D�ons Maksvels Kutze

Lēnīgais

Romāns

ISBN 978-9984-777-60-3

TRIECIENS nāk no labās puses; spēj�, pārsteidzo�s un sāpīgs ka slrāvas sitiens, tas atrauj viņu no velosipēda sēdekļa. �Atslābinies!� viņ� sev saka, lidojot pa gaisu (bez mazākās piepūles lidojot pa gaisu!), un tik tie�ām sajūt, ka locekļi kļūst padevīgi ļengani. �Dari kā kaķis,� viņ� saka, �velies un a�i pielec kajas, gatavs visam, kas var notikt talak.� Kaut kur pie apvār�ņa vīd arī nepierastais vārds atsperīgs.

Tomēr viss notiek citādi. Vai nu kājas nav gana paklausīgas, vai ari uz mirkli zūd samaņa (viņ� drīzāk dzird, nekā sajūt, kā galvaskauss atsitas pret bitumu: tāla un sausa, �i skaņa līdzinās sitienam ar koka vali), bet viņ� nepielec kājās, glu�i otrādi slid metru pēc metra, ar�vien talak, līdz �i slīdē�ana viņu ieaijā.

Viņ� guļ, rāmi izstiepies uz muguras. Ir brīni�ķīgs rīts. Saules pie�skāriens ir tīkami maigs. Tas vel nav tas ļaunākais mazliet atslā�bināties un pagaidīt, kamēr atgriezīsies spēki. Patiesi, mēdz būt ļau-

nākas lietas par īsu snaudienu. Viņ� aizver acis; pasaule zem viņa sa�ķiebjas, sagrie�as, un apziņa atslēdzas.

Uz īsu brīdi viņ� at�irgst. Ķermenis, kas tik viegli lidoja pa gaisu, nu ir kļuvis smags, tik smags, ka viņ� pie labākās gribas nespēj pakustināt

ne pirkstiņu. Kāds stāv virs viņa, aizsedzot skatu uz debesim, pusau�dzis ar raupjiem matiem un pūtītēm uz pieres. Mans velosipēds, viņ� saka zēnam, zilbi pa zilbei izrunājot grūto vārdu. Viņ� grib zināt, kas noticis ar velosipēdu, vai kāds ir par to parūpējies, jo, kā labi zināms, �āda manta var pazust vienā mirkli, bet vārdi nav paguvu�i izveidoties, kad viņ� atkal ir prom.

VIŅU VALSTA no vieniem sāniem uz otriem, kaut kur ved. Viņu sasniedz tala balsu kņada, kas pieaug un noplok pati savā ritma. Kas te notiek? Atverot acis, varētu to uzzināt. Bet pagaidām viņ� to ne�spēj. Kaut kas mēģina sasniegt viņa apziņu. Pa vienam burtiņam, lilak, klak, klak, kāda vēsts tiek rakstīta sārtā ekrānā, kas notrīs ka ūdens ik reizi, kad samirk�ķina acis, acīmredzot tā ir viņa plakstiņu iek�puse. K-R-T-Y, saka burti, tad T-R-l-V-I-Ā-L, tad atkal tnsas, tad S, tad Q-W-E-R-T-Y*, un ta joprojām.

Triviāls. Viņu pār�alc kaut kas līdzīgs panikas vilnim. Viņ� sa�kustas; dobj� vaids ceļas aug�up no ķermeņa dzīlēm un izlau�as no rīkles.

Stipri sāp? jautā kāda balss. Guliet mierīgi. Adatas dū�riens. Pēc mirkļa tiek aizskalotas sāpes, tad panika, tad pati apziņa.

Viņ� atmostas nekustīga gaisa kokonā. Mēģina piecelties sēdus, bet nespēj, it ka būtu iestindzis betona masā. Visapkārt ir tikai baltā krasa: balti griesti, balti palagi, balta gaisma; arī prāts �ķiet pārklāts

* Standarta tastatūras apzīmējums, tas pirmās burtu rindas sakums.

ar graudainu baltumu, kaut ko līdzīgu vecai zobu pastai, kas neļauj skaidri domāt un vie� izmisumu. Kas tas ir? viņ� izdve� vai varbūt pat izkliedz, domādams: �Kas ar mani ir izdarīts?� vai �Kur es atro�dos?�, vai pat �Kads likteņa trieciens mani piemeklējis?�

Nez no kurienes iznirst jauna sieviete baltā tērpa, nogaida bridi, uzmanīgi viņu vērojot. Viņ� mēģina izveidot jautājumu no tā jucekļa, kas valda viņa prātā. Pārvēlu! Pasmaidījusi un mierino�i paplik�ķinā�jusi viņam roku ko viņ� savādā kārtā dzird, nevis sajūt viņa atkal nozūd.

Vai tas ir nopietni? Ja ir laiks tikai vienam jautājumam, tad tam jābūt tie�i �adam, lai gan viņ� negrib domāt par to, ko varētu nozīmēt vārds nopietni. Tomēr svarīgāka pat par �o nopietnību, svangaka par vēl vienu uzglūno�u jautājumu kas īsti notika Megilroudā, kāpēc viņ� ir nokļuvis �ai pamiru�ajā vietā? ir vajadzība tikt mājās, aizvērt aiz sevis durvis, apsēsties ierastā vidē, atgūties. ♦

Viņ� mēģina pieskarties labajai kajai, kas nepārtraukti raida ne�skaidrus signālus, liekot saprast, ka tā nu ir slikta kāja, bet viņa roka negrib kustēties, nekas negrib kustoties.

�Manas drēbes?� varbūt �ādam jābut nekaitīgam sagatavo�anas jautājumam. �Kur ir manas drēbes? Kur ir manas drebes, un cik no�pietns ir mans stāvoklis?�

Viņa redzes loka atkal iepeld jaunā sieviete. Drēbes. Viņ� ar milzu piepūli izrunā �o vārdu un sarauc uzacis, norādot, cik tas svarīgi.

Varat neuztraukties, � saka sieviete un apveltī viņu ar vēl vienu smaidu, savu izteikti eņģclisko smaidu. Viss ir dro�ībā, par visu ir parūpēju�ies. Pēc minūtes pie jums atnāks ārsts. Un tie�ām mi�nūte vēl nav pagājusi, kad viņai līdzās materializējas jauns cilvēks, acīmredzot minētais ārsts; viņ� kaut ko murmina sievietei pie auss.

Pol? vaicā jaunais ārsts. Vai jūs mani dzirdat? Vai es pareizi izrunāju jūsu vardu?

-���� Jā, viņ� rūpīgi izrunā atbildi.

Labdien, Pol. Patlaban Jūs esat mazliet apdullis. Tas tapec, ka jums tika injicēta morfija deva. Pec neilga laiciņa mēs dosimies uz operāciju zaļi. Jūs dabūjāt pamatīgu triecienu nezinu, cik jūs pats atceraties -, un labā kaja ir stipri cietusi. Mēs paskatīsimies un izlem�sim, ko tur var glābt.

Viņ� atkal izliec uzacu lokus un izspie� nākamo vārdu: Glābt?

Glābt jūsu kāju, paskaidro ārsts. Daļu nāksies amputēt, bet mēs darīsim, ko spēsim.

Acīmredzot tobrīd kaut kas notiek ar viņa seju, jo jaunais cilvēks izdara pārsteidzo�u kustību. Tas pieskaras viņa vaigam un bndi atstāj tur savu roku, aijājot viņa sirmo galvu. Kaut ko tādu varētu izdarīt sieviete, sieviete, kas kādu mīl. Tas ir ļoti mulsino�i, bet viņ� nespēj atrauties.

-����� Vai jūs man uzticaties? jauta ārsts.

Viņ� muļķīgi sSmirk�ķina acis.

Redziet, Pol, ārsts saka un ietur mazu pauzi. Mums nav izvēles. �is nav no tiem gadījumiem, kad varam darīt ta vai citādi. Saprotat? Vai jūs dodat man savu piekri�anu? Es nelik�u jums parak�stīt attiecīgus papīrus, bet vai jūs ļaujat mums rīkoties? Mēs glābsim, ko varēsim, bet jūs saņēmāt stipru triecienu, kas izraisīja nopietnus miesas bojājumus, un es vēl nevaru pateikt, vai mums izdosies glābt celi, piemēram. Ceļa locītava ir nopietni cietusi, tāpat ari daļa liela kaula.

It kā saprastu, par ko tiek runāts, it kā briesmīgie vārdi būtu iztraucēju�i tas nemierīgo miegu, labā kāja raida nokaitētu, robotu sāpju �autru. Viņ� izdzird pa�a vaidu un asiņu dunoņu ausis.

Labi, saka jaunais cilvēks un viegli papliķē viņa vaigu. Laiks doties.

Viņ� pamostas, liela mērā atguvis saskaņu ar sevi. Galva ir skaidra, viņ� atkal ir viņ� pats (�Enerģisks!� viņ� nodomā), lai gan vēl tīkami miegains, jebkurā bridi gatavs laisties snaudā. Traumētā kāja �ķiet milzum liela, īsta ziloņa kāja, bet sāpes ir pārgāju�ās.

Atveras durvis, un parādas slimo kopēja, jauna, neredzēta se�ja. Vai ir labāk? viņa vaica un steig�us piebilst: Jums vel nevajag runāt. Pēc brī�a atnāks doktors Hansens, viņ� grib jums �o to pastās�tīt. Bet tikmēr mums kaut kas jāizdara. Guliet mierīgs, kamēr es�

Kopēja ievada viņam katetru lūk, kas bija jāizdara, kamēr viņ� gul mierīgs. Tā ir ļoti nepatīkama procedūra, un viņ� ir priecīgs, ka to dara pilnīgi sve�s cilvēks. �Lūk, pie ka tas noved!� viņ� sev pārmet. �Lūk, pie kā cilvēks nonāk, ja kaut mirkli atslābina uzmanību! Un velosipēds kas noticis ar manu velosipēdu? Kā es tagad iepirk�os? Ta ir mana vaina, nevajadzēja braukt pa Megilroudu!� Un viņ� nolād Megilroudu, lai gan ir gadiem ilgi braucis pa �o ielu bez jeb�kādiem starpgadījumiem.

Ierodas jaunais doktors Hansens; vispirms viņ� sniedz īsu pacienta vispārējā stāvokļa raksturojumu lai viņ� gūtu pilnīgāku informā�ciju , tad pāriet pie specifiskākiem jaunumiem par viņa kāju; da�i no tiem ir labi, da�i ne pārak.

Attiecībā uz viņa vispārējo stāvokli ņemot vērā, kas var notiki un notiek ar cilvēka ķermeni, kad to notriec liela ātrumā brauco�a ma�īna, esot jāteic, ka viņ� var sevi apsveikt, tas neesot necik nopietns. Vēl vairāk tas tik ļoti at�ķiroties no nopietna stavokļa, ka viņ� varot uzskatīt sevi par veiksmīgu, laimīgu, svētības sargātu cil�vēku. Avārija izraisījusi smadzeņu satricinājumu, tas gan, bet ķivere izglābusi viņu no smagākām sekām. Kādu laiku viņ� vēl atradī�oties ārstu uzraudzībā, bet nekas neliecinot par iek�ēju asiņo�anu. Līdz�

�inējas apskates liekot domāt, ka nav cietu�as ari rnotoriskās funkcijas. Zaudētais asiņu daudzums esot pilnīgi atjaunots. Viņ� noteikti jūtot �okļa stīvumu, bet tas neesot lauzts, tikai sasists. Nobrāzumi uz mu�guras un delrna izskatoties briesmīgāki, neka patiesība esot, pec pāris nedeļam tie bū�ot sadziju�i.

Runājot par kāju to, kura saņēmusi triecienu, esot jāteic, ka viņam (doktoram Hansenam) un viņa kolēģiem neesot izdevies glābt celi. Viņiem bijusi nopietna diskusija, kuras rezultātā ticis pieņemts vienprātīgs lēmums. Ceļgals vēlāk viņ� parādī�ot rentgena uzņē�mumus saņēmis galveno triecienu ar zināmu griezes elementu, tā ka locītava esot ne vien sa�ķaidīta, bet ari izme�ģīta. Gados jaunā�kam cilvēkam viņi varbūt mēģinātu veikt locītavas rekonstrukciju, bet �is process iekļautu sevī veselu virkni operāciju, kas sekotu cita citai gada vai pat divu laikā, turklāt veiksmīga rezultāta iespēja būtu ma�zāka par piecdesmit procentiem, tā ka, ņemot vērā viņa vecumu, ticis nospriests, ka labāk būs kaju amputēt tie�i virs ceļa, atstājot pie�tiekami garu kaula daļu protēzei. Viņ� (doktors Hanscns) cerot, ka pacients (Pols Reiments) atzīs �is lēmums bija visnotaļ sapratīgs.

-��� Jums noteikti ir daudz jautājumu, ārsts nobeigumā saka, un es ar lielāko prieku mēģinā�u uz tiem atbildēt, bet varbūt ne tagad, labāk no rīta, kad būsiet kārtīgi atpūties.

Protēze, viņ� izrunā vēl vienu grūtu vārdu, lai gan tagad, zinot, ka �oklis nav lauzts, bet tikai nobrāzts, viņu mazāk mulsina grūti vārdi.

Tie�i ta, protēze. Mākslīgā ekstremitāte. Tiklīdz rēta būs sadzi�jusi, mēs piemeklēsim jums protēzi. Pec nedēļām �etrām, varbūt pat ātrāk. Pēc neilga laika jūs atkal staigāsiet. An brauksiet ar velosipēdu, ja gribēsiet. Tas gan prasīs zināmu treniņu. Vai ir vēl kādi jautājumi?

Viņ� pa�ūpo galvai. �Kāpēc jūs man pirms tam nepajautājāt?� viņ� grib teikt, bet viņu attur apziņa, ka, izrunājis �os vārdus, viņ� nespēs savaldīties un sāks kliegt.

Tad parunāsim no rita, saka doktors Hansens. Galvu aug�ā!

Bet tas nav viss. Vizīte vel nav beigusies. Vispirms vardarbība, tad piekri�ana vardarbībai. Pirms viņam liks mieru, esot jāparaksta da�i papīri, un �ie papīri izrādās pārsteidzo�i sare�ģīti.

Piemēram, ģimene. Papīros jautāts, kas ir viņa ģimenes locekļi un kur tie ir, kā lai viņus informē. Un apdro�inā�ana. Kur viņ� ir apdro��ināts? Ķidu summu nodro�ina viņa polise?

Ar apdro�inā�anu nav problēmu. Viņ� ir pilnīgi apdro�ināts, to apliecina kartīte viņa kabatas portfelī, lai nu ko, bet vieglprātību viņam nevar pārmest (bet kur ir viņa kabatas portfelis, kur ir viņa drēbes?). Jautājums par ģimeni ir krietni vien sare�ģītāks. Kas ir viņa ģimenes locekļi? Kāda būtu pareizā atbilde? Viņam ir māsa. Mirusi pirms divpadsmit gadiem, bet joprojām dzīvo viņa vai ar viņu tie�i tapat ka mate, kas tajā laikā, kad nav viņā vai ar viņu, gaida atska�nam eņģeļu bazūnes sava zemes pleķītī Balaratas* kapsētā. An tevs turpina gaidīt Po** kapsētā un tikai paretam ierodas viņu apciemot. Vai tā ir viņa ģimene, �ie trīs nelaiķi? �Tie, kuru dzīvē tu esi ienācis, nemirst,� viņ� gribētu pateikt cilvēkam, kas uzdevis �o jautājumu. Tu nes viņus sevi, cerot, ka tevi tapat nesis tie, kas nāks pēc tevis. Bet veidlapā nav vietas papla�inātām atbildēm.

Ar krietni lielāku pārliecību var teikt, ka viņam nav nedz sievas, nedz pēcnācēju. Reiz viņ� bija precējies, bet �ī pasākuma partnere vairs nav daļa no viņa. Viņa ir aizbēgusi no viņa, pilnīgi un galīgi. Viņ� joprojām nav aptvēris, ka tas viņai izdevās, bet ta nu tas ir viņa aizbēga pati savā dzīvē. Tālab pēc visiem praktiskajiem un jo vairāk veidlapas kritērijiem viņ� ir neprecejies: neprecējies, viens, vientuļ�, pats par sevi.

* Pilsēta Austrālijas dienvidaustrumos, Viktorijas �tatā.

** Pilsēta Francijas dienvidrietumos, Atlantijas Pireneju departamentā.

Ģimene: NAV, viņ� ieraksta drukātiem burtiem kopējas uzrau�dzībā un ievelk svītras parejo atbil�u vietā, tad paraksta abas veid�lapas. Kads �odien datums? viņ� prasa kopējai. Otrais jūlijs, viņa atbild. Viņ� ieraksta datumu. Motoriskās funkcijas nav cietu�as.

Viņ� dzer tabletes, kas domātas sāpju remdē�anai un miegam, bet miegs nenāk. Tas viss �i savada gulta, kaila telpa, �is antiseptisko līdzekļu un vieglas urīna smakas sajaukums neap�aubāmi nav sap�nis, bet pilnīgi realas lietas, cik nu vien reālas tās mēdz būt. Tomēr kopuma �odiena ja tas viss ir viena un ta pati diena, ja laikam vēl ir kada nozīme, vairāk līdzinās sapnim. Vismaz �ī lieta, kuru viņ� pirino reizi izpēta zem palaga, �is monstrozais objekts, ievīstīts baltā un piestiprināts viņam pie gurna, nak tie�i no sapņu valstības. Un ka ir ar to otru lietu, to, par kuru ar tādu entuziasmu runaja jaunais cil�vēks ar nervozi zibo�ajām brillēm � kas būs, kad ta parādīsies? Nekad mū�ā viņ� vēl nav redzējis protēzi visa tās atbaido�ajā kailumā. Prātā pavīd koka nūja ar harpūnas atkarpi aug�galā un gumijas pie�sūcekņiem, kas uzmaukti trim mazām kājiņām. Tas ir kaut kas no sir�reālismā. Kaut kas no Dalī.

Viņ� pastiepj roku (trīs vidējie pirksti ir satīti kopā, to viņ� ievēro tikai tagad) un paspaida balto tīstokli. Tas nekādi nereaģē, glu�i ka koka bluķis. �Tikai sapnis,� viņ� sev saka un iekrīt dziļā miega.

�odien mēģināsim pastaigāt, saka doktors Hansens. Pēcpus�dienā. Ne jau daudz, tikai pāris soļu lai jūs sajustu, ka tas ir. Mēs ar Eleinu jums palīdzēsim. Viņ� pamāj ar galvai uz kopējas pusi. Izrādās, viņu sauc Eleina. Jums vajadzēs parūpēties par ortopēdiju, Eleina.

Es negribu �odien staigāt, viņ� saka. Viņ� mācās runāt caur sakostiem zobiem. Traucē ne tikai nobrāzums cietu�ajā pusē ir

izkustēju�ies dzerokļi, un viņ� nevar normāli ko�ļāt. Es negribu, lai mani steidzina. Es negribu protēzi.

-����� Nu ko, saka doktors Hansens. � Jebkurā gadījumā par pro�tēzi vēl nav runa, līdz tam mēs neesam tiku�i. Si ir tikai rehabilitācija, pirmais solis, tā teikt. Bet varam sakt arī rīt vai parīt. Vienkār�i lai Jūs redzētu, ka zaudēt kaju tas vel nav pasaules gals.

Es tomēr atļau�os pateikt vēlreiz: es negribu nekādu protēzi.

Doktors Hansens pārmij skatienus ar kopēju Eleinu.

Ja jūs negribat protēzi, ko tad jūs gribat?

Gribu pats tikt ar sevi galā.

Labi, pagaidām par to nerunāsim. Apsolu, ka mēs jūs nesteidzināsim. Vai varu tagad parunat par jūsu kāju? Pastāstīt jums, ka to kopt?

Kopt kāju? Viņ� kūsā aizturētās dusmās vai tad viņi to neredz? Jūs iedevāt man narkozi, nogriezāt, kāju un izmetāt atkritumos, lai kāds savaktu to un sadedzinātu. Un tagad stavat �eit un runājat par tās kop�anu!

-����� Atlikusī muskuļa daļa tika pārvilkta pāri kaulam un nostipri�nātā, saka doktors Hansens, ar uzskatāmiem �estiem parādot, ka tas tika darīts. Kad reta būs sadzijusi, �is muskulis veidos tādu ka polsterējumu kaula galā. Da�as turpmākās dienas būs vērojama tūska un pietūkums; tās ir parastas traumas un gultas re�īma sekas, tomēr ar to vajag cīnīties. Turklāt muskulim bus tendence savilkties uz aug�u, uz gurna pusi. Viņ� nostājas sāniski un izvirza sē�am�vietu. Te var līdzēt stiep�ana, kas ir ļoti svarīga rehabilitācijas sa�stāvdaļa. Eleina parādīs jums da�us stiep�anas vingrinājumus un palīdzēs tos veikt ja būs tāda vajadzība.

Kopēja Eleina piekrīto�i pamāj.

Kas man to izdarīja? viņ� jautā. Viņ� nevar pakliegt, jo nevar atvērt muti, bet viņam piedien �i zobu grie�ana, �is aizturētais nik�nums. � Kas mani notrieca? � Viņa acis ir asaru pilnas.

Naktis ir bezgala garas. Te viņam ir karsts, te auksts; kāja kņud savā tīstokli, un tai nekādi nevar tikt klāt. Aizturot elpu, viņ� sajūt rēgainas tirpas savā izvarotajā miesa, it kā tā censtos salikt sevi atkal kopā. Aiz cie�i aizvērtā loga �irpst cikā�u savrupā dziesma. Miega brī�i ir pēk��ņi un īsi, it kā viņu iemidzinātu sporādiski narkozes palieku izgaro�jumi, kas ceļas aug�up no plau�ām.

Laiks velkas nakti un dienu. Pret gultu pavērsts televizora ekrāns, bet viņu neinteresē nedz televīzija, nedz �urnāli (�Who�. �Vanity Fair�. �Australian Homes & Gardens�), ko pagādājusi kāda labda�rīga organizācija. Viņ� skatās uz sava pulksteņa ciparnīcu, fiksējot prātā rādītāju stāvokli. Tad viņ� aizver acis un cen�as domāt par citam lietām par savu elpu, par to, ka viņa vecmāmiņa sē� pie vir�tuves galda un plūc vistu, par bitēm ziedo�a pļava, par jebko. Pec bn�a viņ� atver afis. Rādītāji nav izkustēju�ies no vietas, it ka tiem vajadzētu spiesties cauri līmei.

Pulkstenis stav, bet laiks iet uz priek�u. Pat guļot �eit, viņ� jūt, ka laiks iedarbojas uz viņu glu�i kā posto�a slimība, ka nedzēstie kaļķi, ko lej uz līķiem. Laiks saēd viņu, citu pēc citas aprij �ūnas, kas veido viņa ķermeni. Un �ūnas izdziest glu�i ka sīkas liesmiņas.

Tabletes, ko viņam dod ik pēc se�ām stundām, remdē lielākās sāpes, kas, protams, ir labi, un da�kārt uzsūta miegu, kas ir vel labāk, bet tās mulsina prātu un vie� �ausmas un paniku viņa sapņos, tālab viņ� vilcinās ik reizi pirms to ieņem�anas. �Sāpes nav nekas,� viņ� sev saka, �tikai brīdinājuma signāls, ko ķermenis raida smadzenēm. Tās nav reālākās par rentgena uzņēmumu.� Bet tas, protams, nav tiesa. Sāpes ir visnotaļ reālas, un tam nav īpa�i jānopūlas, lai viņam to pie�rādītu. Tām vispār nav jānopūlas pietiek ar pāris signāliem, lai viņ� steig�us iz�ķirtos par labu apjukumam un sliktiem sapņiem.

Viņa palātā ievietots vēl viens slimnieks, kāds par viņu vēl vecāks virs pēc gurna operācijas. Vīrs augu dienu guļ aizvērtām acīm. Lā�giem divas kopējas aizvelk aizkarus ap viņa gultu un �ajā aizsega parūpējas par viņa ķermeņa vajadzībām.

Divi vecaiņi; divi veci �omi viena laiva. Kopējas ir labas, mīļas un jautras, bet zem �is mundrās lietpratības jau�ama un viņ� nekļūdās, gana bie�i ir gadījies novērot to jau agrāk pilnīga vienaldzība pret viņa un viņa nelaimes biedru likteni. Ta pati vienaldzība vīd cauri doktora Hansena laipnajai rūpībai. It ka �ie jaunie ļaudis, kuriem uz�dots par viņiem rūpēties, kaut kāda zemapziņas līmeni apzinātos, ka viņiem vairs nav nekā, ko dot savai ciltij, un tāpēc viņi neskaitās. �Tik jauni un tik cietsirdīgi!� viņ� klusībā iesaucas. �Ka es varēju nonākt viņu rokas? Vecajiem labak turēties pie vecajiem, mirējiem pie mirē�jiem! Un cik nejēdzīgi būt pilnīgi vienam �ajā pasaule!�

Visi runā par viņa nākotni, liek veikt vingrinājumus, lai sagatavo�tos �ai nākotnei, skubina ātrāk celties no gultas; bet viņam nav nekā�dās nākotnes, durvis uz to ir aizvērtas un aizslēgtas. Ja būtu iespējams ar kada tīri mentāla akta palīdzību padarīt sev galu, viņ� izdarītu to tūlīt, atteiktos no tālākām mocībām. Viņa atmiņa glaba ne vienu vien stāstu par cilvēkiem, kas rūpīgi un metodiski sagatavoju�i savu aizie��anu nomaksāju�i rēķinus, sacerēju�i atvadu vārdus, sadedzināju�i vecas mīlestības vēstules, pieliku�i birkas atslēgām un tad, kad viss ir ideala kārtībā, uzvilku�i labāko svētdienas karlu, iedzēru�i �im nolū�kam iekrātās tabletes, apgūlu�ies savās akurāti saklātajās gultās un sa�taisīju�i viņsaulei atbilsto�u sejas izteiksmi. Viņi visi ir varoņi, ncapdziedāti, neslavināti. Esmu apņēmies nesagādāt liekas problēmas. Vienīgais, kas paliek, par ko viņi nekādi nevar parūpēties, ir ķerme�nis, �ī miesas kapu kopiņa, kas pēc pāris dienām sāks nelabi ost. Ja vien tas butu iespējams ja vien tas būtu atļauts , viņi aizbrauktu ar taksometru līdz krematorijai, nogultos liktenīgo durvju priek�ā,

noritu savu table�u devu un tad, kamēr apziņa vel ir gana skaidra, piespiestu podziņu, nogādājot sevi tie�i liesmās, un otrā puse iznāktu (ik vien kā liek�ķere pelnu, tikpat kā bezsvara matērija.

Viņ� ir pārliecināts, ka tūlīt pat padarītu sev galu ja vien viņam būtu tada iespēja. Tomēr, jau domājot �o domu, viņ� zina, ka neko lādu nedarītu. �o nāves vēlmi izraisa tikai sāpes un laika moko�ais kūtrums, bezmiega naktis slimnīcā, �ai pazemojuma zonā, kur nav iespējams paslepties no jaunās paaudzes nesaudzīgajiem skatieniem.

Mājieni par to, ka viņ� ir viens, vientuļ� un pats par sevi, īpa�i uzmā�cīgi kļūst tad, kad �ai baltajā valstībā aizvadītas jau teju divas nedeļas.

Vai jums tie�am nav ģimenes? vaicā nakts kopēja D�enita, tā, kura atļaujas viņu lāgiem paķircināt. Un draugu? Runājot viņa sarauc deguntiņu, it ka viņ� mēģinātu viņus visus izjokot.

Man ir pietiekami daudz draugu, viņ� atbild. Es neesmu nekāds Robinsons Krūzo. Es vienkār�i negribu viņus redzēt.

Tik�anās af draugiem uzlabotu jūsu pa�sajūtu, saka D�eni�ta. Tas jūs noteikti uzmundrinātu.

Paldies par rūpēm, bet es pieņem�u apmeklētāJūs tad, kad man būs tada vēlē�anās, � viņ� attrauc.

Vispār viņ� nav nekāds īgņa, bet �eit atļaujas būt nīgrs, neiecietīgs un strups, jo �ķiet, ka tā kopējiem vieglāk likt viņu miera. Viņ� iedo�mājas, ka D�enita iebilst savam kolēģēm: �Būtībā viņ� nav nemaz tik slikts.� Un kolēģes zobgalīgi sprausla: �T as vecais pirdiens!�

Viņ� labi zina, kas no viņa tiek gaidīts tagad, kad viņ�sak atkop�ties. �īm meitenēm jāmodina viņā baudkāras vēlmes, ko variē�u dzi�muma pacienti lai katls būtu to vecums nekādi nespēj apvaldīt; tās liek sevi manīt visnepiemērotākajos brī�os un prasa ātru un ap�ņēmīgu pretdarbību.

Bet viņam nav �ādu vēlmju. Viņa sirds ir �ķīsta kā zīdainim. Tas, protams, nepaaugstina viņa reitingu kopēju vidū, un viņ� to ari

negaida. Pēc speles noteikumiem viņam jābut vecam, iekāres apsēs�tam azim, bet viņ� atsakās piedalīties �ai spele.

Ar draugiem viņ� nesazinās tapec, ka negrib rādīties viņiem �ai jaunajā, apcirptajā veidolā, piesmiets un pazemots. Bet, ta vai citādi, cilvēki padzird par notiku�o. Viņi sūta sveicienus, pat zvana uz slim�nīcu. Pa telefonu ir vieglāk to visu pasniegt. �T ikai kaja,� viņ� saka cerībā, ka �o vārdu rūgtums nenonāks līdz vada otram galam. �Kādu laiciņu staigā�u ar kruķiem, tad man pagādās protēzi.� Tiekoties per�sonīgi, ir daudz grūtāk izlikties, jo viņa sejā skaidri atvīd riebums pret to tizlo klunci, ko viņam turpmāk vajadzēs staipīt sev līdzi.

No pa�a sākuma, no negadījuma Megilroudā līdz �im brīdim viņ� nav pienācīgi uzvedies, nav bijis uzdevuma augstumos tas nu ir pil�nīgi skaidrs. Viņam tika dota vienreizēja iespēja ar personīgu pie�mēru parādīt, kā var ar vieglu sirdi pieņemt vienu no smagākajiem likteņa triecieniem, un viņ� bija palaidis to garām. Kas man to izda�rīja? viņu pārņem kauns, atceroties, ka viņ� uzklupa triviālajam, bet neap�aubāmi kompetentajam doktoram Hansenam, �ķietami gri�bēdams teikt: �Kas mani notrieca?�, bet patiesība domādams: �Kam pietika nekaunības nogriezt man kāju?� Viņ� nebūt nav pirmais cil�vēks pasaule, kur� pieredzejis �ādu negadījumu, nav pirmais pensio�nārs, kas nokļuvis slimnīcā, ar labiem nodomiem un pilnīgu vienal�dzību bruņotu jaunie�u formālajā aprūpē. Amputēta kaja bet kas gan ir amputēta kāja, raugoties tālaka perspektīvā? Tālākā perspek�tīva raugoties, tas ir tikai neliels treniņ� visa zaudē�anai. Kam viņ� uzklups, kad pienāks �ī diena? Kam uzvels vainu?

Viņu apmeklē Margareta Makkorda. Makkordi ir viņa senākie draugi Adelaidā. Margareta no�ēlo, ka tik veļu visu uzzinājusi, un kūsā taisnīgas dusmās pret cilvēku, kas viņu notrieca. Ceru, ka tu iesniegsi prasību, viņa saka. Neiesnieg�u vis, � viņ� atbild. Tas var it viegli pārvērsties farsa. Gribu atpakaļ savu kāju, pretēja gadījuma�.

�o aspektu es atstā�u apdro�inā�anas ziņā. Mārgareta iebilst: Tas nav pareizi. Bezatbildīgiem braucējiem jasaņem sava mācība. Do�māju, ka viņi pagādās tev protēzi. Tagad taisa lieliskas protēzes, drīz tu atkal brauksi ar savu divriteni. un viņ� atbild: Nedomāju vis. �is dzīves posms nu ir galā. � Mārgareta purina galvu. Cik �ēl! � viņa saka. Ļoti, ļoti �ēl!

Cik mīļi no viņas puses, viņ� vēlāk doma. �Nabaga Pol, nabadziņ, cik briesmīgi, ka tev kaut kas tāds jaizcie�!� viņa grib teikt, bet labi zina, ka viņ� tapat sapratīs, ko viņa grib teikt. Un viņam gribas atgādinat: �Beigās mums visiem ir kaut kas tāds jāizcie�.�

Runājot par medicīnisko aprūpi, viņu pārsteidz, cik ātri galvenais akcents pārvietojas no viņa kājas salāpī�anas ( Burvīgi! saka dok�tors Hansens, glīti manikirētiem pirkstiem aptaustot kajas atliku�mu. Reta lieliski dzīst. Drīz Jūs atkal būsiet formā.) uz jautājumu, ka viņ� tiks galā (viņu formulējums), atkal izlaists pla�ajā pasaulē.

Nepiedienīgi clnz tā vismaz viņam �ķiet uz skatuves parādās sociālā darbiniece, Palsas vai Pacas kundze. Jūs vel esat jauns cil�vēks, Rcimenta kungs, Pol, viņa saka optimistiska tonī, acīmredzot tā viņai mācīts runāt ar veciem cilvēkiem. Jūs noteikti negribēsiet būt no kāda atkarīgs, un tas, protams, ir labi, bet kādu laiku jums bus vajadzīga aprūpe, profesionāla aprūpe, un �ajā ziņā mēs varam jums palīdzēt. Raugoties perspektīvā, ari vēlāk pat tad, kad spēsiet pat�stāvīgi pārvietoties, jums vajadzēs līdzās kadu cilvēku, kādu, kas sniedz palīdzīgu roku, iepērkas, gatavo ēst, uzkopj māju un tamlī�dzīgi. Vai jums ir kāds padomā?

Viņ� padomā un pa�ūpo galvu. Nē, nav gan, viņ� saka, do�mājot, ka viņam nav zināms cilvēks, kas uzskatītu par savu konfucisko* pienākumu veltīt savu dzīvi viņa vajadzību apmierinā�anai,

*����� Ķinie�u filozolā Konfucija (551. 479. g. p. m. ē.) radīta ētiska, filozofiska un sociāla mācība.

baro�anai, aptīrī�anai un tamlīdzīgi; viņ� cer, ka to saprot an Patsas kundze.

Viņu interese galvenokārt tas, ko �is jautājums vēsta par viņa stā�vokli Patsas kundzes skatījumā, kas noteikti runāja ar medicīnisko personālu un saņēma atklātāku informāciju nekā viņ� pats, atklatāku un reālāku. Acīmredzot �ī reālā saruna Jāva secināt, ka pat perspek�tīva viņ� neiztiks bez palīdzīgas rokas.

Viņa pa�a perspektīvais skatījums, tapis gai�ākajos brī�os, ļava cerēt, ka viņa sakropļotais (nesaudzīgs vārds, bet kada jēga eifemismiem?) �es� tā vai citādi, ar kruķu vai kāda cita atbalsta palīdzību kūņosies pa pasauli, dro�i vien lēnāk nekā iepriek�, bet kada tam vairs nozīme lēni vai ātri? Bet ne�ķiet, ka tas sakrīt ar viņu viedokli. Viņi acīmredzot uzskata, ka Reimenta kungs nav no tiem invalīdiem, kas spēs sadzīvot ar jauno situāciju un kopumā tikt gala, bet depresīvs nī�kulis, kas bez profesionāla atbalsta drīz vien nok|ūs kādā nespējnieku iestādījumā.

Ja Patsas kundze būtu gatava atklātai valodai, viņ� varētu atbildēt ar to pa�u. �Esmu daudz domājis par to, ka tikt galā,� viņ� būtu teicis. �Es jau sen tam gatavojos un spē�u parūpēties par sevi pat ļau�nākajos brī�os.� Bet spēles noteikumi liedz viņiem runāt atklātu valodu. Ja, piemēram, viņ� pastāstītu par dimedrola krājumiem savā vannas istabas skapītī, loti iespējams, ka spēles noteikumi mudinātu Patsas kundzi nosūtīt viņu pie psihoterapeita, tā mēģinot pasargat no sevis pa�a.

Viņ� nopū�as. Raugoties no jūsu viedokļa, Patsas kundze, Doriana, viņ� saka. Tas ir, no profesionālā viedokļa ko jūs varat man ieteikt?

�� Jums vajadzēs nolīgt kopēju, tas ir neizbēgami, saka Patsas kundze. Vēlams, lai tā būtu personiskā slimnieku kopēja ar pieredzi nespējnieku aprūpē. Jūs neesat nespējnieks, protams. Bet mēs ta�u negribam riskēt līdz tam laikam, kad jūs alkal spēsiet staigāt, vai ne?

���� Nē, negribam gan, viņ� piekrīt.

Nespējnieku aprūpe. Rūpes par nespējniekiem. Viņ� nebija uzska�tījis sevi pat par vārguli, līdz neieraudzīja rentgena uzņēmumus. Bija grūti noticēt, ka tur redzamie zirnekļa kauli spēja noturēt viņu verti�kālā stāvoklī, ka viņ� varēja staigāt apkārt, tos nesalau�ot. Jo garāki, jo trauslaki. Pārak gari, lai nāktu viņam par labu. �Es nekad nebiju operejis tik gara auguma cilvēku,� atzinās doktors Hansens. �Ar tik garām kājām.� Un tūdaļ piesarka, nokaunējies par savu kļūmi.

Vai varat man pateikt, Pol, jautā Patsas kundze, � vai jūsu polise nodro�ina nespējnieku aprūpi?

Kopēja, vel viena kopēja. Sieviete ar mazu baltu cepurīti un crtiem apaviem rosās viņa dzīvoklī, lāgiem uzsaucot mo�a balsi: �Laiks iedzert zāles, Reimenta kungs!� Nē, nedomāju, ka tas ir iekļauts mana polisē, -vfri� atbild.

Tad jums vajadzēs iekļaut �os izdevumus savā bud�eta, ko padarīsi, saka Patsas kundze.

TRIVIĀLS. Ka viņ� bija centies todien Megilroudā uztvert �o dievu raidīto vardu, uzrakstītu ar viņu okulto rakstāmma�īnu! To atceroties, viņ� var vienīgi pasmaidīt. Cik ērmīgi, cik aplam vec�modīgi ir ticēt, ka, tuvojoties pēdējai stundiņai, cilvēkam tiks dots mājiens savest kārtībā savu dvēseli. Vai tie�ām kādām būtnēm kadā Visuma nostūrī vēl ir interese pārbaudīt visas tas atskaites, kas tiek sūtītas uz debesīm no nāves cisām, debets viena ailē, kredīts � otrā?

Tomēr vārds triviāls ir viņam diezgan piemērots rezumē tadam, kāds viņ� bija pirms nelaimes gadījuma un varētu vēl būt. Jā, viņ� nav izdarījis savas dzīves laika nekādu vērā ņemamu ļaunumu, bet nav paveicis ari neko labu. Viņ� neatstās aiz sevis nekādas pēdas, pat pēc�nācēju, kas nestu tālāk viņa vārdu. Peldē�ana pa straumei tā senā�kos laikos mēdza apzīmēt tādu dzīvi kā viņējā; rūpē�anās par savām vajadzībām, rāma labklājība, nemanāma esība. Ja nav palicis ne�viena, kas varētu pasludināt spriedumu �ādai dzīvei, ja pats di�e�nākais tiesnesis ir pārstājis tiesāt un nosēdies kaut kur stūrīti apgriezt nagus, tad viņ� izteiks to pats: zemē nomesta iespeja.

Viņ� nebija domājis, ka varētu teikt kadu labu vardu par karu, bet �eit, savā slimnīcas gultā, izniekojot laiku un tiekot izniekots pats, viņ�, liekas, pārvērtē savus uzskatus. Viņ� sāk saskatīt noteiktu sa�prāta dzirksti �ajā nepratīgaja iznīcībā � pilsētu sagrau�ana, vērtību izlaupī�anā, nevainīgo slepkavo�anā; �ķiet, ka dziļākaja būtībā vēs�ture zina, ko dara. Nost ar visu veco, dodiet ceļu jaunajam! Vai var but vēl patmīlīgāks, vēl nenovēlīgāks cilvēks � tas viņu īpa�i grem� par to, kur� nomirst bez bērniem, pārtraucot ķēdīti, izslēdzot sevi no di�ā atra�o�anas procesa? Patiesībā tas ir vēl sliktāk, tas ir vienkār�i pretdabiski.

Dienu pirms izrakstī�anas pie viņa ierodas negaidīts apmeklē�tājs puisis, kas viņu notrieca, Veins tāds-vai-�itāds, Braits vai Blaits. Veins ir atnacis paskatīties, kā viņam klajas kā izrādās, jaunajam cilvēkam nenāk ne prāta atzīt savu vainu. Nu bu�u Jūs apraudzījis, Keimenta kungs, viņ� iesāk. Gribēju vēl tikai pateikt, ka man loti �ēl, ka tā sanāca? Briesmīga neveiksme. Jaunais Veins nav nekāds vārda mākslinieks, tomēr ikviens viņa izteikums ir apdomīgi izvairīgs, it ka viņ� būtu brīdināts, ka palātā uzstādītās noklausī�anās ierīces. Un sava ziņā tā an ir vēlāk viņ� uzzina, ka Veina tēvs visu apmek�lējuma laiku sēdējis gaitenī un klausījies. Nav �aubu, ka Veins ir saņēmis striktus norādījumus: �Izturies pret veco ar cieņu, saki, ka tev �ēl, bet nekādā gadījumā neatzīsti, ka esi pieļāvis kādu kļūdu.�

Nav grūti iedomāties arī tēva un dēla vārdu apmaiņu attiecībā uz brauk�anu ar velosipēdiem dzīvā satiksmes plūsma. Bet likums paliek likums pat stulbam vecam perdelim uz divriteņa ir tiesības palikt sveikam un veselam, un abi Blaiti to zina. Viņi noteikti trīc un dreb, iedomājoties, ka viņ� vai apdro�inā�anas kompānija ierosinās lietu. Acīmredzot tāpēc Veins tik rūpīgi izvēlējās vārdus.

Briesmīga neveiksme. Viņ� iedomājas veselu virkni atbil�u variantu, teiksim: �Tā nav nekāda neveiksme, Vein, tu vienkār�i briesmīgi vadi

ma�īnu.� Bet kāda jēga pārmest �im zaļknābim, kur� tikpat nespēj vērst visu par labu? Ej un negrēko vairs tas ir labākais, ko viņ� �obrīd spej izdomāt. Tada veci�ķi pamāco�a sentence, par kuru abi Blaiti varēs atceļā pasmieties. Viņ� aizver acis un vēlas, lai Veins iet prom.

Negadījums ir kaut kas tāds, kas cilvēku piemeklē, kaut kas ne�vil�s, negaidīts. Saskaņā ar �o definīciju viņ�, Pols Reiments, neap�aubami piedzīvoja negadījumu. Bet kā ir ar Veinu Blaitu? Vai arī viņam tas bija negadījums? Kā viņ� jutās tajā brīdī, kad reaktīvais auto, ko viņ� pilotēja skaļas mūzikas skurbuli, ietriecās cilvēka miesas maigajā mīkstumā? Tas bija pārsteigums, protams, kaut kas negaidīts un ne�vil�s, tomer ne parak slikts. Vai var teikt, ka tas, kas notika tajā nelai�mīgajā krustojumā, piemeklēja Veinu? Ja tur piederas �is vārds, tad, �ķiet, tas bija Veins, kas viņu piemeklēja.

Viņ� atver acis. Veins joprojām sē� pie gultas, uz aug�lūpas mirdz sīkas sviedru lāsītes. Nu protams! Skolā viņam noteikti jānīkst klasē, līdz skolotājs dod zīmi, ka stunda ir gala. Nav grūti iedomāties, cik at�vieglots Veins jutās, kad tika vaļā no skolas un skolotājiem un varēja iespiest gāzes pedāli grīdā, nolaist logu un sajust uz sejas vēja strāvu, gremot gumiju, uzgriezt mūziku vēlamā skaļuma un uzsaukt visiem vecūk�ņiem, kas trāpās ceļā: �Ej dirst, vecais ķēms!� Un nu viņ� ir �eit, atkal savaņģots, spiests uzlikt rātnu izteiksmi un meklet atvaino��anas frāzēm piemērotus vārdus.

Ta nu viss ir atrisinājies pats no sevis. Veins gaida signālu, un viņ� ari grib dabūt �o puisi prom no savas dzīves. Labi, ka atnāci, Vein, viņ� saka, bet man sāp galva. Vajadzētu mazliet nosnausties. Visu labu.

PATSAS KUNDZE iesaka viņam dienas kopēju vārdā �ina. Pēc izskata �inai var dot ne vairāk kā deviņpadsmit gadu, bet dokumenti apliecina, ka viņai ir pilni divdesmit deviņi. Viņas miesai piemīt stingrs, tauks, pa�apzinīgs tuklums, bet raksturam nemainīgi laba oma, ko nespēj satricinat neviens no viņa jautājumiem. Viņam uzreiz rodas antipātijas pret �o sievieti, viņ� negrib to ņemt, bet Patsas kun�dze uzstāj.

Aprūpēt kādu mājas apstākļos tas ir specifisks darbs, � viņa saka. �inai ir pieredze darba ar cilvēkiem, kam amputēts kāds loceklis. Atteikties no viņas būtu pēdējā muļķība.

Un viņ� padodas. Patsas kundze savukārt pieknt, ka viņ� var iztikt bez nakts kopējas ar noteikumu, ka viņ� sazināsies ar pirmās palī�dzības dienestu un visu laiku turēs pie rokas peid�eru.

Viņ� cen�as saglabāt Patsas kundzes labvēlību, uzskatot, ka ir pa�reizi novērtējis viņas iespējas. Patsas kundze pieder pie sociālās palī�dzības sistēmas. Sociālā palīdzība ir rūpes par cilvēkiem, kas nespēj pa�i par sevi parūpēties. Ko viņ� darīs, ja kādudien Patsas kundze izlems, ka viņ� nespēj tikt ar sevi galā, ka viņu vajag pasargāt no pa�a

nevarības? Viņam nav sabiedroto cīņai par savām interesēm. Viņam ir tikai viņ� pats.

Iespējams, protams, ka viņ� pārvērtē Patsas kundzes nostāju. Viņ� noteikti nav kompetents mūsdienu sociālās palīdzības, aprūpes un ar to saistīto profesiju joma. Gan viņ�, gan Patsas kundze ir atdzimu�i �ai bra�ajā jaunajā pasaulē, kuras lozungs ir �Laissez faire!�*, tālab var gadīties, ka viņa nemaz neuzskata sevi par viņa vai sava braļa, vai jebkura cita cilvēka uzraugu. Ja �īs jaunās pasaules invalīdi vai ne�spējnieki, trūkumcietēji vai bezpajumtnieki vēlas baroties no atkri�tumu konteineriem un izklāt savus cisu maisus tuvākajā durvju priek�a, kāpēc gan ne lai saspie�as cie�āk un priecājas, ka sveiki un veseli sagaida nākamo rītu.

Kad atra palīdzība atved viņu mājās, �ina jau gaida pilna kaujas gatavība. Viņa pārkārto guļamistabu, pielāgojot to viņa jaunajām vajadzībām, uzrauga apkopēju, norāda meistaram, kur pierīkot turekļus, un pārņem vadību visās lietas. Viņa jau ir sastādījusi dienas re�īmu, kura iekļāvusi maltītes, vingrinājumus un to, ko viņa sauc par ASK, amputācijas stumbra kop�anu; tas tiek pielipināts pie sienas viņam virs galvas. Tur paredzēti ari tns pārtraukumi, viens nta cēliena vidū, otrs pusdienlaikā un tre�ais pēcpusdienā, kas apzīmēti ka �PK** PERSONĪGAIS LAIKS�, laiks, kad viņa dodas uz virtuvi atpūsties. Viņa tur savus krājumus atsevi�ķa ledusskapja plauktiņā, kas apzīmēts ar uzrakstu �PK PRODUKTI�. Lai nenomirtu no garlai�cības, viņa tur ieslēgtu virtuves radio, kadu staciju, kas raida du�no�u mūziku pamī�us ar trok�ņainu reklāmu. Kad viņ� lūdz pa�griezt klusāk, �īna nogrie�, tomēr viņ� bez piepūles dzird ari �o �klusāk�.

*���� Tie�ā tulkojumā �Ļaujiet darīt!� (fran�u vai.) neiejauk�anas teorija un prakse, kas attiecas uz personīgās uzvedības un rīcības brīvību.

** Personiska kopēja.

Pirmais pārbaudījums viņa fiziskajiem spēkiem ir mēģinājums ap�sēsties uz tualetes poda. �ina pietur viņu aiz elkoņa, tomēr �i manevra laika viņ� cie� pilnīgu sakāvi kreisa kaja, ta, kura viņam palikusi, ir mīksta ka vasks. �ina savelk lupas. �igli atpakaļ gultā, viņa sa�ka. Es atnesī�u jums podiņu.

�īberi viņa sauc par podiņu, viņa locekli � par krāniņu. Kadu dienu vanno�anās laikā, pirms ķerties klat kajas stumbenim, �ina pārstāj darboties un sak runāt bērnu valodiņa: Ja viņ� grib, lai �īna nomazgā krāniņu, viņam vajag ļoti mīļi palūgt, viņa saka. Citādi viņ� domās, ka �īna ir viena no tām sliktajām meitenēm. Tām |o-oti sliktajām meitenēm. Tad mei�a rotaļīgi uzsit viņam pa roku, lai parādītu, ka tas ir tikai joks.

Viņ� piecie� �inu līdz nedeļas beigām, tad piezvana Patsas kun�dzei. Es taisos pateikt �inai, lai viņa vairs nenāk, viņ� saka. Es nespēju viņu paciest. Jums vajadzēs pameklēt man kādu citu.

Izrādās, ka arto nepietiek tikt vaļa no �inas nav nemaz tik vien�kār�i. Kad viņas profesionālā pa�apziņa ir nedaudz nomierinājusies, viņ� ir spiests izmaksāt mei�ai divu mēne�u algu. Interesanti, cik rei�u viņa veikusi līdzīgus trikus sava kopējas stā�a laikā? Dro�i vien radio bija tikai līdzeklis, lai izvestu viņu no pacietības, tāpat ka bērnu valodiņa.

�inai seko vesela virkne aģentūras kopēju, kas saka par sevi �uz laiku� un aprūpē viņu dienu vai divas, ne vairāk. Vai varat atrast man kādu pastāvīgu cilvēku? viņ� jautā Patsas kundzei. � Patlaban man nav nevienas dzīvas dveseles, viņa atbild. Nespējnieku ko�pējas ir ļoti pieprasītas. Pacietieties mazliet, jūs man esat �A� sa�rakstā.

Prieks par iznāk�anu no slimnīcas nav necik ilgs. Drīz vien viņu pārņem depresija, kas nekādi negrib rimties. Viņam nepatīk neviena no kopējām �uz laiku�, nepatīk, ka pret viņu izturas kā pret mazu

bcrnu vai idiotu un runā pārspīlēti mundrā tonī. Ka mums �odien klājas? viņas vaicā un pa�as atbild: Nu re, cik jauki. Pat tajās rei�zēs, kad viņ� neuzskata par vajadzīgu atbildēt.

Kad tad mums pieliks jaunu kaju? viņas pra�ņā. Jauna kaja ir daudz labāka par kruķiem, patie�ām kad iemācīsieties to lietot. Jūs pats redzesiet.

Viņa nervozitāte pārtop grūtsirdība. Viņ� grib, lai viņu liek mierā, nevēlas ne ar vienu runāt un cie� no lēkmēm, ko pats pielīdzina �sau�sai� raudā�anai. �Kaut es varētu pa īstam raudat!� viņ� domā. �Kaut asaru gāzma aizskalotu mani prom!� Viņ� ar prieku sagaida tās dienas, kad tā vai cita iemesla dēļ neviens pie viņa nenāk, pat ja tas nozīmē, ka viņam jāiztiek ar cepumiem un apelsīnu sulu.

Viņ� mēģina vainot savā depresijā pretsāpju līdzekļus. Kas ir slik�tāk negulet augu nakti no grūtsirdības mākoņa galvā vai sāpēm kājā? Viņ� mēģina iztikt bez tabletēm un ignorēt sāpes. Bet grūt�sirdības mākonis negrib izklīst. �ķiet, ka tas kļuvis par neatņemamu klimata sastāvdaļu.

Agrāk, pirms negadījuma, viņam nebija �āds, kā viņ� to nosauktu, drūms temperaments. Varbūt viņ� bija vienpatnis, bet tikai tādā no�zīme ka da�u dzīvnieku sugu tēviņi. Viņam 'vienmēr bija gana daudz da�ādu nodarbju. Viņ� ņema bibliotēkā grāmatas, gāja uz kino, gata�voja sev est, lāgiem pat cepa maizi; viņam nebija automa�īnas, bet viņ� brauca ar velosipēdu vai gaja kājām. Ja �ads dzīvesveids vērta viņu mazliet dīvainu, tad �ī dīvainība pilnīgi iekļāvās Austrālijas mērenāko priek�statu robe�ās. Gar� un kalsens, saglabājis noteiktu stiegrainu spēku, viņ� bija no tiem cilvekicm, kas varētu turpināt savu savrupo dzīvesveidu arī devītajā gadu desmitā.

Jā, viņ� vēl varētu nodzīvot līdz deviņdesmit gadu vecumam, bet tad tā nebūtu viņa izvele. Viņ� ir zaudējis kustību brīvību, un būtu muļķīgi domāt, ka to jelkad izdosies atgūt ar vai bez mākslīgiem

locekļiem. Viņ� nekad vairs neuzkāps Melnaja kalna*, nekad neaizmisies uz tirgu iepirkties, nemaz nerunājot par trauk�anos lejup pa Montakjūtas ceļa līklo�iem. Visums bija sarāvies līdz viņa dzīvokļa un pāris tuvāko kvartalu apmēriem, un tas nekad vairs neatgūs agrāko pla�umu.

Ierobe�ota dzīve. Ko par to teiktu Sokrāts? Vai dzīve var kļūt tik ierobe�ota, ka tā vairs nav dzīvo�anas vērta? Cilvēki iznāk no cietuma, no gadiem ilgas blen�anas uz vienu un to pa�u kailo sienu, un bez jelkādas depresijas tiek gala ar savu iek�ējo pasauli. Vai locekļa zaudē��ana ir kaut kas tik īpa�s? �irafe bez kajas, protams, ietu bojā, bet �irafēm nav mūsdienīga, Patsas kundze iemiesota valsts iestādījuma, kas rūpētos par viņu labklājību. Kapec lai viņ� nevarētu pielāgoties pieticīgi ierobe�otai dzīv ei veciem nespējniekiem draudzīgā pilsētā?

� Viņ� nespēj atbildēt uz �iem jautājumiem. Nespēj atbildēt tāpēc, ka viņ� nav tam piemērotā noskaņojumā. I Aik, ko nozīmē grūtsirdī�ba; viņ� viņ�, Viņ�, ko pats mēdz devet gan par tu, gan es atrodas krietni vien zemākā līmeni par intelekta spēli un spo�ajiem uzplaik�snījumiem (Kapec ne �is? Kāpēc ne tas7), pilnīgi nobriedis ļauties tum�sai, klusumam, izdzi�anai. Viņ� ne jau tas viņ�, kura prāts mēdza �audīties uz visam pusēm, bet tas, kuru augām naktīm moka sāpes.

Viņ�, protams, nav īpa�s gadījums. Cilvēki ik dienu zaudē locekļus vai spēju tos izmantot. Vēsture piemin neskaitāmus vienro�us jurniekus un ratiņkrēslam piesaistītus izgudrotājus, aklus dzejniekus un ari vājprātīgus valdniekus. Bet viņa gadījumā amputācija novilkusi tik neparasti krasu robe�u starp pagātni un nākotni, ka pat vārds jauns �ķiet iegūstam glu�i jaunu nozīmi. Ta iezīmē jaunas dzīves sākumu. Ja iepriek� tu biji cilvēks ar cilvēka dzīvi, tad turpmāk vari but suns ar suņa dzīvi. Ta saka balss, balss no tum�ā mākoņa dzīlēm.

* Dabas rezervāts netālu no Adelaidas, populāra atpūtas vieta.

Vai viņ� ir padevies? Vai viņ� grib mirt? Vai tik tālu viņ� ir no�vests? No. Tic ir aplami jautājumi. Viņ� negrib pārgriezt sev vēnas, negrib aprit divdesmit �etras dimedrola tabletes, negrib mesties pāri balkona margām. Viņ� negrib mirt, tāpēc ka viņ� negrib neko. Bet, ja gadītos, ka Veins Blaits vēlreiz notriektu viņu, raidot pārsteidzo�i viegla lidojuma pa gaisu, viņ� vairs sevi nesaudzētu. Nekādas vel�a�nās, nekādās pielek�anas kājās. Ja viņam būtu kāda pēdējā doma, ja būtu laiks pēdējai domai, tā butu ļoti vienkār�a: �Tad luk, kada ir pēdējā doma.�

Slābans �is vārds atgrie�as pie viņa no Homēra darbiem. �ķēps ietriecas krū�u kaula, pa�ķīst asinis, locekli kļūst slābani un ķermenis kā koka lelle nokrīt pie zemes. Jā, viņa locekli ir slābani, un nu slabans ir arī viņa gars. Viņa gars teju teju nokritīs pie zemes.

Otru pastāvīgā darba kandidāti, ko viņam atsuta Patsas kundze, sauc Marijana. Sarunas laika noskaidrojas, ka pēc izcelsmes viņa ir horvatiete, kas pirms divpadsmit gadiem pametusi dzimteni. Profesionālas iemaņas apguvusi Vācijā, Bilcfeldē; kop� iera�anās Austrālijā ieguvusi Dienvidaustrālijas sertifikātu. Līdz ar aprūpi varot veikt ari mājas darbus par �papildu samaksu�, ka viņa saka. Viņas vīrs strādājot autobuves rūpnīcā; viņi dzīvojot Munnopara, uz ziemeļiem no Eliza�betes, pusstundas braucienā no pilsētas. Dēls mācoties augstskolā, meita vidusskolā, bet jaunakais bērns vēl neesot skolas vecumā.

Marjana Joki�a ir sieviete ar dzeltenīgu sejas krasu un pilnīgu vidukli, kas pie�ķir viņai cienīgu izskatu lai arī viņa neliekas sasnie�gusi pusmū�a vecumu. Viņa nēsā debeszilu uniformu kāds atvieg�lojums pēc visa baltā! ar mikliem traipiem padusēs un runā straujā, aptuvenā austrālie�u angļu valoda ar slāvu plūdeņiem un nenoteiktu

artikulu lietojumu, ko iekrāso slenga vārdiņi, acīmredzot pārņemti no bērniem, kas savukārt pārņēmu�i tos no skolasbiedriem. Ar �ādu valodas variāciju viņ� vel nav saskāries, un tā viņam tīri labi patīk.

Ar Patsas kundzes starpniecību tiek noslēgta vieno�anās, kura paredzēts, kajoki�as kundze nāks se�as dienas nedēļā, no pirmdienas līdz sestdienai, un �ajās dienās viņas profesionālās iemaņas būs vis�notaļ viņa rieiba. Svētdienās viņam vajadzēs paļauties uz pirmās palī�dzības dienestu. Līdz tam brīdim, kad viņ� atkal spēs patstāvīgi pār�vietoties, viņa veiks ne vien kopējas pienākumus, bet apmierinās visas viņa dieni�ķās vajadzības iepirksies, gatavos ēst un veiks vieglākos uzkop�anas darbus.

Pec neveiksmes ar �inu viņ� nelolo īpa�as cerības attiecībā uz �o Balkānu sievieti. Tomēr turpmākās dienas vie� viņā negribīgu patei�cību par viņas parādī�anos. �ķiet, kajoki�as kundzei Marijanai piemīt intuitīva spēja nojaust, kam viņ� ir gatavs un kam ne. Viņa izturas pret viņu nevis ka pret drebelīgu vecu plānprātiņu, bet ka pret cilvēku, kam traumas rezultāta ierobe�ota kustību spēja. Marijana pacietīgi, bez bērnu valodiņas palīdz viņam nomazgāties. Kad viņ� ieminas, ka gribētu palikt viens, viņa bez varda runas iziet no istabas.

Viņ� atlai�as gultā; viņa atbrīvo to, stumbeni, no pārsēja un pārlai� pirkstu atkailinātajai rētai. Smukas �uves, viņa saka. Kas tās lika?

-������ Doktors Hansens.

Hanscns. Nezinu tādu Hansenu. Bet ir labi. Labs ķirurgs. Viņa lietpratīgi pasvārsta stumbeni rokā, it kā tas butu arbūzs. Labs darbs.

Viņa saziepē to, nomazgā. Siltais ūdens izraisa pietvīkumu, ada pārklājās baltsārtiem plankumiem. Nu tas izskatās nevis pēc sa�ūtas ciskas, bet aklas dziļūdens zivs; viņ� novēr� skatienu.

Vai esat redzējusi daudz sliktu darbu? viņ� jautā.

Viņa saviebj lupas un noplāta rokas; �is �ests atsauc atmiņā viņa māli. Varbūt, tas nozīme, grūti pateikt.

Vai esat redzcjusi daudz� tādu? Viņ� izvairīgi pieduras sev ar pirkstu.

���� Protams.

Viņ� ar interesi ievēro, ka �ajā saruna nav nekādu banālu eifemismu.

Klusībā viņ� nesauc to par stumbeni. Vio� vispār negrib to nekā saukt; negrib par to domāt, bet tas nav iespējams. Ja viņ� var attie�cināt uz to kādu vārdu, tad tas ir le jambon*. �is vārds palīdz ieturēt dro�u, nicības pilnu distanci.

Cilvēki, ar kuriem viņ� kontaktējas, tiek iedalīti divas kategorijās tie da�i, kas to ir redzēju�i, un pārējie, kas laimīgā kārta to nekad neredzēs. Viņam �ēl, ka Marijanai nācās tik ātri un neizbēgami ierin�doties pirmajā kategorijā.

Es nekādi nespēju saprast, kāpēc viņi nevarēja atstat celi, viņ� sūkstās. Kauli ta�u saaug. Pat ja locītava bija sa�ķaidīta � varēja ta�u mēģināt to rekonstruēt. Ja es būtu zinājis, ka jutās cilvēks bez kājas, nekad nebūtu piekritis. Viņi man neko neteica.

Marijana pa�ūpo galvu. Rekonstrukcija, viņa saka, ir ļoti sare�ģīta lieta, ļoti. Gadiem jādzīvo pa slimnīcām te iek�a, te āra. L'n viņi negrib taisīt rekonstrukciju veciem cilvēkiem. Tikai jauna�jiem. Sak, kada tur jēga? Kāda jēga?

Marijana pieskaita viņu vecajiem, tiem, kurus nav jēgas glābt nedz ceļa locītavu, nedz dzīvību. Diez, kur viņa ieskaitītu pati sevi pie jaunajiem? Nevccajiem? Ne veciem, ne jauniem? Tiem, kuri ne�kad nenoveco?

Ļoti reti viņam ir gadījies sastapt cilvēkus, kas tik apzinīgi veic savus pienākumus. Saraksts, ar kuru Marijana dodas uz veikaliem, tiek atdots viņam ar piespraustiem kases �ekiem, kur akurāti atķek-

* �ķiņķis, ciska, gurns (fran�u vai.).

seta katra vienība; ja izdarītas kādas izmaiņas, tas norādīts glītā vecās pasaules rokrakstā vieninieki ar atkarpi, septītnieki ar �ķērssvītriņu un devītnieki ar smuki izliektu kājiņu. Turklāt viņas kulinārijas vētrās arvien rodas apetīti rosino�i ēdieni.

Draugiem, kas zvana apvaicāties, ka viņam klājas, Marijana tiek pieminēta tikai kā dienas kopēja. Esmu pieņēmis ļoti kompetentu dienas kopēju, viņ� saka, kas turklāt iepērkas un gatavo ēst. Pa�u Marijanu viņ� nesauc vārdā, jo tas varētu izklausīties familiāri, un turpina uzrunāt viņu Joki�as kundze, tāpat ka viņa saka Reimenta kungs. Bet klusībā viņam nekas netraucē saukt viņu tie�i ta un ne citādi. Viņam patīk �is vārds ar �etrām pilnām bezkompromisa zil�bēm. �No nta atnāks Marijana,� viņ� sev saka, juzdams, ka virs gal�vas atkal savelkas grūtsirdības mākonis. �Saņemies!�

Viņ� vēl nezina, vai sieviete Marijana patīk viņam tikpat labi kā viņas vārds. Objektīvi vērtējot, nevar teikt, ka viņa ir neglīta, lai gan �ķiet, ka viņa priek�a Marijana atsakās no jebkādas seksualitātes. Viņa ir enerģiska, viņa ir prasmīga un jauka tas ir imid�s, kas pare�dzēts viņam kā darba devējam, imid�s, par ko viņ� maksā un ar ko viņam jābūt apmierinātam. Tā nu viņ� pārstāj īgņoties un piespie� sevi sagaidīt viņu ar smaidu. Viņ� gribētu, lai Marijana domā, ka viņ� varonīgi tiek galā ar savu nelaimi; viņ� gribētu, lai Marijana ir par viņu tikai labās domas. Ja viņa neveļas flirtēt, viņam nav iebildumu. Tas ir labāk nekā neveiklās runas par viņa krāniņu.

Da�kārt viņa atved sev līdzi jaunāko atvasi, to, kura vēl neiet skolā. Lai gan meitene ir dzimusi Austrālijā, viņas vārds ir Ļuba, Lu ~ bica. Viņam patīk �is vārds, viņ� atzīst to par labu esam. Ja viņ� nemaldās, krievu valodā vārds ļubovj nozīmē mīlestība. Tas ir tāpat kā nosaukt meiteni Emē vai, vēl labāk, Amūra*.

*���� Aimйe pagātnes divdabis no l'ran�u vārda aimer mīlēt, palikt. Amour (fran�u val.) mīlestība.

Marijana pastāsta, ka viņas pirmdzimtais, dēls, tikko kļuvis se�pa�dsmit gadu vecs. Se�padsmit gadu acīmredzot viņa ir agri apprccejusies. Viņa viedoklis par Marijanu pamazām mainās. Nevar teikt, ka viņa vienkār�i nav neglīta tas nav tiesa, lāgiem viņa �ķiet pat ļoti glīta sieviete, labi veidota, spēcīga, ar riekstu brūniem matiem un tum�ām acirn; an viņas āda ir drīzāk olīvu krāsā nekā dzeltenīga. Viņai ir laba staja, taisni pleci un izrieztas krūtis. �Lepna,� viņ� domā, mēģinot notvert angļu vārdiņu, kas viņu pilnīgi raksturotu. Vienīgais objektīvais trūkums ir zobi, kas no smēķē�anas kļuvu�i dzeltenīgi. Viņai piemīt �is neuzveiktais vecās Eiropas ieradums, bet viņa dēļ Marijana mēdz iziet uz balkona.

Attiecībā uz mazo meiteni var teikt, ka viņa ir īsta skaistule ar tum�ām sprogām, nevainojamu ādu un acīm, kurās mirdz neap�au�bāms intelekta atspulgs. Abas līdzās viņas veido jauku bildi, turklāt labi saprotas. Gatavojot ēst, Marijana palīdz meitai cept formu kūciņas vai piparkūkas, no virtuves plūst vienmērīga balsu murdoņa. Māte un meita sievie�u zinības tiek nodotas talak, no paaudzes uz paaudzi.

PAIET VAIRĀKAS NEDĒĻAS; viņ� pamazām pielāgojas Marijanas kop�anas re�īmam. Katru rītu viņa nāk talkā pie vingrinā�jumiem, izmasē viņa novārgu�os muskuļus, kas kļnst arvien vārgāki; sniedz delikātu ffelīdzību norisēs, ko viņ� nespej izdarīt viens pats, ko varbūt nekad vairs neiemācīsies veikt bez citu palīdzības. Kad viņam ir noskaņojums klausīties, Marijana ir gatava runāt pastāstīt par savu darbu, par dzīvi Austrālijā. Kad viņ� noslēdzas sevi, �ķiet, arī viņai nav iebildumu paklusēt.

Ja ari viņam jelkad ir paticis pa�a ķermenis, tie laiki ir sen garām. Viņam vairs nav nekādas intereses uzturēt formu, censties atgūt nevainojamu fizisko lietderību. Tas cilvēks, kas viņ� bija, nu ir tikai atmiņu tēls, turklāt strauji gaisto�s atmiņu tēls. Viņ� vēl izjūt sevi ka dvēseli ar pilnestīgu dvēseles dzīvi, bet viss parējais ir tikai asiņu un kaulu maiss, ko viņ� ir spiests staipīt apkārt.

�ādā stāvoklī ķermenis ir gatavs atmest jebkuru kautrību. Bet viņ� pretojas �ai tendencei. Viņ� visiem spēkiem cen�as saglabat pieklā�jību, un Marijana viņu atbalsta. Kad kailums ir neizbēgams, viņ� no�vēr� acis, tā liekot saprast, ka viņ� neredz to, ka viņa redz. Marijana savukārt cen�as dot viņam iespēju izdarīt vienatnē to, kas vienatnē darams.

Visam par spīti viņ� cen�as palikt cilvēks lai ari kropls cilvēks -, un ir vairāk nekā skaidrs, ka Marijana to saprot un atbalsta. Kur viņa ņēmusi �o iejūtību, kuras tik ļoti pietrūka viņas priek�tecēm? Bīlef'eldē, slimo kopēju kursos? Var jau but, tomēr viņam �ķiet, ka tā nak no dziļākiem avotiem. �Piemērota sieviete,� viņ� domā, �visnotaļ pie�mērota.� Ta ir viena no labākajām lietām, kas ar viņu notikusi, tas, ka viņa dzīvē ienākusi Marijana Joki�a.

Sakiet, ja sāp, viņa saka, spaidot ar īk�ķiem nepiedienīgi ap�ņāptos aug�stilbu muskuļus. Bet viņam nekad nesāp; ja arī sap, tad �ī sajūta tik ļoti līdzinās baudai, ka viņ� nespēj noteikt at�ķirību. �Intuīcija,� viņ� doma. �ķiet, ka tie�i intuīcija palīdz viņai noteikt, kā viņ� jutās, ka reaģēs viņa ķermenis.

Vīrietis un sieviete siltā pēcpusdiena aiz slēgtām durvīm. Viņi va�rētu nodoties mīlas priekiem. Bet starp viņiem nav lieka tāda. Tā ir tikai kop�ana, tikai aprūpe.

Viņam prata uzpeld frāze no kādas pusgadsimtu senas katķisma stundas: vairs nebūs vīrie�u un sievie�u, bet� Kas par bet? Kas mēs būsim ārpus �īm kategorijām? Mirstīgs prāts to nespēj aptvert, tas ir viens no lielajiem noslēpumiem.

Viņ� ir pārliecināts, ka to teicis viņa vārdabrālis svētais Pāvils, stāstot par pēcnāves dzīvi, kad visi mīlēs cits citu ar Dieva �ķīsto mīlu, tikai tā nebūs tik neganta, tik posto�a.

Diem�ēl viņ� vel nav gars, bet zināmā mēra cilvēks, cilvēks, kas nav spējis izdarīt to, kā dēļ nācis �ajā pasaulē atrast savu otru pusīti, savienoties ar to un svētīt ar savu sēklu, kas braļa Aloīzija alegorijā vai varbūt anagoģija*, viņ� ir piemirsis, kas ir kas, nes Dieva vēsti.

* Mistiska vārda, frāzes vai teksta fragmenta, it īpa�i svēto rakstu interpretācijā.

Sanāk, ka viņ� nav pilnvērtīgs cilvēks, tikai tāds puscilveks, pcccilv�ks, glu�i kā atmiņa par kādu tēlu; cilvēka rcgs, kas atskatās uz savu dzīvi un no�ēlo velti iz�ķiesto laiku.

Viņa vecvecākiem Reimentiem bija se�i bērni. Viņa vecākiem divi. Viņam pa�am nav neviena. Se�i, divi, viens vai neviens; visap�kārt vērojama tā pati bēdīgā secība. Agrāk viņ� domāja, ka tur ir sava loģika, ka bērnu trukums pārapdzīvotā pasaulē iegūst tikuma vēr�tību tāpat kā miermīlība vai iecietība. Bet tagad viņ� ir glu�i pretē�jas domās un uzskata, ka tas ir neprāts, kolektīvs neprāts vai pat grēks. Vairāk dzīvību, vairāk dvēseļu � kas var būt vēl labāk? Kā lai piepilda debesu pla�umus, ja zeme pārstās sūtīt turp savas kravas?

Kad viņ� paradīsies pie debesu vārtiem, tur stāvēs svētais Pāvils (citam jaunpienāku�ām dvēselēm tas varētu būt Pēteris, bet viņu no�teikti sagaidīs Pāvils). Svēti mani, tēvs, jo esmu grēkojis, � viņ� teiks. Un kads tad ir tavs grēks, mans bērns? Un tad viņam nebūs, ko teikt, viņ� vatēs tikai noplātīt savas tuk�as rokas. Nabaga cil�vēks, teiks Pāvils. Nabaga, nabaga cilvēks. Vai tad tu nesaprati, kāpēc tev tika dota dzīvība, pati di�ākā velte? Kad dzīvoju, es to ne�sapratu, esmu atskārtis to tikai tagad, kad ir jau par veļu, un, ticiet man, tēvs, es to no�ēloju, rūgti no�ēloju, je me repens. l'ad ej, Pa�vils sacīs, dodot viņam ceļu, musu Tcva nama atradīsies vieta visiem, pat tādām vientuļam muļķa avīm.

Marijana viņam derētu ja vien viņ� būtu laikus sastapis �o sie�vieti no katoļticīgās Horvātijas. �is pāris, Marijana un viņas virs, radīju�i trīs atvases trīs dvēseles debesu valstībai. Sieviete, kas radīta mātes misijas veik�anai. Jā, Marijana butu atbrīvojusi viņu no �ī no�ēlojamā bezbērnu stāvokļa. Marijana varētu būt māte se�iem, desmit, divpadsmit bērniem, un vēl tad viņai paliktu pari mīlestība, mātes mīlestība. Bet ir jau par vēlu � cik bēdīgi, cik �ēl!

