā, lūk, spriedums �āds, ko vērojumi rāda: Neviena neiegūs bez avansa kaut kāda.

Par skaistām acīm vien mums ievērību liedz,

Ir dārgāk jāmaksā par jūtām, ko �ie sniedz. Jums nav ko uzpūsties, tā uzvara � pār nieku, Tie sīki vizuļi, kas nesagādā prieku.

Jums �armu pārvērtēt, kas augstprātībā mīt, Beigt visus cilvēkus no aug�as uzskatīt.

Ja jūsu �panākums� tā manās acīs skaustu. Jums sekot varētu ar sirdi nesalauztu;

Jūs redzēt varētu, ja nolemtu es tik.

Sev gūtu mīļākos, ja vēlētos, vai cik.

Selimēne

Lai iet, madam, lai iet! Ir laiks jums kādu

gādāt,

Kā savaldzināt �o, nu savu māku rādāt,

Un pat bez ...

Arsi no ja

Pārtrauksim! Madam, nu diezgan būs!

Sis runas novedīs par tālu abas mūs.

Jau sen, jūs piedosit, man aiziet vajadzētu,

Ja savu karieti te gaidīt negribētu.

Selimēne

Jel palieciet, madam, cik ilgi tīk, nekas!

Ja tikai pa�ai jums nav pārāk jāsteidzas.

Lai mana klātiene jūs neapgrūtinātu,

Es viesi labāku jums do�u mīļu prātu.

Monsieur, es lūdzu jūs, par laimi, atnācāt. Madam, lūk, sarunai jums labāks draugs

turklāt.

VI SKATS

Alsests, Selimēne, Arsinoja

Seliinēne

Ir jāiet, Alsest, man un jādod kāda ziņa.

To atlikt nevaru, jo svarīga ir viņa,

Jums dāmu uzticu. Madam, man piedodiet,

Ka es tik nelaipna un taisos projām iet.

VII SKATS Alsests, Arsinoja

Arsinoja

Jūs redzat, sarunām nu es jums uzticēta,

Pirms pajīigs iegrie�as pēc manis �inī sētā.

Tā nevarēja sniegt man labāku neko Kā divatni ar jums �o visujaukāko.

Ir tie�ām ļaudis mums, kam sirds ir cēla,

skaista,

Ar cieņu, mīlu pat pie sevis citus saista.

Tāpat ir jūsējā, nav �aubu, daudz var dot,

Un mana sirds caur jums var daudz ko

iemantot.

Kā es to vēlētos, lai galms jūs aicinātu,

Tā būtu taisnība par jūsu taisno prātu.

Jums jā�ēlojas ir. Es esmu nemierā,

Par jums ka nedomā un nedara nekā.

Alsests

Madam, es nevaru tik viegli iedomāties,

Vai kādā amatā maz varu galmā staties.

Ko tādu darīju, kur spīdētu es tā,

Lai galmam �ēlotos: �Par mani nedomā.�

Arsinoja

Ja labvēlīgi skats krīt galmam uz kaut kāda, Tad tādam amatus vēl tūlīt nenorāda.

Tur noder gadījums un izveicība pat,

Un jūsu spējas tur, ko mums te parādat,

Tie pratīs ..,

Atsēsts

Ak mans die�s, lai paliek manas spējasl

Vai gribat, lai to dēļ galms lieki satraucējas?

Tam rūpes lielākas, tas neatmaksātos,

Ka nieka ļautiņos pēc spējām rakņātos.

Arsinoja

Pēc spējām, kas tā spid, būs rakņā�anās lieka, Tās visur parādās, ko daudzi redz aiz prieka; Vēl vakar biju es pie ļaudīm, kuriem prāts,

Kur tikāt atzīts jūs un visai slavināts.

Alsests

Ko tagad neslavē, madam, pat katrā dzimtā Tāpēc viss sajucis ir mūsu gadusimtā.

Ar slavu rīkli �ņaudz, ar slavu nosmacē,

Mans apkalpotājs pat ir ticis avīzē.

Viss liels ir �odien mums, jo maza pat vairs

nava,

Tas nav vairs nekāds gods, ja tev ir kāda slava. Arsinoja

Es gan to vēlētos, lai patiktu jums pils,

Gan tiksit amatā, kur sirds tad arī sils.

Jums piekrist vajaga, kaut tikai pamirk�ķināt. Kā panāk�u es to � to atļaujiet man zināt. Alan tādi paziņas, kas var un arī prot,

Un arī gribēs jums tur ceļu gatavot.

Alsests

Nu ko tad vēlaties, madam, lai es tur daru,

Ar savu raksturu kā pielaikoties varu?

Nav debess devusi vis tādu mēli man.

Kas galmam derētu, kas iztapīgi skan.

Es tādu tikumu vis sevī neatrodu,

Lai visām izmaņām tur pieietu ar godu.

Man talants lielākais � būt taisnam, atklātam, Un tēlot nesāk�u nevienam cilvēkam.

2G0

Kam tādas dāvanas � kas sirdī, tas uz

mēles, �

Tam labāk nebūt tur, lai citiem nejauc spēles. Bez �aubām, ārpus pils nav atbalsta vis mums Un goda tituls nez vai tiks kā ieguvums.

Bet toties ārpusē neviens tev nepavēlēs Un nebūs jādalās ar inu|ķiem li�ķu spēlēs.

Tev nebūs jāpacie� no tādiem kundziņiem,

Tev nebūs jāliela vēl sliktas vārsmas tiem.

Es kādai kundzītei lai mirres kvēpinātu?

Kaut kādam marķīzam lai apbrīnotu prātu?

Arsinoja

Ja patīk, atstāsim �o galma nodaļu,

Par jūsu sirdslietām mēs parunāsim nu.

Turklāt, ja atklāti man jums kas jāpasaka, � Jums mīlai pienāktos daudz līdzenāka taka.

Kaut labāks liktenis jums nāktu palīgā,

Jo, kuru mīlat jūs, ir necienīga tā.

Alsests

Madam, vai atjēdzat, ko nupat pasacījāt?

Pret savu draudzeni jūs sūdzētāja bijāt.

Arsinoja

Jā. Sirds man pasaka, tas būtu noziegums,

Ja ilgāk paciestu �o netaisnību jums.

Tik nodevīga ir pret jūsu mīlu viņa,

Ka paciest nevaru ... ja tīra sirdsapziņa...

Alsests

Madam, jūs man ar to daudz laba pasakāt,

Sie aizrādījumi ir laipni vēl turklāt.

Arsinoja

Kaut mana draudzene, to saku vaļsirdīgi,

Ka sirdi krietnāko tā vazā necienīgi,

Tā acīs salda jums, bet zaimo jūs pēc tam.

Alsests

Tas viss var būl, madam, mēs sirdis neredzam. Cik labprāt �aubas �īs no sirds sev projām

dzītu!

Jūs labāk darītu, ja man to nesacītu.

Arsinoja

Jā, labāk bija gan nekā jums nesacīt,

Vel varat neticēt un �aubas projām dzīt.

Alsests

Nē, to vairs nevaru, lai cik mums domas rāmas, Visvairāk �aubas mums par visu necie�amas. Bet es gan gribētu būt pārliecībā pats Un noticēt vien tarn, ko rāda gai�i skats.

Arsinoja

Nu labi, piekrītu, �ai lietā neiegūsit

Nekādu gaismu jūs, ja vienmēr maldos būsit.

Man roku lūdzu dot, un panāciet man līdz,

Gan parādī�u vēl, ko dara jūsu svētā, �ī jūsu pielūgtā un sirdī iecerētā.

Ja jūs tad vēlētos, lai bēdās stāv kāds klāt, � Gan atradīsies vēl, kas varēs mierināt.

CETURTAIS CĒLIENS I SKATS Eliante, Filants

Filants

Neviens nav redzēts tāds, tik cietin cietu prātu, Tie velti pūlējās, lai abus mierinātu.

Kaut gan to gribēja uz citām domām griezt, Ar pielāgo�anos gan viņu nepiespiest.

Sie kungi redzēja tam tādas dīvainības,

Ar kādām sastapties nav dzīvē izdevības.

�Nē, kungi,� teicis tas, �nav cita atsauksme,

Es visam piekrītu, bet �inī lietā ne.

Par ko viņ� sadusmots? Vai mazāk tiek tam

slava,

Kad saku atklāti: �im rakstīt māka nava?

Vai viņu spriedums mans var izmisumā dzīt? Var krietns cilvēks bīit un slikti uzrakstīt.

�īs lietas jāvērtē nav sakarā ar godu,

Viņ� visur galants vīrs, pat uzslavu tam dodu, Tam laba iemaņa un krietnums sirdī likts,

Viss, ko vien gribēsit, bet rakstnieks � ļoti

slikts.

To lielī�u, ja tīk, uz zirga, kaujā, dejā,

Tā pla�o rīcību, tā drosmi, bet ne dzejā.

Lai mani atvaino, te nevar melus pīt.

Un, ja te nevar �is daudz labāk izdarīt, �

Lai atmet. Dzeju tam es tikai nesodītu,

Par nerakstī�anu ja cietumā to dzītu.�

Un beidzot izdevies, ar pūlēm vēl turklāt,

To aso spriedumu mazlietiņ mīkstināt,

Tā sakot, saldināt �o viņa raupjo stilu.

�Monsieur, man neērti,� tas teicis, �jūs pat

mīlu,

Bet raksturs man, lūk, tāds, no sirds es gribētu Ko pateikt labāku par jūsu sonetu.�

Tie beidzot apskāvās un tagad mieru tura.

Tā, liekas, izbeidzās �ī viņu procedūra.

Eliante

Jā, visai vienkār�i tas visur rīkojas,

Bet jums es atzī�os, ka mani pārsteidz tas.

Tam visa dvēsele ir viena atklātība,

Ir kaut kas viņā cēls un varonīga griba.

Lūk, mūsu gadsimtā �is tikums retā mīt,

Ko labprāt gribētos man katrā saskatīt.

Filants

To vienmēr vērojot, man jābrīnās par viņu,

Kur dvēsele to nes ar lielu kaisles dziņu.

Ar tādu raksturu, kāds viņā iedzimis,

Kā iemīlēties var? To nesaprotu vis.

Vēl mazāk saprotu, kāpēc ar kaisli svētu Tas jūsu māsīcu mīl, sirdī iecerētu.

Eliante

Tas mums tik pierāda: ar mīlu vis nav tā,

Ka tā ar raksturu ir kādā sakarā.

Plūst visas jūtas tam uz viņu, sirdī svētu,

Prāts velti pūlas vien, lai jūtas iznīdētu.

Filants

Nu, kā jums izliekas, vai tā �o mīl vai ne? Eliante

Uz jautājumu �o nav viegla atbilde,

Cik liela mīla tai vai maza, nerimsto�a.

Par izredzēto tam sirds pa�am nava dro�a.

Pat bie�i nezinām, kā da�reiz iemīlam,

Un bie�i iemīlam, kas neder it nekam.

Filants

Ar jūsu māsīcu var mūsu draugam klāties Tik [auni, ka viņ� pats to nespēj iedomāties. Ja būtu mana sirds un mana gaume tam,

Tad jūtas pievērstu te citai gan, madam. Kaut tādus apstākļus mēs varētu tarn radīt, Uz jūsu dvēseli kā viņa jūtas vadīt.

Eliante

Es teik�u atklāti, bez izlik�anās jums:

Ja es tā domātu, vai būtu panākums?

Es nepreto�os tam, ja nāks ar maigo ziņu, Jo mana sirds jau sen ir meklējusi viņu. Bet, ja vien varētu, � ja viņ� to vēlētos,

Ko mīl no visas sirds, � es savienotu tos. Pēc tam, ja gadītos, ka viņi nesaprastos, Caur likteņlēmumu tiem preti�ķība rastos Un laime izgaistu, tiem dzīvi iz�ķirot...

Es viņam varētu tās vietā sevi dot.

Kā kaut ko pretīgu sirds mana nesajustu, Man laime atgrieztos un sāpes arī zustu.

Filants

Madam, ja mīlat to no visas dvēseles,

Sīs jūtas, saku jums, ir atbalstī�u es.

Viņ� pats, ja gribēs vien, jums varēs apliecināt, Ko sacīju par jums es viņam, jūs to zināt.

Bet, ja nu Ilimenejs reiz savienotu tos,

No viņa ieceres jūs brīva atrastos ...

Man, iūdzu, atļaujiet, kad vientulībā stājat,

Sis jūtas izlūgties, ko tam reiz piedāvājāt;

Sis jūtas atgrūstās, ko sniedzāt Alsestam,

Es laimīgs jutī�os, tās iegūdams, madam.

Eliante

Jūs, Filant, jokojat.

Filants

Madam, pie sava goda! No sirds te runāju, lai debess mani soda! Nu to jums pasaku ar gandarījumu,

Jo ilgi gaidīju uz �ādu momentu.

II SKATS

Alsests, Eliante, Filants

Alsesls

Kāds apvainojums tas! Par manu uzticību!

Nu meli triumfē. Madam, jūs palūgt gribu...

Eliante

Kas noticis, kas jums! Kas tā jūs satraucis? Alsests

Pirms nebū�u cs beigts, man miera nebūs vis. Pat visu pasauli ar viņas dzīvi sūru Es vieglāk paciestu, nc tādu avantūru.

Man mīla ... viss ir beigts ... vairs runāt

negribas!

Eliante

Jel apmierinieties un sakiet � kas jums,

kas? ...

Alsests

Ak dievs! Vai daiļumu tev tie�ām vienot nākas Ar zemām dvēselēm, kas visuriebīgākās!

Eliante

Bet kas jūs varēja ...

Alsests

Viss, viss pagalam nu!

(Par Selimēni to vai maz kāds domātu?)

Beigts, piekrāpts, sadedzis, vairs sirdī tikai

plēnes,

Jo pievilts esmu nu no krāpies Selimēnes.

Eliante

Jums pierādījums kāds? Vai iespējams maz

tas?

206

Filants

Tam pamatā varbūt būs mazas aizdomas;

Jums greizsirdīgais prāts redz spokus visās

vietās.

Alsests

Pie velna! Maisieties, monsieur, jūs savās

lietās!

Man viņas zemiskums ir pierādīts, madam.

Pie manis vēstule, kas nesta Orontam,

Tā uzrakstīta ir ar viņas pa�as roku!

Ir man tā kabatā, es neredzu te spoku.

Ak Oronts, domāju � tas tālu stāv no tās,

Un kā no sāncen�a vismazāk jābaidās.

Filants

Ar tādām vēstulēm mums da�u labu reizi,

Ja lasa pavir�i, var iziet glu�i greizi.

Alsests

Monsieur, jūs palūg�u nu vēlreiz muti ciet.

Par savām lietiņām gan labāk domājiet!

Fliante

Jums jāsaņemas ir, lai dusmas, nemiers stājas. Alsests

Madam, �is stāvoklis no jums nu atkarājas,

Un manai sirdij jūs �ais bēdās stāviet klāt,

Tai skumjas dzeļo�ās jūs spējat remdināt.

Es viņai ticēju ar cēlu uzticību,

Jūs mani atriebsit par tādu zemsirdību;

Jūs atriebiet, lai tai tad sāpes varu dot!

Fliante

Jūs atriebt � man? Bet kā?

Alsests

So sirdi iegūstot.

To pieņemiet, madam. Ar tādu atriebību Sai neuzticīgai es sāpes radīt gribu,

Lai tādā veidā, lūk, to varu nosodīt.

Man tīra mīla tiks, tā sapratīs tūlīt,

Ka uzticība mums būs vienmēr savstarpēja Ar saskaņu turklāt, kur laipna sirds un seja.

Eliante

Jums jūtu līdz no sirds, jums sāpīgi, to zinu, Man sirdi dāvājāt, es viņu nenicinu.

Bet ļaunums nav tik liels, kā varbūt domājat, Un domas atriebties jūs varat atmest pat.

Ja apvaino mūs tas, ko mīl, ko sirdī silda, � Tam draudam atriebties, bet draudus neizpilda; Lai pierādījums kāds, tam jēgu nepie�ķir,

Drīz mīļā vainīgā pat nevainīga ir,

Un visi sirdskvēpi drīz vien jau tam pa klajam, Tad tikai apjēdzam, kas dusmas mīlētājam.

Alsests

Nē, nē, madam, nē, nē, �īs sāpes sirdi maļ.

Nu saites pārrauju, nav ceļa atpakaļ.

Te nepārliecina nekas, lai domas mītu,

Ja vēl to cienītu, pat sevi nosodītu.

Tā nāk. Man dusmas riest. Lai tiek tai

pārmetums!

No sirds tā jāizmet kā netīrākais trums.

Kas tanī sakrājies, es visu ārā dzī�u,

Un, kad tā tīra būs, jums viņu aiznesī�u.

Ill SKATS Selimēne, Alsests

Alsests sev

Vai! Kā lai pasaku bez uztraukuma tai? Selimēne

Ko! Kādas likstas jums? Ko nozīmē �is �vai�? Kā to lai saprotu, ka, redzot mani, vaidat,

Un jūsu drūmais skats, ko tā uz mani raidāt?

Alsests

Tik baismi nekrietna kā jūsu dvēsele,

Ja salīdzinājām, vairs otra nebūs te;

Vai dēmons, liktenis vai debess, domāt sāku, Būs radīju�i vēl par jums ko zemiskāku.

Selimēne

Tas apbrīnojami un laipni, kā man �ķiet.

Alsests

Te joki nevietā, un labāk nesmejiet,

Jums drīzāk jānosarkst un izlikties te lieki.

Jūs neuzticīgā! Man dro�i liecinieki.

Lūk, tādē] sajutu �o trauksmi dvēselē!

Un nebij nevietā, ka �aubījos, nē, nē!

Ar ba�ām, aizdomām, kaut tās viszemiskākās, Par jūsu dvēseli man vērojumi sākās,

Un, neraugoties pat, ka spējat izlikties,

Man teica nojauta, no kā man baidīties.

Bet nelolojiet vis, ka es jums neatrieb�os Un sāpēs apvainots tik cietī�u un tiep�os.

Gan zinu, mīla var it visur brīvi dzimt,

Un tur, kur viņa iet, var prāta spējas rimt;

Likt sirdī nevar to ar varu, ja to dara,

Ir brīva dvēsele, tai pieņemt mīlu vara.

Ja jūsu mutē vārds bez viltus skanējis �

Vai būtu sūdzējies? To nedarītu vis;

Man sirdi atraidot, tai jūtas nenovēlot �

Nu lai tad! Liktenim vien atliktu to �ēlot.

Bet tā ... ar viltu nākt pie sevis vilināt...

Tā nodevība ir un zemiska turklāt.

Kas prasa, stingrāko lai sodu virsū krauju.

Un jums tas jāsaprot, ka vaļu dusmām ļauju. Nē, nē, jūs maldāties, ka ievainojums dzīs.,. Par sevi nevaldu, es viss kā ugunīs,

Jūs mani nokāvāt ar dūrienu tik spēju,

Ka neatrodu sev vairs prātu noteicēju.

Dievs zin, kur mani var �is trakās dusmas dzīt, Un neatbildu vairs, ko varu izdarīt.

Selimene

No kurienes gan jums �is trakās dusmas

spieto?

Vai pazaudējis jūs nu savu prātu cieto?

Alsests

Jā, jā, to zaudēju un tanī brīdi pat,

Kad tiekoties reiz jūs man indi iedevāt.

To viņa nokāva, kas sirdi meklēt gāja Un krita lamatās, kur blēde aicināja.

Selimēne

Par kādu blēdību jūs varat �ēloties?

Alsests

Vai, kāda blēdes sirds! Kā izliekas, mans dievs! Tūlīt mēs redzēsim, ka veltīgi nav tracis,

Sīs rindas pazīstat? Nu? Uzmetiet tām acis! Sīs rindas pieprasa, lai klaji atzīstas,

Pret �ādu liecību nav iebilstams nekas.

Selimēne

Tad tas jums prātus jauc, ka visu laiku

kārkstat.

Alsests

Ko! Redzot vēstuli, vai tie�ām nenosarkstat? Selimēne

Man vajadzētu sarkt? Kaut zinātu, par ko! Alsests

Jūs rādāt viltību visnekaunīgāko.

Vai nerakstījāt �o? To apstrīdēt jūs spētu?

Selimēne

Ar pa�as roku pat, � kā lai to apstrīdētu?

Alsests

Bez uztraukuma jūs to varat apskatīt,

Vai tie�ām dvēselē tāds zemiskums jums mīt?

Selimēne

Jūs dīvains. Prāti jums nekad nav savaldīti. Alsests

Ko! Jūs vēl runājat, �ai vēstulei par spīti,

Ka savu sirsnību nu veltāt Orontam?

Man apvainojums tiek, bet jums tiek kauns,

madam.

Selimēne

Ak Orontam! Kas teic, ka tā tam domāta? Alsests

Tic, kas to atnesa, man rokās ielika.

Nu, pielaidīsim vēl, tā citam nodomāta, �

Vai mazāk sirdssāpes man būs, pēc jūsu prāta? Vai tādēļ mazāk man jūs būtu jāvaino?

Selimēne

Bet ja nu sievietei es uzrakstīju to?

Kas tad jūs sāpinās, vai tur ir kāda vaina?

Alsests

Ā! Laba viltība, patiesi brīnumaina!

Līdz �im es ticēju, tik liela jums tā nav.

Es gatavs noticēt �iem jūsu vārdiem jau,

Ko izdomājāt jūs gan nupat pārāk �akli.

Vai tie�ām domājat, ka ļaudis glu�i akli?

Nu labi, redzēsim, kā spējat līkumot Un melus taustāmus par patiesību dot.

Man sakāt, vēstuli kad uzklausīties beigsit,

Vai mīlu sievietei jūs tādos vārdos teiksit?

Lai noklusina vien jums sirdsapziņu tas,

Ko nupat lasī�u.

Selimēne

Man dzirdēt negribas.

Jūs k|ūstat smieklīgs, kur gan jūs atrodaties! Man acīs pasacīt! Kā iedro�inājāties!

Alsests

Jūs neuztraucieties! Gan jūsu pienākums Sos vārdus paskaidrot, ko izlasī�u jums.

Selimēne

Sai gadījumā ne. Nav jums pār mani vara.

Kā mani vērtēsit � man visai maz no svara.

Alsests

Jūs lūdzu paskaidrot, es nepavēlu, nē,

Ko vārdi, sievietei kas teikti, nozīmē.

