Vilma Delle

NEGANTAIS NIEKS

.

�Kaņep, nesnaud, spied!� pasitis galvu atpakaļ, kliedza Jēkabs liellaivas priek�galā. Bet vēj� viņa kliedzienu kopā ar ūdens plīk�ķiem un rudens lietus �alkām savēla �auganā lēk�ķē, ko spēcīgs brāziens sacirta sānis. Laika neatlika galvu otrreiz atpakaļ mest, tādēļ pla�āk ieplētās Jēkaba kājas, �okļi sacirtās, un viņ� uzgula ķeksim ar visu savu spēcīgo stāvu. Vēl, vēl, ve-ēl! un melnās liellaivas gals eausi iegrie�zās no Iecavas Misā.

Izslējās Jēkabs kā donis. Atbīdīja izbalēju�o platmali un pārbrauca ar piedurkni pāri pierei. Maz laba gan tiek, kad pati piedurkne nav neko sausāka par pieri, �jānoskurinājas. Garo, pelēko matu pielupi lipa pie vaigiem un pilnīgi aizsedza abpus galvai tās vietas, kur vajadzētu redzēt ausis. Jā, slapj� viņ� nu bija līdz ādai. Lietus, jā, un ceļā negribas stāt. Bet ne jau tas vien. Divatā uzdzīt liellaivu no Jelgavas līdz Misai, īpa�i kad iekrīt, kā �odien, pret vēju un lietu, � ar atkaru kauliem klātu lai nerēgojas. Tur vajag īsta laivinieka. Un Jēkabs tāds bija. Viļņi un straumes valdzināja un saistīja viņa prātus jau no mazotnes. Vai tur bija vainīga �ī pati Misa, pie kuras viņ� uzauga, vai arī nerimsto�ais nemiers un da�a slepena dzelme, kas izpaudās viņa dabā jau laikus, kas to lai zina. Zēna gados divas reizes slīcis un tomēr ne- noslīcis, viņ� iemīlēja ūdeni kā brāli. Tādēļ veltīgas izrādījās mātes asaras un lūg�anas, kad kāda �igāniete, rokā tai zīlēdama, bija biedinājusi: pieturi savu dēlu pie zemes, redzi, krusts viņa ceļā pār ūdeni. Kur nogrimu�i tie laiki? Kā ūdens caur pirkstiem aiztecēju�i gari gadi, kop� Jēkabam augas vasaras saule lec un noriet uz plostiem vai liellaivas. Kur� atvars vairs biedē? Kur� sēklis kaitina? Vienīgi vilnis vilina joprojām.

Atkal ķek�a kāts iegrima mālainā straumē, un Jēkabs nolīka pār to. Laivinieku Jēkabs � jā, tagad viņ� bija īsts Laivinieku Jēkabs, kad pa�am sava liellaiva. Sirds tīksmi nosila. Sava gan. Nūjā, teikt, nav tā vairs nekāda jaunā. Bet par to naudu? Pavasari soli kau� divtik, ari nekustināsi. Ar savu pirkumu Jēkabs pavisam apmierināts. �orīt prātu ne- skumdina pat Kaņepī�a smiekli: khm! Jēkabs nopircis sev tādu pavecāku zārķeli! Nokristīt vajag. Klau, Miroņkuģis! vai nebūs par lepnu? � Saprotam, kas Kaņepītim liek tādu valodu mutē. Nebūtu pa�am kabatās caurais, priecīgs sauktu �o pa�u veco zārķeli par savu. Tagad, vai Kaņepītim kūleņus mest, kad Jēkabs vīrā?

Starp piekrastes kailajiem alk�ņiem un kārkliem jau sa�redzams Cenas tilts. Atkal liellaivas priek�galā viens izslējās kā donis. Līdz ar apsēm kvēlo viņa vaigs. Ko, vai pa visu ceļa gabalu, no pa�a kapu kalna un otrpus tiltam, nevienas dzīvī�bas, kas varētu papriecāties par cilvēka kvēlo�o vaigu, darbā un priekā kvēlo�o? Miers, vaļa. Tikpat ar laiku zinās visi.

�Kaņepīt, piespied!� Jēkabs iesaucas, vairāk pa paradu�mam nekā vajadzības pēc. Gribas parunāt. Bet Kaņepītis, tīri kā saspītējies, klusē.

Nu jau viņi peld Jaunzemju robe�ās. Vēl apkārt vecajām apsēm, tad upes dārza līcis, vīksna, atvars, un klāt Jaunzemju tilts, kur Jēkabs nodomājis novietot savu liellaivu ziemas guļā.

�Izmest enkuru!� noskan rīkojums nevainojamā tonī.

�Darīts,� tikpat nevainojami ziņo Kaņepītis. Bet tālāk ar piemiegtām acīm un smīnu: �Vai neuzvilkt karogu lai?�

Nieki vien būs. Jēkabs nav tas vīrs, ko �itāds jautājums varētu aizsvilināt. Draudzīgi viņ� ļauj nokrist savai rokai uz Kaņepī�a pleca un priecājas: �Murmulis tu esi, bet laivinieks labs. Kad man pavasari vajadzēs pui�a, nāc �urp.�

�Ho-ho-ho!� Kaņepītis purina galvu, �paldies, ērzelis ar ērzelēnu vienā pajūgā, ho-ho-ho! paldies! Man pietiek ar �o pa�u reizi. Es saku: pie tevis par puisi vai ellē par zirgu � viens pīpis, āda par acīm nost tik un tā.�

�Ej nu ej, vai tad nu es tāds varmāka un izdzinējs būtu?� Jēkabs netic, meklēdams pa maku Kaņepī�a tiesu.

�Tikai,� Kaņepītis turas ne īsti no tiesas, ne glu�i pa jokam, �lietū liellaivu dzīt, kur tas dzirdēts, ko? Un vai tev galā pudelīte būs?�

Jēkaba vaigs metas nopietns. �Pudelīte, viņā galā tak dabūji. Gribi, nāc kajītē, uzvārīsim tēju.�

Paldies. To zivju suslu Kaņepītis novēl tempt Jēkabam vienam. Ar skaļu blīk�ķi viņ� pārmet dēli no laivas uz malu.

Uzkāpu�i pa iestāvo krastu līdz pagraba dārziņam, abi saskatījās, celiņi bija nokaisīti kapātām skujām, istabā dzie�dāja bēru dziesmu. Kam dzied? Kas Jaunzemjos varēja mirt? Ne Jēkabs zina teikt, ne domāt. Pārsteigts un savuties sa�traukts � tak rada cilvēki � viņ� vedina Kaņepīti iek�ā. Varē�ot sasildīties, cik necik iz�audēties. Nē, tādā reizē Kaņe�pītis negrib rādīties kā putnu biedēklis, Izsildīsies Jelgavā.

Priek�namā Jēkabs noņēma cepuri un rūpīgi saglauda matus katrpus galvai. Skaidri varēja dzirdēt skaļā balsī teiktos vārdus: �Redz', kā savīst, zūd un iz�ķīst visu ļau�u prieki!�

Pavisam klusi viņ� lūkoja vērt durvis, iegāja. Cilvēku desmit � divpadsmit stāvēja pie atvērta, nekrāsota �ķirst iņa un dziedāja. Ro�ainās drēbītēs gulēja sīks, bāls bērniņ�. Pati saimniece, Jēkaba attāla radiniece, pagrieza galvu pret ne�gaidīto viesi un sniedza roku. Nejautāta paliecās tuvāk un pa�ukstēja: �Vaļiniecei meita nomira.�

�Redzi, kā savīst, zūd un iz�ķīst visu ļau�u ko�ums!� gausi un gari vilka izvadītāji tālāk.

Tik viena balss, dzidra, jauka, skanēja pāri visām citām.

Savāds, nenoteikts saviļņojums lika Jēkaba skatiem vēlreiz vērsties uz �ķirstiņa pusi. Galvgalī, kur dega vienīgā svece, stāvēja viņa.

Vai! vai cik skaista! Ķir�i � viņas mute, mati � liepu

medus. Dziļi pār acīm gulēja ēnaini plaksti. Jēkabs juta: ja

viņa tos paceltu, viņam pietrūktu drosmes ilgāk uzlūkot. Kā

viņa dziedāja! Vai tā bija bēru dziesma? Kā cīrulis cēlās

balss . . . pēk�ņi plaka un kritās kā nāves �ņaugos . . . lidoja

atkal, it kā izlūgdamās sev to laimi un prieku, to ko�umu

un godību, kas zūd un savīst. Viņas rokās cie�i bija iekļauts

mutautiņ�, i

Jēkaba krūtis pār�alca sīkas trīsas. It kā tā būtu viņa sirds, kam nepazīstamā apskāvusi savus pirkstus. Un dzies�mas vārdi, kas plūda no ķir�u mutes, vārdi, kas dziedāja par prātu, domām, bagāto krājumu un spēku, par visu, visu, kas savīst un zūd, sakūra Jēkaba krūtīs dzīvības sārtu jo gai��āk. Un tomēr, kā kādu smagu pretrunu vajāts, viņ� lūkoja novērsties, varbūt pat aiziet, bet pār viņa vaigu noritēja asara, un dziļā lēnprātībā noliecās galva. Neatvairāma tu�vība, sāpīgi kvēls mīļums sasaistīja viņa prātu un jūtas ar nepazīstamo sievieti.

Dziesma rima. Brūnas, trīco�as rokas uzlika �ķirstiņam vāku. Asi iedrebējās ķir�u mute un mutautiņ� aizsedza to. Bērinieki sakustējās, griezās uz durvju pusi. Da�as rokas pastiepās pret Jēkabu, sasveicinājās, un viņ� atkāpās sien�malē.

Istabā bija palikusi arī saimniece. Tai rūpēja dzirdēt, ko Jēkabs tādā suņa laikā nācis. Ak tā, ar liellaivu? Ar sava pa�a? Nu redzi, tik redzi, kas par kungu! Bet tad gan bū�ot izlijies, ka ne vīlīte sausa. Tūlīt viņa palūkos kādu sava ne�laiķa kārtu, un Jēkabs varēs . . .

�Nē, nē, tur pa�am � lādītē � lejā � gan jau,� Jēkabs atrunājās nevaļīgs, un pa�am tīri nemanot, piere piekļāvu- sies pie loga rūts. Tur laukā pie ratiem, kur izvadītāju pul�ciņ�, stāv arī viņa. Melns lakats sedz tai galvu un plecus, sedz un neaizsedz ra�eno dzīvību, ko pau� viss viņas jauna�vīgais stāvs.

Jēkabs gan būs ko teicis, jo radiniece atbild:

�Tā? � tā Lizīte, mūsu vaļinieku meita. Tādi Me�apuikas no Pēterniekiem, neesi dzirdējis? Jurģos tik atnāca. Lepojas � meita drusku paskolota. � Ko tu tāds � tāds vien kā gur�dens? Neesi vesels?�

Jēkabs groza rokās savu slapjo platmali.

�Es jau neko � es tik tā domāju . . .�

�Ko tu domāji?� radiniece raugās vērīgāk. �Nē, no tiesas, kāds tu izskaties? Acīs tīri kā drudzis.�

Netīk Jēkabam tāda uzmanība. Nav ierasts.

�Karsts,� viņ� negribīgi iesmejas, bet pierē ievelkas divas stāvas rievas.

�Tā? Izlijies līdz ādai, un viņam vēl karsts!�

Rūpīgai radiniecei par atbildi no�īkst durvis, Jēkabam izejot.

Liellaivas galā viņ� pacēla lūku un pa redeļu kānītēm nolaidās drēgnā puskrēslā. Tik jau bija gaismas, cik iekrita pa lūku. Un tā pati tagad bija jāpamet pusvirus, lai lietus necirstu iek�ā. Kajīte. Jā, tā viņu sauc. Savādi, domā Jēkabs, vakar un vēl �orīt �ī telpa viņam bija likusies gau�ām mīlīgs mājoklis tiklab dienā kā naktī. Kā gan te trūka? Bija sava lāviņa ar maisu un segu, maza �uguna krāsniņa, savs gal- delis un bluķītis, kur apsēsties. Bet tagad �ī mītne �ķita glu�i brīni�ķīga. Te cilvēks varēja pazust kā ūdrs savā alā un justies mierīgs un dro�s. Un pārdomāt, daudz ko pārdomāt.

Lizete . . . Lizete viņas vārds . . . Bet balss . . . kāda balss . . .

Atsēdies, Jēkabs paņēma no kakta pagalīti un sāka plēst skalus ar tādu skubu un prieku, it kā jaukāka darba pasaulē nemaz nebūtu. Kad krāsniņā sprak�ķēja un rūca, viņ� sāka pārģērbties. Zeķes, tāpat veļu nācās novilkt somiski, tā pie�lipu�as. Ta�u beidzot slapju drēbju metiens gulēja pie pui�a kājām, un viņ� varēja mierīgi atsēsties, lai sakoptu savu galvu.

Jā, savu galvu. Ko liegties, tā Jēkabam sagādāja ne ma�zumu rai�u. Un garus gadus cauri. Vai Jēkabs gan nezina, ka �os laikus neviens puisis nevalkā matus pāri apkaklei un pāri ausīm, līdz pat tai vietai, kur sākas vaigu bārda? Tāpat �ī vaigu bārda, paretā, rūsganā, vai viņ� to audzinātu, ja nebiju�i garie mati? Bārda un mati kopā ta�u tik ne�ganti nelēca acīs kā mati vieni pa�i par sevi. Un tos � tos varēja tikai apgriezt, bet ne nogriezt. Jo tur, aiz labajiem deniņiem, ap auss vietu, kur Jēkabs patlaban tik rūpīgi sa�sukā un pieglau� matus, spogulītī raudzīdamies, tur nav glu�i viss vēlamā kārtībā. Desmitām un atkal desmitām rei�u �is spēcīgais puisis lūkojis sev iegalvot: nieki, blēņas � kas bijis izbijis, �itāds sīkums �urp vai turp! Un tomēr matu garums turas savās ierastajās robe�ās jau vairāk kā div�desmit gadus. Vai tur nav cilvēkam ko pārdomāt? Sevi�ķi �odien.

�is pats nieks, kā Jēkabam trūkst un ko negribas pat vārdā saukt (negribas, nu!), tomēr izrādījies tik liktenīgs, ka cilvēks tad tik attopas, kad jau bez iebildumiem skaitāms smejamo vientuļu kārtā. Jānopū�as � �etrdesmit �etri! Jēkabs izslienas staltāk. Nieki. Vai viņa vaigs vēl nezied kā pati vasara? Vai rokas un kājas tvīktin netvīkst pēc darba? Vai dzīvē viņam trūkst sāta, vai veiksmes? Lūdzu, kuru �ī liel�laiva sauc par kungu? Un kas Jēkabam vēl padomā, nu gan jau ar laiku dzirdēsiet visi. Bet � varētu nogriezt matus, desmit gadus jaunāks kā likts.

Lizete . . . Lizete viņas vārds �

Kā sevi dro�inādams, kā mierinādams Jēkabs vēl lieku reizi pārliek: spēks, veselība, laba griba, uzņēmība, laiva, nauda, labākās izredzes nākotnē, vai tie�ām tas neatsver to nieku? Viņ� iemet krāsniņā vēl malku un glu�i neap�zinīgi sāk dūkt pirmīt dzirdētās dziesmas meldiju, kas tik ne�gaidot likusi viņam atskārst, ka �is tie�ām ir pēdējais laiks sākt īstu dzīvi � nu, tādu, kā visiem cilvēkiem. Atskārst? Kas likusi atskārst?

Lizete . . . Lizete viņas vārds . . . >

Klau, tur Jēkabu sauc kāds vārdā. Viņ� drusku pakāpjas un pabā� galvu pār lūkas malu. Ā, uz tilta uzbēruma stāv Jaunzemiene. Nevarējusi �o sagaidīt, nākusi lūkot.

Viņa sasit plaukstas � ak, mū�s, skurstenis lai kūp! Kas tad nu �im nekaitot, kad pa�am sava mui�a! Nē, lai nu vēl sakot, ka mūsdienās cilvēks ar godīgu darbu vien netiekot uz priek�u.

�Jā, �is daikts vasarā man griezīs labu naudiņu.� Kāds prieks cilvēkam runāt par gai�u nākotni.

Tad saimniece mudina rada gabalu uz istabu. Drīz bū�ot arī �ie no kapiem mājā, tad visi kopīgi ieturē�ot pusdienas. Lai nākot vien dro�i, netērē�ot jau sve�a labumu, � gaļa un baltmaize pa�as saimnieces dota.

�Ko dai'īsi, kad cilvēkam uzbrūk liksta pēc likstas. Pats Me�apuika sarā izslimojās ilgo laiku, vēl tagad nekāds strād�nieks. Un se�as mutes barojamas. Nu nomirst mazais, teiktu � paldies Dievam, bet atkal posts: jāpamet gandrīz virs zemes, tāda tuk�ība,� viņa nobeidz pie durvīm.

Ak, likstas . . . nabadzība . . . Jēkabs klausās ar patei�cīgu prātu. Tādas ziņas viņa nākotnes plānos labi iederas. Cik labprāt viņ� vēl pavaicātu: �Un ko tad Lizete, vietā vai pa�iem klāt?� Lizete � kā nu tik vaļīgi sauks taisni vārdā? Jēkabs grib būt pavisam pieklājīgs:

�Un ko tad jaunkundze, tas ir . . . ?�

�Ak mūsu Anniņa? Tā jau nu pilsētniece, rudenī novedām uz Jelgavu, ģimnāzijā iestājās.� Un runīgā radiniece nosē�dināja Jēkabu pie klāta galda, mudināja iekost, ko nu acis redz, kamēr pati ņēmās pārstāstīt par visiem radiem un apradiem. Tā runājot un klausoties viņi bija apciemoju�i da�u kaimiņu, izbraukāju�i Jelgavu un pat Rīgu, tad tik pārnāca izvadītāji. Visi purinājās un drebinājās, pukojās par nelāgo laiku un ar skubu sēdās pie karstajām bļodām.

�Kādu Jāņu saulīti rudenī var gribēt?� sēzdamies Jēka�bam iepretī, ierunājās kalsns vīriņ�, pie kam viņ� draudzīgi, mazliet skumīgi paskatījās Jēkabam taisni acīs. Me�a- puika � Jēkabs nodomāja, vērodams viņa brūnās, izkaltu�ās rokas, kas pirmīt bija uzliku�as �ķirstiņam vāku.

�Tēt, pavirzies drusku tālāk, lai mums visiem tiek vietas,� Jēkabam tie�i pretī nosēdās Lizete, sev klēpī ieņemdama mazu meiteni.

Jēkabs pagrieza smeļamās karotes kātu uz jaunavas pusi.

�Lūgtu.�

Ko �āds vārdiņ� Laivinieku Jēkabam maksā, viņ� nemaz lāga nepagūst apjaust, jo ķir�u mute saka:

�Paldies.� Un divas acis, lielas, laipnas acis paveras tie�i pret Jēkabu. Varbūt ar Jēkaba vaigu varētu kas notikt, ja tas jau iepriek� netvīcis rudens apsei līdzīgi. Bet drosme tūktin tūkst. Jau pui�a platā plauksta pacēlusi balto rausi kā uz paplātes.

�Lūgtu, jaunkundz.�

�Memm, memm, paklausies, mūsu Lī�eli sauc par jaun�kundzi!� mātes piedurkni rausta maza puikas roķele turpat Lizetei blakus.

Kā dzelta atraujas platā plauksta un nezina vairs kur palikt, kur nē.

Māte gan a�i aizklāj nevietā pavērto muti, toties daudz citu paveras jo skaļiem smiekliem.

�Ko jūs no bērna varat prasīt?� mierīgi nolīdzina tēvs. �Kad viņ� ļaudīs bijis? Ko labu dzirdējis?�

Tomēr �ī valoda Jēkabam maz spēj līdzēt. Kā pret straumi ceļas krūtis, kad viņ� grie� sev �ķēli no vainīgā rau�a. Kas zina, varbūt ne tik daudz par zēna vārdiem, kā pret viņu � Jēkabu � slējās �ie smiekli. Kam arī tā vajadzēja teikt? Var�būt tie�ām izklausījās smieklīgi. Tādi smalkumi, ko var zināt? Nav vis ķeksis, ko cērt un gremdē, nakti pamodies. Cie�i noņēmies nerunāt vairs ne vārda, iekam nav mutē piecreiz apgrozījis, Jēkabs sāka ēst lēni, pamatīgi, ar baudu, kā jau īsts darba cilvēks.

Bet vai tas nācās viegli? Sēdēt kā svecei, mierīgi cilāt roku, mierīgi velt kumosus lejup �eit, viņas acu priek�ā! Ak, �īs rokas spēj gan katru liellaivu ievadīt vēlamā ceļā, bet ko iesākt ar savu sirdi? Tā nu notika, ka Jēkabs bija paēdis ātrāk par citiem. Jānoiet lejā, nemaz neatminot, vai pirmīt lūku aiztaisījis, vai nē.

Pag', to nāragu grib apskatīt vēl da�i citi, lai. Arī Līzete ar saimnieku meiteni izmetas līdzi, palīdu�as abas zem viena lakata.

Paiet labs brīdis, kamēr Jēkabs ar pavadoņiem izstaigā savu kuģi no viena gala līdz otram un smalki izstāsta �iem, cik tūksto�u ķieģeļu, cik kubiku smilts un grants vai malkas �itāds bladācis var uzņemt, un cik var atlēkt peļņas izdevīgā reizē no braukuma, cik visā vasarā. Tie ir briesmīgi skaitļi, ko Jēkabs te izmet kā nieku. Tūksto�i un desmittūksto�i tā vien grie�as. Arāja cilvēkam tik atliek sacelt plecus un nosēkties.

�Kozi, kad labi, lobjas, citu rudeni varēsit sitam no ribu kaula iztaisīt vēl otru tādu naudas pūķi! Tā vajag. Man patīk, kad latvie�u cilvēks iet uz aug�u,� bilst Me�apuika.

Vēlīgā valoda atraisa Jēkabam mēli pavisam. Ko liegties, �ogad viņam lieli nodomi. �oziem cirvis un zāģis lai paliek aizkrāsnē. Nopirks zirgu, ragavas � tad pavisam cits un kas.

�Traks, kur tu tik daudz naudas rāvi? Būsi kādu bagātu �īdu aizgrābis!� smejas Jaunzemju puisis.

Runādamies viņi nonāku�i atpakaļ līdz laipai. No kajītes lūkas iz�aujas Lizetes galva.

�Vai, kā mums te patīk! Abām ar Bertiņu. Maza maza istabiņa, mazas lietiņas, taisni kā pasakā, kā pie i ūķībiem,� �alo ķir�u mute.

Laivinieku Jēkabam � roka uz sirds � jaukākas valodas pasaulē nevar būt. Piecas reizes viņ� apgroza mutē �jā�, otras piecas �paliec� un vēl piecreiz �ņem to sev�. Bet tad jau ir pulka par vēlu vairs ko bilst, jo meiteņu kājas nozib aug�up pa krastu.

A�i Jēkaba roka ļāva aizkrist lūkai, it kā tā vēl varētu paglabāt daļu no tā jaukuma, kas bija sitis aug�up no ka�jītes krēslības un skalojis kā karsta strūkla viņa sirdi.

Kad istabā iededzināja lampas, rudens �ļaksto�ā tumsa un drebino�ais vēsums sadzina cilvēkus draudzīgā �urmiņā, lika tie�āk, cie�āk ieskatīties cits citam vaigā un, kur iespējams � pasmieties skaļāk, kur vēlams � noslaucīt asaru, bet galve�nais � piedot gudru padomu. Un gudrs padoms, pēc visu domām, pa�laik pavisam nepiecie�ams Jēkabam. Jo redzi, naudu nopelnīt un sakrāt � nu, neviens jau nesaka, ka tā nepavisam nebūtu skola, bet lielākā skola � gudri izdot. Jā, lai Jēkabs neņem ļaunā, bet zirgs nu nav glu�i tas pats, kas nārags. Nopirkt labu zirgu, krietnu zirgu � bez niķiem vīvelēm un septiņām citām kaitēm un, galvenais � nepārmak- sāt, tā, brālīt, liela māksla. Nu paklau, Jēkabs tak pazīst �igānu Kukaini, jā? un �īdu Mau�eli arī? � nu, lūk, toreiz pat, tajā bargajā vasarā, kad pērkons Smeltēs iespēra akā un Aizpurim nospēra lielo, ābolaino zirgu . . . Un �im ieva�dam seko raibu raibie stāsti par to, cik traki piekrāpu�ies, zirgus pirkdami vai citreiz mīdami, tādi un tādi zināmi cil�vēki. Domā, latvie�u zirgu tirgotāji labāki? A-ū, brālīt, tie visi Mau�eļa un Kukaiņa skolas cauri gāju�i un iebā� cil�vēku maisā pa amerikāņu modei.

Klausoties �os nostāstus, bija gandrīz vai jātic, ka īsti labu zirgu pasaulē nemaz vairs nav, vismaz, tādi nav nopēr�kami, jo labos neviens nepārdod.

Cie�āk sakļāvās Jēkaba lūpas. Ko nozīmē biedino�ie pa�domi? Vai atkal sīka skaudībiņa nemeta sprunguļus ceļā? Ja tā, tad arī Jēkabam te savs vārds, lūdzu:

�Nu, tad es pērku vienu pre�u automobili. To ta�u tad varēs dabūt labu?�

Lepni teikts. Ko tu tādam nodarīsi! Tūlīt sākās lēnprātī�gākas valodas: kādās vietās un cik lielas cirsmas �ogad no�zīmētas.

Ek, murmuļi! It kā ar tādiem krikumiem Jēkabs netiktu galā viens. Bet galvenais, pats galv . . .

�Es skatos un skatos visu laiku, kāds jums interesants matu sasukājums. Pavisam īpatnējs. Kā senlatvietim. Un bārda taisni kā Ziemelim Me�vidus ļaudīs. Esat redzēju�i?� tā ķir�u mute.

Spo�s asmentiņ� nelādzīgi skribina Jēkaba sirdi. �Viņa zina? . . . Jau zina? . . . Tad visam beigas.�

�Mati. . . jums taisni mati. . .� viņ� dve� kā mirējs.

�Kā nē, tas tak mans arods,� liedama alu glāzē, Lizete �alo tālāk. �Ja jums tik lieliski nepiestāvētu, es tūdaļ ar �ķērēm klāt.�

�Vai liksi mierā Jēkaba matus! Ja tev nagi tik trakoti niez, ekur kūtī man tas melnais auns, nocērp to un safrizē pēc jaunākās modes,� iejaucās saimniece sev pa�ai un citiem par smieklu.

Un tad � Jēkabs netic savām acīm � Lizete sē� viņam blakus uz sola, un tādi vien savādi vārdi, kā spindzeles, kā sīkas masaliņas �audās, un grie�as, un sīc ap viņa galvu: �Laiviniekam jauka dzīve, vai ne? Ar un pi- et straumi, mū��īgā trauksmē . . . Zvaigznes debesīs un dzelmē jums mirdz! Ak, arī es mīlu tādu nemiera dzīvi! Nebūtu man brun�i jāvalkā, ticat � neticat, aiz trejām jūrām plīvotu mani mati.�

Strauja nopūta aizslēdza ķir�u muti.

Jēkabs cīnās ar sevi. Jods zina, no kādām dzelmēm atkal iz�āvies tas senais pārgalvnieks, tas otrinieks, kam nieks ar meitu klēpī mesties loga rāmjos un pazust tumsā. Jo pret neizprotamo tam tikai viena atbilde � spēks. Jēkabs cīnās ar sevi. Acis blen� drūmi. Mute izmet kā cilpu:

�. . . mani izsmejat?�

�Ko jūs runājat? Es? Kādēļ?� un viegla roka aizskar Jēkaba piedurkni, galva pieliecas mazliet tuvāk, kad ķir�u mute �ukst: �Es redzu, jūs neesat ikdieni�ķs cilvēks. Tādēļ ar jums es runāju, ko saka mana sirds.�

Tad Lizetes vairs nav.

Jēkabs izvelk zilu drāniņu un ilgi slaukās. Kad viņ� to iebā� atpakaļ, viss vaigs-ieguvis pavisam citu izteiksmi. Sa- i,tuklo uza�u vieta raugās tīksmīgā mulsā noreibu�ās acis: d/.iidi'lilt? neka jus nedzirdējāt! � un nevajag arī � tas bija i'uiiiHh vionlgi man � man!

Viņ� izdzer vēl otru glāzi alus un pieceļas. Viņi iet ar saimnieci uz dibens istabu, Jēkabam tāda maza runā�ana.

Labu bridi viņi jau tur sē� katrs galdiņa galā, jau pārru�nāju�i par �īs vasaras ra�u, vēl otrreiz par Anniņas skolu Jelgavā, tad Jēkabs spēji izslējās: �Tā nu tas ir, es gribu bildināt Lizeti, un tu man palīdzēsi.�

�Jēkab! . . . Lizeti! . . . Kad tu vēl puika būtu, es teiktu: muļķis; kad tu būtu piedzēries, es teiktu: ej izgulies! Ko lai tagad saku?� Jaunzemienes apaļās plaukstas dziļā pārstei�gumā kā salipu�as.

Jēkabs arī nezina, ko lai tagad saka, bet viņ� tomēr gribētu, lai radiniece runā ar Lizeti. Jo redzi, tas nu ir tā: Lizeti vai citu nevienu, �oreiz vai vairs nekad!

�Dieviņ tētiņ, pusdienā ieraudzījis, vakarā bildinās! Savu mū�u mūsu rados tādas lietas nav dzirdētas. Jēkab, Jēkab, neliec apsmieklā vecu ļau�u padomu: kas karstu strebj, sade�dzina lūpas! Tuk�i, pliki cilvēciņi. Diezin no kāda pasaules gala nākdami. Un ko tu par Lizeti zini? Frizierīte � daudz tāds amats sver? Esot ģimnāzijā gājusi. Es nemaz neticu. Kālab tad netiek uzņemta pat ne inteliģentos bezdarbniekos? Sē� un skrubina to pa�u tēva bada garozu.�

�Man viņa patīk,� tas ir viss, ko Jēkabs var pateikt pret radinieces iebildumu kaudzi.

�Tā? Nu lai tad tu arī dzirdi, kas tev citādi nemaz ne�būtu jādzird. Vai tu zini, vai es zinu, kas tam bērnam, ko �odien apraka, bijusi īstā māte? Tinībās biju�i neesam. Pati Me�apuiciene par savu gan sauca, tak ne asaru �odien neno- birdināja. Un Lizete dziedāja kā lakstīgala. Vai nebija tā? Nu redzi, tev nav ko teikt. Man pa�ai aug meitas, es ne�gribu tiesāt nevienu, bet tas arī ir tiesa, ka neviens no savas slavas nekur nav aizbēdzis. Laba vai ļauna, tikpat uz pēdām. Un kāda Lizetei daba, akls to nevar neredzēt. Cik trūka, kad jau ar pirmo redzējumu tev gandrīz vai klēpī sēstas.�

Jēkabs noskurinājās.

�Tu runā tā, it kā tev pa�ai manis vajadzētu.�

�Jēkab, Jēkab! Vai tie�ām tu nesaproti, ka veselais cil�vēka prāts kliedz, lai �itāda trallina nepaliek par tavu lik�teni?�

Likteni . . . Liels un varens vārds. Un ķir�u mute runāja tik brīni�ķīgi: tu neesi ikdieni�ķs cilvēks. Vai tas nebija lēmums un reizē solījums? Neviens cilvēks nekad ar Jēkabu tā vēl nav runājis. Liktenis . . . kādēļ tas lai nebūtu lik�tenis?

�Tur nekas vairs nav grozāms,� Jēkabs noteic tik pār�liecino�i, ka radiniece sāk saprast, ka tie�ām te maz kas vairs būs grozāms. Alt, Kungs! apmāts un apmāts!

�Nu teic, kur tu viņu liksi? Ko viņa māk? Pogu tev neie�ūs. Un ja arī ie�ūs, tad a�gārni. Sagriezt rimbuļus uz ausīm, nolakot nagus � visa viņas māka.�

Zemāk noliecās Jēkaba galva. Viņ� ir noskumis. �Tad tu nerunāsi vis? Bet varēji gan. Kas cits man palīdzēs? Pa�am tādās lietās, tu zini . . .� viņ� nostostās un nepabeidz. Lū�dzo�a vina balss. Lēnas vina acis. ) >

Drusku ie�ēlināta, Jaunzemiene lūko skaidrot, ka viņa ta�u grib palīdzēt un vienīgi tādēļ viņas sirds, viņas mute saka nē un nē. Nu, pagaidīs vismaz kādu laiciņu, Jēkabs tagad vaļas cilvēks, padzīvos Jaunzemjos vienu otru dienu, noklausīsies, noskatīsies, kas un kā, lai pēc tam nav jāko� nagi nost.

�Un tad tu runāsi?�

�Ja jau nu citādi pavisam dzīvotājs neesi, varbūt runā�u arī,� viņa kļūst pielaidīgāka, cerēdama ar laiku kliedēt Jēkaba apmātību.

�Paldies tev, radiniec!� Kvēls pateicības skūpsts skar pārsteigtās sievietes roku.

Un tad projām viņ� bija, tas trakgalvis. Vai, manu dieniņu, kādu galu tas ņems?

Paiet diena � divas � piecas. No upes, pāri pagraba jumtam, ceļas un ceļas tieva dūmu strūkliņa, it kā tur kāds pastāvīgi kūpinātu tādu palielāku cigāru. �ie dūmiņi ko� Jaunzemienei acīs un savelk pieri septiņās grumbās. Jā, ko ar tādu iesāksi, kas ierāvies kā roka cimdā?

Viņai taisnība, jo Jēkabs gandrīz tik vien sētā parādās, lai a�i nomestu radinieces priek�ā kā kvēlojo�u ogli savu � nu? Līdz �im Jaunzemiene bija atrunājusies �ā un tā, bet �odien tī�i piemetināja, vai tad �im tā svilstot?

Lai velns par stenderi paliek! Svilst.

�Ja tu �odien pat nerunāsi, tad � tad . . .�

�Ko tad? Tu runāsi pats?�

�Tev smiekli, kad cilvēks kā diegā pakārts! Es ilgāk to necietī�u!� krēslā atkritis, Jēkabs izdvesa caur zobiem un iecirta galvu rokās.

Nē, tā vairs nebija bērnu spēle. Radiniece uzlika roku uz pui�a pelēkās galvas.

�Pagaidi, es bū�u drīz atpakaļ.�

Lieliem soļiem Jēkabs sāka staigāt pa istabu. Neganta reize. Slīkt � nieks pret visu �o. Ūdenī tu, cilvēks, palaidies pats uz saviem spēkiem. Tagad viss uzticēts otra prātam. Un kādam vēl? Te Jēkabs saduga. Vai tik viņ� savu lietu nebija nodevis pavisam neīstās rokās? Vai dro�āk tomēr ne�būtu bijis pa�am? Bet vairs glābt ko bija par vēlu � Janzemiene vēra durvis. Piktais uzbļāviens sunim, kas spraucās līdzi, un asais durvju piecirtiens nevēstīja nekā laba.

Puisis palika durteniski.

�Ar to vējavicekli es vairs tālāk nerunāju. Vai tu zini,

kā vina tevi nosauca? Tikko es izteicu, lai nāk saņemt savu � ' �

laimi un pieminēju tavu vārdu, viņa sakampj galvu: ko, tas senlatvietis! � un laukā bija.�

Sameklējusi aizkrāsnē krāsns urķi, Jaunzemiene sirdīgi dauzīja un rakāja pusdegu�ās pagales. Tikai pēc laba brī�a vina atkal atlieca muguru.

�Tu vēl tepat? Es tavā vietā neteiktu vairs ne trīs un ietu savu ceļu.�

Labi. To var. Un Jēkabs tie�ām iziet. Lēni, apdomīgi viņ� sper katru soli, it kā �ī gaita būtu pati svarīgākā viņa mū�ā. Senlatvietis . . . savādi. Jā, bet kas gan tur bija ļauns? Kādēļ dusmoties? Tovakar lai � kā senlatvietim . . . nē, pavisam mīļi tas izskanēja. Tikai viens paliek kā bijis, paliek pats mezgls, � kā tagad tikt pie skaidrības? Tas nu jāpārliek un jāapsver �ovakar visā klusībā.-J�āpnītēm �īkstot, pui�a stāvs sāk nogrimt kajītes krēslībā.

�Labvakar! Vai ciemiņus gaidījāt?� no lejas trauc pretī strauj� jautājums.

Sastomās Jēkaba kājas, kā kad kāpnītes pēk�ņi būtu iz�ļuku�as no pēdu apak�as. Bet ne par velti viņ� laivinieks, nolec atmuguriski jautātājas priek�ā.

�Gaidījāt?� vēsa roka iegulst Jēkaba platajā plaukstā.

�Gaidīju.�

�ajā bridi Jēkabs gatavs zvērēt, ka visā savā mū�ā nekā cita tik gau�i nav gaidījis, nekā cita nav vēlējies, jā, varbūt vienīgi tādēļ dzīvojis, lai �obrīd turētu Lizetes vēso roku un atkārtotu �o vienu vienīgo vārdu � gaidīju. Bet vēl viņam gribas pateikt kaut ko tādu mīļu, tādu nebiju�u, ko nevie�nam cilvēkam nekad nav teicis, nekad neteiks, un viņ� sa�spie� cie�āk vēso roku. �Manu likteni. . . liktenīt manu . . .�

Lizete iesmejas skaļi, no visas sirds.

�Nē, tas ta�u lieliski, � turēt savu likteni rokās, vai ne? To katrs vis nespēj.�

Arī Jēkabam jāiesmejas. Bet ne glu�i no sirds. Varbūt viņa varēja tā neteikt. Samulsis viņ� atlai� Lizetes roku.

�Bet mēs jau te nosalsim, durvis vaļā,� Lizete �alo, viegli nodrebinādamās. Un kamēr Jēkabs iededzina mazu skārda lampiņu pie sienas, viņa ir aizvērusi lūku, nokāpusi atpakaļ un sē� uz vienīgā bluķī�a, rokas pār ceļiem sakrustojusi.

�Un tagad, ko mēs vārīsim vakariņās?� taisni tā saka ķir�u mute. Tik vienkār�i un viegli viņa to pasaka, ka Jēkabs samulst vēl vairāk. Kā saguris viņ� noslīgst uz lā�viņas gala. Lūk, cik jauki viņa smejas par tevi!

�Lizet � es nevaru tā. Jums jāpateic, ko jūs par mani domājat?�

�Tie�ām? Tas man vēl jāteic?� un viņa smaida tik jauki. �Vai viss jau nav izteikts ar to, ka es te sē�u un runājos glu�i kā savās mājās?�

�Jā, bet pirmīt. . . kad saimniece . . .�

�Ko saimniece? Varbūt man vajadzēja mesties viņai ap kaklu? Ak jūs � jūs � es nezinu, kā lai es jūs nolamāju!� smejas viaas acis, smejas ķir�u mute. �Es necie�u starp�niekus, tas viss. Un tādēļ bēgu un atbēgu, nu, jūs jau redzat, kur esmu atbēgusi. Vai vēl man būs jāteic, ko es domāju?�

Jēkabs vairs karotājs nav.

�Lizet . . . Lizetiņ . . . senlatvietis � tu teici � tu vari teikt, kā vien tev tīk . . . tu vari smieties, tu vari nemīlēt mani . . . tikai paliec, paliec ar mani, lai man būtu kam dzīvot. . . Liktenīt manu!�

Maza, vēsa roka ar sārti lakotiem nadziņiem aizsedz runā�tāja muti un viņa ausi skar visuvareni �uksti: �Ja tu savu likteni mīlēsi, arī viņ� tev būs labs.�

Un tālāk notiek viss taisni tā, kā tam jānotiek, tas ir kā Jēkaba liktenltis grib. Ak �is liktenītis, ar ķir�u muti, liepmedus matiem un sārtiem nadziņiem, mīļais, labais!

Sarkanas dzijas uzliktas notecēties uz Jaunzemju vabām. Kad tās notekas un iz�ūst, Jēkabs dabū turēt ko�o gabalu uz savām rokām tik ilgi, kamēr Lizete satinusi, re, kādu jocīgu kamolu � taisni kā vēr�a sirds! Tad viņi smejas abi. Un kamēr Jēkabs gaida ceļa laiku, lai varētu braukt peļņā, un sakopj stalli savu melni, Lizete ada sarkanus gro�us. Jā, melnis un sarkani gro�i, jo kas gan ko�āk var izcelties pret sniega baltumu, kad viņi svētdienās aizlaidis līdz Jelgavai vai Daibei izvizināties. Lūk, tādēļ ari to kamanu vajadzēja. Kā nu ar ragavām vizināsies! Un gredzeni, skat, laulājamie gredzeni viņiem jau pirkstos. īstas dzelzs, haha! Tos nokala Unkas kalējs to pa�u dienu, kad viņi tur iegriezās apkalt savu melni. Bet zelta vēl nāks.

Tā jauki aizslīd pelēkās rudens dienas Jaunzemju kalpu galā. Bet vakaros Lizete saņem Jēkabu aiz mazā pirkstiņa. �Nāc, iesim uz savu pili, tur vairāk romantikas.� Un viņi nogrie�as gar pagraba dārziņu uz upi. Tur lejā, tai mazajā, melnajā kambarītī, kur patiltes straume skalojas aiz sienām un pār griestiem kūleņo vēj�, tie�ām, reizē ar Lizeti ir no�laidies kaut kas nebijis, kaut kas neizsakāmi jauks, ko vis�labāk vērot ar puspievērtām acīm, un ja Lizete sauc to par romantiku, tad laikam tā arī būs. Brīni�ķīgā romantika! Jēkabs nemaz nesaprot, kā viņ� varējis līdz �im bez tās dzīvot. Nūjā, kas tā arī bija par dzīvi? Tagad, tagad, cik mū�u jau nav izdzīvots �ais nedaudz nedēļās! Vaigu vaigā Jēkabs pazīst Me�vidus Ziemeli. Un kad Ziemelis smalsta ar galeniski iesieto izkapti vai ar spriguli savus ienaidnie�kus, Jēkaba dūres priekā cilājas līdzi. Jaukas, jaukas grāma�tas Lizete prot atnest no Jelgavas lasītavas!

Uz galda stūra deg mazā lampiņa, un krāsniņā drīz vien sprak�ķ malka, bet Jēkabs, atlaidies uz lāviņas, puspievēr�tiem plakstiem noraugās Lizetē, kas sē� turpat blakus un lasa. Patlaban viņa at�ķir Nameja gredzenu. Sarkans pave�diens iegūlis vidū, kur vakar lasīts. Gai�ā, dzidrā balss, brī�am saplūzdama ar vēja brāzmaino dobjumu un grūt�sirdīgo straumes dziesmu aiz sienas, �ūpo pui�a galvu viegli, reibino�i. Blāzmaini vizmo Lizetes liepmedus mati pret melnajām sienām. Jēkaba sejā nogulst dzelmains klusums . .. Atkāpjas melnās sienas un gaist. Simtiem sve�u zelta luktu�ros . . . Sandomiras pils. Viņam jāiet. Tum�i dim soļi un trīskārt atbalsojas. Pretī nāk viņa � zeltacainā ragana . . . �ūskas �ņāc melnajos matos . . . Marija Mni�eka . . . liek roku uz Jēkaba krūts . . . Sirds sastingst baisi � un paveras acis.

�Ko tu neelpo?� Lizete vaicā un viņas roka guļ uz Jēkaba krūtīm. �Es skatos, skatos � tu glu�i bez elpas.�

�Tu nezini . . . viņa . . . viņa iztraucēja mani . . .� Jēkabs nevar vēl attapties no redzētā sapņa.

�Iztraucēja? Kas tad? Tu sapņo vaļējām acīm. Vai aizmi�dzis biji? Atzīsties. Un kas tevi iztraucēja?� smiedamās viņa noliecās pār Jēkabu. �Tā tu man klausies! Izpurinā�u, visus tavus sapņus izpurinā�u, izkliedē�u, jaukos un nejaukos!�

Draiskām rokām viņa jauc un veļ Jēkaba matus.

Svelmains niknums uzrauj Jēkabu sēdus. Bet ir jau par vēlu, � kā cirvis pret akmeni atcirtu�ies Lizetes skati la�bajos deniņos � viņam nav auss! Zaudēta? � kā un kad? Kādēļ klusēts? Apmulsumu un jautājumu pau� viņas seja. Pēk�ņi tā nobāl. Acis! Jēkaba acis! sirdi tās dzeļ . . . smok elpa . . . stājas asinis . . . Lizete aizsedz vaigu rokām.

Vēl mirklis � vēl � un Jēkabs ir uzveicis sevi pārda�biskā cīņā. Krūtis plok un rodas vārdi.

�Lizet, tev jāsaprot,� balss skan dobji, �Ir darbi, ko cilvēks neprātā izdara, bet mū�s par īsu, lai biju�o no�ē�lotu � un runāt tik grūti. Tas . . . tas . . .� (kā kalns guļ neizrunājamais vārds) � �cīņā tas man zaudēts, ne�gantā, nelāgā . . . cīņā ar sievieti . . . Piedod, ka tikai tagad tu to zini!�

�Tu viņu mīlēji?� Lizete runā bez balss.

�Varbūt . . . Bet viņa smējās par mani. Un tad . . . vienā talkā es biju apdzēris jēgu � uz ceļa es viņai . . . tad, aizstāvēdamās . . . viņa to � ar zobiem . . . nē, es neesmu vairs zvērs. Tev nevajag bīties manis,� viņ� saņēma Lizetes roku.

No pa�as sirds pārskrēja trīsas visgarām jaunavas au�gumam. Roka vairījās pieskāriena. Viņa kapāja kā ledu:

�Rīt tu matus nogriezīsi!�

�Lizet, kādēļ �is prasījums? Tagad tu visu zini.�

�Jā, cik sve�i mēs biju�i viens otram. Un tādēļ prasu, lai tu izej ļaudīs bez maskas.�

�Piedod, tici man! Es neesmu tas vairs, kas kādreiz biju. Es neesmu zvērs,� neizlaizdams Lizetes roku, viņ� lūdzas.

�Kā lai es ticu, kad tev nebija drosmes man agrāk atzīties? Un vēl tagad tu bīsties pats sevis.�

�Tu esi ne�ēlīga.�

Ūdens tum�i skalojās aiz sienas. Vēj� drupināja un meta sausos vītolu zarus uz griestiem. Krāsniņā ogles bija izplē�nēju�as. Izplēnējis arī kāds sapnis Lizetes krūtīs. Viņa pa�ņēma grāmatu no klēpja un piecēlās.

�Ar labunakti,� viņas balss nebija atguvusi skaņu.

�Neaizej tā . . . piedod! . . .� viņ� lūdzās nelaimīgs un ne�varīgs kā apmaldījies bērns. �Vienalga � ko man mati . . . nogrieztu . . . bet tevis dēļ, tici, vienīgi tevis dēļ tagad nespēju vairs. Es nezinu, kas notiks, ko es izdarī�u, kas tev būs jāredz, varbūt arī jādzird citu izsmiekls un zaimi par mani. Lizetiņ, nu . . . piedod! Tev ta�u patika . . . senlat�vietis � tu teici tik mīļi.�

�Senlatvietis, jā � vai tu zini, kas ir senlatvietis bez vīra goda un drosmes!?�

Sāpju un griezīgu nievu pāri plūsto�s bija viņas pēdīgais skats, kad tā pagrieza muguru.

Jēkabs sagrīļojās. Viens spēriens � un redeļu kāpnītes nodārdēja gar sienu. Viens grābiens � Lizetes stāvs atsitās pretējā sienā.

�Nekur tu neiesi! Izrunā visu līdz galam! Nelga! Meitu smējējs! Tā tu gribēji teikt.�

Uz krūtīm sakrustotām rokām, asiņu pieplūdu�ām acīm viņ� �ķieda rupjus, smacējo�us smieklus kā �ultainas bezdi�beņa dūņas, ko uzvandījis grēks.

�Redzi, zvērs neplosa tevi. Zvērs nekauc. Viņ� smejas. Nāc mīļā, nāc dro�i, paglaudi viņu! � Ko tu vēl kavējies?� un nerimās �ultainie, smacējo�ie smiekli.

Kā bāla lapa pieplakusi pie melnās sienas stinga Lizetes seja. Nāves tumsā grimu�i tās skati, trūdu smaku ieelpoja krūts. Tam, kas bija miris �obrīd, aug�ā vairs necelties mū��am.

�Tu smejies . . . kad jāraud �� kā no pazemes atska�nēja viņas balss, un pār vaigiem lējās nevaldāmas asaras.

�Lizet . . . Lizetiņ �� ar griezīgu vaidu Jēkabs apraka savu galvu rokās. Tik kailu, tik atbaido�i kroplu viņ� redzēja sevi pirmo reizi. �Tomēr . . . tomēr zvērs! � Es no�ņaudzu � ar �im rokām es tevi no�ņaudzu tai bridi, kad tu atklāji manu grēku . . . manu darbu . . .�

Lizetes vaigā asinis neatgriezās. Sirdij nebija neviena m Iļa vārda, ko �im cilvēkam teikt. Neviena vienīga.

Kas spētu Jēkabu vairs glābt? Kas spētu glābt cilvēku, kam krūtis plosa atziņa: neviens tev nevar piedot vainu, ko pats neesi piedevis sev.

Gals � svelo�i asa doma sadzina acis asaras.

�Tev jāiet,� viņ� gribēja teikt, bet nepateica. Tik a�i no�liecās un pieslēja kāpnītes agrākā vietā. Pakāpās, atgrūda lūku. Gandrīz nē�us uznesa Lizeti aug�ā. Pavadījis pāri laipai, viņ� neaizmirsa pat kabatas spuldzīti atstāt viņas rokā.

�Paturi sev,� tie bija vienīgie vārdi, ko viņ� Lizetei teica. Varbūt tie bija gai�ākie vārdi, ko viņ� kādreiz bija runājis.

Nē, viņa neteica labunakti. Tik durvju bulta noklinkstēja kā nāves izkapts spalgi.

Jēkabs atrāvās no pagraba dārziņa. Gāja lejup lieliem soliem, nevērīgi un dro�i, it kā nakts un ūdeņi viņa priek�ā būtu pa�ķīru�ies, lai apraktu sevī. Laivas galā vēl brīdi pa�stāvēja. Vien tādēļ, lai redzētu, cik zeme un debess spēj būt vienlīdz melnas. Melna bija lejā arī mazā telpa. Varbūt uguni izdzēsis vēj�, varbūt tā izdzisusi pati. Vienalga. Tā vajag, kad vairs nav viņas. Nav un nebūs nekad. Un tomēr �ī bija virs zemes vienīgā vieta, kur viņ� vēl varēja palikt. Saguma uz lāviņas. Ne izmisums, ne �ēlums vairs plosīja sirdi. Dziļ�, bezveidīgs tuk�ums pārņēma garu. Tik nabags un atstāts, un nevarīgs viņ� jutās �obrīd, kā var justies vienīgi cilvēks, kura pēdas nolemts izdeldēt no zemes virsas. Kādēļ viņ� vēl dzīvoja? Kādēļ kājas atvedu�as at�pakaļ �ajā melnajā alā, kur rīts var rādīt tikai to, kā nav? . . . Lizet . . . Lizetiņ . . . �is bija laiks, kur atrisusī lapa, vēja �ūpota, noslīgst līdz trūdu zemei. Vēja �ūpota.

Gaismai austot viņ� vēlreiz sakopa melni. Vēlreiz aizgāja uz istabu. Jā, Lizetes nebija vairs mājā. Jā, jā, arī Jēkaba nebūs mājā. Vajag līdz Jelgavai. Lai tēvs tad zinās par melni.

Jā, matus nost. Un bārdu. �oreiz visu. Pavisam. Un biezas, pelēkas lēk�ķes veļas pār balto drānu. Kā veļi.

�Velns! Jēkab! Vai tu tas esi, Miroņkuģa kaptein?! Ķēms, kāds tu izskaties? Kā trīs dienas nāvei parādā!� rēc Kaņepītis.

�Nē, tikai vienu,� un viņi sa�ķindina glāzes. Tumsa. Jā, Lizetes mājā vēl nav. Ak jā, te viena zīmīte Jēkabam. �orīt aizmirsta. Jā, jā, kas tādas lai atmin? Nieki. Bet pirkstus dedzina. Un laiva tik tālu.

�Negaidi mani vairs.

Lizete.�

Nē, Jēkabs negaida. Dro�i tver roka palāvē cirvi. Cērt vienreiz, otrreiz � vēl un vēl . . . Kādu sārtu domā vēl kurt? Nē, grīdā logu ver cilvēks, kam nav neviens vairs jāgaida. Dunot un klaudzot, �ķembelēm lūztot, naglām kņirkstot, pāri visam gā�as �ultaini smiekli: �Miroņkuģis! ho-lio- ho-ho!�

Tad pēk�ņi rokas gurst, �ļūk cirvis, smiekli smok. Kas runāja klusos vārdus:

�Tu smejies�, kad jāraud�?� Nē, Jēkabs ir viens. Dziļdziļi sirdī tie atbalsojas � Lizetes pēdējie vārdi.

Ceļos sabrucis, drebo�iem pirkstiem Jēkabs glāsta �ķem- beļaino grīdu, kā nolūgdamies, kā svētīdams.

�Lizet . . . Lizetiņ � �ai vietā stāvēja tavas kājas . . . redzi, nebūs � nebūs Kaņepītim taisnība � Es neļau�u

viņam smieties . . .� >

Kad nejau�i jums gadās sastapt Misas, Iecavas vai Lie�lupes lēzenajos krastos drūmu laivinieku bez vienas auss, nolieciet galvu � �is vīrs ir pārspējis pats sevi. 1934.

Di�me�a rietumu pamalē, uz ezera smil�ainā krasta, iz�laidies plu�ķains, lēverains ciemats � Kukuļciems. �Varens mums vārds, kaut zirgiem un jumtiem var saskaitīt ribas, un iz�autajos tīklos balojas vai vienīgi ķī�u zvīņas! Ne ku�kuļiem, drīzāk asakai mēs rada!� mēdz rūgti nosmieties ne viens vien puisis un svilpodams aiziet pasaulē. Tādās reizēs tēvi izdauza pīpes pret koceņu purniem, un viņu sakniebtās lūpas liek saprast: ar kukuli ir muļķis paēdīs, bet māki dzīvot ar asaku! Ko liegties, sava taisnība svilpotājiem, sava klusētājiem: ciemats patiesi nabadzīgs, tak badā vēl neviens tur neesot nomiris, un jādomā, nenomirs arī, kamēr vien tēviem turēsies nags uz zveju, un kamēr di�me�a sveķainie celmi, pārstrādāti darvā un oglēs, atmetīs mātēm un bērniem pa sīrupa podiņam, tēviem pa �ūksnim tabakas un zēniem pa jaunai cepurei. Tomēr tik viegli aizlaist dēlus pasaulē un smieklam vēl pa�ķilt dzirkstis pāri savai nabadzībai � kas vēl tā prot kā kukuļciemnieki? �Tērauda cūciņa � pakulu astīte� � kas tādus jūs noārdējis? � Ā, kuram kukuļciem- niekam tāds jautājums lai nepatiktu! Hehē, vai gribat dzirdēt stāstu par mūsu kalēju Stipro? Un vēl � kas stiprāks par to?

* * *

Tas notika tolaik, kad ezermalā bija uzceltas ne vairāk par septiņām, astoņām būdām. Gan lejas galā, kur tagad di�ceļ�, jau rūca dzirnavas, un gabaliņu aiz tām sūnoja Pūteļa krogs. Tolaik ceļu vēl nekādu nebijis, teikt, rudeņos un pavasaros īstens ratlauzis. Un vīriem brauk�anu ne ma�zums: jāved uz pilsētām ogles un darva, jāved pa zivju ve�; melim, tā, skaties, necik ilgi � asis pagalam, riteņi ļodzas� zirgs nometis pakavu � peries nu, lai kāds suņa laiks, cauri visiem di�me�a dūkstājiem, visiem smiltājiem, uz ka�lēju. Tā nav lieta, � vajag pa�iem sava kalēja! Un Gniestu Jukums, �ito laimi, tik daudz kā zirgu apkalt pieprot. Tik nu atliek darba � uzcelt smēdi. Vai tolaik Dievam zemes trūcis, vai ļaudīm roku? Kā putns � kur noskaties, tur no�meties. Tā nu kukuļciemnieki ar talku uzcēlu�i Jukumam būdu � mazu istabeli ar smēdi zem viena jumta � tur, starp Pūteli un dzirnavām. Vīri gan gribēju�i celt pa�ā cie�matā, tikai sievas kā vienā mutē: nē un nē � tāds dumpis mazuļiem miega saldumu noskaudīs! Nu, kad par ķīvi, lai paliek, vīri piekāpu�ies. Smēde nu būtu, lakta, plē�as lai. Tik no Jukuma vairs nekāda prāta: viņ�, tā ir neviena zirga neapkalis, iegulst karstuma guļā un nomirst. Saproti nu, kad pa visu ciematu vairs ne ar skalu nesameklēt otra, kas pie laktas stātos. Teikt, vīri kā lā�i, bet ko līdz, kad mākas trūkst. Ka tevi deviņ�! �itā dzīvojot, puse labuma mums aiziet pa vējam: jāēdina diedelis �igāns, jāēdina �īdu skro�deris, vācu melderis un nu vēl kalējs lai.

�Nē, kad jāēdina, tad jāēdina, bet sve�u vairs nē � ņem�sim tik latvie�u kalēju,� domāja ciemata vecākais Grun�u Matīss.

�Hi-hi-hi-hī � ak, latvietim mazāks vēders . . .� brīnījās Valbju Tenītis. Bet neba �ajā kāds klausījās. Nu sāku�i taujāt, sāku�i gaidīt. Tikai gaidāmais aplam ilgi nenācis. Jau smēdes pa�obelēs zvirbuļi ieviesu�ies, aiz spārēm bez�delīgas � tik tās dzīvības. Tak vienā nejaukā dienā � ārā �ļalcstējis un gaudojis rudens � Kukuļciemā uzklīdis varens kergalvis � plats kā plosts, kājas kā vāles, pirksti kā doņi. �is pats tēvainis uzdevies par kalēju, turklāt vēl latvieti, un vārdā Stiprais.

Viri nu kātos! Pag, dos viņam apkalt Matīsa jauno ķēvi, � jāredz tak vira māka, ne mute. Labi, �is � velns, ne kalējs � pagrozās, pagrozās pa smēdi, un kā ņems, kā iemiegs ķēves kāju starp ceļgaliem � apkaļ kā nieku. Ķēve tādās spīlēs slapja kā ūdrs, kalējs ir nedomā pieri atslauclt. Viri nu sametu�ies acīm: �o un citu nevienu! Sitam vārdu stiprais liec kaut amata priek�ā vai pakaļā! Tad ari Matīss uzsitis kalējam uz pleca � paliec! Nē, Stiprais tūlīt ne�palicis vis, jāatvedot �urp sieva ar slkmaņiem. Zināms, manta jāpievāc, piekrita ciemnieki, un Stiprais aizgāja.

�Pazemīga dvēsele,� ceturtajā dienā atzina Matīss, jo Stiprā pieminētie slkmaņi visi nebija vis nekādi īsti slk- maņi, bet smēdes priek�ā kūņājās trīs apru�ģlju�ies cilvēku bērni. Apru�ģlju�ies � nūjā, ko darīsi � vai tad �ie gan va�rēja būt eņģeļa izskatā, kad divi mazākie nupat izrausās no tēva vilktajiem rateļiem, kur bija tupēju�i visu ceļu kopā ar mātes grāpeli, vienu īstu sivēntiņu un tēva sīkiem darba rīkiem. Pati kalējiene, dzeltena un sausa kā pārkūpējusi reņ�ģīte, ar nelielu drēbju sainīti uz muguras un otru nesamo, vēl dienas gaismas neredzēju�u, zem sirds, parādījās smēdes galā tikai pēc laba brī�a.

Un vairāk nekā? Kukuļciemnie�u acis velti griezās uz ceļa pusi. Tavu nabadzību! Tavu svētu tuk�ību! Nopūtās viena otra sieva, kas bija atnāku�as sagaidīt, un atcerējās savā iedzīvē da�u gabalu, ko pa�i varētu pieciest, bet kas atnācējiem tomēr nebūtu lieks. Vai! Te pat galdiņa nebija, kur atnesto sālsmaizi uzlikt! Saskatīju�ās un pārmiju�as da�us vārdus, sievas ielika piena krūzi lielākajai meitenei rokās un ma�zajam kunkulim � plāceni. Tas gan bija labi domāts, ta�u kunkulis vēl bija tik mazs, tik cie�i satuntuļots, un mazās roķeles tik sazilēju�as, ka maizīte novēlās pie kājelēm dub�ļos. Bērns ieraudājās skaļi un �ēli. Te pa�āvās kalējienes kalsenā roka, pacēla, piegrūda plāceni bērna mutei: pabu�o. Negaidīts trieciens pa mātes roku lika plācenim otrreiz iegul�ties pan�kā.

�Ar dubļiem bērnam muti neaizbāzīsi!� Tas bija pats kalējs.

Kā kaņepēs apmaldījusies vista kalējiene mētāja bailīgus skatus �urp un turp, nosaukdama bērnus par mēmiem stem- beniem, kas nejēdzot ne paldies pateikt par ciema kukuli.

Bet kalēja acis bija ieraudzīju�as jau pavisam ko citu. Satvēris Droju Ilzīti pie abiem pleciem, viņ� tik tikko to nepasvieda gaisā: �Lūk, meita! būtu es tevi vēl puisi ierau�dzījis � dziedi, raudi � mana tu būtu!�

Atkal pārmijās sievu skati. Pa�as sakustējās. Ak jā, viņām nu arī ilgāk vairs nebija vaļas � tāpat katrai savs mājas solis apdarāms.

Pa ceļam sievas �ķēlās divos prātos. Tas viens: kalējs ne�lāga cilvēks � netur senus tikumus cieņā un neraujas celt roku pret savu sievu pat ļau�u priek�ā. Un tavas ne�petnas acis! Kam pametīs virsū � pelnos jāsaput. Bailes tādam palīdzēt! Otrs prāts teica: sieva lāga un vēl tādu ļau�u, bēr�niņi pavārgu�i, acis spīd kā zebiekstēniem, ēsmu ieraugot. Kozi, kas cilvēkiem vecajā vietā lēcies � varbūt uguns, var�būt kunga bardzības piemeklēti � vajag palīdzēt. Otrais prāts uzveica. Jo ir ta�u patīkami parādīt sevi bagātāku par nabagu, devīgāku par sīkstuli.

Citu rītu no ciemata izlīgoja uz smēdes pusi pabrangs ve�melis. Tur gulēja aug�pēdus neliels galdiņ�, galdeļa kājās vēl itin labs �ūpulis, kas kļūtu vēl labāks, ja tam vajadzīgā vietā iedzītu pa tapai. �ūpulī bija ietupināti pāris spaiņu, sarkans ķipis un �ādi tādi drēbju gabali. No galdiņa apak�as rēgojās laukā divi apgrauzti ragi � tie varēja piederēt kādai abrai. Cik te trūka no veselas iedzīves? �Nē, ja kalēja sirds nav pagalam noārdēta � prieka asaras tam jānobir�dina,� apturēdams zirgu smēdes priek�ā, nobeidza savu domu Matīss.

Pa tam priecīgie devēji, no lietus vairīdamies, bija salasī�ju�ies Matīsa istabā. Laiku īsinot, viņi pārrunāja, cik Stip�rajam izmaksātu nosūtītais vezums, ja pa�am vajadzētu visu iegādāties. Laiks pagāja a�i, un Matīss atgriezās vēl glu�i negaidīts. Klusēdams viņ� braucīja pieliju�ās ūsas, klusē�dams trieca saujā sakrāju�os slapjumu uz klona. Tas tā vien izskatījās, it kā viņ� gribētu aizmest no sevis kaut ko daudz negantāku, daudz smagāku par �o slapjumu. Visas ausis gaidīja atdarāmies viņa muti. Bet Matīsam vēl dūraiņi uz mūrī�a noguldāmi, jērene un puska�oks vadzī pakarami.

�Nu, ko?� nenocietās pati.

�Kā ko?� atrūca Matīss.

�Kā ko!� saslējās pati.

�Līst. . .�

Tik vien tās nelaimes! Visi gaidītāji iesmējās. Eku, �ie jau domāju�i, sak, vai nu Matīss ar pa�u nelabo dienas laikā būs saskrējies � aiz to tā mēle aizmetusies.

�Saskrējos arī � saskrējos ar tādu prātu, kas man pa�teica: ja nelūgts tu otram ko dodi, tad nedari to gaismā, lai tev pa�am nav jāredz savs kauns.�

Ko, tad Gruncis nav vis atgriezies ar cerēto paldies ve- gumu? Toties jo vairāk visiem svila zināt, kas smēdē īsti lēcies.

�Kas tur liels ko zināt,� domāja Matīss. Stiprajam tādu graba�u nemaz nevajagot. Manta � manta gājēja cilvēkam tikai par postu. �im vecajā vietā jau bijis iekrājies vesels midzenis � iznesis uz lauka un pie�āvis uguni klāt. Smē�jies par �ūpuli � tas tik kundzēniem derot, kam aukles sē� klāt, nabaga bērns no tāda krizdams kaklu sev nolau�ot, un nez vai mums aizkrāsnē �urnot kāda ve�a ar līku pirkstu kakla uzcel�anai.

Sievām pietrūka valodas. Smieties par �ūpuli, �itādu gan�drīz tikpat kā svētu lietu! Lai tava mēle izput kā pūpēdis! Lai lielība saplok kā pārdurts pūslis! �im esot manta ie�krājusies. Peles midzim nepietiktu no �ā ķeldrakiem! Atvest nevarot. Vai tad �im mute karājās ārdos, ka nevarēja mums zirga paprasīt? Nevajagot. Kaunas pats savas plikas tuk�ības, tad domā noslēpties aiz lielības pū�ļa. Lai tu arī saucies Stiprais, tak veselu ciematu maisā vis neiebāzīsi. Gremzās cita par citu, un Grunciene sauca svētās dusmās:

�Kur liki vezumu? Atvedi atpakaļ?�

Nē, to gan nē, Matīss izmetis turpat, ja jau citādi neva�jagot, lai sadedzinot malkā, tā teicis.

Ļautiņi, �ito aplamnieku! Grunciene visiem dzirdot iecēla savu vīru di�muļķu kārtā, par ko Valbju Tenītis, uz mūrī�a sēdēdams, laida vaļā savu �hihihihi, Matīsiņ, nu mēs būsim divi!�

Kad tevi deviņ� ar to Stipro! �Siev, muti!� Matīss pie�cirta kāju: �Veca lieta: labāk ar godu grāvī, nekā ar negodu pa ceļa virsu.�

�Nu kad tā, nu kad tā,� piebalsoja citi vīri, un Droja apvaicājās, kāds �orīt ceļ�. Vai �ikstā negrie�as jau līdz run- bām? Vai Gredzendangā ūdens nekāpj laukā no krastiem?

Nūjā, vīri gan mācēja nostūrēt vārīgajai vietai garām, bet ko iesākt sievām? Vēl ilgi tās nevarēja norimt, nevarēja izklīst. �itāds ērms � krusti, pestī � savu mū�u nav redzēts! �e tev nu bija latvie�u kalējs � pa�u cilvēks! �igāns, pagāns, tādu vezumu ieraudzījis, aiz priekiem vai debesis ielēktu. Bet �is . . .

�Lai nu, lai, vēl nav vis pastarais gals klāt, vēl varam pieredzēt, kur �itāds kunga zirgs savu sprandu lau�. Lai tad kunkuro, lai nāk meklēt mūsu līko pirkstu � uzcēlāju,� spurojās Droju māte.

Stiprais nu sāka dzīvot. Tas ir � kalt un dzert.

�Dzert, nūjā, savs slapjums katrai dzīvai radībai vaja�dzīgs un īpa�i kalējam, ko karsē ēze,� piekāpīgi sprieda Matīss, jo kalējs krogā nekad nebija skops. Tad lai jele, lai � kas sievām tur? � pats savu dzer, ne cita. Un kocenes kājās vēl turas un galva uz pleciem. Jā, Stiprais var dzīvot bez bēdu, � kukulciemnieces nevaimanās, kad vina dzīvīte grasās kaklu lauzt! Un tomēr savāda lieta ar �o kalēju. Domas un valodas par viņu kā skabarga aiz naga: kaist un knie�, bet vajā netieci. Tā sievām.

�Ar āpsi, ar me�a kuili drīzāk sarunāsies, ne ar tādu ratu rumbu,� vienai bija pasprucis teiciens. Ratu rumba � labi teikts, bet miera � kā nekā, tā nekā. Cikkārt vīri at�griezās no smēdes, tik sievas satecēja kopā paklausīties � ko nu tur dara? Ka tur ko sevi�ķu dara, to pat Valbju Tenītis varēja noprast. Jo no tiem pieciem se�iem pakaviem, nolūzu�as ratu mēles, iesprāgu�a cirvja pieta vai cita kni- bekļa, kur kukuļciemniekiem vajadzēja kalēja palīdzības, Stiprajam neiznāktu ne lāga paēsta diena, kur nu vēl kroga prieki. A, jā � tur darīja arī. Nupat Stiprais taisoties ceļā. Un vācelīte līdzi. Maza sakņu vācelīte. Tur saktas saguldījis, īstas sudraba saktas, pa�a kaldinātas. Viena kā �ķīvis, ar deviņām sudraba mēlītēm un nez cik tiem zvārgulī�iem � izņem, pacilā � �ķind un �vadz kā kāzinieku �ķindeklis. Citai � dzintara actiņas visapkārt � spīd un silda kā pati saulīte. Un vēl � nu, sastājusi vesela verģele � neba jums tās valkājamas! Tās Stiprais nesīs savam kopmanim. Ar sud�rabu atsveramas. Sievas palika domīgas. Aiz visām domī�gāka Droju māte. Viņa nepieminēja vairs ne kunga zirgu, ratu rumbu un tik tikko attapa pateikt, ka viņas Ilzītei un Luzītei ne �itādās vien saktas solījies brālis ar kuģiem pārvest.

Vīri nebija niekus gvelzu�i. Smēdes durvis palika vairākas dienas neatvērtas. Tad jauna vēsts. Stiprais nu esot atgrie�zies. Kam prieks viņu redzēt, var Pūtelī satikties. Tā tas mainījās ziemas garumā reizes trīs. Bet kalēja bērni pastar- pēs, kad tēva nebija mājās, tecēja uz ciematu basām, sazilē- ju�ām kājelēm, garoziņas lūgdamies.

�Vai Stiprais sev suni iegādājies?� vienvakar ievaicājās Grunciene, no āra ienākdama. �Vēj� nes no smēdes puses tādus kā smilkstus, kā gaudas. Tas tēviņ� arī nemaz un ne�maz neapdomā ko dara. Būtu labāk kazu pārvedis, būtu bērniem baltumiņ� putrai.�

Matīss klusēja. Ko lai viņ� teiktu, kad neviena suņa kalē�jam nav redzējis, un kurā vietā ar tuk�u roku paņemamas slaucamas kazas, tā arī viņ� nezināja.

