Leonīds Solovjovs

Stāsts Par Hоd�u Nasredinu

Mana 1930. gada 18. aprīli kalnu ki�lakā Nanajā no neģēlīgas ienaidnieka lodes kritu�ā drauga Mumina Adilova gai�ajai piemiņai dziļā godbijībā veltīju �o grāmatu.

Viņā bija daudz, loti daudz Hod�as Nasredina rakstura īpa�ību � pa�aizliedzīga tautas mīlestība, dro�sirdība, godīga �ķelmība un cildena viltība, � un, kad es rakstīju �o grāmatu, nakts klusumā ne vienu reizi vien man likās, ka viņa ēna stāv aiz mana krēsla un vada manu spalvu.

Viņ� apglabāts Kanibadamā. Es nesen apmek�lēju viņa kapu. Viņa kapkalniņ� apaudzis ar pa�vasara zāli un puķēm, un bērni rotaļājās ap to, bet viņ� gulēja mtī�a miegā un neatbildēja manas sirds saucieniem.

Leonīds Solovjovs.

Un es viņam teicu: �Par prieku tiem, kas kopā ar mani dzīvo uz zemes, es uzrakstī�u grāmatu, kurā manas dzejas pavasari nekad nenomainīs grūtsirdīgs aizmirstības rudens, kuras lappusēs nek^d nepūtīs saltie laikgaitas vējil� Un rau�gies! � vēl dārzā rozēm nav nobiru�as ziedlapi�ņas, un es vēl staigāju bez spieķa, bet tev jau rokās manis uzrakstītā grāmata �Gilistāna�, kas nozīmē �Ro�u dārzs�, un tu lasi to �

Saadi

So notikumu mums pavēstīja Abu-Omars-Ahmeds-ibn-.Muhameds pec Muhameda-ibn-Ali-ibnRifa stāsta, kur� esot atsaucies uz Ali-ibn-Abdu-alAzizu, kam to teicis Abu-Ubeids-al-l lasims-ibnSelams, kas noklausījies no saviem skolotājiem, no kuriem pēdējais visu to esot dzirdējis no Omaraibn-al-Ilattaba un viņa dēla Abda-Allaha � lai allalia svētība tiek viņiem abiem!

lbn-Hazms, �Mīļotās kaklarota�

�Stāsta arī, ka gājis kāds vientiesis, tu�rēdams rokā sava ēzeļa pavadu un vezdams viņu aiz sevis.�

Seherezades Iris simti astoņdesmit astotā nakts.

�Sava mū�a trīsdesmit piekto gadu Hod�a Nasredins sagaidīja ceļā. Vairāk neka desmit gadu viņ� bija pavadījis trimdā, ceļodams no pilsētas uz pilsētu, no vienas zemes uz otru, �ķērsodams jūras un tuksne�us, � pārnak�ņodams,kā gadījās,� uz kailas zemes, pie trūcīga ganu ugunskura vai neērtā seralā, kur putekļos un tumsā smagi pū� un bru�jājas kamieļi, �vadzinādami zvārgu�lī�iem, vai tvanainā, piekvēpu�ā �aihanā [1] , kur zemē sagulu�i ūdensnesēji, ubagi, kamieļu dzinēji un citi nabaga ļautiņi, kas, rītam austot, piepilda saviem spalgajiem kliedzieniem pilsētu tirgus laukumus un �aurās ieliņas. Nereti viņam iznāca pārgu�lēt arī uz mīkstiem zīda spilveniem kāda Irānas augstmaņa ha�rēmā, kur� tie�i tai naktī staigāja ar sargu pulku pa visām �aihanām un seraliem, meklēdams klaidoni un dieva zaimotāju Hod�u Nasredinu, lai uzdurtu viņu uz mieta . . . Aiz restotā loga bija redzama �aura debess maliņa ar dziesto�ām zvaigznēm, rīta vējiņ� viegli un valgi �ū�oja lapās, uz palodzes sāka dūdot un kārtot spalvas jautrās ūbelītes. Un Hod�a Nasredins, skūp�stīdams noguru�o skaistuli, runāja:

� Ir laiks. Ardievu, mana burvīgā pērle, un neaizmirsti mani!

� Pagaidi! � viņa atbildēja, kļaujot daiļās lokās ap Hod�a kaklu. � Vai tu aizej pavisam? Bet kāpēc? Paklausies, �ovakar, kad satumsīs, es atkal aizsūtī�u pēc tevis veceni.

��� Nē. Es sen jau esmu aizmirsis to laiku, kad divas naktis no vietas būtu pavadījis zem viena jumta. Man jādodas ceļā,es ļoti steidzos.

��� Steidzies? Vai tev kādas neatliekamas darī�anas citā pil�sētā? Kurp tu gribi braukt?

��� Nezinu. Bet svīst jau gaisma, pilsētas vārti jau atvērti, un pirmās karavānas jau devu�ās ceļa. Tu dzirdi � skan ka�mieļu zvārgulī�i! Kad �īs skaņas saklausu, tad it kā ugunīga dzira ielīst manās kajas un es nevaru palikt uz vietas.

��� Ej projām, ja tas tā! � skaistule sacīja, noskaitusies un veltīgi pūlēdamās slēpt asaras, kas pamirdzēja viņas garajās skropstās. � Bet �ķiroties pasaki man vismaz savu vārdu!

��� Tu gribi zināt manu vārdu? Klausies, tu esi pavadījusi nakti ar Ilod�u Nasredinu! Es esmu Ilod�a Nasredins � miera grāvējs, ķildu cēlājs, tas pats, par kura galvu saucēji izkliedz ik dienas tirgus laukumos lielu atlīdzību. Vakar apsolīja trīs tūksto�us tumanu, un es jau saku domāt, vai man pa�am nepār�dot savu galvu par tik labu cenu. Tu smejies, mana zvaigznīte, nu dod vēl ātri pēdējo reizi savas lūpas. Ja es varētu, es tev uzdāvinātu smaragdu, bet man nav smaragda, ņem, lūk, �o pa�u balto, vienkār�o akmentiņu par piemiņu.

Viņ� uzvilka savu nodriskāto halātu, kas, Hod�am daudz ceļojot un sē�ot pie ugunskuriem, bija dabūjis jau da�u labu caurumu, un devās projām uz pirkstgaliem. Aiz durvīm skaļi kraca slinkais un dumjais einuhs, �almā un mīkstās tupelēs ar uzliektiem galiem, � viņam uzticētā pils lielākā dārguma no�laidīgais sargs. Atstatāk krāca sargi, izstiepu�ies uz grīdsegām un tūbas paklājiem, noliku�i galvas uz saviem kailajiem zobe�niem. Hod�a Nasredins aizzagās tiem garām uz pirkstga�liem un alla� laimīgi, it kā viņ� �ai brīdī būtu kļuvis nere�dzams.

Un atkal dimdēja, pulēja baltais, akmeņainais lielceļ� zem viņa ēzelī�a ņiprajiem soļiem. Pār pasauli zilajās debesīs spī�dēja saule; Hod�a Nasredins varēja skatīties tajā bez acu mirk��ķinā�anas. Rasainie lauki un neauglīgie tuksne�i, kur baloja pa pusei smil�u aizputinātie kamieļu kauli, zaļie dārzi un mu�tuļojo�ās upes, drūmie kalni un zāļainās ganības dzirdēja

Hod�as Nasredina dziesmu. Viņ� devās vienmēr tālāk un tālāk, neskatīdamies atpakaļ, atstāto neno�ēlodams un nebaidīdamies ta, kas bija gaidams.

Bet atstātajā pilsētā viņa piemiņa palika dzīva uz laiku laikiem.

Augstmaņi un mullas nobālēja niknās dusmās, kad izdzirda viņa vardu; ūdensnesēji, kamieļu dzinēji, audēji, kapara kalēji un seglinieki, sapulcēju�ies vakaros �aihanās, stāstīja cits citam smieklīgus notikumus par viņa dēkām, kurās tas arvien palika uzvarētājs; grūtsirdīga harēma skaistule bie�i aplūkoja balto akmentiņu un noslēpa to perlamutra �ķirstiņā, tiklīdz izdzirda sava kunga soļus.

� L)f! � nosēcās resnais augstmanis un elsdams pūzdams vilka nost savu brokāta halātu. � Mēs visi esam pagalam no�mocīju�ies ar �o nolādēto klaidoni Ilod�u Nasredinu: viņ� sakū�dījis un satraucis visu valsti! Es �odien saņēmu vēstuli no sava sena drauga, cienījamā Horasanas apgabala pārvaldnieka. Pa�domājiet tikai � kā �is klaidonis Hod�a Nasredins parādījies viņa pilsētā, tā uzreiz kalēji atsacīju�ies maksāt nodevas, bet traktieru saimnieki atteiku�ies barot bez atlīdzības sargus. Bez tam vel �is zaglis, islama apganītājs un grēka bērns iedro�i�nājies ielauzties Horasanas pārvaldnieka harēmā un piesmiet viņa mīļoto sievu! Patiesi, pasaule vēl nav pieredzējusi līdzīgu noziedznieku! 2ēl, ka �is nicināmais plukata nav mēģinājis iekļūt manā harēmā, tad gan viņa galva jau sen rēgotos mieta galā galvenajā laukumā.

Skaistule klusēja, slepus smaidīdama, � viņai gribējās gan smieties, gan raudāt.

Bet ceļ� arvien vēl dimdēja un putēja zem ēzeļa ņiprajiem soļiem. Un skanēja Hod�as Nasredina dziesma. Desmit gadu laikā viņ� bija izceļojies visur � gan Bagdādē, Stambula un Teherānā, Bah�isarajā, E�miadzinā un Tbilisi, Damaskā un Trapezunda, pazina visas �īs pilsētas un vēl ļoti daudzas citas, un visur viņ� bija atstājis atmiņas par sevi.

Tagad Hod�a Nasredins atgriezās savā dzimtajā pilsētā Buhārā-i-Serifā, Di�ajā Buhārā, kur bija nodomājis ar pieņemtu vārdu mazliet atpūsties no saviem bezgalīgajiem ceļojumiem.

Kopā ar lielu tirgoņu karavānu viņ� pārgāja Buhāras ro�be�u un sava ceļojuma astotajā dienā ieraudzīja tālumā pu�tekļainajā miglā lielās, slavenās pilsētas pazīstamos minaretus.

Slapju un karstuma nomocītie karavānas vīri aizsmaku�i iekliedzās, kamieļi paātrināja soļus: saule jau tuvojās rietam, un vajadzēja pasteigties, lai nonāktu Buharā, kamēr pilsētas vārti vēl nebija aizslēgti. Hod�a Nasredins jāja pats pēdējais aiz karavānas, ietīts biezā, smagā putekļu mākonī; tie bija dzim�tenes svētie putekļi; viņam likās, ka tie smar�o labāk par citu tālo zemju putekļiem. �ķaudīdams un kāsēdams viņ� runāja ar savu ēzelīti'

��� Nu, lūk, beidzot mēs esam mājās. Zvēru pie allaha, ka mūs te gaida panākumi un laime.

Karavāna pienāca pie pilsētas mūra tie�i tai brīdī, kad sargi slēdza ciet vārtus. � Allaha vārdā, pagaidiet! � iesaucās karavānas vadītājs, notālēm rādīdams zelta naudas gabalu, bet vārti jau aizdarījās, �vadzēdamas aizkrita aiz�aujamās bultas, un sargi nostājās torņos pie lielgabaliem. Sāka pūst dzestrs vēj�, pie miglā tītajam debesīm nodzisa ro�ainais vakara sārtums, un gai�i iezīmējās jaunā mēness �aurais sirpis, krēslainajā klu�sumā no visiem neskaitāmajiem minaretiem atskanēja augstā, gari stieptā un sērīgā mucdzinu balss, kas aicināja musulma�ņus uz vakara lūg�anu.

Tirgoņi un karavānu ļaudis nometās ceļos, bet Hod�a Nasre�dins ar savu ēzeli nogāja klusītiņām sāņus.

��� Siem tirgoņiem ir par ko pateikties allaham � viņi �o�dien ir ēdu�i pusdienas un tagad gatavojas vakariņot. Bet mēs abi, mans uzticamais ēzeli, neesam ēdu�i pusdienu un neēdīsim arī vakariņas: ja allahs grib saņemt mūsu pateicību, tad lai at�sūta man bļodiņu plova [2] , bet tev � klēpi āboliņa!

Viņ� piesēja ēzeli pie ceļmalas koka, bet pats nolikās tam blakus, tie�i uz zemes, palicis akmeni pagalvī. Tum�i dzidrajās debesīs viņa acīm atklājās mirdzo�ie zvaig�ņu raksti, un katrs zvaigznājs bija pazīstams: desmit gadu laika viņ� bija tik bie�i redzējis sev pāri klajas debesis! Un viņ� arvien domāja, ka �īs klusās apceres stundas dara viņu bagātāku par jebkuru bagāt�nieku, jo pasaulē katram lemta sava daļa, un, kaut arī bagātais ēd no zelta traukiem, ta�u naktis viņam katrā ziņa jāpavada zem jumta, un viņam nav ļauts pusnaktī, kad viss apklusis, iz�just zemes lidojumu caur gai�zilo un vēso zvaig�ņu miglāju.

Pa tam seralos un �aihanās, kas no ārpuses pieslējās robai�najam pilsētas mūrim, iekvēlojās ugunskuri zem lieliem katliem un �ēli ieblējās auni, kurus stiepa uz kau�anu. Bet piedzīvojumu bagātais Ilod�a Nasredins piesardzīgi novietojās aizvēja pusē, lai ēdienu smar�a viņu nekairinātu un netraucētu. Zinādams Buhāras kārtību, viņ� nolēma aiztaupīt pēdējo naudu, lai būtu ar ko otrā rītā aizmaksāt nodevas pie pilsētas vārtiem.

Viņ� ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet nevarēja aizmigt, kaut gan bezmiega cēlonis nebūt nebija izsalkums. Hod�u Nasredinu mocīja smagas domas, pat zvaig�ņainā de�bess nevarēja viņu �odien iepriecināt.

Viņ� mīlēja savu dzimteni par visu vairāk pasaulē, �is vil�tīgi gudrais, jautrais bezbēdis ar melno bārdiņu vara brūnajā sejā un �ķelmīgi dzirksto�ām acīm. Jo tālāk no Buhāras viņ� aizklīda savā salāpītajā halātā, notaukotajā tjubeteikā un cau�rajos zābakos, jo vairāk viņ� mīlēja Buhāru un ilgojās pēc tās. Savā trimdā viņ� visu laiku atcerējās �auras ieliņas, kur arba, cauri braukdama, noskrāpēja gar abām pusēm māla sētu; viņ� atcerējās augstos minareius ar rakstainām podiņu cepurēm, uz kurām rītos un vakaros atspoguļojās blāzma, vecās, svētās pundurgobas, kuru zaros melnoja milzīgās stārķu ligzdas; atcerējās jautrās �aihanas zuzo�o papeļu ēnā, traktieru dūmus un tvanu, raibo tirgus burzmu; viņ� atcerējās savas dzimtenes kalnus un upes, tās ciemus, laukus, ganības un tuksne�us, un, kad Bagdadē vai Damaskā satika savus tautie�us un pazina viņus pēc tjubeteikas raksta un īpatnējā halāta piegriezuma, tad Ilod�am Nasredinam pamira sirds un aizrāvās elpa.

