Horhe Luiss Borhess

Stāsti

.

Kad literatūru cieno�u ļau�u pulkā te, mūsu dzimtajā zemē, saruna ievirzās par noslēpu�maini izcilo argentīnie�u rakstnieku Horhi Luisu Borhesu, ikviens zina kaut ko bilst un teju vai uzskata viņu par savu padomdevēju. Tomēr uz jautājumu � ko tie�i jūs esat lasījis? � visbie�āk atbildes nav. Iespējams, ari tāpēc H. Luisu Borhesu dēvē par lielu mistifikatoru, un vispirmām kārtām, kā to atzīst daudzie rakstnieka pēt�nieki, Borhess mistificējis pats sevi. Modernajā valodā izsakoties, viņ� veikli, lai gan daudzu gadu garumā, organizēja teicamu mār�ketinga politiku, izmeta smailus, vissmalkākā intelekta nopucētus āķī�us, un ilgi gaidītā, lielā zivs bija klāt. Par viņa rūpīgo attieksmi pret savu darbu liecina kaut vai tas, ka, būdams jau profesionāls dzejnieks un esejists, Borhess savu pirmo stāstu "Vīrs uz ro�ainā stūra" raksta se�us gadus, no 1927. līdz 1933. gadam, pārrakstī�dams, nolikdams malā un vēlreiz pārrakstīdams. Turklāt pirmajā �ī stāsta publikācijā avīzē Borhess slēpjas aiz pseidonīma Fransisko Bustoss. Viens no izcilākajiem Borhesa pētniekiem un draugiem visa mū�a garumā Emīrs Rodrigess Monegals stāsta, ka Argentīnā Borhess bie�i vien ir tikai "cilvēks, kur� sarakstījis "Vīru uz ro�ainā stūra"", un �is fakts autoram licis vērsties pret savu darbu ļoti kritiski.

Bez �aubām, H. Luisa Borhesa ģenialitāte slēpjas viņa nepār�spējamajā intelektā. Viņa prāts ir tik izcils, kā da�i apgalvo, ka viņam izdomāt nozīmē to pa�u, ko radīt. Paradoksāli, bet īstenībā, proti, zemtekstā, visi izcilā argentīnie�a pētnieki noņemas ar

problēmu � kas bija Borhess? Vai tie�ām rakstnieks? Lai nu kā, bet Rodrigess Monegals atzīst, ka daudzas Borhesa stāstu tēmas varētu pieskaitīt pie fantastikas �anra, piemēram, ceļojumus laikā, sapņus, kas īstenojas, vai nemirstības tēmu. Bet, sākot ar "Izdomājumiem" (Ficciones), viņa stāsti visbie�āk �ķiet kā parodijas par teoloģiskām un filosofiskam problēmām. Cits Borhesa draugs rakstnieks Adolfo Bjojs Kasaress apgalvo, ka Borhess izgudrojis jaunu literatūras �anru � metafizisko stāstu.

Mūsu Horhes Luisa Borhesa stāstu izlasē iekļauti darbi, kas ļauj iepazīt visas argentīnie�u rakstnieka iecienītākās tēmas no krāju�miem "Izdomājumi" (Ficciones, 1944) un "Alefs" (El Aleph, 1949), kas tiek uzskatīti par pamatdevumu rakstnieka prozas pūrā. Tāpat mūsu izlasē iekļauts arī Borhesa dzīves laikā pēdējais izdotais stāstu krājums "�ekspīra atmiņa" (La memoria de Shakespeare, 1983), kurā apkopoti rakstnieka pēdējie �etri da�ādiem izdevumiem pub�licē�anai nodotie stāsti. "�ekspīra atmiņa" ir pēdējais Borhesa publi�cētais stāsts. Borhesa mistifikāciju iespaidā laika gaitā radu�ies vairāki viena un tā pa�a stāsta tulkojumi, tāpēc redakcija nolēma da�iem stāstiem piedāvāt divas tulkojuma versijas, tādējādi uzsverot izcilā teksta daudzplāk�ņainību un interpretācijas diktatūru.

Edvīns Raups

.

I

Par Ukbaras atklā�anu man jāpateicas spo�guļa un enciklopēdijas nejau�ai kombinā�cijai. Biedino�ais spogulis atradās kādas Gaonas ielas savrupmājas gaiteņa dziļumā Ramosmehijā; enciklopēdija ar maldino�o nosaukumu The Anglo-American Cyclopaedia (Ņujorka, 1907) patiesībā ir Encyclopaedia Britannica 1902. gada izdevuma burtisks, kaut arī novēlojies pārdrukājums. Tas notika pirms gadiem pieciem. Tovakar pie manis ciemojās Bjojs Kasaress, un pēc vakariņām mēs ieslīgām ilgsto�ā diskusijā par ieceri radīt romānu pir�majā personā, kurā stāstītājs izlaistu vai sagrozītu faktus un nonāktu da�ādās pretrunās, kas ļautu nedaudziem � ļoti nedaudziem lasī�tājiem nojaust stāsta ne�ēlīgo vai banālo īstenību. Attālā gaiteņa galā mūs klusi vēroja spogulis. Atklājām (vēlā vakara stundā �āds at�klājums ir neizbēgams), ka spoguļiem piemīt zināms baisums. Tad Bjojs Kasaress atcerējās kādu Ukbaras ķeceru sektas vadoņa apgal�vojumu � proti, ka spoguļi un kopo�anās ir pretīgi, jo palielina cil�vēku skaitu. Pajautāju par �Ls ievērības cienīgās frāzes avotu, un viņ� atbildēja, ka tā pieminēta The Anglo-American Cyclopaedia rakstā par Ukbaru (Ucjbar). Savrupmājā (mēs to īrējām mēbelētu) glabājās �ī izdevuma eksemplārs. XLVI sējuma pēdējās lappusēs atradām rak�stu par Upsalu; XLVII sējuma pirmajās lappusēs � rakstu par

Ural-Altaic Languages[2], ta�u ne vārda par Ukbaru. Bjojs, nedaudz ap�mulsis, sāka pētīt �ķirkļu rādītāju. Viņ� veltīgi izmeklējās visas iespē�jamās �ī vārda rakstības formas: Ukbar, Ucbar, Ookbar, Oukhbahr� Pirms do�anās projām viņ� man teica, ka Ukbara esot kāds apga�bals Irākā vai Mazāzijā. Es piekritu, tomēr, atzī�os, jutos mazliet neveikli. Nospriedu, ka �ī annālēs neminētā zeme un �is anonīmais ķeceris ir tikai Bjoja cilvēciskās vienkār�ības radīta fikcija, lai attais�notu frāzi. Neauglīgie meklējumi kādā no Justus Perthes atlantiem tikai nostiprināja manas �aubas.

Nākamajā dienā Bjojs man piezvanīja no Buenosairesas. Teica, ka viņam priek�ā esot raksts par Ukbaru no enciklopēdijas XXVI sējuma. Tajā nebija minēts ķecera vārds, ta�u viņa doktrīna rakstā bija formulēta gandrīz vai precīzi tiem pa�iem vārdiem, kādos to izteica Bjojs, kaut literārā ziņā, iespējams, neveiksmīgākiem. Viņ� bija atcerējies: Copulation and mirrors are abominable[3]. enciklopēdijas teksts vēstīja: "Kāds no �iem gnostiķiem uzskatīja, ka redzamā pasaule ir ilūzija vai, pareizāk sakot, sofisms. Spoguļi un paternitāte ir ienīstami (mirrors and fatherhood are hateful), jo vairo un izplata to." Es viņam teicu, un tas nebija melots, ka vēlētos �o rakstu redzēt. Pēc pāris dienām viņ� to atnesa. Tas mani izbrīnīja, jo izsmeļo�ajos Ritera Erkunde[4] kartogrāfiskajos rādītājos vārds "Ukbara" nekur nebija pieminēts.

Grāmata, ko atnesa Bjojs, tie�ām bija Anglo-American Cyclopaedia XXVI sējums. Alfabētiskais indekss grāmatas titullapā un uz apvāka muguriņas (Tor-Ups) bija identisks mūsu eksemplāram, ta�u tās apjoms bija nevis 917, bet gan 921 lappuse. �etras papildu lappuses saturēja rakstu par Ukbaru; �is �ķirklis, kā jau lasītājs būs pamanījis, neiekļāvās alfabētiskajā indeksā. Vēlāk pārliecinājāmies, ka citu at�ķirību �o sējumu starpā nebija. Tie abi (kā jau, �ķiet, minēju) ir Encyclopaedia Britannica desmitā izdevuma pārdrukājumi.

Bjojs savu eksemplāru bija iegādājies kādā izsolē. Rakstu mēs izlasījām ar zināmu rūpību. Fragments, ko atcerējās Bjojs, laikam arī bija vienīgais, kas pārsteidza. Viss pārējais �ķita visnotaļ ticams, stilistiski pieskaņots enciklopēdijas kopējai tonalitātei un (dabiski) nedaudz garlaicīgs. To vēlreiz pārlasot, aiz teksta izturētības mēs atklājām kādu būtisku nenoteiktību. No raksta ģeogrāfiskajā daļā minētajiem �etrpadsmit nosaukumiem atpazinām tikai trīs � Horasānu, Armēniju, Erzurumu �, kas tekstā bija interpolēti visai neskaidrā veidā. No vēsturiskām personām � tikai vienu: krāp�nieku un magu Viltus Bardiju, pieminētu drīzāk gan metaforiskā nozīmē. Rakstā it kā bija precizētas Ukbaras robe�as, ta�u to miglainie atskaites punkti bija �ī pa�a apgabala upes, krāteri un kalnu grēdas. Mēs, piemēram, izlasījām, ka Caihaldunas zemiene un Aksas delta iezīmē Ukbaras dienvidu robe�u un ka �īs deltas salās mīt savvaļas zirgi. Tas rakstīts 918. lappuses sākumā. Vēstures nodaļā (920. lpp ) uzzinājām, ka 13. gadsimta reliģisko vajā�anu laikā �ajās salās patvērumu meklēju�i īstenticīgie, un tajās joprojām saglabāju�ies viņu obeliski un nereti gadās izrakt arī viņu akmens spoguļus. Nodaļa "Valoda un literatūra" bija īsa. Tikai viena ievē�rības cienīga ziņa: tajā bija rakstīts, ka Ukbaras literatūra pēc sava rakstura ir tīrā fantastika un ka tās eposos un leģendās nekam nav saistības ar realitāti, bet gan ar diviem iztēles radītiem apgabaliem � Mlehnasu un Tlonu� Bibliogrāfijā bija uzskaitītas �etras grāmatas, kuras līdz �im tā ari neesam spēju�i atrast, kaut arī tre�ā � Silasa Haslama Histon/ of the Land Called Uqbar[5], 1874 � parādās Bernarda Kvori�a grāmatnīcas katalogos [6] . Pirmā grāmata � Lesbare und leseniverthe Bemerkungen ūber das Land Ukkbar in Klein-Asien[7] � datēta ar 1641. gadu un ir Johannesa Valentinusa Andree darbs. �is fakts ir nozīmīgs; pāris gadu vēlāk es negaidīti sastapos ar �o vārdu De Kvinsija rakstos (Writings*, trīspadsmitais sējums) un uzzināju, ka tas ir bijis vācu teologs, kas 17. gadsimta sākumā aprakstījis iztēloto rozenkreicie�u kopienu, kuru, imitējot viņa ra�dīto prototipu, vēlāk nodibināju�i citi.

Tajā vakarā mes devāmies uz Nacionālo bibliotēku. Veltīgi bija mūsu meklējumi atlantos, katalogos, ģeogrāfijas sabiedrību gada�grāmatās, ceļotāju un vēsturnieku memuāros � Ukbarā neviens nekad nebija bijis. Arī Bjoja enciklopēdijas vispārējā �ķirkļu rādītājā �is vārds nebija minēts. Nākamajā dienā Karloss Mastronardi (kuram biju par �o lietu stāstījis) kadā grāmatnīcā Korrientesas un Talkauano ielas krustojuma rajonā ieraudzīja Anglo-American Cyclo�paedia sējumu melni zeltainās muguriņas� Viņ� iegāja un pārlapoja XXVI sējumu. Par Ukbaru tajā, protams, nebija ne mazākās norādes.

II

Kaut kas no Herberta E�a, Dienvidu dzelzceļa in�eniera, saru�ku�ās un gaisto�ās piemiņas joprojām vēl vējo Adrogē pilsētas vies�nīcā starp nevaldāmi smar�ojo�ajiem sausser�iem un iluzorajās spoguļu dzīlēs. Savas dzīves laikā viņ�, tāpat kā daudzi angļi, cieta no nerealitātes; tagad, pēc nāves, viņ� vairs nav pat rēgs, kāds bija jau toreiz. Viņ� bija gar� un izstīdzējis, un viņa nogurusī, kantaina bārda kādreiz bija bijusi ruda. Cik noprotu, viņ� bija atraitnis bez bērniem. Ik pārgadus viņ� devās uz Angliju, lai apciemotu (sprie�u pēc fotogrāfijām, ko viņ� mums rādīja) kādu saules pulksteni un da�us ozolus. Starp viņu un manu tēvu bija izveidojusies cie�a (īpa�ības vārds pārspīlē) angļu stila draudzība, kas sākas ar noslē�pumu neuzticē�anu un mazliet vēlāk jau spēj iztikt bez dialoga. Viņi mēdza apmainīties ar grāmatām un avīzēm un mēroties spēkiem �aha spēlē, nerunājot ne vārda� Atceros E�u viesnīcas gaitenī ar matemātikas grāmatu rokās, da�kārt lūkojamies neatgūstamajās

debesu krāsās. Kādu pēcpusdienu mēs runājām par duodecimālo skaitī�anas sistēmu (to, kurā skaitli divpadsmit apzīmē kā 10). E�s teica, ka tobrīd strādājot pie nez kādu duodecimālo tabulu pārne��anas uz seksadecimālo sistēmu (kurā se�desmit apzīmē kā 10). Viņ� piebilda, ka �o darbu viņam Riograndē du Sulā bija uzticējis kāds norvēģis. Pazinām E�u jau astoņus gadus, un nekad viņ� nebija pieminējis savu uzturē�anos �ajā apgabalā� Mēs runājāmies par dzīvi laukos, par capangas [8] , par vārda gaucho brazīlisko izcelsmi (da�i vecie urugvajie�i to vēl joprojām izrunā kā ga�cho), un nekas vairāk netika bilsts � lai Dievs man piedod � par duodecimālajām funkcijām. 1937. gada septembrī (mēs toreiz nebijām viesnīcā) Her�berts E�s nomira no aneirismas plīsuma. Pāris dienu pirms tam viņ� bija saņēmis aizzīmogotu, ierakstītu paku no Brazīlijas. Tajā atradās grāmata lielās oktāvas formātā. E�s to bija atstājis bārā, kur vairākus mēne�us vēlāk es to atradu. Sāku to �ķirstīt un sajutu vieglu izbrīna reiboni, kuru neaprakstī�u, jo �is ir stāsts nevis par manām sajūtām, bet gan par Ukbaru un Tlonu, un Orbis Tertius. Kādā Islāma naktī, ko dēvē par Nak�u Nakti, cita pēc citas atveras slepenās debesu durvis un ūdens krūzēs kļūst saldāks; ja �īs durvis atvērtos man, es diez vai izjustu to, ko izjutu tajā pēcpusdienā. Grāmata bija angļu valodā, un tā sastāvēja no 1001 lappuses. Uz dzeltenās ādas muguriņas izlasīju �os dīvainos vārdus, kuri atkār�tojās arī titullapā: A First Encyclopaedia of Tlon. Vol. XI. Hlaer to ļangr [9] . ne datums, ne izdo�anas vieta nebija minēti. Pirmajā lap�pusē un uz zīdpapīra ielīmes, kas sedza vienu no krāsainajām ilustrācijām, bija uzspiests zils ovāls ar �ādu uzrakstu: Orbis Tertius. Bija pagāju�i jau divi gadi, kop� es kādā pirātiskā enciklopēdijas izdevumā biju uzgājis virspusēju neeso�as zemes aprakstu; tagad nejau�ība man piespēlēja kaut ko daudz vērtīgāku un sare�ģītāku. Tagad manās rokās atradās nezināmas planētas vēstures pla�s, meto�disks fragments � ar tās arhitektūru un spēļu kārtīm, mitoloģijas

�ausmaino elpu un daudzvalodīgo balsu murdoņu, ar tās impe�ratoriem un jūrām, ar minerāliem, putniem un zivīm, ar tās algebru un uguni, ar tās teoloģiskajiem un metafiziskajiem strīdiem. Viss izklāstīts skaidri, sakarīgi, bez acīm redzama doktrināla nolūka vai parodiskas intonācijas.

Vienpadsmitajā sējumā, par kuru ir runa, atrodamas atsauces uz iepriek�ējiem un nākamajiem sējumiem. Nestors Ibarra savā jau klasiskajā rakstā �urnālam N. R. F. noliedza pārējo sējumu esamību; Esekjels Martiness Estrada un Driē Laro�ēls vēlāk atspēkoja � iespējams, sekmīgi � �īs �aubas. Lieta tāda, ka līdz �im viscentī�gākie meklējumi ir biju�i neauglīgi. Esam izvandīju�i abu Ameriku un Eiropas bibliotēkas, ta�u viss velti. Alfonso Rejess, noguris no �īm mazvērtīgajām pēddziņa pūlēm, piedāvā mums visiem ķerties pie daudzo trūksto�o, masīvo sējumu atjauno�anas darba: ex ungue leonem[10]. Viņ� lē� � pusnopietni, pusjokojot �, ka tam vajadzētu pietikt ar vienu tlonistu paaudzi. �ī riskantā aplēse liek mums at�griezties pie pamatproblēmas: kas ir tie, kuri izgudroja Tlonu? Daudzskaitlis ir neizbēgams, jo hipotēze par vienu izgudrotāju � par kādu bezgalīgu Leibnicu, kas strādā pustumsā un pieticībā, � ir vienprātīgi atmesta. Pastāv pieņēmums, ka �o brave neiv ivorld[11] ir radījusi kāda slepena astronomu, biologu, in�enieru, metafiziķu, dzejnieku, ķīmiķu, matemātiķu, morālistu, gleznotāju, ģeometru biedrība� nezināma ģēnija vadībā. Indivīdu, kas pārvalda �īs da�ā�dās disciplīnas, ir daudz, ta�u maz ir to, kam piemīt spēja izgudrot, un vēl mazāk � to, kas prot pakļaut �o spēju dzel�ainam sistemā�tiskam plānam. �is plāns ir tik pla�s, ka ikviena autora ieguldījums tajā ir mikroskopisks. Sākumā uzskatīja, ka Tlona nav nekas vairāk kā haoss, bezatbildīga iztēles kaprīze; tagad ir zināms, ka tā ir kos�moss, un slēptie likumi, kas tajā valda, ir skaidri formulēti, vismaz provizoriski. Atliek vien atcerēties, ka vienpadsmitajā sējumā sa�stopamās pretrunas ir neapgā�ams pierādījums tam, ka eksistē ari citi sējumi � tik spilgta un precīza ir tajā atrodamā kārtība. Lieltirā�as �urnāli ar pārmērīgu, bet piedodamu centību ir iz�platīju�i informāciju par Tlonas zooloģiju un topogrāfiju; es uz�skatu, ka tās caurspīdīgie tīģeri un asins torņi varbūt tomēr nav visu cilvēku ilgsto�as uzmanības vērti. Uzdro�inos lūgt pāris minūtes, lai izklāstītu tās Visuma koncepciju.

Hjūms uz laiku laikiem atstājis piezīmi, ka Bērklija argumenti nepieļauj ne mazāko atspēko�anas mēģinājumu, ta�u arī neizraisa ne mazāko pārliecību. �is spriedums ir visnotaļ pareizs uz zemes, ta�u pilnīgi aplams Tlonā. �īs planētas tautas ir iedzimtas ideālistes. Gan viņu valoda, gan valodas atvasinājumi � reliģija, humanitārās zinātnes, metafizika � prezumē ideālismu. Pasaule viņiem ir nevis telpa, kurā koncentrējas objekti, bet gan heterogēna neatkarīgu dar�bību rinda. Tai piemīt secīgums, laicīgums, ta�u ne telpiskums. Tlonas varbūtējā Ursprache*, no kuras radu�ās "mūsdienu" valodas un dialekti, nepazīst lietvārdus: tajā ir bezpersoniski darbības vārdi, kuru nozīmi maina vienzilbīgi piedēkļi (vai priedēkļi) ar adverba vērtību. Piemēram, nav vārda, kas atbilstu vārdam "mēness", ta�u ir darbības vārds, ko varētu tulkot kā "mēne�ot" vai "mēnesēt". "Aiz upes uzlēca mēness" būtu Hlor u fang axaxaxas mlц jeb burtiski: "Aug�up (upivard) aiz ilgitecēt uzmēne�oja." (Ksuls Solars to tulko vēl īsāk: "Opā aiz plūst mēnesēja" (Upumrd, behind the onstreaming it mooned).)

Iepriek�minētais attiecas uz dienvidu puslodes valodām. Zie�meļu puslodē (par kuras Ursprache vienpadsmitajā sējumā ir gau��ām maz ziņu) valodu pamatvienība ir nevis darbības vārds, bet gan vienzilbes īpa�ības vārds. Substantivs tajā veidojas no īpa�ības vārdu sakopojuma. Viņi nesaka "mēness", bet "apaļ� gaisīgs gai�s uz tum�a" vai "debesu oran�bālais" vai lieto jebkuru citu savieno�jumu. Izvēlētajā piemērā īpa�ības vārdu kopums atbilst reālam ob�jektam, ta�u tam ir tīras nejau�ības raksturs. �īs puslodes literatūra (tāpat kā Meinonga abstrakto priek�metu pasaule) ir pārpilna

ideāliem objektiem, kas tiek saformēti un izformēti vienā acumirkli atkarībā no poētiskajām vajadzībām. Reizēm to formu nosaka vien�kār�i vienlaicīguma fakts. Ir objekti, kas sastāv no diviem termi�niem, no kuriem viens ir vizuālas, bet otrs � skaniskas dabas: uzle�co�as saules krāsa un attāls putna kliedziens. Ir objekti, kas sastāv no daudziem: saule un ūdens uz peldētāja krūtīm; neskaidrā rozā ņirboņa, kas parādās, aizverot acis; sajūta, kas pārņem, ļaujoties upes un arī sapņa plūdumam. �os otrās pakāpes objektus var kom�binēt ar citiem; izmantojot noteiktus saīsinājumus, �is process ir fak�tiski bezgalīgs. Ir slavenas poēmas, kas sastāv no viena milzīga vārda. �is vārds ietver sevī poētisku objektu, ko radījis autors. Apstāklis, ka neviens netic lietvārdu realitātei, paradoksālā kārtā padara to skaitu bezgalīgu. Tlonas ziemeļu puslodes valodās sasto�pami visi indoeiropie�u valodu vārdi � kā arīdzan daudzi citi.

Bez pārspīlē�anas var apgalvot, ka Tlonas klasiskā kultūra iekļauj sevī tikai vienu zinātnes disciplīnu � psiholoģiju. Pārējās ir tai pakārtotas. Es jau minēju, ka �īs planētas iedzīvotāji uztver pasauli kā mentālu procesu virkni; �ie procesi attīstās nevis telpā, bet laikā. Spinoza savai neizsīksto�ajai dievībai piedēvē izple�anās un domā�anas atribūtus; Tlonā neviens nesaprastu pirmā atribūta (kas ir tipisks tikai noteiktiem stāvokļiem) un otrā � kas ir precīzs kosmosa sinonīms � pretstatī�anu. Citiem vārdiem, viņi nespēj iztēloties, ka telpiskais pastāv laikā. Uztvērumu rinda: dūmu māko�nis pie apvār�ņa � dego�s lauks � pusnodzēsta cigarete, kas izrai�sījusi deg�anu � tiek uzlūkota tikai kā ideju asociē�anas piemērs.

�is monisms vai absolūtais ideālisms padara zinātni bezjē�dzīgu. Paskaidrot (vai izteikt spriedumu par) kādu faktu nozīmē sasaistīt to ar citu; �o sasaisti Tlonā uzskata par subjekta vēlāku stā�vokli, kas nevar ietekmēt vai paskaidrot iepriek�ējo stāvokli. Jeb�kur� prāta stāvoklis ir nereducējams; tā nosauk�anas, id est � klasi�ficē�anas fakts jau ietver sevī falsifikāciju. No tā būtu jāsecina, ka Tlonā zinātnes nav � nav pat sprie�anas kā tādas. Paradoksālā patiesība ir tā, ka tās tomēr pastāv, turklāt gandrīz bezgalīgā skaitā. Ar filosofijām notiek tas pats, kas ar lietvārdiem ziemeļu puslodē.

Fakts, ka jebkura filosofija jau pati par sevi ir dialektiska spēle, sava veida Philosophie des Als Ob, ir veicinājis to vairo�anos. Ir milzum daudz neticamu sistēmu, ta�u tām ir patīkama uzbūve vai sensa�cionāls raksturs. Tlonas metafiziķi nemeklē patiesību, pat ne tica�mību: viņi meklē pārsteigumu. Pēc viņu domām, metafizika ir lite�rārās fantastikas atzars. Viņi zina, ka sistēma nav nekas cits kā visu Visuma aspektu pakļau�ana jebkuram no �iem aspektiem. Pat frāze "visi aspekti" ir noraidāma, jo paredz neiespējamo patlabanējā un visu pagāju�o mirkļu saplūsmi. Tikpat nepieļaujams ir daudzskait�lis "pagāju�ie mirkļi", jo tas paredz citu neiespējamu operāciju� Viena no Tlonas skolām noliedz laiku vispār: tā sprie�, ka tagadne ir nenoteikta, ka nākotne pastāv tikai kā �ībrī�a cerība, ka pagātne pastāv tikai kā �ībrī�a atmiņu izpausme.* Cita skola apgalvo, ka viss laiks jau ir notecējis un ka mūsu dzīve ir tikai krēslainas un, neap��aubāmi, sagrozītas un izkropļotas atmiņas par neatgrie�ami zudu�u procesu vai tā atspulgs. Cita � ka Visuma vēsture, tostarp arī mūsu dzīve un mūsu dzīves vissmalkākās detaļas, ir raksts, ko rada otr�ķirīgs dievs, lai saprastos ar dēmonu. Cita � ka Visums ir salī�dzināms ar tām kriptogrammām, kurās ne visi simboli ir īsti, un ka patiesība ir tikai tas, kas notiek reizi trīssimt naktīs. Cita � ka, guļot �eit, esam nomodā kaut kur citur un tādējādi katrs cilvēks ir divi cilvēki.

Neviena no Tlonas doktrīnām nav izpelnījusies tik skandalozu reakciju kā materiālisms. Da�i domātāji to ir formulēju�i vairāk ar kaisli nekā skaidrību, līdzīgi kā darinot paradoksu. Lai atvieglotu �īs mīklainās tēzes izpratni, kāds vienpadsmitā gadsimta** ķeceris izdomāja sofismu par deviņām vara monētām � sofismu, kam Tlonā ir tikpat skandaloza slava kā Elejas aporijām. Pastāv daudzas

*��� Rasels (The Analysis of Mind, 1921, 159. lpp.) uzskata, ka planēta ir radīta pirms pāris minūtēm reizē ar cilvēci, kas "atceras" iluzoru pagātni. � Autora piezīme.

** Saskaņā ar duodecimālo skaitī�anas sistēmu vienā gadsimtā ir simt �etrdesmit �etri gadi. � Autora piezīme.

17 m>jĀb

�ī "spo�ā domas izklāsta" versijas, kurās variējas monētu un to atra�anas rei�u skaits; lūk, izplatītākā no tām:

Otrdien X �ķērso vientuļu ceļu un pazaudē deviņas vara monē�tas. Ceturtdien Y atrod uz ceļa �etras monētas, mazliet aprūsēju�as pēc tre�dienas lietus. Piektdien Z uz ceļa ierauga trīs monētas. Piektdienas rītā X atrod divas monētas savas mājas gaitenī. Ķeceris no �ī stāsta gribēja deducēt deviņu atgūto monētu realitāti � id est, kontinuitāti. Ir absurds (viņ� apgalvoja) iedomāties, ka �etras no �īm monētām nav eksistēju�as laikā no otrdienas līdz ceturtdienai, trīs � no otrdienas līdz piektdienas pēcpusdienai un divas � no otr�dienas līdz piektdienas rītam. Loģiski ir domāt, ka tās eksistēja � vismaz kaut kādā noslēpumainā veidā, kas nav pieejams cilvēka izpratnei, � ikvienā no �o trīs laikposmu mirkļiem.

Tlonas valoda pretojās �ī paradoksa formulē�anai; vairākums cilvēku to pat nesaprata. Veselā saprāta aizstāvji sākumā aprobe�ojās ar tā patiesuma nolieg�anu. Viņi uzsvēra, ka �is paradokss ir verbāla aplamība, kuras cēlonis ir divu neoloģismu patvarīgs lietojums, ko nepieļauj valodas likumi un kas ir sve�i precīzai domā�anai: tie ir darbības vārdi "atrast" un "zaudēt", kuri noved pie loģiskas kļūdas, jo tie iepriek�paredz pirmo un pēdējo deviņu monētu identiskumu. Viņi atgādināja, ka jebkuram lietvārdam (cilvēks, monēta, ceturt�diena, tre�diena, lietus) ir tikai metaforiska vērtība. Viņi atmaskoja nodevīgo apstākli "mazliet aprūsēju�as pēc tre�dienas lietus", kas ie�priek�paredz pierādījuma mērķi � proti, �etru monētu pastāvē�anu laikā no ceturtdienas līdz otrdienai. Paskaidroja, ka vienādība un iden�tiskums ir divas da�ādas lietas, un formulēja sava veida reducto ad absurdum[12] � proti, hipotētisku gadījumu, kad deviņi cilvēki deviņas naktis pēc kārtas cie� svelo�as sāpes. Vai nebūtu muļķīgi � viņi jautāja � uzskatīt, ka �īs sāpes ir vienas un tās pa�as?** Viņi teica, ka �o ķeceri vadījis nekas cits kā vienīgi zaimojo�ais nodoms piedēvēt dievi�ķo esamības kategoriju vienkār�ām monētām un ka da�reiz viņ� noliedz pluralitāti, bet citreiz � ne. Viņi argumentēja: ja vienā�dība ietver sevī identiskumu, tādā gadījumā vajadzētu pieļaut, ka deviņas monētas ir viena.

Neticamā kārtā �ie pretargumenti nekļuva par noteico�ajiem. Simt gadu pēc problēmas definē�anas kāds domātājs, ne mazāk iz�cils kā ķeceris, ta�u ortodoksālās tradīcijas pārstāvis, formulēja pār�dro�u hipotēzi. �ī laimīgā pieņēmuma būtība ir �āda: eksistē tikai viens subjekts, un �is nedalāmais subjekts ir ikviena Visuma būtne, un visas �īs būtnes ir dievības orgāni un maskas. X ir Y un ir Z. Z atrod trīs monētas, jo atceras, ka tās pazaudējis X; X atrod divas monētas gaitenī, jo atceras, ka pārējās jau ir atrastas� Vienpa�dsmitais sējums liek noprast, ka �ī ideālistiskā panteisma pilnīgu uzvaru noteica trīs pamatcēloņi. Pirmais � solipsisma noraidī�ana; otrais � iespēja saglabāt zinātņu psiholoģisko bāzi; tre�ais � iespēja saglabāt dievu kultu. �openhauers (kaislīgais un spo�ais �openhauers) formulē visnotaļ līdzīgu doktrīnu darba Parerga und Paralipomena pirmajā sējumā.

Tlonas ģeometrija ietver sevī divas samērā at�ķirīgas disciplī�nas: vizuālo un taktilo. Pēdējā atbilst mūsu ģeometrijai un ir pakār�tota pirmajai. Vizuālās ģeometrijas pamatā ir nevis laukums, bet punkts. �ī ģeometrija nepazīst paralēles un apgalvo, ka cilvēks, kas pārvietojas, izmaina formas, kas ir ap viņu. Tās aritmētika balstās uz nenoteiktajiem skaitļiem. Tiek izcelts jēdzienu "vairāk" un "ma�zāk", kurus mūsu matemātiķi apzīmē ar simboliem < un >, nozīmī�gums. Viņi apgalvo, ka saskaitī�anas darbība izmaina lielumus un pārvēr� tos no nenoteiktiem noteiktos. Faktu, ka vairāki indivīdi, skaitot vienādus lielumus, sasniedz vienādu rezultātu, psihologi skaidro kā ideju asociē�anas vai prasmīgas atmiņas lieto�anas pie�mēru. Mēs jau zinām, ka Tlonā izziņas subjekts ir viens un mū�īgs.

Viena vienīga subjekta ideja ir visvarena arī literārajās tradīcijās. Grāmatām reti kad tiek norādīts autors. Plaģiāta jēdziens neeksistē: ir vispāratzīts, ka visas grāmatas ir viena ārpuslaicīga un anonīma autora darbs. Kritiķi mēdz izdomāt autorus: viņi izvēlas divus at�ķirīgus darbus � piemēram, "Daodedzin" un "Tūksto� un viena nakts" �, piedēvē tos vienam autoram un tad pēc labākās sirdsap�ziņas nosaka �ī interesantā homme de lettres* psiholoģiju�

Arī viņu grāmatas ir citādas. Daiļliteratūras darbi risina tikai vienu si�etu � ar visiem iespējamajiem tā elementu pārstatījumiem. Filosofiska satura darbi alla� ietver sevī tēzi un antitēzi, kādas doktrīnas stingro pro un contra. Grāmata, kurā neietilpst tās pretgrāmata, tiek uzskatīta par nepilnīgu.

Daudzie ideālisma gadsimti nevarēja neietekmēt realitāti. Tlonas senākajos apgabalos pazaudētu priek�metu duplicē�anās nav retums. Divi cilvēki meklē zīmuli; viens to atrod un neko ne�saka; otrs atrod citu, ne mazāk reālu, toties viņa gaidām atbilsto��āku zīmuli. �os sekundāros priek�metus sauc par hroniem (hronir), un tie, lai arī necilāki pēc skata, ir nedaudz garāki. Vēl nesen hroni bija nejau�i, izklaidības un aizmār�ības radīti bērni. Liekas neti�cami, ka to metodiska radī�ana sākusies tikai pirms teju simt gadiem, ta�u tā tas tiek apgalvots vienpadsmitajā sējumā. Pirmie mēģinājumi bija nesekmīgi. Ta�u to modus operendi[13] ir pieminē��anas vērts. Kāda valsts cietuma direktors paziņoja ieslodzītajiem, ka iz�uvu�as upes vecajā gultnē atrodas vairākas kapenes, un ap�solīja brīvību tiem, kuri atradīs tajās ko vērtīgu. Vairākus mēne�us pirms izrakumu sāk�anas viņiem tika parādīti iespējamo atradumu fotoattēli. �is pirmais mēģinājums pierādīja, ka konkrētas cerības un dedzīgums var būt traucējo�i; nedēļu strādājot ar cērti un lāp�stu, izdevās atrast tikai sarūsēju�a riteņa hronu. Tika noteikts, ka tas pieder periodam, kas ir vēlāks par pa�u eksperimentu. Eksperi�ments tika paturēts slepenībā, un vēlāk to atkārtoja �etrās skolās. Trijās no tām tas cieta gandrīz pilnīgu neveiksmi; ceturtajā (kuras direktors nejau�i nomira, sākoties izrakumiem) skolnieki izraka � vai radīja � zelta masku, arhaisku zobenu, divas vai trīs māla amforas un iezaļganu sakropļotu valdnieka torsu ar uzrakstu uz krūtīm, kuru līdz �im neviens vēl nav spējis at�ifrēt. Tā tika atklāta liecinieku, kuri zināja par meklējumu eksperimentālo dabu, neuzti�camība� Masveida meklējumu gaitā uzrodas pretrunīgi priek�meti; tagad priek�roka tiek dota individuāliem un gandrīz improvizē�tiem darbiem. Metodiska hronu radī�ana (teikts vienpadsmitajā sējumā) sniedz nenovērtējamu labumu arheologiem. Tā ir ļāvusi ap�aubīt un pat pārveidot pagātni, kas tagad ir ne mazāk plastiska un pakļāvīga kā nākotne. Interesants fakts: otrās un tre�ās pakāpes hroniem � proti, hroniem, kas iegūti no cita hrona, un hroniem, kas iegūti no hrona hrona, � pastiprinās novirzes no oriģināla; piektās pakāpes kroni gandrīz visi ir vienādi; devītās pakāpes hronus var viegli sajaukt ar otrās pakāpes hroniem; vienpadsmitās pakāpes hroniem piemīt tāda līniju tīrība, kādas nav pat oriģinālam. Process ir ciklisks: divpadsmitās pakāpes hrona kvalitāte jau sāk pazemi�nāties. Dīvaināka un tīrāka par jebkuru hronu var būt ur: objekts, ko vieliskojusi suģestija, priek�metiskojusi cerība. Izcils tā paraugs ir lielā zelta maska, ko pieminēju iepriek�.

Tlonā priek�meti duplicējas; tie mēdz arī izdzist un zaudēt savus vaibstus, ja cilvēki tos aizmirst. Klasisks piemērs ir kādas mājas slieksnis, kas pastāvēja, kamēr to apmeklēja ubags, un pazuda, kad viņ� nomira. Da�kārt putni vai zirgs ir izglābu�i amfi�teātra drupas.

Salto Oriental, 1940

Postskripts (1947). Esmu saglabājis �ī raksta tekstu tādu, kāds tas parādījās 1940. gada "Literārās fantastikas antoloģijā", neko neizlai�ot, izņemot da�as metaforas un ironisko kopsavilkumu, kas tagad man �ķiet frivols. Kop� tā laika ir notiku�as tik daudzas lie�tas� Mēģinā�u tikai tās atgādināt.

1941. gada martā kādā Hintona grāmatā, kas bija piederējusi Herbertam E�am, tika atrasta Gunara Erfjorda rakstīta vēstule. Uz

aploksnes bija Ouropreto pilsētas zīmogs; vēstule pilnībā izgais�moja Tlonas noslēpumu. Tās teksts apstiprināja Martinesa Estradas hipotēzi. �is apbrīnojamais stāsts aizsākās 17. gadsimta sākumā Lucernā vai Londona, kad kādu vakaru dzima slepena un labda�bīga biedrība (tās biedru vidū bija Dalgarno un vēlāk arī D�ord�s Bērklijs) ar nolūku izgudrot jaunu zemi. Biedrības sākotnējā visai nekonkrētajā programmā figurēja �hermētisko mācību studijas", filantropija un kabala. No �ī pirmā perioda saglabājusies Andree in�teresantā grāmata. Pēc da�iem slepenās sapulcēs un priek�laicīgos sintezē�anas mēģinājumos pavadītiem gadiem viņi saprata, ka, lai radītu pilnībā artikulētu jaunas zemes formu, ar vienu paaudzi nepietiek. Tika nolemts, ka katrs biedrības loceklis izvēlēsies sev mācekli darba turpinā�anai. �is pārmantojamības uzstādījums bija sekmīgs; pēc divu gadsimtu pārtraukuma vajātā brālība no jauna uzradās Amerikā. Ap 1824. gadu Memfisā (Tenesija) kāds no bied�rības locekļiem tikās ar askētisko miljonāru Ezru Bakliju. Miljonārs, nicīgi smīnot, ļāvis viņam runāt � un tad smējies par projekta pieti�cīgo vērienu. Viņ� teicis, ka Amerikā izgudrot jaunu zemi ir ab�surds, un ierosinājis izgudrot planētu. �ai gigantiskajai idejai viņ� pievienojis vēl vienu ierosmi, sava nihilisma augli [14] : paturēt �o mil�zīgo pasākumu slepenībā. Tajā laikā apgrozībā bija parādījusies Encyclopaedia Britannica divdesmit sējumos; Baklijs lika priek�ā izveidot metodisku iluzorās planētas enciklopēdiju. Viņ� solīja at�stāt biedrībai savus zelta kalnus, kuģojamās upes, vēr�u un bizonu nomīdītās pļavas, nēģerus, priekanamus un dolārus, ta�u ar vienu nosacījumu: "�is darbs nebrāļosies ar viltvārdi Jēzu Kristu." Baklijs neticēja Dievam, ta�u vēlējās �im neeso�ajam Dievam pierādīt, ka mir�stīgie cilvēki ir spējīgi izdomāt pasauli. Baklijs tika noindēts Batonrū�ā 1928. gadā; 1914. gadā biedrība saviem locekļiem, kopskaitā trīs simtiem, izsūtīja "Tlonas Pirmās enciklopēdijas" pēdējo sējumu. �is izdevums bija slepens: tā �etrdesmit sējumiem (apjomīgākais darbs, ko jebkad veicis cilvēks) bija jākļūst par pamatu citam, vēl detali�zētākam izdevumam, kas taptu ne vairs angļu, bet kādā no Tlonas valodām. �ī iluzorās pasaules pārskatī�ana tika provizoriski no�saukta par Orbis Tertius, un viens no tās pieticīgajiem demiurgiem bija Herberts E�s � nezinu, vai kā Gunara Erfjorda aģents vai kā biedrības loceklis. Tas, ka viņ� bija saņēmis vienpadsmitā sējuma eksemplāru, drīzāk apstiprina otro versiju. Bet pārējie? 1942. gadā notikumu gaita saasinājās. Vienu no pirmajiem notikumiem atceros neparasti skaidri, un man liekas, ka toreiz sajutu arī kaut ko no tā brīdino�ā rakstura. Tas notika kādā Lapridas ielas dzīvoklī, iepretī gai�am un augstam balkonam ar skatu uz rietumiem. Princese Fosiņī Lisen�a bija saņēmusi no Puatjē savu sudraba servīzi. No dziļās, da�ādu valstu pasta zīmogiem izraibinātās kastes cits pēc cita iznira smalki, nekustīgi priek�meti: sudrablietas no Utrehtas un Parīzes ar heraldisku dzīvnieku rotājumiem un patvāris. To vidū � vieglām, bet samanāmām guļo�a putna trīsām � noslēpumaini pul�sēja kompass. Princese to neatpazina. Zilā adata tiecās uz mag�nētiskajiem ziemeļiem; tā metāla korpuss bija ieliekts; ciparnīcas burti atbilda vienam no Tlonas alfabētiem. Tāda bija pirmā �īs fan�tastiskās pasaules ielau�anās reālajā. Nejau�s gadījums, kas jopro�jām nedod man mieru, ļāva kļūt par otrā notikuma aculiecinieku. Tas notika pāris mēne�us vēlāk kāda brazīlie�a pārtikas veikaliņā Ku�iljanegrā. Mēs ar Amorimu atgriezāmies no Santannas. Takuarembo upe bija pārplūdusi, un mēs bijām spiesti izmēģināt (un pa�ciest) veikalnieka raupjo viesmīlību. Mums tika ierādītas �īksto�as gultas lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar mucām un lopu ādām. Mēs likāmies gulēt, ta�u līdz pat rītausmai mums neļāva aizmigt kāda neredzama piedzēru�a kaimiņa bļaustī�anās, kurā juceklīgas lamas mijās ar milongu fragmentiem � pareizāk sakot, vienas milongas fragmentiem. Nav grūti noprast, ka mēs �ajā nerimsto�ajā jandāliņā vainojām saimnieka ugunīgo cukurniedru degvīnu� Rītausmā vīrs tika atrasts gaitenī miris. Balss griezīgums bija izrādījies maldino�s: tas bija jauns puisis. Dzēruma trakumā viņam no jostas bija izkri�tu�as da�as monētas un spīdo�a metāla konuss spēļu kauliņa lielumā. Kāds puika velti izmēģinājās to pacelt. Pat vīrietim tas tikko bija pa spēkam. Es to dabūju paturēt plaukstā pāris minūtes: atceros, ka tā svars bija nepanesams un ka pēc konusa noņem�anas spiediena sajuta palika. Atceros arī precīzo apli, ko tas iespieda manā plaukstā. �ī sīkā un vienlaikus ārkārtīgi smagā priek�meta esamības pierādījums radīja nepatīkamu riebuma un baiļu iespaidu. Kāds no vietējiem ierosināja to iemest mutuļojo�ajā upē. Amorims par da�iem peso to iegādājās sev. Neviens neko nezināja par miru�o, izņemot to, ka tas "nācis no robe�as puses". �ie mazie un ļoti smagie konusi (veidoti no metāla, kas nav no �īs pasaules) da�ās Tlonas reliģijās ir dievības attēls.

�eit es pielieku punktu mana vēstījuma personiskajai daļai. Pārējais ir visu manu lasītāju atmiņā (ja ne cerībā vai bailēs). Es tikai lūko�u atgādināt vai pieminēt turpmākos notikumus pavisam īsiem vārdiem, ko bagātinās vai papla�inās visu kopējā atmiņa. Ap 1944. gadu kāds laikraksta The American (Ne�vila, Tenesija) pētnieks Memfisas bibliotēkā uzgāja "Tlonas Pirmās enciklopēdijas" �etr�desmit sējumus. Vēl �odien nerimstas diskusijas par to, vai �is atklājums bija nejau�s, vai arī to pieļāva arvien vēl mīklainās Orbis Tertius vadītāji. Otrā versija ir visnotaļ ticama. Da�i no vienpa�dsmitā sējuma neticamajiem aprakstiem (piemēram, par hronu vairo�anos) Memfisas eksemplārā ir izņemti vai piegludināti; ir pa�mats domāt, ka �ie svītrojumi veikti saskaņā ar plānu piedāvāt pasauli, kas nebūtu pārlieku nesaderīga ar reālo pasauli. Tlonas ob�jektu izplatī�ana da�ādās zemēs papildinātu �o plānu� [15] Lieta tāda, ka starptautiskā prese bezgalīgi pla�i aprakstīja �o "atradumu". Cilvēka Lielākā Darba autorizētie pārdrukājumi un pirātiskie pārdrukājumi, rokasgrāmatas, antoloģijas, pārstāsti un literārās versi�jas pārplūdināja un turpina pārplūdināt pasauli. Gandrīz tūlīt reali�tāte piekāpās ne vienā aspektā vien. Patiesību sakot, alka piekāpties. Pirms desmit gadiem pietika ar jebkuru simetriju, kas izskatījās pēc kārtības � ar dialektisko materiālismu, antisemītismu, nacismu, lai aizgrābtu cilvēku prātus. Vai gan iespējams pretoties Tlonai, sakār�totas planētas skrupulozajai un neaptverami pla�ajai liecībai? Ir bezjēdzīgi iebilst, ka realitāte arī ir sakārtota. Varbūt tā tāda ir, ta�u saskaņā ar dievi�ķajiem likumiem, citiem vārdiem � necilvēcīgiem likumiem, kurus mēs nekad līdz galam neizprotam. Tlona ir labi�rints, ta�u tas ir labirints, ko radījis cilvēks, labirints, kur� jāat�ifrē cilvēkam.

Kontakts ar Tlonu un tās iedaba ir sagrāvusi �īs pasaules veselumu. Tās stingrās noteiktības apburta, cilvēce atkal un atkal aizmirst, ka tā ir �ahistu, nevis eņģeļu noteiktība. Tlonas "pirmva�loda" (varbūtējā) jau ir iespraukusies skolās; tās harmoniskās (un valdzino�u epizo�u pilnās) vēstures mācī�ana ir izdzēsusi to vēs�turi, kuru mācīja manā bērnībā; fiktīva pagātne cilvēku atmiņā jau aizēnojusi citu, par kuru neko nezinām noteikti � pat ne to, ka tā ir nepatiesa. Jau ir pārskatīta numismātika, farmakoloģija un arheo�loģija. Cik noprotu, arī bioloģija un matemātika gaida savu kārtu� Kāda izkliedēta vientuļnieku dinastija ir izmainījusi pasaules seju. Viņu darbs turpinās. Ja mūsu prognozes nav kļūdainas, pēc simt gadiem kāds atklās "Tlonas Otrās enciklopēdijas" simt sējumus.

Tad no planētas pazudīs angļu, fran�u un arī spāņu valoda. Pasaule kļūs par Tlonu. Es tam visam jau vairs nepievēr�u uzma�nību, Adrogē viesnīcas klusumā es turpinu pārstrādāt nepārlieci�no�u Brauna Urn Burial[16] tulkojumu Kevedo garā (kuru negrasos publicēt).

Katram redzamais literārais mantojums, ko atstājis �is romānists, ir viegli ietverams īsā uzskaitījumā. Tādēļ jo mazāk piedo�dami izlaidumi un iestarpinājumi AnrI Ba�eljē kundzes sastādītajā un pilnīgi nebaudāmajā bibliogrāfijā, ko sev par ap�kaunojumu publicējis zināms �urnāls, kura protestantiskā ievirze nevienam nav noslē�pums. Atliek vienīgi izteikt līdzjūtību �ā izde�vuma lasītājiem � tiesa, to nav daudz un visi bez izņēmuma kal�vinisti, ja ne masoni vai apgraizītie. Menāra īstenie draugi uzlūkoja �o bibliogrāfiju ar ba�ām un pat vieglām skumjām. Patiesi � vēl tikai vakar mēs pulcējāmies pie kapa plāksnes sērojo�o cipre�u ielokā, bet jau �odien Maldi steidz apēnot viņa Piemiņu� Nav vār�dam vietas: da�i labojumi ir pilnīgi nepiecie�ami.

Es apzinos, ka manas necilās personas autoritāti nav grūti ap�aubīt, un tomēr ceru, ka man netiks liegts pieminēt divas augst�vērtīgas liecības. Baronese de Bakūra (viņas neaizmirstamajās piekt�dienās man bija tas gods iepazīt aizsaulē aizgāju�o dzejnieku) ir vēlīgi atzinusi par pieņemamām manis rakstītās rindiņas. Grāfiene de Banjored�o, kas ar savu izsmalcināto prātu greznoja Monako kņazisti (bet tagad Pitsburgu Pensilvānijas pavalsti pēc nesenajām laulībām ar starptautiski atzīto filantropu Simonu Kau�u, kuru � ak vai! � tik nelāgi apmeloju�i viņa nesavtīgo mahināciju upuri), "patiesības un nāves vārdā" (es citēju) ir upurējusi savu tik aristo�krātisko atturību un atklātā vēstulē �urnālā Luxe dāvājusi man savu

atzinību. Abas minētās labvēlības izpausmes, manuprāt, nevar uzskatīt par nepietiekamām.

Kā jau sacīju, katram redzamos Menāda daiļdarbus nav grūti uzskaitīt. Rūpīgi iepazinies ar viņa personisko arhīvu, es pārlieci�nājos, ka tajā atrodami �ādi sacerējumi:

a)� simbolisks sonets, kas divas reizes (ar variācijām) publicēts �urnālā La Conque (1899. gada marta un oktobra numurā);

b)�� monogrāfija, kurā apcerēta iespēja izveidot poētismu vārd�nīcu no jēdzieniem, kas nebūtu ikdienas informatīvajā valodā sasto�pamo vārdu sinonīmi vai perifrāzes, "bet gan ideāli objekti, kas radīti vieno�anās ceļā un lietojami tikai dzejiskās izteiksmes vaja�dzībām" (Nima, 1901);

c)� monogrāfija par "da�ām līdzīgām vai radniecīgām iezīmēm" Dekarta, Leibnica un D�ona Vilkinsa filosofijā (Nima, 1903);

d)�� monogrāfija par Leibnica Characteristica universalis (Nima, 1904);

e)�� teorētisks raksts par iespēju bagātināt �aha spēli, noņemot no galdiņa torņa bandinieku (Menārs piedāvā, iesaka, apstrīd un, visbeidzot, noraida �ādu jauninājumu);

f)�� monogrāfija par Ramona Lullija Ars magna ģenerālis (Nima,

1906)������� ;

g)�� Ruja Lopesa de Seguras "Grāmatas par atraisītu iztēli un �aha spēles mākslu" tulkojums ar priek�vārdu un piezīmēm (Parīze,

1907)������� ;

h)� uzmetums monogrāfijai par D�ord�a Būla simbolisko loģiku;

i)� pētījums par fran�u prozas metrikas galvenajām likumībām, ko ilustrē piemēri no Sensimona darbiem (Revue des langues ro�manes, Monpeljē, 1909. gada oktobris);

j) atbilde Likām Dirtēnam (kas bija apstrīdējis �ādu likumību pastāvē�anu), ko ilustrē piemēri no Lika Dirtēna darbiem (Revue des langues romanes, Monpeljē, 1909. gada decembris);

k) rokrakstā atstāts Kevēdo sacerējuma "Kompass kultistu kuģojumam" tulkojums ar virsrakstu La boussole des prйcieux;

1) priek�vārds Karola Urkada litogrāfiju izstādes katalogam (Nima, 1914);

m) apcerējums Les problиmes d'un problиme (Parīze, 1917), kur hronoloģiskā secībā iztirzāti slavenās "Ahila un bruņrupu�a problē�mas" risinājumi. Ir saglabāju�ies abi �ā darba izdevumi � otrajam par epigrāfu ņemts Leibnica padoms: Ne craignez point, monsieur, la tortue �, kā ari papildinātas Raselam un Dekartam veltītās nodaļas;

n) Tulē "sintaktisko principu" (N. R. F., 1921. gada marts) detali�zēta analīze. Atgādinā�u: Menārs tur norāda, ka nopēlums vai uz�slava ir tikai emociju izpausme, kam nav nekā kopīga ar literatūr�kritiku;

o) Pola Valerī Cimetiиre marin pārcēlums aleksandrie�a vārsmās (N. R. F., 1928. gada janvāris);

p) ass uzbrukums Polam Valerī �aka Rebula izdotajās "Lappu�sēs, kas apvēr� īstenību". (Iekavās piebildīsim, ka �ī kritika bija Menāra patieso uzskatu tie�s apvērsums. Dzejnieks to tā ari sa�prata, un abu senā draudzība netika apdraudēta);

r) grāfienes de Banjored�o "personības definīcija" "Triumfa grā�matā" � cita �ī izdevuma līdzautora Gabriēles d'Annuncio apzīmē�jums �, ko �ī lēdija publicē ik gadus, lai atspēkotu presē neizbēgami rodamās aplamības un dāvātu "pasaulei un Itālijai" savas personas patieso tēlu, kas tik bie�i (grāfienes daiļuma un kūsājo�ās aktivitātes dēļ) cie� no kļūmīgas un pārsteidzīgas interpretācijas;

s) baronesei de Bakūrai veltīts brīni�ķīgu sonetu cikls (1934); t) manuskriptā paliku�i dzejoļi, kuru iedarbes spēks slēpjas in�terpunkcijā. [17]

Līdz �ai vietai hronoloģiskā secībā (bez jebkādiem izlaidu�miem, ja neskaita da�us nenozīmīgus veltījuma sonetus lūdzo�i vai varbūt paģēro�i pavērtajā Anrī Ba�eljē kundzes albumā) sniegts Menāra katram redzamā mantojuma apraksts. Tagad es pāreju pie kā cita: pie apslēptā, neizsakāmi varonīgā, neatkārtojamā darba. Un reizē � ak, cilvēka ierobe�otās spējas! � pie nepabeigtā. �is sace�rējums, varbūt pats di�ākais no musu laikmetā sarakstītajiem, ir "Dona Kihota" pirmās daļas devītā un trīsdesmit astotā nodaļa, kā ari divdesmit otrās nodaļas fragments. Saprotu, ka mans apgalvo�jums �ķiet pagalam bezjēdzīgs. Izskaidrot �o "bezjēdzību" � tāds ir �īs apceres dziļākais nolūks. [18]

Mana darba iedvesmas avots rodams divos at�ķirīgas vērtības tekstos. Viens no tiem ir Novalisa filoloģiskais fragments � Drēzdenes izdevumā tam pie�ķirts 2005. numurs �, kurā iztirzāta iespēja pilnīgi identificēt sevi ar kāda sacerējuma autoru. Otrs avots ir viena no tām parazitējo�ām grāmatelēm, kas pārceļ Kristu kādā bulvārī, Hamletu Kannebjēra ielā vai donu Kihotu Volstrītā. Kā ikkatram ar labu gaumi apveltītam cilvēkam, Menāram riebās �āda bezjēdzīga maskarāde, kas spēj izraisīt vienīgi � kā viņ� sacīja � plebejisku tīksminā�anos ap neatbilstību laikam vai, kas vēl ļaunāk, iekārdināt mūs ar mū�vecajām idejām par to, ka visi laikmeti ir vienādi, vai arī � ka tie ir at�ķirīgi. Daudz interesantāka, lai arī pretrunīgi un pavir�i īstenota, viņam �ķita Dodē slavenā iecere iemiesot vienā tēlā, tas ir, Tartarenā, atjautīgo idalgo Kihotu un viņa iero�u nesēju� Bet tie, kas mel�, ka Menārs veltījis dzīvi mūsdienu "Dona Kihota" sarakstī�anai, vienkār�i pulgo viņa gai�o piemiņu.

Nē, viņ� negribēja vis sacerēt otru "Donu Kihotu" � to paveikt būtu viegli �, bet gan Donu Kihotu. Lieki piebilst, ka Menārs nebūt nevēlējās mehāniski pārrakstīt oriģinālu vai izgatavot tā kopiju. Viņa nodoms bija apbrīnas vērts: sacerēt da�as lappuses, kas sakristu � vārds vārdā, rinda rindā � ar Migela de Servantesa uzrakstītajām.

�Mana iecere patie�ām ir dīvaina," 1934. gada 30. septembri Menārs man rakstīja no Bajonas. "Bet katra teoloģiska vai metafiziska pie�rādījuma galarezultāts � pasaule ap cilvēku, Dievs, nejau�ība, esmes vispārējās izpausmes � ir tikpat nodeldēts un vispārzināms kā manis izvēlētais populārais romāns. Vienīgā at�ķirība ir tā, ka filosofi godprātīgos foliantos apraksta starpposmus ceļā uz rezul�tātu, bet es esmu nolēmis pilnīgi atteikties no tiem." Un patie�ām, nav saglabājies neviens uzmetums, kas liecinātu par gadiem ilgu darbu.

Iesākumā viņ� bija iecerējis visai vienkār�u metodi. Pamatīgi iemācīties spāņu valodu, atjaunot sevī katoļticību, mesties cīņā ar mauriem vai ar turkiem, izdzēst no atmiņas Eiropas vēsturi starp 1602. un 1918. gadu, kļūt par Migelu de Servantesu. Pjērs Menārs izpētīja �ādu ceļu (zinu, ka viņam izdevās pietiekami labi apgūt 17. gadsimta spāņu mēli), ta�u atmeta to kā pārāk vienkār�u. "Drī�zāk gan kā neīstenojamu!" � iesauksies lasītājs. Piekritu, ta�u jau pati iecere bija neīstenojama, un �is bija vismazāk interesantais no visiem neiespējamiem ceļiem pretī mērķim. Divdesmitajā gadsimtā pārtapt par populāru septiņpadsmitā gadsimta romānistu � tas viņam �ķita pa�noniecinājums. Tā vai citādi kļūt par Servantesu un tad nonākt pie "Dona Kihota" viņam �ķita mazāk grūti � un līdz ar to mazāk interesanti � nekā turpināt būt Pjēram Menāram un nonākt pie "Dona Kihota" caur viņa pa�a � Pjēra Menāra pieredzi. (Pie viena piebildī�u, ka �āda atziņa lika viņam atteikties no romāna otrās daļas autobiogrāfiskā prologa. Ietvert �o prologu būtu nozī�mējis radīt vēl vienu tēlu, Servantesu, turklāt tas nozīmētu arī to, ka dons Kihots kļūst par �īs personas, nevis Menāra iztēles atvasinā�jumu. �ādu atvieglotu pieeju Menārs, saprotams, noraidīja.) "Mana iecere savā būtībā nav sare�ģīta," es lasu citā viņa vēstules rind�kopā. "Lai to īstenotu, man pietiktu būt nemirstīgam."

Vai man sacīt, ka es mēdzu iztēloties � viņ� ir paveicis savu darbu un tagad es lasu "Donu Kihotu" � visu "Donu Kihotu" �, it kā to būtu sacerējis Menārs? Nesen kādu nakti, pār�ķirstot XXVI nodaļu, pie kuras viņ� nekad netika ķēries, es pazinu mūsu drauga stilu un gandrīz vai viņa balsi �ai brīnumainajā frāzē: upju nāras, skumjo un valgano Ēho� Iespaidīgais divu epitetu, jūtu un fiziskās pasaules kopstatījums atsauca atmiņā �ekspīra vārsmu, ko mēs kādu vakaru bijām iztirzāju�i:

Where a malignant and a turbaned Turk�

"Bet kādēļ tie�i "Dons Kihots"?" mūsu lasītājs vaicās. Ja par �ādu izvēli būtu iz�ķīries spānis, tā nepavisam neliktos mīklaina, bet tāda tā neap�aubāmi ir, ja to izdara simbolists no Nimas, kur� apbrīno Edgaru Po, kas radījis Bodlēru, kas savukārt radījis Malarmē, kas radījis Valerī, kas radījis Edmonu Testu. Jau pieminētā vēstule ievie� skaidrību. ""Dons Kihots" mani patie�ām interesē," raksta Menārs," ta�u �ī grāmata man ne�ķiet � kā lai to pasaka? � neizbēgama. Es nespēju iztēloties pasauli bez Edgara Po izsauciena:

Ah, bear in mind, this garden was enchanted!�

vai bez Le bateau ivre, vai bez The Ancient Mariner, ta�u es varu to iedomāties bez "Dona Kihota". (Saprotams, es runāju par savu personisko uztveres spēju, nevis par �o darbu vēsturisko rezo�nansi.) "Dons Kihots" ir iespējama grāmata, bet "Dons Kihots" nav nepiecie�amība. Es varu iztēloties, kā tas tiek sacerēts, varu to sarakstīt, neieslīgstot tautoloģijā. Divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā es to izlasīju � �ķiet, no pirmās lappuses līdz pēdējai. Pēc tam esmu vēlreiz uzmanīgi pārlasījis da�as nodaļas, bet uz tām mans nodoms pagaidām neattiecas. Tāpat esmu izpētījis Servantesa intermēdijas, komēdijas, "Galateju", "Paraugnoveles", patie�ām mokpilnos "Persilesa un Sehismundas klejojumus", "Ceļojumu uz Parnasu"� Manas ļoti vispārīgās atmiņas par "Donu Kihotu", kas laika rituma un vienaldzības dēļ kļuvu�as vēl neskaidrākas, ir pil�nīgi pielīdzināmas vēl neuzrakstītās grāmatas izplūdu�ajām apri�sēm. Konstatējot �āda atmiņu tēla esamību (un to neviens nevar manai apziņai atņemt), tomēr nav ap�aubāmi, ka mans uzdevums ir daudzkārt grūtāks par Servantesa veikto. Mans vēlīgais priek�te�cis neatraidīja nejau�ības palīdzīgo roku: savu nemirstīgo romānu viņ� sacerēja mazdrusciņ ā la diable, sekojot valodas un iztēles iner�cei. Es turpretī esmu uzņēmies savādo pienākumu atveidot viņa spontāno sacerējumu burtu pa burtam. Manu vienpersonisko iztēli vada divi pretēji likumi. Pirmais jauj man izmēģināt da�ādus for�mālus vai psiholoģiskus variantus, bet otrais liek ziedot tos "oriģinālteksta" labā un neapgā�ami pamatot �ādu upuri� Abiem mākslīgajiem pinekļiem nākas pievienot vēl vienu � dabiskas iz�celsmes �ķērsli. Ķerties pie "Dona Kihota" sacerē�anas septiņpa�dsmitā gadsimta sākumā � tas bija saprātīgi, nepiecie�ami, varbūt pat neizbēgami. Divdesmitā gadsimta sākuma tas ir gandrīz neie�spējami. Sare�ģītu notikumu pārpilnie trīssimt gadi ta�u nav pagā�ju�i bez pēdām � starp �iem notikumiem atzīmēsim kaut vai vienu: pa�u "Donu Kihotu".

Par spīti trim nosauktajiem �ķēr�ļiem, Menāra fragmentārajā "Donā Kihotā" jau�ama smalkāka pieeja nekā Servantesa sacerē�jumā. Pēdējais diezgan primitīvi pretstata bruņinieku romāniem Spānijas provinces necilo realitāti; Menārs par "realitāti" izvēlas Karmenas zemi Lepanto kaujas un Lope de Vegas laikmetā. Morisu Barresu vai doktoru Rodrigesu Larretu � kādus tik spāniskuma atribūtus �āda izvēle viņus mudinātu izmantot! Menārs, glu�i dabiski, no tādiem izvairās. Viņa sacerējumā nav nekādu �igānu bū�anu, nav nedz konkistadoru, nedz mistiķu, nedz Filipa Otrā, nedz autodafē. Vietējam kolorītam viņ� nevelta vērību vai aizliedz sev to izmantot. �āda atsacī�anās norāda uz jaunu pieeju vēsturis�kajam romānam. �āda atsacī�anās paraksta spriedumu "Salambo" � nepārsūdzamu spriedumu.

Ne mazāk pārsteigumu sagādā ielūko�anās atsevi�ķās romāna nodaļās. Ņemsim, piemēram, pirmās daļas XXXVIII nodaļu, "kurā atstāstīta dona Kihota savdabīgā runa par kara mākslu un zinātni". Vispārzināms, ka dons Kihots (tāpat kā Kevēdo līdzīgā, bet vēlāk sarakstītā "Atmaksas stundas" fragmentā) iz�ķir strīdu kara māk�slās, nevis zinātnes labā. Servantess bija rūdīts zaldāts: viņa sprie�dums ir pa�saprotams. Bez Pjēra Menāra, La trahison des clercs un

Bertrana Rasela laikabiedra, dons Kihots ari ielai�as miglainā sofistikā! Ba�eljē kundze te saskata slavējamu un tipisku autora pakļau�anos tēla psiholoģijai, citi (ne sevi�ķi vērīgi) pētnieki � "Dona Kihota" kopē�anu, bet baronese de Bakūra � Nl�es ietekmi. Nezinu, vai man uzdrīkstēties pievienot �ai tre�ajai interpretācijai (manuprāt, neapstrīdamai) vēl ceturto, kas lieliski sabalsojas ar Pjēra Menāra gandrīz dievi�ķo pieticību � ar viņa tieksmi, varbūt pazemīgo, bet varbūt ironisko, daudzināt pa�a uzskatiem pilnīgi pretējas idejas. (Atsauksim vēlreiz atmiņā viņa uzbrukumu Polam Valerī sirreālistiskajā un nebūtībā pagaisu�ajā �aka Rebula �urnālītī.) Servantesa un Menāra teksti vārdiskā nozīmē ir identiski, ta�u otrā saturs ir gandrīz neizmērojami bagātāks. (Tas ir divdomīgāks � sacīs pēlēji, ta�u divdomība � tie�i tā ir bagātība.)

Nolikt blakus Menāra donu Kihotu un Servantesa varoni � tā ir vesela atklāsme! Servantess, piemēram, rakstīja ("Dons Kihots", pirmā daļa, devītā nodaļa):

"�patiesība, kuras māte ir vēsture � laika sāncense, visu darbu glabātāja, pagātnes lieciniece, piemērs un padoms tagadnei un brīdi�nājums nākotnei."

Tapis septiņpadsmitajā gadsimtā, "neskolotā ģēnija" Servan�tesa sacerēts, �is pārskaitījums nav nekas vairāk par retorisku vēs�tures slavinājumu. Menārs turpretī raksta:

"�patiesība, kuras māte ir vēsture � laika sāncense, visu darbu glabātāja, pagātnes lieciniece, piemērs un padoms tagadnei un brīdinājums nākotnei."

Vēsture � patiesības māte. Cik pārsteidzo�a doma! Menārs, Viljama D�eimsa laikabiedrs, definē vēsturi nevis kā realitātes izpē�tes līdzekli, bet gan kā tās radītāju. Vēsturiska patiesība, viņaprāt, nav tas, kas ir noticis, bet gan tas, ko mēs uzskatām par notiku�u. Bet noslēguma vārdi � "piemērs un padoms tagadnei un brīdi�nājums nākotnei" � ir izaicino�i pragmatiski.

Uzkrīto�s ir arī abu romānu stilu kontrasts. Arhaizētajai Me�nāra valodai � autors ta�u sve�tautietis! � mazliet kaitē tāda kā afektācija. Nekā lidzīga nemanām viņa priek�gājējā, kas brīvi pār�valda sava laika spāņu sarunvalodu.

Nav tāda intelektuāla vingrinājuma, kas beigu beigās nenestu kādu labumu. Katra filosofiska doktrīna aizsākumā tiek uztverta kā ticams visuma kārtības apraksts; paiet gadi, un tā pārvēr�as tik vien kā par nodaļu � bet varbūt tikai par rindkopu vai par uzvārdu � filosofijas vēsturē. Literatūrā �āds izsīkums izpau�as vēl uzskatāmāk. ""Dons Kihots" pirmsākumā bija patīkama lasāmviela," Menārs man reiz sacīja, "tagad �is romāns pārvērties par ieganstu pat�riotiskiem tostiem, slavas dziesmām gramatikai un nepiedienīgi grezniem vākiem. Slavinā�ana ir vienkār�i nespēja saprast, varbūt tās vissmagākajā izpausmē."

�ādos nihilistiskos apgalvojumos nav nekā jauna � oriģināls ir tikai lēmums, ko Pjērs Menārs pieņēma, uz tiem pamatojoties. Viņ� iecerēja pacelties augstāk par slavaskāri, kas pavada visas cilvēka darbības, un nolēma ķerties pie nemēr sare�ģīta un skaidri bezce�rīga darba. Viņ� veltīja savus pūliņus un bezmiega naktis jau pastā�vo�as grāmatas atkārtotai sacerē�anai, turklāt sve�ā valodā. Meln�raksti krājās cits pie cita, viņ� neatlaidīgi pielaboja un plēsa druskās tūksto�iem rokraksta lappu�u. [19] Nevienam viņ� neļāva tajās ielūko�ties un parūpējās, lai tās viņu nepārdzīvotu. Es mēģināju atjaunot viņa tekstu, ta�u nesekmīgi.

Es esmu domājis par to, ka "Dona Kihota" "galīgo versiju" būtu iespējams aplūkot kā palimpsestu, kur jākļūst redzamām � kaut neskaidri, tomēr salasāmi � mūsu drauga sacerētās "agrīnās" versijas pēdām. Diem�ēl tikai otrs Pjērs Menārs, veicot to pa�u darbu no beigām līdz sākumam, spētu atrakt un atdzīvināt �o Troju�

"Domāt, analizēt, sacerēt," viņ� man rakstīja kādā citā reizē, "nav vis anomālija, bet gan saprāta dabiska elpo�ana. Bet glorificēt �īs funkcijas nejau�u īstenojumu, kā dārgumus uzglabāt vecas un sve�as domas, neticīgā apbrīnā atcerēties, ko teicis kāds doctor uni�versalis, � tas nozīmē atzīties mūsu pa�u nespēkā vai neaptēstlbā. Katram cilvēkam jāspēj pa�am radīt visas idejas, un es apzinos, ka nākotnē tā ari būs."

Varbūt pēc tā netiekdamies, Menārs ir bagātinājis stīvo un neizkopto lasī�anas mākslu ar savu jauno metodi � ar apzināta anahronisma un maldīgi piedēvētas autoribas paņēmienu. �ādas pieejas izmanto�ana paver bezgalīgas iespējas, vilinot mūs pārlasīt "Odiseju", it kā tā būtu sacerēta vēlāk par "Eneīdu", un AnrI Ba�eljē kundzes grāmatu Le jardin du Centaure, it kā to patie�ām būtu sarak�stījusi Anrī Ba�eljē kundze. �āda metode piepilda ar piedzīvoju�miem pa�as visrātnākās grāmatas. Piedēvēt apcerējumu "Par Kris�tus atdarinā�anu" Luija Ferdinanda Selina vai D�eimsa D�oisa spalvai � vai gan tas nepie�ķirtu pietiekamu svaigumu �im smal�kajam dvēseles skolojumam?

Nima, 1939

�ī rakstnieka daiļrades redzamā daļa ir viegli un ātri saskaitāma. Tāpēc nepie�dodami ir noklusējumi un papildinājumi Anrī Ba�eljē kundzes melīgajā katalogā, kuru kāds laikraksts � tā protestantiskais raksturs ir visiem labi zināms � piedāvāja saviem no�ēlojamajiem lasītājiem: to gan ir maz un tie pa�i � kalvinisti, ja ne masoni un apgraizītie.

īstie Menāra draugi uztvēra �o katalogu ar trauksmi un pat ar skumjām. �ķiet, ka vēl vakar mēs tikāmies pie kapakmens starp lik�tenīgajām cipresēm, bet �odien jau Kļūda mēģina aptraipīt viņa Piemiņu� īss labojums ir noteikti nepiecie�ams.

Saprotu, ka manu autoritāti ir viegli ap�aubīt. Tomēr ceru, ka man ļaus pieminēt divas cēlas liecības. Baronese de Bakūra (kuras neaizmirstamajās vendredis* man bija gods iepazīties ar mūsu dzej�nieku) piekrita apstiprināt �o rindu patiesumu. Grāfiene de Baņored�o, viens no izsmalcinātākajiem gariem Monako kņazistē (tagad arī Pitsburgā un Pensilvānijā pēc nesen nosvinētajām kāzām ar starptautisko filantropu Simonu Kaucu, kura vienaldzīgo rīcību upuri izplatīja par viņu sliktu slavu), "patiesības un nāves vārdā" (tas ir viņas pa�as izteiciens) bija ziedojusi savu izslavēto majes�tātisko atturību un atklātā vēstulē �urnālam Luxe pauda labvēlību manam darbam. Manuprāt, �ie apliecinājumi ir pilnīgi pietiekami.

Esmu teicis, ka Menāra daiļrades redzamā daļa ir viegli saskai�tāma. Cītīgi izpētot viņa personīgo arhīvu, esmu konstatējis, ka tas ietver �ādus darbus:

a)� simbolisma sonets, kas tika publicēts divas reizes (ar izmai�ņām) �urnālā La Conque (1899. gada marta un oktobra numurā);

b)�� monogrāfija par iespēju veidot dzejas jēdzienu vārdnīcu, kurā tiktu iekļauti nevis ikdienas valodā ietilpsto�i sinonīmi vai perifrāzes, "bet ideāli objekti, kas radu�ies vieno�anās rezultātā un ir domāti tie�i dzejas vajadzībām" (Nima, 1901);

c)� monogrāfija par "da�ām sakarībām un līdzībām" Dekarta, Leibnica un D�ona Vilkinsa domā�anā (Nima, 1903);

d)�� monogrāfija par Leibnica Characteristica universalis (Nima, 1904);

e)�� tehnisks raksts par iespēju pilnveidot �aha spēli, noņemot vienu no torņiem: Menārs piedāvā, iesaka, diskutē un beigās at�sakās no sava jauninājuma;

f)�� monogrāfija par Ramona Lula Ars magna ģenerālis ("Nima, 1906);

g)�� Ruja Lopesa de Segura "Grāmatas par liberāliem izgudroju�miem un �aha spēles mākslu" tulkojums ar ievadu un piezīmēm (Parīze, 1907);

h)� melnraksti monogrāfijai par D�ord�a Būla simbolu loģiku;

i)�� fran�u prozas metrikas pamatlikumu pētījums, ilustrēts ar piemēriem no Sensimona daiļrades (Revue des langues romanes, Monpeljē, 1909. gada oktobris);

j) atbilde Likām Dirtēnam (kur� noraidīja �ādu likumu esa�mību), ilustrēta ar piemēriem no Lika Dirtēna darbiem (Revue des langues romanes, Monpeljē, 1909. gada decembris);

k) Kevedo "Kulterānisma kompass" rokraksta tulkojums ar nosaukumu La boussole des prйcieux*;

1)� priek�vārds Karolī Urkada litogrāfiju izstādes katalogam (Nima, 1914);

m) darbs Les problиmes d'une problиme[20] (parīze, 1917), kurā tiek apspriestas slavenās Ahilleja un bruņrupu�a problēmas risinājumu iespējas hronoloģiskā kārtībā. Līdz �im ir publicētas divas �ās grā�matas versijas; otrajā par epigrāfu ir izvēlēts Leibnica padoms Ne craignez point, monsieur, la tortue[21] un tiek pārstrādātas Raselam un Dekartam veltītās nodaļas;

n) Tulл "sintakses ieradumu" rūpīga analīze (N. R. F., 1921. gada marts). Menārs, atceros, deklarēja, ka pelt un slavēt ir emocionāla darbība, kurai nav nekāda sakara ar kritiku;

o) Pola Valerī Cimetiиre marin[22] pārstrādājums aleksandrietī (N. R. F., 1928. gada janvāris);

p) uzbrukums Polam Valerī �aka Rebula "Realitātes iznīcinā��anas lapās". (Uzbrukums � �im vārdam būtu jābūt pēdiņās � ir absolūts pretstats viņa patiesajam viedoklim par Polu Valerī. Pēdē�jais to saprata pareizi, un viņu senā draudzība netika apdraudēta);

r) "definīcija" grāfienei de Baņored�o "triumfālajā izdevumā" � kā to nodēvēja līdzautors Gabriels d'Annuncio �, kuru �ī dāma publicē katru gadu, lai labotu neizbēgamus �urnālistu sagrozījumus un atklātu "pasaulei un Itālijai" patiesību par savu personību, kas ir lielā mērā pakļauta kļūdainam un pārsteidzīgām interpretācijām; s) brīni�ķīgu sonetu cikls baronesei de Bakūrai (1934); t) rokraksta dzejoļu krājums, kura izsmalcinātība panākta ar interpunkcijas palīdzību. [23]

Tāda ir Menāra daiļrades redzamā daļa hronoloģiskā secībā (izņemot da�us paklīdu�us sonetus, kas radīti apstākļu iespaidā un veltīti kādam viesmīlīgam vai skopulīgam namatēvam, vai ari tika ierakstīti Anrī Ba�eljē kundzes albumā). Tagad pāreju pie otras daļas: pagrīdē tapu�as, bezgalīgi varonīgas, vienreizējas. Kā arī � ak no�ēlojamās cilvēku iespējas! � nepabeigtas. �is, laikam vis�ievērojamākais darbs mūsdienās, atspoguļo dona Kihota pirmās daļas devīto un trīsdesmit astoto nodaļu, kā arī divdesmit otrās nodaļas fragmentu. Es apzinos, ka �āds apgalvojums �ķiet absurds; attaisnot �o "absurdu" ir mana raksta pamatmērķis. [24]

Uz �o darbu rakstnieku iedvesmoja divi nevienādi vērtīgi tek�sti. Viens ir Novālisa filoloģisks fragments � Drēzdenes izdevumā tas parādās ar numuru 2005 �, kurā tiek skarta absolūtas saplū�anas ar kādu autoru tēma. Otrais ir viena no tām parazītiskajām grāma�tām, kurās Kristus tiek novietots bulvārī, Hamlets � Kanebjērā vai dons Kihots � Volstrītā. Būdams vīrs ar izsmalcinātu gaumi, Menārs ienīda �īs bezjēdzīgās maskarādes, kas, viņaprāt, ir spējīgas izraisīt tikai plebejisku anahronisma baudī�anu vai (kas ir vēl slik�tāk) apburt mūs ar primitīvo ideju par to, ka visi laikmeti ir vienādi vai at�ķirīgi. Vēl interesantāks, kaut gan pasniegts pretrunīgā un pavir�ā izpildījumā, viņam �ķita Dodē priek�likums savienot vienā personā � Tartarēnā � atjautīgo Idalgo un viņa iero�nesi� Tie, kuri ir apgalvoju�i, ka Menārs ir veltījis savu mū�u mūsdienīga Kihota radī�anai, noniecina viņa gai�o piemiņu.

Viņ� negribēja radīt citu Kihotu � tas būtu viegli izdarāms �, bet Kihotu. Nav vērts piebilst, ka Menārs nebija iecerējis automātiski pārstrādāt oriģinālu, nedz arī piedāvāja to kopēt. Viņa brīnum�jaukais nodoms bija radīt lappuses, kas sakristu � vārds vārdā un rinda rindā � ar Migela Servantesa sacerēto.

"Mans nolūks ir vienkār�i apbrīnojams," viņ� man rakstīja 1934. gada 30. septembrī no Bajonas. � "Teoloģijas un metafizikas izpausmju galamērķi � ārpasaule, Dievs, cēlonība, universālas formas � nav senāki un vispārīgāki par manis popularizēto romānu. Vienīgā at�ķirība ir faktā, ka filosofi pievilcīgās grāmatās publicē savu gara darbu starpproduktus, bet es esmu paguvis tos pazau�dēt." Rezultātā nav palicis neviens melnraksts, kas liecinātu par �o gadiem veikto darbu.

Sākotnēji izvēlētā metode bija diezgan vienkār�a. Perfekti iemā�cīties spāņu valodu, atjaunot katoļticību, karot pret mauriem un tur�kiem, aizmirst Eiropas vēsturi laikposmā starp 1602. un 1918. gadu, būt Migelam Servantesam. Pjērs Menārs izpētīja �o metodi (zinu, ka ļoti labi apguva septiņpadsmitā gadsimta spāņu valodu), bet attei�cās no tās kā no pārāk vieglas. Drīzāk neizpildāmas! � teiks lasī�tājs. Piekrītu, ta�u visa pasākuma neizpildāmība bija jau iepriek� zināma, un no visām nepiepildāmajām metodēm �ī bija acīmredzot visneinteresantākā. Divdesmitajā gadsimtā kļūt par slaveno septiņ�padsmitā gadsimta rakstnieku viņam �ķita pazemojo�i. Kaut kādā veidā kļūt par Servantesu un nonākt pie Kihota viņam �ķita ne tik grūti, bet līdz ar to arī ne tik interesanti, cik, esot Pjēram Menāram, nonākt pie Kihota caur Pjēra Menāra pieredzi. (�ī pārliecība, starp citu, lika viņam izņemt autobiogrāfisko ievadu "Dona Kihota" otrajai daļai. Atstāt �o ievadu nozīmētu radīt citu personā�u � Servan�tesu, kā arī parādīt Kihotu �ī personā�a, nevis Menāra iztēlē. Pēdē�jais apsvērums, protams, izslēdza �ādu iespēju.) "Mans darbs savā būtībā nav grūts," lasu viņa vēstulē, "man atliktu vien būt nemirstī�gam, lai to pabeigtu." Atzī�os, es brī�iem iedomājos, ka viņ� to pabeidza un ka lasu Kihotu � visu Kihotu �, it kā to būtu sacerējis Menārs. Naktīs �ķirstot XXVI nodaļu, kuru viņ� nekad nebija uzrakstījis, atpazinu mūsu drauga stilu un gandrīz arī viņa balsi sakām: upju nāras, skumjo un valgano Ēlio. �is veiklais īpa�ības vārdu salikums � viens attiecas uz garīgo, bet otrs uz fizisko pasauli � man atgādināja �ekspīra dzejoli, kuru apspriedām kādā vakarā:

Where a malignant and a turbaned Turk�[25]

Kāpēc tie�i Kihots? � vaicās lasītājs. Nebūtu brīnums, ja �o darbu būtu izvēlējies spānis, nevis Po uzticīgs simbolists no Nimas, kur� dāvāja dzīvību Bodlēram, kur� dāvāja dzīvību Valerī, kur� dāvāja dzīvību Edmonam Testam. Manis citētā vēstule sniedz zināmu skaidrību �aja jautājumā. "Kihots mani dikti interesē," skaidro Menārs, "bet tas man ne�ķiet, kā lai to pasaka, neizbēgams. Nevaru iedomāties pasauli bez Po izsauksmes:

Ah, bear in mind, this garden was enchanted![26]

vai bez Le bateau ivre[27], vai bez the ancient mariner[28], bet spēju to iedomāties bez Kihota. (Protams, runa ir par manu personisko uztveri, ne par �o darbu vēsturisko rezonansi.) Kihots ir nejau�ība, Kihots nav nepiecie�ams. Es varu iecerēt tā radī�anu, varu uzrakstīt to, nenonākot tautoloģijā. Divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā es izlasīju to, glu�i vai apriju. Vēlāk esmu uzmanīgi pārlasījis da�as nodaļas, kuras �oreiz neskar�u. Izpētīju arī intermēdijas, komēdijas, "Galateju", "Paraugnoveles", tādus smalki izstrādātus darbus kā "Persilesa un Sihismundas klejojumi", "Ceļojums uz Parnasu"� Mans lielākais iespaids no Kihota, kas ir izbalējis laika un vien�aldzības ietekmē, ir ļoti līdzīgs miglainam kādreiz neuzrakstītas grāmatas tēlam. Apzinoties �ī tēla būtību (un neviens to man nevar pārmest), mans uzdevums neap�aubami ir daudz sare�ģītāks, nekā toreiz bija Servantesam. Mans mīļais priek�tecis izmantoja likteņa doto iespēju: radīja nemirstīgu mākslas darbu mazliet ā la diable[29], jaunrades un valodas inerces mudināts. Mani pārņēma mis�tisks pienākums atveidot viņa spontāno darbu burtiski. Mana pasjansa pamatā ir divi diametrāli pretēji likumi. Pirmais man ļauj veidot formālas vai psiholoģiskas variācijas; otrais man uzliek par pienākumu upurēt tās oriģinālā teksta labā un pamatot �o pa�iznī�cinā�anu ar neapstrīdamiem argumentiem� Bez �īm va�ām ir jāmin vēl kādas: iedzimtās. Sacerēt Kihotu septiņpadsmitā gad�simta sākumā bija racionāla, vajadzīga, pat varbūt nenovēr�ama lieta; divdesmitā gadsimta sākumā � tā ir nepaveicama. Ne velti ir pagāju�i trīssimt ar sare�ģītiem notikumiem piepildīti gadi. Pietiek ar tikai vienu piemēru: pats Kihots.

Par spīti �iem trijiem �ķēr�ļiem Menāra fragmentārais Kihots ir daudz izsmalcinātāks nekā Servantesam. Pēdējais no tiem jēlā veidā pretstata bruņinieku romāniem savas valsts provinces naba�dzīgo realitāti; Menārs par savas grāmatas "realitāti" izvēlas Kar�menas, Lepanto un Lope zemi. Ja Morics Baress vai doktors Rodrigess Loreta izdarītu �ādu izvēli, viņi gan zinātu piepildīt savus darbus ar "spānismiem"! Menārs absolūti dabiski no tiem izvairās. Viņa darbā nav ne �igānu romantikas, ne konkistadoru, ne mistiķu, ne Filipa II, ne autodafē. Viņ� ignorē un izskau� tautisko kolorītu. �ī nevērība pie�ķir vēsturiskajam romānam jaunu jēgu. �ī nevērība neapgā�ami sagrauj "Salambo".

Arī pētot atsevi�ķas nodaļas, �is darbs �ķiet tikpat burvīgs. Piemēram, paanalizēsim pirmās daļas trīsdesmit astoto nodaļu, "kurā atstāstīta dona Kihota savdabīgā runa par kara mākslu un zinātni". Ir zināms, ka dons Kihots (tāpat kā Kevēdo analoģiskā, bet vēlāk radītā epizodē no "Atmaksas stunda jeb saprātīga Fortūna") izgā�as strīdā pret zinātni un par kara mākslu. Servantess bija vecs kareivis: viņa izgā�anās ir izskaidrojama. Ta�u lai Pjēra Menāra � Trahision des clercs[30] un Bērtranda Rasela laikabiedra � dons Kihots iekristu tajā pa�ā miglainajā sofistikā! Ba�eljē kundze saskatīja tajā apbrīnojamo un tipisko autora pakļau�anos varoņa psiholoģijai; citi (ne īpa�i tālredzīgie) Kihota kopē�anu; baronese de Bakūra � Nī�es ietekmi. Uzskatot tre�o izskaidrojumu par neapgā�amu, neuzdro�i�nos piedāvāt ceturto, kuras pamatā ir Pjēra Menāra gandrīz dievi�ķā kautrība: viņa pazemīgo vai ironisko ieradumu sludināt idejas, kas ir absolūts pretstats viņa atzītajām idejām. (Atcerēsimies viņa uzbrukumu Polam Valerī Zaķa Rebula efemērajā, sirreālistiskajā lapā.) Servantesa un Menāra teksti ir verbāli identiski, ta�u otrais ir gandrīz bezgalīgi bagātāks. (Divdomīgāks � teiks pēlēji; ta�u divdomība ir bagātība.)