Ierau�oties gultā, vīram aiz muguras, Gruncienei aizmir�sās kalējs, aizmirsās dzirdētie gaudi. Ta�u, uzsākot rīta soli, jau otrai, tie�ai ciemniecei auss pavērsās uz smēdes pusi: tur bija un bija kaut kas. Varbūt suns, varbūt tikai vēj�, varbūt � bet ja nu cilvēks? Vai gan kalējiene nav redzēta ar izraudātām acīm staigājam? Vienalga, lai kalēja būdā plosās vai pats nelabais, tikai lai ciemniekus neaiztiek. Savu mieru neviens te nav zadzis. Un bērnu biedē�anai bubuļu jau tā ir gana. Tas viņam jāzina. Sievām pukojoties, vīri posās uz me�u. Nē, �odien nevienam neiekrita soļi uz smēdes pusi. Tā? Tad sievas pa�as gādās par Kukuļciema kārtību un mieru.

Viņas gāja � skaitā veselas piecas. Atturīgi, uzmanīgi tās tuvojās smēdei, it kā tur aiz katra pak�ķa varētu tupēt pa sunim. Nē, ārpusē vismaz neviena suņa nebija, pat suņa būdas nebija, ja par tādu nesauc pie cūkkūtiņas pieslieto �ūpuli, kuru ieraugot, viens acu pāris iegriezās dusmu dangās un negribēja redzēt vairs nekā. Kūtiņas durvis bija pusvirus. Sievām glu�i negaidot, no turienes iz�āvās sīks, pīkstulīgs brēciens, kas varēja piederēt arī cilvēka bērnam.

Grunciene sitās pār slieksni. �Dieviņ tētiņ!� viņa ievaidē�jās un metās dziļāk. Te nu arī citām atklājās skats, kāds savu laiku cūku kūtiņā nebija redzēts: sūnās gulēja kalējiene � beigta kas beigta � un turpat pīkstēja neapkopts mazulītis.

Kā me�a ogas pēc pirmās salnas sievu skati metās sulīgi un saldi. Bez lieka vārda viņas glāba, kas vēl bija glābjams. Ūdens, uguns, baļļiņa un palags radās it kā pa�i no sevis. Ticis siltumā un sausumā, maziņais aizmiga. Tikai uzmetot acis kalējienei, kas tagad gulēja istabā uz lāviņas, sievas kratīja galvas. Kalējienes aukstās rokas un kājas un vēl vie�tām zilumiem pārklātā miesa likās nejūtīgi pret sievu sir�u un pa�as istabas siltumu. Kā palīgus meklēdamas, sievas sāka lūkoties pa malām. Vai tad te nebija vairāk nevienas dzīvības? Vārstīja durvis, ūjināja. Visus trīs bērnus atrada �agaru �upā ieslēpu�os. Kad mazāko vilka aiz roķeles laukā, viņ� turējās pie otrā un spiedza cik jaudas. Ko darīt? Lai nāk pats tēvs. Jā, kur tad viņ� paliek? Kur kavējās kalējs? Ēj, Stiprais, ēj! Saukt un meklēt sievas gan varēja, tikai ne sasaukt, ne atrast. Un tā bija kalēja nelaime, � apsūdzība un spriedums nu bija gatavi reizē, vienreiz par visām reizēm.

�Mīļās, ko mēs te kliedzam, ko saucam � Pūteļa mū�riem mums cauri neizkliegt.�

�Un kad arī izkliegtu, vai tas tev gribēs dzirdēt, ar visām ausīm sīvajā iegrimis.�

�Nekā, te ir gan jākliedz, ka lai visa pasaule salīgojas: �itādi slepkavu darbi vēl nav dzirdēti. Tādās dienās pamest sievu un nedot mums ziņu, lai izkurinām pirti,� nerimās Droju māte.

�Kozi, būs "pats vēl dzērumā sasitis, laukā iztriecis, no kā gan tie zilumi?�

�Jā, jā � no kā tie zilumi? No kā tās garās gaudas? No kā pats pamucis?�

Vai te vairs bija ko prātot? Atradu�as savu skaidrību, sievas sabira atpakaļ istabā. Kalējienes melnīgsnējā seja ista�bas nokrēslī �ķita zemes pelēka, dziesto�a. Uzmetu�ās kur kurā, sievas sastinga, tā lielā klusuma apmātas, kas nāca aizvest viņu sāpju māsu .. .

Kad otrā dienā pret vakaru pārradās kalējs, ne viņa būdā, ne visā Kukuļciemā vairs varēja atrast kādu, kas spētu viņam palīdzēt. Ko līdzēt � trīskārt ļaunāk. Aizgāju�ās tuvums vēl saistīja sievu mēles, un tādēļ sievas darīja visu darāmo uz savu roku un klusi, it kā kalēja joprojām nebūtu mājā.

Mēms un sakucis Stiprais sēdēja galdeļa galā. Uz saslie�tajām rokām balstījās viņa ķerainā galva, melna un atbaido�a kā sakropļota putna rumpis.

Tad sievas bija galā. Kalējiene gulēja smēdē zem sve�u ļau�u palaga. Ar klusu �vīkoņu sievas saslējās istabas durvīs. Katrai uz sirds bija viens vienīgs vārds: slepkava! Bet tas vēl nebija diezgan dzēlīgs, diezgan smags un salti svelo�s, tādēļ kalējs dzirdēja:

�Tad ej nu tu arī apskaties savu kalumu.�

�Brangs gan iznācis: stīvs jau un auksts.�

�Guļ tavos sitienos kā zilos vizbuļos.�

�Tad ej nu un uzcērt vēl krustu, kur klajāka vieta.�

īsu brīdi vēl kalējs �urnēja galdiņa galā. Tad lēnām cēlās, un platā, smagā rakstā rokas vicinādams, griezās pret sievām:

�Ti�-ti�-ti� � kraukļu mātes . . .�

�ajos aizsmaku�ajos �ukstos, gaitas gausumā, roku sma�gumā bija kaut kas neizsakāmi drausmīgs. It kā negaisa mākonis veltos uz sievu galvām.

�Ūja � ūja � ūja . . .� sievas vairījās un atkāpās, lai toties pa ceļam un mājās kurtu naida sārtu pret kalēju jo augstāk.

Un kalējs � ko viņ�? Brīdi pastāvējis uz istabas sliek��ņa, atmodās, ieķērās abām rokām savos matos un sacirtās > * ' >

sānis. Pie smēdes durvīm palika stāvam. Vai pavērs tas, ieies? Garām � jau garām � uz ceļa � uz Pūteļa pusi . . . Viņ� nedzirdēja sīko balstiņu, kas iepīkstējās viņa būdas kaktā. Viņ� neredzēja bālo skala guntiņu, kas ieplaiksnījās būdas logā.

Pūteļa krogs, kur kukuļciemnieki un viņu kalējs mēdza iegriezties pēc �dzīvībai nepiecie�amā mitruma�, kā jau zināms, nebija vis aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām jūrām, tādēļ ciematā nepalika noslēpums, kur Stiprais tajā bēdīgajā dienā mircis līdz pusnaktij.

�Skrēja prieku apslacīt.�

�Vai arī grēku nogremdēt.�

�Grēku � ko vilkacis sajēdz no grēka!�

Sa�utumā kukuļciemnieces pārspēja cita citu. Lai gan valodas mijās un vijās vai vienīgi ap kalēju, tomēr mutes

vairījās viņa vārdu pieminēt, it kā pat tas kādu ļaunumu jau nestu.

Ko te darīt? � domāja vīri. Nedarīt nekā � nevar: ta�u pa�u cilvēks. Pa�u gan, bet � klusēdams �ņaudz, runā�dams � dzirkstis spļauj.

Tomēr Grun�u Matīss spēra pirmo soli, pie kam sieva iebāza tam kabatā piena krūciņu � mazajam. Viņ� aizgāja, un nopūtās: �Zinām, brāl, tavs amats nav nekāds smiekls un tava � tava dzīve arī nav smiekls, un tu pats � teiksim, tu pats � tu . . .� te Matīss sastomījās un tad tam paspruka: �tak runā, neesi ķēms � runā, esi cilvēks, tu visu ciematu biedē � teikt, tu visas sievas esi pārbiedējis,� viņ� pārlaboja. �Runā, brāl, izteic visu kā bija, kā jūs dzīvojāt, aizstāvies maķenīt, parādi, ka tev mēle stāv īstā vietā, un mēs tev palīdzēsim.�

Mēle gan kalējam turpat vien bija, kur visiem citiem, bet viņa galvā kop� vakar vakara �ņāca, dūca, mutuļoja, �ķiet, tur ieperinājies vesels �ūsku midzenis. Kad Stiprais atdarīja muti, no tās izvēlās aizsmacis gārdziens. Viens acu ābols tam pa pusei asiņu pielijis, plakstiens nemitīgi raustījās, acs asaroja, it kā viņ� raudātu bez apstājas. Bet � viņ� iesmējās, rupji, neskanīgi, papurināja galvu un griezās uz smēdes pusi. Velti. Tur nebija nekas darāms. Tur gulēja viņa, un durvis stāvēja ciet. Vēlreiz noskurinājis galvu, Stip�rais gāja, gāja atkal uz Pūteli. Sakumpis, cie�i sakostiem �okļiem, dūrēs sa�ņaugtām rokām, it kā cīnīdamies ar kādu neredzamu mo�ķi. Varbūt slepkava . . . Varbūt dzīves moceklis . . .

�Māki nu būt gudrs, māki nu,� pārkāpis pār savu slieksni, otrreiz nopūtās Matīss. Kamēr citu ciemnieku galvas bijīgi klausījās, Matīss sāka skaļi pārdomāt. �Meklēt aug�stāku valdī�anu? Labi, tā atnāks, iekals vīru dzel�os, aiz�vedīs. Labi. Bet ko mēs iesāksim ar mironi un �etriem bērniem? Kur meklēt, kur atrast tādiem radus? Un ja atradīs, prasi, vai maz kāds gribēs �itādiem par radu būt? Nekā � nav labi.�

�Vai tu redzēji maziņo? Ko dara?� � Grēnciene ie�āvās starpā.

Matīsam acis pagriezās baltas. �Ko dara � ko tas �is var darīt? � bļauj. Lielākais meitēns tur viņu �un�unāja, bet tu, klausies, sieva, es saku: nepinies man valodā.�

Nē jel, nē � sievām jau labuma gana: ak, brēca, un �un- �ināja, tā, tā � apmierinātas viņas saskatījās.

�Nūjā, ka nav labi,� piebalsoja Matīsam pāris citu vīru, kamēr pa�u acis kavējās aiz loga, kur Tenītis sita divus kociņus vienu pret otru un skaļi skaitīja:

Trīs, trīs kazu kājas, �etri kuņģa gabaliņi; Kad pielika pētersīli � Tā bij kungu barībiņa.

Istabā iespiedās bērnu smiekli un klaigas. Matīss saslējās.

�Nu, tad būsim mēs pa�i sev valdī�ana: atdosim zemei zemes tiesu un kalējam � tam gādāsim jaunu sievu, bēr�niem � citu māti.�

�Matīss, tu tik esi vīrs.�

�Tev tik ir galva.�

�Un tu to nebāz vis kā līnis dūkstī.�

Ar katru izrunātu vārdu, kas visi nāca no vīru mutēm, slējās aug�up Matīsa bārda.

�Trakais, kur tu ņemsi tādu apmātu meitu, kas sumpur�nim ies par sievu?� Ar savu nelabo jautājumu Grunciene domāja notriekt vīru pī�ļos. Tomēr nekā. Matīss tik pa�smīnēja.

�Kāpēc viņa jāņem man? Tā jāatrod jums � sievām, ja negribat pa�as viņa bērnus audzināt.�

�Mums?� Kā zirnis apaļi izvēlās mazais vārdiņ� pār Gruncienes lūpām un ritēja no mutes uz muti, kamēr visas sievas ar to bija iepazinu�ās un apķēru�ās, ka tas nav nekāds ērms: sievu atrast un sarunāt ta�u sievu darbs. Un tā nebūtu nekāda sieva, kas tādā reizē teiktu nē. Bet �oreiz � �im � vai Dieviņ! Kā lai sievu sarunā, kad mēle piesalst pie �okļiem, viņa vārdu iedomājot vien. Nav, pat visu cie�matu, pat visu apgabalu nav tādas sliņķes, tādas bezgodes, kam ar vieglu roku varētu parādīt ceļu uz kalēju.

Vīri sen jau bija izklīdu�i, kad sievas vēl pārlika �ā, gud�roja tā, dalīja kalēja bērnus gan vienam, gan otram. Kā vienīgo piepi viena mute pieminēja Valbju attālu radinieci

Katriņu, kas pa saviem �etrdesmit gadiem tomēr vēl nebija iemācījusies izprast tos divus vārdus � mans un tavs un tādēļ visu, ko redzēja acs, sauca par savu. Nē, beigās sievas ap�ēlojās ir par Katriņu, ir kalēja pastarīti un atmeta domu � tos sasaistīt vienu ar otru. Jā, bet ko tad? Nu ko? Paplētās gan vēl da�a mute, kā uz sausuma izmestai zivij, bet nekāds prāts tur neiznāca. Vai nu par laimi, vai ne�laimi � istabā sabruka Grun�u bērni, vakariņu prasīdami. Tagad tik sievas ieraudzīja, ka krēsla jau salīdusi pa abiem lodziņiem, bet pavards auksts un bļoda tuk�a. Vēl paspruka vī un vai, un istabā palika tikai Grunciene ar izsalku�a�jiem bērniem.

Lāga sievas! Te nu viņu rokās atradās turpmākais kalēja liktenis, bet viņas nezināja, ko ar to iesākt. Kā pa�a Dieviņa sūtīta, �ajās bēdās Kukuļciemā iekliboja ubadze Dā�iņa. Iztērgājusi, izklausījusies jaunās vēstis, viņa sievu prātus nolēnināja. Nāks laiks � nāks padoms. Lai nu vien pagulda zem velēnas pirmo, gan otrā atradīsies. Bet tikmēr mazo brēkulīti pavāks pati Dā�iņa.

Nu sak, nu sak � kāda laime, ka �itādas Dā�iņas Dievs pasaulē laidis! Ar kuplu tarbu un mīļiem vārdiem sievas izvadīja ubadzi. Viena pat pagājās līdz smēdei līdzi � ta�u jāredz, vai Stiprais neaizcērt durvis Dā�iņai deguna priek�ā.

�Viss pa godam, pa godam,� atnākusi atpakaļ, pavadone vēstīja citām, �pa�a nemaz nav mājās, tak laikam atkal Pūtelī pūst.�

Tā nelāgais uzdevums bija atbīdīts sānis vismaz par da��ām dienām. Pēc tam � nu redzēs, redzēs.

Un redzēja arī.

Ja visā ciematā pats gudrākais �ķita esam Grun�u Matīss, tad Droju Labrencis bija pats lepnākais. Un kādēļ nē, kad viens dēls viņam jau brauca un pui�elis taisījās braukt uz vislielākajiem kuģiem, pa vislielākajām jūrām, kur zivis �aujas pa gaisu un putni peras pa ūdens apak�u; līdz vistā- lākām zemēm, kur maize un sviests no kokiem paņemami, bet rieksti izka�ņājami no zemes. Ta�u �ie bra�ie dēli sastā�dīja tikai mazāko Droju lepnības pusi � di�ākā puse, tepat uz vietas apskatāma, bija viņa divas meitas � Ilzīte un Luzīte. Tie�ām, ja sīka skaudībiņa nebūtu gulējusi da�a laba kukuļciemnieka aci un uz mēles, tad �is divas meitenes, no kurām vecākā, Ilzlte, pa viņiem Jāņiem nolīgoja savu sep�tiņpadsmito, visi sauktu ne vien par Droju, bet ari visa cie�mata rotu. Kas varēja liegt, ka meiteņu skrajā valodiņa, dziesmas, smiekli un zeltainās matplnes ar brāļa pārvestām zaļsarkanām lentēm locīja visas apkaimes pui�u prātus kā niedrītes ezerā. Tādas viņas bija, un tur nav ko smieties, kad Droju mātei vai katra teiciena sākumā un beigās iekrita tie vārdiņi: manas meitenes � un manas meitenes . . . Nav arī ko dusmoties � viņa pati tur nemaz nebija vainīga: tie vārdi viņai gandrīz tā kā iedzimti! � tā smējies reiz pats Droja. Lai nu kā, tomēr sava cieņa �ai dzimtai bija, kamēr citās sētās dzīvoja Grunciene, Valbiene, Stagariene, vienīgi Droju sētā � Droju māte.

�ī pati Droju māte jau viņu nedēļu bija izņēmusi no stel�lēm pakulu audeklu un nu gaidīja ikdieniņas ierodamies savu vīra māsu, Dziru me�sardzieni, ar patapināto smalko �ķietu. Iekams sākas darbi pa lauku, viņa vēl gribēja noaust smalko audeklu meitām pūra palagiem. Bet me�sardziene nenāca, lai viņu gaidīja kā saulīti lecam.

�Ja Dziru krustmāte vēl rīt neatnāks, būs jums vai jā- notek turp,� domāja Droju māte, kad meitenes bija savērpu�as pēdējās linu kodaļas un nopurināja spaļus.

�Ko rītu, vēl �odien mēs varam aiz�aut,� iesaucās Ilzlte.

��odien, �odien! Līdz tumsiņai būsim atpakaļ!� priecājās Luzīte.

�Gandrīz,� pārlika māte, �varat palocīt kājas, gana esat sēdēju�as.�

Nedaudz saposu�ās, meitenes apmeta mēlenes un aizzi- bināja uz di�me�a pusi kā �autuvītes naskā rokā.

Ieraugot savās namdurvīs smaido�ās vie�ņas, Dziru krustmāte sniedza tām pretī abas rokas: ak, meitiņas � ne meitiņas � divas cielaviņas namdurvīs nometu�ās! Ai, �ēl, ka krustmātei viens vienīgs dēls! � puse laimes nu jāpalai� secen. Joprojām mēļodama un pa starpām izstāstīdama par nelāgo krip�ķi, kas viņai nu jau piekto dienu, kamēr ieme�ties kreisās kājas potītes kauliņā, un tādēļ nav varējusi �ķietu nonest, krustmāte cēla galdā medus kāri un salda piena krūzi, un lūdza vie�ņas uzgaidīt vienu mazu mazu jonīti � tūliņ nāks ī-udzu maizīte no krāsns ārā, �odien tā drusku nokavējusies: nav lāga rūgusi � iejavs bijis atdzisis. Neko nelīdzēja, ka meitenes nemaz nebija izsalku�as. Vai Dieviņ! palaist tādas mīļas, retas vie�ņas nepamielotas � vai prāts! � krustmāte naktī ne acu aizvērt nedrīkstēs. Arī tas neko nelīdzēja, ka meitenes ar gaismiņu gribēja mājā tikt. Krustmāte domāja: lai tup me�a nokrēslī vai pats vilku vec�tēvs, ticiet dro�i, ieraugot divus �itik jaukus bērnus, asti luncinādams, viņ� kāptos atpakaļ, savas acis kā divas vaska svecītes viņām pa priek�u nesdams. Tīk � netīk, meitenēm vajadzēja ciemoties un turklāt vēl izstāstīt galu no gala par savu kalēju. Vai tas kāds smieklu stāsts, vieglu muti atdo�dams? Drebuļi pārskrēja Luzītei, kad viņa nobeidza ar tei�cienu, ka mātes un vecās mātes naktis vairs miega neguļot: nevarot jau zināt, vai ārā tikai kaķi galodamies ņaud, jeb vai kalējiene pēc saviem bārenī�iem gaudojas . . .

Krustmāte nopūtās. �Mīļu sirdi � mīļu sirdi, vieglu roku vajadzēs jaunajai mātei, kas tiem matiņus nolīdzinās.�

Izvilkusi maizi un godam pamielojusi vie�ņas, un vārtos vēl apveltījusi katru ar trim bu�ām, Dziru krustmāte no�vēlēja laimīgu ceļu un piekodināja tecēt �irgti, lai māte acis neizskata gaidīdama.

Ko vairs di�u varēja līdzēt labais padoms, kad saule jau sēdās koku galos, un meitenēm vēl priek�ā vairāk par stundu gar� ceļa gabals pa di�me�u vien. Draiski satvēru�as �ķietu katra savā galā, viņas skrēja, to �ūpodamas. Luzīte vēl sauca atmuguris: �Kad mums uzkritīs melna nakts, �itā mēs nepazudīsim ne �ķietam, ne viena otrai.� Un tūlīt jau mēļās vilnaines pazuda krustmātes acīm egļu ēnā starp kadiķiem.

Gabalu paskrēju�ām, soļu straujums sāka apsīkt. Ne tā dēļ, ka būtu piekusu�as, nē � dzestrā mijkrē�ļa klusums divatā likās mīļi aicino�s. Lai stāvus gā�as nakts, lai nāk kā pinkains lācis � vai viņas gan bīsies? Viņas liek roku viena otrai uz sirds: klau, cik jautri tās sit! Un vienādā rakstā, a�i, a�i kā dzeņa bungas. Gribas savu dzīvību izkliegt, likt dzirdēt, izjust to snaudā slīgsto�ajam me�am. Raiti so�ļojot, jāpiecērt kājas. Bet pastalas iegulstas valgajā sūnā kā putnēni ligzdiņā. Ik soli�, ikvienam solim sūna, �ķiet, snie�dzas pretī klusi un mīļi. Jo skaļāk jāiesmejas. Vai nē? � ar smiekliem vien visus mo�ķus mēs piejaucēsim! Rau, ceļam pārskrien zaķis. Nebēdīgi Luzīte tam sakliedz nopakaļ.

�Bet kad tu tagad te ietu viena un satiktu vilku � ko tad?� grib zināt Ilzlte.

�Zviks! eglē aug�ā.�

�Bet ja nu egles tuvumā nebūtu?�

�Zveltu ar �o pa�u �ķietu pelēcim pa acīm. Kamēr �is at�ilbtu, es pamuktu.�

�Ē, tev bailes gan � tu muktu, bet es gan tā nē, es lūkotu, kā tajā pasakā teikts: sāktu dziedāt � tik mīlīgi, tik jauki, tik �ēli, kamēr vilks klausīdamies sāktu vilkt līdzi � tu domā: vilkam nav sirds?�

�Ir gan,� Luzīte piekrita, �bet tā ir tikai vilka sirds, zini, tāda � tāda kā Stiprajam.�

�Jā . . . bet � bet kad tu nu te ietu viena un satiktu pa�u Stipro � ko tad?�

�Vai! tā nejoko!� Luzīte nodrebinājās: �tad es uz vietas stīva un mēma.�

�Man arī vis smiekli nenāktu, bet es saņemtu dū�u, no�stātos viņam pretī, �itā, un teiktu: �Klausies, Stiprais, es tevis nebīstos! gribi � es tev par sievu ie�u!�

�Nieki vien būs!�

Rupja balss nogark�ķēja meitenēm aiz muguras.

Desmit pirksti sa�ņaudzās ap �ķietu, abas galvas reizē atsitās atpakaļ.

Gumzīgs un plats, melnu krustu pār pleciem, uz otras takas stāv kalējs Stiprais. Viņus �ķir tikai zaļgani melna pavasara ūdeņu peļķe, soļus desmit gara.

Luzīte iekliedzās un metās sānis. Spalgais kliedziens ie�dzēla Ilzītes sirdī. �ķietu neatlai�ot, tā traucās līdzi � un krak�! kā skals pārlūza �ķiets pret dravu priedi, kur abas takas satek kopā. Meitenes iz�ķīrās katra savrup.

�Trakās kaķes! nemāciet, nemūciet! Krusts nav vis tik viegli nesams kā �ķiets. Pagaidiet, uzlik�u jums, tad nebūs jābizo. Vēja vicekles tādas!�

Smagi �ļūkdams apkārt peļķei, kalējs ducināja drūmi.

�ausmas kā ne�ēlīgi savilkti gro�i iecirta meiteņu galvas krūtīs: bēgt, bēgt! Nejauzdamas vairs pasauli ne pa labi, ne kreisi, viņas sitās biezoknī, pinās zaros, klupa, cēlās un atkal bēga, kalēja dārdo�ās balss trenktas.

Kad kalējs tumsā iznāca klajumā, smagā miegā aiz viņa palika �ņācam di�me�s. Bet atkusnī pārplūdusi mazā

Dzirupe bēga no di�me�a miega un tumsas uz malu, kur to sagaidīja ezera rāmais vaigs. Un viss viņas jaunavīgais strau�jums lējās pār ezera plato krūti, un viņa iepazina dziļuma mieru, un viņ� modās vēlreiz jauns. Vai viņi abi nebija kā viens? . . . Kalējs stāvēja, ilgi stāvēja, krustu nolaidis zemē un pret to atbalstījies. Klausījās, vēroja, pa brī�am pameta acis uz me�u, tad atkal iegrima sevī. Klau, vai tur kāds nevaid, neelso � kā smagi aizkusis? � Tā biklā Dzirupe � veļ guldzēdama nemiera mutuļus. Kalējs pacēla krustu atkal uz pleca, kad ķerainās me�malas priedes jau bija saplūdu��as cita ar citu �ņācoņā, drausmīgā biezoknī. Pirmāk viņ� bija pagriezies jau pa labi, lai ietu mājup pa taciņu, gar ezera otru malu, tagad, kā kaut ko pārdomājis, pasitās at�pakaļ uz braucamā ceļa un steig�us tuvojās ciematam. Tur viņa roka draudo�i sadrebināja Grun�u logu. Pie vakariņu galda salēcās visi bērni, un karotes aizmirsa, kurp tām jā�steidzas. Ko, meitenes . . . bēga � ak, apmaldīju�ās? � jā, jā, Matīss saprata, viņa bērni jau pirmīt zināja stāstīt par Ilzītes un Luzītes gājumu. Kad Grunciene pa sviedienam bija Droju sētā turp un tikpat ātri ar visām turienes vaima�nām atpakaļ, Matīss kāpa uz istabas aug�u, parāva vaļā lūku un ķērās abām rokām pie klabiķa.

Atslējies ar krustu pret Grun�u malkas grēdu, kalējs pa�lika kā ierakts. Saskrēja ļaudis. Kalējs palika neievērots. Viņ� nebija bēdzis, slēpies, nē, viņ� tikai gribēja iet uz smēdi, bet platie, sausie posta klabiķa klauk�ķi lika tam apstāties. Jau ievijās starpā cilvēku balsis, vaidēja viens, cits sunīja kalēju, lādēja viņu. (Un Gruncis nerimstas dauzīt klabiķi.) Kalējs sagrīļojās. Par ko, par ko viņi tā? Noraut, sadauzīt �o klaudzo�o ērmu, iemīt dubļos, mesties citiem līdzi uz me�u, atrast, pārvest meitenes, tad vēlreiz uzmīt kla- biķim un pateikt visiem: velti jums brēku celt! Bet kad kalējs pasper soli uz pagalma pusi, kur vaimanā un lādās cilvēku mutes, un zibinās aizdegto skalu buntes, viņ� sadugst � jā, no kā tad viņas īsteni bēga? . . . Cie�āk sa�ņaudzas roka ap melno krustu, kas tagad kļuvis divtik smags. Solis atpakaļ � vēl viens, un tad kalējs brien pa tumsu uz savu būdu.

Sakūru�i gai�u sārtu ezera galā un pametu�i tur da�as sievas ar Droju māti, ciemnieki un retie pienācēji ievijās me�ā. Vai tā nebija punduru cīņa ar daudzgalvainu milzi � di�me�u? To apjauta gan pa�i ciemnieki. Sargādamies no�klīst cits no cita, viņi turējās kopus, klausījās viens otra saucienus, vēroja viens otra ugunis, drīzāk gaidīja, ne mek�lēja. Vienīgi pats Droja, augstu izslējis dego�u skalu bunti, metās me�a melnajā dzelmē, kas ievīlusi viņa lepnumu un slavu. Kā neganti ievainots rēgs, zibsnīdams ar vienīgo ugu�nīgo aci, viņ� auroja, vaidēja, sitās uz visām pusēm, līdz pavisam noklīda citu acīm.

Me�a miers bija saplosīts. �ēli un dobji atbalsojās ūjavas. Bēgo�u, satrauktu putnu spārnu �vīkoņa un plak�ķi klāja baigu re�ģi pār cilvēku galvām. Retumis ieskanējās kāda izbiedēta stirnas buka aizsmaku�ais baiļu rējiens. No Acu- lejas purva, klau, paceļas dumpja ārdo�i dārdo�ie bauri! Me�a vērsis � me�a! Kaulus drebinot, miesu grudzinot, cilvēkam saplakt būs! . . .

Jau ar �aubām uzsāktā gaita pēc katra veltīga soļa kļuva smagāka un gausāka. Aizvien bie�āk, aizvien dziļāk kājas striga dūkstājos, pinās papar�u stunguros, metās kritalās un vaivarājos, skali dzisa, pazuda �ķiltavas. Ja atgrie�anās būtu iespējama katram par sevi un visā klusībā, kas galvo, ka di�me�ā ap pusnakti vairs viens klaiņotu, piesaukdams Ilzītes un Luzītes vārdus. Puslokā aplieku�i dravu priedi, ko kalējs bija minējis kā izbīļa vietu, ciemnieki pie priedes satikās. Ko tas līdzēja? Dravu priede �obrīd bija tikpat mēma un vienaldzīga kā visas citas. Un nu � ko nu? Vieni domāja iet līdz Dzirām, lūkot, vai meitenes nav atmaldīju�ās tur at�pakaļ. Otrie gribēja griezties mājup, jo pamest ciematā tikai da�as sievas ar mazajiem bērniem augu nakti vienas būtu nedzirdēts trakums. Ja jau meitenes bū�ot Dzirās, tad gaidi vien rīt mājās. Kas pastāvēs, ka otrajiem nebūtu taisnība? Visi pagrieza dravu priedei muguras, pametot nelielu līkumu uz pretējo pusi. Tomēr arī �is līkums nebija laimīgāks, � Droju mātei pie ugunskura viņi varēja aiznest tikai bēdas, lielākas nekā jau patlaban bija. Lūk, viņas klēpis auklēja Luzītes galvu, bet nu līdz ar citiem neatnāca Ilzīte, neatnāca pats Droja.

Liks visas cerības uz rītdienu un gaismu! Gandrīz rau�us nācās atraut Droju māti un Luzīti no ugunskura un pārvest mājās. Vai nu prāts! � �ķīdoņa nakts zem klajas debess tikai vīriem pa kaulam.

Savāda bijība un smeldzo�a padevība apņēma visu ciematu. �ķīst dzirkstis tur, tajā mazajā pa�u uzceltajā smēdes būdā, �ķīst �urp līdz ciematam. Ko aizķer tāda dzirksts � ak, �ēlo, �ēlo! Pat sievas vairs nerunāja balsī. Klusēdamas ap�u�bināja un ar valgām acīm vēroja gultās un �ūpuļos savus mazos. Paldies Laimai, tie likās veseli un gulēja rātni.

Nāko�ajā dienā ap pusdienas laiku atgriezās otrreizējie meklētāji. Divi jauni pui�i uz sakrustotām rokām nesa Ilzīti. Sazvēlusies vienam nesējam uz pleca, meitene likās kā ne�maņā. Droja bija �orīt to uzgājis Aculejas dūkstājā, pār cinīti sakņupu�u, pārsalu�u. Ieguldīta gultā un sasegta, viņa brī�am gan pavēra plakstus, bet skaņas, kas izlauzās caur klabo�ajiem zobiem, neviens nesaprata. Ka�oki, nokarsēti akmeņi, kūpo�a aveņu, vērmeļu un ieviņogu tēja, � tam visam kopā vajadzēja atķert nobīļa un pārsaluma vainu. Ko iebilst � tā visa liela zāle, ta�u Ilzītes liksta bija vēl lie�lāka. Kad drebuļi norima, viņa murgos kliedza un mētājās un rāvās aug�up no gultas ar tādu sparu, ka trim vīriem piegura rokas to valdot. Tur nelīdzēja pat izkurināta pirts, ne auksta ūdens spainis, uzliets Ilzītei miegā uz lāvas. Atkal iz�āvās gaisā rokas, un meitene kliedza negantā balsī savu: glābiet, glābiet mani! kalējs � kalējs!

Kas lai saskaita visas tās lielās un mazās, izdzertās un pusdzertās da�da�ādāko dziru pudeles? Kas lai atmin saukt vārdā visus tos tuvos un tālos labdarus, kas Ilzītei �īs rūgti sāļi riebīgās dziras saveda? Un tomēr � labu viņu nepada�rīja pa visu garo sējas laiku neviens. Drudzis gan bija no�dzīts, bet kur� varēja teikt, ka tas vārgulīgais stāvs, izdē�dējusī sejiņa, asarainais jā un nē pieder Ilzītei? īpa�i, kad Luzīte nostājās māsai blakus, neviens nespēja tās uzlūkot bez nopūtām: pat Luzītes ēna bija dzīvāka un �irgtāka par pa�u Ilzīti. Bet tā vēl nebija visa bēda. Reizi pa reizei Ilzītei atkārtojās baiļu lēkme. Gadījās pat, ka viņa nakti izzagās vai izlauzās no istabas un satrauca kājās visu cie�matu, kliegdama palīgus pret kalēju un melno krustu.

Nē, te pat Grun�u Matīss nezināja, kādu galu viss �is negals ņems.

Viens padoms gan vēl palika. Bet ar to nu kā bija, tā bija. Lūk, Dā�iņa, kas vēl �odien dzīvoja pie kalēja un �un�ināja viņa bērnus, vienu dienu, kad bija. atkal atklibojusi uz ciematu pēc piena lāses mazajiem, jau pa tre�u vai ceturto lāgu �ukstēja savu �ukstāmo: lai jel paaicinot pie sirdzējas pa�u Stipro. Ja cits nekas nav līdzējis, tad �ī nu vienīgā zāle. Kā tad viņas jaunās dienās akurāt �itā pat paglābta Vāņu Bābele, kas vecā gada vakarā, no baznīcas nākdama, iekritusi āliņģī. Pati gan malā izpērusies, bet no pārbīļa nogulējusi bez samaņas līdz pa�ai svecei. Un būtu gulējusi vēl, ja ne- gadījies viens zinātājs vecītis un nepateicis, lai tik iemērcot Bābeli tai pa�ā āliņģī. Iemērkta � un paglābta. Jā, tas viss tā varētu gan būt, sievas jau nesaka nē, bet � Dievs pasargi � kas lai �o trako padomu nones Droju sētā, kad visi tur aizspie� ausis, līdz izdzird kalēja vārdu pieminam. Tomēr, kad visas ciemnieces bija ar Dā�iņas padomu iepa�zinu�ās un varēja bez drebuļiem ņemt �īs valodas mutē, Grun�u Matīss izmeta nopietnu vārdu Droju Labrencim. Vē�rīgi noklausījies Grun�a valodā, Droja nopūtās: �Ja vien māti varētu pierunāt.� � �Gan varēsi, gan,� Gruncis dro��ināja: �ja ne citādi, lūko iebiedēt ar vēl negantāku postu. Piemini Luzīti, saki, ja nu tai kas lēktos . . . Jeb vai tu neesi vīrs?�

Droja bija gan vīrs: savu sievu viņ� pierunāja. Nu tikai vajadzēja nogaidīt posta reizi, kad Ilzīti atkal moka pārbīļa lēkme. Tā ieradās drīz. Droja nogāja uz smēdi. �ī bija pirmā reize, kur kalēju viens aicināja uz ciematu. Galvu nepacēlis, Stiprais klausījās un nebeidza knibināties ap sīku kāsīti.

�Tu nāksi?� Droja pārvaicāja, nesagaidījis no kalēja ne jā, ne nē.

Draudo�i savilkās kalēja melnās uzacis.

�Tu negribi?� Droja sakoda �okļus, valdīdams dūres, jo lūgties un raudāt mācēja tikai viņa sieva.

Kāsītis nokrita zemē. �Slepkava es jums jau biju, nu vēl pesteļa amatu man pie�ķīru�i!� kalējs iesmējās dzedzeri.

�Ko tu muldi! Vai es to saku?� Droja meta ar roku, kā sīvu sirseni atgaiņādams. �Tad nenāksi vis?�

�Ie�u,� kalējs nometa ādas skoteli. �Bet ja neiznāks pēc jūsu prāta, galvu es tam otrādi apgriezī�u, kas mani vēl reizi par slepkavu sauks!�

Viņi gāja. Droju dibensistaba bija uzkopta: izrakstīts galdauts, vadzī dvielis, klons lazdu lapām pakaisīts. Trīs sievas sēdēja pie mūrī�a uz gara sola. Kalējs pagāja tām garām kā sapni. Ar pirmo skatu viņ� bija ieraudzījis balti klāto gultu. Tur gulēja Ilzlte, aizvērtiem plakstiem, trauslu, gandrīz caurspīdīgu vaigu. Kalējam negribot aizcirtās elpa, roka nogūla uz dreijātās gultas bumbas. Tas bija bridis � īss īsiņ�. Tad roku viņ� atrāva un smagi izpūte elpu. Vērās lūpas, balss bija atkal dzedra un skarba. �Ko jūs īsteni gribat? Ko lai es daru?� Droju mātei sakāpa asaras acīs. Ar piedurkni tās aiz- raususi, viņa drebulīgi sāka:

�Nedusmo, kalēj, pa�i nezinām � varbūt tu labāk sapra�tīsi � varbūt tu pastāvēsi te vienu laiciņu. Lauzītājs nu pāri, tad jau modīsies. Lai tad viņa tevi redz. Tikai ne�dusmo, neesi bargs � apsēdies, pagaidi.�

Droja piecēla krēslu. Mēmās sēdētājas un pa�i Drojas kā ēnas nozuda priek�istabā.

Krūtīs iecirstu zodu, pār ceļiem nolaistām rokām, kalēja palika sē�am. Tā skatiens, likās, tik neatlaidīgi un bargi urbās melnajās kocenēs, it kā tur būtu saskatāms viss viņa liktenis. Vai gan tā nebija? Vai �īs pa�as kājas nesamīdīja visu, ko uzcēla rokas? Visu viņa dzīvi, skano�o, spodro . . . Zirnekļa tīkliem atkal pievērpta būda . . . bērni lēveros . . . ubadze pavarda sargātāja . . . Vai tā bija gribēts? Kam par prieku viss notiek tā? Kāds vadātājs sajauc viņa soļus? Visiem � visiem un pa�am par postu . . . Bet kad nu � kad� >

Viegls gultas ieknikstējiens uzrāva kalēju stāvus. Krēsls asi noklaudzēja pret gultas kājgali, Ilzīte uz�āvās sēdus. Spalgais kliedziens un izdilu�ās rokas slējās pret kalēju kā iesmi. Asi, asi iezibējās zem kuplo uza�u krauliem Stiprā acis, un melnās, dzel�ainās plaukstas apraka sevī Ilzītes drebo�os pirkstus.

�Nekliedz, es saku � nekliedz,� �ukstēja viņa mute, � nu skaties � skaties un saki pati, vai es neesmu cilvēks glu�i kā visi. . . Gribi � es bū�u labāks kā visi! Gribi. . .�

Garām slīdēja Ilzītei kalēja vārdi, garām. Viņa vairījās, �audījās, lūkoja tam iekost rokās, alpām iekliegdamās. Spēji kalējs noliecās un Ilzīte bija pacelta pār viņa galvu. Uz mirkli viņu skati sastapās � kā novītis ziediņ� meitene sa�gura kalēja rokās. Vai te bija ko cīnīties, ko uzvarēt? It kā sava pārspēka sarūgtināts, viņ� ļāva tai atslīgt atpakaļ gultā. Tur nu viņa bija � mu�iņa, salauztiem spārniem. Ne slēpties vairs, ne bēgt, ne glābties . . . Brīdi tā gulēja, �ķiet, dzīvība viņu būtu atstājusi. Tad vērās plaksti. Lielām, dziļām acīm kalējā vērdamās, viņa �ukstēja kā lūg�anu:

�Nav bailes � tu redzi � nav � tev nevajag mani tu�rēt � es pati ie�u līdzi.�

Tik viegli un sapņaini izskanēja meitenes vārdi, ka kalējs tos noturēja par murgu vai bērna valodu.

�Nieki vien būs,� viņ� novilka negribot, �tā jau tu man solījies reiz un aizskrēji zaķim līdzi.�

�Ie�u � ie�u, dienunakti palik�u tavā būdā, kā toreiz tev solījos. Es zinu: tu nāci man �odien pretī � tad saņem manas rokas, saņem tās sev . . .�

Basās kājas jau stāvēja uz lazdu lapām izkaisītā klona.

Kalējs kāpa soli atpakaļ, � tik nevarīgi trausls, lūdzo�i padevīgs bija viss meitenes stāvs . . .

�Neblēņojies!� Stiprais nopurinājās un iesmējās rupji. �Pretī tev, tādai smilgai! Ko man ar tevi iesākt, kad pati nevari aizdzīt ne mu�u no deguna. Pazīstu jūsu Kukuļciema gudrību: ko pa�iem vairs neēd ne suns � dzen �urp uz smēdi. Es �jūsu graba�nieks ��

Viņ� pagrieza Ilzītei muguru.

Un viņa? Vai viņa bija vesela, jeb vai pavisam zaudējusi jēgu? Baso kāju nedzirdamiem soļiem tā sekoja kalēja koceņu klaudzieniem. Ar rāmu skatu viņa vērās kalēja melnajā, pla�tajā mugurā, it kā tā būtu brīni�ķīga paēna viņas baiļu un maldu tveicē.

īss bija �ai gaitai mū�s. Priek�istabai gan abi netraucēti izgāja cauri � tur Droja, uzlicis roku savai mutei, māja klusēt arī sievām, � kozi, �is gājiens pieder pie lietas! Ta�u atļaut Ilzītei iet kopā ar kalēju tālāk par savas mājas slieksni neļāva Droju mātes sirds. Viņa pa�āvās vīram garām, la�binādama:

�Ilzīt, Ilzīt, manu meitiņ!�

Kalējs gāja ātriem vienmērīgiem soļiem. Ilzīte sekoja tam. Savām acīm neticēdama, māte palika brīdi stāvam.

�Tēvs, tēvs � ak negals! . . . nāc nu skaties!� attapusies viņa sauca un steidzās bēgļus panākt. Jau viņas rokas sa�tvēra Ilzītes plecus un pagrieza mājup.

�Laid, laid mani . . . citādi nevar � tā solījos . . . citādi gals . .. visiem gals!�

Ilzīte �ukstēja a�i, lūdzo�i un izrāvās no mātes rokām. Un atkal tā bēga.

Augstu saslējās Droju mātes rokas, viņas mute vaima�nāja:

�Palīgā! apmāta . . . mana Ilzīte apmāta! Aiziet kā bez�dibeņa akā . . . Palīgā!�

Vēlreiz viņa panāca kalēju un nostājās tam ceļā.

�Tu, ogļu maiss, tu . . . domā es tev savu piena kunkulīti do�u!�

Kalēja roka viegli pastūma saniknoto sievu sānis, viņ� nospļāvās un gāja tālāk.

Bet Ilzīte bija tam jau priek�ā.

Tas nu arī citiem ciemniekiem �ķita par daudz: tā ļaut aizvest gai�ā dienas laikā labāko ciemata meitu! Naigas kājas, darbīgas rokas nāca Droju mātei talkā.

Vāji iekunkstēdamās, Ilzīte padevās, un nē�us to pārnesa atpakaļ sētā.

Pārnesa gan. Arī cerības pārnesa. Jo gurdums, nevērība pret sevi un visu citu, kā arī baiļu lēkme ar �o dienu bija kā ar roku atņemtas Meitene atkopās acīm redzot. Tomēr Droju sētā nopūtas nerimās. Kā lai rimtos, kad kalējs un tikai kalējs vairs vienīgā Ilzītes doma. Viņa � ak, posts un rai�zes! � klāja gultu, adīja zeķes, mēza istabu � kalējam, posās pati un āva ceļa kājas � uz kalēju. Ne tēva draudi, ne mātes lūg�anas, ne māsas asaras nespēja locīt Ilzītes prātu. �Apmāta, apburta . . .� vaimanāja Droju māte pa visu ciematu un tālāk vēl. Līdzjūtīgās ciemnieces palīdzēja tai nopūsties, noslaucīja pa asarai un ieteica lūkot nosapņot kādu sapni, kas varbūt pateiktu ko darīt. Vaimanātāja ne�teica nē, un viss var būt, ka sapnis viņai ceļu parādītu, ja vien sapņo�anai atlicis garāks laiks.

Otrā, tre�ā dienā pēc �ī padoma, kad mājā bija tikai vec�māmuļa ar sargājamo Ilzīti, durvju priek�ā viens nabadziņ� dziedāja dziesmu, lūgdamies savu tiesu. Bez lieka apdoma vecmāmuļa cēlās, lai iznestu nabagam maizes doniņu ar kaltētu raudu un savu vēlē�anos: lūdz par mūsu bērnu! �Labs darbs nes labus augļus,� tā domāja Droju vecmāmuļa agrāk un vēl �odien līdz pat tam brīdim, kad atgriezās no labā darba un pa abām istabām nevarēja vairs saskatīt savu Ilzīti. Pirmās bailēs vecīte atsitās atpakaļ uz durvīm. Bet durvju nepavērusi, attapās: neba nu Ilzīte putns . . . Tomēr, tomēr! Vecītes acis krita uz atvērtā loga.

�Aizlaidies mans cālītis, aizlaidies . . .� �ņukstēdama viņa lūkojās kliņģerī�u dobē, kur gulēja aplauzīti, samīdīti ziedi, mēmi bēgles nodevēji.

Kamēr nu vecmāmuļa sameklēja durvis, ūjinādama iz�kļuva sētā, izpinās klajākā vietā, Ilzītes svārki jau plīvoja necik tālu no smēdes.

�To jau varēja domāt, to varēja gaidīt,� uz vaimanām satecēju�ās sievas cita par citu steidzās mierināt veco māti. Viņas klusināja to un lūkoja atrunāt, neiet tūdaļ uz smēdi: ej nu sazini, vai tāds karstums nenāktu par ļaunu Ilzītei; ej nu sazini, vai nabags maz bijis kāds īstens nabags � rasi, tikai tāds kalēja uzsūtīts māneklis. Tomēr vecītes prāts ne�varēja vairs rimties. Viņa lūdza mīļās māsiņas nepamest to bēdās vienu, nākt līdzi uz smēdi.

�oreiz mīļās māsiņas palika nepielūdzamas: lai skrien circeņi karstās sprikstis, ne viņas! Vienas pa�as, vai traks! � tādu soli sievas nemaz nedrīkst uzsākt! Cik nu vairs ilgi, pārnāks vīri no ezera, lai tie dara darāmo.

Ar mutēm veļot darāmo uz vīru pleciem, sievām klusībā jau spriedums negrozāms: Ilzītei jāpaliek smēdē. Vai Dievs, ko padarīsi burvim ar spīti! Mū�u dienu nav dzirdēts. Sa�riebsi tādam � paputēs viss ciemats. Ar labu, vairs tikai ar labu.

Vakarā Grun�u istaba bija stāvgrūdām pilna. Visi runāja. Klausīties lāgā negribēja neviens. Un kā lai nerunā, kad lini �ogad tik reti kā miroņu mati, mie�u laukā slaistās peļastes, ne vārpas. Gruncis sauca uzsaukdams, lai jel ap�rimst, lai arī viņ� dabūtu izteikt savu vārdu, kamēr neizkrīt no prāta. Nekā. Varbūt citus biedēja tā pati liksta, tādēļ katrs steidza steidzamo. Nu paklau vien, Valbienes Slaunei aizvakar notrūcis piens � kā ar nazi nogriezts � tesmenis kā spainis � piena ne lāses. Teikt, ragos savilkusi, bet nav jau vairs Jāņu laiks. � Tas vēl nekas, kad nav, tad nav, domā cita, bet kad sariebj tā kā viņas O�ai, kam jau nedēļu piens glums un stiepīgs, ka dū�a grie�as palaistot vien, kur nu vēl pie mutes celsi, � tad gan ir jābrēc. Bet tre�ai sodības zīmes vēl negantākas: cūkai atradu�ies sivēntiņi, smuki sivēntiņi, ēd un apveļas acīm redzot, bet kas nu ir? � citam aiz cita atkrīt astītes . . . viss izskats izķēmots, asaras jāslauka par mīļiem nabadziņiem.

�Sivēns paliek sivēns, � arī bez astes izaugs par cūku. Labāk saldēt, ko darīt cilvēkam, kur spert kāju, kur likt aci, kad visi pak�ķi, sliek�ņi, sētas mieti ar sarkaniem un dzel�teniem raganu vēmekļiem notriepti!� grib zināt Grunciene.

Ā, raganu vēmekļi! Te paceļas vai vesels metiens balsu. Ai jā, ar tiem �ovasar ne viena vien ratu rumba ezera lunkā nogremdēta, ru�ā sadedzināta. Taisnība, viss tas taisnība. Pret �o taisnību Gruncis nemaz nedomā karot, viņam tikai jāzina, vai viņ� vēl ir Kukuļciema vecākais, vai nav? �is jauta- jums līdz. Balsis nolīdzinājas, aprimst. Gruncis atslauka piedurknē pieri un iesāk:

�Tik tie�ām, kā es esmu Gruncis un mans vārds Matīss, es jums saku: noslaukiet asaras � dzersim kāzas!�

Tas bija prātīgs un visiem patīkams vārds. Nē, tomēr ne visiem.

Bargi noskanēja Drojas: �Ko?�

To Gruncis bija gaidījis. Viņ� saslējās uz bluķī�a stal- tāk, tā ka galva atdūrās pret apkvēpu�o siju, un cir�us no�cirta:

�Jā, tu nu, Droja, apraugi, vai tavām alus mu�elēm stīpas kārtībā un spundes stāv savās vietās.�

Te vairs nebija ko pārprast, ko �aubīties. Droju māte sāka �ķendēties, gausties: drīzāk vilkam, lācim viņa savu bērnu atdos, ne tam grāpja dibenam!

Ticis pie vārda, Gruncis neatlaidās:

�Paklausies, Droja, neesi muļķis un saproti pats: kalējs tavu meitu grib, neba velti viņ� sabiedēja taisni viņu. Un saproti vēl: tava meita kalēju grib, ne jau par smieklu viņa ieķērusies tajā kā dadzis aitas mugurā. Un vēl tre�o reizi saproti pats: kur� cits tev pie tādas ēnas vairs ķersies!�

Tie bija stipri vārdi. Nekas stiprāks par tiem vairs neva�rēja nākt. Droja mirk�ķināja acis, iekodis lūpu zobos. Viss nu skaidrs. Kā ar pirkstu parādīts. Viņa lepnums, viņa gods, spo�s un varens, kā pa�a zalk�u ķēniņa kronis, tikmēr �ļūcis, �ļūcis no rokām, līdz nu � pagalam! atpakaļ ezera dzelmē. Dūrēs sakniebtām rokām viņ� stāvēja un saprata gan: neviens viņa kroņa dēļ ezerā neskries. Māki nu dzīvo tālāk, lai citiem nebūtu ko nosmieties. Un mācēs arī! Tāds jērs viņ� vis nav, kā citi, varbū, gribētu. Droja atkāsējās.

�Saprotu, ciemiņi, saprotu, ne manai mucai vien � pa�ai di�ajai Kukuļciema mucai spunea pazudusi, un jūs nu prie�cīgi raidīt manu Ilzīti kaut vai uz pa�a sumpurņa pili spundi atprasīt. Tad es gribu zināt, vai jūs viņas labu sirdi un dro�u prātu mācēsiet pa godam atmaksāt?�

Atmaksāt? Nē, par to nebija domājis neviens. Droja nu bija vīrā. �Nūjā, atmaksāt. �itik dro�s prāts � ne sudrabu, ar zeltu atsverams. Ne man, ne Ilzītei �īs kāzas svilst � tās prasāt jūs, tad jūs arī viņas rīkosiet. Es dodu meitu, jūs � meitai pūru. Ja tā, tad sadodam rokas.�

Pasaulīt, kur �itādas lietas dzirdētas! Sacēlās spēcīga ur- doņa murdoņa. Izspried nu uz ātro, kas ciematam iznāktu lētāk: dot vienai meitai pūru un izrīkot kāzas, jeb vai saņemt visu māku un uzsākt īstu karu pret visām nelāgām zīmēm. Nevar teikt, ka kukuļciemnieku vīri būtu glu�i bez vīra dū�as � jau gandrīz, gandrīz viņi svērās uz kara pusi. Tad cēlās sievu balsis: nē un ne par ko! Kādu labumu, kādu prieku tu, cilvēks, domā izkarot ar tādām burvībām, pret kurām pat lā�a spēks par sīku! Cik sen kā dīdītājs apstaigāja visas sētas, visas kūtis ar savu Mi�ku � vai tas ko līdzēja? Un Drojam arī, jāsaka, sava taisnība. Vai viņ� mazumu izcieties ar �o ne�petno lietu? Nu, raudzīs salīgt ar viņu. Jādzird, cik viņ� īsti prasa.

�Nekā es neprasu!� Droja saskaitās. �Neba mana meita ogļu maiss vai zivju vezums � un te nav tirgus! Jūs rīkosiet kāzas un dosiet pūru, lai man un visam Kukuļciemam pēc tam nav kauns.�

Te bija ko pārdomāt: dot un neiedot par maz, nedz arī par daudz. Būs par daudz � neba kāds atpakaļ dos, ja par maz � ka kalējs neapskai�as, un neizput visa lieta,

�Nu, Grunci, nu tava reize, runā nu,� kāds attapās.

Drojam te nebija vairs ko teikt, ko klausīties. Lai apsprie��as. Viņ� meklēja savu sievu. �Vai, nu jau labs jonītis, kamēr viņa aizgājusi,� zina pateikt sievas, kas nostāju�ās tuvāk pie durvīm. Tāda ziņa Drojam nemaz lāga nepatika. Ko te vairs gudrot, uz kurieni viņa nogriezu�ies. Kna�iem soļiem viņ� devās uz smēdi. Sava gudrība līdzi: iemetīs aci pa logu, paklausīsies ārpusē. Nogriezies gar smēdes stūri, viņ� no�stājās blakus logam. Iek�ā bija tum�s � ko saredzēsi? Toties

viņ� tūlīt izdzirda savas sievas balsi. �Mīļais, labais, nu klausi, tici man, ja nē � paskaties pats un saki, vai mailīte ķīsim par sievu der? Neņem viņu, atlaid to, ja neiet ar labu � attaisi durvis, es tev vēl palīdzē�u. Apdomā vien: viņa nejaudā ne smilgu pārlauzt, kur nu vēl kalēja kreklu izmazgāt.�

�Un es, vai zini, kas esmu es? � pieliec ragus, piesien asti un iedzen me�ā!� Rupji noskanēja kalēja smiekli. �Tāpēc ņem vien savu dūdiņu un atstāj manu būdu.�

Droja sakustējās. Viņ� bozās pret kalēja smiekliem. Plika�dīda! Vēl smiesies. It kā ar viņu runātu ķekatu valodas! Saslējies Droja devās iek�ā.

�Saki tu man, vai tu no tiesas precēsi manu meitu, vai nē? Apdomā labi, ko tu gribi teikt. Es te nestāvu viens, � ar manu muti runā viss Kukuļciems.�

Kalējs pastiepa uz priek�u abas kājas, kā ērtāk varētu iebāzt roku bik�u kabatā, izvilka pīpi, izvilka tabakas maku un pamazām sāka ap tiem darboties. Gausi viņ� pīpi pie�bāza, ar apdomu ie�ķīla uguni, lēni ievilka pirmos dūmus.

Drojam sāka iek�ā svilt bez uguns. Viņ� gribēja zināt:

�Vai tu man atbildēsi �ovakar, vai ne?�

�Vai tu pats man neliki labi apdomāt?� īsi atrūca kalējs un mierīgi kūpināja tālāk.

No krēslainā kakta iz�āvās Ilzīte. Kā vēja triekta lapa viņa piekļāvās pie tēva krūtīm.

�Tētiņ, manu mīļo, ļauj man vaļu, un es atkal bū�u tavs lepnums. Kalējs nav vainīgs. Viņ� nav mani saucis. Nav vedis. Pati solījos, pati es nācu. Es gribu parādīt viņam un visiem � man nav bailes!�

Ko? Tas gandrīz varēja patikt. Drojas dārzā sāka ma�gones plaukt! Bet tomēr, kā tad nu tā, kā ļaut vaļu? Kur tas dzirdēts, ka meita pati prec sev vīru! Teicis jel Stiprais to vārdu: es viņu ņemu, būtu pavisam cita jēga. Tagad � ej atmini, ko domā �itāds dūmu prauls. Varbūt viņ� ne�runās līdz rītam. Varbūt pavisam . . .

�Ko jūs, ļautiņi, to bērnu tincināt?� ieskanējās ubagu Dā�iņas lēnīgā balss. �Labāk patencināju�i kalējam, ka meitene atguvusi cilvēka jēgu. Kas jums saka, ka Ilzīte ieņēmusi sievas domas galvā? Viņai mīlīga sirds, grib nākt man palīgā sakopt bārenī�us.�

�Ak, Dā�iņa, tavu attapību!� Droja juta atkal zemi zem kājām. Nūjā, kad tādu valodu runā, viņ� liekas dzirdam. Kas cits lai parādītu labu sirdi, dro�u prātu, ja ne Drojas meita!

�Iesim, māt!� Viņ� bīdīja sievu uz durvīm.

Pēc ilgām pusmiegā, pusmurgā pārlaistām naktīm �ī bija pirmā, kur kukuļciemnieces gulēja mierīgi, Lietuvēns reiz projām! Un cik ra�eni viss iegrozījies � bez pūra.

Ilzīte nu dzīvoja smēdē. Un kā viņa dzīvoja! Ezermalā velēdama kalēja kreklus, tā dziedāja tik viegli un jautri, ka Luzītei, atbalsī klausoties, balss līdzi locījās. Un Droju māte nezināja, vai smieties, vai raudāt. Arī vīriem, pārbraucot no kalēja, bija savs sakāmais: Ilzīte bija noberzusi smēdes spaini tik baltu, haha! � pats Stiprais savu lietu vairs nepazinis. Izspārdījis visus smēdes kaktus, pēc spaiņa meklēdams. �iem saujā nenosmieties. Bet jaukākās ziņas par visu, ko dara un kā dzīvo smēdē Ilzīte un citi, ciematā atnesa Dā�iņa, nāk�dama pēc mazajam nolemtās piena lāses.

�Ku�, ku�, ciemītes, ku�,� roku pacēlusi viņa �ukstēja, �būs labi, pavisam labi. Mēs nu iesēdu�i kā Dieviņa ausī: �agariņus ienes, ūdentiņu pienes, putriņu izvāra. Klons mums iamēsts, lai saulīte staigā dimanta stērbelēm, ne pīslītis ne�pielips. Un kalējs � tas drīz pats sevi nepazīs vairs: tik balts tam svētvakaros krekls, Droju māt, Droju māt, ne meitiņa � stalta, balta rauduvlte tava Ilzīte. Visus ciemata melnumus viņa viena aizskalos.�

Pēc �ādiem Dā�iņas vārdiem Droju mātes acis metās valgas, un Dā�iņas paduse un piena krūze pieņēmās krietni vien smagumā.

Tā nu tas bija. Bet bija arī vēl citādi. Neba visu, ko re�dzēja Dā�iņa, redzēja arī kalējs. Tā vien likās, ka pret Ilzīti un visiem viņas darbiem vērsts vai vienīgi viņa pakausis. Istabā viņ� rādījās maz. Pat gulēt nenāca. Caurām dienām dzīvoja pa smēdi � kakla saktas. Neatlaidīgi, svelo�ā steigā. Kad iegadījās pa starpu cits kaļamais, ar grumbu pierē ķērās pie tā. Un tomēr pa vakariem, kā senāk, līgoja viņa ķerainā galva nereti pāri pusnaktij Pūteļa krogā aiz garā galda, par prieku krodziniekam un ne vienam vien ceļa braucējam.

īpa�i sve�iem par prieku cilājās viņa devīgā roka ar sīvā bla�ķi vai alus krūzi, kamēr da�am bra�am kukuļciemnie- kam ne pa smieklam notrīcēja bārda, ceļot kalēja bla�ķi pie mutes. Kalējs tikai smējās � ko smējās! � tik dārdo�i rēca, rēca, ka vīriem, �ķiet, bira aiz apkaklēm krusas graudi, ne�jauki muguru tirpinādami.

�Drebiet, drebiet jūs, dunduru barība, drebiet, kad es jums to saku!� cirzdams dūres pret savām krūtīm, kalējs piebļāva visu krogu. �Miglas kausiņi uz jūsu pleciem � ne galvas. Kni�ļi un spindzeles jums tur perinājās � ne vīra dū�a. Vilkacis es jums esot, vilkacis, kas noplēsis savu pa�a sievu. Tā gan! Bet jums tek slienas uz manas vilka�a bla�ķes � bailes dzert un bailes atteikties. Tā gan! �ūsku dzeloņi un sumpurņu �okļi manā bla�ķē izmiek�ķēti � dze�riet, es saku: dzeriet � dzeriet! . . .�

Viņ� cirta kocenes uz klona un mauroja kā satrakots vērsis.

Tādās reizēs neviens viņam ceļā nestājās ne ar pu�plēstu vārdu. Lai izaurējas. Un tie�ām, parasti auriem gals bija tāds: Stiprais izgāja salīcis, plecos ierautu galvu, melnu un neauglīgu kā apgruzdu�u celmu. Pie savas būdas durvīm viņ� apstājās. Ik reizes apstājās. Da�kārt jau pastiepa roku, kā atvērt gribēdams. Atkal ļāva rokai no�ļukt un aizten�terēja uz kūtiņas pusi. Tur aug�ā to gaidīja miga. Te nu viņ� varēja krākt līdz rītam. Varēja. Vai viņ� to darīja? Sirms krusta zirneklis savos tīklos un jaunie bezdelīdzēni, kas vēl pārnak�ņoja vecajā ligzdā pie spāres, zinātu liecināt pavisam ko citu. Izlaidies aug�pēdus uz plānajām cisām, pla�i atplestām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām, viņ� gulēja tik nekustīgi, ka pat mēness, kas nu jau piekto nakti atkal līda pie lūkas �ķirbas lūkoties, ar ko gan kalējs te sarunājas, uz brīdi jutās vīlies. Tad iedegās kalēja acis. Kādas gai�as ainas gan liek tām pusnaktī kvēlot! Un mēnesim at�klājas: smēdes durvīs, pretī di�me�a zaļumam, stāv Ilzīte. �Brokastī!� viņa saka gai�i un dro�i. Kas noticis ar kalēja galvu? Tā vairs neatrod sev īstu vietu. �ķiet, divas ēzes, pa labi un kreisi, �ķie� smēdē liesmu kūļus. Kalējs novēr�as no Ilzītes balss, novēr�as no viņas matu gai�ajām liesmām, kas deg pār abiem meitenes pleciem un sliecas lejup, līdz jostas vietai, pāri tai, vēl tālāk � līdz pat kalēja sirdij ..

Un sirmais zirneklis, �ūpodamies savā pavedienā virs kalēja galvas, vied svelmi kāpjam aug�up. Bet kalēja pirksti sa��ņaudzas cie�i. Kas gan tajos nokrik�ķ, drūp un sabirst? Sīkas drumslas krājas uz kalēja platām krūtīm. Drumslas. Par tām vislabāk zina stāstīt mazās pelītes, kas vēlāk viņas pievāks. Atkal un atkal parādās Ilzīte, un katru reizi viņas balss ielido smēdē kā zils me�a balodītis � Jo cie�āk sa��ņaudzas kalēja pirksti, trauslās drupatas maļas kā dzirnās. Aizmigt! . . . aizmigt! . . .

Kalējs nepazīst vairs sevi. �Tu, sīkā skabarga, nieks, kas tu esi! � izrau�u tevi � pī�ļos samal�u . . .� viņa lūpas lūdzas, ne draud. Un spējā triecienā aizdrā�as pa roku galam sīkās drumslas. Gurdi atgulst rokas salraos. Tuk�s � no��aukst salmi. Tuk�s � saprot kalējs � tuk�s. Kā tas var būt? Veseri es ceļu ar mazo pirkstiņu, � smiekla nieku roka nemāk tai iedot . . . nieku, viņai kas pirkts � nevar, nekad, nemaz un nepavisam.� Spēj� niknums iedzeļ kalēja krūtīs. �Spitāļi jūs � miglas kausiņi! Aiz pak�ķiem par mani ņirgāties � tā jūsu māka. Atsūtīt man baltu jēru, lai gai�āk redzētu, cik pats esmu melns!� Pietūcis pilns smaga ļaunuma, nespēka, viņ� slēja dūres pret ciematu un skaļi lādējās.

Vēl pelītes nebija pa godam nokopu�as gardās drumslas, kad ar skaļām bezdelīgu balsīm ievid�erējās rīts. Kalējs trūkās un metās uz smēdi. Labi, ja tādā reizē gadījās ciem- niekiem kāda vajadzība. Drīz tad ie�ņācās plē�as, biedino�i klaudzēja veseris, �ķīda dzirkstis un kalēja lamu vārdi, ka�mēr durvīs nenostājās Ilzīte ar gai�u, dro�u � brokastī!

Kad kalējs aiziet uz istabu, uz brīdi smēde aprimst kā aizmigu�a pūķa mute. Draudzīgāk piekļaujas cits citam pa�kavi, kas karājas vad�os, slaidāk izstiepjas tum�ajos kaktos dzel�u stieņi, uz lū�ņainā klona, blakus laktai guļ lielās lūk�as, izlaidu�ās tik bezbēdīgi, kā Tenītis saulgozī. Pa�u vīru valodas liekas tikai tādi paskaļāki sapņi.

Tā pagāja nedēļa, vēl viena un vēl.

Nē, atkal pat Grun�u Matīss nezināja pateikt, kāds te būs gals.

Vairākas dienas kalējs nebija redzēts. Tak laikam nonesis uz pilsētu savas saktas. Pūteļa krodziniekam bija prieks sagaidīt viņu pārnākam. Nebūs jau tuk�ā. Tā arī bija. Kā parasts, kalējs vispirms iegriezās Pūtelī. Kroga istaba tovakar gadījās pavisam tuk�a. Kalējs sēdēja kluss, dzēra maz. Tas krodziniekam nevarēja patikt. Kā valodas meklēdams, viņ� taustījās: �Vai sievu sev būsi nolūkojies, ka tik domīgs? Tad ta nu dzersim, ka dzersim!�

Kad Stiprais par atbildi neparaustīja ne pleca, krodzinieks domāja iedzelt sīvāk:

�Ko, ne ar veģiem tā lieta neiet?�

Jau acis nozibsnīja. Stiprais ķēra alus kannu, izdzēra sausu.

�Kāda lieta? Pasaki man, kas to teica? Miltos saberzī�u!�

Alus kanna dimdināja galdu.

�Kas teica,� krodzinieks atdzīvojās, �tavi pa�a nopirktie veģi teica, � neba tad tu tādu mantu krogā pirki, kad nelaiķe vēl kleknēja smēdē.�

Varbūt tik vien jau Stiprajam trūka, kā �ī izsmiekla, lai veiktu neveicamo. Nievāt, nīst, nolādēt viņi kalēju var � vienīgi smieties tiem nebūs! Kā sarkani draudi savējojās viņa kaklauts, un sacirstiem �okļiem Stiprais izgāja.

Smagi viņ� piecirta kājas, it kā uz ceļa būtu paklupis viņa biklums. Zem melnajām kocenēm krauk�ķēdami drupa sasau�ie kruve�i. Ierāvies bālos krastos, drūmi stinga ezers. Nosalusi mēness mala velti ilgojās pēc mākoņa krokas.

Kalējs klusi ielīda būdā. Jau guļ. īsu brīdi viņ� klausījās, tad zeķēs tuvojās Ilzītes gultai. Rūgts, nenoteikts naids lauza viņa krūtis. Pret krodzinieku, varbūt pret ciemnie- kiem, pret visu savu dzīvi . . . Kas notiks? Kas būs? Viņ� pats to nezināja. Jau pastiepās roka. Tā uztvēra siltu, apaļu meitenes plecu.

Ilzīte uztrūkās sēdus.

�Klusu!� viņ� meklēja aizspiest tai muti, bet vārdi ap�slāpa saudzīgā �ukstā: �es neko . . . nebūs ļauni � tu redzēsi . .. guli.�

Ilzīte negulēja vis. Rokas apskāva kalēja galvu un mute dvesa:

�Tad nu vienreiz tu ieraudzīji mani.�

Apracis galvu viņas klēpī, kalējs elsoja kā bērns . . .

Ilgi nevarēja noimt. Ilgi. Tad sāka vārdu pa vārdam. Pa teicienam. Izrunāt visu savu postu, visu rūgtumu, naidu, gadiem, pusi mū�a krāju�os! Bargs un ciets pret citiem, jo cietāks pret sevi, viņ� ārdija, noliedza visu savu dzīvi. Spēks � ko nozīmē spēks? Rokas izģinst, atkratoties dienu mū�u no liekā, sve�u ļau�u iecerētā, sve�u gribētā. Graut un smieties tad prieks! Juku jukām ar . . .�

Pag, Ilzīte nesaprot visa tā, viņa grib zināt: �Kāds ir �onakt, kāds būs rīt tavs prieks?�

Stiprais saslienas. Kā laimē. Kā jaunā cīņā. �onakt viņ� tur Ilzīti savās rokās, un rīt � te pirmo reizi tas apjau�: ja rīt, parīt vairs nē? Varbūt atņem viņam to . . . Varbūt aprok pats . . . Viņu zaudēt � viņu? Augo�ā spēkā viņ� saspie� cie�āk tās plecus.

�Ilzīt, tu zini, kas ir bailes? Bailes � pazaudēt pa�u dārgāko, nule atrasto? Vai tas jau nav dzīvot sava pa�a dzīvi? Sava pa�a aug�up celt?�

�Celt,� atbalso viņas mute.

Citu rītu Dā�iņa zvanīja pa visu ciematu: �Kāzas � kāzas � kāzas . . . Ap savu mazo pirkstiņu Ilzīte aptinusi Stipro.�

Melots nebija. No tā vakara Pūtelī nav redzēta vairs ne kalēja ēna. Nevienā krogā nav redzēta. Bet savā kāzu naktī, kad bija saradu�ies gan lūgti, gan nelūgti no tuvienes un nezināmas kurienes, kalējs uzdeva mīklu: kas stiprāks par pa�u Stipro? Un iekams kāds paguva atminēt, jau Stiprais, pacēlis savu jauno sievu uz pleca, griezās ar viņu jautrā jandālā, pa starpai iesaukdamies: �Tā Ilze � mana drostala Ilze!�

Lai nu �iem diviem viens būtu iedro�inājies pīkstēt par pūru! Tiem padomā mantas bija gana: �etrus bārus, divus pa�as dēlus, divas meitas Ilze kalējam izauklēja. Pietika Kukuļciemam, atlika pasaulei.

1931.

Pēc atku�ņa bija krietni uzsalis, un nakti uzkritusi barga kārtiņa sniega. Ar prieku varēja iekārt atkal zirgu ilksīs, palaist slaidu riksi. To arī darīja me�sargs Vaina. Viņam bija paliku�i neizvesti pāris ve�meļu malkas. Jāpasteidzas. �ad tad pievilkdams gro�us, ar muti pa�mūk�ķinādams, Vaina laida dūkano tie�i pāri ezeram, ka pa�am sirmā bārda plīvoja vien. Pajūgs dr�tin iedrāzās staltajā priedienā. Ek, mans ro�u dārzs! Labpatika atspoguļojās me�sarga grumbainajā vaigā. Un ieraugot tepat mirdzo�ajā sniegā zaķa pēdas, viņ� neno�cietās nenodudinājis bārdā, ka nu jau ļipainī�i vīrā, taupā�mais laiciņ� klāt. Lai nu mednieķeļi sajo� bikses un pakar bisītes vadzī.