Atgriezies viņ� atrada savu dzimteni vēl nelaimīgāku, nekā tā bija tais dienās, kad to atstāja. Vecais emīrs bija sen miris. Jaunais emīrs astoņu gadu laikā bija paspējis Buliāru galīgi iz�postīt. Hod�a Nasredins ieraudzīja sagrautus tiltus, nabadzīgus mie�u un kvie�u sējumus, tuk�us arikus karstumā saplaisāju�ām gultnēm. Lauki bija nolaisti, apaugu�i ar stepes zāli un da�d�iem, dārzi gāja bojā aiz sausuma, zemniekiem nebija ne labī�bas, ne lopu, ubagi rindu rindām sēdēja ceļmalās, izlūgda�mies dāvanas no tādiem pa�iem nabagiem kā viņi. Jaunais emīrs nometināja visos ciemos sargu pulkus un pavēlēja iedzīvotājiem bez atlīdzības barot viņus, sāka celt daudz jaunu mo�eju un lika iedzīvotājiem sāktos darbus nobeigt � viņ� bija ļoti diev�bijīgs, �is jaunais emīrs, un divreiz gadā noteikti brauca pielūgt vissvētā un izcila �eiha Bogaedina pī�ļus, kuru kapa vieta atradās augstienē, tuvu pie Buharas. Viņ� uzlika bez jau pastāvo�iem �etriem nodokļiem vēl trīs jaunus, noteica maksu par katru tilta lieto�anu, paaugstināja tirdzniecības un tiesu nodevas, izlaida viltotu naudu. Panīka amatniecība, pagrima tirdzniecība; maz prieka Hod�a Nasredins sastapa savā mīļotajā dzimtenē.

� Agrā rītā atkal no visiem minaretiem atskanēja muedzinu saucieni; vārti atvērās, un karavana, dobjas zvārgulī�u �vadzoņas pavadīta, lēni iegāja pilsētā.

Aiz vārtiem karavāna apstājās: ceļu aizkrustoja sargi. Viņu bija liels pulks � apautām un basām kājām, apģērbu�ies un puskaili, kas, kalpojot emīram, vēl nebija paspēju�i iedzīvoties mantā. Viņi grūstījās, klaigāja, ķildojās, jau iepriek� dalīdami sava starpā laupījumu. Beidzot no �aihanas iznāca nodokļu pie�dzinējs � nobarojies un miegains, tērpies zīda halātā ar nosmē�rētam piedurknēm, basās kājās uzautām tupelēm, negausības un netiklas dzīves izvagotu, uztūku�u seju. Pārlaidis kāru ska�tienu tirgoņiem, viņ� sacīja:

� Sveicinu jūs, tirgoņi, novēlu jums sekmes tirdzniecības darījumos. Un ziniet, ka emīrs izdevis pavēli � piekaut ar spie�ķiem līdz nāvei katru, kas slēps kaut niecīgāko pre�u mazumiņu!

Samulsu�ie un baiļu pārņemtie tirgoņi klusēdami glaudīja savas krāsotās bārdas. Nodokļu piedzinējs pievērsās sargiem, kas jau labu laiku aiz nepacietības mīdījās uz vietas, un paķustinaja resnos pirkstus. Tā bija zīme. Sargi kliegdami un brēkdami metās pie kamieļiem. Grūstīdamies un steigdamies viņi pārcirta zobeniem astru virves, trok�ņaini izārdīja saiņus, izsvaidīdami uz ceļa brokātu, zīdu, samtu, kastes ar pipariem, tēju un ambru, krūkas ar dārgo ro�u eļļu un Tibetas zālēm.

tirgoņi �ausmās zaudēja valodu.

Divas minūtēs apskate bija pabeigta. Sargi nostājās rindā ;ii/ sava priek�nieka. Viņu halāti izplētās un piepūtās. Sākās nodevu piedzī�ana par precēm un iebrauk�anu pilsētā. Hod�am Nasredinam pre�u nebija; viņam nācās maksāt tikai par caur�laidi.

��� No kurienes tu esi atjājis un kādā nolūkā? � jautāja no�dokļu piedzinējs. Rakstvedis iemērca tintnīcā zosu spalvu un gatavojās pierakstīt Ilod�as Nasredina atbildi.

��� Esmu atbraucis no Ispahanas, ak visugai�ais kungs. Te, Buhārā, dzīvo mani radinieki.

��� Tā, � teica nodokļu piedzinējs. � Tu brauc ciemā pie saviem radiniekiem. Tatad tev jānomaksā ciemo�anās nodevas.

��� Bet es nebraucu pie saviem radiniekiem ciemos, � preto�jās Hod�a Nasredins. � Es braucu svarīgās darī�anās.

��� Darī�anās! � iesaucās nodokļu piedzinējs, un viņam iemirdzējās acis. � Tātad tu brauc ciemā un tai pa�ā laikā darī�anās! Samaksā viesu nodevas, darī�anu nodevas un ziedo mo�ejas izgrezno�anai � par slavu allaham, kas pasargājis tevi ceļā no laupītājiem.

�Būtu labāk, ja viņ� pasargātu mani pa�reiz, bet no laupī�tājiem es pats sevi kaut kā būtu pasargājis,� nodomāja Hod�a Nasredins, bet neteica nekā. Viņ� bija paspējis aptvert, ka �inī sarunā katrs vārds izmaksā vairāk par desmit tangārn. Viņ� atraisīja jostu un, sargu alkatīgo, neatlaidīgo skatienu pavadīts, sāka atskaitīt naudu par caurlaidi pilsētā, viesu nodevas, darī��anu nodevas un ziedojumu mo�ejas izgrezno�anai. Nodokļu piedzinējs bargi pavērās uz sargiem, viņi novērsās. Rakstvedis, iebāzis degunu gramatā, sāka ātri �virkstināt ar zoss spalvu.

Aizmaksājis Hod�a Nasredins gribēja iet tālāk, bet nodokļu piedzinējs bija ievērojis, ka viņam jostā vēl atliku�i da�i nau�das gabali.

��� Pagaidi, � viņ� apturēja'Hod�u Nasredinu. � Bet kas maksās nodevas par tavu ēzeli? Ja tu ej ciemā pie radiniekiem, tad tavs ēzelis arī iet ciemā pie radiniekiem.

��� Tev taisnība, gudrais priek�niek, � piekāpīgi atbildēja Hod�a Nasredins, par jaunu atraisīdams jostu.� Manam ēzelim Buhārā tie�ām pulka radinieku, citādi mūsu emīrs ar tādu kār�tību jau sen būtu nolidojis no troņa, bet tu, cienījamais, par savu mantrausību būtu nokļuvis uz mieta!

lekārns vēl nodokļu piedzinējs paspēja atjēgties, Hod�a Nasredins bija uzlēcis savam ēzelim mugurā un, palaizdams viņu pilniem lēk�iem, pazuda tuvākajā �ķērsieliņā. � Ātrāk, ātrāk! � viņ� mudināja. � Pieliec soli, mans uzticamais ēzeli, pieliec soli, citādi tavs saimnieks samaksās vēl vienu nodevu pats ar savu galvu!

Hod�as Nasredina ēzelis bija gudrs lops un visu saprata; viņ� ar savām garajām ausīm dzirdēja troksni un kņadu pie pilsētas vārtiem, sargu kliedzienus un, nevērodams ceļu, joņoja tik ātri, ka Hod�a Nasredins, abām rokām aptvēris viņa kaklu un augstu sacēlis kājas, tikko turējās seglos. Aiz viņa, aiz�smaku�i riedami, metās vesels bars suņu; pretimnācēji spiedās pie �ogiem un noskatījās pakaļ, galvas grozīdami.

Pa to laiku sargi pie pilsētas vārtiem izkratīja visu pūli, meklēdami nekaunīgi pārdro�o spītnieku. Tirgoņi smīnēdami �ukstēja cits citam:

� Lūk, atbilde, kas darītu godu pa�am Hod�am Nasredinam!�

Ap pusdienas laiku visa pilsēta zināja �o atbildi; pārdevēji uz tirgus �ukstēdami stāstīja pircējiem, bet tie stāstīja tālāk, un visi pie tam piebilda: �Lūk, vārdi, kas pa�a Hod�as Nasre�dina cienīgi!�

Un neviens nezināja, ka �ie vārdi nāca tie�ām no pa�a Hod�as Nasredina, ka viņ� pats, slavenais un nepārspējamais Hod�a Nasredins, klejo patlaban pa pilsētu izsalcis, bez gra�a kabatā, meklēdams radiniekus vai vecos draugus, kas viņu pa�barotu un dotu uz kādu laiku pajumti.

Viņ� neatrada Buhārā ne radiniekus, ne vecos draugus. Viņ� neatrada pat tēva māju, kur bija dzimis un uzaudzis, rotaļajies ēnainā dārzā, kur dzidrajās rudens dienās vējā �alca dzeltējo�ās lapas, dobji būk�ķēdami zemē krita gatavie augļi, sīkās balstiņās �ivināja putni, saules lāsumi drebēja smar�īgajā zālē, dūca darbīgās bites, savākdamas pēdējās vīsto�u puķu veltes, arikos neredzams murdēja ūdens, stāstīdams zēnam savus ne�beidzamos, neizprotamos stāstus� Tagad �ai vietā bija tuk�s laukums; uzkalniņi, ūdens izrautas gravas, asas gu�ņas, apkūpēju�i ķieģeļi, sabruku�u mūru atliekas, sagruzdēju�u niedru pi�numu gabali; neviena putna, nevienas bites Hod�a Nasredins te neredzēja. Tikai no akmens apak�as, uz kura viņ� bija pa�klupis, piepe�i izlīda gara, eļļaina lente, nespodri pazibēja saulē un pazuda atkal zem akmeņiem � tā bija �ūska, tuksne�aino, cilvēku atstāto vietu vienīgais, drausmīgais iemītnieks.

Galvu nokāris, Hod�a Nasredins ilgi stāvēja klusēdams; bēdas sa�ņaudza viņa sirdi.

Aiz muguras viņ� izdzirda �erksto�u kāsu un apgriezās.

Pa celiņu, pāri laukumam, nāca kads rūpju un bēdu sa�liekts vecītis. Hod�a Nasredins aizturēja viņu.

��� Miers lai ir ar tevi, vecotēv, lai allalis tev vēl dod ilgus gadus veselību un labklajibu. Saki, � kam piederēja māja, kas stāvēja agrāk �ai tuk�ajā laukumā?

��� Te stāvēja seglinieka Sjr-Mameda māja, � atbildēja ve�cītis. � Es kādreiz viņu ļoti labi pazinu. �is Sir-Mameds bija slavenā Hod�as Nasredina tēvs, tā Ilod�as Nasredina, par kuru tu, ceļiniek, būsi ne mazums dzirdējis.

��� Jā, esmu �o to dzirdējis. Bet saki, lūdzams, � kur palicis �is seglinieks Sir-Mameds, slavenā Hod�as Nasredina tēvs, un kur palikusi viņa ģimene?

��� Klusāk, mans dēls. Buhārā ir tūksto�iem spiegu. Viņi var mūs izdzirdēt, un tad mēs esam pagalam. Tu dro�i vien esi atnācis no tālienes un nezini, ka mūsu pilsētā stingri aizliegts minēt Hod�as Nasredina vārdu, par to liek cietumā. Pieliecies man tuvāk, un es pastāstī�u.

Hod�a Nasredins, apspiezdams uztraukumu, zemu noliecās pie viņa.

��� Tas bija vēl vecā emīra laikā, � iesāka vecītis. � Pus�otra gada pec Hod�as Nasredina izdzī�anas tirgu izplatījās baumas, ka viņ� atgriezies, dzīvo slepeni Buhārā un sacer par emīru izsmejo�as dziesmas. Sīs baumas nonāca līdz emīra pilij, sargi devās meklēt Hod�u Nasredinu, bet nevarēja atrast. Tad emīrs pavēlēja apcietināt Hod�as Nasredina tēvu, divus brāļus, tēva brāli, visus attālakos radiniekus, draugus un spīdzināt vi�ņus tik ilgi, kamēr tie pasacīs, kur slēpjas Hod�a Nasredins. Lai slavēts ailahs! Viņ� deva tiem tik daudz vīri�ķības un izturības, ka tie spēja klusēt, un mūsu Hod�a Nasredins nekrita emīra ro�kās. Viņa tēvs seglinieks Sir-Mameds saslima pēc spīdzinā�anas un drīz vien nomira, bet visi radinieki un draugi atstāja Buhāru, slēpdamies no emīra vajā�anām, un neviens nezina, kur viņi pa�laik atrodas. Tad emīrs pavēlēja sagraut viņu mājokļus un pilnīgi iznīcināt dārzus, lai iznīdētu Buhārā par Hod�u Nasre�dinu katru atmiņu.

��� Par ko viņus spīdzināja? � iesaucās Hod�a Nasredins. Asaras viņam ritēja pār vaigiem, bet vecītis vāji redzēja un nepamanīja �īs asaras.' � Par ko viņus spīdzināja? Hod�a Nasredins tai laikā ta�u nebija Buhārā, es to ļoti labi zinu!

� Neviens to nezina! � atbildēja vecītis. � Hod�a Nasre�dins parādās, kur viņam iepatīkas, un pazūd, kad tam iepatīkas. Viņ� ir visur un nekur, mūsu nepārspējamais Hod�a Nasredins!

Pēc �iem vārdiem pūzdams un krek�ķinādams vecītis tipi�nāja tālāk, bet Hod�a Nasredins, aizklājis seju rokām, piegāja pie sava ēzeļa.

Viņ� apkampa ēzeli un piespieda seju pie viņa siltā, svied�rainā kakla. � Tu redzi, mans labais, mans uzticamais draugs, � runāja Hod�a Nasredins, � no maniem tuviniekiem man nav palicis vairs neviena, tikai tu, manas klaidonības pastāvīgais un uzticīgais biedri. � Un, it kā sajuzdams sava saimnieka bē�das, ēzelis stāvēja rāmi un nekustēdamies un mitējās pat gremot aso zāli, kas palika karājoties starp lūpām.

