Gijs de Moposāns

Oriola kalns

I

Pirmie slimnieki, agro vannu ņēmēji, no ūdens jau iznāku�i, lēni pastaigājās pa vienam vai divatā aug�sto koku pavēnī gar strautiņu, kas plūda no Anvalas aizas.

Citi vēl nāca no ciema un steidzīgi nozuda dziedētavā. Tas bija pla�s uzņēmums � apak�ējā stāvā atra�dās siltās vannas, bet aug�ējā bija ierīkots kazino, ka�fejnīca un biljarda zāle.

Kad doktors Bonfils Anvalas aizas dzijumos atrada bagātīgu avotu, nosaukdams to par Bonfila avotu, tad vairāki vietējie un apkārtnes zemturi, uz peļņu cerē�dami, �inī me�onīgajā, bet skaistajā aizā, kur zajoja kastaņas un riekstu koki, uzcēla milzu ēku, kas reizē bija dziedētava un izpriecas vieta, jo apak�ējā stāvā tika pārdoti minerālūdeņi un tur bija siltas vannas, bet aug�ējā � alus krūzes, liķieri un mūzika.

Lai ierīkotu parku, kas nepiecie�ams katrā kūrvietā, tad dalu no kraujas gar strauta malu ie�ogoja. Parkā izcirta trīs alejas: vienu taisnu, bet divas līkumainas. Pirmās galā ierīkoja mākslīgu avotu, novadot ūdeni no galvenā avota. Ap �o mākslīgo avotu izmūrēja pla��u cementa baseinu un uzcēla tam pāri salmu jumtu. To apsargāja vienaldzīga sieviete, kufu visi sauca vienkār�i par Mari. Viņa bija no Ovcrnas, un tās bal�tā galvas sega un platais priek�auts vienmēr bija tīri. Ieraudzījusi slimnieku, pa aleju nākam, viņa lēni pie�cēlās un, tiklīdz pazina to, � viņa sāka meklēt grozā�mā stikla skapī slimnieka glāzi un uzmanīgi piepildī�ja to ar ūdeni.

Drūmais slimnieks pasmaidīja, izdzēra savu glāzi un sniedza to atpakaļ sacīdams: � Paldies, Mare! � Slimnieks apgriezās un aizgāja, bet Mare atkal apsē�dās uz sava salmiem pītā krēsla un gaidīja nāko�o slimnieku. .

Slimnieku patiesībā nebija daudz. Anvalas minerā�lu avots bija atrasts tikai priek� se�iem gadiem ,un pa�cientu tagad nemaz nebija vairāk nekā pirmajā gadā. Viņu sabrauca tā ap piecdesmit, jo tos pievilka ap�kārtējie dabas jaukumi im klusā dzīve koku apēnotās ciema mājiņās. �ī savādā aiza bija slavena, jo viens tās gals izgāja uz Overnas pla�o līdzenumu, bet otrs saplūda ar augsta, apdzisu�iem vulkāniem bagāta kal�na pakāji. Aiza bija piesvaidīta milzīgiem klin�u blu�ķiem, kufi draudēja ik kuņi mirkli drāzties lejā. Starp klnitīm un milzīgiem akmeņiem burbuļoja strauti, kas ielejas klusumu atdzīvināja �ī dziedētava izcēlās tā�pat, kā izceļas visas kūrvietas, �ī � pateicoties dok�tora Bonfila grāmatai, kufā viņ� aprakstīja savu at�rasto avotu. Viņ� jūsmīgā un augstā stilā slavināja kalnu skaistumu. Viņ� bija sarindojis skaistus un ie�spaidīgais vārdus, kas patiesībā nekā neizteica. Ap�kārtne tie�ām bija skaista, bagāta lieliskām dabas ainām un bija īpatnēja, spējīga aizraut ne tikai tūris�tus, bet arī māksliniekus. Tāpat, diezgan nesakarīgi doktors Bonfils slavēja avota dziedētājas spējas. Te varēja ārstēties �no asām kroniskām slimībām". Sli�mības, kuras varēja ārstēt ar Anvalas ūdeņiem, bija minētas sarakstā, un tas bija gaj� un vispusīgs, tā ka ar to varēja apmierināties visu katēgoriju slimnieki. Grāmatas nobeigumā bija derīgi, praktiski aizrādīju�mi par dzīvokļu, produktu un viesnīcu cenām. Trīs viesnīcas tika uzceltas un Ierīkotas reizē ar dziedētavu. Tās bija: Splendid hotelis, kas bija pavisam jau�na ēka, uzcelta palejā, Silto vannu viesnīca, pārtaisī�ta no agrākā traktiera, un Vidaljē viesnīca, kas tika uzcelta no trim citām mājām, pēc to noplē�anas.

Tad pēk�ņi kādā jaukā dienā miestiņā ieradās divi jauni ārsti, un neviens īsti nezināja, no kurienes tie nāku�i; jo kūrvietas ārsti laikam rodas no avotiem lī�dzīgi gāzes burbuļiem. �ie ārsti bija: overnietis dok�tors Onora un doktors Latons no Parīzes. Nesamieri�nāms ienaids tūlīt iesākās starp doktoru Latonu un

doktoru Bonfilu, bet resnais, gludi noskūtais, vienmēr smaido�ais un lunkanais doktors Onora pirmajam pa�sniedza labo, bet otram kreiso roku, un palika drau�dzībā ar abiem. Bet doktoram Bonfilam bija izcils stā�voklis, jo viņ� bija Anvalas-Bcnas iestādies un ūdeņu inspektors.

�is nosaukums bija viņa spēks, bet dziedētava viņa īpa�ums. Iestādē viņ� pavadīja augas dienas, un ļau�dis melsa, ka ari naktis viņ� turpat pavadot. Rītos simtām rei�u viņ� skraidīja no savas mājas, kas at�radās ciema tuvumā, uz savu ambulanci, kas bija ie�rīkota pa labi no ieejas koridora. Tur sēdēdams kā zir�neklis tīklā, viņ� novēroja slimniekus, kas bija iznāku��i pastaigāties, savus viņ� uzlūkoja stingri, bet citu ārstu � naidīgi. Ar slimniekiem viņ� apgājās kā kap�teinis uz kuģa, un jaunatbrauku�ie, ja tie neņirgājās par viņu, bijās no viņa.

Kad tai dienā viņ� gāja ātriem soļiem, veco svārku garajām malām plīvojot kā spārniem, viņu pēk�ņi kāds sauca:

��� Doktor! i

Viņ� atgriezās. Viņ� centās savu krunkaino ar reti

cirptu bārdu apaugu�o seju rādīt laipnu; viņ� pacēla savu apdilu�o, veco, netīro zīda cilindru, kas aizsedza viņa ga?os, retos vai, kā viņa ienaidnieks doktors Latons mēdza izteikties, �melni netīros" matus. Tad viņ� pagāja da�us soļus uz priek�u, palocījās un nomurmi�nāja:

�� Sveiki, marķīza kungs! Kā jūs �odien jūtaties?

Mazais, ļoti rūpīgi ģērbtais marķīzs de Ravelens

sniedza doktoram roku un sacīja:

��� Labi, doktor, ļoti labi, vai vismaz, ne sliktāk.

Man vēl ir sāpes jostas vietā, bet katrā ziņā man ir la�bāk, daudz labāk. Un es esmu ņēmis vēl tikai desmit vannu. Pagāju�o gadu man kļuva vieglāk tikai pēc se�padsmitās, vai jūs atminaties?

��� Pilnīgi pareizi.

�� Bet es gribēju ar jums pavisam par ko citu paru�nāt. �orīt atbrauca mana meita, un es gribēju vispirms ar jums aprunāties, jo manam znotam Andermatam, baņķierim Viljamam Andermatam�

��� Kā ne, es pazīstu.

��� Manam znotam ir ieteik�anas vēstule līdz dokto�ram Latonam. Bet es uzticos tikai jums un lūdzu jūs neatteikties nākt man līdz uz hoteli, pirms vēl� jūs saprotat� es gribu būt atklāts pret jums. Vai jūs tū�līt varat nākt?

Doktors Bonfils uzlika cilindru atkal galvā un bija ļoti uztraukts un nemierīgs. Viņ� steidzīgi atbildēja:

��� Jā, es esmu brīvs. Vai jūs vēlaties, lai es ietu jums tūlīt līdz?

�Protams.

Un, uzgriezu�i muguras dziedētavai, viņi steidzī�giem soļiem aizgāja pa aleju, kas aizvijās puslokā uz hoteli Splendids.

Pirmā stāvā viņi iegāja viesu istabā, kas atradās blakus Banevelu un Andermatu ģimeņu istabām. Te marķīzs doktoru atstāja vienu un pats aizgāja mek�lēt savu meitu.

Drīz viņ� atgriezās kopā ar to. Tā bija jauna, maza, gai�mataina un ļoti skaista sieviete; viņas sejas vaib�sti atgādināja bērna seju, bet zilās acīs bija stingrība un noteiktība, kas viņas mazo, daiļo augumu padarīja vēl patīkamāku. Viņai nebija nekādas nopietnas sli�mības psimptomu, tikai vispārīgs nogurums, nospies�tības sajūta un pēk�ņi saviļņojumi, vienu vārdu � mazasinība. Viņa vēlējās bērnu, kuģu veltīgi bija iz�gaidījusies divus gadus, jo tik ilgi viņa jau bija pre�cējusies.

Doktors Bonfils apgalvoja, ka Anvalas ūdeņi viņu izdziedēs pilnīgi, un tūlīt arī atzīmēja savus priek��rakstus.

Viņa receptēm arvien bija briesmīgs apsūdzības ak�ta izskats.

Uz lielas, baltas papīra lapas ar niknu, stūpainu rok�rakstu tika uzrakstīti vairāki paragrafi, katrs divas, trīs rindas gar�.

Piles un pulveri, kurus vajadzēja lietot pirms ē�a�nas rītos, pusdienā un vakarā, sekoja viens otram ne�saudzīgā rindā.

�ķita, ka būtu jālasa: �Tādēļ, ka viņ� ir slims ar chronisku, nedziedējamu un nāvīgu kaiti, tad viņam jālieto:

1)� chinīns, no kura viņ� kļūs kurls un zaudēs atmiņu;

2)�� broma kālijs, kas viņam samaitās vēderu, vājinās gara spējas, pārklās ādu ar izsitumiem un elpu pada�rīs smirdo�u;

3)�� jods, kas izzaudēs visu �ulti viņa organismā un pārvērtīs viņu par nevarīgu, trulu cilvēku;

4)��� salicila nātrijs, kura dziedino�ās spējas vēl nav noskaidrotas, bet kur�i, kā domājams, tos slimniekus, kas to lieto, sagatavo negaidītai un ātrai nāvei; un bez tam:

5)������� chlorbidrātu, kas cilvēku padara neprātīgu; belladonu, kas vājina redzi, visus augu un minerāļu savie�nojumus, kas bojā asinis un maitā organismu, sagrau� kaulus un ar zālēm nobendē tos, kujus slimība ir sau�dzējusi.

Viņ� rakstīja ilgi uz abām lapas pusēm un beidzot to parakstīja, kā tiesnesis ar savu parakstu apstipri�na svarīgu spriedumu.

Jaunā kimdze, kas sēdēja viņam pretī, ar mokām valdīja smieklus, kuri lauzās ar varu uz āru.

Tikko viņ�, zemu palocījies, izgāja, viņa satvēra ap�rakstīto papīra lapu, saburzīja, iesvieda kamīnā un, no visas sirds smiedamās, iesaucās:

� Ho! Tēt, kur tu izraki �o retumu? Viņ� taisni iz�skatās pēc drēbju pārdevēja� Tas taisni, tēt, tavā dabā � uzmeklēt kaut kādu pirms revolūcijas dakteri! Cik viņ� smieklīgs! Un netīrs! Jā, jā, netīrs. Viņ� pat man rokas ir padarijis netīras.

Durvis atvērās, un bija dzirdama Anderniata balss sakām: �Ienāciet doktor!" Un istabā ienāca doktors Latons. Viņ� bija gaj-�, kalsns, korrekts, nenosakāmā vecumā, tērpts elegantā uzvalkā ar zīda cilindru ro�kā, kā mēdz uzvesties Overnas kūrvietu praktizējo�ie Parīzes ārsti; gludi noskūts, viņ� atgādināja aktreri, kas izbraucis vasaras atpūtā.

Marķīzs apmulsa un nezināja ko iesākt, bet kundze izlikās klepojam un aizsedza muti ar kabatas lakati�ņu, lai nevajadzētu sākt ska]i smieties par tikko Ienā�ku�o ārstu. Viņ� noteikti palocījās un, jaunās kundzes aicināts apsēdās. Andermats, kas viņam sekoja, iz�stāstīja pamatīgi par kundzes veselību, par slimības psimptomiem un ko teiku�i Parīzes ārsti, pie kuj-iem viņi griezu�ies. Beigās viņ� izteica savas domas, klijas pamatojās uz sevi�ķiem iemesliem, par kujiem viņ� runāja techniskos terminos.

Tas bija vēl jauns ebrējs un veikalnieks. Viņ� va�dīja da�neda�ādus uzņēmumus un orientējās tajos ar apbrīnojamu veiklību, pareizību un saprātu. Viņ� bi�ja drusku par resnu savam nelielajam augumam, pil�niem vaigiem un pliku galvu, kādē) atgādināja tuklu bērnu resnām rokām un īsām kājām; viņam bija ļoti svaigs un reizē slimīgs izskats; runāt viņ� runāja ap�brīnojami ātri un viegli.

Marķīza de Ravenela meitu viņ� bija precējis aiz ap�rēķina, lai savus veikalus varētu papla�ināt arī labā�kās aprindās, pie kupām viņ� pats nepiederēja. Mar�ķīzam bija trīsdesmit tūksto� franku gada ienākuma un divi bērni, bet Andermatam jau pirms precē�anās bija pieci vai se�i miljoni; bez tam viņ� bija izsējis daudz naudas, no kūjas cerēja ievākt atpakaļ vēl kā�dus desmit vai divpadsmit miljonus. De Bavenels bija neuzņēmīgs, nenoteikts, �audīgs un vāja rakstura. Sā�kumā viņ� ar riebumu atraidīja Andermata priek�li�kumu, jo nevarēja iedomāties savu meitu par �īda sievu. Bet pēc se�u mēne�u ilgas preto�anās viņ�. zem sakrātā zelta spiediena padevās ar to noteikumu, ka bērni tiks audzināti katoļu ticības garā.

Visi gaidīja, bet bērnu nebija. Tad marķīzs, kas di�vus gadus jau jūsmoja par Anvaias ūdeņiem, atminē�jās doktora Bonfila grāmatu, kuj-a bija solīta arī ne�auglības izdziedinā�ana.

Tādēļ viņ� rakstīja meitai, klipi bija tagad atvedis znots, lai pats to ierīkotu un pēc Parīzes ārstu ietei�kuma nodotu doktora Latorni gādībā. Tūlīt pēc at�brauk�anas Andermats uzmeklēja doktoru un vēl aiz�vien stāstīja tam savas sievas slimības pazīmes. Bei�gās viņ� vēl piezīmēja* cik ļoti viņu nomokot vil�anās kļūt par tēvu.

Doktors Latons ļāva viņam izrunāties, un tikai kad Andermats jau bija apklusis, griezās pie jaunās kun�dzes ar jautājumu:

�� Vai jums, cienījamā, vēl kas būtu piebilstams?

Viņa svarīgi atbildēja:

��� Nē, nekas, doktor.

��� Tādā gadījumā, � viņ� turpināja, � es jūs pa�lūg�u novilkt ceļa drēbes un noņemt korseti un uz�vilkt vienkār�u baltu rīta svārku, bet katrā ziņā baltu.

Viņa jutās pārsteigta, bet viņ� ātri paskaidroja sa�vu sistēmu:

�� Mans Dievs, kundze, tas ļoti vienkār�i. Agrāk ļau�dis bija pārliecināti, ka visas slimības ceļas vai nu no slikta asins sastāva vai no organiska grēka, bet tagad mēs domājam, ka daudzos gadījumos un sevi�ķi jū�sējā grūti apzīmējamais uztraukums, ar kuru jūs sli�mojat, kā ari citas daudz nopietnākas slimības var at�tīstīties vienīgi no tā, ka kaut kāds orgāns, viegli iz�skaidrojamu iemeslu dēļ, ir nepareizi attīstījies un ar savu nepareizību traucē cilvēka organisma harmoni�ju un līdzsvaru, pārveido visu viņa uzbūvi un kavē visu citu orgānu normālu darbību.

Pietiek tikai ar uzpūstu vēderu, lai mēs jau varētu runāt par sirdsslimību, jo viņa tiek saspiesta, sāk ne pareizi, paātrināti pukstēt un bie�i nonāk līdz sirds lēkmei. Aknu uzpamp�ana vai �ults izplūdums var ra�dīt slimības, kuras, ārsti, kas slikti novēro, piedēvēs tūksto� citiem cēloņiem.

Tādēļ pirmais, no ka mums jāiesāk, ir tas, vai vi�siem slimnieka orgāniem ir vajadzīgais samērs, un vai tie ir normālā stāvoklī; pilnīgi pietiek ar kaut kā�du nieku, lai sabojātu cilvēka veselību. Tādēļ, kundze, ja jūs atļaujat, es jūs rūpīgi izmeklē�u un uz jūsu rī�ta tērpa uzzīmē�u jūsu iek�ējo orgānu robe�as, lielu�mu un stāvokli.

Viņ� visu laiku runāja brīvi un tagad nolika uz krēs�la savu cilindru. Viņa platā mute aizveroties un atve�roties ielocīja noskūtajos vaigos divas dziļas krunkas, kuras tam pie�ķīra garīdznieka izskatu.

Andermats sajūsmā iesaucās:

� Dzirdiet, tas ir neparasti gudri, asprātīgi, īpatnēji, un ļoti moderni�

�Ļoti moderni," � viņa mutē bija vislielākā uzslava.

Jaunā kundze, kuju tas viss ļoti amizēja, piecēlās, iegāja savā istabā un pēc da�ām minūtēm atgriezās bal�tā rīta tērpā.

Doktors viņu noguldīja uz dīvāna, izņēma no kaba�tas zīmuli ar trim galiem � melnu, sarkanu un zilu, un sāka izmeklēt un izdauzīt savu jauno pacienti, ta�nī pa�ā laikā izraibodams viņas rīta tērpu ar krāsai�nām līnijām, kuras atzīmēja katru viņa novērojumu.

Pēc stundas ceturk�ņa tāda darba, kundzes rīta tērps atgādināja ģeografijas karti, uz kuras atzīmēti konti�nenti, jūras, upes, valstis un pilsētas ar visiem �īs ze�mes lodes nosaukumiem, jo doktors uz katras robe�lī�nijas uzrakstīja divus, trīs latīņu vārdus, saprotamus vienīgi viņam pa�am.

Izklausījis visus Andermata kundzes iek�ējos trok��ņus un izdauzījis visas viņas organisma toņu kārtas, viņ� izņēma no kabatas sarkanā ādā iesietu un zelta dzīslām izraibotu piezīmju grāmatu ar alfabētu, atvē�ra vajadzīgo lappusi un ierakstīja: �6347, apskate. A. kundze, 21 gadu."

Tad viņ� atkal uzmeta skatu no aug�as līdz apak��ai izkrāsotajam rīta tērpam un, sapratis zīmējumus, kā ēģiptologs saprot hiroglifus, viņ� tos pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

To izdarījis, viņ� vēstīja:

��� Nav nekā uztrauco�a, nekā nenormāla, izņemot vieglu nenozīmīgu novirzī�anos, ko vajag pilnīgi iz�ārstēt ar trīsdesmit ogļskābes vannām. Bez tam no li�tiem līdz pusdienas laikam jums jāizdzer trīs pusglā�zes ūdens. Tas ir viss. Es jūs atkal apmeklē�u pēc �et�rām vai piecām dienām.

Viņ� piecēlās, paklanījās un nozuda tik ātri, ka vi�si bija pārsteigti. Tā bija viņa maniere, �ī pēk�ņā aiz�ie�ana bija viņa �iks. Viņ� to uzskatīja par ļoti labu toni, ar kuņi var ietekmēt, sevi�ķi slimniekus.

Andermata kundze skrēja pie spoguļa sevi aplūkot un, aiz nevaldāmiem smiekliem trīcēdama, kā tas mēdz būt ar bērniem, iesaucās:

�� Ai, cik viņi ir amizanti, cik viņi ir smieklīgi! Sa�kiet, vai nav vēl kāds, es viņu gribu tūlīt redzēt! Vili, ej un uzmeklē man viņu! Te vajag būt vēl tre�ajam ārstam, un es gribu viņu redzēt.

Viņas vīrs pārsteigts jautāja:

��� Kā tre�am? Kur� tre�ais?

Marķīzam vajadzēja izskaidroties un atvainoties, jo viņ� drusku baidījās no znota. Viņ� izstāstīja, ka dok�tors Bonfils ienācis pie tā un, viņ� to palūdzis apska�tīt Kristiānu, vēlēdamies zināt tā domas un bezgala uz�ticēdamies vecā ārsta praksei, kas ir �ejienietis un arī atradis avotu.

Andermats paraustīja plecus un paziņoja, ka neviens cits kā doktors Latons neārstēs viņa sievu. Tas mar�kī�u uztrauca, un viņ� sāka gudrot, kā rīkoties, lai ne�būtu jāapbēdina viņa niknais mediķis.

Kristiāna jautāja:

��� Vai Gontrans ir �eit?

Tas bija viņas brālis.

Tēvs viņai atbildēja:

��� Jā, priek� dienām �etrām viņ� atbrauca kopā ar savu draugu Polu Bretinjī, par kuru viņ� mums daudz stāstījis. Viņi kopā ceļo pa Overnu. Atbrauca no Mondoras un Burbulas, bet nāko�ās nedēļas beigās brauks uz Kantalu.

Tad viņ� iejautājās jaunajai kundzei, vai tā pēc va�gonā pavadītās nakts, nevēlas līdz brokastam atpūs�ties, bet viņa bija vagonā labi gulējusi, kādēļ izlūdzās tikai stundu, lai pārģērbtos, jo viņa vēlējās apmeklēt ciemu un peldu iestādi.

Viņas tēvs un vīrs aizgāja katrs uz savu istabu, lai gaidītu, kamēr viņa apģērbjas.

Bet drīz vien viņa jau tos sauca, un viņi visi izgāja. Viņa sajūsminājās par mājiņu me�a vidū un dziļā ie�lejā, kuju no visām pusēm kā augstas klintis bija ie slēgu�as kastaņas. Kastaņi bija izkaisīti visur, un ko�ku vecie, aprepēju�ie stumbri bija redzami pie māju durvīm, pagalmos, ielās; visur bija redzami ari avoti�ņi, ieslēgti melnās, augsti saslietās akmeņu krautēs, caur kuju spraugām �alca tievas ūdens strūklas un skanēdamas lija cisternās.

Asa zaļumu un lopu laidara smaka krājās zem aug�stajiem kokiem, bet pa ielām lēni soļoja vai stāvēja pie namu durvīm Overnas sievas un raitiem pirkstiem vērpa melnu vilnu uz mazām vārpstām, kuj*as bie�i nēsāja aiz jostas. No īso brun�u apak�as bija redza�mas kājas īsās zeķēs, bet ņieburs viņām bija sa�ņaugts līdz pa�iem pleciem, no ņiebura atdalījās krekla pie�durknes, kupās slēpās iz�uvu�ās rokas un kaulainie pirksti.

Pēk�ņi staigātāji izdzirda dīvaini rotaļīgu mūziku. Varēja domāt, ka tur tiek mocīta veca, saplīsusi lei�jerkaste.

��� Kas tad tas? � iesaucās Kristiāna.

Tēvs smējās:

������ Tas ir kazīno orķestris. To troksni taisa tikai �et�ri cilvēki.

Un viņ� veda Kristiānu pie kādas lielas, sarkanas afi�as, kas bija uz mājas stūra.

Uz tās melniem burtiem bija iespiests:

Anvalas Kazīno Odeonas Petrisa Martela direkcijā.

Sestdien, 6. jūlijā notiks

liels koncerts,

kūpu sarīko maestro Sanlandrī, kas ir ieguvis konser�vatorijas otro prēmiju. Kā pianists uzstāsies konser�vatorijas laureāts �avels. Flauta: konservātorijas lau�reāts Nuārs. Kontrbass: Briseles karaliskās Akadēmi�jas laureāts Nikordī.

Pēc koncerta izrādīs:

Me�ā apmaldīju�ies

Puantilje komēdija vienā cēlienā.

Personas:

Pjers de Lapuents �. Petriss Martels no Udeonas. Oskars Laveljē Petiniveis no Vodevilas.

Lapalms no Bardo Lielā teātra. . Odelena kundze no Odeonas.

Pa izrādes laiku orķestri arī diriģēs maestro Senlandrī.

Kristiāna lasīja afi�u balsī, smējās un brīnījās.

������� Viņi tevi uzjautrinās, � sacīja tēvs. � Iesim tā�dēļ apskatīsim viņus!

Viņi nogriezās pa labi un iegāja parkā. Tur slimnie�ki lēni un svinīgi pastaigājās pa trim alejām. Izdzēra savu glāzi ūdens un aizgāja. Da�i, uz soliem sē�ot, ar spieķa vai saules sarga galu rakstīja smiltīs. Visi viņi klusēja un, �ķita, ne par ko nedomāja, pilnīgi sastin�gu�i kūrvietas garlaicībā. Tikai orķestra skaņas viļ�ņoja kluso, mierīgo gaisu. Neviens nezināja, no kurie�nes tās nāk un kas tās rada, bet tās dūca koku zaros un it kā lika kustēties �iem drūmajiem staigātājiem.

Kāda balss iesaucās: � Kristiāna! � Viņa atgriezās un ieraudzīja brāli. Viņ� piesteidzās, noskūpstīja to, sasveicinājās ar Andcrmatu un aizveda māsu, atstājot tēvu un svaini tālu aiz viņiem.

Viņi sāka tērzēt. Gontrans bija slaids jauneklis, la�bi ģērbies, jautrs tāpat kā māsa un kustīgs kā marķīzs. Viņ� bija vienaldzīgs pret visu apkārtējo pasauli un mū�īgi meklēja naudu.

�ans � Fil i pina

��� Es domāju, ka tu guli, � viņ� sacīja, � citādi

būtu gājis tevi nobu�ot; bez tam Pols mani �odien ve�dina uz Turneolas pili.

��� Kāds Pols? Ak, jā, tavs draugs!

��� Pols BretinjL Pareizi, tu ta�u viņi nepazīsti! Pa��laik viņ� ir vannā.

�� Vai viņ� ir slims?

��� Nē. Bet tomēr ārstējas. Viņ� bija iemīlējies.

�� Un ņem ogļskābes vannas, vai ne? Stāsta, ka ogļ�skābās palīdzot galīgi izārstēties.

��� Jā. Viņ� dara visu, ko es tam lieku. Ak, viņ� bija �ausmīgi aizrāvies! Viņ� ir briesmīgs cilvēks. Viņ� tik�ko nenomira. Gribēja arī viņu nogalināt. Viņa ir ak�trise, pazīstama aktrise. Viņ� viņu bezprātīgi mīlēja. Nu, bet viņa, protams, nebija tam uzticīga. Tas bija par cēloni briesmīgai drāmai. Tad es viņu aizvedu. Ta�gad viņam ir labāk, bet viņ� vēl aizvien domā par viņu.

Priek� mirkļa viņa vēl smaidīja, bet tagad kļuva no�pietna un sacīja:

��� Būtu interesanti viņu redzēt.

Viņas acīs vārdam � mīlestība � tomēr nebija lie�las nozīmes. Par mīlestību viņa domāja tā, kā nabags da�reiz domā par pērļu rotu vai briljantu diadēmu � ar nevaldāmu gribu iegūt �o tālo, bet neiespējamo lietu. Viņa mīlestību iztēlojās pēc vaļībā izlasītiem romā�niem, nepie�ķirdama tai lielas nozīmes. Viņa daudz ne�sapņoja, jo bija piedzimusi laimīga, ar mierīgu dvēse�li. Būdama jau divi un pus gadus precējusies, viņa vēl tomēr nebija atmodusies no tiem sapņiem, kujos dzī�vo jaunas, naivas meitenes, no tiem sirds, domu un jūtu sapņiem, kufos da�as sievietes nodzīvo līdz pa�ai nāvei. Dzīve viņai �ķita vienkār�a un patīkama, bez sa�

re�ģījumiem; nekad viņa nemeklēja pēc dzīves mēr�ķa un nozīmes. Viņa dzīvoja, gulēja, ģērbās ar gaumi un bija līksma. Ko viņa varēja vēl vēlēties?

Kad viņai stādīja priek�ā Andermatu kā līgavaini, viņa sākumā ar bērna īgnumu atteicās kļūt par �īda sievu. Tēvs un brālis izjuta tādu pa�u īgnumu, kādēļ līgavainis tika formāli noraidīts. Andermats nozuda, it kā būtu nomiris. Bet pēc trim mēne�iem viņ� aizve�da Gontranam ap divdesmit tūksto� franku. Pats mar�ķīzs aiz citiem iemesliem mainīja savus uzskatus. Pirmkārt, viņam bija paradums piekāpties, ja kāds neatlaidās, un tas notika aiz tīri egoistiskas miera mī�lestības. Meita par viņu mēdza teikt: �Ak, tētim visi jēdzieni ir sajuku�i!" Un tas bija taisnība. Bez pārlie�cības, bez saviem spriedumiem viņ� dzīvoja vienigi sajūsmās, kas ik mirkli mainījās. Te viņ� ar pavir�u, dzejisku sajūsmu aizrāvās ar vecām mui�nieku tra�dīcijām un tīkoja pēc monarcha, bet pēc gudra monarcha, kas mīlētu brīvību, sekotu laika garam un būtu izglītots, te atkal izlasījis Mi�lē vai kāda cita demokrā�tiskā domātāja darbu, sāka aizstāvēt cilvēku vienlīdzī�bu, jaunās idejas, nabago, cietu�o un pazemoto prasī�bas. Atkarā no gara stāvokļa viņ� ticēja visam, un kad viņa vecā draudzene Ikardona kundze, kuj*ai bija cie�a draudzība ar daudziem �īdiem un kūja ļoti gribēja, lai Kristiāna un Andermats salaulātos, sāka markī�u pie�runāt, tad viņa skaidri zināja, kādi argumenti tai ņe�mami palīgā.

Viņa norādīja tam uz �īdu tautu, kufai ir situsi at�riebības stunda, un ka �ī tauta ir apspiesta tāpat, kā pirms revolūcijas bija apspiesta fran�u tauta, kufa tagad ar savu zelta varu var citus kalpināt. Marldzs, nebija ticīgs, zināja, ka Dieva ideja ir tikai varas un likuma ideja, kūjai daudz lielāks iespaids muļķu, nel�gu un bailīgo savaldī�anā, nekā taisnības nodibinā�a�nā zemes virsū. Viņ� pret visām ticībām izturējās ar cienīgu vienaldzību un sajauca vienkopus Konfūciju, Muhamedu un Jēzu Kristu. Tādē] Kristus krustā si��anu viņ� neuzskatīja par neizdzē�amu traipu, bet gan vienīgi par lielu politisku kļūdu. Tādēļ jau pēc da�ām nedēļām viņ� sāka sajūsmināties par vajāto �īdu sle�peno, nenogursto�o un kopējo darbu. Un, brīvāk pa�skatījies uz viņu pārsteidzo�ām sekmēm, marķīzs re�dzēja, ka tas jau ir taisnīgas atmaksas sākums par ilggadīgo vajā�anu un pazemo�anu. Viņ� tos jau re�dzēja par karaļa pavēlniekiem un tautu valdniekiem, par troņu balstītājiem un to gāzējiem. Viņ� redzēja, ka �īdi var likt pagrimt veselai tautai, tāpat kā var izputināt vīnu tirgotāju. Viņ� redzēja tos lepnus pa�zemīgo ķēniņu priek�ā un ari kā tie svieda savu ne�tīro zeltu atvērtajās katoļu monarehu naudas lādēs, par ko monarehi viņiem dāvāja mui�nieku titulus un dzelzceļu līnijas.

Un viņ� nepretojās Viljama Andermata laulībai ar Kristiānu de Kavenelu.

Kristiāna, atrazdamās zem nemanāmā Ikardona kun�dzes spiediena, kupa bija Kristiānas mātes sena drau�dzene un pēc markīzes nāves kļuvusi par Kristiānas tuvāko un intīmāko padomdevēju, kā arī izjuzdama tē�va spiedienu un brāļa mantkārīgo vienaldzību, � bi�ja ar mieru kļūt par resnā bagātnieka sievu. �is res�nais bagātnieks nebija riebīgs, bet viņ� Kristiānai ari nepatika, un viņa apsolījās kļūt par tā sievu tikpat viegli, cik viegli viņu būtu pierunāt nodzīvot vasaru neskaistā apvidū.

Tagad viņa savu vīru atzina par labu, piemīlīgu, diezgan gudru un laipnu mājas drivē. Tomēr kopā ar Gontranu, kas tai bija bezgala pateicīgs, viņa bie�i mēdza zoboties par savu vīru.

Gontrans sacīja savai māsai:

�� Tavs vīrs ir ro�aināks un plikāks kā jelkad bijis. Viņ� izskatās pēc slima zieda vai pēc noskūta, ar pie�nu nodzirdīta sivēna. Kur viņ� ņem �īs krāsas?

Viņa atbildēja:

�� Tici man, ka tas nav mans nopelns. Da�reiz man gribas viņu uzlīmēt uz konfek�u kārbiņas.

Un viņi tuvojās dziedētavai.

Viņu priek�ā abās pusēs pie durvīm uz pītiem salmu krēsliem sēdēja divi vīrie�i un pīpoja pīpes.

Gontrans sacīja:

�� Raugi, divi jauki tipi. Skaties uz kupri pa labi, � viņ� savā micē izskatās pēc grieķa! Tas ir Prentana tēvs, biju�ais Riomas cietuma sargs, kas tagad ir kļu�vis par uzraugu vai gandrīz pārzini Anvalas dziedētavā. Viņa dzīvē nekas nav mainījies, viņ� ar slimnie�kiem apietas tāpat kā ar saviem biju�ajiem cietumnie�kiem. Slimnieki aizvien ta�u zināmā mērā ir gūstekņi. Vannas istabas varētu uzskatīt i>ar atsevi�ķām kame�rām, siltā lietus zāli � par kopējo cietumu, bet to is�tabu, kurā doktors Ronfils ar Baradika zondu palīdzī�bu izdara kuņģu skalo�anu � par noslēpumaino mo�ku kambari. Viņ� nevienu nesveicina aiz principa, ka visi notiesātie ir nicināmi. Pret sievietēm viņ� izturas ar lielāku cienību un izbrīnu, jo Riomas cietumā viņu nav bijis. Tas bijis vienīgi vīrie�u patvērums, un tādēļ

viņ� nav paradis ar sievietēm runāt. Tas otrs ir kasie�ris. Lūdzu, liec viņam pierakstīt savu vārdu, tad tu re dzēsi brīnumus.

Un Gontrans uzrunāja sēdētāju pa kreisi, saviem vārdiem katru zilbi atsevi�ķi uzsvērdams.

������� Seminoja kungs, mana māsa Andermata kundze vēlas pierakstīties divpadsmit vannām.

Garais, kalsnais, pēc izskata nelaimīgais kasieris piecēlās un iegāja kancelejā, kas atradās pretī galvenā ārsta kabinetam, atvēra grāmatu un prasīja:

��� Kā sauc?

��� Andermata.

��� Kā jūs teicāt?

��� Andermata.

�� Kā raksta?

��� A�n�d�e�r�m�a�t�a.

�� Ļoti labi.

Un lēni ierakstīja grāmatā. Kad viņ� beidza, Gon�trans palūdza:

������ Vai jūs nebūtu tik laipns un izlasītu māsas uz�vārdu!

�� Lūdzu, kungs. Anterpata kundze.

Kristiāna, smiedamās līdz asarām, samaksāja par kontrmarkām un iejautājās:

��� Kas tas par troksni tur aug�ā?

Gontrans viņu saņēma zem rokas.

�Iesim, apskatīsimies!

Uz trepēm bija dzirdamas niknas balsis. Uzkāpu�i viņi atvēra durvis un ieraudzīja milzīgu zāli ar kafi�jas galdiņiem un biljarda galdu vidū. Biljarda galdam

abās pusēs divi vīrie�i bez svārkiem, nūjām rokās nik�ni strīdējās:

��� Astoņpadsmit!

��� Septiņpadsmit!

��� Es jums saku, ka man ir astoņpadsmit!

��� Nav tiesa, jums ir tikai septiņpadsmit!

Tas bija kazino direktors Petriss Martela kungs no Odeonas, kas spēlēja savu parasto biljarda partiju ar aktieru trupas komiķi Lapalma kungu � Bordo Lielā teātra aktieri.

Petriss Martels, kam zem krekla līgojās liels, mīksts vēders, bija spēlējis uz vairākām skatuvēm un tagad uzņēmies Anvalas Kazīno vadī�anu. Visu laiku viņ� nodarbojās ar to, ka izdzēra visus dzērienus, kas bija domāti slimniekiem. Viņam bija garas virsnieka ūsas, kurās aizvien bija redzamas alus putas vai li�ķiera lipīgais sīrups. Trupā uzņemtajā vecā komiķi viņ� bija pratis atmodināt neaprobe�otas ilgas pēc bil�jarda.

Bītos, tikko piecēlu�ies, viņi tūliņ ķērās pie savas partijas, lamājās, draudēja viens otram, nodzēsa pie�rakstīto un sāka atkal no gala, ar mokām atraudamies, lai pabrokastotu. Viņi nevarēja ciest, ka citi klienti tos aizdzina no biljarda zaļās vadmalas.

Tā viņi aizdzina visus un jutās laimīgi, kaut gan Petrisam MarteJam sezonas beigās draudzēja bank�rots.

Kasiere no rīta līdz vakaram ar skumjām noskatī�jās uz bezgalīgo partiju, klausījās nemitīgos strīdos un pasniedza nenogursto�ajiem spēlmaņiem neskaitā�mas krūzes alus un glāzes liķiera.

Gontrans vedināja māsu tālāk:

��� Iesim uz parku, tur būs tīkamāk.

Pa�as ēkas galā, ķīnie�u dārza namiņa lievenī, viņi ieraudzīja orķestri.

Jauns gai�matis, kas dedzīgi spēlēja vijoli, takti va�dīja ar galvu, kupliem matiem pa gaisu plīvojot, un viss viņa stāvs gan sarāvās, gan atkal izslējās, �ūpo�joties gan pa kreisi, gan pa labi kā kapelmeistara ziz�lis. Viņa taktij klausīja trīs pretim sēdo�ie mūzikanti. �is gai�matis bija maestro Senlandrī.

Viņ�, tā palīgs pianists, kupa instrumentu katru ri�tu uz ratiņiem no dziedētavas vestibila noveda uz lie�veni, milzīga auguma flautists, kas �ķita zelējam sēr�kociņu un tukliem pirkstiem to glāstām, un ar diloni slimais kontrbasists, bija tie mūzikanti, kas ar lielām mokām imitēja leijerkasti, kūpas skaņas Kristiānu ļoti pārsteidza.

Kad Kristiāna apstājās un apskatīja māksliniekus, kāds kungs garāmejot sveicināja viņas brāli:

�� Sveiks, mans mīļais grāf!

��� Sveiks, doktor!

Gontrans iepazīstināja:

��� Mana māsa un doktors Onora kungs.

Viņa tikko novaldīja smieklus, tre�o ārstu ieraugot.

Viņ� palocījās un sacīja:

�� Es ceru, ka kundze nav slima?

��� Tomēr drusku.

Doktors neizpra�ņāja un novirzīja sarunu uz citu:

������ Mīļais grāf, jūs ta�u zināt, ka pie ieejas ielejā tū�liņ notiks interesantākais skats.

�� Kas to sarīkos, doktor?

� Oriola tēvs spridzinās klints �ķautni. Ak, jums tas nav nekas, bet mums tas ir liels notikums!

Viņ� tūlīt paskaidroja savus vārdus.

Oriola tēvam, kas bija bagātākais apkārtnes zem�nieks, jo klīda baumas, ka viņa gada ienākumi pār�sniedzot piecdesmit tūksto� franku, �im Oriola tēvam piederēja visi vīna dārzi ap to vietu, kur Anvalas ie�leja pārvērtās par līdzenumu. Netālu no ciema, kur ieleja kļuva platāka, atradās neliels kalniņ�, uz kura bija Oriola labākie vīna dārzi. Aiz viena vīnogu krū�ma, pie ceļa un soļus divus no strauta, gulēja milzīgs akmens vai pareizāk vesela klints, kas kavēja apstrā�dāt zemi un apēnoja dārza vienu daļu.

Jau gadus desmit Oriola tēvs stāstīja, ka tūlīt uz�spridzinās klinti, bet tomēr aizvien to nevarēja uz�ņemties.

Katrreiz, kad kāds no �ejienes jaunekļiem aizgāja zaldātos, viņ� mēdza tam teikt: � Kad brauc atvaļinā�jumā, paņem līdz kādu mazumiņu pulvera manai klintij.

Un katrs jaunais kareivis atnesa somā drusku pul�vera, kuru tas bija nozadzis Oriola tēva klintij. Viņam jau bija sakrājies krietns maisiņ� pulvera, bet klints aizvien vēl stāvēja, kur stāvējusi.

Bet tagad jau kādu nedēļu garāmgājēji redzēja, ka viņ� atraka klinti, kopā ar savu vecāko dēlu, garo �a�ķu, kuru bija iesauku�i par Kolosu un ko overnie�u izloksnē izrunāja par Kolo�u. �orīt viņi iebēra atrak�tajā klints caurumā pulveri un cie�i to aiztaisīja, ie�laizdami tikai garu, tepat tabakas bodē nopirktu dakti. To aizdedzinā�ot pulksten divos. Akmens sprāg�ot di�vos un piecās minūtēs vai, visvēlākais, desmit minū�tēs, jo dakts esot joti gara.

Kristiānu tas ieinteresēja; viņai bija prieks par gai�dāmo sprādzienu, kuru tā uzskatīja par bērnu rotaļu, kas bija tik tuva viņas vienkār�ajai sirdij.

Viņi bija aizgāju�i līdz parka galam.

�� Bet kas tur tālāk ir? � viņa jautāja.

������ Pasaules Gals, � kundze, tā sauc Overnā pla�i pa�zīstamo aizu. Tā ir viena no apkārtnes skaistākām vietām.

Bet pēk�ņi atskanēja zvans. Gontrans iesaucās:

��� Kā, vai jau brokastis?

Viņi gāja atpakaļ.

Tiem pretim nāca gaj-�, jauns cilvēks.

Gontrans sacīja:

������ Mīļā Kristiāna, atļauj tevi iepazīstināt ar Polu Bretinjī kungu.

Un, pagriezies pret draugu:

�� Tā mana māsa* draugs.

Kristiānai viņ� �ķita neglīts. Mati viņam bija melni, taisni un īsi; acis par daudz apaļas un ar cietsirdīgu mirdzumu; galva apaļa un liela, kuru uzskatot, nāca prātā lielgabalu lodes; pleci bija kā atlētam, un viss stāvs atstāja drusku me�onīgu, smagu un vispār rup�ju iespaidu. Bet no viņa apģērba, veļas un varbūt ari ādas izplūda smalks, izmeklēts aromāts, kas jaunajai kundzei nebija pazīstams; viņa nodomāja: �Kas tā par smar�u?"

Viņ� tai jautāja:

�� Vai jūs, kundze, �orīt atbraucāt?

Viņa bals bija drusku dobja.

Viņa atbildēja:

�� Jā, kungs.

Bet Gontrans ieraudzīja markī�u un Andermatu, kū�pi jaunie�iem meta ar zīmēm, lai ejot ātrāk brokastī.

Doktors Onora atvadījās, noprasīdams, vai viņi tie��ām domājot iet skatīties, kā klinti spridzinā�ot.

Kristiāna atbildēja, ka ie�ot un, brāli zem rokas pa�ņēmusi, vilka to uz viesnīcu, �ukstēdama:

������ Man ir vilka ēstgriba. Man būs kauns no tava drauga tik daudz ēst.

Brokastis vilkās ilgi, kā tas tādos gadījumos parasti mēdz būt. Kristiāna nepazina visus �os ļaudis, kādēļ sarunājās ar tēvu un brāli. Pēc brokasta viņa gāja at�pūsties līdz tam laikam, kamēr spridzinās klinti.

Bet viņa jau bija gatava pirms noteiktā laika, lai ti�kai nenokavētu spridzinā�anu.

Izejot no ciema, kur ieleja kļuva pla�āka, tie�ām at�radās kāda paaugsta klints, kas atgādināja gandrīz kalnu; pa �auru taciņu, starp vīnogulājiem, karstas saules apspīdēti, viņi kāpa kalnā. Aizsniegu�i virsotni, jaunā kundze iekliedzās aiz pārsteiguma, jo viņas ska�tam atklājās milzu panorāma. Viņa ieraudzīja bezga�līgu ieleju, kas atgādināja okeānu. Ro�aini vieglas mig�las ieskauta, tā sniedzās līdz tāliem, tikko saredzamiem paaugstinājumiem, kas atradās piecdesmit, se�desmit kilometru tālumā. Un zem dzidrām dūmakām, kas viļ�ņoja pār �o milzīgo pla�umu, bija redzamas pilsētas, ciemati, me�i, dzelteni labības lauki, zaļas pļavas, fab�rikas ar sarkaniem skursteņiem un melnie, smailie baz�nīcu torņi, kas celti no apdzisu�o vulkānu lavas.

� Apgriezies! � sacīja brālis.

Viņa apgriezās. Aiz muguras bija augsts kalns, no vienas vietas ar apdzisu�iem krāteriem. Vispirms bija redzama Anvalas ieleja un tad pla�s zaļumu valnis, kū�jā varēja saskatīt apslēptas dziļas aizas. Koku vilnis pa stāvo piegāzi pacēlās līdz pirmajai kraujai un aiz�sedza pārējās. Bet taisni te bija robe�a, kas �ķīra iele�ju no kalna, bet kalns Izplūda pa kreisi uz KlermonasFerranas pusi, attālinoties un zīmējot debesīs ar savām �ķautnēm visādus dīvainus ērmus. Tie bija apdzisu�ie vulkāni. Bet tālāk, pavisam tālu, starp diviem augstu�miem, bija redzams vēl viens kalns, kas bija augstāks, apaļāks un lieliskāks par visiem citiem, un uz kupa bi�ja saskatāms kaut kas drupām līdzīgs.

Tas bija Pijs de Doms � Overnas kalnu valdonis, liels un draudīgs, kupa virsotnē kā kronis, ko uzlikusi vislielākā no tautām, atradās romie�u tempļa drupas.

Kristiāna iesaucās:

��� Ak, cik es te bū�u laimīga!

Un viņa jau sajuta sevi laimīgu; viņa bija pilna prie�ka, kas pārņem dvēseli un miesu, liek krūtīm brīvi el�pot, gaitu padara vieglu un strauju, kad mēs pēk�ņi ie�ejam zemē, kas mūs pārsteidz ar savu burvīgo skais�tumu.

Kāds viņu sauca:

��� Kundze, kundze!

Tālumā viņa ieraudzīja doktoru Onora un pazina vi�ņu pēc lielās platmales. Viņ� piesteidzās un novadīja visus uz otru kalna nogāzi, kur bija zaļa zāle un mazi krūmiņi un kur jau cilvēku trīsdemit gaidīja.

Pie viņu kājām bija stāva krauja līdz pa�am Biomas ceļam; krauja bija apaugusi ievu krūmiem, zem ku�riem burbuļoja mazs strautiņ�; bet vīna dārzā un strau�tiņa malā bija redzama asa klints �ķautne, kūpas priek��ā kā lūg�anā ceļos bija nometu�ies divi vīrie�i. Tā bi�ja spridzināmā klints.

Orioli � tēvs un dēls � iestiprināja dakti. No lielā ceļa viņus apbrīnoja bars ziņkārīgo, vairums bija cie�ma puiku.

Doktors Onora uzmeklēja izdevīgu vietu Kristiānai; ar drebo�u sirdi viņa apsēdās, it kā gaidītu, ka kopā ar klinti tiks uzspridzināti ari visi iedzīvotāj L Marķīzs, Andermats un Pols Bretinji izlaidās zālē pie jaunās kundzes kājām, kamēr Gontrans palika stāvot. Viņ� jokodams sacīja:

�� Mīļais doktor, jūs laikam prakse tā nenomoka kā jūsu kollēgas, kuriem nav brīva mirkļa, lai atnāktu uz �iem mazajiem svētkiem?

Onora labsirdīgi atbildēja:

��� Es esmu ne mazāk nodarbināts kā citi, bet mani slimnieki man neatņem daudz laika. Bez tam es atzīs�tu par lietderīgāku viņus izklaidēt nekā apgrūtināt ar zālēm.

Viņ� runāja ar viltīgu skatu, kas ļoti patika Gontranam.

Ieradās jauni skatītāji � brokastgalda kaimiņi: dā�mas Pailes � divas atraitnes, māte un meita, Monekji � tēvs un meita un mazais, resnais kalnu in�enieris Obri-Pastērs, kas Krievijā bija kļuvis bagāts.

Marķīzs ar viņu bija iedraudzējies. In�enieris sava resnuma dēļ apsēdās ar lielām mokām, ilgi gatavoda�mies un rīkodamies un smīdinādams Kristiānu. Gon�trans aizgāja, lai apskatītu citus ziņkārīgos, kūpi ari bija uzkāpu�i kalnā.

Pols Bretinjī rādīja Kristiānai miestiņus, kas bija redzami tālumā. Vispirms bija redzama Rioma, kas no tāluma izskatījās kā sarkanu dakstiņu jumtu plan�kums; tālāk bija redzami Ennesa, Marenga, Le�ū un citi ciemi, kas kā melni puduri raiboja zaļo klajumu;

bet pie Forē kalna esot redzama Tjēra, kā viņ� apgal�voja.

Viņ� dzīvi runāja:

��� Skatieties, skatieties, kurp es rādu ar pirkstu, taisni, kur mans pirksts. Es redzu ļoti labi!

Viņa nekā neredzēja, bet viņu nepārsteidza tas, ka viņ� redzēja, jo viņam bija plēsīga putna skats, un bija jūtams, ka viņa apaļās, nekustīgās acis var sacensties ar jūrnieku tālskati.

Viņ� turpināja:

�� Mūsu priek�ā pa ielejas vidu tek Allje, bet tā nav redzama. Tā ir ļoti tālu no �ejienes, kādus divdesmit kilometrus.

Viņa necentās saskatīt vietas, kūpas viņ� rādīja, jo viņas skats un domas bija saistīti pie klints. Viņa do�māja, ka tūlīt �ī milzu akmens vairs nebūs, viņ� sabin zīs putekļos, un �īs domas viņā modināja neskaidru �ē�lumu, kādu sajūt mazas meitenes pret savām salauz�tām rotaļlietiņām. �is akmens te jau bija gulējis ilgus gadus, un bez tam viņ� bija skaists un �ai vietai piedie�nīgs! Abi vīrie�i tagad bija piecēlu�ies un, straujām, nevaļīgu zemnieku kustībām novāca sīkos akmentiņus ap klints �ķautni.

Pūlis, kas stāvēja uz ceļa un kļuva arvien lielāks, pievirzījās tuvāk, lai labāk redzētu. Pui�eļi aiztika strā�dātājus, skraidīja un dauzījās ap viņiem kā mazi zvē�rēni, bet no tā paaugstinājuma, kur sēdēja Kristiāna, ļaudis izskatījās niecīgi kā kukaiņu bars vai darba skudras. Ļau�u trok�ņo�ana, kas bija izplūdusi gaisā un sabirzusi, brī�iem norima, lai atkal kļūtu skaļāka un pildītu visu apkārtni ar dobju rūkoņu. Arī uzkalnl-

ņā lau�u kļuva aizvien vairāk, jo visi gribēja redzēt lik�tenīgo klinti un tādēļ plūda no ciema �urp.

Ļaudis sasaucās un grupējās pēc viesnīcām, �ķirām un kārtām. Vistrok�ņainākais bija aktieru un mfizikantu pulciņ� direktora Petrisa Martela vadībā, kas �ī ga�dījuma dēļ bija atrāvies pat no biljarda spēles.

Baltu panamu galvā un melnā alpaka �aketē, no kū�jas kā kalns spiedās ārā baltais vēders, jo viņ� vasaru uz laukiem vestes valkā�anu neatzina, ūsainais aktie�ris runāja komandiera tonī, paskaidrodams un apsvēr�dams abu Oriolu kustības. Viņa apak�nieki � komiķis Lapalms, pirmais mīlētājs Petinivcls un mūzikanti: maestro Sanlandrī, pianists �avels, milzīgais flautists Nuārs, kontrabasists Nikordī, visi bija to apstāju�i un uzklausīja. Viņiem priek�ā sēdēja trīs sievietes triju saulsargu ēnā, kuji ar savām krāsām � baltu, sarkanu un zilu � pusdienas saulē izskatījās kā dīvains un ap�ilbino�s fran�u karogs. Tās bija: jauniņā aklrise Odelēna kundzene un viņas māte, � patapināta mā�te, kā Gontrans mēdza izteikties, � un kafejnīcas ka�siere, kas vienmēr �īs dāmas visur pavadīja.

Saulsargu izvēli nacionālās krāsās bija izdomājis Petriss Martels, kas sezonas sākumā abām dāmām Odelēnām bija ieraudzījis zilu un baltu saulsargu un tādēļ kasierei iedāvājis sarkanu.

Netālu arī otra grupa saistīja uzmanību un skatus tā bija �ejienes viesnīcu pavāru un virēju grupa, pa�visam astoņi cilvēki; starp viņiem un ēdnīcu īpa�nie�kiem notika cīņa, jo pēdējie, lai pārsteigtu un atstātu iespaidu uz publiku, pat visus trauku mazgātājus ve��us bija ietērpu�i baltos virsvalkos. Baltās, plakanās cepurēs, kas �ilbino�i mirdzēja spilgtajā saulē, pavāri

izskatījās kā dīvaina uJānu nodaļa vai arī kāda ērmī�ga delegācija.

Marķīzs prasīja doktoram Onora:

�� Kur te tik daudz ļau�u sanācis? Es nekad nebūtu domājis, ka Anvalā tik daudz iedzīvotāju!

��� Tie ir sanāku�i no �atelgionas, no Turnselas, no Laro�as-Pradjeras, no Senipolitas, jo par to sen visā apkārtnē zināja un, bez tam, Oriols ir ievērojama per�sona ar savu ietekmi un bagātību, kaut tas ari kā īsts overnietis, ir palicis tikai zemnieks, kas pats strādā vi�sus darbus, skopojas un krāj zeltu, kaut gan viņ� ir gudrs un no saviem bērniem sagaida lielas lietas.

Gontrans atgriezās uztraukts un mirdzo�u skatu. Viņ� pusbalsī sacīja:

��� Pol, Pol, nāc drīz man līdz, es tev parādī�u divas skaistas meitenes, apbrīnojami skaistas, tu redzēsi!

Uzrunātais pacēla galvu un atbildēja:

��� Draugs, man tepat ir labi, un es nekustē�os no vietas.

��� Tu no�ēlosL Viņas ir burvīgas!

Pēc tam viņ� runāja skaļi:

�� Bet doktors lai mums pasaka, kas viņas ir. Divas astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu vecas jaunavas, līdzīgas �ejienes dāmām, dīvaini ģērbu�ās � melnos zīda tērpos �aurām piedruknēm, kā no klostejra, abas brūnētas�

�� Tagad es zinu. Tās ir Oriola tēva meitas un tie��ām burvīgas jaunavas, kas audzinātas Klermonas klosteri. Viņām būs labi panākumi. Viņas ir divi tipi i bet mūsu jaukās overnie�u rases tipi; es jau arī esmu

overnietis, marķīza kungs; es jums kādreiz parādī�u �īs abas meitenes.

Gontrans viņu pārtrauca un viltīgi iejautājās:

�� Doktor, vai jūs neesat Oriola mājas ārsts?

Tas saprata viltību un labsirdīgi jautri atteica:

�� Pie joda!

Bet jauneklis neatlaidās:

��� Kā jums izdevās iegūt tik bagāta pacienta uzti�cību?

��� Es viņam parakstīju dzert pēc iespējas daudz la�ba vīna.

Un viņ� sāka stāstīt da�us sīkumus par Oriollem. Viņ� bija tiem attāls radinieks un pazina tos jau sen. Pats vecais esot savādnieks un vienmēr ]oti lieloties ar savu vīnu; viņam esot sevi�ķs vīna dārzs, no kupa ogām tas spie�ot vīnu tikai savai ģimenei un saviem draugiem. Da�us gadus izdevies iztuk�ot visas mucas �o izmeklēto ogu vīna, bet citus gadus nekā neesot va�rēju�i veikt.

Maijā vai jūnijā, kad vecais redzējis, ka atliku�o vī�nu būs grūti izdzert, viņ� mudinājis savu dēlu Kolosu: �Nu, dēls, vajag piespiesties un pabeigt". Tad abi sā�ku�i no rīta līdz vakaram liet sevī veseliem litriem sar�kano vīnu. Pie pusdienas galda tēvs, reizes divdesmit liedams dēlam no krūkas glāzē, stingri uzsaucis: �Va�jag beigt, vajag beigt!" �is dzēriens viņu skurbināja, uztrauca asinis un nejāva gulēt, kādēļ tas naktīs cēlās, uzvilka bikses, aizdedzināja lākturi un modināja Kolo�su. Tad viņi abi devās uz pagrabu un laida vīnu glā�zēs taisni no mucas, mērcēdami tanī līdzpaņemto mai�zi Galīgi apskurbis, tēvs ar roku sāka dauzīt mucu un klausīties, vai skan un vai mucā vīns ir nokrities.

Marķīzs iejautājās:

�� Vai tie pa�i ir viņi, kas tur strādā pie klints?

��� Jā, jā, tie pa�i ir.

Taisni tanī mirklī abi zemnieki lieliem sojiem skrēja prom no klints, kūjā izkaltie caurumi bija piebērti ar pulveri; arī viss ļau�u pūlis, kas stāvēja ap viņiem, sā�ka nekārtībā bēgt kā armija pēc sakau�anas. Ļaudis bēga uz divām pusēm � uz Riomu un uz Anvalu, bet klints palika vientuļa zaļiem vīnogulājiem apaugu�a�jā uzkalniņā.

Priekā un nepacietībā saviļņojās arī aug�ējais ļau��u pūlis, kas stāvēja kalnā. Skaļā balsī Pctriss Martels uzsauca:

��� Uzmanieties! Dakts ir aizdegta!

Kristiāna drebēja nepacietīgās gaidās, bet doktors viņai aiz muguras �ukstēja:

��� Ak, ja viņi ir ieliku�i visu to garo dakti, kuru tie nopirka, tad tā degs vēl kādas desmit minūtes.

Visi skati bija vērsti uz klints radzi; pēk�ņi mazs melns āp�u sunītis pieskrēja pie radzes. Viņ� apskrē�ja tai apkārt, apo�ņāja un, saodis aizdomīgu smaku, spalvu sacēlis, asti un ausis saslējis, sāka skaļi riet.

Smiekli, ne�ēlīgi smiekli atskanēja no pūļa, jo visi domāja, ka sunītis nepagūs laikā aizbēgt. Da�as balsis viņu sauca,'bet vīrie�i ar svilp�anu un akmens svie�anu centās viņu aizbiedēt, tomēr nekas neiznāca. Suns ne�kustējās no vietas un nikni rēja klinti.

Kristiānu sagrāba drebuļi. Bija �ausmīgi iedomāties, ka mazais dzīvnieciņ� tiks sakropļots. Viss prieks viņai bija sabojāts, un viņa vēlējās iet uz māju. Aiz bailēm drebēdama, viņa nervozi �ukstēja:

��� Ak. Dievs? Ak, Dievs! Viņu nogalinās! Es negri�bu to redzēt! Es negribu! Negribu! Iesim projām�

Viņas kaimiņ� Pols Bretinjī piecēlās un, ne vārda ne�teicis, savām garajām kājām skrie�us devās uz klints pusi.

Visi �ausmās iekliedzās, un baiga trīsoņa pārlidoja pār pūli, bet suns, ieraudzījis tuvojamies sev milzīgu cilvēku, paslēpās aiz klints. Pols devās tam paka), bet suns atkal aizskrēja uz otru pusi. Tā viņi minūti vai divas skraidīja ap akmeni, kā paslēp�anos spēlēdami

Beidzot, redzēdams, ka tam neizdosies suni notvert, Pols devās atpakaļ kalnā, un suns sāka riet vēl niknāk.

Naida pilni saucieni skanēja pretī aizkusu�ajam nā�cējam, jo ļaudis nekad nepiedod tam, kas viņiem ir li�cis bailēs drebēt. Kristiāna aizclsdamās no uztrauku�ma spieda abas rokas sev pie sirds. Viņa bija tik apju�kusi, ka prasīja atnācējam:

�Vai jūs vismaz neesat ievainots?

Bet Gontrans dusmās kliedza:

�� Tas zvērs ir pilnīgi dulls! Viņ� vienmēr izdara tā�das muļķības! Es vēl nekad neesmu redzējis otru tā�du idiotu!

Pēk�ņi zeme nodrebēja, un elli�ķīgs troksnis noska�nēja visā apkārtnē; pēc mirkļa, kas vilkās kā bezgalī�ba, sprādzienu atbalsoja kalni kā lielgabalu �āvienus.

Aiz akmens krusas un gaisā izsviestām zemēm Kris�tiāna neredzēja nekā.

Bet tūlīt viss aug�ējais pūlis me�onīgi kliegdams de�vās no kalna lejā. Pavāri aizskrēja aktieriem un arī Petrisam Martelam priek�ā.

Trīskrāsainos saules sargus skrejo�ais pūlis tikko neaizrāva sev līdz.

Skrēja visi � vīrie�i, sievietes, zemnieki, pilsētnie�ki Citi klupa, piecēlās un skrēja atkal, bet lejā uz ceļa, kas pa sprādziena laiku bija tīrs, tagad divi ļau�u bari devās viens otram pretī, lai saplūstu kopā sprādziena vietā.

������ Drusku nogaidīsim, � sacīja marķīzs, � lai viņi apmierina savu ziņkārību, tad iesim ari mēs paska�tīties!

In�enieris Obrī-Pastērs, ar lielām pūlēm piecēlies, sacīja:

� Es pa taciņu le�u atpakaļ uz ciemu. Man te vairs ne�kā nav ko darīt.

Viņ� atsveicinājās un aizgāja.

Doktors Onora nozuda. Visi sāka par viņu runāt. Marķīzs sacīja dēlam:

������ Tu ar viņu esi pazīstams tikai trīs dienas, bet visu laiku zobojies par viņu. Tas beigsies ar to, ka viņ� ap�vainosies.

Bet Gontrans paraustīja plecus un sacīja:

������ O, viņ� ir gudrinieks, labsirdīgs skeptiķis! Es gal�voju, ka viņ� nesaskaitīsies. Kad mēs paliekam divatā, viņ� zobojas par visu un visiem, sākot ar saviem slim�niekiem un beidzot ar saviem minerālūdeņiem. Es es�mu ar mieru tev piedāvāt goda vannu, ja tu kādreiz re�dzēsi, ka viņ� apvainosies par maniem jokiem.

Bet lejā pie saspridzinātās klints uztraukums aizvien vēl pieauga. Milzu pūlis grūstījās un kliedza, kāda ne�gaidīta brīnuma pārsteigts.

Pēc para�as lieti�ķs un ziņkārīgs Andermats nerimās:

�� Kas tur var būt? Bet kas gan tur var būt?

Gontrans teica, ka Ie�ot paskatīties un aizgāja, bet

Kristiānu tagad bija pārņēmusi pilnīga vienaldzība. Vi�ņa domāja tikai par to, ja dakts būtu bijusi drusku īsā�ka, tad viņas neprātīgais kaimiņ� būtu nogalināts un sarauts gabalos tikai tādēļ, ka viņa bija nobijusies su�ņa dēļ. Tie�ām �im cilvēkam vajag būt neparasti stip�ram un kaislīgam, ja viņ� riskēja savu dzīvību tikko pazīstamas sievietes viena vienīga vārda dēļ.

Pa ceļu ļaudis skrēja uz ciemu. Marķīzs arī iejau�tājās:

��� Kas tur var būt?

Andermats beidzot neizturēja un devās no kalna lejā.

Gontrans lejā meta ar roku, lai viņi ejot.

Pols Bretinjī jautāja:

�� Vai es jums, kundze, drīkstu piedāvāt savu roku?

Viņa saņēma tā roku, kas bija cieta kā dzelzs. Viņas

kājas slīdēja pa silto zāli, un viņa atspiedās uz Pola ro�kas ar tādu uzticību kā uz dzelzs margām.

Gontrans, pretīm nākdams, kliedza:

��� Avots! No sprādziena radās avots!

Viņi iejuka pūlī. Abi jaunekļi � Pols un Gontrans � brīvoja ceļu Kristiānai un tēvam, negriezdami vē�rības apkārtējo kurnē�anai.

Viņi kāpa pār apkvēpu�u, saberztu akmeņu kau�dzēm, līdz nokļuva pie bedres, no kūpas plūda ārā ne�tīrs ūdens un ar straumi tecēja gar apbrīnotāju kā�jām. Andermats jau bija priek�ā, jo viņ� pūlim bija izlauzies cauri ar savām zaglīgajām kustībām, kā Gon�trans tās mēdza dēvēt. Viņ� rūpīgi apskatīja, kā zeme bija izjaukta un ka no bedres burbuļoja avots.

Doktors Onora, kas stāvēja otrpus bedrei, arī apska�tīja to ar nepatīkamu pārsteigumu sejā. Andermats viņu uzrunāja:

������ Vajadzētu ūdeni nogar�ot, varbūt tas ir minerāl�ūdens!

������� Dro�i vien tur ir minerāji klāt, � atbildēja dok�tors. � Te visos ūdeņos ir minerāji. Drīz avotu būs vairāk nekā slimnieku.

Andermats turpināja:

��� Bet to katrā ziņā vajag nogar�ot!

�ķita, doktoru tas nemaz neinteresēja:

��� Jānogaida, vismaz, kamēr tas k]ūst tīrāks.

Visiem gribējās būt tuvāk, un tādēļ pakaļējie priek��ējos grūda dubļos. Viens bērns pat pakrita, un visi sāka par to smieties.

Tēvs un dēls Orioli stāvēja turpat un nopietni ap�lūkoja negaidīto notikumu, nezinādami, kā pret to iz�turēties.

Tēvs bija gaj� un kalsnējs ar kaulaini cietu zemnie�ka seju un bez bārdas, bet dēls bija īstais milzis: gajāks par tēvu un tāds pats kalsns, bet ar ūsām, kādēļ izskatījās pēc kareivja vai vīndara.

Ūdens sāka plūst vairāk un stiprāk un kļuva skaidrs.

Pūlis sakustējās, jo ieradās doktors Latons ar glā�zi rokā. Sviedri viņam plūda pār vaigiem, un viņ� aiz�elsies sastinga uz vietas, ieraugot savu kollēgu dok�toru Onoru priek�ā, kas ar vienu kāju stāvēja uz pa�as bedres malas kā pirmais iekarotājs, kas apsarga sa�vu vietu.

������ Vai jūs jau gar�ojāt? � viņ�, elpu atgūdams, sa�cīja.

��� Nē. Es gaidu, kamēr ūdens noskaidrosies.

Doktors Latons piesmēla glāzi ar ūdeni un ar dzi�ļu nopietnību iedzēra malku, kā to dara vīna eksper�ti. Tad viņ� iesaucās: � Lielisks! � jo tas viņu nekompromitēja un, sniegdams pretiniekam glāzi, jau�tāja:

�� Vai nevēlaties?

Bet doktors Onora nepavisam nemīlēja minerālūde�ņus un tādē) smaidīdams atbildēja:

��� Mersī, pietiek, ka jūs esat nogar�ojis. Es pazīs�tu �ejienes ūdeņu gar�u.

Viņ� tie�ām pazina to gar�u un novērtēja arī �o ūdeni. � Pagriezies pret veco Oriolu, viņ� teica:

��� Tas jau nav tas, kas mūsu mājas vīns!

Vecajam Oriolam tas patika.