Palaidis gro�us vaļīgāk, Vaina ļāva dūkanajam iet soļos. Tā jau nu ir: Dieva pasaule Vainam atveras tikai me�ā. Kur tie gadi, ka viņ� pazūd no mājas caurām dienām, klusi, nema�not parādīdamies me�ā drīz �e, drīz tur, sirms un lēnīgs kā sūnām apaudzis cinis. Bise gan viņam plecos karājas, aiz muguras tek melns vai brūns Pik�elis, bet tas viss tikai tā, goda pēc. No�āvis viņ� savā laikā nav ne lapsu, nedz arī vanagu. Kad me�a sargs, tad sargs un nevis skauģis � tāda viņa doma. Lai gan, blakus minot, gadījās pa�u pagastā da�a cieta paure, kas neticēja, ka Vaina, visu mū�u par me�sargu nokalpojis, tomēr ne zaķa nav aizticis. Esot īsts me�sargs! � slava tik; liels mūlāps viņ� vai arī tik slīpēts,

ka pats velns viņa pulvera dūmus nesao�. Bet kad da�kārt dzīrēs vai pa kul�anas laiku ap alus mu�eli sasēdu�i vecie draugi, īpa�i Druvne�u tēvs, gribēja Vainu pakaitināt, vaja�dzēja tik ieminēties: ej nu, Vainiņ, ej, kas tu par me�sargu, tev pat zaķa au�enes nav. Ir zaķēns no tevis vairs nebīstas, kur nu vēl malu mednieks. � Tādās reizēs Vainas dūre nedauzīja vis galdu, viņa acis nemeta vis zib�ņus, kā to da�s varbūt gaidīja, nē, viņ� nokrek�ķinājās un tikai nepacietīgi pameta ar roku. � I kad jūs, ciemiņi, nesaprotat. Pa desmi�tam, pa divdesmitam ļipainī�u katru gadu. Būtu vien gri�bējis. Tepat jau viņ� man stobra galā ir. Mīļ� lopiņ�. Neredz nabags mani. Nu, kā nu lai tā � katram sava ādiņa mīļa. Paskatos, nopriecājos, Pik�elis ierejas � projām ir. �Pataupi, pataupi. Biģu dēliem, lai pui�eļi nolasa kā ogas!� Draugi lēja putojo�o alu un smējās. Vaina saslējās: �Nemuldi niekus, nav pieķerti!� Jā, uz malu medniekiem viņ� bija nīgrs. Lai �ēlīgs Dievs! Viņa apgaitai tie labprāt lieca līkumu.

Izbraucis cauri sīklītei, Vaina pagrieza zirgu eglienā, un turpat viņa vērīgā acs pamanīja �ķērsu pāri ceļam divējas pēdas, dziļas, platas cilvēku pēdas. Nu, nu . . . pavisam svai�gas. Rāvienā zirgs uz vietas. Varēja skaidri iz�ķirt � viens bijis pastalās, otrs . . . skaļ�, spēcīgs blīk�ķis apstulbināja Vainu kā negaidīts pliķis. Pērkona spēriens �ajā laikā ne�būtu viņu vairāk pārsteidzis.

�Bezgodis! Gai�ā dienā, tepat vai acu priek�ā . . . Tas par traku!�

Vaina pagājās soļus desmit pa pēdām uz sīklītes pusi. Tad saprata savu bezspēcību: pret diviem un tuk�ām rokām.

�Bet nu ntiesas, no visas tiesas,� viņ� runāja cie�i, metās atpakaļ ragavās un laida uz māju, lai sniega pikas gar acīm �ķīst.

Drīz viņ� bija atkal sīklītes malā. Bise un Pik�elis lai. Saprata Pik�elis lielo steigu, saprata arī, ka rējiens jāvalda. To nu vēl varēja savaldīt, bet kājas ne par ko. Rautin rāvās uz priek�u pa sve�ajām pēdām.

Smagi elsdams, bargs un steidzīgs Vaina ir sviedrus neat�tapa noraust, kad pēk�ņi pūriņa malā viņ� palika durteniski.

�Bezgo�i . . . bezgo�i . . .� viņ� pūta un kā neticē�dams vēroja sniegā iegulēto vietu, ar prāvu, kvēlu asins plankumu un stirnas pēdām Dienas laikā, jaunā sniegā �itādu negantību. Nedzirdēts, neredzēts.

Pik�elis drāzās. Lēcieniem, brāzieniem, sniegu �ķiez- dams, � tur vajadzēja būt pavisam savādām lietām. Un tie�ām � sve�s vīrelis ar stirnu, plecos! Klusēt vēl ilgāk, tas bija pāri Pikseļa spēkiem. Skaļ� gaviļu rējiens saim�niekam par ziņu, un vīrelis pasita galvu atpakaļ. Kā pa�u nelabo ieraudzījis � stirnu zemē, pats biezoknī.

Pik�elim vairāk rūpēja pamestā stirna, nekā sve�ais vīrelis. Aptekāja, apostīja, ierējās vēl un vēl reizi.

Vainam tik atlika: ak tu � ak tu .. . projām gan . . . Viņa kvēlajā vaigā neganti zibsnīja acis. Nagi tā vien snaistījās � ķert bisi, Pik�eli nost. Pagāns, ko vauk�ķēja! Tak savaldījās. Tikai paspēra �uneli sānis.

Galvā jaucās svarīgākas domas. Dzīt pēdas? Cik tālu vairs vecās kājas izturēs. Un krūtis. Nē, tādai negantībai jāmeklē pati sakne.

Un Vaina meklēja.

Ap pusdienas laiku, kad Druvne�u vectēvs brida gar me�malu uz Ceplī�iem atdot patapinātās linu sukas, valciņa malā, kur saiet Ceplī�u un Druvne�u robe�as, jau iztālēm viņ� saskatīja trīs vīrus. Lielus vīrus -� �autenes plecos, zīmes pierēs, � kārtībnieks, virsme�sargs un Vaina. Bija nostāju�ies pie nelielas eglītes, vēroja izbradāto sniegu, vē�roja Ceplī�u pakalni, kur vietvietām cauri nopūstajam sniegam rēgojās rudzu zelmenis.

Sadevies ar visiem rokas, Ceplī�u tēvs piemiedza acis kā smieklam:

�Nu gan Vainam būs nodarīta di�a vaina, kad ar pa�u policiju jāliekas kopā.�

Vaina nepacēla acis pret Druvnesi, savu senu draugu. Kā ļauns, kā pārvērsts. Un kad viņ� atdarīja muti, tur runāja pati bardzība:

�Tavs Kri�s mājā?�

�Kā tu, Vaina, jocīgi prasi, it kā Kri�s jau trīs dienas at�pakaļ nebūtu nobraucis ar tavu Jorēnu un citiem uz visu nedēļu peļņā.�

�Bise mājās?�

�Mājās, mājās, tad neba jau Kri�s karā gāja, ka līdzi ņems,� Druvne�u vectēvs lūkoja viegli iesmieties.

Viņa smiekli nevienam nepielipa.

�Te nav jokiem vietas,� ģenerāļa balsi dimdināja kārtīb�nieks. � Varbūt jūs esat dēla bisi kādam aizdevis?�

Nu bija laiks arī Druvnesim rādīt savu gudrību.

�Ko nu, dēls, zinām jau, neba nu bise � �itāda dumpīga lieta � teikt, tikpat kā miltu sietiņ� vai, e�e, linu sukas pa mājām apkārt nēsājama. Un pa manīm � prasiet Vainam � kau�u mū�u tā �umpā gulējusi, savus nagus es nesmērētu, ārā nevilktu. � Bet ko tad jūs tā visi, ir kas nelāgs lēcies?�

Ja Vaina nedomātu pazīstam veco Druvnesi tikpat labi kā sevi pa�u, viņ� varētu tā valodai ari neticēt. Tagad viņ� kļuva pielaidīgāks. Pāris vārdos izmeta, kas par lietu � malu mednieki tvarstāmi. Viens gals jau nu būtu rokā. Tepat, Ceplī�u rudzu laukā stirna gaidīta, zem �īs eglītes, skat, skujas vēl �upiņā paliku�as, kur �is tupējis. Lai arī lau�pījums me�ā pamests, un zaglis pamucis, tomēr tepat tuvumā viņam vajag būt. Pa pasauli �urp vis neviens nenāca. Papu�rinās, padrebinās, gan zīmes rādīsies. Tāds bija kopīgs sprie�dums.

Vēl brītiņu paklausījis, Druvnesis �āpoja ar linu suku uz Ceplī�iem.

Ceplī�os visus mājniekus sastapa sētvidū. Runāja skaļi, smējās, īpa�i sievie�i. Ieraugot kaimiņu vectēvu, jaunā saim�niece kā �autuvīte pasitās pretī un tūlīt uzprasīja, vai �omājā arī biju�i kumēdiņu taisītāji. Alt vēl ne? Nu, tad lai sagaidot, uz to pusi jau nogāju�i. Tīrais smiekls. Kā lapseņu apsēsti izskraidīju�ies te pa malu malām � gan klētī, gan kūtī, pa aug�ienēm, pa �ķūni � kur tik caurums, visur iek�ā � ieroci meklējot. �Vaina biedē kā pērkona ne�gaiss,� saimniece skaļi stāsta. �Man dusmas un smiekli arī nāk. Paķeru no krāsns aug�as cūku kaujamo dunci: �e mūsu ierocis! kuram vajadzīgs? � Mans Vaina bārdu vien nopurināja, teic: es tevi nesauk�u par lopu, tu vēl esi bērns. Vai, tik pikts savu laiku vīrs nebija redzēts. Bet ko nu iztaisās kā ērmi. Kā savus kaimiņus vairs nepazītu. Ne mūsu istaba kādreiz bisi redzējusi, ne mūsu grāpelis stirnu. Viņi nāk ok�ķerēt. Kumēdiņi! Bet es vēl vienu joku palaidu. Kad jau bērns, tad bērns. Kamēr Vaina ar virsme�sargu pa manu klēti, kārtībnieks ieiet kūtī. Es klusītēm klāt � zliuks! � durvis ciet un krāpt! � noslēdzu. Pati rāmi, rāmi ar nē�iem uz aku. Nāku atpakaļ, jā, mans kundziņ� jau spārdās gar durvīm ka klaudz. Kas man, kad �ie klētī nekā nedzird, es arī neko. Bet kad sadzirdēja, ārdās vai laukā: kas tās durvis aizslēdzis? Es pretī: es aizslēdzu. � Kāpēc slēdzi? � Ziemas laiks, nevar lopus saldēt. Kad nepieslēdz, durvis veras vaļā. Domāju, jūs visi pa klēti dakalējaties. �ie vai plīst, es tik smejos. Sit nu vēju ar dūri!�

�Citiem smiekli, viņiem amata darī�ana, ko darīsi,� cie�miņ� piekāpīgi noteica. Atdeva suku, iek�ā parunāt negāja, teicās nevaļīgs esam, jau visu laiku likās savādi steidzīgs un mudīgi vien tipināja atpakaļ uz māju.

Ticis pāri pa�u tiltiņam, viņ� noslaucīja sviedrus. Sētā viss bija klusu un mierīgi. Tak laikam citur nogriezu�ies, ka pa ceļam arī vairs nemanīja. Atgrū�ot durvis, viņa pir�mais vārds:

�Kur tie zaķi?�

�Skroderis namiņā velk ādu nost,� citiem iepriek� pa�steidzās ar atbildi mazdēls Valdin�

Kā tad, lejā pie akas, dūmu namiņā, vectēvs uzdrāzās virsū skroderim, kur �is itin jautrā omā meta patlaban vie�nam zaķēnam cilpu kaklā. Otrs, jau sakopts, gulēja turpat uz cērtamā blukī�a.

�Dulns tu esi! Skrej ratā ar visiem saviem zaķiem! Savu mū�u neesmu rokas smērējis gar tādām lietām, nu taisni cilpā. Saproti, mums uz pēdām. Katru brīdi Vaina ar policiju var uzbrukt. Ceplī�os biju�i, un es jau uz robe�as satiku. Gan likos mierīgs un gudrs, bet kas viņu prātus zina.�

Notrūka skroderim svilpiens. Tik a�i viņ� atrāva rokas no zaķa, it kā tas būtu pārvērties par ezi.

�Skaties, nabags!� un skrodera sīkais augums sarāvās vēl mazāks. Samirk�ķināja melnās acis un nopurinājās.

�Ko niekus. Es pēdas nojaucu. Skaidri pa gaisu ielēcu eglītēs. Tur pliks un sauss. Līdz ceļam �ļūcu uz vēdera un tas ar lielu līkumu. Nieki. Ne velna mums nepierādīs, kad stirnu pievācis pats Vaina.�

�Stirnu pievācis . . . kad tu skroderis esi, vācies pie savām biksēm un nepiņķerējies ap zaķa kājām, ir tās pa�as var mūs iegāzt. Tak taupāmais laiks.�

�Skaties, nabags,� skroderim tik atlika no�ņākties un atdot zaķus vectēva ziņā, viņ� pa�u malas labāk apzinoties.

Gribot negribot bija vectēvam zaķi jāsaņem. Ko darīsi, kad zeme vēl cieta, ierakt nevari, un aiznest, nosviest kaut kur me�ā, jā, kas lai tagad staigā apkārt ar pusdlrātiem zaķiem, kad uz katra soļa vari saskrieties krūtis ar pa�u valdī�anu.

Velna padarī�ana. Visa tā ļezga vectēvam pagalam nepa�tika. Lai nu tie zaķi, tie pa�u daļā �auti, bet nelabais mani kapāja dot vēl skroderim �orīt patronas un tad vēl pa�am kulties līdzi. Skraidi kā apmāts. �is kā pārskrien, acis tā vien deg: � aiz�auts, tepat buķelis aiz�auts, ceļas un krīt, tik nelai�as klāt � vēl viens blīk�ķis, tad būs darīts, un lai līdzot �im pārstiept. Domāju, kā nu tā divatā nesīs, pa�ņems ragavas. Vai prāts! Skaidrā dienā pa ceļu ar stirnu uz ragavām, taisni visai pasaulei acīs. Laime vēl, ka laikā attapos un nepēros skroderim līdzi līdz galam. Tad būtu ar Vainu pa�ās krūtīs.

Noslēpis vienu zaķi ratnīcā, otri �ķūnī siena pantā, vectēvs gāja parunāt mīlīgu vārdu ar vedeklu.

�Bertiņ, meitiņ, labi nu nav, paņem ragaviņas, pabrau�cies ar Valdiņu pa me�a ceļu, pa tām manām pēdām. Ja kādu satiec, teic, puika jau lau�as, plijas, nobrauks līdz Ceplī�iem paciemoties. Tad dzirdēs, kozi, kur �ie nogrie�zu�ies, un vēl �o to.�

To var. Kālab ne? Ja visas aizdomas, kas mājai tagad uzgulu�ās, ar ragaviņām varētu nolīdzināt, mīļu prātu Berta aizvizinātu Valdiņu trīs reizes līdz Ceplī�iem un vēl tālāk arī.

Pa to laiku vectēvs iztīrīja bisi, lai dūmu smakas nema�nītu, un pakāra parastā vietā pie dēļa gultas. Tad izgāja vēl reizi apstaigāt māju. Pag, diez kur skroderis tās zaķa iek�as nogrūdis? Kā tad, ir gan tādam skroderim gudra gal�viņa! No namiņa asiņu pilieni sniegā ved uz valciņu. Re, pastūmis valciņa pakraulītī, laikam domājis, ūdens aiznesīs. Tur nu plau�iņas aizķēru�ās un plivinās pa virsu. Liedzies tad, ka pa�a zaķa neesi acīs redzējis.

Un cik tādā posta reizē var sagadīties zīmju, par ko piere grumbās jārauc, agrāk to nemaz nevarēja iedomāt. Tā nupat, atgrie�oties sētvidū, vectēvu pārsteidz jaunas asiņu pēdas sniegā. Taisni pa taku uz istabu. Ak tu nolāpīts! Tas jau Rik�sis. Valkājas apkārt. Nu sakosts. Guļ pie sliek�ņa un smilkst.

�Iesi būdā!� vectēvs uzrājās un īdzīgi noskatījās, ka Riksim aizklibojot palika sniegā vēl otras asiņu pēdas. Ej nu �iem izskaidro un pierādi, kas suņa un kas zaķa asinis.

Viņ� atkal gāja iek�ā. Skroderis sēdēja uz galda un mē�tāja roku tik bezbēdīgi, ka nenopriecāties. Skaties, viņ� tev taisns kā loks! Vectēvam sirds bija pilna, bet pārmest un rāties skroderim arī vis nekā nesamanīja. Tikai klusībā ne�beidza grēmēties par savu �īrītējo apmāto prātu.

Brīdi pasēdējis uz gultas malas, uzcēlās. Pagrābājās pa krāsns aug�u, �o to pacilāja, tomēr īsti nemaz nezināja, ko meklēt, ko būt. Pagadījās rokā pa�a dūraiņi, uzmaucās. Ies pakapāt tos pa�us �agarus, istabā tikpat nekāda prāta. Lai tad �ie atnāku�i redz, ka te tāpat vien katrs savā darbā rosās.

Auga sakapāto �agaru strēķītis, auga vectēva nemiers. Jau dūraiņi nost, pats izmeties vestē, vēl rasa uz pieres. Pakapā, pakapā, acis atpakaļ vien grie�as. Vēl gan, Dievu teic, tur nekā nemana. Bet ko tas līdz? Ik brītiņu �kūna galā varēja parādīties trīs galvas, un zinies tad, ka aplam neizmuldies. Un ja nu vēl atrod . . . Pārnākusi jel Berta drī�zāk, tad dzirdētu ko. Tad piepe�i viņam ie�aujas prātā pavisam nelaba doma: diez vai tik Berta būs attapusies Val�diņu nobrīdināt, lai nepīkst ne vārda par tiem zaķiem. Citādi, kā jau bērns, izmuld skaidru patiesību. Labi vēl, ka lielie bērni skolā. Ka tik nu Valdiņ� � Es ar kā aizbāzts, pats neieprātojos laikus. � �agaru strēķītis aug un aug. Vai Dieviņ! Bertu ar Valdiņu nevar sagaidīt. Nebūtu nu tik mud�eklis sapiņķēts. Briesmīgs mud�eklis.

Arvien a�āk, arvien niknāk cilājās cirvis, domāt, tīri vai smelknēs �agari sakapājami. Kad tiek pavisam karsts un sagurst roka, viņ� lūko pats sevi mierināt. Nu, kas tur nu būtu, ko es tik briesmīgu nodarījis? Da�s nokauj cilvēku, cits nozog miljonus un dzīvo. Nu, zaķi nāk dārzā � tāds gai�s mēness � skroderis uzplijās �aut, es neteicu nē � tik tās vainas. Ne jutin, ne domāt, ka �is vēl līdīs uz Ceplī�u val�ciņu stirnas glūnēt. Bet es palieku par blēdi, pats savās acīs par blēdi un savu draugu pataisu par smejamu muļķi. Un Berta un Valdiņ� vēl līdzi jāievelk Kauns � kauns un dusmas! Un viss � �itāda nieka dēļ . . . Glu�i nemanot cirvis cilājas atkal a�āk, krīt niknāk, �ķiet, uz bluķī�a no�guldīta pati negantība � kauns.

Skaļ� Valdiņa kliedziens sastindzina pacelto cirvi � tad cirvis krīt, steigs vectēvs uz kliedziena pusi, tikai kreisai rokai tā kā �agars pie � un netic vecais vīrs savām acīm: sniegā, pie viņa kājām, iezīmējas sarkans pusloks? Kad viņ� paceļ roku augstāk, nevar tomēr neredzēt, ka tur, kur vajadzēja būt rādītāja pirkstam, kā no apgāztas pudelītes līst tieva sarkana strūkliņa. Vēl vienas asinis � Kā sa�salis viņ� stāv un vēro sniegu, kur sarkans plankums ple�as pla�umā. Viņ� neredz Bertu, kas tiltiņa gravā paceļ bērnu, paceļ apkritu�ās ragaviņas un kāpj aug�up. Tad viņa ir klāt. Viņas acīs sāpes un bailes.

�Tēvs . . . tēvs . . . jūsu pirksts . . .� viņa vaimanā.

�Nekas, Bertiņ, nekas . . . nekliedz . . . nebaidi bērnu . . . tas Dieva pirksts.�

Ietvēris atliku�o pirksta stunguri labajā plaukstā, mie�rīgu soli viņ� grie�as uz istabu. Vēl pamāj ar galvu bērnam:

�Ko tu, Valdiņ, tāds balts, kūleni apmeti sniegā? Tas, dēls, nekas, visādi gadās, visādi.�

Kad pirkstu apsiedama Berta nerimst gausties, vectēvs runā klusi, bet cie�i:

�Dievs mans liecinieks, man nav �ēl tā pirksta. Par to man tagad miers. Lai nāk Vaina kaut vai �obrīd.�

Berta nesaprot īsti. Kas par mieru? Kādēļ lai Vaina nu nāk? It kā tagad kas labāks būtu vērties, kad jauna nelaime vēl klāt. Ej nu izproti ik reizītes vecu ļau�u domu. Kas nu būs, būs. Viņa lūkoja apsvērt ar mierīgu prātu. Nē, nav ne�maz tik briesmīgi. Liels nekas tur nevar iznākt, ja arī viss atklātos. Kri�am iero�u atļauja ir. Liela mui�a tie divi za�ķēni. Ja valoda sapinas, par citu lai atbild skroderis pats. Un vectēvam, dro�i vien, piedos pārsteidzīgo pieļā�vību, � visu mū�u skaidri nodzīvojis. Tak labāk gan būtu, ka noietu visa tā jara garām. �ēl vecā vīra, tā jau tagad nabagam cie�anas. � Tādēļ viņa arī nemaz nepateica pa�dzirdēto ziņu, ka nu jau ciemiņi visgarām pārmeklēti un �īpus upes vairs tik atliek Bunduļi un �o mājas. Kratī�ot visu nakti. Par varēm gribot sadzīt vainīgos.

Skroderis joprojām nadzīgi darbojās ap saimnieka lieldie�nas kārtu un svilpoja. Jāsarauj, lai rīt var laist atkal tālāk. Un tad � ne gailis nedzied pakaļ tam.

Rītā, kad saimniece ar kalponi atnāca no lopu kopas, skro�deris jau svilpoja: Lustīgs �e un lustīgs tur, tēva zeme man visur. Viņ� �audījās no galda pie plīts, uz durvīm, grabināja spaiņus, pūta ogles, �irgts un mundrs kā no āķa atrāvies asaris.

Arī saimniecei prāts bija glu�i rāms. Laikam jau negaiss garām būs. Novedīs vēl skroderi projām, tad pavisam noskaid�rosies. Tos zaķus tak varēja būt no�āvis Kri�s un jau labi sen.

Tikai vectēvs uzcēlās pavisam sadrūmis. Otras tādas moku nakts savā mū�ā viņ� neatcerējās. Dieviņ, kā viņ� bija gai�dījis Vainu . . .

�Gau�i sāp?� vedekla pienāca pie gultas.

�Sāp arī. . .�

�Būs jānoiet līdz aptieķim. Pārsies jums labāk. Un joda arī mums nav vairs necik. Varbūt aizjūgt zirgu?�

�Aizie�u kājām,� bija strupa atbilde.

Bet ilgi vēl viņ� nerīkojās uz ie�anu. Sēdēja uz savas gultas un pa brī�am caur zobiem a�i ierāva dva�u. Kā ugunīs svila roka. Vēl gau�āk kaitēja doma: kālab viņ� nenāca? Būtu noticējis man par bises nedo�anu? Būtu iegalvojis tiem citiem, ka Druvne�os nav nekas meklējams? Varbūt nemaz arī ne�zina, ka mūsmājās tas trakais �uj. Nekas par to vis nav ru�nāts. Bet � varbūt tomēr ir. Varbūt Kri�s pateicis. Nē, nē, lai arī pateicis, nekas di�s par skrodera me�a nedarbiem nav vis dzirdēts, varbūt tāpat karstumos �oreiz tik iesvilies. Jā, bet pēdas visgarām mūsu aplokam, tās pēdas uz Ceplī�u valku . . . Nekā, vajadzēja, taisnības pēc vajadzēja nākt, taisnības � Te vectēva galva noslīgst vēl zemāk: kad nu � kad nu Vaina gaidīja mani pa�u nonesām viņam taisnību, visu skaidrību . . . Kā draugu gaidīja, īstu, patiesu draugu. Tālab nenāca, tikai tālab . . . Un vakar ne virsū man neska�tījās. Viss tas ar ziņu . . . Skaudrās sāpēs salīgojās ve�uka gurdenais stāvs.

Ta�u kas jādara.

Vai tas nu nav negals! Ne vairs pastalām auklas sasiet, nekā. Līdz lai� roku uz zemi, tīri vai balsī jākliedz. Vedekla sameklēja Kri�a kurpes, palīdzēja saģērbties.

�Posta dienas. Kad nu ar roku labi vien izietu,� viņa ba�īgi noraudzījās aizgājējam nopakaļ.

Aptieķī roku pārsēja, pamācīja vēl, kas mājā darāms, un vectēvs būtu varējis iet. Būtu, ja vien nerūpējis dzirdēt ko jaunu. Jā, aptieķī pienāk ļaudis, katrs pa teicienam atnes.

Jaunu? Mja, tās lietiņas Druvne�u tēvs pats arī gan zi�nā�ot, kad nu jau puspagasta apgriezts uz otriem sāniem. Druvne�i tak tāpat?

Vecais vīrs jūt savādu mulsumu. Grūti acis pacelt uz ap�tiekāru, grūti pateikt � nē. It kā �ajā mazajā vārdiņā būtu paslēpts vesels aizdomu kalns. Kāpēc viņu mājā nē, kad visapkārt citās jā?

Jānopū�as. Pavisam saguris ar to roku.

Tad aptiekārs runā tālāk:

�Satrauc tik cilvēkus. Un visu nakti. Bet Biģu dēliem labi nu nebūs. Lai nu �oreiz viņi nemaz nav vainīgi, tomēr �au�tene atrasta � pelavās noslēpta � un �ubu maisā trīspa�dsmit vāveru ādiņas. Slikti. Vēl aizliegums spēka. Nu, bet vispār, kam tas bija vajadzīgs? Saceļ tādus putekļus, kad pui�eļi tāpat paniekojas. Tikpat īstais �iem no nagiem iz- �ļucis. Un pie tam vēl veseli divi. Taisni tas Vainu visvairāk kremt. Vaigā pelēks kā zeme. Pirmīt bija ienācis, brauca mājā visi trīs itin �ļaugani, ok�ķeri izbeigu�i.�

�Ko darīsi, amata darī�anas,� Druvnesis noteica vēl pie- kāpīgāk kā vakar Ceplī�os un bāza pasniegto vīstokli ka�batā.

Izejot uz ceļa, no aptieka viņ� bija iznesis līdzi smagus, smagus vārdus � pelēks kā zeme. Un viss nemiers, kas va�kar �ķita atkritis līdz ar nocirsto pirkstu, gurdināja veco vīru atkal. �Tu, vienīgi tu sacēli visu �o jucekli, tu sagādāji �os gau�os sirdsēstus savam draugam,� viņ� nevairījās sevi klaji apvainot. �Tad proties visu par labu griezt. Visu, kas jau noticis, un kas vēl var notikt.�

Sīkiem, ātriem soļiem viņ� steidzās pa kājceliņu. Varbūt viņu dzen miesas sāpes. Varbūt vēl gau�ākas. Krustceļos viņ� nepagrie�as vis uz Druvne�u pusi, � viņam jāredz savs draugs. Savu un viņa sāpju labad jāredz.

Tur nu viņi sē�, katrs galdiņa galā. Vaina ir izvaicājis par ievainoto roku, devis da�us padomus, kas tādās reizēs palīdzēju�i, un tagad viņi klusē, kā gau�i piekusu�i, tālu, grūtu ceļu nostaigādami. Arī �is klusums nav viegls, īpa�i tam vienam nē.

Tad ciemiņ� spēji sakustas.

�Tu nenāci mūsmājās . . .�

Vaina paskatās draugā, īsi, pēto�i. Viņ� neizprot, ko draugs īsti domā tā runādams.

�Gaidīji?�

�Gaidīju gau�i, visu nakti gaidīju.�

�Tad Druvne�i būtu vienīgā vieta, kur mēs ierastos gai�dīti. Citur gandrīz vai ar koku pretī. Ko nu,� viņ� pameta ar roku. Un tikai pēc brī�a atsāka: �Nebūtu mēs tevi ceļā satiku�i, būtu jau iets. Ek, visu to lielu man netīk ne pie�minēt. Sariebt tik klaji un pa�ās acīs. Tī�a spītestība. Grib mani izcelt no vietas vai citādi kā.' �itā nekad vēl nav bijis. Nevaru iedomāties, kur es kādam tā būtu sariebis. Slimam jāpaliek, kad tevi pataisa par nelgu.�

Viņ� runā sagrauzti, balss manāmi dreb, tad plaukstā paslēpj acis.

Svelmaini iesāpas Druvne�a tēva roka, jo svelmaināk sirds. Mierināt savu draugu viņ� nemāk. Pateikt visu klaji, kā vakar bija cerēts, �obrīd tik grūti � grūti. Vārdi at�grimst krūtīs kā akmeņi dzelmē.

Kā palīga roku tverdams, viņ� pastiepj savu pār galdu.

�Vaina � es biju tas ��

Vaina paceļ galvu. Noraido�i pakrata. Viņa vaigs ir smag�nējs un drūms.

�Es zinu, tu gribi man palīdzēt. Tas nelīdz vairs, draugs. Redzu pats � Vaina ir vecs � vecs no�aujams suns, kas nespēj vairs modrs būt. . . Pēdas dzīt. . .�

�Nē, Vaina, saproti mani, es tī�i tevi maldināju, same�loju tev, es bisi atvēlēju citam,� Druvnesis runā sviedriem vaigā.

Sirmā me�sarga vaigs kļūst vēl drūmāks.

�Jā,� gārdzo�i skan viņa balss, �jaunās dienās neviens man nebūtu varējis aizmiglot acis. Arī tu nē.�

Neizsakāmi smags klusums apņem abu draugu galvas.

1933. g.

Kabļu dzirnavās �orīt jau ar saules lēktu atkal rūca, dūca un �aloja. Malēju bija salasījusies laba tiesa. Katrs gribēja pasteigties samalt līta agrumā to pa�u atliku�o mazumiņu, lai laikus tiktu mājās un ķertos pie arkla, ecē�ām vai sē�tuves, tā atdodot zemei pienācīgo tiesu un godu. Gaidot savu kārtu un stutējot kādus zaļus ratus, kuri gan nemaz netai�sījās gāzties, vecākie viri un saimnieki sarunājās par vēlo pavasari, nosebotiem zemes darbiem, sēklas trūkumu, niecīgo tabakas stādu un citām raizēm. Vai nu tādas nemantas kā�dam kādreiz trūcis? Tikai divi jauni pui�i, dzirnavnieka palīgs un kāds malējs, �ai saulainā maija rītā �ķita glu�i bez bēdām. Stāvēdami dzirnavu durvis, tie steidzīgi kūpināja papirosus un lika saviem skatiem kā jauniem vanadzēniem �audīties pār raibu vistu baru, kas kopā ar balo�iem un zvirbuļiem visnotaļ lasījās ap slitu, kur kādam brangi bija biris.

�Ek ielaist lādiņu �itādā barā, uz reizes gabalus desmit noslaucītu!� nospļāvās jaunais malējs un sacirta skatus pāri ceļam, kur dīķmalas vītolos melnie strazdi purināja spārnus, piepūta pakakles, atvēra un aizvēra knābjus, bet pati viņu dziesma palika nedzirdama.

�Pie jums kā kinoteātrī,� viņ� paklusi iesmējās un no�ā�vājās. Bet nepaguva vēl lāgā muti aizvērt, kad spēcīgs piesi�tiens sānos to iztraucēja.

�Vai tu redzi, kur mūsu madāma raud!� iesaucās dzirnavu puisis, zino�i smīnēdams.

Arī otrais pagrieza galvu uz dzīvojamās ēkas pusi. Aiz ziedo�as ābeles zariem, otrā stāvā pie va]ēja loga sēdēja ple�cīga, tum�mataina sieviete, noliektu galvu, pie acīm pie�spiestu ziliraibu drēbes gabalu.

�Es skatos � �uj, �uj � uzreiz sāk raudāt.�

�Varbūt noslauka degunu.�

�Nekā, raud. Un es zinu par ko.�

�Kas nu tur liels ko zināt,� domāja nezinātājs. �Sievi��ķiem pa laikam asaras tek tikpat kā graudi no caura maisa.�

�Tek jau gan, bet es zinu, kāda �urka mūsu madāmas asaru mai�eļiem viņunakt caurumu pagrauzusi,� neatlaidās dzirnavu puisis, zīmīgi ieklepodamies.

�Kas tad tur ir par joku?�

�Kāpēc joks? Nemaz nav joks, kad vīram gadīju�ās tik svarīgas un grūtas amata darī�anas, no kurām savas reizes divas, trīs nedēļā labi ja ap pusnakti tiek mājās. Pa dienām nomalies un vakaros vēl pa bodi jāsvīst � domā, nieka lieta saskaitīt, cik tāda ņipra veikalvede dienā pārdod piparu, siļķu, lielo un mazo Rīgu? Kad nu pārbrauc, ne tad vairs laika, ne prieka pa�a sievai acu uzmest. Kā lai neslauka asaras par tādām vīra grūtībām?�

�Tad �itā gan?� lietu sapratis, gari iesvilpās otrs. �Pa mūsu galu jau arī tāda ziņa bija pasprukusi. Nu, neko teikt, jūsējam acis īstā'vietā � apnicis cilvēkam diennakti ar mai�siem krauties. Un ir jau tiesa: maiss paliek maiss, lai tur iek�ā vai bīdeļmilti.�

Abi pui�i veselīgi nosmējās. Sai brīdī sieviete aiz ābeles zara atklāja savu seju. Viņa pacēla galvu un pavērās laukā. Te viņa ieraudzīja pret logu vērstās jautrās pui�u sejas un strauji pazuda no loga.

�Vai tu redzēji, ka raudājusi!� par savu taisnību noprie�cājās zinātājs.

�Un vai tu redzēji, kā aizmuka, it kā mēs būtu kādi putnu biedēkļi. Tādas priek�ā vairs otrreiz cepuri neņemt!� kurnēja otrs, nolaizdams roku, kura bija uzslējusies tepat līdz cepures nagam.

�Domā, �ai tādas mantas kā tavas labdienas trūkst? Tās viņai vienā cenā ar zvirbuļiem,� smējās dzirnavu puisis. Kas viņam nekaitēja būt gudram, � viņ� nebija iedomājis labrītu pateikt.

Kamēr pui�i steidzīgi ierāva pēdējos dūmus un nometa papirosu galus, dzirnavniece Marta apstājās lielā spoguļa priek�ā. Ak Dievs, kāda viņa �orīt atkal izskatījās! Seja plankumaini sasarkusi, zem acīm uztūkumi, galva vēl ne�sukāta, viss stāvs tik nesaturīgs un smags kā pika � It kā neticēdama drūmajai kopainai, viņa nevarēja atrauties un pieliecās spogulim vēl tuvāk. Pa ābeles zariem, priecīgi ro�taļādamās, saule atklāja Martas acu kaktiņos sīku grumbiņu pu�ķus un dziļu sāpju rievas, kas liecās puslokā no mutes pār zodu. Tad tāda nu viņa bija ar saviem trīsdesmit se�iem gadiem! Tāda, par kuru katrs malējs varēja nosmieties. Pal�dies par to tiem laimīgajiem laulības gadiem! Kā svētītā kapā tur aprakta viņas jaunība. Trīs bērni, divi aborti, divas vīra mīļākās � lūk vainagi uz viņas smil�u kopas . . . Ass �ē�lums iegailējās Martas pelēkajās, bērni�ķīgi lielajās acīs, rokas iecirtās vaļīgā rīta svārka krūtīs, un skaļi elsodama tā atkrita gultā.

Viņas elsas lika iz�auties blakus gultā no segas apak�as sārtām, apaļām meitenes roķelēm. Pārbīlī ieplestām acīm meitene da�us mirkļus vēroja istabu, līdz ieraudzīja māti un vienā lēcienā atradās tai blakus. Apskāvusi mātes plecus, viņa pūlējās to uzcelt.

�Mamucīt, neraudi � neraudi! Man vairs nesāp zobiņ�, nesāp. Es brauk�u � nu es brauk�u uz Rīgu. Dzirdi, es brauk�u . . . neraudi!�

Māte atjēdzās. Saņēmusi meiteni klēpī, viņa glāstīja tai galviņu un visiem spēkiem pūlējās novaldīt elsas. Domās tā sodīja sevi par �ībrī�a nervu nesavaldību un ar skūpstu nolū�dzās izbiedēto bērnu, kas jau tā visu nakti mocīdamies ar zobu sāpēm, nebija gulējis. �Brauksim, jā, tad mums kļūs labāk,� viņas solījās viena otrai, asaras slaucīdamas, abas mierināmas, abas glāstu iztvīku�as.

Pagāja labs laiciņ�. Meitenei krekliņā kļuva salti. Viņa sāka drebināties, bet neuzdro�inājās māti traucēt. Atkal iegri�musi pārdomās, Marta netika skaidrībā ar sevi. Vienaldzīgu skatu viņa raudzījās bērna uztūku�ajā vaidziņā un juta � viņai nav tā �ēl. Vēl ļaunāk: viņa jutās apmierināta, lai neteiktu priecīga, par �o sāpo�o zobu, kas viņai bija devis rokām taustāmu iemeslu uz da�ām dienām atstāt mājas. Vai izdzisusi, pelniem apbiru�i izgāju�o nakti tā liesmiņa, kas viņas sirdī kvēloja par katru bērnu? Negulēta nakts . . . Kaut bijis tikai tas vien. Nē, viņa skaidri zina: viņa grib aiz�vest uz Rīgu un atstāt tur kaut ko daudz lielāku nekā tikai Margas sasāpu�o zobu.

Vērās durvis. Tajās parādījās sirma, gludi sukāta galva melnā lakatiņā, un tad ienāca pati vīra māte, sīka, sausa vecenīte.

�Cik ilgi tad nu jūs abas �orīt mīlēsieties?� iekrek�ķējās skarba balss. �Man brokastis gatavas. Nāc, nocel grāpi un liec galdā.�

Marta satrūkās. Gribēja celties, bet palika sē�ot. Viņa atcerējās, ka �odien ved mēslus, un visiem tādēļ darba pilnas rokas, bet tāda sīka spītē, mazs lepnums viņu kūdīja �orīt pret visu māju. Lai jūt, lai redz Pēteris un visi citi, kā metas darbi, kad trūkst viņas galvas � rīkotājas, viņas roku � darītāju! Ja^nu viņa Kabļu dzirnavās ir kļuvusi tikpat parasta un vienaldzīga, kā saimes istabā vecais sienas pulkstenis, kura klusie tik�ķi un aplamie sitieni nevienu vairs nesaista, tad, piepe�i apklusdama, viņa tomēr liks sevi atcerēties. It kā nedzirdējusi vīra mātes aicinājumu, viņa mierīgi teica:

�Pasakiet, māt, Pēterim, lai sarīko man zirgus un dod vienu puisi, ar rīta vilcienu es brauk�u uz Rīgu.�

Rīgā Kabļu dzirnavnieci Martu sirsnīgi apsveica un viņas somu ar olām, sviestu un dūmu desām līksmi saņēma slaida, blonda dāma, �ķirtene Silvija Zīle, Martas sirdsdraudzene jau kop� ģimnāzijas laikiem. Pa�as draudzenes un tāpat visi, kas viņas tuvāk pazina, nereti apbi'īnoja �o draudzību un pieminēja kā jauku izcilus piemēru mūsu savtīgajos laikos, īpa�i pēdējos gados draudzība bija laidusi jaunas, kuplas saknes. Martas vecākā meita, Zīles kundzes krustmeitina, jau tre�o skolas gadu mita krustmātes dzīvoklī un viņas gādībā, jo abas mātes bija nolēmu�as, ka Silvītei arī pēdējās pamatskolas klases jāapmeklē Rīgā, pa�as kultūras serdē.

Par to atkal vasaras mēne�os Marta uzņēma draudzeni ar abiem viņas bērniem savās dzirnavās, kur tie gozējās un ēnojās, kamēr Zīles kundzei �jauko lauku vientulību� iegri�bējās apmainīt pret jūrmalas smiltīm, �alām un dejas grīdām.

Ak jā, arī koncerti tur bija. Visas �īs un daudzas citas drau�dzības zīmes tika dalītas bez kādiem aprēķiniem un no�rēķiniem. Un kādēļ lai nē, kad abu rocība �ādu vaļību atļāva. � Kad Marta īsumā pastāstīja draudzenei sava brauciena iemeslu, tā gribēja tūlīt steigties pie tālruņa, lai apjautātos savai zobārstei par pēcpusdienas pieņemamām stundām.

�Pagaidi, lai vēl paliek,� Marta atturēja, �Margucis sāpju vairs necie�, bet es gribētu parunāt ar tevi vienatnē. Ir no�ticis kas necie�ami briesmīgs . . .�

Silvija uzmeta viņai ba�īgu skatu un ieveda savā istabā.

Marta ilgāk vairs neizturēja. Viņa metās draudzenei ap kaklu un elsodama sūdzējās:

�Es esmu tik nelaimīga . . . pagalam nelaimīga � Ja man nebūtu �ēl to triju dzīvībiņu, kādā neprāta brīdī es ņemtu sev galu! . . .�

�Kas, kas noticis?� ar dziļu līdzjūtību vaibstos un balsī vaicāja Silvija, vedot draudzeni uz ku�eti apsēsties.

�Pēteris . . . Pēteris atkal aizrāvies!. . . Un tas ir tik �aus�mīgi un tādos pazemojumos sapīts, ka man vai jānosmok apvainojumā un garīgās sāpēs.�

Silvija nobāla. Cie�i viņa satvēra Martas rokas un, grīdā lūkodamās, �ukstēja:

�Kā tas iespējams? Tu skaidri zini? Tās nav tuk�as aizdo�mas?�

�Kaut tās būtu tikai aizdomas! Bet nav, tā nav.�

�Un viņa � tu pazīsti viņu?�

�Nu, tas jau ir tas nejēdzīgākais, ka pazīstu un nesa�protu, un ja man būtu vēl otri pieci prāti, laikam arī tad nesaprastu, kādas vērtības vai daiļumus viņ� tajā skuķē at�radis? Es varētu piedot, varētu attaisnot zināmā mērā, ja mans vīrs iemīlētos kaut kurā veselīgā un skaistā lauku mei�ā, jeb vai tādā sievietē kā tu, kam savs prāts un sprie�dums visās lietās, bet ne �o zaļo knīpu, �o sīko bodes peli, �o .. .�

�Kas tā ir, par kuru tu runā?� Silvija pārtrauca savādā, it kā piepe�i aizsmaku�ā balsī.

�Nu, es jau tev saku: viņa nav nekas un tomēr ir Pētera sirdsdāma, draudziņ�, mīļākā, vienalga kā viņu nosauc.�

Silvija paslēpa seju rokās. Viņas zobi ņirkstēja, cik cie�i viņa bija sacirtusi �okļus.

�Tie�am briesmīgi . . . briesmīgi . . . Ka tas varēja no�tikt?�

�Redzi, viss tas sācies patiesībā jau ar jauno gadu, kad mūsu biedrība atvēra veikalu. Pēterim uzticēja grāmatve�dību, un �ī skuķe atnāca par veikalvedi un pārdevēju. At�mini, es tev rakstīju un priecājos, ka Pēteris �o darbu uzņē�mies, jo, kur viņ� pieliek roku, darbs sokas. Citreiz no rītiem, citreiz pēcpusdienās, vakaros � kā nu kuro reizi iekrita, viņ� brauca uz veikalu, pāris stundu pastrādāja tur vai arī pārveda un nobeidza darbu mājās. Pagāja mēnesis, man vēl nebija jausmas, kāda bezdibeņa malā es stāvu. Pirmais, kas man uzkrita, bija tas, ka Pēteris saviem braucieniem sāk izvēlēties novakares. Kad es par to vienreiz pabrīnījos, vi�ņam bija savs dibināts paskaidrojums pie rokas: vakaros viņ� netraucējot Ziediņa jaunkundzi, un viņa atkal savukārt nekavējot pircējus. �ai pa�ā laikā mūsu attiecībās jau radās asumi. Ikdienas steigā es da�kārt pagāju tiem garām, līdz bie�āk un bie�āk, kā nekaunīgas lapsenes man drāzās pa�ā pierē Pētera vārdi. Tad atdarījās manas acis. Tā viendien, atgriezusies no kūts, es biju ienākusi ar koka tupelēm istabā, kur Pēteris pa�laik ēda launagu. Tev vajadzēja redzēt, ar kādu riebumu viņ� paskatījās uz manām kājām un ar kādu īgnumu nometa teicienu: kā man neap�ķebinājoties dū�a tādai nākt istabā! Mani tas sakaitināja. Un tie�ām: vai tad es pa kūti varu staigāt laka kurpēs? Vai viņ� pirmo reizi mani tādu redz? �is manas tupeles tev zeltu rau�, es pateicu. Mēs sastrīdējāmies ne pa jokam, un pēdējais vārds palika Pēterim: ja es kā lopu meita staigājot, tad arī līdzīgu cieņu saņemot. Pēc �itik pamatīgas izrunā�anās mēs klusējām līdz otrai pusdienai. Un kad gan ātrāk mēs būtu runāju�i, ja vakarā Pēteris atkal aizbrauca uz veikalu un neatgriezās, kamēr es biju nomodā. Tovakar man bija vaļas viņa izturē��anos mierīgi pārdomāt. Un tad maz pamazām es sāku sa�prast, ka viņam tomēr sava daļa taisnības. Es ta�u neesmu vairs tā, kas biju desmit, piecpadsmit gadus atpakaļ, kad daudz ko varēju ņemt ar savu jaunību vien. Un Pēteris, ienākdams no dzirnavu drēgnā pelēkuma un putekļiem istabā, var gan prasīt vienu otru sīkumu, kur aci atpūtināt. Un vai tas nav dabiski, ka vispirms viņ� to gaida no manis. Tikusi pie �īs atziņas, es mierīgi iemigu. Turpmāk sāku piegriezt nopietnāku vērību savai ārienei. Pa�uvu sev jaunu, glītu veļu, pāris rīta uzvalkus, un tās koka tupeles, ja jau viņam tās tā riebjas, iemetu krāsnī. Domāju, uz kūti ejot, es nu apavus ik reizes pārmī�u. Pie tam vienmēr man nemaz nav tur jābūt � meitas vienas tiek galā. Bet vai tu vari iedomāties, ko es drīz vien dabūju dzirdēt no sava mīļā vīra? Viņ� bija gan novērojis, ka es vairs nestaigāju pa istabu koka tupelēs, tikai nedomā, ka viņ� par to priecājās. Kādā pus�dienā, kad visi jau sēdēja ap galdu, viņ� prasa mātei: nezin vai cūkas labāk barojoties, ja tām ēdienu nelej silēs, bet si�lēm blakus? � Vai tas nebija rupj� un tī�i meklēts iemesls apvainojumam? Es zinu, viņ� lāgā neuztic Ancei, un viņa mums parasti cūkas kopj. Bet �oreiz tas �ķita tie�s pārme�tums man, ka es vairs neredzu, kas kūtī notiek. Māte visā vientiesībā nobrīnījās: Kur tad tā darot? � Kā, vai tad viņa arī nezinot? viņ� brīnījās, Kabļu dzirnavās, un smējās viņ� pats, smējās abi pui�i, un Ance uzcēlās pusēdusi. Arī es tikai ar mokām riju kumosus. Tiesa, es todien nenesu cūkēdienu un neredzēju, cik labi vai pavir�i tas ieliets. Tomēr, tas nav te galvenais, jo arī man pa�ai var kādreiz pārlieties pāri. Un kam tad galu galā mēs tās meitas algojam, ja man ik uz soļa tām jāseko! Un viņas ta�u nekalpo man pirmo dienu � Ancei jau ceturtais gads. Vira rupjībai man atbildes trūka, es paliku kā uz mutes kritusi. �iem pāris gadījumiem drīz vien pievienojās daudzi citi, kur es gai�i sapratu, ka nav svarīgi, vai es daru �o vai to, vai nedaru nekā, bet Pēteri kaitina katrs mans vārds, jā, pat mans tuvums. Tu, mīļā, gan saproti, kādās nejēdzīgās mokās paiet dienas un naktis, kad tev jāguļ vienā istabā un jāēd pie viena galda ar cilvēku, kuru tu vairs necieni un kuram tu vairs neuz�ticies. Es tādu stāvokli, saprotams, ilgi nevarēju ciest. Vie�nalga � �ā vai tā, bet patiesībai vajag būt. Bet kā man pie tās tikt? Dabūt no Pētera skaidru atbildi, nav ko domāt. Tiklīdz es ko jautāju, viņ� prot ik reizes nostādīt mani tik muļķīgā stāvoklī, ka tālākās sarunas kļūst neiespējamas. Tā vienvakar, bijām jau savās gultās, es saku viņam pavisam nopietni: kā viņ� domā � kas ir sieva? Kam sieva? viņ� izbrīnījies atvaicā. Vienalga kam, kaut vai, piemēram, tev, es saku. Te nu viņ� pasmējās tik viegli, it kā es būtu izteikusi visbērni�ķīgākās muļķības. Es vēl valdījos, lai gan jau sapratu viņa nolūku � izvairīties no jēdzīgākas atbildes. Kad nu viņ� labu bridi klusēja, es prasīju, kādēļ man neat�bild. Un tev, mīļā, vajadzēja dzirdēt, kādā svētā nevainībā viņ� iesaucās: vai es esot nomodā? Viņ� domājis, ka es pa miegam runājot! Manai sirdij ari nu pietika. Es pateicu pal�dies par to pa�u, ka viņam pieticis dū�as neteikt man pat ne miegā tos naivos melus: mana sieva esi tu. Kādēļ melus? �āvādamies viņ� turpināja spēli, salaulāti mēs esam, atlau- lāti nē. Vispār viņ� nesaprot, ko es no viņa atkal gribot. Patiesību es gribu, vairāk nekā! es teicu. Pasaki tu man skaidri: es tevi nemīlu vairs, tu man esi apnikusi, pretīga! � lūk, to tu man pasaki! Viņa jautrība un miers palika nesa�tricināmi, viņ� zobojās joprojām. Nieki vien bū�ot, ka es kārotu dzirdēt tādus nesmukus vārdus. Tad es mainīju tak�tiku, es viņam uzbruku klaji: nosaucu par zaķpastalu, kas bīstas atklāta skandāla un tādēļ klusībā ap�ķie� dubļiem savu un manu cilvēcīgo seju. Viņ�, ak mīļā, piedāvāja man nervu ārstu. Tūliņ izrīko�ot puisi un zirgus, lai mani noved uz staciju.�

Marta apklusa, pārvilka ar plaukstu pār seju un dziļi atņēma elpu. Silvija nekustējās. Tad Marta turpināja klu�sākā balsī:

�Pati brīnos, ka pēc �ādām sarunām es varēju vēl iztikt bez nervu ārsta. Redzams, tik viegli nav vis mani samalt, lai gan �āda izturē�anās sāpina un apvaino vairāk par visu. Bet ko man darīt? Nav man neviena liecinieka, nav man pierādījumu, ar ko sevi aizstāvēt. Pēteris ta�u nav ne dzērājs, ne kār�u spēlmanis, kas mērdētu mani un bērnus badā vai apvainotu darbiem. Taisni otrādi: pasaules acīs par mūsu labklājību viņ� gādā mājā un laukā, dienā un pat vēl nak�tis. Brī�am, kad viņa nav mājās, mani sagrābj tāds izmi�sums un kauns par manu bezspēcību, ka es ko�u savā miesā, lai nāktu atkal pie sajēgas, lai neizdarītu kādas neprātības, lai nepazemotu pati sevi. Tikai ar lielām mokām man nācies da�kārt pārvarēt trako vēlē�anos � uzticēt Ancei vai Gustei savu nelaimi un uzdot viņām izsekot, izzināt, kas notiek pa vakariem veikalvedes dzīvoklī, jo vajadzīgās spraugas atrodas katrās durvīs vai slēģos. Paldies Dievam, tik tālu netiku pazemojusies.�

�Kā tad tu pārliecinājies par savu aizdomu pareizību?� piespiedusi mutautiņu pie lūpām, �ukstēja Silvija, pie kam viņas tum�ajās acīs gailējās tāds naida un sāpju mistrojums, ka Marta �ķita tajās redzam savu cie�anu atspoguļojumu.

�Pagaidi, drīz tu dzirdēsi. Bet vēl pa starpām, redzi, es izgudroju tā: iepazīties ar Ziediņa jaunkundzi tuvāk un uz�aicināt pie mums paciemoties. Domāju, lai tad es akla un kurla saucos, ja neredzu vai nedzirdu viņu attiecībās nekā tāda, kas dotu man melnu ogli rokās, ar ko aprakstīt Pētera balto nevainību. Mēs iepazināmies, jā. Bet es viņu biju no�vērtējusi par naivāku, nekā patiesībā izrādījās. Viņa pateicās par uzaicinājumu un tūlīt piebilda, diezin vai varē�ot manu laipnību izmantot. Darbdienās neatliekot vaļas, un vienīgais brīvais laiks � svētdienas priek�pusdienas un vakari � jau kora un teātra mēģinājumiem novēlēti. Es tūlīt sapratu. Protams, kāda viņai vajadzība sastapties ar Pēteri mūsu mājās, kad gandrīz vai ik pārdienas viņi satiekas daudz labvēlīgākos apstākļos. Apkaunota es braucu mājup, un ja Kabļu sils mācētu runāt, viņ� tev stāstītu par manām gau- �ajām asarām, kas todien man lija. Tā nu mēs dzīvojām atkal kādas nedēļas. Pēterim, likās, veikals bija kļuvis par sirds�lietu. Ja viņa nebija mājās, tad viņ� sēdēja tur. Un ja viņ� nesēdēja tur, tad viņ� domāja par turieni. Satiekoties ar vienu otru pazīstamu, man nācās dzirdēt ne vienu vien drau�dzīgi kodīgu teicienu. Jā, un iedomājies, pat mūsu puisis Andrejs nekautrējās skaļā balsī tenkot ar meitām, ka mums tās dzirnavas vajadzē�ot pārcelt uz ciemu, blakus jaunajai bodei vai arī aizcelt pavisam uz citu pagastu, bet �itā ilgi nevarot ciest � kungs pavisam pu�u raujoties. Varbūt viņ� nezināja, ka arī es to dzirdu, bet galvot viņ� tomēr neva�rēja, ka es nedzirdu. Visi �ie nieki un Pētera dienām garā klusē�ana padarīja mani brī�iem gandrīz vai traku. Pa�ai savās mājās, savā dzimtā kļūt � par neko! Tu zini, par visu vairāk dzīvē man riebj meli un izlik�anās. Un ko es pati tagad darīju? Es cēlos rītos agri, pati pirmā, kustējos augu dienu, runāju, smējos un atkal apgulos, lai rītā celtos un atkārtotu tās pa�as nejēdzības no gala. Nejēdzības es saku tādēļ, ka bijos rādīt bērniem, vīra mātei, kalpotājiem un tāpat visiem sve�iem to tuk�umu un bezmērķību, kas mani trieca kā traku suni. Brī�iem, kad varēju mierīgāk domāt un pārlikt, jautāju sev: nu, kā būtu labāk: Atdot Pēterim viņa brīvību? Ko līdz viņa gulta manā istabā, ja viņa miesa un domas pieder citai? Bet redzi, mīļā, arī te viņa atbilde bija tikai joks: vai tad es kādā citā būtu iemī�lējusies, ka gribot atlaulāties? Nu, tādā gadījumā lai pado�mājot par bērniem! Tad es pirmo reizi viņam redzot sāku raudāt. Vispār man riebj tāda gļēva pado�anās satrauku�mam, bet es vairs nejaudāju savaldīties. Un tad, mīļā, beidzot viņ� man atzinās. Izstāstīja visu no sākumu sākumiem.�

Sāpīgi ie�ņukstēdamās, Silvija saduga. Viņas seja iekļāvās plaukstās cie�āk. Marta mierīgi turpināja:

�Mēs raudājām abi, kad viņ� stāstīja, ka redzējis manu nemieru un cie�anas, un kā pats cīnījies ar sevi, cerībā pār�varēt savu vājību un negribēdams atklāt noslēpumu, kas reizē bijis arī Ziediņa jaunkundzes noslēpums. Viņ� lūdza mani atkal tam ticēt. Viņ� neesot nelietis, viņ� neesot laulības pārkāpējs. Ar Ziediņa jaunkundzi viņu saistījis tikai kopīga darba prieks un viņas veselīgi nenogursto�ā jautrība. Viņ� jau pat nezinot, cik Ziediņa jaunkundze viņam pieķērusies, viņi nekad par to neesot runāju�i.�

Silvija pacēla galvu. Seja tai bija pavisam bāla, un lūpas drebēja, kad viņa jautāja:

�Un tu viņam visu noticēji? Tu nejautāji pat, vai viņ� to nav skūpstījis?�

Marta brīdi padomāja, tad turpināja klusāk: �Jā, es noticēju, neprasīju vairāk nekā. Viņ� ta�u raudāja, un man bija tāda sajāta, ka viņ� vairs nekā neslēpj. Pie tam viņ� likās tik sagrauzts un nelaimīgs, ka man kļuva tā �ēl, es sāku viņu mierināt. Un tad � mēs abi gribējām būt augstsirdīgi: ir viņ�, ir es atteicāmies upurus pieņemt. Pē�teris bija ar mieru tūlīt atteikties no līdzdalības veikalā, ja mana labklājība to prasa. Bet es to nepieļāvu. Es atdevu

viņam visu savu uzticību, lai viņ� nokārto savas sirdslietas > ' >

vienīgi pēc savas sirdsapziņas. Solījos būt mierīga, nekā vairs neprasīt un gaidīt, kad viņ� man atkal sniegs roku un da�līsies visos mūsu dzīves soļos kā ar vienīgo un ne�ķiramo draugu. Viņ� saņēma abas manas rokas, skūpstīja un spieda tās tik cie�i, ka man bija jāiekliedzas. Kā neprātīgs mīlētājs viņ� apraka manā klēpī savu galvu. Nevienas, nevienas vairāk viņam nevajagot, nevienas viņ� negribot, kā vienīgi mani.�

Marta spēji apklusa un negribīgi iesmējās.

�Kad es vēlāk apdomāju � galu galā tas viss bija tikai spēle. Pie tam muļķīga un nevajadzīga spēle, jo mums trūka skatītāju. Tre�ajā dienā Pēterim atkal vajadzēja braukt uz veikalu un kad viņ� pārbrauca, nu, tad viņam vēl ne�bija man ko teikt. Vispār nāko�ās dienās viņ� bija atkal nevaļīgs un mazrunīgs. �ķiet, tajā vakarā mēs bijām tik daudz sarunāju�i, ka pietika veselai nedēļai. Un pie tam es ta�u biju devusi vārdu netraucēt viņu, kamēr viņ� nokārtos savas sirdslietas pēc savas labākās sirdsapziņas. Viņ� to nu dara tepat jau veselu mēnesi. Cik tālu darbs paveikts, es ne�zinu. Tikai redzu, viegli tas viņam nepadodas � pēdējā laikā jau atkal da�as reizes ievelkas līdz pusnaktij. Arī pagāju�o nakti tā gadījās.�

Asā smīnā savilkās Martas pilnīgās lāpas, un cie�i sa��ņaudzās dūrēs stiprās, darbā rūdītās rokas.

�Redzi, nu jau es varu pasmieties pati par sevi. Man ir vieglāk, daudz vieglāk, it kā pusi savu sāpju un smaguma būtu atdevusi tev.�

Silvijas galva noliecās dziļāk uz krūtīm, un pleci, it kā patiesi tiem būtu uzlikta smaga nasta, noslīdēja zemāk. Smal�kās rokas, slaidais, labi veidotais kakls un muguras ovāls zilajā tērpā � viss kopā sadudzis, saplacis � izdvesa dziļas cie�anas.

Marta apskāva draudzenes muguru un piekļāva galvu tās plecam.

�Saki, mans draugs, ko lai es tagad daru? Ka Pēteris ne�grib no manis �ķirties, to es skaidri redzu. Un atceries, kad pirms pieciem gadiem mūsu dzīvē jau bija �ai līdzīga aizrau��anās, arī toreiz viņ� negribēja �ķirties.�

�Nē, viņ� ne�ķirsies no tevis � arī man viņ� to teica,� caur zobiem izdvesa Silvija.

�Nu redzi, tu arī to zini. Bet kā lai es dzīvoju? Dzīvs cil�vēks � Es to nevaru! Lai gan daudzkārt savās nedienās esmu meklējusi da�ādus balstus un visādas līdzības. Esmu pārmetu�i sev nepieticību, neizturību, nepiemēro�anos apstāk�ļiem un dabai. Dziļā lēnprātībā esmu likusi sev domāt kaut par to pa�u mūsu dzirnavu dīķi, kas vasaras tveicē iz�uvis, gaida lietaināku laiku. Un kacl ūdens dīķī sen jau atkal pa pilnam, tomēr dzirnavu akmeņi nereti stāv dīkā � tie gaida maļarao savedam. Un es? Nē, tādas līdzības manām ilgām nepalīdz. Tās tikai pasaciņas bērniem. Es negribu gaidīt, kamēr mana galva ziedēs balta, lai tad pie kapa iesāktu dzīvi. Es gribu dzīvot vēl �odien. Tikai tev, Silvija mīļā, jāpalīdz man izdomāt un izprast visu skaidrāk. Reiz jau es gribēju paņemt bērnus un atbēgt pie tevis. Materiālās rūpes mani nebaida, jo dzirnavas vēl uz mana vārda. Bet vai tas jau viss? Ko līdzētu tāda ārīga aizie�ana, kad visas manas vēlē��anās un domas tomēr paliek ar viņu? Un tas ir pats nejē�dzīgākais. Es raudu, es mokos, es viņu nosodu un tomēr gaidu, gaidu � varbūt �odien, varbūt rīt viņ� atgriezīsies. Teic, kas tas par neprātu? Palīdzi man tikt vaļā no tā!�

Spēji pacēlās Silvijas galva. Pār viņas bālo seju gulēja nikns stingums, un tum�ās acis mirdzēja kā ekstāzē. Sa�tvērusi cie�i Martas rokas, viņa pievilka tās pie savām krūtīm un, acīs lūkodamās, nesaudzīgi un lēni �ukstēja:

�Marta . . . Marta � tu esi mans draugs, tu zināsi visu patiesību. Patiesību, kaut arī es varbūt tādēļ tevi zau�dē�u un pati sevi pazudinā�u. Bet tu kļūsi brīva. Tad dzirdi: tavs vīrs ir nekrietns gļēvulis! Netici, kad viņ� tev apgalvo, ka vienīgi tu viņam esi dārga. Skūpstīdams manas rokas, to pa�u viņ� teica arī man. Netici, ka viņu biedē vārds � laulības pārkāpējs: tavas laulības gulta pērnajā vasarā bija arī mūsējā. Un pēdīgi � netici man, ka es tev atdaru acis mūsu draudzības vārdā. Nē, tas tikai gandarī�jums par to, ka arī mani tavs vīrs krāpis. Tagad tu zini.�

Viņa palaida Martas rokas un novērsās.

�ausmās pavērtu muti Marta raudzījās Silvijas pakausī un ilgi nevarēja iz�ķirt, kas tas par dzeltenu drebo�u plan�kumu. Tad viņa ieraudzīja mazu, sārtu austiņu un saprata visu, it kā tikai nule draudzenes vārdi būtu nonāku�i viņas smadzenēs. Viņa pastiepa rokas, glu�i mierīgi pagrieza Sil�vijas seju pret sevi un, noskūpstījusi tai pieri, teica:

�Paldies tev. Tu tomēr esi mans īstākais draugs.�

1929. g.

�Un tu nu precēsies gan?� Annītes roku spēcīgi kratīdams, jautri teica Ģirts.

�Precē�os gan,� atsmējās Annīte.

�Un tā būs jaukāk?�

�Vajag būt jaukāk!�

�Gandrīz būs jāprecas arī man.�

�Nūja.�

�Tu domā � tāpēc, ka es svētdien tos miltus pirku?�

�Kas par miltiem? Ko muldi!�

�Nezini? Bet tu varbūt domā � tāpēc, ka es to cukuru pirku?�

�Ļautiņi, ļautiņi, ciemiņu Ģirts ir traks, pavisam traks!� vid�erīgi smiedamās, Annīte iespurdza rovī.

Vīpsnādams par savu vieglo joku, ciemiņ� mei�ai vis ne�sekoja, bet pagriezās gar mājas galu, kur tepat aiz �oga, vēl nākdams, bija redzējis ecējam pa�u �orēnu. Pret �ogu atspie�dies, Ģirts pakasīja aiz auss, palūkojās pa cepures naga apak�u pāri tīrumam, kur plauksto�ajos bērzos galojās ko�vārņi, tad atkal piegriezās ecētājam. Līks un sauss, kā stāvus izslējies sakārnis, tas mētājās nopakaļ straujajiem zirgiem. Likās, ciemiņ� gaidīja, kad Corēns atkal tuvosies �ogam un ieraudzīs viņu. Bet �is, vai nu gaidītāja patiesi nemanīja, vai arī negribēja manīt, pa lejas galu vien vairs kūņojās.

Pārlēcis pāri sklandām, Ģirts kāpa turp, vietvietām ar sevi�ķu nepatiku cirzdams basās kājas pret neizpluinītām velēnām.

�orēns apturēja zirgus.

�Eh, kaimiņ, es tā vien skatos � jānopū�as par mums abiem,� dievpalīga vietā teica Ģirts.

�orēns pārbrauca ar piedurkni pār acīm un sausi iekā�sējās.

Ģirts turpināja: �Nūja, redzi, tev ir zirgi, bet pats vairs ir ne uz ogles ne�āksti; man būtu spēks, bet jāstrādā ar kaķiem. Un tā mēs klimstam kā divi klibi vilki . . . Ko, kā tad nu būs, vai �odien varēsi dot man atsperenes? Uz nedēļas vidu jau tā kā . . .�

�Tās ecē�as � tās ecē�as ēd mani pavisam nost!� �orēns nospļāvās tik nikni, ka Ģirts nesapratnē iepleta acis.

�Nu, kad jau tev akurāt neiekrīt, vienalga, aizie�u līdz Birzulim, es tikai domāju, kad . . .�

�Tad nē jel � vai es par nedo�anu runāju! Bet saproti, �ie vecie dzel�i man tagad desmit tūksto�us maksā,� �orēns paspēra ecē�as �ūlājo�ās dusmās.

�Desmit tūksto�us?� Ģirts uzrāva plecus un gari iesvil�pās. �Ko tas nozīmē?�

�Tas nozīmē, ka lai nu kam, bet tev gan būtu jākaunās par manu nelaimi smieties. Cik rei�u pats neesi palīdzējis tās deldēt.� �

�Kas par nelaimi? Kur es smējies?�

�Domā, es nedzirdēju, ka tu nupat ar Anni pa sētu zvai- gāji.�

�Ak, tad tas � ej, muļķi, ej, vai mēs par tevi � mēs par Annītes precībām irgojāmies.�

�It kā tās precības nebūtu mana nelaime. It kā tās ne�izrautu man labāko govi no kūts. Pa�u pienīgāko � otro teļu māti � manu Zvaigzni.�

Nē, �itik runīgs �orēns reti redzēts. Tak būs kāds āķis.

Ģirts pabīdīja cepuri sānis, atkal pakasīja aiz auss un ļāva kaimiņam runāt.

�Trejas, �etrējas atsperenes un vēl pavisam jaunas es �opavasar dabūtu par Zvaigzni, ne �itādu grabuli,� atkal viņ� īgni paspēra ecē�as. �Dullu, pliku grib mani pataisīt! Tie esot radi! Tu smejies, kad es kā dzīva āda apkārt val�kājos. Bet ko es darī�u, kad jau visu ziemu karote bēg no rokām, miegs krīt no acīm laukā � ja netici, paprasi Edai. Muļķis es biju, kad ļāvos tā pierunāties, un vēl jo lielāks muļķis bū�u, kad Zvaigzni atdo�u. Bet es saku � grābt tikai rungu, iestāties durvīs, lai tad lūko nākt man klāt!� saslējis iesirmo bār�deli, viņ� nikni blisināja acis, it kā visu pasauli gribētu iebiedēt.

Ģirts klausījās un sākumā nevarēja saprast, kāds sakar? Annītes precībām ar atsperenēm un Zvaigzni, līdz piepe�i uzpeldēja atmiņā pa�a �orēna kādreiz teiktie vārdi. Lūk, �īs atsperu ecē�as ir vienīgā manta, kas atlikusi no viņa nelaiķa svaiņa karā izpostītās iedzīves. �orēns tās paturējis un ap�solījis Annītes mātei, kad meitene izaugs un precēsies, dot viņai pūrā no savām govīm, kuru vien pati izvēlēsies. Neiz�pratnes vietā pār Ģirta seju klājās veselīgs smīns.

�Skat, spindzele, un taisni Zvaigzni iecerējusi � zina gan, kas labs. Un tu jau apsolīji?�

�Velnu es viņai solīju, ne Zvaigzni!� �orēns svila, �es tikai sestdien teicu, vai viņas to arī zina, ka �itāda govs tagad desmit tūksto�us maksā. Un, ko domā, Līze, kā mani pārsmiedama, nodzied: jā, to viņa būs gan vērta . . . Ko, ja netici, paprasi Edai.�

�Muļķi,� Ģirts iesmējās un uzsita �orēnam pa plecu, �kad tik vien jums tās runas bijis, ko tad bēdāt! Es tev palīdzē�u.�

�orēnam pavērās lūpas.

�Redzi,� Ģirts svarīgi sāka, �mēs esam kaimiņi, jā, mēs labi sadzīvojam � vai ne? � un mums jāsadzīvo labi, kā jau kaimiņiem. Pērno vasaru tu cēli ēkas � es nācu tev talkā, �ovasar cel�u es � tu nu ar spēkiem nevari, tu atkal citādi man palīdzēsi. Pats jau gan zini, kādas man abas go�ņeles � katra ne labas kazas vērtībā, � un tagad es palaidī�u tādu ziņu: �orēns nav �orēns, bet īstens eņģelis � savu labāko govi uz veselu gadu viņ� apsolījis man! Saproti, vasarā es tev viņu izganī�u, ziemā izmitinā�u, un pa nāko��iem Jurģiem Zvaigzne atkal pu�ķos tavu kūti taisni kā no debesīm nokritusi. Bet Annīte � Annīte nemaz nebūs pie�krāpta. Lai viņa izvēlas sev kādu no vecajām, kas vēl būs kūtī, vai lai ņem gotēnu. Un. tā tev atlēks peļņa savi tūk�sto�i, trīs �etri, un man vasarā piena lāse.�

Galvu nodūris, �orēns visnotaļ urbināja ar pātagas katu velēnu, it kā atbildi meklēdams.