Selimēne

Nē, nē, tie Orontam, es jums to ticēt lieku,

Tā mīlu pieņemu ar visai lielu prieku,

Es cienu, kas viņ� ir, un apbrīnoju to,

Jā, vienprātība man ar to par visu ko.

Kā patīk, domājiet, cik tālu gribat, ejiet,

Man galvu nejauciet un turpmāk netraucējiet!

Alsests sev

Ak debess! Lūk, kur sirds ir tavai radībai!

Vai ne�ēlīgāka vēl kādam tā kā tai?

Pats viņai uzbruku ar tādu naida dvesmu,

Nu mani apvaino un vainīgais es esmu!

Par manām sāpēm ņirdz, par manām

aizdomām,

Pat atļauj noticēt, ja vien es varu tām.

Bet tomēr mana sirds, kaut skaidrība tai dota, Sīs va�as nespēj raut, kur viņa savangota.

Un dusmu iero�i tik stipri nav tai klāt,

Lai būtni nekrietno �o spētu nicināt.

Selimēnei.

Jūs manas vājības tik ļoti labi zināt,

Ka varat, viltniece, man dusmas izgaisināt,

Es mīlā nevarīgs, �ķiet, likteņvara smej,

Ka mīlā iedegos no acīm viltniecei.

Vismaz tad mēģiniet, lai aizdomas man zustu Un uzticības balss pret jums man neapklustu. Kas ir �ī vēstule, man tikai pasakiet,

Lai savā ticībā jums varu pretim iet,

Man sirdi pierādiet, ka uzticību nesat, �

Es ticēt centī�os, ka patiesa jūs esat.

Selimēne

Ak beidziet! Greizsirdīgs jūs savā neprātā,

Jūs neesat tā vērts, ka mīlu es jūs tā,

Man zināt gribētos, kas aizliegt man to spētu. Tik zemu nolaisties, lai'jums ko nospēlētu.

Un, ja reiz mana sirds pēc cila alktu tā,

Kāpēc to atklāti lai nepateiktu? Jā.

Kā! Vai lad mana sirds vēl kādu rosmi smeltos, Ja jūsu aizdomām tā pāri nepaceltos?

Vai pierādijuins �is jums secināt ko jauj Pēc apvainojuma, ko sirdij virsū krauj?

Un, ja sirds sievietei ņem tādu galējību,

Ja mīlā atzīstas ar tādu vaļsirdību, �

Jo mūsu ienaidnieks ir tie�ām sievas gods,

Kas brīvām sajūtām par �ķērsli mums ir dots, � Ja mīlā atzīstas, ko sabiedrība soda ...

Tad viņas mīļākam, ja �aubās tas, nav goda. Vai tie�ām nesaprot, vai tik maz spējas tam? Pēc liela cīniņa mēs brīvi runājam.

Par tādām aizdomām jūs labprāt projām dzītu Un citu gan neko kā dusmas nopelnītu,

Bet es jums esmu, lūk, tik liela vientiese,

Ka labo sirdi vēl jums glabāju. Ai nē!

Man vajadzētu gan rast citur savu laimi,

Tad vietā būtu gan jums likumīgi zaimi.

Alsests

Ak, viltniece! Pie jums mans vājums mani sien, Un krāpjat mani jūs ar saldiem vārdiem vien.

Lai vada liktenis, ko sevi velti tirdi!

Es paļaujos uz jums ar visu savu sirdi.

Tad arī redzēsim, cik laba jūsējā.

Vai melna diezgan būs, lai mani krāptu tā.

Selimēne

Jūs mani nemīlat, cik daudz to vajadzētu. Alsests

Vai sirdi svētāku ko vairāk sajust spētul Aiz mīlas varētu jums visu izdarīt,

Pat nepievilcībā es varētu jūs tīt,

Lai mīļu, tīkamu neviens jūs nesaskata.

Kaut būtu parauta zem sūra likteņrata,

Kaut debess dzemdējot jums nedotu nekā,

Ne mantu, stāvokli, jnenieka daiļumā!

Tad savu sirdi es kā upuri jums dotu,

Lai jūs no likteņa �ā sūrā atbrīvotu.

Un kāds man būtu prieks par to un arī gods, Ka viss, kas garīgs jums, � caur mīlu

iemantots.

Seliinēne

Jūs vēlat laimi man, ko nosaucu par sliktu.

Lai debess pasargā, ja jūsu rokās tiktu.

Lūk, monsieur, Dibuā! Cik dīvains izliekas!

IV SKATS

Selimēne, Alsests, Dibuā

Alsests

Kas tam te vajadzīgs, ko iedomājies tas? Kas tev?

Dibuā

Monsieur...

Alsests

Nu kas?

Dibuā

Lūk, tīrā mistērija.

Alsests

Kas ir?

Dibuā

Ir slikti mums, monsieur, tur mājās

bija ...

Alsests

Kas?

Dibuā

Skaļi varu teikt?

Alsests

Jā, vari, īsi teic.

Dibuā

Vai neklausās kaut kāds?

Alsests

Ek! Muļķo�anos beidzi

Vai runāsi!

Dibuā

Monsieur, jums projām bēgt, ne skaisties.

Alsests

Kādēļ?

Dibuā

Nu, vienkār�i tādēļ, ka vajag laisties.

Alsests

Ko?

Dibuā

Jā, bez ardievām, bez trok�ņa, nemanot.

Alsests

Bet iemesls?

Dibuā

Tāds ir, ja vien to redzēt prot.

Alsests

Kāpēc tu muldēdams bez jēgas apkārt klaiņo? Dibuā

Tāpēc, ka bagā�a, monsieur, ir jāsasaiņo.

Alsests

Pa galvu dabūsi, vai saproti, tu, ārn,

Ja nepaskaidrosi bez liekām izrunām!

Dibuā

Monsieur, kāds ierēdnis, kam seja, drēbes

melnas,

Bij tikko virtuvē, kad mazgāju tur delnas,

Un papīrs zīmogots lai bija rokā tam,

Ko izlasīt varbūt tik spējas dēmonam;

Pats elles pavēlnieks neko tur nesapratīs,

Ja jūsu procesu tas kādreiz cauri skatīs.

Alsests

Nu labi, lai ir tā, bet pasaki man tu �

Kas kopējs papīram ar manu bēg�anu?

� -w* �

Dibua

Pirms stundas te kāds vīrs bij steigā pie jums

skrējis,

Sis vīrs, cik atminos, jūs bie�i apmeklējis.

Nu lūk, monsieur, kā ir: jūs mājās nerazdams Un zinot, ka es jums tik ļoti uzticams,

Man lika pateikt jums � jā ... skaidri

pasacīja...

Pag, drusciņ uzgaidiet... kā viņa vārds nu

bija ...

Alsests

Lai paliek viņa vārds, teic, ko tu dzirdējis.

Dibuā

Viņ� esot jūsu draugs, ar to ir pateikts viss.

Ja mājās paliksit, jūs liksit arestēti,

Un tālab jālai�as, kur nenoķer tik lēti.

Alsests

Vai negribēja viņ� ko sīkāk paskaidrot?

Dibuā

Nē. Tinti, papīru sev pavēlēja dot.

Pārs vārdos uzrakstīts kaut kas būs no �ā vīra, Un, to jums izlasot, kļūs mistērija tīra.

Alsests

Dod �urp!

Selimēne

Kas tas var būt par ziņojumu �im?

Alsests

Es nezinu nekā, to tūlit redzēsim.

Vai dosi papīru! Lai velns pār tevi valdal

Dibuā, ilgi meklējis

Monsieur, to aizmirsu, diesod, uz jūsu galda. Atsēsts

Vai! Mani savaldiet!

Selimene

Jel neuztraucieties!

Lai noskaidrotu to, jūs mājā steidzieties!

Atsēsts

Kā liekas, liktenis, lai darīdams ko daru,

Līdz sākam sarunu, grib iz�ķirt mūs ar varu. Ja mīlai ticēsim, to pārvarēsim mēs,

Madam, vēl redzamies, pirms saule norietēs.

PIEKTAIS CĒLIENS 1 SKATS Alsests, Filants

Alsests

Jums skaidri pateicu, ko esmu nodomājis.

Filants

Lai būtu �ā vai tā, tik tālu vai kāds gājis?.., Alsests

Nē, varat sacīt man, ko gribat, jūsuprāt,

Ko esmu nolēmis � par velti atrunāt!

Nē, mūsu gadsimtā par daudz ir nekrietnības, F.s sevi izrau�u no ļau�u sabiedrības.

Ko! Visa taisnība nu manam pretniekam,

Vai tikums, godaprāts ir kādreiz bijis tam? Kaut mana taisnība bij visiem pierādīta,

Ko visi zināja! Nu kājām tā ir mīta.

Uz to es paļāvos, tai ticēju, kas nu?

Lūk, taisnība man ir, bet tiesā zaudēju.

Kaut kāds tur nodevējs, kas ļaunu dara smejot. No kaujas netīras tas nāk pat gavilējot!

Ka mani pieveicis, tam sirdsapziņa klus.

Jā, darbus attaisno vienmēr tamlīdzīgus.

Tas visus likumus tik veikli apgriezt manās, Un saldā smaidiņā spīd viņa izlik�anās.

Tas mani notiesāt ar netaisnību liek,

Ar netaisnību �o vēl viņam nepietiek,

Tas kādu grāmatu ir izdevis, ne lielu,

Kas nopeļama ir ar savu lasāmvielu,

Un visur, kur vien var, ir paudis melis �is � So kauna grāmatu es esot rakstījis.

Tas arī Oronlu �ai lietā iesaistījis,

Kas visur zemiski ar viņu tenkot bijis.

Kas galmā ieņēmis ir vietu cienīgu,

Kam atklāti no sirds es tikai pateicu,

Ko īsti domāju toreiz par viņa dzeju.

Viņ� pats to vēlējās, � vai melot lai tam eju? Tas tāpēc, ka man bij pret viņu godaprāts Tam patiesību teikt, ja pats tas maldināts.

Viņ� palīdz nomelnot nu mani pat ar prieku, Pret mani pārvērties par niknu ienaidnieku. Vai sirds tam citāda jebkad pret mani laps,

Ja nepasacī�u, ka sonets ir tam labs.

Līik, visi cilvēki ir tādi, tos pie velna!

Lūk, paņēmieni tiem, ar kādiem slavu pelna,

Lūk, gars un centība ar viņu tikumiem!

Viss gods un taisnība, ko atrodam pie tiem!

Nu pietiek! Diezgan ciests! Ko purvā

iemantojam?

Es va�as pārrauju, no slepkavbedres projām! Ja cilvēkizskatā kā vilki dzīvojat �

Par tādiem nelie�iem vairs nedomā�u pat.

Filants

Sis lēmums pārak strauj�, ko grūti iedomāties, Un Jaunums nav tik liels, ka pret to nevar

stāties.

Ja jūsu pretinieks jūs ķengāt atjāvies,

Vēl nenozīmē vis, ka arestēt jūs ies.

Redz zemo rīcību ikviens �im nesapra�ām,

Un tāda darbība var kaitēt viņam pa�am.

Alsests

Sim? Tāda darbība? Nē, nekaitēs vairs �im,

Jo viņam atļauja būt īstam nelietim.

Ne tikai zemiskums tam kaitē �ajā lietā,

Bet rīt jau redzēsim to atbildīgā vietā.

Filants

Maz ticēt gribētos, pret jums vai tas ko spēs Ar troksni nekrietno. Kas viņam noticēs?

Kam velti baidīties? Dot padomu jums gribu: Sai lietā varat pat vēl iesniegt pārsūdzību,

Jums neapstrīdamas ir tiesības uz to,

Tad spriedums tagadējs ...

Alsests

Nē, nesnieg�u neko,

Un, kaut vai nobendēt �is spriedums mani

spētu,

Nekad to pārsūdzēt, nekad es negribētu.

Tur skaidri saredzams, kā taisnību var �ķiebt, Lai pēcnācējiem ir ko spilgtās krāsās triept.

Si spilgtā pazīme, kas gaitā nenorimtā Par nekrietnībām teiks reiz mūsu gadusimtā. Pārs desmit tūksto�u man izmaksāt var tas, Par tādu summu man tad lādēt tiesības.

Pret necilvēcību, pret netaisnīgu spaidu.

Es gribu saglabāt sev nedzē�amu naidu.

Filants

Bet jums ...

Alsests

Nekādi �bet�, no tiem ne salst, ne silst. Vien liekas rūpes jums. Ko varat vēl te bilst? Vai pietiks drosmes jums, lai atsparu te dotu,

Ko nupat minēju, un blē�us attaisnotu?

Filants

Nē, piekrītu te jums, kur tikai gribat vien, Ikviens sev tuvākais, tas bijis tā mū�dien.

Mēs vēlētos, lai viss bez viltus tiek te vadīts,

Bet mūsu cilvēciņ� nav tāda veidā radīts.

Kaut taisnā sajūta vēl visai maza tam,

Vai sabiedrību �o lai tādēļ atstājam?

Sīs cilvēkvājības mums radīju�as dzīvē Ir filozofiju, ar kuru tiekam brīvē.

Tas visuskaistākais, kas viņā, � tikums ir. Un, ja no tikuma nevienu neno�ķir,

Ja patiesība, gods ikvienam sirdī mitīs, �

Vai maksa tikumam caur to tad nenokritīs?

Un atrisinājums pavisam vienkār�s, īss:

Ja netaisnību reiz no otra nejutīs,

Tad tas, kas tikumu �o nes ar sirdi tīru ...

Alsests

Jūs ieskatu, monsieur, vienmēr par godavīru,

Ir spējas lieliski jums veselīgi spriest,

Bet laiku zaudējat. Ko te par labu griezt?

Ir jāiet, prāts man teic, lai izbeidzu �o spēli,

Jo visai nevaldu es pats par savu mēli;

Es neatbildu pats, ja pasacīts kaut kas,

Ar to sev uzņemos simt smagas izdaras.

Drīz Selimēne nāks, jūs labāk projām gājis. Vai viņa piekritīs, ko esmu nodomājis...

Vēl jāredz, vai tās sirds man mīlā uzticas,

To visai svarīgi man izzināt no tās.

Filants

To varat gaidīt tur, pie Eliantes ejiet.

Alsests

Nē, sāp man dvēsele, es lūdzu, netraucējiet,

Pie viņas ejiet jūs, bet mani atstājiet Ar manam bēdām te �ai kaktā vienuviet.

Filants

Tik tum�ā kaktā viens ar bēdām ko lai sāk... Es ie�u pasacīt, lai Eliante nāk.

II SKATS

Selimēne, Oronts, Alsests

Oronts

Ir jūsu spējās tas. Ar mezglu saldi cietu, Madam, kaut mani jūs pie sevis visu sietu!

Par jūsu dvēseli man dro�ību reiz gūt,

Jo negrib pielūdzējs uz svariem ilgi būt.

Ja mana mīla spēj kaut cik jūs aizkustināt,

Jums nav ko sirdi slēpt, man vajag nu to

zināt.

Vispirms te jāpiemin gan būtu noteikums,

Lai Alsests necen�as vairs aci mest uz jums,

Tas jāupurē jums, to mana mīla gaida,

Un no �īs dienas pat viņ� jums ir jāaizraida.

Selimēne

Bet kas par iemeslu, ka jūs pret viņu tā?

To agrāk slavējāt, bet tagad nemierā.

Oronts

Tur nepieskarsimies, madam, �īs runas grūtas, Te runa tikai būs: pret �o jums kādas jūtas?

Vai vienu � otru jums starp mums būs

izraudzīt;

Pēc jūsu izvēles tad rīko�os tūlīt.

Alsests, iznācis no kakta

Monsieur, tā pareizi. Madam, jums jāizvēlas,

Es arī prasu to, ko prasa viņ�, bez �ēlas;

Kāds viņam noteikums, man arī glu�i tāds, Sirds prasa nu no jums, lai lēmums ir vai kāds. Sai lietā nevaram vairs ilgāk vilcināties,

Un tātad atļaujiet par jūtām parunāties.

Oronts

Es negribu, monsieur, ka mīlas sāpes, zaimi Te traucēt varētu kādreiz vēl jūsu laimi.

Alsests

Es negribu, monsieur, vai sāp vai nesāp mums, Tās sirdī dalīties nekad, nekad ar jums!

Oronts

Ja jūsu mīla tai daudz cienīgāka liktos.,. Alsests

Ja viņai izvēlēt jūs labāk iepatiktos ...

Oronts

Es zvēru: nosodiet! Ja maisos te jebkad.

Alsests

Es zvēru svinīgi to neredzēt nekad.

Oronts

Madam, pēc izvēles un brīvi! Vienu sodiet! Alsests

Madam, bez mulsuma nu atbildi mums dodiell Oronts

Jums tikai jāpateic, kam dāvāts burvīgums. Alsests

Jums tikai izraudzīt būs vienu te no mums. Oronts

Ko! �inī izvēlē jums būtu neērtības?

Alsests

Tā! Jūsu dvēselei te svārstīties vēl gribas? Selimēne

Mans dievs, �i prasība! Cik skubīga ir tā!

Cik maz jums saprāta. Tas viss nāk nelaikā.

Ko! Mana dvēsele starp jums lai uzsāk karu? Nē, īsto izraudzīt es joli viegli varu.

Pavisam negribu ar jums te dalīties,

Jo mana sirds to zin, pie kura viņa ies.

Bet viņai neērti, nav jūtas tai tik cietas,

Ka klaji pasacīt var tamlīdzīgas lietas.

Un vārdus neērtus es neatzīstu, nē,

Ka būtu jāsaka tie ļau�u klātbūtnē.

Ja sirds pēc kāda tvīkst � to rādām tā ,.. caur

daili,

Bet rupji izklausās, ja izsakāmies kaili.

Un, ja mēs maigāk vēl kaut kādam atteicam,

Jo vieglāk nelaime �i panesama tam.

Oronts

Nē, īsu atbildi, kaut arī pārāk asu,

To cienu, saprotu.

2S4

Alsests

Un arī es to prasu,

Lai kāda būdama, bet pasakiet, lai iet!

Jums dodu padomu: nevienu netaupiet!

Jums liela māka ir pie sevis visus turēt,

Nu pietiek, skaidrību! Nekā vairs neupurēt! Jums jāpasaka viss un skaidri vēl turklāt,

Man viss būs izskaidrots, ja pateikt atsakāt;

Es jūsu klusumu tad brīvi iztulko�u,

Un savu spriedumu par jums es arī do�u.

Oronts

Jūs saprotu, monsieur, ka esat sadusmots,

Ko prasāt jūs no tās � to prasa ir mans gods.

Selimēne

Ar tādām iedomām jūs mani nogurdināt,

No manis prasāt to, ko ļoti gribat zināt.

Jums teicu iemeslu, tas arī būtu viss.

Luk, Eliante nak, lai tā mums tiesnesis.

Ill SKATS

Eliante, Filants, Selimēne, Oronts, Alsests Selimēne

Nu redzat, māsīca, kā esmu iesprostota,

Sie vīri nejoko, man pavēle ir dota �

Un stingra pavēle, lai vienu izraugot,

Man klaji jāpateic, kam savu sirdi dot.

Ar tādu spriedumu man viens ir jāatbrīvo,

Tam jūtas jānoliedz, lai vientulībā dzīvo.

Jel sakiet, lūdzu, man, vai to kāds dzirdējis!

Eliante

Jums padomu te dot es nevarē�u vis,

Nav īstā adrese, mums da�ādas ir lomas,

Pie ļaudīm piederu, kas prasa skaidras domas.

Oronts

Madam, ir veltīgas te jūsu izrunas.

Alsests

Mūs nepārliecina �ais aplinkos nekas.

Oronts

Nevis te svārslities, bet patiesību svētu.

Alsests

Bez strīda, lūdzu tik, lai mieru paturētu.

Oronts

Tad strīdi izbeigti, �o vienu vārdu gan.

Alsests

Ja jūs to neteiksit � viss saprotams būs man.

IV SKATS

Arsinoja, Klitandrs, Akasts, Filants, Selimēne, Eliante, Alsests, Oronts

Akasts Selitnēnei

Madam, mēs atnācām, tik neņemiet to ļaunā, Ja mazu afēru jūs ieraudzīsit kaunā.

Klitandrs Oronlam un Alseslam

Messieurs, jūs abi te, pat ļoti labi tā,

Jūs abi iejaukti �ai pa�ā afērā.

Arsinoja

Madam, jūs pārsteigta, ka atkal jūsu mājā, � Sos kungus vainojiet, tie mani pierunāja;

Tie sirdi �aubas man pret jums vel sāka sēt, To nevarētu es nemū�am noticēt.

Es jūsu dvēseli pat pārāk augsti cienu, Tā nespēj pielietot tik zemu paņēmienu, To pierādījumiem man acis netic pat.

Ja veco draudzību vēl sirdī sajūtat, � Jūs aizstāvēdama, te savu daļu dotu, Lai jūs no neslavas pavisam atbrīvotu.

Akasts

Jā, jā, madam, tūlīt. Kā jums tas izliksies, Vai tas tik vienkār�i pie sirds jums arī ies? So vēstuli gan jūs Klitandram uzrakstījāt.

Klitandrs

Bet �o, lūk, Akastam jūs rakstījusi bijāt.

Akasts Alsesiam un Orontam

Messieurs, �is rokraksts jums būs diezgan

pazīstams,

Un jādomā, ka tai tas nebūs apstrīdams;

Es neticu nekad, ka tā to noliegt spētu.

Vispirms gan izlasīt mums viņu vajadzētu.

�Jūs esat dīvains cilvēks, nosodāt manu jautrību, turklāt pārmetot, ka Jūsu prombūtnē izturos visjautrāk. Tas ir ļoti netaisni, un, ja Jūs visā drīzumā nenāksit atvainoties man par �iem apvainojumiem, � nepiedo�u to Jums visu mū�u. Mūsu vikonts, �is linga-garslilbis ...�

�Ak, kaut viņ� te būtu!...

Mūsu vikonts, �is linga-garstilbis, par kuru man pārmetat, nekad man nevarētu patikt, un kop� tā laika, kad redzēju viņu trīsceturtdaļ-slundas ilgi spļaujam akā, lai priecātos par aplī�iem, es nekad neesmu par viņu bijusi labās domās. Par mazo marķīziņu ...�

Messieurs, tas � es, bez lielības.

�Par mazo marķīziņu, kas vakar ilgi turēja manu roku savējā, varu teikt vienīgi to, ka nekas sīkāks par viņa personu vairs nevar būt. Visa viņa vērtība ir tērps un zobens. Runājot par zajbantaino ...�

Atsēstam.

Par jums met kauliņus, monsieur.