Kristiānai jau pietika no visa redzētā, un viņa gri�bēja uz mājām. Brālis un Pols atkal atbrīvoja viņai ce]u caur pūli. Viņa sekoja tiem, atspiedusies uz tēva rokas. Pēk�ņi paslīdēja kāja, un viņa tikko nepakrita. Paskatījusies uz kājām, viņa ieraudzīja, ka ir uzkā�pusi uz asiņaina ga]as gabala, kam apkārt melna vil�na un kas netīrs ar dubļiem. Tas bija gabals no saplo�sītā suņa, klipu tagad ļaudis bija ieminu�i dubļos.

Viņai aizrāvās elpa, un asaras sāka nevaldāmi plūst. Asaras slaucīdama, viņa �ukstēja: �Nabaga sunītis, nabaga sunītis!" Viņa negribēja nekā vairs redzēt, bet vēlējās būt tikai mājās un noslēgties savā istaliā. �ī diena, kas tik līksmi iesākās, viņai beidzās bēdīgi. Vai tas bija pareģojums? Un uztrauktā sirds sāka pukstēt vēl straujāk.

Viņi gāja pa ceļu un pēk�ņi savā priek�ā ieraudzī�ja melnu cilindru un melnas svārku ļipas, kas plīvo�ja kā spārni. Tas bija doktors Bonfils, kas pats pēdē�jais bija dabūjis zināt par notiku�o un tagad skrēja ar glāzi rokā tāpat kā doktors Latons.

Ieraudzījis markī�u, viņ� apstājās.

������ Kas tur ir, marķīza kungs? Man teica� avots� Minerālūdens?

��� Jā, mīļais doktor.

��� Vai liels?

��� Jā.

��� Sakiet, vai� viņi� jau tur?

Gontrans svinīgi atbildēja:

��� Protams, un doktors Latons jau izdarīja analizi.

To izdzirdis, doktors Bonfils skrie�us devās uz avo�tu. Tas Kristiānu drusku uzjautrināja, un viņa sacīja:

������ Neiesim uz viesnīcu, es vēl negribu, bet iesim pa�sēdēsim parkā!

Andermats palika kalnā un neatlaidīgi vēroja ūdens burbuļo�anu.

Pie kopējā galda Spendidhotelī tani vakarā bija trok�ņaini. Notikums ar klintsradzi un avotu atdzīvi�nāja sarunas. Ēdēju tomēr nebija daudz, cilvēku div�desmit, kuri visi bija klusi, mierīgi, slimīgi, kas vel�tīgi izbrauku�i visādas ievērojamas kūrvietas un ta�gad mēģināja ārstēties �ais jaunajos avotos. Galda ga�lā, kuru aizņēma Ranevels un Andermati, kā pirmais sēdēja mazais, sirmais Monekjū ar savu garo, bālo mei�tu, kas bie�i piecēlās no galda, atstādama pilnu �ķīvi.

Tālāk sēdēja resnais, biju�ais kalnu in�enieris Obrī Pastērs, tad �ofūru laulāts pāris, kas bija ģērbu�ies melnās drēbēs un kurus aizvien varēja sastapt parka alejās ar maziem ratiņiem, kuros viņi vizināja savu kroplo bērnu, un tad sēdēja dāmas Pailes, māte ar mei�tu, kuras abas bija atraitnes, garas un resnas un par kurām Gontrans mēdza teikt: �Redziet, �īs dāmas ir apēdu�as savus vīrus un tādā kārtā samaitāju�as vē�derus."

Un tie�ām, abas viņas ārstēja savu vēderu kaites.

Tālāk sēdēja Rikjē kungs, kura sejai bija ķieģeļkrāsa, jo viņam bija slikts gremo�anas aparāts; vēl tā�lāk sēdēja da�as bālas personas no to kluso ceļotā�ju skaita, kas nedzirdami ienāk viesnīcas zālē � sieva pa priek�u, vīrs pakaļ, klanās jau pie durvīm un tad kautrīgi nosē�as savās vietās.

Viss pretējais galda gals bija neaizņemts, kaut gan �ķīvji tur bija novietoti ar uzdevumu gaidīt nākamos viesus.

Andcrmats runāja ar sajūsmu. Viņ� visu laiku saru�nājās ar doktoru 1.atonu, kas tam attēloja Anvalas nākotnes lieliskos plānus.

Dedzīgs un iekaisis doktors viņam uzskaitīja �ejie�nes ūdeņu brīni�ķīgās īpa�ības, kas pilnīgi pārspēja �atclgijoiias ūdeņus, kaut gan �ie pēdējie savu slavu bija ieguvu�i tie�i pāris beidzamos gados.

Pa labi no viņiem atradās Buajas bedre � pilnos ziedos un slavas uzplaukumā, bet pa kreisi atradās �atelgionas bedre, kas arī pēdējos gados sāka uzplaukt! Ko gan visu varētu izdarīt ar Anvalu, ja ;)ie tās lie�tas ķertos ar saprātu!

Pagriezies pret in�enieri, Andermats sacīja:

� Jā, kungs, viss atkarīgs no tā, kā pie �īs lietas ķepas! Viss grozās ap veiklību, taktu, izmaņu un dros�mi! I>ai radītu minerālūdeņu staciju, jāprot to ierī�kot un atklāt, tas ir galvenais, bet lai to ierīkotu, tad par viņu jāieinteresē labākie Parīzes ārsti. Man, cie�nījamais kungs, uzņēmumos aizvien ir sekmes, jo es lietoju praktiskus līdzekļus, klipiem vienīgiem ir dro��as un neap�aubāmas sekas katrā gadījumā; kamēr es �os īstos, praktiskos līdzekļus neesmu atklājis, es nedaru nekā, bet tikai nogaidu. Ūdeni atrast nav grū�ti, bet vajag piespiest arī to dzert; bet lai �o ūdeni dzertu, tad nepietiek ar to vien, ka pats avīzēs un ci�tur to slavēsi, ka tas ir ārpus konkurences! Jāpanāk, lai arī ārsti sāktu slavēt �o ūdeni, jo viņiem vienīga�jiem klausa un uzticas lētticīgais slimnieku pūlis, kas mums ir vajadzīgs un kas savā vieglprātībā pla�i svai�dās ar naudu, bagātīgi samaksādams par ārstē�anu.

Tiesai vajag runāt tikai caur advokātiem, jo tikai tos viņa nopietni uzklausa un tikai tos viņa saprot. Bet ar slimniekiem jārunā tikai caur ārstiem, jo slimnieki tikai viņus klausa un viņiem tic.

Marķīzs, kas augsti vērtēja sava znota praktisko prātu, iesaucās:

��� Tas ir pareizi! Mans draugs, jūs esat vienīgais cilvēks, kas domā un sprie� apbrīnojami pareizi.

Andermats uztraukts turpināja:

�� Te var bagāts kļūt. Daba skaista, klimats lielisks; mani tikai uztrauc viena lieta: vai mums būs pietie�ko�s daudzums ūdens lielai dziedētavai? Puspasākumiem nekad nav sekmju! Mums ir vajadzīga milzīga dziedētava un tātad arī milzīgs vairums ūdens, tāds daudzums, lai uzreiz varētu piepildīt divsimt vannu un lai neaptrūktu arī teko�ā ūdens vannām, bet jau�nais avots kopā ar veco var piepildīt ne vairāk kā piec�desmit vaimu, sakāt, ko jūs gribat, doktor Laton!

Obrī-Pastērs viņu pārtrauca:

�� Ja lieta grozās tikai ap ūdeni, tad es jums to pie�gādā�u, cik Vēlaties.

Andermats bija pārsteigts:

��� Jūs?

�� Jā, es. Tas jūs pārsteidz, bet es tūlīt izskaidro�u. Pagāju�ā gadā ap �o pa�u laiku es arī biju �ieit tāpat kā tagad; man Anvalas vannas ļoti līdz. Kādu rītu es atpūtos savā istabā, kad pie manis pēk�ņi ienāca resns kungs. Tas bija padomes direktors un dziedētavas pār�valdnieks. Viņ� bija ļoti uztraukts seko�u iemeslu dēļ. Bonfila avots draudēja iz�ūt, jo no tā plūda tik maz ūdens. Zinādams, ka es esmu kalnu in�enieris, viņ� bija atnācis pie manis pec padoma, vai nevarot glābt viņa bodīti.

Tad es sāku pētīt �īs apkārtnes ģeoloģiju. Jums ne�būs noslēpums, ka katrā zemes stūrītī aizvēsturiskās maiņas ir radīju�as zināmas pārgrozības un zemes slāņu pārgrupē�anos.

Viss noslēpums pastāv, lai atklātu, no kurienes un pa kādām plaisām ir gājis ūdens, kāds bijis �o plai�su virziens, izcel�anās un raksturs.

Vispirms es rūpīgi apstaigāju dziedētavu un, vienā stūrī ieraudzījis vecu izmestu vannas cauruli, es no�vēroju, ka �ī caurule bija gandrīz piesērējusi ar kaļ�ķiem. Tādā kārtā ūdens, atdalot minerāldaļas uz cau�ruļu sienām, tās ar laiku pavisam piesērēja. Katrā zi�ņā tam pa�am nenovēr�ami vajadzēja notikt ar da�biskām notekām zemes iek�ienē, jo te zemē ir ļoti daudz granīta. Tātad Bonfila avots bija piesērējis. Tas būtu viss.

Tagad vajadzēja viņu uzmeklēt citā vietā. Katrs to meklētu augstāk par to vietu, kur tas pirmsākumā te cējis. Es turpretī, pēc vesela mēne�a novērojumiem, pētījumiem un da�ādiem atzinumiem, sāku avotu meklēt un atradu piecdesmit metru lejāk. Un cēlonis tam ir �āds.

Es jums tikko minēju, ka vispirms vajadzēja no�teikt izcel�anos, raksturu un virzienu tām granīta plai�sām, pa ku^ām tecēja ūdens. Es pārliecinājos, ka �o plaisu virziens ir no ielejas pret kalnu, bet ne otrādi � no kalna uz ieleju, un ka tās ir slīpas kā jumts diezgan straujā ielejas krituma dēļ, kas aizrauj līdz ari kalna piegāzes. Tādēļ ūdens plūda nevis lejup, bet gan aug�a pret kalnu pa granīta plaisām. Es atklāju arī �ās nepieredzētās parādības cēloņus.

Senatnē Limana, �is pla�ais smiltājs un mālājs, ir bijusi vienā līmenī ar pirmo kalnāju; bet vēlāk, savu apak�slāņu ģeoloģiskā sastāva dēj, iegrimusi, raujot līdz kalnu malas, kā es to nupat paskaidroju. Bet �is briesmīgais svars taisni tai vietā, kur atdalās zeme no granīta, ir radījis milzīgu māla slāni, kas atrodas Joti dziji un nelai� ūdeni cauri.

Tad notiek seko�ais:

Minerālūdens plūst no apdzisu�o vulkānu rīkles. Tas ūdens, kas tek lielu gabalu, atdziest cejā un izlau�as virszemē ledains kā visi avoti; tas ūdens, kas plūst no tuvējiem vulkāniem, ir silts un tam da�āda tempe�ratūra, raugoties pēc vulkāna tuvuma vai attāluma. Bet tecēt ūdens tek seko�ā kārtā: tas nolai�as nezināmos dzijumos, taisni līdz tai vietai, kur atduras pret minē�to Limanas mālu sprostu. Nevarēdams mālā iesūkties un lielā spiediena dēj, ūdens meklē izeju. Tā tas atrod granīta plaisas un traucas pa tām aug�up, kamēr aiz�sniedz virszemi. Tad ūdens, atkal atguvis pirmatnējo virzienu, parastos strautiņos dodas uz ieleju. Vēl jāpiebilst, ka mēs neredzam pat simto daju no tā mi�nerālūdens, kas atrodas �inīs ielejās. Mēs redzam ti�kai to, kas jau izlauzies virszemē. Kas zīmējas uz tiem avotiem, kuri pa granīta plaisām nokjūst zem bieza, auglīgas zemes slāņa, tad tos visus uzsūc minētie slā�ņi, un tie ūdeņi mums iet zudumā.

Un nācu pie �āda atzinuma:

1) Lai atrastu ūdeni, tad tas ir jāmeklē saskaņā ar granīta virsējo slāņu slīpumu un virzienu.

2)�� Lai ūdeni uzglabātu, tad tikai vajag ar kaļķiem aizsprostot granīta plaisas, tas ir, jāuztur pietieko�s daudzums mākslīgu aku, kuras visas jāizrok.

3)�� Bet, lai nozagtu ūdeni kaimiņam, tad vajag tikai izurbt zemi līdz tam slānim, no kura nāk ūdens, un, ja tur gadās māls, tad tas dzen ūdeni uz aug�u.

No �ī viedokļa �odien atrastais avots atrodas ļoti iz�devīgos apstākļos � tikai da�us metrus no galvenā slāpa. Ja kāds gribētu ierīkot jaunu dziedētavu, tad tā jāceļ taisni te.

Kad viņ� pabeidza, iestājās vispārējs klusums.

Tikai Andermats sajūsmā iesaucās:

�� Lūk! Kad atklāj aizkulises, tad noslēpums izgaist. Jūs, Obri-Pastēra kungs, esat nesamaksājams cilvēks.

Bez viņa in�enieri vēl bija sapratu�i tikai marķīzs un Pols Bretinjī. Vienīgi Gontrans neklausījās. Citi pā�rējie uzmanīgi klausījās, skatīdamies in�enierim mutē, un bija pilnīgi mēmi no brīnumiem. Sevi�ķi dievticī�gās dāmas Pailes jautāja sev, vai tādā Dieva radības izskaidrojumā nav bijis kaut kas bezdievīgs, jo Die�va griba un prāts ir noslēpumu pilni. Māte atzina par vajadzīgu sacīt:

��� Gai�redzība mūs bie�i noved pie brīnumiem.

Dāmas, kūjas sēdēja galda vidū, pievienodamās pa�māja viņai ar galvu, jo arī viņas bija pārsteigu�i �ie nesaprotamie vārdi.

Cilvēks ar ķieģeļkrāsas seju � Rikjē, paziņoja:

�� Manis dēļ lai Anvalas ūdeņi plūst no vulkāniem vai mēness, bet es tos dzeju jau desmit dienas un ne�kāda labuma nesajūtu.

�ofurī protestēja, norādīdama uz savu bērnu, kas

sācis kustināt labo kājiņu, kas vēl nebija ne reizes no�ticis pa visiem �iem gadiem, kamēr viņu ārstēja.

Rikjē atbildēja:

������ Tas tikai pierāda, ka mums nav viena un tā pati slimība; bet tas ta�u nepierāda, ka Anvalas ūdeņi iz�dziedē vēdera slimības.

Viņ� laikam bija līdz nāvei saniknots, ka atkal vel�tīgi izmēģuiājies izārstēties.

Bet Monekjū savas meitas vārdā paskaidroja, ka vi�ņa jau priek� kādas nedēļas sākusi ēst un tagad viņai vairs neesot jāskrejot no galda prom neēdu�ai.

Un viņa gapā meita piesarka, noliekdamās pār �ķīvi.

Dāmas Pailes arī sajutās labāk.

Tad Bikjē galīgi noskaitās un, pret abām dāmām pagriezies, strupi noprasīja:

��� Vai jūs, kundze, slimojat ar vēderu, jūs?

Viņas abas reizē atbildēja:

��� Nu, protams. Mēs nekā nevaram sagremot.

Viņ� aiz dusmām tikko nenokrita no krēsla, nikni

bļaujot:

������� Jūs� jūs� Pietiek ta�u tikai uz jums paska�tīties. Jūs slimojat ar vēderu, jūs? Tas nozīmē, ka jūs briesmīgi daudz ēdat!

Pailes kundze, māte, arī saskaitās:

������ Par jums, cienīts kungs, to nevar teikt, jo jūs ar savu uzve�anos pierādāt, ka esat cilvēks ar galīgi sa�maitātu vēderu. Ne par velti mēdz teikt, ka ļaudis ar samaitātiem vēderiem esot ļoti laipni.

Kalsnējā pavecākā dāma, kūjai vārdu neviens nezi�nāja, ar aplombu piebilda:

������ Es domāju, ka visi kļūtu veseli no Anvalas ūde�ņiem, ja pavārs kaut retumis iedomātu, ka viņam jāvāra slimiem. Patiesībā viņ� mums dod tādu barību, ko nav iespējams sagremot.

Un pēk�ņi vLss galds izrādījās vienis prātis. Visiem bija dusmas uz viesnīcnieku, kas tos baroja ar �āvētu ga)u, kāpostiem, iedomājieties! � kāpostiem, desiņām un vispār ar grūti sagremojamu barību. �os slimos cilvēkus, kuļ-iem doktori Bonfils, Latons un Onora pa�rakstīja ēst tikai baitu, vieglu un maigu gaļu, saknes un piena ēdienus.

Bikjē drebēja aiz dusmām:

���� Vai tad tie�ām ārstiem kūrvietās nav jāuzrauga arī tas, kā slimniekus baro, un kā var tik svarīgu uz�devumu kā ēdienu izvēli, uzticēt vienam pa�am lopam? Piemēram, mums katru dienu kā uzko�amos dod cieti novārītas olas un �ķiņķi�

Montckjū viņu pārtrauca:

���� Lūdzu atvainojiet, mana meita tikai �ķiņķi vien var sagremot, jo to viņai parakstīja doktors Marusels un Remizo.

Bikjē aiz dusmām iekliedzās:

���� �ķiņķis! �ķiņķis! Tā ta�u ir inde, mans mīļais kungs!

Un pēk�ņi viss galds sadalījās divās daļās: tajos,

kas spēja �ķiņķi sagremot un tajos, kas nespēja �ķiņ�ķi sagremot.

Iesākās kārtējās un bezgalīgās pārrunas par pro�duktu sadalī�anu un viesnīcnieka bezkaunīgo nolaidību.

Dedzīgi tika apstrīdēts ari piena derīgums, jo Bikjē nevarēja izdzert pat mazu glāzīti, lai tūliņ nesajustu gremo�anas mokas.

Obrī-Pastērs, dzirdot apstrīdam viņa mīļākos ēdie�nus, arī iekaisa un sacīja:

������� Velns lai parauj, ja jūs, kungs, slimojat ar dispepsiju, bet es ar gastralģiju, tad mūsu ēdienam jā�būt tikpat da�ādam kā brillēm tālredzīgiem un tuvre�dzīgiem, neraugoties uz to, ka kā vieni, tā otri slimo ar acīm.

Viņ� piebilda:

������� Es tūlīt dabūju aizdusu, ja izdepi glāzi sarkanā vīna, un tādēļ es domāju, ka cilvēkam nav nekas kai�tīgāks par sarkano vīnu. Visi cilvēki, kas dzer ūdeni, dzīvo līdz simts gadu, kamēr mēs�

Gonlrans smiedamies viņu pārtrauca:

������� Goda vārds, bez vīna un bez� laulībām dzīve būtu ārkārtīgi vienmuļa!

Dāmas Pailes nolaida acis. Viņas daudz dzēra aug�stākā labuma Bordo un pilnīgi bez ūdens; arī otrreizē�jā atraitnība norādīja uz to, ka no �īs pa�as sistēmas cietu�i arī viņu vīri, jo meitai bija tikai divdesmit divi gadi, bet mātei vēl nepilni �etrdesmit.

Bet parasti pļāpīgais Andermats domīgi klusēja. Pēk�ņi viņ� prasīja Gontranam:

��� Vai jūs nezināt, kur dzīvo Orioli?

�� Man nesen parādīja viņu māju.

�� Vai jūs nevarat mani pēc pusdienas turp pavadīt?

������� Protams, tas man būs ļoti patīkami. Es sajutī�u lielu prieku vēlreiz redzēt abas jaunavas.

Tūlīt pēc pusdienas viņi aizgāja, bet Kristiāna, ku�ra jutās nogurusi, marldzs un Pols Bretinjl aizgāja viesistabā vakarēt.

Bija vēl gai�s, jo kūrvietās pusdieno agri.

Andermats paņēma sievas brāli zem rokas.

������ Mīļais Gontran, ja vecis būs saprātīgs un analizē attaisnos doktora Latona cerības, tad es dro�i vien te uzsāk�u lielas lietas: es atvēr�u dziedētavu. Es gribu �o vietu nostādīt uz kājām!

Viņ� apstājās ielas vidū un, saņēmis savu pavadoni aiz �aketes stūra, sacīja:

� Ak, jūs saprotat, cik interesantas, � un kā var aizraut ne tikai tirdznieciskās, bet mūsu lielās lietas! Jā, mans mīļais, ja par tām ir sajēga, tad tās sevī ietvej visu, ko ļaudis jebkad mīlēju�i, tā reizē ir politi�ka, kar�, diplomātija un viss, viss! Vienmēr vajag mek�lēt, atrast, izdomāt, saprast, visu paredzēt, aplēst un visu uzdrīkstēties! lielākās kaujas, kādas tagad no�tiek, tās ir naudas kaujas! Simts su naudas gabali man izliekas kā mazi kareivji sarkanās biksēs, divdesmit franku gabali � kā mirdzo�i virsnieki, simt franku zī�mes � kā kapteiņi, bet tūksto�i franku zīmes � kā ģe�nerāļi. Un es kaujos uz velna parau�anu, kaujos no rīta līdz vakamam ar visiem, ar visu pasauli! Tā ir dzī�ve, spilgta un spēcīga dzīve, kādu ir dzīvoju�i pagā�ju�o laiku stiprākie ļaudis! Bet mēs esam tagadnes varoņi, vienīgie īstie un varenie! Paskaties uz �o no��ēlojamo, nabadzīgo ciematu! Es to pārvērtī�u par pilsētu, par baltu pilsētu, kuj-ā būs daudz milzīgu vies�nīcu ar braucamiem krēsliem, daudz ļau�u � bagāt�nieku, kujus apkalpos vēl lielāks pulks nabago, lepnas karietes, uņ tās būs tādēļ, ka vienā jaukā vakarā man iepatiks uzsākt cīņu ar Bua pa labi, ar �atelgijonu pa kreisi, ar Mondoru, Burbuļu, �atonevu un Senekteru, kūpas atrodas mums aiz muguras, un ar Vi�ī, kas at�rodas mums taisni pretī! Un ii cīņa beigsies ar uzvaru, jo es zinu līdzekļus, vienīgi >areizos un īstos līdzekļus.

Es �os līdzekļus redzu tikpat skaidri, kā apdāvināts ģenerālis redz ienaidnieka vājības. Mūsu amatā tāpat jāprot ļaudis sajūsmināt, aizraut sev līdz un uzvarēt! Pie joda, vai nav jauki dzīvot, ja var tādas lietas darīt! Tagad man gadiem trim pietiks patīkamu rūpju par manu pilsētu! Iedomājieties to laimīgo satik�anos ar in�enieri, kas mums pie galda stāstīja dīvainas un lie�liskas lietas! Viņa sistēma ta�u skaidra kā diena. Ar viņa palīdzību es izputinā�u veco biedrību, un man ne�maz nevajadzēs to atpirkt!

Viņi gāja atkal tālāk, lēni soļodami pa ceļu uz �atelgijonu.

Gontrans parasti mēdza teikt: �Kad es eju savam svainim garām, es viņa galvā skaidri sadzirdu to pa�u troksni, ko Montē Karlo spēļu ellē � zelta naudas �va�dzē�anu, it kā to bārstītu, grābtu, svaidītu, laimētu un paspēlētu."

Andermats tie�ām atstāja tādas cilvēka ma�īnas iespaidu, kas izgatavota speciāli rēķinā�anai, skaitī��anai un naudas taisī�anai galvā. Viņ� lepojās ar sa�vu veikalnieciskumu un ar to, ka katra priek�meta īsto cenu tas varot ar pirmo acu uzmetienu noteikt. Tādēļ, lai kur viņ� gāja, viņ� vienmēr ņēma priek�me�tus, apskatīja, apgrozīja un paziņoja: �Tas maksā tik un tik." Sieva, kopā ar savu brāli, smiedamies par �o viņa māniju, krāpa viņu, rādīdami tam vecas mēbeles un apgalvodami, ka tās ir ļoti retas un dārgas. Ja An�dermats tās nevarēja novērtēt, tad viņi abi smēja kā neprātīgi. Bie�i Parīzē uz ielas Gontrans apstājās pie kāda veikala skatu loga un lūdza notaksēt visu logu, kādu klibu ormaņa zirgu vai arī vezumu ar visām sa�krautām mēbelēm.

Kādās viesībās pie māsas Gontrans Viljamam lūdza noteikt aptuveni obeliska vērtību. Kad tas nosauca kā�du summu, tad Gontrans viņam uzdeva to pa�u jautā�jumu attieksmē uz Zolferino tiltu un Zvaigznes tri�umfa arku. Kad Andermats arī uz �iem jautājumiem atbildēja, tad Gontrans svinīgi nobeidza: � Jūs varē�tu uzrakstīt ļoti vērtīgu un interesantu darbu par ze�mes lodes ievērojamāko pieminekļu cenām.

Andermats nekad neskaitās un atļāva zoboties par sevi, kā jau cilvēks, kup� sev tic un kup� apzinās savu pārākumu.

Kādreiz Gontrans jautāja: � Kāda cena ir man? � Viljams atteicās atbildēt, bet kad sievas brālis neat�laidās, jautādams: � Ja mani sagūstītu laupītāji, cik jūs dotu, lai mani izpirktu? � Viljams piekāpās un at�bildēja: � Nu� mans mīļais, es uzrakstītu apliecī�bu. � Viljama smaids bija tik daudznozīmīgs, ka Gon�trans saskaitās un neuzbāzās vairs ar saviem jautā�jumiem.

Andermats mīlēja arī sīkus nieciņus un mākslas priek�metus un, patiecoties savām gara spējām, vi�ņam bija arī jēga tādās lietās. Viņ� tās vāca ar tādu pa�u kaislību kā nodevās saviem veikaliem.

Viņi apstājās kādas labi koptas mājas priek�ā, un Gontrans sacīja:

��� Te.

Dzelzs veserī tis karājās pie smagām ozola durvīm. Viņi piedauzīja, un durvis atvēra kalpone.

Baņķieris jautāja:

�� Vai te dzīvo Oriola kungs?

Sieviete atbildēja: � Lūdzu ienākt.

Viņi iegāja vienkār�ā rovī, kādi mēdz būt uz lau�kiem, kur pār dziedo�u uguni karājas katliņ�. Tad vi�ņus ieveda istabā, kur visa Oriolu dzimta bija kopā.

Tēvs snauda uz krēsla, salicis kājas vienu pār otru. Abās rokās galvu atspiedis, dēls lasīja Petit Journal, bet abas meitas pie loga strādāja gar iz�uvumu, kas bija iesākts no abiem galiem.

Viņas pirmās abas reizē piecēlās, �ī negaidītā apcie�mojuma pārsteigtas, tad arī �aks pacēla savu lasī�a�nā piepūlēto sarkano seju, bet visbeidzot atmodās ve�cais Oriols, noceldams savas gājās kājas no otra krēs�la, uz kuj-a tās bija uzliktas.

Istabai tape�u nebija, sienas bija izvitētas ar kaļ�ķiem baltas; grīdas nebija, bet gan akmens klons. Is�tabā bija viena kumode un vairāki pīti salmu krēsli. Pie sienām rāmjos un zem stikla bija �etras Epinala gleznas un logiem gaj-i balti aizkari.

Visi saskatījās, bet kalpone aug�pus ceļiem saspraus�tajos brun�os aiz ziņkārības stāvēja pie durvīm kā sastingusi.

Andermats stādījās priek�ā, nosaukdams savu vār�du; arī savu sievas brāli grāfu de Ravenelu viņ� stā�dīja priek�ā, tad galanti palocījās pret abām jauna�vām un, mierīgi apsēzdamies, sacīja:

� Oriola kungs, es nācu pie jums darī�anās. Teik��u skaidri. Lieta �āda. Jūs savā vīna dārzā �odien uz�gājāt avotu. Ūdens analizē būs gatava pēc da�ām die�nām. Ja ūdens nekur nederēs, tad es, protams, atvai�no�os un aizie�u, bet ja ūdens izrādīsies tāds, kā es do�māju, tad esmu ar mieru atpirkt jūsu zemes stūri, kā arī visu apkārtējo zemi. Padomājiet par to! Neviens cits jums nevarēs piedāvāt to, ko es piedāvāju Vecā biedrība jau ir bankrota priek�vakarā, un viņai nebūs patikas celt jaunu dziedētavu. Bet �īs biedrības ne�veiksmes nepievilks �ādam uzņēmumam jaunus ka�pitālus. Es neprasu pēc atbildes jau �odien, bet jūs apspriedicties ar savējiem. Kad kļūs zināmi analizēs re�zultāti, jūs man pateiksit savu cenu. Ja tā būs man pieņemama, es teik�u jā, ja nevarē�u pieņemt, teik�u nē un aizie�u. Es nekad nestrīdos.

Oriols bija sava veida veikalnieks un viltnieks, kādu nav daudz, tādēļ viņ� laipni atbildēja, ka apskatī�oties, apdomā�oties un ka viņ� jūtoties ļoti glaimots; beidzot viņ� piedāvāja visiem vīnu.

Andermats piedāvājumu pieņēma. Metās jau krēs�la, kādēļ Oriols abām jaunavām, kūjas atkal bija ie�grimu�as darbā, uzsauca:

��� Meitenes, uzpūtiet nu uguni!

Abas jaunavas reizē piecēlās, iegāja blakus istabā un iznāca; viena nesa divas aizdegtas sveces, bet ot�ra � �etras vienkār�as glāzītes. Sveces bija gajas un izgreznotas ar sārtām papīra rozetēm un dro�i vien tās bija stāvēju�as jaunavu istabā uz kamīna.

Koloss piecēlās, jo uz pagrabu gāja tikai vīrie�i.

Andermatam ieskrēja laba doma prātā.

��� Man būtu liels prieks apskatīt jūsu pagrabu. Jūs visā apkārtnē esat pirmais vīndaris un tādēļ jūsu pa�grabam jābūt sevi�ķi interesantam!

Oriolam tas glaimoja, kādēļ viņ� ātri sataisījās un izgāja pirmais. Atkal visi izgāja caur rovi un nokāpa pagrabā, kur dziesto�ās dienas atmirdzā varēja saska�tīt kādā stūri milzīgu tuk�u mucu siluetus, lielus kub�lus, ogu spie�amos akmeņus un spie�amo solu ar ko�ka skrūvēm, kas no ilgas lieto�anas bija izdrupu�as. Turpat tumsā mirdzēja zemes notrītais lauku darba rīku tērauds, balts un draudīgs kā kaujas ierocis. Vi�si �ie priek�meti vēl labāk bija saskatāmi, kad vecais Oriols ar plīvojo�o sveces liesma tiem tuvojās.

Oda pēc vīna, izspiestām un kaltētām vīnogām. Vi�ņi nonāca pie durvīm, kūjas bija noslēgtas ar divām atslēgām. Oriols atslēdza durvis un, sveci pacēlis, rā�dīja divas garas rindas vīna mucu, uz kurām bija vēl divas rindas mazāku muciņu. OrioLs viesiem vispirms aizrādīja, ka pagrabs izrakts kalnā, tad uzskaitīja mu�cu saturu, nosaucot spie�anas gadus, ievāk�anu un īpa��ības, bet, pieejot pie mucas, kūjas saturs bija nolemts pa�u vajadzībām, viņ� to noglāstīja, kā glāsta iemīļo�tu zirgu un, lepni saeīja:

��� Pamēģiniet �ito! Neviens pudeļu vīns nevar tam līdzmāties, neviens, ne Bordo, nedz ari cits kāds.

Kā visi zemnieki viņ� ļoti mīlēja mucās raudzētu un glabātu vīnu.

Koloss pienāca ar krūku, pieliecās un atgrieza krā�nu, bet tēvs viņam rādīja uguni tik uzmanīgi, it kā tas darītu kādu grūtu un sare�ģītu darbu.

Gaisma krita taisni uz viņiem abiem, apmirdzot se�ju vecajam vīna īpa�niekam un jaunajam vīna kalpam un dēlam.

Andermats ie�ukstēja Gontranaan ausī: � Redziet, kāds lielisks Tenjers!

Gontrans tāpat �ukstot atbildēja:

��� Man meitenes patīk vairāk.

Tad visi gāja atpakaļ.

Vajadzēja dzert �o vīnu, dzert ļoti daudz, lai izpatik�tu Orioliem.

Jaunavas nosēdās pie sava galda un turpināja savu darbu, it kā istabā neviena nebūtu. Gontrans no viņām nenovērsa acu un domāja, vai tik viņas nav dvīnī�i, jo tik līdzīgas tās abas bija. Viena gan bija resnāka un mazāka augumā, bet otra slaidāka un daiļāka. Kastaņbrūnie mati, ap galvu savīti, mirdzēja pie katra gal�vas pakustējiena. Sejas apak�ējā daļa un piere bija pa�lielas, kā vispār overnie&iem, �okļu kauli drusku iz�spiesti, bet mute bija burvīga, acis lielas, uzacis daiļi izliektas, un sejas krāsa pārsteidza ar savu svaigumu. Jaunavas uzlūkojot, bija jūtams, ka viņas �inī namā nav uzaugu�as, bet gan kādā lepnā pansijā vai kloste�rī, kur izglītojas bagātas un augstdzimu�as Overnas jaunavas, un ka viņas tur ieguvu�as vislabāko aprin�du jaunavu izmeklētās manieres.

Gontrans, kuram rieba priek�ā noliktais sarkanais vīns, visu laiku mina Andermatam uz kājas, lai pie�spiestu to iet projām. Beidzot tas piecēlās un sirsnī�gi paspieda zemniekam roku, tad abi atkal galanti pa�klanījās pret jaunavām, kufas �oreiz nepiecēlās, bet at�bildēja ar vieglu galvas mājienu.

Tikko viņ� Izgāja uz ielas, Andermats iesāka:

��� Ilm, mans mīļais, kas par interesantu ģimeni! Cik skaidri te sajūtama pāreja no tautas uz labākām aprindām! Dēls bija vajadzīgs vīna dārza apstrādā�a�nai, jo nevarēja izdot naudu algotam strādniekam, kā�dēļ viņu atstāja pie tautas, un vienīgi aiz muļķīgas taupības. Kas zīmējas uz jaunavām, tad viņas jau gan�drīz pieder labākai sabiedrībai. Ja viņas, kā nākas, ap�precēsies, tad tās būs pilnīgi savā vietā tāpat kā jeb�kura no mūsu sievietēm, pat varbūt vēl labāk. Man ir prieks par �iem ļaudīm tāpat kā ģeologam, kad tas ir atradis avotu īsto dzīslu.

Gontrans jautāja:

��� Kura jums vairāk patīk?

��� Kūja? Kāda kura? Kūja no�.

�� No tām divām jaunavām?

������ Ak, es nezinu, to es nevaru pateikt! Es viņas ne�apskatīju mi nesalīdzināju. Kā tas jūs var interesēt, jo jūs ta�u nedomājat nevienu no viņām nolaupīt?

Gontrans iesmējās:

������ Nē, ta�u, bet man ir prieks redzēt svaigu sievieti, tik svaigu, kādas mūsu aprindās nekad nesastapsi. Els priecājos par viņām, kā jūs priecājaties par Tenjeru. Nekas mani tā neielīksmo kā skaista jaunava, lai kur viņa atrastos un pie kādas kārtas piederētu. Tie ir ma�ni retumi, mani mākslas darbi. Es viņas nekrāju, ne�vācu, bet priecājos par viņām, priecājos kā māksli�nieks aiz pārliecības un bez savtīgiem nolūkiem! Nekā nevar darīt, es viņas mīlu! Pie velna, vai jūs nevarat man aizdot pieci tūksto�i franku?

Andermats apstājās un enerģiski iesaucās:

�� Atkal!

Gontrans mierīgi atbildēja:

��� Vienmēr!

Tad viņi gāja tālāk. Andermats atkal iesāka:

�� Pie joda, sakiet, lūdzu, ko jūs darāt ar naudu?

��� Es to tērēju.

��� Es saprotu, bet jūs to tērējat par daudz.

������� Mīļais draugs, es tāpat mīlu naudu tērēt, kā jūs mīlat to krāt. Vai nu saprotat?

��� Pilnīgi saprotu, bet jūs ta�u to nenopelnāt?

������ Tas tiesa. Bet es neprotu. Neviens nav uz visu spējīgs. Piemēram, jūs mākat naudu nopelnīt, bet pa�visam nemākat to tērēt. Pēc jūsu domām, nauda spēj nest tikai augļus. Es neprotu to nopelnīt, bet totiesu tērēt es māku kā īsts mākslinieks. Ar naudu es ie�gūstu tūksto�iem prieku, kuj-us jūs nemaz nepazīstat. Mēs esam taisni radīti, lai kļūtu par svaini un sievas brāli. Mēs apbrīnojami papildinām viens otru.

��� Ārprātīgais! � iesaucās Andermats. � Nē, es jums nedo�u pieci tūksto�i, bet aizdo�u pusotra tūksto��a l'ranku� tādēļ, ka� varbūt man �inīs dienās va�jadzēs.

Gontrans mierīgi atbildēja:

�� Tad es to naudu pieņem�u kā iemaksu.

Andermats, ne vārda neteicis, uzsita viņam uz pleca.

Viņi tuvojās parkam, kuru apgaismoja koku zaros

pakārti luktuļ-i. Orķestris spēlēja kaut ko klasisku, lē�nu; spēlējamais gabals bija bagāts pauzēm, kādēļ tas izklausījās kā klibo�ana. To spēlēja tic pa�i �etri mūzikanti, kuri bija noguru�i no rīta līdz vakaram spēlēt tikai koku lapām un strautam. Grūti viņiem bija arī aizpildīt divdesmit da�ādu instrumentu vietu, tomēr visvairāk viņus nospieda tas, ka mēne�a beigās tiem neizmaksāja algu, bet Petriss Martels norēķinoties arvien atvilka vīnu grozus un liķieru litrus, kurus sli�mie nekad nebūtu varēju�i izdzert. Cauri orķestrim varēja dzirdēt arī biljarda bumbu troksni un strīdīgas balsis: �divdesmit, divdesmit viens, divdesmit divi."

Andermats un Gontrans kāpa aug�ā. Tikai Obrī-Pastērs un doktors Onora netālu no mūzikantiem dzēra ka�fiju. Petriss Martels im Lapalms neatlaidīgi spēlēja savu partiju, bet kasiere atmodās un jautāja:

��� Ko kungi vēlas?

Kad jaunavas aizgāja gulēt, abi Orioli vēl ilgi ap�spriedās. Saviļņoti un uztraukti par Andermata priek��likumu, viņi gudroja, kā Andcrmatu sakārdināt vēl vairāk, pa�iem sev nekaitējot. Kā sapratīgi un praktis�ki zemnieki, viņi gudri apsvēra visas iespējas, ļoti labi saprazdami, ka novadā, kur minerālavoti plūst pie kat�ra strauta, negaidīto pircēju nevajag atbaidīt ar pār�mērīgi uzprasītu cenu, jo citu pircēju atrast nebūs viegli. Bet tanī pa�ā laikā jaunam pircējam nevar at�dot uz visiem laikiem to avotu, kas vienā jaukā dienā var izvērsties par zelta straumi, kā to jau liecināja Ruā un �atelgijonas piemēru

Viņi gudroja, kā baņķieri iekārdināt līdz neprātam un vai nevarētu nodibināt fiktīvas biedrības, kuras sa�dzītu augstu zemes cenu. Viņi izdomāja vēl daudz jau�nu viltību, bet tās visas viņiem pa�iem �ķita ap�aubā�mas iin tomēr kaut ko ticamāku viņi izdomāt nevarēja. Gulēja abi ļoti slikti; tēvs no rīta atmodās pirmais un tūlīt viņam iekrita prātā, ka tikai pa nakti avots nav izgaisis. Jo varēja jau būt, ka tas izzūd tikpat pēk�ņi, kā radies; ieiet atpakaļ zemē un to vairs nevar atrast. Ar skopuļa nemieru un uztraukumu viņ� ātri piecē�lās, atmodināja dēlu un izstāstīja tam savas ba�as. Ga�rais Koloss atsvieda savu segu, apģērbās un gāja tē�vam līdz.

Katrā ziņā viņi pa�i abi novāks izsvaidītos akmeņus un aptīrīs avotu, kā uzpo� pārdo�anai nolemtu lopu.

Viņi paņēma lāpstas un devās ceļā, lieliem, vienā�diem soļiem iedami blakus.

Viņi Rāja, apkārt neskatīdamies, nogrimu�i savās rūpēs un īsi atņemdami pretī nāko�o kaimiņu sveicie�nus. Izejot uz Biomas ceļa, viņi jau sāka uztraukties, vērdamies tālumā, vai neieraudzīs rīta saulē mirdzo��u un burbuļojo�u avotu. Ceļ� bija tuksne�aini balts un putekļains, bet tam gar malu vītolu ēnā plūda upe. Zem viena no vītoliem Oriols pēk�ņi ieraudzīja divas kājas un, tuvāk pieejot, viņ� pazina veco Klovisu, kas kruķus bija nolicis un apsēdies ceļa malā.

Tas bija visā apkārtnē pazīstamais un triekas pie�meklētais slimnieks, kas jau gadus desmit lēni tenterēja pa visiem ceļiem uz savām �ozola kājām", kā viņ� pats mēdza izteikties, un ku]*u gandrīz varēja no�turēt vai par Kailo ubagu.

Tas bija biju�ais me�u un upju zaglis, kas jau vai�rākkārt bija tiesāts un sēdējis cietumā un kas bija ap�saldējies, gaidīdams me�a zvērus, guļot, slapjā zālē vai mak�ķerēdams naktīs upēs, bradādams pa tām līdz jostas vietai. Tāpat viņ� vaidēja un stenēja un vilkās kā apdauzīts krupis. Ejot viņ� vilka labo kāju līdz kā lupatu, bet kreiso atkal stipri izlieca. Bet apkārtnes jaunie�i, kas vakaros bija medīju�i zaķus vai sievie�tes, apgalvoja, ka viņi krūmos un laukos esot redzē�ju�i veco Klovisu lunkanu kā ķirzaku un strauju kā briedi un ka visas viņa kaulu sāpes esot izdomātas ti�kai pret �andarmiem. Koloss sevi�ķi apgalvoja, ka viņ� reizes piecdesmit redzējis, ka vecis licis lamatas un staigājis pilnīgi brīvi, kruķus nesdams padusē.

Vecais Oriols apstājās pie klaidoņa, jo viņā sāka tum�i veidoties kāda doma, kuj-a nevarēja tik ātri no�skaidroties viņa stūrainā pakausī.

Oriols viņu sveicināja, un klaidonis sveicienu atņē�ma. Tad viņi aprunājās par laiku, par vīnogulāju zie�dē�anu un vēl par �o un to. Tikmēr Koloss jau bija aiz�gājis, un tēvs lieliem soļiem dzinās viņam pakaļ.

Viņu avots bija skaidrs, bet bedres dibens sarkans, skaisti tum�sarkans, jo ūdenī bija daudz dzelzs un tā nosēdās dibenā. Tēvs ar dēlu saskatījās un abi pasmai�dīja; tad viņi ķērās pie darba un savāca vienkopus iz�svaidītos akmeņus. Atradu�i saplosītā suņa atliekas, viņi tās jokodami apbedīja. Bet tad vecais Oriols pēk��ņi nosvieda lāpstu. Viltīgs prieka un uzvaras smaids savilkās krunkās ap viņa plānajām lūpām un blēdī�gām acīm.

��� Iesim, paraudzīsim!, � viņ� sacīja dēlam.

Tas paklausīja, un viņi atkal izgāja uz tā pa�a ceļa, pa kuru tikko bija nāku�i. Kloviss tāpat aizvien vēl sil�dīja saulē savus vecos locekļus un kruķus.

Oriols apstājās pie viņa un prasīja:

�� Vai tu gribi nopelnīt simts franku?

Uzrunātais uzmanīgi klusēja.

Zemnieks prasīja atkal:

��� Vai tu dzirdi! Simts franku?

Tad klaidonis sadū�ojās un nomurmināja:

��� Parauj velns, kas tur ko prasīt?

��� Nu tad klausies, kas tev būs jādara.

Viņ� sāka tam gāji, atkārtodamies un pusvārdos apraudamies, izskaidrot, ja tas apņem�oties katru die�nu vienu stundu no pulksten desmitiem līdz vienpad�smitiem sēdēt bedres vannā, ku?u viņi abi ar Kolosu izrak�ot avota tuvumā, un ja viņ� pēc viena mēne�a gribē�ot tikt vesels, tad viņi tam do�ot simts franku sudraba naudā.

Klaidonis klausījās, muļķīgi acis ieplētis, un beidzot sacīja:

������� Ja jau mani visādas zāles nevarēja izārstēt, tad neizārstēs ari jūsu ūdens.

Koloss saskaitās.

������ Klausies, vecais blēdi, es pazīstu tavu slimību im tu mani neapkrāpsi. Saki tu man, ko tu pagāju�o pirm�dien vienpadsmitos naktī darīji Kombcromba me�ā?

Klaidonis strauji atbildēja:

��� Tas nav tiesa!

Bet Koloss iekaisa vēl vairāk:

������ Ak tu, sātans! Un arī tas nav tiesa, ka tu pārlēcl pār �aņa Manesas grāvi un aizbēgi pār Pulena bedri?

Klaidonis atkārtoja:

��� Nav tiesa!

������ Nav tiesa, ka es tev uzsaucu: �Ej, Klovis, �andar�mi nāk, un ka tu aizskrēji pa Muina ceļu?

��� Nav tiesa!

Aizkaitināts un draudīgs garais �aks kliedza:

������� Ak tā, nav tiesa! Nu tad uzklausies tu, vecais velns: kad es tevi nāko�u reizi naktī ieraudzī�u me�ā vai pie upes, es tevi noķer�u, jo man ir garākas kājas nekā tev, un piesie�u pie koka, un rītā mēs viss ciems, nāksim tevi atraisīt�

Vecais Oriols pārtrauca dēlu un laipni sacīja:

������ Klausies Klovis, tu tomēr varētu pamēģināt! Mēs ar Kolosu izraksim tev vannu: tu katru dienu nāksi un sēdēsi tajā, un tā veselu mēnesi. Par to es tev maksā��u ne simts, bet divi simti franku. Un ja tu vēl uz mē�ne�a beigām izveseļosies, tad es do�u vēl pieci simti

franku klāt. Vai tu dzirdi � pieci simti franku sudra�ba naudā un vēl divi simti franku, tas būs kopā septi�ņi simti franku.

Tātad � divi simti par vannā sēdē�anu vienu mēne�si un pieci simti par izveseļo�anos. Bez tam, klausies: slimības ta�u atgrie�as. Ja tava slimība rudenī atkal atgriezīsies, tad tā nebūs mūsu vaina, jo ūdens savu darbu būs izdarījis.

Vecais mierīgi atbildēja:

������ Tādā gadījumā es esmu ar mieru. Bet, ja tomēr nelīdzēs, gan jau tad redzēsim.

Visi trīs sniedza viens otram roku, lai apstiprinātu noslēgto līgumu. Oriols atgriezās pie avota un sāka rakt Klovisam bedri.

Kādu stundas ceturksni nostrādāju�i, viņi no ceļa puses izdzirda balsis.

Tie bija Andermats un doktors Latons. Zemnieki samirk�ķinājās ar acīm un pārtrauca rak�anu.

Baņķieris pienāca un spieda viņiem roku; tad visi �etri sāka skatīties uz ūdeni, neteikdami ne vārda.

Ūdens burbuļoja, it kā vārītos virs lielas uguns, mez�dams gaisā gāzes burbuļus, un tad aizplūda pa �auro gultni, kupu tas jau bija izskalojis. Oriols, lepni smai�dīdams, sacīja:

�� Jā, tanī ūdentiņā ir daudz dzelzs!

Viss bedres dibens tie�ām bija sarkans, un mazie ak�mentiņi, pār kuriem ūdens plūda, izskatījās kā ar pur�pura sūnu apaugu�i.

Doktors Latons atbildēja:

������ Jā, tas vēl neko nenorāda, jāzina ari citas ūdens īpa�ības.

Zemnieks atkal sacīja:

������� Vispirms mēs ar Kolosu vakar vakarā izdzērām katrs pa glāzītei, un tas mūs neparasti atsvaidzināja: Vai nav tiesa, dēls?

Milzīgā auguma jauneklis pārliecināti atbildēja:

��� Tie�ām atsvaidzināja.

Andermats stāvēja nekustēdamies uz pa�as bedres malas; viņ� sacīja doktoram:

������ Manam pasākumam vajag apmēram se�reiz vai�rāk ūdens. Vai nav tiesa?

�� Jā, apmēram.

��� Vai jūs domājat, ka mēs to dabūsim?

��� Es tie�ām nezinu.

������� Nu, redzat! Zemi var pirkt tikai pēc urb�anas. Tiklīdz k]ūs zināmi analizēs rezultāti, pie notāra vaja�dzēs sastādīt pārdo�anas aktu, kas kļūs derīgs tikai tad, ja pēc vairākkārtējas urb�anas tiks iegūti vēla�mie rezultāti.

Vecais Oriols kļuva nemierīgs. To viņ� nesaprata. Andermats viņam izskaidroja, ka ar vienu avotu ne�pietiek un ka viņ� zemi varēs pirkt tikai tad, ja izdo�sies uzurbt arī citus avotus. Bet meklēt citus avotus viņ� varot tikai tad, kad esot parakstīts iepriek�ējs ze�mes ļiārdo�anas līgums.

Abi zemnieki bija pārliecināti, ka viņu zemē ir tik�pat avotu, cik vīnogulāju. Vajadzēja tikai rakt, un tad redzētu.

Andermats mierīgi atbildēja:

�� Nu, redzēsim.

Vecais Oriols iemērca roku ūdenī un sacīja:

������ Parauj velns, cik karsts ūdens, tajā pat olas var vārīt! �is ūdens ir daudz karstāks nekā Bonfila avotā.

Ari Latons savu krāt apmērcēja pirkstu un atzina, ka tā varot gan būt.

Zemnieks turpināja:

������ Un viņ� ir gardāks, daudz gardāks, un ari nesmird tā kā tas. Par to es galvoju, ka viņ� ir labs! Es pazīs�tu �ejienes ūdeņus, jo gadus piecdesmit jau vēroju, kā viņi plūst. Nekad es vēl neesmu redzējis tik laba ūdens, tie�ām nekad!

Da�as sekundes viņ� klusēja un tad turpināja:

������ Es jau to nesaku tādēļ, lai jūs par to sacerētu kā�du rakstu! Protams, ka ne tādēļ. Es gribētu to ūdeni izmēģināt jūsu acu priek�ā, īsti izmēģināt, ne pēc jū�su aptieķnieku modes, bet ar slimnieku. Esmu gatavs derēt, ka �is ūdens izārstēs reumatismu, jo tik karsts un gar�īgs tas ir! Derēsim!

Viņ� �ķita kaut ko atminam, tad uzmeta skatu ap�kārtējiem kalniem, it kā meklētu slimnieku, par kuru tikko runājis. Tur nesaskatījis to, viņ� sāka raudzīties uz ceļu.

Pālis simt soļu no turienes, pa�ā ceļa malā, bija re�dzamas divas gulo�ā klaidoņa kājas, kura ķermenis slēpās aiz vītola.

Oriols pārlika roku pār acīm un, raugoties turp, pra�sīja dēlam:

�� Vai tas nav vecais Kloviss, kas tur sē�?

Koloss smiedamies atbildēja:

�� Jā, jā. Tas ir viņ�, viņ� nekur neaizbēg kā zaķis.

Tad Oriols piegāja pie Andermata un dziļā pārlie�cībā teica:

������ Uzklausieties, kungs, ko es jums teik�u. Tur sē� triekas ķertais, doktora kungs viņu ļoti labi pazīst, tas slimo ar īsto trieku. Jau gadus desmit viņ� nevar ne soli spert bez kruķu palīdzības. Vai nav tiesa, doktora kungs?

Latons apstiprināja:

��� Ja jūs to Izārstēsit, tad es jums samaksā�u fran�ku par katru jūsu ūdens glāzi.

Tad viņ� griezās pie Andermata:

��� Tas Ir vecs kroplis, kuj� slimo ar reumatlsmu, kreisās kājas krampjiem, un labā kāja viņam pilnīgi triekas ķerta. Ar vienu vārdu � viņ� vairs nav izār�stējams.

Orlols gaidīja, kamēr doktors beigs. Tad viņ� lēni iesāka:

��� Doktora kungs, esiet tik labs un izmēģiniet viņu vienu mēnesi! Es nesaku, ka tur kas iznāks, es klusēju un tikai lūdzu Izmēģināt. Pagaidiet, mēs ar Kolosu gribējām rakt bedri akmeņiem, tagad mēs to raksim KlovLsam: viņ� tur sēdēs rītos pa stundiņai, un tad redzēsim, kas būs, jā redzēsim, kas būs!

��� Varat mēģināt, cik jums tīk, � murmināja dok�tors. � Tikai es galvoju, ka jums tur nekas neiznāks.

Bet Andermatu kairināja gandrīz brīni�ķīgas Izār�stē�anas perspektīvas, un viņ� ar prieku pievienojās zemnieka nodomam; visi �etri viņi gāja pie klaidoņa, kas vēl arvien nekustēdamies gozējās piesaulē.

Vecas klaidonis sajuta viltību un sākumā atteicās, Ilgi pretodamies, līdz beidzot ļāva sevi pierunāt ar no�teikumu, ka Andermats viņam maksās divus frankus dienā par to, ka viņ� vienu stundu sēdēs ūdenī.

Līgums bija noslēgts. Tika pat nolemts, ka vecais Klovlss jau �odien sēdēs vannā, tikko bedre būs izrakta. Andermats atsūtīs viņam drēbes, kurās tas pēc tam pārģērbsies, bet Orioli viņam atvedis vecu sargu bū�du, kupā kroplis varētu novilkt savas skrandas.

Baņķieris un doktors atgriezās ciemā. Viņi iz�ķīrās pie vārtiem, jo viens aizgāja slimniekus pieņemt, bet otrs gāja gaidīt sievu, kurai pusdesmitos vajadzēja nākt uz dziedētavu.

Tur jau Kristiāna nāca. Ro�ainā tērpā no galvas līdz kājām, ar ro�air.u cepuri, ar ro�ainu saules sargu un ro�ainu sejiņu, viņa, atgādināja rīta blāzmu. Viņa skrē�ja no piekalnes, kiifā atradās viesnīca, un lēkāja kā putniņ� no akmens uz akmeni pieglauztiem spārniem. Vīru ieraudzījusi, viņa kliedza:

��� Ak cik jaukas vietas, man te jotl patīk!

Nedaudzie peldētāji, kas drūmi staigāja pa skumjo

parku, atskatījās, kad viņa gāja gaļ-ām, bet Petriss Martels, kas, vestē izmeties, pie biljarda Istabas loga kūpināja savu pīpi, pasauc savu draugu Lapalmu, kur� istabas vidū sēdēja pie glāzes baltā vīna un, mēli noklik�ķinādams, sacīja:

��� Velns parauj, kas par gardu kumosiņu!

Kristiāna iegāja dziedētavā, smaidot pasveicināja

kasieri, kas sēdēja pa kreisi no ieejas, un, novēlējusi labu rītu biju�am cietuma uzraugam, kas sēdēja pa la�bi no ieejas, viņa pasniedza savu biļeti pirtniecei. Pirt�niece bija tādā pa�ā tērpā kā sieviete parkā pie avota; viņa veda Kristiānu pa koridoru ar durvīm uz visām vannas istabām.

Viņu ieveda pla�ā istabā ar kailām sienām, kurā at�radās krēsls un kāju uzliekamais soliņ�; pie sienas ka�rājās spogulis, bet vanna bija kā liela ovāla bedre, Iz�mūrēta ar dzeltenu mālu krāsas cementu.

Sieviete atgrieza krānu, kas atgādināja ielas pumpju krānu; ūdens plūda pa mazu aizsietotu caurumu van�nā, tā drīz bija pilna, un, ūdens sāka plūst pāri malām.

Kristiāna, kurai kalpones nebija līdz, atteicās no pirtnieces palīdzības izģērbties, teikdama, ka viņa pa�zvanīs, ja būs vajadzīga veļa vai cits kaut kas. Viņa sā�ka lēni izģērbties, vērdamās viegli virmojo�ā gai�ā vannas ūdenī. Izģērbusies viņa iemērca vienas kājas pēdu ūdenī, un tīksma siltuma straume izskrēja caur viņas ķermeni līdz pat kaklam; tad viņa ielaida ūdenī papriek� vienu kāju, pēc tam otru kāju un apsēdās �i�nī siltajā un dzidri mīkstajā ūdenī, kas burbuļoja ap visu viņas miesu, im pārklāja viņas kājas, rokas un krūtis ar maziem gāzes vizuļiem. Ar izbrīnu viņa no�raudzījās uz �iem neskaitāmiem maziem gaisa pilie�niem, kas no galvas līdz kājām bija apņēmu�i viņas ķermeni kā kreļļu sega. Mazās krellītes nemitīgi rai�sījās no viņas baltās miesas un nozuda virs ūdens lī�meņa, bet izgaisu�o vietā atkal radās jaunas. Tās ra�dās uz viņas ādas kā viegli, netverami, bet aizrāvīgi augļi, viņas ro�auu daiļās un gai�ās miesas augļi, kas ūdenī spēja ap sevi uzburt krelles.

Kristiāna vannā jutās tik labi, ka viņa vēlējās tur pa�likt uz visiem laikiem, nekustoties un iedomājot, jo tik klusi, mīksti un burvīgi viņu glāstīja un apskāva viļņi, kas plūda no' vannas dibena gar viņas kājām un nozu�da pār vannas malu skārda robulēs. Kopā ar tīksmo vannas siltumu viņu pārņēma mierīgas laimes, atpū�tas, vieglu domu, veselības, slepena prieka un klusas līksmes sajūta. Pāri plūsto�ā ūdens burbuļo�anas ieai�jāta, viņa iegrima sapņos; viņa sapņoja gan par to, ko darīs �odien un ko rit, gan ari par tēvu, vīru, brāli un gar� jaunekli, no kuj-a tā drusku bijās pēc notikuma ar sunīti. Viņa nemīlēja kaislas, ātri uzliesmojo�as da�bas.

Viņas mierīgo dvēseli un sirdi �inī siltajā ūdenī ne�uztrauca neviena vēlē�anās; viņa nealka dzīves pār�maiņu un neilgojās pēc uztraukumiem un kaislībām, tikai neskaidras gaidas pēc bērna virmoja viņas sirds dziļumos. Viņa bija mierīga, laimīga un apmierināta.

Fēk�ņi viņa satrūkās. Kāds vēra durvis � apkalpo�tāja nesa viņai veļu. Noteiktās divdesmit minūtes bija pagāju�as, un viņai vajadzēja ģērbties. �o traucējumu viņa sajuta gandrīz kā nepatīkamu neļauni. Viņa gri�bēja lūgt sievieti atļaut tai vēl da�as minūtes palikt vannā, bet tad, atminoties, ka �o prieku viņa izjutīs katru dienu, viņa negribot izkāpa no ūdens un satinās karstā apmetnī, kas viegli dedzināja viņai ādu.

Kad viņa gāja projām, doktors Bonfils atvēra sava kabineta durvis un, svinīgi locīdamies, lūdza viņu ie�iet. Viņ� iztaujāja viņu par veselību, aplūkoja pulsu, lika parādīt mēli, apprasījās par apetītu, gremo�anu un miegu, un tad pavadīja viņu līdz pa�ai izejai, iegal�vodams:

� Jau top labāk, viss būs ļoti labi. Esiet tik laipna un pasveiciniet savu tētiņu! Viņ� ir viens no visinteresantākiem un cienījamākiem vīriem, kādus es savā mū�ā esmu sastapis.

Beidzot viņa aizgāja, neapmierināta par tādu uzbā�zību, un pie durvīm satika markī�u, kas sarunājās ar Andermatu, Gontranu un Polu Bretinjī.

Viņas vīrs, kam katra jauna doma galvā dūca kā mu�a pudelē, stāstīja notikumu ar triekas ķerto un gri�bēja atgriezties pie klaidoņa, lai pārliecinātos, vai tas ņem vannas.

Visi gāja līdz, lai viņam izpatiktu.

Bet Kristiāna lēni atturēja brāli un, kad viņi bija pa�liku�i icpaka], tā sacīja:

��� Klausies, es gribu runāt par tavu draugu; viņ� man nevisai patīk. Paskaidro man, lūdzams, kas viņ� tāds ir.

Gontrans, kas Polu pazina jau vairākus gadus, stās�tīja viņai, cik tam ir kaislīga, ātri uzliesmojo�a, neno�svērti�, atklāta un labsirdīga daba.

Pēc viņa raksturojuma Pols bija labs cilvēks, kas ar visu savu dvēseles kaislību nodevās da�ādām ide�jām.

Paļaudamies katram jūtu uzliesmojumam, neprasdams valdīt par sevi vai pārvarēt jūtas ar prātu un dzīvot pēc iepriek� apsvērta plāna, viņ� padevās labam un ļaunam, tikko iegribas, iedomas vai kaut kāds uz�traukums ieviļņoja viņa jūsmīgo dvēseli.

Viņ� jau septiņas reizes bija duelējies un bija spē�jīgs aizvainot katru cilvēku vai arī pēc tam kļūt par tā draugu; viņ� iemīlējās visu �ķiru sievietēs, līdzīgi dievinādams strādnieci, ko satika pie fabrikas vārtiem, vai aktrisi, kuru bija notvēris pēc pirmizrādes taisni tai mirklī, kad tā sē�as karietē, lai brauktu uz māju. Tādos mirkļos viņ� to uz rokām iznesa cauri pārsteigto skatītāju pūlim, iesvieda karietē un aizdrāzās tādā āt�rumā, ka nebija ko domāt dzīties pakaļ un tos panākt.

Gontrans nobeidza:

�������� Tāds viņ� ir. Labsirdīgs, bet neprātīgs, bez tam ļoti bagāts un spējīgs darīt visu tādos mirkļos, kad ir galvu pazaudējis.

Kristiāna jautāja:

������� Kas viņam par dīvainu smar�u, tā tik labi smar��o. Kā to sauc?

������ Es nezinu, � Gontrans atbildēja, � viņ� nesaka; �ķiet, tā ir atvesta no Krievijas. Viņam to iedāvināju�si tā pati aktrise, no kuras es viņu tagad ārstēju. Jā, tā tie�ām jauka smar�a.

Uz ceļa bija da�i peldu viesi un zemnieki, jo rītos pirms brokasta visi labprāt pa ceļu pastaigājās.

Kristiāna ar Gontranu panāca markī�u, Andermatu un Polu, un drīz vien viņi tai vietā, kur vakar vēl bija klints radze, ieraudzīja dīvamu cilvēka galvu, kas bija apklāta ar pelēku lupatu; sirmā bārda trīcēja, un �ķi�ta, ka galva augtu no zemes ārā kā stāds. Apkārt stā�vēja pārsteigtie vīndari un mierīgi nolūkojās, jo overnie�i nav zobgalīgi, bet trīs resni kungi, kuri mēdza ap�mesties otrās �ķiras viesnīcās, zobojās un smējās.

Oriols ar dēlu arī skatījās uz klaidoni, kas sēdlēja bedrē uz akmens līdz zodam ūdenī. Viņ� izskatījās pēc viduslaiku notiesātā, kas sodīts par kaut kādiem pes�teļiem; bet no saviem kruķiem viņ� tomēr ne�ķīrās, jo tie bija viņam ūdenī blakus.

Andermats sajūsmā runāja:

������� Bravo, bravo! Tā ir priek�zīme, kurai vajadzētu sekot visiem slimiem �ejienes iedzīvotājiem.

Vecim pieliecies, viņ� kliedza, it kā tas būtu kurls:

�� Vai jums ir labi?

Vecis, no karstā ūdens pilnīgi apdullis, atbildēja:

�� Man liekas, ka es izkusī�u. Velns, cik tas karsts!

Bet vecais Oriols piebilda:

�� Jo tas karstāks, jo ātrāk tu tiksi vesels!

Kāda balss marķīzam aiz muguras jautāja:

��� Kas tur ir?

Un Obrī-Pastērs, kā parasts, elsdams pūzdams ap�stājās, jo viņ� atgriezās no savas kārtējās pastaigas.

Andermats tūlīt pasteidzās izskaidrot savu triekas ķertā izdziedinā�anas plānu.

Bet klaidonis visu laiku murmināja:

�� Velns, cik tas ir karsts!

Viņ� gribēja kāpt no bedres laukā un lūdza, lai tam palīdzot.

Bet baņķieris viņu apmierināja, apsolīdams divdes�mit su vairāk par katru vannu.

Ļaudis stāvēja ap bedri, kūjā peldēja ve�a pelēkās skrandas.

Kāda balss iesaucās:

������ Tā tik ir putra! Es tajā tomēr nevēlētos savu ka�roti mērkt.

Cita balss atbildēja:

��� Ari gaļa nebūtu pa zobam.

Bet marķīzs bija ievērojis, ka ogļskābes burbuļu esot vairāk, ka tie lielāki un skrienot straujāk nekā veco avotu vannās.

Klaidoņa skrandas no vienas vietas bija pārklātas ar burbuļiem, un tik daudz viņu skrēja uz aug�u, ka �ķita it kā ūdens būtu pilns ar mazām ķēdītēm vai bril�jantiem, kufi mirgoja gai�ajā saulē.

Tad Obrī-Pastērs iesmējās:

������ Pie joda, bet kas gan tagad notiek peldu iestādē? Jūs ta�u zināt, ka avots zināmā mērā ir lamatas, putns, vai, pareizāk, zvans. Pagāju�ā gadā ar to avotu, no ku�ra ņem vannām ūdeni, notika �āda lieta. Ogļskābe, kas

ir vieglāka par ūdeni, bija sakrājusies velvē un, kad tās tur bija ļoti daudz, tā izplūda pa caurulēm, nāca vannās un smacēja slimniekus. Divu mēne�u laikā bi�ja trīs nelaimes gadījumi. Tad atkal griezās pie manis pēc padoma, un es izgudroju ļoti vienkār�u ierīci ar divām caurulēm: pa vienu plūda gāze, pa otru ūdens; kopā tie atkal saplūda pie pa�as vannas. Tādā kārtā ūdens atguva savu normālo sastāvu un bija novērsta ogļskābes kaitīgā ietekme. Bet manai ierīcei vajadzē�ja izmaksāt ap tūksto� franku! Bet vai jūs varat iedo�māties, ko tad izgudroja cietuma sargs? Deru uz tūk�sto� frankiem, ka jūs neatminēsit. Viņ� izsita velvē caurumu, lai tiktu vaļā no ogļskābes, kas, protams, aizskrēja pa gaisu. Tātad jums pārdod ogļskābās van�nas bez ogļskābes; ja tur drusku ogļskābes tomēr ir, tad tik maz, ka tai nav nekādas nozīmes. Bet redzat, kas te ir ogļskābes!

Visi bija ļoti saniknoti. Neviens nesmējās un uz trie�kas ķerto veci nolūkojās ar skaudību. Katrs peldu vie�sis ar prieku ķertu lāpstu un izraktu sev bedri blakus klaidonim.

Bet Andermats paņēma in�enieri zem rokas, un viņi aizgāja sarunādamies. Obrī-Pastērs brī�iem apstājās un ar spieķi zīmēja smiltīs kādu svītru vai lika punk�tus, bet baņķieris to pierakstīja savā piezīmju grā�matiņā.

Starp Kristiānu un Polu Bretinjī ierisa valodas. Viņ� tai stāstīja par savu ceļojumu pa Overnu, par saviem pieredzējumiem un izjūtām. Viņ� mīlēja dabu ar visu savu dvēseles kaislību, kūjā aizvien bija sajūtams kaut kas me�onīgs. Viņ� mīlēja dabu kā juteklisks cilvēks,

kuru tā uztrauc, saspīlē visus nervus un jūtu orgānus.

Viņ� runāja:

��� Kundze, шип liekas, ka man būtu āda nodīrāta; viss manī ieplūst, viss mani saviļņo, liekot raudāt vai zobus griezt. Piemēram, kad es skatos uz �o pakalni mūsu priek�ā, un zaļumu, uz kokiem, kuri kāpj kalnā, tad viss me�s ielau�as manās acīs; viņ� manī ieplūst, apņem mani un riņķo pa manām dzīslām kopā ar asi�nīm. Un tad man �ķiet, ka es to me�u ēstu, ka es pats kļūtu par me�u!

Viņ� līksmi smējās, ar savām apaļajām acīm pla�i vērdamies uz me�u vai Kristiānu; bet viņa, kas viegli padevās ietekmei, juta sevi �ī dīvainā cilvēka un zaļā me�a aprītu.