�Nu?�

�Slikti nebūtu. Bet-ē diezin, ko Eda teiks?�

�Eda � nu ko tad viņa tagad saka?�

�Ko saka � viņai tāpat savs �ēlums, bet teic, ka jādod vien bū�ot. Kauns esot nedot, kad radi un tāpat kaimiņi zina, kas apsolīts, un meitēns Zvaigzni iecerējis. � Bet muļķis � muļķis es toreiz biju!� pagalam nelaimīgs, viņ� saķēra savu bār�deli un turējās kā slīcējs pie salma.

�Nu, tad neesi jel tagad mļkis, �e padoms un govi dod man, kamēr vēl nav par vēlu.�

�orēns paskatījās uz Ģirta spēcīgajām kājām, tad pasita acis aug�up un pārlaida a�u, bailīga putna skatu pār visu pui�a zaļoksnējo stāvu un pats sarāvās vēl mazāks. Glābs? Kāpēc viņ� mani glābs? Ticēt � neticēt? Solīt � nesolīt? Nē, dro�ākais parunāt ar Edu. Spēji parāvis gro�us, viņ� iztālēm pameta teicienu: �Līdz pusdienai beig�u, tad varēsi atsperes dabūt.�

�Un kā tad paliek ar Zvaigzni?�

�orēnam bija iemeslu diezgan nedzirdēt un neatbildēt.

Pie pusdienas galda �orēnos sēdēja �etras mēmas galvas. Tādas mēmas viņas, īpa�i ēdiena laikos, nu jau piekto dienu, jā, kop� viņas sestdienas, kad Annīte izbrauca pie mācītāja, un diezin, diezin,, vai īstenu valodu ātrāk atgūs, kā pēc trim nedēļām, kad Annīte būs salaulāta un �erēnus atstājusi. Tā vismaz domā pati saimniece Eda, un Annītes māte Līze nav labākās domās. Viņām katrai savs aizstāvamais, katrai sava taisnība, kas liekas tik skaidra, ka pat runāt vairs neder. Lai nu tas mēmums. Lūkotu paciest. Vai gan sievas mazumu spēj ciest! Bet �orēns? Ai, mute izkaltusi kā pliens, un pakrūtē slepeni gruzd kā zemdegā! Viņ� nu sēdēs, nedo�mās nekā (tas Ģirts nav muļķis!) � tak jāieņem sava lāse, ja dzīvot gribi. Jau viņa roka sniedzas uz kūpo�o bļodu, jau satvērusi pavārnīcu, jau � nē, roka sastomas � viņ� nespēj � nespēj vairs rīkot to . . . �irks, �irrks � īsiem slaucieniem, ka ierietinot, tek piens � un stāv �orēna priek�ā spīdo�i brūna, baltu zīmīti pierē � Zvaigzne! . . . �irrks, �irrks! Līze slauc . . . �Mana!� �orēns iestenas un smagi sazveļas pret sienu � bet nav � nav Zvaigznes vairs � tikai galds. Tur sē� Annīte, sē� Līze � Līze pū� koka karotē un lēni velk caUr lūpām karsto strebekli � �irrks, �irrks . . .

Nē, kad virs atkal tikai apmērc karoti un kāds apsēdies, tāds uzceļas, tad Edai tas �ķiet par daudz. Arī viņa noliek karoti un savu maizes riku, vēl tikko iekostu, pa vidu pārlau�zusi, nomet pagaldē Dadzim. To visu viņa dara gausi, gausi, acis uz abām pretī sēdētājām nepacēlusi, sak, lai nu viņas labi ieskatās, lai saprot, ka mums mutes sietin aizsē�ju�as. Tad viņa iziet dibens istabā pakaļ vīram.

Gan sasarkusi, tomēr mierīgi Annīte �ukstēja mātei:

�Nu parunā jel tu ar viņiem. Tos kumēdiņus netīk vairs redzēt. Un ja ne tu, es runā�u pati.�

�Neālējies � ēd,� bija mātes vienīgais padoms.

Ēd! � ēst jau Annīte ēd un �obrīd ālēties nemaz nedomā, lai gan vēl pirmīt bija tik jautri, ka gribējās smieties vien un ar Dadzi skrieties iet. Un taisni tāpēc, ka gribējās smieties un skrieties, ai, kā netīk redzēt ķēmīgi saviebto krusttēva vaigu! Nejauks, pavisam briesmīgs, gandrīz kā toreiz tirgus kumēdiņbūdā tam zobena rijējam . . . Un viss tas mīļās Zvaigznes dēļ! Mīļās � nē, ne glu�i vairs tā. Ir noticis kas savāds, tik savāds, ka Annīte nevienam, pat ne mātei, ne sev nemāk lāgā izskaidrot, kā tas nācies, kā gadījies . . . nūja, kad viņi �itā, Zvaigzne viņai nav vairs tik mīļa. Pat ir ne domās Annīte nesauc vairs to par savu. Kaut jel māte ticējusi, ka Annīte negrib Zvaigzni savā jau�najā dzīvē. Jo tiklīdz viņa domā par Zvaigzni, acīs stāv krusttēva saviebtais vaigs, un tirpas skrien pār kauliem. Ai nē, tā viņa negrib savu jauno dzīvi sākt! Bet mātei tikai � neālējies! . . .

No dibensistabas iz�āvās Eda. Pēc brī�a viņa atgriezās no rovja ar sakarsētu ķieģelīti klēpī. �orēns gulēja savā gultā, saritinājies e�a kamolā un kunkstēja. Atkal krūtīs �ņaudzējs.

�Vīrs, vīrs, ko tu dari! Vai tev nemaz vairs nav Dieva sirdī? Tad bīsties jel no cilvēkiem. Tu kaujisevi un mani nost,� novietodama ķieģelīti vainīgajā vietā, gaudās Eda. �Nomira Jānītis � pārcietām, nozaga tev bēro � izauga jauns . . . tad ne jau �oreiz pavisam izputēsim. Sāp, es zinu, ka tagad sāp � bet izraus viņu kā sasāpu�u zobu, un dzīvosim atkal. Tik saņemies lūdzams un netaisi pa�saulei platas acis. Domā � Līze tagad par taviem �ēlumiem nesmejas? Domā � viņa radam un neradam par to ne- kladzina? Viņa tevi taupīs?�

�orēnam aprāvās kunkstieni un pavērās acis.

�Lai tik vina kaitina mani! Kad sadusmo�os, ņem�u un > ' >

atdo�u Zvaigzni Ģirtam jau �odien pie dienas.�

�Ģirtam? Kāpēc Ģirtam?�

Kad vīrs izstāstīja Ģirta padomu, izpletās Edas nāsis un viņa no�ņācās:

��itā gan . . .�

Tā nebija laba zīme. �orēns atkal aizvēra acis un pa�devīgi klausījās, kā Eda atvieglo savu sirdi.

�Ir gan man galva! Labāko govi Ģirtam, otru paņems Anna, � vai tad nevarēji vēl pusi no tre�ās arī kādam iz- kroģēt? Cik mums �etriem, pieciem cilvēciņiem pa vasaru tās vajadzības, tad zāļu tiesai piena pietiktu arī no pus- gosniņas. Esot vīrs! � gatavais pasaku ķēniņ� � grib pa�sauli bagātu taisīt. Un Ģirts viņam padomnieks. Savai kulei viņ� padomnieks, ne tev. Būtu man vīrs kāds nav � aizietu pie mācītāja, aizietu pie skrīvera, izliktu savu lietu skaidri un pārnestu padomu pēc Dieva prāta un cilvēku likumiem ��

�orēns klausījās, cietās � jau acīs un kaklā radās pa�zīstamais kņudīgais sīvums, it kā �orēns būtu me�ā un dedzinātu zarus.'Deg, labi deg, �virk�ķ, kadiķi, sprak�ķ egļu zari � tad sasitas vēj� otrādi, un viss dūmu valnis ar dzirkstelēm un svelmi gā�as viņam vaigā. Ko darīsi, cilvēks? Noskurinies un vairāk neko. Lai deg, kam jāsadeg. Bet mū��īgi deg! Un ko tas viss līdz? Atkal krājas un atkal � Ne pa�i vārdi �orēnu vairs svelmēja � vai tad Edai nebija taisnība? � bet svelmēja un reizē skumdināja tas, ka visa �ī runa neko nevar līdzēt, nekam nevar derēt. Vai gan tā nav bijis un nebūs joprojām, ka savas Edas acīs viņ� ir tikai tāds vīrelis, ko ne vien citi, bet kur� arī pats sevi apkrāps, lai vēlāk visiem būtu ko nosmieties. Un vienmēr viss �itik bēdīgi. Vienmēr pa�am par postu. Lai liesmo, lai plēnē dusmu, kauna un �ēluma ugunīs viņa miers! . . . Bet, ko nu, tur tikai gruzd un kūp � gruzd un kūp . . . Nē, nekad �orēns nav varējis un laikam arī nekad nevarēs piedot savam radītājam to misēkli, ka īstā galva nestāv vis uz pa�a �orēnu saimnieka Miķeļa pleciem, bet tā pie��ķirta viņa sievai Edai. Ko tur liegties, kad visi zina, ka ziemu baļķos un malkā brauktin brauc �orēns, bet naudu saņemt no kantora �īdiem iet pati saimniece; ko tur lieg�ties, kad kopā ar strādniekiem lāpstu un cirvi cilā pats �orēns, bet dienas skaita un gājējiem algas izmaksā pati saimniece. Lai nu, par to vēl �orēns nebrēc. Bet ir vēl kas ļaunāks, vēl negantāks, � lūk, arī Edai sāk misēties, un tagad � vai ar Zvaigzni nav nogājis pavisam greizi? Vārdu sakot � a�gārni. Ko, vai drīkst maz cilvēks visu savu mū�u palaisties uz vienas sievi�ķa galvas? Kas tā par galvu, kas liek �etrkārt pārmaksāt vecus dzel�us tik tāpēc vien, ka toreiz tā iesolīts. Iesolīts, jā. Bet kad? Septiņi gadi atpakaļ, kad �itādas atsperenes bija labas govs vērtībā, un kad ir Edai ne sapnī nerēgojās, cik tādi nieka dzelzī�i var maksāt �odien. Lai tās būtu rūsēju�as. Lai Līze pārdotu �odien � neviens tām ir virsū neskatītos. Jākaunoties man no radiem un kaimiņiem, no visa pagasta! Kas pagastam nekai� kaunināt � neba tā pagasta Zvaigzne. Skrīveris, mā�cītājs � vai pie tiem vari tuk�ām rokām rādīties, ja padoms prasāms? . . . O-oh! Bet kad celsies vīrs un sadosies ar vīru pret sievas galvu, tad . . .

Bauk�ķēdams novēlās ķieģelis, Eda nospļāvās, ta�u laikā vēl paguva saķert vīru aiz kamzoļa stūra.

�Sēdi,� viņa novilka to atpakaļ uz gultas malas. �Vajag ta�u ko izrunāt. Kad tev tas �ēlums tik aplam liels, tad jālūko citādi izdzīvot pa godam.�

Noskaities par aizcirsto soli, �orēns uztrūkās otrreiz un izmetās laukā.

�Tik tev nu bija: ne jā, ne nē. Dzīvo kā ap stembēnu,� Eda smagi nopūtās.

Pēc brī�a saimnieku redzēja paejam gar logu ar lemenīcu pār plecu. Uz kalēju? Eda iepleta acis, tak nopūtās vieglāk.

Bet �orēns daudz maz varēja atelpot un noslaucīt svied�rus tikai krietni vēlāk, kad ceļ� jau bija ielocījies me�ā un lermesnīca apguldīta zem sūnām un atstāta kupla kadiķa apsardzībā.

Uzrāva plecus, sameta kūkumu, � tā iet vīrs, sievām ceļa neprasījis, ar lemesnīcu pēdas nolīdzinājis. Uz braucamā ceļa neatgriezies, nikni zarus brik�ķinādams, viņ� pa taku pazuda me�ā.

Krietna stunda bija pagājusi, sen �orēna mugura peldēja sviedros, kad vīrs izkļuva viņā me�a malā. Ieraugot zaļo vītolu gabanās Lejnieku ēkas, viņ� domāja pavisam prātīgi: �Cik labi, kad tev, cilvēkam, ir brālis. Tu dzīvo, dzīvo, peries ar darbiem, kā pa pirti un gadās, nedēļām nemaz neatmini viņu, bet kad karstumā nokriti, kā no lāvas � prāts uz rāvienu mājā. Vai es, muļķis, jau ātrāk nevarēju saņemties un atnākt? It kā nāciens man naudu maksātu.� �o tīkamo pārdomu pārtrauca spēji cirvja klaudzieni. �orēns pagrieza galvu un ieraudzīja brāli tepat upmalas alk�ņos gar �ogu darbojamies. Eku brangi! Nemaz nav klajumā jārādās.

Klusēdami brāļi sadevās rokās. Klusēdami atspiedās katrs savā pusē pret kārtīm.

�Silts,� teica �orēns un atslaucīja pieri.

�Nekas,� teica brālis, jo viņam nebija sviedru, ko slaucīt.

�Jāsēj auzas � un nelīst,� nopūtās �orēns.

�Gan līs,� dro�ināja brālis, �vai nu tik vien tā posta.�

�Kur nu tik vien, � Anne precas � man kaklu sien ciet,� �orēnam brīnums, ka tik viegli ticis uz ceļa. Ko nu vairs stomīties � lai iet vien vaidiens līdz galam. Un labi vien bija. Kur �orēns vēl �aubījās � diezin un varbūt, tur brālis lika pretī savu jā un tikai.

�Slikti, brāl,� yiņ� apliecināja, �bet vēl var glābt. Nekār�dini meitēnam acis. Zvaigzne jāpārdod. Tad samaksā par ecē�ām ecē�u naudu un par atliku�o lūko sev citu, kādu palētāku raģīti.�

�Nūjā, nūjā,� �orēns priecīgi �apstināja lūpas, �kad �itā runā, tad jau es neko. Bet ar tādu sievi�ķa galvu, kas veselu pagastu sauc talkā un grib man iepūst, ka vecs lūks jaunu siksnu maksā, prātīgs cilvēks visu jēgu var izdzīvot.�

Un tad ari vairāk nebija ko teikt. Ne �im, ne tam. Atkal klusēdami viņi sadeva rokas, atkal brālis sāka tēst savu kārts galu, atkal �orēns pazuda me�ā. Bet ko tad viņ� neiet vairs pa taku? �is braucamais ceļ� tak nemaldīgi ved uz ciemu. Tad lai jau. Vai gan �orēns nezinās, kurp viņam ejams.

Tikai labā novakarē Eda ieraudzīja pūriņa miglā savu vīru. Viņ� kāpa parasto gauso soli, tak lemesnīca turējās cēli un zīmīgi pu�ķoja sava nesēja plecu, it kā vīrs atgrieztos no sīvas, bet godam veiktas cīņas.

Pusdienējās dusmas Edai sen jau bija rimu�as. To vietā �obrīd, kā jau ik reizes, kad redzēja vīru darba gaitās, no mēles tai raisījās vēlīgs teiciens: �Būtu pateicis, ka uz kalēju iesi, būtu iedevusi launaga tiesai līdzi. Atstiepties tu man, ko tad es iesāk�u.�

Kas ņemsies apgalvot, ka tie nebūtu mīlīgi vārdi. Tak �orēna ausis �obrīd nebija lēti atrodamas. Viņ� iegriezās nojumē, kur sāka darboties ap arklu, un ilgi nenāca uz istabu, it kā negribēdams �ķirties no lemesnīcas, kas tik �dziļi viņa pēdas aizraususi.

Kad otrā dienā �orēnos iebrauca lopu uzpircējs, tad Līze, pie akas stāvēdama, nemaz neapsauca Dadzi, bet gan meta ar roku, lai grie� vien atpakaļ. Trakais �īds! ko �im Jurģos pārdos, kad visi aizgaldi kā izslaucīti no liekmaņiem. Zīdiņ� tomēr izlēca. Pātagas kātu gar zābaka stulmu dauzīdams un zelta zobus spīdinādams, prasīja pēc pa�a saimnieka. Jau Līze palika skatoties. Bet kad �orēns ir nesaukts gadījās sētvidū, un abi vīri, vārda nepārmiju�i, iegāja kūtī, viņa sāka ap�jaust. Steigā pielējusi otru spaini un savas pastalas, ar dre�bo�u soli viņa pārkāpa kūts slieksni.

To visu pa istabas logu redzēja Eda. Arī viņa sāka apjaust. Ak tad �itāds tas vakarējais kalums! �itādi mēmi meli savu mū�u nav piedzīvoti. Lai tad arī grūst, lai �ķīst. Viņa tai lietā ne pirksta vairs necels. Viņa mierīgi sēdēs, vērps, darīs savu darāmo � nē, labāk apņems villaini un aizies uz ciemiņiem aplūkot, vai visi veseli . . .

Eda gāja. Bet tālāk par durvju priek�u netika, � grabē�dami, klaudzēdami dārza vārtiņos sitās tuk�ie spaiņi, un drebēja Līzes balss.

�Ediņ, vai ar tavu � ar tavu ziņu � pārdod Zvaigzni?�

�Un ko tu gribēji?� Edai iz�āvās neganti skarbi.

To Līze nebija gaidījusi.

�Eda, Eda,� viņa stomījās, �tu solītu pārkāp. Tu aplaupi sava brāļa bārenīti. Un vēl tu prasi � ko es gribot. Tu zini gan: tik Annītei mantas ir kā Zvaigzne � Tu ļāvi to par savu meitenei ieturēt, par savu saukt, trīs gadus kā savu kopt. Un �odien tu prasi � ko es gribu. Jau svētdien tu pievaidējusi pusbaznīcas, ka Annītes dēļ jūs �ovasar bez pavalga paliekot. Un vēl tu prasi � ko es gribu. Pulka es gribu! Es gribu no nabaga meļiem taisnību dabūt!� Ar vienu roku turot nē�us, ar otru Līze slaucīja acis. �Kauns, vīra māsa, kauns man bija tev tos vārdus teikt. Bet tu jau viņus kāroji dzirdēt. Tak nebēdā: tās ecē�as Annīte atpakaļ ne�prasīs � lai tiek jums, ko pēcgalā no savām sirdīm to pār�lieko sīkstumu izecēt � un lai jūs varat � varat mierīgi � nomirt. . .� Līze aizrāvās asarās.

Nabaga meļi � Ak tu, sīvā lapsene! Nē, Līzes asaras �ī dzēluma sāpes nespēja lēnināt. Un Eda nebūtu �orēnu Eda, ja viņa nemācētu ievaidēties svelo�ā dzedrumā:

�Tad lai nu lai mēs paliekam tie nabaga meļi un tu tā bagātā taisnā. Vai nu otram sirdi parādīsi. Vai tad mēs nedotu, vai liegtos, ja pa�iem vēl nebūtu tāda tuk�ība mājā. Pati zini gan: stāv parāds pērnajiem amatniekiem, �ogad pagrabs mūrējams, maizes krāsns pārtaisāma. Kā visu reizē uzpūtīsi! Jādzīvo pamazām un ar prātu. Bet Annīte jau ne�varēja gaidīt. Annītei precība svila. Tad gan jau dienās dzir�dēsim, pa kuriem vārtiem meitai godiņ� .. .�

Līze iesmējās tik nelabi, ka Edai aptrūka teiciens. Viņa pameta a�u skatu uz kūts durvīm, vai tur jau nerēgojas Zvaigznes staltie ragi, kas varētu uzurdīt Līzes ne�petnību jo negantāk. Ragu nebija. Zibinājās tikai �īdiņa pātagas kāts, dauzoties gar zābaka stulmu.

Tuk-tuk-tuk-tuk! vienādā rakstā ar balto kātu sita Edas sirds. Sērga un pdsts! Kā pati dzīvā nelaime, uzmetusies uz vārtu stabiņa, raud Līze. Ja nu �obrīd iznāk �īdiņ�, dzird Līzes vaimanas � izvazāsies kauns un negods pa ceļu ce�ļiem. To tik nē. Sakodīs zobus � un raudzīs salabt, izlīgt kaut kā.

�Līziņ, māsiņ,� viņa uzlika roku uz Līzes pleca.

�Vilkam, lācim tu vari iet par māsu, ne man!� reizē ar vārdiem saimnieces krūtīs iedrāzās nē�i, bet pati Līze pa�zuda ēkā.

Gan belziens plecā nebija pa jokam, ta�u negods, kas ar Līzes aizie�anu no cīņas lauka likās atpirkts, bija to vērts. Tā pa�ai īsti negribot, atkal ievirzīta lietā, Eda nedomāja vis vairs par kaimiņu veselību, bet gāja uz kūti. Gāja un skaidri juta, ka sirds vairs nav vietā. Nabaga meļi . . . Vai nu tīri tā viņa gribējusi? Vai tiku tikām viņa nav lūkojusi iedot vīram savu prātu? Nav labinājusi, nav biedējusi? Bet tas jau vairs nebija Miķelis, rāmais, piekāpīgais vīrs. It kā ar ēnu viņa bija runājusi. Kas tik te nu būs? Eda nodrebēja. Nē, ne dusmas viņu vairs māca. Drīzāk tās bija svelmainas ba�as. Ko viņ� dara? Ko darīs vēl? Ko sacīs Annīte pārnā�kusi? Ko iesāks Līze? �itāds jūklis. Mēris � ne dzīve . . .

�Mēris � ne dzīve,� Eda atkārtoja �ukstus un tomēr pa�lika pie sliek�ņa.

Kādēļ viņa nemetas kūtī? Kādēļ neliedz govi pārdot? Ko netriec uzpircēju laukā? Nu � tur tāds nieks � tāds pu�teklis � gandrīz jau nekas � bet iepīkstas, tik tikko dzir�dami kā pelīte pagrīdē: �Lai! lai notiek! Tu nekā nezini � neviens tev nav teicis . . .�

Un tikām viss bija nodarīts. Vienpadsmit tūksto�u. Skaidrs vārds, un �īdiņ� sit �orēnam saujā. Novakarē govs vedama uz ciemu.

Tad viņi nāk uz āru. Bet Edai a�i jānoliecas. Pastalai aukla tāda kā slābana, ka neatris. Tak saimniekam neiekrīt lāgā uz sievu ne paskatīties. Acis priekos tādas kā kaunīgas sametu�ās. Un nav ari laika. Jāsteidz iesmēi'ēt rati. Kamēr pamazām nobrauks, vakars būs klāt.

Nu gan Eda var pārkāpt kūts slieksni. Viņa aiziet līdz Zvaigznei. Abām rokām apskauj tās kaklu. Pieglau�as govs platajam, siltajam vaigam, raud un murmina, raud un mur�mina. Kā labinādama, kā lūgdamās, sūdzēdama un taisno�damās nespēkā dreb viņas balss.

Ka �orēnos �odien noticis kas pavisam savāds, tik daudz arī Dadzis saprot. Kur tas laiks, ka viņ� guļ te durvju priek�ā, � abi sāni atspiesti, abi saulē izsildīti, sen vēders kurkst, bet no pusdienas ne smakas. It kā viņ� pirmīt ne�būtu diezgan sirdīgi saņēmis �īdu un tikpat sirdīgi izvadījis! Noguldījis galvu uz priek�kājām, skumīgs viņ� vēro ceļu, kur �orīt aizgāja Annīte, vēro saimnieku, kas darbojas ap ratiem, iet uz klēti, nāk atpakaļ uz nojumi. Ka saimnieks taisās iz�braukt, ari to Dadzis saprot. Tikai nesaprotams paliek, kādēļ saimniece nenāk piebāzt sē�amo maisiņu? Kādēļ neiznes no istabas pātagu, kad zirgs jau aizjūgts? Savādi. Ja Dadzis skaidri nedzirdētu viņas ratiņu dūcam, gandrīz vajadzētu �auties aug�ā, aplaist kādu riksi ap māju � pēdas padzīt. Bet tagad � gaidīs savu suņa tiesu. Tak �o pa�u brīdi atkal notiek kas savāds: no kūts iznāk saimnieks, un aiz viņa durvis parādās Zvaigznes staltā galva.

Uz rāvienu Dadzis ir kājās un jauki apmulsis gaida � varbūt atskanēs Annltes jautrā balss, kas Dadzim liek kū�leņus mest. Kā aicinot, kā dro�inot viņ� ierejas, lai arī Zvaigzne saprot: silts! silts!

Zvaigzne raugās lielām, asaraini mulsām acīm pasaulē un iecērt galvu krūtis. Nikni saimnieks rausta valgu, kas apmests viņas palsajiem ragiem. Rausta,un lādas, un velk, līdz Zvaigznes priek�kājas negribīgi iz�ļūc laukā.

Dadzis attopas, � nav Annltes, nav � ne ganu vāceles � ne maizes rikas. Kā apkaunots, kā pievilts un saniknots, skaļi riedams, Dadzis metas �orēnam lielos. Spēj� sāpīgs spēriens, kas atmet suni sānis, sabo� tā spalvu jo negan�tāk. Viņ� vauk�ķ un vauk�ķ, un neatstājas no kūtsdurvlm, kamēr Zvaigzne ir pārmocīta pāri slieksnim un beidzot pie�sieta pie ratiem. Bet tad ari �orēna rokas, kājas dreb un mute vairs nespēj aizvērties. Sagumis uz ratu malas, viņ� brīdi kunkst un raustās kā grūtā murgā. Tad spēji saslienas un tver pēc gro�iem.

Līst sviedri, bet vārgulīgs niknums grie� viņā aug�up �ulti pret visu, kas te acu priek�ā rēgojas dzīvs vai arī noslēpies glūn un ņirdzīgi smejas � kā Līze � un Eda lai . . . Suņi! . . . viņa nāvi gaida . . . Velti! viņ� tagad valdīs . . . Miķelis � �orēns � valdīs . . .

Pusklup�us, pusvel�us viņ� iezvēlās ratos un uzcirta zir�gam ar gro�u galu. Vārtos palika divas niknas, izsalku�as suņa acis.

Gabaliņu braucis, �orēns sāka elpot rāmāk, un viņa vaigs atguva cilvēcīgāku izskatu. Tomēr saule un darbīgās rokas laukos un dārzos varēja viņu tikai kaitināt. �Agrs pava�saris � kam der tāds mānīgs nieks?� viņ� sevī �ķendās, �tikai slinkiem, panīku�iesm saimnieķeļiem, kas nav rudenī pieliku�i roku pie arkla; tikai izbadēju�iem jēriem un viņu ganēm, ne�petnām ve�ām, kas izlīdu�as no aizkrāsnes, var nu mētāties gar ceļmalām un trīt mēles gar katru ceļa gājēju, katru braucēju.� Re, nav �orēns vēl ne līdz me�am ticis, kad no lielā akmens, uz�aujas vecā Plataciene un �ēlīgi brīnās: �Vai tad gosniņai kāda kaite, vai, piemetusies, ka vedi pārdot? Vai die', tak nekas tāds nav dzirdēts.�

Zināms, ir jau ceļam vēl otra puse, kur �orēns varētu paglābt savas acis � varētu, ja vien tur, arklam muguru uzgriezis, nestāvētu Ģirts ar savu vārstekļa muti. Viņ� smie�damies kaut ko saka, ko �orēns gan nesadzird. Bet arī nedzirdēju�am sirds uzsit kaklā svelo�u mutuli, un �orēna rokas ļengani sagurst klēpī. Tad redzi kā � �itā viņas visus kaimiņus pret mani jau sarīdīju�as . . . �ūskas! un pa�as manās mājās guļ un sildās . . . Cie�i sakniebtām lū�pām un acīm naidā gruzdot, ar mokām viņ� izslej roku un vicina gaisā gro�u galu.

Zirgs saraujas, patek da�us soļus, bet Zvaigznes stūrais gausums arī viņu padara stūru, un atkal viņi kustas tikai soli pa solim � ne straujāk, ne gausāk arī �oreiz, �o pirmo reizi, kur �orēns ar prātu, kā nokalnis palaists akmens, negrib meklēt vairs ceļa. Tie�ām pāri � visam pāri! Pī�ļi un putekļi viņam �īs ne�petnās balsis pa labi un kreisi! � viņ� neklausās. Pī�ļi un putekļi viņam mēmās pa�a mājas aiz muguras! � viņ� atpakaļ neskatās. Un atkal grie�as gaisā gro�u gals. Zirgs saraujas � tad atkal soli pa solim, soli pa solim � un reizē ar asu kunkstienu �orēna rokas sabrūk uz ceļiem. Ne straujāk, ne gausāk � ne tuvāk, ne tālāk . . . vidū starp zirgu un govi klanās pelēka cilvēka galva. �Vienpadsmit tūksto�u � vienpadsmit,� kā dro�inot, kā priecinot murmina drebo�ās lūpas.

Bet diena ir tik ne�ēlīgi gai�a, tik iz�ķērdīga ir saule, un varmācīgi skaļi skan cīruļu dziesmas, ka �orēna mute ar vienpadsmit tūksto�iem uz lūpām, kā kāda svelmaina ķēma �ņaugos, pusvirā sastingst. Acīs iekrīt nakts . . . krūtīs dzeļ � Jau atkal kliedza Ģirts! � Uz akmens sieva ņir�gājās �

Velreiz uzslienas �orēna roka ar gro�u galu, un baiļu pārvērstie skati meklē paslēpties egļu nokrēslī. Ātrāk, ātrāk! vēl da�i soļi, un pajūgs būs izbēdzis kvēlojo�ā klajuma klai�gām un . . . zirgs apstājas.

Ceļa malā, pretī egļu tum�ajam zaļumam, stāv jaunava baltā lakatiņā, baltu sainīti rokā. Kā neticēdamas, kā izbi�ju�ās vecajā vīrā lūkojas acis, gai�as, lielas, zilas acis. Tajās atmirdz viss klajums � ar sauli, ar cilvēku klaigām un ga�vilēm.

Netikt � netikt vairs � garām . . .

�o pa�u brīdi, it kā visu sapratusi, Annīte metas uz ratiem.

�Krusttēv! krusttētiņ! negribu viņu sev! Tikai neved pārdot!� rokas pacēlusi, tā lūdzas.

�orēns �os vārdus vairs nedzirdēja. Ratu priek�ā sa- kņupis, viņ� da�as reizes savādi iegārdzās un izlaida gro�us no rokām . . .

Nekustīgas un blāvas bija �orēna acis, klusa bija mute, kad Annīte, noguldījusi viņa galvu uz sēdekļa maisiņa, grieza zirgu atpakaļ.

1931. g.

�He, he, he, he . . . pa�aga ��

Tāds bija apsveikums, kad Bertu pārveda Stēgu mazmājā. Pa�aga . . . Kas būtu vēl nīgrāks, ko vecā saimniece varētu teikt savai vedeklai, nākamai māju saimniecei? Jo vairāk par dzirdēto vārdu Bertas augumam lika sadrūvēties dīvainie smiekli. Līdzīgi draudo�u spārnu vēdām tie pār�alca pa�galmu un kā triektin ietrieca atbraucējas sirdī �o vārdu. Kvēpaino, skujaino. Nebija daudz jāmeklē, lai ieraudzītu pa�u apsveicēju. Klēts durvīs viņa stāvēja, auzu gubas kup�lumā. Tik spēcīga jutās vēl �ī sieva � baltā priek�autā, ko�- zaļos lindrakos � lai savu pārākumu ieliktu vienīgā iz�smiekla vārdā.

Par atbildi Berta izslējās taisnāk un viegli izlēca no ratiem. Lokana viņa bija un �mauga kā kārkla vica. Un lai arī tās melnais mētelis, tāpat baltmelni rūtainā zīdene pār pelnainiem matiem redzami rauca �okurā divas acis klēts durvīs, viņa tomēr dro�i gāja turp.

�Labvakar, vīra māt.�

Skumji dziedo�ā balss runāja lēnīgi. Tik spēcīga jutās jau �ī sīkā kalponīte, ka ir asaru nenobirdināja par nievu. Jeb vai tās viņai būtu jau izsīku�as?

Noplandījās vien zaļo lindraku krokas, cik a�i pati valkā�tāja sacirtās durvīs un pazuda klēts krēslībā.

Kā padomu prasīdama, Berta mulsi pavērās Ģirtā. Viņ� atjūdza zirgu ar tādu skubu un aizrautību, kas neļāvās trau�cēties. Tieciet vien pa�as galā, nepārprotami, likās, pauda viņa uzgrieztā mugura. � Tā vienīgais vārds, ko jaunā sieva dzirdēja �ai pirmajā dienā no savas vira mātes mutes, todien palika ari pēdējais.

Nakti spilvens svelmēja Bertas deniņus. Tad blakus pie�sēdās sen mirusi māte. Gurda viņa bija, kā no rudzu druvas nākusi. Bet cik mīlīgi vēss bija viņas klēpis, kad Berta ielika tajā savu galvu un lūdzās: �Palīdzi man! Tu redzi, viņa negrib par māti man būt. Un nebūs nekad. Es jūtu . . . zinu to � ne labvakaru neatnēma � Ko lai es daru? Ko saku vēl? Kā lai dzīvoju? Necietīs mana sirds . . .� Saņēmusi meitas svelmainos pirkstus, māte brīdi paturēja tos savās dzestrajās plaukstās. Sirds notrīsēja iztvīku�ai lūdzējai. Kā aizmū�a stingums to būtu skāris.

�Celies, meit. Celies tu pāri.�

Un �o pa�u mirkli Berta bija sākusi lidot. Varbūt īsti ne lidot, drīzāk jau slīdēt lietām garām un pāri. Rokām lēni vēdinot, bija pacēlusies griestu augstumā un slīdēja apkārt istabai. Sve�āda tīksme viegli skurbināja galvu, aizrāva elpu. Ta vajag, vienmēr tā vajag, viņa dro�ināja sevi un aiz�mirsa domāt par mātēm. Tad pēk�ņi, tikpat pēk�ņi kā lido�jums bija sācies, Berta jausa it kā atkāptos, it kā izgaistu sienas. Tāpat griesti un grīda. Istabas nebija vairs. Tuk�ums, līdzīgs melnam un mulsino�am bezdibenim, apņēma viņu. Sirds stājās sist � kritiens! Baismīgs, nenovēr�ams kritiens bezgalībā. . .

Paverot acis, rīta miglainā ausmā bija redzama aiz loga plauksto�ās liepas mīlīgais zaļums. Bet Berta nepriecājās par to. Ar prātu atvairot kritiena baismu, varēja ļaut savam garam �obrīd slīdēt visam pāri, līdzīgi tam, kā sapnī bija slīdējusi miesa. Tā vajag, vienmēr tā vajag, sve�ādā tīksmē cilājās krūtis, atceroties sapņa iedvesto domu. Sāka lēni ģēr�bties. Uzvilka pelēkus pa�austus svārkus, aizsēja pakulu priek�autu un gāja kurt uguni.

Tā tas bija noticis Stēgās vairākus gadu desmitus atpa�kaļ. Un �odien?

Daudz ko spēj sagraut lielgabalu auri. Daudz ko spēj atmodināt gai�ie lieldienu zvani. Tikai klusuma valnis, kas kādreiz bija ieslēdzis jaunās Stēgu saimnieces krūtīs pirmo kvēpaini skujaino vārdu, �os garos gadus audzis augumā un palicis nesatricināms. Kāds tur brīnums? Ir ļaudis, kas tic, ka arī akmeņi augot.

Kop� tās dienas, kad Bertu ieveda Stēgās, tur nu bija divas Stēdzienes, jaunā un vecā. Kamēr jaunā neatstāja māju ne dienu, ne nakti, vecā veseliem cēlieniem dzīvoja pa kaimiņu sētām un pārnāca Stēgās nereti tikai ēdienu reizēs un pārlaist nakts melnumu. Varēja redzēt, darbs pa�u mājās no viņas rokām nu bēgtin bēg. Lai gan arī kaimiņos �īs pa�as rokas palika dīkas, toties tur strādāja mēle.

Vaina? Nekādas vainas viņa nedeva savai vedeklai, ja kāds vaicāja tie�i. Vai ēnai maz varēja būt kāda vaina? Vienkār�i, viņa nevarēja Bertu ciest. Bet aplinkus kaimi�ņiem kārtu kārtām nācās dzirdēt, kādu ģilgatu pārvedis viņas Ģirts. Kāda pelēka vārna grozās Stēgu sētvidū, un kāda plika �urka nu viņu klētiņai pamatus grau�. Mēmo putru, jā, to tagad Stēgās vārot un ēdot dienu iek�ā, dienu ārā. Strādniece? Ļautiņi, ko viņa māk? Pa godam ne krūzi uz galda nenoliks. Rokas saņēmusi, vecā lika pelnu lietum līt pār savu galvu, ja viens vārdiņ�, ko runājusi viņas mute, nebūtu svēta patiesība.

Zināmu nerakstītu likumu spēks gādāja, ka visu ne�petno vārdu atbalss liktu ieklausīties Bertas ausij vērīgāk. Bet arī tas nepadarīja jauno sievu skaļāku. Ja vispār kas bija pa�nākts, tad vienīgi ne�ēlīgā skaidrība: mums divām nav pa ceļam.

Kāds brīnums, ka turpmāk Berta nemācēja vairs savai vīra mātei ne kreklu izmazgāt pa prātam. Kad tā, tad jau nezin, vai pa�as valkātājas muguru ar maz mācē�ot no�mazgāt kā nākas. Un notika vienā sestdienas vakarā, ka vecās Stēdzienes mugura ziepju putu vairs neredzēja, lai arī par to svētdienas rītā kaimiņos pāri jaunās mugurai tika izgāzts darvas spainis.

Tāpat visu to redzēja un dzirdēja Ģirts. Skarba nepatika sadzina asinis viņa sejā ik reizes, cikkārt pūlējās izdomāt �ī svelo�ā naida domu līdz galam. Kur atrast tam sakni? Asums, nedz ļaunums Bertai nepiemita. Pat sunim viņa neiespēra, neuzkliedza, tik pavēra durvis, ja negribēja tā istabā. Na�baga? Tā nu bija kā bija. Tomēr, to lai neviens Bertai nepārmet. Kādu bagātību varēja saraust bārenes rokas, ne�viena nebalstītas? �ai vietā Ģirta piere parasti ieslīga delnās. Nopūtās smagi. Prāts nekādi nespēja atre�ģīt noslēpumu, kā vārdā māte bija pārvērtusi viņu gaitas grūtā, nekad nebp'- dzamā darbdienā. Māte � vai tad nebija tā, ka viņai bā�rene jāpārstāv? Vēl vairāk. Vai nebija tā, ka viņai būtu jāsaņem Bertas roka savējā un jārunā: labi, meit, ka tu nāci un neļāvi Stēgu celiņiem aizaugt ar zāli. Redzi, manas kājas jau metas gausas. � Bet viņa . . . Tālāk neatlika vairs ko domāt. Ja jau mātes gulta viendien bija pārnesta uz mazo kambari, ēkas otrā galā, tad ar �odienu, kur klibā Jetriņa pienesa ziņu par darvas spaini un jaunās saimnieces muguru, arī savu ēdiena bļodiņu māte varēs saņemt turpat.

Vai tā bija dzīve? Kā purva cinis, kam lemts nav nogrimt, nedz izcelties no slīksņa. Izbalējusi, lē�ķaina gadu gadiem krājusies kūla pārsedza to kā miroņu auts. Apbrīnot varēja vienīgi jauno asnu sīkstumu un neatlaidību, ar kādu tie ik pavasarus līdzīgi pundurīgiem durkļiem spraucās aug�up no pazemes nakts, lai pēcgalā tāpat pārvērstos pelēkā kūlā.

�ķiet, virs zemes nebija ceļa, vismaz Berta un Ģirts ne�mācēja tādu uziet � bet māte ir nedomāja meklēt � pa kuru ejot, varētu aiziet no sava posta. Paķēris cirvi un lāpstu, Ģirts klupa pie zemes. Caurām dienām līkņāja tīrumā, pļa�vās, visgarām savai robe�ai, cirsdams, kapādams, �ķiezdams pa labi un kreisi pikainās velēnas, dūņas, baltu un pelēku smilti. Tīrumiem pāri un krustām, beidzot arī visapkārt tiem radās platu, dziļu grāvju re�ģis. Un tad viņa rokās bija arkls. Tad izkapts. Un atkal cirvis un lāpsta. Likās, Ģirtu plosa darbs kā ārprāta sagrābts kaķis.

Ne vienreiz vien pacēlusi gurdi pelēkās acis uz vīru, Berta runāja savā lēnīgajā un vienmēr vēl dziedo�ā balsī:

�Tu plēsies, kā pats sev kapu rakdams.�

�Varbūt gudrākais būtu.� Seju Ģirtam vagoja rūgtais pa�mocītāja smaids. Kurnēja prāts un nepiedeva �im vīram, kur�, būdams vīrs, tomēr nespēja ne par sprīdi Stēgu dzīves gaitas pagriezt uz svētdienas pusi. Viņ� plēsās, jā, un zināja skaidri, ka visa vaina un posts neguļ �ajā liesajā smiltī, ko viņ� tik ne�ēlīgi ārdīja un plosīja. Mazies riku un miltaino kartupeli, ko sniedza �ī zeme, varētu apēst smaidot padevīgā pieticībā, ja vien mājā būtu miers un saticība. Nejau�i

atausa atmiņā kādreiz dzirdēts stāstījums: ikvienā sētā mītot savs mājas gars. Labs tas esot, gādīgs, rūpīgs un taisns. Neredzamos gro�os mēdzot turēt un vadīt savu mājnieku domas un soļus no pa�as pirmās dienas, kad kura māja uz�celta, un kad kurais tur piedzimis vai atnācis dzīvot. Un tā paaud�u paaudzēm cauri. Nē, nē, Stēgās nebija manīts tāds mājas gars. Varbūt agrāk, vectēva laikā, kad me�u te no�līda un uzcirta māju. Nē, nē, strauji un noraido�i Ģirts vēlreiz paskurināja galvu. Viņa doma bija novirzījusies uz vectēva pāragro nāvi. Me�ā to nositis koks. Skudru pūznī ietriecis, kur vectēvs bija noslāpis. Vai tāda varēja būt labā mājas gara vadīta gaita? Un kādēļ noslīka Mikus � Ģirta mazais brālītis � divu gadu vecumā? Kāpēc viss tā notika? Kas te bija vainojams? Vai mājas gars varēja būt arī ne�gants un ļauns? Vai varbūt saniknots un tādēļ nevadīja vairs savu mājnieku gaitas? . . .

Tovakar Ģirts palika tīrumā, kad krēsla jau sen bija sade- vusies rokās ar tumsu. Vecā liepa Stēgu sētvidū, saskardamās vienā pusē ar mājas, otrā ar klēts jumtu, bet ar savu galotni paceldamās pāri ēkām, zīmējās debesu pelēkumā kā bie�dino�i milzīgs pūznis. Un turp lai viņ� ietu?

Berta iznāca vīru lūkot. Viņa uzsāka skumju valodu. Atkal par mātes gaitām kaimiņos. Nodzisa liesmiņa, kas bija ieplīvojusies Ģirta acīs, ieraugot Bertu tuvojamies. �Lai nu paliek,� viņ� nopūtās. Tumsa �ķita sabiezējusi kā receklis. Bija tā, kā kad biedino�ais pūznis, vectēva pēdējo gārdzienu pietūcis, būtu pārnesies no me�a Stēgu sētā. Ne apejams, ne pārkāpjams tas bija, gadiem vēl naida un rūgtuma barots.

To viņ� pateica arī Bertai.

Dieviņ, tāds būtu viņu mājas gars!

Pagāja gadi. Nemanot bija izdzisis sārtums vecās Ste- dzienes vaigos. Izbalojis lindraku ko�ums, sakrities kuplums. Baltais priek�auts, ko viņa vēl tikpat neatlaidīgi mēdza aiz- sieties diendienā, sāka jau pieņemt pelnos apru�ģītas kaķes izskatu. Kaut gan vecā �ēlojās par pastāvīgu miglu un mel�niem punktiem acu priek�ā, tomēr pārvērtību, kāda bija notikusi ar priek�auta baltumu, viņa saskatīja gan. Arī kaimiņienēm labprāt vēlēja to redzēt. Pie reizes tad varēja pieminēt atkal un atkal, ka mājās tā pa�aga viņas drēbītēm nedurot pirksta klāt; varēja pakunkurot, cik nu pa�ai rokas kļuvu�as vājas. Bez ziepju nejaudājot vairs izberzt ne vīlītes. Ja prasot plēksnīti Bertai, tik iedodot, ka acī iespraust. Tāpat ar gaļu. Vienam kumosam gandrīz par daudz, diviem par maz. Ja kādai mutei patika iebilst, ka vecā saimniece tak turoties miesās vēl itin brangi, bira atspēkojumi cits par citu ko�āks, Ko nu, pie pirkstiem vairs nevarot saskaitīt ie�uvumus lindraku jostā, cik viduklis izdilis. Tāpat baltā kadiķa nūjiņa, bez kuras vairs nedrīkstot soli spert, vai tā gan neesot dro�s liecinieks viņas nespēkam? Un tādu, ar trim kājām, dēls raidot viņu ganos. Tādu, bez acu gaismiņas, dienvidos raidot uzraudzīt bites, vai nesāk spietot. Neiesi, nedod ēst.

Kaimiņi ir ticēja, ir neticēja vecās Stēdzienes stāstiem, kā nu kurais. Tādēļ arī stēdzinieku attiecību un raksturu novērtējumi bija da�ādi. Cits pēla veco, da�s jaunos un tre��ie visus trīs. Kāds mēlgalis bija palaidis teicienu, ka no Stēgām vienmēr ziemelis ceļoties, vienalga uz kuru pusi pūz�dams. Varbūt arī tas bija tiesa, jo pat �igāna parasti vēlīgā mēle tur neteicās siltumu atradusi.

Ap �o pa�u laiku, labi uz rudens pusi, kad dzērvju un me�a zosu klaigas sen bija aizskanēju�as, Stēgās piedzima dvīnī�i. Puisēns un meitene. Tik sīki un vārgi tie nāca pa�saulē, ka saņēmēja � sieva kā lāva � pirmā brīdī lāga nesaprata, kā rokās tos noturēt, vairīdamās saspiest vai izmest. Pavisam savādus rīkojumus deva �ī varenā sieva. Kokvilnu viņa prasīja. A�i. Vismaz mārciņas divas.

Kokvilnu . . . Ģirts grozīja rokās cepuri. Kur tādu kok�vilnu raut? Stēgās varēja dabūt vienīgi aitu vilnu. Ko? Un siltuma mērītāju? Stēgās bija gan pūrs, un bezmēns, un tāda aizlūzusi olekts, bet siltumu, to gan neviens te savu laiku nav mērījis. Kamēr Ģirts mīņājās no vienas kājas uz otru, it kā nevarēdams iz�ķirties, uz kuras labāk nostāties, saņēmēja bija izdomājusi jau ko citu. Labi, kāds palielāks skalu kurvis tak bū�ot. Un pāris dēļu galu. Jā, arī viena aitādiņa noderētu.

Priecīgs, ka atkal nav jāsaka nē, Ģirts gāja sadabūt pra�sīto. Ar plaukstu palūkojusi izkurinātās plīts virsu, saņēmēja lika Ģirtam uzlikt tur dēļus. Pati uzcēla kurvi, ieklāja tajā aitādiņu. Par agru esot mazie pilsoņi atnāku�i. Vismaz savu mēnesi par agru. Māte gan bū�ot sev pāri nodarījusi ar ne�piemēroti smagiem darbiem.

Ģirts saknieba lūpas kā niknās sāpēs. Viņa apziņu spieda kartupeļu maisi, ko Berta bija līdzējusi iedabūt ratos.

Un tad nu tur, tajā baltajā skalu kurvī, kur citkārt bija vilna glabājusies, gulēja viņu mazie, �ie dīvainie tīstokļi, balti un iegareni kā sniega veltnī�i, un kur neaizsegti bija paliku�i tikai zilganbāli deguntiņi un sīkas mutes sprau- dziņas, sakāpināja Ģirta krūtīs satraukumu līdz bijībai. Sasprindzinātā uzmanībā viņ� pūlējās iegaumēt katru vārdu, ko saņēmēja runāja, kā �ādi mazulī�i kopjami, lolojami. Gan jau tad ar Dieva palīgu izķepuro�oties. Ai, kā Ģirts gri�bēja ticēt �ai sievai, kā pats Zalamans gudrai.

Cerības, kas robe�oja ar nemieru un ba�ām, likās, būs pārvērtu�as stēdziniekus. Ja bija kas sakāms, jau māte mā�cēja pateikt tie�i, ne vairs kā garām ejot. Neaicināta, nemu�dināta viņa aptecēja mājas soli. Ģirts palīdzēja. Un brīnums, nekur abiem nemetās, lai gan viss tika darīts steigā. Darīts ar tādu ziņu, lai jo drīz varētu uzmest atkal aci mazajiem un viņu mātei. Jā, Stēgās tagad bija divas mātes. Kvēla tīksme pār�alca Ģirta sirdi. Gribējās pateikt ko labu. Kul�dams zirgam ūdenī miltus, viņ� runāja viegli, gandrīz lūdzo�i:

�Māt, nu tak tu varētu izlīgt ar Bertu.�

Atbilde nesekoja lēti. Slaucenē �urkstēja piens kā �urk�stējis. Tad aptrūka. Vēl gara nopūta. Un pēdīgi nāca strups, maz cerību iedveso�s � varbūt.

Asi izjuta Ģirts �ī vārda skopumu, bet neteica nekā. Gāja uz istabu.

Berta gulēja bāla un klusāka kā jebkad. Uz gultas malas nosēdies, Ģirts saņēma sievas roku. Kāda kalsna tā bija, rāvaini ruda, sacietējusi. Atkal krūtīs saspnndza vēlē�anās pateikt ko labu.

�Nu mums būs savādāk.� Vairāk viņ� nemācēja. Cie�i un draudzīgi paspieda �auro roku, kā kad abiem tīkams un tiepārkāpjams līgums nule būtu noslēgts. Bertas plānās lūpas pasmaidīja saproto�i. Noslīga viņas plaksti smagi un tum�i kā slimas bezdelīgas spārni. Ilgi viņa paturēja tos aizvērtus. Atvēra tikai, kad Ģirts ar delnas virspusi noslaucīja asaru valgumu no viņas deniņiem.

�Nevajag,� viņ� pakratīja uzmundrino�i un paspieda vēl reizi sievas roku.

�Es zinu . . . nevajag � to dara miers . . . miers un � un � es nezinu �� Atkal asaru rasa krājās viņas deniņu matos.

�is asaras, kam �obrīd it kā nebija īsti aptverama ie�mesla, instinktīvi lika Ģirtam sajust, cik gau�am Bertas sirds bijusi iztvīkusi saderības un miera.

�Esi nu prātīga un guli vien rāmi kā teikts.� Rūpīgi aiz�spraudis nokāru�os segas stūri, viņ� vēl piemetināja: �Būs labi, redzēsi,� un izgāja sētā.

�Būs labi . . . būs, būs . . .� kā kādu neticīgo pārliecinot, Berta runāja balsī. Un ir jau labi. Vai gan miera vēlīgo laip�nību nepavairoja arī mātes atturīgums? Jau da�as dienas kamēr nebija kaimiņos būts. Tādēļ gai�ā pārvērtība � mazo atnāk�ana � nedalīta un sve�u vārdu neaizskarta, likās jo gai�āka. Tikpat gai�a kā zeltainā liepa aiz loga. Pati saulīte �ķita tur nolaidusies.

Pēk�ņi sīkas trīsas sapurināja Bertas augumu. Tās nebija tikai trīsas. Neatvairāmā baismā sa�ūpojās sirds. Viņa zināja: nobirs liepas zelts, ieplaks pī�ļos. Atliks vienīgi melnie zari. Vienmēr tikai zari, vienalga, kas klājas tiem pāri. Uz plīts kurvī iepīkstējās sīka balstiņa. Tik sīka, ka nepazinējs to drīzāk noturētu par peles pīkstienu, ne cilvēka bērna raudām. Atkal drebuļi rauca krokās Bertas ādu. Istaba �ķita auksta. Varbūt arī mazajiem sala. Pārāk ilgi jau, �ķita, izpaliek Ģirts. Tāpat māte. Berta sakustējās strauji. Sīkā balstiņa rāva to sēdus. Vēl iepīkstējās otra, jo vārgāka un drebulīgāka. Kas lai ilgāk ciestu gaidīt? Vai nu glu�i tā būs, ka pati nenoies līdz plītij? Paņems mazos sev klāt. Sasildīs. Gar sienu balstīdamās, viņa lūkoja iet. Smagi sitās sirds. �alca asinis galvā. Vēl vienu soli, vēl pēdējo. Lūk, jau roka tver kurvja malu. Tik brīnums, kur smags. Kā akmeņu pilns. Pag, paga . . . spēj� reibums, un Berta saguma plīts priek�ā uz malkas klēpja. Tas �ķita tikai mirklis. Kad viņa atkal pavēra acis, uz grīdas, pie viņas kājām gulēja sāniski sazvēlies kur�vis un iegarens vīstoklītis. �Trakā! trakā! Slepkava tu esi, ne māte.� Kā no tālienes dunēja Bertas ausīs. Galva balstījās uz plīts malas. Smaga, nejaudāja pacelt. Kā sapnī viņa jausa pazūdam vīstokli, pazūdam kurvi. Noplandījās cēl strī�painu lindraku kuplums. Tad pazuda arī tas. �Atdod, atdod manus bērnus!� kliegt un vaimanāt tvīka sirds, bet krūtis dzisa īss, vārgs kunkstiens.

Vai drīz, vai ilgi pēc tam � Berta neapjauta to � bija ie�nācis Ģirts un aizvedis viņu uz gultu. Paverot acis, viņa ieraudzīja vīra māti pie plīts, �ubināmies ap kurvi. Meln baltas acis, kā �agatu pāris, sitās Bertai pretī. Ko? Gultā? Abus reizē? Nūja, laikam nogulēt gribot! Un sacirtās strī�painie brun�i virpulī, un klirkstēja �ķīvji, Dievs vien zina, kādas vajadzības pēc pa plauktu stumdīti. Izmisīgi pa�āvusi rokas gaisā, Berta vēl reizi traucās pēc mazajiem. Grūti bija iz�ķirties Ģirtam: kusti vai nekusti, vienādi ļauni �ā vai tā. Nu, bet nevarēja tak ļaut Bertai otrreiz pakrist. Viņ� pienesa tai bērniņus.

Skabargainais klusums, kas iestājās pēc tam, lika jau�najiem saprast, kādu nemiera gūzmu mājā sadzinis īsais miers. Arī citādi nebija labi. Puisēniņ� nespirga. Veltīgi māte lika krūti pie zilganās mutītes. Aiz nespēka nejaudāja viņ� sakļaut lūpiņas un ēst. Tad Berta iedomāja arī naktīs paturēt viņu pie sevis gultā. Plīts pret rīta pusi tāpat atdziest. Ģirts viņai neliedza to. Un notika, ka ceturtā naktī pēc dzim�anas bērniņ� bija nomiris. Klusītēm aizslīdējis no �īs saules, kur viņa daļa bija vienīgi aukstums un bads. Berta neraudāja. Mēms stingums klājās pār viņas nolaistiem plakstiem. Ģirts nagloja �ķirstiņu. Māte pēcpusdienā pazuda no mājas.

Un tad kaimiņi zināja, ka tā trakā kaķe bērnu pasitusi, pēc tam nogulējusi. Divus audzināt reizē viņai par grūtu . . .

Atkal pagāja gadi. Mīllte auga. Līdz ar viņu auga Stēgu prieks, cik jau nu vispār Stēgās tā varēja būt. Ja vēl �o�dien mātei ar Ģirtu un Bertu kopīgu valodu tikpat kā nebija, ta�u ar Mīlīti gan. Pavasaros uz noriņas redzēja tās abas pie aitām pasē�am. Ap liepziedu laiku viņas kavējās pie eglī�u pudura bi�u dārzā. Kad kādai sve�ākai acij gadījās iegriezties Stēgās un pabrīnīties, kā nu Stēgu mātei kājas mundrākas, acis gai�ākas, viņa tik pamāja ar galvu uz Mīlītes pusi: kā tad, dabūjusi jaunas kājas un jaunas acis. Rudeņos viņām divatā labi veicās pupas lobīt un sīpolus vainagos siet. Kur ko�i izskatījās, kad tētis sakāra sīpolu vainagus gar sienu, cie�i citu pie cita, no pat durvīm līdz istabas viņam galam. Visu ziemu �ie vainagi bija Mīlītes istabas greznums. Kā zeltainas zvaigznītes katrs sīpoliņ� �ķita.

Uz kaimiņiem vecāmāte mēdza nostaigāt joprojām, lai gan vairs ne tik bie�i kā agrāk. Līdzi veda Mīlīti arī. Un Berta neliedza meitenei iet. Ar ziņu tas bija darīts: varbūt bērna tuvums zākājumu izvirdumu cik necik lēninās. Tā bija, bet tikai pa daļai. Aprimt pavisam, laikam gan, �ai saulē tiem nebija lemts. Berta bija un palika pa�aga, kas izslau�cījusi viņu, īsto saimnieci, no Stēgām tie�i tolaik, kad tā vēl kvēloja līdzīgi sarkanai oglei. Līdz kapam to nevarēja piedot, lai arī spēki diltin dila, kuplums plaka un dzīvot, �ķiet, vairs nebija atlicis daudz.

Astoņpadsmit pavasarus Mīlīte bija plaukusi un uzzie�dējusi līdz ar sirmo Stēgu liepu jo gadus jo reibino�āk. Kad pienāca deviņpadsmitais rudens, Stēgās nebija vairs viņas, kas paceltu gai�ās acis un pieminētu liepas saulaino grez�nību. Mīlīte dzīvoja Rīgā. Latvie�u zemnieku sendaudzināts tikums arī Ģirtu un Bertu bija skubinājis paskolot savu bērnu. Mūsu meita Rīgā, � gana vērtīgs �ķita gandarījums par viņu pa�u mū�a sūrumu. Kas par to, ka vecāsmātes mugura ziepju putas varēja skatīt atkal tikai sapnī�

Kad nu tādā kārtā bija atkritusi Stēgu laimes āboliņa ceturtā lapiņa, un atlicis atkal parastais trijlapis, kādā no- krēslī, tuvojoties savai mājai, Ģirts ieraudzīja zīmējamies pret pelēko debesi vecum veco milzu pūzni. �ausmino�s �ķita �is rēgs! Rēgs vai īstenība? Pats īsti neatskārta. Varbūt viņa smadzenēs uzbūru�as �o pūzni �odien dzirdētās nevalodas? Veikalā viņ� bija'pircis pinekli. Parastu pinekli zirgam. Bet kādam patika pavērt muti kā vārstuli un nogārkties: vai �is jociņ� Ģirta mātei esot domāts? He, he, Ģirtam pa�am pakulu gan aptrūcies! Varot jau gadīties. He, he, kad mātei grīstītes jādāļājot vienai sievelei par krekla pa�uvumu, citai par palaga mazgājumu.

Neglīta valoda tovakar sita mutuļus Stēgu pa�u galā. Pieri tur pieminēja un pavārnīcu, un varbūtēju kāju cel�anu par saimnieku slieksni. Par durvīm tur runāja un deguna iecir��anu tajās, ja zināms deguns vēl sprauktos klētī vai kūtī. Vai tā bija Ģirta balss? Dievs, piedod tam grēkus! viņ� bija arī krogū iegriezies.

Tomēr, tur nebija degvīns vienīgais bļaustījies. Rītā un tāpat turpmāk Stēgu klēts durvis diennakti palika noslēgtas, un atslēga vadzī nekarājās. Tāpat malkas �ķūnī�a durvīm gadījās karenite priek�ā. Ja kādam ar to malkas klēpi nepie- tiekot, cik viņa durvju priek�ā noliek, tad, palūk, me�s tepat klāt. �agaru tajā netrūkstot. Tikai vajagot vī�ot palasīt.

Sagura vecāmāte un izkritās acīm redzot. Uz kaimiņiem kājas nespēja vairs to aiznest. Mirt viņa solījās ik pavasarus un ik rudeņus. �Gaidi vien,� Berta teica Ģirtam, �tu redzēsi, mani viņa pārdzīvos un tevi arī. Ēd kā zirgs.� Tā pagāja vēl da�i gadi. Kāda jēga būtu uzskaitīt visas atsevi�ķās skabar�gas, kas iestriga pa �o laiku stēdzinieku dvēselēs un kādēļ cieta arī miesa. Līdzīgi norūdītiem cīkstoņiem viņi prata bel�zienus ne tikai dalīt, bet arī saņemt. Varēja domāt pat, ka visi tur zaudēju�i cerības kādreiz galīgi no tiem atbrīvoties. Bet viņu galvas tādēļ nebūt nebija nokārtas. Vismaz asaras nevienu tur neredzēja slaukām. Arī par to nē, kad Mīlītei ciemos iekrita atbraukt arvien retāk un retāk. Un nu jau ceturto gadu no vietas nemaz. Tas bija, cik pasaule dabūja redzēt. Kas notika melnajās pusnakts stundās, kad nomods izmisuma sēklu kaisa, un spilvens galvu sveļ kā sakaitēta dzelzs, palika katra noslēpums.

Visu to kopā saņemot, gandrīz varētu teikt; Stēgās viss pa vecam. Arī tas, ka Berta �odien uz kūti vai klēti iedama, vienmēr pamet acis uz soliņa pusi zem liepas, nenozīmē neko sevi�ķu. Viņa tikai skatās, vai nenoteicamās krāsas drēbju gumzeklis nebūs jau izslējies kājās. Tā viņas vīra māte. Pakri�tusi. Lai nu paguļ vien. Nav jau �ī pirmā reize. Uznāk tāds skurbulis �ad un tad. Vienreiz pat pusotras dienas nogulēja bez maņas un tomēr pamodās. Skaidri brīnums, kur viņai ceļas tik daudz spēka. Un ko lai Berta viena ar viņu iesāk? Ne panest, ne pavilkt pa spēkam. Pārbrauks vakarā Ģirts, par abiem gan iemocls iek�ā. Ko labu teikt par �o iek�u? Reiz tur bija logs ar �etrām rūtīm. Tad gadījās saplīst kādai rūtij pa�u galā, kādai kūti, vēl nez kur ievajadzējās stikla gabala, un mātei atlika viena. Pārējās trīs atvietoja dēlis. Patiesībā, ko viņai nozīmējot logs, kad sen jau teicās sauli neat�ķiram no mēness. Izburbēju�os grīdas dēļus �ai kambarī klāj grants un smilts kārta, nereti jaukdamās ar kaut ko vārdā nemi�namu, kam cilvēka kāja parasti izvairās pieskarties. Kad kādreiz Berta nāk �o vietu mēzt, viņa nes dak�u un lāpstu līdzi, Pirmais darba rīks palīdz tai uzpost vīra mātes gultā vaļēji samestās �ubas. Ko lai dara? Kam gan nedergtos saņemt klēpī �os satrupēju�os, lēk�ķainos, negantas smir�doņas piemirku�os salmus? Tāpat grīda. Stāties klāt ar ūdeni un vīk�ķi, nenes Bertas dū�a. Varbūt nestu arī, ja vien krūtīs vēl vienmēr aiz augstā klusuma vaļņa neglabātos ieslēgts rūgto vārdu kalns, kam par sargu sarkans suns . . .

Guļ vecā Stēdziene pusmiegā, pusnemaņā. Rūsgani pelēka, izdēdējusi seģene klāj viņas plecus. Pret vakaru, kad Berta jau vairākkārt bija pārstaigājusi sētu, pavērās gulētājas ne�spodrā acs. Ie�abējās sausās lapas, kad pa brī�am savelkas brūnā, izkaltu�am sakārnim līdzīgā roka. Vaigu vajadzētu aptaustīt. Sūrst. Sūrst arī acu kraulis. Būs atkal �urkas nograuzu�as! ��urkas gan,� viņa nomierinājās, sataustījusi pār labā vaiga grumbām tādu kā kreveli. Patiesībā tās bija sa�uvu�as asinis. Vaigs nobrāzts �orīt, krītot no sola. Bet vecītes apziņā jaucas murgs ar īstenību. Tiesa, viņas kambarī lo�ņā �urkas. Gadās kādai pārskriet arī pār nevarīgās gu�lētājas seju, tak apgrauzta gan viņa līdz �im vēl nav. Tomēr tā sevī ieņēmusi domu, ka pamesta �urkām par barību.

Paiet vēl sava pusstunda, kamēr drebulīgā roka satausta soliņa kāju, tad malu, un vecā uzrau�as ceļos. Pāivarīgs stingums visus locekļus māc. Velti nopūlas prāts atre�ģīt domu, kādēļ sēdēts zemē, kad gribēts nosēsties uz soliņa? Neapjau� nabadzīte vairs, ka neziņā aizgājusi viņai �ī diena. Tad pār sētu, liekas, virzās kāda ēna. Liekas, ar nē�iem. Tā varētu būt Bērta. Pasaukt varbūt? Kāds neredzams pavēl�nieks noraido�i sapurina vecās Stēdzienes galvu � to tik nē! Sadabūs nūjiņu, gan jau tad pati � gan jau. Un sakār�nim līdzīgā roka sāk �abināties pa lapām, sausām, �aga�nām.

Atkal iet laiks. Jau krājās sniegs, kaisīts ar devīgu roku. Arī sals nebija �ēlots. Mirdzo�i sarmas pakari vizēja ne tikai koku zaros, bet arī me�inieku bārdās. Kas nu nekaitēja baļ�ķus vizināt, kad ragavu sliedes spīdēja stiklam līdzīgi. Tikai nule bija atmeties siltāks. Viņu nakti noliju�i atkala. Bet vai nu tāda nieka pēc brēkt? Kam asi kalti zirgi, lai� svilpo�dams. Arī Ģirts brauca peļņā, kā jau katru ziemu. Zināms, gan ne svilpodams. Tāda vaļība vispār nav viņa dabā nekad bijusi. Tāpat lieks skaļums sve�s arī Bertai. īpa�i klusas Stēgās ir ziemas dienas. Tik jau pa kādam vārdam dzird, rītos Ģirtu izvadot un vakaros sagaidot. Dienā daudz, ja kūtī ieblēsies kāds jērs, un istabā dzirdēs ratiņu rūcam vai austuves klikstam.

Arī nupat Berta sē� austuvēs, pārlikusi pār pelēku vad�malu. Līdzīgi vadmalai pelēkas viņas domas. Tās nesniedzas neko tālāk par au�amo valku kārtu. Par pelēkās dienas īsumu. Cik nu ilgi, būs jāceļas uguns kurt, lai sagaidītu Ģirtu ar kūpo�u bļodu un siltu mūrīti. Nezin, vai varēs maz visas saivītes izaust. Kamēr ūdeni sanesīs, sakops lopus, tumsa klāt. Celiņ� uz upi nu gan būs noledojis ka bail. Tik jāat�min pelnus paņemt līdzi, citādi, sities nost. Redzi, kā ir � netiek un netiek viņi pie savas akas. Un rakt Ģirts sāka ta�u tūlīt pēc kāzām. Cik vietās neizrakās! Raka un atkal aizbēra. Ūdens nav. Varētu ierīkot sūkni � cita lieta. Bet tā jau laikam Bertai savs mū�s būs jānostaigā ar nē�iem pret �o mū�īgo krauli. Ik nēsis, ik se�desmit trīs kāpieni kalnā. Kur viņa nebūtu savā mū�ā uzkāpusi, ja ik reizes nevajadzētu atkal nolaisties lejā? Upi sausu būtu iznesusi pār saviem pleciem kalnā, ja vien ūdens netecējis arvien klāt. Jā, kādreiz �is krasts �ķita nieks. Tagad tas gandē viņas sirdi pavisam nost. Un tomēr jādara un jāpadara.

Ieliekot atspolē jaunu saivīti, viņa pamet acis pa logu, � nāk ciemiņ�. Tepat jau veras durvis, un uz sliek�ņa smaida ar visām savām krustu �ķērsu grumbām klibā Jetriņa.

�Dievs palīdz Stēgās!�

Berta atņēma dievpalīgu un pabrīnījās, kas Jetriņu iz�dzinis tik slidenā ceļā. Jetriņa runāja savu.

�Miniet nu, Stēdzenīt, ko es jums atnesu.� Pavērusi villaini, viņa nolika uz au�amās vadmalas sarkanu drāniņu un sāka to atrotīt.

Vēstule!

Bertas priek�ā, �ķiet, pa�as debesis pavēru�ās, ne sar�kanas drāniņas pēdējais ieloks.

�Mīlīte!. . . pazīstu � pazīstu viņas rakstu!�

�Redzi tik nu, tak jau svarīgas ziņas,� Jetriņa priecājās līdzi. �Aiz to tik grūti bija nesamas. Bail, ka neizkrīt. Bet dū�a man bija liela. Kad skrīveris izsauca Stēgu vārdu, es tūdaļ piedevos. Kas man, vecam nabagam, to līkumiņu pa�mest. Jums diezin kad iekrīt pagasta mājā būt.�

Berta bija izkāpusi no stellēm. Roka �audījās �urpu turpu pa galda atvilktni, dzirklītes meklējot. Kur viņa tās būtu ievandījusi, kur nobāzusi? Kā nu dabūs vēstuli vaļā?

Jā, kā nu attaisīs, to arī Jetriņa nezina sacīt. Tik smal�kas lietas savu mū�u viņas roka nav vaļā taisījusi. Teikt, klētij, kūtij savas durvis, tīnei savs dibens, lādei vāks, bet tādai grāmatai � ne sākuma, ne gala.

Tad Berta nez kā atcerējās, ka dzirklītes turpat saivī�u groziņā. Kad viņa izkratīja klēpī aprakstīto lapiņu, Jetriņa jautri samirk�ķināja acis.

�Tad nu lasiet, lasiet, lai dzirdam, ko Mīlīte labu raksta. Kozi, būs sadomājusi precēties.�

�Brauc . . . Mīlīte ciemos brauc! . . .�

Un pirmo reizi Jetriņa redzēja Stēgās asaru maigumu. Nevaldījās Bertas pirksti, balsij nebija skaņas, lasot tālāk �. . . atvaļinājums . . . vecī�i mani . . . sa-sailgojies man jūsu . . . brīva � no pēdējā janvāra . . . brauk�u tūlīt. . .�

�Ļautiņi, kas mums �odien par dienu?� ��odien � nu tak jau tas pats pēdējais janvāris,� to Jetriņa zina gai�i, jo �odien nespējniekiem izmaksas diena. �Redz tik nu, kādi Stēgās raisās prieki, lai vai gaisos palēlctos.�

Berta neklausījās tālāk. Savādu skatu, it kā vairs ne sa�vām acīm viņa vēroja istabu. Kvēpiem un zirnekļu tīkliem piekārstītie skaliņi rēgojās ņirdzīgi pretim. Plīts kaktā, ap durvju virām, gultas sienmalē � viscaur, kur atlupis apme�tums. Ta�u tas vēl nav pats nejaukākais. Jo baismīgākas �ķiet sienu uztūku�ās plaisas un melnās spraugas. It kā kādi riebīgi, vārdā neminami mūd�i tur mājotu, vairotos un �obrīd, grīstu grīstēs saviju�ies, lauztos uz āru, lai jūklī un pī�ļos smacētu viņu, Bertu, kas nevar vairs aizkļūt nekur, nesaraujamos re�ģos sapinusies. Mīlīte brauc . . . Kā saņem�u? Kā sagaidī�u? Vietu kur saklā�u? � Bija tā, kā kad Mīlītes acis te daudz ko nedrīkstētu redzēt.

