D�. M. Kutzē Negods

�romanam ir bibliska kvalitate. Luri gājiens no vienas dzives uz otru ir glu�i vai mītisks. .. Katastrofa nāk strauji, tā grauj strauji un izzūd skatienam strauji, tās elementārdaļiņām neredzami pārvēr�ot visu.�

Viestarts Gailītis, �Diena�

�Tas, par ko stāsta, ko ikreiz no jauna izdzīvo D�. M. Kutzē, nav eksotika. Viņ� rokas pa varmacibas saknēm, peta ne�ē�lību cilvēka ne�ēlību pret kaujamiem lopiem un pamestiem suņiem, vienas rases ne�ēlību pret otru, slimības ne�ēlību pret cilvēka miesu Mes visu to zinām, tikai neveļamies par to domāt ��

Amanda Aizpuriete. �Forums�

,

SEKSA problēmu viņ�, piecdesmit divus gadus vecs �ķirtenis, bija atrisinājis diezgan labi, vismaz pats tā uzskatīja. Katru ceturtdienas pēcpusdienu viņ� brauc uz Grinpointu. Precīzi pulksten divos viņ� pie�spie� taustiņu pie Vindzoras daudzdzīvokļu nama durvim, nosauc savu vārdu un iet iek�ā. Pie 113. numura viņu gaida Soraija. Viņ� dodas tie�i tīkami smar�ojo�ajā guļamistabas mijkrēslī un tur izģērbjas. Soraija iznāk no vannasistabas, nomet peldmēteli un ieslīd gultā viņam blakus.

-���� Vai tu ilgojies pēc manis? viņa vaicā.

-����� Es visu laiku ilgojos pēc tevis, viņ� atbild.

Viņ� glāsta viņas medusbrūno, saules neskarto miesu; viņ� izple� viņas augumu, skūpsta viņas krūtis; viņi mīlējās.

Soraija ir slaida un smalka, ar gariem, melniem matiem un tum�ām, valgām acīm. Viņ� ir pietiekami vecs, lai varētu būt viņas tēvs; bet tīri tehniski par tēvu var kļūt arī divpadsmit gadu vecumā. Jau vairāk nekā gadu viņa vārds lasāms viņas klientu sarakstā; viņ� ir ļoti apmierināts ar Soraiju. Nedēļas tuksnesī ceturtdiena kļuvusi par luxe et voluptй* oāzi.

Gultā Soraija neuzplijas ar pārmērībām. Savā būtībā viņa ir rāma, rāma un apvaldīta. Dīvaini, bet savos uzskatos viņa ir pārliecināta

* Luxe et voluptй (fran�u val.) greznība un bauda. Aluzija ar fran�u dzejnieka �arla Bodlēra (1821-1867) dzejoli �Aicinājums ceļot�, liodlērs S. Ļaunuma puķes. R., Liesma, 1989. 72. Ipp. [�eit un turpmāk redakcijas piezīmes.)

morāliste. Viņu aizvaino tūristes, kas publiskajās pludmalēs sauļojas kailām krūtīm (�tesmeņiem�, saka Soraija); viņasprāt, klaidoņus vajag apcietināt un likt pie ielu slaucī�anas. Viņ� nekad nevaicā, kā Soraijai izdodas saskaņot savus uzskatus ar savu nodarbo�anos.

No Soraijas viņ� gūst baudu, turklāt gūst baudu ik reizes, tāpēc viņ� Soraijai ir pieķēries. Viņam �ķiet, ka zināmā mērā �īs izjūtas ir abpusējas. Varbūt �ī pieķer�anās vēl nav mīlestība, bet vismaz mīlestības māsīca tā ir. Lai gan viņu sakars sākumā nepavisam ne�ķita daudzsolo�s, abi var uzska�tīt sevi par veiksminiekiem: viņ� tāpēc, ka sastapis Soraiju, un Soraija tāpēc, ka sastapusi viņu.

Viņ� apzinās, ka viņa jūtas ir pārak mierīgas, tās pat pielīdzināmas uzticībai. Tomēr viņ� nevēlas no tām atteikties.

Par deviņdesmit minū�u ilgu tik�anos viņ� maksā Soraijai 400 randu, pusi no tiem saņem �Discreet Escorts�. Viņam �ēl, ka �Discreet Escorts� dabū tik daudz. Bet viņiem pieder gan 113., gan citi Vindzoras īres nama dzīvokļi, un savā ziņā viņiem pieder arī Soraija, �ī Soraijas daļa, �ī funkcija.

Reizēm viņ� rotaļājas ar domu, ka varētu uzaicināt Soraiju pie sevis viņas brīvajā laikā. Viņam patiktu pavadīt kopā ar Soraiju vakaru, varbūt pat visu nakti. Bet ne ritu pēc tam. Viņ� pārāk labi sevi pazīst, tāpēc nevēlas, lai Soraijai būtu jāiztur nākamās dienas rīts, kad viņ� būs dzedrs, īgns un nepacietīgs, jo vēlēsies ātrāk palikt viens.

Tāds ir viņa raksturs. Viņa raksturs vairs nemainīsies, viņ� ir par vecu pārmaiņām. Viņa raksturs ir izveidojies reiz par visām reizēm. Galvas�kauss un raksturs: divas visizturīgākās cilvēka daļas.

Rīkojies, kā liek tavs raksturs. Tā nav filozofija, �is apzīmējums �ķiet par skaļu. Tas ir noteikums; kaut kas līdzīgs Sv. Benedikta klostera regulām.

Viņam ir laba veselība, viņa prāts darbojas skaidri. Viņ� ir vai, pareizāk, bija zinātnieks, un zinātnieka dzīves uztvere vēl joprojām brī�am nosaka viņa rīcību. Viņ� dzīvo atbilsto�i saviem ienākumiem, atbilsto�i savam raksturam, atbilsto�i savām emocijām. Vai viņ� ir laimīgs? Galvenajos vilcienos jā, viņ� uzskata, ka ir laimīgs. Tomēr viņ� nav

aizmirsis pēdējo �Edipa� kora partiju: �Neteic laimīgu nevienu, kas nav dzīves robe�u, sāpju nepanākts un bēdu, laimīgi vēl pārgājis!�*

Seksa jomā viņ� ir temperamentīgs, bet ne kaislīgs. Ja viņam vajadzētu izvēlēties sev totēma zīmi, tā bulu �ūska. Domājot par savu mīlē�anos ar Soraiju, viņ� iztēlojas, ka tā atgādina �ūsku pāro�anos: ilga, pamatīga, bet diezgan atsve�ināta, diezgan lieti�ķa pat visaugstākajā kāpinājumā.

Vai Soraijas totēms ari ir �ūska? Ar citiem vīrie�iem viņa neap�aubāmi kļūst pavisam cita sieviete: la donna e mobile**. Bet nevar noliegt, ka tem�peramenta ziņā viņi ir radniecīgi.

Kaut gan viņas nodarbo�anās ir izlaidīga, viņ� samērā dro�i uzticas Soraijai. Viņu tik�anās laikā viņ� sarunājas ar Soraiju diezgan brīvi, da��reiz pat izmanto iespēju izkratīt sirdi. Soraija ir uzklausījusi stāstus par abām viņa laulībām, ir lietas kursā par viņa meitu un par �īs meitas veik�smēm un neveiksmēm. Soraija diezgan labi pazīst viņa uzskatus.

Par savu dzīva ārpus Vindzoras īres nama Soraija nestāsta neko. Viņ� ir pilnīgi pārliecināts, ka Soraija nav viņas īstais vārds. Da�as pazīmes liecina, ka viņa ir�dzemdējusi vienu vai vairākus bērnus. Iespējams, ka viņa pat nav profesionāla prostitūta. Varbūt viņa strādā �ai aģentūrai tikai vienu vai divas pēcpusdienas nedēļā un pārējā laikā dzīvo cienījamas pilsones dzīvi kaut kur piepilsētā, Railendā vai Aslonā. Musulmaņu sievie�tes gan nemēdz tā rīkoties, bet mūsdienās iespējams itin viss.

Par savu darbu viņ� runā maz, jo nevēlas Soraiju garlaikot. Iztiku viņ� pelna Keipas Tehniskajā universitātē, biju�ajā Keiptaunas Universitātes koled�ā. Agrāk viņ� bija jauno valodu profesors, bet tagad, kop� lielās racionalizē�anas ietvaros Klasisko un jauno valodu fakultāte ir likvidēta, viņ� kļuvis par komunikācijas asociēto profesoru. Kā visiem racionalizā�cijai pakļautajiem mācību spēkiem, arī viņam atļauts katru gadu nolasīt vienu speciālo pētījumu kursu neatkarīgi no pieteiku�os klausītāju skai�ta, jo tas nāk par labu morālei. �ogad viņ� lasa lekcijas par romantisma

* Sofokls. Valdnieks Oidips // Sengrieķu traģēdijas. R., Liesma, 1975. 216. lpp.

** La donna e mobile (itālie�u vai.) parasti tiek tulkots kā �sieviete ir nepastaviga�, pie�mēram, tulkojot Hercoga āriju no itālie�u komponista D�uzepes Verdi (1813-1901) operas �Rigoleto� Ire�ā cēliena.

dzejniekiem. Pārējā laika viņ� māca komunikācijas kursus 101. �Komu�nikācijās prasmes� un 201. �Uzlabotas komunikācijas prasmes�.

Lai gan ik dienas viņ� vaira kas stundas ziedo jaunajam mācību priek��metam, tomēr viņam �ķiel bezjēdzīgs komunikācijas 101. kursa rokas�grāmata minētais pirmais priek�noteikums: �Cilvēku sabiedrība radījusi valodu, lai rnes varētu pavēstīt cits citam savas domas, izjūtas un nolukus.� Viņa pārliecība, kuru viņ� gan nevienam neizpau�, ir tāda, ka valodas pirmsākumi meklējami dziesmā, un dziesma radusies no nepiecie�amības ar skaņām aizpildīt pārmērīgi lielo un diezgan tuk�o cilvēka dvēseli.

Viņa zinātnieka karjera aizsākusies pirms gadsimta ceturk�ņa, un tās laikā viņ� izdevis trīs grāmatas, no kuram neviena nav radījusi sensāciju vai izraisījusi kaut nelielu saviļņo�anos: pirmās temats ir opera (�Roito un leģenda par Paustu: Mefistoteļa ģeneze�), otrās vīziju erotiskums (�Svētā Viktora klostera Ri�arda vīzija�), tre�ās Vērdsverts un vēsture (�Verdsverts un pagātnes nasta�).

Da�us pēdējos gadus viņ� rotaļājas ar domu, ka varētu ķerties pie darba par Baironu. Sakumā viņam �ķita, ka ta būs vēl viena grāmata, vel viens kritisks pētījums. Bet rakstot visi viņa iedvesmas uzplūdi beidzas ar ieslīg�anu garlaicībā. Patiesībā viņ� ir noguris no kritiskiem rakstiem, noguris no prozas, kuras garums mērāms jardos. Tas, ko viņ� grib sacerēt, ir mūzika: �Bairons Itālija�*, meditācija par mīlestību starp pretējiem dzimumiem, ietverta kameroperas formā.

Kamēr viņ� stāv komunikācijas studentu priek�ā, viņam pa galvu �au�dās frāzes, melodijas, dziesmu fragmenti no neuzrakstītā darba. Viņ� nekad nav bijis izcils pasniedzējs; �ajā pārveidotājā un, kā viņam �ķiet, izkastrētajā mācību iestāde viņ� neiederas vairak ka jebkad. Bet tie�i tadi pa�i ir ari viņa kolēģi no agrākajiem gadiem, kam jaunībā iegūtā izglītība kļuvusi par smagu nastu, jo viņi nav sagatavoti uzdevumiem, kurus tagad nākas veikt; postreliģiska laikmeta klerki.

Ta kā viņ� nejūt cieņu pret vielu, ko pats māca, viņ� neatstāj uz saviem studentiem nekūdu iespaidu. Kad viņ� runā, studenti skatās viņam cauri

* Ai iglu dzejnieks 1 )/.ord/.s (jon Ic >ns Bairons' 1788 1824) �eit raksta ari �Donu Zuauu�.

kā tuk�am gaisam un neatceras, kā viņu sauc. Studentu vienaldzība aizvaino viņu stiprāk, nekā viņ� gribētu to atzīt. Bet viņ� tik un tā līdz pēdējam sīkumam izpilda savu pienākumu pret viņiem, viņu vecākiem un valsti. Mēnesi pec mēne�a viņ� uzdod, savāc, lasa un komentē viņu referātus, izlabo interpunkcijas, pareizrakstības un gramatikas kļūdas, norāda uz nepieliekami pamatotiem apgalvojumiem, katram darbam pievienodams īsu, pārdomātu recenziju.

Viņ� turpina macil augstskolā tāpēc, ka las nodro�ina viņam iztiku, un ari tāpēc, ka ta viņ� pats mācās but pazemīgs; �is dailis palīdz viņam apjēgt, kāda ir viņa vieta �ajā pasaule. Situācijas ironija nepaslid viņam garam nepamanīta: las, kur� nāk mārīt, apgūst dziļāko no visam gudrī�bām, bet tie, kas nak mācīties, neiemācās neko. l�ar �o savas profesijas īpatnību viņ� nekad nerunā ar Soraiju. Viņ� nav pārliec inais, ka .111 Sorai jas profesijā ironija izpau�as tikpat spēcīgi.

Grīupointas dzīvokļa virluvē ir kastrolis, plastmasas kin/.iles, �ķīsto�as kafijas kārba, trauks ar maisiņos safasētu cukuru, ledusskapi stāv ūdens pudeles. Vannasistabā ir ziepes un dvieļu kaudze, kumode 1 iri palagi. Savu kosmētiku Soraija glabā somā. Norunātu tik�anos vieta, nekas vai�rāk, viss lieti�ķs, (Irs, labi organizēts.

Kad viņ� ieradās pie Soraijas pirmoreiz, viņas lupas bija nokrāsotas tum�sarkanas, plakstiņi ieēnoti. Viņam nepalik kni�ļu lipigums, tāpēc viņ� palūdza, lai Soraija to visu noslauka nost. Viņa paklausīja un kop� tā laika vairs nav krāsojusies. Vērīga mācekle, pakļāvīga, ļaviga.

Viņam patīk Soraiju apdāvinat. Uz Jauno gadu viņ� atnesa Soraijai emaljelu rokassprādzi, uz Lieldienām mazu malabita gārni, kuru bija ieraudzījis antikvariātā. Viņam patīk Soraijas neviltotā prieka izpausmes.

Viņu pārsteidz, ka ir pietiekami ik nedēļu deviņdesmit minūtes pavadīt kādas sievietes sabiedrībā, lai viņ� justos laimīgs, viņ�, kur� agrak bija pārliecināts, ka viņam nepiecie�ama sieva, majas, laulības dzīve. Beigu beigas atklājies, ka viss, bez ka viņ� nevar iztikt, ir kaut kas pavisam viegliņ�, viegliņ� un plīvojo�s kā viss, bez kā nevar izliki taurenis. Emocijas nav

nepiecie�amas, vai varbūt ir nepiecie�ama vienīgi visdziļākā, visgrūtāk uzminamā: apmierinātības dobjā skaņa fonā kā garāmbrauco�o ma�īnu dūkoņa, kas ieaijā pilsētnieku miegā, vai kā klusums laucinieku naktī.

Viņ� domā par Emmu Bovarī*, kas pārrodas mājās pārsātinājusies, stiklainu skatienu, visu pēcpusdienu aizvadījusi, neprātīgi drātējoties. Tad lūk, kas ir svētlaime! saka Emma, tīksminādamās par sevi pie spoguļa. Tātad tāda ir tā svētlaime, par kuru sacer dzejotus! Nu, ja nabaga Emmas rēgs kādreiz atkļūs uz Keiptaunu, viņ� kādu ceturtdienas pēcpusdienu paņems �o rēgu sev līdz, lai parādītu, kāda vēl var būt svētlaime: pieticīga svētlaime, pieticīgi izvēlēta svēdaime.

Tad kādā sestdienas rītā viss mainās. Viņ� ir atbraucis uz pilsētas centru kārtot darba lielas; viņ� soļo pa Sv. D�ord�a ielu un pēk�ņi viņa skatiens apstājas pie slaida stāva, kas pūlī virzās viņam pa priek�u. Tā neap�aubāmi ir Soraija, un viņai pie sāniem iet divi bērni, divi puikas. Viņi nes sainī�us; viņi biju�i iepirkties.

Viņ� vilcinās, tad izlemj sekot viņiem no attāluma. Viņi nozūd Kaptei�ņa Dorego Zivju krogā. Abiem zēniem ir Soraijas vizo�ie mati un tum�ās acis. Tie noteikd ir viņas dēli.

Viņ� iet pa ielu tālāk, tad grie�as atpakaļ un otrreiz paiet garām Kap�teinim Dorego. Viņi visi trīs sē� pie galdiņa pretī logam. Uz mirkli Soraijas acis cauri stiklam sastopas ar viņa acīm.

Viņ� vienmēr bijis īsts pilsētnieks, juzdamies kā mājās cilvēku augumu plūsmā, kur slepus lavās Erots un skatieni �audās kā bultas. Bet �o ar Soraiju pārmīto skatienu viņ� tūdaļ no�ēlo.

Nākamās ceturtdienas randiņā neviens no viņiem nepiemin notiku�o. Bet tik un tā atmiņas par �o atgadījumu karājas pār galvām, liekot viņiem justies neveikli. Viņam nav vēlē�anās izjaukt Soraijas dubulto dzīvi, kas dro�i vien jau tāpat ir diezgan nestabila. Viņ� visnotaļ atbalsta dubultās

* Emma Bovari ir ran�u rakstnieka Gislava Flobēra (1821 1880) romāna �Bovarī kundze� galvenā varone. Flol>ērs G. Bovarī kundze. R., Avots, 1992. 384 lpp.

dzīves, trīskār�ās dzīves, vilcienu kupejās dzīvotas dzīves. Viņ� patie�ām jūt tikai vēl lielāku maigumu pret Soraiju. Pie manis tavs noslēpums ir dro�ībā, viņam gribētos teikt.

Bet ne viņ�, ne viņa nevar vienkār�i neņemt vērā to, kas ir noticis. Ta�gad starp viņiem atrodas abi mazie zēni, tie klusītēm rota|ājas ēnainajā istabas kaktā, kamēr māte pārojas ar sve�u vīrieti. Soraijas rokās viņ� uz brīdi kļūst par �o zēnu tēvu: aud�utēvs, patēvs, tēvs ēna. Dodamies projām no viņas gultas, viņ� jūt ap sevi zibsnījam zēnu slepenos, ziņkāros skatienus.

Pa�am negribot, viņa domas pievēr�as otram tēvam, tam īstajam. Vai �im vīrietim ir kaut mazākā nojausma par savas sievas rīcību, vai varbūt tas izvelējies nezinā�anas svētlaimi?

Viņam dēla nav. Bērnību viņ� pavadījis ģimenē, kurā bija tikai sievie�tes. Kad māte, krustmātes, māsas attālinājās, viņu vietā cita pēc citas nāca mīļākās, sievas, meita. Sievie�u sabiedrība padarīja viņu par sievie�u mīlē�tāju un zināmā mērā pat par brun�u mednieku. Pateicoties savam gara�jam augumam, glītiem vaibstiem, tumsn�jai ādai un plīvojo�ajiem ma�tiem, viņ� vienmēr varēja paļauties uz to, ka viņam piemīt kaut kas līdzīgs magnētismam. Ja viņ� paraudzītos uz sievieti ar īpa�u skatienu, ar īpa�u neatlaidību, viņa skatiens nepaliktu bez atbildes, par to viņ� bija dro�s. Tā viņ� bija dzīvojis; gadiem, gadu desmitiem ilgi, tas bija viņa dzīves pamats.

Tad kādu dienu tam visam pienāca beigas. Bez iepriek�ēja brīdinā�juma viņa spējas izgaisa. Skatieni, kas agrāk būtu atsauku�ies viņa skatam, tagad slīdēja viņam pāri, garām un cauri. Pēk�ņi viņ� bija pārvērties rēgā. Ja viņ� gribēja sievieti, viņam vajadzēja iemācīties to neatlaidīgi vajāt; bie�i viņam vajadzēja sievieti pirkt tādā vai citādā veidā.

Viņ� bija ierauts gadījuma dzimumsakaru virpuli. Viņ� ielaidās dēkās ar savu darbabiedru sievām; viņ� savāca tūristes pludmales bāros vai itā�lie�u klubā; viņ� gulēja ar ielenēm.

Ar Soraiju viņ� iepazinās mazajā, krēslainajā �Discreet Escorts� aģen�tūras biroja viesistabā ar �alūziju aizsegtiem logiem, istabas augiem kak�tos un sastāvēju�os smēķu dvaku gaisā. Aģentūras katalogos viņa bija

reģistrēta iedaļā �Eksotika�. Fotogrāfijā viņ� redzēja Soraiju ar sarkanu pasifloras ziedu matos un smalkām krunciņām acu kaktiņos. �Tikai pēc�pusdienās�, bija parakstīts zem fotogrāfijas. Tie�i �i piebilde pamudināja viņu izlemt, solot istabu ar aizslēģotiem logiem, vēsus palagus, zagtas stundas.

Jau ar pirmo reizi viņ� jutās apmierināts. Tas bija tie�i tas, ko viņ� vēlējās. Trāpījums desmitniekā. Veselu gadu viņam nebija vajadzības atkal doties uz aģentūru.

Bet tad nāca atgadījums Sv. D�ord�a ielā un atsve�inātība pēc tam. Kaut gan Soraija joprojām gaida viņu paredzētajā laikā, viņ� jūt, kā pie�ņemas spēkā vēsums starp viņiem, Soraijai pārvēr�oties par pavisam citu sievieti un viņam pamazām kļūstot tikai par vēl vienu no viņas klientiem.

Viņam ir skaidrs priek�stats par to, kā prostitūtas savā starpā sarunājas par vīrie�iem, kas nāk pie viņām bie�i, īpa�i par paveciem vīrie�iem. Viņas stāsta visādus notikumus, viņas smejas, bet brī�am noskurinās, kā mēdz skurināties, nakts vidū izlietnē ieraugot tarakānu. Drīz Soraija untu�maini, zobgalīgi skurināsies, pieminot viņu. Tas ir liktenis, no tā viņ� nevar izbēgt.

Kad ceturtajā ceturtdienā pēc �ā atgadījuma viņ� dodas projām no dzīvokļa, Soraija paziņo vēsti, no kā viņ� visu �o laiku centies sevi pasar�gāt: Mana māte ir saslimusi. Es paņem�u atvaļinājumu, lai varētu viņu kopt. Nākamnedēļ manis �eit nebūs.

-���� Vai aiznākamajā nedēļā mēs tiksimies?

-����� Nemāku teikt. Tas atkarīgs no mātes veselības stāvokļa. Labāk vis�pirms piezvani.

-����� Es nezinu numuru.

-����� Piezvani uz aģentūru. Viņi zinās.

Pāris dienas nogaidījis, viņ� zvana uz aģentūru. Soraija? Soraija ir no mums aizgājusi, saka aģentūras darbinieks. Nē, mēs nevaram jums pa�teikt, kā viņu atrast, tas būtu pret noteikumiem. Varbūt jūs vēlaties iepa�zīties ar kādu citu no mūsu meitenēm? Ļoti pla�a eksotikas izvēle malaizietes, taizemietes, ķīnietes, tikai pasakiet, kuru.

Viņ� kopā ar citu Soraiju �ķiet, ka �ajā arodā populārs nom de commerce* pavada vakaru viesnīcas istabā Garajā ielā. �ī ir labi ja astoņ�padsmit gadus veca, neprasmīga, viņa gaumei par raupju.

-���� Tad ko jūs darāt? viņa vaicā, izslīdēdama no sava tērpa.

-����� Eksportēju un importēju, viņ� saka.

-����� Kas to būtu domājis, saka viņa.

Viņa katedrā sāk strādāt jauna sekretāre. Viņ� aizved sekretāri pusdie�not uz restorānu, kas atrodas pieklājīgā attālumā no universitātes un klausās, kā, ēdot garneļu salātus, viņa �ēlojas par skolu, kur mācās viņas dēls. Viņa stāsta, ka narkotiku tirgoņi klīst ap sporta laukumiem un poli�cija nedara itin neko. Pirms trim gadiem sekretāre un viņas vīrs reģis�trēju�ies Jaunzēlandes konsulāta sarakstā, viņi gaida savu kārtu, lai emigrētu.

-��� Jūsējiem ir vieglāk. Lai kāds ir lietu patiesais stāvoklis, jūs vismaz zināt, kur bijāt.

-��� Jūsējie? viņ� vaicā. Kas tie tādi?

-����� Es runāju pjir tavai paaudzi. Tagad cilvēki tikai skraida apkārt un izvēlas likumus, kuriem grib paklausīt. Tā ir anarhija. Kā lai izaudzina bērnus, ja visapkārt valda anarhija?

Sekretāri sauc Dona. Nākamajā reizē pēc kopīgām pusdienām abi iegrie�as viņa mājās un nodarbojas ar seksu. Tā ir izgā�anās. Viņa lokās un skrāpējas, un noved pati sevi līdz putainam uzbudinājumam, kas viņam �ķiet atbaido�s. Viņ� aizdod Donai ķemmi un ved viņu atpakaļ uz universitāti.

Turpmāk viņ� no Donas izvairās, iedams viņas kabinetam apkārt ar līkumu. Savukārt Dona vispirms met uz viņa pusi aizvainotus skatienus, tad sāk izturēties nicino�i.

Viņam vajadzētu padoties, izstāties no spēles. Viņ� prāto cik gadu vecumā tad Origens sevi izkastrēja**? Tas nav pats elegantākais no

* Nom de commerce (fran�u vai.) pseidonīms.

** Origens (ap 185 253 vai 254) teologs un filozofs, burtiski uztvēris Mateja evaņ�ģēlija 19. noda|as 12. pantu: �Un ir bezdzimuma cilvēki, kas pa�i sevi padarīju�i par tādiem debesu valstības dē|�.

risinājumiem, bet noveco�ana ari nav nekas elegants. Vismaz jānovāc no klaja nevajadzīgās mantas, lai varētu netraucēti pievērst savas domas īstajam vecu ļau�u uzdevumam: sagatavoties nāvei.

Vai varētu aiziet pie ārsta un lūgt, lai viņ� to izdara? Tā noteikti ir diezgan vienkār�a operācija: dzīvnieki ta�u tiek kastrēti katru dienu un pārcie� to glu�i labi; tās skumju nogulsnes, kas paliek pāri, nav jāņem vērā. Nogriezt, nosiet: ar vietējo narkozi, stingru roku un mazumiņu flegmatisma vīrietis varētu izdarīt to ari pats, pēc mācību grāmatas. Vīrietis, kas se� uz krēsla un �ņāpj nost pa gabaliņam no sevis: neglīta aina, ta�u var uzskatīt, ka tā nebūt nav neglītāka par ainu, kurā tas pats vīrietis nodar�bojas ar vingrojumiem uz sievietes ķermeņa.

Joprojām ir Soraija. Viņam vajadzētu aizvērt �o nodaļu. Bet viņ� to nedara, viņ� samaksa detektīvu aģentūrai, lai Soraiju sameklētu. Pēc pāris dienām viņ� jau zina viņas īsto vārdu, viņas adresi, viņas telefona numuru. Viņ� piezvana deviņos no rīta, kad vīram un bērniem jau jābūt prom.

-����� Soraija? viņ� vaicā. Te Deivids. Kā tev klājas? Kad es atkal varē�u tevi satikt?

Viņa sāk runāt tikai pēc ilga klusuma brī�a.

-����� Nezinu, kas jūs esat, viņa saka. -Jūs traucējat manu mājas mieru. Es pieprasu, lai jūs nekad vairs nezvanāt uz �ejieni, nekad.

Kt pieprasu. Skanēja kā es pavēlu. Viņas skarbums pārsteidz: iepriek� nekas tāds Soraijā nav bijis jau�ams. Bet ko gan citu var sagaidīt plēsoņa, kas ielau�as lapsas midzenī, viņas mazuļu mājoklī?

Viņ� noliek klausuli. Pārslīd nenovīdības ēna; viņ� apskau� nekad mū�ā nesastapto Soraijas vīru.

bez CETURTDIENU randiņiem nedēļa ir neizteiksmīga kā tuksnesis. Da�dien viņ� pat nezina, ko iesākt.

Viņ� pavada vairāk laika universitātes bibliotēkā, lasīdams visu, ko tur iespējams atrast par Bairona laikabiedru loku, papildinot savas piezīmes, kas jau aizpildīju�a* divas biezas mapes. Viņ� tīksmi izbauda mieru, kas iestājas lasītavā vēlīnās pēcpusdienās, viņam patīk ceļ� no lasītavas uz mājām: svaigais ziemas gaiss, mitras, vizo�ās ielas.

Kādā piektdienas novakarē, dodamies mājup pa garāko ceļu cauri vecajam koled�as parkam, viņ� pēk�ņi pamana priek�ā uz taciņas vienu no savām studentēm. Tā ir Melānija Aizeka, viņa nak klausīties lekcijas par romantisma dzejniekiem. Viņa nav vislabākā studente, bet nav ari no tām sliktākajām: pietiekami gudra, bet pavir�a.

Viņa tipina lēnām; drīz viņ� meiteni panāk.

-����� Labvakar, viņ� saka.

Viņa atbild ar smaidu, paloka galvu, viņas smaids nav bikls, drīzāk nerātns.

Viņa ir sīka un tieva, melnie mati īsi apgriezti, vaigu kauli plati, gandrīz kā ķīnietei, acis lielas un tum�as. Viņas tērpi vienmēr ir efektīgi. �odien viņa ģērbusies sarkanbrūnos minisvārciņos, sinepju krāsas d�em�perī un melnās zeķubiksēs; jostas zeltainie apkalumi labi saderas ar zelta bumbiņām viņas auskaros.

Viņ� ir drusku ieķeries �ajā meitenē. Tas nenozīmē neko īpa�u: gandrīz katru mācību gadu viņ� aizraujas ar kādu no savām studentēm. Keiptauna: pilsēta, kas iz�ķērdīgi svaidās ar skaistumu, ar skaistulēm.

Vai meitene zina, ka viņ� met uz to acis? Iespējams, ka jā. Sievietes �ajā ziņā ir jūtīgas, viņas mana iekārojo�a skatiena smagumu.

Nesen ir lijis; var dzirdēt, kā pa renstelēm plūst ūdens.

-����� �is ir mans mīļākais gadalaiks, un �ī diennakts stunda man patīk vislabāk, viņ� bilst. Vai jūs dzīvojat kaut kur netālu?

-����� Otrpus �osejai. Mēs tur kopīgi īrējam dzīvokli.

-����� Vai esat dzimusi Keiptaunā?

-����� Nē, es uzaugu D�ord�ā.

-����� Es dzīvoju tepat blakus. Vai drīkstu jūs uzlūgt uz glāzi vīna?

Klusuma brīdis, tad piesardzīga atbilde: Lai notiek. Bet pusastoņos man jābūt mājās.

No parka viņi nonāk klusajā savrupmāju rajonā, kur viņ� nodzīvojis jau divpadsmit gadus vispirms kopā ar Rozalindu, bet pēc �ķir�anās viens pats.

Viņ� atslēdz dārza vārtiņus, atslēdz durvis, ielai� meiteni iek�ā. Viņ� iededzina lampas, paņem meitenes somu. Viņas matos viz lietus lāses. Viņ� neatrauj skatienu, neslēpj sajūsmu. Viņa nodur acis, atkal uzsmaidī�dama to pa�u netveramo un varbūt pat koķeto smaidu.

Virtuvē viņ� attaisa pudeli �Meerlust�, saliek uz �ķīvja cepumus un sieru. Kad viņ� atgrie�as istabā, viņa stāv pie grāmatplaukta; galvu pie�ķiebusi, lasa virsrakstus. Viņ� uzliek mūziku: Mocarta kvintetu klar�netēm.

Vīns, mūzika: rituāls, kuru vīrietis un sieviete izspēlē viens otram. Rituāli nav nekas slikts, tie izgudroti, lai atvieglotu neveiklības mirkļus. Bet meitene, kuru viņ� atvedis uz savām mājām, ir ne tikai trīsdesmit gadus par viņu jaunāka; tā ir studente, viņa studente, viņa aizbilstamā. Lai kas ari tagad notiktu starp viņiem, pēc tam abiem atkal būs jāsastopas kā skolotājam un skolniecei. Vai viņ� ir tam gatavs?

-����� Kā jums patīk manas lekcijas? viņ� vaicā.

-����� Man patika Bleiks. Man patika Vanderhorna gabali.

-���� Vunderhorna*.

-����� Par Vērdsvertu gan neesmu pārākajā sajūsmā.

-����� To jums nevajadzētu man stāstīt. Es esmu ļoti daudz guvis no Vērdsverta.

Tā ir taisnība. Cik ilgi viņ� sevi atceras, viņā vienmēr atbalsoju�ās �Prelūdijas� skanīgās vārsmas.

-����� Varbūt es pratī�u novērtēt viņu labāk, kad kurss nāks uz beigām. Varbūt es viņā iejutī�os.

-����� Var jau būt. Bet es pēc savas pieredzes varu teikt, ka dzeja vai nu kļūst tev tuva no pirmā mirkļa, vai arī nekļūst nekad. Atskārsmes zibsnis un atsauk�anās zibsnis. Kā zibens. Kā iemīlē�anās.

Kā iemīlē�anās. Vai jaunie�i vispār vairs iemīlas, vai varbūt tagad �is jūtu mehānisms �ķiet novecojis, nevajadzīgs, ērmīgs kā tvaika lokomo�tīve? Viņ� nav lietas kursā, viņ� atpaliek no sava laika. Cik viņam zināms, iemīlē�anās izgājusi no modes un atkal atgriezusies jau reizes piecas se�as.

-����� Vai jūs pati arī rakstāt dzejoļus? viņ� vaicā.

-����� Rakstīju, kad vēl mācījos skolā. Bet nekas izcils tas nebija. Tagad man vairs nav laika dzejoļiem.

-����� Un aizrau�anās? Vai ir kāds autors, ar kuru esat aizrāvusies?

Viņa rauc pieri, dzirdot �o dīvaino vārdu.

-����� Otrajā kursā es mācījos par Adriennu Ri�u un Toniju Morisoni. Un Alisi Volkeri.** Viņas mani ieinteresēja. Bet par aizrau�anos es to nesauktu.

Tātad viņa nav no tiem, kas aizraujas. Varbūt �ādā aplinkus veidā viņa izsaka brīdinājumu?

-�������������� Grasos uz ātru roku kaut ko pagatavot vakariņām, viņ� saka.

-��� Vai paēdīsiet kopā ar mani? Maltīte gan būs ļoti vienkār�a.

Viņa vilcinās.

* �Des Knaben Wunderhom� (Zēna brmumrags) vācu rakstnieku Ahima Ludviga Arnima (1781-1831) un Klemensa Brentāno (1778-1842) apkopots vācu tautas�dziesmu, balā�u un 16.-17. gs. dzejas krājums.

** Adrienna Ri�a (dz. 1929) amerikāņu dzejniece, Tonija Morisone (dz. 1931) amerikāņu rakstniece, Nobela prēmijas literatūrā laureāte 1993. gadā, Alise Volkere (dz. 1944) amerikāņu rakstniece.

-����� Dro�āk, viņ� mudina. Sakiet jā!

-����� Nu labi. Bet tad man jāpiezvana.

Viņ� nav gaidījis, ka telefonsaruna būs tik ilga. Stāvēdams virtuvē, viņ� dzird murminā�anu, klusuma brī�us.

-����� Ar ko jūs domājat nodarboties? vēlāk viņ� vaicā.

-����� Ar skatuves mākslu. Diplomdarbu aizstāvē�u teātra nozarē.

-����� Kādēļ tad jūs klausāties lekcijas par romantisma dzejniekiem? Degunu raukdama, viņa prāto.

-����� Galvenokārt noskaņas dēļ, viņa saka. Negribēju atkal ņemties ar �ekspīru. Pagāju�ajā gadā biju izvēlējusies �ekspīru.

Uz ātru roku pagatavotās vakariņas patie�ām ir vienkār�as: tagliatelle makaroni ar an�oviem un sēņu mērci. Viņ� ļauj meitenei sakapāt sēnes. Pārējo laiku viņa sē� uz ķebļa, skatīdamās, kā viņ� darbojas. Viņi vakariņo ēdamistabā, atvēru�i otru vīna pudeli. Viņa ēd bez liekas klīrē�anās. Pārsteidzo�i laba ēstgriba tik smalciņai būtnei.

-����� Vai jūs vienmēr pats taisāt ēst? viņa vaicā.

-����� Es dzīvoju viens. Ja es negatavo�u, neviens cits to nedarīs.

-����� Man riebjas gatavot ēdienu. Bet laikam jau vajadzētu to apgūt.

-����� Kāpēc? Ja jums tas patie�ām riebjas, tad appreciet vīru, kam patīk gatavot.

Viņi kopīgi iztēlojas �o ainu: jaunā sieva satrieco�ā tērpā ar spo�ām rotaslietām ienāk pa durvīm, nepacietīgi ostīdama gaisu; vīrs, bezkrāsains Pareizā kungs, apsējis priek�autu, virtuves tvaikos apmaisa verdo�u katlu. Apmainī�anās ar lomām: bur�uāziskās komēdijas viela.

-����� Vairāk nekā nav, kad makaronu bļoda ir iztuk�ota, viņ� bilst.

-��� Desertu nevaru piedāvāt, ja nu vienīgi kādu ābolu vai jogurtu. Diem�ēl nezināju, ka man būs vie�ņa.

-����� Bija jauki, viņa saka, iztuk�odama savu glāzi un celdamās.

-��� Paldies.

-����� Neejiet vēl prom.

Viņ� satver meiteni aiz rokas un aizved līdz dīvānam.

-����� Gribu jums kaut ko parādīt. Vai jums patīk deja? Nevis dejot, bet skatīties deju?

Viņ� iebīda videomagnetofonā kaseti.

-����� �o filmu uzņēmis cilvēks vārdā Normens Maklarens.* Tā ir diez�gan veca. Es to atradu bibliotēkā. Redzēsim, kādu iespaidu tā atstās uz jums.

Sēdēdami blakus uz dīvāna, viņi skatās filmu. Divi dejotāji uz kailas skatuves sper sare�ģītus soļus. Stroboskopiskās kameras notvertie kustību rēgi plandās viņiem aiz muguras kā spārnu vēdas. �o filmu viņ� pirmoreiz noskatījās pirms gadsimta ceturk�ņa, bet tā vēl joprojām viņu apbur: tagadnes mirklis un �ā mirkļa pagātne abi vienlaikus gaisto�i, notverti vienā telpas punktā.

Viņam gribas, lai arī meitene justos apburta. Bet viņ� nojau�, ka viņa tā nejūtas.

Kad filma ir beigusies, meitene pieceļas un izstaigā istabu. Viņa paceļ klavieru vāku, uzsit pa taustiņu klaviatūras vidū.

-���� Vai jūs spēlējat? viņa vaicā.

-���� Mazliet.

-����� Klasiku vai d�ezu?

-����� Diem�ēl d�ezu ne.

-���� Vai jūs man kaut ko nenospēlētu?

-���� �obrīd ne. Sen neesmu vingrinājies. Citreiz, kad būsim iepazinu�i viens otru labāk.

Meitene ielūkojas viņa kabinetā.

-���� Vai drīkstu paskatīties? viņa vaicā.

-����� Ieslēdziet gaismu.

Viņ� uzliek citu mūziku: Skarlati sonātes, kaķu mūzika.

-��� Jums ir daudz Bairona grāmatu, iznākusi no kabineta, saka mei�tene. Vai viņ� ir jūsu mīļākais dzejnieks?

-����� Es rakstu par Baironu. Par viņa dzīvi Itālijā.

-���� Viņ� laikam nomira ļoti jauns?

-���� Viņam bija trīsdesmit se�i gadi. Viņi visi mira jauni. Vai arī izkalta. Vai sajuka prātā un tika turēti aiz atslēgas. Bet Bairons nenomira Itālijā.

* Normens Maklarens (1914-1987) animators un kinore�isors.

Viņ� nomira Grieķijā. Viņ� aizbrauca uz Itāliju, bēgdams no skandāla, un apmetās tur. Apmetās uz dzīvi. Tur viņam bija pēdējā lielā mīlas dēka. Tolaik daudzi angļi devās uz Itāliju. Viņi ticēja, ka itālie�i vēl saglabāju�i itiikni ar dabu. Ka itālie�iem ir mazāk uzvedības likumu, vairāk kaislību.

Viņa apmet vēl vienu loku pa istabu.

-����� Vai tā ir jūsu sieva? viņa vaicā, apstājusies pretī ierāmētai fotogrā�fijai uz kafijas galdiņa.

-����� Tā ir mana māte jaunībā.

-����� Vai jūs esat precējies?

-����� Biju. Divreiz. Bet tagad vairs neesmu.

Viņ� nesaka: tagad man nākas samierināties, ar to, kas pagadās. Viņ� nesaka: tagad man nākas samierināties ar ielencm.

-����� Vai liķieri dzersiet?

No liķiera viņa atsakās, bet ļauj pieliet savai kafijai nedaudz viskija. Kamēr viņa malko kafiju, viņ� paliecas uz priek�u un pieskaras viņas vaigam.

-���� Jūs esat ļoti daiļa, viņ� saka. Gribu uzaicināt jūs darīt kaut ko neprātīgu.

Viņ� atkal pieskaras meitenei.

-����� Paliec. Pavadi nakti pie manis.

Pāri tasītes aug�malai meitene neatlaidīgi viņu vēro.

-����� Kāpēc?

-���� Tāpēc, ka tā pienākas darīt.

-����� Kāpēc tā pienākas?

-����� Kāpēc? Tāpēc, ka sievietes daiļums nepieder viņai vienai pa�ai. Tas ir daļa no veltes, kuru viņa atnes pasaulei. Viņai ir pienākums dalīties �ajā velt� ar citiem.

Viņa plauksta joprojām guļ uz meitenes vaiga. Prom meitene nerau�jas, bet piekļāvīga arī nekļūst.

-����� Un ko tad, ja es ar kādu jau dalos �ai veltē?

Izklausās, ka viņai mazliet aiz�ņaudzies kakls. Tikt aplidotai, tas vien�mēr ir aizraujo�i: tas satrauc un iepriecē.

-����� Tad tev vajadzētu dalīties dāsnāk.

Veikli vārdi, tikpat seni kā pave�anas māksla. Bet �ajā mirklī viņ� pats tic �iem vārdiem. Viņa nepieder sev pa�ai. Skaistums nepieder pats sev.

-����� Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu, viņ� saka, lai dailes rozei vienmēr atdzimst spēks.*

Neveiksmīgs gājiens. Viņas smaids zaudē rotaļīgo vieglumu. Pentametrs, kura ritms savulaik tik veiksmīgi palīdzēja vārdu �ūskām ieslīdēt apziņā, tagad nes sev līdz tikai atsve�inātību. Viņ� atkal kļuvis par skolo�tāju, par grāmatu tārpu, par kultūras dārgumu sargu. Viņa noliek savu tasīti.

-����� Man jāiet. Mani gaida.

Mākoņi izklīdu�i, debess ir zvaig�ņota.

-��� Jauka nakts, viņ� saka, slēgdams vaļā dārza vārtiņus. Viņa nepaceļ skatienu.

-����� Vai pavadīt tevi līdz mājām?

-����� Nē.

-���� Jauki, tad ar labu nakti.

Viņ� pastiepj jpkas un iekļauj meiteni apskāvienā. Uz mirkli viņ� jūt sev pieskaramies viņas mazās krūtis. Tad viņa izslīd no skavām un viņas vairs nav.

* �ekspīrs V. Soneti II Kopoti raksti. VI sēj. R., Liesma, 1965. 249. Ipp.

�ajA Brīdī viņam būtu vajadzējis apstāties. Bet viņ� to nedara. Svētdienas rītā viņ� aizbrauc uz tuk�o universitāti un ieiet katedras birojā. Viņ� izņem no dokumentu skapja Melānijas Aizekas reģistrācijas kartīti un noraksta personas datus: vecāku adresi, viņas adresi Keiptaunā, tele�fona numuru.

Viņ� piezvana. Atsaucas sievietes balss.

-����� Melānij?

-���� Tūlīt viņu pasauk�u. Kas runā?

-����� Pasakiet viņai, ka zvana Deivids Lun.

Melānija melodija: samākslota atskaņa. �is vārds viņai nav piemē�rots. Jāmaina uzsvars. Melanī: gaismu nīst.

-����� Hallo?

Vienā vārdā viņ� saklausa visu viņas nedro�ību. Pārāk jauna. Viņa nepratīs rīkoties tā, kā viņ� to vēlētos; viņam vajadzētu ļaut �ai meitenei iet savai ceļu. Bet viņ� vairs nevar atlaist tvērienu. Dailes roze: dzejolis traucas taisni kā bulta. Meitene nepieder sev pa�ai; varbūt arī viņ� nepie�der pats sev.

-�������������� Man likās, ka tu vēlēsies paēst pusdienas ārpus mājas, viņ� saka.

� Atbrauk�u tev pakaļ tā ap divpadsmitiem.

Viņai vēl pietiktu laika samelot, izvairīties. Ta�u viņa ir pārak samul�susi un neizmanto �o iespēju.

Kad viņ� ierodas, viņa jau gaida savas daudzdzīvokļu mājas priek�ā uz trotuāra. Viņa tērpusies melnās, pieguļo�ās bikses un melnā d�emperi. Gū�as viņai ir tievas ka divpadsmitgadīgai meitenītei.

Viņ� ved Melāniju uz Houta līci netālu no ostas. Brauciena laikā viņ� mēģina panākt, lai meitene justos omulīgāk. Viņ� vaicā, kadas nodarbības vēl viņa apmeklē. Viņa paskaidro, ka piedalās teātra uzvedumā. Tas esot nepiecie�ams viņas diplomam. Mēģinājumi prasot daudz laika.

Restorānā viņa ēd bez apetītes, drūmi lūkodamās uz jūru.

-����� Vai kaut kas noticis? Varbūt pateiksi man, kas par lietu?

Viņa papurina galvu.

-����� Vai esi noba�ījusies par to, kas būs ar mums abiem?

-����� Iespējams, viņa saka.

-����� Nevajag. Es parūpē�os. Nepieļau�u, lai tas aiziet par tālu.

Par tālu. Kas ir tālu, kas ir par tālu .�ādos apstākļos? Vai tas, kas par tālu viņai, ir tas pats, kas par tālu viņam?

Pirms brī�a sācis līt: pāri tuk�ajam līcim plandās lietus brāzmu palagi.

-����� Vai dosimies prom? viņ� vaicā.

�Viņ� aizved Melāniju atpakaļ uz savām mājām. Viņ� mīlējās ar mei�teni uz dzīvojamās istabas grīdas, lietus lāsēm pak�ķot pa logiem. Viņas augums ir gai�s, vienkār�s, savā veidā lielisks; kaut gan viņa visu laiku paliek pasīva, viņ� gūst baudu no �ā dzimumakta; bauda ir tik spēcīga, ka viņ� no augstākās virsotnes iekrīt aizmir�anās aklībā.

Kad viņ� atgūstas, lietus ir pierimis. Acis aizvērusi, meitene guļ viņam blakus, rokas atmetusi aiz galvas, pierē ievilkusies rieva. Viņa plaukstas paliku�as viņai uz krūtīm, zem d�empera rupjā adījuma. Viņas triko un biksītes samud�ināju�ās uz grīdas; viņam pusnovilktās bikses vijas ap po�tītēm. Ainava �Pēc vētras�, viņam ienāk prātā, uz mata kā Georgam Grosam.*

Seju novērsusi, meitene atbrīvojas no viņa rokām, savāc savas mantas, iziet no istabas. Pēc pāris minūtēm viņa atgrie�as apģērbusies.

-����� Man jāiet, viņa �ukst.

* Georgs Gross (18931959) vācu gleznotājs, ekspresionists.

Viņ� necen�as meiteni aizkavēt.

Nākamajā rītā viņ� pamostas, labsajūtas pārņemts, un �ī labsajūta viņu nepamet. Melānija nav ieradusies uz lekciju. No sava kabineta viņ� zvana uz ziedu veikalu. Rozes? Nē, rozes laikam ne. Viņ� pasūta neļķes.

-����� Sarkanas vai baltas? sieviete vaicā.

Sarkanas? Baltas?

-����� Nosūtiet divpadsmit sārtās, viņ� saka.

-����� Tik daudz sārto man nav. Vai varu sūtīt da�ādas?

-����� Sūtiet da�ādas, viņ� saka.

Visu otrdienu līst, vēj� no rietumiem dzen pāri pilsētai smagus lietus mākoņus. Darbdienas beigās, �ķērsodams Komunikācijas zinību fakul�tātes vestibilu, viņ� pamana Melāniju stāvam pie durvīm studentu bariņā, kas gaida, līdz lietusgāze pierims. Viņ� pienāk, nostājas viņai aiz muguras, uzliek plaukstu uz viņas pleca.

-����� Pagaidi mani �eit, viņ� saka. Aizvedī�u tevi līdz mājām.

Viņ� atgrie�as ar lietussargu. Ejot pāri laukumam uz ma�īnu stāvvietu, viņ� pievelk Melāniju sev tuvāk, lai viņa nesamirktu. Pēk�ņa vēja brāzma izgrie� lietussargu otrādi; līkumojot starp peļķēm, viņi kopā lempīgi aizskrien līdz ma�īnai.

Viņai mugurā gluds, dzeltens lietusmētelis; ma�īnā viņa atmet kapuci uz muguras. Viņas seja ir pietvīkusi; viņ� redz, kā paceļas un nolai�as viņas krūtis. Viņa nolaiza no aug�lūpas lietus lāsi. Bērns! viņ� domā: Viņa vēl ir bērns! Ko es daru? Bet viņa sirds smeldz no iekāres.

Viņi brauc blīvajā vēlās pēcpusdienas auto straumē.

-����� Vakar man tevis pietrūka, viņ� saka. Vai tu jūties labi?

Viņa lūkojas stikla tīrītāju kustībā un neko neatbild.

Kamēr deg sarkanā gaisma, viņ� satver viņas auksto plaukstu.

-����� Melānij! viņ� saka, cenzdamies nezaudēt mo�o toni.

Bet viņ� vairs neprot dūdot. Dzirdēdams pats savai balsi, viņ� atskar�, ka runā nevis kā mīlnieks, bet kā tēvs, kas pūlas pieglaimoties.

Viņ� piebrauc pie viņas mājas.

-����� Paldies, viņa saka, vērdama vaļā ma�īnas durvis.

-����� Vai neaicināsi mani ienākt?

-����� Nē, mana dzīvokļa kaimiņiene pa�laik ir mājas.

-����� Un �ovakar?

-����� Man �ovakar ir mēģinājums.

-����� Kad tad es tevi atkal satik�u?

Viņa neatbild.

-����� Paldies, viņa vēlreiz nosaka un izslīd laukā no ma�īnas.

Tre�dien viņa sē� auditorijā, savā ierastajā vietā. Viņi joprojām analizē Vērdsvertu, �Prelūdijas� sesto daļu par dzejnieku Alpos.

-����� No kailas nogāzes, viņ� lasa priek�ā, Tad pirmoreiz bez plīvura

Mēs ieraudzījām Monblānu un skumām,

Ka bezdvēseles aina �ī mums acīs

Ir varu uzurpējusi, kas domai dzīvai

Nupat vēl piederēja.

-����� Tā. Majestātiskais, baltais Monblāns liek vilties. Kāpēc? Sāksim ar vārdu savienojumu varu uzurpējusi. Vai kāds ir ieskatījies vārdnīcā?

Klusums.

-���� Ja jūs būtu tur ieskatīju�ies, jūs zinātu, ka uzurpēt nozīmē iegūt kaut ko vardarbīgā veidā, pretlikumīgi pārņemt, gūt virsroku.

-����� Mākoņi pa�ķīrās, stāsta Vērdsverts, kalna virsotni vairs neaizsedza mākoņu plīvurs, un mēs skumām, ka esam to ieraudzīju�i. Vai nav dīvaini, ka tā jūtas ceļinieks, kas nokļuvis līdz Alpiem? Kāpēc jānoskumst? Viņ� paskaidro: tāpēc:, ka bezdvēseles aina, aina, kas parādījusies uz acs tīklenes, guvusi virsroku pār līdz �im valdīju�o dzīvo domu. Kas tad ir �ī dzīvā doma?

Atkal klusums. Pat gaiss, kurā izskan viņa vārdi, sastindzis apātijā. Kāds vīrietis skatās uz kalnu: kāpēc tam jābūt tik sare�ģīti? Studenti ir neapmierināti. Kādu atbildi viņ� var tiem dot? Ko viņ� teica Melānijai tajā pirmajā vakarā? Ka nekas nenotiek, ja nav atskārsmes zib�ņa. Vai �ajā telpā uzliesmo atskārsmes zibsnis?

Viņ� uzmet Melānijai �iglu skatienu. Viņas galva ir noliekta; �ķiet, ka viņa iedziļinās tekstā.

-����� �is pats vārds uzurpēt pēc da�am rindām tiek lietots atkal. Varas uzurpē�ana ir viena no dziļākajām tēmām Alpu nodaļā. Di�os domu arhetipus, tīrās idejas pieveic vienkār�i, jutekliski uztverami tēli.

-����� Ta�u mēs nevaram ikdienā dzīvot tīro ideju valstībā, mums nav �aulas, kurā ieritināties, paglābjoties no jutekliskās pieredzes. Jautājums nav par to, kā saglabāt iztēli tīru, realitātes uzbrukuma neskartu. Jājautā citādi: vai iespējama tīro ideju un realitātes mierīga līdzāspastāvē�ana?

-������ Izlasiet 599. rindiņu. Vērdsvcrts raksta par jutekliskās uztveres robe�ām. Par �o tēmu mēs jau esam runāju�i. Kad maņu orgāni sasniedz savu spēju robe�as, to gaisma sāk dzist. Bet mirkli pirms apdzi�anas �ī gaisma vēl pēdējo reizi spēcīgi iemirdzas līdzīgi sveces liesmai, ļaujot mums ielūkoties neredzamajā. �o vietu poēmā nav viegli izprast; iespējams, ka tā pat nonāk pretrunā ar Monblāna mirkli. Lai kā tas ari būtu, �ķiet, ka Vērdsverts nojau� ceļu, pa kuru sasniegt līdzsvaru: nevis vienīgi tīrā, mākoņu vainagotā ideja, ne ari tikai radzenē iededzinātais, ar savu lieti�ķo skaidrību uzvaro�ais un mums vilties lieko�ais redzes tēls, bet jutekliskais, garāmslīdo�ā mirklī uztvertais tēls kā līdzeklis, kuru iz�mantojam, lai ie�ūpotu vai iekvēlinātu dziļāk atmiņas augsnē apraktās idejas.

Viņ� ietur pauzi. Klaja neizpratne. Viņ� ir gājis par ātru un aizgājis par tālu. Kā atvest studentus �eit, kur viņ� nokļuvis? Ka atvest Melāniju?

-������ Tas ir kā mīlestībā, viņ� saka. Ja jūs būtu akli, jūs diez vai iemī�lētos. Bet tagad vai jūs patie�ām gribat ieraudzīt savu iemīļoto tajā vēsajā skaidrībā, kādu piedāvā mūsu redzes orgānu mehānisms? Iespē�jams, ka labāk būtu skatienu aizplīvurot, lai saglabātu mīļoto dzīvu tās arhetipiskajā, dievietei līdzīgajā veidolā.

īsti Vērdsverta garā tas nav, bet �ie vārdi vismaz uzpurina studentus. Arhetipif viņi pa�i sev vaicā. Dievietes? Par ko viņ� tur runā? Ko �is vecis sajēdz no mīlestības?

Atmiņas plūst atpakaļ: mirklis uz grīdas, kad viņ� uzbraucīja d�em�peri, atsegdams viņas glītās, nevainojami veidotās, mazās krūtis. Viņa pirmoreiz paceļ skatienu; sastapu�ās ar viņa acīm, viņas acis vienā zibsnī ierauga visu. Viņa samulst un atkal nodur skatienu.

-���� Vērdsverts raksta par Alpiem, viņ� saka. Saja valstī mums nav Alpu, bet mums ir Drakonu kalni un mazākos mērogo� Galda kalns, kurā mēs kāpjam, sekojot dzejniekiem, cerot piedzīvot vienu no tiem vērdsvertiskajiem atklāsmes mirkļiem, par kuriem visi esam dzirdēju�i.

Tagad viņ� vienkār�i runā, pļāpā, lai aiz vārdiem noslēptu iepriek� pateikto.

-����� Bet �ādi mirkļi nenāks, ja skatiens pa pusei nebūs pievērsts di�ena�jiem iztēles arhetipiem, kurus mēs nēsājam sevī.

Diezgan! Viņam kļūst nelabi no savas balss skaņām, un turklāt �ēl Melānijas, kam jāklausās �ī aizplīvurotā intīmā atzī�anās. Viņ� atlai� stu�dentus un pats vēl pakavējas, cerēdams, ka izdosies pārmīt kādu vārdu ar Melāniju. Bet viņa aizslīd prom pūlī.

Tikai pirms nedēļas viņa bija vēl viena glīta sejiņa auditorijā. Tagad viņ� jūt viņas klātbūtni savā dzīvē, jūt viņas elpu.

Studentu apvienības zālē ir tum�s. Neviena nepamanīts, viņ� apsē�as aizmugures rindā. Skatītāji ir tikai divi, otrais ir kāds �veicara uniformā tērpies vīrs ar puspliku pauri pāris rindas pirms viņa.

Luga, ko viņi mēģina, saucas �Saulriets Globusa salonā�; komēdija par mūsdienu Dienvidāfriku, tās darbība notiek kādā Hilbrovas frizētavā Johannesburgā. Uz skatuves frizieris, ekstravaganti tērpies gejs, apkalpo divus klientus vienu nēģeri, vienu balto. Visi trīs tērzē, mijas joki un apvainojumi. �ķiet, ka viss tiecas uz katarsi: vecos, rupjos aizspriedumus izvelk dienasgaismā, lai smieklu brāzmas aizskalotu tos projām.

Uz skatuves uznāk ceturtais personā�s, meitene augstās platformenēs, ar saskrullētiem matiem.

-���� Apsēdies, mīļumiņ, pēc mirkļa ķer�os tev klāt, saka frizieris.

-����� Es atnācu pieteikties darbā, viņa atbild, sakarā ar jūsu sludinā�jumu.

Viņa runā provinciāļu izloksnē; tā ir Melānija.

-����� Nu tad ņem slotu un dari, ko vari, saka frizieris.

Paņēmusi slotu, viņa, stumdama to sev pa priek�u, tipina apkārt krēs�lam. Slota iepinas elektrības vadā. �ajā brīdī paredzēts uzliesmojums, pēc kura jāseko kliedzieniem un skraidelē�anai, bet kaut kas saiet dēlī ar sinhronizē�anu. Uz skatuves izsoļo re�isore, viņai pakaļ jauns vīrietis melnās ādas drēbēs, viņ� sāk knibināties ap sienas kontaktu.

-����� Fiksāk vajag, saka re�isore. Vairāk brāļu Marksu garā.

Viņa pagrie�as pret Melāniju: � Labi?

Melānija piekrīto�i pamāj.

�veicars viņam priek�ā pieceļas, smagi nopū�as un iziet no zāles. Arī viņam vajadzētu doties prom. Nepiedienīga rīcība sēdēt tumsā un izspiegot meiteni (nelūgts prātā nāk vārds laizīties). Bet vecie vīri, kuru sabiedrībai arī viņ� �ajā brīdī �ķiet pievienojas, klaidoņi un bezpajumtnieki ar saviem traipainajiem lietusmēteļiem, saplaisāju�ajām zobu protēzēm un spalvainajām ausu ejām visi viņi reiz biju�i Dieva bērni ar taisniem locekļiem un skaidrām acīm. Vai drīkst viņus vainot par to, ka viņi pēdē�jiem spēkiem ķeras pie savas vietas �ajās saldajās jutekļu dzīrēs?

Uz skatuves atsākas darbība. Melānija bīda uz priek�u savu slotu. Blīk�ķis, uzliesmojums, izbaiļu kliedzieni.

-����� Tā nav mana vaina, Melānija spiedz. Ak tu mī un iē, kāpēc vienmēr pie visa vaino mani?

Viņ� klusām ceļas kājās un �veicaram pa pēdām dodas ārā tumsā.

Nākamajā dienā pulksten �etros viņ� stāv pie Melānijas dzīvokļa. Viņa atver durvis; mugurā sagumzījies krekliņ� un riteņbraucēju �orti, kājas iemauktas �ībās, kuras izskatās pēc komiksu pelītēm; viņam �īs �ības �ķiet smieklīgas un bezgaumīgas.

Viņ� nav brīdinājis par savu iera�anos; viņa nepagūst attapties no pārsteiguma un nepretojas iebrucējam, kas gā�as viņai virsū. Viņ� satver Melāniju apskāvienā, viņas locekļi savelkas kā marionetei. Smagi kā run�gas, vārdi dārdina pa viņas maigajām ausu glieme�nīcām.

-����� Nē, tagad ne! viņa turas pretī. Tūlīt atgriezīsies mana māsīca!

Bet viņ� vairs nav apturams. Viņ� aiznes Melāniju uz guļamistabu, notrauc viņai no kājām absurdās �ības, skūpsta viņas pēdas, pats būdams pārsteigts par izjūtām, kādas �ī meitene viņā atmodina. Tam ir kāds sakars ar ainu uz skatuves: parūka, dibena grozī�ana, prastā izrunā�anās. Dīvaina mīlestība! Bet Afrodīte, putojo�o viļņu dieviete, iedrebas, aplie�cinot, ka tā patie�ām ir mīlestība.

Melānija nepretojas. Viņa tikai novēr�as: slēpj no viņa savas lūpas, sa�vas acis. Viņa ļauj noguldīt sevi gultā un izģērbt; viņa pat palīdz, paceldama vispirms rokas, tad gū�as. Viņa trīc no aukstuma; izģērbta kaila, tūdaļ paslīd zem vatētās segas, ierakdamās kā kode, un uzgrie� viņam muguru.

Izvaro�ana tā nav, īsta izvaro�ana ne, tomēr viņ� ir nevēlams, negri�bēts līdz pat kaulam. It kā Melānija būtu nolēmusi atslābt, pamirt un gai�dīt dzimumakta beigas kā trusītis, kura kaklu ieskauj lapsas zobi. Lai viss, kas tiek darīts, notiktu tālu prom un tā tas notiek.

-����� Kuru katru mirkli atgriezīsies Polīna, saka Melānija, kad tas ir beidzies. Lūdzu. Tev nu jāiet.

Viņ� paklausa, bet brīdi vēlāk, kad viņ� ir aizgājis līdz savam auto, viņu pārņem tāda nomāktība, tāds trulums, ka viņ� sagumst pie stūres, nespē�dams ne pakustēties.

Kļūda, liela kļūda. �obrīd viņ� skaidri to apzinās Melānija cen�as nomazgāt no sevis nupat notiku�o, aizskalot viņu prom. Gara acīm viņ� redz, kā Melānija lai� vannā ūdeni, kā viņa iekāpj vannā, acis aizmiegusi kā mēnessērdzīgā. Arī viņam gribētos ieslīdēt savā vannā.

Resnkājaina sieviete lieti�ķā kostīmā paiet garām un ieiet mājā. Vai tā būtu māsīca Polīna, tā, no kuras nosodījuma Melānija baidās? Viņ� saņe�mas un brauc prom.

Nākamajā dienā Melānija neatnāk uz nodarbību. Nelaimīgā kārtā todien jāraksta semestra vidus kontroldarbs. Vēlāk, aizpildīdams sarakstu, viņ� atzīmē, ka Melānija bijusi klāt un ieliek viņai septiņdesmit punktus. Lapas apak�ā viņ� ar zīmuli pieraksta: �pagaidu atzīme�. Septiņdesmit: pa vidu, nc slikd, ne labi.

Visu nākamo nedeju viņa neparādās. Laiku pa laikam viņ� zvana, bet neviens neatbild. Tad svētdien pusnaktī atskan zvans pie viņa durvīm. Tā ir Melānija, tērpusies viscaur melnā, ar melnu adītu cepurīti galvā. Viņas seja ir saspringta; viņ� iek�ēji nocietinās, domādams, ka atskanēs nikni vārdi, tiks sarīkots skandāls.

Skandāls nesākas. Melānija �ķiet samulsusi.

-����� Vai drīkstu �onakt pārgulēt pie tevis? meitene �ukst, izvairīdamās no viņa skatiena.

-����� Protams, protams.

Atvieglojums parpludina viņa sirdi. Viņ� pastiepj rokas, apskauj Melā�niju, pieglau� sev klāt, viņa ir stīva un auksta.

-����� Nāc, uzvārī�u tev tēju.

-����� Nē, nevajag tēju, neko nevajag. Esmu pārgurusi, man jāpaguļ.

Viņ� saklāj Melānijai gultu istabā, kas agrak piederējusi viņa meitai,

novēl labu nakti, noskūpsta un atstāj viņu vienu. Kad viņ� pēc pusstundas atgrie�as, viņa neizģērbusies guļ smagā miegā. Viņ� novelk meitenei kur�pes un apsedz viņu.

Septiņos no rīta, kad sāk �ivināt pirmie putni, viņ� pieklauvē pie Melā�nijas istabas durvīm. Viņa ir pamodusies, uzvilkusi palagu līdz zodam, viņas seja �ķiet sakritusies.

-����� Kā tu jūties? viņ� vaicā.

Viņa parausta plecus.

-����� Kas noticis? V'ai negribi aprunāties?

Viņa mēmi purina galvu.

Viņ� apsē�as uz gultas, pievelk Melāniju sev klāt. Viņa skavās meitene sāk �ēlabaini �ņukstēt. Visam par spīti viņ� jūt iekāres dūrienu.

-�������������� Būs jau labi, būs labi, viņ� �ukst, cenzdamies meiteni nomierināt.

-��� Pastāsti man, kas slikts tev atgadījies.

Daudz netrūkst, lai viņ� pateiktu: �Pastāsti tētim, kas nav labi.�

Viņa attopas un mēģina runāt, bet viņas deguns ir aizgājis ciet. Viņ� sameklē kabatlakatiņu.

-����� Vai drīkstu kādu laiciņu palikt �eit? viņa vaicā.

-����� Palikt �eit? viņ� piesardzīgi atkārto.

Viņa vairs neraud, bet viņas augums joprojām raustās �ēlabainās elsās.

-����� Vai tas būtu prātīgi?

Viņa neatbild, vai tas būtu prātīgi, bet piespie�as cie�āk viņam klāt, viņas siltā seja kļaujas pie viņa vēdera. Palags noslīd; viņa ģērbusies tikai krekliņā un biksītēs.

Vai viņa �ajā mirkli apzinās, kas viņus sagaida?

Koled�as parkā izdarot pirmo gājienu, viņ� iztēlojās, ka tā būs maza, a�a dēka �igli uzsākta, �igli pabeigta. Bet tagad Melānija ir viņa māja, un līdzi viņai kā �lcpc velkas vesela sare�ģījumu virkne. Kādu spēli viņa spēlē? Viņ� nedrīkst zaudēt modrību, tas ir skaidrs. Bet viņam vajadzēja būt modram jau no pa�a sakuma.