Pols turpināja:

��� Kaut jūs zinātu par kādiem baudījumiem man jā�pateicas manai o�ai! Es dzeju gaisu, apreibstu no tā, dzīvoju un iz�ķij-и visu, glu�i visu, kas tajā ietilpst. Tū�līt es jums minē�u piemēru. Vai jūs, kamēr esat �e, ne�jūtat, ka te visapkārt ir burvīga smar�a, ar kuru nekas nevar līdzināties? Tā ir tik viegla� tā teikt� pilnī�gi ltezvieliska. Tā ir visur, bet nekur to nevar notvert, atrast un atminēt, no kurienes tā nāk! Nekad vēl� tik dievi�ķīga smar�a nav mulsinājusi manu dvēseli. Un tā ir ziedo�ā vīna smar�a! O! man pagāja �etras dienas, kamēr es to atklāju� Un, cienījamā kundze, vai nav tīksmi zināt, ka tas vīnogulājs, kas mums dod �o dzērienu, kuru saprot un novērtē tikai retie, ka �is pats vīnoogulājs mūs apveltī ar maigāko un nemiera pilnāko no visām smar�ām, kuru spēj sajust tikai tie, kam sevi�ķi izsmalcināta o�a? Vai jūs izjūtat ari spēka pilno kastaņu smar�u, saldo akāciju smar�u, kalnu aromatu un zāļu smar�as burvību, kas aizrauj, bet ku�ru neviens nejūt?

Viņa bija pārsteigta, visu to dzirdot, ta�u ne tādēļ, ka tas būtu kaut kas sevi�ķs, bet gan tādēļ, ka tas kra�si at�ķīrās no visa ta, ko ta cauram dienam ap sevi dzirdēja; viņ� bija apmulsinājis un uztraucis viņas do�mas, tās cie�i saistīdams pie sevis.

Viņ� turpināja drusku dobjākā balsī, bet ar tādu pa��u dedzību:

��� Bet vai karstā laikā jums ceļā ir gadījies sajust vaniļas vieglo smar�u? Vai ne? Tad, tad� es jums to nevaru teikt. � Viņ� jautri smējās, un pēk�ņi, izstie�pis rokas uz priek�u, sacīja:

��� Bēdziet!

Vesela rinda vēr�u vilka siena vezumus. Slinkie dzīvnieki, galvas nodūru�i, lēni vilkās uz priek�u; vi�ņu soļi bija gausi, un skaidri varēja redzēt, kā zem ādas kustējās viņu kauli.

Katram vezumam līdz gāja vestē izmeties zemnieks, kreklu piedruknes u/,rotījis, melnu platmali galvā, un lielu milnu rokā viņ� vadīja dzīvniekus. Brī�iem viņ� vicināja savu milnu un tikai retumis iesita dzīvnie�kiem, kuri tikai nopurināja asti.

Kristiāna un Pols nogāja sāņus, lai vezumi varētu pabraukt gājām.

Viņ� sacīja:

��� Vai jūs jūtat?

�� Ko? � iejautājās viņa pārsteigta. � O� pēc lopu kūts.

�� Jā, o� pēc laidara; �inī apgabalā zirgu nemaz nav, tādēļ vēr�i un govis pa visiem ceļiem iznēsā �o laidara smaku, bet �ī smaka, sajaukdamās ar ceļu putekļiem, visu gaisu pilda ar vaniļas smar�u.

Kristiāna ar riebumu izdvēsa:

��� Ak! ak!

Viņ� turpināja:

�� Atļaujiet, lai es tagad izdaru analizi kā aptiekārs. Cienītā kundze, mēs katrā ziņā tagad atrodamies vis�klusākā un mierīgākā nomalē, kādu es jebkad esmu redzējis. �is novads vēl dzīvo zelta laikmetā. Bet Limane, ak Limane! Es nestāstī�u jums i>ar to, bet labāk parādī�u. Tad jūs redzēsit.

Tai mirklī marķīzs un Gon trans viņus panāca. Mar�ķīzs paņēma meitu zem rokas un pagriezās mājup, lai ietu brokastot, sacīdams:

��� Uzklausiet, bērni, tas zīmējas uz jums visiem trim. Viljams top bezprātīgs, tikko kāda doma iesē�as viņam smadzenēs; viņ� tagad vairs tikai murgo par pilsētu, kūpu tas uzcel�ot, un tādēļ grib dabūt savā pu�sē Oriolu ģimeni. Viņ� vēlas, lai Kristiāna iepazītos ar jaunavām un noteiktu, vai tās iederas labākā sabiedrī�bā. Bet vecais nedrīkst zināt nekā par mūsu viltību. Es esmu nolēmis sarīkot labdarīgu vakaru. Tu meitiņ, aiz�iesi pie garīdznieka; kopā ar viņu jūs izvēlēsities dā�mas no draudzes, kuras tad vāks dāvanas baznīcai. Tu saproti, uz kurām dāmām tev jānorāda? Tad garīdz�nieks viņas uzaicinās ar savu atbildību. Kas zīmējas uz jums, jaunekļi, tad jums jāsarīko loterija un ka�zino, ar Petrisa Martela, viņa trupas un orķestra pa�līdzību. Ja Oriola kundzenes būs jaukas, gan Kris�tiāna tad mums viņas iekaros, jo stāsta, ka abas jau�navas kādā klosterī esot ļoti labi audzinātas.

Veselu nedēļu Kristiānas vienīgā nodarbo�anās bija gatavoties uz svētkiem. Garīdznieks tie�ām atzina, ka no visas viņa draudzes vienīgi Oriolu jaunavas ir cie�nīgas baznīcai dāvanas vākt kopā ar marķīza de Bavenela meitu. Aiz prieka, ka tam ir izdevība reprezentēties, viņ� pats visu vajadzīgo sagatavoja, visu ierīkoja, noorganizēja un pats abas jaunavas uzaicināja, it kā viņ� vienīgais būtu tos svētkus izdomājis.

Visa apkārtne atdzīvojās. Ari drūmie peldu viesi pie�ķērās jaunai sarunu tēmai un aizvien pie galda pārru�nāja abu svētku � garīgo un laicīgo � raksturu un programmu.

Diena iesākās labi. Bija jauks vasaras laiks � skaidrs un silts. Saule dedzināja, bet pavēnī bija labi.

Dievkalpojums iesākās desmitos, un tas bija īss un mūzikāls. Kristiāna atnāca pirms dievkalpojuma un iegāja apskatīt baznīcas izpu�ķojumu; baznīca bija pu��ķota ar puķu vītnēm, kuj*as bija vestas no Buā un Klermon-Ferranas; pēk�ņi viņa izdzirda aiz sevis kādus so�ļus. Tur nāca garīdznieks abats Litrs ar abām Oriola jaunavām; viņ� iepazīstināja tās ar Kristiānu, un viņa pasteidzās tās uzaicināt uz brokastīm. Jaunavas uzai�cinājumu pieņēma pietvīkdamas un ar dziļu reveransu.

Draudze sāka pulcēties baznīcā.

Viņas apsēdās goda vietās, kuj-as tām bija ierīkotas baznīcas vidū iepretim trim citām vietām, kuj-as bija ieņēmu�i trīs svētdienīgl ģērbu�ies jaunekļi � mēra dēls, mēra palīga dēls un municipālpadomnieka dēls: viņi bija izvēlēti par pavadoņiem dāvanu vācējiem, lai tādā kārtā paglaimotu �ejienes pārvaldei.

Viss noritēja lieliski.

Dievkalpojums bija īss. Savākts tika simts desmit franku, kujiem pievienoja pieci simti Andermata, piec�desmit marķīza un simts Pola Bretinjī ziedotos fran�kus; tādā kārtā iznāca septiņi simti se�desmit franku; tik liela summa Anvalas draudzē nekad nebija savākta.

Pēc dievkalpojuma abas Oriola jaunavas aizveda uz viesnīcu. Viņas drusku apmulsa, tomēr nebija neveik�las, un viņas klusēja drīzāk aiz kautrības nekā aiz bai�lēm. Viņas brokastoja ar visiem kopā, un tās ļoti iepa�tika vīrie�iem.

Vecākā bija nopietnāka un izglītotāka parastā nozī�mē, bet jaunākā bija dzīvāka un izsmalcinātāka; to�mēr abas viņas bija tik ļoti līdzīgas, kādas var būt ti�kai māsas.

Pēc maltītes visi devās uz kazino, kur pulksten di�vos vajadzēja notikt izlozes loterijai.

Parks bija pārpildīts ar peldu viesiem un zemnie�kiem, kādēļ atgādināja tirgus laukumu.

Ķīnie�u dārza mājiņā muzikanti spēlēja Senlandrī sarakstīto lauku simfoniju. Pols, kas pavadīja Kristi�ānu, apstājās:

���� Ieklausieties, cik jauki skan! Tam komponistam ir talants. Orķestrim atskaņojot �o simfoniju, tā atstā�tu lielu iespaidu.

Un tūlīt pats atkal jautāja:

�� Vai jūs, kundze, mīiat mūziku?

�� Ļoti! �

��� Mani tā galīgi iznīcina. Kad es dzirdu kādu iemī-

Jotu gabalu, man liekas, ka pirmās skaņas man nodī�rātu ādu un to saplosītu, atstājot mani kā nevarīgu pret skaudriem skaņu vijņiem. Un tie�ām, orķestris spēlē uz maniem kailiem nerviem, likdams tiem nodre�bēt pie katras skaņas. Es mūziku uzņemu ne tikai ar dzirdi, bet ar visu miesu, kas trīc no galvas līdz kājām. Nekas man nesniedz tādu baudu vai, parsizāk, tādu laimi kā mūzika.

��� Jūs stipri pārdzīvojat, � atbildēja viņa smaidī�dama.

��� Pie joda! Vai citādi būtu vērts dzīvot? Es neap�skau�u cilvēkus, kuriem sirds ieslēgta rupu�a bruņās vai krokodiļa ādā. Tikai tie ir laimīgi, kuri cie� no sa�jūtām, kuji uzņem tās kā sitienus vai kuj-i bauda tās kā gardumus. Apzinīgi vajag pārdzīvot visas izjūtas un iespaidus, kā priecīgos, tā bēdīgos, uzsūcot tos sevī un apreibstot kā no visasākā prieka vai dziļākām bē�dām.

Viņa pacēla uz to savu pārsteigto un izbrīnās pilno skatu, kāds tai jau bija visu nedēju, klausoties viņa valodā.

Jau veselu nedēju �is jaunais draugs, � viņ� par tā�du bija kjuvis, kaut gan tā sākumā no viņa bijās, � ik mirkli uztrauca viņas mierīgo dvēseli, kā savijņo ūdeni, svie�ot tanī akmeņus. Viņ� svieda lielus akme�ņus viņas līdz �im tik mierīgajā dvēselē.

Kristiānas tēvs, kā jau visi tēvi, apgājās ar viņu kā ar mazu meiteni, kas nekā nopietna nevar teikt; brā�lis viņu smīdināja, bet nelika nekad un ne par ko pa�domāt; viņas vīrs pat nevarēja iedomāties, ka ar sie�vu vajadzētu arī par citu ko runāt kā vienīgi par kopdzīves interesēm; tādēļ arī viņa līdz �im dzīvoja kā saldā un miera pilnā sapnī.

�is atnācējs uztrauca viņas prātu ar tādām idejām, kūpas līdzinājās cirvja cirtieniem. Tas bija cilvēks, kū�pam vajadzēja patikt sievietēm savas dabas un aso pār�dzīvojumu dēļ. Viņ� prata runāt ar sievietēm, izteikt tām visu un likt ari visu saprast. Nespēdams ilgi kon�centrēties, viņ� tomēr bija gudrs, vienmēr kaislīgi ie�mīlējies vai nāvīgi kaut ko ienīda, viņ� par visu runā�ja ar naiva jūsmotāja dedzību, būdams mainīgs un vienmēr sajūsmināts; tā viņ� līdzinājās sievietei ar tās vieglprātību, burvību, izklaidību un nemitīgo maiņu, kaut gan viņam bija īsti darbīga, neatlaidīga un gud�ra vīrie�a prāts.

Pēk�ņi pie viņiem piesteidzās Gontrans:

�� Atskatieties, � vLi� sacīja, � un apbrīnojiet Onoru pāri!

Viņi atgriezās un ieraudzīja doktoru Onoru ar pa�vecu, resnu dāmu zilā tērpā ejam zem rokas; viņas galva �ķita kā bagāts puķu dārzs, jo uz i'iņas cepures bija savāktas visādas puķes un visādi stādi.

��� Vai tā ir viņa sieva? � Kristiāna pārsteigta ie�saucās. � Viņa ta�u gadus piecpadsmit vecāka par to?

�� Jā, viņai ir se�desmit pieci gadi; viņa bijusi vec�māte, un tie samīlēju�ies divu dzemdību starplaikā. Tas ir tāds pārītis, kas no rīta līdz vakaram kremt viens otru.

Ļau�u kliedzienu ieinteresēti, viņi gāja uz kazino. Peldu iestādes priek�ā uz liela galda bija izliktas lote�rijas biļetes un PeĪriss Martels, kopā ar Odelenas kun�dzēni, mazo bruneti no Odeonas, vilka un izsauca nu�murus, taisīdami banālus jokus, kuji publikai patika.

Marķīzs kopā ar Oriola kundzcnēm un Andermatu pienāca un jautāja:

� Vai mēs te paliksim? Te ir ļoti trok�ņaini.

Visi nolēma iet pastaigāties pa ceļu, kas iet no Anvalas uz Laro�pradjēru.

I-ai nokļūtu uz ceļa, viņi gāja viens otram pakaļ pa �auru taku starp vīna dārziem. Kristiāna gāja pa priek�u viegliem, ātriem soļiem. Kop� pa�as atbrauk��anas �urp viņa juta, ka tā tagad dzīvo pavisam citu, jaunu dzīvi, jo viņai patika baudījumi un pati dzīve tik ļoti kā vēl nekad. Varbūt vannas viņu spēcināja, aizdzīdamas vieglo pagurumu, kas viņu bija nospiedis un uztraucis; visu apkārtni viņa tagad izjuta daudz dzī�vāk. Varbūt viņai bija tikai uztraukts un pacilāts ga�rastāvoklis tādēļ, ka tuvumā bija asprātīgs un gudrs sve�inieks, kas viņu mācīja dzīvi labāk saprast.

Viņa elpoja dziļi, ar visu krūti, atminēdama to, ko viņ� tai stāstīja par gaisā plūsto�ām smar�ām. �Tas ir tiesa," viņa domāja, �viņ� mani iemācīja gaisu sa�just." Un viņa sajuta visas smar�as, bet jo sevi�ķi vieglo, smalko un tikko notveramo vīnziedu smar�u.

Viņi izgāja uz ceļa; sadalījās pa pāriem. Andermats un vecākā no māsām Luīze Oriola gāja pa priek�u, ru�nādami par zemes rentē�anu Overnā. �ai overnietei, sava tēva vienīgai meitai, bija iedzimtas spējas visu saprast, un viņa pazina zemkopību visos sīkumos, ru�nādama par to savā mīļā un gudrā balstiņā ar tādu at�turību, kādu bija mācījusies klosterī.

Andermats, klausīdamies un aplūkodams to no sā�niem, atzina jaunavu par nopietnu un patīkamu, pie�tiekami praktisku un saprātīgu. Brī�iem tas izbrīnē�jies atkārtoja viņas vārdus:

��� Kā! Vai tie�ām Linuma zeme maksa līdz trīsdes�mit tūksto� franku hektārā?

��� Jā, kungs, kad tā zeme ir apstādīta ar labākām �ķirnes ābelēm, kuru augļus lieto desertam. Ta�u gan�drīz visus augļus, kurus apēd Parīzē, ved no �ejienes.

Viņ� atgriezās un ar cienību noraudzījās uz Limajiu, jo no ceļa, pa kuru viņi gāja, bija redzama pla�a iele�ja, kas mū�īgi bija ietīta viegli zilās dūmakās.

Kristiāna un Pols arī apstājās īm noraudzījās uz milzīgo miglas pilno ieleju, kas tik tīksmi valdzināja skatus, ka gribējās uz to skatīties mū�īgi.

Ceļ� tālāk Ievijās zem milzīgām lazdām, kuru ēnas dzestrums tīksmi vēsināja ādu. Ceļ� vairs negāja aug��up, bet aizlocījās pa pakalni; kalns bija apaudzis vīn�ogulājiem un lazdām, bet pati ne visai augstā virsot�ne ar zaļu zāli.

Pols �ukstēja:

��� Vai tas nav skaisti? Sakiet, vai tie�ām tas nav skaisti? Un vai �ī ainava neaizrauj? No tās izplūst tik dziļ� un tik pla�s prieks, ka tas mani saviļņo līdz pa��iem dvēseles dziļumiem. Raugoties uz �io ieleju, lie�kas, ka domām spārni augtu, vai ne tā? Viņas lido un aizlai�as tālāk un tālāk, uz tām teiku zemēm, kuras mēs nekad neaizsniegsim. Redziet, cik tas ir burvīgi, jo tas drīzāk ir sapnis nekā patiesība.

Viņa klausījās un klusēja, gaidīdama, cerēdama un uztverdama katru viņa vārdu; viņa bija uztraukta, kaut pati nezināja kādēļ. Viņa tie�ām redzēja citas ze�mes, ro�ainas un zilas teiku valstis, burvības un dīvai�nību pilnas pasaules, kuras bija sve�as, bet tomēr tik tīksmas; to tuvumā viss pārējais �ķita niecīgs un zems.

Viņ� turpināja:

������ Jā, tas ir tik skaisti tādē], ka tas ir skaisti. Da�i skati vēl vairāk pārsteidz, bet tie nav tik harmoniski. Ak, kaut jūs zinātu, kas ir skaistums, harmonisks skaistums! Tikai vienīgi tas ir jūtams pasaulē. Nekā cita vairāk nav! Bet cik nedaudzi to saprot! Daiļa au�guma, statujas vai kalna līnija, gleznas vai ielejas ko�lorīts, neizprotamais D�okondas smaids, kaut kāds teikums, kas jūs saviļņo līdz dvēseles dziļumiem, sīks nieciņ�, kas mākslinieku padara Dievam līdzīgu, � kam no ļaudīm tas ir saprotams un tuvs?

�� Atļaujiet jums nolasīt divus Bodlēra pantus.

Un viņ� deklamēja:

�Kaut tu no debesīm vai arī pa�as pekles,

Kaut sapnis tu vai tikai briesmīgs murgs,

Nav taviem avotiem nedz apstājas, nedz sekles, �

Ar mūsu dvēselēm tie bezgalībā urgs.

Vai Dievs vai Sātans tu? Vai eņģelis, vai nāra?

Tas vienaldzīgs ir man. Tik Skaistums visu valda

Un dzīvi atbrīvo no jūga. Dvēsle kāra

Tver vārdus, krāsas tā un mūziku, kas salda.

Kristiāna viņu uzlūkoja jautādama, jo viņu pārstei�dza lirisms, kas izpaudās dzejā, kaut gan viņa nenojau�ta, kāda neparasta doma ietverta �inīs pantos.

Viņ� atminēja viņas domas un saskaitās pats uz se�vi, ka nav pratis pietieko�i skaidri izteikt savu dvēse�les prieku, kaut dzejoli norunāja labi. Ar vieglu ironiju viņ� teica:

������ Neprātīga ir mana vēlē�anās, lai jūs saprastu tik izsmalcinātu un grūtu dzejnieku. Pienāks laiks, kad jūs tās lietas sajutīsit tāpat kā es. Sievietes, kūjām intuīcijas ir vairāk nekā saprāta, daudz labāk saprot mākslas darbu slepenos dziļumus, kad kāds cen�as vi�ņās modināt simpātiju pret sevi.

Un, galanti palocījies, viņ� piebilda:

��� Es, cienītā kundze, centī�os atmodināt �o simpā�tiju.

Tas viņai �ķita dīvaini; viņa nemaz necentās arī to izprast, jo visas viņas domas aizņēma negaidīti jauni un pārsteiguma pilni novērojumi: viņ� bija izmeklēti smalks, bet viņa augums bija par lielu, kā arī gaita par vīri�ķīgu, lai no pirmā acu uzmetiena ievērotu viņa ap�ģērba smalkumu.

Bez tam viņa sejā bija kaut kas nepabeigti rupj�, kas pirmā mirklī viņa augumu padarīja smagu. Bet, pie�rodot pie viņa sejas pantiem, bija jāatzīst, ka tie ir pa�tīkami un pat skaisti; �im skaistumam pievienojās vēl viņa mīksti dobjās balss da�ādās noskaņas.

Kristiāna, novērodama, cik viņ� bija daiļ�, sacīja pa�ti sev: �Tie�ām, �ī cilvēka īpa�ības jāatklāj pamazām, viena pēc otras."

Tanī mirklī pie viņiem piesteidzās Gontrans, sauk�dams:

��� Ei, māsiņ! Kristiāna, uzgaidi!

Panācis .tos, viņ� smiedamies stāstīja:

��� Nāciet, paklausīties mazo Oriolu, tad jūs dzirdē�sit, cik viņa ir gudra un komiska! Papam izdevās vi�ņu ierosināt, un viņa tagad stāsta jaukas lietas. Pagai�diet viņus!

Viņi sāka gaidīt markī�u, kas nāca kopā ar jaunāko māsu �arloti Oriolu.

Ar bērna sajūsmu un viltību viņa stāstīja da�ādus lauku notikumus, attēlodama zemnieku vientiesību un rupjumu. Viņa kariķēja to kustības, lēno gaitu, mie�rīgo valodu un nemitīgos �velns lai parauj", attēloda�ma viņu sejas vaibstus. No visa tā viņas .skaistā un gudrā sejiņa kļuva vēl aizrāvīgāka. Viņas dzidrās acis dzirkstīja, diezgan lielā mute atvērās un atklāja divi rindas zibo�i baltu zobu; drusku uz aug�u uzliektais deguns viņas seju padarīja blēdīgu, bet pati viņa bija tik svaiga kā puķe, ka neviļus gribējās to noskūpstīt.

Marķīzs, kas visu mū�u bija nodzīvojis uz laukiem, tāpat kā Kristiāna mi Gontrans, kas bija uzaugu�i sa�vā dzimtas pilī starp resniem un lepniem normandie�u farmejiem, kuji �ad un tad tika aicināti pie kungu galda, un kuru bērni bija biju�i viņu abu rotaļu bied�ri, tagad labi prata sarunāties ar izglītoto lauku jau�navu un iemantot viņas uzticību ar savu atklātību un sirsnību.

Līdz ciemam nogāju�i un nevēlēdamies tur iegriez�ties, Andermats un Luīze nāca atpakaļ.

Visi apsēdās uz zālainās grāvmalas zem koka.

Viņi tā sēdēja ilgi un slinkā gurdumā klusi sarunā�jās par �o un to un it neko. �ad un tad pabrauca gā�jām ratos aizjūgts vēr�u pāris, kuju vadīja kāds gaj�, kalsnējs zemnieks.

Zemnieki aizvien noņēma cepuri un sveicināja Oriolu jaunavas, kuras sveicinātājam skaļi un draudzīgi at�bildēja: �Sveiki!"

Bija jau vēls, uņ visi gāja mājup.

Kad viņi tuvojās parkam, �arlote Oriola iesaucās:

� Ak, dejo, dejo!

Tie�ām dejoja kādu overnie�u deju, un muzikanti

spēlēja senu overnie�u dziesmiņu.

Zemnieki un zemnieces lēkāja, cenzdamās būt veik�las; sievietes ar diviem pirkstiem katrā pusē drusku pacēla svārkus, bet vīrie�i svaidījās rokām un skrai�dīja ap viņām kā ap vīnogu groziem..

Vienmuļais, bet tīksmais motīvs arī �ķita dejojam vakara dzestruma pilnā gaisā; visu laiku bija dzirda�ma viena un tā pali skaņa, kuņi spiedza vijole, bet citi instrumenti centās �o skaņu padarīt ritmiskāku un ro�taļīgāku. Mūzika tie�ām bija laucinieciski vienkār�a un jautra, kādēļ tā labi harmonēja ar smago lauku me�nuetu.

Arī peldu viesi mēģināja dejot. Kā tūļīga baletdejo�tāja Petriss Martels lēkāja mazās Odelenas priek�ā; komiķis Lapalms viltīgi riņķoja ap kasieri, atcerēda�mies lepnās Biljē balles.

Pēk�ņi Gontrans ieraudzīja doktoru Onoru; tas de�joja klasisko overnie�u deju kā īsts overnietis.

Orķestris apklusa. Visi apstājās. Doktors pienāca un sveicināja markī�u.

Viņ� slaucīja pieri un aizelsies pūta.

�� Cik labi kādreiz justies jaunam! � viņ� sacīja.

Gontrans viņam uzlika roku uz pleca un, ļauni smī�nēdams, sacīja:

�� Jūs man teicāt, ka esat precējies.

Doktors pārtrauca slaucī�anos un nopietni atbildēja:

�� Jā, es esmu precējies un ļoti nelaimīgi.

�� Kā?

������ Jā, es esmu nelaimīgi precējies. Jūs, jaunekļi, ne�kad tādu neprātību nedariet!

��� Kādēļ?

������ Tādēļ! Būs jau divdesmit gadu, kop� esmu pre�cējies, nu un kas tur par labumu? Es aizvien vēl neva�ru pierast. Katru vakaru, pārnākot mājās, es domāju: �Tie�ām, tā vecā dāma vēl aizvien tepat. Viņa laikam nekad no �ejienes neaizies!"

Viņ� visu to izteica tik pārliecināti un nopietni, ka visiem gribot negribot bija jāsmejas.

Viesnīcas zvans aicināja pusdienā. Svētki beidzās. Luīzi un �arloti Oriolu aizveda uz tēva māju un atva�dīju�ies sāka par viņām apspriesties.

Visi atzina, ka viņas ir ļoti jaukas. Vienīgi Andermats slavēja vecāk� vairāk. Marķīzs sacīja:

������� Redzi, cik lokana ir sievietes daba! Vienīgi tēva zelta tuvums, kura vērtību tās vēl lāga nemaz nezina, ir pārvērtis �īs zemnieces par dāmām.

Kristiāna jautāja Polam Bretinjī:

�� Kura tad jums labāk patika?

Viņ� �ukstēja:

������ Ak, es uz viņām nemaz neskatījos. Jo ta�u ne vi�ņas man patīk�

Viņ� �os vārdus izrunāja, tikko dzirdami. Viņa nekā neatbildēja.

Visas nāko�ās dienas Kristiānai Andermatai bija prieka pilnas. Viņa dzīvoja ar vieglu sirdi un laimes pilnu dvēseli. Rīta vannas bija viņas pirmais prieks, jo viņa veselu pusstundu pavadīja siltā un teko�ā ūde�nī, kas viņu visu dienu padarīja laimīgu. Un viņa tie��ām bija laimīga savās domās un savās iegribās. Mīla, kas staroja ap to, skubināja viņas jauno miesu un asi�nīm lika straujāk riņķot; apkārtnes dabas burvība, kas bija kā radīta mieram un sapņiem, bezgalīgās ziedu smar�as apskāva to kā mīļas rokas, un viss tas viņas sirdī modināja arvien jaunas izjūtas. Ik notikums die�nas vaļībā tai �ķita kā turpinājums siltas vannas izjū�tām, tādēļ vannu viņa uzskatīja par laimes avotu un nogrima ik rītus tanī ar miesu un dvēseli.

Andermats no nodomātām se�ām nedēļām Anvalā nodzīvoja tikai divas nedēļas un aizbrauca uz Parīzi, uzdodams sievai raudzīties, vai kroplais klaidonis kār�tīgi ņem vannas.

Un katru rītu Kristiāna kopā ar tēvu, brāli un Polu gāja skatīties to, ko Gontrans sauca par �nabaga zu�pu". Arī citi peldu viesi nāca pie bedres im sarunājās ar klaidoni.

Staigāt viņ� vēl labāk nevarēja, bet stāstīja, ka vi�ņam caur kājām ejot savādas tirpas, brī�iem sakāpda�mas līdz vēderam un pēc tam atkal noskriedamas līdz pirkstu galiem. �īs tirpas viņ� jūtot ari naktīs un tam liekoties, ka to kutinātu vai knaibītu, kādēļ gandrīz nemaz nevarot gulēt.

Peldu viesi un zemnieki bija sadalīju�ies divās naidī�gās pusēs � neticētājos un ticētājos, bet par klaidoņa peldē�anos visi interesējās.

Pēc brokasta Kristiāna diezgan bie�i devās pie Oriola jaunkundzēm, lai ietu kopā pastaigāties. Tās bija vienīgās sievietes, ar kurām te viņa varēja sarunāties un draudzēties, kūjām varēja uzticēties un no kufām varēja sagaidīt draudzību un tīri sievi�ķīgu pieķer�ar nos. Viņai uzreiz iepatika vecākās nopietnība un skaid�rais prāts, bet vēl vairāk viņai patika viltīgais un zob�galīgais jaunākās māsas raksturs, un tādēļ viņa tagad draudzējās ar abām jaunavām, nevis lai izpatiktu vī�ram, bet sev pa�ai par prieku un patiku.

Diezgan bie�i viņas izbrauca arī pavizināties, jo Riomā varēja īrēt ekipā�as.

Visbie�āk viņas gāja pastaigāties uz �atelgijonu, pa kurieni gāja ceļ� uz Sansusī.

Viņi gāja pa �auru celiņu pa diviem, lēni un sarunā�damies; pār galvām �alca priedes, bet palejā �aloja upe. Katrreiz, kad bija jāpāriet strautiņ�, kas bie�i krustoja taku, Pols un Gontrans nostājās strauta vidū uz akmeņiem un ar roku apņēma sievietes un pārcēla uz otru krastu. Katra tāda pārcel�anās samainīja stai�gātāju pārus.

Kristiāna staigāja gan ar vienu, gan ar otru, bet aiz�vien viņa atrada iemeslu brītiņu būt vienatnē ar Polu Bretinjī.

Viņ� pret Kristiānu jau izturējās drusku citādāk ne kā pirmā laikā; viņ� mazāk smējās, nebija tik ass, ne�runāja vairs tik draudzīgā tonī, bet bija pakalpīgāks un izrādīja dziļāku cienī�anu.

Viņa sarunas kļuva arvien Intīmākas, un sirds lie�tas �inīs sarunās ieņēma ievērojamu vietu. Viņ� runā�ja par jūtām un mīlu, kā jau piedzīvojis cilvēks, kas dziļi izbaudījis sievietes mīlu, saņemdams no tās tik�pat daudz laimes, cik cie�anu.

Kristiāna aizrāvās, bet ar savu viltīgo ziņkārību pa�vedināja viņu būt atklātam. Tas, ko viņa par Polu zinā�ja, nedeva tai miera, un viņai neatlaidīgi gribējās par viņu domāt aizvien vairāk; viņai ar prātu gribējās ie�skatīties vīrie�a dzīvē, jo to viņa pazina tikai pēc grā�matām; viņai gribējās pazīt vienu īstu dzīvi, kas pil�na mīlas noslēpumu un negaisu.

Viņas pavedināts, viņ� katru dienu tai stāstīja kaut ko no savas pagātnes, savus piedzīvojumus un bēdas, un dedzīgo atmiņu apgarotie vārdi ieguva sevi�ķu spē�ku, bet dziņa iepatikt savai klausītājai viņam pie�ķī�ra zināmu viltību.

Viņ� atklāja tai jmvisam jaunu pasauli un sevi�ķi la�bi prata izstāstīt izsmalcinātos pārdzīvojumus, gaidas, iegribas, augo�o cerību nemieru, puķu, len�u un citu sīkumu kultu, ko iemīlēju�ies glabā par piemiņu, ne�gaidīto �aubu mokas, aizdomu nemieru, greizsirdības �ausmas un neizteicamo pirmā skūpsta neprātu.

Stāstīt viņ� prata ļoti dzejiski, visam pārklādams vieglu skaistuma plīvuru. Kā visi tie vīrie�i, kuru dzī�vē sievietei liela nozīme, viņ� par savām agrākām mī�ļākām runāja atturīgi un ar savādu drebē�anu. Viņ� atminējās daudz mīļu sīkumu, kas sirdi saviļņoja un arī daudzus tādus apstākļus, kujus iedomājot asaras saskrēja acīs. Visi �ie sīkumi starp ļaudīm ar maigu dvēseli un izsmalcinātu pratu rada mīlu, ku]-ai daudz smalkuma un skaistuma.

�īs intimās, uztrauco�ās sarunas, kas atkārtojās kat�ru dienu un aizvien kļuva ilgākas, ielauzās Kristiānas sirdī, kā zemē ielau�as izsēta sēkla. Bet apkārtējā da�ba, saldais gaiss, viegli zilā miglā tītā Limanas ieleja, kas bija tik pla�a, ka, to uzlūkojot, arī dvēsele kļuva pla�āka, apdzisu�ic vulkāni, �ie senie pasaules dūmckļi, kas tagad noderēja tikai ūdens sasildī�anai slima�jiem peldu viesiem, ēnainais koku svaigums un strau�tu burbuļo�ana pār akmeņiem, viss tas plūda jaunās sievietes dvēselē, miesā un asinīs, un atveldzēja to, kā klusi silts lietutiņ� atveldzē jaunavīgo zemi un liek augt puķēm, kuj-u sēklas ir kritu�as zemē.

Viņa juta, ka jauneklis top aizvien uzmanīgāks pret viņu un atzīst to par skaistu, varbūt vēl vairāk nekā par skaistu; griba iepatikt viņai lika ķerties pie dau�dzām vientiesīgām viltībām, jo viņa gribēja iemīlināt to sevī un uzvarēt.

Novērodama, ka tas ir uztraukts, viņa tūlīt to atstā�ja; nojauzdama, ka viņa lūpas izrunās kādus maigas mīlas pilnus vārdus, viņa novērsa tos, uzmezdama Po�lam ātru un dziļu skatu, kas kā uguns ielauzās viņa sirdī.

Viņai netrūka izjustu vārdu, maigu galvas mājienu, izklaidīgu rokas kustību un skumju skatienu vai laip�nu smaidu, kuriem visiem bez vārdu bija jāstāsta Po�lam, ka viņa cen�anās nebūs veltīga.

Ko viņa gribēja? Nekā. Ko gaidīja? Neko. Viņa no�devās �ai rotaļai tikai tādēļ, ka bija sieviete, ka nejuta briesmu un ka gribēja zināt, kā viņ� rīkosies!

Pēk�ņi viņā attīstījās iedzimtā koķetērija, kas slēp�jas katras sievietes dzīslās. Naivais bērns, kas vakar vēl snauda, pēk�ņi atmodās un kļuva vijīgs un viltus pilns tā cilvēka priek�ā, kur� nemitīgi atgādināja par savu mīlestību. Viņa nojauta Pola uztraukumu, kad tas bija viņas tuvumā, saprata viņa mīlas pilnos skatus un dzirdēja viņa balss da�ādās noskaņas; Kristiānu va�dīja tas varenais instinkts, kas pārņem katru sievieti, kad tā gaida mīlestību.

Daudzi vīrie�i viņai viesībās bija izrādīju�i savu uz�manību, bet aizvien paliku�i bez atbildes vai tiku�i pui�ciski izjokoti. Viņai nāca smiekli par to banāliem kom�plimentiem un patika skumjo nopūtu pilnās sejas; uz visiem viņu jūtu izpaudumiem viņa atbildēja tikai ar jokiem.

Bet �ī cilvēka priek�ā viņa sevi uzreiz juta vaigu vai�gā ar bīstamu im kārdino�u sāncensi; viņa pārvērtās par to veiklo, instinkta vadīto, ar drosmi un aukstasi�nību bruņoto būti, kas ar vieglu sirdi novēro, sapin un sagūsta vīrie�us neizprotamos jūtu tīklos.

Pirmā laikā tā viņam izlikās aprobe�ota. Viņ� bija pieradis pie sievietēm, kuras mīlestību māk tik labi kā kareivji kapa mākslu, un bija izbaudījis mīlestību visos sīkumos un visādās viltībās, kādēļ tas �o vienkār�o dvēseli noturēja par banālu im izturējās pret to ar zi�nāmu nicinā�anu.

Bet drīz vien taisni viņas �ķīstība to ieinteresēja un piesaistīja; paļaudamies savas dabas aizrautībai, viņ� sāka izrādīt jaunajai sievietei sevi�ķi maigu uz�manību.

Viņ� it labi zināja, ka labākais līdzeklis apmulsināt skaidru dvēseli ir nemitīgi viņai stāstīt par mīlestību, izliekoties, ka domā par kādu citu; un padodamies vi�ņas mākslgl atmodinātai jutekliskai ziņkārībai, viņ�, it kā savus piedzīvojumus atstāstīdams, me�a pavēnī nolasīja viņai veselu kursu par kaislību mākslu.

Viņ� niekojās ar �o rotaļu tāpat kā viņa; ar visizsmalcinātākiem uzmanības paņēmieniem, kādus vien spēj vīrie�i izdomāt, viņ� tai izrādīja, ka tā viņam pa�tīk. Arvien vairāk un vairāk viņ� izlikās iemīlējies, nemaz nenojauzdams, ka drīzumā viņ� patiesi iemī�lēsies.

Kā vienai, tā otram no viņiem pa ilgo un kluso pa�staigā�anās laiku tas iznāca tikpat dabiski, cik dabiski ir karstā vasaras dienā izpeldēties, ja esi nokļuvis pie upes.

Tanī brīdī, kad Kristiānā atmodās īstā koķete, tanī mirklī, kad viņa atklāja sevī iedzimtās viltības, kas sievietei no dabas dots vīrie�a valdzinā�anai, kad viņa bija nozvērējusi noliekt pie savām kājām �o cilvēku, kā būtu nosolījusies uzvarēt kroketa partiju, tanī mirklī vientiesīgais kārdinātājs pats iekļuva viņas ne�vainīgo smaidu tīklos un Iemīlējās viņā.

Viņ� kļuva neveikls, nemierīgs un nervozs; bet viņa rotaļājās ar to kā kaķis ar peli.

Citas priek�ā viņ� nebūtu kautrējies, sāktu runāt un uzvarētu ar savas aizrautības dedzību. Bet ar viņu tas neuzdrīkstējās tā rīkoties, jo tik ļoti tā at�ķīrās no vi�sām tām sievietēm, ar kuj-ām viņam līdz �im biju�as darī�anas.

Tās visas jau bija dzīvē sadegu�as un tādēļ tām va�rēja sacīt visu, lietot visdro�ākos aicinājumus un �uk�stēt visskaidrākos vārdus, no kujiem asinis aizdegās. Viņ� zināja un juta, ka tas ir neuzvarams, kad brīvi var mīļotās sievietes dvēselei, sirdij un jūtām atklāt savas dego�ās vēlē�anās, kuļ-ās pats kvēloja.

Kristiānu viņ� sajuta kā jaunu meiteni, jo tik nepie�dzīvojusi tā viņam �ķita, un tādēļ visi viņa paņēmieni tās priek�ā bija bezspēcīgi. Bez tam viņ� to mīlēja pa�visam citādi, kā bērnu, kā līgavu. Viņ� alka pēc tās, bet bijās pieskarties, baidīdamies to aptraipīt, sabur�zīt. Viņ� negribēja to �ņaugt savos skāvienos līdz iz�misumam kā citas sievietes, bet gan nokrist tās priek��ā ceļos un skūpstīt drēbju vīles vai atkal klusi, liegi un kautri skūpstīt īsos matus uz deniņiem, lūpu kak�tiņus vai aizvērtās acis, izjūtot viņas daiļo, zilo un dzī�vo skatu zem aizvērtiem plakstiņiem. Viņam gribējās to noslēgt no visa un visiem, noliegt rupjiem un krop�liem cilvēkiem tai pieskarties, uzskatīt to vai iet ga�rām. Viņam gribējās notīrīt dubļus no ielām, pa kū�jām tā gāja, novākt akmeņus tai no ceļa, iznīcināt ērk�ķus un zarus me�ā, pārvērst visu ap viņu vieglu un skaistu, nēsāt viņu uz rokām, lai tās kājas pie ze�mes nepieskartos. Un viņu uztrauca tas, ka tai vajadzē�ja sarunāties ar kaimiņiem viesnīcā, ēst rupjos viesnī�cas ēdienus, pieredzēt nepatīkamos un neizbēgamos dzīves sīkumus.

Viņ� nezināja, ko tai teikt., jo tik daudz tas par viņu domāja; un �ī nespēja atklāt viņai savu dvēseli, uzupu�rēties viņai, � viss tas viņu padarīja par va�ās iekal�tu plēsīgu zvēru un tanī pa�ā laikā dīvainā kārtā mo�dināja viņā vēlē�anos raudāt.

Viņa visu to redzēja, kaut pilnam nesaprata, un prie�cājās ar viltīgas koķetes prieku.

Kad viņi palika citiem iepakaļ un kad viņa no Pola gaitas nojauta, ka tas viņai pateiks ko, kas satrauks, viņa devās skrie�us, panāca tēvu un uzsauca tam:

� Uzspēlēsim atkal �etrstūri!

Ar ��etrstūra" rotaļu nobeidzās katra pastaigā�anās. Kādā me�a klajumā vai arī kur ceļ� bija platāks, visi rotaļājās kā bērni.

Oriola jaunavas un pat Gontrans ar labpatiku no�devās �ai rotaļai, apmierinādami savu skraidī�anas kā�ri, kāda parasti ir jaunie�iem. Tikai Pols parasti domā�ja pavisam par ko citu, bet tad pēk�ņi it kā atmodās un nodevās rotaļai ar daudz lielāku dedzību nekā citi, cenzdamies notvert Kristiānu, pieskarties tai vai nejau��i uzlikt viņai roku uz pleca vai ap vidu.

Marķīzs, sava vienaldzīgā un bezbēdīgā rakstura dēļ, apsēdās zem koka un, vēlēdamies lai to liek mierā, no�skatījās, kā līksmo viņa �pansions". Viņam patika �ī mierīgā dzīve, un viņ� visu pasauli atzina par skaistu.

Bet Pola izturē�anās drīz sāka uztraukt Kristiānu. Vienreiz viņ� pat nobiedēja to. No rīta viņi ar Gontranu izgāja pastaigāties uz skaisto vietu, kur izplūst Anvalas strauts un kuru sauc par Pasaules Galu.

Aiza, stiepdamās kalnā, aizvien vairāk sa�aurinās. Sākumā jāiet pa milzīgiem akmeņiem pār upi, kas plūst gar piecdesmit metru augstu klinti, kas aiz�ogo ieeju aizā, bet vēlāk jālien starp divām kailām klin�tīm, kā pa alu, jo tikai pa�ā klin�u virsotnē ir ierau�gāma zaļa zāle un koki.

Tālāk kādā vietā strauts pārvēr�as par nelielu, to�verim līdzīgu ezeru, bet daba visapkārt tam īsti me��onīga, par kādu mēdz tikai romānos stāstīt, bet tie�amībā ir reti sastopama.

Pols toreiz apskatīja klinti, pie kūpas apstājās visi ceļinieki, un ieraudzīja klintī kāpes aug�up.

�� Te jau var uzkāpt arī augstāk, � viņ� teica.

Ne bez grūtībām uzkāpis klintī, stāvā kā siena, viņ� no aug�as sauca:

����� Cik te ir lieliski! Mazu birztaliņa ūdeni � nāciet �urp!

Viņ� nogūlās uz krūtīm, pasniedza Kristiānai abas rokas un pacēla to aug�ā, kamēr Gontrans rāpās pa kāpēm.

Atdrupusī zeme vēlās lejup un sabira strautā, kas burbuļoja starp koku saknēm.

Drusku tālāk atkal cits paaugstinājums aiz�ogoja �o granīta koridoru: viņi uzkāpa arī tanī un tad nokļu�va pie divdesmit metru augstās klints, no kuras plūda strauts un saplūda klints dobumā, kuru viņ� pats bija izgrauzis. Ūdens kritums vizuļoja un �alca.

Aiza jau bija tik �aura, ka divi vīri, rokas sadevu��ies, varēja pilnīgi sniegt abas pretējās klints sienas. Aug�ā bija redzama �aura debess svītra; prātā nāca vientuļās slēptuves, kur senatnē romie�u dzejnieki mi�tināja nimfas. Kristiānai �ķita, ka viņa ir pārkāpusi feju mītnes slieksni.

Pols Bretinjī klusēja. Gontrans iesaucās:

����� Cik skaisti būtu, ja �inī ūdenī mazgātos skaista ro�aina un zeltmataina sieviete!

Viņi gāja atpakaļ. No pirmiem diviem paaugstinā�jumiem varēja noiet viegli, bet tre�ais Kristiānu no�biedēja, jo tas bija augsts, ļoti stāvs un bez kāpēm.

Bretinjī nolaidās lejā un, abas rokas viņai pretī iz�stiepis, sauca:

��� Leciet!

Viņa neuzdrīkstējās. Ne tādēļ ka baidītos nokrist, bet viņa nobijās no Bretinjī un viņa skatiem.

Viņ� raudzījās uz to ar izbadēju�ās zvēra izsalkumu un ar kaislībām, kūpas bija tuvas neprātam; bet iz�stieptās rokas tik valdonīgi viņu rāva pie sevis, ka to sagrāba ārprātīga griba kliegt, aizbēgt, uzskriet aug�stajā klints siemā, lai tikai izvairītos viņa roku valdo�nīgam aicinājumam.

Brālis, stāvēdams tai aiz muguras, sauca: � Lec ta��u! � un pagrūda viņu. Sajuzdama, ka krīt, viņa aiz�vēra acis un nekā neredzēja, atdodamās stipriem un maigiem skāvieniem; uz mirkli viņa ar visu stāvu pie�kļāvās jaunekļa augumam un sajuta tā karsto elpu, kas tai apdedzināja seju.

Pēc sekundes viņa jau stāvēja uz kājām un smaidī�ja, jo bailes bija pārgāju�as; tad arī Gontrans savukārt laidās no kalna lejā.

�īs sajūtas viņu padarīja uzmanīgāku, un viņa vai�rākas dienas izvairījās palikt vienatnē ar Bretinjī, kas lo�ņāja ap viņu kā vilks ap avi.

Bet tika nolemts sarīkot lielu izbraukumu. Nolēma ņemt līdz uzko�amos un karietē ar se�ām sēdvietām kopā ar Oriolu jaunavām braukt uz mazā Tazenas eze�ra krastu, bet atgriezties tikai nakti, kad mēness jau uzlēcis.

Viņi izbrauca karstā pēcpusdienā, kad kvēlojo�ā sau�le bija sakarsējusi klints sienas.

Ceļ� veda kalnup; trijjūgs gāja soļos, bet zirgi bija aizkusu�i un slapji; ku�ieris, galvu nokāris, snauda uz bukas; neskaitāmi zaļo ķirzaku leģioni skraidīja pa ceļmalas akmeņiem. Karstais gaiss �ķita sastindzis,

biezs un elastīgs, brī�iem atkal viļņoja un svilināja se�jas kā ugunīga elpa, kas bija pilna karstas sveķu smar��as, kuļ'a plūda no bezgalīgiem prie�u me�iem.

Karietē visi klusēja. Trīs sievietes, kūpas sēdēja ka�rietes dibenā, bija aizvēru�as ap�ilbu�ās acis un �ķita saldi snau�am sārto saulessargu pavēnī; marķīzs un Gontrans gulēja, sejas aizklāju�i ar kabatas lakati�ņiem. Pols raudzījās uz Kristiānu, un arī viņa no savu aizvērto plakstiņu apak�as retumis uzmeta viņam skatu.

Bet kariete;, saceldama milzīgus baltu putekļu sta�bus, lēni ritēja aug�up bezgalīgā kalnā.

Nokļūstot uz līdzenā ceļa, ku�ieris nosēdās taisni, zirgi sāka rik�ot, un kariete aizripoja pa ceļu caur bir�ztalām un ciemiem. Pa kreisi tālumā bija redzamas apdzisu�o vulkānu kontūras. Tazenas ezers, kupu viņi brauca skatīt, atradās vienā krāterī, Overnas kalnu ķē�des malā.

Pēc triju stundu brauciena Pols pēk�ņi iesaucās:

� Redziet, kur lavīna!

Dīvaini veidotas tum�brūnas klints radzes dziļiem iedobumiem atradās ceļam abās pusēs. Pa labi atra�dās augsts kalns ar tuk�u, milzīgu galotni; viņi nogrie�zās pa ceļu, kas it kā ieurbās �inī kalnā, un Kristiāna, karietē piecēlusies stāvus, pēk�ņi platā un dziļā krāterī ieraudzīja skaistu, apaļu ezeru, kas mirdzēja kā sudra�ba nauda. Stāvas kalnu nogāzes, kuras pa labi bija ar me�u apaugu�as, bet pa kreisi glu�i kailas, tiecās uz ūdeni un ieslēdza to augstā, simetriskā �ogā. Ūdens bi�ja mierīgs un mirdzo�s kā metails; viņā no vienas pu�ses atmirdzēja koki, no otras � kailās klintis ar tādu skaidrību, ka krasti pilnīgi izgaisa. �inī milzīgajā pil�tuvē, kuras vidū atmirdzēja zila debess, bija redzams gai�s un bezgalīgs caurums, kas it kā izgāja cauri vi�sai zemei līdz otrām debesīm.

Karietē vairs tālāk nevarēja braukt. Visi izkāpa un gāja pa me�a ceju, kas vijās gar ezeru pa pakalni. �is ceļ�, pa kuru gāja tikai malkas cirtēji, bija ar zāli ap�audzis un zaļ� kā pļava; caur koku zariem bija redzams mirdzo�s ezers, �is milzīgais kalnu toveris, bet pāri ūde�ņiem � otra pakalne.

Izejot cauri me�iņam, viņi aizsniedza krastu, un apsē�dās ozolu pavēnī. Visi atlaidās biezajā zālē ar sajūsmu un gandrīz dzīvniecisku prieku.

Vīrie�i vāļājās pa zāli �in �ķirstīja to pirkstiem, bet dāmas, uz sāniem guļot, maigi pieglauda tai vaigu, it kā izlūgdamas spirdzino�us glāstus.

Pēc ceļa karstuma un putekļiem tā bija salda, dziļa un veselīga sajūta, kas visus apņēma kā pati laime!

Marķīzs atkal drīz aizmiga; Gontrans sekoja viņa piemēram; Pols uzsāka sarunu ar Kristiānu un jauna�vām. Par ko viņi runāja? Ne par ko sevi�ķu! Laiku pa laikam kāds izteica frāzi, otrs pēc minūtes klusē�anas atbildēja, �ķita, ka gausie vārdi pamirtu uz lūpām, kā galvā pamira domas.

Kad ku�ieris atnesa grozu ar ēdieniem, Oriola jaun�kundzes, kuras mājās bija pieradu�as pie saimniecības un darba, tūlīt sāka to izkravāt un izlikt ēdienus un uz�ko�amos zālē.

Pols bija izlaidies sapņos iegrimu�ās Kristiānas tu�vumā. Viņ� �ukstēja tik klusu, ka viņa vārdi kā vēja nesta viegla nopūta tikko pieskārās viņas ausīm:

��� �ie mirkļi ir labākie manā dzīvē.

Kādēļ �ie nenoteiktie vārdi tik ļoti uztrauca Kristi�ānu līdz sirds dziļumiem? Kādēļ tie viņu saviļņoja kā vēl nekas visā viņas dzīvē?

Viņa raudzījās tālumā starp kokiem uz mazu nami�ņu, uz mednieku vai zvejnieku būdu, kas bija tik ma�ziņa, ka tanī nevarēja būt vairāk par vienu istabu.

Pols sekoja viņas skatam un sacīja:

��� Vai jūs, cienītā kundze, kādreiz esat padomājusi par to, kādas dienas tādā būdiņā pavadītu divas viena otru bezprātīgi mīlo�as būtes! Te viņi tie�ām būtu vie�ni, vieni visā pasaulē, tikai viens ar otru! Un, ja kaut kas tāds varētu notikt, vai tad nebūtu vērts tādēļ at�mest visu, jo tik reta, netverama un dievi�ķīga ir lai�me? Vai tad cilvēks savas dzīves parastās dienās maz dzīvo? Kas var būt bēdīgāks, kā piecelties bez de�go�ām cerībām, mierīgi pildīt vienus un tos pa�us pie�nākumus, ar mēru dzert, uzmanīgi ēst un mierīgi gulēt, kā dzīvnieki to dara?

Viņa aizvien vēl raudzījās uz namiņu, un viņas sir�di pēk�ņi pārņēma kaut kas līdzīgs raudām, jo �inī mirklī viņa saprata, kas ir dzīves laime, kuru viņa līdz �im nebija pazinusi.

Protams, viņa pievienojās, ka jauki divatā dzīvot �i�nī mazajā miteklī, kas tikko ieraugāms aiz koku za�riem, �ī rotaļīgā ezeriņa tuvumā, kas patie�ām ir īsts mī�las spogulis! Ir labi dzīvot, ka tuvumā nav neviena, nav kaimiņu, nav ne mazākā dzīves trok�ņa, vienatnē ar mīlamu cilvēku, kur� stundām ilgi sēdēs pie savas iemīļotās kājām, raudzīdamies tai acīs, kuras tā grem�dējusi zilā ūdenī; viņ� �ukstēs tai maigus vārdus, skūpstīdams pirkstu galiņus.

Viņi tur klusu dzīvotu, zem kokiem, �ī vulkāna dzi�ļumos, kur� sevī ieslēgtu visas viņu kaislības, kā viņ� ir jau sevi ieslēdzis �o dzidro ūdeni; skatiem būtu vie�nīgi kalni, bet domām vienīgi viņu mīlas laime, un vē�lē�anās būtu tikai viena � lēnie, neskaitāmie skūpsti.

Vai tie�ām virs zemes ir ļaudis, kuri tādas laimes dienas var baudīt? Protams, jā! Kādēļ tai tādi nebūtu? Kā viņa līdz �im ir varējusi nesaprast, ka tādi prieki arī pasaulē ir?

Jaunavas vēstīja, ka pusdiena sagatavota. Pulkste�nis bija se�i. Markī�u un Gontranu atmodināja, un vi�si apsēdās pēc turku para�as ap �ķīvjiem, kuji tikko turējās uz biezās un slidenās zāles. Abas māsas jopro�jām apkal|>oja visus, un bezrūpīgie vīrie�i viņām to labprāt atļāva. Visi ēda lēni, mezdami ūdenī augļu mi�zas un cāļu kaulus. Atnesa �ampanieti; korķis pude�lei izsprāga ar tādu troksni, ka visus pārsteidza, jo tik me�onīgi tas �ķita �inī vietā.

Tuvojās vakars, gaiss kļuva vēsāks; savādas skum�jas pārklāja krātera dziļumos duso�o ūdeni.

Kad saule jau bija tuvu rietam, visa debess pēk�ņi sāka kvēlot, bet ezers pārvērtās par ugunīgu kublu; kad saule nozuda, debess kļuva sarkana kā dego�as ogles, bet pārvērtās par asinīm pildītu trauku. Un pēk��ņi pār kalna virsu izlīda gandrīz pilns mēness, kas �ķita bāls uz gai�ā debess fona. Un jo zēnu; kļuva krēslaināka, jo augstāk kāpa mirdzo�ais mēness, apaļ� kā krāteris. �ķita, ka viņ� kupi katru mirkli iekritīs krāterī. Bet, kad mēness stāvēja jau augstu pie debess, ezers pārvērtās par sudraba pildītu kausu. Tad virs eze�ra līmeņa, kas visu dienu �ķita kā sastindzis, varēja novērot sākumā lēnas, bet vēlāk straujas trīsas. Varē�ja domāt, ka gari, lidodami pa ezeru, aizskāra to ar sa�viem neredzamiem tērpiem.

Tās bija milzu zivis, kas dzīvoja ezera dzijumos, simt�gadīgas karūsas, rijīgas līdakas, kas iznāku�as no dzi�ļumiem palīksmoties mēnesgaismā.

Māsas Oriolas atkal salika visus traukus un pudeles grozā, pēc kura bija atnācis ku�ieris. Viņi devās ceļā mājup.

lCjot pa koku apēnoto ceļu, uz kuj-a mēnesgaisma caur zariem lija kā sudraba lietus, Kristiāna, kas gāja priek�pēdējā � Polam pa priek�u, pēk�ņi izdzirda ap�rautu balsi, kupa tai pie pa�as auss �ukstēja: �Es jūs mīlu! Es jūs mīlu! Es jūs mīlu!"

Viņas sirds tik strauji sāka pukstēt, ka viņa tikko nepakrita, jo kājas vairs neklausīja. Un tomēr viņa gā�ja! Kā bezprātīga viņa soļoja, gatava aut kui*u mirkli atgriezties ar izplēstām rokām un nevaldāmu skūpstu! Tagad viņ� satvēra vieglā plīvura galu, kas apsedza tai plecus, un skūpstīja to līdz izmisumam. Viņa soļoja uz priek�u tik nevarīga, ka nejuta vairs zemi zem sa�vām kājām. Pēk�ņi viņa izgāja no koku zaru velves un gaismā uzreiz savaldīja savu uztraukumu; bet pirms iekāp�anas karietē, viņa atgriezās un abām rokām sū�tīja ezeram dzedzīgu skūpstu; �ī skūpsta nozīmi sapra�ta Pols.

Atgrie�oties mājās, viņa bija kā sastingusi miesīgi un garīgi un pilnīgi apdullusi kā pēc kritiena; tikko iegāja viesnīcā, viņa steidzīgi uzskrēja aug�ā un no�slēdzās savā istabā. Aizbultējusi durvis, viņa tās noslē�dza arī ar atslēgu � tik baigi tā izjuta vajā�anas sa�jūtu. Trīco�a viņa apstājās tuk�ās un pustum�ās ista�bas vidū. Uz galda dego�ā svece meta uz sienām trīso��as mēbeju un drapēriju ēnas. Viņa atslīga krēslā.

Galvā domas bija sajuku�as, izgaisu�as, un viņai ne�izdevās tās sakārtot. Viņa juta, ka tūliņ tā sāks raudāt, pa�ai nezinot par ko, jo tik nospiesta, pamesta viņa ju�tās �inī tuk�ajā istabā un dzīvē, it kā me�ā apmaldī�jusies.

Kurp viņa ies, ko iesāks?

Viņai �ķita, ka viņa smok; viņa piecēlās, atgrūda lo�gu un slēģus un atspiedās uz palodzes. Gaiss bija vēss. Bezgalīgs, tuk�ās debess dzijumos tāls, vientuļ� un skumj� kāpa mēness zilos augstumos, liedams aukstu un cietu gaismu pār kalniem un kokiem.

Visi gulēja. Tikai klusas Senlandri vijoles skaņas, jo viņ� vingrinājās līdz vēlai naktij, raudāja un izplūda ielejas klusumā. Kristiāna tikko sadzirdēja �īs skaņas. Slimīgi asas un nervozas stīgu skaņas gan vaimanāja, gan klusi raudāja.

Debess tuk�umā apmaldījies mēness un nakts mē�mumā stingsto�ās vijoles skaņas dvēselē modināja tā�das vientulības skumjas, ka viņa sāka raudāt. Visa mie�sa viņai drebēja kā slimniecei, jo tik dziļas bija skum�jas; viņa pēk�ņi saprata, ka arī dzīvē tā ir tikpat vien�tuļa.

IJdz �im viņa to nezināja, bet tagad ar izmisuma pil�nu sirdi viņa izjuta to tik skaidri, ka baidījās prātu zaudēt!

Viņai bija tēvs, brālis un vīrs. Viņa tos mīlēja un arī viņi to mīlēja! Bet tagad viņa attālinājās no tiem, kļu�va tiem sve�a un tikko vairs pazina tos! Mierīgais tē�va tuvums, draudzīgā brāļa mīlestība un vēsais vīra maigums tagad pārvērtās viņas acis par neko. Vīrs! Vai tie�ām tas bija viņas vīrs, �is ātrais, pļāpīgais cil�vēks, kuļ-� vienaldzīgi viņai jautāja: �Mans draugs, kā jūs �odien jūtaties?" Uz līguma pamata viņa �im cil�vēkam pieder ar dvēseli un miesu. Vai tie�ām tas ir ie�spējams? Ak, eik vientuļu un atstātu viņa sajuta sevi! Viņa aizvēra acis, lai ieskatītos savu domu dziļumos.

Un viņa izsauca savā priek�ā visu savu tuvinieku tē�lus: tēvs bija mierīgs, bezbēdīgs un laimīgs, viņ� ne�gribēja, ka kāds viņa mieru traucēja; brālis bija zob�galīgs un skeptisks; vīrs bija nemierīgs, un galva tam bija piebāzta ar skaitļiem; viņ� tai vienmēr sacīja: �Es nupat noslēdzu izdevīgu veikalu," kaut gan vajadzēja teikt: �Es tevi mīlu!"

�os vārdus viņai tikko bija �ukstējis kāds cits, un tie aizvien vēl skanēja viņai ausīs un dvēselē. Viņa sa�vā priek�ā redzēja to otro, kuj� gribēja to aprīt ar sa�viem skatiem; un ja viņ� �inī mirklī būtu tās tuvumā, viņa kristu tā ai>kampienos!

Kristiāna aizmiga, gaismai svīstot, bet atmodās, tik�ko saule ar saviem sarkaniem gaismas viļņiem pil�dīja istabu pa atvērtajiem logiem, kas bija paliku�i vaļā visu nakti.

Viņa pavērās pulkstenī � bija pieci � un viņa palika uz muguras guļot, tīksminādamās ar gultas siltumu. Dvēsele viņai bija tik līksma un viegla, it kā viņa pagāju�o nakti būtu lielu laimi piedzīvojusi. Kas tā par laimi? Viņa minēja un minēja, kas tā par prieka vēsti varētu būt? Pagāju�ā vakara skumjas bija izgaisu�as, pa nakti izkusu�as.

Tātad Pols Bretinjī viņu mīl! Pavisam citāds viņ� tai tagad �ķita, ne kā pazī�anās pirmajā laikā! Lai cik viņa centās, tomēr nevarēja vairs iedomāties, kāds viņ� tai �ķitis pirmajā laikā; vēl vairāk, � viņai �ķita, ka tas vairs nemaz nav tas pats cilvēks, ar kujm viņu savā laikā iepazīstināja brālis. Tagadējam vairs nebija neviena kopēja vaibsta ar viņējo � ne sejā, nedz gai�tā, jo viņa pirmtēls no dienas dienā bija pārdzīvojis tās maiņas, kurām padots katrs pirmoreiz redzētais sve�inieks, ja tas pārvēr�as par paziņu, vēlāk par drau�gu un, visbeidzot, par mīlamu cilvēku. Pilnīgi nema�not no stundas stundā �is tēls iespie�as atmiņā, sirdī ar saviem vaibstiem, kustībām, pozēm, ar visu savu miesas un morālisko būtību. Viņ� iespie�as jūsu skatā, jūsu sirdī ar savu balsi, savām kustībām un ar visu, ko viņ� runā un domā. Viņu var atminēt un saprast jau pēc tikko notverama smaida vai pusvārdiem; bei�dzot; sāk likties, ka viņ� jau jums pieder viss, jo tīri neapzinīgi ir iemīlēts viss, kas uz viņu attiecas un kas no viņa nāk.

Tad arī grūti ir atcerēties, kāds �is tēls �ķitis pirmo reizi, kad tas ar saltu vienaldzību vērtēts.

Tātad Pols Brctiņjī viņu mīl! �ā domājot Kristiāna neizjūta vis bailes un uztraukumu, bet gan dziju mai�gumu, spēju prieku, prieku par to, ka viņa tiek mī�lēta un ka viņa to zina!

Drusku viņu uztrauca tikai tas, kā viņS izturēsies pret viņu un kā viņai izturēties pret to. Bet sirdsapziņa viņai neatjāva pat domāt par tādām lietām, tādēļ viņa vairījās no �īm domām, paļaudamās uz viņa taktu un saprātu turpmākos notikumus ievadīt. Parastā laikā viņa gāja lejā un satika Polu pie viesnīcas durvīm, plpojam cigāru. Viņ� svinīgi sveicināja:

�� Labu rītu, cienītā kundze! Kā jūs �odien jūtaties?

Viņa pasmaidīja un atbildēja:

�� Lieliski! Es burvīgi gulēju.

Un sniedza viņam roku, bīdamās, ka tas to par ilgu nepaturētu savējā. Bet viņ�, tikko jūtami, pa�spieda to. un viņi sāka mierīgi sarunāties, it kā aiz�mirsu�i viens par otru.

Diena pagāja, bet viņ� nekādi neatgādināja savas vakarējās dedzīgās jūtas. Arī turpmākās dienās viņ� bija tāds pats atturīgs un mierīgs; viņa sāka tam uz�ticēties. Viņa domāja, ka tas ir sapratis � viņu var apvainot, ja kļūs pārgalvīgs; viņa cerēja un pat no�teikti ticēja, ka viņi ir apstāju�ies pie tās burvīgās mīlas robe�as, kar viens otru var mīlēt, raugoties acīs, un palikt tīriem un bez pa�pārmetumiem.

Tomēr viņa vairījās ar to palikt divatā.

Bet tās pa�as nedējas sestdienā viņi bija brauku�i uz Tazenas ezeru, un ap pulksten desmitiem vakarā, kad viņi visi, � Kristiāna, marķīzs un Pols Bretinji atgriezās mājup, jo Gontrans palika kazino spēlēt ar Obrī-Pastēru, Bikjē un doktoru Onoru, un, ieraugot no koku zariem izlienam mēnesi, Pols iesaucās:

������� Cik jauki būtu tādā naktī iet uz Turnoelas dru�pām!

To iedomājot vien, Kristiāna uztraucās, jo mēness un drupas viņu ietekmēja tāpat kā kuras katras sie�vietes dvēselL

Viņa saspieda marķīza roku:

�� Ak, tētiņ, ja tu nāktu?

Viņ� �aubījās, jo tam ļoti nāca miegs.

Bet viņa neatlaidās:

������ Iedomājies, Tumoela pat dienu lr tik skaista! Tu pats teici, ka nekad neesot redzējis tik krā�ņas dru�pas im tik augstu pils torni! Cik skaisti gan tur vajag būt nakti?

Viņ� piekāpās:

������� Labi, iesim! Bet mēs tur paliksim tikai minūtes piecas un tūlīt nāksim atpakaļ. Es gribu vienpadsmitos būt jau gultā.

������� Jā, mēs tūlīt nāksim atpaka]. Turp mēs iesim ne vairāk par divdesmit minūtēm.

Viņi gāja trijatā: Kristiāna atspiedās uz tēva rokas, bet Pols soļoja blakus.

Viņ� runāja par saviem ceļojumiem, par Sveici, Itā�liju, Sicīliju. Viņ� stāstīja savus iespaidus par da�ādām lietām, tēloja savu sajūsmu, kas to pārņēmusi Monterozas virsotnē tanī mirklī, kad saule slīdējusi pār ledus kalniem, pār sastingu�ajiem mū�a sniegiem, aplejot kalna virsotnes ar �ilbino�i baltu gaismu un aizdedzinot tās kā bālas bākas, kurām jāapmirdz miroņu valsts. Viņ� stāstīja par savu uztraukumu, kas to pārņēmis uz Ktnas brīni�ķīgā krātera malas, kad viņ� kā niecīgs knislis atradies trīstūksto� metru augstumā, mākoņos, un neredzējis vairāk nekā kā jūra un debesis, zilu jūru apak�ā un zilu debesi aug�ā. Viņ� stāvējis pārliecies pār �īm zemes �āvām un izplūsto�ā elpa viņu smacēju�si. .

Viņ� tī�ām pārspīlēja tēlus, lai aizkustinātu jauno sievieti; un viņa tie�ām drebēja, klausoties un savas fantazijas lidojumā iedomājoties �is lieliskās ainas, kuras viņ� redzējis.

Ce]a līkumā viņi pēk�ņi ieraudzīja Turnoelu. Senā pils uz augstās klints ar savu augsto un slaido torni kas bija laika un senu karu grauts un postīts, tagad pret spokaino debesi slēja savu milzīgo un fantastisko siluetu.

Visi trīs pārsteigti apstājās. Marķīzs beidzot sacīja:

�� Tie�ām skaisti, kā Gustava Dorē sapņu iemieso�jums. Apsēdīsimies minūtes piecas!

Un viņ� apsēdās uz grāvja malas zālē.

Bet Kristiāna aizgrābta un iejūsmota iesaucās:

�� Ai tēt, iesim tālāk! Tas ir tik skaisti! Tik skaisti! Es tevi lūdzu, iesim līdz pa�ām drupām!

�oreiz marķīzs atteicās:

������� Nē, dūjiņ, es diezgan esmu staigājis; es vairāk nespēju. Ja tu gribi tuvumā redzēt, ejiet kopā ar Bretinjī kungu. Es jūs tepat pagaidī�u.