Pēc kādas stundas Hod�a Nasredins nomierinājās, asaras uz vaigiem no�uva. � Nekas! � viņ� iesaucās, stipri uzsizdams ēzelim pa muguru. � Nekas! Mani vēl Buhārā nav aizmirsu�i, mani pazīst un atceras, un mēs te pratīsim atrast sev draugus! Bet tagad mēs sacerēsim par emīru tādu dziesmu, ka viņ� pār�sprāgs aiz dusmām un viņa smirdo�ās zarnas pielips pie pils izgreznotajām sienām! Uz priek�u, man uzticamais ēzelīt, uz priek�u!

Bija spiedīgi karsta, klusa pēcpusdienas stunda. Ceļa pu�tekļi, akmeņi, māla �ogi un mūri � viss bija sakarsis un iz�dvesa gurdino�u tveici. Sviedri uz Hod�as Nasredina sejas no��uva ātrāk, nekā viņ� paspēja tos noslaucīt.

Uztraukts viņ� vēroja pazīstamās ielas, �aihanas un minaretus. Nekas nebija mainījies Buhārā �o desmit gadu laikā; pie ūdenskrātuvēm arvien vēl tapat snauda nopluku�ie suņi, slaida sieviete, noliekusies un pieturēdama savu �adru ar melnīgsnēju roku, izkrāsotiem nadziņiem, gremdēja tum�ajā ūdenī �auru, skanīgu krūzi. Arvien vēl tikpat cie�i noslēgti bija slavenās arābu augstskolas Mir-Arabas vārti, kur zem smagajām mazo ceļļu velvēm sēdēja mācītie ulemi un mudarrisi [3] , kas sen jau bija aizmirsu�i pavasara lapu krāsu, saules smar�u un ūdens i �alu, un gruzdo�i liesmainām acīm sacerēja biezas grāmatas par godu allaham, pierādīdami, ka nepiecie�ami jāiznīcina līdz septītai paaudzei visi, kas netic islamam. Hod�a Nasredins iespieda ēzelim sānos papē�us, jādams garām �ai briesmīgajai vietai.

Bet kur gan varētu pusdienas paēst? Kop� vakardienas Ho-' d�a Nasredins jau tre�o reizi pārjoza savu jostu.

Kaut kas jāizdomā, � viņ� sacīja. � Apstāsimies, mans Uzticamais ēzelīt, un padomāsim. Lūk, īstā laikā, klāt arī �ailinnal

Viņ� noņēma ēzelim iemauktus un palaida to pie slitas uzlasīt tur izbārstīto āboliņu, bet pats, sacēlis halāta stērbeles, nosēdās grāvmalā, kur, klunkstēdams un līkumus mezdams, lēcēja biezs, mālains ūdens. �Uz kurieni, kādēļ un no kurienes tek �is ūdens � tas nezina un nedomā par to,� bēdīgi prātoja Hod�a Nasredins. �Es arī nezinu ne sava ceļa, ne atpūtas, ne mājas. Kāpēc es atnācu uz Buhāru? Kurp ie�u rīt? Un kur lai ņemu pustangas pusdienai? Vai tie�ām man atkal būs jāpaliek neēdu�am? Nolādētais nodokļu piedzinējs, viņ� mani galīgi ap�laupīja, un pie tam viņam vēl nebija kauna stāstīt man par lau�pītājiem!�

Tai pa�ā brīdī viņ� nejau�i ieraudzīja savu nelaimju vēstnesi. Oaihanai tuvojās pats nodokļu piedzinējs. Divi sargi veda pa�vadā arābu ērzeli, bēru skaistuli, kaisli mirdzo�ām, mēļām acīm. Noliecis kaklu, viņ� nepacietīgi un niķīgi cilāja tievās kājas, it kā viņam būtu pretīgi nest uz savas muguras nodokļu piedzi�nēja trekno ķermeni.

Sargi godbijīgi nocēla no zirga muguras savu priek�nieku, un viņ� iegāja �aihanā. Caihanas saimnieks, verdziskā padevībā trīcēdams, nosēdināja viņu uz zīda spilveniem, uzlēja viņam vislabāko tēju un pasniedza smalkā ķīnie�u traukā. �Smalki ap�kalpo viņu par manu naudu!� nodomāja Hod�a Nasredins.

Nodokļu piedzinējs piedzērās tēju līdz kaklam un drīz aiz�snaudās uz spilveniem, piepildīdams �aihanu ar krāk�anu, �ņāk�anu un lūpu �āpstinā�anu. Visi pārējie viesi sāka sarunā�ties �ukstot, baidīdamies iztraucēt viņa miegu. Sargi nosēdās viņam līdzās, viens pa labi, otrs pa kreisi, un zaru slotiņām at�gaiņāja uzbāzīgās mu�as, kamēr bija pārliecināti, ka nodokļu piedzinējs cie�i aizmidzis. Tad viņi samirk�ķinājās acīm, noņēma

zirgam iemauktus, nometa tam priek�ā klēpi āboliņa un, paņē�mu�i ūdensplpes, aizgāja uz �aihanas tum�ajam dibentelpām, no kurienes drīz vien atplūda līdz Hod�am Nasredinam saldā ha�i�a smar�a: sargi savā vaļā piekopa �o netikumu.

�Nu, bet man laiks posties!� nolēma Hod�a Nasredins, at�cerēdamies �ā rīta piedzīvojumu pie pilsētas vārtiem un bai�dīdamies, ka sargi varētu viņu pazīt. �Bet kur gan lai es ņemu pustangas? Ak visuvarenais likteni, kās tik daudz rei�u esi glā�bis Hod�u Nasredinu, vērs uz viņu savu labvēlīgo skatienu!�

Sai brīdī kāds viņam uzsauca: � Ei tu, skrandaini! � Viņ� apgriezās un ieraudzīja uz ceļa segtu, bagāti izrotātu arbu, no kuras, atsedzis priek�karus, raudzījās cilvēks lielā turbānā un grezna halatā.

Un, iekāms �is cilvēks � kāds bagāts tirgonis vai augst�manis � bija teicis kādu vārdu, Hod�a Nasredins jau zināja, ka likteņa piesauk�ana nav palikusi bez atbildes: liktenis kā ar�vien grūtā brīdī pievērsa viņam savu labvēlīgo skatienu.

��� Man patīk �is ērzelis, � uzpūtīgi teica bagātnieks, ska�tīdamies pāri Hod�am Nasredinam un nenovērsdams acis no brūnā arābu skaistuļa. � Saki man, � vai �is ērzelis nav pār�dodams?

��� Pasaulē nav tāda zirga, kas nebūtu pārdodams, � izvai�rīgi atbildēja Hod�a Nasredins.

��� Tev dro�i vien kabatā nav daudz naudas, � bagātnieks turpināja. � Klausies uzmanīgi. Es nezinu, kam pieder �is ēr�zelis, no kurienes viņ� ir un kam piederējis agrāk. Es tev ne�jautāju to. Man pietiek, ka, sprie�ot pēc tavām noputēju�ajām drēbēm, tu esi atjājis no tālienes. Man pietiek ar to. Tu saprati?

Hod�u Nasredinu pārņēma līksms prieks. Viņ� uzreiz saprata visu un pat vairāk, nekā bagātnieks bija gribējis viņam teikt. Viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu. Tikai vienu viņ� izlūdzās no likteņa, lai kāda nejēga mu�a neielīstu nodokļu piedzinējam degunā vai rīklē un tas neatmostos. Par sargiem Hod�a Nasre�dins uztraucās mazāk: tie aizrautīgi nodevās savai kaislei, par ko liecināja biezie zaļo dūmu mutuļi, kas vēlās no tumsas.

��� Bet tu pats saproti, � uzpūtīgi un cienīgi turpināja ba�gātnieks, � ka tu savā nodriskātajā halātā neesi cienīgs jāt uz tāda zirga. Tas būtu pat bīstami priek� tevis, jo katrs varētu sev jautāt: �Kur gan �is ubags ņēmis tādu skaistu zirgu?� � un tu varētu viegli nokļūt cietumā.

Tev taisnība, tu augsti dzimu�ais! � pazemīgi atbildēja llud�a Nasredins. � Zirgs patiesi pārāk labs priek� manis. Es miva nodriskātajā halātā visu mū�u esmu jājis tikai uz ēzeļa un neiedro�inos pat domāt sēsties tādam zirgam mugurā.

Viņa atbilde patika bagātniekam.

Tas labi, ka nabadzība nav tevi apstulbojusi ar lepnību: nabagam jābūt pazemīgam un pieticīgam, jo krā�ņiem ziediem var lepoties tikai di�ciltīgais mandeļu koks, bet nevis nabaga asa stepju zāle. Tagad atbildi man, � vai tu gribi dabūt �o naudas maku? Te iek�ā tie�i trīssimt tangu sudrabā.

��� Un kā vēl! � iesaucās Hod�a Nasredins, aukstu baiļu pārņemts, jo ne�petnā mu�a tomēr bija ielīdusi nodokļu piedzi�nēja nāsī: viņ� �ķaudīja un sakustējās. � Un kā vēl! Kur� gan atteiksies saņemt trīssimt tangas sudrabā? Tas ta�u ir tas pats, kas pacelt naudas maku uz ceļa!

��� Nu, teiksim, ceļā tu esi atradis pavisam ko citu, � atbil�dēja bagātnieks, dzestri smīnēdams. � Bet to, ko tu esi atradis ceļā, es esmu ar mieru apmainīt sudrabā. Saņem savas trīssimt tangas.

Viņ� pasniedza Hod�am Nasredinam smago maku un pa�māja savam kalpam, kas klusēdams klausījās viņu sarunā, ka�sīdams ar jājamo pātagu muguru. Kalps devās pie zirga. Hod�a Nasredins paguva ievērot, ka, sprie�ot pēc smīna kalpa plaka�najā, bakurētainajā sejā un nemierīgajām acīm, � tas ir rūdīts blēdis, pilnīgi sava kunga cienīgs. �Trīs blē�i kopā, � tas maz�liet par daudz, vienam ir laiks pazust!� nolēma Hod�a Nasre�dins. Uzteikdams bagātnieka cēlsirdību un devību, viņ� uzlēca savam ēzelim mugurā un tik stipri iespieda sānos papē�us, ka slinkais ēzelis uzreiz sāka skriet lēk�iem.

Pagriezies atpakaļ, Hod�a Nasredins redzēja, ka tfakurētainais kalps piesien pie arbas bēro arābu ērzeli.

Vēlreiz pagriezies, viņ� ieraudzīja, ka bagātnieks un no�dokļu piedzinējs ieķēru�ies viens otram bārdā, bet sargi veltīgi nopūlas viņus iz�ķirt.

Prātīgs cilvēks neiejaucas citu ķildās. Hod�a Nasredins izlikumoja lī�u lo�u visas �ķērsieliņas, kamēr jutās dro�ībā. Viņ� pievilka pavadu, apturēdams ēzeļa aulek�us.

��� Pagaidi, pagaidi, � viņ� runāja. � Tagad mums nekur nav jāsteidzas �

Pēk�ņi viņ� izdzirdēja tuvumā uztrauktu, saraustītu pakavu dimdoņu.

��� E-hē! Uz priek�u, mans uzticamais ēzelīt, uz priek�u, izpestī nu! � iesaucās Hod�a Nasredins, bet bija jau par vēlu: aiz ceļa līkuma parādījās jātnieks.

Tas bija bakurētainais kalps. Viņ� jāja uz zirga, kas bija iz�jūgts no arbas. Kājas kū|ādams, aizdrāzās Ilod�am Nasredinam garām un, strauji apturēdams zirgu, aiz�ķērsoja ce|u.

��� Palaid garām, labais cilvēk, � lēnīgi teica Hod�a Nas�redins. � Pa tik �auriem ceļiem vajag jāt taisni, bet nevis �ķērsām.

��� A-ltā! � ļaunā priekā atbildēja kalps. � Nu tagad tu neizbēgsi pazemes cietumam. Vai tu arī zini, ka bagātais ērzeļa īpa�nieks izplūca manam kungam pusbārdas, bet mans kungs sadauzīja tam asiņainu degunu. Rīt tevi nodos emīra tiesai. Tavs liktenis tie�ām sūrs, ak cilvēk!

��� Ko tu runā!? � iesaucās Hod�a Nasredins. � Par ko gan �ie cienījamie cilvēki varēja tik neganti saķildoties? Bet kā�pēc tu apturēji mani � es ta�u nevaru būt par tiesnesi viņu ķildā! Lai jau viņi pa�i tiek galā kā prazdami!

��� Pietiek pļāpāt! � kalps teica. � Griezies atpakaļ! Tev nāksies atbildēt par �o ērzeli.

��� Kādu ērzeli?

��� Tu vēl prasi? Par to pa�u, par kuru tu no mana kunga dabūji maku sudraba.

��� Zvēru pie allaha, tu maldies, � atbildēja Hod�a Nasre�dins. � Ērzelim te nav nekādas nozīmes. Spried pats � tu ta�u dzirdēji mūsu sarunu. Tavs augstsirdīgais, devīgais kungs, gribēdams palīdzēt nabagam, vaicāja: vai es gribot saņemt trīssimt tangu sudraba? � un es atbildēju, protams, ka gribu. Un viņ� man iedeva trīssimt tangu, � lai allahs pagarina viņa mū�a dienas! Bet iepriek� viņ� gribēja pārbaudīt manu pieticību un pazemību, lai pārliecinātos, vai esmu �īs algas vērts. Viņ� teica: �Es neprasu, kam pieder �is ērzelis un no kurienes tas,� � gribēdams pārliecināties, vai es neuzdo�u sevi par �ā ērzeļa saim�nieku. Es cietu klusu, un devīgais, augstsirdīgais tirgonis bija apmierināts. Tad viņ� teica, ka tāds ērzelis būtu pārāk labs priek� manis, es biju ar viņu pilnīgi vienis prātis, un jūsu kungs atkal bija apmierināts. Viņ� teica, ka es ceļā esot atradis to, ko varot izmainīt pret sudrabu, domādams ar to manu cen-

tību nu stipro pieķer�anos islamam, ko esmu guvis savos ceļo-

���. pa svētām vietām. Un tad viņ� mani apbalvoja, lai ar

�o augstsirdīgo darbu priek�laikus nodro�inātu sev vieglāku pāreju paradīzē pa aizkapa tiltu, kas vieglāks par matu un smalkaks par zobena asmeni, kā teikts svētajā korānā. Jau sava pirmajā lūg�anā es pastāstī�u allaham par tava kunga .mi: .Isirdīgo rīcību, lai allahs jau laikus sagatavotu viņam margas uz �ā tilta.

Kalps kļuva domīgs, tad, viltīgi smīnēdams, kas Hod�u Nasredinu satrauca, viņ� teica:

��� Tev taisnība, ceļinieki Kā man arī tas tūliņ neienāca prata, ka tavai sarunai ar manu kungu ir tik cildena jēga! liet, ja jau tu esi nolēmis palīdzēt manam kungam pāriet pār aizkapa tiltu, tad labāk, ka margas ir abās pusēs. Būs stiprāk un dro�āk. Es tāpat ar prieku aizlūgtu par savu kungu, lai � illalis ierīko margas arī otrā pusē.