Viņ� izstiepjas gultā viņai blakus. Nepavisam nav nepiecie�ams, lai Melānija Aizeka apmestos viņa dzīvoklī. Bet pa�laik �ī doma valdzina. Katru nakti Melānija būs �eit; katru nakti viņ� varēs ieslīdēt Melānijas gultā kā tagad; ieslīdēt viņas augumā. Cilvēki to uzzinās, viņi uzzina vienmēr; viņi �ukstēsies, varbūt pat izcelsies skandāls. Bet kas par to? Pēdējais jutekliskāsjiesmas uzzibsnījums pirms apdzi�anas. Viņ� saloka palagu, noliek to malā, pastiepj roku, glāsta viņas krūtis, viņas dibenu.

-����� Protams, ka tu vari palikt, viņ� murmina. Protams.

Divas durvis tālāk viņa guļamistabā iezvanās modinātājs. Viņa novēr��as, uzvelk palagu pāri pleciem.

-����� Man tagad jāiet, viņ� saka. Man ir lekcijas. Mēģini vēl iemigt. Pusdienlaikā bū�u mājās, tad varēsim parunāt.

Viņ� noglāsta viņas matus, noskūpsta pieri. Mīļākā? Meita? Par ko viņa cen�as kļūt savos sirds dziļumos? Ko viņa piedāvā viņam?

Kad viņ� pusdienlaikā atgrie�as, viņa ir piecēlusies, sē� pie virtuves galda, ēd grauzdiņu ar medu un dzer tēju. �ķiet, ka viņa jūtas kā mājās.

-����� Tā, viņ� saka, tu izskaties jau daudz labāk.

-����� Pēc tavas aizie�anas es vel pagulēju.

-����� Vai tagad tu man izstāstīsi, ko tas viss nozīmē?

Viņas skatiens ir izvairīgs.

Nē, tagad ne, viņa saka. Man jāiet, es jau kavēju. Paskaidro�u nākamreiz.

-����� Un kad būs ta nakamā reize?

-����� �ovakar pēc mēģinājuma. Vai tā būs labi?

-Jā-

Viņa pieceļas, aiznes savu tasīti un �ķīvi uz izlietni (bet nenomazgā), pagrie�as, lai paskatītos uz viņu.

-����� Vai tu esi pārliecināts, ka tā ir labi? viņa vaicā.

-��� Jā, tā ir labi.

-����� Es gribēju teikt, ka zinu esmu izlaidusi daudzas nodarbības, bet viss laiks aiziet mēģinājumos.

-����� Es saprotu. Tu runā par to, ka tavām drāmas studijām ir priek�roka. Tu būtu varējusi to paskaidrot agrāk. Vai rīt atnāksi uz lekciju?

-��� Jā, noteikti.

Viņa apsola atnākt, bet solījumu diez vai pildīs. Viņ� jūtas saīdzis un aizkaitināts. Viņa uzvedas nejauki, iegūstot pārāk daudz; Melānija ir iemācījusies izmantot viņa labvēlību un dro�i vien izmantos viņu arī turp�māk. Un tomēr viņa ir ieguvusi daudz, bet viņ� vēl vairāk; viņa uzvedas nejauki, bet viņ� vēl sliktāk. Kamēr viņi paliek kopā ja viņi ir kopā viņ� ir tas, kur� vada, un viņa ir tā, kas seko. To viņ� nedrīkst aizmirst.

VIŅI VĒLREIZ MĪLĒJĀS gultā, kas stāv viņa meitas istabā. Ir labi, tikpat labi kā pirmajā reizē; viņ� sāk saprast viņas auguma kustības.

Viņa ir strauja un alkaini tver jaunu pieredzi. Viņas seksuālā apetīte vēl nav pilnīgi atmodusies, bet tas tāpēc, ka viņa vēl ir tik jauna. Viņam iespie�as atmiņā mirklis, kad viņa aizāķē kāju aiz viņa sē�amvietas, lai pie�vilktu viņu cie�āk klāt; jūtot, kā saspringst viņas gurna iek�puses dzīslas, viņ� iegrimst līksmē un iekārē. Kas zina, viņ� domā: varbūt, visam par V spīti, mums tomēr ir nākotne.

-����� Vai tu bie�i mēdz tā darīt? viņa pēc tam vaicā.

-����� Kā?

-����� Gulēt ar savām studentēm. Vai esi pārgulējis ar Amandu?

Viņ� neatbild. Amanda ir kārna gai�mate tajā pa�ā kursā. Viņam nav nekādas daļas gar Amandu.

-����� Kāpēc tu iz�ķīries? viņa vaicā.

-����� Esmu �ķīries divreiz. Divreiz precējies, divreiz �ķīries.

-����� Kas notika ar tavu pirmo sievu?

-����� Tas ir gar� stāsts. Pastāstī�u citreiz.

-����� Vai tev ir fotogrāfijas?

-����� Es nekolekcionēju fotogrāfijas. Es nekolekcionēju sievietes.

-����� Vai tad tu nepievienosi mani savai kolekcijai?

-����� Nē, protams, ka ne.

Viņa pieceļas, staigā pa istabu, savāc savas drēbes, mazliet nekautri, it kā viņa būtu viena. Viņ� ir pieradis, ka sievietes vairāk piedomā pie izģērb�anās un saģērb�anās. Bet sievietes, pie kuram viņ� pieradis, nav tik jaunas, tik nevainojami veidotas.

Tajā pa�ā pēcpusdienā atskan klauvējiens pie viņa kabineta durvīm un ienāk jauns vīrietis, kuru viņ� redz pirmoreiz. Negaidīdams uzaicinājumu, vīrietis apsē�as, pārlai� skatu pāri telpai, atzinīgi paloka galvu, raudzī�damies uz grāmatplauktiem.

Viņ� ir gara auguma un muskuļains, ar plānu kazbārdiņu un auskaru ausi, tērpies melnā ādas �aketē un melnās ādas bikses. Viņ� izskatās vecāks nekā lielākā daļa studentu; viņ� izskatās pēc nepatik�anām.

-����� Tātad tu esi profesors, viņ� saka. Profesors Dcivids. Melānija man stāstīja par tevi.

-����� Tie�ām? Un ko tad viņa jums teica?

-����� Ka tu viņu pis.

Iestājas ilgs klusums. Nu tā, viņ� domā, cālī�i atgriezu�ies uz savas lak�tas. Man būtu vajadzējis noprast: tāda meitene nevar nevienam nepiederēt.

-����� Kas jūs esat? viņ� vaicā.

Apmeklētājs neliekas dzirdam viņa jautājumu.

-����� Tev �ķiet, ka esi izveicīgs vīrs, viņ� saka. Dāmu mīlnieks. Nez, vai jutīsies vēl tikpat izveicīgs, kad tava sieva padzirdēs par tavām izklaidēm?

-����� Nu gan pietiks. Ko jūs gribat?

-����� Tu man te nestāstīsi, kas pietiek vai nepietiek.

Tagad viņ� runā ātrāk, vārdos jūtami draudi.

-����� Un neiedomājies, ka vari tāpat vien ienākt citu cilvēku dzīvē un iziet atkal laukā, kad vien tev iepatīkas.

Gaismas atspulgi dejo viņa melnajos redzokļos. Viņ� paliecas uz priek��u, vicina rokas. Uz rakstāmgalda guļo�ie papīri uzlido gaisā.

Viņ� pieceļas.

-����� Diezgan! Jums laiks doties prom.

-���� jums laiks doties prom! jaunietis mēdīdamies atkārto. Nu labi!

Viņ� pieceļas un lēni virzās uz durvīm.

-����� Uz redzē�anos, profesor �ips!* Bet pagaidi, gan tu vel redzēsi!

Tad jaunietis aiziet.

Bandīts, viņ� domā. Viņa pinas ar bandītu un tagad ari es esmu sapi�nies ar viņas bandītu! Viņam sa�ņaudzas kuņģis.

Viņ� paliek nomodā līdz vēlai naktij, gaidīdams Melāniju, bet viņa neatnāk. Toties tiek izdemolēts auto, ko viņ� atstājis ielas malā. Riepas ir pārdurtas, slēdzenēs ie�ļircināta līme, uz logiem uzlīmētas avīzes, krāso�jums saskrāpēts. Atslēgas nākas nomainīt, rēķins sniedzas pie se�iem sim�tiem randu.

-����� Vai jums ir kāda nojausma, kas to izdarījis? atslēdznieks vaicā.

-����� Ne mazākās, viņ� strupi atbild.

Pēc �ā coup de main** Melānija turas pa gabalu. Viņ� nejūtas pār�steigts: ja viņ� ir apkaunots, tad ir apkaunota arī viņa. Bet pirmdien viņa atkal pārādās auditorijā, un viņai blakus, atgāzies sēdekli, rokas kabatās sabāzis, ar lielīgu izteiksmi sejā sē� puisis melnā, viņas draugs.

Parasti auditorijā skan studentu balsu dūkoņa. �odien iestājies klu�sums. Viņ� gan netic, ka studenti varētu zināt, kas norisinās, bet viņi nepārprotami gaida, kā viņ� izturēsies pret �o iebrucēju.

Patiesi, ko lai viņ� iesāk? Ar sapostīto automa�īnu acīmredzot vēl nav gana. Acīmredzot tiek plānoti vēl citi pasākumi. Ko viņ� var darit? Sakost zobus un maksāt, ko gan citu?

-����� Turpināsim ar Baironu, viņ� saka, ielūkodamies savās piezī�mēs. Kā noskaidrojām pagāju�ajā nedēļā, sliktā slava un skandāli ietek�mēja gan Bairona dzīvi, gan to, kā publika uztvēra viņa dzeju. Cilvēks Bairons tika sapludināts ar saviem dzejas tēliem ar Haroldu, Manfrēdu, pat ar donu Zuanu.

* �Goodbye, Mr. Chips� (Uz redzē�anos, �ipsa kungs) ir angļu rakstnieka D�eimsa Hiltona (1900-1954) sentimentālā romāna nosaukums.

** Coup de. main (fran�u vai.) pēk�ņs uzbrukums.

Skandāls. Nepatīkami, ka tie�i tāda ir �īsdienas tēma, bet improvizēt viņ� nav spējīgs.

Viņ� slepus paraugās uz Melāniju. Parasti viņa steidzīgi pieraksta. �odien viņa sē� sagumusi un raugās grāmatā. Viņa izskatās sakritusies un pārgurusi. Viņam pa�am par spīti, viņa sirds ilgojas pēc �īs meitenes. Nabaga putnēns, viņ� domā, putnēns, kuru es spiedu pie savām krūtīm.

Viņ� licis studentiem lasīt �Laru�. Viņa piezīmes attiecas uz �Laru�. Nav nekādas iespējas no �īs poēmas izvairīties. Viņ� lasa priek�ā:

�ai elpojo�ai pasaulei viņ� bija sve�s,

Gars klīsto�ais, no citas pasaules

�eit nosviests; tumsas tēlu darinājums,

No ļaunā glābies, ļaunumu pats krāja.

-����� Kur� no jums vēlētos izskaidrot �īs vārsmas manā vietā? Kas ir �is �klīsto�ais gars�? Kāpēc viņ� pats sevi dēvē par �darinājumu�? No kādas pasaules viņ� nāk?

Viņ� jau sen vairs nebrīnās par savu studentu zinā�anu trūkumu. Postkristietības laikmeta bērni, postvēsturiski, postliterāri, viņi bie�i �ķiet tikai vakar iz�ķīlu�ies no olas. Tāpēc viņ� nemaz negaida, ka viņi kaut ko zinās par kritu�ajiem eņģeļiem vai par to, kur Bairons būtu varējis par tiem izlasīt. Viņ� gaida apzinīgu minējumu virkni, kuru veiksmes gadī�jumā izdotos novirzīt uz mērķi. Bet �odien viņa jautājumi uzduras klusu�mam, stūrgalvīgai klusē�anai, kas taustāmi izplatās ap sve�inieku viņu vidū. Viņi nerunās, viņi nespēlēs �o spēlīti, kamēr �eit ir �is sve�inieks, kur� klausītos, vērtētu un izņirgtu.

-����� Lucifers, viņ� saka. No debesīm nosviestais eņģelis. Mēs nezinām neko daudz par eņģeļu dzīvi, bet varam pieņemt, ka viņi iztiek bez skābekļa. Luciferam tum�ajam eņģelim nav vajadzības elpot, kamēr viņ� ir savās mājās. Un tad pēk�ņi viņ� tiek izraidīts trimdā uz mūsu dīvaino �elpojo�o� pasauli. �Klīsto�s�: radījums, kas izvēlējies pats savai ceļu, kura dzīve ir bīstama, kur� pats rada sev briesmas. Lasīsim tālāk.

Puisis ne reizes nav nolaidis skatu, lai ielūkotos gr&matas tekstā. Savil�cis lūpas vieglā smaida, smaida, kurā varbūt jau�ams ari nedaudz mul�suma, viņ� klausās profesorā.

Viņi spēja bridi kādā

Par sevi aizmirst un par citiem gādāt,

Bet ne aiz �ēluma, ne pienākuma,

Jo doma kroplīga un kļūma

Bij mudinājums paveikt to, ko vēl neviens

Nav darījis, ko spēj viņ� vien.

�ī pati doma garu kārdināja,

Kad viņ� uz noziegumu gāja.

-����� Un tā, kāda radība tad ir �is Lucifers?

Nu jau studentiem noteikti jābūt sajutu�iem strāvai, kas plūst starp viņiem abiem, starp viņu un �o puisi. Jautājums domāts puisim, un tikai viņam, un, glu�i kā,atmodināts no miega, puisis atbild: Viņ� dara to, kas viņam patīk. Viņam vienalga, vai tas ir labi, vai slikti. Viņ� vienkār�i to dara.

-����� Tie�i tā. Vienalga labi vai slikti, bet viņ� to dara. Viņ� neseko principiem, bet rīkojas impulsīvi, un pats neizprot savu impulsu ra�anās cēloni. Palasiet da�as rindas tālāk: �Viņa neprāts dzima nevis galvā, bet gan sirdī.� Neprātīga sirds. Kāda ir �ī neprātīgā sirds?

Viņ� prasa par daudz. Puisim gribētos ar savai intuīciju aizkļūt tālāk, to var redzēt. Viņ� gribētu pierādīt, ka viņa zinā�anas neaprobe�ojas ar motocikliem un efektīgām lupatām. Un varbūt viņ� tie�ām zina vairāk. Varbūt viņam ir nojausma par to, kā tas ir dzīvot ar neprātīgu sirdi. Bet �eit, �ajā auditorijā, sve�inieku priek�ā viņ� nevar par to runāt. Viņ� pakrata galvu.

-����� Tas nekas. Iegaumējiet, ka mēs netiekam aicināti nosodīt �o būtni ar neprātīgo sirdi, būtni, ar kuru kaut kas nav pareizi pa�os pamatos. Tie�i pretēji mēs tiekam lūgti �o būtni izprast un just tai līdzi. Bet līdzjūtībai ir robe�as. Kaut gan Lucifers mājo mūsu vidū, viņ� tomēr nav viens no

jums. Viņ� pats sevi nosauc par darinājumu, tas ir par monstru. Bairons visbeidzot cen�as likt mums saprast, ka Luciferu nav iespējams mīlēt, vismaz ne �ā vārda dziļākajā, cilvēciskākajā nozīmē. Viņ� ir notiesāts uz vientulību.

Galvas nolieku�i, studenti pieraksta viņa teikto. Bairons, Lucifers, Kains, visi �ie vārdi viņiem �ķiet vienādi.

Poēmas apsprie�ana ir beigusies. Viņ� uzdod uz nākamo reizi izlasīt pirmās Dona �uaria strofas un atlai� studentus agrak. Pāri viņu galvām viņ� uzsauc: Melānij, vai varu pārmīt ar jums da�us vārdus?

Melānija stāv viņa priek�ā ar sakritu�os seju, pārgurusi. Viņa sirds atkal ilgojas pēc �īs meitenes. Ja viņi būtu divi vien, viņ� Melāniju ap�skautu, mēģinātu uzmundrināt. Manu dūjiņ, viņ� teiktu.

Bet tagad viņ� vaicā: Vai aiziesim uz manu kabinetu?

Viņ� ved Melāniju aug�up pa kāpnēm uz savu kabinetu, viņas draugs seko viņiem pa pēdām.

-����� Pagaidiet �eit, � viņ� saka puisim un aizver durvis.

Galvu noliekusi, Melānija sē� viņa priek�ā.

-����� Mana mīļā, viņ� saka, zinu, ka tev pa�laik ir grūti, un es nevēlos visu vēl vairāk sare�ģīt. Bet man jārunā ar tevi kā pasniedzējam ar stu�denti. Man ir pienākumi pret saviem studentiem, pret visiem. 1ās, ko tavs draugs dara ārpus universitātes teritorijas, ir viņa privāta lieta. Bet es nevaru pieļaut, lai viņ� izjauc manas lekcijas. Pasaki viņam to manā vārdā.

-����� Kas attiecas uz tevi pa�u, tev jāatrod vairāk laika darbam. Tev jānāk uz lekcijām regulārāk. Un tev vajadzēs izpildīt kontroldarbu, kuru tu nerakstīji.

Melānija paceļ uz viņu acis, viņas skatiens ir mulss, pat izbiedēts. �ķiet, ka viņa gribētu teikt: Tu no�ķīri mani no visiem pārējiem. Tu liki man glabāt lavu noslēpumu. Es vairs neesmu tikai un vienīgi studente. Kā tu vari runāt ar mani �ādā tonī?

Kad Melānija beidzot ierunājas, viņas balss ir tik klusa, ka viņ� tikai ar pūlēm sptj to saklausīt.

-����� Es nevaru izpildīt kontroldarbu. Neesmu izlasījusi uzdoto vielu.

Tas, ko viņ� grib teikt, nav pasakāms, vismaz skaidros vārdos ne. Viņ� var tikai dot mājienu un cerēt, ka viņa sapratis.

-����� Melānij, tev tikai jāuzraksta kontroldarbs, tāpat ka visiem citiem. Nav tik svarīgi, ka neesi labi sagatavojusies, galvenais, lai tu būtu to izpil�dījusi. Vienosimies par laiku. Kā būtu ar pusdienas pārtraukumu nākampirmdien? Tad tu pa nedēļas nogali varētu izlasīt to vielu.

Viņa pastiepj zodu uz priek�u, izaicino�i ieskatās viņam acī�. Vai nu viņa nav sapratusi, vai arī noraida piedāvājumu.

-����� Pirmdien, �eit manā kabinetā, viņ� atkārto.

Viņa pieceļas, uzmet somu plccā.

-����� Melānij, man ir savi pienākumi. Vismaz paņem un izskati jautāju�mus. Necenties nevajadzīgi sare�ģīt situāciju.

Pienākumi: dzirdot �o vārdu, Melānija pat nepagodina viņu ar atbildi.

Tovakar mājupceļā no koncerta viņ� aptur ma�īnu pie luksofora. Bla�kus pie�vīkstina motocikls, sudrabots Ducati, uz kura sē� divas melnā tērptas figūras. Galvā abiem braucējiem ir ķiveres, bet viņ� tomēr tos pazīst. Melānija uz aizmugures sēdekļa plati iepletusi ceļgalus, izliekusi iegurni. Viņam pārskrien baudas drebuļi. Es esmu tur bijis! viņ� atceras. Tad motocikls �aujas uz priek�u, aizraujot Melāniju prom.

A'l

uz KONTROLDARBU pirmdienā viņa neierodas. Bet savā pastkas�tītē viņ� atrod oficiālu izstā�anās karti: studente ar reģistrācijas numuru 771010ISAM M. Aizekas jaunkundze izstājusies no kursa COM 312.

Nav pagājusi ne stunda, kad uz viņa kabinetu tiek pāradresēts telefona zvans.

-����� Vai profesors Luri? Vai jums būtu brīvs brītiņ�, lai aprunātos? Mans uzvārds ir Aizeks, zvanu jums no D�or�as. Pie jums mācās mana meita, Melānija, jūs jau zināt.

-��� Jā -

-����� Profesor, varbūt jūs varētu mums palīdzēt. Melānija tik labi mācījās, bet nu viņa grib mest visu pie malas. Tas mums ir smags trieciens.

-����� īsti nesaprotu, par ko jūs runājat.

-������ Viņa nolēmusi pamest mācības un iestāties darbā. Tas �ķiet tik bez�jēdzīgi trīs gadus pavadīt universitātē, tik sekmīgi studēt un tad aiziet tie�i pirms pa�ām beigām. Profesor, varbūt es drīkstu lūgt, lai jūs paru�nājat ar viņu. Ja nu jums izdotos vest viņu pie prāta?

-����� Vai jūs pats esat ar Melāniju runājis? Vai zināt, kas viņu pamudi�nājis pieņemt �ādu lēmumu?

-����� Visu nedēļas nogali mēs pavadījām, runājot ar viņu pa telefonu, viņas māte un es, bet netikām nekādā skaidrībā. Viņa tik ļoti aizrāvusies

ar to lugu, kurā pati tēlo, varbūt viņa ir pārstrādājusies, pārnervozējusies. Viņa vienmēr visu ņem tuvu pie sirds, profesor, tāds ir viņas raksturs, viņa pārlieku aizraujas. Bet, ja jūs ar viņu parunātu, varbūt jums izdotos pa�nākt, lai viņa pārdomā. Viņa tik ļoti jūs ciena. Mēs negribam, lai viņa aizsvie� prom �os mū�a gadus.

Tātad Melānija Melanī ar savām rotaslietām no austrumnieku tir�dziņa un aklumu pret Vērdsvcrtu daudz ko ņem pārāk tuvu pie sirds. Viņ� nav to nojautis. Ko vēl viņ� par Melāniju nezina?

-����� Nezinu, Aizeka kungs, vai es esmu īstais cilvēks, kam vajadzētu runāt ar Melāniju.

-����� Esat gan, profesor, tie�i jūs tas esat. Kā jau teicu, Melānija jūs ļoti ciena.

Ciena?Jūs esat atpalicis no dzīves, Aizeka kungs. Jūsu meita zaudēja cieņu pret mani jau pirms vairākām nedēļām, un tam bija pamatots iemesls. Lūk, ko viņam vajadzētu teikt. Bet viņ� saka: Paraudzī�os, ko tur var darīt.

Tev neizdosies tikt cauri sveikā, vēlāk viņ� saka pats sev. Arī tētis Aizeks tālajā D�ord�ā neaizmirsīs �o ar meliem un izvairibu pilno sarunu. Parau�dzī�os, ko tur var darīt. Kāpēc viņ� nerunāja atklāti? Es esmu tas tārps, kas iegrauzies ābolā, viņam bija jāsaka. Kā es varu jums palīdzēt, ja pats esmu jūsu nelaimes cēlonis?

Viņ� piezvana uz Melānijas dzīvokli. Pie telefona pienāk māsīca Polina. Viņa ledainā balsī paziņo, ka Melānija nav runājama.

-����� Kā to saprast nav runājama?

-���� Tas nozīmē, ka viņa negrib ar jums runāt.

-����� Pasakiet Melānijai, viņ� lūdz, lai viņa vēlreiz pārdomā savu lēmumu izstāties. Pasakiet viņai, ka tas ir pārsteidzīgs.

Tre�dienas lekcija ir neizdevusies, piektdien vēl sliktāk. Ierodas maz studentu; vienīgi paklausīgie, padevīgie, pasīvie. Tam var būt tikai viens izskaidrojums. Notiku�ais ir nācis gaismā.

Katedras birojā viņ� pēk�ņi dzird balsi sev aiz muguras: Kur es varētu atrast profesoru Luri?

-����� Tas esmu es, viņ� neapdomādamies atsaucas.

Vīrietis, kur� viņu uzrunājis, ir maza auguma, kārns, ar nolaideniem pleciem. Viņ� ģērbies zilā, pārāk lielā uzvalkā un o� pēc cigare�u dūmiem.

-����� Profesor Lurī? Mēs jau runājām pa telefonu. Aizeks.

-��� Jā. Kā jums klājas? Varbūt iesim uz manu kabinetu?

-���� Tas nebūs nepiecie�ams.

Vīrietis ietur pauzi, sakopo domas, dziļi ievelk elpu.

-����� Profesor, viņ� iesāk, uzsvērdams �o uzrunu, jūs dro�i vien esat ļoti smalki izglītots un tā joprojām, bet jūsu rīcība nav pareiza.

Viņ� atkal ietur pauzi, pakrata galvai.

-���� Tas nav pareizi.

Divas sekretāres nemaz necen�as slēpt savu ziņkāri. Birojā ir arī stu�denti; sve�inieka balsij pieņemoties spēkā, viņi apklust.

-����� Mēs nododam savus bērnus jūsu rokās, jo domājam, ka varam jums uzticēties. Ja pat universitātei vairs nevar uzticēties, kam tad lai mēs ticam? Mums ta�u nenāca ne prātā, ka aizsūtām savu meitu uz od�u midzeni. Nē, profesor Lurī, lai cik di�s zinātnieks jūs an būtu, pat ja jums pie�ķirti visi iespējamie grādi, bet jūsu vietā es kaunētos par sevi, tik tie�ām kā Dievs ir debesīs. Ja esmu sapratis nepareizi, tad jums tagad ir iespēja to pasacīt, bet es gan nedomāju, ka esmu kļūdījies, to var lasīt jusu sejā.

Tagad viņam patie�ām ir iespēja: viņ� ta�u prot izteikties, viņam jāru�nā. Bet viņ� stāv kā uz mutes kritis, ausīs skan asins duna. Odze: kā lai viņ� to noliedz?

-���� Atvainojiet mani, viņ� �ukst. Man jāatgrie�as pie darba.

Stīvi kā darināts no koka, viņ� pagrie�as un iet prom.

Aizeks seko viņam drūzmā gaitenī.

-����� Profesor! Profesor Lurī! viņ� sauc. Jūs nevarat tā vienkār�i aiz�mukt! Jūs vēl neesat noklausījies visu līdz beigām, ņemiet to vērā!

Tā tas sākas. Pārsteidzo�i drīz, jau nākamajā rītā, no Studentu lietu ko�mitejas pienāk (studentu lietu) prorektora parakstīts paziņojums, kurā vēs�tīts, ka par viņu iesniegta sūdzība saskaņā ar universitātes Goda kodeksa 3. panta 1. sadaļu. Viņam pēc iespējas drīz jāsazinās ar prorektora biroju.

Paziņojums atsūtīts aploksne ar uzrakstu konfidenciāli, un tam pievie�nota kodeksa kopija. Tre�ais pants attiecas uz citas rases, etniskās grupas, dzimuma vai seksuālās minoritātes, vai arī fiziski nepilnvērtīgas personas vajā�anu vai uzmāk�anos tai. Tre�ā panta pirmā sada|a vēr�as pret gadī�jumiem, kad pasniedzēji vajā studentus vai uzmācas tiem.

Otrā dokumentā aprakstīta izmeklē�anas komisijas uzbūve un tiesības. Viņ� lasa, viņa sirds sāpīgi dārdinās pa krū�u kurvi. Ticis līdz pusei, viņ� vairs nespēj koncentrēties. Viņ� pieceļas, aizslēdz sava kabineta durvis un sē� ar �iem dokumentiem rokās, pūlēdamies iztēloties, kas noticis.

Melānija nebūtu spērusi �adu soli pati pēc sava prāta, par to viņ� ne�aubās. Viņa ir pārāk nevainīga, lai ta rīkotos, viņa neapzinās savu varu. Aiz visa tā stāv tas mazais vīrelis slikti pieguļo�ajā uzvalkā, viņ� un vēl māsīca Polina, tā taisnprātīgā duenja. Viņi ir Melāniju pārliecināju�i, salauzu�i viņas pretestību un beigās aizvedu�i viņu līdz administrācijas ēkai.

�Mēs gribam iesniegt sūdzību,� viņi būs teiku�i.

�Iesniegt sūdzīUu? Kādu sūdzību?�

�Tas ir personisks jautājums.�

�Sūdzību par uzmāk�anos,� māsīca Polīna būs iejaukusies, Melānijai mulsi stāvot viņai blakus �par vienu no profesoriem.�

�Ejiet uz tādu un tādu kabinetu.�

Tādā un tādā kabinetā viņ�, Aizeks, būs saņēmis dū�u. �Mēs gribam iesniegt sūdzību par vienu no jūsu profesoriem.�

�Vai esat visu labi apsvēru�i? Vai apzināties, ko gribat darīt?� atbilsto�i procedūrai viņiem būs jautāju�i.

�Jā, mēs zinām, ko gribam darīt�, Aizeks būs teicis, skatoties uz savu meitu, iedro�inot viņu sūdzēties.

�ādos gadījumos vajag aizpildīt anketu. Viņiem priek�ā tiek nolikta anketa un pildspalva. Roka paņem pildspalvu, roka, kuru viņ� skūpstījis, roka, kuru viņ� iepazinis tik tuvu. Vispirms sūdzētāja vārds: Melā�nija Aizeka glītiem drukātiem burtiem. Roka neizlēmīgi slīd pāri ailēm, meklējot, kur jāievelk zīme. �eit, norāda no nikotīna nodzeltēju�ais viņas tēva pirksts. Roka sāk kustēties lēnāk, piestāj, iezīmē savai X, savu taisnīguma krustu: J�accuse*. Tad vieta, kur jābūt apsūdzētā vārdam. Deivids LurI, raksta roka: profesors. Beidzot lapas apak�ā datums un viņas paraksts: M arabeska, l ar pa�apzinīgo cilpu aug�ā, A slīpne, nobei�guma vilciens kā zieds.

Darbs ir padarīts. Divi vārdi uz papīra lapas, viņa un viņas, viens otram blakus. Divi gultā, ne vairs mīlnieki, bet naidnieki.

Viņ� piezvana uz prorektora biroju un tiek uzaicināts ierasties tur pulksten piecos, pēc oficiālā darba laika beigām.

Piecos viņ� stāv gaitenī. Parādās Arams Hakims, jauneklīgs un slaids, un aicina viņu ienākt. Telpā jau gaida divas sievietes: viņa katedras vadī�tāja Eleina Vintere un Farodija Rasūla no Sociālo zinību katedras, kura vada universitātes diskriminācijas novēr�anas komiteju.

-����� Deivid, ir jau vēls un mēs visi zinām, kāda iemesla dēļ esam sapul�cēju�ies, saka Hakims, tāpēc ķersimies uzreiz pie lietas. Kā mums vislabāk rīkoties?

-��� Jūs varētu mani informēt par to sūdzību.

-������ Labi. Mēs runājam par sūdzību, kuru iesniegusi Melānija Aizekas jaunkundze. Kā arī par, viņ� pamet skatu uz Eleinas Vinteres pusi, da�ām agrākām nelikumībām, kas, �ķiet, saistītas ar Aizekas jaunkundzi. Jā, Eleina?

Vārdu ņem Eleina Vintere. Viņ� nekad nav viņai paticis; viņasprāt, viņ� ir pagātnes atlieka, ko vēlams aizslaucīt prom jo drīzāk, jo labāk.

-����� Deivid, mums te ir neskaidrības sakarā ar Aizekas jaunkundzes klātbūtni lekcijās. Viņa pati apgalvo es runāju ar viņu pa telefonu ka pēdējā mēnesī bijusi tikai uz divām lekcijām. Ja tā ir taisnība, tad vaja�dzētu būt atzīmētam, ka viņa nav ieradusies. Viņa teica arī, ka neesot rakstījusi semestra kontroldarbu. Bet, Eleina ieskatās papīros sev priek��ā, pēc taviem pierakstiem iznāk, ka viņa nav kavējusi nevienu lekciju un par kontroldarbu viņa ir saņēmusi septiņdesmit punktus.

* J�accuse (fran�u vai.) es apsūdzu.

Eleinas skatiens ir izsmējīgs: Tātad, ja vien nav divu Melāniju Aizeku�

-����� Viņa ir tikai viena, viņ� saka. Man nav attaisnojuma.

Hakims veikli viņu pārtrauc.

-����� Mīļie draugi, �is nav ne īstais laiks, ne īstā vieta būtiskiem paziņoju�miem. Mums vajadzētu, viņ� palūkojas uz abām sievietēm, tikt skaid�rībā par darba kārtību. Deivid, �ķiet ir lieki piebilst, ka �o lietu izskatīsim visstingrākajā slepenībā, par to tu vari būt dro�s. Tavs vārds netiks izpausts, Aizekas jaunkundzes vārds ari ne. Mēs izveidosim komisiju. Tās uzdevums būs noskaidrot, vai ir pamats piemērot disciplināru sodu. Tev vai tavam likumīgajam pārstāvim būs iespēja celt iebildumus pret �īs komisijas sastāvu. Sēdes notiks aiz slēgtām durvīm. Pagaidām, kamēr komisija vēl nav iesniegusi savus ieteikumus rektoram un rektors nav pie�ņēmis lēmumu, viss turpināsies kā līdz �im. Aizekas jaunkundze ir oficiāli izstājusies no tava kursa, un mēs sagaidām, ka tu atturēsies no jebkādiem kontaktiem ar viņu. Vai es pateicu visu, Farodij, Elein?

Lūpas sakniebusi, doktore Rasūla papurina galvai.

-����� Tā vienmēr ir sare�ģīta noņem�anās, Deivid, ar �im apsūdzībām par uzmāk�anos, sare�ģīta un nepatīkama, bet mēs paļaujamies uz to, ka mūsu izmeklē�anas gaita visos tās posmos ir labi pārdomāta un taisnīga, tāpēc mēs mierīgi virzīsimies uz priek�u soli pa solim, nospēlēsim visu atbilsto�i scenārijam. Es jums iesaku iepazīties ar mūsu darba kārtību un varbūt konsultēties ar advokātu.

Viņ� grasās atbildēt, bet Hakims brīdinot paceļ roku.

-���� Apdomā mierīgi, Deivid. Rīts gudrāks par vakaru, saka Hakims.

Viņa mērs ir pilns.

-����� Nestāsti, kas man jādara, es neesmu mazs bērns.

Viņ� saniknots iziet pa durvīm. Bet ēka ir slēgta un �veicars aizgājis mājās. Arī pagalma durvis ir ciet. Hakimam nākas izlaist viņu laukā.

Līst lietus.

-������ Nāc zem mana lietussarga, aicina Hakims, un vēlāk, jau stāvot pie viņa auto, piebilst: Tīri personīgi, Deivid, es gribu pateikt, ka patiesi jūtu tev līdzi. Tik tie�ām. �īs padarī�anas var būt īsta elle.

Viņ� pazīst Hakimu jau ilgus gadus, tolaik, kad viņ� vēl spēlēja tcnisu, viņi mēdza tikties kortos, bet �obrīd viņ� nejūtas noskaņots izbaudīt vīrie�u biedriskumu. īgni noskurinājies, viņ� iekāpj savā auto.

Izmeklē�anai vajadzētu noritēt konfidenciāli, bet, protams, ka tā neno�tiek, protams, ka klīst runas. Kāpēc gan citādi, tikko viņ� ieiet kafetērija, �alas pieklust, kāpēc par viņu jaunākā kolēģe, ar kuru viņam līdz �im biju�as glu�i sirsnīgas attiecības, noliek savu tējas tasi uz galda un dodas prom, garāmejot skatīdamās tie�i viņam cauri? Kāpēc uz viņa pirmo lekciju par Bodlēru atnāk tikai divi studenti?

Baumu dzirnas, viņ� domā, tās grie�as dienu un nakti, samaldamas reputācijas smalkos miltos. Taisnīgo kopiena, kas notur savas sēdes istabu kaktos, pa telefonu, aiz slēgtām durvīm. Līksmi �uksti. Schadenfreude*. Vispirms spriedums, tiesas prāva pēc tam.

Ejot pa Komunikācijas zinību fakultātes gaiteņiem, viņ� vienmēr atce�ras, ka galva jātur augstu pacelta.

Viņ� aprunājas ar advokātu, kas nodarbojās ar viņa laulības �ķir�anu.

-����� Vispirms mums jānoskaidro, advokāts saka, cik patiesi ir �ie apvainojumi.

-����� Pietiekami patiesi. Man bija dēka ar �o meiteni.

-����� Vai tas bija nopietni?

-����� Vai nopietnība notiku�o padara sliktāku, vai labāku? Kad pienācis zināms vecums, visas dēkas ir nopietnas. Tāpat kā sirdslēkmes. �

-����� Nu labi, es ieteiktu izvēlēties �ādu stratēģisku gājienu: nolīgstiet kādu sievieti, lai viņa jūs pārstāv.

Viņ� nosauc divus uzvārdus.

-����� Centieties lietu nokārtot privātā ceļā. Veiciet konkrētus pasākumus, varbūt uz laiku aizejiet no darba, un universitāte tad no savas puses varētu pierunāt meiteni vai viņas ģimeni atsaukt sūdzību. Tās ir jūsu vislabākās izredzes. Paņemiet dzelteno kartīti. Samaziniet iespējamo postu, pagai�diet, līdz skandāls būs pieklusis.

-����� Par kādiem pasākumiem jūs runājat?

* Schadenfreude (vācu vai.) ļauns prieks, prieks par olra nelaimi.

-����� Iesaistieties kāda psihiatra treniņgrupā. Veiciet sabiedriskos darbus. Ejiet pie advokāta uz konsultāciju. Piedāvājiet viņiem jebko.

-����� Uz konsultāciju? Tātad man nepiecie�amas konsultācijas?

-����� Nepārprotiet mani. Es tikai teicu, ka viena no iespē jam, ko jūs varat izmantot, ir speciālista konsultācijas.

-����� Lai mani salabotu? Lai mani izārstētu? Lai izdziedinātu mani no nepiedienīgas iekāres?

Advokāts parausta plecus: Jūsu darī�ana.

Universitātē risinās Pretizvaro�anas nedēļa. Organizācija �Sievietes pret izvaro�anu� pasludinājusi divdesmit �etru stundu modrību, solidari�zējoties ar �nesenajiem upuriem�. Viņam zem durvīm tiek iebāzta bro��ūra: �Sievietes neklusē�. Uz aizmugures vāka ar zīmuli uzskricelēta vēsts: �Ar tevi ir cauri, Kazanova�.

Viņ� vakariņo kopā ar savai biju�o sievu Rozalindu. Jau astoņus gadus viņi dzīvo atsevi�ķi; lēnām, piesardzīgi viņi atkal atgūst kaut ko līdzīgu draudzībai. Divi kara veterāni. Tas, ka Rozalinda joprojām dzīvo turpat netālu, atstāj uz viņu mierino�u iespaidu: iespējams, ka viņa jūtas līdzīgi. Kāds, uz kuru var paļauties, kad notiek ļaunākais: kritiens vannasistabā, asinis izkārnījumos.

Viņi runā par Lūsiju*, vienīgo atvasi no viņa pirmās laulības, kas tagad mitinās kādā fermā valsts austrumdaļā.

-���� Varbūt drīz viņu satik�u, viņ� saka. Plānoju doties ceļojumā.

-����� Semestra laikā?

-����� Semestris jau tikpat kā beidzies. Vēl tikai jāiztur divas nedēļas, un tad būs viss.

-���� Vai tam kāds sakars ar taviem sare�ģījumiem? Dzirdēju, ka tev esot nepatik�anas.

-����� Kur tad tu to dzirdēji.

-����� Deivid, visi par to runā. Katram �eit zināms par tavu pēdējo mīlas dēku, līdz pat vispiparotākajiem sīkumiem. Nevienam nav vajadzības kaut

* Lūsija (Lūcija) brīni�ķīga, jauna meitene, vairāku Viljama Vērdsverta dzejoļu

lēma.

ko noklusēt, nevienam, tikai tev pa�am. Vai drīkstu tev pastāstīt, cik stulbi tas viss izskatās?

-����� Nē, to tu nedrīksti.

-����� Bet es tomēr pateik�u. Tas ir stulbi un neglīti. Nezinu, kāda vieta seksam ir tavā dzīvē un nemaz negribu to zināt, bet �is nav īstais veids, kā ar to nodarboties. Cik tev pa�laik ir vai piecdesmit divi? Vai tie�ām tev �ķiet, ka jaunai meitenei sagādā baudu likties gultā ar tik vecu vīrieti? Vai tu domā, ka viņai patīk skatīties uz tevi brīdī, kad jūs�? Vai esi kādreiz par to iedomājies?

Viņ� cie� klusu.

-����� Negaidi no manis līdzjūtību, Deivid, un negaidi to ari ne no viena cita. Nebūs ne līdzjūtības, ne �ēlastības, ne jau nu �ajā laikā un �ajā vecumā. Visas rokas pacelsies, lai tev sistu, un kāpēc gan ne? Nudien, kā tu varēji?

Viņas balsī iezadzies senais tonis no viņu laulības dzīves pēdējiem gadiem: kaislīgu pretapvainojumu tonis. Ari pa�ai Rozalindai vajadzētu to apjēgt. Bet varbūt viņai ir sava taisnība. Varbūt jaunajiem ļaudīm ir tiesī�bas būt pasargātiem no ainām ar veciem cilvēkiem kaisles mokās. Beigu beigās �ai vajadzībai ta�u ir ielenes: lai paciestu neglīteņu ekstāzes.

-����� Lai nu kā, Rozalinda turpina sarunu, tu teici, ka apciemo�ot Lūsiju.

-��� Jā. Kad izmeklē�ana būs galā, brauk�u prom un pavadī�u kādu laiku pie viņas.

-����� Izmeklē�ana?

-����� Nākamajā nedēļā notiks izmeklē�anas komisijas sēde.

-���� Tas ir ļoti drīz. U11 pēc tam, kad būsi izciemojies pie Lūsijas?

-����� Nezinu. Neesmu pārliecināts, ka man atļaus atgriezties universitātē. Neesmu pārliecināts, vai vēl gribē�u atgriezties.

Rozalinda �ūpo galvu.

-����� Vai tev ne�ķiet, ka tas ir ļoti necils karjeras noslēgums? Nevaicā�u, vai tas, ko tu ieguvi no �īs meitenes, ir tādas cenas vērts. Bet ko tu darīsi turpmāk? Kas būs ar tavu pensiju?

-����� Gan jau izdodies ar viņiem vienoties. Viņi nevar mani atstāt bez penija kabatā.

-����� Vai viņi tie�ām to nevar? Tu veltīgi jūties tik dro�s. Cik veca tad viņa ir tava iemīļotā?

-����� Divdesmit. Pieaugusi. Pietiekami veca, lai zinātu, ko grib.

-����� Stāsta, ka viņa sadzērusies miegazāles. Vai tā ir taisnība?

-����� Neko nezinu par miegazālēm. Tas izklausās pēc mistifikācijas. Kas tev teica par miega zālēm?

Viņa neatbild uz jautājumu.

-���� Vai viņa bija tevī iemīlējusies? Vai tu viņu pameti?

-����� Nē un vēlreiz nē.

-����� Kāpēc tad �ī sūdzība?

-����� Kā lai es zinu? Viņa man neuzticējās. Aizkulisēs norisinājās kaut kāds cīniņ�, kurā es nepiedalījos. Tur bija greizsirdīgs puisis. Tur bija naidīgi vecāki. Beigās viņa dro�i vien vairs nespēja to izturēt. Es tiku pārsteigts negaidot.

-����� Tev būtu vajadzējis to paredzēt, Deivid. Tu esi pārāk vecs, lai ielais�tos ar citu cilvēku bērniem. Tev būtu vajadzējis sagatavoties uz nepatik��anām. Bet tik un Jā tas viss ir pazemojo�i. Patie�ām.

-����� Tu nevaicāji, vai es viņu mīlēju. Vai tu nemaz negrasies to vaicāt?

-����� Lai notiek. Vai tu biji iemīlējies tajā jaunajā sievietē, kas tagad vazā tavu vārdu pa dubļiem?

-���� Viņa nav par to atbildīga. Nevaino viņu.

-����� Nevaino viņu! Kurā pusē tad tu pats esi? Protams, ka es vainoju viņu! Es vainoju tevi un es vainoju viņu. Visa �ī lieta ir apkaunojo�a no sākuma līdz beigām. Apkaunojo�a un vulgāra. Un es nelūg�u piedo�anu par saviem vārdiem.

Senajos laikos viņ� �ajā brīdī sāktu trakot no niknuma. Bet �ovakar tā nenotiek. Viņiem abiem uzaugusi bieza āda, viņam un Rozalindai, viņi ir biezādaini viens pret otru.

Nākamajā dienā Rozalinda viņam piezvana.

-����� Deivid, vai esi lasījis �odienas �Argusu�?

-����� Nē.

-����� Nu tad saturies. Tur iek�ā viens gabals par tevi.

-����� Kas tur rakstīts?

-����� Izlasi pats.

Rakstiņ� tre�ajā lappusē: �Profesors apsūdzēts seksuālā uzmācībā�, tāds ir virsraksts. Viņ� izlai� pirmās rindas. �.. būs jāstājas disciplinārās padomes priek�ā, izskatīs sūdzību par seksuālu uzmācību. Keiptaunas TU joprojām nesniedz informāciju par �o pēdējo no garās skandālu sērijas, kas ietver gan krāp�anos ar stipendiju izmaksām, gan studentu dzīvoklī ierī�kotu seksa telefoncentrāli. Lurī (53), kas sarakstījis grāmatu par ang|u dabas dziesminieku Viljamu Vērdsvertu, atsacījās sniegt komentārus.�

Viljams Vērdsverts (1770 1850), dabas dziesminieks. Deivids Luri (1945 ?), Vērdsverta komentētājs un apkaunotais māceklis. Lai svētīts jaundzimu�ais bērns. Nē, viņ� nav izstumtais. Lai svētīts bērns.*

* Cilets Viljama Vērdsverta autobiogrāfiskas poēmas �Prelude� (Prelūdija) otras da|as sākums.

izmeklē�anas komisijas sanAksme notiek Hakima biroja sē�u zālē. Viņu ieved telpā un apsēdina galda tālākajā galā pats Manass Methebens, reliģijas zinātnes profesors, kas vadīs �o izmeklē�anu. Pa kreisi no viņa sē� Hakims, komisijas sekretārs, un kāda jauna studente; pa labi vietas ieņēmu�i trīs Methebena komisijas locekļi.

Viņ� nenervozē. Glu�i otrādi, viņ� jūtas pietiekami pārliecināts par sevi. Sirdsdarbība ir vienmērīga, viņ� ir labi izgulējies. Liekulība, viņ� domā, bīstamā spēlmaņu liekulība; liekulība un pa�taisnums. Tas nav pareizais noskaņojums, lai piedalītos �ajā pasākumā. Bet viņam ir vien�alga.

Viņ� paloka galvu, sasveicinoties ar komisijas locekļiem. Divus no tiem viņ� pazīst: Farodiju Rasūlu un Desmondu Svartsu, In�enierzinātņu fakultātes dekānu. Tre�ā, kā lasāms papīros, kas nolikti viņam priek�ā, ir Biznesa augstskolas pasniedzēja.

-������ Komisijai, kas �eit sapulcējusies, profesor Lurī, saka Methebens, atklādams sēdi, nav ricibspēka. Tā var vienīgi dot ieteikumus. Turklāt jums ir tiesības iebilst pret tās sastāvu. Tāpēc atļaujiet vaicāt: vai, jūsuprāt, kāds no komisijas locekļiem varētu izturēties pret jums neobjektīvi?

��� Man nav iebildumu no juridiskā viedokļa, viņ� atbild. Tiesa, es izjūtu zināmas filozofiska rakstura �aubas, bet tās dro�i vien neder, lai pamatotu noraidījumu.

Vispārēja grozī�anās un kāju �vīkā�ana.

-��� Ja jums nav iebildumu, labāk tomēr paliksim pie juridiskajām nor�mām, � saka Methebens. Tātad jums nav iebildumu pret komisijas sastāvu. Vai jums ir iebildumi pret to, ka �eit kā novērotāja atrodas stu�dente, kas pārstāv Pretdiskriminācijas apvienību?

-���� Man nav bail no komisijas, man nav bail no novērotājas.

-����� Ļoti labi. Pāriesim pie galvenā jautājuma. Pirmā sūdzība saņemta no Melānijas Aizckas jaunkundzes, drāmas studentes; jums visiem ir viņas iesnieguma kopijas. Vai man īsumā atgādināt �ā iesnieguma saturu, pro�fesor Luri?

-����� Priek�sēdētāja kungs, vai esmu pareizi sapratis, ka Aizekas jaunkun�dze pati �eit neieradīsies?

-����� Komisija uzklausīja Aizekas jaunkundzi vakar. Atļaujiet vēlreiz jums atgādināt, ka �ī ir tikai izmeklē�ana, bet ne tiesas prāva. Mūsu darba kārtība at�ķiras no tiesas procedūrām. Vai tas rada jums problēmas?

-����� Nē.

-����� Otra, ar pirmo saistīta sūdzība, Methebens turpina, saņemta no kancelejas, no Studentu sekmju biroja, un tā attiecas uz Aizekas jaunkun�dzes sekmju novērtējumu. Sūdzībā apgalvots, ka Aizekas jaunkundze nav apmeklējusi visas lekcijas vai iesniegusi visus rakstiskos pārbaudes darbus, vai piedalījusies visos eksāmenos, par kuriem jūs esat izlicis viņai atzīmes.

-���� Vai tas ir pilns uzskaitījums? Saņemtas �īs divas sūdzības?

-���� Tie�i tā.

Viņ� dziļi ievelk elpu.

-����� Ne�aubos, ka �īs komisijas locekļiem ir daudz svarīgākas lietas, ko darīt, nevis tērēt laiku, vēlreiz apcerot notikumus, kurus neviens netaisās noliegt. Es atzīstu sevi par vainīgu abos apsūdzības punktos. Pieņemiet spriedumu, un dzīvosim tālāk katrs savu dzīvi.

Hakims paliecas tuvāk Methebenam. Abi apsprie�as apslāpētās balsīs.

-����� Profesor Luri, saka Hakims, atkārtoju: �ī ir izmeklē�anas komi�sija. Tās uzdevums ir noklausīties abas puses un sagatavot ieteikumus. Ko�misijai nav dotas pilnvaras lēmumu pieņem�anai. Es vēlreiz vaicāju: vai nebūtu labāk, ja jūs pārstāvētu kāds, kas orientējas mūsu darba kārtībā?

-����� Man nav vajadzīgs pārstāvis. Es pats lieliski varu sevi pārstāvēt. Vai es pareizi sapratu, ka mums jāturpina �ī pratinā�ana, kaut gan esmu atzinies?

-����� Mēs gribam dot jums iespēju izskaidrot jūsu nostāju.

-����� Es jau izteicu savu nostāju. Esmu vainīgs.

-����� Kādos punktos jūs atzīstat savu vainu?

-����� Visā, par ko mani apsūdz.

-���� Jūs vazājat mūs aiz deguna, profesor Luri.

-���� Atzīstu sevi par vainīgu visā, ko liecinājusi Aizekas jaunkundze, ari atzīmju vilto�anā.

Tagad iejaucas Farodija Rasūla.

-����� Profesor Luri, jūs sakāt, ka atzīstat Aizekas jaunkundzes iesnieguma patiesumu, bet vai jūs �o iesniegumu vispār esat izlasījis?

-����� Man nav vēlē�anās lasīt Aizekas jaunkundzes iesniegumu. Es atzīstu, ka tas ir pareizs. Manuprāt, Aizekas jaunkundzei nav nekādu iemeslu melot.

-����� Un tomēr - vai nebūtu prātīgāk izlasīt apsūdzību, pirms atzīstat savu vainu?

-����� Nē. Prātīgums nav pats galvenais mūsu dzīvē.

Farodija Rasūla atkal apsē�as.

-����� Ļoti donkihotiska rīcība, profesor Luri, bet vai jūs varat to atļauties? Iespējams, ka mums �eit būs jāuzņemas pienākums aizstāvēt jūs no sevis pa�a.

Viņa dzedri uzsmaida Hakimam.

-���� Jūs teicāt, ka nejūtat vajadzību pēc advokāta. Vai esat kādam lūdzis padomu piemēram, mācītājam vai advokātam? Vai jūs būtu ar mieru apmeklēt konsultācijas?

Jautājumu uzdod jaunā sieviete no Biznesa augstskolas. Viņ� sadus�mojas.

-����� Nē, neesmu meklējis padomdevējus un netaisos tos meklēt. Esmu pieaudzis vīrietis. Es nepieņemu padomus. Padomdevēji nespēj mani ietekmēt.

Viņ� pagrie�as pret Methebenu.

-����� Es savu esmu pateicis. Kāda jēga vēl turpināt �is debates.

Methebens un Hakims �ukstus apsprie�as.

-����� Ienācis priek�likums, saka Methebens, komisijai pārtraukt dis�kusiju par profesora Luri atzī�anos.

Visi māj ar galvām.

-������ Profesor Luri, vai drīkstu palūgt jūs uz pāris minūtēm iziet laukā, jūs un van Vaikas jaunkundzi, lai mēs varam pieņemt lēmumu?

Kopā ar studenti novērotāju viņ� dodas uz Hakima biroju. Abi nepār�mij ne vārda; skaidri var manīt, ka meitene jūtas neveikli. �Ar tevi ir cauri, Kazanova.� Nez ko viņa domā par Kazanovu tagad, kad sasta�pusi viņu vaigu vaigā?

Viņus aicina atpakaļ uz sē�u zāli. Telpā ir nepatīkama gaisotne; viņam tā �ķiet skāba.

-����� Nu tā, saka Methebens, savelkot visu kopā: profesor Luri, jūs teicāt, ka atzīstat pret jums celto sūdzību patiesumu?

-����� Es atzīstu visu, ko apgalvo Aizekas jaunkundze.

-����� Doktore Rasūla, vai jūs vēlaties kaut ko teikt?

-���� Jā, es gribu iebilst pret �īm profesora Luri atbildēm, kuras man �ķiet izvairīgas savā dziļākajā būtībā. Profesors Lurī teica, ka atzīstot �o apsū�dzību patiesumu. Bet kad mēs mēģinājām no viņa izdabūt, ko tad viņ� īsti atzīst, dzirdējām tikai izsmalcinātu ņirgā�anos. Manuprāt, tas nozīmē, ka viņ� savu vainu atzīst tikai vārdos. �āda gadījumā, kad notiku�ais tik pla�i atbalsojies, sabiedrībai ir tiesības zināt�

Viņ� nevar pieļaut �ādu pavērsienu.

-����� �is gadījums nekur nav atbalsojies, � viņ� atcērt.

-����� Sabiedrībai ir tiesības zināt, viņa turpina, paceļot balsi ietrenētā vieglumā, gūstot virsroku, kāda ir tā vaina, ko profesors Luri atzīst, un tātad par ko viņam tiek izteikts nopēlums.

Methebens: Ja viņam tiks izteikts nopēlums.

-��� Ja viņam tiks izteikts nopēlums. Mēs nebūsim izpildīju�i savu pie�nākumu, ja mūsu domas nebūs kristālskaidras un ja mēs savā ieteikumā nespēsim kristālskaidri formulēt, par ko profesoram Lurī jāizsaka nopē�lums.

-������ Manuprāt, domas mums visiem ir kristālskaidras, doktore Rasūla. Jautājums ir par to, cik kristālskaidras ir profesora Luri domas.

-���� Tie�i tā. Jūs pateicāt tie�i to, ko es gribēju sacit.

Gudrākais būtu turēt muti ciet, bet viņ� tā nedara.

-����� Kas notiek manās domās, tā ir mana darī�ana, nevis jūsējā, Farodij, viņ� saka. Godīgi runājot, jūs pieprasāt no manis nevis atzī�anos, bet grēksūdzi. Bet es nesūdzē�u savus grēkus. Es izteicu savu paziņojumu tā, kā uzskatu par pareizu. Esmu vainīgs tajā, par ko mani apsūdz. Tas ir mans paziņojums. Iet tālāk es neesmu gatavs.

-����� Priek�sēdētāja kungs, es protestēju. Mēs nedrīkstam aprobe�oties ar formalitātēm. Profesors Luri teica, ka atzīstot sevi par vainīgu, bet es vai�cāju pati sev, vai viņ� tie�ām uzskata sevi par vainīgu �ajos nodarījumos, vai ari nolēmis vienkār�i izpildīt visas formalitātes cerībā, ka notiku�ais tiks aprakts zem papīriem un aizmirsts? Ja viņa atzī�anās ir tikai formāla, tad mums jāvēr�as pret viņu ar visbargāko sodu.

-����� Doktore Rasūla, atļaujiet jums vēlreiz atgādināt, ka sodī�ana neie�tilpst mūsu kompetencē.

-���� Tad mums jāierosina viņu bargi sodīt. Lai profesors Luri tiek neka�vējoties atlaists no darba, atņemot viņam visas līdz �im un turpmāk izmantojamās privilēģijas.

-����� Deivid?

�ī balss pieder Desmondam Svartsam, kas līdz �im vēl neko nav teicis.

-���� Deivid, vai jūs esat pārliecināts, ka rīkojaties atbilsto�i �ai situācijai?

Svartss pagrie�as pret priek�ēdētāja krēslu.

-����� Priek�sēdētāja kungs, kā jau teicu, kad prolēsors Lurī bija izgājis no �īs telpas, es uzskatu, ka mums kā universitātes mācību spēkiem nevaja�dzētu izturēties pret savu kolēģi tik auksti un oficiāli. Deivid, vai jūs dro�i zināt, ka nevēlaties, lai mēs atliekam �o sēdi, tādējādi dodot jums laiku apdomāties un varbūt ari konsultēties?

-����� Kāpēc? Ko tad man vajadzētu apdomāt?

-���� Jūsu stāvokļa nopietnību, kuru jūs pats, iespējams, nemaz neapzi�nāties. īsi un skaidri: jūs varat zaudēt darbu. �ais laikos tas nav nekāds joks.

-����� Ko tad jūs ieteiktu man darīt? Aizvākt no manas balss intonācijas to, ko doktore Rasūla dēvē par izsmalcinātu ņirgā�anos? Liet no�ēlas asaras? Ar ko būs pietiekami, lai es izglābtos?

-����� Deivid, jums varbūt grūti tam noticēt, bet mēs, kas sē�am ap �o galdu, neesam jūsu ienaidnieki. Arī mums gadās savi vājuma brī�i, katram no mums, mēs esam tikai cilvēki. Tas, kas noticis ar jums, nav nekas ārkārtējs. Mēs vēlamies atrast iespēju, lai jūs varētu turpināt savu karjeru.

Hakims nekavējoties pievienojas: Deivid, mēs gribētu palīdzēt tev izkļūt laukā no �ā murga.

Tie ir viņa draugi. Tie vēlas viņu paglābt no pa�a vājuma, atmodināt viņu no viņa murgiem. Tie negrib, lai viņ� ubagodams klīstu pa ielām. Tie vēlas, lai viņ� atgrieztos auditorijā.

-����� �ajā labas gribas kori, viņ� saka, nav dzirdamas sievie�u balsis.

Iestājas klusums.

-����� Nu labi, viņ� saka, tad es sūdzē�u grēkus. �is stāsts sākās kādā novakarē, datumu esmu aizmirsis, bet ne pārāk sen. Es gāju cauri vecajam koled�as parkam, un nejau�ības pēc turpat gāja ari jaunā sieviete, par kuru �eit tiek runāts, Aizekas jaunkundze. Mūsu takas krustojās. Mēs pārmijām da�us vārdus, un tajā mirklī notika kaut kas tāds, ko es, nebū�dams dzejnieks, pat nepūlē�os aprakstīt. Pietiekami būs pateikt, ka uz skatuves uznāca Erots. Kop� tā mirkļa es biju pārvērties.

-����� Ko tas nozīmē jūs bijāt pārvērties? piesardzīgi vaicā biznesa pasniedzēja.

-����� Es vairs nebiju es pats. Es vairs nebiju piecdesmit divus gadus vecs �ķirtenis, kam tikpat kā nekas vairs nav atlicis. Es kļuvu par Erota kalpotāju.

-����� Vai to jūs mums piedāvājat kā savu attaisnojumu? Runas par nesa�valdāmiem impulsiem?

-���� Tā nav taisno�anās. Jūs gribat grēksūdzi. Es izstāstu jums savai grē�ku. Kas attiecas uz impulsu, tas nepavisam nebija nevaldāms. Man kauns atzīties, bet pagātnē es daudzkārt tiku apspiedis �ādus impulsus.

-����� Vai jums ne�ķiet, saka Svartss, ka universitātes mācībspēku dzīve savā būtībā prasa nest zināmus upurus? Ka vispārības labā mums sev jāliedz baudīt zināmus priekus?

-��� Jūs gribat teikt, ka jāuzliek veto intīmām attiecibam starp da�ādu paaud�u pārstāvjiem?

-����� Ne glu�i. Bet mēs esam tie, kas māca citus, mēs atrodamies spēka pozīcijā. Varbūt vajadzētu uzlikt veto varas nosacīto attiecību sajauk�anai ar seksuālām attiecībām. Cik saprotu, tie�i tas noticis �ajā gadījuma. Katrā ziņā mums jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem.

Farodija Rasūla pārtrauc runātāju: Priek�sēdētāja kungs, mes atkal tiekam vazāti aiz deguna. Jā, viņ� atzīst savu vainu, bet tikko mēs mēģi�nām noskaidrot kaut ko sīkāk, pēk�ņi izrādās, ka viņ� atzīstas nevis jaunas sievietes ļaunprātīgā izmanto�anā, bet tikai nespējā pārvarēt savus impul�sus, viņ� neuzskata par vajadzīgu pieminēt ne cie�anas, kādas sagādājis, nc ilgo ekspluatāciju, no kuras �ī ir tikai neliela daļa. Tāpēc es uzskatu, ka turpmākas pārrunas ar profesoru Lurī nav lietderīgas. Mums jāpieņeni viņa atzī�anās tāda, kāda tā ir, jāizvērtē un jādod atbilsto�i ieteikumi.

Ļaunprātīga izmanto�ana: �os vārdus viņ� jau gaidīja. Tos izrunā taisnīguma apziņā drebo�a balss. Ko �ī sieviete redz, raudzīdamās uz viņu, kāds priek�stats bano viņas kvēlojo�ās dusmas? Haizivs bezpalīdzīgu ziv�tiņu barā? Vai varbūt viņa redz citu ainu: liels, masīvs tēviņ� gā�as virsū meitenītei, milzīga plauksta noslāpē bērna kliedzienus? Kāds absurds! Tad viņ� atceras: vakar komisijas locekļi sēdēja �ajā pa�ā telpā un pie galda stā�vēja viņa, Melānija, kas tikko sniedzas viņam līdz plecam. Nevienlīdzīgi: kā lai viņ� to noliedz?

-����� Sliecos piekrist doktorei Rasūlai, saka biznesa pasniedzēja. Ja profesors Lurī vairs neko nevēlas piebilst, tad, manuprāt, mēs varētu pāriet pie lēmuma pieņem�anas.

-����� Pirms mēs tā rīkojamies, priek�sēdētāja kungs, saka Svartss, es vēlētos vēl pēdējo reizi pievērsties profesora Lurī aizstāvībai. Varbūt ir kads paziņojums, kuru viņ� būtu ar mieru parakstīt?

-����� Kāpēc? Kāpēc man noteikti vajag parakstīt paziņojumu?

-����� Tāpēc, ka tas palīdzēs atdzesēt nokaitu�o atmosfēru. Vislabprātāk mēs visi nodarbotos ar �ā jautājuma atrisinā�anu ārpus pla�saziņas līdzekļu redzesloka. Diem�ēl tas nebija iespējams. Notiku�ais izraisījis pā�rāk lielu ievērību, atbalsis aizskanēju�as tik talu, ka mēs vairs nespējam to

kontrolēt. Visu skatieni pievērsti universitātei, visi grib redzēt, ko mēs darīsim. Deivid, uzklausot jūsu teikto, man radās iespaids, ka jūs uzskatāt sevi par netaisnīgas apie�anās upuri. Jūs kļūdāties. Mēs �ajā komisijā kopī�giem spēkiem cen�amies atrast kompromisa risinājumu, kas ļautu jums turpināt savu darbu. Tāpēc es jautāju, vai tie�ām neatradīsies tāds publis�kais paziņojums, kur� jums pa�am �ķistu pieņemams un mums ļautu ieteikt kādu vieglāku soda sankciju, nevis pa�u bargāko, proti, tūlītēju atlai�anu ar nopēlumu.

-��� Jūs vēlaties, lai es pazemojos un lūdzos �ēlastību?

Svartss nopū�as.

-����� Deivid, nav vērts smīnēt par mūsu pūliņiem. Vismaz piekrītiet sēdes atlik�anai, lai varat pārdomāt savu nostāju.

-����� Kādam vajadzētu būt �ā paziņojuma saturam?

-��� Jums jāatzīst, ka esat rīkojies nepareizi.

-����� Bet es to jau atzinu. Neviena nespiests. Atzinu sevi par vainīgu visos pret mani izvirzīto apsūdzību punktos.

-����� Metiet pie malas �o rotaļā�anos ar vārdiem, Deivid. Atzī�ana, ka esat vainīgs tajā, par ko jūs apsūdz, un atzī�anās nepareizā rīcībā nav viens un tas pats, un jūs to zināt.

-����� Vai jūs apmierinās atzī�anās, ka esmu rīkojies nepareizi?

-����� Nē, saka Farodija Rasūla. Tas būtu a�gārni. Vispirms profeso�ram Luri jāsniedz �is paziņojums. Un pēc tam mēs izlemsim, vai tas uzska�tāms par vainu mīkstino�u apstākli. Mēs nesāksim priek�laicīgi apspriest, kādam jābūt paziņojuma saturam. �is paziņojums viņam jāsniedz no brīvas gribas, tādos vārdos, kādi viņam �ķiet piemēroti. Tad mēs varēsim saprast, vai viņ� to saka no sirds.

-����� Un jūs paļaujaties uz to, ka no vārdiem, kurus es lieto�u, spēsiet izzīlēt, vai tie teikti no sirds?

-����� Mēs izvērtēsim jūsu pausto attieksmi. Redzēsim, vai jūs izsakāt no�ēlu.

-����� Nu labi. Es izmantoju priek�rocības, kādas man bija attiecībā uz Aizekas jaunkundzi. Tas nebija pareizi, un es to no�ēloju. Vai tas jums būs pietiekam labi?

-����� Profesor Lurī, svarīgi nav tas, vai jūsu teiktai� �ķiet pietiekami labs man, ir svarīgi, vai jūs esat labi izteicis savas domas. Vai �ie vārdi atspo�guļo jūsu patiesās izjūtas?

Viņ� pakrata galvu.

-������ Es pateicu vārdus, kurus jūs gribējāt, tagad jūs piepasāt vel vairāk, jūs vēlaties, lai pierādu to patiesumu. Tas ir bezjēdzīgi. Tas iziet ārpus likuma rāmjiem. Man nu ir diezgan. Atgriezīsimies pie scenārija. Es atzi�nu sevi par vainīgu. Iet tālāk es neesmu gatavs.

-����� Labi, saka Methebens no savas vielas. Ja vairāk jautājumu pro�fesoram Lurī nav, es gribētu pateikties viņam par klātbūtni un atvadīties.

Pirmajā brīdī tie nesaprot, ka tas ir viņ�. Viņ� pagūst nokāpt pusceļu lejā pa kāpnēm, kad sadzird kliedzienu Lūk viņ�! un daudzu soļu dipoņu.

Uz pēdējiem pakāpieniem tie viņu panāk; viens pat saķer viņu aiz �aketes, lai piespiestu iet lēnāk.

-����� Profesor Luri, vai varam ar jums parunāt? Tikai vienu minūti, kāds saka.

Viņ� nepievēr� uzmanību �ai balsij, virzīdamies uz priek�u ļau�u pil�najā vestibilā, kur cilvēki pagrie�as, lai palūkotos uz liela auguma vīrieti, kuram uz papē�iem min vajātāji.