VIŅ� IZNĀK no slimnīcas ar pāri elkoņu kruķu un kādu ierīci, ko viņi sauc par Cimmera rāmi; tas ir alumīnija krāģis ar �etrām kājām, domāts staigā�anai pa dzīvokli. �is aprīkojums ir viņam aizdots un, līdzko vairs nebūs vajadzīgs, atdodams atpakaļ tad, kad viņ� bus ticis līdz augstākam pārvieto�anās līmenim vai ari miris.

Ir vel citi palīglīdzekļi 'viņ� ir redzējis bro�ūru), sākot ar riteņiem un dro�ības bremzi �etrstūrainajam Cimmera kraģim un beidzot ar ratiņkrēslu, kuram ir bateriju motoriņ�, stures kloķis un salokāms lie�tus pārsegs; tas domāts īpa�i moderniem kropļiem. Bet �īs smalkas ierīces viņam jāpērk par savu naudu.

Marijanas rūpju rezultātā viņa kāja vai tas, ko viņa sauc par kaju, pamazām zaudē savu pikto krasu un pietūkumu. Kruķi sāk kļūt par viņa otro iedabu, lai gan dro�āk viņ� jūtas, balstoties uz krāģī�a. Vienatnē viņ� klimst ar kruķiem pa dzīvokli, domādams, ka tā ir vingrinā�anās, lai gan patiesībā tas ir tikai nemiers.

Reizi nedēļā viņ� dodas uz apskati slimnīcā. Vienā no �im reizēm viņam gadās braukt liftā kopa ar salīku�u ve�u, kurai ir ērgļa deguns un melnīgsnējs, Vidusjūras tautām raksturīgs ādas tips. Viņa tur pie

rokas pa�as jaunāku versiju, gandrīz tikpat tum�u, smalkkaulainu sie�vieti ar platmaļu cepuri un milzīgām saulesbrillēm, kas apslēpj pusi sejas. Viņ� ir piespiests pie jaunākas sievietes un pagūst ievilkt pilnas plau�as visai kairas gardēniju smar�as un ievērot, ka savādā kārtā viņa nēsā kleitu ar kreiso pusi uz āru mazga�anas norādījumi slejas gaisā kā mazs, lepns karodziņ�.

Pēc stundas viņ� ir ceļā uz izeju un pamana to pa�u savādo pāri cīnāmies ar �ūpdurvim. Kad viņ� pats tiek uz ielas, var redzēt vairs tikai lielo, melno cepuri, kas cilājās pūlī.

�ī ainiņa paliek viņam prata kumpa ve�a ved pa roku galam sa�ģērbtu princesi, kas atrodas burvju miega varā. Varbūt mazliet par vecu princeses lomai, tomēr gana valdzino�a; miniatūra, apaļīga, ar lielam krūtīm, viņa ir no tā tipa sievietēm, kuras var iedomāties līdz pusdienlaikam vaļājamies pa gultu un tad brokastīs edam konfektes no sudraba �ķīvja, ko viņai pasniedz vergu zēns ar turbānu galva. Diez, ko viņa ir nedarījusi savai sejai, kapec tā jāslēpj?

Ta ir pirmā sieviete kop� negadījuma, kas modina viņā seksuālu interesi. Viņ� redz sapni, kurā viņa ir kaut ka iesaistīta, lai gan pati ne�paradās. N'aves klusumā zeme paveras plaisa un strauji tuvojas viņam. Gaisā paceļas divas milzīgas putekļu vērpetes. Viņ� mēģina skriet, bet kajas atsakās klausīt. �Palīgā!� viņ� �ukst. Vecākā sieviete, kumpā ve�a, dzeļas viņā un cauri viņam melnam, neko neredzo�ām acīm. Viņa nemitīgi murmina kaut kādu vardu, ko viņ� nespej īsti saprast, kaut ko līdzīgu lumderum. Tad viņam zūd pamats zem kājām, viņ� krīt.

Viņam piezvana Mārgareta Makkorda. Atvainojas, ka nav zvanī�jusi atrak, neesot bijusi uz vietas. Varbūt viņi varētu ieturēt kopīgu len�u, teiksim, svetdien? Varētu pavizināties, aizbraukt līdz Barosas ielejai*. Viņas virs diem�ēl nevarē�ot pievienoties, viņ� esot ārzemēs.

* Dienvidaustralijas apgabals, kur liek iegūta lielāka vīnogu ra�a valsti.

Viņ� atbild, ka labprāt brauktu, bet viņu nogurdina ilgi autobrau�cieni.

-����� Tad es iegriezī�os pie tevis, ja? viņa vaicā.

Labi sen, pēc viņa �ķir�anās, viņiem bija īss romāniņ�.Ja var ticēt Margaretas vārdiem, un tas nebūt nav simtprocentīgi dro�i, viņas virs neko nezina par �īm intimitātēm.

Bet protams, viņ� saka. Atnāc svētdien vakariņās. Mana izpalīdze gatavo lieliskus kaneloni*.

Viņi vakariņo uz balkona; ir vēsa pievakare, visapkārt skan putnu labvakara saucieni, uz galda lipinās citronellas** sve�u liesmas. Gai�sotne ir nedaudz saspringta lai kas starp viņiem reiz bija, viss sen jau ir aizmirsts. Mārgareta ne reizi nepiemin promeso�o vīru.

Viņ� pastāsta Mārgaretai par �inas virsvadībā pavadīto laika sprīdi, pastasta ari par Patsas kundzi, sociālo darbinieci, kas sagata�voja viņu turpmākajai dzīvei visos aspektos, izņemot seksu acīmre�dzot viņa kautrējās skart �o tēmu vai ari uzskatīja to par nepiemērotu vīrietim viņa vecumā.

Nu, un ka tad ir? Vai ta tie�ām ir nepiemērota? jauta Marga�reta. Atklāti runājot?

Viņ� atbild, ka atklāti runājot, vel nav paguvis to noskaidrot. Katra ziņa viņ� nav impotents, ja to viņa grib zināt. Mugurkauls ir pilnīgā kartībā, tāpat ka attiecīgie nervu celi. Pagaidām viņ� nav radis atbildi uz vienu jautājumu: vai viņ� spes izdant tas kustības, ko prasa mīlas para aktīvas puses loma. Ar to cie�i saistīts otrs jautā�jums � vai neērtības un kauna sajuta nepārmāks baudu.

Personīgi man �ķiet, saka Margareta, ka, ņemot vērā ap�stākļus, tevi varētu atbrīvot no aktīvās lomas. Attiecība uz otro jautā�

* I.ielas makaronu caurulītes ar rikotas siera un spinātu vai gaļas pildījumu.

** Dienvidāzijā izplatīts augs ar citronu aromātu, ko izmanto e|ļas iegū�anai.

jumu teik�u tā tu to nekādi neuzzināsi, iekams nebūsi pamēģinajis. Bet kāpēc tev jāju tas neērti? Tu ta�u neesi nekāds spitālīgais, tev vien�kār�i amputēta kāja. Un vīrietis ar amputētu locekli var izraisīt visno�taļ romantiskas izjūtas. Atliek atcerēties kaut vai visas tas filmas par karu vīrie�us, kas pārnāk no frontes ar vienu aci vai tuk�u pie�durkni, kas piesprausta pie krekla priek�as, vai kruķiem. Sievietes ir ka trakas uz tādiem.

���� Vienkār�i amputēta kāja, viņ� atkarto.

Tie�i tā. Tu esi cietis negadījuma, avārijā. Tas nav nekas apkau�nojo�s, tā nav tava vaina. Rezultātā tev amputēja kaju. Dalu kajas. Daļu no stulbas ķermeņa daļas. Tas arī viss. Pārējais ir pilnīga kar�tībā, tu joprojām esi tu pats. Tas pats izskatīgais, veselīgais vīrietis, kads vienmēr esi bijis. Mārgareta uzsmaida viņam.

Viņi varētu tūlīt pat doties uz guļamistabu un to izmēģināt, pār�baudīt, vai viņ� vel ir tas pats vīrietis, kāds vienmēr ir bijis, vai pat ar zaudētu ķermeņa 3aļu pozitīvās izjūtas var pārspēt negatīvas. Mar�gareta neiebilstu, par to viņ� ir pilnīgi dro�s. Bet īstais mirklis paiet, viņi palai� to garām, un velak viņ� par to ir tikai priecīgs. Viņam nav ne mazākās vēlē�anās kļūt par kadas sievietes seksuālās �ēlsirdības objektu, lai cik labi būtu viņas nodomi. Glu�i tapat ka nav ne mazakas vēlē�anas demonstrēt sve�ām acīm pat ja tas pieder senai draudze�nei, kas runā par romantisku attieksmi pret sakropļotiem vīrie�iem, �o savu jauno, nepievilcīgo ķermeni, kas nozīmē ne vien nesaudzīgi ap�ņāpto cisku, bet ari slābanos muskuļus un mazo, nepiedienīgo kunkuci, kas uzbriedis viņam uz vēdera. Ja viņ� vēl kādreiz liksies gulta ar sievieti, noteikti parūpēsies par to, lai tas notiktu tumsā.

Man bija ciemiņ�, viņ� nākamajā dienā stāsta Marijanai.

-���� Jā? viņa bilst.

Varbūt būs ari citi ciemiņi, viņ� apņēmīgi turpina. Es do�māju sievietes.

-����� Dzīvos ar juras? vaicā Marijana.

Dzīvos ar viņu? Kaut kas tāds viņam vel nebija ienācis prātā. Nē ta�u, viņ� saka. Tikai draugi, pareizāk sakot, draudzenes.

Tas labi, viņa nosaka un ieslēdz putekļu sūcēju.

�ķiet, ka Marijanai nav ne mazākās intereses par to, vai pie viņa nak sievietes. Viņai nav nekādas daļas gar to, ko viņ� dara, palicis vienatne. Un ko gan viņ� lādu varētu darīt?

At�ķirībā no Mārgaretas viņa nekad nav redzējusi viņu tādu kā agrāk. Marijanai viņ� ir tikai pēdējais klients, bāls, distrofisks vccuksnis ar kruķiem. Tomēr viņam ir kauns no Marijunas, tāpat ari no viņas meitas, it ka mātes ziedo�ā veselība un bērna eņģeļa nevainība pasludinātu viņam kopīgu spriedumu. Viņ� pieķer sevi vairāmies no bērna skatiena, ieraujamies savā atzveltnes krēsla dzīvojamas istabas stūrī, it kā dzīvoklis piederetu abam sievietēm un viņ� būtu kāds kai�tēklis, grauzējs, kas pamanījies kaut kada veidā te ieperināties.

Mārgaretas vizīte uzjundī veselu virkni nomoda sapņu par sievie�tēm. �ie sapņi ir seksuāli tendēti, da�kārt viņ� ar kadu no �īm sievie�tēm pat tiek līdz gultai. Sapņos viņa jaunais, citādais ķermenis netiek pieminēts, tas nav pat redzams; viss ir labi, viss ir kā agrāk. Het ta nav Mārgareta, �i sapņu sieviete. Lielākoties ta ir sieviete, ko viņ� redzēja liftā, ta ar tum�ajam brillēm un uz kreiso pusi uzvilkto kleitu. �Tava kleita,� viņ� saka. �Ļauj, es uzvilk�u to, kā nākas.� Viņa paceļ roku, lai noņemtu brilles. �Labi,� viņa saka. Viņai ir zema balss un acis ka tum�as ūdens lāmas, kas ierauj viņu savās dzīlēs.

darbā Marijana nenēsā kopējas cepurīti, bet lakatu kā jau visas priek�zīmīgas Balkānu mājsaimnieces. Viņam patīk �is lakats glu�i tāpat ka jebkur� cits apliecinājums tam, ka viņa nav pilnīgi attei�kusies no vecās pasaules par labu jaunajai.

Horvāti izņemot visādus kara noziedzniekus un to garo tenisistu ar spēcīgo servi, kura vārdu viņ� nekādi nespēj atcerēties (lija? lli�s? Romāns lli�s?) viņam ir kaut kas pilnīgi sve�s. Cita lieta dienvid�slāvi. Tos viņam ir gadījies sastapt du�iem vien � tolaik, kad vēl bija tādi dienvidslāvi; bet viņam, protams, nekad ncienaca prata pavaicat, pie kāda veida dienvidslāviem lie pieder.

Pie kādas dienvidslāvu panno daļas pieder Marijana? Marijana un viņas virs, kas nodarbojas ar autobuvi? No ka viņi bēga, pamezdami �o izbiju�o valsti? Vai ari tas bija viens no tiem gadījumiem, kad cilvēki, apniku�i un paguru�i no mū�īgiem konfliktiem, savāc savu iedzīvi un dodas pāri robe�ai labākas un mierīgākas dzīves meklējumos? Un kur tad vēl ir rodama �ī labākā un mierīgākā dzīve, ja ne Austrālijā?

Marijana stasta viņam par savu dēlu, Drago, ko biedri saucot vienkār�i par D�egu. Uz tikko pagāju�o se�padsmito dzim�anas dienu

vīrs uzdāvinājis dēlam motociklu. Pēc Marijanas domām, ta bija liela kļūda. Tagad Drago augiem vakariem nerādoties majas, pametot no�vārtā skolas darbus un izlai�ot maltītes, lai kopa ar draugiem joņotu pa da�ādiem sānceļiem, rīkotu sacensības, vingrinātos izņemt liku�mus un sazin ko vēl. Viņa baidās, ka Drago salauzīs kadu locekli vai nodarīs sev ko vēl ļaunāku.

-���� Jūsu dēls ir jauns vīrietis, viņ� lūko Marijanu mierināt. Viņ� sevi pārbauda, grib izpētīt savu iespēju robe�as. �ādā vecumā nav iespējams no tā atturēt. Viņi grib būt visātrākie. Visstiprākie. Grib, lai viņus apbrīno.

Viņ� nekad nav redzējis Drago un dro�i vien ari neredzēs. Bet viņam patīk Marijanas stāsti, patīk tas, ko viņ� tur saskata pārlieku taktiska, lai lielītos ar savu dēlu, viņa ta vieta sūkstās par viņa nepaklau�sību, pārgalvību, viņa joie de vivre*, kas galu galā iedzī�ot viņu kapā.

Ja gribat viņu pabiedēt, viņ� pa jokam ierosina, atvediet viņu �urp kādu dienu. Es paradī�u viņam savu kaju.

Domājat, tas ko dos, Reimenta kungs? Viņ� teiks, tas nekas nav, tikai negadījums ar riteni.

Varu paradīt ari, kas palicis pari no riteņa.

Velosipēds vēl stāv lejā pagrabā; aizmugures ritenis ir saliekts uz pusēm, loks saspiedis spieķus. Neviens todien Megilroudā neatrada par vajadzīgu to nozagt, lai gan tas līdz vakaram mētājās ielas mala. Pēdīgi to savāca policisti. Viņi paglāba ari pie bagā�nieka piestip�rināto plastmasas kārbu ar da�iem tā rīta iepirkumiem: iebuktētu turku zirņu bund�u un ceturtdaļkilo bri siera, kas bija izkusis saulē un atkal sacietējis. Viņ� ir atstājis konservu kārbu par piemiņu, tā stāv virtuvē uz plaukta kā savdabīgs memenlo mori**. Viņ� saka Mari-

* Dzīves baudī�ana (fran�u vai.).

** Atceries nāvi (latīņu vai.), t. i., neaizmirsti, ka esi mirstīgs.

janai, ka paradis Drago �o konservu kārbu. �Iedomājies, ka tas ir tavs galvaskauss,� viņ� teiks. Un vēl: �Padomā par savu mammu. Viņa uztraucas par tevi. Viņa ir labs cilvēks un grib, lai tev butu gar� un laimīgs mū�s.� Bet drīzāk viņ� nepiemincs to, cik viņa laba. Ja viņas dēls to nezina, tad kas viņ�, pilnīgs sve�inieks, tads ir, lai viņam to teiktu?

Nākamaja dienā Marijana atnes fotogrāfiju. Ģērbies �ņorzābakos un apspīlētos d�insos, Drago stav līdzās strīdīgajam motociklam, pie sāniem piespiesta ar zibens �autru rotata ķivere. Viņ� ir gar� un spē�cīgi veidots savam se�padsmit gadu vecumam, seja staro uzvarētāja smaids. Sapņu princis, ka senāk mēdza teikt meitenes, tāpat kā viņa māti dro�i vien dēvēja par odziņu. Viņ� noteikti salauzis ne vienu vien sirdi.

���� Kadi ir jūsu dēla tālākie plāni? viņ� jautā.

Viņ� grib iet uz Aizsardzības spēku akadēmiju. Dienēt kara flotē. Tam var dabūt stipendiju.

Un jusu meita? Vecākā meita?

Ak, viņa ir par jaunu plāniem, dzīvo kā mākoņos.

Nu ir pienākusi Marijanas kārta, un viņa uzdod pārsteidzo�i ilgi neizteiktu jautājumu. Jums nav bērnu, Reimenta kungs?

Nē, diem�ēl nav. Mēs par to kaut ka nepadomajām, es un mana sieva. Bija citas domas prata, cili mērķi. Un tad nepaspējam ne attapties, kad jau bijām �ķīru�ies.

���� Un vēlāk? Tas jūs nekad neuztrauc?

Glu�i otrādi, ar gadiem tas uztrauc mani arvien vairāk.

Un jūsu sieva? Viņu tas uztrauc?

��� Mana sieva apprecējās otrreiz. Ar �ķirteni, kuram ir pa�am savi bērni. Viņiem piedzima vēl viens bērns, un nu viņi ir viena no tām komplicētajām modernajam ģimenēm, kur visi sauc cits citu vārda. Tā ka manu sievu neuztrauc tas, ka mums nav bērnu. Ka man nav

bērnu. Manu biju�o sievu. Es neuzturu ar viņu tikpat kā nekādus sakarus. Ta nebija necik laimīga laulība.

Viņu saruna turas striktas robe�ās, ta ir visnotaļ bezpersoniska saruna par personiskām lietam. Saruna starp vīrieti un sievieti sievieti, kurai gadījies kļūt par �ī vīrie�a kopēju, sagādnieci, apkopēju un izpalīdzi visas lietās , kas mēģina tuvāk iepazīt viens otru valsti, kur visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tapat kā visas ticības. Marijana ir kato�liete. Viņ� �ajā ziņā vairs nav nekas. Bet �ajā valstī abi varianti ir vien�līdz labi, katoļticība un neticība. Iespējams, ka Marijana neatzīst cil�vēkus, kas precas un �ķiras, un nepagādā sev bērnus, bet viņa ir gana gudra, lai paturētu savu viedokli pie sevis.

Kas tad pārjums parūpēsies?

Dīvains jautājums. Pa�saprotama atbilde būtu �āda: �Jūs -jūs pa�rūpēsieties par mani un manu tuvāko nākotni, jūs vai jebkur� cits, ko es �im nolūkam nolīg�u.� Bet �ķiet, ka �o jautājumu var izteikt an �ēl�sirdīgāka veidā, piemēram, �ādi: �Kas būs jusu atbalsts?�

Gan es pats par sevi parūpē�os, viņ� atbild. Nedomāju, ka man bus pārāk ilgas vecumdienas.

-����� Vai jums ir kādi tuvinieki �eit, Adelaidā?

Nē, Adelaidā man neviena nav. Dro�i vien ir kādi radinieki Eiropā, bet es jau sen esmu zaudējis ar viņiem sakarus. Esmu dzimis Francijā vai es jums neteicu? Bērnība māte un patēvs atveda mani uz Austrāliju. Mani un masu. Man bija se�i gadi, māsai deviņi. Nu viņa jau ir mirusi. Viņa nomira agri, ar vēzi. Ta ka man nav ģimenes, kas par mani parūpētos.

Ar to viņu saruna par biogrāfiskajām niansēm ir galā. Bet Mari�janas jautajums vēl atbalsojas viņa prāta. Kas pārjums parūpēsies? Jo vairak viņ� ieklausās vārda parūpēsies, jo neizprotamāks tas �ķiet. Viņ� atceras suni, kas piederēja viņiem tad, kad viņ� vēl bija mazs zēns un kopa ar ģimeni dzīvoja Kurda. Tas gulēja savā groziņā pēdējā

suņu scrgas stadijā un nepārtraukti smilkstēja; tā degungals bija karsts un sauss, ķepas raustijas. �Bon,je m 'en occupe,� pēdīgi noteica viņa tēvs un, paņēmis suni ar visu groziņu, izgaja no mājas. Pēc pie�cām minūtēm no me�a atskanēja dobj� bises �āviens; liela bija darīta, viņ� nekad vairs neredzeja nabaga dzīvnieku.Je rn�en occupe es to nokārto�u; es par to parūpē�os; es izdarī�u, kas darains. Ne jau �ādu parūpē�anos, protams, bija domājusi Marijana. Bet viņas jautājumā slēpās ari �āds variants, gatavs ik brīdi uzpeldēt virspusē. Un ko lai tādā gadījumā domā par viņa atbildi: �Gan es pats par sevi parūpē��os�? Ko isti nozīmēja viņa vārdi? Vai �i parūpe�anās iekļauj ari labākā uzvalka apģērb�anu un iekrāto table�u iedzer�anu pa divām reize ar glāzi karsta piena? Un apgul�anos gultā, sakrustojot rokas uz krūtīm?

Viņ� daudz ko no�ēlo, viņ� ir pilns no�ēlu, kas naktis liek sevi manīt ka putni, kas līdz ar tumsu atgrie�as savā lakta. Un vissma�gāk viņ� no�ēlo to*ka viņam nav dela. Ari meitai nebūtu ne vainas, meitenēm ir savs �arms, tomēr visvairāk viņam pietrūkst tie�i neeso�ā dēla. Ja viņi ar Henrieti būtu pagādāju�i sev delu uzreiz, kamēr vēl viens otru mīlēja vai bija iemileju�ies, vai viens otram kaut ko nozī�mēja tagad tas būtu trīsdesmit gadu vecs, pilnīgi pieaudzis cilvēks. Varbūt tas �ķiet neiedomājami, bet neiedomājamais tāpēc pastav, lai to iedomātos. Iedomātos, ka viņi abi, tēvs un dels, pastaigājas un tērzē par �o un to, tāda vīru saruna, nekas nopietns. Un �īs sarunas laikā viņ� varētu izmest frāzi, vienu no tām aplinkus frāzēm, ko mēdz izteikt brī�os, kad nav dū�as pateikt īstos vārdus, kaut ko par to, ka pienā�cis laiks aiziet. Un viņa dels, viņa neeso�ais, iedomātais dēls tūlīt sa�prastu �o vēlmi nodot tālāk dzīves nastu, nodot stafeti, pielikt punktu. �Hmm,� teiktu viņa dēls, Viljams vai Roberts, vai ka nu viņu sauktu, domādams: �Ja, es saprotu. Tu esi izpildījis savu pienākumu, esi par mani rūpējies, un nu ir mana kārta. Tagad es parūpē�os par tevi.�

Nav jau tā, ka būtu neiespējami pagādāt dēlu pat �aja vecumā. Viņ� varētu, teiksim, sameklēt (bet ka?) kādu sturgalvigu bāreni, kādu potenciālu Veinu Blaitu un piedāvāties viņu adoptēt cerībā, ka �is priek�likums tiks pieņemts; lai gan iespēja, ka Patsas kundzes pārstā�vētā sociālās nodro�inā�anas sistēma jelkad uzticēs bērnu vientuļa veca invalīda gādībai, līdzinās nullei, pat mazāk neka nullei. Vai ari viņ� varētu sameklēt (bet ka?) kādu auglīgu jaunu sievieti un apprecēt viņu vai samaksāt, vai ka citādi panākt, lai viņam liek ļauts radīt vai vismaz mēģināt radīt viņas klēpī vīrie�u dzimuma mazuli.

Bet ne jau mazulis ir tas, ko viņ� vēlas. Viņ� vēlas dēlu, īstu delu un mantinieku, jaunāku, stiprāku un labaku sevis pa�a versiju.

Viņa krāniņ�. �Ja gribat, lai es nomazgāju jūsu krāniņu,� teica �īna, �jums ir jāpalūdz.� Vai �is viņa krāniņ�, viņa slābanie gurni vēl spēj radīt bērnu? Vai viņam ir sēkla un gana daudz dzīvnieciskas kaisles, lai nogādātu �o seklu istaja vietā? Pieredze liek domāt pretejo. Pieredze liek domāt, ka viņam vispār nav raksturīgas kaislīgas jūtu izpausmes. Maiga sirsnība, mērena, lai arī visnotaļ tīkama juteklība lūk, kādu viņu atcerēsies Marga reta Makkorda un kāds pusducis citu sievie�u, neskaitot viņa sievu. Godīgi sakot, viņ� ir diezgan puicisks mīļākais nevar teikt, ka viņam piemīt negausīga seksuālā dziņa, drī�zāk gan līdzsvarota tieksme. Viņ� ir gana jauks, lai piekļautos vēsā vakarā, tāds kā vīrie�u kārtas draugs, ar kuru var lēnprātīgi doties uz gultu un pēcāk domāt, vai kaut kas vispār ir bijis.

Vārdu sakot, viņ� nav nekāds kaisles iemiesojums. Ne�ķiet, ka viņam jelkad butu patikusi kaisle, ka viņ� atzinis to par labu esam. Tā ir sve�a teritorija, komiska, bet neizbēgama liksta, kaut kas līdzīgs cū�ciņai, kuru visi cer izslimot bērnībā vieglākā, mazāk moko�ā formā, lai nesaķertu to vēlāk, kad tas sagādātu daudz vairak cie�anu. Suņi, kas pārojās dzīvnieciskas dziņas uzplūda stulbi līksmiem purniem, meli izkāru�i.

������� GRIBAT, lai noslauku putekļus no grāmatām?

Ir vienpadsmit no rita, un �ķiet, ka Marijana jau apdarījusi savus rīta darbus.

Jā, ja veļaties. Varat patīrīt tās ar putekļu sūcēja �auro uzgali.

Viņa papurina galvu. Ne, es kārtīgi iztīrī�u. Jūs ta�u esat gramatu glabātājs, jūs noteikti negribat putekļus uz grāmatām. Jūs ta�u esat grāmatu glabātājs, vai ne?

Grāmatu glabātājs vai tā Horvātijā sauc tādus cilvēkus kā viņ�? Ko tas varētu nozīmēt, grāmatu glabatajs? Cilvēks, kas paglābj gramatas no aizmirstības? Cilvēks, kas glabā grāmatas, ko nekad nelasa? Viņa studijas sienas no grīdas līdz griestiem sagrafēju�as akurātas grāmatu rindas, grāmatas, ko viņ� vairs nekad neatvērs ne jau tāpēc, ka tās nebūtu vērts lasīt, bet tāpēc, ka viņam atlicis maz laika.

��� Grāmatu kolekcionārs, ta �eit mēdz teikt. Bet, nopietni runājot, par kolekciju var saukt tikai �os trīs plauktus, no �ejienes līdz turienei. Tie ir izdevumi par fotogrāfiju, pārējās ir glu�i parastas grāmatas. Ja esmu kaut ko saglābis, tas ir fotogrāfijas, nevis grāmatas. Es turu tas �ajās atvilktnēs. Vai gribat paskatīties?

Divos vecmodīgos ciedrkoka skapī�os glabājas simtiem fotogrāfiju un atklātnī�u, kas stāsta par dzīvi Viktorijas un Jaundienvidvelsas se�najās raktuvju apmetnes. Ir an �is tas no Dienvidaustrālijas. Ta ka �i tēma nav īpa�i populārā vai pat strikti formulēta, viņa kolekcija va�rētu but labākā valstī vai pat visā pasaule.

Saku tās krāt septiņdesmitajos gados, kad vel varēja par pieņe�mamu cenu dabūt pa�as senākās fotogrāfijās. Tad, kad man vēl bija dū�a apmeklēt izsoles. Sen miru�u cilvēku īpa�ums tagad tas liktos pārak nomāco�i.

Viņ� izņem parādīt grupu fotogrāfijas, kas ir viņa kolekcijas galvenā sastāvdaļa. Da�i no raktuvju vīriem par godu fotogrāfa vizītei apvilku�i labāko drēbju kārtu, (litiem gana labs licies vienkār�i tīrs krekls ar atlocītam piedurknēm, kas ļauj novērtēt viņu muskuļo�tas rokas, da�iem ari tīrs kaklauts. Viņi raugās objektīvā ar skarbi pa�paļāvīgu, Viktorijas* laiku vīriem raksturīgu izteiksmi, kas tagad �ķiet nozudusi no zemes virsas.

Viņ� noliek uz galda divas Fo�eri** bildes. Paskatieties uz �im, viņ� saka. To autors ir Antuāns Fo�eri. Ja viņ� nebutu tik agri no�miris, varētu k|ut par vienu no izcilākajiem fotogrāfiem. Tam līdzās viņ� izliek vairākas piedauzīgas atklātnītes I -ili sakārto zeķu gumiju, demonstrējot apaļīgu cisku, nйgligй*** ģērbusies Flora kautri smaida par tuklu plecu. Meitenes, pie kurām sestdienu vakaros devās Toms un D�eks tie�i no raktuvēm, ar pilnu ķe�u skaidras naudas, gatavi maksāt par jus-jau-ziniet-ko.

Tad luk, ko jūs darāt, saka Marijana, aplūkojusi bildes. Tas labi. Labi, kaJūs saglabājat vēsturi. Lai cilvēki nedomā, ka Austrālija ir zeme bez vēstures, tikai krūmājs un tad imigrantu pūlis. Tadi ka es.

*������ Lielbritānijas karaliene Viktorija (1819 1901).

** Antuāns Ziljēns Fo�eri (1823-1862) ievērojams fran�u ceļotājs un fotogrāfs.

*** Kombinē, rīta tērps (fran�u vai.).

Ka mēs. Viņa noņem lakatiņu un sapurina matus, tad atglau� tos no sejas un pasmaida.

Ka mēs. Kas ir �ie mēs? Marijana unjoki�u ģimene? Vai Marijana nn viņ�?

Ne jau tikai krūmājs, Marijana, viņ� piesardzīgi saka.

Nē, protams, nav tikai krūmājs, ir vel aborigēni. Bet es runāju par Eiropu, ko viņi saka Eiropā. Krūmājs, tad kapteinis Kuks, tad imigranti kur ir vēsture, viņi prasa?

Jūs gribat teikt kur ir pilis un katedrāles? Bet vai tad imigran�tiem nav pa�iem savas vēstures? Vai tad, pārvietojoties no viena zemeslodes punkta uz otru, pārtrūkst cilvēka vēstures ritums?

Viņa atmet ar roku �im iebildumam, ja to vispār tā var saukt. Ei�ropā runā, ka Austrālijai nav vēstures tāpēc , ka te viss ir no jauna. Tas nekas, ka tu ierodies ar �ādu vēsturi vai tādu, Austrālijā viss jāsāk no nulles. Mūsu vēsture �eil ir nulle, saprotat? Tā cilvēki saka mana dzimtene un Vāfija, visā Eiropa. Kāpēc tu gribi braukt uz Austrāliju, viņi prasa. Tas ir tapat kā braukt uz tuksnesi, uz Kataru, arābu val�stīm, kur ir nafta. Tu dari to tikai naudas dēl, viņi saka. Tāpēc ir labi, ja kāds krāj vecas fotogrāfijas, parāda visiem, ka Australijai ari ir vēsture. Tas dro�i vien dārgi maksā, ja?

�� Ja, tas maksa krietnu naudiņu.

Un kas tad tās dabūs, nu, pēc jums?

Jūs gribat teiki pēc manas nāves? Tas dabūs Valsts bibliotēka. Viss jau ir nokārtots. Valsts bibliotēka �eit, Adelaidā.

-���� Jūs tas nepārdosiet?

Ne, nepārdo�u, tas būs novēlējums.

Bet viņi pieliks tur klāt jūsu vārdu, ja?

Nu protams viņi pieliks kolekcijai klat manu vardu, tas būs Reimenta novēlējums. Un bērni kādreiz �ukstēs cits citam: �Kas viņ� tāds bija, tas Reimenta novēlējuma Reiments? Vai viņ� ir slavens?�

Varbūt ari fotogrāfiju, ne tikai vārdu? Reimenta kunga fotogrā�fiju. Tas ir kas cits neka tikai vārds, tur ir vairāk dzīvības. Kāpēc tad cilvēki krāj fotogrāfijas?

Viņai, protams, taisnība. Ja vārdi Initu tikpat labi ka bildes, kada jēga būtu tas krāt? Kalab glabāt �o sendienas miru�o raktuvju vīru ģīmetnes, ja var vienkār�i uzrakstīt viņu vārdus un izstādīt �o sarakstu aiz vitrīnas stikla?

Es pajautā�u bibliotēkas darbiniekiem, viņ� saka. Paska�tī�os, ko viņi par to teiks. Bet ne jau manu tagadējo bildi, Dievs pasarg�. Tādu, kāds es biju agrāk.

Marijana ķeras klat putekļu tīrī�anai ar īpa�i svarīga uzdevuma apziņu at�ķirība no veco laiku istabenēm, kas tiktu gala ar �o pie�nākumu, pārlai�ot spalvu slotiņu pār gramatu muguriņām. Rakstāmgalds un skapī�i tiek apsegti ar avīzēm, un grāmatas, pa pusplauktam reizē, tiek iznestas uz balkona un pec kartas notīrītas, bet tuk�ie plaukti izslaucīti nevainojami tīri.

Tikai nesajauciet grāmatu secību, viņ� nervozi bilst.

Marijana velli viņam tik pārmeto�u skatienu, ka viņ� saraujas melns un maziņ�.

Kur gan �ī sieviete ņem enerģiju? Vai savu' māju viņa uztur tādā pa�ā kārtībā? Vai J. kungs spej to novērtēt? Vai arī tas domāts tikai viņa, viņas austrālie�u bosa, acīm? Lai parādītu, cik daudz viņa ga�tava dot savai jaunajai valstij?

Tas notiek tie�i �aja putekļu slaucī�anas dienā līdz�inēja mērenā interese par Marijanu, interese, kas nebija pārsniegusi parastas ziņ�kāres robe�u, pārtop par kaut ko citu. Piepe�i viņ� sak saskatīt viņā ja ne glu�i skaistuma, tad vismaz noteikta sievie�u tipa ideālu. �Stipra kā zirgs,� viņ� nodoma, vērojot spēcīgos ikrus un labi veidoto sē�am�vietu, kuras muskuļi sakustas ikreiz, kad viņa sniedzas pec grāmatām aug�ējos plauktos.

Vai tas, kas visas �is nedcļas virmoja gaisā, ir sācis nogulsnēties uz Marijanas? Tā sakot, faute de mieux*? Un ka to vispār sauc, �o sedimentu**? �o sentimentu? Nevaretu teikt, ka ta ir iekāre. Ja viņam vajadzētu atrast vispiemērotāko vārdu, viņ� sauktu to par apbrīnu. Vai no apbrīnas var rasties iekāre vai an tās ir divas pilnīgi da�ādas lietas? Diez, ka tas būtu � gulēt kailam līdzās sievietei, kura vie� tevi galvenokārt apbrīnu? Just viņas auguma pieskārienu?

Ne jau vienkār�i sievietei, bet precētai sievietei, nevajag aizmirst �o faktu. Ne parak talu no �ejienes dzīvo un elpo Marijanas Joki�as laulatais draugs. Interesanti, vai �is Joki�a kungs, pansjoki�s, gospodins Joki�s vai kā nu viņ� sevi deve, aizsviltos dusmas, uzzinājis, ka sievas darba devējs ļaujas nomoda sapņiem par viņas kaila auguma pieskā�rienu? Pirmatnējās Balkānu dusmās, kas ir pamata dzimtu ienaidam un episkam poēmām? Vai Joki�a kungs ierastos pie viņa ar nazi rokā?

�īs ironijas pamata ir skaudība. Labākajos brī�os �ī apbrīnojamā sieviete piederjdki�am, nevis viņam. Un ne tikai �im cilvēkam ir ari bērni, kas nāk ar viņu, no viņas: Ļubica, mīļumiņ�, au�īga, bet no�teikti tikpat glīta vecākā meita, kuras vārdu viņ� nespēj atcerēties, un impozantais jauneklis ar motociklu. Joki�am tas viss ir, bet kas ir viņam? Dzīvoklis, pilns ar grāmatām un mēbelēm. Fotogrāfiju kolek�cija, miru�u cilvēku ģīmetnes, kas pec viņa pa�a nāves pārklāsies ar putekļiem bibliotēkas pagrabā līdz ar citiem mazsvarīgiem novēlēju�miem, kas nav kataloģizē�anas pūliņu vērti.

Viņ� neparadija Marijanai to Fo�eri darbu, kas visvairāk iespaido viņu pa�u. Tas ir grupas portrets sieviete ar se�iem bērniem, kas sastāju�ies no klūgām un dubļiem celtas būdas durvīs. Pareizāk sakot, ta varētu but sieviete ar se�iem bērniem, lai gan tiklab var gadīties, ka

* Ja nav nekā labāka (fran�u vai.).

** Nogulsnes, nogulsnējums.

vecākā meitene nav bērns, bet otra sieviete, otra sieva, pagādāta kā aizstājēja pirmajai, kuras spēki ir dzīves izsūkti un klēpis paguris.

Viņiem visiem ir viena un tā pati sejas izteiksme viņi neizskatās naidīgi noskaņoti pret sve�inieku ar jaunmodīgo bil�u aparātu, kura galva īsi pirms iemū�inātā mirkļa ienirst zem tum�ā auduma gabala, drīzāk gan izbiju�ies, sastingu�i ka buļļi pie lopkautuves vārtiem. Gaisma spīd viņiem tie�i sejā, skaidri izceļot ikvienu sīkumu uz adas un drēbēm. Mazākais bērns pacēlis roku pie mutes; uz tās izgaismots traipiņ�, kas varētu būt ievārījums, bet drīzāk ir dubļu kriksis. Ka to varēja panakt, ņemot vērā ta laika ilgo ekspozīciju (as viņam liekas pilnīgi neaptverami.

Ne jau tikai krūmājs, viņ� sacītu Marijanai. Un ne tikai tum�ādai�nie pui�i. Mūsu vēsture nelīdzinās nullei. Lūk, no kurienes mēs nakam no �īs no�ēlojamās, drūmās, drēgnās un piedūmotās būdas, no �im sievietēm ar tum�ajam, bezpalīdzīgajām acīm, no �is nabadzības un smagā darba ar tuk�u vēderu. Ļaudis ar savu dzīvesstāstu, pa�gātne. Mūsu dzīvesstāsts, mūsu pagātne.

Bet vai ta tie�ām ir? Vai uzņēmumā redzama sieviete atzītu viņa piederību savam klanam viņa, zēna no Lurdas Iran�u Pirenejos, kura māte spēle pianīnu, atskaņojot Forē skaņdarbus? Vai �ī vēsturē, uz kuru viņ� grib pretendēt, neattiecas tikai uz angļiem un īriem, izslēdzot jebkuru cittautieti?

Par spīti Marijanas spēcino�ajai klātbūtnei �ķiet, ka viņ� atkal stāv uz sliek�ņa, aiz kura gaida viens no viņa melnajiem brī�iem, viena no tam sērīgas pa�no�ēlas lēkmēm, kas mēdz pārtapt drūmā grūtsirdībā. Viņam tik domāt, ka tas nāk no kaut kurienes glu�i kā mākoņu klaņi, kas �ķērso debesis un dodas tālāk. Viņam negribas pieļaut domu, ka tās nāk no iek�ienes un ir viņam piederīgas, ka ta ir daļa no viņa pa�a.

Liktenis iedala mums kārtis, un mēs spēlējam ar to, kas mums iedalīts. Mēs ne�inkstam un nesūkstāmies. Tāda ir viņa filozofija,

vismaz ta viņ� vienmēr ir uzskatījis. Kālab tad viņ� nespēj pretoties �iem kritieniem tumsā?

Atbilde ir ļoti vienkār�a viņa ceļ� ved lejup. Viņ� nekad vairs neatgūs savu iepriek�ejo �es�. Savu iepriek�ējo dzīvesprieku. Lai kam arī tur iek�a tika dots uzdevums sadziedēt viņa organismu pēc tam, kad tas saņēma tik ne�ēlīgu triecienu, vispirms uz ielas, tad operāciju zālē, �is �kas� ir pārāk noguris, parak vāj� �im darbam. To pa�u var teikt ari par pārējiem komandas locekļiem sirdi, plau�ām, musku�ļiem, smadzenēm. Tie darīja viņa labā, ko spēja, tik ilgi, cik spēja; nu tiem vajadzīga atpūta.

Viņ� atceras kādu no savām grāmatām, populāra Platona darbu izdevuma vāku. Tur attēloti kaujas rati, kuros iejūgti divi zirgi, melns rumaks ar ugunīgu skatienu un ieplestām nāsīm, kas iemieso pirmat�nējās dziņas, un balts rāmāka paskata kustonis ka grūtāk nosakāmo augstāko tieksmju simbols. Gro�us cie�i satvēris, ratos stāv jauneklis kailu torsu, grieķu profilu un apsēju ap pieri acīmredzot viņ� sim�bolizē mūsu patību, to, kas dēvē sevi par �es�. Bet viņa grāmatā viņa dzīves grāmatā, ja tā jelkad tiks uzrakstīta, bilde bus krietni vien sērīgāka neka Platonam. Viņ�, proti, tas, ko viņ� sauc par Polu Reimentu, sēdētu ratos garum garās vezumu virknes galā, un kleperi pustu un elstu, da�i tikko vilkdami savu nastu. Tie ir modu�ies ik svē�tītu ritu se�desmit gadu garumā, sagremoju�i kārtējo auzu devu, no�kārtoju�i dabiskas vajadzības un tad iejūgti savā dieni�ķajā vezumā. Bet nu Pola Reimenta kleperiem pietiek. Laiks atpūsties, tie saka, laiks tikt palaistiem ganībās. Ja atpūta būs liegta, tie vienkār�i salieks zem sevis kājas un nogulsies ceļa vidū, un ja ap viņu rumpjiem sāks �vīkstēt pātaga, lai �vīkst.

Slims sirdi, slims galvā, slims līdz kaulu smadzenem patiesību sakot, slimīga netīksme pa�am pret sevi bija manāma jau pirms tam, kad debesu dusmas piemeklēja viņu Tā Kunga sūtņa Veina Blaita

izskata. Viņam nekad neizdosies mazināt ta notikuma, tā trieciena no�zīmi. Tā bija īsta, padesa nelaime, kas ieslodzīja viņu lidz minimumam saruku�ā pasaulīte. Bet vai tad tam, ka viņ� paglābās no nāves, nevaja�dzētu viņu uzpurināt, atvērt viņā logus, atjaunot dzīves vērtības izjutu? Nekas tads nav noticis. Viņ� ir vienā slazda ar to pa�u veco �es�, tikai vēl drūmāku un nelaimīgāku. Pilnīgi pietiekami, lai saktu dzert.

Ir jau viens, bet Marijana vēl nav beigusi tīrīt grāmatas. Ļuba, parasti tik labs bērns ja vel ir ļauts dalīt bērnus labajos un slik�tajos -, sak �inkstēt.

-����� Metiet mieru, Marijana. Pabeigsiet nt, viņ� saka.

Beig�u dibens ātrumā, viņa atbild. Varbūt iedosiet viņai ko

est.

Zibens. Zibens ātruma. Dibens ir tas, uz kā mes sē�am, miesa un kauli.

Viņa neatbild. Da�kart viņam �ķiet, ka Marijana nemaz neklausas, ko viņ� saka.

Viņam jāiedod Ļubai kaut ko ieēst, bet ko? Ko vēl mazi bērni cd, izņemot popkornu, cepumus un grauzdētas, cukurotas graudaugu pārslas? Ne ka tada viņa pieliekamajā nav.

Viņ� mēģina iejaukt jogurta trauciņā karotīti plūmju d�ema. Ļuba sāk est, �ķiet pat, ka viņai gar�o.

Viņa sē� pie virtuves galda, viņ� stāv līdzas, balstoties uz Cimmera izgudrojuma. � Tava mamma man loti palīdz, viņ� saka. Nezinu pat, ko es bez viņas darītu.

Vai jums tie�am ir mākslīga kāja? Garais vārds tiek izrunāts bez mazakās piepūles, it ka viņa lietotu to katru dienu.

Nav gan. Tā ir tā pati kāja, kas man vienmēr bijusi, tikai krietni īsāka.

Bet jusu kumodē, guļamistabā. Vai kumodē jums ir mākslīga kaja?

Nē, baidos, ka manā kumodē nekā tada nav.

Vai jums ir skrūve kājā?

Skrūve? Nē, nav gan. Mana kaja ir pilnīgi dabiska, lūr iek�ā ir kauls, tie�i tāpat ka tavās un tavas mammas kājās.

Vai tad tai nevajag skrūvi, kur pieskrūvēt jūsu mākslīgo kāju?

Nē, cik man zināms, ne. Tāpēc, ka man nav mākslīgas kājas. Kāpēc tu tā prasi?

���� Tāpēc. Vairāk viņa neko nesaka.

Skrūve kājā. Varbūt senāk Marijana aprūpēja kādu cilvēku, kam kājā bija skrūves; skrūves un bultas, redzes, stieņi un skavas, viss no tīra zelta vai titāna cilvēku ar rekonstruētu kāju, tādu, pie kuras viņ� netika tāpēc, ka bija par vecu, nelikās tādu pūļu un izdevumu vērts. Varbūt tā to var izskaidrot.

Viņam ataust atmiņā bērnībā dzirdēts stāsts par sievieti, kas aiz�domājusies iedūra sev rokā sīku �ujamadatiņu. Un �i adatiņa nema�nāmi virzījās aug�tfp pa vēnām, kamēr pēdīgi iedūrās sirdī un nogalinaja tas īpa�nieci. Tas tika stāstīts kā brīdinājums uzmanīgi apieties ar adatam, bet tagad �ķiet, ka tā ir tikai bērniem domata pasaciņa. Vai tāds tērauda nieciņ� tie�ām ir bīstams dzīvībai? Vai adata patie��ām var nonākt asinsvados? Ka �i sieviete varēja nemanīt, ka sīkais metāla ierocis virzas aug�up pa roku, iziet cauri paduses likumam un turpina ceļu uz dienvidiem, pretī savam bezpalīdzīgi puksto�ajam mērķim? Vai viņam vajadzētu atstāstīt �o stāstu Ļubai, nodot tālāk tā mīklaino morāli, lai kāda tā būtu?

-����� Nē, viņ� atkārto, � manī nav nekādu skrūvju. Ar skrūvēm es butu mehānisks cilvēks, un es tāds neesmu.

Bet Ļuba ir zaudējusi interesi par kāju, kas nav mehāniskā. �āp�stinot lūpas, viņa izēd jogurta trauciņu tuk�u un noslauka muti d�em�pera piedurknē. Viņ� pasniedzas pēc salvetes un noslauka meitenes muti; viņa nepretojas. Pēc tam viņ� notīra arī d�empera piedurkni.

l a ir pirmā reize, kad viņ� pieskaras bērnam. Kādu brīdi mei�tenes plauksta rāmi guļ viņējā. Pilnība tas ir vienīgais piemērotais vārds. Viņi nāk no mātes miesām, un viss viņiem ir pilnīgi jauns, viss pilnīgā kārtībā. Pat tiem, kas nāk pasaulē ar kādu defektu, ar kroplī�giem locekļiem vai smadzenēm, kurās noticis īssavienojums, ikviena �ūniņa ir tik svaiga, tik tīra, tik jauna ka radī�anas diena. Ikviena jauna radība ir jauns brīnums.

MaRGARETA IERODAS pie viņa otrreiz, bez iepriek�ēja brī�dinājumā. Ir svētdiena, un viņ� ir viens pats. Viņ� piedāvā teju, bet vie�ņa atsakās. Viņa pagrozās pa istabu, tad pienāk no aizmugures un noglau� viņam tnatus. Viņ� se� sastindzis kā akmens tels.

Tātad tam ir pielikts punkts, Pol? viņa vaicā.

Kam tad?

Tu labi zini, ko es domāju. Vai tu domā pielikt punktu savai seksuālajai dzīvei? Pasaki godīgi, lai es zinātu, ka man turpmāk uzvesties.

Mārgareta nav no tiem, kas mēdz runāt aplinku valodu. Viņam tas vienmēr ir paticis. Bet kas viņam būtu jāatbild? �Ja, es esmu pielicis punktu savai seksuālajai dzīvei, vari turpmāk uztvert mani ka einuhu ?� Kā viņ� var tā teikt, ja tas varbūt nemaz nav tiesa? Bet ja nu tas ir tiesa? Ja nu sprauslājo�ais melnais kaislību rumaks ir izlaidis garu? Viņa vīrietības novakare. Kāda vil�anās, bet an kāds atvieglojums!

-����� Mārgareta, viņ� saka. � Dod man laiku.

Un ka ir ar tavu izpalīdzi? -jautā Mārgareta, pieskaroties vārī�gajai vietai. Ka tu ar viņu satiec?

Nav ne vainas, paldies par apvaicā�anos. Bez viņas es varētu no rītiem apatiski palikt gultā. Varētu beigt dzīvi ka vienā no tiem gadī�jumiem, par kuriem raksta avīzēs, kaimiņi saoda nelabu smaku un izsauca policiju, lai uzlau� durvis.

Nekļūsti melodramatisks, Pol. Neviens nemirst tāpēc, ka viņam amputēta kāja.

���� Cilvēki mirst no vienaldzības pret nākotni.

Tātad tava izpalīdze ir izglābusi tev dzīvību. Tas labi. Viņai pienāktos kāda meda|a. Kāds bonuss. Kad es varē�u uz viņu paska�tīties?

Neuztver to personiski, Mārgarct. Tu uzdevi man jautājumu, un es mēģinu godīgi uz to atbildēt.

Bet Margareta uztver to personiski. Es nu ie�u, viņa saka. Ne�celies, es pati tik�u āra. Piezvani, kad būsi atkal nobriedis cilvēciskai kompānijai.

Fizioterapijas procedūru laikā viņ� lika brīdināts, ka nogrieztajiem aug�stilba muskuļiem būs tieksme sarauties, velkot atpakaļ gurnu un iegurni. Viņ� atbalstās uz krāģa un ar brīvo roku aptausta sē�am�vietu. Vai �is process ir jau sācies? Vai kroplīgais pusloceklis kļūst vel kroplīgāks?

Ja viņ� grasītos padoties un pagādāt sev protēzi, viņam būtu no�pietnāks iemesls vingrināt savu stumbeni. Padaban tas ir pilnīgi lieks. Vienīgais, ko viņ� var ar to darīt, ir nēsāt apkart kā negribētu bērnu. Nav brīnums, ka tas grib sarukt, sarauties, kļūt pēc iespējas nema�nāms.

Bet ja jau �is miesas veidojums ir pretīgs, ko lai saka par kāju, kas izlieta no rozā plastmasas ar �arnīru aug�ā un pēdu apak�a, parikti, kas tiek no rītiem pielikta un vakaros noņemta un nomesta uz grīdas, pēda un viss pārējais! Iedomājoties vien par to, viņam pārskrien dre�buli, viņ� negrib redzēt to savās acīs. Tad jau labāk kruķi. Tas vismaz ir godīgi.

Tomēr reizi nedēļā viņ� sē�as sanitārajā ma�īna, kas atbrauc viņam pakaļ un aizved uz D�ord�strītu Norvudā, uz rehabilitācijas nodarbībām, ko vada kada sieviete vārdā Medlina Mārtiņa. Grupā ir vēl se�i cilvēki ar amputētiem locekļiem, visiem jau pāri se�desmit. Ir vēl da�i bez protēzes, bet viņ� ir vienīgais, kas no tās atteicies.

Medlina nekādi nespēj saprast �adu, kā viņa saka, nostāju. Pa ielām staigā ne viens vien cilvēks ar protēzi, viņa mēdz teikt, un kustas tik dabiski, ka Jūs to nekādi nepateiktu.

Es negribu izskatīties dabiski, viņ� saka. Es labāk gribu jus�ties dabiski.

Viņa groza galvu smaidīgā skepsē. .Jūsu dzīvē sākusies jauna nodaļa, viņa sakrf. Iepriek�ējā ir beigusies, vajag no tās atvadīties un pieņemt jauno. Pieņemt tas ir viss, kas nojums liek prasīts. Tad atvērsies visas durvis, kas tagad �ķiet slēgtas. Gan jūs pats redzēsiet.

Viņ� neatbild.

Vai viņ� tie�ām grib justies dabiski? Vai viņ� jutās dabiski pirms negadījuma Megilrouda? Viņam nav ne jausmas. Bet varbūt tie�i tad cilvēks jūtas dabiski kad viņam nav ne jausmas. Vai Milosas Venera jūtas dabiski? Par spīti roku trūkumam viņa tiek uzskatīta par sievi�ķā skaistuma ideālu. Stāsta, ka reiz viņai biju�as rokas, liet tad lās no�lauztas, un to zaudējums tikai padara viņas daili skaudrāku. Tomēr, ja kādu dienu atklatos, ka Venerai par modeli kalpojusi sieviete ar amputētām rokam, tā steidzamā karta tiktu aizvākta uz pagrabstāvu. Kāpēc? Kāpēc fragmentāru sievietes tēlu var apbrīnot, bet fragmen�tāras sievietes atveidu nevar? Lai cik akurāti būtu apstrādāti tās stumbeņi?

Viņ� daudz atdotu, lai varētu atkal mīties ar divriteni pa Megilroudu, just seja vēja strāvu. Viņ� daudz atdotu, lai atgrieztos tajā nodaļā, kas nu ir beigusies. Viņ� veļas, lai Veins Blaits nekad nebūtu piedzimis. Tas ari viss, nav grūti izteikt to vārdos. Bet viņ� klusē.

Mūsu ķermeņa daļām ari ir atmiņa, saka Medlina, un tur viņai taisnība. Pasperot soli ar kruķiem, viņa labais gurns joprojām veic to lokveida kustību, ko būtu veikusi bijusī kāja, bet naktis viņa auksta pēda meklē savu auksto, rēgaino biedru.

Viņas uzdevums, saka Medlina, ir pārprogrammēt vecās, nu jau tīri rudimentārās atmiņas sistēmas, kas nosaka, ka mēs saglabājam līdzsvaru, ka soļojam un skrienam. Mums, protams, gribas turēties pie vecajām atmiņas sistēmām, viņa stasta. Citādi jau mēs nebūtu cilvēki. Bet rnes nevaram to atļauties, jo tas kavē mūsu rehabilitāciju. Tas rada mūsu ceļā liekus �ķēr�ļus. Jūs ta�u man piekrītat, vai ne?

lāpāt ka visi profesionālie veselības aprūpes darbinieki, kurus viņam nācies pēdējā laika sastapt, Medlina izturas pret saviem aizbil�stamajiem kā pret bērniem ne pārak gudriem, vairak vai mazāk nīgriem un inertiem bērniem, kurus vajag pastāvīgi uzmundrināt. Viņa pati vel nav pārkāpusi nedz se�desmit, nedz piecdesmit gadu slieksni, varbūt viņai nav pat �etrdesmit pieci; nav �aubu, ka viņa skrien veikli ka gazele.

Medlina pārprogrammē ķermeņa atmiņu ar dejas palīdzību. Viņa uzliek kādu videoierakstu, kur daiļslidotāji ko�i sarkanos un zel�tainos triko slīd pa ledu, veidojot da�ādus lokus un cilpas; vispirms kreisā kāja, tad laba, fonā skan Delība mūzika. Ieklausieties un ļau�jieties ritmam, viņa saka. Laidiet mūziku sev cauri, ļaujiet tai dejot jūsu ķermeni. Tie viņa grupas biedri, kuriem jau ir mākslīgie locekļi, cen�as pēc iespējas labāk atveidot slidotāju kustības. Viņ� to nevar nevar slidot un dejot, nevar staigāt un pat nostāvēt bez palīglīdzekļiem -, tālab vienkār�i pieķeras tureklim, aizver acis un

�ūpojas mūzikas ritmā. Kaut kur, kādā perfektā pasaulē viņ� slīd pa ledu rokrokā ar savu pievilcīgo instruktori. �Hipnoze, lūk, kas tas ir!� viņ� klusībā doma. �Cik ērmīgi, cik vecmodīgi!�

Viņa personālā programma (ikvienam no viņiem ir ari personālā programma) sastāv galvenokārt no līdzsvara vingrinājumiem. Mums vajadzēs no jauna iemācīties saglabāt līdzsvaru, paskaidro Medlina. � Ar mu�u jauno ķermeni. Tā viņa to dēvē jaunais ķerme�nis. Nevis apgraizītais vecais.

Programmā iekļauta ari hidroterapija, kā to sauca slimnīcā; Medlina sauc to par ūdens treniņu. Dibentelpā atrodas �aurs baseins, kur viņ� pieķeras pie turekļa un staigā ūdenī. Turiet kājas taisni, saka Medlina. Abas divas. Kā �ķēres �ņik, �ņak, �ņik, �ņak.

Agrāk viņ� bulu skeptiski raudzījies uz tādiem cilvēkiem kā Medlina Mārtiņa. Bet tagad viņam neatliek nekas cits kā uzticēties �ai sieviete. Talab mājās, da�kārt Marijanas klātbūtnē, da�kārt ne, viņ� atkārto savu personālo vingrinājumu programmu, ieskaitot �ūpo�anos mūzikas ritmā.

Tas labi priek� jums, saka Marijana, atzinīgi mājot ar gal�vu. Labi, ka jūs dabūjat kaut kādu ritmu. Tomēr viņas balsī skaidri jau�ama profesionālas ironijas pieskaņa.

�Labi?� viņ� varētu atbildēt. �Vai tie�ām? Es gan neesmu par to necik dro�s. Kā tas var būt labi, ja es uztveru to kā pazemojumu to visu, no viena gala līdz otram.� Bet viņ� patur �os vārdus pie sevis, pievalda mēli. Viņ� ir iegājis pazemojuma zonā; tā ir jaunā mājvieta, ko viņ� nekad vairs neatstās, tāpēc labāk ciest klusu un pieņemt visu bez vārda runas.

Marijana savac visas viņa bikses un paņem līdzi uz mājam. Pec divām dienām viņa atnes tas atpakaļ; labā bik�u stara ir kārtīgi salo�cīta un pie�ūta. Es tās negriezu, viņa saka. � Varbūt jūs pārdo�māsiet un nēsāsiet protēzi. Tad jau redzēs.

Protēze viņa izruna �o vārdu vācu manierē. Tēze, antitēze, tad protēze.

Piepe�i 'viņam sāk niezēt operācijas rēta, kas līdz �im nelika sevi manīt; viņ� jau domāja, ka tā ir pilnīgi sadzijusi. Marijana apkaisa to ar antibiotiku pulverīti un ievīsta svaigos apsējos, bet tas neko nelīdz. Vistrakāk ir naktīs. Viņ� nednkst gulēt, lai pa miegam to nesakasītu. Viņ� izjūt savu stumbeni kā lielu, iekaisu�u akmeni, kas kvēlo tumsā; būdams vienlaikus gan sargs, gan ieslodzītais, viņ� ir spiests aizsargāt to ar savu ķermeni.

Pēc kāda laika nieze pariet, tomēr Marijana turpina kopt stum�beni ar īpa�u rūpību, saudzīgi apmazgā to un apkaisa ar pulverīti.

Domājat, jums atkal izaugs kāja, Reimenta kungs? viņa kadu dienu jautā, �is jautājums nak ka no zila gaisa.

Ne, es nekad neesmu tā domājis.

Varbūt reizēm tomēr domājat. Ka bērns. Bērns doma to no�grie� un tā atkal izaugs. Saprotat? Bet Jūs neesat bērns, Reimenta kungs. Tad kāpēc jūs negribat protēzi? Varbūt jums kauns � ka mei�tenei, ko? Varbūt domājat jūs ejat pa ielu un visi skatās? �Re, kur Reimenta kungs, viņam ir tikai viena kāja!� Nav taisnība. Neviens uz jums neskatās. Jūs nēsājat protēzi, un neviens neskatās. Neviens nezina. Nevienu tas neinteresē.

Es padomā�u par to, viņ� saka. Man nav kur steigties. Man pieder viss pasaules laiks.

Se�as nedeļas nodarbojies ar ūdens treniņiem, �ūpo�anos un sevis pārprogrammē�anu, viņ� pamet Medlinas Martinas grupu. Viņ� pie�zvana uz studiju pēc nodarbībām un atstāj ziņu automātiskaja atbil�dētājā. Piezvana ari sanitaro ma�īnu dienestam un pasaka, lai pie viņa vairs nebrauc. Viņ� grasās piezvanīt pat Patsas kundzei. Bet ko viņ� teiks? Se�as nedēļas viņ� bija gatavs ticēt Medlinai Mārtinai un viņas metodei, veco atmiņas sistēmu aizstā�anai. Nu viņ� tam vairs

netic. Tas ari viss, ļoti vienkār�i. Ja viņā vēl saglabājusies kāda kripa�tiņa ticības, tā tagad pilnīgi pievērsusies Marijanai Joki�ai, kurai nav studijas un kura nesolās izdziedēt, tikai aprūpēt.

Piemetusies uz gultas malas, Marijana uzliek kreiso roku viņam uz cirk�ņa un, atzinīgi mādama ar galvu, vēro, kā viņ� staipa, cilā un apļo savu stumbeni. Ar maigu spiedienu viņa palīdz palielināt kus�tību amplitūdu. Viņa izmīca sāpo�o muskuli, tad pagrie� viņu uz vē�dera un izmasē sē�amvietu.

Viņas roku pieskāriens pastasta visu, ko viņam vajag zināt, ka Marijanai neriebjas viņa bezjēdzīgais, ar katru dienu arvien vārgā�kais ķermenis, un, ja vien viņa spētu dot un viņ� būtu gatavs pieņemt, viņa mīļuprāt pārraidītu viņam caur pirkstu galiem dāsnu tiesu savas ziedo�as veselības.

Ta nav nedz ārstniecība, nedz mīlestības apliecinājums, visdrīzāk tas nav nekas vairak kā veclaicīga slimo kop�anas rutīna, bet ar to pil�nīgi pietiek. Ja arf te ir kada mīlestība, ta nāk no viņa puses.

Paldies, viņ� beigās saka, un tas skan tik i/justi, ka Marijana uzmet viņam izbrīnītu skatienu.

-����� Nav par ko, viņa atbild.

Kādu pēcpusdienu, kad Marijana ir aizgājusi, viņ� izsauc taksometru un viens pats, cie�i turoties pie margām un svīstot bailēs, ka kruķis var paslīdēt, cīnās lejup pa lczenajām kāpnēm. Kad taksometrs piebrauc, viņ� ir laimīgi ticis līdz ielai.

Publiskajā bibliotēkā paldies Dievam, tur nevajadzēja kāpt aug�stāk par pirmo stāvu viņ� atrod divas gramatas par Horvātiju ceļ�vedi pa senas lllirijas teritoriju un Dalmācijas piekrasti, kā ari ceļvedi pa Zagrebu un tās baznīcām; ir ari diezgan daudz izdevumu par

Dienvidslāvijas Federāciju un nesenajiem Balkanu kariem. Bet viņam neizdodas atrast to, kā dēļ viņ� �urp nāca, � kaut kādu informāciju par Horvātiju un tās iedzīvotājiem.

Viņ� paņem grāmatu, kas saucas �Balkanu tautas�. Kad taksis atgrie�as, viņ� ir visu paveicis un gaida.

�Balkānu tautas starp Austrumiem un Rietumiem� tāds ir grāmatas pilns nosaukums. Vai tājoki�u ģimene jutās savā dzim�tenē iespiesti starp pareizticīgajiem Austrumiem un katoļticīgajiem Rietumiem? Un ka tad viņi jūtas tagad Austrālijā, kur jedzicniem �austrumi� un �rietumi� ir pilnīgi cita nozīme? Grāmatā ir lappuses ar melnbaltām fotogrāfijām. Vienā no tām redzamas divas zemnieku meitenes ar lakatiņiem galvā; tās soļo pa akmeņainu kalnu taku, vedot saitē ēzelīti ar malkas nastu. Mazākā meitene kautri uzsmaida fotogrāfam, atklājot spraugu izkritu�a zoba vietā. Grāmata iznākusi 1962. gadā, kad Marijana vēl nebija pat iecerota. Fotogrāfijas varētu būt vēl vecākas kas to lai zina. Varbūt abas meitenes ir jau vec�māmiņās, varbūt jau sen atdusas zemes klēpī. Tāpat ka ēzelitis. Vai tā ir pasaule, kur dzimusi Marijana, pirmatnīga pasaule ar ēzeļiem, kazām, vistām un ūdens spaiņiem, kurus no rītiem klāj plāna ledus garoza? Vai ari viņa ir strādnieku paradīzes atvase?

Dro�i vien Joki�i atvedu�i no dzimtenes savai fotogrāfiju kolek�ciju kristības, iesvētības, laulības, ģimenes saieti. �ēl, ka viņ� nevar to apskatīt. Viņ� arvien uzticas fotogrāfijām vairāk nekā vārdiem. Ne tikai tāpēc, ka tas nespēj melot, drīzāk jau par iemeslu ir to mū�īgā nemainība, kas tiek fiksēta laboratorijas tumsa. Kurpreti stāsti kaut vai stāsts par adatu asinsvados vai to, ka viņ� uz Megilroudas sastapa Veinu Blaitu �ķiet nemitīgi mainām savu veidolu.

Viņam vienmēr licies, ka fotoaparāts ar tā spēju ieņemt sevi gaismu un pārvērst to substancē ir vairāk metafiziska neka mehā�niska ience. Savā pirmajā īstajā darbavietā viņ� veica fotolaborato�

rijas tehniķa pienākumus, un �is darbs viņam vienmēr ir sagādājis vislielāko prieku. Raugoties, kā zem �ķidruma virsmas iznirst rēgains attēls, kā tum�as dzīslas uz papīra pamazam savijas kopā un top redzamas, viņam nereti pārskrēja vieglas ekstāzes trīsas, it ka viņ� stāvētu klat pa�ā radī�anas bridi.

I'ie�i tāpēc viņam vēlāk sāka zust interese par fotogrāfiju vispirms virsroku ņēma krāsu fotogrāfija, tad kļuva skaidrs, ka vecā gaismas jutīgo emulsiju bumba lemta iznīcībai, jo augo�a paaudze saskata �o burvību techne* radīt attēlus bez substances, kas var traukties cauri ēteram bez piederības kādai noteiktai vietai, var tikt iesūkti kādā apa�rātā un iznākt no tā pārveidoti, nepatiesi. Tad viņ� pārstāja iemū�ināt pasauli fotogrāfijās un veltīja savu enerģiju pagātnes saglabā�anai.

Vai tas par viņu kaut ko liecina �ī iedzimtā patika pret meln�balto un pelēkā pustoņiem un vienaldzība pret visu jauno? Varbūt tie�i tā alla� pietrūcis sievietēm, jo īpa�i viņa sievai krāsu da�ādības, atvērtības? ♦

Marijanad viņ� stāstīja, ka krāj vecas fotogrāfijas aiz pietātes pret tajās attēlotajiem ļaudīm, vīriem, sievām un bērniem, kas reiz ļava sve�inieka objektīvam iemū�ināt savu ķermeni. Bet tā ir tikai daļa patiesības. Viņ� krāj tās an aiz pietātes pret pa�am fotogrāfijām, kas lielākoties ir izzūdo�as sugas beidzamie eksemplāri, unikāli uzņē�mumi. Viņ� ir sagādajis tām labu mājvietu un parūpejies cik nu tas ir viņa, ka ari jebkura cita spēkos lai tās iegūtu labu mājvietu ari pēc viņa nāves. Varbūt tad kāds vel nedzimis sve�inieks savukārt pasniegsies pagatne un paglābs no aizmirstības viņa, Reimenta kolek�cijas nelaiķa īpa�nieka, fotogrāfiju.

Viņ� nav iztaujājis Marijanu par Joki�u ģimenes politiskajiem uz�skatiem, par to, kādu ni�u viņi varētu ieņemt Balkānu tautu lojalitātes

* No grieķu vai. maksla, prasme.

un naidīguma mozaīkā, un ari netaisās to darīt. Dro�i vien viņu attieksme pret dzimteni ir tikpat daudznozīmīga ka vairumam imig�rantu. Holandietis, kur� apprecēja viņa mali un kopā ar bērniem atveda viņu no Lurdas uz Balaratu, turēja viesistabā ierāmētu kara�lienes Vilhelminas ģīmetni cie�i līdzas Jaunavas Marijas ģip�a sta�tuetei. Valdnieces dzim�anas diena viņ� nolika ģīmetnes priek�ā aiz�degtu svecīti, it kā viņa būtu kāda svētā. �infidиle Europe*�, viņ� mēdza teikt par Eiropu; karalienes ģīmetnei bija moto �trouw� ticība, uzticība. Vakaros viņ� �urnēja pie īsviļņu radioaparāta, mēģi�not cauri etera sprak�ķiem uztvert kādu vārdu no Hilversimas**. Tajā pa�ā laika viņ� izmisīgi vēlējās, lai valsts, par kuras lojālo pilsoni viņ� nu bija kļuvis, līdzinātos tam iedomu tēlam, ko viņ� bija neklā�tienē izveidojis. �aubu māktajai sievai un nelaimīgajiem pabērniem vajadzēja saskatīt Austrālijā saulainu jaunu iespēju zemi. Tas nekas, ja vietējie nav īpa�i pretimnāko�i, ja tie viņu klātbūtnē apklust vai smejas par iebraucēju stomīgo angļu valodu gan laiks un smagi pūliņi nodeldēs �o naidīgumu. Ar �o cenbu mātes virs dzīvoja vēl tad, kad viņi tikās pēdējo reizi, gadus deviņdesmit vecs, bals kā sēne, holandietis �ļūkāja starp puķu podiem savā sagrabēju�ajā siltumnīcā. Joki�u paris noteikti turas pie līdzīgas cerības. Bet viņu bērni, Drago, Ļuba un otra meita, bus izveidoju�i pa�i savu Austrālijas teļu, skaidraku un objektīvāku.

*���� Neuzticīgā Eiropa (fran�u vai.).

** Nīderlandes pilsēta, kur atrodas holandie�u radio un TV raidstacijas.

KĀDU RĪTU Marijana atved sev līdzi gara auguma jaunekli. Tas neap�aubāmi ir fotogrāfijā redzētais puisis, Drago.

Mans dēls nāk apskatīt jūsu riteni, saka Marijana. Varbūt viņ� var to salabot.

Jā. Protams, viņ� saka, bet klusībā nodomā: kur viņa ņēma, ka gribu to lūzni salabot? Sveiks, Drago, prieks tevi redzet. Paldies, ka atnaci. Viņ� izzvejo no atslēgu jūkļa atvilktnē īsto un iedod pui�sim. Paskaties, ko tu par to teiksi. Manuprāt, tur neko nevar darīt. Rāmis ir saliekts, stieņi noteikti ieplaisāju�i. Bet paskaties vien.

Labs ir, puisis atbild.

Atvedu viņu ar jums parunat, saka Marijana, kad viņi ir pali�ku�i vieni. Kā jūs teicāt.

Kā viņ� teica? Ko viņ� varētu būt teicis? Ka viņ� pasniegs Drago satiksmes dro�ības stundu?

Mazpamazām nak gaisma tās blēņas, ko Marijana iestāstījusi dēlam, lai piedabūtu viņu atlikt savas rīta nodarbes, Reimenta kun�gam esot ritenis, ko viņ� gribot salabot, lai varētu pārdot, bet, bū�dams sakropļots, turklāt nepra�a tādās lietas, nevarot izdarīt to pats.

Drago atgrie�as no savas inspekcijas un ziņo par rezultātu. Viņ� nevarot uzreiz pateikt, vai rāmis ir ieplaisājis vai ne. �ķiet, ka viņ� ar draugiem , vienam no viņiem esot paziņas autodarbnīcā varētu to iztaisnot un pārkrāsot. Bet vel ir vajadzīga jauna stūre, rumba, pārnesumu sistēma un bremzes, kas dro�i vien izmaksātu viņam, Reimenta kungam, tikpat, cik lietots velosipēds labā stāvoklī.

Nu ko, visnotaļ saprātīgs slēdziens. Viņ� būtu teicis tie�i to pa�u.

Lai kā nu tur būtu paldies, ka paskatījies, viņ� saka. Tava mamma stastīja, ka tu aizraujies ar motocikliem.

Ja, tētis nopirka man �Yamaha�, 250 kubikcollu.

Jauki. Viņ� uzmet Marijanai skatienu, Drago izliekas to ne�mānām. Ko vel viņam vajadzētu teikt?

Mamma teica, ka jūs cietāt smagā avarijā, puisis nāk viņam

talka.

Ja gan. Kādu laiku pavadīju slimnīcā.

Ka tas gadījās?

Es gribēju izdarīt pagriezienu, un mani notrieca ma�īna. Vadī�tājs apgalvo, ka viņ� neesot mani redzējis. Ka es neesot devis nekādu signālu. Ka viņu ap�ilbinājusi saule.

Traki.

Klusums. Vai puisis ir uztvēris to mācību, ko viņam vajadzēja uztvert? Vai Marijana ir apmierināta? Diez vai. Viņa gribētu, lai pa�saka ko vairak pastāsta, cik pārgalvīgi lielākoties ir riteņbraucēji un pēc analoģijas arī motociklisti; liek saprast, cik briesmīgas ir traumēta cilvēka cie�anas un invalīda pazemojo�ais stāvoklis. Bet viņ� jut, ka �im puisim labāk tīk lakoniska valoda, viņam nebutu pa prātam izjusti sprediķi. Un vel �ķiet, ka, ja ari Drago simpatizētu kādam no Megilroudas negadījuma dalībniekiem, tas drīzāk būtu Veins Blaits, strauj� zaļknābis pie autiņa stūres, nevis Pols Reiments, izklaidīgs vecs sakārnis uz divriteņa.