�Runājot par zajbantaino, tas da�reiz mani uzjautrina ar savām stingrajām prasībām, saīdzis, sabozies, bet neskaitāmās reizēs ir necie�amāks par visu pasaulē.

Par sonetrakstnieku ...�

Orentam.

Jums arī tiks ...

�Par sonetrakstnieku man jāsaka, viņ� galvā iekalis, ka viņam katrā ziņā jākļūst par rakstnieku. Es nevaru klausīties ne viņa prozu, ne dzeju. Tas mani nogurdina. Varat saprast, ka man nav vienmēr tik jautri, kā domājat, gribot negribot Jums pasaku daudz vairāk nekā tanīs viesībās, kur mani aizvelk. Priekam ir burvīgs gar�daris: to sajūt mīļa cilvēka klātienē.�

Klitandrs

Un te, lūk, būs par mani.

�Jūsu Klitandrs, par kuru runājat, ka tas esot maigi uzmanīgs, ir pēdējais cilvēks, ar ko es gribētu draudzēties. Viņ� ir ķerts, ja iedomājas, ka �o mīl, un Jūs esat tāds pats, ja iedomājaties, ka jūs nemīl. Esiet prātīgs un pārmainiet savu pārliecību pret viņējo. Apciemojiet pēc iespējas mani bie�āk, lai es varētu paciest viņa uzmācību.�

Nu pietiks, zinām jūs, lai laiku netērējam, Sirdsgleznu slaveno lai visiem rādīt ejam.

Cik jauku raksturu te redzam paraugam,

Jūs dro�i zināsit, ka tādu sauc, madam.

Akasts

Teikt arī varētu, uz ko jūs esat ķerta.

Lai uz jums dusmotos, jūs neesat tā vērta.

Gan parādī�u jums, ka mazais marķīziņ� Gūs sirdi cēlāko, � gūs laimi ari viņ�.

V SKATS

Selimēne, Eliante, Arsinoja, Alsests, Oronts, Filants Oronts

Ko! Tādā veidā jūs tur ņēmāt mani sijāt Pēc tā, ko pati rnan reiz rakstījusi bijāt?

Un sirdi varējāt ar mīlu vēl turklāt �iem |audīm da�ādiem pēc kārtas piedāvāt!

Man sirdi atdevāt, ko reiz te pazaudēju,

Hs jutos atriebts nu ar to, ka projām eju.

Jā, biju pamujķis, bet nu man saprāts dots,

Jūs tagad pazīstu, tāds labums iemantots. Atsēstam.

Jums ceļā nestāvu, monsieur, to solu svēti, �o laimi izbaudīt nu varat netraucēti.

VI SKATS

Selimēne, Arsinoja, Eliante, Alsests, Filants Arsinoja Selimēnei

Vai kaut kas nekrietnāks ir �im pasaulēl Te klusēt nevaru bez satraukuma, nē;

Vai ir kāds notikums, kas tikpat zemi saukļos? Es citu dzīvē gan nemū�am neiejauktos ..,

Uz Atsēstu.

Bet �is te godavīrs no visiem apbrīnots,

Kas nestu laimi jums un būtu arī gods,

Tas, kas jūs pielūdza, bez prāta dievināja,

To...

Alsests

Lūdzu jūs, madam, man pa�am sava stāja. Kāpēc gan aizstāvēt jūs citus gribat iet,

To labāk izdarīt man pa�am atļaujiet.

Jūs mani aizstavat, sirds dod jums atzinību, � Kā atmaksā�u jums par tādu uzticību?

Ja atriebt gribētos un būtu gadījums �

Būs cita izvēle, bet tikai ne caur jums.

Arsinoja

Ja jūs tā domājat, monsieur, tas nepareizi,

Un tādas domas jūs var novest glu�i greizi. Man gan būs jā�aubās, diezin vai gars jums

būs,

Ja �is te meitietis var savaldzināt jūs.

Tik augstu nekāpiet, jums saprast vajadzētu:

Es neesmu no tām, kas jums te noderētu.

Ja tadas preces pirkt, kas citu atliekas, �

Bus nieka vērtība un nevajadzīgas.

Es gan jums ieteiktu uz viņu vēlreiz cerēt Un ļoti priecā�os, kad iesit ar to derēt.

VII SKATS

Selimēne, Alsests, Eliante, Filants

Alsests Selimēnei

Kad visi runāja, es neteicu neko,

No tā, ko dzirdēju, nu ieguvu kaut ko,

Kaut nācās valdīties un karstas dusmas slacīt. Vai tagad varētu ...

Selimēne

Jā, varat visu sacīt.

Ja kadam kaut kur sāp, tas �ēloties var gan, Ko vien tik veļaties, nu varat pārmest man.

Man mulsums dvēselē, jums sūdzēt grēkus eju, Un atvaino�anos pie jums pat nemeklēju,

Ja citus pievīlu � nu ... lai tie dusmojas,

Bet noziegties pret jums, tas man jau ir kaut

kas.

Jūs jūtat � saprotams � pret mani naida

dvesmu,

Ir pelnīts, vainīga pret jums es tie�ām esmu. Ja ievainojums tāds tik ātri nesadzīst,

Tad nodevību �o jums tiesības ir nīst.

To dariet, piekritu.

Alsests

Vai, krāpniece, to varu?

Vai varu jūtas mākt, jūs nīst, kā lai to daru? Kaut Joti gribētos no sirds jūs ārā dzīt,

Bet jūtas atsakās to prātam paklausīt.

Eliantei un Filaniam.

Jūs redzat nu, tiktāl mums jūtās slīgt nav labi, Par manu vājību jūs liecinieki abi.

Tūlīt jūs redzēsit, ka tas vēl nava viss,

Ka vēl ko darī�u, līdz galam aizgājis.

Ja sakām: gudrība mums visur � tas nav tiesa, Ir katram tikai sirds un cilvēcīgā miesa.

Selimēnei.

Jā, gribu, nekrietnā, vēl visu piedot jums Un aizmirst, attaisnot, kaut liels ir pārkāpums. Par jusu vājību es nosaucu �o trumu,

Kur jaunība jūs nes ar laika netikumu.

Tāpēc jums vajaga ar mani sirdi siet,

No sabiedrības mums pat tūlīt jāaiziet,

Un nekavējoties, bez vārda man līdz nāksit, Ar mani tuksnesī tur jaunu dzīvi sāksit.

Tik tādā kārtā vien var visu izlabot Un gandarījumu par tādiem darbiem dot,

Kur cēlai dvēselei ir jānosarkst aiz kauna.

Man būtu lemts varbūt jūs iemīlēt no jauna.

Selimēne

Man savā jaunībā no visa atteikties?!

Un jūsu tuksne�i pagalam aprakties!

Alsests

Ja mani mīlat jūs ar sirdi tīru, svētu, �

Ko visa pasaule jums beidzot nozimētu?

Kas varētu jums liegt būt īsti laimīgai?

Selimēne

Ir vientulība lāsts divdesmitgadīgai.

Sev garu nejūtu tik stipru pietieko�i,

Lai brīvi iz�ķirtu �o nodomu tik dro�i.

Es negribētu jums vairs savu roku liegt,

Ja jūs man piekristu te tādu laimi sniegt,

Un kāzas ..,

Alsests

Pietiek, nē! Sirds mani nicinātu,

Ja roku sniegtu jums, turklāt ar mīļu prātu.

Un, ja jau nejutāt, ko jūtu es pret jums, �

Lai būtu savstarpējs �is cēlais pienākums, � Tad ejiet. At�ilbis no jūsu melu tvaikiem,

No jūsu valgiem brīvs es nu uz laiku laikiem.

Vili SKATS Eliante, Alsests, Filants Alsests niianiei

Simt tikumu, madam, jums ir bez skaistuma Un visam pāri vēl tik liela sirsnība.

Jau ilgu laiku jūs mēs visi apbrīnojam.

Tad ari atļaujiet man cienīt jus joprojām,

Bet savu sirdi �o, kas cietusi turklāt,

Vairs nevarē�u gan jums viņu piedāvāt.

Es esmu necienīgs, to sāku atzīt klusi,

Ka mani ģimenei nav debess radījusi.

Jums, tādu iegūstot, būs niecīgs ieguvums,

Jo sir�u atliekas nav vajadzīgas jums.

Un tātad ...

Eliante

Turpiniet, ja pateikt visu gribas. Sniegt savu roku jums man nebūs neērtības. Lūk, jūsu pa�a draugs, uz mums kas noskatās, Es neatteiktu vis, ja lūgtu viņ� pēc tās.

Filants

Ja laimi �o, madam, es kādreiz piedzīvotu,

Jums savu dzīvību, ne tikai dzīvi dotu.

Alsests

Es vēlu laimi jums un sirdīs prieku krāt,

Viens otram palīdziet to tīru saglabāt,

Bet es no visiem nīsts, kam netaisnība salda, No zaņķa aizeju, kur netikumi valda,

Virs zemes pameklēt, vai nebūs kaktiņ� tāds, Kur brīv ir parādīt, kas vīra godaprāts.

Filants

Madam, es lūdzu jūs, tam abi ce|ā stāsim,

Mēs no �ā nodoma vēl viņu atrunāsim.

SKOPULIS

L�AVARE

Paris

Gamier Fr�rcs, Libraires-Ēditcurs

KOMĒDIJA PIECOS CĒLIENOS

TULKOJUSI JAUSMA ABRAMA

PERSONAS

Arpagons, Kleanta un Elīzes tēvs

Kleants, Arpagona dēls, Marianas pielūdzējs

Elīze, Arpagona meita, Valēra dievinātā

Valērs, Anzelma dels un Elīzes pielūdzējs

Mariana, Kleanta iemīļotā, kurā iemīlējies Arpagons

Anzelms, Valēra un Marianas tēvs

Frozīne, intrigante

Simons, starpnieks

�aks, Arpagona pavārs un ku�ieris

Laflc�s, Kleanta sulainis

Kloda madāma, Arpagona kalpone

Brendavuāns ī _Arpagona sulaiņi Lamcrliss ) ' ^&

Izmeklētājs un viņa rakstvedis

Notiek Parīzē, Arpagona mājā

PIRMAIS CĒLIENS

I SKATS Valērs, Elīze

Valērs

Ak, burvīgā EIīz, nupat jūs darījāt mani laimīgu, apgalvodama, ka vienmēr būsit man uzticīga, bet nu kļūstat skumja! Esmu bezgalīgi priecīgs, bet jūs es redzu nopū�amies! Vai no�ēlojat solījumu, ko varbūt izvilināju no jums ar savu dedzību?

Elīze

Nē, Valēr, nekad neno�ēlo�u, ko daru jūsu labā. Mani vada pārāk maiga vara, un man nav spēka pat vēlēties, lai tā nenotiktu. Tomēr atzī�os, ka man ir ba�as par nākotni; bīstos, ka mīlu jūs vairāk, nekā vajadzētu.

Valērs

Kā gan jūs bīstaties, Elīz, darot man labu?

Elīze

Ai, daudz kā: tēva dusmu, ģimenes pārmetumu, sabiedrības spriedelējumu; ta�u vairāk par visu, Valēr, es bīstos, ka jūsu sirds var būt nepastāvīga, tanī var iezagties briesmīgais saltums, ar kādu jūsu dzimums ļoti bie�i atmaksā pārāk kvēlus nevainīgas mīlestības pierādījumus.

Valērs

Nedariet man pāri, nespriediet par mani kā par katru citu! Drīzāk turiet mani aizdomās par

visu, Elīz, tikai ne par to, ka cs varētu aizmirst savu pienākumu pret jums. Es jūs pārāk mīlu, un mana mīla beigsies tikai ar manu dzīvību.

Elīze

Valēr, tā runā katrs! Visiem vīrie�iem vārdi ir vienādi, tikai viņu darbi parāda starpību.

Valērs

Ja tikai darbi parāda, kas mēs esam, tad spriediet pēc tiem par manu sirdi un nemeklējiet manī vainu netaisnīgu baiļu dēļ, ko iedvesusi ļauna nojauta. Elīz, es jūs lūdzu, nedzeniet mani nāvē ar �īm apvainojo�ām aizdomām, dāvājiet man laiku, lai es jums varētu tūksto�kārt pierādīt, cik patiesa ir mana mīlestība.

Elīze

Ak vai! Cik labprāt tic cilvēkam, ko mīl! Jā, Valēr, es domāju, ka jūsu sirds mani nepievils. Es ticu, ka jūs mani patiesi mīlat un būsit man uzticīgs; negribu par to �aubīties, ta�u mani biedē ļau�u paļajumi.

Valērs

Kādēļ par tiem raizēties?

Elīze

Es nebītos nenieka, ja visi jūs pazītu tā, kā es jūs pazīstu; jūsos es atrodu attaisnojumu savai uzvedībai pret jums. Manu sirdi spēcina jūsu di�enums un atbalsta mū�īgā pateicība, ko man uzliek pa�as debesis. Nekad neaizmirsī�u drausmīgo mirkli, kad mēs pirmo reizi viens otru ieraudzījām, neaizmirsī�u pa�aizliedzīgo varonību, ar kādu jūs likāt uz spēles savu dzīvību, lai glābtu manējo no niknajiem viļņiem, un jūsu maigo gādību, kad bijāt mani izvilcis no ūdens; tad � kvēlo mīlestību, ko nedz laiks, nedz grūtības nav satricināju�as un kas jums lika aizmirst tuviniekus un dzimteni un aizturēja jūs �eit. Lai mani redzētu, jūs, slēpdams savu bagātību, saligāt pie mana tēva par kalpu. Tā visa man pietiek, lai attaisnotu jums doto solījumu, bet citiem tas varbūt liksies par maz, un neesmu dro�a, vai viņi mani sapratīs.

Valērs

No visa, ko jūs tikko minējāt, mans vienīgais nopelns ir mana mīlestība uz jums, bet �ie pa�pārmetumi ir lieki, jo jūsu tēvs ta�u pārāk pūlas jūs attaisnot visu cilvēku acīs; viņa pārmērīgai skopulībai, stingrībai pret saviem bērniem varētu piedēvēt vel lielākas dīvainības. Piedodiet, daiļā Elīz, ka es tā runāju. Jūs jau zināt, par viņu ir grūti kaut ko labu teikt. Kaut es varētu, kā ceru, atrast savus vecākus, tad mēs viegli iemantotu viņu labvēlību. Nepacietīgi gaidu no viņiem vēstis, un, ja tās kavēsies, tad es pats do�os tās meklēt.

Elīze

Nē, Valēr, neatstājiet mani, es jūs lūdzu! Labāk centieties iegiit mana tēva labvēlību.

Valērs

Jūs ta�u redzat, kā es pūlos; jūs zināt, cik veikli man vajadzēja rīkoties, lai nokļūtu viņa kalpībā, kā es maskējos, lai viņam patiktu, un kādu cilvēku es ik dienu tēloju, lai iegūtu viņa mīlestību. Man jau ir apbrīnojami panākumi; jūtu, ka labākais veids, kā iemantot kāda cilvēka atzinību, ir greznoties viņa acu priek�ā ar viņa tieksmēm, pielāgoties viņa uzskatiem, izskaistināt viņa vājības, izrādīt piekri�anu katram viņa solim. No pārspīlējumiem nav jā-bīslas, var spēlēt diezgan atklāti, un pa�i gudrākie cilvēki visvieglāk uzķeras uz glaimiem; nekas nav par pliekanu un par smieklīgu, lai viņi to nenorītu, ja tikai to pienācīgi icvirco ar

cildinājumiem. Godīgums mazliet cie�, tā rīko- 1 joties, bet, ja mums kādi cilvēki vajadzīgi, tad ж jāpiemērojas viņiem; un, ja viņu vēlību var iekarot tikai tā, tad vainīgi nav tie, kas glaimo, bet gan tic, kuri alkst glaimu.

Elīze

Kāpēc jūs nemēģināt iegūt mana brā|a atbalstu, ja kalponei gadījumā ie�autos prātā izpaust mūsu noslēpumu?

Valērs i

Ar abiem es netik�u galā; tēvam un dēlam ir tik pretēji uzskati, ka grūti iemantot abu uzticību. Bet jūs gan varat ietekmēt brāli un jūsu abpusējās draudzības vārdā noskaņot viņu mūsu labā. Viņ� nāk. Es aizeju. Tagad parunājieties ar viņu, ta�u dariet zināmu viņam tikai to, ko uzskatāt par derīgu.

Elīze ļ

�aubos, vai man pietiks spēka viņam to pateikt.

II SKATS Kleants, Elīze

Kleants

Cik labi, ka sastopu tevi vienu, māsiņ! Es kaistu aiz vēlē�anās atklāt tev kādu noslēpumu.

Elīze

Labprāt tevi uzklausī�u, mīļais brāli. Ko tu gribi man stāstīt?

Kleants

Daudz ko, māsiņ, bet varu pasacīt to arī divos vārdos: es mīlu.

Elīze

Tu mīli?

Kleants

Jā, es mīlu. Iekams turpinu, pateik�u tev: es zinu, ka esmu atkarīgs no tēva, kā dēls esmu padots viņa gribai. Es zinu, ka mēs nedrīkstam saistīties bez to piekri�anas, kuri mums dāvāju�i dzīvību; mums jāvēlas tas, ko viņi vēlas, jo viņu skatiens, ko nav apmigloju�as neprātīgas kaislības, saredz skaidrāk, kas mums nāk par labu; vairāk jātic viņu saprāta gaismai nekā mūsu kaisles apmātībai; un jaunības kvēle mūs bie�i noved postā. To visu es saku tādēļ, lai tev, māsiņ, aiztaupītu pūles man to pateikt, jo mana mīlestība nekā negrib dzirdēt, un es tevi lūdzu man neko neaizrādīt.

Elīze

Vai esi jau saderinājies ar savu icmījoto?

Kleants

Nē, bet esmu nolēmis to darīt un lūdzu tevi vēlreiz: nemēģini mani atrunāt.

Elīze

Vai tu, brālīt, uzskati mani par nesapra�u?

Kleants

Nē, māsiņ, bet tu nemīli; tu nezini, cik salda vara maigai mīlestībai ir mūsu sirdī; es baidos tava saprātīguma.

Elīze

Ak, brāli, nerunāsim par manu saprātīgumu! Vai ir kāds cilvēks, kas vismaz reizi mū�ā nekļūst neprātīgs? Un, ja es tev, Kleant, atklātu savu sirdi, varbūt tu domātu, ka esmu neprātīgāka par tevi.

Kleants

Kaut debesīm labpatiktu, ka tava sirds tāpat kā mana ...

Elīze

Vispirms parunāsim par tevi, un pastāsti man, ko tu mīli,

Kleants

Kādu jaunavu, kura mīt �ajā apkaimē tikai kop� neilga laika un �ķiet radīta, lai katram, kas viņu redz, iedvestu mīlestību. Vēl nekad daba nav veidojusi kaut ko dai|āku, un es jutos savaldzināts no pirmā mirkļa, kad viņu ieraudzīju. Viņu sauc par Marianu, un viņa dzīvo savas labās māmiņas uzraudzībā; jaukās meitenes māmiņa gandrīz vienmēr slimo, un Mariana viņu kopj, draudzīgi �ēlo un mierina tik maigi, ka ikviens, to redzot, justos aizkustināts. Viss, ko viņa dara, ir pilns burvības, un katra viņas kustība valdzina; viņa ir bezgala piemīlīga, debe�ķīgi labsirdīga, tīra kā kristāls un... Ak, māsiņ, kaut tu viņu redzētu!

Elīze

Es viņu redzu, Kleant, diezgan skaidri no tā, ko tu man pastāstīji; un, lai saprastu, kas viņa ir, pietiek, ka tu viņu mīli.

Kleants

Es slepus atklāju, ka viņas nav turīgas, un, kaut arī dzīvo ļoti noslēgti, tomēr tikai ar pūlēm apmierina savas pieticīgās vajadzības. Iedomājies, māsa, kāds prieks būtu atbalstīt būtni, ko mīli; neuzkrīto�i mazliet palīdzēt tiklai ģimenei, un saproti, cik nelaimīgs esmu, ka aiz tēva skopulības nevaru izbaudīt �o prieku un sniegt savai mīļotai kādu mīlestības pierādījumu.

Elize

Jā, cs saprotu, Kleant, cik liels ir tavs sarūgtinājums.

Kleants

Ak, tas ir lielāks, nekā vari iedomāties! Vai gan jebkad ir redzēts kas ne�ēlīgāks par �o stingro, �aursirdīgo taupīgumu, uz kādu mēs esam notiesāti? Ko mums līdzēs manta, ja to iegūsim tikai tad, kad mūsu skaistākie gadi būs aizritēju�i, un ja man tagad, lai dzīvotu, jātaisa parādi visās malās, ja mēs abi ik dienas esam spiesti meklēt tirgotāju izpalīdzību, lai kaut cik pieklājīgi apģērbtos? Nāc man talkā izdibināt, kā tēvs izturas pret manām jūtām, un, ja viņ� pretotos, esmu nolēmis aiziet no �ejienes un kopā ar savu iemīļoto meklēt citur laimi, kādu debesīm labpatiks mums sniegt. Sai nolūkā mēģinu visur, kur vien iespējams, aizņemties naudu. Ja arī tu mīli un tēvs pretosies mūsu tieksmēm, tad pametīsim viņu abi un atbrīvosimies no viņa nepanesamās skopulības jūga.

Elize

Jā, viņ� dod aizvien vairāk iemesla no�ēlot mūsu mātes nāvi un ...

Kleants

Dzirdu viņa balsi! Labāk iesim prom un pabeigsim mūsu sarunu citur un pēc tam vienotiem spēkiem mēģināsim uzbrukt viņa cietsirdībai.

Ill SKATS Arpagons, Lafle�s

Arpagons

Arā no �ejienes un bez liekām runām! Vācies prom no manām acīm, sasodītais blēdi, karātavu putns tāds!

Lafless klusībā

Nekad neesmu redzējis ko ne�petnāku par �o nolādēto veci; es patiesi domāju, ka viņā ieperinājies pats nelabais.

Arpagons

Ko tu tur murmini?

Lafle�s

Kāpēc jūs mani padzenat?

Arpagons

Tu man vēl, bendesmaiss, jautāsi � kāpēc? Ārā, kamēr vēl neesmu tevi iekaustījis!

Lafle�s

Ko tad esmu jums nodarījis?

Arpagons

Tu man esi nodarījis to, ka es gribu, lai tu pazūd i.

Lafle�s

Cienītais kungs, jūsu dēls lika man viņu uzgaidīt.