Kāda meitene aiz�ķērso viņam ceļu.

-����� Knipsē! viņa saka.

Viņ� novēr� seju, aizsegdamies paceļ roku. Uzliesmo zibspuldze.

Meitene met lokus viņam apkārt. Viņas bizītēs ir iepītas dzintara pērlītes; taisnie mati nokarājas abpus sejai. Viņa smaida, atsedzot līdze�nus, baltus zobus.

-����� Vai mēs nevarētu apstaties un parunāt? viņa vaicā.

-����� Par ko?

Viņa paceļ diktofonu. Viņ� atbīda to nost.

-����� Par to, kā tas bija, saka meitene.

-����� Kas kā bija?

Atkal noplaiksni zibspuldzes gaisma.

-����� Es vaicāju par izmeklē�anas komisijas sēdi.

-����� Komentāru nebūs.

-���� Nu labi, ko tad jūs esat ar mieru komentēt?

-����� Nav nekā tāda, ko es gribētu komentēt.

Apkārt sāk pulcēties dīkdieņi un ziņkārīgie. Lai tiktu prom, viņam nāksies lauzt sev ceļu cauri ļau�u baram.

-����� Vai jūtat no�ēlu? vaicā meitene. Diktofons tiek piebīdīts tuvāk. Vai no�ēlojat to, ko izdarījāt?

-����� Nē, viņ� saka, �ī pieredze mani bagātināja.

Meitene turpina smaidīt: Tātad jūs atkal darīsiet to pa�u?

-����� Nedomāju, ka man vēlreiz būs tāda izdevība.

-����� Bet ja izdevība radīsies?

-����� �is nav jautājums par reālo dzīvi.

Meitene grib vairāk, vairāk vārdu, ar ko piepildīt sava mazā mehā�nisma vēderu, bet �obrīd viņai trūkst padoma, kā ievilināt profesoru tālāk neapdomīgā atklātībā.

-����� Ko ar viņu izdarījusi pieredze? viņ� dzird kādu vaicājam soūo voce*.

-����� Esot bagātinājusi.

Atskan ķiķinā�ana.

-����� Pavaicā, vai viņ� atvainojās, kāds meitenei uzsauc.

-��� Jau vaicāju.

Atzī�anās, atvaino�anās: kāpēc tādas alkas otru pazemot? �aloņa pie�rimst. Tie riņķo viņam apkārt kā mednieki, kas iedzinu�i strupceļā dīvai�nu zvēru un nezina, kā to piebeigt.

Nākamajā dienā studentu avīze publicē viņa fotogrāfiju ar parakstu �Kur� tagad ir nesekmīgs?� Attēlā viņ�, pacēlis acis pret debesīm, stiepj roku, lai sagrābtu fotoaparātu. Poza pati par sevi ir pietiekami smieklīga, bet par īstu pērli �o bildi padara otrādi apgrieztais papīrkurvis, kuru kāds jauns vīrietis ar platu smaidu pacēlis viņam virs galvas. Perspektīva ir

* Sotto voce (itālie�u vai.) pusbalsī, �ukstus.

izspēlējusi triku, un izskatās, ka viņam galvā uzmaukta augsta papīra cepure kā agrākos laikos nesekmīgiem skolniekiem. Kādas ir viņa izredzes uzveikt �o tēlu?

�Komisija neizpau� spriedumu�, teikts virsrakstā. �Disciplināro pasā�kumu komisija, kas izmeklēja pret komunikācijas zinātņu profesoru Deividu Lurī celtās apsūdzības par uzmāk�anos un pārkāpumiem darba, atteicās izpaust savu spriedumu. Priek�sēdētājs Manass Methcbens vienīgi pa�skaidroja, ka komisijas secinājumi paziņoti rektoram, lai viņ� rīkotos tālāk.

Pēc komisijas sēdes notiku�ajā vārdu pārmaiņā ar organizācijas �Sie�vietes pret izvaro�anu� dalībniecēm Lurī (53) sacīja, ka pieredze ar stu�dentēm esot viņu �bagātinājusi�.

Nepatīkamās lietas nāca gaismā, kad par Lurī, kas ir eksperts roman�tiskās dzejas jomā, sāka iesniegt sūdzības viņa studentes.�

Methebens piezvana viņam uz mājām.

-������ Deivid, kom^ijas ieteikumi ir nogādāti adresātam, un rektors lūdza, lai es vēl pēdējo reizi vēr�os pie tevis. Viņ� teica, ka neķersies pie ārkārtē�jiem pasākumiem ar noteikumu, ka tu pats savā vārdā nāksi klajā ar paziņojumu, kas būs pieņemams gan mums, gan tev pa�am.

-����� Manas, mēs to jau izrunājām. Es�

-����� Pagaidi. Noklausies līdz galam. Man priek�ā guļ tāda paziņojuma uzmetums, kur� pilnīgi atbilstu mūsu prasībām. Tas ir pavisam īss. Vai varu tev to nolasīt?

Methebens lasa: �Bez kādām iebildēm atzīstu, ka esmu pieļāvis smagus sūdzību iesniegu�ās personas cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī nepareizi izmantojis amata pilnvaras, kuras man pie�ķīrusi universitāte. No visas sirds atvainojos cietu�ajiem un esmu gatavs saņemt jebkuru atbilsto�u sodu, kur� man tiktu piemērots.�

-����� �Jebkuru atbilsto�u sodu�, ko tas nozīmē?

Lasi.

-����� Es to sapratu tā, ka jūs netiksiet atlaists. Visdrīzāk jums ieteiks doties atvaļinājumā. Vai pēc tam jūs atgriezīsieties savā profesora postenī, būs

atkarīgs nojums pa�a, kā ari no jusu fakultātes dekāna un katedras vadī�tājas lēmuma.

-����� Tāds ir viņu piedāvājums?

-����� Vismaz es tā sapratu. Ja jūs parakstīsiet �o tekstu, būsiet parakstījis paziņojumu, un tas tiks uzskatīts par vainu mīkstino�u apstākli, rektors ir gatavs to uztvert kā vajadzīgo jūtu izpausmi.

-����� Kādu jūtu izpausmi?

-����� No�ēlas.

-����� Manas, no�ēlas tēmai mēs izbraucām cauri jau vakar. Es jums pa�teicu, ko domāju. Es to nedarī�u. Es stāvēju oficiāli ieceltas tiesas priek�ā, likuma atzara priek�ā. �īs laicīgās tiesas priek�ā es atzinu sevi par vainīgu, tā ir laicīga atzī�anās. Ar �o atzī�anos vajadzētu pietikt. No�ēla nepastāv ne �eit, ne kaut kur citur. No�ēla mīt citā pasaulē, citu lekciju kosmosā.

-���� Jūs tagad sajaucat kopā da�ādas lietas, Deivid. Jums neviens neliek no�ēlot. Kas notiek jūsu dvēselē, mums ir tum�a bilde varbūt ne tobrīd, kad esam tikai cilvēki, bet tobrīd, kad esam tie, ko jūs dēvējat par laicīgo tiesu. Nojums gaida tikai publisku paziņojumu.

-����� Vai man jāizsaka no�ēla, kas var ari nebūt patiesa?

-������ Kritērijs nav jūsu jūtu patiesums vai nepatiesums, ar to lai nodarbo�jas jūsu sirdsapziņa. Kritērijs ir: vai jūs esat gatavs publiski atzīt savas kļūdas un rīkoties, lai tās izlabotu.

-����� Tagad mēs tik tie�ām noņemamies ar matu skaldī�anu. Jūs mani apsūdzējāt, un es atzinu, ka esmu vainīgs tajā, par ko mani apsūdz. Tas ir viss, kas jums no manis vajadzīgs.

-����� Nē. Mēs gribam ko vairāk. Ne ļoti daudz vairāk, tomēr vairāk. Ceru, ka jums ir skaidrs, kas jādara, lai mēs saņemtu to, ko vēlamies.

-����� Diem�ēl es nevaru.

-����� Deivid, es nespēju visu laiku censties pasargāt jūs pa�u no sevis. Esmu no tā noguris, un arī visa komisija ir nogurusi. Vai gribat laiku pār�domām?

-����� Nē.

-����� Nu labi. Tad man atliek vienīgi teikt, ka drīz jūs saņemsiet ziņu no rektora.

kop� viņ� nolēmis aizbraukt, viņu tikpat kā nekas vairs neattur. Viņ� iztīra ledusskapi, aizslēdz māju un pusdienlaikā izbrauc uz bezmaksas autoceļa. Nak�ņo�ana Au�hūrnā, do�anās tālāk līdz ar rīt�ausmu: diena vēl nav pusē, kad viņ� jau tuvojas savam ceļamērķim, Salemas pilsētai pie Greiemstaunas Kentonas �osejas Dienvidāfrikas austrumos.

Nelielais zemes gabals, kas pieder viņa meitai, atrodas pāris jūd�u no pilsētas līkumaina lauku ceļa galā: pieci hektāri, galvenokārt aramzeme, ūdenssūknis, ko darbina vēja dzinējs, staļļi un �ķūņi, un zema, plata, dzelteni krāsota dzīvojamā māja ar cinkotā skārda jumtu un segtu lieveni. Zemesgabala robe�u pie ceļa iezīmē stiepļu �ogs, kre�u un ģerāniju dobes, pārējo platību klāj putekļi un grants.

Uz piebraucamā ceļa novietots vecs folksvāgens kombi; viņ� apstādina savu auto tam aizmugurē. Lūsija iznāk no lieveņa krēslas spilgtajā saules�gaismā. Pirmajā mirklī viņ� meitu nepazīst. Pa �o gadu, kop� viņi nav redzēju�ies, viņa pieņēmusies svarā. Tagad viņas gū�as un krūtis ir (viņ� domās meklē piemērotāko vārdu) kuplas. Ar basajām pēdām dro�i sperot soļus, rokas iepletusi, Lūsija nāk sasveicināties, apkampj viņu, noskūpsta uz vaiga.

Cik jauka meitene, viņ� domā, turēdams Lūsiju savās skavās; cik jauka sagaidī�ana ilga ceļojuma beigās!

Māja ir pla�a, tum�a, dzestrums tajā turas pat dienas vidū; tā būvēta laikos, kad cilvēki dzīvoja lielās ģimenēs un ciemiņi brauca pilnos fur�gonos. Lūsija pārcēlās uz �ejieni pirms se�iem gadiem, kad bija iestājusies komūnā, kuras biedri visi gados jauni cilvēki � Greiemstaunā tirgojās ar ādas izstrādājumiem un saulē kaltētu keramiku, un starp kukurūzas va�gām audzēja kaņepes. Kad komūna izjuka, lielākā daļa jaunie�u pārvācās uz Bethezdu, bet Lūsija kopā ar savai draudzeni Helēnu palika fermā. Viņa teica, ka esot iemīlējusi �o vietu; viņa gribēja pati �eit saimniekot. Viņ� Lūsijai palīdzēja fermu nopirkt. Un tagad viņa ir �eit, puķainā kleitā, basām kājām, viss kā pienākas, un māja pilna ar tikko ceptas maizes smar�u; viņa vairs nav bērns, kas spēlē saimnieko�anu, viņa ir kārtīgs lauku sievi�ķis, hoervrou*.

-����� Apguldinā�u tevi Helēnas istabā, viņa saka. Tur iespīd rīta saule. Tev nav ne jausmas, cik auksti �oziem bija rīti.

-����� Kā klājas Helēnai? viņ� vaicā. Helēna ir gara auguma sieviete ar skumīgu sejas izteiksmi, dobju balsi un neveselīgu ādu, vecāka par Lūsiju. Viņ� nekad nav spējis saprast, ko Lūsija atradusi �ajā sievietē; klusībā viņ� vēlas, lai Lūsija sameklētu sev kaut ko labāku, vai ari, lai tas labākais sameklētu Lūsiju.

-����� Helēna aprīlī atgriezāsJohannesburgā. Es tagad dzīvoju viena, tikai reizēm ierodas palīgi.

-����� Tu netiki man stāstījusi. Vai vientulība nepadara tevi nervozu?

Lūsija parausta plecus.

-����� �eit ta�u ir suņi. Suņi tomēr kaut ko nozīmē. Jo vairāk suņu, jo vairāk iespēju kādu aizbiedēt. Bet tik un tā ja notiks ielau�anās, tad, manuprāt, divi cilvēki nevarēs neko vairāk kā viens.

-����� Ļoti filozofiska doma.

-��� Jā. Kad nekā cita vairs nav, jāsāk filozofēt.

-����� Bet tev ir ierocis.

-����� Man pieder bise. Es tev to parādī�u. Nopirku no kaimiņa. Nekad neesmu to lietojusi, bet man tā ir.

* Boervrou (afrikandu vai.) zemniece, laucinieie, būriete.

-����� Vareni. Apbruņota filozofe. Visu cieņu.

Suņi un �aujamais; maize pavardā un graudi zeme. Dīvaini, ka viņ� un viņa sieva, divi pilsētnieki, intelektuāļi, radīju�i �o pie sākumiem atgriezu��os būtni, �o spēcīgo, jauno kolonisti. Bet varbūt viņi nav lir, kas radīju�i �o meiteni; varbūt vislielākā loma ir vēsturei.

Lūsija piedāvā viņam teju. Viņ� ir izsalcis kā vilks un aprij divas biezas maizes rikas ar kaktusu augļu d�emu, kur� arī ir gatavots tepat mājās. Ēzdams viņ� jūt sev pievērsto Lūsijas skatienu. Viņam jāuzmanA*; nekas bērnam ne�ķiet tik neglīts kā vecāku ķermeņa kustības.

Lūsijas nagi nav pārāk tīri. Zeme aiz nagiem; viņ� saprot, ka tie ir godājami melnumi.

Helēnas istabā viņ� izkravā savu �emodānu. Atvilktnes ir tuk�as; milzī�gajā, vecajā drēbju skapī iekārts vienīgi zils uzsvārcis. Acīmredzot Helēna nav izgājusi tikai uz brītiņu.

Lūsija ved viņu ekskursijā pa saviem īpa�umiem. Viņa piekodina lieki netērēt ūdeni, nepiesārņot komposta tvertni. Viņ� to visu jau zina, tomēr apzinīgi noklausā* lekciju. Tad viņa izrāda suņus, kuri �eit mitinās. Iepriek�ējā viņa vieso�anās reizē bija tikai viens aiz�ogojums. Tagad to ir pieci, pamatīgi būvēti, ar betona grīdām, cinkotiem stabiem un resnu stiepļu tīkla pārsegumu, jaunu eikaliptu kociņu pavēnī. Ieraugot Lūsiju, suņi uztraucas: dobermaņi, vācu aitu suņi, rid�beki, bulterjeri, rotvcileri.

-����� Tic visi ir sargsuņi, saka Lūsija. Tie strādā, bet darba līgumus slēdzam uz īsu laiku: uz divām nedēļām, uz vienu, reizēm tikai uz nedēļas nogali. Mājas mīluļi parasti ierodas vasaras atvaļinājumu periodā.

-����� Un kā ar kaķiem? Vai kaķus tu nepieņem?

-����� Nemaz nesmejies. Es gatavojos uzsākt darbu ari ar kaķiem. Tikai neesmu vēl ierīkojusi tiem mītni.

-���� Vai tev vēl ir stends tirgū?

-���� Jā, es tirgojos svētdienu rītos. Aizvedī�u tevi paskatīties.

Tā viņa pelna sev iztiku: kopj suņus, pārdod puķes un pa�as audzētos dārzeņus. Nekas nevar būt vēl vienkār�āk.

-����� Vai suņiem nav garlaicīgi?

Viņ� norāda uz vienu no buldogiem. Tā ir dzeltenbrūna kuce atsevi�ķā krātiņā; noguldījusi galvot uz priek�ķepām, kuce drūmi viņus vēro, pat nepūlēdamās piecelties.

-����� Ketija? Viņa ir pamesta. Saimnieki aiztinās prom. Jau vairākus mēne�us nav maksāts par kop�anu. Nezinu, ko ar viņu iesākt. Dro�i vien mēģinā�u atrast viņai jaunas mājas. Viņa īgņojas, bet citādi ar viņu viss ir kārtībā. Katru dienu mēs vedam viņu izkustēties vai nu es, vai Petruss. Tas ietilpst pakalpojumu komplektā.

-����� Petruss?

-����� Tu viņu sastapsi. Petruss ir mans jaunais palīgs. Īstenībā kop� marta viņ� ir arī līdzīpa�nieks. Uz viņu var paļauties.

Kopā ar Lūsiju viņ� paiet garām dīķim ar dūņainiem krastiem, kur svinīgi tup pīļu ģimene, garam bi�u stropiem, iziet caur dārzu: puķu dobes un ziemas sezonas dārzeņi puķukāposti, kartupeļi, bietes, mangoldi, sīpoli. Viņi aplūko ūdenssūkni un rezervuāru zemes īpa�uma tālākajā galā. Pēdējos divos gados daudz lijis, ūdens līmenis ir pacēlies.

Lūsijai patīk runāt par saimniecības lietām. Jaunas pasugas fermere pierobe�as apgabalā. Vecajos laikos bija liellopi un kukurūza. Mūsdienās suņi un narcises. Jo vairāk pasaule mainās, jo vairāk tā paliek tāda pati. Vēsture atkārtojas, tikai pieticīgākā veidā. Varbūt vēsture ir kaut ko iemā�cījusies.

Atpakaļ viņi iet gar apūdeņo�anas kanālu. Lūsijas baso kāju pirksti tver sarkano zemi, atstājot skaidrus nospiedumus. Pārliecināta sieviete, iesak�ņojusies savā jaunajā dzīvē. Jauki! Ja viņai lemts būt tam, ko viņ� atstās aiz sevis �ai meitai, �ai sievietei tad viņam nevajadzēs kaunēties.

-�������������� Nepūlies mani izklaidēt, kad viņi ir atgriezu�ies mājās, viņ� saka.

-��� Es atvedu līdzi savas grāmatas. Man vajag tikai galdu un krēslu.

-����� Vai esi ķēries pie kāda jauna darba? Lūsija piesardzīgi apvaicājas. Viņi nemēdz sarunās bie�i pieminēt viņa sacerējumus.

-����� Pagaidām man ir iecere rakstīt par Bairona mū�a pēdējiem gadiem. Bet ne grāmatu, vismaz ne tādu, kā esmu rakstījis līdz �im. Drīzāk kaut ko skatuvei. Vārdus un mūziku. Ar personām, kas sarunājas un dzied.

-����� Nezināju, ka tu vēl ceri kaut ko sasniegt �ajā jomā.

-����� Man likās, ka rakstī�u tikai savam priekam. bet tagad saprotu, ka tas vēl nav viss. Cilvēks grib kaut ko atstāt aiz sevis. Vismaz vīrietis grib, lai kaut kas paliek pēc viņa. Sievietei tas ir vienkār�āk.

-����� Kāpēc sievietei ir vienkār�āk?

-����� Es gribēju teikt vienkār�āk radīt kaut ko, kas dzīvo� patstāvīgu dzīvi.

-���� Vai tad būt tēvam tas neskaitās?

-����� Būt tēvam� Man diem�ēl ir tāda sajūta, ka salīdzinājumi ar to, kā ir būt mātei, būt par tēvu ir diezgan abstrakta nodarbo�anās. Bel pagaidī�sim un paskatīsimies, kas tur iznāks. Ja kaut kas radīsies, tu būsi pirmā klausītāja. Pirmā un varbūt ari pēdējā.

-����� Vai tu taisies pats sacerēt mūziku?

-����� Lielāko daļu mūzikas es aizņem�os. Man nav aizspriedumu pret aizņem�anos. Sākumā domāju, ka �im gabalam vajadzēs milzīgu orķestri. Apmēram kā Strausam. Un tas būtu pāri maniem spēkiem. Tagad es dodos pretējā virzienā, pavadījumam pietiks ar da�iem instrumentiem vijole, �ells, obojawai varbūt fagots. Bet pagaidām tas viss vēl mājo ideju valstībā. Neesmu uzrakstījis ne noti nevarēju koncentrēties. Tu dro�i vien zini par manām nepatik�anām.

-����� Roza kaut ko ieminējās pa telefonu.

-����� Labi, �obrīd par to nerunāsim. Kādu citu reizi.

-����� Vai tu pameti universitāti uz visiem laikiem?

-����� Es aizgāju. Mani palūdza aiziet.

-����� Vai tev tās pietrūks?

-����� Vai man pietrūks universitātes? Nezinu. Nebiju nekāds izcilais pa�sniedzējs. Jutu, ka arvien vairāk zaudēju kontaktu ar studentiem. Viņiem nebija vēlē�anās klausīties to, ko es gribēju pateikt. Tātad varbūt man nemaz nepietrūks tā visa. Varbūt es priecā�os par to, ka esmu atlaists.

Durvju ailā stāv kāds vīrietis, gara auguma virs zilā kombinezonā un gumijas zābakos, ar adītu cepuri galvā.

-����� Nāc iek�ā, Petrus, iepazīsties ar manu tēvu, saka Lūsija.

Petruss noslauka kājas. Viņi sarokojas. Asu līniju izvagota, vēja ap�pūsta seja, vērīgs skatiens. �etrdesmit gadus vecs? �etrdesmit piecus?

Petruss pagrie�as pret Lūsiju.

-����� �ķīdumu, viņ� saka. Nācu paņemt �ķīdumu.

-���� Tas ir ma�īnā. Pagaidi, es atnesī�u.

Viņ� paliek divatā ar Petrusu.

-��� Jūs rūpējaties par suņiem, viņ� saka, lai pārtrauktu ieilgu�o klusumu.

-����� Es rūpējos par suņiem un strādāju dārzā. Jā. Petruss plati pa�smaida. Es esmu dārznieks un suņuvīrs.

Mirkli viņ� apsver nupat sacīto.

-����� Suņuvīrs, viņ� atkārto, izgar�odams �o vārdu.

-����� Es �odien atbraucu no Keiptaunas. Reizēm es jūtos norūpējies par savu meitu, par to, ka viņa te ir viena pali. Tik nomaļa vieta.

-��� Jā, saka Petruss, tas ir bīstami.

Viņ� ietur pauzi.

-����� Mūsdienās viss ir bīstami. Bet �eit viss ir kārtībā, es tā domāju.

Un viņ� atkal pasmaida.

Atgrie�as Lūsija ar mazu pudelīti rokā.

-����� Tu zini devu, vienu tējkaroti uz desmit litriem ūdens.

-��� Jā, es zinu.

Un Petruss pieliecies iziet pa zemajām durvīm.

-����� �ķiet, ka Petruss ir prātīgs cilvēks, viņ� saka.

-���� Viņam ir galva uz pleciem.

-����� Vai viņ� dzīvo uz tavas zemes?

-����� Viņ� ar savai sievai iekārtojās vecajā stallī. Es ievilku tur elektrību. Tur ir diezgan ērti. Adelaīdā viņam ir vēl otra sieva, un bērni, da�i jau pieaugu�i. Reizēm viņ� brauc uz turieni viņus apciemot.

Viņ� atstāj Lūsiju darīt, kas viņai darāms, un pats dodas pastaigā līdz Kentonas �osejai. Dzestra ziemas diena, saule jau grimst aiz sarkanajiem, ar izbalēju�as, vārgas zāles pleķī�iem izraibinātajiem pakalniem. Naba�dzīga zeme, nabadzīga augsne, viņ� prāto. Pārmocīta. Derīga vienīgi kazu ganībām.

Vai Lūsija tie�ām grib pavadīt �eit visu mū�u? Viņ� cer, ka tas pāries.

Garām paiet bariņ� bērnu, kas atgrie�as mājās no skolas. Viņ� tos pasveicina; bērni atbild uz viņa sveicienu. Laucinieciskas iera�as. Kciptauna jau atkāpjas pagātnē.

Pilnīgi negaidot atgrie�as atmiņas par Melāniju: par viņas glītajām, mazajām krūtīm ar aug�upvērstiem galiņiem, par viņas gludo, plakano vēderu. Viņa augumam pārslīd ņirbo�i iekāres vilnī�i. Acīmredzot, lai kas ari nebūtu viņu saistījis pie �īs meitenes, tas vēl nav beidzies.

Viņ� atgrie�as māja un beidz izkravāt mantas. Ilgs laiks pagājis, kop� viņ� dzīvoja kopa ar sievieti. Viņam būs jāpievēr� vairāk uzmanības savam manierēm; viņam vajadzēs izturēties laipni.

Kupla, �is apzīmējums Lūsijai ir mazliet par maigu. Drīz viņa bus vārda tie�ā nozīmē resna. Viņa vairs nerūpējas par sevi, tā mēdz nolikt pēc aizie�anas projām no mīlestības lauka. Qu�est devenu ce front poli, ces cheveux blonds, sourcils voыtйs?*

Vakariņas ir vienkār�as: zupa un maize, un pēc tam saldie kartupe|i. Vispār saldie kartupeļi viņam negar�o, bet Lūsija ar citrona miziņu, sviesta un smar�īgo piparu palīdzību izdara kaut ko tādu, ka tie kļūst gar�īgi, pat vairāk nekā tikai gar�īgi.

-���� Vai tu kādu laiku paliksi �eit? viņa vaicā.

-����� Varbūt nedēļu? Vai varam vienoties par nedēļu? Vai spēsi mani tik ilgi paciest?

-����� Tu vari palikt, cik ilgi vien vēlies. Es tikai baidos, ka tev kļūs gar�laicīgi.

-����� Garlaicīgi man nebūs.

-����� Un pēc nedēļas, uz kurieni tad tu brauksi?

-����� Vēl nezinu. Varbūt do�os klejojumā, garā klejojumā.

-����� Es priecā�os, ja tu paliksi �eit.

-���� Jauki, ka tu tā saki, mīļā, bet man gribētos saglabāt mūsu drau�dzību. Labi draugi nevar ilgi ciemoties.

*���� Qu�est devenu ce front poli, ces cheveux blonds, sourcils voыtйs? (fran�u val.) Fran�u dzejnieka Fransuā Vijona (1431-14(53?) dzejas rindas, kas latviski atdzejotas �ādi: �Kur mana baltā, lepnā piere? / Kur izdzisis mans matu zelts? j Un skatiens starojo�s un mierīgs, / No maigām debess dzīlēm smelts?� Vijons /�'. Dzeja. R., Liesma, 1987. 51. Ipp.

-��� Ja nu m�s to nesauktu par ciemo�anos? Ja mēs to sauktu par patvē�rumu? Vai (u būtu ar mieru uzturēties patvērumā, kur tev netiek izvirzīti nekādi noteikumi?

-����� Tu runā par patvērumu trimdiniekam? Tik ļauni nav, Lūsij. Es neesmu bēglis.

-����� Roza teica, ka noskaņojums tur bijis naidigs.

-����� Es pats viņus noskaņoju pret sevi. Man piedāvāja kompromisu, bet es to nepieņēmu.

-����� Kādu kompromisu?

-����� Vēlreizēju izglīto�anos. Rakstura pārveido�anu. Atslēgas vārds bija konsultācijas.

-����� Un tu esi tik pilnīgs savā garā, ka nevari samierināties ar to, ka tevi mazliet konsultē?

-����� Tas viss man pārlieku atgādināja Mao Ķīnu. Atteik�anās no savām domām, pa�kritika, publiska atvaino�anās. Es esmu vecmodīgs, es atzīstu par labāku, lai mani vienkār�i pieliek pie sienas un no�auj. Un miers.

-����� No�aut? Par dēku ar studenti? Deivid, vai tev ne�ķiet, ka tas būtu pārāk ekstrēms pasākums? Tādi pāri ta�u veidojas nemitīgi. Vismaz to�laik, kad es studēju, bija tie�i tā. Ja viņi sodītu katru nogrēkoju�os profeso�ru, to skaits kļūtu desmitkārt mazāks.

Viņ� parausta plecus.

-����� �is ir puritānisks laiks. Privātā dzīve kļuvusi publiska. Nervu kuti�nā�ana ir lielā cieņā, nervu kutinā�ana un jūtelība. Viņi gribēja redzēt izrādi: si�anu pie krūtīm, no�ēlu, ja iespējams, tad asaras. īsi sakot, tele�vīzijas �ovu. Es nepaklausīju.

Viņ� bija gribējis piebilst: �Patiesībā viņi gribēja mani kastrēt�, bet viņ� nespēj to pateikt, meitai ne. Būtībā tagad, kad viņ� dzird savus vārdus ar otra cilvēka ausīm, visa �i tirāde izklausās melodramatiska, pārspīlēta.

-���� Tātad tu neatkāpies no saviem principiem un viņi neatkāpās no savējiem. Vai tā tas bija?

-����� Aptuveni tā.

-���� Tev nevajadzēja būt tik nelokāmam, Deivid. Tā nav nekāda varo�nība būt nelokāmam. Vai vēl ir laiks pārdomām?

-����� Nē, spriedums ir galīgs.

-����� Bez iespējas iesniegt apelāciju?

-����� Bez apelācijām. Es ne�ēlojos. Nevar atzīt sevi par vainīgu, kad esi apsūdzēts apkaunojo�ā rīcībā, un gaidīt, ka tev pretī plūdis līdzjūtības straume. Ne pēc tam, kad esi sasniedzis zināmu vecumu. Pēc zināma vecuma sasnieg�anas cilvēks vairs nav pievilcīgs, un tas izsaka visu. Atliek vienīgi saliekt muguru un nodzīvot sava mū�a pārpalikumu. Nokalpot savu laiku.

-����� Slikti gan, ka tā iznācis. Paliec �eit, cik ilgi vien vēlies. Vienalga, kādu iemeslu dēļ.

Viņ� agri aiziet gulēt. Nakts vidū viņu pamodina nerimsto�a rie�ana. Kāds no suņiem rej neatlaidīgi, bez apstājas, vienmuļi kā robots; pārējie tam pievienojas, pēc brī�a pieklust, tad, negribēdami nodot biedru, atkal pievieno viņa rējieniem savējos.

-���� Vai tā ir katru nakti? no rīta viņ� vaicā Lūsijai.

-����� Pie tā pierod. Man tie�ām �ēl.

Viņ� no�ūpo galvu.

.

viņam aizmirsies, cik auksti mēdz būt ziemas rīti Dienvidāfrikas austrumu kalnienēs. Viiļ� nav atvedis līdz piemērotu apģērbu; viņam nākas aizņemties d�emperi no Lūsijas.

Rokas kabatās sabāzis, viņ� klejo starp puķu dobēm. Skatienam neaiz�sniedzams, pa Kentonas �oseju garām aizdārd kāds auto, rāmajā gaisā troksnis dzirdams vēl ilgi. Augstu pāri galvai aizlido zosu kāsis. Kā lai viņ� izmanto savai laiku?

-���� Vai tu gribētu iet pastaigā? vaicā Lusija viņam aiz muguras.

Viņi paņem līdz trīs suņus: divus jaunus dobermaņus, kurus Lūsija ved

pie pavadas, un buldogu kuci, to, kuru saimnieki pametu�i.

Ausis atglaudusi, kuce pūlas izkārnīties. Nekas nesanāk.

-��� Viņai ir problēmas ar veselību, saka Lūsija. Būtu jāārstē.

Kuce turpina spiest; mēli izkārusi, viņa met apkārt nedro�us skatienus,

it kā kaunēdamās, ka tiek novērota.

Viņi nogrie�as no ceļa, iet pa krūmāju, pēc tam pa retu prie�u me�u.

-���� Tā meitene, ar kuru tu salaidi, saka Lūsija, vai tas bija nopietni?

-���� Vai tad Rozalinda tev neizstāstīja?

-����� Sīkumos ne.

-����� Viņa ir dzimusi �ajā pasaules daļā. D�ord�a. Viņa nāca uz vienu no maniem lekciju kursiem. Viduvēja studente, bet ļoti pievilcīga. Vai tas bija nopietni? Es nezinu. Bet tam neap�aubāmi bija nopietnas sekas.

-����� Bet tagad tas ir bcidzies? Tu vairs neilgojies pēc viņas?

Vai tas ir beidzies? Vai viņ� vairs neilgojas?

-����� Mēs neuzturam sakarus, viņ� saka.

-����� Kāpēc viņa tevi nodeva?

-����� Viņa man to nepateica; man nebija iespējas pavaicāt. Viņa nokļuva sare�ģītā situācijā. tur bija jauns puisis, mīļākais vai biju�ai� mīļākais, kas viņu tiranizēja, Auditorijā varēja just saspringtību. Beidzot ari viņa� vecāki bija kaut ko padzirdēju�i un atbrauca uz Keiptaunu. Jādomā, ka viņa vairs nespēja izturēt visu �o spiedienu.

-����� Un tur biji tu.

-��� Jā, tur biju cs. Un diez vai ar mani kopa bija viegli.

Viņi pienāk pie vārtiem ar uzrakstu �SAPPI ra�otne nepiedero�iem ieeja aizliegta�. Viņi nogrie�as sāņus.

-����� Nu labi, saka Lūsija, savai daļu tu esi samaksājis. Varbūt viņa, atceroties to visu, nedomās par tevi pārāk ļauni. Sievietes spēj piedot pārsteidzo�i daudz.

Iestājas klusum�. Vai Lūsija, viņa pa�a bērns, grasās viņam stāstīt par sievietēm?

-����� Vai neesi domājis vēlreiz precēties? Lūsija jautā.

-����� Tu gribi vaicāt, vai es netaisos apprecēt kādu savai vienaudzi? Lūsij, es nederu laulības dzīvei. Tu pali par to pārliecinājies.

-��� Jā. Bet�

-����� Kas par bet? Bet nebūs labi, ja ari turpmāk medī�u mazas meitenes?

-����� Nē, tā es negribēju teikt. Gribēju teikt, ka tev nāksies pārlieci�nāties ar laiku tā dzīvot kļūs arvien grūtāk, nevis vieglāk.

Vel nekad līdz �im viņi ar Lūsiju nav runāju�i par viņa intīmo dzīvi. Izrādās, ka tas nav viegli. Ta�u ar ko gan vēl lai viņ� sarunātos, ja ne ar Lūsiju?

-����� Vai atceries Bleiku? viņ� saka. Labāk nogalini zīdaini �ūpuli, nevis lolo nepiepildāmas alkas.*

* Citētas angļu dzejnieka, gleznotājā un grafiķa Viljama lilcika (1757 1827) darbs �Proverbs jrom Hell� (Elles sakāmvārdi).

-����� Kāpēc tu man to citē?

-����� Nepiepildāmas alkas jaunie�iem var būt tikpat derdzīgas kā ve�iem.

-����� Un kas no tā izriet?

-����� Katra sieviete, ar kuru esmu bijis tuvs, man atklāja kaut ko jaunu par mani pa�u. Un �ajā ziņā viņas padarīja mani labāku.

-����� Ceru, ka tu vismaz neapgalvosi ari pretējo ka pazī�anās ar tevi padarījusi �īs sievietes labākas?

Viņ� uzmet Lūsijai asu skatu. Viņa smaida.

-��� Joks, viņa saka.

Viņi atgrie�as pa asfaltēto ceļu. Pie pagrieziena uz Lūsijas zemes īpa��umu ir krāsains uzraksts, ko viņ� iepriek� nebija pamanījis: �Griezti ziedi. Cikadejas�, ar bultu: �i km�.

-����� Cikadejas? viņ� vaicā. Man likās, ka cikadejas nedrīkst pārdot.

-����� Nedrīkst izrakt tās, kas aug savvaļā. Es audzēju no sēklām. Es tev parādī�u.

Viņi iet tālāk, suņi cen�as norauties no pavadām, kuce, smagi elsojot, soļo aizmugurē.

-����� Un kā ir ar tevi? Vai tas ir tas, ko tu gribi no dzīves?

Viņ� pamāj ar roku uz dārzu, uz māju, kuras jumtā atviz saule.

-���� Ar to pietiks, rāmi atbild Lūsija.

Ir sestdiena, tirgus diena. Kā iepriek� norunāts, Lūsija ar kafiju uzmo�dina viņu piecos no rīta. Satuntuļoju�ies, lai paglābtos no aukstuma, viņi pievienojas Petrusam, kur� dārzā halogēnu lampas gaismā jau grie� ziedus.

Viņ� piesakās uzņemties Petrusa darbu, ta�u pavisam dnz viņa pirksti ir tā nosalu�i, ka viņ� nespēj sasiet pu�ķus. Viņ� atdod auklu atpakaļ Petru�sam, pats ķeras pie tī�anas un saiņo�anas.

Ap septiņiem, kad saullēkts skaras pie pakalniem un suņi sāk nemierīgi grozīties, darbs ir paveikts. Lūsijas auto piekrauts ar ziedu kastēm, ar kartupeļu, sīpolu un kāpostu maisiem. Lūsija sē�as pie stūres, Petruss paliek mājās. Ma�īnas apkure nedarbojas; cenzdamās kaut ko saskatīt pa

aizrasoju�o priek�ējo logu, Lūsija uzbrauc uz Greiemstaunas �osejas. Viņ� sē� Lūsijai blakus, ēzdams viņas gatavotās sviestmaizes. Viņa deguns tek; viņ� cer, ka Lūsija to nepamanīs.

Un tā: jauns piedzīvojums. Viņa meita, kuru viņ� reiz veda uz skolu un baleta nodarbībām, uz cirku un slidotavu, �ī meita tagad ved viņu ekskur�sijā, viņa nolēmusi parādīt viņam dzīvi, parādīt �o citu, sve�o pasauli.

Donkina laukumā tirdzinieki jau uzstāda savus galdus un izliek preces. Gaiss o� pēc dego�as gaļas. Pilsētu klāj drēgna migla; cilvēki berzē plauk�stas, dauza kājas, lamājas. Uzsvērti tiek apliecināts �omiskums; viņ� jūtas atvieglots, ka Lūsija turas no �is brāļo�anās pa gabalu.

�ķiet, ka viņi atrodas tajā tirgus daļā, kur pārdod galvenokārt pārtiku. Pa kreisi trīs afrikāņu sievietes ar pienu, masa* un sviestu, un zupas kau�liem toveri, kur� pārklāts ar mitru drānu. Ar afrikandu pāri pa kreisi Lūsija sasveicinās, saukdama viņus par krustmāti Mīmsu un krusttēvu Kūsu; viņu mazajam palīgam ar vilnas cepuri galvā nevar būt vairāk par desmit gadiem. Tāpat ka Lusija, viņi pārdod kartupeļus un sīpolus, bet viņiem ir ari burka� ar ievārījumiem un kompotiem, �āvēti augļi, buhu tējas paciņas, meduskrūma tēja un zālītes.

Lūsija atnesusi divus saliekamos ķebļus ar auduma sēdekļiem. Gaidī�dami pirmo pircēju, viņi dzer kafiju no termosa.

Pirms divām nedēļām viņ� garlaikotajiem �īs valsts jaunie�iem audito�rijā skaidroja at�ķirību starp dzert un izdzert, starp dedzis un sadedzis. Pabeigtie darbības vārdi attiecas uz darbību, kas novesta līdz tās beigām. Cik talu tas viss �ķiet �obrīd! Es dzīvoju, es tiku dzīvojis, es nodzīvoju.

Lusija savus milzu grozā sabērtos kartupeļus iepriek� ir nomazgājusi. Kūsa un Mimsas kartupeļi joprojām aplipu�i ar zemi. Lūsija ietirgo gan�drīz piecsimt randu. Viņas puķes pērk nepārtraukti; pulksten vienpa�dsmitos viņa pazemina cenas, un visa atlikusī prece tiek pārdota. Tirgo��anās pie gaļas un piena letes ari rit diezgan raiti, bet abiem vecī�iem, kas sē� viens otram blakus stīvi kā no koka izgrebti un tikpat kā nesmaida, neveicas tik labi.

* Masa kukurūzas milti.

Daudzas no Lūsijas pastāvīgajām klientēm zina viņas vārdu: �o pus�mū�a sievie�u attieksmē pret Lūsiju jau�ama īpa�nieciska pieskaņa, it kā viņas panākumi vienlaikus būtu arī �o sievie�u panākumi. Ik reizes Lūsija stāda viņu priek�ā: Iepazīstieties ar manu tēvu. Deivids Lurī, viņ� atbraucis ciemos no Keiptaunas.

-��� Jūs varat lepoties ar savu meitu, Luri kungs, viņas saka.

-���� Jā, es ļoti lepojos, viņ� atbild.

-����� Beva ir dzīvnieku patversmes vadītāja, saka Lūsija pēc kārtējās iepazīstinā�anas. Es reizēm sniedzu viņai palīdzīgu roku. Atpakaļceļā piebrauksim pie viņas mājas, ja tev nav nekas pretī.

Viņ� nav īpa�i sajūsmināts par Bevu �ovu; tā ir maza auguma sieviete, mo�a un resna, ar melniem plankumiem izraibinātu ādu, īsi apgrieztiem, rupjiem matiem, bez kakla. Viņam nepatīk sievietes, kuras ne drusciņ nepūlas kļūt pievilcīgākas. Tāpēc viņ� agrāk izjuta nepatiku pret Lūsijas draudzenēm. Nav pamata ar to lepoties: tas ir aizspriedums, kas iemitinā�jies viņa prātā, apmeties tur uz dzīvi. Viņa prāts kļuvis par vecu domu patversmi, par patversmi dīkām, nabagām domām, kurām nav citas vie�tas, kurp doties. Viņam vajadzētu iztrenkt tās ārā, izslaucīt māju tīru. Bet viņam nav vēlē�anās to darīt, vai vismaz vēlē�anās nav pietiekami stipra.

Savulaik Greiemstaunā darbojusies Dzīvnieku aizsardzības līgai pie�dero�a dzīvnieku patversme, bet to nācies slēgt. Pateicoties saujiņai brīv�prātīgo Bevas �ovas vadībā, vecajā vietā vēl joprojām turpina strādāt veterinārā poliklīnika.

Viņam nav iebildumu pret dzīvnieku mīlētājiem; Lūsija vienmēr ar tiem pinusies, cik ilgi vien viņ� spēj atcerēties. Pasaule bez �ādiem cilvē�kiem neap�aubāmi būtu kļuvusi par vēl sliktāku vietu. Tālab, kad Beva �ova atver ārdurvis, viņ� savelk seju laipnības grimasē, kaut gan īstenībā viņam derdzas kaķu �uru, suņu izkārnījumu un dezinfekcijas līdzekļa smaka, kas plūst viņiem pretī.

Māja ir tie�i tāda, kā viņ� iztēlojies: sagrabēju�as mēbeles, milzums visādu nieciņu (porcelāna aitu ganes, govju zvaniņi, putekļu slotiņa no

strausa spalvām), radio vaimanā�ana, buros tupo�o putnu �iepitoņa, visās malās kaķi, kas maisās pa kājām. Tur ir ne tikai Beva �ova, ir ari Bils �ovs; tikpat drukns kā sieva, Bils dzer tēju pie virtuves galda, seja viņam ir sarkana kā biete, sudraboti mati, mugurā d�emperis ar izstaipītu apkakli.

-����� Sēdi tik nost, Driv, sēdi nost, saka Bils. Iedzer tēju, jūties kā mājās.

Rīts ir bijis ilgs, viņi jūtas noguris, mazāk par visu pasaulē viņam tagad

gribas tērzēt ar �iem cilvēkiem. Viņ� pa�ķielē uz Lūsiju.

-����� Bil, mēs neuzkavēsimies, viņa saka. Es tikai paņem�u �o to no zālēm.

Pa logu viņ� redz �ovu pagalmu: ābele, kas bārsta tārpu sagrauztus augļus, sakuploju�as nezāles, ar cinkotā skārda loksnēm ie�ogots lauku�miņ�, koka soli, vecas riepas, ap kurām knosās cāļi, un kaktā snau� kāds dzīvnieks, kas stipri līdzinās antilopei.

-����� Nu, kā tev patika? Lūsija viņam jautā vēlāk, jau atgriezusies auto�ma�īnā.

-����� Negribu būt rupj�. Ne�aubos, ka tas ir īpa�s vietējās kultūras slānis. Vai bērnu viņiem nav?

-����� Nē, bērnu nav. Nenovērtē Bevu par zemu. Viņa nav muļķe. Viņa paveikusi ārkārtīgi daudz laba. Jau ilgus gadus viņa strādā D ciematā, sākumā kā Dzīvnieku aizsardzības ligas darbiniece, tagad vienkār�i tāpat.

-���� Man �ķiet, ka viņa cīnās jau zaudētā kaujā.

-��� Jā, tā tas ir. Dotācijas vairs nepie�ķir. Valsts prioritā�u sarakstā dzīvnieki nav minēti.

-����� Pietiekami daudz iemeslu, lai viņa kristu izmisumā. Un tu ari.

-JāNe. Vai tam kāda nozīme? Dzīvnieki, kam viņa palīdz, nekrīt

izmisumā. Tie gūst lielu atvieglojumu.

-���� Tad jau brīni�ķīgi. Atvaino, bērniņ, man tikai grūti aizrauties ar �o tēmu. Tas, ko tu dari, pelna visu cieņu, ari tas, ko dara viņa, bet man �ie dzīvnieku aizsardzības aktīvisti atgādina kristie�u sektu. Visi ir tik līksmi, tik pārpilni ar labiem nodomiem, ka pēc kāda brī�a sāk kāroties iet un kādu izvarot vai aplaupīt. Vai iespert kaķim ar kāju.

Viņ� pats jūtas pārsteigts par �o emociju izvirdumu. Viņ� nav sliktā omā, nepavisam ne.

-����� Tev �ķiet, ka man vajadzētu nodarboties ar svarīgākām lietām, saka Lūsija. Viņi ir izbrauku�i uz �osejas; viņa stūrē un skatās taisni uz priek�u. Tavuprāt, tāpēc, ka esmu tava meita, es nedrīkstu tā iz�ķiest savu dzīvi.

Viņ� jau purina galvu. Nē� nē� nē, viņ� murmina.

-����� Tev �ķiet, ka man vajadzētu gleznot klusās dabas vai mācīties krievu valodu. Tu neatzīsti manu draudzību ar tādiem cilvēkiem kā Beva un Bils �ovi, jo viņi nemudina mani pievērsties augstākām sfērām.

-���� Tā nav taisnība, Lūsij.

-����� Tā ir taisnība. Viņi nekad nemudinās mani pievērsties augstākām sfērām tā iemesla dēļ, ka augstāko sfēru �eit nav. �eit ir tikai �ī viena dzīve. Un mums tajā jādalās ar dzīvniekiem. To cen�as pierādīt Beva un viņas domu biedri. Un es cen�os sekot viņas piemēram. Dalīties ar zveriem da�ās no cilvēku privilēģijām. Negribu atgriezties nākamajā dzīvē kā suns vai cūka, lai man būtu ka sunim vai cūkai jāpakļaujas cilvēkiem.

-����� Lūsij, mīļā, nevajag pārspīlēt. Jā, es piekrītu, ka �ī ir vienīgā dzīve, kāda �eit ir. Kas attiecas uz dzīvniekiem izturēsimies pret tiem, cik labi vien iespējams. Bet nezaudēsim kopskatu. Mēs at�ķiramies no dzīvnie�kiem. Neapgalvo�u, ka esam augstāki radījumi, bet mēs esam citādi. Tā�pēc, ja gribam būt labi, lai tas notiek vienkār�as cēlsirdibas dēļ, nevis tāpēc, ka jūtamies vainīgi vai baidāmies no soda.

Lūsija dziļi ievelk elpu. �ķiet, ka viņai uz mēles jau ir atbilde �im sprediķim, bet beigās viņa tomēr nepasaka neko. Mājās viņi atgrie�as klusēdami.

VIŅ� SĒ� PRIEK�ĒJA ISTABA un skatās televizoru. Rāda fut�bolu. Rezultāts ir nulle pret nulli; �ķiet, ka nevienai no abām komandām nav vēlē�anās uzvarēt.

Komentētāji pārmaiņus runā sutu un kosu valodā; viņ� nesaprot tajās nevienu vārdu. Viņ��nogrie� skaņu lidz klusai murminā�anai. Sestdienas pēcpusdiena Dienvidāfrikā: bridis, kuru cilvēks velta sev pa�am un savām izpriecām. Viņ� iesnau�as.

Kad viņ� atmostas, viņam blakus uz dīvāna ar alus pudeli rokā sē� Petruss. Petruss uzgriezis televizoru skaļāk.

-����� Krūmu vīri, saka Petruss. Mana komanda. Krūmu viri pret Klaidoņiem.

Klaidoņiem pie�ķir stūra sitienu. Vārtu priek�ā izceļas drūzmē�anās. Petruss novaidas un sit ar plaukstu sev pa galvai. Kad putekļi nosē�as, Krūmu viru vārtsargs guļ uz vēdera un bumba ir viņam zem krūtīm.

-����� Viņ� ir labs! Viņ� ir labs! saka Petruss. Viņ� ir labs vārtsargs. Viņam jāpaliek komandā.

Spēle beidzas sausā. Petruss pārslēdz kanālus. Bokss: divi sīki vīreļi, tik siki, ka tikko sniedzas tiesnesim lidz krūtīm, met lokus, lēkā, dauza viens otru.

Viņ� pieceļas, iet cauri mājai uz Lūsijas istabu. Viņa guļ gultā un lasa.

-����� Ko tu lasi? viņ� vaicā.

Lūsija zobgalīgi palūkojas uz viņu un izvelk no ausīm aizbā�ņus.

-����� Ko tu lasi? viņ� atkārto un tūlīt turpina: Nekas nesanāk, tā ta�u ir? Vai man doties prom?

Viņa pasmaida, noliek grāmatu malā. �Edvīna Drūda noslēpums�: viņ� nebūtu iedomājies, ka Lūsija lasa Dikensu.

Apsēdies, viņa saka.

Viņ� apsē�as uz gultas. Rokas meklē nodarbo�anos, viņ� glāsta Lūsijas baso pēdu. Jauka pēda, gracioza. Sejas vaibsti Lūsijai ir glīti, tāpat kā viņas mātei. Sieviete pa�ā plaukumā, pievilcīga par spīti savai smagnējībai, par spīti tam, ka tērpusies nepiemērotās drēbēs.

-����� Deivid, manuprāt, viss sanāk lieliski. Es priecājos, ka tu esi �eit. Tev tikai vajadzīgs mazliet laika, lai pielāgotos laucinieku dzīves ritmam. Tik�līdz atradīsi sev nodarbo�anos, tu vairs tā negarlaikosies.

Viņ� izklaidīgi māj ar galvu. Pievilcīga, viņ� prāto, bet vīrie�iem neie�gūstama. Vai viņam vajadzētu pārmest sev, ka tā noticis, vai arī jebkurā gadījumā Lūsija būtu izaugusi tāda kā tagad? Kop� dienas, kad meita piedzima, viņ� nav jutis pret savu bērnu neko citu kā vien patvaļīgu un neierobe�otu mīlestību. Nav iespējams, ka viņa nebūtu to apzinājusies. Vai �īs mīlestības bijis par daudz? Vai Lūsijai �ī mīlestība kļuvusi par smagu nastu? Vai viņai bijis grūti to panest? Vai viņai radu�ās aizdomas, ka �im jūtām piejaukts kaut kas tum�āks, netīrāks?

Viņ� gribētu zināt, kā tas ir Lūsijai ar viņas mīļākajām, kā viņas mīļā�kās jūtas kopā ar Lūsiju. Viņ� nekad nav baidījies sekot kādai domai pa tās līkumaino taku, un viņ� nebaidās arī �oreiz. Vai viņ� ir tēvs kaislīgai sievie�tei? Kas viņai jutekliskuma valstībā ir pieejams, kas nav? Vai viņi abi spētu sarunāties ari par �o tēmu? Lūsija nav dzīvojusi dro�ā patvērumā. Kāpēc lai viņi nevarētu būt atklāti viens pret otru, kāpēc viņiem jānovelk robe�as, ja �ais laikos neviens cits tās neievēro?

-������ Tiklīdz atradī�u sev nodarbo�anos, atgriezies no tālā domu klejo�juma, viņ� saka. Ko tu vari piedāvāt?

-����� Tu varētu palīdzēt pie suņiem. Tu varētu kapāt viņiem gaļu. Man tas vienmēr licies par grūtu. Un vēl jau ir Petruss. Viņam ļoti daudz darba savā zemes gabalā. Tu varētu sniegt viņam palīdzīgu roku.

-����� Sniegt palīdzīgu roku Petrusam. Tas man patīk. Man patīk vēsturēs pikantums. Kā tev �ķiet, vai viņ� maksās algu par manam pūlēm?

-����� Pavaicā viņam pa�am. Bet cs domāju, ka viņ� maksas. �āgadu sāku�mā viņ� saņēma Lauksaimniecības ministrijas aizdevumu ar to pietika, lai nopirktu no manis vienu hektāru un vēl drusciņ. Vai cs tev nestāstīju? Robe�a iet pāri dīķim. Mums katram ir puse dīķa. No turiene* lidz tam �ogam viss pieder viņam. Viņam ir govs, kas pavasarī atnesīsies. Viņam ir divas sievas vai sieva un draudzene. Ja viņ� pratīs gudri izspēlēt savas kārtis, viņ� dabūs vēl vienu aizdevumu mājas celtniecībai; tad viņ� varēs izvākties no staļļa. Pēc Dienvidāfrikas austrumdaļas standartiem viņ� ir turīgs virs. Saki, lai viņ� tev maksā. Viņ� var to atļauties. Neesmu pārlie�cināta, vai es vairs varu atļauties viņu nodarbināt.

-����� Lai notiek, es kapā�u gaļu suņiem, es piedāvā�os uzrakt Petrusa dārzu. Ko vēl?

-���� Tu varētu palīdzēt poliklīnikā. Viņi izmisīgi meklē brīvprātīgos.

-���� Tu gribi teikt palīdzēt Bevai �o vai?

-Jā.

-����� Diez vai mēs sapratīsimies.

-���� Tev nevajag ar viņu saprasties. Tev vajag tikai viņai palīdzēt. Bet negaidi, ka tev par to maksās. Tev būs jāstrādā no labas sirds.

-����� Man tas �ķiet ap�aubāmi, Lūsij. Rodas aizdomas, ka tas ir kaut kas līdzīgs sabiedriskajiem darbiem. Izklausās pēc mēģinājuma izpirkt pagāt�nē nodarīto ļaunumu.

-����� Kas attiecas uz motīviem, kuru dēļ tu uzņemies �o darbu, Deivid vari man ticēt, ka dzīvnieki tur poliklīnikā tos nepētīs. Viņi nevaicās, viņiem būs vienalga.

-����� Nu labi, es to darī�u. Bet vien tik ilgi, kamēr no manis neprasīs, lai kļūstu par labāku cilvēku, nekā esmu pa�laik. Neesmu gatavs pārveidoties. Gribu joprojām palikt es pats. Uz tādiem noteikumiem esmu ar mieru to darīt.

Viņa plauksta joprojām guļ uz Lūsijas kājas pēdas; viņ� cie�i satver viņas potīti.

-����� Vai tev skaidrs?

Viņa uzsmaida un �o smaidu nevar nosaukt citādi kā par mīļu.

-����� Tātad tu esi nolēmis joprojām būt slikts? Neprātīgs, slikts un tāds, ar kuru bīstami būt pazīstamam? Apsolu, ka neviens nelūgs tevi kļūt citādam.

Lūsija ķircina viņu, kā agrāk mēdza ķircināties viņas māte, tikai vēl asprātīgāk. Viņu vienmēr saistīju�as asprātīgas sievietes. Asprātīgas un daiļas. Lai cik ļoti ari viņ� tika nopūlējies, viņam neizdevās Melanī saskatīt aspratību. Toties milzum daudz daiļuma.

Atkal tās traucas cauri viņa miesai: baudkāres trīsas. Viņ� apzinās, ka Lūsija viņu vēro. �ķiet, ka viņ� nespēj noslēpt savas izjūtas. Intere�santi.

Viņ� pieceļas, iziet pagalmā. Jaunākos suņus sajūsmina viņa parādī��anās: gaido�i smilkstot, tie skraidelē savos krātiņos uz priek�u un atpakaļ. Bet vecā buldogu kuce tikpat kā nepakustas.

Viņ� ieiet kuces krātiņā, aizver durvis aiz sevis. Kuce paceļ galvu, palūkojas uz viņu, tad atkal ļauj galvai noslīgt lejup; savecēju�ais tesmenis ļengani nokarājas.

Viņ� notupstas, pakasa sunim aiz ausīm.

-����� Vai mūs ir pametu�i? viņ� murmina.

Viņ� atlai�as blakus sunim uz kailās betona grīdas. Virs galvas ir balganzilas debesis. Viņa locekļi atslābst.

Tā guļot viņu atrod Lūsija. Dro�i vien viņ� uz bridi iemidzis: kad viņ� attopas, Lūsija stāv krātiņā ar ūdenskannu rokā, kuce ir piecēlusies un o�ņā viņas kājas.

-����� Gribi sadraudzēties? vaicā Lūsija.

-����� Ar viņu nav tik viegli sadraudzēties.

-����� Nabaga vecā Ketija, viņa sēro. Neviens viņu negrib, un viņa to zina. Likteņa ironija: �ī apkaime pilna ar viņas pēcnācējiem, kuri labprāt dalītos ar viņu savā mājoklī. Bet viņiem nav iespēju uzaicināt Ketiju pie sevis. Viņi ir tikai mēbeles, tikai signalizācijas ierī�u sastāvdaļa. Viņi pagodina mūs, izturēdamies pret mums kā pret dieviem, un mēs atlīdzinām, apiedamies ar viņiem kā ar priek�metiem.

Viņi iziet laukā no krātiņa. Kuce nogulstas, aizver acis.

-����� Baznīctēvi ilgi strīdējās par dzīvniekiem un beigas izlēma, ka tiem nav prasībām atbilsto�u dvēseļu, viņ� bilst. To dvēseles piesaistītas pie ķermeņiem un mirst kopā ar miesu.

Lūsija parausta plecus.

-����� Neesmu pārliecināta, ka man ir dvēsele. Ja man gadījies kādu dvēseli redzēt, tad neesmu to pazinusi.

-����� Nav taisnība. Tu esi dvēsele. Visi mēs esam dvēseles. Mēs esam dvēseles pirms savas dzim�anas.

Lūsija noraugās viņā ar dīvainu skatienu.

-����� Ko tu ar viņu iesāksi? viņ� vaicā.

-����� Ar Ketiju? Paturē�u viņu, ja tiktāl nonāks.

-���� Vai tu nekad nelikvidē dzīvniekus?

-����� Nē, es ne. To dara Beva. Tas ir darbs, kuru neviens cits negrib darīt, tāpēc viņa to uzņēmās. Tas viņu drausmīgi nomāc. Tu vērtē Bevu pārāk zemu. Viņa ir daudz interesantāks cilvēks nekā tev �ķiet. Pat no tava viedokļa.

Viņa viedoklis: jiez kāds tas ir? Vai tāds, ka �ī zemā, druknā sieviete ar nepatīkamo balsi pelnījusi tikt ignorēta? Viņu pārņem kaut kas līdzīgs sērām: par Ketiju, kura ir vientuļa savā krātiņā, par sevi pa�u, par itin visiem. Viņ� dziļi nopū�as, nemēģinādams nopūtu apslāpēt.

-����� Piedod man, Lūsij, viņ� saka.

-����� Piedot tev? Par ko tad?

Viņas vieglais smaids ir mazliet zobgalīgs.

-����� Par to, ka es esmu viens no tiem diviem mirstīgajiem, kas nolēma ievest tevi �ajā pasaulē, un par to, ka es izrādījos slikts ceļvedis. Bet es ie�u palīgā Bevai Sovai. Ar noteikumu, ka man nevajadzēs saukt viņu par Bevu. Tas ir muļķīgs vārds, lieto�anai nepiemērots. Man tas izklausās pēc govs vārda. Kad varu sākt?

-����� Es viņai piezvanī�u.

uz plāksnītes pie poliklīnikas sienas rakstīts: Dzīvnieku aiz�sardzības Līga W. O. 1529. Apak�ējā rindiņa ar darba laikiem ir aizlīmēta ar leikoplastu. Pie durvīm sastājusies rinda, da�iem gaidītājiem līdzi ir dzīvnieki. Tikko viņ� izkāpj no ma�īnas, viņu ielenc bērni; tie ubago naudu vai vienkār�i lūkojas uz viņu. Viņ� izlau�as cauri burzmai un cauri skaņu jūklim, kuru izraisīju�i divi suņi, kas rūc un ie� zobus viens uz otru, kamēr īpa�nieki, velkot aiz kaklasiksnām, pūlas tos iz�ķirt.

Mazā uzgaidāmā istaba ar kailajām sienām ir cilvēku pilna. Lai tiktu iek�ā, viņam nākas kāpt pāri citu kājām.

-����� Kur ir Sovas kundze? viņ� vaicā.

Kāda veca sieviete rāda uz durvju aiļu, kas aizklāta ar plastikāta aiz�karu. Sieviete tur īsā saitē piesietu kazu; dzīvnieks satraukti skatās uz suņiem, tā nagi klak�ķot sitas pret cicto klonu.

Iek�telpā, kas kodīgi dvako pec urīna, pie zema galda ar tērauda virs�mu darbojas Beva �ova. Ar mazas lukturī�a palīdzību viņa pēta rīkles iek�pusi jaunam sunim, kur� izskatās pēc rid�beka un �akāļa krustojuma. Uz galda nometies ceļos baskājains puisēns, acīmredzot suņa saimnieks; puisēns iemiedzis suņa galvu sev padusē un pūlas neļaut tam aizvērt �okļus. No suņa rīkles plūst dobjas, burzguļojo�as skaņas; spēcīgās pakaļ�kājas dreb no saspringuma. Viņ� dodas palīgā, neprasmīgi iesaistās vispā�rējā jūklī, saspiezdams suņa pakaļkājas kopā, lai tas notuptos.

-����� Paldies, saka Beva �ova. Viņas seja ir pietvīkusi.

-���� Tur ir augonis, kas radies no iekaisu�a zoba. Antibiotiku mums nav, tāpēc turi viņu stingrāk, boytjie*\ tāpēc mums atliek tikai to pārgriezt un cerēt, ka būs labi.

Viņa iebā� lanceti sunim mutē. Suns me�onīgi salecas, izraujas no viņa tvēriena, daudz netrūkst, lai tas būtu atbrīvojies ari no puisēna ro�kām. Viņ� suni saķer, kad tas jau cen�as norāpties nost no galda; uz mirkli viņam acis ielūkojas niknuma un baiļu pilnās suņa acis.

-����� Lieciet uz sāniem tā, saka Beva �ova. Kaut ko klusām dudinā�dama, viņa prasmīgi nogulda suni un pagrie� uz sāniem.

-����� Siksnu, viņa saka.

Viņ� pārstiepj siksnu pāri suņa ķermenim, un viņa to piesprādzē.

-����� Nu re, saka Beva �ova. Domā mierino�as domas, domā spēci�no�as domas. Viņi var saost tavas domas.

Ar visu auguma svaru viņ� atspie�as pret suni. Ietinis roku vecā lupatā, puisēns atkal neveikli atple� vaļā suņa �okļus. Suņa acis izbolās pārbīlī. Viņi var saost tavas, domas, kādas muļķības!

-����� Rāmi, rāmi! viņ� murmina.

Beva �ova atkal iebā� lanceti suņa mutē. Suns rīstās, sastingst, tad viņa ķermenis atslābst.

-����� Nu tā, saka Beva �ova, Par tālāko daba pati parūpēsies.

Viņa atsprādzē siksnu, kaut ko saka bērnam; izklausās, ka viņa runā

kosu valodā, bet ļoti stomīgi. Suns pieceļas kājās un paslēpjas zem galda. Galda virsma ir no�ļakstīta ar asinīm un siekalām; Beva to noslauka. Puisēns izvilina suni laukā no galdapak�as.

-������ Paldies, Luri kungs. Jūsu klātbūtne ietekmē labvēlīgi. Nojau�u, ka jums patīk dzīvnieki.

-���� Vai man patīk dzīvnieki? Es tos ēdu, tātad protams, ka tie man patīk, da�as to daļas.

Viņas mati ir sīku cirtu klājiens. Nez, vai viņa pati tos cirto ar lok�ķērēm? Diezin: tas prasītu vairākas stundas ik dienu. Viņ� nekad nav

* liojtjie (afrikandu vai.) puisītis, zēns.

aplūkojis �ādu tessilura* no tik maza attāluma. Var saskatīt vēnas viņas ausīs filigrānu sārtu un purpursarkanu līniju vijumu. Ari dzīsliņas uz viņas deguna ir labi saredzamas. Un zods, kas �ķiet izaugam tie�i no krū�ukurvja kā guzainam balodim. Viss kopā izskatās ļoti nepie�vilcīgi.

Beva �ova apsver viņa vārdus; �ķiet, ka viņa nav pamanījusi, kādā toni tie tika pasacīti.

-���� Jā, mēs �ajā zemē ēdam daudz dzīvnieku gaļas, viņa saka. Bet neliekas, ka tas mums nāktu par labu. Nezinu, kā mēs attaisnosimies viņu priek�ā.

Tad viņa vaicā: Vai varam ķerties pie nākamā?

Attaisnoties? Kad? Pastarajā tiesā? Viņam gribētos dzirdēt ko vairāk, bet �is nav piemērots bridis.

Kaza � īstenībā tas ir prāvs azis ar pūlēm spej paiet. Viena puse pautiem, dzeltena un purpursarkana, ir uzpūtusies kā balons; otru pusi klāj sakaltu�as asinis un dubļi. Vecā sieviete stāsta, ka āzim uzklupu�i suņi. Bet dzīvnieks �ķiet vēl diezgan mo�s, liksms un nepakļāvīgs. Kamēr Beva �ova aplūko savainojumus, āzis nobirdina uz grīdas spiru kaudzīti. Stāvot āzim pie galvas un turot tā ragus, vecā sieviete izliekas, ka izsaka tam pārmetumus.

Beva pieskaras pautiem ar vates tamponu. Azis sper.

-���� Vai varat sasiet viņam kājas? viņa vaicā un parāda, kā tas darāms.

Viņ� piesprādzē kreiso priek�kāju pie kreisās pakaļkājas. Azis atkal

mēģina spert, grīļojas. Beva maigi attīra brūci. Azis dreb, ieblējas: nejauka skaņa, dobja un �erksto�a.

Kad dubļi ir noslaucīti, viņ� ierauga, ka brūce ir dzīva: balti kāpuri snaiksta no tās laukā savas bezacu galvas. Viņ� noskurinās.

-����� Gaļas mu�as, saka Beva �ova. Iedēju�as oliņas vismaz pirms nedēļas.

Viņa sakniebj lūpas.

-����� Tev vajadzēja viņu atvest jau sen, � viņa saka vecajai sievietei.

* Tessitura (itālie�u vai.) pavediens, audums, au�ana.

-��� Jā . � sieviete piekrit. � Suņi nāk katru nakti. Slikti, ai, c ik slikti. Tāds zellis kā viņ� maksā piecsimt raudu.

Beva �ova izslējās.

-������ Nezinu, ko lai iesākam. Man nav pieredzes kastrē�anā. Viņa varētu pagaidīt līdz ceturtdienai, kad būs doktors Osthuizens, bet vecais zēns �ā vai tā tiks izkastrēts, un tas galīgi nav tas, ko viņa vēlas. Un tad vēl radīsies jautājums par antibiotikām. Vai viņa gribēs tērēt naudu zālēm?

Beva atkal notupstas blakus āzim, paberzē degunu gar viņa kaklu, viņas mati glāsta ā�a kaklu. Azis dreb, bet neizkustas no vietas. Viņa dod zīmi sievietei, lai tā palai� vaļā ragus. Sieviete paklausa. Azis stāv rāmi.