Ta vai citādi kādas kardinālas pārmaiņas viņ�, pēc Marijanas domām, varētu panākt? Vai viņa tie�am gaida, ka �is izskatīgais pui�sis, kurā mutuļo veselīga enerģija, pavadīs vakarus mājās, nolicis pār grāmatām, kamēr viņa draugi ārā priecājas? Atstās garā�ā spo�o �Yamaha� un brauks ar autobusu? Drago Joki�s tautas eposa cie�nīgs vārds. �Balāde par Drago Joki�u�.

Viņ� nokrem�ļojas un saka: Drago, tava mamma lūdza man parunāt ar tevi zem �etrām acīm.

Marijana iziet no istabas. Es saprotu, ka esmu tev pilnīgs sve�i�nieks, viņ� uzrunā puisi. Tikai cilvēks, kuru aprūpē tava mamma. Cilvēks, kur� ir par to ļoti pateicīgs. Bet viņa lūdza man ar tevi parunāt, un es piekritu. Teik�u tev tā ja es varētu pagriezt pulksteni atpakaļ uz bridi pirms tā negadījuma, tici man, es to darītu. Varbūt tagad tā neizskatās, bet es vienmēr esmu piekopis aktīvu dzīvesveidu. Tagad es nevaru pat aiziet uz veikalu, katrā sīkumā esmu atkarīgs no citiem cilvēkiem. Uti tas notika viena acumirklī, pilnīgi negaidot. Tik�pat labi tas var notikt ari ar tevi. Nevajag riskēt ar savu dzīvību, Drago, tas nav to vērts. Tava mamma grib, lai tu bUtu prātīgs ar to savu motociklu, un es domāju, ka tev vajadzētu viņai paklausīt. Tas ari viss, ko es gribēju teikt. Tava mamma ir labs cilvēks, viņa mīl tevi. Saproti?

Ja viņam lūgtu iepriek� paredzēt, kāda būs Drago reakcija, viņ� teiktu, ka puisis sēdēs ar nodurtām acīm, knibinās nagus un, dusmo�joties uz māti, kas viņu �urp atstiepa, gaidīs, kad vecais sakārnis bus beidzis. Nekā tamlīdzīga. Kamēr viņ� runā, Drago raugās viņa atklātu skatienu un vieglu, gandrīz vai draudzīgu smaidu labi veidotajās lūpās. Labs ir, � viņ� beigās saka. Ziņa saņemta. Bu�u prātīgs. Pēc mazas pauzes puisis jautā: Jums patīk mana mamma, vai ne?

Viņ� pamāj ar galvu. Varētu pateikt ko vairāk, bet pagaidām ar to pilnīgi pietiek.

-���� Jūs ari viņai patīkat.

Ari viņ� viņai patīk. Viņam spēji salecas sirds. �Viņa man ne tikai patīk, es mīlu viņu!� �ie vārdi teju izlau�as viņam pār lūpām. Tā vielā viņ� saka: � Cen�os viņai palīdzēt, tas ari viss. Tāpēc jau es runāju ar tevi. Es nedomāju, ka �ī runā�ana var tevi paglābt, jo tādas lietas, viņ� viegli uzsit pa cietu�o kāju, vienkār�i notiek un viss, tās nevar iepriek� paredzēt, nev ar novērst. Bet tas var palīdzēt tavai mammai. Viņai var palīdzēt apziņa, ka tu zini, ka viņa mīl tevi un grib, lai ar tevi viss būtu kārtībā, grib to gana stipri, lai lūgtu sve�am cilvēkam, proti, man, bilst kādu vārdu. Saproti?

Vardi ir pa�i par sevi, bet aiz vai ap, vai zem tiem ir nodoms, ar kādu tie teikti. Viņ� runā un redz, ka Drago vēro viņa lupas un, atstumjot malā vardu pavedienus glu�i kā zirnekļa timekli, mēģina uztvert �o nodomu. Viņa simpātijas pret �o puisi aug, aug straujā tempa. �is nav parasts vidusmēra pusaudzis, nav vis! Viņu varētu ap�skaust pat pa�i dievi. �Balāde par Drago Joki�u�. Nav brīnums, ka māte baidās par viņu. Uz rīta pusi atskan telefona zvans: �Vai Joki�as kundze? Vai jums ir dēls vārdā Dragons? �eit zvana no Gamera�as slimnīcas.� Glu�i kā adata sirdī, ka zobens. Viņas pirmdzimtais.

Atgrie�as Marijana; Drago pieceļas. � Es nu ie�u, viņ� sa�ka. Atā, mammu. Viņ� pieliecas no saviem augstumiem un pie�skaras ar lūpam viņas pierei. Visu labu, Reimenta kungs. �ēl, ka nekas nesanak ar to riteni. � Un viņ� ir prom.

Ļoti labi spēlē tenisu, saka Marijana. Ļoti labi peld. Viņ� visu dara ļoti labi. Un galviņa strādā. Viņa vāri pasmaida.

Mana mīļā Marijana, � viņ� saka. �Emocionāls pacēlums,� viņ� mierina sevi, �cilvēkam var piedot, ka emocionāla pacēluma brīdī viņam pasprucis �is mīlestību apliecino�ais vārdiņ�.� Esmu pārliecināts, ka ar viņu viss būs kārtībā. Ka viņ� nodzīvos ilgu un lai�mīgu dzīvi un pieaudzis kļūs par admirāli, ja reiz viņ� to grib.

Jūs domājat? Smaids vēl kavējas viņas lupās, bet nu tas pau� tikai un vienīgi prieku par spīti tam, ka viņ� neprot neko salabot, turklāt ir kroplis, Marijana tic, ka viņ� spej pareģot nākotni. Tas gan labi.

TAS IR MARiJAMAS SMAIDS, kas, aizkavējies viņa atmiņā, atnes ilgoto un jau ilgu laiku nepiecie�amo pārmaiņu. Vienā mirkli ir nozudusi visa grūtsirdība, visi tum�ie mākoņi. Viņ� ir Marijanas darba devējs, viņas boss, cilvēks, kas maksa par to, lai �ī sieviete ap�mierinātu viņa vajadzības, tomēr ik dienu pirms viņas iera�anās rosās pa dzīvokli un dara visu, kas viņa spēkos, lai ieviestu tīnbu un kār�tību. Viņ� ir pat pasūtījis ziedus, lai atsvaidzinātu telpu vienmuļību.

Pilnīgs absurds. Ko viņ� grib no �īs sievietes? Viņ� grib, lai viņa atkal pasmaida, jā. lai dāvā viņam smaidu. Viņ� grib iekarot vietu viņas sirdī, lai cik maza ta būtu. Vai viņ� grib kļūt par viņas mīļāko? Ja, savā ziņa viņ� to vēlas, dedzīgi vēlas. Viņ� grib mīlēt un lolot viņu un viņas bērnus, Drago, Ļubu un to tre�o, kuru vel nav redzējis. Ari pret Marijanas vīru viņam nav ne mazākā ļaunuma, to viņ� var apzvērēt. Viņ� novēl viņas vīram visu to labako, laimi un veiksmi. Tomēr viņ� atdotu nezin ko, lai būtu �o lielisko, skaisto bērnu tēvs un Marijanas virs; ja citādi nevar, viņ� varētu but lidz-tēvs, līdz-vīrs vai platonisks mīlnieks. Viņ� grib rūpēties par viņiem visiem, aizsargāt viņus un paglābt.

No kā paglābt? To viņ� nevar pateikt, vēl ne. Bet vairāk par visiem viņ� grib paglābt Drago. Viņ� ir gatavs nostāties starp viņu un skaudīgo dievu zibens �autru, atkailināt pats savas krūtis.

Viņ� līdzinās sievietei, kura nekad nav laidusi pasaule bērnu un nu, būdama tam par vecu, piepe�i alkst steidzamā karta kjūt par māti. Alkst tik ļoti, ka ir gatava nolaupīt sve�u bērnu. Tik skaudra ir �ī vēlme.

������� KĀ KLĀJAS DRAGO? viņ� vaicā Marijanai, izlikdamies, ka tas ir tīri formāls jautājums.

Viņa ba�īgi parausta plecus.

Nedēļas nogalē viņ� brauks ar draugiem uz Tunkalulu plud�mali. Vai tā to saka Tunkalulu?

���� Tunkalila.

Viņi brauc ar motocikliem. Slikti draugi, dauzoņas. Man bail. Tā ir ka banda. Meitenes ari tādā vecumā, kaut kas traks! Es prie�cājos, ka Jūs pierunājāt ar viņu pagāju�ajā nedeļā. Parunājāt.

Tas nebija nekas īpa�s. Tikai da�i tēvi�ķi vārdi.

Nu ja, viņam pietrūkst tēvi�ķu vārdu, kā jūs sakat, tā ir viņa nelaime.

Tā ir pirmā reize, kad Marijana izsaka kritisku piezīmi par viņam nezināmo viru. Viņ� gaida turpinājumu, bet viņa klusē.

Zēnam �eit nav viegla dzīve, viņ� piesardzīgi saka. �eit valda vīri�ķības gaisotne. Viņam gribot negribot nākas izcelties vīri�ķās nodarbēs, vīri�ķos sporta veidos. Kļūt par trakgalvi. Riskēt. Varbūt tur, kur jūs agrāk dzīvojāt, tas ir citādi.

Tur, kar jūs agrāk dzīvojāt. Izrunājis �os vārdus, viņ� saprot, ka tiem piemīt augstprātības pieskaņa. Kāpēc lai zēni nebūtu zēni an tur, no kurienes nākjoki�u ģimene? Ko viņ� zina par to, ka izpau�as vīri�ķība Eiropas dienvidaustrumos? Viņ� gaida, ka Marijana pa�skaidros, iebildīs viņam. Bet viņa domā par ko citu.

Ko jūs domājat par privātskolu, Reimenta kungs?

Ko es domāju par privātskolu? Domāju, ka tā varētu būt ļoti darga. Vēl es domāju, ka tā ir liela kļūda iedomāties, ka privātsko�lās jaunie�i tiek pieskatīti dienu un nakti un pilnīgi pasargāti no visa slikta. Bet viens gan tur var iegūt labu izglītību, vismaz labākajās privātskolās. Vai jūs gribat sūtīt turp Drago? Vai esat noskaidrojusi, cik tas maksās? To vajag izdarīt pirmām kārtām. Mācību maksa tur ir augsta, absurdi augsta, patiesību sakot, astronomiska.

�Tik augsta, ka �īs skolas nav pieejamas bērniem, kuru tēvi no�pelna iztiku ar autobūvi. Vai tiem, kuru mātes aprūpē vecus cilvē�kus.� Bet to viņ� pātur pie sevis.

-����� Bet ja Jūs nopietni par to domājāt, viņ� turpina un, tikko sācis, apjau�, cik neapdomīgi ir viņa vārdi, bet viņ� nevar atturēties, negrib, un to veļas ari pats Drago, es varētu palīdzēt. Varētu pie��ķirt jums aizdevumu. � Uz bridi iestājas klusums. �Tā,� viņ� domā, �tas nu ir pateikts. Atkāpties vairs nevar.�

Mēs domājam, varbūt viņ� var dabūt stipendiju, ar savu tenisu un visu pārējo, saka Marijana, laikam īsti neuztvērusi viņa vārdus un to, kas aiz tiem stāv.

-���� Jā, tā ir reāla iespēja, jums vajag par to painteresēties.

-����� Vai ari mes varam dabūt aizdevumu. �ķiet, ka beidzot viņu ir sasniegusi teikta atbalss, viņa domīgi sarauc pieri. Vai jūs varat aizdot mums naudu, Reimenta kungs?

Varu gan. Bez procentiem. Varēsiet atdot tad, kad Drago pats saks pelnīt.

Bet kāpēc?

-���� Tas ir ieguldījums viņa nākotnē. Mūsu visu nākotnē.

Marijana pa�ūpo galvu. Kāpēc? viņa atkarto. Es nesaprotu.

Ir viena no tām dienām, kad viņa atvedusi sev līdzi Ļubu. Bērns

sē� uz dīvāna savā ko�i sarkanajā priek�autiņa, izstiepis kājas, kas ieģērbtas da�ādu krāsu zeķes, sarkanā un violetā, rokas rāmi izstiep�tas gar sāniem ja ne vērīgais melno acu skatiens, viņu varētu notu�rēt par lelli.

-�� Jums vajadzētu to zināt, Marijana, viņ� klusi saka. Viņa mute ir izkaltusi, sirds pukst straujā ritmā, tas ir dkpat briesmīgi un satrau�co�i ka se�padsmit gadu vecumā. Sievietes vienmēr zina tadas lietas.

Marijana atkal pa�ūpo galvu. �ķiet, ka viņa patie�am neko neno�jau�. Nesaprotu.

Pateik�u jums zem �etrām acīm.

Marijana nobubina kaut ko, un Ļuba paklausīgi paņem savu mazo rozā mugursomiņu un dodas uz virtuvi.

-����� Nu, varat runāt.

Es jūs mīlu. Tas arī viss. Es mīlu jūs un gribu jums kaut ko dot. Ļaujiet man to izdarīt.

Grāmatās, ko māte viņa bērnībā mēdza pasūtīt no Parīzes tās pienāca brūnās kartona paciņās ar A�cta izdevniecības logotipu un pastmarku rindu, kuras bija attēlota barga, ar frīģie�u cepuri rotāta Mariannas* galva -, lai nopūstos par tām Balaratas viesistabā, kur �alūzijas vienmēr bija nolaistas, sargājot telpu no karstuma vai auk�stuma, un ko viņ� paslepus lasīja, izlai�ot nepazīstamus vārdus, jo tas piederējās pie viņa nerimtīgajiem centieniem izprast, kas viņai īsti patīk, būtu rakstīts, ka Marijana nicīgi savilka lūpas, varbūt pat tā:

* Fran�u nacionālais simbols, brīvības un saprāta personifikācija.

viņas lupas nicīgi savilkās, bet acīs atspulgojās slēpta triumfa dzirksts. Bet, atstājis bērnību pagātnē, viņ� zaudēja ticību A�eta grāmatu pa�saulei. Ja ari jelkad ir bijis par ko viņ� stipri �aubās kāds vaibstu kods, kas, reiz apgūts, ļauj nemaldīgi lasīt pēc lūpu un acu mainīga�jām izteiksmēm, tas laiks nu ir garām, vējiem līdzi.

Iestājas klusums, un Marijana nekādi necen�as viņam palīdzēt. Tomēr viņa neapcērtas uz papē�a, lai atstātu telpu. Vai nu viņas lūpas savelkas vai ne, �ķiet, ka viņa ir gatava uzklausīt �ī ārkārtējā, ne�parastā paziņojuma turpinājumu.

Viņam, protams, pieklātos sievieti apskaut. Piekļāvis pie krūtīm, viņ� pasargātu to no jebkura pārpratuma. Bet tad viņam jānoliek pie malas stulbie kruķi, bez kuriem viņ� nevar nostāvēt; to izdarījis, viņ� sagrīļosies, varbūt pat nokritīs. Tā ir pirmā reize, kad viņ� saskata protēzes priek�rocības tai būtu mehānisms, kas aizstāj celi un tādējādi atbrīvo rokas.

Marijana atmetar roku, it ka aizgainītu mu�u no loga rūts vai no�purinātu trauku lupatu. Jūs gribat maksāt, lai Drago var iet privāt�skolā? viņa jautā, un mirkļa burvība ir pagaisusi.

Vai viņ� tie�ām grib apmaksāt Drago mācības? Jā. Viņ� vēlas, lai Drago iegūtu labu izglītību un tad, ja viņ� paliks pie sava nodoma un jūra patie�ām ir viņa kvēlākais sapnis, varētu kļūt par juras kara spēku virsnieku. Viņ� vēlas, lai arī Ļuba un viņas vecākā māsa būtu laimīgas, lai ari viņām būtu kāds sapnis. Viņ� vēlas visus trīs bērnus ņemt savas labdarīgās aizbildniecības paspārnē. Un viņ� vēlas mīlēt �o brīni�ķīgo sievieti, viņu māti. To viņ� veļas vairāk par visu. Par to viņ� ir gatavs visu apmaksāt.

Jā, viņ� saka. Tāds ir mans priek�likums.

Viņu skatieni sastopas. Viņ� nevar apzvērēt, bet �ķiet, ka Mari�jana ir viegli pietvīkusi. Tad viņa steig�us iziet no istabas. Pēc mirkļa viņa atgrie�as. Sarkanais lakatiņ� ir noņemts, mati atlaisti. Uz vienas

rokas viņa tur Ļubu, otrā rozā somiņu. Viņa �ukst kaut ko bērnam ausi. Bērns pagrie�as un, sūkādams īk�ķi, ziņkāri viņu aplūko.

Murfis jāiet, saka Marijana. Paldies. Un pēc mirkļa viņas ir prom.

Viņ� to izdarīja. Viņ�, vecs vīrs mezglainiem pirkstiem, atziņas mīlestībā. Bet vai viņ� var kaut mirkli cerēt, ka �i sieviete, kurā viņ� tik neapdomīgi, nevilcinoties ieguldīja visas savas cerības, atbildēs viņam ar to pa�u?

NĀKAMAJĀ DIENĀ Marijana neierodas. Viņa neatnāk ari piektdien. Atgrie�as tum�ās ēnas, kas �ķita nozudu�as uz visiem lai�kiem. Viņ� piezvana uzjoki�u dzīvokli un izdzird atbildētājā sievietes balsi, bet tā nav Marijana. (Kas tad? Vecākā meita?) �eit Pols Reiments, viņ� saka. Es meklēju Marijanu. Vai viņa varētu man pie�zvanīt?

Neviens nepiezvana.

Viņ� piesē�as uzrakstīt vēstuli. Mīļā Marijana, viņ� raksta, baidos, ka jūs neesat mani pareizi sapratusi. Viņ� izdzē� vārdu mani un uz�raksta ko es gribēju teikt. Bet ko tad viņ� tādu gribēja teikt, ko viņa nav pareizi sapratusi? Kad es jūs sastapu, viņ� iesāk jaunu rindkopu, es biju smaga stāvokli. Bet tas nav tiesa. Viņa celis varēja būt smagā stāvoklī un viņa nākotnes izredzes, bet ne jau viņ� pats. Ja viņ� zinātu, ar kādu vārdu raksturot savu stāvokli toreiz, kad viņ� sastapa Mari�janu, viņ� zinātu ari, ko viņ� tagad grib teikt. Viņ� izdzē� vārdu smagā. Bet ko lai liek tā vietā?

Kamēr viņ� tā mokās, kāds zvana pie durvīm. Viņam salecas sirds. Varbūt grūtais vārds un grūtā vēstule vispār nebūs vajadzīga?

Reimenta kungs? saka balss namrunī. � �eit Elizabete Kostello. Vai es varu ar jums parunāt?

Lai kas'ir �i Elizabete Kostello, pa kāpnēm viņa kāpj ļoti lēni. 'l ikusi līdz dzīvokļa durvīm, viņa ir pilnīgi bez elpas sieviete sestajā gadu desmita, tā vismaz viņam �ķiet, tuvāk se�desmit nekā piecdes�mit, ģērbusies puķainā zīda kleita ar dziļu izgriezumu, kas atsedz neglīti vasarraibumainus, diezgan tuklus plecus.

Slima sirds, viņa saka, apvēdinodes ar roku. Gandrīz tada pati nelaime kā� (viņapieklust, lai ievilktu elpu) � kājas trūkums.

Viņu pārsteidz �i piezīme, kas sve�inieka mutē �ķiet pilnīgi nepie�mērota, nepieklājīga.

Viņ� aicina sievieti iek�ā, piedāvā apsēsties. Viņa neatsakās no glāzes ūdens.

Sākumā gribēju teikt, ka esmu no Valsts bibliotēkas, viņa saka. Gribēju uzdoties par vienu no bibliotēkas brīvprātīgajām dar�biniecēm, kas nak novērtēt jūsu novēlējuma apjomu, proti, tehnisko apjomu, gabarītus, lai varētu kaut ko plānot. Bet vēlāk tikpat atklātos, kas es patiesībā esmu.

Tātad jūs neesat no bibliotēkas?

Ne. Tie būtu biju�i meli.

Kas tad Jūs esat?

Viņa aplai� skatienu dzīvojamai istabai; �ķiet, ka tas ir atzinīgs ska�tiens. Es esmu Elizabete Kostello, viņa saka. Kā jau pirmīt teicu.

Ā, jūs esat tā Elizabete Kostello! Piedodiet, man neienāca prātā. Atvainojiet.

Nekas. Viņa izrau�as no dīvāna dzīlēm. Laikam vajadzētu ķerties pie lietas. Es vēl nekad neesmu neko tādu darījusi, Reimenta kungs. Vai sniegsiet man roku?

Pirmajā mirklī viņ� apjūk. Sniegt viņai roku? Viņa pastiepj labo roku, un viņ� to saņem. Bridi viņa saujā guļ apaļīga, diezgan vēsa

sievietes roka; viņ� ar nepatiku ievēro, ka pa�a roka kļuvusi lika bāla, kas ir glu�i dabiski, jo viņ� pārāk ilgi nav bijis svaiga gaisā.

Nu, luk. Es esmu tāds neticīgais Toms, ka redzat. Manot viņa mulsumu, vie�ņa saka: Tāpēc, ka gribēju pali paskatīties, kas jūs par putnu. Gribēju but dro�a, viņa turpina, un nu viņ� vairs pilnīgi neko nesaprot, � ka mūsu augumi vienkār�i neizies viens otram cauri. Naivi, protams. Mēs ta�u neesam rēgi, ne jus, ne es kāpēc man vajadzētu tā domāt? Vai turpināsim?

Viņa smagi nosē�as uz dīvāna, iztaisno plecus un sāk citēt: Trie�ciens nāk no labās puses; spēj�, pārsteidzo�s un sāpīgs ka strāvas sitiens, tas atrauj viņu no velosipēda sēdekļa. �Atslābinies!� viņ� sev saka, lidojot pa gaisu, un tā tālāk.

Sieviete apklust un vēro viņa seju, ka gribēdama fiksēt teikta radīto efektu.

Vai zināt, kādu jautājumu es sev uzdevu, līdzko izdzirdēju �os vārdus, ReimentJ kungs? Es sev pajautāju: �Kam man vajadzīgs �is cilvēks?� Kāpēc nevarēja ļaut viņam mierīgi dzīvot, vizināties gar piekrasti ar divriteni, neko nezinot par Veinu Braitu vai Blaitu* paliksim pie pēdējā �, kas drāzās pa Megilroudu, lai izpostītu viņa dzīvi un Pols Reiments nonāktu vispirms slimnīcā un tad atpakaļ savā mājokli, kur ir tik neērtas kāpnes? Kas viņ� man tāds ir?

Kas ir �i trakā sieviete, ko esmu ielaidis sava mājā? Ka es tik�u no viņas vaļā?

L'n kāda ir atbilde uz jūsu jautājumu? � viņ� piesardzīgi jau�tā. � Kas es jums esmu?

Jūs ieradāties pie manis, viņa saka. Savā ziņā es nenosaku, kas pie manis nāk. Jūs ierādāties ar visu bālumu, kumpo muguru un kruķiem, dzīvokli, kam esat tik ļoti pieķēries, fotogrāfiju kolekciju

* Vārds blight angļu valodā nozīmē �kaitīgi ietekmet, sagraut�.

un visu pārējo. Arī ar Miroslavu Joki�u, bēgli no Horvātijas, jā, tā viņu sauc, Miroslavs, draugi sauc viņu par Melu un jūsu neno�briedu�o mīlestību pret viņa sievu.

Ta nav nenobriedusi.

Ir gan. Tā vietā, lai paturētu �īs jutās pie sevis, jūs atklājat tas viņai, lai gan jums nav ne jausmas un jūs labi zināt, ka jums nav ne jausmas, kas no tā iznāks. Padomājiet, Pol. Vai jūs patie�ām gribat panākt, lai jūsu kopēja pamet ģimeni un nak dzīvot pie jums? Domā�jāt, ka jūs darīsiet viņu laimīgu? Viņas bērni būs apjuku�i un dusmīgi, viņi pārstās ar mati runāt, un viņa visu dienu gulēs jūsu gultā, �ņuk�stos un nekur neradīs mieru. Kā jums tas patiks? Vai arī jums ir cili plāni? Varbūt jūs cerat, ka Mels ienirs piekrastes bangas un pazudis bez vēsts, atstājot jums savu sievu un bērnus?

Atgriezī�os pie sava pirmā jautājuma. Kas Jūs esat, Pol Reiment, un kas tik īpa�s ir jūsu mīlas alkas? Domājat, Jūs esat vienīgais vīrietis, kas savas dzīves rudeni vēlajā rudenī, ja drīkst teikt iedomājas, ka ir sastapis kaut ko līdz �im nepieredzētu, proti, īstu mīlestību? Penijs par pāri, Reimenta kungs, tādus stāstus var dzirdēt ik uz stūra. Jums vajadzēs sagudrot ko nopietnāku.

Elizabete Kostello nu viņ� sāk atminēties, kas viņa tada ir. Reiz viņ� mēģināja lasīt kādu viņas grāmatu, romānu, bet necik tālu ne�tika, tā nebija saisto�a. Lāgiem ir gadījies uzdurties viņas rakstiem par ekoloģiju vai dzīvnieku tiesībām, bet viņ� tos pār�ķīra, jo nekad nav interesējies par �īm tēmām. Reiz (viņ� intensīvi rakņājas atmiņā) viņa nez kāda iemesla dēļ bija ieguvusi sliktu slavu, bet �is gadījums jau �ķiet laimīgi aizmirsts vai an tas bija vienkār�i kārtējais mediju bums. Sirmi pelēki mati, pelēka seja un, kā viņa pati saka, slima sirds. Strauja elpa. Un nu viņa sē� �eit un lasa viņam sprediķus, māca dzīvot!

Un kam jūs dotu priek�roku? viņ� jautā. Kāds stāsts pada�rītu mani jūsu uzmanības vērtu?

Ka lai es to zinu? Izdomājiet kaut ko.

Stulbais sievi�ķis! Vajadzēs izlikt viņu aiz durvīm.

Kustieties! viņa skubina.

Kustēties? Kur kustoties? Kusties! ta saka stūrgalvīgam ēzelim.

Kusdeties! Paskubiniet savu mirstīgo �es�! viņa saka. � Megilrouda, jūsu vārti uz miru�o valstību kā jutāties, lidojot pa gaisu? Vai acu priek�a pazibēja visa jūsu dzīve? Un kāda tā jums �ķita dzīve, kuru jūs grasījāties pamest?

Vai tas ir desa? Vai viņ� tie�ām gandrīz nomira? Xav �aubu, tas ir divas da�ādas lietas būt dzīvībai bīstamā situācijā un būt uz nāves sliek�ņa. Vai �i sieviete zina ko tādu, ko nezina viņ� pats? Viņ� domā: lido�ana pa gaisu taja diena ka tas īsti bija? Jāteic, ka viņ� nebija tik brīvi juties kop� zēna gadiem, kad mēdza pārgalvīgi lekt no kokiem un vienreiz pat no jumta. Un tad viņ� atsitās pret ceļu un noelsās, gaiss �ņākdams izlauzās no plau�ām. Vai parastu izelpu var interpre�tēt ka pēdējo donfu, pēdējo vārdu?

Es jutos bēdīgs, viņ� pēdīgi saka. Atskatoties mana dzīve �ķita tik bezjēdzīga. Velti iz�ķiests laiks, es toreiz nodomāju.

Bēdīgs. Viņ� bez mazākās piepūles lido pa gaisu, �is pārdro�ais jauneklis uz lidojo�ās trapeces, un jūtas bēdīgs. Viņa dzīve atskatoties �ķiet bezjēdzīga. Kas vel?

Kas vēl? Nekas. Ko �ī sieviete grib no viņa izvilkt?

Bet �ķiet, ka viņa ir zaudējusi interesi par savu jautājumu. Pie�dodiet, man uznāca pēk�ņs vājums, viņa nomurmina, mēģinot pietrausties kājās. Viņai tie�am ir izteikti bāli vaigi.

Vai gribat atgulties? Manā studijā ir gulta. Varbūt pagatavot jums tasīti tējas?

Viņa atmet ar roku. Tas ir tikai reibonis no karstuma, no kāp��anas pa kāpnēm, kas to lai zina. Jā, paldies, es apgul�os uz mirkli. Viņa mēģina nostumt no dīvāna spilvenus.

Ļaujiet, es jums palīdzē�u. Viņ� pieceļas un, balstoties uz viena kruķa, saņem viņas roku. �Viens vārgulis ved otru,� viņ� no�domā. Viņas āda ir vesa un mikla.

Studijas gulta ir diezgan ērta. Viņ� dara, ko var, lai atbrīvotu to no mantu jūkļa; viņa noauj kurpes un apguļas. Cauri zeķēm vīd zilam vēnām klāti, diezgan slabani stilbi.

Nepievērsiet man uzmanību, viņa saka, aizsegusi acis ar ro�ku. Tā medz teikt nelūgti viesi, vai ne? Dariet, kas jums dararns, it ka manis te nebūtu.

Ļau�u jums atpūsties, viņ� atbild. Kad jutīsieties labāk, es izsauk�u taksi.

Nē, ne, viņa iebilst. Baidos, ka tur nekas nesanāks. Es vēl kadu brīdi palik�u piejums.

-����� Nedomāju vis.

Ja gan, Reirnenta kungs, tie�i ta. Tuvākajā laikā man jāpaliek ar jums. Viņa paceļ roku, kas bija aizlikta priek�ā acīm, un viņ� ierauga vāru smaidu. Saņemieties! viņa saka. Tas vel nav pa�saules gals.

Pcc pusstundas viņ� ieskatās studijā. Elizabete Kostello ir iemi�gusi. Apak��oklis ir nedaudz atkāries, no likies dzīlēm nāk viegli, grants �irkstoņai līdzīgi krācieni. Viņam �ķiet, ka tā nav necik vese�līga skaņa.

Viņ� mēģina pievērsties grāmatai, ko pirmīt lasīja, bet nespēj kon�centrēties, un sāk nīgri raudzīties pa logu.

Kāds ieklepojas. Kostello kundze vienās zeķes stāv durvju ailē. Vai jums ir aspirīns? viņa vaicā.

Vannas istabas skapītī ir paracetamols. Nekā cita man nav.

-� Variet pietaupīt savas grimases, Reimenta kungs, viņa sa�ka. Es neuzprasījos uz to vairak kā jūs.

Uz ko? Viņa balsī skan neslēpts aizkaitinājums.

Uz jums. Es neprasīju, lai man Jauj pavadīt burvīgu pēcpus�dienu jūsu drūmajā dzīvoklī.

Tad ejiet prom! Atstājiet �o dzīvokli, ja tas jums krīt uz nerviem. Man joprojām nav ne jausmas, kāpēc jūs vispār �urp nācāt. Ko jums no manis vajag?

Jūs pats atnācāt pie manis. Jūs�

Es atnācu piejums? Jūs atnācāt pie manis!

Ku�, nekliedziet, kaimiņi nodomās, ka jūs mani sitat. Viņa smagi atkrīt krēslā. Piedodiet. Es jums uzbā�os, es saprotu. Bet jūs atnācāt pie manis, tas ir viss, ko es varu pateikt. Jūs man pagadī�jāties vīrietis, kuram nav kājas un nākotnes izred�u, toties ir pilnīgi nepiemērots kaisles objekts. Tā ir starta pozīcija. Un man nav ne jausmas, kurp mcs varētu doties. Vai jums ir kāds priek�likums?

Viņ� klusē.

Varbūt jums neliekas prātīgi sekot intuitīvām tieksmēm, Reimenta kungs, bet ffs tā daru. Ta es esmu veidojusi visu savu dzīvi sekojot intuitīviem impulsiem, pat tiem, kurus es sākumā neizprotu. Galvenokart tiem, kurus es sākumā neizprotu.

Sekot intuitīviem impulsiem ko tas īsti nozīmē? Ki viņai var būt intuīcija attiecībā uz pilnīgu sve�inieku, kuru redz pirmo reizi mū�ā?

Jūs noteikti atradāt manu vardu telefonu grāmatā, viņ� sa�ka. Jūs rīkojaties uz labu laimi. Jums nav nekādas sajēgas par to, kas es patiesībā esmu.

Viņa papurina galvu. Ja tas būtu tik vienkār�i. Tas tiek pa�teikts tik klusi, ka viņ� tikko saklausa vārdus.

Saule tuvojas rietam. Viņi apklust un, glu�i kā vecs laulāts pāris īsa pamiera bridi, sē� un klausās, kā putni tuvējos kokos vērpj savu vakara lūgsnu.

Jūs pieminējāt Joki�us, viņ� pēdīgi saka. Ko jūs par viņiem zināt?

Jusu izpalīdze Marijanajoki�a ir izglītota sieviete. Vai viņa nav jums stāstījusi? Divus gadus viņa mācījās Dubrovnikas Mākslas insti�tūta un ieguva restauratores diplomu. Viņas virs tolaik strādāja �aja institūtā. Tur viņi ari iepazinās. Viņ� bija tehniskais darbinieks, spe�cializējies antīkajās tehnoloģijās. Viņ�, piemēram, restaurēja mehā�nisko pīli, kuras detaļas bija divus gadsimtus rūsēju�as institūta pagrabā. Tagad ta staigā, gāzelējoties ka īsta pile, pēk�ķ un dēj olas. Tā ir viena no viņu kolekcijas piиces de rйsistance*. Bet diem�ēl Aus�trālijā viņa prasmes nevienam nav vajadzīgas. �eit nav mehānisko pīļu. Tādēļ viņ� ir spiests strādāt autorūpnīcā.

Kas vēl Jūs varētu interesēt? Marijana dzimusi Zadarā, viņa ir pilsētas meitene, kas nespēj at�ķirt ēzeļa priek�galu no pakaļgala. Vēl viņa ir ļoti uzticīga sieva. Visu laulības gadu laika viņa nav ne reizes piekrāpusi savu viru. Kritusi kardinā�anā.

Es netaisos viņu kārdināt.

Es saprotu. Kā Jūs pats teicāt, jūs gribat vienkār�i apņemt viņu ar savu mīlestību. Jūs gribat dot. Bet par to, ka tevi kāds mīl, ir jāmaksā, ja vien cilvēkam ir kaut kripatiņa sirdsapziņas. Un Mari�jana negrib maksāt. Viņai jau ir biju�i gadījumi, kad pacienti iemīlas viņā un, viņu vārdiem sakot, nevar tur neko darīt. Viņai tas �ķiet nogurdino�i. �Nu man būs jameklc cita vieta� lūk. ko viņa pie sevis nodomā. Vai es skaidri izsakos?

Viņ� klusē.

Jūs kaut kas pievelk, vai ne? � viņa turpina. Jūs valdzina kāda viņas īpa�ība. Un man �ķiet, ka tās ir dzīvības sulas, kas piesātina viņu kā nobriedu�u augli. Ļaujiet man paskaidrot, kāpēc Marijana atstāj �ādu iespaidu uz jums un arī uz citiem vīrie�iem. Tas tāpēc, ka viņa tiek mīlēta, mīlēta tik ļoti, cik nu vien kāds �ai pasaule var tikt mīlēts.

* Fran�u termins, kas apzīmē kaut ka nozīmīgāko dalu vai iezīmi, �programmas naglu�.

Es neminc�u nianses, kuras jūs diez vai gribat dzirdēt. �ī pa�a iemesla dēļ uz jums atstaj iespaidu ari bērni, puisis un maza meitene viņi ir uzaugu�i �ai mīlestības gaisotnē. Pasaulē viņi jutās ka mājās. Viņiem ta ir laba vieta.

���� Un tomēr�

Un tomēr zēns ir iezīmēts ar nāves zīmi. Mēs abi to redzam. Pārāk glīts. Pārāk perfekts.

���� Bēdīgi.

Viņi kļūst skumji, skumji un miegaini. Viņ� pieslienas kājās. Sal�dētavā vēl paliku�i Marijanas kaneloni ar rikotas sieru un spinā�tiem, viņ� saka. Vai gribat? Nezinu, kādi ir jusu tālākie plāni. Ja vēlaties palikt pa nakti, laipni lūdzu, bet ar to būs gana, no rīta jums vajadzēs iet prom.

Elizabete Kostello pa�ūpo galvu, lēni un apņēmīgi. Baidos, ka tas nav iespējams, Pol. Vai nu tas jums patīk vai ne, bet kādu bridi es palik�u piejums. Es apsolu, ka bū�u īsts paraugviesis. Es neizkarinā�u vannas istabā savu apak�veļu un turē�os nojums pa gabalu. Es tikpat ka neko neēdu. Lielākoties jūs pat nemanīsiet manu klātbūtni. Tikai pa reizei es uzlik�u jums roku uz pleca, kreisā vai labā, lai jūs neno�klīstu no ceļa.

Un kāpēc man vajadzētu ar to samierināties? Ja nu es atteik��os?

Jums vajadzēs ar to samierināties. Jūsu griba �ajā gadījumā neko nenosaka.

TIESA KAS TIESA Elizabete Kostello ir īsts paraugviesis. Visu nedēļas nogali vie�ņa aizvada dzīvojamās istabas stūri, ko ir pār�ņēmusi savā rīcībā; viņa ir pilnīgi iegrimusi darbā, se�, nolīkusi pār kafijas galdiņu, un raksta kaut kādas piezīmes uz apjomīga manu�skripta lapām. Viņ� nepiedāvā viņai maltītes, viņa ari neprasa. Lāgiem, nebildusi ne vārda, viņa kaut kur dodas. Var tikai minēt, ko viņa �ajā laika dara varbūt pastaigājas pa Adelaidas ziemeļdaļas ielām, var�būt sē� kafejnīcā, skrubina kruasānu un vero satiksmes plusmu.

Viena no �īm prombūtnes reizēm viņ� grasās uzmest aei manu�skriptam, paskatīties, kas tas īsti ir, bet nevar to nekur atrast.

Varbūt jūs klauvējāt pie manām durvīm, viņ� saka svētdienas vakarā, ar domu papētīt mani un pēc tam izmantot viena no saviem romāniem?

Viņa pasmaida. Ja tas būtu tik vienkār�i, Reimenta kungs.

Un kāpēc ne? Man �ķiet, ka tas ir gana vienkār�i. Jūs rakstat romānu un gribat izmantot mani par prototipu kādam personā�am. Vai tā tas ir izskaidrojams? Ja tā, tad kas tas par romānu? Un vai jums ne�ķiet, ka vispirms vajadzētu lūgt manu piekri�anu?

Viņa nopū�as. Ja es grasītos, kā jūs sakāt, izmantot jūs romānā, es ta ari darītu. Mainītu jūsu vārdu un da�us dzīves faktus, lai apietu likumu par neslavas cel�anu, un lieta darīta. Tad man nebūtu nekā�das vajadzības dzīvot jūsu dzīvoklī. Xē, kā jau teicu, jūs atnācāt pie manis vīrietis ar sakropļotu kāju.

Viņam apnicis kļausities, ka viņ� ir atnācis pie �is sievietes. Vai nebūtu vieglāk izmantot kādu, kas būtu atnācis pie jums ar lielāku patiku? viņ� vaicā pec iespējas salta tonī. Metiet mieru �ai idejai. Jūs pati drīz vien sapratīsiet, ka es neesmu necik pakļāvīgs materiāls. Ejiet prom, es jūs neturu. Jūs izjutīsiet lielu atvieglojumu, tikusi no manis vaļa. Un otrādi.

Un jusu ncadekvatā mīla? Kur es vēl kaut ko tādu atradī�u?

Mana mīla, ka Jūs to saucat, Kostello kundze, uz jums pilnīgi neattiecas.

Vina dzedri pasmaida un papurina galvu. Ne jau jūs noteiksiet, kas uz mani attiecas un kas ne, viņa klusi saka.

Viņa roka cie�i sa�ņaudz kruķi. Ja tas būtu pamatīgs veco laiku kruķis, darināts nevis no alumīnija, bet o�a vai eikalipta koksnes, viņ� gāztu pa galvu �ai veca,jai raganai, vēl un vēlreiz, tik, cik būtu vajadzīgs, lai ta beigta gulētu viņam pie kājām, piesūcinot paklāju ar asinīm; lai pec tam dara ar viņu, ko grib.

Atskan telefona zvans. � Reimenta kungs? �eit Marijana. Kā jums klājas? Piedodiet, ka izlaidu da�as dienas. Biju slima. Es nak�u rit, ja?

Tad lūk, kāds ir iegansts viņa bija slima. Jā, protams, Mari�jana. Ceru, ka jums ir labāk. Gaidī�u jūs rit parastajā laikā.

Rīt atgriezīsies Marijana, viņ� paziņo savai vie�ņai pēc iespē�jas vienaldzīgā balsi. Cerams, ka viņa ir uztvērusi zemtekstu nu jums ir pēdējais laiks lasīties prom.

�� Jauki. Es nemaisī�os viņai pa kājām. Uztvērusi viņa nikno skatienu, vie�ņa turpina: � Vai ari jūs baidāties, ka viņa noturēs mani

par vienu no jūsu biju�ajām draudzenēm? Viņa velti viņam �ķel�mīgu smaidu. Nevajag uztvert visu tik nopietni, Pol.

Marijanas atgrie�anās iemesls atklājas, līdzko viņa ir ienākusi pa durvīm. Vēl nenovilkusi mēteli arā līst silts, tveicīgs, ar eikaliptu smar�u piesātināts lietus viņa nosvie� uz galdiņa glancētu bro�ūru. Uz vaka redzamas pseidogotiskas ēkas uz pla�a zālienā fona; vienā stūri ievietots mazāks attēls labi kopts puisis kreklā ar īsām piedur�knēm un kaklasaiti se� pie datora, viņam par plecu skatās tikpat labi kopts biedrs. �Velingtona koled�a piecas izcilības dekādes.� Viņ� nekad nav dzirdējis par �ādu koled�u.

Drago saka, viņ� grib tur iet, � paziņo Marijana. Izskatas laba skola, ja?

Viņ� iz�ķirsta bro�ūru.

Pembrok�īras Velingtona koled�as māsasiestade, viņ� skaļi lasa. Sagatavo jaunie�us jaunā gadsimta izaicinājumam� Karjerai biznesa, zinātnes un tehnoloģiju jomā, ka ari dienestam bruņotajos spēkos. Kur tas ir? Kā jūs par to uzzinājāt?

Kanberā. I�ur viņ� atrod jaunus draugus. Draugi Adelaida nav labi, tikai velk viņu lejā. Viņa izrunā vārdu Adelaida itālie�u ma�nierē, veidojot atskaņu vārdam skaida. Dūbrovnika atrodas tikai akmens sviediena attālumā no Venēcijas.

Un kur jūs uzzinājāt par �o Velingtona koled�u?

Drago visu par to zina. Ta ir sagataves skola Aizsardzības Spēku akadēmijai.

���� Sagatavo�anas skola.

���� Sagatavo�anas skola. Viņiem ir priek�roka.

Viņ� atkal piever�as bro�ūrai. Iesnieguma paraugs. Maksājumu grafiks. Viņ� zina, ka privātskolas ir dārgs prieks, tomēr, iespiesti melns uz balta, �ie cipari izraisa nelielu �oku.

���� Cik gadu viņ� tur pavadīs?

Ja viņ� sākjanvān, divi gadi. Divos gados viņ� var dabūt divpa�dsmito gadu*, pēc tam stipendiju. Mācību maksu vajag ūkai diviem gadiem.

Un Drago izrāda entuziasmu? Viņ� ir gatavs tur mācīties?

Lielu entuziasmu. Viņ� grib tur mācīties.

Parasti vecāki aizbrauc paskatīties un tikai tad pieņem galīgo lēmumu. Apskata telpas, aprunājas ar skolas direktoru, mēģina gūt kaut kādu priek�statu. Varbūt ari jums ar viru un Drago vajadzētu vispirms uzmest aci �ai Velingtona koled�ai?

Marijana novelk mēteli visnotaļ funkcionālu apģērba gabalu no caurspīdīga sintētiska materiāla � un izklāj to uz krēsla. No viņas ādas staro siltums, ta ir veselīgi sarta. Viņā nemana ne mazako sprie�dzi, viņu beidzamās tik�anas mieles. Velingtona koled�a, viņa saka. Domājāt, Velingtona koled�a grib, kajoki�a kungs ar kundzi no Munnoparas brauc skatīties, vai �i skola ir pietiekami laba viņu dēlam?

Marijanas tonis ir visnotaļ labdabīgs; ja kads ir samulsis, tad tas ir viņ�.

Horvātijā mans virs bija pazīstams cilvēks sava ziņā. Jūs man neticat? Visās avīzes viņa fotogrāfijas. Miroslavsjoki�s un mehāniskā pīle. Ari televīzija rāda mehānisko pīli. Ar diviem pirkstiem viņa atdarina gaisā soļo�anas kusdbas. Vienīgais cilvēks, kas var likt me�hāniskajai pilei iet, darīt skaņu kā jūs sakal �pek, pek�, ēst, viņa paplik�ķina sev pa krūtīm, un vēl citas lietas. Veca, veca pile. No Zviedrijas. Nonāk Dubrovnikā 1680. gadā, no Zviedrijas. Neviens nezina, kā to izlabot. Un tad Miroslavsjoki�s izlabo perfekti izlabo. Vienu nedēļu, divas nedēļas viņ� ir slavens cilvēks Horvātijā. Bet �eit, viņa pavēr� skatienu pret debesīm, kam tas interesē? Austrālijā

* Daudzas valstīs vidējās izglītības pēdējais, divpadsmitais gads.

neviens nezina par mehānisko pili. Nezina, kas tas ir. Miroslavs Joki�s, neviens nezina par viņu. Vienkār�i autostrādnieks. Tas nekas nav, autostrādnieks.

Te nu es jums nepiekritu, � viņ� saka. Ka autorūpnīcas strādnieks nav nekas. To nevar teikt ne par vienu cilvēku. Tomēr neatkarīgi no tā, vai jūs aizbrauksiet pie viņiem vai ne, vai dzīvojat Munnopara vai Timbuktū es domāju, ka Velingtona koled�a būs tikai priecīga saņemt nojums naudu. Ejiet un piesakieties. Es samak�sā�u. Es tūlīt pat izrakstī�u jums �eku pirmajai iemaksai.

Nu luk. Tik vienkār�i. Nu viņ� ir uzņēmies saistības. Ir kļuvis par labo krusttēvu. Krusttēvs ir tas, kur� ved bērnu pie Dieva. Vai viņ� ir spējīgs aizvest Drago pie Dieva?

Tas labi, bilst Marijana. Es saku Drago. Jūs darāt viņu ļoti laimīgu. Viņa ietur mazu pauzi. Un jūs? Vai kāja kārtībā? Nav sāpju? Vai darāt savus vingrinājumus?

Ar kāju viss kartība, ta nesāp, viņ� atbild. Bet galveno viņ� patur pie sevis: �Kāpēc jūs aizgājāt prom, Marijana? Kāpēc jūs mani pametāt? Tā nebija necik profesionāla rīcība, vai ne? Varu deret, ka jūs negribētu, lai par to uzzina Palsas kundze.�

Viņ� vēl nespēj atbrīvoties no sarūgtinājuma un veļas saskatīt Marijanā kādu no�ēlas izpausmi. Tajā pa�ā laika viņu skurbina prieks par viņas atgrie�anos un tīkams satraukums sakarā ar naudu, ko viņ� grasās dot. Viņ� jau agrāk ir ievērojis, ka devēja loma vie� viņā savādu pacēlumu. Skubina dot vēl vairak glu�i kā azartspēlēs. Iespējamā zaudējuma izraisītas trīsas. Viens zaudējums pēc otra. Pārsteidzīgs, neuzmanīgs solis un kritiens.

Alla� rosīgā Marijana jau ir ķērusies pie darba. Viņa sāk ar guļamistabu, novāc no gultas palagus un uzklāj tīrus. Bet viņ� ir pār�liecināts, ka Marijana jūt viņa skatienu, jūt to silto strāvu, kas glāsta viņas gurnus un krūtis. No rītiem viņ� vienmēr ir Erota iespaidā. Ja

notiktu brīnums un viņ� varētu apskaut Marijanu tie�i �ajā brīdī, �ajā noskaņojumā, �aja kaisles paisuma uzplūdā, viņ� ir gatavs derēt, ka spētu pārvarēt viņas godprātību. Bet tas, protams, ir pilnīgi neiespē�jami. Neapdomīgi. Vairāk nekā neapdomīgi neprātīgi. Viņam ne�vajadzētu to pat iztēloties.

Tad atveras vannas istabas durvis un uz skatuves uznāk halātā un �ības ģērbusies Kostello kundze. Viņa susina matus dvieli; starp mik�lajam �ķipsnām vīd sarlas ādas svēdras. Viņ� negribīgi iepazīstina abas sievietes. Marijana, �ī ir Kostello kundze. Viņa paliks te kādu bridi. Joki�as kundze.

Marijana sniedz roku, Kostello kundze paspie� to pārspīlēti svinīgā �estā. Varu apsolīt, ka es nemaisī�os jums pa kājām, viņa saka.

Neuztraucieties.

Pēc brī�a viņ� izdzird, ka noklik�ķ ārdurvju atslēga. Viņ� noskatās pa logu, kā, attālinoties pa ielu uz upes pusi, sarūk Kostello kundzes stāvs. Viņai galva ir salmu cepure viņa pa�a cepure, kas jau gadiem ilgi nav lietota. Kur viņa to ņēma? Vai viņa rakņājas pa viņa atvilk�tnēm?

Jauka sieviete, saka Marijana. Jūsu draudzene?

Draudzene? Nē, nav gan, vienkār�i paziņa. Viņai ir darī�anas pilsētā, tālab viņa uzkavēsies te kādu brīdi.

Tas labi.

�ķiet, ka Marijana steidzas. Parasti viņa vispirms ķeras klat kajai, palīdz viņam veikt vingrojumus. Bet �odien par to nav ne runas. Man jaiet, ir īpa�a diena, jāpaņem Ļubica no rotaļu grupas, viņa paskaidro un izņem no somas saldētu pīrāgu ar pildījumu. Varbūt es pēcpusdienā atgriezī�os. Te es nopirku jums mazliet len�am. Es atstāju �eku, Jūs maksājat man vēlāk.

Samaksāsiet, viņ� izlabo.

Samaksā�u, viņa atkārto.

Līdzko viņa ir prom, durvīs noskrapst atsl�ga ir atgriezusies Eli�zabete Kostello. Es nopirku augļus, � viņa paziņo un noliek uz galda polietilēna maisiņu. Domāju, ka tur būs pārrunas. Jums �ķiet, ka Marijana ir tam gatava?

Pārrunas?

Nu ja, koled�ā. Viņi gribēs aprunāties ar puisi un viņa vecā�kiem, galvenokārt jau ar vecākiem, lai pārliecinātos, ka viņi pieder attiecīgam sabiedrības slānim.

Skolā picsakas Drago, nevis viņa vecāki. Ja Velingtona koled�as vadībai ir kaut kripatiņa vesela saprāta, viņ� tiks pieņemts ar atples�tām rokam.

Bet ja nu viņi skaidri un gai�i pajautās vecākiem, ka viņi domā apmaksāt to pasakaino mācību maksu?

Es uzrakstī�u viņiem vēstuli. Do�u garantijas. Darī�u visu, kas būs vajadzīgs.

Trauka uz kafijas galdiņa top neliela augļu piramīda aprikozes, nektarīni, vīnogas. Brīni�ķīgi, viņa saka. Es tā priecājos par �o iespēju iepazīt jūs mazliet tuvāk. Jūs vie�at manī ticību.

Vie�u ticību? To man neviens vēl nav teicis.

-���� Ja, Jūs atgrie�at man ticību. Neņemiet pie sirds to, ko es teicu pārjums unJoki�as kundzi.Jebkur� justos apmulsis, sastapies ar �ādu patiesu, vecmodīgu mīlestību. Es noliecu galvu jūsu priek�a.

Viņa pārtrauc savu nodarbi un viegli, bet ar manamu ironiju pa�loka galvu.

Tomēr nevajag aizmirst par vēl vienu nopietnu �ķērsli, viņa turpina. Proti, Miroslavu Joki�u. Nekur nav teikts, ka viņ� būs ar mieru laist dēlu smalkā privātskolā, kas atrodas tūksto�iem jūd�u attālumā. Ka viņ� būs gatavs uzticēt savus finansialos pienākumus vīrietim ar amputētu kaju, kuru viņa sieva apmeklē se�as dienas ne�dēļā. Vai esat domājis, ka tikt galā ar Miroslavu?

Viņ� būtu pilnīgs muļķis, ja atteiktos. Galu gala, tas neattiecas uz viņu. Tas attiecas uz viņa delu, viņa dēla nākotni.

Nē, Pol, jums nav taisnība, Elizabete rāmi iebilst. No dēla pie sievas, no sievas pie viņa lūk, kāda ir ķēdīte. Jūs aizskarsiet viņa lepnumu, viņa vīri�ķas goda jūtas. Agri vai vēlu jums nāksies tikties ar viņu aci pret aci. Un ko jūs teiksiet, kad tā reize būs klāt? �Es vien�kār�i gribu palīdzēt�? Vai tā? Tas nebūs gana labs teksts. Tikai patie�sība būtu gana laba. Un patiesība ir tāda, ka jūs nemaz negribat palī�dzēt. Glu�i otrādi, Jūs mēģināt ieliet karoti darvas Joki�u ģimenes medus mucā. Jūs mēģināt palīst viņa sievai zem brun�iem. Pieku�kuļot viņa bērnus un padarīt tos par saviem, vienu, otru un tad tre�o. Es nu gan nesauktu to par draudzīgu rīcību. Jūs, protams, neesat Miroslava draugs, pilnīgi noteikti ne, cik man redzams. Miroslavs netaisās apjums luncināties, un vai var viņam to pārmest? Tāpēc ari es prasu kā jūs domājat tikt galā ar Miroslavu? Jums vajag par to padomāt. Vajag padomāt. Viņa piesit ar pirkstu pie pieres. Un ja domā�ana novedīs jūs tur, kur es domāju, proti, strupceļā, varu pie�dāvāt jums kādu alternatīvu.

Alternatīvu kam?

Visām �im jūsu peripetijām arjoki�iem. Aizmirstiet parjoki�as kundzi un �o savu pieķer�anos. Atskatieties atpakaļ. Vai atceraties bei�dzamo reizi, kad bijāt osteopātijas nodaļā? Vai atceraties sievieti saules�brilles, kas brauca ar jums liftā? Kopa ar otru, vecāku sievieti? Protams, atceraties. Viņa atstāja uz jums iespaidu. Tas pat man bija skaidrs.

Nekas mūsu dzīvē nenotiek tāpat vien, Pol, to jums pateiks pat bērns. Tā ir viena no patiesībām viena no daudzajām patiesībām -, ko mums iemāca romāni, stāsti. Vai jūs vairs nelasāt gramatas? Tā ir liela kļūda. Jums vajadzētu to dant.

Ļaujiet man pastāstīt jums par sievieti tum�ajās brillēs. Diem�ēl �ī sieviete ir akla, viņa zaudēja redzi aptuveni pirms gada. Tam par

iemeslu bija ļaundabīgs audzējs vienu aci nācās izoperēt, otra ir zaudējusi redzes spēju. Pirms tam viņa bija skaista sieviete, vismaz |oti pievilcīga; tagad vioa nevienam nepatīk tapat kā visi neredzī�gie. Cilvēki vairās skatīties uz viņas seju. Vai drīzāk tā tie skatās un tad nepatika novēr� acis. Viņa, protams, neredz �o riebumu, tomēr viņa to apzinās. Viņa jūt citu skatienus glu�i ka pirkstus, kas taustās gar viņu un tad spēji atraujas.

Izradās, ka būt neredzīgai ir daudz sliktāk, neka viņai tika stāstīts, sliktāk, nekā viņa jelkad spēja iedomāties. Viņa ir pilnīgi izmisusi. Da�u mēne�u laikā �ī sieviete ir pārvērtusies par tādu ka �ausmu fil�mas tēlu. Viņa necie� būt sabiedriskās vietas, pieejama sve�iem ska�tieniem. Viņa grib paslēpties no visiem, nomirt. Un tajā pa�ā laika tur viņa neko nevar padarīt viņu māc neapmierināma seksuālā iekāre. Ka sieviete viņa ir pa�ā vasaras plaukumā un dienu no dienas sten iekāre glu�i ka govs vai sivēnmāte tveicīga dienā.

Vai jūs pārsteidz tas, ko es stāstu? Domājat, es pati esmu to visu sagudrojusi? Tā nav. Sī sieviete ir reala persona vārdā Marianna, Jūs esat redzējis viņu pats savām acīm. �ī �ķietami mierīga pasaule, kura mēs dzīvojam, ir pilna �ausmu. Pol, tādu �ausmu, kādas Jūs nespētu izfantazēt pat veselā svētdienu mēnesī. Piemēram, okeāna dzīles, juras dibens tur notiek tādi brīnumi, kas krietni vien pārspēj jeb�kuras fantāzijas ainas.

Mariannai nevajag, lai viņu kāds mierina vai, vēl jo vairāk, iemī�las viņa alkst pēc mīlestības tīri fiziska izpausmē. Viņa grib kaut īsu bridi būt tāda ka agrāk, tāpat kā to gribat jūs pats. Un luk, ko es jums gribu teikt: varbūt jums abiem kaut kas varētu sanākt, jums un Mariannai, aklai sievietei un kroplam vīrietim? Varbūt ir vērts pamē�ģināt?

Pateik�u jums vēl kaut ko. Marianna jūs pazīst. Jā, tie�i ta. Jūs savulaik esat iepazinu�ies. Vai jūs to zināt?

Rodas iespaids, ka Elizabete Kostello lasa viņa dienasgrāmatu ja viņam tada butu, un �ī sieviete pa naktīm ielavītos dzīvokli un lasītu viņa noslēpumus. Bet viņam nav dienasgrāmatas, ja nu vienīgi viņ� raksta to pa miegam.

��� Jūs maldāties, Kostello kundze, viņ� saka. To sievieti, par kuru Jūs stāstījāt, to, kuru jūs saucat par Mariannu, esmu redzējis tikai vienu reizi, slimnīca, un viņa pilnīgi noteikti nevarēja redzēt mani. Tālab nekādi nevar but, ka mes pazīstam viens otru pat vis�vienkār�ākajā �ī vārda nozīmē.

Ja, varbūt es kļūdos, pilnīgi iespējams. Vai arī jūs esat tas, kur� kļūdās. Varbūt Marianna saistīta ar kadu senāku jusu dzīves posmu, kad jūs abi vēl bijāt jauni, veseli un acij tīkami, jūs vienkār�i esat to aizmirsis. Jūs ta�u esat profesionāls fotogrāfs, vai ne? Varbūt kādreiz esat viņu fotografējis, bet jusu uzmanība bija pilnīgi veltīta uzņēmu�mam, nevis viņai, �i uzņēmuma objektam.

Var jau būt. Bet ar atmiņu man ir viss kartība, un es neko tādu neatceros.

Nu labi, veci paziņas jeb�u ne kāpēc nepamēģināt, kas jums abiem varētu sanākt? Ņemot vērā �i gadījuma īpa�os apstākļus, es pati uzņemos noorganizēt jusu tik�anos. Jums vajag tikai būt gatavībā un gaidīt. Varat būt dro�s ja reiz es nāku klaja ar �ādu priek�likumu, viss tiks pasniegts tā, ka viņa varēs ierasties pie jums, netraumejot savu pa�cieņu.

Vēl pāris vārdu. Ļaujiet dot jums mazu padomu lai ko jūs abi darītu, dariet to tumsa. Viņas deļ. Iedomājieties, ka jūsu gulta ir tum�a ala. Arā plosās vētra, un jauna medniece ienāk piejums, mek�lējot patvērumu. Viņa izstiepj roku un sastop citu roku, jūsējo. Un tā talak.

Vajadzētu pateikt viņai kādu skarbu vārdu, bet viņ� nespēj, it kā būtu sazāļots vai pilnīgi apstulbis.

Runājot par pagātnes epizodi, kuru Jūs it ka neatceraties, tur�pina Kostello kundze, to dienu, kad jūs tikāt vai ari netikāt viņu fotogralejis, varu teikt tikai vienu: neesiet tik pārliecināts par savu atmiņu. Sapuriniet to, un jūs būsiet pārsteigts, kādi tēli uzpeldēs virs�puse. Bet es negribu uzspiest jums savu viedokli. Lai no jūsu puses �is stāsts balstās uz pieņēmuma, ka Jūs esat redzējis viņu tikai vienu reizi, toreiz liftā. Tikai vienu reizi, bet tas bija pilnīgi pietiekami, lai uzjun�dītu juteklisku vēlmi. Jūsu vēlme un viņas seksuālās vajadzības diez, kas no ta varētu iznākt? Vētraina kaisle? Beidzamais rudenīgais ugunsgrēks? Nu ko, paskatīsimies. Viss turpmakais ir jūsu rokās, jūsu un viņas. Vai mans priek�likums jums �ķiet pieņemams? Ja tā, sakiet �jā�. Ja esat pārāk apmulsis, pamājiet ar galvu. Tātad jā?

Ka jau teicu, viņas vārds ir Marianna ar diviem �n�. Tur nu es neko nevaru līdzēt. Mainīt vārdus tas nav manos spēkos. Ja veļaties, varat dot viņai kādu citu, pagaidu vārdu, kādu mīļvardiņu, teiksim, Dārgumiņ�, Kaķēns vai tamlīdzīgi. Viņa bija precējusies, bet pēc minētā likteņa trieciena viņas laulība izjuka tapat ka viss pārējais viņas dzīvē. Tā ir sagriezusies ar kājām gaisā. Patlaban viņa dzīvo ar savu māti, to ve�u, kuru jūs redzējāt ar viņu kopā.

Pagaidām ar �o informāciju pilnīgi pietiek. Pārējo varat uzzināt no viņas pa�as. Divi �n�. Reiz sensenos laikos viņa bija cūkkopja meita. Viņas apģērbs mēdz būt tādā pa�ā nekārtībā ka visa viņas dzīve, bet tas ir piedodami, kuram gan negadītos kada kļūme, ģērb�joties pilnīgā tumsā?

Seksuālas iekāres pārņemta, bet ļoti tīrīga. Kop� operācijas, ārkār�tīgi smalkas operācijās amputācija salīdzinājumā ar to ir brutāls miesnieka darbs viņa ir kļuvusi patoloģiski tinga, ļoti jutīga pret ķermeņa smakām. Ar akliem cilvēkiem ta mēdz gadīties. Tālab jums ari vajadzēs pievērst īpa�u uzmanību personiskajai higiēnai. Neņe�miet ļauna, ja tas izklausās mazliet nepieklājīgi. Jums vajadzēs kārtīgi

apmazgāt visas ķermeņa daļas. Un beidziet radīt tik skābu ģīmi. Kā�jās zaudē�ana vel nav nekāda traģēdija. Drīzāk jau tas ir komiski. Ja, jā zaudēt kādu ekstremitāti ir komiski. Citādi jau nebūtu tik daudz joku par �o tēmu. Reiz dzīvoja kāds vecūksnis bez kājas,/ Kas stāvēja ar cepuri pie savas pa�a mājas. Un tamlīdzīgi.

Neaizmirstiet, Pol, gadi aizskrien garām ka viens acumirklis. Tālab mēģiniet gūt prieku, kamēr vēl esat pie dzīvības. Vienmēr ir palicis mazak laika, nekā jums �ķiet.

Un tā otra Marijana, jusu kopēja, ta nav mana ideja, ja gribat zināt. �ādās lietās nav nekādas sistēmas. Marijana no Dubrovnikas, jusu nepiemērotais mīlas objekts, nokļuva piejums ar jūsu draudze�nes Patsas kundzes palīdzību. Ar mani tam nav nekāda sakara.

Jūs netiekat gudrs, ko lai par mani domā, vai ne? Jūs domājat, ka es esmu gatavā sodība. Lielākoties jums �ķiet, ka es gvel�u pilnīgas muļķības, sagudroju visu uz līdzenas vietas. Tomēr jūs vel neesat sa�dumpojies, vēl ne .'Jūs pacie�at mani cerībā, ka es pado�os un lik�u jūs miera. Nav jēgas to noliegt, tas rakstīts jums uz pieres, skaidri un gai�i. Jūs esat Ijabs*, un es esmu viena no jūsu nepelnītajām likstām, sieviete, kas neliekas mierā ar saviem plāniem paglābt Jūs no sevis pa�a un pā�rāk daudz tērgā, bet jūs gribat tikai vienu lai jums liek svētu mieru.

Tā tam nevajadzētu būt, Pol. Atkārto�u vēlreiz tas ir jūsu stāsts, nevis manējais. Taja bridi, kad būsiet gatavs ņemt visu savās rokās, es pazudī�u no �ejienes. Jūs nekad vairs par mani nedzirdēsiet, ta, it ka manis nekad nebūtu bijis. Tas attiecas ari uz jusu jauno draudzeni Mariannu. Es atkāp�os un ļau�u jums abiem brīvi meklēt piemērotus risinājumus.

Atcerieties, cik labi jūs iesākāt. Vai var izdomāt ko vel labāku, lai piesaistītu kāda uzmanību, ka negadījums Megilroudā, kad tas

*���� Vecās Derības tēls, kas saglabāja ticību pat tad, kad Dievs iznīcināja viņa ģimeni un īpa�umu. Viņa vārds tiek lietots ka neizsmeļamas pacietības simbols.

zaļknābis Veins uzskrēja jums virsu un jūs glu�i ka kakts lidojat pa gaisu. Un kas t<; tagad notiek skumj� pagrimums, luk, kas. Dzīves ritums arvien palēninās, un nu jūs esat teju vai apstājies, iespundēts smacīga dzīvokli ar kopēju, kurai esat pilnīgi vienaldzīgs. Bet nezau�dējiet dū�u. Marianna daudz ko spej, ar visu sakropļoto seju un ne��ēlīgo iekāri, kas viņu māc. Marianna ir īsta sieviete. Atliek tikai viens jautājums vai jūs būsiet viņai gana labs vīrietis?

Atbildiet man, Pol. Pasakiet kaut ko.

Ta vien �ķiet, ka pret viņa galvaskausu triecas bangu vāli. Patiesi, viņ� jau varētu būt noskalots no klāja, tikt svaidīts �urp turp juras dzīlēs. Zemūdens straumēs, kas pec kāda laika atbrīvotu viņa kaulus no beidzamā miesas lcvera. Viņa acu pērles, kaulu koraļļi.

ZVANA Marijana. Viņ� zina, ko dzirdēs, jau pirms viņa ir sakusi runāt ļoti �ēl, bet �odien viņa nekādi nevarē�ot atnākt. Problēmas ar meitu. Nē, ne jau Ļubicu, Blanku.

Vai varu palīdzēt?

Ne, neviens nevar palīdzēt. Marijana nopū�as. Rit es no�teikti nāk�u, labi?

Problēmas ar meitu, domīgi saka Elizabete Kostello. Inte�resanti, kas tas varētu būt par problēmām. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Tā sieviete, par ko es stāstīju, aklā Marianna, viņa neiziet jums no prāta, vai ne? Nevajag izlikties, Pol, es lasu jūsu domas ka grāmatu. Nu, luk tie�i �odien Marianna jūtas pagalam apjukusi, pilnīgi nezina, ko ar sevi iesākt. Atnāciet uz stūra kafejnīcu �ķiet, to sauca �Pie Alfrēda� , teiksim, piecos pēcpusdienā, un es atvedī�u viņu pie jums. Saposieties lai ari viņa nespēs to novērtēt. Es atve�dī�u viņu un atstā�u Jūs divatā. Neprasiet man, kā es to daru varu tikai teikt, ka tā nav nekāda burvestība, es vienkār�i to daru.

Visu pēcpusdienu Elizabete Kostello pavada ārpus mājas. Pus�piecos, kad viņ� jau grasās iet prom, viņa aizelsusies ieveļas pa

durvīm. Nelielas izmaiņas, viņa izdve�. Marianna gaida lejā. Viņai nepalika doma par kafejnīcu. Nebija viegli� Elizabete nepa�cietīgi nosprauslājas, � nebija viegli liki ar viņu galā. Vai varu izmantot jūsu virtuvi?

Viņa atgrie�as ar mazu bļodiņu, kuras saturs izskatās pēc krē�juma. Tā ir pasta no miltiem un ūdens. Es uzsmērē�u to jums uz acim. Nebaidieties, tā ir pilnīgi nekaitīga. Kāpēc tas vajadzīgs? Tā�pēc, ka Marianna negrib, lai jūs viņu redzat. Tada bija viņas prasība. Pieliecieties un stāviet mierīgs. Nemirk�ķiniet acis. Lai ta turētos vietā, uz katras acs uzliksim citrona lapiņu. Un lapiņas noturēs vietā uz pakau�a sasieta neilona zeķe tā ir pilnīgi lira, goda vārds. Jūs varat noņemt to, kad vien gribat. Bet es neieteiktu to darīt, patie�ām ne.

Tā. Viss kārtībā. Es atvainojos, ka tas viss ir tik sare�ģīti, bet tādi jau mēs, ļautiņi, esam sare�ģīti katrs pa savai modei. Tagad jūs va�rētu mierīgi apsēsties un pagaidīt, kamēr es atvedī�u jums Mariannu. Ka jūtaties? Vai esat gatavs? Jā? Brīni�ķīgi. Ak tā jums vajadzēs viņai samaksāt. Tā ir sarunāts, tas palīdzēs viņai saglabāt pa�cieņu. Pilnīgi jukusi pasaule, vai ne? Bet tā ir vienīgā, kas mums ir.

Es viņu atvedī�u un tūlīt ie�u prom, ļau�u jums abiem iepazīties tuvāk. Es bu�u atpakaļ tikai rīt vai pat parit. Visu labu. Neuztrau�cieties par mani. Es esmu sīksta ve�a.

Pēc mirkļa viņa ir prom. Viņ� stāv ar seju pret durvīm, atspiedies uz sava krāģa. Kāpnēs atskan balsu murdoņa. Vēlreiz noklik�ķ dur�vju slēdzene.

-����� Es esmu �eit, viņ� saka tumsā. Par spīti skepsei, viņa sirds uz�ņem straujāku ritmu.

Kaut kas no�vīkst, no�aukst. Uz acīm uzlikto miklo lapu aromāts pārmāc jebkuru citu smar�u. Viņ� sajūt sve�u roku spiedienu uz kraģa. Manas acis ir aizvērtas, aizlipinātas, � viņ� saka. Es ne�esmu radis būt akls, neņemiet ļaunā.

Roka, maza, viegla roka pieskaras viņa sejai un paliek tur. �Velns, ko tas nozīmē?� viņ� nodomā, tad pieskaras tai ar lūpām un noskūp�sta. Izspēlēsim visu, ka pienākos. Pirksti aptausta viņa lūpas; var just, ka to nagi ir akurāti apgriezti. Caur citrona smar�as mākoni izlau�as tikko jau�ama vilnas dvaka. Pirksti izpēta viņa zoda aprisi, tad pār�brauc pāri acu apsējam un izslīd cauri matiem.

Es gribētu dzirdēt jūsu balsi, viņ� saka.

Viņa nokāsējas, un jau �is augstais, tīrais tonis apliecina, ka ta nav Marijana Joki�a; �i ir daudz vieglāka, gaisigaka būtne.

Vislabāk būtu, ja jūs padziedātu, viņ� saka. � Savā ziņā mēs esam ka uz skatuves, lai arī uz mums neviens neskatas.

Lai an uz mums neviens neskatas. Bet tā vai citādi viņi tiek novē�roti, par to nav nekādu �aubu, to var just pat ar pakausi.

Kas tas ir? jautā liegā balss, un viņ� jūt, ka kraģi sakustina tik�pat liega kustība. Tā nav nedz austrālie�u, nedz ari angļu izruna. Horvātu? Vel vienā'borvātiete? Ne, ta�u; �ai zemē nav tik daudz hor�vātu. Turklāt kāda jēga butu uzsūtīt viņam �o horvātie�u virkni, vienu pec otras?

Tas ir alumīnija rāmis, ko sarunvalodā sauc par kraģi. Esmu zaudējis vienu kaju. Un �is krāģis man �ķiet mazāk nogurdino�s nekā kruķi. � Tad viņam ienāk prata, ka tas var tikt uztverts kā �ķēr�slis. Ļaujiet, es nolik�u to malā. Viņ� noliek kraģi malā un apsē�as uz dīvāna. Vai negribat apsēsties man līdzās? Tie�i jums priek�ā, paris soļu attāluma ir dīvāns. Baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt, jo mūsu kopējā draudzene aizsēja man acis. Vispār viņa ir par daudz ko atbildīga, �i Kostello kundze.

Viņ� skai�as uz viņu par acu apsēju, ka ari par daudz ko citu, tomēr neņem to nost, vēl ne, vēl viņ� neatkailinās savas acis.

Kaut kas no�aukst (kas tas par tērpu, kas rada tik daudz trok�ņa?), un sieviete apsē�as viņam līdzas, pareizāk sakot, viņam uz rokas.

Vienu brīdi, līdz viņa pieceļas, ļaujot to novākt, viņa roka visnotaļ vulgārā veida atrodas zem sievietes dibena. Neliela sieviete, bet diezgan liels dibens, liels un miksls. Ja tā padomā, akliem cilvēkiem ir ļoti pa�sīva dzīve, viņi nestaigā, neskrien, nebrauc ar divriteni. Visa enerģija ir iesprostota, nav nekādas iespējas likt to lietā. Nav brīnums, ka viņa nekur nerod sev vietu. Un ir gatava nākt pie vientuļa sve�a vīrie�a.

Nu rokas ir brīvas, un viņ� var pieskarties savai vie�ņai, tāpat ka pirmīt darīja viņa. Bet vai viņ� to vēlas? Vai viņ� vēlas aptaustīt viņas acis vai jebko citu, kas atrodas to tuvuma? Vai viņ� vēlas izjust ka to lai saka? �ausmas? �ausmas sajuta, kas savelk �okurā kuņģi, pa�dara mūs nevarīgus, bālus un trīso�us. Vai cilvēkam var iedvest �aus�mas tas, ko viņ� neredz, ko sajūt tikai ar pirkstu galiem lai ari �ie pirkstu gali pieder cilvēkam, kas ir pilnīgs profans neredzīgo pasaule?