Pols jautāja:

�� Vai jūs, cienītā kundze, vēlaties?

Divējādu baiļu pārņemta, viņa �aubījās: viņa bijās būt ar to divatā un bijās arī apvainot godīgu cilvēku, izrādot, ka baidās no tā

Marķīzs sacīja:

�� Ejiet, ejiet! Es jūs tepat pagaidī�u.

Viņa padomāja, ka tēvs būs tikai sauciena tālumā, un dro�i teica:

�� Iesim!

Viņi aizgāja, soļojot blakus.

Bet tikko viņa bija pagājusies da�us soļus, viņa stip�ri uztraucās un sajuta noslēpumainas bailes no drupām, tumsas un no �ī cilvēka. Viņas kājas pēk�ņi pagura, kā tanī vakarā pie Taaenas ezera; viņai �ķita, ka kājas vairs neklausa un iegrimst smiltīs tik dziļi, ka grūti izvilkt.

Lielais kastaņkoks, kas stāvēja ceļmalā, apēnoja daļu no pļavas. Kristiānai aizrāvās elpa kā no skrie�a�nas, viņa nokrita un atspiedās pret koku. Tad viņa izdvēsa:

�� Es tālāk neie�u� No �ejienes var labi redzēt.

Pols apsēdās viņai blakus. Viņa dzirdēja tā uztrauk�tos nervozos sirdspukstus. Bridi klusējis, viņ� sacīja:

������� Vai jums neizliekas, ka mēs jau kādreiz agrāk esam dzīvoju�i?

Aiz lielā uztraukuma nesapratusi, ko viņ� jautā, viņa izdvēsa:

��� Nezinu. Es nekad par to neesmu domājusi!

Viņ� sacīja:

��� Bet es� ik mirkli domāju� vai pareizāk, jū�tu. .. Tā kā cilvēks ir sadalāms miesā un garā, kas, kaut da�ādi, tomēr vienādi, tad �im cilvēkam vajag atkal at�dzimt, kad viņa pirmējie elementi apvienojas otrreiz. Protams, tas vairs nebūs tas pats indivīds, bet tomēr tas pats cilvēks, un viņ� dzīvos atkal, ja miesā, kura ari līdzīga tā pirmajai dvēselei, kas kādreiz viņā mitusi Un �ovakar, cienītā kundze, es ticu, ka esmu dzīvojis �inī pilī, valdījis par viņu, cīnījies un aizstāvējis viņu. Esmu ari pārliecināts, ka tur esmu mīlējis sievieti, ku�rai bijis jūsu vārds, kūpu visi sauku�i par Kristiānu! Es tam tik ļoti ticu, ka redzu jūs mani no torņa saucam. Mēģiniet atcerēties! Aiz pils ir me�s, kas aizstiepjas dziļā ielejā. Mēs abi bie�i staigājām pa to me�u. Vasa�ras vakaros jūs bijāt vieglā tērpā; bet man bija smagi iero�i, kas �ķindēja koku ēnā.

Jūs neatminat? Mēģiniet ta�u atcerēties, Kristiāna! Jo jūsu vārds man tik pazīstams, kā to jau no bērnī�bas būtu dzirdējis! Vajag tikai apskatīt visus �ī cie�tok�ņa akmeņus, un mēs atradīsim to akmeni, kurā es pats ar savu roku senlaikos esmu iekalis jūsu vārdu. Varu jums apgalvot, ka es pazīstu savu seno mītni un dzimteni tāpat, kā es uzreiz pazinu jūs pirmo reizi ierau�got!

Viņa runa pārliecināja un aizrāva, viņ� sajūsminā�jās pats, apskurbdams no �īs sievietes tuvuma, nakts, mēness un druvu poēzijas�

Pēk�ņi viņ� nostājās Kristiānas priek�ā uz ceļiem un trīco�ā balsī runāja:

�� Atļaujiet man mīlēt jūs, jo es esmu jūs atkal at�radis. Es ta�u jūs tik sen meklēju!

Viņa gribēja piecelties un bēgt pie tēva, bet viņai nebija spēka un nebija drosmes, jo kaisla vēlē�anās dzirdēt viņa aizrāvigos vārdus un sajust, kā tie ieplūst viņas dvēselē, atturēja to. Viņai �ķita, ka viņa aizlido kā sengaidītā, saldā un brīni�ķīgā sapnī, kas pilns mēness gaismas un teiksmainu burvību.

Viņ� satvēra tās rokas un skūpstīja pirkstu galus, �ukstēdams:

��� Kristiāna� Kristiāna� ņemiet mani un� nositiet� bet es jūs mīlu� Kristiāna!

Viņa sajuta, kā viņ� dreb un trīc pie viņas kājām. Smagi elsodams, viņ� jau skūpstīja tās ceļus. Viņa no�bijās, ka tas kļūs bezprātīgs, tādēļ viņa piecēlās un gribēja aiziet. Bet viņ� uzlēca vēl ātrāk, pacēla to uz ro�kām un sāka skūpstīt uz lūpām.

Bez kliedziena, bez naida, bez preto�anās viņa no�krita atkal zālē, it kā �ie glāsti tai būtu atņēmu�i pē�dējos spēkus, salau�u�i viņas gribu. Viņ� ieguva to tikpat viegli, kā būtu norāvis gatavu augli.

Bet, tikko viņ� atlaida savas rokas, viņa uzlēca un aizskrēja pārbiedēta, drebēdama un nosalusi, it kā tikko būtu ūdenī iekritusi. Ar da�iem lēcieniem viņ� to panāca un �ukstēja: � Kristiāna, Kristiāna� Sargie�ties no sava tēva!

Viņa gāja steidzīgi, neatbildēdama un pat neatskatī�damās. Viņ� sekoja tai, neuzdro�inādamies runāt.

Viņus ieraudzījis, marķīzs piecēlās un sacīja:

�� Nāciet drīzāk, es esmu nosalis. Viss tas jau ir ļoti skaisti, bet traucē ārstē�anos.

Kristiāna pieglaudās tēvām, kā glābiņu meklēdama un vēlēdamās paslēpties viņa maigumā.

Savā istabā iegājusi, viņa ātri izģērbās, apgūlās un apslēpa galvu zem segas, tad sāka raudāt. Viņa raudāja

8 Oriola kalns

Ilgi, ilgi, seju spilvenā iespiedusi un nekustēdamās, ga�līgi satriekta. Viņa ne par ko nedomāja, necieta un ne�no�ēloja. Tikai raudāja, pa�ai nezinot par ko. Raudāja pilnīgi instinktīvi, kā mēdz dziedāt, kad ir līksms. Tad asaru un raudu nogurdināta, aizmiga

Viņu atmodināja viegla klauvē�ana pie guļamistabas durvīm, klijas izgāja uz viesistabu. Bija jau pilnīga diena, pulksten desmit no rīta. Viņa sauca:

Iek�ā!

Ienāca vīrs, dzīvs un jautrs, ceļa cepurē un nelielu somiņu pār plecu, kas viņam aizvien ceļojumos bija līdz.

��� Kā, tu vēl, mana dārgā, guli! � viņ� iesaucās.

������� Un es tevi atmodināju! Ko! Atbraucu negaidot! Ceru, ka tev labi klājas? Parīzē ir burvīgs laiks.

Un, cepuri noņēmis, viņ� tuvojās tai, lai noskūpstītu.

Viņa atkrita pret sienu, jo to pārņēma neprātīgas, nervozas bailes �ī mazā, sārtā un pa�apmierinātā cilvē�ka priek�ā, kuj� stiepa viņai savas lūpas.

Tad pēk�ņi viņa sniedza tam savu pieri un aizvēra acis. Viņ� uzspieda tai mierīgu skūpstu un jautāja:

������ Vai tu atļausi man nomazgāties tavā mazgājamā istabā? Manis �odien nav gaidīju�a un tādēļ mana is�taba nav uzposta.

��� Protams, � viņa izdvesa.

Un viņ� pazuda pa mazajām durvtlņām gar viņas gultas galu.

Viņa dzirdēja, kā viņ� kustējās, plun�ojās un sprausloja; tad viņ� iesaucās:

������ Kas jauns? Man ir lieliskas vēstis. Ūdens analizei inegaidīti 'rezultāti. Mēs varam ārstēt par trim slim? bām vairāk nekā Ruā avotos. Tas ir lieliski!

11-3

Viņa apsēdās uz gultas malas, kā aizkususi: galva griezās apkārt �īs vīra negaidītās iera�anās dēļ, kas viņu satrieca kā nelaime un smacēja kā atzī�anās. Viņ� iznāca apmierināts un stipri sasmar�ojies. Tad viņ� familiāri apsēdās uz gultas malas un jautāja:

������ Ko dara triekas piemeklētais? Kā viņam klājas? Vai sāk jau kājas kustināt? Nebūtu domājams, ka viņ� nevarētu izdziedēties pēc visa tā, ko mēs ūdenī esam atradu�i!

Viņa par to pēdējās dienās nekā nebija dzirdējusi, tādēļ nezināja ko teikt

������� Bet� es� nezinu� liekas, viņam drusku la�bāk � es viņu �onedēļ neesmu redzējusi� es� esmu drusku slima�

Viņ� vērīgi uzlūkoja to un sacīja:

������� Tu tie�ām esi bāla. Bet tad tu esi skaista� Tu esi brīni�ķīga � Burvīga.

Viņ� pievirzījās tai tuvāk un mēģināja to apskaut ap vidu tāpat zem segas.

Viņa atrāvās ar tādu izmisumu, ka viņ� pārsteigts apstājās ar paceltām rokām un izstieptām lūpām.

������ Kas tev kait? � viņ� jautāja � Tev pat nedrīkst piedurties! Zvēru, ka negribu tev nekā ļauna darīt�

Un viņ� virzījās tai tuvāk, �oreiz daudz neatlaidīgāk; viņa acīs dzirkstīja kaisla iekāre.

Viņa �ukstēja:

������ Nē� liec mani mierā� Man liekas, ka esmu � gaidībās!

�ausmās sastingdama viņa izrunāja �os vārdus, ne�maz nedomājot par to, ko viņa runā, lai tikai izvai�rītos no viņa pieskar�anās. Viņa pat būtu gatava ap�zvērēt, ka tai ir spitālība vai mēris.

Viņ� atkal savukārt nobāla, dziļi un patīkami saviļ�ņots; viņ� tikai izdvesa:

�� Jau!

Tagad viņam gribējās viņu apskaut un skūpstīt ar laimīga un pateicīga tēva ilgu un maigu skūpstu. Bet tad viņu pārņēma �aubas.

������� Vai tas ir iespējams? Ko? Tu domā? Tik ātri? Tik ātri?

Viņa atbildēja:

�� Jā� Tas ir iespējams!

Tad viņ� sāka skraidīt pa istabu un rokas berzēdams iesaucās:

�� Ak, cik �ī diena ir laimīga!

Atkal kāds pie durvīm klauvēja. Andermats atvēra, un kalpone sacīja:

�� Doktors Latons vēlas ar kungu runāt.

������� Labi. Palūdziet viņu uzgaidīt viesistabā, es tūlīt ie�u.

Viņ� izgāja blakus istabā.

Tanī pa�ā mirklī ienāca arī doktors. Viņ� izskatījās uztraukts, kustības tam bija apvaldītas un vēsas. Viņ� palocījās un tikko saņēma pārsteigtā baņķiera pasnieg�to roku; viņ� apsēdās un sāka izskaidroties, izlikdamies ļoti aizvainots.

������ Mīļais Andermata kungs, ar mani ir notiku�as nepatīkamas lietas, kūpas man jāizstāsta, lai jūs sa�prastu manu izturē�anos. Kad jūs mani pagodinājāt, aicinādami pie savas kundzes, es nācu tūdaļ; tomēr, varbūt tikai da�us mirkļus pirms manis marķīzs de Bavenela kungs bija aicinājis vecāko ārstu, pret kupu Andermata kundzei katrā ziņā ir lielāka uzticība. Gala iznākums ir tas, ka es, atnākdams kā otrais, it kā ar viltu esmu atņēmis doktoram Bonfilam pacienti, kupu viņ� jau varēja uzskatīt par savu. Tādā kārtā iznāk, ka es it kā esmu Izturējies nedelikāti, nepieklājīgi, kas nav pieļaujams pret savu kollēgu. Mums, cienītais kungs, jābūt ļoti uzmanīgiem un taktiskiem, lai izvai�rītos no berzē�anās, kupai var būt ievērojamas sekas. Doktors Bonfils, dabūjis zināt par manu apmeklējumu, un uzskatīdams mani par spējīgu izdarīt tādu nedelikātu soli, jo ārējie apstākļi runā man par sliktu, bija par mani tā Izteicies, ka, ja viņ� būtu jaunāks, es būtu spiests no viņa pieprasīt gandarījumu. Tagad, lai at�taisnotu sevi viņa un �ejienes medicīniskā personāla acīs, es par ļoti lielu no�ēlo�anu esmu spiests atteikties no jūsu kundzes ārstē�anas. Tagad es jums visu esmu izstāstījis im lūdzu mani aizbildināt.

Andermats apmulsis atbildēja:

��� Es ļoti labi, doktor, saprotu jūsu grūto stāvokli. Bet ne es, nedz mana sieva esam vainīgi; vainīga ir mans sievas tēvs, kas bija aicinājis doktoru Bonfilu, mums ne vārda iepriek� neteicis. Vai es nevaru aiziet pie jūsu kollēgas un izstāstīt viņam�

Doktors Latons viņu pārtrauca:

��� Viss veltīgi, mīļais Andermata kungs, jo tas ir profesionāla goda un cieņas jautājums, pret kupu man jābūt sevi�ķi uzmanīgam, un, neraugoties uz visu no��ēlo�anu �

Tagad atkal Andermats viņu savukārt pārtrauca.

�is cilvēks, kup� par recepti maksāja piecus, desmit, divdesmit un �etrdesmit frankus tikpat viegli kā trīs sfi par sērkociņu kārbiņu, cilvēks, kūpam viss piede�rēja viņa varenā maka dēļ, kup� ļaudis un mantas vēr�tēja tikai pēc viņu vērtības attiecē pret naudu, jo pasaulē ir nodibināju�ās attiecos starp metalla naudu un visiem citiem priek�metiem, �is cilvēks noskaitās beidzot uz karstgalvīgo zāļu pārdevēju. Viņ� vēsā tonī sacīja:

��� Liai notiek tā, doktor, bet es runāju jūsu labā, ka tik �is solis neatstāj nevēlamu iespaidu uz jūsu karjēru. Redzēsim, kuj*� no mums vairāk zaudēs jūsu ta�gadējās apņem�anās dēļ.

Apvainotais doktors piecēlās un, pārspīlēti pieklā�jīgi palocījies, sacīja:

�� Protams, cienītais kungs, es par to ne�aubos. Tas, ko es daru, mani ļoti apgrūtina daudzējādā ziņā. Bet es neesmu pieradis �aubīties starp aprēķinu un sirds�apziņu.

Un viņ� aizgāja. Durvis viņ� sagrūdās ar markī�u, kas ienāca istabā ar vēstuli rokā. Tikko viņ� palika ar znotu divatā, viņ� kliedza:

��� Klausieties, mans draugs, jūsu vainas dēļ man jāpiedzīvo nepatik�anas! Doktors Bonfils apvainojies, ka jūs pie Kristiānas aicināju�i viņa kollēgu, un atsū�tījis man rēķinu ar īsu, vēsu piezīmi, lai es vairāk ne�cerot uz viņa padomiem.

Tagad Andermats pavisam noskaitās. Viņ� staigāja pa istabu, dzīvi sarunājās un �estikulēja, izliedams vi�sas savas �ķietamās dusmas, laipas neviens nopietni neņēma. Viņ� taisni izkliedza savus argumentus. � Kur� galu galā vainīgs? Vienīgi marķīzs, kas bez viņa ziņas ataicinājis ēzeli Bonfilu! Andermats jau no Parīzes ārstiem dabūjis zināt, cik vērts ir kurais no trim Anvalas �arlatāniem!

Kādas tiesības marķīzam biju�as iejaukties un rīko�ties viņam aiz muguras, jo par sievas veselību vienīgi viņ� pats, Andermats, esot atbildīgs. Ar vienu vārdu, katru dienu un aiz da�ādiem iemesliem atkārtojoties viens un tas pats! Viņam visapkārt notiekot tikai muļ�ķības un aplamības! Viņ� vienmēr to esot teicis, bet viņa balss esot kā saucēja balss tuksnesī! Neviens ne�klausot un neviens viņa vārdiem neticot. Attopoties tikai tad, kad jau esot par vēlu!

Viņ� runāja: �mans doktors", �mans padoms", ar tādu uzsvaru, ka tas viss piederētu viņam vienīgajam pasaulē. Viņa vārdi skanēja kā metalls. Un kad viņ� sacīja: �mana sieva", tad skaidri bija izjūtams, ka marķīzs ir zaudējis katras tiesības uz savu meitu, jo Andermats to apprecējis; apprecēties un nopirkt viņa prātā nozīmēja vienu un to pa�u.

Gontrans ienāca pa�ā strīdus karstumā un apsēdās krēslā, jautri smaidīdams. Viņ� klusēja, klausījās, un viņam tas viss ļoti patika.

Kad baņķieris aizelsis apklusa, tad sievas brālis pacēla roku un sauca:

� Lūdzu vārdu! Tātad jūs abi esat bez ārstiem, vai ne? Es lieku priek�ā manu kandidātu, doktoru Onoru, vienīgo ārstu, kam ir noteikta un ne�aubīga pārliecība par Anvalas minerālūdeņiem. Viņ� liek �o ūdeni dzert, bet pats viņ� to nedzertu ne par ko pasaulē. Vai vēla�ties, lai es aizeju pēc viņa? Es uzņemos būt par sarunu starpnieku!

Tā bija vienīgā izeja, im tādēļ lūdza Gontranu atvest viņu labi drīz. Marķīzs bija nemierīgs, ka nu būs jā�groza dzīves gaita un ārstē�ana, tādēļ viņ� gribēja tūlīt dzirdēt jaunā ārsta domas. Ar vēl lielāku nepa�cietību Andermats ar viņu gribēja aprunāties par Kristiānu.

Caur durvīm viņa dzirdēja viņu balsis, bet nesapra�ta, par ko tiek runāts. Tikko vīrs aizgāja, viņa izlēca no gultas kā no kādas bīstamas vietas un steidzīgi ap�ģērbās bez apteksnes piepalīdzības, jo viņa bija uz�traukta par visu notiku�o.

Visa dzīve tai �ķita pārmainījusies, citāda kļuvusi nekā vakar, pat ļaudis bija citādi.

Pēk�ņi atkal atskanēja Andermata balss:

�� Jūs, dārgais Bertinjī, kā klājas?

Viņ� jau to vairs negodāja par kungu.

Otra balss atbildēja:

��� Ļoti labi, dārgais Andermat, tātad jūs �odien no rīta atbraucāt?

Kristiāna, kura sukāja matus no deniņiem aug�up, apstājās darbā ar tāpat gaisā paceltām rokām un tikko vairs elpoja. Viņai �ķita, ka tā cauri sienai redz, kā viņi viens otram spie� roku. Viņa apsēdās, jo nebija vairs spēka nostāvēt, vaļējie mati izplūda viņai pār pleciem.

Tagad runāja Pols, un viņa drebēja par katru ska�ņu, kas nāea pār viņa lūpām. Katrs viņa vārds, kura nozīmi tā nesaprata, atbalsojās viņas sirdī kā āmura sitiens pa baznīcas zvanu.

Pēk�ņi viņa gandrīz balsī izrunāja: �Bet es viņu mDu� mīlu!�" Viņa nāca pie kādas jaunas un dīvainas atziņas, kas viņu izglāba, nomierināja un at�taisnoja sirdsapziņas priek�ā. Negaidīts spēks tai lika saslieties, un vienā mirklī lēmums bija gatavs. Viņa turpmāja matu sukā�anu: �Man ir mīļākais, un tas ir viss. Man ir mīļākais!" Lai sevi stiprinātu vēl vairāk un lai atraisītos no jebkāda uztraukuma, viņa ar kais�līgu straujumu apņēmās mīlēt, atdot tam savu dzīvi un laimi, upurēt visu, kā to daudzi dara, lai uzupurē�damās �ķīstītu savu apziņu un dvēseli.

Caur sienu viņa tam sūtīja skūpstus. Lieta bija skaidra, � viņa atdevās tam pilnīgi, visa, kā atdodas Dievam. Viltīgais un koķetais, bet vēl kautrais un ne�dro�ais bērns pēk�ņi nomira viņā, un piedzima sievie�te, kas nobriedusi kaislībām, noteikta un neatlaidīga, kura līdz �im izpaudusies tikai savu zilo acu apslēp�tajā spēkā, kas viņas mazajai, gai�ajai sejiņai pie�ķīra pārgalvību un bravūru.

Viņa dzirdēja, kā durvis atvērās, un, nepagrie�oties, viņa zināja, ka tas ir viņ�; viņā atmodās jaunas, gan�drīz instinktīvas jūtas.

Viņ� jautāja:

��� Vai tu drīz būsi gatava? Mēs tūlīt iesim uz pel�dētavu raudzīt, vai triekas ķertajam vecim tie�ām Ir kļuvis labāk.

Viņa mierīgi atbildēja:

�� Tūlīt, mīļais Vili, pēc piecām minūtēm.

Bet Gontrans, atgriezies viesistabā, atkal pasauca Andermatu.

��� Iedomājieties tikai, � viņ� runāja, � es parkā satiku to nelieti Onoru; tas arī atsakās jūs ārstēt � baidoties no citiem. Viņ� muld, ka tas esot kutelīgi un pret para�ām� Var nodomāt, ka viņ� ir� Ar vienu vārdu � viņ� ir tāds pats lops kā viņa kollēgas. Pa�tiesībā es viņu turēju par mazāku mērkaķi

Marķīzs bija satriekts. Jau iedomas vien, ka ūdens jādzer bez doktora, piecas minūtes ilgāk Jāpeldas, kā�da glāze ūdens jāizdzer mazāk nekā vajadzīgs, viņu uztrauca, jo viņ� bija pārliecināts, ka ārstē�anās por�cijas un stundas ir no pa�as dabas noteiktas, radot slimo vajadzībām minerālūdeņus, un ka dabas svētie noslēpumi zināmi vienīgi doktoriem, da�iem garīdz�niekiem un zinību vīriem.

������ Tad jau te var nomirt. Var nosprāgt kā suns, un neviens no tiem kungiem ne pirksta nepakustinās I

Kā cilvēku, kuram draud briesmas, viņu sagrāba neprātīgas dusmas.

������� Vai �iem nelie�iem ir tiesības tā rīkoties, ja viņi maksā zināmu nodokli tāpat kā bodnieki? Viņus va�jag piespiest ārstēt visus slimniekus, kā piespie� vil�cienus uzņemt pasa�ierus! Es uzrakstī�u par �o ga-, dījumu un aizūtī�u avīzēm!

Viņ� uztraukts skraidīja pa istabu un, pret dēlu pa�griezies, sacīja:

������ Klausies, jāizraksta ārsts no Ruā vai Klermonas! Tā ta�u tas nevar palikt!

Gontrans smiedamies atbildēja:

������� Bet Klermonas un Ruā doktori nav pētīju�i un nepazīst Anvalas ūdeņus, kuriem pavisam citāds Ie�spaids uz asiņu riņķo�anu un gremo�anu nekā viņu ūdeņiem. Bez tam jādomā, ka turienes doktori arī ne�gribēs braukt, lai neizliktos, ka viņi atņem praksi sa�viem kollēgām.

Marķīzs pavisam apmulsis �ukstēja:

�� Bet kas tad ar mums notiks?

Andcrmats satvēra platmali:

������� Atjaujiet man rīkoties, un es jums galvoju, ka viņi visi trīs, dzirdiet, � visi trīs, jau �o pa�u vakaru būs pie mūsu kājām! Bet tagad iesim apskatīsim trie�kas piemeklēto.

Viņ� sauca:

�� Kristiāna, vai tu būsi gatava?

Viņa parādījās durvis ļoti bāla, bet ar noteiktu ap�ņem�anos sejā. Noskūpstījusi tēvu un brāli, viņa pa�griezās pret Polu un sniedza tam roku. Acis nolaidis un no uztraukuma drebēdams, viņ� satvēra to. Kad marķīzs, Andermats un Gontrians, sarunādamies un pil�nīgi aizmirsu�i viņus, izgāja pa priek�u, viņa pavērsa pret jaunekli savu maigo, bet apņēmīgo skatu un no�teikti sacīja:

������� Ar miesu un dvēseli es piederu jums. Dariet ar mani, ko gribat!

Tad viņa, atbildes nenogaidījusi, izgāja no istabas.

Tuvojoties Oriola avotam, viņi ieraudzīja kā milzu sēni vecā Klovisa cepuri, viņ� snauda siltajā ūdens bedrē. Tagad viņ� tur pavadīja katru rītu un bija pie�radis pie karstajām vannām, kūpas to atjaunojot un pildot ar tādu neatlaidīgu uzņēmību kā jaunlaulātos, kā viņ� j>ats mēdza izteikties.

Andermats viņu uzmodināja.

�� Nu, draudziņ, vai jums ir labāk?

Pazinis baņķieri, viņ� iztaisīja laipnu seju:

�� Jā, jā, iet uz priek�u�

�� Sakiet, vai jūs jau varat sākt staigāt?

������ Kā zaķis, kungs, kā zaķis! Nāko�ā mēne�a pirmā svētdienā jau danco�u ar savu draudzeni.

Andermat&m sirds sāka straujāk pukstēt: viņ� vēl�reiz jautāja:

�� Vai patiesi jūs jau varat sākt staigāt?

Vecais Kloviss vairs nejokoja:

�� Ne jau nu ātri! Bet tomēr labāk ir!

Baņķierim gribējās redzēt, kā klaidonis staigā. Viņ�

sāka skraidīt ap bedri, uztraucās, izrīkoja citus, it kā būtu jāglābj uz sēkļa uzskrējis kuģis.

�� Klausieties, Gontran, ņemiet viņu aiz labās rokas, bet jūs, Bretinjī, � aiz kreisās. Es turē�u aiz jostas vietas. Nu, reizē � viens � divi � trīs! Mīļais sievas tēv, paveiciet to kāju, nē, to ne, bet to otru, kas ūdenī. Dieva dēļ, ātrāk, es vairs nevaru! Lūk, cauri būs, viens � divi, lūk, nu!

Viņi nosvieda veci zemē, kas ironiski noraudzījās uz tiem un nekādi neatviegloja viņu pūles.

Tad viņu pacēla, nostatīja uz kājām un pasniedza kruķus, pie kūļiem tas turējās kā pie nūjām; un viņ� salīcis, kājas vilkdams, un cietēja ģīmi sāka iet. Viņ� vilkās kā dēle, atstādams baltos ceļa putekļos gāju ūdens straumi.

Andermats sajūsmā sāka plauk�ķināt rokas un kliegt, kā to dara teātrī, kad aplaudē aktieriem.

�� Bravo, bravo, lieliski, bravo!

Vecis �ķita aizkusis; viņ� devās tam palīgā un sa�ķēra to rokās, kaut gan no tā skrandām nemitīgi plū�da ūdens.

��� Diezgan, diezgan, nepārpūlieties! Mēs jūs tūlīt atkal iesēdināsim vannā.

Un visi �etri vīri veco Klovisu atkal nosēdināja bed�rē, uzmanīgi nesdami to aiz �etriem locekļiem kā dār�gu un trauslu lietu.

Tad vecais pārliecino�ā balsī runāja:

�� Tomēr labs, ļoti labs ir �is ūdens! Citu tādu ūdeni grūti atrast. Tāds ūdens ir dārgs!

Pēk�ņi Andermats griezās pie sievas tēva:

�� Brokastīs mani negaidāt. Es tūlīt ie�u pie Oriola un nezinu, kad kļū�u brīvs. Ar tādām lietām nedrīkst kavēties!

Un viņ� steidzīgi, gandrīz skrie�us aizgāja, griezdams nūju pa gaisu, kā to dara laimīgi cilvēki.

Pārējie apsēdās uz ceļa zem vītoliem pretim Klovisa bedrei.

Kristiāna, sēdēdama Polam blakus, noraudzījās uz pakalni, no kuras tā nesen vēl bija skatījusies klints saspridzinā�anā. Tanī dienā viņa bija pakalnē, un tas bija tikai priek� nepilna mēne�a! Viņa atminējās vis�mazākos sīkumus, trīskrāsainos saules sargus un pa�vārus, kā arī visu, ko kurais runāja. Un sunīti, nabaga saplosīto sunīti! Un to garo, nepazīstamo cilvēku, kas viena viņas vārda dēļ skrēja sunīti glābt! Tagad viņ� ir tās mīļākais! Mīļākais! Jā, un tagad viņai ir mī�ļākais! Un viņa pati ir tā mīļākā! Sirds dziļumos viņa atkārtoja �o vārdu. Mīļākā! Kāds dīvains vārds! �is cilvēks, kas sē� viņai blakus, plūkā zāli pie viņas drē�bēm un alkst tām pieskarties, �is cilvēks tagad ir sais�tīts ar viņu ar miesu un dvēseli, ar nesaprotamām, ne�saraujamām un apgrēcīgām saitēm, ar kurām daba ir saistījusi vīrieti un sievieti.

Domās un bez balss, kas tomēr uztrauktās sirds klu�sos dziļumos tik ļoti skanēja, viņa sev atkārtoja: �Es esmu viņa mīļākā, mīļākā, mīļākā!" Cik tas dīvaini un negaidīti!

Vai es viņu mīlu? Viņa uzmeta tam strauju skatienu. Viņu skati sastapās, un viņa sajuta tādus glāstus viņa kaislajos skatos, ar kuriem tas viņu aplēja, ka viņa nodrebēja no galvas līdz papē�iem. Tagad viņai bezprā�tīgi, nevaldāmi gribējās satvert viņa roku, kura rota�ļājās ar zāli, un cie�i saspiest, lai pateiktu viņam to, ko var pateikt tikai skāvienos. Viņa izstiepa savu roku gar drēbēm līdz zālei un turēja to tur izplēstiem pirk�stiem. Tad viņa redzēja, ka otra roka tai tuvojas kā iemīlējies zvērs, kup� meklē savu draudzent �ī otra roka pievirzījās vēl tuvāk, pavisam tuvu, un abu roku pirksti sastapās. Viņi pieskārās tikai ar pa�iem pirk�stu galiņiem, tad at�ķīrās un atkal satikās, kā lūpas satiekas skūpstā. Bet �is liegais glāsts, �ī pieskar�anās sagrāba viņu ar tādu varu, ka viņa tikko nezaudēja samaņu, it kā viņa atkal būtu kritusi viņa skāvienos.

Un pēk�ņi viņa saprata, kā viens cilvēks var pie�derēt otram, kā viņ� valdonīgas mīlas varā pārvēr�as par neeso�u, kā otra būte atņem viņam dvēseli un mie�su, domas un gribu un visu, itin visu, kas viņā mīt, kā milzīgs putns, kas ar saviem platajiem spārniem uzbrūk mazam putniņam.

Marķīzs un Gontrans runāja par nāko�o kūrvietu, jo arī viņus bija pārņēmusi Andermata sajūsma Viņi pārrunāja baņķiepa labās īpa�ības � prāta noteiktību, spriedumu pareizību, paņēmienu vienkār�ību, drosmi un rakstura nosvērtību. Par teicamiem panākumiem viņi abi bija vienādās domās un priecājās par sava tuvinieka uzņēmību. Kristiāna un Pols nedzirdēja nekā, jo viņi bija pilnam aizņemti viens ar otru.

Marķīzs uzrunāja savu meitu:

��� Jā, drostaliņ, tu vienā jaukā dienā vari kļūt par visbagātāko sievieti Francijā un par tevi rīmās, kā runā par Rot�ildiem. Vi'is tie�ām ir Ievērojams cilvēks, Joti ievērojams un liels gars.

Bet negaidīta, dīvaina greizsirdība pēk�ņi sagrāba Pola dvēseli:

�� Nieki, es Joti labi zinu, kāds prāts ir �iem rebiniekiem! Viņiem prātā ir tikai viena lieta: nauda! Visas domas, kūpas mēs ziedojam skaistām lietām, visus dar�bus, kurus mēs darām aiz patika�, ik stundu, kuru mēs veltījam izpriecām, visu spēku, kuj-u mēs iz�ķie�am baudās, visu dedzību un spēku, kuru mums atņem mī�lestība, dievi�ķīgā mīlestība, � visu to viņi izlieto, lai iegūtu zeltu, lai sapņotu par zeltu un lai saraustu zel�tu! Saprātīgs cilvēks dzīvo bez patīgiem nolūkuiem, mākslai, mīlestībai, zinātnei, ceļojumiem, grāmatām; un ja arī viņ� cen�as iegūt naudu, tad tikai tādēļ, ka nauda atvieglo garīgu prieku un pat sirds laimes ie�gū�anu! Bet ne viņu galvā, nedz sirdī nav vairs nekā kā tikai nolādētā peļņas kāre. �ie krējotāji arī izskatās pēc godīgiem cilvēkiem, tāpat kā bil�u pār�devējs izskatās pēc gleznotāja, grāmatu tirgotājs pēc rakstnieka, teātra direktors pēc dzejnieka.

Apjēgdams, ka ir aizrāvies, viņ� pēk�ņi apklusa, lai turpinātu mierīgākā garā:

�� Es jau neko nesaku par Andermatu, kas ir jauks cilvēks. Es viņu ļoti mīlu, jo viņ� ir simtkārt pārāks par citiem.

Gontrans iesmējās un ļaunā tonī sacīja:

�� Mans draugs, �iem ļaudīm katrā ziņā ir viens pā�rākums: viņi apprec mūsu māsas un viņiem ir bagā�tas meitas, kuras top par mūsu sievām.

Marķīzs apvainots piecēlās.

�� Gontran! Tu da�reiz esi ļoti bezkaunīgs.

Tad Pols pagriezās pret Kristiānu un �ukstēja:

��� Vai viņi spētu upurēt savu dzīvību par sievieti vai arī atdot tai visu savu mantu, pilnīgi visu, neko sev nepaturot?

�inīs vārdos bija skaidri izteikts: �Viss, kas man ir, pat dzīvība, pieder jums." Tas viņu tā aizkustināja, ka viņa izgudroja viltību, lai tikai varētu satvert tā roku.

�� Piecelieties un palīdziet man piecelties! Es esmu tā nosēdējusies, ka pat nevaru pakustēties.

Viņ� uzlēca, satvēra to pie rokas, piecēla un nostā�dīja ceļa vidū taisni savā priek�ā. Viņa redzēja, kā tā lūpas �ukstēja: �Es jūs mīlu!" Viņa novērsās, lai nebūtu jāatbild tas pats, lai nebūtu jāizrunā tie pa�i trīs vārdi, kuri viņai lauzās pār lūpām ar sparu un kā viesulis rāva viņu pie tā.

Viņi atgriezās viesnīcā.

Vannu laiks jau bija pagājis. Gaidīja brokastu. Viņa pazvanīja, bet Andermata vēl nebija. Apmetu�i vēl vie�nu līkumu pa parku, viņi nolēma apsēsties pie galda. Brokastis vilkās ilgi, tomēr arī līdz brokasta beigām banņķierls neatnāca. Visi atkal kāpa lejā, lai pasēdētu koku pavēnī. Stundas gāja, skrēja, saule slīdēja pa la�pām un tuvojās kalnu virsotnēm, bet Vilis vēl arvien nenāca.

Pēk�ņi viņu ieraudzīja; viņ� nāca ātri, platmali rokā turēdams un kabatas lakatiņā slaucīdams sviedrus no pieres; kravate viņam bija noslīdējusi uz sāniem, ves�te pa pusei vaļā, kā pēc ceļojuma, pēc cīņas vai pēc ilgas un briesmīgas neatlaidības.

Tikko ieraudzījis sievas tēvu, viņ� sauca:

��� Uzvarēts! Nokārtots! Bet, mani draugi, kas tā par dienu! Ak, �ī vecā lapsa mani galīgi nomocīja!

Un tūlīt viņ� sāka stāstīt par saviem mēģinājumiem un grūtībām.

Vecais Oriols sākumā bija tik liels nesapra�a, ka Andermats pārtraucis sarunas un aizgājis. Bet tad viņu sauku�i atpakaļ. Zemnieks negribēja pārdot savu zemi, bet tikai rentēt ar tādu noteikumu, ka neveiksmes gadījumā viņ� zemi varētu dabūt atpakaļ. Uzņēmuma

uzplauk�anas gadījumā viņ� prasīja sev pusi no peļņas.

Baņķierim ar cipariem un zīmējumiem uz papīra va�jadzēja viņam pierādīt, ka viss tas zemes gabals tagad nemaksā vairāk par astoņdesmit tūksto� frankiem, kamēr biedrības izdevumi tūlīt sākumā sasniegs mil�jonu.

Bet overnietis Iebilda, ka viņ� grib baudīt tos au�gļus, kurus dos milzīgā īpa�uma vērtības pieaug�ana, kas celsies no dziedētavas un viesnīcu uzcel�anas uz viņa zemes, un ka viņ� grib saņemt procentus no jau�nās, bet nevis no tagadējās vērtības.

Tad Andermatam vajadzēja aizrādīt, ka riskam jā�būt proporcionālam varbūtējai peļņai un biedēt viņu ar atteik�anos no pirk�anas.

Tad viņi vienojās �ādi. Vecais Oriols pārdod visu zemi gar strautu, tas ir, visu to zemi, kur varēja ce�rēt atrast minerālūdeni, bez tam vēl kalna virsotni kazīno un viesnīcas būvei, tin da�us vīna dārzus pa�kalnē, kurus bija nodomāts sadalīt gabalos un piedāvāt Ievērojamākiem Parīzes mediķiem.

Ar �o daļu, kas novērtēta par divi simti piecdesmit tūksto� frankiem, tas ir �etrreiz vairāk nekā tās pa�tiesā vērtība, vecais Oriols piedalīsies biedrībā un sa�ņems ceturto daļu no biedrības peļņas. Vecim palika vēl desmitreiz vairāk zemes, nekā viņ� atdod, tad �o zemi ap peldu iestādi, kuru tas esot nolēmis meitām pūrā, viņ� var ļoti Izdevīgi pārdot un, uzņēmuma ne�veiksmes gadījumā, atgūt savus kapitālus.

Tikko bija panākta vieno�anās, Andermatam tūlīt vajadzēja abus īpa�niekus vilkt pie notāra un noslēgt pārdo�anas līgumu, kas būtu nederīgs tanī gadījumā, ja nevarētu dabūt pietieko�u vairumu ūdens.

Līguma sastādī�ana, katra paragTafa apsprie�ana un pārsprie�ana aizņēma visu pēcpusdienu.

Beidzot viss bija gatavs. Baņķiej-am piederēja savi avoti, bet viņ� no�ēlodams piebilda:

������ Vajadzēs man apmierināties tikai ar ūdeni un at�mest spekulāciju ar zemi. Viņ� ir viltīgs, tas vecais mērkaķis!

Un piebilda:

������� Patiesībā es nopirk�u veco biedrību un tad spe�kulē�u ar to! Neko darīt, jau �odien jābrauc uz Parīzi.

Marķīzs pārsteigts iesaucās:

�� Kā, �odien?

������ Nu jā, dārgais tētiņ, lai galīgi izgatavotu līgumu, kamēr Obrī-Pastērs nodarbināts ar izpētī�anu. Man viss tā jāiekārto, lai darbus varētu uzsākt jau pēc divām nedēļām. Es nevaru ne stundu kavēties. Tādēļ es jums paziņoju, ka jūs ietilpsit manā administratīvā pado�mē, kur man ir vajadzīgs balsu vairākums. Es dodu jums desmit akcijas. Gontran, arī jums es dodu des�mit akcijas.

Gontrans iesmējās:

������ Ļoti pateicos, mans draugs! Es jums tās pārdodu atpakaļ. Tas iztaisa pieci tūksto� franku, kuj-us jūs man tagad esat parādā.

Bet Andermats nemīlēja jokot, kad lieta grozījās ap svarīgiem, jautājumiem. Viņ� sausi atteica:

�� Ja jūs nebūsit nopietns, es griezī�os pie citiem.

Gontrans mitējās smieties:

������ Nē, nē, dārgais, jūs ta�u zināt, cik es jums esmu padevīgs.

Baņķieris gTiezās pie Pola:

��� Dārgais Bretinjī kungs, jūs ta�u neatteiksities

izdarīt man draudzīgu pakalpojumu un pieņemsit des�mit akcijas kopā ar biedra administratora vārdu?

Pols palocījās un sacīja:

������� Jūs man, cienītais kungs, atjausit atteikties no jūsu laipnā piedāvājuma, bet toties es ieguldī�u jūsu uzņēmumā simts tūksto� franku, jo es ticu tā nākot�nei. Tātad, es lūdzu parādīt man �o godu.

Lielā sajūsmā Viljams satvēra viņu aiz abām rokām; tāda uzticība viņu pilnīgi pārsteidza. Patiesībā gan viņ� aizvien sajuta nepārvaramu vēlē�anos apskaut cilvēkus, kuri ieguldīja naudu viņa uzņēmumos.

Bet Kristiāna uztraukta un apkaunota nosarka līdz matu galiem. Viņai �ķita, ka viņu tikko pārdeva un pirka. Ja Pols viņu nemīlētu, vai viņ� būtu piedāvājis viņas vīram simts tūksto� franku? Protams, ka ne! Viņam nekādā ziņā nevajadzēja par to runāt viņas klātienē.

Aicināja pusdienā. Visi iegāja viesnīcā. Tikko visi bija sasēdu�i ap galdu, kundze Paile, māte, griezās pie Andermata ar jautājumu:

������ Tātad jūs esat nodomāju�i atvērt jaunu dziedētavu?

�ī vēsts jau bija apskrējusi visu apkārtni, kļuvusi

visiem zināma un tagad uztrauca visus peldētājus.

Viljams atbildēja:

�� Tas ir tiesa; pastāvo�ā Ir ļoti nepilnīga.

Un, pagriezies pret Obrī-Pastēru, viņ� turpināja:

������ Lūdzu atvainojiet, ka es ar jums pie galda runāju par tādu lietu, kuru es gribēju jums lūgt, bet es jau �ovakar aizbraucu uz Parīzi; man katrs mirklis ir ie�rēķināts. Vai jūs uzņemtos vadīt un pārzināt zemes slā�

ņu pētī�anas darbus tanī nolūkā, lai vēlāk būtu iespē�jams dabūt vairāk ūdens?

In�enieris jutās glaimots un neatteicās, visiem uz�manīgi klausoties, viņi atzīmēja tās vietas, kurās iz�pētī�anai nekavējoties jāsākas. Da�ās minūtēs viss bija apspriests un nolemts ar tādu noteiktību un skaid�rību, ar kādu Andermats vienmēr nokārtoja savas lie�tas. Tad sāka runāt par veco kropli. Pēcpusdienā viņ� bija redzēts staigājam pa parku; viņ� bijis atspiedies tikai uz viena spieķa, kaut gan no rīta tas vēl turējies pie diviem spieķiem. Baņķieris vairākas reizes atkār�toja:

���� Brīnums, tie�ām brīnums! Viņa izveseļo�anās iet milzu soļiem uz priek�u.

Gribēdams paglaimot Andermatam, Pols sacīja:

�� Vecais Kloviss pats iet mil�a soļiem.

Visapkārt pievienodamies iesmējās. Visu acis bija

vērstas uz Viljamu, im visu mutes to apsveica. Apkal�potāji restorānā ar godbijību sejā pasniedza visu vi�ņam pirmajam, un �ī godbijība nozuda no viņu sejām tikko tie tuvojās citiem.

Viens no apkalpotājiem pasniedza Andermatam uz �ķīvja vizītkarti.

Viņ� paņēma to un pusbalsī lasīja:

���� Doktors Latons no Parīzes būtu ļoti laimīgs, Ja Andermata kungs pirms aizbrauk�anas būtu ar mieru da-�us mirkļus ar viņu parunāties.

���� Atbildiet viņam, ka man tagad nav vaļas, bet ka pēc dienām astoņām, deviņām es atkal atbrauk�u.

Tanī pa�ā mirklī Kristiānai pasniedza puķes no dok�tora Onoras.

Gontrans iesmējās:

��� Vecajam BonfUam būs slikti, jo viņ� būs tikai tre�ais.

Pusdienas gāja uz beigām. Andermatam vēstīja, ka ekipā�a jau piebraukta. Viņ� gāja aug�ā pēc mazās ceļa somas. Nonākot lejā, viņ� redzēja, ka pie durvīm ir sapulcējusies puse no ciema iedzīvotājiem. Ar ak�tiera familiāritāli Petriss Martels pasniedza roku un ie�ukstēja ausī:

��� Man attiecē uz jūsu uzņēmumu lr viens lielisks priek�likums.

Pēk�ņi ieradās doktors Bonfils, aizelsies kā aizvien. Viņ� piegāja pavisam klāt Andermatam, paklanījās tam tik zemu, kā līdz �im bija klanījies tikai marķīzam, un sacīja:

�� Laimīgu ceļu, barona kungs!

��� Pateicos, � �ukstēja Gontrans.

Andermats, līksms un lepns kā uzvarētājs, spieda rokas, pateicās un nemitīgi atkārtoja: �Uz redzē�anos!" Bet viņ� tikko neaizmirsa atvadīties no savas sievas, jo tik ļoti viņa domas bija aizņemtas ar pavisam ko citu. Viņai �ī vīra vienaldzība bija kā atvieglojums, un kad tā noraudzījās pakaļ tumsā aizripojo�ai karietei, viņai �ķita, ka arī visā turpmākajā dzīvē viņai nav no kā baidīties.

Visu vakaru viņa pavadīja viesnīcas priek�ā, sē�ot starp tēvu un Polu Bretinjī; Gontrans, kā jau parasts, atkal aizgāja uz kazīno.

Viņai negribējās ne kustēties, nedz runāt, un viņa tie�ām sēdēja, kā sastingusi, rokas pār ceļiem sakrus�tojusi un skatu ieurbusi tumsā; viņa bija drusku uz�traukta, bet reizē arī laimīga, ne par ko nedomājot un arī nesapņojot, brī�iem cīnīdamās ar sirdsapziņas pār�metumiem, kupus viņa apklusināja, nemitīgi atkārto�dama: �Es viņu mīlu, es viņu mīlu, es viņu mīlu!"

Viņa agri atvadījās un aizgāja uz savu guļamistabu, lai būtu viena un lai varētu sapņot. Tērpusies pla�ā, viļņojo�ā mājas tērpā un sē�ot dziļā krēslā, viņa ska�tījās pa atvērto logu uz zvaigznēm; bet logā ik mirkli atmirdzēja tā attēls, kup� bija viņu iekarojis. Viņ� tai �ķita labs, mīļ�, vētrains, neuzvarams un bezgala pa�devīgs. �is cilvēks bija viņu paņēmis uz visiem laikiem, to viņa skaidri sajuta. Viņa vairs nebija viena, viņi tagad bija divi, tagad divas sirdis apvienosies un di�vas dvēseles saplūdīs vienā. Kur viņ� tagad ir, to viņa nezināja, bet viņa zināja, ka viņ� sapņo un domā par to tāpat kā viņa. Ar katru sirds pukstu viņa sajuta kādu citu sirdi, kas viņai atbildēja. Viņa juta ap sevi savādu nemieru un bezgala alkas ieplūda pa vaļējo logu un nakts klusumā uzmeklēja viņu. Cik tīksmi, cik saldi, cik neizjusti ir mīlētai būt! Kāds prieks ar asarām acīs ir domāt par kādu, ar laimes asarām acīs atvērt savus skāvienus un aicināt viņu, izstiepjot ro�kas pretī sapņotam tēlam un skūpstīt to ar tādu pa�u dedzīgu skūpstu, kā viņ� vienmēr skūpstīja; dego�ās ilgās sajust to savā tuvumā, kaut tas arī būtu tālu.

Viņa stiepa pret zvaigznēm savas baltās rokas, un platās piedurknes atslīdēja atpakaļ. Pēk�ņi viņa ie�kliedzās. Gara, melna ēna aizklāja viņas logu.

Kā bezprātīga viņa uzlēca kājās. Tas bija viņ�! Un, nedomājot par to, ka viņus var kāds ieraudzīt, viņa krita tam pie krūts.

Andermats ilgi bija prom. Obri-Pastērs bija aizņemts ar slāņu pētī�anu. Viņ� atrada vēl �etrus avotus, kas jaunajai biedrībai varēja dot ūdeni divreiz vairāk, nekā bija vajadzīgs. Visi Iedzīvotāji, kujus uztrauca �ī pē�tī�ana un aizvien jaunie atklājumi, kuji ik dienu pār�steidza, kā arī sajūsmināti par nākotnes izredzēm, par to vien vairs domāja im runāja. Marķīzs un Gontrans pa�i pavadīja veselas dienas starp strādniekiem, kūpi urba klintis un ar lielu interesi sekoja in�eniera pa�skaidrojumiem par Overnas ģeoloģisko dabu, bet Pols un Kristiāna brīvi, mierīgi un bez bailēm nodevās sa�vai mīlai, jo neviens par viņiem neinteresējās un ne�vienam nebija ne mazāko aizdomu, nevienam nebija prātā viņus novērot, jo visa uzmanība un ziņkāre bija vērsta uz jauno kūrvietu un tās nākotni.

Kristiāna rīkojās kā jauneklis, kas pirmoreiz pie�dzēries. Pirmā glāze, pirmais skūpsts bija viņu apde�dzinājis un apdullinājis. Otro viņa izdzēra ātri un atzina to par daudz gudrāku, bet tagad apreibinājās bez mēra.

Kop� tā laika, kad Pols iekļuva viņas Istabā, Kristi�āna vairs nezināja, kas notika apkārt. Laiks, lietas un ļaudis viņai vairs neeksistēja; nekā viņai vairs ne�bija, tikai viens vienīgs cilvēks. Bija vairs tikai viens vienīgs cilvēks virs zemes un debesīs, tas, kuju viņa mīlēja! Viņas acis redzēja tikai to, viņas domas bija vērstas tikai uz to, un cerības saistītas tikai ar to. Vi�ņa dzīvoja, kustējās, ēda, ģērbās, uzklausīja un atbil�dēja pilnīgi nesaprazdama, ko viņa dara. Viņu nekas neuztrauca, un nekāda nelaime to nevarēja pārsteigt! Viņa kjuva nejūtīga pret visu, un nekādām fiziskām sāpēm nebija varas pār viņas miesu, kas drebēja mī�lā. Nekādām morāliskām sāpēm nebija varas pār vi�ņas dvēseli, kas bija mīlas apreibusi

Viņ� to mīlēja ar visu kaisli, ko tas aizvien ielēja savās jūtās, un tā līdz neprātam satrauca jaunās sie�vietes mīlu. Bie�i pievakarēs, kad viņ� zināja, ka mar�ķīzs un Gontrans ies uz avotu, viņ� sacīja: � Iesim, aplūkosim mūsu paradīzi! Tā viņ� sauca da�as priedes, kūpas auga kalnā tais�ni pār pa�u aizu. Tur viņi gāja caur mazu me�iņu pa stāvu taku, kur Kristiāna aizvien aizkusa. Viņiem bija jāsteidzas, un viņi gāja ātri; bet, lai viņa tik Joti neno�gurtu, viņ� to aizvien apņēma ap vidu un pieturēja. Kad viņ� apskāva to ar vienu roku, viņa tam pieglau�dās un bie�i pat apvija abas rokas tam ap kaklu un uzspieda tam taisni uz lūpām dedzīgu skūpstu. Jo viņi kāpa augstāk, jo gaiss kjuva dzidrāks, bet, kad viņi nokļuva pie priedēm, tad sveķu smar�a viņus atsvaidzināja kā jūras elpa.

Viņi apsēdās zem tum�ajiem kokiem, � viņa uz zāli apaugu�a paaugstinājuma, bet viņ� lejāk � pie viņas kājām. Vēj� starp kokiem dziedāja klusu prie�u dzies�miņu, kas atgādināja skumjas nopūtas; bet milzīgā Limanas ieleja ar sniegā grimsto�ām tālēm viņiem radīja okeana ilūziju. Jā, viņu priek�ā, tur lejā, tie��ām bija jūra! Tur nebija ko �aubīties, jo viņa tiem uzpūta savu elpu! Kā bērnu viņ� glāstīja to un bērni�ķīgi tērzēja:

������ Dodiet man jūsu pirkstiņus, es viņus apēdī�u, tās būs manas konfektes.

Viņ� ņēma pirkstus vienu pēc otra mutē, un izlikās, ka tos kā lielus gardumus ēd:

������� Ak, cik gardi! Sevi�ķi mazais pirkstiņ�. Es vēl nekad nekā tik garda neesmu ēdis.

Tad viņ� nometās ceļos, atspieda elkoņus uz Kristi�ānas ceļiem un �ukstēja:

�� Liāna, paverieties uz mani!

Viņ� to par Liānu sauca tādēļ, ka tā skūpstoties pie glaudās, kā stādi vijas ap koku.

��� Paverieties uz mani, un es iekļū�u jūsu dvēselē.

Viņi vērās viens otrā ar tādu sastingu�u, alksto�u

skatu, kas tie�ām it kā salēja divas būtes vienā.

������� Cilvēki tikai tad īsti mīl, ja viņi viens otram pieder, � viņ� �ukstēja. � Cits pārējais ir tikai mī�las neprātības.

Un, elpām saplūstot, viņi acīs meklēja viens otru.

Viņ� �ukstēja:

������ Es jūs redzu, Liāna, es redzu jūsu dievi�ķīgo dvē�seli!

Viņa atbildēja: � � Arī es, Pol, redzu jūsu dvēseli!

Viņi tie�ām redzēja viens otru līdz sirds un dvēse�les dziļumiem, jo dvēselē un sirdi nebija vairāk nekā kā bezgalīga tiek�anās mīlas neprātā vienam pēc otra.

Viņ� runāja:

������ Liāna, jūsu acīs ir debess! Viņas ir zilas un zai�go, un viņās tik daudz gaismas! Es viņās it kā redzu bezdelīgas lidojam! Tās, protams, Ir jūsu domas?

Viņi ilgi ilgi raudzījās viens otrā, tad pievirzījās tu�vāk, klusi un drud�aini skūpstījās, starp skūpstiem aplūkodami viens otru.

Bie�i viņ� satvēra to klēpī un skrie�us aiznesa pie strauta, kas aizplūda Anvalas aizā. Tā bija �aura ie�leja me�u un pļavu pilna. Pols skrēja pa zāli un brī��iem, paceldams sievieti savās izstieptajās rokās aug�stu gaisā, kliedza:

� Liāna, aizlidosim!

�o mū�īgo, slimīgo un nevaldāmo lido�anas vajadzību viņos modināja sajūsmas pilnā mīlestība.

Un apkārtne tie�i izraisīja �o vēlē�anos; vieglais gaiss, pla�ais horizonts, kuj-ā viņi, rokās saķēru�ies, gribēja aizlidot un nozust bezgalīgā, nakts pilnā ie�lejā. Viņi tā aizlidotu krēslas pilnās vakara debesīs un neatgrieztos vairs nekad. Kurp viņi dotos? To viņi nezināja, bet tik labi bija par to sapņot!

Viņu uz rokām nesot un skrejot aizkusis, viņ� to nosēdināja uz klints un krita pats viņas priek�ā ceļos. Skūpstīja viņas kājas un �ukstēja bērni�ķīgi maigus vārdus.

Ja tie būtu iemīlēju�ies pilsētā, tad viņu mīlestībai, protams, būtu bijis citāds raksturs; tā būtu uzmanī�gāka, jūtelīgāka, ne tik ēteriska un romantiska. Bet �ais zaļajos pla�umos, kas raisīja dvēseli, viņus ne�viens neievēroja, un tie varēja justies pilnīgi vieni; pilnīgi negaidot viņus pārņēma dzejiska mīla, bezprā�ta un ekstāzes caurausta. Apkārtējās dabas ainavas, siltais vēj�, me�i un lauku saldā smar�a dienām un naktīm skandināja viņiem saldu mīlas mūziku, un �ī mūzika uztrauca viņus līdz neprātam, tāpat kā tamburīnu un flautu skaņas ierauj dervi�u me�onīgi ne�prātīgā jūtu virpulī, no kūja tas nespēj izkļūt skaidrībā.

Kādu vakaru, kad viņi ēda pusdienu, marķīzs sacīja:

��� Andermats atbrauks pēc �etrām dienām, jo vi�sas lietas ir nokārtotas. Tūlīt otrā dienā pēc viņa at�brauk�anas mēs visi aizbrauksim. Mēs jau esam te par ilgu; minerālūdeņu sezonu nekad nevajag vilkt gājumā.

Kristiāna un Pols bija tā pārsteigti, it kā tiem būtu paziņots par pasaules galu; �ie vārdi viņus tā apmulsi�nāja, ka pie galda viņi vairs nerunāja ne vārda. Tātad viņiem pēc da�ām dienām vajadzēs �ķirties, un tie vairs nevarēs satikties. Tas viņiem �ķita neiespējams, dī�vains un nesaprotams.

Andermats atbrauca nedējas beigās. Viņ� telegra�fēja, lai uz pirmo vilcienu tam atsūta pretī divas karie�tes. Kristiāna negulēja visu nakti, jo viņu pārņēma savāds, jauns uztraukums un bailes no vīra; �īs bai�les bija sajauktas ar ienaidu, nevaldāmu riebumu un gribu uzvarēt vīru. Tādēļ viņa piecēlās agri un sāka gaidīt vīru Viņ� atbrauca pirmā karietē kopā ar trim labi, bet vienkār�i ģērbtiem kungiem. Otrā karietē brau�ca vēl �etri kungi, bet tie laikam bija veselu kārtu zemāki. Marķīzs un Gontrans brīnījās.

Gontrans jautāja:

�� Kas tie par ļaudīm?

Andermats atbildēja:

��� Mani akcionāri. Biedrību mēs nodibināsim jau �odien pat un tūlīt izvēlēsim administratīvo padomi.

Viņ� klusēdams noskūpstīja sievu un gandrīz nemaz neredzēja to, jo tik norūpējies viņ� bija. Un, pret sep�tiņiem atbraucējiem pagriezies, kas svinīgi stāvēja viņam aiz muguras, tas sacīja:

�� Pasūtiniet sev brokastis un tad ejiet pastaigāties! Pulksten divpadsmitos mēs sastapsimies �eit pat.

Ne vārda noteiku�i, viņi kā kareivji, kas paklausa pavēlei, iegāja viesnīcā. Gontrans, redzēdams, ka viņi aizgāja, nopietni jautāja:

�� Kur jūs izrāvāt �os statistus?

Baņķieris pasmaidīja:

��� Tie ir Joti cienījami vīri � kapitālisti un bir�as mākleri.

Brīdi klusējis un atkal pasmaidījis, viņ� piebilda:

�� Viņi nodarbojas ar manām lietām.

Tad Andcrmats gāja pie notāra apskatīt papīrus, kuj-u izgatavoto tekstu viņ� bija atsūtījis jau da�as dienas agrāk.

Tur viņ� satika doktoru Latonu, ar kuj-u viņi jau bija apmainīju�i vairākas vēstules; kādā kantora stū�rī viņi pusbalsī ilgi sarunājās, kamēr skrīvēju spalvas, viegli �irkstēdamas, skraidīja pa papīriem.

Biedrības dibinā�anas sapulce bija nolikta pulksten divos.

Notāra kabinets bija sagatavots kā koncertam. Di�vas krēslu rindas galda priek�ā gaidīja akcionārus; aiz galda vajadzēja sēdēt notāram Alēnam un viņa ve�cākajam rakstvedim. Svinīgajam notikumam par godu Alēns bija uzposies frakā. Tas bija neliela auguma cilvēciņ�, kā baltas gaļas bumbiņa, un aizvien viņ� murmināja kaut ko zem deguna.

Andermats iegāja taisni tanī mirklī, kad pulkstenis sita divi; viņu pavadīja marķīzs, sievas brālis un Bretinjī, kā arī septiņi kungi, ku]*us Gontrans nosauca par statistiem. Andermats izskatījās pēc ģenerāļa. Ve�cais Oriols ieradās kopā ar Kolosu. Abi viņi bija uz�traukti un neuzticīgi, kādi vispār ir zemnieki pirms papīru parakstī�anas. Doktors Latons ieradās pats pē�dējais. Viņ� bija noslēdzis mieru ar Andermatu un pil�nīgi padevies, tūksto�kārt veikli atvainodamies un piedāvādams savus pastāvīgos pakalpojumus.

Baņķieris, sajuzdams, ka Latons ir pilnīgi viņa varā, piedāvāja tam tik ļoti tīkoto inspektora vietu jaunajā dziedētavā.

Kad visi bija sanāku�i, iestājās pilnīgs klusums.

Pirmais iesāka runāt notārs:

�� Kungi, lūdzu apsēdieties!

Viņ� vēl kaut ko runāja, bet to neviens nedzirdēja, grūstīto krēslu trok�ņa dēļ.

Andermats paņēma krēslu un nosēdās taisni pretī savai armijai, lai visus uzreiz varētu pārredzēt; kad visi bija apsēdu�ies, viņ� sacīja:

�� Kungi, es neuzskatu par vajadzīgu attēlot tos ap�stākļus, kādēļ mēs �e esam sapulcēju�ies. Vispirms mēs nodibināsim jauno biedrību, kurā jums labpatīk būt par akcionāriem. Man tomēr jums jāziņo da�i sī�kumi, kuri mums radīja grūtības. Pirms ķēros pie �ī darba, es atzinu par vajadzīgu pārliecināties, vai mēs dabūsim vajadzīgo atļauju �īs sabiedriskās labierīcī�bas iekārto�anai un atvēr�anai. �ī pārliecība man tagad ir. Visu, kas vēl �inī lietā būs darāms, es izdarī�u. Man ministrs apsolīja. Bet man rūp kāda cita lieta. Mēs, kungi, uzsākam cīņu ar veco Anvalas ūdeņu biedrību. Esiet dro�i, mēs �o cīņu uzvarēsim un kļūsim bagāti; bet kā senlaikos cīnītājiem vajadzēja paroles, tāpat ari mums, tagadnes cīnītājiem, mūsu iestādei, vajadzīgs skaļ�, aizrāvīgs reklamētājs nosaukums, kas skan kā taure un ap�ilbina acis kā zibens. Bet mēs, kungi, to�mēr atrodamies Anvalā un nevaram dot �im apgaba�lam jaunu nosaukumu. Mums atliek tikai viena izeja: nosaukt mūsu uzņēmumu pilnīgi jaunā vārdā.

Es lieku priek�ā seko�o:

Ja mūsu iestāde tiks ierīkota pie tā kalna, kas pie�der �eit klāteso�ajam Oriolam, tad jaunais kazīno jā�būvē taisni �ī kalna virsotnē. Tādēļ var teikt, ka �o pauguru, �o kalnu (tas patiesībā nav augsts) aizņems mūsu iestāde, jo tas viss mums pieder. Vai tādēļ nav dabiski, ka mēs savas vannas nosaucam par Oriola kalna vannām un dodam �ai iestādei, kas dienās būs viena no galvenām, viņas pirmā īpa�nieka vārdu? Do�sim ķeizaram, kas ķeizaram pienākas.

Un, cienījamie kungi, iegaumējiet, ka �is vārds lie�liski skan. Turpmāk runās par Oriola kalnu tāpat, kā tagad runā par Dora kalnu. �o vārdu iegaumē ausis un acis, tas ir skanīgs un paliek prātā. Oriola kalns! Oriola kalns! Oriola kalna vannas�

Un Andermatam tie�ām �is vārds skanēja, viņ� to svieda kā lodi un klausījās atbalsī.

Imitēdams sarunu, viņ� turpināja:

��� Jūs braucat uz Oriola kalna siltām vannām?

��� Jā, mana cienītā. Stāsta, ka Oriola kalna ūdeņi esot lieliski.

��� Tie�ām, tie ir lieliski. Bez tam Oriola kalna ap�kārtne ir lieliska.

Un viņ� pasmaidīja, izlikdamies, ka sarunājas; smal�ki runādams, kad imitēja dāmu, un zemu klanīdamies, kad attēloja kungu.

Tad viņ� turpināja savā dabiskajā balsī:

�� Vai ir kādi iebildumi pret manu priek�likumu?

Akcionāri visi reizē atbildēja:

�� Nē, nav nekādu.

Trīs statisti sāka aplaudēt.

Vecais Oriols jutās aizkustināts un glaimots, lepo�damies kā katrs zemnieks, kuj-� izlauzies uz aug�u pats saviem spēkiem. Viņ� smaidīja un neveikli burzī�ja rokās savu cepuri. Viņ� nevarēja ajpslēpt savu prie�ku, kaut Andermats to novēroja.

Koloss palika mierīgs, kaut gan arī viņ� bija ap�mierināts tāpat kā tēvs.

Andermats griezās pie notāra:

������ Alēna kungs, esiet tik laipns un nolasiet biedrības dibinā�anas aktu!

Tad viņ� apsēdās.

Notārs griezās pie rakstve�a:

�� Lūdzu, Marinē.

Nelaimīgais un diloņa slimais Marinē klepodams ie�sāka, cenzdamies imitēt deklamātoru un sludilnātāju intonāciju. Viņ� uzskaitīja paragrafus par anonimās biedrības dibmā�anu ar nosaukumu �Siltu vannu bied�rība Oriola kalns Anvalā ar divi miljoni franku lielu pamatkapitālu.

Vecais Oriols viņu pārtrauca:

�� Uzgaidiet brītiņu!

Viņ� izņēma no kabatas apleskātu burtnīcu, kuru veselu nedēļu bija vazājis pa visiem notāriem un ap�kārtnes likumu zinātājiem. Tas bija statūtu noraksts, kuru viņi abi ar dēlu jau zināja no galvas.

Nesteigdamies viņ� uzlika brilles, pacēla galvu un ieņēma tādu stāvokli, lai labāk varētu saredzēt bur�tus; tad viņ� pavēlēja:

�� Nu, tagad, Marinē, turpini!

Koloss ar savu krēslu pievirzījās tēvam tuvāk un arī sekoja burtiem.

Marinē iesāka no gala. Tad vecais Oriols, kuju no�mocīja divkār�a uzmanība, jo tam vajadzēja klausīties un lasīt, kā arī ar bailēm novērot, vai Andermats ar notāru nesarunājas ar kādām zīmēm, tādēļ viņ� ne�palaida nevienu rindu, lai reizes desmit nepārtrauktu rakstvedi, sabojādams tara visus dramatiskos efektus.

Viņ� nemitīgi atkārtoja:

�� Kā? Ko tu teici? Es nedzirdēju! Nelasi tik ātri!

Tad viņ� jautāja dēlam:

�� Kolos, vai tā ir?

Zemnieks neuzticējās. Ar savu līko pirkstu viņ� vil�ka pa papīru un kaut ko murmināja caur zobiem; bet savu uzmanību uzreiz tas nevarēja pievērst divām lie�tām. Klausoties viņ� nelasīja, bet lasot atkal vairs ne�klausījās; sviedri no viņa plūda aumaļām, it kā tas pusdienas tveicē savā vīna dārzā strādātu vissmagā�kos darbus. Tādēļ viņ� lūdza brī�iem pārtraukumu, lai noslaucītu sviedrus no pieres un atgūtu elpu, jo viņ� jutās kā duelants cīņas karstumā.

Andermats nepacietīgi dauzīja ar kāju pret grīdu. Gontrans uz galda ieraudzīja �Monteur du Puy de Dome" numuru un sāka to �ķirstīt; bet Pols Bretiņjī, jāteniski uz krēsla sēdēdams un galvu nodūris, ar dre�bo�u sirdi domāja par to, ka �is sārtais, resnais vīrelis, kas sē� tam pretī, rīt aizvedīs viņa mīļoto Kristiānu, viņa gai�mati Kristiānu, kuj*a viņam pieder visa, un vienīgi viņam. Viņ� domāja, vai nebūtu labāk, ja pats to aizvestu jau �ovakar.

Bet visi septiņi statisti joprojām bija nopietni un klusēja.

Pēc stundas viss bija gatavs. Visi parakstīja.

Notāram vajadzēja apliecināt naudas iemaksas. Kad tika izsaukts kasiera vārds, Ābrams Levī paziņoja, ka viņ� visas iemaksas saņēmis. Tad biedrība, ieguvusi likumību, tūlīt noturēja pilnu sapulci, jo visi akci�onāri bija klāt; sapulce stājās administrātīvās padomes tin prezidenta vēlē�anas darbā.