Arpagons

Ej ārā un gaidi viņu uz ielas, un neklimsti apkārt pa manu māju! Tev gan patiktu te visu izo�ņāt un to izmantot savā labā. Es negribu, ka mani mū�īgi izspiego, ka tāds nodevējs ar savu ļauno aci vēro katru manu soli, aprij to, kas man pieder, un ok�ķerē visos kaktos, vai nevar kaut ko nozagt.

Lafle�s

Kā gan, pie joda, jums var ko nozagt? Jūs ta�u visu turat aiz atslēgas un pats dienu un nakti apsargājat?

Arpagons

Varu turēt gan aiz atslēgas, gan sargāt, kā man patīk. Vai tik tu ar neesi viens no tiem o�ņām, kas visur bā� savu degunu? Klusībā. Es drebu, ka tik viņ� nav ko uzodis par manu naudu. Skaļi. Vai tik tu neizpļāpāsi, ka man te ir apslēpta nauda?

Lafle�s

Vai jums ir apslēpta nauda?

Arpagons

Nē, dulbur, nav jau, nav. Klusi. Es kļūstu nikns. Skaļi. Man tikai ie�āvās prātā, ka tev pietiktu nekrietnības, lai izplatītu par mani tādas baumas.

Lafle�s

Kas gan citiem par daļu, vai jums tā ir vai nav? Mums tas vienalga!

Arpagons paceļ roku, grasīdamies sist Lafle�am

Tu vēl te sāksi spriedelēt! Es tev tos spriedelējumus izdzī�u no galvas! Vācies, es tev vēlreiz saku!

Lafle�s

Labi, eju jau, eju.

Arpagons

Pag, vai tu neesi ko paņēmis?

Lafle�s

Ko gan es būtu jums paņēmis?

Arpagons

Parādi man savas rokasl

Lafle�s

Te būs.

Arpagons

Otras!

Lafle�s

Otras?

Arpagons

Jā.

Lafle�s

Ahā, te būs.

Arpagons, rādīdams uz Lafle�a biksēm Vai tur tu nekā neesi iebāzis?

Lafle�s

Apskatiet pats!

Arpagons, aptaustīdams Lafle�u

Sitās platās bikses ir īstas laupītāju alas, kur paslēpt to, ko no�iepj, un es gribētu, kaut tās kādu novestu pie karatavam.

Lafle�s klusībā

�āds vecis gan ir pelnījis, lai viņa ba�as piepildās! Kāds man būtu prieks viņu apzagt!

Arpagons

Lafle�s

Kā, lūdzu?

Arpagons

Ko tu tur runa par apzag�anu?

Lafle�s

Es saku, lai jūs labi ap�amdiet un pārbaudiet, vai neesmu jums ko nozadzis. '

Arpagons

To es arī darī�u. Arpagons rakņājas pa La-fle�a kabatām,

Lafle�s klusībā

Lai velns parauj skopulību un skopuļus!

Arpagons

Kā? Ko tu teici?

Lafle�s

Vai es?

Arpagons

Jā. Ko tu teici par skopulību un skopuļiem?

Lafle�s

Es teicu: lai velns parauj skopulību un skopuļus.

Arpagons

Ko tu ar to domā?

Lafle�s

Skopuļus.

Arpagons

Kas tad ir tie skopuļi?

Lafle�s

Sīkstuļi un rīkļurāvēji.

Arpagons

Bet uz ko tu to mērķē?

Laile�s

Par ko jūs uztraucaties?

Arpagons

Es uztraucos par to, par ko jāuztraucas.

Lafle�s

Varbūt jūs domājat, ka runāju par jums? Arpagons

Es domāju to, ko domāju, bet gribu, lai tu man pasaki, kam tu to teici.

Lafle�s

Es to teicu ... es to teicu savai cepurei. Arpagons

Kad tik es tev nesalieku pa cepuri.

Lafle�s

Vai gribat aizliegt man lādēt skopuļus? Arpagons

Nē, bet es gribu aizliegt tev palaist muti. Klusē!

Lafle�s

Vārdā es nevienu neminēju.

Arpagons

Es tev gāzī�u, ja tu vēl runāsi.

Lafle�s

Suns zin, ko apēdis.

Arpagons

Vai tu beidzot klusēsi?

Lafle�s

Tā jau būs jadara.

Arpagons

Vai, ak vai!

Lafle�s, rādīdams Arpagonam kādu kabatu savā kamzoli

Redziet, �eit ir vēl viena kabata. Vai esat apmierināts?

Arpagons

Aldod bez izkratī�anas!

Lafle�s

Ko?

Arpagons

To, ko tu esi paņēmis.

Lafle�s

Es nekā neesmu paņēmis.

Arpagons

Noteikti?

Lafle�s

Noteikti.

Arpagons

Ardievu. Ej pie velna!

Lafless

Ir nu gan sirsnīgi pavadvārdi.

Arpagons

Vismaz tos tu esi pelnījis.

IV SKATS Arpagons, viens

Sis sliņķa kalps mani ļoti uztrauc; liela patika visur redzēt �ņukurējam �o kraupaino suni! Ja, nav viegli noglabāt savā mājā tik lielu naudas summu; laimīgs tas, kas savu mantu noguldījis dro�ībā un patur kabatā tikai tik daudz, cik vajadzīgs ikdienas izdevumiem. Ir krietni jānopūlas izgudrot, kur atrast mājā dro�u slēptuvi, jo naudas lādēm uzticos vismazāk. Tās es uzskatu par īsto kumosu zaglim, pie tām ķeras vispirms.

V SKATS

Arpagons; Elīze un Kleants, abi sarunādamies paliek skatuves dibenplānā

Arpagons, domādams, ka viņ� ir viens

Diezin vai es darīju pareizi, ierakdams dārzā desmit tūksto�us ekiju, ko man vakar atdeva. Desmit tūksto�us zelta ekiju turēt mājā ir diezgan ... Pamanījis Elizi un Ķleantu, klusāk. Ak debess! Tagad bū�u sevi nodevis! Es pārāk aizrāvos un laikam skaļi domāju. Kleanlatn un Elizei. Ko jūs tur?

Kleants

Neko, tēv.

Arpagons

Vai jūs jau sen esat �eit?

Elīze

Nupat tikai ienācām.

Arpagons

Jūs dzirdējāt...

Kleants

Ko, tev?

Arpagons

�eit. ..

Elīze

Ko?

Arpagons

To, ko es nupat sacīju?

Kleants

Nē.

Arpagons

Tomēr, tomēr.

Elīze

Piedodiet.

Arpagons

Skaidrs, ka jūs da�us vārdus esat dzirdēju�i. Es pats sevī pārliku, cik grūti mūsu dienās tikt pie naudas, un sacīju, ka laimīgs tas cilvēks, kam mājās ir desmit tūksto�i ekiju.

Kleants

Mēs neuzdro�inājāmies jūs uzrunāt, bīdamies pārtraukt.

Arpagons

Es jums to labprāt paskaidroju, lai jūs nepārprastu un neiedomātos, ka man ir desmit tūksto�i ekiju.

Kleants

Mēs nejaucamies jūsu darī�anās.

Arpagons

Kaut dievs dotu, ka man būtu �ie desmit tūksto�i ekiju!

Kleants

Neticu, ka ...

Arpagons

Tas man patiktu.

Elīze

Sājos jautājumos ...

Arpagons

Tie man ļoti noderētu.

Kleants

Es domāju, ka ...

Arpagons

Tad es būtu laukā no ķezas.

Elīze

Jūs esat...

Arpagons

Tad vis es nevaimanātu kā tagad par grūtajiem laikiem.

Kleants

Ak dievs, tēv, jums nu gan nav ko vaimanāt. Katrs ta�u zin, ka jums mantas diezgan.

Arpagons

Kā, man mantas diezgan! Tikai melkuji to var izdaudzināt. Galīgi aplamas runas; vienīgi nelie�i spējīgi izplatīt tādas baumas.

Elīze

Nedusmojieties, tēv.

Arpagons

Ērmīgi, ka mani pa�a bērni mani nodod un kļūst par maniem ienaidniekiem!

Kleants

Vai tas nozīmē kļūt par jūsu ienaidnieku, ja sakām, ka jums ir manta?

Arpagons

Jā.. Tādas valodas un jūsu iz�ķērdība novedis pie tā, ka vienā jaukā dienā man pārgriezīs rīkli, domājot, ka esmu īsts naudas maiss.

Kleants

Ko tad es esrnu iz�ķērdējis?

Arpagons

Un tu vēl jautā? Vai tas nav skandāls, ka jūs �ajos greznajos apģērbos staigājat pa pilsētu? Vakar norāju tavu māsu, bet ar tevi pa�u ir vēl ļaunāk. Tu izaicini debesu atriebību; ja to, kas

tev ir mugurā no galvas līdz kājām, pārvērstu naudā, iznāktu vesels kapitāls. Es tev esmu daudzkārt sacījis, dels, ka man nepatīk lavas manieres; tu izturies kā marķīzs. Lai staigātu tā ģērbies, tev mani jāapzog!

Kleants

Kā!Jūsjāapzog?

Arpagons

Ko es varu zināt? Kur gan citur tu varētu ņemt naudu tādam dzīves veidam?

Kleants

Es spēlēju un parasti laimēju; laimēto naudu izlietoju savam apģērbam.

Arpagons

Ļoti nepareizi darīts. Laimēto naudu tev vajadzētu noguldīt uz prāviem procentiem, lai iekrātu nedienām. Nemaz nerunājot par pārējo, es gribētu zināt: kas tev par labumu no visām tām lentītēm, ar kurām esi apkāries no galvas līdz kājām? Vai ar pusduci len�u nepietiktu, lai tev bikses turētos, kā vajag? Un vai ir nepiecie�ami �ķiest naudu parūkām, ja cilvēkam ir mati, kas neko nemaksā? Varu saderēt, ka esi izdevis par parūkām un lentēm vismaz divdesmit pistoles, un divdesmit pistoles gadā ienes astoņpadsmit livru se�us sū un astoņus denjē, ja tos aizdod tikai par vienu denjē no divpadsmit.

Kleants

Tēv, jums taisnība.

Arpagons

Lai tas paliek, runāsim par kaut ko citu. Pamanījis, ka Kleants un Elize apmainās mājieniem, Hē! Klusībā. Man liekas, viņi sazinās, kā

nozagt manu maku. Skaļi. Ko nozīme �ī sarādi-�anās?

Elīze

Mēs ar brāli tielējamies, kas pirmais runās, jo mums abiem ir jums kas sakāms.

Arpagons

Tā, arī man ir jums abiem kas sakāms.

Kleants

Tēv, mēs gribētu ar jums runāt par precē�anos.

Arpagons

Arī es gribu ar jums runāt par precē�anos.

Elīze

Ak, mīļais tēvi

Arpagons

Ko tu kliedz? Vai tevi, meit, biedē �ī vārda skaņa vai nozīme?

Kleants

Precības var biedēt mūs abus, jo mēs baidāmies, ka mūsu jūtas var nesaskanēt ar jūsu izvēli.

Arpagons

Pacietieties drusku un velti neuztraucieties. Es labi zinu, kas jums abiem piederas, un jums nebūs iemesla �ēloties par manu nodomu. Sāk�u ar tevi. Kleantam. Saki � vai esi redzējis jaunavu, vārdā Mariana, kas dzīvo netālu no �ejienes?

Kleants

Jā, tēv.

Arpagons Clizei Un tu?

Elīze

Esmu dzirdējusi par viņu runājam.

Arpagons

Kā tev, mans dēls, patīk �ī jaunava?

Kleants

Viņa ir burvīga.

Arpagons

Un viņas seja?

Kleants

Nevainības un gudrības iemiesojums. Arpagons

Visa āriene un izturē�anās?

Kleants

Bez �aubām, apbrīnojama.

Arpagons

Vai tu neuzskati, ka �āda jaunava pelnījusi, lai par viņu padomā?

Kleants

Jā, tēv.

Arpagons

Ka viņa būtu vēlama partija.

Kleants

Ļoti vēlama.

Arpagons

Ka viņa varētu k|ūt laba namamāte?

Kleants

Neap�aubāmi.

Arpagons

Un ka virs varētu būt laimīgs ar viņu?

Kleants

Noteikti.

Arpagons

Man ir tikai vienas ba�as � viņai nebūs vēlamā pūra.

Kleants

Uz pūru, tēv, nav jāskatās, kad prec godīgu meiteni.

Arpagons

Nepārsteidzies vis. Bet �oreiz varētu sacīt, ka, neatrodot vēlamo pūru, to var mēģināt ar ko cilu aizstāt.

Kleants

Protams.

Arpagons

Man ir ļoti palikami, ka esam vienis prātis, jo viņas tiklība un piemīlīgums ir iekarojis manu sirdi, un esmu nolēmis viņu precēt, ja tikai viņai kaut cik būs pūrā.

Kleants

Ко?

Arpagons

Kā?

Kleants

Jūs esat nolēmis, jūs sakāt...

Arpagons

Precēt Marianu.

Kleants

Kas? Jūs, jūs?

Arpagons

Jā, es, es, es! Ko tas nozīmē?

Kleants

Man pēk�ņi kļuva nelabi, man jāaiziet no

�ejienes.

Arpagons

Tas nekas. Skrej uz virtuvi un iedzer glāzi auksta ūdens.

VI SKATS Arpagons, Elīze

Arpagons

Redz, kādi ir �ie smalkie kundziņi, tiem nav vairāk spēka nekā cālim. Tā nu, mana meita, esmu nolēmis rīkoties. Tavam brālim esmu nolūkojis par sievu kādu atraitni, par kuru man �orīt stāstīja, un tevi izprecinā�u Anzelma kungam.

Elize

Anzelma kungam?

Arpagons

Jā, viņ� ir nobriedis, saprātīgs un gudrs vi-riclis, kuram nav vairāk par piecdesmit gadiem un kura turība tiek visur daudzināta.

Elize, taisīdama reveransu

Lūdzu, piedodiet, tēv, cs negribu precēties.

Arpagons, atdarinādams Elizt

Bet es lūdzu, piedod, meitiņ, gribu, lai tu apprecies.

Elīze, vēlreiz palocīdamās

Lūdzu, atvainojiet, tēv.

Arpagons, atdarinādams Elizes reveransu

Lūdzu, atvaino, meitiņ!

Elīze

Esmu Anzelma kunga ļoti padevīga kalpone, bet, atkal palocīdamās, ar jūsu atļauju, es viņu neprecē�u.

Arpagons

Esmu jūsu padevīgais kalps, bet, atdarinādams El'tzi, ar jūsu atļauju, jūs viņu apprecēsit jau �ovakar.

Elīze

Jau �ovakar?

Arpagons

Jau �ovakar.

Elīze. Atkal reveranss

Tēv, tas nenotiks.

Arpagons, atdarinādams Clizes reveransu Tas notiks, mana meita.

Elize

Nē.

Arpagons

Jā.

Elīze

Nē, es jums saku.

Arpagons

Jā, es tev saku.

Ehze

To jūs no manis neprasīsit.

Arpagons

To es no tevis prasī�u gan.

Elīze

Drizāk nonāvē�os nekā precē�u tādu viru. Arpagons

Tu nenonāvēsies, bet precēsi viņu. Kas tā par pārdro�ību! Vai kādreiz redzēts, ka meita runā tā ar tēvu?

Elize

Bet vai kādreiz redzēts, ka tēvs tā apprecina savu meitu?

Arpagons

Pret �o partiju nav ko iebilst; varu saderēt, ka jebkur� atzīs manu izvēli par pareizu.

Elīze

Un es varu saderēt, ka neviens saprātīgs cilvēks to neatzīs par pareizu.

Arpagons, ieraudzījis nākam Valēru

Tur nāk Valērs. Vai gribi, uzaicināsim viņu par �ķīrējtiesnesi �ajā jautājumā?

Elīze

Esmu ar mieru.

Arpagons

Vai tu padosies viņa lēmumam?

Elīze

Jā, es darī�u to, ko viņ� sacīs,

Arpagons

Norunāts.

VII SKATS

Valērs, Arpagons, Elīze

Arpagons

Panāc �urp, Valēr! Mēs nupat tevi ievēlējām par �ķīrējtiesnesi, lai tu pasaki, kam taisnība � manai meitai vai man.

Valērs

Bez �aubām, jums, kungs.

Arpagons

Vai tu zini, par ko mēs runājām?

Valērs

Nē. Bet taisnība katrā ziņā būs jums, jo jūs esat pats saprāta iemiesojums.

Arpagons

Es �ovakar gribu viņu izprecināt tikpat bagātam, cik gudram vīram, bet viņa, nerātne, smejas man acis un apgalvo, ka neprecē�oties. Ko tu par to saki?

Valērs

Ko es par to saku?

Arpagons

Jā.

Valērs

Ai, ai!

Arpagons

Ko?

Valērs

Es saku ta, ka būtībā esmu ar jums vienis pratis, � jūs nemaz nevarat kļūdīties. Bet arī viņai varbūt ir savs pamats un ...

Arpagons

Kā tā? Anzelma kungs ta�u ir lieliska partija � di�ciltīgs cilvēks, nosvērts, gudrs, ļoti turīgs, turklāt no pirmās laulības viņam nav palicis neviena bērna. Vai viņai var gadīties kaut kas labāks?

Valers

Tā ir taisnība. Bet viņa varētu iebilst, ka nevajadzētu tik ļoti steigties un vismaz kādu laiciņu derētu pārbaudīt, vai...

Arpagons

Kal dzelzi, kamēr tā karsta. Tas man ir pārāk izdevīgi, jo viņ� solās Elīzi precēt bez pūra.

Valērs

Bez pūra?

Arpagons

Jā.

Valērs

Tad es vairs nekā nesaku. Sim apstāklim ir iz�ķīrēja nozīme, un ar to jārēķinās.

Arpagons

Tas man būs milzīgs ietaupījums.

Valērs

Protams, tur nav ko iebilst. Jūsu meita gan varētu aizrādīt, ka precības ir ārkārtīgi svarīgas, tās nosaka laimi vai nelaimi visam mū�am; un uzņemties saistību, kas ilgs līdz nāvei, var tikai pēc nopietnām pārdomām.

Arpagons

Bez pūra!

Valērs

Jums taisnība: tas iz�ķir visu, protams. Da�s labs varētu jums sacīt, ka tādos gadījumos jāievēro arī jaunavas jūtas un ka lielā gadu starpība, raksturu un jūtu nesaskaņa laulībai var būt ļoti bīstama.

Arpagons

Bez pūra!

Valērs

Jā, tur nav ko iebilst, tas ir skaidrs. Pie joda, kas gan var to noliegt? Ir gan arī tādi tēvi, kuriem meitu laime ir svarīgāka par naudu, kuri negrib viņas upurēt savām interesēm un vairāk par visu rūpējas, lai laulībā būtu saskaņa, kas nodro�ina viņām godu, mieru un prieku un ...

Arpagons

Bez pūral

Valērs

Tie�ām, tas aizver muti katram iebildumam. Bez pūra! Kā iespējams pretoties �ādam apsvērumam?

Arpagons, ausīdamies uz dārza pusi, klusībā

Kas tas! Man likās, suns ierējās. Vai tikai tur kāds nemēģina tikt pie manas naudas? Valē-ram. Paliec �eit, es tūlīt atgriezī�os.

VIII SKATS

Elize, Valērs

Elīze

Valēr, kas tie par muļķīgiem jokiem? Kāpēc jūs tā runājāt ar viņu?

Valērs

Lai viņu ncsaērcinātu un dro�āk tiktu ar viņu galā. Runāt viņam pretī nozīmē visu sabojāt; ir tādi cilvēki, kuriem var piekļūt tikai pa ap-

linku ce|u, stūrgalvji, kuri necie�, ka viņiem pretojas; patiesība viņus biedē, viņi negrib iet pa taisno sapratu taku, un tikai lī�u lo�iem viņus var novest pie vēlamā iznākuma. Izliecieties, ka piekrītat visam, ko viņ� grib, un jūs sasniegsit mērķi.

Elīze

Bet �is precības, Valēr!

Valērs

Apsvērsim, kā tās izjaukt.

Elīze

Ko gan tur var izdomāt, ja tām jānotiek jau �ovakar?

Valērs

Lūdziet, lai tās atliek, un sakiet, ka esat saslimusi.

Elīze

Ja pasauks ārstus, tad uzreiz atklās manu izlik�anos.

Valērs

Blēņas! Vai tad tie ko saprot? Ārstiem jūs varēsit iestāstīt, ko vien vēlēsities; viņi noticēs visam un atradis cēloni katrai slimībai.

IX skats

Arpagons, Elīze, Valērs

Arpagons, skatuves dibenplānā, klusībā

Paldies dievam, nav nekas noticis.

Valērs, neredzēdams Arpaganu

Un galu galā pēdējais glābiņ� mums ir

bēg�ana; dievinātā Eliz, ja jūsu mīlestība spēj pastāvēt... Ieraudzījis Arpagonu. Jā, meitai jāklausa tēvs. Nav viņai daudz ko pētīt, kā izskatās viņas nākamais, un, ja viņ� vēl prec bez pūra, tad jāņem atplestām rokām.

Arpagons

Raug, tā ir prātīga valoda!

Valērs

Piedodiet, kungs, ja es mazliet aizrāvos un atļāvos tā izteikties.

Arpagons

Man taisni patīk, kā tu runā, un es gribu viņu nodot pilnīgi tavā ziņā. Elizei. Jā, tu veltīgi vairies, es nododu viņam savu tēva varu, ko debesis man pie�ķīru�as, un vēlos, lai tu viņam paklausi.

Valērs Elizei

Ceru, ka jūs vairs nepretosities maniem norādījumiem.

X SKATS Arpagons, Valērs

Valērs

Es viņai seko�u, kungs, lai vēl sniegtu pamācības.

Arpagons

Jā, tas man būtu pa prātam ...

Valērs

Viņu vajag mazliet saņemt gro�os.

Arpagons

Protams, vajag.

Valērs

Par to neraizējieties. Ceru, ka tik�u ar viņu galā.

Arpagons

Rīkojies vien, rīkojies. Man jāapmet mazs līkums pa pilsētu, drīz bū�u atpakaļ.

Valērs uzrunā Elizi, dodamies uz io pusi, kurp viņa

aizgāja

Jā, nauda ir vērtīgākais par visu pasaulē, un slavējiet dievu, ka viņ� jums devis tik prātīgu tēvu. Jūsu tēvs zin, ko nozīmē dzīvot. Ja precinieks ir ar mieru ņemt meitu bez pūra, tad nav vairs tālāk ko skatīties. Bez pūra � tas aizstāj visu: gan skaistumu un jaunību, gan augstu dzimumu un godu, gudrību un visas citas labas īpa�ības.