Salīdzināt Menāra un Servantesa donu Kihotu ir atmasko�ana. Otrais, piemēram, rakstīja ("Dons Kihots", pirmā daļa, devītā nodaļa):

(�) no patiesības ceļa, kuras māte ir vēsture � laika sāncense, visu darbu glabātāja, pagātnes lieciniece, piemērs un padoms tagadnei un brīdi�nājums nākotnei.

"Pasaulīgā ģēnija" Servantesa septiņpadsmitajā gadsimtā radīts, �is fragments ir izcila slavas dziesma vēsturei. Menārs savukārt raksta:

(�) no patiesības ceļa, kuras māte ir vēsture � laika sāncense, visu darbu glabātāja, pagātnes lieciniece, piemērs un padoms tagadnei un brīdi�nājums nākotnei.

Vēsture ir patiesības māte � apbrīnojama ideja. Menārs, Vil�jama D�eimsa laikabiedrs, definē vēsturi nevis kā īstenības pētījumu, bet kā tās pirmcēloni. Vēsturiskā patiesība viņam ir nevis, kas noticis; bet gan tas, ko mēs uzskatām par notiku�u. Teikuma beigas � "pie�mērs un padoms tagadnei un brīdinājums nākotnei" � ir bezkau�nīgi pragmatiskas.

Tikpat uzkrīto�s ir stilu kontrasts. Menāra arhaiskais stils � viņ�, galu galā, ir ārzemnieks � ir manierīgs. Tāds tas nav viņa priek�tecim, kas brīvi pārvalda sava laikmeta valodu.

Nav tāda prāta vingrinājuma, kas nebūtu izmantojams. Filosofiska doktrīna vispirms ir patiess visuma apraksts; gadi iet, būdami tikai nodaļa, ja ne paragrāfs vai vārds, filosofijas vēsturē. Literatūrā �ī vārgulība ir manāma vēl vairāk. Kihots, Menāra vārdiem runājot, ir pirmām kārtām patīkama lasāmviela; ta�u mūsdienās tas ir labs iemesls patriotiskam tostam, gramatiskas gudrības izrādī�anai, vul�gāri greznu izdevumu ra�o�anai. Slavas pamatā ir nesapra�ana un, baidos, tās sliktākais paveids.

�ie nihilistiskie apgalvojumi nav nekas jauns; vienreizējs ir lē�mums, ko, �o ideju ierosināts, pieņēma Pjērs Menārs. Viņ� nolēma izvairīties no tuk�uma, kas sagaida cilvēka centienus; pieķērās sare�ģītākajam darbam, apzinoties tā bezjēdzību. Veltīja savas �au�bas un bezmiega naktis jau eksistējo�as grāmatas atveido�anai sev sve�ā valodā. Vairoja melnrakstus; neatlaidīgi laboja un iznīcināja tūksto�iem rokrakstu*. Neļāva, lai tos kāds pētītu, un parūpējās par to, lai tie viņu nepārdzīvotu. Velti mēģināju tos atjaunot.

Izdomāju, ka ir likumsakarīgi "jaunajā" Kihotā redzēt palimpsesta paveidu, kuram cauri spīd tik tikko manāmas, bet at�ifrēja�mas mūsu drauga "iepriek�ējo" rakstu pēdas. Diem�ēl tikai otrs Pjērs Menārs, izmantojot pirmā darbu, varētu atklāt un atjaunot �o Troju�

"Domāt, analizēt, izgudrot (viņ� man rakstīja) nav anomālas darbības, tā ir dabīga prāta elpo�ana. Slavēt �ās darbības nejau�o sasniegumu, uzkrāt senas un sve�as idejas, neticīgā apmulsumā atcerēties to, ko domāja doctor universalis, ir nekas cits kā atzī�anās mūsu vājībā un mūsu barbarismā. Cilvēkam ir jābūt spējīgam uz visām idejām, un ticu, ka nākotnē tā ari būs."

Menārs (varbūt to negribot) bagātināja gļēvulīgo un neattīstīto lasī�anas mākslu ar tī�a anahronisma un kļūdainas piesavinā�anās tehniku. �ī tehnika ar nebeidzamām lieto�anas iespējām aicina mūs pārlasīt Odiseju, it kā tā būtu radīta vēlāk par Eneīdu, un Anrī Ba�eljē kundzes grāmatu Le jardin du Centaure*, it kā tās autore būtu Anri Ba�eljē kundze. �i tehnika piepilda piedzīvojumiem pat pa�as neinteresantākās grāmatas. Piedēvēt "Kristus imitē�anu" Luijam Ferdinandam Selīnam vai D�eimsam D�oisam� vai tā nebūtu �o smalko garīgo izpausmju atsvaidzinā�ana?

Nima, 1939

And ifhe left off dreaming about you� Through the Looking-Glass. VI [31]

Neviens neredzēja, kā viņ� piestāja krastā necaurskatāmajā nakti, neviens nepamanīja bambusa laivu nogrimstam svētajā muklājā, bet pēc da�ām dienām nebija vairs neviena, kas nezinātu, ka drūmais sve�inieks ir ieradies no Dien�vidiem un viņa dzimtā vieta ir kāds no neskaitāmiem ciematiem upes aug�teces stāvo klin�u piekājē, kur zenda valodu nav piesārņojusi grieķu mēle un kur lepra vēl ir retums. Skaidri zināms, ka sirmais virs noskūpstīja dubļus, pēc tam izrausās krastā, nepagrūzdams sāņus, varbūt pat nejuzdams �ķautņainos akmeņus, kas griezās miesā, tad grīļodamies un vienās asinis aizvilkās līdz ieapaļajam laukumam, kura centrā vīdēja akmens figūra, zirgs vai tīģeris, sen atpakaļ ugunssarkana, bet tagad pelnu pelēka. Kādreiz pār �o apli pacēlies templis, ko izpostīju�i aizlaiku ugunsgrēki, piegānījis mitrumā trūdo�ais mū�ame�s un kura dievu cilvēki vairs negodā. Sve�zemnieks apgūlās pjedestāla piekājē. Viņu atmodināja vēla rīta saule. Bez izbrīna viņ� pārliecinājās, ka brūces aizrētoju�ās, pievēra balsnējās acis un iegrima miegā � nevis aiz miesas nespēka, bet pakļaudams savu gribu. Sve�ais zināja, ka tie�i �eit ir tā vieta, kuru

prasīja viņa nepārvaramā dziņa, zināja, ka alkatīgie koki nav paspē�ju�i no�ņaugt vēl citas, līdzīgas svētnīcas drupas upes lejtecē � arī tās dievi bija pārvērsti pelnos un miru�i; viņ� zināja, ka visupirmais pienākums ir aizmigt. Ap pusnakti sirmgalvi pamodināja kāda putna neremdināmas �ēlabas. Basu kaju nospiedumi, pāris vīģu un ūdens krūze rādīja, ka vietējie ļaudis ir bijīgi vēroju�i viņa miegu un lūdz viņa aizgādnību vai varbūt baidās no burvju spēka. Viņ� sajuta baiļu saltumu un sameklēja mūra drupās apbedījuma ni�u, iekārtojās un piesedza ieeju ar nepazīstamu koku lapām.

Nodoms, kas viņu vadīja, nebija neizpildāms, tiesa, pārdabisks gan. Sve�inieks gribēja nosapņot cilvēku � izsapņot to vissmal�kākajās detaļās un tad ievest reālajā pasaulē. �ī maģiskā iecere bija līdz galam iztuk�ojusi viņa dvēseles telpu; ja kāds viņam būtu vai�cājis pēc pa�a vārda vai lūdzis ko atcerēties no aizvadītās dzīves, sirm�galvis nebūtu varējis atbildēt. Viņ� �ķita mierā ar pamesto un sa�grauto svētnīcu, jo tā bija redzamās pasaules iespējami sīkākā daļiņa, tāpat ar malkas vācēju klātbūtni, jo tie bija uzņēmu�ies apmierināt viņa pieticīgās vajadzības. Ziedoto augļu un risa pietika, lai uzturētu ķermeni, kas bija atdots vienīgajam mērķim � gulēt un sapņot.

Pa�ā sākumā sapņi bija haotiski, bet visai drīz tajos dialektiski attīstījās doma. Sve�inieks redzēja sevi apaļa amfiteātra centrā � tas likās esam nodedzinātais templis. Nerunīgu mācekļu pulki pie�pildīja solu rindas, vistālāko sejas raudzījās viņā no gadsimtu dzīlēm un zvaig�ņotas debess augstumiem, ta�u bija skaidri saska�tāmas. Sirmgalvis lasīja viņiem lekcijas anatomijā, kosmogrāfijā, maģijā � visi alkaini klausījās un centās atbildēt ar sapratni, kā no�jauzdami, cik nozīmīgs būs eksāmens, kas vienu no viņiem atbrīvos no �ī �ķietamības stāvokļa un ievedīs reālajā pasaulē. Gan sapnī, gan nomodā skolotājs izvērtēja savu vīziju atbildes, neļāvās meļiem sevi apmānīt un da�u mulsumā saskatīja briesto�u atjēgsmi. Viņ� meklēja dvēseli, kas butu cienīga piedalīties pasaulē.

Pēc kādām deviņām vai desmit naktīm viņ� ne bez rūgtuma ap�tvēra, ka neko nesagaidīs no audzēkņiem, kas bez ierunām pieņem viņa mācību, un cerēt var tikai uz tiem, kuri reizēm uzdro�inās izteikt saprātīgas iebildes. Pirmie, lai ari pelna mīlestību un labvēlību, nekad nekļūs par personībām, no otriem var sagaidīt ko vairāk.

Kādu dienu (tagad arī dienas tika atvēlētas miegam, un viņ� mēdza palikt nomodā tikai uz pāris stundām pa�ā rītausmā) sirm�galvis uz visiem laikiem atsvabinājās no pla�ā audzēkņu pulka vīzi�jas un paturēja tikai vienu mācekli. Tas bija noslēgts, grūtsirdīgs, reizēm iecirtīgs jauneklis ar asiem vaibstiem, kas darīja viņu līdzīgu savam radītājam. Biedru pēk�ņā pazu�ana viņu ilgi nemulsināja, un audzēkņa progress jau pēc da�ām speciālām lekcijām skolotāju pat izbrīnīja. Tomēr notika katastrofa. Reiz, izcīnījies no miega kā no staignas tuksne�a smilts, sirmais vīrs nolūkojās, kā vārā vakara gaisma pakāpeniski sajaucas ar rīta ausmu, un piepe�i aptvēra, ka nav sapņojis. Visu atliku�o nakti un visu nākamo dienu viņam mācās virsū neizturami �ilbīgs bezmiegs. Sirmgalvis klaiņāja pa me�u, lai pagurtu, ta�u tikai driģeņu uzlieves malks spēja pie�ķirt da�us mirkļus trausla miega, kurā uznira un tūlīt izzuda neskaidras vīzi�jas: tās nebija lietojamas. Viņ� mēģināja vēlreiz saaicināt visus au�dzēkņus, ta�u jau pēc pirmajiem pamāco�ajiem vārdiem klausītāju pulks sāka izplūst un izdzisa. Un tikai dusmu asaras gandrīz nepār�trauktajā bezmiegā svilināja vecīgās acis.

Viņ� saprata, ka veidot kaut ko no tik irdenas, nepastāvīgas matērijas kā sapņi ir visgrūtākais darbs, ko vīrietis var uzņemties, pat tad, ja viņ� izzinājis visas augstākās un zemākās sfēras mīklas; tas ir daudz grūtāk nekā novīt virvi no smiltīm vai iekalt monētā vēja neeso�o seju. Sirmgalvis saprata, ka jau ieceres iedīglī slēpusies sakāve. Apzvērējis aizmirst pārvarīgo halucināciju, kas pa�ā aizsā�kumā bija novedusi no ceļa, viņ� sāka meklēt citas rīcības metodes. Iekams tās izmēģināt, viņ� mēnesi patērēja, lai atgūtu apmātībā iz�ķiestos spēkus. Atteicies no nolūka izsaukt sapņus, vecvīrs visā drīzumā iespēja krietnu diennakts daļu pavadīt miegā. Retajās reizēs, kad uzpeldēja sapņi, viņ� tos necentās apcerēt. Lai varētu no jauna ķerties pie uzdevuma, sirmgalvis �ķīstījās upes ūdeņos, izru�nāja visvarenā vārda atļautās zilbes un iemiga. Gandrīz tajā pa�ā mirklī viņa sapnī parādījās pulsējo�a sirds.

Cilvēka ķermeņa nenoteiktā apveidā � ne sejas, ne dzimuma vēl nebija � viņ� ieraudzīja dzīvīgu, siltu, noslēpumainu sirdi dūres lielumā. Ar rūpēm un maigumu viņ� to sapņoja �etrpadsmit garas naktis � ar katru nakti sirds kļuva redzama skaidrāk, smal�kāk. Sapņotājs to neaizskāra: vēl tikai vēroja, aplūkoja, reizēm ar skatienu pielaboja. Sirmgalvis izjuta, izdzīvoja �o sirdi no da�āda attāluma, da�ādām skata vietām. �etrpadsmitajā naktī viņ� ar pirk�stu vieglītēm pieskārās plau�u artērijai, tad visai sirdij no ārienes un no iek�puses. Pārbaudes rezultāts apmierināja. Vienu nakti viņ� tī�ām nesapņoja, pēc tam atkal uzbūra sirdi, piesauca kādas planē�tas vārdu un ņēmās sapni iztēloties citus galvenos orgānus. Nepagāja gads, kad varēja ķerties pie skeleta, pat pie acu plakstiem. Visgrūtāk, �ķiet, bija radīt kuplo matu vilni. Viņ� bija izsapņojis cil�vēku visā veselumā, jaunekli, ta�u tas nespēja nedz piecelties, nedz runāt, nedz atvērt acis. Sirmgalvis sapņoja nakti pēc nakts, ta�u jauneklis joprojām bija miega vara.

Gnostiskajās kosmogonijas dievi izmīca no māliem sarkanīgu Ādamu, kur� nespēj piecelties kājās, � tikpat nespēcīgs, robusts un primitīvs kā no zemes pī�ļiem veidotais Ādams �ķita arī �is Ādams no sapņu matērijas, kuru bija radīju�as burvestu naktis. Kādu vakaru sirmgalvis gandrīz vai iznīcināja savu darbu, tomēr kļuva �ēl. (Labāk jau būtu visu saārdījis.) Kad bija izsīku�as lūg�anas zemes un ūdeņu dieviem, sapņureģis noslīga ceļos akmens tēla � varbūt tīģera, varbūt kumeļa � priek�ā un uzrunāja to pēc palīdzības, pats nezinādams, pēc kādas. Tovakar viņ� statuju ieraudzīja sapnī, ierau�dzīja to dzīvu, trīso�u, un tā nebija vis atbaido�s tīģera un kumeļa jauktenis, bet gan abas spēkpilnās būtnes vienlaikus un vēl arī vēr�sis, roze un auka. Un �is daudzveidu dievs atklāja viņam savu zemes vardu � Uguns � un pavēstīja, ka �ai apaļajā svētnīcā (un ari citās tādās pa�ās) ir daudzināju�i viņu un nesu�i upurus viņam, un apsolīja, ka ar savu brīnumaino spēku atdzīvinās sapņu tēlu un visi, izņemot pa�u Uguni un viņu, sapņureģi, atzīs to par cilvēku ar miesu un asinīm. Un pavēlēja � tikko jauneklim būs iemācīti ritu�āli, viņ� jāsūta uz citu sagrautu templi, kura paliekas redzamas upes lejtecē, lai kāda balss slavinātu Uguni arī �ajā pamestajā svēt�nīcā. Un, lūk, nosapņotais tēls sapņureģa sapnī pamodās.

Zintnieks izpildīja saņemtās pavēles. Viņ� veltīja daudz laika (kā izrādījās, vajadzēja divus gadus), lai atklātu jauneklim Visuma noslēpumus un apmācītu uguns pielūgsmei. Sirds dzijumos viņam jau sāpēja �ķir�anās brīdis. Izmantojot par ieganstu pedagoģisku nepiecie�amību, viņ� ik dienas pastiepa garākas miegam atvēlētās stundas. Turklāt vēl piegludināja labo plecu, kas izrādījās nedaudz no�ķiebts. Reizēm viņu satrauca sajūta, ka tas viss kādreiz jau ir noticis� Tomēr �īs dienas bija laimīgas, un, aizdarot acis, sirmgalvis domāja: "Tagad es bū�u kopā ar savu dēlu." Vai vēl dīvaināk: "Dēls, kuru esmu radījis, gaida mani � ja es neaizie�u, viņa nebūs."

Mazpamazām zintnieks radināja jaunekli pie reālās pasaules. Reiz viņ� pavēlēja, lai tas izkar karogu attāla kalna korē. Nākamajā dienā karogs plīvoja augstu virs zemes. Sirmgalvis veica arī citus, līdzīgus eksperimentus, arvien drosmīgākus. Mazliet sarūgtināts, viņ� saprata, ka dēls ir gatavs piedzimt � varbūt pat nepacietīgi gaida �o brīdi. Tonakt viņ� jaunekli pirmoreiz noskūpstīja un aiz�sūtīja uz citu svētnīcu, kuras gruve�i baloja tālā upes krastā, necaur�ejamos d�ungļos un muklājos. Pirms tam (lai dēls nekad neuzzi�nātu, ka ir tikai sapņu tēls, un uzskatītu sevi par cilvēku starp cilvēkiem) zintnieks izdzēsa no jaunekļa atmiņas visus apmācības gadus.

Sapņureģa uzvaru un mieru nerima apēnot no�ēla. Vakara un rīta krēslā metoties zemē akmens tēla priek�ā, viņam, iespējams, nāca prātā, ka izsapņotais dēls pilda tādus pa�us rituālus citā drupu ielokā ūdeņu lejtecē; naktīs viņ� nesapņoja vai redzēja sapņus kā visi cilvēki. Pasaules skaņas un formas kļuva uztveramas arvien blāvāk � aizgāju�ais dēls smēla no viņa sev spēkus, un dvēsele izsīka. Viņa sūtība bija piepildīta, un sirmgalvis ieslīga lieglaimes ekstāzē. Pagāja laiks, ko da�i �ī notikuma teicēji mēdz mērot gados, bet citi piecgados, un reiz pusnaktī zintnieku uzmodināja divi laivi�nieki: sejas viņ� nesaskatīja, bet sadzirda stāstu par dievreģi kādā ziemeļu svētnīcā, kur� spējot kājām sabradāt uguni un neapdedzi�nāties. Sirmgalvis tūlīt atminējās dieva vārdus. Atcerējās, ka no visām radībām, kas mitinās zemes virsū, vienīgi uguns zina, ka viņa dēls ir vīzija. Iesākumā �īs atmiņas viņu nomierināja, bet pa�mazām kļuva mokpilnas. Viņ� izbijās, ka dēls sāks apcerēt savu neparasto privilēģiju un tā vai citādi atklās, ka ir tikai māņu tēls. Nebūt cilvēkam, būt tikai cita cilvēka sapņa iemiesojumam � kāds neiedomājams pazemojums, kāds neprāts! Katram tēvam ta�u ir mīļi bērni, ko viņ� radījis (kam ļāvis ienākt dzīvē) jūtu mulsumā vai laimes brīdī � pilnīgi dabiski, ka arī zintniekam rūpēja, kāda nā�kotne sagaida dēlu, ko viņ� bija nosapņojis �ķiedru pa �ķiedriņai, katru līniju un katru vaibstu tūksto� un vienā burvestību naktī.

Gals viņa prātojumiem pienāca pēk�ņi, lai gan da�as pazīmes par to jau bija vēstīju�as iepriek�. Vispirms (pēc ilgsto�a sausuma) viegls kā putns mākonis virs tālajiem kalniem, pēc tam dienvidu pusē debesis nokrāsojās sārtenas kā leoparda smaganas, tad uzra�dās dūmi un pārklāja nakts metālu ar rūsu, tiem sekoja panikā bē�go�i zvēri. Jo atkārtojās tas, kas bija noticis pirms daudziem gadu simtiem. Uguns dieva svētnīcas drupas grāva un postīja uguns. Kādā rītausmā bez neviena putna zintnieks pamanīja, ka tempļa sienas loku lokiem sāk laizīt liesmas. Uz mirkli viņ� iedomājās, ka varētu glābties ūdenī, bet tūlīt saprata, ka nāve ieradusies vainagot viņa vecumdienas un atbrīvot no visām nodarbēm. Sirmgalvis devās pretī uguns mēlēm. Tās neiezīdās viņa miesā, tās apskāva un glās�tīja viņu, nedz svilinādamas, nedz pārvērzdamas pelnos. Ar atvieg�lojumu, ar pazemojuma sāpēm, ar �ausmām viņ� saprata, ka arī pats ir tikai parādība, kuru kāds cits redz sapnī.

Tāpat kā visi Babilonijas vīrie�i, es esmu bijis prokonsuls, tāpat kā visi � ari vergs, es esmu iepazinis neierobe��otu varu, negodu un cietumus. Ska�tieties: manai labajai rokai trūkst rādī�tājpirksta. Redzat: pa �o caurumu apmetnī man uz vēdera samanāms sar�kans tetovējums � tas ir otrais simbols, Beth. Pilnmēness naktīs �is burts man pie��ķir varu pār cilvēkiem, kuru zīme ir Ghimel, toties liek pakļauties Aleph zīmes īpa�niekiem, kuri naktīs bez mēnesnīcas savukārt nonāk Ghimel ļau�u padotībā. Rīta pustumsā pazemē, melna akmens priek�ā es esmu atņēmis dzīvību svētajiem vēr�iem. Uz visu mēness gadu mani pasludināja par neredzamu � es kliedzu, un man neat�bildēja, zagu maizi, un mani nenokāva. Es esmu iepazinis to, kas ir sve�s grieķiem, � nenoteiktību. Telpā viscaur no bronzas, viedot �ņaudzēja kluso�o lakatu, mani neatstāja cerība, baudu pārplūdos neizzuda �ausmas. Pontijas Heraklīds ar sajūsmu stāsta: Pitagors esot paturējis atmiņā, ka iepriek�ējā dzīvē bijis Pirrs, pirms tam Eiforbs un vēl senāk kāds cits mirstīgais; man nenākas aicināt talkā nedz nāvi, nedz apmānu, lai atcerētos līdzīgas pārvērtības.

Par �īm gandrīz �ausmino�ajām veidmaiņām man jāpateicas kādam ierīkojumam, kur� citās valstīs nav pazīstams vai arī fun�kcionē nepilnīgi vai slepeni, � tā ir loterija. Es neesmu pētījis tās vēsturi, par kuru arī dievreģi nav vienisprātis; par tās grandiozo sūtību man zināms tikpat daudz, cik par mēnesi zina cilvēks, nebū�

dams mācīts astrologs. Es nāku no galvu reibino�as zemes, kurā lo�terija ir dzīves galvenā sastāvdaļa: līdz pat �ai dienai es esmu domājis par to ne vairāk kā par dievu vai pa�a sirds neizprotamo izturē�anos. Bet tagad, tālu no Babilonijas un mīļajām dzimtenes iera�ām, es ar tādām kā izbailēm domāju par loteriju un zaimojo�a�jiem minējumiem, kurus krēslas stundās �ukstus pārmij ļaudis aizklātām sejām.

Mans tēvs stāstīja, ka senatnē � pirms gadsimtiem vai pirms gadiem? � loterija Babilonijā bijusi plebeju izklaide. Viņ� apgalvoja (nezinu, vai tā ir tiesa), ka bārddziņi pret vara monētām izsniegu�i kaula vai pergamenta taisnstūrus, izrotātus ar da�ādiem simbo�liem. Gai�ā dienas laikā notikusi izloze, un laimētāji bez jebkāda papildu riska saņēmu�i sudraba naudas gabalus. Kā redzat, pro�cedūra bijusi elementāra.

Saprotams, ka �īs "loterijas" bija lemtas neveiksmei. Tām nepie�mita nekādas morālas iedarbes. Tās nevērsās pie visām cilvēka izjūtām, vienīgi pie viņa cerībām. Tirgoņi, kas bija dibināju�i speku�latīvas loterijas, sabiedrības vienaldzības dēļ sāka ciest zaudēju�mus. Tad kāds izmēģināja jauninājumu: iekļāva laimīgo numuru sarakstā da�us nelaimīgus. Reformas rezultātā numurēto �etrstūru pircējiem radās divējādas izredzes � varēja vai nu laimēt kādu naudas summu, vai arī dabūt samaksāt sodu, reizēm visai iespai�dīgu. �is nenozīmīgais risks (uz katriem trīsdesmit laimīgiem nu�muriem bija viens nelaimīgs), glu�i dabiski, atmodināja publikas interesi. Babilonie�i metās spēlē. To, kas nepirka lozes, uzskatīja par mazdū�īgu, par zaķapastalu. Ar laiku �is pelnītais nicinājums pavērsās divējādi: nievāts tika gan tas, kas nespēlēja, gan arī tie zau�dētāji, kuri labprātīgi maksāja sodu. Kompānijai (tā to sāka dēvēt) nācās aizstāvēt veiksminieku intereses, jo tie nevarēja saņemt lai�mestus, ja ieņēmumu kasē trūka gandrīz visu soda naudu iemaksu. Zaudētājus iesūdzēja tiesā, un tiesnesis izlēma, ka tiem vai nu jāsa�maksā zaudētā summa un tiesas izdevumi, vai ari jāpavada da�as dienas cietumā. Lai ap�mauktu Kompāniju, visi izvēlējās cietumu.

Tā da�u bravūra kļuva par pirmcēloni Kompānijas visspēcībai, tās dievi�ķajai metafiziskajai varai.

Pēc neilga laika no izlo�u tabulām naudas sodi nozuda, palika tikai norādes, cik dienu cietumā pienākas katram nelaimīgajam nu�muram.

Tolaik �ādam lakonismam tikpat kā nepievērsa uzmanību, ta�u izrādījās, ka tam ir milzīga nozīme. Loterijā pirmo reizi parādījās ele�menti, kas nebija saistīti ar naudu. Panākumi bija lieliski. Dalībnie�kiem uzstājot, Kompānija bija spiesta palielināt nelaimīgo numuru skaitu.

Visiem ir zināms, ka Babilonijas tauta visnotaļ ciena loģiku un pat simetriju. Tāpēc izskatījās pēc neatbilstības, ka laimīgie numuri iznā�kumā dod apaļas monētas, bet nelaimīgie � dienas un naktis cie�tumā. Da�i moralizētāji centās pierādīt, ka nauda ne vienmēr nes svēt�laimi, iespējams, ka citas veiksmes formas taisnāk vedot pie mērķa.

Cita rakstura satraukums murdēja nabadzīgajos kvartālos. Priesteru kolēģijas locekļi palielināja likmes un baudīja visas baiļu un cerību pārvērtības, trūcīgie (ar saprotamu un neizbēgamu skau�dību) apzinājās, ka ir izslēgti no �īs vispāratzīti smalkās pārmaiņu spēles. Taisnīgā tieksme pēc tā, lai visiem, nabagiem un bagātnie�kiem, būtu vienādas tiesības piedalīties loterijā, noveda pie apkau�nojo�iem nemieriem, kurus gadi nespēj izdzēst no atmiņas. Da�i cietpauri nesaprata (vai izlikās nesaprotam), ka runa ir par jaunu kārtību, par nepiecie�amu vēstures posmu� Kāds vergs nozaga sarkanu biļeti, kura pēc izlozes rādīja, ka viņam pienākas izdedzi�nāt mēli. Likumu kodekss paredzēja tādu pa�u sodu tam, kas nozog biļeti. Vieni babilonie�i uzstāja, ka vergs pelnījis tik�anos ar nokai�tētu dzelzi kā zaglis, citi augstsirdīgi atzina, ka viņ� jānodod ben�dēm tādēļ, ka to noteicis liktenis. Sākās nekārtības, notika kaun�pilna asinsizlie�ana, līdz beidzot babilonie�u masas panāca savu un pievārēja bagātnieku pretestību. Tauta visā pilnībā sasniedza savus cēlos mērķus. Pirmām kārtām, tika panākts, ka Kompānija saņēma savās rokās augstāko valsts varu. (�ādu centralizāciju prasīja jaunā darbības veida visaptvero�ais raksturs un sare�ģītība.) Otrām kār�tām, bija izcīnīts tas, ka loterija kļuva slepena, bezmaksas un vis�pārēja. Tika likvidēta biļe�u pārdo�ana par naudu. Ievadīts Bela noslēpumos, katrs brīvs cilvēks automātiski piedalījās svētajās izlozēs, kuras notika �ā dieva labirintos katru se�desmito nakti un nosacīja cilvēka likteni līdz nākamajai izlozei. Sekas bija neparedza�mas. Laimei spēlē varēja sekot iecel�ana priesteru koncilā, tā varēja ieslodzīt cietumā ienaidnieku (atklātu vai slēptu), tā spēja sarīkot klusas istabas puskrēslā tik�anos ar sievieti, kura tikko sākusi tevi satraukt vai kuru vairs necerēji sastapt; nelaimīga biļete varēja radīt sakropļojumu, visādu negodu, nāvi. Reizēm viens pats fakts � kāda C nogalinā�ana dzertuvē vai B mīklaina aug�upeja bija trīs�desmit vai �etrdesmit izlo�u ģeniālas kombinācijas rezultāts. Saska�ņot laimestus bija sare�ģīti, ta�u jāpatur prātā, ka Kompānijas lo�cekļi bija (un ir) visspēcīgi un viltīgi. Ne vienu reizi vien apziņa, ka iegūtā laime ir tikai nejau�ības auglis, bija mazinājusi tās morālo vērtību; lai �ādus kavēkļus likvidētu, Kompānijas aģenti lika lietā suģestiju un maģiju. Viņu spertie soļi, viņu manevri bija slepeni. Lai izdibinātu katra klusākās cerības un slēptākās bailes, tika izmantoti astrologi un spiegi. Eksistēja zināmi akmens lauvas, pastāvēja svētā atejas vieta Kaphka, aizsērēju�ā ūdensvadā bija plaisas, kuras, kā visi domāja, veda uz Kompāniju. Gan ļaunprātīgi, gan labvēlīgi noskaņo�tas personas �ajās vietās pienesa ziņas. Da�ādas ticamības ziņojumi alfabēta kārtībā glabājās arhīvā.

Liekas neticami, bet kurnē�ana neapsīka. Kompānija savā ieras�tajā atturībā tie�u pretsparu nedeva. Tā uzskatīja par labāku uzskribelēt uz kāda masku fabrikā izmesta atgriezuma īsu vēstījumu, kas tagad figurē svētajos rakstos. �īs pamāco�ās rindiņas norādīja, ka loterija pēc būtības ir nejau�ības ievie�ana pasaules sistēmā un pie�ļaut kļūdu esamību nozīmē nevis apstrīdēt nejau�ību, bet gan to pastiprināt. Vēl bija atzīmēts, ka nedz lauvu, nedz svētās atejvietas autoritāti Kompānija nenoliedz (un patur tiesības griezties tur pēc padoma), ta�u tās funkcionē bez oficiālām garantijām.

�ī deklarācija apslāpēja sabiedrības nemieru, bet radās arī bla�kus efekti, kurus autors, liekas, nebija paredzējis. Uzsaukums pa�os pamatos grozīja Kompānijas garu un darbību. Atlicis maz laika � mums paziņoja, ka kuģis tūliņ pacels enkuru, ta�u es mēģinā�u minētās pārmaiņas izskaidrot.

Lai cik neticami liktos, neviens vēl nebija mēģinājis izveidot vispārēju spēļu teoriju. Pēc būtības babilonietis nav prātuļotājs. Viņ� respektē nejau�ības lēmumus, uztic tiem savu dzīvi, savas cerības, savas paniskās bailes, bet viņam neienāk prātā izpētīt saga�dī�anās samud�inātās likumības vai rotējo�ās lodes, kas nosaka izlozes rezultātu. Un tomēr iepriek� minētā oficiozā deklarācija nesa sev līdzi veselu virkni juridiski matemātisku diskusiju. Kādā no tām radās �āds minējums: ja jau loterija ir nejau�ības lomas pa�stiprinā�ana, haosa periodiska iepludinā�ana pasaules sistēmā, vai tad nebūtu ērtāk, ja nejau�ība iejauktos visos izlozes posmos, nevis tikai vienā? Vai nav smieklīgi, ka nejau�ība nosaka cilvēka nāvi, bet nāves apstākļi � tās slepenība vai atklātība, termiņ� (pēc stundas vai pēc gadsimta) gadījumam vairs nav pakļauti? Visnotaļ pama�totās �aubas galu galā noveda pie būtiskas reformas. Tās komplicē�tais saturs (gadsimtu ilgās prakses pastiprināts) ir izprotams tikai da�iem speciālistiem, tomēr es mēģinā�u to īsumā izklāstīt, kaut vai simboliski.

Iedomāsimies pirmo izlozi, kas nosaka kāda cilvēka nāvi. Lai to īstenotu, notiek nākamā izloze, kura ievirza, teiksim, deviņus iespējamos izpildītājus. �etriem no deviņiem var sarīkot tre�o lozē�anu, kas nosauc bendes vārdu, diviem nelaimīgās lozes vietā var uzsmaidīt laime (piemēram, apslēptas mantas atra�ana), citam var nākties padarīt nāvi moko�āku (papildinat to ar negodu vai bagātināt ar spīdzinā�anu), vēl citi var atteikties izpildīt sprie�dumu� Tāda ir simboliskā shēma. Īstenībā izlo�u skaits ir bezgalīgs. Neviens lēmums nav galīgs, tie visi sazarojas citos. Nezinātāji va�rētu domāt, ka nebeidzamām izlozēm vajadzīgs bezgalīgs laiks, � patiesībā pietiek ar to, ka laiks ir bezgalīgi dalāms, kā to māca slavena alegorija par skrie�anos ar bruņrupuci. �āds bezgaligums lieliski sader ar neredzamajiem Nejau�ības trikiem un Loterijas Dievi�ķo Arhetipu, ko pielūdz platoniķi� Liekas, ka mūsu rituālu izkropļota atbalss būs atsaukusies Tibras krastos, � Elijs Lamprīdijs "Antonija Heliogābala dzīvē" stāsta, ka �is imperators rakstījis uz glieme�vākiem laimestus, kuri pēc tam kritu�i viņa viesiem: kāds saņēmis desmit mārciņas zelta, kāds cits desmit mu�as, desmit kāmjus, desmit lā�us. Der atgādināt, ka Heliogābals izglītojās Mazāzijā pie dieva eponīma priesteriem.

Pastāv arī bezpersoniski izlo�u rezultāti ar nenosakāmiem mērķiem: viens liek iemest Eifratas ūdeņos safīru no Taprobānas, cits pieprasa no torņa jumta palaist brīvībā putnu, vēl kāds pavēl reizi simt gados atņemt (vai pielikt) graudiņu smil�u no nepār�skaitāmā smil�u klaida jūras malā. Sekas reizēm ir briesmīgas.

Kompānijas labvēlīgās ietekmes dēļ mūsu ikdiena ir pārpilna nejau�ību. Tas, kur� pērk duci amforu ar Damaskas vīnu, nebrīnīsies, ja vienā no tām atradīs talismanu vai odzi; sastādot kontraktu, rakst�vedis gandrīz nekad neiztiks, neielicis tajā kādu maldino�u ciparu; es pats �ajā sasteigtajā ziņojumā esmu �o to pieskaistinājis, �o to padarījis �au�alīgāku, varbūt arī radījis kaut kādu noslēpumainības nokrāsu� Mūsu vēsturnieki � pa�i acīgākie uz zemes virsas � ir izgudroju�i paņēmienu, kā koriģēt nejau�ību rotaļu: klīst valodas, ka �īs metodes lietojums galvenajās līnijās pelnot uzticību, lai gan arī tās, protams, netiek izplatītas bez labi izsvērtām blēdības piede�vām. Starp citu, nekas nav tik ļoti piegānīts ar izdomājumiem kā Kompānijas vēsture� Templī uziets paleogrāfisks dokuments var izrādīties gan vakardienas, gan simt gadu vecas izlozes rezultāts. Netiek laista klajā neviena grāmata, kuras katrs eksemplārs ar kaut ko neat�ķirtos no citiem. Pārrakstītāji ir sazvērēju�ies �o to izlaist, samainīt vietām, pārveidot.

Kompānija svētā pieticībā izvairās no jebkuras atklātības. Tās aģenti, glu�i dabiski, ir slepeni, rīkojumi, kurus tā pastāvīgi (varbūt nepārtraukti) izplata, neat�ķiras no da�ādu blē�u safabricētajiem.

Turklāt kas gan var apgalvot, ka ir vienkār�i blēdis? Plencis, kas sacer absurdu pavēli, cilvēks, kur� pēk�ņi pamostas un savām rokām sāk �ņaugt blakus guļo�o sievieti, � vai viņi gadījumā neiz�pilda Kompānijas slēpu norādījumu? �I klusā rīko�anās ir pielīdzi�nāma dieva darbiem un modina visda�ādākos minējumus. Kāds no tiem izsaka derdzīgu pieļāvumu, ka Kompānija jau gadsimtiem ilgi kā neeksistē un svētā nekārtība mūsu dzīvē ir tikai pārmantota tradīcija: kāds cits iedve� ideju, ka Kompānija ir mū�īga un pastā�vēs līdz pēdējai naktij, kurā pēdējais dievs iznīcinās pasauli. Nāka�mais sludina, ka Kompānija ir gan visspēcīga, ta�u iejaucas vienīgi da�ādos sīkumos: putna kliedzienā, rūsas un putekļu nokrāsā, rīta stundu sapņos. Vēl kāds ar maskēju�os ķeceru muti pau� domu, ka Kompānijas nekad nav bijis un nebūs. Cits, ne mazāk nekrietns, sprie�, ka ir vienalga, vai mēs apstiprinām vai noliedzam noslēpumainās korporācijas eksistenci, jo pati Babilonija nav nekas cits kā bez�galīga nejau�ību rotaļa.

Roskomonā miris Herberts Kveins. Es bez sevi�ķa izbrīna konstatēju, ka laikraksta Times literārais pielikums veltījis viņam tikai pusi slejas nekroloģiskas cieņas, kurā nav atrodams neviens cildino�s epitets, ko nepielabotu (vai pat diezgan strupi neap�valdītu) kāds apstākļa vārds. �urnālā Spec�tator attiecīgajā numurā izteiksme neap��aubāmi nav tik lakoniska un, iespējams, ir sirsnīgāka, ta�u te Kveina pirmā grāmata � The Cod of the Labyrinth [32]

� pielīdzināta kādam Agatas Kristi romānam, bet da�as citas � Ģertrūdes Stainas darbiem: �ādas alūzijas nudien nav nosaucamas par nevainojamām, un nelaiķi tās nekādā ziņā neiepriecinātu. Viņ�, starp citu, nekad neiztēlojās sevi par ģēniju � pat ne tajās peripatētiskajās literāru sarunu naktīs, kad cilvēks, kas jau licis pasvīst iespiedma�īnām, neizbēgami tiecas atdari�nāt mesjē Testu vai doktoru Semjuelu D�onsonu� Kveins pilnīgi skaidri apzinājās savu sacerējumu eksperimentālo dabu: tos varēja uzteikt par novatorismu vai par raksturīgu lakonisko tie�umu, bet nekādā gadījumā nevarēja slavēt par kaismes spēku. "Es esmu glu�i tāds pats kā Koulija odas," viņ� man rakstīja no Longfordas 1939. gada 6. martā. "Es piederu nevis mākslai, bet gan vienīgi mākslas vēs�turei." Viņaprāt, nepastāvēja nevērtīgāka zinātne par vēsturi.

Es norādīju uz vienu Herberta Kveina pieticības iezīmi, bet �ī pieticība, saprotams, neizsmeļ viņa domas apcirkņus. Flobērs un Henrijs D�eimss pieradināju�i mūs pie uzskata, ka īsta māksla ir reti sastopama un prasa milzu darbu. Se�padsmitais gadsimts (at�sauksim atmiņā "Ceļojumu uz Parnasu" un �ekspīru) nepiekrita tik pesimistiskam viedoklim. Herberts Kveins ari nepiekrita. Viņam �ķita, ka laba literatūra nav nekāds retums � gandrīz vai katrs uz ielas noklausīts dialogs sasniedzot tādu kvalitāti. Vēl viņ� uzskatīja, ka estētiska darbība nevar iztikt bez izbrīna elementa un ka parasta spēja atcerēties izbrīnu izraisa diezgan reti. Ar vaļsirdīgu smaidu Kveins sūkstījās par "verdzisko un sīksto" turē�anos pie sen sarak�stītām grāmatām� Nezinu, vai viņa diezgan irdeno teoriju var at�balstīt, ta�u man ir skaidrs, ka viņa pa�a grāmatas pārlieku tiecas izbrīnīt.

Varu tikai no�ēlot, ka reiz aizdevu kādai dāmai (uz mū�īgiem laikiem!) viņa pirmo grāmatu. Jau teicu, ka tas ir detektīvromāns The God of the Labyrinth; vēl varu piebilst, ka izdevējs to laida klajā 1933. gada novembra beigās. Decembra pirmajās dienās Londonu un Ņujorku jau bija pārņēmu�i savā varā romāna Siamese Twin Mystery* si�eta pievilcīgie samezglojumi � es sliecos uzskatīt �o nelāgo sa�kritību par mūsu drauga sacerējuma izgā�anās cēloni. Tomēr gribu būt pilnīgi atklāts: iemesls bija arī pa�a Kveina romāna neizstrādātība un da�viet sastopamo juras ainu vēsā pompozitāte. Tagad, pēc septiņiem gadiem, es vairs nespēju atcerēties darbību visās deta�ļās � varu izklāstīt tikai savas trūcīgās atmiņas noplicināto (bet var�būt attīrīto) si�eta shēmu. Pirmajās lappusēs pavēstīts par mīklainu slepkavību, romāna vidusdaļā tā tiek nesteidzīgi iztirzāta, bet pēdējās lappuses sniedz atrisinājumu. Pēc tam kad mīkla jau atminēta, seko gara retrospektīva rindkopa, kurā ietverts �āds teikums: "Visi uz�skatīja, ka abu �ahistu tik�anās bijusi nejau�a." �ī frāze liek noprast, ka atrisinājums ir kļūdains. Lasītājs ar nemierīgu prātu pārlasa

atbilsto�ās nodaļas un atklāj citu atrisinājumu, pareizo. �īs sav�dabīgās grāmatas lasītājs izrādās vērīgāks par detektīvu.

Vēl ķecerīgāks ir "regresīvais un sazarotais" romāns April March [33] , kura tre�ā (un vienīgā) daļa izdota 1936. gadā. Neviens �ā romāna vērtētājs nav atturējies no secinājuma, ka tā ir tīrā spēle; lai man atļauts atzīmēt, ka arī pats autors to neuzskatīja ne par ko citu. "�ai sacerējumā es atdzīvinu," viņ� reiz sacīja, "jebkuras spēles svarī�gākos elementus: simetriju, patvaļīgi izvēlētus noteikumus, gar�laicīgumu." Pat darba nosaukuma ietverts tikko jau�ams kalam�būrs: tā nozīme ir nevis "Aprīļa mar�s", bet gan burtiska � "Aprīlis marts". Kāds kritiķis ir saskatījis �ā romāna lappusēs Danna dok�trīnu atbalsi; pats Kveins, grāmatas prologā pieminot, devis priek�roku Bredlija a�gārnajai pasaulei, kurā nāve ir pirms pie�dzim�anas, rēta � pirms brūces un brūce � pirms cirtiena (Appearance and Renliti/ [34] ), 1897, 215. lpp.) [35] .

Pasaules, ko mums atklāj romāns April March, nav regresīvas � atpakaļ vērsta ir to izklāsta secība. Kā jau teicu, atpakaļ vērsta un sazarota. Daiļdarbu veido trīspadsmit nodaļas. Pirmajā uz perona sarunājas divi nepazīstami cilvēki; viņu dialogu var saprast da�ādi. Otrajā nodaļā stāstīts par to, kas noticis pirms sākuma lasītā. Tre�ā, arī regresīva nodaļa, sniedz lasītājam citu iespējamo iepriek�notiku�ā ver�siju. Ceturtā nodaļa � atkal cits variants. Katra no �īm trim versijām

(tās pilnīgi izslēdz cita citu) savukārt sazarojas vēl trijos tālākas iepriek�ējības notikumos, kas ir tipoloģiski ļoti at�ķirīgi. Tātad ko�pumā sacerējumu veido deviņas noveles, bet katru no tām savukārt trīs garas nodaļas. (Pirmā nodaļa, saprotams, ir kopēja visām nove�lēm.) Viena no novelēm veidota simbolisma garā, cita � misticisma, vēl cita � detektīv�anrā, nākamā ir psiholoģiska, aiznākamā � ko�munistiska, vēl nākamā � antikomunistiska utt. Iespējams, ka �ā darba struktūru palīdzēs izprast shēma:

Par �o struktūru ir vērts atkārtot to, ko �openhauers sacīja par Kanta divpadsmit kategorijām: viss tiek upurēts nepārvaramai kaislei uz simetriju. Kā jau varēja paredzēt, da�i no deviņiem stās�tiem nav Kveina spalvas cienīgi; labākais nav vis sākotnēji iecerē�tais X4 , bet gan tas, kur� sarakstīts fantastikas �anrā, � X9 . Citus sabojā pliekani joki un nevajadzīgi pseidosmalkumi. Tie, kas romānu lasīs hronoloģiskā secībā (piemēram: X3 , Y,, Z), neizbaudīs �ī dīvainā sacerējuma savdabīgo gar�u. Divām novelēm � X7 un X8 � trūkst patstāvīgas vērtības; to iedarbe gūstama, tikai abas sastatot� Nezinu, vai vajadzīgs piebilst, ka jau pēc April March publicē�anas Kveins sajutās vīlies triju atzaru sistēmā un paredzēja, ka cilvēki, kas viņu atdarinās, izvēlēsies bināru izkārtojumu:

bet dievi un demiurgi � bezgalīgu sistēmu: bezgalīgi daudz bez�galīgi sazarojo�os stāstu.

Pavisam citāda, ta�u arī retrospektīva ir Kveina heroiskā komē�dija divos cēlienos The Secret Mirror [36] . iepriek� aplūkotajos darbos formas sare�ģītība kavēja autora iztēli � te tā atraisās daudz brī�vāk. Pirmā (garākā) cēliena darbība notiek ģenerāļa Treila, C. 7. E.[37], ārpilsētas namā netālu no Meltonmovbrejas. Si�eta neredzamais centrs ir mis Ulrika Treila, ģenerāļa vecākā meita. Viņas tēlu mums ieskicē cits dialogs � augstprātīga amazone, literatūras gudrības viņai tālas; laikraksti vispirms ziņo par viņas saderinā�anos ar grāfu Ratlendu, pēc tam atsauc �o ziņu kā nepatiesu. Ulriku dievina dramaturgs Vilfreds Kvorlss � reiz jaunkundze viņu apveltījusi ar pavir�u skūpstu. Darbojo�ās personas nāk no ļoti bagātām un di��ciltīgām aprindām; kaislības � lai arī neapvaldītas, tomēr cildenas; dialogs, tā vien �ķiet, balansē starp Bulvera-Litona klajo tuk�vār�dību un Vailda vai mistera Filipa Gedalla epigrammām. �ai lugā ir gan lakstīgala, gan nakts, netrūkst arī slepenas divkaujas uz terases. (Gandrīz nemanāmi tekstā tomēr pavīd pa savādai pretrunai, pa vul�gārai detaļai.) Pirmā cēliena personas parādās arī otrajā cēlienā � bet ar citiem vārdiem. "Dramaturgs" Vilfreds Kvorlss pārvēr�as par komivoja�ieri no Liverpūles; viņa īstais vārds ir D�ons Viljams Kviglijs. Treila jaunkundze eksistē arī te; Kviglijs viņu nekad nav saticis, ta�u slimīgā kaislē kolekcionē viņas fotogrāfijas no �urnāliem Tatler un Sketch. Kviglijs izrādās pirmā cēliena autors. Neiedomājamais

vai pat neiespējamais "ārpilsētas nams" � tā ir viņa iztēles pārvei�dotā un apgarotā pa�a mītnes vieta, pusebreju, pusiru pansija� Abu cēlienu si�eti ir paralēli, ta�u otrajā viss �ķiet mazliet pretīgi, viss ļoti piezemēts, viss drūp un grīļojas. Pēc lugas pirmizrādes kritika pieminēja Freidu un �iljēnu Grīnu. Pirmā vārda piesauk�ana man �ķiet pilnīgi nevietā.

Nostabilizējās viedoklis, ka The Secret Mirror ir komēdija freidisma garā; �is izdevīgais (un nepareizais) traktējums noteica tās panākumus. Diem�ēl Kveinam tad jau bija �etrdesmit gadu; viņ� bija saradis ar neveiksmēm un nespēja jūsmīgi pielāgoties atmosfē�ras pārmaiņām. Viņ� nolēma atspēlēties. 1939. gada beigās nāca klajā Kveina Statements[38] � tā, iespējams, ir pati oriģinālākā no viņa grāmatām, bet katrā ziņā arī vismazāk cildinātā un visnoslēpumai�nākā. Kveins mēdza teikt, ka lasītāji esot jau izmirusi suga. "Nav tāda eiropie�a," viņ� prātoja, "kas nebūtu rakstnieks � īsts vai po�tenciāls." Vēl viņ� apgalvoja, ka vislielākā no laimēm, ko spēj sniegt literatūra, ir laime izgudrot. Bet, tā kā ne visi to spēj, daudziem nākas apmierināties ar kādu aizstājēju. Tādiem "ne glu�i rakst�niekiem" � leģionu leģioniem � Kveins ir sacerējis astoņus grā�matas Statements stāstus. Katrā no tiem autors ieskicē vai it kā liek nojaust teicamu si�etu, ko pēc tam apzināti sabojā. Viena no stās�tiem � tas nav pats labākais � ietverta veselu divu si�etu varbū�tība. Iedomības apmāts lasītājs sāk uzskatīt, ka viņ� pats tos izgud�rojis. No tre�ā stāsta, The Rose of Yesterday[39], arī es savā vientiesībā aizguvu "Drupu apļu" si�etu � tas ir viens no mana krājuma "Sazaroto taku dārzs" stāstiem.

By this art you may contemplate the variation of the 23 letters�

The Anatomy of Melancholy, part. 2, sect. II, men. IV [40]

Visumu (ko citi dēvē par Bibliotēku) veido nenoteikts, iespējams, bezgalīgs daudzums se�skaldņu galeriju, kuru centrā atrodas platas, pazemām margām norobe�otas ventilācijas lūkas. No jebkura se�skaldņa saredzami divi aug�ējie un divi zemākie stāvi � un tā līdz bezgalībai. Galeriju iekārtojums ir pilnīgi vienāds: divdesmit plauktu, pa pieciem gariem plauktiem pie katras sienas, izņemot divas. Plauktu aug�stums � tas ir arī griestu augstums � tik tikko pārsniedz biblio�tekāra caurmēra augumu. No vienas brīvās sienas tālāk ved �aurs gaitenis, kas pāriet nākamajā galerijā, tādā pa�ā kā pirmā un kā visas citas. Gaiteņa kreisajā un labajā pusē atrodas divi mazi būcenī�i. Vienā var stāvus gulēt, otrā � nokārtot dabiskās vajadzības. Turpat ari vītņu kāpnes stiepjas aug�up un lejup, līdz pazūd tālumā. Gaitenī pakartais spogulis rūpīgi divkār�o visu redzamo. No tā ļaudis mēdz secināt, ka Bibliotēka nav bezgalīga (ja tā patie�ām būtu bezgalīga, kam tad �is iluzorais divkār�ojums?); man labāk tīk iztēloties,

ka slīpētās stikla virsmas bezgalību ļauj priek�statīt un apsola to� Gaismu Bibliotēkai dod lodveida augļi, ko sauc par spuldzēm. Katrā se�skaldnī tādu ir divi, un tie izvietoti pie pretējām sienām. Spuld�u izstarotā gaisma ir blāva un nekad nenodziest.

Kā visi Bibliotēkas iedzīvotāji, jaunībā es daudz ceļoju. Esmu devies svētceļojumā, lai atrastu grāmatu, kas varētu būt visu kata�logu katalogs, bet tagad, kad manas acis gandrīz vairs nespēj salasīt pa�a uzrakstīto, es gatavojos sagaidīt nāvi tikai pāris jūd�u no se�skaldņa, kurā esmu nācis pasaulē. Kad bū�u miris, �ēlsirdīgas rokas pārmetīs mani pār margām, par manu kapu kļūs bezdibenīgais gaiss un ķermenis lēnām grims dzīlē, sairstot un izplēnot nebei�dzamā kritiena saceltajā vējā.

Es pievienojos uzskatam, ka Bibliotēka ir neizmērojama. Ideā�listi tam par pierādījumu min galeriju se�skaldņu formu, kas esot absolūtās telpas atribūts vai vismaz priek�noteikums �ādas telpas uztverei. Viņi sprie�, ka trijstūra vai piecstūra formas telpa esot prā�tam neaptverama. (Mistiķi apgalvo, ka ekstāzes brīdī viņiem pave�roties sfēriska istaba ar lodveida milzu grāmatu, kuras mugurskaldne viscaur aizņemot sienas, ta�u viņu liecības ir ap�aubāmas un izteikumi mīklaini. �ī lodveida grāmata esot Dievs.) �obrīd man pietiek atkārtot klasisko formulu: bibliotēka ir lode, kuras absolūtais centrs ir jebkur� se�skaldnis un kuras virsma nav sasniedzama.

Katrā no se�skaldņiem pie katras sienas ir pieci plaukti, katrā plauktā novietotas trīsdesmit divas vienāda formāta grāmatas, katrā grāmatā ir �etri simti desmit lappu�u, katrā lappusē �etrdes�mit rindiņu, katrā rindā astoņdesmit melnu burtu. Burtu zīmes ir arī uz grāmatu muguriņām, ta�u tās nebūt neļauj spriest, par ko stāstīs lappuses. Es zinu, ka �āda neatbilstība savlaik �ķita noslēpu�maina. Iekams izdaru secinājumus (mana jaunā versija, neraugoties uz visām traģiskajām sekām, iespējams, ir �ī vēstījuma galvenais saturs), gribu atgādināt da�as aksiomas.

Pirmā: Bibliotēka pastāv ab aeterno*. �o patiesību, kuras tūlītējā

konsekvence ir nojausma par pasaules mū�lgumu nākotnē, nevar ap�aubīt neviens loģisks prāts. Cilvēku, tālu no pilnības stāvo�o bibliotekāru, var būt radījusi nejau�ība vai neganti pirmspēki, bet visumu ar tā plauktu izmeklēto izkārtojumu, mīklainajiem sēju�miem, ar nebeidzamajām kāpnēm ceļiniekiem un bibliotekāru klozetkambarī�iem � tādu visumu var būt radījis tikai Dievs. Lai ap�jēgtu, kāds bezdibenis �ķir dievi�ķo no cilvēciskā, pietiek salīdzināt neveiklos ķeburus, ko mana roka kļūmi skricelē uz grāmatas apvāka, ar harmonijas apdvestajiem burtiem pa�ā grāmatā: tie ir precīzi, smalki veidoti, absolūti melni, neatkārtojami simetriski.

Otrā aksioma: rakstu zīmes kopskaitā ir divdesmit piecas.[41] pirms trīssimt gadiem �is atklājums ļāva izveidot vispārējo Bibliotēkas teoriju un apmierino�i atrisināt problēmu, ko līdz tam nebija spēju�i pieveikt nekādi minējumi: redzat, turpat visu grāmatu saturs ir neskaidrs un haotisks. Kāda no tām, ko mans tēvs bija �ķirstījis vienā no tūksto� pieci simti deviņdesmit ceturtā sektora se�skaldņiem, viscaur sastāvēja no bezjēdzīga triju burtu MCV atkārtojuma. Cita (kuru tai zonā it bie�i mēdz pārlūkot) kopumā ir īstens burtu labirints, bet tās priek�pēdējā lappusē rakstīts: "Ak laiks, tavas pira�mīdas�" Tagad jau zināms, ka blakus katrai sakarīgai rindiņai vai izlasāmam izteikumam pastāv milzu lērums bezjēdzīgu burtu kopo�jumu, lēveņiem vārdu atlū�ņu un citāda jūkļa. (Man zināms kāds me�onīgs apvidus, kur bibliotekāri atmetu�i mānīgo un velto iera�dumu meklēt grāmatās jēgu, uzskatot to par līdzvērtīgu nozīmes meklē�anai sapņos vai haotiskajās plaukstas līnijās� Viņi pieļauj, ka rakstības izgudrotāji ir atdarināju�i divdesmit piecus dabā pastā�vo�os simbolus, tomēr apgalvo, ka to lietojumam ir gadījuma rak�sturs un grāmatas pa�as par sevi neko nenozīmē. �āds pieņēmums, kā redzēsim, nebūt nav pilnīgi aplams.)

Ilgāku laiku tika uzskatīts, ka �īs neat�ifrējamās grāmatas sa�rakstītas izzudu�ās vai ļoti retās valodās. Tik tie�ām, senatnes cil�vēku, pirmo bibliotekāru valoda stipri at�ķīrās no tagad lietojamās, tiesa arī, ka pāris jūd�u pa labi sarunājas dialektā, bet deviņdesmit stāvu augstāk pavisam nesaprotamā mēlē. Es atkārtoju, tā patie�ām ir, ta�u �etrsimt desmit lappu�u nemainīgu MCV nevar atbilst nevienai valodai, lai cik dialektāla vai mazattīstīta tā arī būtu. Da�i norādīja, ka jebkur� burts spēj ietekmēt blakusstāvo�o un ka MCV jēga 71. lappuses tre�ajā rindā nav tā pati, kas �im burtu savienoju�mam var piemist citas lappuses vidū, tomēr �is miglainais prāto�jums neguva atsaucību. Citi līdzīgus tekstus uzskatīja par kriptogrammām � visā visumā �āda varbūtība tika pieņemta, lai gan ne tajā nozīmē, kā bija domāju�i hipotēzes radītāji.

Pirms gadiem piecsimt kāda aug�as se�skaldņa pārraugs [42] uz�gāja vienu tikpat juceklīgu grāmatu kā pārējās, bet tajā bija gandrīz divas lapas sakritīgu rindiņu. Viņ� parādīja atradumu ceļojo�am at�ifrētājam, kas teica, ka tās esot rakstītas portugāliski. Citi apgal�voja, ka jidi�a valodā. Nepagāja ne simt gadu, un tika noskaidrots: gvarani valodas samojediski lietuviska izloksne ar klasiskās arābu valodas galotnēm. Arī saturs tika at�ifrēts: kombinatoriskās analī�zes jēdzienu izklāsts, ko ilustrēja bezgalīgi atkārtojumu variāciju piemēri. �ie piemēri ļāva kādam ģeniālam bibliotekāram atklāt Bibliotēkas pamatlikumu. Bibliotekārs bija ievērojis, ka visas grā�matas, būdamas tik ļoti at�ķirīgas, sastāv no vienādiem elemen�tiem: intervāliem, punkta, komata un divdesmit diviem alfabēta burtiem. Viņ� ņēma vērā arī slēdzienu, pie kura bija nonāku�i daudzum daudzi ceļotāji: visā milzīgajā Bibliotēkā nav divu vienādu grā�matu. No �īm neapgā�amajām premisām domātājs secināja, ka Bib�liotēka ir visaptvero�a un ka tās plauktos atrodamas visas varbūtējās divdesmit-un-vēl-mazliet rakstu zīmju kombinācijas (lai arī neap�tverami milzīgs, �is skaitlis nav neierobe�ots) jeb tātad viss, ko ir iespējams pateikt � visās valodās. Viss: nākotnes izklāsts pa�ās sīkākajās detaļās, ercenģeļu autobiogrāfijas, īsts Bibliotēkas kata�logs, tūksto�u tūksto�i viltus katalogu, �o katalogu viltojuma pierā�dījums, Basilija gnostiskais evaņģēlijs, minētā evaņģēlija komen�tārs, evaņģēlija komentāra komentārs, patiess tavas nāves apraksts, katras grāmatas tulkojums visās valodās, jebkuras grāmatas iestar�pinājums visu citu grāmatu tekstos, traktāts par sak�u mitoloģiju, ko varēja uzrakstīt (bet neuzrakstīja) Bēda, Tacita pazudu�ie darbi.

Kad atklājās, ka Bibliotēka ietver visas iespējamās grāmatas, ļaudis sākumā pārņēma nepieredzētas laimes izjūta. Katrs iedomā�jās sevi par noslēpumainas un neskartas bagātības saimnieku. Nebija personiskas vai kopējas problēmas, kuru kādā no se�skaldņiem negaidītu spo�s atrisinājums. Visums ieguva jēgu, visums piepe�i iemantoja cerības neierobe�oto apmēru. Tolaik tika daudz runāts par Attaisnojumiem: par apoloģijas un pravietojumu grā�matām, kas uz mū�iem attaisno jebkuru katra cilvēka rīcību un glabā ikkatram savās lappusēs brīni�ķas nākotnes noslēpumu. Tūksto�iem alksto�o pameta mīļotos dzimtos se�skaldņus un trau�cās aug�up pa kāpnēm, pakļaudamies mānīgajai vēlmei atrast savu Attaisnojumu. �ie svētceļnieki sāka ķildas �auros koridoros, izverda tum�us lāstus, �ņaudza cits citu uz brīnumjaukām kāpnēm, meta tuneļu dziļumos velti pārlapotās grāmatas un pa�i tur dabūja galu, attālu novadu iedzīvotāju nogrūsti. Vēl citi sajuka prātā� Attais�nojumi patie�ām pastāv (pats esmu redzējis divus, kas attiecās uz nākamības cilvēkiem, pilnīgi iespējams, uz neizdomātām per�sonām), ta�u meklētāji bija aizmirsu�i, ka varbūtība atrast tie�i savu Attaisnojumu vai kādu tā sagrozītu variantu ir pielīdzināma nullei.

Vēl tajos gados visi gaidīja cilvēces galveno noslēpumu atklā��anu: ka cēlusies Bibliotēka, no kurienes radies laiks. Ir jo ticami, ka �o pārgrūto mīklu atminējums arī var būt izteikts vārdiem: ja nepie�tiktu ar filosofu valodu, daudzveidu Bibliotēka varētu būt radījusi nepiecie�amo pilnīgi jauno valodu ar tai atbilsto�u vārdu krājumu un gramatiku.

Nu jau �etrus gadsimtus ļaudis lo�ņā pa se�skaldņiem� Pastāv oficiālie meklētāji inkvizitori. Esmu tos redzējis pildām savus pie�nākumus; viņi vienmēr ir saguru�i, mēdz sūdzēties par kāpnēm bez pakāpieniem, uz kurām gandrīz nolauzu�i kaklu, parunājas ar bib�liotekāru par galerijām un pārejām, reizēm paņem grāmatu, kas pa rokai, un pa�ķirsta, meklējot bezgodīgus izteicienus. Skaidri redzams, ka neviens neko necer atrast.

Pārmēra cerībām itin dabiski sekoja galējs izmisums. Apziņa, ka vienā no plauktiem kādā se�skaldnī noglabātas nenovērtējamas grāmatas un ka �īs grāmatas nav pieejamas, likās gandrīz vai nepa�nesama. Kāda ķeceru sekta aicināja visus mest pie malas meklē�anu un ķerties pie burtu un simbolu patvaļīgas jauk�anas, līdz neie�domājamas nejau�ības rezultātā radīsies kanoniskie teksti. Varas iestādes uzskatīja par nepiecie�amu izdot bargus aizliegumus. Sekta pajuka, tomēr bērnībā es vēl dabūju redzēt sirmgalvjus, kas mēdza pailgāk ieslēgties klozettelpās, veltīgi nopūloties ar metāla kau�liņiem un aizliegto glāzi imitēt dievi�ķo nekārtību.

Citi turpretī bija pārliecināti, ka vispirms jāiznīcina nederīgās grāmatas. Viņi ielavījās krātuvēs, uzrādīja savas apliecības (ne vien�mēr viltotas), ar riebumu pa�ķirstīja pa sējumam un lēma iznīcībai veselus plauktus: viņu higiēniskās un askētiskās dedzības rezultātā tika bezjēdzīgi likvidēti miljoni grāmatu. Postītāju vārdi ir nolādēti, ta�u tie, kas apraud apsēstības dēļ zaudētos "dārgumus", neņem vērā divas būtiskas lietas. Pirmkārt: Bibliotēka ir neaptverami milzīga, tāpēc katrs cilvēka nodarījums, galu galā, būs ārkārtīgi sīks. Otrkārt: katrs sējums tie�ām ir unikāls un neaizvietojams, ta�u, tā kā Bibliotēka ir visaptvero�a, jebkurā gadījumā eksistē simtiem tūksto�u kopiju, kas at�ķiras no oriģināla, teiksim, tikai ar vienu burtu vai komatu. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam es uzdro�i�nos pieļaut, ka �ķīstītāju posto�ās darbības sekas ir pārspīlētas, jo �ie fanātiķi izraisīja pārliecīgas �ausmas. Viņus vadīja neprātīgā vēlme sagrābt Purpursārtā Se�skaldņa sējumus: mazāka formāta, visspēcīgas, maģiskas, ilustrētas grāmatas.

Ir zināma vēl viena tolaiku māņticība: nostāsts par Grāmatas Cilvēku. Kādā no se�skaldņu plauktiem, ļaudis sprieda, vajag pa�stāvēt grāmatai, kas ir visu pārējo summa un pilnīgs to būtības iz�klāsts. Kāds bibliotekārs to ir izlasījis un kļuvis par dieva iemieso�jumu. �ī Bibliotēkas nostūra valodā pat saglabāju�ās tālās senatnes kulta paliekas. Daudzi devās svētceļojumos, lai mēģinātu Viņu sa�stapt, un veltīgie meklējumi visda�ādākajos virzienos ilga veselu gadsimtu. Kā nonākt ilgotajā svētajā se�skaldnī, kas kalpo Viņam par mājvietu? Kāds ieteica lietot regresīvo metodi: lai atrastu grā�matu A, vajag ielūkoties grāmatā B, kas norādīs, kur meklējama A; lai atrastu B, savukārt jāieskatās grāmatā C, un tā līdz bezgalībai� Tādās, lūk, avantūrās es esmu �ķiedis un iztērējis savus gadus. Man ne�ķiet neticami, ka vienā no visuma plauktiem atrodas visu grā�matu grāmata [43] , es lūdzu neizdibināmos dievus, lai kāds cilvēks � kaut viens vienīgs, kaut pēc tūksto�iem gadu! � to tomēr atrastu un izlasītu. Ja �āds gods, �āda gudrība un laime nav lemti man, lai jel tiek citiem. Lai debesis pastāv pat tad, ja mana vieta ir ellē. Lai es tieku samīdīts pī�ļos un iznīcināts, bet lai kaut uz brīdi, kaut vienā būtnē tava milzīgā Bibliotēka sevi attaisno.

Bezdievji apgalvo, ka Bibliotēkas normālais stāvoklis ir haoss un ka viss saprātīgais (pat tikko jau�ama sakarība) tajā ir gandrīz pār�dabisks izņēmums. Esmu dzirdējis, ka tiek spriedelēts: "Bibliotēka svaidās drudzī, nejau�i sējumi nepārtrauktā jucekli pārvēr�as par citiem un visu apstiprina, visu noliedz, visu sajauc kā prātu zaudējusi dievība." �ie vārdi ne vien norāda uz jucekli, bet arī pa�i to uzska�tāmi pau� un acīm redzami demonstrē sliktu gaumi un bezcerīgu

111.i i■)11 Imkumu. īstenībā Bibliotēka aptver pilnīgi visas valoiIr.kas struktūras, visas kombinācijas, ko jauj izveidot divdesmit piecas rakstu zīmes, un tas nebūt nav vienīgi absolūts haoss. Ne�maz nav vērts pieminēt, ka visu daudzo man pakļauto se�skaldņu labākā grāmata "Saķemmētais pērkons", citas nosaukums ir "Ģip�a drebuļi", vēl citas � Axaxaxas mlo. �ie pirmajā brīdī �ķietami ne�sakarīgie vārdu savienojumi neap�aubāmi var ietvert �ifrētu vai alegorisku saturu, kas ir vārdos izsakāms un, ex hipothesi*, jau atro�das vienā no Bibliotēkas plauktiem. Lai kādu burtu kombināciju es arī izveidotu, piemēram,

dhcmrlchtdj �>

dievi�ķa Bibliotēka to jau būs paredzējusi un kādā noslēpumainā valodā tai jau piemīt draudīga jēga. Nav iespējams izrunāt zilbi, kas tīksmes vai izbaiļu pilna vienā no �īm valodām neapzīmētu vis�varenu dieva vārdu. Runāt � tas nozīmē iestigt tautoloģijā. Mans nekam nevajadzīgais daudzvārdu vēstījums jau eksistē kādā no neskaitāmajiem se�skaldņiem, vienā no trīsdesmit grāmatām, kas atrodamas katrā plauktā � tie�i tāpat, kā manis uzrakstītā atspēko�jums. (Vienādu vārdu krājumu lieto n iespējamās valodas; da�ās no tām vārdam "bibliotēka" atbilst pareizā definīcija: "visaptvero�a un pastāvīga se�skaldņu galeriju sistēma", ta�u "bibliotēka" nozīmē "maize" vai "piramīda", vai vēl pavisam ko citu, un se�iem vār�diem, kas to definē, ir pilnīgi at�ķirīga jēga. Tu, kas lasi �o sace�rējumu � vai esi pārliecināts, ka saproti manu valodu?)

Plānveida rakstī�ana atviļ manu uzmanību no cilvēku pa��reizējā stāvokļa. Pārliecība, ka viss ir uzrakstīts, mūs iznīcina vai pārvēr� vīzijās. Man ir zināmi novadi, kur jaunie�i metas ceļos grā�matu priek�ā un apber lappuses neprātīgiem skūpstiem, tajā pa�ā laikā nepazīdami ne burta. Epidēmijas, ķeceru nemieri, svētceļojumi, kas neizbēgami izvirst par bandītisku siro�anu, ir daudzkārt samazināju�i iedzīvotāju skaitu. Liekas, jau pieminēju pa�nāvības, kas jo gadus kļūst bie�ākas. Var jau būt, ka pa�a vecums un bailes

liek man maldīties, tomēr es paredzu, ka cilvēku dzimums � vienī�gais eso�ais � ir lemts izzu�anai, bet Bibliotēka turpinās pastāvēt: apgaismota, tuksnesīga, bezgalīga, absolūti sastingusi, pilna vērtī�giem sējumiem, veltīga, neiedragājama, noslēpumaina.

Tikko uzrakstīju bezgalīga. Ne jau retoriska ieraduma dēļ es iekļāvu �o īpa�ības vārdu starp citiem: manuprat, pieļāvumā, ka pasaule ir bezgalīga, nebūt netrūkst loģikas. Ja uzskata, ka tā ir iero�be�ota, rodas prasība, lai kaut kur tālumos gaiteņi, kāpnes un se�skaldņi neaptveramā kārtā izbeigtos, un tas ir absurds. Ja pieņe�mam, ka Bibliotēka ir bezgalīga, aizmirstam, ka gramatu skaits ir ierobe�ots. Es uzdrīkstos piedāvāt �ādu mū�senās problēmas risi�nājumu: Bibliotēka ir bezgalīga un periodiska. Ja mū�īgs ceļinieks to �ķērsotu jebkurā virziena, paejot gadsimtiem, viņ� pārliecinātos, ka vieni un tie pa�i sējumi ir atrodami vienā un tajā pa�ā nekārtībā (kas atkārtodamās top par kārtību � par Kārtību). Ar �o izsmalcināto cerību es priecinu savu vientulību [44] .

Viktorijai Okampo

Lidela Harta "Eiropas kara vēstures" 242. lappusē varam lasīt, ka trīspa�dsmit britu divīzijas, tūksto� �etrsimt artilērijas vienību atbalstītas, bija ieplānoju�as uzbrukumu Serre-Montauban frontē 1916. gada 24. jūlijā un vēlāk to pārcēlu�as uz 29. jūlija rītu. �o katrā ziņā nenozīmīgo aizkavē�a�nos (piebilst kapteinis Lidels Harts) radīja vētrainas lietusgāzes. Nākamais pazi�ņojums, ko nolasījis, pārlasījis un parakstījis doktors Ju Cuns, bi�ju�ais Cindao Hochschule angļu valodas pasniedzējs, �o lietu rāda pavisam citā, glu�i negaidītā gaismā. Pietrūkst divu pirmo lappu�u.

"..es noliku klausuli. Mirkli vēlāk es pazinu balsi, kas man bija atbildējusi vāciski. Tā bija kapteiņa Ri�arda Medena balss. Medens Viktora Runeberga dzīvokli, tas nozīmēja galu mūsu pūlēm un ari galu � bet tas jau bija otr�ķirīgi vai arī man to vajadzēja uztvert kā otr�ķirīgu � mūsu dzīvēm. Tas nozīmēja, ka Runebergs ir arestēts vai nogalināts. [45]

Pirms vēl saule būs apmetusi debesīs loku, mani piemeklēs tāds pats liktenis. Medens bija nepielūdzams. Pareizāk sakot, viņam tādam bija jābūt. Irs Anglijas rindās, vīrs, kuru apsūdzēja mērenībā un varbūt pat nodevībā, kā gan lai viņ� neatple� rokas un nepatei�cas �ai brīnumainajai dāvanai: divu Vācijas impērijas aģentu at�klā�anai, sagūstī�anai un, iespējams, ari nāvei. Es uzkāpu aug�ā uz savu istabu, kā apdullis aizslēdzu durvis un atlaidos uz muguras �aurā dzelzs gultā. Aiz loga bija tik pierastie jumti un mākuļainā pulk�sten se�u pēcpusdienā saule. Man likās briesmīgi, ka �ī parastā � bez zīmēm un priek�vēstne�iem � diena varētu būt manas nepielūdza�mās nāves diena. Kaut arī man bija miris tēvs, kaut arī bērnībā es biju spēlējies Hai Finas simetriskajā dārzā, � man tomēr tagad būs jāmirst? Pēc tam es iedomājos, ka viss ta�u alla� notiek tikai tūlīt un tagad. Gadsimtu gadsimti, bet tikai tagadnē notiek tas, kas notiek; cilvēku tūksto�i gaisā, uz zemes, jūrā � bet viss, kas patie�ām no�tiek, tas notiek ar mani� �o spriedelē�anu pārtrauca moko�i uzbā�zīgais Medena zirgaģīmis, kas uzpeldēja atmiņā. Naida un baiļu pārņemts (tagad es varu runāt par bailēm, man ir vienalga, tagad, kad esmu apsmējis Ri�ardu Medeņu, tagad, kad mana rīkle ilgojas pēc cilpas), es nodomāju, ka �is lielu troksni sacēlu�ais un, bez �au�bām, aplaimotais cīnītājs pat nenojau�, ka manā rīcībā ir Noslē�pums. Precīzs britu artilērijas parka jaunās atra�anās vietas nosau�kums Ankrā. Pelēcīgās debesis pār�vīkoja putns, un acumirklī es to iztulkoju kā lidma�īnu un �o lidma�īnu � kā daudzas lidma�īnas (fran�u debesīs), kas ar vertikālajām bumbām iznīcina artilērijas parku. Ak, ja vien mana mute, pirms to sa�ķaidīs �āviens, spētu kliegt tik skaļi, lai �o nosaukumu sadzirdētu arī Vācijā� Manas cil�vēciskās balss iespējas bija ļoti nabadzīgas. Kā lai nodod �o ziņu �efam? �im slimīgajam un naidā dego�ajam vīram, kur� par Runebergu un mani zināja vien to, ka mēs esam Staford�īrā, un kur� savā sa�uvu�ajā kabinetā Berlīnē, neatslābsto�i pētīdams avīzes, veltīgi gaidīja ziņas no mums� Un tad es skaļi teicu: man ir jābēg. Pieslējos kājās bez trok�ņa, kaut kādā nevajadzīgi ideālā klusumā, it kā

Medens man jau uzglūnētu. Kaut kas, iespējams, tīra platība pierā�dīt, ka mani resursi līdzinās nullei, lika man pārbaudīt kabatu sa�turu. Atradu to, ko biju gaidījis. Ziemeļamerikāņu pulksteni, niķeļa ķēdīti un �etrstūrainu monētu, atslēgu sai�ķi ar kompromitējo�ām un nevajadzīgām Runeberga kabineta atslēgām, piezīmju blociņu, vēstuli, ko nolēmu tūlīt pat iznīcināt (bet neiznīcināju), viltotu pasi, vienu kronu, divus �iliņus un da�us pensus, sarkanzilu zīmuli, kabatlakatu, revolveri ar vienu lodi. Nejēdzīgi es to sa�ņaudzu plauk�stā un pasvārstīju, lai uzkurinātu drosmi. Kā blāva atblāzma pazi�bēja doma, ka pistoles �āvienu var dzirdēt ļoti tālu. Desmit minūtēs plāns bija sagatavots. Telefongrāmatā atradu tā cilvēka vārdu, kur� vienīgais bija spējīgs pārraidīt ziņu � viņ� dzīvoja Fentonas piepil�sētā, vismaz pusstundas brauciena ar vilcienu attālumā.

Es esmu gļēvs cilvēks. Es to saku tagad, īstenojis plānu, ko ne�viens nenodēvēs par riskantu. Jā, tā izpildī�ana bija briesmīga. Bet es to nedarīju Vācijas vārdā. Man neko nenozīmē �ī barbaru zeme, kas mani piespiedusi uz �o zemisko rīcību � būt spiegam. Turklāt es pazīstu Anglijā kādu vīru, vienkār�u vīru, kur� man nozīmē to pa�u, ko Gēte. Mēs runājām ne vairāk kā stundu, bet �īs stundas laikā viņ� bija Gēte� Tātad es to izdarīju tāpēc, ka �efs mazliet baidījās, man tā likās, no tādiem kā mana rase � no �iem neskaitā�majiem sen�iem, kas saplūst mani. Es viņam gribēju pierādīt, ka arī "dzeltenais" var izglābt viņa daudzos pulkus. Turklāt man vaja�dzēja bēgt no kapteiņa. Viņa dūru klaudzieni un balss kuru katru brīdi varēja atskanēt pie dzīvokļa durvīm. Saģērbos klusu klusīti�ņām, pamāju ardievas spogulim, nokāpu lejā, izpētīju kluso ielu un devos prom. Stacija nebija aiz kalniem, bet es tomēr devu priek��roku ekipā�ai. Nospriedu, ka tā būs dro�āk, ja gribēju palikt nepa�manīts, tuk�ajā ielā es jutos kā uz delnas, viegli ievainojams jebkurā brīdī. Atminos, ka ku�ierim vēlēju apstāties mazliet pirms galvenās ieejas. Piespiedu sevi izkāpt no ratiem tik lēniņām, ka pat izjutu sāpes; man bija jābrauc uz E�grovas ciemu, bet biļeti es nopirku uz kādu tālāku staciju. Vilcienam tūlīt, tūlīt vajadzēja atiet, astoņos un

piecdesmit minūtēs. Es pieliku soli, nākamais aties tikai deviņos trīsdesmit. Uz perona gandrīz neviena nebija. Izstaigāju vagonus: atceros da�us zemniekus, sievieti sēru drānās, jaunieti, kas aizrau�tīgi lasīja Tacita "Annāles", vēl kādu ievainotu un laimīgu kareivi. Beidzot vagoni sakustējās. Kāds cilvēks, ko es tūlīt pazinu, veltīgi joņoja tiem pakaļ līdz pat perona galam. Tas bija kapteinis Ri�ards Medens. Pilnīgi sabrucis, drebēdams pie visām miesām, es ierāvos sēdekļa pretējā stūrī, tālāk no draudīgā stikla.

�o iznīcības sajūtu drīz vien nomainīja glu�i vai neģēlīgs prieks. Es sev teicu, ka divkauja nu ir sākusies, un pirmajā sadursmē esmu guvis virsroku un varu pasmieties par pretinieka uzbrukumu kaut vai �īs �etrdesmit minūtes, kaut vai aklas nejau�ības pēc. Es no�spriedu, ka �ī minimālā uzvara iezīmēja pilnīgu uzvaru. Es no�spriedu, ka tā nemaz nav minimāla, jo, ja nebūtu �īs brīni�ķīgās laika starpības, ko man dāvāja vilcienu atie�anas saraksts, es būtu jau cie�tumā vai beigts. Es nospriedu (ar tādu pa�u sofismu), ka mans gļē�vais prieciņ� apliecina manu spēju novest riskantu pasākumu līdz galam. Un no �ī vājuma es izvilināju spēkus, kas mani nekad nepa�meta. Man ir aizdomas, ka nākotnē ļaudis samierināsies ar vēl baisākiem uzdevumiem; drīz vien būs tikai karotāji un laupītāji; un viņiem es dodu �o padomu: Kautus stindzino�a uzdevuma izpildītājam jāiedomājas, ka viņ� �o darbu ir jau paveicis, jāiedēsta sevī tādas nākotnes apziņa, kas būtu negrozāma kā pagātne. Tā rīkojos es, kamēr manas � jau miru�a cilvēka � acis sekoja �īs dienas plūdumam, kas, iespē�jams, bija mana pēdējā diena, un vēroja, kā izple�as nakts. Vilciens, klusi dunēdams, steidzās caur o�u audzi. Apstājās, kā �ķita, klajā laukā. Neviens stacijas nosaukumu nepaziņoja. "Vai te ir E�grova?" jautāju da�iem berneļiem uz perona. "E�grova," tie atbildēja. Es izkāpu.

Peronu apgaismoja kāda lampa, bet bērnu sejas apslēpa tum�sas josla. Viens no viņiem pra�ņāja: "Jūs meklējat doktora Stīvena Albēra māju?" Kāds cits, nesagaidījis apstiprinājumu, teica: "Māja ir tālu, bet jūs neapmaldīsities, ja iesit pa �o ceļu pa kreisi un ik krustojumā vēlreiz nogriezīsities pa kreisi." Pasviedu viņiem monētu (pēdējo), nokāpu pāris akmens pakāpienus un uzgāju uz vientulīgā ceļa. Tas pamazām veda lejup. Parasts zemes ceļ�, virs galvas zaru jūklis, tālē zems un apaļ� mēness, kas mani it kā pavadīja.

Kādu mirkli iedomājos, ka Ri�ards Medens manu izmisīgo soli būs atminējis. Ta�u drīz vien sapratu, ka tas nebija iespējams. Padoms vienmēr nogriezties pa kreisi man atgādināja, ka tāda bija parastā kārtība, lai da�os labirintos atrastu centrālo pagalmu. Par labirin�tiem es �o to zinu; ne velti esmu Cjū Pena, Junanas valdnieka, mazmazdēls, tā pa�a, kur� atteicās no laicīgās varas, lai uzrakstītu ro�mānu, kas būtu vēl pilnāks ļau�u nekā Hung Lu Meng, un lai uzceltu labirintu, kurā apmaldītos ikviens cilvēks. �iem neviendabīgajiem pūliņiem viņ� veltīja trīspadsmit gadus, līdz kāds me�strādnieks viņu nogalināja; romāns izrādījās nekam nederīgs, un arī labirintu neviens neatrada. Kājodams zem Anglijas kokiem, es apcerēju �o zudu�o labirintu. Es to iztēlojos kā pa�u pilnību, neskartu kāda nezi�nāma kalna virsotnē, manā apziņā tas bija ieaudzis rīsu laukos vai patvēries zem ūdens, es to iztēlojos bezgalīgu, ne jau ar astoņstūra lapenēm un taciņām, kas atved atpakaļ, bet ar upēm un apgaba�liem, un karaļvalstīm� Es domāju par visu labirintu labirintu, par augo�as sinusoīdas labirintu, kas aptvertu pagātni un nākotni un kurā būtu iekļautas zvaigznes. Es biju tik aizrautīgi iegrimis �ajos māņu tēlos, ka aizmirsu savu vajātā likteni. Kādu nenoteiktu laiku jutos kā no pasaules at�ķirts pasaules atģidējs. Tālē izplūdu�ais, bet dzīvais lauks, mēnesnīca, aizejo�ā vakara skaņas darīja savu darbu manī, arī ceļa kraujums, kas izdzēsa jebkādu pagurumu. Vēlais vakars bija dziļi intīms, bez gala un malas. Ceļ� laidās lejup un saza�rojās pāri nu jau glu�i neskaidrām lāmām. Pla�umi un koku lapas klusināja dzeļo�u un tādu kā sillabisku mūziku, ko te atnesa, te aiz�nesa vēja viļņi. Es iedomājos, ka cilvēks var būt cita cilvēka ienaid�nieks, cita cilvēka citādu brī�u ienaidnieks, bet ne jau valsts ienaid�nieks, ne jau simtkāju, vārdu, dārzu, ūdens straumju un saulrietu ienaidnieks. Tā nu es nonācu pie ļoti augstiem, sarūsēju�iem vār�tiem. Caur restēm varēju iz�ķirt papeļu aleju un kaut ko līdzīgu paviljonam. Tūlīt arī sapratu divas lietas, pirmā bija glu�i banāla, otrā glu�i neticama: proti, mūzika plūda no paviljona, un tā bija ķīnie�u mūzika. Tāpēc es to biju uztvēris kā vienotu veselumu, nepievēr�ot tai uzmanību. Neatceros, vai pie vārtiem bija zvaniņ� vai zvans vai arī es sasitu plaukstas, lai kādu sasauktu. Mūzikas dzirksteļo�ana turpinājās.

Bet no piemīlīgās mājas dzīlēm man tuvojās lukturis, kas te iestrīpoja, te pilnībā izdzēsa koku stumbrus, papīra lukturis tambu�rīna izskatā, lukturis mēness krāsā. To nesa gar� vīrs, es neredzēju viņa seju, jo mani ap�ilbināja gaisma. Vīrs atslēdza vārtus un lēnām sacīja manā dzimtajā valodā:

��� Es redzu, ka �ēlsirdīgais Si Pens apņēmies remdināt manu vientulību. Jūs dro�i vien vēlaties apskatīt dārzu?

Minētajā vārdā sauca mūsu konsulu; es atkārtoju krietni apjucis:

��� Dārzu?

�� Sazaroto taku dārzu.

Kaut kas sakustējās atmiņā, un es neticamā pārliecībā bildu:

��� Mana sen�a Cjū Pena dārzs.

�� Jūsu sen�a? Jūsu godājamā sen�a? Lūdzu, nāciet!

Miklā taciņa meta tādus pa�us līklo�us kā manas bērnības takas. Mēs nonācām kādā bibliotēkā ar Austrumu un Rietumu grā�matām. Es tūlīt pazinu da�us Zudu�ās Enciklopēdijas sējumu manu�skriptus, ievākotus dzeltenā zīdā, to sarakstī�anu vadīja Apgais�motās dinastijas Tre�ais imperators, un tie nekad netika izdoti. Līdzās bronzas fēniksam griezās gramofona disks. Vēl atceros kādu māla vāzi no rozīgo saimes un citu, daudzus gadsimtus senāku, tajā gai�zilajā tonī, ko mūsu meistari pārņēma no Persijas podniekiem�

Stīvens Albērs mani vēroja, viņ� smaidīja. Viņ� bija (es jau teicu) ļoti gar� virs ar it kā izslīpētiem vaibstiem, pelēkām acīm un pelēku bārdu. Viņā jautās kaut kas no garīdznieka un vienlaikus � no jūrnieka; vēlāk viņ� izstāstīja, ka bijis misionārs Tientsin, "pirms aizrāvies ar domu kļūt par sinologu".

Mēs apsēdāmies, es � uz gara un zema dīvāna, viņ� � ar mu�guru pret logu un augstu, apaļu pulksteni. Es izskaitļoju, ka mans sekotājs, Ri�ards Medens, nevarētu ierasties ātrāk kā pēc stundas. Mans neatceļamais lēmums varēja pagaidīt.

��� �im Cjū Penam tie�ām bija apbrīnojams liktenis, � Stīvens Albērs bilda. � Dzimtās pilsētas gubernators, speciālists astrono�mijā, astroloģijā un kanonisko tekstu nebeidzamā interpretācijā, �ahists, slavens dzejnieks un kaligrāfs � un to visu viņ� pameta, lai radītu grāmatu un labirintu. Viņ� atteicās no ļau�u apspie�anas priekiem, no taisnās tiesas sprie�anas, no neskaitāmiem gultas un svinību priekiem un pat no zinībām, un uz trīspadsmit gadiem noslēdzās sevī Dzidrās Vientulības paviljonā. Mantinieki pēc viņa nāves atrada vien haotiski izmētātus manuskriptus. Kā jūs varbūt zināt, ģimene gribēja tos nodot ugunij, bet viņa testamenta izpildī�tājs � taoistu vai budistu mūks � pastāvēja uz publicē�anu.