Viņ� nedro�i pastiepj roku. Pirksti uzduras kaut kadam cietam murskulim, kaut kādiem pumpu�iem, knibuļiem, pērlītēm, kas acīm�redzot piederas pie viņas ietērpa. Zem lā varētu būt viņas kakls vai krutis. Kadu sprīdi augstāk ir zods. Stingrs, smails zods, tad miniatūrs �oklis un mati vai cirtas, kas �ķiet tum�i tāpat kā viņas āda; tad kaul kas ciets, auss glieme�nīca. Viņai uz acīm ir brilles, kuru izliekums nosedz vaigu kaulus, dro�i vien tas pa�as tum�ās brilles, ko viņ� redzēja liftā.

Jūs sauc Marianna, tā vismaz teica Kostello kundze.

Marianna.

Viņ� pateica Marianna, viņa pateica Marianna, bet tas nav viens un tas pats vārds. Viņa versiju iespaido vārds Marijana viņa Ma�rianna ir smagnējāka, pamatīgāka. Par viņas Mariannu var teikt, ka ta ir plūsto�a, sudrabaina ne (ik kustīga ka dzīvsudrabs, drīzāk ka teko�s ūdens, mutuļojo�s strautiņ�. Vai ta tas ir neredzīgo pasaulē katru vārdu nākas pasvārstīt rokā, katru toni, meklējot līdzības, kas vairak izklausas pec sliktas poēzijas (mutuļojo�s strautiņ�)?

Ta ta�u nav fran�u Marianne?

-����� Nē.

Nē. Nav fran�u. �ēl. Francija varētu but kaut kas kopīgs, glu�i ka sega, pārklāta viņiem abiem pāri.

Miltu un ūdens mikla pārsteidzo�i labi veic savu uzdevumu. Lai gan viņa acu zīlītes noteikti ir tik platas, cik vien tās spēj būt, viņ� atrodas absolūtas tumsas pasaule. Kur radusies �i Kostello ideja? Izlasīta kādā grāmatā? No sen�iem pārmantota recepte?

Viņa pirksti joprojām atrodas viņas �ķietami cirtainajos matos; viņ� pavelk sievieti uz savu pusi, viņa ļaujas. Nu Mariannas seja ir piekļauta viņējai, ar visām tum�ajām brillēm, lai gan rokas ir savilktas dūrēs, divos kunku�os, kas sargā viņas krūtis.

Jauki, ka jūs atnācāt, viņ� saka. Kostello kundze stastija man par jūsu nelaimi. Man tie�ām �ēl.

Viņa neatbild. Viņ� jut, ka sieviete viegli notrīs.

Nav nekādas* vajadzības, viņ� turpina, bet nezina, ko teikt tālāk. Kāda vajadzība ir un kādas nav? Acīmredzot tam ir kāds sakars ar to, ka viņi ir vīrietis un sieviete, kāds sakars ar ļau�anos, izmantojot Elizabetes Kostello terminu, iekārei. Bet �ķiet, ka �īs divas lietas būt vīrietim un sievietei un ļauties iekārei �ķir īsts bezdibenis. Mums nav nekādas vajadzības, viņ� mēģina vēlreiz, turēties pie noteikta scenārija. Nav nekādas vajadzības darīt to, ko nevēlamies darīt. Mēs esam neatkarīgi personā�i.

Viņa vēl dreb, dreb vai trīsuļo ka putns. Nāciet pie manis, viņ� saka, un sieviete paklausīgi pievirzās tuvāk. Dro�i vien tas nenākas viegli. Vajag viņai palīdzēt, tas ir darāms kopīgiem spēkiem.

Izrādās, ka pērlī�u virtenes un knibu�i pie kakla ir tikai dekorācija. Kleitai uz muguras ir rāvējslēdzējs, kas izpalīdzīgi atveras līdz pat viduklim. Viņa pirksti ir gausi un neveikli. Ja vie�ņa būtu pasēdējusi uz viņa rokas mazliet ilgāk, tie būtu paguvu�i iesilt. Dzīvniecisks

siltums. Zem kleitas ir pamatīgs, solīds krū�turis, kadu varētu nēsāt karmelītu muķenes. Lielas krūtis, liels dibens, miniatūrs viss pārējais. Marianna. Sieviete, kas, ka teica Elizabete Kostello, atrodas �eit nevis viņa, bet sevis pa�as dcļ. Tāpēc, ka viņu mac neremdējams seksuāls salkums. Viņas sejas, izkropļoto vaibstu dēļ, uz kuriem viņam nav ļauts skatīties un dro�i vien pat pieskarties, tāpēc ka tas padarīs viņu saltu ka ledus.

-����� Domāju, ka mums nevajadzētu daudz runāt, viņ� saka. To�mēr ir viens apstāklis, kuru man nāksies pieminēt � tīri praktisku iemeslu dēļ. Kop� tā negadījuma man nav bijis �ada veida pieredzes. Varbūt būs vajadzīga neliela palīdzība.

-����� Es zinu. Kostello kundze man teica.

Kostello kundze nevar zināt visu. Viņa nevar zināt to, ko nezinu es pats.

-Jā.

Jā? Ko tas nozīmē jā?

Viņ� ir gandrīz pārliecināts, ka nekad nav fotografējis �o sievieti, vismaz vienu pa�u ne. Pretējā gadījumā viņ� nebūtu to aizmirsis. Var�būt viņa bija kadas grupas sastava tolaik, kad viņ� mēdza apmeklēt skolas un uzņemt grupu bildes; tas ir pilnīgi iespējams, bet nevar būt, ka viņ� fotografējis �īs sievietes portretu. Priek�statu par viņu veido tikai ta reize liftā un tas, ko stāsta viņa pirksti. Viņa pa�a veidols noteikti ir vēl lielāks maņu informācijas juceklis: aukstas rokas, raupja āda, ķērksto�a balss un smaka, kas dro�i vien nav tīkama viņas īpa�i jutīgajam degunam. Vai ar to pietiek, lai viņa spētu izveidot sava prātā vīrie�a tēlu? Un vai viņa ir gatava �im tēlam atdoties? Kālab viņa piekrita nākt pie vīrie�a, kuru nav redzējusi? Tas viss atgādina kaut kādu primitīvu bioloģisku eksperimentu salaist kopā divas da�ādas dzīvnieku sugas un paskatīties, vai tās saderēs kopā lapsa un valis, circenis un pērtiķēns.

Jūsu nauda, viņ� saka. Tā būs uz �i galdiņa, aploksne. �etr�simt piecdesmit dolāru. Vai tas ir pietiekami?

Viņ� jut, ka vie�ņa pamāj ar galvu.

Aizrit minūte. Nekas nenotiek. Vīrietis ar vienu kāju un daļēji izģērbta sieviete ko gan viņi gaida? Fotoaparāta slēd�a klik�ķi? Austrālijas gotika. Matilde un viņas mīļotais, paguru�i no valse�anas mū�a garumā, viņu ķermeņa daļas atdalas no rumpja vai izkrīt no dobuļiem; nu viņi pēdējo reizi pozē fotogrāfam.

Sieviete joprojām trīc. Viņ� ievēro, ka tas pielipis arī viņam viegla roku trīce, ko varētu piedēvēt vecumam, bet patiesībā tas ir glu�i kas cils, bailes vai gaidu satraukums (tikai kur� no viņiem ir �o sajūlu pirmavots?).

Ja reiz viņiem vajag turpināt darbību, par kuru ir samaksāts, par kuru viņa pieņēmusi naudu, viņai vajadzētu pārvarēt mulsumu un spert nākamo soli. Viņa tika brīdināta par viņa kāju un ari citāda ziņā �aubīgo slavokli. Viņam būtu grūti uzņemties aktīvo lomu, tālab būtu labāk, ja to darītu viņa. Kamēr viņa apdomā �o iespēju, viņam ir jaciņas pa�am ar savām, gan pilnīgi at�ķirīgām problēmām. Varbūt neredzīgie spej veidot tīri intuitīvu priek�statu par skaistumu, pama�tojoties tikai uz taustes sajūtu. Bet viņ� vēl tikai mēģina uztaustīt ceļu �ai neredzamajā pasaulē. Viņ� vēl nespēj izjust skaistumu bez vizuālā tēla. Toreiz liftā viņa uzmanību saistīja tiklab Marianna, ka ari vecākā sieviete, un viņa prātā palicis likai pavir�s atmiņu uzmetums. Viņam nekādi neizdodas savienot platmaļu cepuri, tum�as brilles un novērstās sejas aprisi ar pilnīgajām krūtīm un plato, nedabiski mīksto dibenu, kas līdzinās ar ūdeni pildītiem zīda baloniem. Viņ� pat nevar būt īsti dro�s, ka tas viss pieder vienai un lai pa�ai sievietei.

Viņ� luko maigi pievilkt viņu sev klāt. Viņa nepretojas, tomēr aiz�grie� seju acīmredzot negrib ļauties skūpstam vai ari dot viņam iespēju noņemt brilles un izpētīt, kas atrodas zem tām, negrib

tāpēc, ka vīrie�iem piemīt vispārzināms riebums pret da�ādiem fizis�kiem defektiem.

Cik ilgs laiks pagājis, kop� viņa zaudējusi redzi? Vai būtu pieklājīgi to pajautai? Un vai būtu pieklājīgi pāriet pie nākamā jautājuma: vai viņa ir kop� tā laika kaut reizi mīlējusies? Vai pieredze iemācījusi �ai sievietei, ka viņas sakropļotā seja nonāvē vīrie�a iekāri?

Erots. Kāpēc skaistums to atmodina, bet derdzīgs skats liek rie�buma novērsties? Vai tuvība ar skaisto padara mūs cildenākus, labā�kus? Vai ari mēs kļūstam labāki, apskaujot slimos, kroplos, atbaido��os? Kas par jautājumiem! Vai tāpēc Elizabete Kostello saveda viņus abus kopā? Vai tie�i tas bija viņas mērķis nevis �ī vulgārā komēdija ar kropļu pārīti, kas par visu vari cen�as nodibināt dzimumattiecības, bet iespēja, ka, tiku�i galā ar seksuālām problēmām, viņi nodosies filozofiskai diskusijai, gulēs viens otra skaujās, spriedelējot par skais�tumu, mīlu un labestību?

Bet, tā vai citādi, visā �ajā juceklī uztraukumā, mulsumā, izvairibā, filozofē�anā, nemaz nerunājot par mēģinājumiem atslābinat kaklasaiti, kas ir sākusi viņu �ņaugt (kada velna pēc viņ� to vispār ap�lika?), neveikli, bet ne tik neveikli, ka varētu gaidīt, bikli, bet ne tik bikli, lai justos ka nolemēti, viņi abi pamazām iejūtas tajā ķermeņu darbībā, kurai viņi gribot negribot piekrita, darbībā, kas ir seksuāls akls par spīti tam, ka to grūti saukt par seksu vispārpieņemta nozīmē, un, par spīti amputētajai kajai no vienas puses un izoperētajai acij no otras, iziet \isas ta dabiskās stadijas, ta teikt, ievadu, kulmināciju un izskaņu.

Vislielāko nemieru viņā viesa tas, ka, Elizabetes Kostello vārdiem sakot, Mariannas miesu plosa moko�s seksuāls salkums jeb slāpes. Viņam nekad nav patiku�as pārmērības un nekautriba, negantas kus�tības, ņurdē�ana, klieg�ana un vaidi. Bet �ķiet, ka Marianna prot sevi apvaldīt. Lai kas ari viņā notiktu, tas tiek pārdzīvots klusībā, un, tik�līdz viss ir gala, viņa tūlīt pat cen�as savest sevi kārtībā. Vienīgais

apliecinājums viņas moko�ajām slāpēm jeb izsalkumam ir neparasta, bet diezgan tīkama versme ķermeņa iek�ienē, it kā viņas klēpis vai varbūt sirds tvīktu savādā iek�ējā kvēlē.

Lai gan viņa dīvāns nav piemērots nedz seksuālām rotaļām, nedz vēlākam apcerīgam atslābumam, un bez segas viņi drīz vien sāks salt, neviens neieminas par pārvieto�anos uz kārtīgu gultu kārtīgā guļam�istabā.

Marianna, � viņ� saka, izgar�ojot vardu uz mēles, izgar�ojot tā divus n. Es zinu, ka tas ir jūsu vārds, bet vai tā Jūs mēdz saukt? Vai jūs nelietojat kadu citu vardu?

Marianna. Tas ir mans vārds. Cita man nav.

Ļoti labi, viņ� saka. Tad luk, Marianna, Kostello kundze apgalvo, ka mēs kādreiz jau esam tiku�ies. Kad tas bija?

Pirms laba laika. Jūs mani fotografējāt. Tas bija manā dzim��anas dienā. Vai jūs neatceraties?

Neatceros un nemaz nevaru atcerēties, jo es nezinu, kā Jūs izskatāties. Tapat kā jūs nevarat atcerēties mani tā pa�a iemesla dēļ. Kur tapa �is portrets?

Jusu studija.

Un kur atradās �ī studija?

Viņa ietur pauzi. Tas bija pārāk sen, viņa pēdīgi saka. Es neatceros.

No savas puses varu teikt, ka mūsu ceļi krustojas vēl vienu reizi, pavisam nesen. Mēs kopa braucām liftā. Karaliskajā slimnīcā. Vai Kostello kundze jums teica?

Jā-

Ko vēl viņa teica?

Tikai to, ka Jūs esat vientuļ�.

Vientuļ�. Interesanti gan. Vai Kostello kundze ir jums tuva draudzene?

-����� Nē, nav gan.

-����� Kas tad viņa jums ir?

Iestājās gara pauze. Viņ� glāsta viņu caur drēbēm, aug�up, lejup, aug�stilbs, sāns, krūts. Ķida ta ir bauda, negaidīta bauda, atkal brīvi skart sievietes augumu, pat ja �i sieviete ir neredzama!

Vai viņa vienkār�i atnāca pie jums? viņ� vaicā. Tāpat, kā viņa ieradās pie manis?

Var just, ka viņa lēni pa�ūpo galvu.

Vai jums ne�ķiet, ka viņa grib savest mūs kopā? Varbūt tā viņai ir savdabīga izklaide? Kroplais ved aklo?

lās nebija ļauni domāts, tomēr viņa sastingst. Var dzirdēt, kā pa��ķiras lupas, ka viņa norij siekalas un piepe�i sak raudat.

Piedodiet, viņ� saka un pieskaras viņas vaigam. Tas ir mikls. Vismaz asaru kanali ir paliku�i neskarti, viņ� nodomā. Man patie�am �ēl, piedodiet. Bet mēs esam pieaugu�i cilvēki un ļaujam kādai gandrīz nepazīstamai sievietei saimniekot mūsu dzīvē. Kāpēc? es sevjautāju.

Viņa nosprauslājas dro�i vien tie ir smiekli, bet �ie smiekli pār�top elsās. Viņa pusapģērbta se� viņam līdzās un, �ūpojot galvu no vie�nas puses uz otru, ļaujas �ņukstiem. Nu būtu īstais brīdis noņemt apsēju, atbrīvot acis no tās ķēpas un paskatīties, kada viņa ir. Bet viņ� to nedara. Viņ� nogaida. Vilcinās. Kavējas.

Viņa iz�ņauc degunu acīmredzot viņai bija līdzi salvetes � un nokrem�ļojas. Es domāju, viņa saka, � ka jūs to gribat.

Bet protams jūs pareizi domājāt, pilnīgi pareizi. Tomēr ta bija musu draudzenes Elizabetes ideja. No viņas nāca pirmais im�pulss. Viņa deva mums norādes, mēs tās izpildām. Lai gan neviens neredz mūsu paklausību.

Neredz. Tas nav īsti piemērots vārds, bet ko nu vairs. Viņai vaja�dzētu būt apradu�ai ar to, ka cilvēki lieto vardu �redzēt�, domājot glu�i ko citu.

-����� Vai ari, viņ� turpina, � viņa joprojām ir �eit, vēro mūs, pār�bauda.

-����� Nē, iebilst Marianna, te neviena nav.

Te neviena nav. Viņai noteikti taisnība neredzīga būdama, viņa īpa�i asi uztver pa�u niecīgāko dzīvu būtņu starojumu. Tomēr viņu nepamet sajuta, ka atliek tikai nolaist roku, un viņa pirksti uzdursies Elizabetei Kostello, kas guļ, izstiepusies uz tepiķa ka suns, vēro un gaida.

Mūsu draudzene atbalsta to visu, viņ� nenoteikti pamaj ar roku, jo uzskata, ka tādā veidā tiek pārvarēts kaut kads slieksnis. Kamēr nepārkāp�u noteiktam slieksnim, es bū�u iesprostots tādā kā limbo*, nespē�u augt tā vismaz viņa domā. Attiecībā uz mani viņa pārbauda �o hipotēzi. Uz jums varbūt atliecas kada cita.

Vēl nepateicis līdz galam, viņ� saprot, ka ta nav taisnība. Viņ� nekad nav dzirdējis, ka Elizabete Kostello lietotu vardu augt. �is vārds raksturīgs pa�palīdzības rokasgramatām. Dievs vien zina, ko �i sieviete patiesībā grib panākt viņa, sevis pa�as vai Mariannas labā; Dievs vien zina, pie kādas teorijas par dzīvi un mīlestību viņa patie�sībā pieturas; Dievs vien zina, kas būs tālāk.

Lai nu kā, pārkāpu�i �im viņas slieksnim, mēs varam brīvi do�ties pretim kaut kam augstākam un labākam.

Viņ� vienkār�i pļāpā, dara, ko var �ai neveiklajā situācijā, cen�as uzmundrināt sievieti, kuru pārņēmusi grūtsirdība pēc tuvības ar sve�u vīrieti. Vēl neatmetis cerību izveidot kaut kādu priek�statu par viņu savā tumsas apvalkā, viņ� atkal pasniedzas, lai pieskartos viņas sejai, un piepe�i iekrīt pats sava melnajā atvara. Visa viņa pļāpība pazūd kā nebijusi. Kāda velna pēc viņ� uzticējās Elizabetei Kos�tello un piekrita �ai avantūrai, kas tagad �ķiet nevis nepiedodama

*����� Katolicismā �ķīstītava; tur nonāk nekristītas dvēseles, kas nav darīju�as nevienam neko ļaunu. Apzīmē arī nenoteiktu pagaidu stāvokli.

vieglprātībā, bet pilnīga muļķība? Un ko �i nabaga akla, nelaimīga sieviete iesāks, gaidot, kamēr viņu guru �ēlsirdīgi atgriezīsies un izpestīs viņu no �is neomulīgās situācijas? Vai tie�ām �i Kostello domā, ka da�i kaislīgi fiziskas tuvības mirkli spēj izplesties kā gāze un piepildīt visu nakti? Ka viņa var savest kopa divus sve�us cilvēkus, kas sen vairs nav jauni vismaz vienu no viņiem dro�i var saukt par vecu. vecu un inertu , un gaidīt, ka viņi uzvedīsies kā Romeo un D�uljeta? Kāds naivums! Un tā vēl ir ievērojama rakstniece! Un tā sasodītā ķēpa, kas, kā viņa apgalvoja, ir pilnīgi nekaitīga, bet nu ir iz�uvusi un sāk kairināt acis, kā var ienākt prātā, ka, padarīts akls ar miltu un ūdens maisījuma palīdzību, viņ� izmainīsies, kļus par pilnīgi citu cil�vēku? Aklums ir fizisks trūkums, nekas vairāk. Cilvēks bez redzes, lāpāt kā cilvēks bez kājas, ir nepilnvērtīgs cilvēks, nevis pārtapis cil�vēks. �i nabaga Marianna, ko viņa ir �urp atvedusi, ari ir nepilnvēr�tīga salīdzinot ar to sievieti, kāda viņa bija pirms tam. Divi nepiln�vērtīgi radījumi, detektīvi, aplaupīti kā varēja iedomāties, ka starp viņiem izskries dievi�ķa dzirksts, jelkāda dzirksts?

Un kā ir ar sievieti, kas se� viņam līdzās un kļūst ar katru mirkli arvien dzedrāka, kādas domas rosās viņas galvā? Kādas muļķības tika sagudrotas, lai pierunātu viņu klauvēt pie pilnīgi sve�a vīrie�a durvīm un piedāvāt savus pakalpojumus? Ari viņam �o no�ēlojamo tik�anos ievadīja gara preambula tā iesniedzās pietiekami tālu pa�gātnē, lai veidolu patstāvīgu stāstu, kas sākās ar to liktenīgo ziemas ritu, kad Veins Blaits un Pols Reiments, vel nezinot viens par otra eksistenci, atstaja savus mājokļus. Viņas gadījumā �ī prelūdija sākās ar vīrusu vai saules radiāciju, kadu nelāgu gēnu vai adatu, vai kas nu ir vainojams viņas nelaimē, un mazpamazam turpinājās līdz brīdim, kad viņa sastapa vecu sievieti ar pārliecino�u valodu (vēl pārliecino��ākā tā kļūst, ja valoda ir vienīgais, pēc kā var spriest), kas iestāstīja viņai, kā veldzēt moko�ās seksuālās slāpes vajag tikai izsaukt takso�

metru un doties uz kafejnīcu �Pie Alfrēdo� Adelaidas ziemeļu rajonā, te bus nauda braucienam, es ielieku to jums rokā, un nevajag uz�traukties, minētais vīrietis ir pilnīgi nekaitīgs, vientuļ� cilvēks, viņ� izturēsies pret jums ka pret profesionāli un samaksās par pakalpo�jumu, un jebkura gadījumā es bū�u turpat blakus, kavē�os kaut kur aizkulisēs, lai Jūs abus pieskatītu. Gana pārliecino�i, ja jūs varat spriest tikai pēc balss un neredzat ārprātīgu spīdumu acis.

Eksperiments, lūk, kas tas ir, dikdienīgs bioloģiski literārs eksperi�ments. Circenis un pcrtiķens. Un viņi abi iekrita, katrs savā veida!

Man jaiet, saka sieviete pērtiķēns. � Taksometrs gaidīs.

-���� Ak tā, viņ� atbild. Kā jūs zināt par taksometru?

-����� To pasūtīja Kostello kundze.

Kostello kundze?

Un ka Kostello kundze zināja, kad jums to vajadzēs?

Viņa parausti plecus.

Nu ko, viņa ir ļoti gādīga. Vai varu samaksāt par braucienu?

Nē, nē, Jūs jau esat par visu samaksājis.

Nu tad nododiet sveicienu Kostello kundzei. Un esiet uzma�nīga uz kāpnēm. Var paslīdēt kāja.

Viņ� sē� un pacietīgi gaida, kad viņa apģērbsies. Līdzko ārdurvis ir ciet, viņ� norauj apsēju un luko atbrīvot acis. Bet miltu ķepa ir iz�u�vusi un sacietējusi. Mēģinot noplēst to ar varu, var palikt bez skrop�stām. Viņ� nolamājas nāksies atmiek�ķēt to ar ūdeni.

������� VIŅA ATNĀCA pie manis tāpat kā jūs, saka Elizabete Kostello. Tumsas sieviete, sieviete tumsa. �Uzklausiet stāstu par kādu sievieti,� �ie vardi tika ie�uksteti manā duso�ajā ausi; senos laikos mes dēvētu to par eņģeli, kas aicina mani mēroties spēkiem. Tāpēc man nav ne jausmas, kur dzīvo �i jūsu Marianna. Esmu sazinājusies ar viņu tikai pa telefonu. Ja vēlaties, lai viņa atnāk vēlreiz, varu iedot jums viņas telefona numuru.

Atnāk vēlreiz. Tas nav glu�i tas, ko viņ� vēlas. Varbūt pēc kāda laika, bet ne tagad. Tagad viņ� vēlas noskaidrot, vai stāsts, kas viņam lika iebarots, ir patiess, proti, vai sieviete, kas bija pie viņa atnākusi, patie�am ir tā, ko viņ� redzēja liftā, vai viņu patie�ām sauc Marianna, vai viņa patie�ām dzīvo kopa ar savu sa�aksteju�o mati, jo vīrs pec viņas nelaimes aizgājis prom, un lā tālāk. Viņ� grib zināt, vai nav piemuļķots.

Jo ir an cits stāsts, ko viņam nebija grūti izprātot. Viņa stāstā Elizabete Kostello sameklēja sievieti ar lielo dibenu �Dzeltenajās lapās� �o Mariannu, kas patiesībā ieradusies no dzimtās Moldāvijas caur Dubaiju un Nikosiju un atsaucas ari uz vardu Nata�a vai

Taņa. Tad viņa pa telefonu sniedza instrukcijas �ai �arādei. �Ziniet, manam māsasvīram piemīt noteiktas dīvainības,� viņa klastija. �Bet kuram vīrietim gan nav �ādu mazu dīvainību, un, ja sieviete grib nopelnīt sev iztiku, viņai atliek vienīgi tām izdabāt. Nu, un mana masasvira galvena dīvainība ir ta, ka viņ� neveļas redzēt sievieti, ar kuru stajas seksuālos sakaros. Viņ� dod priek�roku iedomu pasaulei, viņam tik lidināties mākoņos. Reiz viņ� bija līdz ausīm iemilejies kādā aktrisē vārdā Marianna. Nu, un viņ� lika saprast, ka būtu labi, ja es izskaidrotu jums viņa vēlē�anos. Vārdu sakot, jums vajadzēs izlikties par �o Mariannu, apģērbties noteiktā stila, drēbēs, ko es jums pagā�dā�u. Ta būs loma, par kuras tēlo�anu jums tiks samaksats. Vai sapro�tat?� �Protams,� attrauca Nata�a vai Taņa. �Tikai ņemiet vērā, ka izsaukums maksā dārgāk.� �Kāda runa,� piekrita Elizabete Kostello. �Es viņam to noteikti atgādinā�u. Un vēl kas esiet mīļa pret viņu. Viņ� nesen iekļuva avārija un zaudēja kaju, un vairs nav tāds ka agrak.�

Vai tas varētu" but patiesais stāsts, �ur tur pieliekot vai atņemot kādu niansi, kas slēpās aiz tā saucamās Mariannas apmeklējuma? Varbūt tum�ās brilles slēpa nevis to, ka viņa ir akla, bet gan to, ka viņa nav akla? Varbūt viņa trīsēja nevis uztraukumā, bet aizturētos smieklos, vērojot, ka vīrietis ar zeķi ap galvu grābstās gar viņas apak��veļu? Mēs esam liku�i pāri slieksnim. Nu varam doties pretim kaut kam augstākam un labākam. Patētiskais muļķis! Viņa noteikti ķiķinaja visu ceļu, braucot taksī uz mājām.

Vai Marianna bija Marianna vai ari Marianna bija Nata�a? To viņam vajag noskaidrot pirmām kartam, vajag izspiest to no Elizabe�tes Kostello. Tikai saņēmis atbildi, viņ� varēs pievērsties nopietnākam jautājumam vai ir kāda nozīme tam, kas �i sieviete patiesībā bija? Vai ir kada nozīme tam, ka viņ� tika apmuļķots?

Jūs izturaties pret mani kā pret lelli, viņ� gau�as. Jūs pret visiem tā izturaties. Sagudrojat stāstus un sava prieka pēc piespie�at

mūs tos izspēlēt. Jums vajadzētu atvērt leļļu teātri. Vai zooparku. Dro�i vien tos var iegadāties du�iem vien tagad, kad tie ir izgāju�i no modes. Nopērciet kādu un sasēdiniet mus buros, klāt plāksnīte ar vārdu. Pols Reiments, Canis infelix*. Marianna Popova, pseudocaeca** (migrējo�a suga). Un tā tālāk. Garas virknes buru ar cilvē�kiem, kuri, jūsu vārdiem sakot, ir atnāku�i pie jums ilgas melu un pasaciņu teicējas karjeras laikā. Jūs varētu ņemt ieejas maksu. Varētu nopelnīt ar to sev iztiku. Nedēļas nogales vecāki varētu vest turp bēr�nus, lai pablen� uz mums un met buros zemesriekstus. Tas būtu daudz vieglāk, nekā rakstīt grāmatas, kuras neviens nelasa.

Virļ� apklust uz bridi, gaidot, ka viņa saķers ēsmu. Bet viņa klusē.

Es nesaprotu vienu, viņ� turpina. Viņ� nebija dusmīgs, kad iesāka �o tirādi, viņ� nav dusmīgs an tagad, tomēr gūst baudu, ļaujot sev izteikties. Es nesaprotu, kāpēc jūs neatstājaties no manis re�dzot, cik esmu neinteresants un neatsaucīgs attiecība uz jusu lomu spēlēm. Es jūs ļoti ludzu liecieties miera, ļaujiet man mierīgi tur�pināt manu dzīvi. Rakstiet labāk par savu aklo Mariannu. Viņai ir vairāk potenciāla, nekā man jelkad varētu būt. Es neesmu nekāds varonis, Kostello kundze. Ja cilvēks zaudē kāju, tas nenozīmē, ka viņ� automātiski kļūst par dramatiskās lomas tēlotāju. Zaudēt kāju tas nav nedz traģiski, nedz komiski, tā ir vienkār�i liela nelaime.

Neesiet tik sarūgtināts, Pol. Pamest jūs, ķerties klāt Marian�nai varbūt es tā arī darī�u, bet varbūt arī ne. Nekad nevar zināt, pie kā cilvēks nonāks un pie ka ne.

Es neesmu sarūgtināts.

Protams, ka esat. To var dzirdēt pēc balss. Jūs esat sarūgtināts, bet to jums nevar pārmest � pēc visa, kas ar jums ir noticis.

* Canis latīniskais suņu ģints apzīmējums; infelix (latīņu vai.) nelaimīgs, neveik�smīgs.

** Caeca (latīņu vai.) maisveida dobums ar vienu atveri.

Viņ� paņem kruķus. Es varu iztikt arī bez jūsu līdzjūtības, viņ� attrauc. Es tagad ie�u un nezinu, kad bū�u atpakaļ. Ejot prom, neaizmirstiet aizslēgt durvis.

Ja es ie�u prom, noteikti aizslēg�u durvis. Bet nedomāju, ka es to darī�u. Grūti pat izteikt, cik ļoti esmu noilgojusies pēc karstas vannas. Un es grasos sagādāt sev �o prieku, ja jums nav iebildumu. Pēdējā laika tā ir īsta greznība.

Tā nav pirmā reize, kad Elizabete Kostello atsakas sniegt jebkādus paskaidrojumus. Bet �oreiz tas viņu aizkaitina un satrauc. Varbul es tā darī�u, varbūt ari ne. Vai tad �īs sievietes interese par viņu ir (ik ne�nopietna? Vai tie�ām var būt, ka viņa izraudzīsies Mariannu, nevis viņu? Varbūt abas viņu tik�anās izņemot mīklaino fotoseansu, kuru viņ� nekādi nespej*atcereties, viena lifta, otra uz viņa dīvāna, ir ne�vis Pola Reimenta, bet Mariannas Popovas dzīvesstāsta epizodes? Kaut kada ziņa viņ�, protams, ir epizodisks personā�s �īs Mariannas, tāpat kā jebkura cita reiz sastapta cilvēka dzīvē (ie�i tāpat ka Ma�rianna un jebkur� cits cilvēks ir epizodisks personā�s viņa dzīvē. Bet vai ari dziļākā nozīme viņ� ir tikai garāmejo�s tels, kur� tiek izgais�mots īsu bridi, pirms pagaist nebūtībā? Vai tas, kas notika starp viņu un Mariannu, ir tikai viena no daudzām viņas mīlas meklējumu epi�zodēm? Vai ari Elizabete Kostello raksta divus stāstus uzreiz, stāstus, kuru galvenie varoņi pārdzīvo smagu zaudējumu (viena gadījumā redzes, otra kustību spējas), ar ko tiem jāmācās sadzīvot; varbūt tas ir savdabīgs eksperiments vai pat profesionāls joks un viņa tī�i izdarī�jusi tā, ka viņu abu dzīves ceļi krustojas? Viņ� neko nezina par rakst�niekiem un viņu profesionālajiem paņēmieniem, bet tas izklausas diezgan ticami.

Publiskajā bibliotēkā kataloga numurs A823.914 viņ� atrod veselu virkni Elizabetes Kostello darbu: �Kvēlo�ais pavards� un �Nams Eklza� ielā�, katrs vairākos nolietotos eksemplāros, �Ceļā uz draudzīgajām salām�, �Tango ar Danbara kungu�, �Laika saknes�, �Labi audzināts cilvēks�; turpat stav ari diezgan apjomīgs tum�zils sējums ar nosaukumu �Nerimsto�a kvēle Elizabetes Kostello ro�mānu ideja un struktūra�. Viņ� pārlūko alfabētisko rādītāju. Nekur neparādās Marianna vai Marijana; neredzīgie �eit nav pielaisti.

Viņ� pa�ķirsta �Namu Eklzas ielā�. Leopolds Blūms. Hju Boilens. Meriona Blūma. Kas ar viņu ir? Vai viņa nevar radīt pati savus tēlus?

Viņ� noliek grāmatu vietā un paņem �Kvēlo�o pavardu�, at�ķir uz labu laimi.

Viņ� viļā plastilīnu plaukstās, līdz tas kļūst silts un padevīgs, tad izveido no tā sīkas dzīvnieku figūriņas: putnus, krupjus, kaķus un suņus ar saslietam ausīm. Viņ� izliek tas pusloka uz galda, izliecot dzīvnieciņu kaklus, it kā tie kauktu uz mēnesi vai rietu, vai kurkstētu.

Tas ir vecs plastilīns no pagāju�o 7.iemassvetku zeķes. Neskartas ķieģeļu sarkanas, zāles zaļas un debeszilas standziņas ir sapludu�as kopa un ieguvu�as netīru violetu toni. Interesanti, kāpēc kāpēc tīrie toņi klust netīri, bet netīrie nekad netop tīri? Kas bulu jādara, lai no �is duļķainas violetās masas atkal iz�ķiltos sarkanais, zilais un zaļais, glu�i ka cāļi no olu �aumalām?

Kāpēc, kāpēc? Kāpēc viņa uzdod jautājumu un neatbild uz to? At�bilde ir ļoti vienkār�a: sarkanais, zilais un zaļais nekad neatgriezīsies tāpēc, ka pastāv tāda lieta ka entropija*, neatvairāms, neatgriezenisks process, kas valda par Visumu. Tas būtu jāzina pat literatam, pat romānu rakstniecei. No daudzveidības uz vienveidību un nekad otrādi. No jautra cālēna uz vecu vistu, kas mirusi guļ putekļos.

*����� Situācijās nenoteiktības kvantitatīvs mērs, ko pla�i lieto termodinamikā un informā�cijās teorija.

Viņ� at�ķir grāmatas vidu. Viņa nespēja palikt kopā ar mū�dien paguru�u vīrieti. Bija gana grū ti turēt pienācīgā attālumā jau pa�as nogurumu. Atlika izstiepties līdzas viņu pārāk pierastajā gulta, lai sajustu nogurumu, kas sūcas no vīrie�a ķermeņu un skalojas viņai pāri ka inerts paisuma vilnis bez krasas un smakas. Vajag bēgt! Tūlīt pat!

Meriona, nevis Marianna. Cik var manīt, �eit nav nedz aklo, nedz cilvēku ar amputētiem locekļiem. Viņ� aizsit ciet �Kvēlo�o pavardu�. Viņ� negrib ne mirkli ilgāk ļauties tai inertajai, depresīvajai gāzei bez krāsas un smakas, kas izdalās no �im lappusēm. Kā �i sieviete pamamjās kļūt par populāru rakstnieci, ja viņa vispār tāda ir?

Uz apvāka ir fotogrāfijā, kur redzama manāmi jaunāka, vējjakā ģērbusies Elizabete Kostello; fona vīd kaut kas līdzīgs jahtas takelā�ai. Saulē samiegtas acis, tum�i iedegusi ada. Jurniece? Vai vispār ir tads vārds, vai arī jūrniecei vajadzētu būt vāravai, tāpat kā jūraszirdziņ�, cheval marin, ir zi$s? Viņu nevar saukt par izskatīgu sievieti, lai gan iespējams, ka pusmu�a gados viņa izskatījās labāk nekā jaunība. To�mēr viņa ir ļoti neizteiksmīga, pat bezpersoniska. Nav viņa tips. Vis�drīzāk viņa nav neviena vīrie�a tips.

Izdevumā �Mūsdienu pasaules rakstnieki� bibliotēkas uzziņu no�daļa atrodama īsa Elizabetes Kostello biogrāfija un tas pats jūrasbraucējas uzņēmums.

Dzimusi Melburnā, Austrālijā, 1928. gada. Ilgu laiku dzīvojusi Eiropā. Pirmā grāmata iznākusi 1957. gadā. Virkne godalgu un prē�miju. Darbu saraksts bez anotācijām par si�etu. Divreiz precējusies. Ir dels un meita.

Septiņdesmit divi gadi! Tik veca! Ko viņa īsti dara, guļ parkos uz soliņiem? Vai viņas prātiņ� nav mazliet sa�ķobījies? Vai arī viņa ir pil�nīgi jukusi? Varbūt tas visu izskaidro? Varbūt vajadzētu uzmeklēt viņas bērnus? Vai tas butu viņa pienākums? Lūdzu, nekavējoties

brauciet �urp. Jūsu matē ir apmetusies pie manis, pilnīgi sve�a cilvēka, un atsakos iet prom. Es vairs nezinu, ko iesākt. Savaciet viņu, ieslo�giet, dariet, ko gribat, bet man vajag likt no viņas vaļa.

Viņ� atgrie�as mājās. Elizabetes Kostello tur nav, bet uz kafijas galdiņa guļ viņas piezīmju grāmatiņa. Ļoti iespējams, ka tā atstāta tur tī�uprāt. Ja viņ� tajā ieskatīsies, viņa būs guvusi kārtējo uzvaru. Tomēr viņ� nespēj atturoties.

Viņa raksta trekniem, melniem burtiem, kas virknējas pla�a, plū�deņa rokrakstā, tikai da�i vardi rindiņā. Viņ� at�ķir pa�u pēdējo ierakstu. Tumsa, tumsa, tumsa, viņ� lasa. Viņi visi ieiet tumsa, ieņem brīvās vietas jauna meness fazē.

Viņ� pa�ķir atpakaļ.

Miru�ā apraudā�ana, viņ� lasa. �ūpo�anas, vārds pasvītrots. Viņa se� pie gultas un stīvi �ūpojas uz priek�u un atpakaļ, aizspiedusi ausis ar rokam, acis plati iepletusi, nemirk�ķinot plakstus, it ka baidītos, ka var palaist garam to bridi, kad dvesele glu�i ka gāzes virmulis atstās ķermeni un celsies aug�up, �ķērsojot gaisa slāņus, līdz stratosfērai un tālāk. Aiz loga spīd saule, dzied putni, viss ka parasti. Viņa ir iespros�tota savu seru ritma glu�i, ka gargabalu skrējējs. Sēru maratons. Ja ne�viens neatnāks un nepierunās viņu iet prom, viņa nosēdēs tā augu dienu. Tomēr viņa ne reizi nav tam pieskārusies (�tam�, viņa ķerme�nim). Kāpēc? Riebums pret aukstu miesu? Vai tad riebums ir stiprāks par mīlestību? Vai arī viņa sava sēru mulsuma ir cie�i apņēmusies necensties viņu noturēt. Viņu ir pateikusi savus atvadu vārdus, ardie�vas ir beigu�ās. Ardievu Dievs ir ar tevi. Un tad, nakamajā lap�puse tumsa, tumsa, tumsa�

Pa�ķirot pietiekami tālu atpakaļ, varētu noskaidrot, kas ir �i sēro�jo�ā sieviete, kas ir nelaiķis. Bet ziņkāres velniņ� �ķiet atstajies no viņa. Viņ� nebut nav pārliecināts, vai grib zināt ko vairāk. Kaut kas nepie�dienīgs ir �ajā rokrakstā, treknajos tintes ķeburos, kas nevī�īgi iz�

pletu�ies pāri līnijām, kaut kas izaicino�s, provokatīvs, atkailināts, kas neiederas gai�ā dienas laika.

Vai visa piezīmju grāmatiņa ir �āda provokācija, izaicinājums pie�klājībai? Viņ� piesardzīgi pārlapo to no pa�a sākuma. Lieliem pos�miem viņ� neredz starp ierakstiem nekādu sakaru. Rodas iespaids, ka viņa steigā pierakstījusi kādu nesen dzirdētu stāstu, saīsinot vēstī�jumu, apcērpot dialogus, nepacietīgi pārlecot no vienas ainas pie citas. Bet tad viņam iekrīt acīs kāda frāze: viena kāja zila, otra sar�kana. Ļuba? Ta var būt vienīgi Ļuba. Arlekins, traka krasu gamma. Vācija raibas govis ir trakas, galīgi Aulnas, tās spriņģo ārprātā līksmē. Un mazais sunītis smejas. Vai vajag sunīti, mazu kranciti, kas līksmi vauk�ķ un luncinās, cen�oties izpatikt itin visiem? i\ R. reak�cija: �Varbūt es esmu suņu mīļotājs, bet tam ari ir savas robe�as!� Krancītis un D�efs.

Viņ� aizcērt grāmatiņu. Ja viņa ausis nekvēlo, tiklab varētu ari kvēlot. Viss ir tie�i fa, kā viņ� domaja, no ka baidījās viņa zina visu, katru sīkāko niansi. Nolādēts! Visu laiku viņ� domaja, ka ir pats sev saimnieks, bet izrādās, ka viņ� kleknēja būrītī kā �urka, �audījās no stūra stūn, gaudās pats sev, un �is ellīgais sievi�ķis stāvēja līdzās un novēroja viņu, klausījās, izdarīja piezīmes, reģistrēja izmaiņas viņa stāvoklī.

Vai ari viss ir vel ļaunāk, nesalīdzināmi ļaunāk, tik ļauni, ka prāts draud saiet grīste. Vai tie�am tas būtu tas, kas �ķiet esam, parcel�anas uz vietu, ko patlaban viņ� var nosaukt tikai par otru pusi? Vai tie�ām tas ir ar viņu noticis; vai tas notiek ar visiem?

Viņ� uzmanīgi iesē�as mīkstajā krēsla. Ja �is nav di�ens, Kopernika cienīgs bridis, kas tad ir? Iespējams, ka viņam tikko atklajas pats di�ākais noslēpums: cie�i līdzās pirmajai pasaulei pastāv otra, un nevienam par to nav ne jausmas. Kadu laiku cilvēks nokaujas pir�majā, un tad ierodas nāves eņģelis Veina Blaita vai tamlīdzīga tipā�a izskatā. Uz mirkli, uz mu�ību laiks apstājas, cilvēks ieveļas tum�a cau�rumā. Un tad viens, divi viņ� uzrodas otrā pasaulē, kas ir iden�tiska pirmajai, laika zudums kompensējas un darbība turpinās lidojums pa gaisu, ziņkārīgo skatītāju pūlis, ātra palīdzība, slimnīca, doktors Hansens un ta talak, tikai tagad viņam uz kakla ir Elizabete Kostello vai kāda tamlīdzīga persona.

Diezgan pamatīgs lēciens no vārda S-U-N-S piezīmju grāma�tiņa līdz pēcnāves dzīvei. Pilnīgi traks pieņēmums. Varbūt ta ir kļūda. Visdrīzāk tā ir kļūda. Bet, vai nu tā ir kļūda vai ne, vai nu tas, ko viņ�, nopietnu �aubu mākts, sauc par otru pusi, ir īstenība vai maldi, pir�mais epitets, kas ie�aujas prātā, ar dievi�ķo rakstāmma�īnu nodrukāts uz viņa plakstu iek�puses, ir no�ēlojams. Ja izrādās, ka mir�ana nav nekas cits ka triks, kas varētu būt tikpat labi triks ar vārdiem, ja nāve ir tikai īsa pauze laika rituma un dzīve pec tam turpinās, kāpēc ap to visu ir tada jezga? Vai cilvēkam ļauts atteikties no �īs nemirstības, �ī no�ēlojamā likteņa? Es gribu atpakaļ savu veco dzivi, to, kas beidzas Megilroudā.

Viņ� ir pilnīgi paguris, domas streipuļo, atliek tikai aizvērt acis, un viņ� ieslīgs miegā. Bet viņ� nevēlas gulēt �eit ka inerts, apskatei izstādīts objekts, kad atgriezīsies Elizabete Kostello. Viņ� ir sācis apjaust kādu viņas īpatnību, dnzak lapsas nekā suņa iedabu; tam gan nav nekāda sakara ar �īs sievietes ārieni, bet tas dara viņu nervozu un aizdomu pilnu. Nav grūti izteloties, ka viņa tumsa lo�ņa pa dzīvokli, o�ņājot gaisu kā zvērs medībās.

Pēc brī�a viņ� uztrūkstas no snaudas. Viņ� joprojām sē� atzveltnī, un viņa priek�a stāv nevis lapsigā Kostello kundze, bet Marijana Joki�a, sieviete ar sarkano galvas lakatiņu, kas savā ziņā ir (viņ� gan �obnd nespēj atcerēties, kadā ziņā, viņa prāts ir pārāk apmulsis) visu �o sare�ģījumu sakne vai avots, vai pamatu pamats.

���� Vai viss kārtībā, Reimenta kungs?

Marijana! Jā, protams. Viss kārtībā. Bet tas nav taisnība. Vi�ņam nav viss kartība. Mute ir nelāga gar�a, mugura ir pavisam stīva, un viņam ļoti nepatīk �ādi biedino�i pārsteigumi. Cik pulkstenis?

Marijana ignorē viņa jautājumu. Viņam līdzās uz kafijas galdiņa tiek nolikta aploksne. � Jūsu �eks, viņa saka. Viņ� saka, dod to atpakaļ, mēs neņemam naudu. Mans virs. Viņ� teic, ka neņems cita vīrie�a naudu.

Nauda. Drago. Citas dimensijas problēmas. Vajag sakopot do�mas. Un Drago? Kas būs ar Drago izglītību?

Mans vīrs saka, Drago var iet skolā ka visu laiku, viņam neva�jag privātskolu.

Maza Ļuba izklaidīgi knibinās ap mammas svārkiem un suka īk�ķi. Viņai aiz muguras istaba delikāti ieslīd Elizabete Kostello. Vai viņa bija �eit, kamēr viņ� snauda?

Vai gribat, lai es parunāju ar jūsu vīru? � viņ� jautā.

Marijana sparīgi papurina galvu. Acīmredzot la ir ļoti neveik�smīga, muļķīga ideja.

Xu ko, vajag padomāt, ko darīsim tālāk. Varbūt Kostello kun�dze var mums kaut ko ieteikt.

Sveika, Ļuba, saka Elizabete Kostello. Es esmu tavas mam�mas draudzene vari saukt mani par Elizabeti vai tanti Elizabeti. Tie�ām �ēl, ka jums ir tādas problēmas, Marijana, bet es te esmu jauniņā, tā teikt, diez vai man vajadzētu iejaukties.

�Jūs visu laiku to vien darāt kā iejaucaties,� viņ� pikti nodomā. �Tāpēc jau jūs te esat.�

Ar noputu, kas izskan gandrīz kā vaids, Marijana atkrīt uz divana un aizsedz acis ar roku. Viņa nespēj valdīt asaras. Meitene ieņem savai posteni viņai pie sāniem.

Tik labs zēns. � Bridi �ņuksti ņem virsroku. Tik labs zēns. Viņ� tik ļoti grib to skolu!

Cita pasaulē, pasaulē, kurā viņ� bija jauns un vesels, ar gana svaigu elpu, viņ� butu apskāvis Marijanu un ar skūpstiem nosusinājis viņas asaras. �Piedod man, piedod,� viņ� būtu teicis. �Es biju tev neuzticīgs, turklāt pats nezinu, kāpēc! Hei tā bija tikai viena reize, tas nekad vairs neatkārtosies! Ielaid mani savā sirdī, un es zvēru, ka rū�pē�os par tevi līdz pēdējam elpas vilcienam!�

Meitenes tum�as acis urbīgi raugās viņā. Ta, it ka viņa vaicātu: �Ko tu esi izdarījis ar manu mammu? Ta ir tikai tava vaina!�

Un tā patie�ām ir viņa vaina. �is tum�ās acis spej ieskatīties viņa sirdī, tas redz viņa slepeno vēlmi, redz, ka patiesībā viņu neapbēdina �is laulātā pāra konflikts, glu�i otrādi tas viņu iepriecina. �Piedod arī tu!� viņ� mēmi saka, cie�i raugoties bērnam acīs. �Es negribu neko sliktu, bet par mani valda kads spēks, kas ir stiprāks par mani.�

Mums vel ir daudz laika, viņ� saka tik mierīgi, cik vien spēj. Iesniegumu pieņem�ana nakamajam gadam beidzas tikai pēc nedēļas. Es do�u garantiju skolas naudas apmaksai, lūg�u, lai mans ad�vokāts uzraksta garantijas vēstuli, tad tas nebūs tik personiski. Paru�nājiet vēlreiz ar savu vīru, kad viņ� būs nedaudz nomierinājies. Esmu pārliecināts, ka jums izdosies viņu pierunāt, jums abiem ar Drago.

Marijana bezcerīgi parausta plecus. Viņa pasaka meitenei kaut ko nesaprotamu, tā izskrien no istabas un atgrie�as ar salve�u vīk�ķi roka. Marijana skaļi iz�ņauc degunu. Asaras, gļotas, puņķi, bēdu inazak romantiskā, tā sakot, kreisa puse. Tāpat ka seksā traipi uz pala�giem, smakas.

Vai viņa apjau�, kas te ir noticis, uz tā pa�a divana, kur viņa sē�? Vai viņa spej to sajust?

Vai ari, viņ� turpina, ja tas ir vienkār�i goda jautājums un jusu virs nevar pieņemt aizdevumu no cita vīrie�a, varam palūgt Kos�tello kundzi būt par starpnieku �ajā visnotaļ labdarigaja lietā un izrakstīt �eku.

�i ir pirmā reize, kad viņam izdodas iedzīt stūri Elizabeti Kostello. Viņ� izjūt ļauna prieka uzplūdu.

Bet Kostello kundze papurina galvu. Nedomāju, ka es varu iejaukties �ajā lietā, viņa saka. Turklāt ir noteikti praktiski sare�ģī�jumi, no kuriem es cen�os izvairīties.

Kadi tie būtu? viņ� vaica.

-���� Tādi, no kuriem es cen�os izvairīties, viņa atkārto.

-����� Es gan neredzu �eit nekādus praktiskus sare�ģījumus, viņ� saka. Es izrakstī�u �eku jums, un Jūs izrakstīsiet �eku skolai. Kas var būt vēl vienkār�āk? Ja jūs to nedarīsiet, ja atteiksieties, kā jūs sakāt, iejaukties, tad ejiet prom. Ejiet prom un lieciet mums mieru.

Viņ� cer, ka �ie asie vārdi Elizabeti apmulsinās. Bet viņa neizrāda ne mazākās mulsuma pazīmes. Likt jums mieru? viņa jautā klusi, tik klusi, ka viņ� tikko sadzird. Kas gan notiks, ja es lik�u jums, viņas skatiens pa�aujas uz Marijanas pusi, ja es lik�u jums abiem mieru?

Marijana pieceļas, vēlreiz iz�ņauc degunu un iebā� salveti pie�durknē. Mums jāiet, viņa apņēmīgi saka.

Palīdziet man piecelties, Marijana, viņ� saka. � Lūdzu.

Kāpnēs, dro�ā attalumā no Elizabetes Kostello ausīm, Marijana pagrie�as pret viņu. Elizabete viņa ir labs draugs?

Labs? Ne, nedomāju vis. Viņa nav man nedz labs, nedz tuvs draugs. Es tikai nesen ar viņu iepazinos. Patiesībā viņa vispār nav nekāds draugs. Elizabete ir profesionāla rakstniece, raksta romānus. Patlaban viņa meklē tipā�us savai nākamajai grāmatai. �ķiet, viņa liek cerības uz mani. Savā ziņā ari uz jums. Bet es neesmu tāds, ka viņai gribētos. Un tāpēc viņa mani tirda cen�as padarīt noderīgu saviem nolūkiem.

�Viņa cen�as pakļaut sev manu dzīvi� lūk, ko viņam gribētos pateikt. Bet �ķiet, ka nebūtu labi lūgt palīdzību Marijanai viņas pa��reizēja stāvokli. Glābiet mani!

Marijana vāri pasmaida. Viņa vairs neraud, bet acis vel ir apsar�ku�as un deguns pietūcis. Spilgtā gaisma no jumta loga ir nesaudzīgi patiesa, viņas āda bez kosmētikas izskatās raupja, zobi pelēksnēji. �Kas ir �i sieviete,� viņ� doma, �kurai es tik karsti vēlos sevi atdot? Noslēpums, viens vienīgs noslēpums.� Viņ� saņem Marijanas ro�ku. Es bū�u ar jums, viņ� saka. Es apsolu, ka palīdzē�u jums. Pa�līdzē�u Drago.

-����� Mamma! � ie�inkstas bērns.

Marijana atsvabina roku. � Mums jaiet, � viņa saka un nozūd kāpņu līkumā.

������� MAN BŪS CIEMIŅI, � viņ� paziņo Elizabetei Kostello. Baidos, ka �is vakars nebūs jūsējais. Jums vajadzēs mainīt savus plānus.

Bel protams. Man prieks, ka jūs atgrie�aties sabiedriskajā dzīvē. Ļaujiet padomāt� Ko es varētu pasākt? Aiziet uz kino? Varbūt jūs zināt vai ir kada filma, ko butu vērts noskatīties?

Es laikam neizteicos pietiekami skaidri. Ar plānu mainī�anu biju domājis, ka jums nāksies pameklēt sev citu dzīvesvietu.

���� Ak tā! Un kur tad lai cs eju, kā jums �ķiet?

Nezinu. Tas nudien nav mans pienākums ieteikt, kurp lai Jūs ejat. Kāpēc jūs nevaretu atgriezties tur, no kurienes atnācāt?

Brīdi abi klusē. Nu ko, viņa saka. Tā vismaz ir atklāta valoda. Vēl pēc brī�a viņa jautā: Vai atceraties, Pol, stāstu par Sindbadu un veco vīru?

Viņ� neatbild.

-� Reiz straujas upes krastā, viņa sāk stāstīt, Sindbads sastapa kadu vecu vīru. �Es esmu vecs un vārgs,� teica sirmgalvis. �Pārnes mani uz otru krastu un iegūsi Allāha svētību.� Sindbadam bija laba sirds, viņ� uzcēla veco viru sev plecos un brida pari straumei. Kad viņi sasniedza otru krastu, vecais atteicās kāpt zemē. Viņ� sakrustoja kājas, aiz�ņaudzot Sindbadam rīkli, un teica: �Tagad tu esi mans vergs, tev jāizpilda visas manas pavēles.�

Viņ� atceras �o stāstu. Tas bija gramata, kas saucās �Lйgendes dorйes�, �Zelta leģendas�, viņa 1,urdās gramatu lāde. Viņam spilgti palikusi atmiņā ilustrācija: vecs vīriņ�, kura kārnās miesas piesedz tikai gurnu apsējs, sakrampējis dzīslainās kājas ap varoņa kaklu, ka�mēr pats varonis cīnās ar straumi, kas sniedzas viņam līdz viduklim. Diez, kur tagad ir �ī grāmata? Kur ir grāmatu lāde un citas piemiņas lietas no Francijas bērnības, kas kopā ar viņiem �ķērsoja okeānu uz jauno dzīvesvietu? Vai viņ� atrastu tās holandie�a Balaratas mājas pa�graba � Sindbadu, lapsu un vārnu, Zannu d�Arku un pārējos lasāmbiedrus, ieslodzītus kartona kārbās, pacietīgi gaidot, kad viņu mazais saimnieks atgriezīsies un tos izpestīs; vai arī tie izmesti atkritumos drīz pēc tam, kad holandietis kļuva par atraitni?

Jā, es atceros, � viņ� saka. Vai jūs gribat teikt, ka es esmu Sindbads, bet jūs vecais vīrs? Ja ta, jums bus jāsastopas ar zināmām grūtībām. Jums nav nekādu iespeju� Ka lai to maigāk pasaka� Nav nekādu iespēju uzsēsties man uz kakla. Un es netaisos jums palīdzēt.

Kostello noslēpumaini pasmaida. Varbūt es jau esmu tur aug�ā, viņa saka, un jūs to nemaz nezināt.

Nē, jūs tur neesat, Kostello kundze. Es neesmu jūsu vara, ne�viena �i vārda nozīmē, un es tūlīt to pierādī�u. Laipni lūg�u jūs atdot man dzīvokļa atslēgu ko jūs paņemat bez manas atļaujas �, atstāt manu dzīvokli un nekad vairs nenākt atpakaļ.

Nav labi tā runāt ar vecu sievieti, Reimenta kungs. Vai esat pārliecināts par saviem vārdiem?

Es nejokoju, Kostello kundze. Es lūdzu jūs iet prom.

Viņa nopū�as. Jauki, nav vārdam vietas. Bet es nudien nezinu, kas ar mani notiks, kad saks gāzt lietus, iestāsies tumsa un tamlīdzīgi.

Ara nav ne lietus, ne tumsas. Ir jauka pēcpusdiena, silta un rāma, viena no tām pēcpusdienām, kad cilvēku pārņem prieks par to, ka viņ� dzīvo.

Te būs, viņa saka, jusu atslēga. Ar pārspīlēti rūpīgu �estu viņa noliek atslēgu uz kafijas galdiņa. Man vajadzēs īsu brītiņu, lai savāktu savas mantas un savestu kārtībā seju. Tad es do�os prom un jūs atkal būsiet viens. Varu derēt, ka jūs ar nepacietību gaidāt �o brīdi.

Viņ� nepacietīgi aizgrie�as. Pcc da�am minūtēm viņa ir atpakaļ.

Visu labu. Viņa pārliek polietilēna iepirkumu maisiņu no labās rokas kreisajā un sniedz viņam roku. Te palika neliela ceļa�soma. Tuvākajās dienās atsutī�u tai pakaļ kad bū�u atradusi jaunu mitekli.

Būtu labāk; ja jūs ņemtu to līdzi.

-����� Tas nav iespējams.

Tas ir iespējams, un es gribu, lai jūs ņemat to līdzi.

Vairāk viņi nerunā ne vārda. Viņ� stāv pie ārdurvīm un noskatās, ka Elizabete Kostello negribīgi, soli pa solim, kāpj lejā ar somu rokā. Būdams d�entlmenis, viņ� piedāvātos palīdzēt, ar kaju vai bez. Bet �ajā gadī juma viņ� nav d�entlmenis. Viņ� grib tikai vienu lai �i sie�viete izvācas no viņa dzīves.

TĀ TAS tie�ām ir viņ� ar nepacietību gaida to bridi, kad paliks viens. Vēl vairāk viņ� ir izslāpis pēc vientulības. Bet, līdzko Elizabete Kostello ir prom, pie durvīm ar prāvu mugursomu plecos stav Dragojoki�s.

Sveiki, saka Drago, Kā klājas divritenim?

Jaatzīst, ka es neesmu ar to neko darījis. Biju aizņemts ar citām lietam. Vai es varu tev kaut ka palīdzēt? Varbūt nāksi iek�ā?

Drago ienāk iek�a un nomet mugursomu uz grīdas. Viņ� neizskatas tik pa�apzinīgs kā iepriek�ējo reizi; patiesība viņ� �ķiet visai apmulsis.

Vai atnāci parunāt par Velingtona koled�u? viņ� jauta.

Puisis pamaj ar galvu.

-����� Nu tad stāsti! Vai ir kādas problēmas?

Mamma saka, Jūs esat gatavs apmaksat skolas naudu.

Tie�i tā. Esmu gatavs garantēt mācību maksu par diviem ga�diem. Varat uzskatīt to par aizdevumu, ilgtermiņa aizdevumu. Man nav svarīgi, ka tas dek interpretēts.

Mamma teica, par kādu summu ir runa. Es nebiju domājis, ka tas ir tik dārgi.

Es �o naudu nekādi neizmantoju, Drago. Ja mcs neiztērēsim to tavai izglītībai, tā vienkār�i gulēs bankā un no tās nebūs nekāda labuma.

Pieņemsim, Drago negrib padoties. � Bet kāpēc es?

�Kapcc es?� �ķiet, ka �o jautājumu uzdod sev ikviens cilvēks. Viņ� varētu izlīdzēties ar vispārīgām laipnām frazcm, bet puisis ir atnācis pie viņa, lai uzdotu �o jautājumu, tālab viņ� sniegs viņam pa�tiesu vai vismaz daļēji patiesu atbildi.

Redzi, Drago, kop� ta laika, kad tava mamma sāka �eit strādāt, man ir radu�as pret viņu patiesas simpātijas. Viņai ir izdevies pilnīgi pārvērst manu dzīvi. Un tas nenācās viegli, to mēs abi zinām. Tālab es gribu palīdzēt cik nu ir manos spēkos.

Pui�a izvairība ir pilnīgi izzudusi. Drago skatās viņam tie�i acis, skatiens pau� izaicinājumu: �Vai tas ir viss, kas jums sakāms? Vai ta ir robe�a, līdz kurai jūs esat gatavs iet?� Un kāda ir viņa atbilde? Jā, pagaidām ta ir fbbeia, līdz kurai es esmu gatavs iet.

���� Mans tētis to nepieļaus, saka Drago.

Ja, es dzirdēju. Acīmredzot tavam tētim ta ir goda lieta. Es varu to saprast. Bet tu varētu pateikt viņam, ka tas nav nekāds apkauno�jums pieņemt aizdevumu no drauga. Jo es gribētu, lai mani uztver tie�i tā kā draugu.

Drago papurina galvu. � Ne jau tas. Viņi par to sakāvās, mamma un tētis. � Viņam notrīs lūpas. Se�padsmit gadu vecs puika, vēl tikpat kā bērns. Vakar vakarā, viņ� turpina klusā balsī. Un mamma aizgāja prom. Pie tantes Lidijas.

���� Kur tas ir? Kur dzīvo tante Lidija?

Mazliet tālāk, Elizabete. Ziemeļu Elizabete.

Drago, viņ� saka, runāsim atklātu valodu. Es zinu, ka tu atnāci �urp tādēļ, ka uztraucies par savu mammu un mani. Tālab es gribu tevi nomierināt. Starp mums nav nekā tāda, par ko butu

jāuztraucas. Manās jūtas pret viņu nav ncka nepiedienīga. Es cienu viņu tāpat ka ikvienu citu sievieti �ajā pasaulē.

Nekā nepiedienīga. Kādi ērmīgi, vecmodīgi vardi! Vai ta nav tikai tada vīģes lapa, kam jāpiesedz krietni rupjāka, skaļi neizsakāma frāze: �Es neesmu izdrāzis tavu māti�? Ja tas ir visu problēmu cēlo�nis, kas iesveļ Miroslavā Joki�ā negantu greizsirdību un noved viņa dēlu lidz asarām, kāda jēga sprediķot par cieņu un godu? Es neesmu izdrāzis lavu māti, es neesmu viņai pat uzmācies ej un pasaki tu savam tēvam. Bet, ja viņ� nedomā uzmākties Marijanai, ja nav gri�bējis viņu izdrāzt, ko tad viņ� doma vai grib darit un ka lai to izsaka vārdos, kas būtu saprotami 20. gadsimta beigās dzimu�am puisim?

Man ļoti �ēl, ka esmu kļuvis par iemeslu nesaskaņām tavu ve�cāku starpā. To nu es vismazāk gribēju panakt. Tavam tevarn ir pil�nīgi aplams priek�stats par mani. Ja mēs satiktos, viņ� noteikti mai�nītu savas domas.

Viņ� iesita mammai, saka Drago; nu viņ� vairs nespēj apval�dīt sevi, apvaldīt savu balsi, asaras, varbūt ari sirds trauksmi. Es viņu ienīstu. Viņ� iesita ari manai māsai.

-����� Blankai?

Nē, mazajai masai. Blanka ir viņa pusē. Viņa saka, mammai ir attiecības ar citiem vīrie�iem. Ka mammai ir attiecības ar jums.

Mammai ir attiecības. Elizabete Kostello nosauca viņu par uzti�cīgu sievu. Viņ� pilnīgi velti tērējot laiku, izmēģinot laimi ar Marijanu Joki�u, jo Marijana esot uzticīga sieva, tā viņa teica. Kurai taisnība iecirtīgajai meitai vai trakajai ve�ai? Un kas par briesmīgu ainu! Miroslavs, neap�aubāmi liels, lā�veidīgs virs, nikns un piedzeries, metas ar dūrēm virsū Marijanai un savai meitai ar porcelāna vaibstiem, bet dēls stāv līdzās un kūsa bezspēcīgā niknumā! Balkānu kaislības! Ka viņ� pamanijas sapīties ar �o Balkānu mehāniķi un viņa mehānisko pili?

Mums ar tavu mammu nav nekādu attiecību, viņ� uz�stāj. Mums pat tāda doma nav ienākusi prātā nedz viņai, nedz man. Salti meli! Es domāju par to katru dienu. � Ja tu man netici neko darīt, es netaisos tevi pārliecināt. Un kadi ir tavi plāni? Tuvākie plāni? Paliksi mājās vai iesi pie mammas?

Drago papurina galvu. Es neie�u atpakaļ. Palik�u pie drau�giem. Viņ� pabiksta ar kāju mugursomu. Paņemu līdzi savas mantas.

Sprie�ot pcc somas izskata, viņ� ir paņēmis līdzi krietni daudz mantu.

Vari pārgulēt �eit, ja vēlies. Manā studijā ir brīva gulta.

Nezinu. Es jau sarunāju ar draugu, ka palik�u pie viņa. Vai varu pateikt jums vclak? Varbūt varu atstāt �eit savai somu?

���� Protams.

Viņ� gaida Drago līdz vēlai naktij, bet puisis uzrodas tikai nākamajā dienā. Es te esmu ar kādu draugu, viņ� paziņo namruni. Vai viņa var uznākt aug�ā?

Draugs, draudzene tad lūk, kur viņ� pavadīja nakti! Jā, nāciet vien aug�a. � Bet, atvēris durvis, viņ� teju iekliedzas �ausmās. Līdzas Drago, kas izskatās no�ņurcis un saguris, stāv Elizabete Kostello. Vai viņ� nekad netiks v aļā no �īs sievietes?

Viņi uzlūko viens otru piesardzīgiem skatieniem, glu�i ka divi nai�dīgi noskaņoti suņi. Es sastapu Drago Viktorijas skvērā, viņa sa�ka. � Tur, kur viņ� pavadīja nakti. Ar da�iem jauniem draugiem, kas iepazīstināja viņu ar Barosas ielejas produkciju.

Es sapratu, ka tu paliksi pie drauga, viņ� uzruna Drago.

Tur nekas ncsanaca. Bet ar mani viss ir kārtība.

Ar mani viss ir kārtībā. Skaidri redzams, ka ar viņu nekas nav kārtībā. Viņ� �ķiet iegrimis depresija, kam nav līdzējusi ari Barosas produkcija.

-����� Vai tu runāji ar savu mammu?

Puisis pamāj ar galvu.

-����� Un ko viņa saka?

Es zvanīju viņai. Pateicu, ka neie�u atpakaļ uz mājām.

Es neprasu par tevi, bet par viņu. Kā viņa jūtas?

Normāli.

Ieej du�ā, Drago. Sakopies un ej nosnausties. Un tad dodies mājās. Salīgsti mieru ar tevu. Varu derēt, ka viņ� no�ēlo savu rīcību.

-����� Neko viņ� neno�elo. Viņ� nekad neko neno�ēlo.

Vai drīkstu iebilst kādu vārdu? jautā Elizabete Kostello. Diez vai Drago tēvs kaut ko no�ēlo vismaz tik ilgi, kamēr ir pārliecināts par savu taisnību. Tāds vismaz ir mans viedoklis. Attiecībā uz Marijanu teik�u ta � lai ko viņa stāstītu dēlam pa telefonu, neka normāla tur nav. Ja viņa ir radusi patvērumu pie vīramāsas, tad tikai tāpēc, ka viņai nav citur kur iet. Viņas vīramāsa nejūt pret viņu īpa�as simpātijas.

Vai tā ir Lidija? Lidija ir Joki�a māsa?

Lidija Karad�i�a. Miroslava masa un Drago tante. Viņas ar Marijanu nesaprotas, nekad nav sapratu�as. Lidija uzskata, ka Mari�jana saņem tikai to, ko ir pelnījusi. �Nav dūmu bez uguns,� Lidija mēdz teikt. I lorvātu sakāmvārds.

Kā, pie velna, jūs varat zināt tādas lietas? Kā jūs zināt, ko Lidija mēdz teikt?

Elizabete Kostello ignorē viņa jautājumus. Lidijai nav svarīgi, vai Marijanai ir vai nav ārlaulības attiecības. Svarīgi ir tikai tas, ka diezgan �aurajā horvātu kopienā klīst �ādas valodas. Nevajag nicīgi uzmest lupu, Pol, labak paklausieties, ko es saku. Tenkas, sabiedrības viedoklis, fama, ka to sauc romāņi, luk, kas liek pasaulei griezties.

Tenkas, nevis patiesība. Jūs apgalvojat, ka patiesībā jums ar Drago mammu nav nekādu attiecību, tāpēc ka jums patiesībā nav bijusi (piedod, Drago) seksuāla tuvība. Bet ko mūsdienās var uzskatīt par seksuālu tuvību? Ka lai salīdzino�i izvērtē ātru noknieb�anos tum�ā stūrītī un mēne�iem ilgu kvēlu iekāri? Runājot par mīlas lietām, cilvēks no malas nekad nevar būt dro�s par notieko�a patiesīgumu. Krietni vairāk pārliecības var būt par to, ka viens otrs kas to lai zina, kur� � palaidis gaisa baumas par Marijanas Joki�as attiecībām ar kadu no viņas klientiem. Un gaiss ir mums visiem kopīgs, mēs to elpojam un no ta dzīvojam; jo skaļāk baumas tiek noliegtas, jo dzīvī�gākās tās top.

Es jums nepatīku, Reimenta kungs, Jūs gribat tikt no manis vaļā un esat licis to gana skaidri saprast. Jāatzist, ari mani nepārņem atkalredzē�anās prieks, atgrie�oties �ai briesmīgajā dzīvokli. Jo ātrāk Jūs iz�ķirsieties par konkrētiem soļiem attiecībā uz Drago mammu vai sievieti melnā, kas fe nesen bija, vai pat Makkordas kundzi, kuru jūs manā klātbūtnē nekad neesat pieminējis, bet visdrīzāk attiecība uz Drago mammu, jo �ķiet, ka tie�i viņa ir gaismas stars jūsu dzīve, jo ātrāk jūs iz�ķirsieties par konkretiem soļiem un sāksiet rīkoties, jo ātrāk mēs abi varēsim atviegloti nopūsties un iet katrs savu ceļu. Diem�ēl es nevaru ieteikt jums, kādai jabut �ai rīcībai, tas ir jūsu pa�a ziņā. Ja es zinātu, kas noliks tālāk, man nebūtu nekādas vajadzības �eit uzturēties, es varētu mierīgi atgriezties pati savā dzīve, kas, ticiet man, ir krietni vien omulīgāka un sniedz vairāk gandarījuma nekā tā, ar ko man nācās sastapties �eit. Bet man jāsagaida tas bridis, kad jūs sāksiet rīkoties. Jūs esat, ka mēdz teikt, kaķis, kas staigā, kur pa�am tik.

Viņ� pa�ūpo galvu. Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt. Nesaskatu jūsu vārdos nekādu jēgu.

Jūs ļoti labi visu saprotat. Un jebkurā gadījuma nav obligāti jāsaprot, lai kaut ko pasāktu ja nu vienīgi cilvēkam ar pārlieku

filozofisku prātu. Neaizmirstiet, ka ir tāda lieta kā impulsīva rīcība, un, ja vien man būtu ļauts, es ieteiktu jums tie�i �o variantu. Jūs sakāt, ka mīlat Joki�as kundzi, � vismaz tad, kad tuvumā nav Drago. Nu ko tad dariet kaut ko �is mīlestības laba. Un, starp citu, mazliet vairāk vaļsirdības viņa priek�ā nenāks par ļaunu, vai ne, Drago?

Drago sejā ievelkas greizs smaidiņ�.

Tas piederas pie augo�a zēna izglīto�anas. Katrā ziņā labāk, nekā sūtīt viņu tajā pretenciozajā Kanberas koled�ā. Paradīt viņam mīlestības negantākās puses. 1 .ai viņ� redz, ka cilvēks kuģo kaislību jūrā, vadoties pēc zvaigznēm Lielā un Mazā Lā�a, Strēlnieka un tā tālāk. Dienvidu Krusta. Viņam noteikti ir pa�am savas kaislības, viņ� jau ir pietiekami pieaudzis. Tev ta�u ir kaislības, vai ne, Drago?

Drago klusē, bet turpina smaidīt. Kaut kas starp viņiem abiem notiek, �o veco sievieti un puiku. Tikai kas?

Lauj man uzdot tev jautājumu, Drago: ko tu darītu, ja būtu Reimenta kunga vietā? Ja tu būtu viņ�?

���� Ko es darītu?

Ja. Iedomājies: tev ir se�desmit gadu, un piepe�i kādu rītu tu pamosties, līdz ausīm iemīlējies sievietē, kas ir ne vien gadsimta ceturksni jaunāka par tevi, bet arī precējusies, daudzmaz veiksmīgi precējusies. Ko tu darītu?

Drago lēni pa�ūpo galvu. Tas nav īsti godīgs jautājums. Ja man ir tikai se�padsmit, ka es varu zināt, ka jutās se�desmit gadu vecs cilvēks? Katrā ziņā tas ir pilnīgi citādi tad cilvēkam ir, ko atcerēties. Bet� Cik es saprotu, mēs runājam par Reimenta kungu, vai ne? Ka es varu iedomāties sevi viņa vietā es ta�u nevaru ielīst viņam iek�a!

Viņi klusē, gaida turpinājumu. Bel �ķiet, ka puisis, kas par spīli paģirām izskatās pēc Dieva sūtņa, neuzdro�inās spert nākamo soli uz pieņēmumu nedro�ā pamata.