Visas balsis bez divām ievēlēja Andermatu par pre�zidentu. Divas, abu zemnieku, � tēva un dēla � balsis bija nodotas par veco Orlolu. Bretinjī tika ievēlēts par kontrolējo�o komisāru.

Pēc tam padome, kūjā ietilpa Andermats, marķīzs, grāfs de Bavenels, Bretinjī, Orioli, tēvs un dēls, dok�tors Latons, Ābrams Levī un Slmons Cedlers, palūdza citus, kā ari notāru un rakstvedi atstāt istabu, lai no�turētu apspriedi par pirmiem rīkojumiem, kādi jādod, un lai apspriestu svarīgākos jautājumus.

Andermats atkal piecēlās:

� Cienījamie kungi, mēs tagad tuvojamies vissva�rīgākajam jautājumam, jautājumam par sekmēm, ku�ras mums visādā ziņā jāpanāk!

Ar minerālūdeņiem tā lieta ir tāpat, kā ar kuju kattru uzņēmumu. Jāpanāk, lai par mūsu minerālūdeņiem runātu, daudz runātu, vienmēr un visur, lai slimnieki dzertu �o ūdeni!

Mūsu laikos pats galvenais, cienījamie kungi, ir reklāma; tā ir tirdzniecības un tagadējās rūpniecības Dievs. Bez reklāmas nav glābiņa! Reklāmas māksla ir sare�ģīta, grūta un tā prasa milzīgu taktu. Sāku�mā �o uzņēmumu izlietoja Joti rupji, vēr�ot uzmanību ar troksni, ar pērkona grāvieniem līdzīga, ar dimdo�u lielgabalu �āvieniem līdzīgu troksni. Cienījamie kun�gi, Man�ēns ir bijis tikai priek�gājējs. Tagadējos lai�kos katrs troksnis modina aizdomas, par spilgtām afi��ām tikai pasmaida, ielās izkliegti vārdi drīzāk modina neuzticību nekā ziņkāri. Un tomēr jāiegūst sabiedrī�bas uzmanība; kad uzmanība ir iegūta, sabiedrība jā�iekaro. Tātad visa māksla slēpjas tai apstāklī, ka mums jāatrod īstais un sekmēm bagātais ceļ�, jo mēs zinām, ko gribam pārdot Mēs, cienījamie kungi, gribam pār�dot minerālūdeni. Tātad slimnieki mums jāpievelk ar ārstu palīdzību. Cienījamie kungi, ari pa�i slavenākie ārsti ir tādi pa�i cilvēki kā mēs un ar tādām pa�ām vājībām. Es ar to negribu teikt, ka viņus varētu no�pirkt, jo lielu mācītu vīru reputācija, kuri mums ir vajadzīgi, nostāda -viņus ārpus katrām aizdomām. Bet vai ir tāds cilvēks, ko nevar dabūt uz savu pusi, ja lietai nopietni pieķeras? Protams, ir sievietes, kuras nevar nopirkt! Bet viņas vajag mācēt pavest!

Tātad, cienījamie kungi, man ir �āds priek�likums, kuru jau esmu pārrunājis ar doktoru Laternu: vispirms mēs visas slimības, kūpas mēs varētu ārstēt, sadalī�jām trīs grupās, proti: 1) da�ādi reumatismi, triekas, kaulu sāpes u. t. t.; 2) vēdera, zarnu un nieru slimības; 3) visas slimības, kas ceļas no nenormālas asinsriņķo��anas, jo nav �aubu, ka mūsu ogļskābās vannas at�stāj pārsteidzo�i labu iespaidu uz asinsriņķo�anu.

Bez tam, cienījamie kungi, vecā Klovisa dīvainā iz�ārstē�anās sola mums brīnumus.

Tātad, ņemot vērā visas tās slimības, kuras var dziedēt mūsu ūdeņi, mēs griezīsimies pie labākiem ārstiem, �o slimību speciālistiem, un teiksim viņiem:

�Godātie kungi, atbrauciet un apskatiet pa�i ar sa�vām acīm, novērojiet savus slimniekus, mēs jums pie�dāvājam savu viesmīlību. Apkārtne ir burvīga, un jums ir vajadzīga atpūta pēc grūtiem ziemas darbiem, brauciet! Brauciet arī jūs, profesoru kungi, un jūs ju�tīsities kā mājās, jo mēs jums piedāvājam vasarnīcu, kura kļūs jūsu, ja tikai to vēlēsities, noteikumi būs sevi�ķi izdevīgi.

Andermats atņēma elpu, un tad turpināja daudz mierīgāk:

� Lūk, tādā kārtā es domāju reālizēt �o nodomu. Mums ir se�i zemes gabali,katrs tūksto� metru liels; uz katra no �iem zemes gabaliem Bernas pārceļamo vasarnīcu biedrība apņemas uzcelt priek�zīmīgu va�sarnīcu. �īs vasarnīcas, kas būs glītas un ērtas, mēs nodosim mūsu ārstu bezmaksas lieto�anā. Ja viņiem patiks, tie nopirks Bernas biedrības ēkas; kas attiecas uz zemi, tad to mēs viņiem pie�ķirsim par velti� bet viņi būs mums pateicīgi par to un� apgādās mūs ar slimniekiem. Tādā kārtā, cienījamie kungi, mēs ie�gūsim daudzus labumus, vispirms, mēs apbūvēsim mū�su zemi ar lieliskām vasarnīcām, kas mums nekā ne�maksās; bez tam mēs dabūsim uz savu pusi labākos ārstus pasaulē un veselu leģionu viņu pacientu, bet, pats galvenais, mēs pārliecināsim �os zinību gaismas vīrus par mūsu ūdeņu neap�aubāmām dziedinā�anas spējām, un ,viņi drīz vien centīsies �inī apkaimē sev iegūt nekustamu īpa�umu.

Kas zīmējas uz visām sarunām, kurām jānoved pie minētiem rezultātiem, tad es, cienījamie kungi, tās uzņemos uz sevi un vadī�u tās nevis kā spekulants, bet kā goda vīrs.

Vecais Oriols viņu pārtrauca. Overnie�a sīkstulība uztraucās par zemes izdāvā�anu.

Andermats laida vaļā savu daiļrunību; viņ� salīdzi�nāja saprātīgu zemkopi, kas bagātīgi kaisa sēklu auglīgā zemē, ar skopu zemnieku, kuy� dreb par katru izsētu graudu un tādēļ arī ievāc tikai pusra�as.

Kad saniknotais Oriols bija nomierinājies, Ander�mats lika par savu priek�likumu balsot un aizbāza vecim muti ar se�ām pret divām balsīm.

Tad viņ� attaisīja lielu ādas portfeli un izņēma nā�ko�ās dziedētavas, viesnīcas un kazīno plānus, aprē�ķinus un sagatavotos līgumus ar uzņēmējiem, kurus vajadzēja apstiprināt un parakstīt. Darbus vajadzēja uzsākt jau nāko�ās nedēļas sākumā.

Vienīgi Orioli gribēja tos izlasīt un apspriest. Bet aizkaitinātais Andermats viņiem atbildēja:

��� Vai tad es jums prasu naudu? Nē! Tātad lieciet mani mierā! Bet, ja jūs ar to neesat mierā, tad mēs nobalsosim vēlreiz.

Un viņi parakstījās kopā ar citiem padomes locek�ļiem; ar to sēde beidzās.

Visi iedzīvotāji bija sapulcēju�ies pie durvīm, lai noskatītos, kā viņi iznāks, jo tik liels bija vispārējais uztraukums. Visi viņus godbijīgi sveicināja. Kad abi zemnieki gribēja iet uz māju, Andermats viņiem sacīja:

��� Neaizmirstiet, ka pusdienu mēs visi ēdīsim vies�nīcā. Atvediet ari savas kundzēnos, jo es viņām esmu atvedis no Parīzes pa dāvanai.

Satik�anās bija nolikta pulksten septiņos Splendidhoteļa lielajā zālē.

Tā bija parādes maltīte, uz kupu baņķieris bija ie�aicinājis cienījamākos slimniekus un turienes varas vīrus. Kristiāna bija priek�sēde, un viņai pa labi sē�dēja mācītājs, bet pa kreisi mērs. Sarunas grozījās tikai ap jauno dziedētavu un apkārtnes nākotni. Oriola kundzēnos zem savām servjetēm atrada katra pa kastītei ar rotām, kūpas bija greznotas dārgakmeņiem un, no prieka pilnīgi apreibu�as, viņas tik jautri kā vēl nekad tērzēja ar Gontranu, kas sēdēja starp viņām. Vecākā māsa no visas sirds smējās par jaunekļa jo�kiem, un �ie smiekli jaunekli ielīksmoja; viņ� savas sirds dziļumos jau pārdro�i domāja par jaunavām, bet tādas domas jau dzimst ik vīrie�a sirdī un asinīs, kad viņa tuvumā ir sieviete, kupu tas iekāro.

Pols nekā neēda un ari nerunāja� Viņam �ķita, ka dzīve tam �inī vakarā pārtrūks. Pēk�ņi viņ� atmi�nējās, ka ir pagājis taisni vecels mēnesis, kop� iz�braukuma pie Tazenas ezera. Dvēsele viņam bija tum��a nemiera un nojautu pilna, kaut gan tās nebija re�ālas cie�anas; �īs nojautas pazīst tikai mīlētāji un no tām top tik smagi, nervi top tā saspīlēti, ka no mazā�kā troksnī�a elpa aizraujas, bet domas top tik skumjas, ka visa apkārtne kļūst par mocītāju smagumu.

Tikko piecēlās no galda, Pols tūlīt trauca pakaļ Kristiānai uz viesu istabu.

��� Man �odien jāsatiekas ar jums vienatnē, varbūt tūlīt, jo es nezinu, kad mēs tiksimies. Vai jūs zināt, ka �odien ir taisni mēnesis�

Viņa atbildēja:

�� Zinu.

��� Es jūs gaidī�u uz Laro�as Pratij ēras ceļa, pie ciemata zem kastaņām. Neviens tagad nemanīs jūsu prombūti. Katrā ziņā nāciet drīz no manis atvadīties, jo rīt mums jā�ķiras.

Viņa klusi atbildēja:

� Pēc stundas ceturk�ņa es jau bū�u tur.

Viņ� aizgāja, nevēlēdamies palikt �im barā, kas viņu nospieda.

Viņ� gāja cauri vīna dārziem pa to pa�u ceju, pa kūpu viņi kādreiz bija kopā gāju�i, taisni tai dienā, kad viņi pirmoreiz ieraudzīja Limanu. Drīz vien viņ� jau atradās uz lielā ceļa. Viņ� bija viens, un sajuta sevi vientuļu visā pasaulē. Milzīgais nepārredzamais līdzenums vēl paasināja �o vientulības sajūtu. Viņ� apsēdās taisni tanī vietā, kur viņi sēdēja, kad viņ� tai deklamēja Bodlēra himnu skaistumam. Cik sen tas bija! Un viņ� atminējās it visu, kas bija noticis. Nekad, it nekad viņ� vēl nebija tik laimīgs bijis! Nekad viņ� vēl tik neprātīgi un reizē tik dievi�ķīgi �ķīsti nebija mīlējis. Viņ� atminējās vakaru pie Tazenas ezera, taisni priek� mēne�a. Smar�ojo�s me�s, bālas gaismas apmirdzēts, mazais ezers un milzu zivis, kuras lēkāja pa ūdens virsu. Viņ� atminējās atgrie�anos, kad viņa gāja pa priek�u, soļodama no ēnas gaismā, kā mēness gaismas apliju�i, kas vizuļoja tai pār matiem, pleciem un rokām. Tie bija viņa dzīves vissaldākie mirkļi.

Viņ� apgriezās, lai redzētu, vai viņa jau nenāk. Viņa vēl nenāca, bet viņ� ieraudzīja mēnesi, kas mirdzēja pie apvār�ņa. Tas pats mēness, kas uzlēca pār viņa pirmiem mīlas vārdiem, tagad uzlēca arī pār pirmajām ardievām.

Viņam pārskrēja salti drebuļi Tuvojās rudens, zie�mas agrais vēstnesis. Viņ� līdz �im nebija sajutis �o pirmā dzestruma pieskar�anos, kas viņu tagad pār�ņēma kā nelaimes vēstnesis.

Balts, putekļains ceļ� aizvijās tālumā kā upe starp krastiem. Pēk�ņi ceļa līkumā parādījās kāds tēls. Viņ� to pazina un gaidīja nekustēdamies, noslēpumainā laimē drebēdams, ka viņa nāk, nāk pie viņa un viņa dēļ.

Viņa nāca sīkiem solī�iem, neuzdrīkstēdamās saukt to, un uztraukta, ka tas nekur nav ieraugāms, jo viņ� bija koku apslēpts; viņai bija baigi no nāvīgā klusuma, no gai�ās zemes un debess vientulības. Viņai pa priek��u skrēja viņas pa�as ēna, melna un liela, it kā trauktu viņam ātrāk aiznest daļu no viņas.

Kristiāna apstājās un reizē ar viņu apstājās arī ēna, kas kā sastingusi gulēja uz ceļa.

Pols ātri paspēra da�us soļus uz to vietu, kur uz ceļa bija ēnas galva. Kā bīdamies ko zaudēt no vi�ņas, viņ� nometās ceļos un noliecies ar lūpām pieskā�rās melnā silueta malai. Kā izslāpis suns, kas uz vē�dera velkas pie avota, tā viņ� dedzīgi metās pie mīļotās ēnas, lai skūpstītu to ceļa putekļos. Viņ� līda uz ro�kām un ceļiem, skūpstīdams ēnu, kā cenzdamies ar skūpstiem pacelt tum�o, mīļo tēlu, kas bija zemei pieplacis.

Viņa izbrīnījās, viegli satrūkās un gaidīja, kamēr viņ� nonāks līdz viņas kājām, lai uzrunātu vinu; kad viņ� pacēla galvu, aizvien vēl ceļos stāvēdams un ro�kām apskāvis viņas kājas, viņa jautāja:

�� Kas tev �odien ir noticis?

�� Liāna, man �odien tevi jāzaudē! � viņ� atbildēja.

Viņa laida savus pirkstus viņa bieza jos matos, atgāza viņa galvu atpakaļ un noliecās, lai skūpstītu to uz acīm.

������ Kādēļ tad tev mani jāzaudē? � smaido�a un uz�ticama viņa sacīja.

�� Tādēļ, ka rīt mēs �ķiramies.

��� �ķiramies? Bet tikai uz īsu laiciņu, mans mīļais.

������� Kas to var zināt? Nekad vairs neatgriezīsies tās skaistās dienas, kūpas mēs esam �e pavadīju�L

�� Mums būs vēl citas, ne mazāk skaistas dienas.

Viņa piecēla to no zemes, aizveda zem koka, kur

viņ� bija sēdējis, to gaidīdams, nosēdināja to sev bla�kus, nenoņemot savas rokas no viņa galvas; tad viņa iesāka nopietni kā apdomīga, strauja un noteikta sie�viete, kura visu paredz, kuj-a instinktīvi sajūt, kas ir vajadzīgs, un kupa ir visam gatava.

������� Klausies, dārgais, es ta�u Parīzē esmu pilnīgi brīva. Viljams par mani nemaz neinteresējas. Viņam pa�am ir daudz darī�anu. Tu neesi precējies, un es varē�u iet pie tevis. Es ie�u katru dienu, gan rītos pirms brokasta, gan atkal vakaros, jo citādi apkalpo�tāji sāks mēļot, ja es katru dienu no mājas aizie�u vienā un tai pa�ā laikā. Mēs tiksimies tikpat bie�i kā �e, jo mums nav ko baidīties no ziņkārīgajiem.

Bet viņ�, galvu nepacēlis no tās ceļiem un �ņaug�dams viņas vidu, nemitīgi atkārtoja:

������ Liāna, Liāna, es tevi zaudēju! Es jūtu, ka es tevi zaudēju!

Viņa kļuva dusmīga par �īm bērni�ķīgi neapdomī�gām sāpēm, kūpas bija pārņēmu�as tik stipru vīrieti, kupa priek�ā viņa �ķita trausla, bet tomēr pārliecināta par to, ka viņus nekas nevar �ķirt.

Viņ� �ukstēja:

��� Ja tu, Liāna, būtu vienis prātis, mēs aizbrauktu tālu prom uz kādu burvīgu zemi, kur puķu daudz, un tad tur mīlētu viens otru. Saki, vai tu vēlies kopā ar mani jau �odien aizbraukt?

Viņa nervoza un neapmierināta paraustīja plecus par to, ka viņ� negrib viņu uzklausīt, jo tagad nebija vaļas nodoties sapņiem un maigām nerātnībām. Tagad vajadzēja būt stingriem, uzmanīgiem un atrast ie�spēju vienam otru mū�īgi mīlēt, lai citiem nebūtu ne�kādu aizdomu.

Viņa runāja:

������� Mīļais, uzklausi ta�u, tagad mums vajag pēc ie�spējas labāk vienam otru saprast, sarunāties, būt uz�manīgiem un nekļūdīties. Vispirms, vai tu uzticies sa�viem kalpotājiem? Visvairāk jābaidās no nodo�anas, no anonīma ziņojuma vīram. Pats viņ� tādas lietas nekad neiedomāsies. Es ļoti labi pazīstu Viljamu�

�is vārds, divreiz atkārtots, sāpīgi iedzēla Polam dvēselē. Viņ� nervozi iesaucās:

�� Ak, nepiemini man �odien viņu!

������ Kādēļ? Ta�u vajag� Ak, es tev varu apgalvot, ka es viņam nekas neesmu.

Viņa atminēja tā domas.

Tum�a, neapzināta greizsirdība modās viņa dvēselē. Pēk�ņi viņ� nometās tās priek�ā ceļos, saņēma viņas rokas, un sacīja:

�� Klausies, Liāna�

Un apklusa. Viņ� nedrīkstēja atklāt tai savu nemieru un ļaunās aizdomas, kas tam bija prātā ienāku�as; viņ� nezināja, kā tās izteikt.

��� Klausies� Liāna� Kā tu pret viņu izturies?

Viņa nesaprata.

�� Nu� ļoti labi�

��� Jā� es zinu� Bet� klausies� mēģini mani pareizi saprast� Viņ� ta�u� galu galā� ir tavs vīrs� un� un� tu nevari iedomāties, kā tas ma�ni pēdējā laikā nomoka� Tas ir �ausmīgi� Tu ta�u saproti� saki?

Viņa da�us mirkjus kavējās. Bet tad pēk�ņi saprata vLsas viņa domas un ar īstu sirds niknumu iesaucās:

�� Mans mīļais� vai tie�ām tu varēji� tā domāt? Ak! Es esmu tava� dzirdi? Tikai tava, jo es tevi mīlu. Ak! Pol�

Viņa galva atkal noslīga jaunajai sievietei uz ceļiem, un viņ� klusi sacīja:

���� Bet tomēr� mana mīļā, mazā Liāna� viņ� ta�u ir tavs vīrs� Kā tu darīsi? Vai tu kādreiz esi par to padomājusi? Saki! Ko tu darīsi �ovakar� rit� Tu ta�u nevari� mū�īgi viņu noraidīt ar � ne�

Viņa pavisam klusi �ukstēja:

�� Es liku viņam saprast, ka esmu cerībās� un ar to viņam pilnīgi pietiek! Ak! Viņ� nemaz nepastāv uz to� Bet, mīļais, nerunāsim par to, jo tu nevari iedomā�ties, kā tas mani uztrauc un apvaino. Uzticies man, jo es tevi mīlu!

Viņ� nekustējās, ieelpodams viņas smar�u un skūp�stīdams viņas drānas, bet viņa maigi un mīļi glāstīja viņa seju.

Pēk�ņi viņa Sacīja:

��� Iesim uz māju, jo var pamanīt, ka mēs abi esam aizgāju�i.

Viņi neprātīgi apskāva viens otru un sakusa ilgā skūpstā; viņa aizskrēja pirmā lai jo ātrāk atgrieztos, bet viņ� skumji noraudzījās tai pakaļ, it kā visa viņa laime un cerības aizlidotu viņai līdz.

i.

Nāko�ā gada 1. jūlijā vairs tikko varēja pazīt dzle-

dētavu.

Uzkalniņā starp divām ielejām bija redzama mauritāņu stilā celta ēka, kūjai uz fasādes zelta burtiem mirdzēja: Kazino.

Mazā birztala bija pārvērsta par parku, kas aizstie�pās pa pakalni uz Limanes pusi. Pla�ā terase, ko bal�stīja siena, stiepās gar visu ēku un pacēlās pār pla�o

Overnas līdzenumu; terase viscaur bija greznota ar imitēta marmora vāzēm.

Lejāk starp vīna dārziem �ur un tur bija redzamas se�as nelielas mājiņas ar polēta koka fasādēm.

Dienvidu pakalnē milzīga balta ēka jau no tāluma vilināja ceļiniekus, kūpi to varēja saredzēt, jau izbraucot no Riomas. Tā bija lielā Oriola kalna viesnīca. Bet lejāk par viesnīcu kalna pakāpē atradās dārzs, pa kupu plū�da no aizas burbuļojo�s strauts un solīja slimniekiem brīnumaino izdziedinā�anu, kas bija aprakstīta kāda doktora Latona bro�ūrā Uz fasādes bija uzraksts: Orio�la kalna siltās vannas. Uz labā spārna ar mazākiem burtiem bija uzraksts: �Ūdensdziedētava. � Māgas ska�lo�ana. � Vannas ar teko�u ūdeni". Bet uz kreisā spār�na bija uzraksts: �Mechaniskās ģimnastikas medicī�niskais institūts."

Viss tas mirdzēja jaunā, spulgā baltumā, kas ap�il�bināja. Krāsotāji, ūdens vadu ierīkotāji un zemes ra�cēji aizvien vēl turpināja savus darbus, kaut gan iestā�de jau veselu mēnesi bija atklāta.

Panākumi jau pa�ā sākumā pārspēja visas dibinātā�ju cerības. Trīs ievērojami ārsti un profesori: Marusels, Klo�s un Remizo bija ņēmu�i savā aizgādībā jauno dziedētavu un apsolīju�ies kādu laiku izbraukt uz Ber�nas biedrības celtajām viesnīcām, kuras administrātori bija nodevu�i viņu rīcībā.

Pateicoties viņiem, slimnieku saplūda ļoti oaudz. Milzīgā Oriola kalna viesnīca bija pārpiļdīta.

Kaut gan vannas darbojās jau no jūnija sākuma, tomēr iestādes oficiāla atklā�ana bija atlikta uz pirmo jūliju, lai pievilktu pēc iespējas vairāk publikas. Svi�nībām vajadzēja iesākties ar avotu iesvētī�anu pulksten trijos.. Bet vakarā reprezentācijas izrādei, ballei un ugu�ņo�anai vajadzēja pulcināt kā �ejienes, tā ari apkārtē�jo avotu slimniekus, kā arī ievērojamākos KlermonFerranas un Riomas iedzīvotājus.

Kūrzāle, kas atradās kalna galā, pilnīgi nozuda dau�dzo krodziņu jūrā. Visur zaigoja tikai zilas, sarkanas, baltas un dzeltenas krāsas kā liels, līgojo�s mākonis; bet milzīgu mastu galos, kas apņēma aleju, zilā debess dzīlē kā �ūskas plandīja milzīgi karogi.

Petriss Martels, kas bija uzaicināts par �ī jaunā kazino direktoru, zem �iem karogu mākoņiem iedomā�jās, ka viņ� ir iecelts par pilnīgi valdonīgu kapteini kādam fantastiskam kuģim; viņ� rīkoja balti apģērb�tos zēnus ar tādu draudīgu pērkoņbalsi, ar kādu ad�mirālis savus kuģus komandē jūras kaujā. Viņa balss grāvienus vēj� aiznesa līdz ciemam, un tos tur labi varēja sadzirdēt.

Andermats aizelsies ieradās uz terases. Petriss Mar�tels devās viņam pretī un zemu, kaut cienīgi klanīda�mies, sveicināja to.

�� Vai viss noris kārtīgi? � jautāja baņķieris.

�� Viss kārtīgi, direktora kungs!

��� Ja es jums esmu vajadzīgs, tad jūs mani atradī�sit galvenā ārsta kabinetā. Mums �odien ir sēde.

Un viņ� gāja no kalna lejā. Pie ieejas iestādē uz�raugs un kasieris, kuļ*i ari bija �urp pārnāku�i no pirmās biedrības, kas bija nolemta iznīk�anai un tā�dēļ kļuvusi naidīga, jo tā vairs nespēja cīnīties, abi metās saimniekam pretī. Biju�ais cietuma uzraugs at�deva kareivisku godu. Kasieris saliecās trijos līkumos kā ubags, kas saņēmis dāvanu.

Andermats jautāja:

�� Vai galvenais ārsta kungs ir �eit?

Uzraugs atbildēja:

�� Jā, prezidenta kungs. Visi jau ir sapulcēju�ies.

Baņķieris iegāja vestibilā, pagāja gaļām peldētā�jām un cienīgiem kalpotājiem, pagriezās pa labi, at�vēra durvis un iegāja nelielā, stingrā stīlā izturētā istabā, pilnā ar grāmatām un zinātnes vīru krū�u tē�liem; visi Anvalā eso�ie administātīvās padomes locekji jau bija priek�ā. Tur bija Andermata sievas tēvs marķīzs, sievas brālis Gontrans, tēvs un dēls Orioli, kuji bija pārvērtu�ies par kungiem un tērpu�ies tik gapos melnos svārkos, ka izskatījās ļoti gaja augu�ma un atgādināja apbedī�anas biroja reklāmas, Pols Bretinjī un doktors Uatons.

Steigā apsveicināju�ies, visi apsēdās, un Andermats sacīja:

�� Mums tagad jāiz�ķir svarīgs jautājums un, proti, jautājums par avotu nosaukumiem. �inī jautājumā es esmu pavisam citādās domās nekā inspektora kungs. Viņ� ieteic trīs galvenos avotus nosaukt trīs ievēro�jamāko mediķu vārdā, kuri te dzīvo. Protams, tas vi�ņiem glaimotu, aizkustinātu tos un vēl cie�āk viņus piesaistītu mums. Bet ticiet man, kungi, ka tas uz visiem laikiem atgrūstu no mums tos ievērojamos amata brāļus, kuri vēl nav atsauku�ies mūsu aicināju�mam un kuri mums ar visiem līdzekļiem jāpārliecina par mūsu ūdeņu dziedinātāju spēku. Jā, cienījāmie kungi, cilvēka daba vienmēr ir viena un tā pati, vajag to pazīt un prast to izlietot. Profesori: Plantiro, Uazenārs un Paskals, piemēra pēc es nosaucu tikai �os trīs speciālistus kuņģa un iek�ķīgās slimībās, nekad nesūtīs savus slimniekus, savus labākos, ievērojamākos paclentus � prin�us, lielhercogus un sabiedrības lauvas, kuji viņiem sagādā slavu un bagātību, nekad viņi tos nesūtīs ārstēties uz Marusela, Klo�a un Remizo ūde�ņiem. �ie slimnieki un vispār publika sāks domāt, ka �ejienes ūdeņi un tā dziedinātājas spējas atklāju�i profesori Remizo, Klo�s un Marusels. Cienījāmie kun�gi, nav �aubu, ka Giblera vārds, kūjā bija nosauku�i pirmo �atelgijonas avotu, ilgu laiku no sākuma atturēja zināmu daļu ārstu no �īs iestādes ieteik�anas, arī tie ārsti, ku]*i tagad pret �o uzplauku�o iestādi izturas labvēlīgi, jau pa�ā sākumā būtu varēju�i to sekmēt.

Tādēļ es vienkār�i ierosinu pirmo no atklātiem avo�tiem nosaukt manas sievas vārdā, bet pārējos Oriola kundzēnu vārdā. Tādā kārtā mums būs Kristiānas, Luīzes un �arlotes avots. Tas būs ļoti labi un ļoti mīļi. Ko jūs par to teiksit?

Viņa priek�likums patika pat doktoram Latonam, kas piebilda:

��� Tādā gadījumā varētu lūgt Marusela, Klo�a un

Remizo kungu kūmās, un lai viņi ved zem rokas krust�mātes.

�� Labi, ļoti labi, � sacīja Andermats.

�� Es tūlīt skrie�u pie viņiem. Viņi būs ar to mierā. Es galvoju! Pilnīgi būs ar to mierā. Tātad satiksimies baznīcā pulksten trijos, kur ari saformēsim gājienu.

Un viņ� aizgāja gandrīz skrie�us.

Marķīzs un Gontrans tūlīt izgāja viņam pakaļ. Abi Orioli arī devās ceļā; galvā viņiem bija gāji cilindri; viņi svinīgi un melni gāja blakām pa balto ceļu, bet doktors Latons griezās pie Pola, kas tikai vakar bija atbraucis, lai piedalītos svinībās.

�������� Es jūs, cienījamais, aizkavēju ar nolūku, lai parā dītu jums iestādi, no kuras es sagaidu brīnumus. Tas Ir mans Mechaniskās ģimnastikas medicīniskais in�stitūts.

Viņ� paņēma to zem rokas un veda sev līdz. Bet, tikko viņi izgāja koridorā, kalpotājs apturēja doktoru:

�� Rikjē kungs gaida skalo�anu.

Vēl pagāju�ā gadā doktors Latons neatzina kuņģa skalo�anu, ktipu slavēja un atzina doktors Bonfils tanī iestādē, kur viņ� bija par galveno ārstu. Bet laiks viņa uzskatus bija grozījis un Baradika �ļircene kļuva par jaunā inspektora galveno slimnieku mocī�anas riku, kuru viņ� ar bērni�ķīgu prieku nogremdēja visās ēda�mās rīklēs.

��� Vai jūs kādreiz esat redzēju�i �o mazo operāci�ju? � viņ� jautāja Polam Bretinjī.

�� Nē, nekad, � tas atbildēja.

��� Iesim, tas ir ļoti interesanti.

Viņi iegāja lietus zālē, kur Rikjē kungs ar savu ķieģeļkrāsas seju jau sēdēja uz krēsla un gaidīja; viņ� �ogad atkal izmēģināja jaunatvērtos avotus tāpat kā viņ� katru gadu izmēģināja jaundzimu�ās kūrvietas.

Kā senlaiku moceklim viņam bija uzvalks un cie�i apstiepts kaut kas līdzīgs gumijas kreklam, kuram va�jadzēja viņa drēbes aizsargāt no notraipī�anas un ne�tīrumiem; viņam bija tik nelaimīgs, uztraukts un sli�mīgs izskats, kāds ir pacientiem pirms operācijas.

Tikko doktors bija ienācis, apkalpotājs tūlīt satvēra kādu cauruli, kas vidū sadalījās trīs daļās un līdzinā�jās tievai, garai �ūskai ar �ķeltu asti. Vienu galu viņ� piestiprināja pie neliela piegrie�ņa, kura caurules bija savienotas ar avotu. Otru galu viņ� ielaida stikla trau�kā, kurā vajadzēja saplūst visam �ķidrumam, ko iz�

pumpēja no slimnieka vēdera; galvenais ārste mierīgi paņēma tre�o galu un laipni to lika Rikjē kungam pie mutes, iebāza mutē un, veikli vadīdams, laida aizvien dziļāk un dziļāk, grāciozi piespiezdams ar īk�ķi un rā�dītāju un atkārtodams: � Ļoti labi, ļoti labi, ļoti labi! Iet, iet, lieliski iet!

Apmulsu�u skatu, ziliem vaigiem, putām uz lūpām un aizelsdamies Rikjē ieķērās rokām krēslā im pie�lika visas pūles, lai neizsviestu atpakaļ to gumijas �ūs�ku, kas līda viņa miesā.

Kad viņ� jau bija norijis ap pus metra, doktors sacīja:

��� Tagad diezgan. Atgrieziet!

Kalpotājs atgrieza piegriezni; drīz vien slimnieka vē�ders manāmi uzpampa, jo tas pildījās ar avota silto ūdeni

�� Klepojiet, klepojiet, � sacīja doktors, � lai �ķid�rums sāk nākt atpakaļ.

Klepo�anas vietā nelaimīgais slimnieks krāca un, krampjos raustīdamies, draudēja pazaudēt savas acis, kuras bija pavisam izspiedu�ās. Pēk�ņi uz grīdas bla�kus krēslam sāka tecēt ūdens. Gumijas �ūskai divas astes kļuva tuk�ākas, un viss �ķidrums no vēdera sa�plūda stikla traukā, kur doktors ar interesi meklēja katarra pazīmes, jo nesagremotā barība bija izskalota atpakaļ.

�� Jums nekad nevajag ēst zaļus zirņus un salātus, � viņ� sacīja. � Sevi�ķi salātus! Jūs tos nevarat sagre�mot! Arī zemenes nevajag ēst. Es jau desmitreiz esmu noliedzis zemenes ēst!

161

Tas Rikjē saniknoja. Viņ� grozījās krēslā, nevarē�dams parunāt, jo gumijas �ūska tam bija aizpildījusi

11 Ori ola kalns

rīkli. Bet kad pēc skalo�anas doktors tam uzmanīgi izņēma no iek�ām gumijas �ūsku, viņ� iekliedzās:

�� Vai tad es esmu vainīgs, ka man katru dienu jā�ēd visāds draņķis, kas bojā veselību? Jums ta�u lai�kam ir jānosaka jūsu pavāram, ko var dot ēst? Ks atbraucu uz jūsu jauno ēdienu māju, jo vecajā bries�mīgi slikti baroja, bet varu jums apzvērēt, ka es jūsu milzīgajā Oriola kalna barakā jūtos vēl sliktāk!

Doktoram vajadzēja viņu apmierināt un apsolīties, ka slimnieku ēdienus viņ� ņems savā uzraudzībā.

Tad viņ� satvēra Polu Bretlnjī aiz rokas un, rau�dams sev līdz, sacīja:

��� Jūs tūlīt redzēsit, uz cik skaidri racionāliem pa�matiem esmu nostādījis speciālo ārstē�anos ar mechanisko ģimnastiku. Jums ta�u ir pazīstama mana or�gānu mēro�anas sistēma? Es apgalvoju, ka lielais vai�rums mūsu slimību ceļas no kaut kāda organa pārmē�rīgas attīstības, kuf� aizņem blakus organa vietu, sa�aurina, nomāc to, un īsā laikā iznīcina visa organis�ma līdzsvaru, kas ir par pamatu visgrūtākām slimībām.

Fiziskā vingro�ana kopā ar siltu lietu un vannām ir viens no labākiem līdzsvara atgū�anas līdzekļiem, un ar tā palīdzību pārmērīgi attīstīju�os orgānus var samazināt līdz viņu dabiskam lielumam.

Bet kā lai cilvēku piedabū �ādai vingro�anai? Stai�gā�ana, jā�ana, peldē�ana vai airē�ana nav tikai fi�ziska piepūlē�anās; tur visur ir arī morāliska piespie��anās. Prāts vada miesu un liek tai kaut ko darīt vai no kaut kā atturēties. Enerģiski cilvēki ir ļoti kus�tīgi. Bet enerģija ir apslēpta cilvēka dvēselē, nevis mus�kuļos. Miesa padodas stiprai gribai.

Mans draugs, nekad nevajag sapņot par to, ka bai�

līgos var pārvērst par dro�sirdīgiem un gļēvus par uzņēmīgiem. Bet mēs varam gan izdarīt kaut ko pa�visam citu, kas ir daudz vairāk par to, ko mēs nespē�jam: mēs varam iznicināt vīri�ķību, dvēseles enerģiju un morālisko spēku, atstājot vienīgi fizisko kustību. �o morālisko piepūlē�anos es ļoti viegli un ar sekmēm aizpildu ar kādu citu, tīri mechanisku spēku! Vai jūs to saprotat? Ak, ne glu�i. Nu, tad ieiesim te!

Viņ� atvēra durvis uz pla�u zāli, kur stāvēja kaut kādi dīvaini rīki, augsti krēsli, no prie�u koka taisīti zirgi, da�ādi tēli; visi tie bija pieskrūvēti pie grīdas. Pie visiem �iem priek�metiem bija vesela sare�ģīta zobainu riteņu sistēmas, kas ar grie�ama kloķa palīdzī�bu varēja sākt kustēties.

Doktors turpināja:

� Redziet. Mums ir pazīstama �etrējāda vingro�a�na, kupu es saucu par dabisku; tā ir: staigā�ana, jā��ana, peldē�ana un airē�ana. Katrs no �iem vingro�a�nas paņēmieniem attīsta zināmus locekļus un īpatnēji ietekmē cilvēku. Redziet, visi �ie vingro�anas paņēmie�ni mums te ir, un �ās kustības mēs railam mākslīgi. Vajag tikai atdoties cita gribai un nekā nedomāt, tad var skriet, jāt, peldēt vai airēt veselu stundu no vietas un pilnīgi bez smadzeņu līdzdalības �inī tīrajā mus�kuļu darbā.

Tanī mirklī ienāca Obrī-Pastērs tik spēcīga vīra pa�vadībā, kūpam pat muskuļi cauri svārku piedurknēm bija redzami. In�enieris jau bija pilnīgi izplūdis. Gā�ja viņ�, kājas izplētis, rokas no ķermeņa atstiepis un aizelsdamies.

11*

163

Doktors sacīja:

�� Es jums iemācī�u savu sistēmu.

Un, pret slimnieku pagriezies, turpināja:

������ Nu, mans mīļais, ko mēs �odien darīsim? Pastai�gāsimies vai jāsim?

Ar Polu sasveicinājies, Obrī-Pastērs atbildēja:

������ Es gribu sē�ot pastaigāties, tas mani tā neno�gurdina.

Latons turpināja:

������� Mums tie�ām ir pastaigā�anās sē�ot un stāvot. Pastaigā�anās stāvot ir iedarbīgāka, bet ari vairāk nogurdina. To panāk ar pedāļu palīdzību, uz kuj-iem cilvēks nostājas, ar rokām ieķerdamies sienai pie�stiprinātos riņķos, lai nezaudētu līdzsvaru. Bet pa�staigā�anās sē�ot ir �āda.

In�enieris iezvēlās �ūpojo�ā krēslā un ielika savas kājas krēslam piestiprinātās koka kājās, kurām ari bija ierīkotas locītavas. Viņam ar siksnām sajoza gur�nus, lielus un pēdas, tā ka viņ� vairs nevarēja patstā�vīgi kustēties, tad stiprais vīrs atlocītām piedurknēm satvēra riteņa kloķi un sāka to griezt ar visu spēku. Krēsls sākumā līgojās kā laiva, bet pēk�ņi kājas sāka kustēties uz priek�u un atpakaļ, izstiepjoties un salie�coties ar apbrīnojamu ātrumu.

������ Viņ� skrien, � sacīja doktors un pavēlēja: � Lē�nāk, ejiet soļos!

Riteņa griezējs kļuva lēnāks un piespieda in�enierim iet lēnāk; gaitas pārmaiņa smieklīgā kārtā pārmainīja arī visas viņa ķermeņa kustības.

Ieradās vēl divi liela auguma slimnieki ari divu ap�kalpotāju pavadībā ar atlocītām piedurknēm.

Viņus nosēdināja uz koka zirgiem, kuji iekustināti sāka lēkāt uz vietus un riebīgā kārtu kratīt jātniekus.

������� Lēcienos! � sauca doktors. Un iedomātie dzīv�nieki sāka svaidīties kā viļņi, paceldamies un nolaiz�damies kā kuģi: viņi tā nokausēja abus slimniekus, ka tie abi aizelsu�ies kā vienā balsī sāka �ēli saukt:

�� Diezgan! diezgan! Es vairāk nevaru! Diezgan!

Doktors komandēja:

�� Stāt!

Un piebilda:

������� Atpūtieties drusku! Pēc piecām minūtēm varēs atkal turpināt.

Pols Bretinjī, smieklus valdīdams, ievēroja, ka jāt�niekiem nemaz nebija karsti, kamēr kalpotāji, kuji grieza riteņus, bija nosvīdu�i slapji.

�� Vai nebūtu labāk viņus nostādīt mainītās lomās?

Doktors svinīgi atbildēja:

������� It nebūt, mans mīļais. Vajag at�ķirt vingro�anu no nogur�anas. Rata griezēja kustības nogurdina, ka�mēr staigātāja vai jātnieka kustības ir ļoti teicamas un patīkamas.

Pols ieraudzīja dāmu sedlus.

������� Jā, � sacīja doktors, � vakara stundas ir ieda�lītas dāmām. Kungi pēcpusdienās vairs netiek ielais�ti. Iesim, es jums parādī�u sauso peldē�anu.

Vesela rinda dēļu, kas bija viens pie otra pieskrūvēti galos un vidū, izstiepās rombos un sarāvās kvadrātos kā bērnu rotaļa ar zaldātiņiem uz dēlī�a; trīs peldē�tājus varēja reizē izstiept gājumā vai saraut īsākus.

Doktors runāja:

������� Man jums nemaz nav jāpierāda sausās peldē�a�nās priek�rocības, jo te miesa tiek slapja tikai no sviedricin, tātad peldētājam ii nemaz nav jābaidās no sa�aukstē�anās vai reumatisma.

Ienāca kalpotājs, kas bija doktoru meklējis v*� pa�sniedza tam kartīti.

������� Mans draugs hercogs Ramā. Man jāiet. Atvai�nojiet!

Pols, palicis viens, sāka apskatīties. Abi jātnieki jāja atkal. Obrī-Pastērs vēl aizvien staigāja; bet trīs avernie�i, aizelsu�ies un sviedrus slaucīdami, grieza riteņus un kratīja savus pacientus. �ķita, ka viņi maļ kafiju.

Izgājis ārā, Bretinjī ieraudzīja doktoru Onoru, kas kopā ar sievu novēroja gatavo�anos uz svētkiem. Viņi tērzēja, noraudzīdamies uz karogiem izgreznoto kalnu.

������ Vai gājiens tiks baznīcā sarīkots? � jautāja dok�tora kundze.

��� Jā, baznīcā.

��� Pulksten trijos?

��� Pulksten trijos.

��� Vai profesori arī būs tur?

�� Jā. Viņi pavadīs krustmātes.

Tad viņu apturēja dāmas Pailes. Tad vēl tēvs un meita Monekjū. Bet viņ� bija norunājis brokastot vie�natnē kazino, telpās kopā ar savu draugu Gontranu, tad viņ� nesteigdamies gāja turp. Pols tikai vakar at�brauca un ar savu draugu nebija ticies veselu mēnesi. Viņ� gribēja tam tikai izstāstīt neskaitāmos piedzī�vojumus mīlestībā un kār�u spēlē.

Viņi tērzēja līdz pulksten pus trim, kad Petriss Mar�tels vēstīja, ka jāiet uz baznīcu.

�� Iesim pēc Kristiānas! � sacīja Gontrans.

�� Iesim! � atbildēja Pols.

Viņi to atrada pie viesnīcas. Viņai bija iekritu�i vai�gi un grūtas sievietes tum�ā miesas krāsa, bet viņas resnais vidus liecināja, ka tā jau vismaz se�us mēne�us ir gaidībās.

��� Es jūs gaidīju, � viņa sacīja. � Viljams aicināja agrāk. Viņam �odien tik daudz darī�anu.

Viņa pacēla uz Polu savas mīlestības pilnās acis un paņēma to zem rokas.

Viņi gāja lēni, vairīdamies no akmeņiem.

��� Cik es esmu kļuvusi smaga! � viņa runāja. � Es nemaz vairs nemāku iet! Un man ir bailes pa�klupt.

Viņ� nekā neatbildēja, bet tikai centās to pieturēt, izvairīdamies no viņas skatiem, kuj-us tā nemitīgi uz viņu raidīja.

Lielā ļau�u drūzma viņus sagaidīja pie baznīcas dur�vīm.

Andermats iesaucās:

��� Ta�u beidzot! Ta�u beidzot! Nāciet ātrāk! Kārtī�ba būs �āda: pa priek�u divi zēni, tad divi dziedātāji,

krusts, svētais ūdens, garīdznieks, aiz viņiem Kristiāna ar profesoru Klo�u, Luīzes kundzene ar profesoru Remizo un �arlotes kundzene ar profesoru Maruselu. Viņiem sekos administratīvā padome, medicīniskais per�sonāls un pa�ās beigās publika. Vai visi saprata? Uz priek�u!

Garīdzniecība iznāca no baznīcas un nostājās gājie�nam priek�galā. Gaf� kungs ar sirmiem, atpakaļ atsukātiem matiem, � īsts zinātnieks pēc akadēmijas no�teikumiem, � piegāja Andermata kundzei un zemu

paklanījās.

Nostājies taisni, viņ� soļoja tai blakus ar kailu gal�vu, izrādīdams savus kuplos zinātnieka matus un svi�nīgi turēdams rokā cilindru, it kā viņ� fran�u komē�dijā būtu mācījies staigāt un izrādīt ļaudīm savu Goda leģiona rozeti, kas tomēr bija par lielu pieklājīgam cilvēkam.

Viņ� centās būt uzmanīgs pret savu dāmu:

�� Cienītā kundze, man jūsu laulāts draugs stāstīja par jums un jūsu stāvokli, kas viņu zināmā mērā uz�traucot. Viņ� man arī stāstīja par jūsu nezinā�anu un �aubām attiecē uz dzemdē�anas laiku.

Viņa nosarka līdz matu galiem un apmulsusi izdvēsa:

�� Jā, es sāku sevi turēt par māti jau ilgi priek� tam, kad tas patiesībā notika. Tagad man viss ir sajucis� Es nekā nezinu�

Kāda balss viņiem aiz muguras runāja:

�� �ai dziedētavai būs liela nākotne. Els jau tagad no�vēroju pārsteidzo�us rezultātus.

Tas bija profesors Remizo, kas sarunājās ar savu dāmu, Luīzi Oriolu. Viņ� bija maza auguma, ar dzelte�niem, nekārtīgi sasukātiem matiem un slikti pa�ūtos svārkos, kādēļ viņ� atstāja nekārtīga zinātnieka ie�spaidu.

Profesors Marusels, kas gāja zem rokas ar �arloti Oriolu, bija skaistulis bez bārdas un ūsām; viņ� bija rūpīgi ģērbies, vienmēr smaido�s, padrukns, un viņa gludi noskūtais sejs neatgādināja ne garīdznieku, nedz aktieri, kā tas bija ar doktoru Latona seju

Tālāk nāca minerālūdeņu administrācija ar Andermatu priek�galā, un no visas viņu grupas krasi at�ķī�rās abu Oriolu milzīgie galvas tērpi.

Viņiem sekoja vēl vesels bars cilindros; tie bija Anvalas medicīniskais personāls, starp kuriem tomēr trū�ka doktora Bonfila, bet kūja vietu aizstāja divi jauni ārsti; tie bija: doktors Blaks, vecs, neliels vīriņ�, gan�drīz rūķītim līdzīgs, kūja pārmērīgā dievticība pārstei�dza visu apkārtni jau no pa�as pirmās viņa atbrauk�a�nas dienas, � un doktors Mazelli, itālietis, kas kalpoja viņa ekselencei hercogam de Barnā, bet citi mēdza teikt, ka viņ� kalpojot viņas ekselencei hercogienei.

Viņiem sekoja ļaudis: peldu viesi, zemnieki un apkār�tējo ciemu iedzīvotāji.

Avotu iesvētī�ana nevilkās ilgi.

Abats Litrs apslacīja viņus vienu pēc otra ar ūdeni, par ko doktors Onora nosmējās, ka abats ar chlornātrija palīdzību cen�oties ūdenim pievienot jaunas īpa��ības. Tad visi speciāli uzaicinātie pulcējās pla�ajā lasāmā zālē, kur viņiem pasniedza brokastis.

rols sacīja Gontranam:

�� Cik daiļas ir kļuvu�as abas mazās Orio!u kundze nes.

��� Viņas ir buriigu�, mans draugs.

��� Vai jūs neesat redzējis direktora kungu? � jau�nekļiem jautāja biju�ais cietuma uzraugs.

�� Viņ� ir tur kaktā.

�� Lieta tā, ka vecais Kloviss ir sapulcējis daudz ļau �u pie durvīm.

Jau ejot uz avotiem, visa procesija gāja garām ve�cam kroplim, kas pagāju�o gadu ārstējās, bet kuram no tā laika trieka vēl vairāk pieņēmusies. Viņ� apturē�ja ļaudis uz ceļa un stāstīja tiem visu notiku�o:

�������� �is ūdens patiesībā nekur neder; tiesa, tas izdziedē, bet tad visa slimība atkal nāk atpakaj un ar daudz lie�lāku niknumu. Man bija beigtas kājas, bet tagad ar visu ārstē�anos es esmu ari rokas pazaudējis. Un kā�jas man ir kļuvu�as kā no dzelzs, tās drīzāk var sa�lauzt, ne saliekt.

Izmisu�ais Andermats jau mēģināja viņu iesēdināt, saukdams pie tiesas par Oriola kalna ūdeņu noniecinā��anu un naudas izspie�anu, bet viņam neizdevās panākt nedz vecā kropļa notiesā�anu, nedz arī izdevās aizbāzt tam muti.

Tikko viņam paziņoja, ka vecis pļāpā pie iestādes dur�vīm, viņ� tūlīt devās, lai aizbāztu tam muti.

Uz ceļa ļau�u pūlī bija dzirdamas saniknotas balsis. Ap viņu visi drūzmējās, lai to redzētu un lai dzirdētu, ko viņ� stāsta� Dāmas jautāja: � Kas viņ� tāds ir? � Kungi atbildēja: � Tas ir slimnieks, kuj*u �ejienes ūdens tik tālu novedis. � Citi atkal domāja, ka kāds bērns ir sabraukts. Da�i runāja par krītamo kaiti, kas esot uznākusi kādai nabaga sievietei.

Andermats izgāja caur pūli, pēc para�as neatlaidīgi spiezdams savu apaļo vēderu starp citiem vēderiem. Gontrans vienmēr teica: � Ar to viņ� pierāda bumbas pārākumu par asiem priek�metiem.

Vecais Kloviss, uz grāvja malas sēdēdams, sūdzējās par sāpēm, vaidēja un stāstīja par savām cie�anām, bet abi Orioli, at�ķirdami visus ļaudis no Klovisa, stā�vēja viņa priek�ā un nevaldāmās dusmas lamāja un draudēja tam, kliegdami pilnā kaklā.

� Tas nav tiesa, � kliedza Koloss, � jo �is blēdis un nelietis caurām naktīm skraida apkārt pa me�iem.

Bet vecais kroplis nemitīgi atkārtoja savu, un viņa dzēlīgā balss bija dzirdama cauri visiem abu Oriolu kliedzieniem:

�� Labie kungi, viņi mani ir nobendēju�i, ar savu ūde�ni nobendēju�i. Ar varu viņi mani uzpirka pagāju�ā gadā. Un redzat, cik tālu es tagad esmu nokļuvis, kāds

es izskatos!

Andermats palūdza apkārtējos apklust un, kroplim pieliecies un cie�i tam acīs raudzīdamies, runāja:

�� Ja jums ir sliktāk, tad tā ir jūsu pa�u vaina, vai jūs dzirdat? Bet, ja jūs тал paklausīsit, tad es jums galvoju, ka izdziedinā�u jūs ar piecpadsmit vai divdes�mit. vannām. Atnāciet pie manis dziedētavā, kad tur ne�viena nebūs, un mēs, brālīt, to lietu nokārtosim. Bet tagad turiet muti ciet!

Vecais saprata. Viņ� apklusa un tikai pēc brī�a pie�bilda:

���� Es esmu ar mieru vēlreiz pamēģināt. Tad re�dzēsim!

Andermats paņēma abus Oriolns pie rokas un ātri aizveda, bet vecais Kloviss palika zālē guļam, savus kruķus nosviedis blakus un piemiegtām acīm vērda�mies saulē.

Ap viņu vēl arvien drūzmējās. Kungi to izjautāja, bet viņ� neatbildēja, it kā nedzirdētu un nesaprastu; tagad �ī viltīgā ziņkāre drīz vien viņam apnika, un viņ� ķērco�ā balsī sāka dūkt bezgalīgu dziesmu ne�saprotamā izloksnē.

Pūlis drīz vien izklīda. Viņu vēl ilgi apbrīnoja tikai da�i bērni, ar pirkstiem urbinādami savus degunus.

Kristiāna bija ļoti nogurusi un gāja atpūsties; Pols un Gontrans pastaigājās pa jauno parku starp viesiem. Pēk�ņi viņi ieraudzīja māksliniekus, kuri arī bija atstāju�i veco kazino un pievienoju�ies jaunās vietas uzleco�ajai zvaigznei.

Odelena kundze, kas tagad bija uzposusies, pastaigā�jās ar savu māti un izlikās cienījama dāma. Petinivels no Vodevilas amizējās ar abām dāmām, bet aiz viņiem nāca Lapalms no Bordo Lielā Teātja, strīdēdamies ar neglābjamiem muzikantiem � maestro Senlandrī, pia�nistu �ave'u, f'autistu Nuaro un kentrabasistu Nikordī.

Ieraudzījis Polu un Gontranu, Senlandrī devās pie viņiem. Pagāju�ā ziemā īsiņ� gabaliņ� no viņa muzi�kālajiem sacerējumiem bija atskaņots kaut kādā mazā ekscentriskā teātrī; prese par viņu bija atsaukusies labvēlīgi un tādēļ viņ� tagad uz Masnē, Reijeru un Guno raudzījās no aug�ienes.

Viņ� tiem labvēlīgā sajūsmā sniedza pretī abas sa�vas rokas un tūlīt izstāstīja savu strīdu ar sava pa�a vadītā orķestra dalībniekiem.

� Jā, mans mīļais, nu ir beigas, beigas, beigas vecās skolas pārstāvjiem. Melodistu laiks ir pagājis. Tas beidzot ir jāsaprot.

Mūzika ir jauna māksla. Un melodija viņā ir tikai pirmā murminā�ana. Nesa jēgu ausis mīl ritumelus. Vi�ņi tanīs atrod apmierinājumu kā bērni vai me�oņi. Te vēl jāpiebilst, ka pūļa ausis, naīvās publikas ausis un un neattīstītās ausis aizvien mīlēs dziesmiņas un vispār melodijas. To baudu var salīdzināt ar tīksmi, kuju iz�jūt pastāvīgie kafejnīcu koncertu apmeklētāji

Lai jūs mani labāk saprastu, es minē�u piemēru. Zem�nieka acis mīl spilgtas krāsas un rupjas gleznas. Izglī�tota pilsoņa, bet ne mākslinieka acis, mīl pretenciozas ēnas un sentimentālus si�etus; bet izsmalcinātā māksli�nieka acis mīl, saprot un at�ķir toņu noskaņojumu un

noslēpumaino ēnu akordus, kas citiem nav saredzami.

Tas pats ir ari literatūrā: �veicari lasa notikumu pil�nos romānus, parastie pilsoņi mii alzrāvīgus gabalus, bet īstie literatūras pazinēji atzīst tikai mākslinieciskas grāmatas, kas citiem nav saprotamas.

Kad vienkār�s cienītājs sāk ar mani runāt par mū�ziku, es viņu varu aiz dusmām nosist. Bet ja tas vēl notiek operā, es viņam prasu:

��� Vai jūs varat man pateikt, vai tre�ā vijole tre�ā cēliena sākumā neuzņēma nepareizu noti? � Nevaru. � Tad turiet muti ciet! Jums nav dzirdes. Cilvēkam, kur� nedzird visu orķestra ansambli kopā un katru instru�mentu par sevi, nav dzirdes un viņ� nav mūziķis. Tā tas ir! Sveiki!

'Viņ� apgriezās uz papē�a apkārt un turpināja:

��� Māksliniekam visa mūzika ir akordā. Ak, mans mīļais, da�i akordi mani padara ārprātīgu un ielej manī neizteicamas laimes straumes. Tagad mana dzirde ir tik izsmalcināta, tik gatava un tik nobeigta, ka es galu galā esmu iemīlējis da�us nepareizus akordus kā īsts cienītājs, kuram pārsmalcinātā gar�a nokļuvusi jau izvirtībā. Es arī sāku izvirst un meklēt savai dzirdei ārkārtīgus kairinājumus! Ak, mani draugi, da�as ne�pareizas notis sagādā tādu baudījumu! Dziļu un ne�veselīgu baudījumu! Kā tās pacilā, kā satricina nervus, kā kutina ausis� ak, kā kutina!..

Lielā sajūsmā viņ� berzēja rokas un sāka dziedāt:

�� Jūs dzirdēsit manu operu, � manu operu, � manu operu. Jūs dzirdēsit manu operu.

Gontrans iejautājās:

��� Vai jūs rakstāt operu?

��� Jā, Iet jau uz beigām.

Pēk�ņi atskanēja Petrisa Martela komandējo�ā balss:

������ Vai jūs saprotat? Tātad iz�ķirts: dzeltenā raķete, un jūs tūlīt iesāksit!

Viņ� izstāstīja visiem par uguņo�anu. Da�i piegāja pie viņa, un viņ� tiem kaut ko izskaidroja un ar izstiep�tu roku norādīja uz baltiem koka stabiņiem viņpus ielejas pie aizas, it kā draudēdams ienaidnieka flotei.

������� Uguņo�ana būs no turienes. Es uguņotājam par vēlēju jau pulksten pusastoņos būt savā vietā. Tikko beigsies izrāde, es no �ejienes signalizē�u ar dzeltenu raķeti, un tad viņam jāaizdedzina pirmā figūra.

Pienāca marķīzs un sacīja:

�� Es ie�u un izdzer�u glāzi ūdens.

Pols un Gontrans gāja viņiem līdz, un viņi soļoja no kalna lejā, tuvodamies dziedētavai, viņi redzēja tur veco Klovisu ieejam; viņu pieturēja abi Orioli, bet tiem sekoja Andcrmats un doktors; katrreiz, zemi ar kā�jām skarot, Kloviss sāpēs savieba savu seju.

�� Iesim! � sacīja Gontrons. � Tas ir interesanti.

Kropli nosēdināja krēslā, un Andermats viņam sa-

cija:

������ Lūk, ko es jums, vecais blēdi, piedāvāju. Jūs katru dienu ņemsit divas vannas un jums jātiek driz veselam. Un tikko jūs sāksit staigāt, jūs dabūsit divi simti franku.

Kroplis sāka vaidēt.

�� Kājas man ir kā no dzelzs, dārgais kungs.

Andermats pavēlēja viņam klusēt un turpināja:

������ Klausaities� Katru gadu jūs saņemsit divi simti franku līdz pa�ai nāvei. Dzirdiet! Līdz pa�ai nāvei, ja būsit ar mieru izmēģināt mūsu ūdens dziedinātāju spēku.

Vecais nevarēja iz�ķirties. Pastāvīga ārstē�anās iz�jauca visus viņa dzīves plānus.

�aubīdamies viņ� jautāja:

������� Bet ja� ja jums te ir slēgts� un es atkal sa�slimstu. .. tad es nekā nevaru� jo jūsu ūdens� ir noslēgts.

Viņu pārtrauca doktors Latons, kas griezās pie Andermata, sacīdams:

������� Lieliski! Mēs viņu ārstēsim katru gadu. Tas būs vēl labāk, jo parādīs, ka katru gadu jābrauc un jāārstē�jas. Lieliski! Tātad nolemts!

Bet vecis atkal atkārtoja:

������� Tas nebūs labi, mījie kungi. Man kājas ir kā no dzelzs�

Doktoram ienāca prātā jauna doma:

������ Vai es lai nelieku viņam izņemt cauri kādu seansu sēdo�ās staigā�anas? Tas paātrinātu vannu iedarbību. Būs jāpamēģina.

������� Lieliska ideja, � sacīja Andermats un piebilda: � Tagad, Klovisa tēv, jūs varat iet, bet tikai neaizmir�stiet mūsu norunu!

Vecis vaidēdams aizgāja. Uznāca vakars, un visi Oriola kalna administratori gāja pusdienā, jo teātra izrāde bija nolikta pulksten pus astoņos.

Iirāde notika jaunā kazino lielajā zālē, kur varēja saiet tūksto�iem skatītāju.

Pulksten septiņos jau sanāca tie, kuriem nebija bi�ļetes uz numurētām vietām.

Pus astoņos zāle jau bija pilna, un priek�kars pacēlās, lai varētu nospēlēt joku divās ainās; pēc tam nāca Senfan<T ri operete, kurā piedalījās dziedātāji, kas speciāli �im gadījumam bija atbrauku�i no Vi�ī.

Kristiānai, kas sēdēja pirmajā rindā starp tēvu un vi�ru, bija neizsakāmi karsti.

Viņa ik mirkli atkārtoja:

��� Es vairs nevaru! Es vairs nevaru!

Pēc joka, kad iesākās operete, viņai k]uva nelabi un tā, pret vīru pagriezusies, sacija:

�� l>ārgais Vili, man būs jāiet prom. Es smoku nnst!

Baņķieris bija izmisis. Viņ� visādi pūlējās, 1 . svēt�ki noritētu gludi kā pa diegu.

������� Pacieties līdz beigām! � viņ� sacīja. � Es tevi ļoti lūdzu. Tava aizie�ana visu izjauks. Tev ta�u jā�iet cauri visai zālei.

Bet Gontrans, kas kopā ar Polu sēdēja viņiem aiz muguras, to dzirdēja. Viņ� pieliecās māsai:

�� Vai tev ir karsti? � viņ� jautāja.

�� Jā, es smoku.

�� Labi. Pagaidi! Tu tūlīt gavilēsi.

Netālu no viņa bija logs. Viņ� pakāpās uz krēsla un, neviena nepamanīts, izlēca pa to.

Tad viņ� iegāja tuk�ā kafejnīcā un uzmeklēja at�vilktnē Petrisa Martela paslēpto signāla raķeti, pa�ņēma to un, līdz krūmiem noskrējis, aizdedzināja.

Dzeltena liesma uzskrēja debesis, slaidi vīdamās un piebērdama debesis ar ugunsiietu.

Gandrīz tai pa�ā mirklī uz tuvākā kalna nodunēja kā �āviens, un vesela zvaig�ņu bezgalība plūda uz debesīm.

Zālē, kur vēl skanēja Senlandrī akordi, kāds iesaucās:

��� Raķetes lai�!

Tie, kas sēdēja tuvāk pie durvīm, steidzīgi piecēlās

un klusi izgāja. Citi vērās logos, bet nekā neredzēja, jo visi logi bija uz Limanas pusi.

Visi jautāja:

�� Vai tas tiesa? Vai tas tiesa?

Nepacietīgā un kumēdiņus mīlētāja publika uztrau�cās.

Kāda balss no āra sauca:

��� Tiesa, raķetes lai�!

Vienā mirklī visa zāle bija kājās. Visi devās uz dur�vīm, grūstījās un lamājās, ka netiek laukā, saukdami:

�� Ejiet ātrāk! Ātrāk!

Drīz vien visi jau bija parkā. Vienīgi pārkaitinātais Senlandrī diriģēja joprojām savu jau pusizjuku�o or�ķestri. Bet ārā ugunīgās saules sacentās ar romie�u svecēm.

Pēk�ņi pērkondimdo�a balss trīsreiz sauca:

������� Metiet mieru, velns lai parauj! Metiet mieru, velns lai parauj! Metiet mieru, velns lai parauj!

Tanī mirklī uz kalna uzliesmoja milzīgas bengāliskās ugunis, apgaismodamas pa labi sarkanā, bet pa kreisi zilā gaismā klintis un kokus; tanī mirklī uz ka�zino terases uz vienas no neīstā marmora vāzēm va�rēja redzēt satriekto Petrisu Martelu, bez cepures, dū�res vicinot un kliedzot.

Kad apdzisa spilgtā gaisma, bija redzamas tikai īstās zvaigznes; bet tūlīt atkal uzliesmoja cita figūra, un Pcti-Lss Martels, nolēcis ,emē, kliedza:

������ Kāda nelaime! Kāda nelaime! Ak Dievs, kāda ne�laime!

177

Viņ� gāja starp ļaudīm trāģiski �estikulēdams un iiur;-s "a gai�u vicinādams; viņ� bija saniknots un nemitīgi atkārtoja:

12 Oriola kalns

�� Kāda nelaime! Ak Dievs, kāda nelaime!

Kristiāna paņēma Polu zem rokas, un viņi g~āja,

lai apsēstos brīvā gaisā; viņa ar sajūsmu noraudzījās uz raķetēm, kas skrēja debesīs.

Pēk�ņi pienāea brālis un sacīja:

�� Nu, vai nav jauki? Tu atzīsti, ka tas ir jautri?

Viņa �ukstēja:

�� Vai tie�ām tu to izdarīji?

�� Protams, ka es. Vai nav veikli?

Viņa pasmējās un atzina, ka tas tie�ām ir jautri. Bet tanī mirklī pienāca Andermats un izskatījās galīgi satriekts. Viņ� nevarēja saprast, kas �o triecienu ir devis. No atvilktnes bija izzagta signāla raķete. Tā�du nelietību ir varējis izdarīt tikai kāds vecās biedrī�bas emisārs vai doktora Bonfila aģents!

Viņ� runāja:

������ Tas ir �ausmīgi, �ausmīgi! Raķetes par divi tūk�sto�i trīs simti frankiem ir izputinātas, pilnīgi izputi�nātas!

Gontrans pretojās:

������� Nē, mans draugs, labi aprēķinot, zaudēta ir ti�kai viena ceturtā daļa, vai, vissliktākā gadījumā, viena tre�ā daļa, kas ir tikai septiņi simti se�desmit se�i franki. Bet jūsu viesi raķetes ir redzēju�i par tūksto� pieci simti trīsdesmit diviem frankiem. Tas nemaz pa�tiesībā nav tik liels zaudējums.

Baņķieris savas dusmas izgāza uz sievas brāli. Viņ� satvēra to aiz rokas un skarbi sacīja:

������� Man ar jums kas nopietni jārunā. Ja jau nu es jūs esmu notvēris, tad pastaigāsimies pa parku. Es jūs aizkavē�u tikai piecas minūtes.

Tad, pagriezies pret Kristiānu, viņ� sacīja:

������ Bet jūs, mana dārgā, es uzticu mūsu drauga Bretinjī gādībai; tikai nepalieciet ilgi ārā, saudzējiet sevi! Jūs zināt, ka varat ātri apsaldēties. Esiet uzmanīga, esiet uzmanīga!

�� Nebaidieties, mans draugs! � viņa izdvēsa.

Andermats ar Gontranu aizgāja.

Tikko viņi bija no ļau�u pūļa laukā un vienatnē, tie apstājās, un baņķieris iesāka:

������ Mans draugs, es gribu ar jums parunāt par jūsu finan�u stāvokli.

�� Par manu finan�u stāvokli?

�� Jā. Vai jūs pazīstat savu finan�u stāvokli?

��� Nē. Bet jūs pazīstat, jo jūs man aizdodat naudu.

������� Jā, es to tie�ām ļoti labi pazīstu! Tādēļ arī es tagad ar jums runāju.

������� Man �ķiet, ka laiku jūs esat izvēlējies ne visai izdevīgu � Kad notiek uguņo�ana!

������ Glu�i otrādi, reize ir ļoti izdevīga. Es ar jums ru�nāju ne pa uguņo�anas laiku, bet pirms balles�

�� Pirms balles? Tad es nekā nesaprotu!

������� Paklausieties un jūs sapratīsit. Jūsu stāvoklis ir �āds: jums nav un arī nebūs nekad vairāk cita nekā kā tikai parādi�

Gontrans kļuva nopietns:

�� Jūs man to pasakāt drusku rupjā kārtā.

������� Jā, bet tas ir vajadzīgs. Uzklausiet: jūs esat no�dzīvojis visu savu mantojumu, ko saņēmāt no mātes. Bet par to nerunāsim.

�� Nerunāsim par to!

12*

179

��� Kas attiecas uz jūsu tēvu, tad viņam ir trīsdes�

mit tūksto� franku gada ienākuma, tātad apmēram astoņi simti tūksto� franku liels kapitāls. Skaidrs, ka pēc viņa nāves jūs saņemsit apmēram �etri simti tūksto� franku. Bet man jūs esat parādā simts deviņ�desmit tūksto� franku. Bez tam jūs esat parādā augļo�tājiem �

Gontrans dzēlīgi iebilda:

�� Sakiet � �īdiem.

��� Labi, �īdiem, kaut gan starp viņiem ir arī svētās Sulpīcijas baznīcas uzraugs, kas ir griezies pie mācī�tāja, lai tas būtu par vidinieku starp viņu un jums, bet mani tādi nieki neinteresē. Tātad jūs augļotājiem, �īdiem vai katoļiem esat tikpat daudz parādā. Teiksim, pusotra simta tūksto� franku, par kuj-iem jūs maksā�jat augļus, turpinādami aizņemties; protams, atskai�tot manu parādu, par ku)-u jūs augļus nemaksājat.