�Ko tad labu nu dara vecāmāte?�

Ar savu jautājumu Jetriņa atsauca Bertu pa�ā baigākā īstenībā.

�Jā � jā, jā,� viņa stostījās, stingu�iem redzokļiem vērda�mās durvīs. �Tur vairs nav nekā. Kāju tikpat kā nemaz. Pavisam bērna prātā . . . Iesim uz klēti. Es jums par nā�kumu kādu nieku.� Jau ar pilnu apziņu viņa centās aizdabūt Jetriņu drīzāk laukā no istabas, projām no sētas. Nepie�minēt, aizmirst, naglām aiznaglot, akmeņiem aizkraut tur to neganto bedri, to aizliegto kambari, kur, verot durvis, elpa raujas ciet!

Atmuguriski vēl tencinādama, Jetriņa aiz�āpoja.

Pa paradumam noslēgusi klēts durvis, Berta spēra da�us soļus uz istabas pusi. Tad neziņā apstājās. Jā, ko gan viņa gribēja darīt? Ko varēja darīt? Kā cilvēks, kas uztrūcies no miega liesmu pārņemtā mājā, stulbām acīm viņa vērās vis�apkārt, nespēdama aptvert un iz�ķirties, ko glābt, ko pa�mest. Ieraudzīja malkas pagali uz celiņa nokritu�u, pacēla un nesa iek�ā. Tak jāiekur uguns. Iegriezies atkal ziemelī. Būs Mīlīte izsalusies. Derēs iedzert ko karstu.

Aizgūtnēm kā izkāmējies zvērs krāsns rija liesmas. Ak jā, Berta tak gribēja uzvārīt ūdeni. Spaiņi bija tuk�i. Steigā paķēra nē�us. Spaiņus pa ceļam uzkabināja kā�os. Vēl joprojām nemiera un satraukuma gumdīta, izmetās no sētas. �Kādēļ es nepriecājos?� Ar bailēm viņa jautāja sev, dūri spie�ot sirds vietā. Nav labi. .. nav labi. ..

Stāvā taka bija noledojusi, laidies vai sēdus. Ak, aizmirsa paņemt pelnus līdzi. Un tā labi domāja. Neko darīt. �os nē�us lūkos uznest tāpat. Nāks otrreiz, tad. Plati sperdama soļus, lai pēdas skartu takas malās sniegu, Berta nokļuva lejā. Ar piesmeltiem spaiņiem bija uzsvērusies līdz pusei, kad kāja paslīdēja. īss baiļu kliedziens, un Berta smagi no- zvēlās ar labajiem deniņiem uz spaiņa malas . . . Plata �ļāce izlija pāri kājām. Spainis noripoja lejā. Otrs palika turpat sniegā, līdzās Bertas galvai, kas nu gulēja nekustīga, aizmirsusi visas steigas . . .

Pagales plītī dega un izdega. Ogles gailējās, pa brī�am vēl iz�audamas zilu liesmu strēli cauri palsai plēņu kārtai. Kā tad �oreiz tik maz? Kā izbrīnā un gaidās likās sastin�gusi vaļējā plīts mute.

Berta nenāca.

Kūtī iemāvās govs, praso�i, nepacietīgi. Nekļūdīgi zina vecā Brunce kopjamo laiku. Viņai pievienojās vēl otra un tre�ā balss.

Kopēja nenāca.

Sirmās egles aiz bi�u dārza izbrīnā �ūpoja savas galvas: kas sētā pirms vakara ielaidis nakti, ka viss tur tik nekus�tīgs ticis?

Sals pieņēmās. Ledus lāsēm klātie liepu zari sāka krikstēt. Logu rūtis aizvilkās baltas kā ar miroņu autu.

Kambarī, kam durvis Berta vēl nesen bija vēlējusies nag�lām aiznaglot, akmeņiem aizkraut, sakustējās gumzīgs un kankarains stāvs. Uz priek�u izstieptām rokām, līdzīgi bēr�nam, kad tas sāk mācīties staigāt. �is kuslais radījums tik gausi virzās uz izejas pusi, it kā tam kājās būtu saliets viss pārmērīgi garā mū�a smagums.

�Salsss � salsss,� nevarīgi �ļupst drebulīgā mute.

Skaļi ķērkdamas pāri Stēgu liepai pārlidoja vārnas. Tum��ās egles ar saviem platajiem zariem aicino�i māja viņām pretī.

Grūts, griezīgs vaids aizvēlās pāri sniega klajam, un tikko jau�ami sakustējās Bertas ķermenis. It kā sve�āds, bet tomēr visuvarens aicinājums to būtu pār�alcis. Paverot acis, viņa redzēja vienīgi sniegu. Cik pasaule balta! Sirds sila līksmē kā mīlēts un laimīgs bērns. Liegas trīsas, kā kādas lielas un vārdā neminamas laimes priek�te�i, ņirbināja acu plak�stus. Viņa bikli aizvēra tos un pēk�ņi kā svētlaimes jūsmas apskaidrota, izdvesa: �Dieviņ! un ta�u reizi esmu pie ze�mes! . . . Dieviņ . . .� Spēji un pilnīgi dvēsele bija atbrīvo�jusies no baismīgās izjūtas � kri�anas baismas, kas bija �ķitusi mū�ību gara. Pie zemes . . . pavisam pie zemes . . . lai varētu piecelties.� � Izdzisa sāpju grumbas ap viņas muti, un tā �aloja kā bērns. Tīkams, sen neizjusts straujums lika rokām pastiēpties uz priek�u. Pirkstgaliem viegli at�balstoties pret ledaino taku, viņa a�i uzcēlās. �Tūlīt, tū�līt �� tā māja ar galvu, runājot pati ar sevi. Nūjā, ūdens bija nesams. Redzi tik, viens spainis lejā jau gaida. Tad vēl reizi abi spaiņi smēlās pilni. Jaunavīgā vingrumā, viegliem stirnas solī�iem Berta uznesa tos sētā. Dieviņ, cik sirds bija viegla! Viegla un dro�a, kā toreiz � nekāds toreiz! Vai gan Berta nule neizlēca no ratiem un nelika savu pēdu Stēgu sētvidū? Vai nule nepateica: labvakar,vīra māt? � Nūjā tak! Zaļ� vien noplandījās klēts durvīs . . . Nē? Nebija tā? Klēts durvis ciet? Jā, kur tad palika vīra māte? Savādi, Berta tak dzirdēja viņas smieklus. A�ā meklējienā skats ap�tecēja sētu.

Brīnums, kas tas par celmu uz istabas sliek�ņa? Tie�i uz pa�a sliek�ņa. Kreveļains, piepēm apaudzis. Zaļganbāli ķērpji karājas lejup kā sarmainas matu lēk�ķes. Un divi dobumi tur liekas būtu. Varbūt divi iztrunēju�i zaru cau�rumi? . . . kādēļ � kādēļ tik zaļgan melni un draudo�i tie kā miroņa redzokļu alas? . ..

Bet Berta nejuta baiļu, nedz riebuma. Silts gai�ums, ko �obrīd izstaroja katrs viņas loceklis, ne�aubīgi gaismoja tai ceļu. Roku pastiepusi pret rēgaino celmu, viņa sataustīja naglu, vēl otru, tre�u. Naglas? Kas celmos dzen naglas? � nobrīnījās un izvilka vienu. Tā bija īsta nagla, sarūsējusi, sprīdi gara. Berta pazina to. Ar tādām viņa vīra māte mēdz saspraust savas izdēdēju�ās seģenes, lai turētos kopā, lai . . . Dieviņ! nekāds celms tas nav! �Māt, mīļo māt, kā tad jūs tā?� Smeldzo�ā �ēlumā Berta ievaidējās un saņēma vīra māti klēpī kā mazu bērnu. �Kā tad jūs tā? kā nu tā?� Viņa murmināja, kāpdama ar savu nesamo pāri istabas sliek�snim. �Nupat jums bija balta drāniņa galvā, zaļ� lindraks . .. kā tad uz reizi tā? . . .�

Atlobījusi salēk�ķēju�o, kreveļainai mizai līdzīgo seģeņu kārtu, Berta samulsa atkal: viņas rokās palika brūns, smil��ains sakārnītis. Kādi rēgi! Nupat bija celms. Te cilvēks. Nu rādās sakārnītis. Dīvains sakārnītis. Gandrīz cilvēks, varētu domāt. Tāds drusku ērmīgs cilvēciņ�, kādus mēdz zīmēt pa�visam mazi bērni. Bet dzīvs viņ� bija, �is cilvēks � sakār�nītis. Stūrainā smaidā atvērās viņa mute, kur vairs bija atlicis viens vienīgs zobs, līks kā mēness sirpis.

Pretī sakārnī�a smaidam Berta iesmējās skaļi un jautri, zivtiņas mundrumā.

�Zinu, zinu jūsu māku! Nu tā man rokā! Ne celms tur bija, ne sakārnītis ir. � Jūs � mana Ģirta māte. Nu būsiet arī mana māte. Mūsu mīļā māmuļa. Būsiet, būset, es zinu gan. Tik sakursim uguni, nomazgāsim brūno kraupi . . . rupu�a kraupi. Tad būsim atkal jaunas un labas . . . pa�visam jaukas. Pa�as vairs nepazīsim sevi, cik jaukas.� Viņa dudināja smaidīdama, kā sarunājoties ar bērnu. Uzpūta ogles, piemeta malku. Ietina sakārnīti Ģirta ka�okā, nosēdināja iepretī plīts mutei.

Sēdēja sakārnītis, sildījās. Blāzmainā labsirdībā vizēja viņa vienīgais zobs kā mēness sirpis.

Kārtu kārtām Berta tecēja lejā pēc ūdens. Ievēla toveri. Ai kā mirdzēja apsarmoju�ās stīpas! Tad gai�ās liesmas vērta sarmu jo jaukāk mirdzo�ā asaru rasā. Tās ritēja un zemē savienojās ar asarām, kas sūcās no sakārnī�a �ķieta�miem zaru dobumiem.

Kamēr ūdens sila, Berta atklāja savu gultu. Tur gulēt sakārnītim, kad viņ� būs nomazgāts.

Ieliets toverī, spēcīgi garoja siltais ūdens, ietīdams istabu kā siltā vasaras miglā. Baltas ziepju putas jautrām pikām pazibēja drīz �e, drīz tur. Jeb vai tie bija smar�as pilni ziedi, ko vēsma līgo ziedo�ā pļavā? Un Berta redzēja, jo līksmāk un straujāk lidoja putu ziedi, jo vairāk sakārnītis atguva cilvēka izskatu.

Ārā mirdzēja zvaigznes. Darbs bija galā. Baltā palagā ietīta, mīkstu segu pārsegta Bertas gultā gulēja vīra māte. Līdzīgi bērnam, kas nule iemācījies runāt, viņas mute atkār�toja bez apstājas: meitiņ . . . meitiņ , . . meitiņ . . .

Gultas galā stāvēja Berta, rokas saņēmusi kā lūg�anā. Sen ilgotā, nule sagaidītā vārda teiksmainās mūzikas ielīk�smota, viņa bija aizmirsusi visu pasauli un jutās tik bagāta kā mū�ību iemantojusi.

Zem jautriem soļiem �irkstēja sniegs. Tā bija Mīlīte. Salā un nepacietībā satvīku�i viņas vaigi. :Labi � labi � labi � sit jautrā taktī sirds. Jauki, kad zini, ka tevi kur gaida! Ai, vecā, mīļā istabiņa, ar silto mūrīti, ar circeņu dziesmu, ar sīpolu vainagiem! Tīri brīnums, ka visu to Mīlīte tik ilgi varējusi aizmirst. �Tev vajag laboties, mans bērns!� � �Jā, to jau es daru,� atsaucas sirds, kamēr acis meklē saskatīt logu atblāzmu. Savādi, ka sētas lodziņā tumsa? Uz galā tāpat. Drīz viņas straujā roka lika ie�irkstēties durvju virām. Kādēļ neviens tās labvakaru neatņēma? Nesastopot visā mājā neviena cilvēka, Mīlīte nesaprata ko domāt, kurp griezties. Ta�u atrisinājumam vajadzēja nākt. Kad pārbrauca tēvs, viņi atrada māti uz takas nemaņā gulo�u. Vecā māte, sakņu- pusi sniegā turpat blakus, turēja vedeklas roku savējā. Kaut ko nesaprotamu �ļupstēja viņas lūpas. Kad Ģirts noliecās, lai uzslietu ve�iņu kājās, svelmainā bangojumā sagura viņa sirds. Ko � ko viņa teica? Vai viņ� būtu pārklausījies? Tuvāk kļāvās viņa auss pie mātes mutes. �. . . mei-tiņ . . .

mei-tin , . . meit �� it kā no neminamiem dziļumiem, kur ceļu lau� pēk�ņi izcēlies avots, virmoja aug�up �is mīlīgais vārds.

Vispretējāko izjūtu �ņaugos sagrīļojās Ģirta stāvs. Ceļi vairs nevaldījās. Viņa galva iegrima sniegā. Sastingt! palikt uz mū�u! . . . kliedza viņa sirds, kad prāts kala kā dzenis: dzīvot � dzīvot jūs nemācējāt neviens . . . neviens , . .

�Tēvs, tētiņ, tā nevar. Tev jāceļas. Es palīdzē�u.� Un Mīlītes siltā roka kļāvās ap tēva kaklu, kamēr otra cēla aug��up viņa galvu.

Ja mums būtu jāatbild sava saprāta priek�ā par katru soli, kādēļ to esam spēru�i taisni tā un ne citādi, patiesi gan, neviens mēs nespētu pastāvēt bez vainas. Tāpēc ne�vaicāsim, kādēļ �ajā rudens nokrēslī un nemitīgi smidzino�ā lietū kāda sieviete, ietinusies lielā lakatā, ar bērnu pie krūts, stāv me�ā, piekļāvusies pie palsas priedes. Ceļa gājēju acīm sievietes stāvu itin labi slēpj eglī�u puduris un kadiķu kup�lums. Un nav jau te gandrīz no kā slēpties. Ceļ� nomaļ�, ved tikai uz vienām mājām � Dangām.

Sieviete raud nemitīgi, pa brī�am smagi un dziļi elso�dama. Pelēkais lakats noslīdējis. Jau labu laiciņu plecs mirkst lietū. Viņa nemana to. Tik dziļāk noliecas pār bērnu, cie�āk piekļauj to sev un lauzītā rakstā �ūpo visu savu stāvu.

Spēji saslejas viņas galva. Vai tas nebija ratu troksnis, atsitoties riteņiem pret sakni? Būs . . . Troksnis atkārtojas un top skaļāks.

Viņ� . .. viņ� brauc . . .

Jau sadzirdamas vīrie�u balsis. Viņu valodās ievijas sie�vietes smiekli. Tai pa�ā brīdī pelēkā gaidītāja pie priedes ieelsojas skaļāk. Kaut kājas ļodzas, viņa sper soli uz ceļa pusi un attālina bērnu no savām krūtīm. Tik nenoteiktas �ķiet �īs pāris kustības, ka nav pat skaidri noskārstams, vai sieviete traucas kādam pretim, vai varbūt domā noslēpties eglī�u

biezoknī, ielikt bērniņu citās rokās, vai tikai saudzēt viņu no zemes drēgnuma, kad pa�ai būs jāsabrūk nupat � nu�pat . . .

Pajūgs tuvojas strauji un skaļi. Jau �ņākaini �ķīst ūdens �ļakatas zem sirmajām eglēm, diviem bēriem drā�oties cauri dziļai peļķei. Uz priek�ējā sēdekļa divi vīrie�i; Aiz viņiem pa�vīd zem lietussarga, cie�i sakļāvu�ās, divas baltas sievie�u galvas.

�Kārli . . .� atskan vāj� kunkstiens, un pelēkais sievietes stāvs sabrūk uz ceļiem pie eglī�u pudura. Rokas neizlai� savu nastu. Tik cie�i tās apskāvu�as vīstoklīti, �obrīd, �ķiet, pat nāve tās nespētu atlauzt. Dziļāk nolīkusi galva, cauri elsām sadzirdami �uksti: �Bērniņ manu . . . bērniņ � tu guli . . . tu neredzēji . . . tētis � uz mācītāju . . . Nav . . . nav spēka � tavai� nabaga mātei� nostāties ceļā tiem . .. nogulties, bērniņ � lai brauc tad . . . mums pāri � uz savu postu � uz savu galu . . . mūsu galu ��

Bērns sakustējās un ieraudājās. Mātes rokas instinktīvi

sāka vinu �ū�ot. >

�Klusi, bērniņ mans, klusi. Tev salti? Neraudi. Mēs iesim . . . tūlīt mēs iesim � uz kāzu mājām. Tur tevi pa�mielos . . . tur būs tev silti. . .�

Grīļodamās viņa piecēlās. Izgāja uz ceļa un smagiem vājinieces soļiem virzījās uz to pusi, no kurienes bija tu�vojies pajvigs.

Nu tas bija noticis. Aizbraucis viņas Kārlis. Ar citu. Ceļ�malā palikusi viņa, ar savu bērnu, ar ļau�u izsmieklu un nievām, ar neapklusināmām mokām. Dievs, viņ� noliedza savu miesu un asinis! . . . Pagurusi viņas sirds, mirkdama nemitīgās bēdās kā purva rāvā. Kā � kā viņ� teica, pēdējo reizi tiekoties, � neesot un nebū�ot tāda likuma, kas varētu uzkārt viņam kaklā �o brēkuli. Jā, tā viņ� teica. �Bet dā�vanu pasniegt � kāzu dāvanu neaizliedz pasniegt neviens likums!� Un ļauni iezibas viņas acis bālajā sejā, rokas cie�āk apskaujas mazajam, it kā ieliedamas bērnā daļu naida, kas plosa viņas krūtis.

Tumsā viņa nonāca Dangās. Ar savādu tīksmi, slapstīda- mās gar ēku pak�iem un dārza �ogu, viņa lūkoja ieskatīties istabās, kur bija sadegtas jau ugunis. Saimnieku galā rī�koja kāzu galdu, un virtuvē �aloja vairākas sievietes. Gar ogulājiem slēpdamās, kā ēna viņa aizslīdēja uz mājas otru galu, kur dzīvoja Kārlis ar tēvu. Kārlis . . . mījotais Kār�lis .. . Lūk, viņa gulta . . . Dieviņ! Pārsegta ar sarkanrā- taino segu! To pa�u, ko viņas rokas kādreiz tam audu�as . . . Atkal viņai jānoliecas tuvāk bērnam. �Jauki . . . jauki, manu bērniņ, tu gulēsi sava tēva gultā, segsies ar mātes austo segu.�

�ai brīdī pār pagalmu nostiepās gara gaismas sloksne. Aizrāvusies aiz ēkas stūra, sieviete vēro gājēju, kas kāpj patlaban no lieveņa. Viņa pazīst � vecais Danga. Vienā rokā tam lukturis, otrā spainis. Viņ� ieiet klētī. Pēc alus � sie�viete saprot. Brāzmainā steigā apsitas ap stūri un pazūd lieveņa tumsā, no kuras nupat izraisījās Danga.

Pēc īsa brī�a, kad sieviete atkal iznāk pagalmā, tās ple�cus vairs nesedz lakats. Viņas rokas, kam nav vairs ap ko kļauties, aizklāju�as pa�as seju. Vēl dzirdamas smagas elsas, un sieviete jau iemaldas me�ā bez ce]a.

Kad spainim uzvāzās alus putu vāks ar kaudzi, Danga aizgrieza krānu. Saņēmis alus trauku abās plaukstās, viņ� pacēla to līdz mutei un sāka tīksmīgi guldzināt. Noplaka krietni vien. Vajadzēja likt vēlreiz pie krāna.

Pagalmā vecis brīdi apstājās paklausīties, vai laulībnieki jau nebrauc. Nē, ratu rīboņas nedzirdēja. Bet kādu citu skaņu viņa auss bija uztvērusi gan. Ko? Kādi ērmi te mā�ojās? Glu�i kā bērna raudas. Un istabā!

Vecis paātrināja gaitu. Priek�namā jau skaidri bija iz��ķirams, ka raudā�ana nāk no Kārļa istabas. Ar elkoni no�spiedis durvju rokturi, ar kāju tās pavēris, Danga sastinga uz sliek�ņa.

�Ūja! Tad citur vietas nebija, kā taisni Kārļa . . .� ļau�nas aizdomas liedza tam izrunāt līdz galam. Un kam te arī ko teiksi, kad istabā vienīgi tur tas brēkulis?

Nolicis alus trauku istabas vidū, Danga pagājās tuvāk. Pacēla lukturi pār raudo�o bērnu un pavilka vaļā lakata stūri. Pretim tam rēgojās sasarcis, saviebies bērna vaidziņ�.

�Sasodīts!� vecis nospļāvās. Daudz netrūka, lai viņ� vienā grābienā būtu iztriecis bērnu plānvidū. Tikai vāja cerība: varbūt tas tomēr nav Lazdu Zelmas bērns � lika noslīdēt viņa rokai gar sāniem. Ar divkār�u skubu viņ� metās laukā. Kur saimniece? Kur citas sievas?

�Bērns? Kārļa istabā? Kas par bērnu?� sievas smīnēdamas saskatās.

�Vai saimniektēvs tik ātri jau spalā? Jā, jā, alus padevies itin brangs.�

Tas Dangu satracina jo negantāk. �Ko jūs mēļojat? Nāciet un redziet pa�as.� Viņ� paātrina soļus uz durvju pusi. �etras, piecas sievas tam seko.

�Ak kungs! Ak kungs!� pagūst iesaukties tikai viena mute, kad jau visas ienācējas stāv pie gultas rindā kā sve�ces.

Kā tad, saimniece pazīst � Lazdu Zelmas lakats.

�Skaties, ko tāda izdara!�

�Nē, �itādu nelieti otru gan neatradīs, pa visu pagastu ar' nē.�

�Grābt tik brēķi aiz �upra kā kaķēnu un izmest sētmalē!� niknumā aizrāvās ve�a balss.

�Kad pa�a māte ne�ēlo, kas sve�iem ko �ēlot,� iztapīgi lo�ņāja vaļinieces mēle.

Saimniece berzēja lakatiņa stūrī acis. Ak, cik gau�ām viņai sāpot sirds par nabaga Līnīti. Pārbrauks no mācītāja, ar kādu sirdi lai nu ceļot kāju pār slieksni? Kā lai gulstas gultā, kas �itā piegānīta ar otras pameteni?

�Un kur vēl tas kauns! � vīram pūrā līdzi nāk bērns! Ak tētīt, viss pagasts runās par to,� izslējusi gaisā pavār�nīcu, gaudīgi vilka otra vaļiniece.

Kā griezīgs pavadījums valodām nemitīgi skanēja līdzi bērna skaļās raudas.

Kas lai zina, cik ilgi vēl sievas būtu �ķendēju�ās un mi�nēju�as, ko darīt un ko nedarīt, ja skaļa suņu rie�ana un troksnis pagalmā nevēstītu par jaunā pāra pārbrauk�anu. Tūdaļ arī vaļinieces atcerējās ēdienu katlus uz uguns un metās glābt, ja kas vēl glābjams. Saimniece paķēra bērnu. Grozījās pa istabu un acīm meklēja vietu, kur labāk to nobāzt, lai vismaz pirmajā brīdī nelec acīs. Bet mute � kā to aizbāzīsi?

�Ko �audies kā apsvilusi!� Danga uzbrēca vedeklai. �Teicu � met sētmalē!� Viņ� vairs nevaldījās. Bērna rau�dā�ana un apinītis bija sadzinis asinis galvā.

Piktais uzbrēciens darīja savu. Arī saimniece vairs ne�valdījās.

�Ko jūs kliedzat uz mani? Ko es te vainīga? Lai nu strebj jūsu Kārlis, ko pats ievārījis.� Un brēco�ais vīstoklis ielidoja atpakaļ gultā.

Durvīs viņa sastapās ar pārbraucējiem. Tas bija kļūmīgs mirklis. �ai brīdī, kur mājniekiem nāktos apsveikt pārbrau�cējus, mutes bija mēmas, visas acis pavērstas uz Kārļa gultu.

Saimniece sakustējās pirmā. �ņukstēdama apskāva jaunās svaines plecus.

�Redzi nu, Līnīt, kādu kāzu dāvanu Zelma atnesusi tavam vīram. Kā tu to pārcietīsi?�

Kā sevī iegrimusi, stingu�u smaidu uz lūpām, uzrunātā palika nekustīga.

�Ak �itā � �itā viņa man � es viņai parādī�u! � Ko viņa vēl grib? Izsūdzēja mani, izsunīja. Alimentus pieprasīja. Smiekli! Lai ņem, ja var ko noplēst. Bet �oreiz viņa sveikā nepaliks,� no�ņāca Kārlis un metās durvīs.

�Ko viņ� grib darīt?� Līne atmodās kā no sapņa un izrai�sījās no saimnieces apkampieniem. �Turiet, nelaidiet viņu! Kārli! Lai paliek. Stājies!� Viņa steidzās to aizturēt.

Kārlis bija vēl turpat uz lieveņa. Novilcis mēteli, viņ� pameta to uz margām, bet pats tvēra pēc rata.

�Kārli, mīļais, ko tu darīsi? Paliec!� Līne lūdzās. Veltīgi arī citi mājnieki pūlējās viņu nomierināt.

�Necietī�u! Vairs ne bridi necietī�u!� viņ� tiepās skaļi kā bērns. �Visu laiku viņa mani rēja. Ļaudīs rēja, pa ceļiem rēja. Es valdījos. Un ko tas līdz? Nu nebūs glābiņa vairs ne savā kaktā. Viņa man lien kā ķirmis dū�ā. Necietī�u! Tagad pie kārtībnieka � un beigas!�

Nesaudzīgi viņ� atgrūda Līnes rokas, kad tās kļāvās ap

vina elkoni. >

Rata priek�ā iz�āvās gaismas �ķēps, griezīgs kā naids. No�irkstēja oļi, un tad tik visi īsti aptvēra, ka Kārļa starp viņiem vairs nav.

Ar neslēptu ziņkāri ne viens vien acu pāris vērās jau�najā sievā, sak', vai t' nu viņa nesakamps galvu? Nesāks vaimanāt un raudāt? Re, re, nupat gan kritīs! Uguni, uguni �urp! It kā pamats būtu izslīdējis no kāju apak�as, Līne sagrīļojās uz priek�u, tad rāvās atpakaļ un atsitās sienā.

Aizraudamies raudāja vientuļi pamestais bērns.

�Raud . . . raud . . .� bija pirmais vārds, ko pus�uk- stus izdvesa Līnes lūpas. Izslējās stāvs, kā raujoties aug�ā no grūta murga. Spraigums atgriezās locekļos, it kā tiem būtu ceļams pārmērīgi smags slogs.

Kas tik te nu būs? Kaismīgus zib�ņus �ķīla vaļinie�u ne�pacietība.

Grūts kunkstiens, un Līne bija atguvusi balsi.

�Mīļie, vai tas bērns jau ilgi tā brēc? Piemetīsies vēl kāda nelaime. Mana māte nekad tā neļāva bērniem sa- brēkties.� Viņa sakustējās, spēra noteiktu soli uz durvīm. Tā varēja iet vienīgi cilvēks, kam visas �aubas paliku�as par kāju pameslu.

Viņas soļi un valoda saveda istabā arī pārējos. Novilkusi saliju�ās virsdrēbes, viņa piegāja pie bērna, kas pārguris, raudāja aizraudamies �ēlā aizsmaku�ā balstiņā.

A�i Līne pasita vaļā lakatu, vieglām rokām pacēla mazo.

�Jāpārtin,� noteica un slēdza jau vaļā savu drēbju skapi. Kad viņa �igli atgriezās pie gultas ar baltu vīstokli rokās, saimniece iesaucās it kā izbrīnā:

�Līnīt, ko tu dari? Tu tīsi viņu savā labā palagā?�

�Ko citu? Bērnu autiņu man jau vēl nav,� atbildot Līne piesarka jauki.

Pēc brī�a viņa sēdēja uz soliņa ar mazo klēpī un ēdināja to. Viņas apaļā, parasti smaido�ā seja bija pievērsta vienīgi bērnam. Tad viņa ierunājās:

�Re, cik dū�īgi ēd. Izaugs mums ar Kārli dēls ātrāk, nekā pa�i domājām.�

Tik viegli tas �ķita izteikts, ka neviens no klāteso�iem ne sapnī nespētu apjaust, cik liela �ai vakarā bija izaugusi draiski smaido�ā Līnīte. Sāpīgs un reizē daiļ� dvēselīgums klājās pār viņas vaigu. Acīs kvēloja mātes-radītājas kautrīgā varenība.

�Esi gan tu, Līnīt, savādniece. Auklē sve�u bērnu un prie�cājies kā par pa�as. Es gan to nevarētu dabūt pār savu sirdi,� atzinās saimniece.

�Kā tad sve�s? Kad man Kārlis labs, kāpēc lai viņa dēls nebūtu tikpat labs? Un ko es varu Kārlim pārmest? Vai es nezināju, ka viņam bērns?�

Vai Līnei nebija taisnība? Par vecais Danga par sētmali vairs nerunāja. Tik nokrim�ķinājās un prasīja vakariņas.

Pamazām visi atguva valodu. Brīnījās un pārsprieda, kā �itāds nieks, kam tikko dzīvība turas kaulos, izjaucis visu mājas kārtību un satraucis visus prātus.

�Ko tu tādam padarīsi? Viņ� tikām brēc, kamēr panāk savu. Un tagadiņ noēdas kā da�dien pa tēva kāzām!� noliekusies tuvāk pie mazā, smējās viena vājiniece. �Nekas, jau brangi apvēlies.�

�Kā �is nebūs apvēlies, jau septītā mēnesī,� zināja pa�skaidrot otra.

Līne lika piebīdīt divus krēslus pie gultas un sarīkoja tur mazajam guļu.

�Lai nu guļ tas lielais vīrs.� Un tad, kā pati sev runā�dama, klusi piebilda: �Arī manis dēļ cietusi Zelma . , . Bet es Kārli mīlu . . . Un tad nekas man nav par grūtu. Ja ne labāka, tad sliktāka māte par Zelmu es nebū�u . . .�

1934.

Un tad vienā vakarā Roga savā ģimenē vairs neatgriezās. Viņ� atsūtīja tikai vēstuli. Kundzes seja kļuva ledaini pelēka, it kā istabā būtu ienests miroņ�ķirsts. Baltā aploksne palika neaizskarta. Sirds zināja, kas tajā guļ miris.

Tikai piecus gadus vecajam puisēnam par to vēl nekā nevajadzēja zināt, � drud�ainas rokas steidzās bērnu no�guldīt. Bet Milijas gulta palika atklāta visu nakti. Meitene sēdēja tēva kabinetā kopā ar māti, un raudāja abas.

�Kādēļ . . . kādēļ tētiņ� mūs vairs nemīl? . . .� trīco�ās dūres spiezdama pie mutes, tā elsoja, un izmisums, kas ie- gailējās viņas lielajās, pelēkajās acīs zem tum�ajām skrop�stām, izbiedēja Rogas kundzi. Viņa ietvēra meitenes galvu rokās un atguldīja savā klēpī.

�Nav tiesa, Milīt, nav tiesa � viņ� mīl arī mūs . . . mīl Brunīti, visvairāk tevi . . . bet � bet viņa . . . viņa � Dievs! cik grūti izrunāt viņas vārdu, � tu zini, Vītuma kundze bija'viņa pirmā mīla � Tu nesaproti vēl, bērniņ, ko nozīmē �is vārds tādam cilvēkam, kā tavs tēvs, � tas ir liktenīgs visam mū�am. Tu pati redzēji �os mēne�us, tu dzīvoji līdzi mūsu dzīvi, tu zini � viņ� cieta pats, un cietām mēs, un tomēr . . .�

�Māt, ko tu dari?! It kā tu viņu nemīlētu! It kā mēs nebūtu viņa bērni! Tā nedrīkst, nedrīkst, māt! Dzirdi!�

Meitene sāpīgi apskāva mātes plecus. Uzgula tai ar visu ķermeni, kā samaņu zaudējot.

Rogas kundze klusēja. Bērni�ķīgi skaidrais aizliegums veldzēja tai sirdi. Nedrīkst, jā . . . Un sirds jau to nedara. Viņa sūdz un nosoda, un sāpēs elso. Bet saudzēt � saudzēt vajadzēja savu bērnu!

Saudzēt? Milija atlaida mātes plecus. Viņa izjuta mātes saudzību kā melus � lielo cilvēku melus viņai � bērnam. Un jaunā sirds kļuva bāra un vientuļa, kā drebo�a apsīte tum�ā egļu me�ā. Ierāvusies dīvāna stūri, viņa nevaicāja vairs neko. Tikai rei�u reizēm sīki notrīcēja aizvērto plakstu melnās skropstas, un klēpī sa�ņaudzās cie�āk trausli maigās rokas.

Rogas kundze izdzēsa uguni un pati saritinājās dīvāna otrā stūrī. Viņa gribēja taupīt savus vājos spēkus bērnu la�bad. Un tomēr gaidīja. Bezcerīgi. Un slēpa savu nomodu meitenei.

Tumsā Milija pavēra acis. Pie pretējās sienas, aiz rakstāmgalda tik tikko varēja nojaust smagu zelta rāmi. Stingriem skatiem meitene raudzījās turp. Tur vajadzēja būt tētiņa fotogrāfijai! Melns tuk�ums rēgojās pretī. Tuk�ums zeltītā rāmi. Tam pieder tagad �ī istaba, un tētiņa galds, un grāmatas, un māmiņa, un abi. .. �Nav tiesa, nav!�

Un Milija sniedzās, lai melnajā tuk�umā apskautu tētiņa galvu.. .

Rogas kundze 'sakustējās. Meitenes rokas atkal nogula klēpī. Pusmiegā, pusnomodā līdz pat gaismai nenorima mu�tuļot jaunās asinis. Tās meklēja ceļu, kā atrast mīļotā tētiņa galvu. Atrast un atgūt�

Dārdot un dunot atauļoja rīts. Zelta krēpes kratīdams, iezviedzās straujais kumeļ�. Milija aizklāja acis un smagi nopūtās. Cik gai�i rādīja rīts zelta rāmī ietverto tuk�umu. Meitene atstāja tēva istabu, plakstus nepacēlusi.

�Bērns, vai pēc �īs nakts tev skola būs pa spēkam?� skūp�stot meitenes pieri, ba�ījās Rogas kundze.

�Būs, māmullt, būs!� noskanēja nevajadzīgi skaļi. Tur kliedza bailes: neliec palikt man mājā!

�Viņai. . . vai viņai �odien pie jums stundu nav?�

�Pati pirmā.� Tikko jūtami nodrebēja meitenes plaksti.

�Milīt, es nezinu, bērns�� Rogas kundze kavējās izrunāt. Viņai nebija spēka pateikt: neej, es negribu, ka tev tā �ūska vēl jāredz.

�Lai mēs no viņas vēl bītos?�

Tas bija mierīgi un lepni teikts. Tik lepni, ka māte jutās uzveikta un klusēja. Bet meitene nosarka par sevi un māti.

Atrast un atgūt! Ar dro�u roku Milija atrāva savas klases durvis � un nobālēja. Vienā mirklī viņa bija iekritusi spalgu smieklu atvarā. Sirds aizvainota notrīsēja. Smie�ties . . . �odien . . . Kā viņas to drīkst! . . . Grāmatas izjuka pie Milijas kājām. Rokās paslēpusi seju, tā gāja uz savu vietu. Neslēptā īgnumā viņa atstūma biedreni, kas noliecās apskaut tās plecus. Mīļā Milija . . . Smiekli bija apklusu�i. Tiem klājās pāri neziņas ēna.

Vai to izkliedēs Vītuma kundze? Viņa ienāca ar smaidu un zilu vizbuļu pu�ķīti. Klasiski daiļa, valdonīgi cēla viņa kāpa katedrā. Saules meita . ..

Pēdējā solā sēdēja Milija un nepiecēlās. �ķietami mierīga, bāla un dzestra, mazliet atliektu galvu viņa vērās pāri biedrenēm, pāri katedrai � dzejnieka Skalbes ģīmetnē. � Dzejniek, mans dzejniek, palīdzi tu man stiprai būt! � lūdzās pelēkās acis.

�Esiet līksmas, manas mazās māsas, esiet līksmas, � zem lazdām zilas vizbulītes jau zied.�

Apvaldīti klusi, kā tikko pamodies vējs, pār�alca klasi Vītuma kundzes balss. Rokā viņa turēja paceltu zilu vizbuļu pu�ķīti.

Zied . . . pavasaris zied! Tai pretim iegavilējās jaunās sirdis. Vītuma kundze bija uzveikusi.

Bet pāri viņas galvai pelēkās acis sūdzēja dzejniekam savas mēmās sāpes un vientulību. Atdeva tam savu nabaga sirdi un neizraudātās asaras . . . Un pēk�ņi virs zilā svār- ciņa viegli notrīsēja mazā roka, it kā zem liega glāsta: to bija skāris dzejnieka skats. Meitene nolieca galvu. Viņa val�dījās, spieda krūtīs delnas, � nevienam �o asaru nevaja�dzēja redzēt. Bet izlauzās skaļas elsas. Vītuma kundze ap�klusa pusvārdā. Viņas daiļajā sejā neietrīsējās ne vaibsts. Tikai melnajās acīs iezibsnījās viegls īgnums.

�Austra Zemīte, jūs izejiet Rogai līdi.�

Kad uzrunātā piecēlās, niknā spītā viņai blakus noska�nēja: �Nekur es neie�u.� Un Milijas lepni paceltā galva jau atkal raudzījās pāri biedrenēm, pāri Vītuma kundzei, � sava dzejnieka klusajā smaidā. Kas gan �obrīd spētu viņus vairs �ķirt?

Tā bija pirmā diena. Nāko�ajās Milijas Rogas pārvērtība bija acīm redzama. Lai staigāja, vai sēdēja, vienmēr nolais�tiem plakstiem kā pusmiegā. Kļuva izklaidīga, vienaldzīga, ie�tiepīgi klusa. īsā laikā klases audzinātājs izteica viņai vai�rākas piezīmes par atklātu necienību pret Vītuma kundzi. Pēdējā gan meitenei augstsirdīgi visu piedeva un sāka iztu�rēties, it kā viņas klasē pagaidām nebūtu. Tomēr skolas di�rektors, sirms, piedzīvojis audzinātājs, zinādams audzēknes mājas apstākļus tuvāk, ataicināja pie sevis Rogas kundzi. Viņ� saņēma to ar sirsnīgi saudzīgu rokas spiedienu un ne�minēja ne vārda par likteņa nepielūdzamo gribu vai dzīves dzel�aino roku, par ko gandrīz katrs Rogas kundzes tuvāks paziņa �ajās dienās daiļi un aizgrābti lūkoja izteikties. Pa�as meitenes un tāpat viņas biedreņu labā viņ� ieteica to no

skolas izņemt. *

�Kundze, jūs varat man ticēt, mana sirds sāp par jūsu bērnu. Bet citas izejas pagaidām es neredzu,� runājot drebēja viņa balss.

Rogas kundze viņam ticēja, piekrita viņa domām, bet ko lai iesāk ar meiteni, kad vairs atliku�i divi mēne�i līdz semestra beigām? Direktors ieminējās par laukiem. Varbūt radi, varbūt tuvi draugi, kam meiteni varētu uzticēt. Varbūt krasā pārmaiņa un lauku klusums sniegtu viņai vēlamo līdzsvaru.

Rogas kundze gāja. Viņa bija bezgala noskumusi un ne�varēja atrast vajadzīgos vārdus, kā mājās saudzīgāk visu pateikt. Viņa varēja tikai raudāt un glāstīt savu nabaga bērnu. Tik bezpalīdzīga tā jutās.

Bet meitene bez vārdiem saprata jaunās bēdas. Viņā klusēdama padevās un tikai bijīgi lūdza:

�Tu ļausi man rīt vēl pēdējo reizi aiziet uz skolu?�

Klusā padevība. Tā māti biedēja. Viņa brīdi �aubījās. Nē, tomēr sirds nespēja liegt savam bērnam �o pārāk sapro�tamo vēlē�anos. Tad meitene noskūpstīja māti un solījās iet gulēt.

Gulēt viņa tomēr negulēja. Sēdēja nokrēslī un meklēja vārdus, ko atstāt savam dzejniekam, kad neredzēs vairs viņa kluso smaidu; kad pati būs tālu, un viņ� nedzirdēs vairs tās mēmo stāstu.

Noslēgusi savas istabiņas durvis un uzmetusies uz pa�lodzes, vakaram bāli dziestot, viņa sāka rakstīt. Rakstīja drud�aini. Bie�i cilāja sūkli. Laboja asarās izplūdu�os vārdus. Rakstīja ilgi, kā vien var rakstīt sāpju caurstarota bērna sirds. Beidzot bija galā. Salocīja lapiņu un noglabāja grāmatā. Smags gurdums sauca locekļu? uz dusu, tomēr meitene neizģērbās. Viņa saknupa turpat uz krēsla un nolika galvu uz palodzes.

Ratu rīboņa izsita meiteni no snaudas. Vēl likās agrs. Bet viņa baidījās nokavēties. Sīki salocītu lapiņu vienā un kurpēm otrā rokā, viņa aizzagās garām mātes durvīm. Nevienam visā pasaulē nebūs zināt viņas nodomu.

Skolas durvis Milija atrada jau vaļā. Kā liesmu jūras nesta tā �āvās aug�up, cauri garajai ejai, galā � savā klasē.

Kā biezā miglā �ķita līgojam pretī katedra, krēsls, mīļotā dzejnieka attēls. Pakāpties! Uz pirkstgaliem! Izstiept rokas! Vēl . . . vēl mazliet! Jau pirksti skauj smagā ozola rāmja malu . . . jau dzejnieks . . . ā! Kluss izbaiļu kliedziens. Smags kritiens un stiklu �ķindoņa . ..

Skolas apkalpotājs atrada Miliju uz grīdas nesamaņā. Pie viņas kājām gulēja dzejnieka Skalbes ģīmetne. Brīdi pastā�vējis nesapratnē, apkalpotājs steidzās pie direktora.

Ataicinātais ārsts atzina vieglu smadzeņu satricinājumu. Zvanīja Rogas kundzei. Tā aizveda meiteni uz mājām, iekam darba laiks skolā bija sācies. Stiklus steidzīgi nokopa. Un reizē ar rīkojumu � likt dzejnieku zem jauna stikla, skolas apkalpotājs saņēma pavēli, par mīklaino notikumu klusēt.

Tikai Milijas klasesbiedrenes brīnījās un nespēja atminēt, kā reizē ar Rogu Miliju pazudis Skalbe.

�Dzejnieks būs Miliju nolaupījis un aizbēdzis, � viņa ta�u mū�īgi tajā skatījās,� viena mēģināja pajokot. Tomēr smiekli �orīt nelipa. Jā, vakar bija skolā redzēta Rogas kun�dze, bāla un gau�ām skumja. Kam gan bija vairs sve�s viņas skumju cēlonis? Dro�ākās balsis cēlās pret Saules meitu.

Savā kabinetā direktors atlocīja lapiņu, ko bija ievērojis starp sabirzu�ā stikla vi�ņiem. Grūti bija salasīt izplūdu�o, nevienādo rokrakstu. Divas reizes vajadzēja noņemt un no�slaucīt brilles. Tik neskaidri tās �odien rādīja. Beidzis lasīt, viņ� kļuva pavisam domīgs un staigāja pa kabinetu lieliem soļiem. �Vēlāk, lūdzu vēlāk . . .� viņ� pameta ar roku ienā�ku�ai darbvedei un staigāja atkal. Griba � vērst un darīt visu labi, jaucās ar bailēm � nepārsteigties! Nosūtīt vēstuli dzejniekam? Atdot meitenei? Varbūt Rogas kundzei? � Tad viņ� apstājās pussolī. Tie�ām � tie�ām: vai gan es neesmu diezgan sirms, lai viņam pa�am visu to teiktu?

Viņ� brauca uz Rogas biroju Kri�jāņa Barona ielā.

Roga vērīgi un uzmanīgi saņēma direktora roku. � Vī�tuma kundze . . . Milija . . . ie�āvās prātā divi vārdi, un acumirklī asa nepatika tikko jūtami lika savilkties Rogas lū�pām. Ta�u veikli viņ� pārsedza to ar laipni lieti�ķu smaidu. Palocījās un lūdza viesi sēsties.

Direktors gribēja atstāstīt �īrīta notikumu, bet pie pir�majiem vārdiem Roga to pārtrauca. �Nesamaņā . . . Milija! Es tūlīt zvanī�u ārstam . . . uz . . .� Un viņ� tvēra pēc adre�u grāmatas. Direktors atturēja viņa roku un ielika tajā salocīto burtnīcas lapiņu.

�Rogas kungs, �oreiz ir tikai viens ceļ�. Izlasiet Milijas vēstuli. Jūs ceļu atradīsiet. Uz drīzu redzē�anos jūsu mājā!�

Roga lasīja:

�Sirdsmīļoto dzejniek, Tu zini visu cilvēku sāpes. Tu pa�zīsti arī manas. Katru dienu es Tev tās klusībā izstāstu. Tu redzi, es esmu ļaūna meitene. Es nemāku būt Tava Sarkan�galvīte, jo es negribu vairs Vītuma kundzi sveicināt. Lai gan viņa ir mana skolotāja ar zelta matiem, un es viņai devu vārdu Saules meita. Bet tagad es vairs nespēju viņu mīlēt. Un par to man raksta piezīmes dienasgrāmatā. Par to man liek �ķirties no Tevis. Un tad es bū�u pavisam viena. No visas pasaules man būs bail, jo visur es redzu Vītuma kun�dzes melnās acis. Dzejniek, vai Tu tās pazīsti? Kad nomira viņas vīrs, aiz tām pazuda mans tētiņ�. Tu varbūt nezini viņu melno dziļumu, jo Tevī tā neskatās nekad. Bet es zinu: savas domas viņa nevar Tev noslēpt. Tu redzi, viņa nemīl mani. Krūtīs tā nēsā pamātes sirdi � es domāju: sarkanu ogli . . . Nu viņa nenāk vairs mūsu mājā. Un ko lai vairs nāktu, kad mans tētiņ� viņai jau pieder? Nē, es nezinu, var�būt mums nemaz vairs nav māju. Man bie�i ir salti. It kā es stāvētu uz ielas stūra visos vējos. Un mūsu tētiņ� ne�pārnāk. Ak, viņa krēsls stāv neaizskarts, un �ķīvis paliek kā uzlikts. Tu zini, mēs viņu gaidām. Mēs vakaros sē�am tumsā un domājam, kad pārnāks tētiņ�, būs atkal gai�i . . . Dzej�niek, tā nemēdz darīt, ja kāds ir miris. Da�reiz mans brālītis tumsā iemieg, un māmiņa nes to uz gultu. Es palieku viena. Melnā tuk�umā sarkanas dzirkstis �audās man ap galvu. Tad man top baigi, bet es nedrīkstu kliegt. Dzejniek, vai viņas sirds mūsu māju nav aizdedzinājusi? Tu zini gan. Un mūsu māmiņa raud. Kad viņa būs savas acis izraudājusi, nomirs viņas sirds. Un tad � un tad mēs ar brālīti būsim pamātes bērni. . . Nē, nē, es negribu būt viņas Pelnru�ķīte! Es ņem�u savu brālīti pie rokas, es naktī viņu izvedī�u laukā, un abi mēs lūgsimies:

Pacel mani, bagāts vēj�, Satin dūnu ka�okā, Satin dūnu ka�okā, Aiznes zilā Daugavā.

Mīļo, sirdsmīļo dzejniek, es esmu Tava Bārenīte. Uzklausi, ko es Tev lūdzu: kad manis nebūs vairs, varbūt mans tētiņ� staigās noskumis un neatradīs sev nekur vairs prieku, tad dziedi Tu viņam jaunu dziesmu . . . dziedi tētiņa dziesmu! Liec viņam atnākt uz jūrmalu. Tur sāju putu burzgulī�os to gaidīs divi bārenī�i. . .

Tava Bārenīte Milija.

Pēc stundas ceturk�ņa Milijas galva gulēja pie sava tētiņa pleca. Un viņ� tai �ukstēja: �Tavs dzejnieks man dzie�dāja jaunu dziesmu.�

�Jā � un es viņam gribu parādīt savu tētiņu,� atsaucās laimē drebo�as lūpas.

1929.

�Austra Dobe, lūdzu uz direktora kabinetu,� ar uzsvērti brīdino�u izteiksmi norunāja jaunais matemātiķis, tikko uz�kāpis katedrā.

Un vairāk nekā? Viena sejiņa tvīka, divdesmit septiņas ausījās. Nekā? Austra Dobe strauji saslējās. Viegla, kustību un rotaļu kāra, kā saulītē izgozējies kaķēns. Pirmajā brīdī nevarēja izprast, vai viņa traucas slēpties, vai uzsākt cīņu. Ne acis, divas rudi samtainas kamenes pazibēja pretī skolo�tājam: jauks, mīļ�! Kādēļ lai tev dzeltu? Bet parotaļāties? . ..

Meitenes skatieni pasitās sānis � logs vaļā � tie pazuda ziedo�ā ābelē. Melncirtaina galviņa, tērps � tum�i zils, � daiļ�, gra�īgs bērns, �ķiet, līdzīga daudzām un tomēr vienvie- nīga. Nu viņa tur stāv � trausla, nekustīga, gandrīz klāt neeso�a. Austra spēj tā nostāvēt stundu, divas un vairāk arī, ja patīk.

Mezgls sasējies. Divdesmit septiņi acu pāri ielenca katedru. Ko�a matemātika! Augstākā.

Skolotājs pavērās logā, pasmaidīja. �Austra Dobe, tā sve�_u ļau�u ābele, tanī jums nepaslēpties.�

Meitene spēji sakustējās, piesarka jo nebēdīgāk, kas tik jauki saderēja ar viņas atbildi:

�Man vēl visos dārzos ābeles zied � tas ir, atvainojiet, es jau eju.�

Noticis labākais, ko varēja sagaidīt no Austras Dobes. Pie durvīm gan viņa vēl pagriezās pret biedrenēm, un pāris veiklas roku kustības lika saprast: nu mani kārs . . . lūdziet par nabaga dvēseli!

Klase saduga: cik �ēl, kad priek�kars nolai�as.

Aiz durvīm Austra palika stāvam. Iet � neiet? Kā aizstā�vēties? Aizbēgt pavisam? Un ko man galu galā varēs padarīt?

�Ai, Abolnieciņ�!� Jau viņa steidzās pie loga, kur iedobumā sēdēja sirmais skolas apkalpotājs. Satvēra vecī�a rokas un plijās kā lietuvēns: �Jā vai nē? A�i, a�i! Krusttētiņ mīļo, jā vai nē? � es bū�u pagalam.�

�Spindzele, kā mani sabiedēja,� vecītis pa jokam spļau�dījās un kāsēja.

�Jā vai nē � jā vai nē?� acis, rokas, mute � viss lūdzās meistariski.

Pielipa vecītim Austras izaicino�ā bezbēdība, viņ� vēlīgi māja ar galvu: �Tad jā, jel, jā, jā � tik atlaid manus vecos pirkstus, nodrups kā vēzim.�

�Paldies! Sildies saulītē vesels!� Un dro�i soļi vadīja mei�teni uz direktora kabinetu. Velns ārā, gājiens nebija patī�kams, tomēr � roka uz sirds � ne no�ēla, ne bailes, pat ne vainas apziņa Austru ceļā nepavadīja. Vienkār�i nebija pa�tīkami.

Trīskārtīgs piesitiens. �Jā. � Labrīt.�

Direktors: galva � iesirms mākonis; mugurā � pelēka aitiņa; acis � acīs tērauds, kas dzirkstis �ķiļ, kad akmens pagadās. Un Austra Dobe varēja būt arī akmens, īsts krams. To zināja viņa pati, zināja direktors. Arī �obrīd viņas ska�tienos gailēja dzirkstis, priecīgas puspasaules apsvilināt, ro�taļājoties apsvilināt.

Austra dziļi ievilka elpu. Kaut viņ� nebijis tik pelēks! Tik apnicīgi pelēks � velis! � cik viegli, ar smaidu varētu izstāstīt visu. Tagad � trīs soļi uz vienu pusi, trīs atpakaļ, Un klusums.

�Austra Dobe, atlicis vairs tikai viens mēnesis. Kādēļ jūs tā�i padarāt mums �ķir�anos tik grūtu? Tī�i sare�ģījat to. Jūs saprotat, neviens nevaicā, nevienam nerūp tik daudz, kādā vārdā saucas tā jaunava, kas atklātā izrīkojumā no�skūpstījusi tādu un tādu aktieri, bet �odien, tre�ajā dienā pēc notikuma, visa pilsēta zina daudzināt: tā jūsu ģimnāzijs audzēkne, jūsu. Apbrīnojami, ar cik vieglu roku jūs, �ķiroties vēl iededzināt mūsu skolas vēsturē blakus savam vārdam jaunu � bārdāma.�

�Direktora kungs . . .� Austra saslējās. Viņa dega kā no�pliķēta. �Jūs man iededzināt kauna zīmi. Ir tiesa, es, jūsu skolniece, skūpstīju atklātā vietā savu paziņu, bet mani ne�noskūpstīs neviens arī visaizklātākā vietā. Nenoskūpstīs, ja es pati negribē�u. Jums, direktora kungs, tas �ķiet vienalga?�

Zilgani bālas metās direktora lūpas, tik cie�i viņ� tās sa�spieda.

�Apbrīnojami, ja esmu sapratis pareizi, tad jūs savu, viegli sakot, ekstravaganto, soli attaisnojat? Jums � nost meitenību! Nost kautrību! Nost aizspriedumus! Austra Dobe, Austra Dobe, atzīstos, glu�i tik lētu un kailu ticības aplie�cību tomēr es nojums negaidīju.�

�Un nesagaidīsiet arī.� Naids ieplaiksnījās Austras acīs.

�Jā, kā gan citādi jums labpatiks izskaidrot savu piedau�zību?�

Direktors atslīga krēslā. Viņa dzelteni bālajā sejā lūpas iezīmējās kā �aura, zilgana svītra. Starp sirmo uzacu ceriem gulēja dziļa, draudo�a grumba. �okļi sacirtās.

Dievs! Kā cilvēks var skaisties! Un par ko? Par cita grē�kiem, iedomātiem, neeso�iem grēkiem. �ēl tīri. Tikko manāmi pacēlās Austras pleci.

Iestājās īss klusums.

Vai gan viņ� patiesi gaida mani atbildam? Uz viņa apla�mībām? Jeb varbūt viņ� domā mani jau zemē ietriektu?

Kā izaicinādama, Austra pavērās aug�up, pāri draudo�i sirmajam mākonim. Tur, virs galda, ap saules apspīdēto elek�trisko spuldzi, riņķoja da�as sīkas mu�iņas. Trīs, �etras, piecas � Austra skaitīja, un viņas skatieni lidoja līdzi lie�gajai plīvu dejai. Mu�iņas saulītē � tik vienkār�i un brīvi. Meitenes lūpu kaktiņi savilkās spējā neapslāpējamā priekā. Strauja kustība, un direktors tik paguva sasliet roku, kad Austra jau gulēja ceļos pie viņa kājām un smiedamās cauri asarām dvesa:

�Saprotiet un ticiet man � tur nav nekā, nebija nekā ļauna � pavasaris, mūzika, dārzs � un, atzīstiet, saulītē pat sīka mu�iņa kļūst dulna, kur nu vēl cilvēks bērns ��

Saule glāstīja viņas meitenīgās rokas uz direktora ceļiem. Acis gaidīja brīnumu. Redzi jel, es esmu mīļa un jauka!

Savu mū�u direktors nebija juties tik neveikli. Kas . . . kas viņa? Lieliska aktrise? Nevainīgs bērns?

�Jūs mani aizstāvēsiet, es ticu, jūs aizstāvēsiet.�

Austras rokas apskāva viņa ceļus.

�ai mirklī aiz durvīm kāds pieklauvēja.

Tā! Vēl �is skats kādam jāierauga, tad . . . Direktors pietrūkās kājās.

�Tā ir bezkaunība! Kaila. Kliedzo�a. Ejiet, ejiet, es jums diplomu izsniegt nepieļau�u!� viņ� sēca un �ņāca, dusmās valdīdams rēcienus.

Atskanot klauvējienam otrreiz, Austi-a jau gāja uz dur�vīm. Nelokāmā spītā kaisa visa viņas miesa. Apziņā gruzdēja viens vienīgs vārds � velis. Viņa pagriezās uz ģērbtuvi.

Steidzīgi uzraudama mēteli, viņa skaidri aptvēra tikai vienu: projām, laukā, lai neizdaru vēl lielākas aplamības. Lūgties veli . . . Kur man bija prāts? Bārdāma � viņa pē�dējais vārds. Ar to mani dzīvē grib ievadīt. Par vienu skūpstu, draiskulīgu nieku � pavērts man slidenais ceļ�. Un loģiski domāts: bārdāmai diplomu neviens neprasīs.Kā mironim. Dievs! Viņ� mani triec nāvē. Un laimīgs stāvētu pie mana kapa � skolas gods būtu glābts . . . Sāpēs savilkās Austras sīkā sejiņa, kļuva asa, nedaiļa. Meitene nemācēja vairs ilgāk soļot pieklājīgi un rātni, līdzīgi citiem gājējiem. Kliegt, iz�kliegt savu spītu pret viņu, neganto namu, pelēko veli un visien viņa vārdiem un likumiem. �etrus garus gadus tur vārdoja un liedza, liedza un vārdoja, lai �odien pateiktu � bārdāma. Projām no visa tā, klajā laukā, dziļi me�ā, pieplakt zemei, izraudāt savu rūgtumu un apvainojumu.

Viņa metās sānieliņā un iznāca uz upes krasta. Alejā plauka liepas. Sārtās seglapiņas, atraisīju�ās no lapu pumpu�riem, gulēja uz valgās zemes kā neiesūku�ās asins lāses. Sarkans un melns � Austras miesu gruzināja viegli dre�buļi, � derdzās kāju likt. Bet draudzīgi, aicino�i turpat blakus pla�ajā straumē ņirbēja sīki vilnī�i. Austra nestei�dzās vairs uz tiltu. Tā būs vislabāk: būt laivā glu�i vienai.

A�i viņa nokāpa uz laipām, kā jau bie�i to bija darījusi, un pieklauvēja pie iznomātāja lodziņa. Vīrs pamāja ar galvu un pasniedza airus. Tad viņ� paskatījās pulkstenī un labvēlīgi piemetināja: �Nu gan jaunkundzīte dara blēņas. Būs vai tīri no skolas izbēgusi.�

�Nieki � savai nāvei es gribu izbēgt.�

Vīrs būdā atbildi lāgā nesadzirdēja, un tā viņam arī ne�rūpēja. Lai bēg vien �urp kaut visas, priek�pusdienās jau tā laivas stāv dīkā.

Cie�i ietvērusi airus savās mazajās plaukstās, Austra cilāja tos izaicino�i strauji. Smagi un nelietderīgi ļāva tiem iekļauties ūdenī līdz pusei. Saraustītā rakstā tie grima un cēlās, bet līdz ar saulē mirdzo�ajām lāsēm, kas atdevās dzel�mei, airiem paceļoties, �ķietami veldzējās arī Austras svel�mainais nemiers. Lūk, tā vajadzēja darīt jau sen. Kādēļ man jāredz diendienā pēlēkais velis, kas manu dzīvi grib pie�saistīt pazemei un naktij. Mani, kam patīk dziesmas un saule, ūdens un zāle! Smiedamās es gribu sev pasauli iekarot. Bārdāma � kā kad es būtu jau noslēgts preparāta trauks, kam var etiķeti uzlipināt. Ganos es varu iet un tomēr dzie�dā�u. Nesī�u zāļu nastas un tomēr smie�os. Un istabas slaukot es dejo�u. Tādēļ . . . tādēļ, ka es gribu dzīvot gavi�lēm. (Smīns Austras piemiegtajās acīs: �obrīd skolā biedrenes ziņkārē vai svilst; skolotāju istabā mani novēl ellei.)

Drīz laiviņa bija paslīdējusi garām pilsētas nomales beidzamajām mājelēm. Varēja būt pusdienas laiks � gani un arāji atgriezās savās sētās. Austra ievilka airus, mēteli no�meta laivas dibenā, noņēma cepurīti. Noāva kurpes, zeķes. Karsts. Bet brīvi . . . brīvi! Pasmēla ūdeni karstajās delnās, nodzērās, smēla vēl un veldzēja seju. Tad tvēra atkal airus, � aizbraukt, cik tālu spēki nes. Ha, ha! Neviena te nav, kas prātīgi paceļ pirkstu, aizvelk svītru � līdz �ejienei, un tālāk nav veselīgi . . . (Smīns Austras piemiegtajās acīs: �obrīd laivu iznomātājs paskatās pulkstenī, � tas skuķis vēl ne�rādās; direktors raksta vēstuli � Ļ. cien L. Dobes k-dzei.)

Steidzas straume, slīd laiva, zūd stundas � tre�ā, piektā, devītā . . .(Smīns Austras piemiegtajās acīs: �obrīd biedrenes apskrēju�as jau puspilsētas; māte skūpsta manu portretu; lādās laivu iznomātājs.)

Jau gani un arāji otrreiz atgriezās savās sētās, Austra vēl sēdēja airos. Gausi, gurdi, glu�i bez raksta tie tagad plaka un cēlās. Meitenes melnās matu �ķipsnas, kas cie�i piekļāvās sviedrainajai pierei, un spīguļojo�ās acis savādā

kārtā atgādināja pārmocītu kaķēnu. Viņa cīnījās pati ar sevi. Lai arī kā pūlējās nedomāt par izsalkumu, tas neatlaidīgi uzmācās atkal un atkal, atgādināja mājas un līdz ar to neizbēgamās sarunas, iztaujas, izskaidrojumus. Labprātīgi at�griezties? Spert pirmo soli? Izslēgts. �ai iespējamībai slējās pretī nepārkāpjams mūris � Austras princips � nē. Nekad viņa to nav darījusi, nekad nedarīs. Viņa zina, ko grib, un atbildēs vienīgi sev. Vingrāk stāvu, �irgtāk airus � �odien vai nekad! Lūk, zaļie krasti, saule, putni, tu pēc tiem ilgojies sen � priecājies! Un Austra atliec galvu, lai acīm ļautu ga�vilēt cīņas priekā . . . Smaga nopūta, galva gurdi noslīgst uz pleca. Ūdenī iegrimu�ie airi lau� meitenes rokas atpakaļ.

Elsodama vina sabrūk laivas dibenā. Salauzu�i mani. . . �

Līdz ar straumi laiva lēnām līgoja lejup. Brī�am iegriezās �ķērsām, tuvojās vienam krastam, otram, kamēr upes līcī, iekļāvusies zāļu pudurī, palika kraujas malā. Skaļi un biedi�no�i vid�erodamas virs līmeņa �audījās ūdens bezdelīgas. Saule tuvojās rietam, un putniņi gribēja aizdzīt cilvēku no savām alām upes kraujā. Biklie nieciņi, tavu lielu prātu, domā stiprāki būt par cilvēka bērnu. Kas zina? Varbūt. . .

Bija nakts, dzīvības atmodas gaviļu nakts, kad Austra sakustējās. Viņu kratīja drebuļi. Pastiepjot roku, tik skaudri iesāpējās plecā, it kā locekli rautu no locītavām ārā. Tāpat otra. Saslējās pussēdus. Migla, visapkārt smaga, mulsino�a migla. Lakstīgalas dziesma! Tā atbalsojās Austras sirdi kā izsmiekls par cilvēka bērnu. Nav mani atradu�i . . . nav . . . varbūt pat meklēts nav . . . Biedrenes, māte, skolotāji, lai�vinieks � neviens, neviens � �ī atziņa notrieca Austru atpakaļ guļus, Sa�ņaugtām dūrēm, sarautiem locekļiem, viņa brīdi gulēja kā bez maņas. Tad drebuļi sapurināja no jauna. Pirksti instinktīvi sataustīja mēteli un kurpes. Sāka ģērbties. Bet siltāk nekļuva, vieglāk arī nē. Pie zālēm turēdamās, viņa pievilka laivu tuvāk krastam. Izkāpa. Kurp un kādēļ? Spēra da�us soļus un saknupa nobruku�as kraujas smiltīs: gurds un nevarīgs �ķita ik loceklis, kā būtu nostaigāts jau viss mū�a ceļ� � no �ūpuļa līdz kapam. Iekļāvusi galvu starp ceļiem, rokās to aprakusi, viņa rūgti raudāja. Varbūt tas bija izmisums par nakti, par vientulību, izsalkumu un sā�pēm. Kas lai to zina. . . Elsām cauri jaucās vārdi; mani nemeklē . . . vairs nemeklē . . kā senāk � kā vienmēr darīts . . . dzīvība . . . vairs nav . . . svēta . . . nevienam . . . nevie . . . Un spēj�, visuspēcīgs spīts ieskāva gurdos prātus mulsino�ā versmē.

Kā vaļā palaista atspere Austra pazuda kraujas melnajā pakājē.

No kraujas aug�as atdalās tum�s, plecīgs stāvs. Pāris lē�cienos tas lejā, skaļ� blāk�ķis, un viņ� pazūd turpat kur Austra. Nē, nekur viņ� nepazūd. Da�i mirkļi, un stāvs jau atgrie�as malā, vilkdams sev līdzi kaut ko visai smagu. Viņ� izceļ to krastā kā kaķēnu aiz �upras

�Dulnā mu�a! Ak tu, dulnā mu�a!� Nometies ar savu ne�samo smiltīs, viņ� to purina, valsta un cilā, pie tam lādē�damies no sirds. Labu laiku viņ� nerimst darboties, līdz sadzird pirmo nopūtu � glābiet! . . . Vēl brīdis, un ir noticis jau kas vairāk: kājās stāv divi cilvēki. Tad plecīgais stāvs saslejas jo stalti un runā bargi:

�Tagad tu man nobu�osi vienu roku par to, ka es tevi iz�vilku, un nobu�osi vēl otru, ka es tevi atdzīvināju. Es esmu vienkār�s vīrs un nemāku izrunāt tik smalki, kā tev varbūt patiktu, bet kā es dzīvi saprotu, to es tev pateik�u. Tu zini, man ir septiņas laivas, bet pazaudēt no tām es negribu ne�vienu. Arī to nē, ko biju iedevis tev, tādai dulnai mu�ai, un tāpēc esmu nācis to meklēt. Kad nu nokrēslī es viņu ieraudzīju te �inī .līcītī, man bija liels prieks, bet piekusis arī es biju, un tāpēc nosēdos uz krasta, aizkūpināju savu pīpi, pūtos un gaidīju, kamēr tu izgulēsies. Un tu? Tu paņem manu laivu, aizbrauc nezin kur, izgulies, atmosties un iesvied upē savu dzīvību, savu vienīgo, dārgāko. Septiņkārt stiprāk tev vajadzēja to mīlēt un sargāt kā man manas laivas. Bet tu to neesi mīlējusi nemaz. Un ja kas savu dzīvību nemīl, tāds nemīl arī otra dzīvību, tāds nemīl neko. Tāds ir vēl sliktāks par mironi. Pasaki, ko es biju tev nodarījis ļaunu, ka tu negribēji atdot manu laivu atpakaļ rokās? Tu liec man, ve�cam vīram, kulties �o gaisa gabalu. Un beidzot vēl tevis dēļ man jālec ūdenī. Zināms, es varēju arī nelēkt � un varbūt gudrāk tā būtu bijis, bet tāds vecs tiep�a es nu esmu: skaid�rības vajag. Es tevi izglābu un prasu: atdod manu laivu, kur �orīt to paņēmi. Ko tu tālāk dari, paliek tava pa�as bēda.�

Austra klausījās vecā vīra vārdos, bērni�ķi aizgrābta, bijīga, �ķiet pati Patiesība ar viņu runātu. Nogurums, sāpes, spīts � kā sen aizmirsts sapnis, viņas prātus vairs neapēno. �ajā naktī, uz dzīvības un nāves sliek�ņa, vecā vīra vārdos viņai atklājies mū�īgais sakars, kas brīni�ķi vieno visas dzī�vas un nedzīvas būtnes, � kāda laime mīlēt savu laivu! Tad viņa grib runāt, grib godināt un slavēt, tik laimes pārpilna viņas sirds. Kā vissvētākais solījums, sirsnīgi, brīvi un dro�i, pār bijīga bērna lūpām skan vārdi:

�Es gribu atdot tev tavu laivu.�

Jūt pati Austra, jūt vecais laivu vīrs: dzīvība atdota dzī�vei.

Un kad Austra tūlīt grib iet uz laivu, iet tāda, kā viņa stāv � slapja no matu galiem līdz papē�iem, spēcīga roka satver viņas elkoni, vada aug�up stāvajā krastā, un rāma balss dudina: �Blēņas, laivu mēs piesiesim, neaizbēgs, bet pa�iem mums jāatrod mājas, kur iz�āvēties un iedzert ko karstu.�

1932.

Viņa vārds bija Rasa un viņas � Pērle. Liekas neticami? Tomēr tūlīt vis nevajag domāt � izdomāts. Jo kāds prieks gan būtu stāstīt tālāk, ja lasītāja uzticība zaudēta jau ar pirmo teikumu? Ticiet, vai nē � tomēr viņa vārds bija Rasa un viņas � Pērle. Zaudēto, varbūt, cik necik atgū�u, pa�sakot atklāti, ka Rasam nebija ne vēsts no rasas, un Pērle vēl mazāk atgādināja pērli.

Iepazinās viņi pirms vairākiem gadiem skolotāju kursos Rīgā. Un lasītājs nebūs kļūdījies, tūlīt uztverdams � ahā, skolotāji. Bet toreiz tik ar bija, ka iepazinās. Nupat, vasaras brīvlaikā, liktenis viņus atkal saveda kopā, kādā skolotāju sanāksmē. Sanāksme ilga divas dienas, kas ir pietieko�i ilgs laiks, lai atjaunotu vecu pazī�anos, ja vien grib. �ķiroties bija norunāts, ka Rasa drīz jo drīz apciemos Pērli viņas darba vietā, S. pagasta skolā, jo tai pusē viņ� vēl neesot bijis. �Cik no Jelgavas, ap septiņdesmit pieci? � viņ� vēl pārvaicāja. � Tas, cibīt, man viens pūtiens.� Un piepūtis vaigus, viņ� izgrūda gaisā elpu.

Kās viņus tuvināja? Vai tur gan vajag kādu sevi�ķu ie�meslu?. Pietiek jau ar kopējām aroda interesēm un Rasas ceļo�anas prieku. Varbūt drusciņ var ņemt vērā arī kādas Pērles kolēģes � draiskas, mēlgalīgas mei�as � vārdu spēli: hm, par �iem abiem kopā � un viņa uzmeta zīmīgu skatu reizē Pērlei un Rasam � iznākot glu�i kas jauns � rasas

pērle, nu, tā pati, par ko bērni priecājas, un dzejnieki dzies�mas dzied. Un viņa smējās Pērlei pie auss klusus nebēdnes smiekliņus. Nu, bet viņas dēļ varot atstāt abus arī ar lielo burtu, iznākot pavisam intīmi. Blēņdare, turpat jau viņa �rakstīja ar zīmuli uz laikraksta malas � Rasas Pērle.