�� Mēs, Cjū Pena asinsradinieki, � atbildēju, � joprojām nolā�dam �o mūku. Publikācija bija pēdējā aplamība. Grāmata ir pretru�nīgu uzmetumu �aubīga ķīpa. Reiz es to papētīju: varonis tre�ajā nodaļā mirst, bet jau ceturtajā atkal ir dzīvs. Kas attiecas uz viņa otru pasākumu, uz Labirintu�

�� Labirints ir �eit, � viņ� mani pārtrauca, norādīdams uz aug�stu, lakotu rakstāmgaldu.

��� Ziloņkaula labirints! � es iesaucos. � Labirints miniatūrā�

��� Simbolu labirints, � viņ� mani pielaboja. � Neredzams laika labirints. Un man, angļu barbaram, tika dota iespēja atklāt �o būtībā caurspīdīgo noslēpumu. Vairāk nekā pēc simt gadiem da�i sīkumi, protams, ir neatgūstami, bet nav grūti uzminēt, kas bija noticis. Acīmredzot Cjū Pens reiz teica: "Es aizeju, lai rakstītu grā�matu. Un citreiz: Es aizeju, lai celtu labirintu." Visi domāja par diviem da�ādiem darbiem; nevienam neienāca prātā, ka grāmata un labirints bija viens un tas pats objekts. Iespējams, ka Dzidrās Vientulības paviljons slējās aizlaista dārza vidū, un tas cilvēkiem ari iedvesa domu par fizisku labirintu. Cjū Pens nomira; neviens

viņa pla�ajos īpa�umos labirintam neuzdūrās; romana juceklīgums man deva mājienu, ka tas ari bija �is labirints. Divi apstākļi ļāva �o problēmu atrisināt pareizi. Pirmais: saisto�ā leģenda par to, ka Cjū Pens bija ieplānojis labirintu, kas būtu nepārsūdzami bezgalīgs. Otrs: kādas manis atrastas vēstules fragments.

Albērs piecēlās. Uz da�iem mirkļiem viņ� bija man pagriezis muguru; viņ� atvēra kadu lādīti apzeltītajā un nomelnēju�ajā rak�stāmgaldā. Tad vērsās pie manis ar kādreiz purpursārtu, bet tagad viegli ro�ainu un paplanu, un rūtotu papīru rokās. Cjū Pena � kaligrāfista slava tie�ām bija pelnīta. Nesapratnē un dedzībā es izlasīju ar vissmalkāko otiņu izvilktos vārdus, ko reiz bija sacerējis cilvēks, kura plūda tās pa�as asinis, kas manī. "Atstāju visda�ādākajām (bet ne visām) nākotnēm savu sazaroto taku dārzu." Klusēdams atdevu lapu. Albērs turpināja:

��� Pirms vēl biju uzgājis �o vēstuli, mani nelika mierā jautā�jums, kādā veidā grāmata var būt bezgalīga. Nevarēju ieģisties kaut ko citu, kā vien ciklisku, riņķveida paņēmienā rakstītu sējumu. Sējumu, kurā pēdējā lappuse būtu identiska pirmajai � ar iespēju nebeidzamam turpinājumam. Es atcerējos arī par to nakti, kas atro�das 1001 nakts vidū, kad karaliene �eherezade (pārrakstītāja mīk�lainas izklaides dēļ) ņemas vārds vārdā atstāstīt 1001 nakts pasakas, riskēdama vēlreiz nokļūt naktī, par kuru stāsta, un tā līdz bezga�lībai. Es iegudrojos arī par Platona garā rakstītu darbu, pārmanto�jamu darbu, ko tēvs nodotu dēlam un katrs jauns indivīds papildi�nātu ar jaunu nodaļu vai dievbijīgā cītībā izlabotu sen�u sarakstītu lappusi. �ie minējumi mani patīkami izklaidēja, bet neviens no tiem acīmredzot pat attāli neatbilda Cjū Pena pretrunīgajām nodaļām. �ajā samulsas brīdī no Oksfordas man atsūtīja manuskriptu, ko jūs tikko izpētījāt. Glu�i dabiski, ka es apstājos pie frāzes: "Atstāju vis�da�ādākajām (bet ne visām) nākotnēm savu sazaroto taku dārzu." Gandrīz tajā pa�ā brīdī es aptvēru, ka haotiskais romāns bija "Sazaroto taku dārzs", bet frāze visda�ādākajām (bet ne visām) nākot�nēm manī uzbūra domu par sazaro�anos laikā, nevis telpā. Romāna pārlasī�ana apstiprināja �o teoriju. Jebkurā daiļdarbā personā�s, nonākot izvēles priek�ā, iz�ķiras par vienu un atbīda malā citas iespējas; Cjū Pena samud�inātajā romānā varonis iz�ķiras � vien�laikus � par labu visām iespējām. Tādējādi viņ� rada da�ādas nākotnes, da�ādus laikus, kas ar! savukārt vairojas un sazarojas. No �ejienes ari pretrunas romānā. Teiksim, Fanam ir kāds noslēpums; pie viņa durvīm zvana sve�inieks; Fans nolemj nogalināt viņu. Bez �aubām, ir vairāki iespējami risinājumi: Fans var nogalēt nelūgto viesi, nelūgtais viesis var nogalēt Fanu, abi paliek dzīvi vai abi mirst utt. Cjū Pena darbā norit visi atrisinājumi; katrs no tiem ir sākumpunkts citiem sazarojumiem. Da�kārt �ī labirinta takas sa�krīt; piemēram, jūs ierodaties manā mājā; vienā no iespējamām pagātnēm jūs esat mans draugs, bet citā � mans ienaidnieks. Ja jūs esat ar mieru paciest manu nelabojamo izrunu, mēs varētu palasīt da�as lappuses.

Lampas gaismas spilgtajā aplī viņa seja nenoliedzami bija veca ve�a seja, lai gan tajā jautās ari kaut kas nesalau�ams un pat ne�mirstīgs. Lēni un precīzi viņ� izlasīja divus episkas nodaļas vari�antus. Pirmajā kāda armija dodas kaujā pāri tuksnesīgiem kalniem; baisie akmeņi un mijkrēslis liek nicināt dzīvību, un armija viegli gūst uzvaru. Otrajā fragmentā �īs pa�as armijas ceļā gadās pils, kurā pilnā sparā rit dzīres; kaujas uguņo�ana visiem liekas kā svētku turpinājums, un armija atkal uzvar. Es klausījos �os senos sacerējumus ar atbilsto�u cieņu, lai gan man, visticamāk, tie ne�ķita tik apbrīnojami kā fakts, ka tos sadomājis mans radagabals un ka tagad man tos ceļ priek�ā kāds vīrs no tālas impērijas, uz kādas rie�tumu pasaules salas, kurp mani atvedusi no�ēlojama un sāpīga avantūra. Atceros noslēguma vārdus, kas abos variantos izskanēja kā slepens bauslis: "Tā cīnījās varoņi, niknu zobenu, mierīgu di�eno sirdi, gatavi nogalināt un mirt."

Kop� tā brī�a sava ķermeņa tumsībā un visapkārt sev es sajutu neredzamu, netveramu murdē�anu. Tā nebija no�ķīru�os, paralēlu vai galu galā apkopoju�os karapulku murdē�ana, bet gan daudz nepieejamāka, apslēptāka viļņo�anās, par ko �ie karapulki pa�i it kā iepriek� vēstīja. Stīvens Albērs turpināja:

�� Es nedomāju, ka jūsu augsti godājamais sencis būtu spēlējies ar variācijām aiz gara laika. Manuprāt, ir ļoti maz ticams, ka veselus trīspadsmit gadus viņ� būtu ziedojis bezgalīgai retoriska eksperi�menta veik�anai. Viņa zemē romāns ir otr�ķirīgs �anrs; tajos laikos, kad viņ� dzīvoja, tas bija noniecināms �anrs. Cjū Pens bija ģeniāls romānists, bet viņ� bija arī ļoti skolots cilvēks, kas, bez �aubām, sevi neuzskatīja tikai par rakstnieku. Laikabiedru liecības sludina � un to pilnā mērā apstiprina viņa dzīve � par viņa aizrau�anos ar metafiziku un mistiku. Filosofiski pārspriedumi aizņem lielu daļu viņa romāna. Es zinu, ka neviena problēma viņu nejundija un neno�darbināja tik ļoti kā bezdibenīgā problēma par laiku. Un, redzat, �ī ir vienīgā problēma, kas neparādās "Dārza" lappusēs. Viņ� pat ne�lieto vārdu, kura nozīme ir laiks. Kā jūs izskaidrotu �o apzināto no�klusē�anu?

Es piedāvāju vairākus risinājumus; visus � neapmierino�us. Mēs tos apspriedām, līdz Stīvens Albērs bilda:

��� Kur� ir vienīgais aizliegtais vārds vārdu mīklā par �ahu?

Mirkli apdomājies, es atbildēju:

�� �ahs.

�� Tie�i tā, � Albērs apstiprināja. � Un "Sazaroto taku dārzs" ir �āda milzīga vārdu mīkla vai parabola, kuras tēma ir laiks. Tie�i �is apslēptais iemesls aizliedz viņam minēt �o vārdu. Acīmredzot pastāvīga kāda vārda izlai�ana, izlīdzē�anās ar nederīgām metafo�rām un nepārprotamām perifrāzēm arī ir visizteiksmīgākais veids, kā uz �o vārdu norādīt. Līkumotājs Cjū Pens visos sava nenokausējamā romāna izlokos deva priek�roku aplinku ceļam. Es esmu salīdzinājis simtiem manuskriptu, esmu izlabojis nevī�īgu pārrak�stītāju ieviestās kļūdas, esmu atminējis �ī haosa plānu, esmu at�jaunojis � es vismaz ceru, ka esmu, � sākotnējo kārtību, esmu pil�nībā iztulkojis visu darbu un varu dro�i sacīt, ka Cjū Pens ne reizi nelieto vārdu laiks. Izskaidrojums ir skaidrāks par skaidru: "Sazaroto taku dārzs" ir nepilnīgs, bet ne greizs tā visuma attēls, kādu to iztēlojās Cjū Pens. At�ķirībā no Ņūtona un �openhauera jūsu sencis neticēja viendabīgam, absolūtam laikam. Viņ� ticēja bezgalīgām laika kārtām, no�ķīru�os, apkopoju�os un paralēlu laiku augo�am un galvu reibino�am tīmeklim. Un �ie laiku audi, kas te tuvojas, te sazarojas, te pārtrūkst vai gadsimtu gaitā paliek nepamanīti, � tie aptver visas iespējamības. Lielākajā daļā �o laika modeļu mēs ne�dzīvojam; da�os dzīvojat jūs, bet es ne; citos dzīvoju es, bet jūs ne; vēl citos dzīvojam mēs abi. �ajā laika modeli, ko man dāvājusi lab�vēlīga veiksme, jūs esat ieradies manā mājā; citā modelī jūs, �ķērso�jis dārzu, esat atradis mani miru�u; vēl citā es runāju �os pa�us vār�dus, bet esmu malds, rēgs.

���������������� Bet visos laikos, � es centos, ne bez trīsām, runāt skaidri,

���� esmu pateicīgs un augsti cienu jūsu pūliņus Cju Pena dārza atjauno�anā.

�� Ne visos, � ar tādu kā smaidu viņ� klusi piebilda. � Laiks nepārtraukti sazarojas pretim neskaitāmām nākotnēm. Vienā no tām es esmu jūsu ienaidnieks.

Es atkal sajutu �o murdoņu, par ko jau runāju. Man piepe�i �ķita, ka izmirku�o dārzu visapkārt mājai piepilda bezgalīgs skaits neredzamu cilvēku. �ie cilvēki bijām mēs, Albērs un es, noslēpu�maini, daudzveidīgi un iegrimu�i darbos citās laika dimensijās. Es pacēlu acis, un murga plīvurs izgaisa. Dzeltenīgi melnajā dārzā bija tikai viens cilvēks; bet �is cilvēks bija nepieveicams kā statuja, bet �is cilvēks tuvojās pa taciņu, un �is cilvēks bija Ri�ards Medens.

��� Nākotne jau notiek, � atbildēju. � Tomēr es esmu jūsu draugs. Vai drīkstu vēlreiz aplūkot vēstuli?

Albērs piecēlās. Izslējies viņ� atvēra augstā rakstāmgalda lādi; uz kādu brīdi viņ� man pagrieza muguru. Revolveri es jau biju sagatavojis. Iz�āvu, cik precīzi vien spēju: Albērs novēlās gar zemi bez neviena vaida, kā nopļauts. Es varu apzvērēt, ka viņa nāve bija acumirklīga: kā uzliesmojums.

Viss turpmākais ir nereāls, nenozīmīgs. Ielauzās Medens, mani arestēja. Man tika piespriests nāvessods pakarot. Pretīgā kārtā es esmu uzvarējis: es esmu paziņojis uz Berlīni tās pilsētas slepeno vārdu, kurai jāuzbrūk. Un vakar to bombardēja; es par to izlasīju tajās pa�ās avīzēs, kas piedāvāja Anglijai miklu par izcilā sinologa Stīvena Albēra slepkavību, ko veicis nez kāds Ju Cuns. �efs at�ifrēja �o miklu. Tagad viņ� zina, ka mana lielākā problēma bija norādīt (cauri kara dārdiem) pilsētu, ko sauc Albēra, un ka es neredzēju citu iespēju, kā vien nogalināt cilvēku ar �ādu vārdu. Bet viņ� nezina (un neviens to nezina), cik liela ir mana bezgala no�ēla un nogu�rums."

Neveltot īpa�u uzmanību neveiklībām, �ajā grāmatā ietvertie darbi neat�ķiras no iepriek��ējiem. Dro�i vien jāizceļ divi stāsti: "Nāve un magnētadata" un "Funess, brīnumainā at�miņa". Otrais ir ilgsto�a bezmiega metafora. Pirmā stāsta darbība līdztekus vācu un skandināvu vārdiem risinās sapņu Buenosairesā: līkumotā Rue de Toulon ir Jūlija prospekts; Triste-le-Roy � viesnīca, kurā Herberts A�e saņēma un, iespējams, neizlasīja kādas ilustratīvas enciklopēdijas vienpadsmito sējumu. Pēc �īs fantāzijas rediģē�anas es iedomājos, ka būtu saprātīgi papla��ināt laiku un telpu: atriebība var būt mantojama; laiku varētu skaitīt gados, iespējams, pat gadsimtos; Vārda pirmo burtu varētu izrunāt Islandē; otro � Meksikā; tre�o � Indostānā. Vai pieminēt to, ka hasīdistu pieņemtie svētie un Vārda uzliktā �etru dzīvju upurē�ana, lai iegūtu �etrus burtus, ir fantāzija, kuru man nodiktēja mana stāsta forma?

Buenosairesa, 1944. gada 29. augustā

1956. gada pieraksts. Krājumam es pievienoju trīs stāstus � "Dienvidi", "Fēniksa sekta", "Beigas". Izņemot vienu tēlu � Rekabarrenu, kura nekustība un pasivitāte kalpo par kontrastu, stāsta īsajā izklāstā nekas vai gandrīz nekas nav manis izgudrots. Viss eso�ais ir atrodams kādā slavenā grāmatā, un es biju pirmais, kas tajā iedziļinājās un to izklāstīja. Fēniksa alegorijā bija problēma

atsaukt atmiņā parastu notikumu � Noslēpumu � pakāpeniski, �auboties, lai galu galā tas izrādītos nepārprotams; es nezinu, līdz kuram brīdim man veicās. Sakarā ar "Dienvidiem" atliek vien pabrīdināt, ka to iespējams lasīt kā tie�u noveles notikumu izklāstu vai citādā veidā. �openhauers, De Kvinsijs, Stīvensons, Mautners, �ovs, �estertons, Leons Bluā veido heterogēnu to autoru sarakstu, kurus es nepārtraukti pārlasu. Kristoloģiskajā fantāzijā "Trīs versi�jas par Jūdu" es ceru izjust pēdējā senatnīgo ietekmi.

Es atceros viņu (man nav tiesību izrunāt viņa svēto vārdu, �ādas tiesības bija tikai vienam vīram uz zemes, bet �is cilvēks jau ir miris) ar tum�u pasifloru rokās, lūkojoties uz ziedu tā, kā nevienam tas jelkad butu izdevies, pat ja viņ� būtu skatījies no rītausmas līdz naktij visa mū�a garumā.

Es atceros tinamies cigaretes dūmos atsve�ināto, klu�sējo�o indiāņa seju. Es atceros (man �ķiet) viņa kalsnās rokas. Līdzās �īm rokām es atceros � matē ar Austrumu armijas iero�iem; es atceros mājas logā dzeltenu ma�u ar pabalēju�u ezera ainavu. Es skaidri atceros viņa lēnīgo, īgno balsi ar piepilsētai raksturīgo nazālo tembru � bez mūsdienīgās itāliskās svelpoņas. Es viņu redzēju ne vairāk par trijām reizēm, 1887. gadā � savākt atmiņas no tiem, kas tikās ar viņu, izrādījās veiksmīga iecere. Iespējams, ka jūsu izdotajā grāmatā mana liecība būs salīdzino�i patiesa, kaut arī visīsākā un visniecīgākā. Mans no�ēlojamais argentīnie�a stāvoklis liegs man vārsmot ditirambā � Urugvajas obligātajā �anrā, ja reiz ir jāapdzejo urugvajietis. Rakstnieķelis, �vīts, buenosairesietis. Funess man nav teicis �os aizvainojo�os vārdus, bet ir skaidri zināms, ka es viņam saistos tie�i ar �īm kļūmēm. Pedro Leandro Ipu�e rakstīja, ka Funess bija pārcilvēku priek�gājējs, "vietējais pagrīdes Zaratustra"; es to neapstrīdu, bet ir jāatceras, ka Ipu�e bija arī Fraibentosas lielībnieks, neārstējami aprobe�ots.

Manas pirmās atmiņas par Funesu ir ļoti skaidras. Es viņu ieraudzīju kādā astoņdesmit ceturtā gada marta vai februāra pieva�karē. Tai gadā tēvs aizveda mani vasaras brīvdienās uz Fraibentosu.

Es atgriezos no Sv. Franciska mui�as ar savu brālēnu Bernardo Aedo. Mēs jajam un dziedājām, bet ne jau tikai tāpēc jutos laimīgs. Pēc sutlgās dienas debesis noklāja blāvi pelēki negaisa mākoņi. Tos paātrinaja dienvidu vēj�, satracinot kokus; es baidījos (cerēju), ka lietus �alts mūs pārsteigs klajā laukā. �ķita, ka mēs sacen�amies ar negaisu. Mēs ieskrējām kādā �ķērsieliņā, kas grima starp divām augstām ķieģeļu ietvēm. Piepe�i satumsa; no aug�as es sadzirdēju ātrus un tādus kā lavīgus soļus; paveroties turp, pamanīju kādu jaunekli, kas skrēja pa �auro, sadragāto ietvi glu�i kā pa �auru un sadragātu sienu. Uz bezgalīgā, melnā mākoņa fona atceros viņa pla�tās bikses, alpargatas un cigareti viņa raupjajās lūpās. Pēk�ņi Ber�nardo iesaucās: "Ireneo, cik pulkstenis?", nepalūkojoties debesīs un nevilcinoties, viņ� atbildēja: "Bez �etrām minūtēm astoņi, jaunais cil�vēk, Bernardo Huan Fransisko." Viņa balss bija spalga, smīkņājo�a.

Es nebūtu pievērsis uzmanību minētajam dialogam izklaidības dēļ, ja vien to nebūtu atsaucis atmiņā mans brālēns, kuru urdīja provinciālais pa�lepnums un vēlē�anās (es tā domāju) izlikties vien�aldzīgam pret uzrunu visos viņa trīs vārdos.

Man teica, ka jauneklis no �ķērsielas ir ar savām dīvainībām slavenais Ireneo Funess, piemēram � viņ� ne ar vienu nedraudzē�jas un vienmēr zina precīzu laiku. Brālēns piebilda, ka Funess ir ciemata gludinātājas Marijas Klementīnes Funesas dēls; da�i runā, ka viņa tēvs bijis ārsts no sālītavas, kāds anglis, O'Konors vārdā, bet citi mel�, ka viņ� esot bijis zirgu savaldītājs vai pēddzinis no Salto apgabala. Ireneo dzīvo kopā ar savu māti aiz Laureļu mājas.

Astoņdesmit piektā un astoņdesmit sestā gada vasaras mēs pavadījām Montevideo. Es atgriezos Fraibentosā astoņdesmit septī�tajā gadā. Kā ierasts, apvaicājos par visiem paziņām un beigās arī par "hronometrisko Funesu". Man atbildēja, ka viņu notriecis tra�kojo�s zirgs Sv. Franciska mui�ā un viņ� ticis paralizēts bez jeb�kādām atveseļo�anās cerībām. Atminos �īs ziņas radīto neveiklas burvestības iespaidu; viemgaja reizē, kad biju viņu redzējis, mēs jājām no Sv. Franciska mui�as un viņ� skrēja pa aug�u; �is stāsts no brālēna Bernardo mutes līdzinājās sapnim, kas tika salikts no pa�gātnes fragmentiem. Man stāstīja, ka Ireneo neceļas no gultas, neno�vēr�ot skatienu vai nu no vīģes koka pagalmā, vai kāda zirnekļa tīkla. Pievakarēs viņ� ļauj sevi piebīdīt pie loga. Viņa augstprātība nonākusi tik tālu, ka viņ� izliekas, it kā nelaimes gadījums ir nācis viņam tikai par labu� Es redzēju viņu divas reizes aiz logu restēm, kuras neap�aubāmi akcentēja viņa mū�īgā cietumnieka lomu. Pir�majā reizē viņ� bija nekustīgs ar aizvērtām acīm, otrajā reizē � arī nekustīgs, vērojot santonīna smar�īgo zaru.

Tolaik es, arī godkārības mudināts, sāku metodiski apgūt latīņu valodu. Manā somā atradās Lomona De viris illustribus[47], ki�era thesaurus[48], jūlija cēzara komentāri un viens no Plīnija Naturalis historia*** sējumiem, kas pārspēja (un turpina pārspēt) manas necilās latīnista spējas. Baumas izplatījās pa visu ciematiņu. Uzzinot par �o anomālo grāmatu parādī�anos savā piekrastes ran�o, Ireneo neka�vējās. Viņ� nosūtīja man izskaistinātu, svinīgu vēstuli, kurā atgādi�nāja mūsu diem�ēl īslaicīgo tik�anos: "Astoņdesmit ceturtā gada sep�tītajā februārī", cildinot �ajā gadā miru�ā mana tēvo�a dona Gregorio Aedo varoņdarbus, "kurus abu tēvzemju vārdā izpelnījās Itusaingo karagājienā", un viņ� man lūdza aizdot kādu no grāmatām, turklāt vārdnīcu, "lai izprastu oriģināltekstu, jo pagaidām vēl nesaprotu latīņu valodu". Grāmatas viņ� solījās nesabojātas drīzumā atdot at�pakaļ. Rokraksts bija izcils, skaidrs; Andresa Beljo piedāvātā pareizrakstība � i vietā y, j vietā g. Sākumā es nodomāju, ka tas ir ļauns joks, ta�u mani brālēni apgalvoja, ka nav vis, tas esot Ireneo garā. Es pat nezināju, kā uztvert �ādu ideju � sare�ģītās latīņu valo�das apgū�anai viņ� prasīja tikai vienu vārdnīcu: kā nekaunību, neau�dzinātību vai muļķību? Lai pavisam pieviltu viņa cerības, es aizsūtīju Ki�era Grādus ad Pamassum[49] un plīnija grāmatu.

�etrpadsmitajā februārī man pienāca telegramma no Buenosairesas ar ziņu, lai es tūliņ atgrie�os, jo mans tēvs "nejūtas labi". Lai Dievs man piedod, cik lepns es jutos par to, ka biju steidzamās telegrammas saņēmējs, manu sāpi izkliedēja vēlme parādīt Fraibentosai visas pretrunīgās emocijas � nepatīkamās ziņas saņem�anu, steidzamās telegrammas pagodinājumu un mēģinājumu pārspīlēt savas sāpes, iztēlojoties sevi esam stipru stoiķi.

Kravājot somas, es ievēroju, ka trūkst Grādus un Naturalis historia pirmā sējuma. "Saturns" tika aizgādāts nākamās dienas rītā; tajā naktī pēc vakariņām devos uz Funesa māju. Es atklāju, ka nakts ir tikpat sutīga, cik diena.

Pieticīgajā ran�o mani sagaidīja Funesa māte.

Viņa sacīja, ka Ireneo atrodas mājas galā un lai es nebrīnoties par tumsu istabā, jo Ireneo var stundām neiedegt sveci. Es izgāju cauri flīzētam pagalmam un gaitenītim un nonācu otrajā pagalmā. Tur bija vīnogulājs. Man �ķita, ka ir necaurskatāma tumsa. Pēk�ņi es sadzirdēju Ireneo spalgo un smīkņājo�o balsi. Balss runāja latī�niski; �ī balss (kas skanēja no tumsas) citēja nesteidzīgā tīksmē runu vai nu lūgsmu, vai pat himnu. �ajā pasaulīgajā pagalmā skanēja romāņu vārdi. Manam pārbīlim tie �ķita nesaprotami, nebeidzami; pēc garas nakts sarunas es uzzināju, ka citētais bijis no Naturalis historia pirmās daļas divdesmit ceturtās nodaļas septītās grāmatas. �īs nodaļas tēma bija atmiņa; tās pēdējie vārdi skan �ādi: ut nihil non iisdem verbis redderetur auditum[50].

Nemainot balss tembru, Ireneo aicināja mani ienākt. Viņ� gu�lēja gultā un smēķēja. �ķiet, ka viņa seju neredzēju līdz pat rīt�ausmai. Vien atmiņā ataust blāvā cigaretes ogle. Istabā valdīja viegla mitruma smaka. Es apsēdos un atstāstīju notikumu ar tele�grammu un mana tēva slimību.

Esmu nonācis līdz stāsta grūtākajai vietai. Tajā (beidzot lasītā�jam ir jāzina) nav nekā cita kā vien �is pusgadsimtu vecais dialogs.

Es nemēģinā�u atstāstīt to vārds vārdā, jo tas nav iespējams. Labāk precīzi atstāstī�u visu, ko man pavēstīja Ireneo Netie�ā runa ir atsve�ināta un bezspēcīga; es zinu, ka upurēju sava stāsta iedarbīgumu. Lai lasītāji iedomājas tos saraustītos posmus, kas tai naktī nomāca mani.

Ireneo sāka uzskaitīt latīņu un spāņu valodā tos vienreizējās at�miņas gadījumus, kuri tika minēti Nntumlis historia: "Persie�u kara�lis Kīrs zināja visu savas armijas karavīru vārdus; Mitridāts Eipators sprieda tiesu savas impērijas 22 valodās; Simonīds, mnemotehnikas izgudrotājs; Metrodors, kas prata atkārtot visos sīkumos to, ko vienreiz dzirdējis." Viņ� patiesi brīnījās, ka tādi gadījumi var pār�steigt. Viņ� man stāstīja, ka pirms tās lietainās pēcpusdienas, kad viņu nometa dābolainais zirgs, viņ� esot bijis kā jebkur� kristietis: akls, kurls, plānprātīgs, neatminīgs. (Es mēģināju viņam atgādināt viņa precīzo laika izjūtu, viņa pa�a vārdu atmiņu, bet viņ� tam nepievērsa uzmanību.) Deviņpadsmit gadus viņ� esot dzīvojis kā sapnī: skatījies un neredzējis, klausījies bez dzirdē�anas, gandrīz visu aizmirsis. Nokrītot viņ� zaudējis samaņu, bet, kad atguvis to, tagadne rādījusies tik nepanesami bagātīga un skaidra, atausu�as pat vissenākās un visnenozīmīgākās atmiņas. Mazliet vēlāk noskaid�rojies, ka viņ� ir paralizēts. �is fakts viņu tikpat kā neinteresēja. Viņ� apjēdzis, ka nekustiba ir vismazākā samaksa. Viņa uztvere un at�miņa ir nekļūdīga.

Vienā acu skatienā mēs uz galda redzam trīs glāzes; toties Funess spēj redzēt visas vīnogu zara stīgas, lapiņas un ogas. Viņ� zina dienvidu mākoņu formas tūksto� astoņsimt otrā gada trīsdes�mitā aprīļa rītā un var domās tās salīdzināt ar spāņu papīra masas dzīslojumu kādas grāmatas lappusēs, ko tikai vienu reizi dzīvē redzējis, un ar putu izciļņiem, ko radījis airis Rionegro. �īs atmiņas nebija vienkār�as. Katrs vizuālais tēls saistījās ar muskuļu, tempera�tūras sajūtām utt. Viņ� varēja atsaukt atmiņā visus sapņus, visus starpsapņus. Divas vai trīs reizes viņ� restaurēja veselu dienu. Viņ� ne�aubījās, tomēr katra atcerē�anās prasīja arī veselu dienu. Funess man teica: "Man ir vairāk atmiņu nekā visiem citiem cilvēkiem, kuri dzīvoju�i uz pasaules no sākta gala." Kā arī: "Mani sapņi ir kā jūsu nomods." Un rītausmā: "Kungs, mana atmiņa ir kā notekgrāvis." Tāfeles apkārtmērs, taisnstūra trīsstūris, rombs � tās ir formas, kuras varam pilnībā iedomāties. Tā Ireneo iztēlojās kāda zirga pin�kainās krēpes, ganāmpulku kalna galā, kustīgu uguni, neskaitāmos puteklī�us, miroņa mainīgo seju garo bēru laikā. Es tie�ām nezinu, cik zvaig�ņu viņ� redz debesīs.

Lūk, ko viņ� pastāstīja. Ne toreiz, ne arīdzan vēlāk es neap�au�bīju viņa stāstītā patiesumu. Tolaik nebija kinematogrāfa, ne fonogrāfa. Tas ir neiespējami, pat neticami, ka ar Funesu neviens neveica eksperimentus. Ir skaidrs, ka mēs dzīvojam, atliekot visu, ko vien varam atlikt; brī�iem skaidri apzināmies savu nemirstību un to, ka agri vai vēlu katrs cilvēks izdarīs visu un zinās visu.

Viņ� man pastāstīja, ka 1886. gadā bija izgudrojis oriģinālu nu�merācijas sistēmu un ka da�ās dienās jau bija pārsniedzis divdesmit �etrus tūksto�us. Viņ� to nebija pierakstījis, jo atlika vien kaut ko iedomāties un tas vairs neizgaisa no atmiņas. Ja nekļūdos, viņu mudināja dusmas par to, ka, lai izteiktu "trīsdesmit trīs urugvajie�i", viena vārda un vienas zīmes vietā ir nepiecie�amas divas zīmes un trīs vārdi �o bezjēdzīgo principu viņ� attiecināja uz visiem skaitļiem. "Septiņi tūksto�i trīspadsmit" vietā viņ� teica (pie�mēram) Maksimo Peress; "septiņi tūksto�i �etrpadsmit" vietā � dzelzceļ�; citi skaitļi tika apzīmēti kā Luiss Melians Lafinurs, Olimars, sērs, segli, valis, gāze, katls, Napoleons, Augustīns de Vedia. "Piecsimt" vietā viņ� teica deviņi. Katram vārdam bija īpa�a zīme, tāds kā zī�mogs. Pēdējie bija ļoti sare�ģīti� es mēģināju viņam paskaidrot, ka numerācijas sistēma ir glu�i pretēja �im nesaderīgo balsu kopu�mam. Es viņam teicu, ka nosaukt 365 nozīmē teikt "trīs simti, se�i desmiti un piecas vienības"; tā ir analīze, ko neietver "skaitļa vārdi" Nēģeris Timateo vai brāziens. Funess mani nesaprata vai negribēja saprast.

17. gadsimtā Loks pieņēma (un noliedza) neiespējamu valodu, kurā katrai atsevi�ķai lietai, katram akmenim, katram putnam un katram zaram ir savs vārds. Kādreiz Funess bija iecerējis līdzīgu valodu, bet atteicās, jo viņam tā �ķita pārāk vispārīga, pārāk div�domīga. Patiesībā Funess atcerējās ne tikai katru lapu katrā kokā, uz katra kalna, bet arī katru no tām reizēm, kad viņ� to redzēja vai iztēlojās. Viņ� nolēma samazināt katru savu ceļojumu pagātnē ap�mēram septiņdesmit tūksto� atmiņās, kuras pēc tam apzīmēs ar skatiļiem. Viņu atrunāja pieņēmums: apziņa, ka uzdevums ir nebei�dzams un bezjēdzīgs. Ireneo saprata, ka nāves stundā viņ� pat nebūs beidzis klasificēt visas bērnības atmiņas.

Manis minētie divi projekti (nebeidzama dabīgās kārtas nu�muru vārdnīca un visu atmiņu tēlu nejēdzīgais prāta katalogs) ir bezjēdzīgi, tomēr atklāj neizprotamu di�enumu. Tie mums ļauj samanīt vai iztēloties galvu reibino�o Funesa pasauli. Mēs nedrīk�stam aizmirst, ka viņ� gandrīz nebija spējīgs uztvert vispārējas Platona idejas. Viņam ne tikai bija grūti saprast, ka sugas vārdā suns ir iekļautas daudzas at�ķirīgas da�ādu izmēru un formu būtnes; viņam traucēja, ka sunim ar numuru trīs un �etrpadsmit (skatoties no profila) ir tas pats vārds, kas sunim ar numuru trīs un �etri (ska�toties no priek�as). Viņu vienmēr pārsteidza pa�a seja spogulī un rokas. Svifts raksta, ka Liliputijas imperators at�ķir minū�u rādītāja kustību. Funess nepārtraukti redzēja trūdē�anas, kariesa, nogu�ruma izplatī�anos. Manīja nāves un mitruma iesūk�anos. Viņ� bija vientuļais, gai�redzīgais daudzveidīgās, acumirklīgās un gandrīz nepanesami precīzās pasaules vērotājs. Babilona, Londona, Ņu�jorka nomāc cilvēka iztēli ar savu spēcīgo spo�umu, neviens savos pārapdzīvotajos torņos vai steigas pilnajās avēnijās nav dzirdējis nenogurdināmās realitātes karstumu un nospiestību tik ļoti, cik dienu un nakti nabaga Ireneo savā latīņamerikāņu nostūrī. Aizmigt nozīmēja novērsties no pasaules. Viņam bija ļoti grūti gulēt. Guļot gultā uz muguras, viņ� tumsā iedomājās katru blakusmājas spraugu, katru dzegu. (Es atkārtoju, ka viņa visnenozīmīgākās atmiņas ir smalkākas un dzīvākas par mūsu fiziskās baudas vai fizisku pārdzlvojumu uztveri.) Austrumu virzienā bija vēl neapbūvēts zemes gabals ar jaunām, nepazīstamām mājām. Funess tās iedomājās mel�nas, monolītas, no viendabīgas tumsas celtas; tajā virzienā viņ� aiz�miegot pagrieza seju. Viņ� mēdza iedomāties sevi arī upes dibenā, kur straume viņu �ūpo un iegremdē.

Bez piepūles viņ� apguva angļu, fran�u, portugāļu, latīņu va�lodu. Man ir aizdomas, ka Ireneo nav spējīgs domāt. Domāt nozīmē aizmirst at�ķirības, vispārināt, abstrahēt. Da�ādiem krāmiem pie�krautajā Funesa pasaulē bija vien nepastarpinātas detaļas.

Kautrs rīta gai�ums ielavījās no pagalma.

Tad es ieraudzīju runātāja seju. Ireneo bija deviņpadsmit gadu. Viņ� bija dzimis 1868. gadā; viņ� man �ķita monumentāls kā bron�zas skulptūra, vecāks par Ēģipti, par pravie�iem un piramīdām. Es iedomājos, ka katrs mans vārds (kā arī katrs mans �ests) paliks viņa ne�ēlīgajā atmiņā. Bailes mani atturēja no liekiem �estiem.

Ireneo Funess mira 1889. gadā no plau�u karsoņa.

Viņa seju krustoja atbaido�a rēta: pelnu pelēks, gandrīz ideāli liekts loks, kura viens gals ķēmoja deniņus, bet otrs stie�pās pār vaigukaulu. Viņa īstajam vārdam nav nozīmes; Takvarembo apkaimē visi viņu dēvēja par angli no Lakoloradas. Kardoso, �o lauku saimnieks, savu īpa�umu negribēja pārdot; man stāstīja, ka anglis esot licis lietā negaidītu paņēmienu: viņ� saimnie�kam esot uzticējis savas rētas noslēpumu. Anglis bija ieradies no pierobe�as, no Riugrandi du Sulas; da�i apgalvoja, ka tur, Brazīlijā, viņ� esot bijis kontrabandists. Lauki bija aizaugu�i, apūdeņo�anas grāvji aizsērēju�i; lai labotu �os trūkumus, anglis strādāja plecs pie pleca ar saviem peoniem. Stāstīja, ka viņa stingrība līdzinoties ne�ēlībai, bet viņ� esot taisnīgs pat sīkumos. Stāstīja arī, ka viņ� esot dzērājs, � pāris rei�u gadā viņ� ieslēdzās aug�stāva istabā un iznira no turienes pēc divām trijām dienām, kā atguvies pēc kaujas vai prāta aptumsuma � bāls, drebo�s, apjucis, bet tikpat valdonīgs. Atceros viņa ledainās acis, kalsno, spēcīgo stāvu, gai�ās ūsas. Viņ� ne ar vienu nebiedrojās; tiesa, viņa spāņu valoda bija primitīva, ar brazīlisku piejaukumu. Viņ� saņēma vienīgi darījumu vēstules un bro�ūras, � nekādas privātas sarakstes.

Kad pēdējo reizi apbraukāju Ziemeļu departamentus, pārplū�dusī Karaguatas upe mudinaja mani lūgt naktsmājas Lakoloradas saimniecībā. Es tūdaļ nopratu, ka mana iera�anās anglim nav tīkama, un centos iemantot viņa labvēlību, piesaucot aklāko no kaislī�bām � patriotismu. Teicu, ka valsti, kurā valda angļu gars, nevar

uzvarēt. Mans sarunbiedrs piekrita, ta�u smaidot piebilda, ka neesot anglis. Viņ� esot īrs no Dangervanas. To pateicis, viņ� aprā�vās, it kā būtu atklājis kādu noslēpumu.

Paēdu�i abi izgājām laukā palūkoties debesīs. Lietus bija mitē�jies, bet aiz Dienvidu kalnu virsotnēm, zibeņiem plaiksnot un �ķeļot mākoņus, atkal brieda negaiss. Trūcīgi iekārtotajā ēdamistabā peons, kur� bija apkalpojis pie vakariņu galda, nolika mums priek�ā pudeli ruma. Dzērām ilgi, klusēdami.

Nezinu, cik vēls jau bija, kad nomanīju, ka esmu piedzēries. Nezinu, kas � iedvesma, reibums vai garlaicība � mani dzina iemi�nēties par rētu. Anglis nodrebēja; kādu brīdi �ķita, ka viņ� mani tūlīt izlingos no mājas. Tad viņ� ierunājās tikpat mierīgi kā iepriek�:

�� Es jums pastāstī�u par savu ievainojumu, bet ar vienu notei�kumu: es atklā�u visus �ī negoda apstākļus, visus līdz pēdējam sīkumam.

Es biju ar mieru. Lūk, ko viņ� man izstāstīja, pārmaiņus jauk�dams angļu un spāņu valodu un iestarpinādams arī kadu vārdu portugāliski:

�� Bija 1922. gads, kāda no Konahtas pilsētām es, viens no dau�dziem, slepeni cīnījos par Īrijas neatkarību. Da�i no maniem dzīva�jos paliku�ajiem biedriem tagad mierīgi strādā, citi (vai tas nav paradokss?) jūras un tuksne�os karo zem angļu karoga. Vienu, vis�vērtīgāko no mums, reiz rītausmā kazarmu pagalmā no�āva samie�goju�ies vīri; citi (un viņi nebūt nebija visnelaimīgākie) ļāvās savam liktenim gandrīz slepenajās pilsoņkara bezvārda kaujās. Mēs bijām republikāņi, katoļi un dro�i vien arī romantiķi. Īrija mums nozīmēja ne tikai utopisko nākotni un nepieņemamo tagadni, Īrija bija arī smeldzīga un mīļa mitoloģija, apaļie torņi un sārtie purvi, nepatika pret Pārnelu un vēl bezgalgarās teiksmas, kas vēstīja par vēr�u no�laupī�anu, � vēr�u, kuri citos iemiesojumos biju�i te varoņi, te zivis vai kalni� Reiz pievakarē, kuru es nekad neaizmirsī�u, mums pie�vienojās kāds mūsu organizācijas biedrs no Mansteras, vārdā D�ons Vinsents Mūns.

Viņ� bija tikko divdesmit gadu vecs. Kalsnējs un vārgulīgs, viņ� radīja nepatīkamu tāda kā bezmugurkaulnieka iespaidu. Mūns dedzīgi un lielīgi bija izgrauzies cauri gandrīz visām nez kādas ko�munisma rokasgrāmatas lappusēm; dialektisko materiālismu viņ� gan izmantoja tikai, lai aprautu sarunas. Ir bezgala daudz iemeslu, kuri var pamudināt cilvēku ienīst vai mīlēt citu cilvēku, bet Mūns pasaules vēsturi tulkoja kā no�ēlojamas ekonomiskās sadursmes. Viņ� apgalvoja, ka revolūcijai ir lemta nenovēr�ama uzvara. Es at�teicu, ka vienīgi d�entlmenis spēj ziedot sevi bezcerīgai cīņai� Jau bija pienākusi nakts; mēs turpinājām strīdu gaitenī, uz kāpnēm, tad tuk�ajās ielās. Vairāk par Mūna spriedumiem mani pārsteidza neapstrīdamais pravie�a tonis, kādā tie tika izteikti. Mūsu jaunais līdzgaitnieks nediskutēja, viņ� vienkār�i pasludināja savu viedokli, nicīgi un aizkaitināti.

Kad sasniedzām pilsētas pēdējos namus, mūs piepe�i apdulli�nāja �āvienu troksnis. (Pirms vai pēc tam gājām gar vienmuļu fab�rikas vai kazarmu mūra �ogu.) Metāmies prom pa grantētu ieliņu; kāds kareivis iznira no aizdedzinātas mājeles, milzīgs pret plan�do�ajām liesmām, un pavēlēja mums apstāties. Es pieliku soli, bet mans biedrs man nesekoja. Atskatījos: D�ons Vinsents Mūns nekus�tēja no vietas, viņ� stāvēja kā sastindzis, �ausmās pārakmeņojies. Es griezos atpakaļ, ar vienu sitienu notriecu zemē kareivi, sapurināju Vinsentu Mūnu, izlamaju un pavēlēju, lai viņ� man seko. Ta�u man vajadzēja vilkt viņu az rokas, � bailes viņam bija laupīju�as spēkus. Mēs bēgām nakts tumsā, ko plosīja ugunsgrēku liesmas. Mūs panāca �āvienu kārta, kāda lode viegli ķēra Mūna labo plecu; kamēr skrējām caur priedāju, viņ� klusi �inkstēja.

Tajā 1922. gada rudenī es slēpos ģenerāļa Bērklija savrupnamā. Ģenerālis (kuru es nekad neesmu redzējis) tolaik ieņēma kādu augstu amatu Bengālijā. Nams nebija pat simt gadu vecs, bet jau drūms un noplucis, un tajā bija daudz juceklīgu gaiteņu un tuk�u vestibilu. Visu apak�stāvu aizņēma muzejs un milzīga bibliotēka: pretrunīgas un nesavienojamas grāmatas, kuras tā vai citādi pārstā�vēja XIX gadsimta vēsturi, turku zobeni no Ni�apūras, kuru as�meņu sastingu�ajos pusapļos, �ķiet, vēl jautās cīņu vēj� un varmā�cība. Mēs iegājām namā (ja nemaldos) pa sētas durvīm. Mūns drebo�ām, apkaltu�ām lūpām izstostīja, ka �īs nakts piedzīvojumi biju�i visai aizraujo�i. Es apkopu viņa brūci, pasniedzu tasi tējas; pārliecinājos, ka viņa "ievainojums" ir tikai niecīga skramba. Negaidīti viņ� apjucis no�ukstēja:

�� Jūs ta�u sevi pakļāvāt nopietnam riskam.

Teicu, lai viņ� nesatraucas. (Pilsoņu kara paradumi lika rīkoties tie�i tā, kā biju rīkojies es; turklāt pat viena biedra arests varēja pazudināt visu mūsu kustību.)

Nākamajā dienā Mūns bija atguvis mo�u garu. Viņ� paņēma manis piedāvāto cigareti un bargi izpra�ņāja mani par "mūsu revo�lucionārās partijas ekonomiskajiem resursiem". Viņa jautājumi bija pārsteidzo�i trāpīgi; atbildēju (un, to teikdams, nemeloju), ka stā�voklis ir ļoti smags. Dobj� �āvienu troksnis tricināja visus Dienvi�dus. Teicu Mūnam, ka mūs gaida biedri. Aizgāju uz savu istabu pēc mēteļa un revolvera; atgriezies ieraudzīju, ka Mūns aizvērtām acīm atgūlies uz dīvāna. Viņ� paziņoja, ka viņam esot drudzis, un �ēlojās par moko�ām sāpēm plecā.

Tad es sapratu, ka viņ� ir nelabojams gļēvulis. Neveikli piekodi�nāju viņam būt uzmanīgam un atvadījos. Man bija kaunā jāsarkst par �o baiļu mākto cilvēku, it kā gļēvulis būtu es, nevis Vinsents Mūns. Par viena cilvēka darbiem itin kā ir atbildīgi visi cilvēki. Tāpēc ir taisnīgi, ka nepaklausība kādā dārzā aptraipīja ar grēku visu cilvēku dzimumu; tāpēc ir taisnīgi, ka pietika sist krustā vienu jūdu, lai visu cilvēci izglābtu. Varbūt taisnība ir �openhaueram: es esmu citi, katrs cilvēks ir visi cilvēki; �ekspīrs savā ziņā ir tas pats nelaimīgais D�ons Vinsents Mūns.

Deviņas dienas mēs pavadījām ģenerāļa milzīgajā savrupnamā. Par kara �ausmām un gai�ākiem mirkļiem neko neteik�u; mans mērķis ir pastāstīt, kā radusies �ī rēta, kura mani apkauno. Manās atmiņās �īs deviņas dienas ir saplūdu�as vienā, � izņemot priek�pēdējo, kad mūsu pui�i iebruka kazarmās un mēs varējām atriebt se�padsmit (tie�i se�padsmit) mūsu biedru, kuri tika no�auti Elfinā. Ik rītu pirmsausmas neskaidrajā krēslā es izlavījos no mājas. Vakara mijkrēslī atgriezos. Mans biedrs aizvien sagaidīja mani aug�stāvā, ievainojums viņam neļāva nokāpt līdz apak�stāvam. Atceros viņu sē�am un lasām kādu F. N. Mouda vai Klauzevica apcerējumu par stratēģiju. "No iero�iem man vislabāk patīk ar�tilērija," reiz naktī viņ� man atzinās. Viņ� nemitīgi izpra�ņāja par mūsu plāniem; viņam patika tos kritizēt un pārveidot. Tāpat viņam patika �ēloties par "mūsu niecīgajiem ekonomiskajiem pamatiem", drūmi un pārliecināti viņ� pravietoja mums bēdīgu galu. C'est une affaire flambйe'.* � viņ� purpināja. Lai pierādītu man, ka viņam ir vienaldzīga pa�a fiziskā gļēvulība, viņ� lepni apliecināja savu garīgo pārākumu. Lai bijis, kā būdams, tā pagāja deviņas dienas.

Desmitajā dienā pilsēta pilnībā nonāca Black and Tans varā. Uz ceļiem patrulēja nerunīgi liela auguma kavalēristi; vēj� dzenāja pel�nus un dūmus; kādā ielas stūrī redzēju guļam līķi, bet tas manā at�miņā nav iespiedies tik cie�i kā laukuma vidū novietots manekens, kuru nemitīgi ap�audīja kareivji, vingrinoties trāpīgumā�

Es biju izgājis no mājām rītausmā, atgriezos pirms pusdienas. Mūns bibliotēkā ar kādu sarunājās; viņa balss tonis man ļāva no�prast, ka viņ� runā pa telefonu. Tad es izdzirdu savu vārdu, pēc tam to, ka es atgriezī�oties ap septiņiem, tad � ieteikumu pārtvert mani brīdī, kad es �ķērso�u dārzu. Mans saprātīgais draugs mani saprā�tīgi pārdeva. Dzirdēju, kā viņ� pieprasa, lai viņam apsola pilnīgu dro�ību.

�eit mans stāsts kļūst juceklīgs un sapinas. Zinu vienīgi to, ka vajāju nodevēju pa nakts murgu tum�ajiem gaiteņiem un pa ne�prāta stāvajām kāpnēm. Mūns lieliski pārzināja māju, daudz labāk nekā es. Pāris rei�u izlaidu viņu no acīm. Ta�u es viņu iedzinu stūrī, pirms mani sagrāba kareivji. No ģenerāļa iero�u kolekcijas paķēru īsu, līku zobenu, � ar �o tērauda pusmēnesi es viņa sejā uz visiem laikiem iecirtu asins pusmēnesi. Borhes, jūs esat sve�inieks, jums es uzticu �o grēksūdzi. Jūsu nicinājums mani īpa�i nesāpinās.

Te viņa stāsts aprāvās. Ievēroju, ka viņam trīc rokas.

��� Bet ko tad Mūns? � es jautāju.

�� Savāca savus Jūdas gra�us un aizbēga uz Brazīliju. Tai va�karā pirms aizbrauk�anas viņ� redzēja, kā piedzēru�ies kareivji laukumā no�auj manekenu.

Es velti gaidīju turpinājumu. Beidzot jautāju, kas notika tālāk.

Tad viņam izlauzās vaids, un viņ� bikli norādīja uz savu bālo, līko rētu.

�� Jūs man neticat? � viņ� �ukstēja. � Vai neredzat, ka manā sejā iespiests negoda zīmogs? Es �os notikumus stāstīju tā, lai jūs spētu noklausīties līdz beigām. Es nodevu cilvēku, kur� par mani rūpējās, es esmu Vinsents Mūns. Un tagad niciniet mani.

So the Platonic Year Whirls out new right and wrong,

Whirls in the old instead;

All men arc dancers and their tread Goes to the barbarous clangour of a gong.

W. B. Yeats 'The Tower" [51]

�o si�etu, kuru, iespējams, es izklāstī�u brīvajos vakaros, un tas jau mani kaut kādā veidā at�taisno, es iedomājos �estertona (elegantu noslē�pumu izgudrotāja un atminētāja) un galma pa�domdevēja Leibnica (nenoliedzamās harmonijas izgudrotāja) pamanāmā iespaidā. Pietrūkst nieka detaļu, labojumu, precizējumu; �ī stāsta robe�as vēl nav atklātas; �odien, 1944. gada 3. janvārī, es to saredzu tā.

Darbība risinās kādā apspiestā un spītējo�ā zemē. Polijā, Īrijā, Venēcijas Republikā, kādā Dienvidamerikas vai Balkānu val�stī� drīzāk jāsaka, notika, kaut arī stāstītājs ir mūsu laikabiedrs, jo viņa atstāstītais notikums risinājās 19. gadsimta sākumā vai vidū.

Teiksim (vēstījuma ērtībai) Īrija; teiksim 1824. gads. Vēstītāju sauc Raijens. Viņ� ir mazmazdēls jaunajam, varonīgajam, skaista�jam, noslepkavotajam Fērgusam Kilpatrikam, kura kaps tika noslē�pumaini apgānīts, kura vārds daiļo Brauninga un Igo dzeju, kura statuja atrodas uz kāda pelēka pakalna sarkano purvu vidū.

Kilpatriks bija sazvērnieks, konspiratīvs un izdaudzināts sazvēr�nieku kapteinis. Glu�i kā Mozus, kur� no Moāba zemes redzēja ap�solīto zemi un nevarēja spert kāju uz tās, Kilpatriks mira pa�a izlolotās un izsapņotās, uzvaru neso�ās sacel�anās priek�vakarā. Tuvojas viņa nāves pirmā simtgade. Nozieguma apstākļi ir noslē�pumā tīti; rakstot varoņa biogrāfiju, Raijens atklāj, ka �is noslēpums pārkāpj tīras krimināllietas ietvarus.

Kilpatriks tika nogalināts teātrī, un britu policijai nekad nav izdevies atrast slepkavu, vēsturnieki paziņo, ka �ī neveiksme neaiz�ēnoja tās labo slavu, jo, iespējams, pati policija pavēlēja viņu nogali�nāt. Raijenu satrauc ari citi �ī noslēpuma aspekti. Tiem piemīt cik�liskums: �ķiet, atkārtojas vai savijas notikumi senos laikos, senās zemēs. Tāpēc neviens nenoliedz, ka izmeklētāji, apskatot varoņa līķi, atrada aizlīmētu vēstuli, kas brīdināja par risku ierasties teātrī tajā naktī. Arī Jūlijs Cēzars pirms do�anās uz vietu, kur viņu sagai�dīja draugu dun�i, saņēma vēsti par nodevību ar visiem nodevēju vārdiem, bet to neizlasīja. Cēzara sieva Kalpurnija sapnī redzējusi sagrautu torni, kur senāts godināja Cēzaru; Kilpatrika nāves priek��vakarā nepatiesas un anonīmas baumas visā zemē vēstīja par apaļā torņa ugunsgrēku Kilgarvanā, ko varētu pieņemt par zīmi, jo Kil�patriks bija dzimis tie�i Kilgarvanā.

�īs līdzības (un citas) starp Cēzara un īru sazvērnieka likteni liek Raijenam domāt par slēpto laika formu, par līniju kopumu, kas atkārtojas, viņam nāk prātā Kondorsa izgudrotā decimālā vēsture, Hēgeļa, �penglera un Viko piedāvātās morfoloģijas, Hēsioda izvir�tu�ie cilvēki laikposmā no zelta līdz dzelzs laikmetam Viņ� domā par dvēseļu pārdzim�anas mācību, kura radīja �ausmas ķeltu rak�stos un kuru Cēzars piedēvēja britu druīdiem; viņ� domā, ka, pirms bija Fērguss Kilpatriks, Fērguss Kilpatriks bijis Jūlijs Cēzars. No �iem riņķveida labirintiem viņu glābj kāds interesants pierādījums, kas pēc tam viņu iegrū� jaunos, vēl samezglotākos un daudzvei�dīgākos labirintos; kāds ubags, kas runāja ar Kilpatriku viņa nāves dienā, teica tos pa�us vārdus, kurus pirms tam traģēdijā "Makbets" bija paredzējis �ekspīrs. Tas, ka vēsture atdarina vēsturi, ir pietie�kami pārsteidzo�i, bet, ka vēsture atdarina literatūru, ir neizskaid�rojami. Raijens uzzina, ka 1814. gadā D�eimss Aleksandrs Nolans, vissenākais varoņa biedrs, pārtulkoja gailu valodā galvenās �ek�spīra lugas, to skaitā "Jūliju Cēzaru". Kā arī atklāj arhīvos kādu Nolana raksta manuskriptu par �veicē tā dēvētajām Festspiele � grandiozām klīsto�a teātra izrādēm, kurās nepiecie�ami tūksto�iem aktieru, lai atkārtotu vēsturiskās ainas tajās pa�ās pilsētās un kal�nos, kur tās risināju�ās. Cits nepublicēts dokuments viņam atklāj, ka da�as dienas pirms nāves Kilpatriks, vadot savu pēdējo sapulci, parakstījis nāves spriedumu kādam nodevējam, kura vārds tika izsvītrots. �is spriedums nesaskan ar Kilpatrika �ēlsirdīgo būtību. Raijens izmeklē lietu (�ī izmeklē�ana ir viens no si�eta robiem) un nonāk pie �ī noslēpuma at�ifrējuma. Kilpatriks tika nogalināts teātrī, par teātri kļuva visa pilsēta, aktieri kļuva par leģionu, bet drāma, kas beidzās ar nāvi, ilga daudzas dienas un daudzas naktis. Man te ir notikumu izklāsts.

Sazvērnieki sapulcējās 1824. gada 2. augustā. Valsts bija no�briedusi dumpim. Ta�u kaut kas traucēja, starp sazvērniekiem bija kāds nodevējs. Fērguss Kilpatriks uzdeva D�eimsam Nolanam atrast �o nodevēju. Nolans izpildīja uzdevumu. Viņ� paziņoja visiem sapulces dalībniekiem, ka nodevējs ir pats Kilpatriks, viņ� pamatoja apsūdzības patiesumu ar neapstrīdamiem pierādījumiem. Kilpat�riks pats parakstīja spriedumu un lūdza, lai viņa sodī�ana nekaitētu tēvzemei.

Tad Nolans radīja savādu plānu. Īrija dievināja Kilpatriku; vis�mazākās aizdomas par viņa zemiskumu būtu kaitēju�as dumpim. Nolans iecerēja pārvērst nodevēja sodī�anu tēvzemes atbrīvo�anas veicinā�anā. Viņ� izteica domu, ka notiesātajam jāmirst no nezi�nāma slepkavas rokas tī�i dramatiskos apstākļos, lai paliktu tautas atmiņā un lai pasteidzinātu sacel�anos. Kilpatriks zvērēja atbalstīt �o ieceri, un tas viņam deva iespēju izpirkt vainu un attaisnot savu nāvi.

Laika trūkuma deļ Nolans neprata pilnībā saplānot sare�ģītās izrādes apstākļus; viņam nācās atdarināt citu dramaturgu, ienaid�nieku angli Viljamu �ekspīru. Viņ� plaģiēja "Makbeta" un "Jūlija Cēzara" ainas. Izrāde, publiski un slepenībā, ilga da�as dienas. Notiesātais ieradās Dublinā, sarunājās, rīkojās, lūdza Dievu, pauda sa�utumu, teica patētiskas runas, katra no �īm darbībām vainago�sies ar slavu, kā to bija paredzējis Nolans. Simtiem aktieru sadarbo�jās ar galvenās lomas tēlotāju; da�a loma bija sare�ģīta, cita � mir�klīga. Viņu vārdi un rīcība paliks ierakstīti vēstures grāmatās un kaislīgajā Īrijas atmiņā. Aizrāvies ar savu kārtīgi izstrādāto likteni, kas viņu atbrīvoja un bendēja, Kilpatriks bagātināja sava tiesne�a vārdus ar improvizētām darbībām un vārdiem. Tā risinājās ļau�pilnā drāma, līdz 1824. gada 6. augustā kādā ar sēru priek�karu segtā lo�ā kā paredzējums Linkolna lo�ai gaidīts �āviens ietriecās krūtīs nodevējam un varonim, kur�, aizrijoties asinīm, knapi varēja izrunāt da�us lomai paredzētos vārdus.

Nolana darbā no �ekspīra aizgūtie fragmenti nav tik drama�tiski; Raijenam ir aizdomas, ka autors tos ielika, lai nākotnē kāds at�klātu patiesību. Raijens saprot, ka arī viņ� ir daļa no Nolana ieceres� Pēc lielām pārdomām viņ� nolemj noslēpt atklāto. Viņ� publicē grā�matu, lai slavinātu varoni; iespējams, arī tas bija paredzēts.

Mandjei Molinai Vedjai

Neviena no daudzajām lietām, kas bija asinājusi Lennrota velni�ķīgo vērīgumu, nebija bijusi tik dīvaina � jāteic, tik izteik�smīgi dīvaina � kā periodiskie sērijveida asiņainie notikumi, kas kulminēja Tristele-Roja savrupmājā, eikaliptu neizsīksto�ā aroma ielenkumā. Jā, Ēriks Lennrots nespēja novērst pēdējo slepkavību, ta�u nevar ari ap�strīdēt, ka viņ� to paredzēja. Viņ� gan neat�ifrēja Jarmolinska liktenīgā slepkavas identitāti, toties precīzi atklāja noziegumu sērijas noslē�pumaino morfoloģiju un Reda �arlaha, kura otra palama ir �arlahs Dendijs, līdzdalību. �is noziedznieks (tāpat kā daudzi citi) bija zvērējis pie sava goda Lennrotu nogalināt, bet tas nekad neļāvās iebiedē�anai. Lennrots sevi uzskatīja par caur un caur prātotāju, tādu kā Ogistu Djupēnu, tomēr viņā bija kaut kas arī no avantūrista, pat no kār�u spēlmaņa azarta.

Pirmais noziegums notika Hotel du Nord � �ajā augstajā prizmā, kas lepni izslējās pār tuksne�a krāsas ūdeņu upes grīvu. Tre�ajā de�cembrī �ajā torni (kas ļoti uzkrīto�i apvieno dziednīcas apnicīgo baltumu, cietuma numuroto sadalītību un vispār nepievilcīga nama izskatu) apmetās Tre�ā talmūdistu kongresa delegāts, doktors Marselo Jarmolinskis, vīrs ar pelēku bārdu un pelēkām acīm. Mēs nekad neuzzināsim, vai Hotel du Nord bija viņam pa prātam: dok�tors to pieņēma aizsenā padevībā, kas viņam bija līdzējusi panest

trīs kara gadus Karpatu kalnos un trīs tūksto�us gadu apspiestības un grautiņu. Viņam pie�ķīra guļamistabu R stāvā, pretim suite[52], ko ne bez zināma ko�uma apdzīvoja Galilejas tetrarhs. Jarmolinskis paēda vakariņas, atlika uz nākamo dienu sve�ās pilsētas izpēti, sa�kārtoja savas daudzās grāmatas un nedaudzās mantas placard [53] un vēl pirms pusnakts nodzēsa gaismu. (Tā liecināja tetrarha chauffeur[54], kur� gulēja blakus istabā.) Pulksten vienpadsmitos un trīs minūtēs viņam uz viesnīcas numuru piezvanīja no Yidische Zaitung; doktors Jermolinskis neatbildēja. Viņu atrada savā istabā, satumsu�u seju, gandrīz kailu zem prāva, anahroniska apmetņa. Doktors gulēja pie durvīm, kas iziet uz gaiteni, viņa krūtis bija pār�ķēlis dziļ� dūriens. Da�as stundas vēlāk, neliekoties ne zinis par �urnālistiem, fotogrā�fiem un �andarmiem, �ajā pa�ā istabā problēmu nopietni iztirzāja komisāri Trevirānuss un Lennrots.

�� Te viss ir skaidrs kā diena, � Trevirānuss bilda, �vīkādams gaisā ar kundzisku cigāru. � Mēs visi zinām, ka Galilejas tetrarham pieder pasaulē labākie safīri. Un kāds, kur� gribēja tos nozagt, kļū�das pēc būs �eit ielauzies. Jarmolinskis pamodās, un zaglim nekas cits neatlika kā viņu nogalēt. Kā jums liekas?

�� Ticami, bet neinteresanti, � Lennrots atbildēja. � Jūs tūlīt iebildīsit, ka īstenībai nav nekādas vajadzības būt interesantai. Es atbildē�u, ka īstenība tie�ām var atstāt bez ievērības �o vajadzību, bet nevar neņemt vērā hipotēzes. Turklāt jūsu hipotēzē pārāk lielā mērā iejaucas laimīga nejau�ība. Lūk, mūsu priek�ā guļ miris rabīns; es dotu priek�roku izteikti rabīniskam izskaidrojumam, nevis kaut kāda iedomāta zagļa iedomātām nesekmēm.

Trevirānuss īgni atsaucās;

�� Man nav vajadzīgi rabīniski skaidrojumi, man vajag noķert cilvēku, kas nodūra �o nepazīstamo vīru.

��� Ne glu�i nepazīstamo, � Lennrots izlaboja. � Te ir viņa kopotie raksti. � Un viņ� pamāja uz augstu sējumu rindu placard plauktā: "Kabalas aizstāvībai", Roberta Flada filosofijas apskats, Sēfer Jecīrā burtisks tulkojums, Baala �ema biogrāfija, Hasīdu sektas vēsture, monogrāfija (vācu valodā) par Tetragrammu, vēl kāda mono�grāfija par dievi�ķajiem vārdiem Pentateihā. Komisārs grāmatas nopētīja ar neslēptām bailēm, gandrīz vai ar riebumu. Un piepe�i iesmējās.

�� Es esmu tikai vienkār�s kristietis, � viņ� teica. � Ja gribat, stiepiet prom visas �īs bībeles, es negrasos tērēt laiku ar ebreju māņticībām.

��� Iespējams, ka �is noziegums ir piederīgs ebreju māņticību vēsturei, � Lennrots noburk�ķēja.

�� Tāpat kā pati kristietība, � uzdro�inājās papildināt Yidische Zaitung redaktors. Viņ� bija tuvredzīgs, bezdievīgs un ļoti kautrīgs.

Neviens viņam neatbildēja. Kāds aģents doktora mazajā rak�stāmma�īnā bija atradis papīra lapu ar nepabeigtu teikumu:

"Ir pateikts Vārda pirmais burts�"

Lennrots atturējās pasmaidīt. Vienā rāvienā kļuvis bibliofils vai hebraists, viņ� pavēlēja iesaiņot miru�ā grāmatas un aiznesa tās uz savu kabinetu. Pilnīgi vienaldzīgs pret kriminālo izmeklē�anu, viņ� ķērās studēt grāmatas. Kāda grāmata, iespiesta "lielajā oktāvā", atklāja viņam �ēlsirdīgo sektas dibinātāja Izraēla Baala �em Toba mācību, cita � Tetragrammas, kas ir Dieva neizsakāmais Vārds, baiso varenību, cita � tēzi par to, ka Dievam ir kāds slepens vārds, kurā saīsināti ietverta (kā kristāla bumbā, ko persie�i piedēvē Maķedonijas Aleksandram) Viņa devītā īpa�ība � mū�ība, proti, acumirklīgas zinā�anas par visu, kas būs, kas ir un kas bijis Visumā. Tradīcijā uzskaitīti deviņdesmit deviņi Dieva vārdi; hebraisti �o nepilnīgo skaitli saista ar maģiskām bailēm no pāra skaitļiem; hasīdi savukārt uzskata, ka brīvā vieta norāda uz simto vārdu � uz Absolūto Vārdu.

Pēc da�ām dienām izmeklētāju no gudrību studijām atrāva Yidische Zaitung redaktors. Tas gribēja runāt par slepkavību, bet

Lennrots tulit pievērsās Dieva da�ādajiem vārdiem. Vēlāk avī��nieks trīs sleju garumā pasteidzās ziņot, ka izmeklētājs Ēriks Lennrots iedziļinājies Dieva vārdu pētījumos, lai noteiktu slepkavas vārdu. Lennrots, kur� bija pieradis pie avī�u vienkār�ojumiem, īpa�i ne�dusmojās. Viens no tiem grāmatniekiem, kas bija atklāju�i, ka jeb�kur� cilvēks spēj paklausīgi nopirkt jebkuru grāmatu, publicēja hasīdu sektas vēstures populāru izdevumu.

Otrais noziegums notika tre�ā janvāra naktī, vistuk�ākajā un pamestākajā galvaspilsētas rietumu nomales galā. Uz rīta pusi kāds �andarms, kas jā�us uzraudzīja �īs vientuļās malienas, uz kādas krāsotavas sliek�ņa pamanīja guļo�u, pon�o ievīstīju�os vīru. �ķita, ka viņa stingo ģīmi slēpj asiņu maska, dziļ� dūriens bija uz�ķērdis vīra krūtis. Uz sienas starp sarkaniem un dzelteniem rombiem ar krītu bija uz�ņāpti da�i vārdi. �andarms tos saburtoja� Tajā pa�ā vakarā uz attālo nozieguma vietu devās Trevirānuss un Lennrots. Pa labi un pa kreisi automobilim pilsēta it kā lēnām iz�ķīda, debesu jums piemilza, un majas �ķita pagalam nenozīmīgas. Toties zīmīgi izcēlās kada vientuļa mūra ceptuve vai stalta papele. Beidzot viņi sasniedza savu bēdīgo galamērķi: pēdējo sānieliņu ar iesarkaniem mūra �ogiem, kas savā veidā atspoguļoja draudīgo vakarblāzmu. Miru�ais jau bija identificēts. Tas bija Daniels Simons Asevedo, vīrs, kas vecajos ziemeļu rajonos bija izpelnījies pat tādu ka slavu, no va�oņa kļūstot par priek�vēlē�anu kampaņu bļauri, bet vēlāk pa�grimstot līdz zagļa un pat uzrādītāja arodam. (Vienkār�ais nāves veids izmeklētājiem �ķita situācijai atbilsto�s: Asevedo bija pēdējais tās bandītu paaudzes pārstāvis, kas labāk prata apieties ar dunci nekā ar revolveri.) Ar kritu bija uzrakstīti �ādi vārdi:

"Ir pateikts Vārda otrais burts�"

Tre�ais noziegums notika tre�ajā februāri. Neilgi pirms vieniem komisāra Trevirānusa kabinetā iezvanījās telefons. Runāja kads vīrietis zemā rīkles balsī, alkatīgā noslēpumainība; viņ� pavēstīja, ka viņu saucot Ginzbergs (vai Ginzburgs) un ka viņ� par saprātīgu atalgojumu esot gatavs paziņot faktus par abiem upuriem, Asevedo un Jarmolinski. Raibu raibās svilpju un tauru skaņas slāpēja uzrā�dītāja balsi. Mirkli vēlāk saruna pārtrūka. Paturot prātā, ka tas varēja būt tikai joks (galu galā, bija karnevāla laiks), Trevirānuss tomēr izdibināja, ka viņam zvanīts no Liverpool House, krodziņa Tulonas ielā � dzīvellgas ielas, kurā labi sadzīvoja kosmorāma un piena veikals, bordelis un Bībeles pārdevēji. Trevirānuss aprunājās ar īpa�nieku. Tas (Bleks Finnegens, izbijis Iru noziedznieks, kur� pieklājībā grū�i locījās zemāk par zāli) paskaidroja, ka pēdējais cil�vēks, kur� lietojis mājas telefonu, bijis kāds viņa īrnieks, Grifiuss, un ka tas tikko aizgājis ar da�iem draugiem. Trevirānuss tūlīt devās uz Liverpool House. Saimnieks pavēstīja: �is Grifiuss, vīrs asiem sejas vaibstiem, pelēkblāvu bārdu un paknapi ģērbts melnās drānās, pirms astoņām dienām noņēmis istabu bāra aug�stāvā. Finnegens (Trevirānuss itin labi saprata, kādam nolūkam istaba tika turēta) viņam pieprasījis neap�aubāmi pārmērīgu īres maksu, bet Grifiuss bez kurnē�anas salīgto summu tūlīt nomaksājis. No mājām viņ� gandrīz nekad neizgāja, vakariņoja un pusdienoja turpat savā istabā, bārā viņu diez vai pazina sejā. �ajā vakarā viņ� nokāpis piezvanīt no Finnegena kabineta. Krodziņa priek�ā apstājusies slēgta ekipā�a. Ku�ieris palicis sē�am uz bukas, da�i apmeklētāji atcerējās, ka viņam bijusi lā�a maska. No kulbas izkāpu�i divi arlekīni, pamaza auguma, un nevienam nebijis �aubu, ka tie abi ir pamatīgi pietempu�ies. Tauru spalgās blē�anas pavadīti, arlekīni ievēlu�ies Finne�gena darbistabā un apskāvu�ies ar Grifiusu, kur� tos it kā pazinis, tomēr atsaucies visai vēsi. Trijotne pārmijusi da�us vārdus jidi�ā, Grifiuss savā zemajā rīkles balsī, bet tie abi samākslotās, spalgās balsīs, un visi uzkāpu�i aug�istabā. Jau pēc ceturtdaļstundas tie kāpu�i lejā, jautri un priecīgi. Grifiuss gājis meimurodams un licies tikpat pilns kā abi pārējie. Gar� un noreibis, viņ� spēris grīļīgus soļus pa vidu maskās ģērbtajiem arlekiniem. (Kāda sieviete bārā atcerējās dzeltenus, sarkanus un zaļus heraldiskus rombus.) Viņ� divreiz paklupis, un divreiz arlekīni to saturēju�i.Visi trīs iekāpu�i ekipā�ā un pazudu�i netālās ostas virzienā, kur ūdeņi iesprostoti taisnstūri. Jau stāvot uz ekipā�as kāp�ļa, pēdējais arlekīns uz�ņāpis kaut kādu neskaidru zīmi un teikumu uz nojumītes �īfera.

Trevirānuss ieraudzīja teikumu un izlasīja to, ko nebija grūti paredzēt:

"Ir pateikts Vārda pēdējais burts�"

Mirkli vēlāk viņ� izpētīja Grifiusa � Ginzberga istabiņu. Uz grīdas asins �ļaksta zvaigznīte, stūros ungāru markas cigare�u gali, kādā skapī grāmata latīņu valodā � Leidena Philologus hebraeograecus (1739), pilna ar roku pierakstītām atzīmēm. Trevirānuss nikni to uzlūkoja un lika sameklēt Lennrotu. Tas ķērās pie lasī�anas, nenoņēmis cepuri, kamēr komisārs aptaujāja pretrunīgos liecinie�kus sakarā ar iespējamo nolaupī�anu. �etros viņi devās prom. Līkumotajā Rue de Toulon, minot rītausmā sastingu�os serpentīnus, Trevirānuss ierunājās:

��� Bet ja nu �īs nakts notikumi bija tikai veikls acu apmāns?

Ēriks Lennrots pasmaidīja un visā nopietnībā izlasīja gabaliņu

(ko pats bija pasvītrojis) no trīsdesmit tre�ā Philologus iztirzājuma:

�� Dies ļudaeorutn incipit a solis occasu usque ad solis occasutn diei secļuentis. Tas nozīmē, � viņ� piebilda, � ka ebrejiem diena sākas ar saul�rietu un beidzas ar saulrietu nākamajā dienā.

Kolēģis nespēja atturēties no ironijas.

��� Un tas ir vērtīgākais fakts, ko �onakt esat ieguvis?

��� Nē, vēl vērtīgāks ir kāds vārds, ko pateica Ginzbergs.

Vakara avīzes �īs periodiskās cilvēku nozūmē�anas neatstāja

novārtā. El Cruz de la Espada ("Zobena krusts") tām pretstatīja pēdējā eremītu kongresa apbrīnojamo disciplīnu un kārtību; Ernsts Palasts El Mārtir ("Moceklī") nopēla vārgo pagrīdes grautiņu par necie��amo gumijas stiep�anu, kam bija vajadzīgi trīs mēne�i, lai iznīci�nātu trīs �īdus; Yidische Zaitung kategoriski noraidīja �ausmino�o hipotēzi par kaut kādu antisemītisku sazvērestību, "lai gan daudzi tālredzīgi prāti pieļauj tie�i �ādu trīskār�ā noslēpuma atminējumu".

Ari slavenākais Dienvidu �āvējs Dendijs Reds �arlahs apzvērēja, ka viņa rajonā �ādiem noziegumiem nekad nebūs vietas, un apsūdzēja komisāru Fransu Trevirānusu grēcīgā nolaidība.

Tikmēr komisārs marta pirmajā naktī saņēma iespaidīgu, aizzī�mogotu vēstuli. Viņ� to atvēra, aploksnē atradās ar Baruha Spinozas vārdu parakstīta vēstule un sīki detalizēts pilsētas plāns, kas acīm redzami izplēsts no kāda Baedeker. Vēstulē tika pareģots, ka tre�ajā martā ceturtās slepkavības nebūs, jo krāsotava rietumos, krodziņ� Tulona ielā un Hotel du Nord veidojot teicamas mistiska vienādmalu trijstūra virsotnes. Kartē ar sarkanu tinti bija parādīta �ī trijstūra regularitāte. Treviranuss izlasīja �o pierādījumu more geometrico klusā atturībā un aizsūtija vēstuli un karti Lennrotam uz mājām � tas neap�aubāmi bija īstais vīrs �ādām neprātībām.

Ēriks Lennrots neprātības izstudēja pamatīgi. Visas trīs vietas tik tie�ām �ķīra vienādi attālumi. Simetrija laikā (tre�ais decembris, tre�ais janvāris, tre�ais februāris), un tagad simetrija arī telpā� Piepe�i viņ� sajuta, ka tūlīt, tūlīt noslēpums taps at�ķetināts. Kom�pass un magnētadata �o pēk�ņo nojautu tikai stiprināja. Viņ� pa�smaidīja, izrunāja vārdu 'Tetragramma" (pavisam nesen apgūtu) un piezvanīja komisāram.

��� Pateicos par �o vienādmalu trijstūri, ko jūs vakar man at�sūtījāt. Tas ļāva atrisināt problēmu. Rīt, piektdien, noziedznieki būs jau cietumā, mēs varam but pilnīgi mierīgi, � viņ� ziņoja.

�� Vai tas nozīmē, ka viņi neplāno ceturto noziegumu?

�� Tie�i tāpēc, ka viņi plāno ceturto noziegumu, mēs varam but tik mierīgi. � Un Lennrots nolika klausuli.

Apmēram pēc stundas viņ� jau traucās Austrālijas dzelzceļa līniju vilcienā uz kādu pamestu savrupmāju � Triste le Roy. Dien�vidos pilsētai, par kuru te ir runa, plūst netīra upele, kuras dubļai�nos ūdeņus pazemo ādu miecētavas un atkritumi. Otrā pusē tai atrodas strādnieku priek�pilsēta, kurā, patvēru�ies zem sava bar�ve�a, barselonie�a, spārna, plaukst un zeļ bruņoti laupītāji. Lennrots pasmaidīja, iedomājoties, ka visslavenākais no tiem � Reds �arlahs � būtu atdevis jebko, lai tikai uzzinātu par �o slepeno vizīti. Asevedo bija �arlaha līdzzinātājs; Lennrots pieļāva visai attālu iespēju, ka ceturtais upuris varētu būt �arlahs. Tad �o iespēju at�meta� Virtuāli problēma bija at�ifrēta; īstie apstākļi, īstenība (vārdi, aresti, sejas, tiesu un cietumu lietas) �obrīd viņu interesēja visai maz. Viņ� gribēja doties pastaigā, atpūsties pēc trīs mēne�u izmek�lē�anas darba pie rakstāmgalda. Lennrots uzskatīja, ka noziegumu izskaidrojums slēpjas anonīmajā trijstūri un apputēju�ajā grieķu vārdā. Tagad noslēpums rādījās dzidrs kā kristāls; viņ� pat pietvīka no domas, ka veltījis tam veselas simt dienas.

Vilciens apstājās kādā klusā pre�u stacijā. Lennrots izkāpa. Bija viena no tām tuksnesīgajām pēcpusdienām, kas atgādina rītaus�mas. Dūmakainā līdzenuma gaiss bija vēss un mitrs. Lennrots devās pāri laukam. Viņ� redzēja suņus, redzēja dzelzceļa vagonu, iedzītu strupceļā, redzēja apvārsni un sudrabainu zirgu, kas dzēra nelāgu ūdeni no peļķes. Jau tumsa, kad viņ� ieraudzīja Triste le Roy savrupmājas taisnstūra verandu, gandrīz tikpat augstu kā melnie eikalipti, kas to ieskāva. Lennrots iedomājās, ka tikai viena rītausma un viens saulriets (kāda sensena blāzma austrumos un otra � rie�tumos) viņu atdala no Vārda meklētāju tik ilgotās stundas.

Savrupmājas nevienādo perimetru iezīmēja sarūsējis dzelzs re�ģa ap�ogs. Galvenie vārti bija slēgti. Lennrots, nelolodams lielas cerības tikt iek�ā, apgāja �ogam apkārt. Vēlreiz nonācis pie necaur�ejamajiem vārtiem, viņ� glu�i automātiski izbāza caur restēm roku un sataustīja aizbīdni. Dzelzs ie�irkstē�anās viņu pārsteidza. Tūlīt ietiepīgā kūtrumā padevās arī vārti.

Minot sastingu�o un sapluinīto lapu samistrotās paaudzes, Lennrots devās uz priek�u pa eikaliptu audzi. Tuvumā apskatīta, Triste le Roy ēka atklāja pārmērīgi daudz nevajadzīgu simetriju un maniakālu atkārto�anos: ledainai Diānas figūrai patum�ā ni�ā atbilda vēl viena Diāna citā ni�ā, kāds balkons it kā atspoguļojās citā balkonā, divas vienādas kāpnes izcēla divas vienādas balustrā�des. Divsejains Hermejs klāja briesmonim līdzīgu ēnu. Lennrots apmeta mājai loku, kā pirmit to bija apmetis sētai. Sīki jo sīki visu izpētīdams, zem terases līmeņa viņ� pamanīja �auru aizsegu.

Lennrots to pagrūda. Pāris marmora pakāpienu veda dziļāk pagrabā. Nojautis arhitekta iecienītos paņēmienus, Lennrots uzmi�nēja, ka pagraba pretējā sienā ari jābūt kāpnēm. Viņ� tās atrada, uzkāpa aug�ā, pacēla rokas un atvēra izejas vāku.

Gaismas atblāzma viņu aizveda pie kāda loga. Viņ� to atvēra: liels, apaļ� mēness skumjajā dārzā ieskicēja divas apklusu�as strūkl�akas. Lennrots izpētīja namu. Caur priek�telpām un galerijām viņ� alla� nokļuva vienādos patio un vairākas reizes � vienā un tajā pa�ā patio. Pa apputēju�ām kāpnēm nonāca ieapaļos vestibilos, viņa attēls bezgalīgi daudzkār�ojās pretstatītos spoguļos, Lennrots pagura no nemitīgas logu atvēr�anas un pavēr�anas, lai kārtējo reizi skatītu pamesto dārzu no da�ādiem augstumiem un leņķiem. Ista�bās mēbeles bija apvilktas ar dzelteniem pārklājiem, tarlatāna mājok�ļos snauda zirnekļi. Kādā guļamistabā viņ� aizkavējās; tajā bija tikai viena vienīga puķe porcelāna podā; piedurot pirkstu, aizvecās zied�lapiņas tūlīt sabirza. Tre�ajā, pēdējā, stāvā māja �ķita bezgalīga, au�go�a augumā. Māja nemaz nav tik liela, viņ� domāja. To dara lie�lāku mijkrēslis, simetrijas, spoguļi, daudzie gadi, mana nezinā�ana, vientulība.

Pa vītņu kāpnēm viņ� uzkāpa skatu tornī. Vakara mēness rāmi caururba logu rombus � tie bija dzelteni, sarkani un zaļi. Viņ� maz�liet aizkavējās dīvainās, mulsino�ās atmiņās.

Divi neliela auguma vīri, plecīgi un nikni, metās viņam virsū un atbruņoja; tre�ais, ļoti gar�, viņu svarīgi sveicināja un bilda:

��� Tas ir ļoti laipni no jūsu puses. Jūs mums esat ietaupījis vienu nakti un vienu dienu.

Tas bija Reds �arlahs. Vīri sasēja Lennrotam rokas. Beidzot Lennrots atguva balsi.

�� �arlah, jūs meklējat Slepeno Vārdu?

�arlahs vienaldzīgi stāvēja kur stāvējis. Viņ� nebija piedalījies īsajā cīniņā, vienīgi pastiepa roku, lai paņemtu Lennrota revolveri.

�arlahs ierunājās; Lennrots viņa balsī saklausīja noguru�u prieku par uzvaru, Visuma apmēru naidu un apmēram tikpat lielas skumjas.

� Nē, � �arlahs teica. � Es meklēju kaut ko daudz gais�to�āku, drupenāku, es meklēju Ēriku Lennrotu. Pirms trim gadiem kādā Tulonas ielas spēļu pagrabā jūs pats arestējāt un iemetāt cie�tumā manu brāli. Mani vīri izveda mani no ap�audes divvietīgā karietē, ar policistu lodi vēderā. Deviņas dienas un naktis es miru sāpēs �ajā simetriskajā savrupmājā; drudzis mani nīdēja laukā, nīs�tamais, divpierainais Jānuss, kas skatās uz rietumiem un lēktiem, iedvesa manī �ausmas gan sapņos, gan nomodā. Man riebās pa�a ķermenis, man sāka likties, ka divas acis, divas rokas, divas plau�as ir tikpat briesmonīgas kā divas sejas. Kāds īrs mēģināja mani pie�vērst Jēzus ticībai; viņ� nemitīgi atkartoja goimu [55] izteiku � visi ceļi ved uz Romu. Caurām naktīm es murgoju par �o metaforu: es jautu, ka pasaule līdzinās labirintam, no kura nav iespējams izbēgt, jo visi ceļi � kaut arī izlikās, ka ved uz ziemeļiem vai dienvidiem � tie��ām veda uz Romu, kas vienlaikus bija arī �etrstūrains cietums, kurā mira mans brālis, un savrupmāja Triste le Roy. �ajās naktīs es zvērēju pie dieva, kas skatās ar divām sejām, un pie visiem savu murgu dieviem, un pie spoguļu dieviem � es zvērēju noaust labi�rintu ap cilvēku, kur� bija iespundējis manu brāli. Tagad es esmu to noaudis, un tas ir stiprs: tā materiāli ir miris herētiologs, magnētadata, 18. gadsimta sekta, grieķu vārds, duncis un krāsotavas rombi.

Sērijas slepkavību pirmo vietu un laiku noteica nejau�ība. Kopā ar draugiem � starp viņiem arī Daniels Asevedo � es biju izplāno�jis, kā nozagt tetrarha safīrus. Asevedo mūs nodeva. Par naudu, ko es viņam biju samaksājis avansā, viņ� piedzērās un paveica �o pasā�kumu dienu iepriek�. Milzīgajā viesnīcā viņ� apmaldījās un ap di�viem rītā iebruka Jarmolinska guļamistabā. Jarmolinskis, bezmiega nomocīts, bija ķēries pie rakstī�anas. Acīmredzot viņ� pārskatīja da�as piezīmes vai rakstus par Dieva Vārdu; viņ� jau bija paspējis uzrakstīt: "Ir pateikts Vārda pirmais burts." Asevedo paģērēja

klusēt; Jarmolinskis pastiepa roku pēc zvana, kas butu pamodinājis visus viesnīcas spēkus. Asevedo izdarīja tikai vienu dūrienu krūtīs. Tas bija gandrīz vai instinktīvi, pusgadsimtu ilga vardarbība viņam bija iemācījusi, ka visvienkār�āk un dro�āk ir nogalināt� Pēc desmit dienām no Yidische Zaitung es uzzināju, ka Jarmolinska nāves atrisi�nājumu jūs meklējāt Jarmolinska rakstos. Es izlasīju hasīdu sektas vēsturi; uzzināju, ka godbijīgās bailes izrunāt Dieva Vārdu bija radīju�as mācību par �ā Vārda visvarenību un noslēpumainību. Es uzzināju, ka da�i hasīdi �ā apslēptā Vārda meklējumos bija nonā�ku�i līdz cilvēku upuriem� Es sapratu, ka esat pieņēmis � hasīdi bija upurēju�i rabīnu; tad nu es papūlējos, lai attaisnotu �o pieņē�mumu.

Marselo Jarmolinskis nomira tre�ā decembra naktī; nākamajam upurim es izraudzījos tre�o janvāri. Jarmolinskis nomira ziemeļos; nākamajam upurim mums noderēja kāda vietiņa rietumos. Bet Daniela Asevedo upuris mums bija nepiecie�ams. Viņ� bija pelnījis nāvi: pārāk impulsīvs, turklāt vēl nodevējs; viņa notver�ana drau�dēja pārvilkt svītru visam plānam. Asevedo nodūra viens no mūsē�jiem; lai sasaistītu viņa līķi ar iepriek�ējo, uz krāsotavas rombiem es uzrakstīju: "Ir pateikts vārda otrais burts."