��� Tad aizlūdz jel! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Kas tev to liedz? Tev ir pat pienākums to darīt. Vai korāns nepavēl vergiem un kalpiem ik dienas aizlūgt par saviem kungiem, ne�gaidot nekādas atmaksas par to �

��� Griez apkārt ēzeli! � rupji teica kalps un ar savu zirgu piespieda Hod�u Nasredinu pie sētas. � Nu, ātrāk, lai man nav velti jāzaudē laiks!

���� Pagaidi, � viņu steidzīgi pārtrauca Hod�a Nasredins. Es vēl neesmu visu izteicis. Es biju nodomājis noskaitīt lūg��anu ar trīssimt vārdiem � tikpat, cik tangu saņēmu. Bet tagad es domāju, ka pietiks ar lūg�anu no divi simti piecdesmit vār�diem. Margas manā pusē iznāks tikai mazdrusciņ tievākas un īsākas. Bet tu noskaitīsi lūg�anu ar piecdesmit vārdiem, un visugudrais allahs pratīs no tiem pa�iem baļķiem uzcelt margas arī tavā pusē.

��� Kā tā? � pretojās kalps. � Manas margas tātad būs piecas reizes īsākas par tavām?

��� Bet par to pa�ā bīstamākā vietā! � dzīvi piebilda Hod�a Nasredins.

���� Nē! Es neesmu mierā ar tik īsām margām! � stingri no�teica kalps. � Daļa tilta tātad nebūs aiz�ogota! Mani pārņem salti drebuļi, domājot par tām lielajām briesmām, kas draud ma�nam kungam! Es domāju, ka mums abiem jānoskaita lūg�anas ar simt piecdesmit vārdiem, lai margas būtu abās pusēs vienādas.

Lai ari tās būtu tievākas, bet par to abās pusēs. Bet, ja tu neesi ar mieru, tad es tur saskatu ļaunprātību pret manu kungu � tātad tu gribi, lai viņ� nogāztos no tilta. Un es tūliņ pasauk�u ļaudis, un tu taisnā ceļā nokļūsi pazemes cietumā.

���� Tievas mardziņas! � niknumā iekliedzās Hod�a Nasredins, sajuzdams it kā vieglu naudas sakustē�anos aiz savas jostas. � Pēc tavām domām, pietiek, ja tiltu ie�ogo ar rīkstī�tēm! Saproti jel, ka margām vienā pusē jābūt katrā ziņā resnā�kām un stiprākām, lai tirgonim būtu kur pieķerties, ja viņam paslīdētu kāja un viņ� grasītos krist!

���� Pati patiesība runā ar tavām lūpām! � priecīgi iesaucās kalps. � Lai margas būtu resnākas manā pusē, es papūlē�os un noskaitī�u lūg�anu ar divsimt vārdiem!

��� Ar trīssimt negribi? � ļauni sacīja Hod�a Nasredins.

Viņi ilgi strīdējās uz ceļa. Retie garāmgājēji, kas uztvēra

pa teikumam no sarunas, godbijīgi viņus sveicināja, noturēdami Hod�u Nasredinu un bakurētaino kalpu par svētceļniekiem, kas atgrie�as no svēto vietu pielūg�anas.

Viņiem �ķiroties, Hod�as Nasrcdina maks bija tapis divreiz vieglāks: viņi bija vienoju�ies, ka tilta margām, pa kuru tir�gonis dosies uz paradīzi, jābūt abās pusēs vienādām gan stip�rumā, gan garumā.

���� Ardievu, ceļiniek, � kalps sacīja. � �odien mēs abi izdarījām svētīgu darbu.

��� Ardievu, labais, uzticamais un labdarīgais kalps, kas tik ļoti norūpējies par sava saimnieka dvēseles glāb�anu. Teik�u vēl, ka ķildā tu dro�i vien nepiekāpsies pat pa�am Hod�am Nasredinam.

���� Kāpēc tu viņu pieminēji? � kalps kļuva uzmanīgāks.

���� Tāpat vien. Ienāca prātā, � atbildēja Hod�a Nasredins, pie sevis nodomādams: �Ehē� Tas, liekas, nav vis ar pliku roku ņemams!�

��� Varbūt tu esi viņam kāds attālāks radinieks? � kalps jautāja. � Vai varbūt pazīsti kādu no viņa radiniekiem?

���� Nē, es nekad neesmu viņu sastapis un nepazīstu ne�viena no viņa radiniekiem.

���� Pa�ukstē�u tev klusu pie auss. � Kalps noliecās seglos. � Es esmu Hod�as Nasredina radinieks. Esmu viņa brālēns. Mēs kopā pavadījām bērnību.

Hod�as Nasredina aizdomas pilnīgi apstiprinājās. Viņ� neatbildēja. Kalps pieliecas viņam pie otras puses.

��� Viņa tēvs, divi brāļi un tēvocis ir gāju�i bojā. Tu to dro�i vien būsi dzirdējis, ceļiniek?

Hod�a Nasrediris cieta klusu.

��� Kāds zvēriskums no emīra puses! � kalps iesaucās lie�kulīgā balsī.

Bet Hod�a Nasredins cieta klusu.

��� Visi Buhāras vezīri ir muļķi! � pēk�ņi sacīja kalps, drebēdams aiz nepacietības un mantkārības, jo par brīvdomā�tāju notver�anu valsts bija izsolījusi lielu atlīdzību.

Bet Hod�a Nasredins stūrgalvīgi klusēja.

��� Un pats mūsu visugai�ais emīrs arī ir muļķis! � kalps sacīja. � Un nemaz nav zināms, vai debesīs ir allahs vai viņa nemaz nav.

Bet Hod�a Nasredins klusēja, kaut gan dzēlīga atbilde jau ilgi svila pa�ā mēles galiņā. Kalps, vīlies savās cerībās, lādē�damies uz�āva zirgam ar pātagu un divos lēcienos pazuda aiz ceļa līkuma. Viss apklusa. Tikai zirga pakavu saceltie putekļi vijās un mirgoja nekustīgajā gaisā, slīpo saules staru caur�strāvoti.

�Redzi kā, atradies tomēr radinieks,� ar izsmieklu nodomāja Hod�a Nasredins. �Vecītis man nav melojis: spiegu tie�ām sa�radies Buliārā vairāk nekā mu�u, un jābūt uzmanīgākam, jo veca paruna saka: nogrēkoju�os mēli nocērt kopā ar galvu.�

Tā viņ� jāja ilgi, gan iegrimdams drūmās domās par savu pusiztuk�oto maku, gan pasmīnēdams, atceroties nodokļu pie�dzinēja un uzpūtīgā bagātnieka plūk�anos.

Nonācis pretējā pilsētas daļā, viņ� apstājās, nodeva savu ēzeli mājvietas turētāja apkop�anā, bet pats bez kavē�anās devās uz traktieri.

Tas bija pārblīvēts, pilns dūmu un tvana, trok�ņa un kņa�das, kvēloja krāsnis, un liesmas apspīdēja līdz pat jostas vietai kailo pavāru sviedrainās muguras. Viņi steidzās, kliedza, grūs�tīja cits citu, dauzīja savus mācekļus, kas, neko neapjēgdami, skraidīja pa visu traktieri, radīdami vēl lielāku burzmu, jezgu un troksni. Burbuļoja milzīgi katli, virs kuriem lēkāja koka vāki, ēdienu tvaiki sabiezēja pie griestiem, kur sīca neskaitāmu mu�u pulki. Zilajos tvaikos neganti �ūkstēja un sprak�ķēja sviests, spīdēja sakarsēto pannu malas, no iesmiem tecēja tauki uz oglēm un dega ar zilu, tvanainu liesmu. Te gatavoja plovu un �a�liku, vārīja ķidas, cepa pīrādziņus, pildītus ar sīpoliem, pipariem, gaļu un kurdjuku taukiem, kas, krāsnī izkusu�i, iz�spiedās mīklai cauri, virdami sīkiem pūslī�iem. Hod�a Nasredins ar lielām pūlēm sadabūja sev vietu un spiedās iek�ā tik cie�i, ka ļaudis, kurus viņ� aizskāra ar savu muguru un sāniem, dobji iekrek�ķējās. Bet neviens to neņēma ļaunā un neteica Hod�am Nasredinam ne vārda, pats viņ� jau nepavisam neap�vainojās. Viņam arvien patika tirgus traktieru trakā burzma, viss �is ņudzeklīgais troksnis, joki, smiekli, kliedzieni, grūstī��anās, ļau�u masas saskanīgā sēk�ana, gremo�ana un �āpstinā�ana. 5iem ļaudīm pēc grūtā dienas darba nebija vaļas izmeklē�ties ēdienus: stiprie �okļi visu samaļ � kā dzīslas, tā krimstalas, bet izturīgais vēders it visu ņem pretim, dod tikai �urp, lai būtu labi daudz un lēti! Arī Hod�a Nasredins prata pamatīgi iekost: viņ� izēda bez atelpas trīs bļodiņas nūdeļu, trīs bļodas plova un beidzot vēl ar lielu piespie�anos divus desmitus pīrādziņu, jo nebija paradis atstāt bļodā to, par ko samaksāta nauda.

Tad viņ� devās uz izeju, un kad beidzot, lauzdamies, cik jaudas ar elkoņiem, bija izkļuvis laukā, juta, ka mugura ir viscaur slapja. Locekļi kļuva ļengani un gurdi, it kā viņ� nupat būtu bijis spēcīga pirtnieka rokās. Ļēniem soļiem, piekusis no ē�anas un karstuma, Hod�a pēc laba laika nonāca �aihanā, kur pasūtīja sev tēju un ar labpatiku izstiepās uz guļamā paklāja. Plakstiņi aizdarījās, smadzenēs uzpeldēja rāmas, patīkamas domas. �Man pa�laik daudz naudas. Būtu labi laist to apgro�zībā un atvērt kādu darbnīcu � podnieka vai seglinieka darb�nīcu; es ta�u protu �os amatus. Tie�ām pietiks man apkārt kle�jot. Vai es esmu sliktāks un dumjāks par citiem? Vai man nevar būt laba un skaista sieva, vai man nevar būt dēls, kuru es nēsātu uz rokām? Zvēru pie pravie�a bārdas, no �ī brēkuļa pui�eļa iznāktu rūdīts blēdis, es jau gan parūpētos iedot viņam savu gudrību! Jā, nolemts, � Hod�a Nasredins mainīs savu nemierīgo dzīvi. Iesākumam jānopērk podnieka vai seglinieka darbnīca ��

Viņ� sāka rēķināt. Laba darbnīca maksāja vismaz trīs simti tangas, bet viņam bija tikai simt piecdesmit. Lādēdamies viņ� atcerējās bakurētaino kalpu: �Lai allahs soda viņu ar aklumu, �o laupītāju, viņ� man atņēma tie�i to pusi, kuras man tagad trūkst iesākumam!�

Bet liktenis nāca viņam atkal palīgā. �Divdesmit tangu!� pēk�ņi kāds iesaucās, un pēc �iem vārdiem Hod�a Nasredins sadzirdēja, ka uz vara paplātes norībēja metamie kauliņi.

(jrīdas paaugstinājuma galā, pie pa�as slitas, kur bija pie�siets ēzelis, sēdēja cie�ā aplī ļaudis, bet �aihanas saimnieks stāvēja un skatījās pāri viņu galvām.

�Spēle!� noprata Hod�a Nasredins, atbalstīdamies pussēdus uz elkoņa. �Jāpaskatās kaut vai iztālēm. Pats es, protams, nespēlē�u: neesmu tāds muļķis! Bet kāpēc lai prātīgs cilvēks nepaskatās uz muļķiem!�

Hod�a Nasredins piecēlās un piegāja pie spēlētājiem.

��� Negudri ļaudis! � viņ� �ukstēja �aihanas saimniekam. � Cerēdami iegūt daudz, viņi riskē ar visu pēdējo! Vai tad Mu�hameds nav musulmaņiem noliedzis naudas spēles? Paldies dievam, es esmu pasargāts no �īs pazudino�ās kaisles � Cik tomēr lieliski veicas �im sarkanmatainajam spēlētājam, viņ� laimē jau ceturto reizi no vietas � Skaties, skaties � viņam piekto reizi ir laimējies! Ak neprātīgais! Bagātības māņu spo��ums viņu apstulbojis, bet nabadzība pa to laiku būs izraku�i viņam ceļā bedri! Ko? � Sesto reizi laimējies!� Es nekad vēl neesmu redzējis, ka cilvēkam būtu tāda laime. Skaties, viņ� met atkal! Patiesi, cilvēka vieglprātībai nav robe�u! Viņ� ta�u nevar pēc kārtas laimēt. Tā aiziet bojā cilvēki, uzticēdamies māņu laimei! Vajadzētu pārmācīt �o sarkanmati. Nu, lai viņam tikai laimējas vēl septīto reizi, tad es pats lik�u viņam pretī, lai gan savā sirdī esmu visu naudas spēļu pretinieks un emīra vietā jau sen būtu tās noliedzis.

Sarkanmatainais spēlētājs meta kauliņus un laimēja septīto reizi.

Hod�a Nasredins apņēmīgi devās uz priek�u, pa�ķira spē�lētāju apli un nosēdās starp viņiem.

��� Es gribu saspēlēt ar tevi, � viņ� teica laimīgajam, pa�ņēma kauliņus un vērīgām acīm aplūkoja tos no visām pusēm.

��� Uz cik? � sarkanmatis prasīja dobjā balsī. Viņ� viegli trīcēja: viņ� steidzās, viņ� gribēja izspiest, cik iespējams, vai�rāk no savas acumirkļa laimes.

Hod�a Nasredins atbildes vietā izņēma maku, atlika dro��ības pēc kabata atpakaļ divdesmit piecas tangas, bet pārējo/� izbēra. Sudrabs ieskanējās un iedziedājās uz vara paplātes. Spēlētāji pavadija metienu ar vieglu, uztrauktu murminā�anu: sākās lielā spēle. 1

Sarkanmatis paņēma kauliņus un ilgi tos kratīja, neiedro��inādamies mest. Visi aizturēja elpu, pat ēzelis izstiepa purnu un ausījās. Bija dzirdams tikai kauliņu troksnis sarkanmatainā spēlētāja saujā � vairāk nekas. No �īs skaudrās skaņas Hod�am pagura sirds. Bet sarkanmatis vēl visu laiku kratīja kau�liņus, pieturēdams halāta piedurkni, un nevarēja iz�ķirties.

Beidzot viņ� meta. Spēlētāji saliecās uz priek�u, bet tūliņ arī atliecās atpakaļ, visi kā viens nopūzdamies. Sarkanmatis nobālēja un caur sakostiem zobiem ievaidējās.

Uz kauliņiem bija pavisam trīs acis � dro�s zaudējums, jo divnieks krīt tikpat reti kā divpadsmit, bet viss pārējais nāca par labu Hod�am Nasredinam.