Tad formulēsim to citādi, saka Kostello kundze. � Mēdz teikt, ka mīlestība atgrie� mūs jaunība. Mūsu sirds sitas straujāk un dzīvības sulas kūsā, mūsu balss k|ūst dziedo�a un solis atsperīgs. 1 )iskusijas labad pieņemsim, ka tas tie�ām tā ir, un vēlreiz aplūkosim Reimenta kunga gadījumu. Viņ� iekļūst satiksmes negadījumā, kā rezultātā zaudē kāju. Tad viņ� nolīgst sev kopēju un pēc neilga lai�ciņa atklāj, ka ir viņā iemīlējies. Viņam �ķiet, ka kaut kur tepat aiz stūra gaida brīnumains, mīlas uzburts jaunības atplaukums; viņ� pat sapņo par dcla radī�anu (jā, jā, tas būtu tavs mazais pusbrālitis). Bet vai viņ� var uzticēties �im �ķitumam? Varbūt tas ir tikai senila veca vira fantāzijas? Tālab jautājums pārdomām ir �ads: ko Reimenta kungs vai jebkur� cits, nokļuvis manis aprakstītajā situācija, darīs tālāk? Vai viņ� akli sekos savam sapnim, kas centīsies par katru cenu īstenoties, vai art, izsvēris visus par un pret, nospriedīs, ka nebūtu prātīgi mesties mīlas dēka ar precētu sievieti, tin ierausies atpakaļ savā �aulā?

Es nezinu. Es nezinu, ko viņ� darīs. Un kā jūs domājat?

Es an nezinu, ko viņ� darīs, Drago, vēl ne. Bet izmantosim me�lodisku pieeju. Aplūkosim da�ādas hipotēzes. Vispirms pieņemsim, ka Reimenta kungs nedarīs neko. Tā vai cita iemesla deļ viņ� izlems iegro�ot savas jūtas. Kādas, tavuprāt, būs �adas rīcības sekas?

Ja viņ� neko nedarīs?

Jā, ja viņ� vienkār�i sēdēs �eit un neko nedarīs.

Tad viss būs tā, ka bija pirms tam. Garlaicīgi. Arī viņ� pats būs tie�i tāds, kāds bija pirms tam.

Izņemot�?

Izņemot ko?

Izņemot to, ka itin drīz viņu saks kremst no�ēla. Viņa dienas būs pārklātas ar pelēku vienmuļības seģeni. Naktīs viņ� uztrūksies no miega, griezdams zobus un murminādams pie sevis: �Ja vien, ja

vien!� Atmiņas par pa�a mazdū�ību saēdis viņu kā skābe. �Ak vai, Marijana!� viņ� gaudisics. Ja vien es nebūtu ļāvis savai Marijanai aiziet! Pamazām viņ� pārvērtīsies par mū�īgo sērotāju, par pa�a ēnu. Un tā tas turpināsies līdz pat viņa pēdējai stundiņai.

���� Nūjā, domāju, ka viņ� to no�ēlos.

-����� 'lād kas viņam būtu jādara, lai nepamestu �o pasauli no�ēlas mokās?

Nu viņam ir gana. Viņ� iejaucas, pirms Drago pagūst izprātot atbildi.

-����� Nevajag ievilkt zēnu savas spēlītēs, Elizabete. Un nevajag runāt ta, it kā manis te nemaz nebūtu. Tas, ka es rīkojos ar savu dzīvi, ir tikai mana darī�ana, sve�iem cilvēkiem tur nav nekada teik�ana.

Sve�iem cilvēkiem? Elizabete Kostello uzrauc uzacis.

�� Ja, sve�iem cilvēkiem. It īpa�i jums. Jūs man esat pilnīgi sve�s cilvēks, kuru labak nekad nebutu sastapis.

To pa�u varu teikt ari es, Pol, tie�i to pa�u. Dievs vien zina, kā mēs esam sanāku�i kopa divi cilvēki, kas pilnīgi noteikti nav radīti viens otram. Bet te nu mēs esam. Jūs gribat būt kopā ar Marijanu, bet ta vietā esat dabūjis mani. Es ari dotu priek�roku kadarn intere�santākām tipā�am, bet man esat ticis jus, neizlēmīgs vīrietis ar ampu�tētu kāju. Pamatīga ķeza, vai ne, Drago? Palīdziet mums, iesakiet kaut ko. Kas mums būtu jādara?

Es domāju, ka jums vajadzētu �ķirties. Ja reiz Jūs nepatīkat viens otram. Pateikt ��au� un viss.

Bet Polam un jūsu mammai? Vai viņiem ari vajag �ķirties?

Nezinu, kā ir ar Reimenta kungu. Bet kāpēc neviens nepaprasa, ko grib mana mamma? Varbūt viņa grib, lai nekad nebūtu spērusi kāju Reimenta kunga dzīvoklī. Es nezinu. Varbūt viņa vien�kār�i grib, lai viss būtu ka agrāk, kad mēs bijām� ģimene.

Tātad tu esi pret jutām, ārlaulības jūtām?

Nē. Tā es neteicu. Es neesmu, ka Jūs sakat, pret jūtām. Bet�

-������ Bet tava mamma ir izskatīga sieviete. Izejot no mājām, viņa piesaista daudzus skatienus, iesveļ jūtas, kaisle plaukst sve�inieku sir�dis, un jūs nepagūstat pateikt ne pieci, kad ir sazēlu�as neparedzētas kaislības, ar kurām nākas cīnīties. Palūkosimies uz �o situāciju no tavas mammas viedokļa. Nav grūti turēt pienācīgā attālumā �os kaislības pārņemtos sve�iniekus, kas ir atklaju�i savas jūtas; daudz grūtāk ir viņus ignorēt. To spēj tikai emocionāli salts cilvēks. Un ko lai tava mamma dara, ņemot vērā �os sve�iniekus un viņu dziņas? Neiet āra no mājas? Nēsā plīvuru?

Drago pasprūk savāds, rejo�s apmierinājumā smiekliņ�. Nē, protams, bet varbūt mammai neliekas, ka to var saukt par mīlas dēku. Izrunājot �os vārdus, viņ� nosprauslājas, it kā tie piederētu kādai ērmīgai, barbariskai sve�valodai. Tas ir, attiecības ar katru vīrieti, kas uzmet viņai aci. Tāpēc jau es saku kapec neviens nepa�jauta viņai pa�ai? *

Es pajautātu viņai tūlīt pat, ja varētu, atbild Elizabete Kostello. Bet viņa patlaban nav pieejama. Viņas nav uz skatuves, ta teikt. Tālab mēs varam tikai minēt. Bet es ļoti �aubos, vai viņas plā�nos ietilpst mīlas deka ar se�desmit gadu vecu vīrieti, pie kura viņai tapat janak se�as dienas nedēļā, vai lietus, vai krusa, vai sniegs. Kā jūs domājat, Pol?

Domāju, tas tie�ām neietilpst viņas plānos. Pilnīgi noteikti ne.

Nu luk, te nu bija. �ķiet, ka mes visi esam nelaimīgi. Tu esi nelaimīgs, Drago tāpēc ka tracis mājās piespieda tevi pavadīt nakti Viktorijas skv ēra �ūpu kompānijā. Tava mamma ir nelaimīga tāpēc, ka spiesta meklēt patvērumu pie radiniekiem, kas viņu nosoda. Tavs tēvs ir nelaimīgs, jo domā, ka cilvēki par viņu smejas. Pols jutās nelai�mīgs tapec, ka tas ir viņa dabiskais stāvoklis, kā arī tāpēc, ka viņam nav ne jausmas, kā īstenot savas sirds ilgas. Un es esmu nelaimīga

tāpēc, ka nekas nenotiek. �etri cilvēki grūtsirdīgi nīkst �etros stūros glu�i ka Beketa klaidoņi, un es grozos pa vidu, izniekojot laiku un ļaujot laikam izniekot sevi.

Bridi viņi visi klusē. Ļaujot laikam sevi izniekot � tie ir Elizabetes Kostello vārdi. Kāpēc tie lika viņam piepe�i saausīties?

Kostello kundze, viņ� ierunājas. Esiet tik laipna un uzklau�siet mani. Jums nav nekādas daļas gar to, kas notiek starp mani un Drago ģimeni. Jūs �eit esat nepiedero�a persona. �is nav jūsu dzīvok�lis, nav jūsu darbības lauciņ�. Man nav vienaldzīga Marijana. Sava ziņā man nav vienaldzīgs ari Drago un viņa māsas. Man nav glu�i vienaldzīgs pat viņu tēvs. Kurpretī jūs man esat pilnīgi vienaldzīga. Jūs mums visiem esat pilnīgi vienaldzīga. Jūs esat �eit vienīgā sve�i�niece. Justi iejauk�anās, lai cik labi tā butu domāta, nenāk mums par labu, tikai sajauc prātus. Vai jūs spējat to saprast? Vai tie�ām man neizdosies panākt, lai jūs atstājat mūs mierā un ļaujat atrisināt �o situāciju ta, kā mes pa�i uzskatīsim par vajadzīgu?

Iestājas gar�, neveikls klusuma bridis. Es nu ie�u, saka Drago.

Ne, viņ� iebilst. Tu nevari iet atpakaļ uz parku, ja ta tas bija domāts. Katrā ziņā es esmu pret. Tas ir bīstami, tavi vecāki būtu �aus�mas, ja to zinātu. Es iedo�u tev atslēgu. Ledusskapi ir �is tas ēdams, manā studija ir gulta. Vari nākt un iet, kad vien vēlies. Saprata robe�ās.

�ķiet, ka Drago grasas kaut ko teikt, bet pārdomā. Paldies, viņ� bilst.

Un es? jautā Elizabete Kostello. Vai es tik�u izlikta aiz durvīm, lai ciestu no saules svelmes un negantā ziemas sala, kamēr jaunais Drago tiks izmitināts ka princis?

Jūs esat pieaugusi sieviete un varat pati par sevi parūpēties.

IELAS VIŅĀ PUSĒ, iepretī viņa dzīvoklim, ir novietota auto�ma�īna, vecs sarkans �Commodore� pikaps. Tā stāv tur jau kop� pus�dienlaika. Pie stūres sēdo�o cilvēku grūti saskatīt, bet tas var bul vie�nīgi Miroslavsjokics. Daudz grūtāk pateikt, kādi ir viņa nodomi. Vai viņ� izspiego savu sievu? Vai ari mēģina iebiedēt vainīgo pariti?

Paiet veselas desmit minūtes, kamēr viņ� ar kruķiem tiek lejā pa kāpnēm un ara pa durvīm; gandrīz tikpat ilgu laiku prasa ceļ� pāri ielai. Kad viņ� tuvojas ma�īnai, cilvēks pie stūres atver lodziņu, izlai��ot ara sastāvēju�os dūmu mutuli.

Vaijoki�a kungs? viņ� vaica.

Joki�s nemaz nelīdzinās tam lielajam, lācīgajam radījumam, ko viņ� ir iedomājies. Glu�i otrādi, viņ� ir slaids un stiegrains, ar tumsnēju, �auru seju un ērgļa degunu.

-������ Es esmu Pols Reiments. Vai mēs varētu aprunāties? Vai drīkstu izmaksāt jums glāzi alus? Tepat aiz stūra ir pabs.

Joki�s izkāpj no ma�īnas. Viņ� ir ģērbies darba zābakos, zilos d�in�sos, melnā tckrekla un melnā adas jakā. Viņa gurni ir tik �auri, ka �ķiet viņam vispār nav sē�amvietas. �Augums kā maikste,� viņ�

nodomā. Neviļus viņ� iedomājas �o augumu uz Marijanas, ka tas uzguļas viņai, iespie�ot savu miesu viņējā.

Viņ� pagrie�as un, cik ātri vien var, lec uz paba pusi.

Pabs ir pustuk�s. Viņ� ieņem vietu tuk�a nodalījumā, un Joki�s sakniebtām lūpām seko viņa piemēram. Viņ� uzmet skatienu Joki�a rokam. Gari pirksti ar melnu matiņu ku�ķī�iem, īsi apgriezti nagi. Ari pie apkakles spraucas ara tum�as spalvas. Diez vai Marijanai patīk �is apmatojums, �ī lā�a vilna?

Viņam nav nekādas pieredzes konfrontācija ar aizvainotiem vā�riem. Vai viņam vajadzētu just �ēlumu pret �o cilvēku? Viņ� to nejūt.

Vai varu uzreiz ķerties pie lietas? Jūs noteikti gribat zināt, kāpēc es vēlos palīdzēt jūsu dēlam iegūt izglītību. Es neesmu bagāts cilvēks, Joki�a kungs, bet esmu pietiekami nodro�ināts, un man nav bērnu. Es piedāvāju jūsu dēlam aizdevumu, jo man gribas, lai viņam labi klājas. Drago ir atstājis uz mani labu iespaidu, viņā jau�amas lielas potences. Attiecība uz viņa izvēlēto koled�u jāpiemin, ka nekad neesmu par to dzirdējis, bet viņ� teica, ka tai ir laba reputācija, un es pieļauju, ka ta tas tie�am ir.

Ļoti �el, ka mans piedāvājums izraisīja sare�ģījumus jūsu ģimenes dzīvē. Nu es saprotu, ka man vajadzēja parunāt ne vien ar jūsu sievu, bet ari ar jums.

Par jūsu sievu varu teikt tikai to, ka mūsu attiecības vienmēr biju��as visnotaļ korektas. Viņ� stomīgi apklust. Pretī sēdo�a vīrie�a acis dzeļas viņa ka divi �aujamo stobri. Viņ� lūko atbildēt ar tikpat tie�u skatienu. Es nemeklēju mīlas dēkas ar sievietēm,Joki�a kungs, vairs ne. �ī manas dzīves daļa ir jau garam. Ja es vel piekopju �āda veida attiecības ar sievietēm, tas notiek pavisam citādi. Pazīdams mani labak, Jūs to saprastu.

Vai viņ� melo? Var jau but, tomēr viņ� tā nejūtas. Par spīti stil�biem, kurus viņ� nav aizmirsis, par spīti krūtīm viņ� daudz ko at�

dotu, lai varētu iespiest tajās seju, viņ� mī] Marijanu ar tīru un god|>ratigu sirdi, līdzīgi tam, ka viņu mīl Tas Kungs, talab �ķiet pilnīgi nejēdzīgi, ka pretī viņ� saņein naidu, �ī vīrie�a vai jebkura cita naidu.

Mes esam precēju�ies kop� 1982. gada, sakajoki�s dobjā balsī; vismaz kaut kāda līdzība ar lāci. Astoņpadsmit gadu. Kad iries iepazināmies, viņa studēja Dubrovnikas Mākslas akadēmijā. Sakumā es dienēju federālajā armija, tad saku strādāt akadēmija par metinātāju. Ari meistaru, bet galvenokārt metinātāju. Tur mes arī satikāmies. Pēc kāda laika devāmies uz Vāciju smagi strādājām, trūcīgi dzīvojām, taupījām naudu saprotiet? Un beigās nokārtojām papīrus, lai brauktu uz Austrāliju. Ari mana masa kopa �etri cilvēki. Drago tad vel bija pavisam mazs. Sākuma dzīvojām Melburna, es strādāju metinā�anas darbnīcā. Tad es kopa ar da�iem draugiem aiz�braucu uz Kuberpediju* izmēģināt laimi ar opāliem. Vai Jūs zināt Kuberpediju?

-������ Zinu gan.

Tur ir �ausmīgi karsts. Vēlāk atbrauca Marijana. Sabijam tur trīs gadus. Dikti grūti sievietei. Opāli tur vajag veiksmi. Bet man neveicas, saprotat? Ta�u mani draugi, viņi palīdzēja, mes cits citam palīdzējām.

Jā.

Dikti grūti sievietei ar berniem. Tā nu es dabūju darbu ar holdeniem un mēs atbraucām uz Elizabeti. Labs darbs, jauka māja. Viņ� noliek uz galda tuk�o glāzi. Klusums. Monologs ir galā. �Tāds ir mans stāsts,� viņ� mēmi saka, ka izlikdams uz galda savas kārtis. �Sitiet nu, kungs no Konistonas terases!�

Vai jūs pazīstat tādu Elizabeti Kostello? Sievieti gados, ievēro�jamu rakstrrieci?

* Neliela Dienvidaustrālijas pilsētiņa, kur tiek iegūti pasaulē vērtīgākie opāli.

Joki�s papurina galvu.

Prasu tāpēc, ka �ķiet viņa Jūs pazīst. Viņa zināja �o to no tā, ko jūs tikko man stāstījāt ka Jūs ar Marijanu satikāties, ko jūs abi danjāt Dubrovnikā un lā tālāk. Par Melburnu un Kuberpediju gan viņa neko neteica. Lai nu ka. Elizabete Kostello patlaban strādā pie jaunas grāmatas, un �ķiet, ka viņa grasās padarīt mani par vienu no tās personā�iem. Acīmredzot �i interese par mani izplatījās ari uz jums un Marijanu. Un viņa ir ievākusi ziņas par jūsu pagātni.

Joki�s gaida turpinājumu, bet viņ� nevar pateikt neko vairāk, vis�maz pagaidām, tas izklausītos pārāk absurdi. ��o situāciju, kurā mēs ar jums esam nonāku�i, ir radījusi Elizabete Kostello. Ja gribat kādu vainot, vainojiet viņu. Aiz tā visa stāv sieviete, kurai lieliski izdodas savārit kaut kādas nepatik�anas,� lūk, ko viņ� nevar saņemties pateikt.

Tālab viņ� saka glu�i ko citu: Ja jums nav iebildumu, do�u kādu padomu. Salīgstiet mieru ar Marijanu. Un vēl es jūs lūdzu pieņemt manu aizdevumu Drago dēļ. Viņ� ir ļoti pieķēries domai par Velingtona koled�u, tas ir acīm redzams. Varam noformēt to oficiāli vai neoficiāli ka vēlaties. Parakstīt papīrus vai iztiki bez tiem, man ir pilnīgi vienalga.

Nu būtu īstais bridis piedāvāt Joki�am vēl vienu alus kausu. Pat�laban nebūtu grūti panākt, ka Joki�s norij savu lepnumu un, lai cik negribīgi, ļaujas �omiskām attiecībām. Bet viņ� tā nedara. Viņ� ir pietiekami pateicis, nu ir Joki�a kārta Joki�a kārta maksāt par dzē�rieniem un izteikt savu viedokli. Viņ� cer, ka ar lo �ī tik�anās, �ī netī�kamā epizode būs galā; viņam nebija viegli saņemties, lai spertu �o soli. �is cilvēks pagādājis Marijanai divus, bet varbūt pat trīs eņģe�ļiem līdzīgus bērnus, tomēr neizraisa viņā nekādu interesi. Viņu interesē tikai Marijana un jebkura viņas izpausme bērnos. Vai viņa interese par Marijanu ir ieintereseta vai neieinteresēta interese? Vai Dievs, ar kura mīlestību pret Marijanu viņ� salidzinaja savējo, ir ieinteresēts vai neieinteresēts Dievs? To viņ� nezina. �is jautājums ir pārāk abstrakts viņa pa�reizējam noskaņojumam.

Viņa domās ielau�as Joki�a balss. Jums ir jauks dzīvoklis.

Vai tas ir jautājums? Apgalvojums? Vajadzētu but jautājumam, jo Joki�s nekad nav bijis viņa dzīvokli. Viņ� pamāj ar galvu.

Nodro�ināts. Jūs teicat, ka esat nodro�ināts. Nodro�ināts savā dzīvoklī.

Jā, es tā teicu, bet tam nav nekāda sakara ar dzīvokli. �Nodro��ināts� �o vārdu lieto cilvēki, kurus mulsina sarunas par naudu. �aja gadījumā tas nozīmē, ka man ir �nodro�ināti� ienākumi. Un tas savukārt nozīmē, ka man ir pietiekami daudz naudas, lai apmieri�nātu savas vajadzības, un kaut kas vēl paliek pāri. Es varu ziedot labdarībai, ja vēlos, vai ari izdarīt kādu labu darbu, teiksim, ap�maksāt jūsu dēlam koled�u.

Mans dēls ies smalka koled�ā, viņam būs smalki draugi, viņ� gribēs, lai viss pārējais arī būtu smalks. Vai saprotat?

Ja. Smalka koled�a var iemācīt viņam skatīties no aug�as uz savu izcelsmi. To nevar noliegt. Saprotiet mani pareizi, Joki�a kungs, es neesmu smalko mācību iestā�u piekritējs. Ne jau es izdomāju �o Velingtona koled�u. Bet, ja reiz Drago grib mācīties tie�i tur, esmu gatavs viņu atbalstīt. Turklāt man �ķiet, ka �ī vieta nav lik smalka, ka tas liek pasniegts. Patiesi smalkām koled�ām nav vajadzīga reklāma.

Joki�s bridi apdomājas. Varbūt, viņ� pēdīgi saka, varbūt mēs varam nodibināt aizbildniecības fondu. Tad tas nebūtu, ziniet, tik personiski.

Aizbildniecības fondu? Nav slikta doma, lai gan tas būtu parak dārgs risinājums lik vienkār�ai problēmai. Un ko �is sociālismā upuris zina par aizbildniecības fondiem?

Varam padomāt par to, viņ� saka. Ja jūs gribat, lai viss būtu ļoti oficiāli, ļoti likumīgi pamatots. Varam parunāt ar juristu.

Vai banku, sakajoki�s. Mēs varam atvērt kontu uz Drago vārda, aizbildniecības kontu. Jūs varat ielikt naudu �ajā kontā. Tad tā būs dro�ībā. Gadījumā, ja� Jūs saprotat.

Kādā gadījumā? Gadījumā, ja viņ�, Pols Reiments, pārdomās un pametis Drago nelaimē? Gadījumā, ja viņ� nomirs? Gadījumā, ja pārstās milēt MiroslavaJoki�a sievu?

Ja, varam izdarīt arī tā, viņ� saka, lai gan slīgst arvien lielākās �aubas. Vai �ī formalitāte spes remdināt Joki�a lepnumu?

Un Marijana.

Jā, Marijana. Ko jūs gribat par viņu teikt?

Viņa visu laiku ir nogurusi, nogurusi no ta darba. Viņai ir divas vietas, divi kopjamie Jūs un ta veca kundzīte, Ajelo kundze. Tā gan nav īsta kop�ana, profesionālā, vairāk mājas darbi. Kopā sanak kadas piecdesmit stundas nedēļa, se�desmit, un tad vēl ta braukā�ana katru dienu. Viņa ir kulturāla sieviete. �ie mājas darbi, tas nav labi kulturā�lai sievietei. Viņa nāk mājās pavisam nogurusi. Tā nu mēs domā�jām varbūt jāmet miers tai kop�anai, jāatrod kāds cits darbs.

Piedodiet. Es nezināju, ka Marijana strādā divās vietas. Viņa nav man neko teikusi par otru vietu.

Joki�s raugās viņā cie�u skatienu. Vai viņ� nav kaut ko līdz galam sapratis?

Man viņas pietrūks, viņ� saka. Viņa lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem.

Jā gan, piekrīt Joki�s. Es esmu tikai mehāniķis, kā jūs zināt. Un mehāniķis nav nekas, ne Horvātijā, ne Austrālijā. Bet mana sieva ir kulturāla sieviete. Marijanai ir restauratora diploms vai viņa jums teica? �eit restaurators nevienam nav vajadzīgs, un tomēr. Ar ko viņa var parunāt Munnoparā? Nu labi, Drago interesējas par dau�dzām lietām, var parunāt ar viņu. Un tad viņa satiek Reimenta kungu.

Mūsu sarunas ir ļoti ierobe�otas, viņ� piesardzīgi atbild, 'lā�pāt ka mu�u attiecības kopumā. Ļoti ierobe�otas. Par viņas saistību ar mākslu uzzināju tikai nesen, no tās sievietes, kuru pieminēju, Kostello kundzes.

Pamazām viņ� sak apjaust, kāpēc �is cilvēks, iekaustījis un izdzinis no mājām savu sievu, ir gatavs atprasīties no darba un visu dienu klekn�t ma�īnā pie Konistonas terases. Acīmredzot Joki�s ir nosprie�dis, ka viņa sieva neatkarīgi no tā, vai viņa ir vai nav �kritusi� fizis�kā nozīmē, tiek pamazām atvilta no viņa sirds un mājas, un vainī�gais ir viņas klients, pietiekami turīgs, ar mākslas pasauli pazīstams cilvēks. Arī to, ka elegantās Konistonas terases iespaidā viņa sāk rau�dzīties no aug�as uz Munnoparas darba rūķiem. Joki�s apelē pie viņa labākajām jūtām. Un ja �ī apelācija cietīs neveiksmi ko tad? Vai Joki�s iekaustīs ari viņu?

�Paskaties uz mani, tevis nīsto sāncensi!� viņam gribas teikt. �Tev joprojām ir visi loSekļi, ko Dievs mums devis, bet man jāstaipa apkārt �i pretīga riebeklība! Lielākoties es �urāju uz grīdas, jo nespēju trāpīt podā! Es pie labākās gribas nespētu pavedināt tavu sievu nevienā �a vārda nozīmē!�

Bet tajā pa�ā brīdī viņa acu priek�ā iznirst Marijana; viņa pastiep�jas, lai noslaucītu aug�ējos plauktus, ļaujot apskatīt savas spēcīgās, labi veidotās kajas. Ja viņa mīla pret �o sievieti ir tik �ķista, kāpēc tā iemājoja viņa sirdi tikai tad, kad Marijana parādīja viņam savas kājas? Kāpēc mīlestība pat tāda, kādu viņ� sev piedēvē, rodas tikai tad, kad mēs ieraugām kaut ko skaistu? Abstrakti raugoties kāds skaisti veidotām kājām ir sakars ar mīlestību vai pat iekāri? Vai tā ir vienkār�i dabas iedaba, par ko nav jēgas taujāt? Ka mīlestība izpau�as starp dzīvniekiem? Lapsām? Zirnekļiem? Vai zirnekļu mātī�tēm an mēdz būt skaisti veidotas kājas? Vai to ārējā pievilcība mēdz valdzināt un reizē mulsināt zirnekļa tēviņu? Diez, ko par to domā

Joki�s? Bet viņ� neko nejautās. �odienai pietiks, viņam ir ganajoki�a sabiedrības, dro�i vien tapai ka Jokieam viņa sabiedrības.

Vai vēlaties vel alu? viņ� pieklājības pēc piedāvā.

Nē, man jāiet.

Joki�am jāiet. Viņam jāiet. Kur gan viņiem abiem jaiet? Vienam jāatgrie�as Munnoparas, otram Konistonas terases tuk�ajā gultā; tur viņ� var augu nakti gulēt nomoda, ja vēlas, klausoties viesistabas pulksteņa tik�ķē�ana. Tikpat labi viņi varētu dzīvot kopā. Mats un D�efs*.

* Pirmais amerikāņu laikrakstu komikss, kas ieguva pla�u popularitāti un tika publi�cēts no 1907. līdz 11)82. gadam.

VIŅAM GAnDRīZ STUNDU jāklumza �urpu turpu pa parku, līdz izdodas sameklēt Elizabeti Kostello. Pēdīgi viņa atrodas upmala uz soliņa pīļu bara ielenkumā; �ķiet, ka viņa tās baro. Viņam tuvojo�ties, putni steig�us tzklist un, satraukti pēk�ķinot, ieslīd atpakaļ ūdenī.

Viņ� apstājas zālienā Elizabetes Kostello priek�ā. Ir jau pāri se�iem, bet vēl ir jūtams vasaras tveices slogs. Es meklēju Drago, � viņ� saka. Varbūt jūs zināt, kur viņ� varētu būt?

Drago? Nav ne jausmas. Es domāju, ka viņ� paliks piejums. Vai negribat apvaicāties ari par mani? Uzzināt, ka es pavadīju nakti pēc tam, kad Jūs mani ūk rupjā veidā izlikāt ārā?

Viņ� ignorē Elizabetes jautājumus. Es tikko runāju ar Marijanas viru.

Miroslavu. Jā, nabadziņ�, viņ� jūtas ļoti pazemots. Vispirms viņu pazemoja pa�a greizsirdība un tagad atklajums, kas par cilvēku ir viņa sāncensis. Ko Jūs viņam teicāt?

-��� Ludzu viņu vēlreiz visu apsvērt. Padomāt par Drago interesem. Mēģināju iegalvot viņam, ka mans piedāvājums nāk no tīras sirds.

No mīlo�as sirds, jūs gribējāt teikt.

Viens otru neizslēdz.

-���� Nu tad teiksim tā no tīras, bet viņa sievai mīlo�as sirds.

-����� Mīlai ar to nav� nekāda sakara. Nauda domāta Drago izglītībai. Tas ir pilnīgs absurds likt noprast, ka es mēģinu nopirkt viņa mati.

Absurds? Vajadzētu pajautāt pa�ai Marijanai. Viņai varētu būt cits viedoklis. Dots pret dotu, viņa varētu teikt. Par visu ir jāmaksā. Jūs gribat izdarīt viņai pakalpojumu. Un tagad viņa būs spiesta atlīdzināt jums ar to pa�u, sniegt līdzvērtīgu pakalpojumu.

Neesiet tik ciniska.

Jāatzīst, es vel neesmu sapratusi, ko jūs esat atradis savā Balkānu sirdsdāmā. Pēc manam domam, viņa ir diezgan drukna un dzī�ves apbru�ata sieviete. Nekad nebūtu domājusi, ka jums var patikt �ads tipā�s. Gar� vīrietis un maza, depīga sieviete tas mazliet atgā�dina komiķu pārīti. Tāds vīrietis kā jūs varētu gribēt ko labaku. Bet checun ses goūts*, ka mēdz teikt.

Pēc manām domām, cik nu tas kādu interesē,Joki�as kundze nav īstais objekts ja jūs meklējat attiecības, kas darbojas pēc principa dots pret dotu, attiecības, par ko tā vai citādi jāmaksā. Viņa nav jums piemērota. Jūsu labākā iespēja joprojām ir Marianna, tā ar diviem n. Jā, tas būtu pats labakais risinājums tik�anas ar Mariannu vai kādu viņai līdzīgu sievieti. Ideāls variants vientuļam vīrietim jūsu vecumā, kur� zināmu iemeslu dēļ nav aktīvs sabiedriskās dzīves dalībnieks izklaidēties mājas apstākļos, teiksim, vienreiz nedēļā, ar delikātu draudzeni, tādu kā Marianna, kas palaikam pieņemtu atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem mazas, jaukas dāvaniņas veidā.

Ja, Pol, dāvaniņas, mazi uzmanības apliecinājumi. Vajadzēs ap�rast ar to, ka par mīlu jāmaksā. Ir beigu�ies tie laiki, kad to varēja dabūt par baltu velti.

* Par gaumi nestrīdas (fran�u vai.).

���� Vai es tomēr nevarētu pats izvēlēties, ko rmlet?

Protams, ka varētu. Bet būtu labak, ja Jūs turpmāk paturētu to pie sevis, mēs ta�u cen�amies nerādīties cilvēkos ar iesnām vai herpesvīrusa izsitumiem uz lupas, vai ne?

Lai nu ka ja esat strikti izlēmis, ka Marianna jums neder, es tur neko nevaru darīt. Tādā gadījuma vislabāk butu piezvanīt Palsas kundzei un pateikt, ka jūs meklējat jaunu kopēju. Ne pārāk jaunu un ne pārāk vecu, ar glītām krūtīm un spēcīgām ciskām, neprecēju�os un, vēlams, nesmēķētāju, var ar bērniem. Kas vēl? Kaislīgu kaislīgu un viegli apmierināmu.

Vai ari nevajag apgrūtināt Patsas kundzi. Kada velna pēc klausīties kopēju muļķīgo vāvuļo�anu un viņas iemīlēties? Ielieciet sludinājumu kādā reklāmas avīzē. �Se�desmit gadu vecs vīrietis bez bērniem, enerģisks, bet ar ierobe�otu kustību spēju meklē 35-45 gadus vecu sievieti mīlas attiecībām (glītas krūtis un ta talak). Nav iebildumu uzņemties tēva lomu. Gadījuma sakaru meklētājas lūdz netraucēt.�

Neglūniet uz mani ta, Pol. Es tikai jokoju, uzturu sarunu, ta teikt. Varat neuztraukties es esmu ielāgojusi jūsu mācību. Apsolu, ka vairs nepretendē�u uz savedējas lomu. Ja esat visu pārdomājis un joprojām pārliecināts, ka neviens nespes ieņemt jūsu sirdī Marijanas vietu, ka tai jābūt tikai un vienīgi Marijanai, es padodos un pieņemu to kā neizbēgamu faktu. Tomēr man jāteic, ka tā otra, nabaga Marianna, ļoti pārdzīvo, ka viss tā sanāca. Sē� un �ņaukajas lakatiņā. �Nomierinieties,� es viņai saku, �jūrā ir vel daudz citu zivtiņu.� Bet viņa nerimstas. Viņas lepnums ir saņēmis pamatīgu triecienu pēc tā pārbaudījuma, ko viņa jūsu dēļ uzņēmās. �Es likos viņam pārāk resna!� viņa gau�as. �Muļķības,� es saku, �vienkār�i viņa sirds ir aiz�ņemta, tas arī viss.�

Bet varbūt es jūs pārpratu. Varbūt jūs nemaz nemeklējat �ādu bartera mīlestību. Vai ari �ie mīlas meklējumi ir tikai aizsegs un jus

meklejat pavisam ko cilu. Galu galā, Pol, cik daudz mīlestības vajag tādam cilvēkam kā jūs objektīvi sprie�ot? Vai tādam kā es? Necik. Jā, jā necik. Mums nav vajadzīga mīlestība, tādiem veciem cilvē�kiem ka mēs. Mums vajadzīga gādība kāds, kas patur roku brī�os, kad uznāk nemiera trīsas, pagatavo tasīti lejas, palīdz nokāpt pa kāp�nēm. Kads, kas savulaik aizspiedīs mums acis. Gādība nav mīlestība. Gādība ir pakalpojums, ko var nodro�ināt jebkura kaut cik jēdzīga kopēja tik ilgi, kamēr mēs neprasām no viņas ko vairāk.

Viņa apklust, lai ievilktu elpu; beidzot viņam ir iespēja bilst kadu vārdu.

Es nācu �urp meklēt Drago, viņ� saka, nevis klausīties, kā jūs trinat gar mani savu meli. Es ļoti labi saprotu, kāda ir at�ķirība starp mīlestību un gādību. Es ne brīdi neesmu cerējis, ka Marijana mani iemiles. Ka se�desmit gadu vecs vīrietis ar ierobe�otu kustību spēju varu cerēt tikai vienu ka jauda�u izdarīt viņas un viņas bērnu labā visu, kas ir manos spēkos. Bet manas jūtas ir tikai un vienīgi mana darī�ana. Marijana par tām vairs nekad nedzirdēs.

Ļaujiet man pateikt vēl kādu vārdu, ja reiz esat tik skeptiski no�skaņots. Nevajag par zemu novērtēt vēlmi, kas mīt ikviena no mums, tīri cilvēcisko vēlmi sargājot izplest spārnus par savu perējumu.

Ikviena no mums?

Ja, ikvienā no mums. Pat jūsos. Ja jūs esat cilvēciska būtne.

Pietiks tērgāt. Viņam smeldz rokas, ir karsts, viņ� grib apsēsties. Bet, ja viņ� apsēdīsies līdzās Elizabetei Kostello, abi pārāk līdzināsies tam, kas viņi nemaz nav, vecam laulātam pārim, kas apsēdies atvilki elpu. Turklāt �is tas palicis nepateikts.

Kada jēga tā nopūlēties manis dēļ, Kostello kundze? Es ta�u esmu tikai sīka vienība, tā ņemot. Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka tā bija liela kļūda sakt ar mani noņemties? Ka varbūt es vispār esmu kļūda, pilnīga un galīga?

Līksmi smaidot, garām aizminas jauns pārītis ar ūdens velosipēdu milzu gulbja izskatā.

Bet protams. Tas man ir ienācis prātā, Pol, ne vienreiz vien. Un, protams, zināmā nozīmē jūs esat sīka vienība. Tikai kada nozimē? Un cik sīka? Pacieties, es sev saku � varbūt no viņa vēl var kaut ko izspiest, glu�i ka pēdējo sulas pilienu no citrona vai asins lāsi no akmens. Bet varbūt jums taisnība, varbūt Jūs patie�ām esat kļūda, es pilnīgi pieļauju �ādu iespēju. Pretējā gadījumā manis dro�i vien �eit vairs nebūtu. Es nīkstu �aja pilsētā, jo nezinu, ko ar jums iesākt.

Bet vai man tapec vajadzētu atzīt savu sakāvi? Pamest jūs un sākt no jauna kaut kur citur? Ne�aubos, ka tas darītu jūs laimīgu. Bet es tā nevaru. Tas būtu pārāk smags trieciens manam lepnumam. Ne, man jāturas līdz galam.

Līdz galam?

��� Jā, līdz galafh. Finālam ar izteiktu rūgtuma piegar�u.

Nu viņ� grib dzirdēt ko vairāk. Viņ� grib zināt, kāds būs �is gals. Bet tie�i tagad viņa ir apklususi un novērsusi skatienu.

Lai nu ka, � viņ� turpina, mēģinot saprast, ko jūs meklejat manā dzīvē, esmu izprātojis vienu hipotēzi pec otras. Negribu tagad tās visas uzskaitīt, varu teikt tikai vienu tās nav jums īpa�i glaimo�jo�as. Pirmā un joprojām visticamākā ir tā, ka jūs gribat padarīt mani par kada romāna tēla prototipu. �aja gadījumā ļaujiet man atkartot to, ko es tikko teicu un kam jus, �ķiet, negribējāt piekrist. Kop� tās dienas, kad es cietu avārijā, kad varēju nomirt, tomēr tiku ap�ēlots, mani vajā uzmācīga doma izdant kaut ko labu kamēr nav par vēlu. Es gribu izdant kaut ko tādu, kas nestu svētību atvainojos par patē�tisko vārdu citiem cilvēkiem; lai cik pieticīgs būtu �is devums. Kā�pēc, jūs vaicāsiet? Laikam jau tāpēc, ka man nav pa�am savu bērnu, kuriem es varētu kaut ko dot. Atzīstu, ka tā ir lielākā manas dzīves

kļūda � es nepagādāju sev pēcnācēju. Par to man visu laiku asiņo sirds. Dievs ir svētījis manu sirdi par �o kļūdu.

Smīniet Vien, Kostello kundze. Bet ļaujiet atgādināt jums, ka kādreiz es biju mazs, godprātīgs katoļu puika. Pirms holandietis aiz�rāva mus prom no dzimtenes un atveda uz otru pasaules malu, mani skoloja Lurdas labās masas*. Un, tiklīdz mēs ieradāmies Balarata, es tiku nodots Kristīgo brāļu gādībā. Kāpēc tu gribi tā darīt, dels? Kāpēc gribi grēkot? Vai tad tu neredzi, ka tavs grēks liek asiņot Tā Kunga sirdij? Man līdz �im stāv prātā Jēzus un viņa asiņojo�ā sirds, lai gan mana saikne ar baznīcu jau sen ir pārtrūkusi. Ko es ar to gribu teikt? Tikai to, ka es vairs negribu izdarīt neko tādu, kas varētu sapināt Jēzu. Es negribu, lai viņam manis dēļ asiņo sirds. Ja vēlaties kļūt par manu hronistu, jums vajadzēs to ielāgot.

Mazs, godprātīgs katoļu puika. Es saprotu, Pol. Pat ļoti labi saprotu. Es pati esmu godprātīga īru katoļu meitene, Kostello no Nortkotas Melburna. Bet turpiniet, turpiniet vien, tā ir ļoti vērtīga un saisto�a informācijā.

Agrāk es nemēdzu runāt par sevi tik atklati ka tagad, Kostello kundze. Mani atturēja pieklājība, pieklājība vai kauns. Bet jūs ta�u esat profesionāla uzticības persona, glu�i kā ārsts vai advokats, vai gramatvedis.

Vai garīdznieks. Neaizmirstiet garīdzniekus, Pol.

Vai garīdznieks. Lai nu ka, kop� tā nelaimes gadījuma esmu zināmā mērā atbrīvojies no �īs atturības. �Ja tu nerunāsi tagad,� es sev saku, �kad tad tu runāsi?� Nu lūk. Lūk, kadu jautājumu es sev tagad pastāvīgi uzdodu: �Vai Jēzum tas patiks?� Tas ir etalons, pēc kura cen�os vadīties. Jāatzīst gan, ka esmu tālu no pilnības. Teiksim, piedo�ana es netaisos piedot tam zaļknābim, kas mani notrieca,

* Lurda ir katoļu svētvieta, tāde| tur akuvi darbojas vairaki mūķeņu ordeņi.

neatkarīgi no ta, ko par to domājēzus. Bet Marijana un viņas bērni es tie�ām gribu, jūsu vārdiem sakot, izplest par viņiem spārnus, gribu nest viņiem svētību un labklājību. Ta ir viena no lietām, ko jums vaja�dzētu ņemt vērā, bet neliekas, ka jūs to darat.

Godīgi sakot, viņa vārdi par atbrīvo�anos no atturības un sirds izkratī�anu nav īsti patiesi. Pat Marijanai viņ� nav pilnīgi atklājis savu sirdi. Kāpēc tad viņ� atkailina to �i sievi�ķa priek�a, kas nav viņam nekāda draudzene? Tam var būt tikai viens iemesls tāpēc, ka Eli�zabete Kostello ir viņu nokausējusi. No viņas puses ta ir perfekta profesionāla taktika. Viņa ieņem pozīcijas līdzās upurim un gaida, un pēdīgi upuris padodas. �o triku zina ikviens mācītājs. Vai ikviens plē�soņa. Mācība par plēsoņām.

Apsēdieties, Pol, viņa saka. Es nevaru visu laiku skatīties uz aug�u.

Viņ� smagi atkrīt uz sola viņai līdzās.

Jūsu asiņojo�ā sirds, viņa nomurmina. Rieto�ā saule �ilbi atstarojas no ūdens virsmas, un viņai nakas aizsegt acis ar plaukstu. Piļu ģimene vairāk nekā ģimene, vesels klans pulcējas krasta jau�nam karagājienam. Beidzot viņ�, iebrucējs, ir novērtēts un atzīts par nekaitīgu.

�� Jā, mana asiņojo�ā sirds.

Sirds ir diezgan noslēpumains orgāns, sirds un tas dziņas. Tum�a, ka saka spāņi. Tum�a sirds, el oscuro corazon. Vai jums ne��ķiet, ka esat mazliet tum�sirdigs, Pol, par spīti daudzajiem labajiem nodomiem?

Viņ� jau bija nobriedis noslēgt pamieru, bija domājis piedāvāt �ai sievietei ja ne glu�i naktsmājas, tad vismaz lidma�īnas biļeti līdz Mel�burnai. Bet nu viņa atkal pamanās aizdot viņam dusmas. Un vai jums neliekas, viņ� dzedri attrauc, ka savu drūmo sacerējumu labad saskatāt sare�ģījumus tur, kur to nemaz nav?

Elizabete Kostello iebā� roku polietilēna maisiņā, kas guļ viņai klēpi, sadrupina maizes ņuku un aizmet to pilēm. Tās ar negantu kņadu metas virsū guvumam.

Mums visiem gribētos būt vienkār�ākiem, Pol, viņa sa�ka. Ikvienam no mums. Jo īpa�i lad, kad mūsu dzīve tuvojas bei�gām. Bet mēs, cilvēki, esam gana komplicētas būtnes. Tada nu ir mūsu iedaba. Jūs gribat, lai cs būtu vienkār�āka. Jūs pats gribat būt vienkār�āks, vaļsirdīgāks. Ticiet man, es ar izbrīnu raugos uz jūsu mēģinājumiem atklat savu sirdi. Bet tas nenāk par baltu velti tā vienkār�ā sirds, par ko jūs sapņojat, vienkār�s pasaules redzējums. Pa�skatieties uz mani. Ko jūs redzat?

Viņ� klusē.

Tūlīt es pateik�u, ko jūs redzat vai ko iedomājaties redzam. Jūs redzat vecu sievieti, kas se� Torensas krastā un baro piles. Vccu sie�vieti, kam ir izbeigusies tīra apak�veļa. Vecu sievieti, kas kaitina jūs ar savām, kā jums �ķiet, viltīgajām insinuācijām.

Bet patiesībā viss ir daudz sare�ģītāk, Pol. Patiesībā Jūs redzat daudz vairāk redzat un tad norobe�ojaties no redzētā. Noteikta �il�buma gaismu, piemēram. Stāvu, ko �i gaisma notvērusi līdzas ūdens rāmajam plūdumam. Gaismas �autras, kas to dursta, draudot izurb�ties cauri miesai.

Lieki sare�ģījumi? Nedomāju vis. Izple�anās. Ka elpojot ieelpa, izelpa. Izple�anās, sarau�anās. Dzīvības ritms. Jums ir potences kļūt par pilnīgāku personību, Pol, pla�aku, ietilpīgāku, bet Jūs negribat tās izmantot. Es jums silti iesaku: neapcērpiet �īs savas domu virknes. Sekojiet tām līdz galam. Savām domām un izjūtām. Sekojiet, un Jūs augsiet tām līdzi. Ka teica tas amerikāņu dzejnieks? Fiktīvas saiknes vienmēr saista kaut ko un kaut ko.* Atmiņa sāk mani pievilt. Ar katru

*���� Voliss Stīvenss (1879 1955): �Afictive covering j Weaves always glistening from the heart and mind.�

(lienu tā kļūst arvien �aubīgāka. Cik no�ēlojami! Tālab ari es mēģinu dot jums �o mazo mācību. Viņa atrodas upmalā uz soliņa piļu bara ielenkuma; �ķiet, ka viņa tās baro varbūt tas ir vienkār�i, glu�i ka ziņojums, kura lakonisms var likties pat pievilcīgs, bet tur kaut kā pie�trūkst. Tas neiedve� manī dzīvību. Varbūt jums nav svarīgi iedvest manī dzīvību, bet tas neļauj iedvest dzīvību arī jūsos. Vai pīles, pie�mēram, ja negribat, lai es būtu �is ainiņas centrālais tēls. Iedvesiet �ajos necilajos putnos dzīvību, un, varu galvot, tic atbildēs jums ar to pa�u. Iedvesiet dzīvību Marijanā, ja tai noteikti jābūt Marijanai, un viņa iedvesīs dzīvību jūsos. Tas ir tik elementāri. Bet, ludzu, izdariet man to prieku un beidziet pūsties. Es nezinu, cik ilgi vēl izturē�u savu pa�reizējo dzīvesveidu.

Par kādu dzīvesveidu jūs runājat?

Par publisku dzīvesveidu. Dzīvi parkos, atkarībā no publiska�jam labierīcībām. Dzīvi kopa ar pļēguriem un bezpajumtniekiem, ko mēs mēdzam devet par klaidoņiem. Vai esat aizmirsis? Es ta�u teicu, ka man nav kur iet.

Nerunājiet muļķības. Jūs varat paņemt numuru viesnīcā. Varat iesēsties lidma�īnā un doties uz Melburnu vai jebkuru citu vietu kur vien acis rāda. Es aizdo�u jums naudu.

Jā, jūs varat tā izdarīt. Tie�i tāpat ka Jūs varat atbrīvoties no ap�grūtino�ajiem, neuzticamajiem Joki�iem, pārdot savu dzīvokli un pārvākties uz labiekārtotu vecu ļau�u pansionātu. Bet Jūs tā nedarāt. Mēs esam tādi, kādi esam, Pol. Pagaidām mums dota tie�i �ī dzīve, un mums tā jādzīvo. Kad esmu ar jums, man ir jumts virs galvas, kad neesmu, kļustu par bezpajumtnieci. Tā nu ir kritu�i kauliņi. Vai esat pārsteigts par maniem vārdiem? Diez vai. Bet nevajag sevi �ausūt. Es esmu pārsteidzo�i labi iejutusies �ai jaunajā dzīvē. Paskatoties uz mani, Jūs nepateiktu, ka man ir tikai viena neliela ceļasoma, vai ne? Ka es vairākas dienas neesmu neko ēdusi. Ja neskaita pāris vīnogu.

Viņ� klusē.

Nu labi, pietiks par mani. Ka es sev visu laiku saku, apbruņojies ar pacietību, Pols Reiments neprasīja, lai tu uzsēdies viņam uz kakla. Tomēr būtu ļoti jauki, ja �is Pols Reiments pasteigtos. Ka jau teicu, manas rezerves tūlīt būs izsmeltas. Nemaz nevaru izteikt, cik nogu�rusi es jūtos. Un �is nogurums nav no tiem, kam var līdzēt kārtīga izgulē�anās kārtīgā gulla. Tas kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, glu�i ka krāsa, kas iesūcas visa, ko es saku vai daru. Iz�mantojot Homēra vardu, es jūtos slābana. Ja atmiņa mani neviļ, �is vārds jums ir pazīstams. Ir zudis jebkur� elastīgums. Loka stiegra, kas reiz bija stingri nostiepta, ir kļuvusi tik vaļīga un nepadevīga ka kok�vilnas diegs. Un tas attiecas ne tikai uz manu miesu. Arī prāts ir pavisam slābans, tas ilgojas iegrimt saldā miegā.

Viņ� jau labu laiku nav pagodinājis Elizabeti Kostello ar vērīgu skatienu. Pa daļai tāpēc, ka to vienmēr aizklāj dusmu plīvurs, pa daļai tapcc, ka �ī sieviete �ķiet tikpat bezkrāsaina un bezpersoniska ka viņas apģērbs, kam trūkst jebkādas individualitātes. Bet tagad viņ� velta blakussēdētāja! nedalītu, apzinātu uzmanību un konstatē, ka ta tas tie�ām ir: viņa ir manāmi izkritusies, miesa uz rokam nokarājas, seja kļuvusi bāla, deguns smails.

Ja jūs būtu lūgusi, viņ� saka, � es jums palīdzētu tīri prak�tiska veidā. Esmu gatavs palīdzēt arī tagad. Bet attiecība uz visu pā�rējo, viņ� parausta plecus, es nemaz nepū�os, vismaz tā man �ķiet. Es vienkār�i dzīvoju saskaņa ar savu dabisko ritmu. Es neesmu nekas īpa�s, Kostello kundze, un nevaru kļūt īpa�s tikai tāpēc, lai sagadatu jums prieku. Atvainojiet.

Viņ� palīdzēs �ai sievietei. Tie nebija tuk�i vardi. Viņ� paēdinās viņu. Nopirks viņai biļeti, pavadīs uz lidostu un pamas ar roku.

Jūs esat auksts cilvēks, � viņa saka. Nosodo�ais vārds tiek izrunāts viegli, ar smaidu. Nelaimīgs, auksts cilvēks. Es ar putam uz

lūpām centos jums kaut ko ieskaidrot, bet jūs neko neesat sapratis. Jūs tikāt atsūtīts pie manis, un es tiku atsūtīta pie jums. Dievs vien zina, kapcc tam tā bija jabūt. Nu jums vajag mazliet atgūties. Es centī�os jūs vairs nesteidzināt.

Elizabete ar grūtībām pietrau�as kājās, saloka tuk�o maisiņu. Vi�su labu, � viņa saka.

Viņ� paliek sē�am vel labu bridi pec tam, kad sieviete ir aizgājusi, piemiegtām acīm raugās pari upei un lūko aptvert tikko dzirdēto. Pīles, viņa nckustības iedro�inātas un cienasta vilinātas, pienāk gandrīz klāt, bet viņ� nepievēr� tām uzmanību.

Auksts vai tie�am, no malas skatoties, viņ� �ķiet auksts? Viņā uzvirmo protesta vilnis. Viņ� visiem vēl tikai labu. To var apliecināt viņa draugi cilvēki, kas pazīst viņu daudz labāk nekā Elizabete Kos�tello. To nenoliegtu pat sieviete, kas reiz bija viņa sieva, viņ� grib tikai labu, visu to labako. Kā var �adi nosaukt cilvēku, kur� no visas sirds grib labu, kur� visu dara tikai no tīras sirds?

Auksts viņa sieva tā neteica. Viņa medza teikt glu�i ko citu: �Tu ta�u esi francūzis, es domāju, ka tev būs kāda sajēga.� Sajēga par ko? Viņ� prātoja par �iem vārdiem vēl gadiem pēc viņas aizie�anas. Kas bija domāts ar �o francūzi, lai arī viņu tā var saukt tikai varda pēc, kuram jābūt kaut kādai sajēgai? Sajēgai par to, kas dara sievieti laimīgu? Tā ir mikla, kas vecāka par pa�u sfinksu. Kāpēc francūzim vajadzētu spēt to atrisinat, it īpa�i tādam formālam francūzim kā viņ�?

Auksts, akls. Ieelpa, izelpa. Viņ� atsakās atzīt �o apsūdzību, viņ� netic, ka tā ir patiesa. Patiesība netiek atklata dusmās. Patiesība atklā�jas ja tā jelkad atklājas tikai mīlestībā. Nav iespējams maldinat mīlas vēngo skatienu. Tā redz iemīļotajā visu labāko pat tad, ja �is labakais reti iznirst virspusē. Kas ir Marijana? Slimo kopēja no Dubrovnikas ar īsu vidukli, dzelteniem zobiem un diezgan glītām kājām.

Kur� gan, izņemot viņu, viņa mīlas apskaidroto skatienu, spej saskatīt to biklo gazeli ar plūmju krasas acīm, kas slēpjas zem �ī ārējā veidola?

Elizabete Koslello to nesaprot. Elizabetes Kostello acīs viņ� ir sodība, ko dievi uzsūtīju�i, lai sabojātu viņas dzīves nogali, ērmīga grēku izpirk�anas lūgsna, kas viņai nemitīgi jāskaita, jāskandē, jaatkarto. Viņa raugās uz viņu ar nepatiku, neizpratni, pagurumu, dus�mām ar visu, izņemot mīlestību. Nu labi, nākamajā tik�anās reize viņa dabūs mācību. �Es neesmu auksts,� viņ� teiks, �un neesmu ari francūzis. Es esmu cilvēks, kas raugas uz pasauli pats savām acīm un mīl pats ar savu sirdi. Cilvēks, kas vēl pavisam nesen zaudēja daļu no sava ķermeņa, nevajag to aizmirst. Jums nenāktu par ļaunu mazliet �ēlsirdības, viņ� teiks. Tā varētu noderēt jūsu sacerējumiem.�

DRAGO. Viņu aizvien pārsteidz iespaids, ka �is puisis lāgā ne�apzinās savu fizisko pievilcību. Viņā nemana nekādās narcisma izpausmes, nekādu pa�tīksmi. No otras puses, �āda pa�apziņa kaitētu viņa bezbailīgajai vaļsirdībai, laupītu viņam �o cīnītāja skatienu.

Vai ir kads sievi�ķs ekvivalents Drago tie�umam? Amazoņu �ķīs�tums? Blanka, viņa māsa, �is nezināmais lielums kāda viņa ir? Vai viņ� jelkad sastaps �o meiteni?

Narciss ieraudzīja ūdens lama savu līdzinieku un nespēja atraut no tā skatienu. Tas atbildēja ikvienam viņa smaidam. Bet ikreiz, kad viņ� noliecās noskūpstīt līdzinieka vilino�ās lupas, tas iz�ķīda rēgaina ūdens ņirbā.

Jā, Drago itin nemaz nelīdzinās Narcisam vel ne, varbūt arī nekad nelīdzināsies. Ari Marijanai nepiemīt �āda pa�tīksme. Savā ziņā apbrīnojama rakstura īpatnība. Savadi, ka viņ� ir iemīlējis Marijanu, ņemot vērā, ka agrāk viņ� vienmēr iemīlējās sievietēs, kas bija iemīlēju�ās sevi.

Viņam pa�am nekad nav patiku�i spoguļi. Jau pirms laba laika viņ� aizklāja vannas istabas spoguli ar drēbes gabalu un iemācījās

skūties neskatoties. Tā bija viena no viskaitino�ākajām lietām, ko savas vieso�anās laikā izdarīja Elizabete Kostello, viņa noņēma �o pārsegu. Titis no viņas vajā, viņ� tūlīt pat pielika to atpakaļ.

Tas tika darīts ne tikai tāpēc, lai pasargātu sevi no pa�a noveco�jo�ā, neglītā atspulga. Nē, drīzāk �is aiz stikla ieslodzītais līdzinieks nomāca viņu ar savu garlaicību. �Paldies Dievam, pienāks diena,� viņ� klusībā domā, �kad man vairs nebūs uz to jāskatās!�

Ir pagaju�i �etri mene�i, kop� viņu izlaida no slimnīcas un ļāva atgriezties iepriek�ejā dzīvē. Lielāko dalu �ī laika viņ� ir aizvadījis sava dzīvokļa cellē, tikpat ka neredzot saules gaismu. Kop� Marijana vairs nenāk, viņ� nav dabūjis kārtīgi paēst. Viņam nav apetītes, tālab viņ� necen�as parūpēties par to pats. Seja, kas draud parādīties spo�gulī, varētu piederēt izkāmēju�am, neskūtam vecam klaidonim. Pa�tiesība vel ļaunāk. Reiz kāda Sēnas krastmalas grāmatu stenda viņ� paņēma aplūkot medicīnisku izdevumu ar Salpetra* pacientu lotogrāfijām ar māniju, plānprātību, melanholiju un Hantingdona horeju slimu cilvēku uzņēmumiem. Par spīti nekoptajām bārdām un slimnīcas krekliem viņ� uzreiz pazina radniecīgas dvēseles, radagaba�lus, kas bija nogāju�i krietni tālāk lejup pa to ceļu, pa kuru viņ� kādu dienu tiem sekos.

Par Drago viņ� domā tāpēc, ka, pavadījis Konistonas terasē vienu nakti, puisis nav vairs rādījies, nedz ari devis kadu ziņu. Par spogu�ļiem viņ� iedomājās, atcerējies Elizabetes Kostello stāstu par veco varu, kas padarīja Sindbadu par savu vergu. �i sieviete veļas pakļaut viņu vienai no tām fantāzijām, kas spieto viņas galva. Lai jau vēlas kop� epizodes ar Mariannu viņ� ir veiksmīgi pretojies viņas plāniem, turējis viņu pienācīgā attālumā. Bet vai tas tie�ām tā ir? Viņ� nosku�rinās, iedomājoties, ko varētu atklat viens nevil�s skatiens spogulī -

*����� �aujampulvera rūpnīca Parīzē, kas vēlāk kļuvusi par prostitūtu cietumu, nabagmāju un slimnīcu, kas ievērojama ar pētījumiem neiroloģija.

viņam pār plecu smin pinkaina, līdz pusei kaila veca ragana, sakram�pējusi kājas viņam ap kaklu un draudīgi vicinot roka pātagu.

Vajag uzrakstīt Marijanai vēstuli uz viņas viramasas adresi, uz mājām vai kur nu viņa tagad ir. Nevajag, lūdzu, no manis vairīties. Lai ko es jums tiku teicis, apsolu, ka tas vairs neatkārtosies. Tā bija kļūda. 'Turpmāk es atturē�os no jebkādiem tuvinā�anās mēģināju�miem. Lai ari Jūs esat darījusi manā laba vairāk, daudz vairak, neka prasa jusu tie�ie pienākumi, es neesmu tāds muļķis, lai sajauktu �o laipnību ar mīlestību, lai iedomātos, ka tā liecina par nopietnākām jutām. Tas, ko es gribu dot Drago un līdz ar to ari jums, ir tikai patei�cības apliecinājums, nekas vairak. Es bulu ļoti priecīgs, ja tas tiktu uztverts tie�i tā un ne citādi. Jūs par mani rūpējaties, un nu es gribu atlīdzināt ja vien Jūs butu ar mieru �o atlīdzību pieņemt. Gribu pa�rūpēties par jums vai kaut nedaudz atvieglot jūsu rai�u nastu, tapec ka rūpes par jums mīt manā sirdī, mana buhbā. Rūpes pārjums un jūsu bērniem. *

Rūpes viņ� var uzrakstīt �o vārdu uz papīra, lai gan kautrība neļautu viņam to izteikt, iekļaut sava leksikā. Tas ir pārāk anglisks, angliskai videi piederīgs vārds. Varbūt Balkānu Marijana, kas to vien dara kā rūpējas par citiem un tāpat kā viņ� tikai viņai tas ir krietni smagāk spiesta dzīvot starp sve�ā mele runājo�iem cilvēkiem, izjustu līdzīgu kautrību. Varbūt ari ne. Varbūt viņa bez liekam pār�domām pieņēma to, kas lika teikts sertifikācijas komisijā ka angliski runājo�aja pasaules daļā viņas nodarbo�anas pazīstama kā aprūpe; ka viņas profesija kop� �i brī�a būs rūpē�anās par cilvēkiem vai to aprūpe, bet nevajag domāt, ka tam ir kāds sakars ar sirdi, izņemot, protams, gadījumus, kad aprūpējamais cie� no kādas sirdskaites.

Bet vai tad tas stāvoklis, kurā viņ� �o �etru mēne�u laikā ir nonācis, nav tie�i sirdskaite, un cardia/jue? Kādreiz sirds bija viņa stiprākais orgāns. Ikviens no tas kolēģiem varētu viņu pievilt zarnas, liesa,

smadzenes bet sirds, izturējusi pārbaudījumu vispirms Megilroudā un tad operāciju zāle, būtu uzticīgi kalpojusi viņam līdz pa�am galam.

Bet tad Viņ� sastapa Marijanu, un viņa sirds piedzīvoja parmaiņu. Ta vairs nav tada, kāda bija pirms tam. Tagad tā alkst kalpot Marijanai, Marijanai un visiem, kas viņai piederīgi. Visu �o laiku devēja bija viņa, nu viņa sirds grib dot pretī. �Dot pretī nav glu�i tas pats, kas atmaksāt,� vajag piebilst post seriptum. �Atvainojos par �o leksisko pamācību, bet es pats meklēju īstos vārdus, es ari dzīvoju sve�a zemē.�

Dārgā Marijana, viņ� raksta, �oreiz ar īstu pildspalvu uz īsta papīra. Vai tie�ām Jūs vai Jiisu virs domājāt, ka, apmaksājis Drago mācības, es mēģinā�u jums uzkundzēties? Tas nudien neietilpst manos nodomos, turklāt fonā vienmēr grozos Kostello kundze, kas modri pie�skata, lai es nenovirzos no pareiza kursa. �Neviena sieviete, kurai ir acis pierē, neizvēlētos tādu vīrieti ka jus,� viņa saka. Un es viņai pilnīgi piekritu.

Veicot savus pienākumus, Jums bija mani diezgan labi jāiepazīst, varbūt pat pārāk labi. To, kas man ir uz sirds, var izteikt da�os vien�kār�os vārdos: līdz savai pēdējai stundiņa i bu�u pateicīgs par Jūsu visnotaļ profesionālo godību. Jo es piedāvāju Jums parūpēties par Drago izglītību, tā ir vienīgi iespeja atmaksai �o paradu.

Mes ar Miroslavu apspriedām iespēju nodibināt aizbildniecības fondu. Ja tas ir vajadzīgi, lai viņ� varētu bez aizspriedumiem pieņemt manu palīdzību, es to nokārto�u Drago, an abu pārējo jusu bērnu labā.

Jusu adresi man iedeva Kostello kundze �ķiet, ka nav tādas lietas, ko viņu nezinātu. Jūs ar Miroslavu x>aretu vēlreiz visu pārrunāt un dant man to prieku, pieņemot �o davanu, kura, kā saka angļi, nāk no tīras sirds.

Vienmer jūsu Pols Reiments

vēstuli MARIjaimai viņ� nosūta uz Lidijas Karad�i�as ad�resi Ziemeļu Elizabete. Viņ� cer, ka tur ir tikai vieni Karad�i�i un viņ� ir veiksmīgi ticis gala ar �i vārda pareizrakstību.

Marijanas atbiMi viņ� saņem pcc divām dienām, lai gan ta nav vēstule viņ� to nemaz negaidīja, labi saprotot, kādas grūtības viņai sagādātu angļu rakstība �, bet telefona zvans.

Piedodiet, ka neatnācu pie jums, Reimenta kungs, viņa sa�ka, bet mums ir visādas problēmas. Blankai Jūs ta�u zināt Blan�ku? gachjas nepatik�anas. Tālāk nak gar� stāsts par sudraba ķēdīti, kas neesot pat īsta sudraba, par pusotru dolāru nopērkama ķīnie�u tirgū; kāds veikalnieks, ebrejs, apsūdzējis Blanku, ka viņa esot to paņēmusi, lai gan Blanka neesot to ņēmusi, to no�iepusi viņas draudzene un slepus iegrūdusi Blankai, un viņa gribējusi nolikt to atpakaļ, bet neesot paguvusi, un ebrejs teicis, ka �ī ķēdīte, kas pat nav īsta sudraba, maksājot �etrdesmit deviņus dolārus deviņdesmit piecus centus un viņ� iesūdzē�ot Blanku liesā nepilngadīgo tiesā. Un tagad Blanka neko needot un neejot uz skolu, lai gan līdz eksāmeniem pali�kusi tikai nedēļa, visu dienu sē�ot savā istabā, tikai vakar vakarā esot

saģērbusies un kaut kur aizgājusi, nevienam nesakot, uz kurieni ies. Un Mels nesaprotot, ko darit, un viņa tāpat. Un vai viņ�, Pols Reiments, zinot kādu, ar ko varētu apspriesties par Blanku, kādu, kur� varētu parunāt ar to ebreju, lai viņ� atsauc savu sūdzību?

Kā jūs zināt, ka tas veikalnieks ir ebrejs, Marijana? viņ� jautā.

Nu, vai viņ� ir ebrejs vai nav tas nav svarīgi.

Varbūt es arī esmu ebrejs. Vai esat pārliecināta, ka es neesmu ebrejs?

Labi, aizmirstam to. Tas man tā izspruka. Nav svarīgi. Ja ne�gribat ar mani runāt, pasakiet, nerunāsim.

Es, protams, gribu ar jums runāt. Un gribu palīdzēt. Tāpēc jau es vēl esmu �ajā pasaulē lai palīdzētu. Pastāstiet man sīkāk. Kad un kur tas notika, tas pārpratums ar sudraba ķēdīti. Pastastiet ari ko vairāk par Blankas draudzeni, to, kas bija kopa ar viņu veikalā.

Man te ir rakstīts. Veikals �Nejau�ība�, viņa izrunā vārdu pa burtiem, Randla tirdzniecības centrā, direktoru sauc Metjūsa kungs.

Un kad tas notika, tas pārpratums ar �Nejau�ību�?

Piektdien. Piektdien pēcpusdienā.

-����� Un viņas draudzene?

Blanka nesaka, ka viņu sauc. Varbūt Treisija. Nezinu.

Es padomā�u, ko varu darīt, Marijana. Neesmu tas labākais palīgs �ādās lietās, bet es padomā�u. Kur es varu jūs uzmeklēt?

-���� Jūs varat piezvanīt, jums ir mans numurs.

-Piezvanīt jums uz mājām? Es domāju, ka jūs dzīvojat pie savas vīramāsas. Es rakstīju jums uz viņas adresi. Vai jūs nesaņēmāt manu vēstuli?

Labu bridi klausulē valda klusums. Nu tad labi, pagaidām, viņa pēdīgi saka. Jūs varat man piezvanīt.

Marijanai vajag ietekmīgu cilvēku, bet viņ� tāds nav, viņ� nav pat īsti pārliecināts, vai atzīsi ietekmīgo cilvēku fenomenu. Acīmredzot Hor�vātija �ads statuss palīdz visu nokārtot, un viņ� ir gatavs mēģināt dēļ Marijanas un viņas nelaimīgās meitas, kas noteikti ir ielāgojusi gūto mācību �iepjot veikalos, vajag būt piesardzīgākai. Tā ņemot, Marijana nemaz īpa�i nekļūdās, domādama, ka cilvēks ar labskanīgu uzvārdu Reiments, komfortablu mājokli vienā no komfortablākajiem pilsētas rajoniem un brīviem līdzekļiem var �o to nokārtot labāk nekā automehāniķis ar ērmīgu uzvārdu Joki�s.

Vai Metjūsa kungs? viņ� jautā.

Jā-

Vai Jūs varētu veltīt pāris minu�u privātai sarunai?

�Nejau�ība�, kas tirgo, ka teikts uz izkārtnes, �apģērbu un akse�suārus�, nav glu�i fti vieta, kur būtu iespējama privāta saruna. Tā ir labi ja piecus kvadrātmetrus liela telpa, pieblīvēta ar da�ādiem ap�ģērba gabaliem. Vēl tur ir lete un kases aparāts; visam pari skan mūzikas dārdoņā, tas arī viss. Tālab to, kas viņam sakāms Metjūsa kungam, vajadzēs teikt publiski.

Kāda meitene �eit tika pieķerta zādzībā, viņ� saka. Pagaju�o piektdien. Blanka Joki�a. Vai atceraties �o gadījumu?

Metjūsa kungs, kur� vai nu ir vai nav ebrejs un līdz �im bija pati laipnība, manāmi atsalst. Tas ir gar� un slaids divdesmitgadnieks ar biezām, tum�ām uzacīm un balinātiem matiem, kas slejas gaisā iestivinātās �ķipsnas.

Mani sauc Pols Reiments, viņ� turpina. Esmu Joki�u ģime�nes draugs. Gribētu pateikt jums �o to par Blanku.

Pui�elis kas gan cits, ja ne pui�elis? piesardzīgi pamāj ar galvai.

Blanka nekad nav neko tādu darījusi. Kop� pagāju�ās piektdie�nas viņa jutās pilnīgi izsista no sliedēm, ļoti pārdzīvo. Meitene no�ēlo savu rīcību, kaunas iziet cilvēkos. Domāju, ka viņa ir guvusi labu mācību. Galu gala viņa ir tikai bērns, un diez vai kadam nāks par labu, ja viņa tiks saukta pie atbildības. Tālab es gribu izteikt jums priek�likumu. Es samaksā�u par to, ko viņa paņēma, cik es sapratu, tā ir sudraba ķēdīte ar mazumtirdzniecības cenu piecdesmit dolāru.

�etrdesmit deviņi deviņdesmit pieci.

Ja jūs būsiet ar mieru atsaukt sūdzību, es nopirk�u no jums preci, teiksim, piecsimt dolāru vērtībā. Tas būtu tāds kā labās gribas apliecinājums. Pilnīgi oficiāli, protams.

Jaunais Metjūsa kungs pa�ūpo galvu. Tas ir principiāls jautā�jums, viņ� saka. Ik gadu mēs �ādā veidā zaudējam piecus procen�tus no apgrozījuma visās filiālēs. Ir jādot �iem zaglēniem brīdinājuma signāls ja zagsiet mūsu veikalos, tiksiet saukti pie atbildības. Viss strikti pēc likuma, nekādas iecietības. Atvainojiet, bet tāda ir mūsu uzņēmuma taktika.

Varbūt jlīs zaudējat piecus procentus, bet Jūs atgūstat tos ar savām cenām. Tā nav kritika, es vienkār�i norādu uz faktu. Jums ir sava taktika cīņai ar zagļiem, un tas ir visnotaļ taisnīgi. Bet Blanka nav zagle. Viņa ir tikai bērns, un bērna galva nereti rodas da�ādas muļķīgas iedomas. Viņa doma, ka neveicas tikai citiem cilvēkiem, uz viņu tas neattiecas. Un tagad meitene ir sapratusi, ka ar viņu ari var notikt kas slikts. Ja vēlaties dot viņai mācību, jūs jau esat to izdarīju�i. Viņa to noteikti neaizmirsīs un vairs nekad nezags, jo tas nav to vērts, viņa jutās parak nelaimīga. Tālab es domāju, ka mēs varētu atgriez�ties pie mana piedāvājuma. Jūs piezvanīsiet un atsauksiet sūdzību, bet es samaksā�u par ķēdīti un iegādā�os preci piecsimt dolāru vēr�tība tūlīt pat, uz vietas.

Metjūsa kungu pārņem acīm redzamas �aubas.

Labi, se�siml dolāru. Te būs mana karte. Policijai netīk ķēpāties ar �ādiem sīkumiem. Viņiem ir svarīgākas lietas darāmas.

Es nevaru pieņemt �ādu lēmumu vienpersoniski, tā teikt. Es parunā�u ar vadītāju.

Jūs ta�u esat vadītājs.

Es esmu tikai �ī veikala vadītājs. Man jāparunā ar reģionālo va�dītāju. Bet es nevaru jums neko solīt. Kā jau teicu, tā ir mūsu uzņē�muma taktika saukt vainīgos pie atbildības. Tikai tā viņi sapratīs, ka ar mums labak nejokot.

Parunājiet ar reģionālo vadītāju tūlīt. Piezvaniet viņam, es pa�gaidī�u.

Devito kunga pa�laik nav pilsētā. Viņ� atgriezīsies tikai pirm�dien.

Varbūt Devito kunga nav pilsēta, bet viņ� ta�u ir sasniedzams. Piezvaniet viņam un visu nokārtojiet.

Jaunais MetjusS kungs aiziet aiz kases, uzgrie� muguru un izvelk savu mobilo telefonu. Pui�a diena top neglābjami sabojāta, turklāt to panācis cilvēks ar vienu kajti. Pec dabas Pols Reiments nav agresīvs, tomēr tas sagādā viņam patiku mēģināt uztaustīt pui�eļa vājās vie�tas, tad uzstāt un pēdīgi piespiest to pie sienas. Blanka Joki�a �is vārds viņam vel ilgi paliks atmiņā.

Pārdevēja, meitene ar rēgaini baltu meikapu un violetām lūpām, paslepus viņus vēro. Viņ� pamāj viņai ar roku. Palīdziet man kaut ko izvēlēties, vir.i� saka. Kaut ko ļoti modernu. �etrpadsmit gadu vecai meitenei.

Ģimenes draugs. Tā viņ� stadi jas priek�ā �ai veikaliņā, un tā viņu �eit uztver vecs, kropls tēvocis, kur� nez kada iemesla dcļ uzņēmies gādību par meiteni ar ērmīgu uzvārdu. Un tā ir taisnība. Viņ� patie��ām ir �is vecais tēvocis, labvēlis ar dāsnu sirdi. Tā ir taisnība, bet tikai daļa taisnības. Viņ� cinas cauri Randla tirdzniecības centra drūzmai,

mēģina apvārdot un piekukuļot Metjūsa kungu un maksā par lietām, kas viņam galīgi nav vajadzīgas, ne tāpēc vai ne tikai tāpēc, ka viņ� grib izpalīdzēt nekad neredzētai meitenei.