Tre�ais noziegums tika paveikts tre�ajā februārī. Tā bija balta acu aizmālē�ana, kā to bija uzminējis Trevirānuss. Grifiuss � Ginzbergs � Ginzburgs esmu es. Sarūpējis pa�ķidru mākslīgo bārdiņu, es pavadīju vienu nebeidzamu nedēļu tajā izvirtu�ajā Tulona ielas ūķī, līdz mani nolaupīja draugi. Stāvēdams uz ekipā�as pakāpes, kāds no viņiem uz�ņāpa uz pīlāra: "Ir pateikts Vārda pēdējais burts." �is uzraksts sludināja, ka tā ir trīskār�a noziegumu sērija. Tā to saprata publika; ta�u es atkārtoti iestarpināju norādes, lai jūs, prātotāj Erik Lennrot, saprastu, ka tā ir �etrkār�a noziegumu sērija. Viens brī�nums ziemeļos, viens austrumos un viens rietumos pieprasa ce�turto brīnumu dienvidos; Tetragramma � Dieva Vārds, JHVVH � sastāv no �etriem burtiem; arlekīni un krāsotāja izkārtne norāda uz �etriem terminiem. Leizdena rokasgrāmatā es pasvītroju kādu pasā�u, kurā bija sludināts, ka ebreji dienas skaita no rieta līdz rie�tam; �ī pasā�a ļauj noprast, ka slepkavības notika katra mēne�a ce�turtajā datumā. Es nosūtīju Trevirānusam vienādmalu trijstūri. Es nojautu, ka jūs to papildināsiet ar trūksto�o punktu. Ar punktu, kas nosaka precīzu rombu, ar punktu, kas paredz vietu, kurā jūs sa�gaida nekļūdīga nāve. Es to visu biju paredzējis, Erik Lennrot, lai ievilinātu jūs vientuļajā Triste le Roy.

Lennrots izvairījās no �arlaha skatiena. Viņ� skatījās uz kokiem un debesīs, kuras sadalīja duļķaini dzelteni, zaļi un sarkani rombi. Viņam sametās mazliet vēsi un tā savādi, bezpersoniski skumji, gandrīz anonīmi skumji. Bija jau nakts; no putekļainā dārza pacēlās gau�i nevajadzīgs putna kliedziens. Lennrots vēl pēdējo reizi pār�sprieda sērijveida un periodisku nāvju problēmu.

���������������� Jūsu labirintā trīs līnijas ir liekas, � viņ� beidzot ierunājās.

��� Es zinu par kādu grieķu labirintu, kas ir viena vienīga, taisna līnija. Uz �īs līnijas apmaldīju�ies tik daudzi filosofi, ka vienkār�am detektīvam to izdarīt pavisam viegli. �arlah, kad jūs mani medīsiet citā avatarā, iztēlojieties (vai paveiciet) noziegumu punktā A, tad nākamo noziegumu � punktā B, astoņus kilometrus no A, tad tre�o noziegumu � punktā C, �etrus kilometrus no A un B, pusceļā starp abiem punktiem. Pēc tam gaidiet mani punktā D, divus kilometrus no A un C, arī pusceļā. Nogaliniet mani punktā D, kā tagad nogali�nāsiet Triste le Roy.

�� Kad es jūs galinā�u otrreiz, � �arlahs attrauca, � es apsolu labirintu, kas sastāv no vienas taisnas līnijas � neredzamas un nepārtrauktas.

Viņ� atkāpās da�us soļus. Un ļoti rūpīgi iz�āva.

Un Dievs viņu nonāvēja uz simt gadiem, bet tad atdzīvināja un teica: Cik pagājis? � Viņ� teica: Diena vai cik necik no dienas�

Korāns. 2:261

Jaromīrs Hladiks, kura spalvai piederēja nepabeigta drāma "Ienaidnieki", traktāts "Mū�ības attaisnojums" un pētījums par Jakoba Bēmes mācības netie�ajiem jūdu avotiem, 1939. gada �etrpadsmitajā martā savā miteklī Teltnieku ielā Prāgā redzēja sapnī ilgu �aha partiju. To spēlēja nevis divi cilvēki, bet divas slavenas dzimtas. Spēle bija sākta pirms daudziem gadu simtiem. Neviens vairs nezināja, cik liela balva savā laikā paredzēta uzvarētājam, ta�u tenkoja, ka tā esot ļoti un varbūt pat "bezgala liela". �aha dēlis un figūras atradās kādā slepenā tornī; Jaromīrs (savā sapnī) bija pirm�dzimtais dēls vienā no naidīgajām dzimtām. Pulksteņi sita to neat�liekamo stundu, kad jāizdara kārtējais gājiens; sapņotājs lietū skrēja pa tuksne�a smiltājiem, nespēdams atcerēties ne figūras, ne spēles noteikumus. Tad viņ� pamodās. No Teltnieku ielas cēlās vienmuļa duna, kurā ielauzās komandas saucieni. Ausa rīts. Prāgā ienāca Tre�ās Valsts bruņotie priek�pulki.

Deviņpadsmitajā martā varas iestādes saņēma denuncējumu. Deviņpadsmitā marta pievakarē Jaromīru Hladīku apcietināja. Viņ� tika ieslodzīts kādā izbalsinātā, glu�i aseptiski tīrā telpā Vltavas

pretējā krastā. Neviena no gestapo izvirzītajām apsūdzībām nebija apstrīdama; viņa mātes uzvārds bija Jaroslavska, viņa dzīslās tecēja �īdu asinis, viņa pētījumam par Bērni piemita nenoliedzama �īdiska pieskaņa un kādā no protestlapām pret an�lusu rotājās viņa pa�ro�cīgs paraksts� 1928. gadā viņ� bija pārtulkojis Sēfer Jecīrā Hermaņa Barsdorfa grāmatu apgādam. Izdevniecības katalogs tirgoņu daiļ�runībā nesamēr pārspīlēja tulka slavu. �ajā katalogā gadījās ielūko�ties Jūliusam Rotem � vienam no tiem, kuru rokās nu bija Hladīka liktenis. Nav nemaz tāda cilvēka, kas ārpus sava "tie�ā aroda" ietva�riem nebūtu pietiekami lētticīgs. Divu triju gotu burtiem nodrukātu apjūsmīgu īpa�ības vārdu bija gana, lai Jūliuss Rote noticētu Hla�dīka izcilus stāvoklim literatūrā� Rote panāca, ka Hladīku notiesā uz nāvi � pour encourager Ies autres*. Nāvessods bija izpildāms div�desmit devītajā martā deviņos no rīta. �āds novilcinājums (kura svarīgo lomu lasītājs vēl novērtēs) izrietēja no administratīvas tiek�smes rīkoties maksimāli bezpersoniski un nesteidzīgi, kā to dara augi un planētas�

Sākumā Hladīks juta tikai bailes. Likās, cilpa, e�afots vai ben�des bluķis neiedvestu viņam tādas �ausmas, ta�u doma "tikt no�au�tam" bija neizturama. Viņ� veltīgi mēģināja iestāstīt sev, ka baismīga ir pati nāve, nevis ar to saistītie konkrētie apstākļi. Viņ� daudzkārt iztēlojās �os apstākļus, velti pūlēdamies izsmelt visas norises, sākot ar bezmiegā sagaidāmo ausmu un beidzot ar zalves mistēriju. Līdz Juliusa Rotēs noliktajai dienai viņ� paguva mirt simtos nāvju. Tas notika pagalmos, kuru da�ādā forma un stūru leņķi spētu nogur�dināt ģeometriju. Viņa sodītāji mainījās gan skaitā, gan skatā, reizēm tie �āva no liela attāluma, citkārt pavisam tuvu. Viņ� sagai�dīja iztēlotos nāvessodus ar patiesām bailēm (varbūt ar patiesu drosmi). Katrs redzējums ilga tikai da�as sekundes, un, lokam no�slēdzoties, Jaromīrs ikreiz no jauna stājās uz nāves briesmīgā sliek��ņa. Vēlāk viņ� apstājās pie slēdziena, ka īstenība nemēdz atkārtot

mūsu iedomāto, un baiļu izkropļotā loģika lika secināt, ka iepriek�iztēlotais vairs nevarēs īstenoties. Paļaudamies uz �ādu no�ēlojamu maģiju, viņ� mēģināja iedomāties visbriesmīgākās varbūtības, lai tik neļautu tām iemiesoties realitātē. Protams, beidzās ar to, ka �īs iedomas sāka likties pravietiskas. Izmisuma naktīs viņ� pūlējās no�turēties pretim laika pludenajai substancei. Bija skaidrs, ka tā trauc pretim divdesmit devītā marta rītausmai, un Hladīks prātoja skaļā balsī: "Patlaban es kavējos divdesmit otrā marta naktī. Kamēr ilgst �ī nakts (un vēl se�as naktis), es esmu neievainojams un nemir�stīgs." Miegā aizvadītās naktis viņam likās kā iegremdē�anās dziļos tum�os dīķos. Reizēm viņ� ar nepacietību ilgojās zalves, kas nāks kā atbrīvotāja � uz labu? ļaunu? � no melīgajām iedomu mokām. Divdesmit astotajā, kad pēdējais saulriets apspīdēja loga re�ģus pie griestiem, viņu no �iem pazemojo�iem prātojumiem izrāva doma par nepabeigto lugu "Ienaidnieki".

Hladīkam bija jau pāri �etrdesmit. Visai problemātiska aizrau��anās ar literatūru likās esam viņa dzīves galvenais piepildījums � blakus zināmam skaitam ieradumu un da�ām draudzībām. Kā ikviens rakstnieks, viņ� gan vērtēja citus pēc to paveiktā, ta�u vēlē�jās, lai pa�u viņu novērtē atbilsto�i viņa iecerēm un plāniem. Līdz �im iznāku�ie darbi modināja viņā visai sare�ģītu no�ēlu. Savos pētījumos par Bērni, Ibn Ezru un Fladu viņ� tagad saskatīja ne vairāk kā uzcītību, bet Sēfer Jecīrā tulkojumā � nevērību, gurdumu un tuk�us minējumus. Jāatzīst, ka ne tik bargi Hladīks sprieda par savu "Mū�ības attaisnojumu", kura pirmajā daļā bija aplūkotas da�ādās mācības par mū�ību, kas iespaidoju�as cilvēci � sākot no Parmenida mū�stingu�ās Esmes līdz Hintona "veidojamai pagātnei", bet otrajā autors līdzīgi Frensisam Bredlijam apstrīd iespēju iekļaut Visuma neskaitāmās norises vienotā laika plUsmā. Turpat apgal�vots, ka cilvēkam apgūstamā pieredzes kopsumma nebūt nav bez�galīga un ar atskārtu vien pietiktu, lai pierādītu, ka laiks ir fikcija. Par nelaimi, ne mazāk fiktīvi ir argumenti, kas to pierāda; Hladīks mēdza tos atcerēties ar tādu kā nicīgu samulsumu. Viņ� bija sace�rējis ari virkni ekspresionistisku dzejoļu. Par kaunu autoram, tos iekļāva kādā 1928. gadā iespiestā antoloģijā, un kop� tā laika vairs nebija iznākusi neviena antoloģija, kas tos nepārdrukātu. No savas divdomīgās un nīkulīgās literāta pagātnes Hladīks cerēja atpirkties ar dzejasdrāmu "Ienaidnieki". (Hladīks deva priek�roku vārsmām, jo tās neļauj skatītajiem aizmirst notieko�ā neīstenumu, kas ir māk�slas priek�noteikums.)

�ajā drāma bija ievērota laika, vietas un darbības vienība: noti�kumi risinās Hrad�anos, barona fon Rēmer�tata bibliotēkā, vienā no pēdējām deviņpadsmitā gadsimta novakarēm. Pirmā cēliena pirmajā ainā pie Rēmer�tata vizītē ierodas kads nepazīstamais. (Pulkstenis sit septīto stundu, saules pēdējo staru spozme bango rūtīs, gaisā �alko kaisla un viegli pazīstama ungāru melodija.) Pirmajam viesim seko citi? Rēmer�tats nepazīst uzmācīgos apmeklē�tājus, ta�u viņam ir neomulīga sajūta, it kā tie jau būtu redzēti � varbūt sapnī? Viesi pārlieku glaimo viņam, ta�u jūtams � vispirms lugas skatītājiem, vēlāk ari baronam pa�am �, ka tie ir slepeni ienaidnieki, sazvērēju�ies viņu pazudināt. Rēmer�tatam izdodas paralizēt vai sagraut ienaidnieku sare�ģītās intrigas. Kādā dialogā tiek minēta viņa līgava Jūlija fon Veidenau un kāds Jaroslavs Kubins, kas tai uzmācies ar savu mīlu. Pēdējais tagad zaudējis prātu un uzskata sevi par Rēmer�tatu� Briesmas aug; otrā cēliena beigās Rēmer�tatam nākas vienu no sazvērniekiem nonāvēt. Sākas tre�ais, pēdējais, cēliens. Pamanam aizvien vairāk neatbilstību: atgrie�as tēli, kuri likās jau izvesti no spēles; uz īsu brīdi lugā atgrie�as Rēmer�tata nogalinātais cilvēks. Kāds atzīmē, ka vakars aizvien vēl nav satumsis; pulkstenis sit septīto stundu, augstajās rūtis spoguļo�jas saulriets, �alko kaisla ungāru melodija. Parādās pirmais viesis un atkārto vārdus, ko tas sacīja pirmā cēliena pirmajā ainā. Rēmer��tats atbild viņam bez jebkāda izbrīna: skatītājs noprot, ka Rēmer�tats ir nelaimīgais Jaroslavs Kubīns. Drāmas nav bijis: ir tikai murgu loks, kurā Kubīns ieslodzīts.

Nekad Hladīks netika jautājis sev, vai �ī kļūmju traģikomēdija ir izcils vai mazvērtīgs mākslas darbs, vai tā ir stingri iestrādāta vai tikai pavir�i uzmesta. Te ieskicētajā si�etā viņ� nojauta izredzi slēpt sava talanta trūkumus un izcelt tā stiprās puses, iespēju glābt (sim�boliskā nozīmē) to, kas viņa mū�ā �ķitās pats būtiskākais. Viņ� jau bija beidzis pirmo cēlienu un da�as ainas no tre�ā; lugas vārsmojums ļāva tās tekstu vienmēr atsaukt atmiņā. Hladīks bija paradis izstrādāt heksametru rindas arī tad, kamēr acu priek�ā nebija tek�sta. Tagad viņ� iedomājās, ka lugai trūkst divu cēlienu un ka pavi�sam drīz viņam jāmirst. Tumsā viņ� runāja uz Dievu: "Ja es pastāvu kādā noteiktā veidā, ja es neesmu tikai Tava sastomī�anās vai pārteik�anās, tad es pastāvu kā "Ienaidnieku" autors. Lai līdz galam uzrakstītu �o lugu, kura varētu attaisnot gan mani, gan Tevi, man vajag vēl vienu gadu. Pie�ķir man �īs dienas, Tu, Kam pieder gadusimti un viss laiks." Bija pēdējā, pati briesmīgākā nakts; ta�u pēc minūtēm desmit viņ� nogrima miegā kā tum�os ūdeņos.

Pret rītausmu viņ� sapņoja, ka noslēpies kādā no svētā Klementa bibliotēkas plauktu ailēm. Bibliotekārs melnās acenēs jautāja viņam: "Ko jūs meklējat?" Hladīks atbildēja: "Es meklēju Dievu." Bibliotekārs sacīja: "Dievs ir vienā no burtiem vienā no lappusēm vienā no svētā Klementa bibliotēkas �etrsimt tūksto�iem sējumu. Mani sen�i un manu sen�u sen�i ir meklēju�i �o burtu. Es pats esmu kļuvis akls, to meklēdams." Viņ� noņēma acenes, un Hladīks re�dzēja viņa acis � tās bija nedzīvas. Kāds lasītājs nāca atdot atlantu. "�is atlants nekam neder," viņ� sacīja un sniedza to Hladīkam, kas atvēra atlantu uz labu laimi. Kā reibonī viņ� ieraudzīja tur Indijas karti. Piepe�ā ne�aubigumā viņ� pieskārās vienam no sīkajiem bur�tiņiem. Kāda visuresīga balss sacīja: "Laiks tavam darbam ir pie�ķirts." �ajā brīdī Hladīks pamodās.

Viņ� atcerējās, ka cilvēku sapņi pieder Dievam, un Maimonids rakstījis, ka sapnī dzirdētie vārdi ir dievi�ķas dabas, ja tie ir skaidri un nepārprotami, ta�u to sacītājs nav ieraugāms. Viņ� apģērbās. Divi kareivji ienāca kamerā un pavēlēja iet viņiem līdzi.

Hladīks bija iedomājies, ka aiz durvīm viņu gaida gaiteņu, kāpņu un pāreju labirints. Īstenība nebija tik dāsna: pa dzelzs kāp�nēm viņi nokļuva iek�ējā pagalmā. Pulciņ� kareivju, da�i no tiem neaizpogātos formas tērpos, sarunājās, aplūkodami motociklu. Ser�ants paskatījās pulkstenī � bija astoņi un �etrdesmit �etras minūtes. Vajadzēja gaidīt, līdz pulkstenis rādīs deviņi. Drīzāk lieks nekā nelaimīgs Hladīks apsēdās uz malkas grēdas. Kareivji vairījās skatīties viņam acīs. Ser�ants pastiepa viņam cigareti gaidu atvieglinā�anai. Hladīks bija nesmēķētājs; viņ� paņēma cigareti aiz pieklājības vai pazemības. Aizsmēķēdams viņ� pamanīja, ka rokas trīc. Debesis bija aizvilku�ās mākoņiem. Kareivji runāja klusu, it kā viņ� jau būtu miris. Hladīks veltīgi pūlējās atcerēties sievieti, kuru lugā simbolizēja Jūlija Veidenau.

Kareivji nostājās ierindā, saslējās miera stājā. Stāvēdams pie kazarmas sienas, Hladīks gaidīja zalvi. Kādam ienāca prātā, ka asi�nis var nota�ķīt sienu; notiesātajam pavēlēja panākt da�us soļus uz priek�u. Hladīkam tas � glu�i nevietā! � atgādināja fotogrāfu rosī�anos pirms uzņēmuma. Smaga lietus lāse uzkrita viņa deni�ņiem un lēni slīdēja pa vaigu lejup; ser�ants izkliedza pavēli.

Fizisko parādību pasaule sastinga.

Stobri bija vērsti pret Hladīku, bet tie, kam vajadzēja viņu no�galināt, stāvēja kā pārakmeņoju�ies. Ser�anta rokas dilbs iemū�oja nenoapaļotu kustību. Uz pagalma bruģa plāksnes kavējās bites nekustīgā ēna. Vēj� bija apstājies kā gleznā. Hladiks mēģināja ieklieg�ties, kaut ko pasacīt, pakustināt roku. Viņ� saprata, ka ir paralizēts. No lēmētā Visuma neatplūda ne visniecīgākā skaņa. Viņ� iedomā�jās: "�esmu ellē, esmu miris�" Viņ� iedomājās: "�esmu ārprā�tīgs�" Viņ� iedomājās: "�laiks apstājies�" Bet tad ta�u vajadzēja apstāties arī viņa domām; Hladīks nolēma to pārbaudīt: atkārtoja (lūpām nekustoties) noslēpumaino Vergilija ceturto eklogu. Likās, ka (tagad tik tālie) kareivji izjūt tādas pa�as ba�as kā viņ�; ļoti gri�bējās ar tiem kaut kā sazināties. Viņu pārsteidza, ka ilgsto�ā nekustība nerada nogurumu, pat neērtību. Pēc visai nenosakāma laika sprī�a Hladīks iegrima snaudā. Kad viņ� atmodās, pasaule vēl arvien bija mēma un nekustīga. Uz viņa vaiga vēl kavējās lietus lāse un pagalmā � bites ēna. Viņa nosviestās cigaretes dūmi nebija izklī�du�i. Pagāja vēl viena diena, iekams Hladīks saprata.

Viņ� bija lūdzis Dievam veselu gadu, lai pabeigtu savu darbu: un Dievs savā visvarenībā viņam veselu gadu pie�ķīra. Dievs darīja viņam slepenu brīnumu: vācu lodei gan vajadzēja nogalināt viņu noteiktajā brīdī, ta�u viņa apziņā paies vesels gads no pavēles do�anas līdz tās izpildei. Viņu pārņēma mulsums, pēc tam � bez�galīgs izbrīns, tad � padevība, tad � pēk�ņa pateicība.

Nebija pieejams cits pieraksta veids kā vienīgi atmiņa. Katra nākamā heksametra apguve sniedza viņam nopietni līksmo izjūtu, kādu nepazīst tie, kas iedomājas un tūliņ aizmirst bezmērķīgas un laiskas rindas. Viņ� nestrādāja pēcnācējiem, pat ne Dievam, par kura literāro gaumi viņ� zināja gau�i maz. Nasks un nekustīgs savā slēptuvē, viņ� vērpa no laika pavedieniem cildenu neredzamu labirintu. Tre�o cēlienu viņ� pārstrādāja divkārt. Viņ� atteicās no pārāk tie�as simbolikas: atkārtotajiem pulksteņa sitieniem, mūzi�kas. Neviens viņu nesteidzināja, varēja dzēst, īsināt, papla�ināt. Viņam sāka patikt pagalms un kazarmas. Viena no sejām, kas atra�dās viņa priek�ā, ar laiku ietekmēja Rēmer�tata rakstura koncepciju drāmā. Viņ� atklāja, ka nogurdino�ās kakofonijas, kuras bija tik ļoti satrauku�as Flobēru, nav nekas vairāk kā redzes aizspriedums: rak�stītā, nevis sacītā vārda nepilnības. Viņ� nobeidza savu drāmu: netrūka nekā, vienīgi vēl kāda epiteta� Viņ� to atrada; ūdens lāse sakustējās uz viņa vaiga. Hladīks neprātīgi iekliedzās, sa�ķobīja seju, �etru stobru svins viņu nogāza zemē.

Jaromīrs Hladīks mira divdesmit devītajā martā deviņos un divās minūtēs no rīta.

There seemed a certainty in degradation. T. E. Lawrence "Seven Pillars of Wisdom", Cl III [56]

Mazāzijā vai Aleksandrijā mūsu ticī�bas otrajā gadsimtā, kad Vasilids kos�mosu pasludināja par pārgalvīgu un nepilnīgu eņģeļu improvizāciju, Nils Runebergs ar viņam piemīto�o ap�brīnojamo intelektuālo dedzību dro�i vien būtu vadījis kādu gnostiķu līgu.

Dante, visticamāk, viņu būtu iemetis uguns kapā; viņa vārds � starp Satomilu un Karpokratu � pagarinātu jau�nāko heretiarhu sarakstus; fragments no kāda viņa sprediķa, izpu��ķots ar zākām, saglabātos apokrifā Liber adversus otnncs haereses** vai arī neglābjami būtu gājis bojā, kad ugunsgrēks kāda klostera biblio�tēkā pazudinātu pēdējo Syntagma*** eksemplāru. Ta�u Dievs Runebergam atvēlēja XX gadsimtu un Lundas universitātes pilsētiņu. �eit viņ� publicēja Kristus och Jūdas**** (1904) pirmo izdevumu; �eit 1909. gadā tika publicēts viņa galvenais darbs Den hemlige Frālsaren [57] . (pēdējai

grāmatai ir tulkojums vācu valodā Der heimliche Heiland*, 1912. gadā to izdeva Emīls �erings.)

Pirms papūlēsimies veikt nelielu ieskatu minētajos darbos, noteikti jāatgādina, ka Nils Runebergs, Nacionālās evaņģēliskās savienības loceklis, bija dziļi reliģiozs cilvēks. Kaut kur Parīzē vai pat Buenosairesā, vienā no daudzajām literātu apvienībām, kāds bez īpa�ām pūlēm vēlreiz varētu atklāt Runeberga tēzes, celtas priek�ā �eit, literātu pulciņā, �īs tēzes būtu izklaidības vai Dieva apsmie�anas radīta nevienam nevajadzīga nieko�anās. Runebergam tās bija atslēga, kas ļauj piekļūt teoloģijas lielākajam noslēpu�mam. Tās bija pārdomu un pētījumu viela, pamats vēsturiskai un filoloģiskai polemikai, tās bija viņa lepnums, sajūsma un �ausmas. Tās attaisnoja viņa dzīvi un � samala miltos. Tiem, kuri lasis �o rakstu, jāņem vērā arī tas, ka tajā tiek uzrādīti Runeberga secinā�jumi, nevis viņa domas dialektika un pierādījumi. Bez �aubām, nebūs grūti pamanīt, ka secinājumi apsteidz pierādījumus. Kur� gan nodosies pierādījumu meklē�anai kaut kam tādam, kam pats netic un par ko sprediķot viņam nenāk ne prātā.

Pirmajam Kristus och Jūdas izdevumam ir kategorisks epigrāfs, kura saturu pēc vairākiem gadiem nesaudzīgi papla�inās pats Nils Runebergs: "Ne tikai viena lieta, bet visas lietas, ko tradīcija piedēvē Jūdam Iskariotam, ir nepatiesas." (De Quincey, 1857) De Kvinsijs, kura priek�gājējs bija kāds vācietis, izskaitļoja, ka Jūda uzrādīja Jēzu, lai to piespiestu pasludināt savu dievi�ķību un aizdegtu pla�u sacel�anos pret Romas jūgu; Runebergs izvirza metafiziska rakstura aizstāvību. Viņ� sāk ar to, ka meistarīgi izceļ Jūdas rīcības veltī�gumu. Līdzīgi Robertsonam viņ� ievēro, ka tāda skolotāja (kur� ik dienas sprediķoja sinagogās un veica brīnumus ļau�u tūksto�u priek�ā) pazī�anai nebūt nebija vajadzīga kāda apustuļa nodevība. Un tomēr tā notika. Pieļaut kļūdu Rakstos ir nepacie�ami; tikpat nepacie�ami ir pieļaut nejau�u misēkli visizcilākajā pasaules vēstures notikumā. Ergo, Jūdas nodevība nebija nejau�ība; tā bija iepriek�

noteikta rīcība, kurai ir sava noslēpumaina vieta grēku izpirk�anas mehānismā. Runebergs turpina: "Vārds, kad tika radīta miesa, no visuresības nonāca telpā, no mū�ības � vēsturē, no neierobe�otas laimības � mutāciju un nāves varā; lai atbildētu uz �ādu upurē��anos, bija nepiecie�ams cilvēks, kas visu cilvēku vārdā veiktu līdz�vērtīgu upurē�anos. �is cilvēks bija Jūda Iskariots. Jūda, vienīgais starp apustuļiem, nojauta apslēpto dievi�ķību un Jēzus satrieco�o nodomu. Vārds bija pazemojies līdz mirstīgajam; Jūda, Vārda skol�nieks, spēja pazemoties līdz uzrādītājam (ļaunākais noziegums ne�goda listē) un kļūt par uguns mutes mū�īgo iemītnieku. Apak�ējā līmeņa kārtība ir aug�ējā līmeņa kārtības spogulis; zemes formas at�bilst debess formām; plankumi uz ādas � tā ir mū�am �ķīsto zvaig�znāju karte; Jūda savā ziņā atspoguļo Jēzu. Tāpēc �ie trīsdesmit trīs dināri un skūpsts; tāpēc �ī brīvprātīgā nāve � lai vēl vairāk izpelnī�tos Nolādējumu." Tā Nils Runebergs apgaismoja Jūdas mīklu.

Pilnīgi visu konfesiju teologi �ādus apsvērumus noraidīja. Larss Peters Engstrēms Runebergu apsūdzēja par hipostā�u vieno�tības nezinā�anu vai noklusē�anu; Aksels Boreliuss � par doketu ķecerības atdzīvinā�anu (doketi noliedza Jēzus cilvēciskumu); Lundas dzēlīgais bīskaps � par nonāk�anu pretrunā ar Lūkas evaņģē�lija divdesmit otrās nodaļas tre�o pantu.

�īs da�ādās anatēmas ietekmēja Runebergu, un viņ� daļēji pār�rakstīja nosodīto grāmatu, izdarīdams izmaiņas savā mācībā. Teolo�ģisko pusi viņ� atstāja savu pretinieku ziņā un piedāvāja netie�us tikumiska rakstura argumentus. Viņ� atzina, ka Jēzum, "kura rīcībā bija neaptveramas iespējas, kadas var piedāvāt vien Visvarenība", visas cilvēces glāb�anai nebija nepiecie�ams kāds viens īpa�s cil�vēks. Tad viņ� atspēkoja tos, kuri apgalvo, ka mēs neko nezinām par grūti izskaidrojamo nodevēju; mēs zinām, viņ� sacīja, ka viņ� bija viens no apustuļiem, viens no izraudzītajiem, lai sludinātu debesu valstību, dziedētu slimos, attīrītu lepras apsēstos, aug�ām celtu miru�os un lai izdzītu ne�ķīstos garus (Mateja 10:7-8; Lūkas 9:1). Vīrs, kuru Pestītājs tā apveltījis, ir pelnījis, lai mēs viņa darbos iedziļinātos ar lielāku pietāti. Piedēvēt viņa noziegumu alkatībai (da�i to ir darīju�i, atsaucoties uz Jāņa evaņģēliju 12:6) nozīmē sa�mierināties ar visnekrietnāko pamudinājumu. Nils Runebergs pie�dāvā pilnīgi pretēju pamudinājumu � pārspīlētu un gandrīz neiero�be�otu askētismu. Askēts Dieva augstākās godības vārdā pazemo un mērdina miesu; Jūda to pa�u izdarīja ar savu garu. Viņ� atteicās no goda, no labā, no miera, no debesu valstības � kā citi, mazāk varonīgi, atsakās no baudas. [58] ar biedējo�u prāta skaidrību viņ� bija apcerējis savas negantības. Laulības pārkāp�anā līdzdalās maigums un pa�uzupurē�anās; slepkavībā � dro�sirdība; apgānī�anā un Dieva zaimo�anā � glu�i sātaniskas laismas. Juda izraudzījās tie�i tās negantības, kurās nemājoja ne kripatiņas kaut kā gai�a: uzticības ļaunprātīgu izmanto�anu (Jāņa 12:6) un nosūdzē�anu. Viņ� rīkojās ar pārdabisku pazemību un uzskatīja, ka nav cienīgs būt labs. Pāvils ir teicis: "Kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu." (1. vēstule ko�rintie�iem 1:31); Jūda meklēja Elli, jo ar Tā Kunga laimību arī viņam bija gana. Viņ� uzskatīja, ka laime, tāpat kā labais, piederas dievi�ķa�jam un ka cilvēkiem to neklājas piesavināties. [59]

Daudzi ir atklāju�i post factum, ka Runeberga pirmajos god�prātīgajos spriedumos jau slēpjas viņa ekstravagantais atrisinājums un ka Den hemlige Frālsaren vienkār�i ir Kristus och Jūdas izkropļo�jums vai pārspīlējums. 1907. gada beigās Runebergs bija pabeidzis

un pārskatījis manuskripta tekstu; pagāja vēl divi gadi, līdz viņ� to uzticēja iespie�anai. 1909. gada oktobrī grāmata iznāca ar pro�logu (mīklaini neizteiksmīgu), ko sarakstījis dāņu hebraists Ēriks Erfjords, un ar �ādu slīpētu epigrāfu: "Viņ� bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies; bet pasaule viņu nepazina." (Jāņa 1-10) Gramatas si�eta līnija nav sare�ģīta, ta�u beigas ir briesmīgas. Dievs, Nils Runebergs sprie�, pazemoja sevi līdz cilvēkam, lai izpirktu cilvēces grēkus; vārdu sakot, viņa paveiktais upuris ir bijis teicams, tā lielumu nevājina un neapskādē nekādi trūkumi. Ierobe�ot viņa cie�anas viena vakara garumā, kurā Kristus agonizē pie krusta, � tā ir Dieva zaimo�ana. [60] Apgalvojums, ka viņ� bija cilvēks, bet nebija spējīgs sagrēkot, slēpj pretrunu; impeccabilitas[61] un humanitas[62] � �ie divi atribūti nav savienojami. kemnits pieļauj, ka Pestītājs varēja just nogurumu, aukstumu, satraukumu, izsalkumu un slāpes; līdz ar to kļūst pieļaujams, ka viņ� varēja sagrēkot un aiziet zūdībā. Slavenie vārdi: "Jo tas uzaug viņa priek�ā it kā zariņ� un kā sakne no sakaltu�as zemes. Viņ� bija nievāts un ļau�u atstāts, pilns sāpju un vājības," (Jesajas 53:2-3) � tie daudziem nozīmē redzējumu par krustā sisto viņa nāves stundā; da�iem (kā Hansam Lasenam Martensenam) � skaistā, pūļa piekri�anas apzīmogotā Kristus nomelno�ana; bet Runebergam � precīzs pareģojums ne tikai kādam mirklim, bet visai �ausmino�ajai nākotnei, kas � laikā un mū�ībā � sagaida iemieso�ju�os Vārdu. Dievs bija tapis par cilvēku no galvas līdz kājām � un līdz tā negodam, nolādējumam un bezdibenim. Lai mūs glābtu, viņ� varēja izvēlēties jebkuru no likteņiem, kas caurau� mūsu apjuku�o vēsturi; viņ� varēja būt Aleksandrs vai Pitagors, vai Rūriks, vai Jēzus; bet viņ� izvēlējās visno�ēlojamāko likteni � viņ� kļuva Jūda.

Stokholmas un Lundas grāmatnīcas velti piedāvāja �o atklā�jumu. Neticīgie a priori to uzskatīja par bezgaumīgu un samocītu teoloģisku spēli; teologi no tā nicino�i novērsās. Runebergs �ajā ekumeniskajā vienaldzībā nojauta glu�i vai brīnumainu apstiprinā�jumu savai teorijai. Dievs iekārtoja �o vienaldzību; Dievs nevēlējās, lai uz zemes skandinātu viņa �ausmino�o noslēpumu. Runebergs saprata, ka nav pienācis īstais laiks. Viņ� juta, kā virs viņa sakrājas visas senās Dieva dusmas; viņ� atcerējās Eliju un Mozu, kuri, uzkā�pu�i kalnā, aizsedza seju, lai neredzētu Dievu; Jesaju, kur� nokrita pie zemes, kad viņa acis skatīja To, kura slava piepilda pasauli; Sauļu, kur� kļuva akls uz Damaskas ceļa; rabi Simeonu ben Azaī, kur� ieraudzīja Paradīzi un mira; slaveno burvi Huanu de Viterbo, kur� sajuka prātā, kad viņa acīm pavērās Svētā Trīsvienība; midra�imus, kuri nicina bezdievjus, kas atļaujas izrunāt Sheirt Hamephorash, Dieva Slepeno Vārdu. Vai tikai viņ�, Runebergs, nebija vainojams �ajā tum�ajā noziegumā? Vai tā nebija Gara zaimo�ana, tā, ko nekad nepiedos? (Mateja 12:31) Valērio Sorano nomira, jo bija izplatījis Romas neizpau�amo vārdu; kāds nebeidzams sods gaidīja viņu, kur� bija atklājis un pavēstījis Dieva draudīgo vārdu?

Apskurbis no bezmiega un galvu reibino�ās dialektikas, Nils Runebergs klīda pa Malmes ielām, skaļā balsī lūgdams, lai viņam pie�ķirtu �ēlastību dalīt ar Pestītāju Elli.

Viņ� nomira no artērijas plīsuma 1912. gada 1. martā. Ļoti iespējams, ka heretiologi viņu atcerēsies; Tā Kunga Dēla tēlu, kas �ķitās jau izsmelts, viņ� papildināja ar ļaunuma un likstu samezglojumiem.

There seemed a certainty in degradation. T. E. Lawrence "Seven Pillars of Wisdom", CIII

Tiklab Mazāzijā, kā Aleksandrijā mūsu ticī�bas otrajā gadusimteni, kad Basilīds sludi�nāja, ka Visums ir au�īgu eņģeļu vieglprātīga vai ļaunprātīga rotaļa, Nilss Rūnebergs būtu ar izcilu prāta kaismi vadījis kādu no slepenajām gnostiķu brālībām. Dante varbūt lemtu viņam ugunskapu; viņa vārds būtu papildinājis vidējas rocības viltusmācītāju sarakstu � blakus Satornilam un Karpokrātam. Izpu�ķots paļām, kāds viņa sprediķu fragments varētu saglabāties apokrifiskajā Liber adversus omnes haereses vai arī sadegt kāda klostera bibliotēkā reizē ar pēdējo "Sintagmas" eksemplāru. Ta�u Dievs viņam atvēlēja 20. gadusim�teni un universitātes pilsētiņu Lundu. Tur 1904. gadā viņ� laida klajā savas grāmatas Kristus och Jūdas pirmo izdevumu; 1909. gadā turpat iznāca viņa galvenais darbs Den hemlige Fralsaren (1912. gadā tas izdots vāciski Emīla �ēringa tulkojumā ar nosaukumu Der heimliche Heiland).

Pirms mēģinām aplūkot minēto darbu saturu, lieku reizi jāat�zīmē, ka Nilss Rūnebergs, Nacionālās evaņģēlistu apvienības biedrs, bija dziļi ticīgs cilvēks. Parīzes vai pat Buenosairesas intelektuāļu ap�rindās kāds literāts varētu uzstaties ar tādām pa�ām teorijām kā Rū�nebergs. Ta�u �ādi intelektuālā vidē izvirzīti uzskati būtu tik vien ka

nelietīgi vingrinājumi dievzaimo�anā, kurpretim Rūnebergam viņa idejas bija tā atslēga, kurai jāatver durvis uz vienu no galvenajiem teoloģijas noslēpumiem; tās veda viņu pretim apcerei un analīzei, vēsturiskām un filoloģiskām preti�ķībām, augstprātībai, dusmām, līksmei un �au�alām. Tās attaisnoja, ta�u tiklab izpostīja viņa mū�u. �ā raksta lasītājiem tāpat jāņem vērā, ka tajā atspoguļoti vienīgi Rūneberga izdarītie secinājumi, nevis viņa metode un pierādījumu sistēma. Da�i uzskatīs, ka secinājumi, bez �aubām, nāku�i pirms pierādījumiem. Ta�u diez vai kāds meklētu pierādījumus viedok�lim, kam pats netic vai kādu neuzskata par vajadzīgu sludināt.

Apcerējuma Kristus och Jūdas pirmizdevumā mēs lasām �ādu visai kategorisku epigrāfu (kura jēgu pats Rūnebergs pēc da�iem gadiem papla�inās līdz pat negantuma robe�ām): �Ne tikai daļa � nekas no tā, ko tradīcija pieraksta Jūdam Iskariotam, nav tiesa." (De Kvinsijs, 1857) Tāpat kā jau kāds vācu autors pirms viņa, De Kvinsijs nāk pie atziņas, ka Jūda sazvērējies pret Jēzu, lai piespiestu viņu atklāt savu dievi�ķumu un tādējādi izraisītu pla�u sacel�anos pret Romas jūgu. Kurpretim Rūneberga izvirzītajam Jūdas attaisnoju�mam piemīt metafizisks raksturs. Viņ� ļoti veiksmīgi uzsver, ka Jūdas nodevība būtībā bija lieka. Līdzīgi Robertsonam viņ� norāda: lai atrastu un sazīmētu mācītāju, kas ik dienas sprediķo sinagogā un dara brīnumus ļau�u tūksto�u priek�ā, nemaz nav vajadzīga apustuļa nodevība. Ta�u nodevība notika. Nav pieņemama doma, ka raksti varētu kļūdīties; tikpat nepieņemami būtu pieļaut ne�jau�ību pa�ā izcilākajā pasaules vēstures notikumā. Ergo: Jūdas nodevība nav nejau�ība, bet gan iepriek�nosacīta, un tai piemīt sava noslēpumaina nozīme dievi�ķajā Pestī�anas plānā. Rūnebergs tur�pina: kad vārds kļuva miesa, tas apmainīja visuresību pret �epatnību, mū�ību pret vēsturi, bezrobe�īgu laimi pret mijību un nāvi. Lai baudītu tik lielu upuri, kādam cilvēkam kā visas cilvēces priek�stāvim vajadzēja nest samērojamu upuri pretim. �is cilvēks bija Jūda Iskariots. Jūda vienīgais starp apustuļiem nojauta Jēzus slēpto die�vi�ķumu un atskārta viņa baiso nolemtību. Vārds bija pazemojies miesā; Jūda, vārda māceklis, varēja pazemoties ziņupienesējā (pats zemiskākais noziegums, līdz kādam cilvēks iespēj krist!) un lemt sevi mū�īgām mokām un ugunij. Apak�ā tāpat kā aug�ā; zemes veidi atbilst debesu veidiem; raibumi uz cilvēka ādas rada mū�īgo zvaigznāju apveidus; un Jūda savā veidā atspoguļo Jēzu. Gan trīs�desmit sudraba gra�i un skūpsts, gan pa�nāvība bija vajadzīgi tādēļ, lai dro�āk izpelnītos atstum�anu. Tā Nilss Rūnebergs skaidroja Jūdas mīklu.

Pret viņu uzstājās visu konfesiju teologi. Lar�s Peters Engstrēms paziņoja, ka Rūnebergs vai nu nebūs dzirdējis par hipostatisko vienību, vai tī�i to noklusē. Akselis Borēlijs pārmeta viņam docetistu (kuri noliedza Jēzus cilvēcisko dabu) ķecerības atkārto�anu. Tēraudcietais Lundas bīskaps saskatīja viņa darbā pretrunas ar Lūkas evaņģēlija divdesmit otrās nodaļas tre�o pantu.

Nosodījums tik ļoti iespaidoja Rūnebergu, ka viņ� daļēji pār�strādāja pelto grāmatu un mainīja tās koncepciju. Teoloģijas laukā viņ� bija gatavs atzīt savu pretinieku pārākumu un tagad izvirzīja netie�us morālas dabas argumentus. Viņ� piekrita, ka Jēzum, "kura rīcībā bija tie ievērojamie līdzekļi, kādus sniedz visvarenība", nemaz nevajadzēja cilvēka palīdzības cilvēces pestī�anai. Pēc tam Rūne�bergs apstrīdēja tos, kuri apgalvo, ka mēs nekā nezinām "par �o tik mazizprotamo nodevēju". Mēs zinām, viņ� sacīja, ka Jūda bija viens no apustuļiem, viens no tiem, kuri tika izredzēti pasludināt debesu valstību, dziedināt sirdzējus, �ķīstīt spitālīgos, modināt miroņus un izdzīt ļaunus garus (Mateja 10:7, 8; Lūkas 9:1). Vīrs, ko Pestītājs tā paaugstinājis, pelna, lai mēs viņa rīcību skaidrotu iespējami lab�vēlīgākā gaismā. Pierakstīt viņa noziegumam tādu cēloni kā mant�kārība (kā da�i to dara, atsaucoties uz Jāņa 12:6) nozīmē apmieri�nāties ar pa�u elementārāko motivāciju. Nilss Rūnebergs liek priek�ā pilnīgi pretēju skaidrojumu: Jūdu vadīja pārspīlēts un pat bezgalīgs askētisms. Askēts par godu Dievam �austa un nokauj miesu, Jūda darīja to pa�u ar savu garu. Viņ� atsacījās no goda, no labā, no miera, no debesu valstības, tāpat kā citi (parādot daudz mazāk varonības) atsakās no miesiskas tīksmes. [63] Viņ� apsvēra nodomāto ļaundarljumu baismīgā apskaidrotlbā. Laulības pārkāp�anai piemīt mai�gums un pa�aizliedzība, slepkavība apliecina drosmi; apgānī�anai un zaimiem nak līdzi zināms sātanisks spo�ums; Jūda izvēlējās noziegumus, kurus nepavada ne vismazākā cēluma atēna: uzticības pievil�anu (Jāņa 12:6) un nodevību. Viņa rīcībā jāredz vislielākā pazemība; viņ� ticēja, ka nav cienīgs būt labs. Pāvils raksta: "Kas lepo�jas, lai lepojas Kungā." (1. korintie�iem 1:31). Jūda alka elli, jo viņam pietika ar Kunga laimi. Viņ� uzskatīja, ka laime, tāpat kā labesamība, ir dievi�ķuma izpausme, un cilvēkiem to neklājas piesavināties. [64]

Post factum. Daudzi nāku�i pie atziņas, ka vēl glu�i attaisnoja�mos agrīnā Rūneberga apgalvojumos sakņojas viņa domu gaitas dī�vainais noslēgums un ka Den hemlige Fralsaren nav nekas cita kā grāmatā Kristus och Jūdas pausto ideju izdzim�ana vai pārspīlējums. 1907. gada beigās Rūnebergs pabeidza un izlaboja savu rokrakstu; pagāja gandrīz divi gadi, iekams viņ� iesniedza to izdo�anai. Grā�mata parādījās atklātībā 1909. gada oktobrī ar dāņu hebraista Ērika Erfjorda priek�vārdu (līdz dīvainībai saltu) un ar �ādu daiļrunīgu epigrāfu: "Viņ� bija pasaulē, un pasaule bija caur viņu; bet pasaule viņu nepazina." (Jāņa 1-10) Rūneberga argumentācija nav sare��ģīta, ta�u viņa secinājumi ir neganti. Dievs, viņ� paziņo, pazemoja sevi cilvēkā, lai glābtu cilvēku dzimumu. Dabiski būtu pieņemt, ka viņa upuris bija pilnīgs un netika nedz atcelts, nedz kādas nepil�nības aptum�ots. Ierobe�ot viņa cie�anas ar vienu pēcpusdienu pie krusta būtu zaimo�ana.* Pieņemt, ka Kristus bija cilvēks, un ap�strīdēt viņa grēkotspēju nozīmētu nonākt pretrunās; tādas pazīmes kā impeccabilitas un humanitas nav savienojamas. Kemnics pieļauj, ka Pestītājs spēja just nogurumu, aukstumu, samulsumu, badu un slāpes; mēs tāpat varam pieņemt, ka viņ� spēja grēkot un pazudināt sevi. Slavenā vieta: "Un tas uzauga viņa priek�ā it kā zariņ� un kā sakne no sakaltu�as zemes. Viņam nebija jaukuma, nedz skaistuma, un mēs viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāds krā�ņums, kas mums būtu paticis. Viņ� bija nievāts un ļau�u atstāts, pilns sāpju un vājī�bas" (Jesajas 53:2-3) daudziem nozīmē Pestītāja mokpilnās nāves iepriek�pasludinā�anu. Da�iem (piemēram, Hansam Lasenam Martensenam) �ķiet, ka te noliegts daiļums, kādu Kristum pierak�sta vulgāra izpratne. Rūnebergam �ie vārdi precīzi pravieto � nevis vienu īsu brīdi! � bet visu to �ausmu pilno nākotni, kāda sagaida vārdu, kad tas top miesa: laikā un mū�ībā. Dievs visā pil�nībā kļuva par cilvēku � par cilvēku līdz pat nelietības dziļumiem, līdz nolādētībai un bezdibenim. Lai izglābtu mūs, viņ� varēja izvēlēties jebkuru no vēstures mezglainajā tīklā iesietajiem lik�teņiem. Viņ� varēja kļūt par Aleksandru vai Pitagoru, vai Ruriku, vai Jēzu. Viņ� izvēlējās visno�ēlojamāko likteni. Viņ� kļuva par Jūdu.

Stokholmas un Lundas grāmatnīcas veltīgi piedāvāja �o at�klāsmi lasītājiem. Neticīgie to noturēja a priori par bezgar�īgu un nomāco�u teoloģisku spēli. Teologi to nievāja. Rūnebergs �ādā eku�meniskā vienaldzībā saskatīja gandrīz brīnumainu apliecinājumu. Tādu vienaldzību bija iepriek�nolicis pats Dievs. Dievs negribēja, ka viņa briesmīgais noslēpums tiktu izpausts zemes virsū. Rūne�bergs saprata, ka stunda vēl nav situsi. Viņ� juta, ka pār viņa galvu krustojas seni dievi�ķi lāsti. Viņ� atcerējās Eliju un Mozu, kuri kaln�galā aizsedza vaigu, lai neieraudzītu Dievu, � un Jesaju, kas krita �ausmās, tiklīdz viņa acis skatīja To, Kura godība pilda zemi; un Sauļu, kam acis tapa aklas uz Damaskas ceļa, un rabīnu Simeonu ben AzaI, kas nomira, tikko ieraudzījis paradīzi, un slaveno pesteļotāju Jāni no Viterbas, kas zaudēja prātu, tiklīdz tam izdevās uzlūkot Trīsvienību, un "Midrā�us", kuri nolād nekrietnos, kas izrunā �ēm hā-Meforā�, t. i., Dieva slepeno vārdu. Varbūt viņ� arī bija vaino�jams �ajā tum�ajā grēkā? Vai tā nebija Gara zaimo�ana, kas netiks piedota nekad (Mateja 12:31)? Valērijam Sorānam nācās mirt, jo viņ� bija izpaudis Romas slepeno nosaukumu � kāds nebeidzams sods tad pienācās viņam, kas bija atklājis un izpaudis Dieva briesmīgo vārdu?

Apskurbis no bezmiega un drud�ainām prāta spekulācijām, Nilss Rūnebergs klīda pa Malmes ielām, skaļā balsī lūgdamies, lai tam dāvā �ēlastību būt kopā ar Pestītāju ellē.

Viņ� nomira no aneiras plīsuma 1912. gada pirmajā martā. Ķecerības vēstures pētnieki varbūt pieminēs viņu, kas �ķietami izsmeltajai Cilvēka dēla koncepcijai pievienoja ļaundarības un posta aspektus.

Rekavarrens guļus pavēra acis un ierau�dzīja slīpenu meldru velvi. No otras ista�bas plūda ģitāras strink�ķi, īsta laime �ajā bada maizes labirintā, kas bezgalīgi te sati�nās, te attinās� Viņ� pamazām attapa īste�nību, visas ikdieni�ķās lietas, kas vairs nekad netiks nomainītas ar citām. Bez no�ēlas aplūkoja savu lielo, nevajadzīgo ķermeni, paprastu kokvilnas pon�o, kas ietina kājas. Ārā, tālu aiz loga restēm, pletās līdze�nums un vakars; viņ� bija gulējis ilgi, bet debess vēl bija krietni gai�a. Rekavarrens pa�amdīja ar roku, līdz uzdūrās bronzas zvārgulī�tim lāvas kājgalī. Tad pakratīja to vienu, divas reizes; viņpus durvīm joprojām virmoja vienkār�u akordu skaņas. Spēlmanis bija nēģeris, kur� kādu vakaru te uzradās, pieteikdams sevi kā dziedoni, un izai�cināja vēl kādu sve�inieku uz garumgaru paijadu. Pievārēts viņ� tomēr itin bie�i mēdza iegriezties bodītē un it kā gaidīja kādu. Stun�dām ilgi ar ģitāru klēpī, bet tā arī neuzsākdams dziesmu. Iespējams, sakāve viņu bija pārāk sarūgtinājusi. Cilvēki pie �ī neuzmācīgā vīra bija jau pieradu�i. Rekavarrens, bodītes saimnieks, nekad neaizmirsa spēlmaņu divcīņu; otrā dienā, kārtojot zāļu vīk�ķus, viņam pēk�ņi pamira labais sāns, un viņ� zaudēja valodu. Cilvēki, kas iedabāju�i just līdzi romānu varoņu nelaimēm, galu galā sāk pārāk bie�i �ēloties pa�i par savām likstām; ta�u ne tā cieta Rekavarrens, viņ� paralīzi pieņēma tāpat, kā reiz bija pieņēmis. Amerikas bardzību un

vientulību. Pieradis dzīvot tagadnē, kā to dara dzīvnieki, viņ� rau�dzījās debesis un sprieda, ka sarkanais gredzens ap mēnesi norāda uz lietu.

Zēns ar indiāņa vaibstiem (iespējams, viņa dēls) pavēra durvis. Rekavarrena acis jautāja, vai nav atnācis kāds apmeklētājs. Nav, klusēdams ar zīmēm rādija zēns; nēģeris neskaitījās. Spēkus zaudē�ju�ais vīrs atkal palika viens; viņa kreisā roka vēl brīdi paspēlējās ar zvārguli, kā mēģinot apzināties jelkādu varu.

Pēdējos saules staros līdzenums likās kaut kas tāls un no�ķirts, kā sapni skatīts. Piepe�i pie apvār�ņa sakustējās kāds punkts, tas auga arvien lielāks un lielāks, līdz kļuva par jātnieku. Jātnieks tuvo�jās � vai tā tikai likās � mājai. Rekavarrens saskatīja �ambergo, garu, tum�u pon�o, melnu zirgu, bet seju neredzēja. Jātnieks bei�dzot savaldīja auļus un tuvojās vieglā riksī. Divsimt varu attālumā viņ� nogriezās. Rekavarrens, kur� sve�o vairs neredzēja, dzirdēja viņa burk�ķē�anu, dzirdēja, kā viņ� nokāpj no zirga, piesien to pie slitas un stingrā solī ienāk bodē.

Nēģeris, nepaceļot acis no instrumenta, it kā gribēdams tajā kaut ko atrast, klusi ierunājās:

��� Senjor, es zināju, ka varu uz jums paļauties.

Tas atcirta:

���� Un es uz tevi, mori. Maķenīt liku tev gaidīt, bet nu esmu

klāt.

Iestājās klusums. Beidzot nēģeris bilda:

��� Es esmu pieradis gaidīt. Es gaidīju septiņus gadus.

Otrs atbildēja lēnām, bez steigas:

��� Vairāk nekā septiņus gadus es nebiju saticis savus bērnus, un �odien satiku. Es negribēju, ka viņi mani uzskatītu par vīru, kur� kaujas ar na�iem.

��� Varu iedomāties, � nēģeris iestarpināja. � Ceru, ka bērnus atstājāt pie labas veselības?

Sve�inieks, kur� bija apsēdies pie letes, gardi iesmējās. Viņ� palū�dza vienu kanju un ar patiku to nobaudīja.

��� Es viņiem devu labus padomus, � tas paziņoja. � Padomu nekad nav par daudz, un tie neko nemaksā. Cita starpā, es viņiem teicu, ka cilvēks nedrīkst izliet otra cilvēka asinis.

Stiepts akords ievadīja nēģera atbildi:

��� Jūs pareizi darījāt. Tad viņi vismaz nebūs tādi kā mēs.

���� Vismaz ne tādi kā es, � sacīja sve�inieks un it kā turpināja domāt skaļā balsī. � Liktenis tā gribējis, lai es nogalinu, un arī tagad tas liek manās rokās nazi.

It kā neko nebūtu dzirdējis, nēģeris piezīmēja:

��� Rudenī dienas kļūst īsākas.

��� Būs labi ar to gaismu, kas ir, � otrs atbildēja un piecēlās.

Viņ� izslējās nēģera priek�ā un kā saguris teica:

��� Liec mierā ģitāru, �odien tevi gaida cita sacensība.

Abi devās uz durvīm. Nēģeris, ejot ārā, nomurmināja:

��� Varbūt �oreiz man neklāsies tik slikti kā pirmajā reizē.

Otrs atbildēja nopietni:

��� Pirmajā reizē tu nemaz nebiji tik slikts. Glu�i vienkār�i tevi itin labi apmierināja būt otrajam.

Soļodami līdzās, viņi pagājās kādu gabalu tālāk no mājām. Spīdēja mēness; ej, kur gribi, līdzenums visur bija vienāds. Pēk�ņi viņi saskatījās, apstājās, un sve�inieks noņēma pie�us. Abiem pon�o jau bija pārmests pār roku, kad nēģeris teica:

���� Pirms mēs klūpam viens otram virsū, es gribu ko lūgt. Lai jūs �ajā cīniņā ieliekat visu savu drosmi, visu savu izveicību, kā to�reiz pirms septiņiem gadiem, kad nogalinājāt manu brāli.

�ķiet, ka pirmoreiz �ajā sarunā Martins Fjerro saklausīja naidu. Viņa asinis to sajuta kā pie�a dūrienu. Viņi saķērās, un griezīgs tērauda asmens zibenīgi pār�ņāpa nēģera vaigu.

Vakaros mēdz būt brīdis, kad līdzenums it kā vēlas kaut ko sacīt; tas nekad to nepasaka vai arī saka bez stājas, bet mēs tikai klausāmies un neko nesaprotam. Vai arī saprotam, bet tas ir kaut kas tik nepārtulkojams kā mūzika� No savas lāvas Rekavarrens redzēja beigas. Pēc trieciena nēģeris atkāpās, sagrīļojās, piesedza kā ar cirvi sejā iecirsto rētu un izstiepās garā dūrienā, kas trāpīja preti�nieka vēderā. Sekoja vēl viens dūriens, ko bodnieks lāgā nesaskatīja, un Fjerro vairs necēlās. �ķita, ka nēģeris, mēms un nekustīgs, stāv sardzē pie viņa baisās agonijas. Tad, noslaucījis asiņaino dunci zā�lienā un neskatīdamies atpakaļ, lēnā gaitā atgriezās mājās. Izpildījis taisno darbu, viņ� vairs nebija nekas. Pareizāk sakot, viņ� bija cits: viņ� ne tikai bija izsmēlis savu likteni uz �īs zemes, bet arī noga�linājis otru cilvēku.

Tie, kas raksta, ka Fēniksa sektas izcelsme meklējama Heliopolē un ka tās saknes ietiecas reliģiskās atjaunotnes laikā pēc re�formatora Amenofisa IV nāves, atsaucas uz Hērodota, Tacita un Ēģiptes piemi�nekļu tekstiem, bet nemana vai izliekas neanām, ka nosaukumu "Fēnikss" pirmoreiz lieto Rabano Maurs un ka daudz senāki avoti (kaut vai "Saturnālijas" vai Jozefs Flāvijs) runā vien par Tikuma Ļaudīm vai par Noslēpuma Ļaudīm. Jau Gregoroviuss rakstā par slepenajām kopienām atzīmēja, ka mutiskajā valodā Fēniksa pie�minē�ana bijusi ļoti reti sastopama; �eftēvā, tērzējot ar amatnie�kiem, es mēģināju izzināt, vai viņi būtu Fēniksa cilvēki, un viņi mani nesaprata, bet nekavējoties atzina, ka pieder Noslēpuma Ļau�dīm. Ja nemaldos, kaut kas līdzīgs notiek arī ar budistiem, vārds, kurā tos pazīst visā pasaulē, viņu pa�u starpā netiek izrunāts.

Miklo�i�s kādā pār mēru slavenā rakstā Fēniksa sektantus metis pār vienu kārti ar �igāniem. �īlē un Ungārijā sastopami gan �igāni, gan sektanti, bet, izņemot �o savdabīgo visuresību, nekā cita kopēja tiem tikpat kā nav. �igāni ir zirgu mijēji, varkaļi, dzelzskaļi un lik�teņa lēmēji; sektanti parasti veiksmīgi piekopj brīvās profesijas. �igāni veido spilgti izteiktu fizisko tipu un runā vai runāja īpa�ā, noslēpumainā valodā; sektanti saplūst ar apkārtējiem un tie�i tāpēc nav cietu�i no vajā�anām. �igāni ir krā�ņi un iedvesmo vājus dzej�niekus; sektantiem romances, spilgtas lubiņas un skaļi dancātāji gāju�i secen� Martins Bubers apgalvo, ka ebreji būtībā esot patētiski;

ne visi sektanti ir tādi, un daudzi glu�i vienkār�i necie� patētismu. Ar �o visiem redzamo un vispāratzīto patiesību ir gana, lai atspē�kotu pla�i izplatīto kļūdu (ko neizprotamā kārtā aizstāv Urmanns) to starpā, kas Fēniksa sektā saskata Israēla cilmi. Cilvēki sprie� ap�mēram tā: Urmanns bija vīrs ar vārdu, Urmanns bija ebrejs, Urmanns apmeklēja Prāgas ebreju kopienas sektantus, radniecība, ko izjuta Urmanns, kalpo kā patiess pierādījums. Godīgi sakot, �ādam ieska�tam es nevaru piekrist. Tas, ka sektanti ebreju starpā izskatās pēc ebrejiem, vēl neko nepierāda, bet nenoliedzams ir tas, ka viņi, glu�i kā neizsmeļamais Hezlitas �ekspīrs, līdzinās ikvienam. Viņi � kā Apustulis � ir viss visiem; nesen Pajsandū doktors Huans Fransisko Amaro pamatīgi izsvēra vieglumu, ar kādu tie pielāgojas videi.

Es teicu, ka sektas vēsturē nav uzrādītas vajā�anas. Tā ir tais�nība, bet, tā kā nav tādas cilvēku grupas, kurā neapgrozītos Fēniksa sektas piekritēji, tikpat dro�i var apgalvot, ka nav tādu bardzību vai vajā�anu, ko viņi nebūtu izcietu�i un izjutu�i uz savas ādas. Karojot rietumos un tālajā Āzijā, viņi no gadsimta gadsimtā lēju�i asinis zem naidnieku karogiem; viņi vieglāk par vieglu sakļaujas ar, visviens, kādu tautu.

Tiem nav nevienas svētās grāmatas, kas tos pulcētu, kā Israēla bērnus pulcēja Bībele, tiem nav kopējas atmiņas, tiem nav arī �īs otras atmiņas, ko sauc par valodu, un tādus, izkaisītus pa zemes ārēm, at�ķirīgām sejas krāsām un vaibstiem, viņus vieno un līdz pēdējam vīram vienos viens vienīgs kopīgs Noslēpums. Kādreiz bez �i Noslēpuma bija arī leģenda (varbūt vēl kāds kosmogonisks mīts), bet nevērigie Fēniksa ļaudis to ir aizmirsu�i un �odien glabā vien kāda sena soda laikā izplūdu�as tradīcijas. Soda, derības vai paaugstinā�anas tradīcijas � pavērsieni tik ļoti at�ķiras, ka reizēm grūti nomanīt varena Dieva spriedumu kādai dzimtai, solot nodro��ināt tai mū�ību, ja dzimtas locekļi paaudzi paaudzē veiks noteiktu rituālu. Esmu savācis apstiprinātus ceļotāju ziņojumu norakstus, esmu runājis ar patriarhiem un teologiem un varu apgalvot, ka ritu�āla izpildī�ana ir vienīgā reliģiozā prakse, ko ievēro sektanti. �is rits tad arī ir Noslēpums. Kā jau minēju, tas tiek pārņemts no paaudzes paaudzē, bet likums iebilst, ka bērnu apmācī�anu veiktu mātes vai priesteri; iesvētī�ana mistērijā ir zemāko kārtu pārstāvju uzdevums. Par mistagogiem kļūst vergi, lepras slimnieki vai diedelnieki. Arī bērns drīkst ievadīt citu bērnu �ajā mācībā. Pati darbība ir banāla, acumirklīga, un tai nav vajadzīgs pat apraksts. Vienīgie materiāli ir korķis, vasks un gumiarābiks. (Liturģijā vēl minētas dūņas; tās arī mēdz izmantot.) �ī kulta godinā�anai nav īpa�i radītu tempļu, par gana pielāgojamu uzskata graustu, pagrabu vai kādu vārtrūmi. No�slēpums ir svēts, bet vienlaikus arī mazliet smieklīgs; rituāla izpilde notiek paslepus, pat slapstīgi, un iesvētītie nevēlas runāt par to. Nav piemērotu vārdu, kurā Noslēpumu dēvēt, bet ir noprotams, ka to var dēvēt jebkurā vārdā vai, precīzāk izsakoties, jebkur� vārds � gribi vai negribi � ir kā mājiens uz to. Un, lūk, sarunas laikā es kaut ko esmu pateicis, un adepti tūlīt pasmaida vai samulst � viņi ir saju�tu�i, ka es esmu pieskāries Noslēpumam. Ģermāņu literatūrās sasto�pamas sektantu rakstītas dzejas, kuru vārdiskais saturs aptver jūru vai vakara krēslu; ta�u �o vārdu atkārto�anās liecina, ka tie ir savveida Noslēpuma simboli. Orbis terrarum est speculum Ludi* � slu�dina kāds apokrifisks izteiciens, ko Du Cange ierakstījis "Glosārijā". Kaut kas līdzīgs svētām �ausmām da�iem ticīgajiem liedz izpildīt �o vienkār�o rituālu; tikmēr citi viņus noniecina, lai gan pa�i sevi viņi noniecina visvairāk. Turpretim lielu uzticību izpelnās tie, kas no Para�as atsakās ar nodomu un dibina tie�u satiksmi ar dievību; lai paustu �o satiksmi, viņi izmanto liturģijas tēlus, un, lūk, John of the Rood rakstīja:

Tad visām Deviņām Debesīm tīkams būs tas,

ka Dūņas un Korķis, un Dievs ir viens un tas pats.

Visos trijos kontinentos esmu izpelnījies draudzību ar daudziem Fēniksa sektas dievbijīgajiem; man ir zināms, ka sākumā Noslēpums

viņiem �ķitis no�ēlojami niecīgs, apgrūtino�s, prasts un (tas ir pavi�sam dīvaini) neticams. Viņi nespēja apmierināties ar pieļāvumu, ka viņu sen�i būtu nolaidu�ies līdz tādām izrīcībām. Un ārkārtīgi nepa�rasti, ka Noslēpums sen jau nav izzudis; glu�i otrādi, par spīti pasaules netikumībai, par spīti kariem un eksodiem tas neaptve�ramā kārtā nonāk līdz visiem ticīgajiem. Da�s pat ne�aubīgi ap�galvo, ka tas notiek instinktīvi.

Viru, kur� nokāpa no kuģa Buenosairesā 1871. gadā, sauca Johaness Dālmans, viņ� bija evaņģēlistu draudzes mācītājs. Viens no viņa mazdēliem � Huans Dālmans � 1939. gadā kalpoja pilsētas bibliotēkā Kordovas ielā par sekretāru un jutās argentīnietis no galvas līdz kājām. Viņa vectēvs no mātes puses bija Fransisko Floress, tas pats 2. kājnieku līnijas kareivis, kuru ar �ķēpu nodūra Katrjela indiāņi Buenosairesas frontē; no �iem diviem nesaderīga�jiem radurakstu atzariem Huans Dālmans (iespējams, ģermāņu asiņu mudināts) izvēlējās savu romantisko vai romantiskās nāves senci. Kārbiņa ar neizteiksmīga un bārdaina vīra dagerotipu, vecs zobens, bra�ums un laimība pazīstamos meldiņos, Martina Fjerro pārzinā�ana, kā ari gadi, vārgums un vientulība pavēra ceļu maz�liet patvaļīgam, bet nekādā ziņā ne plātīgam kreolismam. Nedaudz iegro�ojot savas vajadzības, Dālmanam bija izdevies glābt kādas estansijas galveno ēku, Floresu biju�o īpa�umu Dienvidos; viena no pastāvīgajām ainavām viņa atmiņā bija balzamiski eikalipti un gara, iesārta � senos laikos spilgti sarkana � māja. Ta�u darbi vai glu�i vienkār�i kūtrums noturēja viņu pilsētā. Vasaru pēc vasaras viņu tīksmināja izplūdusi doma par īpa�umu un nesatricināma pār�liecība, ka Dienvidu klajumos, dro�ā un zināmā vietā, viņu gaida viņa nams. 1939. gada februārī ar Huanu Dālmanu kaut kas notika.

Vienaldzīgs pret kļūmēm, liktenis soda pat par visniecīgāko iz�klaidību. Tovakar Dālmans bija dabūjis nepilnīgu "Tūksto� un vie�nas nakts" eksemplāru Veila izdevumā; alkdams izpētīt atradumu,

viņ� nesagaidīja, līdz nolai�as lifts, un traucās aug�up pa kāpnēm; tumsā kaut kas viegli aizskāra viņa pieri � sikspārnis, putns? Sievietei, kas viņam atvēra durvis, sejā sastinga �ausmas, viņ� pār�laida pierei roku � tā kļuva asiņu sarkana. Dālmanu bija ieskram�bājusi nesen krāsota un pusvirus atstāta loga rāmja asā �ķautne. Dālmans gan aizmiga, bet jau agri no rīta bija aug�ā, un kop� tā brī�a pasaule viņam �ķita nebaudāma. Vainīgs bija drudzis, un "Tūksto� un vienas nakts" bildes tagad noderēja kā murgu dekorā�cijas. Viņu apciemoja draugi un radi un pārcentīgā laipnībā atkār�toja, ka viņ� izskatoties ļoti labi. Dālmans vieglā pamirumā klausījās un brīnījās, kā gan viņi nezina par elli, kurā viņ� dzīvo. Astoņas die�nas pagāja kā astoņi gadsimti. Kādu pēcpusdienu ierastajam ārstam atnāca līdzi vēl kāds mediķis un divatā aizveda viņu uz dziednīcu Ekvadoras ielā � vajadzīgs ļoti svarīgs rentgena uzņēmums. Va�oņa ekipā�ā Dālmans iedomājās, ka sve�ā istabā viņ� beidzot varētu iemigt. Viņ� bija jautrs un runīgs; dziednīcā viņu tūlīt izģērba, no�skuva kailu galvu, ar metāla skavām piesprādzēja pie ku�etes, ap�gaismoja ar tik spilgtu gaismu, ka viņ� �ilba un juta reiboņus, izklau�sīja visās malās, un vīrs sejas maskā ielaida viņam rokā adatu. Dālmans pamodās no sliktas dū�as, apsaitēts, viens pats istabā, kas atgādināja aku, un turpmākajās dienās un naktīs pēc operācijas pa�mazām aptvēra, ka bijis pa�ā elles pievārtē. Ledus gabaliņ� mutē neatstāja nekādas svaiguma pazīmes. �ajās dienās Dālmans ienīda sevī katru sīkumu; viņ� ienīda savu identitāti, savas miesiskās vaja�dzības, savu pazemo�anos, bārdu, kas durstīja seju. Viņ� stoiciski pacieta sāpīgās procedūras, ta�u, kad ķirurgs pateica, ka nāve viņu jau raustījusi aiz piedurknes no asins saindē�anās, Dālmanam kļuva �ēl sava likteņa, un viņ� izplūda asarās. Fiziskais posts un nepārtraukta modrība grūtajās naktis nebija ļāvu�as domāt par kaut ko tik abstraktu kā nāve. Nākamajā dienā ķirurgs pavēstīja, ka viņ� atlabstot un ka pavisam drīz varē�ot doties nostiprināt vese�lību uz estansiju. Neticami, bet apsolītā diena pienāca.

īstenībai tik simetrija un neliels anahronisms; Dālmans bija

ieradies dziednīcā va�oņa ratos, un tagad va�oņa rati viņu veda uz Konstitūcijas laukumu. Rudens pirmais spirgtums pēc vasaras spiedoņas bija kā dabisks simbols viņa liktenim � liktenim, kas tikko atpircies no nāves un drud�a. Rīta septītajā stundā pilsēta vēl nebija zaudējusi veci�ķas mājas vaibstus, ko tai uzspie� nakts; ielas likās kā garumgari priek�nami, bet laukumi � kā iek�sētas. Dālmans, viegli noreibis un laimīgs, atkal pazina pilsētu, viņa acis vēl nepa�guva uzskaitīt ielu stūrus, afi�u stabus, Buenosairesas pieticīgās at�ķirības zīmes, kad viņ� jau atcerējās tās. Jaunās dienas dzeltainajā gaismā pasaule atgriezās viņā.

Neviens nenoliedz, ka Dienvidi sākas otrpus Rivadavijas ielas. Dālmans labprāt uzsvēra, ka tā nav tikai noruna vien un ka, �ķērso�jot �o ielu, tu it kā nokļūsti senākā un dro�ākā pasaulē. Sēdēdams ratos, viņ� starp jaunajām ēkām centīgi meklēja restotus lodziņus, zvanu auklas, arkas virs durvīm, vārtrūmes vai klusus patio.

Stacijas hallē Dālmans uzzināja, ka viņa rīcībā vēl ir trīsdesmit minūtes. Pēk�ņi viņ� atcerējās, ka Brasila ielas kafejnīcā, pāris soļu attālumā no Irigoijena nama, piemājo milzīgs kaķis, kur� ļāvās cil�vēku glāstiem ar dievi�ķu nicinājumu. Kafejnīca bija vaļā. Arī kaķis bija tur, kur tam jābūt, aizmidzis. Dālmans palūdza tasīti kafijas, nesteidzīgi sasaldināja, pagar�oja (�is prieks slimnīcā viņam bija liegts) un, glaudīdams melno ka�oku, atzina, ka �ī saskare ir tikai �ķietama un ka viņu no kaķa atdala kaut kas līdzīgs stikla sienai: cil�vēks ta�u dzīvo laikā, lietu secībā, bet �is teiksmainais dzīvnieks � tagadnībā, mirkļa mū�ībā.

Gar pirmspēdējo peronu visā garumā stiepās vilciena sastāvs. Dālmans izstaigaja vagonus un izvēlējās tādu, kas bija gandrīz tuk�s. Novietoja bagā�as sietā savu ceļa somu; kad vagoni sakus�tējās, viņ� somu atvēra un pēc neliela �aubu brī�a izvilka "Tūksto� un vienas nakts" pirmo sējumu. Ceļo�ana kopā ar grāmatu, kas tik cie�i saistīta ar viņa nelaimi, bija neapgā�ama liecība, ka nu �ī ne�laime ir atsaukta, un līdztekus � apslēpta prieka pilns izaicinājums sakāvi cietu�ajiem ļaunuma spēkiem.

Pamazām abpus vilciena logiem pilsēta sa�ķīda priek�pilsētās; �ī ainava un vēlāk ari dārzi un savrupmājas kavēja ķerties pie lasī�anas. Dālmans izlasīja tikai kādu nieku, magnēta akmens kalns un d�ins, kas zvērēja nogalināt savu labdari, � ko tur liegties � bija apburo�i, bet neko daudz vairāk kā agrais rīts un esības prieks. Laimes sajūta viņu vedināja prom no �eherezades un viņas pārmērīgajiem brīnu�miem, Dālmans aizvēra grāmatu un vienkār�i ļāvās dzīvei.

Pusdienas (ar buljonu mirdzo�os metāla kausos, kā tālajos vasaras brīvlaikos bērnībā) sagādāja vēl vienu klusu un pateicības pilnu baudījumu.

"Rīt es pamodī�os estansijā," viņ� nodomāja un jutās tā, it kā viņ� būtu divi cilvēki: tas, kur� rudenīgajā dienā brauca uz priek�u pa dzimtās zemes vietām, un tas, kur� bija ieslodzīts dziednīcā, pakļauts dzel�ainai klausībai. Viņ� redzēja neapmestu ķieģeļu mājas, stūrainas un garas, kas mū�u mū�os vēroja garām skrie�no�os vilcienus, redzēja jātniekus smil�ainos ceļos, redzēja grāvjus, dīķus un lopu baru, redzēja slaidus, zeltītus mākoņus, kas likās marmorā kalti, un tas viss bija klaja nejau�ība, glu�i kā līdzenuma sapņi. �ķita, ka viņ� pazīst sējumus un kokus, bet nosaukt tos neva�rētu � visas Dālmana zinā�anas par laukiem bija tikai un vienīgi nostalģiskas un literāras zinā�anas.

Lāgiem viņ� iemiga, redzēdams trauksmainus, saraustītus sap�ņus kā vilciena grūdās. Baltā, nepanesamā pusdienas saule vakara gaidās jau bija kļuvusi dzeltena un pavisam drīz krāsosies sarkana. Arī vagons bija citāds, ne tas, kur� pameta Konstitūcijas stacijas pe�ronu; daudzās stundas un līdzenums to bija pārstaigāju�i un mainī�ju�i. Vagona ēna aiz loga stiepās līdz pat apvārsnim. Zemes pirmat�nību netraucēja ne apdzīvotas vietas, ne citas cilvēka atstātas zīmes. Viss bija tuk�s, bet arī tuvs vienlaikus, pat tādā kā noslēpumā tīts. Neaptveramajos pla�umos reizēm pavīdēja tikai kāds vērsis. Vien�tulība bija pilnīga un, iespējams, naidīga, un Dālmanā iezagās aiz�domas, ka viņ� ceļo ne tikai uz Dienvidiem, bet arī pagātnē. �o fan�tastisko minējumu izkliedēja kontrolieris, kur�, pārbaudījis biļeti, viņu brīdināja, ka vilciens nepieturēs tur, kur parasti, bet gan mazliet iepriek�, stacijā, ko Dālmans knapi atcerējās. (Virs savu sacīto papildi�nāja ar skaidrojumu, kurā Dālmans pat neklausījās, kur nu vēl pa�pūlējās saprast; pasaules kārtības mehānisms viņu neinteresēja.)

Vilciens, smagi pūzdams, apstājās gandrīz pa�ā lauka vidū. Stacija bija otrpus dzelzceļam, perons un vārga nojume, nekas daudz vairāk. Nekāda braucamā, lai gan stacijas priek�nieks apsvēra, ka tirgus bodē tāds varētu būt, un norādīja kādas desmit, divpadsmit kvadras tālāk.

Dālmans uztvēra �o gājienu kā nelielu piedzīvojumu. Saule jau bija paslēpusies, bet tās pēdējais mirdzums vēl priecēja klusībā dzīvo klājienu, pirms to aprij nakts. Ne tik daudz lai nenogurtu, bet lai paildzinātu �o mirkli, Dālmans kājoja lēnām, smagnējā laimes izjūtā ieelpodams āboliņa smar�u.

Veikals acīmredzot senos laikos bijis spilgti sarkans, bet gadi �o uzmācīgo krāsu bija patīkami nodilināju�i. Kaut kas ēkas nabadzī�gajā arhitektūrā Dālmanam atgādināja senu gravīru metālā, varbūt no veca Pablo y Virginia izdevuma. Pie mietu �oga bija piesieti da�i zirgi. Ieejot iek�ā, Dālmanam tūlīt �ķita, ka viņ� pazīst saimnieku; pēc tam viņ� saprata, ka viņu bija pievīlusi saimnieka līdzība ar kādu dziednīcas kalpotāju. Uzklausījis vajadzību, vīrs apsolīja, ka liks iejūgt vaļējos ratus; lai papildinātu dienu ar vēl kādu notikumu un nosistu laiku, Dālmans veikalā nolēma ieturēt pusdienas.

Pie viena no galdiņiem trok�ņaini ēda un dzēra krietni noau�gu�i jaunekļi, sākumā Dālmans viņus pat nebija pamanījis. Uz grī�das, atbalstījies pret Ieti, tupēja ļoti vecs vīrs, nekustīgs kā mantu maiss. Gadu straumes viņu bija sarāvu�as �okurā un nopulēju�as, kā ūdeņi to dara ar akmeņiem vai kā cilvēku paaudzes izrīkojas ar gudru izteiku. Melnīgsnējs, sīks un iz�uvis viņ� kavējās it kā ārpus laika, kaut kur mū�ībā. Dālmana acis tīksmi aptaustīja ve�a galvas apsēju, garās �iripā un kumeļa ādas zābakus, un, atcerēdamies tuk��ās runas ar ziemeļu vai Entreriosas rajonu ļaudim, viņ� nodomāja, ka �ādus gau�o tie�ām iespejams sastapt vienīgi Dienvidos.

Dālmans iekārtojās pie pa�a loga. Ārā tumsa pārklāja laukus, bet to smar�as un �alas caur resnajiem dzelzs stieņiem viņu jopro�jām sasniedza. Saimnieks atnesa sardīnes un pēc tam ceptu gaļu; ēdamajam pa virsu Dālmans uzdzēra da�as glāzes sarkanvīna. Viņ� laiski baudīja vīna rūgteno gar�u un ļāva mazliet jau gurdenajam skatienam klīst pa telpu. Pie viena no �ķērskokiem nokarājās petro�lejas lampa; pastāvīgie apmeklētāji, kas sēdēja pie otra galdiņa, pavisam bija trīs: divi līdzinājās lauku saimniecības strādniekiem, tre�ais, ķīnisku un trulu fizionomiju, dzēra ar �ambergo galvā. Pēk�ņi Dālmans sajuta, ka viņa vaigam kaut kas viegli pieduras. Uz galdauta raksta strēles līdzās parasta, nespodra stikla glāzei bija no maizes mīkstuma saripināta lodīte. Tas arī viss, bet kāds to bija atsviedis.

Tie, kas sēdēja pie blakus galdiņa, �ķiet, nelikās ne zinis gar viņu. Apstulbu�ais Dālmans nolēma, ka nekas nebija noticis un atvēra "Tūksto� un vienas nakts" sējumu, it kā gribēdams piesegt īstenību. Pēc da�ām minūtēm viņu sasniedza vēl viena lodīte, un �o�reiz laukstrādnieki iesmējās. Dālmans klusībā teica, ka viņ� nebaidās, bet ka tā būtu liela aplamība viņam, cilvēkam, kur� tikko sācis at�labt, iesaistīties �aubīgā kautiņā ar sve�iniekiem. Viņ� izlēma aiziet, jau piecēlās kājās, kad pie viņa pienāca saimnieks un satrauktā balsī ņēmās viņu apvārdot.

��� Senjor Dālman! Nepievērsiet �iem pui�iem uzmanību, viņi ir tikai mazliet jautrā prātā!

Dālmans pat neizbrīnījās, ka �is tips � ne no �ā, ne no tā � viņu pazīst, bet skaidri apjauta, ka �ie nomierino�ie vārdi visu pa�matīgi sare�ģī. Vēl pirms mirkļa laukstrādnieku izlēciens vērsās pret nejau�u garāmgājēju, tikpat kā ne pret vienu; tagad tas bija vērsts pret viņu un pret viņa vārdu, un par to varētu uzzināt arī kaimiņi. Dālmans pastūma malā saimnieku, nostājās aci pret aci ar laukstrādniekiem un jautāja, ko tiem vajagot. Drauģelis ar ķinie�a seju pieslējās kājās līgodamies. Pāris soļu no Huana Dālmana tas lādēja viņu pilnā balsī, it kā atrastos nez kādās tālēs. Viņ� centās pārspīlēt savu dzērumu, un �o pārspīlējumu raksturoja ne�ēlība un izsmiekls. Svaidoties neglītiem vārdiem un apvainojumiem, viņ� izrāva garu tuteni, noglāstīja to ar acīm, pavirpināja pirkstos un iz�sauca Dālmanu uz kautiņu. Saimnieks drebo�ā balsī ieminējās, ka Dālmans nav apbruņots. Un �ajā sakarā notika kaut kas pilnīgi ne�gaidīts.

Vecais, sajūsminātais gau�o, kurā Dālmans saskatīja visu Dien�vidu zīmi (viņa, Dālmana, dienvidu), no sava stūra pasvieda kailu, īsu dunci, kas novēlās tie�i pie Dālmana kājām. It kā Dienvidi būtu izlēmu�i, ka Dālmans pieņems dueli. Un viņ� noliecās, lai paceltu dunci, un viņa smadzenēs pazibēja divas domas. Pirmā, ka �ī glu�i instinktīvā kustība viņu nolēma cīņai. Otrā, ka duncis viņa neveik�lajā rokā drīzāk kalpos kā attaisnojums, lai viņu nogalinātu, nevis kā ierocis aizstāvībai. Kādreiz viņ� bija darbojies ar nazi, kā jau visi vīrie�i, bet viņa iemaņas nesniedzās tālāk par apjēgu, ka dūrieni jāizdara no apak�as uz aug�u un ar asmeni uz iek�u. "Dziednīcā nekad nepieļautu, ka ar mani kaut kas tāds notiek," viņ� nodomāja.

��� Ejam ārā! � tas otrs teica.

Viņi izgāja; un, ja Dālmanam nebija nekādu cerību, viņam nebija arī baiļu. Pārkāpjot slieksnim, viņ� saprata, ka nomirt �ādi, zem kla�jas debess un uzbrukumā ar nazi, tā būtu milzīga atsvabinā�anās, laimes un svētku izjūta toreiz, dziednīcas pirmajā naktī, kad viņam rokā iedūra adatu. Viņ� saprata, ka toreiz � ja viņam būtu iespēja izvēlēties vai nosapņot savu nāvi � viņ� būtu izvēlējies vai nosap�ņojis tie�i �ādu nāvi.

Dālmans spēcīgi sa�ņaudz plaukstā nazi, kas diez vai viņam klausīs, un iziet klajumā.

.

Solomon saith: There is no new thing upon the earth. So that as Plato had an imagination, that all knoioledge urns but remembrance; so Solo�mon giveth his sentence, that all novelty is but oblivion.

Francis Bacon. Essays LV1II [65]

1929. gada jūnija sākumā Smirnas an�tikvārs �ozefs Kartafīluss Londonā prin�cesei Lusen�ai piedāvāja Popa "Iliādas" (1715-1720) se�us sējumus mazās ceturt�daļas iesējumā. Princese tos iegādājās; saņemot grāmatas, viņa pārmija da�us vār�dus ar antikvāru. Tas bija, princese stāsta, novārdzis, zemjpelēks vīrs pelēkām acīm un pelēku bārdu, izteikti neizteiktiem vaibstiem. Viņ� bez aizķer�anās un bez sapra�anas mēļoja da�ādās valodās; pāris minū�u laikā no fran�u valodas viņ� pārgāja uz angļu valodu un no angļu valodas uz mīklainu Soloniku spāņu valodas un Makao portugāļu valodas sajaukumu. Oktobri princese no kāda Zeus pasa�iera uzzināja, ka Kartafīluss gājis bojā jūrā, atgrie�oties Smirnā, un ka viņ� apglabāts Iosas salā. "Iliādas" pēdējā sējumā princese atrada �o manuskriptu.

Ja atmiņa neviļ, mani pūliņi sākās kādā no Tēbu Hekatomfilosas dārziem, kad imperators bija Diokletiāns. Es dienēju (bez slavas), kad tikko bija beigu�ies ēģiptie�u kari, es biju leģiona tri�būns, un mūsu kazarmas bija izvietotas Berenikā, tie�i pie Sarkanās jūras. Vairums vīru, kas augstsirdīgi tīkoja pēc zobena, krita par upu�riem drudzim un burvestībām. Mauri bija pieveikti; agrāk dumpīgo pilsētu zemes uz mū�īgiem laikiem tika nodotas Plūtona dieviem; sakautā Aleksandrija veltīgi lūdzās Cēzaram �ēlsirdību; pirms gada leģioni panāca triumfu, bet es Marsa vaigu biju matījis tikai atgabalus. �ā prieka laupī�ana man dziļi sāpēja un, iespējams, bija cēlo�nis tam, ka es traucos pāri tālē izplūdu�iem, biedino�iem tuksne��iem, lai meklētu Nemirstīgo pilsētu.

Mani pūliņi, jau teicu, sākās kādā Tēbu dārzā. Tonakt neaizmigu, sirds dauzījās tādā kā cīniņā. Piecēlos pirms ausmas, mani vergi vēl gulēja, mēness laistījās bezgalīgā smiltāja krāsās. No austrumiem, pārguris un noasiņodams, tuvojās jātnieks. Pāris soļu at�tālumā no manis viņ� bezspēkā noslīga no zirga. Vārgā, tomēr ne�remdināmā balsī viņ� latīņu mēlē jautāja, kā sauc upi, kas apskalo pilsētas murus. Es atbildēju, ka tā ir Ēģipte un ka to apgādā lieti. "Citu upi es meklēju, citu," jātnieks gau�i atsaucās, "svēto upi, kas cilvēkus attīra no nāves." No viņa krūtīm plūda tum�a asins. Tad viņ� pastāstīja, ka viņa dzimtene esot kalns otrpus Gangas un ka �ajā kalnā klīstot valodas, ka, ceļojot uz rietumiem, kur beidzas pasaule, varot nonākt līdz upei, kuras ūdeņi dāvājot nemirstību. Un piebilda, ka viņā pasaules malā paceļoties Nemirstīgo pilsēta ar neskaitāmiem nocietinājumiem, amfiteātriem un tempļiem. Bendes nopratināti, da�i mauru cietumnieki apstiprināja ceļotāja vārdus; da�i pat atcerējās Elisijas laukus zemes galā, kur cilvēki dzīvojot mū�īgi; citi minēja virsotnes, kurās dzimstot Paktola un kuru iemīt�nieki dzīvojot veselu gadsimtu. Romā es runāju ar filosofiem, kas cilvēku dzīves paildzinā�anu dēvēja par viņu agonijas paildzinā-

�anu un viņu nāvju skaita pavairo�anu. Nemāku teikt, vai kaut reizi noticēju Nemirstīgo pilsētai, toreiz, �ķiet, man pilnīgi pietika ar uzdevumu to atrast. �ā pasākuma veik�anai Getūlijas prokonsuls Flāvijs manā rīcībā nodeva divsimt karavīru. Es nolīgu arī algotņus, kas teicās zinām visus ceļus, bet tie�i viņi dezertēja pirmie.