Kratīdams saujā kauliņus, Hod�a Nasredins domās pateicās liktenim, kas viņam �odien bija tik labvēlīgs. Bet viņ� bija aizmirsis, ka liktenis ir untumains un nepastāvīgs un var viegli tapt neuzticīgs, ja kāds tam pārāk apnīk. Tas bija nolēmis pārmācīt pa�paļāvīgo Hod�u Nasredinu un par savu ieroci izvē�lējies ēzeli, pareizāk sakot, tā asti, kuras gals bija izrotāts ar dzelk�ņainu zāli un dad�iem. Pagriezis pakaļpusi pret spēlētā�jiem, ēzelis pavicināja asti, aizķēra sava saimnieka roku, kauliņi izkrita, un tai pa�ā brīdī sarkanmatainais spēlētājs, īsi, apslā�pēti iekliegdamies, uzkrita paplātei un apklāja naudu.

Hod�a Nasredins bija uzmetis divas acis.

Ilgi viņ� sēdēja kā pārakmeņojies, neskanīgi kustinādams lūpas, � viss līgojās un slīdēja viņa sastingu�o acu priek�ā, un sve�āds troksnis skanēja ausīs.

Pēk�ņi viņ� uzlēca kājās, paķēra mietu un sāka dauzīt ēzeli, trenkdams viņu ap slitu.

� Nolādētais i�ak, grēka izdzimteni, smirdo�ais radījums un visu zemes dzīvnieku kauns! � Hod�a Nasredins kliedza. � Nepietiek, ka tu sava saimnieka vietā met par viņa naudu kau�liņus, bet tu arī pazaudē! Lai izput tava nelietīgā āda, lai visu�varenais allahs tev izrok bedri ceļā, kur tu nolauztu savas kā�jas; kad tu beidzot nosprāgtu, un man vairs nebūs jāredz tavs riebīgais purns!

Ēzelis auroja, spēlētāji smējās, bet skaļāk par visiem sar kanmatis, ne�aubīgi ticēdams savai laimei.

��� Saspēlēsim vēl, � viņ� teica, kad Hod�a Nasredins no�kusis un aizelsies nometa mietu. � Saspēlēsim vēl: tev ta�u palika divdesmit piecas tangas.

To teikdams, viņ� izstiepa uz priek�u un viegli kustināja krei$o kāju, tā izrādīdams Hod�am Nasredinam savu nicinā��anu,

��� Lai notiek, saspēlēsim! � Hod�a Nasredins atbildēja, apsvērdams, ka tagad jau viss vienalga: kad pazaudētas simt divddsmit tangas, tad nav vērts �ēlot arī pēdējās divdesmit piecas.

Viņ� meta nevērīgi, neskatīdamies � un laimēja.

��� Uz visu! � uzaicināja sarkanmatis, iemezdams paplātē savu zaudējumu.

Un Hod�a Nasredins laimēja atkal.

Bet sarkanmatis negribēja ticēt, ka laime novērsusies no viņa.

��� Uz visu!

To viņ� atkārtoja septiņas reizes pēc kārtas un visas sep�tiņas reizes zaudēja. Paplāte bija pilna ar naudu. Spēlētāji bija kā sastingu�i � tikai mirdzums acīs liecināja par uztrau�kumu, kas plosījās viņos.

��� Tu nevari laimēt pēc kārtas, ja pats �aitans [4] tev nepa�līdz! � iesaucās sarkanmatis. � Tev arī kādreiz jāzaudē! �ajā paplātē ir tavas tūksto� se�i simti tangas! Vai tu esi ar mieru vēlreiz mest par visu! Te ir nauda, ko esmu sagādājis pre�u pirk�anai priek� savas pārdotavas, � es �o naudu lieku tev pretim! ;

Viņ� izņēma nelielu, īpa�i atliktu maku, pilnu ar zeltu.

��� Liec paplātē savu zeltu! � Hod�a Nasredins iekarsis iesaucās.

Nekad vēl �ai �aihanā nebija notikusi tik varena spēle. Caihanas saimnieks aizmirsa savus kumganus, kas jau sen vārījās, spēlētāji elpoja smagi un nevienmērīgi. Pirmais kauliņus meta sarkanmatis un tūliņ piemiedza acis � viņ� baidījās paska�tīties.

��� Vienpadsmit! � visi vienā balsī iesaucās. Hod�a Nasre�dins saprata, ka ir pazudis. Glābt viņu varēja tikai divpadsmit.

��� Vienpadsmit! Vienpadsmit! � me�onīgā priekā atkārto/a sarkanmatainais spēlētājs. � Tu redzi � man ir vienpadsmit! Tu esi zaudējis! Tu esi zaudējis!

Hod�a Nasredins drebēdams paņēma kauliņus un sagata�vojās jau mest, bet tad pēk�ņi apstājās.

��� Pagriez pakaļpusi! � viņ� teica ēzelim. � Tu uz trim acīm prati pazaudēt, proti tagad uz vienpadsmit laimēt, citādi es tevi bez kavē�anās nogādā�u pie ādu dīrātāja!

Viņ� satvēra ar kreiso roku ēzeļa asti un iesita ar tļo pa savu labo roku, kurā turēja kauliņus.

Caihana nodrebēja no spalgiem kliedzieniem, bet patS �aihanas saimnieks tvēra pie sirds un nespēkā saļima zemē.

Uz kauliņiem bija divpadsmit acu.

Sarkanmatainā spēlētāja acis izspiedās no dobumiem un sastinga bālajā sejā. Viņ� lēni piecēlās un, iesaukdamies: �Ak posts man, posts!� � izgāja streipuļodams no �aih^nas.

Ļaudis runā, ka no tā laika sarkanmatis nav redzēts pilsētā: viņ� aizbēdzis tuksnesī un tur drausmīgs, viss apaudzis ma�tiem klīdis pa tuksne�a smiltīm un dzeloņainajiem krūmiem, nemitīgi saukdams: �Ak posts man, posts!� � kamēr beidzot �akāļi viņu apriju�i. Bet neviens to neno�ēloja, tāpēc ka viņ� bijis cietsirdīgs un netaisns cilvēks, nodarījis daudz ļauna, apspēlēdams vientie�us, kas viņam uzticēju�ies.

Bet Hod�a Nasredins, sabēris savu bagātību maisiņos, ap�kampa ēzeli, sirsnīgi noskūpstīja uz silta purna un pabaroja ar gardiem, svaigiem plācenī�iem, par ko ēzelis ne mazums brīnījās, jo pirms minūtēm piecām bija saņēmis no sava saim�nieka pavisam ko citu.

Paturēdams prātā gudro likumu, ka labāk ir turēties tālāk no ļaudīm, kas zina, kur stāv tava nauda, Hod�a Nasredins ne�uzkavējās �aihanā, bet aizjāja uz tirgus laukumu. Sad un tad viņ� atskatījās atpakaļ, vai kāds neseko, jo spēlētāju, kā arī �aihanas saimnieka seja nevēstīja neko labu. Hod�a Nasredins jāja priecīgs, jo tagad viņ� varēja nopirkt kuru katru darbnīcu, pat divas trīs darbnīcas. Tā viņ� arī nolēma darīt. �Es nopirk�u �etras darbnīcas: podnieka, seglinieka, drēbnieka un kurpnieka

un ielik�u katrā divus meistarus, bet pats saņem�u tikai naudu. Pēc diviem gadiem kļū�u bagāts, nopirk�u māju ar fontāniem dārza, izkār�u visur zelta būrī�us ar dziedātājiem putniem, man būs divas vai pat trīs sievas un no katras pa trim dēliem ��

Viņ� ar visu sirdi un dvēseli atdevās saldajai iztēlei. Pa to laiku ezelis, nejuzdams pavadas stingrību, izmantoja sava saim�nieka aizsapņo�anos un, nonācis pie tiltiņa, negāja vis tam pari, kā to darīja citi ēzeļi, bet nogriezās sāņus un ieskriedamies pārlēca grāvim tie�i pāri. �Un, kad mani bērni būs pieaugu�i, es viņus sapulcina�u un sacī�u,� tai brīdī domāja Hod�a Nasredins. �Bet kāpēc es lai�os pa gaisu? Vai tie�ām allahs būs nolēmis pārvērst mani par eņģeli un piestiprinājis spārnus?�

Tai pa�ā brīdī dzirksteles no�ķīda viņam gar acīm un pārlie�cināja, ka spārnu viņam nav. Izsviests no segliem, Hod�a no�krita uz ceļa, pāris asu atstatu no ēzeļa.

Kad viņ� stenēdams un vaidēdams piecēlās, novārtījies pu�tekļos, viņam tuvojās ēzelis, mīlīgi kustinādams ausis un ar visnevainīgāko izskatu, it ka aicinādams sēsties no jauna seglos.

��� Ak tu, manu, mana tēva, vectēva un vecvectēva grēku dēļ man par sodu uzsūtītais, jo tie�ām, zvēru pie islama taisnī�bas, būtu netaisni tik smagi sodīt cilvēku par viņa pa�a grē�kiem vien! � Hod�a Nasredins sāka runāt no dusmām drebo�ā balsī. � Ak tu, nelietīgais zirnekļa un hiēnas krustojums! Ak tu, kas �

Bet tad viņ� aprāvās, pamanījis kādas pussagruvu�ās sētas ēnā netālu sēdo�us ļaudis.

Lāsti pamira uz Hod�as Nasredina lūpām.

Viņ� saprata, ka cilvēkam, kas nonācis citu acīs smieklīgā un necienīgā stāvokli, jāsmejas pa�am par sevi skaļāk par citiem.

Hod�a Nasredins pamirk�ķināja sēdo�ajiem ar acīm un pla�i pasmaidīja, parādīdams uzreiz visus savus zobus.

��� E-hē! � viņ� teica skaļi un priecīgi. � Tas tik bija va�rens lidojums! Sakiet, � cik kūleņus es apmetu, jo pats nepa�guvu saskaitīt? Ak tu nebēdnīt! � viņ� turpināja, mīlīgi uz�pliuk�ķinādams ēzelim pa muguru, kaut gan tai pa�ā brīdi viņam niezēja roka sadot ēzelim krietni ar pātagu, � ak tu ne�bēdnīt! Tāds jau viņ� man ir: tikko drusku neuzmanīsies, jau izdarījis kādu nedarbu!

Hod�a Nasredins sāka jautri smieties, bet ar izbrīnu ievē�roja, ka neviens nesmejas viņam līdzi. Visi sēdēja nokārtām galvām un drūmām sejām, bet sievietes, kas turēja uz rokām mazuļus, klusi raudāja.

��� Te kaut kas nav tā, kā vajag, � pats pie sevis runāja Hod�a Nasredins un piegāja tuvāk.

��� Klausies, cienījamo vectēv, � viņ� griezās pie sirmbārdaina vecī�a ar izmocītu seju, � pastāsti man, kas jums noti�cis? Kāpēc es neredzu smaidus, nedzirdu smieklus, kāpēc raud sievietes? Un kāpēc jūs sē�at te ceļa putekļos un karstumā, vai tad nav labāk sēdēt mājā, paēnā?

��� Mājās labi sēdēt tam, kam ir mājas, � skumji atbildēja vecītis. � Ak ceļiniek, nejautā � posts ir liels, bet palīdzēt tu tikpat nevarēsi. Lūk, es, vecs un nevarīgs, patlaban lūdzu dievu, lai viņ� man ātrāk sūta nāvi.

��� Kāpēc tādas runas! � pārmeto�i teica Hod�a Nasredins. � Cilvēkam nekad nav par to jādomā. Izstāsti man savas bēdas un nevēro to, ka es pēc izskata esmu nabags. Varbūt es varē�u tev palīdzēt.

��� Mans stāsts būs īss. Pirms kādas stundas pa mūsu ielu aizgāja augļotājs D�afars divu emīra sargu pavadībā. Bet es esmu augļotāja D�afara parādnieks, un rīt no rīta notek mana parāda termiņ�. Mani izdzina no manas mājas, kurā esmu no�dzīvojis visu mū�u, un man nav vairs ne ģimenes, ne kakta, kur savu galvu nolikt� Bet viss mans īpa�ums: māja, dārzs, lopi un vinadārzs tiks rītu pārdots D�afaram.

Asaras parādījās vecītim acīs, balss trīcēja.

��� Un daudz tu esi viņam parādā? � prasīja Hod�a Nas�redins.

��� Ļoti daudz, ceļiniek. Es viņam esmu parādā divi simti piecdesmit tangu.

��� Divi simti piecdesmit tangu! � izsaucās Hod�a Nas�redins. � Un cilvēks vēlas sev nāvi kaut kādu divi simti piec�desmit tangu dēļ! Esi nu mierīgs, � viņ� piebilda, pievērsda�mies ēzelim un atraisīdams muguras maisu. � Te tev būs, cienījamo vecotēv, divi simti piecdesmit tangas, atdod tās �im augļotājam, izdzen viņu no savas mājas un nodzīvo savas mū�a dienas mierā un labklājībā.

Izdzirdu�i sudraba skaņu, visi atdzīvojās, bet vecītis neva�

rēja ne vārda dabūt pār lūpām, tikai asaras acīs izteica Hod�am Nasredinam viņa pateicību.

��� Nu redzi, bet tu gandrīz negribēji stāstīt par savām bēdām, � Hod�a Nasredins sacīja, noskaitīdams pēdējo naudas gabalu un pie sevis domādams: �Nekas, astoņu meistaru vieta es pieņem�u tikai septiņus, pietiks man arī ar tiem!�

Pēk�ņi sieviete, kas sēdēja blakus vecītim, nokrita pie IIod�as Nasredina kājām un, gau�i raudādama, stiepa viņam pre�tim savu bērnu.

��� Paskaties! � viņa teica raudādama. � Viņ� ir slims, lūpiņas sakaltu�as un sejiņa kvēlo. Un viņ� tagad kaut kur ceļā nomirs, mans nabaga puisītis, jo mani izdzina no manas mājas.

Hod�a Nasredins paskatījās uz vājo, bālo bērna sejiņu, uz viņa caurspīdīgajām rokam, tad pārlaida skatienu sēdo�o ļau�u sejām. Un, kad viņ� ieskatījās �ajās krunku izvagotajās, cie�anu izmocītajās sejās un redzēja neizsīksto�o asaru aptum�otās acis, tad it kā nokarsēts asmens iedūrās viņam sirdī, rīkle sa��ņaudzās, karsts asiņu vilnis iesitās sejā. Viņ� novērsās.

��� Esmu atraitne, � sieviete turpināja. � Mans priek� pus�gada miru�ais vīrs bija augļotājam parādā divi simti tangu, tagad pēc likuma parāds jāmaksā man.