Beva �ukst: Ko tu teiksi, mans draugs?

Viņ� dzird Bevas balsi: Ko tu teiksi? Vai ir diezgan?

Azis ir sastindzis, it kā būtu nohipnotizēts. Beva �ova turpina dzīvnie�ku glāstīt ar savu galvu. �ķiet, ka arī viņa pati ir iegrimusi transā.

Viņa atgūstas un pieceļas kājās.

-����� Baidos, ka ir par vēlu, viņa saka sievietei. Nevaru viņu izdziedēt. Tu vari vai nu pagaidīt līdz ceturtdienai, kad būs ārsts, vai ari atstāt viņu pie manis. Es izdarī�u tā, lai viņ� mierīgi aiziet. Viņ� atļaus man to darīt. Vai tā? Vai man paturēt viņu �eit?

Sieviete noraido�i vicina rokas, purina galvu un sāk vilkt āzi uz dur�vīm.

-����� Pēc tam tu dabūsi viņu atpakaļ, saka Beva �ova. Es tikai palī�dzē�u viņam aiziet, un viss.

Kaut gan Beva pūlas savaldīties, viņ� sadzird sakāves pieskaņu viņas balsī. Arī āzis to saklausa: viņ� sper siksnai, lokās un svaidās, un aiz viņa dibena kratās nepiedienīgais uztūkums. Sieviete atsprādzē siksnu, nosvie� to malā. Tad viņi ir prom.

-����� Ko tas nozīmēja? viņ� vaicā.

Beva �ova novēr� seju, iz�ņauc degunu.

-����� Nieki vien. Man ir pietiekami daudz letālā smagiem gadījumiem, bet mēs nevaram dzīvnieku īpa�niekus piespiest ar varu. Tas ir viņu dzīvnieks, un viņiem patik to noslaktēt pa savai modei. �ēl gan! Vecais zēns ir tik jauks, tik drosmīgs un mo�s, un paļāvīgs.

Letālais: vai tas varētu būt kāda medikamenta nosaukums? Viņ� tādu nemū�am neieteiktu lieto�anai zāļu firmai. Pēk�ņa tumsa no Lētes* ūdeņiem.

-����� Varbūt viņ� saprot vairāk nekā jums �ķiet, viņ� saka.

Sev pa�am par pārsteigumu viņ� mēģina Bevu mierināt.

-������ Varbūt viņ� jau ir to pārdzīvojis. Tā sakot: piedzimis ar priek�no�jautu. Beigu beigās, �eit ta�u ir Āfrika. Kazas �eit dzivo kop� pasaules pirmsākumiem. Nav nepiecie�ams viņām skaidrot, kādai vajadzībai ir dzelzs, kādai uguns. Viņas zina, kā pie kazām atnāk nāve. Viņas pie�dzimst jau sagatavoju�ās.

-����� Vai jums tā �ķiet? vaicā Beva. Es gan neesmu par to tik dro�a. Neticu, ka mēs esam gatavi mirt, jebkur� no mums, mirt bez pavadoņa.

Mozaīkas gabaliņi sāk sakrist īstajās vietās. Viņam rodas pirmā nojaus�ma par pienākumu, ko uzņēmusies �ī neglītā sieviete. �is drūmais namelis nav dziedinātava Bevas ārstniecības māka ir pārāk diletantiska �im mērķim; �ī ir pēdējā patvēruma vieta. Viņ� atceras stāstu par kā to viru sauca? Par svēto Hjūbertu? kur� deva patvērumu briedim, kas bija ieklumburojis viņa kapelā, smagi dvesdams un pārbijies, bēgdams no medību suņiem. Beva �ova ir nevis veterinārārste, bet Jaunā Laikmeta sektas aplamības apguvusi priesteriene, kas absurdā kārtā pūlas atviegli�nāt Āfrikas zvēru cie�anas. Lūsijai �ķita, ka Beva viņam liksies interesanta. Bet Lūsija ir kļūdījusies. Interesanta tas �ajā gadījumā nav pareizais apzīmējums.

Visu pēcpusdienu viņ� pavada operāciju telpā, palīdzēdams, cik ir viņa spēkos. Kad aizgājis pēdējais no �īsdienas pacientiem, Beva �ova izvadā viņu pa pagalmu.

Putnu krātiņā ir tikai viens putns jauns ērglis ar salauztu spārnu. Pārējie pagalma iemītnieki ir suņi, kas nepavisam nelīdzinās Lūsijas labi koptajiem tīrasiņu dzīvniekiem: bars nopluku�u jaukteņu divos pārpildītos no�ogojumos. Tie uztraukti rej, gaudo, smilkst, lēkā.

* Lēte sengrieķu mitoloģijā: aizmirstības upe pazemes valstībā, kuras ūdens miru�o dvēselēm lika aizmirst virszemes dzīvi.

Viņ� palīdz Bevai sabērt sauso barību un piepildīt ūdrus traukus. Viņi iztuk�o divus desmitkilogramigus barības maisus.

-����� Kur jūs ņemat naudu, lai samaksātu par �o te? viņi vaicā.

-����� Mēs pērkam to vairumtirdzniecībā. Mēs rīkojam izstādes. Vācam ziedojumus. Piedāvājam iespēju sterilizēt mājdzīvniekus par brīvu �im nolūkam mēs dabūjām kredītu.

-����� Kur� tad veic sterilizāciju?

-����� Doktors Osthuizens, mūsu vetarsts. Bet viņ� nāk uz �rjirni tikai vienu pēcpusdienu nedēļā.

Viņ� vēro, kā suņi ēd. Viņu pārsteidz, ka tie tikpat kā nemaz neplūcas. Mazie un vārgie turas nostāk, samierinādamies ar likteni, gaidīdami savu kārtu.

-�������������� Nelaime tā, ka viņu vienkār�i ir pārāk daudz, saka Beva �ova.

-����� Pa�i viņi, protams, to nesaprot, un mēs nekādi nevaram viņiem to pateikt. Pārāk daudz pēc mūsu mērauklas, nevis pēc viņējās. Ja notiktu pēc viņu prāta, viņi tikai vairotos un vairotos, kamēr piepildītu visu pa�sauli. Viņiem ne�ķiet, ka radīt daudz pēcnācēju ir slikti. Jo vairāk, jo līksmāk. Tāpat kā kaķiem.

-����� Un �urkām.

-����� Un �urkām. Labi, ka atcerējos: kad būsiet atgriezies mājās, pārbau�diet, vai neesat dabūjis blusas.

Viens no suņiem, pieēdies līdz kaklam, ar labpatikā vizo�ām acīm, cauri krātiņa stiepļu tīklam osta viņa pirkstus, nolaiza tos.

-����� Pie viņiem valda vienlīdzība, visīstākā, viņ� bilst. Nav �ķiru. Neviens nav tik augstu stāvo�s un varens, lai nevarētu paostīt otra sānus.

Viņ� notupstas, ļauj sunim ostīt savu seju, sajust elpu. Viņam �ķiet, ka dzīvniekam ir ļoti saprātīgs skatiens, bet dro�i vien tas ir maldīgs iespaids.

-����� Vai viņiem visiem būs jāmirst?

-���� Tiem, kurus neviens negribēs. Mēs viņus aizmidzināsim.

-����� Un jūs esat tā, kas to dara.

-Jā-

-��� Jums nav iebildumu?

-����� Man ir iebildumi. Man ir ļoti nopietni iebildumi. Es negribētu, lai manā labā to izdara kāds, kuram pret to nav iebildumu. Un jūs?

Viņ� bridi klusē. Tad vaicā: Vai zināt, kāpēc mana meita mani atsū�tīja piejums?

-����� Viņa sacīja, ka jūs esot iek|uvis nepatik�anās.

-����� Tās nav vienkār�as nepatik�anas. Varētu teikt, ka esmu kritis negodā. Viņ� neatlaidīgi vēro Bevu. �ķiet, ka viņa jūtas neveikli, bet varbūt viņ� to tikai iztēlojas.

-����� Vai, to zinot, jūs joprojām ļausiet man �eit strādāt? viņ� vaicā.

-��� Ja esat tam gatavs�

Viņa izple� pirkstus, savelk tos dūrēs, atkal izple�. Viņa nezina, ko teikt, un viņ� nenāk viņai palīgā.

Līdz �im viņ� pavadījis kopā ar savu meitu tikai īsus laika sprī�us. Tagad viņ� dzīvo viņas mājā, piedalās viņas dzīvē. Viņ� piesargājas, lai neatgrieztos pie vecajiem paradumiem, pie vecāku paradumiem: uzlikt tualetes papīra rulli uz turētāja, izslēgt gaismu, nodzīt kaķi no dīvāna. Labs treniņ� vecumdienām, viņ� uzmundrina pats sevi. Pielāgo�anās tre�niņ�. Gatavo�anās dzīvei pansionātā.

Viņ� izliekas noguris un pēc vakariņām aiziet uz savu istabu, līdz kurai aizskan klusināti trok�ņi, vēstot, kā Lūsija dzīvo pati savu dzīvi: atvilktņu atvēr�anās un aizbīdī�anās, radio, telefonsarunas murdoņa. Vai viņa zva�na uzjohannesburgu, vai runā ar Helēnu? Vai viņa klātbūtne abas sievie�tes iz�ķīrusi? Vai viņas uzdrīkstētos gulēt vienā gultā, kamēr viņ� atrodas �ajā mājā? Ja gulta naktī ie�īkstētos, vai viņas samulstu? Vai mulsums būtu tik spēcīgs, ka viņas aprimtu? Bet vai tad viņ� vispār zina, ko sievietes dara, kad ir kopā? Varbūt viņām nav vajadzības �īkstināt gultu. Un ko viņ� zina par viņām abām, par Lūsiju un Helēnu? Varbūt viņas guļ blakus kā divi bērni, pieglauzdamās, saskardamas, ķiķinādamas, vēlreiz pārdzīvodamas savu pusaudzību drīzāk māsas, nevis mīlnieccs. Gulēdamas vienā gultā, mazgādamās vienā vannasistabā, cepdamas piparkūkas, pielaikodamas viena otras drēbes. Sapfiska mīlestība: aptauko�anos attaisnojo�s iemesls.

Patiesībā viņam nepatik iztēloties savu meitu kaislību vētra kopā ar otru sievieti, turklāt vēl ar neglitu. Bet vai viņ� justos laimīgāk�, ja viņas mīlnieks būtu vīrietis? Ko tad isti viņ� vēlas no Lūsijas? ViņS nrgril), lai viņa uz visiem laikiem paliktu bērns, nevainīga uz visiem laikiem, mū�īgi piedero�a tikai viņam, skaidrs, ka nekas tāds viņam nav vajadzīgs. Brl viņ� ir tēvs, tas ir viņa liktenis, un tur nekā nevar līdzēt novecodams tēvs arvien vairāk un vairāk tuvinās savai meitai. Viņa kļūst par sava tēva otro dvēseles glābiņu, meitā atdzimst līgava no viņa jaunības laika. Nav nekāds brīnums, ka pasakās karalienes cen�as savas meitas norīdīt ar suņiem.

Viņ� nopū�as. Nabaga Lusija! Nabadzītes, visas �īs meitas! Cik smaga nasta viņām tiek uzkrauta! Un deli: ari tiem tiek sava nelaimju tiesa, bet par to viņ� zina mazāk.

Viņ� vēlētos aizmigt. Bet viņam salst un miegs nenāk.

Viņ� pieceļas, uzmet uz pleciem svārkus, atgrie�as gultā. Viņ� lasa Bairona 1820. gadā rakstītās vēstules. Resns, trīsdesmit divu gadu ve�cumā juzdamies kā pusmū�ā, Bairons dzīvo Ravennā kopā ar Gvi�oli: ar Terēzi, savu rāmo,�īskājaino mīlnicci, un viņas pieklājīgo, ļaunprātīgo vīru. Vasaras tveice, tējas dzer�ana vēlīnās pēcpusdienās, provinces tenkas, pavir�i slēptas �āvas. �Sievietes sē� pulciņā un vīrie�i spēlē apnicīgo �Fa�raonu��, raksta Bairons. �ajos ārlaulības sakaros viņ� no jauna atklāja visu laulības dzīves garlaicību. �Vienmēr esmu uzskatījis trīsdesmit gadu vecumu par nepārkāpjamu barjeru jebkurai īstai, jebkurai me�onīgai kaislību baudai.�

Viņ� atkal nopū�as. Cik īsa ir vasara, kam seko rudens un pēc tam ziema! Viņ� lasa, kamēr pusnakts jau pāri, bet pat tad viņam neizdodas iemigt.

IR tre�diena. Viņ� pieceļas agri, bet Lūsija jau ir aug�ā. Viņ� sastop Lūsiju pie dīķa, kur viņa vēro me�a zosis.

-����� Vai tās nav jaukas? viņa vaicā. Tās katru gadu atgrie�as �urp. Vienmēr tās pa�as trīs. Jūtos tik laimīga, ka tās mani apciemo. Ka viņas izvēlēju�ās mani.

Trīs. Tas varētu būt savdabīgs risinājums. Viņ� un Lūsija, un Melānija. Vai varbūt viņ�, Melānija un Soraija.

Viņi kopā pabrokasto un tad izved abus dobermaņus pastaigā.

-����� Kā tev �ķiet, vai tu varētu dzīvot �eit, �ajā pasaules malā? ne no �ā, ne no tā Lūsija pēk�ņi vaicā.

-����� Kāpēc tu prasi? Vai tev vajag jaunu suņuvīru?

-����� Nē, tas man nebija prātā. Bet tu noteikti varētu dabūt darbu Rodesas universitātē gan jau tev tur ir kāds paziņa vai Portelizabetē.

-����� �aubos. Es vairs nekotējos darba tirgū. Skandāla smārds visur man sekos, lips man klāt. Nē, ja man atrastos darbs, tad tikai kaut kas nenozī�mīgs, mani varētu pieņemt par rakstve�a palīgu, ja vien tādi joprojām ir, vai suņupuisi.

-����� Bet ja tu gribi, lai tā skandāla ķēpa reiz beidzas, vai tev nebūtu vajadzējis pa�am sevi aizstāvēt? Vai tava aizmuk�ana nevairos baumas?

Cik vien viņ� spēj atcerēties, Lūsija bērnībā vienmēr bijusi rātna un neuzbāzīga, viņa tēvu vēroja, bet neizteica savu vērtējumu. �obrīd, kad

viņai jau tālu pāri divdesmit, viņa sākusi uzsvērt savu at�ķirigumu. Suņi, dārza darbi, grāmatas par astroloģiju, tērpi kā bezdzimuma būtnei: visā viņ� saskata neatkarības apliecinājumu, apsvērtu un mērķtiecīgu. Ari tajā, ka viņa novērsusies no vīrie�iem. Dzīvo pati savai dzīvi. Iznākusi āra no viņa ēnas. Lieliski! Visu cieņu!

-����� Tātad tev �ķiet, ka es aizmuku? viņ� vaicā. Aizbēgu no sava nozieguma vietas?

-����� Lai nu kā, tu devies projām. Un neko nemaina tas, ka tu tā rīkojies praktisku apsvērumu dēļ.

-����� Mīļā, tu nesaproti. Tu vēlies, lai es uzsāku tiesas prāvu, kura vairs nav iespējama, basla*. Mūsdienās vairs ne. Ja es mēģinā�u, neviens mani nedzirdēs.

-����� Nav taisnība. Pat ja tu būtu tas, par ko tu pats sevi dēvē tikumības dinozaurs, daudzi ziņkārīgie gribētu dzirdēt, ko dinozaurs saka. Es, pie�mēram, esmu no ziņkārīgajiem. Ko tad vajadzētu izskatīt tavā tiesas prāvā? Pastāsti!

Viņ� vilcinās. Vai Lūsija tie�ām grib, lai viņ� būtu atklātāks?

-����� Mans attaisnojums ir iekāres tiesības, viņ� saka. Dievs, kur� liek drebēt pat vissīkākajam putniņam.

Iztēlē v'iņ� redz pats sevi meitenes dzīvoklī, viņas guļamistabā, kur ārā aiz logiem gā�as lietus un no kaktā novietotā sildītāja kāpj parafina smar��a; uz ceļiem virs meitenes auguma, viņ� noloba tai drēbes, bet viņas rokas plivinās kā miroņa rokas. Es biju Erota kalpībā: lūk, ko viņ� gribētu sacīt, bet diez vai viņam pietiks nekaunības. Es biju dieva rīks. Ir nu gan lieku�lība! Tomēr tie nav meli, vismaz ne pilnīgi meli. Visā tajā sasodītajā pada�rī�anā ir bijis kaut kas cildens, kaut kas tāds, kas visiem spēkiem centās saplaukt ziedos. Ja vien viņ� būtu zinājis, ka atvēlēts tik maz laika!

Viņ� mēģina paskaidrot vēlreiz, lēnāk.

-����� Kad tu biji maziņa, kad mēs vēl dzīvojām Kenilvortā, mūsu turienes kaimiņiem bija suns, medību suns ar zeltainu spalvu. Nezinu, vai tu to atceries.

* Rasta (itālie�u vai.) diezgan, pietiek.

-����� Diezgan miglaini.

-����� Tas bija tēviņ�. Tikko tuvumā uzradās kāda kuce, suns satraucās un kļuva nevaldāms, un saimnieki viņu sita regulāri kā Pavlova eksperi�mentos. Tā turpinājās tik ilgi, līdz nabaga dzīvnieks vairs nesaprata, ko iesākt. Saodis kuci, viņ� �audījās pa dārzu, ausis pieglaudis un asti kāj�starpe ie�miedzis, smilkstēja, mēģināja noslēpties.

Viņ� uz mirkli apklust. Nesaprotu, uz ko tu tēmē, saka Lūsija.

Patiesi uz ko viņ� tēmē?

-����� �ajā skatā bija kaut kas tik apkaunojo�s, ka es, to redzēdams, kritu izmisumā. Man �ķiet, ka suni drīkst sodīt par nedarbiem, piemēram, par sapluinītu �ību. Tad suns atzīs soda taisnīgumu: sitieni par pluinī�anu. Bet iekāre ir kaut kas cits. Neviens dzīvnieks neatzīs, ka ticis sodīts taisnīgi, ja sods ir saņemts par pakļau�anos savam instinktam.

-����� Tātad tēviņiem jāpie�ķir tiesības klausīt saviem instinktiem un bez kādiem ierobe�ojumiem? Vai tā ir tava stāsta morāle?

-����� Nē, tā nav morāle. Vai zini, kas bija tik apkaunojo�s tajā ainā mūsu Kenilvortas kaimiņu dārzā? Tas, ka nabaga suns bija sācis ienīst pats savu dabu. Suni vairs nevajadzēja sist. Viņ� bija gatavs sodīt pats sevi. Labāk būtu bijis viņu tobrīd no�aut.

-���� Vai kastrēt.

-����� Varbūt. Bet man �ķiet, ka tas suns savas apziņas dziļumos dotu priek�roku no�au�anai. Tikt no�autam tas viņam patiktu labāk nekā pārējās piedāvātās iespējas: vai nu noliegt savu būtību, vai ari aizvadīt atliku�ās mū�a dienas, tipinot pa viesistabu, el�ot, o�ņājot kaķi un pieņe�moties miesās.

-����� Deivid, vai tev vienmēr bijusi tāda pārliecība?

-����� Nē, ne vienmēr. Reizēm esmu juties pārliecināts par pretējo. Ka iekāre ir nasta, bez kuras mēs itin labi varētu iztikt.

-��� Jāatzīst, saka Lūsija, ka �is viedoklis man ir tuvāks.

Viņ� gaida, ka Lūsija turpinās runāt par sevi, bet viņa to nedara.

-������ Atgrie�oties pie mūsu tēmas, viņa saka, jāteic, ka visi ir dro�ībā, jo tu esi izraidīts. Grēkāzis klaiņo me�a bie�ņā, un tavi kolēģi var atviegloti uzelpot.

Vai tas ir secinājums? Vai tomēr jautājums? Vai Lūsija tic, ka viņ� ir tikai grēkāzis?

-�������������� Diez vai grēkāzis ir pareizākais apzīmējums, viņ� piesardzīgi saka.

-��� Grēkā�u esamībai bija jēga tolaik, kad aiz visa vēl stāvēja dievi�ķie spēki. Tad varēja uzkraut pilsētas grēkus āzim uz muguras un iztrenkt āzi laukā, un pilsēta bija attīrījusies. Tas darbojās, jo visi tajā skaitā ari dievi ap�zinājās �ā rituāla nozīmi. Bet pēc tam dievi nomira, un kādā mirkli izrā�dījās, ka pilsētu nāksies attīrīt bez dievu palīdzības. Simboliskās izrīcības vajadzēja nomainīt ar praktisku rīcību. Bija piedzimis cenzors tajā nozīmē, kādā �o vārdu lietoja senie romie�i. Jaunā devīze bija modrība: visi modri pieskatīja cits citu. �ķīstī�anos aizstāja klizma.

Viņ� ir aizrāvies; viņ� lasa lekciju.

-����� Un beigu beigās, viņ� tuvojas runas noslēgumam, ar ko tad es, atvadījies no pilsētas, nodarbojos �ajā me�onīgajā apvidū sev pa�am par pārsteigumu? Ārstēju suņus. Tēloju labāko palīgu sievietei, kas specializē�jusies kastrē�anā un eitanāzijā.

Lūsija iesmejas*Bcva? Tev �ķiet, ka Beva ir represīvā aparāta sa�stāvdaļa? Beva jūt dziļu cieņu pret tevi! Tu esi profesors. Viņa pirmoreiz sastapusies ar vecās skolas profesoru. Viņa baidās tavā klātbūtnē pateikt kādu teikumu ar gramatiskām kļūdām.

Pa taciņu viņiem pretī nāk trīs vīrie�i, vai drīzāk divi vīrie�i un puika. Viņi iet ātrā gaitā, ar laucinieku platajiem soļiem. Suns Lūsijai blakus piestāj, spalvas tam uz skausta sabo�as.

-���� Vai ir iemesls uztraukumam? viņ� murmina.

-����� Nezinu.

Lūsija savelk īsāku dobermaņa pavadu. Vīrie�i jau ir klāt. Viņi sveici�not paloka galvu un paiet garām.

-����� Kas tie tādi? viņ� vaicā.

-���� Pirmoreiz redzu.

Viņi ir nonāku�i līdz zemesgabala robe�ai un grie�as atpakaļ. Sve�os nekur nemana.

Kad viņi jau tuvojas mājai, no suņu krātiņiem atskan daudzbalsīga rie�ana. Lūsija sāk iet steidzīgāk.

Visi trīs sve�ie ir tur un gaida viņus. Abi vīrie�i stāv nostāk, bet puika pie krātiņiem �ņāc uz suņiem un draudo�i vicina rokas. Saniknotie suņi rej un ie� zobus.'Suns, kuru ved Lūsija, pūlas norauties no pavadas. Pat vecā buldogu kuce, kuru viņ� jau sācis uzskatīt par savējo, klusām rūc.

-����� Pctrus! Lūsija sauc.

Ta�u no Petrusa nav ne vēsts.

-����� Ej nost no suņiem! viņa kliedz. Hamba!*

Puika atraujas atpakaļ un aiz�āpo pie saviem biedriem. Puikam ir plakana, neizteiksmīga seja un cūkas a�teles; viņ� ģērbies puķainā kreklā un izstaipītās biksēs, ar mazu, dzeltenu sauļo�anās cepurīti galvā. Abiem viņa biedriem mugurā kombinezoni. Garākais no viņiem ir glīts, pārstei�dzo�i glīts, ar augstu pieri, smalki veidotiem vaigu kauliem, platām, trīso��ām nāsīm.

Lūsijai tuvojoties, suņi norimst. Viņa atver tre�o krātiņu un ielai� tajā abus dobermaņus. Drosmīgs �ests, viņ� domā, drosmīgs, bet vai arī prā�tīgs?

-����� Ko jūs gribat? Lūsija vaicā vīrie�iem.

Atbild jaunākais no viņiem: Mums vajadzīgs telefons.

-����� Kāpēc jums vajag telefonu?

-���� Viņa māsai, vīrietis pamāj ar roku, rādot kaut kur sev aiz mugu�ras, ir nelaime.

-����� Nelaime?

-���� Jā, ļoti slikti.

-����� Kāda nelaime?

-����� Bērns.

-����� Viņa māsai sāku�ās dzemdības?

-Jā-

-����� No kurienes jūs esat?

-����� No Erasma krāla.

Viņi ar Lūsiju saskatās. Erasma krāls ir mazs ciematiņ� dziļi me�ā, bez elektrības un telefona. Vīru teiktais izklausās ticami.

* Hamba (afrikandu vai.) ej prom, pazudi.

-����� Kāpēc nezvanījāt no me�niecības?

-����� Tur neviena nav.

-�������������� Paliec tepat laukā, Lūsija ie�ukst viņam ausī un tad vaicā puikam:

-��� Kur� no jums grib zvanīt?

Puika norāda uz garo, glīto vīrieti.

-����� Nāc iek�ā, saka Lūsija. I.

Viņa atslēdz sētaspuses durvis un ieiet mājā. Garais vīrietis viņai seko. Pēc mirkļa otrs vīrietis pastumj viņu malā un iet iek�ā.

Viņ� tūlīt saprot, ka te kaut kas nav labi.

-����� Lūsij, nāc laukā! viņ� kliedz, ātrumā nevarēdams iz�ķirties, vai doties pa pēdām abiem vīrie�iem, vai palikt laukā, kur viņ� var uzmanīt puiku.

Mājā viss ir klusu.

-����� Lūsij! viņ� iesaucas vēlreiz un jau grib iet uz durvīm, kad ar klik�ķi aizkrīt ciet �leperis.

-����� Petrus! viņ� kliedz, cik skaļi vien spēdams.

Puika pagrie�as un skrien uz priek�ējām durvīm. Viņ� palai� vaļā buldogu.

-����� Cui! viņ� iesaucas.

Suns smagnēji rik�o puikam nopakaļ.

Mājas priek�ā viņ� tos panāk. Puika ir paķēris pupu maiksti un atgai�ņājas ar to no suņa.

-����� �u� �u� �u! puika dve�, bikstīdams ar maiksti.

Klusi rūkdams, suns met lokus ap puiku.

Viņ� skrien atpakaļ uz virtuves durvīm. Apak�ējā bulta nav aiz�auta: pāris pamatīgu spērienu, un durvis atsprāgts vaļā. Viņ� �etrrāpus ieklūp virtuvē.

Smags sitiens ķer viņa pakausi. Viņ� vēl pagūst nodomāt: neesmu zaudējis samaņu, lātad viss ir kārtībā, tad viņa locekļi izplūst kā ūdens un viņ� saļimst.

Viņ� jūt, ka tiek vilkts pa virtuves grīdu. Tad viņ� atslēdzas.

Viņ� guļ uz vēdera, seja spie�as pie aukstajām flīzēm. Viņ� cen�as pie�celties, bet nevar pakustināt kājas. Viņ� atkal aizver acis.

Viņ� atrodas tualetē, tualetē Lūsijas mājā. Grīļodamies viņ� pieceļas. Durvis ir aizslēgtas, atslēgas tajās nav.

Viņ� apsē�as uz tualetes poda un mēģina atgūties. Mājā valda klu�sums; laukā rej suņi, bet izklausās, ka tie rej tikai pienākuma pēc, nevis no satraukuma.

-����� Lūsij! viņ� iestenas un tad atkārto skaļāk: Lūsij!

Viņ� pūlas iespert pa durvīm, bet nav vēl īsti atjēdzies, turklāt telpa ir pārāk �aura, vecās durvis pārāk iztungas.

Tātad pārbaudījumu brīdis ir klāt. Tas pienācis bez iepriek�ēja brīdi�nājuma, bez fanfarām, tas ir klāt, un viņ� atrodas tā centrā. Viņa sirds spēcīgi dauzās krū�ukurvī; dro�i vien arī sirds savā mēmumā apjautusi notieko�o. Kā viņi abi izturēs pārbaudījumu, viņ� un viņa sirds?

Viņa bērns nokļuvis sve�inieku rokās. Pēc minūtes, pēc stundas būs par vēlu; viss ar Lūsiju notiku�ais būs iecirsts akmenī, piederēs pagātnei. Bet pa�laik vēl nav par vēlu. Pa�laik viņam kaut kas jādara.

Viņ� saspringti ieklausās, ta�u no mājas iek�ienes neatplūst neviena ska�ņa. Ja viņa bērns kliegtu, vienalga cik apslāpēti, viņ� noteikti to dzirdētu!

Viņ� dauza durvis.

-����� Lūsij! viņ� kliedz. Lūsij! Saki kaut ko!

Durvis atsprāgst, gandrīz notriecot viņu zemē. Viņa priek�ā stāv īsā�kais no abiem vīrie�iem, turēdams pie kakla satvertu litra pudeli.

-���� Atslēgas, vīrietis saka.

-����� Nē.

Vīrietis viņu pagrū�. Viņ� streipuļodams atkāpjas, atkrīt sēdus. Vīrietis paceļ pudeli gaisā. Vīrie�a seja ir mierīga, ne zīmes no dusmām. Vīrietis tikai dara savu darbu: viņam jādabū no kāda cilvēka kāds priek�mets. Ja tāpēc nāksies iezvelt �im cilvēkam ar pudeli, vīrietis zvels, sitīs tik daudz rei�u, cik būs nepiecie�ams; ja vajadzēs, vīrietis var pudeli arī saplēst.

-����� Ņem tās, viņ� saka. Ņemiet visu, ko vēlaties. Tikai neaiztieciet manu meitu.

Neteicis ne vārda, vīrietis paņem atslēgas; viņ� atkal tiek ieslēgts.

Viņ� dreb. Bīstama trijotne. Kāpēc viņ� to neaptvēra jau laikus? Bet tie nedara viņam neko ļaunu, vēl ne. Vai pastāv iespēja, ka tiem pietiks ar to,

kas atrodams �ajā mājā? Vai pastāv iespēja, ka tie nenodarīs neko ļaunu arī Lūsijai?

Pagalmā skan balsis. Suņu rie�ana atkal kļūst skaļāka, satrauktāka. Viņ� uzkāpj uz tualetes poda un lūkojas laukā pa aizrestoto lodziņu.

Otrais vīrietis pa�laik pazūd aiz mājas stūra, nezdams Lūsijas bisi un piestūķētu polietilēna maisu. Aizcērtas ma�īnas durvis. Viņ� pazīst �o skaņu: viņa auto. Vīrietis parādās atkal, tagad viņa rokas ir tuk�as. Mirkli viņi abi skatās taisni viens otram acīs.

-����� Hei! vīrietis saka, drūmi pasmīn un izkliedz vēl da�us vārdus.

Atskan skaļi smiekli. Pēc mirkļa vīrietim pievienojas puika un abi stāv zem loga, pētīdami savu gūstekni, apspriezdamies par viņa likteni.

Viņ� prot itāliski, viņ� prot franciski, bet itālie�u un fran�u valoda viņu neglābs �eit, vistum�ākajā Āfrikā. Viņ� ir bezpalīdzīgs, viņ� ir pajoliņ�, karikatūru tēls, sutanā tērpies misionārs ar tropu cepuri galvā, kas, rokas saņēmis un acis nodūris, stāv un gaida, kamēr me�oņi sabļaujas savā valodā, gatavodamies iemest viņu verdo�ā katlā. Misionāru darbība: ko tad aiz sevis ir atstājis �is grandiozais aug�upejas pasākums? Neko tādu, ko viņ� spētu ieraudzīt.

Tagad garākais vīrietis parādās no mājas otras puses, nesot ieroci. Ar ievingrinātu roku ielādējis patronu, vīrietis iebā� stobra galu suņu krātiņā. Lielākais vācu aitu suns nikni metas tam kost. Nodārd �āviens; krātiņ� pie�ķīst ar asinīm un smadzenēm. Uz mirkli rie�ana apklust. Vīrietis iz�auj vēl divreiz. Viens no suņiem ar caur�autu krū�ukurvi uz vietas ir beigts; otrs ar vaļēju �āviena brūci kaklā smagi atkrīt sēdus, kustina ausis, ar skatienu sekodams būtnei, kura pat nepapūlas veikt coup de grace*.

Iestājas klusums. Trīs atliku�ie suņi, kuriem nav kur paslēpties, atkāp�jas līdz krātiņa aizmugures sienai, skraidelē, klusām smilkst. Nesteidzīgi notēmēdams, vīrietis tos ap�auj.

Gaitenī skan soļi; tualetes durvis atkal atveras. Viņa priek�ā stāv otrs vīrietis; tam aiz muguras viņ� ierauga puiku puķainajā kreklā, kur� ēd

* Coup de grāce (fran�u vai). burtiski ��ēlsirdības dūriens (sitiens)� (ar ko nogalina

ievainotu dzivnieku vai cilvēku, lai tas nemocītos).

saldējumu no litrīga iepakojuma. Viņ� mēģina izlauzties laukā, tiek vīrie�tim garām, tad smagi nogā�as zemē. Viņ� saņēmis spērienu; dro�i vien vīrietis gājis u� futbola treniņiem.

Gulēdams uz grīdas, viņ� tiek no galvas līdz kājām apliets ar kaut kādu �ķidrumu. Acis sūrst, viņ� mēģina tas izslaucīt. �o smārdu viņ� pazīst: metilspirts. Kamēr viņ� pūlas piecelties, viņu iegrū� atpakaļ tualetē. N0�virkst sērkociņ�, un pēk�ņi viņu ieskauj aukstas, zilas liesmas.

Tātad viņ� ir kļūdījies! Beigu beigas viņ� un viņa meita tomēr netiks cauri ar veselu ādu! Viņ� var sadegt, viņ� var nomirt; un ja viņ� var no�mirt, tad var ari Lūsija, visupirms Lūsija!

Kā vājprātīgais viņ� sit sev pa seju; viņa mati sprak�ķēdami uzliesmo; viņ� svaidās pa grīdu, izgrūzdams saraustītus bļāvienus, bezvārdu skaņas, kuru vienīgais saturs ir bailes. Viņ� mēģina piecelties, bet atkal tiek no�grūsts zemē. Uz mirkli viņa skatiens kļūst skaidraks un viņ� turpat sev pie sejas ierauga zilu kombinezonu un kurpi. Kurpes purngals ir uzliecies uz aug�u, �ņorē ieķēru�ies zāles stiebri.

Pa viņa plaukstas mugurpusi bez skaņas dejo zila liesma. Viņ� uzrau��as uz ceļgaliem un iemērc roku tualetes podā. Viņam aiz muguras aizcērtas durvis, apgrie�as atslēga.

Viņ� pārliecas pār tualetes podu, �ļakstina ūdeni sev sejā, iemērc tajā galvu. Pretīgi o� pēc sviluma. Viņ� pieceļas, ar rokām noslāpē pēdējās liesmas uz savām drēbēm.

Ar slapja papīra kum�ķiem viņ� noslauka seju. Acis svilst, vienas plaks�tiņi vairs neveras vaļā. Viņ� pārlai� plaukstu pāri galvai, pirksti kļūst melni no sodrējiem. �ķiet, ka viņam vairs nav matu, palikusi tikai viena �ķipsna virs auss; visa galvas āda ir gluda. Viss ir gluds, viss ir apdedzis. Dedzis, sadedzis.

-����� Lūsij! viņ� kliedz. Vai tu esi �eit?

Savā iztēlē viņ� redz, kā Lūsija cīnās ar abiem vīrie�iem zilajos kombi�nezonos, kā viņa pret tiem cīnās. Viņ� noskurinās, pūlēdamies izdzēst �o ainu no apziņas.

Viņ� dzird, kā tiek iedarbināts viņa auto, dzird riepu �virkstoņu pa granti. Vai viss ir cauri? Vai neticamā kārtā �ie iebrucēji dodas prom?

-����� Lusij!

Viņ� kliedz vēl un vēlreiz, līdz pats savā balsī sāk saklausi! vājprāta tuvo�anos.

Par laimi, beidzot durvīs pagrie�as atslēga. Kad viņ� atver durvis, Lūsija stāv ar muguru pret viņu. Lūsija ir ģērbusies peldmētelī, kājas viņai ir basas, mati slapji.

Lūsijai pa pēdām viņ� iet cauri virtuvei, kur ledusskapis atstāts vaļā un produkti izmētāti pa visu grīdu. Lūsija apstājas pie virtuves durvīm, lūko�damās uz suņu krātiņos sarīkoto slaktiņu.

-����� Mani mīlulī�i, mani mīļie, viņ� dzird Lūsiju murminām.

Viņa atver pirmo krātiņu un ieiet tajā. Suns ar caur�auto kaklu vēl elpo. Viņa noliecas pie dzīvnieka, kaut ko tam saka. Suns vārgi pavicina asti.

-����� Lūsij! viņ� atkal iesaucas, un beidzot meita palūkojas uz viņu.

Viņa sarauc pieri.

-����� Sasodīts, ko viņi ar tevi izdarīju�i? viņa vaicā.

-����� Manu mīļo bērniņ! viņ� saka.

Viņ� ieiet krātiņā un mēģina Lūsiju apkampt. Lūsija atbrīvojas no viņa skavām, maigi, nelokāmi.

Dzīvojamā istabā viss savandīts, viņa istabā tāpat. �is tas ir pazudis: viņa �akete, viņa labākās kurpes, vēlāk noteikti atklāsies, ka pazudis vēl kaut kas.

Viņ� aplūko sevi spoguli. No viņa matiem paliku�i pāri tikai brūni pelni; tie klāj viņa galvvirsu un pieri. Zem pelniem āda ir tum�i sārta. Viņ� pieskaras tai: pieskāriens sāp, no ādas sūcas mitrums. Viena acs ir aiztūkusi; uzacis nosvilu�as, skropstas ari.

Viņ� iet uz vannasistabu, bet tā ir ciet.

-����� Nenāc iek�ā, aiz durvīm saka Lūsija.

-����� Vai viss ir kārtībā? Vai neesi savainota?

Stulbi jautājumi; viņa neatbild.

Viņ� mēģina nomazgāt pelnus pie virtuves krāna. Pielaidis glāzi ar ūdeni, viņ� izlej to sev uz galvas, vienu glāzi pēc otras. Ūdens pil lejup pa muguru; viņ� sak drebēt no aukstuma.

Tā notiek ik dienas, ik stundu, ik minūti, viņ� sev stāsta, visos �is zemes nostūros. Tev paveicies, ka esi palicis dzīvs. Tev paveicies, ka �obrīd neesi paņemts' par ķīlnieku un netiec vests prom pats savā ma�īnā vai neguli grāvja dibenā ar lodi galvā. Un Lūsijai arī ir paveicies. Visupirms Lūsijai.

Ja tev kaut kas pieder, tu uzņemies risku. Riskanti būt ma�īnas, kurpju pāra, cigare�u paciņas īpa�niekam. Visiem neiznāk, ma�īnu, kurpju, ciga�re�u visiem nepietiek. Pārāk daudz cilvēku, par maz mantu. Tāpēc man�tām jāļauj cirkulēt, lai katram tiek iespēja vienu dienu justies laimīgam. Tāda ir teorija; turies pie teorijas un tās sniegtā mierinājuma. Nevis cilvēku Jaunums, bet milzīga cirkulācijas sistēma, kuras darbību neietekmē no�ēla un draudi. Tā jāskatās uz dzīvi �ajā valstī: tāda ir tās shēma. Citādi var sajukt prātā. Ma�īnas, kurpes; arī sievietes. �ajā sistēmā sava vieta paredzēta arī sievietēm un tam, kas ar viņām notiek.

Lūsija nostājusies viņam aiz muguras. Tagad viņa ģērbusies garajās biksēs un lietusmētelī; mati ir atsukāti uz aizmuguri, seja tīra un bez jebkādas izteiksmes. Viņ� ieskatās Lūsijai acīs.

-����� Mana mīļā, mīļā� viņ� saka; pēk�ņi asaras aiz�ņaudz viņam balsi.

Lūsija nepakustas, nemēģina viņu mierināt.

-����� Tava galva izskatās briesmīgi, viņa lieti�ķi secina. Vannasistabas skapītī ir zīdaiņu eļļa. Uzzied to. Vai tava ma�īna ir prom?

-���� Jā. Man �ķiet, ka viņi aizbrauca Portelizabetes virzienā. Man jāpie�zvana uz policiju.

-����� To tu nevari. Telefons ir sadauzīts.

Lūsija aiziet. Viņ� sē� uz gultas un gaida. Kaut gan viņ� ietinies segā, drebuļi nepāriet. Vienas rokas locītava ir pietūkusi un sāpīgi pulsē. Viņ� nevar atcerēties, kā to savainojis. Jau sāk tumst. �ķiet, ka pēcpusdiena ilgusi tikai vienu mirkli.

Lūsija atgrie�as.

-����� Viņi pārdūru�i riepas manam auto, viņa saka. Aizie�u pie Etingeriem. Drīz bū�u atpakaļ.

Viņa uz brīdi apklust.

-����� Deivid, kad tevi izvaicās, vai tev nebūtu nekas pretī stāstīt tikai par sevi? Tikai par to, kas notika ar tevi.

Viņ� nesaprot.

-���� Tu pastāstīsi, kas notika ar tevi. Es pastāstī�u, kas notika ar mani, viņa atkārto.

-���� Tas ir kļūdains lēmums, viņ� saka dziesto�ā balsī.

-���� Nav vis, Lūsija atbild.

-����� Manu bērniņ, manu bērniņ, viņ� saka, pastiepjot rokas pret Lūsiju.

Viņa nepienāk klāt, tāpēc viņ� noliek segu malā, pieceļas un apskauj Lūsiju. Viņa stāv stīva kā stabs, neizrādot nekādas jūtas.

ETINGEBS IR VECS, īgns vīrs; angliski viņ� runā ar stipru vācu akcentu. Viņa sieva ir mirusi, bērni atgriezu�ies Vācijā, pametot viņu Āfrikā vienu pa�u. Viņ� atbrauc savā mazajā pikapā, Lūsija sē� viņam blakus. Motoru viņ� neizslēdz.

-���� Jā, es nekad nekur neeju bez savas bērētas, Etingers paziņo, kad viņi jau brauc pa Greiemstaunas �oseju. Viņ� uzplak�ķina pa maksti sev pie gū�as. Vislabāk ir glābt pa�am sevi, jo policija tevi neglābs, vairs ne, par to tu vari būt dro�s.

Vai Etingeram ir taisnība? Ja viņam būtu bijis �aujamais, vai viņ� izglābtu Lūsiju? Viņ� nav par to pārliecināts. Ja viņam būtu bijis �au�jamais, viņ� dro�i vien �obrīd jau gulētu miris, viņi abi ar Lūsiju būtu beigd.

Viņ� ievēro, ka viņa rokas vieglītēm trīc. Lūsija sakrustojusi rokas uz krūtīm. Vai tāpēc, ka arī viņa trīc?

Viņ� sapratis, ka Etingers viņus aizvedīs uz policijas iecirkni. Bet izrā�dās, ka Lūsija lūgusi braukt uz slimnīcu.

-����� Manis vai tevis dēļ? viņ� vaicā Lūsijai.

-����� Tevis dēļ.

-����� Vai tad policisti negribēs satikt arī mani?

-����� Tu ta�u nezini neko tādu, ko es viņiem nevarētu pastāstīt, viņa atbild. Vai tā nav?

Kad viņi nokļūst lidz slimnīcai, Lūsija viņam pa priek�u ieiet pa dur�vīm ar uzrakstu Nelaimes gadIjumi, aizpilda anketu viņa vietā, nosēdina viņu uzgaidāmajā telpā. Lūsija ir pats spēka un mērķtiecības iemiesojums, bet viņ� dreb pie visām miesām.

-���� Ja viņi pēc apskates ļaus doties tev prom, gaidi �eit, Lūsija sniedz norādījumus. Es atbrauk�u tev pakaļ.

-����� Un kā ar tevi pa�u?

Viņa parausta plecus. Ja viņa dreb, tad tie ir neredzami drebuļi.

Viņ� atrod brivu krēslu starp divām bra�i noaugu�ām meitenēm tās izskatās līdzīgas kā māsas, vienai rokās ir vaido�s bērns un vīrieti ar asiņainu apsēju ap roku. Rindā viņ� ir divpadsmitais. Sienas pulkstenis rāda 5.45. Viņ� aizver redzīgo aci un ieslīgst nemaņā, kurā abas māsas turpina sarunāties, chuchotantes*. Kad viņ� atkal atver aci, pulkstenis joprojām rāda 5.45. Vai tas būtu salauzts? Nē: minū�u rādītājs salecas un apstājas uz nākamās iedaļas: 5.46.

Paiet divas stundas, līdz māsiņa viņu pasauc, un ari pēc tam nākas vēl gaidīt savu kārtu, lai nokļūtu pie vienīgā ārsta, jaunas indietes.

Ārste paskaidro, ka viņa apdegumi nav smagi, tikai jāpiesargās no inficē�anās. Vairāk laika ārste veltī viņa acij. Aug�ējais un apak�ējais plak�stiņ� ir salipu�i kopā; to atdalī�ana noris ļoti sāpīgi.

-����� Jums ir paveicies, � pēc apskates secina ārste. � Acij nekas nekait. Ja viņi būtu izmantoju�i petroleju, jūs tik viegli netiktu cauri.

Kad viņ� iznāk no ārstes kabineta, viņa galva ir ieziesta ar dezinficē�jo�u ziedi un pārsieta, aci sedz komprese, pie rokas locītavas ir piesiets ledus pūslis.

Sev par pārsteigumu viņ� uzgaidāmajā telpā ierauga Bilu �ovu. Galvas tiesu par viņu īsākais Bils apskauj viņa plecus.

-����� Baismīgi, nudien baismīgi, viņ� saka. Lūsija ir pie mums. Viņa pati gribēja braukt tev pakaļ, bet Beva nebija ar mieru. Kā tu jūties?

-����� Ar mani viss kārtībā. Viegli apdegumi, nekas nopietns. �ēl, ka esam izbojāju�i jums vakaru.

* Chuchotantes (fran�u vai.) �uksto�as.

-����� Muļķības! saka Bils �ovs. Kādai vajadzībai tad draugi ir domāti? Tu ta�u arī darītu tāpat.

Izteikti bez jebkādas ironijas, �ie vārdi vairs neatkāpjas no viņa. Bils �ovs ne�aubās, ka tad, ja viņam, Bilam �ovam, kāds būtu iegāzis pa galvu un pielaidis viņam uguni, viņ�, Deivids Luri, brauktu uz slimnīcu un sē�dētu tur pat bez avīzes, ko palasīt gaidīdams, kad varēs vest viņu mājās. Bils �ovs domā tā: tāpēc, ka viņi ar Deividu Lurī reiz kopā dzēru�i tēju, Deivids Lurī ir viņa draugs un viņiem abiem ir pienākumi vienam pret otru. Vai Bils �ovs domā pareizi vai nepareizi? Vai Bilam �ovam, kas dzimis Henkijā nepilnus divsimt kilometrus no �ejienes un strādā saimnie�cības pre�u veikalā, pietrūcis iespēju iepazīt pasauli un viņ� nemaz nezina, ka tajā mīt arī tādi cilvēki, kas netiecas uzreiz noslēgt draudzību, kuru attieksme pret vīrie�u draudzību ir pārklājusies ar skepticisma rūsu? Mūs�dienu angļu vārds draugs friend radies no senangļu freond, un tas savukārt no freon, mīlēt. Vai Bilam �ovam �ķiet, ka kopīga tējas dzer�ana sasien mīlas saites? Un tomēr ja nebūtu Bila un Bevas �ovu, ja nebūtu vecā Etingera, ja nebūtu �o sai�u, kur viņ� �obrīd atrastos? Izdemolētā fermā blakus saplēstam telefonam, starp beigtiem suņiem.

-����� Baismīgs notikums, Bils �ovs atkārto, kad viņi jau sē� ma�īnā. Tik zvēriska rīcība. Lasīt par tādām lietām avīzēs jau ir diezgan drūmi, bet kad tā atgadās ar kādu paziņu, viņ� �ūpo galvu, tas tie�ām ķeras pie sirds. It kā atkal būtu kar�.

Viņ� nepūlas atbildēt. �ī diena vēl nav mirusi, diena turpina dzīvot. Kar�, zvēriskums: katru vārdu, kurā cilvēki mēģina �o dienu ievīstīt, diena ierij savā melnajā rīklē.

Beva �ova sagaida viņus pie durvīm. Viņa paskaidro, ka Lūsija iedzē�rusi miega zāles un tagad guļot; vislabākais būtu tagad likt Lūsijai mieru.

-����� Vai viņa bija policijā?

-��� Jā, jūsu auto izsludināts meklē�anā.

-����� Vai viņa bija arī pie ārsta?

-����� Par visu ir gādāts. Un kā ar jums? Lūsija teica, ka jūs esot smagi apdedzis.

-����� Ir pāris apdegumu, bet nav tik ļauni, kā izskatās.

-����� Tad jums vajadzētu paēst un mazliet atpūsties.

-����� Neesmu izsalcis.

Beva ielai� ūdeni liela, vecmodīgā �uguna vannā. Viņ� izstiepj savu bālo, garo augumu kūpo�ajā ūdenī un mēģina atslābināties. Bet, kāpdams ārā no vannas, viņ� paslīd un gandrīz nogā�as: viņ� ir nevarīgs kā mazs bērns, turklāt viņam reibst galva. Nākas pasaukt Bilu �ovu un samierinā�ties ar apkaunojuma sajūtu, kad viņam palīdz izkāpt no vannas, palīdz noslaucīties, palīdz ieģērbties sve�ā pid�amā. Vēlāk viņ� dzird, kā Bils ar Bevu klusām sarunājas, un zina, ka tie runā par viņu.

Slimnīcā viņ� ticis apgādāts ar pretsāpju table�u tūbiņu, ar pārsēju paciņu un mazu alumīnija re�ģi, pret kuru atbalstīt galvu. Beva �ova novieto viņu uz tahtas, kas o� pēc kaķiem; pārsteidzo�i drīz viņ� aizmieg. Nakts vidū viņ� pamostas, ārkārtīgi skaidri visu apzinādamies. Viņ� ir redzējis vīziju: Lūsija ir runājusi ar viņu; viņas vārdi �Nāc pie manis, glāb mani!� joprojām atbalsojas viņa smadzenēs. Vīzija: Lūsija, pastie�pusi rokas uz viņa pusi, stāv baltas gaismas lokā, viņas miklie mati ir atsukāti uz aizmuguri.

Viņ� pieceļas, paklūp pār krēslu, apgā� to. Iedegas gaisma un viņa priek�ā stāv naktskreklā tērpusies Beva �ova.

-����� Man jārunā ar Lūsiju, viņ� murmina ar sausu muti, viņa mēle ir pietūkusi.

Atveras durvis uz Lūsijas istabu. Lūsija nepavisam neizskatās tāda kā vīzijā. Viņas seja ir pietūkusi no miega, viņa savelk cie�āk rītasvārku jostu, un skaidri var redzēt, ka tās nav viņas drēbes.

-����� Atvaino, es redzēju sapni, viņ� saka.

Vārds vīzija pēk�ņi �ķiet pārāk vecmodīgs, pārāk dīvains.

-����� Man likās, ka tu mani sauc.

Lūsija pakrata galvu: Nē, es nesaucu. Ej vien gulēt.

Protams, ka viņai taisnība. Ir trīs no rīta. Bet viņ� nevar nepamanīt, ka jau otro reizi vienas diennakts laikā Lūsija runā ar viņu kā ar mazu bērnu ar bērnu vai veci.

Viņ� mēģina atkal aizmigt, bet tas viņam neizdodas. Viņ� saka pats sev, ka tas bijis table�u iedarbības rezultāts: ne vīzija, pat ne sapnis, tikai

ķīmisku vielu izraisīta halucinācija. Bet tik un tā viņa priek�ā stāv sievietes tēls baltas gaismas lokā. �Glāb mani!� kliedz viņa meita, viņas vārdi skan skaidri, skaļi, mudino�i. Vai varētu būt, ka Lūsijas dvēsele pametusi viņas miesu, lai ierastos pie viņa? Vai cilvēkiem, kuri nedc dvēselēm, tādas tomēr ir, un vai �īs dvēseles spēj dzīvot pa�as savu dzīvi?

Līdz saullēktam vēl vairākas stundas. Viņa rokas locītava smeldz, acis sūrst, galvas āda ir iekaisusi un kņud. Viņ� piesardzīgi ieslēdz lampu un pieceļas. Ietinies segā, viņ� atver Lūsijas istabas durvis un ieiet iek�ā. Blakus gultai ir krēsls; viņ� apsē�as. Viņ� nojau�, ka Lūsija nav aizmigusi.

Ko viņ� dara? Viņ� ir nomodā par savu mazo meitenīd, sargā viņu no nelaimes, aizgaiņā ļaunos garus. Kad aizritējis jau ilgs laiks, viņ� sajūt, ka Lūsijas saspringums sāk atslābt. Viņas lūpas paveras ar maigu plak�ķienu un atskan Visklusākā �ņākuļo�ana.

Ir rīts. Beva �ova pasniedz viņam brokastu pārslas un tēju, un tad nozūd Lūsijas istabā.

-����� Kā viņa jūtas? viņ� vaicā, kad Beva ir atgriezusies.

Beva �ova atbildot tikai noraido�i pakrata galvu. �ķiet, ka viņa grib teikt: tas neatdecas uz tevi. Mēne�reizes, dzemdības, varmācība un tās sekas: asiņainās padarī�anas; sievietes nasta, sievie�u valstība.

�ī nav pirmā reize, kad viņ� prāto, vai sievietes nejustos laimīgākas, ja dzīvotu sievie�u kopienās, atļaudamas vīrie�iem sevi apciemot vienīgi tad, kad pa�as to vēlas. Varbūt viņ� kļūdās, uzskatīdams, ka Lūsija ir homosek�suāla. Varbūt viņai vienkār�i labāk patīk sievie�u sabiedrība. Vai varbūt tādas ir visas lesbietes: sievietes, kam vīrie�i nav nepiecie�ami.

Nav nekāds brīnums, ka Lūsija un Helēna tik kaismīgi nīst izvaro�anu. Izvaro�ana: haosa un krusto�anās dievība, no�ķirtības iznīdētāja. Izvarot lesbieti ir vēl ļaunāk nekā izvarot jaunavu: smagāks trieciens. Vai viņi, �ie vīrie�i, apzinājās, kādu upuri izvēlēju�ies? Vai apkārt paklīdu�as baumas?

Ap deviņiem, kad Bils �ovs jau aizgājis uz darbu, viņ� pieklauvē pie Lūsijas durvīm. Viņa guļ, pagriezusies ar seju pret sienu. Viņ� apsē�as Lūsijai blakus, pieskaras viņas vaigam. Tas ir mitrs no asarām.

-����� Nav viegli runāt par tādām lietām, viņ� bilst, bet saki vai tu biji pie ārsta?

Viņa apsē�as un iz�ņauc degunu: Vakar vakarā aizgāju uz doktorātu.

-����� Vai tavs ārsts pratis novērst visas varbūtējās sekas?

-����� Ārste, nevis ārsts, viņa saka, terapeite. Nē, tagad Lūsijas balsī ie�ķindas niknums, ka lai viņa to spētu? Kā ārsts var novērst visas var�būtējās sekas? Vai tu pats apjēdz, ko runā?

Viņ� pieceļas. Ja viņa nolēmusi būt viegli aizvainojama, arī viņ� var apvainoties.

-����� Piedod, ka pavaicāju, viņ� saka. Kāds ir mūsu �īsdienas darbības plāns?

-����� Mūsu plāns? Atgriezties fermā un to sakopt.

-����� Un pēc tam?

-����� Dzīvot tālāk tāpat kā līdz �im.

-���� Turpat fermā?

-����� Protams. Turpat fermā.

-����� Esi ta�u prātīga, Lūsij. Viss ir mainījies. Mēs nevaram turpināt no tās pa�as vietas.

-����� Kāpēc ne?

-���� Tāpēc, ka tā nav laba doma. Tāpēc, ka tur nav dro�i.

-����� Tur nekad nav bijis dro�i, un tā nav nekāda doma, ne laba, ne slikta. Es netaisos atgriezties kaut kādu iedomu dēļ. Es vienkār�i atgriezī�os.

Lūsija skatās viņam sejā, sēdēdama uz gultas Bevas aizdotajā nakts�kreklā, viņas kakls ir sasprindzis, acis zib. Viņa vairs nav tēta mazā mei�tiņa, vairs ne.

PIRMS DO�ANAS prom viņam vajag apmainīt kompreses. �au�rajā, piekrāmētajā vannasistabā Beva �ova attin apsējus. Acs plaksti jopro�jām ir ciet un uz galvvirsas parādīju�ās tulznas, bet nodarītais posts nav tik liels kā varētu būt. Visvairāk sāp labās auss mala: kā izteicās jaunā ārste, tā ir vienīgā viņa miesas da|a, kas patie�ām aizdegusies.

Beva apmazgā atsegto sārto galvas ādu ar dezinficējo�u �ķīdumu un pēc tam ar pinceti uzliek eļļainās, dzeltenās kompreses. Beva uzmanīgi iezie� viņa acs plakstiņu krokas un ausi. Darbodamās viņa nerunā ne vārda. Viņ� atceras āzi, kur� bija atvests uz slimnīcu, un prāto, vai, ļauda�mies Bevas rokām, dzīvnieks juties tikpat mierīgi.

-����� Nu re, viņa beidzot saka, paiedama nostāk.

Viņ� spogulī pēta savu atspulgu ar glīto, balto micīti un aizklāto aci.

-����� Spīdo�i, viņ� priecājas, bet klusībā secina: īsta mūmija.

Viņ� atkal mēģina ierunāties par izvaro�anu.

-����� Lūsija teica, ka vakar vakarā esot bijusi pie savas terapeites.

-��������������� Pastāv risks, ka iestājusies grūtniecība, viņ� neatlaidīgi turpina.

-��� Pastāv risks, ka viņai pielaista kāda veneriskā slimība. Pastāv risks dabūt AIDS. Vai viņai tomēr nevajadzētu aiziet arī pie ginekologa?

Beva �ova neomulīgi sagrozās. Tas jums jāvaicā Lūsijai pa�ai.

-����� Es jau vaicāju. Bet neko nevarēju no viņas saprast.

-����� Vaicājiet vēlreiz.

Ir jau pāri vienpadsmitiem, bet Lūsija nerādās. Viņ� bezmērķīgi klaiņo pa dārzu. Viņu pārņem pel�ka nomāktība. Nelaime nav tikai tā vien, ka viņ� nezina, ko ar sevi iesākt. Vakardienas notikumi viņu dziļi satrieku�i. Drebuļi un vārgums ir tikai pirmās, virspusējākās �oka izpausmes. Sajūta ir tāda, it kā viņa iek�ienē kāds no dzīvībai svarīgajiem orgāniem būtu sadauzīts, sakropļots varbūt pat sirds. Pirmo reizi mū�ā viņ� izgar�o, kā tas ir � būt vecam vīram ar kaulos sasūku�os nogurumu, bez cerībām, bez iekāres, vienaldzīgam pret nākotni. Sagumis plastmasas krēslā starp cāļu spalvu un pūsto�u ābolu smārdu, viņ� jūt, kā lāsi pa lāsei aizpil prom viņa saistība ar pasauli. Varbūt paies daudzas nedēļas, līdz viņ� būs izasiņojis sauss, varbūt daudzi mēne�i, bet viņ� asiņo. Kad tas beigsies, viņ� līdzinā�sies izsūktai mu�ai zirnekļa tīklā sadrūpo�s no pieskāriena, vieglāks par sēnalu, gatavs aizplīvot prom vējā.

Viņ� nevar prasīt palīdzību no Lūsijas. Viņai pa�ai pacietīgi un klusi jānostaigā ceļ� no tumsas atpakaļ uz gaismu. Kamēr Lūsija nav atgu�vusies, tikt galā ar ikdienas dzīvi ir viņa pienākums. Bet tas nācis pā�rāk negaidīti. Viņ� nejūtas gatavs uzņemties �o nastu: ferma, dārzs, suņi. Lūsijas nākotne, viņa nākotne, �īs zemes nākotne viņam gribas teikt, ka tas viss nav svarīgi; lai tas dodas līdzi beigtajiem suņiem, man vien�alga. Kas attiecas uz tiem trim vīriem, kas bija ieradu�ies pie viņiem, tiem viņ� vēl ļaunu, lai kur tie arī būtu, bet citādā ziņā par tiem domāt viņ� negrib.

Tā ir tikai organisma reakcija uz iebrukumu, viņ� mierina sevi. Pēc kāda laika organisms savedīs sevi kārtībā un es, rēgs tā iek�ienē, atkal atgū�u savu agrāko �es�. Bet viņ� apzinās, ka tā nav taisnība. Viņa dzīves�prieks ir nogalināts. Kā straumē iekritusi lapa, kā vējabrāzmas satverts balons viņ� slīd arvien tuvāk savam galam. Viņ� saskata to pavisam skaidri, un �ī apziņa (pasaule ta�u neaizies bojā) pilda viņu ar izmisumu. Dzīves asinis iztek no viņa miesas, to vietā ieplūst izmisums, izmisums, kur� līdzinās gāzei bez smar�as, bezgar�īgs, bez barības vielām. To ieelpojot, locekļi atslābst, viss kļūst vienaldzīgs pat tajā brīdī, kad tērauds jau skaras pie rīkles.

Pie durvīm zvana: divi jauniņi policisti jaunos formas tērpos, viņi grib izpētīt notikuma vietu. Lūsija iznāk no savas istabas, viņa izskatās sakritusies; mugurā Viņai tās pa�as drēbes kas vakar. Viņa atsakās no brokastīm. Beva savā ma�īnā ved viņus uz fermu, policijas furgons viņiem seko.

Suņu līķi guļ krātiņā tais vietās, kur nokritu�i. Buldogu kuce Ketija joprojām ir tepat: viņi redz to slapstāmies pie staļļa, dro�ā attālumā. Petrusu nekur nemana.

Iegāju�i mājā, policisti noņem cepures, pasit tās padusē. Viņ� turas nostāk, ļaudams Lūsijai izvadīt policistus cauri notiku�ajam tā, kā viņa vēlas to atstāstīt. Policisti godbijīgi klausās, pieraksta katru Lūsijas vārdu, spalva nervozi �audās pa piezīmju bloka lapām. Viņi ir Lūsijas vienaud�i, bet jūtas neomulīgi Lūsijas klātbūtnē, it ka viņa būtu samaitāts radījums un viņas samaitātība varētu pārsviesties uz viņiem, aptraipīt viņus.

Tur bija trīs vīrie�i, viņa klāsta, vai pareizāk divi vīrie�i un puika. Izmantojot viltību, tie iekļuva mājā, paņēma (viņa uzskaita mantas) nau�du, drēbes, televizoru, kompaktdisku atskaņotāju, bisi ar patronām. Kad viņas tēvs izrādīja pretestību, vīrie�i viņu fiziski aizskāra, aplēja ar spirtu, mēģināja aizdedzināt. Tad tie no�āva suņus un aizbrauca prom viņas tēva automa�īnā. Viņa pastāsta, kā vīrie�i izskatījās un kas tiem bija mugurā; viņa pastāsta, kā izskatās auto.

Runādama Lūsija visu laiku lūkojas tie�i viņam acīs un nenovēr� ska�tienu, it kā smeldamās no viņa spēku vai arī izaicinādama iebilst viņas teiktajam. Kad viens no policistiem vaicā: Cik ilgu laiku viņi bija �eit? viņa atbild: Minūtes divdesmit, varbūt pusstundu. Tā nav taisnība, viņ� to zina, arī viņa pati to zina. Pagāja daudz vairāk laika. Cik daudz vairak? Tik daudz vairāk, kamēr vīrie�i pabeidza savas lietas ar mājas saimnieci.

Tomēr viņ� Lūsiju nepārtrauc. Tas nav svarīgi; viņ� tikai pa ausu galam klausas Lūsijas stāstījumu. Sāk iegūt skaidrākus apveidus vārdi, kuri kop� pagāju�ās nakts plivināju�ies pie viņa atmiņas robe�ām. Divas vecas dāmas ieslēgtas ateja ļ No pirmdienas līdz sestdienai viņai tur sēdēja / Nezināja neviens, ka viņas tur ir. Ieslēgts atejā, kamēr viņa meita tika izmantota. Dziesmiņa no viņa bērnības atgrie�as, lai pārmeto�i pakratītu pirkstu. Ak dārgā, kas lēcies? Lūsijas noslēpums; viņa negods.

Policisti piesardzīgi izstaigā māju, visu nopētīdami. Ne asiņu, ne ap�gāztu mēbeļu. Virtuve ir sakopta (vai to paveikusi Lūsija? kad?). Aiz tua�letes durvīm guļ divi izdegu�i sērkociņi, bet tos policisti nemaz nepamana.

Lūsijas istabā no divguļamas gultas noņemti palagi. Nozieguma vieta, viņ� domā, un policisti, it kā nolasīju�i viņa domas, novēr� skatienu un iet tālāk.

Mierīgs nams ziemas rītā, ne vairāk, ne mazāk.

-����� Izmeklētājs atbrauks noņemt pirkstu nospiedumus, atvadoties saka policisti. Mēģiniet neko neaiztikt. Ja atceraties, ka viņi paņēmu�i vēl kādu mantu, piezvaniet mums uz iecirkni.

I'ikko policisti ir prom, ierodas montieris, lai salabotu telefonu, pēc tam atbrauc vecais Etingers.

Tiek pieminēts promeso�ais Petruss, Etingers drūmi bilst: Nevienam no viņiem nedrīkst uzticēties.

Viņ� apsola, ka atsūtīs puiku salabot Lūsijas auto.

Vēl nesen viņam gadījies redzēt, kā Lūsijai uznāk dusmu lēkme, dzir�dot kādu dēvējam par puiku. Bet �oreiz viņa nereaģē.

Viņ� pavada Etingeru līdz durvīm.

-����� Nabaga Lūsija, saka Etingers. Viņai tagad nav viegli. Bet varēja būt vēl ļaunāk.

-����� Patie�ām? Kā jūs to domājat?

-����� Viņi būtu varēju�i aizvest Lūsiju sev līdzi.

Tas viņu apklusina. Etingers nav nekāds muļķis.

Beidzot viņi ar Lūsiju paliek divatā.

-����� Aprak�u suņus, ja tu parādīsi, kur, viņ� piedāvā. Ko tu taisies stāstīt suņu īpa�niekiem?

-���� Taisnību.

-����� Vai tava apdro�inā�anas firma segs zaudējumus?

-����� Nezinu. Es nezinu, vai apdro�inā�anas līgumā paredzēta masu slep�kavība. Tas man jānoskaidro.

Klusuma bridis.

-����� Lūsij, kāpēc tu viņiem neizstāstīji visu, kas notika?

-����� Es viņiem izstāstīju visu. Bija tā, kā es stāstīju.

Viņ� ba�īgi �ūpo galvu.

-����� Tev noteikti ir savi iemesli, lai tā rīkotos, un tomēr ja paskatāmies uz visu �o lietu kopumā vai esi pārliecināta, ka izvēlējies pareizo taktiku?

Lūsija neatbild, un viņ� neuzstāj, �obrīd ne. Bet viņa domas atgrie�as pie tiem trim miera traucētājiem, trim iebrucējiem; varbūt viņ� vairs nekad �os vīrie�us nesastaps, bet tie uz visiem laikiem kļuvu�i par daļu'no viņa dzīves, un no viņa meitas dzīves arī. Vīrie�i pētīs avīzes, klausīsies baumās. Tic izlasīs, ka tiek apsūdzēti par laupī�anu un bruņotu uzbruku�mu, un tikai. Viņi atskārtīs, ka pari sievietes augumam kā sega pārklāta klusucie�ana. Nokaunējusies, viņi teiks viens otram, pārāk nokaunējusies, lai runātu, un viņi tīksmi ķiķinās, atceroties savu varoņdarbu. Vai Lūsija tie�ām nolēmusi dāvāt tiem �ādu uzvaru?