Tālāko notikumu ēnā atmiņas par mūsu ceļojuma pirmajām dienam kļuvu�as neat�ķetināmas. Zinu, ka mēs izgājām no Arsinoes un iegājām svelmainā tuksnesī. Tad �ķērsojām troglodītu zemi, kurā rij �ūskas un neprot lietot vārdu; tad � garamantu zemi, kurā sievas ir koplieto�anā un kurā pārtiek no lauvgaļas; tad � augilu zemes, kur godina tikai Tartaru. Nomocījāmies arī pa citiem tuksne�iem, kuru smilts ir melna un kur ceļotājam jāupurē nakts stundas, jo dienas kvēloņa ir neizturama. Iztālēm manīju kalnu, kur� devis nosaukumu Okeānam un kura nogāzēs aug dievkrēsliņi, augi, kas neitralizē indes. Kalna galā dzīvo satīri, asinskāra un rupja tauta ar noslieci uz pārmērībām baudās. Ka �ajos me�oņu apvidos, kur māte zeme dzemdē visādus monstrus, ka �eit varētu patverties slavena pilsēta � tas ikvienam no mums �ķita prātam neaptverami. Tomēr atkāp�anās būtu bijis liels apkaunojums, un mēs turpinājām ceļu. Da�i neprātīgie naktīs gulēja ar seju pret mēnesi � viņus sade�dzināja drudzis; citi kopā ar samaitāju�os ūdeni cisternās iedzēra vājprātu un nāvi. Sākās dezertē�ana, mazliet vēlāk � arī nemieri. Lai tos apspiestu, es nesvārstījos par visbargākajiem līdzekļiem. Es neatlaidīgi turpināju izraudzīto mar�rutu, līdz kāds centurions brīdināja, ka dumpinieki (alkdami atriebt savu krustā sisto biedru) plānojot mani piebeigt. Paņēmis līdzi da�us uzticamus kareivjus, es aizbēgu tuksnesī. Bet tuksne�a smil�u vērpetēs un aklajās naktīs es viņus pazaudēju. Kāda krētie�a bulta mani smagi savainoja. Meklē�dams ūdeni, es klīdu vairākas dienas, vai arī tā bija viena, neaptve�rami liela diena, ko pavairoja saule, slāpes un bailes no slāpēm. Ceļa izvēli atstāju sava zirga ziņā. Bet pret ritu visa pamale bija kā saslē�jusies stāvus no piramīdām un torņiem. Mani necie�ami mocīja sap�nis par niecīgu un neticami spodru labirintu: pa�ā vidū stāvēja krūze; manas rokas to gandrīz aizsniedza, manas acis to redzēja, bet eju līkumi bija tik viltīgi un mulsi, ka es zināju, ka drīzāk no�mir�u nekā sasnieg�u krūku.

II

Kad beidzot biju nokratījis �o murgu, attapos iesviests sasietām rokām iegarenā akmens ni�ā, ne lielākā kā parasts kaps, kas bija iz�dobts kāda kalna graubainā piegāzē. Iedobes malas bija miklas un, �ķiet, laika, nevis prasmīgu roku nopulētas. Krūtīs kaut kas sāpīgi iedūra, mani dedzināja slāpes. Es pabāzu galvu un vārgi iekliedzos. Kalna piekājē bez trok�ņa aizplūda netīrs strauts, lauzdamies caur drazām un smil�u sanesumiem. Tam otrā krastā spo�i laistījās (pir�mās vai pēdējās saules staros) Nemirstīgo pilsēta. Par to �aubu nebija. Es ieraudzīju mūrus, arkas, priek�plānus un dibenplānus: pilsētas pamati bija akmens plato. Kalnu un ieleju izraibināja sim�tiem greizu ni�u, tādu kā manējā. Smiltīs rēgojās seklas akas, un no �iem no�ēlojamiem caurumiem (un ni�ām) snaikstījās kaili pelēkas ādaskrāsas ļaudis ar nevī�īgām bārdām. Man likās, ka es viņus pazīstu: tie piederēja troglodītu me�onīgajai cilmei, kas noposta Arābu lī�a krastus un etiopie�u alas. Es nebrīnītos, ja tie neprastu runāt un rītu �ūskas.

Neatliekamās slāpes mani darīja pārdro�u. Apsvēru, ka līdz smiltīm bija kādi trīssimt soļi, aiz�miedzu acis un uz muguras sasietām rokām metos lejā. Iegrūdu netīrajā ūdenī asiņojo�u ģīmi. Un tempu, kā tempj lopi. Pirms vēlreiz iekrist miegā un murgos, nez kādēļ grieķiski atkārtoju da�us vārdus: "Zeleas bagātie trojie�i, kas dzer Ezepas melnos ūdeņus�"

Nezinu, cik dienu, cik nak�u aizvēlās man pāri. Ciezdams sāpes, nespēdams atgriezties alu pavēnī, kails nezināmā smiltājā ļāvu saulei un mēnesim iz�ķirt manu kļūmīgo likteni. Savā me�onībā bērni�ķīgie troglodīti man nepalīdzēja ne izdzīvot, ne nomirt. Vel�tīgi es viņus lūdzu, lai padara man galu. Kādu dienu ar krama �ķēpeles asmeni man izdevās pār�ķelt savas saites. Jau citu dienu es spēju piecelties un saubagot vai nozagt � es, Marko Flaminio Rufo, Romas leģionu militārais tribūns � savu pirmo pretīgās �ūskas gaļas gabalu.

Lielā kāre ieraudzīt Nemirstīgos, pieskarties pārcilvēku Pilsētai gandrīz pilnībā liedza man iemigt. Arī troglodīti, glu�i kā ielauzu��ies manās domās, alla� palika nomodā: sākumā iedomājos, ka tie mani uzrauga, vēlāk �ķita, ka viņus bija pārņēmis mans satrau�kums. Barbaru ciema pame�anai izvēlējos visdzīvākās stundas, vakarpusi, kad dīvainie ļaudis iznira no alām un akām un, neko neredzēdami, blenza saulrietā. Noskaitīju lūg�anu skaļā balsī � ne tik daudz lai izlūgtos Dieva �ēlastību, bet lai iebaidītu �o cilti ar ar�tikulētiem vārdiem. Tad �ķērsoju strautu, kura tecējumu kavēja sanesumi, un devos uz Pilsētu. Divi vai trīs pagalam apjuku�i ļau�tiņi man sekoja. Tie bija paknapi augumā (kā visi viņu ciltsbrāļi) un iedvesa nevis �ausmas, bet riebumu. Man vajadzēja apmest līkumu ap vairākiem neregulāriem padziļinājumiem, ko es noturēju par ak�meņlauztuvēm; pati Pilsēta atradās daudz tālāk, nekā es, tās lie�luma ap�ilbināts, biju iedomājies. Ap pusnakti dzeltenajās smiltīs es jau minu pilsētas mūru dievi�ķi robaino formu melnās ēnas. Apstājos kā svētu �ausmu sastindzināts. Jaunais un tuksnesis, tas ir tik neizturami cilvēkam, ka es pat nopriecājos par troglodītu, kur� bija man sekojis līdz pa�am galam. Aizvēru acis un nogaidīju (neaizmigdams), līdz ausīs rīts.

Es teicu, ka Pilsēta bija dibināta uz akmens plato. Plato, ko varēja salīdzināt ar krauju klinti, bija tikpat stingrs kā mūri. Velti pagura mani soļi: melnā pamatne neatklāja ne vissīkāko nelīdze�numu, bet nemainīgās sienas neļāva noģist pat vismazākās duravas. Dienas pārspēks piespieda mani patverties kādā alā; tās dzi�ļumā bija aka, bet akā � trepes, kas nolaidās bezdibenīgā tumsībā. Es nokāpu; caur piemēslotu gaiteņu jūkli nokļuvu pla�ā, apaļā un tikko saskatāmā kamerā. �ajā pagrabā bija pavisam deviņas durvis, astoņas veda labirintā, un visi astoņi ceļi nodevīgi satecēja tajā pa�ā kamerā. Devītās durvis veda (caur vēl vienu labirintu) citā apaļā kamerā, kas bija tāda pati kā iepriek�ējā. Visu kameru kopskaitu es neatceros, acīmredzot to pavairoja mans nemiers un neveiksmes. Klusums te valdīja naidīgs un gandrīz pilnīgs; vienīgais troksnis dziļajos akmens tīklos bija nez kāds pazemes vēj�, kura izcelsmi es neatklāju. Plaisās bez trok�ņa nozuda rūsaina ūdens pavedieni. Sev par �ausmām �ajā baisajā pasaulē es iedzīvojos, man jau likās neti�cami, ka varētu būt arī vēl kaut kas bez pagrabiem ar deviņām durvīm un deviņām ejām, kas sazarojas. Cik ilgi klaiņoju zem zemes, neatceros; zinu vien to, ka reiz savās ilgās sajaucu me�oņu briesmīgo ciemu ar savu dzimto pilsētu, ko ieskāva vīnogulāji.

Kādā gaitenī ceļu man piepe�i noslēdza siena, nez no kādām tālēm pār mani nokrita gaisma. Es pacēlu aiztumsu�ās acis: tur, galvu reibino�os augstumos, es ieraudzīju tik spo�u debesu apli, ka man tas varēja likties kvēla purpura krāsās. Sienā bija metāla pakā�pieni. Pavisam slābs no pārguruma es tomēr kāpu un apstājos tikai pāris rei�u, lai aiz laimes pamuļķi nopūstos. Es jau nomanīju kapi�teļus un astragālus, trijstūra frontonus un velves, marmora un gra�nīta vēl neskaidros krā�ņumus. Tā man tika dāvāta uzkāp�ana no melno, samud�ināto labirintu aklās valstības uz brīnumā mirdzo�o Pilsētu.

Izniru virszemē kāda laukuma pleķītī, kas visdrīzāk bija patio. To apņēma viena nevienādu formu un da�ādu augstumu ēka; �o neviendabīgo celtni rotāja da�ādi kupoli un kolonnas. Bet pirmām kārtām mani pārsteidza �ī neticamā monumenta būves aizvēsturiskums. Jautu, ka tā bija senāka par cilvēkiem, senāka par zemi. �is uzkrīto�ais senatnigums (kaut kādā ziņā neizturams acīm) man �ķita piekritīgs nemirstīgu strādnieku veikumam. Sākumā piesar�dzīgi, vēlāk jau vienaldzīgi un beigās izmisumā klīdu pa sare�ģītās pils kāpēm un celiņiem. (Ar laiku atklāju, ka pakāpienu augstums un platums alla� mainījās, kas izskaidroja, kāpēc mani pārņēma tik neizsakāms sagurums.) "�ī pils ir dievu veidota," tas bija pirmais, kas ienāca prātā. Izpētījis neapdzīvotās telpas, es pielaboju: "Dievi,

kas to cēlu�i, ir miru�i." Savukārt pils savdabība lika atzit: �Dievi, kas to cēlu�i, biju�i traki." Labi atceros, ka es to pateicu ar nesapro�tamu nosodījumu, kas jau vērtās sirdēstos un uzdzina drīzāk inte�lektuālas �ausmas neka jutekliskas bailes. Bezmēra senatnīgumam pievienojās arī citi iespaidi: par nepabeigtību, par kaut ko atbaido�u un par kaut ko pilnīgi neprātīgu. Es biju krustām �ķērsām izstaigājis baisu labirintu, bet izsmalcināti spo�ā Nemirstīgo Pilsēta man tikai uzdzina �ermuļus un �ķebināja. Labirints ir celts ar nolūku maldināt cilvēkus, tā arhitektūra, simetriju pārpilna, pakļautam vienam kon�krētam mērķim. Turpretī pilī, ko es vēl nebiju pilnībā izpētījis, arhi�tektūrai mērķa nebija. Kur vien skaties � koridors bez izejas, augsts, neaizsniedzams logs, greznas durvis, kas ved uz kādu celli vai uz aku, aplam apvērstas kāpnes ar pakāpieniem un margām lejup. Vai ari daudzas citas kāpnes, kas slejas stāvus gaisā, pielipu�as pie kadas iespaidīgas sienas sāniem, un kas pēc pāris vijumiem, tā arī nekur nevezdamas, pazūd kupolus klājo�ajā miglā. Nezinu, vai visi piemēri, ko esmu te sarindojis, ir tie�i tādi, kādi tie bija; katrā ziņā daudzus gadus tie ārdīja manu miegu, un es neesmu pārliecināts, vai kāda nianse vairāk atbilst īstenībai vai tēliem, ko atraisīja nakts murgi. "�ī Pilsēta (es domāju) ir tik �ausmino�a, ka tās kailā eksis�tence un ilgstamība vien � kaut arī apslēpta tuksne�a vidū � ap�traipa pagātni un nākotni un pat kompromitē zvaigznes. Kamēr tā ilgs, neviens pasaule nevarēs justies kaut kā vērts un laimīgs." Es to nevēlos aprakstīt; heterogēnu vārdu haoss, tīģera vai vēr�a miesas, kurās briesmu paskatā ņudzētu kopā saķēru�ies cits citu nīsto�i zobi, orgāni un galvas � varētu, iespējams, būt piemēroti tēli.

Neatceros visus posmus, kā atgriezos pa miklajām un putekļai�najām kapu velvēm. Zinu vien to, ka, izejot no pēdējā labirinta, mani nepameta bailes vēlreiz ieraudzīt derdzīgo Nemirstīgo Pil�sētu. Vairāk neko neatceros. Un �ī aizmirstība, ko vairs nespēju kliedēt, lielā mērā bija manas gribas akts; acīmredzot manas bēg�a�nas apstākļi bija tik nepateicīgi, ka kādā jaukā dienā, ko arī esmu veiksmīgi aizmirsis, es zvērēju visu aizmirst.

Ill

Tie, kas būs uzmanīgi lasīju�i stāstu par manām gaitām, atcerē�sies, ka kāds no cilts ļaudīm man sekoja � kā vien suns varētu sekot � līdz pat greizajām mūru ēnām. Kad izlīdu no pēdējā pa�graba, viņ� sēdēja pie alas mutes. Sēdēja smiltīs un neveikli zīmēja, un tūlīt nodzēsa da�ādu zīmju virtenes, tādus kā burtus � sapņus, kas teju, teju taptu saprasti, bet saplūda. Sākumā es domāju, ka tā ir kaut kāda me�oņu rakstība; ta�u drīz vien attapu, ka ļaudis, kas nebija nonāku�i pie vārda, diez vai būtu nonāku�i pie savas rak�stības, tas �ķita muļķīgi. Turklāt neviena no zīmju formām nebija līdzīga citai, kas nepieļāva vai attālināja iespēju, ka tās būtu simboli. Vīrs tās uz�ņāpa, apskatīja un pārlaboja. Un piepe�i, it kā �ī spēlīte tam būtu pagalam apnikusi, viņ� zīmes nodzēsa ar plaukstu un apak�delmu. Vīrs paskatījās uz mani, bet diez vai pazina. Un tomēr mani pārplūdināju�ais atvieglojums bija tik liels (vai arī tik liela un iztrūcināta bija mana vientulība), ka es pieķēros pie domas, ka �is rudimentārais troglodīts, kas blenza uz mani, tupēdams zemē, bija mani gaidījis. Saule dedzināja klājienu; kad reizē ar pirmajām zvaig�znēm mēs devāmies atceļā uz ciemu, smiltis zem kājām joprojām bija karstas. Troglodīts gāja pa priek�u; tonakt es apņēmos iemācīt viņam pazīt un varbūt arī atkārtot da�us vārdus. Uz pirmo (tā es domāju) ir spējīgi pat suns un zirgs; daudzi putni, piemēram, cēzaru lakstīgalas, ir spējīgi ari uz otro uzdevumu. Lai cik neaptēsta būtu cilvēka sa�pra�ana, tā vienmēr būs pārāka pār tiem, kam saprāta nav.

Troglodīta no�ēlojamais un pazemīgais skats man atsauca at�miņā Argusa tēlu, veco, mirsto�o suni no "Odisejas". Tāpēc es viņu ari nosaucu par Argusu un mēģināju viņam to iemācīt. Izgā�anās un vēlreiz izgā�anās. Nelīdzēja ne īpa�i paņēmieni, ne bardzība, ne pacietība � viss velti. Dīkām acīm, nekustīgs, viņ�, �ķiet, neuztvēra nevienu skaņu, ko pūlējos viņam iedvest. Tepat līdzās, bet it kā būtu nez kur tālumā. Nometies smiltīs kā maza un sabrukusi lavas sfinksa, viņ� no rīta līdz vakara atēnām vien ļāva, lai debess iet savu

gaitu pār viņa galvu. Es nospriedu: nav iespējams, ka viņ� neuz�tvertu manu nolūku. Atminējos, ka etiopi mel� par mērkaķiem, ka tie apzināti nerunājot, lai tos nepiespiestu strādāt, un Argusa klusē��anu piedēvēju aizdomīgumam vai bailēm. No �īs iedomas nonācu pie vēl amizantākām iedomām. Iedomājos, ka mēs ar Argusu piede�ram pie da�ādām pasaulēm; iedomājos, ka mūsu uztvērumi gan bija vienādi, bet Arguss tos salika kopā kaut kā citādi un veidoja no tiem pavisam citas lietas; iedomājos, ka viņam, iespējams, tās nebija nekādas lietas, bet galvu reibino�a un nepārtraukta gau�i strupu iespaidu gūzma. Iedomājos par pasauli, kurā nav ne atmiņas, ne laika; apsvēru iespēju par valodu, kurā nav lietvārdu, par valodu no bezpersoniskiem darbības vārdiem un nelokāmiem epitetiem. Tā nomira diena pēc dienas un ar dienām � gadi, bet kādu rītu notika kas tāds, ko varētu saukt par laimi. Sāka līt, lēni un vareni līt.

Tonakt tuksnesis bija īsta pirts, lai gan tuksne�u naktis var būt Joti aukstas. Es sapņoju par kaut kādu Tesālijas upi (kuras ūdeņiem biju atdāvinājis zelta suni), kas nāca mani izpirkt; es dzirdēju, ka tā tuvojas pa sarkanajām smiltīm un melnajiem akmeņiem; ta�u spirg�tais gaiss un lietus sarūpētais troksnis mani pamodināja. Tāpat kails izskrēju pretī lietum. Nakts gāja uz rīta pusi; visa cilts � tikpat laimīga kā es � zem dzeltenajām debesīm atdevās dzīvino�ajām lietus strāvām īpa�ā sajūsmā. Kā Ķibeles priesteri, kurus pārņēmis dievi�ķais. Arguss, piekalis acis debesīm, kunkstēja; ūdens strau�mes vēlās pār viņa seju; tās nebija tikai ūdens (es to uzzināju vēlāk), bet arī asaru straumes. Argus, es uzsaucu, Argus.

Un tad rāmā izbrīnā, glu�i kā atrazdams kaut ko jau sen pazau�dētu un aizmirstu, Arguss nopurpināja vārdus: "Arguss, Ulisa suns." Un pēc tam, joprojām neskatīdamies uz mani: "�is mēslos iemestais suns."

Īstenību mēs pieņemam pavisam viegli, varbūt tāpēc, ka nojau��am, ka nekas nav īsts. Es apvaicājos, ko viņ� zina par "Odiseju". Grieķu valoda viņam padevās ar lielām grūtībām; es atkārtoju jautājumu.

"Ļoti nedaudz," viņ� atbildēja. "Vēl mazāk kā visnabadzīgā�kais rapsods. Nu jau būs pagāju�i simt tūksto�i gadu, kop� es to sacerēju."

IV

Todien man viss tika apgaismots. Troglodīti bija Nemirstīgie; smil�aino ūdeņu �urga � Upe, ko meklēja jātnieks. Kas attiecas uz pilsētu, kuras vārds bija aizskanējis līdz pat Gangai, tad būs jau de�viņi gadsimti, kop� Nemirstīgie to nopostīja. Tās vietā no drupu pārpalikumiem tie uzslēja �o aplamīgo pilsētu, kurā es pabiju: tādu kā pilsētu � izsmieklu vai apvērsto pilsētu un vienlaikus templi nesaprātīgiem dieviem, kuri vada pasauli un par kuriem mēs zinām tikai to, ka tie nelīdzinās cilvēkam. �is iestādījums bija pēdējais sim�bols, līdz kuram nolaidās Nemirstīgie; tas iezīmēja jaunu posmu, kurā, uzskatīdami, ka jebkur� pasākums ir lemts neveiksmei, troglodīti nolēma dzīvot tikai domā�anā, tikai prāta konstrukcijās. Uzcēlu�i būvi, viņi to aizmirsa un devās mājot alās. Iegrimu�i sevī, fizisko pasauli viņi tikpat kā neuztvēra.

To visu Homērs man atstāstīja, kā sarunājoties ar bērnu. Viņ� izstāstīja ari par savu vecumu un par savu pēdējo ceļojumu, ko līdzīgi Ulisam bija uzņēmies, lai atrastu cilvēkus, kas nepazīst jūru, neēd gar�vielām bagātinātu gāju un nenojau�, kas ir airis. Nemir�stīgo Pilsētā viņ� nodzīvoja veselu gadsimtu. Kad to sagrāva, viņ� ierosināja dibināt citu. Tas nav nekas pārsteidzo�s; zināms, ka pēc Trojas kara apdziedā�anas viņ� apdziedāja peļu un var�u karu. Glu�i kā Dievs, kur� vispirms radīja kosmosu un pēc tam � haosu.

Būt nemirstīgam ir no�ēlojami; visas radības, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nezina, kas ir nāve; dievi�ķais, briesmīgais, ne�saprotamais � tas nozīmē apjēgt savu nemirstību. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz reliģiju daudzveidību, �āda pārliecība sastopama ļoti reti. Israelīti, kristie�i un musulmaņi māca par nemirstību, bet lielā godā�ana, ko tie izrāda pirmajam mū�am, apliecina, ka tie vienigi tic nemirstībai un visiem pārējiem mū�iem, bezgalīgi lielā skaitā, uzdod �o pirmo apbalvot vai sodīt. Tad jau daudz prātīgāks �ķiet rats da�ās Indostānas reliģijās; �ajā ratā, kam nav ne sākuma, ne gala, katra dzīve ir iepriek�ējās iznākums un iedīglis nākamajai, bet neviena no tām nenosaka veselumu� Izskolojusies mū�u ri�tumā, nemirstīgo cilvēku republika bija sasniegusi iecietības, kas jau līdzinājās noniecinājumam, pilnību. Tā zināja, ka bezgalīgā laik�posmā ar ikvienu cilvēku atgadās pilnīgi viss. Par krietnumu pagātnē vai nākotnē ikviens var būt visu veidu laipnību sekmētājs, bet par kauna lietām pagātnē vai nākotnē � visu veidu neģēlību sekmētājs. Glu�i kā azartspēlēs visi pāra skaitļi tiecas līdzsvaroties ar nepāra skaitļiem, tie�i tāpat tiek likvidēts un koriģēts arī talants un cietpaurība, un laucinieciskā poēma par Sidu varbūt ir ne�piecie�amais atsvars vienam vienīgam epitetam no "Eklogām" vai Heraklīta sentencei. Viszibenīgākā doma pakļaujas neredzamam zīmējumam un vainago vai aizsāk kādu apslēptu formu. Es zinu par tādiem, kas piekopa ļaunumu, lai nākamajos mū�os rastos labais vai arī tas jau bija radies iepriek�ējos� Ar �ādu nostāju visi mūsu darbi ir taisni, bet � arī biju�i nebiju�i. Nav morālu vai in�telektuālu mērauklu. Homērs sacerēja "Odiseju"; bet, ja ir dots bez�galīgs laikposms ar bezgalīgu skaitu apstākļu maiņu, nemaz nav iespējams kaut vienu vienīgu reizi nesacerēt "Odiseju". Jebkur� ir neviens, un viens pats nemirstīgais � tie ir visi. Kā Kornēlijs Agripa, es esmu dievs, es esmu varonis, es esmu filosofs, es esmu dēmons un es esmu pasaule � satrieco�i apgrūtino�s veids, kā pateikt, ka manis nav.

Uzskats par pasauli kā par izsvērtu kompensāciju sistēmu Nemirstīgos dziļi ietekmēja. Vispirms jau tā viņiem liedza iespēju just līdzi. Es jau pieminēju senas akmeņlauztuves, kas uz�ķērda pretējā krasta laukus; kāds vīrs iekrita visdziļākajā no tām un neva�rēja ne pavaidēt, ne nomirt, bet viņu dedzināja slāpes; virvi viņam pameta tikai pēc septiņdesmit gadiem. Tāpat Nemirstīgie bija vien�aldzīgi arī pret savu likteni. Ķermenis bija vien paverdzināts mājdzīvnieks, un tam ik mēnesi bija gana ar ubagdāvanu � pāris stundām miega, malciņu ūdens un gaļas sloksni. Tikai nevajag mūs piezemināt līdz askētiem. Nav pilnīgākas baudas par domā�anu, un tai mēs nodevāmies ar visu sirdi. Retu reizi kāds ārpuskārtas pa�mudinājums mūs atsvieda fiziskajā pasaulē. Piemēram, kā torīt, kad pirmatnējā tīksmē līksmojām par lietu. Bet �ādi misēkļi gadījās ļoti reti; visi Nemirstīgie bija spējīgi uz pilnīgu mieru; atceros kādu viru, kuru nekad neesmu redzējis stāvam kājās: uz viņa krūtīm ligz�doja putns.

No mācības par to, ka jebkura lieta tiek kompensēta ar citu lietu, izriet teorētiski nenozīmīgs atvedinājums, kas X-ā mū�a bei�gās vai sākumā mūs pamudināja izklīst pa visu pasauli. To var for�mulēt �ādiem vārdiem: "Pastāv upe, kuras ūdeņi dāvā nemirstību; kādā citā apvidū noteikti jābūt upei, kas to dzē�." Upju skaits nav bezgalīgs; nemirstīgs ceļinieks, kas apstaigā pasauli, kādu dienu būs padzēris no visām upēm. Mēs izvirzījām uzdevumu atklāt �o nemirstību anulējo�o upi.

Nāve vai mājiens par to cilvēkam pie�ķir vērtību, piepilda viņu ar jūtām. Īslaicīgas parādības statuss cilvēku dziļi saviļņo, jo ikviena izrīcība var būt pēdējā; nav tāda vaiga, kam nedraudētu izzu�ana tāpat kā sapnī redzētam vaigam. Mirstīgo dzīvē it visam ir kaut kā neatgūstama un kaut kā apdraudēta vērtība. Turpretim Nemirstī�gajiem ikviena rīcība ir jau nepārskatāmā pagātnē notiku�u rīcību atbalss vai nepārsūdzama pirmzīme nākotnē sagaidāmām atbal�sīm, kas atkārtosies, līdz tum�s metīsies gar acīm. Nav nekā tāda, kas mū�īgi neklīstu kā attēls starp nepagursto�iem spoguļiem. Nekas nevar notikt tikai vienreiz, nekas nav valdzino�i nedro�s. Nemirstīgo pasaulē nav nekā skumīga, grūta vai svinīga. Mēs ar Homēru �ķīrāmies pie Tanheras vārtiem; manuprāt, mēs pat neatsveicinājāmies.

Es izstaigāju jaunas karaļvalstis un jaunas impērijas. 1066. gada rudenī es dienēju pie Stemfordas tilta, diem�ēl vairs neatceros, vai Harolda, kur� drīz vien te atrada savu galu, rindās, vai pie nelaimes putna Haralda Hardrada, kur� te iekaroja se�as pēdas � vai maz�liet vairāk � angļu zemes. Hid�ras septītajā gadsimtā Bulakas priek�pilsētā es pārrakstīju Sindbada septiņus ceļojumus un Bron�zas pilsētas vēsturi � glītā, nosvērtā kaligrāfijā, sen aizmirstā va�lodā, kuras alfabētu es nezinu. Samarkandas cietuma iek�pagalmā es vareni izspēlējos �ahu. Bikanirā es pasniedzu astroloģiju, arī Bohēmijā. 1638. gadā es biju Kolossvarā un pēc tam Leipcigā. Aberdenā 1714. es parakstījos uz Popa "Iliādas" se�iem sējumiem; zinu, ka tajos bie�i ieskatījos ar patiesu baudu. Ap 1729. gadu �īs poēmas iz�celsmi es apspriedu ar retorikas profesoru, kuru, ja nemaldos, sauca D�ambatista; viņa apsvērumi man likās neapgā�ami. 1921. gada ce�turtajā oktobrī "Patnai", kas mani veda uz Bombeju, vajadzēja noenkuroties kādā Eritrejas piekrastes ostā*.

Es izkāpu; atcerējos citus ļoti senus rītus, ari pie Sarkanās jūras, kad biju Romas tribūns un drudzis, pesteļi un bezdarbība izdeldēja zaldātu dzīvības. Netālu no pilsētas uzdūros dzidra ūdens strau�mei; ieraduma dzīts, es to nogar�oju. Rāpjoties stāvajā krastā, dzelk��ņaina koka zars ievainoja delnas virspusi. Agrāk nepieredzētā sāpe likās ļoti dzīva. Nespēdams tam noticēt, aiz laimes glu�i \

mēms, es vēroju, kā lēniņām top brīnumaina asins lāse. Mirstīgs, es atkal esmu mirstīgs � bez mitas atkārtoju � es atkal esmu tāds pats kā citi! Tonakt nogulēju līdz pa�ai ausmai.

�Apmēram pēc gada es visas �īs lappuses pārskatīju. Nav �aubu, ka tās atbilst patiesībai, tomēr pirmajās nodaļās, kā ari da�ās rindkopās no citām nodaļām es it kā sajutu kaut ko neīstu. Iespējams, ka vainojamas pārmērības garāmslīdo�os sīkumos � parādībā,

ko bū�u apguvis no dzejniekiem, parādībā, kas pilnīgi visu saindē ar kaut ko melīgu, jo ar minētajiem sīkumiem var būt pārpilni darbi, nevis atmiņas� Lai nu kā, esmu tomēr atradis � manuprāt � daudz pamatīgāku attaisnojo�u iemeslu. Un lai jau mani apsmej par fantazētāju � es to uzrakstī�u.

Manis aprakstītais stāsts �ķiet nereāls tāpēc, ka tajā sajaucas divu da�ādu cilvēku dzīves notikumi. Pirmajā nodaļa jātnieks grib zināt, kā sauc upi, kas apskalo Tēbu mūrus; Flaminio Rufo, kur� mirkli iepriek� pilsētai pie�ķīris epitetu Hekatomfilosa, atbild, ka �ī upe ir Ēģipte; neviens no �iem izteikumiem nepieder teicējam, bet gan Homēram, kur� "Iliādā" runā par Hekatomfilosas Tēbām un kur� "Odisejā" ar Proteja un Ulisa muti Nīlu nepagurdams dēvē par Ēģipti. Otrajā nodaļā romietis, dzerdams nemirstības ūdeni, izrunā da�us vārdus grieķiski; arī �ie vārdi pieder Homēram, un tos var atrast slavenā kuģu kataloga beigās. Tālāk, galvu reibino�ajā pilī, tiek runāts par "nosodījumu, kas jau līdzinājās sirdsēstiem". �ie vārdi arī pieder Homēram, kuram �ādas �ausmas patika aprakstīt. Tamlīdzīgas anomālijas mani patiesi uztrauca, turpretim citas, estē�tiska rakstura anomālijas, ļāva atklāt patiesību. Tās visas apvieno�tas pēdējā nodaļā; te bilsts, ka dienēju pie Stemfordas tilta, ka Bulakā pārrakstīju Sindbada Jūrasbraucēja piedzīvojumus un ka Aberdenā pasūtīju Popa "lliadu" angļu valodā. Vēl, interalia, lasām: "Bikanirā es nodarbojos ar astroloģiju, arī Bohēmijā." Visas �īs liecības ir patiesas; nozīmīgs ir tas, kāpēc �īs liecības izceltas. Pirmā liecība it kā aicina pievērst uzmanību militāristam, ta�u vēlāk mēs noma�nām, ka stāstītājs nebūt nekavējas pie kara lietām, bet gan pie cil�vēku likteņiem. Turpinājums ir vēl aizraujo�āks. Reģistrēt �īs liecī�bas man lika neskaidrs, bet vienkār�s iemesls � es zināju, ka tās ir ļoti aizkustino�as. Tās nav tādas, kad runā romietis Flaminio Rufo. Homēra pateiktas � tās ir tādas. Jo ir ta�u savādi, ka Homērs trīspa�dsmitajā gadsimtā parraksta Sindbada, cita Ulisa, piedzīvojumus un pēc daudziem gadsimtiem kādā ziemeļu karaļvalstī un nez kādā barbaru valodā atklāj savas "Iliādas" metus. Kas attiecas uz tei�kumu, kurā ietverts Bikaniras vārds, tad labi redzams, ka to sace-

rējis mācīts vīrs, kur� kāro (kā kuģu kataloga autors) izcelties ar da�u spo�āku vārdu. [66]

Tuvojoties beigām, atmiņu tēli zūd, paliek tikai vārdi. Kāds tur brīnums, ka laiks būtu sajaucis vārdus, kas reiz precīzi atspoguļoja mani, ar tiem, kas kļuva par simboliem tā cilvēka liktenim, kur� bija kopā ar mani tik garus gadsimtus. Es biju Homērs; pavisam drīz es bū�u Nekas � kā Uliss; pavisam drīz es bū�u visi � miris.

1950. gada piezīme.

Starp komentāriem, kurus pamudinājusi iepriek� minētā pub�likācijā, visinteresantākā, kaut arī ne pati civilizētākā, bibliski nodē�vēta par A coat of many colours (Man�estera, 1948), un �is darbs pie�der doktora Nauma Kordovero bargi piekasīgajai spalvai. Tajā ir ap simt lappusēm. Komentārs veltīts grieķu centoniem, vulgārā latīņu valodā sarakstītiem centoniem, Benam D�onsonam, kur� savus laikabiedrus izskaidroja ar fragmentiem no Senekas, Aleksandera Rosa Virgilius evangelizans, D�ord�a Mūra un Eliota paņēmieniem un, visbeidzot, "stāstījumam, ko piedēvē antikvāram �ozefam Kartafilusam". �ā darba pirmajā nodaļā viņ� acīgi uzrada iespraudumus no Plīnija (Historia naturalis, V, 8); otrajā nodaļā � no Tomasa de Kvinsija (Writings, III, 439); tre�ajā nodaļā � no Dekarta vēstījuma vēstniekam Pjēram �anū; ceturtajā nodaļā � no Bernarda �ova (Back to Methu�selah, \/). No �iem nelikumīgajiem iestarpinājumiem vai zādzībām autors secina, ka dokuments ir apokrifisks.

Manuprat, �āds slēdziens nav pieļaujams. "Tuvojoties beigām," rakstīja Kartafīluss, "atmiņu tēli zūd, paliek tikai vārdi." Vārdi, vārdi, pārvietoti un pārgrozīti, jau citiem piedero�i vārdi � tāda bija trū�cīgā �ēlastības dāvana, ko viņam pameta stundas un gadsimti.

Veltīts Sesīlijai Inhenjerosai

Izpostīju�i dārzu, apgānīju�i vīna kau�sus un altārus, huņņi jā�us ielauzās klostera bibliotēkā un plosīja nesapro�tamās grāmatas, lādēja tās un dedzi�nāja, varbūt bīdamies, ka burti to lapās slēpa zaimus pret viņu dievu � līku dzelzs zobenu. Dega palimpsesti un kodeksi, ta�u liesmojo�ā sārta vidū starp pelniem gandrīz neskarta saglabājās Civitas Dei* divpadsmitā grā�mata, kurā stāstīts � Platons reiz Atēnās mācījis, ka laika galā visas lietas atgūs savu iepriek�ējo stāvokli un ka viņ� Atēnās no jauna skaidros to pa�u doktrīnu tās pa�as auditorijas priek�ā. Pret tekstu, kuru liesmas bija saudzēju�as, visi izjuta īpa�u godbijību, un tie, kas to lasīja un pārlasīja tajā tālajā provincē, spītīgi nevēlējās atcerēties, ka tā autors bija piesaucis �o doktrīnu tikai tādēļ, lai to labāk at�spēkotu. Gadsimtu vēlāk Aureliāns, Akvilejas draudzes vikārs, uzzināja, ka Donavas krastos jaunuzradusies monotoņu sekta (saukta arī anulāri) sludināja, ka vēsture ir aplis un ka nav nekā, kā nebūtu jau bijis un ka nebūs nākotnē. Kalnos Krusta vietā bija stāju�ies Ritenis un �ūska. Visi baidījās, tomēr rada mierinājumu baumās, ka Jānis no Pannonijas, kur� bija kļuvis slavens ar savu traktātu par Dieva septīto atribūtu, gatavojoties atspēkot �o tik neganto ķecerību.

Aureliānu sarūgtināja �ī ziņa, jo sevi�ķi tās otrā daļa. Viņ� zināja, ka teoloģijas lietās neviens jauninājums nav bez riska; pārdomājis

viņ� tomēr atzina, ka cikliskā laika tēze ir pārāk neordināra, pārāk kurioza, lai �o risku uzskatītu par nopietnu. (Bīstamas ir tikai tās ķecerības, kuras var tikt sajauktas ar ortodoksiju). Pannonijas Jāņa iejauk�anās � viņa nelūgtā ielau�anās � �ajā lietā Aureliānam kremta vairāk. Pirms diviem gadiem ar savu daudzvārdīgo De septima affectione Dei sive de aeternitate [67] viņ� bija piesavinājies tēmu, ko Aureliāns uzskatīja par savu; tagad, it kā laika problēma piederētu viņam, Jānis gatavojās vērsties pret anulāriem � dro�i vien ar Prokrusta argumentiem, ar vēl baismīgākam pretindēm nekā pati �ūska� Tajā naktī Aureliāns pārlapoja Plūtarha seno dialogu par orākulu apklu�anu; divdesmit devītajā rindkopā viņ� izlasīja satīru, vērstu pret stoiķiem, kuri aizstāv ideju par bezgalīgu pasauļu skaitu ar neskaitāmām saulēm, mēne�iem, Apolloniem, Diānām un Poseidoniem. �is atradums viņam likās laba zīme; viņ� apņēmās apsteigt Pannonijas Jāni un pirmais atspēkot Riteņa pielūdzējus ķecerus.

Ir cilvēki, kuri cen�as iegūt kādas sievietes mīlestību tikai tādēļ, lai viņu aizmirstu, lai vairāk nebūtu par viņu jādomā; līdzīgā kārtā Aureliāns gribēja pārspēt Pannonijas Jāni � nevis lai viņu aizskartu, bet lai atbrīvotos no skaudības, ko tas viņā modināja. Pats darba process � siloģismu un pulgojo�u frā�u darinā�ana, visi �ie nego, autem un nequaquam [68] � palīdzēja viņam nomierināties un aizmirst skaudību. Viņ� būvēja pla�as, gandrīz neat�ķetināmas teikumu konstrukcijas, pieblīvētas ar iekavām, kur pavir�ības un sintakses kļūdas likās kalpojam kā nonievā�anas līdzeklis. No nelabskanības viņ� radīja instrumentu. Viņ� paredzēja, ka Jānis �austīs anulārus ar pravietisku bardzību; lai neietu tajās pa�ās pēdās, Aureliāns par savu ieroci izvēlējās izsmieklu. Augustīns bija rakstījis, ka Jēzus ir taisnais ceļ�, kas glābj mūs no cirkulārā labirinta, kurā maldās bezdievji; Aureliāns skolnieciskā centībā tos salīdzināja ar Iksionu, ar Prometeja aknām, ar Sīzifu, ar Tēbu ķēniņu, kas redzēja divas sau�les, ar stostī�anos, ar papagaiļiem, ar spoguļiem, ar atbalsīm, ar

mūļiem, kas grie� ūdensratu, un ar divragainiem siloģismiem. (Pa�gānu leģendām �eit tika atvēlēta tikai izpu�ķojo�a loma.) Kā katrs bibliotēkas īpa�nieks, Aureliāns jutās nelāgi, ka nepārzina to pil�nībā; �is konflikts ļāva viņam izpildīt savu lasītāja pienākumu pret daudzām grāmatām, kuras, likās, pārmeta viņam nevērību pret sevi. Tādējādi viņ� varēja iestarpināt vienu fragmentu no Origena darba De principiis[69], kurā autors noliedz, ka jūda iskariots reiz atkal nodos mūsu Kungu un Pāvils Jeruzālemē atkal būs liecinieks Stefana mocekļa nāvei, un otru no Cicerona Academica priora**, kurā viņ� iz�smej tos, kuri iedomājas, ka, kamēr viņ� runā ar Lukullu, citi neskaitāmi Lukulli un Ciceroni runā precīzi to pa�u neskaitāmās citās pasaulēs. Turklāt viņ� vērsa pret monotoniem ari Plūtarha tek�stu un sa�utis norādīja, cik tas ir apkaunojo�i, ka elku pielūdzējs ir vērtējis lumen naturae[70] augstāk nekā anulāri dieva vārdu. darbs pie teksta viņam aizņēma deviņas dienas; desmitajā viņam tika at�gādāts Pannonijas Jāņa atspēkojuma noraksts.

Tas bija gandrīz kaitino�i īss; Aureliāns to uzlūkoja ar nicinā�jumu, bet pēc tam � ar bailēm. Tā pirmā daļa saturēja skaidrojumu par Vēstules ebrejiem devītās nodaļas beigu pantiem, kuros teikts, ka Jēzus nav ticis daudzkārt upurēts kop� pasaules iesākuma, bet tikai vienreiz � tagad, laiku piepildījumā. Otrajā daļā bija izmantota at�sauce uz Bībelē doto norādījumu attiecībā uz pagānu veltīgo vārdu mal�anu (Mateja 6:7) un uz to vietu Plīnija septītajā grāmatā, kurā autors sprie�, ka visā pla�ajā Universā nav divu vienādu seju. Pan�nonijas Jānis norādīja, ka tāpat arī nav divu vienādu dvēseļu un ka visnekrietnākais grēcinieks ir tikpat vērtīgs kā par viņu izlietās Jēzus Kristus asinis. Viena cilvēka rīcība (viņ� apgalvoja) ir vairāk vērta nekā deviņas koncentriskās debesis, un iedomāties, ka �ī rīcība var izzust un atkal atgriezties, ir pompoza frivolitāte. Zudu�o laiks neat�sauc; mū�ība to glabā debesu godībai un arī elles ugunij. Traktāts

bija nevainojams, universāls; likās, ka to ir rakstījis nevis kads viens konkrēts cilvēks, bet gan jebkur� cilvēks vai, iespējams, visa cilvēce. Aureliāns izjuta gandrīz fizisku pazemojumu. Vienu brīdi viņ� gri�bēja iznīcināt vai pārstrādāt savu darbu; tad, aizvainots savā kriet�numā, viņ� to nosūtīja uz Romu, neizmainījis ne burta. Pēc vairā�kiem mēne�iem, kad sanaca Pergamas sinode, monotonu maldu atspēko�ana tika uzticēta (kā jau to varēja paredzēt) Pannonijas Jānim; viņa erudītā, izsvērtā uzstā�anās bija pietiekama, lai Euforbs, ķece�rības tēvs, tiktu nodots sārtam. ''Tas jau ir kādreiz noticis un notiks atkal," teica Euforbs. "Ne sārtu jūs aizdedzat, bet uguns labirintu. Ja �eit saliktu kopā visus tos sārtus, kuros esmu dedzis, uz zemes pietrūktu vietas un eņģeļi kļūtu akli. To es esmu teicis jau daudzas reizes." Pēc tam viņ� iekliedzās, jo viņu bija aizsniegu�as liesmas.

Krita Ritenis Krusta priek�ā [71] , bet Aureliāns un Jānis turpināja savu slepeno cīņu. Abi bija vienas armijas kareivji, abi alka pēc vienas un tās pa�as balvas, karoja pret vienu Ienaidnieku, ta�u ik�katrs Aureliāna rakstītais vārds slepus tīkoja pārspēt Jāni. Viņu div�kauja bija neredzama; ja apjomīgie personvārdu rādītāji nemelo, daudzajos Aureliāna sējumos, kas iekļauti Miņa "Patroloģijā", otra vārds neparādās ne reizi. (No Jāņa darbiem ir saglabāju�ies tikai divdesmit vārdi.) Abi nosodīja otrā Konstantinopoles koncila anatēmas; abi vajāja ariāņus, kuri noliedza, ka Dēls ir dzemdināts pirms visiem mū�iem; abi apliecināja Kosmas darbā Topographia Chris�tiana** pausto ortodoksiju, ka Zeme ir �etrstūraina � kā ebreju tabernākuls. Diem�ēl pa visiem zemes stūriem sāka vērsties pla�umā kāda cita posto�a ķecerība. Radusies Ēģiptē vai Āzijā (jo liecības ir at�ķirīgas, un Busē nevēlas piekrist Harnaka argumentiem), tā līdzīgi mērim aplipināja Austrumu provinces un slēja tempļus Maķe�donijā, Kartāgā un Treverisā. Likās, tā iespiedusies visur; runāja, ka Britānijas diecēzē krucifiksi tiku�i apgriezti ar kājām gaisā un ka

Cēzarejā Pestītāja tēls aizstāts ar spoguli. Spogulis un obols bija jauno shizmatiķu emblēmas. Vēsturē viņi ir pazīstami ar daudziem vārdiem (spekulāri, abismāļi, kainiti), tomēr izplatītākais no visiem ir histrionie�i � �o vārdu tiem deva Aureliāns, un viņi to nekaunīgi pieņēma. Frīģijā viņus sauca par simulakriem, un tāpat arī Dardanijā. Damaskas Jānis tos sauca par formām; te gan jāpiezīmē, ka Erfjords �o teksta fragmentu noraida. Nav neviena herēsiologa, kas ar mul�sumu nepieminētu viņu me�onīgās para�as. Daudzi histrionie�i sludināja askēzi; vieni sevi sakropļoja � piemēram, Origens; otri mitinājās pazemē, kloākās; citi izrāva sev acis, un vēl citi (Nītrijas nabukodonosori) "ēda zāli kā vēr�i, un viņiem izauga spalvas kā ērgļiem". No miesas mērdē�anas un stingrības tie bie�i pārgāja pie noziedzības; da�ās kopienās tika pieļauta zag�ana, citās � cilvēka nogalinā�ana, vēl citās � sodomija, asinsgrēks un pāro�anās ar lo�piem. Tie visi bija svētuma zaimotāji; viņi gānīja ne tikai kristie�u Dievu, bet arī sava panteona noslēpumainās dievības. Viņi fabricēja svētās grāmatas, kuru pazu�anu apraudāja zinību vīri. Sers Tomass Brauns ap 1658. gadu rakstīja: "Laiks ir iznīcinājis pretenciozos histrionie�u evaņģēlijus, ta�u ne Apsūdzības, ar kādām tika �austīta viņu Bezdievība": Erfjords ir paudis viedokli, ka �īs "apsūdzības" (kuras saglabāju�ās kādā grieķu kodeksā) ir tie pa�i zudu�ie evaņ�ģēliji. Tas nav izprotams, ja nepārzinām histrionie�u kosmoloģiju.

Hermētiskajās grāmatās ir rakstīts, ka tas, kas ir lejā, ir vienāds ar to, kas aug�ā, un tas, kas ir aug�ā, ir vienāds ar to, kas lejā, savu�kārt "Zoharā" tiek runāts par to, ka apak�ējā pasaule ir aug�ējās pasaules atspulgs. Histrionie�i savu doktrīnu dibināja uz �īs idejas perversa izkropļojuma. Viņi piesauca Mateja evaņģēlija 6:12 ("pie�dod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādnie�kiem") un 11:12 ("debesu valstībā lau�as iek�ā"), lai pierādītu, ka zemes dzīve ietekmē debesis, un Pāvila 1. vēstules korintie�iem 13:12 ("mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies spogulī"), lai pierādītu, ka viss, ko mēs redzam, ir nepatiess. Viņi iedomājās � iespējams, monotonu maldu mācības ietekmē �, ka katrs cilvēks ir divi cilvēki un ka īstais no tiem ir otrais � tas, kur� atrodas debesīs.

Tāpat viņi iedomājās, ka jebkura mūsu darbība debesīs projicējas kā tās pretmets, proti � ja mēs esam nomodā, otrs guļ, ja mēs pie�kopjam netiklību, otrs ir �ķīsts, ja mēs zogam, otrs ir augstsirdīgs. Pēc nāves mēs savienosimies ar �o otru un būsim viņ�. (Zināmas �o doktrīnu atskaņas ir saglabāju�ās Bloja darbos.) Citi histrionie�i sprieda, ka pasaules gals pienāks, kad būs izsmelts tās iespējamību skaits; tā kā atkārto�anās nav iespējama, taisnajam ir jāizdzē� (jā�paveic) viszemiskākie darbi, lai tie neaptraipītu nākotni un lai paāt�rinātu Jēzus valstības atnāk�anu. �o tēzi neatzina citas sektas, kuras uzstāja, ka pasaules vēsturei ir jātop piepildītai katrā cilvēkā. Ļau�u vairākumam, līdzīgi kā Pitagoram, vajadzēs pārmiesoties daudzos ķermeņos, pirms viņi iegūs atbrīvo�anu; da�i, tā sauktie "daudz�veidīgie", "vienas dzīves laikā ir lauvas, pūķi, me�acūkas, ūdens un koks". Dēmostens piemin �ķīstī�anos caur dubļiem, kurai tika pakļauti orfiskajās mistērijās iesvētītie; "daudzveidīgie" līdzīgā kārtā piekopa �ķīstī�anos caur ļauno. Viņi saprata, tāpat kā to sa�prata Karpokrats, ka neviens neizies no cietuma, līdz nebūs no�maksājis pēdējo obolu (Lūkas 12:59), un mēdza maldināt grēku no�ēlniekus ar �o Bībeles pantu: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzī�vība un pārpilnība." (Jāņa 10:10) Viņi ari teica, ka nebūt ļaunam ir sātaniska lepnība� Histrionie�i izgudroja daudzas un da�ādas mitoloģijas; vieni sludināja askēzi, citi visatļautību, bet visi � saju�kumu. Teopomps, histrionietis no Berenises, noliedza visus mītus; viņ� apgalvoja, ka ikviens cilvēks ir orgāns, kuru projicē dievība, lai sajustu pasauli.

Aureliāna diecēzes ķeceri bija no tiem, kuri apgalvoja, ka laiks nepieļauj atkārto�anos � ne no tiem, kuri apgalvoja, ka ikkatra rīcība atspoguļojas debesīs. �is apstāklis bija dīvains; kādā no saviem ziņojumiem romie�u varasvīriem Aureliāns to pieminēja. Prelāts, kuram tas tika nosūtīts, bija ķeizarienes biktstēvs; nevienam nebija noslēpums, ka �is atbildīgais amats pasargāja viņu no speku�latīvās teoloģijas intīmajiem priekiem. Viņa sekretāram � kādreizē�jam Pannonijas Jāņa līdzstrādniekam, kur� tagad bija kļuvis par viņa pretinieku, � bija ļoti skrupuloza heterodoksiju vajātāja slava; savam ziņojumam Aureliāns pievienoja histrionie�u ķecerības iz�klāstu tādā veidā, kādā tas aprakstīts D�enovas un Akvilejas slepe�najās sanāksmēs. Viņ� sacerēja pāris rindkopu; brīdī, kad grasījās rakstīt drausmīgo tēzi, ka nav divu vienādu mirkļu, viņa rak�stāmspalva apstājās. Viņ� nespēja atrast vajadzigo formulu; jaunās doktrīnas pamācības ("Vai gribi redzēt to, ko cilvēka acis vēl nav skatīju�as? Paraugies mēnesī. Vai gribi dzirdēt to, ko ausis nav dzirdēju�as? Ieklausies putna kliedzienā. Vai gribi pieskarties tam, ko rokas vēl nav skāru�as? Pieskaries zemei. Patiesi es saku, ka Dievs vēl radīs pasauli") bija �im mērķim pārlieku afektētas un metaforiskas. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā sentence, kas sastāvēja no divdesmit vārdiem. Viņ� to pierakstīja, pilns prieka; mirkli vēlāk viņu pārņēma �aubas, vai tik �ī sentence nepieder kādam citam. Nākamajā dienā viņ� atcerējās, ka pirms daudziem gadiem bija to lasījis grāmatā Adversus annulares*, kuras autors bija Pannonijas Jānis. Viņ� pārbaudīja citātu; tas tie�ām tur bija. Viņu mocīja neziņa. Izmainīt vai izsvītrot �os vārdus nozīmētu vājināt izteiksmi; atstāt tos nozīmētu plaģiēt vīru, kas viņam bija pretīgs; norādīt frāzes avotu nozīmētu denuncēt viņu. Lūg�anās viņ� piesauca dievi�ķo palīdzību. Otrās novakares sākumā viņa sargeņģelis nodiktēja kompromisa risinājumu. Aureliāns paturēja uzrakstītos vārdus, bet to priek�ā pievienoja �ādu piezīmi: �To, ko tagad vank�ķ ķeceri ticības sajauk�anai, mūsu laikmetā ir teicis kāds augsti mācīts vīrs, vairāk aiz vieglprātības nekā grēcīguma." Pēc tam notika baiļotais, gaidītais, nenovēr�amais. Aureliānam vajadzēja uzrādīt, kur� bija �is vīrs; Pannonijas Jānis tika apsūdzēts ķecerīgu uzskatu pau�anā.

�etrus mēne�us vēlāk kāds Aventīnas kalējs, histrionie�u melu apstulbots, uzkrāva uz sava mazā dēlēna pleciem lielu dzelzs lodi, lai viņa dubultnieks varētu lidot. Zēns nomira; �ī nozieguma izraisī�tais sa�utums lika Jāņa tiesne�iem ķerties pie visstingrākās bardzības. Jānis nevēlējās atteikties; viņ� atkārtoja, ka, noliedzot savu tēzi,

kristu samaitājo�ās monotonu ķecerības grēkā. Viņ� nesaprata (nevēlējās saprast), ka piesaukt monotonus nozīmēja piesaukt jau aizmirsto. Ar tādu kā senilu stūrgalvību viņ� bārstīja spo�ākās frāzes no saviem kādreizējiem disputiem; tiesne�i pat neklausījās vārdos, kas reiz bija tos sajūsmināju�i. Tā vietā, lai mēģinātu no�mazgāt no sevis kaut mazāko histrionisma traipu, viņ� pūlējās pie�rādīt, ka tēze, kuras dēj viņu apsūdzēja, bija visstingrākajā saskaņā ar ortodoksiju. Viņ� diskutēja ar vīriem, no kuru sprieduma bija atkarīgs viņa liktenis, un pieļāva galēju nesaprātību, darot to as�prātīgi un ar ironiju. Divdesmit sestajā oktobrī pēc diskusijas, kas bija ilgusi trīs dienas un trīs naktis, viņam piesprieda nāvessodu sadedzinot.

Aureliāns bija klāt soda izpildē, jo pretēja rīcība nozīmētu savas vainas atzī�anu. Soda vieta bija kāds paugurs, kura zaļajā vir�sotnē slējās dziļi zemē ierakts stabs un ap to � daudzi zaru sai�ķi. Kāds no tiesas ierēdņiem nolasīja tribunāla spriedumu. Karstajā dienasvidus saulē Pannonijas Jānis gulēja ar seju putekļos, gaudo�dams kā zvērs. Viņ� ar rokām kārpīja zemi, ta�u bendes to uzrāva kājās, izģērba un beidzot piesēja pie staba. Galvā viņam uzlika ar sēru piesūcinātu salmu kroni; blakus novietoja ne�ķīsto Adversus annulares eksemplāru. Iepriek�ējā naktī bija lijis, un zari dega vāji. Pannonijas Jānis noskaitīja lūgsnu grieķu un pēc tam kādā citā nepazīstamā valodā. Uguns jau grasījās viņu apņemt, kad Aure�liāns beidzot uzdro�inājās pacelt acis. Liesmu mēles sastinga; Aure�liāns pirmo un pēdējo reizi ieraudzīja ienīstā ķecera seju. Tā viņam kādu atgādināja, bet viņ� nevarēja atminēt � kuru. Tad Jāni aiz�sedza liesmas; tad viņ� iekliedzās, un likās, it kā būtu kliegusi uguns.

Plūtarhs stāsta, ka Jūlijs Cēzars esot apraudājis Pompeja nāvi; Aureliāns neraudāja par Jāņa nāvi, tomēr sajuta to, ko jūt cilvēks, izārstējies no nedziedināmas slimības, kas jau bija kļuvusi par daļu no viņa dzīves. Akvilejā, Efesā un Maķedonijā viņ� ļāva gadiem ritēt sev pāri. Viņ� pārstaigāja impērijas skarbās nomales, snaudulīgos purvājus un apcerīgos tuksne�us, meklēdams vientulību, kas viņam palīdzētu apjēgt savu likteni. Kādā Mauritānijas cellē lauvu pilnā naktī viņ� no jauna pārdomāja sare�ģīto apsūdzību pret Pannonijas Jāni un nez kuro reizi atzina tiesas spriedumu par taisnīgu. Daudz grūtāk viņam bija attaisnot savu aplinku denunciāciju. Rusadirā viņ� nolasīja savu anahronisko sprediķi "Gaismu gaisma deg atkritēja miesā". Hibernijā, me�u ieskauta klostera būdā, kādu nakti uz rīta pusi viņu pārsteidza lietus �aboņa. Viņ� atcerējās kādu citu nakti Romā, kad viņu arī bija pārsteigusi �ī tikko dzirdamā skaņa. Ap pusdienas laiku zibens �autra aizdedzināja kokus, un Aureliāns varēja nomirt tādā pa�ā veidā, kādā bija nomiris Jānis.

�ī stāsta nobeigumu iespējams pārstāstīt tikai metaforās, jo tas norisinās debesu valstībā, kur laiks nepastāv. Varbūt vajadzētu teikt, ka Aureliāns sarunājās ar Dievu un ka Viņu tik maz interesēja reliģiskie strīdi, ka Aureliāns tika noturēts par Pannonijas Jāni. Ta�u tas netie�i norādītu uz dievi�ķā prāta juceklīgumu. Pareizāk būtu teikt tā: paradīzē Aureliāns uzzināja, ka neizdibināmajai dievībai viņ� un Pannonijas Jānis (īstenticīgais un ķeceris, nīdējs un nīstais, apsūdzētājs un apsūdzētais) bija viena vienīga persona.

1922. gada �etrpadsmitajā janvāri, pārnākusi no tekstilfabrikas "Tārbuhs un Lēventāls", Emma Cunca priek�namā uz grīdas atrada vēs�tuli ar Brazīlijas zīmogu un no tās uzzināja, ka miris viņas tēvs. Marka un aploksne viņu pirmbrld pievīla � rokraksts izrādījās nepazīstams, un tas jau pēc mirkļa sāka viest ba�as. Deviņas vai desmit ķeburaini izsmērētas rindiņas tiecās piepildīt visu lappusi. Emma izlasīja, ka Maijera kungs kļūdas pēc iedzēris pārmērīgu veronāla devu un nomiris �ā mēne�a tre�ajā datumā Ba�ē slimnīcā. Vēstuli bija parakstījis tēva pan�sijas biedrs, kāds Feins vai Fains no Riugrandi, kas nevarēja zināt, ka raksta miru�ā meitai.

Lapa izslīdēja Emmai no rokām. Vispirms viņu pārņēma nelabums un saļodzījās ceļi, pēc tam uz�mācās tāda kā vainas apziņa, notieko�ā nerealitātes izjūta, saltums un bailes, tad radās vēlme, lai acumirklī iestātos rītdiena. Tūlīt gan viņa saprata, ka tāda iegriba ir veltīga, jo tēva nāve bija vienīgais, kas noticis �ai pasaulē un turpināsies bez gala. Emma pacēla vēs�tuli, devās uz savu istabu un gandrīz vai zag�us noglabāja to skapja atvilktnē, it kā jau zinātu, kas sekos tālāk. Varbūt turpmāko noti�kumu aprises sāka iezīmēties apziņā un viņa jau bija tā, par ko kļūs.

Tumsai sabiezējot, Emma līdz vēlam vakaram apraudāja pa��nāvību, ko bija izdarījis Manvels Maijers, senajās laimes dienās saukts par Emanuēlu Cuncu. Viņa atcerējās vasaras brīvdienas

fermā netālu no Gvalegvajas, atsauca atmiņā (pūlējās atsaukt at�miņā) mati, atcerējās mājiņu Lanusā, kuru viņiem atsavinaja, atce�rējās dzeltenos aizkarus kādā logā, atcerējās cietuma ma�īnu, ne�godu, anonīmi piesūtītos avī�u izgriezumus par "blēdīgo kasieri", atcerējās (to viņa nekad nebija aizmirsusi), ka tēvs pēdējā naktī viņai bija apzvērējis, ka naudu nozadzis Lēventāls. Lēventāls, Ārons Lēventāls, tolaik pārvaldnieks, tagad viens no fabrikas īpa��niekiem. Emma glabāja �o noslēpumu kop� 1916. gada. Viņa to nevienam nebija atklājusi, pat ne savai labākajai draudzenei Elzai Ūr�teinai. Varbūt viņa negribēja izraisīt aklu neticību, varbūt domāja, ka �is noslēpums ir saikne ar promeso�o tēvu. Lēventāls nezināja, ka viņa zina, � �is nieka fakts modināja Emmā Cuncā varas apziņu.

Tonakt viņa neaizmiga, un, kad pirmā gaismiņa sāka iezīmēt loga taisnstūri, plāns bija pilnīgi gatavs. Emma parūpējās, lai diena, kas �ķita velkamies bezgalīgi, neat�ķirtos no citām. Fabrikā klīda runas par streiku � Emma kā vienmēr izteicās pret jebkādu var�darbību. Se�os pēc darba viņa kopā ar Elzu aizgāja uz sievie�u klubu, kur bija vingro�anas zāle un baseins. Pierakstoties nācās atkārtot pa burtiem vārdu un uzvārdu un smaidot paciest prastos jociņus, ko tie izraisīja. Ar Elzu un jaunāko no Kronfūsām viņa pārsprieda, kādu filmu varētu noskatīties svētdienas vakarā. Pēc tam pasākās saruna par līgavaiņiem, un neviens nebrīnījās, ka Emma cieta klusu. Aprīlī viņai būs deviņpadsmit gadu, ta�u vīrie�i viņā vēl arvien iesvēla tīri vai patoloģiskas bailes� Pārnākusi mājās, Emma uzvā�rīja zupu no tapiokas un dārzeņiem, agri pavakariņoja, likās gultā un piespieda sevi aizmigt. Tā ierasti triviālā ritmā pagāja piekt�diena, piecpadsmitais datums, priek�vakars.

Sestdien viņu pamodināja nepacietība. Nevis nemiers, bet nepa�cietība un savāds atvieglojums, ka beidzot �ī diena ir pienākusi. Nekas vairs nebija jāplāno vai jāiztēlojas, pēc pāris stundām savu paveiks notikumu ikdieni�ķība. Avīzē La Prensa Emma izlasīja, ka Malmes kuģis "Ziemeļzvaigzne" �ovakar aties jūrā no tre�ā mola, tad piezvanīja Lēventālam un lika noprast, ka gribētu tikties ar viņu tā, lai pārējās neuzzinātu � esot kaut kas sakāms streika sakarā, un apsolīja ierasties rūpnieka kabinetā, līdzko iestāsies tumsa. Viņai trīcēja balss � kā jau nodevējai. Nekas cits ievērības cienīgs torīt nenotika. Līdz divpadsmitiem Emma strādāja, tad kopā ar Elzu un Pērļu Kronfūsu smalki izsprieda, ko darīs svētdienas vakarā. Pēc pusdienām viņa atgūlās un, aizvērtām acīm apkopojusi iecerēto plānu, nolēma, ka noslēguma posms nebūs tik briesmīgs kā sākums un neap�aubāmi ļaus izjust uzvaras un taisnās tiesas saldmi. Piepe�ā satraukumā Emma pielēca kājās, metās pie skapja, atvēra durvis. Aiz Miltona Sillza fotogrāfijas, turpat, kur, iepriek�ēja vakarā nolikta, gulēja Faina vēstule. Neviens to nevarēja būt redzējis; viņa iesāka lasīt un tad saplēsa lapiņu.

Kaut cik sakarīgi pārstāstīt tāvakara notikumus būs grūti, var�būt to pat nevajadzētu. Visu baismīgo vienmēr pavada nerealitātes izjūta � liekas, ka tā mazina drausmas, bet īstenībā ir pavisam pretēji. Kā padarīt ticamu rīcību, kam pats veicējs gandrīz nespēj noticēt, kā lai restaurē to acumirklīgo haosu, no kura �odien Emmas Cuncas atmiņa vairās, kuru tā cen�as izkliedēt? Emma dzīvoja Almagro rajonā, Linjersa ielā; ir zināms, ka pievakarē viņa devās uz ostu. Uz bezgoda piesātinātā Jūlija bulvāra viņa dro�i vien neskai�tāmās spoguļvitrīnās redzēja sevi gaismas izceltu un kārīgu ska�tienu izģērbtu, tomēr prātīgāk būtu pieļaut, ka sākumā viņa, ne�viena neievērota, klīda vienaldzīgajā pūlī� Emma iegriezās divos vai trijos bāros, kur dabūja pavērot citu sievie�u rutinētās izdarības, un tikai tad uzgrūdās "Ziemeļzvaigznes" vīriem. Viņa sabijās, ka pirmais, pavisam jauniņ�, izraisīs kaut ko līdzīgu maigumam, un, lai nekas nemīkstinātu �ausmu skaidrumu, iz�ķīrās par otro, kas �ķita robustāks un augumā mazāks par pa�u. Vīrietis ieveda viņu pa kādām durvīm; tum�a priek�telpa, tad līkumainas kāpnes, gaite�nis, vēl vienas durvis, kas tika aizslēgtas. Iz�ķirīgi notikumi noris neatkarīgi no laika � gan tāpēc, ka tajos acumirklīgo pagātni spēji salau� nākotne, gan arī tādēļ, ka to atsevi�ķie posmi ne�ķiet secīgi izkārtoti.

Vai tajā neeso�ā laika nogrieznī, tajā nesakarīgu un riebīgu izjūtu mud�eklī Emmai Cuncai kaut vienu reizi ie�āvās prātā doma par miru�o, kas motivētu viņas upuri? Man �ķiet, ka vienreiz tas notika un ka tobrīd viņas izmisīgais nodoms bija apdraudēts. Emma iedo�mājās (nevarēja neiedomāties), ka tēvs bija darījis ar māti to pa�u briesmīgo, ko patlaban kāds darīja ar viņu. Iedomājās ar vāju izbrīnu un tūliņ patvērās reiboņa miglā. Vīrietis � zviedrs vai soms � spāniski nerunāja; viņ� Emmai bija tāds pats līdzeklis kā viņa tam, vienīgi Emma kalpoja baudai, bet sve�inieks � taisnajai tiesai.

Palikusi vienatnē, Emma tikai pēc brī�a atvēra acis. Uz nakts�galdiņa atradās vīrie�a atstātā samaksa. Viņa paslējās un saplēsa naudaszīmes, tāpat kā iepriek� bija saplēsusi vēstuli. Saplēst naudu ir tāda pati bezdievība kā izmest maizi � Emma tūlīt pat no�ēloja izdarīto. Padoties lepnībai un vēl tādā dienā� Ba�as izgainīja grūt�sirdības un pretīguma sajūta visā miesā. Grūtsirdība un riebums saistīja viņu kā va�as, tomēr Emma lēnām piecēlās un sāka ģērbties. Istabā vairs nemanīja dzīvu krāsu, vakara krēsla kļuva aizvien biezāka. Emmai izdevās iziet nepamanītai, uz stūra viņa iekāpa au�tobusā, kas devās austrumu virzienā. Saskaņā ar savu plānu viņa apsēdās priek�ējā sēdvietā, lai neviens nedabūtu redzēt seju. Vēro�jot ikdieni�ķo kņadu ielās, viņa, iespējams, spēcināja sevi ar domu, ka notiku�ais nav mainījis pasaules kārtību. Autobuss �ķērsoja panīku�us un bezkrāsainus kvartālus. Emma skatījās pa logu, uz�reiz aizmirsdama redzēto, tad izkāpa kādā no Varnesa �ķērsielām. Paradoksāli, bet viņas pagurums kļuva par spēku, jo lika koncen�trēt uzmanību uz riskantā pasākuma smalkumiem un atvairīja domas par ieceres jēgu un galamērķi.

Āronu Lēventālu apkārtējie uzskatīja par godavīru, nedaudzie tuvākie paziņas � par mantrausi. Viņ� pilnīgā vientulībā dzīvoja aug�stāvā virs fabrikas. Tā atradās paklusā priek�pilsētā, un Lēventāls baidījās no zagļiem: fabrikas pagalmā viņ� turēja lielu suni un rakstāmgalda atvilktnē � visi to lieliski zināja � revolveri. Pirms gada viņ� ar pienācīgu cieņu bija apraudājis sievas pēk�ņo nāvi (dzi�musi Gausa, tā bija atnesusi teicamu pūru!), ta�u Lēventāla patiesā kaislība bija nauda. Dziļi sevī fabrikants ar no�ēlu apzinājās, ka mazāk spēj naudu pelnīt nekā to uzkrāt. Viņ� bija ļoti reliģiozs un uzskatīja, ka ir noslēdzis ar Visaugsto slepenu vieno�anos, kas viņu atbrīvo no labiem darbiem, ļaujot tos aizstāt ar lūgsnām un dievkal�pojumiem. Plikpaurains, pilnmiesīgs, sarkanu bārdu, viss melnā un ar dūmakainu pensneju � tāds viņ�, stāvēdams pie loga, gaidīja strādnieces Cuncas konfidenciālo ziņojumu.

Lēventāls redzēja Emmu pagrū�am vārtus, ko viņ� ar nodomu bija atstājis tikai pievērtus, un, �ķērsojam tum�o pagalmu, redzēja, kā viņa salēcās, kad ierējās piesietais suns. Emmas lūpas kustējās, it kā murminot klusu lūg�anu � tās nenogurdamas atkārtoja sprie�dumu, ko Lēventāla kungs izdzirdēs pirms nāves.

Nekas nenotika tā, kā Emma Cunca bija iecerējusi. Kop� vakarrīta viņa ne reizi vien bija iztēlojusies, kā stingrā rokā pacels re�volveri, piespiedīs nelieti atzīties zemiskajā nodarījumā un īstenos drosmīgo plānu, kas atļaus Dieva tiesai ņemt virsroku pār cilvēku spriedumu. (Emma gribēja izbēgt no soda nevis aiz bailēm, bet gan būdama taisnās tiesas ierocis.) Pēc tam viena vienīga lode krūtīs pieliks punktu Lēventāla likteņgaitai. Ta�u notika pavisam citādi.

Ieraudzījusi Aronu Lēventālu, Emma sajuta lielāku nepiecie�a�mību atriebt savu pazemojumu nekā tēva nāvi, kuras dēļ tas bija iz�ciests. Pēc �ī rūpīgi sagatavotā negoda Emma nevarēja viņu neno�galināt. Liekam teatrālismam laika arī neatlika. Bikli apsēdusies, viņa lūdza Lēventāla kungu atvainot, atsaucās (tā tas ziņu pienesē�jai piederētos) uz pienākumu un lojalitāti, minēja da�us uzvārdus, ļāva noprast vēl citus, tad, it kā baiļu pārņemta, aprāvās � ar to viņa panāca, ka Lēventāls izgāja meklēt glāzi ūdens. Kad viņ�, tādu klīrē�anos neņēmis par pilnu, bet gatavs to piedot, atgriezās no vir�tuves, Emma jau bija paņēmusi no atvilktnes smago revolveri. Viņa nospieda mēlīti divas reizes.

Pilnmiesīgais ķermenis salīka, it kā �āvienu troksnis un dūmi būtu to aizlauzu�i, glāze sa�ķīda, seja vērās Emmā ar izbrīnu un niknumu, mute izverda lamas spāņu un jidi�a valodā. Riebīgie vārdi nemitās, un Emmai nācās iz�aut vēlreiz. Pagalmā pieķēdētais suns jau rēja līdz aizsmakumam, kad pēk�ņi asins �alts iz�ļācās pār neķītrajām lūpām, notraipot bārdu un apģērbu. Viņa iesāka sagata�voto apsūdzības runu ("Es atriebu savu tēvu, un mani nevarēs sodīt�"), bet to nepabeidza, jo Lēventāla kungs jau bija miris. Emma tā arī neuzzināja, vai viņ� ko paspēja saprast.

Me�onīgās suņa rejas atgādināja viņai, ka vēl nav laiks atpūs�ties. Emma savandīja dīvānu, atpogāja miru�ajam kreklu, noņēma asinīm nota�ķīto pensneju un nolika uz kartotēkas. Tad pacēla tele�fona klausuli un pateica vārdus, ko tik daudzkārt bija sev tā vai mazliet citādi atkārtojusi: "Ir noticis kaut kas neiedomājams� Lē�ventāla kungs� lika man atnākt sakarā ar streiku� izvaroja mani, un es viņu no�āvu�"

Atgadījums patie�ām bija neticams, tomēr tas visus pārlieci�nāja, jo pēc būtības tā arī bija noticis. Patiess bija Emmas Cuncas balss tonis, patiess bija kauns, patiess viņas naids. Patiesa bija arī pārciestā vardarbība. Īstenībai neatbilda vienīgi apstākļi, laiks un viens vai divi personu vārdi.

Un valdniece laida pasaule dēlu, kuru nosauca par Asterionu.

Apollodors. Bibliotēka. III; I.

Es zinu, ka man piedēvē augstprātību, var�būt arī mizantropiju un varbūt pat vājprātu. �ādi apvainojumi (kurus es pienācīgā reizē izkliedē�u) ir smieklīgi. Tiesa gan, es nemē�dzu atstāt savu māju, ta�u tiesa arī tas, ka manas namdurvis (kuru skaits ir bezgalīgs [72] ) dienu un nakti ir atvērtas tiklab cilvēkiem, kā zvēriem. Lai nāk iek�ā, kas vien vēlas. Te gan viņ� nesastaps ne sievi�ķīgu greznību, nedz piju iz�ķērdīgo iekārtojumu, toties atradīs mieru un vien�tulību. Un atradīs namu, kāda nav nekur citur uz zemes virsas. (Melo tie, kas stāsta, ka Ēģiptē esot kas līdzīgs.) Pat mani nelabvēļi atzīmē, ka namā nav nevienas pa�as mēbeles. Smieklīgs apgalvo�jums ir arī tas, ka es, Asterions, esot cietumnieks. Vai man atkārtot, ka te nav nevienu aizslēgtu durvju, vispār nav atslēgu? Starp citu, kādā novakarē es biju izgājis uz ielas; ja es atgriezos vēl pirms nakts iestā�anās, tad tikai tāpēc, ka mani pārņēma �ausmas, ieraugot ple�beju sejas, bezkrāsainas un plakanas kā plauksta. Saule jau bija norie�tējusi, ta�u kāda bērna nevarīgas raudas un pūļa prastie izbrēcieni liecināja, ka mani ir pamanīju�i. Ļautiņi skaitīja lūgsnas, citi metās bēgt, vēl citi pieplaka zemei. Vieni mēģināja uzrāpties Lāpu tempļa

pakājē, citi lasīja akmeņus, vēl kāds dro�i vien meklēja slēptuvi jūras viļņos. Ne jau velti mana māte bija valdniece � man nav iespējams iejukt pūlī pat tad, ja es to savā pieticībā gribētu.

Lieta tā, ka tāds es esmu viens vienīgs. Mani neinteresē tas, ko cilvēks var pavēstīt citiem cilvēkiem; kā filosofs es uzskatu, ka rak�stītais vārds citam neko nespēj pateikt. �iem apgrūtino�ajiem un banālajiem sīkumiem nav vietas manā gara pasaulē, tā radīta lielā�kām lietām. Nekad es neesmu paturējis prātā, ar ko burti at�ķiras cits no cita, kaut kāda cildena nepacietība nav ļāvusi man iemācīties lasīt. Reizēm es to no�ēloju, jo dienas un naktis ir garas.

Protams, iespēju izklaidēties man netrūkst. Kā auns uz badī�a�nos es joņoju pa akmens galerijām, līdz pakrītu nogurumā. Es noslēpjos ēnā pie avota vai aiz ejas līkuma un izliekos, ka mani meklē. Es esmu kritis no da�ām nojumēm un sadauzījies līdz asi�nīm. �ad un tad es tēloju aizmigu�u: aizveru acis un dziļi elpoju. (Reizēm es aizmiegu pa īstam � kad atdaru acis, dienas krāsa ir mainījusies.) Ta�u vairāk par visām rotaļām man patīk iztēloties otru Asterionu. Es iedomājos, ka viņ� ir atnācis viesos un es viņam izrādu namu. īpa�ā godbijībā es viņam saku: "�obrīd mēs atgrie��amies iepriek�ējā krustojumā" vai "Es ta�u teicu, ka tev patiks �ī noteka", vai "Patlaban mēs pārejam uz citu pagalmu", vai "Tagad tu redzēsi smiltīm piebiru�u ūdenstvertni", vai "�ī pazemes eja tūlīt sazarosies". Reizēm es kaut ko sajaucu, un tad mēs abi gardi sme�jamies.

Es neesmu izgudrojis �īs spēles vien � es esmu daudz domājis arī par savu mītni. Visas nama daļas daudzreiz atkārtojas, katra vieta reizē ir arī kāda cita. Nav vienas konkrētas notekas, viena pa�galma, vienas dzirdinātavas, vienas siles � ir �etrpadsmit (ir bez�galīgi daudz) siļu, dzirdinātavu, pagalmu un noteku. Mana māja ir tik liela kā pasaule, labāk būtu teikt � tā ir pasaule. Tomēr reiz man galīgi apriebās pagalmi ar ūdenstvertnēm un putekļainās pelēkā akmens galerijas, es izkļuvu uz ielas un ieraudzīju tur Lāpu templi un jūru. Sākumā es nesapratu, tikai vēlāk vakara vīzija man atklāja, ka arī jūru un tempļu ir �etrpadsmit (ir bezgalīgi daudz). Viss atkār�tojas daudzas reizes, �etrpadsmit rei�u, bet divas lietas pasaulē, liekas, ir tikai pa vienai: tur, aug�ā, neizprotamā saule un lejā � Asterions. Pilnīgi iespējams, ka zvaigznes, sauli un milzīgo namu esmu radījis es, ta�u to vairs neatceros.

Reizi deviņos gados manā mājoklī ienāk deviņi cilvēki, lai es tos atbrīvotu no visa ļauna. Izdzirdis viņu soļus vai runu atbalso�jamies akmens galerijās, es priecīgs metos viņus meklēt. Visa cere�monija ilgst da�as minūtes. Ienācēji krīt cits pēc cita, es nepaspēju pat rokas ar asinīm notraipīt. Viņi paliek, kur nokritu�i, un līķi man vēlāk palīdz at�ķirt galeriju no galerijas. Es nezinu, kas viņi ir, ta�u atceros � viens no cilvēkiem brīdi pirms nāves pravietoja, ka reiz ieradīsies arī mans atsvabinātājs. No tā brī�a vientulība man vairs nedara sāpes, jo zinu � kaut kur mīt mans atbrīvotājs, un viņa stāvs beigu beigās izsliesies pāri putekļiem. Pat ja mana dzirde aptvertu reizē visus pasaules trok�ņus, es tomēr spētu at�ķirt viņa soļus. Kaut viņ� aizvestu mani uz vietu, kur ir mazāk galeriju un mazāk durvju! Kas būs mans atsvabinātājs? � es sev vaicāju. Vai tas būs vērsis vai cilvēks? Varbūt tas būs vērsis ar cilvēka seju? Bet varbūt tāds kā es?

Rīta saule atmirdzēja uz bronzas zobena. Uz tā vairs nebija neviena asins traipa.

�� Vai tu maz ticēsi, Ariadne? � sacīja Tēsējs. � Mīnotaurs tik�pat kā nepretojās.

S'imaginant que la tragйdie n'est autre chose que l'art de louer� [73]

Ernest Renan: Averroйs, 48 (1861)

Abulvalпds Muhammeds Ibn Ahmeds Ibn Muhammeds Ibn Ru�ds (gadsimtam va�jadzēja paiet, iekams �is garais vārds saruka par Benraistu, Avenrizu, citur � par AbenRasadu un Filius Rosadis un beidzot guva vispārpieņemtu skanējumu: Averroess) rak�stīja vienpadsmito nodaļu savam sacerē�jumam "Tahāfut-ul-tahāfut" ("Atspēkojuma atspēkojums"), kurā viņ� apgalvo, ka pre�tēji sacerējuma "Tahāfut-ul-falāsifa" ("Filosofu atspēkojums") autora persie�u askēta Gazālī uzskatam dievība pārzina vienīgi pa�saules vispārējos likumus, kad tie skar nevis atsevi�ķus īpatņus, bet gan veselas kategorijas. Viņ� rakstīja ar nesteidzīgu pa�pārliecību, no labās puses uz kreiso, siloģismu veido�ana un pagaru fragmentu saliedē�ana nemaz netraucēja tam apjaust ap sevi kā īpa�u svētību vēsā un pla�ā nama dzelmi. Dienasvidus dzīlēs sēca iemīlēju�ās dūjas; aug�up no kāda skatienam slēpta pagalmiņa plūda strūkl�akas murdoņa, un Averroess, kura sen�i bija dzīvoju�i Arābijas tuk�sne�os, juta kaut kur miesas audos pateicību par ūdens nemitību.

Lejā bija puķu dobes, augļu dārzi, tālāk � rosigā Gvadalkvivira, vēl tālāk � brīni�ķā Kordovas pilsēta, tikpat slavena kā Bagdāde vai Kahira, līdzīga sare�ģītam un smalkam mūzikas rīkam; un vis�apkārt (Averroess izjuta arī to) līdz pat debesu malai sniedzās Spānijas zeme, uz kuras gan nav pārāk daudz visa kā, ta�u it visam piemīt pasaulīgums un mu�igums.

Niedre slīdēja pa lapu, neapstrīdamie argumenti virknējās, ta�u Averroesa svētlaimi aptum�oja tādas kā vieglas raizes. Tās neizraisīja vis "Tahāfut", nejau�a rakstura sacerējums, bet kāda filo�loģiska problēma, saistīta ar lielo darbu, kuram jāattaisno viss viņa mū�s ļau�u acīs; ar komentāru Aristotelim. �is grieķis, visas filosofijas pirmavots, bija sūtīts mācīt cilvēkiem visu, ko vien iespejams izzināt; skaidrot viņa grāmatas, tāpat ka ulemi izskaidro Korānu � tāds bija Averroesa smagais uzdevums. Vēsture nevar nosaukt daudz tāda, kam piemistu vēl vairāk skaistuma vai cildenuma nekā �ā arābu ārsta pa�aizliedzīgajai nodo�anās tāda cilvēka domām, no kura viņu jau �ķīra �etrpadsmit gadsimti. Vēl jo grūtāks Averroesa uzdevums izrādījās tādēļ, ka, neprazdams ne sīrie�u, ne grieķu va�lodu, viņ� bija spiests strādāt pie tulkojuma tulkojuma. Iepriek�ējā vakarā divi neskaidri vārdi apstādināja viņu "Poētikas" pa�ā sā�kumā. �ie vārdi bija "traģēdija" un "komēdija". Averroess bija sasta�pies ar tiem jau pirms vairākiem gadiem. "Retorikas" tre�aja grāmatā; ko �ie vārdi izsaka, to neapjauta neviens visā Islāma Pagalmā. Velti viņ� iz�ķirstīja Afrodīsijas Aleksandra rakstītās lappuses, velti salīdzi�nāja Huneina Ibn Ishāka un Abūba�āra Matas versiju. �ie divi vārdi "Poētikas" tekstā atkartojās tik bie�i, ka izlaist tos nekādi nevarēja.

Averroess nolika niedru. Viņ� sacīja sev (gan bez pārlielas ticības), ka mēs bie�i meklējam to, kas ir tepat līdzās, noglabāja rokrakstu un piegāja pie plaukta, kur no�ķirus stāvēja persie�u kaligrāfu pārrakstītie aklā Abensidas "Mankama" daudzie sējumi. Smieklīgi būtu domāt, ka viņ� kļūmīgos vārdus tur vēl nebūtu mek�lējis; ta�u tagad Averroesu visvairāk vilināja tīkamā iespēja atkal pār�ķirstīt �īs lappuses. No zinātniskās izklaides viņu iztraucēja kāda dziedo�a balss. Viņ� paskatījās caur balkona re�ģi: lejā �aurajā nebruģētajā pagalmiņā rotaļājās puskaili puisēni. Viens, uzkāpis otram plecos, redzams, izlikās par muedzinu � cie�i aizmiedzis acis, tas skandēja: "Nav cita dieva kā vien Dievs!" Viņa turētājs stāvēja glu�i nekustēdamies, jo izlikās par minaretu, bet vēl viens uz ceļiem rāpoja putekļos, izlikdamies par ticīgo draudzi. Rotaļa neturpinājās ilgi, jo visi vēlējās kļūt par muedzinu, un neviens par draudzi vai torni. Averroess dzirdēja viņus strīdamies "prastajā mēlē", tas ir, pussalas musulmaņu plebeju agrīnajā spāņvalodā. Viņ� atvēra Halīla "Kitāb-ul-ain" un nodomāja ar lepnumu, ka visā Kordovā (bet varbūt pat visā al-Andalūsā) nav cita �ā lieliskā darba no�raksta kā vien viņējais, un to viņam atsūtījis emīrs Jakūbs al-Mansūrs no Tan�ēras. �īs ostas vārds atgādināja viņam, ka ceļotājs Abulkāsims al-A�arī, kur� atgriezies no Marokas, �odien vakariņos kopā ar viņu Korāna zinātāja Farad�a namā. Abulkāsims sacījās sasniedzis pat �inas valsts īpa�umus (Ķīnu). Viņa nelabvēļi � ar to īpatnējo loģiku, kādu rada naids, � zvērēja, ka tas nesavmū� nav spēris kāju uz Ķīnas zemes, ta�u ir zaimojis Allāhu minētās zemes tempļos. Protams, tik�anās turpināsies vairākas stundas; Averroess steidzīgi atsāka darbu pie sacerējuma "Tahāfut". Viņ� strādāja līdz pat vakara krēslai.

Saruna Farad�a namā vispirms skāra vietval�a un vēlāk � viņa brāļa emīra ne ar ko nesalīdzināmos tikumus. Pēc tam, dārzā, viņi sāka runāt par rozēm. Abulkāsims, kur� tām patiesībā netika ne aci uzmetis, apgalvoja, ka nekur pasaulē neesot jaukāku ro�u kā Andalūzijas dārzos. Tomēr Farad�s nebija uzpērkams glaimiem; viņ� tūliņ atzīmēja, ka Ibn Kuteiba aprakstījis kādu brīnumainu mū�amziedo�ās rozes paveidu, kuru nes Indostānas zeme un kuras uguns�sarkanajās ziedlapās redzami burti, kas veido vārdus: "Nav cita dieva kā vien Dievs, un Muhammeds ir Dieva pravietis." Viņ� pie�bilda, ka Abulkāsims noteikti bū�ot �īs rozes skatījis. Abulkāsims nu palūkojās uz saimnieku ar ba�ām. Ja viņ� sacītu "Jā!", tad visi glu�i pamatoti uzskatītu viņu par no�ēlojamu un mazdū�īgu meli. Ja viņ� sacītu: "Nē!", tad viņu uzskatītu par bezdievi. Tādē) Abulkāsims no�murmināja, ka noslēpumu atslēgas ir Kunga rokā un nava virs zemes nekā zaļoksnēja, nedz vītu�a, kas nestāvētu atzīmēts Viņa Grāmatā. �ie vārdi skan vienā no pirmajām sūrām, un tie izraisīja godbijīgus �ukstus. Lepns par vārdu cīņā gūtajiem panākumiem, Abulkāsims grasījās jau apgalvot, ka Kungs ir tikpat neizzināms, cik pilnīgs savos darbos. Tobrīd Averroess, apsteigdams vēl tikai attālā nākotnes iespējā pastāvo�o Hjūma argumentāciju, paziņoja:

��� Man liekas vieglāk pieļaut augsti mācītā Ibn Kuteibas vai viņa pārrakstītāju kļūdu nekā iedomāt, ka zeme varētu nest rozes ar ticības apliecinājumu ziedlapās.

��� Tik tie�ām! Tie ir di�i un patiesi vārdi, � piekrita Abulkā�sims.

��� Kāds ceļotājs, � atcerējās dzejnieks Abdelmeliks, � stāsta par koku, kura augļi ir zaļi putni. Tie man izliekas daudz ticamāki nekā rozes ar burtiem.

��� Minēto putnu krāsa, � sacīja Averroess, � varētu �īs nepa�rastās dabas parādības izcel�anos atvieglot. Turklāt gan augļi, gan putni pieder dabas valstībai, kurpretim raksti ir mākslas veids. Vieglāk nonākt no lapām pie putniem nekā no rozēm pie burtiem.