Pērles uzkrīto�ais vaigu ro�ainums bija tobrīd pārvērties purpurā. Savādi, nenoteikti sakustējās viņas palsais stāvs, pie kam vakara nokrēslī it kā zaudēja kontūras, atgādinot gaisto�u miglas tēlu. �Ejiet, ejiet, kādus niekus jūs mēļojiet,� viņa bija �ukstējusi tikko dzirdami un pārklājusi uzrakstīto ar savu viegli drebo�o roku.

�Basta.� Reizē ar saucienu pa�āvās kolēģiem pretī Rasas roka, stūraina kā lāpsta. �Uz redzīti, cibī�i!� Viņ� vēl iemeta sev mutē zirņu sauju un pamāja pārējiem ar galvu, strups un paplats sagumis uz divriteņa.

�Velna pulveris!� nopriecājās viena balss. � �itā, ar zirņu tarbu mugurā, Latviju viņ� izbraukājis krustām, �ķērsām. Pazīst, kā savus piecus pirkstus.�

Pārbraukusi mājā, Pērle sāka gaidīt. Ne gaidīt, drīzāk jau nepacietībā gruzdēt. Savādas �īs gaidas bija: drusciņ tā kā prieks, savuties ziņkāre, bet mazliet arī bailes, � nu, vis�maz tāda nedro�ība. Kādēļ �ī nedro�ība, to viņa nevarēja sev lāgā izskaidrot. Varbūt tur vainīgs Rasas stūraini strau�jais raksturs, varbūt viņa zinā�anas � esot liels botāniķis � varbūt viņa dzimtenes pazī�ana. Bet vai nu par tādām lie�tām nāktos trūkties? Drīzāk jau priecāties, � tiks arī viņai sava tiesiņa. Nē, kāds naivs domā�anas veids! Tas viss ne�bija tas. Pērle mulsa, īgņojās par sevi un tomēr galā jā�atzīst vien bija: mans miers pagalam. Atkal pagalam. Kā jau ik reizes, kad viņa atgriezās no skolotāju sanāksmēm. Ak vai, jau kurais gads! � Sep-tī-tais! � viņa domās kapāja �o vārdu kā ledusbluķi. Un pēk�ņi visa pasaule tai it kā sa�ķēlās divās daļās, divās nevienādās. Lielais, dzīvais � tur, vārgais, bārais � te. Kļuva skumji. Neizsakāmi skumji un vientuļi. Cik auksta un klusa visa māja! Jo asāk to lika izjust ziedo�ais jasmīns aiz loga un saules stars pār putekļainajiem soliem, un saules stars zirnekļa tīklā pie griestiem.

Pērle sagura sevi. Ass, sauss kāss un smeldze krūtīs uz brīdi aizvēra viņas acis. Atkal tās atdarījusi, attapās, ka glu�i neapzinīgi bija pavērusi klases durvis. Aizgāju�i � visi aiz�gāju�i � pati dzīvība, viņa vairāk juta nekā domāja. Steigā izstaigājot visu skolas ēku, �obrīd negadījās sastapt pat savu sirmo māmuļu, nedz skolas apkalpotāju Sapinu.

Gandrīz negribīgi Pērle izgāja dārzā un glu�i bezcerīga, kā da�dien cilvēks, kas vēl reizi atgrie�as, lai pārstaigātu vietu, kur iets jau rei�u reizēm un zaudētais tomēr nav atrasts.

Skolas dārzs. Ceļa pusē ko�i noaudzis ceriņu dzīv�ogs, kam sargājamas trīs apsūnoju�as un līkas ābeles. Zem tām, mīksti zaļajā maurā un gar celiņu malām puķu dobes ar pavisam parastām puķēm, ko sastop ikvienā lauku sētā: zilās un raibās kurpītes un puķu ozoliņi, baltās un sārtās kaulro- zītes, sarkanās kokrozes, maigi iedzeltenās sūnu rozltes, ko�i zeltainās saulgriezes, kvēlās kreses, un vēl daudz citu, kuru vārdi tikpat vienkār�i un ziedi tikpat pilnskanīgi krā�ņi, kā viņu audzētāju � lauku mei�u � apslēptākās domas. Ta�u skolas dārzā visu �o puķu bija tik iz�ķērdīgi daudz un zie�dēja tās pa�laik tik pasakaini bagātīgi, ka, nonākot �ajās ziedu kupenās, dzīvību un vasaru varēja nejust vienīgi �āds �sevi pazaudējis cilvēks�, kā Pērles jaunkundze atkal mēdza domās sevi dēvēt. Ai jā, un tas viss bija tik bezgala grūti, � �ūpoties starp dzīvību un nāvi � jau kurais gads! Cik vasara deva, ziema aiznesa ar uzviju.

Atkal uznākot kāsam, roka cēla mutautiņu pie lūpām glu�i neapzinīgi, kā mēs parasti izdarām kustības, kas at�kārtotas neskaitāmas reizes.

Pie tum�zilo kurpī�u dobes Pērles jaunkundze palika stā�vam. Uzmaukusi ziediņu mazā pirkstiņa galā, viņa tik tikko neatrāva to no ziedu kātiņa. Kāpēc? � satrūkās pati un, kā nedarbā pieķerta, a�i atrāva roku. Tā bija, pat dārzā viņa tikai blēņojās. Blēņojās, kad darbu bija paveiku�as citas rokas. Un Pērles jaunkundzes atmiņā gulēja smagi iegriezu�ies nezāļu grozi, ko tepat, �ajā dārzā, bija izravē�ju�as Sapinas un sirmās māmuļas rokas. Arī tas, viss kopā sabangoja dziļo nepatiku, un tādēļ,� ai, cik pārāk bie�i! � vasaras brīvlaiks viņai izvērtās nenovēr�amā sodībā. Vai�rījās atstāt skolu, kautrējās iziet uz ceļa, me�ā, laukos, lai tik nesastaptu cilvēkus. Lūk, baskājains ganiņ� ceļmalā, arājs smagās, smiltīm piebiru�ās pastalās, nolīkusi sieva kartupeļu laukā, � kā tikt viņiem garām? Kā tikt, kad krūtīs viens draudo�i kaļ: lūk, darbs � un tu? lūk, darbs � un tu? � un tu? un tu? � Biklu skatu viņa vērsa uz savām labi koptām, bet vārgi gurdām rokām. Visam ķermenim pārskrēja sīkas, asas trīsas, iedomājot vien, ka ar �o pa�u roku būtu jāatrau� sakaltusi, kukur�ņainā vaga, lai izkasītu smiltīm aplipu�o bumbuli, pie kam piedzītos panadzes pilnas smil�u. Ak, galu galā tas viss bija tik vienkār�i, saprotami un nepiecie��ami. Un tomēr tik pretīgi un neiespējami, � pāri viņas spēkiem. Varbūt, ja nu lūkotu ar gumijas �saimniecības cim�diem�. Pie gadījuma būtu jāatmin no pilsētas atvest.

Kāss izkliedēja arī �o mierinātāju domiņu. Atskārta gai�i: ne tas, ne cimdi, galvenais � spēku, izturību, veselību! Kaut vienu vasaru, vienu vienīgu atkal just sevī jaunību pul�sējam, kā visi tie, tur � dzivības pusē . . . Bet neatlaidī�gais kalējs bija darbā: tagad, tūlīt, arī bez cimdiem jādara, jādara ta�u kaut kas!

Nevarīgi noslīga Pērles jaunkundzes bērni�ķīgi vārās rokas; nevarīgi meklējo�s klida viņas skats starp krā�ņajām ziedu kupenām; nevarīgi bikli �audījās domiņa: ja ko � ko gan � ko? Un atkal negribīga viņa nogriezās gar ēkas galu. Tas iznākumā �ķita labāk, � sakņu dārzā ravēja Sapina.

Ar ierastu un reizē tomēr īstu laipnību pateica labrītu un turpat sadrūma. Lūk nu, kā tas bija: bēga no tuk�uma, ilgojās cilvēku, atrada un sadrūma. Ai, �īs �aklās, darba sa�gandētās rokas! Daudz netrūka, lai Pērles jaunkundze slau�cītu asaras. Nogurums, tas man tikai nogurums, viņa mieri�nāja sevi un steidzās vaicāt:

�Vai es nevaru jums ko palīdzēt?�

�Ko nu jūs, jaunkundz, palīdzēsiet, ko nepalīdzēsiet. Zemīte kā klons � mums te tas māls � zālīte rasas pilna, plēsies, ka vai nagi sūrst.� Un vecā kalpotāja izslēja gaisā abas delnas, līkiem, izplestiem pirkstiem.

Izslietās rokas likās runājam savu valodu: bēdz � bēdz! � bubulis!

Kam viņa to � kam vēl to! � asi, sāpīgi satraukta, Pērle nezināja, kurp novērst skatus.

�Tomēr � tomēr � varbūt kaut ko . . .� viņa meklēja vārdus un pagājās uz ravētājas pusi.

�Kāposti mums �ogad labi padevu�ies, vai nē?�

�Padevu�ies tad padevu�ies. Tikai tārpi apstāju�i. Ar steigu jālasa nost.�

Tā bija. Nule arī Pērles jaunkundze ieraudzīja tepat pie savām kājām kāpuru apsēstas, robu robiem izgrauztas kā- postlapas. Viņa kļuva darbīga, i �Sapin, es nolasī�u. Tie�m, to es gan varu.�

�Vai tad jums tiks smērēties?�

Sapinas balss noskaņā vairāk izskanēja �aubas un no�raidījums nekā piekri�ana, � ko nu jūs niekosieties, gan jau es pati.�

Ar smildziņu Pērle norausa da�us kāpurus. Tur nu viņi locījās un steidzās katrs uz savu pusi. Bet tā ta�u nevarēja atstāt. Pajautāt Sapiņai, ko viņa ar tiem dara, kur liek? Nu nē, tik daudz attapības vajadzīgs ikvienam pa�am.

�Es tūlīt nāk�u.� Viņa nogriezās gar skolas galu.

Tie�ām, drīz sākās darbs. Ar mazām rokdarbu grieznītēm uzlasīti, kāpuri krita cits pakaļ citam kaķa ēdināmā trau�ciņā.

Sapina skatījās, skatījās, beidzot ta�u nenocietās neie- smējusies:

�Kur jūs viņus smalki. Es salasu saujā, kad sauja pilna, kāju virsū � darīts.�

Pērles jaunkundze nodrebinājās. Ko bija darīt?

�Nē, viņi tik nejauki, pretīgi� Ar pirkstiem es gan . . .�

�Sveicināti!�

Skaļais apsveikums tik spēji lika sarauties Pērles jaun* kundzes rokām, ka bļodiņa tikko neizkrita.

Tas bija Rasa. Atslējis riteni ceļa malā pie koka, viņ� jau bēra:

�Sveika, cibīt, sveika! Es tūlīt pazinu pelēko galviņu. Kā pakulu ērkulītis. Ko tad jūs te labu ra�ojat?�

Samulsusi, acumirklī Pērle nepaguva aptvert, vai ļaut bļodiņai izkrist, slēpt aiz muguras, jeb vai paturēt tāpat vien rokā.

Rasa jau bija klāt un spēcīgi sakratīja kolēģes roku.

�Kas jums tur?� ievērojis bļodiņā kaut ko kustamies, viņ� neslēpa savu ziņkāri, bet gan noliecās tuvāk, kā jau krietni vien īsredzīgs. �Ā, arī dzīvība,� iesmējās jautri, reizē ar to atsvabinot Pērli no samulsuma.

Nē, ar viņu ta�u viss iznāca tik vienkār�i un viegli. Prieks bija pateikt:

�Tas jauki, ka esat atbraucis.�

Rasa nedzirdēja to, vismaz nelikās dzirdam. Viņ� bija noplūcis da�us sīkus ziediņus, un, lācīgi laipodams starp kāpostu galvām, tuvojās Sapiņai.

�Dievs palīdz, māt!�

�Paldies, dēls.�

�Vai jūs man nepateiktu, māt, kas �ī tāda par puķi?�

Sapina aplūkoja pasniegto augu.

�Vai, dēls, vai tad nepazīsti vairs vēr�a mēli? Kas nu �ī par puķi, kad ne govs neskatās virsū.�

�Bet �īs te?� Rasa sniedz divas citas.

�Tās � tā viena ir �īkstene,� un viņa paburzīja pirkstos divas lapiņas, �dzi, kā �īkst. Bet tā otra, tā jau nakts pa- ma�a. Nelāga zāle. Cūkas no tām jāsargā vairāk kā no uguns.�

�Tencinu, māt, par padomu. Uz rāvienu gudrāks. Kad jums būs vairāk vaļas, mēs parunāsim vēl.� Ar strauju galvas kustību Rasa atmeta melno matu �ķipsnu no pieres un griezās atpakaļ.

�Mātes � ravētājas un sirmās ganes ceļmalās � tās manas gudrības atslēgas,� viņ� skaidroja, balsi pacēlis un veroties Pērlē. �Tā es savācu nosaukumus savam herbārijam no pa�as tautas mutes. Pa malu malām, pa kaktu kaktiem. Skolas zeņķiem un tādiem, kā es un jūs, labāk neprasi. Ni, ni. Ne velna nepateiks.�

Tik daudz dzīvības un dzīves gudrības Pērle �ķita saklau�sījusi �ajos vienkār�ajos vārdos, ka blakus ciemiņam viņas slaidais stāvs it kā saruka, saplaka. Maza un nevarīga viņa �ķita sev �obrīd. Jo reizē ar apbrīnu � ka viņ� to prot! iedzēla senā smeldze: es ta�u neprotu dzīvot . . . bet va�jag.. . vajag. . .

Daudzmaz saslējusies, viņa pievērsās atkal ciemiņam. Pajautāja, vai tie�i no mājām? Vai ceļā nav pārāk noguris? Karsts, putekļi � varbūt. . .

Savāda skaņa, kaut kas vidējs starp smiekliem un sprauslā�anu, aprāva Pērles valodu.

�Es un noguris!� viņ� iesprauslājās atkal. �Cibīt, pasaki man, kas gan kopīgs var būt kaķim ar pirmdienu? Ni, ni. �itais,� viņ� sita dūri pie krūtīm, �mū�am kā ripa, � iet, ka�mēr krīt.�

Pērle sarāvās vēl mazāka. Apmēram kā pirmziemniece inspektora priek�ā, kad pati atskārtusi, kādas aplamības nupat izmuldētas. Nepatiku vēl pavairoja kāpuru trauciņ�, ko nule atkal ieraudzīja savā rokā. Kāpēc viņa nesa to līdzi? Ta�u nolikt �obrīd �ķita vēl neiespējamāk nekā nest tālāk. Negaidot un spēji uzvirmoja no pa�as būtības dziļumiem ne�atlaidīgās, nepāivaramās skumjas, kas sastindzināja Pērles skatus pie pretīgā, kāpuros �umo�ā trauciņa, it kā tas ne�būtu vairs tikai reāls, ikdieni�ķs priek�mets, bet gan simbols visai viņas būtību graujo�ai, pārvarīgai, nekad nenometamai nevarībai.

Līdzīgi slimam, nāves tuvuma sagandētam putnam, viņa gurdi pacēla pelēkās acis pret Rasu. Dziļa piekļāvība bija �ajā skatā. Balsī iedrebējās lūgums:

�Rasas kungs, jūs paliksiet da�as dienas pie mums, vai nē?�

�Redzēsim, redzēsim, cibīt.� Rasa stūma savu riteni, acīm zibsnīdams pa labi un kreisi, lai ne puteklis nepaliktu neie�vērots. Tikai Pērle laikam �oreiz bija tas �nepamanītais zilonis�.

Cibīt un atkal cibīt � Pērle domāja savu � lūk, laikam tā vajag īstam skolotājam. Galvenais, lai pasaule tevi izjūt kā skolotāju, vienmēr un visur kā skolotāju. Pārējie � tikai cibī�i � cibī�i un mātes. Tā gan. Ak jā, ja saprast vienmēr nozīmētu arī varēt; ja Pērle cik necik varētu būt Rasas Pērle, varbūt. . .

�Bet tad slapjumu, cibīt, gan es izlūgtos. Iek�ām mērenu putras staņķi, ādai veselu ezeru vai upi. Re, put kā pērnais pūpēdis.� Viņ� cirta stūraino plaukstu uz sava gurna, kur tie�ām pacēlās putekļu mākonis.

Patika Pērlei, ka varēja kolēģim pakalpot. Iznesa dzērienu, dvieli, pastāstīja ceļu uz tuvāko ezeru. Vēl skatiem pavadīja, līdz strupais, plecos mazliet uzrautais stāvs pazuda prie�u sīkaudzē. Kaut jel paliktu! Kaut jel �o vienīgo dieniņu . . .

�Tev ciemiņ�?� ievaicājās māte, nemanot pienākusi. Pie tam viņa tik vērīgi lūkojās meitā, lai jau bez vārdiem no�prastu, � vēlams vai nevēlams? Tas bija dziļ�, visu redzo�s skats, ar kādu noraugās viens otrā tuvi, mīlo�i cilvēki, ko gadiem ilgā kopdzīve ar savām skumjām it kā sakausējusi vienā lējumā. Pietiek balss noskaņas, sīkākās kustības, lai lasītu otrā �kā atvērtā grāmatā�.

�Mamucīt, kāda �odien jauka diena,� uzlikusi roku uz mātes pleca, jaunava aizskāra lūpām viņas grumbaino vaigu.

Vai atkal tā nebija mazā, draiskā meitenīte, kad, rotaļā�damās un skraidīdama jauki piesārtusi, attek, lai pieglauztos mātei? Tā bija. Vien vajag uz mirkli pievērt acis.

Ass, sauss kāss �o ainu dzēsa. Baltais mutautiņ�, ko Pēr�les jaunkundze piespieda pie lūpām, jo krasāk izcēla viņas vaigu uzkrīto�i nodevīgo ro�ainumu.

�Nekas, nekas,� acīm glāstot māti, viņa pūlējās apspiest kāsu. �Tikai pirmo reizīti �odien. Nekas � es tev palīdzē�u uzklāt galdu.�

Smeldze mātes krūtīs savilka lūpu kaktiņus asus. Acis skuma: bērniņ, bērniņ � es zinu gan � desmito, desmito reizi un vēl vairāk . . .

�Ej, ej dārzā, ej saulītē, gan jau es pati,� ar rūpīgo gādību viņa lūkoja aizsegt savas sāpes un drīzāk palikt vienatnē.

Bet grūti bija abām.

Ilgi Rasa neatgriezās. Pārāk ilgi. Pērles nepacietība jau pārvērtās ba�ās. Daudz netrūka, lai ba�as sakāptu līdz uztraukumam, bet nu jau viņ� nāca.

�Es palieku, cibīt,� pa gabalu skanēja sauciens, veselīgs, noteikts, negrozāms.

Biklais Pērles skats, kas labu laiku bija klīdis bez mērķa un patlaban kavējās pie sarkano zīda magonī�u dobes, mirklī atguva dzīvību. Ar visu augumu jaunava padevās pretī nācējam. Atklātais smaids un rokas mājiens, ar kādu viņa aicināja Rasu sēsties blakus uz soliņa, varētu iepriecināt ikvienu redzīgu aci.

Bet kāss . . . atkal kāss . . .

Un Rasa? Viņ� vīstīja vaļā dvieļa galu, nostājies Pērlei ieblakus.

�Manta, cibīt, kāda jums te manta! Īsta zelta bedre jums tas ezers. Un tur vēl otrs � aiz uzkalniņa, tāds pa pusei aizaudzis. Aiaiai, kāda tajā manta! Paskat, viens grābiens, un kā gan visa te nav: glīzdene, raglape, dzestras un vēl, cibīt, re, pūslene. Vai zināt ar, kas tas par zvēru?� izklājis dvieli uz sola, apbrīnojamā rūpībā Rasa guldīja uz tā citu pēc cita �ķietami nevarīgus, it kā izguru�us ūdens augus. Bet pūsleni � nelielu audzinu ar glu�i sīkām lapiņām � brīdi vēl pa�ūpoja uz plaukstas, acīmredzot, tīksminādamies.

Pērle noliecās tuvāk.

�Pazīstat?� Rasa gribēja zināt.

Nē, tādu viņa redzot pirmo reizi. Jāatzīstoties, dabas zi�nībās esot pavisam vāja. Viņu skolā tās mācot otra skolotāja.

�ī atzī�anās, redzams, Rasu iepriecināja. Ar aizrautību viņ� sāka: �Redzat? Ko jūs redzat pie sīkajām lapiņām?�

�Tādus kā bumbulī�us, varbūt, pūslī�us,� glu�i neapzinīgi Pērle iedzīvojās skolnieces lomā.

�Ā, nu redziet, redziet, tāpēc arī saucas pūslene. Latīņu mēlē � Utricularia.� Un tādā pat garā sarunas turpinājās, līdz Pērlei bija skaidrs, kā pūslī�os pa caurumiņiem iekļūst sīki ūdens dzīvnieciņi. Caurumiņ� aizveras, bet dziedzerītis, kas atrodas pūslītī,' atdala īpa�u sulu. Tā iz�ķīdina kukainīti, un �o sludinājumu pūslene izlieto uzturam. Tātad pieder pie gaļēdājiem.

Tā. Nu arī pūslene varēja gulties citiem blakus uz dvieļa. Bet Rasa jūsmoja tālāk:

�Dro�i, tur būs arī hidras. Man tik nebija kur iesmelt. Bet es aizie�u vēl. Kad jūs man iedotu kādu trauciņu, vienalga, kāds jums gadās pie rokas, labāk gan stikla. Man jāpameklē. Lai velns par stenderi, ja tur nav hidru!�

Aizrautība, ar kādu Rasa visu to klāstīja un stāstīja, lika iekvēloties da�ai dzirkstij arī Pērles krūtīs. Cik labi, ka �eit bija ezeri, kas varēja Rasam patikt, citādi viņ� . . .

Vaļējā logā parādījās Pērles māmuļa. Viņa aicināja cie�miņu pie galda.

�Ko? Ēst? Paldies un vēlreiz paldies,� Rasa klanījās pret logu zemu jo zemu, kā aktieris komēdijā un lūdza neņemt ļaunā, kad viņam tādiem sīkumiem, kā ē�ana, nodalīt īpa�u laiku vasarā gan neatliekot vaļas. To nieku viņ� mēdzot nokārtot pa ceļam un �ad tad laikā starp nomodu un miegu. Viņ� ķēra svārku kabatā un iemeta mutē sauju zirņu. (Sko�lotājs demonstrē � viegla domiņa lika Pērlei pasmaidīt.) Dzert, jā, no dzer�anas gan vēl neesot viņam izdevies sevi atradināt, tikpat kā tam nabaga �īdiņam savu zirgu � at�stiepies pagāns! Pēdējos vārdus Rasa apraka smieklos.

Kādēļ? Viņ� smejas par dabu? Varbūt par sevi pa�u? Tik ne jau par visu! � Pērle vēroja, minēja. Spējais, asais kāss atkal lika mutautiņu celt pie lūpām. Un pēk�ņi viņa sapinās savā domgaitā: ir viens � ir, kas neļaujas apsmieties! Asa�rās grima skats.Tik ļoti viņa pūlējās aizturēt kāsu, � mātes un Rasas dēļ. Kādēļ Rasas arī, � kas to gan zinās skaidrii pateikt?

Tomēr, tie�i pēk�ņais klusums bija tas, kas Rasas uzma�nību pievērsa viņai:

�Cibīt, kas tad jums? Delamais vai?�

Nevērīgi tie�s un skarbs likās Pērlei �is jautājums. Tā varētu vaicāt vienīgi, kad esi pārliecināts par glu�i pretējo. Kaut kas viņā slējās pret jautātāju. Jā, kādēļ lai viņa no�dotu sevi �īs kūsājo�ās dzīvības priek�ā? Jūtot atkal savus vaigus kaistam, nemaz nelikās grūti pateikt: �Vai es gan izskatos pēc diloņa kandidātes?� Tomēr pateikt viņa to nepa�guva. Jo, pavēr�ot acis pret Rasu, nebija vairs ko teikt. Viņ� cilāja atkal savus zelta bedres dārgumus.

Nekas, tā �ķita pat labāk, vieglāk. Varēja nedomāt, aiz�mirst, lai arī tikai uz brīdi, �o lielo, pārvarigo . . .

Bet tad, tikpat negaidot, kā novērsies, it kā pa�u ga- laslēdzienu būtu piemirsis pateikt, viņ� pieliecās Pērlei pavi�sam tuvu, a�ā skatā ietverdams viņas seju, it īpa�i gurdās, klēpī nolaistās rokas, noteica cie�i:

Atpūsties jums vajag. Pamatīgi. Vislabāk sanatorijā.�

Iekams Pērle paguva ko atteikt, neizpratnes mulsā viņas plecus sadrebināja skaļi Rasas smiekli.

�Jūs brīnāties, cibīt, par ko es tā? Paspruka. Sakarā ar to pa�u atpūtu. Vai zināt, kādā sanatorijā kādreiz pūtos es? Trako mājā.�

Bridi viņ� klusēja, ar labpatiku vērodams Pērles izbrīnā uzrautos uzacu lokus. Tad nosēdās turpat zālē, sakrustoja kājas turku gaumē un sāka:

�Jā, tas jau nu labi sen. Vienā ziemā ņēmos raut uz trim gaņģiem. Pa dienām skolā, pa vakariem kursos, naktīs augst�skolas pārbaudījumiem kalu. Nu, tad arī pavasarī biju nogā�jis pavisam no grauda. Miegs � ni, ni. Zili zaļi velniņi gar acīm ņudz. Vasarā domā atpūsties? Pazīstu tevi, brāl. Ie�kodies grāmatā cie�āk kā suns desā. Un uz kakla guļ parāds kristalogrāfijā, organiskajā ķīmijā � pavisam gabali pieci, rauj, ka vai galva kūp. Stop. Ņemu un nostādu sevi Stren�u direktora priek�ā. Tā un tā � esmu traks. Te būs nauda, te būs pase. Pierakstiet. Blen� direktors manī kā ērmā. Tādu trakumu viņ� redzot pirmo reizi. Parausta plecus � nerak�sta. Es kātos. Izbolu baltas acis: būs vai nē? Mans direktors muti vien noplāta. Velns ārā! Kādu trakumu jums vēl vajag? Vai �itāds nav vēl diezgan traks, kas pats lien trako mājā? Gribat, lai es jūs piekauju? Es vīstu dūres. Salecas vīrs, spie� pogu. Sanitārs klāt. Darīts. Trīs mēne�i notrakoju juku jukām ar trakajiem. Hahaha! Jauka dzīvīte, cibīt. Tiku atkal pie jēgas. Varēju gulēt, kad vai pie katras auss savs trakais spiedz. Un kur tās lieliskās studijas! Par naudu tādas nav nopērkamas.�

Patīk Pērlei kolēģa stāsts. Patīk viņa dzīvums, neparas- tība. Tīri vai bū�ot arī �ai jāpo�as uz trako māju. Dzīvojot te, �ajā me�a kaktiā, brī�iem uznākot tādas pavisam ērmīgas domas.

Rasa spēcīgi nosprauslājās. Nu nē, �ī recepte viņai vis nederot.

�Jūs, cibīt, un trako māja � ni, ni. Trakāka iznāktu nekā iegājusi. Bet citādi, laba iestādīte. Savā laikā tā manu brāli izglāba. Tas bija piektā gadā. Deg puisim ogles zem kājām skolā, deg tēva mājā, dragūni uz papē�iem, kur spruksi? Ņem t �o un sasien pa�a biedri. Pamatīgi nosien. Sper Sarkankalnā iek�ā � Rotenburga toreiz saucās. Lūdzām � nemierīgo nodaļā. Lūdzām � trako kreklā, a�i! Citādi nekā valdīt. Un glābts. Dro�ākā vieta. Pats velns tur savu degunu nebā�.�

�Lūk, dzīves gudrība. Cienību pret visiem viņas veidiem,� Pērle piebalso, bet sevī skumst: es savu mū�u to neizdarītu, pat neizdomātu.

Rasa ir iegājis, kā pats tādās reizēs mēdz teikt, savā ele�mentā. Notikumi, anekdotes, ieceres no pa�a un citu dzīves tā ir birst, kā no �pilnības raga�. Paiet stunda, otra, tre�ā. Diezin, cik ilgi viņ� vēl būtu bēris, ja Pērles jaunkundzes roka nejau�i nesāktu darboties ap dvieļa galu.

Viņ� atkal kājās. Viņam, lūk, savas puķītes jāpiekopjot. Papīros, augu spiednē ieliekamas.

Puķītes � tik mīļi �ķita izrunāts �is vārds, ka Pērlei rodas nepārvarama vēlē�anās aizkavēt kolēģi vēl kaut jel brīdi un tad . . .

�Jums puķītes . . . man arī ir puķītes. Kā jums patīk ma�nas puķītes?� un viņas glāsto�ais skats slīd pār sarkano magonī�u dobi, pār zilajām kurpītēm, saulgrie�u gatvīti.

Rasas lietpratēja skats krustām, �ķērsām pārskrien dārzu. Neko teikt, ko�i. Jā, kamēr izceļot �os zil-zaļ-dzelten-sar- kanos pu�ķus no zemes � a-ū, brālīt, viņ� zinot gan, ko tas maksā. Reiz ķirbi audzinājis � 50 kilogramus svēris bez 100 gramiem. A-jā, tas prasot ķērienu! Un viņ� tā jau�tājo�i paveras uz Pērles rokām.

�Tik jau man vasarā ir tā darba, mēs �� te Pērle maz�liet samulst: nē, tā nebūs labi teikts; vispār nav labi � tik vien tā darba. Bet galvā pa�laik tāds tuk�ums, ka viņa pasaka pavisam atklāti: �Mēs jau to pa visām trim, vairāk māmuļa, īpa�i gan Sapina.�

Mulsums aug, un rokām turpat klēpī vien jāpaliek. Kad jāpaliek, jāpaliek, vismaz viņa pati neskatīsies uz tām. Lūk, Ziedaļa piesieta dārza malā. Drīz Sapina vedīs kūtī, slauks . . . �ai vietā Pērles domu gājiens īpatni sametas: bet ja nu Rasa piepe�i jautā: �Jūs govi izslaukt protat?� Ko tad? Jā, ko tad? Viņa klusēs, un Rasa �blenzīs viņā kā ērmā� � lauku skolotāja, un govi izslaukt nemāk.

Spēj� asins saviļņojums svelmē tai vaigus un asais sausais kāss uz brīdi prasa atkal visus Pērles spēkus.

�Kas tie jums par jokiem, ko?�

Bet Pērle smaida atvieglota. Ir jauki, pavisam jauki. Viņ� tomēr ir saudzīgs ar mani. Mīļais Rasas kungs!

�Mēs nupat runājām par puķēm, vai nē?� viņa iesāk īpat�nēji bikli un bērni�ķīgi silti. �Rasas kungs, iekams jūs aiz�brauciet, apsoliet izpildīt mazu lūgumu. Nebūs nekas grūts. Vai drīkstu?�

�Pū�iet vaļā!�

�Rasas kungs, iestādiet manā dārzā vienu puķīti vai kociņu. Es viņu kop�u, es . . .�

�Cibīt, vasaras vidū! Kas tagad vairs ieaugs?�

�Augs, Rasas kungs, ieaugs, kad jūs to stādīsiet,� Pērle jo pieglaudīgi lūkoja panākt savu.

Savāds, neatminams smīns pazibsnīja Rasas acīs, lūpas sakniebās cie�āk.

Vai viņ� nemaz nedomā atbildēt?

�Būs,� strauji, noteikti Rasa palocīja galvu.

Daudz netrūka, lai dziļā jūsmā Pērle pieglaustu savu vaigu Rasas rokai, kā bērni to da�kārt dara. Bet tomēr � trūka gau�ām daudz. Viņa tikai sakrampēja savus gleznos, trauslos pirkstus un bijīgi bilda:

�Piedodiet, Rasas kungs, jūs gribējāt vēl uz ezeru. Ilgāk es jūs vairs neaizkavē�u.�

�Basta. Es saku to pa�u.�

Tā viņi �ķīrās.

Vakarā, glu�i pret pa�as gribu, Pērlei nācās likties gultā, Rasu nesagaidīju�ai. Visus locekļus vilka pie zemes nepārva- rāms gurdums, un svelo�ais vaigu ro�ainums bija slēpjams mātes acij. Teicās, mazliet galva sasāpējusi. Dienā gan laikam pailgāk pasēdēts saulē.

Rasa bija vēlējies pārgulēt klasē. Lai gan pasvie�ot kāda skolēna mai�eli, bū�ot tak kāds vēl aizķēries. Rītā, līdz ar gaismu, laidī�otites lapās. Un lai nu skolas mamma neņemot �im ļaunā tādu nelielu puiciskumu: ar visu riteni pa tais�nāko ceļu � logu.

Tie�ām, tā viņ� bija aizgājis.

Pērles jaunkundze tonakt piedzīvoja, cik vasaras īsās naktis tomēr spēj būt garas. Rei�u reizēm viņa bija aizvērusi savas acis, ta�u miegu tās nebija manīju�as. Pret rītu, bez�miega gurduma salauzta, viņa vairs nezināja, priecāties vai skumt par Rasas apciemojumu. Tā nu bija, viņa pat cilvēku tuvumu vairs nepanesa, pēc kā tomēr ilgot ilgojās gars. Tad atcerējās Rasas solījumu un nespēja ilgāk rimties gultā.

Ko gan viņ� būs iestādījis? Varbūt piemiņu, kas rakstu�ros pa�u Rasu? Jeb, varbūt, viņu � Pērli? Ai, kā viņa to kops, dzīvo dzīvību pieminēdama.

Ar drāniņu aizsegusi muti, lai nejau�s kāss neiztraucētu blakus istabā gulo�o māti, viņa izzagās dārzā.

Kur, kur? meklēja satrauktais skats. Spējas, neapvaldāmas trīsas � nē, tas nebija agrā rīta dzestrums � dziļi, līdz pa�ai sirdij pārskrēja viņas augumam.

Savādi stingiem soļiem viņa tuvojās sarkano zīdmagonī�u dobei. Tur, viņā malā, iepretī solam, kur viņi vakar bija sēdēju�i, iesprausta bērza malkas �ķila � un uzraksts � �Malcum pagalium�.

Pērle sagrīļojās. Baltā drāniņa pie mutes līdzi magoņu ziediem iekvēlojās asinssārta . . . Pērle noslīga rasā. Viņas apziņu plosīja viens vienīgs jautājums: par ko man tas? . . .

1935.

Kāds jūsmīgs tūrists man stāstīja: vasarās, apmetot pa mūsu lauku ceļiem da�u līkumu, ko varētu mest arī savādāk, vai nemest nemaz, starp citu, ar sevi�ķu labpatiku mēdzu burtot māju ceļgalos izliktos uzrakstus � māju vārdus. Ai, �ie vārdi! īpa�i jaunsaimniecību, Pa�u izvēlēti, pa�u gribēti, ne nieka no lielkunga vai kāda �skrīveļa� pirksta. Izprast tos nav mazāka bauda, kā atminēt grūtu mīklu. Savā ziņā īpa�s sporta veids.

Tā nupat, vienā kvēlā pēcpusdienā, kur vasaras dva�a iespiedusies tevī, teikt, līdz kaulu smadzenēm, biju tīksmi�nājies gan �ā, gari citādi. Galu galā lāga nemaz neatskārtu, vai vairāk esmu priecājies par savu vaļu, � re, nekur tev nav jāskrien, neviens tevi negaida, nekā tu nevari nokavēt; jeb mans prieks tik liels par dzīvo pastkar�u ainu me�a lī�kumā, kur sulīgi kuplā ābolā bez bēdu ganījās stirna ar savu kazlēnu pāri: vai varbūt par zemu nolīku�ajām rudzu vārpām, kā svarīgais birums jo drīz vizināsies uz pilsētu, lai saimnieks tad ar vieglu sirdi atrībinātu mājā da�a prār- vāka maksājuma kvīti un savai kūlī�u sējējai glaudīgi mīkstu un ro�ainu plecu lakatu, pēc kāda viņa tvīkusi ga�diem.

Biju nonācis kādreizējās K. mui�as robe�ās. Tīrumi kā galdi. Laid vai ripas pa sējumu virsu, cik biezs. Kur vien vērās mana acs, sastapu gan atsevi�ķas ēkas, gan puduru

puduriem mūsu jaunsaimniecības. Pasaulīt, kādas tik ne�gadās redzēt! Sākot ar gaudenu krogu, kas tomēr vēl turēsies da�us gadus, ja ne desmitus, spītīgi iecirtis stadulas stūri gandrīz vai pa�ā ceļā kā ilkni. Tāpat ne mazāk drausmīgs �ķiet milzīgais laukakmeņu blāķis � senā mui�as rija, kur vēl �odien �urn, ierāvies vienā stūrī, sīksaimnieks ar savu sievu, bēri un raibaļu. Beidzot acs var apmīļot ēku puduri, kam kārniņu jumti pāri dārza zaļumam sārtojas ko�i kā saulē apcepu�i riekstu �emuri, un stiklotais lievenis starp ābeļu zariem atviz varavīksnes krāsās.

Ja tu nu paejies tuvāk, nonāc līdz liepiņu gatvei un lasi uzrakstu Dainas vai varbūt Veldzes, tad, �ķiet, tu esi skatījis ne tikai �o tuvi sve�o cilvēku veiksmīgos soļus laukā un sētā, ai nē, �ajā vienīgajā vārdā ietverts viņu gars, viņu mū�a sim�bols. Un tā vārds pēc vārda, desmitiem, simtiem un atkal simtiem �ādu vārdu runā uz tevi no lielu un mazu ceļu malām.

Tepat atkal veseli trīs: Avotnieki, Upmaļi, Ziemeļi. Kāda lieti�ķība un latviska vienkār�ība! Tīksmē pieveru acis. Būtu es dzejnieks, dziedātu dziesmu par trim vīriem, spēcīgiem, saulē iedegu�iem kā Latvijas sarkanais māls: dziedātu par vīriem pelēkā vadmalā, smiltīm piebiru�ām pastalām kājās. Viņi nes � ko viņi nes savās rokās, augsti izslietajās? Aijā, līdzīgi senajam varoņpuikam, kas �Rīgu nesa rociņā�, viens pacēlis saulē savus Avotniekus, otrs savus Upmaļus, tre�ais Ziemeļus. Viņi nāk un paiet man garām klusēdami, �ie vīri, par kuriem runā viņu darbs.

Sveicinot noliecas mana galva.

Kad es atkal paceļu to, manā priek�ā slejas jauns vārds � Dzintari. Un man vajag tikai nolaist plakstus, lai garā atblāzmotu cita aina. Lūk, jauna sieva, skaļa un dro�a kā līgodziesma. Smiedamās viņa purina savus kuplos matus. Vizmo un kvēlo tie līdzīgi mākonim saules rietā. Viņa nāk un liek savas spēcīgās rokas uz sava arāja pleciem, un viņas mute atplaukst pēk�ņi kā magones zieds.

�Rokā! Nu tas man rokā!�

�?!�

�Atradu mūsu mājām īsto vārdu. Par Dzintariem sauksim tās. Viss, ko mēs te celsim un sēsim un stādīsim, lai ir kā jauka un mīlīga rota �im mūsu mīļajam zemes stūrītim. Dzin�tara rota.�

Jaunais arājs klusēdams atjūdz zirgu. Tīkams miers viņa acīs. Rokās spēks. Ko lai saka? Tā jau nu ir: velēnas �ķelt un vezumus kraut, tas viņam soktin sokas, bet. . . Dzintari! jauki teikts. Nē, sakiet ko gribat, sieva man zelts! � Tā cēlās Dzintari.

Eju tālāk, ko�ļādams ceļmalā noplūkto ķimenīti. Tīk sal�denais sīvums. Jā, �ie vārdi. Ko liegties, gadās sastapt arī tādus, kas izvilina klusu nopūtu, vai liek sacelties uzacu lokiem, kad ieraugi pa�as saimniecības. Tā �īs pa�as Ro�lejas, kam nule biju pagājis garām. Vienā galā ēciņai logi vēl dē�ļiem aiznagloti, otrā jau izdauzītās rūts vietu cienīgi ieņēmis svītrains lupatu vī�ķis. Visa durvjpriek�as greznība�pusotra pīlādzī�a. It kā sakaunējies par �ādu ainu, arī skurstenis atteicies stalti di�oties �ukura galā. Tāds vien kā saguris, kā sabozies. Kad drūp un nobirst da�s ķieģelis, � e, lejā mēs visi satiksimies . . . Bet viņiem . . . Ro�lejas! Kāds liktenis slēpjas aiz �ī vārda? Ko dara �obrīd pats Ro�leju ie�cerētājs? Varbūt velēna sedz jau viņa pieri . . . Varbūt jā un varbūt nē. Bet zils balodis Ro�leju sētsvidū grie�as un dūc mīlas skurbumā, un manas domas met kūleni.

Es saku sev: kāds pamats tūlīt domāt par nāvi? Kāpēc ne�var būt, ka �vaukstīga iedoma piespraudusi �ai nevī�īgi savītai balo�u ligzdai ro�ainu vārdu? Sak, katram savs ko��ums, vai tad es lai glu�i be�ā.

Biju nonācis tepat līdz me�am. Ķeraino prie�u spēcīgais zaļums smar�ās vai pilēja kā medus piesūcies rieciens. Ga�balu no ceļa neliela bērzu birzīte, viegli kā sapnītis pie- kļāvusies me�am, tina zaļganā paēnā vēl vienu saimniecību, tādu ne staltu-baltu, ne glu�i pirtiņai līdzīgu.

Iepatikās man �ī vieta, acis vien uzmetot. Kā būtu, ja lū�kotu sarunāt tur sev naktsmāju? Jau notālēm gribēju salasīt vārdu uz balti krāsotā dēlī�a, kas �oreiz bija piestiprināts pie pirmās priedes me�a stūri.

Spoki, 0,375 km.

Es lasīju vēl un vēl reizi. Nedzirdēts. Kādēļ Spoki? �ai vietai kāds sakars ar senu teiku? Kādu nostāstu par spokiem? Tomēr, kam varēja patikt saukties par Spoku saimnieku! Varbūt kāda traka joka pēc. Atmini nu. Satraukta �ķita mana ziņkāre, kā asarēns iekampis āķi.

Bez liekām pārdomām soļoju uz Spoku pusi. Kas man to varēja liegt? Vai manos plecos nekarājās mugursoma, un kājās nebija īsti tūristu zābaki, lai ar pirmo acu uzmetienu ikviens varētu spriest par manām tiesībām izlūgties nakts�mājas. īpa�i te, kur tuvumā nebija nevienas tūristu mītnes. He, varbūt Spoku saimniekam es vēl varu lieti derēt. Piemē�ram, kad ņemos un tā pamatīgi ieskaidroju ierīkot Spokos tūristu mītni. Kas zina, pats vārds jau vien varētu būt labs āķis.

Tuvojoties sētai, mans skats bija kļuvis divtik ass. Gribē�jās saskatīt jel ko spocīgu. Bet nelaimējās. Rietumu pusē me�s, ziemeļos gai�a birztala, it kā klēpī auklēja �o saimnie�cību, ļaujot tai vaļu augu dienu gozēties saulītē. Piesaules tās varēja būt, Laukgaļi, Me�maļi, varbūt pat Me�ābeles, ja ņem vērā sirmo, �uburaino me�ābeli tepat netālu no ceļa, uzartās papuves vidū. Bet Spoki? Vēl un vēlreiz sacēlās mani pleci.

Saules pusē pie mājas bija neliels puķu dārziņ�. Bet �im dārziņam nebija savas īstas �magonī�u sējējiņas�. Par to gai�u valodu runāja saulgrie�u, kliņģerī�u un balto lauka pīpeņu puduri, kas visi auga savvaļā, juku jukām, kur kuro vēj� iesējis. Tomēr tas, var teikt, sīkums, ja pienācīgi novērtē visu pārējo. Spokiem bija sava pieklājīga dzīvojamā ēka ar lieveni, kūts un klēts zem kopēja jumta, īpa�a cūkkūtiņa, netrūka pat pagraba. Un kur vēl jaunais ābeļdārzs, dro�i, savs pussimts kociņu, kam pa rindu starpām līgoja runkuļu lapas kā viena laba diena.

Pāri ēkām un platā sloksnē vēl aiz tām, līdz pat me��ābelei, jau gulēja rēnā vakara ēna. Ienākot man sētā, viss te �ķita kluss un tuk�s. Pat runcis klētspriek�ā drīzāk atgā�dināja pelēku akmeni, nekā dzīvu dva�u. Tu brīnums, viņiem pat suņa nebija, �īs modrās acs, kas neviltotā aizrautībā apsveic tiklab lūgtos, kā nelūgtos ciemiņus. Ej nu sazini, varbūt bija arī. Varbūt ganam līdzi.

Bet kur paliek saimniece? Pa ceļam �ur tur jau biju dzir�dējis ganus ūjinām mājā. Vēroju istabas durvis. Likās, tām vajadzētu vērties �obrīd.

Ā, ta�u viena dzīvības zīme! Tā bija skaļa bērna balstiņa. Smiekliem caurjaukts vid�erējums. Un nāko�ā mirklī pa�galmā viļņoja bezbēdīgs bass:

Ķīsīts brauca pa ezeru Rakstītāmi kamanām. Aijaja � aijaja � Rakstītāmi kamanām.

Dziesmai cauri bira bērna smiekli, dunēja basu kāju pie�sitieni uz grīdas. Biju spēris da�us soļus viņpus lieveņa. Pa atvērto logu redzēju istabā plecīgu vīru ar puisēnu uz pleca. Draiska aizrautība grieza tos dziesmas taktī:

Kas kāsīti nepazina, Turēj' lielu mui�iniek'. Aijaja � aijaja � Turēj' lielu . . .

Kā vanadzēns pēk�ņi mazā roķele ieklupa vīram matu kūlā. Pagalam smiekli.

�Kas tad nu?� reizē ar jautājumu vīrie�a skats sitās aug��up pret bērnu, un tikai pēc tam viņ� uzlūkoja manu svei�cienam pacelto cepuri. Tikai cepuri. Tad atkal pievērsās puisēnam. No�ļūcināja to no pleca, tomēr paturēja rokās.

Bet viņa seja! Vienā mirklī tā bija pieņēmusi sve�ādu, iztraucēta me�a kustoņa izteiksmi. Tāds īsti nenoteikts mis�trojums, � varbūt vāveres zoda smailums ar zaķa izbīļa acīm. Un pakausis, plecos ierautais pakausis, tas varēja pie�derēt tiklab vāverei, kā zaķim.

Cie�i kļāvās brūnās roķeles ap vīrie�a kaklu, kājeles līda azotē. Tikai viena jauka a�ele, kā oglīte melna, paslepus blenza manī.

Un tālāk? Klusums ap mums, klusums starp mums. It kā tas gaisa mazumiņ�, kas �ķīra mani no viņiem, ar lab- vakaru vien nebūtu lau�ams. Stāv kā mūris. Tā savādi jau nu bija. Tobrīd tie�ām nezināju, vai mans labvakars atņemts vai nē. Jutos vainīgs savas izklaidības dēļ. Tomēr pats savā�dākais �ķita augo�ais nemiers tur, istabā.

Zaķa izbīļa acis �ķita izlēku�as no sava stinguma. �au�dījās vienā un otrā kaktā, garām un pāri man. Ne reizes manī tie�i. Pie kam viņa nāsis izdvesa savādas, grūstas ska�ņas, ko tikai ar iebildumu varētu apzīmēt ar mūsu parasto � hm, hm, hm � bm, hm . . . Drīzāk tās varēja atgādināt: e�a īso, aso ūk�ķinā�anu, kad �ī neapmīļojamā Dieva radībiņa iziet medījumu lenkt.

Bet vārda neviena. Ja nupat es nebūtu dzirdējis �o cie�i sakniebto muti tik veikli ķīsīti daudzinām, varētu sākt �au�bīties par tās valodas spējām.

Jeb vai te bija sākums Spoku dīvainībām?

Cepuri vēlreiz pacēlis un atvainojies, es izteicu savu vēlē��anos sastapt saimnieku.

�Hm, saimnieku � hm, kam jums saimnieku?�

Patiesībā gan ne jautājums mani pārsteidza, bet mulsino�ā steiga, kādā �audījās biklie skati pa grīdu, domāt, srauga tur pazudusi vai aliņa, kur �ajā nestundā patverties.

Jāatzīstas, �āda izturē�anās mani drusku kaitināja. Vai nu tūrists kāds biedēklis? Tā un tā, pateicu savu nolūku, kas mani ievedis Spokos. �oreiz tī�ām pieminēju vārdu Spokus, mazliet pat uzsvērdams to. Redzēs, kā tas viņam patiks.

�Hm, naktsmājas, hm, hm,� strādāja atkal viņa deguns. Reizē ar to plecīgais stāvs it kā saruka, un seja �ķita neva�rīgi domīga.

�Nūjā, naktsmājas. Vakars klāt, negribas tālāk vairs cilpot. Un man iepatikās jūsu mājas ar jauko birztaliņu.�

�Hm, iepatikās,� un skābenā smaidā viņam savilkās lūpu kaktiņ�, it kā es būtu izteicis kādu neizdevu�os joku. Tomēr, tas jau bija labāk. Vismaz �is smaids bija viņa pa�a, kamēr v^rdi tikai manējo atkārtojums. Tad atkal klusums.

rKo man bija darīt? Ej nu sazini, vai viņ� metīs laipu vai nē? Ka es priecīgs pāri gājējs, to nu viņ� zināja.

�o pa�u brīdi vakara klusumu kā plē�us pārplēsa skarbs motocikleta park�ķis. Skaties, arī �itāds kukainis te atspēries! Piebauro malu malas, it kā �im vienam visa pasaule piede�rētu. Un tie�i tad, kad man patīk sienā�u mūziku klausīties.

Park�ķis auga augumā.

�Hm, paklau,� vīrietis bija pienācis tuvāk logam, �jūs pa�gaidīsiet Mulci. Es tādās lietās, hm,� un viņ� viegli uzrāva plecus.

Te tev nu bija. Gaidīt? Un ja nu man tomēr parāda vār�tus? Jau gribēju vismaz pavaicāt, vai ilgi nāksies gaidīt, kad sprauslodams un urk�ķēdams sētvidū iedrāzās motccik- lets. Tā. Vēl viens tūrists. Es griezu aci uz piebraucēju. Lai gan biedrs, ta�u laikam sāncensis arī.

Nekas, izveicīgs puika tas �ķita. Slaidā līkumā sagriezis ma�īnu, viņ� norāva savu �okejcepuri. Ska)� labvakars nolī�goja pār visu sētu. Smējās viņa acis, smējās balto zobu rinda, smējās viss vaigs, sārti rūsgans kā kliņģeri�u zieds.

Kaķis iediedza paklētē. Pie cūkkūtiņas, tīri kā no zemes izaugusi, gadījās sīka līka māmiņa, spaiņiem līdz zemei.

Re, kad ar �ādu kukaini iedrā�as lauku sētā, cita lieta. Pat mans dīvainais ūk�ķinātājs stāvēja uz lieveņa kāpnēm, un biklais brūnstilbītis raisījās vaļā no viņa rokām, kā jauns taurenis, kam kūniņā ticis par �auru. Bet mute, ko sauca mazā mute? Ja mana auss neniekojas, es �ķitu dzirdam priecīgā laidā skandinātu: multe-multe-multe.

Dīvaina valoda.

Un tad tas atbraucējs ādbiksis, tas ņiprais puika ar zie�do�o kliņģeri�u vaigu un gai�o, gludo galvu, izstiepa savas rokas � viens ķēriens � un tajās ķepurojās, gaisā pacelts, mazais brūnstilbītis. Smaido�as lūpas skāra ne mazāk smai�do�o bērna snīpi.

Alia, neraugoties uz mugursomu un motocikletu, �is vis nav nekāds tūrists, nekāds sve�inieks, vismaz tik daudz es nojēdzu. Sakustējos savā vietā. �obrīd, kur viss bija tik jauki atdzīvojies, negribējās man vienīgam palikt ēnā.

�Skaties, mums ciemiņ�. Esiet sveicināti,� vingra, brūna, bet sievi�ķīgi sīka roka jau kratīja manējo.

Bet tā balss � tā balss, jods mani parāvis, ja �is ādbiksis nav sieviete!

Samulsis biju ne pa jokam. Nav vis nekāda bērnu spēle, kad tu, ienācis sve�ā sētā, saņem izstieptu roku un nezini, vai tev sakāms : labvakar, jaunkundze, cienītā kundze, vai vienkār�i � sveikā bū�ana!

Mazais brūnstilbītis, it kā manu mulsumu vēl ķircinot, penterēja turpat blakus:

�Multe, kinga � kinga!�

�Alt, tev gribas kliņģera,� pasmējās ādbiksis vēlīgi un jauki. �Dabūsi, tikai runā skaidri. Saki: Mulce, kliņģeri.�

Tātad Mulce.

Kā glābiņu meklēdams, vērsu skatus uz lieveņa pusi. Tur�pat vien stāvēja mans padomdevējs, kas lika Mulci gaidīt. Bet ko viņ�? Noslēdzis lūpas, kā likās, pētīja vakara debesis, sak, vai rītu būs lietus, vai nebūs.

Gatavie spoki. Atmini nu viņu mīklu.

Kliņģeris no Mulces mugursomas iekrita mazajam rokās. Kaut kas bija jādara arī man. Stomīgs lūkoju jokot:

�Kliņģeris laba lieta. Kad man gadās, arī es no tā vis neatsakos.�

Par atbildi nobira sīki smiekli, un otrs kliņģeris spraucās dienas gaismā.

�Lūdzu.�

Es nestomījos vairs. Es gribēju zināt, vai �o kliņģeri ne�varētu apmainīt pret citu ko. Piemēram, siena vai salmu klēpīti naktsguļai.

Divas acis, kā zirneklis pelēkas, ietvēra mani sevī no gal�vas līdz pat tūrista zābakiem. Nē, ne tikai ietvēra, �o pelēko acu skats bija tik trauksmīgs, ja netīk teikt maģisks, ka negribot es sakustējos, it kā es būtu glāzē ieliets ūdens, kam viegli saredzēt cauri. Balti zib�ņi ie�ķilās acu pelēkumā. Krusta zirneklis, krusta, es tikko atģidos dot vārdu, kad jau viss kliņģerī�rudais vaigs smīnēja izaicino�i.

�Jūs zināt, kur jūs esat?� tā teica Mulce, �is mīklainais kukainis.

Pamāju ar galvu.

�Un jums nebūs bail?�

Tad jods lai sazina, zobojas vai brīdina? Tomēr lūkoju apliecināt ar smaidu, ka �omāju spoki man �ķiet samērā labvēlīgi radījumi.

�Nu, tad sviediet vien zemē visu, kas spie� jūsu plecus un sirdi. Es ceru, mēs satiksim.�

Laikam labi teikts. Draudzīgi teikts. Lūk, tikai lauku sētā cilvēks dabū dzirdēt tik atklātu valodu. Lai notiek, darīsim kā ieteikts.

Sētmalē uz soliņa nometu savu somu. Arī viens zābaks jau gulēja pasolē, kad pa klēts durvīm iz�āvās Mulce. Viņa (es ne par matu ne�aubījos vairs, ka man nav jāsaka viņ�) bija ielīdusi zilā dungriņā, ik rokā pa slauceņu pārim. No- �vadzēja, novizēja gaisā spodrais skārds. Jautri, gai�i no�skanēja aicinājums:

�Klāvuk, ejam.�

Sakustējās platie pleci uz lieveņa kāpnēm, ta�u turpat vien viss palika.

�Paskubinies, a�i! Man tev kas stāstāms.�

Solījums laikam līdzēja. Ielīgojās stāvs, un varēja sākt skaitīt soļus. Mulce patecēja pretī, novid�erēja kaut ko, un abi pazuda aiz klēts.

Kas tādi un kurp? Atkal jautājums. Gan jau. Atsē�oties, biju atdevies tīkamam laiskumam, un mana ziņkāre gulēja saritinājusies kā pelēkais run�uks pirmīt klētspriek�ā. Kas kaitēja nedzīvot?

No birztaliņas, gaisu drebinādami, virmoja spēcīgi govju māvieni, pilni miera un paļāvības. Pa atvērtām istabas dur�vīm �ad un tad atspurdza �urp mazā brūnstilbja skaļāks izsauciens. Tam atbalsoja vecītes rāmā valoda. Varbūt es vēl ilgi būtu tā sēdējis, ja piepe�i neieraudzītu vienu melnu a�eli, kas blenza manī, aiz lieveņa balsta slapstīdamās. Tas �ķita kā aicinājums, un es piecēlos.

Biju nācis kā saukts. Pie plīts, uz soliņa pakāpusies, sīkā līkā vecīte, elsdama, sēkdama cīnījās ap mutuļojo�u katlu! Kā melna �uve gulēja osa pār viņas elkoni, bet katls ir ne�domāja svērties aug�up.

�Māt, vecomāt,� teicu, �vai nu jums �itāds katls vairs pa spēkam? Nocel�u, palaidiet vien.�

Kad kartupeļi bija nokāsti, un katls sīca atkal uz plīts malas, salīgojās sirmā galva. Lakatiņa stūrim bija darbs ap acīm.

�Nava, nava vairs spēka ne pagalam,� aiztrūka vecītes balss. �Ko būs darīt? Tā gribētos vēl . . . vajadzētu vēl . . .

Mulcīte, bērns, raujas vai pu�u. Tikpat, kur nu vienai visu saķert, visu apdarīt.�

�Nu, iet viņi abi ar . . .� es nedabūju nobeigt, jo māja drebulīgā roka.

�Neteiciet, neteiciet man to! Kur vīze zābakam var stāties blakus! Tik tā slava, ka apavs kājā.�

Mazais bija ierausies vecītei klēpī. Glāstot bērna galvu, viņa izplūda asarās. Un vārdi lauzās uz āru, kā asni, ko pārāk ilgi spiedis ledus slogs.

�Te nu viņ� mums ir . . . tu, mazā, mīļā, mīļā galviņa! Par tevi mans prieks . . . manas asaras . . .�

�Kādēļ asaras?� es bildu. �Pagaidiet vien, cik ilgi, kad varēsiet jau pēc malkas klēpī�a aizsūtīt.�

Ne tas spieda sirmgalves sirdi, ne tas. Vai tad es nemaz viņu dzīves nezinot? Neesot dzirdējis? Acīmredzot, viņai �ķita gandrīz neticami, ka tik lielas bēdas, kādas piemeklēju�as viņu sētu, var palikt kādam sve�as. Ak Dieviņ, viņas ve�dekla � kā viesulis aiznesusies pasaulē! Pamests mazais kā kucentiņ� sētmalē. Pamests Klāvs . . . Posts lai nu guļot pār māju kā kalns . . .

�Klāvs,� viņa atsāka pēc brī�a, �nūjā, tas Klāvs, kāds jau nu viņ� mums ir, tāds ir. Bet vai viņa tēvs citādāks bija? Un tomēr mēs nodzīvojām savu mū�u.�

Ko es varēju teikt? Vienīgais, klusot uzklausīt viņas stāstu. Te vecīte steidza noslaucīt acis, jo sētā bija dzirdamas balsis.

Ienāca Mulce un Klāvs ar pilnām slaucenēm. Silta piena smar�u izgaroja �auganie putu vāki.

�Aizgājāt un pasmēlāt kā no avota,� teicu valodas pēc.

�Neuzminējāt vis,� pazibsnīja Mulces acis. �Mums birz- taliņā tāds lāga pūķis: se�as astes, ducis ragu, divi du�i kāju, guļ un gremo. Kad nav laikā slauceņu klāt, mauro, ka lai plīst.�

Skaties, kāda, es nopriecājos un teicu sev: tev jāpiedod viņai �is zilais dungriņ�.

Kā jautrā rotaļā Mulces rokas darbojās ap separatora gal�diņu. Gūlās metāla �ķīvī�i cits pār citu, viens pīpis �ā, otrs tā, vēderains kubuls pa�ā virsū � darīts.

�Klāvuk, Iudzu icncnit vietu.,*� viņa aicināja, liedama piena straumi kubulā.

Paraustījās vāveres zods, pakausis iesvērās plecos, sa�grīļojās stāvs, it kā celties � nekā. Toties jautājums nokrita kā no plaukta:

�Hm, tu pasaki man, cik ir 29k 19?�

Pavēros vērīgāk vīrietī: tak laikam cilvēkam kādi svarīgi aprēķini?

Bet Mulces smiekli un draudzīgā 'dūrīte uz Klāva pleca izsita mani no sliedēm.

�Vai tu celsies, sviķa celms! Man vēl jāskrien pēc drauga,� un laukā viņa bija.

Klāvs sāka ducināt separātoru. Nekas, �is troksnis varēja atgādināt vaboles dūk�anu, zilmelnās mēslu vabolītes. Pro�tams, ne jau nu vienas. Tā varēja dūkt īsti pamatīgs vaboļu koris. Bet kur tādu ņemt, kad, kā Jaunsudrabiņ� zināja rakstīt, �īs miermīlīgās radībiņas pie mums kļūstot retums. Vai tas varētu būt? Tak mēslu vēl gana. Man iepatikās pa�vērot, kas Spokos sakāms vaboļu jautājumā. Cēlos un gāju.

Vakars rāms. Gaiss kā uzsildīts, kā mēdz teikt. Tie�i, kāds vaboļu izlido�anai vēlams. Pagrozījos �ā, pagrozījos otrādi, tomēr neviena vabole manu pieri sev par mērķi ne- izraudzījās vis. Pagājos aiz klēts. Tur �ķita ganu ceļ� esam. Tā gan. Tomēr tas nekā nelīdzēja, jo mani pētī�anas nolūki ņēma necerētu galu. Biju paspējis noiet da�us desmitus soļu uz birztaliņas pusi', kad izdzirdu strauju dipoņu. Kāds auļoja. Un taisni �urp.

Iepletās manas acis kā brīnumu alkstot. Kalniņā uz�āvās salns zirgs. Te jau tas klāt un garām man. Bet . . . bet vai tie�ām tam mugurā Mulce?

Mulce gan. Redzu, sētvidū viņa no�ļūc zemē. Vien rokas vēl turas krēpēs. Glau� sainim kaklu. Tik mīļi, tik izskatīgi, prieks vērot. Un sainis viņas draugs.

Neko darīt, �obrīd es piedevu Mulcei ādas bikses un mo- tocikletu lai. Jo, ja jau viņa �ādas lietas sauca par savām, tad arī zināja, kādēļ to dara. Tie�ām gan, ne jau katrs meitietis, iekāpis biksēs, var tikt par saimnieku, kaut arī tikai Spokos Un pietiek. Varbūt.

Tomēr, tiekot uzkalniņā, manas smadzenes atkal �ķērsoja doma, klusa un tum�a kā vakarlēpis, � kādēļ Spoki?

Vārds mani kaitināja. Un tad vēl Mulces jautājums: jums nebūs bail? Ej nu sazini, vai tā visa nav sievi�ķīga gud�rība � piedot pikantu piegar�u citādi ikdieni�ķām lietām. Nē, es nemaz nebrīnītos, ja mans minējums izrādītos pareizs. Bet, kas zina, �ī Mulce varēja būt ari atvaraina. Dro�i vien.

Biju nonācis līdz birzij, klusai un krēslainai �obrīd. Te�pat viņiem bija tas pūķa miteklis. Aplokā redzēju guļam un gremojam da�as brūnaļas. Tad redz, kā iekārtoju�ies: bez gana un augu vasaru laukā. 5:0, tas ir Mulces plāns. Atkal jau Mulce. It kā cita vairs nebūtu, ko domāt.

Cauri birztalai bija saskatāma nolēzena pļava. Arī upei tur vajadzēja būt, jo kāpa līklo�u migla. Vai man neaiziet turp? Izpeldētos melnā atvariņā. Bet nezinu, varbūt lai pa�liek. Dro�i vien, mana pelde nav paredzēta �o māju dienas�kārtībā. Griezos atpakaļ.

Un tas bija labi darīts. Klētsgalā satiku Mulci. Nākusi meklēt mani. Vakariņas galdā.

Patiesībā arī man tās bija rūpēju�as. Ne tik daudz izsal�kuma dēļ, kā prieka labā, pabūt kopā ar �o savādi mulsino�o un tomēr saisto�o saimi.

Pie galda sēdēja Klāvs ar puisēnu klēpī. Rūpība, kādā vīrie�a neveiklās rokas sagatavoja mazajam kumosus, �ķita man skurbino�a. Tik pilnīgi tēvs ar dēlu bija iegrimu�i sevī, it kā saplūdu�i vienā būtnē, kas runāja uz mani bez vār�diem: kur nu paliek tie jūsu lielie un mazie darbi? Redzi, darbs var būt vienīgi mīlams vai nemīlams. Esi tu putns, tu mīli tāles, tu pazūdi vējam līdzi. Esi tu koks, tu mīli zemi, tūksto� saknēm tu iekļaujies tajā. Esi tu . . .

Pienāca vecāmāte. Sērīgais skats, ar kādu viņa nolūkojās Klāvā, man ne visai patika.

�Dod nu mazo man, es pabaro�u. Neba tas vīrie�a darbs,� viņa izstiepa kalsnās rokas.

Klāvs sabozās.

�Liecies nu mierā!�

�Jūs redzat, kādi mums divi greizsirdīgi mīlētāji,� teica Mulces �iglā acs.

Tas bija tie�ām tiesa.

Draiski Mulce apsita roku mātes pleciem un novilka vecīti sev līdzās uz sola.

�Liela tev vajadzība! Lai atpū�as tav klēpis arī. Grēks vis nebūs.�

Vecīte vainīgi nolieca galvu un sāka drupināt maizi.

Bijām ēdu�i klusēdami jau krietnu brīdi. Tī�ām es ne- bildu ne vārda. Gaidīju arī �eit dzirdēt sen parastos (ak, neizbēgamā liksta!): kas jūs? ko strādājat? cik pelnāt? no kurienes uz kurieni ved jūsu ceļ�? Lūkoju minēt, kur� no �iem ļautiņiem pirmais pacels savas acis no �ķīvja un paska�tīsies uz mani. Klāvs tas nevarētu būt. Lai gan mēs sēdējām viens otram pretī, tomēr mu�ai, kas pastaigājās pa bērna roķeli, viņ� piegrieza vairāk vērības nekā man.

�Ciemiņam būs jāpārguļ uz klētsaug�as. Citādi neiznāk,� bilda vecāmāte.

�Jā, būtu jūs atnācis gadu ātrāk, tad mums bija ierīkotas divas istabas tie�i tūristiem,� tā Mulce.

�Nū?�

Tas man paspruka līdz ar smīnu, par ko izpelnījos pelēko acu zib�ņu izbrīnu. Neko darīt, nācās paskaidrot, ka smējies esmu vienīgi sev. Un kā lai nesmietos, kad taisni �odien, kur biju domājis: nekā tu nevari nokavēt, izrādās, veselu gadu par vēlu. Tāpat mans padoms � ierīkot .�eit tūristu mītni, pagalam lieks, kā jau lielākais vairums labi domāto padomu.

Mulce pasmējās. Citiem pat smieties nepatika.

Ak, tad �itā, tūristu mītne viņiem bijusi. Kādēļ izbijusi? Maz apmeklētāju? Ta�u vieta nav nekāda nomaļā.

Klāva kuplo uzacu loki pieres vidū gandrīz saskārās, cik dziļa grumba tur iegula.

Bet atbildēja Mulce.

�Vieta laba. Tūristu bija diezgan. Pasākums plauka, kā mēdz sacīt. Līdz vienā jaukā dienā iegriezās tāds, nu, kā to lai saka � pavisam brīni�ķīgs tūrists. Tas sajauca mūsu rēķinus. Viņam laikam bija līdzi sava īpa�a tūrisma pote. Jo, kad �is kungs pēc nedēļas pazuda, bija pazudis arī viens mūsu ģimenes loceklis. Tad apsvērām, ja �itā ies uz priek�u, �etru gadu laikā mūsu māja paliks . . .�

�Hm, nu labi,� Klāvs bija pēk�ņi pasitis galvu aug�up, �tu pasaki man, kur dzīvoja grāfs Sērumiķelis?�

Mēs palikām kā uz �mutes sisti�.

Un tas nemaz nebija tik ļauni. Jo pasaulē daudz ir noti�kumu un lietu, ko neder pieminēt ne ar asarām, ne smiek�liem. Tā es sapratu jautājuma jēgu.

Pēc tam, tu brīnums, cik labi varēja sēdēt arī �ādi un klausīties, kā laukā sisina sienā�i.

Pirmā attapās vecāmāte. Ļautiņi, bērns liekams gultā. Paskat vien, snīpītis galdā duras.

Aiū man bija laiks celties, lai nekavētu miegu pārējiem.

Ar segu un spilvenu padusē Mulce nāca man ierādīt vietu. Un te nekā nespēja grozīt mans �gan jau� un �paldies�. Mulce tik pameta ar roku. Pie viņas tūksto� soļiem trīs soļi mazāk vai vairāk nekā nenozīmējot. Ka tas tie�ām tā, turpat uz vietas viņa apliecināja, uz�aujoties īstā kaķa �irgtumā pa redelīti uz klētsaug�as.

Kad pēc brī�a arī es uzrausos tur, Mulce sēdēja lūkā, sakrustojusi rokas pār uzrautiem ceļiem. Zirnekļpelēko acu skats bija lēns un domīgs. Ne īsi apcirptie mati, ne dun- griņ�, nekas nespēja �obrīd aizsegt viņā sievieti. Sievieti, varbūt tuvu jau trīsdesmitam. Toties mazā mute bija ko�a un spītīga kā trīspadsmitgadīgai. Pretruna? Varbūt. Bet vai gan viss �is radījums nebija viena mīklaina pretruna? Hē, man būtu prieks redzēt, ko saka viņ�, kad tam veltī tādu nelielu glaimiņu, piemēram:

�Kāds prāts jums aprakt sevi �ajos Spokos?�

Krusta zirneklis pazibsnīja zem melnajām skropstām.

�Diez, kojās vēl nesadzejosiet? Aprakt? Tad drīzāk aprakt mani var tas �muciklis�, kā māte saka. Un pa kādiem rat- lau�u neceļiem da�kārt neiznāk kulties.�

�Kas jūs neceļos triec?�

�Pienākums.�

Mēs iesmējāmies abi.

�Cilvēka bērns,� es nenocietos, �galu galā, kas jūs esat?�

161

�Vietējā rajona piena pārraudze,� viņa teica lieti�ķi. �Manā ziņā ap trīsdesmit saimniecību. Darba pietiek.�

6 � 270

Ko man bija darīt? Atlika izteikt savu izbrīnu, ka viņa spēj visu to paveikt. Un vēl kā? Bez vienas nopūtas.

Nu, neesot nemaz tik traki. Nopūsties palīdzot māte. Tīru�mus saarot un apsējot brālis, vien jāpaskubinot. Un pārējo abas ar kalponi smiedamās.

Kalponi? Nūjā, esot viņiem arī meita. �odien kaimiņiem tāda novēlota siena talka, bijis jāpalai� tur.

�Tomēr, tomēr, savāds radījums jūs esat,� es apliecināju vēl reizi.

�Kā jau Spokos.�

Tas skanēja mazliet paasi.