Viņ� izrok bedri vietā, kuru Lusija norādījusi, tuvu zemesgabala robe��ai. Kaps se�iem lieliem suņiem; kaut gan zeme ir nesen uzarta, darbs prasa gandrīz stundu, un beigās viņam smeldz mugura, smeldz rokas, sadauzītā plaukstas locītava atkal sākusi sāpēt. Viņ� samet līķus ķerrā. Suns ar caur�auto kaklu joprojām ie� asiņainos zobus. Tas līdzinās zivju harpunē�anai ūdensmucā, viņ� domā. Necienīgi, bet iespējams, ka ielīks�mojo�i zemē, kur suņiem māca, ka vajag sākt rūkt, ja tie sao� tuvojamies melnādaino. Patīkama pēcpusdienas nodarbe, reibino�a kā jebkura atrie�bība. Vienu pēc otra viņ� samet suņu ķermeņus bedrē, tad saber virsū zemi.

Atgriezies mājā, viņ� ierauga, ka Lūsija uzstāda saliekamo gultu drēg�najā pieliekamajā kambarī.

-����� Kam tā gulta? viņ� vaicā.

-����� Man.

-����� Kāpēc ne tajā istabā, kas stāv tuk�a?

-����� Tur griestiem satrupēju�as sijas.

-����� Un lielajā dibenistabā?

-����� Saldētava darbojas pārāk skaļi.

Tā nav taisnība. Dibenistabā novietotā saldētava dūc tikko dzirdami. Lūsija negrib tur gulēt saldētavas satura dēļ: tajā glabājas iek�as, kauli, gaļas atgriezumi suņiem, kam �ī pārtika vairs nebūs vajadzīga.

-����� Pārcelies uz manu istabu, viņ� saka. Es gulē�u �eit.

Un viņ� nekavējoties sāk vāki kopa savas mantas.

Bet vai viņ� patie�ām grib iemitināties �ajā cellē, kur kaktā sakrautas kastes ar tuk�ām burkām un ir tikai viens mazs lodziņ� dienvidu sienā? Ja Lūsijas izvarotāju rēgi joprojām kavējas viņas guļamistabā, tad tos nepie�cie�ams iztriekt laukā, nedrīkst ļaut tiem pārņemt istabu savā īpa�uma. Tāpēc viņ� pārnes savas mantas uz Lūsijas istabu.

Pienāk vakars. Viņi nejūtas izsalku�i, tomēr ēd vakariņas. Ē�ana ir rituāls, un rituāli padara dzīvi vienkār�āku.

Cik saudzīgi vien spēdams, viņ� atkal uzdod savu jautājumu.

-����� Lūsij, mīlā, kāpēc tu negribi izstāstīt taisnību? Tas bija noziegums. Kļūt par nozieguma upuri tas nav nekāds kauns. Tu ta�u pati nepietei�cies viņiem par upuri. Tu neesi vainīga.

Lūsija sē� viņam pretī pie galda. Viņa dziļi ievelk elpu, saņem spēkus, tad izelpo un pakrata galvai.

-����� Vai drīkstu izteikt minējumu? viņ� vaicā. Vai tu centies man kaut ko atgādināt?�

-����� Vai tad es cen�os tev kaut ko atgādināt? Un ko?

-����� To, ko vīrie�i nodara sievietēm.

-����� Nekas tāds man nebija ne prātā. Deivid, notiku�ajam nav nekāda sakara ar tevi. Tu gribi zināt, kāpēc es, nododot liecību policistiem, nemi�nēju vienu konkrētu apsūdzību. Es tev to pateik�u ar noteikumu, ka tu piekritīsi vairs neatgriezties pie �īs tēmas. Iemesls ir tāds, ka ciktāl tas attiecas uz mani notiku�ais ir privāta lieta. Citā laikā, citā vietā tas varētu kļūt par publiski izskatāmu lietu. Bet �ajā vietā, �ajā laikā ne. Tā ir mana darī�ana, tikai mana.

-����� Kas ir �ī vieta?

-����� Sī vieta ir Dienvidāfrika.

-����� Es tev nepiekrītu. Es nepiekritu tam, ko tu dari. Vai tev �ķiet, ka, padevīgi samierinoties ar notiku�o, tu varēsi norobe�oties no tādiem fer�meriem kā Etingers? Vai tev �ķiet, ka �eit notiku�ais bija eksāmens, un, ja būsi to veiksmīgi nolikusi, tu saņemsi diplomu un caurlaidi uz nākotni, vai varbūt zīmi, ko uzkrāsot uz durvju stenderes, lai mēris ietu tavai mājai

garām? Ne, Lūsij, atriebība neņem vērā tādus smalkumus. Atriebība ir kā uguns. Jo vairāk tā aprij, jo badīgāka kļūst.

-����� Izbeidz,'Deivid! Es negribu neko dzirdēt par mēri un uguni. Nav tā, ka es vienkār�i censtos glābt savai ādu. Ja tev tā liekas, tad tu esi mani pārpratis.

-����� Tad palīdzi man, paskaidro. Vai tā tu mēģini atrast atpestī�anu? Varbūt tu ceri ar tagadnes cie�anam izpirkt pagātnes grēkus?

-����� Nē. Tu joprojām nesaproti. Vaina un pestī�ana ir abstrakti jēdzieni. Mana rīcība nav abstrakta. Kamēr tu nepūlies to apjēgt, es nevaru tev palīdzēt.

Viņ� grib atbildēt, bet Lūsija neļauj.

-���� Deivid, mēs vienojāmies. Es nevēlos turpināt �o sarunu.

Vēl nekad viņi nav biju�i tik tālu viens no otra, tik rūgtā at�ķirtībā. Viņ� ir satriekts.

jauna DIENA. Zvana Etingers, piedāvā aizdot viņiem �auteni �starplaikam�.

-����� Paldies, viņ� atbild. Mēs padomāsim.

Viņ� sameklē darba rīkus un salabo virtuves durvis, kā nu mācēdams. Viņiem vajadzētu ierīkot aizbīdņus, signalizācijai pieslēgtus vārtus, kārtīgu �ogu apkārt visam zemes gabalam, kā to izdarījis Etingers. Viņiem vaja�dzētu pārvērst fermu cietoksnī. Lusijai vajadzētu nopirkt pistoli un rāciju, un trenēties �au�anā. Bet vai viņa piekritis? Viņa ir �eit tāpēc, ka mīl zemi un vecmodīgo, lдndliche* dzīvesveidu. Ja no �ā dzīvesveida nāksies atteik�ties, ko viņa turpmāk mīlēs?

Ketija ir izvilināta laukā no paslēptuves un nometināta virtuvē. Viņa izturas bailīgi un padevīgi, un visur seko Lūsijai pa pēdām. Neviens dzīves mirklis vairs nav tāds kā agrāk. Māja �ķiet sve�a, izlaupīta; viņi nemitīgi ir modri, ieklausās katrā troksnī.

Tad atgrie�as Petruss. Vecs kravas auto atdardina pa piebraucamā ceļa grubuļiem un apstājas pie staļļa. No kabīnes izkāpj Petruss, tērpies pārāk �aurā uzvalkā; seko viņa sieva un �oferis. No kravas kastes abi vīrie�i stiepj laukā kastes, ar kreozotu piesūcinātus stabus, skārda loksnes, plast�masas caurules un visbeidzot, ar lielu troksni un kņadu, divas pusaugu

* Lдndlich (vācu vai.) lauku, lauciniecisks.

aitas, kuras Pctruss piesien pie �oga vārtiņiem. Kravas auto apmet pla�u loku ap stalli un aizrībina projām pa piebraucamo ceļu. Petruss un viņa sieva ieiet stalli. No skursteņa azbesta caurules paceļas dūmu spalva.

Viņ� turpina vērot. Pēc brītiņa paradās Petrusa sieva; veiklām, noteik�tām kustībām viņa izlej traukūdens bļodu. Glīta sieviete, viņ� secina, viņai piestāv garie svārki un augstā, laucinieciskā galvassega. Glīta sieviete un veiksmīgs vīrs. Bet kur viņi abi biju�i?

-����� Petruss ir atgriezies, viņ� paziņo Lūsijai. Ar kaudzi celtniecības materiālu.

-����� Tas ir labi.

-����� Kāpēc viņ� tev nepateica, ka brauks prom? Vai tev ne�ķiet aizdo�mīgi, ka viņam ievajadzējās pagaist tie�i �obrīd?

-����� Es nevaru Petrusam neko pavēlēt. V'iņ� pats ir noteicējs par sevi.

Neizklausās loģiski, bet viņ� neiebilst. Viņ� nolēmis pagaidām nerunāt

Lūsijai pretī.

Lūsija ierāvusies sevī, neizpau� savas jūtas, nepievēr� uzmanību apkārt notieko�ajam. Viņam, kas nezina itin neko par saimnieko�anu fermā, nākas izlaist pīles no putnu kūts, savest kārtībā apūdeņo�anas sistēmu un laistīt dārzu, lai tas neizkalstu. Lūsija stundām ilgi guļ gultā, lūkodamās tuk�umā vai lasīdama vecus �urnālus, kuru krājums �ķiet neizsmeļams. Viņa nepacietīgi pār�ķirsta �urnālus, it kā meklēdama kaut ko tādu, kas tur nemaz nav atrodams. Ne miņas no �Edvīna Drūda�.

Viņ� ierauga Petrusu, tērpu�os darba drēbēs, stāvam pie dīķa. Viņam �ķiet dīvaini, ka �is vīrietis joprojām nav ticies ar Lūsiju. Viņ� dodas pie Petrusa, sasveicinās.

-����� Dro�i vien esat dzirdējis, ka mūs aplaupīja tre�dien, kamēr jūs bijāt prom.

-���� Jā, saka Petruss. Es dzirdēju. Tas ir ļoti slikti, ļoti slikta lieta. Bet nu jau viss ir kārtībā.

Vai tie�ām viss ir kārtībā? Vai Lūsijai klājas labi? Vai Petruss uzdevis jautājumu? Petrusa teiktais gan neizklausījās pēc jautājuma, bet viņ� ne�spēj to uztver citādi, pretējā gadījumā tas �ķistu nepieklājīgi. Bet nav skaidrs, ko atbildēt.

-����� Esmu pie dzīvības, viņ� saka. Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam klājas labi, vismaz man tā �ķiet. Tātad jā, man viss kārtībā.

Viņ� ietur pauzi, nogaida, ļauj nobriest klusumam, klusumam, kuru Petrusam vajadzētu pārtraukt ar nākamo jautājumu: Un kā iet Lūsijai?

Viņ� nav uzminējis.

-����� Vai Lūsija rīt brauks uz tirgu? Petruss vaicā.

-����� Es nezinu.

-��� Ja viņa neaizbrauks, tad zaudēs savai vietu, -saka Petruss. Varbūt.

-�������������� Petruss grib zināt, vai tu rit brauksi uz tirgu, viņ� pavēsta Lūsijai.

-��� Viņ� baidās, ka tu varētu zaudēt savu tirdzniecības vietu.

-����� Kāpēc nevarētu braukt jūs abi? saka Lūsija. Es nejūtos tik labi.

-���� Tu skaidri zini, ka nebrauksi? Būtu �ēl palaist garām �o nedēļu.

Viņa neatbild. Viņai gribas novērsties, noslēpt seju, un viņ� zina, kā�pēc. Negoda dēļ. Apkaunojuma dēļ. Lūk, ko panāku�i viņu apmeklētāji; lūk, ko viņi izdarīju�i ar �o pa�pārliecināto, mūsdienīgo, jauno sievieti. Runas par notiku�o izplūst pa apkaimi kā traips. Nevis par to, kas noticis ar Lūsiju, bet par to, kas noticis ar sve�ajiem vīrie�iem; viņi ir �ā notikuma īpa�nieki. Viņi ir noliku�i Lūsiju pie vietas, viņi ir parādīju�i Lūsijai, kādai vajadzībai sievietes domātas.

Viņam ar savu joprojām aiztūku�o aci un balto pārsēju micīti uz galvas arī �ķiet diezgan mulsino�i rādīties cilvēkos. Bet Lūsijas dēļ viņ� uzņemas tirgo�anos; viņ� sē� blakus Petrusam aiz letes, pārcie� ziņkāros skatienus, pieklājīgi atbild uz Lūsijas draugu līdzjūtības apliecinājumiem.

-��� Jā, mēs zaudējām vienu auto, viņ� saka. Un, protams, suņus; palicis tikai viens. Nē, ar manu meitu viss kārtībā, viņa tikai �odien nejutās labi. Nē, mēs ne uz ko īpa�u neceram, jūs ta�u zināt, cik pārslogota ir policija. Jā, es viņai noteikti pasacī�u.

Viņ� lasa, kā notiku�ais aprakstīts avīzē �Herald�. Vīrie�i tur tiek dē�vēti par nepazīstamiem uzbrucējiem. �Trīs nepazīstami uzbrucēji aplaupī�ju�i fermu netālu no Salcmas, kurā dzīvo Lūsija Lurī jaunkundze un viņas pavecais tēvs; viņi paņēmu�i apģērba gabalus, elektroniskos aparātus un

�aujamieroci. Dīvainas kaprīzes vadīti, iebrucēji no�āva se�us sargsuņus un pēc tam aizbēga no nozieguma vietas ar automa�īnu Toijota Korolla, reģistrācijas nr. CA 507644. Luri kungs uzbrukuma laikā guvis vieglus ievainojumus; pēc medicīniskās palīdzības snieg�anas Setleras hospitālī viņ� atlaists uz mājām.�

Viņ� priecājas, ka avī�raksta netiek norādīts uz saikni starp Luri jaun�kundzes paveco tēvu un Deividu Lurī, dabas dziesminieka Viljama Vērdsverta petnieku, kur� vēl nesen bija Keipas Tehniskās universitātes profesors.

Kas attiecas uz tirgo�anos, viņam nav daudz darāmā. Petruss �igli izvieto viņu preces tā, lai tās piesaistītu pircēju skatienus, Petruss zina cenas, ņem naudu, izdod atlikumu. Petruss būtībā ir tas, kur� strādā, kamēr viņ� tikai sē� un silda rokas kabatās. Glu�i kā vecos laikos: baas en Klaa.%*. Vienīgā at�ķirība ir tā, ka no viņa netiek gaidīts, lai viņ� dotu Petrusam pavēles. Petruss dara to, kas jādara, un tā viss notiek.

Tomēr viņu ienākumi ir noslīdēju�i zemāk: nepilni trīssimt randi. Nav �aubu, ka iemesls ir Lūsijas prombūtne. Kastes ar ziediem, dārzeņu mai�sus nākas kraut atpakaļ pikapā. Petruss purina galvu.

-����� Nav labi, viņ� saka.

Petruss joprojām nav pat pamēģinājis izskaidrot savu prombūtni. Pet�rusam ir tiesības nākt un iet, kad viņ� to vēlas; viņ� izmantojis �īs tiesības; neviens nevar iebilst pret viņa klusucie�anu. Tomēr jautājumi paliek. Vai Petrusam zināms, kas ir �ie vīrie�i? Vai Petruss pateicis ko tādu, kas mudi�nājis �os sve�iniekus izvēlēties par uzbrukuma mērķi Lūsiju, nevis, piemē�ram, Etingeru? Vai Petrusam jau iepriek� bijis zināms, kādi ir viņu plāni?

Vecajos laikos ar Pctrusu nebūtu grūti tikt galā. Vecajos laikos varētu zaudēt pacietību un aiztriekt Petrusu prom, un salīgt viņa vietā kādu citu. Bet, kaut arī Petruss saņem algu, viņu tomēr vairs īsti nevar uzskatīt par līgumstrādnieku. Grūti precīzi pateikt, kas Petruss tagad ir. Vispiemērotā�kais apzīmējums �ķiet kaimiņ�. Petruss ir kaimiņ�, kur� �obrīd pārdod savu darbaspēku, jo tā viņam ir visērtāk. Viņ� pārdod savu darbaspēku saskaņā

* Haas en Klaas (afrikandu vai.) kungs un kalps.

ar līgumu, ar nerakstītu kontraktu, un �ajā kontraktā nav paredzēta atlai��ana uz aizdomu pamata. Vipi tagad dzīvo jaunā pasaulē, gan viņ�, gan Lūsija, gan Petruss. Petruss to zina un viņ� ari to zina, un Petruss zina, ka viņ� to zina.

Tomēr viņ� jūtas omulīgi Petrusa sabiedrībā; viņ� pat varētu gan ievērojot piesardzību Petrusu iemīlēt. Petruss ir viņa paaudzes cilvēks. Petruss neap�aubāmi daudz ko pieredzējis, Petrusam neap�aubāmi būtu ko pastastit. Viņam nebūtu iebildumu kādā jaukā diena noklausīties Pet�rusa stāstu. Tomēr labak viņam patiktu, ja �is stāsts nebūtu angliskots. Arvien vairāk un vairāk viņ� pārliecinās par to, ka angļu valoda nav pie�mērota Dienvidāfrikas patiesības izpau�anai. No angļu koda izvilktie teikumi sabiezēju�i, zaudēju�i savu skaidro izrunu, savu skaidrību, savu agrāko skaidrumu. Valoda sastingusi ka mirsto�s, purva dūņās grimsto�s dinozaurs. Iespiests angļu valodas veidnē, Petrusa stāstījums izkristu laukā no veidnes sakropļots, slims ar artrītu.

Viņam patīk Petrusa seja, seja un rokas. Ja iespējams kaut kas tāds kā godīgs apmāns, tad Petruss izskatās pēc cilvēka, kur� to pieprot. Pacietīgs, enerģisks, elastīgs. Zemnieks, paysan*, īsts zemes cilvēks. Sazvērnieks un intrigants, un neap�aubāmi arī melis, kā jau zemnieki visās pasaules malās. Godīgs apmāns un godīgs viltus.

Viņam ir radu�ās aizdomas par Petrusa turpmākajiem nolūkiem. Pet�russ neapmierināsies ar iespēju līdz mū�a galam apart tikai savu pusotru hektāru. Kaut arī Lūsija izturējusi �eit daudz ilgāk nekā viņas hipijiskie, �igāniskie draugi, no Petrusa viedokļa Lūsija tomēr nav nekas nopietni ņemams: tikai amatiere, jūsmotāja par laucinieku dzīvi, nevis īsta fermere. Petrusam gribēsies paņemt Lūsijas zemi sev. Un pēc tam viņam gribēsies paņemt arī Etingera zemi, vai vismaz tik lielu gabalu no tās, lai varētu turēt ganāmpulku. Elingers būs cietāks rieksts. Lūsija ir tikai pagaidu iemītniece, bet Etingers ir vēl viens zemnieks, zemes cilvēks, sīksts, einge�wurzelt**. Ta�u Etingers kādu dienu nomirs un Etingera dēls ir aizmucis

* Paysan (fran�u vai.) laucinieks, zemnieks.

** Eingewurzelt (vācu vai.) iesakņojies.

no �ejienes. �ajā ziņā Etingers rīkojies muļķīgi. Kārtīgs zemnieks parū�pējas par to, lai viņam būtu daudz dēlu.

Petruss iztēlojas nākotni, kurā nav vietas tādiem cilvēkiem kā Lūsija. Bet tas nav iemesls ar Petrusu naidoties. Laucinieku dzīvē vienmēr biju�i kaimiņi, kas kaļ plānus cits pret citu, novēl cits citam sērgas, sliktu ra�u, izputē�anu, bet krīzes brī�os gatavi sniegt palīdzīgu roku.

Visļaunākais, vistum�ākais notiku�ā skaidrojums ir tāds, ka Petruss nolīdzis sve�iniekus, lai tie pārmāca Lūsiju, par atlīdzību paņemot laupī�jumu. Bet tam viņ� nespēj ticēt, tas būtu pārāk vienkār�i. Viņam ir aizdo�mas, ka īstā patiesība ir kaut kas daudz viņ� ilgi domās meklē piemērotu apzīmējumu daudz antropoloģiskāks, ka vajadzētu ilgus mēne�us, lai to izprastu pilnīgi, vajadzētu ilgus mēne�us aizvadīt pacietīgās, nesteidzīgās sarunās ar vairākiem desmitiem cilvēku, turklāt vēl pieaicinot palīgā tulkotāju biroju.

No otras puses, viņ� ir pārliecināts, ka Petruss zinājis, kas tiek plānots: viņ� ir pārliecināts, ka Petruss būtu varējis Lūsiju brīdināt. Tāpēc viņ� neliekas mierā. Tāpēc viņ� turpina uzmākties Petrusam ar sarunām.

Petruss ir izlaidis ūdeni no betonētās cisternas un tagad grib to iztīrīt no aļģēm. Tas nav nekāds patīkamais darbs. Tomēr viņ� piedāvājas Petru�sam palīdzēt. Iemaucis kājas Lūsijas gumijas zābakos, kas viņam ir par mazu, viņ� ierāpjas cisternā, piesardzīgi soļodams pa tās slideno dibenu. Kādu brīdi viņi ar Petrusu strādā kopā, skrāpēdami, grābdami un lāpstodami laukā dūņas. Tad viņ� darbu pārtrauc.

-����� Zini, Petrus, viņ� saka, man grūti noticēt, ka tie vīri, kas �eit ieradās, bija sve�inieki. Man grūti noticēt, ka viņi atnāca no nekurienes, iz�darīja savu darāmo un pēc tam pagaisa kā rēgi. Un man grūti noticēt, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņi uzklupa mums, bija tas, ka mēs bijām pirmie baltie cilvēki, kas todien trāpījās viņiem ceļā. Kā tev �ķiet? Vai es kļūdos?

Petruss smēķē pīpi, vecmodīgu pīpi ar līku kātu un mazu sudraba V'āciņu pāri galviņai. Tagad viņ� izslienas taisni, izņem pīpi no kombine�zona kabatas, atver vāciņu, iepilda galviņā tabaku, sūkā neaizdedzinātu pīpi. Viņ� domīgi raugās pāri cisternas sienai, pāri pakalniem, pāri lau�kiem. Viņa sejas izteiksme ir pavisam mierīga.

-������ Policijai viņi jāatrod, viņi beidzot saka. Policijai viņi jāatrod un jāieliek cietumā. Tas ir policijas darbs.

-����� Bet policija nevares viņus atrast, ja neviens nepalīdzēs. �ie vīrie�i zināja, kur ir me�niecība. Esmu pārliecināts, ka viņi zināja arī par Lūsiju. Kā viņi varētu zināt, ja nepazītu �o apkaimi?

Petruss izlemj nepievērst uzmanību jautājo�ajai pieskaņai viņa balsī. Petruss atliek pīpi atpakaļ kabatā un nomaina lāpstu pret slotu.

-����� Tā nebija vienkār�a zādzība, Petrus, viņ� neatlai�as. Viņi neie�radās mūs tikai aplaupīt. Viņi neatnāca tāpēc vien, lai nodarītu man �o te.

Viņ� pieskaras savai apsaitētajai galvai, pieskaras plāksterim virs acs.

-����� Viņi ieradās izdarīt arī vēl ko citu. Tu zini, par ko es runāju, un ja nezini, tad noteikti vari uzminēt. Viņi izdarīja to, ko viņi izdarīja, un tāpēc Lūsija vairs nespēs dzīvot kā līdz �im, it kā nekas nebūtu noticis. Es esmu Lūsijas tēvs. Es gribu, lai �ie vīrie�i tiklu notverti, lai viņi stājas tiesas priek�ā un saņem sodu. Vai �ī vēlē�anās ir nepareiza? Vai nepareizi ir tas, ka es gribu taisnīgumu?

Tagad viņam vairs ne�ķiet svarīgi, kādus līdzekļus nāksies lietot, lai piespiestu Petrusu runāt, viņ� tikai vēlas dzirdēt, ko Petruss teiks.

-����� Nē, tas nav nepareizi.

Pēk�ņi viņā uzliesmo niknums; viņ� pats jūtas pārsteigts par savu izjūtu spēku. Viņ� paķer lāpstu, atcērt lielas sacietēju�o dūņu un aļģu strēmeles no cisternas dibena un met tās laukā sev pār plecu, pāri cisternas malai. Tu pats sevi uzkūdi, viņ� sev pārmet: rimsties! Bet �ajā mirkli viņam gribas sagrābt Petrusu aiz rīkles. Ja tā būtu tava sieva, nevis mana meita, viņ� gribētu Petrusam teikt, tu vis negrābstītos gar savu pīpi un neapsvērtu tik rūpīgi katru vārdu. Izvaro�ana: tas ir vārds, kuru viņam gribētos izdabūt no Petrusa. Viņ� gribētu dzirdēt, kā Petruss saka: jā, tā bija izvaro�ana, jā, tas bija smags noziegums.

Klusēdami, plecu pie pleca viņi ar Petrusu pabeidz darbu.

Tā aizrit viņa dienas fermā. Viņ� palīdz Petrusam iztīrīt apūdeņo�anas kanālus. Viņ� sargā dārzu no panīk�anas. Viņ� iesaiņo uz tirgu vedamās

preces. Viņ� palīdz Bevai �ovai poliklīnikā. Viņ� slauka grīdas, gatavo ēdienu, dara visu, ko vairs nedara Lūsija. Viņ� ir aizņemts no ausmas līdz tumsai.

Viņa acs dzīst pārsteidzo�i strauji: jau pēc nedēļas redze atkal ir nor�māla. Apdegumi jāarstē ilgāk. Viņ� joprojām valkā apsējus un nosedz ausi ar plāksteri. Bez plakstera auss izskatās pēc kaila, sārta glieme�a: viņ� nezina, kad jutīsies pietiekami drosmīgs, lai vairs neslēptu ausi no citu skatieniem.

Viņ� nopērk cepuri, lai paglābtos no saules, bet daļēji ari tāpēc, lai paslēptu seju. Viņ� mēģina pierast pie tā, ka izskatās dīvains, vēl ļaunāk nekā dīvains, derdzīgs viens no tiem nelaimīgajiem radījumiem, kam bērni uz ielas blen� virsū. �Kāpēc tas vīrietis izskatās tik jocīgi?� bērni vaicā savām mammām un tiek ku�ināti.

Viņ� dodas iepirkties uz Salemu, cik reti vien iespējams; uz Greiemstaunu viņ� brauc vienīgi sestdienās. Pēk�ņi viņ� ir kļuvis par vientuļnieku, par vientuļnieku lauku apvidū. Beigusies klejo�ana. Kaut gan sirds vēl joprojām ir tikpat mīlo�a un mēness tikpat spo�s. Kas to būtu domā�jis, ka beigas pienāks tik drīz un tik negaidīti: beigas klaiņo�anai, beigas mīlē�anai.

Viņam nav iemesla domāt, ka baumas par viņu neveiksmēm varētu būt sasniegu�as Keiptaunu. Tomēr viņ� grib būt pārliecināts, ka Rozalindai nenāks ausis izkropļots notikumu atstāsts. Viņ� divreiz mēģina Rozalindu sazvanīt, bet neveiksmīgi. Tre�ajā reizē viņ� zvana uz ceļojumu biroju, kur viņa strādā. Viņam tiek paskaidrots, ka Rozalinda ir Madagaskarā, pēta turienes apstākļus; viņ� dabū Antananarivo viesnīcas faksa numuru.

Viņ� sacer ziņu: �Mums ar Lūsiju nepaveicās. Man nozaga ma�īnu, un izcēlās kautiņ�, kurā es dabūju pa galvu. Nav nekas nopietns mēs abi jūtamies labi, kaut gan izbīlis bija liels. Nolēmu, ka jāpaziņo tev gadīju�mam, ja paklīstu baumas. Esmu pārliecināts, ka tu labi pavadi laiku.� Viņ� vispirms parāda aprakstīto papirlapu Lūsijai, lai dabūtu viņas piekri��anu, un pēc tam iedod to Bevai Sovai, lai viņa to nosūta. Rozalindai vis�tum�ākajā Āfrika.

Lūsijai nekļūst labāk. Naktis viņa pavada nomodā, sūdzoties, ka nenāk miegs; pēc tam viņ� priek�pusdiena atrod Lūsiju iemigu�u U7. tahtas, viņa sūkā īk�ķi kā mazs bērns. Ēdiens viņai ir vienaldzīgs: viņ� cen�as Lūsiju iekārdināt, pierunāt ēst, gatavodams nepazīstamus ēdienus, jo viņa atsa�kās pieskarties gaļai.

Ne jau tāpēc viņ� atkļuvis līdz �ejienei lai iestrēgtu pasaules mala, gaiņātu prom dēmonus, auklētu savu meitu, rūpētos par iznīksto�u uzņē�mumu. Viņ� ieradies �eit tikai tāpēc, lai atgūtu pats sevi, atgūtu zaudēto spēku. Bet tagad viņ� sevi zaudē, katru dienu pa gabaliņam.

Dēmoni neatstāj viņu bez ievērības. Viņam rādās murgi, tajos viņ� vārtās asinīm pielietā gultā vai ari, smagi elsodams, mēmi kliegdams, bēg no vīrie�a, kuram ir vanaga seja, Benīnas maskas seja, dieva Tota seja. Kādu nakti, pa pusei mēnessērdzīgs, pa pusei vājprātīgs, viņ� norauj pala�gus no savas gultas un apgrie� matraci, mekledams asins traipus.

Viņ� vēl joprojām raksta par Baironu. No grāmatām, kuras viņ� at�veda līdz no Keiptaunas, saglabāju�ies tikai divi vēstuļu sējumi pārējās bija nozagtās ma�īnas bagā�niekā. Greiemstaunas publiskajā bibliotēkā ir tikai dzejoļu izlase. Bet vai viņam jāizlasa vēl kaut kas? Ko vēl viņam vaja�dzētu zināt par to, kā Bairons ar saviem paziņām pavadīja laiku vecajā Ravennā? Vai tad viņ� jau �obrīd nespēj atklāt Baironu, kur� ir vispatie�sākais Bairons, un tādu pa�u Terēzi?

Taisnību sakot, viņ� jau vairākus mēne�us atliek bridi, kad vajadzēs ieraudzīt balto lapu, uzvilkt pirmo noti, redzēt, ko tas ir vērts. Viņa prātā jau iespiedu�ies fragmenti no mīlnieku dueta, kur abas balsis soprāns un tenors bez vārdiem met lokus viena apkārt otrai glu�i kā �ūskas. Melo�dija bez kāpinājuma; rāpuļu �uksti uz marmora kāpnēm un fonā drebo��ais piekrāptā vīra baritons. Vai tā būs vieta, kur beidzot drīkstēs uzplaukt tum�ais trio: nevis Keiptauna, bet seno laiku Kafrārija?

abas JAUNāS AITAS augu dienu paliek piesietas pie staļļa uz kaila zemes pleķa. Aitu nemitīgā un vienmuļā blē�ana sāk viņu kaitināt. Viņ� dodas pie Petrusa, kur� labo otrādi apgrieztu velosipēdu.

-����� �īs aitas, viņ� saka, vai tev ne�ķiet, ka tās vajadzētu piesiet tādā vietā, kur ir kaut kas grau�ams?

-���� Aitas ir ballei, saka Petruss. Sestdien es tās nokau�u ballei. Tev ar Lūsiju arī jānāk.

Viņ� noslauka rokas.

-����� Es ielūdzu tevi un Lūsiju uz balli.

-����� Sestdien?

-��� Jā, sestdien es rīko�u balli. Lielu balli.

-����� Paldies par ielūgumu. Un tomēr kaut arī �īs aitas ir ballei, vai tev ne�ķiet, ka tām vajadzētu kaut ko ieēst?

Pēc stundas aitas joprojām ir piesietas, joprojām skumīgi blēj. Petruss nekur nav manāms. Savā izmisumā viņ� aitas atsien un aizvelk līdz dīķim, kura krastos kuplo zāle.

Aitas ilgi dzer, pēc tam sāk slinki grauzt zāli. Tās ir melnsejainās ango�ras aitas, apmēram vienādas pēc svara, tām ir līdzīga āriene un kustības. Ļod iespējams, ka tās ir no viena metiena, jau kop� dzim�anas nolemtas miesnieka nazim. Nūjā, tur nav nekā neparasta. Kad gan aita būtu mirusi no vecuma? Aitas nepieder sev pa�ām, viņas nav savu dzīvju saimnieces.

Aitas pastāv, lai tiktu izmantotas līdz pat pēdējam gramam, to gaļa tiek apēsta, kauli tiek sadrupinati un izbaroti mājputniem. Itin nekas nepaliek pāri, ja nu varbūt vienīgi �ultspūslis, kuru neviens negrib ēst. Dekartam būtu vajadzējis par to iedomāties. Dvēsele iegrimusi tum�ajā, rūgtajā �ultī, paslēpusies.

-����� Petruss ielūdza mūs uz balli, viņ� saka Lūsijai. Kam par godu viņ� rīko to balli?

-����� Manuprāt, tāpēc, ka viņ� tūlīt saņems lauksaimnieku kredītu. Ofi�ciāli tas notiks nākamā mēne�a pirmajā datumā. Tā viņam ir liela diena. Mums vajadzētu vismaz uz brītiņu iegriezties, aiznest viņiem kādu dāvanu.

-����� Viņ� taisās nokaut tās abas aitas. Man gan ne�ķiet, ka ar divām aitām pietiek, lai sarīkotu dzīres.

-����� Petruss ir skopulis. Vecos laikos tiktu nokauts vērsis.

-����� Man diez ko nepatīk tāda rīcība atvest kaujamos lopus uz mājām, lai sapazīstinātu tos ar cilvēkiem, kuri pēc tam �os lopiņus apēdīs.

-����� Un kā tev patiktu labāk? Ja dzīvniekus nogalina lopkautuvē, lai tev nav par to jādomā?

-Jā-

-����� Attopies, Deivid. Mēs esam laukos. �eit ir Āfrika.

Pēdējā laikā Lūsijas izturē�anās kļuvusi dzēlīga, un viņ� neredz �īm dzēlībām attaisnojumu. Parasti viņ� neatbild un klusēdams atkāpjas. Ir brī�i, kad viņi izturas kā divi sve�inieki vienā mājā.

Viņ� saka sev, ka jābūt pacietīgam, ka Lūsija joprojām nav izkļuvusi no uzbrucēju mestās ēnas, ka jāpaiet ilgākam laikam, līdz viņa atkal būs viņa pati. Bet ko tad, ja viņ� kļūdās? Ko tad, ja cilvēks, kur� kļuvis par �āda nozieguma upuri, vairs nespēj kļūt tāds pats kā agrāk? Ko tad, ja �āda nozieguma upuris kļūst par citu cilvēku, par cilvēku, kurā ir daudz vairāk tumsas?

Lūsijas noskaņojumam varētu būt arī vēl cits, daudz drūmāks izskaid�rojums, un tas neiziet viņam no prāta.

-����� Lūsij, viņ� ne no �ā, ne no tā apvaicājas tajā pa�ā dienā, cerams, ka tu neko neslēp no manis? Tie vīrie�i ta�u nav tev kaut ko pielaidu�i?

Ģērbusies pid�amā un rītakleitā, viņa sē� uz dīvāna un spēlējas ar kaķi. Ir jau pāri pusdienas laikam. Kaķis ir jauniņs, mo�s, draiskulīgs. Lūsija vicina Savas rītakleitas jostu. Kaķis �igli sit pa jostu ar savām vieg�lajām ķepiņām, viens divi trīs �etri.

-���� Vīrie�i? Lūsija vaicā. Kādi vīrie�i?

Viņa atsvie� jostu malā; kaķis metas tai pakaļ.

Kādi vīrie�i? Viņa sirds apstajas. Vai Lūsija zaudējusi prātu? Vai viņa atsakās atcerēties?

Bet izrādās, ka viņa tikai gribējusi paķircināties.

-����� Deivid, es vairs neesmu bērns. Es biju pie ārsta, es nodevu analīzes, izdarīju visu, ko �ādos gadījumos ieteicams darit. Tagad man atliek vienīgi gaidīt.

-����� Es saprotu. Vai gaidit tas nozīmē gaidīt to, ko, manuprāt, tu gaidi?

-����� Cik ilgu laiku tas prasīs?

Viņa parausta plecus.

-����� Mēnesi. Trīs mēne�us. Vairāk. Zinātne vēl nav noteikusi robe�as gaidī�anas ilgumam. Varbūt mū�īgi.

Kaķis lec virsū jostai, bet rotaļa ir beigusies.

Viņ� apsē�as blakus savai meitai; kaķis nolec no dīvāna un lavās prom. Viņ� satver Lūsijas roku. Tagad, būdams viņai tik tuvu, viņ� sao� vieglu sasmakuma, nemazgātas miesas dvaku.

-���� Vismaz mū�īgi tas nevilksies, mīļā, � viņ� saka. Vismaz tas tev tiks aiztaupīts.

Aitas pavada dienas atliku�o daļu pie dīķa, kur viņ� tās piesējis. Nāka�majā rītā tās atkal stāv kailajā pleķī pie staļļa.

Dro�i vien tām atlicis dzīvot līdz sestdienas ritam, vēl divas dienas. Tas �ķiet no�ēlojams veids, kā aizvadīt divas pēdējās mū�a dienas. Laucinieku mode tā Lūsija dēvē �ādas lietas. Viņ� izvēlētos citus vārdus: vienaldzība, cietsirdība. Ja laucinieki drīkst izteikt savu nosodījumu pilsētniekiem, tad pilsētnieki arī drīkst tiesāt lauciniekus.

-Jā-

Viņ� ir prātojis par iespēju atpirkt aitas no Petrusa. Bet ko tas dotu? Petruss tikai izmantotu saņemto naudu jaunu kaujamo lopu iegādei un peļņu iebāztu sev kabatā. Un ko viņ� iesāktu ar aitām, ja būtu tās izpircis no verdzības? Palaistu tās brīvībā ceļa malā? Vai iemitinātu suņu krātiņos un barotu ar sienu?

�ķiet, ka starp viņu un abām angoras aitām izveidojusies kaut kāda saikne, viņ� pats nesaprot, kā tas noticis. Tā nav pieķer�anās. Tā pat nav saikne tie�i ar �iem diviem dzīvniekiem, kurus viņ� ganāmpulkā lauka vidū nemaz nespētu at�ķirt no pārējiem. Bet tik un tā, pēk�ņi un neizskaidro�jamā veidā �o aitu liktenis viņam �ķiet svarīgs.

Viņ� stāv saules svelmē aitām blakus, gaidīdams, kamēr norims jucek�lis viņa domās, gaidīdams, ka viņam tiks dota zīme.

Mu�a mēģina ielīst ausī vienai no aitām. Auss noraustās. Mu�a uzlido gaisā, apmet loku, atgrie�as, vēlreiz nosē�as. Auss atkal noraustās.

Viņ� pasper soli uz priek�u. Aita neveikli kāpjas atpakaļ, cik tālu atļauj ķēde.

Viņ� atceras, kā-Beva �ova apmīļoja veco āzi ar saplosītajiem pautiem, kā viņa to glaudīja, mierināja, kā sapratās ar to. Nez kā Bevai izdodas piekļūt dzīvniekiem tik tuvu? Tur ir kāds triks, kuru viņ� nav apguvis. Varbūt to spēj tikai īpa�i cilvēki, tādi, kuri nav tik sare�ģīti?

Saule pilnā pavasara spo�umā svilina viņa seju. Vai man vajadzētu mainīties? viņ� prāto. Vai man vajadzētu kļūt tādam, kāda ir Beva �ova?

Viņ� runā ar Lūsiju.

� Es joprojām domāju par to Petrusa balli. Vispār man labāk patiktu turp neiet. Vai iespējams atteikties tā, lai to neuzskatītu par rupjību?

-����� Vai tam kāds sakars ar kau�anai paredzētajām aitām?

-����� Jā. Nē. Es neesmu mainījis savus uzskatus, ja tu runā par to. Jopro�jām jūtos pārliecināts, ka dzīvniekiem nav savas personības, savas indivi�duālās dzīves. Tālab, pēc manām domām, nav nekādas vajadzības uz�traukties par to, kuram no �iem radījumiem lemts dzīvot un kuram mirt. Bet tik un tā�

-����� Tik un tā?

-���� Tik un tā �ajā gadījumā mans prāts nav mierīgs. Netieku skaidrībā, kāpēc.

-����� Nūjā, tikai tādēļ, ka tu esi tik jūtīgs, Petruss un viņa viesi nebūs ar mieru atsacīties no jērgaļas karbonādes.

-����� To es nemaz neprasu. Es tikai nevēlētos piedalīties �ajā ballē, �oreiz ne. Man tie�ām �ēl. Agrāk es pat iedomāties nespētu, ka reiz teik�u ko tādu.

-����� Mēs nevaram izdibināt Dieva gribu, Deivid.

-����� Neņirgājies par mani.

Draudīgi tuvojas sestdiena, tirgus diena.

-����� Vai mēs brauksim uz tirgu? viņ� vaicā Lūsijai. Viņa parausta plecus. Viņ� neaizbrauc tirgoties.

Viņ� neap�auba Lūsijas lēmumu; būtībā viņ� izjūt atvieglojumu.

ku, kad ierodas pusducis spēcīgu sievie�u, visas saposu�ās kā uz baznīcu, vismaz tā �ķiet viņam. Aiz staļļa tiek sakurts ugunskurs. Drīz vēj� atnes gruzduma smaku, un viņ� noprot, ka darbs ir padarīts, divkār�ais nāves darbs ir paveikts.

Vai viņam vajadzētu sērot? Vai piedienīgi sērot par tādu radību nāvi, kuras savā lokā nemēdz nodoties sērām? Ielūkodamies savā sirdī, viņ� atrod tur tikai vieglas skumjas.

Pārāk tuvu, viņ� domā; mēs dzīvojam par tuvu Petrusam. Tas līdzinās dzīvei vienā mājā ar sve�iniekiem, dzirdot viņu trok�ņus, sao�ot smārdus.

Viņ� pieklauvē pie Lūsijas istabas durvīm.

��� Vai negribi iziet pastaigāties? viņ� vaicā.

-����� Paldies, nē. Paņem līdzi Ketiju.

Viņ� ved buldogu sev līdzi, bet kuce kustas tik lēni un negribīgi, ka viņ� noskai�as; viņ� aiztrenc suni atpakaļ uz fermu un viens pats nostaigā astoņus kilometrus straujā gaitā, cenzdamies sevi nogurdināt.

Pulksten piecos sāk ierasties ciemiņi gan savos auto, gan ar taksomet�riem, gan kājām. Viņ� skatās, paslēpies aiz virtuves loga aizkara. Lielākā

Gatavo�anās Petrusa rīkotajām svinībām sākas sestdien ap pusdienlai-

daļa viesu ir vienos gados ar namatēvu, rāmi, solīdi. īpa�u ievērību izpel�nās kāda veca sieviete; Petruss, ietērpies savā zilajā uzvalkā un ākstīgā rozā kreklā, iznāk vie�ņai pretī.

Jaunākie ļaudis parādas tikai pēc tumsas iestā�anās. Vēja pūsma atnes balsu murdoņu, smieklus un mūziku, mūziku, kas viņam atgādinajohannesburgu viņa jaunības gados. Glu�i cie�ami, viņ� secina, pat diezgan jautri.

-����� Laiks, saka Lūsija. Vai tu nāksi?

Pretēji paradumam viņa uzvilkusi kleitu un augstpapē�u kurpes; klei�tas apak�mala sniedzas līdz ceļgaliem, ap kaklu viņai ir krelles no izkrāso�tām koka zīlītēm, tām pieskaņoti arī auskari. Viņ� nav pārliecināts, ka viņam patīk �ā apģērba radītais iespaids.

-����� Nu labi, es nāk�u. Esmu gatavs.

-����� Vai tu neatvedi �urp uzvalku?

-����� Nē.

-����� Tad vismaz uzsien kaklasaiti.

-����� Man �ķita, ka �eit ir lauki.

-���� Jo vairāk iemeslu apģērbties smalkāk. �ī ir liela diena Petrusa mū�ā.

Lūsija paņēmusi mazu kabatas bateriju. Viņi iet uz Petrusa māju, tēvs

un meita, roku rokā, viņa apgaismo ceļu, viņ� nes dāvanu.

Pie atvērtajām durvīm viņi apstājas, smaida. Petruss nekur nav ma�nāms, bet maza, svētku drēbēs saposta meitenīte nāk un ieved viņus iek�ā.

Vecajam stallim nav griestu un piedienīgas grīdas, toties vismaz ne�trūkst vietas un arī elektrība tur ir. Lampas ar aba�ūriem un pie sienām piekārtās bildes (Van Goga saulespuķes, dāma zilā tērpā no Tretjakova galerijas, D�eina Fonda Barbarellas lomā, Doktors Kumalo iesit vārtus) padara �o vietu mazliet omulīgāku.

Viņi ir vienīgie baltie. Skanot tam pa�am vecmodīgajam afrikāņu d�ezam, kuru viņ� jau dzirdējis, iet vaļā dan�i. Ziņkāri skatieni tiek raidīti uz abiem ienācējiem, vai varbūt tikai uz viņa galvas apsējiem.

Lūsija pazīst da�as sievietes. Viņa noņemas ar iepazīstinā�anu. Tad viņiem blakus uzrodas Petruss. Viņ� netēlo gādīgu namatēvu, nepiedāvā viņiem dzeramo, bet saka: Suņu vairs nav. Es vairs neesmu suņuvlrs.

Lūsija nolemj viņa vārdus uztvert kā joku; tāpēc �ķiet, ka viss noris gludi.

-����� Mēs kaut ko tev atnesām, saka Lūsija, bet varbūt labāk atdot to tavai sievai. Tas noderēs saimniecībā.

Petruss ataicina savu sievu no virtuves zonas tā vajadzētu dēvēt �o telpas daļu. Viņ� pirmo reizi redz Petrusa sievu tik tuvu. Viņa ir jauna jaunāka par Lūsiju, bikla, ar nepārprotamām grūtniecības pazīmēm, seja ne pārāk glīta, bet patīkama. Viņa paspie� Lūsijas roku, bet viņa rokai nepieskaras, arī viņas skatienu viņam neizdodas notvert.

Lūsija pasaka pāris vārdu kosu valodā un pasniedz iesaiņoto dāvanu. Ap viņiem jau sapulcējies kāds pusducis skatītāju.

-����� Viņai tas jāiztin, saka Petruss.

-��� Jā, tev tas jāiztin, bilst Lūsija.

Piesardzīgi, ļoti cenzdamās neieplēst krā�ņo ietinamo papīru ar man�dolīnu un lauru zaru zīmējumu, jaunā sieva attaisa sainīti. Parādās ar efektīgu ornamentu rotāts audums.

-����� Paldies, sieviete no�ukst angliski.

-����� Tas ir gultas pārklājs, Lūsija paskaidro Petrusam.

-����� Lūsija ir mūsu labdare, saka Petruss; pavērsies pret Lūsiju, viņ� atkārto: Tu esi mūsu labdare.

Viņam �is vārds �ķiet derdzīgs, tāds kā abpusgriezīgs, tas sabojā mirkļa noskaņojumu. Bet vai pie tā vainojams Petruss? Valoda, ko Petruss ar tādu pa�pārliecinātību lieto, ir pagurusi, drupena, it kā no iek�puses termītu izgrauzta, bet Petruss to neapzinās. Tikai uz vienzilbīgajiem vārdiem vēl var paļauties, un ari ne uz visiem.

Ko lai tur iesāk? Neko tādu, kas varētu ienākt prātā viņam, kādreizē�jam komunikācijas prasmju pasniedzējam. Neko tādu kā sāk�ana no sā�kuma, atgrie�anās pie ābeces. Ap to laiku, kad di�enie vārdi, pārveido�ju�ies, attīrīti, no jauna uzticības cienīgi atgriezīsies atpakaļ, viņ� jau sen būs miris.

Viņ� nodreb, it ka zoss būtu uz�āpojusi uz viņa kapa.

-����� Mazulis pēc cik ilga laika jūsu mazulis nāks pasaulē? viņ� vaicā Petrusa sievai.

Sieviete palūkojas uz viņu mēmā neizpratnē.

-����� Oktobri, sievas vietā atbild Petruss. Bērns būs klāt oktobrī. Mēs ceram, ka būs zēns.

-����� Ak tā. Kādi jums iebildumi pret meitenēm?

-����� Mēs lūdzamies Dievam zēnu, saka Petruss. Vienmēr labak, ja pirmais ir zēns. Tad viņ� var paradīt savām māsām parādīt, kā jāuz�vedas. Jā.

Viņ� ietur pauzi.

-����� Meitene ir ļoti dārga.

Viņ� paberzē īk�ķi pret rādītājpirkstu.

-����� Vienmēr vajag naudu, naudu, naudu.

Pagājis ilgs laiks, kop� viņ� pēdējoreiz redzēja �o �estu. To senāk lietoja ebreji: naudu-naudu-naudu, tikpat zīmīgi pie�ķiebjot galvai. Bet Petruss varbūt nemaz neapzinās, ka piesavinājies eiropie�u paradumu.

-���� Arī zēni var izmaksāt dārgi, viņ� bilst, cenzdamies dot savu iegul�dījumu sarunā.

-����� Viņām vajag, lai tu nopērc to un nopērc �ito, Petruss turpina; viņ� uzkāpis uz sava iemīļotā jājamzirga un neklausās, ko saka citi. � Lūk, mūsdienās vīrietis vairs nemaksā par sievieti. Es gan maksāju.

Viņ� pavicina plaukstu virs sievas galvas; viņa mulsi nodur skatienu.

-����� Es maksāju. Bet tas ir vecmodīgi. Drēbes, smukas mantas, vienmēr tas pats: maksā, maksā, maksā, viņ� atkal saberzē pirkstus. Nē, zēni ir labāki. Bet ar tavu meitu tā nav. Tava meita ir citāda. Tava meita ir tikpat laba kā zēns. Gandrīz!

Viņ� smejas par savu asprātību: Hei, Lūsij!

Lūsija smaida, bet viņ� nojau�, ka viņa ir samulsusi.

-����� Ie�u padejot, viņa nomurmina un dodas prom.

Uz deju grīdas viņa dejo bez partnera, tajā vientuļnieciskajā stilā, kas tagad �ķiet nācis modē. Dnz viņai pievienojas kāds jauns vīrietis, gara auguma, lokans, eleganti tērpies. Viņ� dejo Lūsijai iepretī, sit knipjus, �ilbino�i uzsmaida viņai, koķetē.

Nesdamas �ķīvjus ar grilētu gaļu, no āra sāk nākt sievietes. Gaisu pilda apetītlīgas smar�as. Ieplūst vēl viens viesu bars, visi jauni, skaļi, mundri, ne miņas no vecajām para�ām. Līksmība sit augstu vilni.

Viņam rokās nokļūst �ķīvis ar ēdamo. Viņ� sniedz to Petrusam.

-���� Nē, saka Petruss, paturi sev. Citādi mēs visu nakti dosim �ķīvjus tālāk.

Petruss un Petrusa sieva pavada kopā ar viņu daudz laika, gribēdami, lai viņ� jūtas kā mājās. Laipni cilvēki, viņ� nosprie�. Lauku cilvēki.

Viņ� palūkojas uz Lūsiju. 'lagad jaunais vīrietis dejo tikai nedaudzu centimetru attālumā no viņas, augstu celdams kājas un sizdams tās pret zemi, savilkdams un atlaizdams dūres, tīksminādamies pats par sevi.

Uz �ķīvja viņa rokās gozējas divas jērgaļas karbonādes, cepts kartupe�lis, ar mērci pārlieta risu kaudzīte, ķirbja �ķēle. Viņ� atrod krēslu, kur piemesties blakus kaulainam vecim ar asarojo�ām acīm. Esmu nolēmis to apēst, viņ� saka pats sev. Es to apēdī�u un pēc tam lūg�u piedo�anu.

Pēk�ņi viņam blakus stāv Lūsija, viņas elpa ir strauja, seja saspringusi.

-����� Vai varam iet prom? viņa vaicā. Viņi ir �eit.

-����� Kas ir �eit?

-����� Es redzēju vienu no viņiem tur ārā. Deivid, es negribu celt traci, bet vai mēs nevarētu iet prom tūlīt?

-����� Paturi �o te.

Atdevis �ķīvi Lūsijai, viņ� dodas uz sētas durvīm.

Arā ir gandrīz tikpat daudz viesu kā iek�ā; sadrūzmēju�ies ap uguns�kuru, tie sarunājas, dzer, smejas. Kāds vērīgi skatā? uz viņu pāri ugunsku�ram. Pēk�ņi viss kļūst skaidrs. Viņ� pazīst �o seju, pazīst to ļoti labi. Viņ� lau� sev ceļu starp cilvēku augumiem. Es sacel�u traci, viņ� domā. �ēl gan, ka tie�i �odien. Bet ir lietas, ko nevar atlikt.

Viņ� nostājas puikas priek�ā. Tas ir tre�ais no iebrucējiem, tas plakansejainis, skrejo�ais suns.

-����� Es tevi pazīstu, � viņ� drūmi saka.

Puika neizskatās pārsteigts. Glu�i otrādi, �ķiet, ka puika gaidījis �o mirkli, krājis tam spēkus. No puikas rīkles plūsto�ā balss ir piesūkusies ar niknumu.

-����� Kas tu esi? puika vaicā, bet vārdu nozīme ir cita: kādas tev tiesības būt �eit? Viss puikas augums izstaro varmācību.

Tad Petruss nostājas blakus un �igli kaut ko runā kosu valodā.

Viņ� uzliek roku uz Petrusa piedurknes. Petruss atraujas, uzmet viņam nepacietīgu skatienu.

-����� Vai tu zini, kas viņ� ir? viņ� vaicā Petrusam.

-����� Nē, es nezinu, kas, Petruss nikni atcērt. Es nezinu, kas te atga�dījies. Kas te atgadījies?

-����� Viņ� �is slepkavnieks jau reiz bija �eit, kopā ar saviem drauģe�ļiem. Viņ� ir viens no tiem. Lai viņ� pats pastāsta tev, ko viņi izdarīja. Lai viņ� tev pastāsta, kāpēc viņu meklē policija.

-����� Tā nav taisnība! puika kliedz.

Puika atkal kaut ko saka Petrusam, plūst niknu vārdu straume. Mūzika turpina plīvot nakts gaisā, bet neviens vairs nedejo: Petrusa viesi sapulcē�ju�ies viņiem apkārt, grūstās, stumdās, bārsta starpsaucienus. Noskaņo�jums nav patīkams.

Vārdu ņem Petruss: Viņ� stāsta, ka nezina, par ko tu runā.

-���� Viņ� melo. Viņ� lieliski to zina. Lūsija var to apstiprināt.

Bet Lūsija, protams, neko neapstiprinās. Viņ� ta�u nevar gribēt, lai Lūsija nostājas pretHSiem sve�iniekiem, palūkojas uz puiku, izstiepj pirkstu, saka: jā, viņ� ir viens no tiem. Viņ� bija viens no tiem, kuri to pastrādāja.

-����� Es zvanī�u policijai, viņ� saka.

Skatītāji nosodo�i murmina.

-����� Es zvanī�u policijai, viņ� vēlreiz atkārto, vērzdamies pie Petrusa. Petrusa seja izskatās kā izkalta akmenī.

Klusucie�anas mākonī ietīts, viņ� atgrie�as iek�telpā, kur viņu gaida Lūsija.

-����� Iesim, � viņ� saka.

Viesi pa�ķir viņiem ceļu. Pret viņiem vairs neizturas laipni. Lūsija ir aizmirsusi kabatas bateriju: tumsā viņi nomaldās no ceļa; Lūsijai nākas novilkt kurpes; klupdami pāri kartupeļu vagām, viņi beidzot nokļūst līdz dzīvojamai mājai.

Viņ� jau ir paņēmis telefonu, kad Lūsija viņu aptur.

-����� Nē, Deivid, nedari to. Petruss ne pie kā nav vainīgs. Ja tu piezvanīsi policijai, viņa viesības būs sabojātas. Esi jel prātīgs.

Viņ� ir apstulbis, tik apstulbis, ka uzklūp Lūsijai.

-������ Dieva dēļ, kā tu vari teikt, ka Petruss ne pie kā nav vainīgs? Tā vai citādi, bet viņ� bija tas, kur� pirmoreiz atveda �os vīrus uz �ejieni. Un tagad viņam pietiek nekaunibas uzaicināt viņus atkal. Kāpēc man jābūt prātīgam? Nudien, Lūsij, es nesaprotu galīgi neko. Vispirms es nespēju saprast, kāpēc tu neapsūdzeji viņus par izdarīto noziegumu, un tagad es nespēju saprast, kāpēc tu aizstāvi Petrusu. Petruss nav bez vainas, Petruss ir kopā ar viņiem.

-������ Nekliedz uz mani, Deivid. �ī ir mana dzīve. Es esmu tā, kam �eit jādzīvo. Tas, kas notika ar mani, ir mana darī�ana, tas attiecas tikai uz mani, bet uz tevi ne, un, ja man vispār ir kaut kādas tiesības, tad tās ir tiesības nepiedalīties �ādā tiesas prāvā, lai nevajadzētu taisnoties ne tavā, ne citu cilvēku priek�ā. Un Petruss viņ� nav nekāds algādzis, kuru es drīkstētu patriekt tikai par to, ka viņ�, manuprāt, pinas ar sliktiem pui��iem. Tie laiki sen pagāju�i, aiznesti vējiem līdzi. Ja gribi stāties pretī Petrusam, tev vispirms jāpārliecinās, ka tava apsūdzība ir patiesa. Tu nevari zvanīt policijai. Es to nepieļau�u. Pagaidi līdz ritam. Pagaidi, ka�mēr būsi noklausījies Petrusa viedokli.

-����� Bet puika pa to laiku pagaisīs!

-����� Viņ� nepagaisīs. Petruss viņu pazīst. Un vispār valsts rietumdaļā neviens nepagaist. �ī nav tāda vieta.

-������ Lūsij, Lūsij, es tevi lūdzu! Tu gribi nolīdzināt pagātnes pāridarījumus, bet neesi izvēlējusies īsto ceļu. Ja tev neizdosies sevi aizstāvēt �o�brīd, tu vairs nekad nespēsi pacelt galvu. Tad tu tikpat labi varētu sakravāt somas un doties prom. Kas attiecas uz policiju ja tagad tev smalkjūtība neļauj zvanīt uz turieni, tad mums nebūtu vajadzējis vispār iejaukt poli�cistus �ajā lietā. Tad mums vajadzētu turēt mutes un rāmi gaidīt nākamo iebrukumu. Vai arī pa�iem pārgriezt sev rīkles.

-����� Izbeidz, Deivid! Man nav tev jātaisnojas. Tu nezini, kas notika.

-����� Es nezinu?

-����� Nē, tu pat nemēģini uzzināt. Aprimsti uz bridi un padomā par to. Kas attiecas uz policistiem, gribu tev atgādināt, kāpēc mēs viņus toreiz atsaucām: apdro�ina�anas deļ. Mēs uzrakstījām iesniegumu, jo citādi apdro�inā�anas firma man nemaksātu.

-����� Lūsij, tu mani mulsini. Tas, ko tu saki, nav taisnība, un tu to zini. Bet, runājot par Petrusu, es atkārto�u vēlreiz: ja tu piekāpsies, ja tu �ajā brīdi necīnīsies, tad vēlāk tu vairs nespēsi paciest pati sevi. Tev ir pienākums pret sevi pa�u, pret nākotni, pret savu pa�cieņu. Atļauj man piezvanīt uz policiju. Vai piezvani pati.

-����� Nē.

Nē, tas ir pēdējais vārds, ko Lūsija viņam pasaka. Viņa aiziet uz savu istabu, aizslēdz durvis viņa priek�ā, izslēdz viņu. Soli pa solim, tik neizbē�gami, it kā viņi būtu vīrs un sieva, viņi abi attālinās viens no otra, un viņ� tur neko nevar līdzēt. Viņu stndi kļuvu�i līdzīgi laulāta pāra ķīviņiem, tādu laulāto, kas abi noķerti vienā slazdā un kuriem nav citas vietas, kurp doties. Skaidrs, ka Lūsija rūgti no�ēlo to dienu, kad viņ� �eit apmetās. Viņa noteikti vēlas, lai viņ� dotos prom, jo ātrāk, jo labāk.

Bet arī viņai pēc kāda laika nāksies doties prom. Vientuļa sieviete fermā tas nevar turpināties ilgi, par to nav �aubu. Pat Etingera dienas ir skaitītas, par spīti viņa �autenēm, dzeloņdrātīm un signalizācijas sistē�mām. Ja Lūsijai ir kaut mazliet veselā saprāta, viņa pametīs �o vietu, pirms viņu piemeklējis vēl ļaunāks liktenis liktenis, ļaunāks par nāvi. Bet viņa, protams, nebrauks prom. Viņa ir stūrgalvīga, turklāt dziļi iegrimusi �ajā pa�as izvēlētajā dzīvesveidā.

Viņ� izslīd no mājas. Piesardzīgi sperdams soļus, viņ� tumsā tuvojas stallim no aizmugures.

Lielais ugunskurs apdzisis, mūzika apklususi. Pie sētas durvīm drūz�mējas ļaudis; durvis ir tik platas, lai pa tām varētu iebraukt traktors. Viņ� paraugās pāri cilvēku galvām.

Telpas vidū stāv viens no viesiem, vīrietis pusmū�ā. Viņam ir skūta galva un kakls kā vērsim; viņ� ģērbies tum�ā uzvalkā, ap kaklu viņam viz zelta ķēde un pie tās piekārta medaļa dūres lielumā, līdzīga tam, kādas cil�u virsai�i mēdza valkāt kā savas varas simbolu. �ie simboli veselām kaudzēm pagatavoti kādā Koventrī vai Birmingemas metāllietuvē: vienā pusē ie�tancēta drūmās Viktorijas regina et imperatrix* galva, otrā

* Regina et imperatrix (latiņu vai.) karaliene un valdniece.

pusē izplūdu�i antilopes gnu vai ibisa apveidi. Medaļas virsai�u lieto�anai. Kuģos aizvestas uz visām vecās impērijas malām: uz Nagpuru, Fid�i, Zelta krastu, Kafariju.

Vīrietis saka runu pēc visiem oratoru mākslas likumiem, balsī, kas periodiski pieņemas spēkā un atkal pieklust. Viņam nav ne jausmas, ko vīrietis saka, bet ik pa brīdim tiek ieturēta pauze un no klausītāju puses atskan piekrīto�a murminā�ana; gan gados jaunākos, gan vecākos klausī�tājus �ķiet pārņēmusi rāma apmierinātība.

Viņ� lūkojas apkārt. Puika stāv turpat netālu, viņpus durvju ailas. Puikas skatiens satraukti �audās viņam apkārt. An pārējo skatieni pievēr��as viņam: sve�iniekam, savādniekam tur ārpusē. Vīrietis ar medaļu sa�rauc pieri, mirkli vilcinās, sāk runāt skaļāk.

Kas attiecas uz viņu pa�u, viņam nav iebildumu pret pievērsto uzma�nību. Lai viņi zina, ka es joprojām esmu �eit, viņ� domā, lai zina, ka es neglūnu uz viņiem no lielās mājas. Un ja tas sabojā viņu saietu, tad lai tā arī notiek. Viņ� paceļ roku pie baltās apsēju micītes. Pirmo reizi viņ� jūtas priecīgs, ka tā ir viņam uz galvas, ka viņ� to valkā.

VISU NĀKAMO RīTU Lūsija izvairās no viņa. Tik�anās ar Petrusu, kuru Lūsija viņam apsolījusi, nenotiek. Bet pēcpusdienā Petruss pats klauvē pie sētas durvīm, lieti�ķs kā parasti, zābakos un kombinezonā. Pie�nācis laiks likt caurules, viņ� saka. Petruss grib ierīkot PVC cauruļvadu divsimt metru garumā no ūdens cisternas līdz savas jaunās mājas vietai. Vai var aizņemties no viņiem darbarīkus, un vai Deivids varētu nākt palīgā pievienot regulatorus?

-����� Es neko nesaprotu no regulatoriem. Es neko nesaprotu no santeh�nikas.

Viņ� nav noskaņots Petrusam palīdzēt.

-����� Tā nav santehnika, saka Petruss. Tā ir cauruļu savieno�ana. Tikai jāsaliek caurules.

Pa ceļam uz cisternu Petruss runā par da�ādiem regulatoriem, par spiediena ventiļiem, par savienojumiem; Petruss tīksmi izrunā �os vārdus, demonstrēdams savu prasmi. Jaunais cauruļvads �ķērsos Lūsijas zemi, saka Petruss; labi, ka viņa atļāvusi. Viņa �ir tālredzīga�.

-����� Viņa ir tālredzīga kundze, nevis tuvredzīga.

Par viesībām, par puiku ar �audīgajām acīm Petruss nesaka ne vārda. It kā nekas tāds nebūtu noticis.

Drīz kļūst skaidrs, kāda loma viņam atvēlēta pie cisternas. Petrusam nevajag viņa padomus par cauruļu lik�anu vai savieno�anu, Petrusam vajag, lai viņ� pasniegtu instrumentus, lai turētu tos īsi sakot, lai viņ� būtu Petrusa hanglanger*. Viņam nav iebildumu pret �o lomu. Petruss ir labs amatnieks, vērot viņa darbu ir pamāco�i. Tas, pret ko viņ� izjūt nepa�liku, ir pats Petruss. Kamēr Petruss klāsta savus plānus, viņa attieksme kļūst arvien dzedrāka. Viņ� negribētu kopā ar Petrusu atrasties uz vientu�ļas salas. Viņ� noteikti negribētu būt precējies ar Petrusu. Petruss ir valdo�nīgs. Jaunā sieva �ķiet laimīga, bet viņ� labprāt paklausītos, ko stāsta Petrusa vecā sieva.

Beidzot, vairs nespēdams klausīties, viņ� pārtrauc Petrusa vārdu plūdus.

-����� Petrus, viņ� saka, �is jaunais vīrietis, kur� vakar vakarā bija pie tevis mājās kā viņu sauc un kur viņ� ir tagad?

Petruss noņem cepuri, noslauka pieri. �odien viņam galvā cepurīte ar smailu virsu, ar sudrabainu Dienvidāfrikas Dzelzceļu un ostu emblēmu. �ķiet, ka viņam ir liela galvassegu kolekcija.

-����� Redzi, Deivid, pieri raukdams, saka Petruss, tā ir smaga pada�rī�ana, jo tu saki, ka �is puika ir zaglis. Viņ� ļoti dusmojas, ka tu viņu sauc par zagli. To viņ� visiem stāsta. Un es, es esmu tas, kam jāgādā par mieru. Tāpēc arī man tas ir smagi.

-����� Petrus, es nevēlos iejaukt tevi �ajā notikumā. Pasaki man puikas vārdu un kur viņu meklēt, un es nodo�u �o informāciju policijai. Tad varēsim atstāt policijas ziņā nozieguma izmeklē�anu un puikas sauk�anu pie atbildības kopā ar viņa draugiem. Tu nekur nebūsi iejaukts, es nebū�u iejaukts, visu iz�ķirs likums.

Petruss izstaipās, atsegdams seju saules kvēlei.

-����� Bet apdro�inā�ana tev iedos jaunu auto.

Vai tas ir jautājums? Apgalvojums? Kādu spēli Petruss spēle?