Kāds viesis ar sa�utumu noraidīja iespēju uzskatīt rakstus par mākslas veidu, jo Korāna pirmtēls � Grāmatas Māte � ir senāks par pasaules radī�anu un glabājas debesīs. Cits pieminēja D�āhizu no Basras, kas teicis, ka Korāns ir būtība, kura spēj pieņemt arī cilvēka vai dzīvnieka veidu � �is uzskats �ķiet sakrītam ar mācību, kura piedēvē svētajai Grāmatai divas sejas. Farad�s visai pla�i izklāstīja īstenticības viedokli. Korāns, viņ� teica, ir viens no Dieva atribūtiem, tāpat kā Viņa �ēlsirdība. Tas var tikt ierakstīts grāmatā, izsacīts mutiski, sirdī iegaumēts � jo valoda un rakstu zīmes ir cilvēku radī�tas, ta�u Korāns paliek nemainīgs un mū�īgs. Averroess, kas savā laikā bija rakstījis komentārus "Valstij", varētu piebilst, ka Grāmatas Māte ir kaut kas līdzīgs tās pirmveidam Platona filosofijā; ta�u viņ� saprata, ka teoloģija ir Abulkāsimam glu�i nepieejams novads.

Ari pārējie jau bija pamanīju�i to pa�u un pieprasīja, lai Abulkāsims pastāsta par kādu sve�zemju brīnumu. Tāpat kā tagad, arī tajos laikos pasaule bija ne�ēlīga; drosmīgie uzdrīkstējās to apceļot � bet arī tie gļēvie starp gļēvajiem, kuri bija gatavi nolaisties pavisam zemu� Abulkāsima atmiņa patiesībā bija kā slepenu nekrietnību spogulis � kuru no tām viņ� drīkstēja atklāt? Turklāt no viņa vēlas dzirdēt brīnumstāstus, bet brīnums nav pārstāstāms; Bengālijas mē�ness nemaz nav tāds pats kā Jemenas mēness, kaut gan tos abus varētu aprakstīt vienādiem vārdiem. Abulkāsims bridi �aubījās, tad sāka stāstīt:

��� Tie, kuri apceļo septiņu pasaules klimatu pilsētas, � viņ� paziņoja ne bez svinīguma, � pieredz daudz ko atzīmē�anas vērtu; tad lūk, �o stāstu esmu izstāstījis tik vienīgi Turku zemes valdnie�kam. Tas notika Sin Kalanā (Kantonā), kur Dzīvā Ūdens upe ieplūst jūrā.

Farad�s jautāja, cik jūd�u atstatu �ī pilsēta bū�ot no mūra, kuru Iskanders Zulkarneins (Maķedonijas Aleksandrs Dujradzis) tika cēlis pret Gogu un Magogu.

�� Tuksne�i �o no�ķir no tā, � ar netī�u augstprātību atbildēja Abulkāsims. � �etrdesmit dienas aizsteigtos, iekams kāfila (kara�vāna) ieraudzītu tā torņus, un stāsta, ka otrtik vajadzētu, lai turp nokļūtu. Sin Kalanā es nepazinu neviena, kas būtu to redzējis vai būtu redzējis kādu, kas redzējis to.

Bailes no skarbi bezrobe�īgā, no nepiepildītās telpas, neapdva�otās vielas uz mirkli pārņēma Averroesu. Lūkodamies uz samēros veidoto dārzu, viņ� pats jutās vecs, nevajadzīgs, neesīgs. Abulkā�sims stāstīja:

�� Kādu vakaru Sin Kalanas musulmaņu tirgoņi aizveda mani uz krāsotu koka namu, kurā iemita pulka ļau�u. Nespē�u izstāstīt, kāds izskatījās �is nams vai, patiesību sakot, �ī viena telpa ar galeri�jām un balkoniem, kas rindojās cits virs cita. �ajās ielodzēs bija cil�vēki, kuri ēda un dzēra, un tāpat uz grīdas un tāpat uz īpa�a pa�augstinājuma. Tie, kuri uzturējās uz paaugstinājuma, sita bungas

un spēlēja kokles, izņemot kādus piecpadsmit vai divdesmit pur�pursarkanās maskās, kuri skaitīja lūgsnas, dziedāja un sarunājās. Tie nonāca ieslodzījumā, ta�u tur nebija cietuma, tie jāja seglos, bet viņu zirgi nebija ieraugāmi, tie karoja, ta�u vienīgi niedru zobeniem, tie mira un vēlāk cēlās no jauna.

�� Vājprātīgo izrīcība, � sacīja Farad�s, � var tālu pārsniegt saprāta paredzes iespējas.

����������������� Viņi nebija vājprātīgi, � nācās skaidrot Abulkāsimam.

��� Viens no tirgoņiem teica man, ka tie tēlojot stāstu.

Neviens viņu nesaprata un nevēlējās saprast. Pavisam samul�sis, rokas vēzēdams, Abulkāsims nu ķērās pie neveikliem salīdzi�nājumiem:

�� Iedomāsimies kādu nevis stāstām, bet gan rādām notikumu. Pieļausim, lai tas butu stāsts par Efesas Gulētājiem. Mēs ieraugām, kā viņi ieiet alā, kā lūdz Dievu un iemieg, ka dus atvērtām acīm, kā tie miegā aug lielāki, kā tie mostas pēc trīssimt un deviņiem gadiem, kā sniedz tirgonim senlaiku naudas gabalu, ieraugām, kā tie atmostas paradīzē, ieraugām, kā viņu suns mostas reizē ar tiem. Kaut ko līdzīgu mums tovakar attēloja cilvēki uz paaugstinājuma.

�� Vai viņi runāja? � iejautājās Farad�s.

�� Protams, ka runāja, � atbildēja Abulkāsims; viņam tagad nācās aizstāvēt izrādi, kuru tas gandrīz pavisam neatcerējās un kura bija viņu pamatīgi garlaikojusi. � Viņi tērzēja, dziedāja un turēja runas!

�� �ādā gadījumā, � teica Farad�s, � nemaz ta�u nevajadzēja visu divdesmit. Arī viens pats stāstītājs var pasacīt jelko un jelcik sare�ģītu.

Visi piekrita �im spriedumam. Tika atzīmētas arābu valodas iz�cilus īpa�ības, jo tā ir valoda, kurā savus eņģeļus izrīko Dievs. Pēc tam sprieda par arābu dzeju; Abdelmeliks, pienācīgi to uzteicis, tomēr apzīmēja par novecoju�iem dzejniekus, kuri mājo Damaskā vai Kordovā, ta�u spītīgi turas pie ganudzīves ainām un beduīnu leksikas. Viņam liekoties bezjēdzīgi, ja cilvēks, kura acu priek�ā veļ viļņus Gvadalkvivira, ņemas apdziedāt ūdeni tuksne�a akā. Dzej�nieks aizrādīja, ka visbie�āk vērts aizstāt senierastās metaforas ar jaunām. Kad Zūhairs salīdzināja likteni ar aklu kamieli, tas varēja pārsteigt klausītājus, ta�u pieci apjūsmas gadsimti �o tēlu paguvu�i nodeldēt. Visi piekrita spriedumam, kuru bija jau daudzkārt dzir�dēju�i no daudzu mutēm. Averroess klusēja. Pēc brī�a viņ� ierunā�jās, drīzāk vērsdamies pie sevis pa�a nekā pie citiem:

��� Ne tik daiļrunīgi, ta�u, izmantodams radniecīgus argumen�tus, arī es reiz aizstāvēju viedokli, kuru nupat izteica Abdelmeliks. Aleksandrijā ir reiz skanēju�i vārdi, ka vien tas ir dro�s no grēka, kur� jau ir to darījis un ir jau no�ēlojis; piebildīsim, ka izvairīties no kļūdas vieglāk tad, ja pats tajā sevi pieķēris. Zūhairs savā muallakā min, ka astoņdesmit cie�anu un godības gados ir daudzkārt redzējis likteni līdzīgi aklam kamielim notriecam cilvēkus zemē. Abdelme�liks uzskata, ka �is tēls vairs nespēj sajūsmināt. Tādai ierunai varētu pretnostatīt daudzus pretiebildumus. Pirmkārt, ja dzejas uzdevums būtu pārsteigt, mēs nemērotu tās mū�u gadsimtos, bet gan dienās un stundās vai pat minūtēs. Otrkārt, slavens dzejnieks nav tikdaudz izgudrotājs, kā slēptā atsedzējs. Cildinot Ibn �erafu no Barkas, daudz rei�u atkārtots, ka tikai viņ� varējis iedomāties zvaig�znes rītausmā lēni birstam kā lapas no kokiem; ja tā būtu taisnība, tad tā vispirms liecinātu, ka �is tēls ir gau�i mazvērtīgs. Jo aina, kuru iedomāt spēj tikai viens cilvēks, nevarēs saviļņot nevienu citu. Zemesvirsū ir bezgala daudz esību, un ikvienu varētu salīdzināt ar visām pārējām. Salīdzināt zvaigznes ar lapām nav mazāka patva�ļība, kā salīdzināt tās ar zivīm vai putniem. Kurpretim nav tāda cil�vēka, kur� nebūtu kaut reizi izjutis, cik liktenis ir varens un ne�saprātīgs, cik tas ir nevainīgs, ta�u arī ne�ēlīgs. �īs izjūtas dēļ, kura var būt īslaicīga vai ilgsto�a, ta�u no kuras it neviens vēl nav pratis izvairīties, tās dēļ ir sacerēts Zūhaira dzejolis! Labāk, nekā pateikts tajā, vairs nepasacīs neviens. Turklāt (un tas varbūt ir manās pār�domās galvenais) laiks, kas noposta cietok�ņus, toties spodrina vārsmas. Kad Zūhairs sacerēja �īs savas vārsmas Arābijā, tajās tika salīdzināti divi tēli � vecais kamielis un liktenis. Atkārtotas �odien, tās atgādina mums Zūhairu un liek salīdzināt mūsu pa�u raizes ar �ā sen miru�ā arāba rūpestiem. �im salīdzinājumam bija divas sa�stāvdaļas, ta�u nu to jau ir �etras. Laiks papla�ina vārsmu ietverību, un es zinu vairākas tādas, kuras līdzīgi mūzikai kļuvu�as par itin visu it visiem. Tā pirms daudziem gadiem Marake�ā, kur mani tirdīja ilgas pēc Kordovas, es guvu remdinājumu kādā uzrunā, ar kuru Abderrahmāns reiz Rusafas dārzos vērsies pie Āfrikas palmas:

Arī tu esi, ak palma,

Sve�iniece �ai zemē�

Tāda ir dzejas neatkārtojamā balva � vārdi, kurus rakstījis valdnieks, kas alka pēc Austrumiem, palīdzēja man Āfrikas trimdā izsacīt ilgas pēc Spānijas.

Pēc tam Averroess runāja par pirmajiem dzejniekiem, kuri Neziņas Laikmetā pirms Islāma ir jau it visu izsacīju�i bezrobe�īgajā tuksne�u valodā. Uztraukts, un ne bez pamata, par Ibn �erafa izsmalcināto blēņo�anos, viņ� paziņoja, ka senatnes dzejnieki un Korāns jau ietver dzejas pilnību, un nosodīja kā analfabētiskus un vieglprātīgus jebkurus tīkojumus dzeju jaunināt. Pārējie klausījās viņā ar patiku, jo viņ� aizstāvēja senierasto.

Muedzini jau aicināja rītausmas lūg�anai, kad Averroess atgrie�zās savā bibliotēkā. (Tum�matainās verdzenes harēmā bija mocīju��as kādu rudmatainu verdzeni, bet to viņ� uzzinās tikai pievakarē.) Kaut kas bija licis viņam nojaust divu neskaidro vārdu jēgu. Stin�griem, rūpīgiem glītburtiem viņ� uzrakstīja �ādas rindas: "Aristū (Aristotelis) nosauc slavinājumus par traģēdijām, bet satīras un nopēlumus par komēdijām. Brīnumjauku traģēdiju un komēdiju netrūkst Korāna un svētnīcas muallaku lapās."

Viņam nāca miegs, un viņam bija nedaudz vēsi. Noritinājis tur�bānu, viņ� palūkojās metāla spogulī. Es nezinu, ko viņa acis tur ierau�dzīja, jo neviens vēsturnieks nav viņa vaibstus aprakstījis. Zinu, ka viņ� piepe�i pazuda, it kā neredzamas uguns aprīts, un reizē ar viņu pazuda nams un skatienam apslēptā strūklaka, un grāmatas, un rokraksti, un dūjas, un daudzās tum�matainās verdzenes, un drebo�ā rudmatainā verdzene, un Farad�s, un Abulkāsims, un ro�u krūmi, un varbūt arī Gvadalkvivira.

�ajā stāstā es gribēju parādīt kādas sakāves norisi. Sākotnēji es tiku domājis par to Kenterberijas arhibīskapu, kas taisījās pierādīt Dieva vienesamību, vēlāk � par alķīmiķiem, kuri meklēja filosofu akmeni, tad � par veltīgajiem leņķa trisekcijas un apļa kvadratūras meklējumiem. Ta�u beidzot es izlēmu, ka pats dzejiskākais stāsts var iznākt par cilvēku, kura nosprausto mērķi gan varētu sasniegt kāds cits, tikai ne viņ�� Es atcerējos Averroesu, kas Islāma Pagalmā nebija atradis iespēju izzināt vārdus "traģēdija" un "komēdija". Es aprakstīju �o gadījumu; rakstī�anas gaitā es jutos taisni kā tas Bērtona minētais dievs, kur� taisījies radīt vērsi, ta�u radījis bizonu. Dzirdēju, kā mans sacerējums par mani smejas. Jutu, ka Averroess, kur� nopūlas iztēloties, kas ir luga, ta�u pat nenojau�, kas ir teātris, nav daudz neprātīgāks par mani, kur� nopūlas iztēloties Averroesu, vadīdamies no da�ām Renana, Leina un Asina Palasjosa darbu druskām. Rakstīdams pēdējo lappusi, es sapratu, ka mans stāsts at�spoguļo mani pa�u, kāds es biju, kamēr to sacerēju, ka, lai �o stāstu sacerētu, man bija jābūt tie�i tādam, ka, lai par tādu kļūtu, man bija jāuzraksta �is stāsts, un tā līdz bezgalībai. (Tikko es pārstāju tādam sev ticēt, "Averroess" izgaist.)

�ir saltdzinami ar zirnekli, kas būvē māju.

Korāns, XXIX, 40

�������� Raugi, � sacīja Danreivens, un viņa pla�ais �ests, neatraidīdams zvaig�ņu spietus debesīs, ietvēra arī melno, tuksnesīgo zemieni, jūru un majestātisko, bet pussabruku�o celtni, kas izskatījās pēc panīku�a zirgu staļļa, � �ī ir manu sen�u zeme.

Anvins, viņa pavadonis, izvilka no mu�tes pīpi un nomurmināja pāris atturīgas atzinības vārdu. Ritēja 1914. gads, agrīnas vasaras vakars; pasaule bez briesmu cildenās piedvesmas draugiem bija apriebusies līdz kaklam, un viņi atlikām bau�dīja �ī Kornvolas nostūra vientulīgumu. Danreivens dīdzināja tum�u bārdu un bija pazīstams kā apjomīgas episkas poēmas autors � tiesa, <

laikabiedri nebija spējīgi īsti uztvert poēmas ritmu un arī tās tēmu vēl neviens nebija pratis formulēt. Anvins bija publicējis pētījumus par teorēmu, ko Fermā nebija uzmetis uz kādas Diofanta lappuses ma�lām. Abi � vai tas gan būtu jāsaka? � bija jauni, dedzīgi un mazliet bezrūpīgi.

���� Būs pagājis jau ceturtdaļgadsimts, � sacīja Danreivens,

�� kop� Abenhakans Elboharī, sazin kādas tur nilotu cilts virsvadonis vai ķēniņ�, �ī nama centrālajā istabā sagaidīja nāvi no sava brāļa�dēla Saīda rokas. Viņa nāves apstākļi pat pēc tik daudziem gadiem vēl aizvien �ķiet mīklaini.

Anvins padevīgi pavaicāja, kāpēc.

�� Iemesli ir vairāki, � skanēja atbilde. � Pirmkārt, �ī celtne ir labirints. Otrkārt, namu apsargāja vergs un lauva. Tre�kārt, pazuda paslēptie dārgumi. Ceturtkārt, brīdī, kad notika slepkavība, slep�kava pats bija miris. Piektkārt�

Anvins paguris viņu pārtrauca.

��� Nevajag vairot mīklas, � viņ� sacīja. � Tām jābūt vien�kār�ām. Atceries nozagto vēstuli � Po. Atceries Zangvila aizslēgto istabu.

�� Vai arī sare�ģītām, � Danreivens atteica. � Atsauc prātā Visumu.

Pārvarēju�i smil�ainu pakalnu, viņi nonāca pie labirinta. Tu�vumā tas izskatījās pēc taisnas, gandrīz bezgalīgas neapmestas ķieģeļu sienas, kas slējās mazliet augstāk par cilvēka augumu. Dan�reivens apgalvoja, ka siena veido apli, ta�u tā bija tik nepārskatāma, ka izliekumu nevarēja manīt. Anviņam ienāca prātā Nikolajs Kūzietis, kas jebkuru taisni aplūkoja kā bezgalīgu riņķa līniju� Turpat ap pusnakti viņi atrada izgāzu�ās durvis, kas veda uz aklu un biedīgu priek�telpu. Danreivens sacīja, ka tālāk mājā esot ne mazums �ķērseju, ta�u, ja viņi visu laiku turē�oties tikai pa kreisi, tad apmēram pēc stundas nonāk�ot tīkla centrā. Anvins bija ar mieru. Piesar�dzīgie soļi atbalsojās pret akmens grīdu; eja sadalījās citās � �au�rākās. Griesti nolaidās tik zemu, ka �ķita � nams grib viņus no��ņaugt. Pilnīgā tumsā viņiem vajadzēja virzīties vienam aiz otra. Anvins gāja pa priek�u. Kavēdama gaitu ar stūriem un izciļņiem, viņa rokai nerimus plūda pretī neredzamā siena. Lēni taustīdamies melnumā, Anvins no drauga mutes klausījās stāstu par Abenhakana nāvi.

���������������� �ķiet, vissenākais tēls manā atmiņā, � Danreivens iesāka,

�� ir Abenhakans Elboharī Pentritas ostā. Viņu pavadīja melnādains cilvēks ar lauvu; tie neap�aubāmi bija pirmais nēģeris un pirmais lauva, ko skatīja manas acis, ja neskaita gravīras Svētajos rakstos. Tomēr, kau�u es biju bērns, saules krāsas zvērs un nakts krasas cil�vēks uz mani atstāja mazāku iespaidu nekā pats Abenhakans. Man viņ� likās nemēr gar�; tas bija vīrs ar dzeltenīgu seju, puspievērtām melnām acīm, nekaunīgu degunu, gaļīgām lūpām, safrānkrāsas bārdu, platām krūtīm, ar dro�u un klusu soli. Pārnācis mājās, es sacīju: "Ar kuģi ir atbraucis ķēniņ�." Vēlāk, kad bija sāku�i strādāt mūrnieki, es �o titulu papildināju � Bābeles ķēniņ�.

Vēsts par to, ka sve�zemnieks apmetīsies Pentritā, tika uz�ņemta labvēlīgi, bet viņa nama samēri un forma izraisīja milzu izbrīnu un bezmaz vai skandālu. �ķita neaptverami, ka māja var sastāvēt no vienas vienīgas istabas un gaiteņiem jūd�u garumā. "Pie moriem tādas mītnes varbūt var būvēt, bet pie kristie�iem nu gan ne," ļaudis sprieda. Mūsu draudzes mācītājs Elbija kungs, smalks grāmatzinis, izcēla dienasgaismā stāstu par ķēniņu, ko Dievs sodījis par to, ka viņ� uzbūvējis labirintu, un izklāstīja to no kance�les. Pirmdien Abenhakans devās vizītē uz mācītājmāju; īsā apmek�lējuma saturs precīzi nav zināms vēl �obaltdien, ta�u nevienā no turpmākajiem sprediķiem vairs netika pelta di�manība, un morim izdevās nolīgt mūrniekus. Pēc vairākiem gadiem, kad Abenhakanu atrada miru�u, Elbijs izklāstīja varasvīriem viņu sarunas būtību.

Kājās stāvēdams, Abenhakans viņam bija teicis apmēram tā: "Nevienam nav varas nosodīt to, ko es daru. Manu grēku smagums ir tāds, ka, pat gadsimtiem ilgi atkārtojot Visaugsto Dieva Vārdu, es nespētu mazināt niecīgāko no mocībām, kas man lemtas; manu grēku smagums ir tāds, ka, pat nogalinot jūs ar savām rokām, es ne par matu nepalielinātu mokas, ko man lēmusi Taisnā Tiesa. Retā zemē nav zināms mans vārds: es esmu Abenhakans Elboharī, un es valdīju pār tuksne�a ciltīm ar uguni un zobenu. Brāļadēlam Saīdam palīdzot, daudzus gadus es tās aplaupīju, ta�u Dievs uzklausīja to vaimanas un neliedza tām sacelties. Mani ļaudis tika pievārēti un nokauti, bet man izdevās aizbēgt ar visām gadu gaitā salaupītajām bagātībām. Saīds mani aizveda līdz kāda svētā kapenēm klints piekājē. Es pavēlēju savam vergam uzmanīt tuksne�a seju, bet mēs ar Saīdu pārguru�i aizmigām. Naktī es nosapņoju, ka mani cie�i aptin no �ūskām savīts tīkls. Es �ausmās uztrūkos: man blakus rīta svīdumā gulēja Saīds, briesmīgo sapni bija izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens miesai. Man iedūrās sirdī � Saīds, �is gļēvulis, dusēja vienā mierā. Es nodomāju, ka manas bagātības nav bez mēra un viņ� var pieprasīt savu tiesu. Aiz jostas man bija aizsprausts duncis ar sudraba spalu; es to izrāvu un pārvilku viņa rīklei. Agonijā viņ� izgārdza kādus vārdus, ko es nesapratu. Es paskatījos uz viņu � Saīds bija miris, ta�u es baidījos, ka viņ� celsies aug�ā, un pavēlēju vergam ar akmeni sa�ķaidīt viņa galvu. Pēc tam mēs klīdām zem tuksne�a debesīm, līdz kādu dienu ieraudzījām jūru. Viļņus vagoja milzu kuģi; es nodomāju, ka miru�ie nespēj iet pa ūdeni, un nolēmu meklēt citas zemes. Pirmajā naktī uz kuģa es sapnī redzēju Saīdu. Viss atkārtojās, ta�u �oreiz es saklausīju viņa vārdus: "Kā tagad tu izdeldē mani, tā es izdeldē�u tevi, visviens, kur tu mitīsi." Es ap�zvērēju, ka izjauk�u viņa nodomu, es paslēp�os labirinta centrā, un viņa rēgs apmaldīsies."

To pasacījis, viņ� aizgāja. Elbijs nosprieda, ka moris ir jucis un absurdais labirints ir viņa ārprāta simbols un tie�s pierādījums. Bet tad viņam ienāca prātā, ka �āds skaidrojums gan piederētos pār�lieku dīvainajai celtnei un dīvainajam stāstam, ta�u nekādi nesa�skan ar iek�ēji spēcīga cilvēka iespaidu, ko radījis �is vīrs. Var jau būt, ka �ādi stāsti nav nekas neparasts ēģiptie�u zemēs, un iespē�jams, ka �ādas dīvainības (tāpat kā Plīnija nezvēri) neraksturo vis personu, bet gan tās pārstāvēto kultūru� Londonā Elbijs iz�ķirstīja kaudzīti Times un pārliecinājās, ka tik tie�ām ir notikusi sacel�anās, kura gāzts Elbohan un viņa vezīrs, izdaudzināts gļēvulis.

Kad mūrnieki bija beigu�i darbu, Abenhakans iemitinājās labi�rinta centrā. Ciematā viņ� vairs neparādījās; brī�iem Elbijam uzmā�cās bailes, ka Saīds sadzinis Abenhakana pēdas un viņu nogalinājis. Naktīs vēj� atnesa lidz mums lauvas rēkoņu, un aitas aplokā pir�matnīgās bailēs spiedās barā.

�aurajā līcītī pa ceļam uz Bristoli vai Kardifu mēdza noenkuro�ties kuģi no Austrumu ostām. Vergs tad atstāja labirintu (kas tolaik, kā atceros, nebija vis rozā, bet gan tum�i sarkanā krāsā) un āfrikāņu valodā pārmija vārdus ar kuģu komandu � �ķita, ka viņ� starp cil�vēkiem meklē vezlra rēgu. Klīda runas, ka �ādi kuģi vedot kontra�bandas preci, un, ja jau kravā ir aizliegtais alkohols vai ziloņkauls, kāpēc lai tur nebūtu arī miru�ie?

Trīs gadus pēc mītnes uzcel�anas pakalnu piekājē noenkurojās "�aronas roze". Manis nebija starp tiem, kuri redzēja burinieku, tāpēc, iespējams, kuģa veidolu manā iztēlē rada piemirsu�ās Abukiras vai Trafalgaras kauju litogrāfijas, ta�u esmu pārliecināts, ka tas bija no tiem perfekti veidotajiem kuģiem, kuri vairāk izskatās pēc galdnieka, nevis pēc kuģu būvētāja roku darba, pat � ne pēc galdnieka, bet pēc sarkankoka meistara darinajuma. Tas bija (ja ne īstenībā, tad manos sapņos) gludi pulēts, tumsnējs kuģis ar ātru un klusu gaitu, un komanda sastāvēja no arābiem un malajie�iem.

Kuģis izmeta enkuru kādas oktobra dienas rītausmā. Kad sāka krēslot, Elbija mājā iebrāzās Abenhakans. �ausmu pārņemts, moris tik tikko jaudāja izgrūst, ka Saīds jau esot labirintā un ka vergs un lauva jau nonāvēti. Viņ� pilnīgā nopietnībā vaicāja, vai varas iestā�des spēs viņu pasargāt. Bet, iekams Elbijs paguva atbildēt, Abenha�kans jau bija aizmeties prom, it kā viņu trenktu tās pa�as �ausmas, kas viņu otro un pēdējo reizi bija atvedu�as uz �o namu. Palicis vienatnē savā bibliotēkā, Elbijs izbrīnīts nodomāja: �is pats baiļu pārņemtais cilvēks ar zobenu rokā bija apspiedis Sudānas ciltis � viņ� bija zinājis, ko nozīmē kauja un ko nozīmē nokaut. Nākamajā dienā mācītājs pamanīja, ka burinieks jau ir prom (kā viņ� noskaid�roja vēlāk, tas devies uz Suakinu pie Sarkanās jūras). Elbijs no�sprieda, ka viņa pienākums ir pārliecināties par verga nāvi, un devās uz labirintu. Elboharī saraustītais stāsts viņam �ķita tīrā fantāzija, ta�u vienā no ejas pagriezieniem viņ� atrada lauvu, un lauva bija miris, un citā atrada vergu, kas arī bija miris, bet centrālajā istabā viņ� uzgāja Elboharī ar sa�ķaidītu seju. Pie guļo�ā kajam vāļājās ar perlamutru inkrustēta lādīte � kāds to bija atlauzis, un nebija pali�kusi pat ne monēta.

Noslēguma frāzes, ko stāstītāja ritmiskās pauzes padarīja smag�nējas, tiecās pretendēt uz daiļrunību; Anvins nojauta, ka Danreivens tās jau daudzkārt izrunājis ar vienlīdz lielu patosu un vienlīdz mazām sekmēm. Tēlodams interesi, viņ� pajautāja:

��� Kā bija nogalināti lauva un vergs?

Nemainot izteiksmi, Danreivena balss ar drūmu apmierinā�jumu atbildēja:

��� Arī tiem bija sa�ķaidītas galvas.

Soļu troksnim pievienojās lietus plik�ķinā�ana. Anvins nodo�māja, ka viņiem būs jāpāmak�ņo labirintā, stāsta "centrālajā istabā", un ka atmiņās �īs pailgās neērtības pārvērtīsies par piedzīvojumu. Viņ� cieta klusu; Danreivens nespēja to izturēt un, kā pieprasīdams atdot parādu, jautāja:

��� Vai tad �is notikums nav neizskaidrojams?

Anvins, it kā skaļi domādams, atbildēja:

��� Nezinu, vai tas ir izskaidrojams vai neizskaidrojams. Bet es zinu, ka tie ir meli.

Danreivens visai nepiedienīgi no�ķendējās un piesauca par lieciniekiem mācītāja vecāko dēlu (Elbijs pats, liekas, jau bija miris) un visus Pentritas iedzīvotājus. Tikpat izbrīnīts kā bridi iepriek� Danreivens, Anvins atvainojās. Tumsā laiks �ķita velkamies lēnāk; abi jau baiļojās, ka pazaudēju�i ceļu, un jutās krietni saguru�i, kad vāja gaismiņa no aug�as beidzot atklāja viņu skatieniem �auru kāpņu pirmos pakāpienus. Viņi devās aug�up un nonāca apaļā un noskretu�ā istabā. Divas zīmes vēl arvien liecināja par likteņa pie�meklētā ķēniņa baidām: �aurs lodziņ�, no kura pavērās skats uz klaido zemieni un jūru, un virs kāpņu līkuma grīdā ierīkota lūka. Lai arī visai pla�a; telpa �ķita gau�ām līdzīga cietuma kamerai.

Ne tik daudz lietus dēļ, kā tādēļ, lai būtu ko atcerēties un kād�reiz kā joku pastāstīt, draugi pārlaida nakti labirintā. Matemātiķis mierīgi aizmiga, bet dzejniekam tas tik drīz neizdevās, jo viņu bija apsēdu�as rindiņas, kas pa�am �ķita derdzīgas:

Faceless the sultry and overpowering lion,

Faceless the stricken slave, faceless the king [74]

Anvinam bija �ķitis, ka stāsts par Elboharl nāvi viņu nav iein�teresējis, ta�u viņ� atmodās ar apziņu, ka ir at�ifrējis notikumu. Visu nākamo dienu viņ� bija sevī noslēdzies un nerunīgs, prātā kārto�dams un pārkārtodams epizodes, un pēc trim vai �etrām dienām Londonā uzaicināja Danreivenu uz krodziņu un pastāstīja viņam apmēram �o:

��� Kornvolā es sacīju, ka stāsts, ko no tevis dzirdēju, ir meli. Notikums bija vai varēja būt īstenība, bet, izklāstīts tā, kā tu to darīji, pārvērtās par acīm redzamiem meliem. Sāk�u ar vislielāka�jiem meliem � ar prātam neaptveramo labirintu. Bēgulis neslēpjas labirintā. Viņ� nebūvē labirintu krasta augstākajā vietā, ķieģeļsarkanu labirintu, kas jau iztālēm piesaista jūrnieku skatus. Nav jēgas būvēt labirintu, jo Visums jau ir labirints. Tam, kas patie�ām grib paslēpties, Londona ir daudz labāks labirints nekā jumta istaba, uz kuru ved visi ēkas gaiteņi. Saprātīgā atziņa, ko es tev iz�klāstu, man tika dāvāta tajā naktī, kad mēs klausījāmies lietus �alkās virs labirinta un gaidījām atnākam miegu; �īs atziņas iedves�mots un pacilāts, es raudzīju aizmirst tavas neldzības un paprātot par kaut ko jēdzīgu.

�� Teiksim, par kopu teoriju vai par ceturto dimensiju, � Danreivens iesprauda.

��� Nē, � Anvins pilnīgi nopietni iebilda, � es prātoju par Krētas labirintu. Par labirintu, kura centrā bija cilvēks ar vēr�a galvu.

Labi pārzinādams detektīvromānus, Danreivens nodomāja, ka noslēpuma atrisinājums vienmēr ir triviālāks par pa�u noslēpumu. Noslēpumā jau�ama pārdabiskā, pat dievi�ķā klātbūtne, atminē�jums � tīrā roku veiklība. Lai attālinātu neizbēgamo, viņ� sacīja:

��� Vēr�a galva Mīnotauram ir skulptūrās un uz monētām. Dante viņu iztēlojās ar vēr�a ķermeni un cilvēka galvu.

��� Mani apmierina ari �āds variants, � Anvins piekrita. � Sva�rīga ir baismīgās celtnes atbilstība tās baismīgajam iemītniekam. Mīnotaura esamība papilnam attaisno labirinta pastāvē�anu. Bet to nevar teikt par draudiem, kas nosapņoti. Atsaucot atmiņā Mīnotauru (notikumā, kas saistīts ar labirintu, tas ir neizbēgami), problēma, pil�nīgi iespējams, var tikt atrisināta. Tomēr man jāatzīstas � es neatģidu, ka �is arhaiskais tēls ir risinājuma atslēga, un tāpēc bija vajadzīgs, lai tavs stāsts piegādātu man precīzāku simbolu � zirnekļa tīklu.

�� Zirnekļa tiklu? � Danreivens samulsis pārjautāja.

��� Jā. Mani sevi�ķi neizbrīnīja, ka zirnekļa tīkls (zirnekļa tīkls savā universālajā izpausmē, sacīsim, zirnekļa tīkls Platona garā) ir iedvesis slepkavam (jo slepkava pastāv) �ī nozieguma ideju. Atce�ries � Elboharī kapenēs redzēja sapnī no �ūskām vītu tīklu un pamodies atklāja, ka �o sapni izraisījis zirnekļa tīkla pieskāriens. Atgriezīsimies tajā naktī, kad Elboharī nosapņoja �ūsku murskuli. Gāztais ķēniņ�, vezīrs un vergs ar visām bagātībām aizbēg tuksnesī. Viņi patveras kapenēs. Aizmieg vezīrs, kas � kā mums zināms � ir gļēvulis, un uztrūkstas ķēniņ�, ko pazīstam kā drosminieku. Lai nevajadzētu dalīties dārgumos, ķēniņ� nodur vezīru; pēc kāda laika nogalētā ēna viņam sapnī piedraud. Tas viss ir neticami: manuprāt, notika pavisam citādi. Tonakt aizmiga ķēniņ� � drosminieks un nomodā palika gļēvulis Saīds. Aizmigt nozīmē atdalīt sevi no Visuma, un �āda no�ķir�anās nav viegla tam, kas apzinās, ka viņu vajā ar kailiem zobeniem. Alkatīgais Saīds noliecās pār guļo�o ķēniņu. Viņ� iedomāja to nogalināt (varbūt pat pasvārstīja rokā dunci), ta�u neuzdrīkstējās. Saīds pasauca vergu, noslēpa daļu no dārgumiem kapenēs un aizbēga uz Suakinu, pēc tam uz Angliju. Nevis lai paslēptos no Elboharī, bet lai to ievilinātu un nonāvētu, viņ� uzcēla jūras krastā sarkano mūra ēku ar labirintu. Viņ� zināja � kuģi aizvedīs uz Nūbijas ostām valodas par kaparkrāsas cilvēku, par vergu un par lauvu, un agri vai vēlu Elboharī ieradīsies, lai samek�lētu viņu �ai labirintā. Eju tīkla pēdējā gaitenī viņu gaidīja slazds. Elboharī bezgalīgi nicināja vezīru un nenolaidās tik zemu, lai domātu kaut vai par niecīgāko piesardzību. Ilgi gaidītā diena bija klāt:

Abenhakans nokāpa no kuģa angļu zemē, aizgāja līdz labirinta vār�tiem, at�ķetināja aklās ejas un, kā �ķiet, jau bija spēris pirmos soļus uz pakāpieniem, kad vezīrs viņu nogalināja � visticamāk, ar �ā�vienu caur lūku. Vergs nonāvēja lauvu, un nākamais �āviens no�galēja vergu. Pēc tam Salds ar akmeni pār�ķēla visiem trim galvas. Tas viņam bija jāizdara: viens līķis ar sa�ķaidītu seju varētu izraisīt identitātes problēmu, bet zvērs, melnādainais un ķēniņ� kopā veido rindu. Zinot sākuma postulātus, katrs nonāks pie secinājuma. Kas tur dīvains, ka, sarunājoties ar Elbiju, Saids bija �ausmu varā � viņ� tikko bija pastrādājis briesmu darbus un dzīrās bēgt no Anglijas, lai atgūtu paslēptos dārgumus.

Anvina teiktajam sekoja pārdomu vai neticības pilns klusuma bridis. Iekams ko bilst, Danreivens palūdza vēl vienu kausu alus.

���������������� Es pieņemu, ka mans Abenhakans bija Salds, � viņ� sacīja.

���� Tādas pārvērtības, var teikt, ir klasisks �anra līdzeklis, tie patie�ām ir nosacījumi, kurus prasa ievērot lasītājs. Bet es nevaru piekrist pieļāvumam, ka daļa bagātību palika Sudānā. Atceries, ka Salds bēga no ķēniņa un no ķēniņa ienaidniekiem; vieglāk iztēlo�ties, ka viņ� nolaupīja visus dārgumus, nevis kavēja laiku, daļu no tiem aprokot. Monētas varbūt neatrada tāpēc, ka no tām vairs nekas nebija atlicis � mūrniekdarbi aprija mantību, kas at�ķirībā no N1belungu sarkanā zelta nebija bez mēra. Tad iznāk, ka Abenhakans �ķērsoja jūru, lai atprasītu jau iz�ķērdētu bagātību.

�� Nē, iz�ķērdēta tā nebija, � sacīja Anvins. � Ta tika ieguldīta neticīgo zemē uzbūvētā apaļā milzu slazdā, kurā viņu varētu ieda�būt un iznīcināt. Ja tavs pieņēmums ir pareizs, tad Saīdu vadīja nevis alkatība, bet gan ienaids un bailes. Saīds nolaupīja mantu, ta�u drīz saprata, ka bagātības viņam nav galvenais. Galvenais � Abenhakanam jāizzūd no zemes virsas. Viņ� izlikās par Abenhakanu, no�galināja Abenhakanu un beigu beigās kļuva par Abenhakanu.

�� Jā, � Danreivens piekrita. � Viņ� kļuva par klaidoni, kas, iekams nāves skavās taps par neko, kādudien varēs atcerēties, ka ir bijis ķēniņ� vai izlicies esam ķēniņ�.

(Stāsts, kuru mācītājs Elbijs izklāstīja no kanceles)

Īstenticīgie stāsta (bet Allāham zināms labāk), ka laiku sākumos Babilonijas salās dzīvojis kāds ķēniņ�, kas sasaucis savus arhitektus un zinātniekus un pavēlējis vi�ņiem uzbūvēt tik āķīgu un bīstamu labi�rintu, ka pat visapsviedīgākie vīri neuz�dro�inātos tur ieiet, bet tie, kas uzdrīkstētos, dabūtu galu. Tā bija nepiedienīga izrīcība, jo mulsināt un izbrīnīt ir Dieva, nevis cilvēka tiesa. Aiz�ritēja laiks, pili ieradās kāds arābu zemju ķēniņ�, un Babilonijas valdnieks (lai pazobotos par sava ciemiņa neaptēstību) iemānīja viņu labirintā, kur tas pazemots un apjucis klīda līdz vēlam vaka�ram, kamēr piesauca Dieva palīdzību un atrada izeju. No viņa lūpām neatskanēja neviens aizvainojuma vārds, bet viņ� bilda saim�niekam, ka Arābi jā viņam esot di�āks labirints un, ja Dievam labpatik�ot, Babilonijas ķēniņ� kādudien varē�ot to iepazīt. Drīz viņ� kopā ar saviem karakalpiem un mantziņiem atgriezās Arābijā un tad ar tādu likteņa svētību iebruka Babilonijas zemēs, ka nopostīja visas pilis, apkāva ļaudis un saņēma gūstā pa�u ķēniņu. Viņ� uzsēdi�nāja Babilonijas valdnieku �igla kamieļa mugurā un izveda tuksnesī. Trīs dienas viņi klejoja, un tad uzvarētājs teica: "Ak, laika un matēri�jas valdniek, gadu simteņa acuraugs! Babilonijā tu iegribēji, lai es nomaldos bronzā kaltā labirintā ar daudzām kāpnēm, durvīm un

sienām, bet tagad Visvarenajam ir labpaticis, lai es tev izrādu savu labirintu, kur nav nedz kāpņu, pa kurām pakāpties, nedz durvju, ko izlauzt, nedz apnīksto�u eju, ko �ķērsot, nedz mūru, kas aizkavē tavu soli."

To pateicis, viņ� atraisīja visus gūstekņa valgus un pameta viņu tuksne�a vidū, kur tas nomira no izsalkuma un slāpēm. Lai slavēts Tas, kur� nekad nemirst!

Automobilis viņu izlaida pie Ziemeļ�rietumu ielas �etrtūksto� ceturtā nu�mura. Vēl nebija deviņi no rīta. Apmie�rināts viņ� ievēroja nīkulīgās platānas, kvadrātveida zemes kleķīti zem katras no tām, vienkār�ās mājas ar balkoniņiem, blakuseso�o aptieku un neizteik�smīgos ķīmiskās tīrītavas un dzelzkaļa dītes apveidus. Gara un akla slimnīcas mūra siena piekļāvās ielas pretējās puses tro�tuāram. Mazliet tālāk siltumnīcas stikla rūtīs atstarojās saule. Cil�vēkam ienāca prātā, ka visas �īs lietas (gadījuma rakstura un ne�jau�as, virknētas tikpat nejau�ā secībā kā sapņu priek�stati), laikam ritot, ja Dievs tā lems, kļūs nemainīgas, pazīstamas un nepiecie�a�mas. Porcelāna burti aptiekas skatlogā veidoja uzrakstu: Breslauers. Ebreji pamazām aizstāja itāļus, kā tie savulaik bija nomainīju�i kreolus. Tā arī labāk: cilvēks negribēja ielaisties darī�anās ar tautie�iem.

�oferis viņam palīdzēja izcelt koferi. Kāda sieviete, saguruma vai izklaidības mākta, beidzot tam atdarīja durvis. �oferis no kabī�nes viņam pasniedza atpakaļ vienu no saņemtajām monētām � urugvajie�u divdesmitnieku, kas viņa kabatā bija atradies kop� tās nakts Melo viesnīcā. Cilvēks to vietā iedeva �etrdesmit sentāvo, pie sevis nodomādams: "Man jāuzvedas tā, lai visi par mani tūdaļ aizmirstu. Esmu pieļāvis divas kļūdas: dodams sve�zemju monētu un parādīdams, ka �ī pārskatī�anās mani satrauc."

Sekodams sievietei, viņ� �ķērsoja priek�namu un pirmo iek�pa-

galmu. Istaba, ko tas bija rezervējis, par laimi, veda uz otru pa�galmu. Dzelzs gultu amatnieks bija veidojis ar fantastiskiem lieku�miem, atdarinot vina zarus un lapas. Istabā bez tās atradās ari augsts prie�koka drēbju skapis, naktsgaldiņ�, uz grīdas novietots grāmatplaukts, divi nevienādi krēsli un mazgājamā bļoda ar kannu, ziepju trauku un blāva stikla pudeli. Sienas greznoja Buenosairesas provinces karte un krucifikss. Sārto tape�u rakstā atkārtojās milzonlgi karaliskie pāvi ar izvērstām astēm. Vienīgās durvis veda uz iek�pagalmu. Lai novietotu koferi, bija japārstata krēsli. Jaunajam īrniekam viss bija pa prātam. Kad sieviete jautāja pēc tā vārda, viņ� teica � Viljari, gan nedomādams ar to slepenu izaicinājumu, nedz arī gribēdams mīkstināt pazemojumu, kuru īstenībā nejuta, bet gan tāpēc, ka �is vārds bija viscaur to pārņēmis un bija neiespējami iz�domāt citu. Viņam ne prātā nenāca, ka lētā literatūrā ienaidnieka vārda pieņem�ana varētu tikt pasniegta kā rafinēts maldinā�anas gājiens.

Pirmajā laikā senjors Viljari nepameta mājvietu. Pēc da�ām nedēļām, tumsai iestājoties, viņ� jau atļāvās uz bridi iziet. Da�reiz vēlos vakaros viņ� devās uz trīs kvartālus attālo kinoteātri. Nekad nesēdās citur kā vien beidzamā rindā un vienmēr piecēlās īsi pirms seansa beigām. Tur viņ� redzēja arī gabalus par noziedznieku dēkām. Tajos, protams, bija daudz aplamību, lai gan bija arī daudz tādu epi�zo�u, kas reiz bija biju�as daļa no viņa pa�a dzīves. Viljari tām nepiegrieza vērību, jo doma par mākslas tēla un dzīves vienotību viņam bija sve�a. Viņ� pieticīgi centās būt mierā ar redzēto, identi�ficēties ar tiem nolūkiem, kuru dēļ �ādas filmas rādīja. At�ķirībā no romānu lasītājiem viņ� nekad nebija sevi iztēlojies par mākslas darba personā�u.

Nekad tam nepienāca nedz vēstules, nedz sludinājumi, vienīgi kādu avīzes sadaļu viņ� lasīja ar neskaidru cerību. Vakarpusē, pie�bīdījis pie durvīm vienu no krēsliem, tas lēni un domīgi sūca mate, vērdamies pretējā nama mūra tīklojumā. Vientulības gadi tam bija mācīju�i, ka, lai arī atmiņā dienas �ķiet esam līdzīgas, tomēr nav nevienas, pat ne slimnīcā vai cietumā pavadītas dienas, kurai nebūtu savu pārsteigumu. Citās ieslodzījuma reizēs viņ� bija ļāvies kārdi�nājumam uzskaitīt dienas un stundas, bet �is ieslodzījums bija citāds � tam nebija termiņa, ja vien avīze kādu rītu neatnestu vēsti par Alehandro Viljari nāvi. Pastāvēja arī varbūtība, ka Viljari jau bija miris, un tādā gadījumā �ī dzīve bija sapnis. �āda iespēja viņu satrauca, jo nebija skaidrs, vai tā būtu jāuztver kā atvieglojums vai glu�i otrādi � kā liksta. Viņ� sev teica, ka tās ir blēņas, un atmeta �o domu. Senākās dienās, kas bija senākas ne laika plūduma, bet gan divu vai trīs neatsaucamas rīcības brī�u dēļ, viņ� bija pēc daudz kā tiecies, ne�aubīgas mīlestības vadīts. �ī spēcīgā dziņa, kas reiz bija spējusi radīt naidu vīrie�os un mīlestību da�ās sievietēs, vairs nealka noteikta mērķa � tā gribēja vien turpināties, ne vainagoties ar kaut ko. Tējas gar�a, melnās tabakas smar�a, draudīgi augo�a ēna, kas pamazām pārņēma patio.

Mājā bija vecs vilku suns. Viljars ar to iedraudzējās. Runāja ar to spāniski, itāliski un da�reiz tais nedaudzajos vārdos, ko atminē�jās no savas bērnības zemnieciskā dialekta. Viljari centās dzīvot tagadnes brīdī, bez atmiņām un nākotnes vīzijām; pirmās tam �ķita mazāk svarīgas kā otrās. Viņ� neskaidri apjauta, ka pagātne ir tā viela, no kuras veidots laiks; un tamdēļ ikkatrs brīdis uzreiz pārtop pagātnē. Da�dien nogurums tam ļāva noģiest ko līdzīgu laimei. Tādos brī�os viņ� nebija daudz sare�ģītāks par suni.

Kādu nakti, pārsteigumā trīsēdams, viņ� sajuta asas sāpes mutē. �is drausmīgais pārsteigums atkārtojās pēc neilga brī�a un vēl reizi � pirms rītausmas. Nākamajā rītā Viljari lika izsaukt automo�bili, kas to aizveda uz zobārsta klīniku Onses rajonā. Tur zobu iz�rāva. �īs procedūras laikā viņ� nebija nedz bailīgāks, nedz daudz drosmīgāks kā jebkur� cits.

Citunakt, atgrie�oties no kinoteātra, viņ� sajuta grūdienu mu�gurā. Dusmās un sa�utumā, bet arī ar slēptu atvieglojumu viņ� pa�griezās pret pāridarītāju. Iebļāva tam sejā rupju apvainojumu. Tas pārsteigts nomurmināja biklu atvaino�anos. Cilvēks bija gara au�guma, jauns, tum�iem matiem, un kopā ar to kāda vāciska izskata sieviete. �ai naktī Viljari sev vairākkārt atkārtoja, ka redzējis tos pirmoreiz. Tomēr pagāja �etras vai piecas dienas, pirms tas atkal izgāja ārā.

Grāmatplauktā atradās "Dievi�ķās komēdijas" eksemplārs ar seniem, Andreoli sacerētiem komentāriem. Drīzāk ar pienākuma apziņu, nekā ziņkāres dzīts, Viljari ķērās pie �ī apjomīgā darba: kārtīgi izlasīja vienu dziesmu pirms katras ēdienreizes un pēcāk, stingri ievērodams secību, attiecīgās piezīmes. Elles mocību attēlo�jums tam ne�ķita neticams vai pārmērīgs, viņ� arī nedomāja par to, ka Dante viņam būtu piespriedis beidzamo apli, kurā Ugolīno zobi nebeidzami kremt Rud�ēro pakausi.

Karaliskie pāvi uz sarkanajām tapetēm �ķita kā radīti ļaunu murgu izraisī�anai, tomēr senjors Viljari sapņos nekad neredzēja at�dzīvoju�os putnu juceklīgo riņķadanci. Pret rītausmu tam alla� rādījās sapnis ar nemainīgu si�etu, tomēr ikreiz ar citām detaļām. Divi vīri kopā ar Viljari revolveriem rokās ienāca istabā; vai arī uzbruka, tam iznākot no kinoteātra; vai arī visi trīs vienlaikus bija nepazīstamais, kur� to bija pagrūdis; vai arī noskumu�i gaidīja iek�pagalmā, izlikdamies to nepazīstam. Sapņa beigās viņ� tvēra pēc revolvera blakuseso�ā naktsgaldiņa atvilktnē (tur viņ� tie�ām gla�bāja revolveri) un izlādēja to, pavērsis pret vīriem. �āviena troksnis to alla� pamodināja, tas izrādījās esam sapnis, bet citā sapnī uzbru�kums atkārtojās, un viņam tie atkal bija jānogalina.

Kādā blāvā jūlija rītā viņu pamodināja nepazīstamu ļau�u klāt�būtne (bet nevis durvju atvēr�anas troksnis). Garie silueti, kas ista�bas puskrēslā �ķita dīvaini vienkār�oti (trauksmainajos sapņos tie vienmēr bija biju�i daudz skaidrāki), gaidīja � vērīgi, nekustīgi un pacietīgi, nolaistām acīm, it kā iero�a smagums tos nomāktu: Alehandro Viljari un vēl kāds nepazīstamais beidzot tam bija sadzi�nu�i pēdas. Ar �estu lūgdams tos uzgaidīt, viņ� pagriezās pret sienu, kā atkal ļaudamies sapņa varai. Vai �ādi viņ� gribēja savos slepkavās modināt līdzjūtību, vai varbūt tāpēc, ka ir mazāk moko�i piedzīvot baismīgu mirkli nekā bezgalīgi to iztēloties vēl un vēl�reiz, vai ari � un tas �ķiet visticamāk � gribēdams padarīt slepka�vas par daļu no sapņa, kā tas jau bijis daudzas reizes �ai pa�ā vietā, �ai pa�ā stundā?

Brīdi, kad viņ� ļāvās �īs burvības varai, to izdzēsa �āviens.

O Cod, I could be bounded in a nutshell and count myself a King of infinite space.

Hamlet, II, 2 [75]

But they will teach us that Eternity is the Standing still of the Present Time, a Nuncstans (as the Schools call it); which neither they, nor any else understand, no more than they would a Hic-stans for an Infinite greatnesse of Place.

Leviathan, IV, 46�*

Tajā svelmainajā februāra rītā, kad Beatrise Viterbo nomira pēc majestā�tiskas agonijas, kas ne uz brīdi nepagrima līdz jūtelīgumam vai bai�lēm, es pamanīju, ka uz metāla sludinājumu dēļiem Konstitūcijas laukumā no jauna uzradusies sazin kādu vieglo cigare�u reklāma; �is fakts mani sāpināja, jo es aptvēru, ka nerimsto�ā un milzīgā pasaule jau no�ķīrusi sevi no viņas un ka �ī pārmaiņa ir tikai pirmā bezgalī�gajā virknē. Mainīsies pasaule, bet es ne, melanholiskā augstprā�tībā nodomāju; da�kārt, es zinu, mana bezcerīgā uzticība viņu bija dzinusi izmisumā, � tagad, kad viņa bija mirusi, es varēju veltīt sevi viņas piemiņai, bez cerībām, bet arī bez zemo�anās. Ierakstīju prātā, ka trīsdesmitais aprīlis bija viņas dzim�anas diena; �ajā da�tumā ierasties Garaja ielas namā, lai paspiestu roku viņas tēvam un brālēnam Karlosam Arhentīno Danēri, bija pilnīgi nevainojams, var�būt pat neatraidāms pieklājības �ests. Es varētu atkal gaidīt pār�blīvētās priek�istabas pustumsā, atkal pētīt viņas daudzo fotogrāfiju vēsturi. Beatrise Viterbo profilā, krāsainā attēlā; Beatrise pusmaskā 1921. gada karnevālā; Beatrises iesvētības; Beatrise savās kāzās ar Roberto Alesandri; Beatrise īsi pēc �ķir�anās �okeju kluba brokas�tīs; Beatrise Kilmesā kopā ar Dēliju Sanmarko Porselu un Karlosu Arhentīno; Beatrise ar pekinieti, ko viņai uzdāvināja Viļjēgass Aēdo; Beatrise pretskatā un trīs ceturtdaļprofilā, smaido�a, roku pie zoda� Man nebūtu kā citkārt jāattaisno sava klātbūtne ar lētu grā�matu dāvinā�anu � grāmatu, kuru lappuses es pēdīgi ielāgoju at�griezt, lai pēc mēne�iem nenāktos pārliecināties, ka tām neviens nav pieskāries.

Beatrise Viterbo nomira 1929. gadā � kop� tā laika nepagāja neviens trīsdesmitais aprīlis, kad es nebūtu atgriezies viņas mājā. Es mēdzu ierasties ceturksni pāri septiņiem un uzkavēties divdes�mit piecas minūtes; ik nākamo gadu es ierados mazliet vēlāk un uzkavējos mirkli ilgāk. 1933. gadā man izpalīdzēja stipra lietusgāze � viņiem nācās uzaicināt mani vakariņās. Es, saprotams, neatstāju neizmantotu �o lielisko precedentu: 1934. gadā ierados jau pēc asto�ņiem ar pīrāgu Santafē provinces gaumē un, pilnīgi dabiski, paliku uz maltīti. Tā �ajās melanholijas un veltīgas kaisles iekrāsotajās gadadienās es pamazām saņēmu aizvien lielākas Karlosa Arhentīno Danēri uzticē�anās devas.

Beatrise bija slaida, trausla, mazdrusciņ sakumpu�u stāvu; viņas gaitā (ja te ir vietā oksimorons) jautās tāda kā gracioza neveik�lība, kas lika iekvēloties sajūsmā. Karloss Arhentlno ir sārtsejains, miesās pilnīgs, sirms kungs ar smalkiem sejas vaibstiem. Viņ� ieņem kaut kādu sīku amatu nevienam nezināmā dienvidu priek�pilsētas bibliotēkā. Pēc dabas valdonīgs, bet vienlaikus nespējīgs rīkoties � vēl pavisam nesen vakari un svētku dienas viņam bija tikai labs iegansts neiziet no mājām. Cauri divām paaudzēm viņā saglabā�jusies itāļu s izruna un iz�ķērdīgā �estikulācija. Prāts viņam darbo�jas bez apstājas, kaismīgi, nepastāvīgi un, galu galā, bez jebkādas jēgas. Tas vai kūsā no tuk�ām analoģijām un bezmērķīgas ap�au�bī�anas. Rokas viņam (tāpat kā Beatrisei) ir lielas un slaidiem pirk�stiem, skaistas. Vairākus mēne�us viņ� bija kā apsēsts ar Polu Foru � ne tik daudz ar viņa balādēm, cik ar neievainojamas slavas ideju. "Francijas dzejnieku Karalis!" � viņ� mēdza aizgrābts skandināt. "Un nemēģini stāties pret viņu, nē, pat tava visindīgākā bulta viņu nesasniegs!"

1941. gada trīsdesmitajā aprīlī es atļāvos papildināt pīrāgu ar vietējā konjaka pudeli. Karloss Arhentlno to nomēģināja, atzina par interesantu un pēc pāris glāzītēm sāka lekciju mūsdienu cilvēka aizstāvībai.

�� Te, manu acu priek�ā, � viņ� iesāka diezgan neizprotamā iejūsmā, � savā kabinetā, varētu teikt, tādā kā pilsētas sargtornī, apgādāts ar telefoniem, telegrāfa aparātiem, fonogrāfiem, radiotele�foniem, kinoaparātiem, kinoprojektoriem, skaidrojo�ām vārdnīcām, grafikiem, rokasgrāmatām, biļeteniem�

Viņ� norādīja, ka tā nodro�inātam cilvēkam neesot nekādas vajadzības ceļot � mūsu 20. gadsimts esot pārveidojis līdzību par kalnu un Muhamedu: kalni tagad pa�i pulcējoties pie mūsdienu Muhameda.

Viņa iedomas man �ķita tik muļķīgas un to izklāsts tik pārmē�rīgi uzpūsts, ka es to tūlīt saistīju ar literaturu un ievaicājos, kāpēc viņ� savas domas neizliek uz papīra. Kā to varēja gaidīt, viņ� at�bildēja, ka esot to jau izdarījis: gan �īs, gan citas ne mazāk novato�riskas idejas esot izklāstītas "Aizsākuma Dziesmā", "Ievadījuma

Dziesmā" jeb vienkār�i "Prologa Dziedājumā" � poēma, pie kuras viņ� strādājot jau daudzus gadus: bez reklamē�anās, bez apdulli�no�as kņadas, vienmēr balstoties uz diviem spieķiem � vārdā "darbs" un "vientulība". Vispirms viņ� pla�i atverot vārtus iztēlei, pēc tam slīpējot. Poēmu saucot "Zeme" � tā esot mūsu planētas apraksts, kurā, saprotams, netrūkstot nedz gleznainu atkāpju, nedz elegantu mājienu.

Es palūdzu, lai viņ� man nolasa kādu fragmentu, kaut vai pa�visam īsu. Viņ� pavēra rakstāmgalda atvilktni, izcēla pamatīgu �ūk�sni lapu, kam visām bija spiedogs "Huana Kristosomo Lafinūra bibliotēka", un pa�apmierināti noskandēja:

Kā senais grieķis es skatījis tautas un valstis,

un darbus, un dienas, un pieskāries badam un ambrai,

kas noticis � stāstu, kas varonis � zinībās balstos,

bet viss mans voyage [76] � tas paliek� autour de ma chambre. [77]

�� �is pants ir interesants no jebkura viedokļa, � viņ� izplūda komentāros. � Pirmā rinda izpelnīsies atzinību no profesora, no zinātnieka, hellēnista, lai arī ne no visādiem plānā galdiņa urbē�jiem, kuru ietekme uz vispārējiem uzskatiem ir diezgan pla�a. Otrā pārmet tiltu no Homēra uz Hēsiodu (tā būs kā tie�s veltijums didaktiskās poēzijas tēvam uz nebiju�ās būves frontona), bet ne bez svaigas pieejas paņēmienam, kura pirmsākumi rodami Svētajos rakstos: uzskaitījums, savirknējums jeb sabiezinājums. Tre�ā rin�diņa � vai tas ir baroks, dekadentisms, attīrīts un fanātisks formas kults? � sastāv no divām kā dvīņiem pusvārsmām, bet ceturtā, neslēpti divvalodīga, nodro�ina man nedalītu atbalstu no ikviena, kura gars spēj atsaukties, kad vilina jautrs rotaļīgums. Nerunā�u par neparastajām atskaņām vai par erudīciju, kas man ļauj � tur�klāt bez pedantisma! � �etrās rindiņās iepīt trīs smalkus mājienus, aptverot trīsdesmit bagātus literatūras gadsimtus: pirmais attiecas uz "Odiseju", otrais uz "Dienām un darbiem", bet tre�ais uz ne�mirstīgo greznumlietiņu, ko mums savos dīkajos brī�os sarūpējusi savojie�a spalva� Atkal un atkal es saprotu, ka mūsdienu māksla prasīt prasa smieklu balzamu, scherzo [78] . skaidrāk par skaidru, te vārds Goldoni!

Viņ� nolasīja man vēl daudz citu pantu, kas arī izpelnījās pa�a atzinību un iz�ķērdīgus komentārus. Tajos nebija nekā ievērības cienīga, bet tie ari nebija daudz sliktāki par pirmo. Viņa sacerējumā bija savienoju�ās uzcītība, pa�pietiekamība un nejau�ība � vērtī�bas, ko tam piedēvēja Daneri, palika otrajā plānā. Es aptvēru, ka dzejnieka pūļu objekts �ajā gadījumā nebija dzeja, viņa uzdevums bija izgudrot pamatojumu, kāpēc �ī dzeja ir izcila. Saprotams, pēdē�jie centieni cēla sacerējumu viņa acīs, bet ne citu skatījumā. Danēri mutiskais vēstījums bija ekstravagants, ta�u viņa nemākulīgā vārsmo�ana � atskaitot da�us gadījumus � liedza �o ekstravaganci pārvietot uz poēmu [79] .

Tikai vienreiz vien dzīvē man ir gadījies aplūkot piecpadsmit tūksto�us divpadsmitpēdu pantu "Poliolbionā", topogrāfiska epo�pejā, kurā Maikls Dreitons apsekojis Anglijas faunu, floru, hidro�grāfiju, orogrāfiju, militāro un klosteru vēsturi; esmu pārliecināts, ka �is apjomīgais, tomēr ģeogrāfiski ierobe�otais produkts ir mazāk apnicīgs par Karlosa Arhentīno radniecīgo, bet milzum pla�o ieceri. Tajā bija plānots apvārsmot visu zemeslodi: 1941. gadā viņ� jau bija ticis galā ar da�iem hektāriem Kvinslendas pavalsts, ar vairāk nekā kilometru no Obas tecējuma, ar gāzes krātuvi uz ziemeļiem no Verakrusas, ar lielākajiem tirdzniecības namiem Konsepsjonas draudzes robe�ās, ar Marianas Kambaseresas de Alvearas ārpilsētas māju Belgrano, Vienpadsmitā septembra ielā, un vēl ar turku pirtīm ne�tālu no izslavētā Braitonas akvārija. Viņ� man nolasīja da�us darb�ietilpīgus fragmentus no poēmas Austrālijas zonas � garajos un iz�plūdu�ajos, tā kā aleksandrietī sacerētajos pantos trūka pat prologa necilā dzīvīguma. Te viens piemērs:

Jel raugi: pie vienmuļā ceļrā�a staba, te rimis cīņā ar ziemeļaustrumu dabu, nīkst ģindenis. � Un krāsas? � Viss bāldebeszils, pat aitu bars aplokā kaulu nokrāsā silst.

��� Divi drosmīgi triepieni, � viņ� iesaucās, � kas galu galā tomēr attaisnosies. Nekurni, nekurni, tā ir! Pirmais ir epitets vien�muļ�, kas en passant* trāpīgi atmasko ganu gaitu un lauku darbu neizbēgamo garlaicību, ko nekad tik skaidri un gai�i neuzdrīkstējās uzrādīt nedz "Georgikas", nedz mūsu lauriem vainagotais "Dons Segundo". Otrs � aktīvais prozaisms nīkst ģindenis, no kura tā sauktais estēts �ausmās pārkrustīsies, bet kritiķis ar vīri�ķīgu gaumi to vērtēs augstāk par jebko. Starp citu, viss pants ir pa�as augstākās raudzes. Otrā divrinde aizsāk patiesi dzīvu sarunu ar lasītāju: viņa rosīgā interese apsteigta, viņa mutē ielikts jautājums, kas tiek atbildēts� tūliņ pat uz vietas. Un ko teiksi par manu atradumu � bāldebeszils? �is gleznainais neoloģisms liek iztēloties debesis, kam Austrālijas ainavā ir milzum svarīga loma. Bez �ī redzes tēla glez�nas toņi kļūtu pārāk drūmi un lasītājs būtu spiests aizvērt grāmatu, dvēseles slēptākajās dzīlēs sajutis melnu un nedziedināmu melan�holijas brūci.

Es atvadījos jau tuvu pusnaktij.

Pēc divām svētdienām Danēri man piezvanīja � kā liekas, viņ� to darīja pirmoreiz mū�ā. Viņ� lika priek�ā satikties �etros, "lai iedzertu glāzi piena tuvējā salonā bārā, ko progresīvie uzņēmēji Dzunino un Dzungri � atceries, tie pa�i mana nama īpa�nieki � ver vajā tepat uz stūra. �o konditoreju tev vajadzētu iepazīt." Pie�ņēmu ielūgumu, gan vairāk aiz gļēvuma nekā entuziasma. Bija grūti sameklēt brīvu galdiņu; "salons bārs" izrādījās nepārspējami moderns un vien kādu nieku mazāk briesmīgs, nekā es biju iztēlo�jies. Pie blakus galdiņiem uzbudinātā publika apsprieda summas, ko Dzunino un Dzungri bez liekas domā�anas te ieguldīju�i. Karloss Arhentīno izlikās sajūsmināmies par kaut kādiem apgaismo�juma meistardarbiem (kurus, bez �aubām, bija izpētījis jau iepriek�) un diezgan bargi norādīja:

�� Gribi vai ne, tev nāksies atzīt, ka �ī vietiņa itin nemaz neat�paliek no smalkākajiem Floresas bāriem.

Pēc tam viņ� man vēlreiz nolasīja �etras piecas lappuses no poēmas. Tās bija pielabotas, sekojot maldīgajam valodas izpu�ķo��anas principam: kur iepriek� bija rakstīts zilgans, tagad ņirbēja zilgs, zilgmains un pat zilzils. Ar nejauko pienains viņam arī vēl nebija gana: aizgūtnēm aprakstot vilnas mazgātāja darbu, priek�roka tika pienbaltam, pienkrāsas, pietiējo�am un laktozam� Rūgti izbāris kriti�ķus, viņ� tos tad jau mazliet augstsirdīgāk pielīdzināja cilvēkiem, "kam pa�iem nav ne cēlmetālu, ne tvaika pre�u, ne sērskābes vai darbagaldu dārglietu izgatavo�anai, bet kuri toties var norādīt citiem kāda dārguma atra�anās vietu". Elpu neatvilcis, viņ� izsunīja prologomāniju, "ko Ģēniju Karalis jau pavilcis uz zoba asprātīgajā priek��vārdā "Donam Kihotam"". Par spīti tam viņ� domāja, ka topo�ajam darbam būtu lieti iesākties ar spo�u priek�vārdu, ar tādu kā iecel��anu bruņinieku kārtā, ko parakstītu asa un prasīga spalva. Un piebilda, ka grasoties publicēt poēmas pirmos dziedājumus. Te es aptvēru dīvainā telefoniskā ielūguma jēgu: �is cilvēks lūgs mani sarakstīt priek�vārdu savai pedantiskajai drazu krātuvei. Mans izbilis tomēr izrādījās nepamatots: Karloss Arhentino skaudīgā ap�brīnā konstatēja, ka dro�i vien nebū�ot kļūdījies epitetā, ja nosauk��ot par neiedragājamu augsto presti�u, ko visās aprindās izpelnījies Alvaro Meliāns Lafinūrs, patiess spalvas meistars; ja es aizlik�ot kādu vārdu, viņ� noteikti ar prieku ievadī�ot poēmu. Lai izslēgtu absolūti nepiedodamu neveiksmi, man bija jāceļ gaismā divi neap�strīdami poēmas tikumi: formas pilnība un zinātniska precizitāte, "jo visā �ai pla�ajā dzejas figūru, tropu un citu izsmalcinājumu dārzā netiek paciesta pat vissīkākā detaļa, ko neapstiprinātu bargā patiesība". Viņ� piemetināja, ka Beatrise vienmēr izklaidējusies kopā ar Alvaro.

Es piekritu, izplūdu daiļrunībā un piekritu. Lielākas ticamības labad precizēju, ka runā�u ar Alvaro nevis pirmdien, bet gan ceturt�dien, nelielās vakariņās, kas mēdz vainagot Rakstnieku kluba sanāk�smes. (Nav tādu vakariņu, bet kluba saieti nenoliedzami notiek ik ceturtdienu � par to Karloss Arhentino Danēri varētu pārliecinā�ties laikrakstos, un tas pie�ķīra solījumam zināmu reālismu.) Vēl apdomīgi un godbijīgi piebildu � iekams ķerties pie priek�vārda tēmas, aprakstī�u visa darba neatkārtojamo ieceri. Mēs atvadījā�mies un, nogriezies uz Bernarda Irigojena ielas, es pilnīgi bezkais�līgi izsvēru atliku�ās iespējas: a) runāt ar Alvaro un teikt viņam, ka tāds un tāds Beatrises brālēns (apraksto�ais eifēmisms ļaus man ņemt lūpās viņas vārdu) ir savārstījis poēmu, kas, tā vien liekas, izpletusi kakofonijas un haosa iespējas līdz bezgalībai; b) nerunāt ar Alvaro. Es ļoti saprātīgi paredzēju, ka mana laiskā daba atdos priek�roku "b".

Sākot no pulksten vieniem piektdienā, tālrunis vairs nedeva mieru. Mani māca sa�utums: �is aparāts, kas agrākos laikos uzbūra vairs neatgūstamo Beatrises balsi, spēj pazemoties tiktāl, lai kļutu par pieviltā Karlosa Arhentino Danēri veltīgo un, kas zina, histē�risko �ēlabu krātuvi. Par laimi, nekas vairāk nenotika � ja neskaita neizbēgamo nīgruma uzjundu pret cilvēku, kas bija uzspiedis deli�kātu uzdevumu un pēc tam mani aizmirsis.

Telefoniskais terors apsīka, bet oktobra beigās Karloss Arhentīno mani tomēr sazvanīja. Viņ� bija ārkārtīgi uzbudināts, acumirkli es pat neatpazinu viņa balsi. �ēlās dusmās tika izstomīts, ka Dzunino un Dzungri savā bezmēra alkatībā, lai papla�inātu patvaļas perēkli konditoreju, plānojot nojaukt viņa namu.

�� Manu tēvu namu, manu namu, Garaja ielas senvēsturisko namu! � viņ� atkārtoja, �ķiet, vārdu labskanīgumā aizmirstoties no likstām.

Man nebija pārāk grūti just līdzi viņa bēdās. Kad nāk pēc �etr�desmit, jebkuras pārmaiņas kļūst par derdzīgu sarūko�ā laika sim�bolu, turklāt runa bija par namu, kas man nebeidzami atgādināja Beatrisi. Es alku izklāstīt �o smalko niansi, ta�u sarunas biedrs manī neklausījās. Viņ� sacīja, ka tad, ja Dzunino un Dzungri neatkāpsies no savas absurdās ieceres, viņa advokāts, doktors Dzunni, pieprasīs no tiem ipso facto* par zaudējumiem un tadu izturē�anos un pie�spiedīs viņus samaksāt simttūksto� peso.

Dzunni vārds atstāja uz mani iespaidu � viņa kantoru solīdums Kaserosā un Takvari jau kļuvis vai par sakāmvārdu. Pavai�cāju, vai advokāts jau uzņēmies �o lietu. Daneri atbildēja, ka runā�ot ar viņu �o pa�u vakaru. Brīdi pavilcinājies, viņ� rimtā un bez�personiskā balsī, kādu mēdzam likt lietā, lai uzticētu kaut ko ļoti personisku, piebilda, ka māja viņam esot absolūti nepiecie�ama poēmas pabeig�anai, jo pagraba vienā stūrī atrodoties Alefs. Tad paskaidroja, ka Alefs esot viens no visuma telpas punktiem, kas ietverot visus citus punktus.

�� Tas ir pagrabā zem ēdamistabas, � viņ� piemetināja rai�u pieslāpētā balsī. � Tas pieder man, man: es to atklāju bērnībā, vēl pirms sāku iet skolā. Kāpnes uz pagrabu ir stāvas, tēvocis un krust�māte man bija aizliegu�i kāpt lejā, bet kāds reiz ieminējās, ka pa�grabā esot vesela pasaule. Kā uzzināju vēlāk, ar to bija domāta lielā lāde, bet es sapratu burtiski � vesela pasaule. Paslep�us devos turp, uz aizliegtajām kāpnēm aizķēros un noripoju lejā. Atvēris acis, ieraudzīju Alefu.

�� Alefu? � es pārvaicāju.

�� Jā, to vietu, kur nesaplūstot atrodas visas pasaules vietas, turklāt tās aplūkojamas no visiem skata punktiem. Es nevienam neteicu par savu atklājumu, bet atgriezos tur atkal. Bērns, protams, nespēja aptvert, ka �ī privilēģija viņam dāvāta, lai, pieaudzis bū�dams, viņ� izkaldinātu poēmu. Nē, Dzunino un Dzungri mani neda�būs aplaupīt, nē un simtkārt nē! Ar likumu kodeksu rokā doktors Dzunni pierādīs, ka mans Alefs ir neatsavināms.

Es mēģināju atdabūt viņu pie saprāta.

��� Bet vai tad pagrabā nav ļoti tum�s?

��� Patiesībai nudien nav viegli ielauzties, ja prāts stīvējas pretī. Ja visas pasaules vietas atrodas Alefā, turpat ta�u ir arī visi apgais�mes stabi, visas lampas, visi gaismas avoti!

��� Es tūlīt pat eju apskatīt.

Noliku klausuli, iekams viņ� būtu paspējis pateikt nē. Pietiek ar vienu vienīgu faktu, lai kopējā virknē sakārtotos apstiprino�as pazīmes, kas savlaik paslīdēju�as garām: biju pārsteigts � kā es līdz pat �im laikam nebiju aptvēris, ka Karloss Arhentīno ir vājprā�tīgs? Galu galā, visi �ie Viterbo� Beatrisei (es pats to mēdzu atkār�tot) kā sievietei, kā meitenei piemita gandrīz vai ne�ēlīgi ass prāts, ta�u vienlaikus tāda vieglprātība, izklaidība, necieņa pret citiem, pat atklāta cietsirdība, kas, iespējams, prasīja skaidrojumu no pato�loģijas jomas. Karlosa Arhentīno vājprāts pildīja mani ar ļaunu gan�darījumu: sirds dziļumos mēs viens otru vienmēr bijām ienīdu�i.

Garaja ielā kalpone mani palūdza būt tik laipnam un uzgaidīt. Jaunskungs, kā parasti, esot pagrabā, attīstot fotogrāfijas. Blakus lielai vāzei bez neviena zieda pie sen nelietota pianīno smaidīja (drīzāk pārlaicīgi, nevis anahroniski) liels Beatrises portrets klie�dzo�ās krāsās. Mūs neviens nevarēja pamanīt � piepe�ā maiguma uzplūdā es piegāju klāt un uzrunāju portretu:

�� Beatrise, Beatrise Elēna, Beatrise Elēna Viterbo, mīļotā Beat�rise, Beatrise uz mū�u pazaudētā, tas esmu es, Borhess.

Karloss ienāca mirkli pēc tam. Balss sausais tonis man aplie�cināja, ka viņ� nespēj domāt ne par ko citu kā vien par Alefa zau�dē�anu.

��� Glāzīti �ī pseidokonjaka, � viņ� pavēlēja, � un varēsi mesties pagrabā. Tu jau zini, citādi nevar kā tikai guļus uz mugu�ras. Tikpat nepiecie�ama tumsa, pilnīga nekustība, kāds laiciņ�, lai pierastu acis. Nogulies uz fli�u grīdas un sakopo skatienu uz de�viņpadsmito pakāpienu. Es kāp�u aug�ā, aizvēr�u luku, un tu pa�liksi viens. Tevi var pabaidīt kāds grauzējs � neņem galvā! Pēc pāris minūtēm ieraudzīsi Alefu. Alķīmiķu un kabalistu mikro�kosmu, musu, tā teikt, jau zināmo draugu, multum in parvo*.

Kad nonācām ēdamistabā, viņ� piebilda:

�� Saprotams, ja tu to neieraudzīsi, tava nespēja neliks ap�aubīt manus pierādījumus. Laidies lejup, pavisam drīz tu varēsi sarunā�ties ar Beatrisi visos viņas veidolos.

Nevilcinoties kāpu lejā � viņa tuk�ā pļāpā�ana man jau bija līdz kaklam. Pagrabs bija tikai mazliet platāks par kāpnēm un at�gādināja aku. Mans skatiens velti izmeklējās lādi, ko Karloss Arhentīno bija pieminējis. Vienu stūri aizņēma kastes ar pudelēm un brezenta maisi. Karloss paņēma vienu maisu, salocīja un nolika, rūpīgi izvēlēdamies vietu.

�� Spilvens jau necils, � viņ� paskaidroja. � Ta�u, ja es to uz�lik�u kaut par centimetru augstāk, tu neieraudzīsi ne tik, cik melns aiz naga, iznāksi apmulsis un nokaunējies. Nu tad liecies slīpi, iekārtojies un noskaiti deviņpadsmit pakāpienus.

Izpildīju smieklīgos rīkojumus. Viņ� beidzot aizvācās, uzma�nīgi aizvēra lūku, un iestājās, kā man �ķita, melna tumsa, kaut gan vēlāk samanīju kādu spraugu. Piepe�i apjautu visas briesmas: es biju ļāvis ārprātīgajam ieslēgt mani pazemē, iepriek� izdzerdams indi. Karlosa bravūrīgajā runā vīdēja slēptas bailes no tā, ka es neieraudzī�u brīnumu; lai pasargātu savu apmātību, lai nenāktos uzzināt, ka ir zaudējis prātu, viņam vajadzēja mani nogalināt. Sajutu vieglu reiboni un mēģināju izskaidrot to ar savu nekustīgumu,

nevis ar narkotiku iedarbību. Aizvēru acis, atvēru tās. Un tad ieraudzīju Alefu.

Tagad esmu nonācis pie sava stāsta neaprakstāmā kodola, un te mani kā literātu pārņem izmisums. Katra valoda ir no simboliem veidots alfabēts, un to lieto�ana paredz, ka abām saziņas pusēm ir līdzīga pagātnes pieredze. Ta�u ka lai citiem attēlo bezgalīgo Alefu, ko mana apstulbusi atmiņa pati gandrīz nespēj aptvert? Mistiķi līdzīgos gadījumos neskopojas ar emblēmām: lai aprakstītu die�vību, persietis runā par putnu, kas kaut kādā veidā ir reizē visi putni; Alanuss de Insulis min sfēru, kuras centrs ir visur, bet vir�smas nav nekur; Ecekiēls vēsta par eņģeli �etrām sejām, kas vien�laikus vēr�as uz austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. (Ne velti es atdzīvinu atmiņā �īs miglainās analoģijas � kaut kāda saistība ar Alefu tām ir.) Var jau būt, ka dievi man reiz neliegs atrast līdzvērtīgu tēlu, bet �ai vēstījumā tikmēr paliks literārisma un mākslotības sārņi. Turklāt galvenā problēma ir neatrisināma: bezgalīga daudzuma uzskaitījums, kaut daļējs. Vienā gigantiskā mirklī es redzēju miljonus notikumu, gan valdzino�u, gan riebīgu; neviens no tiem mani neizbrīnīja vairāk par faktu, ka visi notikumi savieto�jās vienā punktā, nedz pārklājoties, nedz kļūstot caurredzami. Tas, ko redzēja manas acis, bija vienlaicīgs, bet tas, ko aprakstī�u � secīgs, jo tāda ir valoda. Kaut ko es tomēr uzskaitī�u.

Pakāpiena lejasdaļā pa labi es ieraudzīju mazu, mirgojo�u, gan�drīz nepanesami spilgtu lodīti. Sākumā man �ķita, ka tā rotē, pēc tam sapratu, ka kustības ilūziju izraisa tajā ietvertās reibino�ās ainas. Alefa diametrs varēja būt divi trīs centimetri, ta�u tur bija visa kosmiskā telpa nesamazinātā mērogā. Jebkura lieta (teiksim, spoguļa stikls) bija bezgalīgi daudz lietu, jo es to skaidri redzēju no katra Visuma punkta vienlaikus. Es redzēju biezi apdzīvotu juru, redzēju ausmu un rietu, redzēju ļau�u pūļus Amerikā, redzēju sud�rabotu zirnekļa tīmekli melnas piramīdas iek�ienē, redzēju sabru�ku�u labirintu (tā bija Londona), redzēju sev blakus bezgaldaudzas acis, kas visas urbās manī kā spogulī, redzēju visus planētas spogu�ļus, un manis nebija nevienā no tiem, redzēju kādā Solera ielas iek�pagalmā tās pa�as akmens plātnes, ko pirms trīsdesmit gadiem biju skatījis kāda nama priek�telpā Fraja Bentosa ielā, redzēju vīnogu ķekarus, sniegu, tabaku, rūdas dzīslas, ūdens tvaikus, redzēju uzdubu�us ekvatoriālos tuksne�us un katru smil�u graudiņu tajos, redzēju Invernesā sievieti, ko nekad neaizmirsī�u, redzēju viņas kuplo matu vilni, stalto augumu, redzēju vēzi viņas krūtī, redzēju izkaltu�as zemes apli uz ietves, kur kādreiz bija audzis koks, re�dzēju vasarnīcu Androgē ciematā, Plīnija sējumu pirmajā angļu tulkojumā, Failemona Holenda veikumu, redzēju vienlaikus katras lappuses katru burtu (bērnībā es mēdzu brīnīties, kāpēc aizvērtā grāmatā burti nakti nesajūk kopā un neapmaldās), redzēju nakti un dienu vienlaidus, redzēju rietumpuses debesis Kerētaro pavalstī, kurās �ķita atspīdam kādas rozes krāsa no Bengālijas, redzēju savu tuk�o guļamistabu, redzēju kādā Alkmāras kabinetā globusu starp diviem spoguļiem, kas to pavairoja līdz bezgalībai, redzēju zirgus plando�ām krēpēm rītausmā Kaspijas jūras krastā, redzēju kādas delnas smalko skeletu, redzēju izdzīvoju�os pēc kaujas sūtām past�kartes, redzēju spāņu kār�u komplektu Mirzapūras veikala vitrīnā, redzēju papar�u kumpās ēnas uz oran�ērijas grīdas, redzēju tīģe�rus, asins recekļus, bizonus, trakojo�us viļņus un karapulkus, redzēju visas skudras, kas mīt uz zemes virsas, redzēju persie�u astrolābu, redzēju rakstāmgalda atvilktnē neķītras, neticamas, bet trāpīgas vēstules (rokraksts uzdzina man drebuļus!), ko Beatrise bija sūtījusi Karlosam Arhentmo, redzēju pielūgto pieminekli �akaritas kapsētā, redzēju derdzīgās atliekas no tā, kas kādreiz bijusi burvīgā Beatrise Viterbo, redzēju savu tum�o asiņu riti, redzēju savieno�anos mīlā un izmaiņas, ko nes nāve, redzēju Alefu, no visiem punktiem redzēju Alefā zemeslodi un �ai zemeslodē atkal Alefu un Alefā zemeslodi, redzēju savu seju un savus iek�ējos orgā�nus, redzēju tavu seju; man uznāca reibonis, un es sāku raudāt, jo manas acis bija viedu�as slepeno, uz pieļāvumā balstīto esību, kuras vārdu ļaudis ir piesavināju�ies, bet kuru pa�u neviens cilvēks nav skatījis: neaptveramo Visumu.

Es izjutu bezgala godbijību un bezgala �ēlumu.

��� Acis no pieres izsprāgs, ja tik ilgi bāzīsi degunu, kur tevi neviens nav lūdzis, � pretīgi dzīvespriecīga balss ieteicās. � Lai kā galvu lauzītu, mū�am nespēsi man samaksāt par �o atklājumu. Satrieco�a observatorija, Borhes, vai ne?

Karlosa Arhentīno kurpes vīdēja uz pa�a aug�ējā pakāpiena. Piepe�ajā puskrēslā es kaut kā pieslējos un kājās un nomurmināju:

�� Satrieco�a. Nudien satrieco�a.

Mani izbrīnīja vienaldzība pa�a balsī. Karloss Arhentīno sa�traukti turpināja pra�ņāt:

�� Vai labi visu redzēji, krāsās?

Tajā pa�ā brīdī manī dzima atriebības plāns. Ļoti laipni, uz�svērti līdzjūtīgi, bet vienlaikus nervozi un izvairīgi pateicos Karlosam Arhentīno par viņa pagrabā baudīto viesmīlību un ieteicu izmantot mājas nojauk�anu, lai pamestu veselībai kaitīgo galvas�pilsētu, kas nevienam � tici, patie�ām nevienam! � nedod nekā�das atlaides. Es maigi, bet noteikti atteicos runāt par Alefu; atvado�ties apskāvu Karlosu un vēlreiz atkārtoju, ka dzīve laukos un pilnīgs miers ir divi lieliski ārsti.

Uz ielas, kāpnēs uz Konstitūcijas metrostaciju, vagonā visas sejas man �ķita pazīstamas. Es izbijos, ka pilnīgi nekas vairs nespēs mani pārsteigt, izbijos, ka nekad nezudīs izjūta, ka tas viss jau bijis. Par laimi, pēc da�ām bezmiega naktīm spēja aizmirst atkal sāka darboties.

Post scriptum 1943. gada pirmajā martā. Se�us mēne�us pēc Garaja ielas nama nojauk�anas izdevniecība "Prokrusts" nenobijās no ies�paidīgās poēmas apjoma un laida klajā "Argentīnas fragmentu" izlasi. Nemaz nav jāteic, ka Karloss Argentīno Danēri saņēma otro Nacionālo prēmiju literatūrā [80] . Pirmo pie�ķīra doktoram Aitām,

tre�o doktoram Mario Bonfanti. Pilnīgi neticami, bet mans stāstu krājums "Blēdnieka kārtis" nesaņēma nevienu pa�u balsi. Atkal tri�umfēja aprobe�otība un nenovīdība! Man jau sen nav izdevies satikt Danēri, bet laikraksti vēsta, ka drīz viņ� mūs aplaimos ar vēl vienu sējumu. Viņa veiksmes apvītā spalva (kuru vairs neapgrūtina Alefs) tagad nodevusies doktora Asevēdo Diasa gara darbu pārcel��anai vārsmās.

Vēl es gribu pievienot divas piezīmes: vienu par Alefa dabu, otru par tā nosaukumu. Tas, kā zināms, ir svētās valodas alfabēta pirmais burts. Tā lietojums, lai manā stāstā apzīmētu mirdzo�o punktu, ne�ķiet nejau�s. Kabalā �is burts apzīmē En Soph � neiz�mērojamu un �ķīstu dievību; tur arī teikts, ka tā pieņem cilvēka vei�dolu, kas reizē rāda uz debesīm un zemi, lai pateiktu, ka zemākā pasaule ir augstākās spogulis un karte; Mengenlehre* to skaidro kā tādu bezgalīgu skaitļu simbolu, kuros viss skaitlis nav lielāks par jebkuru no tā sastāvdaļām. Man gribētos zināt, vai Karloss Arhentīno pats izvēlējās �o vārdu vai arī izlasīja tā lietojumu attiecībā pret kādu citu punktu, kurā saplūst visi punkti, kādā no neskaitāmajiem tekstiem, ko viņa pa�māju Alefs uzrādīja. Lai cik neticami tas liktos, es domāju, ka pastāv (vai pastāvēja) cits Alefs un ka Alefs no Garaja ielas bija neīsts Alefs.

Mani argumenti ir �ādi. Līdz 1867. gadam kapteinis Bērtons pil�dīja britu konsula pienākumus Brazīlijā; 1942. gada jūlijā Pedro Enrikess Ureņja kādā Santu�as bibliotēkā uzgāja viņa manuskriptu, t

kurā bija vārsmots par spoguli, ko Austrumi piedēvē Iskandaram Zu Alkarnainam jeb Aleksandram Divradzim Maķedonietim. Tā stiklā atspoguļojies viss universs. Bērtons piemin vēl citus līdzīgas dabas darinājumus � Kaja Hosru septiņkārtu kausu, spoguli, ko Tariks Ben-Zijads atrada tornī ("Tūksto� un viena nakts", 272), spoguli, ko Samosātas Lukiāns varēja aplūkot uz Mēness ("Patiess stāsts",

I, 26), neredzamo �ķēpu, ko Kapella "Satirikona" pirmajā grāmatā pieraksta Jupiteram, Merlina universālo spoguli, "apaļu, dobu, kā

veselu stikla pasauli"("Feju karaliene", III, 2,19), � un piemetina �ādus dīvainus vārdus: "Bet visi iepriek� uzskaitītie (turklāt nekad nepastāvēju�ie) spoguļi ir tikai optiskas ierīces. Īstenticīgajiem, kas apmeklē Amra mo�eju Kairā, ir labi zināms, ka visums atrodas vienā no akmens kolonnām, kas izkārtotas ap centrālo pagalmu. Saprotams, neviens to nespēj ieraudzīt, bet tie, kas piespiedu�i ausi akmens virsmai, apgalvo, ka pēc īsa brī�a izdzirdu�i tā spraigo dunu� Mo�eja celta VII gadsimtā, bet kolonnas ņemtas no citām, priek�islāma reliģiju svētnīcām, kā to apraksta Abenhalduns: "Val�stīs, ko dibināju�as klejotāju ciltis, ir neizbēgams sve�zemnieku pieplūdums visādu būvniecības darbu veik�anai."