��� Zēns patiesi ir slims, � sacīja Hod�a Nasredins. � Un viņu nepavisam nevajag turēt saules tveicē, jo saules stari sa�biezina dzīslās asinis, kā to saka Avicenna, kas, protams, zēnam nevar nākt par labu. Se tev divi simti tangu, atgriezies ātrāk mājās, liec viņam aukstu uzklāju uz pieres; �e tev vēl piecdesmit tangu, lai tu varētu atsaukt ārstu un nopirkt zāles.

Pie sevis viņ� nodomāja: �Var glu�i labi iztikt arī ar se��iem meistariem.�

Bet viņam pie kājām nokrita bārdains liela auguma akmeņ�kalis, kura ģimeni rīt pārdos verdzībā par �etri simti tangu lielu parādu augļotājam D�afaram� �Piecu meistaru, protams, par maz,� nodomāja Hod�a Nasredins, raisīdams vaļā savu somu. Viņ� nebija paspējis to vēl aizsiet, kad vēl divas sievietes no�krita viņa priek�ā ceļos, un stāsti bija tik skumji, ka Hod�a Nas�redins bez stomī�anās apbalvoja viņas ar naudu, kas bija ne�piecie�ama, lai norēķinātos ar augļotāju.

Pārliecinājies, ka pāri paliku�ās naudas tik tikko pietiks triju meistaru uzturē�anai, viņ� nolēma, ka tādā gadījumā nav vērts saistīties ar darbnīcām, un ar devīgu roku ņēmās izdalīt naudu pārējiem augļotāja D�afara parādniekiem.

Somā bija palicis ne vairāk kā pieci simti tangu. Un tad Hod�a Nasredins ievēroja vēl vienu savrup stāvo�u cilvēku, kas nebija lūdzis palīdzību, kaut gan viņa sejā skaidri bija iezīmē�ju�ās bēdas.

��� Ei, paklausies! � Hod�a Nasredins uzsauca viņam.

��� Kāpēc tu te sēdi? Tu ta�u neesi augļotājam parādā?

��� Es esmu viņam parādā, � dobji atteica cilvēks. � Rīt es pats, va�ās iekalts, nonāk�u vergu tirgū.

��� Kāpēc tu visu laiku klusēji?

��� Ak devīgais, labdarīgais ceļiniek, es nezinu, kas tu esi: vai svētais Bogaedins, kas iznācis no savām kapenēm, lai pa�līdzētu nabagiem, vai pats Harun-al-Ra�ids? Es negrie�os pie tevis tikai tāpēc, ka arī bez manis tu jau pārāk daudz iztērējies, un es esmu parādā vairāk par visiem � pieci simti tangu, un es baidījos, ka pietrūks vecī�iem un sievietēm, ja tu dosi man.

��� Tu esi taisnīgs, cēlsirdīgs un apzinīgs, � Hod�a Nas�redins aizkustināts sacīja. � Bet arī es esmu taisns, cēlsirdīgs un apzinīgs un zvēru, tu neiesi rīt, va�ās kalts, uz vergu tirgu. Turi savu svārku stūri!

Viņ� izbēra no somas visu naudu līdz pēdējai tangai. Tad cilvēks, turēdams ar kreiso roku svārku stūri, aokamna ar labo roku Hod�u Nasredinu un ar asarām acīs noslīga viņam pie krūtīm.

Hod�a Nasredins pārlaida skatienu visiem izglābtajiem ļaudīm, redzēja smaidu un sārtumu sejās, mirdzumu acīs.

��� Bet tu tie�ām pamatīgi nolidoji no sava ēzeļa, � pēk�ņi ierunājās milzīgais, bārdainais akmeņlauzis iesmiedamies, un visi reizē sāka smieties: vīrie�i rupjās balsīs, sievietes smalkās, un uzsmaidīja bērni, stiepdami savas rociņas Ilod�am Nasredinam pretī, bet pats viņ� smējās skaļāk par visiem.

��� Ak! � viņ� runāja, locīdamies smieklos, � jūs vēl ne�zināt, kas tas par ēzeli! Tas tāds glu�i nolādēts ēzelis!

��� Nē! � viņu pārtrauca sieviete ar slimo bērnu uz rokām.

��� Nerunā tā par savu ēzeli. Viņ� ir pats gudrākais, nats cē�lākais, pats dārgākais ēzelis pasaulē, viņam līdzīga vēl nekad nav bijis un nebūs. Es esmu ar mieru visu mū�u viņu kopt, barot viņu ar tīrām auzām, neapgrūtināt viņu ar darbu, tīrīt viņu ar suku, izsukāt asti ar ķemmi. Jo, ja �is cildenais, ziedo�ai rozei līdzīgais, vienīgi labu tikumu apveltītais ēzelis nebūtu lēcis pāri grāvim un nebūtu izsviedis tevi no segliem, � ak cejiniek, kas tu mums atspīdēji kā saulīte miglā, � tu būtu aizjājis mums garām, mūs neievērojis, bet mēs nebūtu iedro�ināju�ies tevi aizturēt.

��� Viņai taisnība, � dziļdomīgi piezīmēja vecītis. � Mēs par savu glāb�anu esam daudz parādā �im ēzelim, kas tie�ām ir pasaules rota un atmirdz kā dimants starp visiem citiem ēzeļiem.

Visi sāka skaļi slavēt ēzeli un, cits ar citu sacenzdamies, nesa viņam plācenī�us, grauzdētu kukurūzu, kaltētas aprikozes un firziķus. Ēzelis, atgaiņādams ar asti uzmācīgās mu�as, mierīgi un pa�apzinīgi saņēma dāvanas, pamirk�ķinādams tomēr acīm, ieraudzījis pātagu, ko Hod�a Nasredins viņam slepus parādīja.

Bet laiks gāja savu gaitu, ēnas kļuva garākas, sarkankājainie stārki, park�ķinādami un sizdami spārniem, nolaidās savās ligzdās, no kurām viņiem stiepās pretī izsalku�o jauno putnēnu atvērtie knābji.

Hod�a Nasredins sāka atvadīties.

Visi palocījās un pateicās viņam:

��� Paldies tev. Tu saprati mūsu bēdas.

��� Kā gan lai es nesaprastu, � viņ� atbildēja, � ja es pats nupat vēl �odien pazaudēju �etras darbnīcas, kur man strādāja astoņi visveiklākie meistari, māju un dārzu, kurā �alca strūkl�akas un kokos karājās zelta būrī�i ar dziedātāju putniem. Kā gan lai es nesaprastu!

Vecītis ar bezzobaino muti no�amstināja:

��� Man nav nekā, ar ko tev pateiktiesVienīgais, ko paguvu paķert līdzi, atstādams māju, ir korāns � svētā grāmata; ņem to, un lai tā ir tev vado�ā uguns dzīves jūrā.

Hod�a Nasredins nesajuta nekādas cieņas pret svētajām grāmatām, bet, negribēdams apbēdināt vecīti, paņēma korānu, ielika to savā ceļasomā un uzlēca seglos.

��� Vārdu, vārdu! � visi iesaucās vienā balsī. � Pasaki mums savu vārdu, lai mēs zinām, ko pieminēt savās pateicības lūg�anās.

��� Kam jums jāzina mans vārds? Tstā labdarība nekāro sla�vas, bet, kas attiecas uz lūg�anām, tad allaham ir daudz eņ�ģeļu, kas viņam ziņo par visiem labajiem darbiem. Ja en^eji būtu slinki un nolaidīgi un gulētu kaut kur uz mīkstiem padebe��iem, neatzīmēdami visus labos un bezdievīgos darbus zemes virsū, tad jūsu lūg�anas tikpat neko nelīdzētu, jo allahs būtu tie��am muļķis, ticēdams ļau�u vārdiem un neprasīdams savu uzti�cības personu apstiprinājuma.

Kāda sieviete pēk�ņi klusu iesaucās, pēc viņas � otra, tad vecītis satrūcies platam acīm vērās Hod�ā Nasredinā. BetHod�a Nasredins steidzās un neko neievēroja.

��� Ardievu! Miers un labklājība lai ir ar jums!

Ļau�u pateicības pavadīts, viņ� nozuda ceļa līkumā.

Palicēji klusēja, acīs visiem plaiksnījas viena doma.

Klusumu pārtrauca vecītis. Viņ� teica izjusti un svinīgi:

��� Tikai viens cilvēks visā pasaulē var izdarīt tādu darbu, tikai viens cilvēks pasaulē prot tā runāt, un tikai viens cilvēks pasaulē nes krūtīs tādu sirdi, kuras gaisma un siltums sasilda visus nelaimīgos un apbēdinātos, un �is cilvēks ir viņ� � mūsu �

��� Ciet klusu! � viņu strauji pārtrauca otrs. � Vai tad tu esi aizmirsis, ka �ogiem ir acis, akmeņiem ausis un daudzi simti suņu mestos viņam pa pēdām pakaļ?

��� Tev taisnība, � piebilda tre�ais. � Mums jācie� klusu, jo viņ� patlaban iet pa virvi, un pietiktu mazākā pagrūdiena, lai viņu pazudinātu.

��� Lai man labāk izrauj mēli, nekā es kaut kur izrunātu, ci�tiem dzirdot, viņa vārdu! � sacīja sieviete ar slimo bērnu uz rokām.

��� Es klusē�u! � iesaucās otra sieviete. � Jo es esmu ar mieru drīzāk mirt pati nekā nejau�i uzdāvāt viņam virvi.

Tā runāja visi, izņemot tikai bārdaino, milzīgo akmeņkali, kas nebija visai apķērīgs un, klausoties citu runās, nekādi neva�rēja saprast, kāpēc lai suņi dzītos pa pēdām ceļiniekam, kas ta�u nebija ne miesnieks, ne vārītu ķidu pārdevējs; bet, ja �is ceļinieks ir virves staigātājs, tad kāpēc nedrīkst, citiem dzirdot, izrunāt viņa vārdu, un kāpēc sieviete ir gatava drīzāk mirt nekā uzdāvāt savam glābējam virvi, kas būtu tik nepiecie�ama viņa arodā? Akmeņkalis galīgi apjuka, sāka stipri elsot, skaļi nopū�tās un nolēma vairāk nedomāt, lai nesajuktu prātā.

Pa to laiku llod�a Nasredins bija tālu aizjājis, bet viņa acu priek�ā arvien vēl stāvēja nabaga ļau�u izmocītās sejas; viņ� atcerējās slimā bērna drud�a sārtos vaigus un no karstuma sasprēgāju�ās lūpas; atcerējās sirmgalvi, kas bija izmests no dzimtās mājas, � un no viņa sirds dziļumiem izlauzās niknums.

Viņ� nevarēja nosēdēt seglos, nolēca un sāka iet blakus ēze�lim, kājām spārdīdams akmeņus, kas gadījās ceļā.

� Nu, pagaidi, augļotāj, pagaidi! � Hod�a �ukstēja, un Jauna uguns iekvēlojās viņa tum�ajās acīs. � Mēs vēl tiksi�mies, un labi tev neklāsies! Un tu, emīr, � viņ� turpināja, � trīci un bālē, emīr, jo es, Hod�a Nasredins, esmu Buhārā. Ak jūs, nicināmās dēles, kas manai nabaga tautai izsūc asinis, ak jūs, rijīgās hiēnas, smirdo�ie �akāļi, � ne mū�īgi jūs baudīsiet laimi un ne mū�īgi mocīsies tauta! Bet, kas attiecas uz tevi, augļotāj D�afar, tad lai mū�u mū�os mans vārds ir kauna aptraipīts, ja es neizrēķinā�os ar tevi par visu to postu, ko tu nodari nabagiem.

Pat Hod�am Nasredinam, kas savā mū�ā bija tik daudz pie�redzējis, �ī pirmā diena dzimtenē bija pārāk nemierīga un dēku bagāta. Hod�a Nasredins jutās noguris un centās noslēp�ties kādā klusā vietiņā, lai atpūstos.

�Nē!� viņ� nodomāja, ieraudzījis iztālēm ļau�u drūzmu pie ūdenskrātuves. �Kā redzams, tad man �odien nav lemts atpūs�ties! Lūk, tur jau atkal kaut kas noticis!�

Ūdenskrātuve atradās sāņus no lielceļa, un Hod�a Nasre�dins varētu aizjāt garām, bet viņ� nebija tas cilvēks, kas spēj palaist garām izdevību neiejaukties ķildā, skandālā vai kautiņā.

Ēzelis, kas pa ilgiem gadiem bija pamatīgi iepazinies ar sava kunga raksturu, bez mudinā�anas pagriezās uz ūdenskrā�tuves pusi.

� Kas noticis? Vai kāds nosists? Vai apzagts? � iesaucās Hod�a Nasredins, jādams tie�i ļau�u pūlī. � Nu, pa�ķirieties! Dodiet ceļu! Ceļu!

Izspraucies pūlim cauri un piejājis pie lielās, zaļganām gļo�tām pārklātās ūdenskrātuves, viņ� ieraudzīja neparastu ainu.

Trīs soļus no krasta slīka cilvēks. Viņ� te uzpeldēja, te nogrima, un lieli burbuļi uzvirmoja aug�up.

Krastā rosījās daudz ļau�u; viņi sniedzās pēc slīcēja, mē�ģinādami satvert to aiz drēbēm, bet rokas neaizsniedza slīcēju ne par pusar�īnu.

��� Pasniedz rokul Pasniedzi Pasniedz! � tie kliedza.

Slīcējs it kā nedzirdēja viņus un nesniedza roku, vienmērīgi

grimdams un atkal uzpeldēdams. Viņa kustības lejup un aug��up sacēla ūdenskrātuvē gurdus viļņus, kas, klusi plunk�ķē�dami, laizīja krastu.

��� Dīvaini! � sacīja Hod�a Nasredins, vērodams slīcēju.

��� Pavisam dīvaini! Kas tam varētu būt par cēloni? Kāpēc viņ� nepasniedz rokas? Varbūt viņ� ir veikls ūdenslīdējs un sade�rējis nirt, bet kāpēc tad viņ� halātā?

Hod�a Nasredins kļuva domīgs. Kamēr viņ� domāja, slīcējs paguva ienirt �etras reizes, pie kam katru reizi palika arvien ilgāk un ilgāk dibenā.

��� Ļoti savādi! � atkārtoja Hod�a Nasredins, nokāpdams no ēzeļa. � Pagaidi te, � viņ� uzrunāja ēzeli, � bet es ie�u tuvāk palūkoties.

Slīcējs tai brīdī iegrima dziļi un neparādījās ilgi, tā ka da�i krastā jau sāka skaitīt dvēseles aizlūgumu. Bet pēk�ņi viņ� parādījās atkal. � Dod roku! Dod! Dod! � ļaudis iesaucās, stiepdami pretim rokas, bet viņ�, paskatījies baltam acīm un nepastiepis roku, atkal klusu un viegli nogāja dibenā.

��� Ak jūs, neapķērīgie ērmi! � Hod�a Nasredins sacīja.