Arpagons

Tas tik ir varens puisis! Runā kā gai�reģis. Laimīgs, kam ir tāds sulainis.

OTRAIS CĒLIENS I SKATS Kleants, Lafle�s

Kleants

Ak lu, palaidni! Kur tu biji pazudis? Vai es tevi nenorīkoju? ...

Lafle�s

Jā, kungs, un es te ierados, lai jūs uzgaidītu. Bet jūsu tēva kungs, visnelaipnākais cilvēks pasaulē, aizdzina mani un tikko neiesukāja.

Kleants

Ko tu nokārtoji? Apstākļi sare�ģīju�ies; kop� tevi pēdējo reizi redzēju, esmu dabūjis zināt, ka mans tēvs ir mans sāncensis.

Lafle�s

Jūsu tēvs iemīlējies?

Kleants

Jā. Un man bija ārkārtīgi grūti apslēpt, cik |oti �ī zii.ia mani pārsteidza.

Lafle�s

Viņ� � un iemīlējies! Kā tas varēja notiki? Vai viņ� neņirgājas par godīgiem ļautiņiem? Vai tad mīlestība piedienas viņam līdzīgiem ve�iem?

Kleants

Si kaisle viņam sakāpusi galvā par maniem grēkiem.

Lafle�s

Bet kāpēc jūs viņam noslēpāt savu mīlestību?

Kleants

Lai nemodinātu viņā aizdomas un vajadzības gadījumā būtu lielāka iespēja izjaukt viņa precības. Kādu atbildi saņēmi?

Lafle�s

Goda vārds, kungs, tie, kas aizņemas, ir nelaimīgi cilvēki, un daudz jāpacie�, ja kāds noklust augļotāju ķetnās kā patlaban jūs.

Kleants

Tātad nekas neiznāca?

Lafle�s

Piedodiet, mūsu starpnieks Simons, �is rosīgais un centīgais vīrs, sacīja, ka izvandījis malu malas jūsu labā un ka jūsu izskats vien jau viņu savaldzinājis.

Kleants

Tad es dabū�u vajadzīgos piecpadsmit tūksto�us franku?

Lafle�s

Jā, tikai ar zināmiem noteikumiem, kuri mums būs jāpieņem, ja gribat, lai pasākums izdodas.

Kleants

Vai viņ� tevi aizsūtīja pie tā, kas aizdod naudu?

Lafle�s

Ai, patiesi, tas nebūt neiet tik viegli! Sis augļotājs slēpjas vēl manīgāk nekā jūs, un viss

norit daudz noslēpumaināk, nekā jūs domājat. Aizdevējs negrib atklāt savu vārdu; un �odien jūs abus savedis kopā kādā īrētā istabā, kur jutns pa�am būs jāsniedz paskaidrojumi par jūsu mantas un ģimenes stāvokli; man nav ne mazāko �aubu, ka jūsu tēva vārds jau nodro�inās veiksmi.

Kleants

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mātes mantojumu man neviens nevar atņemt.

Lafie�s

�eit ir da�i nosacījumi, kurus viņ� pats nodiktējis mūsu starpniekam, lai tas jūs ar tiem iepazīstinātu. �Lai aizdevējam sagādātu pieliekamu dro�ību, pieņemot, ka aizņēmējs ir pilngadīgs un viņa ģimenei pieder liels, pastāvīgs un prasībām neapkrauts īpa�ums, jāsa-stada dro�s un noteikts saistības raksts pie godīga notāra, ko izvēlēsies aizdevējs, kam visvairāk rūp, lai dokuments būtu pienācīgi uzrakstīts.�

Kleants

Tur nav ko iebilst.

Lafie�s

�Aizdevējs, lai neapgrūtinātu savu sirdsapziņu ar pa�pārmetumiem, aizdod naudu uz piecarpus procentiem gadā.�

Kleants

Vienu denjē uz astoņpadsmitiem? Tas ir godīgi! Nav ko sūdzēties.

Jā, patiesi. �Bet, tā kā minētajam aizdevējam pa�am nav pieprasītās summas un viņ� pats spiests, lai iepriecinātu aizņēmēju, naudu aiz-

ņemties no tre�ās personas, maksājot tai divdesmit procentus, tad, protams, pirmajam aizņēmējam jāmaksā ari �ie procenti, ievērojot to, ka aizdevējs pats aizņemas vajadzīgo summu, lai izpalīdzētu aizņēmējam.�

Kleants

Sasodīts, ir gan rīkļurāvējs! Tad jau kopā iznāk vairāk nekā divdesmit pieci procenti!

Lafie�s

Jā, arī es tā sacīju. Apsveriet labi!

Kleants

Ko tur daudz apsvērt? Nauda ir vajadzīga, un man jāpiekrīt visam.

Lafie�s

Arī es tā atbildēju.

Kleants

Vai tur vēl kas rakstīts?

Lafie�s

Tikai neliels nosacījums: �No pieprasītajiem piecpadsmit tūksto�iem franku aizdevējs skaidrā naudā varēs izmaksāt tikai divpadsmit tūksto�us; par atliku�ajiem tūksto� ekijiem aizņēmējam būs jāpieņem zemāk uzskaitītās mantas, kurām minētais aizdevējs aprēķinājis pēc skaidrākās sirdsapziņas pa�u zemāko cenu.�

Kleants

Ko tas nozīmē?

Uzklausieties sarakstu: �Pirmkārt, gulta,

glīti rotāta ar ungāru me�ģīnēm, ap�ūta arolīv-zaļu vadmalu, tāda pati sega un se�i krēsli;

viss ļoti labi uzglabāts un oderēts ar vieglu, sarkanzili vizrnojo�u taftu.

Vēl � gar� baldahīns, izgatavots no laba bāli ro�aina Omalas ser�a, ar zīda auklām un bārkstīm.�

Kleants

Kur lai es lieku �os krāmus?

Laīle�s

Pagaidiet! Lasa. �Vēl � gobelēns, kurā ieausti Gombo un Masē mīlestības piedzīvojumu attēlojumi.

Vēl � liels, abos galos izvelkams riekstkoka galds uz divpadsmit izvirpotām kājām, klāt vēl se�i kājsoliņi.�

Kleants

Sasodīts, kas man ...

Lafle�s

Drusku pacietieties. �Vēl � trīs lielkalibra musketes, rotātas ar perlamutru, un trīs attiecīgi balsti.

Vēl � ķieģeļu krāsns ar divām retortēm un trim recipientiem, ļoti noderīga destilē�anas cieni tā jiem.�

Kleants

Mana pacietība ir galā!

Lafle�s

Lēnā garā! �Vēl � Boloņas kokle ar visām vai gandrīz visām stigām.

Vēl � ķīnie�u biljards un dambretgaldiņ�, ka arī zosu spēle, ko esam pārņēmu�i no senajiem grieķiem, ļoti piemērots laika kavēklis, kad nav ko darīt.

Vēl � ķirzakas āda, trīs un puspēdu gara. piebāzta ar sienu; ērmots retums, kas, pakari-nāts pie griestiem, jauki rotā istabu.

Visu aug�minēto mantu vērtība ir vismaz �etri tūksto�i pieci simti livru, bet pieticīgais aizdevējs gatavs tās atlaist par tūksto� ekijiem.�

Kleants

Kaut jupis parautu �o nelieti un asinssūcēju ar visu viņa gatavību! Vai kādreiz dzirdēts par �ādu izspie�anu? Viņam nepietiek ar briesmīgajiem procentiem, viņ� grib man vēl iesmērēt par trīstūksto� livriem vecas graba�as, kuras diezin kur salasījis! Es par tām nedabū�u divsimt ekiju. Un tomēr man būs jāpiekrīt visām viņa prasībām; �is noziedznieks pielicis man nazi pie rīkles.

Lafle�s

Neņemiet ļaunā, kungs, bet man liekas, jūs esat uz Panurga ceļa, pa kuru viņ� aizgāja postā, aizņemdamies naudu, dārgi pirkdams, lēti pārdodams un dzīvodams uz gaidāmo ienākumu rēķina.

Kleants

Ko gan man citu darīt? Tu redzi, kur dēlus noved nolādētā tēvu skopulība! Un tad vēl brīnās, ka dēli vēlas, lai tēvi ātrāk mirst!

Lafle�s

Jāpiekrit, ka jūsu tētiņa sīkstulība var uztraukt vismierīgāko cilvēku pasaulē. Man, paldies dievam, nav sevi�ķu tieksmju uz krāp�anām, un, kaut gan maniem amata brāļiem nav nekas pretī mazliet iedzīvoties uz citu rēķina, man vienmēr piemitusi mēra izjūta, un esmu alla� pratis novērsties no tādas rīcības, kas kaut cik o� pēc karātavām. Bet viņa izturē�anās, es atzī�os, var ievest mani kārdinājumā apzagt viņu, turklāt es uzskatītu, ka esmu rīkojies cildeni.

Kleants

Dod �urp to sarakstu, gribu vēlreiz to pan lasīt.

II SKATS

Arpagons, Simons; Kleants un Lafle�s skatuves dibenplānā

Simons

Jā, kungs, �im jauneklim steidzami vajadzīga nauda, un viņ� pieņems visus jūsu nosacījumus.

Arpagons

Vai esat pārliecināts, Simon, ka lieta dro�a? Vai zināt �ā jaunekļa vārdu, ģimenes un mantas stāvokli?

Simons

Nē. Par to es jums īsti nevaru nekā pateikt, jo iepazinos nejau�i, bet viņ� pats jums visu paskaidros, un viņa kalps man apgalvoja, ka jūs būsit apmierināts, kad iepazīsities ar viņu. Zinu tikai, ka viņ� ir no bagātas ģimenes, ka viņam nav vairs mātes un viņ� cer, ka tēvs mir�ot ne vēlāk kā pēc astoņiem mēne�iem, ko jauneklis pats būs ar mieru apstiprināt, ja gribēsit.

Arpagons

Tas jau skan tīri labi. Kristīga cilvēka līdzcietība, Simona kungs, uzliek mums pienākumu izpalīdzēt savam tuvākajam, ja tas mums iespējams.

Simons

Protams.

Lafte�s, pazinis Simonu, klusi saka Ķleantam

Ko tas nozīmē? Mūsu starpnieks Simons sa-runājas ar jūsu tēvu?

Kleants, tāpat Lafle�am

Vai kāds viņam būtu pateicis, kas es esmu?. Vai tikai tu neesi mani nodevis?

Simons Ķleantam un Lafle�am

Tā, tā! Jūs gan esat steigu�ies! Un kas jums pateica, ka tas būs �eit? Arpagonam. Es viņiem neatklāju jūsu vārdu un dzīvokli, bet, manuprāt, tā nav liela nelaime: �ie kungi nav nekādi pjāpas, un te jūs varat apspriesties.

Arpagons

Kā?

Simons, rādīdams uz Ķleantu

Sis kungs ir tas, par kuru es jums stāstīju; viņ� vēlas no jums aizņemties piecpadsmit tūksto�us livru.

Arpagons

Kā, dīkdieni! Tas esi tu, kas ķeras pie tik' noziedzīgiem līdzekjiem?

Kleants

Kā, tēv! Tas esat jūs, kas tik negodīgi rīkojas?! Simons aizmūk, Lafle�s paslēpjas.

III SKATS Arpagons, Kleants

Arpagons

Tātad tu gribēji izputināties ar �o vieglprātīgo aizņem�anos?

Kleants

Tātad jūs gribējāt iedzīvoties ar tik nekaunīgu augļo�anu?

Arpagons

Un tu uzdro�inies pēc visa tā man vēl rādīties acīs?

Kleants

Un jūs uzdro�ināties pēc visa tā vēl skatīties cilvēkiem acīs?

Arpagons

Saki � kā tev nav kauna ar savu neprātīgo iz�ķērdību izputināt mantu, ko tavi vecāki sviedriem vaigā tev iekrāju�i?

Kleants

Kā jūs nenosarkstat, apkaunodami ar �ādiem netīriem darījumiem savu vārdu, upurēdami savu godu un labo slavu neremdināmai alkatībai raust naudu, pārspēdami viszemiskāko asinssūcēju nekrietnību?

Arpagons

Prom no manām acīm, slaists tāds, proml

Kleants

Kas, jūsuprāt, noziedzas vairāk: tas, kas pērk naudu, kura viņam vajadzīga, vai tas, kas zog naudu, ar kuru viņam nav ko darīt?

Arpagons

Ej prom, es tev saku, un nekaitini manil Viens. Nemaz neskumstu par �o gadījumu; tas man ir tikai brīdinājums vērīgāk sekot katrai viņa rīcībai.

IV SKATS Frozīne, Arpagons

Frozīne

Cienītais kungs...

Arpagons

Uzgaidiet brītiņu, tūlīt atgriezī�os. Klusībā. Ir laiks pārskaitīt manu naudiņu.

V SKATS Lafle�s, Frozīne

Lafle�s, neredzēdams Frozini

Tas tik ir joks! Vecim jābūt veselai drazu noliktavai, tāpēc ka sarakstā nav nekā, ko mēs pazīstam.

Frozīne

A, tas esi tu, mī|ais Lafle�! Kā tu te nokļuvi?

Lafle�s

Tētīt �ēlīgais! Tā ta�u Frozīne! Ko tu te dari?,

Frozīne

To pa�u, ko visur: �o to nokārtoju, pakalpoju ļautiņiem, cik vien spēju, liekot lietā savu nelielo talantiņu. Tu jau zini, ka �ai pasaulītē jādzīvo ar veiklību, un tādus ļaudis kā mani dieviņ� apveltījis tikai ar vienu ienākumu avotus centīgu intrigu vērp�anu.

Lafle�s

Vai tev kāds darījums ar namatēvu?

Frozīne

Jā, man jānokārto viena lietiņa, par kuru ceru saņemt smuku naudiņu.

Lafle�s

No viņa? Gods un slava tev, ja tu no viņa ko izspiedīsi; varu tev uzticēt, ka nauda �eit ir ļoti dārga.

Frozīne

Ir zināmi pakalpojumi, kas atmiek�ķē sirsniņu.

Lafle�s

Labprāt tev piekrītu, bet tu nepazīsti �o Arpa-gona kungu. Arpagona kungs ir no visiem cilvēciskajiem radījumiem visnecilvēciskākais, no visiem mirstīgajiem viscietsirdīgākais un sīkstākais. Nav tāda pakalpojuma, kas viņu pamudinātu aiz pateicības atdarīt maku. Cildinājumi, pagodinājumi, labvēlība vārdos un drau-dzīgums � cik tik jums tīk, bet, tiklīdz nonāk līdz naudai, viņ� kļūst ciets kā krams.

Frozīne

Ak dievs, es protu slaukt cilvēkus; protu modināt viņu uzticību, mīkstināt viņu sirdis, atrast viņu jūtīgākās stīgas.

Lafle�s

�oreiz tas nelīdzēs nenieka. Neticu, ka tev izdosies aizkustināt �o cilvēku, ja runa ir par naudu. �inī ziņā viņ� ir neieņemamākais cietoksnis; tu vari sprāgt vai nost � viņ� nepakustinās ne pirkstiņa. Ar vārdu sakot, naudu viņ� mīl vairāk par labo slavu, godu un tikumu, un viņam uznāk krampji, ieraugot lūdzēju; tas viņam ir sitiens vārīgākajā vietā, tas viņam plosa sirdi, rauj iek�as ārā; un ja... Viņ� nāk! Ardievu!

VI SKATS Arpagons, Frozīne

Arpagons klusu

Viss kārtībā. Skaļi. Ko labu teiksi, Frozīn?

Frozīne

Dievs tēvs, cik jūs lieliski izskatāties! Aiz veselības vai pu�u plīstat!

Arpagons

Kas? Es, vai?

Frozīne

Nekad neesmu jūs redzējusi tik �irgtu un spirgtu.

Arpagons

Vai patiesi?

Frozīne

Vēl nekad jūs neesat izskatījies tik jauns; pazīstu divdesmit piecu gadu jaunekļus, kuri izskatās vecāki par jums.

Arpagons

Un tomēr, Frozīn, man jau ir pilni se�desmit.

Frozīne

Kas tad ir se�desmit? Pats ziedu laiks, jūs tagad ieejat vīra labākajos gados.

Arpagons

Tā jau nu ir, tomēr gadiņi divdesmit mazāk man nenāktu par ļaunu.

Frozīne

Blēņas! Jums tas nav vajadzīgs, jūs tāpat nodzīvosit līdz simtam.

Arpagons

Tu domā?

Frozīne

Noteikti. Jums visas zīmes to rāda. Stāviet mirklīti mierā. Nu jā, tur jau iri Redziet, starp acīm ilga mū�a zīmei

Arpagons

Vai tu no tā ko saproti?

Frozīne

Bez �aubām. Parādiet man savu roku! Tētīt �ēlīgais, cik gara dzīvības līnija!

Arpagons

Kā?

Frozīne

Vai tad jūs neredzat, cik tālu sniedzas �ī līnija?

Arpagons

Un ko tad tas nozīmē?

Frozīne

Goda vārds! Es teicu � simt gadu, bet jūs pārsniegsit simt divdesmit.

Arpagons

Vai tas būtu iespējams?

Frozīne

Jūs būs jāgalē vai nost, jo nāvi es junis nu-, dien neredzu, un jūs apbedīsit savus bērnus un bērnubērnus.

Arpagons

Lieliski! Un ko jūs esat panākusi mūsu lietā?

Frozīne

Lieks jautājums! Vai kādreiz ir noticis, ka neveicu to, ko esmu uzņēmusies? Sevi�ķi precību lietās � tur man ir īpa�s ķēriens. Pasaulē nav tādu divu cilvēku, kurus man neizdotos īsā laikā sapārot, un, ja man iepatiktos, tad es ieprecinātu Venēcijas republiku turku sultānam. Bez �aubām, tik lielu grūtību mūsu lietā nebija. Es pazīstu viņas abas un sastāstīju viņām pilnu galvu par jums; mātei pa�ukstēju, ka jūs esat Marianu vairākkārt redzējis gan uz ielas, gan pie loga, un arī to, ko jūs esat nodomājis.

Arpagons

Un �ī?

Frozīne

Ar prieku uzņēma priek�likumu; un, kad es viņai pateicu, ka jūs ļoti vēlētos, lai viņas meita piedalītos �ovakar jūsu jaunkundzes laulību noslēg�anā, viņa labprāt piekrita un uzticēja man Marianu.

Arpagons

Tā kā esmu spiests uzaicināt Anzelma kungu vakariņās, tad būtu labi, Frozīn, ja pie viena pacienātu arī Marianu.

Frozīne

Jums taisnība. Pēc pusdienām viņa ieradisies vizītē pie jūsu meitas un tad grib apskatīt gada

tirgu; pēc tam viņa varēs atgriezties uz vakariņām.

Arpagons

Lai viņas abas brauc kopā manā karietē, cs to viņām aizdo�u.

Frozīne

Tas būs lieliskil

Arpagons

Bet, Frozīn, vai tu aprunājies ar māti par pūru, ko viņa var meitai dot? Vai tu pateici, ka �ādā gadījumā viņai drusku jāpapūlas un jāuzupurējas? Neviens ta�u neprec meiteni, kurai pūra nav pilnīgi nekā.

Frozīne

Kā tā? Sī meitene jums ienesīs divpadsmit tūksto�us livru gadā.

Arpagons

Divpadsmit tūksto�us livru gadā?

Frozīne

Jā. Vispirms � viņa audzināta, pieradinot pie atturības. Viņa pārtiek no salātiem, piena, siera un āboliem, tātad viņai nebūs jāpasniedz izmeklētas maltītes, da�ādi izsmalcināti uzko�amie un gardumi, kādi būtu vajadzīgi daudzām citām sievietēm; un tas izmaksātu vismaz trīs tūksto�us franku gadā. Tālāk � viņai tīk vienīgi tīrība, bet nekāda greznība apģērbos un rotās, viņa nedzenas arī pēc lepnām mēbelēm, uz kurām daudzas meitenes ir kā uzburtas; un �ai punktā izietu vairāk nekā �etri tūksto�i livru gadā. Beidzot � viņa izjūt nepārvaramu riebumu pret azartspēlēm, un tā ir mūsdienu sievietēm reti sastopama īpa�ība; es

pazīstu kādu dāmu, kas vienā gadā paspēlēja kārtīs divdesmit tūksto�us franku. Bet ņemsim tikai ceturto da|u no �īs summas. Pieci tūksto�i franku azartspēlēm, �etri tūksto�i franku apģērbiem un rotām � kopā iznāk deviņi tūksto�i franku; pieskaitīsim vēl tūksto� ekiju par ēdieniem, un lūdzu � gadā divpadsmit tūksto�i franku.

Arpagons

Jā, saskaitījusi neesi slikti, bet �ajā aprēķinā nav nekā patiesa.

Frozīne

Atvainojiet, vai tas nav patiesi, ja jūs pūrā saņemat sātību, jo viņa mantojusi tieksmi pēc vienkār�ības un ienīst azartspēles?

Arpagons

Tā ir zobo�anās, ja jūs gribat sastādīt viņas pūru no summām, kuras viņa neizdos. Es ta�u nedo�u kvīti par to, ko nesaņemu; man vajag gūt kaut ko taustāmu.

Frozīne

Ak dievs, jūs ta�u iegūsit diezgan daudz; turklāt viņa man stāstīja kaut ko par nekustamu īpa�umu kaut kur uz laukiem, ari to jūs dabūsit.

Arpagons

To vajadzēs apskatīt. Bet vēl kas, Frozīn, dara mani nemierīgu. Meitene, kā redzi, ir jauna, un jaunie�i parasti mīl tikai sev līdzīgus, jūtas labi tikai sava vecuma cilvēku sabiedrībā. Bīstos, ka tāds vecs vīrs kā es nebūs viņai pa prātam un viņa var radīt manā mājā zināmas nelielas nekārtības, kuras var man nepatikt.

Frozīne

Ak, cik maz jūs viņu pazīstat! Vēl viena viņas savdabība, par kuru man jums jāpastāsta. Viņai nemaz nepatīk jauni cilvēki, un viņa mīl tikai vecus.

Arpagons

Tā?