Vai pastāv �is akmenī ieslēptais Alefs? Vai es to ieraudzīju to�reiz, kad redzēju visas lietas, un pēc tam esmu aizmirsis? Mūsu prāts viegli ieņem aizmirstspēju: es pats, gadiem traģiski sadrūpot, pamazām izkropļoju un zaudēju Beatrises vaibstus.

Estelai Kanto

.

Nelielās stacijas pulksteni ieraudzīju, ka bija pāri vienpadsmitiem vakarā. Es gāju uz viesnīcu. Tāpat kā citkārt, izjutu atvieg�lojumu un atslābumu, ko alla� sagādā ļoti pazīstamas vietas. Pla�ās ārdurvis bija at�vērtas, namu ieskāva krēsla. Iegāju vesti�bilā, blāvie spoguļi atstaroja salona augus. Savādi, bet saimnieks mani nepazina un pastiepa reģistrācijas grāmatu. Paņēmu uz rakstāmpults nolikto spalvu, iemērcu bron�zas tintnīcā un, noliecoties par atvērto grā�matu, sastapos ar pirmo no vēl daudzajiem �īs nakts pārsteigumiem. Mans vārds, Horhe Luiss Borhess, grāmatā jau bija ierakstīts, turklāt tinte vēl glu�i svaiga.

Saimnieks vērsās pie manis:

��� Domāju, ka esat jau uzkāpis.

Tad ieskatījās cie�āk un izlaboja sevi:

���� Atvainojiet, senjor. Tas otrs ir ļoti līdzīgs jums, bet jūs esat jaunāks.

��� Kurā istabā viņ� apmeties? � apvaicājos.

�� Kungs lūdza deviņpadsmito numuru, � skanēja atbilde. Tie�i no tā es biju baidījies.

Nometu rakstāmspalvu un skrie�us metos aug�ā pa kāpnēm. Deviņpadsmitā istaba bija otrajā stāvā, tās logi izgāja uz nolaistu iek�pagalmu ar balustrādi un � to labi atceros � soliņu laukuma

vidū. Viesnīcā �ī istaba atradās visaugstāk. Pavēru durvis, tās pade�vās. Griestu lampa nebija nodzēsta. Ne�ēlīgajā gaismā pazinu sevi. Es gulēju uz muguras �aurā dzelzs gultā, daudz vecāks, novājējis un ļoti bāls, acīm klīstot pa augstajām ģip�a dzegām. Izdzirdēju balsi. Tā nebija glu�i mana balss; tā bija balss, kuru mēdzu dzirdēt ierakstos, nepatīkama un vienmuļa.

�� Savādi, � balss sacīja, � mēs esam divi un esam viens. Ta�u sapņos nekas nav savāds.

Satrūcies apvaicājos:

�� Tātad tas viss ir sapnis?

�� Esmu pārliecināts, ka tas ir mans pēdējais sapnis.

Viņ� ar roku norādīja uz tuk�u zāļu pudelīti uz marmora nakts�galdiņa.

�� Bet tev, iekams nonāksi līdz �ai naktij, būs vēl daudz sapņu. Kurā gadā tu esi?

�� īsti nezinu, � apmulsis atbildēju. � Bet vakar man palika se�desmit viens gads.

�� Kad nomodā būsi nonācis līdz �ai naktij, tev būs paliku�i � vakar � astoņdesmit �etri. �odien ir 1983. gada 25. augusts.

�� Vēl tik daudz jāgaida, � nopurpināju.

��� Bet man nav atlicis nenieka, � viņ� asi noskaldīja. � Es varu nomirt jebkurā brīdī, varu pazust nezināmajā, bet joprojām sapņoju par dubultnieku. Tā ir apnicīga tēma, uz ko uzvedināju�i spoguļi un Stīvensons.

Nojautu, ka Stīvensona piesauk�ana bija tādas kā atvadas, nevis izrādī�anās. Es biju viņ�, es sapratu. Lai būtu �ekspīrs un svaidītos ar atmiņā palieko�ām frāzēm, nepietiek piedzīvot drama�tiskus brī�us. Lai izklaidētu viņu, bildu:

���� Es zināju, ka ar tevi tā notiks. �ajā pa�ā vietā pirms vairākiem gadiem kādā no lejas numuriņiem mēs sagatavojām uzmetumu �ai pa�nāvībai.

�� Jā, � viņ� atbildēja lēni, it kā sakopodams atmiņas. � Bet es neredzu nekādas saistības. No tā uzmetuma es izrāvu atsevi�ķu aprakstu par do�anos uz Adrogesu un viesnīcā Las Delicias uzkāpu deviņpadsmitajā istabiņā, kas bija visnomaļākā, un izdarīju pa��nāvību.

�� Tāpēc es esmu �eit, � atbildēju.

�� �eit? �eit mēs esam vienmēr. �eit es tevi redzu sapnī Maipū ielas namā. �eit es guļu, istabā, kas piederēja manai mātei.

���������������� Kas piederēja mātei, � atkārtoju, pat nepūlēdamies saprast.

��� Es tevi sapņoju deviņpadsmitajā istabiņā, pa�ā aug�ā.

�� Kur� kuru sapņo? Zinu, ka es sapņoju tevi, bet nezinu, vai tu sapņo mani. Adrogesas viesnīcu iznīcināja pirms daudziem ga�diem, pirms divdesmit, varbūt trīsdesmit. Kas to vairs zina.

�� Tas, kur� sapņo, esmu es, � iecirtīgi atbildēju.

�� Tu nesaproti, cik svarīgi ir noskaidrot, vai sapņo viens cil�vēks vai divi cilvēki sapņo viens otru.

�� Es esmu Borhess, es ieraudzīju tavu vārdu sarakstā un devos aug�ā.

��� Borhess esmu es, es mirstu Maipū ielas namā.

Iestājās klusums, tas otrs man bilda:

��� Veiksim pārbaudi. Kur� brīdis ir bijis pats briesmīgākais mūsu dzīvē?

Noliecos uz guļo�ā pusi, mēs ierunājāmies abi reizē. Zinu, ka abi melojām.

Veci�ķo seju izgaismoja blāvs smaids. Nojautu, ka �is smaids kaut kādā veidā atspoguļoja manu smaidu.

��� Mēs samelojām, � viņ� teica. � Tāpēc jūtamies kā divi, nevis kā viens. Patiesība mēs esam divi un esam viens.

Saruna mani kaitināja, un es to pateicu.

Tad piebildu:

�� Un tu �ajā 1983. gadā, vai tu neatklāsi neko par gadiem, kas man atliku�i?

��� Ko es varu tev pateikt, nabaga Borhes? Atkārtosies visas tās likstas, pie kurām esi jau pieradis. �ajā namā tu paliksi viens. Ap�taustīsi grāmatas bez burtiem, Svēdenborga medāli un koka paplāti ar Federālo Krustu. Aklums nav tumsa; tas ir vientulības paveids. Tu atgriezīsies Islandē.

��� Islande! Jūru ieskautā Islande!

��� Romā atkārtosi Kltsa dzejoļus, kura vārds, tāpat kā daudzi citi, tika ierakstīts ūdenī.

�� Nekad neesmu bijis Romā.

��� Vēl da�as lietas. Uzrakstīsi mūsu labāko poēmu, kas būs elēģija.

�� Kas veltīta� � ierunājos, bet neuzdro�inājos nosaukt vārdu.

�� Nē, viņa dzīvos ilgāk par tevi.

Mēs apklusām. Tad viņ� turpināja:

��� Uzrakstīsi grāmatu, par kuru mēs abi tik ilgi sapņojām. Ap 1979. gadu sapratīsi, ka viss tavs tā sauktais darbs ir viena vienīga uzmetumu virtene, raibum raibu uzmetumu virtene, un piekāpsies pilnīgi veltam un aizspriedumu apzīmogotam kārdinājumam uzrakstīt savu mū�a grāmatu. To aizspriedumu, kuri mums sagā�dāju�i Gētes "Faustu", "Salambo", "Ulisu". Neticami, bet tu pie�rakstīsi daudzas lappuses.

�� Un galu galā sapratīsi, ka esi izgāzies.

��� Vēl sliktāk. Es sapratu, ka tas ir meistardarbs �ī vārda vis�nomāco�ākajā nozīmē. Mani cēlie nolūki nebija tiku�i tālāk par pir�majām lappusēm, tālāk jau bija labirinti, iespraudumi, cilvēks, kas sevi uzskata par atspulgu, spogulis, kas sevi uzskata par patiesu, tīģeris naktī, kaujas, kas noplūst asinīm, Huans Muranja akls un nolemts, Masedonio balss, no miru�o nagiem būvēts kuģis, sen�laiku anglis, kas parādās vakaros.

��� �o muzeju es pazīstu, � ironiski piezīmēju.

���� Vēl aplamas atmiņas, divkār�a spēle ar simboliem, gari uzskaitījumi, lieliska prasme apieties ar ikdieni�ķo, nepilnīgas simet�rijas, ko ar lielu brēku atklāj kritiķi, ne vienmēr ticami citāti.

�� Tu publicēji �o grāmatu?

��� Bez lielas pārliecības spēlējos ar melodramatisku nolūku iznīcināt grāmatu, iespējams, sadedzinot. Galu galā publicēju to ar pseidonīmu Madridē. Paklīda runas par kādu neveiklu Borhesa at�darinātāju, kura vaina bija tā, ka viņ� nebija Borhess un atdarināja sava parauga ārējo pusi.

��� Neesmu pārsteigts, � atbildēju. � Ikviens rakstnieks beigu beigās kļūst par savu neattapīgāko skolnieku.

��� �I grāmata bija viens no ceļiem, kas mani atveda līdz �ai naktij. Kas attiecas uz pārējiem ceļiem� Vecuma pazemojums, pār�liecība, ka �o un katru nākamo dienu esi jau dzīvojis�

�� Es nerakstī�u �o grāmatu, � paziņoju.

��� Uzrakstīsi. Mani vārdi, kas tagad ir tagadne, būs vien at�miņas par kādu sapni.

Viņa dogmatiskais tonis mani ērcināja, savās stundās es no�teikti runāju tāpat. Ērcināja tas, ka tik ļoti esam līdzīgi un ka viņ� iz�manto nāves tuvuma doto nesodāmību. Lai atspēlētos, teicu:

�� Vai esi tik pārliecināts, ka drīz mirsi?

�� Jā, � viņ� atbildēja. � Jūtu kaut ko līdzīgu saldam atvieglo�jumam, nekad agrāk tā neesmu juties. Nevaru to izstāstīt. Ik vārds pieprasa kopīgu pieredzi. Kāpēc tu esi tik ērcīgs par to, ko es saku?

��� Tāpēc, ka esam pārāk līdzīgi. Mani �ķebina tava seja, kas ir manas karikatūra, �ķebina tava balss, kas ir manas izsmiekls, �ķe�bina tava patētiskā sintakse, kas ir mana.

��� Mani arī �ķebina, � otrs atbildēja. � Tāpēc nolēmu darīt sev galu.

Kaut kur ārā iedziedājās putns.

�� Tas ir pēdējais, � otrs teica un pamāja, lai pienāku klāt.

Viņa roka sameklēja manējo. Atkāpos, es baidījos, ka saplū�dīsim kopā.

Viņ� teica:

��� Stoiķi māca, ka par dzīvi nevajag �ēloties, cietuma durvis vienmēr ir vaļā. Tā es to vienmēr esmu sapratis, bet mani kavēja slinkums un gļēvums. Apmēram pirms divpadsmit dienām Laplatā sniedzu konferenci par "Eneīdas" VI grāmatu. Piepe�i, skandējot kādu heksametru, sapratu, pa kuru ceļu jāiet. Un es pieņēmu �o lē�mumu. Kop� tā brī�a jūtos neievainojams. Mans liktenis būs tavs liktenis, tu latiņu valodas un Vergilija klātbūtnē saņemsi spēju at�klāsmi, un �o amizanto, pravietisko dialogu, kas notiek divos laikos un divās vietās, būsi pilnībā jau aizmirsis. Kad atkal par to sapņosi, būsi tas, kas esmu es, un tu būsi mans sapnis.

�� Es to neaizmirsī�u, rīt no rīta es to pierakstī�u.

��� Tas ieguls dziļi tavā atmiņā, pa�ā apak�ā zem sapņu viļ�ņo�anās. Un, kad to rakstīsi, domāsi, ka aud fantastisku stāstu. Bet tas nebūs rīt, tev vēl jāgaida daudzi gadi.

Viņ� pārstāja runāt, sapratu, ka viņ� ir miris. Savā ziņā kopā ar viņu nomiru arī es. Sarūgtināts noliecos pār spilvenu, tur neviena vairs nebija.

Es bēgu prom. Ārā nebija ne pagalma, ne marmora kāpņu, ne klusumā iegrimu�ās ēkas, ne eikaliptu, ne statuju, ne lapenes, ne strūklaku, ne Adrogesas ciemata savrupmājas restoto vārtu.

Arā mani gaidīja citi sapņi.

Kāda slavena Bleika lappuse atveido tīģeri līdzīgu liesmojo�ai ugunij un mū�īgam Ļau�numa arhetipam; man labāk patīk �estertona spriedums, kas tīģeri nosauc par biedino�as elegances simbolu. Diem�ēl nav vārdu, kas spēj būt tīģera noslēpuma atslēga, tā atveida atslēga, kas gadu simtiem mājo cilvēku iztēlē.

Tīģeris mani saistījis vienmēr. Zinu, ka bērnībā apstājos pie noteikta būra zoodārzā un citi būri man bija vienal�dzīgi. Par enciklopēdijām un dabas vēstures grāmatām spriedu pēc tā, kas tajās bija rakstīts par tīģeriem. Kad apguvu "D�ungļu grā�matu", mani apbēdināja, ka �irhans, tīģeris, bija varoņa ienaidnieks. Laika gaitā �ī savādā mīlestība mani nepameta. Tā izdzīvoja, neska�toties gan uz manu paradoksālo vēlmi kļūt par mednieku, gan uz netikumiem, kas piemīt visiem cilvēkiem. Līdz pavisam nesenam laikam � man gan tā �ķiet tāla pagātne, bet tā tas nav � rāmā garā sadzīvoju ar ikdienas pienākumiem Lahoras universitātē. Esmu Austrumu un Rietumu loģikas profesors, bet svētdienas veltu seminaram par Spinozas darbiem. Piebildī�u, ka esmu skots; iespējams, ka tie�i mīlestība uz tīģeriem no Aberdīnas mani atveda uz Pend�abu. Dzīve man bija vienkār�a, sapņos alla� redzēju tīģerus. (Tagad sapņus apdzīvo citas formas.)

Esmu stāstījis par to ne reizi vien, un notikumi �ķiet jau tāla pagātne. Bet, lai tos aizmirstu pavisam, nepiecie�ama vaļsirdīga grēksūdze.

1904. gada beigās izlasīju, ka Gangas deltā atklāta zila tīģeru

pasuga. Vēlāk ziņu apstiprināja vairākas telegrammas, tajās bija daudz pretrunu un at�ķirību, bet tas pieder pie lietas. Vecā mīles�tība no jauna atdzīvojās. Bija, protams, aizdomas par kļūdu, ko parasti rada neprecizitāte krāsu nosaukumos. Atceros, kaut kur lasīju, ka islandie�u valodā vārds "Etiopija" skan Bldland, Zilā zeme vai Nēģeru zeme. Arī zilais tīģeris tikpat labi varēja būt melnā pan�tera. Nebija nekādas norādes uz svītrojumu vai atsauces uz Lon�donas presē izplatītā zilā tīģera ar sudraba svēdrām paraugu; krāsa bija acīm redzami ap�aubāma. Zilā krāsa vairāk piemērota heral�dikas, nevis īstenības aprakstam, tā man �ķita. Reiz kādā sapnī redzēju nekad nemanītas zilas krāsas tīģerus, un �ai krāsai nespēju atrast piemērotu vārdu. Zinu, ka tā bija gandrīz melna, bet ar to bija par maz, lai apzīmētu toni.

Pēc da�iem mēne�iem kāds kolēģis man pavēstīja, ka kādā ciematā ļoti tālu no Gangas esot dzirdēts runājam par ziliem tī�ģeriem. Pats fakts mani gau�i pārsteidza, es zināju, ka �ajā reģionā tīģeri ir reti sastopami. Un atkal sapnī redzēju zilo tīģeri, kas ejot meta garu ēnu pār smil�aino zemi. Izmantojot brīvdienas, devos ceļojumā uz �o ciematu, kura nosaukumu nevēlos atcerēties. Kāpēc, to es drīz paskaidro�u.

Ierados, kad lietus sezona bija beigusies. Ciemats gulēja kāda drīzāk plata nekā augsta kalna piekājē, un to draudīgi ieskāva tum�i brūni d�ungļi. Dro�i vien kādā Kiplinga lappusē �āds ciematiņ� ir aprakstīts, viņa darbos atrodama visa Indija un savā ziņā visa pa�saule. Minē�u tikai to, ka mazās būdeles skopi aizsargāja grāvis ar vējā viļņojo�u niedru tiltiņiem. Dienvidu pusē pletās purvāji un rīsu lauki, bet ieplakā plūda dubļaina upe, kuras vārdu tā arī ne�noskaidroju, un tad atkal d�ungļi.

Iedzīvotāji bija hinduisti. Fakts, ko biju paredzējis, mani nebūt neiepriecināja. Vienmēr esmu labāk sapraties ar musulmaņiem, lai gan zinu, ka islāms ir vistrūcīgākā reliģija, kas cēlusies no jūdaisma.

Mēs uzskatām, ka Indijā cilvēki �um un mud�, ciematā man �ķita, ka �um un mud� tropu me�s, tas burtiski spraucās katrā būdā. Dienas bija nospiedo�i karstas, bet naktis nesniedza veldzi.

Ciema sirmgalvji laipni mani sveicināja, es iesāku pirmo sa�runu, ko veidoja tuk�as pieklājības frāzes. Jau bildu par �īs vietas nabadzību, bet zinu arī to, ka neviens cilvēks ne�aubās, ka viņa dzimtajai vietai piemīt kas īpa�s. Novērtējis ap�aubāmās istabas un ne mazāk ap�aubāmo ēdmaņu, bildu, ka �ī nostūra slava sasniegusi Lahoru. Cilvēku sejas tūliņ mainījās, acumirklī nojautu, ka biju pielaidis kļūmi, ko atlika tikai no�ēlot. Uzskatīju, ka vietējie glabā kādu noslēpumu un nevēlējās tajā dalīties ar kaut kādu sve�inieku. Varbūt viņi pielūdza Zilo Tīģeri un piekopa kultu, ko mani neap�domīgie vārdi būtu aptraipīju�i.

Sagaidīju otrās dienas rītu. Notiesājis rīsus un padzēris tēju, ķēros pie savas tēmas. Neskatoties uz iepriek�ējā vakarā pieredzēto, nesapratu, nevarēju saprast, kas noticis. Ļaudis uzlūkoja mani ap�mulsu�i, gandrīz ar bailēm, bet, dzirdot, ka mans mērķis bija sagūstīt neparastas ādas krāsas plēsoņu, atviegloti uzelpoja. Da�i pat bilda, ka to manīju�i d�ungļu pamalē.

Pusnaktī mani pamodināja. Kāds puisis apgalvoja, ka no ap�loka aizbēgusi kaza un, meklējot to, manījis zilu tīģeri otrā upes krastā. Iedomājos, ka pieaugo�ā mēness gaisma neļāva precīzi noteikt krāsu, bet visi apstiprināja teikto, arī vīrs, kas visu laiku bija klusējis, apliecināja, ka redzējis zilu tīģeri. Paņēmām �autenes un gājām, un es ieraudzīju, bet varbūt man likās, ka ieraugu kaķim līdzīgu ēnu, kas nozuda d�ungļu tumsumā. Kazu tā arī neatrada, bet plēsoņa, kas to bija aizstiepis, tikpat labi varēja arī nebūt zilais tīģeris. Man gan dedzīgi norādīja uz da�ām pēdām, bet tas, pro�tams, neko nepierādīja.

Pēc vairākām �ādām naktīm nopratu, ka viltus trauksmes bija kļuvu�as par ikdieni�ķu notikumu. Tāpat kā Daniels Defo, vietējie iedzīvotāji ārkārtīgi veikli prata sagudrot nejau�us pierādījumus. Tīģeri viņi mēdza pamanīt jebkurā laikā un vietā, pie rīsu laukiem dienvidos vai brik�ņiem ziemeļos, bet itin drīz atklāju, ka �aklie novērotāji mainās ar aizdomīgu regularitāti. Mana iera�anās noti�kuma vietā nekļūdīgi sakrita ar brīdi, kad tīģeris bija tikko aizbē�dzis. Un vienmēr man norādīja uz pēdām vai kādu skrāpējumu, bet tīģera ķetnu nospiedumu viegli var atdarināt ar cilvēka dūri. Vienu otru reizi biju liecinieks beigtam sunim. Reiz mēnesnīcā kā ēsmu izlikām kazu un veltīgi gaidījām līdz pa�am rītam. Sākuma domāju, ka �īs ikdieni�ķās pasakas tika sacerētas, lai aizkavētu manu uzturē�anos, jo no manis ciematam tika labums; ļaudis pār�deva man pārtiku, palīdzēja mājas darbos. Lai pārbaudītu �o pieņē�mumu, teicu, ka do�os meklēt tīģeri citā vietā lejup pa upi. Mani pārsteidza, ka visi kā viens piekrita �im lēmumam. Tomēr es jopro�jām biju pārliecināts, ka ciemats glabā kādu noslēpumu un ļaudis manis bīstas.

Jau teicu, ka me�iem apaugu�ais kalns, kura pakājē bija iz�vietojies ciems, nebija augsts, to nostrupinaja meseta. Rietumu un ziemeļu pusē pletās d�ungļi. Tā kā slīpums nebija krauj�, kādu vakaru piedāvāju uzkāpt kalnā. Mani vienkār�ie vārdi apstulbināja ļaudis. Kāds iesaucās, ka nogāze esot pārāk stāva. Visvecākais sirm�galvis ar grūtībām bilda, ka mans uzdevums esot neizpildāms. Virsotne bija svēta un cilvēkiem aizliegta vieta maģisku iemeslu dēļ. Ja to mina mirstīga cilvēka kajas, tam varēja gadīties redzēt dievību un palikt trakam vai aklam.

Es neuzstāju, bet nakti, kad visi bija aizmigu�i, klusiņām izlīdu no būdas un devos aug�ā pa visnotaļ lēzeno kāpumu. Ceļa nebija, ie�anu kavēja brik�ņi.

Pie apvār�ņa spīdēja mēness. Vēroju apkārtni ar īpa�u uz�manību, it kā nojauzdams, ka �ī būs nozīmīga diena, varbūt pati svarīgākā manā mū�ā. Atceros pat sauso lapu tum�os, gandrīz mel�nos toņus. Svīda gaismiņa, bet tropu me�ā neiedziedājās neviens putns.

Divdesmit vai trīsdesmit minū�u kāpiens, un es jau gāju pa mesetu. Tūlīt sapratu, ka gaiss te bija daudz spirgtāks nekā ciematā, kas smaka pie tās kājām. Pārliecinājos, ka meseta nebija virsotne, tikai tāda kā terase, ne pārāk pla�a, un ka pa kalna sānu rāpās aug�ā d�ungļi. Jutos neticami brīvs, it kā ciematā pavadītais laiks būtu bijis ieslodzījums. Vairs nebija svarīgi, ka ciema iedzīvotāji būtu centu�ies apmānīt mani; savā ziņā uztvēru viņus kā bērnus.

Runājot par tīģeri� Mana ziņkāre un ticība bija maksāju�as lielu satraukumu, ta�u es gandrīz mehāniski ķēros meklēt pēdas.

Zeme bija saplaisājusi un smil�aina. Vienā no spraugām, kas, protams, nebija dziļas un sazarojās daudzās citās, samanīju atspī�dam pazīstamu krāsu. Neticami, bet tā bija sapnī redzētā zilā tīģera krāsa. Kaut nekad to nebūtu redzējis! Ieskatījos labi. Plaisa bija pilna ar akmentiņiem, tie visi bija vienādi, apļveida, ļoti gludi un diametrā tikai da�us centimetrus. To regulārās formas pie�ķīra ak�mentiņiem kaut ko mākslīgu, it kā tie būtu spēļu kauliņi.

Noliecos, iebāzu spraugā plaukstu un paņēmu da�us. Es viegli nodrebēju. Noglabāju guvumu labajā kabatā, tur vēl bija mazas �ķērītes un kartīte no Allahabadas. �īm divām nejau�ajām lietām manā stāstā ir īpa�a vieta.

Atgriezies būdiņā, novilku �aketi. Atlaidos gultā un atkal sapni redzēju tīģeri. Ievēroju zvēra krāsu, tā bija tāda pati kā jau reiz no�sapņotajam tīģerim un tāda pati kā mesetas akmentiņiem. Kad pamodos, sejā augstu spīdēja saule. Piecēlos. Lai izvilktu no �aketes kabatas gludos diskus, traucēja �ķērītes un kartīte. Izvilku pirmo sauju un jutu, ka vēl paliek divas trīs. No tādas kā kutinā�anas un viegla satraukuma roka kļuva silta. Atverot plaukstu, ieraudzīju, ka tur bija ap trīsdesmit vai �etrdesmit gludu disku. Es varētu apzvē�rēt, ka nebiju paņēmis vairāk par desmit. Uzliku tos uz galda un izņēmu no kabatas pārējos. Nevajadzēja skaitīt, lai pārliecinātos, ka to skaits bija pavairojies. Saliku akmentiņus vienā kaudzē un mēģi�nāju saskaitīt, vienu pēc otra.

�ī vienkār�a darbība izrādījās neiespējama. Vēroju plakanos ak�mentiņus ar vislielāko uzmanību, turēju tos ar īk�ķi un rādītājpirkstu, un, kad tas bija viens, � to bija daudz. Pārliecinājos, ka man nav drud�a, un veicu pārbaudi vairākas reizes. Ne�ķīstais brīnums atkārtojās. Kājās un vēdera lejasdaļā iemetās aukstums, ceļgali trī�cēja. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja.

Neskatoties savācu diskus vienā kaudzē un izmetu pa logu. Pamanījis, ka to skaits bija samazinājies, sajutu savādu atvieglo�jumu. Kārtīgi aizslēdzu durvis un atlaidos gultā. Centos atgulties iepriek�ējās nakts pozā un mēģināju pārliecināt sevi, ka viss bijis vien sapnis. Lai nedomātu par diskiem, lai kaut kā aizpildītu laiku, lēni un akurāti skaļā balsi atkārtoju "Ētikas" astoņas definīcijas un septiņas aksiomas. Iegrimis �ādā eksorcismā, dzirdēju, ka pie durvīm klauvē. Instinktīvi satrūkos, ka mani bija dzirdēju�i runā�jam vienatnē, un atvēru durvis.

Tas bija ciema vecākais sirmgalvis Bhagvans Dass. Brīdi �ķita, ka viņa klātbūtne atved mani atpakaļ ikdienā. Izgājām. Cerēju, ka akmentiņi būs pazudu�i, bet tie tepat zemē vien bija. Dievs vien zina, cik.

Sirmgalvis paskatījās uz tiem, tad paskatījās uz mani.

��� �ie akmeņi nav no �ejienes. Tie ir no aug�as, � viņ� teica sve�ādā balsī.

�� Tā tas ir, � piekritu un ne glu�i bez izaicinājuma piebildu, ka atradu tos mesetā, un tūlīt arī nokaunējos, ka sniedzu paskaidro�jumus. Bhagvans Dass, nepievēr�ot man vērību, apburts aplūkoja akmeņus. Pavēlēju, lai viņ� tos savāc. Sirmgalvis nekustējās.

Sāpīgi atzīties, bet es izvilku revolveri un atkārtoju pavēli skaļākā balsī.

Bhagvans Dass nopurpināja:

��� Labāk lode krūtis nekā zilais akmens rokā.

�� Tu esi gļēvulis, � teicu.

�ķiet, ari es biju krietni satrūcies, tomēr aizveru acis un ar kreiso roku pagrābu sauju akmeņu. Noglabāju revolveri un ļāvu akmeņiem krist labās rokas atvērtajā plaukstā. Tagad to skaits bija daudz lielāks.

Pa�am nemanot, biju sācis jau pierast pie �īm pārvērtībām. Katrā ziņā tās mani pārsteidza mazāk nekā Bhagvana Dasa kliedzieni.

�� Akmeņi, kas vairojas! � viņ� sauca. � Tagad to ir daudz, bet to skaits var mainīties. To apveids atgādina pilnmēnesi, un �o zilo krāsu atļauts skatīt vienīgi sapņos. Tēvutēvi man nemeloja, kad stāstīja par akmeņu varu!

Mūs apstāja viss ciems.

Es jutos kā �o brīnumu burvju pavēlnieks. Vienbalsīgas apbrī�nas pavadībā vācu plakanos diskus, cēlu gaisā, ļāvu krist, izkaisīju, redzēju, kā to skaits dīvainā kārtā pieaug un daudzkār�ojas vai sa�mazinās.

Ļaudis drūzmējās, apstulbuma un izbīļa pārņemti. Vīri lika sievām raudzīties uz �o brīnumu. Da�as bija piesegu�as seju ar plaukstu, da�as aizspiedu�as plakstiņus. Neviens neuzdro�inājās pieskarties savādajām ripiņām, izņemot kādu laimīgu bērnu, kas ar tām rotaļājās. Tobrīd sapratu, ka �is juceklis noniecina brīnumu. Savācu visus ripuļus, ko varēju, un atgriezos būdiņā.

Iespējams, ka esmu mēģinājis aizmirst dienas otru pusi, kas ievadīja joprojām nebeigu�os no�ēlojamu dienu virteni. Bet es to neatceros. Vēlā pēcpusdienā ar skumjām atminējos aizgāju�o, lai gan ne pārāk priecīgo, vakaru, kurā, tāpat kā citos, bija pārņēmusi apsēstība ar tīģeri. Es gribēju patverties �ajā tēlā, kas agrāk bija spēks un vara, bet tagad � vien niecība. Zilais tīģeris �ķita tikpat nekaitīgs kā romie�a melnais gulbis, ko vēlāk atklāja Austrālijā.

Pārlasot agrākās piezīmes, pārliecinos, ka esmu pieļāvis bū�tisku kļūdu. Labas vai sliktas, bet par psiholoģisko literatūru neglīti dēvētās lasāmvielas tradīciju iespaidā nez kāpēc gribēju atjaunot secīgu sava atraduma hroniku. Vairāk būtu vajadzējis pievērsties �o ripiņu elli�ķīgajām īpa�ībām.

Ja man teiktu, ka uz mēness dzīvo vienrad�i, es vai nu pie�ņemtu, vai atraidītu �o informāciju, varbūt vienkār�i noklusētu savu spriedumu, bet es tos varētu iztēloties. Turpretī, ja man teiktu, ka uz mēness se�i vai septiņi vienrad�i var būt trīs vienrad�i, es, daudz nedomājot, apgalvotu, ka nekas tāds nav iespējams. Kur� ir sapratis, ka trīs plus viens ir �etri, necen�as to pārbaudīt ar monē�tām, spēļu kauliņiem, �aha figūrām vai zīmuļiem. Viņ� to zina un viss. Citu skaitli viņ� nevar iegūt. Ir matemātiķi, kas apgalvo, ka trīs plus viens ir tautoloģisks �etri, at�ķirīgs veids, kā pateikt �etri� Tikai man, Aleksandram Kraigem, izredzētam pasaules iedzīvotā�jam, liktenis bija vēlējis atklāt vienīgos priek�metus, kas apstrīd �o cilvēka prāta pamatlikumu.

Sākumā mani mocīja bailes, ka esmu sajucis prātā. Ar laiku es pat būtu gribējis palikt traks, mani neuztrauca manas personiskās halucinācijas, bet gan pierādījums, ka Visumā rodama nekārtība. Ja trīs plus viens var būt divi vai �etrpadsmit, tad saprāts ir vājprāts.

Tajā laikā piemetās paradums akmeņus redzēt sapnī. Apstāklis, ka �is sapnis neatgriezās katru nakti, radīja cerību stariņu, kas drīz vien pārvērtās murgā. Sapnis lielā mērā bija viens un tas pats. Jau pats sākums vēstīja par baisām beigām. Margas un dzelzs pakā�pieni, kas aiziet lejup pa spirāli, tad pagrabs vai pagrabu sistēma, viss iegrimst vēl vienās kāpnēs, kas nogrieztas gandrīz pie pa�as aug�as un grimst lejup caur kalēju un atslēdznieku darbnīcām, caur pazemes karceriem un purviem. Viss nogrimst dzīlēs, kur savā il�gotajā plaisā dus akmeņi, kas tajā pa�ā laikā ir Begemots vai Leviatāns, dzīvnieki, kas Bībelē norāda, ka Mūsu Kungs ir iracio�nāls. Es modos, trīcēdams pie visām miesām, un �ie akmeņi tepat bija, lādē, gatavi kuru katru mirkli mainīties.

Cilvēku attieksme pret mani kļuva citāda. Kaut kas no plakano ripuļu, ko vietējie nodēvēja par zilajiem tīģeriem, dievi�ķības bija skāris mani, bet tajā pa�ā laikā viņi uzskatīja, ka esmu vainīgs kalna virsotnes apgānī�anā. Jebkurā diennakts laikā, jebkurā brīdī dievi varēja sodīt mani. Ļaudis neuzdro�inājās uzbrukt man vai nolādēt manu rīcību, bet ievēroju, ka visi bija kļuvu�i bīstami verdziski. Es vairs nekad neredzēju bērnu, kur� bija spēlējies ar akmens ripuļiem. Es baidījos no saindētas bultas vai na�a mugurā. Kādu rītu vēl pirms ausmas es nozudu no ciema. Jutu, ka visi kā viens mani novēroja, un mana bēg�ana bija tiem atvieglojums. Kop� pa�as pir�mās dienas neviens no ciema iedzīvotājiem nebija gribējis redzēt akmeņus.

Atgriezos Lahorā. Kabatā bija saujiņa plakano ripuļu. Manu grāmatu ierastā vide nedeva cerēto mieru. Skaidri apjautu, ka uz planētas joprojām pastāv netīkamais ciemats un d�ungļi, un ērk�ķainā nogāze ar mesetu, un meseta ar nelielām plaisām, un plaisas ar akmeņiem. Visas �īs da�ādās lietas sapņos jaucās un daudzkār�ojās. Ciemats bija akmeņi, d�ungļi bija dumbrājs, dumbrājs bija d�ungļi.

No draugiem vairījos. Baidījos, ka ļau�os kārdinājumam un parādī�u tiem �o murgaino brīnumu, kas sa�ķobīja cilvēces zinātni.

Veicu da�ādus eksperimentus. Vienā no ripuļiem izdarīju iegrie�zumu krusta formā. Sajaucu to ar citiem un pēc vienas vai divām pārvērtībām to pazaudēju, lai gan kopējais ripuļu skaits bija pie�audzis. Līdzīgu pārbaudi veicu ar akmeni, kurā ar vīli biju izzāģējis pusloku. Arī tas pazuda. Ar caurumsiti kāda ripuļa centrā izsitu caurumu un atkārtoju eksperimentu. Tas pazuda uz visiem laikiem. Otrā dienā no savas nebūtības atgriezās ripulis ar krustu. Kas tā bija par noslēpumainu telpu, kas iesūca akmeņus un pēc laika vienu vai otru atdeva, paklausot neaptveramiem likumiem vai kādai pārcil�vēciskai gribai?

Tās pa�as alkas pēc kārtības, kas sākumā radīja matemātiku, panāca, lai meklēju kārtību �ajā novirzē no matemātikas � aplama�jos akmeņos, kas vairojās. To neparedzamajās mainībās es gribēju saskatīt kādu likumību. Dienas un naktis veltīju, lai izveidotu pār�maiņu statistiku. No �ī laika esmu saglabājis da�as burtnīcas, veltīgi izraibinātas ar cipariem. Mana rīcība bija �āda. Saskaitīju ar acīm ripuļus un atzīmēju burtnīcā skaitli. Tad sadalīju tos divās saujās un izbēru uz galda. Saskaitīju ar acīm ripuļus abās kaudzītēs, pierakstiju skaitli un atkārtoju darbību. Meklēt kaut kādu kārtību, kaut kādu slepenu zīmējumu �ajās kustībās bija veltīgi. Maksimālais iegūto ripuļu skaits bija �etri simti divdesmit deviņi, minimālais skaits � trīs. Bija viens bridis, kad es cerēju � vai baidījos �, ka ripuļi pazudīs pavisam. Pēc da�iem mēģinājumiem pārliecinājos, ka no citiem atdalīts ripulis nespēj ne daudzkār�oties, ne izzust.

Skaidrs bija tas, ka nevienu no �etrām darbībām � saskaitī�anu, atņem�anu, reizinā�anu un dalī�anu � nebija iespējams veikt. Akmeņi norobe�ojās no aritmētikas un varbūtību izskaitļo�anas. �etrdesmit ripuļi sadalīti varēja dot deviņus ripuļus; savukārt de�viņi sadalīti ripuļi varēja dot trīssimt ripuļu. Nezinu, cik tie svēra. Es nemeklēju svarus, bet esmu pārliecināts, ka tie bija viegli un to svars nemainījās. Arī krāsa vienmēr bija tā pati zilā.

�ī nodarbo�anās palīdzēja nesajukt prātā. Izrīkojoties ar ak�meņiem, kas sagrauj matemātikas zinātni, es kārtējo reizi iedomājos par tiem grieķu akmeņiem, kuri noderēja par pirmajiem skaitļiem un tik daudzām valodām mantojumā atstāju�i vārdu "kalkulēt". Akmeņos, es sev teicu, matemātika sākas un tagad � arī beidzas. Ja Pitagora rīcībā būtu �ie ripuļi�

Mēne�a laikā pārliecinājos, ka haoss ir neat�ķetināms. To no�teica ripuļu patvaļīgā daba un nebeidzams kārdinājums pieskarties tiem, vēlreiz un vēlreiz izjust kutinā�anu, izkaisīt tos, redzēt, kā to skaits pieaug vai samazinās, un apturēt uzmanību pie pāra vai nepāra skaita. Galu galā sāku bīties, ka akmeņi saindēs citas lietas un pirmām kārtam jau pirkstus, kas ar tiem alka nodarboties.

Vairākas dienas klusībā centos iedvest sev pienākumu nepār�traukti domāt par akmeņiem, es zināju, ka aizmir�ana var būt tikai acumirklīga un ka vēl vienu atgrie�anos pie �īm mocībām es neiz�turētu.

Desmitā februāra naktī es negulēju. Pēc garas pastaigas, kas ilga līdz pa�am rītam, pavēru Vasila Khana mo�ejas vārtus. Tā bija stunda, kad gaisma vēl nav izplaukusi krāsās. Pagalmā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Bez jebkāda iemesla iemērcu rokas ūdens tvertnē. Nokļuvis telpās, iedomājos, ka Dievs un Allāhs ir vienas neaptveramas būtnes divi vārdi, un skaļā balsī lūdzu, lai mani at�svabina no manas nastas. Kā sastindzis gaidīju kādu atbildi.

Soļus es nedzirdēju, bet pavisam līdzās kāda balss teica:

��� Te es esmu.

Man līdzās stāvēja ubags. Mijkrē�ļa gaisma saskatīju turbānu, blāvās acis, dzelteni zaļu ādu un pelēku bārdu. Viņ� bija neliela au�guma.

Ubags pastiepa roku un klusā balsi teica:

��� Dāvaniņu, Nabagu Aizbildņa kungs!

Pameklēju kabatās un atbildēju:

�� Man nav nevienas monētas.

�� Tev ir ļoti daudz, � skanēja atbilde.

Labajā kabatā bija akmeņi. Izvilku vienu un iemetu tuk�ajā plaukstā. Nedzirdēju ne vismazākā troksnī�a.

�� Tev jādod visi, � ubags teica. � Tas, kur� nav devis visu, nav devis neko.

Es sapratu un atbildēju:

��� Bet tev jāzina, ka mana dāvana var būt �au�alīga.

�� Varbūt �ī dāvana ir vienīgā, ko drīkstu saņemt. Esmu daudz grēkojis, � viņ� atteica.

Iemetu plaukstas ieliekumā visus akmeņus. Tie iekrita kā jūras dibenā bez jebkāda trok�ņa.

Tad ubags bilda:

�� Es vēl nezinu, kāda ir tava dāvana, bet mana ir briesmīga. Tu paliksi ar savām dienām un naktīm, ar veselo saprātu, ar ieradu�miem, ar �o pasauli.

Ne es dzirdēju akla ubaga soļus, ne redzēju, kā viņ� nozuda ausma.

De Quincey: Writings, XIII, 345*

Darbnīcā, kas bija iekārtota divās pa�graba istabās, Paracelzs lūdza Dievu, savu nenoteikto Dievu, jebkuru Dievu � lai tam atsūta mācekli. Krēsloja. Kamīna vārgās liesmas meta drebelīgas ēnas, bet piecelties, lai iedegtu dzelzs gaismekli, ija viņam par grūtu. Nogurums Paracelzu darīja izklaidīgu, drīz viņ� aizmirsa par savu lūgumu. Un, kad nakts jau bija ietinusi tumsā apputēju�ās attīrī�anas aparāta cau�rules un krāsni, pie durvīm klauvēja. Samiegojies Paracelzs pie�cēlās, pievārēja īsās vītņveida kāpnes un pavēra vienu durvju pusi. Ienāca sve�inieks. Arī viņ� bija ļoti noguris. Paracelzs pamāja uz ķebli, un sve�inieks apsēdās, viņ� gaidīja. Abi divi labu brīdi nepār�mija ne vārda.

Pirmais ierunājās meistars.

��� Atceros daudzas Rietumu un Austrumu sejas, � viņ� bilda ar tādu kā dī�ību. � Bet tavējo neatceros. Kas tu esi, ko gribi no manis?

��� Nav svarīgi, kā mani sauc, � ienācējs atsaucās. � Es gāju trīs dienas un trīs naktis, lai nonāktu pie tevis. Gribu kļūt par tavu mācekli. Te būs visi manu pūliņu augļi.

Viņ� izvilka mai�eli un izbēra tā saturu uz galda. Monētu bija daudz, visas no zelta. Sve�inieks to izdarīja ar labo roku, kamēr

Paracelzs bija pavērsis muguru, lai iedegtu gaismekli. Kad meistars atkal pagriezās, kreisajā sve�inieka rokā viņ� pamanīja rozi. Un roze viņu satrauca.

Paracelzs, salicis kopā abu roku pirkstu galus, atlaidās krēslā.

�� Tu uzskati, ka varu izgudrot akmeni, kas visus elementus pārvēr� zeltā, un piedāvā man zeltu. Bet es nemeklēju zeltu. Un, ja tev galvenais ir zelts, tu nekad nekļūsi par manu mācekli.

��� Zelts man nav galvenais, � atbildēja sve�inieks. � Zelta monētas ir tikai maza daļiņa no tā, kas apliecina manu strādīgumu. Es gribu, lai tu iemāci Mākslu. Gribu kopā ar tevi iet pa ceļu, kas aizved pie Akmens.

Paracelzs atbildēja lēni, nesteidzīgi:

�� Akmens ir ceļ�, un ceļa sākums ir Akmens. Ja nesaproti �os vārdus, tavs laiks saprast vēl nav pienācis. Katrs solis, ko sper, ir tavs mērķis.

Viesis aizdomīgi paskatījās uz viņu. Un ierunājās jau citā balsi:

��� Vai tad mērķis ir?

Paracelzs iesmējās.

�� Mani aprunātāji, kuri ir tikpat lielā mērā neaptēsti, cik viņu ir daudz, runā, ka neesot, un dēvē mani par melkuli. Nevaru pie�krist, tomēr, iespējams, esmu sapņotājs. Es uzskatu, ka Ceļ� ir.

Iestājās klusums, tad ierunājās atnācējs:

�� Kaut mums vajadzētu iet daudzus gadus, esmu ar mieru to darīt kopā ar tevi. Palīdzi �ķērsot tuksnesi. Palīdzi kaut iztālēm samanīt apsolīto zemi pat tad, ja zvaigznes neļautu spert soli uz tās. Bet, pirms dodamies ceļā, es gribu vienu pierādījumu.

��� Kad? � Paracelzs kļuva nemierīgs.

�� Tūlīt pat, � negaidīti apņēmīgi atbildēja māceklis.

Sarunu viņi bija iesāku�i latiniski, tagad pārgāja uz: vācu valodu.

Jauneklis pacēla rozi.

��� Stāsta, � viņ� bilda, � ka tu varot sadedzināt rozi un ar savas mākslas paņēmieniem likt tai atdzimt no pelniem. Es gribu būt �ī brīnuma liecinieks. Es tev to lūdzu, pēc tam mans liktenis būs tavā ziņā.

���� Tu esi no tiem, kur� ātri uzticas, � meistars atbildēja. � Ta�u ne uzticība man vajadzīga, es pieprasu ticību.

Tomēr sarunbiedrs neatlaidās.

�� Tie�i tāpēc, ka neesmu no tiem, kur� ātri uzticas, gribu re�dzēt pats savām acīm rozes iznīdē�anu un rozes atdzim�anu.

Paracelzs bija paņēmis rozi rokās, runājot viņ� ar to spēlējās.

�� Tu esi gan lētticīgs, � meistars bilda. � Tātad tu apgalvo, ka varu rozi samalt miltos?

��� Nav tādu, kas to nevarētu samalt miltos, � māceklis at�bildēja.

�� Tu kļūdies. Vai tie�ām tu domā, ka kaut ko iespējams pār�vērst par neko? Vai tie�ām tu domā, ka pirmais Ādams paradīzē būtu varējis samalt miltos kaut vienu puķi, kaut vienu zāles stieb�riņu?

�� Mēs neesam paradīzē, � jauneklis ietiepās. � �eit, zemes virsū, viss ir mirstīgs.

Paracelzs bija piecēlies kājās.

��� Bet kur tad mēs esam, ja ne paradīzē? Vai tu domā, ka dievi�ķais spēks iespēj radīt tādu vietu, kas nav paradīze? Vai tu domā, ka apgrēko�anās nozīmē ko citu nekā sapratnes trūkumu, ka dzīvojam paradīzē?

��� Rozi var sadedzināt! � māceklis izaicināja.

��� Kamīnā ir vēl nedaudz uguns, � teica Paracelzs. � Ja uzmetīsi uz kvēlo�ajām oglēm �o rozi, dro�i vien domāsi, ka to aprīs uguns un ka pelni būs īsti. Bet es apgalvoju, ka �ī roze ir mū�īga un ka mainīties var tikai tās āriene. Pietiktu ar vienu manu vārdu, lai tu to atkal ieraudzītu.

��� Ar vienu vārdu? � brīnījās māceklis. � Tava krāsns ir nodzisusi, attīrī�anas aparāta caurules ir putekļu klātas. Kā tu panāksi, lai roze atdzimtu?

Paracelzs skumji pavērās savā viesī.

�� Krāsns ir apdzisusi, � viņ� atkārtoja. � Destilācijas aparāta caurules ir putekļu klātas. �ajā savas garās dzīves ceļa posmā es iz�mantoju citus līdzekļus.

���� Neuzdro�inos pat jautāt, kādi tie ir, � ļoti slīpēti vai pazemīgi bilda sve�inieks.

��� Es runāju par to, ko izmantoja dievi�ķais spēks, lai radītu debesis un zemi, lai radītu �o neredzamo paradīzi, kurā dzīvojam un ko mūsu acīm apslēpj iedzimtais grēks. Es runāju par Vārdu, ko māca kabalas zinības.

�� Bet es lūdzu izrādīt laipnību un parādīt, kā notiek rozes iz�gai�ana un parādī�anās. Man vienalga, vai tu izmanto pārtvaicē�anas caurules vai rīkojies ar Vārdu, � māceklis vēsi atsaucās.

Paracelzs apdomājās un teica:

�� Labi, bet, ja es to izdarītu, tu teiktu, ka tā ir �ķietamība, bur�vestība, ko izraisījis acu apmāns. Brīnums nedāvās ticību, ko tu meklē. Tāpēc liec mierā rozi.

Jauneklis joprojām skatījās uz viņu aizdomu pilns. Tad meis�tars pacēla balsi:

�� Turklāt, kas tu tāds esi, ka uzdro�inies ienākt meistara mājās un pieprasīt, lai rāda brīnumus? Ko tu esi izdarījis, lai būtu pelnījis �ādu pagodinājumu?

Atbildot jaunekļa balss drebēja:

�� Zinu, ka neko neesmu izdarījis. Bet to daudzo gadu vārdā, kurus pavadī�u, mācoties tavā ēnā, lūdzu, parādi man pelnus � un pēc tam rozi. Liecībai, ko sniegs manas acis, es ticē�u.

Negaidīti viņ� paķēra uz galdiņa atstāto sulīgi sārto rozi un iesvieda kamīna liesmās. Krāsa tūlīt pat izzuda, palika maza kau�dzīte pelnu. Kādu mirkli, kas ilga veselu mū�ību, viņ� gaidīja vār�dus un brīnumu.

Paracelzs pat aci nebija pamirk�ķinājis. Vienkār�ībā, kas iz�staroja ziņkāri, viņ� bilda:

�� Visi Basilejas ārsti un aptiekāri apgalvo, ka esmu krāpnieks. Tā vien �ķiet, ka viņiem taisnība. Te ir pelni, kas bija roze un kas vairs nebūs roze.

Jauneklis nokaunējās. Paracelzs izrādījās parasts �arlatāns, visīstākais sapņotājs, un viņ�, nelūgtais viesis, bija ielauzies pa durvīm, lai piespiestu meistaru atzīties, ka viņa izslavētā burvju māksla ir tuk�a skaņa.

Viņ� nometās ceļos un teica:

�� Es izturējos necie�ami. Man pietrūka ticības, ko mūsu Kungs prasa no savām avīm. Lai pelni ir pelni. Es atgriezī�os, kad bū�u kļuvis stiprāks. Es bū�u tavs māceklis un ceļa galā ieraudzī�u rozi.

Viņ� runāja ar patiesu degsmi, bet tā bija degsme, ko izraisīja �ēlums pret veco meistaru, tik cienījamu, tik ievainotu, tik sla�venu � un tāpēc tik tuk�u. Kas gan viņ�, Johanness Grisebahs, bija, ka ar savu grēcīgo roku uzdro�inājās noraut masku, aiz kuras nekā nebija?

Atstāt viņam zelta monētas nozīmētu atstāt �ēlastības dāvanu, tāpēc promejot viņ� tās sagrāba atpakaļ mai�elī. Paracelzs pavadīja viesi līdz kāpnēm un bilda, ka �ajā namā kungs vienmēr esot mīļi gaidīts. Abi zināja, ka vairs nekad neredzēsies.

Paracelzs palika viens. Pirms nodzēst lampu un atlaisties sagu�ru�ajā krēslā, viņ� iebēra plaukstas bedrītē saujiņu gaisīgu pelnu un klusā balsi pateica kādu vārdu. Roze atdzima.

Ir Gētes, "Edu" un rāmo "Nībelungu" dzie�dājumu pielūdzēji; �ekspīrs ir bijis mans liktenis. Un joprojām ir. Ta�u tik savda�bīgā veidā, kāds nevienam nebija ienācis prātā, izņemot vienu vienīgu cilvēku, Dā�nieļu Torpi, kur� nesen pretorijā nomira. Ir vēl viens, bet viņa seju es nekad neesmu redzējis.

Mani sauc Hermans Soergels. Zināt�kārais lasītājs dro�i vien būs �ķirstījis manu "�ekspīra hronoloģiju", ko savulaik uzska�tīju par joti nepiecie�amu teksta labākai izprat�nei un kas tulkota vairākās valodās, arī kastīlie�u. Pilnīgi iespējams, ka viņ� atceras arī pagaru polemiku par kādu labojumu, ko Teobalds iestarpināja savā 1734. gada kritikas krājumā un kas kop� tā laika palicis neapspriests. Bet es brīnos par savu neaudzināto toni, kas dzirdams �ajās glu�i pasve�ajās lappusēs. Ap 1914. gadu iz�rediģēju, bet iespie�anai neatdevu pētījumu par salikteņiem, ko hellēnists un dramaturgs D�ord�s �epmens bija sagudrojis savām Homēra darbu versijām un kas angļu valodu, viņam to neapzi�noties, aizveda atpakaļ pie anglosak�u valodas pirmsākumiem (Urprung). Nekad nedomāju, ka viņa jau piemirstā balss kādreiz �ķitis man pazīstama� Vēl da�i korektūras novilkumi ar iniciāļiem, un mana literārā biogrāfija, manuprāt, būtu pilnīga. Nezinu, vai esmu tiesīgs pievienot kādu neizdotu versiju par Makbetu, ko sāku rakstit, lai nebūtu visu laiku jādomā par brāļa Oto Huliusa nāvi, kas

krita Rietumu frontē 1917. gadā. Neesmu to pabeidzis; sapratu, ka angļu valoda var lepoties ar diviem reģistriem � ģermāņu un latiņu �, bet mūsu vācu valodai, neskatoties uz tās pārākumu muzikalitātē, jāaprobe�ojas ar vienu.

Es jau pieminēju Dānieļu Torpi. Mūs iepazīstināja majors Barklajs kādā �ekspīram veltītā kongresā. Neminē�u ne vietu, ne laiku, labi zinu, ka �ādi precizējumi nevie� nekādu skaidrību.

Daudz svarīgāks par Daniela Torpes seju, ko mans daļējais ak�lums sekmīgi palīdz aizmirst, bija viņa uzkrīto�i nelaimīgais iz�skats. Ar gadiem cilvēks iemācās notēlot daudzas lietas, tikai ne laimi. Un Daniels Torpe glu�i fiziski izstaroja grūtsirdību.

Pēc gara un grūta darba cēliena vakars mūs pārsteidza kādā krodziņā. Lai iejustos angļu zemē (un tie�i tur mēs bijām), no tradi�cionālajiem cinka, svina un alvas sakausējuma kausiem tuk�ojām tum�u un siltenu alu.

��� Pend�abā, � majors bilda, � mani apgaismoja par kādu diedelnieku. Islāma tradīcija ķēniņam Zālamanam piedēvē gredzenu, kas ļāvis tam saprast putnu valodu. Vēlāk gredzens nonācis �ī diedelnieka īpa�umā. Bet gredzena vērtība bijusi tik nenovērtējama, ka ubags to nav spējis pārdot un nomiris kādā Vasila Khana mo�e�jas pagalmā Lahorā.

Iedomājos, ka �oseram par �o brīnumaino gredzenu nekas nebija zināms, bet neko neteicu, lai nesabojātu Barklaja stāstu.

��� Un kur palika gredzens? � vaicāju.

�� Pazuda, kā jau tas mēdz notikt ar maģiskiem priek�metiem. Varbūt tas meklējams kādā mo�ejas slēptuvē vai pie vīra, kas mīt tādā vietā, kur nav putnu.

��� Vai arī tādā, kur to ir ļoti daudz, � ieminējos. � Lai viņu sacītais saplūstu un nebūtu saprotams.

��� Barklaj, jūsu stāstā ir kaut kas no parabolas.

To teica Daniels Torpe. Viņa vārdi izskanēja mazliet bezper�soniski, neskatoties uz mums. Daniela Torpes angļu valoda �ķita tik savdabīga, ka es to piedēvēju ilgai dzīvei Austrumos.

�� Tā nav parabola, � Barklajs iebilda. � Un, ja ir, tad tā ir patiesa parabola. Da�as lietas ir tik nenovērtējamas, ka pārdot tās nav iespējams.

Vārdi, kurus cen�os atjaunot, mani iespaidoja mazāk nekā pār�liecība, ar kādu Daniels Torpe tos pateica. Mēs domājām, ka viņ� bildis vēl kaut ko, bet Daniels Torpe strauji aprāvās, it kā no�ēlo�dams. Barklajs atvadījās. Viesnīcā mēs atgriezāmies divatā. Bija jau vēls, bet Daniels Torpe piedāvāja turpināt sarunu viņa istabiņā. Pēc da�ām triviālām frāzēm viņ� teica:

�� Es jums piedāvāju ķēniņa gredzenu. Protams, tā ir metafora, bet tas, ko �ī metafora ietver, ir tikpat brinumains kā gredzens. Es jums piedāvāju �ekspīra atmiņu, kas viņam piemita no agras bēr�nības līdz pat 1616. gada aprīļa pirmajām dienām.

Man nebija ko teikt. Tikpat labi man varēja piedāvāt jūru.

Torpe turpināja:

��� Es neesmu krāpnieks. Es neesmu traks. Lūdzu, apvaldiet savu skarbo spriedumu, līdz nebūsiet mani uzklausījis. Majors dro�i vien jums teica, ka es esmu, tas ir, biju, kara ārsts. Stāsts nav gar�. Tas sākas Austrumos kādā kara hospitālī rīta agrumā. Precīzs laiks nav svarīgs. Ierindnieks Ādams Klejs, kuru bija ķēru�as divas �autenes lodes, īsi pirms nāves savos pēdējos vārdos man piedāvāja �o brīni�ķīgo atmiņu. Agonija un drudzis ir ļoti rado�i; pieņēmu kareivja piedāvājumu, ne mirkli neticot viņam. Galu galā, ja esi piedalījies karā, nekas vairs ne�ķiet pārāk dīvains. Kareivis tik tikko paguva izskaidrot �īs neparastās dāvanas vienkār�os nosacījumus, īpa�niekam tā jānodod tālāk skaļā balsī, un pieņēmējam tā skaļā balsī jāpieņem. Tas, kur� atmiņu atdod, zaudē to uz visiem laikiem.

Kareivja vārds un dāvinā�anas patētiskie apstākļi man �ķita ļoti literāri �ī vārda sliktākajā nozīmē.

Jautāju, mazliet iztrūcināts:

��� Un jums tagad piemīt �ekspīra atmiņa?

Torpe atbildēja:

���� Pagaidām man vēl ir divas atmiņas. Savējā un tā �ekspīra, kas daļēji esmu. Labāk būtu teikt, ka tas esmu es, kur� pieder �īm abām atmiņām. Ir josla, kurā tās abas saplūst. Un ir kādas sievietes seja, par kuru nezinu, uz kuru gadsimtu tā attiecas.

Tad es vaicāju:

��� Ko jūs esat darījis ar savu �ekspīra atmiņu?

Iestājās klusums. Pēc brī�a viņ� atbildēja:

�� Esmu uzrakstījis biogrāfisku romānu, kas izpelnījies kritikas nosodījumu un guvis nelielus komerciālus panākumus Savieno�tajās Valstīs un kolonijās. Manuprāt, tas arī viss. Mana dāvana nav nekāda sinekūra, es jūs brīdināju.

Kļuvu domīgs. Vai es savu gana bālo un tikpat dīvaino dzīvi nebiju veltījis �ekspīra meklējumiem? Vai nebūtu taisnīgi, ka �os pūliņus vainagotu tik�anās ar viņu?

Skaidri izrunājot katru vārdu, teicu:

��� Es pieņemu �ekspīra atmiņu.

Dro�i vien tajā brīdī kaut kas notika, bet es to nejutu.

Vienīgi tādus kā paguruma aizmetņus, bet tās varēja būt arī iedomas.

Torpes atbildi atminos ļoti skaidri.

�� Atmiņa ir jau iegājusi jūsu apziņā, bet tā vēl ir jāatklāj. Tā var iznirt nomodā vai nomidzī, pār�ķirot kādu grāmatas lappusi vai pagrie�oties ap stūri. Esiet pacietīgs, neizgudrojiet atmiņas. Jebkur� gadījums savā noslēpumainajā veidā var kavēt vai mudināt to atnāk�anu. Kamēr es pamazām aizmirsī�u, jūs pamazām atmi�nēsities. Nekādus termiņus es nesolu.

Atliku�o nakts daļu pavadījām, apsprie�ot �eiloka tēlu. Es at�turējos izpra�ņāt, vai �ekspīram biju�as personiskas attiecības ar ebrejiem. Negribēju likt Torpem iedomāties, ka pakļauju viņu tādam kā pārbaudījumam. Nezinu, vai ar atvieglojumu vai satrau�kumu, bet pārliecinājos, ka viņa uzskati bija tikpat akadēmiski un konvencionāli kā manējie.

Neskatoties uz nomodā pavadīto nakti, tikpat kā negulēju arī nākamo. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka biju gļēvulis. Es neļāvos

cildenajai cerībai vien tāpēc, ka baidījos no apmāna. Centos pār�liecināt sevi, ka Torpes esamība bija tikai iedoma. Tomēr cerība neatturami guva virsroku. �ekspīrs būtu mans, vairāk mans, nekā jebkad kāds kādam bijis � vai mīlestībā, vai draudzibā, vai pat naidā. Savā ziņā es pats būtu �ekspīrs. Es nerakstītu ne traģēdijas, ne aizplīvurotus sonetus, bet atcerētos brīdi, kad man parādījās ra�ganas, kas ir arī parkas, un arī to brīdi, kad mani aplaimoja daudz�nozīmīgās rindas:

And shake the i/oke of inauspicious stars Froin this u>oldweary flesh.[81]

Atcerētos Anni Hatveju, tāpat kā atceros sievieti, jau no�briedu�u, kas man iemācīja mīlestību kādā Lībekas dzīvoklī pirms tik daudziem gadiem. (Pūlējos viņu atcerēties, atmiņā atausa vie�nīgi dzeltenās tapetes un gai�ā blāzma no loga. �ai pirmajai ne�veiksmei būtu vajadzējis brīdināt par citām.)

Es biju pieprasījis, lai brīnumainās atmiņas tēli pirmām kārtām būtu vizuāli. Bet tā glu�i nebija. Da�as dienas vēlāk, skujoties spoguļa priek�ā, izrunāju vārdus, kas mani ļoti pārsteidza un kas, ka norādija kāds mans kolēģis, bija no �osera poēmas "A, B, C". Kādu pēcpusdienu, nākot ārā no Britu muzeja, sāku svilpot ļoti vienkār�u melodiju, ko nekad nebiju dzirdējis.

Lasītājs būs jau ievērojis kopīgu iezīmi �īm pirmajām atklās�mēm, kuras piedāvāja atmiņa, kas, neskatoties uz da�ām spīdo�ām metaforām, vairāk attiecās uz dzirdi nekā redzi.

De Kvinsijs apgalvo, ka cilvēka smadzenes ir kā palimpsests. Katrs jauns ieraksts pārklāj iepriek�ējo pierakstu, un to pārklāj nākamais ieraksts, bet visvarenā atmiņa, ja vien to atbilsto�i pasku�bina, spēj izvilināt jebkuru iespaidu, lai cik mirklīgs tas būtu bijis. Sprie�ot pēc �ekspīra testamenta, viņa mājās nebija nevienas grā�matas, pat ne Bībeles, ta�u neviens nenoliedz, ka viņ� atsaucies uz daudzu autoru darbiem. Tie bija �osers, Gouers, Spensers, Kristofers Mārlovs. "Holin�eda hronika", D�ona Florio tulkotais Montēņs, Tomasa Norta tulkotais Plūtarhs. �ekspīra atmiņa mani pār�ņēma lēnām; �o seno darbu lasī�ana, precizāk, pārlasī�ana, varēja kalpot par paskubinājumu, ko meklēju. Pārlasīju arī sonetus � viņa nepastarpinātākos darbus. Nereti uzdūros kādam paskaidrojumam vai vairākiem paskaidrojumiem. Labi dzejoļi mudina lasīt skaļā balsī; pēc pāris dienām jau bez grūtībām pratu izrunāt se�padsmitā gadsimta cietos "r" burtus un atvērtos patskaņus.

Zeitschrift ftir germanische Philologie rakstīju, ka 127. sonets at�tiecas uz neaizmirstamo "Neuzvaramās armādas" sakāvi. Neatce�rējos, ka 1899. gadā Semjuels Batlers �o tēzi bija jau formulējis.

Kā jau iepriek� varēja paredzēt, Stretfordas pie Eivonas apmek�lējums nedeva nekāda labuma.

Pēc tam sākās pakāpeniska sapņu pārveide. Man netika pie�dāvāti � kā de Kvinsijam � krāsaini un spo�i murgi vai dievi�ķas alegorijas viņa skolotāja �ana Pola stilā. Manās naktīs ienāca sve�as sejas un sve�as istabas. Pirmo pazinu �epmena seju; pēc tam Bena D�onsona un kāda viņa kaimiņa, biogrāfijās neminēta dzejnieka, seju, pie kura �ekspīrs bie�i viesojies.

Ja kāds iegādājas enciklopēdiju, tas nenozīmē, ka viņa prāts "iegādājas" katru rindiņu, katru nodaļu, katru lappusi un katru ierakstu; viņ� iegādājas tikai iespēju kaut ko uzzināt par to visu. Un, ja tā notiek ar visnotaļ konkrētu un diezgan vienkār�u objektu, kas sakārtots alfabētiskā secībā, kas gan varētu notikt ar tik neskaidru un mainigu, ondoyant et divers* objektu kā miru�a vīra apbrīnojama atmiņa?

Vienā mirklī visu savas pagātnes pla�umu aptvert nespēj neviens. �āda dāvana nebija dota ne �ekspīram, ne man, kas savā

ziņā bija viņa mantinieks. Cilvēka atmiņa nav kaut kā summa, tā ir neskaidru iespējamību juceklis. Ja nemaldos, svētais Augustīns runā par atmiņas pilīm un alām. Otrā metafora man �ķiet vis�pareizākā. Un �ajās alās es devos iek�ā.

Tāpat kā mūsu atmiņā, arī �ekspīra atmiņā bija lielas, krēs�lainas zonas, no kurām viņ� bija labprātīgi atteicies. Ne bez neliela tra�a atminējos, ka Bens D�onsons bija licis �ekspīram re�itēt grieķu un latīņu heksametrus un ka �ekspīra ne ar ko nesalīdzināmā dzirde itin prāvus gabalus mēdza salaist �ķērsām, kolēģiem skaļi sme�joties.

Iepazinu ēnu un veiksmes brī�us, kas caurau� jebkuru cilvē�cisku pieredzi. Ilgā un centīgu studiju bagātā vientulība nemanāmi mani bija sagatavojusi vērīgai lielā brīnuma saņem�anai.

Pagāja apmēram trīsdesmit dienas, miru�ā vīra atmiņa bija sākusi mani iedvesmot. Veselu nedēļu, kas bija apbrīnas cienīgas laimes pilna, gandrīz ticēju, ka esmu �ekspīrs. Viņa darbs manās acīs ieguva jaunas krāsas. Tagad zinu, ka mēness �ekspīram nebija tik daudz mēness kā Diāna un nebija tik daudz Diāna kā �is aiz�plīvurotais vārds, kas vienmēr kaut kur klīst � moon. Pierakstīju vēl kādu atklājumu. �ekspīra �ķietamā nevī�ība, �ie absence dans l'infini[82], par ko apoloģētiski runā Viktors Igo, bija labi apsvērti. �ekspīrs pret savām pavir�ībām izturējās ar lielu iecietību, viņ� tās apzināti iestarpināja tekstā, lai skatuvei paredzētā runa izklausītos mirkļa radīta un nebūtu pārlieku noslīpēta vai samākslota (nicht allzu glatt und gekьnstelt). Tas pats iemesls mudināja samud�ināt metaforas.

My way of life Is fall'n into the sear, the yellow leaf.[83]

Kādu rītu �ekspīra atmiņas dzīlēs samanīju grēciņu. Es pat nepūlē�os to nosaukt, �ekspīrs to bija izmetis no prāta uz visiem laikiem. Pietiks, ja atklā�u, ka �im grēkam nebija nekā kopīga ar izvirtību.

Aptvēru, ka cilvēka dvēseles trīs dotības � atmiņa, sapra�ana un griba � nav sholastu izdomājums. �ekspīra atmiņa spēja atklāt tikai apstākļus, kādos �ekspīrs dzīvoja. Un ir acīm redzams, ka �ie apstākļi nekādi nenosaka dzejnieka savdabību; būtiskais ir darbs, ko es veicu ar �o viegli plīsto�o materiālu.

Līdzīgi kā Torpe, es naivā kārtā bija ieplānojis rakstīt biogrā�fiju. Bet visai drīz atklāju, ka �is literārais �anrs pieprasa rakstnieka dāvanas, un tādu man, protams, nav. Es neprotu stāstīt. Neprotu stāstīt pats savu vēsturi, kas ir nesalīdzināmi neparastāka par �eks�pīra vēsturi. Turklāt no grāmatas nebūtu nekada labuma. Veiksme vai liktenis piedāvāja �ekspīram vistriviālākās sadzīves drāmas, kas pazīstamas ikvienam; bet viņ� tās pārveidoja si�etos un tēlos, kuri bija daudz spilgtāki par pelēcīgo virinu, kas tos nosapņoja; pārvērta dzejoļos, kuri iedvesmos paaud�u paaudzes, pārvērta vārda mūzikā. Kamdēļ at�ķetināt �o tiklu, kamdēļ minēt torni, kamdēļ līdz dokumentālas biogrāfijas vai reālistiska romāna niecī�gajām proporcijām noplicināt Makbeta sirdi ploso�ās skaņas?

Kā zināms, Gētes kults Vācijā ir valsts līmeni; mazliet pieti�cīgāks ir �ekspīra kults, kam atdodamies ar patiesu nostalģiju. (Arī Anglijā angļiem tik sve�ā �ekspīra kults ir valsts līmenī, bet An�glijas grāmata ir Bībele.)

Pirmajā sava neparastā piedzīvojuma posmā justies �ekspīram bija laime; vēlākajā � nomāktiba un �ausmas. Sākumā abu atmiņu ūdeņi kopā nejaucās. Ar laiku �ekspīra varenā upe sāka apdraudēt un gandrīz iznīcināja manu vienkār�o atmiņas plūsmu. Ar �aus�mām aptvēru, ka sāku aizmirst savu vecāku valodu. Un, tā kā cil�vēka identitātes pamatā ir atmiņa, sāku baidīties par savu saprātu.

Pie manis ciemos nāca draugi, es brīnos, bet viņi nemanīja, ka esmu ellē.

Pamazām nespēju vairs izprast vienkār�as, sadzīviskas lietas savā ceļā (die alltдgliche Umwelt). Kādu rītu apmaldījos milzīgu dzelzs, koka un stiklu formās. Ausīs grieza svilpienu un kliedzienu troksnis. Kādu brīdi, kas varēja �ķist mū�ība, nepazinu Brēmenes dzelzceļa stacijas lokomotīves un vagonus.

Gadiem ritot, ikvienam cilvēkam jāiztur arvien pieaugo�s at�miņu nastas smagums. Divas atmiņas, kas reizēm jaucās kopā, bija pāri maniem spēkiem; turklāt manai ar to otru atmiņu nebija nekā�das komunikācijas.

"Ikviena lieta tiecas būt viņa pati," rakstīja Spinoza. Akmens grib palikt akmens, tīģeris grib palikt tīģeris, un es gribēju atkal būt Hermans Zoergels.

Datumu, kad nolēmu tikt vaļā no otrās atmiņas, esmu aiz�mirsis. Iz�ķīros par vienkār�āko metodi. Zvanīju uz labu laimi izvēlētiem telefona numuriem. Atbildēja te bērnu, te sievie�u balsis. Mans pienākums bija izturēties pret tām ar cieņu, tā es uzskatīju. Beidzot atbildēja izglītota vīrie�a balss. Es teicu:

�� Gribi iegūt �ekspīra atmiņu? Zinu, ka mans piedāvājums nav vienkār�s. Bet apdomā labi.

Atsaucās neticīga balss:

��� Es riskē�u. Es pieņemu �ekspīra atmiņu.

Paziņoju neparastās dāvanas nosacījumus. Dīvainā kārtā vien�laikus jutu nostalģiju pēc grāmatas, ko man būtu vajadzējis uz�rakstīt un ko neizdevās uzrakstīt, un bailes no viesa, no rēga, kas man to nekad nebūtu ļāvis darīt.

Noliku klausuli un kā klusu cerību atkārtoju �os samiernieciskos vārdus:

Simply the thing I am shall make me live.

Lai atmodinātu atdoto atmiņu, biju izgudrojis da�ādus vin�grinājumus; nu vajadzēja meklēt citus, lai �o atmiņu aizmirstu. Viens no tiem bija Viljama Bleika, Svēdenborga dumpīgā skolnieka, mitoloģijas studijas. Pārliecinājos, ka �i mitoloģija nav tik visap�tvero�a, cik sare�ģīta.

Bet �is un vēl citi ceļi izrādījās velti; tie visi veda atpakaļ pie �ekspīra.

Beidzot uzdūros vienīgajam paņēmienam, kas ļāva īstenot manu vēlmi, � precīzajai un pla�ajai Baha mūzikai.

P. S. 1924. Atkal esmu cilvēks starp cilvēkiem. Bezmiega stun�dās esmu nopelniem bagāts profesors Hermans Zoergels, kas vada kādu kartotēku un rediģē erudītas blēņas, bet rītausmā tomēr nereti apzinās, ka tas, kur� sapņo, ir cits. Un ik pa laikam atkārtojas vakari, kad mani pārsteidz niecīgu, bet acīmredzot autentisku at�minu zib�ņi.

Guntis Berelis

At�ķirībā no daudziem citiem 20. gad�simta prozas korifejiem Borhess, turpat se�desmit gadus darbodamies literatūrā, sarakstīja apbrīnojami maz. Runa nav par apjomu � Borhesa pilni kopoti rak�sti aizpilda daudzus sējumus. Ta�u pārsvarā tie ir perifēra rakstura teksti. Borhesa daiļrades kodols � sauksim to par Borhesa evaņģēliju � ir aptuveni 20 stāsti no krājumiem "Izdomājumi" (1944) un "Alefs" (1949). Viss pārējais � variā�cijas, komentāri, mazas esejas, recenzijas, lekci�jas, priek�vārdi citu autoru grāmatām, literatūrvēsturiski apcerē�jumi, kompilācijas, intervijas, darbi, kas sarakstīti ar līdzautoriem. Vēl arī dzeja. Pats autors tie�i dzeju uzskatīja par savas daiļrades nozīmīgāko daļu, lai gan lielākoties Borhesa poētiskie teksti nav nekas vairāk kā ilustrācijas da�ādām metafiziskām un filosofiskām koncepcijām. Cita lieta � �īs koncepcijas jau pa�as par sevi iemi�tu�as neitrālajā joslā starp filosofiju un poēziju. Ta�u, ja viss Borhesa sarakstītais piepe�i pagaistu nebūtībā, paliktu tikai "Izdomājumi" un "Alefs" � mūsu priek�stati par Borhesa prozu neko daudz ne�mainītos. Jo � ar �iem pārdesmit stāstiem Borhess precīzi trāpīja būtiskākajos 20. gadsimta kultūras mezglpunktos. Kultūra ļoti jū�tīgi uztvēra �os dūrienus � daudzi 20. gadsimta otrās puses rakst�nieki vismaz epizodiski ir pabiju�i Borhesa iezīmētajās teritorijās.

Da�i piemēri. Visupirms, protams, atmiņā nāk Umberto Eko, kur� "Rozes vārdā" tipiski borhesisko bibliotēku izvērsa līdz pasau�les mērogiem, par valdītāju tajā ieceldams Borhesa ēnu, aklo Horhi. Savukārt "Fuko svārsta" cilme atrodama Borhesa stāstā "Tlona, Ukbara, Orbis Tertius" � idejā par to, ka izdomātā pasaule sāk iespaidot reālo. Milorads Pavies pasauli iekapsulēja vienvienīgā ne pārāk liela apjoma romānā "Hazāru vārdnīca", turklāt ievākota tika ne jau tikai taustāmā, redzamā, lietiskā pasaule � līdzās tai "Hazāru vārdnīcā" liela vieta ierādīta arī visnemateriālākajai esamības sub�stancei, Borhesa daudzkārt apcerētajiem sapņiem. Ja Borhess savu�laik būtu rakstījis romānus � vai vismaz uzrakstījis kādu no tiem neeso�ajiem romāniem, kurus viņam tik ļoti patika apcerēt un re�cenzēt savos stāstos, � tie, iespējams, stipri atgādinātu Umberto Eko romānus vai "Hazāru vārdnīcu". Citiem vārdiem, Eko un Pa�vies tikai realizēja Borhesa ieskicētās ieceres � glu�i tāpat kā Kortāsars, kur� atzina, ka "Klasī�u spēli" vismaz daļēji inspirējusi Borhesa proza. Ja lasīts Borhesa stāsts "Tuvo�anās Almutāsimam", rodas aizdomas, ka arī Salmans Ru�di patiesībā ir tikai stāstā aprak�stītā Bombejas advokāta Mira Bahādūra Alī pseidonīms. Tāpat arī tā sauktais Latīņamerikas maģiskais reālisms grūti iedomājams, ja krusttēva loma netiek iedalīta Borhesam. Borhesa klātbūtne no�jau�ama Italo Kalvino, D�ona Faulza, Pītera Akroida, D�ona Barta, Arturo Peresa-Revertes romānos. Katrs �o uzskaitījumu var turpi�nāt atkarībā no pa�a gaumes un erudīcijas, kaut gan nav lielas jēgas virknēt autoru vārdus un darbu nosaukumus, jo Borhess savā prozā pamanījās izkonspektēt vai visu gaidāmā postmodernisma laikmeta literaturu jau krietnu laiku, iekams tapa pasludināta postmoder�nisma dzim�ana. Lāgiem Borhesa pēdas var iznirt visnegaidītākajās vietās. Mi�els Fuko "Vārdu un lietu" ievadā raksta, ka �ī filosofiskā apcerējuma ierosme rasta kada Borhesa tekstā (gan jāpiebilst, ka Borhesa prātnieciskie pēcnieki ir krietni pla�āka apcerējuma tēma, jo Borhess uz analītiskām avantūrām iedvesmoja gan strukturālistus, gan poststrukturālistus). Trilleru lielmeistars Stlvens Kings da�brīd savus si�etus būvē Istenticīga Borhesa pielūdzēja manierē, bet Mihaila Endes populāro bērnu lasāmgabalu "Bezgalīgais stāsts" var uzlukot kā pla�u un nebūt ne pārāk adaptētu borhesisko motīvu enciklopēdiju.

Borhesa idejas var uzlūkot arī pla�ākā skatījumā. 1944. gadā Borhess publicēja "Sazaroto taku dārzu", 1975. gadā � "Smil�u grāmatu". "Sazaroto taku dārzā" aprakstīts bezgalīgs un nekad nepabeidzams romāns: ja, piemēram, tiek ritināta kāda si�etiskā līnija un tai iespējami divi risinājumi, tad autors izvēlas nevis vienu no tiem, bet abus, kas tiek risināti paralēli; savukārt tie sadalās vēl citās si�etiskajās līnijās, ari tālāk romāns turpina zaroties, da�brīd līnijas satuvinās un savijas, veidodamas neaptveramus labirintus. "Smil�u grāmatā" aprakstīta cita grāmata: sējums, kurā ir bezgalīgs lappu�u skaits; jēdziens "viens" �ajā grāmatā nepastāv � arī starp jebkurām brīvi izvēlētām lappusēm alla� bus bezgalīgi daudz citu lappu�u; tādējādi grāmatu var �ķirstīt līdz bezgalībai, nekad otrreiz neatrodot vienu un to pa�u lappusi un nekad nenonākot strupceļā, pēdējā lappusē ("Smil�u grāmatas" pirmsākumu vērīgs lasītājs sa�manīs "Bābeles bibliotēkas" beigu gala zemsvītras piezīmē). Bez �au�bām, diez vai atradīsies kāds apsēstais, kur� no tiesas ķertos rakstīt (vēl jo vairak � lasīt) bezgalīgu romānu, ta�u Borhesa ideja vismaz daļēji � kā "bezgalības fragmenti" � realizējusies hipertekstos: "Sazaroto taku dārzā" aprakstītais romāns atgādina hipertekstuālu darbu, "Smil�u grāmatas" bezgalīgais sējums � visa internēta izveides principus. Zināmā mērā pat jāno�ēlo, ka Borhesa tik ele�gantās un iespaidīgās idejas mūslaikos izrādīju�ās realizējamas praktiski.

Borhesa dzīve � strupceļ� biogrāfam un arī bibliogrāfam: lēna un vienmērīga esamība, bez pārmērīgiem satricinājumiem, bez dramatiskiem pavērsieniem; esamiba, kas izpau�as kā pla�a un ne�pārtraukta mazu tekstu plūsma � turklāt pats Borhess nepavisam neuzskatīja, ka �os periodikā izkaisītos nesaskaitamos tekstus būtu nepiecie�ams apkopot un saglabāt mū�ībai. Bērnība � Buenosairesas priek�pilsētā, precīzāk � tēva Horhes Giljermo Borhesa prāvajā bibliotēkā. Borhesa tēvs nodarbojās ar rakstniecību, ta�u savus manuskriptus mēdza iznīcināt un publicēja tikai vienu grāmatu � vēsturisku romānu "Kaudiljo" (1921). Vēlāk Borhess izteicās: "Jau kop� bērnības, kad tēvs sāka zaudēt redzi, ģimene kā pa�u par sevi saprotamu uzskatīja, ka man literatūrā jārealizē tas, ko neizdevās izdarīt tēvam." Astoņu gadu vecumā Borhess no angļu valodas pārtulkoja Oskara Vailda pasaku "Laimīgais princis". Tulkojums tika publicēts ar Horhes Borhesa vārdu. Ģimenes draugi, protams, uzskatīja, ka tulkotājs bijis Borhess vecākais, kura vārds arī ir Horhe.

1914. gadā Borhesu ģimene devās uz Eiropu � un ietrāpīja tie�i uz Pirmā pasaules kara sākumu. Atpakaļceļ� pāri okeānam bija bīs�tams, tāpēc nemierīgie gadi tika aizvadīti mierīgaja �veicē, tostarp aptuveni gads � Lugāno, kur tobrīd dzīvoja arī Rainis un Aspazija. Un, ja atceramies, ka 1919.-1920. gadā Lugāno dzīvoja vēl Hermanis Hese, izveidojas elegants nenotiku�as tik�anās ornaments, kuru labi prastu novērtēt Borhess. Sastopoties uz �auras taciņas, Rainim, Hesem un Borhesam būtu bijis ne mazums ko pārrunāt, jo, lai arī viņu daiļrades izpausmes da�brīd ir radikāli at�ķirīgas, tomēr viņi pa da�ādiem ceļiem gāja ja ne glu�i uz vienu mērķi, tad vismaz vienā virzienā. Visi trīs bija burtiski apsēsti ar bezgalības metaforu: Raiņa bezgalīgie aprites loki un meklējumu ceļi, Heses stikla pēr�lī�u spēles bezgalīgās kombinācijas un mū�īgais ceļojums uz Aus�trumzemi, Borhesa bezgalīgās grāmatas un bibliotēkas. Viņus vieno arī tas, ka visi trīs līdz tam teoloģijas gandrīz pilnībā okupēto bez�galības metaforu tiecās padarīt neatkarīgu no reliģijas tradīcijām un uzlūkot to savdabīgi "poētiski pragmatiskā" skatījumā. Uz �aurās taciņas Heses doma par kalpo�anu kā cilvēka augstāko sūtību neitralizētu, no vienas puses, Raiņa apsēstību ar sociāldemokrā�tijas idejām, no otras � Borhesa snobisko intelektuālismu. Borhesa jaunība sarunai nebūtu bijis �ķērslis � �veices periodā izveidojās viņa intere�u joma, kas saglabājās tikpat kā nemainīga līdz pat mū�a galam. Tie�i �veicē viņ� izlēma, ka būs rakstnieks, �veicē tapa pirmie dzejoji, �veices presē parādījās pirmās Borhesa pub�likācijas.

Tālāk � Spānija, kur jaunajā dzejā tobrīd valdīja Eiropas avan�garda spāniskais atzars, dēvēts par ultraismu. Ultraismam gan nepiemita tik izteikts agresivitātes potenciāls, kāds bija raksturīgs futūrismam Itālijā vai dadaismam Vācijā un Francijā, tomēr arī ultraisms tiecās graut kultūras inerci un sastingumu un manifestēja jaunu, dinamisku poētiku. Borhesa tālaika dzejoļi tapa ultraisma poētikas iespaidā � vēl jo īpa�i tāpēc, ka viņ� bija labi pazīstams ar ultraisma radītāju R. Kansinosu Asensu un vienu no tā vadoņiem Giljermo de Torri.

1921. gadā Borhess atgriezās Argentīnā � un no aktīvās Eiro�pas kultūras vides nokļuva sastingu�ā provincē. Visupirms Borhess Argentīnas literatūrā tiecās iedzīvināt ultraisma impulsus. Bēdīgā kārtā viņ� varbūt gan spēja reprezentēt da�as avangardisma idejas, ta�u viņam nepavisam nepiemita anarhistisks temperaments, kāds būtu nepiecie�ams jauna literāra virziena inspirētājam. Nākamais posms � Borhess, kā pats izteicās, "cītīgi centās būt argentīnietis". Ja lasīti tikai Borhesa vēlākie sacerējumi, grūti noticēt, ka �is mazliet snobiskais intelektuālis un kosmopolīts nevis noliedza Argentīnas provinciālismu, bet gan pūlējās tajā saskatīt specifiski argentīniskus elementus, radīt kaut ko līdzīgu poētiskai nacionālajai mitoloģijai � bez truli patriotiskas jūsmības par pulkve�u varoņdarbiem, bez sentimentālas slienā�anās par gau�o dzīves "dabiskumu". Īstenībā Borhess �ādai lomai būtu reti piemērota personība, jo viņ� bija pie�sātināts ar Argentīnas un Urugvajas vēsturi bezmaz ģenētiskā līmenī: Borhesa sen�i � gan no tēva, gan no matēs puses � bija piedalīju�ies vai visās svarīgākajās �o valstu vēstures norisēs. [84]

Divdesmitajos gados strādāts tika daudz: Borhess publicēja trīs dzejoļu un trīs eseju krājumus, dibināja vairākus �urnālus, daudz publicējās periodikā, tulkoja. No �ī uzskaitījuma varētu rasties priek�stats par jauna rakstnieka panākumiem, popularitāti vai ko tamlīdzīgu. Ta�u, ja Borhesa visai produktīvo darbību vērtē pēc mūslaiku kritērijiem, nekādu panākumu nebija. Glu�i pretēji. Dze�joļu grāmatas iznāca da�u simtu eksemplāru tirā�ās. Lai tekstus vismaz kaut kā nebūt aizgādātu līdz lasītājam, Borhess 100 eksem�plārus no pirmā dzejoļu krājuma "Kaislība uz Buenosairesu" 300 eksemplāru tirā�as uzdāvināja kāda literāra �urnāla redaktoram, lai viņ� grāmatiņas slepus iebāztu redakcijas priek�telpā atstāto ap�meklētāju mēteļu kabatās. Arī vēlāk neklājās neko labāk: uzzinot, ka eseju krājumu "Mū�ības vēsture" gada laikā nopirku�i tikai 37 lasītāji, Borhesam radās iecere sameklēt visus �os 37 cilvēkus un kat�ram personiski pateikties. Borhesa iedibinātie un rediģētie �urnāli parakstītāju trūkuma dēļ ātri beidza savu eksistenci. Vispār viņ� pats ļoti skeptiski vērtēja divdesmitajos gados sarakstīto. Nevienu no eseju grāmatām Borhess savas dzīves laikā neļāva atkārtoti izdot [85] un kādā intervijā pat izteicās, ka, ja vien tas būtu iespējams, labprāt savāktu visus saglabāju�os eksemplārus un sadedzinātu. Ta�u ipa�i daiļrunīgs ir fakts, ka divdesmito gadu nogalē Borhess pārstāja rakstīt dzeju. Nav gan zināms, kadu iemeslu dēļ tas notika, tomēr, ja atceramies, ka topo�ās nacionālajās literatūras dzejnieks alla� zināmā mērā uzņemas pravie�a un reformētāja lomu, tad �ī at�teik�anās varētu liecināt par to, ka mainījās Borhesa attieksme gan pret literatūru, gan pret savu lomu Argentīnas literatūrā. Turpmā�kajos gados viņ� rakstīja tikai mazas esejas un recenzijas [86] . Lielāko�ties tas bija rutīnas darbs, vien retumis tapa kāds stāsts, no kā pa�mazām saveidojās krājums "Nelietības vispārējā vēsture" (1935), ar kuru kritika parasti sāk Borhesa prozas apskatu, lai gan pats autors to vērtēja stipri skeptiski un izteicās, ka �ie stāsti uztverami kā "vin�grinā�anās stāstī�anas mākslā".