Diez, ka Marijana uztver �o vēlmi dot, ar ko viņa tik neatlaidīgi tiek apveltīta? Vai viņai ir biju�i līdzīgi klienti, citi mīlo�i vecaiņi? Jums vajadzētu to zināt. Sievietes vienmēr zina tādas lielas. Es jūs mīlu. Tas noteikti bija nepatīkams pārsteigums �i atzī�anās mīles�tībā, ko izsaka viņas kop�anas, aprūpes objekts. Kaitino�i un ne pārāk nopietni vārdi. Pārāk ilgi vientulībā iesprostota cilvēka iedoma, kas nu mēģina izlauzties virspusē, apmātība, nevis patiesas jūtas.

Kas varētu likt viņai saprast, ka tas ir patiesas jutās? Un kas ir �i patiesās jūtas? Fiziska iekāre? Seksuālas tuvības alkas? Viņi ir tuvi jau labu laiku ilgāk, nekā turpinās da�as mīlas dēkas. Bet visa �i tuvība, kailums, bezpalīdzība bija strikti vienpusēja. Vienvirziena satiksme; neka savstarpēja, pat ne skūpsta, kaut vai parastas bu�as uz vaiga. Divi ekseiropie�i!

-����� Vai Jūs labi jūtaties? jautā kāda balss.

Viņ� ierauga sev pievērstu skatienu, visnotaļ laipnu skatienu, kas pieder jaunai sievietei zila uniformā. Policijas uniformā.

Jā. Kāpēc lai es tā nejustos?

Viņa saskatās ar vīrieti, kas stāv viņai līdzās, ari policistu. Kur jūs dzīvojat?

-����� Ziemeļadelaidā. Konistonas terase.

Un kā jūs nokļūsiet mājās?

Aizie�u līdz Paltnija ielai un paņem�u taksi. Vai tas ir kas slikts?

-����� Ne. Nav gan.

Viņ� stāv, atspiedies pret atkritumu konteineru; nu viņ� paņem rokā �Nejau�ības� maisiņus, cie�i satver kruķus un pieslienas stāvus. Neteicis ne vārda, viņ� ar paceltu galvu turpina ceļu cauri drūzmai.

������� VIŅA NEVAR to ņemt, � saka Marijana. Nē. Tas neiespē�jami.

Viņ� pilnīgi piekrīt. Tas tie�ām ir neiespējami. Skuķēnu pieķer ar zagtu sudraba ķedilt, kas nav pat sudraba, nc vairak sudraba ka tās, ko var dabūt ķīnie�u tirgū par pusotru dolāru, un kas notiek? Viņa tiek atalgota ar apģērbiem un aksesuariem se�simt dolāru vērtībā. Kur te ir taisnīgums? Ko teiks Drago, to uzzinājis?

Blanka, ģimenes melnā avs. Drago ir mirdzo�s gaismas stars, eņģelis ar zobenu, ģimenes goda aizstāvas. Kapteiņa vecākais palīgs Drago Joki�s, Austrālijas karaliskie jūras spēki.

Paslēpiet to visu kumodē, viņ� saka, būdams pacilātā noska�ņojuma. Viņi abi atkal runā pa telefonu kā veci draugi, vecas tenku vāceles. Tā vismaz es darītu. Un ņemtu ara pa vienai lietiņai kā veicinā�anas prēmiju par to, ka viņa iet uz skolu un tamlīdzīgi. Tikai tas jādara ātri pēc mēne�a tas viss būs izgājis no modes.

Marijana klusē. Viņ� neatceras, ka viņa jelkad būtu atsaukusies uz viņa jokiem. Vai viņ� ir pārāk frivols viņas gaumei? Pārāk viegl�prātīgs, nenopietns cilvēks, balamute? Vai viņa vienkār�i nav tik

pārliecināta par savu angļu valodu, lai jokotos? �Tā ir tikai spēle,� viņam vajadzētu teikt. �Da�i cilvēki to sauc par ķircinā�anos. Jums vajag atbildēt ar to pa�u. Tas nemaz nav tik grūti, tur nav vajadzīgas būtiskas dvēseles pārmaiņas.�

Marijanas solīdā, lieti�ķā dvēsele. Miroslavs nav tik piezemēts. Cilvēkam, kur� veselu gadu dzīves veltījis tam, lai no da�ādiem zobratiņiem un atsperītēm saliktu kopā pīli, un uzstājies ar savu lolojumu horvātu televīzijā, jabūt apveltītam ar humora izjūtu. Tā nav sve�a ari Drago ar viņa ērmīgajiem, piesmaku�ajiem smiekliem. Drago, kas svaidās starp tēvu un mati. Marijana teica, ka viņ� ir labs tenisists. �urpu turpu. Trīs Balkānu tipā�i. Trīs Balkānu dvēseles. Bet kop� kura laika viņ� ir kļuvis par vieglas uztveres vai Balkānu iedzīvotāju mentalitātes ekspertu? �Daudzi horvāti,� teikts �Balkānu tautas�, �noliegs Horvātijas piederību Balkaniern. Viņi teiks, ka tā ir daļa no katoļticīgajiem Rietumiem.�

Visu laiku strīdas, telefona klausulē atskan Marijanas balss.

Strīdas? Kas strīdas?

Drago un viņa tēvs. Drago grib iet dzīvot jūsu pagrabā.

-���� Manā pagrabā?

Es saku nē. Rcimenta kungs ir labs cilvēks, viņam pietiek problēmu arjoki�iem.

Rcimenta kungs nav labs cilvēks, viņ� vienkār�i mēģina palī�dzēt. Un Drago nevar dzīvot nedz manā, nedz kāda cita pagrabā, tās ir pilnīgas muļķības. Bet, ja viņu attiecības ir lik saspringtas un jūs neiebilstat, viņ� var palikt �eit kādas dienas. Ko viņ� labprāt ed vaka�riņās? Picu? Pasakiet, ka es viņam katru vakaru pasūtī�u milzīgu picu. Divas milzīgas picas, ja vajag. Viņam ta�u ir augo�s organisms.

Ta tas notiek viens divi, un gatavs. Ja ari bija kadi mākoņi, tie ir izkliedēti.

Mēs saucam tos par olbaltuma uzņēmumiem, viņ� stasta Drago. Fotopapīru noklāj ar at�ķaidītu olbaltumu, kura suspendēti sud�raba hlorīda kristāli, un izgaismo zem stikla negatīva. Tad attēls ir ķīmiski fiksēts. Fo�erī laikā �i metode bija tikko izgudrota. Salīdzinā�jumam vari apskatīt �o uzņēmumu, kas tapis pirmsolbaltuma laikā, uz papīra, kas ir drīzāk izmērcēts sudraba sā|u �ķīdumā nekā ar to pārklāts. Vai redzi? Fo�erī bildes ir nesalīdzināmi labākas, skaidrakas. lās ir olbaltuma kārtas nopelns. Tā nav pat milimetru bieza, bet rada tadu at�ķirību. Paskaties mikroskopā.

Viņ� veļas ieinteresēt �o puisi, visnotaļ sapratīgu nākamās ēras pārstāvi, bet tas nav nemaz tik viegli. Ko viņ� var piedāvāt? Salauztu velosipēdu. Kajas stumbeni, kas ir drīzāk atbaido�s nekā saisto�s. Un atvilktnes, pilnas ar vecām fotogrāfijām. Kopa ņemot, tas ir diezgan maz. Pārak maz, laī piesaistītu �o pusaudzi ka iedomātu krustdēlu.

Bet Drago, lielisks dēls, ko radījusi lieliska māte un varbūt kas zina? � arī lielisks tēvs, ir pati pieklājība. Viņ� paklausīgi skatās mikroskopā, klausoties komentāru par milimetru biezo, iz�uvu�o vistas olbaltuma kārtu, kas it kā vie� vēra ņemamu at�ķirību.

-���� Jūs pats bijāt fotogrāfs, vai ne, Rcimenta kungs?

-Jā, es vadīju studiju Anlijā. Kadu bridi pasniedzu ari vakara kursos. Bet es nekad neesmu bijis � kā lai to pasaka? mākslinieks �ajā jomā. Man vienmēr labāk padevās tehniskā puse.

Vai viņam butu jāatvainojas par to, ka viņ� nav mākslinieks? Kāpēc gan? Kāpēc viņ� iedomājas, ka jaunais Drago puisis, kura dzīves mērķis ir veltīt sevi visnotaļ tehniskajai kara mākslai, vēlas redzēt viņā mākslinieku?

Fo�erī arī nebija nekāds di�ais mākslinieks, viņ� turpina. � Vis�maz līdz tam laikam, kad ieradās Austrālijā. Viņ� atbrauca �urp no

Parīzes īg. gadsimta vidū, zelta drud�a laikā. Ieradies Viktorija, izmēģinaja roku kā zeltracis lai gutu priek�statu, tā teikt. Bet lielā�koties nodarbojas ar fotogrāfiju. Viņ� norada uz sievie�u un bērnu bariņu pie kleķa būdas durvīm. Tad ari viņ� atklaja savu talantu un pilnveidoja tehniku. Pilnīgi apguva viņa rīcībā eso�os līdzekļus, ka jau ikviens di�s fotogrāfs.

Mana mamma arī gribēja kļūt par mākslinieci. Tad, kad vēl dzīvoja Horvātija.

Patie�ām?

Ja, viņa gāja mākslas skola. Pcc tam saka nodarboties ar res�taurāciju nu, atjaunot vecas freskas un tādā gara.

Cik interesanti! Es nemaz nezināju. Restaurācija prasa lielu meistarību. Savā ziņa to pat var saukt par mākslu, lai gan ta nepieļauj nekādas rado�as tieksmes. Tas ir galvenais restaurācijas likums strikti pieturēties pie oriģināla, nekādā gadījumā necensties to uzla�bot. Tavai mammai noteikti nebija viegli atteikties no mākslas, lai pievērstos nespējnieku kop�anai. Vai viņa vēl glezno?

Viņai vēl ir otas un viss pārējais, ir saglabāju�ies ari �adi tādi darbi. Bet tādam lielām vairs neatliek laika.

Jā, tam es ticu. Lai nu kā, viņa ir lieliska kopēja, kas dara godu savai profesijai. Ceru, ka tu to zini.

Drago piekrīto�i pamāj. Kur jūs ņēmāt �īs fotogrāfijas, Reimenta kungs?

Esmu krājis tās gadiem ilgi. Staigāju pa antikvariātiem un izso�lēm, pirku vecus albumus un veselas kastes, pilnas ar vecām fotogrā�fijām lielākoties tam nebija nekādas vērtības, bet lāgiem trāpījās kads noderīgs eksemplārs. Ja uzņēmumi bija sliktā stāvoklī, es pats tos restaurēju. Tas nav ne tuvu tik grūti ka restaurēt freskas, tomēr prasa noteiktas iemaņas. Vārdu sakot, tas bija mans hobijs, tā es pavadīju savu brīvo laiku. Ja tavs laiks pats par sevi nav neko vērts, var vismaz

veltīt to kādai noderīgai lietai ta es sev mēdzu teikt. Esmu novēlējis savu kolekciju Valsts bibliotēkai pec manas nāves tā kļūs par sabied�rības īpa�umu. Par vienu no mūsu vēstures liecībām. Viņa rokas paslcjas nevil�ā, ērmīgā �estā. Savadi, bet viņ� ir tuvu asarām. Kā�pēc? Vai tāpēc, ka uzdrīkstējās ieminēties par savu nāvi saruna ar �o pusaudzi, sūtni no nākamās paaudzes, kas pārņems �o pasauli un staigās te pec viņa? Drīzāk gan tam par iemeslu ir vārds mūsu. Mūsu vēstures liecība, tavas un manējas, ll ka �is uzņēmums ar vienmērīgu sudraba daļiņu kārtu, kurā fiksētas kadā 1855. gada dienā saules izgaismotas divu sen miru�u iru sievie�u sejas, uzņēmums, kura tap��anā nav piedalījies nedz viņ�, mazs Lurdas puika, nedz Dubrovnikas dēls Drago, varētu kalpot par savdabīgu burvju formulu viņu satuvinā�anai es biju �eit, dzīvoju, cietu.

Lai nu ka, viņ� pēdīgi saka, ja tev ir garlaicīgi un nav nekā cita, ko darīt, vari dro�i apskatīt ari pārējās bildes. Tikai atliec tās atpakaļ aploksnēs'un nesajauc secību.

Pēc stundas, kad viņ� jau grasās doties pie miera, durvīs pabā�as Drago galva. Vai jums ir dators, Rcimenta kungs?

Jā, tas ir uz grīdas zem rakstāmgalda. Es to tikpat ka nelietoju.

Pēc brī�a puisis ir atkal klat. Es nevaru atrast savienojumu ar modemu.

���� Piedod, es nesapratu.

Vadu. Vai jums kaut kur ir vads, lai pieslēgtos internetam?

Nē, tas nav tāds dators. Es izmantoju to tikai vēstuļu rakstī�a�nai, un ari tas notiek retu reizi. Ko tu gribēji darīt? Kam tev to vajag?

Drago sejā ievelkas neticīgs smaids. Visam. Kad jūs to datoru pirkāt?

Neatceros. Katrā ziņā tas bija krietni sen astoņdesmitajos gados, vai. Tas nav jauns aparāts. Ja tev vajag ko modernāku, neko nevaru līdzēt.

Ar to �ī saruna nav beigusies. Nakamaja diena viņi sē� virtuvē, ēd vakariņas. Viņ� nav pasūtījis picu, kā tika solīts, bet pagatavojis diez�gan gar�īgu risoto ar sēnēm un Sotērnas vīnu.

Vai jums riebjas visas jaunās lietas, Reimenta kungs? � Drago negaidot jautā.

-����� Nē. Kāpēc tu ta prasi?

Es jau neko nesaku. Saprotu, ka tas ir tāds stils. Stils visās lie�tās. Viņ� atgā�as krēslā un, izrunājot vārdu viss, nenoteikti pamāj ar roku. � Tas ir for�i. Es tikai prasu. Vai rie�am jums nepatīk nekas moderns?

Konistonas terases dzīvoklis atrodas rekonstruētā pirmskara namā. Tas ir pla�s, ar augstiem griestiem, bet ne pārāk liels. Viņ� nopirka to pēc �ķir�anās, jo tas �ķita ka radīts cilvēkam, kas atgriezies vecpui�a karta. Kop� tā laika viņ� te dzīvo.

Darījuma bija paredzēts, ka viņam jāņem dzīvoklis ar visām iepriek�ējā īpa�nieka mēbelēm. Tās bija smagnējas, tum�as un galīgi neatbilda viņa gaumei; viņ� visu laiku grasījās tas nomainīt, bet tā ari neatrada tam vajadzīgo enerģiju. Ta vietā viņ� gadu gaita pielāgojās savai apkartnei, pats kļūdams vel mazliet smagnējāks, vel mazliet drūmāks.

Atbildē�u tev godīgi, Drago, bet es negribētu, lai par mani smejas. Mani ir apsteidzis laiks, apsteigusi vēsture. Arī �o dzīvokli un visu, kas taja atrodas. Tas nav nekas dīvains tas, ka cilvēku apsteidz laiks. Ar tevi notiks tas pats, kad būsi gana ilgi dzīvojis. Un vispār par ko mēs īsti runājam? Par datoru, kas neatbilst taviem standar�tiem?

Drago skatās uz viņu pārsteigts un samulsis. Viņ� pats jūtas pār�steigts kāpēc �ādi asi vardi? Ar ko �is nabaga puika tos izpelnījās? Vai jums riebjas visas jaunās lietas? Gana godīgs jautājums vecam cilvēkam. Kas te būtu ko dusmoties?

-������ Tas viss savulaik bija jauns, viņ� turpina, atdarinot Drago pirmītējo �estu. Viss uz pasaules reiz bija jauns. Pat es biju jauns. Taja brīdī, kad piedzimu, biju pati jaunākā lieta pasaule. Un tad mani sāka grauzt laika zobs. Tas attiecas ari uz tevi, Drago. Laiks saēdīs tevi. Kadu dienu tu sēdēsi savā jaukajā, jaunajā mājā ar savu jauko, jauno sievu un jūsu dēls pagriezīsies pret jums un teiks: Kāpēc Jūs esat tik vecmodīgi? Ceru, ka tajā diena tu atcerēsies �o sarunu.

Drago paņem pēdējo dak�iņu risoto, pēdējo dak�iņu salātu. Pa�gāju�ajos Ziemassvētkos mēs bijām aizbrauku�i uz Horvātiju, viņ� saka. Es, mana mamma un māsas. Uz Zadaru, kur dzīvo mammas vecāki. Viņi ir jau diezgan veci, viņus ari, ka jūs teicāt, ir apsteidzis laiks. Bet mamma nopirka viņiem datoru, un mēs parādījām, kā ar to rīkoties. Tagad viņi var iepirkties internēta veikalos un rakstīt e-vēstules, mēs varam aizsūtīt viņiem bildes. Un viņiem tas patīk. Lai gan viņi ir ļoti veci.

���� Ko tu ar to gribi teikt?

Gribu teikt tikai to, ka jums ir izvēle, saka Drago. Tas arī viss.

ĪSI

UZAICINĀJIS dragū padzīvot Konistonas terasē, viņ� nesa�skatīja �ajā piedāvājumā neko tiek izvēlēts, novērtēts un izgar�ots viņa iecienītais atturīgi negatīvais vārds nepieņemamu.

Viņa sirds, cik nu viņ� spēj tajā ieskatīties, bija un ir �ķista, viņa motīvi nevainīgi. Viņ� izjūt pret Drago nosvērtas, saprātīgas simpā�tijas, kādas ikviens izjustu pret adoptētu dēlu vai puisi, kas varētu būt dēla vietā.

Viņa iedomātās kopdzīves ainas bija visnotaļ rimtas da�i kopa pavadīti vakari, Drago sē� pie ēdamgalda, nolīcis pār saviem mājas darbiem, viņ� zvilnī ar grāmatu rokā, gaidot, kad norims kaislības pie Joki�u ģimenes pavarda.

Bet viss izvēr�as pavisam citādi. Drago sak vest pie sevis draugus, un drīz vien dzīvoklī valda dzelzceļa stacijas kņada un burzma. Vir�tuve ir pilna ar tuk�ām ēdienu kārbām un netīriem �ķīvjiem, vannas istaba vienmēr aizņemta. Nav ne miņas no tās rāmās tuvinā�anas, uz ko viņ� bija cerējis. Vēl vairāk viņ� jut, ka Drago cen�as no viņa distancēties. Pēc tām vakariņām ar sēņu risoto viņi pat neietur kopīgas maltītes.

IBS

Es taisī�u sev vakariņās omleti, viņ� paziņo pēc iespējas nevē�rīgā tonī. Vai tev ari pagatavot? Ar �ķiņķi un tomātiem?

Nē, man nevajag, attrauc Drago. Es drīz ie�u. Draugs atbrauks man pakaļ. Mēs nopirksim kaut ko ēdamu.

-����� Vai tev ir nauda?

-���� Ja, man mamma iedeva.

Minētais draugs ir piņņains rudmatis vārda Sons, kur� viņam nepatīk no pirmā acu uzmetiena. �is puisis, kur�, ka stasta Drago, reti parādās skolā, jo spēlē kādā mūzikas grupā, ir burtiski apsēdis viņa dzīvokli. Vakaros viņi kaut kur nozūd, pārrodas vēlu un ieslēdzas viņa biju�ajā studijā, kas nu ir kļuvusi par Drago istabu. Mūzika un balsu murdoņa neļauj viņam iemigt līdz pat agram rīta stundām, īdzīgs un drūms viņ� guļ tumsā un klausās liHC.

Galvenais pat nav troksnis, viņ� sūdzas Elizabetei Kostello. Drago pieradis pie lielas ģimenes, nevar prasīt, lai viņ� uzvestos klusi kā vientuļnieks. Nē, visvairāk ķeras pie sirds tas. ka viņ� reaģē uz maniem biklajiem aizrādījumiem.

-����� Un ka tad viņ� reaģe?

-������ Viņ� it kā aizver durvis. Vienkār�i neredz mani, es esmu ne vai�rāk ka veca mēbele. Marijana saka, viņi ar tēvu vienmēr strīdas. Nn es sāku to saprast. Sāku izjust tādu ka solidaritāti ar �o cilvēku.

Viņ� bija domājis, ka varbūt vairs neredzēs Elizabeti Kostello pēc viņas dzedrajiem vārdiem upmalā. Bet ne, viņa ir atkal klāt varbūt tapec, ka negrib atzīt savu neveiksmi, varbūt ari tāpēc, ka ne�jūtas īsti labi. Viņa ir manāmi zaudējusi svaru un izskatās ļoti varga, turklāt viņu pastāvīgi moka klepus.

Nabaga Pols! viņa saka. Vecs cilvēks ar, jūsu vārdiem sakot, vientuļnieka tieksmēm, tik ļoti pieķēries saviem ieradumiem un nu vēl tik sarūgtināts! Jā, �ī bērnu pieskatī�ana bija visnotaļ vieglprātīgs solis. Teorētiski jūs noteikti gribat mīlēt jauno Drago, bet jums traucē

dzīves reālijas. Mīlestība nav mūsu labās gribas izpausme. Mīlēt ir jāiemācās. Tāpēc jau dvēseles nolai�as no savas valstības augstu�miem, gatavas iziet vēl vienu dzīves ciklu, lai, augot starp citiem cilvēkiem, vadītu mūs grūtajā mīlas ceļā. Jau pa�a sakuma jūs saska�ujat Drago eņģeļa līdzinieku, un es esmu pārliecinātā, ka jūsu no�jauta ir pareiza. �is puisis ir ilgāk par citiem bērniem saglabājis saikni ar savu ārpasaules cilmi. Pārvariet savu vil�anos, savu īgnumu. Mā�cieties no Drago, kamēr varat. Kuru katru dienu viņa oreols izzudis un viņ� būs tāds pats ka mēs visi.

Jūs domājāt, ka esmu jukusi, vai ne? Vai ari ticu kādam maldīgam izdomājumam. Bet neaizmirstiet, ka at�ķirībā nojums esmu izaudzi�nājusi divus īstus, dzīvus bērnus un zinu, kāda ir to misija. Tālab klausieties, ko es saku, pat ja runāju līdzībās. Berili mums doti tāpēc, lai mācītos nulct un kalpot citiem. Kalpojot saviem berniem, mēs kal�pojam laikam.

Ieskatieties savā sirdi. Pajautājiet sev, vai jums ir pietiekami daudz garīgā spēka un izturības, lai dotos �ajā ceļojumā. Ja ne, labāk no ta atteikties. Kamēr nav par veļu.

Runā�ana līdzībās. Eņģeļi no saviem augstumiem. �is ir pats mīklainākais Elizabetes monologs kop� tā trika ar sievieti tum�ajās brillēs. Vai tas būtu no bado�anās? Vai ari tas ir kārtējais mēģinājums viņu izmuļķot? Vai vajadzētu piedāvāt viņai ko vairak par tasīti tējas? Viņ� cie�i nopēta Elizabeti Kostello. Bet viņa �ķiet pilnīgi pārliecinātā par sevi. �ķiet, viņa tie�am tic tam, ko saka.

Visnotaļ nopietna vieno�anās ar Marijanu �ķiet izkūpējusi gaisā kā dūmi. Dienas rit, bet viņa nerādās un nekādi to nepaskaidro. Viņas dēls gan tiek aplaimots ar bie�iem telelbna zvaniem. No Drago puses

viņu sarunas, kas notiek horvātu valodā, aprobe�ojas ar lāgiem izteiktām vienzilblgām atbildēm.

Tad kadu pēcpusdienu, kad viņ� to vismazāk gaida, Marijana ir klat. Viņ� tobrīd ir iesnaudies, Drago vēl nav pārradies no skolas.

Es jūs pamodināju, Reimenta kungs? Piedodiet. Es klauvēju, neviens nenāca. Gribat, pagatavo�u jums tēju?

Nē, paldies. Viņam nepatīk, ka Marijana pieķērusi viņu guļam.

-����� Kā jūtas jūsu kāja?

Mana kāja? Labi, paldies.

Stulbs jautājums un stulba atbilde. Kā var teikt, ka viņa kāja jūtas labi? Tas vienkār�i nav. Nu jau pagājis labs laiciņ�, kop� ta ir no�griezta un sadedzinata. �Ka jutāties bez kājas?� tā viņai vajadzēja jautat. Bez kājas es jūtos slikti, ja gribat zināt patiesību. Kājas viela nu ir tuk�a viela, melns caurums mana dzīvē. Un to vajadzētu redzēt katram, kam ir aci)! piere.

Marijanai ir atnakusi kopā ar Ļubu. Bērna dēļ viņ� cen�as slēpt savu nigrumu.

Marijana izlavierē starp mantām, kas guļ uz grīdas, un piemetas gultas kājgalī. Jums ir jauka dzīve, jauka un mierīga, � viņa sa�ka. Un tad bums! jums uzbrauc ma�īna. Tad atkal bums! Jums uzbrauc Joki�u ģimene. Tas vairs nav tik jauki, ja? Piedodiet. Teju negribat? Tie�ām? Ka Jūs satiekat ar Drago?

Nevar sūdzēties. Labi satiekam. Tas noteikti nāk man par labu jaunu cilvēku klātbūtne. Liek sapurināties, tā teikt.

-���� Jūs esat draugi, ja? '1ās labi. Blanka saka jums paldies.

-����� Nav par ko.

Viņa atnaks kādu dienu, pateiks to pati. Blanka, ziniet, ir teva meita. Viņ� saprot, ka tas ir domāts: Joki�u ģimenē joprojām ir divas nometnes tēva nometne un mātes nometne. Un tur vainojams

esat tikai jus, Pol Reimcnt. Ta vētra, kuru Jūs esat izraisījis. Ta neno�briedusi kaisle pret jūsu kopcju, kura jums pietika muļķības atzīties.

Paskat tik! Jums ir jauns ciemiņ�!

Pirmajā brīdī viņ� nesaprot, par ko ir runa. Tad viņ� pazīst priek��metu, ko Marijana tur rokā � tā ir neilona zeķe, ko Elizabete Kostello izmantoja, lai aizsietu viņam acis, zeķe, ko viņ� nez kāpēc apsēja ap naktslampiņas kāju un tur aizmirsa.

Marijana uzmanīgi pieliek zeķi pie deguna. Citronu smar�a! viņa iesaucas. Cik jauki! Jūsu draudzenei patīk citronu smar�a, ja? Horvātijā mēs metam citronu ziedus uz jauno pāri, kad tas precas baznīcā. Sens paradums. Nevis risu, bet citronu ziedus. Lai viņiem būtu daudz bērnu.

Marijanas humors. Tas nav necik izsmalcināts. Nāksies pie tā pie�rast, ja reiz tas ir viņa utopiskais sapnis kādu dienu kļūt par viņas līgavaini un tikt apbērtam ar citrona ziedlapiņām.

Tas nav lā, kā var likties, viņ� saka. Bet es netaisos neko pa�skaidrot. Vienkār�i ticiet tam, ko es saku. Tas nav tā, kā jūs domājat.

Marijana tur zeķi izstieptas rokas attālumā, tad teatrālā �estā ļauj tai nokrist uz grīdas. Gribat zināt, ko es domāju? Es neko nedo�māju. Neko.

Iestājas klusums. Viss kārtībā, viņ� sev saka, mes jau pietiekami labi viens otru pazīstam, lai varētu atļauties �ādus mazus starpgadījumus.

Labi, pcdigi saka Marijana. Tagad paskatī�os kāju un ap�mazgā�u to, un tad mes vingrosim viss ka parasti. Mēs esam maz�liet atpaliku�i, ja? Varbūt jūs nedarāt to tik labi, kad viens pats. Vai esat pārliecināts, ka negribat protēsi?

Ne, es negribu protēzi ne tagad, ne arī vēlāk. Tas ir izlemts. Lūdzu, nerunājiet vairs par to.

Marijana iziet no istabas. Ļuba turpina verot viņu ar savām lielajām, melnajām acīm, kuru cie�ais skatiens �ķiet aizvien pardabis-

kāks. Sveika, Ļuba, viņ� saka. Ļubica. Viņa mutē �is mīļvārdiņ� iegūst sve�ādu, pretenciozu pieskaņu. Bērns neatbild.

Pēc brī�a Marijana atgrie�as ar lielu mazgājamo bļodu. Tagad mums jāpaliek diviem, viņa saka. � Ej, uzzīmē mammai bildi. Viņa izstumj bērnu no istabas un aiztaisa durvis. Marijana ir novil kusi sandales; viņ� pirmo reizi ievēro, ka viņai ir platas, plakanas pēdas un pārsteidzo�i tum�ā, gandrīz purpursarkanā krāsā nolakoti nagi, kas atgādina svaigu nobrāzumu.

-����� Vai jums palīdzēt? viņa vaicā.

Viņ� pa�ūpo galvu un novelk bikses. Apgulieties. Marijana delikāti piesedz viņa gurnus ar dvieli, ieceļ stumbeni sev klēpī un veikli attin pārsēju. Viegli papliķējusi atkailināto miesas klunci, viņa saka: Negribat protēsi, ja? Domājāt, jums izaugs jauna kaja, Rcimenta kungs? Tā domā tikai mazi bērni jūs to nogrie�at, ta atkal izaug.

Nevajag, lu�lzu. Mēs jau esam to apspriedu�i. Es negribu runāt�

Labi, labi, par to vairs nerunāsim. Jūs sē�at mājās, un draudze�nes nāk ciemos, tā ir labak. � Viņa novelk ar īk�ķi gar rētu. Arī lētāk. Nesāp? Neniez?

Viņ� papurina galvu.

���� Labi. Viņa paņem ziepes.

Sapīkums pagaist ka nta migla. �Visu,� viņ� klusībā domā, �es visu atdotu, lai�� Sai domai piemīt tāda intensitāte, ka Marijanai noteikti vajadzētu to apjaust. Bet viņas seja ir pilnīgi bezkaislīga. �Dievinu,� viņ� klusībā domā. �Es dievinu �o sievieti! Par spīti visam! Un vēl: viņa tur mani savās rokas!�

Nomazgājusi stumbeni, viņa saudzīgi to nosusina un sāk masēt. Tad nāk stiep�anas vingrinājumi un otra, noslēdzo�ā masā�as tūre.

Kaut tas nekad, nebeigtos!

Marijanai, tapat ka ikvienai kopējai, vajadzētu but pieradu�ai pie tā, ka viņas roku pieskāriens uzbudina vīrie�us. Dro�i vien tāpēc viņa vienrner rīkojas atri un lieti�ķi, vairoties no viņa skatiena. Acīmredzot viņām ir mācīts �ādi attiekties pret vīrie�u uzbudinājumu. Medz gadī�ties� Ir svarīgi saprast, ka� Sada reakcija ir patvaļīga un vienlīdz mulsina gan kopēju, gan pacientu� �ādos gadījumos labāk� Intriģē�jo�s moments citādi visnotaļ garlaicīgā nodarbībā.

Svētais Augustīns teicis, ka pirms grēka kri�anas visas ķermeņa no�rises kontrolēja mūsu dvēsele, Dieva būtības līdziniece. Un, ja �odien mes esam atkarīgi no mūsu ķermeņa daļu untumiem, tam par iemeslu ir mūsu grēcīgā iedaba, attalinā�anās no Dieva. Bet vai Augustīnam bija taisnība? Ka ir ar viņa ķermeņa norisēm vai var teikt, ka tas ir likai untums? Katrā ziņā viņ� izjūt tas ka vienu veselu, vienotu kus�tību: briest dvēsele, briest sirds, briest vēlme. Viņ� nespēj iedomāties, ka varētu mīlēt Dievu kvēlāk, neka viņ� �ai brīdī mīl Marijanu.

Marijana nav ģerbusies savā zilajā uniformā tas nozīmē, ka viņa nav domājusi veltīt �o dienu darba pienākumiem, vismaz tad, kad izgāja no mājas. Uniformas vietā ir olīvzaļa kleita ar melnu jostu un īsu �ķēlumu kreisajā pusē, kas atklāj skatienam celi un dalu aug��stilba. Viņas kailās bruņas rokas, gludenās brūnās kajas. �Visu!� viņ� atkal domā. Es visu atdotu! Un kaut kā �is visul un tas, ka Marijanas olīvzaļais tērps �ķiet neatvairāmi pievilcīgs, neat�ķiras no viņa mīles�tības pret Dievu, kur� pat pieļaujot domu, ka viņa nemaz nav, aizpilda tuk�umu, kas citādi pārvērstos par bezdibenīgu, visu aprijo�u caurumu.

Tā, tagad uz kreisā sāna. Marijana sakarto dvieli, piesedzot viņa cirk�ņus. Spiediet pretī.

Viņa spie� stumbeni atpakaļ, un viņam vajag izrādīt pretsparu, spie�ot to uz priek�u. Bridi viņi paliek �ādā poza Marijana tur redu�cēto aug�stilbu ar abām rokām un uzgulst viņam ar savu svaru, viņ�,

pietvēries gultas malai, pretojas. �Tik tālu!� viņ� domā. Tik tuvu un tomēr tik tālu! Tiklab viņi varētu gulēt, cie�i sakļavu�ies, spie�ot viens otrā savas grēcīgas miesas. Diez, ko par to teiktu Veins? Bet bez Veina Blaita viņ� nekad nebutu sastapis Marijanu joki�u, bez Veina nebutu �i spiediena, �is mīlestības, �is uzstājīgās vēlmes. Felix, felix. Felix lapsus*. Viss ir uz labu, galu gala.

Labi, varat atslābināties, saka Marijana. Labi. Tagad uz vēdera.

Viņa parauj uz aug�u kleitu un uzsē�as viņam virsū, Pa radio, kas pirmīt viņu iemidzināja un vel nav izslēgts, kāds vīrietis stāsta par korejie�u autoindustriju. Skaitļi pieaug, skaitļi samazinās. Marijanas rokas paslīd viņam zem krekla, uztausta sāpju mezglu sē�as aug�daļā un sāk to maigi masēt. �Paldies tev, Dievs,� viņ� doma. Paldies ari par to, ka �eit nav Elizabetes Kostello, kas visu vērotu un komentetu.

-����� Slo to radis, mama?

Viņ� spēji atvef acis. Ļuba stāv izstieptas rokas attālumā, pievēr�susi viņam cie�u, nepārprotami bargu skatienu. Te nu viņ� guļ, pus�kails, neglīts, spalvains vecis, noteikti ari smirdīgs viņas eņģeļa nāsīm, un cīkstas ar viņas māti, abi pieķerti pozā, kurai nepiemīt pat dzi�mumakta neķītrais majestātiskums.

Izdzirdējusi bērna balsi, Marijana uz bridi sastingst, bet jau nākamajā mirklī uzņem iepriek�ējo ritmu. Reimenta kungam sap, viņa saka. Un mamma ir kopēja, aizmirsi?

-����� �odienai pietiks, Marijana, viņ� saka. steigdamies sevi pie�segt. Paldies.

Marijana nokāpj no gultas, ieslidina kājas sandales un saņem Ļubu pie rokas. Nesukā īk�ķi, viņa saka. Tas nav smuki. Labi, Reimenta kungs. Varbūt tagad sāpes paries.

*����� Klutne vai neveiksme ar laimīgu rezultātu.

IR SESTDIENA. Marijana ar Drago ir studijā; izklausās, ka viņi par kaut ko stndas. Viņas balss, strauja un uzstājīga, ik pa brīdim ņem virsroku, pārmācot dēla balsi.

Ļuba ir kāpņu telpā, skaļi klaudzinot kājas, lcka aug�up lejup pa kāpnēm.

Ļuba! viņ� sauc. Nāc apēd kadu jogurtu! Bērns nepievēr� viņam uzmanību.

Marijana parādās studijas durvīs. Tas nekas, ja atstā�u Ļubu �eit? Viņa paliks ar Drago, jums nebūs problēmu. Vēlāk atnāk�u viņai pakaļ.

Viņ� bija cerejis saņemt no Marijanas ko vairāk par apmaksāto pakalpojumu klāstu, varbūt pat vēl vienu masā�as seansu, bet acīm�redzot tas nav paredzēts. Divreiz mēnesī, ar pulksteņa precizitāti, mazs mehānisms banka pārskaita naudu no Reimenta konta uz Joki�u kontu. Un ko viņ� saņem par �o naudu, par to, ka nodro�ina Drago patvērumu no mājām? Produktu piegādi, kas kļūst arvien retāka, neregulāru palīdzību veselības aprūpes un higiēnas jomā. Diezgan izdevīgs darījums, raugoties no Marijanas puses. Bet, ka

saka Elizabete Kostello ja reiz viņ� ilgojas pēc tēva lomas, labāk uzzināt, ka tas ir patiesībā, nevis iedomu līmeni.

Tikko Marijana ir prom, kāpņu telpā atskan balsis tur nāk Ļuba ar Elizabeti Kostello; viņām seko Drago draugs Sons, kur� �odien ģērbies plata tēkrekla un �ortos, kas sniedzas līdz pat apak�stilba vidum.

Sveicināti, Pol, saka Elizabete Kostello. Ceru, ka jums nav iebildumu pret mūsu ielau�anos. Ļuba, mīlulīt, ej pasaki Drago, ka atnācis Sons.

Kādu bridi abi seniori, viņ� un Elizabete, paliek divi vien.

Viņ� nav tas labakais kompanjons mūsu puisim, �is Sons, saka Elizabete. � Bet tādi jau nu tie dievi un eņģeļi ir, nereti izvēlas sev biedros pa�us necie�amākos, necilākos mirstīgos.

Viņ� klusē.

Visu laiku gribu izstāstīt kaut ko, kas, �ķiet, varētu Jūs intere�sei, viņa turpina. Tas ir vecs stāsts, no manas jaunības laikiem. Viens no mūsu ielas puikām ļoti līdzinājās Drago. Tadas pa�as tum��as acis un garas skropstas, tāds pats pārdabiskais skaistums. Man viņ� briesmīgi patika. Tolaik man bija kadi �etrpadsmit gadi, viņam mazliet vairak. Tad es vel mēdzu lūgt Dievu. �Dievs,� es toreiz lūdzos, �izdari tā, lai viņ� velta man kaut vienu smaidu, un es bu�u tava uz mū�īgiem laikiem.�

-����� Un?

Dievs nepievērsa man nekādu uzmanību. Tāpat ka tas puisis. Manas jaunavīgās ilgas palika nepiepildītas. Un es diem�ēl nekļuvu par Dieva bērnu. Pēdējais, ko es dzirdēju par Skropstu kungu viņ� esot apprecējies un aizbraucis uz Zelta krastu, kur nopelnījis smuku naudiņu ar nekustamajiem īpa�umiem.

Tad jau iznāk, ka tas ir izrunāts � tas, ka dievu mīluļi mirst

jauni?

-������ Baidos, ka ta. Baidos, ka dieviem vairs nav mums laika, nedz milet mūs, nedz ari sodit. Viņiem ir gana problēmu pa�iem savā teritorijā, aiz Paradīzes vārtiem.

Nav laika pat Drago Joki�am? Vai tā ir jūsu stāsta morāle?

Tie�i tā, pat Drago Joki�am. Viņ� ir pamests sava vaļā.

-����� Tāpat kā visi pārējie.

Tāpat ka visi pārējie. Drago var dzīvot viena mierā par viņa galvu vairs nekarājas izredzētā liktenis. Viņ� var kļūt par jūrnieku vai karavīru, skārdnieku vai drēbnieku, kā nu vēlas. Var pat nodarboties ar nekustamajiem īpa�umiem.

Si ir pirmā reize, kad viņa un Elizabetes Kostello sarunu var saukt par tīkamu, pat draudzīgu. Piepe�i viņi abi ir viena pusē divi veci cilvēki, kas apvienojas pret jaunajiem.

Vai tas varētu būt īstais iemesls, kāpēc �i sieviete uzkrita viņam ka sniegs uz galvas ne jau tāpēc, lai aprakstītu viņu grāmatā, bet tāpēc, lai iesaistītu vecāku cilvēku sabiedrībā? Vai visas �īsjoki�u peripetijas, kas vērpjas ap viņa pārsteidzīgo un līdz �im neauglīgo kaisli pretjoki�as kundzi, beigu beigās izrādīsies tikai sare�ģīta, pastarpināta cere�monija, ar kuras palīdzību viņam tika atsūtīta Elizabete Kostello? Viņ� bija domājis, ka Veins Blaits ir tas eņģelis, kam uzticēta viņa lieta, bet varbūt viņi visi sadarbojas, viņa un Veins, un Drago.

Drago pabā� galvai durvīs. � Vai mes ar Sonu varam apskatīt jūsu aparātus, Reimenta kungs?

Ja. Bet esiet uzmanīgi un pec tam ielieciet tos atpakaļ futrāļos.

Drago interesējas par fotogrāfiju? brīnās Elizabete Kostello.

Drīzāk par fotoaparātiem. Viņ� nekad nav redzējis tādus aparatus kā manējie. Viņ� zina tikai tos jaunos, elektroniskos. �Hasselblad� viņa acīs ir tikpat kā buru kuģis vai trirēma*. Antikvitāte. Vēl

* Seno romie�u karakuģis ar airiem trijos stāvos.

viņ� stundām ilgi pēta manas fotogrāfijas, tās deviņpadsmitā gad�simta bildes. Sākumā mani tas pārsteidza, bet varbūt tas nemaz nav tik savādi, ta ņemot. Dro�i vien viņ� mēģina saprast, ka tas ir, kad cil�vēkam ir austrālie�a pagātne, australie�a izcelsme. Nezināmi austrā�lie�u priek�te�i. Viņ� ta�u ir tikai parasts emigrantu puika ar jokainu uzvārdu.

-����� Vai viņ� jums tā teica?

Nē, viņam ne prātā nenāca man to teikt. Bet es to jūtu. Un varu viņu saprast. Man pa�am nav sve�a imigranta pieredze.

Jā, protams. Man tas visu laiku izkrīt no prāta. Jūs esat īsts Ade�laidas angļu d�entlmenis, tālab es visu laiku aizmirstu, ka jūs vispār neesat anglis. Reimenta kungs, kas rīmējas ar angļu vārdu �.payment�*.

Un ar fran�u vārdu �vraimenl�**. Esmu saņēmis nevis vienu, bet veselas trīs imigranta pieredzes devas, tā ka tas ir atstajis diezgan dziļu iespaidu. Bērnībā mani aizrāva prom no dzimtenes un atveda uz Austrāliju tā bija pirmā reize. Tad es kļuvu neatkarīgs un aiz�braucu atpakaļ uz Franciju. Un pēdīgi es uz visiem laikiem pametu Franciju un atgriezos Austrālijā. �Vai �eit es esmu piederīgs?� es sev katru reizi jautāju. �Vai �ī ir mana īstā mājvieta?�

Jūs bijāt atgriezies Francija ari to es biju pavisam aizmirsusi. Kādu dienu jūs pastāstīsiet man ko vairāk par �o savas dzīves periodu. Bet kāda ir atbilde uz jūsu jautājumu? Vai �ī ir jusu īsta mājvieta? Viņa pamāj ar roku �estā, kas ietver ne vien telpu, kurā viņi sē�, bet ari pilsētu un vasu, kas ir aiz tās Austrālijas paugurus, kalnus un tuk�sne�us.

Viņ� parausta plecus. Man arvien licies, ka tas ir ļoti anglisks jēdziens � mājas. Pavards un mājas, saka angļi. Viņiem mājas ir

* Maksajums (angļu vai.).

** Patie�am, ļoti (fran�u vai.).

vieta, kur pavarda kvēlo uguns, kur var pārnākt un sasildīties. Vie�nīga vieta, kur var patverties no aukstuma. Nē, man �eit nav silti. Viņ� pamāj ar roku, atdarinot, parodējot Elizabetes �estu. �ķiet, ka man ir salti visur, lai kurp es dodos. Tie�i ta, ka Jūs teicāt: esmu auksts cilvēks.

Sieviete klusē.

Fran�iem, kā jūs dro�i vien zināt, nav �āda jēdziena mājas. Fran�iem but mājās nozīmē but starp tuviem cilvēkiem, starp savē�jiem. Es nejutos Francijā kā mājās, pilnīgi noteikti ne. Es neesmu pie�derīgs nevienam mēs.

Viņ� ne reizes vēl nav tik zemu kritis, lai �ēlotos Elizabetei Kostello par savu likteni; nu viņam ir mazliet �ķērmi ap dū�u. Es neesmu piederīgs nevienam �mēs� kā �ī sieviete pamanījās kaut ko tādu no viņa izspiest? Da�s labs mājiens, da�i uzvedino�i vārdi, un viņ� seko tai kā aita.

Un kā tad Marijana? Vai tad jūs nealkstat pievienoties viņas un Drago mēsi Un Ļuba? Un Blanka, kuru jūs vēl nemaz neesat re�dzējis?

Tas ir pavisam kas cits, viņ� attrauc. Vairāk viņai neko neiz�dosies izvilkt.

Pusdienlaiks jau sen garām, bet no Marijanas nav ne miņas. Dra�go ir ar elastīgo saiti piestiprinājis mazajai māsai uz muguras lelli; nu viņa, iepletusi rokas, skraida pa dzīvokli un duc ka lidma�īna. �ons ir atnesis kaut kadu elektronisko spēlīti. Abi pui�i se� pie televizora, kas izdod klusinātus izsaucienus un tark�ķus.

Tā ņemot, mums nav nekādās vajadzības to visu pieciest, saka Elizabete Kostello. Viņiem nav vajadzīgas aukles, �iem jaunie��iem. Mēs varam klusiņām doties prom, aiziet uz parku. Apsēsties ēniņā un klausīties, kā dzied putni. Varam uzskatīt to par tādu kā vīkenda ekskursiju, mazu piedzīvojumu.

Viņ� ir gatavs pieņemt palīdzību no Marijanas, kas galu galā ir algota kopēja, nevis no sievietes, kas ir vecāka par viņu pa�u. Viņ� liek Elizabetei pagaidīt pie ārdurvīm, kamēr ar saviem krukiem tiks leja.

Kāpnēs viņam garām paiet viena no kaimiņienēm, slaida, briļ�ļaina mei�a no Singapūras; tā ir viena no trim māsām, kas klusi kā pelītes mitinās stāvu augstāk, tie�i virs viņa. Viņ� pamāj ar galvu, bet sveiciens paliek bez atbildes. Kop� savas iera�anās Konistonas terasē mei�as neliekas viņu manām. Katrs pats par sevi dro�i vien tā viņas ir audzinātas savā salu valsti. Pa�pietiekamas.

Viņiem izdodas atrast brīvu soliņu. Tūlīt pat atskrien kāds suns; uzmetis viņam ātru, mundru skatienu, tas pievēr�as Elizabetei Kostello. Viņu vienmēr pārņem mulsums, redzot, ka suns iegrū� degunu sievietei kājstarpē. Vai tas atgādina tam par seksu, suņu seksu, vai ari tas vienkār�i izbauda jaunas, komplicētas smakas? Viņ� arvien ir uz�tvēris Elizabeti ka pilnīgi aseksualu būtni, bet varbūt suns, uzticīgs savam degunam, zina labāk.

Elizabete pacietīgi pārcie� �o inspekciju, ļaujot sunim viņu apostīt, tad labdabīgi pastumj to nost.

Nu, viņa pēdīgi saka. Jūs sākāt man stāstīt.

-����� Ko tad?

Jūs sākat stāstīt man savu dzīvesstāstu. Par Franciju. Viens no maniem vīriem bija francūzis. Vai es jums neteicu? Ta bija mana pirmā laulība. Neaizmirstams laiks. Pēdīgi viņ� mani pameta, aizgāja pie citas sievietes, atstājis mani ar bērnu uz rokām. Viņ� uzskatīja, ka esmu pārāk nepastāvīga. Vipиre ir vēl viens no viņa lietotajiem apzī�mējumiem; Anglijā gan tas ir drīzāk zalktis nekā odze. Sale vipиre*, tā viņ� mēdza teikt. Ar mani viņam zūdot jebkāda orientācija, viņ� ne�kad nezinot, kur īsti atrodas. Di�ie kārtības mīļotāji, �ie francū�i.

* �eit: indīgā �ūska (Fran�u vai.).

Viņiem vajag precīzi zināt savas pozīcijas, zināt, kur viņi ar jums at�rodas. Bet pietiks par to. Mēs runājām pār jums.

Es biju domājis, ka visi uzskata francū�us par di�iem mīlnie�kiem. Nevis kārtības mīļotājiem.

Elizabete uzmet viņam domīgu skatienu. Mīla un kārtība, Pol. Abi divi, nevis viens vai otrs. Bet pastāstiet par savu mīlas dēku ar Franciju.

Tas nav nekāds garais stāsts. Skolā man labi padevās eksaktie priek�meti. Ne jau izcili labi. Es nevienā lietā neesmu izcili labs, tikai labs. Tā nu, kad pienāca laiks universitātei, es izvēlējos ķīmiju. Tolaik ta likās gana laba izvēle. Likās, ka �ada izglītība spēs mani nodro��ināt, vairāk par visu mana māte vēlējās, lai mēs ar māsu atrastu kādu dro�u ni�u �ai sve�ajā zemē. Zemē, kur viņai sagādāja grūtības valoda un vietējie ieradumi, vīrietis, kuram viņa nez kādēļ bija seko�jusi. arvien vairak ierāvās sevi, un mums nebija ģimenes, pie kā at�griezties. Mana māsa kļuva par skolotāju tas ari bija viens no vei�diem, ka iemantot dro�ību �, un es sāku studēt ķīmiju.

Bet tad mate nomira, un man vairs nelikās tik svarīgi uzvilkt baltu ķiteli un pētīt mēģeņu saturu. Tā nu es pametu universitāti un no�pirku biļeti uz Eiropu. Apmetos pie savas vecmāmiņas Tulūzā un atradu darbu fotolaboratorijā. Tā sākas mana fotogrāfā karjera. Bet vai tad tas jums ir kas jauns? Es domāju, ka Jūs par mani visu zināt.

To es tie�am nezināju, varu galvot. Jūs atnacat pie manis bez biogrāfiskā pielikuma. Vīrietis ar vienu kaju, nelaimīgi iemīlējies savā kopējā, tas ari viss. Jūsu iepriek�ējā dzīve man bija pilnīgi neapgūta teritorija.

Tā nu es dzīvoju pie vecmāmiņas un mēģināju rast saikni ar mātes radiniekiem, jo tajā Francijā, no kuras mēs esam cēlu�ies, zem�nieku Francijā, galvenais ir ģimene. Mani brālēni varēja but autome�hāniķi, pārdevēji vai pasta priek�nieki, bet sirdī viņi joprojām bija

zemnieki, tikai vienu paaudzi attālināju�ies no rupjmaizes un kūts�mēsliem. Es, protams, runāju par se�desmitajiem gadiem, sen pagā�ju�iem laikiem. Tagad viss ir citādi. Viss ir izmainījies.

Un?

Man nekas nesanāca. Teiksim tā: es netiku uzņemts atplestam rokām. Manai struktūrai pietrūka pārāk daudz komponen�u ne tikai kārtīgas fran�u izglītības, bet ari fran�u jaunības gadu, to agrīno draudzības sai�u, kas spēj but tikpat stipras kā mīlestība, turklāt daudz noturīgākas. Mani brālēni, māsīcas un cilvēki, ar kuriem es caur viņiem iepazinos, mana vecuma cilvēki, jau bija atradu�i savu vietu dzīvē. Jau pirms skolas beig�anas viņiem bija skaidrs, kadu mйtier* izveļoties, kuru puisi vai meiteni precēt un kur dzīvot. Viņi nekādi nespēja saprast, ko es tur meklēju, radagabals ar ērmīgu ak�centu un mulsu ģīmi, un es nevarēju neko paskaidrot, jo pats to nezi�nāju. Es vienmēr biju tre�ais liekais, sve�inieks, kas sc� stunti ģimenes saietos. Savā starpa viņi dēvēja mani par l�Anglais**. Kad pirmoreiz to uzzināju, jutos �okēts, jo ar Angliju man nav nekāda sakara, es neesmu pat bijis �ajā valstī. Bet Austrālija bija ārpus viņu redzesloka. Pēc viņu domām, austrālie�i bija tie pa�i angļi ar viņu makinto�iem, vārītiem kāpostiem un visu pārējo, pārcelti uz pasaules viņu malu, kur cen�as kaut ka izdzīvot kangourous*** sabiedrībā.

Man bija draugs Rozē, sagādnieks, kas apkalpoja manu laborato�riju. Sestdienu pēcpusdienās mēs sapakojām savas velosipēdu somas un devāmies ceļā uz Sen�ironu, Taraskonu vai vel tālāk uz Pireneju pusi, līdz pat Ustai vai Olslebanai. Mēs ēdam kafejnīcās, nak�ņojām zem klajas debess, visu dienu minām pedāļus un atgriezāmies svēt�dien vakarā, noguru�i, bet dzīvības pilni. Mums nebija īpa�i daudz

*������ Nodarbo�anās, profesija (fran�u vai.).

*" Anglis (fran�u vai.).

*** Ķenguri (fran�u vai.).

temu, par ko runāt, bet tagad man �ķiet, ka viņ� ir labākais draugs, kāds man jelkad bijis, labākais copain*.

Tie bija lāiki, kad fran�i vel nebija līdz ausīm iemīlēju�ies automo�biļos. Ceļi bija krietni vien tuk�āki, un klejo�ana pa lauku apvidu ar velosipēdu nelikās nekas dīvains.

Tad es iepazinos ar kādu meiteni, un nedēļas nogales nu noderēja glu�i kam citam. Viņa bija no Marokas, un tas mūs pēdīgi iz�ķīra. Mana pirmā nepiemērotā aizrau�anās. Dro�i vien mēs Initu apprecē�ju�ies ja viņas ģimene nebūtu pret.

Jums trāpīja mīlas �autra! Turklāt eksotiska! Tas vien ir lielisks materiāls grāmatai! Cik ekstravaganti! Jūs mani pārsteidzat, Pol.

Nav ko smieties. Viss bija ļoti piedienīgi, ļoti respektabli. Viņa mācījās, lai kļutu par bibliotekāri, bet tad viņu izsauca uz majam. Un?

Ar to ari viss beidzās. Tēvs lika viņai braukt uz mājām, viņa pa�klausīja, un līdz ar to mūsu mīlas stāsts bija galā. Es paliku Tulūzā vel kādu pusgadu, tad man bija gana.

-���� Jūs atgriezāties majas.

Mājās� Ko tas īsti nozīmē? Es jau teicu jums, ko es domāju par mājām. Balodim ir mājas, bitei ir mājas. Dro�i vien ari anglim ir mājas. Kurpretī man ir tikai pastāvīga dzīvesvieta. �i ir mana dzīves�vieta. �is dzīvoklis. �i pilsēta. �ī valsts. Mājas ir pārāk abstrakts jēdziens tādam cilvēkam ka es.

Bet jūs esat austrālietis, nevis francūzis. To pat es redzu.

Es varu iederēties starp austrālie�iem. Vai starp fran�iem. Pēc manam domām, tas ari ir nacionālās identitātes noslēpums � kur cil�vēks iederas un kur ne. Glu�i kā savainots pirksts, kā saka angļi; vai, fran�u vārdiem sakot, traips uz spodra linu galdauta. Runājot par

* Draugs, �oms (fran�u vai.).

valodu, jāatzīst, ka es nekad neesmu izjutis angļu valodu tā, kā, teiksim, jūs. Tai trūkst dabiskā plūduma. Es, protams, runāju gana teko�i, ka dzirdat. Bet angļu valoda atnāca pie manis pārāk vēlu, es nesaņemu to līdz ar matēs pienu. Patiesībā tā nemaz nav atnākusi. Klusībā es vienmēr esmu juties ka tada vēderrunātāja lelle. Ne jau es runāju �ai valodā, ta ir valoda, kas caur mani runa. Tā nenāk no manas būtības, mon coeur. Viņ� ietur pauzi, ieklausās sevi. �Mana būtība ir tuk�a,� viņ� grasās teikt. �Kā jūs noteikti redzat.� Nevajag pie�ķirt �ai sarunai parak lielu nozīmi, viņ� tā vietā saka. Patiesībā tam visam nav nekādas nozīmes, tic ir tikai da�i nesaistīti biogrāfijas momenti.

Tai ir nozīme, Pol, neap�aubāmi ir! Zināt, ir cilvēki, kurus es saucu par htoniķiem*, tie, kas ir abām kājām ieaugu�i savā dzim�tajā zemē; un vel ir tauriņi, gaismas un gaisa radības, kas nekur ilgi nepaliek, nolai�as te viena, te atkal otra vietā. Jūs uzskatāt sevi par tauriņu, jūs gribift tas būt, bet tad kadu dienu jums gadas nokrist, smagi nokrist, jūs atsitaties pret zemi un, pieslējies atkal kajas, atklajat, ka nespējat vairs lidināties kā ēteriska būtne, nespējat pat paiet, no jums palicis pāri tikai masīvs miesas blāķis. Un tā, protams, ir no�pietna mācība, to nav iespējams nercdzct un nedzirdēt.

Tik tie�ām. Mācība. Man �ķiet, Kostello kundze, ka ar nelielu iztēles palīdzību cilvēks var izspiest mācību ari no pilnīgi nejau�u notikumu virknes. Vai gribat teikt, ka Dievs ar gudru ziņu notrieca mani uz Megilroudas, pārvēr�ot par kropli? Un kā tad ar jums? Cik atceros, jums ir slima sirds. Izskaidrojiet man to. Kāda mācība Die�vam bija prātā, kad viņ� padarīja slimu jūsu sirdi?

Ta tas ir, Pol, man de�ām ir slima sirds. Es jūs nemanu. Bet es neesmu vienīgā, kas cie� no kādas sirdskaites. Jums pa�am ir slima

* Htonisks tāds, kas mīt uz zemes un pazemē (dievības un gari).

sirds vai tie�am jūs to nezinājāt? Tai pa�ā pirmajā reizē es nācu pie jums ne jau tāpēc, lai uzzinātu, vai cilvēks ar vienu kāju var braukt ar divriteni. Es gribēju uzzināt, kas notiek, kad se�desmit gadu vecs vīrietis vieglprātīgi apietas ar savai sirdi. Un, neņemiet ļaunā, līdz �im jūs esat sagadajis man tikai skumju vil�anos.

Viņ� parausta plecus. Es neesmu nācis pasaulē, lai jūs izklai�dētu. Ja vēlaties kādu izklaidi, viņ� pamāj ar roku uz to pusi, kur redzami skrējēji, riteņbraucēji un suņu saimnieki, kas izvedu�i pa�staigā savus mīluļus, jums ir pla�s darbības lauks. Kalab teret laiku ar cilvēku, kas kaitina jūs ar savu trulumu un sagādā vienas vienīgas vil�anas? Pametiet mani ka neperspektīvu darba vietu un ejiet ap�ciemot kādu citu kandidatu.

Elizabete pagrie�as un apvelti viņu ar smaidu, kura, cik viņam redzams, nav nc piliena indes. Varbūt es esmu nepastāvīga, Pol, viņa saka, bet ne jau tik nepastāvīga. Nepastāvība piemīt kalnu kazai, kas lēkā no viena klintsakmens uz nākamo. Es esmu par vecu, lai lēkātu. Jūs esat mana klints. Pagaidām cs palik�u ar jums. Es jau jums teicu atceraties? Mīlestība ir jutu fiksācija.

Viņ� atkal parausta plecus. Mīlestība ir jutu fiksācijā. Tikpat labi to var nosaukt par zibens �autru, kas pati izraugās sev objektu. Viņ� ir ka mazs bērns visā, kas attiecas uz mīlas peripetijām, ta�u ne�ķiet, ka Elizabete Kostello butu kaut mazliet labāka. Bet viņam nenāk ne prātā ar viņu stndeties. Viņ� ir noguris no diskusijām.

Vēl viņ� ir izslāpis. Tagad lieti noderētu tasīte tējas. Viņi var aiziet pāri tiltam uz tējnīcu, kas atrodas upes viņā krasta. Var atgriezties viņa dzīvokļa nekārtībā un kņadā. Vai ari var aizmirst par tēju un pa�vadīt pēcpusdienu tepat upmalā, laiski vērojot ūdensputnu izklaides. Ko lai izvēlas?

Pastastiet man par savu laulību, ierosina Elizabete Kostel�lo. �Jūs gandrīz nekad nepieminat savai sievu.

To gan cs nedarī�u, viņ� atbild. Tas nebūtu īsti labi. Mana sieva nebutu pateicīga par to, ka es piedāvāju viņu kā izejvielu epizo�diskam personā�am vienā no jūsu gara darbiem. Bet, ja jums vaja�dzīgi stāsti, varu piedāvāt kadu atgadījumu no manas laulības laika, kur nav iesaistīta sieva.

Labi. Klājiet vien vajā.

Toreiz man vel bija studija Anlija. Es algoju divas asistentes, un viena no viņam pamanījās mani iemīlēties. Drīzāk gan tā bija nevis mīlestība, bet apbrīns. Viņai nebija attiecībā uz mani nekādu kon�krētu nodomu. Tāpēc ari viņa varēja atļauties neslēpt savas jūtas. Visnotaļ saprātīga meitene. Ari glīta. Glīta divdesmitgadīga mei�a ar svaigu ģīmīti un masīvu, druknu regbija spēlētāja augumu. Tur neko nevarēja darīt. Viņai nebūtu palīdzējusi nekāda diēta, nekas nebūtu spējis pārvērst viņu par vienu no grācijām.

Tajā laika es vadīju vakara kursus politehnikuma. Mācīju fotogrā�fijas pamatprincipos. Trīs vakarus nedēļa �i meitene nāca uz manam nodarbībām. Vienkār�i sēdēja pēdējā rinda un skatījās uz mani. Neko nepierakstīja. �Vai tev neliekas, ka tu mazliet pārspīlē, Elena?� es vaicāju. Un ziniet, ko viņa atbildēja? �Tā ir mana vienīgā iespēja.� Bez mazākā mulsuma, kas vispār nebija viņai raksturīgs. �Kāda vienīgā iespēja?� �Būt divatā ar jums.� Tāds bija viņas priek�stats par divvientulību sēdēt klase un verot mani, klausīties, ko cs stāstu.

M an tolaik bija viens princips nekad neielaisties dēkas ar savam darbiniecēm. Tā bija vienīgā reize, kad es pārkāpu �o likumu. Atstāju viņai zīmīti, norādot laiku un vietu, ļoti lakoniski. Viņa atnāca, un es ar viņu pārgulēju.

Jūs dro�i vien domājat, ka tas bija pazemojo�i viņai un līdz ar to arī man. Bet tas itin nemaz nebija pazemojo�i. Es pat teiktu, ka tas bija jauki. Un es no ta guvu labu mācību, proti: mīlestībai nav obligāti jābūt savstarpējai tik ilgi, kamēr ta spēj piepildīt telpu. �ī meitene spēja mīlēt par diviem. Jūs esat rakstniece, sir�u eksperts, bet vai jūs to zinājāt? Ja mīlestība ir pietiekami dziļa, tai nav vajadzīga pretmila.

Elizabete Kostello klusē.

Viņa man pateicās. Gulēja manās rokās un �ņukstot dvesa: �Paldies jums, paldies!� � �Viss kartība,� es teicu. �Neviens no mums nav otram neko parādā.�

Nākamajā dienā uz mana rakstāmgalda gulēja zīmīte: �Ja vien es jums vēl kādreiz bū�u vajadzīga�� Bet es ar viņu vairs netikos, ne�mēģināju atkārtot �o pieredzi. Ar vienu reizi pilnīgi pietika, lai ielā�gotu �o mācību.

Viņa nostradāja pie manis vel divus gadus, ieturot korektu dis�tanci, jo viņai likās, ka es ta veļos. Nekādu asaru, nekādu pārme�tumu. Tad kādu dienu viņa nozuda. Neko neteica, vienkār�i pārstaja nākt uz darbu. Es apvaicājos viņas kolēģei, otrai asistentei, bet viņa zināja tikpat, cik es. Piezvanīju viņas mātei. Vai tad es nezinot? jautāja Elenas māte. Viņa atradusi citu darbu, aizbraukusi uz Brisbeni, kur strādā�ot par kāda farmaceitiskā uzņēmuma pārstāvi. Vai tie�ām viņa neesot neko teikusi? Nē, es atbildēju, tā man ir pirmā dzirdē�ana. Ak ta, sacīja māte. Meita teikusi, ka runājusi ar mani un es esot bijis ļoti sarugtinats.

Un?

Tas arī viss. Stāsts ir galā. Esot bijis ļoti sarūgtināts ja neņem vērā gūto atziņu par mīlu, mani visvairāk ieintriģēja tie�i �ī nianse. Jo es nebiju sarugtinats, nepavisam ne. Vai meitene tie�ām domāja, ka mani sarugtinas viņas aizie�ana no darba? Vai an stāsts par sarūgti�nāto bosu bija domāts mammai? Lai celtu savu pa�apziņu viņas acis?

Vai jūs gribat zināt manu viedokli? Es nemāku atbildēt uz �o jautājumu, Pol. Ja �is izdomājums par sarūgtināto bosu jums �ķiet interesants, mani tas nccik nesaista. Mani interesē kas cits paldies jums, paldies! Vai Jūs ari tā teiksiet Marijanai, ja vai kad viņa jums atdosies? Kāpēc jūs neteicāt paldies sievietei, ko es jums sagādāju, tai, kuru Jūs izvēlējāties savu vēlmju apmierinā�anai, tāpēc ka viņa neredz jūsu bēdīgo, reducēto stāvokli?

Es neko neizvēlējos. Jūs viņu atvedāt.

Muļķības. Es tikai uztvēru jusu mājienu. Jūs izvēlējāties viņu slimnīcas lifta. Jūs par viņu sapņojat. Un nu cs prasu kāpēc Jūs ne�pateicat viņai paldies? Vai tāpēc, ka samaksājāt, un, ja reiz ir samaksāts, nav jasaka paldies? Jūs apgalvojat, ka ta regbija spēlētāja spēja mīlēt par diviem. Vai tie�am jūs domājat, ka mīlu var izmērīt? Ka to mēra pēc tilpuma, glu�i kā alu? Ka tad, ja esat paķēris līdzi veselu iepako�jumu, otra puse var ierasties tuk�ām rokām tuk�ām rokām, tuk�u sirdi? Paldies tev, Marijana (�oreiz Marijana ar �j�) par to, ka ļāvi man tevi mīlēt. Par to, ka (avi man mīlēt savus bērnus. Paldies par to, ka pieņēmi manu naudu. Vai jūs tie�ām tik ļoti līdzināties marionetei?

Viņ� saspringst. Jūs lūdzāt, lai es kaut ko pastāstu, un cs pa�stāstīju. Piedodiet, j& tas nebija jums pa prātam. Jūs teicāt, ka gribat dzirdēt stāstus, un es mēģināju izdabāt jūsu vēlmei, bet pretī saņemu tikai ņirgas un apsmieklu. Kas tā par dīvainu apmaiņu?

Kas tā par mīlestību? Jūs varējāt piebilst. Es neteicu, ka man nepatika jūsu stāsts. Man tas likās interesants, turklāt labi pasniegts, �is stāsts par jūsu regbija spēlētāju. Pat jūsu komentāri pa�i par sevi bija gana interesanti, bet mani tirda viens jautājums: kāpēc viņ� izstāsūja man tie�i �o atgadījumu � nevis kādu citu?

Tāpēc, ka tas ir patiess.

Par to neviens ne�aubas. Tas ir patiess bet kas no tā? Es pil�nīgi noteikti nepretendēju uz Tā Kunga lomu, lai at�ķirtu aitas no kā�zām, lai noraidītu nepatiesus stāstus, sargājot patiesību. Ja man ir kāds paraugs, tad tas nav Dievs, bet gan tas bēdīgi slavenais francū�zis, svētais tevs no Sito, kur� izvadīja kareivJūs ar �ādu novēlējumu: �Nogaliniet tos visus � gan Dievs zinās, kuri ir viņējie.�

Nē, Fol, mani nc drusciņas neuztrauc tas, ka jusu stāsti varētu būt nepatiesi. Meli liecina par mums tikpat daudz ka patiesība.

Elizabete apklusi un paraugās uz viņu ar uzrauktu uzaci. Vai tagad ir viņa kārta? Viņam vairs nav ko teikt. Ja patiesība un meli ir viens un tas pats, tad an runā�ana un klusē�ana var būt viens un tas pats.

Vai esat ievērojis, Pol, � viņa turpina, ka mūsu saruna vien�mēr notiek pēc vienas shēmas? Kādu bridi viss norit puslīdz normāli. Tas es pasaku kaui ko tādu, ko jūs negribat dzirdēt, un jūs tulīt noslē�dzaties sevi vai apskai�aties, vai sakat, lai es eju prom. Vai mēs neva�rētu iztikt bez �iem skatuviskajiem efektiem? Mums vairs nav palicis daudz laika, nevienam no mums.

Tik tie�ām.

Jā. Mums nav palicis daudz laika, ko pavadīt zem debesu ska�tiena, Dieva bezkaislīgās acs vērotiem.

Vai tas var būt. Turpiniet.

Vai domājat, ka man �i dzīve �ķiet kaut nedaudz vieglāka nekā jums? Domājat, man patīk gulēt parka zem krūma, zupu kompānijā? Un apmazgāties Torensas straumē?Jūs neesat akls. Jūs redzat, ka tas nenāk man par labu.

Viņ� uzmet Elizabetei skarbu skatienu. Nerunājiet muļķības. Jūs esai panākumiem bagata rakstniece, tikpat pārtikusi ka es, jums nav nekādas vajadzības gulēt zem krūmiem.

Nu, pieņemsim. Varbūt es mazliet pārspīlēju, bet �īs �ēlabas nav bez pamata vismaz attiecībā uz manu stāvokli. Kā es cen�os jums iegalvot, musu dienas ir skaitītas, bet es te kleknēju un izniekoju laiku, pati laika izniekota. Un gaidu gaidu uz jums.

Viņ� bezpalīdzīgi pa�ūpo galvu. Es nesaprotu, ko jūs gribat, viņ� saka.

���� Kustieties! � viņa saka.

PRIEK�NAMĀ uz galdiņa guļ nevērīgi uz�ņāpta zīmīte: �VISU LABU, REIMENA KUNGS. ES �O TO ATSTĀJU, RīT VISU SA�VĀK�U. PALDIES PAR VISU, DRAGO. P. S. AR FOTOGRĀFIJĀM VISS KĀRTĪBĀ.�

Drago minētais ��is tas� ir atkritumu maiss, pilns ar drēbēm, ku�ram viņ� pievieno starp palagiem atrastas apak�bikses. Citādi no Joki�iem nav ne miņas, nedz mātes, nedz dela. Viņi nāk un iet, un neko nepaskaidro būtu laiks pie tā pierast.

Tomēr tas ir milzīgs atvieglojums būt atkal vienam savā dzī�vokli! Viens ir dzīvot ar sievieti, bet glu�i kas cits atrasties zem viena jumta ar nekārtīgu un diezgan netaktisku jaunu cilvēku. Ta ir vien�mēr, kad divi vīrie�i mitinās vienā teritorijā vienmēr rodas spriedze, da�ādas neērtības.

Visu pēcpusdienu viņ� pavada, uzkopdams studiju, atgriezdams lietas ierastajās vietās. Pcc tam viņ� ieiet du�ā un nejau�i nomet zemē �ampūna pudeli. Kad viņ� pieliecas, lai to paceltu, Cimmera krāģis, kuru viņ� vienmēr ņem līdzi du�kabīnē, paslīd sāņus. Viņ� zaudē līdz�svaru un krīt, atsitot galvu pret sienu.

�Kaut tikai nekas nebūtu lauzts� � tā ir viņa pirmā lūgsna. Iesprūdis krāģi, viņ� mēģina pakustināt locekļus. Skaudra sāpe ieduras mugurā un noskrien lejup pa kāju. Viņ� lēni ievelk pamatīgu gaisa malku. �Mierīgi,� viņ� sev saka. �Daudziem cilvēkiem gadās paslīdēt vannas istabā, tas nav iemesls panikai, gan viss bus labi. Man nav nekur jāsteidzas varu mierīgi apdomāt situāciju un mierīgi tikt ar to galā.�

Tik�ana gala (viņ� cen�as būt mierīgs un loģisks) nozīmē, pirm�kārt, atbrīvoties no krāģa, otrkārt, tikt lauka no du�kabīnes. Tre�kārt, noskaidrot, kas noticis ar viņa muguru, un tad skatīties, kas būs tālāk.

Galvenā problēma iesprūdusi starp pirmo un otro punktu. Lai atbrīvotos no kraģa, viņam vajag apsesties, bet viņ� nevar apsēsties, neiestenoties sāpēs.

Neviens neiedomājās viņu informēt, un viņ� neiedomājās pavaicat, kas ir vai bija �is Cimmers, cilvēks, kuram ir iekritusi tik svarīga loma viņa dzīvē. Lai kompensētu �o informācijas trukumu, viņ� ir iedomājies vīrieti ar kalsnu seju un cie�i sakniebtām lūpām, ģērbu�os 19. gadsimta trīsdesmito gadu stilā, ar augstu apkaklīti un kravati. Johans Augusts Cimmers, austrie�u zemnieka dēls, cie�i apņemies paglabties no smagā darba ģimenes saimniecībā, sve�u gaismā �urn par anatomijas grāmatām, klausoties, kā kūtī aiz majas miegā īd govis. Ar Dievu uz pusēm ticis cauri eksāmeniem (viņ� nav necik apdāvināts students), Cimmers sāk strādāt par kara ārstu. Nakamie divdesmit gadi tiek pavadīti, pārsienot ievainojumus un amputējot lo�cekļus viņa majestātes imperatora Kārļa Jozefa Augusta (saukta par Labestīgo) vārdā. Pēdīgi viņ� pamet dienestu un pēc vairākiem ne�veiksmīgiem darba mēģinājumiem apmetas Bād�vānenzē, kādā ne�cila Bohēmijas kūrortā, veltot savu turpmāko dzīvi artntisku dāmu ārstniecībai. Tur viņam rodas spo�a ideja Cimmers ekipē vārgākos no saviem pacientiem ar ierīci, kas dzimtajā Karintija jau gadu sim-

teņiern tika izmantota, lai mācītu bērnus staigāt, un tādējādi iemanto pieticīgu nemirstību.