Frozīne

Jā, tā gan. Man gribētos, kaut jūs būtu dzirdējis, kā viņa par to runā. Viņai esot pretīgi skatīties uz tādiem, viņa sacīja, kam vēl piens aiz lūpas, un nekas viņu tā nesajūsminot, kā skaists sirmgalvis ar kuplu bārdu. Jo vecāks, jo viņai mīļāks, tāpēc es jūs brīdinu � neizliecieties jaunāks, nekā esat. Viņa grib par vīru vismaz se�desmit gadus vecu; tepat pirms �etriem mēne�iem viņa jau taisījās precēties, te pēk�ņi viņas iecerētais pateica, ka viņam ir tikai piecdesmit se�i gadi, un sāka bez brillēm parakstīt laulības līgumu � protams, viss izjuka.

Arpagons

Tikai tāpēc?

Frozīne

Jā. Viņa paskaidroja, ka viņu neapmierina tikai piecdesmit se�i gadi un tas neesot nekāds deguns, uz kura nav briļļu.

Arpagons

Tas nu man ir kaut kas glu�i nedzirdēts!

Frozīne

Un tas vēl nav viss. Viņas istabā pie sienas pakarinātas da�as gleznas un gravīras. Vai domājat, ka tanīs redzams Adoniss, Kefals, Pariss

un Apolons? Nē, tie ir skaisti Saturna, karaļa Priāma, vecā Nestora attēli un lāgā tētiņ� An-hiss, ko dēls nes uz muguras.

Arpagons

Tas ir apbrīnojami. To es nekad nebūtu domājis; un man prieks dzirdēt, ka viņa ir tik nopietna. Patiesi, ja es būtu sieviete, arī es nemīlētu jaunus vīrie�us.

Frozīne

To es ticu. Kas gan �ādos jaunekļos ko mīlēt? Vai glītie, gludie ģīmī�i? īsti pienapuikas!

Arpagons

Es ari nesaprotu, bet ir ta�u sievietes, kas viņu dēļ zaudē prātu.

Frozīne

Muļķes, vairāk nekas. Jūsmot par jaunību � kas tur par jēgu? Vai tad �ie jaunie mīkst�auļi ir īsti vīrie�i, vai �iem kucēniem var pieķerties?

Arpagons

Es katru dienu saku to pa�u. Kas no �iem jauneklī�iem ir � cāļu balstiņas, trīs bārdas sari, izslēju�ies kā kaķa ūsas, pakulu parūkas, bikses tikko turas kājās, vēders iekritis!

Frozīne

Bet vajag tikai paskatīties uz jums � kāds stāvs! īsts vīrietis! Prieks nolūkoties uz tādu; un tādam ir jābūt un tā jāgērbjas, ja grib iedvest mīlestību.

Arpagons

Vai tev �ķiet, ka es izskatos labi?

Frozīne

Nav vārdam vietas! Jūs spējat sajūsmināt, un jūsu seja prasīt prasās, lai to uzgleznotu. Pagriezieties, lūdzu, drusciņ! Lieliski! Un kā jūs ejat! Brīni�ķīgi veidots augums, brīva, iznesīga izturē�anās, ne mazāka trūkuma.

Arpagons

Nav par ko sūdzēties, paldies dievam. Vienīgi aizdusa laiku pa laikam uzmācas.

Frozīne

Tas nav it nekas. Aizdusa nebojā jūsu izskatu, un jūsu klepus skan pat tīkami.

Arpagons

Saki � vai Mariana mani nav vēl ievērojusi? Kaut vai garām ejot pamanījusi?

Frozīne

Nē, bet mēs ļoti daudz esam runāju�as par jums. Esmu viņai pilnīgi jūs aprakstījusi, slavējusi jūsu labās īpa�ības, liku manīt, cik labi būtu dabūt par vīru tādu cilvēku kā jūs.

Arpagons

Gudriniece! Paldies tev par to.

Frozīne

Man, kungs, būtu pie jums mazs lūgums. Esmu sākusi tiesāties, bet varu prāvu zaudēt, jo man drusku pietrūkst naudiņas. Arpagons pārvēr�as, kļūst ļoti nopietns. Un jūs viegli varētu palīdzēt man laimēt �ai prāvā, ja izrādītu man nelielu laipnību. Jūs nevarat iedomāties, cik viņa būs priecīga, jūs redzot. Arpagons atkaļ kļūst liksms. Ai, jūs viņai patiksit, viņa būs sajūsmināta par jūsu senlaicīgo kruzujoto apkaklīti; un jūsu bikses un �īs aukliņas, ar ku-

rām tās piestiprinātas pie kamzoļa: jūs viņu uzreiz savaldzināsit!

Arpagons

Patīkami to dzirdēt.

Frozīne

Patiesi, cienītais kungs, �īs prāvas iznākums man ir ļoti svarīgs. Arpagons atkal kļūst nopietns. Bū�u izputināta, ja to zaudē�u; un neliela jūsu palīdzība mani glābtu. Es gribētu, kaut Jūs būtu redzējis, ar kādu sajūsmu viņa klausījās, kad stāstīju par jums. Arpagons atkal līksms. Acis viņai staroja, kad cildināju jūsu labās īpa�ības, un esmu viņu novedusi tiktāl, ka viņa ar nepacietību gaida kāzu dienu.

Arpagons

Man par to liels prieks, un es patiesi nevaru atrast vārdus, kā tev pateikties.

Frozīne

Es jūs lūdzu, kungs, neatsakiet man nelielo palīdzību, kāda man vajadzīga. Arpagons atkal nopietns. Tā mani glābs, un bū�u jums mū�īgi pateicīga.

Arpagons

Ardievu. Man jānobeidz steidzama vēstule.

Frozīne

Es jums zvēru, cienītais kungs, ka nekad man palīdzība nav bijusi vairāk vajadzīga kā �obrīd.

Arpagons

Do�u rīkojumu, lai sagatavo manu aizjūgu; varēsit ar to aizbraukt uz gada tirgu.

Frozīne

Es jūs neapgrūtinātu, ja man būtu kāda cita iespēja.

Arpagons

Parūpē�os, lai vakariņas pasniedz agri, jo vēlu ēst nav veselīgi.

Frozīne

Nenoraidiet manu lūgumu, esiet �ēlīgs! Jūs nespējat iedomāties, cienītais kungs, kādu prieku ...

Arpagons

Es eju. Tur jau mani sauc. Uz drīzu redzē�anos!

Frozīne viena

Kaut tevi jupis parautu, sasodītais velna izdzimums! Sim sīkstulim nekādi nevar tikt klāt; bet veikals paliek veikals. Ja man ar viņu neizdosies, pārie�u pretējā pusē un saņem�u tur kārtīgu atalgojumu.

TRE�AIS CĒLIENS

I SKATS

Arpagons, Kleants, Elīze, Valērs; Kloda madāma tur rokā slotu; �aks, Lamerli�s, Brendavuāns

Arpagons

�urp, sanāciet visi! Izdalī�u jums savus rīkojumus �odienai, lai katrs zin, kas viņam jādara. Mazliet tuvāk, Kloda madām, iesāksim ar jums. Viņai rokā slota. Labi, ierocis jums jau rokā. Jums es uzdodu rūpēties par spodrību visur; lieciet vērā, ka mēbeles nedrīkst pārāk berzt, jo tās dilst. Bez tam vakariņu laikā jums jāpārzin pudeles; ja kāda pazudīs vai saplīsīs, atvilk�u jums no algas.

�aks klusībā

Veikla saimnieciskā politika.

Arpagons Ķloda madāmai

Varat iet.

II SKATS

Arpagons, Kleants, Elīze, Valērs, �aks, Brendavuāns, Lamerli�s

Arpagons

Jums, Brendavuān, un jums, Lamerli�, būs jāskalo glāzes un jāpasniedz ko dzert, bet tikai tad, kad cilvēkiem slāps; neņemiet piemēru no tiem izlaidīgajiem sulaiņiem, kuri pamudina ļaudis uz dzer�anu, kad da�s varbūt nemaz

nedomā par vīnu. Pagaidiet, kamēr jums prasa vairākreiz, un neaizmirstiet alla� pasniegt daudz

ūdens.

�aks klusībā

Protams, tīrs vīns sakāpj galvā.

Lamerli�s

Kungs, vai darba drēbes mēs novilksim?

Arpagons

Jā, kad redzēsit, ka nāk viesi. Tikai piesar-gieties sabojāt savus uzvalkus!

Brendavuāns

Jūs gan zināt, kungs, ka man uz kamzoļa priek�ā ir liels traips no lampas eļļas.

Lamerli�s

Un man, cienītais kungs, bikses pakaļā pu�u, tā kā man var redzēt, ja atļauts teikt...

Arpagons Lamerli�am

Mierā! Ierīkojieties tā, lai ar mugurpusi vienmēr stāvētu pie sienas un viesiem pievērstu tikai priek�u. Brendavuānam, rādīdams, kā tam jātur cepure, lai apslēptu eļļas traipu. Un jūs turiet alla� cepuri �itā, kad apkalposit viesus.

III SKATS

Arpagons, Kleants, Elīze, Valērs, �aks Arpagons

Un tu, Elīz, pieskatīsi to, ko novāks nogaida, lai nekas nepazustu. Tā ir tie�i jaunavai piemērota nodarbība, Un pagaidām sagatavojies

labi uzņemt manu līgavu, kas ieradīsies tevi apmeklēt un paņems tevi līdz uz gada tirgu. Saprati, ko es tev sacīju?

Elīze

Jā, tēv.

Arpagons

Jā, draiskule tāda.

IV SKATS

Arpagons, Kleants, Valērs, �aks

Arpagons

Un tu, mans dārgais dēliņ, tev es gribu piedot neseno dēku, tikai neiedomājies viņai rādīt īgnu seju.

Kleants

Es, tēv? īgnu seju? Kāpēc gan?

Arpagons

Ak dievs, ir jau dzirdēts, kā uzvedas bērni, kuru vecāki gatavojas otrreiz precēties, un kādām acīm parasti uzlūko tā sauktās pamātes. Bet, ja tu vēlies, lai es pilnīgi aizmirstu tavu pēdējo palaidnību, tad ieteicu uzņemt jaunkundzi, ko minēju, cik iespējams laipni un padevīgi.

Kleants

Taisnību sakot, es nebūtu priecīgs, tēv, ja viņa kjūtu mana pamāte; es melotu, ja jums to apgalvotu. Bet laipni un padevīgi viņu uzņemt varu apsolīt, �ai ziņā jums pilnīgi paklausī�u.

Arpagons

Vismaz centies, lai tā būtu.

Kleants

Jūs redzēsit, ka jums nebūs iemesla sūdzēties.

Arpagons

To tu darīsi prātīgi.

V SKATS

Arpagons, Valērs, �aks

Arpagons

Valēr, tev tagad man jāpalīdz. 2aka kungs, panāciet tuvāk, jūs es atstāju pēdējo.

�aks

Vai jūs, kungs, gribat runāt ar savu ku�ieri vai pavāru? Jo esmu kā viens, tā otrs.

Arpagons

Ar abiem.

�aks

Bet ar ko vispirms?

Arpagons

Ar pavāru.

�aks

Lūdzu mirklīti uzgaidīt. �aks novelk ku�iera mēteli un paliek ģērbies kā pavārs.

Arpagons

Piķis un zēvele, kas tās par izdarībām?

�aks

Lūdzu, runājiet, jūsu kalps klausās.

Arpagons

Man �odien būs viesi, �aka kungs, un viņus ' vajadzēs uzņemt ar vakariņām.

�aks klusībā

Tavu brīnumu!

Arpagons

Saki � vai varēsi tās labi pagatavot?

�aks

Protams, ja dosit vajadzīgo naudu.

Arpagons

Sasodīts, vienmēr tikai naudu! Jums cits nekas nav ko teikt kā tikai: naudu, naudu! Tikai viens vārds jums ir mutē! Naudu! Vienmēr jūs runājat par naudu! No rīta līdz vakaram kladzināt vienīgi: �Naudu!�

Valērs

Nekad neesmu dzirdējis muļķīgāku atbildi. Nav liela māksla pagatavot labas vakariņas, kad daudz naudas! Tik gudrs var būt katrs nejēga, bet, ja tu, cilvēk, esi veikls sava amata pratējs, tad pagatavo labas vakariņas, izdodot maz naudas,

�aks

Labas vakariņas, izdodot maz naudas?

Valērs

Jā.

�aks Valēram

Lūdzu, saimniecības pārziņa kungs, parādiet mums, kā to dara, un uzņemieties pavāra pienākumus; būsim jums pateicīgi.

Arpagons

Nemuldi blēņas! Saki � kas mums būs vajadzīgs?

�aks

Lūk, jūsu saimniecības pārziņa kungs jums sagatavos labas vakariņas, izdodot maz naudas.

Arpagons

Atbildi ta�u tu, kad tev prasal

�aks

Cik cilvēku būs pie galda?

Arpagons

Astoņi vai desmit, bet gatavot vajag tikai astoņām personām, jo, kur ir ko paēst astoņiem, tur paēd arī desmit.

Valērs

Pats par sevi saprotams.

�aks

Vajadzēs kādus deviņus ēdienus. Viras... Aukstos uzko�amos.

Arpagons

Pie joda! Tu jau taisies pabarot visu pilsētu.

�aks

Cepeti...

Arpagons, aizbāzdams ar plaukstu Zakam muti

Nelieti, tu gribi apēst visu manu mantību!

�aks

Saldos ēdienus ...

Arpagons, atkal likdams plaukstu Zakam uz mutes

Un vē!?

Valērs Zakam

Vai jūs gribat te visus nobendēt? Un vai kungs uzaicinājis viesus, lai tie aiz pārē�anās nobeigtos? Jums derētu mazliet palasīties veselības leksikonu un apjautāties ārstiem, vai cilvēkam var maz būt kaut kas jaunāks par pārmērīgu ē�anu.

Arpagons

Taisnība gan.

Valers

Lieciet aiz auss, meistar 2ak, jūs un jums līdzīgie, ka pārmērīgi gaļas ēdieniem piekrauts galds ir ēdējiem zārka vāks un cilvēks, kas mīl savus viesus, gādā par to, lai maltīte, ar kuru viņ� tos pacienā, ir sātīga un mērena; un ir kāds sens teiciens: mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu.

Arpagons

Ai, cik lieliski pateikts! Nāc �urp, lai tevi apskauju par �iem vārdiem! Nekad neesmu dzirdējis kaut ko skaistāku: mēs dzīvojam, lai ēstu, nevis ēdam, lai dzī... Nē, tā nebija. Kā tu sacīji?

Valērs

Ka mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu.

Arpagons Zakam

Nu, vai tu dzirdēji! Valēram. Kas ir tas di�ais cilvēks, kur� to sacījis?

Valērs

Es pa�reiz neatceros viņa vārdu.

Arpagons

Neaizmirsti uzrakstīt man �o teicienu: lik�u to zeltā iegravēt ēdamistabā virs kamīna.

Valērs

Noteikti to izdarī�u. Un par vakariņām ne* raizējieties, es nokārto�u visu, kā vajadzīgs.

Arpagons

Lai notiek.

�aks

Jo labāk! Man būs mazāk pū|u.

Arpagons Valēram

Vajadzētu pasniegt kaut ko tādu, ko daudz nevar apēst un uzreiz kļūst smagi, piemēram, labi trekni sagatavotas pupas un kastaņu pudiņu.

Valērs

Paļaujieties uz mani!

Arpagons

Tagad tev, 2ak, jānospodrina mana kariete.

�aks

Acumirkli; tas zīmējas uz ku�ieri. �aks ātri apģērbj ku�iera mēteli. Jūs sakāt...

Arpagons

Ka būs jānospodrina mana kariete un jātur zirgi gatavībā, lai aizvestu uz gada tirgu...

�aks

Zirgi, cienītais kungs? Ar tiem nu gan nevarēs braukt. Goda vārds! Es neteik�u, ka tos ēdina slikti, jo tos gandrīz nemaz neēdina, bet no pastāvīgajiem gavēņiem tie kjuvu�i par zirgu ēnām.

Arpagons

Ir nu gan slimnieki! Tie ta�u nekā nestrādā,

�aks

Un, ja zirgs nekā nestrādā, tad tam nevajag arī nekā ēst? Nabaga lopiņiem būtu krietni la* bāk daudz strādāt un arī daudz ēst. Man sirds vai lūst, redzot tos tik novārgu�us. Es ta�u mīlu �os zirdziņus, un man rādās, ka pats cie�u, skatoties, kā tie mokās. Katru dienu atrauju pa kumosam no savas mutes zirdziņiem; las ir gau�ām cietsirdīgi, kungs, nejust līdzi savam tuvākajam.

Arpagons

Aizbraukt līdz gada tirgum jau nav nekāds smagais darbs.

�aks

Nē, kungs, man dū�a nenes braukt ar tiem un vēl uz�aut tādiem ar pātagu. Kā jūs varat gribēt, lai tie pavelk karieti, ja pa�i nespēj pavilkties?

Valērs

Cienītais kungs, cs palūg�u kaimiņu Pikāru aizvest dāmas; �is lai paliek palīdzēt vakariņas gatavot.

�aks

Lai notiek. Labāk lai tie nobeidzas, citam ku�ierējot.

Valērs

Meistars �aks labi tēlo saprātīgo!

�aks

Saimniecības vadītāja kungs labi tēlo neaiz* stājamol

Arpagons

Klusu!

�aks

Godātais kungs, es necie�u li�ķus; un �itais � redzu viņam cauru pastāvīgi viņ� pārbauda maizi un vīnu, malku, sāli un sveces tikai tādēļ, lai jums pieglaimotos un pielīstu. Es vai plīstu aiz dusmām un kļūstu negants, kad man aizvien jāklausās tas, ko par jums runā, jo galu galā es jūtu pret jums maigumu un bez maniem zirgiem jūs man esat vismīļākais radījums.

Arpagons

Vai jūs man pateiktu, meistar Zak, ko par mani runā?

�aks

Jā, kungs, ja es varētu būt dro�s, ka jūs nedusmosit.

Arpagons

Nē, nekādā ziņā.

�aks

Piedodiet, bet es skaidri zinu, ka jūs kļūsit dusmīgs.

Arpagons

Nemaz nē. Tie�i pretēji, tas man sagādās

prieku, jo es labprāt gribu dzirdēt, ko par mani runā.

�aks

Ja nu jūs tik ļoti vēlaties, tad vaļsirdīgi pateik�u, ka visur par jums ņirgājas un no visām malām dzeļ, un katram lielākais prieks ir pastāstīt kādu joku par jūsu sīkstulību. Viens gvel�, ka jūs liekot iespiest īpa�u kalendāru, kurā divkār�ojot gavēņa dienas, lai ietaupītu pārtiku, ko izsniedzat kalpotājiem; cits trin mēli, ka jūs ar kalpotājiem saķildojoties tie�i uz svētkiem vai kad tie atstāj pie jums darbu, lai nebūtu tiem jāpasniedz kāda velte. Da�s stāsta, ka jūs reiz esot iesūdzējis tiesā kaimiņa kaķi, tāpēc ka tas apēdis jums aitas iek�as, da�s mel�, ka jūs kādu nakti esot pieķerts zogam auzas pats saviem zirgiem no siles un kā jūsu ku�ieris, tas, kas bija pirms manis, esot tumsā jūs sazvelējis ar rungu, bet jūs nekā neesot sacījis, lai jūs nepazītu. Ko vēl gribat, lai jums pastāstu? Tu, cilvēks, vari iet kur iedams, visur dzirdēsi plē�am jokus par jums. Jūs esat visai pasaulei par apsmieklu, un nekad jūs nesauc citādi kā par skopuli, sīkstuli, rīkļurāvēju un augļotāju.

Arpagons, sizdams Zakam

Tu esi muļķis, nelietis, blēdis un bezkauņai

�aks

Vai tad es to jau neparedzēju? Jūs negribējāt man ticēt. Es ta�u jums sacīju, ka būsit dusmīgs, kad pateik�u jums patiesību acīs.

Arpagons

Mācies runāt!

VI SKATS Valērs, �aks

Valērs smiedamies

Redzu, meistar Zak, ka jums atmaksā ar ļaunu jūsu vaļsirdibu.

�aks

Nolādēts! Tā nav jūsu darī�ana, jūs uzpūtīgais, jaunizceptais kundziņ! Smejietics par sevi, kad jūs pa�u iekaus, nevis par mani.

Valērs

Ak, meistar Zak, lūdzu, neskaitieties par niekiem!

�aks klusībā

Ierauj asti. Mēģinā�u viņu iebiedēt, un, ja viņ� būs tāds muļķis, ka bīsies, tad sado�u viņam mazliet. Skali. Vai zināt, smējēja kungs, ka es nesmejos vis kopā ar jums, un, ja izvedīsit mani no pacietības, tad lik�u jums pasmieties citādi. Draudot uzmācas Valēram un aizbīda viņu līdz skatuves dibenam.

Valērs

E, drusciņ rāmāk!

�aks

Kāpēc rāmāk? Nenāk ne prātā!

Valērs

Ap�ēlojieties!

�aks

Jūs esat bezkaunīgs tēvainis!

Valērs

Meistar �aka kungs...

�aks

Katram garāmgājējam es neesmu nekāds meistars �aks. Ja es ņem�u rungu rokā, tad izdauzī�u no jums visu cienīgumu.

Valērs

Ko � rungu? Valērs savukārt atgrū� Zaķu.

�aks

Es jau tā nemaz nedomāju.

Valērs

Ieteicu jums atcerēties, stulbeņa kungs, ka es pats varu jūs iekaut.

�aks

Par to es ne�aubos.

Valērs

Ka ar visu jūsu viru jūs esat tikai tāds putras smalstītājs.

�aks

To es zinu.

Valērs

Un jūs mani vēl nepazīstat?

�aks

Piedodiet.

Valērs

Jūs taisāties mani iekaut?

�aks

Es to tikai pa jokam.

Valērs

Man nepatīk jūsu joki. Sit Zakam ar nūju. Jūs neprotat jokot.

�aks viens

Nolāpīts! Te nu bija mana vaļsirdība; turpmāk es no tās atsacī�os un nekad vairs neteik�u patiesību. Lai mani vēl kungs būtu iekāvis, viņam uz to ir zināmas tiesības, bet �is pārzinītis! Es atrieb�os, ja vien varē�u.

Vil SKATS Mariana, Frozīne, �aks

Frozīne

Vai nezināt, �aka kungs, vai jūsu saimnieks mājās?

�aks

Jā, patiesi, viņ� ir gan mājās; to es zinu pārāk labi.

Frozīne

Lūdzu, pasakiet viņam, ka esam atnāku�as.

�aks

A, labprāt!

VIII SKATS Mariana, Frozīne

Mariana

Ai, Frozīn, cik dīvaini es jūtos un, jāatzīst, baidos no tā, kas mani sagaida.