Alt jā, gandrīz būtu aizmirsis pa�u galveno:

�Kādēļ Spoki?�

Sadrūma Mulces liegi rudais vaigs. Viņa skatījās projām. Pāri krēslainai sētai, pelēkai papuvei pāri, un pāri me��ābelei, kas �obrīd likās samtaini melna. Tad viņa iesāka klusi, kā vīlusies:

�Es jau domāju, vai nu jūs vienīgais paliksiet nevaicājis. Brīnums tas būtu nepiedzīvots. Labi, arī jūs dzirdēsiet atbildi. Tikai nesakiet manu vainu, ja tur nebūs nekā pasakaina. Pasakas visas jau izstāstītas. Jums atlikusi īstenība.

Spoki � jā, cēlonis �im vārdam laikam gan bū�ot meklē�jams viņos pa�os, � viņu dabā un dzīvē. Kad atnāku�i �urp � neesot �ejienie�i � sāku�i dzīvot un strādāt, kai�miņiem, dro�i vien, dīvaini licies, ka zirgu iejūdz un izjūdz Mulce, tirgū un pat pagasta klau�ās brauc Mulce, mājas būvei namdarus līgst Mulce. Bet ko gan citu atlicis darīt, kas Klāvs � tāds apiņstīga vaiņ� jau no bērna kājām � kur iet, tur aizsapņojas, vienalga, guļ, vai nomodā. Tad arī kādai asākai mēlei nez kur pasprucis teiciens: �Ko tie spoki! Vai tur kāds saimnieks? Lindraki spokojas tīrumā.� Un lieta bijusi nodarīta. Naglai tie�i uz galvas.�

Vingrāk izslējās Mulces stiegrainais augums, it kā viņa, pati būtu �ī nagla, kas tomēr nelīdīs, kur to dzen. Viņa turpināja:

�To es padzirdēju īsi pirms tam, kad mājas mums rakstīja uz vārda. Prasa arī mūsmājām vārdu � man bija brāļa pilnvara, � Spoki, es saku. �ie samirk�ķina acis. Netic. Nerakstī�ot. Es � kā krams. Zināms, sava tiesa spītības bija tur klāt. Sava tiesa pārsteidzības. Kā tagad saprotu, varēja arī citādi. Bet toreiz likās, nevar. Likās, vajag parādīt, ka vārds vien vēl nekā nenozīmē un nepierāda. Mēs tomēr dzī�vosim. Dzīvosim, kad arī pati daba izspēlējusi joku, ierakstot manā ailē sieviete, kam patiesībā vajadzēja būt iepretī Klāva vārdam. Nu, neko darīt, mīļie kaimiņi, mēs tomēr drusku paspēkosimies. Laiks rādīs, kas Spokos notiek, spoku vai Mulces darbi. Un sākās cīņa. Ne dienām, bet gadiem. Cik plānu manā galvā dzima un cik nenācās aprakt! Kļūdas, sekmes, zaudējumi, visādi gadās, kā jau dzīvē.

Kad pa�ai pietrūka padoma, nolēmu iet uz lauksaimnie�cības skolu. Bet kas mani pa to laiku atvietos mājā? Vai zināt, ko es izdarīju? Ņēmu un apprecināju savu brāli.�

�Prātīgs solis,� es pasmējos.

Nopietna savilkās Mulces mazā mute.

�Nesmejieties vis,� viņa teica. �Pavisam neprātīgs solis. Lielākā aplamība, kādu jebkad esmu izdarījusi. Es nedomāju teikt, ka mana brāļa sieva būtu bijusi slikts cilvēks. Ne�maz Tikai nevaldāma viņa bija, kā jauns un neiebraukts zirgs, � lauks vai grāvis, visam �ķērsām pāri. Kur manam Klāvam izturēt līdzi?

Pārbraucu reiz no skolas, no vasaras praktiskiem dar�biem, skatos un brīnos: Spokos ierīkota apmēram tāda kā viesnīca. Spodra un vēlīga klāj mana svaine viesiem pus�dienas galdu. Māte, palikusi viena, ar lopiem galējas pavi�sam nost. Klāvs esot aizgājis me�ā pēc grābekļu kātiem. Bet siens dēd vālos nesagrābts, un dārzā aug nātres riņķī griez�damās. Vārdu sakot, viss kājām gaisā.

Tas nu nepavisam neietilpa manos plānos. Parunāju ar svaini prātīgu vārdu. Saprotu, arī viņai bija sava taisnība: esot dzīvība tagad mājā, nākot nauda, varot pieņemt kalponi, ja jau pa�i vien netiekot galā. Protams, to varēja. Tikai vienu viņai nepatika saprast, ka Klāvam �āds tirgus neder, nav viņa dabā

Ko iesākt? Es, lūgta, nelūgta, tomēr gribēju viņus abus saturēt vēl kopā un tādēļ noņēmos ne�ķirties no Spokiem.

To pa�u rudeni beidzās man praktiskie darbi. Atnācu mājās. Un sapratāmies abi ar Klāvu atkal kā cimds ar roku.

Bet tas vairs nebija labi. Jo to redzēja kāds tre�ais, kam arī savs vārds sakāms. Skaļ� un stiprs vārds.

Labi, es nodomāju, ja nu �eit dzīvodama es esmu tas mū��īgais piedauzības akmens, tad ardievu. Tomēr, kā izrādījās, arī mana aizie�ana nespēja viņus tuvināt. Kas tālāk notika, jūs jau dzirdējāt. Pa to starpu es biju no Spoku Mulces uzstrā�dājusies par Piena Mulci. Tas man patika. Bet kad nu brālis atkal bija palicis viens, es nevarēju ļaut mūsu Spokiem nogrimt tie�ām spoku kārtā. Gudroju, prātoju � nopirku ma�īnu un nolēmu reizē būt ir Piena, ir Spoku Mulce. Iegu�vums, vai nē?�

Jautri, balti zib�ņi �ķilās viņas acu pelēkumā, kad tā lūkojās manī, it kā apstiprinājumu gaidot.

�Elles pulveris!� es pagrozīju galvu, jo neatradu nekā piemērotāka, ko teikt.

Tas bija Mulces gaumē. Viņa strauji sapurināja galvu un tīksmīgi nogrudzinājās kā kumeļ�, kad tam noglāsta kaklu.

�Zināt, ko es jums tagad teik�u?�

Es tie�ām nezināju, ko vēl gaidīt?

�Arlabunakt!� un viņa pārmeta kājas pār lūkas malu.

Paliec, pastāsti vēl ko! man gribējās tiepties kā gra�īgam bērnam. Ta�u savādā biklumā es klusēju. Es ļāvu iet savu ceļu �ai gludajai galvai, �ai gai�ai spītniecei, ko gaida trīs�desmit sētās un Spokos jo vairāk.

Savādi, man pat nebija prieka likties Mulces saklātajās cisās. Tirdīja tāda maza pārdomā. Jā, taisnību sakot, tāds jaunsaimniecības nosaukums ir viens stipri ciets rieksts. Vai man labāk nebūs jāinteresējas par ko citu?

1935.

Pusziemas bija vaidēts pēc sniega. Un pēk�ņi � lūdzu! Jā, kad nu pa�ā svētku nedēļā sasniga tik bagātīgi, ka pārgalvīgāks braucējs varēja ne tikai izvizināties uz nebēdu, bet kupenās un aizputinātajos grāvjos izvāļāties ar visu zirgu piena balts, Doņos par to paldies neviens vairs neteica. Kas lai teiktu, kad gandrīz reizē ar sniegu bija saņemta Jāņa vēstule. Ai, vēstule! Bet � lai nu svētkos mājās �o vis ne�gaidot. Maz prieka būtu kupenu d�ungļos kvernēt, aizkrāsnē �urnēt un tabaku svērt. �oreiz ciemiņus gaidī�ot viņ�. Esot Ancei pēdējais leiks apskatīt lielo Rīgu, kur pat telītes par lellītēm pārvēr�ot, ne nu vēl cilvēka bērnu.

�Kur jocīgi viņ� raksta. Kā jau īstens pilsētnieks,� skaļi mierināja Doņu māte savu sirdi, noskumu�u veltīgās atkal�redzē�anās cerībās.

Vēstuli lasīja tēvs, kamēr Ance stāvēja pie loga un tina ap pirkstiem matpīņu galus. Doņu Ance, ne sevi�ķi daiļa, bet tik apskau�ami samērīgu stāvu un divām smagām, dzin- targai�ām matpīnēm, kas savā laikā bija iecēlu�as viņu skolu izrīkojumos gan mirdzo�a eņģeļa, gan vilino�as nāras un reiz pat laimes mātes kārtā. Varbūt sava tiesa vainas būs arī �īm nevainīgajām sapņu būtnēm, ka mei�a vēl tagad, kur skola jau otro gadu aiz muguras, joprojām staigāja dzīvē viegli nolaistiem plakstiem un biklu soli, it kā no viena

sapņa vēl īsti neatraisījusies, jau otram uzsmaidītu. Tomēr tie bija tikai nomoda sapņi, ne miegainība. Veselīga un darbā augusi, viņa nespēja izsapņot savu jaunavīgo spēku sapņos vien, tādēļ sve�a bija Ancei diena, par kuru mēdz sacīt: �o�dien ne smilga nav pārlauzta.

Un tomēr Doņu tēvam ar māti bija sava rūpe: nav Ancei tās valodas, nav tās mākas ļaudīs patērzēt un iznesties, kāda piemīt Jānim. Cik vēl sen, kad viņu lāgā nevarēja aizsūtīt pat līdz kaimiņiem, kaut pēc sietiņa vai cita mazumiņa. Tūlīt jau īd: sietiņ� . . . tāda nieka pēc . . . man tīri . . . Ļautiņi, viņai kauns! It kā varētu prasīt zirgu, kad vajadzīgs sietiņ�.

Beidzis lasīt, tēvs pacēla acis. �Nu, meitēn, vai gribas Rīgu redzēt?�

Ance tvīkst un klusē. Ir gribas, ir negribas. Kā prieks, kā bailes. Ta�u nevar tik drīz iz�ķirties, ko vieglāk pateikt � jā vai nē.

�Tad lai jel izciemojas arī vienreiz pie Rīgas brālī�a. Ta�gad pats vaļas laiks. Un ir jau mums diezgan klausījusi,� meitai palīgos steidzās māte, paredzēdama, ka tā arī �oreiz varētu pateikt savu iemīļoto �nezinu�.

Tomēr vieglāk vēl par jā un nē, vieglāk pat par nezinu bija lūpas nemaz neatvērt, tādēļ Ance mīlīgi klusēja.

Tēvam saraucās uzacis. Viņ� gan nedomāja liegt meitai �o braucienu, ta�u nevarēja nociesties neiebildis:

�Nu, skuķi, ja tu tik bībiski Rīgā stāvēsi, pirmais �īds tevi iebāzīs maisā un aizvedīs uz Vāczemi pupas malt.�

�Atkal tu, tēvs, ar saviem jokiem. Tak tur jau būs Jānis klāt. Un gan pēcāk redzēsi, pārbrauks meitēns mājā, būs arī viņai mute brīnumu pilna, ka mums ne aizklausīties,� tā māte.

�Pilna, var jau būt. Bet kad tie ārā birs? Vai ap to laiku cirvja kāts arīdzan neplauks?� bāzdams vēstuli aploksnē, lab�sirdīgi atsmēja tēvs.

Kā spēji vaļā palaists zars, Ances rokas cirtās ap tēva kaklu, cie�i, arvien cie�āk. �Tētucīt� mīļo tētucīt��

Saudzīgi, lēni cēlās un atkal slīga lejup, tad atkal cēlās Doņu tēva cietā roka pār Ances matpīnēm. Ko darīsi, savs bērns bija un palika mīļ�, lai nu viņ� kāds. Patiesi gan, tur

Doņu tēvs nekā nevar grozīt. Lai māca pati dzīve, pati pa�saule.

�Nu, tad jau brauc arī,� tik nenoteikti izskanēja �ie vārdi, it kā pats vēlētājs lāgā nezinātu, bēdāties vai priecāties par savu lēmumu.

Un Ance brauca. Labāk sakot, kā �autin aiz�āva. Alt dieniņ, �o vieglumu ar autobusu! Tēvs vienā galā iesēdināja, Jānis otrā sagaidīja un tad tik vairs atlika darba, ka nelais�ties vaļā no Jāņa elkoņa. Nu, nav ko bēdāt, to Ance godam veiks! Tik cie�i viņa piekļāvās Jānim, domāt, ne māsu, drīzāk līgavu viņ� uz svētkiem sagaidījis. Lai, tāda doma varēja Jānim glaimot. Ances nepūderētais svaigums un satrauktais biklums piedeva pa�ai un visai viņas gaitai zināmu cēlumu, par kuru gan Jānis nenocietās nepiezīmējis: �Tu jau soļo tīri kā olu uz galvas nestu.�

�Kas te to acu . . . acu . . . man visa mugura slapja,� Ance tikko dabūja pār lūpām un izslējās jo staltāk.

Tas Jāni ielīksmoja, tikko nesasmīdināja. Viņ� nerimās tērzēt un �alot par �svēto nevainību� un �reto eksemplāru�. Nerimās, līdz pat savam dzīvoklim, augstā, pelēkā mūra mājā. Tur Ance tika daudzmaz pie elpas. Bet savu biklumu viņa nevarēja nokratīt arī �eit. Ir istabiņa pie sve�iem ļau�dīm, ir Jānis pats karsēja viņas prātus kā sārts. It kā vai�roties, it kā slēpjoties no uzmācīgā sve�uma, Ances piere piekļāvās loga stiklam. Skati aizmaldījās pāri apsnigu�o jumtu un dūmeņu drūzmai, kas ziemas dienas nokrēslī jau saplūda viengabalainā palsā segā ar �ur tur mirguļojo�ām ugunīm. Zvaig�ņu sega, zemei zvaig�ņu sega .. . Pēk�ņi viņas skatus saista kas neredzēts. Tāltālu � tur pamirdz un dziest, pamirdz un atkal dziest. Bākas uguns . . . kāds, liekas, viņai saka. Un runā un skaidro par miglām, par kuģiem un jūr�niekiem. Vai tā bija Jāņa balss? Vieglā mēnessērdzīgā li�dojumā Ance slīd pāri zemes zvaig�ņu segai, turp, uz tālo liesmu, kas reizē vilina un baida, un sirdij liek notrīsēt nezināmās gaidās. Varbūt dzīves gaidās . . .

Doņiem radu nekādu Rīgā nebija, tādēļ labdienas nevaja�dzēja nevienam nest, un tāpat līdzatvestos pīrāgus Jānis varēja tiesāt viens. Juku jukām nogar�odams savestos gardumus, viņ� izvaicāja �urpu turpu par māju, mājniekiem un, saņēmis par atbildi savu pusduci jā un tikpat daudz nē, viņ� sāka smieties pilnā kaklā.

�Bravo, Ancīt, bravo! Ideāla vārdu ekonomija. Rekords. Bet pagaidi vien. Parādīsim tev septiņus Rīgas brīnumus, un, lai tad es ne Jānis saucos, ja ari pēc tam tu nesāksi runāt.�

Viņ� sniedzās pēc laikraksta un pārskrēja ar acīm sarīko�jumu sludinājumus. Kā zirgi parādē pār visu lapaspusi di�ojās kino repertuāra sludinājumi. �Viesuļa virpulī�, �Ar nāvi krustceļos�, �Spoku kuģa noslēpums� � jaunākais grā�vējs. �Pag1 , �is pats būs labs. Ņem mēteli,� Jānis rīkoja pie�celdamies. �Sāksim tevi slīpēt.�

Nu bija brīnumiem atklāties.

Pēc dienām trim Ance bija sēdējusi vairākos kinoteātros, dzērusi kafiju kafejnīcas �īberu burzmā, �ausminājusies cirkū par boksa cīņām un pēc visa tā � sāka garlaikoties. Un kā gan nē, kad visur tā sastapa un redzēja tikai nebeidzamu, neizbēgamu, ņirbīgu mud�ekli, kas kaisīja pār viņu pelēkus gurduma pelnus. Sevi�ķi to nomāca vai arī �ķita pliekanas kinoainas. �audīgu, saraustītu kustību straujums, mijoties juku jukām ar sadrumstalotā teksta rindām, pārdabīgi lie�lām aktieru galvām, nejauki izbolītām acīm, tad pēk�ņām gaismas svītrām, kas brī�am pār�ķēla visu ainu kā zibens � reizi no reizes lika aizvērt Ancei acis. Velti viņa lūkoja sevi piespiest, lai atrastu �ajā ņirbo�ajā kņadā kādu jaukumu. Velti nogurdināja sevi ar pārmetumiem: lūk, visiem patīk, visi smej! Ko tu kā durna viebies? Noslīpēties tev vajag, noslīpēties, kā Jānis teica.

Nē, tik negantu jucekli viņa pat sapņos nebija skatījusi. Nekāds brīnums, ka sē�ot tā, aizvērtām acīm, viņas domas atgriezās Doņos, kur viss bija pazīstams, saprotams, mīļ�. Tur varēja dzīvot un sapņot tur varēja.

Bet Jānis iepleta acis, kad māsa ierunājās par mājā brauk�anu. �Meitēn, kur tev prāts? Tu vēl, kā saka, lāgā ne degunu neesi apsildījusi un gribi jau ardievas teikt. Kur vēl paliek koncerti, opera, teātri! Pag", �ovakar operā �Vaidelote�. Tā tev būs pa zobam.�

Ance juta spārnus augam, acis iezibējās.

�Vai nu bū�u trāpījis naglai uz galvas?� starpbrīdī pēc pirmā cēliena Jānis vaļīgi apjautājās.

Ne vaibstiņ� nepakustējās Ances sejā, it kā nemaz nebūtu dzirdējusi jautājumu. Un tur nekā daudz nevarēja grozīt pat abi Jāņa draugi, ko gadījās operā satikt. Jānim kļuva draugu priek�ā pat mazliet neveikli. Pus pa jokam, pus nopietni viņ� solīja savu māsiņu par sievu tam, kur� izlīgos viņu no klu�suma joslas. Nē, tāda bikla un tomēr nelau�ama noslēgtība likās jaunekļiem pietieko�i amizanta. Un mei�a vairāk kā glīta, lai ierosinātu kopīgu gājienu uz kādu deju lokālu. Svētku laiks � kur cilvēks pēc izrādes liksies?

�Ar mūziku un vīnu modina mūsdienu Ērk�ķrozītes,� vis�gudri smējās viens Jāņa draugs.

Ance paskatījās brālī valgām un mirdzo�ām acīm.

�Es gribu mājā.�

Ja arī līdz �im Jānim tik vien bija tuvības ar māsu, cik tā noderēja vieglam smieklam, un viņa skati bija ietvēru�i vienīgi tās ārējo būtni, tad sve�ādais mirdzums viņas acīs lika tam nesapratnē �obrīd novērsties un gandrīz pret pa�a gribu nomurmināt draugiem kaut ko par māsas pēk�ņu neveselību. Bū�ot vien jāpavada līdz mājām.

Draugi negribēja to dzirdēt. Kādas aplamības! �o vainu viņi pazīstot gan. Haha, tā slēpjoties garajās matpīnēs un vārds tai: vecmāmuļu kautrībiņa! Pavisam vecmodīga kaite. To Rīgā vienā naktī tagad izārstējot. Ar tagadnības se�rumu � �urburumu.

Draugu vieglā nebēdnība pielipa arī Jānim. Ko, varbūt tie�ām nelaist Anci uz mājām. Ko �ī tur darīs viena? Snau�duļos. Kā labinot, kā pierunājot, viņ� jau satvēra to zem rokas.

Ta�u Ances noliektā galva un uzkrīto�i ezīgā izturē�anās atkal sacēla kājās brāļa vienaldzību, varbūt pat zināmu nicinājuma izjūtu. Kā atvainodamies pret draugiem, viņ� lūkoja smaidīt.

�Nekas nebūs vis. Viņa vēl darbojas vecum vecais Vaide- lotes raugs. Aizvadīsim mājup, lai izrūgst.�

Draugiem vēl bija padomā maza viltībiņa: iesēdīsies tak�sometrā, gan tas aizraus, kurp nākas.

�Hallo, ma�īnu!� Ko? Pat braukt vina atteicas? * >

Kādi salti kumēdiņi! Jaunie�iem jauni smiekli. Jauki, uz savām rokām tie viņu iecels ma�īnā.

Spalgs iekliedziens lika atkrist nelūgtajām rokām no

Ances vidukļa.

>

�Tie�ām, atliek piedāvāt vienīgi gultu.�

Neslēptu ironiju Ance sadzirdēja �ajos vārdos.

Pie ielas durvīm, nododot dzīvokļa atslēgu, Jānis vēl pieko�dināja, noskaitīt astoņas pustrepes un tad � pirmās durvis pa labi. Jā, to jau Ance bija iegaumējusi.

Naktssargs noslēdza durvis. Triju draugu soļi un smiekli aizlīgoja pāri ielai. Uz mirkli Ance it kā sastinga telpas melnumā. Laimīga un vieglā skurbumā. Kā zilmelna spārīte, kas tikko izbēgusi drausmīgas zivs rīklei. Tad iesmējās ne�dzirdami. Pati sevī. It kā spārni pletās. Mirdzas dziesma . . . Nē, ne dzelmē aicina . . . Ance salīgojās un vieglā mulsā pacēla rokas. Lidojo�i soļi nesa aug�up. Vienmēr augstāk, ti�kai augstāk . . . �tur, kur stars ar staru liesmās vienojas . . . gars ar garu jūtās . . .� Bez elpas viņa sagura pār kāpņu margām. Sirds sita reibino�i, dobji. Zelta putekļi sijājās tumsā. Satvert savu sirdi, satvert un pacelt zeltputekļu dejā! . . . Kaut kas sāpīgi iespiedās Ancei plaukstā. Atslēga! �Dieviņ! Cik nu bija? Trim, �etriem vai visiem pieciem stā�viem cauri? Atslēdziņ, saki nu tu!�

Un atslēga atbildēja. Nu, protams, vai tad tā nebija? Viņa slēgs tikai savas durvis � pirmās pa labi. Atkal klusi smiekli un Ance taustījās pēc durvīm. Ak, cik ļoti gribējās mazliet draiskai, mazliet dro�ai būt. Kas lai nu kāptu atpa�kaļ lejā un atkal taustītos aug�up? Atslēga ieslīdēja viegli, tik tā kā lāgā griezties negribēja. Tad roka paspieda cie�āk, un tā padevās.

Tikpat klusi atkal durvis noslēgusi, ar nedzirdamu soli, lai netraucētu citus dzīvokļa iemītniekus, meitene pa tumsu tuvojās Jāņa istabiņai. Nelaipni, mazliet pat asi ieklink�ķējās durvju rokturis. Aprāvās klusi zvano�ā Mirdzas dziesma. A�i norāvusi mēteli un ar kreiso roku ņemdama cepurīti, ar labo Ance sniedzās pēc elektriskās podziņas. Uzgrūdās krēslam. Skarbs, naidīgs tark�ķis. Vēl Ance nepaguva aptvert, kur �ajā vietā krēsls gadījies, bet podziņa no sienas pazudusi, kad miegaina vīrie�a balss kūtri ieurk�ķējās:

�Kas tur?�

Tirpas pārskrēja Ancei pār visu augumu.

�Dūdin, tu?�

Kā saltā, baltā kupenā iebruku�i, Ance tikko neiekliedzās. A�i pārskrēja pāri pierei plauksta. Nē, atmosties nevarēja.

�Kas ir? Ko tu nerunā?�

Vēl mirklis, tad iedegās uguns. Pēk�ņā gaisma dzēla acīs. Meta meiteni jo lielākā mulsā. Sīkas trīsas ņirbēja pakrūtē.

Sve�a istaba. Sve�a gulta. Sve�s vīrietis izslējies sēdus. Sarkana lāsmo tuklā seja pret krekla baltumu. Zelta zobi deg pavērtās mutes tumsā. Kā deg.

�Stāvi!�

Rupj� gārdziens izspraucas caur zobiem. Tukla roka virs naktsgaldiņa . . . gā�as glāze . . . ūdens līst. Ance sper soli. Par vēlu � stikla �ķindoņa . . . drumslas uz grīdas.

Vīrs saslienas draudo�āk. Varbūt viņ� domā . . . Nē, viņ� attopas. Velk segu sev pāri. Un melnas raga brilles . . . haha, paliek karājamies uz vienas auss. Sega �ļūc atpakaļ.

Skats vēr�as smieklīgs. Nē, bet kāpēc �im vīram uz pieres sviedru lāses kā rupjas krelles? Ance sāk apjaust. Ko, vai patiesi �o cilvēku būtu sabiedējusi viņa? Viņa, kas pati pār�biju�ies, ka ne iepīkstēties vairs jaudas.

Varbūt atvainoties? Jā, ja vien arī tas neliktos smieklīgi. Bet klusēt nevar ne tik. Viņa pārliek mēteli un cepurīti uz otras rokas. Nu � nu tak jāsaka kāds vārds:

�Es nezinu . . . pavisam muļķīgi. Kur gan es esmu?�

�Ak, muļķīgi gan?� vīrietis atgūstas. �Hahaha! Misējies cālītim, ko? Redzams, jauniņa vēl. Varbūt pirmā reizīte, ko?�

�Pirmā, jā . . . mans brālis . . . mēs abi ar brāli,� Ance sarkst un kāpjas atpakaļ.

�Stāvi! Nedomā izsprukt!�

Divos lēcienos vīrietis ir pie durvīm un aizslēdz tās.

Ieraugot puskailo stāvu, Ance uzgrie� tam muguru un mēģina patverties pie loga. Un ko viņa ierauga? Pāri pla�ajam tumsas klajumam, tāltāli iemirdzas un dziest un atkal iemirdzas spo�a zvaigzne.

�Bākas uguns!� viņa skaļi uzgavilē. Nu var dro�i apgriez�ties. �Bet. . . bet kur mūsu istaba?�

Vīrietis bija uzvilcis rītasvārkus un tuvojās Ancei.

�Nemuļķojies.�

Nekautrīgi viņ� saspieda Ances roku virs elkoņa. �Redzi, tepat man tālrunis. Es tūlīt zvanī�u uz iecirkni. Gan atnāks kāds, kam tu varēsi izstāstīt savus kumēdiņus par pazudu�o istabu. Bet es, saproti, varu arī nezvanīt. Tas ir, ja tu iz�stāstīsi man visu patiesību un no sirds gribi laboties. Tik izskatīgs augumiņ�, saproti pati, tu gan vari savu maizi go�dīgāk . . . Durvju roktura klinkstiens nocirta viņa vārdus. Zeltzobainā mute pavērās pret durvīm. Bet gaļīgie pirksti �ņaudzās ap Ances roku jo cie�āk.

�Tur . . . tur . . . tev vesela banda?!�

Viņa acis grasījās ielēkt Ancei tie�i sejā.

Ance jau bija aptvērusi savu kļūmīgo pārskatī�anos. Un līdz ar to smieklīgas �ķita spēcīgā vīrie�a veltās bailes. Bet sāpīgi kaitināja viņa pirksti.

�Laidiet man iet!� Ance nesaprata, kur viņai cēlusies dū�a tik dro�iem vārdiem.

Viņas roka bija brīva, bet kājas nekustējās.

�Kārli, laid tak mani iek�ā, Kārli!� aiz durvīm pavēlēja skarbs sauciens. Rokturis klinkstēja, ņirkstēja, gatavs ik brīdi nolūzt.

�Paldies . . . tas ir, lūdzu . . . lūdzu!� vīrietis teciņus metās atvērt durvis.

Istabā iesprāga drukna melnmate, garā, zilā nakts�kreklā.

Viņas melnās, ārkārtīgi izspiedu�ās acis ļauni urbās Ancē, urbās vīrietī.

�Kas tad te par masku balli?�

�Prasa, kas par balli! Saņem rokas un pasaki paldies, ka mani atrod vēl dzīvu!�

�Nemurgo! Kaunies vēl tā runāt!�

�Kau . . . kaunēties? Par ko?�

�Vai man tas jāsaka? Ko es zinu, kādu sazvērestību tu gribi te rīkot. Pieķerts nu esi.�

�Pieķerts? Kas pieķerts? Ko tu, sieva, muldi?�

�Atzīsties! Atzīsties!� sievas pirksts izslējās kā iesms. �Atzīsties, ka biji palaidies uz manu cieto miegu kā auns uz ragiem. Neizdevās, ko? Iekriti!�

Strauji bira vārdi no abām pusēm. Kur te Ancei ie�spraust savus? Viņa sakustējās uz ienācējas pusi.

Zilā soli atkāpās. Viņas acis izspiedās jo negantāk.

�Ārā, ārā � es saku! kamēr manas dusmas nav tevi . . . norau�u tev tās garās bizilkas! Ārā!�

Cik labprāt Ance būtu �o pavēli pildījusi. Vīrietis aizcirta durvis un nostājās tām priek�ā.

�Trakā! Nemaz vairs prāta! Ie . . . ielau�as zagļi � viņa laidīs va . . . vaļā.�

Ancei aizmiglojās acis. Tad viņu domā esam zagli?

�Jauka pasaciņa, hahaha! Jauki tev zagļi. Ienāk tavā istabā, novelk savu mēteli, noņem savu cepuri. Brīnums vēl, ka kurpes turas kājās un kleita mugurā.�

Nu arī vīrietis ieraudzīja uz Ances rokas mēteli un sar�kano cepurīti.

�Pie velna! Tu tak pati pirmīt atzinies . . . Teici � pirmā reizīte. Tad saki skaidri, ko tu te meklēji? Ko nāci?�

�Es � es nemaz te nenācu � es nācu savā . . . nē, nē . . . sava brāļa istabā. Dzīvoklis trīspadsmit.�

�Trīspadsmit? Tu dzīvo trīspadsmitā dzīvoklī?� divas mutes brīnījās reizē.

�Nu, ko tad tu �āvies trīspadsmitam garām? Mums piec�padsmitais, veselu stāvu augstāk,� sieva nebeidza tincināt un skaidrot.

�Melots, melots,� neatlaidās arī vīrs, �tu saki trīspa�dsmitā, �kāpēc mēs tevi nepazīstam? Un kur tu mūsu atslēgu dabūji?�

Ance nejaudāja izskaidrot vēlreiz, ka viņai tikai viena, tikai Jāņa durvju atslēga. Pret sienu atspiedusies, pavisam samulsusi un gatava sagaidīt visļaunāko, viņa lūdzās:

�Sauciet policiju . . .�

Ances mazrunība un �ķietamie meli vīrieti, redzams, sa�kaitināja.

�Sauk�u arī. Par tavu spītību sauk�u. Par naktsmiera traucējumu. Lai nāk. Lai tiekam skaidrībā, un tu saņem savu mācību.�

Viņ� kampa tālruņa radziņu un pārvērta savus vārdus darbos.

Kad ieradās kārtībnieks ar sētnieku, viņi gan arī daudz vairāk no Ances neizdabūja, kā klusu �neesmu vainīga�. Toties bērtin bēra abi �cietu�ie�. Viņi pieprasīja vest notverto uz iecirkni.

Tomēr kārtībnieks novērsa Ancei tālākos sare�ģījumus. Viņ� sacēla kājās trīspadsmitā dzīvokļa iedzīvotājus. Pēc tam, zināms, �aubām un neuzticībai vairs nebija vietas. Mei�as kļūmīgā pārskatī�anās un vienkār�o atslēgu vienādība sacēla visos klāteso�os jautras pārrunas un smieklus.

Smējās arī Ance. Tā �ķita vieglāk. Gandrīz varēja nedo�māt, ka tie�i viņa pati ir tā biklā lauķīte, par ko te runā un smejas. Bet tad, kā tas bija, kā nebija, kaklu aiz�ņaudza asaras. Pamuka meitene Jāņa gultā zem segas. �ņukstēdama, elsodama, kā nepelnīti nopērts bērns, beidzot tā iemiga.

Tomēr smiekli negribēja rimties vēl otrā dienā, kad �trako joku� uzkarsēja vēlreiz, �oreiz Jāņa klātbūtnē. Tad arī viņ� smējās līdzi visiem. Smējās aizraudamies un domāja runājam gudri: '

�Redzēji, meitēn, pa�ai nezinot iekļuvi dzīves skolā. Bargs bija skolotājs, ko? Tā ir, vienus viņ� paijā, citus rūda, bet nepamanīts garām tam neviens netiek. Saki nu pati, vai �ī nakts tevi neveda tuvāk dzīves mākslai? Tu klusē. Varbūt domā savu mū�u sapņos pa Doņiem nodzīvot?�

Ance stāvēja pie loga un tina ap pirkstiem matpīņu galus. Viņā bija nobriedusi noteikta doma: dzīvojiet veseli ar visu savu skolu! Savu kāju vairs �urp nesper�u. Vieglāk man Doņos gadu nostrādāt, nekā jūsu bladā�os nedēļu nosvētīt.

�Es �odien brauk�u mājās,� viņa pateica tik �irgti un noteikti, ka Jānim atlika vienīgi izsaukties: �Zivs tu biji un paliec. Tad skrej arī!�

1932.

Cik visa pasaule brī�am liekas jauka un vienkār�a: zila debess, zila upe, tālē zils me�s, zaļa zeme, zaļi koki un zelta saule pār visu!

�Lulū � lulū � lulū ��

Govis �ņākdamas plūc zāli. Aitu mutes rubina un maļas kā mazas dzirnaviņas. Jau brokastlaikā Birzvalku �etriem āboliņa pļāvējiem muguras metas slapjas, un kreklu pie�durknes jo bie�i saskaras ar pierēm.

�Lulū � lulū � lulū . . .�

�Lustīgs puika, Vsil, tas tavs rada gabals,� ieminas saim�nieks, ganelim nemitīgi lulinot.

�Lustīgs gan. Ko �im nelustēt, kad pats nu briest kā zirnis pākstī. Latgalē bija pavisam citāda dziesma.�

�Lulū � lulū � lulū ��

Liniņ� aplokā gavilē. Liniņ�, kas nu par Liniņu. Nav tas ne viņa vārds, ne uzvārds, bet Jurģos Birzvalku jaunākās meitas viņam dots un visas mājas pieņemts. �Ķimka? Ko, tevi sauc Ķimka? Ne sunim, ne kaķim pie mums tāds vārds. Kā cilvēku �itā var saukt?� viņa brīnījās. �Pag, tev ir balti linu mati, acis linu ziedu zilumā, � tu būsi Liniņ�. Vai gribi?�

�Ko tu, meitēn, palamu dosi,� iebilda māte.

�Mamu�iņ, kādēļ palamu? Liniņ� viena jauka un vērtīga manta, tīrais goda vārds. Liniņ, vai ne?�

Nesaprot Liniņ� vēl visu tā īsti. Tikai meitenes jautrā valoda un laipnie smiekli tik tīkami mulsina, ka viņ� māk vienīgi, acu nepacēlis, atsmaidīt. Vēlāk, kad jau drīkstēja pamest slepus skatus sev apkārt, ak, jauks un lepns �ķita it viss �ajās mājās. Ko mājas � īstenībā mui�a. Daudz lielāka, greznāka, bagātāka kā viņu ciemā panam Ver�ickim. �ī nu gan ir laime. Ak, labā māte, lai paldies viņai, ka atlaida Va- silim līdzi. Nedēļas beigās Liniņ� jau sprieda: lai nu ne pa�ā paradīzē, ta�u paradīzes priek�kambarī dro�i viņ� ieticis. Padomā vien: gaļu ceļ galdā ir vasarā, maize bez lā�iem un sēnalām, un tad vēl sviestu ar biezpienu noliek pavalgam. Putru tik baltu dod nostrēbties, domāt, ne lāsītes ūdens nav klāt. Un visu to drīkst ēst un dzert visa saime, cik vien vē�derā iet. Bet kas pats svētākais brīnums: ne kāds te Liniņu lamā, nedz arī sit! Jēzus Marija, no pat Jurģiem, un nu jau Jāņi klāt � pār visu augumu neviena ziluma. Mājās tā vien likās, ka pasaulē bez sitieniem nav sākams, ne beidzams kāds darbs. Saplūcas mazie brāļi, mazās mā�eles � tur jau viņu bija apaļ� pusducis � māte sit Ķimku, mazo nepielū- kotāju; iezogas kaza kaimiņu dārzā, apgrau� kāpostus, kai�miņ� sit Ķimku, kazas neganītāju; nedod Kozims uz parāda vairs ir siļķītes tēvam paģiru uzkodai � tēvs sit Ķimku lielizēdāju. Un tā bija bez gala, bez malas, lai vakars vai rīts. Birzvalkos Ķimkas ziņā nodod desmit govis, divus teļus, vērsi, divdesmit aitas, kam vēl pa brīdim pievienojas pieci sivēni. Ar visiem viņ� tiek galā smiedamies un bez kāviena. Jeb, vai �is laimīgais, mundrais Liniņ� nav nemaz kād�reizējais mū�īgi izsalku�ais Ķimka?

�Lulū � lulū � lulū ��

�Tas puika �ovasar viens pats puspasaules pielulinās.�

�Visas plau�as izlulinās.�

�Kā pieneņu pūku savu dvēselīti līdzi cīrulim aizlulinās.�

Bie�u dārzu ravējot, mēļo pa�u saimnieku trīs meitas, jautras un nebēdīgi skaļas kā laumiņas.

�Pūtīs, pūtīs, kamēr sev kādu nelaimi sapūtīs,� vieglās valodiņas spēji nogrie� turpat blakus kāda ceturtā balss.

Nogrie� kā melns kukainis da�kārt dara ar sulīgu zāļu asnu.

�Nu, ko tu, Katriņ, dienmū�u tādus nelabumus pareģo. Tie�ām, ja viss tikai pustik nelabi beigtos, kā tu sludini, tad nevis pa jokam, bet no tiesas zaķi cilvēkus nobadītu, dzeguzīte nāvi atkūkotu,� kalpa sievai stājās pretim Birz�valku vecākā.

�Un vai nenobada arī? Vai neatkūko arī? Vai vienreiz vien dzirdēts, ka tādas pārliekas gaviles nav uz labu. �is te jau visas ausis aiztilinājis. Kur vārās smiekli � asaras nav tālu jāmeklē.�

�Ej nu, Katriņ, ej. Tev tik tā mēle nav uz labu. Iznā�kumā gandrīz ik reizes labuma diezgan. Pavasarī tu arī sauci uzsaukdama: nedodiet, nedodiet tam izkāmeklim tik daudz ēst. Pārēdīsies, atstieps kājas kā mu�a, taukos iekri�tusi. Un ko tu teiksi �odien? Vai Liniņ� nav puika? Kamēr pavasarī lūkoja, kur �ogam caurums, kur grāvim �aurum, tagad kā linga drā�as visiem grāvjiem un �ogiem pāri.�

Katriņas dzelteni kalsnējā sejā iemaldas tāds vēss un saguris smaids. Jā, kur tam apmesties? Tā ir neatradis sev vietu, tas pazūd asajās rievās starp zodu un degunu. Pār visu Katriņas seju valda atkal vecu vecais ērk�ķainais smīns.

Nu lai. Kas dienas debesīs mēnesi skatīs? Jaunība negrib redzēt un neredz to.

�Liniņ, ej, Liniņ, kāp zemē. Neesi lepns, nāc patērzēt ar mums,� aicina lulinātāju vecākā.

�Lulū � lulū � lulū ��

Bie�u dārza viņā galā, aiz �oga, vecajā vītolā sē� uzru�nātais, kārkla svilpi brūnajās rokās, balto galvu viegli līgodams, plikās kājas lēni �ūpodams. Ar vienu aci viņ� vēro savu ganāmpulku, otra � nemaz negrib �ķirties tur no tām . . . ek, dū�īgas meitas! Un tomēr � kā iesi klāt? Ko runāsi, kad izrunāt nemāki? Teiksi vārdu, būs atkal ne tā.

�Lulū � lulū . . .�

�Liniņ, vai mēs tev nepatīkam?�

�Vai neesam tev mīļas nemaz?�

�Vēl vakar pusdienā es tavā biezputras �ķīvī divas sviesta pikas iespiedu. Atmini, kad tu sēdies klāt, tās bija izkusu�as, sagaidīja tevi tādas lielas un dzeltenas, kā divi pureņu ziedi. Tas tev nekas?�

�Vai es �orīt būtu aizmirsusi ieliet pienu tev brokasta tiesai?� teic otra.

�Lulū � lulū � lulū . . .�

�Liniņ, nāc �urp!� mīļi, no sirds, kā tikai bērni var saukt, aicina pati jaunākā.

Zēns atņem mutei svilpi. Kājas stāj �ūpoties, galva līgo�ties. Uz brīdi viņ� sastingst, pārdomās laizdamies.

�Vai ganīsi, sprukstiņ, govis! Vēl knauķis būdams, jau klausās meitās. Domā, �īm tevis vajag?� vidū iegrie�as Katriņas balss.

�Ak tu, sīvā lapsene. Atkal jau meklē dzelt. Nedomā vis Liniņu iebiedēt: vai veselu lapseņu pūzni ar vienu kāju tas izspārdīs,� smieklam cērt pretimvecākā.

Liniņ� saslejas. Vienā lēcienā pārmeties pāri lūzuma �ķautnēm vītola viduklī, pa galotni viņ� no�ļūc lejā un iz�nirst no vītola jauno dzinumu zaļuma kā zivs no niedrāja. Tad viņ� stāv jau staba galā. Stabuli mutē, rokas izpletis, stāvu viegli �ūpodams, viņ� tuvojas pa kārti ravētājām. Atkal jau staba galā � lulū � tad pa kārti � staba galā � lulū . . . Klāt.

Triju meitu skati kā jautras straumītes viņu sagaida.

�Varens puika tu esi. Tādu jums Latgalē daudz?�

Atbildēt! Ai, cik trakoti Liniņam gribas atbildēt. Bet . . . vai tad nav zināms? � teiksi ko teikdams, par visu viņas smiesies. Tas vēl nebūtu tik pavisam traki: visas viņas aplam mīlīgas un labas. Ja vien Liniņam pa�am par sevi nebūtu jāsmej. Un nemestos tā kā kauns. Traki. Viss tāds smejams vien viņa mutē glabājas.

�Lulū � lulū � lulū . . .�

�Atradu�as mūsmeitas jaukumu, kur noskatīties,� grie� Katriņas balss. �Applucis, noskrandis �angalēns staba galā � tikpat puisis.�

�Nu ka puisis, un vēl kāds! Kur tu esi redzējusi vēl otras tik lielas zilas acis? Kā divi zili brīnumi. Es domāju, no tādas neganti cietas un tomēr priecīgas pasaules malas viņas mums te gadīju�ās. No tādas, zini, kur smej, lai tevi vidū vai pu�u cērt, vai gabalos lau�. Kad viņas, Katriņ, paskatās tevī tādas gai�as, vai tava roka pati neceļas linu galviņu noglaudīt? Vai visā tavā mutē nav neviena laba vārda, ko Liniņam pateikt? Jel padomā, to dzelzs izturību: no pat Jur�ģiem ne rītā, ne vakarā viņa kājās apavs nav redzēts. Kā uztaisītas, pastalas vēl �odien karājas klētspriek�ā. Dieva tiesa, apspuru�ie bik�u gali, plikās kājas, plikā galva viņa vērtību celtin ceļ. Un kur vēl tā stabule! Vai tu, Katriņ, arī zini, ko tāda vērts? Kad viņ� sāk lulināt, ar visiem maniem trīsdesmit man gribas dziedāt un vistiņas ķert. Es saku, ru�denī cimdu pāris un garās zeķes Liniņam piedevām no ma�nas puses kā likts. Piķis, būtu es drusku jaunāka, Liniņu par vīru sev ņemtu,� ar vaļīgu smieklu nobeidz vecākā. �Liniņ, tu precētu mani?�

�Lulū � lulū . . .�

�Liniņ, neņem vis viņu. Kur tad es bēdās palik�u?� izrau�dama kuplu nezāļu vīk�ķi, draiskojās vidējā.

Kamēr meitu rokas karsti cīnās ap nezālēm, mutes jo�projām veldzējas vieglos smieklos. Nē, ir gan mīļ� un jocīgs tas Liniņ�. Viņ� vai nu tikai smaida vai � lulū � lulū . . . Vienīgi Katriņai �ī vasaras rīta veldze aiziet secen. Bet ne tikai tas. Domāt, viņai sevi�ķs prieks un māka pateikt kaut ko tādu, kas arī citiem smaidu dzē�. Tā nupat atkal.

�Dūdo tik dūdo pa stabu galiem, kamēr govis iedūdos auzās vai mie�os.�

�Lulū � lulū � lū,� Liniņ� pasit galvu sānis. Ak vai, tie�ām!

�Zeimoļa, kur tu lī�!�

�Tai dundurs iemeties astē. Liniņ, saturies. Tie tevi �o�dien dancinās.�

�As pots bū�u dundurus izsadoncinot.�

Traukdams pakaļ Zīmaļai, lepni nomet Liniņ�. Aizmir�sies puisim, ka meitas atkal smiesies par viņa valodas pubuļiem.

Drīz saule tveicē ne�ēlīgi. Gurst cilvēki un zāle gurst. Pļāvēji gausi kāpj kalnā, izkaptīm zibot pār pleciem nepielūdzamā asumā. Ravētājas pieceļas, nopurina no drēbēm smiltis. Kas nu vairs par ravē�anu, kad bie�u lapas ļengani liecas lejup kā pamiru�as. Ak, tavu tveici! Pat Liniņa sta�bule apklususi. Pietvīcis, aizelsies viņ� �audās līdz ar Pakanu pa aploka krūmiem. Ir ko valdīt, kad govij dundurs astē. Dīķa galā meitām garām aizdrā�as aitu bars.

Ta�u Liniņ� nedomā padoties. �Pucl! Pucl!� No krūmiem iz�aujas Pakans, mēli izkāris. Pakaļ diedz Liniņ� ar vicu un stabuli. �Pucl! Pucl!�

Pie laidara vārtiem Pakans aiz�aujas aitām priek�ā. Metas vidū. Kā �āviena izbiedēts brāzmlgā joni sitas atpakaļ viss bars.

�Redz, kur puika, kam raga dū�a. Ne dunduri, ne saule tam ko padarīs. Nesaukts, savu acu viņ� tev sētā nerādīs,� pagalmā atskan saimnieces balss. �Tad nu jau varēja arī laist. Vai �īs vairs ēd. Pa krūmiem vien mu�ojas.�

�Lulū � lulū � lulū . . .�

Kā uzvaras sauciens vēl noskan stabulītes balss, tad Liniņ� lai� lopus mājup. Patiku�as savā vaļā, govis, �ķiet, zaudēju�as to pa�u jēgas mazumiņu, ko tveice vēl bija pame�tusi. Saslietām astēm, galvas smieklīgi grozīdamas, rumpjus augsti mētādamas, viņas aizjoņo �ņākdamas, kā pa�a nelabā jādītas. �ķīst zemes pikas, putekļi grie�as un zari lūzt. Ceļu!

Skats Liniņu smīdina. �Ak tu, nav kauna! No dundura mūk.�

�Kāds nu mans ganiņ� pārskrējies! Slapj� ar visiem ma�tiem kā ūdens �urka,� saimniece pārvelk Liniņa galvai ar plaukstu. �Tik traki jau nemaz nevajag. Kad nav vairs val�dāmas, laid, lai bizo uz māju.�

�Tis mun nekos. As skrī�u deiķī,� ar saimnieci Liniņam vienmēr valodas vedas gludāk. Vārdi labāk iekrīt, nekā ar meitām.

Nūjā, pui�i jau arī solīju�ies iet peldēties, saimniece zina teikt. Lai tik sapļaujot par visiem govīm sēku. Tad viņa vēl piekodina, nepalikt ūdeni visai ilgi. Pa dienvidus laiku Liniņam vēl līdz skroderim jānoskrien. Citādi netiks pa Jāņiem pie jaunas kārtas.

Jā! Tas Liniņam nav divreiz sakāms. Jau visu rītu �is gājiens viņam prātā sē�. Iebāzis stabuli laidara staba spraugā, Liniņ� piebiedrojas pui�iem � sēka pļāvējiem.

Kad sēka klēpji nolikti govīm silēs, Liniņ� pirmais iz��aujas pa kūts durvīm. Dīķis . . . pusdienas . . . skroderis, tikai trīs vienkār�i vārdi. Bet Liniņa dvēselē tie tēlojas kā vesels laimes kalns ar trim mirdzo�iem torņiem, kur Liniņu gaida ikkatrā savs prieks. Nemācēdams vārdos izteikt savu jūsmu un arī nezinādams, kam īsti ko teikt, viņ� tver savu stabulīti atkal rokās.

�Lulū � lulū � lulū . . .�

Pa taciņu pāri mauram, garām ābeļu un bi�u dārziem, pa kalniņu lejup uz dīķi.

�Lulū � lulū . . .�

Liniņ� jau stāv uz laipas, no kuras mēdz peldināt zirgus.

�Lulū,� viņ� palecas un mirklī nozūd ūdenī. Vien lēpju lapas tai vietā nolīgojas. Zosis sasit spārnus un klaigādamas peras viņā pusē uz krastu.

�Trakais puika! Ar visām drēbēm!� iesaucas Vasils, nāk�dams ar otru puisi vēl tikai gar bi�u dārzu.

�Nu, kas tad �im liels mugurā. Bik�eles un krekls. Un tas pats jau caurcaurēm slapj�.�

Pui�i sāk izģērbties. Gāginādamas, zosis aizgrīļojas gar viņu krastu.

�Edz, kas �im par māku, tik ilgi turēties apak� ūdens,� piemin otrais, arī jau kāpdams uz laipas.

�O, to mūsu ciemā prot visi. Mums, zin, liels, liels ezers, dziļ� un melns. Vietām nemaz dibena,� stāsta Vasils. �Re�dzēsi, viņ� aizpeld pa apak�u un uznāk aug�ā, kur tu nemaz ir nedomā gaidīt. Man divas minūtes pa dibenu � nieks. Tu redzēsi.�

Pui�i ielai�as ūdenī, aizpeld līdz vidum, tad Vasils sauc:

�Skaiti līdz simtam!� un lai�as dibenā.

Otrais skaita un izskaita pat līdz simtu desmit. Tikai tad parādās Vasila melnā, saulē spīdo�ā galva. �A, va' tu redzēji?�

Pārbraucis ar plaukstu pār acīm un vairākas reizes nosprauslājies, viņ� skatās pēc Liniņa.

Nē, arī otrs vinu nekur neredz. * �

�Va' traks! Tāds varens peldētājs . . . �itādā dīķelī . . .� Vasils it kā baidās izteikt tie�i savu nelabo domu. Ir ticēt negribas tai.

Tomēr abi peld uz laipas galu, kur ielēca Liniņ�. Otrs, ne visai labs peldētājs, izkāpj uz laipas. Vasils lai�as dzi�ļumā. Vērojot dīķi no laipas, puisis ierauga soļu desmit at�statumā blakus lēpju lapai viegli �ūpojamies Liniņa zaļgano stabulīti. Pai�a krūtīs kaut kas baigi nodreb, un viņam kļūst vēsi. Viņ� grib doties uz krastu pēc drēbēm. Tai brīdī no ūdens paceļas Vasila galva. Seja tam izbaiļu pārvērsta. Ar vienu roku viņ� tver pēc laipas, otra velk Liniņu līdzi� �

Tur nu viņ� guļ, �okurā sarauts, ūdenszāļu klēpi rokās, spocīgi bālu seju.

Visas pūles atsaukt Liniņā dzīvību paliek veltas. Panāk vienīgi to, ka viņa kājas un rokas izstiepjas taisnas. Guļ viņ� zaļajā zālē, pla�i pavēris acis pret zilajām debesīm. Maz�liet pavērtā mute, �ķiet, ik mirkli gatava vienoties ar savu stabuli. Bet viņa stabulīti neizlai� no rokām Birzvalku jau�nākā, kas skali �ņukst un ļauj asarām līt. Vasils atkārto tikai to vienu:

��itā . . . �itā . . . stabulēdams nāve . . . Savām acīm re�dzēju, skaidri redzēju . . . Un ļāvu noslīkt. . .�

Katriņa noliecas, lai aizvērtu Liniņam plakstus. Viņa nebija teikusi vēl ne vārda.

Otrā dienā kādā Latgales ciemā pasta ierēdnis ieiet na�badzības un posta apsēstā sētā, kur arī Liniņ� kādreiz skraidījis. Te viņ� sastop tuklu, pajaunu sievieti, aplam ne�tīrām kājām, izspūru�iem matiem un nē�iem plecos.

�Te dzīvo Vilkins?�

�Vilkins gan.�

�Pats mājās?�

�Nav.�

�Jūs viņa sieva?�

�Sieva.�

�Tad saņemiet telegrammu.�

�Jēzus Marija! Kas miris?�

Ar bailēm uzlūkodama papīru, bet tad, it kā nomierinā�damās, viņa bilst: �Nemāku lasīt.�

Ierēdnis izlasa viņas dēla pēdējā �lulū� atbalsi, kas, nāk�dama pāri tāliem laukiem, maldīdamās pa sve�ām telpām, cauri vienaldzīgu cilvēku sirdīm, bija kļuvusi visai baiga un strupa . . .

Reizē ar klusu vaidu smagi krīt piesmeltie spaiņi, nogrāb nē�i, un sieva nokrīt ceļos.

�Svētā Māte! Pieņem pie sevīm debesīs manu nabaga Timofeju! Bija mans mīļākais bērns . . .� 1929.

Torīt viņa atnāca ar ķir�u ziediem pie krūts un kreime- nītēm rokā. Noskūpstījis tai kakla bedrīti, viņ� sniedzās atsegt plecu, kad pēk�ņi atģidās:

�Kādēļ tu �orīt tērpusies melnā?�

�Lai tu gai�āk redzētu, cik baltus ziedus tev atnesu.�

Viņ� saņēma kreimenes mazliet samulsis, jo nule tās ieraudzīja. Saņēma un nezināja, kur likt, un samulsa vēl vairāk.

Ak, �ī lielā mulsa par sīkajiem ikdienas niekiem liekas viņai tik nesaprotama un tomēr mīļa!

�Tu � tu, mans pinku lācīti, jau atkal apmaldījies pats savā alā,� viņa smejas draiski, un, kamēr viena viņas roka pazūd tā melnajos matos, otra sniedzas uz galda pēc tuk�as tējas glāzes. �Redzi, ziediņiem būs labi arī �eit, tikai ienes ūdeni.�

Tad viņa atver logu un nosēstas uz palodzes. Skatieni viegli un priecīgi au� tīklu pa saulainā parketa dēlī�iem. Au� līdz pat durvīm, gaidot viņu atgrie�amies. �urpu un turpu, garām galdam, garām krēslam, garām . . . pēk�ņi sirds apstājas: skatieni aizmetu�ies pāris sprī�u viņpus

gultas kājas, aizmetu�ies aiz pelēkbālas, apdilu�as gumijas ripiņas � niecīgas ripiņas, ko dāmas da�kārt mēdz nēsāt zem kurpju papēdī�a.

Viņa aizmiedz acis jo cie�i, spie� rokas pie krūtīm, purina galvu, kā kaut ko nokratīt gribēdama. Ko tas gan līdz? Līdz acis atdara, turpat vien guļ palsā ripiņa, �is bālais, nodevī�gais nieks. Kādēļ. . . kādēļ maz vajadzēja to ieraudzīt?

Bet, kad �obrīd veras durvis, kreimenī�u vizo�ais baltums liek viņai iejautāties pavisam viegli:

�Tev biju�i viesi?�

�Viesi? Nē � ak jā, viens skolotājs no laukiem,� liekot ziedus uz galda, viņ� atbild tikpat viegli, pat vienaldzīgi.

�Un vairāk neviens?�

�Nē. Kādēļ tu tā vaicā?�

Viņa jūt asinis kāpjam vaigos un nespēj pacelt plakstus, kad viņ�, pienācis, saņem tās rokas un atkārto:

�Kādēļ mans draugs tā vaicā?�

�Vai nedrīkst?� aizvainota viņa iesmejas. �Senāk tu pats man visu mēdzi stāstīt. . .�

�Tie�ām?� viņ� neatmin viņas domas un lūko jokot. �Tev gan būs bijis briesmīgi garlaicīgi klausīties, visu klausīties. Piedod, es gribu laboties � es mācī�os vairāk klusēt.�

�Lūdzu . . . lūdzu . . . klusē vien, cik tev tīk . . .� viņa elso, �tomēr tik daudz gan tu varēji mani saudzēt un pa�lūgt apkalpotājai, lai izslauka ik rītus tavu istabu!�

Un tad viņa ir projām.

Istabu . . . vai gan istaba tie�ām būtu � ā, nu arī viņ� ieraudzījis palso nieku � savu nodevīgo talismanu. Gausi, gausi viņ� tam tuvojas, paceļ, noglabā krū�u kabatā, kur tas slepenībā jau glabājies veselu pusgadu, varbūt pat ilgāk. Tad tādēļ . . . tādēļ . . .Tie�ām, jāmācās vairāk klusēt: būtu smieklīgi saukt viņu atpakaļ un atzīties: mīļā, �ī mazā ripiņa reiz piederēja tev . . . Jāmācās klusēt, � talismans un sievietes necie� skaidrību.

Kad puisēnam apritēja pirmais gads, mātes sirds iecerēja svētīt svētkus. Bagātus, laimīgus svētkus. Tai dienā viņas istaba bija greznota rudens bērzu zeltainām grīstēm, ap�u sarkaniem dālderiem, Sērmūk�u kvēlajiem koraļļu �emiem. Un puisēna mazo draugu un draudzeņu vaigi tvīka laimē ne mazāk sārti par tiem āboliem, kas sadila viņu baltajos zobos, sulīgi �aukstēdami.

Pie klavierēm sēdēja māte. Līksmes viļņos viņa sauca �ūpoties mazās sirdis. Cik viņa pacēla acis uz mētrām apvīto krēslu, tā tur redzēja sē�am Prieku � mazu puisīti, savu puisīti. Ak nē, ne tur vairs � viņ� glau�as jau pie mātes vaiga, liek galviņu tai klēpī, tad atkal iejūk draugu pulkā, un viņa elpā �ūpojas zeltainās bērzu grīstes, viņa smieklos skan ap�u dālderi, viņa skatienos margo Sērmūk�u uguns koraļļi.

Līksmē māte aizver acis.

Tomēr, cik savādi, kad plakstus viņa atkal atdara, ska�tieni ik reizes vērsti pret durvīm. Ik reizes. It kā gaidītu durvis atveramies, it kā brīnītos: un vienmēr tās vēl mē�mas?

Ko viņa gaida vairs? Kādas rotas, kādas balvas �ajos svētkos vēl alkst viņas sirds? Jā, jā gan, �odien viņa grib bagāta būt kā vēl nekad, viņa gaida vēl � varbūt tā būtu maza vēstulīte, pavisam maza, vien da�i vārdi, varbūt ne�viena vārda pat, vien sīksīka, balta lapiņa . . .

Durvis stinga mēmas.

Neatmin mūs . . . ne-at-min . . .

�alkoja smiekli. Margoja vijas. Noliekusies pār mētrām apvīto krēslu, māte raudāja.

Kaut viņa zinājusi, kaut zinājusi, kas stāvēja aiz viņas loga tobrīd, kad svētku gaviles skanēja visskaļāk! Sevī sagu- mis, viņ� pazuda tumsā: nepietika spēka ieiet namā, kur tik skaļi smējās. Prieks . . .

Un atkal nejau�ības savesti, viņi gāja klusi tērzēdami. Kad nonāca līdz grāmatu veikalam, kur viņa dzīrās pirkt savam puisēnam bil�u grāmatu, viņ� pēk�ņi apstājās. Ne�gribot ieiet.

�Kādēļ?� viņa brīnījās kā bērns.

�Nu tā . . .� viņ� sastomījās. �Tur bū�ot pazīstami. Kā lai ejot bez vajadzības.�

Jā . . . jā . . . Un tu bēdz no lauku vientulības �urp uz pilsētu, pie cilvēkiem, no kuriem tomēr vairies. Lūdzu, lūdzu, nenāc vis man līdzi,� viņa jau mēļoja un viltus mierā sniedza roku.

Viņ� vēl piebilda kaut ko par prete�ķībām, uz ko viss, gandrīz it viss dibinoties, un tad viņi �ķīrās. Ak jā, viņ� tomēr neaizmirsa nosūtīt puisēnam skūpstu.

Miglaini satraukta, viņa neattapa pārdevējam paprasīt bil�u grāmatu, bet norādīja uz pirmo bro�ūru, kas pagadījās priek�ā, un domāja: kādēļ viņ� neienāca? Kādēļ? Viņ� nemīl bērnu? Viņam nav prieka iedāvināt pat sīku bil�u grāmatiņu! Pat izmeklēt nē. Un tomēr liek noskūpstīt. Hāha . . . pre- te�ķības! Jeb vai viņ� laikā vēl iedomājās saudzēt sava vārda labo slavu?�

Nikna spīts savijās ar apvainojumu un iegūla viņas vaigā. Nekas. Lai paliek kā bijis: dāvanas mēdz pasniegt karaļiem un ubagiem � mēs negribam tie būt.

Kad viņa iznāca no veikala un lika soli uz pēdējā pakā�piena, kur viņi bija �ķīru�ies, atkal uzjundīja jautājums: kādēļ, kādēļ viņ� neienāca līdzi? Atraidīt neizteiktu lū�gumu . . .

Nelaimīgā, kaut viņa redzējusi, ar kādu rūgtumu nupat aiz nama stūra viņ� ietrieca notekā savus pēdējos sīknaudas gabalus: lai nav nekā!

1931.

�Kas īsteni ir tava laime un kas nav, to vis tā akurāt nevar zināt. Visu garo vasaru, kad Lote rītos modināja, cik rei�u vēlējos: kaut pie gultas pieaudzis būtu ar visām kā�jām un rokām: lai cērt vai ar cirvi, tad tikai atkritīs! Nu varētu gulēt, bet jupis parāvis to guļu! Pat vienas dienas par daudz,� tā savā gultelē prātīgi sirdījās Pēterēns, atgaiņā�dams vēlīnās mu�as. To viņ� darīja visai uzmanīgi, lai ne�sakustinātu satīto kāju, kas bija atslieta uz gultas gala.

�ī kāja! Pār�ķelt uz pudeles dibena divas dienas pirms gadatirgus nav nekāda laime pat tad, ja tev pa�am nav bijis cerību �ajā tirgū tikt, un vēl mazāk tad, ja esi izjaucis arī otram �o prieku. Prieku? Lotei ne tikai prieks, � taisni vajadzība: di�ais buciņ� vedams pārdot. Neatdos jau velna �īdam par smieklu!

Pēterēns savās domās nav kļūdījies. Vasaras sievai Lotei �ī necerētā ganu diena iecerētās tirgus dienas vietā kai� ne mazāk kā Pēterēnam pār�ķeltā un tagad satūkusī kāja. Pēdējais gadatirgus visā apkārtnē! Ilgāk turēt bu�iņu nevar: dienās notekājas ar aitām, nāk garās naktis � izkritīsies lopiņ� miesā un cenā. Tiesa gan, saimnieku Mārtiņ� tirgū brauks un viņam līdzi Lotes Kārlēns. Iedot viņiem bu�iņu? Tas nu ir kā ir . . . Pui�u cilvēki � vai gribēs ar aunu piņ- ķēties? Un ja tūliņ no rīta negadās pārdot, pēcāk, kad iesils pui�u galviņas, atdos vēl par cāļa naudu projām. Vai tad nav zināms, kā tādās reizēs jauno barā iet? īpa�i, kad Mārtiņ� piedalās.

Bet tas, ko pasaule zina, vēl nav viss. Patiesībā Lotei bu��iņa bēdas tikai pusbēdas, un pats buciņ� � tikai brauciena iemesls. Galvenais � pazīstamu un sve�u priek�ā palepoties ar savu Kārlēnu (kas ar saviem deviņpadsmit gadiem gan pelnījis arī Kārļa vārdu). Tas prieks nu guļ kā akas dibenā. Atliek bēdāt otro pusbēdu.

Divas dienas Lotei vaļas pārdomāt �o �dot � nedot� lietu. Pat kārtis bija talkā jāsauc, gan tā kā pa jokam, ganos laiku kavējot. Bet vai vienu reizi vien joks kļūst patiesība. Kārtis gan gai�i nenoteica, cik tirgus par bu�iņu sola, bet krei�a kungs � vai tas gan nevarēja būt labs pircējs? � viņa tu�vumā turējās visas trīs reizes, vienalga, vai izliec uz celma, vai villaines, vai kailas zemes. Tā pamazām un neatlaidīgi nezināmais, kuplais krei�a kungs aizstājās priek�ā �īdiņam Strolkam un viņa solītiem �etriem simtiem. Jā, buciņ� brauks uz tirgu!

Kad auns jau gulēja ratos, skumīgs un apkaunots, vēl pēdējo reizi Lote pabu�ināja viņa trekno muguru (tik trekns un liels auns viņai nav bijis savu laiku � kā di�a ālavnīca!), pakasīja vēl viņa drosmes pilno pieri un iebāza zobos maizes kumosu. Aunam tas viss nu būtu tā . . . nekas. Bet �ai brīdī kūtī ieblējās aita, un di�ais buciņ� tūlīt aptvēra, ka tur � mīlīgo blējēju barā, gan būtu jaukāk. Viņ� trūkās un spērās ar visām �etrām brāzmīgā sparā, bet � salmos vien palika. Tikai spēj� un griezīgs brēciens noskanēja gar visiem pak- �ķiem.

Kņada sētsvidū sakustināja Pēterēnu vairāk nekā viss spiets istabas mu�u. Strauj� pagrieziens pret logu, un sāpēs sūkstīdamies, viņ� stiepa kaklu pār gultas galu. Saimniece � noru�ķējusies kā aizvien, saimnieks � pusteciņus un smai�dīgs, Lote � baltu drāniņu galvā, ganu vicu padusē, un Mārtiņ� blakus Kārlēnam. Vai traks, cik cēli abi galvas tur! Jā, ap ratiem grozās visa māja � arī meitai Betei, ar nē�iem garām ejot, tur jāapstājas � trūkst tikai pa�a Pēterēna. Velna kāja! Re, ir gan tā Lote laba: pat auna viņai �ēl, � raisa savu sarkanzaļo prievīti no kājas un sien aunam striķa vietā. Laba, jā, bet lepna gan arī uz nebēdu: Kār- lēnam uz mata tādas pat brūnas un fabrīķī austas drēbes kā saimnieku Mārtiņam. Un cepures abiem no tās pa�as brūnās vadmalas un tā pa�a skrodera �ūtas, vienādi izlocītas, uz pakau�a atbīdītas. Kas nepazīst abus, vai pateiks, kur� saimnieka, kur� meitas dēls? Nekā! Bet tikai runā: meitas dēls . . . Ē, lai nu tie citi domā kā grib, Pēterēns stāv kā mūris Kārlēna pusē. Hē, kas vēl tik ko�i strink�ķina man�dolīnu kā Kārlēns? Kam vēl par māti tik mīlīgs sievi�ķis kā Lote? (Viņas sietais rūgu�piens vēl tagad tīkami dzesē Pēterēna kāju.)

Līdzīgi bultai iz�aujas īss Kārlēna svilpiens. Nu būs! Pēterēnam iezibas acis. Kā veiklu roku mests akmens, Kār�lēns iekrīt ratos blakus Mārtiņam. Zirgiem aizbrā�oties, viņa roka uztver gaisā saimnieka mestos gro�us.

�Dullais! Dullais!� Lote izsauca skaļi savu prieku. �Tik atminiet: lētāk par pieci nē!� aizgūtnēm viņa vēl nokliedza. Bet tas jau bija vējam saukts.

�Tu nu gan, Lote, iegrūdi �iem to auneli kā vilkiem rīklēs. Ne pieci santīmi no tā vairs nemantosi. Kad pārbrauks, prasi, vai par abiem vairs jēgs pateikt, kur aunam stāv ļipa, kur auss?� saimnieks it kā pa jokam domāja sakām patiesību.

�Pa�as buciņ�, pa�as dēls, lai papriecājas puika, lai pa�cienā draugus, kā jau tirgus dienā piederas,� tikpat uz�manīgi atmeta Lote, labi noslēpdama īsto domu un vēlē�anos.

�E, kur sievu gudrība! Nabaga �īdiņam pāris latu ne�atlai�, bet dot nodzert visu aunu nez kādiem krogus brāļiem viņai nav �ēl.�

�Vai tavs dēls sliktāks par manu? Tavs jau pirmais būs talkā pie glāzes!�

Te saimniekam atlika tikai nospļauties. Āmen un punkts. Ķersies labāk pie apau�iem. Ērzelis drīzāk valdāms, ne tāda sievi�ķa mute.

Sagaidot saimnieces palaistās aitas, Lotei vēl acis pa�griezās uz ceļa pusi. Pāri bālajiem rugājiem, tur uzkalniņā, putekļu mutulī, varēja saredzēt ratos divus sēdētājus. Lote gan īsti redz tikai to vienu. Ak tu mīļais delveris! Uz zir�giem traks un dū�īgs kā �igāns. Dro�i vien kādreiz valdīs arī savus pa�a kumeļus!

Slaidu vicu padusē, ar garu cerības pavedienu lielajā ticības adatā un rudo Plu�ķi pie sāniem, drīz viņa steidzās pa ganu ceļu pakaļ lopiem.

Zirgi drāzās pilnos auļos. Ratu dārdoņa un putekļi turēja tiem līdzi.

�Velns tavu sausu brauk�anu! Rīkle putekļos aizkaltīs. Domāt, garām ne Miķelis, bet nupat Jāņi būtu nolīgoti, � spļāva Mārtiņ�.

�Ko nu puksti? Vai tirgū tava tiesa slapjuma trūks? Va�rēsi pienācīgi izskaloties. Tikai saturi dū�u un cepuri, ka nenovīsti priek�laikus!� gro�us valdīdams, atkliedza Kārlēns un atkal iesvilpās.

�Kas �ī par runu? Vai tā kāda di�cilvēka valoda? Vecais �orīt sīksts kā sakārnis, tikai vienu līdaku izplēsu. Un no mātes pa kluso pusi vēl otru. Kā �ī man spie� naudu saujā, durvīs vecais! Āre, te bū�ot tā nauda, ko �ai drapes no�pirkt, � māte skaita pātarus, kā velnu ieraudzījusi. Un man jāko� mēlē. Redzi, tik ir tās mantas. Kad atskaita meitām konfek�u tiesu, �aura iztika būs. Te nu jāpalai�as uz draugu bū�anu. Edz, tā ir di�cilvēka valoda!�

Neapmierināts Mārtiņ� noskurināja galvu. Stīvajā ap�kaklē ie�miegtais tuklais kakls nejutās mājās, un platajā sejā iegula putekļi.

Straujā braucienā di�ā bu�iņa galva �ūpojās un mētājās un brī�iem atsitās pret Mārtiņa zābaku purniem.

�Kārlēn, tirgū ar to auneli mēs vis nestāvēsim kā �īdeļi, meitām par izsmie�anos. Iebrauksim sētas vietā. Gan pircējs saodīs un pienāks klāt. Tad, saproti, mums pa�iem kājas un rokas brīvas.�

īsi pārdomājis, Kārlēns piekrita. Nav jau vezums, vienu jēru pārdos vienmēr. Var vēl iepriek� pārstaigāt tirgu un apklausīties cenas.