Un te nu bija viņ� guļ kails uz du�kabines flīzēm un nespēj pa�kustēties, jo Cimmera izgudrojums slejas virs viņa, nobloķējis dur�tiņas, bet ūdens turpina līt, uzputojot izliju�o �ampūnu, un viņa stum�benis, saņēmis sitienu vārīgajā galā, sāk pulsēt pats savas, īpa�ās sāpēs. �K;ida ķeza!� viņ� doma. �Paldies Dievam, ka to visu neredz Drago! Un paldies Dievam, ka te nav' Elizabetes Kostello, kurai rastos iespēja izteikt kadu asprātīgu piezīmi!�

Tomēr ir ari savi trūkumi taja apstāklī, ka viņ� nevar pasaukt nedz Drago, nedz Elizabeti, nedz kadu citu. Viena no nelaimcm ir tā, ka, izbeidzoties siltā ūdens rezervei, viņ� tiek aplaistīts ar aukstu. Tempe�ratūras regulators nav sasniedzams. Viņ�, protams, var pilnīgi ne�traucēti gulēt �eit vai visu nakti, un neviens par viņu nesmiesies, bet uz rīta pusi viņ� būs vienkār�i sasalis ragā.

Paiet vesela pussfunda, kamēr viņam izdodas atbrīvoties no cietu�ma, kura viņ� pats sevi ieslodzīja. Nespēdams nedz piecelties, nedz dabūt pie malas kragi, viņ� pēdīgi sako� zobus un ar visu spēku spie��as pret kabīnes durvīm, kamēr izdodas salauzt viras.

Nu jebkur� kauns ir pagaisis. Viņ� pa grīdu aizlien līdz telefonam, piezvana Marijanai un izdzird bērna balsi. Joki�as kundzi, lūdzu, viņ� izgrū� caur klabo�iem zobiem un pēc brī�a turpina: Marijana, man gadījās nelaime. Ar mani viss kartībā, bet vai jūs varētu atnākt? Tūlīt pat!

Kas par nelaimi?

-���� Es nokritu. Un savainoju muguru. Nevaru lāgā pakustēties.

���� Nāku.

Viņ� norauj gultasveļu uz grīdas un ietinas tajā, tomēr nekādi nespēj sasildīties. Aukstas ir ne tikai rokas un pēda, ne tikai pauris un deguns aukstums iesūcies viņa vēderā un sirdī; visu ķermeni sarauj

krampji un pārņem tāds stingums, ka viņ� vairs pat netrīc. Viņ� �āvā�jas, līdz kamēr �īs �āvas viņu apskurbina. �Vecas asinis, aukstas asi�nis,� dun viņam galva. Par maz kveles dzīslas.

Prata vīd kāda uzmācīga vīzija: viņ� ir pakārts aiz potītēm saldē�tava starp neskaitāmiem sasalu�iem kautķermeņiem. Nevis uguns, bel ledus.

Viņ� iekrīt tādā ka snaudā. Tad pēk�ņi virs viņa ir noliekusies Marijana. Viņ� mēģina savilkt sastingu�ās lūpas smaida, dabūt pār tām kadu vārdu. � Mugura, � viņ� ieķērkstas. Uzmanīgi. Paldies Dievam, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kā tas gadījās. Par to uz�skatāmi liecina haoss vannas istabā un ledainās du�as �ņākoņa.

Tēja ir beigusies, bet Marijana pagatavo kafiju, iebā� viņam starp lūpām tableti, palīdz padzerties un tad ar pārsteidzo�u speku paceļ viņa ķermeni no grīdas un ieliek gultā. � Sasitāties, ja? Nu ko, varbūt vairs neiesiet viens pats du�a.

Viņ� padevīgi pamāj ar galvu un aizver acis. Nonācis �īs lieliskās sievietes un nepārspējamās kopējas gādībā, viņ� jūt, ka sastingu�ais organisms sāk pamazām atvilgt. Nekas nav lauzts, nebūs jāklausās Patsas kundzes pārmetumi un Elizabetes Kostello zobgalības. Ta vieta �ī eņģeļa mierino�ā klātbūtne, prieks par to, ka Marijana pa�metusi visu, lai steigtos viņam palīga.

Nav nekādu �aubu par to, ka novecojo�a kropļa nākotne draud ar jaunam likstām, jauniem kritieniem un pazemojo�iem palīgā saucie�niem. Bet �obrīd viņam vajag glu�i ko citu nevis biedino�as un no�māco�as nākotnes izredzes, bet �o maigo, remdino�o un augstākā mērā sievi�ķo klātbūtni. �Nu, nu, nomierinies, viss ir garām� lūk, ko viņ� grib dzirdēt. Vai arī: �Es pasēdē�u līdzās, kamēr tu iemigsi.�

Talab, kad Marijana pieceļas, sparīgi uzvelk mēteli un paņem savas atslēgas, viņu pārņem bērni�ķīgs sarūgtinājums. Vai nevarat palikt vēl kadu brīdi? � viņ� vaicā. Vai nevarat te pārnak�ņot?

Marijana atkal piemetas uz gultas malas. Nekas, ka es smē�ķēju? viņa jautā. Vienu reizi? Viņa aizdedzina cigareti, ievelk dūmus un, aizgriezusi seju, izpū� tos gaisa. Mums vajag runāt, Reimenta kungs, noskaidrot lietas. Ko jūs no manis gribat? Gribat, es daru savu darbu, nāku atpakaļ, esmu jums kopēja? Tad Jūs neteiktu tādas lietas� Viņa pamāj ar cigareti. Jūs zināt, ko es domāju.

-����� Man nevajag runāt par manām jūtām.

Jums bija slikti laiki, jūs zaudējāt kāju un viss pārējais, es sa�protu. Un jums ir jutās, vīrie�a jūtas, cs arī saprotu, viss okei.

Lai gan sāpes pamazām norimst, viņ� vēl nevar piecelties sē�dus. -Ja, man ir jūtas, viņ� piekrīt, nekustīgi izstiepies uz muguras.

Jums ir jutās, un Jūs sakāt tādas lietas, tas ir dabiski, okei. Un tomēr.

Neapvaldīts. Tas ir vārds, ko jūs meklējat. Jums �ķiet, ka esmu neapvaldīts. Pārak atkarīgs no to jūtu untumiem, kuras Jūs piemi�nējāt. Pārāk brīvi atklāju savu sirdi, pārāk daudz atļaujos teikt.

�� Jūtu untumiem. Kas ir jutu untumi?

Nav svarīgi. Domāju, ka es saprotu jūsu viedokli. Es iekļuvu avārijā, un tas man bija pamatīgs trieciens. Mans garastāvoklis nemi�tīgi svārstās, te aug�ā, te leja, es vairs nespēju to kontrolēt. Un tālab cs pieķēros pirmajai sievietei, kas gadījās ceļā, pirmajai līdzjūtīgajai sie�vietei. Un, atvainojos par izteicienu, es viņu iemīlēju; savā ziņā es iemī�lēju arī viņas bērnus, bet tās ir citādas jūtas. Man, bezbērnu cilvēkam, piepe�i sagribējās pa�am savu bērnu. Un tas ir mūsu pa�reizējo nesa�skaņu cēlonis. Tam visam var izsekot atpakaļgaitā līdz pat manai sa�dursmei ar nāvi Megilroudā. Tur es guvu nopietnu �oku un vēl tagad atļaujos neapdomīgi runāt par savām jūtām. �ķiet, to jūs gribējāt teikt?

Marijana parausta plecus, bet neiebilst. Glu�i otrādi, viņa turpina eleganti ievilkt un izpūst dūmus un ļauj viņam runāt. Pirmo reizi viņ� redz, ka smēķē�ana sagāda tik juteklisku baudu.

Jūs maldāties, Marijana. Tas nav ta, nepavisam ne. Es neesmu apjucis un dezorientēts. Varbūt es esmu neapvaldīts, bet tā nav nekāda novirze. Mums visiem vajadzētu būt neapvaldītākiem, visiem. Tāds ir mans jaunais, pārvērtētais viedoklis. Mums vajadzētu bie�āk sevi sapurināt. Sasparoties un ieskatīties spoguli pat ja mums nepa�tīk tas, ko mēs tur redzam. Es nerunāju par laika atstatajam pcdam. Es runāju par to radību, kas ir ieslodzīta aiz stikla, to, no kuras ska�tiena mēs parasti cen�amies izvairīties. Paskaties uz �o būtni, kas kopā ar mani ēd, kopa ar mani guļ un saka man �es�! Ja jums �ķiet, ka esmu neapvaldīts, Marijana, tas nav tikai tāpēc, ka es pārcietu smagu satricinājumu. Tas ir tāpēc, ka �is aizspogulijas sve�inieks, kas saka man �es�, reizumis izlau�as cauri stiklam un runā manī. Caur mani. Arī �ovakar, �ajā pa�ā brīdī. Runā par mīlestību.

Viņ� apklust. Kas par vārdu straumi! Tas nepavisam nav viņam raksturīgi. Marijana noteikti ir pārsteigta. Vai tas patiesi ir kads sve�i�nieks, kas �obrīd runa caur spoguli, kas ir pārņēmis viņa balsi (tikai kas tas par spoguli?), vai ari �ie runas plūdi ir tikai vēl viena neapvaldīguma lēkme, pirmītēja kritiena sekas sasista galva, traumēta mugura, smeldze stumbenī, ledaina du�a un ta talak , kas nu ceļas aug�up glu�i ka �ults vai vēmekļi? Varbūt tam par iemeslu ir Marijanas dotā tablete (diez, kas ta par tableti?) vai pat kafija? Dro�i vien nevajadzēja to dzert, viņ� nav radis vakaros lietot kafiju.

Runā par mīlestību. Viņ� nav pārliecināts, viņam nav brilles uz acīm, bet �ķiet, ka Marijanas kakls tvīkst nodevīgā sārtuma, kas lēni slīd aug�up. Marijana saka, viņam vajadzētu apvaldīt savas jūtas, bet tas nav tiesa, viņa noteikti tā nedomā. Kura sieviete gan negrib ik pa laikam veldzēties mīlas vārdu straumē, lai cik �aubīgs būtu tās avots? Marijana ir pietvīkusi, jo ari viņas emocijas lāgiem izlau�as virspusē. Un kas no tā izriet? Kāds ir turpinājums? No tā izriet, ka viss patie�ām ir savstarpēji saistīts. Ka aiz �ķietamā haosa patie�ām stāv

dievi�ķā loģika! Veins Blaits uzradās ka no zila gaisa, lai sa�ķaidītu viņam kāju, tapec viņ� pcc vairākiem mēne�iem nokrita du�a un tāpēc ir iespējama �i epizode: se�desmit gadu vecs vīrietis nekustīgi guļ gulta ja neskaita pēk�ņas drebuļu lēkmes un atklāj kopējai savas filozofiskās atziņas, atklāj mīlestību. Un Marijana uzvirmo asi�nis, ko var uztvert kā nepārprotamu atbildi.

Viņ� iejūsmināts pasniedzas (nepievērs uzmanību sāpēm, tam tagad nav nekādos nozīmes!') un uzliek savu lielo un (kā viņ� ievēro) netīkami bālo roku uz viņējās, kas ir inazaka un siltāka, ar slaidiem pirkstiem pēc viņa Tulūzas vecmāmiņas domām, tas liecina par jutekliskumu.

Kadu bridi Marijanas roka rāmi guļ zem viņējās. Tad viņa to atsvabina, nodzē� cigareti, pieceļas un sak pogāt ciet mēteli.

Marijana, viņ� saka, es nojums neko neprasu, nedz tagad, nedz nākotnē.

Ja? Viņa paceļ galvu un uzmet viņam savādu skatienu. Ne�ko neprasāt? Domājat, es neko nezinu par vīrie�iem? Vīrie�i vienmēr prasa. Es gribu, gribu, gribu. Bet es gribu darīt savu darbu, tā ir mana prasība. Un Austrālijā es esmu kopēja, tāds ir mans darbs.

Marijana apklust. Viņa vēl nekad nav runājusi ar viņu tik �erpi, tik (tā vismaz viņam �ķiet) dusmīgi.

Jūs zvanāt, un labi, ka jūs zvanāt, es neko nesaku. Ir nelaime, un jūs zvanāt, labi. Bet �ī� Viņa nenoteikti pamāj ar roku. � �ī ķibele ar du�u nav nekāda nelaime. Jūs nokrītat vannas istabā un zvanāt kādam draugam. Un sakāt: �Es nobijos, lūdzu, atnāc.� .Ma�rijana izvelk jaunu cigareti, bet pārdomā un ieba� to atpakaļ paci�ņā. Elizabetei, viņa turpina, Jūs zvanāt Elizabetei vai kadai citai draudzenei, es viņas nezinu. �Es sasitos, lūdzu, nāc paturi man roku. Nav nekādu nopietnu traumu, vienkār�i atnāc paturi man roku.�

Es nebiju tikai nobijies, es biju sasities. Nespēju pakustēties. Jūs pati redzējāt.

Spazmas. Tas ir tikai spazmas. Es atstaju jums tabletes. Spazmas mugura nav nekas briesmīgs. Viņa ietur pauzi. Vai ari ja jums vajag ko vairāk, ne tikai paturēt roku, ja gribat, ka Jūs sakal, patiesas jūtas, vajag iestaties vientuļo sir�u klubā. Ja jums ir vientuļa sirds.

Marijana ievelk elpu un pievēr� viņam domīgu skatienu. Jūs vispār zināt, ka tas ir būt par kopēju, Reimenta kungs? Es katru dienu aprūpēju vecus cilvēkus, mazgāju viņus, liru, piedodiet, viņu mēslus, mainu palagus, drebēs. Un katru dienu dzirdu: �izdari �o�, �izdari to�, �atnes �o�, �atnes to�, �slikti jutos�, �atnes tabletes�, �atnes glāzi ūdens�, �tasīti tējas�, �atnes segu�, �novāc segu�, �atver logu�, �aizver logu�, �nav labi �is�, �nav labi tas�. Es nāku mājās nogurusi ka suns, un telefons zvana vienmēr, nta un vakarā: �Ir ne�laime, vai varat atnākt��

Pirms īsa brī�a viņa bija pietvīkusi. Nu būtu viņa karta. Nelaime� vai varat atnākt? Protams, veselības aprūpes leksika tā nav nekada nelaime. Cilvēks nevar nomirt no aukstuma Adelaidas Ziemeļu rajonā, Konistonas terases dzīvokli ar kondicionētu gaisu. Viņ� zināja to jau tad, kad zvanīja uzjoki�u dzīvokli. L'n tomēr zvanīja. �Nāciet mani glābt!� viņ� sauca pāri Dienvidaustrālijas pla�umiem.

Jūs bijāt pirmā, par ko cs iedomājos, viņ� saka. Pirmais man nāca prata tie�i jusu vārds. Jusu vārds, jūsu seja. Domājat, tas neko nenozīmē būt pirmajai?

Viņa parausta plecus. Iestājas klusums. Tā, protams, nav nieka lieta mest kadam sejā �ādu nopietnu, valdonīgu vārdu: pirmā. Bet ne jau tas liek viņam ieturet pauzi. /mii vārds. Jūsu vārds nāca pie manis. Jūs nācāt pie manis. �ie vardi tika izteikti nedomājot, pa�i no sevis. Vai tā tas ir, kad cilvēks ir neapvaldīts? Vārdi nak pa�i no sevis?

Man vienmēr licies, viņ� turpina, ka būl par kopēju tas ir aicinājums. Es domāju, ka tie�i tas at�ķir to no citām profesijām, kompensē garās darba stundas un no�ēlojamo apmaksu, kā arī nepa�

teicību un pazemojumus, tādus ka tic, ko jūs minējāt. To, ka bie�i nā�kas skriet pēc pirmā aicinājuma. Bet, kad kopēja � īsta kopēja tiek aicināta, viņa neuzdod jautājumus, viņa vienkār�i nāk. Pat tad, ja nav noticis nekas nopietns. Pat ja tās ir tikai bēdas, cilvēka bēdas, ko jūs saucat par bailēm. � Viņ� nekad vēl nav lasijis Marijanai morāli, bet varbūt tie�i morāle ir veids, kādā patiesība �obrīd vēlas atklāties. Pat ja tā ir tikai mīlestība.

Mīlestība di�ākais no di�ajiem vārdiem. Tomēr ļausim dot viņai �o triecienu.

�oreiz viņa uztver to stoiski, ne aci nepamirk�ķinot. Viņas mēteļa pogas nu ir sapogātas, no aug�as līdz pat apak�ai.

Tikai mīlestība, viņ� ar rūgtumu atkarto.

Man jāiet, viņa saka. Līdz Munnoparai tālu, ko braukt. Visu labu.

Viņ� ar pūlēm apspie� kartejo drebuļu lēkmi. Vēl ne, Marija�na, viņ� saka. * Vēl piecas minūtes. Trīs minūtes, es Jūs ludzu. Iedzersim kādu glāzīti, nomierināsimies, un viss būs ka parasti. Es negribu, lai man būtu kauns jums kādreiz vel piezvanīt. Labi?

Nu labi. Trīs minūtes. Bet cs nedzer�u, man jābrauc, un ari jums nedrīkst, alkohols nav labi kopa ar tabletēm.

Viņa stīvi apsē�as savā vieta. Paiet viena no trim minūtēm.

-����� Ko īsti jūsu vīrs zina? viņ� negaidot jautā.

Viņa atkal pieceļas. Nu gan es eju, viņa saka.

Viņ� visu nakti guļ nomodā nelaimīgs, no�ēlas, sāpju un dis�komforta mocīts. Nekur nemana tabletes, ko Marijana solījās atstāt.

Pēdīgi sak svīst gaisma. Viņam vajag uz tualeti, un viņ� mēģina piesardzīgi izrausties no gultas. Sajutis kārtējo sāpju triecienu, viņ� sastingst kaut kur pusceļā.

Sāpo�a mugura neesot nopietna nelaime, saka Marijana, ko viņ� ir nolīdzis tie�i tāpēc, lai aiztaupītu sev �ādus pazemojumus. Vai

nespeju apvaldīt savu urinpusli var sauki par nopietnu nelaimi? Ne�var vis. Tā ir vienkār�i daļa no dzīves, daļa no noveco�anās procesa.

Pēdīgi viņ� ļaujas pazemojumam un iz�urajas uz grīdas.

�ādā stāvokli pa pusei gulta, pa pusei uz grīdas, ar palagos iepi�nu�os kāju un pagalam nosalu�u viņu atrod Drago, kur� kaut kādu viņam vien zināmu iemeslu dēļ nav skolā, bet ir atnācis pēc savām mantām.

No Marijanas viņ� vairs necen�as neko slēpt, jo nav iespējams but vel no�ēlojamākam, nekā viņ� jau ir bijis. Bet Drago ir glu�i kas cits. Līdz �im viņ� ir darījis visu iespējamo, lai nekļūtu par apsmieklu �ī pui�a acīs. Un te nu viņ� ir bezpalīdzīgs vecs kraķis pie�urāta pid�amā, ar atbaido�u sarkanu stumbeni, no kura no�ļucis samud�inats pārsēju piņķeris. Ja viņam nebūtu tik auksti, viņ� noteikti būtu pietvīcis.

Bet Drago tas nemulsina. Vai viņiem ir asinīs �ī bezkaislīgi lieti�ķā attieksme pret cilvēka ķermeni? Tāpat ka Drago māte palīdzēja viņam tikt gulta, Drago palīdz tikt no tās ārā un, kad viņ� lūko kaut ko pa�skaidrot, attaisnot savu nevarību, pārtrauc viņu ar vārdiem: Nomie�rinieties, Reimenta kungs, mēs tūlīt savedīsim visu kārtībā. Tad viņ� norauj no gultas palagu, apgrie� matraci uz otru pusi un (diezgan neveikli, galu gala viņ� ir tikai puika) uzklāj tīru veļu, ka ari sameklē skapi pid�amu un, delikāti novērsis acis, palīdz viņam to uzvilkt.

Paldies tev, Drago, tu esi labs puisis, viņ� beigās saka. Sirds ir pilna, un viņ� gribētu pateikt ko vairāk: �Tava māte ir mani pame�tusi, arī Kostello kundze, kas visu laiku runā par rūpēm, nevī�o būt tuvuma, kad �īs rūpes tie�am ir vajadzīgas; visi ir mani pametu�i, pat dēls, kura man nekad nav bijis, un tad atnāci tu!� Bet tas viss paliek nepateikts.

Tad viņ� izplūst asarās, veca cilvēka asarās, kas nav nopietni ņe�mamas, jo pārāk viegli nak; tas viņus abus mulsina, un viņ� paslēpj tas, aizsedzot seju ar rokām.

Drago piezvana pa telefonu un atgriezies saka: Mamma saka, lai es iedodu jums tabletes pret sāpēm. Es pierakstīju nosaukumu. Viņa gribējusi jums da�as atstat, bet aizmirsusi. Es varu noiet lejā uz aptieku, bet�

Nauda ir manā kabatas portfelī, rakstāmgalda atvilktnē.

Paldies. Vai jums kaut kur ir grīdas slauķis?

Virtuvē aiz durvīm. Bet nevajag�

Tas ta�u tīrais sīkums. Pāris minu�u, un gatavs.

Izrādās, ka Marijanas brīnumzāles nav nekas cits ka ibuprofens. Mamma saka, lai jūs dzerat pa vienai tabletei ik pēc �etrām stundām. Un pirms tam vajag kaut ko ieēst. Vai atnest jums kaut ko no virtuves?

Atnes man ābolu vai banānu, ja tur kads ir. Drago?

-���� Jā?

Tagad viss bus kārtībā. Tev nevajag te palikt. Paldies par visu.

Sīkums. *

Turpinājumā viņam vajadzētu teikt: �Sīkums, jūs izdarītu man to pa�u.� Un tā tas tie�ām ir. Ja notiktu kāda nelaime, ja kads nevērīgs sve�inieks notriektu Drago ar viņa motociklu, viņ�, Pols Reiments, apgrieztu visu pasauli kājām gaisā un atdotu savu pēdējo peniju, lai glābtu �o puisi. Viņ� paradītu pasaulei, ka rūpēties par mīļoto dēlu, butu viņam gan mātes, gan tēva vieta. Augām dienām un naktīm viņ� sedetu pie Drago gultas. Ja vien viņ� to spētu! Ja vien butu tada vaja�dzība!

Pie durvīm Drago apgrie�as, pamāj ar roku un dāvā viņam savu eņģeļa smaidu, no kura meitenēm noteikti saļogās kajas. Uz redzē��anos!

KĀ TEICA MARIJANA, viņa mugura tie�am nav īpa�i cietusi. Dienas vidū viņ� jau spēj uzmanīgi pārvietoties pa dzīvokli, apģērb�ties un pagatavot sev sviestmaizi. Pagāj�nakt �ķita, ka viņ� stāv uz nā�ves sliek�ņa, �odien atkal viss kārtībā. Kripatiņa no tā, kriksitis no �itā un pilīte vel kaut kādas vielas, viss sajaukts kopā un iestrādāts tabletē kādā Bangkokas rūpnīcā, un sāpju monstrs ir sarāvies mazs ka pele. Brīnumu lietas.

Tālab, kad ierodas Elizabete Kostello, viņ� spēj pastastīt par noti�ku�o īsi, mierīgi un lieti�ķi. Es paslīdēju du�a un sasitu muguru. Pie�zvanīju Marijanai; viņa atnāca un palīdzēja man, un nu viss ir atkal kartība. Ne vārda par nodevīgo Johannu Augustu, ne vārda par drebuļiem, asarām un pid�amu netīrās veļas grozā. Drago �orīt ieskrēja pārbaudīt, vai viss kartībā. Jauks zēns. Pārsteidzo�i nobriedis savam vecumam.

Jūs sakat, ka ar jums viss kārtībā.

-Ja-

Un jūsu bildes? Jūsu fotogrāfiju kolekcija?

Ko jūs ar to gribat teikt?

���� Vai ar tām ari viss kārtībā?

-������ Domāju, ka jā. Kāpēc ne?

Varbūt vajadzētu pārbaudīt.

Neviena fotogrāfija nav pazudusi, nekas netrūkst. Bet viena no Fo�eri bildēm �ķiet mazliet savāda un, izvilkta no polietilēna apvalka gaisma, ari izskatās savādi. Tā neap�aubāmi ir kopija, elektroniskā printera ra�ojums uz viegli spīdīga fotopapīra; brūnganā krāsa atda�rina oriģināla sēpijas toni. Kartona ietvars ir pilnīgi jauns un mazliet biezāks par oriģinālo. Tie�i �is papildu biezums nodod viltojumu, citādi tas ir visnotaļ perlēkli pagatavots. Var gadīties, ka bez Eliza�betes mājienā viņ� nekad nebūtu to pamanījis.

Kā jūs to zinājāt? � viņ� pieprasa paskaidrojumus.

Kā es zināju, ka Drago ar savu draudziņu kaut ko perina? Es nezināju. Man vienkār�i bija tadas aizdomas. Elizabete paņem ko�piju roka. Es nebūtu pārsteigta, ja viens no �iem zeltra�iem izradī�tos mans vecvectēvs" no Kerijas. Bet paskatieties uz �o tipā�u. Viņa piebungo ar nagu kādai sejai otrajā rindā. Vai tas nav izspļauts M i re )slavs Joki�s?

Viņ� izķer bildi Elizabetei no rokam. Tas tik tie�ām ir Miroslavs Joki�s, kas, ģērbies kreklā ar vaļēju apkaklīti un cepuri galvā, di�ojas ar savām ūsām starp �iem sen pagāju�a laikmeta zeltra�iem, Kornvolas un Īrijas vīriem ar skarbām sejām.

Vairāk par visu viņ� izjūt to ka svētuma apgānī�anu: divi pa�pārlie�cināti pui�eļi bez mazākās cieņas ņirgājas par sen miru�iem cilvēkiem. Acīmredzot viņi izmantoju�i kadu digitālo paņēmienu. Viņ� noteikti nespētu panākt tik pārliecino�u montā�u veco laiku fotolaboratorijā.

Kas noticis ar oriģinālu? viņ� pagrie�as pret Elizabeti Kostello. Vai jūs zināt, kas ar to noticis? � Viņ� jūt, ka zaudē kontroli par savu balsi, bet tas �obrīd nav svarīgi. Viņ� nikni nosvie� viltojumu uz grīdas. Stulbais puika! Ko viņ� ir izdalījis ar oriģinālu?

Elizabete Koslello uzlūko viņu izbrīnā ieplestām acīm. Nepra�siet man tādas lietas, Pol, viņa saka. � Ne jau es ielaidu Drago savā mājā un ļāvu rīkoties ar vērtīgu fotogrāfiju kolekciju. Ne jau es mēģināju caur delu rast ceļu uz mātes sirdi.

Kā tad jūs zinājāt par �o� �o vandālismu?

Es nezināju. Kā jau teicu, man vienkār�i bija tādas aizdomas.

Bet tam ta�u bija kaut kāds pamats? Ko Jūs no manis slēpjat?

Saņemiet sevi rokas, Pol. Padomāsim mierīgi. Mums ir Drago un viņa draudziņ� Sons, divi veselīgi austrālie�u puikas. Kā viņi pa�vada savu brīvo laiku? Nedrā�as apkārt ar motocikliem. Netrenkā bumbu. Nesērfo un nebu�ojas ar meitenēm. Ne � ta vietā viņi stun�dām ilgi sē�, ieslēgu�ies jūsu studija. Vai viņi kaifo par neķītram bil�dītēm? Xc, ja nemaldos, jums ir tikai da�as �āda tipa grāmatas. Kas tad vēl var saistīt viņu uzmanību, ja ne fotokolekcija, tik vērtīga, ka to pienākas novēlēt nācijai?

Bet es neizprotu viņu motīvus. Kāpēc vajadzēja ta nopulēties, lai safabricētu� viņ� uzliek kruķa galu uz kopijas un iespie� to paklaja, So viltojumu?

Te es neko nevaru līdzēt, to jums pa�am vajadzēs izdibināt. Bet paturiet prātā, Pol, tic ir dzlvellgi jauni pui�i miegaina pilsētā, kura nepiedāvā iespējas paust to nemieru, kas viņus dīda, tas idejas un vēl�mes, kas spieto viņu galvās. Mums visapkārt noliek laika akcelerācija. Desmit gadus vecas meitenes kļūst par mātēm. Zēni pusstundas laika apgūst to, kas mums prasīja vai pusmū�u. Viņi apgūst kaut ko un lulīt zaudē interesi, un ķeras klāt kaut kam citam. Varbūt Drago ar savu draudziņu domāja, ka tas bus amizants joks: Valsts bibliotēka, bars vecu, cienīgu kungu un dāmu, kas apvēdina savas pārkarsu�ās mie�sas, kāds svarīgs nūģis svinīgi iepazīstina publiku ar Reimenta novē�lējumu un ko mēs redzam! Kolekcijas piиce (le rйsistance centra di�ojas viens no Horvātijas Joki�u klana! Superīgs gājiens, kā teiktu

Billijs Banters*. Varbūt tas tie�ām nav nekas vairāk ka rūpīgi paveikts un diezgan bezgaumīgs triks, kas prasīja ne mazumu laika un varbūt ari speciālistā padomu.

Grūti pateikt, kur atrodas oriģināls, jūsu dārgais Fo�erī. Varbūt tas vienā mierā mētājas zem Drago gultas. Bet varbūt viņi ar Sonu pārdeva to kādam uzpircējam. Tomēr nevajag tā pārdzīvot. Jūs no�teikti jutāties kā nelāga joka upuris, un jums dro�i vien taisnība. Bet tas nebija ļauni domāts. Tas, protams, neliecina par īpa�ām simpā�tijām, bet ari par ļaunprātību ne. Tas ir vienkār�i joks, vieglprātīgs jaunie�u joks.

Neliecina par simpātijām. Vai tas ir tik vienkār�i, tik skaidri visiem redzams? Viņam �ķiet, ka sirds krūtīs ir piepe�i pagurusi pukstēt. Acis atkal saskrien asaras, bet bez pirmītējā emocionālā spēka, kā parasta �ķidruma izdalī�anās.

Tad lūk, kas viņi ir? viņ� izgrū�. �igāni? Diez, ko vēl viņi man ir nozagu�i, �ie horvātu �igāni?

Nekļūstiet melodramatisks, Pol. Arī horvāti at�ķiras cits no cita, jūs ta�u to saprotat. Ir saujiņa labu horvātu un saujiņa sliktu, un miljo�niem kaut kur pa vidu. Joki�i nav īpa�i slikti, tikai maķenīt biezādaini, ar aprepēju�u sirdi. Arī Drago. Viņ� nav slikts zēns, un Jūs to labi zināt. Ja atceraties, Jūs pats teicat viņam diezgan patētiskus vārdus, proti, ka �is bildes nepieder jums, jūs tikai saglabājat tās nācijas vēsturei. Bet atceraties, ka Drago ari ir daļa no �īs vēstures. un viņ� domā: kas tur slikts, ja Joki�i tiks iemū�ināti nacionālajā piemiņa Joki�u vectēvs, piemēram? Pat ja tas butu nedaudz priek�laicīgi? Tā ir tikai au�ība, par kuras sekām viņ� nebija kārtīgi padomājis; bet, tā ņemot, cik daudzi no jaunajiem vējgrāb�ļiem apdomā savas rīcības sekas?

Joki�u vectēvs?

*����� Personā�s no stāstiņiem par Greifraieras skolu, kas lika publicēti zēniem domātā angļu �urnālā �The Magiiet� (1908 1940).

Tie�i ta, Miroslava tēvs. Jūs ta�u nedomājat, ka tas ir pats Miroslavs, vai ne? Bet nenokariet degunu, viss vēl nav zaudēts. Patie�sība, ja jums'paveiksies, nekas nav zaudēts. Varu derēt, ka jūsu iemī�ļotais Fo�erī vel atrodas pie Drago. Pasakiet viņam ta: ja tas tūlīt pat netiks atdots, Jūs ziņosiet policijai.

Viņ� papurina galvu. Nē. Viņ� nobīsies un bildi vienkār�i sade�dzinās.

Tad parunājiet ar viņa māti. Parunājiet ar Marijanu. Viņa sa�trauksies un izdarīs visu, lai pasargātu savu pirmdzimto.

-����� Visu?

Viņa uzņemsies vainu. Galu gala viņai �ai ģimenē ir sakars ar bildēm.

-����� Nu un?

Nezinu. Turpmākā notikumu gaita atkarīga tikai nojums.Ja gribēsiet iet talak un sacelt skandālu, varēsiet to darīt. Ja ne, ne.

Es negribu nekādu skandālu. Es tikai gribu zināt patiesību. Kuram tas ienāca prātā Drago vai tam kā-viņu-sauc, Sonam? Vai Marijanai?

Es sauktu to par diezgan pieticīgu patiesības devu. Vai negribat zināt ko vairāk?

-����� Nē, negribu.

Vai negribat zināt, kāpēc Jūs tikāt izraudzīts par upuri, �ī joka objektu?

-����� Nē.

-� Nabaga Pols. Jūs saraujaties jau krietni pirms iespējamā sitie�na. Bet varbūt sitiena nemaz nebus. Varbūt Marijana pati iegulsies jūsu gultā. Mea culpa* Dariet ar mani, ko gribat. Tādā garā. Un bez skandāla Jūs to nekad neuzzināsiet. Vai man tie�ām neizdosies jus

*���� Mana vaina (latiņu vai.).

pārliecināt? Kas jums pretējā gadījumā atliek? Triviāls stāsts par to, kā jūs piekrāpa pārītis �igānu, kolorīta �igānu sieviete un izskatīgs jauneklis. Tas nudien nav nekas būtisks, nekas vēra ņemams.

Nē, pilnīgi noteikti ne. Es atsakos. Nebūs nekādu skandālu, ne�kādu draudu. Ja vien jūs zinātu, kā man ir apriebies, ka esmu noguris no tā, ka jūs visu laiku bikstāt mani, mēģināt bīdīt vienā vai otra virzienā, lai turpinātu tos ārprātīgos si�etus, kas vērpjas jums galvā! Es ta�u redzu, ko Jūs gribat panakt.Jūs gribat, lai es kāds būtu īstais vārds? izmantoju .Vlarijanu. Cerībā, ka viņas vīrs to uzzinās un no�aus mani vai pataisīs zili melnu. Tāda ir tā būtiska lieta, ko Jūs cerat no manis izspiest, vai ne? Sekss, greizsirdība, vardarbība, vis�vulgārākā shēma.

Nekļūstiet smieklīgs, Pol. Sī ir morālas dabas krīze, un to nevar atrisināt, pataisot kādu zili melnu vai ielai�ot lodi pierē. To pat jums vajadzētu saprast. Bet, ja mans priek�likums jūs aizvaino, es ņemu to atpakaļ. Nerunājiet <tr Drago. Nerunājiet ar viņa mati. Ja es nevaru Jūs pārliecināt, es, protams, nevaru jūs ari piespiest.

Elizabete saka, lai viņ� parunā ar Marijanu. Bet ko lai viņ� saka? �Marijana? Sveiki, ka klajas? Gribu atvainoties par to, ko es tovakar teicu. Toreiz, kad paklupu du�ā. Pats nezinu, kas man bija uznācis, dro�i vien biju pilnīgi zaudējis galvu. Jā, starp citu es atklāju, ka manā kolekcijā trūkst vienas fotogrāfijas. Vai Jūs nevarētu palūgt Drago, lai ieskātās savā mugursomā, varbūt viņ� ir nejau�i paķēris to līdzi?�

Pats galvenais ir nevienu neapsūdzēt. Ja viņ� mēģinās kādu apsū�dzēt, Joki�i visu noliegs un līdz ar to pienāks gals jau tapat nedro�a�jam pacienta vai klienta statusam, ko viņ� �ai ģimene ieņem.

Varbūt labak būtu nevis zvanīt, bet uzrakstīt vēl vienu vēstuli, �oreiz iegro�ojot jebkuras neapvaldiguma izpausmes, rūpīgi izveļoties vārdus un visnotaļ vesi un saprātīgi izklāstot savu nostāju attiecībā pret viņu, Drago un pazudu�o fotogrāfiju. Bet kur� mūsdienās raksta vēstules? Un kur� tas lasa? Vai Marijana maz ir lasījusi viņa pirmo vēstuli? Vai ir to vispār saņēmusi? Pēc viņas izturē�anās par to grūti spriest.

Prata ataust kada atmiņu aina, bērnu dienu brauciens uz Parīzi, Lafaijeta galerija, kur viņ� noskatījās, ka papīra strēmelītēs tiek ievie�totas patrona un pa pneimatiskā pasta caurulēm nosūtītas no vienas ēkas daļas uz otru. Viņ� atceras, kā, atverot caurules luku, no ierīces dzīlēm atskanēja apspiesta gaisa rēkoņa. Izzudusi saziņas sistēma. Izzudusi, dzīves racionalizācijas iznīdēta pasaule. Diez, kur paliku�as visas tās sudrabainās patronas? Dro�i vien pārkausētas, pārtapu�as patronu �aulītēs vai vadāmajos �āviņos.

Bet varbūt horvātiem ta nav. Varbūt viņu dzimtene vēl paliku�as tantes un vecmātes, kas raksta vēstules saviem tālienē aizklīdu�ajiem tuviniekiem, uzlīme pastmarkas un iemet pastkasūte, nosūtot tās uz Kanādu, Brazīliju vai Austrāliju: Ivanka saņēma balvu par dzejoļu skaitī�anu, raibajai govij atskrēja teliņ�, ka jums klājas, kad mes jūs atkal redzēsim? Varbūt Joki�iem nemaz neliekas tik dīvaini sazināties ar pasta palīdzību.

Cienītais Miroslav, viņ� raksta.

Es mēģināju izpostīt jūsu ģimeni, tālab jums noteikti �ķiet, ka man vajadzētu klusējot pieņemt to sodu, kādu dievi uzskatīs par vajadzīgu man piespriest. Bet es netaisos klusēt. Man ir pazudusi kadu reta foto�grāfijā, un es gribu dabūt to atpakaļ. (Varu piebilst, ka Drago neizdo�sies to pārdot, tā ir pārāk labi zinama attiecīgas aprindas.)

Ja Jūs nezināt, par ko es runāju, pajaulajiet savam dēlam vai sie�vai.

Bet es rakstu Jums pavisam cita iemesla deļ. Gribu izteikt Jums kādu priek�likumu.

Jūs domājat, ka man ir kaut kādi nodomi attiecībā uz Jusu sievu, la tas tie�am ir, tikai nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par �o nodomu raksturu.

Grasos piedāvāt Jums ne vien materiālus labumus, proti, naudu, bet ari noteiktas abstrakcijas, tīri cilvēciskas abstrakcijas, ar ko es do�māju galvenokārt mīlestību. Esmu pieminejis vardu �krusttēvs�, drī�zāk gan saruna ar Marijanu, nevis ar Jums. Varbūt, ari es neesmu minējis �o vardu, tas figurēja tikai manās domas. Vardu sakot, mans priek�likums ir �āds. Es pie�ķiru jums prāvu aizdevumu uz neno�teiktu laiku, ar ko varētu apmaksai Drago un varbūt ari abu pārējo bērnu izglītību, un atlīdzībā par to gribu rast vietu jusu sirdi un mājā. Ja, tie�i tā sirdi un mājā. Vai tur atrastos vieta tādam krust�tēvam kā es?

Nezinu, vai katSliskaja Horvātijā pastāv tāda krusttēvu tradīcija. Varbūt ja, varbūt arī ne. Tas nav minēts neviena no tām grāmatām, kur mēģināju rast informāciju. Bet Jūs noteikti esat par to dzirdējis. Krusttēvs ir cilvēks, kas stāv līdzās bērna tēvam vai raugās pāri tā plecam kristību ceremonija, dodot savu svētību un solījumu visu atliku�o mū�u sniegt tam atbalstu. Ja priesteris �ajā rituālā iemieso Dieva, dēlu, un starpnieku, un bērna tēvs, protams, ir Radītāja viela, tad krusttēvs ir Uids kā Svētais Gars. Tā vismaz es to iedomājos. Netve�rams, rēgam līdzīgs lels, kas stāv pāri jebkurām cilvēciskam emocijām, dusmām un vēlmēm.

Jūs dzīvojat Munnopara, ārpus pilsētas. Man nebūtu viegli apcie�mot Jūs mana tagadējā invalīda stāvokli. Tomēr, tīri teorētiski runā�jot, vai Jūs butu gatavs atvērt man sava nama durvis? Vairāk es neko neprasu, neko taustāmu, ja nu vienīgi sētas durvju atslēgu. Man ne prātā nenāk aizvilt no Jums sievu un bērnus. Es vēlos tikai vienu -

būt līdzas un atvērt .savu sirdi, izlejot tās svētību par Jūsu ģimeni; var�būt labāk tajās reizēs, kad Jūs esat aizņemts ārpus mājas.

Drago tagad dro�i vien apjau�, pēc kādas vietas es tīkoju mājas dzīvē. Meitenēm to bulu grūtāk aptvert. Tālab es sapratī�u Jūsu no�stāju, ja izlemsiet pagaidām viņam neko neteikt.

Ne jau �ādu priek�likumu Jūs gaidījāt, sākdams lasīt �o vēstuli. Es pastāstīju paziņai, kas notika mana dzīvokli ka ir pazudusi viena manas kolekcijas fotogrāfijā un viņa ieteica griezties policija. Bet es netaisos to darīt. Nē, es vienkār�i izmantoju �ī nelaga notikuma pie�dāvāto iespēju, lai ķertos pie pildspalvas un ļautu savai sirdij runāt (turklāt mūsdienas ir tik maz iespeju uzrakstīt kādu vēstuli).

Es nezinu, kada ir Jūsu attieksme pret vēstulēm. Ņemot vērā, ka Jūs nākat no vecākas un sava ziņā labākas pasaules, Jums varbūt ne�liksies nemaz tik savadi ķerties pie rakstāmā. Ja, glu�i otrādi, vēstulēs Jums ir kaut kas pilnīgi sve�s, jebkura laikā varat izmantot telefonu (81321441 )). Vai art nodot savu atbildi caur Marijanu vai Drago. (Es neesmu novērsies no Drago, itin nemaz varat viņam to pateikt.) Vai Blanku. Un beigas vienmēr ir klusums. Klusums var būt nozīmes pilns.

Patlaban grasos uzlipināt �im sūtījumam mārku un, pirms esmu sācis �aubīties, aizstaigāt līdz tuvākajai pastkastītei. Mani arvien māc �aubas, un es mēdzu visu rūpīgi apdomāt, bet patlaban jūtu pret tām izteiktu riebumu.

Ar cieņu Jūsu Pols Reiments

������� VARBŪT jums vajadzētu aiziet pie ārsta? viņ� saka Elizabetei Kostello.

Viņa pa�ūpo galvu. � Tas nav nekas nopietns, parasta saaukstē�a�nās. Gan jau paries.'

Tas nemaz neizklausās pec parastas saaukstē�anās. Tas ir smags klepus ar krēpām; rodas iespaids, ka plau�as mēģina atbrīvoties, pa krietnai porcijai reizē, no dziļi iegulu�a gļotu slāņa.

Jūs noteikti saķērāt to zem krūmiem, viņ� saka. Elizabete paskatas uz viņu platām acīm.

Vai tad jūs neteicāt, ka nak�ņojat parkā zem krūmiem?

Ak ja. Pareizi.

Es varu ieteikt eikaliptu eļļu, viņ� turpina. Tējkaroti eļļas ielej katliņā ar verdo�u ūdeni un elpo tvaiku. Tas ir īsts brīnumlī�dzeklis bronhu attīrī�anai.

Eikaliptu eļļa! viņa iesaucas. Es jau gadiem ilgi neesmu dzirdējusi par eikaliptu eļļu. Tagad visi lieto inhalatorus. Man viens ir somā nevar teikt, ka no tā būtu liels labums. Agrāk es mēdzu lietot Mūku balzamu, bet tagad to vairs nekur nevar dabūt.

To var dabūt lauku veikaliņos. Arī Adelaidā.

Vai tie�ām? Kā saka mūsu amerikāņu draugi, tā tam ari vaja�dzētu but.

Viņ� sameklētu Elizabetei eikaliptu e|lu, uzvārītu katliņa ūdeni. Viņ� pat izrevidētu zāļu skapīti ja nu tur ir aizķēries kāds Mūku balzams. Viņai atliek tikai palūgt. Bet Elizabete neko nelūdz.

Viņi sē� uz balkona, uz galdiņa stāv pudele viņa. Ir jau satumsis, pū� stiprs vēj�. Ja Elizabete patie�am ir slima, prātīgāk butu sedet iek�a. Bet viņa necen�as slēpt savu nepatiku pret viņa dzīvokli, �o �bavārie�u apbedī�anas biroju�, kā viņa vakar izteicās, un viņ� nav �ai sievietei nekāds auklis.

Vai ir kādas ziņas no Drago? Kādi jaunumi Joki�u frontē? viņa jautā.

-����� Nav gan. Es uzrakstīju viņiem vēstuli, bet neesmu vēl paguvis to nosūtīt.

Vēstuli! Vēl vienu vēstuli! Kas jums te notiek kaut kāda vēs�tuļu �aha partija, vai? Divas dienas paiet, kamēr jusu vests sasniedz Marijanu, vēl divas kamēr pienāk viņas atbilde; mēs visi nomirsim no garlaicības, gaidot kaut kadu atrisinājumu. �is nav epistolāro ro�mānu laikmets, Pol. Ejiet pie viņas! Tiecieties aci pret aci! Sarīkojiet kārtīgu scēnu! Sitiet kāju pret grīdu (pārnestā nozīmē)! Kliedziet! Es neļau�u ar sevi tā apieties! Kaut ko tamlīdzīgu. Tie�i ta rīkojas nor�māli cilvēki, tādi ka Marijana un Miroslavs. Dzīve nav apmaiņa ar diplomātiskiem vēstījumiem. Au contraire*, dzīve ir drāma, dzīve ir darbība, darbība un kaislības! Jums kā francūzim vajadzētu to zināt. Esiet pieklājīgs, ja vēlaties, bet ne jau uz kaislību rēķina. Atcerieties fran�u teātri. Atcerieties Rasinu. Rasins ir visīstakais francūzis, kads vien var būt. Viņa personā�i nesē� kaktiņā, kaut ko perinot un kalku-

* Tie�i pretēji (fran�u vai.).

lejot. Rasins ir konfrontācijas meistars viena gara vārdu tirāde pret otru.

Vai viņai ir drudzis? Kas izraisījis �os vardu plūdus?

Ja pasaule vel ir vieta Mūku balzamam, viņ� iebilst, atra�dīsies vieta ari vecmodīgām vēstulēm. Vēstuli vismaz var saplēst un sākt no jauna ja tā nav gana laba. At�ķirībā no mutiskiem tekstiem. At�ķirība no kaislību izvirdumiem, kas nav atsaucami. Jums vaja�dzētu to īpa�i vērtēt.

-����� Man?

-���� Jā, jums. Jūs ta�u nepierakstāt pirmo domu, kas ie�aujas prātā, un neskrienat uz karstām pēdām nosūtīt to savam izdevējam. Jūs no�teikti vēlreiz visu pārdomājāt. Pārskatāt. Manuprāt, visa rakstniecība balstās tie�i uz �im otrreizējām, tre�reizējām un tālākām pārdomām.

Tā tas tie�ām ir. Tā ir rakstniecības būtība tālākas pārdomās par sākotnējo ideju. Bet jūs nu gan neesat īstais cilvēks, kas varētu stāstīt man par rūpīgu pārdomu nozīmi. Ja Jūs būtu uzticīgs savai bruņrupu�a iedabai un kārtīgi visu apdomātu, ja nebūtu tik muļķīgi un neatgriezeniski atzinies mīlestībā savai apkopējai, mes nebūtu iekūlu�ies tada ķezā. Jūs varētu laimīgi kleknēt sava labiekārtotajā dzīvoklī un gaidīt, kad ieradīsies sieviete tum�ajas brillēs, un es jau sen būtu atgriezusies Melburnā. Bet nu ir par veļu. Mums neatliek nekas cits, kā cie�i turoties sedlos un skatīties, kur �is melnais rumaks mūs nogādās.

Kāpēc jūs nosaucāt mani par bruņrupuci?

-����� Tāpēc, ka jūs vai veselu mū�ību o�ņājat gaisu, pirms uzdro�inā�ties pabāzt ārā galvu. Tāpēc, ka ik solis jums nāk ar milzīgu piepūli. Es neprasu, lai jūs k|utu par zaķi, Pol. Es lūdzu tikai vienu � ieskatie�ties savā sirdi; varbūt pat jūsu bruņrupu�a iedaba, jusu bruņrupu�a kaisle piedāvā kādu iespēju paātrināt �o cerē�anās posmu ja Jūs tie�ām domājat to visu turpināt.

Neaizmirstiet, Pol, ka tie�i kaisle liek pasaulei griezties. Jūs neesat analfabēts, jums vajadzētu to zināt. Ja nebūtu kaisles, pasaule jopro�jām būtu tuk�a un amorfa vieta. Atcerieties Servantesu. Dons Kibots nesēdēja �ūpuļkrēslā, sūkstoties par dzimtās Laman�as garlaicību. Dons Kihots uzbaza galva mazgājamo bļodu, uzrāpās mugurā savam vecajam, uzticamajam aramzirgam un traucās veikt di�us darbus. Emma Bovarī* pirka smalkas drēbes, nelauzot galvu par to, kā ap�maksas rēķinus. �Mēs dzīvojam tikai vienu reizi,� saka Alonso un Emma, �lai tad viss grie�as!� Iegrieziet, Pol, savu dzīvi un paskatie�ties, ko varat mums piedāvāt.

Paskatieties, ko varat piedāvāt, ka tad, lai jūs izmantotu to sava romānā.

Eai kads kaut kur varētu izmantot jūs romānā. Varētu gribēt jūs izmantot. Kads, kada ne jau tikai es. Lai tas būtu to vērts ~ izmantot jūs romānā, līdz ar Alonso un Emmu. Kļūstiet nozīmīgs, Pol. Dzīvojiet kā varonis. To mums maca klasiķu darbi. Kļūstiet par galveno teļu. Kāda gan citādi jēga dzīvot?

Kustieties! Dariet kaut ko! Dariet jebko! Sagādājiet man pārstei�gumu! Ja jūsu pa�reizējā dzīve �ķiet vienmuļa, ierobe�ota un nomā�co�ā. tas varētu būt tāpēc, ka jūs tikpat ka neizejat no �i sasodītā dzī�vokļa. Vai jums tas ir ienācis prātā? Iedomājieties: �ai pa�ā mirklī kaut kur Mahara�tras �tata d�ungļos tīģeris atver dzintarkrāsas acis un tas nebūt nav tāpēc, ka viņ� ir iedomājies pārjums! Diez vai ir daudz tādu lietu, kas interesētu viņu mazāk pārjums un citiem Konistonas terases iemītniekiem. Kad jūs pēdējo reizi staigājāt zem zvaig�ņotām debesīm? Jūs esat zaudējis kāju, es zinu, un pastaiga nav nekāda izprieca, bet, sasniedzot noteiktu vecumu, mēs visi zaudējam kāju, tā vai citādi. Jūsu kāja ir tikai zīme vai simbols, vai simptoms es nekad

*���� Fran�u rakstnieka Gistava Flobēra (1821 1880) romāna �Bovarī kundze� galvenā varone.

neatceros, kas ir kas, noveco�anas procesam, tam, ka jūs klustat vecs un neinteresants, l'ad kada jēga gausties? Ko?

Es esmu, bet kur� zina vai grib zināt, kas es esmu?

Pat draugiem vien zudis atmiņu tēls,

Kas pārtiek no pa�a posta.

Vai Jūs zināt �is dzejas rindas? Tas ir D�ons Klērs*. Sargieties, Pol, jums draud tāds pats liktenis kā D�onam Klēram, jūs ari kļūsiet par vientuļnieku, kas pārtiek no sava posta. Jo nevienam citam par to nebūs ne silts, ne auksts par to varat būt pilnīgi dro�s.

Viņ� nekad netiek gudrs, kad �ī sieviete runā nopietni un kad mēģina pavilkt viņu uz zoba. Viņ� itin labi saprotas ar angļiem jeb, pareizāk sakot, angļu izcelsmes austrālie�iem. Kurpretī iri, ari Aus�trālijas īri, vienmēr sagadā viņam problēmas. Viņ� vēl varētu saprast vēlē�anos pasmieties par viņu un Marijanu, kroplu vīrieti un veselīgu BaJkānu sievieti. Bet par spīti visām zobgalībām ne�ķiet, ka Elizabete būtu paredzējusi viņam komisku lomu, un tas viņu mulsina, to viņ� sauc par iru elementu.

Vajag iet iek�a, viņ� saka.

Vēl ne� Ak, zvaig�ņotā debess� Kā bija tālāk?

Nav ne jausmas.

Ak, zvaig�ņotā debess, ak, �is un tas. Kā tas gadījās, jūsuprāt, ka esmu pieķērusies tik inertam, piedzīvojumu nekāram cilvēkam ka jūs? Vai varat man to paskaidrot? Vai ari visam par iemeslu ir angļu valoda, tas, ka jūs nejūtaties gana dro�s, lai piedalītos izrādē, kur visi runā sve�a mēlē? Kop� tā brī�a, kad jūs atgādinājāt man par savu fran�u pagātni, es rūpīgi ieklausos jūsu valodā. Un tie�ām, jums tais-

*����� D�ons Klērs (1793-1864) angļu dzejnieks, kas ilgus gadus pavadīja garīgi sli�miem cilvēkiem paredzētā iesiādē.

nlba � Jūs runājat angliski, iespējams, ari domājāt angliski un varbūt pat sapņojat angliski, bet tā nav jūsu īsta valoda. Es pat teiktu, ka angļu valoda jums ir tāda kā maska, daļa no jūsu rupu�a bruņām. Kad jūs runājat, rodas pilnīgi skaidra izjūta, ka vardi tiek cits pcc cita atlasīti no ladites, kuru jūs vienmēr nēsājat sev līdzi, un savirknēti pa�reizajā kartībā. Tā nekad nerunā īsts kadas tautas pārstāvis, cilvēks, kas ir ar �o valodu uzaudzis.

Un kā tad runā īstie tautas pārstāvji?

Viņu valoda nāk no sirds. Vārdi ceļas aug�up un cilvēks tos izdzied, dzied tiem līdzi. Apmēram tā.

Skaidrs. Tātad jūs gribat teikt, ka man jāatgrie�as pie fran�u valodas? Jādzied �FrиreJacques�*?

Nesmejieties par mani, Pol. Par atgrie�anos pie fran�u valodas nebija ne runas. Jūs jau sen esat zaudējis saikni ar fran�u valodu. Gribu teikt tikai to, ka Jūs runājat angliski ka ārzemnieks.

Es runāju angliski kā ārzemnieks, tāpēc ka es esmu ārzem�nieks. Es esmu ārzemnieks pēc dabas, tāds esmu bijis visu savu mū�u. Un es nesaprotu, kāpēc man būtu par to jaatvainojas. Ja nebūtu ārzemnieku, nebūtu arī īsto tautas pārstāvju.

-����� Ārzemnieks pcc dabas? Nē, tas nav tiesa, nenoveliet vainu uz savu dabu. Jūsu dabai nav ne vainas, ja nu vienīgi tā ir mazliet neat�tīstīta. Nē, jo vairāk es klausos, jo vairāk pārliecinos, ka jūsu rakstura būtība slēpjas jusu runas veidā. Kādreiz Jūs bijāt bāls, labi audzināts mazs zēns es pilnīgi redzu �o zēnu sava acu priek�ā ar pārlieku nopietnu attieksmi pret grāmatām. Un tāds jūs esat vēl �obaltdien.

Kāds? Bāls? Labi audzināts? Neattīstīts?

Mazs puisēns, kas baidās pateikt kaut ko smieklīgu. Gribu izteikt jums kādu priek�likumu, Pol. Aizslēdziet savu dzīvokli un atva�

* �Brālis Zaks�, populārā fran�u bērnu dziesmiņa.

dieties no Adelaidas. Tā pārāk līdzinās kapsētai. Jusu dzīve �ajā pil�sētā ir beigusies. Brauciet dzīvot pie manis uz Karltonu. Es mācī�u jūs runāt. Iemācī�u runāt tā, lai vārdi nāktu no sirds. Pāris stundu dienā, se�as dienas nedēļā; septītajā mēs varēsim atpūsties. Esmu ar mieru pat gatavot jums cst. Nc tik prasmīgi ka Marijana, bet pilnīgi bau�dāmi. Un pēc pusdienām, ja jums bus attiecīgs noskaņojums, varēsiet iepazīstināt mani ar stāstiem no jūsu dārgumu krātuvītes, kurus es vēlāk atstāstī�u tik lakoniskā un uzlabotā (brrnā, ka jūs ar grūtībām tos pazīsiet. Kas vēl? Nekādu nerātnu izpriecu Jūs noteikti jutāties atvieglots, to dzirdot. Mēs būsim �ķisti ka eņģeļi. Visos citos aspektos es pārjums parūpē�os, un varbūt jūs savukārt iemācīsieties parūpēties par mani. Kad pienāks noliktā diena, jūs varēsiet būt tas cilvēks, kas aizspiedīs man acis, iebāzīs nāsīs vates ku�ķī�us un noskaitīs īsu lūgsnu vārs manam mirstīgajam atliekam. Vai otrādi ja es bū�u tā, kurai lemts ilgāk uzkavēties �ajā pasaulē. Ka jums tas izklausās?

Tas izklausās pec laulības.

Tā arī ir savdabīga laulība. Biedriska laulība. Pols un Elizabete. Elizabete un Pols. Ceļabiedri. Ja jums ir iebildumi pret Karltonu, mes varam iegādāties furgoniņu un apceļot kontinentu, priecāties par ainavām. Varam pat aizlidot uz Franciju. Ka jums tas patīk? Jūs varētu parādīt man savas iemīļotās vietas Lafaijeta galeriju, Taraskonu, Pirenejus. Mums ir bezgalīgs iespēju klāsts. Nu, ko teiksiet?

Lai ari viņa ir īriete, tas izklausas gana nopietni vai vismaz pa pusei nopietni. Nu ir viņa karta.

Viņ� pieceļas un nostājas viņas priek�ā, atbalstījies pret galdu. Vai viņ� spētu tā ar reizi likt savai balsij dziedāt? Viņ� aizver acis, iztuk�o prātu un gaida, kad nāks vārdi.

Bet kapcc es, Elizabete? Vārdi neliek sevi gaidīt. Pasaule ir miljardiem cilvēku kāpēc tie�i es?

Tic pa�i vecie vārdi, tā pati vecā dziesma kāda vil�anās! Viņ� ne�spēj tikt tam pāri. Lai kas ari tur sirdi dzied, tas būs aizsērējis, vēl pirms viņ� gūs atbildi uz savu jautājumu.

Elizabete Kostello klusē.

Es esmu nekam nederīgs krāms, Elizabete. Metāllūznis, kas nav dengs pārstrādei. No manis nav nckada labuma nedz jums, nedz kādam citam. Man nav nekādās vērtības. Pārāk bāls, parak auksts, pārāk nobijies. Kas lika jums mani izvēlēties? Kas lika jums iedomāties, ka varat pārtaisīt mani pēc sava prāta? Kāpēc jūs neatstā�jaties no manis? Runājiet!

Un viņa runā. Jūs esat man radīts, Pol, tāpat kā es esmu radīta jums. Pagaidām ar to pietiks vai arī jūs gribat pilnīgāku skaidrojumu?

Gribu tādu skaidrojumu, ko spētu saprast pat tads nabaga muļ�ķītis kā es.

Elizabete nokrem�ļojas. Pols Reiments ir nācis �ai pasaulē ka mana otrā puse, un es savukārt viņējā. Viņa uzdevums ir vadīt, mans sekot; viņa rīkoties, bet mans rakstīt. Vai tagad bus gana?

Jā. Un tagad ļaujiet uzdot jums vienu tie�u jautājumu, Kostello kundze, vai Jūs esat reāla būtne?

Vai esmu reāla būtne? Es ēdu, guļu, cie�u, eju uz tualeti. Es saaukstējos. Esmu tikpat reāla ka jus, protams.

Vai jūs varat kaut bridi būt nopietna? Un pateikt man vai esmu dzīvs vai miris? Vai toreiz Megilroudā ar mani notika kaut kas tāds, ko neesmu īsti sapratis?

Un vai es esmu tas gars, kam uzdots ievadīt jūs pēcnāves dzīvē vai to jūs gribat zināt? Nē, varat būt mierīgs, esmu tikai nabaga radījums ar sa�ķeltu patību, tāds pats kā jūs. Veca sieviete, kas tikai raksta un raksta, lappusi pēc lappuses, dienu no dienas, turklāt pati nezina, kāpēc. Ja ir kāds augstākais gars es gan par to stipri �aubos tad tā esmu es, nevis jūs, ko tas dresē ar savu pletni. �Saņe�

mies, jaunkundzi� tas saka un uz�auj man ar patagu. � Tagad tev jastrada!� Ne, patiesībā �is ir ļoti parasts stāsts, ar parastajām trim dimensijām, garumu, platumu un augstumu, ikdieni�ķs ka pali dzīve. Ari mans priek�likums ir ļoti parasts. Brauciet man līdzi uz Mel�burnu, uz manu jauko, veco māju Karltonā. Jums tā noteikti patiks, tur ir daudz vietas. Aizmirstiet par Joki�as kundzi, ar viņu jums nav nekādu izred�u. Izmēģiniet laimi ar mani. Es bū�u jūsu labākais draugs, jūsu mū�a nogales copine*. Mēs dalīsim ar jums savus maizes kancī�us, kamēr vien būs katls zobs mute. Ko Jūs par to sakāt?

Ko es saku no tās vārdu lādītes, ko nēsāju sev līdzi? Vai ko es saku no sirds?

Zobojaties par-mani? Jūs gan esat �erps puisis! No sirds, Pol, ka gan citādi kaut �o vienu rciziti.

Kamēr Elizabete runā, viņ� vēro viņas muti, tas ir tāds iera�dums citi cilvēki skatās acīs, viņ� uz lūpām. �Nekādu nerātnu izpriecu,� viņa tcic'a. Bet nu viņ� neviļus iedomājas, ka būtu skūpstīt �o muti, �is sausās, drīzāk jau sa�uvu�ās lūpas ar vieglu pūciņu uz virslūpas. Vai biedriskā laulībā paredzēts skūpstīties? Viņ� novēr�as; tikai pieklājība neļauj viņam noskurināties.

Un Elizabete to redz. Viņa nav augstāka būtne, bet viņa to redz. Varu derēt, ka bērnībā jums nepatika mammas skūpsti, viņa klusi saka. Vai es uzminēju? Jūs nodūrāt galvu, ļaujot uzspiest bu�u uz pieres, neko vairāk? Un holandie�u patēvam pat tas nebija ļauts? Jūs no pa�a sākuma gribējāt būt mazs vīrietis, kas nevienam neko nav parādā; cilvēciņ� pats par sevi, pa�pietiekama būtne. Vai viņi bija jums netīkami, jusu māte un viņas jaunais vīrs viņu elpa, smaka, viņu apskāvieni un glāsti? Kā jūs varat cerēt, ka tāda sieviete kā Marijana Joki�a iemīlēs cilvēku, kuram riebjas viss fiziskais?

* Biedrs, draugs (fran�u vai.).

Man neriebjas viss fiziskais, � viņ� dzedri iebilst. �Man riebjas neglītais,� viņ� grib piebilst, bet noklusē. No kā tad, jūsuprāt, sastāv mana dzīve �kop� Megilroudas, ja ne no ikdienas saskarsmes ar fizisko? Tas vien, ka es nepadarīju sev galu, bet joprojām esmu �eit, apliecina manu uzticību fiziskajam ķermenim.

Vēl runājot viņam top skaidrs, ko Elizabete domāja ar savu vārdu lādīti. �Padarīt sev galu!� viņ� doma. �Cik māksloti tas skan! Cik ne�patiesi! Tapat kā visas pārējās atklāsmes, ko viņai izdevies no manis izvilināt.� Un tajā pa�a laika viņ� domā: �Ja toreiz pēcpusdienā mums būtu vēl tikai piecas minūtes, ja Ļuba nepieķertu mūs glu�i ka mazs sargsuns, Marijana būtu mani noskūpstījusi. �is mirklis nebija tālu, pilnīgi noteikti, es julu to ar visu savu būtību. Viņa būtu nolie�kusies un vieglitiņām pieskārusies ar lupām manam plecam. Un tad viss būtu labi, es būtu piekļāvis viņu sev klāt, un mes apjaustu, kā tas ir gulēt cie�i līdzas, turot vienam otru savas skaujās, elpojot otra dva�u. Justies ka mājās.�

Vai jums neliekas, Pol� Izradās, ka Elizabete turpina ru�nāt. � ka es biju ļoti jauka kop� tā pa�a brī�a, kad pārkāpu jūsu mājas slieksni? Neviena nelaipna, dusmās izmesta vārda, glu�i otrādi vieni vienīgi joki un iru pieglaimība. Interesanti, vai jūs tie�ām domā�jāt, ka ta ir mana īstā iedaba?

Viņ� neatbild. Viņa domas kavējas kur citur, viņam ir pilnīgi vie�nalga, kāda ir Elizabetes Kostello īstā iedaba.

Pēc dabas esmu veca īgņa, Pol, ar noslieci uz negantiem dusmu uzliesmojumiem. īsta �ūsku vecene, taisnību sakot. Jums ir klājies visai viegli, bet tas tikai tāpēc, ka es svēti nosolījos sev labi uzvesties. Un tas nebija viegli, ticiet man. Ne vienreiz vien man vajadzēja ļoti saņemties, lai apvaldītu kārtējo emociju izvirdumu. Domājat, ka esmu pateikusi visu sliktāko, ko par jums var teikt? Ka esat lēnīgs ka bruņrupucis, turklāt briesmīgi klīrīgs? Tas nebūt nav viss, ticiet man.

Un kā var izskaidrot to, ka par mums kāds zina visu to sliktāko, slik�tāko un sāpīgāk aizskaro�o, tomēr patur to pie sevis, turpinot smaidīt un jokoties? To var izskaidrot ar pieķer�anos. Kur citur jūs vēl mū�a nogale atradīsiet cilvēku, kas spēj pieķerties tādam vecam, neglītam sakārnim? Ja, ari man nav sve�s �is vārds neglīts. Mēs abi esam neglīti, Pol, veci un neglīti, lai gan paraduma dēļ kārojam turēt savās rokās visu pasaules skaistumu. �īs alkas nekad nerimstas. liet mēs neesam vajadzīgi visam pasaules skaistumam, ne jus, ne es. Ta nu esam spiesti kļūt pieticīgāki, krietni vien pieticīgāki. Spiesti samie�rināties ar to, kas tiek piedāvāts, vai ari palikt be�ā. Tādēļ vajag labi padomāt, pirms iedodat kurvīti gādīgai krustmāmiņai, kas piedāvājas aizvest jūs no �ī briesmīgā mitekļa, no jūsu bezcerīgajiem, romantis�kajiem, neīstenojamajiem sapņiem.

Dodu jums vienu dienu, Pol, divdesmit �etras stundas pārdomām. Un, ja jūs atteiksieties, ja turpināsiet spītīgi turēties pie pa�reizējās nogaidī�anas politikas, es jums parādī�u, uz ko esmu spējīga, kā māku sprēgāt.

Viņa pulkstenis rāda 3.15. Līdz saullēktam atliku�as vēl trīs stundas. Ka lai tas aizpilda?

Dzīvojama istabā deg gaisma. Elizabete ir iemigusi pie viņas okupēta galda, galva noslīgusi uz rokam virs papīru jūkļa.

Pirmais impulss liek viņam steig�us atkāpties. Vismazāk viņ� �obrīd vēlas uzmodināt �o sievieti un noklausīties vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Viņ� ir noguris no �īm dzēlībām. Lielākoties viņ� jutās ka vecs nabaga lācis Kolizeja, kas apjucis grozās uz visām pusēm. Nāve no tūksto� dūrieniem.

Un tomēr.

Un tomēr viņ� uzmanīgi paceļ sievietes galvu un pastumj apak�a spilvenu.

Ja tas notiktu pasakā, �is butu pats piemērotākais brīdis, lai atbai�do�ā vecā ragana pārvērstos par daiļu princesi. Acīmredzot �i nav pasaka. Kop� pēto�a rokasspiediena pirmajā tik�anās reizē, viņiem nav bijis nekada liziska kontakta. Elizabetes mati �ķiet nedzīvi, tiem tnikst vijīguma. Un zem �iem matiem ir galvaskauss, kur nemitīgi kaut kas notiek, bet labāk par to neko nezināt.

Ja viņa rupju objekts būtu bērns, Ļuba, teiksim, vai pat izskatīgais un nodevīgais sir�u lauzējs Drago, to varētu saukt par maiguma izpausmi. Bet attiecībā prel �o sievieti tas ir tikai viena veca cilvēka pakalpojums otram, kur� nejūtas īsti labi. Cilvēcība.

Dro�i vien Elizabete tapat ka ikviens cilvēks vēlas tikt mīlēta. Un tāpat kā ikvienu cilvēku mū�a nogalē viņu grem� izjuta, ka kaut kas ir palaists garam. Vai tas būtu tas, ko Elizabete viņā meklē? Vai tā būtu īsta atbilde uz jautājumu, kas neliek viņam mieru? Komiski, nudien. Kā viņ� var būt kāda cita meklējamais objekts, ja visu mū�u nav spējis atrast pats sevi? Cilvēks aiz borta! Pazudis juras bangās pie sve�as zemes krasta.

Kaut kur tālumā ir abi Elizabetes berni, par kuriem viņ� izlasīja bibliotēkā, bērni, kurus viņa nekad nepiemin, varbūt tāpēc, ka tie viņu nemīl vai nemīl pietiekami stipri. Dro�i vien tiem tapat ka viņam apniku�as Elizabetes dzēlības. Grūti viņiem to pārmest. Bulu viņam tada matē, viņ� arī turētos no tās pa gabalu.

Pilnīgi viena tuk�ajā Melburnas maja, savu pēdējo dienu priek��vakarā, izslāpusi pēc mīlestības kur citur lai viņa meklē mierinā�jumu, ja ne pie vīrie�a, kur� dzīvo citā �tatā, pensionēta fotogrāfa, pilnīgi sve�a cilvēka, kas pārcietis pats savu nelaimi un arī ilgojas pēc milcstibas? Ja viņas stāvoklim ir kāds cilvēcisks izskaidrojums, tas no�teikti ir tie�i �āds. Tā ir tikpat ka nejau�ība, ka Elizabetei gadījās sa�

stapt tie�i viņu, tapat ka bite nolai�as uz zieda vai lapsene uzklūp kāpuram. Un kaut kada mistiskā veida, tik neizprotamā un samez�glotā, ka prāts nespēj lo aptvert, �i vēlme tikt mīlētai saistīta ar viņas stāstiem, proti, papīru jūkli uz galda.

Viņ� ieskātās aprakstītajos papīros. Vienā lapā trekniem burtiem rakstīts: (E. K. doma) Austrālie�u romāniste kas par likteni! Kas �im vīrietim rit dzīslās? Zem �iem vārdiem papīra lapu �ķērso nikna svītra. Tai seko �āds teksts: Pēc maltītes viņi izspēlē kar�u partiju. Iz�mantot spēli, lai parādītu raksturu at�ķirības. Blanka vinnē. Koncen�trēts, spraigs prāts. Drago nav labs spēlmanis pārāk nevērīgs un pa��pārliecināts. Marijana rāmi smaida, lepojas ar savu atvasi, r. li. mēģina izmantot gadījumu, lai iedibinātu draudzīgas attiecības ar Blanku, bet viņa ieraujas sevī. Dzedrs atraidījums.

Maltītei seko kār�u partija. P. R. un Blanka. Vai viņiem beigu bei�gās lemts kļūt par ģimeni, viņam, kura dzīslās rit ledains ūdens, un pilnasimgajicm ļokiciem? Kādi si�eta pavērsieni vel briest Elizabetes rosīgajā prātā? Autors guļ, bet viņa personā�s klīst apkart, meklējot sev kādu nodarbi. Labs joks, ja vien būtu kāds, kas lo novērtē. Autora rosīgais prāts atdusas uz spilvena. Ieklausoties var dzirdēt vieglus krā�cienus, kas rodas, gaisam ieplūstot un izplūstot no krū�u kurvja. Viņ� nodzē� lampu. �ķiet, ka viņ� pamazām pārtop par cilvēku, kas agri iemieg un mostas vēl pirms ausmas, kurpretī Elizabete pieder tiem, kas ilgi paliek nomodā, vērpjot nakts tumsā savas fantāzijas. Ka gan viņi spētu veidot savu sadzīvi?

������ NEPIETEIKTA vizīte atkrīt, � viņ� saka. Man nepatīk, ja cil�vēki ierodas pie manis bez brīdinājuma, un es pats tā nekad nedaru.

Un tomēr, Elizabete neatlai�as. Iesaku jums atkāpties no �i principa vismaz �oreiz. Tā ir daudz impulsīvāka ncība par vēstuļu rakstī�anu, daudz vairak atgādina draudzīgas kaimiņattiecības. Tur�klāt tā ir vienīgā iespēja redzēt jūsu iecerēto mājas apstākļos, chez elle*.

Prātā ataust bērnības dienas Balarata, tie laiki, kad telefonsakari vēl nebija īpa�i izplatīti; svētdienas pēcpusdienās viņi visi �etri mēdza sasēsties holandie�a zilajā reno furgoninā un doties nepieteiktās vizī�tes. Kāda garlaicība! Vienīgie apciemojumi, no kuriem paliku�as pa�tīkamas atmiņas, ir braucieni uz patēva drauga Andrē Mitigas dārz�kopības saimniecību. Patvēru�ies �aura, zirnekļu pieaustā spraugā aiz milzīgas ūdens cisternas, viņi ar Prinniju Mitigu nodevās pirmajiem elpu aizraujo�ajiem pētījumiem vīrie�u un sievie�u fizisko at�ķirību jomā.