��� Vai jūs neredzat pēc dārgā halāta un zīda turbāna, ka �is cilvēks ir mulla vai bagāts augstmanis? Un vai jūs vēl līdz �im pa�am laikam neesat iepazinu�ies ar mullu un augstmaņu raksturu un nezināt, kā tie velkami ārā no ūdens?

��� Velc ātrāk, ja tu zini! � pūlī kliedza. � Glāb viņu, viņ� ir uzpeldējis. Velc ārā!

��� Pagaidiet, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Es savu runu vēl neesmu pabeidzis. Kur jūs esat redzēju�i mullu vai augstmani, es jums prasu, kas jebkad jebkādam kaut ko būtu devis? Pieminiet, nejēgas: mullas un augstmaņi nekad neko nedod, viņi tikai ņem. Un glābt viņus no ūdens vajag prast saskaņā ar viņu raksturu. Lūk, paskatieties!

��� Bet tu jau esi nokavējis! � sauca no pūļa. � Viņ� jau vairs neiznirs.

��� Jūs domājat, ka ūdens gari tik viegli pieņem mullu vai augstmani? Maldāties. Ūdens gari no visa spēka pūlēsies tikt vaļā no viņa.

Hod�a Nasredins notupās un sāka pacietīgi gaidīt, vērodams ūdens burbuļus, kas cēlās no ūdenskrātuves dibena un, lēna vēja dzīti, peldēja uz krastu.

Beidzot kaut kas tum�s lēni pacēlās no dziļuma. Slīcējs parādījās virs ūdens � pēdējo reizi, ja nebūtu bijis Hod�a Nasredins.

��� Ņem! � Hod�a Nasredins iesaucās, stiepdams viņam pretī roku. � Ņem!

Slīcējs krampjaini ieķērās pasniegtajā rokā, tā ka Hod�a Nasredins pat saviebās aiz sāpēm.

Ilgi pēc tam krastā nevarēja atliekt izglābtā pirkstus.

Da�as minūtes viņ� gulēja nekustēdamies, iepinies ūdens zālēs un aplipis smirdo�ām gļotām, kas aizsedza viņa seju. Tad no mutes, deguna un ausīm iz�ļāca ūdens.

��� Soma! Kur mana soma? � viņ� ievaidējās un ātrāk ne�apmierinājās, kamēr nebija sataustījis sev pie sāniem somu. Tad viņ� nokratīja no sevis ūdenszāles un ar halāta apak�malu noslaucīja gļotas no sejas. Hod�a Nasredins atrāvās atpakaļ: tik izķēmota bija �ī seja ar plakani saspiestu degunu, uz āru izvērstām nāsīm, ar nagu labajā acī. Piedevām viņ� bija arī kuprains.

��� Kur� ir mans glābējs? � viņ� jautāja �ērksto�ā balsī, pār�laizdams ļau�u pūlim savas vienīgās acs skatienu.

��� Te viņ� ir! � nodūca visi, pastumdami Hod�u Nasredinu uz priek�u.

��� Panāc �urp, es tevi apbalvo�u. � Izglābtais iebāza roku savā somā, kur vēl guldzēja ūdens, un izvilka samirku�a sud�raba sauju. � Taisnību sakot, tas nav nekas sevi�ķs, ne brī�ni�ķīgs, ka tu mani izvilki, es dro�i vien arī pats būtu izpeldē�jis, � viņ� turpināja ķildīgā balsī.

Kamēr viņ� runāja, viņa sauja � vai nu aiz nespēka, vai cita cēloņa � pamazām atdarījās, un nauda, klusi skanēdama, ritēja pa pirkstu starpām atpakaļ somā. Pēdīgi rokā palika viens naudas gabals � pustanga; viņ� nopūzdamies pasniedza naudas gabalu Hod�am Nasredinam.

��� Te tev būs nauda. Aizej uz tirgu un nopērc sev bļodiņu plova.

��� Te nepietiek bļodiņai plova, � Hod�a Nasredins sacīja.

��� Nekas, nekas. Ņem plovu bez gaļas.

��� Tagad jūs saprotat, ka es viņu tie�ām izglābu tā, kā to prasa viņa raksturs. � Hod�a Nasredins griezās pie pārējiem.

Viņ� gāja pie sava ēzeļa.

Ceļā viņu apstādināja liels, vāj�, dzīslains drūma, nepie�mīlīga izskata cilvēks, oglēm un sodrējiem notraipītām rokām, ar kalēja knaiblēm aiz jostas.

��� Ko teiksi, kalēj? � Ilod�a Nasredins prasīja.

��� Vai tu arī zini, � kalējs atbildēja, nomērīdams Hod�u Nasredinu ar nelabvēlīgu skatienu no galvas līdz kājām, � vai tu arī zini, ko tu pa�ā pēdējā mirklī izglābi, pēc tam neviens vairs nebūtu varējis viņu glābt? Un vai tu arī zini, cik asaru līs tagad tava darba dēļ, un cik ļau�u pazaudēs tagad savas mājas, laukus, vīnadārzus un tiks aizdzīti uz vergu tirgu, bet pēc tam � va�ās pa Lielo Hivas ceļu.

Hod�a Nasredins paskatījās viņā izbrīnījies.

��� Es tevi nesaprotu, kalēj! Vai ir cilvēka un musulmaņa cienīgi iet slīcējam garām, nepasniedzot viņam glābēja roku?

��� Kā tev liekas, vai ir jāglābj no bojā ejas visas indīgās �ūskas, visas hiēnas un katrs nekrietnelis! � kalējs iesaucās un tad apdomājies piebilda: � Vai tu esi �ejienietis?

��� Nē! Es esmu atjājis no tālienes.

��� Tātad tu nezini, ka cilvēks, ko tu izglābi, ir ļaundaris un

asinssūcējs, un katrs tre�ais cilvēks Buhārā vaid un raud viņa dēļ!

Briesmīgas aizdomas ie�āvās Hod�am Nasredinam prātā.

��� Kalēj! � viņ� drebo�ā balsī sacīja, baidīdamies ticēt savām aizdomām. � Pasaki man izglābtā vārdu!

��� Tu esi izglābis augļotāju D�afaru, lai viņ� ir nolādēts �ajā un nāko�ajā dzīvē, un lai posts piemeklē visu viņa cilti līdz �etrpadsmitam augumam! � atbildēja kalējs.

��� Kā! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Ko tu runā, kalēj! Ak bēdas, ak kauns pār manu galvu! Vai es patiesi pats savām rokām izvilku no ūdens �o �ūsku? Patiesi, tāds grēks nav piedo�dams! Ak bēdas, ak kauns un nelaime!

Viņa no�ēla aizkustināja kalēju, tas mazliet atmaiga.

�� Apmierinies, ceļiniek, tur jau nu nekā vairs nevar darīt. Un vajadzēja tev arī taisni tai brīdī piejāt pie ūdenskrātuves. Kāpēc gan tavs ēzelis kaut kur nesāka niķoties un neaizkavēja tevi ceļā? Pa to laiku augļotājs būtu noslīcis.

��� Sis ēzelis! � sacīja Hod�a Nasredins. � Ja viņ� arī kaut kur ceļā aizkavējas, tad tikai tāpēc, lai iztuk�otu naudu no manas pārsvie�amās ceļa somas: viņam, redzi, smagi nest, tās pilnas ar naudu. Bet, ja man lemts sevi apkaunot, ka esmu glābis augļotāju, tad vari būt pārliecināts � �is pats ēzelis nogādās mani laikus tur, kur vajadzīgs.

��� Jā! � atteica kalējs. � Bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Augļotāju otrreiz vairs neiedzīsi atpakaļ dīķī!

Hod�a Nasredins kļuva vērīgs.

��� Esmu izdarījis ļaunu darbu, bet es to izlabo�u. Klausies, kalēj, zvēru, ka noslīcinā�u augļotāju D�afaru. Zvēru pie sava tēva bārdas, ka es viņu noslīcinā�u �inī pa�ā ūdens bedrē. Piemini manu zvērestu, kalēj! Es nekad ar vārdiem nemētājos. Augļotājs tiks noslīcināts! Un, kad tu par to dzirdēsi uz tirgus laukuma, tad zini, ka es savu grēku Di�enās Buhāras iedzīvo�tāju priek�ā esmu izpircis.

Pār pilsētu jau nolaidās viegla krēsla, kad Hod�a Nasredins nonāca pie tirgus laukuma.

Caihanās iedegās spo�i ugunskuri, un drīz vien viss lau�kums ieslēdzās uguņu lokā. Rit bija gaidāms liels tirgus � mīkstiem soļiem cita aiz citas gāja kamieļu karavānas, nozuzdamas tumsā, bet gaiss arvien vēl bija pilns ar vienmērīgām, skumjām vara zvārgulī�u skaņām; un, kad tālumā sāka apklust vienas karavānas zvārgulī�i, tos nomainīja citas, kas ienāca tirgus laukumā, un tas atkārtojās bezgalīgi, liekas, pati tumsa virs tirgus laukuma klusi skanētu, drebētu, vai lētu, būtu pilna skaņu, kas it kā no visas pasaules malām �urp atnestas. Te vai�dēja indie�u un afgāņu, Arābijas, Irānas un Ēģiptes zvārguļi. Hod�a Nasredins visu laiku klausījās un klausījās un būtu labprāt klausījies bez gala. Blakus �aihanā iedunējās tamburīns, viņam atbildēja dutāras stīgas. Un neredzams dziedonis augstu līdz pa�ām zvaigznēm pacēla skanīgu, stieptu balsi: viņ� dziedāja par savu visumīļo, viņ� �ēlojās par to.

Sīs dziesmas pavadīts, Hod�a Nasredins gāja meklēt nakts�mājas.

��� Mums par abiem ar ēzeli ir pustangas, � viņ� sacīja �aihanas saimniekam.

��� Par pustangu vari pārgulēt uz paklāja, � atbildēja saimnieks. � Segu nedabūsi.

��� Bet kur lai piesienu ēzeli?

��� Ko vēl negribēsi � es lai rūpējos par tavu ēzeli.

Slitas pie �aihanas nebija. Hod�a Nasredins pamanīja kādu dzelzs klamburu, kas rēgojās no dēļu paaugstinājuma apak�as. Pie �ā klambura viņ� piesēja ēzeli, nepapūlēdamies apskatīties, kur tas piestiprināts, tad iegāja �aibanā un nolikās gulēt, jo bija ļoti piekusis.

Pussnaudā Hod�a nejau�i izdzirdēja savu vārdu. Viņ� at�vēra acis.

Netālu pulciņā sēdēja un dzēra tēju ļaudis, kas bija atbrau�ku�i uz tirgu, � kamieļu dzinējs, gans un divi amatnieki. Viens no tiem pusbalsī runāja:

��� Par Hod�u Nasredinu vēl stāsta: reiz viņ� gājis Bagdādē pa tirgus laukumu un pēk�ņi izdzirdējis troksni un kliedzienus, kas nāku�i no traktiera. Mūsu Hod�a Nasredins, kā zināsit, ir ziņkārīgs cilvēks � viņ� ielūkojies traktierī. Viņ� redzējis, ka resns traktiernieks ar sarkanu mūli purina aiz apkakles kādu nabagu un prasa naudu, bet nabaga virs negrib maksāt.

��� Kas tas par troksni? � vaicājis mūsu Hod�a Nasredins. � Kas jums te dalāms?

��� Lūk, �is klaidonis, � traktiernieks atkliedzis, � �is no�ēlojamais skrandainis un blēdis, kaut viņam visas iek�as sakalstu, ienāca manā traktierī, izņēma no azotes plāceni un turēja tik ilgi virs ogļu trauka, kamēr plācenis bija piesūcies ar �a�lika smar�u un tā kļuvis divreiz gardāks. Tad �is nabags aprija plāceni, bet tagad negrib maksāt, kaut viņam izbirtu visi zobi un noluptu āda!

��� Vai taisnība? � mūsu Hod�a Nasredins noprasījis na�bagam, bet tas aiz bailēm nav varējis izrunāt ne vārda, tikai pametis ar galvu.

��� Nav labi, � sacījis Hod�a Nasredins. � Pavisam nav labi bez maksas izmantot otra labumu.

��� Vai tu dzirdi, skrandaini, ko tev saka �is cienījamais cilvēks? � nopriecājies traktiernieks.

��� Vai tev ir nauda? � Hod�a Nasredins griezies pie na�baga. Tas klusēdams izņēmis no kabatas pēdējos vara gaba�lus. Traktiernieks jau izstiepis pēc tiem savu trekno ķetnu.

� Pagaidi, cienījamais! � viņu apvaldījis Hod�a Nasre�dins. � Pieliec man vispirms savu ausi!

Un viņ� ilgi skandinājis saujā naudas gabalus traktierniekam pie pa�as auss. Bet tad atdevis naudu atpakaļ nabagam un teicis:

��� Ej ar dieva palīgu, nabaga cilvēki

��� Kā! � iekliedzies traktiernieks. � Es ta�u nesaņēmu maksu!

��� Viņ� tev visu samaksāja, un jūs esat norēķināju�ies, � atbildējis Hod�a Nasredins. � Viņ� ostīja tava �a�lika smar�u, bet tu klausījies viņa naudas skaņā.

Caihanā visi locījās aiz smiekliem. Tad kāds steidzīgi atgā�dināja:

��� Klusāk! Citādi tūliņ nopratīs, ka mēs runājam par Hod�u Nasredinu.

�No kurienes viņi to dabūju�i zināt?� pie sevis pasmaidīja Hod�a Nasredins. �Tas, taisnību sakot, nebija Bagdādē, bet Stambula, ta�u vienalga, no kurienes viņi to uzzināju�i?�

Savu stāstu pusbalsī iesāka otrs � gana drēbēs un krā�sainā turbānā, kas norādīja, ka viņ� ir Badah�anas iedzīvotājs.

���� Stāsta vēl tā. Reiz Hod�a Nasredins gājis garām mullas sakņu dārzam. Mulla taisni tobrīd ievācis ķirbju ra�u un lielā alkatībā piebāzis maisu tik pilnu, ka nevarējis to pacelt, kur nu vēl panest. Viņ� stāvējis un domājis: �Kā lai aizstiepju maisu mājās?� Ieraudzījis garāmgājēju un nopriecājies:

���� Paklausies, mans dēls! Vai tu neaiznestu �o maisu līdz manām mājām?

Bet Hod�am Nasredinam nav bijis naudas.

� Cik tu man maksāsi? � viņ� jautajis mullam.

��� Ak mans dēls! Kam gan tev nauda? Kamēr tu nesīsi ķirbjus, es tev uzticē�u trīs gudrības, un tās tevi padarīs lai�mīgu uz visu mū�u.

�Interesanti, kādas gudrības gan mulla man apsolās atklāt?� Hod�a Nasredins nodomājis pie sevis.