�Pag, pievaldi zirgus! Tikpat bez divām stundām galā netiksim. �itā ne lāga parunāt. Mēle zobos cērtas, gaiss rīklē.�

Garlaikodamies Mārtiņ� sāka taustīties ap krū�u kabatu un smīnēdams izvilka apbru�ātu piezīmju kalendāru. Gribējās padi�oties Kārlēna acīs ar pāris jauniegūtām mei�u foto�grāfijām. Grāmatele vēl nebija lāgā pavērta, kad vēj� iesitās lapās, un viena laipni devīgā mei�a, apmetu�i kūleni pāri Mārtiņa piedurknei, nogūlās ceļmalā.

Kārlēns sarāva gro�us, bet Mārtiņ� iesaucās:

�Kas �ī par runu? Vai tā kāda di�cilvēka valoda? Lai guļ meitiņa! Tāpēc vis nelēksim no ratiem laukā.�

Kas Kārlēnam bēdas? Palaidis gro�us, arī viņ� iesmējās.

�Nu tu gan izrunājies smalki! Labāk meitas bildei gulēt grāvmalā, ne tavā kabatā. Kas tā tāda bija?�

�Tad velns viņu atmin! Ta�u kāda Jūle vai Mīle. Nekas! Nākamo svētdien izkaulēsim citu! Un dos, es zinu, ka dos.�

Grāmatelē glabājās vēl citi līdzīgās cīņās iegūtie pie�minekļi. Te bija trīs �etras kaimiņu Emīlei rakstītās Kramu Jāņa vēstules, pavisam īstas.

�Kā tu pie tām tiki?� nopietni brīnījās Kārlēns.

�Kas �ī par runu? Tas, saproti, aroda noslēpums. Tā māksla nav ļaudīs lai�ama. Tikai tev, kā labam draugam, pasaku: no viņas pa�as ganu vāceles. Jau veselu nedēļu tās man te �ūst, pavisam biju aizmirsis. Bet tad �ī bija nikna, kad ieraudzīja mani vēstules kabatā bā�am! Tev vajadzēja redzēt viņas vaidziņu! Ko� un skrāpē kā traka kaķe. Bet ko �ī man padarī�, ko atņems?�

�Un kam tev to vēstuļu vajadzēja?�

�Kam vajadzēja? Gribas palasīties, pasmieties � ko tāds Krams �itādai knīpai raksta? �ie, saproti, slepus cerēju�ies. Nu man tas noslēpums kabatā. Satiksim abus tirgū, novē�lēsim laimes. Ko, vai tā nav di�cilvēka valoda?�

Lai gan neviens nav Kārlēnam teicis, pat nevienā grā�matā viņ� nav lasījis, kur līdzīgas lietas būtu nosodītas, tomēr viņā kaut kas slejas pret �o Mārtiņa soli. Vai tas nav tāpat, kā kad tī�i palaistu savus lopus cita labībā, ļautu izbradāt un pēc tam vēl nosmietos? Nē, viņ� nevar smieties līdzi Mārtiņam. Kā gribēdams izbēgt no nelāgas sajūtas, viņ� atkal pievilka gro�us. Ak, pat zirgi tam nespēja līdzēt! Pret atzveltni atgāzies, Mārtiņ� burtoja vēstulē: �. . . un tad

māsa prasīja: no kā tev tā vēstule? Es pateicu. Tad viņa atkal teica: kad tu �itādu ko�u puķi esi izvēlējies sev par draudzeni, tad mums visiem prieks.�

�Ha, ha, ha! Ak tu tāpiņ�! Ko�u puķi . . .� Mārtiņ� smē�jās atņemdamies. �Kas par teicienu! �itāds ko�ums . . . Sivēns sagrie� asti gredzenā � tam arī savs ko�ums. Kas tad �ai labāks kā citām? Tā pati prece un par to pa�u maksu dabūjama kā kura katra. Vajag tik mums gribēt pamest ar pirkstu!�

�Nu, draudziņ, Emīli gan tu nedabūtu, kaut vai visus savus divdesmit pirkstus izmētātu.�

�Es? Nedabūtu? Gribi redzēt? Uz cik derēsim? �odien pat tirgū tu to dabūsi redzēt. Mārciņa �okolādeņu � un ko�ā puķe būs man tāda pat draudzene kā Kramam.�

�Par maz būs magnēta tavām �okolādenēm. Tik skaties, ka par tām vēstulēm Emīle tev neuzlai� �odien Kramu uz kakla un tas neapsvilina tavu apkakli.�

�Tas tik būtu joks!� Mārtiņ� labsajūtā cirta plaukstu pret pieri. �Vai zini, meitu dēļ man nekad nav gadījies iz�kauties. Velns ārā! Tas būtu kas jauns. Ko? Lai iet! Tā ir di�cilvēka valoda! Un dzīvīte . . . �īs rokas māk vajadzīgā reizē tvert un piespiest. Būtu nu tik Kramiņ� tirgū. Par jautrību gādā�u es!�

Labu laiku Mārtiņ� nerima jūsmot par varbūtējo traci.

�ī pati Mārtiņa piedzīvojumu kāre un bezbēdība laikam arī bija tā, kas saistīja Kārlēnu pie viņa un da�kārt vilka līdzi piedzīvojumos un lika turēt līdz galam, tomēr paliekot vienmēr vēl par itin dro�u balstu Mārtiņam pat grāvja dubļos. Mārtiņ� neaizmirsa arī skaidrā prātā cienīt �o drauga vēr�tību, un prasīts neprasīts, stāstīja viņam savus noslēpumus un domas. Viegls vītums visā Mārtiņa ķermenī un sejā, kas sāka jau izplūst, runāja skaidru valodu par tām darbdienu stundām, ko viņ� nogulējis, atpū�oties pēc jauki un jautri pavadītas svētdienas vai nakts, un par tiem soļiem, ko tēvs, māte, pui�i spēru�i viņa vietā. Nē, liekas, viņam nav viegli būt turīga tēva dēlam. Un vai tāpēc kāds brīnums, ka reiz, kad skurbulis un mātes asarainie pārmetumi bija atda�rīju�i Mārtiņa muti, viņ� no tiesas sa�uta par vecāku gādību.

�Ak tā, kā ābelīti jūs esot mani audzināju�i?� viņ� kliedza. �Izķēmoju�i jūs mani esat, ne audzināju�i! Taisnība � kā ābelei man zari apzāģēti, stumbrs nokaļķots, zeme visapkārt uzkaplēta un ar vircu aplaistīta, � nu tik gaidiet augļus! Bet � tavu brīnumu! � izaug rūgtenskābi me�ābolēni . . . Redz, sīka lietiņa jums aizmirsusies � pote . . . Nē, tad jau labāk klājas vienkār�am bērzam laukmalā. Kas nekai� Lotes Kārlēnam?�

Alt jā, vai gan Kārlēns nav audzis kā bērzs laukmalā?. Mātes mū�īgā nevaļa, mijoties pastarpām ar īsajiem mīles�tībai veltītajiem mirkļiem, kopusi viņu kā mīļā saule un audzelīgs lietus. Tā nu viņ� izaudzis slaids un kupls, vingrs un lokans, pilns drosmes un dzīvības.

Vēl brīdi ļāvis lēkāt skatiem pa Krama vēstuli, bet nekā smejama tajā vairs neatradis, Mārtiņ� aizcirta grāmateli ar vārdiem: �Vai tā kāda di�cilvēka valoda? Tam nemaz nav dukas � tīrais tāpiņ�! Kad es rakstītu, saproti, skuķiem ausis sviltu no maniem vārdiņiem. Tikai nav man vaļas un netīk tādi gari papīru penteri. Es pasaku vārdu acīs, pieķeru ar roku, lai meitēns kā zēvele iedegas � �virrks!�

Aizpogājis visas pogas un saslējis apkakli, viņ� nosku�rinājās un sagrieza muguru vairāk pret vēju. Tad vēl ko atcerējies, iesmējās:

�Nē, bet tā tik būs trakota tirgus diena! Saproti, veselas septiņas brūtes mani gaidīs starp vienpadsmitiem un divpa�dsmitiem uz tilta.�

�Jā, jā,� arī Kārlēns atcerējās �o lietu. Jau sen Mārtiņ� bija rīkojies uz to un attiecīgos priek�darbus pilnīgi veicis pie katras izredzētās atsevi�ķi. �odien nu jāievāc pļauja. Viņ� skaitīja pie pirkstiem un sauca vārdā visas aicinātās, īpa�i nosaukdams tās, kurām, pēc viņa domām, vajadzēja iekrist �ajos smieklam izliktajos slazdos. Kopīgi novērtējot minētās meitas, abi vienojās, ka, lai nu ne visas septiņas, bet �etras piecas dro�i izsmīdinās �odien da�u labu.

�ādām un līdzīgām runām raisoties un zirgiem nereti auļojot, abi braucēji ar joni tuvojās pilsētiņai. Lai gan Kār�lēnam nebija tirgū nekādas tie�as vajadzības � tas mātes auns tikai tāda aste � tomēr jo tuvāk, jo jūtamāk viņā

brieda sajūsma un pielipa no Mārtiņa tīri ārīga nebēda. Ka tevi deviņi vilki! Kaut reiz arī man pa�am pagadītos kāds nopietns joks vai tracis, vai cits kaut kas tāds, par ko pa�am iesilst sirds un varētu ietikt ļau�u valodās!

Piķis! Iebraucot pilsētelē, Kārlēns vairs nevarēja izrādīt visā pilnībā ne to pa�u savu ceļa bra�umu: taisni te, kur būtu skatītāji, zirgi jātur gandrīz soļos, saimniekmātes, ga- neļi un �īdēni, pui�i un meitas velkas krustu �ķērsu zirgiem gar galvām kā vē�i pa ezera sēkli. Tik atlika tā darba, kā slaidā lokā piesist pirkstus pie cepures naga, apsveicot vienu otru draugu vai kaimiņu.

Iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz � viss lēvenis tirgū. Nodevu�i savējos sētas pui�a ziņā, abi stalti izslējās vārtos. Mārtiņ� domāja: jāpārejot tepat ielai pāri un jāiegrie- �oties stūra tējnīcā izskalot muti un apsildīt iek�as. Bet Kārlēnam par vari gribējās vispirms redzēt tirgu, dzirdēt aitu cenas. Ko to auneli vārdzinās pa ratiem? Labs, kas no rokas nost. Un tirgū ta�u būs saceltas būdas, kur dabūt vēdera un galvas sildītājus. Pārliecināt draugu ar vārdiem Mārtiņam likās par garu. Lai dotu gaitai vēlamo virzienu, viņ� drau�dzīgi ieķērās Kārlēna elkonī.

�Laid vaļā! Ieķēries kā mātes brun�os!� strauji Kārlēns atrāva roku. ļ

�Kas tad ciemiņu pui�iem jau rīta pusē par domstar pību?�

Atgrie�oties, abi ieraudzīja sev pretim resno sarkan- ūsaino kaimiņu Spruku, viņa jauno znotu, kautru un lēnu, kā balti ziedo�u zirni, un vēl kādu tre�o. Sasveicinoties, Mārtiņ� reizē prasīja un skaidroja:

�Nu saki tu, Spruka � tu esi piedzīvojis un prātīgs vīrs � kas ir svarīgāks, vai nokārtot iek�ķīgās vai ārīgās darī�anas? Es saku: kā kulsi, kad katls nav iekurināts?�

Sprukām patika Mārtiņa saprotamais mājiens. Arī viņ� bija ceļā uz katla kurināmo vietu. Tikai viņam pa�laik trūka Mārtiņa vieglās omas, tādēļ �āds glāzes biedrs likās jo tīkamāks.

�Jākurina, saprotams, jākurina, par spīti visām ķibelēm un ķezām!� Spruka runāja vagara balsī.

�Kas par ķibelēm un ķezām?� smējās Mārtiņ�, nokāpdams notekā un vilkdams Kārlēnu līdzi. Kaut negribīgs, Kārlēns padevās.

Kad viņi nonāca līdz tējnīcai, Mārtiņ� ar Kārlēnu jau zināja �o to par tirgu. Lopiņu un meitiņu �odien kā gru�u un vēl vedot klāt. Bet pircēji pie pirkstiem skaitāmi, tādēļ izlasās tikai treknākos, tas ir, pagaidām tikai lopiņus, un tos pa�us paņemot par sviestmaizi. Spruka arī �im pa�am miesniekam, tre�ajam līdznācējam, atdevis savu baroto bulli par pusastota tauk�ķa un vēl trīsdesmit latu piemaksājis klāt, tā, no labas sirds, kā vecam draugam, redz, mājās nav gribējis atdot �īdam par deviņi tauk�ķi.

Mārtiņu smīdināja tāda dārga draudzība, un viņ� lika Kārlēnam parēķināt, cik viņa aunam vajadzētu piemaksāt klāt, lai kāds par velti paņemtu.

Tējnīcā ienācējiem smēja un māja pretim vēl da�as pazīs�tamas sejas. Sēzdamies aiz garā galda, Spruka priecājās, ka te ta�u pa godam varot novietot savu nesamo, bet tur, tajās tirgus būdelēs, tie pāris sē�amie dēļi jau no pa�a rīta kā blaktīm aplipu�i. �is tirgus viņa acīs bija trūkumu pilns, kā nekopts suns blusu.

Kad uz galda sāka kūpēt glāzes ar divkār�u sildītāju, un tējnīcnieks sev par godu un viesiem par prieku palaida vaļā mūzikas skapī �melno kuili�, visi jutās kā vienā laivā iesē�dināti un jautras straumes nesti. Sprukām pamazām izbālēja �ēlums par zaudētiem trīsdesmit latiem, Mārtiņam aizpeldēja tālāk tilts ar visām pasūtītām daiļavām, un Kārlēns ļāva gulēt un gremot di�ajam bu�iņām . . . Vai veselu mēnesi darbdienas nastu un sviedrus atsver viena tāda tirgus diena! � bija kopīgi izjusts lēmums. Glāzes pildījās, kūpēja un sīka, pildījās, kūpēja un sīka � vai veselu zirga ķēdi, likās, varēja savērt no �īs nemitīgās maiņas, līdz glā�u tuk�o�tajiem tējnīca likās par �auru un karstu. Pirmais attapās miesnieks. Viņ� bija diezgan stiprinājies jauniem darījumiem. Nu jā, vēr�a naudu ieslodzījis makā un to nogremdējis bik�u kabatā, celties varēja arī Spruka ar znotiņu � tā viņu sauca Spruka un visi citi � viņiem ta�u abiem vēl tirgū pali�ku�as saimnieces ar pīlēm, cāļiem un sīpoliem.

�Velns ārā! Pusdivpadsmit!� izrāvis pulksteni, priecājās Mārtiņ�. �Pēdējais brīdis! Saceļas kājās, radi, draugi un pazīs�tami! Mārtiņ� iet sev sievas lūkoties! Iesim, apspriedīsim kopīgiem spēkiem, vai no septiņām viena kritīs man! Sa�protiet!�

Ē, tur vajag būt kādam jokam! Glu�i pa tuk�o viņ� vis tā neplātās. Un Mārtiņam radās pavadoņi. Kārlēnam gan prāts drusku atgriezās pie ratiem un auna, bet Mārtiņa elkonis lika viņa kājām soļot vienādā rakstā ar savējām.

Lai nokļūtu līdz gadatirgum, bija jānogrie�as ap stūri un jāpaiet garām da�iem desmitiem pelēku mājeļu un jāsastopas vai uz katra soļa ar tikpat daudz lēverainiem �īdēniem, kas sava sīkuma dēļ vēl tirgū netika. Tomēr pistoļu korķu sprādzieni, kas vilināja, ermoņiku un sevi�ķi daudzo �blū- mīzeru� skaņas bija spēcīgākas par da�as mātes dunku. �ur un tur atdalījās no bara vai iz�āvās no vārtiem pa melnai galviņai un basie lieli aizdiedza kārotā virzienā. Tirgū Mār�tiņam līdz ar pavadoņiem radās viena otra pieturiņa. (Vai Mārtiņam kad draugu trūcis?) Lai draudzība labāk zeltu, tā vismaz ar vienu glāzīti jāaplaista. Izlau�oties cauri tirgum, Mārtiņa radu, draugu un pazīstamu pulciņ� bija labi pieaudzis. Kādēļ neiet paskatīties, kad par velti sola teijāteri!

Lai�oties pa iestāvo ielu lejup, tilts iztālēm likās, kā jau visi nelieli koka tilti � zilganpelēkām, lietus un saules krā�sotām margām, svinīgā mierā mazliet pievilcīgs, tomēr uzticībā drusku �aubīgs. Izgāztu krūti, saslietu galvu, Mār�tiņ� joprojām turējās gājiena priek�galā un neatlaida Kārlēna elkoni.

�Vai stulbs! Tur vis nav �etras, piecas, bet viss aicinātais septiņ�, varbūt divkār�ots! Hē, saprotams, meitiņas grib bikli segt savu kārumu, paņēmu�as līdzi pa draudzenei!� skaidroja Kārlēnam Mārtiņ�, nemierīgi vērodams tilta vidū meitu pulciņu un gar margām izklaidus pa pārim vēl citas. �Eku Strīķu Minnēns tekā pa baru kā bi�u māte!� viņ� tīk- smināja skatus ap vienas slaidas meitas stāvu. �Ir mazais Jūlēns un Gren�u Zetiņ� arī . . .� Te Mārtiņ� izspļāva piparotu vārdu.

Pui�iem sasniedzot tiltu, meitu pulciņ� it kā sakustējās tiem pretim, vidū pa�ķīrās � un pēk�ņi atskanēja spēcīgs uz ermoņikām rauts mar�s.

Mārtiņam aizcirtās solis, un mugura atdūrās draugos. �Kas �ī par runu? Vai tā kāda di�cilvēka valoda?� viņ� mur�mināja aiz para�as. �Velns ārā! Izjokots? . . . Lādēties? . . . Iet garām un nelikties zinis? Vai pa�am nu palikt par sme�jamo joku?� ātri �audījās domu drumslas viņa uzkarsētās smadzenēs. Ka mar�s domāts viņam, to gai�i vēstīja meitu draudzīgais bariņ�, viņu smieklos pavērtās mutes un pie�miegtās acis. Pui�us no meitām vairs �ķīra tikai da�i des�miti soļu. Jāglābj, kas vēl glābjams!

�Sveikas, zeltenes!� viņ� bra�i kliedza, �mar�s nav nekāds kar� � tas tīk manam prātiņam! Kura no jums tā gudri�niece? To velna skuķi es uz vietas apprecē�u!�

Skaļi smiedamās, meitas kāpās atpakaļ, un viņu priek�ā palika mar�a spēlmanis � slaida auguma vīrs ar plikām krūtīm, vienu sarkanu jorģīni rūsgano svārku aug�kabatā un otru pie melnā katliņa.

�Ē . .. Zibenis!�

Sakustējās radu, draugu un pazīstamu pulciņ� kā mīklas priek�ā.

�Muzikants Zibenis . . . Kur tie gadi, ka neredzēts! Bet kas gan �o nepazīst? Kā balts zvirbulis citu barā. Ehē! Vai �is tas joks?�

Glu�i negribot Mārtiņ� palaida Kārlēna elkoni. Viņa skati �audījās no Zibeņa uz Kārlēnu un atkal atpakaļ. Kār�lēns jutās kā apreibis. Viņ� zina, ka viņ� stāv uz savām kājām, nav aizmidzis, nav piedzēris un tomēr lāgā nemāk aptvert, kas īsti norisinās viņa priek�ā. �is sve�ais un tomēr it kā pazīstamais muzikants, kur viņ� būtu redzēts? Gludi skūts un pabāls vaigs . . . Kur un kad? Tā kā smīnā sa�kniebtas lūpas . . . Kur un kad? Smails un mazliet kuprains deguns, tāds kā �

Strauji saslējis galvu, spēlmanis pacēla plakstus, un viņa skati mijās ar Kārlēna skatiem. Kamēr viņa pirksti turpināja lodāt ap ermoņikām, dziļi zem pieres gulo�ās acis saistīja Kārlēnu kā zirnekļa tīkls neuzmanīgu mu�iņu. Kārlēns papurināja galvu, kā nokratīt kaut ko gribēdams. Kas par ķēmiem? Ir tā, itin kā viņ� redzētu pats sevi. Redzētu nobru��ātā, sapelēju�ā spoguli sevi, novecoju�u, bālu, smieklīgi uz�postu un tomēr pazīstamu. Viņ� vieba muti uz smiekliem, gribēja teikt kaut ko Mārtiņam, kad viņu pārsteidza vārdi: Ko, Zibenis uzrauj mar�u par godu savam dēlam?

Tas bija tik skaļi teikts, ka ari Zibenis to dzirdēja. Pēk�ņi aptrūka spēle. Zibenis nostājās Kārlēna priek�ā ar bailīgu jautājumu:

�Tu esi Lotes dēls, jā? Nu neliedzies! Es saku � nelie�dzies!� viņ� gandrīz lūdzās.

Kārlēns nespēja ne liegties, ne neliegties. Viņ� sāka sa�prast nojausto patiesību.

�Ko stāvu kā blbis? Vai dosi tēvam roku!� mudināja laikam Spruka.

Nometis ermoņikas, Zibenis apskāva samulsu�ā pui�a ple�cus, bu�oja te vienu, te otru vaigu un lūdzās:

�Sit mani zemē! Dēls, sit mani zemē, vecu maitu! Vecu suni, kas tevi, tik varenu puisi, nav gribējis par dēlu . . Man ļaudis teica, bet es neticēju . . . Sit zemē! Sper zemē!�

Apaļi novēlās katliņ� ar visu jorģīni, un Zibeņa balss sāka aizrauties.

�Velns ārā! Sāks viņ� vēl raudāt,� vēroja Mārtiņ�. Arī citiem skatītājiem lieta kļuva par nopietnu: nav ko smieties, un ko raudāt jau pavisam nē. Skatam jādara gals! Un vai gan jautrā pūlī gals tālu meklējams?

�Ziben, ko kluksti kā noperēju�ies vista? Iesim labāk ieslacīt atradības!� kāds vedināja.

Attapies, Kārlēns atraisījās no necerētiem skāvieniem, lai gan tie viņam nebija ne pretīgi, ne tīkami. Tomēr kā nu tā, kad visi skatās? Tagad jau bez liekas mulsas viņ� spēja lūkoties Zibenī. Tēvs . . . Nē, �is vārds viņam neteica nekā. Viņa skatus tikai saistīja briesmīgi pazīstamā seja, kas likās redzēta vakar, �odien un vienmēr. Un � un tā viņam patika. Patika, lai tur vai kas!

�Jā, nudien, dēls, ieslacīsim! Vai tu tā gribi? Ko, vai tu neesi uz mani par daudz dusmīgs?� Zibenis runāja ātri, sa�tverdams Kārlēna roku.

�Ko nu grābsties! Kur� dēls nedzers, kad tēvs izmaksā?� metās starpā Spruka.

Sparīgi piesizdams brīvo roku pie bik�u kabatas, Zibenis neatlaidās:

�Dēls, nebaidies, vecam maitam Zibenim �auksto�ais �o�dien turas: pagrabs un divas plītis man kabatā. �ai dieniņai pietiks mums visiem.�

�Nu kusties! Neesi muļķis! Tēvus neatrod vis katru dienu!� Mārtiņ� raustīja Kārlēna otru roku.

�Ceļu, kristībnieki brauc!�

�Ziben, mar�u!�

Kāds pacēla katliņu, cits iespieda ermoņikas vajadzīgās rokās, un laimīgais tēvs rāva vaļā.

Viss radu, draugu un pazīstamu pulciņ� un klāt vēl Mār�tiņa aizmirstās zeltenes ar savām draudzenēm virzījās atpakaļ uz tirgu. Gājiena gals nebeidzās ne tirgus būdelēs, ne vienā, otrā tējnīcā, bet Zibenis izvēlējās lepnāko vietu visā pilsētelē, vienīgo viesnīcu �Pie Baltā Bāliņa�.

Pēc piecām minūtēm zināja puse tirgus, ka muzikants Zibenis saticies ar Glūdu Lotes Kārlēnu un atzinis to par savu dēlu. Un �is tādu tēvu, kas atrodas tikai pēc deviņpa�dsmit gadiem, nav vis aiztriecis pie velna. Garā Strīķu Minne, ja nu ne glu�i īstenībā, tad izjūtā pilnīgi pastiepās vēl kādu sprīdi garāka: viņa ta�u �o satik�anos bija izrī�kojusi. Izrīkojusi, un kas tur citiem jāzina, ka, Mārtiņa jo�kam muzikantu meklējot, viņai tīri nejau�i izgadījies sastapt pirmo, nevis kādu citu muzikantu, bet Zibeni. Lai nu kā, tomēr ir pazīstamiem, ir sve�iem nu ir ko pārrunāt; katrs nu var izklāstīt savas domas un atmiņas pēc sirds patikas. Tirdziniekos bija da�as pa�u pagasta vecākas mātes, kas prata izstāstīt Zibeņa un Lotes stāstu, it kā tas vēl tikai vakar, aizvakar būtu noticis. Vai Dieviņ! Ko gan Lote teiktu, redzot Kārlēnu ar Zibeni kopā? Lepnā Lote . . . Uzpūtīgā Lote . . . Vai tai kāds cilvēks var pa prātam izrunāt, vai izdarīt? To�reiz pat, kad pui�elis atradās un jau pirmajā mēnesī bija Zibenis kas Zibenis, nu kā izspļauts, � vai viņa klausīja prātīgu ļau�u padomu? Ne ar valgu nebija aizvelkama uz tiesu, lai iesūdzētu to putniņu. Un vēl savu radinieci, to

Juraku Līzi, kas gribējusi labprātīgi būt �ai par liecinieci, ņēma un izsmēja. Teikusi: ko, aiz kāda pak�ķa tad Līze tupējusi, kad �ī ar Zibeni mīlējusies? Lūk, tā viņai nebija grēks runāt! Un visu laiku lielījusies: �ī savu bērnu kā puķīti uz loga izkop�ot, lai tik nākot visi paskatīties. Un ej tu sa�zini, vai pats velns tādai nav palīdzējis? Izaudzināja arī. Izaudzināja puisi, ka radiem un sve�iem prieks. Redz, jau otru gadu Kārlēns vairs neļauj mātei pildīt meitas vietu. Gribējis, lai viņa paliktu pavisam uz vaļas. Vai �is kāds pintiķis, ka vienai mātei maizi nenopelnī�ot? Lai tikai salāpot �im kreklus, cimdus un zeķes. Lote vēl pie baznīcas stāstījusi un smējusies: vai nu �is, ieticis di�a pui�a kārtā, par pieciem plēsī�ot, ka īpa�as lāpītājas vajagot? Tad beigās gan pie�laidies � lai līgstot par vasaras sievu. Edz kur dēls! Ko? Lai tik mums katrai tāds būtu! Lote ēd ziemu savu maizīti, rokas klēpī auklēdama. Jā, redzams, puika mātē atsities.

�Tēvā, tēvā kā vaigā, tā dabā! Kas var noliegt, ka Zi�benis nebūtu labs mūrnieks, krietns mūrnieks? Un spēl�manis arī pirmā numura. Ja kur vajadzība, viņ� jums noraus trīs dienas, trīs naktis no vietas, neapnicis, nepie�kusis,� Zibenim radās barā viena labvēle.

Bet tūliņ tai cēlās pretiniece:

�Ko nu, ko nu � gatavais vēja pistole: pat savu vārdu pa pasauli iz�audījis, nu ar palamu mū�s jānobeidz. Ko līdz darbs, kad galviņa nezina, kur pienāks vakars, kur pienāks rīts? Un mantas tik vien ir, kā tās vienas bikses kājā, ķelle vai ermoņikas padusē. Vēja grābslis, vairāk nekas! Kur� riktīgs cilvēks tepat divdesmit gadus neliksies par savu bērnu zinis un nu, tikko ieraudzījis, iezīdies tanī kā ērce? Plencis un dzērājs � tik tā goda!�

�Tā nu arī īsti, mīlī�i, nevar teikt � nebūtu licies zinis,� neatlaidās tā pati rāmā balss. �Kārlēns vēl pavisam maziņ� bija, varbūt vēl ne gadu, Zibenis pats bija ielicis manam saimniekam � tikai neatminu vairs, kurā krogā �ie sati�ku�ies � bet ielicis saujā zelta desmitnieku, lai nododot Glūdu Lotei. Ko, vai tā pirms kara nebija naudiņa?�

�Un Lote pieņēmusi?� kāds lietas nezinātājs taujā.

�Vai, kā nu naudu nepieņems? Vēl nolielījusies: redz, ka Zibenis Kārlēnu atzīstot gan par savu!�

�Nu jā, tik jau arī bijis kā tas viens desmitnieks. Vai par to cilvēka bērns uzaudzināms? Un pats no tā laika mūsu pusē vairs acu nav rādījis, kāju spēris. Zina sunītis, ko izēdis!� nepiekāpās bargā tiesātāja.

�Lai nu lai, Lote nav nevienam par to �ēlojusies. Pavisam aizgrie�as prom, ja dzird kādreiz Zibeņa vārdu pieminam. Jāteic � tikpat kā �īds no krusta.�

�Nē, bet ko tik Lote tagad teiktu? Spļautu melnu vai baltu?� izteica viena �o jautājumu, kas nedeva miera dau�dziem. Ja Lote dzīvotu tikai pusi tik tālu no pilsēteles kā dzīvo, tad, kā likts, atrastos ne viens vien uzņēmīgs gars, kas atrautu viņu tūdaļ �urpu. Tā bija sakurināta ziņkāre. Un tas tikai vēl sākums.

Runas pieņēmās briedumā labā pēcpusdienā, kad no vies�nīcas iznāca Zibenis, ermoņikām rokās, Kārlēnu pie vieniem, Mārtiņu pie otriem sāniem. Viņiem sekoja vairāki jautri un katrā ziņā varonīgi pavadoņi. Visi sasēdās automobilī, pie kam �oferis saņēma pavēli: braukt, cik lēni vien māk, un pieturēt pie glaunākās drēbju bodes. Kājās izslējies, da�u draudzīgu, bet vingrumā �aubīgu roku balstīts, Zibenis spēlēja un dziedāja apskau�amā priekā �Ciemā aug* vien' zeltainīte, ne pie viena tā negāja�. Pārējie iek�āsēdētāji cilāja kājas, apkampās un �ūpoja galvas katrs savā ritmā, laikam domās griezdamies vecajā, mīļajā dancī.

Te bija ko redzēt. Te vajadzēja paieties līdzi, � redz, kas tur galā pajūk! Tā automobilim gar abiem sāniem un aizmu�gurē radās savs pulciņ� cienītāju, kas ar savu piezīmju spēku vien gandrīz spēja noturēt tādu vēzi uz vietas. Bet lai rāpjas vien! Tikpat ar visu lēmumu gabaliņ� no viesnīcas līdz lep�nākai bodei nav garāks izstiepjams: viens sparīgs burk�ķis � un nekust vairs. Tomēr sēdētāji nedomāja izkāpt ātrāk, kamēr Zibenis, izspiedis ermoņikām pēdējo skaņu, piecirta kāju un iesvilpās.

�Ē, �īds, rādi �urp brūtes kleitas, balta zīda, visglaunākās, vissmalkākās!� jau durvīs Zibenis sauca skaļi, lai dzird visa daudzgalvainā aizmugure.

�Nūjā, nūjā,� vārdos traucās pretim vēlīgs �īdiņ�: �vis�caur balta zīda! Un kāpēc ne ar zīda svītriņām? Tā visjau�nākā mode. Tās svītriņas vairāk spīd un laistās. To visi tagad ��

Ek, tas murmulis nesaprot! Zibenim ne tikai svītriņas, bet arī svītriņu starpas vajaga skaidra zīda, kas spīd un laistās. �Sasper, brauc tālāk!�

�Baltu? . . . Jā, vakar vēl bija balts zīds un rīt vai parīt būs atkal. Būs! Tikai �odien, �odien atlicis vienīgi rozā. Bet mīlīgs un ko�s kā viens ro�u pumpuriņ�, � taisni brūtēm austs un pataupīts!�

�Ko darīt, dēls?�

Zibenis gaida paveramies Kārlēna muti. Rozā? . . . Nūjā, varbūt mātei patiktu arī rozā . . . viņa valkā arī rozā jakas.. .

�Nē, brūtes kleita būs tai balta!� Zibenis atbild sev pats. Brauks vēl uz tre�o un pēdējo bodi!

�Ira! Ira!� sīka �īdenīte, kam Zibeņa vajadzība jau ie�priek� pavēstīta, sauc pretī visai svītai. �Balts . . . mums ir pavisam balts, tik balts kā viena balta zoss. Un vēl tāds, ko var �ūt uz abām pusēm un mazgāt, cik vien grib. Tas ir īsts mazgājams zīds.�

Izrunājot grūtos vārdus, viņas plānās lūpas da�da�ādi �ķobās, kamēr kalsenās rokas drebulīgi cilā un plāta drēbes gabalu.

�Kas? Mazgājams? Vai brūtes kleita kāds krekls, ka tā jāmazgā?� Zibenis niķojas. �Brauks atpakaļ pēc ro�ainā!�

Aizmugure iesilusi: dzērumā joks vai nopietnība? Nav joks! Nopirka rozā gabalu! Re, no tiesas Zibenis brauc pie Lotes precībās! Kā jaunu ceļu izrāvusi straume, jaunā vēsts gāzās pār vēlīniem tirdziniekiem.

�Paņems! Es tev saku.�

�Nepaņems.�

�Paņems!�

�Ņemtu gan, bet nedabūs!�

Vēl pēc da�iem iepirkumiem labā nokrēslī preciniekiem iegrie�oties sētas vietā, dzirdēja Kārlēns divus strīdamies. Runā! . . . Vai tas nevarētu būt par viņa māti? Lai! Tas tā drusciņ kutina sirdi . . . Tiesa, viņ� bija dzēris, tomēr ne tik piedzēris, ka neaptvertu, kas ap viņu notiek. Tēvs . . . tagad viņam varēja būt arī tēvs. Vai vajadzīgs? Tas būtu tā, kā Spruka teica: redzēt mēs varam arī ar vienu aci, bet vienmēr labāk, ja tev ir divas. Bet nē, ne tas labākums Kār�lēnam tagad vairs vajadzīgs (un kādu lielu labumu gan tāda pusakla acs var dot?). Nē, tas ir glu�i kas cits! Viņam patīk, briesmīgi patīk just pret sevi tās pelēkās acis, brī�am tādas jautras, brī�am bēdīgi aizvērtas. Un dzirdēt viņa muti prasām tikai to vienu � ņemt viņu par tēvu! Ņemt viņa vārdu (kā Spruka nejauki smējās: hē, tikai to palamu līdzi lai nelai�ot!), viņa amatu un visus dan�us, visas dziesmas, visas tās senās jaukās, dziedātās un spēlētās tanīs viņos laikos, kad tik bijis ļaudīm tā prieka, kā dziesmiņu padzie�dāt. (Ak, tās Kārlēnam patika gan!). Savāds, nekad agrāk neizjusts lepnums brieda Kārlēna krūtīs: lūk, viņ�, Kārlēns, ir �is kaut kas, ko tās �ēlās acis lūdz; viņ� ir tas, kas var teikt savu nē; viņ� ir tas, kas var teikt �im sve�ajam spēlmanim, kas devis viņam dzīvību: jā, tu esi mans tēvs . . . Un vēl tā neskaidri, vārdos neietverami, viņ� jau�, ka kāda taisnība liek saņemt viņa mātei �o bildinājumu, gan vēlu, bet tomēr vajadzīgu. Kādēļ lai viņa nebūtu godā līdzīga citām mātēm? Lai iet uz labu laimi!

Kārlēns uzsmaidīja di�ajam bu�iņām, ierīkodams tam ratu aizmugurē ērtāku guļu. Sēdekļa maisu vajadzēja izjaukt, citādi rati atteicās uzņemt pie bu�iņa vēl piecus sēdētājus. Ar acīm Kārlēnam drusku palīdzēja Mārtiņ�, līdz viņa mute pavērās skaļam smieklam un roka taustījās ap auna ragu.

�Buķel, buķel, ka mēs tevi nodzersim, to es gan �urpu braukdams domāju, bet ka Zibenis tevi atpirks un mēs tevi vedīsim atpakaļ Lotes derībām, to pats velns nebūtu uzmi�nējis! Ko, vai tā nav di�cilvēka valoda?�

Arī Sprukām bija �is auns jāredz, viņ� ķēra pie otra raga, it kā gribētu pacelt aunu gaisā.

�Nekaitiniet manu derību aunu! Lai izguļas lopiņ�, kamēr vēl grāpī nevārās!� bargi vaibstīdamies, smieklam sauca Zibenis.

Kā apsvilis, Spruka palida aunu un mēļoja pretī:

�Lūgtu piedo�anu, brūtgāna jaunskungs, ne tevi, ne tavu aunu mēs negribam sa�ultīt. Kā divus cukurkliņ- ģerī�us pārvedīsim jūs abus, lai tik brūte mielojas un mēli neaizrij!�

Par Zibeņa un Sprukas plānajiem jokiem smējās visi, gan pa�i runātāji, gan pavadoņu pulciņ�, kas tēvam, dēlam un Mārtiņam sirsnīgi bija turēju�i visos �īs dienas piedzīvo�jumos līdzi. īpa�i darbīgs bija Spruka, un viņ� negribēja iz�trūkt arī beigu cēlienā. Un kur Spruka, tur kā piepe turējās klāt znotiņ�. Tā salasījās tas piecnieks. Kārlēns vēl lāga ne�paguva izklāt salmus, kad trok�ņainās gavilēs, cits pus- zvīļus, cits sē�us, visi sagruva ratos. Tā jautrie precinieki ar strauju ratu burk�ķi atstāja aiz sevis iebraucamās vietas vārtos pulciņu skatītāju, kas palika tenkojot līdz vakaram, un ripoja pretim rudens biezajai tumsai. Sē�ot ratu priek�ā un atkal valdot gro�us, Kārlēns saplūda vienā trauksmē ar zirgiem. Garās stundas nostāvēju�ies dīkā, zirgi nemudināti atdevās skrie�anas priekam, un Kārlēnu rāva doma: drīzāk, a�āk pārvest mātei �o jauno ziņu vezumu.

Jaunas gaviles ceļā sacēla atradums: starp pieciem aici�nātiem bija nemanot iespraudies sestais, neaicināts � Burdu Jānis, kas pats sevi bija iecēlis Zibeņa īstāko jaunības draugu kārtā. Lai paliek! Zibenim �odien visi bija draugi.

Par visiem kuplākā skurbulī līgojās znotiņa gai�ā galva. �Jauki dzīvot pasaulē-lē-lē . . .� vai desmito reizi viņ� uzsāka dziesmu un turpat vien atkal nojuka. Iesmējās, nopūtās, mel�najā piedurknē noslaucīja degunu un acis un gau�ām nopū�lējās, gribēdams apskaut gan vienu, gan otru blakus sēdētāju, lai pie viņa pakau�a vai pleca izraudātu savu prieku par jauko dzī-dzī-dzīvīti . . . Viņa priekos piedalījās un tos laipni atbalsoja Spruka, Burda un Zibenis. To viņi darīja ar īstu dzērāju pārākuma apziņu, sak � mēs vis neesam piedzēru�i kā �is, mēs mākam runāt, mākam uzdziedāt. Pats velnu vectēvs nepateiks, kad mēs pilnā, kad tuk�ā! Par zīmi tam Zibeņa vecās ermoņikas un spēcīgā, bet jau aizsmakusi balss rāva vaļā savu jauno dienu jaukās mīlestības gaudu ziņģes.

Tikai Mārtiņ� likās tāds kā sabozies. Bija dzerts vai nu par daudz, vai par maz, bet labi nebija. Ar joni uzbrūko�ā tumsa un neērtā sēdē�ana vilka pār viņu nelabu omu kā maisu. Pārlaidis notirpu�o kāju pār ratu malu, ar muguru tridamies gar znotiņa muguru, viņ� izspļāva, kā nelabas at�raugas, vienu otru lamu vārdu, ja kāds spēcīgāk viņam pie�grūdās. Snauduļodams, bet ik brīdi no snaudas izsists, viņ� juta, ka piktums viņā rūgtin rūgst. Velna ārā! �odien kā pa mālu skrīni! Visu dienu . . . nekādas īstas lustes . . . bez meitām. Tas Zibenis iemaisījās pa starpu! Un tilts . . . Nu, tās meitiņas vēl Mārtiņu pieminēs! � Tā garā zutene � Strīķu Minnēns . . . Iekodī�u! Ie . . . ko . . . dī. . . �u!�

Viņi varēja būt nobrauku�i apmēram pusceļu. Vēj� bija aprimis un sācis līt jau sengaidītais lietus. Tas darīja tumsu jo nemīlīgāku. Znotiņ� raudāja no tiesas, kā me�ā apmal�dījies bērns, naktij uznākot.

�Ko grābsties ap mani! Vai es tava sieva?� Mārtiņ� uz�bļāva un atsita ar plecu znotiņa drebulīgo roku.

�Tum�s . . . pavisam tum�s � un mūziķis � un mana sieviņa . . . nekā vairs neredzu. Mīļie brālī�i, . . . kur ir mana sieviņa? . . . Mana mīļā, mazā sieviņa . . . Laidiet mani pie viņas! . . . Tīk mūziķis, briesmīgi . . . viņai tīk. Lai viņa dzird! . . . Ei, Pēter, kurp tu mani ved? . . . Pieturi! � Es saku . . . pieturi un . . . stāvi! . . .�

Znotiņa �ņuksti un raudulīgie vārdi jaucās pa starpu Zibeņa dziesmai, un rokas grābstījās pēc iedomātā pui�a Pētera.

�Tu neizķēmo ar saviem nagiem man ģīmi!� Mārtiņ� uz�bļāva atkal un spēji atsita znotiņa roku no sava zoda.

Straujā atsitienā dūre uzdrāzās Sprukas kaklam. Spruka aizsvila. Juzdams triecienu no blakus sēdo�ā Mārtiņa puses, viņ� kliedza viņam:

�Kāds ķēms te kaujas, ko?�

�Ak, es tev ķēms? Tad izvācies no ķēma ratiem!� Spruka neatjēdza ne saturēties, ne atturēties, kad jau atradās gar��ļaukus uz lielceļa.

�Ārā! Vācies ārā ar visu savu asti!�

Sagrābis znotiņu aiz pleca, Mārtiņ� gribēja arī �o tikpat viegli izsēdināt. Bet znotiņam kājas bija ratos, viņ� ķepuro�jās pretim, apvēlās uz mutes, un, uzkritis uz auna, ar abām rokām iekrampējās vilnā. Pretestība piedeva Mārtiņam sparu. Viņ� grāba un cēla un vēla jo sirdīgāk: kādam vajadzēja sa�ņemt meitu pelnīto sodu.

�Ārā! Lai sieva savāc tavus kaulus ceļmalā! . . . Ziben, pieķer pie tā gaļas maisa! Lai iztīrām ratus!�

�Iztīrīt? Ko vajag, to vajag!� Zibenis atsaucās, un nāko�ā mirklī kaut kas smags izvēlās pa ratu pakaļu.

�Aiziet tā kunga plosts!� Zibenis uzvilka.

Kārlēns gan juta, kas notiek. Bet lai! Bija arī par smagu vezums piekrauts. Un otrs � labāk Mārtiņam �ādās lietās ceļā nestāties.

Līdz ar Spruku un znotiņu izvēlis savas dusmas, Mārtiņ� izlaidās ratos visā garumā. Ko, vai tie gan nav viņa rati? Arī Burdam kļuva ērtāk. Kā di�ais dundurs viņ� dūca līdzi Zibeņa ermoņikām gan vietā, gan nevietā.

Tie�ām, Zibenis varēja spēlēt neapnicis, nepiekusis. Er�moņiku skaņas sacēla kājās visus tuvējos suņus. Tās uzmo�dināja arī Plu�ķi. Skaļi un gaudīgi riedams, viņ� aizdrāzās uz ceļa pusi. Plu�ķa balss savukārt lika pacelt galvu Pēte- rēnam.

�Lot, diez vai nebrauc?� viņ� sauca.

Lote piecēlās sēdus. Patiesībā jau arī viņa negulēja. Tikai bija noāvusi kājas un ar visām drēbēm atlaidusies pasnaust. Pagriezusi gruzdo�o lampiņas degli augstāk un paprasījusi Pēterēnam, vai nevarot vis nabadziņ� gulēt, viņa izgāja.

Ārā viņa nodrebinājās. Tumsa un lietus . . kā kapā. No lieveņa nenokāpusi, viņa vēroja. Klausījās, vēroja, un kā nezināmās bailēs, atrāvās atpakaļ. To meldiņu � to mel�diņu viņa nav dzirdējusi, kop� tā laika, kad to spēlēja . . . Lote aprāva domu. Plu�ķis stāja riet. Skaidri bija sadzirdams ratu troksnis un Kārlēna balss, kas labināja suni. Ātri Lote iesteidzās atpakaļ pēc luktura.

�Vai mājā?� padzirdējis virinām durvis, sauca no sava kambara saimnieks.

�Tad laikam. Tur liekas sve�i arī,� Lote vēstīja, pa krāsns mūrīti pēc sērkociņiem grābstīdamās. �Ak tu, galviņa, kur nu nobāzusi? Pati labi vakarā uguni kūru . . .� Te izpalī�dzēja saimnieks ar saviem.

Abi izgājēji jau namā dzirdēja pie klēts pazīstamas un sve�as balsis, tikai saredzēt nevarēja nekā.

Sētsvidū viņiem meimuroja pretī Mārtiņ�.

�Lotiņ, dod �urp man to lukturi, redzēsi, kādus priekus mēs tev pārvedām!�

�Vāķies tik nu uz istabu, tur es tev, puisīt, gultu parā�dī�u!�

Runādama Lote vairījās pati un grieza lukturi aiz sevis. Viņa kaut ko jauta, bet negr ibēja ticēt.

Izdzirdot mātes gai�o, noteikto balsi, Karlēnam uzbruka mīklaina nedro�ība. Kā vairīdamies viņ� grābstījās gar zirga galvu un nevarēja lāgā atrast vietu, no kuras sākt atjūgt.

�Kas tie par vēliem ciemiņiem? Vai kādam ceļā izbiru�i?� piegājis ratiem, vēroja saimnieks.

�Amatnieki, saimniek, amatnieki, dzirdējām, ka jūsmājā tā kā jaunu krāsni vajadzētu . . . Labs ir! Ko vajag, to va�jag, un Zibenis dara drīz � �vikt!�

�Nu tu deviņi pērkoni! . . . Zibenis! Kāds velns tad tevi atspēris taisni �urp? Vai no miroņiem uzcēlies esi?�

Saimnieks brīnījās no tiesas, pazinis Zibeņa balsi un ie�raudzījis ermoņikas.

Izbrīnā sastinga arī Lotes acis. Bet tas bija tikai mirklis. Nāko�ajā viņa jau stāvēja pie zirga un saņēma loku. Kad Kārlēns pasniedza sakas, viņa cieti jautāja:

�Kas tās te jums par ķekatām līclzi?�

�Negribēs!� ie�āvās Kārlēnam prātā. �Tu jau pati redzi,� viņ� klusi atbildēja.

�Lot, kur tu man pazudi? Nemūc nu kā ka�ele no pul�vera smakas!�

Mārtiņ� runāja un meimuroja atkal uz lukturi.

�Nu vāķieties tik visi uz istabu, es tos zirgus ievedī�u,� iejaucās saimnieks, paņemdams uguni.

Ar abām rokām pieķēries Lotei, Mārtiņ� novilka viņu greizu un runāja visam pagalmam:

�Būs kāzas! Es saku: būs! Mēs, Lotiņ, saproti, no tirgus tev vīru pārvedām. Saproti � īstu, dzīvu vīru ar visām er�moņikām. Ko, vai tā nav di�cilvēka valoda?�

Lote ticēja un neticēja viņa vārdiem. Viss likās patiesība un arī māņi. Par to varētu pasmieties un dusmot. Tikai, lai skaidrība būtu, viss jāapskata gaismā. Un steigdamās uz istabu, viņa vilka līdzi Mārtiņu, kā smagi piebāztu un no pleca noslīdēju�u pelavu maisu.

Istabā pēdējais iegāja Kārlēns un klusi aizvēra durvis. No pat klēts līdz �ai vietai viņu neatstāja doma: �Negribēs! . . .�

Viegli grīļodamies, bet dro�i, it kā būtu ienācis pats savā istabā, Zibenis aizgāja līdz galdam. Nolicis uz stūra ermo�ņikas, tām virsū katliņu, viņ� sāka iztuk�ot kabatas. Lote redzēja: viņa kustībās nav vairs kādreizējā zibenīguma . . . plātās kā tāda rūsa . . .

Rindā uz galda nostājās trīs aizlakotas pudeles, tām pie kājām nogūlās brūns tīstoklītis, da�as saņurcītas tūtas un no papīriem izkūņojies desas luņķis kā milzīgs brūns kā�purs.

�Va' velns, cik tam to kabatu! Un katrā kas iek�ā!� klusībā brīnījās Pēterēns, vērodams katru Zibeņa kustību.

Zibenis pameta acis pa labi un kreisi un ieraudzīja Loti sē�am gultā, sarkanā jakā, baltā lakatiņā, kā zemeņu ceru. Viņ� gāja turp.

Kā svelo�us ērk�ķu dūrienus Lote juta visā miesā katru viņa soli. Vienalga! . . . vienalga! . . . vienalga! . . . viņa tu�rējās pretī. Bet sāp!

�Labvakar, Lo�iņ!� Zibenis sniedza roku un nosēdās blakus. �Redzi, mēs arī mājā. Pavēls . . . Ko, vai tu mūs gaidīji?�

�Labvakar? . . . Tagad jau drīzāk derētu � ar labu nakti!� Lote bruņojās ar smiekliem.

�Ak, tā tu saki . . . labu nakti � lai notiek! Labs arī tas, � sabu�osies un liksies uz auss!�

�Skaties, zvirbulis! Tūliņ bu�oties un gulēt. Papriek� jā�nodzer derības, tad varēsi gulēt!� iejaucās Burda, sēzdamies Lotei pie otriem sāniem.

�Lotiņ, zini, mēs neko ļaunu . . . mēs godīgi un krietni vīri � Tu pati mūs pazīsti. Mēs kārtīgā darī�anā . . . mēs visi par lieciniekiem viņam, un tavs Kārlēns arī. Mēs, zini, visi akurāt tā satikāmies un . . .�

�Pag, ko mēsinies, laid, es labāk pats!� viņa laipnību strupi nocirta Zibenis.

�Redzi, Lociņ, tur uz galda stāv mūsu derību dzēriens un tev brūtes kleita. Vai atmini � tu reiz man sūtīji ziņu � un nu es atnācu. Neliedzos, ilgi es nācu . . . sunim jāsmejas, cik ilgi . . . kamēr nu pa�a dēls atveda galā. Redzi, viņ� labs dēls, par daudz labs, � viņ� mani, vecu dulburu, ne�apsmādēja. Saki tikai vēl nu tu, ka mani gribi!�

Burda steig�us uzsāka otrā pusē:

�Tas, mīļā Lote, nav nekāds negods, nē! Tas pavisam tavs gods! Vai tad neizskatās smukāk, ka viņ� tagad tevi grib no tiesas . . . smukāk, nekā toreiz būtu paņēmis un tagad aizdzītu, jā . .. Aizdzītu tāpat, kā es savu trako Madi, ko?�

Burda smējās gardu, rupju smieklu.

Lotes vaigos kvēloja magones. Acis savādi mirdzēja un redzēja tikai vienu � galda viņā galā savu Kārlēnu. Bet Kārlēna skati tik neatlaidīgi urbās galdā, ka �ķita: viņ� tur caurumu izskatīs. Nebēdīgi un izaicino�i atmetusi galvu, Lote smiedamās teica:

�Ak es sūtīju' ziņu? . . . Un vai tu to arī atmini, ko toreiz atbildēji manas ziņas nesējai?�

To nu Zibenis nespēja atcerēties, sit vai zemē. Bet vai tādēļ pasaule putēs? Viņ� laipoja:

�Nu, dro�i vien dzērumā bū�u ko nesmuku izmuldējies un tagad laimīgs, ka to aizmirsis.�

�Nūjā, tu laimīgs � un es arī laimīga, vēl �odien at�minot, ka ermoņikas tev esot sievas vietā un ķelle � tavs maizes devējs . . . Un to tu neteici vi krogā dzērumā, bet tepat mūsu kaimiņos Sprukās, krāsni mūrēdams. Nu tā krāsns savu mū�u izbeigu�i, un mana vajadzība arī pa tiem gadiem sadrupusi.�

�Kas �ī par runu? Lai tad Zibenis ne mūrnieks būtu, ja viņ� jaunu krāsni neuzceltu!� ap pudeles kaklu dedzīgi dar�bodamies, iekrita starpā Mārtiņ�. Tikai viņa teiciens palika neievērots.

Zibeņa melnās uzacis savilkās, un grumba starp tām uz pieres padziļinājās. Smiedamās Lote viņu bija pieveikusi. Vēl vienmēr viņa tā pati! Un Zibenis nopūtās, kā miglā neskaidri apjauzdams sava zaudējuma lielumu. Nē, bet viņam vajag, vajag dabūt savu dēlu! Vai Lote vien tā taisnā? Viņ� tvēra pēc viņas rokas. Lote neatrāva to, un smīns nenodzisa ap viņas muti, Zibenim atkal runājot:

�Labi, bet es neaizmir�u jūs abus. Es daudzreiz gribēju jūs apciemot. Es pieminēju jūs, kad pa�am klājās labi. To desmitnieku tu ta�u dabūji rokā? To es sūtīju puikam kon�fek�u tiesai.�

Tum�s sārtums pārlaidās pār Lotes seju. Viņa iesmējās piespiesti.

�Tādi jūs esat, pasaules tēvi, it kā bērns būtu izmitināms ar atminē�anu un konfektēm. Ar konfektēm � un tagad tu viņu nopirki ar da�ām glāzītēm �ņabja . . . Dēls, vai tik vien vērta es tev esmu?�

Pēdējie vārdi lika pacelties Kārlēna galvai. Visu laiku, skatiem urbjoties galdā, bija tīkami just: cik māte stalti māk runā iznesties, cik viņa nepielaidīga � un mīļa . . . Te � spēji iedzeļ.

�Māt, nav tavs pārmetums vietā! Ne es nopirkts, ne tu pārdota! Lai nu tu gribi �ā vai tā, viņ� tomēr ir un paliek mans tēvs.�

�Lotiņ, ap�ēlojies! Kas �ī par runu?� atkal izgāza krūti Mārtiņ�. �Visu dienu mēs vienīgi par tevi domāju�i, visas meitas aizmirsu�i, �īdu bodes otrādi apgriezu�i, tev brūtes kleitu meklēdami, un tu saki: tik maz vērta . . .�

Steig�us izlobījis no papīriem ro�aino zīdu, viņ� uzmeta to Lotei. Vieglais zīda vilnis nolaidās pār viņas plecu un nogūlās klēpī kā gai�s mākonis. Priecīgā viegluma pievilkta, saimniece atrāvās no stenderes un salīkusi tipināja �urp.

�Va' tu �tulbs! Tīra zīda!� taustot drēbi, viņa jūtami pie�bikstīja pie Lotes gurna un pameta ar acīm.

Zīds svilināja Lotes rokas.

�Un tas vēl nav viss! Ko mēs tev vēl pārvedām, to tu, Lotiņ, nepateiksi, lai vai uz vietas izstieptos. Nē, bet raugi minēt! Tavu, tavu, tavu pa�as � nu . . . (Kārlēns trūkās un izgāja laukā) di�o bu�iņu . . .�

�Kā? Jūs nepārdevāt?�

�Pārdevām!�

�Vai jūs pavisam prātu apdzēru�i! Ko tad mājā vedāt?�

�Tev un tavējam par derību gaļu!� smējās Mārtiņ� un visa istaba.

Lote kļuva pavisam nopietna.

�Tu melo vai nemelo?�

�Nu prasi citiem, prasi Zibenim, ja gribi, viņ� tev ap�zvērēs.�

�Lopi jūs, ne cilvēki! Visu dienu vārdzina dzīvību pa ra�tiem un tad vēl, pārbrauku�i, tūliņ nepasaka!�

īgni viņa atstūma Burdas elkoni un gāja uz durvju kaktu pēc luktura. Kad gāja gar Pēterēna gultu, steidzīga roka sakampa Lotes priek�auta stūri un vēl steidzīgāka mute �uk�stēja: �Tu nepreci viņu! . . . viņam tāds nelabs izskats . . . kā trakam sunim . . .� Lote tikai pamāja ar galvu, un viņas cietā roka viegli pārslīdēja pār Pēterēna izbalēju�o segu.

�Nē, tu, Lo�iņ, tagad neej! Tagad ie�u es un Burda, un Spruka � visi mani veci draugi. Mēs to auneli piekopsim.�

Aiz piedurknēm vilkdams Burdu, Zibenis runāja un ar acīm meklēja Spruku.

�Ei, Spruka, kur tu esi ielīdis? Nāc, paturi aunam kājas!�

Mārtiņ� smējās pilnā kaklā:

�Vai tā kāda di�cilvēka valoda? Vai tu gariņus sauc? Pa�prasi velnam, kurā grāvī Spruka tagad nosnau�as.�

Bet Zibenim maz rūpēja lietas skaidrība. Kopā ar Burdu viņ� izgāja tūliņ aiz Lotes. It kā savai bēgo�ai dvēselei, tiem rāvās pakaļ Mārtiņ�.

�Dzer un dzīvo kā bramaņi!� nospļāvās saimnieks.

Ar vienu aci Pēterēns redzēja, cik bijīgi saimniece paceļ no grīdas saknupu�o brūtes kleitu un vārīgi nogulda uz Lotes pagalvja reizē ar teicienu: �Vai zini, tā visa nu būs atkal mūsu Mārtiņa gudrība! Gan to vēl dzirdēsim. Nebūtu nu tikai Lote pati muļķe, tiktu vēl sievas godā.� Saimnieks neatbildēja, bet iedzēra malku no Mārtiņa atmocītās pudeles un nospļāvās par tās saldumu.

Ratos bu�iņa nebija. To redzēja Kārlēns, redzēja Lote un visi citi. Zem ratiem pabāztais lukturis vēstīja, ka tur zemi klāj tikai pelēka smilts un tas pats pelēkums arī tālāk � visapkārt ratiem. Izbēdzis? Kur �is izbēgs, tik stipri sasiets! Kā tad visu dienu nebēga? Nozagts? Pa to mazo brītiņu? Un kas tad �o zags te, klēts priek�ā � �igāni visi pa tirgu.�

�Kas tie par kumēdiņiem? Saki tu man, kur jūs viņu likāt?� nostājusies Kārlēnam priek�ā, bargi jautāja Lote.

Ko Kārlēns varēja atbildēt? Nejauki samulsis par savu neziņu, viņ� paraustīja plecus. Kāds nelabais man lika klau�sīt Zibenim un nepārdot aunu tirgū? Te � pēk�ņi cita doma pagrieza viņu pret Mārtiņu.

�Vadzī, tu tur, ar znotiņu un Spruku grūstīdamies, būsi izgāzis to aunu!�

�Vot lops! Kā tad es? Tas gan, tas pagāns znotiņ� ar savām garajām ilksīm būs izgāzis.�

Nu Mārtiņ� gari un pla�i sāka skaidrot, ko znotiņ� teicis, kā grābstījies, un kā tad viņ� grābis un sviedis, bet Spruka izsprādzis no ratiem kā gatavs zirnis no pāksts.

Tikai Loti �īs valodas nepārliecināja. Pirmo reizi viņa ne�ticēja vairs pat savam Kārlēnam. Tā vien likās, ka kaut kas nelabs tam no Zibeņa pielipis. Varbūt buciņ� nozagts, varbūt nodzerts, varbūt uz ceļa izmests � vienalga, vienlīdz nelabs tas viss. Cauri rupjajām balsīm viņai it kā iesitās vēl ausīs bu�iņa pēdējā brēciena vājā atbalss, un spēj� �ē�lums iecirtās pakrūtē. Lopi! Dziļi atvilkusi elpu, viņa griezās pa istabu. �etri vīri neveikli ķepurojās, sekodami Lotes luk�tura gaismai, un atgādināja tikko iz�ķīlu�os, milzīgus un kroplus naktstauriņus . . . Zibenim izdevās da�i noteiktāki soļi, viņ� notvēra Lotes elkoni.

�Zini, Lo�in, nebēdā! . . . nedusmo! Es to auneli samak- 1 >'

sā�u! To es varu! Hē, nopirkt savām derībām aunu un pa�zaudēt . . . Ko? Noslauki asariņas � pirksim citu! Vai tu domā � Zibenim vairs nav nags? Hē, pagrabu pabeidzu, divas plītis no jauna uzmūrēju vienā nedēļā. Kad es rauju, lai trīs jaunie stājas man pretī! Es nebēdāju!�

�Ne�ņaudz manu elkoni! Tā nav tava ķelle, laid!� Lote mēģināja atbrīvot roku. Viņa tagad juta noteiktu īgnumu pret �o vīru, kas tik spēji un skaļi gribēja ielauzties ar savām ermoņikām, ķelli un lielību viņas un Kārlēna dzīvītē. Laimīgā dzīvītē, ko viņa garus gadus ar ziņu, grūti un pat ar sāpēm (vien Dievs zina, kādām sāpēm!) kopusi. Ko viņ� grib? Ko viņam vajag? Sagāzt, nojaukt to kā vecu krāsni? � Spēj� naids karesē Lotes vaigus. Dro�i, ne Lote viņam tagad, pēc divdesmit gadiem, vajadzīga! Viņas dēlu, viņas lolojumu, viņas Kārlēnu viņ� tīko atņemt! . . . Un �odien jau to darbu sācis . . . Nē, to viņa nepieļaus!

Pavērusi di�istabas durvis un nolikusi lukturi kaktā, gar Burdas plato muguru viņa izslīdēja atpakaļ namā un pa tumsu iegāja pretējās durvīs � vēsajā kambarī. Drīz tur noskrapstēja atslēga, un smagi cēlās Lotes pūra lādes vāks. Ie�āvusi roku pa�ā dibenā, viņa brīdi taustījās un �abinājās. Tad atkal vāks aizvērās, un Lotei kaut kas palika dūrē.

Di�istabā smējās par trako auna pazu�anu. Uz galda lija glāzēs sarkans un balts �ķidrums, un desa dalījās ripiņās. Vērās vīru mutes, tiecās pirksti pret galdu � Ar pūlēm slēpdama īgnumu, Lote tuvojās galdam. Viņas acīs kvēloja naidīgs smīas, un roka drebēja, noliekot Zibeņa priek�ā zelta naudas gabalu. '

�Te būs tā tava sūtītā konfek�u nauda � Es to pagla�bāju, lai kādreiz tev un citiem parādītu, ka Lote savu dēlu var izaudzināt arī bez tās � Ja tev pa�am tās nevajag, izdali nabagiem!�

Tas vairs nebija joks. To saprata visi. Mārtiņ� tik vēl paguva izmest savu �Kas �ī par runu?�, bet tālāk netika. Lote jau sēdēja savā gultā, kad Zibenis, piepūties dusmās, kā pārēdies zirneklis, iesaucās rupji:

�Tad tu man atsaki? Tu . . . tu . . . tāda viegla meitiņa! . . . Kam tad es to zīda kleitu pirku?�

�To jautā sev, ne vieglai meitiņai!� Lote bezbēdīgi iesmē�jās, un īgnums viņai zuda.

Zibenis piecirta kāju.

�Tu nesmejies! To es nevaru ciest! Atmet to muļķīgo niķi!�

�Vai citādi tu mani neprecēsi?� Zibeņa dusmu smīdināta, tī�i jokoja Lote.

�Ak, tā tu domā! Nekā, �abiņ, mēs tevi piespiedīsim. Abi ar Kārlēnu piespiedīsim. Un tu vēl nāksi raudādama.�

Zibenis atkal tuvojās Lotes gultai. Viņa skati bija var�mācīgi un kāri; pirksti sa�ņaugu�ies dūrē, jūtot, ka laupī�jums gandrīz jau rokā.

It kā visu to nemaz neredzētu, Lote cēlās un steidzās uz durvīm. Zibeņa roka sakampa tikai gaisu. �Tu domā man izbēgt? Es tevi nenoķer�u?� viņ� raustījās un viebās, Burdas rokas atturēts.

�Nemuļķojies! Nāc labāk iedzer!� bija gudrs padoms. Un, kā jau da�kārt savā dzīvē, Zibenis noslīcināja arī �o ne�veiksmi glāzītē.

Kārlēns sēdēja patiesi kā nosalis uz karstām oglēm: citur sala, citur dega. Viņ� juta � māte par kaut ko gau�ām apvainota, viņai pāri nodarīts. Tad viņa arvien mēdza tā pārgalvīgi smieties. Bet vai tā bija gribēts? Ja vien viņa neliegtos, neatraidītu tēvu, viss būtu gludi, būtu tā, visiem citiem. Ak, kā viņam gribētos kādreiz ļaudīs pateikt, kā saka visi citi: mans tēvs . . . Smagā nemierā viņ� vēroja durvis. Vai drīz tajās neparādīsies māte? Celties pa�am? Nē, �o daudzo acu priek�ā viņ� kaunējās par savām ba�ām.

Lote nenāca. Nenāca ilgi. Tik ilgi, ka beidzot arī saim�niece neizturēja un klusi izgāja ārā. Aiz durvīm tai nostājās pretim smaga rudens nakts, satinusies tumsā un lietū. Uz lieveņa stāvēdama, saimniece klusi sauca Lotes vārdu. Neat�bildēja. Viņa sauca vēlreiz un vēl. Kur viņa varēja lietū palikt? Būs pie Betes uz klētsaug�as uzlīdusi? Bet kur nu �ī tagad, tādā brīdī gulēs! Vairāk padodamās nojautai kā prātam, saimniece virzīja soļus uz klēts pusi.

Viņa nebija maldījusies. Klēts priek�ā, platās nojumes paēnā, roka uztaustīja Loti. Viņas galva un pleci raustījās trīsās. Raud? . ..

�Nu, ko tu gra�ojies kā jauns meitēns?� saimniece kusti�nāja noliekto galvu. �Kad nav pa prātam, atsaki. Tāpēc jau nevajag liedēties un kājas saldēt nakts laikā. Bet, taisnību sakot, tu varēji gan pie viņa iet. Nav nekāds sve�inieks, zi�nāms cilvēks, gandrīz tikpat kā pa�as vīrs. Iedzer . . . bet kur� tad nedzer? Ja tik smalki gribētu izmeklēt, tad visas meitas būtu bez vīriem paliku�as.�

Lote tikai grūti nopūtās. Bet saimniecei par vari gri�bējās izdabūt kādu vārdu un līdz ar to skaidrību. Viņa ne�atlaidās:

. �Ko, vai tev tā bu�iņa tik gau�ām �ēl?�

�Jā!�

Lote smagi izdvesa un ar varu gribēja aizdzīt nelāgo domu: ja nu Kārlēns atsities Zibenī, tad visai manai dzīvei gals!

�Lote, vai tu bez prāta?! Ja gribi, bu�iņa vietā vīru da�būsi. Vai domā ar Kārlēnu mū�u nodzīvot? Paņems viņ� sev sievu, tikpat tu paliksi viena.�

Vecā saimniece klāstīja kā uz delnas visu savu dzīves gudrību.

�Vēl otru tādu bu�iņu es piedo�u viņam klāt, lai tikai liek mani un Kārlēnu mierā!� kā ar izkapti nopļāva Lote saimnieces padomu.

Nē, tik viegli viņa vis nepadosies �im ne�petnajam krei�a kungam! Lai ņem bu�iņu, bet ne dēlu! Ievērusi atkal stipru cerību pavedienu savā lielajā visa laba ticības adatā, viņa piecēlās.

�Jā, ko te piesēdē�u, labāk jāķeras tūliņ pie lietas. Skaid�rība vajadzīga!�

Saimniece gan neizprata, kas tā par lietu un skaidrību, bet priecīga par to pa�u mazumiņu, ka Lote iet uz istabu, viņa tipināja naigi nopakaļ.

Durvīs Lotes skati sastapās ar Kārlēna skatiem, un viņa redzēja: Kārlēns bikli nolaida plakstiņus, nolieca galvu, it kā �ai mirklī viņam kaut kas būtu pagaldē pakritis. Tā �ķita laba zīme. Bet viņai nebija vaļas tagad priecāties par to. Skati kaut ko steidzīgi meklēja. Ā � ieraudzījusi zīda gabalu uz sava pagalvja, viņa steidzās turp un veikli uz�tvēra to abām rokām, pie kam viņas acīs uz mirkli iegailējās tādas �ausmas un riebums, it kā viņa rokās nestu �ūsku . ..

Tad, uzveikusi pati sevi, ar neuzminamu smīnu uz lūpām, viņa tuvojās galdam. Varēja domāt � viņa lampas gaismā grib zīdu labāk apskatīt.

�Vai vēl vienmēr tās manas derības dzerat? Tad jau man arī tā kā tuvāk būtu jāvirzās . . .�

Tas bija negaidīts prieks, kā nauda tuk�ā kabatā. Zi�benis un Burda �ļūca ar krēsliem katrs uz savu pusi, lai rastos brīva vieta, Mārtiņ� lēja glāzēs, Kārlēns lūkojās pēc krēsla . . . Turpmākais notika tik pēk�ņi, ka piecu vīru gal�vas tikai tad attapās, kad Lote jau, ar vienu roku atrāvusi durvis, ar otru izmeta priek�nama brūtes kleitā sagrābtās pudeles un tūtas �

Kā aiz�auta brie�u māte, augsti paceltu lepnu galvu, viņa sagaidīja durvīs satrakoto Zibeni.

�Tu! . . . Tu!� Tu mani izsvied ārā?!�

Zilām lūpām un niknumā atņirgtiem dzelteniem zobiem viņ� rēja un briesmīgi atgādināja suni.

Lote stāvēja nekustīga un mēma. Liela dūre slējās pretī viņas krūtīm . . . Vēl mirklis .. .

�Neaiztiec māti!� Spējākampienā satverdams Zibeņa rokas no muguras, pavēlēja Kārlēns.

Lote iesmējās skaļi, acīm asarās grimstot, un mute gavilēja:

�Mans dēls! �mans!��

Ak, �is atradums trīs tādu bu�iņu vērts! 1928.

1.� Negantais nieks 5

2.� Pa�u kalējs 25

3.� Vaina un viņa draugs 56

4.� Draudzenes 67

5.� �orēnu zvaigzne 79

6.� Kritiens 93

7.� Kāzu dāvana 112

8.� Vēstule dzejniekm 119

9.� Muu�iņa saulītē 126

10.� Brīvlaikā 134

11.� Spoki 148

12.� Dzīves skolā 165

13.� Lulū 175

14.� Senlaicīgas miniatūras 184

15.� Di�ais buciņ� 188

vilma delle

NEGANTAIS NIEKS Romāns

Nodota salik�anai 10.06.94. Parakstīta iespie�anai 30.06.04. Formāts 84x108 1/32. Augstspiedums. Balt-NewCenturySclilbk garnitūra. Pa�ūt. Nr. 270-3. Līgumcena. Reģ. apl. Nr. 2-0441. Iespiesta tipogrāfijā �Rota� LV-1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

V. Delle

�Negantais nieks � R.: Rota, 1994 � 224 lpp.