�� I'areizi, � atbildēja Gontrans.

��� Redzat, ka jums nekā nav.

�� Tie�ām, nekā nav� izņemot manu svaini.

��� Jūsu svainim jau ir apnicis jums mū�īgi naudu dot.

�� Nu, un tad, mans mīļais, tas vienkār�ais zemnieks, kas dzīvo vienā no �īm būdām, ir bagātāks par jums.

�� Pilnīgi pareizi� bet tālāk?

��� Tālāk� tālāk� ja rit nomirtu jūsu tēvs, tad jums cits nekas neatliktos, kā maizes kumosa dēļ ie�stāties manā bankā par kalpotāju, vai jūs saprotat? Un ari tā būtu tikai aizmaskota pensija, kuni es jums izmaksātu.

Gontrans sirdīgi atcirta:

��� Dārgais Viljam, man tas viss ir apnicis. Es visu to zinu ne sliktāk par jums un tādēļ vēlreiz uzsveru, ka jūs esat izvēlējies pavisam neizdevīgu laiku, lai visu to man ar tādu aklumu atgādinātu.

��� Atļaujiet man pabeigt! Ts'o �ī stāvokļa jūs varat izkulties tikai ar precē�anos. Bet, neraugoties uz jūsu skanīgo, kaut gan neievērojamo vārdu, jūs tomēr esat slikts kandidāts. Jo jūsu vārds tomēr nav no tiem, par kuru bagātu, mantiniece, kaut arī �īdiete, samaksātu ar savu mantu. Jums jāatrod pieklājīga un bagāta sieva, bet tas nemaz nav tik viegli�

Gontrans viņu pārtrauca:

��� Sauciet viņa drīzāk vārdā, tas būs labāk!

��� Labi: viena nc vecā Oriola meitām, pēc izvēlas Taisni tādēļ par visu es ar jums runāju pirms balles.

��� Bet tagad izstāstiet pamatīgāk! � sacīja (ion�trans.

��� Ļoti vienkār�i. Jūs redzat, kādi panākumi man ar �o iegādi ir jau sākumā. Bet ja manā� vr,", pareizāk, mūsu rokās būtu visa tā zeme, ko sev pa�turēja �is viltnieks, es to pārvērstu par zeltu. Par tiem vīna dārziem vien, kas atrodas starp dziedētavu un viesnīcu, kā arī starp viesnīcu un kazino, es rītu pat samaksātu miljonu franku, jā, es, Andermats! Bet vi�si �ie vīna dārzi un pakalnes nāk meitenēm pūrā līdz. Man pats tēvs nesen par to stāstīja un ta�u ne bez nolūka. Lūk, tā� ja jūs gribētu, mēs varētu tikt pie lielas bagātības.

Gontrans, kā pārdomādams, runāja:

�� Tas var būt; par to es padomā�u.

�������� Padomājiet gan, mans draugi;, un neaizmirstiet, ļ� es par ko runāju, tad tas tā arī patiesībā ir, jo es par to jau esmu domājis un zinu visas iespējas, kā arī ne�ap�aubāmās sekmes.

Bet Gontrans, roku izstiepis, iesaucās, it kā būtu visu jau aizmirsis, ko baņķieris tam sacīja:

�� Redziet! Cik tas ir skaisti!

Aizdegās vesela uguns jūra, kas atgādināja pili, uz kuras karoga ar ugunīgi kvēlojo�iem burtiem bija rakstīts: O r i o I a kalns, liet pretējā pusē, kā prie�cādamies par �o skatu, pār līdzenumu lēca tikpat sar�kans mēness. Kad dego�ā ugunspils pēc da�iem mirk�ļiem sabruka kā uzspridzināts kuģis, �ķiezdams gai�sā fantastiskas zvaigznes, tad mēness viens, miera pilns t:n apaļ�, palika pie horizonta.

Publika skaļi aplaudēja un kliedza:

�� Urrā! Bravo! Bravo!

Andermats pēk�ņi sacīja:

������� Iesim, mans draugs, un atklāsim balli! Vai jūs vēlaties būt man pretpāris pirmā kadriļā?

�� Protams, dārgais māsas vīriņ!

������� Ko jūs esat nodomājis uzaicināt? Es dejo�u ar hercogieni de Ramu.

Gontrans vienaldzīgi atbildēja:

�� Es uzlūg�u �arloti Oriolu.

Viņi gāja atpakaļ. Kad tie gāja gar to vietu, kur bija atstāju�i Kristiānu un Polu Brctinjī, tad redzēja, ka to vairs tur nav.

Viljams sacīja:

������ Viņa ir paklausījusi manam padomam un aizgā�jusi gulēt. Viņa bija �odien ļoti nogurusi.

Un viņ� iegāja lielajā zālē, kuņi kalpotāji pa ugu�ņo�anas laiku jau bija uzposu�i.

Bet. Kristiāna it nemaz nebija aizgājusi gulēt, kā domāja viņas vīrs.

Tikko viņi palika vienatnē, Kristiāna, spiezdama Po�la roku, klusi �ukstēja:

������ Beidzot tu atbrauci, es tevi gaidīju veselu mēnesi. Katru rītu es sev jautāju: vai es viņu �odien redzē�u? Kādēļ tu, mīļais, tik i!gi nebrauci?

Viņ� apmulsis atbildēja:

�� Man bija da�ādas darī�anas un darbi.

Vēl tuvāk pieliekusies, viņa �ukstēja:

������� Nav labi pamest mani vienu te, sevi�ķi vēl ta�gadējā stāvoklī.

Viņ� drusku atvirzījās ar savu krēslu.

������� Būsim uzmanīgāki, mūs var ieraudzīt, jo raķetes apgaismo visu apkārtni.

Viņa par to nedomāja un runāja:

�� Es tevi tā mīlu!

Un tad, priekā drebēdama, piebilda:

������� Ak, es esmu tik laimīga, tik laimīga atrasties te kopā ar tevi! Vai tu saproti? Pol, kāda tā ir laime! Kā mēs mīlēsim viens otru!

Viņa tikko dzirdami nopūtās kā viegla vēsma.

������� Man ir tāda neprātīga vēlē�anās tevi skūpstīt. Es ta�u tevi tik sen neesmu redzējusi!

Bet tad pēk�ņi, ar kaislīgas sievietes enerģiju, kura grib, lai paklausa, sacīja:

������ Klausies, es gribu � dzirdi� tūlīt kopā ar tevi iet uz to vietu, kur mēs pagāju�ā gadā atvadījāmies! Atminies � uz Laro�as-Pradjēras ceļa?

Viņ� pārsteigts atbildēja:

������� Tas ir neprātīgi, jo tu tikko vari paiet. Tu ta�u visu dienu esi staigājusi! Tas būtu neprātīgi, un es to nepieļau�u!

Viņa piecēlās un noteica:

������ Es tā gribu. Ja tu nenāksi man līdz, es ie�u viena pati.

Un, uz uzlēku�o mēnesi norādīdama, piebilda:

������ Redzi, taisni tāds pats vakars kā toreiz! Vai at�mini, kā tu skūpstīji manu ēnu?

Viņ� centās to atrunāt.

������� Kristiāna � klausies� tas ta�u smieklīgi� Kristiāna!

Ne vārda neteikusi, viņa gāja uz vīna dārzu pusi. Viņ� pazina tās mierīgo gribu, kuru neviens nevarēja sa�ķobīt: viņ� pazina arī zilo acu un gai�mates sievie�tes zemās pieres skaisto ietiepību, kuju nekādi �ķēr�ļi nevarēja atturēt, un tādēļ ņēma to zem rokas, lai at�balstītu ceļā.

�� Bet, Kristiāna, ja mūs kāds ieraudzīs?

������ Pērn tu tā nerunāji. Visi ta�u ir svētkos. Mēs nāk�sim drīz atpakaļ, un neviens nemaz nemanīs mūsu aizie�anu.

Vajadzēja kāpt aug�ā pa akmeņaino taku. Viņa sma�gi pūta un ar visu spēku uzgulās tam uz rokas, uz katra soļa atkārtodama:

�� Kāda tīksme, kāda tīksme ir tā ciest!

Viņ� apstājās un gribēja vest to atpakaļ, bet viņa neklausīja.

������� Nē, nē. Es esmu laimīga! Tu to nevari saprast! Klausies� es jūtu, kā viņ� kustas� mūsu bērns�

tavs bērns� kāda laime!� Dod man roku� vai tu jūti?

Viņa nevarēja saprast, ka �is cilvēks bija no mīļāko, bet ne no tēvu sugas. No tā mirkļa, kad viņa kļuva grūta, viņ� sāka no tās attālināties, sajuzdams nepār�varamu riebumu. Viņ� jau agrāk ne vienreiz vien bija teicis, ka sieviete, kura metusies uz bērnu ra�o�anu, vairs neesot mīlestības cienīga. Mīlestībā viņu visvai�rāk valdzināja divu sir�u lidojums pēc nesasniedzama ideāla, divu dvēseļu garīga saplū�ana un viss tas �ķie�tamais un neiespējamais, ko kaislībā ielej dzejnieki Fiziskā sievietē viņ� dievināja Venēru, kūpas dievi��ķīgais klēpis mū�īgi uzglabāja tīrās neauglības formas. Jau domas vien par mazo būti par cilvēka dīgli, kas dreb �inīs miesās, izkropļodams im apgānīdams tās, viņā iedvēsa gandrīz nepārvaramu riebumu. Mātiskais �o sievieti bija pārvērtis par dzīvnieku. Viņa vairs ne�bija izņēmuma būte, par kūpu sapņo un kuju dievina, bet tikai dzīvnieks, kas vairo savu sugu. Un �im ap�zinīgajam riebumam pievienojās vēl tīri fizisks rie�bums.

Kā lai viņa atminētu un saprastu to, ja tik ilgi gaidī�tā bērna vismazākā pakustē�anās viņu aizvien vairāk tuvināja iemīļotajam? �is cilvēks, kupu viņa dievināja, kupu jau no pirmā skūpsta mirkļa ar katru dienu mī�lēja vairāk un vairāk, bija ieslēgts ne tikai viņas dvē�selē, bet arī miesā un licis uzdīgt tur Jaunai dzīvībai, kupa iznāks no viņas kā bērniņ�. Jā, zem savām sa�krustotajām rokām viņa nēsā to pa�u savu labo, dārgo, maigo un vienīgo draugu, kas ar dabas noslēpumaino varu viņā pārdzims citā bfitē. Un viņa to tagad mīlēja divkārt, jo ari viņ� tai piederēja divkārt: kā liels un kā, mazs, vēl nezināms; kā tas, kuru viņa redzēja, aiztika, skūpstīja un dzirdēja runājam, un ari kā tas, kur� tik�ko sāka kustēties viņai zem sirds.

Viņi iznāca uz ceja.

��� Tanī vakarā tu mani te gaidīji, � viņa teica un sniedza tam savas lūpas. Viņ� klusēdams tās salti no�skūpstīja.

Viņa �ukstēdama vēlreiz atkārtoja:

�� Vai atceries, kā tu uz zemes skūpstīji manu ēnu? Redzi, mēs toreiz tā stāvējām!

Cerībā, ka viņ� atkal to skūpstīs, viņa paskrējās no tā prom. Tad aizelsusies apstājās ceļa vidū un gaidīja. Bet mēness, kas izstiepa viņas ēnu slaidumā, tomēr uz ceļa apzīmēja ari viņas lielo, izspiesto vēderu. Pols stāvēja, galvu nodūris, un, kā sastindzis, pie savām kājām vērodams viņas grūtniecības sakropļoto ēnu; viņa jūtas bija apvainotas, un viņu kaitināja tas, ka viņa nesaprata, neatminēja viņa domas un ka viņai trū�ka sievietes takta un smalkjūtības aptvert to, ka ap�stākļi ir mainīju�ies.

Ar nepacietības pilnu balsi viņ� tai sacīja:

��� Klausies, Kristiāna, tie bērni�ķīgie paņēmieni ir smieklīgi.

Viņa tuvojās tam uztraukta, apbēdināta un ar at�plēstām rokām atslīga pie tā krūts, sacīdama:

��� Ak tu mani nemīli! Es to jūtu! Es esmu par to pārliecināta!

Viņam kļuva tās �ēl; viņ� aptvēra tās galvu un uz�spieda uz acīm divus ilgus skūpstus.

Atpakaļ viņi gāja klusēdami. Viņam nekā nebija tai ko teikt; viņa atspiedās tam uz rokas smaga un nogu�rusi, bet viņ� paātrināja savus soļus, lai viņa ar savu piebriedu�o miesu nevarētu tam piekļauties.

Pie viesnīcas viņi iz�ķīrās, un viņa aizgāja uz savu istabu.

Kazino orķestris spēlēja dejas, un Pols gāja norau�dzīties ballē. Pa�laik spēlēja valsi, un visi dejoja: dok�tors Latons ar jaunāko Pailes kundzi, Andermats ar Luīzi Oriolu, skaistais doktors Maselli ar hercogieni de Ramu un Gontrans ar �arloti Oriolu. Viņ� tai kaut ko maigi �ukstēja ausī, un tas nozīmēja iemīlē�anās sā�kumu; bet viņa smaidīja aiz sava vēdekļa, sarka un �ķita esam sajūsmā

Pols sev aiz muguras izdzirda:

��� Lūk, lūk, grāfs de Ravenels iemīlēsies vēl manā pacientē!

To runāja doktors Onora, pie durvīm stāvēdams un neraudzīdamies dejotājos. Viņ� turpināja:

�� .Tā, jā, viņi tā dejo jau labu pusstundu. Visi to Ir ievēroju�i. Bet jaunavai tas laikam patīk.

Pēc brī�a viņ� atkal piebilda:

�� Tas bērns ir īstā pērle: laba, jautra, vienkār�a, pa�devīga un atklāta. Jauka meitene! Desmit tādas, kā vecākā nav viņas vienas vērts. Es tās meitenes paras�tu jau no bērnības� Bet tēvs tomēr labāk ieredz ve�cāko, jo tā vairāk� līdzinās� viņam pa�am, vairāk saimniece, nav tik atklāta, taupīgāka, viltīgāka, skau�dīgāka. Bet arī viņa ir lāga meitene; es nekā ļauna ne�gribu par viņu teikt, tikai tīri nejau�i salīdzinu viņas abas un tā secinu, tas viss.

Valsis apklusa; Gontrans pienāca pie drauga, bet, doktoru ieraudzījis, sacīja:

� Mediķu dzimts Anvalā laikam stipri pieaugusi. Mēs te redzam Maselli, kas lieliski dejo, un veco Blaiku, kuj-am laikam labas attieksmes ar debesīm.

Bet doktors Onora bija atturīgs. Viņ� nemīlēja kollēgas aprunāt.

Ārsta jautājums kļuva Anvalā par vienu no dedzīgā�kiem. Viņ� pēk�ņi saistīja visas apkārtnes uzmanība un pārvaldīja visu iedzīvotāju kaislības. Kādreiz avoti tecēja viena pa�a doktora Bonfila uzraudzībā, kaut vi�ņu apskauda kustīgais doktors Latons un mierīgais dok�tors Onora.

Tagad bija citādi.

Tiklīdz pa ziemu noskaidrojās, ka Andermata iegū�tās sekmes ir galīgas, jo viņu ar savu vareno iespaidu pabalstīja profesors KIo�s, Marusels un Remizo, katrs atvezdams no divi līdz trīs simti slimnieku, � jaunās iestādes inspektors, doktors Latons, kļuva ievērojama persona, jo viņu sevi�ķi pabalstīja profesors Marusels, kupa māceklis viņ� bija un kūpam ķēmojās pakaļ.

Doktoru Bonfilu neviens vairs nepieminēja. Bezgala saniknots, viņ� vienmēr lamāja Oriola kalnu un pa�lika joprojām vecajā iestādē kopā ar da�iem veciem slimniekiem, kupi viņam bija paliku�i uzticīgi.

Pēc da�u pacientu domām, viņ� vienīgais pazina ūdens patiesās īpa�ības, jo viņ� te bija no pa�as avotu atklā��anas un oficiāli vadīja veco dziedētavu. Doktors Onora ārstēja tikai overnie�us. Viņ� bija apmie�rināts ar savu stāvokli un ne ar vienu neķildojās, par medicīnu augstāk vērtēdams kār�u spēli un balto vīnu.

Savus kollēgas viņ� tomēr nemīlēja.

Tādā kārtā doktors Latons būtu palicis par neapro�be�otu Oriola kalna vodītāju, ja kāda ritu neierastos pavisam mazs vīrelis kā rūķītis, kujam bija liela, ple�cos ierauta galva, milzīgas apaļas un lielas rokas, kas viss kopā viņu padarīja smieklīgu un dīvainu. �is jau�nais doktors Blaka kungs, kuj-u �urp bija atvilinājis profesors Remiso, jau no pirmās dienas at�ķīrās ar savu dievbijību.

Gandrīz ik rītu, starp divu slimnieku apmeklē�anu, viņ� iegriezās baznīcā un gandrīz ik svētdienas gāja pie dievgalda. Garīdznieks viņam drīzumā piegādāja vairākus slimniekus � vecavas, nabagus, kurus viņ� ārstēja par velti, un dievbijīgas kundzes, kuras iepriek� bija griezu�ās pēc padoma pie garīdznieka, bet nevis zinātnieka, par kuru viņas gribēja zināt, kādi tam ieska�ti, cik viņ� ir kautrīgs un atturīgs.

Tad vienreiz paziņoja par MaJdeburgas princeses at�brauk�anu, kura piederēja vienam no Vācijas hercoga namiem; tā bija dievbijīga katoliete un jau pirmā va�karā ataicināja pie sevis doktoru Blaku, kuru viņai bija ieteicis Romas kardināls.

No tā mirkļa doktors Blaks bija modē. Pie viņa ārstē�ties uzsikatīja par labu gaumi, labu toni un lielu grez�nību. Tas bija vienīgais godīgais ārsts, kā visi mēdza izteikties, vienīgais ārsts, kuram sieviete var uzticēties.

Tādēļ ari no rīta līdz vakaram �o cilvēku ar buldoga galvu varēja redzēt skraidām no viesnīcas uz viesnīcu un ar visiem visos stūros sa�ukstamies, �ķita, ka viņ� ne�mitīgi atklāj un uzklausa svarīgus noslēpumus, jo viņu varēja sastapt koridoros, noslēpumaini apsprie�oties ar viesnīcu saimniekiem, ar pacientu apkalpotājiem un ar citiem visiem, kam tikai bija kāds sakars ar slimnieku.

Uz ielas, tikko viņ� ieraudzīja kādu pazīstamu, viņ� bie�i tam tuvojās ātriem soļiem un tūlīt pavēstīja sa�vus jaunos padomus un sīkos priek�rakstus kā mācī�tājs grēku sūdzē�anas laikā.

Vecenes viņu sevi�ķi dievināja. Viņ� nepārtraukdams noklausījās visu to pļāpās, iegaumēja visus viņu no�vērojumus, jautājumus un vēlē�anos.

Katru dienu viņ� vai nu pavairoja vai pamazināja vi�ņa slimniekiem izdzejamās minerālūdens devas. Tas vi�siem slimniekiem iedvēsa lielu uzticību un paļāvību uz viņa rūpību, kā arī visus pārvērta par viņa piekritējiem.

�� Vakar mēs palikām pie divām un trīs ceturtdaļām glāzes, � viņ� mēdza teikt, � labi, �odien jūs izdzersit tikai divas, bet rītu trīs glāzes. Neaizmirstiet! Rītu trīs glāzes. Es to uzskatu par ļoti svarīgu!

Un visi viņa slimnieki bija pārliecināti, ka viņ� tie��ām to uzskata par ļoti svarīgu.

Lai neaizmirstu �os skaitļus un skaitļu daļas, viņ� tos atzīmēja savā grāmatiņā; viņ� nedrīkstēja kļūdīties, jo pacients kļūdas nekad nepiedod, pat par pusglāzi ne.

Ar tādu pa�u rūpību viņ� parakstīja un katru dienu mainīja vannas, ņemdams vērā principus, kas viņam vienīgam bija zināmi.

Doktors Latons aiz skaudības un dusmām nicīgi raus�tīja plecus un mēdza teikt:

��� Tas ir �arlatans.

Viņa naids pret doktoru Blaku bija tik liels, ka viņ� vairākas reizes pat slikti izsacījās par pa�u minerāl�ūdeni.

�� Mēs pat īsti nezinām tā iespaidu, un tādēļ nav iespē�jams katru dienu mainīt devu, ko neviens terapeitisks likums nereglamentē. Tādi paņēmieni tikai kaitē me�dicīnai.

Doktors Onora tikai smaidīja. Piecas minūtes pēc slimnieka apskatī�anas viņ� centās aizmirst glā�u skai�tu, kuru tikko bija parakstījis.

�� Divas glāzes vairāk vai mazāk, � viņ� jautros brī��os mēdza teikt Gontranam, � tas ta�u jūtams tikai avotam; un tad arī ne sevi�ķi!

Vienīgais jaunais joks, kuļ-u viņ� atļāvās pret savu dievbijīgo amata brāli, bija tas, ka viņ� to saukāja par �Saint Bain de Siēgc" doktoru. Viņ� ap mierīgi.

Da�reiz viņ� piebilda:

��� O, tas slimnieku pazīst krustām �ķērsām, bet mums, ārstiem, svarīgāki ir pazīt pa�u slimību.

Bet vienu rītu Oriola kalna viesnīcā iebrauca cienī�jama spānie�u ģimene � hercogs un hercogiene de Rama-AIdavara, kuri atveda līdz pa�i savu ārstu, dok�toru Mazelli, itālieti no Milānas.

Mazelli bija gadus trīsdesmit, gar�, tievs, skaists un ar ūsām, bet bez bārdas.

Jau no pa�a pirmā vakara viņ� ieguva visu ēdēju simpātijās, jo melancholiskais hercogs bijās vientulī�bas un pusdienas ēda kopējā zālē. Doktors Mazelli pēc vārda jau pazina visus pusdienotājus: viņam bija kat�ram vīrietim laipns vārds, kompliments katrai dāmai un vēlīgs smaids katram apkalpotājam.

Viņ� sēdēja hercogienei pie labās rokas; hercogiene bi�ja trīsdesmit piecus vai �etrdesmit gadu skaista stoviete, bālu sejas krāsu, melnām acīm un zilganiem matiem; par katru ēdienu viņ� hercogienei sacīja: � Mazāk �

vai � to nevar � vai atkal: � ēdiet �ito. � Pats viņ� tai Ielēja dzērienus, rūpīgi izmērodams sajaucamā vīna un ūdens vairumu.

Viņ� uzraudzīja ari hercoga ē�anu, bet ar manāmu nevērību. Pacients arī nepiegrieza vērības viņa pado�miem, ar dzīvnieka rijību apēda visu, izdzēra divas glā�zes skaidra vīna, un tad gāja ārā un apsēdās svaigā gai�sā pie viesnīcas, pūzdams un �ēlodamies par savu slikto gremo�anu.

Pēc pirmās pusdienas doktors Mazelli, ar vienu acu uzmetienu apsvēris un novērtējis visus klāteso�os, uz kazino terases piegāja pie Gontrana, kas smēķēja cigā�ru, un uzsāka sarunu.

Pēc stundas viņi jau bija draugi. Otrā dienā pēc van�nas viņ� lūdza, lai to iepazīstina ar Kristiānu, kūpas sim�pātijās viņ� iekapoja pēc desmit minū�u ilgas sarunas; tai pa�ā dienā viņ� Kristiānu iepazīstināja ar hercogie�ni, kas ari nemīlēja vientulību.

Viņ� �inī spānie�u namā uzraudzīja visu: deva lie�liskus padomus pavāram par vārī�anu, sniedza vērtīgas ziņas kalponei par matu higiēnu, lai viņas kundzes ma�ti nezaudētu mirdzumu, savu lielisko zaigo�anu un krā��ņumu, viņ� deva derīgus padomus ku�iepam kā veteri�nārs un prata patīkami laiku pakavēt, izdomāt izprie�cas, viesnīcās ātri, kā gapāmejot, iepazīties, kaut gan visas �is pazī�anās vienmēr bija izvēlētas ar sevi�ķu uzmanību.

Kad sarunas novirzījās uz Maselli, hercogiene Kris�tiānai sacīja:

193

� Mana dārgā, tas ir apbrīnojams cilvēks, viņ� visu prot un visu dara. Man viņam jāpateicas par manu jostas vietu.

13 Oriola kalns

�� Kā, par jūsu joslas vietu?

��� Jā, es sāku kļūt resna, bet viņ� mani izglāba ar re�īma un dzērienu palīdzību.

Viņ� arī pa�u medicīnu prata padarīt interesantu, runādams par to viegli, jautri un ar zināmu skepsi, pārliecinādams klausītājus par savu pārākumu.

�Tas ir ļoti vienkār�i," � viņ� mēdza teikt, � �es zālēm neticu. Vecā medicīna turējās pie tā principa, ka katrai slimībai ir savas zāles. Ļaudis ticēja, ka Dievs savā labsirdībā ir radījis zāles visām slimībām, un varbūt tikai aiz viltības atstājis �o zāļu atra�anas pūles. Cilvēki ir izgudroju�i neskaitāmu daudzumu zā�ļu, īsti labi nezinādami, kādas zāles kupai slimībai līdz. Patiesībā zāļu nemaz nav, bet ir tikai slimības. Kad tiek atrasta kāda slimība, vieni domā, ka vajag pār�traukt tās gaitu, bet otri domā, ka vajag kaut kā pa�ātrināt tās gaitu. Katra skola slavē savus paņēmienus. Mums bie�i nākas redzēt, ka, vienu un to pa�u slimību ārstējot, lieto pavisam pretējus paņēmienus un zāles: vieni lieto ledu, otri karstumu, vieni diētu, otri pastip�rinātu baro�anu. Ks nemaz nerunā�u par neskaitā�miem indīgiem produktiem, kujus iegūst no stādiem un minerāliem ar ķīmijas palīdzību. Protams, viss tas atstāj savu iespaidu, bet kādu � to īsti labi nezina ne�viens. Da�reiz tas līdz, bet da�reiz tikai kaitē."

Un viņ� dedzīgi pierādīja noteiktības neiespējamību, zinātniska pamatojuma trūkumu līdz tam laikam, ka�mēr bioloģiskā ķīmija nebūs kļuvusi par jaunās medi�cīnas izejas punktu. Viņ� stāstīja anekdotus par lie�lāko mediķu brīnumaino maldī�anos, pierādīdams viņu �'ķietamās zinā�anas kaitīgumu un melus.

�Lieciet darboties visai miesai," � viņ� sacīja. � �Lieciet funkcionēt ādai, muskuļiem, visiem orgāniem, bet jo sevi�ķi māgai, kas baro, regulē un apgādā ar dzīvības enerģiju visu ma�īnu."

Viņ� apgalvoja, ka, apzinīgi rīkojoties, vienīgi ar re��īma palīdzību, esot iespējams ļaudis padarīt līksmus vai bēdīgus, spējīgus garīgam vai fiziskam darbam, un tas viss esot panākams ar barības palīdzību, kuju vi�ņiem parakstot. Esot iespējams ietekmēt pat garīgās spējas, atmiņu, iedomu un visas citas gara darbības parādības. Beigās viņ� jokodamies piebilda: �Es ārstēju ar masā�u un kiraso." Viņ� stāstīja brīnumus par masā�u un kā par Dievu atsaucās par holandieti Hajmstrangu, kas ar masā�u darot brīnumus. Pēc tam, savas smalkās, baltās rokas rādīdams, piebilda:

�Ar masā�u var miru�u atmodināt." Hercogiene apstiprināja: � Tie�ām, viņ� lieliski masē.

Viņ� slavēja arī spirituozus dzērienus, kuņis nelie�lā vairumā esot ļoti ieteicams lietot zināmos gadījumos māgas uzbildinā�anai; viņ� pagatavoja kādus apbrīno�jamus maisījumus, kurus hercogienei vajadzēja dzert gan pirms, gan atkal pēc ē�anas.

13*

195

Viņ� katru dienu ap pulksten pus desmitiem ieradās kazino kafejnīcā un pieprasīja savas pudeles. Tās vi�ņam atnesa ar sudraba sprādzi noslēgtas, tās atslēga glabājās pie viņa. Viņ� lēni ielēja drusku no vienas, drusku no otras pudeles dziļā, skaistā glāzē, kuju vi�ņam turēja korrekts sulainis livrejā. Tad doktors pavēlēja:

��� Aiznesiet �o hercogienei uz vannu! Lai izdzer pirms apģērb�anās, tikko izkāpj ino ūdens.

Kad viņu ziņkārīgi iztaujāja:

�� Kas jums tur ir?

Viņ� atbildēja:

��� Vienkār�i ananasa liķieris, tīrs kiraso un lielisks rūgtais.

�is skaistais doktors da�ās dienās kļuva par visu slimnieku aizrau�anās objektu. Tika lietotas visādas viltības, lai tikai no viņa izdabūtu da�us padomus.

Kad viņ� pastaigā�anās stundās gāja pa parka ale�jām, tad no visām pusēm un soliņiem atskanēja saucie�ni: �Doktora kungs!" Uz soliņiem sēdēja jaunas dā�mas, atpūzdamās starp divām glāzēm �Kristiānas" ūdens. Kad viņ� ar smaidu uz lūpām apstājās, viņu uz da�iem mirkļiem uzaicināja �aurajā alejā, kas gā�ja gar pa�u upes malu.

Sākumā viņam stāstīja par �o un to, bet pēc tam kautri un koķeti pārgāja uz veselību, tomēr tas viss notika tik vienaldzīgā tonī, it kā tiktu runāts par kādu nejau�u notikumu.

Tā kā �is doktors nebija publikas rīcībā, tad viņam nemaksāja, viņu nevarēja pasaukt, jo viņ� piederēja hercogienei un tikai vienīgi hercogienei vienai pa�ai! Jau �is apstāklis vien visos modināja gribu tikt pie viņa. Klusībā tika runāts, ka hercogiene esot greizsir�dīga, ļoti greizsirdīga, kādēļ ari starp dāmām iesākās nikna cīņa pēc skaistā doktora padomiem. Viņ� tos deva labprāt.

Tad dāmas sāka klusībā viena otrai atzīties, lai pie�rādītu viņa rūpību.

�� Ak mijā, viņ� man deva tādus jautājumus, tādus jautājumus�

�� Nekautrīgus?

��� O, nekautrīgus! Sakiet labāk � �ausmīgus! Es absolūti nezināju, ko atbildēt! Viņ� gribēja zināt tā�das lietas�

�� Taisni kā ar mani! Viņ� ilgi mani izpra�ņāja par vīru!

��� Mani arī � ar tādiem � tādiem� intīmiem sī�kumiem! �ie jautājumi Joti aizskar. Bet tomēr tie ir nepiecie�ami.

�� Protams. Veselība ir atkarīga no tādiem sīkumiem. Viņ� apsolīja mani ziemu Parīzē masēt. Es jūtu lielu vajadzību pēc tā, lai papildinātu tagadējo ārstē�anos.

��� Sakiet, mījā, ko jūs darīsit, viņam ta�u nevar maksāt?

��� Ak Dievs, es gribu viņam uzdāvināt kakla saites adatu. Viņ� laikam tās mīl, jo viņam divas vai trīs Joti skaistas jau ir�

��� Ak, cik tas ir grūti! Es biju to pa�u nodomājusi! Bet tad es dāvinā�u viņam gredzenu.

Notika visādas sazvērestības, lai izdomātu asprātīgas dāvanas, tika izgudrotas laipnības, lai izpatiktu viņam, aizkustinātu un iekārdinātu viņu.

Viņ� bija kjuvis par �dienas notikumu", par sarunu tematu un vienīgo vispārējās uzmanības priek�metu, kad pēk�ņi izplatījās ziņa, ka grāfs Gontrans de Ravenels esot iemīlējies �arlotē Oriolā un gribot viņu precēt. Tas sacēla Anvalā briesmīgu troksni

Kop� tā vakara, kad tas ar viņu atklāja kazīno balli, Gontrans vairs neatlaidās no jaunavas lindrakiem. Ļau��u klātbūtē viņ� tai izrādīja vislielāko uzmanību, kādu izrāda vīrie�i, kad grib izpatikt un neslēpj savus nolū�kus; viņu parastās attieksmes bija kļuvu�as tik dabis�ki jautras, ka tām neizbēgami vajadzēja sekot mīles�tībai.

Viņi satikās gandrīz katru dienu, jo jaunavas bija iedegu�ās ārkārtīgā draudzībā pret Kristiānu; �inī drau�dzībā, protams, galveno lomu spēlēja iekairinātā god�kārība. Gontrans ne�ķīrās no māsas, sarīkodams rītos pastaigā�anos, bet vakaros rotaļas, kas ļoti pārsteidza Kristiānu un Polu. Tikai tad sāka novērot, ka visam tam par iemeslu ir �arlote; viņ� to jautri ķircināja, iz�teica glaimus, tos smalki apslēpdams, tūksto�kārt iz�rādīja tai savu tikko jau�amo uzmanību, kas starp di�vām būtēm savij mīlas saites! Jaunava, kas jau bija pieradusi pie �ī Parīzes lutekļa brīvās, familiārās iztu�rē�anās, sākumā neko nemanīja; savas atklātās un uz�ticīgās dabas dēļ, viņa smējās un rotaļājās ar to kā ar brāli.

Kādreiz, kopā ar vecāko māsu, pēc viesnīcā pavadīta vakara, kur Gontrans to vairākreiz bija mēģinājis no�skūpstīt kā atmaksu par rotaļā atņemtām ķīlām, vi�ņas gāja uz māju; pēk�ņi Luīze, kas pēdējā laikā �ķita nervoza un norūpējusies, asā tonī iesāka:

��� Tev nekaitētu piegriezt vairāk vērības tam, kā tu uzvedies. Gontrana kungs ar tevi apietas nepie�klājīgi.

��� Nepieklājīgi? Ko tad viņ� teica?

�� Tu ļoti labi zini un tādēļ neizliecies par tādu muļ�ķīti! Nav jau nekāda māksla sevi tā sakompromitēt. Ja tu pati neproti uzvesties, tad man ir jāvēr� tava uz�manība uz to.

Apmulsusi un apkaunota �arlote �ukstēja:

��� Bet es ta�u nezinu� varu apgalvot� es nekā nemāniju�

Māsa stingri noteka:

�� Dzirdi, tā tas nevar turpināties! Ja viņ� grib tevi precēt, tad par to ir jāpadomā, un atbilde ir jādod mūsu tēvam; bet, ja viņ� grib tikai pajokoties, tad tas ir tūlīt jāizbeidz!

Pēk�ņi �arlote saskaitās, pati nezinādama kādēļ un uz ko. Viņu saniknoja tas, ka māsa gribēja spēlēt au�dzinātājas lomu un izsaka viņai rājienu; asaru pilnām acīm un trīco�ā balsī viņa paziņoja, ka tai nav tiesības iejaukties, ja viņu neviens nelūdz. Uztraukumā viņa vēl daudz runāja, tum�i, bet pareizi nojauzdama greiz�sirdību, kas bija atmodusies Luīzes aizkaitinātā sirdī.

Māsas �ķīrās nenoskūpstīju�as viena otru, un �ar�lote gultā raudāja, domādama par lietām, kūpas agrāk viņa neparedzēja un pat nenojauta.

Tomēr beidzot asaras norima, un viņa sāka domāt.

Tiesa, Gontrana Izturē�anās pret viņu bija citāda kļuvusi. Viņa to sajuta, bet līdz �im nebija apzinājusies. Tagad viņa saprata. Viņ� katrā Izdevīgā gadījumā sacī�ja viņai mīļus, saldus vārdus. Reiz viņ� pat noskūpstī�ja viņai roku. Ko viņ� gribēja panākt? Vai viņa tam patīk, bet kā un cik? Vai būtu Iespējams, ka viņ� viņu precētu?

Un pēk�ņi viņai �ķita, ka kaut kur nakts tum�ajā gai�sā, no kā dzima viņas sapņi, kāda balss sauca: �Grāfie�ne de Ravenela!"

Viņas saviļņojums bija tik spēcīgs, ka viņa gultā uz�lēca sēdus; kailām kājām piecēlusies, viņa sameklēja naktskurpes zem krēsla, uz kura bija nosviestas viņas drēbes, un atvēra logu, neapzinādamās, ko dara, lai tikai rastu saviem sapņiem izeju un pla�umu.

Viņa dzirdēja, ka lejā ēdamistabā sarunājas, un se�vi�ķi skaļa bija Klovisa balss: �Lai paliek, lai paliek! Vēl ir laiks. Gan jau tēvs visu nokārtos. Līdz �im nekas slikts vēl nav noticis. Tēvs visu izdarīs."

Uz pretējās sienas viņa ieraudzīja baltu �etrstūri, to apgaismoja logs zem viņas istabas. Viņa domāja: �Kas 1as varētu būt? Par ko viņi runā?" Pār gai�o sienu pārslīdēja ēna. Tā bija viņas māsa. Tātad viņa vēl neguļ? Kādēļ? Bet gai�ums nodzisa, un �arlote do�māja jaunas domas, kas uztrauca viņas dvēseli.

Tagad viņa nevarēja aizmigt. Vai viņ� to mīl? Ta�u nē! Vēl nē! Bet viņ� var iemīlēties, jo viņa tam patīk! Un, ja viņ� to iemīlēs stipri un bezprātīgi, kā vispār mīl augstākā sabiedrībā, viņ� katrā ziņā to apprecēs.

Dzimusi viņa dārznieka mājā, kaut gan izglītojusies Klermonas klostera pansionātā, viņa sevī bija uzgla�bājusi zemniecisku kautrību un pazemību. Viņa bija domājusi apprecēties ar notāru, advokātu vai doktoru; kļūt par augstākās sabiedrības īstu dāmu ar bruņnie�cības titulu, � tas viņai nekad nehiia ienācis prātā. Varbūt kādreiz, lasot mīlestības romānus, viņa to bija vēlējusies, bet �īs ilgas drīz vien bija izgaisu�as, kā izgaist visi sapņi. Un tagad pēk�ņi �ī negaidītā, neie�spējamā doma, kuru viņā bija modināju�i māsas vārdi; �ī doma viņai tagad tuvojās kā vēja nestas buras.

Ar katru elpas vilcienu viņas lūpas �ukstēja: �Grāfie�ne de Ravenela." Un aizvērtām acīm viņa redzēja da��ādas ainavas. Viņa skatīja skaistas, apgaismotas zā�les, daiļas dāmas, kas tai uzsmaida, lepnas karietes, kas to gaida pie pils durvīm, un slaidus sulaiņus livre�jās, kas zemu klanās viņas priek�ā

Viņai gultā kļuva karsti: sirds strauji pukstēja; vi�ņa otrreiz piecēlās, lai izdzertu glāzi ūdens un lai kai�lām kājām da�us mirkļus pastāvētu uz istabas aukstās grīdas.

Tad, drusku nomierinājusies, viņa beidzot aizmiga, bet atmodās jau, tikko blāzmoja rīts, jo tik uztrauktas bija viņas asinis.

Viņai kļuva kauns pas savu mazo istabiņu un �ejie�nes krāsotāja izkrāsotām sienām, par baltiem, vienkār��iem aizkariem un par salmu krēsliem, kūpi vienmēr stāvēja abās pusēs kumodei.

Viņa sajuta sevi zemniecisku starp �īm vienkār�a�jām mēbelēm, kūpas it kā kliedza par viņas izcelsmi; viņa sajuta sevi pazemotu un necienīgu kļūt par sievu skaistajam, zobgalīgajam jauneklim, kupa gai�ā seja te uzausa, te nozuda viņas acu priek�ā, iekarodama viņu un ielauzdamās viņas dvēselē.

Viņa izlēca no gultas un steidzās pēc sava tualetes spoguļa; tad viņa atkal apgūlās ar spoguli rokā; viņa aplūkoja savu seju, kas smaidīja starp matiem, kas bija izjuku�i pār balto spilvenu.

Brī�iem viņa atlaida spoguli uz segas un domāja, cik grūta būs �ī laulība un cik liela starpība ir starp viņiem. Tad smagas skumjas sa�ņaudza tai krūtis, bet viņa at�kal pavērās spogulī, pasmaidīja, lai izliktos skaistāka, un, ieraudzījusi, cik viņa daiļa, domāja, ka visām grū�tībām jāizgaist un visas tās jāpārvar.

Kad viņa nogāja lejā brokastīs, mēs-, dusmīgi viņai noprasīja:

�� Ko tu �odien esi nodomājusi darīt?

�arlote ne�aubīdamās atbildēja:

������� Vai tad mēs nebrauksim uz Kuā kopā ar Andermata kundzi?

Luīze atbildēja:

������ Tādā gadījumā tu brauksi viena pati un uzvedīsics daudz labāk pēc tā, ko es tev vakar teicu!

Jaunākā māsa nejāva viņai pabeigt:

�� Es tev padoma neprasu. Nejaucies otra darī�anās!

Un viņas vairāk viena ar otru nerunāja.

Vecais Oriols ar 2aku ienāca un apsēdās pie galda. Tēvs tūlīt jautāja:

�� Nu, ko jūs, bērni, �odien darīsit?

�arlote, nenogaidījusi māsas atbildi, sacīja:

�� Es kopā ar Andermata kundzi brauk�u uz Ruā.

Tēvs un brālis to ar labpatiku uzlūkoja, bet tēvs vē�līgi pasmaidīja, kā viņ� mēdza smaidīt, kad bija noslē�dzis kādu izdevīgu veikalu; tāpat smaidīdams viņ� norūca:

��� Tas labi, tas labi.

Tēva noslēpumainā labvēlība viņu pārsteidza daudz vairāk nekā Luīzes dusmas; apmulsusi viņa sev jautāja: �Vai tie�ām viņi to jau būs apspriedu�i?"

Tūlīt pēc pusdienas viņa uzkāpa savā istabā, uzlika cepuri, paņēma saules sargu, pārmeta pār roku vieglu apmetni un gāja uz viesnīeu, jo braukt vajadzēja pulksten pus divos.

Kristiāna bija pārsteigta, ka Luīze nav nākusi.

�arlote, pa�ai jūtot, nosarka un atbildēja:

�� Viņa drusku nogurusi; laikam viņai sāp galva.

Visi iekāpa lielā se�vietīgā karietē, kūjā viņi parasti

brauca. Marldzs un Kristiāna iesēdās dibenā, bet mazā Oriola apsēdās uz priek�ējā soliņa ar muguru pret ku��ieri, starp diviem jaunekļiem.

Viņi pabrauca garām Turnoelas pilij, tad brauca gar kalna pakāji pa skaistu ceļu, kas aizvijās pa lazdu un kastaņu ēnu. �arlote manīja, ka Gontrans viņai vairāk�reiz piespiedās, bet tik uzmanīgi, ka viņai nebija iemes�la apvainoties. Sēdēdams labajā pusē, viņ� runādams gandrīz pieskārās viņas vaigam; bet viņa nedrīkstēja pagriezties tam atbildēt, jo viņa baidījās no tā elpas, kuru viņa jau sajuta uz savām lūpām; viņa baidījās ari no tā acīm, jo tās viņu apmulsinātu.

Viņ� sacīja tai glaimus, jokoja, izteica mīļus un tiksmus komplimentus.

Kristiāna klusēja, jo viņa bija smaga un savas grūt�niecības nomocīta. Pols �ķita bēdīgs un norūpējies. Vie�nīgi marķīzs tērzēja mierīgi un bezrūpīgi ar veca ego�ista jautru grāciju.

Viņi izkāpa pie Ruā parka, lai paklausītos mūziku, un Gontrans paņēma �arloti zem rokas un aizgāja vi�siem pa priek�u. Peldu viesu bars, kas sēdēja ap pa�viljonu, kuj-ā kapelmeistars deva takti vijolēm un pū��amiem instrumentiem, apskatīja staigātājus. Sievie�tes rādīja savas tualetes un kājiņas, kuras tās bija iz�liku�as uz kaimiņu krēslu sprai�ļiem; viņas rādīja ari savas jaunās vasaras frizūras, kuras viņām pie�ķīra sevi�ķu daiļumu.

�arlote un Gontrans staigāja starp sēdētājiem, mek�lēdami smieklīgas sejas, kuras tos uzjautrināja.

Viņ� ik mirkli dzirdēja, ka tiem aiz muguras runāja: �Redziet, redziet, cik skaista meitene!" Tas viņam glai�moja, un viņ� pats sev jautāja: �Ko viņi domā, ka tā mana māsa, sieva vai mīlule?"

Kristiāna, kas sēdēja starp tēvu im Polu, vēroja, kā tie vairākkārt pagāja viņiem garām; viņa atzina, ka tie sāk kļūt jau par daudz jautri, pieaicināja tos un lika būt rātniem. Bet viņi to neklausīja un turpināja savu staigā�anu pa ļau�u pūli, no visas sirds aizrau�damies ar saviem jokiem.

Viņa Polam Bertinjī pusbalsī teica:

��� Beigsies ar to, ka viņ� viņu sakompromitēs. Va�karā mājā ar viņu par to jāparunā.

Pols atbildēja:

��� Es jau ari par to domāju. Jums pilnīgi taisnība.

Pusdienot viņi brauca uz vienu no Klermon-Ferranas

restorāniem, jo Ruā restorāni, pēc marķīza vārdiem, kas mīlēja labi paēst, nekur nederot; mājup atgriezās viņi vēlu naktī.

�arlote kļuva nopietna, jo Gontrans, pieceļoties no galda un atdodot cimdus, tai stipri saspieda pirkstus. Viņas bērni�ķīgā sirdsapziņa bija stipri apmulsusi. Vai tā bija atzī�anās, mēģinājums vai nepieklājība? Ko lai viņa tagad iesāk? Teikt viņam to? Ko lai viņa tam saka? Dusmoties uz viņu ta�u būtu smieklīgi! Tādos apstākļos vajag daudz takta sajūtas! Bet neko nedarot, neko nesakot, iznāk, ka viņa atbalsta tā izaicinājumu, kļūst par viņa līdzdalībnieci un uz viņa rokas spiedienu atbild ar jā.

Viņa pārdomāja notiku�o un apvainoja sevi, ka biju�si par daudz jautra un draudzīgi vienkār�a, atzī�dama tagad, ka māsai taisnība, ka viņa sevi ir sakom�promitējusi un pazudinājusi! Riteņi ripoja pa ceļu, markīzs gulēja, Kristiāna raudzījās zvaigznēs, bet �arlote tikko valdīja asaras, jo viņa bija izdzērusi trīs glāzes �ampanie�a.

Kad pārbrauca mājās, Kristiāna tēvam sacīja:

������� Ir jau vēla nakts, tev vajadzēs meiteni pavadīt mājās.

Marķīzs piedāvāja viņai roku, un tūlīt tie abi aizgāja.

Pols paņēma Gontranu aiz pleca un �ukstēja tam ausi:

������ Ienāc uz piecām minūtēm parunāt ar mani un savu māsu!

Viņi uzkāpa mazā viesu istabā, kas atradās blakus Anderņiata un viņa sievas istabām.

������ Uzklausi, � sacīja Kristiāna, � mēs ar Polu gri�bam dot tev pamācības.

������� Pamācības? Bet kādā lietā? Es esmu prātīgs kā svētulis, jo nav bijis kārdino�a gadījuma

������ Bez jokiem! Tu esi iesācis neuzmanīgi un bīstami rotaļāties, pats to nemaz neapzinādamies. Tu ta�u kom�promitē to bērnu.

Viņ� bija pārsteigts.

��� Kuju? �arloti?

��� Jā, �arloti!..

��� Es kompromitēju �arloti? Es?

������ Jā, tu viņu kompromitē. Visi jau par to runā, un nupat parkā jūs bijāt ļoti� ļoti� vieglprātīgi. Vai ne tā, Bretinjī?

Pols atbildēja:

�� Jā, cienītā kundze, es pilnīgi jums pievienojos.

Gontrans pagrieza krēslu, apsēdās uz tā jāteniski,

izņēma jaunu cigāru, aizsmēķēja to un iesmējās:

�� Ak, tā tad es kompromitēju �arloti Oriolu?

Bridi gaidījis, viņ� paziņoja:

�� Bet vai tad es esmu teicis, ka negribu viņu precēt?

Kristiāna no pārsteiguma uzlēca kājās.

�� Tu viņu precēsi? Tu? Tu ta�u esi prātu zaudējis!

�� Kādēļ?

��� Viņa ta�u ir maza � zemniece�

������� Tra-la-Ia� Tie aizspriedumi. Kas tev tos iepotē? Vīrs?

Tā kā viņa uz �o tie�o jautājumu neatbildēja, tad viņ� turpināja, pats sev jautādams un pats arī atbil�dēdams:

������� Vai viņa ir skaista? � Jā! � Izglītota? � Jā! Un daudz naivāka, daudz vienkār�āka, daudz mīļāka, daudz atklātāka par augstākās sabiedrības jaunavām. Zināt viņa zina tikpat cik citas, jo runā angliski un overnie�u izloksnē, kas kopā ir divas sve�as valodas. Viņa būs tikpat bagāta, kā jebkura mantiniece no biju�ās Sen�ermcnas priek�pilsētas, kufu patiesībā vajadzētu no�saukt par Saintdechē priek�pilsētu, un, beidzot, ja vi�ņa ir zemniece, tad viņa arī ir veselīgāka un dzemdēs man skaistus bērnus. Tas ir viss�

Tā kā viņ� vēl aizvien smēja un jokoja, tad Kristiāna nedro�i iejautājās:

�� Klausies, vai tu nopietni runā?

������ Pie joda, nu, protams! Tā meitene ir burvīga. Vi�ņai ir laba sirds, skaista sejiņa, jautrs, nosvērts rak�sturs, sārti vaidziņi, dzidras acis, balti zobi, sarkanas lūpas, gari, biezi, mirdzo�i un mīksti mati; bet viņas tēvs vīna dārznieks būs bagātāks par Krezu pateicoties, māsiņ, tavam vīram. Ko tu vēl gribi? Zemnieka meita!

Kas par to? Vai zemnieku meitas nav vērts pūsto�ā �kapitāla meitu, kurtus tik dārgi maksā par �aubīgiem hercogiem? Vai viņa nav vērtīgāka par tām titulētām koķetēm, kufas mums impērija uzdāvinājusi, un vai viņa nav vērtīgāka arī par tām jaunavām ar divkār��iem tēviem, kuras tik bie�i sastopamas augstākā sa�biedrībā? Ja es �o meiteni apprecētu, tad tas būtu pir�mais saprātīgais solis manā mū�ā!

Kristiāna pārdomāja, bet tad pēk�ņi pārliecināta, uz�varēta un aizgrābta iesaucās:

�� Tas ta�u viss ir taisnība, ko viņ� runā! Pilnīgi pa�reizi! Tātad tu, mīļais Gontran, viņu precēsi?..

Tagad viņam vajadzēja to nomierināt.

��� Ne jau tik drīz� ne jau tik drīz� ļauj arī man savukārt apdomāties! Es tikai saku: ja es viņu appre�cētu, tad tas būtu pirmais saprātīgais solis manā mū��ā Tas vēl nenozīmē, ka es viņu precē�u; bet es par to domāju, es mācos viņu pazīt, drusku paamizējos ar to, lai pārliecinātos, vai viņa man galīgi icpatiks. Es ta�u nesaku ne �jā", ne �nē", kaut gan tuvāk esmu �jā", nekā �nē".

Kristiāna griezās pie Pola:

��� Ko jūs par to domājat, Bretinjī kungs?

Brī�iem viņa to sauca par Bretinjī kungu, brī�iem

vienkār�i par Bretinjī.

Viņu vienmēr sajūsmināja augstsirdīgi soļi, nevie�nādas laulības un viss sentimentālais, aiz kura slēpās patiesas cilvēku jūtas, tādēļ viņ� atbildēja:

�� Es atzīstu, ka viņam �inī mirklī ir taisnība Ja vi�ņam tā patīk, lai precas, jo labākas līgavas viņ� neat�radīs�

Ienāca marķīzs ar Andermatu un tādēļ vajadzēja runāt par citu, abi jaunekļi gāja uz kazino raudzīt, vai spēļu zāle vēl vaļā.

No �īs dienas Kristiāna un Pols sāka it kā sekmēt Gontrana un �arlotes satik�anos.

Jaunavu uzaicināja bie�āk, paturēja uz pusdienām un izturējās pret viņu tā, It kā tā jau būtu viņu ģime�nes loceklis.

Viņa ļoti labi to redzēja, saprata un zaudēja gandrīz vai galvu. Viņas domas kļuva drud�ainas, un viņa bū�vēja brīni�ķīgas gaisa pilis. Gontrans tomēr neko viņai neteica; bet viņa izturē�anās, viņa vārdi, viņa tonis, neatlaidīgā laipnība un mīļie skati viņai gandrīz ikdienas atkārtoja: �Es jūs esmu izvēlējies; jūs būsit mana sieva."

Viņas maigā draudzība, kautrā padevība un jaunavī�gā atturība, kā viņa pret to izturējās, �ķita viņam sa�kām: �Es zinu un solī�os, kad jūs lūgsit pēc manas rokas."

Jaunavas ģimenē viss pārvērtās. Luīze ar viņu runāja tikai, lai to kaitinātu ar divdomībām, kas apvainoja ļauniem un, griezīgiem vārdiem. Vecais Oriols un �aks �ķita esam apmierināti.

Viņa it nemaz sev nejautāja, vai tā arī mīl savu skais�to pielūdzēju, par kura sievu tā katrā ziņā kļūs. Viņ� tai patika, un viņa nemitīgi par to domāja, atzīdama to par skaistu, asprātīgu un izsmalcinātu; bet jo sevi�ķi bie�i viņa domāja par to, ko tā darīs, kad viņi apprecē�sies.

Anvalā visi aizmirsa par doktoru un avotu īpa�nieku sacensību, aizmirsa par hercogienes de Eamas un vi�

ņas ārsta mīlestību, aizmirsa arī visas tenkas, kūjas izplatījās kopā ar minerālūdeni, un sāka pārrunāt vairs tikai vienu ārkārtīgu notikumu: grāfs Gontrans de Ravenels taisās precēt jaunāko Oriolu.

Gontrans nogaidīja izdevīgu brīdi un kādu rītu, pie�ceļoties no galda, ņēma Andermaitu zem rokas un sacīja:

��� Dārgais, dzelzs ir karsta, to vajag kalt! Stāvoklis ir �āds: meitene gaida maivu bildinājumu, kaut gan es no savas puses viņai nekādas cerības neesmu devis; ma�nu bildinājumu viņa nenoraidīs, par to mēs varam būt dro�i. Tagad vajag aprunāties ar tēvu, lai reizē nokārto�tu manas un jūsu lietas.

Andermats atbildēja:

��� Esiet mierīgi! Visu to es uzņemos. Es mēģinā�u jau �odien pat visu izpētīt, nemaz jūs nepieminēdams un nekompromitēdams; ja viss noskaidrosies, tad es es jums pateik�u.

��� Skaisti!

Tad, pēc kāda brī�a klusē�anas, Gontrans piebilda:

�� Iedomājieties, �ī varbūt ir mana pēdējā diena, kad esmu vēl brīvs un neprecējies. Es jā�u uz Ruā, kur nesen satiku da�us vecus paziņas. Es atgriezī�os vēlu, bet tomēr es piedauzī�u pie jūsu durvīm, lai uzzinātu, kā ir ar manām lietām.

Viņ� lika apseglot zirgu un aizjāja pa kalnu, ieelpo�dams tīro un vieglo gaisu, brī�iem zirgu laizdams lēcieniem, lai sajustu ātros vēja glāstus uz saviem svai�gajiem vaigiem un ūsu kutinā�anu.

200

Vakars Ruā tika pavadīts jautri. Viņ� tur satika sa�vus biedrus sievie�u pavadībā Ilgi ēda vakariņas un tādēļ viņ� atgriezās vēlu. Oriola kalna viesnīcā jau visi

14 Oriola kalns

gulēja, kad Gontrans piezvanīja pie Andermata durvīm.

Neviens neatsaucās; viņ� pieklauvēja vēl stiprāk un un tad aiz durvīm atsaucās samiegojusies, �erksto�a balss:

�� Kas tur ir?

�� Es, Gontrans!

Andermats iznāca naktskreklā, sagulētu seju, sajauk�tu bārdu un ar neiztrūksto�o micīti galvā. Tad viņ� at�kal iegulās gultā, piecēlās pussēdu un, rokas pār segu nolicis, sacīja:

������� Nu, mans mīļais, mūsu lietas jūk. Stāvoklis ir �ādls. Es �odien sāku aprunāties ar veco viltnieku, pro�tams, jūs vārdā neminot, teikdams tikai, ka viens no maniem draugiem, varbūt pat varēja nodomāt, ka tiek domāts I'ols Bretinjī, varētu precēt vienu no viņa meitām un ko viņ� dos pūrā līdz. Savukārt viņ� atkal prasīja, kāds esot precinieka mantas stāvoklis; es tei�cu, ka tagad ir trīs simti tūksto�u franku ar cerībām nākotnē kļūt vēl bagātākam.

�� Bet man ta�u nekā nav, � norūca Gontrans.

������� Es jums viņus, mans draugs, aizdo�u. Ja mums abiem kopā tas izdotos, tad no jūsu zemes es visus �os izdevumus atļgū�u.

Gontrans ironiski piebilda:

�� Lieliski! Es dabū�u sievu, bet jūs naudu.

Bet Andermats saskaitās:

������ Ja jau es par jums gādāju tikai tādēļ, lai jūs mani apvainotu, tad arī pie tā paliksim�

Gontrans atvainojās:

������ Nedusmojiet, mans dārgais, piedodiet man! Es jau zinu, ka jūs esat neparasti labs cilvēks un nevainojami

godīgs visās lietās. Es nekad nelūgtu no jums dzeram�naudu, ja es kalpotu pie jums par ku�ieri. Bet es uzti�cētu jums visu savu bagātību, ja es būtu miljonārs.

Viljams apmierinājies turpināja:

�� Mēs par to vēl parunāsimies. Bet tagad nobeigsim pa�u galveno lietu. Veci man neizdevās apmuļķot ar manām viltībām, un viņ� sacīja: Tas atkarīgs no tā, par kuļu no meitām runā Ja par Luīzi, par vecāko, tad viņas pūrs ir �āds. Un viņ� man uzskaitīja visus tos zemes gabalus, kas ir ap dziedētavu, kas savieno vannas ar viesnīcu, ar kūrzāli, ar vienu vārdu � visus tos ze�mes gabalus, kas mums ir nepiecie�ami un kuriem ma�nās acīs ir neaprēķināma vērtība. Turpretī jaunākai viņ� dod pretējo kalna nogāzi, kurai nākotnē arī būs liela vērtība, bet kurai tagad nav nekādas vērtības! Es visādi izmēģinājos viņu pārliecināt, lai tas groza savus lēmumus un apmaina zemes gabalus. Bet e�s atdūros uz viņa ēzelisko ietiepību. Viņ� ne par ko negrozīs �o lē�mumu. Padomājiet, ko jūs par to teiksit?

Gontrans pavisam apjuka un, nezinādams ko teikt, jautāja:

�� Ko jūs par to domājat? Vai jūs domājat, ka viņ�, meitām zemi tā sadalīdams, bija paredzējis mani par to precinieku?

14*

211

�� Es ne�aubos. Tas zemnieks domā tā: ja viņam pa�tīk jaunākā tad paglābsim to muki. Viņ� ir ar mieru jums meitu dot, bet paturēt labākos zemes gabalus. Var jau arī būt, ka vecākai viņ� ir gribējis pie�ķirt zi�nāmas priek�rocības; viņ� varbūt to vairāk mīl, viņa ir viltīgāka, veiklāka, praktiskāka. Es domāju, ka ve�

cākā ir daudz gudrāka. Es jūsu vietā� pārsviestu ne�samo no viena pleca uz otru.

Bet Gontrans, pilnīgi apmulsis, �ukstēja:

�� Pie joda, pie joda, pie joda! Bet �arlotes zeme jums nemaz nenoder?

Andermats iesaucās:

��� Man ta�u nē! Tūksto�kārt nē! Man vajadzīga tā zeme, kas atrodas starp manām vannām, manu viesnī�cu un manu kūrzālL Tas pilnīgi saprotams. Par pārējo zemi es nedotu nekā, jo to varētu tikai stipri vēlāk pār�dot, maziem gabaliņiem un atsevi�ķām personām�

Gontrans atkārtoja:

��� Pie joda, pie joda! Tā ir nelaime! Nu, un ko tad jūs ieteicat man darīt?

�� Es jums nekā neieteicu. Man �ķiet, ka jums derē�tu padomāt, kamēr izvēlaties starp abām māsām.

��� Jā� jā� tas pareizi� es padomā�u, bet tagad ie�u gulēt. Rīts gudrāks par vakaru.

Viņ� piecēlās, Adermats to aizturēja:

�� Atvainojiet, draugs, vēl pāris vārdu par citu lietu. Es izliekos, ka nesaprotu, bet patiesībā es Joti labi sa�protu visas tās divkosīgās piezīmes, ar kurām jūs cen��aties man iedzelt, un es nevēlos, ka tas tā vēl turpinātos.

Jūs man pārmetat to, ka es esmu �īds, tas ir to, ka es esot spekulants un pat krāpnieks. Un tomēr, mans draugs, es jums visu laiku aizdodu naudu, kuju es ar pūlēm nopelnu, un atdodu jums to bez cerībām atdabūt. Bet par to nerunāsim! Bet ir kāda lieta, kuru es nevaru pieļaut. Es neesmu skops, kā pierādījums tam noder tas, ka es jūsu māsai pērku dāvanas par divdesmit tūk�sto� frankiem, ka es jūsu tēvam uzdāvināju Teodoru

Ruso, kuru viņ� vēlē,iii un kur� maksā desmit tūksto� franku; kā pierādījums tam noder arī tas, ka tikko at�braucām �urp, es jums iedāvāju zirgu, ar kuru vēl �o�dien jājāt uz Ruā

Kādēļ tad es esmu skops? Tādēļ, ka es neatļauju se�vi aplaupīt. Mūsu tauta ir visa tāda, un mums, cienījamais kungs, ir taisnība. To es jums saku vienreiz par visām reizēm. Mūs saukā par skopiem tādēļ, ka mēs katrai lietai zinām īsto vērtību. Jums klavieres ir kla�vieres, krēsls ir krēsls, bikses ir bikses. Tāpat arī mums. Bet tomēr vēl visam ta�u ir sava maiņas vērtība, stingri noteikta, kura praktiskam cilvēkam jāredz no pirmā acu uzmetiena un ne jau ekonomijas dēļ, bet lai nesekmētu krāp�anu.

Ko jūs teiktu, ja pārdevēja tabakas veikalā no jums par marku vai turziņu sērkociņu paņemtu �etrus su? Jūs pasauktu kārtībnieku, cienījamais kungs, viena pa��a su dēļ, jā, viena pa�a su dēļ; tik ļoti tas jūs sanik�notu Un tas tādēļ, ka jūs nejau�i zināt abu �o priek��metu vērtību. Bet es zinu visu to priek�metu vērtību, kas atrodas apgrozībā; un niknums, kāds jūs pārņemtu, ja jums prasītu �etrus su par marku, man ir jāizjūt katru mirkli, kad man par saules sargu noprasa div�desmit franku, kad tā vērtība nav pat piecpadsmit fran�ku! Vai jūs to saprotat? Es protestēju pret pierasto, ne�mitīgo un riebīgo zag�anu no tirgotāju, sulaiņu un kut�iepi puses. Es protestēju pret jūsu rases tirdzniecisko netīrību, kaut gan jūs nicināt mūs. Dzeramnaudu es dodu saskaņā ar man izdarītiem pakalpojumiem, bet nevis tādas fantastiskas summas, kādas jūs diezin kā�dēļ izsvaidāt, un kuras svārstās starp pieciem su un pieciem frankiem, atkarā no jūsu katrreiz�"jīi garastā�vokļa. Vai jūs mani saprotat?

Gontrans piecēlās un smaidīdams ar to smalko iro�niju, ku|*a viņam tik labi piestāvēja, sacīja:

� Jā, mans draugs, es saprotu, un jums ir pilnīga taisnība; taisnība jums ir taisni tādē], ka mans tēvocis, vecais marķīzs de Ravenels manam tēvam gandrīz ne�kā nav atstājis, savas sliktās para�as dēj � pērkot kādu lietu, nekad neņemt no tirgotāja izdodamo naudu at�pakaļ. Viņ� to atzinis par d�entlmeņa necienīgu un vienmēr maksājis prāvas summas un apaļos skaitļos. Un Gontrans izgāja, ļoti apmierināts ar sevi.

s.

Atsevi�ķā ēdamistabā, kas piederēja Andermatu un Kavenelu ģimenei, gatavojās jau pusdienot, kad pēk��ņi Gontrans atvēra durvis un paziņoja:

��� Oriola jaunkundzes!

Viņas ienāca apmulsu�as, un viņa viegli iestumtas; viņ� smiedamies stāstīja:

��� Tā, lūk, es viņas abas nolaupīju ielas vidū. Tas sacēla lielu troksni. Es viņas pie jums atvedu ar varu, jo man vajag izskaidroties ar Luīzes jaunkundzi un to ta�u es nevarēju uz ielas izdarīt!

Viņ� atņēma tām cepures un saules sargus, jo tās atgriezās no pastaigā�anās; viņ� tās apsēdināja, no�skūpstīja savu māsu, pasniedza tēvam, svainim un Po�lam roku, bet tad atkal atgriezās pie Luīzes Oriolas un sacīja:

��� Bet tagad lūdzu, cienījamā, izskaidrojiet, kāpēc jās pēdējā laikā uz mani dusmojaties?

Viņa �ķita apmulsusi kā putniņ�, kas noķerts slaz�dos un mednieks to aiznes.

��� E": n "maz nedusmojos, cienījamais, it nemaz ne�dusmojos! Kas jums to ir iestāstījis? Kāpēc jūs tā domājat?

��� Bet, cienījamā, viss ta�u to apstiprina! Jūs ne�nākat vairs pie mums, jūs negribat vizināties Noasa �ķirstā (tā viņ� sauca lielo karieti ar se�ām sēdvietām). Jūs pieņemat niknu izskatu, kad satiekaties ar mani un kad es uzsāku sarunu ar jums.

�� Nav tiesa, cienījamais, es jums apgalvoju!

�� Jā, cienījamā, es arī apgalvoju! Es katrā ziņā ne�gribu, lai tas tā turpinātos un tādēļ mieru ar jums pa�rakstī�u jau �odien pat. O, ja jūs zinātu, cik es esmu ietiepīgs! Jūs varat skaisties, cik jums patīk, es to�mēr pratī�u visu to izbeigt un piespiest jūs pret mums izturēties laipni, kā izturas jūsu māsa, kas �inī ziņā ir tīrais eņģelis.

Paziņoja, ka pusdiena ir gatava, un visi gāja uz ēdam�istabu. Gontrans paņēma Luīzi zem rokas.

Viņ� bija uzmanīgs pret viņu un viņas māsu, ar apbrīnojamu taktu sadalīdams komplimentus, sacīdams jaunākajai:

��� Jūs esat mūsu biedrs, un tādēļ es da�as dienas nepievērsī�u jums uzmanību. Jūs jau zināt, ka pret draugiem nav jābūt tik uzmanīgam kā pret sve�inie�kiem !

Vecākajai viņ� sacīja:

��� Jūs es gribu kārdināt, cienījamā, un galīgi da�būt savā pusē. Par ko arī jūs brīdinu kā godīgs ie�naidnieks. Es pat amizē�os ar jums. Ak tā, jūs jau sarkstat, tā ir laba zīme! Jūs redzēsit, ka es spēju būt ļoti laipns, ja tikai vēlos. Vai nav tiesa, �arlotes jaun�kundze?

Viņas tie�ām abas sarka; Luīze cienīgi izdvēsa:

�� Ak, ak, cik jūs esat bezprātīgs!

Viņ� atbildēja:

��� Kas jums vēl būs jādzird sabiedrībā, kad iziesit pie vīra, kas katrā ziņā drīzumā notiks. Tikai tad jūs dzirdēsit īstus komplimentus!

Kristiāna un Pols Bretinji viņam bija pateicīgi, ka tas atvedis Luīzi Oriolu; marķīzs smaidīdams priecā�jās par �o jaunatnes skaļumu; Andermats domāja: �Viņ� nav mujķis!" Bet Gontrans bija saniknots par to lomu, kupu tam vajadzēja spēlēt, jo sirds un jūtas to vilka pie �arlotes, bet aiz aprēķina tam vajadzēja glaimot Luīzei, tādēļ arī viņ� runāja kā caur zobiem, kaut uzsmaidīja Luīzei. Pie sevis viņ� domāja: �Ak tā, tavs nelie�a tēvs gribēja mani iegāzt; es tev, put�niņ, drīz vien tī�u ap savu pirkstu! Tad tik tu vēl re�dzēsi, ko es spēju!