-����� Apdro�inā�ana man neiedos jaunu auto, viņ� skaidro, cenzdamies nezaudēt pacietību. Ja firma �obrīd vēl nav bankrotējusi tādēļ vien, ka �ajā valstī notiek tik daudz auto zādzību, tad man izmaksās procentus no tās summas, kādu pēc apdro�inā�anas firmas domām, bijis vērts mans

* Hanglanger (vācu vai.) palīgstrādnieks.

vecais vāģis. Ar to nepietiks, lai nopirktu jaunu auto. Turklāt tā ir principa lieta. Mēs nevaram prasīt no apdro�inā�anas firmām, lai tās atjauno tais�nīgumu. Tas nav apdro�inā�anas uzdevums.

-����� Bet no �ā puikas tu nedabūsi atpakaļ savu auto. Viņ� nevar tev atdot tavu auto. Viņ� nezina, kur ir tavs auto. Labāk nopērc citu auto par ap�dro�inā�anas naudu, tad tev atkal būs auto.

Kā viņ� iekļuvis �ajā strupceļā? Viņ� mēģina citādi.

-����� Petrus, atļauj man pavaicāt: vai �is puika ir tavs radinieks?

-�������������� Un kāpēc, Petruss turpina runāt, nelikdamies zinis par jautājumu,

-��� kāpēc tu gribi vest to puiku uz policiju? Viņ� ir pārāk jauns, tu nevari ielikt viņu cietumā.

-���� Ja viņam ir astoņpadsmit, viņu var tiesāt. Ja viņam ir se�padsmit, viņu var tiesāt.

-����� Nē, nē, viņam nav astoņpadsmit.

-����� Kā tu to zini? Manuprāt, viņ� izskatās astoņpadsmitgadīgs, viņ� izskatās pat vecāks par astoņpadsmit.

-����� Es zinu, es zinu! Viņ� ir jaunietis, viņ� nevar iet cietumā, tāds ir likums, tu nevari likt cietumā jaunieti, tev jālai� viņ� vaļā.

Petrusam �ķiet, ka diskusija ir beigusies. Smagnēji notupies uz viena ceļgala, Petruss sāk pielāgot cauruli uzmavai.

-����� Petrus, mana meita grib labi sadzīvot ar saviem kaimiņiem, būt laba pilsone un laba kaimiņiene. Viņa mīl �o vietu. Viņa grib �eit palikt, viņa grib ar visiem saprasties. Bet kā tas iespējams, ja jebkurā mirklī slepkavnieki var viņai uzbrukt un pēc tam aizbēgt ar veselu ādu? Tu ta�u saproti, kā tas ir!

Petruss noņemas ar uzmavu. Viņa plaukstu ādā redzamas dziļas skrambas; strādādams viņ� klusām krem�ļojas; nekas neliecina, ka viņ� vispār klausītos.

-����� Lūsija �eit ir dro�ībā, viņ� pēk�ņi paziņo. Viss ir kārtībā. Tu vari Lūsiju atstāt, viņa ir dro�ībā.

-����� Bet tā nav tiesa, Petrus, dro�ības nav! Lūsijai nav dro�i te palikt! Tu ta�u zini, kas �eit notika divdesmit pirmajā datumā.

-��� Jā, es zinu, kas notika. Bet tagad viss ir kārtībā.

-����� Kur� var apgalvot, ka viss ir kārtībā?

-����� Es.

-���� Tu? Vai'tu sargāsi Lūsiju?

-����� Es viņu sargā�u.

-����� Bet pagāju�oreiz tu viņu neaizsargāji.

Petruss uzlej uz caurules smēreļļu.

-����� Tu teici, ka zinot, kas notika, bet toreiz tu Lūsiju neaizsargāji, viņ� atkārto. Tu aizbrauci prom, un tad uzradās tie trīs slepkavnieki, un tagad �ķiet, ka tu draudzējies ar vienu no viņiem. Ko lai es no tā secinu?

Pirmo reizi viņ� tik nepārprotami apsūdz Petrusu. Bet kāpēc gan ne?

-����� Puika nav vainīgs, saka Petruss. Viņ� nav noziedznieks. Viņ� nav zaglis.

-����� Es nerunāju par zādzību vien. Tika pastrādāts vēl cits noziegums, daudz smagāks noziegums. Tu teici, ka zini, kas notika. Tad tev jāzina, par ko es runāju.

-���� Viņ� nav vainīgs. Viņ� ir par jaunu. Tas ir liels pārpratums.

-����� Un tu to zini?

-����� Es zinu.

Caurule ir iestiprināta. Petruss pieceļas, iztaisno muguru.

-����� Es zinu, es tev jau teicu. Es zinu.

-����� Tu zini. Tu zini, kas būs tālāk. Ko es tur varu piebilst? Tu savu esi pateicis. Vai tev vēl vajag manu palīdzību?

-����� Nē, tagad būs viegli, tagad man tikai jāierok caurule.

Lai arī Petruss tik nesatricināmi paļaujas uz apdro�inā�anas firmu, viņa prasība pagaidām nav apmierināta. Bez ma�īnas viņ� jūtas kā ieslo�dzīts fermā.

Vienā no savām poliklīnikas pēcpusdienām viņ� izkrata sirdi Bevai

-����� Mēs ar Lūsiju nesaprotamies, viņ� saka. Man �ķiet, ka tas nav nekas neparasts. Vecāki un bērni nav radīti kopdzīvei. Normālos apstākļos es tagad jau būtu aizbraucis, būtu atgriezies Keiptaunā. Bet es nevaru

�ovai.

pamest Lūsiju vienu fermā. Tas nav dro�i. Mēģinu pierunāt viņu atstāt fermu Petrusa ziņā un pa�ai kādu bridi atpūsties. Bet viņa manī neklausās.

-����� Deivid, bērnus vajag atstāt mierā. Jūs nevarat pieskatīt Lūsiju visu mū�u.

-����� Es jau sen biju atstājis Lūsiju mierā. Esmu bijis visnevērīgākais no tēviem. Bet tagad apstākļi ir mainīju�ies. Lūsija ir briesmās, �īs briesmas ir reālas. Par to mēs jau dabūjām pārliecināties.

-����� Viss būs labi. Petruss ņems Lūsiju savā aizsardzībā.

-����� Petruss? Kāpēc lai Petruss ņemtu viņu savā aizsardzībā?

-��� Jūs novērtējat Petrusu par zemu. Petruss rāvās melnās miesās, lai iekoptu Lūsijai dārzu, kura ra�u var pārdot. Bez Petrusa Lūsija nekad nebūtu tikusi tik tālu. Es nesaku, ka viņai par visu jāpateicas vienīgi Petrusam, bet viņa var pateikties Petrusam par ļoti daudz ko.

-����� Tas tā varētu būt. Bet ir otrs jautājums: par ko Petruss ir pateicību parādā Lūsijai?

-����� Petruss ir labs puisis. Uz viņu var paļauties.

-����� Paļauties uz Petrusu? Tāpēc, ka viņam ir bārda, ka viņ� smēķē pīpi un staigā ar spieķi, jums �ķiet, ka Petruss ir veco laiku kafirs*. Bet tā tas nepavisam nav. Petruss nav veco laiku kafīrs un labs puisis vēl mazāk. Manuprāt, Petruss cen�as panākt, lai Lūsija aizvācas. Ja jums vajadzīgi pierādījumi, tie tālu nav jāmeklē. Pietiks, ja padomāsiet par to, kas notika ar Lūsiju un mani. Iespējams, ka �o plānu nebija sagudrojis Petruss pats, bet nevar noliegt, ka viņ� nelikās zinis, nevar noliegt, ka viņ� mūs nebrīdi�nāja, nevar noliegt, ka viņ� pacentās neatrasties nozieguma vietā.

Viņa kaislīgā apsūdzība ir pārsteigusi Bevu �ovu.

-����� Nabaga Lūsija, viņa �ukst, viņai tik daudz nācies pārciest!

-����� Es zinu, ko Lūsijai nācās pārciest. Es tur biju.

Beva lūkojas viņā ar pla�i ieplestām acīm.

-����� Bet jūs ta�u tur nebijāt, Deivid. Lūsija man tā teica. Jūs tur nebijāt.

Jūs tur nebijāt. Tu nezini, kas notika. Viņ� apstulbst. Kur tad viņ� nav

bijis? Par ko runā Beva �ova, par ko runā Lūsija? Vai par istabu, kurā

* Kafirs nicino�s melnādainas personas apzīmējums Dienvidāfrikā.

iebrucēji veica savu varoņdarbu? Vai viņām �ķiet, ka viņ� nezina, kas ir izvaro�ana? Vai viņām �ķiet, ka viņ� nav cietis kopā ar savu meitu? Kas gan ir tāds, kam viņ� būtu varējis kļūt par aculiecinieku un ko viņ� pats nespētu iztēloties? Vai viņas uzskata, ka visā, kas attiecas uz izvaro�anu, vīrietis nekad nespēj iedomāties sevi sievietes vietā? Lai kāda ari būtu atbilde, viņ� jūtas saniknots, viņ� niknojas tāpēc, ka pret viņu izturas ka pret nepiedero�u personu.

Viņ� nopērk mazu televizoru nozagtā vietā. Pēc vakariņām viņi ar Lūsiju sē� viens otram blakus uz dīvāna un skatās ziņas, un pēc tam ari izklaidējo�ās pārraides, ja tās ir daudzmaz cie�amas.

Viņa apciemojums patie�ām ir ievilcies, tā domā gan viņ�, gan Lūsija. Viņ� ir noguris glabāt savas mantas �emodānā, noguris visu laiku klausī�ties, vai neie�irkstēsies taciņas grants. Viņ� grili atgūt iespēju sēdēt pa�am pie sava rakstāmgalda, gulēt pa�am savā gultā. Bet Keiptauna atrodas tālu, gandrīz vai citā valstī. Par spīti Bevas izteiktajiem mierinājumiem, par spīti Petrusa apgalvojumiem, par spīti Lūsijas spītībai viņ� tomēr nav gatavs pamest savu meitu. Tāpēc �obrīd viņ� dzīvo �eit: �ajā laikā, �ajā vietā.

Savainotā acs pilnīgi atguvusi redzi. Galvas āda dzist; vairs nav vaja�dzības pēc eļļainajām kompresēm. Tikai ausij joprojām ik dienas jāmaina pārsēji. Tātad laiks patie�ām dziedē visas brūces. Dro�i vien ari Lūsijas brūces dzist un ja nedzīst, tad aizmirstas, atmiņas par to dienu pāraug ar rētaudiem, aizsedzas, aizzīmogojas. Tā, lai viņa reiz spētu pateikt: �To�dien, kad mūs aplaupīja�, un domāt par to dienu patie�ām tikai kā par dienu, kad viņus aplaupīja.

Viņ� mēģina dienas pavadīt laukā, lai Lūsija iek�ā mājā varētu brīvāk elpot. Viņ� strādā dārzā; kad nogurst, viņ� sē� pie dīķa., vēro piļu ģimenes dzīvi, prāto par Baironu.

Darbs pie operas nevirzās uz priek�u. Viņ� spēj uztvert tikai da�us fragmentus. Pirmā cēliena pirmie vārdi joprojām nedodas rokā; pirmās notis ir izvairīgas kā dūmu mākuli�i. Reizēm viņu pārņem bailes, ka sāk izbālēt personā�i, kuri jau vairāk nekā gadu biju�i viņa rēgainie pavadoņi.

Aizslīd projām pat visefektīgākā no tiem, Margarita Kogni, kuras kaismī�go, Bairona maucīgajai draudzenei Tcrēzai Gvi�oli uzbrūko�o kontraltu viņ� sāpīgi ilgojas atkal dzirdēt. �is zaudējums pilda viņu ar izmisumu, liet �is izmisums ir tikpat pelēks, vienmuļ� un lielos vilcienos ņemot neno�zīmīgs kā galvassāpes.

Viņ� dodas uz Dzīvnieku aizsardzības līgas poliklīniku, cik bie�i vien iespējams, pieteikdamies uz jebkuru darbu, kur nav nepiecie�amas īpa�as iemaņas: barot, tīrīt, mazgāt grīdas.

Poliklīnikā tiek aprūpēti galvenokārt suņi, retāk kaķi: �ķiet, ka mājlo�piem D ciematā ir pa�iem sava veterinārā prakse, sava aptieka, savi dzied�nieki. Da�i no atvestajiem suņiem slimo ar suņu mēri, da�iem ir kaulu lūzumi, da�iem iekaisu�as brūces, da�iem ka�ķis, da�i cietu�i no saimnieku nevērības gan labdabīgas, gan ļaundabīgas, da�i ir pārāk veci, da�i ir pārāk slikti baroti, da�us moka zarnu parazīti, bet lielākā daļa cie� pa�i savas auglības dēļ. To vienkār�i ir par daudz. Kad cilvēki atved suni, uzreiz netiek skaidri pasacīts �Es atvedu �o suni nonāvē�anai�, bet tie�i to �ie cilvēki gaida: ka tiks no �ā dzīvnieka vaļā, liks tam pazust, atdos aiz�mirstībai. Būtībā tiek pieprasīts Lцsung* (vācu valodā vienmēr pie rokas atbilsto�a neizteiksmīga abstrakcija): izgai�ana kā spirts iztvaiko no deg�vīna, neatstājot nogulsnes un pēcgar�u.

Tā nu svētdienas pēcpusdienās poliklīnikas durvis tiek aizvērtas un aizslēgtas, un viņ� aiz tām palīdz Bevai �ovai lцsen** �īsnedēļas liekos suņus. Gitu pēc cita viņ� tos notver pagalma krātiņā un ieved vai ienes operāciju zālē. Beva katram no dzīvniekiem �ajās viņu mū�a pēdējas minūtēs velta visu savai uzmanību, viņa to glāsta, sarunājas ar tiem, atvieglina aizie�anu. Bet bie�āk gadās tā, ka suns nepakļaujas Bevas bur�vestībām, un pie tā vainīga viņa klātbūtne: viņ� nesmar�o tā, ka vajadzētu (Viņi var saost jūsu domas), viņ� o� pēc kaunē�anās. Tomēr tie�i viņ� ir tas, kur� pietur suni, kamēr �ļirces adata atrod vēnu un nāveszāles trāpa sirdi un ķepas saraujas un acis aptum�ojas.

* Lцsung (vācu vai.) atraisī�ana, �ķī�ana, atrisinā�ana, atminē�ana, �ķīdums.

** Lьsen (vācu vai.) atsvabināt, atraisil, aldalit, �ķīdināt, atrisināt.

Viņ� ir cerējis pie tā pierast. Bet nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ar katru nonāvē�anu, kurā viņ� piedalās, viņ� kļūst arvien nervozāks. Kādā svētdie�nas pēcpusdienā, braukdams mājup Lūsijas pikapā, viņ� jūtas spiests apstāties ceļmalā, lai atgūtos. Pa seju neapturami plūst asaras; rokas dreb.

Viņ� nesaprot, kas ar viņu notiek. Līdz �im viņam dzīvnieki biju�i samērā vienaldzīgi. Teorētiski viņ� neatzīst ne�ēlību, bet vienmēr domājis par to kā par abstraktu jēdzienu; viņ� nezina, vai pats pēc savas dabas ir ne�ēlīgs, vai maigs. Viņ� glu�i vienkār�i ir nekāds. Viņ� pieņem, ka cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst ne�ēlība, piemēram, lopkautuvju strād�nieki, uzaudzē bruņas pār savām dvēselēm. Pieradums nocietina: parasti tā tie�ām ir, bet viņa gadījumā ne. �ķiet, ka viņ� nav apveltīts ar nocietinā�anās spēju.

Operāciju zālē notieko�ais pilnīgi sagrābj viņu savā varā. Viņ� ir pār�liecināts, ka suņi zina: viņu stunda ir situsi. Kaut gan procedūra noris klusu un bez sāpēm, kaut gan Beva �ova domā labas domas un arī viņ� mēģina tā domāt, kaut gan tikko sara�otie līķi tiek ievietoti gaisa necaur�laidīgos maisos, suņi pagalmā tomēr sao�, kas tur iek�ā notiek. Suņi pie�glau� ausis, ie�miedz asti kājstarpē, it kā arī viņi sajustu mir�anas negodu; suņi velk ķepas pa zemi un tos vajag pārvilkt, pārstumt vai pārnest pāri slieksnim. Uz galda da�i me�onīgi ie� zobus un svaida galvu no vienas pu�ses uz otru, citi �ēlabaini smilkst; visi izvairās skatīties uz �ļirci Bevas rokā, neizprotamā veidā apjauzdami, ka �is rīks nodarīs tiem lielu ļaunumu.

Visgrūtāk ir ar tiem, kas viņu aposta un mēģina nolaizīt viņa roku. Viņam nekad nav paticis tikt laizītam, un pirmais impulss liek viņam roku atraut. Kāpēc izlikties par savējo, ja būtībā tu esi slepkava? Bet tad viņ� atmaigst. Kāpēc radījumam, pār kuru krīt nāves ēna, likt sajust, ka viņ� atraujas, it kā viņam dergtos �is pieskāriens? Tā nu viņ� atļauj suņiem sevi laizīt, ja viņi to vēlas, glu�i tapat, kā Beva �ova tos glauda un skūpsta, ja suņi viņai to atļauj.

Viņ� nav vismaz viņ� cer, ka nav sentimentāls. Viņ� cen�as neuz�tvert sentimentāli ne dzīvniekus, kurus viņ� nogalina, ne Bevu �ovu. Viņ� izvairās teikt Bevai: �Nesaprotu, kā jūs to spējat�, lai nebūtu jādzird atbilde: �Kādam tas ir jādara.�

Viņ� neizslēdz iespēju, ka Beva �ova savas būtības dzīlēs ir nevis eņģelis, kur� atbrīvo būtnes no cie�anām, bet velns, ka viņas līdzjūtība ir tēlota un aiz tās slēpjas tikpat cieta sirds kā miesniekam. Viņi cen�as nekļūt lētticīgs.

Tā kā Beva �ova ir tā, kas iedur adatu, viņam jārūpējas par mirstīgo atlieku aizgādā�anu prom. Nākamajā rītā pēc katras slepkavību sērijas viņ� stūrē pilnu pielādēto pikapu uz Setlera slimnīcu, kuras teritorijā atrodas krematorija, un atdod melnajos maisos saliktos ķermeņus liesmām.

Vienkār�āk būtu aizvest maisus uz krematoriju tūdaļ pēc nogalinā�a�nas un atstāt tur, lai krematorijas darbinieki tos sadedzina. Bet tas nozī�mētu nomest līķus kaudzē pie visa pārējā, kas sakrājies pa nedēļas nogali: pie slimnīcas atkritumiem, ceļmalā uzlasītām maitām, pretīgi smirdo�ām driskām, ko nosviedis kāds ādminis �ajā ikdieni�ķajā un tomēr baisajā jūklī. Viņ� nejūtas spējīgs sagādāt miru�ajiem dzīvniekiem tādu apkau�nojumu.

Un tā viņ� svētdienu pēcpusdienās ved Lūsijas pikapā sakrautos maisus uz fermu, pa nakti atstāj tos ma�īnā un pirmdienas rītā brauc uz slimnīcu. Tur viņ� pats tos vienu pēc otra uzliek uz platformas, iedarbina mehānis�mu, kas atver tērauda vārtus un ievelk platformu liesmās, nospie� sviru, lai atbrīvotu platformu no tā, kas uz tās uzkrauts, un raida to atpakaļ, bet strādnieki, kuri parasti veic �o darbu, stāv blakus un skatās.

Savā pirmajā pirmdienā viņ� ļāva visu darīt strādniekiem. Pa nakti līķi bija sastingu�i. Miru�ās ķepas iestrēga platformas stieņos, un, platformai atgrie�oties virspusē, kopā ar to visbie�āk atgriezās arī suns, nomelnējis, atieztiem zobiem, smirdēdams pēc sviluma; plastikāta maiss jau bija sade�dzis. Pēc brī�a strādnieki sāka pirms uzkrau�anas uz platformas dauzīt maisus gar lāpstām, lai salauztu stīvos locekļus. Tad viņ� iejaucās un pats uzņēmās �o darbu.

Krematorijas krāsni kurina ar oglēm; elektriskais ventilators iesūc tajā gaisu; viņam �ķiet, ka krematorija uzbūvēts vienlaikus ar slimnīcu, jau piecdesmitajos gados. Tā darbojas se�as dienas nedēļā, no pirmdienas līdz sestdienai. Septītā ir atpūtas diena. No rītiem strādnieki vispirms iz�ķipelē

laukā iepriek�ējā dienā uzkrāju�os pelnus, tad iededz uguni. Ap deviņiem rītā iek�ējā kamerā temperatūra paceļas līdz tūksto� grādiem p�c Celsija, ar to pietiek, lai kauli pārkarotos. Uguni uztur līdz vēlai rīta pusei, bet krāsns pilnīgi atdziest tikai pievakarē.

Viņ� nezina strādnieku vārdus, un tic nezina viņējo. Krematorijā viņ� vienkār�i ir tas vīrs, kur� reiz pirmdienā ieradās ar maisiem no Dzīvnieku Aizsardzības līgas un kop� tā laika ik pirmdienu uzrodas arvien agrāk un agrāk. Viņ� atnāk, viņ� padara savu darbu, viņ� aiziet; viņ� nav daļa no sabiedrības, kuras viduspunkts ir �ī krematorijas krāsns par spīti drā�u �ogam, vārtiem ar priek�karamo atslēgu un uzrakstam trīs valodās.

�oga drātis jau sen ir pārgrieztas; par vārtiem un uzrakstu neviens neliekas zinis. Ap to laiku, kad no rīta ierodas slimnīcas apkopēji ar pir�majiem atkritumu maisiem, viņus jau sagaida daudzas sievietes un bērni, kas maisus izrakņā, meklējot �ļirces, sprau�amadatas, auduma pārsējus un jo īpa�i tabletes, kuras pēc tam tiek pārdotas bodniekiem vai iztirgotas tāpat uz ielas. Tur ir ari bezpajumtnieki, kas dienās klejo pa slimnīcas teritoriju un naktis pārlai� pie krematorijas sienas vai varbūt pat siltajā tunelī krāsns priek�ā.

Viņ� nemēģina pievienoties �īm padibenēm. Bet ikreiz, kad viņ� tur ierodas, ari viņi ir tur; un viņa atvestais nepiesaista �o ļau�u uzmanību vienīgi tāpēc, ka miru�a suņa gabalus nevar ne pārdot, ne apēst.

Kāpēc viņ� uzņēmies �o darbu? Lai atvieglotu Bevas �ovas smago pienākumu nastu? Bet �im nolūkam pietiktu vienkār�i nosviest maisus pie citiem atkritumiem un braukt prom. Suņu dēļ? Bet suņi ir beigti; un jebkurā gadījumā ko suņi sajēdz no goda un negoda?

Tātad sevis pa�a dēļ. Pasaules dēļ tās pasaules, kura pastāv viņa priek�statos: pasaule, kur cilvēki nedauza līķus ar lāpstām, lai tie iegūtu kremē�anai piemērotāku formu.

Suņi tiek atvesti uz slimnīcu tāpēc, ka tos neviens negrib: tāpēc, ka mūsu ir par daudz* Sajā brīdi viņ� ienāk suņu dzīvēs. Varbūt viņ� an nav nekāds dzīvnieku pestītājs, nav tas, kam ne�ķiet, ka suņu ir pārāk daudz,

* Hārdijs T. D�ūda neievērojamais. R., LVI, 196a. 347. lpp.

bet viņ� ir gatavs uzņemties par tiem gādību, reiz nu tie nespēj, absolūti nespēj gādāt pa�i par sevi, reiz nu pat Beva �ova to priek�ā mazgā savas rokas nevainībā. Suņuvīrs, tā Petruss agrāk sevi dēvēja. Labi, tagad par suņuvīru k|uvis viņ�: suņu apbedītājs; suņu dvēseļu pārcēlājs, haridiam*.

Jocīgi, ka tik patmīlīgs cilvēks kā viņ� pieteicies izdarīt pakalpojumu beigtiem suņiem. Jābūt ta�u citiem, produktīvākiem veidiem, kā sevi dāvāt pasaulei vai savam priek�statam par pasauli. Piemēram, varētu strādāt poliklīnikā ilgākas stundas. Varētu censties panākt, lai bērni pie atkritumu kaudzēm mitējas piepildīt savu miesu ar indēm. Pat mazliet mērķtiecīgāku noņem�anos ar libretu par Baironu nepiecie�amības gadī�jumā varētu iztulkot kā kalpo�anu cilvēcei.

Bet lieta ir tāda, ka netrūkst citu cilvēku, kas var nodarboties ar to visu ar dzīvnieku aizsardzību, ar sociālo rehabilitāciju, pat ar Baironu. Viņ� glābj līķu godu, jo neviens cits nav tik stulbs, lai to darītu. Lūk, kads viņ� ir kļuvis: stulbs, plānprātīgs, nejēga.

* Harid�ans Indija: piederīgs zemākajai sabiedrības kastai, neaizskaramais.

LlDZ svētdienai viņi poliklīnikā ir tiku�i galā ar savu darbu. Pikaps ir piepildīts ar miru�o kravu. Viņ� vēl mazgā operāciju zāles grīdu.

-����� Izdarī�u to pati, ienākusi no pagalma, saka Beva �ova. Jādomā, ka jūs gribat atgriezties.

-����� Es nesteidzos.

-����� Tomēr jums jābūt pieradu�am pie cita veida dzīves.

-����� Cita veida dzīve? Nezināju, ka dzīvi iedala veidos.

-������ Gribēju teikt, ka jums �ejienes dzīve noteikti �ķiet ļoti garlaicīga. Jums noteikti pietrūkst agrākās sabiedrības. Jums pietrūkst draudzības ar sievietēm.

-���� Jūs sakāt draudzība ar sievietēm. Lūsija būs jums izstāstījusi, kāpēc es aizbraucu no Keiptaunas. Nekādu laimi draudzība ar sievietēm man tur neatnesa.

-��� Jums nevajadzētu būt skarbam pret viņu.

-����� Skarbam pret Lūsiju? Es nespēju būt skarbs pret Lūsiju.

-����� Ne jau pret Lūsiju, pret to jauno sievieti Keiptaunā. Lūsija teica, ka tur esot bijusi jauna sieviete, kas sagādājusi jums lielas nepatik�anas.

-���� Jā, jauna sieviete tur bija. Bet nepatik�anu cēlonis biju es. Es sagā�dāju tai jaunajai sievietei vismaz tikpat daudz nepatik�anu kā viņa man.

-����� Lūsija teica, ka jums nācies atteikties no savas vietas universitātē. Tas noteikti nebija viegli. Vai jūs to no�ēlojat?

Kas par aplamībām! Savādi, ka skandāla dvaka tā uzbudina sievietes. Vai �ī neglītā sīkaļa iedomājusies, ka viņ� nav spējīgs pateikt viņai neko �okējo�u? Vai varbūt nokļūt �okējo�ās situācijās tas ir vēl viens no pienā�kumiem, ko viņa uzņēmusies, līdzīgi kā mūķene, kas pati gulstas, lai tiktu izvarota, tādējādi samazinot pārējo izvaro�anu skaitu pasaulē.

-����� Vai no�ēloju? Es nezinu. Tas, kas notika Keiptaunā, atveda mani �urp. �eit es neesmu nelaimīgs.

-����� Bet tolaik vai tolaik jūs no�ēlojāt?

-����� Tolaik? Jūs vaicājat par dzimumakta brīdi? Protams, ka ne. Kaislī�gas mīlē�anās laikā nekādas �aubas par savas rīcības pareizību nerodas. To ta�u jūs pati zināt.

Viņa pietvīkst. Ilgs laiks pagājis, kop� iepriek�ējās reizes, kad viņ� redzēja pusmū�a sievieti tik pamatīgi piesarkstam. Līdz pat matu saknēm.

-����� Un tomēr jums Greiemstauna noteikti �ķiet ļoti klusa, viņa mur�mina. -Jums ir, ar ko salīdzināt.

-����� Man nav nekādu iebildumu pret Greiemstaunu. �eit man vismaz neuzmācas kārdinīyumi. Turklāt es jau nedzīvoju Greiemstaunā. Es dzī�voju fermā, kopā ar savu meitu.

Neuzmācas kārdinājumi: diezgan nejauki tā sacīt sievietei, pat ja viņa ir neglīta. Turklāt ne jau katram Beva �ķiet neglītene. Savulaik Bils �ovs ta�u Bevā kaut ko ieraudzījis. Iespējams, ka citi vīrie�i ari.

Viņ� mēģina iztēloties Bevu par divdesmit gadiem jaunāku kad viņas a�gārnā seja virs īsā kakla izskatījās svaiga un plankumainā āda bija tvirta, veselīga. Pakļaudamies pēk�ņai iedomai, viņ� pastiepj roku un pārlai� pirkstu pār Bevas lūpām.

Viņa nodur acis, bet neatraujas. Glu�i otrādi, viņa pat atsaucas, piekļaudama lūpas pie viņa pirksta, varētu pat teikt, ka viņa skūpsta �o pirkstu, un viņas seja joprojām ir tum�i pietvīkusi.

Vairāk nekas nenotiek. Tik tālu viņi atļaujas nonākt. Nebildis vairs ne vārda, viņ� iziet no slimnīcas. Viņ� dzird, kā Beva viņam aiz muguras izslēdz lampas.

Nākamajā pēcpusdienā Beva piezvana.

-����� Mēs varam �etros satikties slimnīcā, � viņa saka.

Tas nav jautājums, bet augstā, saspringtā balsī izteikts paziņojums. Pirmajā mirklī viņ� grasās pavaicāt �Kāpēc?�, bet tad attopas, ka labāk to nedarīt. Tomēr Viņ� jūtas izbrīnīts. Viņ� būtu ar mieru derēt, ka Beva kaut ko tādu atļaujas pirmoreiz. Sava nevainīgumā viņa dro�i vien iztēlojas, ka mīlas dēkas iesākas tie�i tā: sieviete zvana savam vajātājam un paziņo par savu gatavību.

Pirmdienās poliklīnika ir slēgta. Viņ� atver durvis, ieiet un pēc tam aizslēdz durvis ar iek�pusē atstāto atslēgu. Beva �ova stāv operāciju zāle, uzgriezusi viņam muguru. Viņ� Bevu apskauj; viņa berzē ausi pret viņa krūtīm; viņa lūpas skaras pie Bevas sīkajām, cietajām sprodziņām.

-���� Tur ir segas, viņa bilst. Skapī. Apak�ējā plauktā.

Divas segas, viena sārta, otra pelēka; tās no savas mājas slepus atvedusi sieviete, kura dro�i vien pēdējās stundas laikā nomazgājusies vannā, nopū�derējusies un sasmar�ojusies līdz gatavībai; sprie�ot pēc tā, kas viņam zināms, �ī sieviete pūderējas un iesmar�ojas katru svētdienu un glabā segas skapī katram gadījumam. Tāpēc, ka viņ� ieradies no lielpilsētas, tāpēc, ka ar viņa vārdu saistās skandāls, �ai sievietei �ķiet, ka viņ� mīlējās ar daudzām sievietēm un uzskata, ka varēs pamīlēties ar katru sievieti, kas gadās viņam ceļā.

Jāizvēlas starp operāciju galdu un grīdu. Viņ� izklāj segas uz grī�das, pelēko apak�ā, sārto pa virsu. Viņ� ieslēdz gaismu, iziet gaitenī, pār�bauda, vai sētas durvis ir aizslēgtas, gaida. Viņ� dzird, kā �vīkst drēbes, Bevai izģērbjoties. Viņam pat sapnī nav rādījies, ka viņ� varētu gulēt ar Bevu.

Viņa guļ zem segas, laukā rēgojas tikai galva. Pat mijkrēslī viņas ārienē nav nekā valdzino�a. Viņ� novelk apak�bikses, nogulstas Bevai blakus, pārslidina rokas pār viņas augumu. Viņai tikpat kā nav krū�u. Drukna, gandrīz bez vidukļa, kā zema, resna mu�ele.

Beva satver viņa plaukstu, kaut ko tajā ieliek. Prezervatīvs. Par visu padomāts jau iepriek�, no sākuma līdz beigām.

Par �o dzimumaktu viņ� vismaz var teikt, ka pildījis savu pienākumu. Bez kaislības, bet arī bez pretīguma. Tā, lai beigās Beva �ova būtu apmie�rināta pati ar sevi. Viņ� izpilda visas viņas vēlmes. Viņ�, Deivids Luri, ir

saņēmis visu to palīdzību, kādu sieviete vīrietim var sniegt; Bevas draudze�nei Lūsijai Lurī tika izpalīdzēts ar smagu apciemojumu.

Man jācen�as neaizmirst �o dienu, viņ� sev saka, gulēdams blakus Bevai, kad viņi abi ir paguru�i. Lūk, pie kā es esmu nonācis pēc Melānijas Aizekas saldās, jaunās miesas. Lūk, pie kā man jāmācās pierast, un jāsa�mierinās, ka saņem�u pat vēl mazāk nekā �o te.

-���� Jau vēls, saka Beva �ova. Man jāiet.

Viņ� atsvie� segu un pieceļas, nemaz nemēģinādams slēpt savu kailu�mu. Lai viņa skatās uz savai Romeo, cik tīk, viņ� domā, lai skatās uz sagumu�ajiem pleciem un kārnajiem ikriem. Patie�am ir vēls. Pie apvār��ņa izbāl pēdējais sārtenums; virs galvas karājas mēness; no pirmās būdeļu rindas viņpus neapbūvētajai zemes strēlei atplūst balsu murdoņa. Pie durvīm Beva pēdējo reizi viņam piekļaujas, piespie� galvu pie viņa krū�tīm. Viņ� ļauj Bevai to darīt, kā ļāvis viņai darīt visu, ko viņa jutusi nepie�cie�amību darīt. Viņa domas aizklīst līdz Emmai Bovari bridi, kad viņa pēc savas pirmās lielās pēcpusdienas dī�ājas spoguļa priek�ā. Man ir mīļākais! Man ir mīļākais! Emma dzied pati sev. Nu labi, lai jau nabaga Beva �ova ari dodas mājup dziedādama. Un viņam jāpārstāj dēvēt Bevu �ovu par nabadzīti. Ja viņa ir nabaga, tad viņ� ir bankrotējis.

PETrUsS ir aizņēmies TRAKTORU dievs vien zina, kur un piekabinājis tam veco augsnes frēzi, kas rūsēdama gulējusi aiz staļļa kop� laikiem, kad Lūsija vēl nemaz nedzīvoja �ajā fermā. Pāris stundās Petruss uzar visu savu zemes gabalu. Viss tiek izdarīts ļoti �igli un lieti�ķi; nepavisam ne kā Āfrikā. Senajos laikos par senu var uzskatīt laiku pirms gadiem desmit ar vēr�u vilktu spīļarklu �is darbs būtu prasījis vairākas dienas.

Kādas gan ir Lūsijas izredzes turēties pretī �im jaunmodīgajam Petrusam? Petruss ieradās fermā kā grāvracis, krāvējs, ūdensnesējs. Tagad viņ� ir pārāk aizņemts, lai pildītu �os pienākumus. Kur lai Lūsija atrod kādu, kas rok zemi, nes nastas, laista dobes? Ja �ī būtu �aha partija, viņ� varētu teikt, ka Lūsijas pretinieks ieguvis redzamu pārsvaru. Ja Lūsijai būtu cik necik veselā saprāta, viņai vajadzētu padoties: vērsties Zemes bankā, sastādīt līgumu, atdot fermu Petrusam, atgriezties civilizācijā. Viņa varētu atvērt suņu mītni kaut kur priek�pilsētā; viņa varētu pārorientēties uz kaķiem. Viņa pat varētu atsākt kādu no savām agrākajām hipijiskajām nodarbēm: etnogrāfisko audumu au�anu, etnogrāfisko trauku apglezno�a�nu, etnogrāfisko grozu pī�anu, kreļļu pārdo�anu tūristiem.

Piedzīvojusi sakāvi. Nav grūti iztēloties, kāda būs Lūsija pēc gadiem desmit: smagnēja sieviete ar sarūgtinājuma rievām sejā, tērpusies drēbēs, kas sen izgāju�as no modes, sarunādamās ar saviem mājdzīvniekiem,

ieturēdama maltītes vienatnē. Ne pārāk aizraujo�a dzīve. Tomēr labāk nekā aizvadīt mū�u bailēs no nākamā uzbrukuma, no dienas, kad suņi nespēs saimnieci aizstāvēt un neviens neatsauksies uz telefona zvaniem.

Viņ� dodas pie Petrusa uz vietu, kuru Petruss izvēlējies savai jaunajai rezidencei lēzenā nogāzē, mazliet augstāk par fermas dzīvojamo māju. Mērnieks �eit jau pabijis, mietiņi sadurti savās vietās.

-����� Tu ta�u netaisies pats būvēt māju? viņ� vaicā.

Petruss īsi nosmejas.

-������ Nē, tas ir pratēja darbs, būvēt, viņ� saka. Mūrēt, likt grīdas, tur jābūt pratējam. Nē, es taisos izrakt grāvjus. To es varu pats. Tas nav tāds pratēja darbs, tas ir darbs puikam. Lai raktu, jābūt tikai puikam.

Petruss izrunā �o vārdu ar klaju tīksmi. Reiz viņ� ir bijis puika, bet nu vairs nav. Tagad viņ� var izklaidēties, tēlodams puiku, tāpat kā Marija Antuanete varēja tēlot slaucēju.

Viņ� ķeras pie lietas.

-���� Ja mēs ar Lūsiju atgrieztos Keiptaunā, vai tu būtu gatavs pārraudzīt viņai piedero�o fermas daļu? Mēs maksātu tev algu, vai varbūt tu varētu saņemt procentus. Procentus no ienākumiem.

-������ Man jāpārrauga Lūsijas ferma, saka Petruss. Man jābūt fermas pārvaldniekam.

�os vārdus viņ� izrunā tā, it kā nekad agrāk nebūtu tos dzirdējis, it kā tie būtu pēk�ņi uzradu�ies viņa priek�ā kā no cepures izvilkts trusītis.

-���� Jā, ja vēlies, mēs varam saukt tevi par fermas pārvaldnieku.

-����� Un Lūsija kādu dienu atgriezīsies.

-����� Esmu pārliecināts, ka viņa atgriezīsies. Viņa ir ļoti pieķērusies �ai fermai. Viņa negrasās no tās atteikties. Bet pēdējā laikā Lūsijai gājis smagi. Viņai nepiecie�ams aizbraukt atvaļinājumā. Brīvdienās.

-����� Pie jūras, saka Petruss un pasmaida, rādīdams no smēķē�anas nodzeltēju�us zobus.

-��� Jā, pie jūras, ja viņa tā vēlēsies.

Viņu kaitina Petrusa paradums atstāt vārdus karājamies gaisā. Bija laiks, kad viņam �ķita, ka viņi ar Petrusu varētu sadraudzēties. Tagad viņ� Petrusu ienīst. Runāt ar Petrusu ir kā dauzīt smil�u maisu.

Nedomāju, ka mums būtu tiesības ap�aubīt Lūsijas lēmumu, ja viņa grib atpūsties, viņ� saka. Tādu tiesību nav ne tev, ne man.

-����� Cik ilgi man jābūt fermas pārvaldniekam?

-���� Pa�laik es to vēl nezinu, Petrus. Neesmu apspriedies ar Lūsiju. Es tikai pētu iespējas, gribu zināt, vai tu piekritīsi.

-���� Un man tas viss jādara jābaro suņi, jāstāda dārzeņi, jābrauc uz tirgu�

-���� Petrus, nav nekādas vajadzības visu uzskaitīt. Suņu nebūs. Es tikai vaicāju, vai principā, ja Lūsija dosies brīvdienās, tu būsi ar mieru pieskatīt fermu?

-����� Kā man jābrauc uz tirgu, ja man nav pikapa?

-���� Tas ir sīkums. Par detaļām varēsim izrunāties vēlāk. Pa�laik es gribu dzirdēt tikai tavu jā vai nē.

Petruss krata galvu. Tas ir par daudz, par daudz, viņ� saka.

Negaidīti piezvana no policijas, zvanītājs ir detektīvs no Portelizabetes, ser�ants Esterheize. Ir atrasts viņa auto. Tas esot Ņubraitonas policijas iecirkni, tur viņ� varot to identificēt un pieteikt savas īpa�umtiesības. Esot apcietināti divi vīrie�i.

-����� Tas ir brīni�ķīgi, viņ� saka. Gandrīz jau biju zaudējis cerības.

-����� Nē, ser, meklē�ana tiek pārtraukta tikai pēc diviem gadiem.

-����� Kādā stāvoklī ir mana ma�īna? Vai braucama?

-��� Jā, ar to var braukt.

Neierasti pacilātā garastāvoklī viņ� kopā ar Lūsiju brauc uz Portelizabeti un tad uz iļJubraitonu; kā viņam paskaidrots, viņ� aizbrauc uz Van Deventera ielu, kur zemā, cietoksnim līdzīgā ēkā atrodas policijas iecirk�nis. Ēku apjo� divus metrus augsts �ogs ar dzelk�ņiem aug�pusē. Labi saredzami uzraksti aizliedz novietot ma�īnu pie iecirkņa. Viņi apstājas krietnu gabalu tālāk.

-����� Es gaidī�u ma�īnā, saka Lūsija.

-����� Tev �ķiet, ka tā bus labi?

-����� Ma,i nepatīk �ī vieta. Es pagaidī�u te.

Viņ� nosauc de�urantam savu vārdu un pa gaiteņu labirintu tiek aiz�vests uz Automa�īnu zādzību nodaļu. Ser�ants Esterheize, drukns, gai��matains maza auguma vīrietis, ielūkojas savos papīros un tad aizved viņu uz pagalmu, kur sānu pie sāna stāv daudzi auto. Viņi nostaigā gar vairā�kām auto rindām.

-����� Kur jūs to atradāt? viņ� vaicā Esterheizem.

-����� Tepat Ņubraitonā. Jums paveicies. Parasti vecās Korollas zagļi izjauc rezerves daļās.

-��� Jūs teicāt, ka esot kāds apcietinātais.

-���� Jā, divi pui�i. Mums �os uzrādīja. Atradām māju, pilnu ar zagtām mantām. Televizorus, videomaģus, ledusskapjus, visu ne uzskaitīt.

-����� Un kur tie pui�i ir tagad?

-���� Viņus izlaida pret dro�ības naudu.

-����� Vai nebūtu bijis prātīgāk piezvanīt man, pirms izlaidāt viņus laukā? Es būtu varējis viņus identificēt. Tagad, būdami uz brīvām kājām, viņi vienkār�i pagaisīs. Jūs ta�u to zināt.

Detektīvs stīvi klusē.

Viņi apstājas pie baltas Korollas.

-���� Tas nav mans auto, viņ� saka. Manam auto bija Keiptaunas numurs. Tas minēts aprakstā.

Viņ� rāda uz dokumentā ierakstīto numuru: CA 507644.

-����� Viņi pārkrāso numurus. Viņi uzliek viltotus numurus. Viņi ap�maina numurus.

-����� Kaut arī tā, bet tas tomēr nav mans auto. Vai varat to atvērt?

Detektīvs atver ma�īnas durvis. Salons o� pēc miklam avīzēm un cep�tiem cāļiem.

-����� Man nav stereosistēmas, viņ� saka. Tas nav mans auto. Vai esat pārliecināts, ka mans auto nav novietots kādā citā vietā tepat pagalmā?

Viņi izstaigā visu stāvvietu. Viņa auto tur nav. Esterheize kasa pakausi.

-����� Es to pārbaudī�u, viņ� saka. Kaut kas ir sajaukts. Atstājiet man sav'u telefona numuru, es jums piezvanī�u.

Lūsija aizvērtām acīm sē� pie pikapa stūres. Viņ� piegrabina pie loga un viņa atslēdz durvis.

Pārpratums, kāpdams ma�īnā, viņ� saka. Korolla viņiem ir, bet tā nav manējā.

-����� Vai tu redzēji vīrie�us?

-���� Vīrie�us?

-����� Tu teici, ka divi vīrie�i esot apcietināti.

-���� Viņi izlaisti laukā pret dro�ības naudu. Jebkurā gadījumā, tā kā tas nav mans auto, apcietinātie, lai kas viņi ari ir, nevar būt tie pa�i, kas no�zaga manu auto.

Ilgi valda klusums.

-����� Vai to tā loģiski var secināt? Lūsija vaicā.

Viņa iedarbina motoru, nikni rausta stūri.

-����� Es neaptvēru, ka tu vēlies, lai viņus noķer, viņ� saka.

Viņ� dzird aizkaitinājumu savā balsī, bet necen�as apvaldīties.

-��� Ja viņi ir noķerti, tas nozīmē, ka būs tiesas prāva un viss, kas ar to saistās. Tev nāksies dot liecību. Vai esi tam gatava?

Lūsija izslēdz motoru. Viņas seja ir tik stinga, it kā viņa pūlētos aizturēt asaras.

-����� Lai nu kā, pēdas ir izgaisu�as. Mūsu draugus nenotvers, ne jau nu �ī policija, viņus noteikti nenotvers. Tāpēc mēs varam izmest to visu no prāta.

Viņ� saņem spēkus, lai runātu tālāk. Viņ� uzbā�as, viņ� kļuvis par garlaicīgu īgņu, bet tur neko vairs nevar līdzēt.

-����� Lūsij, tik tie�ām ir pēdējais laiks tev izdarīt izvēli. Vai nu tu paliksi ar nejaukām atmiņām pilnā mājā un turpināsi bēdāties par to, kas ar tevi noticis, vai ari tu atstāsi to visu sev aiz muguras un sāksi jaunu mū�a nodaļu ka,jt kur citur. Manuprāt, ir tikai �īs divas iespējas. Zinu, ka tev patiktu palikt, bet vai tu nevarētu vismaz apsvērt arī to otru variantu? Vai mēs abi nevarētu par to prātīgi parunāties?

Viņa pakrata galvu.

-����� Es vairs nespēju runāt, Deivid, vienkār�i nespēju, viņa saka klusi un steidzīgi, kā baidīdamās, ka vārdi izkaltīs. Es zinu, ka neesmu tīra. Vēlos, kaut spētu to izskaidrot. Bet es nevaru. Tāpēc, ka tu esi tas, kas esi, un es esmu tā, kas esmu, es nevaru to izskaidrot. Man �ēl, ka tā. Un man �ēl, ka tā iznācis ar tavu auto. �ēl, ka tev nācās vilties.

Viņa atspie� galvu rokās; viņas pleci sagumst.

Viņu atkal pārpludina tās pa�as izjūtas: apātija, vienaldzība un ari vieglums, it kā viņ� no iek�ienes būtu izēsts tuk�s un no viņa sirds palikusi tikai drupana �aula. Kā gan, viņ� prāto, kā tāda stāvoklī nok|uvis vīrietis lai varētu atrast vārdus, atrast mūziku, kas atsauks miru�os atpakaļ?

Pāris metru attālumā ceļmalā sē� sieviete rītakurpēs un skrandainā kleitā, un nikni uz viņiem blen�. Viņ� apliek sargājo�u roku Lūsijai ap pleciem. Mana meita, viņ� domā, mana vismīļā meita. Kuru man bijis lemts ievadīt dzīvē. Kurai reiz nāksies vadīt mani.

Vai Lūsija var saost viņa domas?

Beigās pie stūres sē�as viņ�. Pusceļā līdz mājām Lūsija, viņam par pārsteigumu, sāk runāt.

-����� Tas bija tik personiski, viņa saka. Tas tika darīts ar dziļi per�sonisku naidu. Lūk, kas mani apstulbināja visvairāk. Pārējo� varēja paredzēt. Bet kāpēc viņi mani tik ļoti ienīda? Es nekad viņus nebiju sastapusi.

Viņ� gaida, ka Lūsija teiks vēl kaut ko, bet viņa klusē.

-����� Tā ir bijusi vēsture, kas runāja caur �iem vīrie�iem, beidzot viņ� piedāvā skaidrojumu. Netaisnību vēsture. Domā par to �ādi, ja tas palīdz. Kaut gan tev �ķila, ka tas ir personisks naids, tas tomēr tāds nebija. �is ienaids ir mantots no sen�iem.

-����� Tas neko nepadara vieglāku. �oks nepāriet. Tik �okējo�i just, ka tevi ienīst. Tajā brīdī.

Tajā brīdī. Vai viņa runā par to, par ko viņam �ķiet, ka viņa runā?

-���� Vai tev vēl joprojām bail? viņ� vaicā.

-J ā-

-����� Bail, ka viņi atgriezīsies?

-J ā-

-����� Vai tu domāji, ka viņi neatgriezīsies, ja tu neiesniegsi sūdzību poli�cijā? Vai to tu sev iestāstīji?

-����� Nē.

-����� Ko tad?

Viņa klusē.

Lūsij, tas varētu būt tik vienkār�i. Slēdz savu suņu patversmi. Dari to tūlīt. Aizslēdz māju, samaksā Pctrusam, lai viņ� to sargā. Paņem atvaļi�nājumu, atpūtiēs pusgadu vai gadu, pagaidi, lai situācija �ajā valstī uzla�bojas. Dodies uz Eiropu. Aizbrauc uz Holandi. Es apmaksā�u braucienu. Kad atgriezīsies, varēsi taisīt inventarizāciju un sākt no jauna.

-����� Deivid, ja es tagad aizbrauk�u, tad vairs neatgriezī�os. Paldies par piedāvājumu, bet tas neder. Tu nevari ieteikt neko tādu, ko es pati nebūtu pārcilājusi prātā jau simtiem rei�u.

-����� Kāds tad ir tavs rīcības plāns?

-����� Nezinu. Ta�u, lai ko arī es izlemtu, gribu izlemt pati, bez stumdī��anas. Ir lietas, ko tu glu�i vienkār�i nesaproti.

-����� Ko es nesaprotu?

-����� Pirmkārt, tu nesaproti, kas todien ar mani notika. Tu esi norūpējies par mani, es protu to novērtēt, tev �ķiet, ka tu saproti, bet būtībā tomēr nesaproti. Jo nespēj saprast.

Viņ� samazina ātrumu un stūrē uz ceļa malu.

-���� Nevajag, saka Lūsija. �eit ne. �is ir bīstams posms, apstāties būtu riskanti.

Viņ� piedod gāzi.

-���� Tie�i pretēji, es saprotu pārlieku labi, viņ� saka. Es tagad izteik�u to vārdu, no kura mēs līdz �im vairījāmies. Tevi izvaroja. Tā bija grupveida izvaro�ana. Vīrie�i bija trīs.

-����� Un?

-���� Tu baidījies par savu dzīvību. Tu baidījies, ka viņi tevi nogalinās, kad būs apmierināju�i savas seksuālās tieksmes. Ka viņi no tevis atbrī�vosies. Jo tu viņiem neko nenozīmēji.

-����� Un? Lūsijas balss pārvērtusies �ukstā.

-����� Un es nedarīju neko. Es tevi neglābu.

Tā ir viņa atzī�anās.

Lūsija nepacietīgi savicina roku.

-���� Nevaino sevi, Deivid. Tu nevarēji mani glābt. Ja viņi būtu atnāku�i nedēļu agrāk, es mājā būtu viena. Bet tev taisnība, es viņiem neko neno�zīmēju, pilnīgi neko. Es to sajutu.

Bridi viņi klusē.

-����� Man �ķiet, ka viņi to darīju�i jau agrāk, Lūsija atsāk, tagad viņas balss vairs tā nedreb. Vismaz abi vecākie. Man �ķiet, ka viņi pirmkārt un galvenokārt ir izvarotāji. Mantas viņi nozaga tikai tā starp citu. Tāds blakus bizness. Manuprāt, viņu darbs ir izvaro�ana.

-����� Tu domā, ka viņi atgriezīsies?

-����� Man �ķiet, ka es atrodos viņu teritorijā. Viņi mani iezīmēja. Viņi atgriezīsies manis dēļ.

-����� Tad tu nekādā gadījumā nevari palikt.

-����� Kāpēc ne?

-����� Tāpēc, ka tas būtu aicinājums viņiem atgriezties.

Lūsija ilgi apsver savu atbildi.

-����� Deivid, bet vai tad uz to nevar raudzīties arī no cita viedokļa? Ja nu� ja nu tas ir maksa par palik�anu �eit? Varbūt tā viņi uz to skatās; varbūt tā vajadzētu skatīties arī man. Viņi uzskata, ka es esmu kaut ko parādā. Pa�i sevi viņi uzskata par parādu iekasētājiem, par nodokļu ins�pektoriem. Kāpēc lai man atļautu dzīvot �eit bez maksas? Varbūt tie�i to viņi saka sev.

-����� Ne�aubos, ka viņi sev saka ļoti daudz ko. Viņi ir ieinteresēti sagudrot visādus stāstus, lai attaisnotos. Bet tev jāuzticas savām jūtām. Tu teici, ka juti tikai naidu no viņu puses.

-����� Naids� Deivid, kad nonāk līdz vīrie�iem un seksam, mani nekas vairs nespēj pārsteigt. Varbūt naids pret sievietēm vīrie�us seksuāli uzbudi�na. Tu esi vīrietis, tev jāzina. Kad tev ir sekss ar kādu sve�u sievieti kad tu notver viņu, nospied zemē, dabū viņu sev apak�ā, uzgulies viņai virsū ar visu savu svaru vai tas mazliet nelīdzinās nonāvē�anai? Iegrūst nazi iek�ā; pēc tam aiziet, atstājot sev aiz muguras asinīm no�ķiestu ķermeni vai tā nav tāda pati sajūta kā noslepkavojot, kā aizbēgot pēc pastrādātas slepkavības?

Tu esi vīrietis, tev jāzina: vai tā sarunājas ar tēvu? Vai Lūsija un viņ� ir abi vienā frontes pusē?

-����� Iespējams, viņ� saka. Da�reiz. Da�iem vīrie�iem.

Un tad steidzīgi, bez apdomā�anās vaicā: Vai ar tiem abiem bija tāpat? Kā cīnoties ar nāvi?

Viņi uzkurina viens otru. Dro�i vien tāpēc viņi to dara kopā. Kā suņi barā.

-����� Un tre�ais, tas puika?

-���� Viņ� tur bija, lai mācītos.

Viņi jau pabrauku�i garām fermas ceļa zīmei. Laika tikpat ka vairs nav.

-������������� Ja viņi būtu biju�i baltie, tu runātu par viņiem citādi, viņ� saka.

-��� Piemēram, ja tie būtu baltie slepkavnieki, kurus meklē policija.

-���� Vai tie�ām citādi?

-��� Jā, tu runātu citādi. Negribu tevi ne pie kā vainot, ne jau tur tā lieta. Bet tu minēji kaut ko tādu, ko līdz �im nebiji teikusi. Par verdzību. Viņi grib tevi sev par verdzeni.

-����� Nē, verdzība ne. Atkarība. Pakļau�ana.

Viņ� �ūpo galvu.

-���� Tas ir par daudz, Lūsij. Pārdod visu. Pārdod fermu Petrusam un brauc prom.

-����� Nē.

Ar to saruna beidzas. Bet Lūsijas teiktais turpina atbalsoties viņa do�mās. Asinīm no�kiests. Ka tas jāsaprot? Vai beigu beigās viņam bijusi taisnība, kad viņ� sapni redzēja asins gultu, asinīm pilnu vannu?

Viņu darbs ir izvaro�ana. Viņ� domā par �iem trim ciemiņiem, kā tie brauca prom ne pārāk vecajā toijola, piekrāvu�i aizmugures sēdekli ar saimniecības priek�metiem, savus dzimumlocekļus, savus iero�us noguldī�ju�i tīkamā siltumā sev starp kājām, murrājo�i ir vārds, kas ienāk viņam prātā. Viņiem netrūka iemeslu justies apmierinātiem ar pēcpusdienā pa�veikto; viņi izvēlēju�ies nodarbo�anos, kas dara viņus laimīgus.

Viņ� atceras, kā bērnībā, avī�u ziņās uzdūries vārdam izvaro�ana, pūlējās uzminēt, ko īsti tas varētu nozīmēt, brīnoties, ko parasti tik maigais burts �p�* dara �ā vārda vidū, kur�, izrunāts skaļi, iedve� tādas �ausmas kā neviens cits. Kādā mākslas albumā bibliotēkā bija glezna �Sabīnie�u izvaro�ana�**: vīri zirgos, tērpti trūcīgās romie�u bruņās, sievietes caur�

* Rape (angļu vai.) izvaro�ana, nolaupī�ana, ļaunprātīga izmanto�ana.

** Sabinie�u nolaupī�ana Romas dibinā�anas leģendas epizode, kas bie�i izmantota mākslas darbos, piemēram, fran�u gleznotāja Nikolā Pusēna (1594 1665) gleznā.

spīdīgās drānās mētā rokas pa gaisu un vaimanā. Kāds gan �im pozām sakars ar viņa toreizējo priek�statu, kas ir izvaro�ana: vīrietis uzguļas sievietei virsū un grū�as viņā iek�ā.*

Viņ� doma par Baironu. Vesels leģions grāfieņu un virtuveņu, kurās Bairons grūdies iek�ā, un neap�aubāmi starp viņām ari da�as tādas, kas to sauca par izvaro�anu. Bet skaidrs, ka nevienai no viņām nebija iemesla baidīties, ka dzimumakta beigas viņai pārgriezīs nkli. No viņa skatpunkta, no Lūsijas skatpunkta Bairons patie�ām rādās ļoti vecmodīgs.

Lūsija bija pārbijusies, pārbijusies gandrīz līdz nāvei. Viņas balss aiz��ņaudzās, viņa nespēja ievilkt elpu, locekļi notirpa. Tas nenotiek īstenībā, viņa sev teica, kad vīrie�i nogrūda viņu zeme, tas ir tikai sapnis, ļauns murgs. Bet vīrie�i savukārt kari dzēra viņas bailes, izbaudīja tās, darīja visu iespējamo, lai Lūsiju sāpinātu, lai viņa justos vēl apdraudētāka, lai pie�ņemtos spēkā viņas �ausmas. Pasauc savus suņus! viņi teica Lūsijai. Tur�pini, pasauc savus suņus. Nav suņu? Tad mēs paradīsim tev suņus!

Jūs nesaprotat, jūs tur nebijāt, saka Beva �ova. Bet Beva tomēr kļūdas. Lūsija intuitīvi nojauta: viņ� ir sapratis; ja viņ� koncentrē domas, ja viņ� iz�ķīdina pats sevi, viņ� spēj nokļūt tajā vietā, kļūt par �iem vīrie�iem, iemājot viņos, piepildīt tos ar savu regaino klātbūtni. Vēl tikai nav skaidrs, vai viņam pietiek iztēles spēka, lai �ajā ainā kļūtu par sievieti.

Savas istabas vientulībā viņ� raksta meitai vēstuli:

�Lūsij, mana dārgā. Mīlot tevi ar visu mīlestību, cik vien tās pasaulē ir, man tomēr tev jāsaka lūk, kas. Tu gatavojies pieļaut bīstamu kļūdu. Tu vēlies pazemoties vēstures priek�ā. Bet ceļ�, pa kuru tu dodies, nav īstais. Tā tu zaudēsi visu godu; tu nespēsi paciest pati sevi. Lūdzama, uzklausi mani.

Tavs tēvs.�

Pēc pusstundas zem viņa durvīm tiek pabāzta aploksne. �Mīļo Deivid, tu neesi manī klausījies. Es vairs neesmu tas cilvēks, kuru tu pazīsti. Es

* �ai rindkopai, kurā izmantoti vaida �rape� skaņojums un daudznozimība, lulkolāja piedāvāja latvisko variantu boz netulkojamās vardu spēles: �Viņ� atceras, kā bērnībā, avī�u ziņas uzdūries vārdam izvaro�ana, pulējās uzminēt, ko īsti las varētu nozīmēt. Viņam radās aizdomas, ka tad vīrietis uzguļas sievietei virsu un grū�as viņā iek�ā.�

esmu mirusi un pagaidām nezinu, kas spētu atgriezt mani dzīvē. Zinu vienīgi to, ka nevaru no �ejienes aizbraukt.

Tu to neatzīsti, un es nezinu, ko vēl varētu teikt, lai panāktu, ka tu to atzīsti. It kā tu būtu brīvprātīgi izvēlējies sēdēt kaktā, kur neiespīd saules stari. Domāju par tevi kā par vienu no trim �impanzēm, par to, kur� tur ķepas acīm priek�ā.

Jā, iespējams, ka ceļ�, pa kuru es eju, nav īstais. Bet, ja tagad pametī�u fermu, es bū�u cietusi sakāvi, un visu atliku�o mū�u jutī�u �īs sakāves rūgtumu.

Es nevaru mū�īgi palikt bērns. Tu nevari mū�īgi palikt tēvs. Zinu, ka tev ir labi nodomi, bet tu neesi tas ceļvedis, kāds man nepiecie�ams, ne �oreiz.

Tava Lūsija.�

Tāda ir viņu sarakste; tāds ir Lūsijas pēdējais vārds.

Suņu galinā�ana ir paveikta, melnie maisi sakrauti pie durvīm, katrā iek�ā ķermenis un dvēsele. Viņ� un Beva �ova apskāvu�ies guļ uz operā�ciju zāles grīdas. Pēc pusstundas Beva dosies atpakaļ pie sava Bila un viņ� sāks kraut maisus ma�īnā.

-�������������� Tu neko neesi man stāstījis par savu pirmo sievu, saka Beva �ova.

-��� Ari Lūsija par viņu nerunā.

-����� Lūsijas māte ir holandiete. To Lūsija tev noteikti ir teikusi. Evelīna. Evija. Pēc �ķir�anās viņa atgriezās Holandē. Vēlāk viņa apprecējās otrreiz. Lūsija nevarēja satikt ar patēvu. Viņa vēlējās atgriezties Dienvidāfrikā.

-���� Tātad viņa izvēlējās tevi.

-����� Savā ziņā. Lūsija izvēlējās arī konkrēto vidi, konkrēto apvārsni. Tagad es mēģinu panākt, lai viņa atkal brauc prom, kaut vai uz laiku. Viņai Holandē ir ģimene, draugi. Var jau būt, ka Holande kā viela, kur dzīvot, nav tā visjautrākā, bet tur vismaz nedzimst murgi.

-����� Un?

Viņ� parausta plecus.

-����� �obrīd Lūsija nav noskaņota uzklausīt manus padomus. Viņa pazi�ņoja, ka es neesot piemērots ceļvedis.

-����� Bet tu ta�u biji skolotājs.

-������ Tas gadījās pavisam nejau�i. Mācī�ana nekad nav bijis mans aicinā�jums. Un pilnīgi noteikti es nekad neesmu tiecies mācīt citiem, kā jādzīvo. Es biju viens no tā sauktajiem filologiem. Rakstīju grāmatas par miru�iem cilvēkiem. Tas bija tas, ko es darīju no sirds. Bet studentus mācīju, lai nopelnītu iztiku.

Beva gaida, ka viņ� turpinās, bet viņam nav atbilsto�a noskaņojuma.

Riet saule, kļūst auksts. Viņi nav mīlēju�ies; būtībā viņi pārstāju�i izlikties, ka satiekas tāpēc, lai pamīlētos.

Viņa domās Bairons, stāvēdams uz skatuves, ievelk elpu, lai dziedātu. Bairons tūlīt dosies uz Grieķiju. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņ� sācis saprast, ka dzīve ir skaista.

Sunt lacrimae rerum, et mentem mortalia tangunt:* tādi būs Bairona dziedātie vārdi, par to viņ� ne�aubās. Bet mūzika vēl lidinās kaut kur pie apvār�ņa, nav vēl atnākusi.

-������ Tev nevajag ba�īties, saka Beva �ova. Beva piespiedusi galvu viņam pie krūtīm: iespējams, ka Beva dzird, kā viņa sirdspuksti pieskaņo�jas heksametru ritmam. Mēs ar Bilu rūpēsimies par Lūsiju. Mēs bie�i iesim uz fermu. Un tur ta�u ir Petruss. Petruss būs modrs.

-����� Tēvi�ķīgais Petruss.

-Jā.

-����� Lūsija teica, ka es nevarot mū�īgi palikt tēvs. Nespēju iztēloties, kā �ajā dzīvē es varētu nebūt Lūsijas tēvs.

Beva lai� pirkstus caur viņa ataugu�o matu rugājiem.

-���� Viss būs labi, viņa �ukst. Gan tu redzēsi.

* Sunt lacrimae rerum, el mentem mortalia tangunt (latiņu vai.) �.. asaras lej �eit par likstām, un mirstīgo bēdas skar sirdis�. Vergilij.t. Eneīda. R., Liesma, 1970. 39*PP-

māja atrodas RAJONA, kur� pirms gadiem piecpadsmit vai divdesmit, tūlīt pēc namu uzcel�anas, dro�i vien bijis diezgan neomulīgs, bet kop� tā laika mainījies uz labo pusi: gar taciņu malām saaugusi zāle, sakuploju�i koki, mūrus nosegu�i vīteņaugi. Mājai Rustholmas lokā Nr. 8 ir krāsoti dārza vārtiņi un sarunu ierīce.

Viņ� piespie� pogu. Atsaucas meitenīga balss.

-����� Hallo?

-����� Es meklēju Aizeka kungu. Mani sauc Luri.

-���� Viņ� vēl nav pārnācis.

-����� Kad viņ� varētu būt?

-����� Acumirkli.

Mehānisms iedūcās, slēdzene noklak�ķ; viņ� atver vārtiņus.

Taciņa aizved līdz mājas durvīm; tur stāv un viņu vēro slaida meitene. Viņa ģērbusies skolas formā: gai�zils sarafāns, baltas pusgarās zeķes, blūzīte. Viņai ir Melānijas acis, Melānijas platie vaigu kauli, Melānijas tum�ie mati; tikai viņa ir vēl skaistāka nekā Melānija. Jaunākā māsa, par kuru Melānija tika stāstījusi, bet �obrīd viņ� nespēj atcerēties meitenes vārdu.

-����� Labdien. Ap cikiem jūsu tēvs varētu būt mājās?

-����� Stundas beidzas trijos, bet viņ� parasti paliek ilgāk. Bet tas nekas, nāciet dro�i iek�ā.

Viņa pietur durvis, pieplakdama stenderei, kad viņ� iet garām. Viņa ēd kūkas �ķēli, graciozi turēdama to divos pirkstos. Pie apak�lūpas viņai pielipu�as drupa�as. Viņ� jūt vēlē�anos pastiept roku, lai drupa�as noslau�cītu; tajā pa�ā mirklī atmiņas par �īs meitenes māsu karstā vilnī plūst viņam pāri. Dievs, sargi mani, viņ� domā ko es �eit daru?

-����� Varat apsēsties, ja vēlaties.

Viņ� apsē�as. Mēbeles viz, (elpa nomāc ar savu kārtīgumu.

-����� Kā jūs sauc? viņ� vaicā.

-����� Dezirē.

Dezirē: jā, tagad viņ� atceras. Melānija, pirmdzimtā, ar vārdu no latiņu tumsas, pēc tam Dezirē ar francisko vardu, iekārotā. Vecāki nu gan izaicināju�i dievus, dodot viņai tādu vārdu!

-����� Mani sauc Deivids Lurī.

Viņ� vērīgi lūkojas meitenē, bet ne�ķiet, ka �is vārds viņai būtu pazīs�tams.

-����� Esmu no Keiptaunas.

-����� Mana māsa studē Keiptaunā.

Viņ� paloka galvu. Viņ� nesaka: es pazīstu tavu māsu, labi pazīstu. Bet viņ� domā: auglis no tā pa�a koka, dro�i vien abas vienādas līdz pat visin�tīmākajiem sīkumiem. Un tomēr at�ķirīgas: citāda asins pulsācija, citāds kaislību mudinājums. Vienā gultā ar viņām abām: karalisks piedzīvojums.