Mums, protams, nav zināms, ar kādiem iek�ējiem dēmoniem Borhesam nācās cīnīties � nedz tolaik, nedz vēlāk viņam neko daudz nepatika stāstīt par savām problēmām un pārdzīvojumiem, tomēr rodas iespaids par talantīgu rakstnieku, turklāt apveltītu ar apskau�amām darbaspējām, kur� kaut kādu iemeslu dēļ nespēj īsti atraisīties un tāpēc nonācis daiļrades un esamības strupceļa. Ir arī ziņas, ka ap 1934. gadu Borhess mēģinājis izdarīt pa�nāvību (vai vismaz nopietni pieļāvis �ādu izeju no strupceļa). Rakstniecība vienlaikus ir gan dziļi personiska, gan publiska nodarbo�anas. �ķiet, Borhesam tā bija kļuvusi pārak personiska. Gadu gadiem viņa dzejas un labāko eseju lasītāju loks aprobe�ojās ar ģimeni, tu�vākajiem draugiem un kolēģiem. Pla�ākai publikai Borhess bija pazīstams tikai kā recenziju autors. Glu�i loģiski, ka �ādā situācijā seko vil�anās. Kad īsti sākas "īstais" Borhess? Varbūt � eseju krā�jumā "Pārspriedumi" (1932), kurā jau labi jūtama Borhesa milzīgā erudīcija, kas izpau�as nebeidzamās citātu me�ģīnēs, izsmalcināti askētiskā stilistika, interese par pla�ai publikai mazpazīstamiem domātājiem, Kabalu un kombinatoriku; vienā no esejām neuzkrī�to�i pavīd kāds motīvs, pie kura Borhess daudzkārt atgriezīsies: sapnis, kurā viņ� sapņo, ka atmostas no cita sapņa. Bet, ja runā par prozu, tad "īstā" Borhesa sākumu var datēt precīzi: tas ir stāsts "Tuvo�anās Almutāsimam", sarakstīts 1935. gadā un gadu vēlāk publicēts eseju krājumā "Mū�ības vēsture". "Tuvo�anās Almutā�simam" ir recenzija par Bombejas advokāta Mira Bahadura Ali romānu "Tuvo�anās Almutāsimam". Borhess konspektīvi izklāsta si�etu, analizē romāna īpatnības, norāda uz divu izdevumu at�ķi�rībām, izsaka ari da�as kritiskas piezīmes, uz mirkli pavīd tipiski borhesiska teoloģija (Dievs, kur� meklē sev Dievu). Vārdu sakot, viss, kā jau literatūrkritikā pieņemts, ja neskaita to, ka izdomāts ir gan Mira Bahadurs Alī, gan viņa romāns. Mistifikācija izdevās tik veiksmīgi, ka kāds Borhesa paziņa pat pasūtīja "Tuvo�anos Almu�tāsimam" no Londonas. Tomēr tā nav tikai mistifikācija, kas turklāt iecerēta drīzāk sevis � ne lasītāja � izklaidē�anai. Borhess, iespē�jams, pats vēl to īsti neapjauzdams, beidzot bija izdomājis Borhesu � rakstnieku, kur� izdomātā Mira Bahadura Alī izdomāto romānu uztver kā vispatiesāko realitāti. Rakstnieku, kur� līdzās reālajai vis�pasaules bibliotēkai ir sācis konstruēt izdomātu bibliotēku kā vienu no �īs reālās bibliotēkas iespējamībām. Vēlāk Borhess savā prozā un esejās ne reizi vien apspēlēs domu par to, ka ir reālais cilvēks Borhess un ir rakstnieks Borhess: viņi gan ir ļoti līdzīgi, ta�u pilnīga identificē�anās nav iespējama. Katrs rakstnieks visupirms rada spoguli pats sev � un tad visu mū�u tiecas aprakstīt savu spoguļ�attēlu. Reizēm tas izdodas.

1937.� gadā Borhess sāka strādāt municipālās bibliotēkas filiālē Buenosairesas nomalē. Viņ� izteicās, ka tie biju�i deviņi nelaimī�gākie gadi viņa mū�ā. Borhess nodarbojās ar fondu kataloģizāciju un sistematizāciju, kas būtībā bija strādā�anas imitācija, pasākta vien tāpēc, lai nodro�inātu pārdesmit bibliotekārus ar darbu. Ko�lēģi, kā atceras Borhess, biju�i reti aprobe�oti tipi, kas interesēju�ies tikai par futbolu un zirgu skrie�anas sacensībām. Viņu intelekta līmeni labi raksturo �āds starpgadījums: viens no bibliotekāriem, pamanījis enciklopēdijā �ķirkli par rakstnieku Horhi Luisu Borhesu, bijis ļoti izbrīnījies, ka rakstnieka vārds, uzvārds un dzim�anas gads ir glu�i tāds pats kā viņa kolēģim Horhem Luisam Borhesam. Ceļā uz bibliotēku katru dienu nācās pavadīt vairākas stundas tramvajā, ta�u �o laiku Borhess pamanījās izmantot lietderīgi: lasīdams Dan�tes "Dievi�ķās komēdijas" izdevumu ar paralēliem itāļu un angļu tulkojuma tekstiem, viņ� iemācījās itāļu valodu. Visticamāk, tie�i �ajā tramvaja vagonā meklējami pirmsākumi grāmatai "Deviņas esejas par Danti". Ar saviem darba pienākumiem Borhess tika galā stundas laikā, bet pārējo laiku patvērās bibliotēkas pagrabstāva grā�matu krātuvē, kur lasīja un rakstīja�1 '.

1938.� gadā nomira Borhesa tēvs. Drīz pēc tam Borhess pēc muļ�ķīgas sadzīviskas traumas (kāpdams pa kāpnēm, viņ� sadauzīja galvu pret atvērtu logu) ar asins saindē�anos nokļuva slimnīcā un mēnesi nogulēja bezsamaņā. Palātā viņ� iecerēja stāstu "Pjērs Menārs, "Dona Kihota" autors". Un tālāk jau īsti borhesiski teksti radās cits pēc cita: "Tlona, Ukbara, Orbis Tertius", "Bābeles bibliotēka", "Sazaroto taku dārzs" un citi. Nonācis esamības strupceļā, Borhess atrada izeju no rado�ā strupceļa.

Būtībā Borhesa evaņģēlijā ir tikai divas fundamentālas meta�foras: grāmata un bezgalība. Viss, ko rakstīja Borhess, reducējams uz �iem pirmelementiem un da�ādām to kombinācijām un variāci�jām. Nevajadzētu pārāk zemu novērtēt �is metaforas. Kultūra pa�stāv vien tāpēc, ka cilvēks tiecas apjēgt bezgalību un mū�ību. Savu�kārt ar teksta palīdzību cilvēks mēģina turpināt savu esamību mū�ībā (ne velti aizlaikos jebkurai zīmju sistēmai primārā bija ma�ģiskā funkcija). Tikai beidzamajos gadsimtos grāmata ir utilitārs priek�mets, līdzeklis laika nosi�anai vai � labākajā gadījumā � in�formācijas nesējs, bet domas par mū�ību un bezgalību reducēju�ās uz formālu ceremoniju kapos. Gadu tūksto�iem teksts un bezgalība veidoja esamības centrālo asi, spēka līniju, ap kuru izkārtojās tri�viālie ikdieni�ķās esamības fakti.

Borhess bija reti izcils lasītājs. īpa�u uzmanību viņ� pievērsa margināliem un pla�ai publikai mazpazīstamiem autoriem � īpat�ņiem, apsēstajiem, varbūt savulaik nenovērtētiem ģēnijiem. Vai � labi zināmu tekstu niansēm, kas parasti paliek nepamanītas (izteik�smīgs piemērs ir epizode no Servantesa "Dona Kihota" otrā sējuma, kurā dons Kihots lasa un komentē romāna pirmo sējumu: parasti to uztver kā Servantesa kaprīzi, joku vai barokālu rotājumu, kas visa romāna kontekstā ir maznozīmīgs; turpretī Borhess uzskatīja, ka �ī mulsino�ā spoguļspēle ir "Dona Kihota" "slēptās maģijas" pa�matā). Ta�u, cik noprotams, ar īpatņiem un apsēstajiem, kas atro�dami literatūras vēsturē, Borhesam bijis par maz, tāpēc viņ� izdo�māja neeso�u autoru plejādi: romānistu Herbertu Kveinu ("Herberta Kveina daiļrades analīze"), Pjēru Menāru, kur� no jauna pūlas sace�rēt "Donu Kihotu" ("Pjērs Menārs, "Dona Kihota" autors"), ķecerīgo norvēģi Nilsu Runebergu, kur� uzraksta grāmatu par Dieva dēlu Jūdu ("Trejādais Jūda"), bezgalīgā romāna radītāju Cjui Penu un viņa pētnieku Stīvenu Albēru ("Sazaroto taku dārzs"), �ehu dra�maturgu Jaromīru Hladīku ("Slēptais brīnums"), jau pieminēto Miru

Bahaduru Alī un daudzus citus, no kuru tekstiem varētu saveidot veselu bibliotēku [87] .

Kāpēc Borhess veidoja savus stāstus kā recenzijas par neeso��ām grāmatām? Var jau būt, ka īstenībā viņ� labprāt būtu rakstījis vērienīgus romānus, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespēja nevienu dabūt gatavu � un tāpēc izlīdzējās ar recenzijām par saviem neuz�rakstītajiem romāniem. Vai � varbūt recenzija vienkār�i bija forma, kuru Borhess vislabāk pieprata, � un tāpēc savas proziskās ieceres viņ� pakļāva �ai formai. Tomēr �ķiet, ka atbilde atrodama stāstā "Bābeles bibliotēka": lai cik dvēseli ploso�a, sajūsmu rado�a vai kai�tino�a būtu grāmata, savā būtībā tā ir tikai rakstu zīmju kombinā�cija. A, B, C, D, E, F, G, H, I, J, K, L, M, N, O, P, R, S, T, U, V, Z � �ajās pārdesmit zīmēs iekodēta visa literatūras vēsture, visi jau radītie teksti un arī vēl neuzrakstītie �edevri, tikai pagaidām mēs neno�jau�am to veidojo�o zīmju proporcijas, vēl neredzam to aprises gi�gantiskajā iespējamo tekstu haosā. Nevienam rakstniekam gan netiek liegts tās uzminēt. Vienalga, vai tas būtu ģeniāls daiļdarbs vai grafomāna sacerējums, grāmatve�a atskaite vai sapņu tulks, kriminālkodekss vai premjera runa � tas viss varētu rasties kā ne�jau�a burtu kombinācija. Te, protams, veidojas skaista pretruna � un �ādus paradoksus Borhess prata novērtēt. No vienas puses � milzīgais darbs, kas tiek ieguldīts tekstu radī�anā, viss tekstu un autoru kopums, kuram jau no sākta gala tik svarīga vieta ierādīta cilvēka esamībā, literatūras emocionālais un intelektuālais piesāti�nājums. No otras � zīmes, kas aizņem tikai pāris rindiņu, doma, ka visu literatūru varētu radīt ar pavisam vienkār�as mehāniskas kombinatoriskas spēlītes palīdzību.

Doma patie�ām ķecerīga � vismaz tikpat lielā mērā kā Nilsa Runeberga ideja par to, ka Jūda bijis Dieva dēls �, jo tā faktiski padara bezjēdzīgu visu literatūru un rado�o darbību. Tomēr tā ļauj tuvināties literatūrai no citas puses. Būtu pārspīlēti teikt, ka �ādā skatījumā visi iznīcinātie (Borhesam ļoti patika uzskaitīt gadsimtu gaitā pa�ibēju�os tekstus) un vēl neuzrakstītie darbi pēk�ņi būtu tapu�i eso�i, tomēr it kā rodas sajūta, ka tie nav zudu�i uz neatgrie��anos. Ja ne citādi, pastāv iespēja tos sacerēt no jauna � glu�i tāpat, kā Pjērs Menārs no jauna rakstīja "Donu Kihotu". Turklāt recenzija par neeso�u grāmatu � tas ir teksts par objektu, kas gan reāli neek�sistē, bet tomēr pastāv kā iespējamība. Un, cik noprotams, Borhesu vairāk interesēja nevis reālais, bet iespējamais teksts.*

Mazliet vienkār�ojot, varētu teikt, ka, recenzējot neeso�u grā�matu, Borhess vienlaikus radīja ne tikai pāris lappu�u īso recenzijas tekstu, bet ari visu grāmatu. Recenzija vispār ir īpatnējs �anrs. Ja lasītājs nav lasījis grāmatu, tad recenzija par to ļauj viņam, neteik�sim, izdomāt �o grāmatu, bet iedomāties, kāda tā varētu būt. Un tā ir bezgala kārdino�a nodarbība � izdomāt daudzas grāmatas, dau�dzus pasaules modeļus, daudzas at�ķirīgas estētikas, bet nevienu no tām līdz galam neizstrādāt. Sākt radīt pasauli, bet to nepabeigt � ļaut tai eksistēt kā iespējamībai. �ie izdomātie darbi ar Borhesa gādību iemitu�i kaut kur mīklainajā teritorijā starp esamību un neesamību, no kuras jau gadu tūksto�iem barojas visas pasaules māksla. Galu galā � mēs varam pieļaut, ka neesamība vistie�ākajā veidā spēj ietekmēt esamību � kā tas notiek Borhesa stāstā "Tlona, Ukbara, Orbis Tertius": tekstā izdomātā pasaule iejaucas reālās pasaules norisēs. Glu�i tāpat Borhesa izdomātās neeso�ās grāmatas literatūru iespaido tikpat lielā mērā kā reāli teksti. Plaisa starp esa�mību un neesamību literatūrā ir daudz �aurāka, nekā parasti pie�ņemts uzskatīt.

Parasti uzskata, ka literatūrkritika ir stipri garlaicīga nodar�bo�anās, ta�u Borhesa prozā izrādās, ka arī tīri literatūrkritiskiem tekstiem piemīt tā nedefinējamā kategorija, kas parasti tiek domāta, apgalvojot, ka attiecīgais teksts ir interesants. Borhess savas literā�rās refleksijas mēdza sapīt ar grēcīgi aizraujo�u detektīvsi�etu [88] . Neaizmirsīsim, ka �ie teksti tapu�i trīsdesmitajos un �etrdesmitajos gados, kad vienprātīgi tika uzskatīts, ka detektīvs ir "augstās" litera�tūras profanācija un sevi cieno�s rakstnieks ar detektīviem var atļauties paniekoties labi ja atslodzei. Turpretī Borhess detektīvā ieraudzīja intelektuālu spēli, kas ne par matu nav sliktāka par jeb�kuru citu prātniecisku konstrukciju.

Bibliotēka nav tikai grāmatu krātuve, precīzāk, tikai ļoti prag�matiski domājo�am cilvēkam tā var likties vieta, kur glabā un lasa grāmatas. Tiesa, reāli bibliotēka gan atgādina plauktus, kas aizpil�dīti ar grāmatu ķieģelī�iem, ta�u īstenībā tas ir prātam neaptverams labirints, kurā grāmatas saķēdēju�ās kopā visneiedomājamākajās attiecībās. Turklāt labirintu veido ne jau pa�i teksti � galvenais, kā apgalvoja Borhess, � tās ir attiecības starp tekstiem: tuvinā�anās un attālinā�anās, pirk�ana un pārdo�ana, zādzības, laulības un ār�laulības sakari, prostitūcija utt. Borhess bibliotēku uzlūkoja kā dzīvu organismu, kurā �ūniņas nekad neatrodas miera stāvoklī, bet gan nemitīgi savā starpā mijiedarbojas, radot jaunus tekstus. Beidzamo gadsimtu Eiropas kultūrā grāmata tika uzlūkota tikai kā utilitārs priek�mets. Protams, paradokss: jo pla�āka kļuva grāmatas izplatība, lielākas tirā�as un autoru un grāmatu nosaukumu skaits, jo mazāka interese tika pievērsta vārda maģijai, grāmatas fenome�nam kā tādam un tai mīklainajai ņirboņai, ko rada pasaulē palaists vārds. Vai nu informācijas avots, vai līdzeklis laika nosi�anai � un viss. Iedziļinā�anos vārda maģijā aizstāja bibliogrāfija un statistika. Turpretī Borhess it kā pasludināja: racionālisma laikmets ir bei�dzies, vārds nav tikai informācijas nesējs; kas ir vārds � to nezina nedz Borhess, nedz arī kāds cits, tik vien atliek kā bezgalīgi citēt: sākumā bija vārds, t. i., ar savu vārdu radīt pasauli. Un pēc tam mēmā izbrīnā nolūkoties, par ko �is pasākums izvērtīsies. No �āda skatpunta Borhess literatūrā paveica to pa�u, ko filosofijā Vitgen�teins un Heidegers. Precīzu izteikumu nav, ir tikai metaforas, visviens, vai mēs runājam par humanitārām, vai eksaktām bū�a�nām; metaforas rada metaforas; tās pa�as metaforas tiek aprakstītas ar citu metaforu palīdzību � un tas ir bezcerīgi bezgalīgs process, jo maz ticams, ka kāda metafora būtu pareizāka vai patiesāka par citām.

Ja runā par bezgalības bū�anām, tad borhesiskajai bezgalībai nav nekā kopēja ar kaut ko skaistu un poētisku. Precīzāk, Borhess prata novērtēt bezgalības abstrakciju skaistumu: bezgalīgi augo�u progresiju, bezgalīgi mazus lielumus, kas tuvojas nullei, nekad to nesasniedzot, "vienu", kuru iespējams dalīt nesaskaitāmās sīkākās vienībās (kā "Alefā"), un tamlīdzīgi. Turpretī reālā bezgalība Borhesa izpratnē ir baiss murgs. Funess no stāsta "Funess, brīnumaina atmiņa", ieraudzījis bezgalību, norobe�ojas no pasaules. Glu�i tāpat no pasaules noslēdzas arī nemirstīgie no stāsta "Nemirstīgais" (ne�mirstība ir viena no variācijām par bezgalības tēmu), jo viņi ir pie�redzēju�i jau tik daudz, ka jebkur� nākamais notikums tikai atkār�tos kaut ko jau piedzīvotu. Bābeles bibliotēkas anonīmie iemītnieki, maldīdamies pa bezgalīgo gaiteņu labirintiem, nemitīgi nonāk bezjēdzības strupceļā. "Alefa" Borhess, ieraudzījis bezgalību, teju vai sajūk prātā. Vēl viena bezgalības variacija � pretstatīti spoguļi, kas, atspoguļodami viens otru, veido bezgalībā aizejo�u gaiteni; vai � sapni redzēts sapnis, stāstā izstāstīts stāsts [89] . Arī labirints ir ne tikai ideāls esamības modelis, ar kura palīdzību iespējams atveidot jebkuru norisi, bet ari reāli iedomājama bezgalības projekcija, kuru cilvēks radījis vien talab, lai cīnītos ar bezgalības �ausmām un mur�giem. Raksturīgi, ka Borhesa labirintiem lielākoties nav izejas, visviens, vai tie būtu absolūtās sakārtotības labirinti (kā "Bābeles bibliotēka") vai haosa labirinti (kā "Alefā"). Bezgalība vienlaikus ir arī bezjēdzība � labirintam tikai tad ir jēga, ja no tā var atrast izeju.

Borhess nebūt nebija tik oriģināls, kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Viss, par ko viņ� rakstīja, jau tādā vai citādā veida pastāvēja � austrumnieku mācībās, jūdu kabalistikā, da�ādos vi�duslaiku tekstos, antīkajā pasaulē u. c. Tostarp, piemeram, Rablē "Gargantijā un Pantagriēlā" cītīgi kataloģizēja neeso�ā svētā Vik�tora neeso�o grāmatu bibliotēku, kurā ietilpa 133 darbi. "Alefs" ir aizgūts no Herberta Velsa "Kristāla olas", bet pa�u ideju lieliski for�mulējis jau Viljams Bleiks: "Bezgalību var saskatīt delnā, / Mū�ību � brītiņā viena." Svifts aprakstīja nemirstīgos straldbragus, kurus Gulivers sastapis Glabdabdribā un kuri �ķiet aizdomīgi līdzīgi Borhesa nemirstīgajiem. Borhesa augstu vērtētais Gustavs Mairinks "Golema" si�etam ļāva ritēt pa absurdu, noslēgtu loku, kurā savie�nojās pagātne un nākotne, sapņi un realitāte. Borhess nebūt neslēpa savus aizguvumus. Viņa esejās da�kārt atrodami virziena rādītāji, no kurienes stāsti cēlu�ies. Apcerot "Bābeles bibliotēkā" ietverto domu par literatūru kā par mehānisku zīmju kombināciju, Borhess atsaucas gan uz Aristoteli, kur�, liekas, bija stipri apmulsis, pamanī�dams, ka divi viņa uztverē tik preti�ķīgi mākslas atzari kā traģēdija un komēdija sastāv no vieniem un tiem pa�iem elementiem, 24 grieķu alfabēta burtiem (vēl vairāk, Aristotelis uzskatīja, ka visu pasauli veido nedaudzu atomu iespējamās kombinācijas: gan esa�mība, gan literatūra viņa izpratnē savā dziļākajā būtībā bija kombi�natoriska spēlīte � te ari laikam meklējami pirmsākumi idejai par pasauli kā bibliotēku), gan uz Luisu Kerolu, kur� rakstīja par to, ka valodā vārdu skaits ir ierobe�ots, līdz ar to ierobe�ots ir arī iespē�jamo to kombināciju � grāmatu � skaits, gan uz 19. gadsimta angļu filosofu Tomasu Haksliju (rakstnieka Oldesa Hakslija vec�tēvs), kur� rakstīja, ka, ja se�i pērtiķi būtu piesēdināti klabināt rak�stāmma�īnas taustiņus un viņiem būtu priek�ā vesela mū�ība, viņu nejau�i uzklabināto tekstu vidū būtu atrodamas arī visas Britu muzejā eso�ās grāmatas. Ari Svifts "Gulivera ceļojumos" aprakstīja kādu ietaisi, ar kuru izklaidējās Lagado akadēmijas profesori: mehā�niski kombinējot plāksnītes ar da�ādiem vārdiem, viņi mēģināja radīt sakarīgu tekstu. Ja vien pērtiķiem būtu pie rokas vesela mū��ība, viņi patiesi spētu radīt visus iespējamos tekstus, tostarp, arī Borhesa "Bābeles bibliotēku" un sīku �ā stāsta komentāru. Vienīgā nelaime � pirms lasītājs sagaidītu daudzmaz sakarīgu nejau�i radu�os tekstu, nemaz nerunājot par nezināmu �edevru vai kādu sējumu no Britu muzeja bibliotēkas, viņ� un vēl neskaitāmas citas lasītāju paaudzes jau sen būtu kapā.

Borhess funkcionēja kā filtrs, kas atsijāja �īs aizlaiku bū�anas un izbīdīja mūslaiku kultūras priek�plānā � bet nu jau eleganti paradoksālu metaforu skatā; precīzāk, kultūra jau to visu gaidīja � un Borhesam bija janāk, gribi vai negribi. Būtībā Borhess tikai pār�tulkoja mūslaiku literatūras valodā da�as pratnieciskas idejas, kuru cilme meklējama tajos tālajos laikos, kad racionālās un iracionālās bū�anas vēl netika �ķirtas. Tā vien liekas, ka Borhess bija nevis rakstnieks, bet ģeniāls bibliotekārs, kur�, labi orientēdamies milzī�gajos kultūras mantojuma krājumos, atlasīja tos tekstus un autorus, kuru gaidības viņ� kādā mīklainā veidā bija saklausījis literatūras zemslāņos.

Tātad � trīsdesmito un �etrdesmito gadu mijā Borhess, banāli izsakoties, bija sevi atradis? Tas tiesa, bet pasaule vēl nebija atradusi Borhesu. Un arī Argentīnā Borhess joprojām bija perifēra persona: erudīts literatūras zinātājs un vērtētājs, kur� da�brīd izklaidējas ar mazliet fantastisku, grūti saprotamu un katrā ziņā stipri neargentīnisku stāstu sacerē�anu. Kā rakstnieks Borhess pla�i pazīstams bija tikai ļoti �aurā lokā. Viņ� turpināja pelnīt iztiku pilsētas bib�liotēkā, bet, 1946. gadā nākot pie varas diktatoram Huanam Domingo Peronam, Borhesu atlaida arī no �ī darba [90] . Tomēr izrādījās, ka īstenībā diktatūra Borhesam izdarījusi pakalpojumu: pateicoties draugu gādībai, viņ� sāka lasīt lekcijas. Borhess bija reti introverta personība, uzstā�anās publikas priek�ā viņam iedvesa �ausmas, bet dīvainā kārtā lektora darbs Borhesam pamazām iepatikās � un viņ� ar savām lekcijām apbraukāja daudzas Argentīnas un Urugvajas pilsētas, bet vēlāk kļuva par angļu literatūras pasniedzēju Buenosairesas universitātē.

1951. gadā "Izdomājumi" iznāca Francijā � to var uzskatīt par Borhesa pirmo soli pretī pasaules slavai. Pēc Perona diktatūras kri�anas Borhesu iecēla par Argentīnas Nacionālās bibliotēkas di�rektoru, par ko viņ� nebeidza brīnīties, jo jutās pagalam nepiemē�rots �im amatam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik viņ� jau bija gandrīz akls; kādā dzejolī Borhess apcerēja likteņa ironiju: viņam tiek dāvāti bibliotēkas 800 000 sējumu un vienlaikus � mū�īga tumsība. Būtībā visus mū�a nogalē tapu�os Borhesa tekstus iespaidojis aklums. Piec�desmito gadu vidū ārsti viņam aizliedza lasīt un rakstīt, tāpēc Borhess savus darbus sacerēja prātā un diktēja (sekretāra lomu līdz pat septiņdesmito gadu vidum lielā mērā pildīja Borhesa māte). Līdz ar to proziskie darbi saruka līdz pāris rindkopu gariem tekstiem, bet dzejā Borhess sāka izmantot klasiskās vārsmo�anas struktūras, jo ritmizētus pantus glu�i vienkār�i bija vieglāk atcerēties. Savukārt eseju grāmatām parādījās līdzautori, kuri vāca materiālus, pierak�stīja Borhesa diktēto, rediģēja tekstus. Kādā intervijā Borhess iztei�cās, ka progresējo�ais aklums veicinājis viņa abstraktās pasaules tap�anu: Borhess bija spiests dzīvot nevis reālajā, bet tekstu pasaulē.

īstenībā tā arī visa Borhesa biogrāfija. Viss turpmākais izstāstāms pāris teikumos. Borhess turpināja rakstīt, kļuva par Buenosairesas universitātes angļu un amerikaņu literatūras profesoru [91] , cits pēc cita iznāca dzejas, prozas un eseju krājumi, viņa grāmatas tika tulkotas daudzās valodās, Borhesu aplaimoja ar neskaitāmam prēmijām, ap�balvojumiem un goda tituliem, ar savām lekcijām viņ� apbraukāja visu pasauli. �ķiet, Borhess jutās krietni samulsis par savu pasaules slavu. Katrā ziņā � viņ� rakstīja, ka nebūt nejūtas to pelnījis, jo īste�nībā ta�u visu mū�u tikai rakstījis zemsvītras piezīmes kultūrai.

Noslēgumā � maza epizode, kurā Borhesa biogrāfija uz mirkli saskaras ar Latviju. 1969. gadā ASV Oklahomas universitātē notika Borhesam veltīta konference. Viens no tās organizētājiem bija Ivars Ivasks, Oklahomas universitātes moderno valodu profesors un �urnāla Books Abroad (vēlāk tas pārtapa par World Literature Today) redaktors. Kā stāsta Astrīde Ivaska, Ivars Ivasks bija iecerējis, no vienas puses, izcelt spāņvalodīgos rakstniekus, kurus tolaik ASV vēl neko daudz nepazina (Latīņamerikas literatūras bums vēl īsti nebija sācies), no otras, � ar �im konferencēm pievērst uzmanību ari stipri provinciālajai Oklahomas universitātei. Naudīgiem mece�nātiem palīdzot, 1967. gadā tika sarīkota pirmā konference, veltīta spāņu dzejniekam Horhem Giljenam. Divus gadus vēlāk � Borhesa konference (vēl pēc da�iem gadiem notika arī Hulio Kortāsaram veltīta konference). Uz konferencēm ielūdza arī pa�us rakst�niekus. Astrīde Ivaska atceras, ka Borhess divas nedēļas dzīvojis universitātes viesu mājā, nolasījis se�as lekcijas angļu valodā, lasījis arī dzejoļus, tostarp īpa�i prātā iespiedies kāds teksts, kurā Borhess izteicis no�ēlu, ka līdz ar acu gaismu pazaudējis arī dzelteno un melno krāsu. Kaut gan � pavisam akls Borhess neesot bijis: viņ� tomēr spējis at�ķirt krāsas, bet reiz izvilcis no kabatas milzīgu pulk�steni, pacēlis ļoti tuvu acīm un spējis saskatīt, cik tas rāda. At�ķirībā no citiem spāņvalodīgajiem rakstniekiem Borhess bijis ļoti nosvērts, pieklājīgs un mazprasīgs, klasiska temperamenta cilvēks, "liels d�entlmenis" un daudz un labprāt sarunājies ar studentiem. No�sēdināts milzīgā atzveltnes krēslā ar blakus pieslietu spieķīti, Bor�hess ar interesi noklausījies, kas konferencē tiek spriests par viņu. Borhess viesojies arī Ivasku mājā. No �īm sarunām Astrīde Ivaska gan neko daudz neatceras, vien to, ka par politiku runāts ļoti maz, lielākoties, protams, par literatūru. Borhess lieliski orientējies kla�siskajā angļu literatūrā, mazliet pieticīgāk pārzinājis amerikāņu literatūru. Un � kārtējo reizi izteicies, ka augstāk vērtējot sevi kā dzejnieku.

�ī tik�anās nepagaisa arī no Borhesa atmiņas. Savās autobio�grāfiskajās piezīmēs viņ� piemin gan konferenci, gan to, ka Ivars Ivasks viņam uzdāvinājis somu dunci zivs formā ("forma, kas pavisam sve�a manas bērnības vecās Palermo tradīcijām").

1971. gadā Louela Danhema un Ivara Ivaska redakcijā iznāca konferences materiālu apkopojums The Cardinal Points of Borges, kurā līdzās literatūrpētnieciskiem apcerējumiem lasāms ari Ivara Ivaska Borhesam veltīts dzejolis (igauņu, angļu valodā) "Borhess Oklahomā 1969".

1899. 24. augusts. Buenosairesā piedzimst Horhe Luiss Borhess. Viņa dzimtā valoda ir spāņu, ta�u lasīt Borhess visupirms iemācās angliski, jo tēvs Horhe Giljermo Borhess (1874-1938) ir liels angļu literatūras cienītājs, pasniedz filosofiju un psiholoģiju angļu valodā. Turklāt Borhesa vecmā�miņa no tēva puses � Frensisa Heizlema (1842-1935) � ir angliete, kura ap 1870. gadu Patagonijā sastapa savu nākamo vīru, pulkvedi Fransisko Borhesu (1833-1874). Māte Leonora Asevedo Aedo (1876-1975) ir no Urugvajas, kurā viņas sen�i ieceļoju�i no Portugāles.

1910. Laikrakstā "Zeme" publicēts Oskara Vailda pasakas "Laimīgais prin�cis" tulkojums ar parakstu Horhe Borhess. Visi uzskata, ka tulkotājs ir Borhess vecākais, kura vārds arī ir Horhe, ta�u īstenībā pasaku tulko�jis Horhe Luiss Borhess.

1914. Borhesu ģimene dodas uz Eiropu, kur iecerēts pavadīt da�as nedēļas. �cnēvā viņus pārsteidz Pirmais pasaules kar�. Borhess mācās koled�ā, kurā nodarbības notiek fran�u valodā, atklāj fran�u literatūru, lasa Igo un Rembo.

1918.���� Lugāno. Borhess dzejo � angliski un franciski, mācās vācu valodu, daudz lasa, iepazīst arī Kafkas (vēlāk Borhesa tulkojumā iznāks Kafkas prozas grāmata) un Gustava Mairinka daiļradi.

1919.���� Borhesa pirmā oriģinālpublikācija: spāņu grāmatu apskats kādā �enēvas laikrakstā fran�u valodā. Ģimene pārceļas uz Spāniju. Borhess iepazīstas ar spāņu ultraistiem, tostarp Giljermo de Torri (1900-1977), kur� vēlāk pārcelsies uz Argentīnu un 1928. gadā apprecēs Borhesa māsu Noru. Borhesa pirmā dzejas publikācija.

1920.���� Madrides �urnālā "Servantess" Borhesa tulkojumā publicēta "Ekspre�sionisma antoloģija" � vācu un austrie�u ekspresionistu teksti. Top pirmās Borhesa grāmatas � eseju krājums "Iezīmētās kārtis" un dze�joļu krājums "Sarkanie psalmi". Borhess abus manuskriptus iznīcina.

Pēc daudziem gadiem "Iezīmētās kārtis" pa�ironiskā kontekstā iznirs stāstā "Alefs": Borhess (ta sauc stāsta galveno varoni) �ēlojas, ka "Iezī�mētās kārtis" nav saņēmu�as Argentīnas Nacionālo literatūras prē�miju.

1921. Iznāk �urnāla "Ultra" pirmais numurs, kura lasāmi ari Borhesa dze�joļi un recenzijas.

Martā Borhesu ģimene atgrie�as Argentīnā. Borhess iepazīstas ar Masedonio Fernandesu, kur� kļūst par viņa literāro skolotāju, un citiem rakstniekiem, publicē manifestu "Ultraisms". Pēcāk kritika par Bor�hesa ultraisma avantūru rakstīs, ka viņ� pārstājis būt ultraists, kad uzrakstījis pirmo ultraistisko dzejoli.

1923. Iznāk pirmais Borhesa dzejoļu krājums "Kaislība uz Buenosairesu" 300 eksemplāru tirā�ā. Grāmatas izdo�anu finansē Borhesa tēvs, vāka noformējumu darina māsa.

1925.����� Dzejoļu krājums "Mēness iepretī". Eseju un recenziju krājums "Pētī�jumi", kurā lielākoties apcerēti spāņu un angļu baroka rakstnieki. Presē publicēts D�oisa "Ulisa" tulkojuma fragments.

1926.���� Eseju krājums "Manu cerību zeme", kurā lasāmas esejas un recenzijas par spāņu rakstniekiem.

1928.���� Grāmata "Argentīnie�u valoda".

1929.�� Dzejoļu krājums "Sanmartina burtnīciņp". Borhess pilnībā pievēr�as

esejistikai un prozai; dzejot viņ� atsāks krietni vēlāk � un tie būs jau pavisam at�ķirīgi teksti.

1930.����� Grāmata "Evaristo Karjego" � pirmā eseju grāmata, kuru pats Bor�hess uzskatīja par uzmanības vērtu, atļāva tās atkārtotus izdevumus un iekļāva savos kopotajos rakstos. Evaristo Karjego (1883-1912) bija tipisks otrā plāna dzejnieks, Borhesu ģimenes draugs un kaimiņ�, kur� apdzejoja Bucnosairesas priek�pilsētas. Dīvainā kārtā par pa�u Kar�jego grāmatā ir ļoti maz � krietni lielāku uzmanību Borhess pievēr� Buenosairesas priek�pilsētu specifikai un mitoloģijai.

Borhess iepazīstas ar rakstnieku Adolfo Bjoju Kasaresu (1914-1999), kur� kļūst par Borhesa tuvāko draugu un līdzautoru.

1932.����� Eseju krājums "Pārspriedumi".

1933.����� Periodikā sāk publicēt stāstus, kas vēlāk veidos "Nelietības vispārējo vēsturi".

1934.����� Kopā ar rakstnieku Enriki Amorimu, Borhesa māsīcas vīru, apceļo

Urugvajas ziemeļu nomales, iepazīst gau�o dzīvi. Mazliet estetizēta gau�o esamības poētika vēlāk ne reizi vien iznirs Borhesa prozā.

1935.���� Stāstu krājums "Nelietības vispārējā vēsture". �urnālā "Pavards" sāk publicēt mazas esejas rubrika "Ārzemju grāmatas un to autori: lasītāja ceļvedis"; �o nodarbību turpina līdz 1940. gadam. Saraksta stāstu "Tuvo�anās Almutāsimam".

1936.���� Eseju krājums "Mū�ības vēsture".

1937.���� Sāk strādāt bibliotēkā Buenosairesas nomalē. Tulko Vird�īnijas Vulfas romānu "Orlando". Iznāk Borhesa un Pedro Enrikes Urenjas sastādīta "Argentīnas literatūras klasiskā antoloģija".

1938.���� Tēva nāve. Ap Ziemsvētkiem Borhess pēc sadzīviskas traumas no�kļūst slimnīcā ar smagu asins saindē�anos. Palātā tiek iecerēts stāsts "Pjērs Menārs, "Dona Kihota" autors".

1940.���� Kopā ar Silvinu Okampo publicē "Fantastiskās literatūras antoloģiju". Grāmata piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus; to labi iepazīst rakst�nieki, kas vēlāk radis Latīņamerikas maģisko reālismu. Pēc vairāk nekā desmit gadu ilga pārtraukuma Borhess atsāk publicēt dzejoļus.

1941.���� Stāstu krājums "Sazaroto taku dārzs".

1942.���� Borhess un Bjojs Kasaress ar Onorio Bustosa Domeka pseidonīmu publicē parodisku detektīvstāstu krājumu "Se�i uzdevumi donam Isidoro Parodi".

1943.���� Dzejoļu izlase "1922.-1943. gada dzejoļi", kurā daudzi teksti lasāmi jaunā redakcijā (savu darbu atkārtotajos izdevumos un izlasēs Borhess vispār mēdza tekstus pamatīgi pārstrādāt). Kopā ar Bjoju Kasaresu publicē antoloģiju "Labākie detektīvstāsti".

1944.���� Ar nosaukumu "Izdomājumi" iznāk "Sazaroto taku dārza" atkārtots izdevums, kas papildināts ar vairākiem jauniem stāstiem.

1945.���� Kopā ar Bjoju Kasaresu izveido sēriju "Septītais loks", kurā tiek publi�cēta detektīv�anra klasika. Sērija iznāk līdz 1955. gadam.

1946.���� Pēc militārā apvērsuma pie varas nāk Perons. Borhesu par pretvalstiskiem izteikumiem "paaugstina amatā" � pārceļ par putnu un tru�u tirdzniecības inspektoru pilsētas tirgos. Borhess atsakās no �i amata, lasa lekcijas Argentīnā un Urugvajā.

Kopā ar Bjoju Kasaresu, maskējoties aiz Suaresa Li�a pseidonīma, izdod detektīvstāstu "Slepkavības modelis".

Sāk izdot �urnālu "Buenosairesas annāles". �urnāls iznāk divus gadus; cita starpa tajā parādās pirmā Hulio Kortāsara publikācija.

1947.����� Eseju krājums "Jauns laika atspēkojums".

1949.���� Stāstu krājums "Alefs".

1950.����� Borhesu ievēlē par Argentīnas Rakstnieku biedrības prezidentu; �ajā amatā viņ� paliek trīs gadus. Strādā par angļu literatūras pasniedzēju Buenosairesas universitātē. Atrodas nepārtrauktā policijas uzrau�dzībā.

1951.���� Stāstu krājums "Nāve un magnētadata. Izdomājumi" iznāk Francijā.

1952.����� Eseju krājums "Jauni pētījumi".

1953.���� Sāk iznākt pirmie Borhesa kopoti raksti pa�a autora sastādījumā. Tekstu atlase ir ļoti pa�kritiska.

1955. Perona diktatūras kri�ana. īstenojoties draugu gādībai, Borhess kļūst par Argentīnas Nacionālās bibliotēkas direktoru.

Kopā ar Bjoju Kasaresu publicē fantastisku stāstu antoloģiju "īsi un neparasti stāsti", kurā līdzās reālu autoru tekstiem ir arī mistifikācijas, divsējumu gau�o poēzijas antoloģija, divi kinoscenāriji. Monogrāfija "Leopoldo Lugonjess" (kopā ar Betīnu Edelbergu).

1957. Antoloģija "Fantastiskās zooloģijas rokasgrāmata" (kopā ar Margaritu Gerero).

1960.����� Dzejoļu un mazu prozas tekstu krājums "Radītājs", kurā lasāmi jau trīsdesmitajos gados rakstīti teksti. Borhess "Radītāju" vērtēja ļoti augstu, uzskatīdams, ka tā ir viņa vispersoniskākā un patiesākā grā�mata, jo tajā apkopotie teksti sacerēti iek�ējas nepiecie�amības dēļ, ne�domājot par publicē�anu. Antoloģija "Debesu un Elles grāmata" (kopā ar Bjoju Kasaresu), kurā apkopoti da�adu laikmetu autoru teksti par elli un paradīzi.

1961.���� Borhesam un Beketam pie�ķir starptautisko grāmatizdevēju prēmiju Formentor. Vienu semestri lasa lekcijas Teksasas �tata universitātē.

1962.���� Argentīnas Nacionālā mākslas fonda prēmija. Francijas Mākslas un Literatūras ordenis. Iznāk pirmie Borhesa prozas tulkojumi angliski � grāmatas "Labirinti" un "Izdomājumi".

1963.���� Brauciens uz Angliju.

1964.����� Francijā iznāk �urnāla Ern numurs, kas veltīts Borhesam.

1965.���� Saņem Peru Saules ordeni. Grāmata "Ievads angļu literatūrā" (kopā ar Mariju Esteri Vaskesu). Milongu krājums "Se�ām stīgām", kurām Astors Pjacolla sacer mūziku.

1966.���� Grāmata "Ģermāņu viduslaiku literatūra" (kopā ar Mariju Esteri Vaskesu).

1967. Septiņi mēne�i ASV. Lekcijas Kembrid�as un Hārvarda universitātē. Parodisku recenziju krājums "Bustosa Domeka hronikas" (kopā ar Bjoju Kasaresu).

Grāmata "Ievads ASV literatūrā" (kopā ar Esteri Semborainu de Torresu).

"Izdomāto radījumu grāmata" (kopā ar Margaritu Gerero), kurā ar enciklopēdista vērienu aprakstītas visda�ādākās radības: kentauri, vien�rad�i, Mīnotaurs, Svēdenborga eņģeļi, Kafkas vabole no stāsta "Pār�vērtība" u. c.

1969.����� Dzejoļu un īsprozas krājums "Tumsas slavinājums". Lekcijas Telavivā un Jeruzālemē. Francijas televīzija rāda dokumentālu filmu par Borhesu. Tre�ais brauciens uz ASV: Oklahomas �tata universitātē notiek Borhesa daiļradei veltīts simpozijs.

1970.���� Stāstu krājums "Broudija ziņojums". Bernardo Bertolu�i uzņem filmu "Zirnekļa stratēģija", kas veidota pēc Borhesa stāsta "Nodevēja un va�roņa tēma". Borhesu izvirza Nobela prēmijai.

1971.����� Kolumbijas un Oksfordas universitātes goda doktors. Itālijā Turīnas teātris iestudē lugu "Borhesa evaņģēlijs".

1972.����� Dzejas un īsprozas grāmata "Tīģeru zelts". Mi�iganas universitātes goda doktors.

1973.����� Buenosairesas goda pilsonis. Lekcijas Madridē. Pēc tam kad pie varas no jauna nāk peronistu partija, pamet Argentīnas Nacionālās biblio�tēkas direktora amatu.

1975.���� Stāstu krājums "Smil�u grāmata", dzejoļu krājums "Apslēptā roze". 99 gadu vecumā mirst Borhesa māte. Brauciens uz ASV ar Mariju Kodāmu, kas pavadīs viņu visos turpmākajos ceļojumos, kļūs par viņa sekretāri un tuvāko cilvēku līdz pa�ai Borhesa nāvei.

1976.����� Dzejoļu krājums "Dzelzs monēta". Grāmata "Kas ir budisms?" (kopā ar Alisiju Hurado).

1977.����� Dzejoļu krājums "Nakts vēsture". Krājums "Priek�vārdi", kurā apko�poti Borhesa pusgadsimta laikā sarakstītie priek�vārdi.

1978.���� Sorbonas universitātes goda doktors. Brauciens uz �veici un Ēģipti.

1980.���� Grāmata "Septiņi vakari" � lekcijas, kuras Borhess 1977. gadā nolasīja Buenosairesas teātrī "Kolizejs: Dievi�ķā komēdija", budisms, "Tūksto� un viena nakts", murgi literatūrā, dzeja, Kabala, aklums. Saņem Spā�nijas augstāko literāro godalgu � Servantesa prēmiju.

1981.����� Dzejoļu krājums "Slepenraksts".

1982.���� Grāmata "Deviņas esejas par Danti".

1983.����� Francijas Goda Leģiona ordenis.

1984.����� Brauciens uz Itāliju, Grieķiju, Spāniju, Portugāli iedvesmo Borhesu uzrakstīt mazu eseju grāmatu "Atlants", kas tiek ilustrēta ar Marijas Kodāmās fotogrāfijām.

1985.����� Dzejoļu krājums "Dumpinieks". Dodas uz �enēvu, jau nojauzdams, ka vairs nekad neatgriezīsies Argentīnā.

1986.����� Apprecas ar Mariju Kodāmu. 14. jūlijā Borhess mirst. Iznāk pirmā Borhesa pēcnāves grāmata � recenziju krājums "Iemūrētie teksti".

Sastādījis Guntis Berelis

Tlona, Ukbara, Orbis Tertius

Ramosmehija (Rāmos Meji'a) � rajons Buenosairesas nomalē.

Adolfo Bjojs Kasaress (Adolfo Bioy Casnres, 1914-1999) � argentīnie�u rakstnieks, Borhesa draugs, ar kuru kopā viņ� uzrakstījis vairākas grāmatas.

Justus Perthes � vācu izdevniecība, kuru dibinājis Justus Johans Georgs Pertess 1785. gadā. Tā specializējās ģeogrāfijas grāmatu un kar�u izdo�anā.

Karls Riters (Carl Ritter, 1779-1859) � vācu ģeogrāfs. "Zemes zinātne" 19 sējumos (1817-1859) ir viņa galvenais darbs.

Viltus Bardija (dz. gads nezināms-522. p. m. ē.) � mīdie�u mags un priesteris, kura vadībā sākās sacel�anās pret Persijas valdnieku Kambī�u II. Uzdodamies par Kambīza brāli Bardiju, ko valdnieks bija licis slepeni nogali�nāt, ieguva troni. Viltus Bardiju nogalināja sazvērnieki, ko vadīja Dārijs I.

Silass Haslams (Silas Haslam) � fiktīvs, Borhesa radīts tēls. Haslam ir rakstnieka mātesmātes uzvārds.

Bernards Kvori�s (Bernard Quaritch, 1819-1899) � angļu grāmatizdevējs, bukinists un retu grāmatu tirgotājs.

Johaness Valentinuss Andree (Johannes Valentinus Andrйa, 1586-1654) � vācu dzejnieks un teologs. De Kvinsijs (Collected Writings, vol. 13, 405-410) piedēvē viņam rozenkreicie�u fundamentālo tekstu autorību.

Tomass de Kvinsijs (Thomas de Quincey, 1785-1859) � angļu rakstnieks.

Karloss Mastronardi (Carlos Mastronardi, 1901-1976) � argentīnie�u rakst�nieks un �urnālists, tuvs Borhesa draugs.

Nestors Ibarra (Nestor Ibarra, 1908) � argentīnie�u rakstnieks un dzej�nieks, viens no pirmajiem Borhesa darbu tulkotājiem. Raksts fran�u literārajā �urnālā NRF (Nouvelle Revue Franзaise), protams, ir apokrifisks.

Esekjels Martiness Estrada (Ezequiel Martinez Estrada, 1895-1964) � ar�gentīnie�u rakstnieks, tiek uzskatīts par izcilāko 20. gadsimta argentīnie�u esejistu.

Pjērs Dri� Laro�ēls (Pierre Drieu la Rochelle, 1893-1945) � fran�u rakst�nieks, viens no pirmajiem kritiķiem, kur� atzina Borhesa darbu izcilo vērtību.

Alfonso Rejess (Alfonso Reyes, 1889-1959) � meksikāņu rakstnieks un diplomāts.

Brave New World (1932) � angļu rakstnieka Oldosa Hakslija (1894-1963) antiutopijas �anra romāns.

Ksuls Solars (Xu/ Solar, 1887-1963) � argentīnie�u valodnieka un glez�notāja, Borhesa jaunības drauga Alehandro �ulca (Alejandro Schultz) pseido�nīms.

Aleksiuss Meinongs (Alexius Meinong, 1853-1920) � austrie�u filosofs, kur� savā darbā "Objektu teorija" (Gegenstandstheorie, 1904) no�ķir tos objek�tus, kuriem piemīt fiziska esamība, no tiem, kuri pastāv musu prātā kā ab�strakti jēdzieni, apgalvojot, ka arī pēdējiem piemīt substancionāla esamība kā mūsu iztēles produktiem.

Philospohie des Als Ob (1911) � vācu filosofa Ernsta Faihingera (Ernst Vaihinger, 1852-1933) darbs.

Bertrāns Rasels (Bertrand Russell, 1872-1970) � angļu filosofs un mate�mātiķis, Nobela prēmijas laureāts (1950).

Gunārs Erfjords (Gunnar Erfjord) � fiktīvs tēls, kas parādās vairākos Borhesa stāstos.

D�eimss Hintons (James Hinton, 1822-1875) � angļu ārsts, teologs, filo�sofs un Metafizikas biedrības loceklis.

D�ord�s Dalgarno (George Dalgarno, 1626-1687) � skotu filologs, kas veltīja savu dzīvi universālas valodas radī�anai un pilnveidoja zīmju valodu kurlmēmajiem.

Ezra Baklijs (Ezra Buckley) � fiktīvs Borhesa radīts tēls.

Princese Fosiņī Lisen�a (Faucingy Lucinge) � Borhesa argentīnie�u draudzene, kura apprecējās ar princi Bertrānu de Fosiņī Lisen�u un pārcēlās dzīvot uz Parīzi.

Enrike Amorims (Enrique Amorim, 1900-1960) � urugvajie�u rakstnieks.

Milonga � populārā argentīnie�u dziesma un deja.

Tomass Brauns (Thomas Browne, 1605-1682) � angļu ārsts un esejists. "Apbedī�anas urna" (1685) ir traktāts par nāvi un apbedī�anas rituāliem da�ādās pasaules zemēs. Borhess kopā ar Bjoju Kasāresu pārtulkoja �ī darba 5. nodaļu spāņu valodā.

Fransisko de Kevedo (Francisco de Quevedo, 1580-1645) � viens no spo��ākajiem spāņu baroka laika rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem.

Kihota autors Pjers Menārs

Raimundo Lulio (1235-1315) � spāņu filosofs.

Liks Dortēns (1881-1959) � fran�u rakstnieks.

Pols �ans Tulē (1867-1920) � fran�u dzejnieks.

Kanebjēra � iela Marseļā.

Alfonss Dodē (1840-1897) � fran�u rakstnieks.

Lepanto � domāta slavenā kauja pie Lepanto (1571) starp Svēto Līgu un Turciju, kas beidzās ar Turcijas sakāvi. Migels Servantess piedalījās �ajā kaujā.

Vega � domāts Lope de Vega.

Morics Baress (1862-1925) � fran�u rakstnieks.

Rodrigess Loreta (1875-1961) � argentīnie�u rakstnieks.

Viljams D�eimss (1842-1910) � amerikāņu filosofs ideālists, viens no pragmatisma izveidotājiem.

Palimpsests � rokraksts uz pergamenta pāri nomazgātam vai nokasī�tam tekstam; palimpsesti bija izplatīti senatnē un agrajos viduslaikos.

"Kristus imitē�ana" � 12. vai 14. gadsimta anonīma autora darbs latīņu valodā.

Drupu apli

Zenda (avestas) valoda � mirusi irāņu grupas valoda, jau 1. gadu tūk�stotī p. m. ē. bijusi nevis sarunu, bet reliģisko rakstu valoda.

Babilonijas loterija

Bels (Baals) � auglības, ūdens, pērkona un kara dievs Vidējo un Tuvo Austrumu tautu mitoloģijā.

Dievs eponīms � mitoloģisks tautas pirmtēvs, kura vārdu iegūst tauta un tās apdzīvotā teritorija; �eit � feniķie�u saules dievs Heliogābals.

Herberta Kveina daiļrades analīze

Abrahams Koulijs (Cowley, 1618-1667) � mazpazīstams angļu dzejnieks, "metafiziskās skolas" pārstāvis.

D�ons Viljams Danns (Dunne, 1875-1949) � angļu filosofs; apcerējis ideju par vairāku laika dimensiju reizēpastāvē�anu. Dannam un viņa mācībai Borhess veltījis arī eseju "Laiks un D�ons Viljams Danns".

Frensiss Herberts Bredlijs (Bradley, 1846-1924) � angļu filosofs, matēriju un tās izpausmes formas traktējis kā domas produktus.

Teopomps (ap 377-320 p. m. ē.) � sengrieķu vēsturnieks.

�iljēns Grīns (Green, 1900) � fran�u rakstnieks, kura daiļradē jūtama katolicisma un psihoanalīzes ideju ietekme.

Bābeles bibliotēka

"Melanholijas anatomija" � angļu filosofa Roberta Bērtona (1577-1640) sacerējums.

Ak laiks, tavas piramīdas� � rinda no H. L. Borhesa dzejoļa.

Basilijs Lielais � II gs. filosofs, agrās kristietības teologs, kura sacerē�jumi līdz mūsdienām nav saglabāju�ies.

Beda Visgodājamais (673-735) � angļu teologs un vēsturnieks.

Tacits (ap 58-ap 117) � romie�u vēsturnieks.

Bonaventura Kavaljēri (1597-1647) � itālie�u matemātiķis.

Sazaroto taku dārzs

Viktorija Okampo (1890-1979) � argentīnie�u rakstniece, tulkotāja, Bor�hesa draudzene, �urnāla El Sur ("Dienvidi"), ar ko Borhess daudzus gadus sadarbojās, izdevēja.

Nāve un magnētadata

Ogists Dipēns � vairāku E. Po stāstu acīgais detektīvs.

Patio � iek�pagalms (spāņu vai).

"Kabalas aizstāvībai" � H. Luisa Borhesa eseja.

Tetragramma � slepens Dieva vārds no �etriem burtiem (tetragramma JHWH).

Asevedo � Borhesa mātes Leonoras meitas uzvārds.

Johans Leizdens (1624-1699) � Nīderlandes sludinātājs, leksikogrāfs-hebraists.

�precīzu rombu � rombs kā svēts simbols atspoguļo kosmosu ar tā radī�tāju centrā.

Apslēptais brīnums

Sēfer ļecīrā � "Radī�anas grāmata" (senebreju vai.) � viena no judaistu Talmūda grāmatām.

Fēniksa sekta

Amenofiss IV � desmitais faraons no XVIII dinastijas, ap 1424.-1380. g. p. m. ē.

Rabano Maurs (780-856) � panku sludinātājs un pedagogs.

"Saturnālijas" (5. gs.) � vēlīnā latīņu rakstnieka Ambrozija Feodosija Makrobija kompilatīvs darbs.

Ferdinands fon Gregoroviuss (1821-1891) � antīkās vēstures vācu pēt�nieks.

Francs Miklo�i�s (1813-1891) � austrie�u slāvu valodu filologs.

Urmanns � pirmcilvēks (no vācu vai.).

Huans Fransisko Amaro � Borhesa stāsta "Cita nāve" varonis.

Du Cange � �arls Dikan�s (1610-1688) � baroka laika erudīts un literāts.

Tad visām Deviņām Debesīm� � Borhesa mistifikācija.

Dienvidi

Siprians Katrjels � indiāņu vadonis, kas cīnījās kaujā pie Laverdes, kur krita Borhesa vectēvs.

Kvadra � 463 metri.

�iripā � Dienvidamerikā platas vīrie�u bikses no viena auduma gabala.

Nemirstīgais

Smima � vieta, ko mēdz uzskatīt par Homēra dzimteni.

Kartafīluss � kristie�u leģendas tēls vēlajos viduslaikos, kas atteicis Kristum īsu atpūtu ceļā uz Golgātu.

Soloniku spāņu valoda � ebreju valodas spāņu variants; pēc ebreju izdzī�anas no Spānijas (1492) daudzi ebreji pārcēlās uz Grieķiju.

Makao portugāļu valoda � portugāļu valodas dialekts Kvantunas provincē Ķīnā.

Troglodlti � sena tauta Ziemeļāfrikā.

Zeleas bagātie trojie�i� � no Homēra "Iliādas".

"Eklogas" � Vergilija "Bukolikas".

"Dziesma par manu Sidu" (ap 1140) � spāņu varoņpoēma.

"Patna" � kuģis D�ozefa Konrādā romānā "Lords D�ims", ar kuru 800 musulmaņu no Bombejas dodas svētceļojumā uz Meku.

Ernesto Sabato (1911) � argentīnie�u rakstnieks, Borhesa oponents un sarunu biedrs.

A coat of many colours � angļu tradīcijā tā sauc Jāzepa svārkus ar piedur�knēm, ko viņam norauj brāļi (1. Mozus 37:23).

Centons � dzejolis, kas sacerēts, izmantojot citu dzejnieku dzeju.

Emma Cunca

Miltons Sillzs (1882-1930) � amerikāņu kinoaktieris.

Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts pa�a labirintā

Pjērs Fermā (1601-1665) � fran�u matemātiķis; viņa galvenais darbs, t. s. Fermā teorēma, palika nepierādītas hipotēzes formā.

Diofants (ap 3. gs.) � sengrieķu matemātiķis. Fermā izmantojis viņa darbus savu teoriju izstrādā�anai.

"Nozagta vēstule" � viens no Edgara Alana Po detektlvstāstiem.

Zangvils Israēls (1864-1926) � amerikāņu rakstnieks. Aizslēgta istaba ir nozieguma vieta kādā no viņa detektīvromāniem.

Nikolajs Kūzietis (1401-1464) � vācu teologs un filosofs. Taisne kā bez�galīga riņķa līnija kalpoja viņam par dievi�ķā absolūta simbolu.

Flīnijs Vecākais (23-79) � romie�u karavadonis un rakstnieks, enciklo�pēdiskās "Dabas vēstures" (37 grāmatās) autors. Līdzās nopietnām dabas�zinātņu un ģeogrāfijas atziņām Plīnija sacerējumos ir arī daudz nekritiski pārņemtu ziņu un fantastisku izdomājumu.

Gaidī�ana

Melo � pilsēta Urugvajā.

Mate � paragvajie�u tēja.

Alefs

"Ceļojums apkārt pa�a istabai" � Savojas provincē dzimu�ā fran�u rakst�nieka Ksavjē de Mestra (1763-1852) tēlojumu grāmata.

Divdesmit piektais augusts, 1983

Roberts Lūiss Stīvensons (1850-1894) � skotu rakstnieks un dzejnieks.

Emanuēls Svēdenborgs (1688-1772) � zviedru zinātnieks, filozofs un kristie�u mistiķis.

D�ons Kītss (1795-1821) � viens no lielākajiem angļu romantisma dzej�niekiem.

Huans Muranja � Horhes Luisa Borhesa stāsta tēls.

Masedonio Fernandess (1874-1952) � argentīnie�u rakstnieks, viņa oriģinālie darbi radīja lielu ietekmi uz vēlāko argentīnie�u literatūru.

Zilie tīģeri

Viljams Bleiks (1757-1827) � angļu dzejnieks un gleznotājs.

Gilberts Kīts �estertons (1874-1936) � ietekmīgs 20. gs. sākuma angļu rakstnieks, viņa rado�ais darbs iekļāva visda�ādākās jomas.

Radjards Kiplings (1865-1936) � Indijā dzimis angļu rakstnieks, viņa slavenākais darbs "D�ungļu grāmata".

Paracelza roze

Tomass de Kvinsijs (1785-1859) � angļu rakstnieks un intelektuālis, pazīstamākais darbs "Angļu opijēdāja atzī�anās" (1822).

�ekspīra atmiņa

Edas � Vecā un Jaunā Eda � skandināvu mitoloģijas teksti dzejā un prozā.

D�efrijs �osers (1343-1400) � angļu dzejnieks, filosofs, diplomāts, tiek dēvēts par angļu literatūras tēvu.

D�ons Gouers (1330-1408) � angļu dzejnieks, �osera draugs.

Edmunds Spensers (1552-1599) � angļu renesanses dzejnieks.

Kristofers Mārlovs (1564-1593) � angļu renesanses dzejnieks.

Rafaels Holin�eds (miris 1580) � angļu hronists; viņa darbu, kas pazīs�tams kā "Holin�eda hronikas", Viljams �ekspīrs izmantoja kā avotu daudzām lugām.

D�ons Florio (1553-1625) � itālie�u izcelsmes valodnieks un tulkotājs, D�eimsa I galma valodas skolotājs, tuvs Viljama �ekspīra draugs, pazīstams kā Montēņa tulkotājs angliski.

Tomass Norts (15357-1601?) � pazīstams kā Plūtarha tulkotājs angliski.

Semjuels Batlers (1835-1902) � angļu rakstnieks, utopisks satīriķis, ko bija spēcīgi ietekmējis pavadītais laiks Jaunzēlandē.�ans Pols (1763-1825) �

�ans Pols Fridrihs Rihters � vācu rakstnieks.

D�ord�s �epmens (1559-1634) � angļu dramaturgs, tulkotājs, dzejnieks.

Bens D�onsons (1572-1637) � dramaturgs un dzejnieks, Viljama �eks�pīra konkurents.

Edvīns Raups. Priek�vārds

IZDOMĀJUMI (Ficciones, 1944)

Tiona, Ukbara, Orbis Tertius. Tulkoju�i Valdis Ābols, Jekaterina Leidmane Pjērs Menārs,

�"Dona Kihota" autors. Tulkojis Guntis Valujevs

Kihota autors Pjērs Menārs. Tulkojusi Jekaterina Leidmane

Drupu apļi. Tulkojis Guntis Valujevs

Babilonijas loterija. Tulkojis Guntis

Valujevs Herberta Kveina daiļrades analizē. Tulkojis Guntis Valujevs

�Bābeles bibliotēka. Tulkojis Guntis Valujevs

Sazaroto taku dārzs. Tulkojis Edvīns Raups

Priek�vārds. Tulkojusi Anna Kalve Funess,

brīnumainā atmiņa. Tulkojusi Anna Kalve

Zobena forma. Tulkojusi Dace Meiere

Nodevēja un varoņa tēma. Tulkojusi Anna Kalve

�Nāve un magnētadata. Tulkojis Edvīns Raups

Apslēptais brīnums. Tulkojis Uldis Bērziņ�

Trīs versijas par Jūdu. Tulkojis Edvīns Raups

Trejādais Jūda. Tulkojis Uldis Bērziņ�

Beigas. Tulkojis Edvīns Raups

Feniksa sekta. Tulkojis Edvīns Raups

Dienvidi. Tulkojis Edvīns Raups

ALEFS (E/ Aleph, 1949)

Nemirstīgais. Tulkojis Edvīns Raups

Teologi. Tulkojis Valdis Ābols

Emma Cunca. Tulkojis Guntis Valujevs

Asteriona nams. Tulkojis Guntis Valujevs

Averroesa meklējumi. Tulkojis Uldis Bērziņ�

Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts pa�a labirintā. Tulkojis Guntis Valujevs

Divi ķēniņi un divi labirinti. Tulkojis Guntis Valujevs

Gaidī�ana. Tulkojis Ivars Hermanis

�Alefs. Tulkojis Edvīns Raups

�EKSPĪRA ATMIŅA (La Memoria de Shakespeare, 1997)

Divdesmit piektais augusts, 1983. Tulkojis Edvīns Raups

Zilie Tīģeri. Tulkojis Edvīns Raups

Paracelza roze. Tulkojis Edvīns Raups

�ekspīra atmiņa. Tulkojis Edvīns Raups

Guntis Berelis. Borhesa evaņģēlijs

Borhesa dzīves un daiļrades svarīgākie fakti

Komentāri

** Bet viņi mums ņems mācīt, ka mū�ība ir tagadnes apstā�anās, Nuncstans (kā skolas to nosauc), kaut nedz viņi pa�i, nedz jebkur� cits to neizprot vairāk kā Hic-stans, ja ar to tiktu apzīmēts telpas bezgalīgais di�enums.

�Leviatāns", IV, 46

** Man tomēr nāk prātā da�as rindas no satīras, kurā viņ� bargi �austa sliktus dzejniekus:

* Tur tapa ari viens no Borhesa meistardarbiem, stāsts "Bābeles biblio�tēka", kurā cita starpā aprakstīts, cik katrā Bābeles bibliotēkas telpā ir plauktu, cik grāmatu katrā plauktā. Nevajadzētu �ajos skaitļos meklēt ie�if�rētu dziļi simbolisku jēgu. Borhess glu�i vienkār�i aprakstīja bibliotēkas telpu, kurā tika rakstīts stāsts. Un ari "Bābeles bibliotēkas" sākotnējā iecere bija pavisam pieticīga � radīt municipālās bibliotēkas murgainu atspulgu, stilizētu, kā pats autors izteicās, Kafkas manierē.

[1] tre�ā pasaule (latīņu vai.). � te un turpmāk � tulkotāju skaidrojumi līdztekus pa�a autora piebildēm un komentāriem ar norādi � Autora piezīme.

[2] urālie�u-altajie�u valodas (angļu vai.).

[3] Kopo�anās un spoguļi ir pretīgi (angļu vai.).

[4] �zemes zinātne" (vācu vai).

[5] "zemes, ko sauc ukbara, vēsture" (angļu vai).

[6] haslams ir izdevis arī A General History of Labyrinths ("Vispārīga labi�rintu vēsture"). � Autora piezīme.

[7] "patīkamas un lasī�anas vērtas ziņas par Ukbaru Mazāzijā" (vācu vai.).

[8] bandīti (portugāļu vai.).

[9] tlonas Pirmā enciklopēdija. XI sējums. Hlaer-Jangr (angļu vai.).

[10] pēc naga pazīstam lauvu (latīņu vai.).

*� bra�ā jaunā pasaule (angļu vai.).

[12] nove�ana līdz absurdam (latīņu vai).

[12] Literāts (fran�u vai.).

[13] Darbības veids (latīņu vai).

[14] baklijs bija brīvdomātājs, fatālists un verdzības aizstāvis. � Autora piezīme.

[15] da�u objektu matērijas problēma, protams, paliek. � Autora piezīme.

[16] "apbedī�anas urna" (angļu vai.).

[17] anrī ba�eljē kundze piemin arī kevēdo veiktā Saies Sv. Franciska Introduction а la vie dйvote burtiskā tulkojuma burtisku atpakaļvērsumu oriģinālvalodā. Pjēra Menāra bibliotēkā nav ne vēsts no �āda darba. Acīm�redzot te vienkār�i pārprasts kāds mūsu drauga joks. � Autora piezīme.

[18] tiesa, man bija vēl ari cits nodoms � mēģināt ieskicēt pa�a Pjēra Menāra tēlu. Bet kā gan lai uzdrīkstos sacensties ar augstākās raudzes lap�pusēm, kuras, kā man stāstīts, gatavo baronese de Bakūra, vai ar Karola Urkada smalko un precīzo zīmuli? � Autora piezīme.

[19] es atminos viņa rūtiņu burtnīcas, melnās tintes traipus, savādos tipo�grāfiskos simbolus un sīkos kā skudriņas burtus. Pievakarēs viņam patika klejot pa Nimas nomalēm, reizēm paņemot līdzi pa burtnīcai līksma uguns�kura iekuram. � Autora piezīme.

[20] "vienas problēmas problēmas" (fran�u vai.).

[21] Nebaidieties, kungs, tas ir tikai bruņrupucis (fran�u vai.).

*�� "jūr as kapsēta" (fran�u va!.).

[23] anrī Ba�eljē kundze sarakstā iekļauj ari Sanfransisko de Salesa Introducction а la vie dйvote Kevedo literārā tulkojuma literāro tulkojumu. Pjēra Menāra bibliotēkā netika atrastas �ī darba pēdas. Visticamāk, ka �o pār�pratumu izraisīja kārtējais mūsu drauga joks, kuru nesaprata. � Autora pie�zīme.

[24] man bija ari otrs mērķis � ieskicēt pjēra Menāra tēlu. Bet kā lai es uz�dro�inos sacensties ar zeltītām lapām, kuras � biju dzirdējis � gatavo baro�nese de Bakūra, vai ar Karolī Urkāda uzticīgo un precīzo zīmuli? � Autora piezīme.

[25] kur ļauns un turbānu uzvilcis turks� (angļu vai).

[26] ak, neaizmirsti � �is dārzs bija apburts! (Angļu vai.)

[27] "Piedzēries kuģis" (fran�u vai.) � Artura Rembo dzejolis.

[28] "vecais jūrnieks" (angļu vai.) � Semjuela Koldrid�a dzejolis.

[29] �eit: uz labu laimi (fran�u vai.).

[30] "inteliģentu nodevība" (frati�u vai.) � fran�u rakstnieka �iljēna Bendā (1867-1956) grāmata.

[30] Atceros viņa rūtainās burtnīcas, viņa melnos svītrojumus, viņa dī�vainos tipogrāfiskos simbolus un viņa kukaiņu burtus. Krēslas stundā viņam patika iziet pastaigā pa Nimas nomaļām vietām, da�reiz ņēma līdzi kādu burtnīcu un kūra jautru ugunskuru. � Autora piezīme.

[30] "Kentaura dārzs" (fran�u vai.).

[31] un ja viņ� par jums vairs nesapņos� (angļu vai.). � Aizspoguļa val�stībā, VI.

[32] "Labirinta Dievs" (angļu vai.).

[33] "aprīlis marts" (angļu vai.); iespējams tulkot ari "Aprīļa mar�s".

[34] "�ķietamība un realitāte" (angļu vai.).

[35] diez cik spo�a Herberta Kveina erudīcija vis nav � 1897. gada grā�mata, 215. lappuse! Jau Platona "Politikā" viens no sarunas biedriem aprak�stījis līdzīgu regresiju � Zemes Dēlus jeb Autohtonus, kas, kosmosam rotējot a�gārni, no vecuma dzīvoju�i līdz briedumam, no brieduma � līdz bērnībai, no bērnības � līdz izzu�anai nekurienē. Ari Teopomps savās "Filipikās" stāsta par kaut kādiem ziemeļu augļiem, kurus nobaudot cilvēkā rodas tāds pats a�gārns process� Interesantāk ir iztēloties Laika pretējo virzību: tādu stāvokli, kurā mēs spētu atcerēties nākotni un nezinātu vai tik tikko nojaustu pagātni. Sal. ar Dantes "Elles" desmito dziedājumu, 97.-102. pantu, kur pareģa vīzijas tiek salīdzinātas ar fizisko tālredzību. � Autora piezīme.

[36] "slepenais spogulis" (.angļu vai.).

[37] companion of indian empire � indijas impērijas ordeņa kavalieris (angļu vai.).

[38] "apgalvojumi" (angļu vai).

[39] "Vakardienas roze" (angļu vai.).

[40] �ī māksla ļauj jums iedziļināties divdesmit triju burtu variācijās� "Melanholijas anatomija", 2. d., II sekt., IV atsauce (angļu vai).

[41] manuskriptā nav lietoti nedz cipari, nedz lielie burti. No pieturas zīmēm izmantots tikai punkts un komats. �īs divas zīmes, intervāli starp vārdiem un divdesmit divi alfabēta burti veido nezināmā autora pieminēto skaitli divdesmit pieci. � Autora piezīme.

[42] senāk uz katriem trim se�skaldņiem bija pa cilvēkam. Pa�nāvības un plau�u slimības �ādu proporciju izjauca. Pārņem neaprakstāma melanholija, atceroties, ka reizēm esmu naktis un naktis klejojis pa gaiteņiem un pievilcīga izskata kāpnēm, nesatikdams nevienu bibliotekāru. � Autora piezīme.

[43] saku vēlreiz: lai grāmata eksistētu, pietiek, ka tā ir iespējama. Nevar pastāvēt tikai neiespējamais. Piemēram, neviena grāmata nevar reizē būt kāpnes, lai gan, bez �aubām, pastāv grāmatas, kurās �āda varbūtība tiek iztir�zāta, noliegta un pierādīta, kā arī citas, kuru struktūra atbilst kāpņu struk�tūrai. � Autora piezīme.

[44] letīsija alvaresa de tolēdo ir atzīmējusi, ka tik milzīgai Bibliotēkai trūkst jēgas: īstenībā pietiktu ar vienu parastā formātā sējumu, kas būtu iespiests deviņu vai desmit punktu ķegļa �riftā un sastāvētu no neierobe�ota skaita bezgalīgi plānu lapu. (Kavaljēri XVII gadsimta sākuma ir teicis, ka jeb�kuru cietu ķermeni veido bezgalīgs daudzums plakņu.) �āda zīdaini smalka vademecum lieto�ana nebūtu visai ērta: katra �ķietamā lappuse sadalītos citās tādās pa�ās, un neiedomājamai vidus lapai nebūtu otrās puses. � Autora piezīme.

[45] garlaicīga un murgaina hipotēze. Prū�u spiegs Hans Rabeners, viņ� arī Viktors Runebergs, ar automātisko pistoli apdraudēja aresta ordera uzrādītāju kapteini Ri�ardu Medeņu. Savukārt tas pa�aizsardzības nolūkos ievainoja prū�u spiegu, un �ie ievainojumi arī radīja cietu�ā nāvi. � Autora piezīme.

[46] autora priek�vārds stāstu krājuma Ficciones izdevumam. � Red.

[47] "par slavenajiem cilvēkiem" (latīņu vai.).

[48] "Dārgumu krātuve" (latīņu vai.).

���� �pa kāpiens uz Parnasu" (latīņu vai.).

[50] lai nekas, kas ir dzirdēts, netiktu atdots atpakaļ ar tiem pa�iem vār�diem (latīņu vai).

[51] tā platoniskais gads �ķiļ jaunu taisnību,

�ķiļ vecās vietā to;

Tik ļaudīm dejā virpuļot,

Līdz baisā dunā no�ķind gongs.

(V. B. ītss "Tornis", atdzejojis Edvīns Raups.)

[52] �eit: luksusnumurs (angļu vai.).

[53] sienas skapis (fratt�u vai.).

[54] Privātma�īnas �oferis (angļu vai.).

[55] goim � ne-ebreji (ivritā), goji.

[56] "Degradācijā jautās zināma dro�ība." T. E. Lorenss "Septiņi gud�rības pīlāri" (angļu vai.).

[57] "Slepenais glābējs" (zviedru vai).

[58] boreliuss zobodamies vaicā: "kāpēc viņ� neatteicās no atteik�anās? Kāpēc viņ� neatteicās no atteik�anās atteik�anās?" � Autora piezīme.

[59] euklīds da kunja kādā Runebergam nezināmā grāmatā pamana, ka heretiarham no Kanudosas Antonijam Konseljeiru krietnums "bija gandrīz vai nepiedienība". Argentīnie�u lasitajs atcerēsies līdzīgas pasā�as Almafuertes darbos. Simbolistu lapele Sju insegel Runebergs publicēja pamatīgu deskriptīvu poēmu "Apslēptais ūdens"; pirmajās strofās tiek stāstīts par trauksmainas dienas notikumiem; pēdējās � par kāda lediem klāta dīķa atra��anu; dzejnieks dod mājienu, ka �o kluso ūdeņu mū�īgais miers it kā izlī�dzina mūsu trakulības un zināmā mērā tās pat pieļauj un attaisno. Poēma beidzas �ādi: "Selvas ūdeņi ir laimīgi; mēs varam ļaunība un sāpes būt." � Autora piezīme.

[60] moriss abramovi�s novēro: "jēzus saskaņā ar �o skandināvu vien�mēr ir izdevīgākā lomā; pateicoties tipogrāfijas mākslai, viņa likstas ir slave�nas daudzās valodās; viņa trīsdesmit trīs gadu ilgā atra�anās mūsu, mirstīgo, vidū patiesībā izskatās kā izbraukums zaļumos." Erfjords Christelige Dogma tic ("Kristīgā dogmatika") tre�ajā pielikumā �os izteikumus atspēko. Viņ� piebilst, ka Dieva krustā si�ana nav stājusies � viss, kas reiz noticis laikā un telpā, nerimis atbalsojas mū�ībā. Jūda ari tagad turpina saņemt sudraba gra�us; turpina skūpstīt Jēzu Kristu un mest sudraba gra�us templī uz grīdas; turpina uzsiet cilpu asiņainā laukā. (Lai apliecinātu �os apgalvojumus, Er�fjords atsaucas uz Jaromīra Hladīka "Mū�ības apstrīdē�anas" pirmā sējuma pēdējo nodaļu.) � Autora piezīme.

[61] bezgrēciskums (latīņu vai).

[62] Cilvēciskums (latīņu vai.).

[63] borelijs izsmējīgi vaica: "kadeļ viņ� neatsacijas no �īs atsacī�anas? Kādēļ viņ� neatsacījās no atsacī�anās atsacī�anās?" � Autora piezīme.

[64] eiklīds da kunja kādā Rūnebergam nepazīstamā darbā atzīmē, ka Kanudusas ķecerim Antoniu Konseleiru �nevainība likās gandrīz vai ne�ķīs�tība". Argentīnie�u lasītājam nebūs grūti atcerēties analogus apgalvojumus Almafuertes darbā. Simbolistu lapā Sju insegel Rūnebergs publicējis pedantisku apraksto�u dzejojumu "Slēptie ūdeņi"; tā pirmie panti pārstāsta trok�ņainas dienas notikumus; pēdējā vārsma vēstī par apstā�anos ledku�ņa ezeriņa krastā; dzejnieks apgalvo, ka kluso ūdeņu pastāvīgums labo mūsu nevaja�dzīgo svaidī�anos un da�ā ziņā attaisno un atļauj to. Dzejolis beidzas �ādi: "Me�u ūdeņi ir laimīgi; mēs varam but nelietīgi un nelaimīgi." � Autora piezīme.

[64] Moriss Abramovi�s atzīmē: Jйsus, d'aprиs ce Scandinave, a toujour le beau rфle; ses dйboires, grвce а la science des typographes, jouissant d�une rйputa�tion polyglotte, sa residence de trente-trois ans parmi les humains ne fut, en somme, qu�une villйgiature. Erfjords savas grāmatas Christelige Dogmatic III pielikumā apstrīd �o domu. Viņ� piezīmē, ka Dieva krustāsi�ana nav beigusies, jo viss, kas reiz risinājies laikā, bezgalīgi atkārtojas mū�ībā. Jūda �obrīd arvien vēl pieņem sudraba gabalus; arvien vēl skūpsta Jēzu, arvien vēl pamet sudraba gabalus templī; arvien vēl stāv asins tīrumā un sien cilpu virvē. (Lai pie�rādītu �o apgalvojumu, viņ� atsaucas uz Jaromīra Hladīka "Mū�ības aplie�cinājuma" pirmā sējuma pēdējo nodaļu.) � Autora piezīme.

[65] salamans bilda: �jo nekā jauna nav zem saules. Un Platonam tad ienāca prātā, ka zinā�anas nav nekas cits kā atmiņas-, tātad tie�i Salamans mums devis savu atziņu � kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal notiks."

Frānsiss Bekons, Esejas LVIII

[65] Manuskriptā te ir dzēsums: iespējams, ka izsvītrots ostas nosaukums. �

Autora piezīme.

[66] ernesto sabato pieņem, ka D�ambatista, kur� "Iliādas" izcelsmi ap�sprieda ar antikvāru Kartafīlusu, ir D�ambatists Viko; �is itālietis aizstāvēja uzskatu, ka Homērs ir simboliska persona, tāpat kā Plūtons vai Ahillejs. � Autora piezīme.

[67] "par dieva septīto afektu jeb par mu�ību" (latīņu vai.).

[68] noliedzu, turpretī, nekādā ziņā (latiņu vai.).

[69] "par sākumiem" (latīņu vai.).

[70] dabas gaisma (latīņu vai.).

[71] rūniskajos krustos abas naidīgās emblēmas ir saviju�as vienā zīmē. �

[72] oriģinālā teikts ��etrpadsmit", ta�u ir pietiekams pamats uzskatīt, ka Asterionam �is skaitļa vārds nozīmē "bezgalīgi daudz". � Autora piezīme.

[73] iedomāsimies, ka traģēdija nav nekas cits kā slavētmāksla� (fran�u vai).

[74] �ķaidītu galvu guļ straujais un varenais lauva,

�ķaidītu seju guļ vergs, blakām karalis tam (angļu vai.).

[75] ak dievs, es labprat dzīvotu rieksta �aulā un uzskatītu sevi par bezga�līgas telpas pavēlnieku.

"Hamlets", II, 2 (Tulk. K. Egle)

[76] ceļojums (frart�u vai.).

[77] apkārt pa�a istabai (fran�u vai).

[78] joks (itāļu vai.).

[79] viens dzejo prātulās un di�ojas kā gailis,

Cits tuk�as jūsmas pantus izcēlis no guļas.

Cik smieklīgi un velti abiem spārni kuļas�

o aizmirsts, ziniet, faktors svarīgākais � DAILE!

Un tikai ba�as, ka uzradīsies vesels pulks nesaudzīgu un ietekmīgu ienaidnieku, atturēja viņu (tā viņ� man sacīja) no �o rindu bezbailīgas pub�licē�anas. � Autora piezīme.

[80] "saņēmu tavu samocīto apsveikumu," viņ� man rakstīja. "Tu els un pūt no skaudības, mans no�ēlojamais draugs, tomēr � lai kā tas Tev kostu kaulā! � Tev nāksies atzīt, ka �oreiz esmu spējis piespraust pie cepures ko�sārtāko no spalvām un izrotāt savu turbānu ar visu rubīnu kalifu." � Autora piezīme.

[81] lai tavas no pasaules noguru�ās miesas Sapurina ļaunu vēsto�o zvaig�ņu jūgu (angļu vai.).

[82] bezgalīgie teikumi (fran�u vai.).

[83] mana dzīve krīt sausās, dzeltenās lapās (.angļu vai.).

[84] ari vēlāk borhess savos stāstos izmantoja faktus iz ģimenes vēstures. Piemēram, "Stāsta par karavīru un gūstekni" no krājuma "Alefs" aprakstīta epizode, ko Argentīnas pampās jaunībā bija pieredzējusi viņa vecmāmiņa, angliete Frensisa Heizlema. Vairāki Borhesa priek�te�i pavīd stāstā "Tadeo Isidoro Krusa biogrāfija". Lāgiem Borhess ar savu sen�u uzvārdiem � Asevedo, Suaress, Laprida u. c. � aplaimoja arī izdomātās personas; vairākkārt Borhess izmantoja pseidonīmu Bustoss, kas ir viņa vecvectēva uzvārds, to�starp ar �o vārdu viņ� parakstīja savu pirmo prozas publikāciju. Aprakstot reālus Argentīnas vēstures notikumus, Borhess alla� tos centās sastatīt vai nu ar labi pazīstamām vēstures leģendām, vai arī ar mītiem. Tādējādi Borhess, no vienas puses, tiecās apstiprināt ideju par to, ka vēsture savā būtībā ir ne�pārtraukta vienu un to pa�u nori�u cikliska atkārto�anās, no otras, � mēģi�nāja �os no pirmā acu uzmetiena pavisam nenozīmīgos Argentīnas vēstures faktus "paaugstinat" līdz mīta līmenim.

[85] tas publicēja borhesa atraitne marija Kodama 20. gs. deviņdesmitajos gados.

[86] borhess savās gramatās iekļāva tikai piekto daļu no sarakstītā. Div�desmito, trīsdesmito un �etrdesmito gadu Argentīnas periodikā izkaisīti dau�dzi simti Borhesa tekstu (da�kart bez paraksta), kas patlaban tiek publicēti sējumu pēc sējuma. Lai mazliet piepelnītos, Borhess 1937. gadā pat sāka rakstīt recenzijas par ārzemju grāmatām "ģimenes �urnālam" "Pavards". Drīz pēc autora nāves tās iznaca, apkopotas grāmata "Iemūrēti teksti", � un atklājās, ka tā ir nozīmīga Borhesa daiļrades sastāvdaļa.

[87] �ai sakarā jāpiemin vēl divi rakstnieki: Onorio Bustoss Domeks, kur�

1942.� gadā publicēja stāstu krājumu "Se�i uzdevumi donam Isidoro Parodi", un Benito Suaress Lin�s, grāmatas "Slepkavības modelis" (1946) autors. Starp citu, "Slepkavības modelim" priek�vārdu sarakstījis Onorio Bustoss Domeks. Grāmatas gan ir glu�i reālas, toties abi autori ir mistifikācijas, ko radīja Bor�hess un viņa draugs un līdzautors Adolfo Bjojs Kasaress (Bustoss � Borhesa vecvectēva uzvārds, Domeks � Bjoja Kasaresa vecvectēvs), kura vārds mūs�laiku Latīņamerikas rakstnieku panteonā tiek minēts līdzās Borhesa vārdam. Lasot Borhesa stāstus, grūti iedomāties viņu smejamies � rodas pat iespaids, ka viņam vispār nepiemita humora izjūta (ne velti Umberto Eko Horhe no "Rozes vārda" tik nikni vērsās pret smiekliem), ta�u �ajos darbos viņ� atklā�jas kā reti kodīgs ironists. Abas grāmatas ir parodijas par detektīvliteratūru: dons Isidoro Parodi atrisina noslēpumainas slepkavības, pats sēdēdams cietuma. Tiesa gan, mistifikācijas mērogi bija ļoti pieticīgi: grāmatas izdeva autori pa�i par saviem līdzekļiem, kritika tās tikpat kā nepamanīja. 1967. gadā Borhess un Bjojs Kasaress publicēja "Bustosa Domeka hronikas" � parodisku recenziju krājumu.

[87] Arī citējot vai pārstāstot reālus tekstus, Borhess citātu lielākoties bar�bariskā manierē izrāva no konteksta un izmantoja par atspēriena punktu saviem domu me�ģījumiem, kuros mēdza aizklīst bezgala tālu no citēta tek�sta, diez ko neuztraucoties par to, ka citējamā autora idejas tiek sagrozītas līdz nepazī�anai. T. i., arī citē�ana vai vienkār�s si�eta pārstāsts Borhesa izpratnē ir jauna teksta radī�ana.

[88] borhess vispār augstu vērtēja detektīvliteratūru, uzlūkodams to kā �anru, kas haosa laikmetā mēģina saglabāt stabilitāti un pa�cieņu. Viņa at�tieksmi pret detektīviem labi raksturo tas fakts, ka, lasīdams lekcijas, Borhess alla� līdzās, teiksim, budismam vai Kabalai apcerēja arī detektīvu.

[89] borhess bie�i piesauca "1001 nakts pasakas", kurās �eherezade vienu�brīd sāk stāstīt stāstu par sevi, tādējādi no jauna aizsākdama arī visu ciklu, kas nebeidzami rit pa noslēgtu loku.

[90] borhess nekad nebija īpa�i interesējies par politiku, nemaz nerunājot par iesaistī�anos politiskajās batālijās. Ta�u viņ� piederēja pie intelektuāļu kategorijas, kas jebkurai diktatūrai �ķiet visai ap�aubāma. Atlai�anas formālais iemesls � publiski izteikumi pret Peronu. Turpmākajos gados Borhess atradās policijas uzraudzībā, bet viņa māsa Nora uz īsu bridi pat tika apcietināta.

[91] tas tika izdarīts tipiski borhesiskā manierē. At�ķirībā no citiem kan�didātiem, kuri konkursam iesutija pla�us savu panākumu un darbu aprak�stus, Borhess aprobe�ojās ar �ādu tekstu: "Glu�i neapzināti visu dzīvi esmu gatavojies �im pienākumam."