Un viņ� salīdzināja abas māsas, noraudzīdamies gan uz vienu, gan uz otru. Protams, jaunākā tam patika labāk; viņa bija oriģinālāka un jautrāka, tai bija drus�ku uzrauts deguntiņ�, mirdzo�as acis, zema piere, lie�la mute un ļoti lieli zobi.

Tomēr arī otra bija skaista, kaut gan ne tik līksma un pēc dabas aukstāka. Viņa gan nekad nebūs tik as�prātīga un burvīga intimā dzīvē kā jaunākā, bet kad ballē sulainis pieteiks: Grāfiene de Ravenela, tad vi�ņai labāk piestāvēs �is vārds, lai tikai viņa drusku pierod un iedzīvojas aristokratu aprindās. Bet viņ� tomēr dusmojās; viņ� ienīda viņas tēvu un brāli un sevī nosolījās vēlāk viņiem atriebties par �o neveiksmi; bet tagad vēl vajadzēja paciesties, kamēr kļūs par apstākļu kungu.

Kad visi atgriezās viesu istabā, viņ� palūdza Luīzi zīlēt kārtīs viņam nākotni, jo viņa to protot ļoti labi. Marķīzs, Andermats un �arlote uzmanīgi klausījās, jo viņus valdzināja tas nākotnes noslēpums, kūpam tu netici, bet kuru tomēr gribi zināt; tā bija tā pati no�slēpumainā vara, kas vienkār�iem bie�iem Jauj ap�muļķot ļoti saprātīgus cilvēkus.

Pols un Kristiāna sarunājās pie vaļējā loga.

Viņa pēdējā laikā bija nelaimīga, jo sajuta, ka vairs netiek mīlēta; pateicoties abu kļūdām un neuzmanī�bai, viņu mīlas savstarpējie pārpratumi aizvien vairo�jās. �o nelaimi pirmoreiz viņa nojauta tai svētku at�klā�anas vakarā, kad viņa Polu aizveda uz seno vietu. Sajuzdama, ka tā skatā vairs nav agrākā maiguma, balsī agrākās laipnības un vispār trūka agrākās uz�manības, viņa tomēr nevarēja atminēt �īs pārmaiņas cēloņus.

Un tomēr pārmaiņa bija iesākusies jau sen, tanī dienā, kad viņa, ierazdamās uz kārtējo satik�anos, lai�mīga iesaucās: �Vai tu zini, liekas, ka es tie�ām bū�u uz grūtām kājām!" Viņ� toreiz sajuta, ka tam pār visu miesu pārskrien drebuļi.

Aizvien, satiekoties ikdienas, viņa tam nemitīgi stās�tīja par savu grūtniecību, kas tai sagādāja prieku un laimi; �ī nodziļbiā�anās vienīgi tādā lietā, kupu viņ� turēja par nepatīkamu, netīru un pretīgu, viņa dievi��ķīgo aizrau�anos sarūgtināja un atgrūda to no viņa vienīgā dievekļa.

Vēlāk, kad viņ� redzēja, kā tā bija pārvērtusies un izdilusi, kā tai bija iekritu�i vaigi, kā nodzeltēja seja, viņ� sāka domāt, ka tā varētu viņu atpestīt no �ī ne�patīkamā skata un aizbraukt kaut kur uz da�iem mē�ne�iem, lai pēc tam atkal ierastos skaistāka un svai�gāka nekā jebkad; viņai ta�u vajadzēja prast pasargāt viņu no �īm nepatīkamām sajūtām vai arī saviem ko�ķetas mīļākās jaukumiem pievienot citu, kautru un maigu jaunas mātes skaistumu, tikai no tālienes parā�dot viņam savu sārtām lentēm izgreznoto bērnu.

Viņai ta�u bija reta izdevība parādīt �o takta sajūtu, ko viņ� no tās gaidīja, un tā varēja pa vasaru atbraukt uz Oriola kalnu, bet viņu atstāt Parīzē, lai viņam ne�būtu tā jāredz bez skaistuma un svaiguma. Viņ� stipri cerēja, ka viņa to sapratīs!

liet, tikko atbraukusi uz Overnu, viņa ar nemitīgām un izmisuma pilnām vēstulēm sāka to aicināt, kamēr viņ� vienkār�i aiz �ēluma un rakstura vājības atbrauca. Bet tagad viņa nospieda viņu ar savām nopūtām, ar savu nedaiļo mīlestību; viņ� sajuta nepārvaramu vē�lē�anos pamest viņu, neredzēt, nedzirdēt vairs, kā vi�ņa dzied savu nepiedienīgo, uztrauco�o mīlas dziesmu. Viņ� gribēja tai izteikt visu, kas viņam bija uz sirds, izskaidrot to, cik muļķīgi un neveikli viņa uzvedas, bet viņ� to nevarēja izdarīt un nevarēja arī aizbraukt; bet viņ� nevarēja arī savaldīties, rūgtos un apvainojo��os vārdos neizteieis savu īgnumu.

Viņa savas slimības dēļ cieta vēl vairāk, kļūdama aizvien smagāka un pāreiezdama visas grūtas sievie�tes mokas, jo viņai tagad vairāk nekā jebkad vaja�dzēja, lai to apmīļotu un apmierinātu. Viņa to mīlēja ar tādu savas dvēseles un miesas padevību, kas da��reiz mīlestību pārvēr� par bezgalīgu uzupurē�anos. Viņa sevi neuzskatīja par tā mīļāko, bet gan par sie�vu, uzticamu, padevīgu draudzeni, verdzeni, īpa�umu. Viņa vairs nedomāja par mīlinā�anos, par koķetē�anu, par cen�anos patikt, jo viņa tam piederēja pilnīgi un tos saistīja stiprā un saldā ķēde � bērns, kuļ-am drīz vajadzēja piedzimt.

Tikko tie atradās vieni pie loga, viņa atkal uzsāka savu maigi skumjo valodu:

������ Saki, dārgais Pol, vai tu mani vēl mīli tāpat kā senāk?

������ Protams! Tu ta�u to man jautā katru dienu. Tas beidzot kļūst vienmuļi!

������ Piedod man! Tas tādēļ, ka es vairs neticu, tādēļ, ka man vajag, lai tu mani apmierini, lai tu man bez�galīgi atkārtotu �os saldos vārdus. Bet tu man tos vairs nesaki tik bie�i kā agrāk, tādēļ man vajag tos no tevis izlūgties kā ubadzei.

������ Nu labi, es tevi mīlu! Bet es lūdzu, runāsim par kaut ko citu!

�� Ak, cik tu esi cietsirdīgs!

������ Nē ta�u, es neesmu cietsirdīgs. Tikai.. tikai tu nesaproti� nesaproti, ka �

������ O, jā! Es ļoti labi saprotu, ka tu mani vairs nemī�li. Ja tu zinātu, kā es cie�u!

������ Klausies, Kristiāna, es tevi lūdzu, nepadari mani nervozu! Ja tu zinātu, cik tas ir negudri, ko tu dari!

������ Ak, ja tu vēl mani mīlētu, tu man nekad tā ne�teiktu!

������ Pie joda, ja es tevi nemīlētu, tad es nemaz nebūtu �urp braucis!

������� Klausies, tu tagad piederi man un es tev. Mūs saista tās topo�ās dzīvības saites, kuras neviens nav spējīgs saraut; apsoli, ja tu kādreiz mani vairs nemī�lēsi, tu man to pateiksi!

�� Jā, es apsolu.

�� Vai tu vari zvērēt?

��� Zvēru.

��� Bot mēs tomēr paliksim arī tad draugi, vai ne?

�� Protams, ka paliksim draugi.

������ Tanī dienā, kad tu mani vairs nemīlēsi, tu atnāk�si un man teiksi: �Dārgā Kristiāna, es tevi ļoti mīlu, bet tas vairs nav tas. Kļūsim par draugiem, un tikai par draugiem."

�� Nolemts, es apsolu.

�� Vai tu zvēri?

�� Zvēru!

������� Tomēr man būs daudz jācie�! Kā tu mani pērn mīlēji!

Aiz viņiem atskanēja balss:

�� Hercogiene de Badā Aldevara!

Viņa bija atnākusi kā kaimiņiene, jo Kristiāna ik vakarus pieņēma ievērojamākos peldviesus, kā to dara valdnieki savās valstīs.

Doktors Maselli, smaido�s un padevīgs, sekoja skais�tajai spānietei. Abas sievietes sasveicinājās, apsēdās un sāka tērzēt.

Andermats pasauca Polu:

������ Nāciet �urp, mans draugs! Oriola jaunkundze bur�vīgi zīlē uz kārtīm, viņa man pareģoja dīvainas lietas.

Paņēmis to zem rokas, viņ� piebilda:

������� Jūs esat savādnieks! Parīzē mēs nekad netiekamies, pat ne reizi mēnesī, kaut gan mana sieva tik ļoti to vēlējās. No �ejienes vajadzēja rakstīt piecpadsmit vēstules, lai piespiestu jūs atbraukt. Bet, no tā laika, kop� jūs atbraucāt, jums ir tik sagrauzts izskats, it kā jūs dienā zaudētu ap miljonu! Varbūt jūs slēpjat kaut ko, kas jūs nospie�? Varbūt jums var palīdzēt? Sakiet!

������ Mans draugs, man nekas nav. Ja es pie jums Pa�rīzē neviesojos� Tad tikai tādēļ, ka Parīzē, jūs jau saprotat?

������� Pilnīgi saprotu. Bet te ta�u jūs nedrīkstat izpa�likt. Es pa�reiz organizēju divus, trīs svētkus un ceru, ka tie man izdosies.

Sulainis izsauca:

�� Bara kundze un profesors Klo�a kungs!

Viņ� ienāca kopā ar savu meitu, kas bija jauna, strauja un sarkanmataina atraitne. Gandrīz viņiem pa�kaļ sulainis nosauca:

��� Profesora Martusela kungs!

Viņ� ienāca kopā ar savu l>ālo un padzīvoju�o sievu, kurai mati bija cie�i pie deniņiem pieglausti.

Profesors Itemizo vakar bija atbraucis; ļaudis runāja, ka viņ� savu vasarnīcu nopircis ar ārkārtīgi izdevīgiem noteikumiem.

Divi pārējie ārsti arī gribēja zināt �os noteikumus, l>et Andcrmats tikai izvairījās:

������ Ak, mēs jau visiem esam izstrādāju�i kaut kādus noteikumus. Ja jūs gribētu sekot viņa priek�zīmei, gan jau mēs spētu vienoties� Kad jūs būsit nolēmu�i, jūs man pateiksit, un tad mēs parunāsim.

Ieradās arī doktors I-atons, l>et viņam pakaļ doktors Onora bez kundzes, kuj*u viņ� labprāt neņēma līdz.

Sarunu troksnis un smiekli tagad pildīja visu zāli. Gontrans vairs ne soli neatgāja no Luīzes Oriolas, bet visu laiku kaut ko �ukstēja viņai ausī, un, ja kāds pie�gāja pie viņiem, Gontrans smīnēdams paskaidroja:

� Tas ir mans ienaidnieks, kuļ*u es gribu uzvarēt.

Mazelli apsēdās pie profesora Klo�a meitas. Jau vai�rākas dienas viņ� tai neatlaidīgi sekoja. Viņa seko�anu tā uzņēma ar izaicino�u nekautrību.

Hercogiene neizlaida viņu no savām acīm un �ķita esam saniknota. Pēk�ņi viņa piecēlās un gāja pāri vi�sai viesu istabai un, pārtraukusi doktora sarunu ar skaisto sarkamnati, sacīja:

������ Klausieties, Mazelli, mums ir laiks doties mājup. Ks nejūtos visai labi.

Tikko viņi izgāja, Kristiāna tuvojās Polam un teica:

�� Nelaimīgā sieviete! Viņai tā jācie�!

Viņ� izklaidīgi jautāja:

��� Kura tā ir?

������ Hercogiene! Vai tad jūs neredzat, cik viņa ir greiz�sirdīga?

Viņ� asi atcirta:

������ Ja jūs sāksit raudāt, par visiem niekiem, tad tas nozīmē, ka asaru jums vēl daudz krājumā!

Viņa novērsās un tie�ām tikko valdīja asaras, jo tik cietsirdīgs viņ� tai tagad �ķita; viņa nosēdās blakus vientuļai, pārsteigtai �arlotei Oriolai, kas (iontrana rīcību neizprata. Viņa nopūtās un runāja jaunavai ne�izprotamus vārdus:

�� Ir brī�i, kad gribas nomirt!

Andermats, doktoru ielenkts, stāstīja tiem par ne�parasto vecā Klovisa slimību, kuram kājas tagad esot pilnīgi atlabu�as. Viņ� par to bija tik pārliecināts, ka neviens nevarēja �aubīties par viņa patiesīgumu.

Kop� tā laika, kad viņ� bija izpratis abu zemnieku un triekas piemeklētā niķus, kop� tā laika, kad viņ� noskārta, ka aiz nevaldāmās gribas pagāju�ā gadā pār�baudīt ūdens dziedinātāju spēku, viņ� ir ļāvis sevi ap�krāpt, un sevi�ķi kop� tā laika, kad viņ� uzzināja kā izvairīties no ve�a bīstamās atklātības, it nemaz nepērkot viņa klusē�anu par naudu, kop� tā laika viņ� veci visur reklamēja un �o reklāmu lieliski izlietoja savas iestādes labā.

Mazelli atgriezās, jo viņ� savu pacituitl bija pavadījis uz māju un kļuvis brīvs no viņas.

Gontrans viņu paņēma zem rokas un runāja:

������ K'ausieties, skaistais doktor, es jums grību lūgt padomu. Kufa no māsām Oriolām jums labāk patīk?

Skaistais doktors viņam �ukstēja ausī:

�� Gulē�anai � jaunākā, precē�anai � vecākā.

Gontrans iesmējās.

������� Tad jau mēs es�u.j pilnīgi vienādās domās! Tas man patīk!

Tad viņ� piegāja pie savas māsas, kas sarunājās ar �arloti, un sacīja:

������ Zini, es domāju, ka ceturtdien mums jābrauc uz Nu�era kalnu. Tas ir visskaistākais krāteris. Visi pie�vienojās. Tātad nolemts.

Kristiāna vienaldzīgi atbildēja:

�� Ja jūs visi vēlaties, es esmu ar mieru.

Taisni tanī mirklī profesors KIo�s ar meitu atvadījās, un Mazelli, piedāvādamies pavadīt, izgāja pakaļ jau�najai atraitnei.

Da�ās minūtēs visi izklīda, un Kristiāna aizgāja gu�lēt pulksten vienpadsmitos.

Marķīzs, Pols un Gontrans pavadīja Oriola jaunkun�dzes. Gontrans un Luīze gāja pa priek�u, bet Bretinjī un �arlote da�us soļus aiz viņiem; Pols skaidri sajuta, kā uz viņa rokas drebēja �arlotes rociņa.

Viņi �ķirās ar vārdiem: �Līdz ceturtdienai! Pulksten vienpadsmitos brokastīs viesnīcā."

Atpakaļ nākot, viņi sastapa Andermatu dārzā saru�nājamies ar profesoru Maruseli, kas tam teica:

�� Tātad, ja es jūs, Andermata kungs, netraucēju, es rit no rīta ieradī�os parunāt par to vasarnīcu.

Viljams atgriezās kopā ar jaunekļiem un, sievas brā�lim pie auss pieliecies, sacīja:

��� No sirds apsveicu, mans mīļais, jūs bijāt apbrī�nojams!

Gontrans jau divus gadus mocījās ar naudas trūku�mu, kas viņam sabojāja visu dzīvi. Mātes atstāto man�tojumu nodzēris, viņ� aizvien vēl turpināja to pa�u palaidnīgo un bezbēdīgo dzīvi, to bagāto un izvirtu�o jaunekļu vidū, kuji ik dienas nokļūst avī�u chronikā un kuļ-i pieder pie augstākās sabiedrības, kaut gan viņus tur reti var sastapt, jo tie galvenā kārtā apmek�lē pērkamas sievietes, piesavinādamies viņu para�as un gaumi. Savu bezbēdīgi vieglprātīgo raksturu Gon�trans bija mantojis no sava tēva.

Viņa sabiedrībā bija divpadsmit jaunekļu, kurus ik dienas varēja sastapt vienā un tai pa�ā bulvāra ka�fejnīcā starp pulksten divpadsmitiem un trim naktī. Visi viņi bija lieli franti, mū�īgi staigāja frakās un bal�tās vestēs, valkādami divdesmit luidoru dārgas pogas, kūpas tie pirka pie labākiem juvelieriem un mainīja ik mēne�us; viņu dzīve bija bezrūpīga, un tie vēlējās vienīgi līksmi uzdzīvot, iekarot sievietes, likt par sevi. runāt un visādiem līdzekļiem dabūt naudu.

225

Tā kā viņi pazina vienīgi ikdlenīgus Incidentus, zir�gu staļļus, dueļus un kār�u spēles piedzīvojumus, tad arī viņu skats nesniedzās tālāk par �o apvārsni.

15 Oriola kalns

Viņi bija mīlēju�i visas sievietes, kuras tiek kotētas mīlestības bir�ā, dodami viens otram tās, patapināda�mi vai galīgi atdodami, un savā starpā viņi par �o sievie�u mīlestības mākslu runāja kā par skrejamo vai jājamo zirgu īpa�ībām. Viņi mēdza būt arī lepnā un titulētā sabiedrībā, par kuru daudz tiek runāts un ku�rā gandrīz visas sievietes uztur visiem zināmus mīles�tības sakarus savu vienaldzīgo, tuvredzīgo vai arī tī�i aklo vīru acu priek�ā; arī par �īm sievietēm viņi ru�nāja tāpat kā par savām pērkamām draudzenēm, at��ķirdami tās vienīgi viņu augstā dzimuma un sociālā stāvokļa dēļ.

Lietodami visādas viltības, lai tiktu pie naudas, kas viņiem bija vajadzīga, tie apkrāpa augļotājus, aizņem�damies uz visām pusēm, apmānīja tirgotājus un at�klāti ņirgājās par skroderiem, kufi ik pusgadu nāca pie viņiem ar trīs tūksto� franku lieliem rēķiniem; viņi klausījās, kā publiskās sievietes uzticēja viena otrai savus neapmierināmo mātī�u noslēpumus un viltības; viņi redzēja kā klubos blēdī, ļaudami sevi apzagt vi�siem � apkalpotājiem, tirgotājiem un lielo restorānu īpa�niekiem, ar savu vārdu slēpdami un pat piedalīda�mies bir�as intrigās un netīros uzņēmumos, lai tikai nopelnītu da�us luidorus; viņi pilnīgi bija pazaudēju�i katru morālisko pa�cieņu, un visa viņu godkārība iz�paudās tad, kad tie mēģināja duelēties; uz dueli viņi izaicināja katru, tiklīdz viņi sajuta, ka tos tur aizdomās visās tais lietās, uz kurām viņi patiesībā bija spējīgi vai kuras tie�ām bija izdarīju�i.

Visiem vai gandrīz visiem viņiem pēc da�iem gadiem tādas dzīves vajadzēja meklēt bagātu sievu vai nonāvē�

ties vai ari noslēpumaini nozust, kas bija kaut kas lī�dzīgs nāvei.

Bet visi viņi cerēja izdevīgi apprecēties. Vieni cerēja, ka viņu ģimenes tiem atradīs bagātas līgavas, citi atkal klusībā meklēja pa�i, krādami līgavu sarakstus, kā vāc pārdodamu māju sarakstus. Viņi sevi�ķi uzmanīja ār�zemnieces, it īpa�i ziemeļu vai dienvidu amerikānietes, kuras tie cerēja ap�ilbināt ar savu lepnību un uzdzīvo�tāju slavu, ar savu panākumu troksni un savas dzīves smalkumu. Viņu kreditori ari gaidīja, kad tiem laimē�sies atrast bagātu sievu.

Bet �ī bagātu līgavu meklē�ana varēja vilkties bez�galīgi. Vismaz tā prasīja meklē�anu, piespie�anos, pielabinā�anās mākslu, nogurdino�as vizītes un visu to enerģiju, uz kuru jau no dabas bezrūpīgais Gontrans bija pilnīgi nespējīgs.

Ar katru dienu aizvien sāpīgāk sajūtot naudas trū�kumu, viņ� ne vienreiz vien bija sev teicis: �Tomēr vajadzēs pamēģināt."

Bet viņ� nemēģināja un ari neko neatrada.

Tādē] tam vajadzēja lietot visādas viltības, lai iegūtu niecīgas naudas summas, un lietot pat tādus �aubīgus līdzekļus, kādus lieto ļaudis, kuri atrodas bezizejas stā�voklī; visbeidzot viņam bija jādzīvo uz savas māsas vī�ra rēķina, kamēr Andermats viņam iedvēsa domu pre�cēt vienu no Oriolu jaunavām.

15*

227

Sākumā viņ� aiz uzmanības klusēja, kaut gan jau no pirmā mirkļa jaunā meitene tam �ķita viņa necienī�ga, un tādēļ viņ� nevarēja iedomāties �o nevienādo laulību. Bet da�i pārdomu mirkļi ātri grozīja viņa uz�skatus, un viņ� nolēma viegli paamizēties ar to, kā to

parasti dara kūrvietās, jo tas viņu it nebūt nekompromitētu un tam aizvien būtu iespēja atkāpties.

Labi pazīdams savas māsas vīru, viņ� zināja, ka tas �o priek�likumu bija ilgi apdomājis, apsvēris un gata�vojis, un ka viņa mutē tam bija liela vērtība, kādu citā vietā būtu grūti atrast.

Viņam nevajadzēja daudz pūļu, lai pieliektos un pa�celtu skaisto meiteni, jo jaunākā viņam patika, un viņ� bie�i domāja, ka patīkami būs to vēlāk sastapt.

Un viņ� izvēlējās �arloti Oriolu un drīz vien visu novadīja tik tālu, lai varētu to formāli bildināt.

Bet, ja tēvs otrai atdeva pūru, pēc kura tīkoja Andermats, tad Gontranam vajadzēja vai nu atteikties no precē�anās, vai ari savu uzmanību pievērst vecā�kajai.

Sākumā viņam tas ļoti nepatika, un pirmā mirklī viņ� gribēja triekt pie velna savas māsas viru, bet pats palikt neprecējies līdz kādam labākam gadījumam.

Bet tie�i �oreiz viņ� atradās uz sēkļa, un viņam va�jadzēja pat sīkiem kazino izdevumiem divdesmit pie�cus zelta frankus aizņemties no Pola, no kura tas jau vairākkārt bija tapinājis un nekad nebija atdevis. Bez tam vajadzēja vēl meklēt tādu sievieti un censties to savaldzināt. Varbūt viņam vēl vajadzētu ar tādas sie�vietes naidīgo ģimeni cīnīties, kamēr tepat, pēc da�u dienu pūlēm un glaimiem viņ� varēja savaldzināt ve�cāko Oriolu, kā bija jau aizrāvis jaunāko. Tādā kārtā māsas vīrā viņ� nodro�inātu sev baņķieri, kur� vien�mēr sajustu pienākumu pret viņu, kuram viņ� vien�mēr varēs pārmest un kura naudas maks viņam vien�mēr būs atvērts.

Kas zīmējās uz sievu, tad viņ� to vedīs uz Parīzi un un stādīs priek�ā kā Andermata kompanjona meitu. Bez tam viņai ir dzimtas vārds, kas līdzīgs minerāl�ūdeņu nosaukumam. Uz �iem ūdeņiem viņ� to nekad vairs nevedīs aiz tā vienkār�ā principa, ka upes nekad netek uz savu izteku! Viņai ir skaists augums un priek��zīmīga uzstā�anās, kādēļ tā kļūs par ievērojamu dāmu; viņa ir pietieko�i gudra, lai saprastu sabiedrību un dzī�votu tajā, kādēļ tā ar godu nesīs viņa vārdu. Par viņu pa�u ļaudis teiks: ��is jokdaris ir apprecējis skaistu jaunavu, par kuru viņ� pats laikam zobojas."

Viņ� tie�ām bija nolēmis par to pazoboties, jo, dzī�vojot kopā ar viņu, viņ� tomēr turpinātu savu agrāko jaunekļa dzīvi, tikai tagad viņam būtu nauda kabatā.

Tā viņ� piegriezās Luīzei Oriolai un, izmantodams jaunākās māsas kaprisajā sirdī atmodināto neapzinīgo greizsirdību, atmodināja Luīzē koķeti un vēlē�anos at�ņemt māsai skaisto kavalieri, kuju visi sauca par grā�fa kungu.

Luīze to neapzinājās, viņa nedomāja im necēla ne�kādas gaisa pilis, jo viņa tīri neapzinīgi bija visa no�tieko�ā ai�mu!sināta. Bet no viņa pakalpības, glaimiem un skatiem viņa saprata, ka viņ� nemaz nav �arlotes pielūdzējs; viņa nedomāja par nākotni, bet, vakarā apgujoties, viņa bija laimīga, jo tā bija māsu uzvarējusi.

Ceturtdien, pirms brauk�anas uz Ni�eras kalnu, visi ilgi �aubījās. Tum�ā debess un spiedīgais gaiss lika domāt par lietu. Bet Gontrans tā uzstājās, ka pierunāja ari �aubīgos.

Brokastis pagāja drūmi. Kristiāna un Pols vakar bez kāda iemesla bija sastrīdēju�ies. Andermats baidījās, ka Gontrana kāzas izjuks, jo vecais Oriols vēl �orīt par viņu bija ļoti asi izteicies. Gontrans, kuram to pateica, bija saniknots un stingri apņēmās panākt uzvaru. �ar�lote, nojauzdama māsas uzvaru un nekā nesaprazda�ma, kādēļ �ī pārmaiņa, par visu vari gribēja palikt mār jās. Viņu tikai ar pūlēm izdevās pierunāt braukt līdz.

Un Noasa �ķirsts aizveda visus pasa�ierus pilnā sa�stāvā uz Volvikas augstieni.

Luīze Oriola, kas uzreiz bija kļuvusi runīga, tagad tērzēja viena ar visiem. Viņa stāstīja, ka no Volvika akmens, kas esot apkārtējo vulkānu izvirdums, esot celtas visas apkārtnes baznīcas un mājas, kādēļ ari Overnas ciemiem esot tik drūms izskats, kas atgādi�not ogļu raktuves. Viņa norādīja uz akmens lauztuvēm, kur lau�ot �os akmeņus, norādīja ari uz vulkānu iz�virdumiem, no kuriem cēlu�ies �ie akmeņi, un parādīja visiem Melno madonnu, kuru visi uzskatot par Volvi�kas pilsētiņas aizgādni.

Tad viņi brauca aug�up kalnā, kur� bija pārklāts apdzisu�iem vulkāniem. Zirgi gāja soļos pa garo, stā�vo ceļu. Zaļie me�i ie�ogoja ceļu. Visi klusēja.

Kristiāna domāja par Tazenas ezeru. Tā bija tā pati kariete un tie pa�i cilvēki, bet ne tās pa�as sirdis! Viss likās tāds pats, bet tomēr �

Kas tad bija noticis? Gandrīz nekas! Viņai tikai drus�ku par daudz mīlestības, un viņam drusku par maz mīlestības! � Gandrīz nekas! Starpība tikai starp pie�augo�u vēlē�anos un izgaisto�u vēlē�anos! Gandrīz ne�kas, tikai neredzama brūce, ko mīlai sit pagurums! Kas tad ir skats? Gandrīz nekas!

Ku�ieris apturēja zirgus un sacīja:

� Ejiet pa labi caur me�u pa �o taciņu, tad jūs tur nokļūsit.

Visi izkāpa no karietes, tikai marķīzs palika, jo viņ� atzina, ka esot par daudz karsts. Luīze un Gontrans aiz�gāja pa priek�u, bet �arlote palika iepakaļ kopā ar Polu un Kristiānu, kura tikko varēja paiet. Ceļ� caur me�u viņiem likās gar�, kamēr viņi nokļuva pie pa�as virsotnes, kas bija apaugusi ar garu zāli un stiepās līdz pa�ām apdzisu�ā vulkāna malām.

Luīze un Gontrans uzkāpa pa�ā augstumā, un viņu slaidie augumi �ķita kā mākoņos iezīmēti.

Kad viņiem tuvojās pārējie nācēji, Pola Bretinjī jūsmīgā dvēsele bija lirisma pilna.

No visām pusēm viņus ielenca dīvaini, apdauzīti ko�ni, kufi bija gan slaidi un cēli, gan atkal saspiesti, kuri sevī glabāja miru�ā vulkāna nāvīgumu. �īs smagās kalnu drupas ar līdzenām virsotnēm stiepās no dien�vidiem uz vakariem pār milzīgo tuksne�aino paaugsti�nājumu, kas pacēlās tūksto� metru pār Limanu un pilnīgi pārvaldīja to, aizstiepdamies horizonta miglā

De Doma augstums pārspēja visus citus, kuru bija septiņdesmit vai astoņdesmit, un visi tagad apdzisu�i. Tālumā bija redzama Gravenuara, Kruela, Ped�a, So, No�ana un Lava�a virsotne. Tuvumā bija Pariu, Kona, 2ima, Trefu un Lu�adjera virsotne � vesela vulkānu kapsēta.

Jaunekļi pārsteigti vērās uz lielisko skatu.

Pie viņu kājām bija Ni�era bedre, dziļa kā kubls, bet pa�ā dibenā bija redzami vēl trīs lieli un tum�i sastingu�ās lāvas gabali, kurus bija izsviedu�i nezvē�ra pēdējie elpas vilcieni un kuri bija atkritu�i atpakaļ viņa �aunās, lai paliktu tur vienmēr.

Gontrans iesaucās:

� Es ie�u līdz pa�am dibenam! Es gribu redzēt, kā�du iespaidu atstāj �ie zvēri. Iesim, jaunkundzes, skrie�sim lejā! � Viņ� satvēra Luīzi aiz rokas un aizrāva viņu sev līdz. �arlote skrēja viņiem līdz, bet tad pēk��ņi viņa apstājās un noraudzījās, kā viņi lēkādami aiz�skrēja, cie�i viens otram aiz rokas turēdamies. Pēk�ņi viņa novērsās un nāca atpakaļ uz to vietu, kur Kristiāna un Pols sēdēja zālē. Pienākusi, viņa nokrita ceļos, ap�slēpa seju Kristiānas drēbēs un sāka raudāt.

Kristiāna saprata meiteni, un citu sāpes viņai smeldza kā pa�as brūce; viņa apskāva meitenes kaklu un raudādama �ukstēja:

�� Mazā nabadzīte, mazā nabadzīte!

Jaunava, seju apslēpusi, joprojām raudāja, rokām neapzinīgi plūkdama zāli.

Bretinjī piecēlās, lai izliktos, ka viņ� neredz, tomēr meitenes bēdas, �ī nevainīgā bērna izmisums viņu sa�niknoja pret Gontranu. Viņu, kuru Kristiānas nemiers kaitināja, tagad līdz sirds dziļumiem aizkustuiāja �ī bērna pirmā vil�anās. Atnācis atpakaļ, viņ� ari nometās ceļos un sacīja:

��� Es jūs lūdzu, apmierinieties! Viņi tūlīt atnāks, apmierinieties! Citādi viņi redzēs, ka jūs esat raudājusi.

Viņa uzlēca izbijusies, ka māsa to varētu atrast rau�do�u. Viņas krūtis bija asaru pilnas, kuj-as it kā lauzās uz sirdi, lai padarītu to vēl smagāku. Viņa izdvēsa:

��� Jā, jā� tiesa. Tagad viss ir pārgājis. Raugiet! Nekā ta�u nevar redzēt? Nekā vairs nevar redzēt?

Kristiāna noslaucīja viņai acis un seju ar savu ka�batas lakatiņu un tad sacīja Polam:

�� Ejiet un paraugiet, ko viņi tur dara, jo tie pilnīgi pazudu�i aiz lavas gabaliem un nav vairs nemaz sa�redzami. Meitene paliks te, un es viņu nomierinā�u.

Bretinjī piecēlās un drebo�ā balsi sacīja:

������ Es ie�u un atvedī�u viņus, bet jūsu brālis par visu man atbildēs� jau �odien pat� Viņam jā�paskaidro sava uzve�anās, kas ir pilnīgi nesaprotama pēc tā, ko viņ� mums nesen teica.

Un viņ� skrie�us devās uz krātej-a vidu.

Gontrans, aizraujot Luīzi, lika viņai pilnā spēkā ie�skrieties pa milzīgās bedres slīpo malu, lai pēc tam, to aizturot, satvertu un apmulsu�u sabiedētu. Viņa, ļau�damas rāvienam, mēģināja to atturēt un sauca:

������ Ak, ne tik strauji, es pakritī�u, vai jūs esat prātu zaudējis, es kritī�u!

Viņi atsitās pret lavas gabaliem un apstājās, abi aiz�elsu�ies. Tad viņi apgāja tiem apkārt, vērodami platās plaisas, kuras bija kā alas ar izeju abos galos.

Kad vulkāns, pēdējā elpas vilcienā bija izsviedis �īs pēdējās putas, nespēdams kā agrāk tās uzsviest de�besīs, viņ� tās bija izmetis sastbigu�as, biezas un gan�drīz aukstas, kādē] tās bija pārakmeņoju�ās uz viņa miru�ām lūpām.

�� Iesim tur! � sacīja Gontrans.

Viņ� bīdīja meiteni sev pa priek�u. Tikko tie nokļu�va alā, viņ� iesāka:

������� Nu, cienījamā, ir pienācis iz�ķirīgais brīdis ar jums galīgi izskaidroties.

Viņa bija pārsteigta.

�� Izskaidroties� ar mani?

Nu ja, tikai �etros vārdos: jūs esat burvīgi skaista!

�� Tas jums jāsaka manai māsai.

������� Ak, jūs ļoti labi zināt, ka es jūsu māsu nebil�dinā�u.

�� Gan jau.

������ Klausieties, jūs nebūtu sieviete, ja jūs nezinātu, ja jūs nesaprastu, ka es ar viņu amizējos tikai, lai iz�zinātu, kā jūs uz to skatīsities! Un kāda bija jūsu se�ja! Pret mani tā bija briesmīga. Ak, cik es biju prie�cīgs! Pēe tam es uzmanīgi centos jums pierādīt, ka es par jums domāju!

Ar viņu vēl neviens nebija tā runājis. Viņa jutās apmulsusi un līksma, viņas sirds bija sajūsmas un lepnuma pilna.

Viņ� turpināja:

������ Es zinu, ka pret jūsu māsiņu esmu slikti izturē�jies. liet viņa netika maldināta. Jūs redzat, ka viņa pa�lika kalna galā, nevēlēdamās mums sekot. Ak, viņa saprata, visu saprata!

Viņ� satvēra Luīzes Oriolas roku un maigi skūpstīja pirkstu galiņus, �ukstēdams:

�� Cik jūs esat burvīga! Cik jūs esat burvīga!

Pret sastingu�ās lāvas sienu atspiedusies, viņa klau�sījās savas uztrauktās sirds trīsās un klusēja. Vienīgā doma viņas galvā bija par uzvaru: viņa bija māsu uz�varējusi!

Bet pie izejas alā pazibēja kāda ēna. Pols Bretinjī no�raudzījās uz viņiem. Gontrans pilnīgi dabiski atlaida mazo rociņu, kuru bija spiedis pie lūpām, un sacīja:

�� Ak tu tas esi. Vai tu esi viens?

������ Jā. Visi ir pārsteigti, ka jūs no aug�as bijāt no�zudu�i.

������� Mans draugs, mēs tūlīt iesim atpakaļ. Mēs ap�skatījām �o alu. Vai nav interesanti?

Luīze, līdz ausīm piesarkusi, izgāja pirmā un sāka

kāpt kalnā; jaunekļi, klusi sarunādamies, viņai sekoja.

Kristiāna un �arlote noraudzījās uz viņiem un gaidīja, viena otru aiz rokas turēdama.

Visi devās atpakaļ uz karieti, kur bija palicis mar�ķīzs; un Noasa �ķirsts drīz vien devās atpakaļ uz Anvalu.

Pēk�ņi prie�u �iliņa vidū kariete apstājās, un ku�ie�ris nolēca; pār ceļu �ķērsām gulēja vecs nosprādzis ēzelis.

Visi gribēja to apskatīt un tādēļ izkāpa no karietes. Netīrs un izstiepies viņ� gulēja ceļa putekļos; viņ� bi�ja tik izdēdējis, ka uz kauliem noberztā āda būtu tūlīt saplīsusi, ja dzīvnieks nebūtu nosprādzis. Viņa kauli spiedās cauri pinkauīajai un apberztajai vilnai, bet gal�va bija liela un no�ēlojama ar aizvērtajām acīm; viņa bija atsviesta uz akmens pagalvja un izskatījās tik mie�rīga, it kā priecātos par �o laimīgo atpūtu. Viņa garās ausis tagad bija mīkstas un sajuku�as kā lupatas. Neapdziju�ās brūces uz priek�kājām liecināja, ka viņ� bie�i klupis, kamēr pakritis galīgi; rētas uz sāniem no�rādīja, pa kuļu vietu saimnieks viņu ilgus gadus sitis.

Ku�ieris paņēma viņu aiz pakaļkājām un aizvilka uz grāvja pusi; nelaimīgā dzīvnieka kakls izstiepās, lai pēdējo reizi nostenētos, ka arī pēc nāves viņam nedod mie.-a. Kad ēzelis bija nosviests grāvmalas zālē, ku�ieris dusmīgi norūca:

� Ak tu lopi, atstāju�i ceļa vidū!

Citi visi klusēja un pēc tam iekāpa karietē.

Kristiāna bija uztraukta un apbēdināta, jo viņa sa�vās iedomās redzēja visu �ī dzīvnieka no�ēlojamo dzī�vi, kas nobeigusies uz lielā ceļa; viņa redzēja jaunu, jautru ēzelīti ar lielu galvu un gai�i mirdzo�ām acīm, kas bija smieklīgs un vēlīgs, ar mīkstu spalvu un ga�rām ausīm, un kas bezbēdīgi lēkāja ap savu māti; tad nāca pirmais vezums, pirmās nastas un pirmie sitieni; bet pēc tam nemitīgā brauk�ana pa bezgalīgiem ce�ļiem un sitieni� un sitieni bez gala� Smagi vezu�mi, karsta saule, bet barības vietā sauja siena, un vis�apkārt putekļainiem ceļiem kairi zaļas un zālainas pļavas!

Bet vēlāk ar gadiem saimnieka rokā vijīgi lunkanā rīkste pārmauiījās pret nūju, un tai pievienojās bezga�la mokas zem nūjas sitieniem, velkot smagos vezumus un kā smagu nastu sajūtot savu veco, izdēdēju�o ķer�meni. Tad nāca nāve kā atsvabinātāja un atstāja viņu divus soļus no zaļā zāļu grāvja, kur to beidzot lamā�damies iesvieda garāmgājējs, lai atbrīvotu sev ceļu.

Kristiāna pirmoreiz saprata to radījumu nedienas, kas dzimu�i verdzībai, kādēļ nāve brī�iem tai �ķita kaut kas, kas tīksmi vilina.

Pēk�ņi viņi pabrauca garām nelieliem ratiņiem, ku�rus vilka gandrīz kails vīrietis, noskrandusi sieviete un izdēdējis suns; visi viņi aiz noguruma tikko vilkās uz priek�u.

Viņi bija aizkusu�i, un sviedri plūda aumaļām. Izdē�dējis suns bija iejūgts ratiņos un, mēli izkāris, vilka tos. Uz ratiņiem bija malka, �agari un koku saknes, kas salasītas pa me�u vai nozagtas; uz vezuma bija sasvies�tas lupatas, bet uz lupatām sēdēja bērns, savu apaļo galvu izslējis un acis ieplētis.

Tā bija ģimene, cilvēku ģimene! Ēzelis bija pakritis no pārāk smagā darba, bet cilvēks to bija atstājis ceļa vidū, taisni pa kājām tām karietēm, kuras pa �o ceļu brauks. Tad viņi airi ar sievu ieķērās tuk�ajās Ilksis un sāka vilkt vezumu, kā to līdz �im bija vilcis ēzelis. Viņi gāja uz priek�u. Kurp? Kādēļ? Vai viņiem bija kaut grasis pie dvēseles? Varbūt viņiem mū�īgi vaja�dzēs pa�iem vilkt vezumu un jaunu ēzeli tie nevarēs nopirkt? Kā viņi dzīvos? Kur apmetīsies? Varbūt tāpat nomirs ceļa vidū kā nosprāga ēzelis?

Kristiānas izbiedēto dvēseli pārņēma sve�ādas jūtas. Viņa redzēja trūcīgo mokas.

Gontrans pēk�ņi sacīja:

�� Es nezinu kādēļ, bet es �odien labprāt būtu ēdis pusdienu kopā ar jums visiem Angļu kafejnīcā Man būtu patīkami redzēt Ielas.

Marķīzs atbildēja:

�� Ak, arī te ir labi. Jaunā viesnīca ir daudz labāka par veco.

Viņi pabrauca garām Turuvelas pils drupām. Kristi�āna ieraudzīja kastaņu koku, un sirds viņai iedrebējās no atmiņām. Viņa pavērās Polā, kas bija aizvēris acis un neredzēja viņas kautro aicinājumu.

Tad viņi ieraudzīja priek�ā pa ceļu ejam divus zem�niekus ar lāpstām pār pleciem, kas atgriezās no darba savos vīna dārzos, un viņu soļi no gurduma bija gausi.

Abas Oriolu jaunavas nosarka līdz ausīm. Tie bija viņu tēvs un brālis, kuji vēl arvien sviedriem vaigā strādāja vīna dārzos, kopdami zemi no rīta līdz vaka�ram, tvīkdami saulē, kamēr viņu goda svārki bija rū�pīgi noglabāti kumodē, bet augstie cilindri skapī.

Abi zemnieki, draudzīgi smaidīdami, pasveicināja,

un visi karietē sēdo�ie viņu sveicienu atņēma.

Kad viņi pārbrauca, Gontrans izkāpa no karietes un gāja uz kazino, bet Bretinji sekoja tam un, apturējis, sacīja:

������ KJausies, draugs, tu slikti dari, un es tavai māsai apsolīju ar tevi parunāt.

�� Par ko?

�� Par tavu uzve�anos pēdējā laikā.

Gontrans pieņēma aizvainotu izskatu:

�� Par kūdu manu uzve�anos?

������ Par tavu uzve�anos attieksmē pret jaunavu, kuru tu pamet visapvainojo�ākā kārtā.

�� Tu tā domā?

��� �Jā, es tā domāju. Un man ir pamats tā domāt.

������ Ak tā! Tu pēdējā laikā esi kļuvis jūtīgs pret sie�vie�u pame�anu.

������ Ak, mans draugs, te nav runa par sievieti, bet gan par meiteni.

������� Es ļoti labi saprotu, tādēļ arī viņu nepavedu, jo ir ta�u liela starpība.

Viņi soļoja tālāk viens otram blakus. Gontrana iz�turē�anās kaitināja Polu, un viņ� sacīja:

������ Ja es nebūtu tavs draugs, es ar tevi nerunātu par tādām lietām.

�� Un es arī tev to nebūtu atļāvis!

������� Klausies, man tās meitenes tie�ām ir �ēl. Viņa nupat raudāja.

�� Ak tā, raudāja? Tas man ļoti glaimo!

�� Klausies, beidz jokot! Ko tu domā darīt?

�� Es? Neko!

�� Tu ar viņu esi ielaidies tik tālu, ka gandrīz esi sa�kompromitējis viņu. Nesen tu savai māsai un man tei�ci, ka precē�ot viņu�

Gontrans apstājās un ironiskā tonī, kūjā arī bija piedraudējums, atcirta:

��� Jūs abi ar manu māsu darītu daudz prātīgāk, ja neinteresētos par citu mīlestības lietām. Es jums teicu, ka tā meitene man patīk un, ja es viņu apprecētu, es rīkotos loti prātīgi. Tas ir viss. Bet tagad izrādās, ka vecākā man patīk labāk! Mani uzskati ir grozīju�ies. Tas var ar katru notikt.

Un, raudzīdamies viņam tie�i acīs, viņ� jautāja:

�� Ko tu dari, kad sieviete tev vairs nepatīk? Vai tu viņu �ēlo?

Pārsteigts Pols Bretinjī centās uztvert �o vārdu ap�slēpto nozīmi. Asinis viņam sakāpa galvā, un viņ� sa�niknots iesaucās:

��� Es tev vēlreiz saku, ka nerunāju par pērkamu vai precētu sievieti, bet par jaunu meiteni, kūpi tu esi apkrāpis ar saviem solījumiem un ar savu izturē�a�nos pret viņu. Tas ir augstākās sabiedrības un vispār cilvēka necienīgi, vai tu dzirdi!

Gontrans nobāla un ļauni atcirta:

��� Turi muti! Par daudz jau tu esi runājis un par daudz es klausījies. Ja es nebūtu tavs draugs, es tev pa�rādīta, cik man maz pacietības. Ja tu vēl kaut vienu lieku vārdu teiksi, tad es tev parādī�u, ka starp mums visai draudzībai ir beigas uz visiem laikiem.

Tad, lēni apsvērdams katru vārdu, viņ� tam atsvieda:

�� Man tev nekas nav jāpaskaidro. Drīzāk es no tevis varētu prasīt paskaidrojumus� Vispār un nekad nav pieklājīgi. �. ja da�ādos veidos� pret ko draudzībai va�jadzētu katru nodro�ināt� un ko nekādi nevar ar mīlestību aizbildināt�

Pēc tam viņ� daudz līksmākā balsī piebilda:

�� Kas attiecas uz mazo �arloti, tad, ja tev viņas �ēl un tev viņa patīk, tu vari to apprecēt. Grūtos brī�os precē�anās taisni ir pēdējais glābiņ�. Tā ir izeja un arī cietoksnis, kūjā var nodro�ināties izmisuma brī�os. Viņa ir skaista un bagāta! Tā ta�u kādreiz tomēr vaja� dzēs vLsu �o nelaimi izbeigt! Būtu ļoti jauki, ja mēs abi �eit salaulātos vienā un tanī pa�ā dienā, jo es precē��u vecāko. Es tev to saku kā noslēpumu un lūdzu tālāk neizpaust. Neaizmirsti, ka tev vismazāk tiesības runāt par jūtu pastāvību un uzticību mīlestībā Tagad ej savās darī�anās, bet es savās. Ar labvakaru!

Un pēk�ņi, pagriezies uz pretējo pusi, viņ� gāja cie�mata virzienā. Pols Bretinjī uztraukts un aizdomu pilns atgriezās Oriola kalna viesnīcā.

Viņ� centās saprast un atminēt katru vārdu un tā nozīmi; viņ� bija uztraukts par visu to, kas slēpjas da��u cilvēku dvēselēs.

Kristiāna viņam jautāja:

�� Ko jums teica Gontrans?

Viņ� atrūca:

�� Ak Dievs, viņ� tagad vecāko atzīst par skaistāku. Viņ� gribot to precēt. Par atbildi uz maniem pārmetu�miem, viņ� aizbāza muti, norādīdams uz mums abiem.

Kristiāna atkrita uz krēsla un �ukstēja:

�� Ak Dievs! Ak Dievs!

Tanī mirklī ienāca Gontrans, jo aicināja pusdienā, noskūpstīja viņu līksmi uz pieres un jautāja:

�� Nu, māsiņ, kā tev klājas? Vai tu esi ļoti nogurusi?

Viņ� pasniedza Polam roku un, pret Andermatu pa�griezies, kas ienāca tūlīt aiz viņa, iesaucās:

241

������ Nu, teicamais māsas vīrs, vīrs un draugs, vai jūs varat pareizi noteikt tā ēzeļa patieso vērtību, kas bija nosprādzis uz ceļa?

16 Oriola kalns

Amlermats un doktors Latons pastaigājās pa terasi kazino priek�ā, kura bija greznota ar neīstā marmora vāzēm.

��� Viņ� mani vairs nesveicina un sē� savā migā kā kuilis, � doktors runāja par savu kollēgu Bonfiiu. � Es domāju, ka viņ� saindētu mūsu avotus, ja tikai to spētu.

Andermats bija salicis rokas uz muguras un savu pelēko katliņu atbīdījis pakausī, kādēļ viņa plikā pie�re bija redzama; viņ� bija iegrimis dziļās pārdomās. Beidzot viņ� teic�:

�� O, pēc trim mēne�iem vecā biedrība noliks savus iero�us. Tagad mēs jau esam nonāku�i gandrīz pie desmit tūksto� frankiem. Nelaimīgais Bonfils viņus kū�da pret mani un iegalvo, ka es piekāp�os. Bet viņ� rūgti maldās.

Jaunais inspektors sacīja:

��� Vai jūs zināt, ka viņi vakar slēgu�i savu kazino? Viņiem nebijis neviena apmeklētāja

�� Jā, es to zinu. Bet arī mums nav daudz apmeklē�tāju. Slimnieki par daudz ilgi sē� viesnīcās; bet viesnī�cās, mans mīļais, viņi garlaikojās. Slimniekus vajag izklaidēt, ielīksmot, lai tiem būtu jāno�ēlo, ka sezona ļoti īsa No Oriola kalna viesnīcas slimnieki nāk katru vakaru, jo viņiem tuvu, bet citi �aubās un sē� mājā. Tas nav nekas cits kā satiksmes jautājums. Sekmes aizvien atkarīgas no kāda niecīga iemesla, kuļ-u vajag prast atklāt. Jāgādā par to, lai ceļi uz izpriecas vietām jau pa�i par sevi būtu interesanti; lai �ie ceļi jau būtu tā baudījuma sākums, pēc kufa cilvēks līko.

Bet ceļi uz mūsu kazino ir neērti, akmeņaini, grūti un nogurdina. Ja ceļ� turp, kur neapzinīgi vēlas Iet ceļi�nieks, ir līdzens, plats, dienās ēnains un vakaros tīkams, tad to aizvien izvēlas liktenīgā kārtā labāk par citiem ceļiem. Ja jū-, zinātu, ka cilvēka miesa uzglabā daudz tādu atmiņu, l'.ujas prāts aizmirst! Es domāju, ka tāda atmiņa ir radīta dzīvniekiem! Ja jums ir bijis ļoti karsti, ejot pa kādu vietu, ja jūs esat ļoti piepūlēju�i kājas, ejot. pa akmeņiem, un ja kalns ir bijis ļoti stāvs, jūs, kaut arī domājot pavisam par ko citu, tuvojoties �ai vietai, aizvien sajutīsit fizisku riebumu. Jūs tērzējat ar savu ceļa biedru un nemaz neiegaumējat sīkās ceļa neērtības, jūs neko neievērojat un arī neko neatminat, bet jūsu kājas, jūsu muskuļi, jūsu plau�as, visa jūsu miesa nav aizmirsusi un saka gazam, kad tas grib miesu vest atkal pa to pa�u ceļu: �Nē, es neie�u, jo es ļoti nomocījos uz tā ceļa." Un prāts padodas > ii pretestībai bez iebildumiem, paklausīdams s īva iemiesojuma mē�majai valodai.

Tātad mums vajadzīgi labi ceļi vai, pareizāk, man vajadzīga vecā Oriola zeme. Bet vēl jānogaida� Ak jā, M&rusels ieguva savu vasarnīcu īpa�umā ar tādiem pa�iem noteikumiem kā Remizo. Tas ir mazs upuris no mūsu puses, kuru viņ� mums bagātīgi atmaksās. Pa�mēģiniet noteiktāk izdibināt Klo�a nodomus!

� Viņ� darīs tāpat kā citi, � atbildēja doktors. � Vēl ir vk*na lieta, pie kūpas es pēdēji laikā piedomāju un ku�u mēs pavisam bijām no prāta izlaidu�i. Mums jā�izdod meteoroloģiskai? Mļetēns.

��� Kāds meteoroloģiskais bijetēns?

�� Jāpublicē lielākās Parīzes avīzēs! Tas ir nepiecie��ams! Jāgādā, lai dziedētavas temperatūra būtu noteik�ta vienāda un augstāka nekā apkārtējās konkurentu kūrvietās. Jūs samaksājiet lielākām Parīzes avīzēm par meteoroloģiskā biļetēna iespie�anu, un es katru va�karu pa telegrāfu paziņo�u par atmosfairas spiedienu. Es te sastādī�u tā, lai gada beigās vidējā temperātūra iznāktu augstāka nekā citu apkārtējo kūrvietu vidējā temperātūra.

Pirmais, kas mums duras acīs, kad atveram avīzes, ir Vi�ī, ltuā, Mondora un �atelgijona vasaras sezonas temperātūra, bet Kannas, Mentonas, Nicas un Senrafaelas ziemas sezonas temperātūra. �inī apvidū vien�mēr jābūt siltam un skaidram, cienījamais direktor, lai parīzie�i teiktu: �Ak, pie joda, tie, kas tur aizbrauc, ir laimīgi cilvēki!"

�� Pie joda! � iesaucās Andermats, � jums taisnība! Kā es par to neiedomājos agrāk? Es �odien pat to iz�darī�u. Kas attiecas vēl uz vienu teicamu lietu, tad vai jūs esat aizrakstīju�i profesoram Larenaram un Paskalam? Tos divus man katrā ziņā gribētos dabūt �urp!

��� Viņiem, cienījamais direktor, nedrīkst tuvoties� kamēr� kamēr viņi pa�i pēc daudziem piedzīvojumiem būs pārliecināju�ies, ka mūsu avotu ūdens ir lielisks. Viņus nevar pārliecināt ar iegalvojumiem.

Viņi pagāja garām Polam un Gontranam, 'kuri pēc brokasta dzēra kafiju. Ieradās arī citi slimnieki, galvenā kārtā vīrie�i, jo sievietes pēc brokasta da�as stundas pa�vadīja istabā. Petriss Martels uzraudzīja zēnus, uzsauk�dams tiem: � Glāzi ķimeļa, glāzi konjaka, glāzi anīsa! �

Viņ� runāja tādā pa�ā dobjā balsī, kā vadīja mēģinā�jumus un deva aizrādījumus primadonnai.

Andermats uz brīdi apstājās, lai patērzētu ar abiem jaunekļiem, un tad abi ar doktoru gāja tālāk. Gontrans, rokas un kājas sakrustojis, pret krēsla atzveltni at�laidies un debesīs raudzīdamies, pīpoja cigāru un pūta dūmus gaisā, juzdamies laimīgs.

Pēk�ņi viņ� prasīja:

������ Vai tu negribi tūlīt nākt uz Sansusī ieleju? Abas jaunavas būs tur.

Pols brīdi padomāja un tad atbildēja:

��� Jā, labprāt.

Vēlāk piebilzdams::

�� Nu, kā tavas lietas? Kustas uz priek�u?

������ Pie joda! Viņa tagad ir manos nagos un vairs neizmuks.

Gontrans uzticēja draugam savus noslēpumus un ikdienas stāstīja tam par savām sekmēm. Viņ� pat spie�da Polam būt klāt satik�anās brī�os, jo viņ� aizvien it veikli prata izaicināt Luīzi Oriolu uz satik�anos.

Pēc brauciena uz Ni�eru, Kristiāna vairs nepiedalījās nevienā ekskursijā, nekur neizgāja, un tādēļ jaunie�iem satik�anās bija daudz grūtāka.

Brāli sākumā pārsteidza māsas izturē�anās, un viņ� meklēja līdzekļus, kā izkļūt no sava stāvokļa.

Pieradis pie Parīzes para�ām, kur vīrie�i uz sievie�tēm skatās kā uz me�a putniem, kurus grūti medīt, viņ� agrāk lietoja daudz viltības, lai tuvotos tām sievietēm, pēc kuju intimā tuvuma viņ� alka. Labāk nekā jeb�kur� viņ� prata izlietot vidiniekus, atrazdams ieintere�sētus un labvēlīgus ļaudis, jo no pirmā acu uzmetiena viņ� varēja noteikt, kur� viņa nodomus sekmēs.

Kad Kristiānas neapzinīgā pabalstī�ana bija izgaisusi, viņ� sāka apskatīties citu savedēju, kuj-am būtu �veik�la daba", kā viņ� mēdza izteikties, un kur� varētu aiz�stāt māsas vietu. Viņa izvēle drīz vien krita uz doktora Onoras sievu. Tam par pamatu bija daudzi apstākji. Pirmkārt, viņa bija lielos draugos ar Orioliem, un dok�tors viņa ģimeni bija ārstējis jau 30 gadu. Viņ� bija sa�ņēmis divus Oriola bērnus, ik svētdienas gāja pie viņiem uz pusdienu un otrdienās uzaicināja tos pie sevis. Vi�ņa sieva bija resna un piedzīvojusi pilsone, kura par va�ri gribēja kļūt augstākā sabiedrībā, kādēļ viņas lab�vēlību bija viegli iegūt, paglaimojot tai: tā ievēroja katru grāfa de Ravenela vēlē�anos, jo grāfa māsas vī�ram ta�u piederēja lielā dziedētava Oriola kalns.

Gontrans, kas bija ļoti veikls vidnieku un savedēju izvēlē, kādreiz �o dāmu ieraudzīja uz ielas un tūliņ no�lēma, ka tā no pa�as dabas ir nolemta �im amatam. �Pēc izskata sprie�ot, viņa taisni tam radīta", viņ� do�māja. Tātad arī viņas dvēselei jābūt tā iekārtotai.

Un tādēļ kādreiz, pavadot doktoru līdz mājai, viņ� iegāja tam līdz dzīvoklī. Apsēdies, viņ� parunājās, pa�glaimoja kundzei un, kad tuvojās pusdiena, piecēlās un sacīja:

�� Cik jums te jauki smar�o! Jūs protat labāk ēdie�nu pagatavot, nekā pie mums viesnīcā.

Aiz lepnuma ielīksmota, Onara kundze sacija:

�� Dieva dēļ, ja es tikai drīkstētu, ja es iedro�inātos, grāfa kungs!

�� Ja jūs iedro�inātos, dārgā Onoras kundze?

�� Uzlūgt jūs pie mums uz pusdienām?

�� Goda vārds, es neatteiktos!

Doktors uztraukts ierunājās:

�� Bet mums jau nekā sevi�ķa nav: zupa, cepetis un vista, tas viss.

Gontrans iesmejas:

�� Man pilnīgi pietiek. Esmu ar mieru.

Un viņ� paēda pusdienu pie Onaru pāra.

Resnā sieviete bija ļoti uztraukta, rāva nost kalponei traukus, lai tā neaplietu galdautu ar mērci un, nerau�goties uz vīra nepacietību, pati pasniedza ēdienus un apkalpoja.

Grāfs viņu cildināja par labo saimniecības vadī�anu un par lielisko pusdienu, pateicās par laipnību un at�stāja viņu lieliskā sajūsmā

Drīzumā viņ� atnāca vēl un panāca, ka to vēl uzaici�nāja; tā viņ� sāka apmeklēt vienmēr Onoras kundzi, jo arī Oriolu jaunkundzes tur bie�i viesojās, un tā viņi satika kā labi kaimiņi.

Veselas stundas viņ� pavadīja triju sievie�u sabied�rībā, glaimodams abām māsām, bet ar katru dienu ne�atlaidīgāk pastrīpodams to, ka vecākā viņam labāk pa�tīk, un tādēļ tas drīkst būt jo laipnāks pret Luīzi.

Greizsirdība māsu starpā, kop� tā laika, kad viņ� amizējās ar �arloti, bija pārvērtusies kareiviskā niknu�mā vecākajā, bet nicinā�anā jaunākajā māsā. Nerau�goties uz savu atturību, Luīze tomēr koķetēja ar Gontramu daudz vairāk nekā sākumā jaunākā, kaut gan tai daba bija brīvāka un rotaļīgāka. Apvainotā �arlote tslēpa savas bēdas un centās būt lepna, it kā tā nekā neredzētu un nekā nesaprastu; ārēji mierīga un lep�na, viņa aizvien nāca māsai līdz uz �o satik�anos pie Onoras kundzes. Viņa negribēja palikt mājā, lai nedo�mātu, ka viņa raud, cie� un atdod māsai savu vietu.

Gontrans bija ļoti laimīgs un lepns uz �o savu veiklo viltību un nenocieties izstāstīja to Polam. Polam tas ļoti patika, un viņ� sirsnīgi smējās. Pēc Gontrana div�domīgiem izteicieniem viņ� sevī bija apņēmies vairs neiejaukties sava drauga darī�anās. Viņ� bie�i sev uz�traukumā jautāja: � Vai tie�ām Gontranam kaut kas ir zināms par mani un Kristiānu?

Viņ� labi pazina Gontranu un zināja, ka tas katrā ziņā ir kaut ko mainījis par viņa sakariem ar Kristiānu. Bet tur jau vairs nevarēja noturēties un nelikt saprast, ka viņ� zina vai nojau� visu. Gontrans tie�ām bija tāds cilvēks, pēc kuj-a uzskatiem katrai labāko aprindu dā�mai vajadzīgs mīļākais; ģimene viņa uztverē bija tikai savstarpīga palīdzības biedrība un morāle � nepiecie��ama poze, lai apslēptu da�ādās gaumes, kūpas mums jau no dabas dotas līdz; sabiedrisku godu un cieņu viņ� uzskatīja par fasādi, aiz kuras var apslēpt da�ādus grēkus. Ja viņ� ari skubināja māsu precēties ar Andermatu, tad dro�i vien viņ� ja ne skaidri, tad neapzinīgi nojauta, kia �o pa�u �īdu visi ģimenes locekļi eksploatēs visādos veidos, un tādēļ viņ� nicinātu Kristiānu, ja tā būtu uzticīga �im derīgajam un pieklājīgajam vīram, tāpat kā viņ� nicinātu pats sevi, ja nebūtu grābis no māsas vīra maka.

Pols domāja par to, un viņa modemā Donkichota dvēsele apmulsa tik tālu, ka tas gandrīz gribēja jau at�zīties. Bet tad viņ� kļuva atturīgāks pret savu mīklaino draugu.

Kad Gontrans viņam izstāstīja, kādam nolūkam viņ� izmantojot Onoras kundzi, Bretinjī smējās un ari pats kādu laiku gāja pie �īs dāmas, ar lielu labpatiku tur tērzēdams ar �arloti

Doktora sieva labprāt veica vajadzīgo lomu un pulk�sten piecos visus cienāja ar tēju, kā to darīja Parīzes labāko aprindu dāmas; pie tējas viņa deva pa��as izgatavotus cepumus.

Jau pa�u pirmoreiz, kad Pols ieradās �inī namā, mā�jas māte to uzņēma kā vecu draugu, nosēdināja, gandrīz ar varu atņēma cepuri un nolika to uz kamīna blakus pulkstenim. Viņa bija resna, un vēders tai bija stipri uz priek�u izspiedies; viņa uztraukta skraidīja no vie�na pie otra un jautāja:

�� Vai jūs nevēlaties iekost?

Gontrans taisīja jokus, smīdināja citus un pats pil�nīgi brīvi smējās. �ad un tad uz mirkli viņ� notvēra Luīzi vienatnē, kaut gan �arlote tos uzraudzīja naida pilniem skatieniem.

Onoras kundze sarunājās ar Polu un mātes balsī tam stāstīja:

������� Mīļie bērni te sanāk uz bridi patērzēt. Tas ta�u, Bretinjī kungs, ir pilnīgi nevainīgi?

�� Jā, cienītā kundze, pilnīgi nevainīgi.

Kad viņ� atnāca otrreiz, nama māte to jau pilnīgi familiāri sauca par Pola kungu un izturējās pret to kā pret vecu draugu.

Kop� tā laika Gontrans ar savu parasto zobgalību aizvien stāstīja par �īs dāmas laipnībām; vēl vakar viņ� �ai dāmai bija teicis:

������ Kādēļ jūs nekad ar jaunkundzēm neejat pastaigā�ties pa Sansusī ceļu?

�� Mēs iesim, grāf, katrā ziņā iesim.

�� Piemēram, rit pulksten trijos?

��� Rīt, pulksten trijos, grāf.

�� Jūs esat ļoti laipna, Onoras kundze.

�� Jūsu padevīgā 'kalpone, grāf.

Gontrans paskaidroja Polam:

������ Saproti, viesu istabā, jaunākās klātienē, es nekā svarīgāka nevaru pateikt vecākajai. Bet me�ā mēs aiz�ejam pa priek�u vai paliekam iepakaļ abi ar Luīzi! Tātad tu nāksi?

�� Labprāt!

�� Nu, tad iesim!

Viņi piecēlās un lēni soļoja pa lielo ceļu; nokļuvusi pie Laro�pradjēras, viņi nogriezās pa kreisi un pa krū�miem nokļuva ielejā. Pārkļuvu�i pār strautu, viņi ap�sēdās ��lina malā un sāka gaidīt.

Drīz vien trīs sievietes nāca rindā: Luīze pa priek�u, bet Onoras kundze visiem nopakaļ.

Kā vieni, tā otri izlikās ļoti pārsteigti par negaidīto sastap�anos.

������� Kāda laimīga iedoma jās �urp atvadīja? � ie�saucās Gontrans.

������ Redzat, tā bija mana iedoma! � atbildēja doktora kundze.

Visi gāja tālāk.

Luīze un Gontrans sāka iet ātrāk un aizgāja tik tā�lu, ka ceļa līkumos pārējie viņus vairs nevarēja sa�redzēt.

Resnā dāma, aizelsdamās un laipni noraudzīdamās viņiem pakaļ, �ukstēja:

������ Ak jaunība, ak jaunība! Manas vecās kājas vairs netiek viņiem līdz.

�arlote iesaucās:

�� Pagaidiet, es viņus imnāk�u un apturē�u!

Viņa devās uz priek�u, bet doktora kundze to ap�sauca:

��� Netraucē, bērns, viņus, ja tie grib parunāties! Tas nebūs labi � viņus traucēt, gan jau viņi pa�i at�griezīsies.

Viņa apsēdās zālē prie�u ēnā un sāka vēdināt sev seju ar kabatas lakatiņu. �arlote uzmeta Polam izmi�suma un lūguma pilnu skatu.

Pols viņu saprata un sacīja: � Mēs atstāsim Onoras kundzi te atpūsties, bet pa�i iesim un panāksim jūsu māsu.

�� Labi, labi! � viņa uztraukta iesaucās.

Onoras kundze vairs neiebilda.

�� Ejiet, l>ērni, ejiet! Es jūs te pagaidī�u. Tikai nā�ciet labi drīz atpakaļ.

Viņi aizgāja. Viņi gandrīz skrēja, cerēdami tos pa�nākt, jo tie nekur nebija ieraugāmi; pēc brī�a viņi ap�ķērās, ka Gori trans ar Luīzi ir varēju�i pa labi vai pa kreisi iegriezties me�ā, un tādēļ �arlote tos vairākas reizes drel>o�u balsi sauca. Neviens neatbildēja. Viņa nopūtās: �Ak Dievs, kur gan viņi ir?"

Pols atkal sajuta dziļu �ēlumu un sāpīgu maigumu kā toreiz, kad viņi bija pie Ni�eras krātera.

Viņ� nezināja ko teikt �im izmisu�ajam bērnam. Viņ� sajuta tēvi�ķīgu un nepārvaramu vēlē�anos ņemt to uz rokām, skūpstīt, apmīļot un teikt ko maigu, kas apmierinātu. Bet. ko? Viņa raudzījās apkārt, neprātīgu skatu vērdamās me�a biezoknī un uztverdama katru troksnīti, pati �ukstēdama: I � Man �ķiet, ka viņi ir te� Nē, tur� Vai jūs nekā nedzirdat?

��� Nē, jaunkundze, es nekā nedzirdu. Vislabāk uz�gaidīsim viņus te.

�� Ak Dievs, nē! Mums viņi jāatrod!

Viņ� mirkli �aubījās un pēc tam, tikko dzirdami, teica:

�� Vai tie�ām jums ir tik smagi?

Viņa uzmeta tam apmulsu�u skatu; tās acis apmig�lojās asarām, kas zaigoja garajās, melnajās skropstās. Viņa gribēja ko teikt, bet nevarēja un nedrīkstēja, kaut gan viņas noslēgtā dvēsele tvīka kādam atklāt savas smagās bēdas.

Viņ� atkal sacīja:

�� Tātad jūs viņu ļoti mīlat� Bet uzklausiet, viņ� nav jūsu mīlas vērts.