Frozīne

Kāpēc gan? Par ko uztraucaties?

Mariana

Jūs vēl vaicājat? Iedomājieties sevi manā vietā: es ta�u eju kā uz mocībām.

Frozīne

Un, lai svētlaimīgi mirtu, Arpagons nav to mocību iemiesojums, ko jūs gribētu apskaut savā nāves stundā; redzu no jūsu sejas, ka jums prātā jaunais kundziņ�, par kuru man stāstījāt.

Mariana

Jā. To es, Frozīn, negribu noliegt; viņ� izturējās tik goddevīgi, kad mūs apmeklēja, ka atstājis iespaidu manā dvēselē.

Frozīne

Bet vai jūs zināt, kas viņ� ir?

Mariana

Nē, es nezinu, kas viņ� ir. Bet zinu, ka varu viņu iemīlēt; ja man ļautu izvēlēties, es ņemtu tikai viņu; un, domājot par viņu, virs, kam mani grib izprecināt, man liekas vēl briesmīgāks.

Frozīne

Ak dievs! Visi �ie puisēni ir jauki un ļoti labi prot pieglaimoties meitenēm; bet gandrīz katrs no viņiem ir pliks kā baznīcas �urka, un jums labāk ir ņemt par vīru bagātu veci, kas jums sniedz pārticību. Jūtas, protams, neradīsies, un ar tādu vīru jāpārvar sava tiesa nepatikas, toties tas nav uz ilgu laiku. Pēc viņa nāves jūs drīz vien varēsit atrast tīkamāku vīru un atgūt zaudēto.

Mariana

Ai, Frozīn, cik savādi: lai kļūtu laimīga, es vēlē�os vai pat gaidī�u cita cilvēka nāvi; bet nāve bie�i vien izjauc daudzus aprēķinus.

Frozīne

Jokus pie malas! Jūs viņu precēsit tikai ar noteikumu, ka viņ� jūs drīz atstās atraitnes godā; tas jāmin pat laulības līgumā. Tā būtu bezkaunība, ja viņ� dzīvotu ilgāk par trim mēne�iem! Tur jau viņ� nāk.

Mariana

Frozīn, kāda seja!

IX SKATS

Arpagons, Mariana, Frozīne

Arpagons Marianai

Neņemiet jaunā, visdaiļākā, ka ierodos ar brillēm uz deguna. Zinu, ka jūsu skaistums jau tāpat duras acīs un nav vajadzīgas brilles, lai to saskatītu; ta�u zvaigznes vēro caur stikliem, un es galvoju, ka jūs esat zvaigzne, pati skaistākā zvaigzne visā zvaig�ņu saimē. Frozīn, viņa neatbild ne vārda, �ķiet viņa nemaz nepriecājas, mani redzot.

Frozīne

Tas aiz pārsteiguma; un turklāt meitenes arvien kautrējas atklāt, kas viņām uz sirds.

Arpagons Frozīnei

Tev taisnība. Marianai. Lūk, mīļais bērns, tur nāk mana meita, lai sasveicinātos ar jums.

X SKATS

Arpagons, Elīze, Mariana, Frozīne

Mariana

Piedodiet, ka tik vēlu jūs apmeklēju,

Elize

Mans pienākums bija pirmai jūs apmeklēt un aizsteigties jums priek�ā.

Arpagons

Jūs redzat, cik viņa man uzaugusi liela; bet nezāle vienmēr spraucas garumā.

Mariana klusu Frozinei

Cik nepatīkams cilvēks!

Arpagons klusu Frozinei Ko daiļava saka?

Frozīne

Ka jūs viņai ļoti patīkat.

Arpagons

Jūs man parādāt pārāk lielu godu, burvīgā skaistulīt!

Mariana klusībā

Kāds riebeklis!

Arpagons

Esmu jums bezgalīgi pateicīgs par �īm jūtām.

Mariana klusībā

Tas vairs nav izturams.

XI SKATS

Arpagons, Mariana, Elīze, Kteants, Valērs, Frozīne, Brendavuāns

Arpagons

Atjaujiet jūs iepazīstināt ar savu dēlu.

Mariana klusu Frozīnel

Frozīn, kāda sastap�anās! Tas ir viņ�, par ko tev stāstīju.

Frozīne Marianai

Brīni�ķīga sagadī�anās.

Arpagons

Redzu, jūs esat pārsteigta, ka man tik lieli bērni, bet drīz atbrīvo�os kā no viena, tā np otra.

Kleants Marianai

�ādu satik�anos, cienītā jaunkundz, es nebiju sagaidījis; un tēvs mani ne mazums pārsteidza, atklājot savu nodomu.

Mariana

Es varētu sacīt to pa�u. Sī ir glu�i neparedzēta tik�anās, kura mani pārsteidza tāpat kā jūs; es uz to nemaz nebiju sagatavota.

Kleants

ir gan taisnība, cienītā, ka mans tētiņ� labāk nevarēja izvēlēties, un gods jūs redzēt man sagādā lielu prieku, tomēr neņemos apgalvot, ka jūsmoju par jūsu nodomu kļūt par manu pamāti. Neprotu runāt laipnības, tāpēc atzī�os, ka nevēlētos jūs saukt �ajā vārdā. Mani iztei-

kurni da�am labam no klāteso�ajiem liksies skarbi, bet esmu pārliecināts, ka jūs tos sapratīsit tā, kā vajag: es skatos uz �īm precībām ar lielu nepatiku, un jūs, zinādama, kas es esmu, nojautīsit, cik ļoti tās ir pretrunā maniem nolūkiem, tāpēc atļaujiet, ka es jums galu galā pasaku ar sava tēva atļauju, � �īs laulības nenotiktu, ja es tur kaut ko varētu grozīt.

Arpagons

Cik nepieklājīgs apsveikums! Ko tu te izkrati savu sirdi!

Mariana

Varu jums atbildēt, ka jūtu pilnīgi to pa�u; un, tāpat kā jums nepatiktu saukt mani par savu pamāti, man būtu ne mazāk nepatīkami, ja jūs kļūtu mans padēls. Neuzskatiet mani par vainīgu �ajā notikumā, un, ja tā nebūtu mātes griba, dodu jums goda vārdu, ka nekad nepiekristu �īm laulībām, kuras jūs sāpina.

Arpagons

Viņai taisnība. Uz muļķīgu valodu jāatbild ar tādu pa�u. Atvainojiet, daiļā jaunkundz, mana dēla bezkaunību, viņ� vēl ir jauns un dumj� un pats nezin, ko runā.

Mariana

Patiesi, tas, ko viņ� sacīja, mani nemaz neapvainoja; tie�i pretēji, viņ� man sagādāja prieku, atzīdamies savās jūtās. Esmu viņam pateicīga par vaļsirdību, un, ja viņ� būtu runājis citādi, es viņu cienītu mazāk.

Arpagons

Jūs esat ļoti laipna, ka piedodat viņa pārkāpumus. Ar laiku viņ� kļūs saprātīgāks, un jūs redzēsit, ka viņa jūtas mainīsies.

Kleants

Nē, tēv, tās nemainīsies, un es lūdzu godāto jaunkundzi man ticēt.

Arpagons

Blēņas! Viņ� turpina vēl trakāk.

Kleants

Vai gribat, lai es meloju un izliekos?

Arpagons

Vēl arvien tas pats! Vai tu beidzot nerunāsi par kaut ko citu?

Kleants

Labi, ja gribat, lai runāju par kaut ko citu, tad pacietiet, cienītā jaunkundz, ka tētiņa vietā jums apliecinu: nekad neesmu redzējis tik daiļu jaunavu kā jūs, un lielākā laime man �ķiet jums patikt, un kļūt par jūsu vīru ir augstākā slava un prieks, kuru es nemainītu ne ar kādas valsts prin�a zizli. Saukt jūs par savu, godājamā jaunkundz, ir mans vēlējumu vēlējums. Esmu spējīgs uz visu, lai iekarotu tik vērtīgu uzvaru, un pa�i varenākie �ķēr�ļi..,

Arpagons

Rāmāk, dēls, neaizraujies!

Kleants

Es ta�u runāju jūsu vietā.

Arpagons

Ak dievs! Man pa�am ir mēle, ar ko izskaidroties, un tāds starpnieks kā tu man nav vajadzīgs. Pasniedz krēslus!

Frozine

Nē, labāk brauksim drīzāk uz gada tirgu, lai ātrāk tiktu atpakaļ un tad varētu izmeloties pēc sirds patikas.

Arpagons Brendavunnam

Lai iejūdz zirgus!

XII SKATS

Arpagons, Mariana, Elīze, Kleants, Valērs, Frozīne

Arpagons Marioneti

Piedodiet, daiļaviņ, ka esmu piemirsis parūpēties par kādu atspirdzinājumu, pirms dodaties ceļā.

Kleants

Esmu par to parūpējies, tēv; jūsu vārda liku �urp atnest mandarīnus, apelsīnus un saldumus.

Arpagons klusu Valēratn Valēr!

Valērs Arpagonam

Viņ� zaudējis prātu!

Kleants

Vai jums, tēv, �ķiet, ka ar to nepietiks? Tādā gadījumā lūdzu mūsu vie�ņu man piedot.

Mariana

Tas nemaz nebija nepiecie�ami.

Kleants

Vai jums, cienīta, ir gadījies redzēt tik apbrīnojamu briljantu, kāds manam tēvam pirkstā?

Mariana

Jā, tas tie�ām spīguļot spīguļo.

Kleants, novilkdams gredzenu, tēvam no pirksta un pasniegdams to Marianai

Aplūkojiet to tuvumā!

Mariana

Tas neap�aubāmi ir ļoti skaists un mirdzo�s,

Kleants, aizstādamies ceļā Marianai, kas grib atdot atpaka( gredzenu

Nē, daiļā jaunkundz, tas ir pārāk skaistās rokās. Mans tēvs jums to dāvina.

Arpagons

Es?

Kleants

Vai nav tiesa, tēv? Jūs vēlaties, lai jaunkundze to patur aiz mīlestības pret jums?

Arpagons klusu dēlam

Kā?

Kleants

Mīļ� lūgums! Viņ� dod man zirni, lai jūs pierunāju.

Mariana

Es negribu ,..

Kleants Marianai

Jūs smejaties? Atpaka] ta�u viņ� to neņems.

Arpagons klusībā

Tas nu par traku!

Mariana

Tas būtu...

Kleants, joprojām aizkavēdams Marianu atdot gredzenu

Nē, viņ� apvainotos.

Mariana

Atļaujiet.,.

Kleants

Nekāda gadījumā.

Arpagons klusībā

Nolāpītsl...

Kleants

Jūs redzat, kā jūsu atteik�anās viņu uztrauc.

Arpagons klusu dēlam Ak tu, blēdi!

Kleants Marianai

Redziet, viņ� ir glu�i izmisis.

Arpagons, klusu piedraudēdams dēlam Nelietis tu esi!

Kleants

Tēv, tā nav mana vaina. Es daru visu iespējamo, bet viņa ietiepjas.

Arpagons dēlam, atkal piedraudēdams Pakārt tevi vajadzētu!

KIeauts

Jūs, jaunkundz, esat vainīga, ka tēvs uz mani dusmojas.

Arpagons klusu dēlam, ar tiem pa�iem �estiem

Krāpniek!

Kleants Marianai

Jūs padarīsit viņu slimu. Ap�ēlojieties, jaunkundz, un vairs nepretojieties!

Frozīne Marianai

Kas tur tik daudz ko tielēties, paturiet gredzenu, ja kungs tā vēlas.

Mariana Arpagonam

Lai jūs vairs nedusmotos, es gredzenu paturē�u, kamēr pienāks brīdis, kad varē�u jums to atdot.

XIII SKATS

Arpagons, Mariana, Elize, Kleants, Valērs, Frozīne, Brendavuāns

Brendavuāns

Cienītais kungs, kāds vīrs vēlas ar jums runāt.

Arpagons

Pasaki, ka esrnu aizņemts; lai viņ� atnāk citreiz.

Brendavuāns

Viņ� teica, ka esot atnesis naudu.

Arpagons Marianai

Lūdzu mani atvainot, tūlīt atgriezī�os.

XIV SKATS

Arpagons, Mariana, Flīze, Kleants, Valers, Frozme, Lamerli�s

Lamerli�s, ieskriedams nogā� no kājām Arpagonu Kungs...

Arpagons

Ai! Esmu pagalam!

Kleants

Tēv, kas noticis?

Arpagons

Sis nodevējs noteikti dabūjis naudu no maniem parādniekiem, lai man apgrie� sprandu!

Valers Arpagonam

Nekas nebūs noticis.

l amerli�s Arpagonam

Lūdzu, piedodiet, kungs; domāju, ka būs labi, ja pasteig�os..,

Arpagons

Bende, kas tev te darāms?

Lamerli�s

Man jums jāpaziņo, ka abi jūsu zirgi ir bez pakaviem.

Arpagons

Tad tie steig�us jāaizved pie kalēja.

Kleants

Kamēr zirgus apkals, es izvedī�u, tēv, jaunkundzi dārzā un lik�u tur iznest atspirdzinājumus.

XV SKATS Arpagons, Valērs

Arpagons

Val�r, pieskati un, lūdzu, parūpējies, lai viss, ko varēsi izglābt, tiek aizsūtīts atpakaļ tirgotājam.

Valērs

Tiks izdarīts.

Arpagons, viens

Ak, nelietīgais dēlsl Vai esi nodomājis mani izputināt?

СETURTAIS CĒLIENS I SKATS

Kleants, Mariana, Elīze, Frozīne

Kleants

Ieiesim �eit, tur būs daudz labāk. Neviens nenoklausīsies, un mēs varam sarunāties brīvi.

Elīze

Jā, Mariana, mans brālis man atklāja savas jūtas pret jums. Man nav sve�as jūsu skumjas un sarūgtinājumi, tāpēc jūtu visdziļāko sirsnību pret jums un man ļoti rūp jūsu liktenis.

Mariana

Jūsu atsaucība man ir maigs mierinājums, tāpēc no sirds lūdzu jūs, Elīz, saglabājiet pret mani vienmēr �o cēlo draudzību, kas saldinās manu rūgto nākotni.

Frozīne

Jūs abi tie�am esat nelaimīgi, bet kāpēc jau agrāk nepastāstījāt par savu mīlestību? Es noteikti būtu novērsusi �īs likstas un nebūtu sekmējusi �ādu iznākumu.

Kleants

Ko tur vairs darīt? Tas ir mans ļaunais liktenis. Bet ko jūs, daiļā Mariana, esat nolēmusi?

Mariana

Ak vai! Ko gan es varu nolemt? Esmu tik atkarīga, ka varu tikai ilgoties.

Kleants

Vai man jūsu sirdī nebūs cita atbalsta kā tikai ilgas? Jūs nekādi neapliecināsit, ka jūtat man līdzi? Ne ar ko nepierādīsit, ka mani mīlat?

Mariana

Ko gan lai saku? Iedomājieties sevi maņā vietā, un tad jūs redzēsit, cik maz es spēju darīt. Dodiet man norādījumus, pat rīkojumus: es jums paklausī�u, jo esmu pārliecināta, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un neprasīsit no manis to, ko neatļauj godīgums un pieklājība.

Kleants

Ko jūs prasat no manis? Jūs gribat, lai esmu mierā ar to, ko atļauj �aurs godīgums un stingra pieklājība?

Mariana

Bet kā gan lai rikojos citādi? Ja arī es pati varētu pārkāpt jaunavu tiklībai novilktās robe�as, es tomēr nevaru aizmirst savu māmiņu. Viņa mani audzinājusi ar lielāko mīlestību, un es nespēju viņu sāpināt. Runājiet ar manu māti un centieties pārliecināt viņu mūsu labā! Jūs varat darīt visu un sacīt viņai, ko vēlaties, es atļauju; un, kad būs svarīgi bilst kādus vārdus jums par labu, es pati viņai atklā�u savas jūtas pret jums.

Kleants

Frozīn, mīļā Frozīn, vai gribi mums palīdzēt?

Frozīne

Vai tas vēl jājautā? Gribu, no visas sirds gribu. Jums jāzin, ka pēc dabas neesmu nekāda cietsirdīga. Sirds vietā man nav akmens, un es pakalpoju labprāt, kad redzu, ka divi cilvēki patiesi mīl viens otru. Kas te būtu darāms?

Kleants

Apsver, es tevi lūdzu!

Mariana

Rādi mums ceļu!

Elīze

Sagudro, kā pārcirst mezglu, ko pati esi sasējusi.

Frozīne

Tas nav tik viegli. Marianai. Jūsu māmiņu, man �ķiet, nebūtu tik grūti pārliecināt, lai viņa dāvā dēlam velti, kas bija nodomāta tēvam. Kleantam. Bet ļaunums ir tas. ka jūsu tēvs ir jūsu tēvs.

Kleants

Tas ir saprotams.

F rozīne

Gribu sacīt, ka viņ� glabās sevi īgnumu, ja viņam atteiks, un vēlāk nedos piekri�anu jūsu precibām. Vajadzētu panākt, lai viņ� pats atsaka, mēģināt viņā modināt iebildumus pret jums, Marianas jaunkundz.

Kleants

Pareizi gan.

Frozine

Es zinu, ka tas ir pareizi. Tā vajadzētu darīt, bet, sasodīts, kādā veidā? Pagaidiet: ja mēs uzmeklētu kādu izdarīgu sievi�ķi vidējos gados, kas prot nospēlēt augstdzimu�u dāmu, marķīzi vai vikontesi, teiksim, kaut vai no lejas Breta-ņas; man netrūktu veiklības iestāstīt jūsu tētiņam, ka tā ir ļoti bagāta sieviete, kurai bez

nekustamiem īpa�umiem vēl pieder simt Ilīksto�i ekiju skaidrā naudā, ka viņa neprātīgi iemīlējusies jūsu tēvā, sapņo kļūt par viņa sievu un ir pat ar mieru laulības līgumā norakstīt viņam visu savu mantu. Esmu pārliecināta, ka �ādu piedāvājumu viņ� neatstās bez ievērības. Galu galā viņ� jūs ļoti mīl, Marianas jaun-kundz, bet naudu viņ� mīl drusku vairāk; un, ja jau viņ� būs uzķēries uz �īs mak�ķeres un piekritis jūsu laulībai, tad mums nav svarīgi, ko viņ� darīs vēlāk, kad sāks apskatīt mūsu marķīzes īpa�umus.

Kleants

Tas viss ir ļoti labi izdomāts,

Frozīne

Ļaujiet tikai man rīkoties! Nupat man ie�āvās prātā: man ir kāda draudzene, kas to nostrādās lieliski.

Kleants

Vari būt dro�a, Frozīn, ka bū�u tev pateicīgs, ja �o nodomu izpildīsi līdz galam. Un mēs pa to laiku, mīļā Marian, vispirms mēģināsim pārliecināt jūsu māti; tas būs liels solis uz priek�u, lai izjauktu �īs precības. Es jūs lūdzu, pielieciet visas pūles un prasmi, izmantojiet viņas mīlestību uz jums! Nekautrējieties likt lietā visu savu daiļrunību un valdzinājumu, ko debesis ieliku�as jūsu acīs un mutē; neaizmirstiet, lūdzu, maigos vārdus, aizkustino�ās lūg�anas un liegos glāstus, un esmu pārliecināts, ka viņa nespēs jums atteikt.

Mariana

Darī�u visu, ko spē�u, un nekā neaizmirsī�u.

II SKATS

Arpagons, Kleants, Mariana, Elize, Frozine

Arpagons, neviena nepamanīts, klusībā

Kas tad tas! Alans dēls skūpsta roku savai nākamajai pamātei, un, kā �ķiet, �ī nākama pamāte to labprāt atļauj! Vai tikai tur kaut kas neslēpjas?

Elīze

Tēvs ari klāt.

Arpagons

Kariete gatavībā; ja vēlaties, varat braukt.

Kleants

Tā kā jūs, tēv, nebraucat, tad es viņas pa* vadī�u.

Arpagons

Nē, paliec �eit. Gan viņas aizbrauks vienas, un tu man esi vajadzīgs.

III SKATS Arpagons, Kleants

Arpagons

Tagad aizmirsti, ka viņa būs tava pamāte, un pasaki man � ko tu par viņu domā?

Kleants

Ko es par viņu domāju?

Arpagons

Nu jā, par viņas izskatu, augumu un saprātu.

Kleants

Tā nekas.

Arpagons

Tik vien?

Kleants

Vaļsirdīgi sakot, biju iedomājies viņu citādu. Viņa ir diezgan vaļīga koķete, neiznesīga, ļoti viduvēji skaista un saprātā pliekana. Nedomājiet, ka sāk�u jūs atrunāt, jo man jau vienalga, kas būs mana pamāte.

Arpagons

Un tomēr, nupat tu viņai sacīji...

Kleants

Sacīju parastas laipnības, lai jums pakalpotu.

Arpagons

Tātad viņa tevi nevaldzina?

Kleants

Mani? Ne mazākā mērā.

Arpagons

Zel, tāpēc ka tas pārvelk strīpu kādai domai, kas man ie�āvās prātā. Kad redzēju viņu �eit, manī modās pārdomas par savu vecumu; nolēmu, ka man. var pārmest precē�anos ar tik jaunu sievieti. Sis apsvērums vedināja mani atmest iepriek�ējo nolūku. Tā kā jau esmu viņu bildinājis, tad būtu viņu atstājis tev, fa tev nebūtu pret viņu tāda nepatika.

Kleants

Man?

Arpagons

Jā, tev.

Kleants

Par sievu?

Arpagons

Par sievu.

Kleants

Uzklausiet mani. Tas ir tiesa, ka viņa nav īsti manā gaumē, bet, lai jums sagādātu patik�anu, esmu ar mieru viņu apprecēt, ja gribat.

Arpagons

Esmu saprātīgāks, nekā tu domā. Nekādā ziņā negribu tevi iespaidot.

Kleants

Piedodiet, aiz milestības pret jums tas man nebūtu grūti.

Arpagons

Nē, nē. Nebūs laimes tādā laulībā, kur klusē sirdsbalss.

Kleants

Tēv, varbūt vēlāk tā ierunāsies. Stāsta ta�u, ka mīlestība bie�i esot laulības auglis.

Arpagons

Nē. Vīrietis nedrīkst �ajā gadījumā riskēt, jo var rasties tik |aunas sekas, ka negribu uzņemties par tām atbildību. Ja tev būtu pret viņu kaut cik simpātijas, tad es tev viņu atstātu un tu viņu apprecētu manā vietā. Bet, tā kā to nav, tad palik�u pie sava pirmā nodoma un pats apprecē�u viņu.