Viņ� viegli noskurinās, ieskatās pulkstenī.

-������ Ziniet ko, Dezirē? Es labāk mēģinā�u notvert jūsu tēvu viņa skolā, ja jūs man pastāstīsiet, kā tur nokļūt.

Skola atrodas dzīvojamo namu kvartāla vidū: zema ķieģeļu ēka ar tērauda logu rāmjiem un azbesta jumtu, putekļains pagalma kvadrāts un tam apkārt dzeloņstiepļu �ogs. Pie viena no vārtu stabiem piestiprināts uzraksts F. S. Marajs, pie otra Vidusskola.

Apkārt nc dzīvas dvēseles. Viņ� klejo ap skolu, līdz ierauga plāksnīti, uz kuras rakstīts Kanceleja. Viņpus durvīm sē� tukla sekretāre vidējos gados un taisa sev manikīru.

-����� Es meklēju Aizeka kungu, viņ� saka.

-����� Aizeka kungs! sekretāre iesaucas. Piejums apmeklētājs!

Tad viņa saka: Ejiet vien iek�ā.

Aizeks aiz sava rakstāmgalda paslejas, vilcinās, raugās viņā ar neiz�pratnes pilnu skatienu.

-����� Vai atceraties mani? Deivids Luri no Keiptaunas.

-����� Nu jā, saka Aizeks un apsē�as.

Viņam mugurā tas pats pārmērīgi lielais uzvalks: kakls iegrimis �aketes apkaklē un no turienes viņ� veras āra kā maisā ieslodzīts putns ar asu knābi. Logi ir aizvērti, telpā jūtama sastāvējusies smēķu smaka.

-��� Ja negribat mani redzēt, es tūlīt aizie�u, viņ� saka.

-����� Nē, saka Aizeks. Apsēdieties. Pa�laik pārbaudu kavējumu sarak�stus. Vai neiebilstat, ja es vispirms pabeigtu?

-����� Lūdzu.

Uz rakstāmgalda ir ierāmēta fotogrāfija. No vietas, kur viņ� sē�, nav redzams, kas tajā attēlots, bet viņ� zina, kas tur ir: Melānija un Dezirē, sava tēva acuraugi, kopā ar garlaicīgo māti.

-����� Nu tā, saka Aizeks, aizvērdams pēdējo sarakstu. Ar ko esmu izpelnījies �o godu?

Viņ� domājis, ka jutīsies saspringts, bet patiesībā ir pavisam mierīgs.

-����� Pēc tam, kad Melānija iesniedza savu sūdzību, viņ� saka, uni�versitāte sarīkoja oficiālu izmeklē�anu. Rezultātā es atteicos no savas vietas. Tāda ir notikuma vēsture; jūs noteikti to zināt.

Aizeks zobgalīgi lūkojas viņā, nebilstot ne vārda.

-����� Kop� tā laika esmu cilvēks bez noteiktas nodarbo�anās. �odien braucu cauri D�ord�ai un man ienāca prātā, ka es varētu piestāt �eit un aprunāties ar jums. Atceros, ka iepriek�ējā tik�anās reizē mēs bijām� iekaisu�i. Bet es nolēmu tik un tā iegriezties un pateikt, kas man uz sirds.

Tik tālu viņ� saka patiesību. Viņ� grib izteikt, kas viņam uz sirds. Bet jautājums jau ir par to, kas tad īsti nospie� viņa sirdi.

Aizekam rokā ir lēta Bic pildspalva. Viņ� slidina pirkstus lejup pa pildspalvas korpusu, apgrie� to otrādi, slidina pirkstus lejup, atkal un atkal, bet kustība nepau� nepacietību, tā ir tīri mehāniska.

Viņ� turpina.

-����� Jūs esat dzirdējis Melānijas versiju. Es gribētu jums izstāsti! savcjo, ja esat gatavs to noklausīties.

Es to uzsāku, ilgi nedomājot. Tas sākās kā piedzīvojums, kā viena no tām pēk�ņajām, mazajām dēkām, kas atgadās zināmas kategorijas vīrie��iem, kas atgadās man, kas uztur mani pie dzīvības. Atvainojiet, ka tā izsakos. Es cen�os būt godīgs.

Bet kopā ar Melāniju ar mani notika kaut kas negaidīts. Es to iztēlojos kā uguni. Viņa ie�ķīla manī uguni.

Viņ� brīdi klusē. Pildspalva turpina savu deju. Pēk�ņa, maza dēka. Zināmas kategorijas vīrie�i. Vai �im vīrietim aiz rakstāmgalda ir mīlas dēkas? Jo ilgāk viņ� skatās uz Aizeku, jo tas �ķiet ap�aubāmāk. Viņ� nejus�tos pārsteigts, ja izrādītos, ka Aizeks ir baznīcas kalpotājs diakons vai varbūt ministrants, lai ko tas arī nozīmētu.

-������ Uguns: kas tajā tik īpa�s? Ja uguns izdziest, jāiededz sērkociņ� un jāiekurina jauna. Tā es mēdzu domāt. Bet senajos laikos cilvēki pielūdza uguni. Viņi tik viegli neļāva liesmai apdzist, liesmai dievībai. Un tādu liesmu manī iededza jūsu meita. Tā nebija tik stipra, lai mani sadedzinātu, tomēr īsta: īsta uguns.

Dedzis apdedzis sadedzis.

Pildspalva vairs nekustas.

-����� Luri kungs, saka meiteņu tēvs; viņa sejā parādījies �ķībs, sāpīgs smaids, es sev vaicāju, ko jūs īsti iedomājaties, ierazdamies manā skolā un stāstot man�

-����� Piedodiet, tas ir pretīgi, es zinu. Tādas ir beigas. Tas ir viss, ko es gribēju teikt, lai sevi aizstāvētu. Kā klājas Melānijai?

-����� Varu jums teikt, ka Melānijai klājas labi. Viņa zvana katru nedēļu. Viņa atsākusi studijas, viņa saņēma speciālu atļauju to dant, jūs jau no�teikti saprotat, ņemot vērā �os apstākļus. Brīvajā laikā viņa turpina savu darbu teātri un gūst panākumus. Tā ka ar Melāniju viss ir kārtībā. Un kā ar jums? Ko plānojat iesāki tagad, kad esal aizgājis no darba?

-����� Man ir meita, jums būs interesanti to uzzināt. Viņai pieder ferma; plānoju kādu laiku pavadīt kopā ar meitu, palīdzēt saimniecībā. Turklāt

man jāpabeidz rakstīt grāmatu, kaut ko līdzīgu grāmatai. �ā vai tā, bet ko darīt man netrūks.

Viņ� ietur pauzi. Viņ� ievero, ka Aizeks urbjas viņā ar ļoti uzmanīgu skatienu.

-���� Tā, saka Aizeks, vārdiem atraujoties no lūpām līdzīgi nopūtai, tā varenie krīt no saviem augstumiem!

Krīt? Jā, protams, tas bija kritiens. Bet vai varenā kritiens? Vai vārds varenais varētu attiekties uz viņu? Viņa priek�stats par sevi ir kā par neievērojamu cilvēku, kas kļūst arvien neievērojamāks. Tēls no vēstures nomalēm.

-����� Varbūt tas nāk mums par labu, viņ� saka, reizi pa reizei nokrist no augstumiem. Kamēr mēs nesa�ķīstam.

-����� Labi. Labi. Labi, saka Aizeks, joprojām vērdamies viņā ar neat�laidīgu skatienu.

Pirmoreiz viņ� saskata Aizekā līdzību ar Melāniju: mutes un lūpu līnijās. Ļaujoties pēk�ņam impulsam, viņ� pastiepj roku pāri galdam, mēģina paspiest Aizeka roku, beidzot tikai noglāsta tās plaukstas virspusi. Dzestra, bezspalvaina āda.

-����� I ,urī kungs, saka Aizeks, vai jūs gribējāt man pastāstīt vēl kaut ko, kas neattiecas uz jūsu un Melānijas attiecībam?Jūs teicāt, ka jums kaut kas nospie�ot sirdi.

-����� Manu sirdi? Nē. Nē, es tikai iegriezos, lai uzzinātu, kā iet Melānijai.

Viņ� pieceļas.

-����� Paldies, ka neatteicāties ar mani tikties, es to augstu vērtēju.

Viņ� pastiepj roku, �oreiz taisni uz priek�u.

-����� Uz redzē�anos.

-����� Uz redzē�anos.

Viņ� jau ir pie durvīm pareizāk, viņ� jau ir kancelejas priek�telpā, kura �obrīd ir tuk�a kad Aizeks sauc: �Luri kungs! Uz vienu mirklīti!

Viņ� atgrie�as kabinetā.

-����� Ko esat iecerējis darīt �ovakar?

-����� �ovakar? Pasūtīju istabu viesnīcā. Nekādu ieceru man nav.

-����� Atnāciet ieturēt maltīti kopā ar mums. Atnāciet uz vakariņām.

-����� Nedomāju, ka jūsu sievai tas patiktu.

-����� Varbūt. Bet varbūt nc. Lai nu kā, atnāciet. Dalieties ar mums maizes riecienā. Mēs vakariņojam septiņos. Uzrakstī�u jums adresi.

-����� Nav vajadzības to darīt. Es jau biju piejums mājās un sastapu jūsu meitu. Viņa pateica, kur jūs meklēt.

Aizeks nepamirk�ķina ne acu.

-����� Labi, viņ� saka.

Durvis atver pats Aizeks.

-����� Nāciet iek�ā, nāciet iek�ā, viņ� saka un vedina uz viesistabu.

Aizeka sieva nekur nav manāma, jaunāka meita ari ne.

-����� Atnesu kaut ko ari no savas puses, viņ� saka, pasniegdams viņa pudeli.

Aizeks pateicas, bet �ķiet, ka mājas saimniekam nav īsti skaidrs, ko lai ar vīnu iesāk.

-����� Vai vēlaties mazliet iedzert? Es tūlīt to atvēr�u.

Aizeks iziet no istabas, virtuvē atskan sa�ukstē�anās. Aizeks atgrie�as.

-����� �ķiet, ka esam pazaudēju�i korķu viļķi. Bet Dezija aizņemsies no kaimiņiem.

Skaidrs, ka viņi ir absolūti atturībnieki. Viņam būtu vajadzējis to iedo�māties. �aura, sīkbur�uāziska mājsaimniecība, taupīga, klīrīga. Ma�īna nomazgāta, mauriņ� nopļauts, ietaupījumi noguldīti bankā. Visi spēki ziedoti, lai virzītu uz spo�u nākotni abas meitas, abus dārgakmeņus: gudro Melāniju ar viņas teātra karjeru; skaistuli Dezirē.

Viņ� atceras Melāniju viņu tuvās pazī�anās pirmajā vakarā sē�ot viņam blakus uz dīvāna, dzerot kafiju, kurai viņ� pielējis uzpirksteņa tiesu viskija, lai meiteni �is vārds negribīgi uznirst domās iee((otu. Viņas vingrais, mazais augums; viņas seksīgie tērpi; viņas satraukumā vizo�ās acis. Iegājusi me�ā, kur klejo me�onīgais vilks.

Skaistule Dezirē ienāk ar pudeli un korķu viļķi. Nostājusies iepretī abiem vīrie�iem, Dezire mirkli vilcinās, acīmredzot apzinādamās, ka vaja�dzētu sasveicināties.

-����� Tēt? viņa murmina ar vieglu mulsumu balsī, turēdama pudeli pastieptā rokā.

Tā: Dezirē ir uzzinājusi, kas viņ� ir. Aizeki ir runāju�i par viņu, varbūt pat ķildoju�ies: nevēlams viesis, vīrietis, kura vārds ir tumsa.

Viņas tēvs satvēris viņas roku savējā.

-����� Dezirē, viņ� saka, tas ir Luri kungs.

-����� Sveika, Dezirē.

Mati, kas iekļāva viņas seju, tagad saņemti uz muguras. Dezirē nevai�rās no viņa skatiena; viņa joprojām ir samulsusi, bet zem tēva spārna jūtas dro�āk.

-����� Sveicināti, viņa murmina; un viņ� dotnā: ak Dievs, ak Dievs!

Dezirē nespēj noslēpt no viņa domas, kas �obrīd �audās viņas galvā:

Tatad �is ir tas vīrietis, ar kuru kopā mana māsa bija kaila! Tātad �is ir vīrietis, ar kuru viņa darīja to! Sis vecis!

Aizekiem ir atsevi�ķa, maza ēdamistaba ar lūku uz virtuvi. �etriem ēdājiem nolikti vissmalkākie galda piederumi; deg sveces.

-����� Sēdiet, sēdiet! saka Aizeks.

Viņa sieva joprojām nerādās.

-����� Atvainojiet mani uz mirklīti, Aizeks nozūd virtuvē.

Viņ� paliek divatā ar Dezirē, kas sē� viņam pretī. Viņa noliec galvu, vairs neizskatās tik drosmīga.

Tad atnāk abi vecāki. Viņ� pieceļas.

-���� Jūs vēl neesat sastapis manu sievu. Dorīn, tas ir mūsu viesis Luri kungs.

-����� Esmu tie�ām pateicīgs par to, ka jūs uzņēmāt mani savā mājā, Aizekas kundze.

Aizekas kundze ir maza auguma sieviete, ar gadiem kļuvusi drukna, ielīko kāju dēļ viņas gaita ir nedaudz gāzelīga. Bet viņ� redz, no kurienes abas māsas ieguvu�as savu ārieni. Aizekas kundze senās dienās bijusi īsta skaistule.

Viņas sejas vaibsti ir sastingu�i, viņa novēr� acis un paloka galvai, cik viegli vien iespējams. Paklausīga laba sieva un dzīvesbiedre. Un jūs būsiet kā viena miesa. Vai meitas sekos mātes piemēram?

-����� Dezirē, viņa sauc, nac palīga atnest ēdienu.

Bērns veikli uzlec no krēsla.

-����� Aizeka kungs, es tikai ienesu jūsu mājā nemieru, viņ� saka. Bija ļoti laipni mani ielūgt, es protu to novērtēt, bet tagad būs labāk, ja do�os prom.

Aizeks pasmaida; viņam par pārsteigumu, �ajā smaidā pavīd neviltota jautrība.

-����� Sēdiet, sēdiet! Ar mums viss būs kārtībā! Mēs tiksim galā! Viņ� paliecas tuvāk. -Jumsjābūt stipram!

Tad atgrie�as Dezirē un viņas māte ar traukiem: cālis burbuļojo�ā tomātu sautējumā, kas izplata ap sevi ingvera un ķimeņu smar�u, risi, pa�plāte ar salātiem un marinētiem dārzeņiem. Tie�i tāds ēdamais, kāda viņam, dzīvojot pie Lūsijas, pietrūkst visvairāk.

Viņam priek�ā tiek nolikta vīna pudele un vientuļa vīna glāze.

-����� Vai neviens cits nedzers? viņ� vaicā.

-����� Lūdzu, saka Aizeks, ķerieties tik klāt.

Viņ� pielej glāzi. Saldie vīni viņam negar�o, viņ� nopircis vēlīnās ra�as vīnu, iedomādamies, ka tas atbilst Aizeku gaumei. Nu ko, jo ļaunāk viņam.

Vēl jānoklausās galda lūg�ana. Aizeki sadodas rokās, viņam neatliek nekas cits, kā vien tie�i tāpat pastiept savējās, kreiso roku meiteņu tēvam, labo viņu mātei.

-����� Lai tas Kungs ļauj mums izjust sirsnīgu pateicību par visu, ko sa�ņemsim, saka Aizeks.

-����� Amen, bilst Aizeka sieva un meita; un viņ�, Deivids Luri, ari nomurmina �āmen� un palai� vaļā abas rokas, tēva vēso kā zīds, mātes mazo, gaļīgo, vēl silto no darbo�anā-s pa virtuvi.

Aizeka kundze piepilda �ķīvjus.

-����� Uzmanīgi, vēl karsts, viņa bilst, kad viņ� pasniedz savu �ķīvi.

Tie ir vienīgie viņam adresētie vārdi.

Maltites laikā viņ� pūlas būt labs viesis, izklaidēt saimniekus ar saru�nām, aizpildīt klusuma brī�us. Viņ� stāsta par Lūsiju, par viņas suņu mītni, par viņas bi�u dravu un dārzkopības projektiem, par savām sest�dienas rīta de�ūrām tirgū. Iebrukumu viņ� nepiemin, tikai starp citu ierunājas par nozagto ma�īnu. Viņ� stāsta par Dzīvnieku aizsardzības līgu, bet nebilst ne vārda par slimnīcas krematoriju vai zagtajām pēcpusdienām kopā ar Bevu �ovu.

�ādi sadiegtais stāstījums ritinās uz priek�u bez ēnām. Lauku dzīve visā savā idiotiskajā vienkār�ībā. Cik ļoti viņ� vēlas, lai tā būtu patiesība! Viņ� ir noguris no ēnām, no sare�ģījumiem, no sare�ģītiem cilvēkiem. Viņ� mīl savu meitu, bet reizēm viņam tā gribas, lai Lūsija būtu vienkār��āka būtne: vienkār�āka, izprotamāka. Vīrietis, kur� Lūsiju izvaroja, ban�das vadonis bija tāds. Kā asmens, kas pārcērt vēju.

Viņ� ierauga pats sevi noguldītu uz operāciju galda. Nozibsnī skalpelis; viņ� ir uz�ķērsts no rīkles līdz cirk�ņiem; viņ� to visu redz, bet sāpes nejūt. Bārdains ķirurgs, pieri raukdams, liecas viņam pāri. Kas tas viss ir? ķirurgs ņurd. Ķirurgs pabiksta �ultspūsli. Kas tas tāds? Ķirurgs izgrie� �ultspūsli, atsvie� malā, tad pabiksta sirdi. Kas tas tāds?

-���� Jūsu meita vai viņa viena pati rūpējas par savu fermu? vaicā Aizeks.

-����� Ir kāds vīrs, kas viņai da�reiz palīdz. Petruss. Afrikānis.

Un viņ� stāsta par Petrusu, par solīdo, uzticamo Petrusu ar viņa divām sievām un pieticīgajām vēlmēm.

Izrādās, ka viņ� nav tik izsalcis, kā pa�am �ķitis. Sarunas atslābst, tomēr viņiem izdodas maltīti veiksmīgi pabeigt. Dezirē atvainojas un dodas pildīt mājas darbus. Aizeka kundze nokopj galdu.

-����� Man laiks iet, viņ� saka. Rīt gribu agri doties ceļā.

-����� Pakavējieties vēl brītiņu, saka Aizeks.

Viņi ir paliku�i divatā. Ilgāk izvairīdes vairs nevar.

-����� Vēl par Melāniju, viņ� saka.

-Jā?

-���� Vēl tikai pāris vārdu, tad bū�u visu pateicis. Es ticu, ka ar mums abiem būtu varējis notikt citādi, par spīti vecumu at�ķirībai. Bet bija kas tāds, ko es nespēju viņai sniegt, kaut kas, viņ� meklē vārdu, dzejisks. Man pietrūkst dzejiskuma. Es pārāk labi protu apieties ar mīlestību. Pat degdams es nesāk�u dziedāt, ja saprotat, ko gribu teikt. Un to es no�ēloju. Es no�ēloju visu, ko jūsu meitai nācās manis dēļ pārciest. Jums ir brīni��

ķīga ģimene. Es lūdzu piedo�anu par sāpēm, ko sagādāju jums un Aizekas kundzei. Lūdzu, piedodiet man.

Brīni�ķīga nav īstais vārds. Pareizāk būtu teikt priek�zīmīga.

-���� Tā, saka Aizeks, beidzot jūs atvainojaties. Es jau gaidīju, ka tas nāks.

Aizeks kaut ko apsver. Pēc vakariņām Aizeks vairs nav apsēdies; tagad viņ� sāk soļot uz priek�u un atpakaļ.

-���� Jūs no�ēlojat. Jūs sakāt, ka jums trūkst dzejiskuma. Ja jums būtu dzejiskums, mēs nenonāktu tur, kur esam tagad. Bet es sev saku, ka mēs visi no�ēlojam, kad mūs pieķer. Tad mums ir ļoti �ēl. Jautājums jau nav par to, vai mums ir �ēl. Jautājums ir par to, kādu mācību esam no ta guvu�i. Jautājums ir par to, ko mēs darīsim tagad, kad mums ir �ēl.

Viņ� jau grasās atbildēt, bet Aizeks paceļ roku.

-����� Vai drīkstu jūsu klātbūtnē izrunāt vārdu Dievs? Vai jūs neesat viens no tiem cilvēkiem, kuri saīgst, dzirdot piesaucam Dieva vārdu? Jautājums ir tāds: ko Dievs vēl grib nojums, ko vēl bez �īs no�ēlas? Vai jums ir kāda nojausma par to, Lun kungs?

Kaut gan Aizeka soļo�ana uz priek�u un atpakaļ traucē sakopot do�mas, viņ� mēģina rūpīgi izvēlēties vārdus.

-������ Parastos apstākļos es teiktu, viņ� skaidro, ka pēc noteikta vecuma sasnieg�anas cilvēks ir par vecu, lai gūtu vēl kādu mācību. Tad viņu var vien tikai sodīt un sodīt. Bet varbūt ta nav taisnība, vismaz ne visos gadījumos. Es pagaidī�u, līdz bū�u pārliecinājies. Kas attiecas uz Dievu, es neesmu ticīgais, tāpēc man jāpārtulko sev pieņemamos apzīmē�jumos tas, ko jūs saucat par Dievu un Dieva gribu. Un, lietojot man pie�ņemamus vārdus, var teikt, ka es tieku sodīts par to, kas notika starp mani un jūsu meitu. Esmu kritis dziļā negodā, un man nenāksies viegli pa�am no turienes izkļūt. Es necentos izvairīties no �ā soda. Es neiebilstu pret to. Glu�i otrādi, es dzīvoju �ajā sodā, dienu pēc dienas es cen�os sarast ar negodu kā ar savu esības veidu. Kā jums �ķiet, vai Dievam būs diezgan ar to, ka es dzīvoju beztermiņa negodā?

-����� Nezinu, Lurī kungs. Parastos apstākļos es teiktu: nevaicājiet man, vaicājiet Dievam. Bet tā kā jūs Dievu nelūdzat, jums nav iespēju viņam

kaut ko vaicāt. Tālab Dievam jāatrod veids, kā jums to pavēstīt. Kā jums �ķiet, Lurī kungs, kāpēc jūs esat �eit?

Viņ� cie� klusu.

-������� Es jums pateik�u. Jūs braucāt cauri D�ord�ai, un jums ienāca prātā, ka D�ord�ā dzivo jūsu studentes ģimene, un jūs nospriedāt: kāpēc gan ne? Jūs netikāt to plānojis, un tomēr jūs nokļuvāt mūsu namā. Tas nāca kā pārsteigums jums pa�am. Vai tā nav?

-����� Ne glu�i. Es jums neteicu taisnību. Uz D�ord�u es atbraucu tikai viena iemesla dēļ: lai parunātu ar jums. Es jau labu laiku biju par to domājis.

-���� Jā, jūs ieradāties parunāt ar mani, tā jūs sakāt, bet kāpēc ar mani? Ar mani sarunāties ir viegli, pārāk viegli. To zina visi mūsu skolas skolēni. Ar Aizeku viegli tikt galā tā viņi saka.

Aizeks atkal smaida to pa�u �ķībo smaidu.

-����� Un tātad ar ko tad jūs īstenībā atnācāt aprunāties?

Tagad viņ� zina skaidri: viņam nepatīk �is virs, nepatīk viņa viltības.

Viņ� pieceļas, klunkurē cauri tuk�ajai ēdamistabai un tālāk pa gaiteni. Aiz puspievērtām durvīm skan klusas balsis. Viņ� atgrū� durvis vaļā. Dezirē un viņas māte sē� uz gultas, darbodamās ar dzijas �ķeteri. Ieraugot ienācēju, viņas pārsteigtas apklust.

Viņ� ceremoniāli nometas ceļos un pieskaras ar pieri pie grīdas.

Vai ar to pietiek? viņ� domā. Vai ar to būs gana? Ja ne, ko vēl lai viņ� izdara?

Viņ� paceļ galvu. Dezirē un viņas māte sē� kā sastingu�as. Viņ� notver vispirms mātes, tad meitas skatienu, un straume atkal mutuļo, iekāres straume.

Viņ� pieceļas kājās kauliem nokrak�ķot mazliet skaļāk, nekā viņam būtu gribējies.

-����� Ar labu nakti, viņ� saka. Paldies jums par jūsu laipnību. Paldies par vakariņām.

Vienpadsmitos vakarā viņa viesnīcas istabā zvana telefons. Zvanītājs ir Aizeks.

-����� Piezvanīju, lai novēlētu jums izturību turpmākajā dzīvē.

Bridis klusuma.

-����� Luri kungs, ir viens jautājums, kuru man neizdevās jums uzdot. Jūs ta�u nelolojat cerības izmantot mūs kā starpniekus savās attiecībās ar universitāti?

-����� Kā starpniekus?

-��� Jā. Piemēram, lai atjaunotu jūs amatā?

-���� Tāda doma man nekad nav nākusi prātā. Ar universitāti man viss cauri.

-����� Es to vaicāju tālab, ka taka, uz kuras jūs stāvat, ir tā, kuru jums lēmis Dievs. Un nav mūsu ziņā tur kaut ko mainīt.

-����� Saprotu.

VIŅ� atgrie�as keiptaunā pa otro �oseju. Viņ� bijis prom mazāk nekā trīs mēne�us, bet pa �o laiku barakas un būdiņas parādīju�ās ari otrpus �osejai un ieņēmu�as platibu uz austrumiem no lidostas. Ma�īnu straumei nākas nobremzēt, jo bērns ar �agariņu ceļa vidū gana no salmiem pītu govi. Neatvairāmi, viņ� domā, lauki neatvairāmi ienāk pilsētā. Drīz Rondebo�as laukumā atkal staigās mājlopi; drīz vēsture būs apmetusi pilnu loku.

Tā nu viņ� atkal ir mājās. Bet viņ� nejūtas kā atgriezies mājup. Viņ� nespēj iztēloties, ka varētu vēlreiz apmesties namā pie Toransa ceļa, universitātes ēnā, lavāties apkārt kā noziedznieks, izvairoties no biju�a�jiem kolēģiem. Viņ� grib māju pārdot, pārvākties citur, uz kādu lētāku dzīvokli.

Viņa finansēs valda haoss. Kop� aizbrauk�anas viņ� nav maksājis ne�vienu rēķinu. Viņ� dzīvo uz kredīta; ar katru nākamo dienu viņa kredīts rūk mazumā.

Klejojumi beigu�ies. Kas nāk pēc klejojumu beigām? Viņ� redz pats sevi, sirmu, saliku�u, �āpojam uz stūra veikaliņu nopirkt savu piena pus�litru un pusklaipu maizes; viņ� redz pats sevi truli sē�am pie rakstāmgalda dzeltējo�iem papīriem pilnā istabā, gaidām pēcpusdienas beigas, lai va�rētu pagatavot vakariņas un likties gultā. Pensionēta filologa dzīve, bez cerībām, bez nākotnes izredzēm: vai viņ� ir gatavs kam tādam?

Viņ� atslēdz vārtus. Dārzs ir �izaudzis; pastkastīte piestūķēta pilna ar reklāmām un sludinājumu lapām. Kaut arī māja visā visumā ir pietiekami labi nocietināta, tomēr maz cerību, ka neviens nebūs taja iegriezies, ka�mēr tā vairākus mēne�us stāvēja tuk�a. Un patiesi, kop� mirkļa, kad viņ� atver parādes durvis un paosta gaisu, viņ� jau zina: kaut kas nav labi. Slimīgā satraukumā sirds sāk sisties straujāk.

Neviena troksnī�a. Iebrucēji, lai kas viņi arī būtu, jau ir prom. Bet kā viņi iekļuvu�i namā? Uz pirkstu galiem tipinādams no vienas telpas uz otru, viņ� drīz tiek skaidrībā. Restes, kas sargā vienu no logiem pagalma pusē, ir izrautas no sienas un salocītas, rūtis sasistas, caurums ir pietiekami liels, lai pa to varētu ielīst bērns vai pat maza auguma vīrietis. Pie grīdas piekaltis paklājs no vēja iepūstām lapām un smiltīm.

Viņ� klīst pa māju, uzskaitīdams savus zaudējumus. Guļamistaba ir iz�laupīta, kumodes rāda tuk�as atvilktnes. Viņa skaņu tehnika ir prom, arī magnetofona kasetes un skaņuplates, un dators. Viņa kabinetā atlauzts rakstāmgalds un dokumentu skapis; papīri izsvaidīti pa visām malām. Virtuve iztuk�ota: .aizvākti galda piederumi, trauki, elektriskās ierīces. Viņa dzērienu krājuma vairs nav. Iztuk�ots pat skapis, kur glabājās konservi.

Tā nav parasta laupī�ana. Specvienība iekļuvusi mājā, iztīrījusi to un atkāpusies, aiznesot smagi piekrautas somas, �emodānus, kastes. Kara laupījums; kompensācija; vēl viena epizode lielajā īpa�umu pārdales kampaņā.

Kas �obrīd valkā viņa kurpes? Vai Bethovens unjanā�eks atradu�i sev jaunas mājas vai arī izmesti atkritumu kaudzē?

No vannasistabas plūst nejauka smaka. Balodim �ī māja kļuvusi par slazdu, putns nomiris izlietnē. Viņ� neveikli saliek kaulu un spalvu jūkli plastmasas maisā un aizsien to ciet.

Elektrības nav, telefons nedarbojas. Ja viņ� tūlīt kaut ko nepasāks, nāksies nakti aizvadīt tumsā. Bet viņ� ir pārāk nomākts, lai darbotos. Pie velna to visu, viņ� nosprie�, ieslīgst krēslā un aizver acis.

Kad sāk krēslot, viņ� piece|as un iziet laukā no mājas. Jau uzausu�as pirmās zvaigznes. Pa tuk�ajām ielām, cauri parkiem, kas piesūku�ies ar vībotņu un dzelteno narci�u smar�u, viņ� aizsoļo līdz universitātei.

Viņam joprojām ir Komunikācijas zinību fakultātes atslēgas. Piemē�rots laiks, kad nākt spokoties: gaiteņi ir tuk�i. Viņ� uzbrauc ar liftu uz piekto stāvu, kur atrodas viņa kabinets. Plāksnīte ar viņa uzvārdu pazu�dusi no durvīm. Uz jaunās plāksnītes rakstīts: Dr. S. Oto. Pa durvju apak�u spie�as blāva gaismas strēle.

Viņ� pieklauvē. Atbildes nav. Viņ� atslēdz durvis un iet iek�ā.

Telpa ir pārvērtusies. Viņa grāmatu un gleznu vairs nav, sienas tagad ir kailas, tikai pie vienas pielīmēts līdz plakāta izmēriem palielināts komik�sa zīmējums: Supermens, galvu noliecis, uzklausa Luija Lanē pamācības.

Pustumsā pie datora sē� kāds jauns vīrietis, kuru viņ� redz pirmoreiz. Jaunais vīrietis sarauc pieri.

-����� Kas jūs esat? viņ� vaicā.

-����� Es esmu Deivids Luri.

-����� Ak tā? Un?

-����� Atnācu paņemt savu korespondenci. �is bija mans kabinets.

Tālā pagātnē, viņam gribas piebilst.

-����� Nu kā tad, Deivids Lun. Atvainojiet, es uzreiz neaptvēru. Jūsu vēs�tules es saliku kastē. Un pāris jūsu mantas, kas bija te paliku�as. Vīrietis pamāj ar roku. Tur.

-����� Un manas grāmatas?

-���� Tās ir apak�stāvā, noliktavā.

Viņ� paņem kasti.

-����� Paldies, viņ� saka.

-����� Nekādu problēmu, saka jaunais Dr. Oto. Vai varēsiet aiznest?

Viņ� stiepj smago kasti uz bibliotēku, domādams tur iz�ķirot vēstules.

Bet pie bibliotēkas ieejas kontroles mehānisms vairs nepieņem viņa karti. Viņ� paliek viņpus barjeras, un viņam nākas �ķirot vēstules vestibilā uz sola.

Viņ� ir pārāk satraukts, lai varētu aizmigt. Gaismai austot, viņ� dodas garā pastaigā uz kalnaini. Nesen nolijis lietus, strauti ir pārplūdu�i. Viņ� ievelk plau�ās prie�u uzmundrino�o smar�u. �obrīd viņ� ir brīvs cilvēks, kam nav pienākumu ne pret vienu citu, tikai pret sevi. Laiks guļ viņa priek�ā, un viņ� var to izmantot, kā pats vēlas. Tā ir satrauco�a sajūta, bet viņ� cer pie tās pieraut.

Ar Lūsiju kopā pavadītais laiks nav pārvērtis viņu par īstu laucinieku. Tomēr laukos palicis �is tas, ka viņam pietrūkst piemēram, pīļu ģimene: mamma Pīle, kas met lokus pa ūdens virsmu, lepni piepūtusi krūtis, kamēr Inija, Mīnija, Minnija un Mo centīgi plun�ājas mammai nopakaļ, pārlie�cinātas, ka ar viņām nevar notikt nekas ļauns, kamēr mamma ir tepat tuvumā.

Kas attiecas uz suņiem, viņ� negrib par tiem domāt. Kop� nākamās pirmdienas no dzīves atbrīvotos suņus iemetīs ugunī bez ievērības, bez sērām. Vai viņam jebkad tiks piedota �ī nodevība?

Viņ� aiziet uz banku, aizgādā veļas kravu uz mazgātavu. Mazajā bo�dītē, kur viņ� gadiem ilgi pērk kafiju, pārdevējs izliekas viņu nepazīstam. Kaimiņ�, kur� laista dārzu, centīgi grie� viņam muguru.

Viņ� domā par Viljamu Vērdsvertu, kas, pirmo reizi ieradies Londo�nā, noskatījās pantomīmu, kur D�eks Mil�u kāvējs līksmi staigāja pa skatuvi, zobenu vicinādams, uz savām krūtīm uzrakstītā vārda Neredza�mais pasargāts.

Vakarā viņ� no telefona kabīnes piezvana Lūsijai.

-����� Domāju, ka jāpiezvana ja nu gadījumā tu par mani uztraucies, viņ� saka. Man viss ir labi. Bet �ķiet, ka paies kāds laiciņ�, līdz es atradī�u sev mājvietu. Pa �o māju es dārdinos ka zirnis pudelē. Man pietrūkst me�apīļu.

Laupītāju iebrukumu viņ� nepiemin. Kāda gan jēga uzmākties Lūsijai ar savām nepatik�anām?

-����� Un kā ar Petrusu? viņ� vaicā. Vai Petruss rūpējas par tevi, vai arī viņ� vēl joprojām aizņemts ar savas mājas celtniecību?

-����� Petruss man palīdzēja. Visi ir ļoti izpalīdzīgi.

-����� Nu labi, bet es varu atgriezties, tikko tev mani ievajadzesies. Tu tikai pasauc.

-����� Paldies, Deivid. Varbūt ne pa�laik, bet visā drizumā.

Kad piedzima �ī mazulīte, kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka viņ� reiz rāpos uz ceļiem, lūgdamies, lai viņa aicina tēvu pie sevis?

Iepirkdamies lielveikalā, viņ� pēk�ņi pamana, ka iestājies rindā aiz Eleinas Vinteres, kādreizējās savas katedras vadītājas. Viņai ir pilni ratiņi ar pirkumiem, viņam likai grozs. Viņa nervozi atbild sveicienam.

-����� Un kā tad katedra iztiek bez manis? viņ� vaicā, cik līksmi vien spēdams.

Tik tie�ām /oti labi tāda būtu visgodīgākā atbilde. Bez jums mēs iztiekam /oti labi. Bet Elcina ir pārāk pieklājīga, lai to pateiktu.

-����� Nūjā, turpinām cīnīties, viņa mīklaini atbild.

-����� Vai esat pieņēmu�i vēl kādu mācību spēku?

-����� Noslēdzām līgumu ar vienu jaunu vīrieti.

Es to vīrieti satiku, viņ� tagad varētu teikt. Kārtīgs jauns pimpis, viņ� varētu piebilst. Bet viņ� ir pārāk labi audzinats, tāpēc vaicā: Kāda ir viņa specialitāte?

-����� Praktiskais valodu izmantojums. Viņ� māca valodas.

Tātad cauri ar dzejniekiem, cauri ar miru�ajiem meistariem. Viņam ganjāatzīst, ka tie nav biju�i pārāk labi ceļve�i. Aliter*, viņ� nav pietiekami vērīgi tajos ieklausījies.

Sieviete, kas stāv rindā pirms viņiem, nesteidzas ar maksā�anu. Jopro�jām pietiek laika, lai Eleina uzdotu nākamo jautājumu, kuram vajadzētu būt: Un kā klājas jums, Deivid?, un viņam nāktos atbildēt: Ļoti labi, Elein, ļoti labi.

Bet Elcina �ā jautājuma vieta pavaicā pavisam ko citu: Vai negribat iet man priek�ā? un, norādot uz viņa grozu, piebilst: Jums tik maz pirkumu.

* Aliter (latīņu vai.) citādi, otrādi.

-����� Kaut kas tāds man nemū�am nevarētu ienākt prāta, Elein, viņ� atbild un pēc tam nedaudz izklaidējas, nolūkodamies, ka viņa izliek uz letes savus pirkumus: ne jau tikai maizi un sviestu vien, ari mazus gardumiņus, ar kādiem sevi mēdz palutināt sievietes, kas dzīvo vienas plom�bīru (ar istām mandelēm, tolam rozinēm), no Itālijas importētus cepumus, �okolādi un higiēniska� paketes.

Viņa samaksā ar kredītkarti. Stāvot otrpus barjerai, viņa uz atvadām pamāj ar roku. Viņa� atvieglojums �ķiet glu�i vai taustāms.

-����� Uz redzē�anos! viņ� sauc pāri kasieres galvai. Pasveiciniet visus no manis!

Viņa neatskatās.

Kā jau sākotnēji iecerēts, operas centrā ir lords Bairons un viņa mīļākā grāfiene Gvi�oli. Notverti kā slazdā Gvi�oli villā Ravennas vasaras spiedīgajā tveicē, Terēzes greizsirdīga vira izspiegoti, �ie abi klejo pa krēs�lainajiem saloniem,, dziedot par savu kaislību, kurai jāpārvar tik daudz �ķēr�ļu. Terēze jutās kā gūstekne; sa�utumā kvēlodama, viņa mudina Baironu, lai tas aizved viņu uz citu dzīvi. Kas attiecas uz Baironu, viņ� ir pilns �aubu, bet pārāk piesardzīgs, lai izteiktu tās vārdos. Baironam ir aiz�domas, ka abu agrīnās ekstāzes brī�i vairs neatkārtosies. Viņa dzīve ir kļu�vusi rāmāka; viņ� neapzināti sācis ilgoties pēc mierīgām vecumdienām; un ja �is sapnis izrādītos nesasniedzams, tad pēc ideālu piepildījuma, pēc nā�ves. Augstumos trauco�ās Terēzes ārijas neuz�ķiļ Baironā nevienu dzirks�teli; viņa balss tum�ā, raustīgā līnija virzās Terēzei garām, cauri un pāri.

Tā viņ� to iecerējis: kamerspēli par mīlestību un nāvi, ar kaislīgu jaunu sievieti un gados vecāku vīrieti, kas savulaik bijis kaislīgs, bet nu vairs tāds nav; kā darbību ar sare�ģītu, nemierīgu mūziku fonā, izdziedātu angļu valodā, kas pakapeniski pieslīd arvien tuvāk iztēlotai itālie�u valodai.

No formālā viedokļa �ī koncepcija nebūt nav slikta. Teli veiksmīgi līdzsvaro cits citu: slazdā notvertais mīlas pāris, pamestā mīlniece, kas dauzās pie logiem, greizsirdīgais virs. Arī savrupmāja, kur pie kroņluk�turiem garlaikodamies �ūpojas pērtiķi Bairona iemīļotie mājdzīvnieki

un starp neapolie�u greznajām mebelēm pastaigājas pāvi, ir pareizais mū�ības un pagrimuma maisījums.

Un tomēr, vispirms Lūsijas fermā un tagad �eit, viņam neizdodas iekļaut �ajā operas uzmetumā savu būtību. Tajā kaut kas ir izplānots nepareizi, kaut kas nenāk no sirds. Sieviete �ēlojas zvaigznēm, ka viņu izspiego kalpotāji un tādēļ viņa un viņas mīļākais spiesti apmierināt savai iekāri skapi, kur glabājas slotas bet kuru tas uztrauc? Viņ� var atrast vārdus, kas jādzied Baironam, bet Terēze, kuras liktenis viņu tā saviļ�ņojis -jauna, varaskāra, spītīga, aizkaitināta nesaderas ar to mūziku, par kuru viņ� sapņo, mūziku, kuras krā�ņi rudenīgās, tomēr ironijas iekrāsotās harmonijas viņ� neskaidri saklausa savā iek�ienē.

Viņ� izmēģina citu ceļu. Atteicies no jau pierakstītajām no�u lapām, atteicies no untumainās, pārgudrās jaunlaulātās ar viņas gūstekni angļu milordu, viņ� mēģina attēlot Terēzi pusmū�a gados. �ī jaunā Terēze ir drukna, maza auguma atraitne, kas apmetusies Gambu villa kopā ar savu veco tēvu, vada saimniecību, tur naudas maka saites cie�i savilktas, pie�skata, lai kalpi nezog cukuru. Jaunajā variantā Bairons jau sen ir miris; vienīgā Terēzei atlikusī cerība uz nemirstību un viņas vientuļo nak�u mierinājums ir lādīte ar vēstulēm un piemiņas lietiņām, ko viņa glabā zem savas gultas; viņa dēvē �o lādīti par savu reliquie* un pēc Terēzes nāves viņas mazmeitām vajadzēs to atvērt un bijīgi izskatīt.

Vai �ī ir tā varone, kuru viņ� visu laiku meklējis? Vai pavecā Terēze iekaros viņa sirdi tādu, kāda �ī sirds pa�laik ir?

Laiks Terēzi nav saudzējis. Ar savām smagajām krūtīm, kuplo augumu un īsajām kājām viņa vairāk izskatās pēc zemnieces, contadina,** nevis pēc aristokrātes. Adas ro�ainums, kuru Bairons reiz tā apbrīnoja, tagad vairāk izskatās pēc drud�a sārtuma; vasarā viņu nomoka astmas lēkmes, liekot cīnīties pēc elpas.

Viņai rakstītajās vēstulēs Bairons vispirms viņu uzrunā Mana drau�dzene, tad Mana milestiba, tad Mana mū�īga mīlestība. Bet �īm vēstulēm

* Relir/uie (itālie�u vai.) relikvija: priek�mets, ko pielūdz, piemiņas lieta.

** Contadina (itālie�u vai.) zemnieks, lauķis.

ir sāncenses vēstules, kura� Terēze nevar paņemt un iemest ugunī. �ais vēstules, kas adresētas viņa fran�u draugiem, Bairons Terēzi nevērīgi ierindo starp citiem saviem ItAlijas iekarojumiem, dzen jokus par viņas vīru, piemin sievietes no viņas paziņu loka, ar kurām viņ� pārgulējis. Gados, kas aizritēju�i kop� Bairona nāves, viņa draugi sarakstīju�i daudzus memuāru sējumus, vienmēr atsaucoties uz viņa vēstulēm. Viņu sacerētai� stāsts vēsta, ka pēc tam, kad Bairons atņēmis jauno Terēzi viņas vīram, Terēze drīz sākusi viņu garlaikot; viņ� secinājis, ka viņa ir tuk�galve; viņ� palicis kopā ar Terēzi tikai pienākuma dēļ; viņ� aizkuģojis uz Grieķiju un nāvē, lai glābtos no Terēzes.

�īs grāmatelc� Terēzi aizvaino līdz sirds dziļumiem. Ar Baironu kopā pavadītie gadi ir viņas dzīves virsotne. Bairona mīlestība ir vienīgais, kas padara Terēzi at�ķirīgu no pārējiem. Bez viņa Terēze nav nekas: sieviete, kuras ziedu gadi jau pāri, bez nākotnes izredzēm, sieviete, kas aizvada savu mū�u gurdā nomales pilsētiņā, iedama ciemos pie draudzenēm un uzņemdama tās pie sevis, masēdama tēvam sāpo�ās kājas, gulēdama viena. .�

Vai viņ� savā sirdī spēj atrast mīlestību pret �o neglīto, parasto sievieti? Vai viņ� spēj iemīlēt �o sievieti tik stipri, lai sacerētu viņai mūziku? Ja viņ� to nespēj, kas tad viņam vēl atliek?

Viņ� atgrie�as pie ainas, ar kuru operai tagad vajadzētu sākties. Vēl vienas tveicīgas dienas novakare. Terēze stāv pie loga sava tēva mājas otrajā stāvā, lūkodamās pāri Romanjas tīreļiem un prie�u skupsnām uz sauli, kas viz virs Adrijas jūras. Prelūdijas beigas; mirklis klusuma; Terēze ievelk elpu. Mio Byron, viņa dzied no skumjām drebo�ā balsī. Viņai atbild vientuļa klarnete, aizslīd prom, apklust. Mio Byron, Terēze sauc atkal, skaļāk.

Kur tad viņ� ir, viņas Bairons. Bairons ir zudis, tā skan atbilde. Bairons klīst starp ēnām. Un viņa arī ir zudusi, tā Terēze, kuru viņ� mīlēja, deviņ�padsmitgadīgā meitene ar gai�ajām matu cirtām, kura tik līksmi atdevās valdonīgajam anglim un vēlāk glāstīja viņa pieri, kamēr viņ� gulēja pie viņas kailajām krūtīm, dziļi elpodams, aizsnaudies pēc varenās kaisles brī�a.

Mio Byron, viņa dzied tre�oreiz; un nez no kurienes, no viņpasaules alām, kāda balss dzied viņai pretī, viļņojo�a un bezmiesīga, rēga balss, Bairona balss. Kur tu esi? viņ� dzied; un tad alskan vārds, kuru viņai negribas dzirdēt: secca*, iz�uvusi. Visu baudu avots ir iz�uvis sauss.

Bairona balss ir tik klusa, tik dziesto�a, ka Terēzei nākas atdziedāt viņa vārdus viņam atpakaļ, palīdzēt viņam elpot, ievilkt viņu dzīvē: viņas bēr�nu, viņas puisēnu. Esmu �eit, viņa dzied, atbalstīdama Baironu, glābdama viņu no grim�anas dziļumos. Es esmu tavs avots. Vai atceries, kā mēs gājām uz Arkvas avotu? Abi kopā, tu un es. Es biju tava Laura. Vai tu atceries?

Tā tam jāturpinās no �īs vietas: Terēze dos savu balsi mīļākajam, un viņ�, vīrietis izlaupītajā namā, dos savu balsi Terēzei. Ja nav nekā labāka, pie tā vismaz var pieturēties.

Strādādams, cik ātri vien spēj, cie�i turēdamies pie Terēzes, viņ� mē�ģina uzmest pirmās libreta lappuses. Dabū vārdus virsū uz papīra, viņ� sev saka. Tiklīdz tas būs padarīts, tālāk ies gludāk. Tad būs laiks pārskatīt vec�meistarus piemēram, Gluku** un paņemt viņa melodijas, varbūt kas zina? paņemt ari kādu ideju.

Bet, turpinot darbu, kad viņ� sāk gandrīz pilnīgi pavadīt savas dienas kopā ar Terēzi un miru�o Baironu, kļūsi skaidrs, ka aizlienētas dziesmas nebūs pietiekami labas, ka �iem abiem vajag pa�iem savu mūziku. Un pār�steidzo�ā kārtā mūzika patie�ām ierodas. Reizēm muzikālās frāzes apveidi ienāk viņam prātā vēl pirms nojausmas par vārdiem; reizem vārdi rada savu kadenci; reizēm melodija, kuras ēna dienām ilgi plivinājusies kaut kur pie dzirdes robe�ām, pati attinas un iemirdzas. Virzoties tālāk, operas darbība sāk pati veidot akordu modulācijas un pārejas, un viņ� jūt tās plūs�tam savās asinīs pat tad, ja viņam nepietiek muzikālās prasmes, lai to visu ierakstītu notīs.

Viņ� sē�as pie klavierēm, lai saliktu kopā un uzrakstītu pavadījuma sākumu. Bet klavieru skanējumā ir kaut kas traucējo�s: pārāk noapaļoti, pārāk reāli, pārāk krā�ņi. Bēniņos, kastē, kur sakrautas vecas grāmatas un

* Secca (itālie�u vai.) sausa.

** Kristofs Vilibalds Gluks (17141787) austrie�u komponists, ievērojams klasicisma pārstāvis mūzika, operas �anra reformators.

Lūsijas rotaļlietas, viņ� atrod savadu septiņstigu band�o, kuru reiz nopircis mazajai Lūsijai no Kvama�u ielu tirgoņa. Ar band�o palīdzību viņ� sāk pierakstīt mūziku, kuru Terēze brī�am sērīgi, brī�am nikni dziedās savam miru�ajam mīlniekam, un Bairons no ēnu valstības dziedās viņai to atpakaļ ar savu blāvo balsi.

Jo dziļāk viņ� seko grāfienei viņas apak�zemē, dziedādams viņas vār�dus viņas vietā vai dungojot viņas ārijas, jo ne�ķiramāk viņam par pārsteigumu saaug ar grāfieni muļķīgā rotaļu band�o plink�ķē�ana. No krā�ņajām ārijām, kuras viņ� sapņojis Terēzei pie�ķirt, viņ� rāmi atsakās; nu vairs nav tālu līdz brīdim, kad mūzikas instruments tiek ielikts viņai rokās. Terēze nu vairs nestaigā pa skatuvi, viņa sē�, lūkodamās pāri tīre�ļiem uz elles vārtiem, auklēdama klēpi mandolīnu un pati spēlēdama pavadījumu saviem dzejiskajiem lidojumiem; vienā skatuves malā neuzbā�zīgs brid�a biksēs tērptu mūziķu trio (�ells, flauta, fagots) aizpilda pauzes starp pantiem vai iestarpina lakoniskus paskaidrojumus.

Sēdēdams pie sava rakstāmgalda, lūkodamies uz aizaugu�o dārzu, viņ� apcer mazā band�o-sniegto mācību. Pirms se�iem mēne�iem, domājot par �Baironu Itālijā�, viņ� tika paredzējis savam rēgam vietu kaut kur starp Terēzi un Baironu: starp vēlē�anos paildzināt kaislīgā auguma vasaru un negribīgu atsauk�anos no ilgā nebūtības miega. Bet viņ� ir kļūdījies. Beigu beigās izrādās, ka viņu saista nevis erotiskais vai elēģiskais, bet komiskais.

Operā viņ� nav ne Terēze, ne Bairons, pat ne �o abu sajaukums: viņ� ir mūzikā pa�ā, plakanajā, d�inksto�ajā band�o stīgu piesitienā, balsī, kas pūlas aiztraukties projām no �ā smieklīgā instrumenta, bet nemitīgi tiek atrauta atpakaļ, kā zivs pie mak�ķerauklas.

Tātad tāda ir māksla, viņ� domā, un tādā veidā tā veic savu darbu! Cik dīvaini! Cik valdzino�i!

Viņ� pavada augas dienas Terēzes un Bairona apskāvienā, pārtikdams no melnas kafijas un brokastu pārslām. Ledusskapis ir tuk�s, gulta stāv neklāta; uz grīdas mētājas pa izsisto logu iepūstās lapas. Nav svarīgi, viņ� domā: lai miroņi aprok savus miroņus*.

* Mateja evaņģēlija 8. nodaļas aa. pants; izsaka koncentrē�anos uz visbūtiskāko.

No dzejniekiem es mīlēt mācījos, skandē Bairons savā vienmuļajā balsī, deviņi balsieni dabīgajā do minora gammā; bet tad es atklāju, ka dzīve (hromatiski lejup līdz fa) ir citāda. Plink�-plank�-plonk� trink�ķ band�o stīgas. Kāpēc, ak kāpēc tu tā runā? Terēze izloka balsi gari stieptā pārme�tumā. Plunk�-plink�plonk� d�inkst stigas.

Viņa, Terēze, grib būt mīlēta, but nemirstīgi mīlēta; viņa grib tikt iecelta senlaiku Lauru un Floru sabiedrībā. Un Bairons? Bairons būs uzticīgs līdz nāvei, bet tas ir viss, ko viņ� apsola. Mēs būsim divatā, līdz vienam nāksies mirt.

Mana mīla, dzied Terēze, jūtu pārpilnībā viņa izdve� �o apjomīgo, īso vārdu, ko iemācījusies dzejnieka gultā. Plink�, atbalso band�o. Iemīlēju�sies sieviete, gozēdamās mīlestībā, ņaudo�s kaķis uz jumta; saliktās olbal�tumvielas virmuļo asinīs, briedina dzimumorgānus, liek svīst plaukstām un piesmakt balsij, kad dvēsele svie� savas ilgas pret debesim. Tāpēc jau bija vajadzīga Soraija un tās pārējās: lai izsūktu saliktās olbaltumvielas kā �ūskas indi laukā no viņa asinīm, atstājot viņu sausu, ar skaidru galvu. Terēzei viņas tēva mājās Ravennā diem�ēl nav neviena, kas izsūktu no viņas indi. Nāc pie manis, mio Byron, viņa sauc, nāc pie manis, mīli mani! Un Bairons, izstumts no dzīves, bāls kā rēgs, noraido�i atbalso: atstāj, atstāj mani, atstāj mani mierā!

Pirms ilgiem gadiem, dzīvodams Itālijā, viņ� aizbrauca uz to pa�u me�u starp Ravennu un Adrijas jūras krastu, kur pirms pusotra gadsimta Bairons ar Terēzi mēdza doties izjādēs.

Tur kādā laukumiņā starp kokiem anglis pirmoreiz pacēla astoņpadsmitgadīgās koķetes cita vīrie�a līgavas svārkus. Viņ� varētu rīt aizlidot uz Venēciju, iekāpt Ravennas vilcienā, soļot gar vecajām jātnieku takām, paiet garām tie�i tai vietai. Viņ� sacer mūziku (vai varbūt mūzika sacer viņu), bet vēsturi viņ� nesacer. Uz �īm prie�u skujām Bairons ieguva savu Terēzi �tramīgu kā gazele�, viņ� teica sagumzot viņas drēbes, �abirdinot smiltis viņas veļā (zirgi visu laiku vienaldzīgi stāvēja turpat blakus), un no �ā atgadījuma dzima kaislība, kas lika Terēzei visu viņas atliku�o dzīvi gaudot uz mēnesi tajā pa�ā drudzī, kurā pa savai modei gaudo arī viņ�.

Terēze viņu ved; viņ� seko, lappusi pēc lappuses. Tad kādu dienu no tumsas iznirst vēl kāda balss, līdz �im nedzirdēta balss, kuru viņ� nemaz nav gaidījis. No vārdiem viņ� noprot, ka tā ir Bairona meitas Alegras balss; bet kur viņa iek�ienē tā radusies? Kāpēc tu mani pameti? Nāc, aizved mani prom! Alegra aicina. Tik karsts, tik karsts, tik karsts! viņa �ēlojas pati savā ritmā, kas neatlaidīgi sacērtas ar mīlnieku balsīm.

Nelaimīgās piecgadīgas meitenes aicinājums paliek bez atbildes. Ne�glītu, nemīlētu, sava slavenā tēva pamestu, viņu ved no viena radinieka pie otra un beigās uztic mūķenēm. Tik karsts, tik karsts! viņa vaimanā klos�tera gultā, mirdama no la rnaVaria*. Kāpēc tu mani aizmirsi?

Kāpēc viņas tēvs neatbild? Tāpēc, ka viņam apnikusi dzīve, tāpēc, ka viņ� drīz atgriezīsies savā īstajā vietā, nāves pretējā krastā, atkal iegrims miegā. Manu nabaga mazulīt! drebelīgi dzied Bairons, negribīgi, pārāk klusu, lai viņa varētu sadzirdēt. Sē�ot ēnā vienā skatuves malā, mūziķu trio spēlē krabisku motīvu, viens akords aug�up, otrs lejup, tas ir Bairons.

* La mal�aria (itālie�u vai.) malarija.

PIEZVANA ROZALINDA.

-����� Lūsija teica, ka tu esi atgriezies pilsētā. Kāpēc nepadevi ziņu?

-����� Nejūtos piemērots saviesīgai dzīvei, viņ� atbild.

-����� Vai tad kādreiz ir bijis citādi? � Rozalinda ir lieti�ķa.

Viņi sastopas kādā kafejnīcā Klērmontā.

-���� Tu esi nokrities svarā, viņa secina. Kas noticis ar tavu ausi?

-����� Tas ir sīkums, viņ� atbild un atsakās ielaisties paskaidrojumos. Kamēr viņi sarunājas, Rozalindas skatiens nemitīgi atgrie�as pie

sakropļotās auss. Viņ� ir pārliecināts, ka Rozalinda sarautos riebumā, ja viņai vajadzētu �ai ausij pieskarties. Viņa nav no �ēlsirdīgajām māsām. Vislabākās atmiņas viņam joprojām ir par pirmajiem ar Rozalindu kopā pavadītajiem mēne�iem: tvanīgās vasaras naktis Durbanā, sviedru miklums palagos, Rozalindas garais, bālais augums svaidās uz visām pusēm baudas uzplūdos, kurus grūti at�ķirt no sāpēm.

Divi jutekliski cilvēki: jutekliskums turēja viņus kopā, kamēr tā valdzinājums nesāka gaist.

Viņi runā par Lusiju, par fermu.

-��������������� Man �ķita, ka pie viņas dzīvo draudzene, saka Rozalinda.

-��� Greisa.

-����� Helena. Helēna ir atgriezusies Johannesburgā. Man radās aizdo�mas, ka viņas ir �ķīru�ās uz visiem laikiem.

-����� Vai tas ir dro�i dzīvot vienai lik vientuļā vietā?

-����� Nē, tas nav dro�i, tikai vājprātīgais tur varētu justies dro�i. Bet Lūsija tik un tā grib tur palikt. Viņai tas kļuvis par goda jautājumu.

-����� Tu teici, ka tev nozaga ma�īnu.

-����� Pats biju vainīgs. Vajadzēja būt piesardzīgākam.

-����� Aizmirsu pateikt: dzirdēju stāstu par tavu tiesā�anu. To, ko stāsta savējiem.

-����� Manu tiesā�anu?

-����� Par izmeklē�anu, nopratinā�anu sauc, kā vēlies. Dzirdēju, ka tu neesot labi tēlojis savu lomu.

-���� Ak tā? Kas tev to teica? Man solīja, ka nekas netik�ot izpausts.

-����� Nav svarīgi. Dzirdēju, ka tu neesot atstājis labu iespaidu. Tu esot izturējies pārāk stīvi un naidīgi.

-����� Es necentos atstat iespaidu. Es aizstāvēju savus principus.

-����� Var jau būt, Deivid, bet tu ta�u noteikti zini, ka tiesā nav svarīgi principi, bet tas, cik veikli tu proti izlocīties. Mani informēja, ka tu neesot pratis izlocīties. Kasētie par principiem, kurus tu aizstāvēji?

-iRunas brīvība. Klusē�anas brīvība.

-����� Izklausās vareni. Bet tu vienmēr esi pamatīgi sevī mānījis, Deivid. Tu esi di�s krāpnieks, un arī tavs pa�apmāns ir di�ens. Vai esi pārliecināts, ka �ajā gadījumā tevi nepieķēra ar novilktām biksēm?

Viņ� neuzķeras uz pasviestās ēsmas.

-����� Labi, lai kādi arī būtu tavi principi, taviem klausītājiem tie palika neskaidri. Publika nolēma, ka tu vienkār�i gribi viņiem sajaukt galvu. No kā tu taisies pārdkt? Vai viņi tev atņēma pensiju?

-����� Es dabū�u atpakaļ savas iemaksas. Es gribu pārdot māju. Tā man ir par lielu.

-����� Ko tu iesāksi ar savu laiku? Vai meklēsi kādu darbu?

-����� Diez vai. Brīva laika man nav. Es kaut ko rakstu.

-����� Grāmatu?

-����� Īstenībā tā ir opera.

-����� Opera! Pavisam jauna darbības joma. Ceru, ka tā ienesīs tev kaudzi naudas. Vai tu dzīvosi kopā ar Lūsiju?

-����� Opera ir tikai vaļasprieks, kaut kas, ap ko knibināties. Naudu tā neienesīs. Un nē, es nedzīvoju kopā ar Lūsiju. Tur nekas labs neiznāktu.

-����� Kāpēc riePJūs ta�u vienmēr sapratāties. Vai kaut kas atgadījies?

Viņas jautājumi ir uzbāzīgi, bet Rozalinda nekad nav vairījusies būt

uzmācīga.

-����� Tu desmit gadus gulēji ar mani vienā gultā, viņa reiz teica. Kāpēc lai tagad tu kaut ko slēptu no manis?

-����� Mēs ar Lūsiju joprojām saprotamies, viņ� atbild. Bet ne tik labi, lai dzīvotu kopā.

-����� Vai vainīgs tavs dzīves stāsts?

-Jā-

Kādu brīdi valda klusums; viņi abi, katrs no sava viedokļa, apcer viņa dzīves stāstu.

-����� Redzēju tavu draudzeni, Rozalinda maina tēmu.

-����� Manu draudzeni?

-������ Tavu iemīļoto. Melāniju Aizeku tā ta�u viņu sauc, vai ne? Viņa piedalās lugā, ko izrāda Doku teātri. Vai tu nezināji? Saprotu, kāpēc tu viņā ieķēries. Lielas, tum�as acis. Mazs, lokans augums kā sermuliņam. Tie�i tavs tips. Tu dro�i vien domāji, ka tas būs vēl viens no taviem �igla�jiem izgājieniem, vēl viens grēciņ�. Un nu paskaties vien uz sevi. Tu esi aizsviedis prom savai dzīvi un kādēļ?

-����� Rozalinda, mana dzīve nav aizmesta prom. Nevajag runāt blēņas.

-����� Nē, tā ir aizsviesta prom! Tu esi zaudējis darbu, tavs vārds iemīts dubļos, draugi izvairās no tevis, tu slēpies savā mājā pie Toransa ceļa kā bruņurupucis, kur� baidās izbāzt galvu laukā no bruņām. Cilvēki, kas nebūtu cienīgi pat aizsiet tev kurpju auklas, tagad plē� jokus par tevi. Tavs krekls nav izgludināts. Dievs vien zina, kur tu esi tā apgriezis matus, tev ir� viņa aprauj uzskaitījumu.

-����� Beigās tu kļūsi par vienu no tiem nelaimīgajiem ve�iem, kas rakājas pa atkritumu konteineriem.

-����� Beigās es gulē�u zemē izraktā bedrē, viņ� saka. Un tu tāpat. Tas sagaida mūs visus.

-����� Man pietiek, Deivid. Jūtos apbēdināta un negribu uzsākt strīdu.

Viņa savāc savas mantas.

-����� Kad tev apniks pārtikt no maizes un marmelādes, piezvani man, un es pagatavo�u tev pusdienas.

Melānijas Aizekas pieminē�ana padarījusi viņu nemierīgu. Viņ� nekad nav tiecies pēc ilgsto�as pieķer�anās. Kad mīlas dēka ir beigusies, viņ� to izmet no galvas. Bet viņa attiecībās ar Melāniju kaut kas palicis nepa�beigts. Dziļi viņa iek�iene glabājas Melānijās smar�a, pāro�anās smar�a. Vai Melānija ari atceras viņa smar�u? Tie�i tavs tips, teica Rozalinda, un viņai jau nu to vajadzētu zināt. Kas notiks, ja viņa un Melānijas takas atkal krustosies? Vai uzzibsnīs jūtas, signalizējot, ka viņu mīlas sakars vēl nav galā?

Tomēr doma par do�anos pie Melānijas ir neprātīga. Kāpēc lai viņa sarunātos ar vīrieti, kas ticis notiesāts par viņas vajā�anu? Un jebkurā gadījumā kā viņa skatīsies uz �ādu stulbeni ar jocīgu ausi, neapgrieztiem matiem, sagumzītu apkaklīti?

Krona* un Harmonijas laulība: nedabiska. Lūk, par ko viņ� tika sodīts, tas paliek pāri, ja noloba visas tiesas prāvā teiktās skaistās runas. Tika tiesāts viņa dzīvesveids. Viņu sodīja par nedabisku rīcību: par vecas sēklas, noguru�as sēklas, veiklību zaudēju�as sēklas izplatī�anu, contra naturam**. Ja veci vīri apaugļos jaunas sievietes, kāda tad būs sugas nākotne? Lūk, kāds būtībā bija pret viņu ierosinātās prāvas iemesls. Puse no visas literatūras sarakstīta par �o tēmu: jaunas sievietes pūlas izrauties, nogrūst no sevis veco vīrie�u smagumu sugas nākotnes dēļ.

Viņ� nopū�as. Jauna ir cita rokās, nevaldāma, seksuālas mūzikas aiz�rauta. �ī zeme nav piemērota veciem vīrie�iem. �ķiet, ka viņ� daudz laika pavada nopūzdamies. No�ēla: no�ēlas nots piemērota noie�anai no ska�tuves.

* Krons titāns sengrieķu mitoloģija.

** Contra naluram (latīņu vai.) pret dabu.

Vēl pirms diviem gadiem Doka teātris bija saldētava, kur karājās cūku un vēr�u liemeņi, gaidot, kad tos vedis pāri jūrai. Tagad tas kļuvis par modernu izklaides vietu. Viņ� ierodas vēlu, apsē�as savā krēslā, kad zālē jau dziest gaismas. �Pēc publika� pieprasījuma atjaunota veiksmīga izrā�de�, tā �Saulrietu Globusa salonā� reklamē jaunie producenti. Dekorā�cijas ir stilīgākas, re�ija profesionālāka, galveno lomu spēlē cits aktieris. Tomēr viņam luga ar tās rupjo humoru un neslēptajām politiskajām no�rādēm �ķiet tikpat neizturama ka pirmoreiz.

Melānijai ir tā pati friziera mācekle� Glorijas loma. Tērpusies sārtā halātā un zeltainās, pieguļo�ās biksē�, ar spilgti nogrimētu seju un sacirto�tiem matiem, viņa augstpapē�u kurpē� uzlipina uz skatuves. Viņas repli�kas ir iepriek� paredzamas, bet viņa tā� norunā precīzi īstajos brī�os, stieptā keiptaunie�u izrunā. Viņa ir pa�pārliecinātāka nekā agrāk; neap��aubāmi laba �ai lomā, patiesi talantīga. Vai varētu būt, ka viņa prombūt�nes mēne�os Melānija ir pieaugusi, atradusi pali sevi? Kas mani nenoga�lina, dara mani stiprāku.* Varbūt tiesas prāva ir bijusi arī viņas tiesā�ana; varbūt arī viņa ir cietusi, bet pratusi izlocītie�.

Viņ� vēlas, lai viņam tiktu dota zīme. Ja būtu zīme, viņ� zinātu, ko darīt. Piemēram, ja �īs absurdās drēbes sadegtu uz viņas auguma aukstā, citiem neredzamā liesmā, un meitene nostātos viņa priek�ā, slepenā, viņam vien domātā atklāsmē, tikpat kaila un nevainojami veidota kā tajā pēdējā nakti vecajā Lūsijas istabā.