* Viņas mājā (fran�u vai.).

Apsoli, ka tu atbrauksi ari nākamsvētdien, Prinnija �ukstēja, kad vieso�anās bija galā un viņi, paēdu�i mandeļu kūku ar aveņu sulu, kāpa atpakaļ furgoniņā, kas bija piekrauts ar tomātiem, plū�mēm vai apelsīniem no Mitigas dārza, un devās atpakaļ uz Virramundas avēniju. Nezinu. Viņ� mēdza ar vienaldzīgu seju pa�raustīt plecus, lai gan pats dega nepacietībā turpināt �īs anatomijas stundas.

Polijs un Prinnija atkal spēlēja dakterus, mēdza paziņot mā�ele, kad viņi jau sedeja sava improvizētajā sedeklī furgoniņā aizmu�gure.

Nespēlējām vis, viņ� iebilda, iegrū�ot māsai dunku sānos.

Allez, les enfants, soyez sages!* viņus apsauca māte. Uzkumpis pār stūri, holandietis lūkoja izlavieret starp Mitigas ceļa grambam un nekad neklausijas viņu sarunas.

Holandietis vienmēr brauca ar vismazāko ātrumu ceturtajā pār�nesumā tā bija vīņa Holandē apgūtā autovadī�anas teorija. Kad viņi nonāca līdz pakalniem, furgoniņā dzinējs ņēmās sēkdams un sprauslādams, kamēr pārējās ma�īnas vilkās rinda aiz muguras un taurēja. Holandietis nelikās ne zinis. Toujours pressйs, pressйs!** viņ� tikai noteica griezīgā holandie�u izrunā. Ils sont fous! Ils gaspil�lent de l'essence, c�est tout!*** Viņam nenāca ne prātā kada dēļ gas�pillent savu essence. Tā nu viņi kūņojās tālāk pa tumsu, neieslēdzot gaismas, lai taupītu akumulatoru.

Oh la la, ils gaspillent de l�essence! viņi ar māsu �ukstēja viens otram furgoniņā aizmugurē, kur oda pēc sapuvu�iem dāliju gurniem, izķērcot līdzskaņus holandie�u barbariskajā maniere, spurcot aiztu�rētos smieklos, kamēr kārtīgas ma�īnas, �Holden�, �Chevrolet� un

*������ Pietiek, berni, esiet rāmi! (Fran�u vai.)

** Vienmēr steidzas, steidzas! (Fran�u vai.)

*** Viņi ir traki! Viņi iz�ķie� degvielu, tas ari viss! (Fran�u vai.)

�Studebaker� firmas vāģi, traucas viņiem garām. Mer<le, merde, merde!*

Holandietis bija pasacis valkāt �ortus. Bija grūti iedomāties kaut ko ērmīgāku par viņu patēvu, kas staigāja starp īstiem austrālie�iem, ģcrbies maisveidīgos �ortos virs bālām, rūtainās zeķēs ieautām kajam. Kapec māte ar viņu apprecējās? Vai tie�ām �im cilvēkam ļauts darīt ar viņu to guļamistabas tumsā? Iedomājoties, ka holandietis ar savu daiktu dara to viņu mātei, viņi vai plīsa no kauna un aizvainojuma.

Holandie�a reno furgoniņ� bija vienīgais Balaratā. Viņ� bija no�pircis �o lietoto vāģi no kāda cita holandie�a. Renault, l�auto la plus йconomique**, viņ� mēdza teikt, lai gan furgoniņam pastāvīgi bija kāda vaina, lielākoties tas atradās remontdarbnīcā, gaidot, kad no Melburnas tiks atgadāta viena vai otra detaļa.

Adclaida nav reno furgoniņu. Nav ari Prinnijas Mitigas un dak�teru spēlītēs. �eit ir tikai realitate. Vai tie�ām vajadzētu pieminēt ve�cos laikus un doties pēdējā nepieteiktajā vizītē? Ka to uztversjoki�i? Aizcirtis durvis negaidīto ciemiņu priek�ā vai an sagaidīs atplestām rokam, piedāvās tēju ar kuku un �ķiroties apveltīs ar da�ādiem labumiem?Jo, pla�ākā nozīmē raugoties, viņi ir cēlu�ies no tās pa�as aizgaju�as vai aizejo�ās pasaules, kam bija piederīga Mitigu ģimene.

Tā būs īsta ekspedīcija, saka Elizabete Kostello. Mannoparas melnais kontinents. Esmu pārliecināta, ka tas palīdzēs jums no�vērst uzmanību no sevis.

Ja mēs dosimies uz Mannoparu, tad ne jau �ī iemesla dēļ. Mani nav nekā tāda, no ka vajadzētu novērst uzmanību.

Un tas ir tik jauki no jūsu puses, ka esat gatavs ņemt mani līdzi, viņa turpina. Vai varbūt tomēr gribat doties turp viens pats?

* Sūds (fran�u vai.).

** Reno, automa�īna plus ekonomija (fran�u vai.).

Vienmēr mo�a, vienmēr labā omā, viņ� domā. Tas noteikti ir ļoti nogurdino�i dzīvot kopā ar tik konsekventi mo�u cilvēku.

Bez jums man ne prātā nenāktu turp doties, viņ� saka.

Nu jau pagājis krietns laiciņ�, kop� viņ� mēdza braukt ar velosipēdu cauri Mannoparai ceļā uz Goleru. Toreiz tur bija tikai benzīntanks, ap kuru pulcējās da�as mājas uz nīkulīga krūmāja fona. Tagad, cik talu vien skatiens sniedz, stiepjas jaunu tipveida maju virknes.

Narrapingas gatve Nr. 7 �āda adrese bija minēta uz veidlapām, ko Marijana deva viņam parakstīt. Taksometrs izlai� viņus pie kolo�niālā stila mājas ar zaļu mauriņu, kas ieskauj mazu, askētisku japāņu dārziņu melna marmora �ķila, pa kuras skaldni sūcas ūdens strūk�liņa, meldri, pelēki oļi. ( Cik reāli! jūsmo Elizabete, izkāpjot no auto�ma�īnas. Cik autentiski! Vai Jūs neiebilstu, ja es sniegtu jums roku?)

Vadītājs padod viņam kruķus, viņ� samaksā par braucienu.

Durvis ir pavērtas plaukstas platuma; pa �o spraugu viņus aizdo�mīgi pēta meitene bālu, flegmatisku seju un sudraba gredzentiņu vienā nāsī. Blanka, viņ� nodomā, Marijanas vidējā atvase, veikalu zagle un viņa nevil�ā prote�ē. Viņ� bija cerējis, ka meitene bus tikpat skaista ka māsa, bet ta nav.

Sveiki, viņ� saka. Es esmu Pols Reiments. Ta ir Kostello kundze. Mēs gribējām satikt tavu mammu.

Neteikusi ne vārda, meitene nozūd mājā. Viņi paliek gaidām uz lieveņa; labu laiciņu nekas nenotiek.

Es domāju, ka jāiet iek�ā, pēdīgi saka Elizabete Kostello.

Viņi nokļūst dzīvojamā istaba ar baltām ādas mēbelēm; vienā puse slejas liels televizora ekrāns, otrā karajas milzīga abstrakta glezna, oran�u, laima zaļu un dzeltenu triepienu virmulis uz balta fona. Virs galvas grie�as ventilators. Nav nedz leļļu tautastērpos, nedz saulrietu pār Adrijas jūru, nevienas lietiņas, kas atsauktu atmiņa pamesto dzimteni.

Cik reāli! vēlreiz iesaucas Elizabete Kostello. Kas to būtu domājis!

�ķiet, ka �īs piezīmes savā ziņā domātas viņam un �ajā reāli slēp�jas ironijas deva. Bet viņam nav ne jausmas, ko tas varētu noziniet.

Pa durvīm pabā� galvu �ķietama Blanka. Viņa nāk, meitene izmet un atkal nozūd.

Marijana nav pacentusies kaut nedaudz uzposties. Viņa ir ģērbu�sies zilos d�insos un baltā kokvilnas krekliņā, kas neveiksmīgi izceļ viņas pilnīgo vidukli. A, Jūs esat atvedis līdzi savu sekretāri, � viņa iesāk bez jebkāda ievada. Ko Jūs gribat?

-� �ī vizīte nav domāta kā konfrontācijā, viņ� saka. Mums gan ir viena neliela problēma, bet es domāju, ka vislabak to varētu nokārtot mierīgu pārrunu ceļā. Elizabete nav mana sekretāre un nekad nav bijusi. Viņa ir tikai draugs. Viņa atbrauca man līdzi tāpēc, ka ir jauka diena un mēs nolēmām mazliet pavizināties.

Izbraukums uz laukiem, piebalso Elizabete. � Kā jums klājas, Marijana?

Labi. Nu ko, sēdieties. Gribat tēju?

Es labprāt iedzertu tasīti tējas, tāpat ari Pols. Tā nu reiz ir viena no veco laiku dzīves niansēm, ko Pols pametis novārtā, proti, iegrie��anas pie draugiem uz tasīti tējas.

Ja, Elizabete pazīst mani labāk nekā es pats. Man gandrīz nav vajadzības atvērt muti.

-����� Tas labi, saka Marijana. Es uztaisī�u tēju.

�alūzijas sargā telpu no negantās svelmes, tomēr pa spraugām var redzet pagalmu ar diviem augstiem sveķkokiem un starp tiem iekārtu �ūpuļtīklu.

Dzivesstils, saka Elizabete. � Vai tā to tagad sauc? Mūsu draugiem Joki�iem jāuztur dzivesstils.

-������ Es nesaprotu jūsu ironiju, viņ� saka. Cilvēkam Mannoparā ir tadas pa�as tiesības uz dzivesstilu ka Melburnā. Tāpēc jau viņi pa�meta Horvātiju lai varētu dzīvot tā, kā viņiem tīk.

Tā nav ironija. Glu�i otrādi, es esmu stāvā sajūsmā.

Marijana atnes tēju. Tēju bez kūkas.

-����� Tā. Kāpēc jūs atbraucāt? viņa vaicā.

-����� Vai varu parunat ar Drago tikai īsu brīdi?

Viņa papurina galvai. Nav majas.

Labi, viņ� saka. Tad man ir kāds priek�likums. Drago ir mana dzīvokļa atslēga. Otrdien no rīta es do�os darī�anās un lielāko dienas daļu pavadī�u ārpus mājas. Ap deviņiem es jau bū�u prom un atgriezī�os ne ātrāk par trijiem. Jūs varētu pateikt Drago, ka būtu loti jauki, ja, atgriezies mājās, es atrastu visu tā, kā bija iepriek�.

Iestājas ilga pauze. Marijanai kājās ir zilas plastmasas sandales. Zilas sandales un purpurkrasas nagi; lai ari viņ� ir izbijis fotogrāfs un Marijana izbijusi gleznu restauratore, viņiem ir ļoti at�ķirīga iz�pratne par estētiku. Loti iespējams, ari par daudz ko citu. Viņu attiek�sme pret jēdzieniem �mans� un �tavs�, piemēram. Sieviete, kuru viņ� domāja piekukuļojot aizvilt no vīra. Es gribu parūpēties par jums. Gribu ņemt jūs savā paspārnē. Diez, kā tas būtu īstenībā, rūpēties par viņas naidīgi noskaņotajām meitām un nodevīgo dēlu? Cik ilgi viņ� to izturētu, viņ� un viņa paspārne? Bet no otras puses� No otras puses, viņai ir tik pilnīgas, glītas krūtis!

-������ Es neko nezinu par atslēgu, pēdīgi saka Marijana. �Jūs devāt Drago atslēgu?

-���� Jā, Drago bija iedota ārdurvju atslēga tajā laikā, kad viņ� pie manis dzīvoja. Kad izmantoja manu dzīvokli. Jums ir viena atslēga, un Drago ir otra. Viņ� var aiznest lietas no dzīvokļa un var atnest tās atpakaļ. Neatkarīgi no tā, vai es esmu mājās vai ne. Izmantojot savu atslēgu. Nudien nezinu, ka lai vēl skaidrāk pasaka.

uz galdiņa guļ hromētas �ķiltavas glieme�vāka formā. Marijana pie�ķiļ cigareti. � Vai jums ari ir sūdzības? viņa jauta Elizabe�tei. Jūs ari domājāt, ka mans dēls ir zaglis?

Elizabete teatrāli parausta plecus. Es īsti nezinu ko domāt, ne�esmu pārliecināta, viņa saka. Mūsdienās jaunie�iem ir t ik daudz kārdinājumu� Tas vārdiņ� �zaglis�� Tas ir tik masīvs, smags, tik kategorisks. Amerikā viņi lieto vārdiņu �piesavinā�anās�. Piesavina�anās lielos apmēros, mazos, un visas gradācijas pa starpu. Es do�māju, ka Pols uzskata to par piesavinā�anos mazos, pat ļoti mazos apmēros. Tik mazos, ka to varētu saukt pat par aizņem�anos. Ta ta�u jūs gribējāt teikt, vai ne, Pol? Ka Drago vai drīzāk kāds no viņa drau�giem aizņēmās paris lietu, ko jūs gribētu dabūt atpakaļ?

Viņ� piekrīto�i paklana galvu.

Vai tāpēc jūs atbraucāt? jautā Marijana. Nekada zvana, tikai dauzās pie durvīm kā policija? Ko viņ� paņēma? Ko Jūs sakat, ka viņ� paņēma?

Vienu fotogrāfiju no manas kolekcijas. Fo�en uzņēmumu. Ori�ģināls ir aizstāts ar kopiju, nezin kāda iemesla deļ pārveidotu kopiju. Un mēs neesam policija. Tas ir vienkār�i smieklīgi policija nebrauka apkārt taksometros.

Marijana norāda uz telefonu. Vai tas nozīmē, ka viņiem jābrauc prom? Viņ� pat nav izdzēris savu tēju. Oriģināls? viņa pārpra�sa. Kas tas ir fotogrāfijas oriģināls? Jūs skatāties aparata, nospie��at slēdzi un uztaisāt kopiju. Tā tas notiek tāpat kā ar kopējamo aparātu. Kas tad ir oriģināls? Tā jau ir kopija. Fotogrāfija nav glezna.

-����� Nerunājiet muļķības, Marijana. Tā ir tīrā sofistika. Fotogrāfija nav tas pats, kas tajā attēlotā realitate. Tāpat kā glezna. Bet tas neno�zīmē, ka tas ir realitātes kopijas. Tas ir glu�i kas cits, jauna reālija,

jauna lieta �ajā pasaule, jauns oriģināls. Un man ir pazudis (biogrā�fijās oriģināls, manā skatījumā vērtīga lieta, ko es gribu dabūt atpa�kaļ.

Es runāju muļķības? Jūs vai tas cilvēks kā Jūs teicat Fo�erī? uztaisāt uzņēmumu, tad uztaisāt bildes, vienu, divas, trīs, �et�ras, piecas, un visas �is bildes ir oriģināli, pieci oriģināli, desmit, simts. Nevis kopijas. Kas tad ir muļķības? Jūs nākat �urp un sakāt Drago, ka viņam jāatrod oriģināls. Kāpēc? Lai Jūs varētu nomirt un atdot oriģinālu bibliotēkai? Lai būtu slavens? Slavenais Reimenta kungs? Marijana pagrie�as pret Elizabeti Kostello. Reimenta kungs piedāvā mums naudu. Jūs to zināt? Viņ� piedāvā atbrīvot mani no kopējas darba. Piedāvā mums visiem jaunu dzīvi. Piedāvā Drago jaunu skolu, smalku skolu Kanberā. Piedāvā par visu samaksat. Un tagad viņ� apgalvo, ka mēs no viņa zogam.

Tas nav glu�i tiesa. Es piedāvāju parūpēties pārjums. Piedā�vāju parūpēties atī par jūsu bērniem. Bet es nepiedāvāju jums jaunu dzīvi. Es neesmu tik stulbs. Tādas jaunas dzīves nemaz nav. Mums ir tikai viena dzīve, ikvienam no mums.

Tad kāpccJūs sakat. ka Drago zog?

Nedomāju, ka es būtu lietojis vārdu �zog�, ja tas tie�ām tā ir, esmu gatavs tūlīt pat ņemt to atpakaļ. Drago vai drīzāk viņa draugs Sons paņēma vai aizņēmās fotogrāfiju no manas kolekcijas, iztai�sīja kopiju un pārveidoja to es neņemos teikt, kadā veidā, jūs no�teikti vairāk zināt par tādām lietam nekā es. Un nu es gribētu dabūt �o oriģinālu atpakaļ. Tad visas domstarpības būs atrisinātas, viss būs pa vecam. Drago varēs nākt pie manis ciemos, varēs nākt ari viņa draugi. Arī palikt pa nakti, ja gribēs. Tas nav labi, Marijana, ja �ada aizņem�anās un neatdo�ana kļūst par ieradumu, jo sevi�ķi Drago ve�cumā. Tādas lietas neies cauri viņa jaunajā skolā, Velingtona koled�ā.

Ar Velingtonu nekas nesanāk. Mums nav naudas.

���� Es piedāvāju samaksāt par koled�u, un mans piedāvājums pa�liek spēkā. Nekas nav mainījies. Es samaksā�u ari par citām lietā. Nav runa par naudu.

Ja nav par naudu, kāpēc jūs esat tik dusmīgs? Kāpēc nākat un dauzāties pie durvīm? Ir svētdiena, bet jūs nākat un dauzatics pie durvīm ka policija.

Strīdi nekad nav biju�i viņa stiprā puse. It īpa�i ar sievietēm tās vienmēr pamanījās gūt virsroku, vismaz viņa sieva. Taisnību sakot, ja tā padomā, varbūt tie�i �i iemesla dēļ izira viņu laulība ne jau tapcc, ka �o strīdu būtu pārāk daudz, bet tāpēc, ka viņ� nekad nespēja pie�radīt savu taisnību. Kas zina varbūt viņ� un Hcnriete būtu paliku�i kopā, ja viņ� reizi pa reizei gutu virsroku. Tas noteikti ir (oli garlai�cīgi būt saistītai ar vīrieti, kas nespēj uzvarēt nevienā vārdu cīņā.

Ar Marijanu ir tie�i tapat. Varbūt viņa grib, lai viņ� būtu uzstājī�gāks. Varbūt kaut kur viņas noslēpumainajā sirdi mīt vēlē�anās, lai viņ� būtu pārāks. Ja vien viņ� spētu līdzsvarot svaru kausus, varētu mēģināt turēties viņai līdzi.

Es neesmu dusmīgs, Marijana. Man vajadzēja nogādāt jums vēstuli, un es nospriedu, ka ātrāk būs atvest to pa�am. Nolik�u to �eit. Viņ� noliek vēstuli uz kafijas galdiņa. Ta adresēta Melam lai izlasa to kādā vaļas brīdī. Vēl es domāju� viņ� uzmet skatienu Elizabetei Kostello, � Mēs domājām, ka būtu jauki iegriezties uz tasīti tējas un papļapāt, ka mēdza daril vecos laikos. Tas ir jauks sa�biedrisks ieradums, būtu �ēl aizlaist to zudībā.

No Elizabetes nav nekāda labuma. Ieslīgusi krēslā un aizvērusi acis, viņa �ķiet abstrahējusies no visa notieko�ā. Paldies Dievam, tuvumā nav Ļubas, kas dzeltos viņā ar savu skatienu.

��� Vienīgie cilvēki, kas tā nāk un dauzās pie durvīm, ir policija, saka Marijana. Ja jūs iepriek� zvanāt, sakat, ka brauksiet uz tēju, tad jūs tā nenobaidāt ka policija.

Mes Jūs nobiedējām. Jā. Piedodiet. Mums vajadzēja piezvanīt.

Tur es jums pilnīgi piekritu, sarosās Elizabete. Mums vaja�dzēja piezvanīt, tie�i ta. Ta ir mūsu kļūda.

Iestājas klusums. Vai tads butu cīņas iznākums? Viņ�, protams, ir zaudējis, bet zaudējis ar cieņu, izpelnoties tiesības uz revan�u. Vai ari viņ� ir satriekts pī�ļos?

Vai gribat taksi? jautā Marijana. Gribat izsaukt taksi?

Viņ� pārmij skatienus ar Elizabeti Kostello. Jā, viņa bilst. �Ja vien Polam nav vēl kas sakāms.

Polam nekas vairs nav sakāms, viņ� saka. � Pols brauca �urp cerībā atgūt savu īpa�umu, bet nu viņ� padodas.

Marijana pieceļas un apņēmīgi pamāj ar roku. Nāciet! viņa saka. Gribat redzēt, kas Drago par zagli, tad es jums parādī�u.

Viņ� luko tikt aug�ā no divana. Marijana redz, kādas tas viņam sagādā pulēs, bet necen�as nākt talka. Viņ� uzmet skatienu Elizabetei Kostello. hjiet vien, viņa saka. Es palik�u �eit un atvilk�u elpu pirms nākamā cēliena.

Pēdīgi viņam izdodas pietrausties kājās. Marijana ir jau kāpņu vidu. Viņ� seko, cie�i turoties pie margām un lecot no viena kāpiena uz otru.

PRIVĀTĪPA�UMS, vēsta spīdīga plāksnīte uz durvīm. TAS ATTIE�CAS UZ JUMS. Drago istaba, Marijana saka un atrauj vaļā durvis.

Telpa ir iekārtota funkcionāli, ar gai�ām prie�koka mēbelēm: gulta, rakstāmgalds, grāmatplaukts, datorstūritis. Tā nevarētu būt vēl tiraka un kārtīgāka.

Ļoti jauki, viņ� saka. Tāda kārtība. Nudien pārsteidzo�i pie manis Drago nebija tik kārtīgs.

Marijana parausta plecus. Es viņam teicu, Reimenta kungs ļaus taisīt nekārtību, lai tev patiktu, bet �eit tu to nedarīsi, tas nav vaja�dzīgs, �eit ir tavas mājas. Vēl es teicu tā gribi iet jūrniekos un dzīvot zemūdenē, mācies būt kārtīgs.

Tā tas ir. Ja cilvēks grib dzīvot zemūdenē, labāk būt kārtīgam. Vai Drago grib dzīvot zemūdenē?

Marijana ātkal parausta plecus. Kas to zina. Viņ� ir jauns. Vēl tikai bērns.

l�ec viņa domam, kuras viņ� patur pie sevis, Drago uztur savu istabu kārtībā tikai tapec, ka vienmēr jut pakausi mātes dva�u. Viņa spēj būt diezgan �erpa, �ī Marijana Joki�a. Diezgan impozants tēls, ko paņemt sev līdzi nākotnē.

Virs Drago gultas piespraustas trīs līdz plakātu izmēriem palieli�nātās fotogrāfijas. Divas no tām ir Fo�en bildes zeltra�u grupa, ka arī sievie�u un bērnu pulciņ� sava no�ēlojamā mitekļa priek�ā. Tre��ajā, krasu fotogrāfijā, redzami astoņi sīki, lokani vīrie�u stāvi, kas lec peldbaseinā; kadrs fiksējis tos gaisa, lēciena bridi.

Nu, lūk, saka Marijana. Viņa stāv, iespiedusi rokas sānos, un gaida, ko viņ� teiks.

Viņ� pieiet tuvāk un nopēta otro uzņēmumu. Viņā urbigi raugās Tūbas tum�as acis; viņas seja piemontēta mazajai meitenei ar netīra�jām rokām. Tas nav necik rūpīgs darbs galvas stāvoklis īsti neatbilst plecu leņķim.

Tas nav nekas nopietns, saka Marijana. Tikai spēle. Tie ir tikai kā Jūs sakāt? veidi.

-����� Veidoli. Tēli.

Tie ir tikai tēli. Speleties ar tēliem uz datora kas tā par zā�dzību? Tā ir moderna lieta. 'Tēli, kam tic pieder? Gribat teikt ja es jūs nofotografē�u, viņa iebaksta pirkstu viņam krūtīs, es esmu zagle, nozogu jūsu tēlu? Ne, teli nevienam nepieder jusu tēls, ma�nējais. Tas nav nekāds noslēpums, ko Drago dara. �īs fotogrāfijas, � viņa pamāj ar roku uz trīs uzņēmumu pusi, ir ieliktas viņa majaslapā. Tās visi var apskatīt. Gribat redzēt?

Viņa norāda uz datoru, kas klusi dūc stūrītī.

Nē, paldies, viņ� saka. � Es neko nesaprotu no datoriem. Drago var taisīt kopijas pec sirds patikas, mani tas itin nemaz neuz�trauc. Es vienkār�i gribu dabūt atpakaļ oriģinālus. Oriģinālās kopijas, tās, kuras skārusi Fo�eri roka.

Oriģinālus. Pilnīgi negaidot Marijana pasmaida, turklāt tas ir laipns smaids, il kā viņa beidzot būtu aptvērusi ja viņ� neko nesa�prot no datoriem, no jēdziena �oriģināls� vai jebkā cita, tas nav tāpēc, ka viņ� negribētu saprast, bet vienkār�i tāpēc, ka viņ� ir muļķis. Okei. Kad Drago atnāks, paprasī�u viņam par oriģināliem. Pēc nelielas pauzes viņa jautā: Elizabete viņa nāks dzīvot ar jums?

Nē, mums nav tādu plānu.

Viņa joprojām smaida. Bet varbūt tā ir laba doma. Tad jūs ne�esat viens, kad gadās, nu, kāda nelaime.

Marijana atkal ietur pauzi, un viņ� sajūt, ka varbūt ir atvests �urp ne tikai tāpēc, lai apskatītu Drago fotogrāfijas.

Jūs esat labs�vilveks, Reimenta kungs.

-����� Pol.

Jūs esat labs cilvēks, Pol. Bet pārāk vientuļ� savā dzīvoklī sa�protat, ko es domāju? Es arī biju vientuļa Kuberpedijā, pirms atbrau�cam uz Adelaidu, tāpēc zinu, ka tas ir. Sē�u mājās visu dienu, bērni skola, tikai mazulis un es Ļuba bija vēl pavisam maza tas nenāk par labu, ziniet. Varbūt jums arī nenāk par labu sēdēt vienam savā dzīvoklī. Nav ne bērnu, nekā. Ļoti�

-������ Loti drūmi?

Viņa papurina galvu. � Ne, es nezinu, kā jūs sakāt. Jūs ķerat ciet. Ķerat ciet visu, kas gadās pa rokai. Viņa attēlo tvēriena kustību.

Ķeraties pie salmiņa, viņ� palabo. Pirmo reizi Marijana ļauj noprast, ka viņas diletantiskā angļu valoda neļauj kārtīgi izteikties. Ja vien viņ� prastu runāt horvātu valodā! Varbūt �ī valoda ļautu viņam dziedāt no sirds. Vai ir jau par vēlu to apgūt? Vai Adelaidā atrastos

kāds skolotājs? Pirmā nodarbība: darbības vārds �mīlēt�, ļub vai ka nu tas skan.

-���� Ja Elizabete nāk dzīvot ar jums, viņa turpina, jūs aizmirstat Marijanu. Aizmirstat arī krusttēvu. Tā nav laba doma, �is krusttēvs, nav reāla. Kur tad viņ� dzīvo? Jūs gribat, lai krusttēvs nak dzīvot Narrapingas gatvē? Tas nav reāli, saprotat?

Es neesmu neko tādu prasījis.

-�� Ja nākat �urp dzīvot, kur jūs guļat? Vai guļat Drago gultā, kur guļ viņ� pats? Vai ari gribat gulēt ar mani un Melu, divi vīrie�i, viena sieviete? Viņa iespurcas. Vai to Jūs gribat?

Viņ� nespēj piebiedroties, rīkle ir pavisam izkaltusi. Varu dzīvot pagalmā aiz mājas, viņ� no�ukst. Uzcelt tur kādu �ķūnīti. Varu dzīvot �ķūnīti un pieskatīt jūs. Jūs visus.

Labi, viņa saka mundra balsī. Pietiks runāt. Elizabete nāk dzīvot ar jums, un viss ir kartība, vairs nebūs drūms.

-����� Drūmi.

Drūmi. Smieklīgs vārds. Horvātijā saka ovaj glumi, bet tas nenozīmē cilvēks ir drūms, ne, tas nozīmē, cilvēks izliekas, nav reāls. Bet jūs neizliekaties, ja?

-����� Nē.

Jā, es zinu. Tad viņam par pārsteigumu, varbūt ari sev pa�ai, Marijana paslienas uz pirkstgaliem uii noskūpsta viņu, divas reizes, uz abiem vaigiem. Tagad iesim leja.

ELIZABETE Kostello nav viena. Virs viņas slejas kads ēr�mīgs slāvs cilvēks balta, maisveidigā kombinezonā, galvu apslēpj kaul kas līdzīgs brezenta spainim. �ķiet, ka �is cilvēks kaut ko saka, bet maska neļauj iz�ķirt vārdus. Marijana steig�us �ķērso telpu. Zaboga, zar opet! viņa smejot iesaucas. Viņa mati ieķēru�ies! Katru reizi, kad viņ� to uzliek, � viņa norada uz savādo galvassegu, � viņam ieķeras mati un vajag� Viņa mēģina attēlot darbību ar �estu.

Marijana satver vīrieti tas ir Miroslavs aiz pleciem, apgrie� apkart un luko atbrīvot viņa garos matus no maskas. Miroslavs pa�stiepj rokas atpakaļ un mēģina sakampt viņas gurnus. Viņa izvairas un pēdīgi tiek gala ar savu uzdevumu. Vīrietis paceļ masku, atklajot karstumā notvīku�u seju; �ķiet, ka viņ� ir labā omā.

-���� Tas ir pret bitēm, viņ� paskaidro. Es pārvietoju stropus.

Mans vīrs ir bi�kopis, piebalso Marijana. V'ai pazīstat manu vīru? Tā ir Kostello kundze, Rcimenta kunga draugs. Un tas ir Mels.

Prieks iepazīties, Mel, saka Elizabete Kostello. Mani sauc Elizabete. Esmu dzirdējusi par jums, bet mēs vel neesam tiku�ies aci pret aci, ta teikt. Vai jums ir bites?

Tas ir tikai tāds hobijs, atbild Mels vai Miroslavs.

Mans virs, viņa ģimene vienmēr tur bites, paskaidro Marijana. Viņa tēvs un pirms tam vectēvs. Tā nu viņ� ari tur bites �eit, Austrālijā.

Tikai da�us stropus, saka Mels. Bet tas ir labs medus, gal�venokārt no sveķkokiem. Ar eikaliptu smar�u.

Visu izsaka �i viegla vārdu apmaiņa, kā ari Marijanas smiekli un tas, cik brīvi viņas pirksti jutās viņa matos. Ne miņas no atsve�inātī�bas. l�ie�i pretēji, viņu starpā valda tīkama intimitāte. Tuvas attiecī�bas, kas neizslēdz kādu strīdu, bet tas tikai piedod asumu īsti Balkānu stilā: savstarpēji apvainojumi, saplēsti �ķīvji, ar troksni aizcirstas durvis, kam seko no�ēla un asaras, un kvēls mīlas akts. Ja vien stāsts par to skandālu un bēg�anu pie tantes Lidijas nebija samelots, sadonnats. Bet kāpēc? Vai arī viņ� kļuvis par kadas komplicētas intrigas upuri, intrigas, ko viņ� vēl nespēj at�ķetināt?

�ausmīgi karsts taja kombinezonā. Ie�u pārģērbties, saka Mels un pcc brī�a piebilst: Vai gribējāt paskatīties, ka klājas jūsu velosipēdam?

Velosipēdam? viņ� parprasa. Nc. Kādam velosipēdam?

Jā, mēs labprat uzmestu aci, Elizabete nāk talkā. Kur tas ir?

Tas vēl nav gatavs, saka Mels. Nu jau kādu brīdi Drago nav ķēries tam klāt. Tur vēl vajag �o to pabeigt. Bet jūs varat paskatīties, ja reiz esat lik tālu brauku�i. Viņam nebūs nekas pretī.

Ar lielāko prieku, saka Elizabete. Pols tik ļoti gribēja to redzēt.

-����� Tad ejiet ara. Es tūlīt bū�u klāt.

Visi pulciņā iziet no mājas. Miroslavs pievienojas viņiem, ģērbies �ortos, sandalēs un tēkreklā ar uzrakstu ��Valvoline� komanda�. Viņ� uzrullē garā�as durvis. Tur stāv pazīstamais sarkanais �Commodore� un līdzās automa�īnai tas, ko Miroslavs nosauca par velosipēdu.

Paskat tik! iesaucas Elizabete. Kas par ērmīgu konstrukciju! Ka tā darbojas?

Miroslavs iztipina braucamrīku no garā�as un ar smaidu pagrie��as pret viņu. Varbūt jūs pats varēsiet izskaidrot?

Tas ir tas, ko mēdz saukt par guļamvelosipēdu, viņ� saka. Ar to nevajag mīt pedāļus, kloķi tiek griezti ar rokām.

Un to pagatavoja Drago? � jautā Elizabete. Viens pats?

Ja, apstiprina Miroslavs. Es tikai salodēju. Savā cehā. Tur vajag speciālista ķērienu.

Tā gan ir lieliska dāvana, saka Elizabete. Vai jums ta nelie�kas, Pol? Tā atdos jums kustību brīvību. Jūs varēsiet braukt, kur vien gribēsiet.

Drago grib jums pateikties, paskaidro Marijana. Paldies Reimenta kungam par visu.

Visu skatieni pievēr�as viņam, Reimenta kungam. Nez no kurie�nes parādījusies ari Ļuba. Pat Blanka, kas sākumā izturējās tik norai�do�i, ir pievienojusies pārējiem. Slaids augums. Vingras kustības. Tēva meita. Nav skaista, bet da�as sievietes atplaukst diezgan vēlu. Vai ari Blanka grasās viņam pateikties? Vai ari viņa strādaja �akli ka bitīte, lai pagatavotu viņam kadu velti? Kas tas varētu būt? Iz�ūts maciņ�? Batikota kaklasaite?

Viņ� jūt, kā pietvīkst ausis, kā kauna sārtums lēni izplūst pa visu seju. Viņam nav vēlē�anās to apturēt. Viņ� to ir pelnījis. Brīni�ķīgi, viņ� saka. Un, ta ka tas no viņa tiek gaidīts un tā būtu �aja bridi jādara, viņ� pasper soli tuvāk un kārtīgi nopēta savu dāvanu. Brīni�ķīgi, � viņ� atkārto. Tā tie�ām ir brīni�ķīga dāvana. �Ari dāsna,� viņ� va�rētu piebilst, bet noklusē. Viņ� labi zina, cik pateicības ir parādā Marijanai, un noprot, ko ir pelnījis Miroslavs. Daudz vairak nekā es.

Braucamrīka priek�ējais ritenis ir ka parastam velosipēdam, ar vairākiem zobratiem un ķēdi; mazākie ritenī�i aizmugurē vienkār�i

ripo līdzi. Nokrāsots ko�i sarkanā krasa, �is divritenis � patiesībā trīs�ritenis ir nepilnu metru augsts. Uz ielas tas būtu gandrīz nemanāms, ārpus autovadītāju redzesloka. Tālab aiz sēdekļa Drago pierikojis stiklplasta kātiņu ar oran�u vimpeli gala. Bra�i plivinoties virs brau�cēja galvas, mazais vimpelis brīdina visus �īs pasaules vein us blaitus.

Guļamvelosipēds. Viņ� nekad nav ar lādu braucis, bet izjūt pret tiem instinktīvu nepaliku � glu�i tāpat kā pret protēzēm, pret visā�diem pakaļdarinājumiem.

����� Brīni�ķīgi, viņ� atkal saka. Man vienkār�i trūkst vardu. Vai varu to izmēģināt?

Miroslavs pa�ūpo galvu. � Tam nav tro�u. Nedz pārnesumu, nedz brem�u tro�u. Drago vēl nav paguvis tās pielikt. Bet, reiz jūs esat �eit, mēs varētu pieregulēt sēdekli. Tam apak�ā ir sliede, un to var pēc vajadzības pabīdīt uz priek�u un atpakaļ.

Viņ� noliek zemē kruķus, novelk �aketi un ar Miroslava palīdzību iesē�as braucamrīkā. Sēdeklis ir diezgan savāds.

Arscdekli palīdzēja Marijana, saka Miroslavs. Nu, saprotiet, jūsu kajas dēļ. Viņa izveidoja paraugu, un mes izlējām to no stiklplasta.

Ne jau stundām tas noteikti bija dienām, nedēļām ilgs darbs. Viņi patērēju�i tam vairākas nedēļas, tēvs un dēls; ari mate. Pietvī�kums vēl turas viņa sejā, un viņ� nemaz negrib, lai tas pāriet.

lādu braucamrīku nevar nopirkt nevienā velosipēdu veikalā, tā nu mes nospriedām pagatavot vienīgo eksemplāru, pēc individuāla projekta, tā teikt. Es mazliet pastum�u, lai jūs sajustu, ka tas ir, labi? Pastum�u, bet nelaidī�u vaļā, tapec ka tam nav brem�u.

Skatītāji paiet maliņā. Miroslavs izripina viņu uz piebraucamā ceļa bruģa.

-������ Kā es stūrē�u? viņ� vaicā.

Ar kreiso kaju. �eit ir pedālis ar atsperi redzat? Neuztraucie�ties, gan jūs visu apgūsiet.

Narrapingas gatve nav nevienas automa�īnas. Miroslavs viegli iestumj velosipēdu. Viņ� paliecas uz priek�u, satver kloķus un izdara vienu izmēģinājuma apgriezienu, cerot, ka braucamrīks pals ieturos vajadzīgo virzienu.

Viņ�, protams, to nekad nelietos. Tas nonāks Konistonas terases pagrabā un pamazam apaugs ar putekļu kārtu. Joki�u ģimene būs pilnīgi velti tērējusi laiku un pūles. Vai viņi to zina? Vai zinaja to visu laiku, kamēr darināja �o braucamrīku? Vai �i brauk�anas stunda ir tikai dala no rituālā, ko viņi visi izpilda, viņ� Joki�u, unjoki�i viņa dēļ?

Viņam seja iesitas vēja pūsma. Uz mirkli viņ� iedomājas, ka ripo pa Megilroudu, vimpelis līksmi plivinās virs galvas kā aicinājums pa�saulei izrādīt pienācīgu �ēlsirdību. Bērnu ratiņiem, lūk, kam tas visvairak līdzinās, bērnu ratiņiem, kuros izvests pastaigā vecs, sirms bēbis. Nav grūti iedomāties apkārtējo smīnus. Tic smīkņās, smiesies un svilps: �Malacis, opit!�

Bet varbūt, raugoties perspektīva, tie�i tāds ii Joki�u nodoms likt viņam saprast, ka vajag mest pie malas drūmo omu un kļūt par to, kas viņ� patiesībā ir izsmiekla objekts, vecs sakārnis bez kājas, kur� vai nu lēkā apkārt ar kruķiem vai ari vizinās pa ielām ar savu pa�tai�sīto triciklu. Viens no vietējiem ievērības cienīgajiem objektiem, ēr�mīgs tipiņ�, kas pie�ķir kolorītu sabiedriskajai videi. Līdz tai dienai, kad Veins Blaits piedos gāzi un atkal bus viņam uz pēdām.

Miroslavs turas viņam līdzās. Nu viņ� apgrie� braucamrīku slaidā lokā, lai varētu atgriezties uz piebraucamā ceļa.

Elizabete sāk aplaudēt, pārējie seko viņas piemēram. Bravo, mans bruņiniek! viņa iesaucas. Mans sērīgais bruņiniek!

Viņ� nepievēr� tam uzmanību. Kā jūs domājat, Marijana? Vai man vajadzētu atsākt braukt?

Līdz �im Marijana nav bildusi ne vārda. Un Marijana pazīst viņu labāk nekā viņas vīrs vai Elizabete Kostello. Viņa no pa�a sakuma redzēja, ka viņ� pūlas saglabāt savu vīri�ķo cieņu, un nekad nav par to vīpsnājusi.

Ko viņa tagad domā? Vai viņam vajag turpināt �o ciņu vai ari pie�nācis laiks kapitulēt?

Ja-a, Marijana lcni saka. Jums piestāv. Domāju, ka vajag pamēģinat.

Marijanas kreisā roka apņem zodu, laba balsta kreisas elkoni. Tā ir klasiskā apceres, nopietnu pārdomu poza. Viņa ir pienācīgi apsvē�rusi jautājumu un devusi atbildi. Sieviete, kuras lupu pieskārienu viņ� vēl jūt uz sava vaiga, kura pa�am nezināmu iemeslu dēļ � lai gan lāgiem rodas kāds sapratnes uzplaiksnījums � ir iemājojusi viņa sirdi, �i sieviete ir izteikusi savu viedokli.

Nu tad� viņ� iesāk (un grasās piebilst �mana mīļā�, bet at�turas, jo negrib sāpināt Miroslavu, lai gan viņam vajadzētu zināt, an Ļubai, un Blanka noteikti zina, tas ir rakstīts viņa vaibstos) � Nu tad cs pamēģinā�u. Paldies. Paldies jums no visas sirds jums visiem. Un vislielāko paldies nododiet Drago. �Kuru esmu pārpratis un kļūmīgi novērtējis,� viņ� grib piebilst. Kuru esmu pārpratis un kļū�mīgi novērtējis, � viņ� saka.

Nieki, atbild Miroslavs. Mēs ieliksim to piekabē un jums atvedīsim varbūt jau nākamās nedeļas nogale. Paliku�i tikai da�i sīkumi, troses un tamlīdzīgi.

Būtu laiks doties, vai ne? Viņ� pagrie�as pret Elizabeti, tad pret Miroslavu. � Vai palīdzēsiet man izkāpt?

Miroslavs palīdz viņam piecelties.

PR ekspresis, saka Ļuba. Ko tas nozīmē?

Un tie�ām uz tricikla rāmja rakstīts �PR ekspresis�, burtiem mākslinieciski izplūstot iedomātā pretvēja pūsmā.

Tas nozīmē, ka es trauk�os lielā ātrumā, viņ� paskaidro. PR Raķe�cilvcks.

Raķe�cilvēks, Ļuba atkārto un uzsmaida viņam, pirmo reizi pa visu �o laiku. -Jūs neesat Raķe�cilveks, Jūs esat Lēnīgais cilvēks! Viņa iespurcas, apķer mammas kājas un paslēpj seju.

Sagrāve, viņ� saka Elizabetei. Viņi sē� taksometrā un brauc dienvidu virzienā, uz mājām. Pilnīga morāla sagrāve, nekas vairāk. Es vēl nekad neesmu izjutis tādu kaunu.

-���� Jā, jūs nu gan izgāzāties. Tas dusmas! Un pa�taisnums!

Dusmas? Par ko viņa runā?

Tikai padomājiet, Elizabete turpina. Jūs teju zaudējāt savu jauniegūto krustdēlu, un kāpēc? Es nespēju noticēt savām ausim! Kaut kādas vecas fotogrāfijas dēļ! Kurā redzams bariņ� pilnīgi sve�u cilvēku, kam Jūs neko nenozīmējat. Mazais fran�u zens, kur� pat nebija vel nācis pasaule.

Lūdzu, viņ� saka. Lūdzu, nevajag izraisīt vēl vienu strīdu, es neesmu tam gatavs. Lai gan es joprojām nesaprotu, kas deva viņam tiesības ņemt manas fotogrāfijas, bet lai jau paliek. Marijana teica, ka tās tagad ir Drago majaslapa. .�ajā ziņā esmu pilnīgs nejēga. Ko tas nozīmē būt mājaslapā?

Tas nozīmē, ka ikviens visā pasaulē, kam rodas interese par Drago Joki�a dzīvi un vaļaspriekiem, var, neizejot no majas, aplūkot minētās fotogrāfijas vai oriģinalajā, vai varbūt jaunajā, pārveido�tājā veidā. Nejautajiet man, kāpēc Drago nolēma tās �ādā veidā pub�licēt. Nākamsvētdien viņ� būs �eit, atvedis jūsu braucamrīku. Tad ari varēsiet viņam pajautāt.

���� Marijana saka, visi tie viltojumi ir tikai joks.

Tie pat nav viltojumi. Viltotājā mērķis ir iedzīvoties, kurpretī Drago par to nedomā. Protams, tas ir tikai joks. Kas vēl tas varētu būt?

Joki ir saistīti ar mūsu zemapziņu.

Joki tie�ām var but saistīti ar zemapziņu. Bet da�kārt tie ir vienkār�i joki.

-����� Vērsti pret�

Vērsti pret jums. Kuru tad vēl? Cilvēku, kur� nekad nesmejas. Cilvēku, kur� neuztver jokus.

Bet ja es to nekad nebūtu uzzinājis? Ja es tiktu guldīts kapa bedrē pilnīgā neziņā par �o tā saucamo joku? Ja to nepamanītu ari Valsts bibliotēkā? Ja to nekad neviens nepamanītu? �Paskatieties uz �im fotogrāfijām, bērni. Tie ir Balaratas zeltra�i. Paskatieties uz to vīru ar kuplajām usam!� Ko tad?

Tad tas kļūtu par dalu no mūsu vēstures mantojuma visi domātu, ka Viktorijā 19. gadsimta vidū bija mode �adas laupitāju ūsas. Tas ari viss. Tie�ām nav vērts par to tik daudz runāt, Pol. Daudz svangak ir tas, ka Jūs beidzot pametāt savas �etras sienas un apmeklējāt Mannoparu, kur varējāt pārmit da�us vārdus divatā ar savu mīļoto Marijanu, dabūjāt redzei viņas vira bi�kopja ietērpu un riteni, ko jums pagatavojis viņu dēls. Tās ir vienīgās �i ta saucama viltojuma sekas, kam ir kāda jēga. Citādi tam visam nav nekādas no�zīmes.

Jūs aizmirstat par trūksto�o uzņēmumu. Lai kāds būtu jusu viedoklis par fotogrāfijām un to saistību ar realitāti, fakts ir tads, ka pazudis viens no maniem Fo�erī, īsta nacionāla vērtība, kas nav aprēķināma naudas izteiksme.

Jūsu dārgā fotogrāfija nav nekur pazudusi. Pārbaudiet savas atvilktnes. Varu derēt, ka tā ir tur, ielikta citā aploksnē. Vai ari Drago atradīs to pie sevis un atdos jums nākamsvētdien. Un atvainosies.

Un tad?

Tad �ī problēma būs atrisinata.

-����� Un tad?

Pēc tam? Pēc svētdienas? Nedomāju, ka pēc tam vel kaut kas būs. Var gadīties, ka nākamsvētdien jūs pēdējo reizi redzēsiet Joki�u ģimeni. Ieskaitot Joki�as kundzi baidos, ka arī no viņas jums paliks tikai atmiņas. Atmiņas par viņas tvirtajiem stilbiem. Par krū�u valdzi�no�o aprisi. Par �armantajām valodas kļūmēm. Mīļas, no�ēlas apēno�tas atmiņas, kas laika gaitā izbalos kā jau ar atmiņām mēdz nolikt. Laiks, di�ais dziednieks. Vēl paliks ik ceturk�ņa rēķini no Velingtona koled�as. Kurus jūs, godavīrs būdams, noteikti apmaksāsiet. Un Zie�massvētku apsveikumi: �Novēlam Jums priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu Marijana, Mels, Drago, Blanka un Ļuba.�

Skaidrs. Un ko vēl jūs varētu pastastīt par manu nākotni, Kostello kundze?Ja reiz esat tik pravietiskā noskaņojumā?

Gribat zināt, vai kada sieviete aizslās Marijanu, vai art viņa ir ķēdītes beidzamais posms? Tas atkarīgs no da�iem apstākļiem. Ja pa�liksiet Adelaidā, Jūs varat rēķināties tikai ar kopējam, veselu virkni kopēju; da�as no tam būs glītas, da�as ne pārāk, bet neviena neskars jūsu sirdi ta, kā tas izdevās Marijanai Joki�ai. Ja brauksiet uz Mel�burnu, tur bū�u es, jusu uzticamais vecais zirdziņ�. Lai gan esmu gandrīz pārliecināta, ka mani stilbi neatbilst jūsu prasību standartam.

Un kā ir ar jūsu slimo sirdi?

Manu sirdi? Tai ir labie un sliktie brī�i. Kad kāpju pa kāpnēm, tā pukst un sēc ka veca automa�īna. Domāju, ka tas vairs ilgi nevilksies. Bet kāpēc jūs tā prasāt? Vai baidāties, ka pa�am vajadzēs uzņemties kopējas lomu? Varat neuztraukties to es nojums nekad neprasī�u.

Varbūt vajadzētu dot ziņu jūsu bērniem? Varbūt viņiem pie�nācis laiks pār jums parūpēties?

Mani bērni ir talu projām, Pol, aiz trejdeviņām jūrām. Kāpēc jūs pieminējāt manus bērnus? Vai gribat adoptēt arī viņus, kļūt par viņu patēvu? Tas gan būtu varens pārsteigums. Viņi nav pār jums pat dzirdēju�i.

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, teik�u tā man ne prātā nenāk kļūt viņiem par nastu. Ja nebūs citas izejas, es pieteik�os kādā pansionata. Lai gan es skaidri zinu, ka tādas rūpes, kadas es meklēju, nespēj nodro�ināt neviens pansionāts.

-����� Un kādas tad tās ir?

Mīlo�a cilvēka rūpes.

Ja, kaut ko tādu mūsdienās tie�ām grūti dabūt. Domāju, ka jums nāksies samierināties ar vienkār�i labu aprūpi. Tā gan ir reta, bet sastopama lieta. Sieviete var būt laba kopēja, arī nemīlot savus aprūpējamos. Teiksim, Marijana.

Tad tads ir jūsu padoms samierināties ar aprūpi. Es neesmu ar mieru. Ja man būtu jāizvēlas starp labu aprūpi un pari mīlo�u roku, es jebkurā gadījuma izvēlētos pēdējo.

Bet man nav mīlo�u roku, Elizabete.

Nav gan. Nedz mīlo�u roku, nedz mīlo�as sirds. Jūsu sirds slēp�jas, tā es to saucu. Kā lai izmāna to no paslēptuves? Lūk, galvenā problēma. Elizabete satver viņu aiz rokas. Skat!

Viņiem garām strauja secībā aiz�aujas trīs motociklisti; tie dodas pretējā, Mannoparas virzienā.

lās viens, sarkanajā ķiverē vai tikai tas nebija Drago? Viņa nopū�as. Ak, jaunība! Ak, nemirstība!

Varbūt tas nemaz nebija Drago. Tā būtu pārāk perfekta sakritība. Dro�i vien tie bija Iris nepazīstami pui�i, kuru dzīslās rit vienlīdz kais�mīgas asinis. Bet tas jau neliedz viņiem iedomāties, ka puisis sarka�najā ķiverē bija Drago. Ak, Drago! � viņ� piebalso Elizabetei. Ak, jaunība!

Taksometra vadītājs izlai� viņus Konistonas terasē, viņa majas priek�ā.

-���� Nu, ko, bilst Elizabete. Si garā diena ir gandrīz galā.

�� Jā gan.

Tagad būtu īstais bridis aicināt viņu iek�a, piedāvāt vakariņas un naktsmājas. Bet viņ� klusē.

-���� Tā gan ir varen trāpīga dāvana, vai ne? saka Elizabete. Ju�su jaunais velosipēds. Tas ir tik mīļi no Drago puses. Tie�ām jauks zens. Nu Jūs varat braukt, kur vien vēlaties. Un, ja jūs vēl baidāties no veiniem blaitiem, varat vizināties tikai pa upmalas taku. Tā būs jums laba fiziskā slodze. Kas turklāt uzlabos garastāvokli. Jūs īsa laika uztrenēsiet roku muskuļus. Kā jums �ķiet, vai tur būtu vieta pasa�ierim?

-���� Aiz braucēja varētu apsēsties tikai bērns. Nevis vēl viens pieau�gu�ais.

Es tikai jokoju, Pol. Es nemaz negribu Jūs apgrutinat. �ādiem izbraukumiem es gribētu pati savu braucamo, vēlams ar motoriņu. Vai viņi vēl pārdod tos mazos park�ķa motoriņus, ko piestiprina pie divriteņiem, lai vieglāk tiktu kalna? Atceros, tādi bija Francijā. Deux chevaux, divi zirgspēki.

Es zinu, kф jūs domājat. Bet tos nesauc deux chevaux. Deux chevaux ir kaut kas cits.

-���� Vai pcldkrcsls. To gan man vajadzētu sev pagādāt. Vai atcera�ties peldkrēslus tiem bija ar pu�ķī�iem rotāts saulsargs un stūrē�anas kloķis? Varētu pastaigāt pa antikvariātiem esmu pārliecinātā, ka mēs kadu atradīsim, Adelaida ir īstā vieta peldkrēsliem. Varētu pa�lūgt Miroslavam, lai viņ� pieriko tam pārīti chevaux*. Tad mēs būtu pilnīgi ekipēti, lai dotos piedzīvojumu meklējumos, Jūs un es. Jums jau ir jauks oran�s karodziņ�, un es pagādā�u sev citu, ar zīmējumu.

Kā būtu ar bruņotu dūri**? Melna dūre uz balta lona un zem tās moto: maliens maleficorum***.

* �eit : zirgspēks (fran�u vai.).

** Angliski �mailedfist�. Tēlains miliiara vai cita vardarbīga spēka apzīmējums.

*** Malleus maleficarum (latīņu vai.) raganu veseris. Viduslaiku (1487) traktāts par raganām un melno maģiju.

Malleus maleficorum. Vareni! Jūs kļūstat diezgan asprātīgs, Pol. Kas būtu domājis, ka jums kaut kas tads ir iek�a. Labi, malleus male�ficorum būs man, bet jums uz priek�u un uz aug�u. Mēs varētu apceļot visu valsti, visu �o pla�o brūno zemi, uz ziemeļiem un dien�vidiem, austrumiem un rietumiem. Jūs varētu iemācīt man izturību, bet es iemācītu jums dzīvot no zila gaisa gandrīz no zila gaisa. Par mums rakstītu avīzēs. Mēs klutu par populāru Australijas ekscentriķu pārīti. Kas par ideju! Fantastiski! Kā jums �ķiel, Pol, vai tā ir mīles�tība? Vai mēs beidzot būtu atradu�i mīlestību?

Pirms pusstundas viņ� vel bija kopā ar Marijanu. Bet nu viņa ir palikusi pagātnē, viņ� ir atstats ar Elizabeti Kostello. Viņ� uzliek bril�les, pagrie�as un cie�i viņu nopēta. Spo�ā vēlās pēcpusdienas saule ļauj saskatīt katru sīkumu, katru matiņu un dzīsliņu. Viņ� ieskatās viņā, tad savā sirdi. Ne, viņ� pēdīgi saka, ta nav mīlestība. Tas ir kaut kas cits. Kaut kas niecīgāks.

Vai esat pārliecināts, ka tas ir jūsu pēdējais vārds? Vai tie�am nav nekādas cerības Jūs savaņģot?

Baidos, ka ne.

Bet ko es bez jums darī�u?

�ķiet, ka viņa smaida, bet lupas viegli trīs.

Tā jau ir jusu darī�ana, Elizabete. Jūrā ir vēl daudz citu zivtiņu, ka es dzirdēju. Bet ir pienācis tas brīdis, kad es jums saku: visu labu. Viņ� paliecas uz priek�u un trīsreiz noskūpsta viņu labā toņa stila, kā lika mācīts bērnībā, kreisais vaigs, labais, kreisais.

PATEICOS par vērtīgajiem padomiem Arijanai Bo�ovi�ai, Katrī�nai Logai Diplesī, Pīteram Goldsvērtijam, Pīteram Rozam, D�onam Viljamsam un Sēronai Cvi.

□ �. M. KUTZE negods

Fragments

1. nodaļa

SEKSA PROBLĒMU viņ�, piecdesmit divus gadus vecs �ķirtenis, bija atrisinājis diezgan labi, vismaz pats tā uzskatīja. Katru ceturtdienas pēcpusdienu viņ� brauc uz Grinpointu. Precīzi pulksten divos viņ� pie�spie� taustiņu pie Vindzoras daudzdzīvokļu nama durvīm, nosauc savu vārdu un iet iek�a. Pie 113. numura viņu gaida Soraija. Viņ� dodas tie�i tīkami smar�ojo�aja guļamistabas mijkrēslī un tur izģērbjas. Soraija iznāk no vannasistabas, nomet peldmeteli un ieslīd gultā viņam blakus.

Vai tu ilgojies pēc manis? viņa vaicā.

Es visu laiku ilgojos pēc tevis, viņ� atbild.

Viņ� glāsta viņas medusbrūno, saules neskarto miesu; viņ� izple� viņas augumu, skūpsta viņas krūtis; viņi mīlējās.

Soraija ir slaida un smalka, ar gariem, melniem matiem un tum�am, valgām acīm. Viņ� ir pietiekami vecs, lai varētu but viņas tēvs; bet tīri tehniski par tēvu var kļūt an divpadsmit gadu vecumā. Jau vairāk neka gadu viņa vārds lasāms viņas klientu sarakstā; viņ� ir ļoti apmierināts ar Soraiju. Nedēļas tuksnesī ceturtdiena kļuvusi par luxe et voluptй* oa/i.

Gulta Soraija neuzplijas ar pārmērībām. Sava būtībā viņa ir rama, rāma un apvaldīta. Dīvaini, bet uzskatos viņa ir pārliecināta moraliste. Viņu aizvaino tūristes, kas publiskajās pludmalēs sauļojas kailām krūtīm (�tesmeņiem�, saka Soraija); viņasprāt, klaidoņus vajag apcietināt un likt pie ielu slaucī�anas. Viņ� nekad nevaicā, kā Soraijai izdodas saskaņot savus uzskatus ar savu nodarbo�anos.

No Soraijas viņ� gust baudu, turklāt gust baudu ik reizes, tāpēc viņ� Soraijai ir pieķeries. Viņam �ķiet, ka zināmā mērā �īs izjūtas ir abpusējas. Varbūt �i pieķer�anās vēl nav mīlestība, bet vismaz mīlestības māsīca tā ir. Lai gan viņu sakars sākumā nepavisam ne�ķita daudzsolo�s, abi var uzska�tīt sevi par veiksminiekiem: viņ� tapec, ka sastapis Soraiju, un Soraija (āpēc, ka sastapusi viņu.

Viņ� apzinās, ka viņa jūtas ir pārāk mierīgas, tās pat pielīdzināmas uzticībai. Tomēr viņ� nevēlas no tām atteikties.

Par deviņdesmit minū�u ilgu tik�anos viņ� maksa Soraijai 400 randu, pusi no tiem saņem �Discreet Escorts�. Viņam �ēl, ka �Discreet Escorts� dabu tik daudz. Bet viņiem pieder gan 113., gan citi Vindzoras īres nama dzīvokļi, un savā ziņā viņiem pieder arī Soraija, �ī Soraijas daļa, �i funkcija.

Reizēm viņ� rotaļājas ar domu, ka varētu uzaicinat Soraiju pie sevis viņas brīvajā laika. Viņam patiktu pavadīt kopa ar Soraiju vakaru, varbūt pat visu nakti. Bet ne ritu pec tam. Viņ� pārāk labi sevi pazīst, tāpēc

* Luxe et voluptй (fran�u val.) greznība un bauda. Alūzija ar fran�u dzejnieka Sarki Bodlēra (1821 1867) dzejoli �Aicinājums ceļot�. Rodlērs S. Ļaunuma puķes. Rīga : [iesma, 1989. 72. lpp.

nevēlas, lai Soraijai būtu jāiztur nākamās dienas rīts, kad viņ� būs dzedrs, īgns un nepacietīgs, jo vēlēsies ātrāk palikt viens.

Tāds ir viņa raksturs. Viņa raksturs vairs nemainīsies, viņ� ir par vecu parmaiņām. Viņa raksturs ir izveidojies reiz par visām reizēm. Galvas�kauss un raksturs: divas visizturīgākās cilvēka daļas.

Rīkojies, ka liek tavs raksturs. Tā nav filozofija, �is apzīmējums �ķiet par skalu. Tas ir noteikums; kaut kas līdzīgs Sv. Benedikta klostera regulām.

Viņam ir laba veselība, viņa prāts darbojas skaidri. Viņ� ir vai, pareizāk, bija zinātnieks, un zinātniekā dzīves uztvere vēl joprojām brī�am nosaka viņa rīcību. Viņ� dzīvo atbilsto�i saviem ienākumiem, atbilsto�i savam raksturam, albilsto�i savām emocijām. Vai viņ� ir laimīgs? Galvenajos vilcienos ja, viņ� uzskata, ka ir laimīgs. Tomēr viņ� nav aizmirsis pēdējo �Edipa� kora partiju: �Neteic laimīgu nevienu, kas nav dzīves robe�u, sāpju nepanākts un bēdu, laimīgi vēl pārgājis!�*

Seksa joma viņ� ir temperamentīgs, bet ne kaislīgs. Ja viņam vajadzētu izvēlēties sev totēma*eimi, tā būtu �ūska. Domājot par savu mīlē�anos ar Soraiju, viņ� iztēlojas, ka tā atgādina �ūsku pāro�anos: ilga, pamatīga, bet diezgan atsve�ināta, diezgan lieti�ķa pat visaugstākajā kāpinājumā.

Vai Soraijas totēms ari ir �ūska? Ar citiem vīrie�iem viņa neap�aubami kļūst pavisam cita sieviete: la donna ē mobile**. Bet nevar noliegt, ka tem�peramenta ziņa viņi ir radniecīgi.

Kaut gan viņas nodarbo�anās ir izlaidīga, viņ� samērā dro�i uzticas Soraijai. Viņu tik�anās laikā viņ� sarunajas ar Soraiju diezgan brīvi, da��reiz pat izmanto iespēju izkratīt sirdi. Soraija ir uzklausījusi stāstus par abām viņa laulibam, ir lietas kursa par viņa meitu un par �is meitas veik�smēm un neveiksmēm. Soraija diezgan labi pazīst viņa uzskatus.

* Sofokls. Valdnieks Oidips // Sengrieķu traģēdijas. Rīga : Liesma, 1975. 216. Ipp.

** La donna ē mobile (itālie�u vai.) parasti tiek tulkots ka �sieviete ir nepastāvīga�, pie�mēram, tulkojot Hercoga āriju no itālie�u komponista D�uzepes Verdi (1813 1901) operas �Rigoleto� tre�ā celiena.

Par savu dzīvi ārpus Vindzoras īres nama Soraija nestasta neko. Viņ� ir pilnīgi pārliecināts, ka Soraija nav viņas īstais vārds. Da�as pazīmes liecina, ka viņa ir dzemdējusi vienu vai vairākus bērnus. Iespējams, ka viņa pat nav profesionāla prostitūta. Varbūt viņa strada �ai aģentūrai tikai vienu vai divas pēcpusdienas nedēļā un pārējā laika dzīvo cienījamas pilsones dzīvi kaut kur piepilseta, Railenda vai Aslonā. Musulmaņu sievie�tes gan nemedz tā rīkoties, bet mūsdienās iespējams itin viss.

Par savu darbu viņ� runā maz. jo nevēlas Soraiju garlaikot. Iztiku viņ� pelna Keipas tehniskajā universitātē, biju�ajā Keiptaunas universitātes koled�ā. Agrāk viņ� bija jauno valodu profesors, bet tagad, kop� lielas racionalizē�anas ietvaros Klasisko un jauno valodu fakultāte ir likvidēta, viņ� kļuvis par komunikācijas asociēto profesoru. Ka visiem racionalizā�cijai pakļautajiem mācību spēkiem, arī viņam atļauts katru gadu nolasīt vienu speciālo pētījumu kursu neatkarīgi no pieteiku�os klausītāju skai�ta, jo tas nak par labu morālei. �ogad viņ� lasa lekcijas par romantisma dzejniekiem. Pārējā laika viņ� maca komunikācijas kursus 101. �Komu�nikācijās prasmes� un 201. �Uzlabotas komunikācijas prasmes�.

Lai gan ik dienas viņ� vairakas stundas ziedo jaunajam mācību priek��metam, tomēr viņam �ķiet bezjēdzīgs komunikācijas 101. kursa rokasgrāmatā minētais pirmais priek�noteikums: �Cilvēku sabiedrība radījusi valodu, lai mes varētu pavēstīt cits citam savas domas, izjūtas un nolūkus.� Viņa pārliecībā, kuru viņ� gan nevienam neizpau�, ir tada, ka valodas pirmsākumi meklējami dziesmā, un dziesma radusies no nepiecie�amības ar skaņām aizpildīt parmengi lielo un diezgan tuk�o cilvēka dvēseli.

Viņa zinātniekā karjera aizsākusies pirms gadsimta ceturk�ņa, un tās laika viņ� izdevis trīs grāmatas, no kurām neviena nav radījusi sensāciju vai izraisījusi kaut nelielu saviļņo�anos: pirmās temats ir opera (�Boito un leģenda par Paustu: Mefistoteļa ģenēze�), otras vīziju erotiskums (�Svētā Viktora klostera Ri�arda vīzija�), tre�ās Vērdsverts un vēsture (�Vērdsverts un pagātnes nasta�).

Da�us pēdējos gadus viņ� rotaļājas ar domu, ka varētu ķerties pie darba par Baironu. Sākuma viņam �ķita, ka ta būs vel viena gramata, vēl viens kritisks pētījums. Bet rakstot visi viņa iedvesmas uzplūdi beidzās ar iestig�anu garlaicībā. Patiesībā viņ� ir noguris no kritiskiem rakstiem, noguris no prozas, kuras garums mērāms jardos. Tas, ko viņ� grib sacerēt, ir mūzika: �Bairons Itālijā�, meditācija par mīlestību starp pretējiem dzimumiem, ietverta kameroperas formā.

Kamēr viņ� stav komunikācijas studentu priek�a, viņam pa galvu �audas frāzes, melodijas, dziesmu fragmenti no neuzrakstīta darba. Viņ� nekad nav bijis izcils pasniedzējs; �ajā pārveidotajā un, ka viņam �ķiet, izkastrētajā mācību iestādē viņ� neiederas vairāk ka jebkad. Bet tie�i tādi pa�i ir arī viņa kolēģi no agrākajiem gadiem, kam jaunībā iegūtā izglītība kļuvusi par smagu nastu, jo viņi nav sagatavoti uzdevumiem, kurus tagad nākas veikt; postreliģiska laikmeta klerki.

Tā ka viņ� nejūt cieņu pret vielu, ko pats māca, viņ� neatstaj uz saviem studentiem nekādu iespaidu. Kad viņ� runā, studenti skatās viņam cauri ka tuk�am gaisam un neatceras, ka viņu sauc. Studentu vienaldzība aiz�vaino viņu stiprāk, neka viņ� gribētu to atzīt. Bet viņ� tik un tā līdz pēdē�jam sīkumam izpilda savu pienākumu pret viņiem, viņu vecākiem un valsti. Mēnesi pēc mēne�a viņ� uzdod, savac, lasa un komentē viņu refe�rātus, izlabo interpunkcijas, pareizrakstības un gramatikas kļūdas, norāda uz nepietiekami pamatotiem apgalvojumiem, katram darbam pievieno�dams īsu, pārdomātu recenziju.

Viņ� turpina mācīt augstskola tāpēc, ka tas nodro�ina viņam iztiku, un arī tāpēc, ka ta viņ� pats mācās būt pazemīgs; �is darbs palīdz viņam apjēgt, kāda ir viņa vieta �ajā pasaulē. Situācijas ironija nepaslīd viņam garam nepamanīta: tas, kur� nāk mācīt, apgūst dziļāko no visām gudrī�bām, bet tie, kas nāk mācīties, neiemācās neko. Par �o savas profesijas īpatnību viņ� nekad nerunā ar Soraiju. Viņ� nav pārliecināts, ka ari Soraijas profesijā ironija izpau�as tikpat spēcīgi.

Grinpointas dzīvokļa virtuvē ir kastrolis, plastmasas krūzītes, �ķīsto�ās kafijas kārba, trauks ar maisiņos safasetu cukuru. Ledusskapī stāv ūdens pudeles. Vannasistabā ir ziepes un dvieļu kaudze, kumodē tīri palagi. Savu kosmētiku Soraija glabā somā. Norunātu tik�anos vieta, nekas vai�rāk, viss lieti�ķs, tīrs, labi organizēts.

Kad viņ� ieradās pie Soraijas pirmoreiz, viņas lūpas bija nokrāsotas tum�sarkanas, plakstiņi ieenoti. Viņam nepatīk krā�ļu lipīgums, tapec viņ� palūdza, lai Soraija to visu noslauka nost. Viņa paklausīja un kop� tā laika vairs nav krāsojusies. Vērīga mācekle, pakļāvīga, ļaviga.

Viņam patīk Soraiju apdāvināt. Uz Jauno gadu viņ� atnesa Soraijai emaljētu rokassprādzi, Lieldienās mazu malahita gārni, kuru bija ierau�dzījis antikvariāta. Viņam patīk Soraijas neviltotā prieka izpausmes.

Viņu pārsteidz, ka ir pietiekami ik nedēļu deviņdesmit minūtes pavadu kādas sievietes sabiedrība, lai viņ� justos laimīgs, viņ�, kur� agrāk bija pārliecināts, ka viņam nepiecie�ama sieva, mājas, laulības dzīve. Beigu beigās atklājies, ka viss, bez ka viņ� nevar iztikt, ir kaul kas pavisam viegliņ�, viegliņ� un plīvojo�s ka viss, bez kā nevar iztikt taurenis. Emocijas nav nepiecie�amas, vai varbūt ir nepiecie�ama vienīgi visdziļākā, visgrūtāk uzminamā: apmierinātības dobjā skaņa fona ka garāmbrauco�o ma�īnu dūkoņa, kas ieaijā pilsētnieku miegā, vai ka klusums laucinieku nakti.

Viņ� domā par Emmu Bovan*, kas pārrodas mājās pārsātinājusies, stiklainu skatienu, visu pēcpusdienu aizvadījusi, neprātīgi dratejotics. Tad lūk, kas ir svētlaime! saka Emma, tīksminādamās par sevi pie spoguļa. Tātad tāda ir tā svētlaime, par kuru sacer dzejoļus! Nu, ja nabaga Emmas rēgs kādreiz atklus uz Keiptaunu, viņ� kādu ceturtdienas pēcpusdienu paņems �o regu sev līdz, lai paradītu, kāda vēl var būt svētlaime: pieticīga svētlaime, pieticīgi izvēlēta svētlaime.

*���� Fan�u rakstnieka Gistava Flobēra (1821-1880) romāna �Bovari kundze� galvenā varone. Flobērs G. Bovari kundze. Rīga : Avots, 1992. 384 Ipp.

Tad kādā sestdienas rītā viss mainās. Viņ� ir atbraucis uz pilsētas centru kārtot darba lietas; viņ� soļo pa Sv. D�ord�a ielu, un pēk�ņi viņa skatiens apstājas pie slaida stāva, kas pūli virzās viņam pa priek�u. Tā neap�aubāmi ir Soraija, un viņai pie sāniem iet div i bērni, divi puikas. Viņi nes sainī�us; viņi biju�i iepirkties.

Viņ� vilcinās, tad izlemj sekot viņiem no attāluma. Viņi nozūd Kaptei�ņa Dorego Zivju krogā. Abiem zēniem ir Soraijas vizo�ie mati un tum�ās acis. Tie noteikti ir viņas dēli.

Viņ� iet pa ielu talak, tad grie�as atpakaļ un otrreiz paiet garām Kap�teinim Dorego. Viņi visi trīs sē� pie galdiņa preti logam. Uz mirkli Soraijas acis cauri stiklam sastopas ar viņa acīm.

Viņ� vienmēr bijis īsts pilsētnieks, juzdamies kā mājās cilvēku augumu plūsmā, kur slepus lavās Erots un skatieni �audās kā bultas. Bet �o ar Soraiju pārmīto skatienu viņ� tūdaļ no�ēlo.

Nakamas ceturtdienas randiņā neviens no viņiem nepiemin notiku�o. Bet tik un ta atmiņas par �o atgadījumu karājas pār galvām, liekot viņiem justies neveikli. Viņam nav vēlē�anās izjaukt Soraijas dubulto dzīvi, kas dro�i vien jau tāpat ir diezgan nestabila. Viņ� visnotaļ atbalsta dubultās dzīves, trīskār�ās dzīves, vilcienu kupejās dzīvotas dzīves. Viņ� patie�ām jūt tikai vēl lielāku maigumu pret Soraiju. Pie manis tavs noslēpums ir dro�ībā, viņam gribētos teikt.

Bet ne viņ�, ne viņa nevar vienkār�i neņemt vērā to, kas ir noticis. Tagad starp viņiem atrodas abi mazie zēni, tie klusītēm rotaļājas ēnainajā istabas kaktā, kamēr māte pārojas ar sve�u vīrieti. Soraijas rokās viņ� uz brīdi kļūst par �o zēnu tēvu: aud�utēvs, patēvs, tēvs ēna. Dodamies projām no viņas gultas, viņ� jut ap sevi zibsnījam zenu slepenos, ziņkāros skatienus.

Pa�am negribot, viņa domas pievēr�as otram tēvam, tam īstajam. Vai �im vīrietim ir kaut mazāka nojausma par savas sievas rīcību, vai varbūt tas izvclejies nezinā�anas svētlaimi?

Viņam dēla nav. Bērnibu viņ� pavadījis ģimenē, kurā bija tikai sievie�tes. Kad māte, krustmātes, masas attalinajās, viņu vieta cita pec citas nāca mīļākas, sievas, meita. Sievie�u sabiedrība padarīja viņu par sievie�u mīlē�tāju un zināmā mērā pat par brun�u mednieku. Garā auguma, glīto vaib�stu, tumsnējās ādas un plīvojo�o matu deļ viņ� vienmēr varēja paļauties uz to, ka viņam piemīt kaut kas līdzīgs magnētismam. Ja viņ� paraudzītos uz sievieti ar īpa�u skatienu, ar īpa�u neatlaidību, viņa skatiens nepaliktu bez atbildes, par to viņ� bija dro�s. Tā viņ� bija dzīvojis; gadiem, gadu desmi�tiem ilgi, tas bija viņa dzīves pamats.