Kleants

Labi, tēv, ja jau stāvoklis ir tāds, tad man jāatklāj jums sava sirds un jāatzīstas savā noslēpumā. Patiesība ir tā, ka es viņu mīlu kop� tās dienas, kad ieraudzīju viņu pastaigā; jau tūlīt manī nobrieda lēmums prasīt jūsu svētību, un tikai tāpēc no tā atturējos, ka uzzināju par jūsu jūtām un baidījos jūs sadusmot.

Arpagons

Vai esi viņu apciemojis?

Kleants

Jā, tēv.

Arpagons

Vairākkārt?

Kleants

Diezgan bie�i.

Arpagons

Un vai tevi labi uzņēma?

Kleants

Ļoti labi, turklāt nezinot, kas es esmu; tāpēc arī Mariana nupat bija tik ļoti pārsteigta.

Arpagons

Vai tu viņai atzinies savās jūtās un atklāji, ka esi nodomājis viņu precēt?

Kleants

Bez �aubām; ari viņas mātei esmu licis to nojaust.

Arpagons

Un kā viņa pret to izturējās?

Kleants

Ļoti labvēlīgi.

Arpagons

Un meita arī tevi mīl?

Kleants

Sprie�ot pēc viņas izturē�anās, neesmu viņai vienaldzīgs.

Arpagons klusībā

Lieliski, ka uzzināju �o noslēpumu; tie�i to es vēlējos. Skaļi. Tagad, lūk, kas, dēliņ! Aizmirsti, cik vien ātri varēdams, savu mīlestību un pārtrauc vajāt jaunavu, kuru esmu iecerējis; tev drīz būs jāapprecas ar personu, ko esmu tev izvēlējies.

Kleants

Veikli jūs mani izjokojāt, tēvi Bet, ja jau esam nonāku�i tiktāl, tad es jums paskaidroju, ka neatteik�os no savas mīlestības uz Marianu. Izlieto�u visus līdzekļus, lai viņu jums atkarotu, un, ja arī jūs esat ieguvis viņas mātes piekri�anu, toties es izmanto�u palīgus, kas cīnīsies manā labā.

Arpagons

Slaists tu tāds, tu iedro�inies uzmesties man par sāncensi!

Kleants

Jūs esat uzmeties man par sāncensi, tāpēc ka es viņu ieskatīju pirmais.

Arpagons

Vai es neesmu tavs tēvs, un vai tev nepieklājas mani klausīt?

Kleanls

Mīlestības lietās dēli nav spiesti kļausit tēviem.

Arpagons

Es tev ar spieķi iedzī�u paklausību.

Kleants

Veltīgi draudat.

Arpagons

Tu atteiksies no Marianas!

Kleants

Nekad ne.

Arpagons

Tūlīt padod man spieķi!

IV SKATS

Arpagons, Kleants, �aks

�aks

Ehē, kungi, kas te notiek? Kas jums prātā?

Kleants

Man par to nāk smiekli!

�aks Kleantam

Rāmāk, jaunskungs!

Arpagons

Tik bezkaunīga valoda!

�aks Arpagonam

Cienīgs kungs, ap�ēlojieties!

Kleants

Es no sava neatkāp�os.

�aks Kleantam

Kā jūs runājat ar tēvu!

Arpagons, grasīdamies sisi Kleantam

Laid mani!

�aks Arpagonam

Tas ta�u ir jūsu dēls! Ja nu vēl es tas būtu.

Arpagons

Tad spried tu pats, �ak, vai man nav taisnība.

�aks

Labprāt, kungs, Kleantam. Paejiet mazliet sānis.

Arpagons

Mīlu kādu mei�u un gribu viņu precēt, bet �is dīkdienis arī uzdro�inās viņu mīlēt un grib viņu precēt.

�aks

Ak, tā nu nevar!

Arpagons

Vai tas nav briesmīgi, ka dēls kļūst tēva sāncensis? Un vai viņam aiz cieņas pret mani nav jāatkāpjas no sava nodoma?

�aks

Jums taisnība. Atjaujiet man parunāt ar viņu, un palieciet �eit.

Kleants Zakcitn, kur� viņam tuvojas

Ja jau viņ� tevi izvēlējies par tiesnesi, lai notiek. Man vienalga, vai tu tas esi vai kāds cits; es tev izstāstī�u par mūsu nesaskaņu.

�aks

Jūs mani Joti pagodināt.

Kleants

Esmu iemīlējies kādā jaunavā, kura atbild manām jūtām un laipni pieņem manas mīlas apliecinājumus; un te nu mans tēvs iejaucas mūsu mīlestībā un iedomājies pats viņu apprecēt.

�aks

Viņ� noteikti dara nepareizi.

Kleants

Kā viņam nav kauna viņa gados domāt par precē�anos? Kā tas izskatās, ka viņ� iemīlas? Vai viņam nevajadzētu atstāt �o nodarbo�anos jaunākiem cilvēkiem?

�aks

Noteikti. Tas ir smieklīgi. Ļaujiet, es viņam pateik�u da�us vārdus. Arpagonam. Jūsu dēls nemaz nav tik tiepīgs, kā jūs stāstījāt; viņ� jau nāk pie prāta. �Es�, viņ� sacīja, �zinu, ka man tēvs jāciena.� Tikai pirmajā karstumā viņ� esot aizrāvies un tagad esot gatavs padoties tēva gribai, ja tikai jūs apietos ar viņu labāk, nekā to darāt, un dotu viņam par sievu kādu jaunavu, ar kuru viņ� būtu apmierināts.

Arpagons

Ak, pasaki viņam, 2ak, ka tādā gadījumā viņ� var cerēt no manis visu; es viņam atļauju precēties, ar ko vien viņ� vēlas, tikai ar Mari-anu ne.

�aks

Ļaujiet man rīkoties. Ķleantam. Nu, man jāsaka, jūsu tēvs nemaz nav (ik nesaprātīgs; viņ�' man apgalvoja, ka tikai jūsu tonis viņu saniknojis; viņ� labprāt piekritīs tam, ko jūs vēlaties, ja tikai jūs izturēsities pret viņu ar vajadzīgo cieņu un padevību, kā dēlam jāizturas pret tēvu.

Kleants

Ai, dārgais 2ak, tu vari viņam dro�i apgalvot, ka es vienmēr bū�u viņam vispadevīgākais dēls, ja viņ� man atstās Marianu, un es nekad nekā nedarī�u pret viņa gribu.

�aks Arpagonani

Viss kārtībā; viņ� piekrīt tam, ko jūs prasāt.

Arpagons

Tas nu gan ir lieliski.

�aks Ķleaniatn

Esmu visu nokārtojis; viņ� ir apmierināts ar jūsu solījumu.

Kleants

Lai slavētas debesisl

�aks

Tagad, kungi, varat turpināt savu sarunu; jūs saķildojāties tikai tāpēc, ka nebijāt viens otru sapratu�i.

Kleants

Dārgais 2ak, bū�u tev visu mū�u pateicīgs.

�aks

Nav par ko, cienītais kungs.

Arpagons

Tu man sagādāji lielu prieku, Zak, un esi pelnījis atlīdzību. Arpagons rakņājas pa kabatu, laks pastiepj roku, bet Arpagons izvelk tikai mutautiņu un saka: Tagad ej. Hs to neaizmirsī�u, vari būt dro�s.

�aks

Skūpstu jūsu rokas.

V SKATS Arpagons, Kleants

Kleants

Tēv, lūdzu, piedodiet manu nesavaldību.

Arpagons

Tas nekas.

Kleants

Ticiet man, ka es to ļoti no�ēloju.

Arpagons

Un es atkal ļoti priecājos, ka esi nācis pie prāta.

Kleants

Cik jūs esat labs, ka tik ātri aizmirstat manu pārkāpumu.

Arpagons

Kad bērni kļūst paklausīgi, tad viņu pārkāpumus labprāt aizmirst.

Kleants

Jūsos nav palikusi ne mazākā nepatika par manu karslgalvību?

Arpagons

Tu mani atbruņoji ar savu paklausību un padevību.

Kleants

Apsolu jums, tēv, līdz kapa malai neaizmirst jūsu labestību.

Arpagons

Un es tev apsolu, ka neko tev neatteik�u.

Kleants

Ak, tēv, es jums nekad vairs nekā nelūg�u, jūs man esat devis visu, atļaudams precēt Marianu.

Arpagons

Kā tā?

Kleants

Es saku, tēv, ka jūs esat bijis ļoti augstsirdīgs, atvēlēdams Marianu man.

Arpagons

Kas tev teica, ka es atdodu Marianu?

Kleants

Jūs, tēv.

Arpagons

Es?

Kleants

Bez �aubām.

Arpagons

Kā? Tu ta�u solījies atteikties no viņas!

Kleants

Es? No viņas atteikties?

Arpagons Jā,

Kleants

Nemaz ne.

Arpagons

Tu neesi pārdomājis?

Kleants

Tie�i preteji, turos pie viņas cie�āk nekā jebkad.

Arpagons

Karātavu putns, atkal jau tu sāc dumpoties.

Kleants

Atkal un vienmēr �ajā jautājumā.

Arpagons

Gan es tev parādī�u, nodevēj!

Kleants

Rādiet, ko vien gribat!

Arpagons

Aizliedzu tev stāties manu acu priek�ā!

Kleants

Kā jums tīk.

Arpagons

Es no tevis atsakos.

Kleants

Atsakieties!

Arpagons

Es tevi vairs neuzskatu par savu dēlu.

Kleants

Dariet, kā zināt.

Arpagons

Es tevi izslēdzu no manto�anas tiesībām.

Kleants

Visu, ko vien vēlaties.

Arpagons

Un es tevi nolādu!

Kleants

Pārāk devīgs jūs esat ar savām balvām.

VI SKATS Kleants, Lafle�s

Lafle�s, ar lādīti rokā ienākdams no dārza

Cik labi, kungs, ka es jūs atrodu! Nāciet ātri man līdzi!

Kleants

Kas noticis?

Lafle�s

Nāciet man līdzi, cs jums saku: mums ir laimējies.

Kleants

Kā?

Lafle�s

Redziet, te ir jūsu laime!

Kleants

Kas tas ir?

Lafle�s

Visu dienu gaidīju izdevigu mirkli.

Kleants

Kas lur iek�ā?

Lafle�s

Jūsu tētiņa noslēptā manta, ko man izdevās uzostīt.

Kleants

Kā tu to izdarīji?

Lafle�s

Es jums visu izstāstī�u. Bet tagad muksim: dzirdu, ka viņ� jau kliedz.

Vil SKATS

Arpagons viens, kliedz jau dārzā, no kurienes ieskrien

bez cepures galvā

Zagļi, zagļi! Laupītāji! Slepkavas! �ēlastību, taisnīgās debesis! Esmu pazudināts, esmu noslepkavots! Man pārgriezu�i rīkli: manu naudiņu nozagu�i! Kur viņ� ir, kas to var būt izdarījis? Kur viņ� paslēpies? Kā viņu atrast? Uz kurieni skriet? Uz kurieni neskriet? Vai tik viņ� nav tur? Vai tik viņ� nav �eit? Kas tas? Stāvi! Pats sevi noķer aiz rokas. Atdod manu naudu, nelieti!... Atdod!... Ak, tas esmu es pats! Mans gars ir apmulsis, es vairs nezinu, kur es esmu, kas es esmu un ko es daru. Ai, mana nabaga naudiņa! Mana nabaga naudiņa! Mana dārgā draudzene! Man tevi nolaupīju�i, nu esmu zaudējis savu atbalstu, mierinājumu un prieku: man viss ir beidzies, vairs nav ko darīt �ajā pasaulē. Bez tevis es nespēju dzīvot. Viss beigts; es mirstu; esmu nomiris; esmu aprakts! Vai neviens negrib mani modināt, atdodot manu dārgo naudiņu vai arī pasakot, kas to paņēmis? E, ko jūs teicāt? Ak tur nav neviena! Cilvēks, kas taisīja �o ķērienu, ir rūpīgi izvēlējies īsto brīdi, tie�i tad, kad es sarunājos ar savu nelietīgo dēlu. Es ie�u. Atsauk�u policiju, lai nopratina visu māju: kalpones, sulaiņus, manu dēlu un meitu un pat mani. Cik daudz �eit ļau�u! Un uz katru man ir aizdomas, katrs man liekas zaglis. Ā! Par ko tur runā? Varbūt par to, kas mani apzadzis? Kas tur par troksni? Vai tur nav mans apzadzējs? Ap�ēlojieties un sakiet man viņa vārdu! Vai viņ� nav paslēpies jūsu vidū? Viņi visi skatās uz mani un sāk mani izsmiet. Gan jūs redzēsit, ka viņi visi ir piedalīju�ies �ajā zādzībā. Lai nāk �urp izmeklētāji, spiegi, tiesne�i, nopratinātāji! Celiet karātavas, stājieties darbā, bendes! Es gribu likt visus pakārt; un, ja neatradī�u savu naudu, tad pakār�os pats ..,

PIEKTAIS CELIENS

1 SKATS

Arpagons, izmeklētājs

Izmeklētājs

Atļaujiet man rīkoties, es, paldies dievam, protu savu amatu. Ne jau �odien sāku atklāt zādzības, un es gribētu, kaut man būtu tik daudz maisiņu ar tūksto� frankiem, cik ļau�u esmu nogādājis pie karātavām.

Arpagons

Lai visas iestādes iejaucas �ajā lietā, un, ja neatradīs manu naudu, tad es pa�u tiesu iesūdzē�u tiesā.

Izmeklētājs

Lieta sīki un rūpīgi jāizmeklē. Jūs sakāt, ka lādītē bija ...

Arpagons

Apaļi desmit tūksto�i ekiju.

Izmeklētājs

Desmit tūksto�i ekijul

Arpagons raudādams

Desmit tūksto�i ekijul

Izmeklētājs

Tā ir ievērojama zādzībai

Arpagons

Neviens sods nav pietiekami stingrs par tik lielu noziegumu! Un, ja �āds zaglis paliek nesodīts, tad neviens svētums vairs nav dro�ībā.

Izmeklētājs

Kādās naudas zīmēs bija �ī summa?

Arpagons

Krietnos luidoros un pilnvērtīgās pistolēs.

Izmeklētājs

Uz ko jums ir aizdomas?

Arpagons

Uz visiem: es gribu, lai jūs arestējat visus pilsētas un priek�pilsētu iedzīvotājus.

Izmeklētājs

Ticiet man, ka labāk būs nevienu neiebiedēt, bet paklusām savākt pierādījumus, lai tad ar visu stingrību un bardzību ķertos pie jūsu nozagtās naudas uzie�anas.

II SKATS

Arpagons, izmeklētājs, �aks

�aks skatuves dibenplānā, runā uz to pusi, no kurienes ienācis

Es nāk�u atpakaj. Nokaujiet viņu tūlīt, kājas applaucējiet, ielieciet pa�u verdo�ā ūdenī un pēc tam pakariet pie griestiem!

Arpagons Zakatn

Ko? To, kas mani apzadzis?

�aks

Es runāju par sivēnu, ko jūsu saimniecības pārzinis nupat man atsūtījis un ko es gribētu sagatavot pēc savas gaumes.

Arpagons

Par to tagad nav ko runāt. Redziet, �is kungs vēlas dzirdēt no jums kaut ko cilu.

Izmeklētājs Zakatn

Nebīstieties, es jums nedarī�u pāri, un viss noritēs vienā mierā.

�aks

Vai kungs ielūgts vakariņās?

Izmeklētājs

Neko neslēpiet, draudziņ, savam maizes tēvam.

�aks

Goda vārds, kungs, es rādī�u visu, ko spēju, un uzņem�u jūs, cik labi vien iespējams.

Arpagons

Mēs nerunājam par to.

�aks

Ja es jums nepasnieg�u tik daudz gardumu, kā būtu gribējis, tad tur vainojams mūsu saimniecības pārziņa kungs, kas man apcirpis spārnus ar savas taupības grieznēm.

Arpagons

Nejēga! �eit runājam par kaut ko svarīgāku nekā lavas vakariņas, un es gribu, lai tu man ko pasaki par naudu, kas man nozagta.

�aks

Jums nozagta nauda?

Arpagons

Jā, tu aitasgalva, un es lik�u tevi pakārt, ja tu man to neatdosi.

Izmeklētājs Arpagonam

Paklausieties, neizturieties ta�u pret viņu tik asi! Redzu no viņa sejas, ka viņ� ir godīgs cilvēks un ka viņu nemaz nevajag likt cietumā, lai viņ� pateiktu to, ko jūs gribat zināt. Jā, mans draugs, ja jūs mums uzrādīsiet zagli, jums nekas jauns nenotiks un jūsu kungs jūs pienācīgi atalgos. Viņam �odien nozagta nauda, un jūs katrā ziņā kaut ko zināt par to.

�aks klusībā

Nu tik ir īstā reize atriebties saimniecības pārzinim. Kop� viņ� �eit strādā, viņ� visu laiku ir kunga mīlulis un tikai viņa padomus uzklausa; vēl labi atceros, kā viņ� mani nesen pamieloja ar spieķi.

Arpagons

Ko tu tur murmini?

Izmeklētājs Arpagonam

Ļaujiet viņam sagatavoties, un viņ� jums visu paskaidros. Fs jau teicu, ka viņ� ir godīgs cilvēks.

�aks

Cienītais kungs, ja jūs gribat, lai es jums izsaku savas aizdomas, tad, manuprāt, vainīgais ir jūsu saimniecības vadītāja kungs.

Arpagons

Valērs?

Ж)

�aks

Jā.

Arpagons

Viņ�, kas man liekas tik uzticams?

�aks

Viņ� pats. Man �ķiet, ka viņ� ir jūs apzadzis. Arpagons

Un kāpēc tu tā domā?

�aks

Kāpēc?

Arpagons

Jā.

�aks

Es domāju ... tāpēc, ka es tā domāju.

Izmeklētājs

Bet jums nepiecie�ami pierādījumi,

Arpagons

Vai esi redzējis viņu lo�ņājam ap to vietu, kur biju paslēpis savu naudu?

�aks

Jā, tie�ām. Kur jums tā nauda bija noglabāta?

Arpagons

Dārzā.

�aks

Jā, tad ir pilnīgi taisnība. Viņ� lo�ņāja pa dārzu. Un kur jums ta nauda bija Ielikta?

Arpagons

Lādītē.

�aks

Pareizi. Redzēju viņu ar lādīti rokā.

Arpagons

Un kāda tā lādīte izskatījās?

�aks

Kāda tā izskatījās?

Arpagons

Jā.

�aks

Tā izskatījās... tā izskatījās kā jau lādite. Izmeklētājs

Tas saprotams pats par sevi. Bet aprakstiet to sīkāk.

�aks

Tā bija paliela lādīte.

Arpagons

Man nozagtā bija neliela.

�aks

Tā pati par sevi nebija sevi�ķi liela, bet es viņu apzīmēju par lielu tās satura pēc.

Izmeklētājs

Un kādā krāsā tā bija?

�aks

Kādā krāsā?

izmeklētājs

Jā.

�aks

Tā bija ... tā bija tādā zināmā krāsā . . Vai jūs man nepalīdzētu izsacīties?

Arpagons

Ko?

�aks

Vai tā nebija sarkana?

Arpagons

Nē, pelēka.

�aks

Protams, pelēki sarkana; tā jau es gribēju sacīt.

Arpagons

Tur nav ko �aubīties, tā noteikti būs bijusi manējā. Rakstiet, kungs, pierakstiet �o liecību! Ak debess! Kam gan tagad vairs var uzticēties? Ne par vienu cilvēku tagad vairs nevar galvot. Pēc �ā notikuma man rādās, ka es pats sevi bulu spējīgs apzagt.

�aks Arpagonam

Tur jau viņ� nāk. Tikai nesakiet viņam, ka es viņu uzrādīju.

Ill SKATS

Arpagons, izmeklētājs, Valērs, �aks Arpagons

Nāc �urp un atzīsties visnekrietnākajā rīcībā, visbriesmīgākajā noziegumā, kāds jebkad izdarīts.

Valērs

Kungs, ko jūs gribat?

Arpagons

Nelieti, tu pat nenosarksti par izdarīto noziegumu?

Valērs

Par kādu noziegumu jūs runājat?

Arpagons

Par kādu noziegumu es runāju? Neģēli, it kā tu nezinātu, ko es domāju! Velti noliedz, viss ir atsegts, jo man nupat visu izstāstīja. Kā tev nebija kauna izmantot manu labsirdību, iezagties manā mājā, lai mani pieviltu un tik nelietīgi piekrāptu?

Valērs

Ja jau jūs visu zināt, tad negribu izvairīties un noliegt.

�aks klusībā

Kā! Vai es nejau�i būtu pareizi uzminējis?

Valērs

Es jau tāpat biju nolēmis jums atzīties, gribēju tikai sagaidīt izdevīgāku mirkli. Bet, ja nu noticis citādi, tad, lūdzu, nedusmojiet un uzklausiet manu attaisno�anos.

Arpagons

Ar ko gan tu vari attaisnoties, zemiskais zagli?

Valērs

Ak, cienītais kungs, neesmu pelnījis �ādus vārdus. Nevaru noliegt, ka esmu izdarījis pret

jums pārkāpumu, bet galu galā tas ir piedodams.

Arpagons

Kā? Piedodams? Tāda ļaunprātība, tāda slepkavībai

Valērs

Ap�ēlojieties, nezaudējiet ta�u galvu aiz niknuma! Kad būsit mani uzklausījis, jūs redzēsit, ka ļaunums nav nemaz tik liels, kā jūs to uzpū�at,

Arpagons

Ļaunums neesot tik liels, kā es to uzpū�ot? Ko? Manas asinis, manas sirdsasinis, tu bendesmaiss!

Valērs

Jūsu sirdsasinis, cienītais kungs, nav nonāku�as ļaunās rokās. Esmu no cienījamas dzimtas, un nekas nelabojams nav noticis.

Arpagons

Es gribu, lai tu man atdod to, ko esi nolaupījis.

Valērs

Jusu gods, cienījamais kungs, gūs pilnīgu gandarījumu.

Arpagons

Ko tu tur muldi par godu? Saki labāk � kas tevi pavedināja uz �o rīcību?

Valērs

Kā gan jūs to varat jautāt?

Arpagons

Jā, patiesi, es tev to jautāju!

Valērs

Mīlestība, kas visu attaisno, uz ko tā mūs pa-mudinal

Arpagons

Mīlestība?

Valērs

Jā,