Viņ� sē� starp atvaļinājumā atbrauku�iem lauciniekiem; sārtām sejām, juzdamies omulīgi savās smagajās miesās, tie bauda lugu. Melānija Glorija iekarojusi viņu simpātijas; tie ķiķina par viņas dro�ajiem jokiem, dārdo�i smejas, kad aktieri kaulējas un lamājas.

Kaut ari tie ir viņa tautie�i, nebūtu iespējams justies vēl vientuļākam, kā viņ� jūtas to vidū, vēl lielākam krāpniekam. Un tomēr, kad tie smejas

* �Aus der Kriegsschule des Lebens. Was mich nicht umbringt, macht mich stдrker.� (vācu vai.) (No dzīves karaskolas: kas mani nenogalina, dara mani stiprāku), 8. afo�risms no vācu filozofa Fridriha Vilhelma Nīc�es (1844 -igoo) darba �Cцtzendдmmerungn (Elku riets) 1. nodaļas.

par Melānijas replikām, viņi nespēj apslāpēt lepnuma izjūtu. Mana! viņ� labprāt tiem pavēstītu, it kā Melānija būtu viņa meita.

Negaidot pie viņa atgrie�as daudzus, gadus vecas atmiņas: par sievieti, kuru viņ� paņēma savā ma�īna uz pirmās Ziemeļu �osejas netālu no Trompsburgas; viņai bija mazliet pāri divdesmit gadiem, viņa ceļoja viena, tūriste no Vācijas, iedegusi saulē un noputējusi. Viņi aizbrauca līdz Touvas upei un apmetas viesnīcā; viņ� sievieti pabaroja, pārgulējā ar viņu. Viņ� atceras viņas garus, stingrās kājas; viņ� atceras, ka laida caur pirk�stiem viņas matus � maigus, vieglus kā pūkas.

Pēk�ņā bezskaņas izvirdumā, it kā viņ� būtu iegrimis nomoda sapnī, viņam pāri gā�as atmiņu straume, viņ� redz sievietes, kuras iepazinis divos kontinentos, da�as no tik senas pagātnes, ka sejas �ķiet gandrīz nepazīsta�mas. Kā vēja nestas lapas vienā jūklī tās slīd viņam garam. Paliels pagalms ļau�u pilns*: simtiem dzīvju saviju�ās kopā ar viņa dzīvi. Viņ� aiztur elpu, ilgodamies, lai redzējums neizgaist.

Kas ar viņām noticis, ar visām �im sievietēm, ar visām �īm dzīvēm? Vai ir tādi brī�i, kad arī viņas, vai vismaz da�as no viņām, bez iepriek�ēja brīdinājuma tiek iemestas atmiņu okeānā? Vācu meitene: vai varētu būt, ka tie�i �ajā mirklī viņa atceras vīrieti, kur� paņēma viņu savā auto uz kāda Āfrikas ceļa un pavadīja ar viņu kopā vienu nakti?

Bagātinājies: �o vārdu pārķēra avīzes, lai paņirgātos. Tajā situācijā bija muļķīgi laist to pār lūpām, bet �obrīd viņ� būtu gatavs aizstāvēt �o vārdu. Melānija, meitene pie Touvas upes, Rozalinda, Beva �ova, Soraija: katra no viņām ir padarījusi viņu bagātāku, un pārējās ari, pat visnetīkamākā no viņām, pat neveiksmes. Viņa sirds kā krūtīs ziedo�a puķe pildās ar pateicību.

No kurienes nāk �ādi mirkļi? Protams, no zemapziņas, bet tas neko neizskaidro. Ja viņ� tiek vests, tad kas ir tā dievība, kas viņu ved?

Luga ripo tālāk. Viņi nonāku�i līdz epizodei, kur Melānijas slota iepinas elektrības vadā. Magnēzija uzliesmojums, un skatuve pēk�ņi iegrimst tumsā.

-��� Jēzu Kristu, cik dum � skuķ �! spiedz frizieris.

* Citāts no angļu dzejnieka Viljama I>eng!cnda (ap 1330 ap 1400) darba �The Vision Conceming Piers Plmvman� (Pīrsa Arāja sapnis).

Starp viņu un Melāniju ir divdesmit krēslu rindas, bet viņ� cer, ka Melānija �ajā brīdī pāri telpai var viņu saost, saost viņa domas.

Kaut kas vieglītēm atsitas pret viņa galvu, atsaucot viņu atpakaļ reali�tātē. Pēc mirkļa kaut kas palido garām un atsitas pret krēslu viņam priek��ā: bumbiņa no sako�ļāta papīra. Tre�ā trāpa viņam pa kaklu. Viņ� izvē�lēts par mērķi, par to nav �aubu.

Tiek gaidīts, ka viņ� pagriezties un skatīsies atpakaļ. Tiek gaidīts, ka viņ� ierēksies: kur� to izdarījaī vai ari turpinās stīvi lūkoties uz priek�u, izlikdamies, ka neko nemana.

Ceturtā lodīte noslīd gar viņa plecu un lido tālāk. Vīrietis priek�ējā rindā uzmet viņam izbrīnītu skatienu.

Uz skatuves turpinās darbība. Frizieris Sidnijs atplē� liktenīgo aploksni un skaļi nolasa zemes īpa�nieka ultimātu. Līdz mene�a beigām viņiem jānomaksā noma, citādi salonu nāksies slēgt.

-����� Ko mēs iesāksim? vaimanā Mirjama, kuras uzdevums ir mazgāt klientiem matus.

-����� ���, aizmugure atskan �ņāciens, pietiekami kluss, lai to nevaretu dzirdēt priek�ējās rindās. ���.

Viņ� pagrie�as, un kārtējā lodīte atsitas viņam pret deniņiem. Atspie�dies pret zāles aizmugures sienu, tur stāv Raiens, Melānijas draugs ar aus�karu un kazbārdiņu. Viņu skatieni sastopas.

-����� Profesor Lurī! �ukst Raiens aizsmaku�ā balsī.

Kaut gan viņa uzvedība ir izaicino�a, �ķiet, ka viņ� jūtas ērti. Viņa lūpas savilktas vieglā smaidā.

Luga turpinās, bet viņam apkārt tagad virmo nemiers.

-����� ���, atkal �ukst Raiens.

-����� Klusu! uzsauc sieviete divus sēdekļus tālāk, vērsdamās tie�i pie viņa, kaut gan viņ� nav izdvesis ne skaņas.

Viņam nākas tikt garām pieciem pāriem ceļgalu (�Atvainojiet� At�vainojiet��), nīgriem skatieniem, niknai murminā�anai, tad viņ� nokļūst līdz ejai, iziet laukā, ienirst vējainajā bezmēness naktī.

Viņam aiz muguras atskan troksnis. Viņ� pagrie�as. Iekvēlojas cigare�tes gals: Raiens ir sekojis viņam uz ma�īnu stāvvietu.

-����� Vai negribat man kaut ko paskaidrot? viņ� nikni vaicā. Ka sa�prast jūsu bērni�ķīgo uzvedību?

Raiens ievelk dūmu.

-������ Es tikai rūpējos par tevi, profit. Vai vēl neesi iemācījies to, kas tev jāzina?

-����� Kas tad man jāzina?

-����� Turies pie savas sugas.

Tava suga: kāpēc �is zēns iedomājies, ka var viņam pateikt, kāda ir viņa suga? Ko zēns zina par spēku, kas iedzen sve�iniekus vienu otra apskāvienā, padarot viņus par savie�iem, par vienas sugas pārstāvjiem, prāta apsvērumiem par spīti? Omnis gens quaecum<ļui� se in se perficere vult.* Paaudzes sēkla, dzīdamās sevi pilnveidot, iedzīta dziļi sievietes miesā, dzenas iemiesot nākotni. Dzīt, dzīties.

Raiens ierunājas atkal.

-����� Vecais, liec viņu mierā! Ja Melānija tevi sastaps, viņa iespļaus tev acīs!

Raiens nomet cigareti, pasper soli uz viņa pusi. Zem zvaigznēm, kas kvēlo tik spo�i, it kā būtu aizdegu�ās, viņi lūkojas viens otram sejā.

-����� Sāc jaunu dzīvi, profit. Tici man, tā būs labāk.

Viņ� lēni brauc pa Grīnpointas galveno ielu. Iespļaus tev acis: kaut ko tādu viņ� nav gaidījis. Viņa roka uz stūres rata dreb. Realitātes sagādātie pārsteigumi: viņam jāiemācās neuztvert tos tik nopietni.

Ielās ir daudz gājēju; luksofora gaismā viņ� ievēro gara auguma mei�teni melnos ādas minisvārkos. Kāpēc ne, viņ� domā, �ajā atmaskojumu nakti?

Viņ� aptur ma�īnu aklajā ieliņā pie Signālkalna nogāzes. Meitene ir piedzērusies vai varbūt sanarkojusies: viņ� nevar izdabūt no viņas nevienu sakarīgu vārdu. Bet savu darbu viņa paveic glu�i labi, kā tas arī bija sagai�

* Omnis gēns quaec.umque se in se perficere indi (latīņu vai.) ikkatra tauta vēlas pati sevi pilnveidot.

dāms. Pcc tam viņa guļ, ielikusi galvu viņam klēpī, atpūzdamās. Viņa ir jaunāka, nekā �ķitis ielas uguņu gaismā, pat jaunāka par Melāniju. Viņ� uzliek plaukstu meitenei uz galvas. Drebuļi ir pārgāju�i. Viņ� jūtas mie�gains, apmierināts; dīvainā kārtā ari pasargāts.

Tātad tas ir viss, kas vajadzīgs! viņ� domā. Kā es varēju to aizmirst? Viņ� nav slikts cilvēks, bet labs ari ne. Ne auksts, ne ari karsts, pat ne viskarstākajos brī�os. Ne pēc Terēzes mērauklas; pat pēc Bairona mēr�auklas ne. Trūkst uguns. Vai tāds būs spriedums, ko viņam pasludinās, kosmosa un tā visuredzo�ās acs spriedums?

Meitene sakustas, pieceļas.

-����� Kurp tu mani ved? viņa murmina.

-���� Vedu tevi atpakaļ uz to vietu, kur atradu.

VIŅ� AR LOBIJU turpina sazināties pa telefonu. Sarunās Lūsija moko�i cen�as viņu pārliecināt, ka fermā viss ir labi, un viņ� pūlas radīt iespaidu, ka neap�auba viņas vārdus.

Viņa stāsta, ka esot liela noņem�anās ar dobēm, kur pa�laik zied pavasara puķes. Sirņu mītne atsākusi darboties. Divi suņi atstāti pilnā pansijā, un Lūsija cer, ka atvedīs vēl kādu. Petruss ir aizņemts ar savas mājas celtniecību, bet ne tik aizņemts, lai nenāktu palīgā. Bie�i iegrie�as �ovi. Nē, naudu viņai nevajagot.

Bet kaut kas Lūsijas balss tonī neliek viņam mieru. Viņ� piezvana Bevai �ovai.

-���� Tu esi vienīgais cilvēks, kam es to varu jautāt, viņ� saka. Kā Lūsijai patiesībā iet?

Beva �ova nezaudē modrību.

-����� Ko viņa tev teica?

-���� Viņa man stāsta, ka viss ir labi. Bet viņa runā kā zombijs. Izklausās, ka viņa sadzērusies trankvilizatorus. Vai tā ir?

Beva �ova izvairās no tie�as atbildes. Tomēr, viņa saka un �ķiet, ka viņa ļoti rūpīgi izvēlas vārdus esot �attīstība�.

-����� Kas par attīstību?

-����� Deivid, es tev nevaru to pateikt. Neuzstāj. Tas Lūsijai jāpasaka pa�ai.

aoi

Viņ� zvana Lūsijai.

-����� Man jābrauc uz Durbanu, viņ� melo. Iespējams, ka dabū�u tur darbu. Vai varu pa ceļam apmesties pie tevis uz dienu vai divām?

-���� Vai Beva runāja ar tevi?

-���� Tam nav nekāda sakara ar Bcvu. Vai drīkstu atbraukt?

Viņ� aizlido uz Portelizabeti un noīrima�īnu. Pēc divām stundām viņ� nogrie�as no �osejas uz ceļa, kas ved uz fermu, uz Lūsijas fermu, Lūsijas zemes stūrīti.

Vai tā ir arī viņa zeme? Nerodas sajūtu, ka tā būtu viņa zeme. Par spīti �eit pavadītajam laikam, viņ� jūtas ka ārzemēs.

�is tas ir pārvērties. Ne sevi�ķi meistarīgi uzstādīts stiepļu �ogs tagad iezīmē robe�u starp Lūsijas un Petrusa īpa�umiem. Petrusa pusē ganās pāris kārnu teļu. Petrusa māja kļuvusi par īstenību. Pelēka un bezveidīga, tā izslējusies uz paugura, austrumos no vecās dzīvojamās mājas; viņ� nojau�, ka rītos tā met garu ēnu.

Lūsija atver durvis, tērpusies maisveidigā paltrakā, kas tikpat labi varētu būt naktskrekls. Viņa zaudējusi agrāko mo�o un veselīgo izskatu. Sejas krāsa ir blāva, mati nemazgāti. Sasveicinoties viņi apskaujas, bet no Lūsijas puses apskāvienam trūkst sirsnības.

-����� Nāc iek�ā, viņa saka. Nupat uzlēju tēju.

Viņi sē� viens otram pretī pie virtuves galda. Viņa ielej tēju, piebīda viņam paciņu ar ingvera cepumiem.

-����� Pastāsti man, ko tev tur Durbanā piedāvā, viņa saka.

-����� Tas var pagaidīt. Lūsij, es atbraucu tāpēc, ka raizējos par tevi. Vai tu jūties labi?

-����� Es esmu stāvoklī.

-����� Esi kas?

-����� Es esmu stāvoklī.

-����� Kop� kura laika? Kop� tās dienas?

-����� Kop� tās dienas.

-����� Es nesaprotu. Man �ķita, ka tu par to parūpējies, tu un tava ārste.

-����� Nē.

-����� Ko tas nozīmē: nē? Vai tu gribi teikt, ka neparūpējies par to?

-����� Es parūpējos. Es izdarīju gandrīz visu no tā, par ko tu pa�laik domā. Bet abortu es netaisī�u. Es neesmu gatava vēlreiz iet tam cauri.

-����� Nezināju, ka tu to uztver tā. Tu neesi man teikusi, ka neuzticies abortiem. Bet kāpēc vispār radies jautājums par abortu? Man �ķita, ka tu lieto pretapaugļo�anās tabletes.

-���� Tam nav nekāda sakara ar uzticē�anos. Un es neko neteicu par tabletēm.

-���� Tev būtu vajadzējis pateikt man agrāk? Kāpēc tu to slēpi no manis?

-����� Tāpēc, ka negribēju piedzīvot vēl vienu tavu emociju izvirdumu. Deivid, es nevaru iekārtot savu dzīvi, vadoties pēc tā, vai tev patīk tas, ko es daru, vai nepatīk. Nu vairs ne. Tu uzvedies tā, it kā viss, ko es daru, būtu daļa no tavas dzīves. Tev ir galvenā loma, man ir mazāka loma, es parādos uz skatuves tikai tad, kad luga jau pusē. Redzi, pretēji taviem uzskatiem cilvēki tomēr netiek iedalīti lielos un mazos. Es neesmu maza. Man ir pa�ai sava dzīve, un man tā ir tie�i tikpat svarīga kā tev tavējā, un savā dzīvē es esmu tā, kura pieņem lēmumus.

Izvirdums? Vai tad �is arī nav savdabīgs izvirdums?

-����� Nu jau pietiks, Lūsij, viņ� saka, pāri galdam satverdams viņas roku. Vai tu gribi teikt, ka tev būs bērns?

-Jā-

-����� Bērns, kura tēvs ir viens no �iem vīrie�iem?

-Jā-

-����� Kāpēc?

-����� Kāpēc? Es esmu sieviete, Deivid. Vai tev varbūt �ķiet, ka es ienīstu bērnus? Vai man nevajadzētu ļaut bērnam piedzimt tāpēc, ka viņam ir tāds tēvs?

-����� Kad bērns nāks pasaulē?

-����� Maijā. Maija beigās.

-����� Un tu esi cie�i nolēmusi?

-Jā-

-����� Nu labi. Atzīstu, ka tas man bija �oks, bet es tevi atbalstī�u, lai ko tu arī izlemtu. Par to vari būt dro�a. Tagad ie�u pastaigāties. Vēlāk varē�sim vēl parunāties.

Kāpēc viņi nevar runāt tagad? Tāpēc, ka viņ� jūtas satriekts. Tāpēc, ka viņ� baidās zaudēt savaldī�anos.

Viņa teica, ka nejūtas gatava vēlreiz iet tam cauri. Tātad iepriek� viņai bijis aborts. Viņ� nekad nav to nojautis. Kad tas varētu būt noticis? Kamēr Lūsija vēl dzīvoja mājās? Vai Rozalinda to zinājusi, un tikai viņ� atstāts neziņā?

Trīs cilvēku banda. Trīs tēvi vienam. Lūsija teica, ka viņi biju�i drīzāk izvarotāji, nekā laupītāji; izvarotāji kopā ar nodokļu ievācējiem klejo pa apkaimi, uzbrūk sievietēm, izbauda savus me�onīgos priekus. Nē, Lūsija kļūdījusies. Viņi neizvaro, viņi pārojas. Viņu rīcību vada nevis baudas princips, bet sēklinieki, pauti, pārpilni ar seklu, kas alkst sevi pilnveidot. Un tagad skaties un priecājies! Bims! Viņ� jau dēvē to par bērnu, kaut gan pagaidām tas ir tikai tārps viņa meita� dzemdē. Kāds bērns var rasties no tādas sēklas, no sēklas, kas ietriekta sievietē nevis ar mīlestību, bet ar naidu, haotiskā jūklī, nolūkā sievieti aptraipīt, iezīmēt kā ar suņa urīnu?

Tēvs, kuram nav vēlē�anās iegūt dēlu: vai t& tas viss beigsies, vai tā iznīks viņa dzimtas atzars, kā ūdens iesūcoties zemē? Kas to būtu domājis! Glu�i parasta diena, dzidras debesis, silta saule, bet pēk�ņi viss ir mainījies, viss ir pilnīgi pārvērties!

Atbalstījies pret virtuves ārsienu, paslēpis seju rokās, viņ� rij un rij asaras, un beidzot sāk raudāt.

Viņ� apmetas Lūsijas vecajā istabā, jo viņa nav tur atgriezusies. Atliku��o pēcpusdienas daļu viņ� vairās no Lūsijas, baidīdamies pateikt kaut ko pārsteidzīgu.

Pie vakariņu galda viņu gaida jauns atklājums.

��� Starp citu, Lūsija saka, puika ir atgriezies.

-����� Puika?

-Jā, tas puika, ar kuru tu saķīvējies Petrusa ballē. Viņ� dzīvo pie Petrusa, �o to piepalīdz. Viņu sauc Pollūks.*

* Pollūks sengrieķu mitoloģijā viens no dioskūriem, Zeva un Ledas dēls.

-����� Nevis Mknedisi? Un ne Nkvabajakhe? Nekas neizrunājams, vien�kār�i Pollūks?

-����� P-O-L-L-Ū-K-S. Deivid, vai nevarētu tevi palūgt uz bridi atteikties no tavas �au�alīgās ironijai?

-����� Nesaprotu, par ko tu runā.

-����� Saproti gan. Manft bērnībā tu gadiem ilgi izmantoji �o ironiju, lai mani pazemotu. Tu nevari but to aizmirsis. Lai ntj kā, izrādījās, ka Polluks ir Petrusa sievas brālis. Nezinu, vai īstais brālis. Bet Petrusam kā ģimenes loceklim ir pret viņu savi pienākumi.

-����� Tātad viss sāk nākt gaismā. Un jaunais Pollūks tagad atgrie�as notikuma vietā, un mums jāizliekas, ka nekas nav noticis.

-����� Neiekaisti, Deivid, no tā nebūs nekāda labuma. Kā stāsta Petruss, Pollūks esot izmests no skolas un nevarot atrast darbu. Es tikai gribēju tevi brīdināt, ka viņ� ir tepat tuvumā. Ja es būtu tavā vietā, es turētos no viņa pa gabalu. Man ir aizdomas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Bet es nevaru viņu aizraidīt prom no zemes gabala, man nav tādu tiesību. %

-��� Jo īpa�i� viņ� atstāj teikumu nepabeigtu.

-����� īpa�i kas? Saki vien laukā.

-����� īpa�i tāpēc, ka viņ� varbūt ir tēvs tam bērnam, kuru tu gaidi. Lūsij, tava situācija kļūst smieklīga, nē, vēl ļaunāk nekā smieklīga, bīstama. Nesaprotu, kā tu to neapjēdz. Lūdzama, brauc prom no fermas, kamēr nav par vēlu. Tā ir vienīgā saprātīgā rīcība, kāda vēl iespējama.

-����� Izbeidz saukt to par fermu, Deivid. �I nav nekāda ferma, �is ir tikai zemes gabals, kurā es audzēju dārzeņus un puķes mēs abi to zinām. Bet nē, es no tā neatteik�os.

Gulēt viņ� aiziet ar smagu sirdi. Starp viņu un Lūsiju nekas nav mai�nījies, nekas nav sadzijis. Viņi brūk viens otram virsū, it kā viņ� nemaz nebūtu bijis prom.

Ir rīts. Viņ� pārkāpj pāri jaunajam �ogam. Petrusa sieva aiz vecā staļļa karina veļu.

-���� Molo*, viņ� saka. Es meklēju Petrusu.

Viņa neskatās acis, bet gausi pastiepj roku, norādot uz jauno māju. Viņas kustības ir lēnas, smagnējas. Viņai vairs nebūs ilgi jāstaigā uz grū�tām kājām: tas redzams pat viņam.

Petruss iestiklo logus.

Vispirms vajadzētu apmainīties ar veselu virkni ceremoniālu sveicienu, bet viņam nav tāda noskaņojuma.

-����� Lūsija teica, ka puika esot atgriezies, viņ� saka. Pollūks. Puika, kur� viņai uzbruka.

Petruss notīra nazi, noliek to zemē.

-������ Tas ir mans radinieks, Petruss saka, veļot �r� skaņu. Vai man jāsaka, lai viņ� iet prom tāpēc, ka toreiz notika tā lieta?

-����� Tu man teici, ka nepazīsti viņu. TU man meloji.

Petruss iestumj pīpi starp saviem plankumainajiem zobiem un sāk spēcīgi sūkt. Tad viņ� izņem pīpi no mutes un uzsmaida platu smaidu.

-����� Es meloju, viņ� saka. Es tev meloju.

Viņ� atkal sūc pīpi.

-����� Kāpēc man vajadzēja tev melot?

-����� Nevaicā man, vaicā sev pa�am, Petrus. Kāpēc tu meloji?

Smaids ir pagaisis.

-����� Tu brauc prom, tu brauc atpakaļ kāpēc? Petrusa skatiens ir izai�cino�s. Tev te nav darba. Tu brauc gādāt par savu bērnu. Es ari gādāju par savu bērnu.

-����� Savu bērnu? Tad tagad �is Pollūks jau kļuvis par tavu bērnu?

-���� Jā. Viņ� ir bērns. Viņ� ir mana ģimene, mani ļaudis.

Tātad tā tas ir. Melots vairs netiek. Mani ļaudis. Kailāku atbildi viņ� nemaz nevarētu vēlēties. Nu labi, un Lūsija ir viņa ļaudis.

-����� Tu saki, ka tas, kas notika, ir slikti, Petruss turpina. Es ari saku, ka tas ir slikti. Tas ir slikti. Bet tas ir beidzies.

Viņ� izņem pīpi no mutes, nikni dursta gaisu ar tās kātu./

-����� Tas ir beidzies. 'j

* Molo (kosu vai.) labdien.

-����� Nē, tas nav beidzies. Neizliecies, ka nezini, par ko es runāju. Nekas nav beidzies. Glu�i pretēji, viss tikai sākas. Tas turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad es bū�u miris un tu būsi miris.

Petruss domīgi skatās tāluma, neizlikdamies, ka nav sapratis.

-����� Viņ� grib viņu precēt, Petruss beidzot saka. Viņ� grib Lūsiju precēt, bet viņ� ir par jaunu, par jaunu, lai būtu precēts. Viņ� vēl ir bērns.

-����� Bīstams bērns. Jauns slepkavnieks. �akāļu kucēns.

Petruss nepievēr� uzmanību apvainojumiem.

-���� Jā, viņ� ir par jaunu, par jaunu. Varbūt kādu dienu viņ� varēs pre�cēties, bet tagad ne. Es precē�os.

-����� Ar ko tu precēsies?

-����� Es precē�u Lūsiju.

Viņ� netic savām ausīm. Tātad, lūk, ko tas viss nozīmē, kāpēc visa �ī boksē�anās ar ēnu, �ie māņu sitieni. Un te nu stāv Petruss visā savā godībā, smēķē tuk�u pīpi, gaida atbildi.

-���� Tu precēsi Lūsiju^^viņ� piesardzīgi saka. Paskaidro man, ko tu ar to gribi teikt. Nē, pagaidi, labāk nevajag paskaidrot. Es negribu to dzirdēt. Mēs tā nerīkojamies.

Mēs: daudz netrūkst, lai viņ� pateiktu: mēs, rietumnieki.

-��� Jā, es varu saprast, es varu saprast, saka Petruss. Viņ� omulīgi krek�ķina. Bet es pasaku tev, tu tad pasaki Lūsijai. Tad viss ir pāri, viss sliktums.

-����� Lūsija negrib precēties. Viņa negrib precēties ar vīrieti. �ādu iespēju viņa nepieļauj. Es nevaru izteikties skaidrāk. Viņa grib dzīvot pati savu dzīvi.

-��� Jā, es zinu, saka Petruss.

Iespējams, ka viņ� patie�ām zina. Būtu muļķīgi novērtēt Petrusu par zemu.

-������ Bet �eit, saka Petruss, tas ir bīstami, pārāk bīstami. Sievietei jābūt precētai.

-����� Es mēģināju to nokārtot bez liekiem sare�ģījumiem, viņ� vēlāk stāsta Lūsijai. Bet es gandrīz nespēju noticēt tam, ko dzirdēju. Tā bija �antā�a, vistīrākā �antā�a.

-���� Tā nebija �antā�a. 'tu kļūdies. Ceru, ka tu nezaudēji pa�savaldī�anos?

-����� Nē, es savaldījos. Teicu, ka pavēstī�u tev par viņa piedāvājumu, un viss. Teicu, ka �aubos, vai tevi tas intereses.

-����� Vai tu juties aizvainota?

-����� Vai mani aizvaino izredzes kļūt par Petrusa sievastēvu? Nē. Es biju apstulbis, apdullināts, pārsteigts, bet ne aizvainots, tam tu vari ticēt.

-����� Redzi, varu tev pateikt, ka tā nav pirmā reize, Petruss jau labu laiciņu izsaka mājienus. Ka man bū�ot daudz dro�āk, ja es kļū�u par daļu no viņa īpa�uma. Tas nav joks, tie nav draudi. Savā ziņā viņ� runā no�pietni.

-����� Es nemaz ne�aubos, ka savā ziņā viņi runā nopietni. Jautājums tikai kādā ziņā? Vai viņ� apzinās, ka tu esi..,

-���� Tu domā vai viņ� zina par manu grūtniecību? Neesmu viņam teikusi. Bet viņa sievai un viņam pa�am ir acis pierē.

-����� Un tas nav iemesls, lai viņ� atteiktos no sava plāna?

-����� Kāpēc lai viņ� to darītu? Tad es vēl lielākā mērā bū�u viņa ģimenes locekle. Lai nu kā viņam vajag nevis mani, bet fermu. Ferma ir mans pūrs.

-����� Bet tas ta�u ir riebīgi, Lūsij! Viņ� jau ir precējies! Tu pati man teici, ka viņam ir divas sievas. Kā tu vari tik mierīgi par to runāt?

-����� Man �ķiet, ka tu nesaproti lietas būtību, Deivid. Petruss nepiedāvā man kāzas baznīcā un medusmēnesi pie jūras. Viņ� piedāvā apvieno�a�nos, darījumu. Es atdodu savu zemi, un par to man tiek atļauts paslēpties zem Petrusa spārna. Ja ne, viņ� grib to atgādināt man vēlreiz, es palieku bez aizsardzības, es esmu neaizsargāts medījums.

-����� Un tā nav �antā�a? Kā ar privāto jomu? Vai �is piedāvājums neskar arī privāto dzīvi?

-����� Tu vaicā, vai Petruss gribēs, lai es ar viņu guļu? Neesmu pārlie�cināta, ka Petruss gribēs gulēt ar mani, izņemot gadījumus, kad man jāuzklausa viņa vēstījums. Bet godīgi sakot, nē, cs negribu gulēt ar Petrusu.

-����� Tad nav vajadzības vairs par to runāt. Vai man paziņot tavu lēmu�mu Petrusam ka viņa piedāvājums tiek noraidīts un es nepaskaidro�u, kāpēc?

-����� Nē. Pagaidi. Pirms tu izsauc Petrusu uz dueli, pamēģini kaut uz mirkli objektīvi izvērtēt manu stāvokli. Esmu vientuļa sieviete. Brāļu man nav. Man ir tēvs, bet viņ� dzīvo tālu no �ejienes, turklāt �ejienes apstākļos viņ� ir bezspēcīgs. Kam lai es lūdzu palīdzību, aizsardzību? Etingeram? Nepaies ilgs laiks, līdz Etingeru atradīs ar lodi mugurā. Ja raugāmies uz to praktiski, atliek vienīgi Petruss. Iespējams, ka Petruss nav nekāds lielais virs, bet salīdzinājumā ar mani viņ� ir pietiekami liels. Un Petrusu es vismaz pazīstu. Es neloloju par viņu nekādas ilūzijas. Zinu, kādā pasāku�mā ielai�os.

-����� Lūsij, es pārdodu savu Keiptaunas māju. Esmu gatavs samaksāt par tavu ceļojumu uz Holandi. Ja ne, tad esmu gatavs dot tev visu, kas nepie�cie�ams, lai tu varētu apmesties kādā dro�ākā vietā nekā �ī. Padomā par to.

�ķiet, ka Lūsija nemaz nav viņā klausījusies.

-����� Ej atpakaļ pie Petrusa, viņa saka. Un izstāsti viņam, ko es pie�dāvāju. Saki, ka es pieņemu viņa aizsardzību. Saki, ka viņ� var stāstīt par mūsu radniecību, ko pats vēlas, un es neiebildī�u. Ja viņ� grib, lai mani uzskata par viņa tre�o sievu, lai tā notiek. Ja par mīļāko labi. Bet tādā gadījumā ari bērns būs viņa. Bērns kļūs par ģimenes locekli. Kas attiecas uz zemi, pasaki, ka es nodo�u zemi viņa rīcībā, ja man paliks māja. Es kļū�u par viņa īrnieci.

-����� Par bywoner*.

-����� Par bywoner. Bet es atkārtoju: māja paliek man. Neviens nedrīkst ienākt �ajā mājā bez manas atļaujas. Ari viņ� ne. Un es paturē�u suņu mītni.

-����� Tā to nevar nokārtot, Lūsij. likumīgā ceļā ne. Tu pati to zini.

* Bywoner (afrikandu vai.) pu�elnieks, pusgraudnieks.

-����� Un ko tu iesaki?

Viņa sē� pie galda ritasvārkos un �ībās, ar vakardienas avīzi klēpī. Mati lēk�ķēm nokarājas gar seju, viņas aptauko�anās kļūst jau slimīga. Arvien vairāk un vairāk viņa sāk līdzināties vienai no tām sievietēm, kas, kājas �ļūkājot, klīst pa pansionātu gaiteņiem, �ukstus sarunādamās pa�as ar sevi. Kāpēc Petruss nopūlas ar saviem piedāvājumiem? Ilgi viņa neiz�turēs: palikusi viena, viņa nokritis kā sapuvis auglis.

-����� Tu jau dzirdēji, ko es iesaku. Man ir divi priek�likumi.

-����� Nē, es nebrauk�u prom. Ej pie Petrusa un pastāsti viņam, ko es teicu. Pasaki viņam, ka es atdodu zemi. Pasaki viņam, ka viņ� var dabūt zemi, īpa�uma tiesības un visu pārējo. Viņam tas patiks.

Viņi abi klusē.

-����� Cik pazemojo�i, viņ� beidzot �aka. Tik lielas cerības, un tādas beigas.

-���� Jā, es tev piekrītu, tas ir pazemojo�i. Bet varbūt tas ir labs iemesls, lai sāktu no jauna. Varbūt man jāiemācās pierast pie �īs domas. Sākt no pa�a sākuma. No nekā. Bez kārtīm, bez iero�iem, bez īpa�uma, bez tiesībām, bez cieņas.

-����� Kā sunim.

-���� Jā, kā sunim.

VĒLĪNS RlTS. Viņ� ir izvedis laukā buldogu Ketiju. Pārsteidzo�ā kārtā Ketija vairs neatpaliek, vai nu tāpēc, ka viņ� sācis iet lēnāk nekā senāk, vai ari viņa kļuvusi �iglāka. Viņa el� un osta gaisu tikpat daudz kā agrāk, bet tas viņu vairs nekaitina.

Kad viņi tuvojas mājai, viņ� pamana puiku, to, par kuru Petruss saka mani ļaudis, stāvam ar seju pret mājas aizmugures sienu. Sākumā viņ� domā, ka puika �urā, bet tad viņ� aptver, ka puika lūr pa vannasistabas logu, lūr uz Lūsiju.

Ketija sāk rūkt, bet puika ir pārāk aizrāvies, lai to sadzirdētu. Kad puika pagrie�as, viņi ar suni jau ir turpat blakus. Viņa plauksta atsitas pret puikas seju.

-����� Cūka\ viņ� kliedz un zveļ puikam otrreiz, tā ka tas sagrīļojas.

-��� Neķītrā cūka!

Puika mēģina skriet prom, bet pārbīlī sapinas pats savās kājās. Suns tūdaļ metas viņam virsū. Suņa zobi saslēdzas ap puikas elkoni; suns ieple� priek�ķepas un rūkdams rausta saķerto roku. Kliegdams no sāpēm, puika cen�as izraut roku no suņa zobiem. Puikas dūre triecas virsū sunim, bet sitieniem trūkst spēka, un dzīvnieks nepievēr� tiem uzmanību.

Vārds turpina vibrēt gaisā: cūka! Nekad mū�ā viņ� nav izjutis tik primitīvai niknumu. Viņ� labprāt dotu puikam to, ko tas pelnījis: pama�tīgu kāvienu. Frāzes, no kurām viņ� visu mū�u vairījies, pēk�ņi �ķiet

piemērotas un taisnīgas: Pārmāci viņu! Paradi viņam viņa īsto vietu. Tātad lūk, kā tas ir, viņ� domā. Lūk, kā tas ir būt me�onim!

Viņ� kārtīgi iesper puikam, un tas nozveļas uz sāniem. Pollūks! Ir nu gan vārds!

Suns maina pozu, uzrāpjas uz puikas auguma, nīgri rausta roku, skrā�pē kreklu. Puika mēģina suni nokratīt, bet nekas neiznāk.

-����� Ū-ū-ū-ū! puika sāpēs kliedz.

-����� Es tevi nogalinā�u! puiku bļauj.

Tad parādās Lūsija.

-����� Ketij! viņa sauc.

Suns pa�ķielē uz Lūsiju, bet neklausa.

Nometusies ceļos, Lūsija satver suņa kakla siksnu, runādama ar dzīv�nieku maigi un mudino�i. Suns negribīgi atlai� tvērienu.

-���� Vai ar tevi viss kārtībā? vaicā Lūsija.

Puika kunkst. No viņa nāsīm pil puņķi.

-����� Es tevi nogalinā�u! viņ� �ņukst.

�ķiet, ka viņ� tūlīt sāks raudāt.

Lūsija uzrota puikas piedurkni. Suņa ilkņi atstāju�i pēdas; kamēr Lū�sija skatās, uz tum�ās ādas parādās asins pērlītes.

-����� Nāc, nomazgāsim to, saka Lūsija.

Puika, puņķus un asaras rīdams, purina galvu.

Lūsijai mugurā ir tikai halātiņ�. Kad viņa ceļas kājās, josta atsprāgst un parādās kailas krūtis.

Iepriek�ējo reizi, kad viņ� redzēja savas meitas krūtis, tie bija pieticīgi se�gadīga bērna ro�pumpuri. Tagad tās ir smagas, noapaļotas, gandrīz pienaini baltas. Iestājas klusums. Viņ� skatās, ari puika nekautri skatās. Viņā atkal uzbango niknums, aizmiglojot acis.

Lūsija novēr�as no viņiem, sakārto halātu. Ar vienu vienīgu strauju kustību puika pielec kājās un metas prom.

-����� Mēs nogalināsim jūs visus! puika kliedz; tī�uprāt izmīdot kartu�peļu vagu, viņ� palien zem virves un dodas uz Petrusa māju.

Puikas gaita atkal ir plātīga, kaut gan viņ� vēl joprojām auklē sāpīgo roku.

Lusijai taisnība. Ar puiku kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav labi ar viņa galvu. Varmācīgs bērns jauna sīrie�a ķermenī. Bet visā �ajā lietā slēpjas vēl kas vairāk, kaut kas, ko viņ� nesaprot. Ko Lūsija grib panākt, puiku aizstāvēdama?

Lūsija sāk runāt.

-����� Tā nevar turpināties, Deivid. Es varu tikt galā ar Petrusu un viņa aanhangers*. Es varu tikt galā ar tevi, bet es nevaru tikt galā ar jums visiem vienlaikus.

-���� Viņ� lūrēja uz tevi pa logu. Vai tu to zini?

-����� Viņ� ir slims. Slims bērns.

-����� Vai tas ir attaisnojums? Attaisnojums tam, ko viņ� tev nodarīja?

Lūsijas lūpas kustas, bet viņ� nedzird, ko viņa saka.

-����� Es viņam neuzticos, viņ� turpina. Viņ� ir blēdīgs. Viņ� ir kā �akālis, o�ņājas riņķī, meklē, kur pastrādāt nelietības. Agrāk mēs tādus saucām par atpaliku�iem. Garīgi atpalicis. Morāli atpalicis. Viņam vaja�dzētu atrasties ārstniecības iestādē.

-����� Tā ir vieglprātīga izrunā�anās, Deivid. Ja tev patīk tā domāt, tad, lūdzu, paturi savas domas pie sevis. Jebkurā gadījumā tas, ko tu par viņu domā, neattiecas uz lietu. Viņ� ir �eit, viņ� neizkūpēs kā dūmi, viņ� ir dzīves fakts.

Miegdama acis spilgtajā saulē, Lūsija ie�ķībi viņā noraugās. Ketija guļ pie viņas kājām, klusītēm elsodama, apmierināta ar sevi, ar savu veikumu.

-����� Deivid, mēs nevaram tā turpināt. Viss jau bija norimis, viss bija nokārtojies, bet tad atgriezies tu. Man vajag, lai ap mani ir miers. Miera dēļ esmu gatava darīt jebko, nest jebkuru upuri.

-����� Vai es esmu daļa no tā, ko tu esi gatava upurēt?

Viņa parausta plecus: Es to neteicu, to teici tu.

-����� Tad es ie�u kārtot somas.

* Aanhangers (afrikandu vai.) sekotājs, atbalstitajs.

Vairākas stundas pēc notiku�ā viņa plauksta joprojām tirpst no sitieniem. Atcerēdamies puiku un tā draudus, viņi kūsā no niknuma. Tajā pa�ā laikā viņam ir kauns par sevi. Viņ� sevi smagi nosoda. Viņ� nevienam neko nav iemācījis, un puikam nepavisam ne. Viņ� tikai vēl vairāk atsve�inājis no sevis Lūsiju. Viņ� ļāvis Lūsijai paskatīties uz sevi kaisles uzplūdos, un skaidri var manīt, ka redzētais viņai nepatīk.

Viņam vajadzētu atvainoties. Bet viņ� nespēj. �ķiet, ka viņ� vairs nevalda pār sevi. Pollūkā ir kaut kas tāda, kas viņu sanikno: neglītās, blāvās acis, nekautrība, bet varbūt ari doma par to, ka �im puikam kā nezālei atļauts ar savām saknēm ievities Lūsija un Lūsijas esībā.

Ja Pollūks atkal apvainos viņa meitu, viņ� atkal sitīs. Du musst dein Leben дndern! Pārvērt savu dzīvi ari!* Nu labi, viņ� ir par vecu, lai paklausītu, par vecu, lai mainītos. Lūsija ir spējīga saliekties, lai pārlaistu negaisu; viņ� to nevar, nezaudējot pa�cieņu ne.

Tāpēc viņam jāieklausās Terēzē. Varbūt Terēze ir vienīgā, kas vēl spēj viņu glābt. Terēzei nerūp pa�cieņa. Viņa atsedz krūtis saulei; viņa spēlē band�o kalpotājiem un neuztraucas par viņu smīniem. Viņai ir nemirstīgas ilgas un viņa izdzied savas ilgas. Viņa nemirs.

Viņ� ierodas poliklīnikā bridi, kad Beva �ova dodas prom. Viņi ap�kampjas, atturīgi kā divi sve�inieki. Grūti ticēt, ka reiz viņi kaili gulēja viens otra skavās.

-����� Vai atbrauci tikai paciemoties, vai uz ilgāku laiku? viņa vaicā.

-����� Palik�u tik ilgi, cik vajadzēs. Bet es nevaru dzīvot pie Lūsijas. Mēs nevaram sadzīvot. Gribu atrast sev istabu pilsētā.

-����� �ēl gan. Kas jums par sare�ģījumiem?

-����� Mums ar Lūsiju? Cerams, ka nekādi. Nekas tads, ko nevarētu nokārtot. Sare�ģījumus rada cilvēki, starp kuriem viņa dzīvo. Kopā ar

* Austrie�u dzejnieka Rainera Marijas Rilkes (1875-1926) dzejoļa �Senais Apollona

torss� nobeigums. Rilke R. M. Maltas Laurida Briges piezīmes. Proza un dzeja. -

R.,Jumava, 1998. 192. Ipp.

mani mūsu ir pārāk daudz. Pārāk daudz pārāk mazā platībā. Kā zirnekli burkā.

Viņ� atceras ainu no Dantes �Elles�: lielais Stiksas purvājs, kur kā sēnes vārās dvēseles. Vedi l�anime di color cui vinse l�ira.* Dusmu pār�ņemtas dvēseles, kas ko� cita citai. Noziegumam atbilsto�s sods.

-������ Tu runā par to puiku, kur� ievācās pie Petrusa. Atzī�os, man arī ne�patīk viņa skatiens. Bet kamēr �eit ir Petruss, Lūsijai nekas nenotiks. Deivid, varbūt pienācis brīdis, kad tev jānoiet malā un jāļauj Lūsijai pa�ai rast risinājumu. Sievietes viegli pielāgojas. Lūsija viegli pielāgojas. Un viņa ir jauna. Viņa dzīvo lielākā tuvībā ar zemi nekā tu. Nekā jebkur� no mums.

Lūsija viegli pielāgojas? Viņ� gan nav to novērojis.

-����� Tu visu laiku iesaki man paiet malā, viņ� saka. Ja es būtu pagājis malā no pa�a sākuma, kur tad Lūsija būtu tagad?

Beva �ova klusē. Vai viņa būtībā ir kaut kas tāds, ko Beva �ova var saskatīt, bet viņ� pats ne? Vai tāpēc, ka dzīvnieki viņai uzticas, ari viņam vajadzētu uzticēties Bevai un ļaut sevi pamācīt? Dzīvnieki viņai uzticas, un viņa izmanto �o uzticē�anos, lai tos likvidētu. Kāda tad ir viņas mācība?

-��� Ja es stāvē�u malā, viņ� stomīgi turpina, un fermā notiks vēl kāda nelaime, kā tad es turpmāk spē�u dzīvot?

Viņa parausta plecus.

-����� Vai tad to tu gribēji jautāt, Deivid? viņa rāmi vaicā.

-����� Nezinu. Es vairs nezinu, ko gribēju jautāt. �ķiet, ka starp manu un Lūsijas paaudzi nokritis priek�kars. Un es pat nepamanīju, kad tas krita.

Viņi ilgi klusē.

-����� Lai nu kā, viņ� turpina, palikt kopā ar Lūsiju es nevaru, tāpēc meklē�u istabu. Ja gadās dzirdēt, ka Greiemstaunā kādu izīrē, dod man ziņu. Galvenokārt es atnācu tāpēc, lai pateiktu, ka varu palīdzēt poli�klīnikā.

-����� Tas noderēs, saka Beva �ova.

* Vedi l'anime di color cui vinse l�ira (itālie�u vai.) itālie�u dzejnieka Dantes Aligjēri (1265-1321) dzejas rindas, kas latviski atdzejotas �ādi: �.. Redz, cik briesmīgi / Ir tādiem, kas nav dusmas valdīju�i.� Dante. Dievi�ķā komēdija. R., Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds, 1936. 44. lpp.

No kāda Bila �ova drauga viņ� nopērk pikapu ar pustonnas tilpuma kravas kasti, samaksādams ar vienu �eku par 1000 randiem un otru �eku par 7000 randiem, kas datēts ar mēne�a beigām.

-����� Ko jūs pārvadāsiet? vaicā pārdevējs.

-����� Dzīvniekus. Suņus.

-���� Jums vajadzēs aizmugurē piestiprināt restes, lai tie nelec laukā. Es pazīstu kādu, kur� varētu tās pielikt.

-����� Mani suņi nelec.

Dokumentos rakstīts, ka pikaps ir divpadsmit gadus vecs, bet motors darbojas bez liekiem trok�ņiem. Un jebkurā gadījumā, viņ� saka sev pa��am, tam ta�u navjābūt mū�īgam. Nekas nav mū�īgs.

Atradis sludinājumu �Grokotas Pasta�, viņ� noīrē istabu netālu no slimnīcas. Viņ� nosauc sevi par Lori, samaksa par mēnesi uz priek�u, pastāsta saimniecei, ka viņ� ieradies Greimstaunā, lai ārstētos ambula�tori. Viņ� nepaskaidro, kas tā par slimību, bet saimniece nosprie�, ka viņam ir vēzis.

Viņ� �ķaidās ar naudu kā ar ūdeni. Bet tas nav svarīgi.

Tūrisma pre�u veikalā viņ� nopērk elektrisko spirāli ūdens vārī�anai, mazu gāzes krāsniņu, alumīnija katlu. Nesot tos uz savu istabu, viņ� kāp�nēs sastop saimnieci.

- Lorī kungs, mūsu istabās nav atļauts gatavot ēst, viņa saka.

-��� Ugunsdro�ības noteikumi, jūs ta�u zināt.

Istaba ir tum�a, smacīga, piebāzta ar mēbelēm, matracis ir sadriskāts. Bet viņ� pie tā pieradīs, tāpat kā pieradis pie daudz kā cita.

Pansijā ir vēl viens īrnieks, pensionēts skolotājs. Pie brokastu galda viņi apmainās ar sveicieniem, bet pārējā laikā nesarunājas. Pēc brokastīm viņ� dodas uz poliklīniku un dienu pavada tur, visas dienas, arī svētdienas.

Poliklīnikā viņ� jūtas vairāk mājās nekā pansijā. Tuk�ajā no�ogojumā ēkas aizmugurē viņ� ierīko kaut ko līdzīgu ligzdai, novieto tur galdu un vecu klubkrēslu, ko dabūjis no �oviem, un pludmales saulessargu, lai neapsvilinātos saulē. Viņ� aiznes uz turieni gāzes krāsiņu, lai varētu uz�vārīt tēju vai sasildīt konservus: spageti ar frikadelēm, desu ar sīpoliem.

Divreiz dienā viņ� baro dzīvniekus; viņ� iztīra krātiņus un reizumis apru�nājas ar to iemītniekiem, pārējā laikā viņ� snau� vai, būdams atbilsto�ā noskaņojumā, uz Lūsijas band�o spēlē mūziku, kuru atdos Terēzei Gvi�oli.

Tā ritēs viņa dzīve līdz bērna piedzim�anai.

Kādu rītu viņ� palūkojas aug�up un ierauga, ka pāri betona �ogam viņu pēta trīs mazi zēni. Viņ� pieceļas no krēsla; suņi sak riet; zēni no�rāpjas no �oga un drā�as prom, aurojot no satraukuma. Nu gan viņiem mājās būs ko stāstīt: vājprātīgs vecis, kas sē� starp suņiem un pats sev dzied dziesmas.

Tik tie�ām vājprātīgs. Viņ� ta�u nemū�am nespētu izskaidrot �iem zēniem, viņu vecākiem, D ciematam, ko Terēze un viņas mīlnieks tādu paveiku�i, lai izpelnītos atgrie�anos �ajā pasaulē.

TERĒZE BALTA NAKTsKreKLA stāv pie guļamistabas loga. Acis viņai ir ciet. Vistum�ākā nakts stunda: Terēze ievelk elpu dziļi krūtīs, ieelpojot vēja �aboņu, milzu var�u kvarkstoņu.

�Che vuol dir,� viņa dzied balsī, kas tikai nedaudz skaļāka par �ukstu, �che vuol dir questa solitudine immensaī Ed io,� viņa dzied �che sono?�*

Klusums. Solitudine immensa nesniedz atbildi, Put mūziķu trio skatu�ves stūri klusē kā aizmigu�i.

�Nāc!� viņa �ukst, �Lūdzu nāc pie manis, manu Bairon!� Viņa pla�i atver rokas apskāvienam, apskauj tumsu, apskauj visu, ķo tumsa nes sev līdz.

Viņa grib, lai Barons atnāk līdz ar vējiem, lai apvijas viņai apkārt, iespie� seju ielejā starp viņas krūtīm. Vai citā variantā viņa grib, lai Bairons iero�das rītausmā, lai parādās pie apvār�ņa kā saules dievs, raidot pār Terēzi sava siltuma zaigu. Vienalga kā, bet Terēze grib dabūt Baironu atpakaļ.

Sē�ot pie sava galda suņu pagalmā, viņ� ieklausās Terēzes skumīgajos, plūsto�ajos balss locījumos, kad viņa ielūkojas tumsā. �is nav Terēzei tīka�mais mēne�a periods, viņa ir nīgra, viņa nav aizvērusi ne acu, viņa ir izkāmējusi no ilgo�anās. Viņa vēlas, lai kāds viņu paglābj no mokām, no

* Che vuol dir, che vuol dir quesla solitudine immensaī Ed io, che sono? (itālie�u vai.) �Ko nozīmē, ko nozīmē �ī bezgalīgā vientulība? Un es, kas cs esmu?�, rindas no itālie�u dzejnieka D�akomo Leopardi (1798-1837) darba �Canto Nollumo di un 1�astore Errante Dell�Asia� (Klejojo�ā Āzijas gana noktirne).

vasaras tveices, no Gambu savrupmājas, no viņas tēva sliktā garastāvokļa, no itin visa.

Viņa paņem mandolīnu no krēsla, kur pati to nolikusi. �ūpodama mandolīnu kā bērnu, viņa atgrie�as pie loga. Plink�-plank� strink�ķ man�dolīna Terēzes rokā, klusītēm, lai neatmodinātu viņas tēvu. Plink�-plank� d�inkst band�o tuksne�ainā pagalmā Āfrikā.

Kaut kas, ap ko knibināties, viņ� teica Rozalindai. Viņ� ir samelojies. Opera nav vaļasprieks, vairs ne. Opera paņem viņu pilnīgi, visas viņa dienas un naktis.

Un tomēr, kaut gan gadās ari veiksmīgi brī�i, būtībā �Bairons Itālijā� nekustas ne no vietas. Nav darbības, nav attīstības, ir tikai gari stiepts, tuk�am gaisam adresēts Terēzes dziedājums, ko vietumis iekrāso promeso��ā Bairona vaidi un nopūtas. Terēzes vārs, Bairona otra mīļākā tie abi ir aizmirsti, it kā viņu nekad nebūtu bijis. Dzejiskais impulss viņā varbūt ari nav pavisam beigts, bet pēc pārdesmit gadu ilgas bado�anās �is impulss spēj izlīst laukā no savas alas tikai ar stum�anu un grū�anu, tikai sakrop�ļots. Viņam nepietiekjnuzikālo spēju, nepietiek enerģijas uzkrājumu, lai paceltu �Baironu Itālijā� virs vienmuļajām sliedēm, pa kurām opera ripo kop� pa�a sākuma. Opera tagad kļuvusi par kaut ko līdzīgu mēnessērdzīgā sacerējumam.

Viņ� nopū�as. Būtu jau jauki, ja viņ� varētu triumfējot atgriezties sabiedrībā kā ekscentriskas, nelielas kameroperas autors. Bet tā nenotiks. Viņ� var cerēt tikai uz kaut ko daudz piezemētāku: ka pa vidu skaņu juceklim nez kur glu�i kā putns uz�ausies aug�up vientuļa un īsta nemirstīgas ilgo�anās nots. Tās pazī�anu viņ� uzticēs nākamības filolo�giem ja tad vairs būs filologi. Viņ� pats nesadzirdēs �o noti, kad tā atskanēs, ja �ī nots vispār atskanēs par mākslu un tās izpausmes veidiem viņ� zina pietiekami daudz, lai vairs necerētu uz �o noti. Kaut gan būtu jauki, ja Lūsija savā mū�ā vēl dzirdētu �o pierādījumu un mainītu uz labo pusi savas domas par viņu.

Nabaga Terēze! Nabaga meitene, kā viņai sāp! Viņ� ir izvedis Terēzi laukā no kapa, apsolījis viņai otru dzīvi, un tagad viņ� netur solījumu. Viņ� cer, ka Terēze savā sirdī atradīs spēku, lai viņam piedotu.

Starp suņiem poliklīnikas krātiņos ir viens, pret kuru viņ� sācis izjust maigumu. �is suns ir jauns tēviņ� ar sa�uvu�u kreiso pakaļkāju, kuru tas velk sev līdz. Viņ� nezina, vai suns jau piedzimis ar �o kroplību. Neviens no apmeklētājiem nav izteicis vēlē�anos �o suni paņemt. Sunim pie�ķirtais �ēlsirdības laiks jau ir tikpat kā pagājis, drīz tam nāksies padoties �ļircei.

Reizumis, lasot vai rakstot, viņi izlai� �o suni no krātiņa un ļauj tam groteski streipuļot apkārt vai ostīt viņu kāju. Suns nekādā ziņā nav viņa �īpa�ums�, viņ� piesardzīgi izvairoties dot sunim vārdu (kaut gan Beva �ova to dēvē par Sauso Ķepu); bet tik un tā viņ� jūt, ka suns ir viņam pieķēries. Viņ� ir pieņemts bez noteikumu uzstādī�anas, bez prasībām; viņ� zina, ka suns ir gatavs mirt viņa dēļ.

Suni apbur band�o skaņas. Kad viņi strink�ķina stīgas, suns apsē�as, pieliec galvai, klausās. Kad viņ� dungo Terēzes ārijas un dungo�ana sāk pil�dīties ar jūtām (tādos brī�os viņam �ķiet, ka balsenc pietūkst: viņ� sajūt asins pulsāciju sev rīklē), suns �makstina lūpas, kā grasidamies dziedāt vai gaudot.

Vai viņ� varētu uzdrīkstēties ari to: ievest suni operā, atļaut tam izgau�dot pret debesīm suniskās �ēlabas starp Terēzes sāpīgās mīlestības pantiem?

Kālab ne? Vai tad operā, kas nekad netiks uzvesti�, nav atļauts itin viss?

Kā iepriek� norunāts, viņ� sestdienas rītā dodas uz Donkina laukumu palīdzēt Lūsijai tirgoties. Pēc tam viņi kopīgi pusdieno.

Lūsijas kustības kļuvu�as gausākas. Viņa izskatās iegrimusi sevī, rāma.

Klajas grūtniecības pazīmes vēl nav vērojamas; tomēr, ja viņ� to pamana, tad dro�i vien drīzumā arī Greiemstaunas meitu ērgļa acis to ievēros.

���� Kā klājas Petrusam? viņ� vaicā.

��� Māja gandrīz pabeigta, vēl jāieliek griesti un jāievelk kanalizācija.

Viņi pa�laik ievācas.

��� Un viņu bērns? Kad tam jānāk pasaulē?

��� Nākamnedēļ. Ļoti veiksmīgi pieskaņots.

��� Vai Petruss turpina dot mājienus?

��� Mājienus?

��� Par tevi. Par tavu vietu �ajā plānā.

-����� Nē.

-����� Varbūt viss mainīsies, kad bērns, viņ� pavisam neuzkrīto�i pavicina plaukstu, norādot uz savu mēitu, uz viņas augumu, kad bērns būs piedzimis. Beigu beigās tas būs �īs zemes bērns. To viņi nevarēs noliegt.

Ilgu laiku viņi abi cie� klusu.

-����� Vai tu viņu jau mīli?

Kaut gan tie ir viņa vārdi, atskanēju�i no viņa mutes, tomēr Ue viņu pārsteidz.

-����� Bērnu? Nē. Kā lai es to varētu? Bet es viņu mīlē�u. Gan jau mīlestība radīsies �ajā ziņā mēs varam paļauties uz Māti Dabu. Deivid, es vēlos būt laba māte. Laba māte un labs cilvēks. Tev arī vajadzētu mēģināt būt labam cilvēkam.

-����� Baidos, ka ir jau par vēlu. Es esmu tikai vecs cietumnieks, kas gaida piespriestā soda beigas. Bet tev jādodas uz priek�u. Tu esi atradusi pareizo ceļu.

Labs cilvēks. Tum�os laikos tas nemaz nav slikts lēmums.

Starp viņiem pastāv mēma vieno�anās, ka viņ� vairs neieradīsies savas meitas fermā. Tomēr kādā nedēļas nogalē viņ� brauc pa Kentonas �oseju, atstāj savu pikapu pie pagrieziena un atliku�o ceļa gabalu iet kājām, no�griezdamies no iebrauktajām sliedēm un iedams taisni pāri laukam.

No pēdējā paugura viņa skatienam paveras ferma: vecais nams visā savā stabilitātē, stallis, Petrusa jaunā māja, vecais dīķis plankumi uz tā virsmas dro�i vien ir me�apīles, un lielākie plankumi ir me�a zosis, Lūsijas viesi no tālienes.

No �ejienes skatoties, puķu dobju krāsas saplūst kopā: purpursarkans, bāli sārts, tum�i zils. Ziedē�anas sezona. Bites �obrīd dro�i vien jūtas kā septītajās debesīs.

Nekur nemana ne Petrusu, ne Petrusa sievai, ne jauno �akāļpuiku, kas skraida tiem līdzi. Bet Lūsija darbojas puķu dobēs; iedams lejup pa nogāzi, viņ� redz arī buldogu Ketiju faunisku plankumu Lūsijai blakus.

Viņ� aiziet līdz �ogam un apstājas. Lūsija viņu joprojām nav pama�nījusi. Viņai mugurā ir gai�a vasaras kleita, kājās zābaki, galvā salmu platmale. Kad viņa pieliecas, grie�ot vai atsienot kādu no stādiem, viņ� var saskatīt viņas ceļgalu locītavu pienaini baltās, zilgani dzīslotās un maigās iek�puses, visneglītāko sievietes auguma daļu, visneizteiksmīgāko, un tāpēc varbūt visiekārojamāko.

Lūsija izslienas, izstaipās, atkal noliecas. Lauku darbs: zemnieciska, atmiņā nepalieko�a nodarbe. Viņa meita kļūst par zemnieci.

Lūsija viņu joprojām nemana. Un viņas sargsuns ir aizsnaudies.

Tā: savulaik Lūsija bija tikai sīks kurkulis savas mātes miesā, bet tagad viņa ir �eit, stabila savā esībā, stabilAka nekā viņ� juties jebkad savā dzīvē. Ja paveiksies, Lūsija dzīvos ilgi, daudz ilgāk nekā viņ�. Kad viņ� jau būs miris, viņa joprojām turpinās kopt puķu dobes. Un no Lūsijas miesas sāksies jauna dzīvība, un ja paveiksies, ari �i dzīvība būs tikpat stabila, tikpat ilga. Un tā tas turpināsies, turpiniUieg esības, kurās viņa dalība neatvairāmi rauksies mazumā, līdz beidzot �o viņa klātesības daļu vairs nebūs vērts atcerēties.

Vectēvs. Bībeles Jāzeps. Kas to būtu domājis? Neviena no glītajām meitenītēm ta�u nebūs pielau�ama gulēt ar vectētiņu?

Viņ� klusītēm sauc: Lūsij!

Viņa nedzird.

Ko tas nozīmē būt vectētiņam? Būdams tēvs, viņ� nav paveicis neko di�u, kaut gan pūlējies. Arī kā vectētiņ� viņ� dro�i vien būs zem vidusmēra. Viņam trūkst seno tikumu: sevis pielīdzinā�anas citiem, laipnības, pacietī�bas. Bet varbūt �ie tikumi uzradīsies līdz ar citu tikumu izzu�anu: piemē�ram, ar kaislības tikuma izzu�anu. Viņam vajadzētu atcerēdes par Viktoru Igo: par vectēva esības apdziedātāju. Viņ� daudz ko varētu mācīties.

Vēj� pierimst. Iestājas pilnīga miera mirklis, kuru viņ� vēlētos paildzi�nāt uz mū�iem: rāma saule, vēlīnas pēcpusdienas klusums, puķu dobju apburtas bites, un jauna sieviete gleznas vidū, mū�īgi sievi�ķais, tikko manāmām grūtniecības pazīmēm, salmu cepurē. Bonāram piemērota ainava. Tādiem pilsētas puikām kā viņ�: bet pat pilsētas puikas var pama�nīt skaistumu, var sajust, kā aizraujas elpa.

Patiesību sakot, viņ� nekad nav sajūsminājies par lauku dzīvi, par spīti visam Vērdsvertam. Viņ� nekad nav īpa�i sajūsminājies ne par ko citu, izņemot skaistas meitenes; un kur tas viņu ir novedis? Dro�i vien ir jau par vēlu apgūt jaunu skatījumu?

Viņ� nokrek�ķas.

-����� Lūsij? viņ� bilst skaļāk.

Burvība ir izjaukta. Lūsija izslienas, pa pusei pagrie�as, pasmaida.

-����� Sveiks! viņa saka. Nemaz tevi nedzirdēju.

Ketija paceļ galvu un tuvredzīgi lūkojas uz viņa pusi.

Viņ� pārkāpj pāri �ogam. Ketija pieklumburo viņam klāt, aposta viņa kurpes.

-����� Kur ir ma�īna? vaicā Lūsija.

Viņa ir sakarsusi no darba un varbūt ari mazliet iedegusi. Pēk�ņi viņa atkal izskatās ļoti veselīga.

-����� Es atstāju ma�īnu pie ceļa un nācu kājām.

-����� Vai ienāksi padzert tēju?

Lūsija izsaka �o piedāvājumu, it kā viņ� būtu viesis. Labi. Ciemo�anās, apciemojums: jaunas attiecības, jauns sākums.

Atkal pienākusi svētdiena. Abi ar Bevu �ovu viņi darbojas ar kārtējo Losung. Vienu pēc otra viņi ienes operāciju zālē vispirms kaķus, tad suņus: vecos, aklos, paralizētos, kroplos, sakropļotos, bet ari tos, kas ir jauni un veseli - visus, kuru laiks ir j)ienācis. Vienu pēc otra Beva tos apglāsta, aprunājas ar tiem, nomierina un noliek tos malā, un pēc tam stāv un nolūkojas, kā viņ� iesaiņo mirstīgās atliekas melnā plastikāta maisā.

Viņi ar Bevu nesarunājas. Tagad viņ� no Bevas ir iemācījies visu uzmanību pievērst dzīvniekam, kuru viņi nogalina, atdot �im dzīvniekam to, ko viņam vairs nav grūti nosaukt pareizajā vārdā: mīlestību.

Viņ� aiztaisa pēdējo maisu un nes to uz durvīm. Divdesmit tris. Atlicis tikai tas jaunais suns, tas, kam patīk mūzika, tas, kur�, ja vien būtu vismaz puse no iespējām, �obrīd kopā ar saviem likteņa biedriem jau lēkātu pa poliklīniku ar tās operāciju galdu, kur pāri cinkotajai virsmai joprojām plīvo smagās, daudzveidīgās smar�as, un starp tām arī tā, kuru �is suns savā mū�ā vēl nav sastapis: nāves smar�a klusa īslaicīga brivībā atlaistas dvēseles smar�a ko suns nav spējis apjēgt (viena mēne�a svētdienās, viņ� secina), ko suņa deguns nav spējis pavēstīt, tas ir: kā ieiet �ķietami parastā istabā un nekad vairs no tās neizkļūt. Kaut kas notiek �ajā telpā, kaut kas vārdā nenosaucams: �eit dvēsele tiek iztrenkta laukā no miesas: īsu brīdi dvēsele plivinās gaisā, raustīdamās un raukdamās; tad to aizsūc projām un tās vairs nav. Dvēsele plīvo kaut kur augstu virs viņa, �ajā telpā, kas nav vairs telpa, tikai caurums, kur nonīkt līdz savas esības beigām.

Kļūst arvien griitāk, tā reiz teica Beva �ova. Grūtāk, bet vienlaikus ari vieglāk. Mēs pierodam pie tā, ka kļūst griitāk, mēs vairs nebrīnāmies, ka dzīve, kas jau bijusi grūta, var kļūt vēl smagāka. Viņ� varētu izglābt to jauno suni, ja viņam tā gribētos,pasargāt vēl uz vienu nedēļu. Bet viņ� nevar paglābties no brī�a, kad viņam vajadzēs vest suni uz operāciju zāli pie Bevas �ovas (varbūt viņ� suni turp aiznesīs, varbūt viņ� izdarīs to suņa labad), un glāstīs suni un atglaudīs spalvu, lai adata varētu trāpīt vēnā, un �ukstēs, un mierinās brīdī, kad suņa kājas me�onīgi spārdīsies; un pēc tam, kad dvēsele būs �ķīrusies no miesas, paņems to un iesaiņos maisā, un nākamajā dienā aizvedīs maisu līdz liesmām un noskatīties, kā tas deg, sadeg. Viņ� visu to izdarīs suņa dēļ, kad būs pienācis laiks. Tas nebūs nekas daudz, gandrīz nekas; nekas.

Viņ� iet cauri operāciju zālei.

-����� Vai tas bija pēdējais? vaicā Beva �ova.

-����� Nē, būs vēl viens.

Viņ� atver krātiņa durvis.

-����� Nāc, viņ� saka, noliecas, paple� rokas.

Suns velk nopakaļ savu kroplo pēcpusi, aposta viņa seju, nolaiza vai�gus, lūpas, ausis. Viņ� necen�as suni atturēt.

-����� Nāc. �

Nezdams suni rokās kā jēru, viņ� ieiet operāciju zālē.

-����� Man �ķita, ka tu gribi viņu atstāt vēl uz vienu nedēļu, saka Beva �ova. Vai tu atsakies no viņa?

-��� Jā, es atsakos no viņa.

1. nodaļa 7

2.����� nodaļa 17

3.����� nodaļa 2-4

�4. nodaļa 35

5.����� nodaļa 42

6.����� nodaļa 53

7.����� nodaļa 66 S. nodaļa 75 9. nodaļa 62

10. nodaļa 87

11. nodaļa 95

12. nodaļa 107

13.���� nodaļa 113

14.���� nodaļa 120

15.���� nodaļa 129

16.���� nodaļa 142

17.���� nodaļa 153 16. nodaļa 157 19. nodaļa 169

20. nodaļa 161

21. nodaļa 193

22.������ nodaļa 201

23.������ nodaļa 211

24.������ nodaļa 218