Viņa vairs ilgāk neizturēja un, seju rokām aizklāju�si, lai apslēptu asaras, runāja:

�� Nē, nē, es viņu vairs nemīlu. Tā izturēties ir Joti zemiski! Viņ� rotaļājās ar mani� tas ir Joti zemis�ki� riebīgi, bet man tomēr ir smagi to pārciest. Ļoti cietsirdīgi, ļoti cietsirdīgi� ja� Bet vēl smagāk ir tas, ka māsa� māsa� arī mani nemīl� un viņa ir vēl cietsirdīgāka nekā viņ�. Es jūtu, ka viņa arī ta�gad mani nemīl, nemaz vairs nemīl, pat ienīst, bet vi�ņa man ir vienīgā. Cita neviena man nav, un es ta�u neko neesmu nodarījusi!

Viņ� redzēja viņas ausu galiņu un jauno kaklu, kas slēpās zem vieglā apģērba apkakles. Viņ� juta, ka to pārņēma līdzjūtība, maigums un nepārvarama padevī�ba; tā viņam bija aizvien, kad sievietei izdevās aiz�kustināt viņa dvēseli. Un viņa sajūsmas pilnā dvēsele zemojās �o nevainīgo, naīvo, satraukto un aizrāvīgo sāpju priek�ā.

Viņ� neapzinīgi sniedza tai roku, kā to dara, kad grib apmīļot bērnu, un tīri neviļus viņ� pieskārās tās stāvam lejpus pleca. Tad viņ� sajuta tās sirds strau�jos pukstus, mazās sirds straujos pukstus kā notvertam putniņam.

Un �ī nemitīgā, straujā pukstē�ana pārgāja uz viņa roku un pa to nokjuva līdz viņa sirdij, kas arī sāka straujāk pukstēt. Viņ� sajuta savas sirds straujumu, kas izplūda pa visu miesu, muskuļiem un nerviem, pārvēr�ot viņu abu sirdis vienā sirdī, kūja sāpēja vie�nas sāpes, kufu tirdīja viens nemiers un kura dzīvoja vienu dzīvi, kā divi pulksteņi, kas noskaņoti uz se�kundi un savienoti kopā.

Pēk�ņi viņa atklāja savu sasarku�o seju, kas bija daiļa kā aizvien, ātri noslaucīja asaras un sacīja:

��� Tomēr, man ta�u tas nav jums jāsaka. Es esmu kā bezprāte! Iesim drīzāk pie Onoras kundzes, un jūs visu aizmirstiet! Vai jūs apsolāt, ka aizmirsīsit?

��� Apsolu

Viņa sniedza tam roku.

�� Es ticu. Es jūs turu par ļoti godīgu.

Viņi gāja atpakaļ. Viņ� pacēla to un pārnesa pār strautiņu, kā pērn bija nesis Kristiānu. Kristiāna! Cik daudzreiz viņ� ar to bija staigājis pa �o ceļu tai laikā, kad viņ� to mīlēja. Brīnīdamies par pārmaiņu sevī, viņ� nodomāja: �Cik ātri izgaisa �īs kaislības!"

Ar pirkstu galiem pieskardamās viņa rokai, �arlote �ukstēja:

��� Onoras kundze ir aizmigusi, apsēdīsimies un ne�trok�ņosim!

Onoras kundze, pret priedi atspiedusies, tie�ām gu�lēja, seju ar kabatas lakatiņu aizsegusi un rokas pār vēderu sakrustojusi. Viņi apsēdās da�us soļus no tās un klusēja, lai neuzmodinātu viņu.

Me�a klusums bija tik dziļ�, ka tas viņus sāka no�spiest kā sāpes. Bija dzirdama tikai ūdens burbuļo�ana pār akmeņiem, lidojo�u mu�u zuzē�ana un sauso lapu �abē�ana.

Kur bija nozudusi Luīze un Gontrans? Ko viņi dara? Pēk�ņi tālumā bija sadzirdamas viņu balsis: viņi nāca atpakaļ. Onoras kundze atmodās un bija ļoti pārsteigta:

������� Kā, jūs esat te? Es nemaz nedzirdēju, ka jūs pienāeāt. Vai jūs viņus atradāt?

Pols atbildēja:

�� Tur jau viņi nāk!

No tāluma atplūda Gontrana smiekli. �os smieklus dzirdot, �arlotes sirdi pārņēma neizsakāms smagums. Kādēļ, to viņa nevarēja pateikt.

Drīz viņi jau bija redzami. Gontrans gandrīz skrēja, raudams pie rokas jaunavu, kas bija sarkana kā roze. Pa gabalu jau viņ� SiMica, lai ātrāk izstāstītu savu pie�dzīvojumu:

������� Vai jūs zināt, ko mēs sastapām? Esmu gatavs derēt, ka jūs neatminēsit! Mēs sastapām skaisto dok�toru Mazelli ar slavenā profesora Klo�a meitu vai, kā Andermats teiktu, ar skaisto, sarkanmataino atraitni Bet kā sastapām! Saprotiet� sastapām� Viņ�, ne�lietis, to tā skūpstīja! Ak! O!

Par tādu jautrību Onoras kundze atzina par vajadzī�gu viņu apsaukt.

�� Bet, grāfa kungs, jaunavu klātienē!

Gontrans zemu palocījās:

������� Cienījamā kundze, jūs darāt pareizi, mani ap�saukdami. Visi jūsu aizrādījumi ir teicami.

Lai nebūtu mājup jāiet kopā, tad abi kungi atvadī�jās un nozuda me�ā.

�� Nu? � jautāja Pols.

�� Nu, es viņai teicu, ka mīlu to un bū�u aizgrābts, ja viņa apņemsies kļūt par manu sievu-

��� Un ko viņa atbildēja?

���� Ar burvīgu uzmanību viņa atbildēja: �To jūs prasiet manam tēvam! Viņam tad arī es atbildē�u."

�� Un ko tad tu darīsi?

��� Tūlīt palūg�u manu sūtni Andermatu izdarīt ofi�ciālo bildinā�anu. Bet, ja vecis saviebs seju, es viņa meitu sakompromitē�u pa visu apkārtni.

Andermats turpināja savu sarunu ar doktoru Latonu, sēdēdams uz kazīno terases. Gontrans viņus iz�ķīra un tūlīt paziņoja māsas vīram par lietas stāvokli.

Tols gāja pa ceļu uz iiiomu. Viņam gribējās būt vie�nam, jo viņa miesa un dvēsele bija uztraukta, kā tas aizvien ar viņu mēdza būt, kad viņ� sastapās ar sie�vieti, kūja spēja viņā aizdegt mīlu.

Jau labu laiku viņ� neapzinīgi izjuta �īs atstātās meitenes svaigo jaukumu. Viņ� redzēja, ka tanī slēp�jas tik daudz burvīgas labsirdības, vienkār�ības, atklātīlias un naīvuma, ka tīri neviļus sāka sajust pret to maigu līdzjūtību, kādu bie�i mūsu sirdīs modina sievietes sāpes. Tiekoties ar viņu, tas savā sirdī bija atļāvis uzdīgt tam mīlas graudiņam, kupu tik viegli sievietes mūsos iesēj un kur� tik ātri aug. Tagad, se�vi�ķi pēc �ī gadījuma, viņ� skaidri juta, ka tā valda par viņu; viņ� juta savā sirdī �o meiteni, im tā jau ir viena no pirmajām mīlas zīmēm.

Viņ� gāja pa ceļu un ap viņu lidoja �īs meitenes ska�ti, balss skaņas, viņas smaidi, asaras, gaita un pat vi�ņas drēbju krāsa un �alkoņa.

Viņ� pats sev sacīja: ��ķiet, es bū�u iekritis! Es se�vi pazīstu. Tas ir garlaicīgi! Varbūt man atgriezties

Parīze? Pie joda, tā ta�u ir jauna meitene! Es ta�u nevaru viņu pārvērst par savu mīļāko."

Tad viņ� sāka sapņot par viņu, kā pērn bija sapņo�jis par Kristiānu. Cik ļoti �ī meitene at�ķīrās no visām tām sievietēm, kuras viņ� pazina, kuras bija dzimu��as un uzaugu�as pilsētā; viņa at�ķīrās ari no tām jaunajām meitenēm, kuras jau no bērnības māte vai dzīve māca koķetēt. Viņā nav nekā neīsta, kas parasti ir sievietē, kas speciāli gatavojas, lai vīrietis to ie�kārotu; viņai nav lieku vārdu, aizgūtu �estu un neīstu skatu.

Viņa ir ne tikai jauna, tīra būte, bet pirmatnējas rases meita, īsta zemes meita, brīdī, kad viņa grib kļūt par pilsētas sievieti.

Un viņ� uztraucās, aizstāvēdams meiteni pret to tum�o preto�anos, kas viņā vēl bija dzīva. Viņa acu priek�ā atdzima tie daiļie tēli, kurus radījis Valters Skots, Dikenss, �or�-zands un kuri kairināja viņa fantaziju, kas jau tā vienmēr bija sievie�u varā

Gontrans par viņu mēdza teikt: �Pols ir zirgs, kuju mīlestība mū�īgi jāj. Kad viņ� vienu svie� zemē, otra jau viņam kāpj mugurā."

Pēk�ņi Bretinjī pamanīja, ka kļūst vēls. Viņ� bija ilgi staigājis. Bija jāiet mājup.

Ejot gar jauno vannas ēku, viņ� ieraudzīja Andermatu un abus Oriolus, kuri nodarbojās ar vīna dārzu mērī�anu un stigo�anu; pēc viņu �estiem viņ� noprata, ka tie par kaut ko jo dzīvi stridās.

Pēc kādas stundas Andermats, ienākot viesu istabā, kur visa ģimene jau bija kopā, sacīja marķīzam:

� Dārgais sievastēv, man jums jāpaziņo, ka jūsu

dēls Gontrans pēc pusotra vai diviem mēne�iem ap�precēsies ar Luīzi Oriolu.

De Ravenels bija pārsteigts.

�� Ko jūs sakāt? Gontrans?

������� Es saku, ka ar jūsu atjauju pēc pusotra vai di�viem mēne�iem viņ� precēsies ar Luīzi Oriolu, kas būs ļoti bagāta.

Marķīzs vienkār�i noteica:

�� Mans Dievs, ja viņam patīk, man nekas nav pretī.

Baņķieris izstāstīja savu strīdu ar veco zemnieku.

No grāfa dabūjis zināt, ka jaunā meitene ir ar mieru,

viņ� gribējis tūlīt izdabūt atļauju arī no vecā vīndaja, lai neļautu tam apdomāt savas viltības.

Viņ� devies turp un atradis veci kaut ko rēķinām uz aptaukotas papīra lupatas; Koloss, uz pirkstiem skai�tīdams, viņam palīdzējis.

Apsē�oties baņķieris teicis:

�� Es ar prieku tagad izdzertu glāzi jūsu labā vīna.

Kad garais �aks atgriezies ar glāzēm un pilnu krūku

vīna, Andermats prasījis, vai Luīzes jaunkundze ir mājā; tad viņ� lūdzis, lai to pasauc. Kad viņa ieradusies, viņ� piecēlies un, tai zemu paklanījies, sacījis:

�Cienījamā, es jūs lūdzu �oreiz mani uzskatīt par savu draugu, kam visu var uzticēt. Vai ne tā? Bedziet, tagad man jāpilda ļoti kutelīgs uzdevums. Mans sie�vas brālis grāfs Bauls Olivjē Gontrans de Bavenels ir jūs iemīlējis, par ko es viņu slavēju, un viņ� man uzdeva jūsu ģimenes klātienē lūgt jums kļūt par viņa sievu."

257

Negaidot pārsteigtā meitene uzmeta savam tēvam apmulsu�u skatu. Arī apmulsu�ais tēvs raudzījās uz savu dēlu, kas tam vienmēr bija padoma devējs; bet

17 Oriola kalns

Koloss raudzījās uz Andermatu, kuf� svinīgi turpināja:

�Jūs, cienījamā, saprotat, ka es uzņēmos �o sievas brāļa uzdevumu pildīt ar noteikumu, ka es viņam aiz�nesī�u drīzu atbildi. Viņ� pilnīgi apzinās, ka var jums nepatikt, un tad jau rīt pat viņ� aizbrauks no �ejienes un vairs nekad neatgriezīsies. Es ceru, ka jūs viņu pietiekami pazīstat, lai man kā vidiniekam atbildētu ar jā vai nē."

Viņa nodūra galvu un, visa piesarkusi, noteikti at�bildēja:

�Jā, cienījamais kungs, es esmu ar mieru."

Tad viņa aizsteidzās, durvis spēji aiz sevis aizcirzdama.

Andermats atkal apsēdās un vienkār�i ielēja sev glāzi vīna, sacīdams:

�Tagad mēs parunāsim par pa�u lietu."

Nepielaizdams nekādas �aubu varbūtības, viņ� ķē�rās tūlīt pie pūra jautājuma, pamatodamies uz to, ko zemnieks viņam pirms trim nedēļām bija teicis. Gontrana mantu viņ� novērtēja uz trīsdesmit tūksto� fran�ku un, nerunājot nemaz par cerībām nākotnē, lika sa�prast, ka, ja tāds cilvēks kā grāfs de Ravenels lūdz pēti Oriola meitas rokas, kas vispār ir burvīga meite�ne, tad arī jaunavas ģimenei �is gods jāprot cienīt un jādod pūra nauda.

Tad arī vecais zemnieks, kas bija pilnīgi atbruņots un jutās glaimots, mēģināja aizsargāt savu mantu. Vi�ņi strīdējās ilgi. Andermata paziņojums jau pa�ā sā�kumā lietu padarija vienkār�u.

�Mēs jau neprasam no jums skaidrā naudā, nedz arī dārgumos, bet mēs prasām tikai to zemi, kufu jūs

pats man apzīmējāt kā Luīzes jaunkundzes pūru, un bez tam vēl da�us gabaliņus, kurus es jums norādī�u."

Izredze, ka nevajadzēs no maka izņemt naudu, kura ar tādām pūlēm vākta un krāta pa frankam un santī�mam, baltiem un dzelteniem gabaliņiem, kurus bija deldēju�as rokas, kabatas, maki, kafejnīcu galdiņi, vecu kumo�u dzijās atvilktnes, tos naudas gabalus, kas af savu skaņu stāstīja par darba grūtībām, rūpēm, mo�kām un nogurumu, to naudu, kas ir dārgāka par govi, vīna dārzu, lauku vai māju, to naudu, no kūpas da��reiz ir grūtāk �ķirties nekā no dzīvības, � un tagad bija izredze, ka �o naudu nevajadzēs dot projām kopā ar meitu; tas tūlīt nomierināja abu zemnieku sirdis, pildot tās ar apslēptu un apvaldītu prieku.

Viņi tomēr vēl strīdējās, gribēdami da�us zemes ga�balus paturēt. Viņi izklāja uz galda sīku Oriola kalna plānu; plānā viņi viens par otru ar krustiņu atzīmēja tos zemes gabalus, kupi tika atdoti Luīzei.

Andermats veselu stundu strīdējās, lai dabūtu no ve�a divus pēdējos zemes gabalus. Bet tad, lai novērstu katru pārpratumu kā no vienas tā otras puses, viņi paņēma plānu un gāja to dabā pārbaudīt. Viņi rūpīgi pārbaudīja kartē atzīmēto gabalu robe�as un tad vēl�reiz tos pārbaudīja uz plāna.

Bet Andermats nebija mierīgs, jo viņ� Oriolus tu�rēja par tādiem, kuri jau rīt varēja atteikties no to gabalu do�anas, kurus tic �odien ar pūlēm bija apso�līju�i; viņi varēja ņemt atpakaļ vīna dārzu malas un stūrus, kupi tik nepiecie�ami bija Andermata nodo�miem; viņ� meklēja praktisku un pareizu izeju, lai �o norunu pārvērstu galīgā līgumā.

17*

259

Viņam ienāca prātā kāda doma, kupa tam sākumā

lika pasmaidīt, bet kūja vēlāk tam �ķita teicama, kaut gan drusku dīvaina. Viņ� sacīja:

�Ja jums nekas nav pretī, mēs visu to varētu uz�rakstīt, lai vēlāk neaizmirstu!

Ejot uz ciematu, viņ� iegāja tabakas veikalā un no�pirka divas loksnes zīmogpapīra. Viņ� zināja, ka tie zemes gabali, kas būs uzrakstīti uz �ī likumīgā papīra, tie�ām arī tiks doti, jo �im papīram zemnieku acīs ir likuma nozīme, kas paceļas pār viņiem neredzams un bargs � �andarmu, sodu un cietumu apsargāts.

Uz vienas loksnes viņ� uzrakstīja un uz otras pār�rakstīja sekojo�o: �Laulības līguma vārdā, kupu no�slēgu�i grāfs Gontrans de Ravenels un jaunava Luīze Oriola, tēvs Oriols atdod savai meitai pūrā sekojo�us īpa�umus�" Un viņ� uzskaitīja visus zemes gabalus, tos sīki apzīmēdams ar zemes grāmatu numuriem.

Parakstījis datumu un pats parakstījies, viņ� pie�spieda arī veco Oriolu parakstīties, kas savukārt pie�prasīja, lai līgumā būtu atzīmēts arī līgavaiņa mantas stāvoklis. Tad viņ� iebāza papīru kabatā un devās uz viesnīcu.

Visi smējās par viņa stāstu, bet visvairāk smējās Gontrans.

Marķīzs vienīgi paziņoja savam dēlam: � �o pa�u vakaru mēs iesim pie �īs ģimenes ar vi�zīti, un es izteik�u to pa�u bildinājumu, kuj-u izteicis mans znots, lai viss iznāktu pareizi.

Gontrans bija priek�zīmīgs līgavainis � laipns un uzmanīgs. Viņ�, izmantodams Andermata maku, visus apdāvināja un ik brīdi satikās ar jaunavu gan pie vi�ņas mājā, gajre pie Onoras kundzes. Pols tagad vienmēr viņu pavadīja, lai satiktos ar �arloti, ar kuru pēc kat�ras redzē�anās tas nolēma vairs nesatikties.

Viņa cienīgi sevi pārvarēja un par māsas kāzām ru�nāja brīvi un bez sāpēm. Tikai viņas raksturs kļuva no�teiktāks un noslēgtāks. Kamēr Gontrans Luīzei �uk�stēja mīlas vārdus, Bretinjī ar �arloti kādā istabas stū�rī nopietni sarunājās, ļaudams aizvien vairāk un vai�rāk nokļūt mīlas varā, kas tur ieplūda kā jūras viļņi. Viņ� to apzinājās, bet iegalvoja sev: �Nieki! kad pie�nāks laiks, es aizbrauk�u, un tas būs viss." No �arlotes atvadījies, viņ� devās pie Kristiānas, kuļ-a tagad no rī�ta līdz vakaram gulēja uz ku�etes. Jau pār slieksni kāpjot, viņu pārņēma nervozums un savāds īgnums, kādēļ tam tūlīt vajadzēja bruņoties pret sīkiem strī�diem, kuļ-us radīja nogurums. Viss, ko viņ� runāja vai domāja, viss tas viņu uztrauca. Viņas cietējas izskats, viņas padevība, viņas pārmetumu vai lūguma pilnie skati modināja viņā tikai naidu un cietsirdīgus vārdus, kupis tas tikai savas labās audzinā�anas dēļ neizru�nāja; tai blakus sēdēdams, viņ� domāja par jauno mei�teni, no kūjas tikko bija �ķīries, bet kūpas attēls bija dzīvs viņa sirdī.

Kristiāna bija izmocījusies, ar viņu tik reti tikdamās, un tādēļ apbēra viņu ar jautājumiem, kur tas pavadot savu laiku; viņ� izdomāja visādus nostāstus, kuros Kristiāna uzmanīgi noklausījās, cenzdamās notvert, vai viņ� nedomā par kādu citu sievieti. Viņa sajuta sa�vu nespēku paturēt savā tuvumā �o cilvēku, viņa apzi�nājās savu nespēku atklāt un parādīt viņam savu mī�lo�o sirdi, fiziski viņa bija nespējīga ar glāstiem, ar mīlestību atkal iepatikt �im cilvēkam; tādēļ viņa bai�dījās no visa, īsti labi nezinādama, kurp raidīt savas bailes.

Viņa neapzingi sajuta kādu lielu, nenovēr�amu ne�laimi sev tuvojamies. Tādēļ viņa bija greizsirdīga uz visu apkārtni, uz sievietēm, kūpas tā redzēja pa logu un kuras tai �ķita skaistas, kaut gan viņa nevarēja pa�teikt, vai jel kādreiz Bretinjī ar tām ir sarunājies.

Viņa to iztaujāja:

�� Vai jūs esat redzējis to skaisto, garo, brūnēto sie�vieti, kuru es redzēju uti kura nesen atbrauca?

Kad viņ� tai atbildēja: �Nē, es tādu nepazīstu," tad viņa neticēja un, apgalvodama, ka viņ� melo, sacīja:

�� Nevar būt, ka jūs to neesat redzējis! Man viņa iz�likās ļoti skaista.

Viņ� pārsteigts neatlaidīgi apgalvoja:

�� Es jums apgalvoju, ka neesmu redzējis. Es mēģi�nā�u kaut kur satikties ar viņu.

Viņa domāja: �Dro�i vien tā ir." Brī�iem viņa bija pārliecināta, ka tam tepat apkārtnē ir sakari vai ka tas ir izrakstījis sev mīļāko, pat varbūt savu aktrisi. Un viņa iztaujāja brāli, tēvu un vīru par visām jaunām un interesantām Anvalas sievietēm.

Ja viņa varētu iet laukā un novērot to, viņa drusku nomierinātos, bet absolūtā nekustība, ar kuru tā bija nosodīta, lika tai pārdzīvot neizturamas mokas. Kad viņa runāja ar Polu, tad jau viņas balss noskaņa iztei�ca viņas sāpes un radīja Pola sirdī īgnumu pret �o mi�ru�o mīlu.

Tikai par vienu lietu viņ� ar Kristiānu varēja mie�rīgi runāt � par Gontrana precē�anos, kad tam bija iespējams izrunāt �arlotes vārdu un skaļi domāt par jauno meiteni. Saldas, nevaldāmas trīsas pārņēma vi�ņu, kad Kristiāna izrunāja �o vārdu un slavēja jauna�vas skaistumu, cildināja viņas teicamo raksturu, kad viņa dusmojās par savu brāli, ka tas to atmetis, izteik�dama vēlē�anos, lai kāds vīrietis ar daiļu dvēseli to sa�prastu, iemīlētu un apprecētu.

Viņ� runāja:

� Jā, Gontrans izdarīja muļķīgi. Tas bērns ir bur�vīgs.

Bez mazākām aizdomām Kristiāna atkārtoja: � Ojā, tas l�ērns ir burvīgs. Tā ir pērle! Pati pilnība!

Viņai nekad neienāca prātā, ka tāds cilvēks kā Pols varētu iemīlēt meiteni un apprecēt to. Viņa bijās tikai no viņa mīļākām.

Viņa sirds dīvainības dēļ Kristiānas slavinā�anas pil�nās atsauksmes par �arloti viņam sevi�ķi patika, mo�dināja mīlestību, lika uzliesmot iekāro�anai un ievija meiteni bezgalīgas tīksmes plīvurā.

Kādreiz, ieejot Onoras kundzes viesistabā, lai satik�tos ar Oriolu jaunkundzēm, viņi tur jau priek�ā atrada doktoru Maselli, kur� jutās kā mājās.

Viņ� ienācējiem sniedza abas rokas ar tādu smaidu, it kā viņ� katrā vārdā, katrā �estā atdotu tiem arī visu savu sirdi.

Gontranam ar viņu bija familiāras un vienkār�as, draudzīgas attieksmes, kas radās no slēpās dvēseļu radniecības, no apslēptās raksturu vienādības un no kopējiem sazvēristiskiem instinktiem, jo savstarpējās mīlestības un uzticības starp viņiem nebija.

Grāfs jautāja:

��� Kur tad jūsu skaistā gai�mate no Sansusī me�a?

Itālietis pasmaidīja.

��� Mēs esam viens pret otru atdzisu�i. Tā ir viena no tām sievietēm, kas visu apsola, bet nekā nedara.

Viņi iesāka tērzēt. Skaistais doktors amizējās ar jau�navām, sevi�ķi uzmanību izrādīdams �arlotei. Sarunā ar sievietēm viņ� ar savu balsi un kustībām izrādīja mū�gu padevību. Viss viņa stāvs no galvas līdz kājām it kā kliedza: �Es jūs mīlu!" Un tas viss notika tik ele�ganti, ka viņam aizvien bija panākumi.

Viņam bija kā aktrisei grāciozi �esti, vieglas kustī�bas kā dejotājai, akrobāta veiklība un vesela māksla dabiskas un apzinīgas kārdinā�anas, kuj-u viņ� aizvien izlietoja.

Kopā ar Gontranu atgrie�oties uz viesnīcu, Pols īgni iesaucās:

��� Kādēļ pie Onoras kundzes nāk tas �arlatans?

Grāfs laipni atbildēja:

�� Vai tad par avantūristiem ko var zināt. Tie ļaudis visur iespie�as. Varbūt viņ� ir noguris no savas klaido�ņa dzīves un viņam apnicis padoties savas spānietes kaprisēm, kurai viņ� drīzāk ir sulainis nekā doktors. Viņ� meklē. Profesora Klo�a meita bija laba partija, bet viņ� to laikam ir nogulējis; Oriolu jaunākā meita ir ne mazāk vērtīga viņam. Viņ� izmēģina, izklau�ina un izpētī. Viņ� kļūtu par minerālūdeņu līdzīpa�nieku, mēģinātu nobīdīt pie malas to muļķi Latonu un katru vasaru nodro�inātu sev lielisku praktiku ziemai. Pie joda! Es ne�aubos, ka tādi ir viņa plāni.

Ļauns naids un greizsirdība pārņēma Pola sirdi.

Kāda balss sauca:

�� Ei! Ei!

Viņus panāca doktors Mazelli.

Ar izaicino�u ironiju Bretinjl viņam teica:

������ Kurp tad jūs, doktor, tā steidzaties? Var nodomāt, ka jūs dzenaties fortūnai paka]!

Itālietis pasmaidīja un neapstādamies drusku palē�cās uz sāniem un ar graciozu �estu izgrieza abas savas kabatas, un, rādīdams, ka tās tuk�as, iesaucās:

�� Es vēl neesmu viņu noķēris!

Uz papē�iem grāciozi apgriezies apkārt, viņ� tik ļo�ti aizsteidzās, kā bīdamies nokavēt.

Arī turpmāk viņi to vairākkārt satika pie doktora Onoras, kur viņ� ar saviem glaimiem prata izpatikt trim sievietēm, izrādot visu savu apbur�anas mākslu, ko viņ� katrā ziņā lietoja pie hercoges. Sākot ar kompli�mentiem un beidzot ar makaroniem, viņ� visu prata lie�liski izdarīt. Viņ� prata lieliski vārīt, aizsienot zilo virējās priek�autu un uzmaucot balto pavāru cepurīti; dziedot savas Neapoles dziesmiņas, viņ� vārīja un ar savu komismu smīdināja visus, pat muļķīgo kalponi kas par viņu mēdza izteikties: �Viņ� ir pats Kristus!"

Viņa nolūki drīz kļuva skaidri: Pols vairs ne�aubījās, ka tas grib iekapot �arloti.

Zināmā mērā tas viņam arī izdevās. Viņ� bija tik laipns, tik pakalpīgs un tik viltīgs, cen�oties iepatikt, ka jaunās meitenes vaigs staroja priekā un laimē, to ieraugot.

Pat lāga neaptverdams, Pols atkal savukārt sāka spē�lēt iemīlēju�ā lomu un uzstājās kā sāncensis. Tikko viņ� ieraudzīja �arlotes tuvumā doktoru, viņ� tuvojās tiem un, būdams atklātāks, centās iegūt jaunavas lab�vēlību. Viņ� bija drusku parupji maigs un kā brālis pa�devīgs, ar familiāru atklātību atkārtodams:

� Es ta�u jūs neprātīgi mīlu! � Un tas viņam to�mēr tā izdevās, ka to nevarēja uzskatīt par mīlestības atklā�anu.

Maelli pārsteidza �is negaidītais sāncensis, un viņ� laida darbā visus savus līdzekļus; un kad Bretinjī, tās naivas greizsirdības nomocīts, kas pārņem vīrieti ne tikai mīlamas, bet arī patīkamas sievietes tuvumā, sa�vas kaislīgās dabas dēļ kļuva augstprātīgs un rupj�, tad Mazelli, kup� labāk valdīja par sevi, atbildēja iz�smalcināti delikāti, lietodams asprātīgus un ironiski veiklus komplimentus. �ī ārējā cīņa norisinājās katru dienu, kaut gan nevienam nedz otram nebija noteiktu plānu. Neviens negribēja padoties, kā divi suņi, kas ar zobiem ieķērusies vienā laupījumā.

�arlote atguva atkal savu jautrību; viņas viltībās bija vairāk asprātības un kaut kas neizprotams. Viņas smaidi un skati vairs nebija tik atklāti. �ķita, ka Gontraua neuzticība viņu bija izmācījusi, sagatavojusi uz jaimu vil�anos, kādēļ viņa bija kļuvusi viltīgāka un uz�manīgāka.

Viņa pret abiem pielūdzējiem izturējās brīvi un veik�li, atbildot katram, kas vajadzīgs un nekad neizaicinot starp viņiem sadursmes; nekad viņa vienam nelika manīt, ka otrs tai labāk patīk, pazobodamās par vienu un otru, atļaujot tiem abiem pilnīgi vienlīdzīgas tiesī�bas un nemaz neizrādot, ka tā pret viņu mīlestības ap�liecinājumiem izturētos nopietni. Tas viss bija tik vien�kār�i, kā to darīt nekad nevarētu koķete, bet gan ģim�nāziste. Viņas rīcībā bija kaut kas zināmā mērā pui�cisks, tas jaunas meitenes padara ļoti burvīgas.

�ķita tomēr, ka Mazelli ir it kā ieņēmis pirmo vietu. Viņ� nostājās aizvien tās tuvumā, it kā starp viņiem būtu kāda slepena sazvērestība. Sarunājoties ar viņu, tas aizvien rotaļājās ar tās saules sargu vai kādu tās apģērba lenti, kas Polam �ķita, it kā itālietis jau būtu ieguvis kādas morāliskas tiesības uz �o meiteni; tas Polu tā kaitināja, ka viņam gribējās �im itālietim cirst pliķi vaigā.

Bet kādreiz pie Orioliem, kad Bretinjī sarunājās ar Luīzi un Gontranu, acis nenolai�ot no Maelli, kas pus�balsī kaut ko stāstīja �arlotei, Pols redzēja, ka meitene smaidīja, bet tad pēk�ņi piesarka un apmulsa, kādēļ Bretinjī ne mirkli vairs ne�aubījās, ka itālietis viņai stāsta par mīlestību. Acis viņa bija nolaidusi, vairs ne�smaidīja, bet uzmanīgi klausījās: un Pols, kup� tagad bija gatavs iesākt strīdu sacīja Gontranam:

�� Tu būtu ļoti mīļ�, ja iznāktu ar mani uz piecām minūtēm laukā.

Grāfs atvainojās līgavas priek�ā un sekoja savam draugam.

Tikko viņi nokļuva uz ielas, Pols iesaucās:

�� Draugs, tagad mums jādara viss, lai tas nelietis itālietis nepavestu �o meiteni.

��� Ko tad es tur varu darīt?

�� Brīdini viņu un pastāsti tai, kas ir �is avantūrists.

�� Ak, draugs, kas man daļas gar tādām lietām.

��� Bet viņa ta�u būs tavas sievas māsa.

�� Tiesa, bet es vēl nekā tāda neredzu, kas norādītu, ka Mazelli ir ļauni nolūki ar viņu. Viņ� vienlīdz laipns ir pret visām sievietēm un nekad vēl nav Uļj vis pi-H �arloti piedauzīgs.

������ Labi, ja tu to negribi darīt, tad es darī�u, kaut gan visas tās lietas tev stāv tuvāk nekā man.

�� Tātad tu esi �arlotē iemīlējies?

��� Es? Nē, bet es skaidri redzu �ī nelie�a nodomus.

������ Mans draugs, tu gribi iejaukties ļoti kutelīgās lin tās � un � ja tu tikai �arloti nemīli�

������� Nē� es viņu nemīlu� bet es to nelieti gribu iegāzt, un tas ir viss �

�� Vai es drīkstu zināt, ko tu esi nodomājis darīt?

�� Dot pliķi �im nelietim.

������ Labi, bet neaizmirsti, ka tas ir labākais līdzeklis, lai viņa viņā iemīlētos. Jūs duelēsities, un viņ� ievai�nos tevi vai tu viņu, bet katrā ziņā viņas acīs viņ� būs kļuvis par varoni.

�� Bet ko tu tādā gadijumā darītu?

��� Tavā vietā?

��� Jā, manā vietā.

������� Es ar meiteni parunātos pa draugam. Viņa pret tevi sajūt lielu uzticību. Un viņai da�os vienkār�os vār�dos paskaidrotu, kas ir �ie krējotāji. Tu ļoti labi proti par tādām lietām runāt. Tu esi dedzīgs. Es viņai ie�skaidrotu, kādēļ Mazelli pieķēries spānietei, kādēļ viņ� mēģināja sagūstīt profesora Klo�a meitu un kādēļ pēc �īm neveiksmēm viņ� tagad ielenc �arloti Oriola jaun�kundzi.

������ Kādēļ tad tu kā nāko�ais svainis viņai to nevari teikt?

������� Tādēļ� tādēļ� ka starp mums� Tu sapro�ti� es nevaru.

�� Tas tiesa; es ar viņu parunā�u.

�� Ja vēlies, es tūliņ iekārto�u tev satik�anos ar viņu?

��� Pie joda, nu protams.

������� Labi Pastaigājies vēl minūtes desmit, es aizvedī��u Luīzi un Mazelli, un iegājis, tu sastapsi meiteni vienu.

Pols Bretinjī soļoja uz Anvalas aizas pusi un sāka pārdomāt, kā iesākt �o grūto sarunu.

Viņ� tie�ām �arloti Oriolu sastapa vienatnē, tēva vienkār�ajā ēdamistabā; apsēdies viņ� iesāka:

������ Ks, jaunkundze, lūdzu Gontranu, lai viņ� tā iekār�to, ka es ar jums varu vienatnē satikties.

Viņa uzmeta tam savu gai�o skatu:

��� Kādēļ tā?

������ Ak, ne jau tādēļ, lai jums liekuļotu par mīlestību itālie�u garā, bet lai dotu jums padomu kā draugs, īsts un padevīgs draugs.

�� Es klausos.

Viņ� iesāka aplinkus, runādams par saviem piedzī�vojumiem un par viņas uzticību, bet tad sāka uzma�nīgi, bet skaidri izteikties par piedzīvojumu meklētā�jiem, kuļ-i visur meklē pēc bagātības un kuj-i visus, kas tiem uzticas, piekrāpj ar apbrīnojamu veiklību, kā vī�rie�us, tā sievietes, iegūstot sev labumus no viņu sir�dīm un makiem.

Viņa nobāla un sāka klausīties nopietni un uzmanī�gi-

Tad iejautājās:

������ Es jūs saprotu un arī nesaprotu. Jūs par kādu ru�nājat; sakiet, par ko?

�� Es runāju par doktoru Mazelli.

Viņa nolaida acis un da�us mirkļus klusēja, bet tad

i'uru.j.i diezgan maigi:

������ Jūs ar mani runājat tik atklāti, ka es seko�u jū�su padomam. Pēc manas� pēc manas māsas saderi�nā�anās, esmu kļuvusi� drusku� gudrāka! Man jau bija aizdomas par to, ko jūs man nupat stāstī�jāt� un man bija jautri, ka viņ� �urp nāca!

Viņa pacēla galvu, un viņas ironiskā skatā, mazajā, uz aug�u uzliektajā deguntiņā un miklajā zobu mir�dzumā bija tik daudz sirds skaidrības, līksmas drais�kulības un burvīgas asprātības, ka Bretinjī sajuta, kā viņa to pievilka ar to pa�u vētraino varu, kura viņam aizvien bija likusi krist ceļos iemīlētās priek�ā. Savā sirdī viņ� gavilēja, jo Mazelli viņa nemīlēja. Tātad viņ� bija uzvarējis!

Viņ� jautāja:

��� Tātad jūs viņu nemīlat?

�� Kuru? Mazelli?

�� Jā.

Viņa uz to paskatījās ar tik skumju skatu, ka viņ� nodrebēja un gandrīz lūdzo�i izdvēsa:

�� Un � vai� jūs nevienu nemīlat?

Acis nolaidusi, viņa atbildēja:

�� Nezinu� Es mīlu tos, kas mani mīl.

Viņ� pēk�ņi satvēra abas tās rokas un, apklājot tās neprātīgiem skūpstiem, dziļā sajūsmā, kad cilvēks zau�dē vai prātu un kad uztrauktās asinis runā, viņ� �uk�stēja:

�� Es! Es jūs mīlu, dārgā �arlote, es jūs mīlu!

Viņa strauji izrāva vienu savu rociņu un aizspieda

tam muti, �ukstēdama:

������ Klusējiet! Es jūs lūdzu, klusējiet! Man būtu ļoti sāpīgi, ja tas viss izrādītos meli!

Viņa piecēlās; viņ� uzlēca, apskāva to un dedzīgi no�skūpstīja.

Troksnis aiz durvīm viņus iztraucēja, un viņi atlē�ca viens on otra; vecais Oriols ienāca istabā un pār�steigts uzlūkoja viņus. Tad viņ� kliedza:

�� Ak, velns lai parauj! Ak, velns lai parauj!

�arlote aizbēga; vīrie�i stāvēja viens otram pretī.

Pols pēc pirmā izmisuma mēģināja izskaidroties:

������� Mans Dievs� es tie�ām � esmu uzvedies � kā�

Bet vecais uz viņu neklausījās; viņu bija pārņēmu��as dusmas, un viņ�, dūres sa�ņaudzis, plijās Bretinjī virsū, saukdams:

�� A, velns lai jūs parauj!

Kad tie stāvēja vaigu vaigā, Oriols ar savām sastrā�dātajām zemnieka rokām satvēra Bretinjī aiz apkakles. Bet Bretinjī bija gar� un stiprs, kā jau cilvēks, kas vienmēr nodarbojies ar sportu, tādē] viņ� ar vienu rā�vienu izrāvās no overnie�a apskāvieniem, piespieda to pie sienas un sacīja:

������� Klausieties, Oriolu tēv, mums nevajag kauties, bet gan censties vienam otru saprast. Tiesa, es jūsu meitu noskūpstīju. Bet es zvēru, ka tas bija pirmo�reiz � un es arī zvēru, ka esmu ar mieru viņu precēt.

Vecais Oriols, kura cīkstē�anās prieks pārgāja tū�liņ pēc pretinieka trieciena, tomēr nevarēja nomieri�nāties, jo dusmas nerimās. Viņ� kliedza:

������ Nūja! Vareni! Nāk tikai �urp, lai nolaupītu meitu, jo viņas nauda vajadzīga. Nolādētie krāpnieki�

Viss, kas viņam bija sakrājies uz sirds, tagad plū�da ārā. Viņ� līdz �im nevarēja samierbiātics ar tās mantas zaudē�anu, ko bija apsolījis vecākai meitai pū�rā; viņu kaitināja, ka tā vina dārzi pāriet �o parīzie��u rokās. Viņ� nojauta Gontrana nabadzību un Andermata viltību; pilnīgi aizmirsdams negaidīto bagātību, kuju tam bija radījis baņķieris, viņ� izgāza visas sa�vas dusmas un naidu uz �iem neģēļiem, kas viņam lau�pīja mieru un miegu.

Noklausoties varēja domāt, ka Andermats ar saviem radiem un draugiem katru nakti nāk laupīt un zagt viņa zemi, viņa avotus un viņa meitas.

Viņ� apvainoja Polu, ka tas apskau�ot viņa bagātību, ka tas esot krāpnieks un �arloti gribot precēt tikai pū�ra dēļ.

Beidzot Bretinjī, pacietību zaudējis, atcirta:

������ Pie joda, vecais ēzeli, es ta�u esmu bagātāks par jums! Es pats jums varu naudu dot�

Vecais apklusa un uzmanīgi, kaut neticīgi klausī�jās, aizvien vēl kurnēdams, kaut gan jau daudz klusāk.

Tagad Pols atbildēja un izskaidrojās: viņ� jutās ne�jau�i pārsteigts un zināja, ka vienīgi pats visā vaino�jams, kādēļ solījās precēties, atteikdamies pilnīgi no līgavas pūra.

Vecais Oriols neticīgi grozīja galvu un, nesapraz�dams, lika visu vēlreiz atkārtot. Pēc viņa pārliecības Pols tomēr bija plikadīda.

Un kad pārkaitinātais Pols viņam uzkliedza:

������ Man ta�u ir vairāk nekā simts divdesmit tūksto� franku ienākumu gadā! Vai jūs, vecais idiot, to varat saprast!? Trīs miljoni!

Vecais negaidot iejautājās:

��� Vai jūs varat to uzrakstīt uz papīra?

��� Protams, ka varu!

�� Un arī parakstīt?

��� Protams, ari parakstīt!

��� Uz zīmogpapira?

�� Jā, uz zīmogpapira!

Tad vecais atslēdza skapi un izņēma divas loksnes zīmogpapira; viņ� drusku pārgrozīja to, ko priek� da��ām dienām bija Andermatam parakstījis, un uzrakstī�ja dīvainu laulības līgumu, kurā bija runa par trim miljoniem, klijus garantē līgavainis, un �o līgumu Bretinjī vajadzēja parakstīt.

Kad Pols izgāja laukā, viņam �ķita, ka zeme grie�as uz pretējo pusi. Pilnīgi bez pa�a un ari bez jaunavas gribas viņ� tagad bija kļuvis par līgavaini, un tas viss nejau�a gadījuma dēļ, no kura vairs nebija citas izejas. �Kāda neprātība!" viņ� izdvēsa. Bet tad viņ� domāja: �Nu, varbūt es visā pasaulē neatrastu labāku līgavu." Un savos sirdsdziļumos viņ� sajuta prieku par tām la�matām, kuras tam liktenis bija izlicis.

273

\

18 Oriola kalns

Nāko�ā diena Andcrmatam iesākās slikti. Atnācis uz vannu iestādi, viņ� dabūja zināt, ka ObrI-Pastērs Splendidhotelī pagāju�o nakti nomiris ar trieku. Nemaz jau nerunājot par to, ka in�enieris viņam bija ļoti node�rīgs ar savām zinā�anām un pa�aizliedzīgo mīlestību, ar kādu tas izturējās pret Oriola kalnu, uzskatīdams to zināmā mērā par savu veidojumu, bija ļoti bēdīgi, ka slimnieks, kuj-� braucis cīnīties ar asins uzplūdu�miem, pa�ā ārstē�anās un sezonas vidū nomira taisni ar to slimību, pret kuru viņ� ārstējās; tas varēja kai�tēt visai tik strauji uzplauksto�ai pilsētai.

Baņķieris uztraukts so|oja turp un atpakaļ pa gal�venā ārsta kabinetu; ārsts vēl nebija atnācis; viņ� mē�ģināja �ai nelaimei izdomāt citu cēloni, nejau�u kritie�nu vai neuzmanību, kurai sekojusi sirdstrieka; viņ� ar nepacietību gaidīja doktoru Latonu, kuram vaja�dzēja konstatēt nāves iemeslus un ar sevi�ķu mākslu apslēpt nāves patiesos cēloņus.

Bāls un uztraukts iesteidzās galvenais ārsts un jau durvīs sauca:

� Vai jūs zināt bēdīgo vēsti?

�Jā, par Obrī-Pastēra nāvi.

Nē, par doktora Mazelli aizbēg�anu kopā ar profeso�ra Klo�a meitu?

Andermatam pārskrēja drebuļi par visu miesu. Tāds

trieciens�.

Viņ� apsēdās, noslaucīja pieri un tad atstāstīja visu

notiku�o tāda veida, kā to bija dzirdējis no Petrisa Martela, kūpam visu izstāstījis profesora sulainis.

Mazelli stipri amizējies ar skaisto, sarkanmataino atraitni, kura bija pārgalvīga, ārkārtīga koķete un kū�pas pirmais vīrs no pārmērīgas laulības dzīves nomi�ris ar diloni, kā ļaunas mēles melsa. Bet Klo�s nojautis italie�a plānus un negribējis par otro znotu �o avan�tūristu; viņ� to vienreiz atradis uz ceļiem savas mei�tas priek�ā un bez �ēlastības izsviedis laukā.

Pa durvīm izsviestais Mazelli drīz vien atgriezies pa logu, iekāpjot pa mīlētāju zīda trepēm. Bija divējādi nostāsti. Pēc pirmā nostāsta profesora meita no mīles�tības un greizsirdības esot prātu zaudējusi; pēc otrā nostāsta, viņi tomēr esot satiku�ies, kaut gan Mazelli izlicies, ka viņu aizrāvusi kāda cita sieviete. No savas mīļākās viņ� dabūjis zināt, ka profesors aizvien vēl ir nepielūdzams, kādēļ �onakt nozadzis meitu, lai �ī no�tikuma dēļ precē�anās būtu nenovēr�ama.

Doktors Latons piecēlās un ar elkoņiem atspiedās uz kamīna, bet Andermats uztraukts staigāja pa ista�bu, iesaukdamies:

� Kam tādas lietas vajadzēja darīt doktoram, mans kungs, doktoram! Medicīnas doktoram! Kāda bezraksturība!

Andermats gandrīz vai izmisis domāja par sekām un sadalīja tās pēc punktiem:

18*

275

1. Ļaunas tenkas izplatīsies pa apkārtējām kūrvie�tām un nonāks Parīzē. Ja uzmanīgi ķepas pie lietas, tad varbūt pat no �īs nozag�anas var iztaisīt labu reklāmu. Kādas piecpadsmit labas sastādītas piezīmes var ievie�

tot izplatītākās avīzēs, un tās vērsīs uzmanību uz Oriola kalnu.

2.������� Profesora Klo�a aizbrauk�ana būtu neatsverams zaudējums.

3.������� Hercoga un hercogienes de Bama Aldavarra aiz�brauk�ana Ir otrs nenovēr�amais un varbūt arī neat�sveramais zaudējums.

Vispār doktoram Latonam bija taisnība. Tas bija briesmīgs trieciens.

Tad baņķieris pagriezās pret doktoru un sacīja:

������ Jums tūlīt jāiet uz Splendidhoteli un jādod liecība par Obrī-Pastēra nāvi tādā veidā, lai neviens nevarētu domāt, ka viņ� miris ar trieku.

Doktors Latons paņēma platmali, lai aizietu, bet tad iejautājās:

������ Ak, vēl viens jauns notikums! Vai tiesa, ka jūsu draugs Pols Bretinjī precē�ot �arloti Oriolu?

Andermats no pārsteiguma nodrebēja:

�� Bretinjī? Nevar būt! Kas jums to teica?

������� Tas pats Petriss Martels, kuram stāstījis pats Oriols.

��� Vecais Oriols?

������ Jā, vecais Oriols, kur� arī apgalvojot, ka viņa jau�najam znotam esot trīs miljoni franku.

Viljams nezināja, ko domāt. Viņ� it kā pie sevis ru�nāja:

������� Galu galā tas ir iespējams, jo viņ� pēdējā laikā uz to gatavojās! Bet tad ta�u� viss kalns piederēs mums� Viss kalns! Man par to ir tūlīt jāpārliecinās!

Un viņ� izgāja kopā ar doktoru, lai satiktu Polu vēj pirms brokasta.

Kad viņ� iegāja viesnīcā, tam ziņoja, ka sieva jau vairākkārt pēc tā prasījusi. Viņ� atrada to gultā saru�nājamies ar tēvu un brāli, kas garlaikodamies �ķirstī�ja avīzes.

Viņa jutās slima, ļ�;ti slima, un tādēļ uztraucās. Vi�ņa ļoti baidījās, pati nezinādama no kā. Bet tad viņai dzima doma, kas aizvien vairāk nobrieda viņas sma�dzenēs, kā tas mēdz būt ar grūtām sievietēm. Viņa gri�bēja aprunāties ar doktoru Blaku. Dzirdot nemitīgu Latona izzobo�anu, viņa bija zaudējusi ticību tam un tādēļ gribēja dzirdēt cita ārsta domas, uzklausīt dok�tora Blaka padomus, kupa slava aizvien pieauga. Bai�les, visādas iedomas un nojautas, kas pārņem sievietes grūtniecības laika beigās, viņu jau bija sagrābu�as tagad no rīta līdz vakaram. Pagāju�o nakti viņa redzē�ja sapni, un tai �ķita, ka bērns guļ nepareizi, kādēļ da�biskas dzemdē�anas iznākums nav sagaidāms, bet gan zālamaniska sa�ķel�ana. Un viņa jau iedomās redzēja �o operāciju. Viņai �ķita, ka tā guļ aug�pēdu gultā un vēders tai ir pārgriezts; gulta ir pilna asiiūm, bet no istabas aiznes kaut ko sarkanu, kas nekustas, nekliedz un ir nedzīvs. Ik desmit minūtes viņa aizvēra acis, lai redzētu visu to, lai būtu klāt pie briesmīgās un smagās sevis mocī�anas. Viņa iedomājās, ka vienīgi doktors Blaks tai var pateikt taisnību un tādēļ pieprasīja, lai to tūlīt atsauc, jo viņa gribēja, lai tas viņu apskata tū�līt, �inī pa�ā mirklī!

Andermats uztraukts nezināja, ko atbildēt:

� Bet, mana dārgā, tas ļoti grūti, ja ņem vērā manas attieksmes ar doktoru Latonu � Tas pat� nav iespē�jams. Klausies, es ie�u un pameklē�u profesoru Maruseii, viņ� ir simtkārt gudrāks par Blaku. Viņ� neatteik�sies atnākt.

Bet viņa ietiepās. Viņa gribēja Blaku un tikai Blaku! Viņai katrā ziņā vajag redzēt savā tuvumā tā lielo mop��a galvu. Tā bija neprātīga un māņticīga vēlē�anās, bet tam tā vajadzēja būt!

Tad Viljams mēģināja viņas domas novirzīt uz citu pusi.

������ Tu, dro�i vien, vēl nemaz nezini, ka tas intrigants Mazclli pagāju�o nakti aizvedis profesora Klo�a meitu? Viņi ir aizbēgu�i, un nav zināms, kur tie atrodas. Ne�patīkams notikums!

Sāpēs pla�i ieplēstām acīm viņa piecēlās pussēdus un izdvēsa:

������� Ak, nabaga hercogiene, nabaga sieviete, cik man viņas �ēl!

Viņas izmocītā im mīlo�ā sirds jau sen to nojauta! Viņa tagad izcieta tādas pa�as sāpes un raudāja tādas pa�as asaras.

Bet viņa teica:

������� Klausies, Villij, sameklē man doktoru Blaku! Es jūtu, ka nomir�u, ja viņ� neatnāks!

Andermats maigi noskūpstīja viņai roku:

������� Klausies, mazā Kristiāna, esi ta�u prātīga! Sa�proti!

Redzot to raudam, viņ� griezās pie marķīza:

�� To gan jums vajadzētu izdarīt, dārgais sievastēv.

Es nevaru, Blaks katru dienu ap pulksten vieniem braue �urp pie Maldeburgas princeses. Apturiet viņu ceļā un palūdziet ienākt pie jūsu meitas. Tu ta�u vēl stundu vari paciesties, Kristiāna?

Viņa bija ar mieru vēl stundu gaidīt, bet atteicās iet kopā ar vīrie�iem brokastot. Viņi aizgāja uz ēdamista�bu vieni.

Pols bija jau priek�ā. Viņu ieraudzījis, Andermats

iesaucās:

������ Ak, vai jūs zināt, ko es nupat dzirdēju? Jūs precot �arloti Oriolu? Tas ta�u nav tiesa, vai ne?

Raudzīdamies uz aizvērtām durvīm, Bretinjī atbildē�ja pusbalsī:

��� Ak Dievs, tiesa!

Tā ka vēl neviens to nezināja, tad visi pilnīgi sastin�ga no pārsteiguma.

Viljams jautāja:

�Kas ar jums noticis? Ar jūsu bagātību precēties? Saistīt sevi ar vienu sievieti, kad jums viņas pieder vi�sas? Bez tam, ģimenes dzīve it nebūt nav tik burvīga un daiļa. To var darīt Gontrans, kūpam nav ne gra�a!

Bretinjī iesmējās:

������ Mans tēvs tika bagāts no miltiem, jo viņ� bija mel�deris un tirgojās ar miltiem vairumā. Ja jūs viņu būtu redzēju�i, jūs arī teiktu, ka viņ� it nebūt nav tik bur�vīgs un daiļ�. Kas attiecas uz jaunavu.. .

Andermats neļāva viņam nobeigt:

������ Ak, burvīga � Pati pilnība� un ari � būs tik�pat bagāta kā jūs, varbūt vēl bagātāka. Es par to gal�voju, galvoju!

Gontrans norūca:

�� Jā, precē�anās neko netraucē, bet gan bie�i izlīdz izkļūt no klizmas. Tikai tas nav pareizi, ka viņ� mums to slēpa. Pie joda! Saki, draugs, kā tas notika?

Tad Pols izstāstīja, kā viss noticis. Viņ� drusku pār�spīlēja savas �aubas, kā arī ātro apņem�anos, kad no jaunavas izzinājis, ka viņa to mīl. Viņ� stāstīja arī par vecā Oriola negaidīto uznāk�anu un par viņu strī�du, attēloja zemnieka �aubas par viņa mantas stāvok�li un beigās izstāstīja par zīmogpapīru, kupu Oriols iz�ņēmis un skapja.

Andermats smējās, kā kutināts, un uzsita ar dūri uz galda:

�� Ak, viņ� atkal ir atkārtojis visu to joku ar zīmog�papīru! Tas ir mans izgudrojums!

Tad Pols drusku piesarka un sacīja:

��� Ļoti lūdzu �o jauno notikumu vēl pagaidām ne�stāstīt savai ktmdzei. To attieksmju dēļ, kādas ir starp mums pastāv, būs daudz labāk, ja es pats viņai to iz�stāstī�u �

Gontrans savu draugu uzlūkoja, noslēpumaini smī�nēdams, it kā teiktu: �Viss tas ir labi, ļoti labi! Tā va�jag izbeigt visas lietas, bez trok�ņa, bez notikumiem, bez drāmām."

Viņ� teica:

��� Ja tu, draugs, vēlies, tad pēc brokasta iesim abi kopā pie māsas, kad viņa būs piecēlusies, un tu tai iz�stāstīsi savus nodomus.

Bridi viņi zīmīgi uzlūkoja viens otru. Kad viņu ska�ti novērsās, Pols vienaldzīgi atbildēja:

��� Jā, labprāt, bet mēs par to vēl tūlīt parunāsim.

Sulainis ienāca un paziņoja, ka doktors Blaks atbrau�cis pie kņazienes; marķīzs tūlīt izgāja, lai notvertu to ceļā.

Viņ� doktoram izstāstīja lietas apstākļus, znota grū�tības un meitas vēlē�anos un bez preto�anās ieveda ārstu savā istabā.

Tikko cilvēks ar lielo galvu iegāja Kristiānas ista�bā, viņa sacīja:

� Papā, atstāj mūs vienus.

Marķīzs izgāja. Tad viņa, kā grēkus sūdzot, klusā, maigā balsī izstāstīja visu savu nemieru, bailes un mur�gus. Un ārsts viņā klausījās kā mācītājs, brī�iem uzlū�kodams to ar savām lielajām, apaļajām acīm, savu pie�vieno�anos viņai izrādīdams ar vieglu galvas mājienu un murminādams: �Tā, tā," it kā teiktu: �Es visu jū�su stāvokli zinu no galvas un kad gribē�u, tad izār�stē�u."

Kad viņa nobeidza, viņ� piecēlās un savukārt iztau�jāja to, Interesēdamies par ārkārtējiem viņas dzīves sīkumiem, para�ām, ārstē�anos un re�īmu, �ķita, ka viņ� brī�iem atzīst, brī�iem nosoda to, ko viņa stāsta. Kad viņa nonāca pie galvenām savām bailēm, ka bērns guļ nepareizi, tad viņ� atkal piecēlās un ar mācītāja kautrību aptaustīja viņu pa segas virsu; tad viņ� pa ziņoja: �Nē, viss ir ļoti labi.

Viņai gribējās to noskūpstīt. Tik burvīgs cilvēks bija �is doktors!

Ārsts paņēma no galda papīru un rakstīja recepti. Tā bija gaja, ļoti gara. Tad viņ� atgriezās pie gultas un pavisam citādā balsī, it kā gribētu pierādīt, ka sa-

vus oficiālos, svētos pienākumus beidzis, sāka tērzēt.

Balss viņam bija zema un dobja, kā tas mēdz būt ple�cīgiem kuprī�iem; visnenozīmīgākos viņa izteicienos slēpās daudz jautājumu. Viņ� runāja par visu. �ķita, Gontrana kāzas viņu stipri interesēja. Tad ar ļaunu kropļa ironiju viņ� teica:

�� Es jau nemaz nerunāju par Bretinjī kunga precē��anos, kaut gan tas vairs nav noslēpums, jo vecais Oriols par to stāsta visur un visiem.

Viņa pēk�ņi sajuta nāvīgu nespēku, kas sākās no pirkstu galiem un pēc tam pārņēma visu miesu � ro�kas, krūtis, vēderu, kājas. Vēl viņa visu nesaprata, bet viņa gribēja zināt, un tādēļ tikko dzirdami izdvēsa:

��� Ak, vecais Oriols par to stāsta visur un visiem?

�� Jā, jā. Viņ� man pa�am to stāstīja vēl tikai priek� minūtēm desmit. Laikam Bretinjī kungs ļoti bagāts un jau sen mīl mazo �arloti. Tomēr abas �īs precības ir sagatavojusi Onoras kundze. Jo viņa savā mājā ļā�va jaunekļiem sastapties �

Kristiāna aizvēra acis. Viņa zaudēja samaņu.

Uz doktora saucienu iesteidzās apkalpotāja; tad ie�skrēja marķīzs, Andermats un Gontrans; skrēja pēc etiķa, ledus, ētera un pēc veselas kaudzes pilnīgi ne�vajadzīgu lietu.

Tikko Kristiānai dzemdē�anas mokas kļuva vieglā�kas, viņa atkal domāja par Tolu, ka tas tagad mīl citu sievieti un grib to precēt. Un tad viņai sāpes atkal uz�bruka ar divkār�u niknumu. Pēc piecpadsmit stundu � ilgām mokām viņas sāpes apklusa, un viņa jutās kā atvieglota; uz visiem jautājumiem viņa atbildēja klusi �uksto�ā balsī.

Pēk�ņi pār viņu pārliecās Andermats un sacīja:

��� Bērns ir dzīvs. Viņ� gandrīz laikā dzimis. Mei�tiņa �

Kristiāna tikai izdvēsa:

��� Ak, mans Dievs!

Viņa visu laiku domāja par Polu. Varbūt viss tas, ko stāstīja, nemaz nebija taisnība? Andermats ienāca uz pirkstu galiem mi piedāvāja ataicināt Onoras kundzi. Kristiāna atcerējās visu notiku�o un noraidīja Andermata piedāvājumu. Viņa negribēja būt ar �o dāmu ko�pā. Bet vīrs centās visādi ieskaidrot, līdz beidzot viņa nepretojās, jo gribēja no tās dabūt zināt visu patiesī�bu. Par savu piedzimu�o bērnu viņa nedomāja nemaz.

�� Tu ta�u vēl nemaz neesi redzējusi maziņo. Vai tu arī zini, ka viņai labi klājas? � ar vieglu pārmetumu balsī runāja vīrs.

�� Nu atnes man viņu, � Kristiāna vienaldzīgi atbil�dēja.

�� Vai tu redzi, cik viņa skaista! � vīrs gavilēja.

Viņa vienaldzīgi aplūkoja savu pirmdzimto, kas vi�ņu tik Joti bija mocījis. Tā bija Pola Bretinjī meita. Bet tagad viņ� apprec citu �

��� Kādēļ tu viņu nenoskūpsti? � Kristiānas skum�jās domas pārtrauca laimīgais virs. Viņa noskūpstīja bērnu, un viņai kļuva vēl skumjāk. Viņa sāka raudāt, un tas vīru atkal uztrauca.

Vakarā ienāca viņu apmeklēt tēvs un brālis, un iz�stāstīja tai visus jaunākos notikumus: kā profesors Klo�s steidzīgi aizbraucis meklēt savu meitu un ka her�cogiene de Bama arī nozudusi; laikam devusies uzmek�lēt Mazelli. Gontrans par visu to smējās ar savu parasto zobgalību:

��� Tās vietas tie�ām ir apbrīnojamas! Vienīgās brī�numu zemes pasaulē! Kādos pāris mēne�os kūrvietās ir vairāk notikumu nekā pārējā gadā visā pasaulē! Kūr�vietās sievietes ar apbrīnojamu vieglprātību un ātrumu metas uz visādiem piedzīvojumiem. Parīzē viņas preto�jas, bet kūrvietās padodas; Vīrie�i te kļūst bagāti, kā Andermats, citi nomirst, kā Obrī-Pastērs, citiem iziet vēl sliktāk� viņi apprecas.. kā es� un Pols. Vai tas nav muļķīgi un smieklīgi? Tu jau zināji, ka Pols precas?

�� Jā, Viljams man tikko stāstīja, � viņa izdvesa.

Gontrans turpināja:

�� Viņ� dara pareizi, pilnīgi pareizi. Viņa ir zemnieka meita� Kas par to, jo viņa ir daudz labāka par avan�tūrista meitu vai visiem pieejamu jaunavu. Es Polu pazīstu, viņ� galu galā būtu apprecējis publisku sie�vieti, ja tā viņam pretotos. Bet viņam pretoties spēj ti�kai izvirtule vai nevainīga. Tagad viņ� apprec nevainī�gu, un tas ir vēl labāk.

Tas viss Kristiānu bezgala sāpināja, un viņa izdvēsa:

�� Es esmu ļoti nogurusi un vēlētos atpūsties.

Viņu noskūpstīju�i, visi aizgāja.

Kristiāna pārlaida nemiera pilnu bezmiega nakti, jo tai neizgāja no prāta Pols.

Otrā rītā atnāca Onoras kundze un izstāstīja tai visas jaunākās tenkas. Kad Onoras kundze bija izrunājusies par Orioliem un gribēja stāstīt par citu, Kristiāna iejau�tājās: ��

�� Kuļ*a jums labāk patīk, Luīze vai �arlote?

������ Ak, cienījamā kundze, es vairāk mīlu Luīzi, jūsu brāļa līgavu, jo viņa ir saprātīgāka un akurāta. Tā ir kārtības sieviete! Bet manam vīram labāk patīk jau�nākā. Redzat, vīrie�iem ir citāda gar�a, nekā mums.

������� Vai mans brālis bie�i pie jums satikās ar savu līgavu?

������� Ja, gandrīz katru dienu. Es visu tā ierīkoju, ka mēr Pola kungs iemīlējās jaunākā.

�� Vai viņ� to mīl?

������� Ak, cienījamā, ļoti! Pēdējā laikā viņ� taisni gal�vu bija pazaudējis. Bet kad tas itālietis, kas aizveda profesora Klo�a meitu, sāka aplidot jaunavu, es do�māju, ka viņi sakausies! Ja jūs būtu redzējusi Pola kunga acis! Viņ� to uzlūkoja kā madonnu! Tas ir la�bi, ka cilvēks tā spēj mīlēt! Es vēl nekad neesmu re�dzējusi tik iemīlēju�os cilvēku.

�� Vai viņ� tai lasīja arī dzejoļus?

�� Protams, cienījamā, un ļoti skaistus.

Kad ienāca vīrs un paziņoja, ka atbraucis doktors Blaks, Kristiāna iesaucās:

�� Es viņu negribu, lai viņ� nekad vairs nenāk!

Un, ieraudzījusi istabas vidū stāvo�o Onoras kundzi, viņa kliedza:

������ Dzen to arī prom� es viņu negribu redzēt� dzen projām!

Andermats nometās ceļos pie viņas gultas un skūp�stīja tai pieri, runādams:

������� Dārgā Kristiāna, apmierinies! Kas tev vainas? Apmierinies ta�u!

Viņa nevarēja parunāt, jo asaras straumēm plūda viņai pa acīm:

��� Lai visi aiziet, es gribu ar tevi viena būt.

Un viņa iegrima dziļos murgos. Atmodusies, tā lika atnest pie sevis bērnu un ilgi vienatnē skūpstīja to, �ukstēdama:

��� Piedod� piedod!

�� Ak tā, � sauca Viljams, durvis atvēris. � Es ta�gad tevi pieķēru! Lūdzu, atdod man manu meitu!

Pie gultas pieskrējis, viņ� pacēla bērnu gaisā un gavilēja:

���� Labrīt, Andermata jaunkundze! Labrīt, Andermata jaunkundze!

Kristiāna domāja: tas ta�u ir mans vīrs, kūpam mani ir likums atdevis. � Bērnu atkal apģērba. Un Andermats apsēdies iesāka:

�� Klausies, dārgā, es jau nemaz nedrīkstu sev stās�tīt par visiem tiem, kas tevi vēlas redzēt. Bet ir tomēr viens viesis, kuru pieņemot tu man sagādātu ārkārtīgu prieku: tas ir doktors Bonfils!

��� Doktors Bonfils? Kas par brīnumu! Vai tad jūs mieru saderēju�i? � viņa pirmoreiz vājā balsī iesmējās.

��� Nūja. Es tev varu pastāstīt lielu noslēpumu. Es tikko nopirku veco dziedinā�anas iestādu Tagad visa apkārtne pieder man. Ko? Tā ir uzvara! Nabaga doktors Bonfils to dabūja zināt ātrāk par citiem. Viņ� ir vil�tīgs; viņ� katru dienu nāca apjautāties par tavu ve�selību un aizvien atstāja savu vizītkartīti ar līdzjūtības vārdiem. Es uz viņa laipnību atbildēju ar vizīti, un mums tagad ir vislabākās attieksmes.

��� Nu lai nāk, kad vēlas, man būs prieks viņu re�dzēt, � sacīja Kristiāna.

��� Pateicos tev. Es viņu atvedī�u rit no rīta. Man gTibētos arī tev pateikt, ka Pols tev vienmēr sūta svei�cienus un apjautājas par maziņo. Viņ� ļoti grib to redzēt.

�� Pateicies viņam no manis, � viņa sacīja, kaut gan bija apņēmusies būt noraidīga.

��� Viņ� bija ļoti nemierīgs un vienmēr interesējās, vai es tev esot pateicis par viņa precē�anos. Es viņam atbildēju, ka esmu pateicis; tad viņ� vairākkārt prasī�ja, ko tu par to domājot?

Viņa saņēma visus spēkus un izdvēsa:

�� Saki viņam, ka es viņa rīcību pilnīgi atzīstu.

Viljams ar ļaunu ietiepību turpināja:

�� Viņ� visādā ziņā grib dabūt zināt, kā tu nosauk�ot meiteni. Es teicu, ka mēs nevaram iz�ķirties starp Mar�garitu un �eņevjcvu.

�� Es esmu pārdomājusi, � viņa sacīja � Es gribu viņu saukt par Arletu. � Kādreiz grūtniecības sākumā viņa ar Polu bija runājusi par puisēnu un meiteni un nolēmusi meiteni nosaukt par Margaritu vai �eņevjevu. Tagad viņa �os vārdus atmeta un vīram arī jaunais vārds ļoti patika, kaut gan Andermats bija vēlējies meitiņu saukt par Kristiānu, jo viņam �is vārds �ķita svēts. Bet Kristiāna tam pretojās:

��� Nest vārdu, kas tik līdzīgs Krustā sistā vārdam, nozīmē sagatavoties uz daudzām cie�anām dzīvē.

Pievakarē notika vecā Klovisa parāde, jo tas ar dok�tora Latona mcehanisko dziedniecību atkal bija izār�stējies. Tanī laikā pie Kristiānas ieradās Bretinjī. Vi�ņi apsveicinājās klusi, un Pols gribēja krist ceļos, lai lūgtu piedo�anu, bet Kristiāna to nepieļāva. Viņi ilgi sarunājās, un Kristiāna bija bezgala bāla. Bet kad bērns iepīkstējās �ūpuli, Kristiāna sāka to aijāt un gandrīz skarbi teica:

������ Es lūdzu atvainot mani, ka man nav vairāk vaļas ar jums tērzēt, jo jāapkopj meita.

Pols piecēlās un atkal noskūpstīja viņam pasniegto roku: kad viņ� gāja prom, Kristiāna sacīja:

�� Vēlu jums laimes!