Viņu pārņēmusi ziņkāre. Tad Hod�a Nasredins uzcēlis ple�cos maisu un nesis. Bet ceļ� gājis stāvus kalnā un gar aizas malu. Kad Hod�a Nasredins apstājies atpūsties, mulla viņam teicis noslēpumainā, svarīgā balsī:

���� Klausies pirmo gudrību, par kuru lielāku pasaule nepa�zīst no Ādama laikiem, un, ja tu izpratīsi visu tās dziļumu, tad tas būs tikpat daudz kā izprast burtu Alif, Lam, Ra nozīmi, ar kuriem mūsu pravietis un skolotājs Muhameds iesāk korāna otro nodaļu. Klausies uzmanīgi: ja kads tev saka, ka iet kājām ir labāk nekā jāt � tad netici �im cilvēkam. Atceries manus vārdus un pārdomā tos neatlaidīgi dienu un nakti, un tev atklasies tajos apslēptā gudrība. Bet �ī gudrība nav nekas salīdzi�nājumā ar otru gudrību, kuru es tev pastāstī�u, lūk, pie ta koka. Redzi, tur priek�ā!

�Labi!� Hod�a Nasredins nodomājis pie sevis. �Pagaidi, mulla!�

Sviedriem līstot, viņ� aizstiepis maisu līdz kokam.

Mulla pacēlis pirkstu.

��� Atdari savas ausis un klausies, jo otra gudrība satur sevī visu korānu, pusi no �ariata un vēl ceturto daļu no tarikata grāmatas. Kas būs iepazinies ar �o gudrību, tas nekad nenomaldīsies, nekad nepaklups uz patiesības ceļa. Centies, mans dēls, saprast �o gudrību un priecājies, ka saņem to bez maksas. Otra gudrība skan tā: ja kāds tev saka, ka nabagam ir vieglāk dzīvot nekā bagātam, tad netici �im cilvēkam. Bet arī �ī otra gudrība nav nekas salīdzinājumā ar tre�o, kuras spo��umu var salīdzināt tikai ar �ilbino�o saules mirdzumu un kuras dziļumu var salīdzināt tikai ar okeāna dziļumu. Tre�o gudrību es tev pastāstī�u pie savas majas vārtiem. Iesim ātrāk, jo es jau esmu atpūties.

��� Pagaidi, mulla! � atbildējis mūsu Hod�a Nasredins.

��� Es jau iepriek� zinu tavu tre�o gudrību. Tu pie savas mājas vārtiem gribi man pateikt, ka gudrs cilvēks arvien var piedabūt muļķi stiept bez maksas maisu ar ķirbjiem.

Pārsteigtais mulla sarāvies. Hod�a Nasredins bija vārdu pa vārdam uzminējis viņa tre�o gudrību.

��� Bet tagad klausies, mulla, manu vienu vienīgo gudrību, kas visu tavu gudrību vērta, � turpinājis Hod�a Nasredins.

��� Un mana gudrība, zvēru pie Muhameda, ir tik �ilbino�a un tik dziļa, ka satur sevī visu islamu ar korānu, �ariatu, tarikata grāmatām un visām citām grāmatām, un visu Būdas mācību, un visu jūdu ticību, un visus kristie�u maldus. Nē, nekad nav bijis un nebūs patiesākas gudrības par to, ar kuru es tevi tūliņ iepazīstinā�u, mulla! Bet sagatavojies, lai �ī lielā gudrība tevi pārāk nesatriec, jo no tās var viegli zaudēt prātu, tik satrieco�a, �ilbino�a un neaptverama tā ir. Saņem kopā savus prātus un paklausies: ja tev kāds sacīs, ka, lūk, �ie pa�i ķirbji nav iz�ķī�du�i, tad iespļauj tādam cilvēkam sejā, nosauc viņu par meli un izdzen no savas mājas!

To pateicis, Hod�a Nasredins pacēla maisu un nosvieda to no stāvās krants. Ķirbji izbira no maisa un palēkdamies ska�nīgi pārplīsa uz akmeņiem.

��� Ak, manas bēdas! Ak, lielais zaudējums un posts! � iekliedzās mulla.

Un viņ� sāka skaļi vaimanāt, �ēloties, skrāpēt seju un izturē�jās kā ārprātīgs.

� Redzi nu! � pamāco�i teicis Hod�a Nasredins. � Es jau tevi brīdināju, ka no manas gudrības tavs prāts var viegli aptum�oties.

Klausītāji sāka sirsnīgi smieties.

Hod�a Nasredins, gulēdams kaktā uz putekļainā, blusainā paklāja, domāja:

�Viņi pat to uzzināju�i! Bet no kurienes? Mēs ta�u bijām tikai divi pie aizas, un es nevienam to neesmu stāstījis. Jādomā, ka izstāstījis pats mulla, beidzot apķēries, kas bijis viņa maisa nesējs.�

Sāka stāstīt tre�ais.

���� Reiz Hod�a Nasredins atgriezās no pilsētas uz turku ciemu, kur tai laikā dzīvojis. Sajuzdams nogurumu, viņ� noli�kās atpūsties upītes krasta � un, maigo, smar�īgo pavasara vēsmu ie�ū�ots, pa�am nemanot, aizmiga.

Sapnī viņ� redzēja sevi miru�u. �Ja es esmu miris,� nolēma pie sevis mūsu Hod�a Nasredins, �tad man nevajag kustēties un nevajag atvērt acis.� Tā viņ� nogulēja mīkstajā zālē ilgu laiku bez kustē�anās un nāca pie pārliecības, ka miru�am būt nav ne�maz tik ļauni: guli tik un guli bez kādām raizēm un rūpēm, kas mūs ik uz soļa pavada �īs zemes nīcīgajā dzīvē.

Garām gāja kaut kādi ceļinieki un ieraudzīja Hod�u Nasredinu.

���� Skaties! � viens sacīja. � Tas ir musulmanis.

��� Viņ� ir miris, � piebilda otrs.

���� Jāaiznes uz tuvāko ciemu, lai viņu tur nomazgātu un cienīgi paglabātu, � tre�ais ieteica, minēdams tie�i to ciemu, kurp devās Hod�a Nasredins.

Ceļinieki nocirta da�us jaunus kociņus, pagatavoja nestuves un uzvēla uz tam Hod�u Nasredinu.

Tie ilgi to nesa, bet viņ� gulēja nekustēdamies, aizvērtām acīm, kā pienākas mironim, kura dvēsele jau klauvē pie paradī�zes vārtiem.

Pēk�ņi nestuves apstājās. Ceļinieki sāka ķildoties � kur brasls. Viens sauca � uz labo pusi, otrs uz kreiso, tre�ais aici�nāja iet taisni upītei pāri.

Hod�a Nasredins mazliet pavēra vienu aci un ieraudzīja, ka ceļinieki stāv pie pa�as dziļākās, straujākās un bīstamākās upītes vietas, kur jau ne vienu reizi vien bija sliku�i nevērīgi peldētāji. �Par sevi pa�u es nebēdāju,� nodomāja Hod�a Nasre�dins. �Es ta�u esmu miris, un man vienalga, kur gulēt, � kapa vai upes dibenā. Bet �os ceļiniekus vajag brīdināt, citādi viņi, rūpēdamies par mani, var aiziet boja, kas no manas puses būtu visskaidrākā nepateicība.�

Viņ� mazliet piecēlās uz nestuvēm un, norādīdams ar roku uz brasla pusi, vājā balsī ierunājās:

��� Ak ceļinieki, kad es vēl biju dzīvs, es arvien pārgāju pār �o upiti, lūk, tur, pie tam papelēm.

Un viņ� atkal aizvēra acis. Ceļinieki, pateiku�ies Hod�arn Nasredinam par aizrādījumu, aizstiepa nestuves tālāk, skaļi, skaitīdami lūg�anas par viņa dvēseles glab�anu.

Kamēr klausītāji un arī pats stāstītājs smējās, piebikstīdami cits citam elkoņiem, Hod�a Nasredins ar nepatiku murmināja:

��� Visu sagrozīju�i. Pirmkārt, neesmu sapņojis, ka būtu miris. Tāds muļķis ta�u neesmu, lai pats neiz�ķirtu, vai esmu dzīvs vai miris. Es pat labi atceros, ka mani visu laiku koda blusa un neganti gribējās pakasīties, � tas ta�u acīm redzams pierādījums, ka es patiesi biju dzīvs, jo citādi nebūtu izjutis blusas kodienus. Es tikai biju noguris, un man netikās iet, bet ceļinieki veselīgi pui�i: kas tas gan viņiem � pamest mazu līkumu un aiznest mani līdz ciemam? Bet, kad tie taisījās pāriet pār upi tai vietā, kur tā bija triju cilvēku augumu dziļa, es vi�ņus apturēju, rūpēdamies ne tik daudz par savu ģimeni, jo man tās nav, kā tie�i par viņu ģimenēm. Un tūliņ arī izbaudīju ne�pateicības rūgtos augļus. Pateicības vietā, ko biju izpelnījies par īstā laikā izteiktu brīdinājumu, viņi izmeta mani no nestu�vēm, uzbruka man ar dūrēm un dro�i vien būtu mani stipri piekāvu�i, ja manas veiklās kājas nebūtu mani paglābu�as � Brīnos, kā ļaudis var izkropļot un sagrozīt patiesību.

Tad ceturtais iesāka savu stāstu.

��� Vēl par Hod�u Nasredinu stāsta tā. Viņ�, Hod�a Nasre�dins, dzīvojis apmēram pusgadu kādā ciemā un ar savām attapīgajām atbildēm un aso prātu ticis ļoti iecienīts.

Hod�a Nasredins sāka vērīgi klausīties. Kur viņ� bija dzir�dējis �o balsi � ne visai skaļu, bet skaidri saprotamu, ar tikko manāmu aizsmakumu? Un glu�i nesen � Varbūt pat �odien � Bet, lai kā nopūlējās, atcerēties nevarēja.

Stāstītājs turpināja:

��� Ta apgabala gubernators reiz nosūtīja uz to ciemu, kur dzīvoja Hod�a Nasredins, kadu no saviem ziloņiem, lai iedzī�votāji dotu viņam pajumti un to uzturētu. Zilonis bija neap�rakstāmi rijīgs. Viņ� diennaktī apēda piecdesmit mēru mie�u, piecdesmit mēru d�ugaras, piecdesmit mēru kukurūzas un simt kūļu svaiga āboliņa. Divu nedēļu laikā iedzīvotāji izbaroja zi�lonim visus savus krājumus, sevi izputinaja un nonāca izmi�sumā. Un beidzot nolēma sūtīt Hod�u Nasredinupie pa�a guber�natora ar lūgumu, lai ziloni aizvāc no ciema.

Nogāja pie Hod�as Nasredina un sāka viņu lūgt. Hod�a bija ar mieru, apsegloja savu ēzeli, kura visā pasaulē pazīstamā stūrgalvība, ļaunā daba un slinkums bija tāds, it kā tajā butu apvienoju�ies �akālis, zirneklis, odze un varde, un devas pie gubernatora, pie kam neaizmirsa iepriek� vienoties ar iedzīvo�tājiem par atalgojumu un maksu nolika tik lielu, ka daudzi bija spiesti pārdot savas mājās un kļuva nabagi Hod�as Nasre�dina dēļ.

���� Khm! � atskanēja no kakta, kur uz sava paklāja valstī�jās un mētājās Hod�a Nasredins, tikko valdīdams niknumu, kas kūsāja tam krūtīs.

Stāstītājs turpināja:

���� Un viņ�, Hod�a Nasredins, atnāca pilī un ilgi nostāvēja galma kalpu un liekē�u pulkā, gaidīdams, kad viņa gai�ībai �, greznībā un varā kā saulei mirdzo�ajam gubernatoram iepatiksies vērst uz viņu savu visugai�o skatienu, kas da�us ceļ laimē, bet citus gā� postā. Un, kad gubernators, kas savu pavadoņu pulka mirdzēja kā sudrabotais mēness starp zvaig�znēm vai slaikā, smar�ojo�ā ciprese zemu krūmiņu vidū, vis�ē�līgi aplaimoja Hod�u Nasredinu un pievērsa viņam savu vaigu, kurā apvienojās di�ciltība un gudrība kā rubīns un dimants vienā gredzenā, kad, es saku, gubernators pievērsa viņam savu skatienu, tad Hod�am Nasredinam sāka trīcēt ceļi kā �akaļa aste tādas varenības priek�ā un asinis dzīslās ritēja lēnāk, viņ� viss nosvīda un kļuva bāls kā krīts.

��� Khml � atskanēja no kakta, bet stāstītājs tam nepie�vērsa uzmanību un turpināja:

��� Ko tu gribi? � gubernators prasīja di�manīgā, skaļā balsī, kas atgadināja lauvas rūk�anu.

Hod�a Nasredins aiz bailēm tikko varēja pakustināt mēli; viņ� spiedza kā riebīga hiēna.

��� Ak valdniek! � atbildēja Hod�a Nasredins. � Tu mūsu apgabala gaisma, tu mūsu saule un mēness, un miera un prieka devējs visiem, kas dzīvo mūsu apvidū, uzklausi savu nievājamo vergu, kas nav cienīgs noslaucīt ar savu bārdu pat tavas pils slieksni. Tev, spo�ajam, visu�ēlīgi labpatika novietot mūsu ciema iedzīvotāju pajumtē un kop�ana vienu no taviem ziloņiem. Ar to nu mēs esam mazliet nemierā.

Gubernators bargi sarauca uzacis un izskatījās kā negaisa mākonis, bet Hod�a Nasredins noliecās viņa priek�ā līdz zemei kā niedre vētras laikā.

��� Ar ko jūs neesat mierā? � prasīja gubernators. � Runā ta�u ātrāk! Vai tava mēle ir piekaltu�i pie tavas netīrās un ne�krietnās rīkles?!

��� A . .. jūsu � jū � � �ļupstēja bailīgais Hod�a Nasre�dins. � Mēs, visugai�ais pavēlniek, neesam apmierināti, ka zilonis ir viens vienīgs un ļoti garlaikojas. Nabaga dzīvnieks ir galīgi novārdzis, un visi iedzīvotāji cie� viņam līdzi. Tāpēc, lūk, mani arī atsūtīja pie tevis, ak di�ciltīgais no di�ciltīgāka�jiem, kas grezno mūsu zemi, lūgt, lai tev labpatiktu parādīt mums vēl vienu �ēlastību un atsūtīt zilonim ziloņa mātīti iedzī�votāju pajumtē un kop�anā.

Gubernators bija visai apmierināts ar tādu lūgumu un pavēlēja to tūliņ izpildīt, bet Hod�am Nasredinam par savas labvēlības zīmi atļāva noskūpstīt savu zābaku, ko tas arī izda�rīja ar tik lielu centību, ka gubernatora zābaks kļuva rūsgans, bet Hod�as Nasredina lūpas melnas.

Bet �ajā brīdī stāstītāju pērkona balsī pārtrauca pats Ho�d�a Nasredins.

��� Tu melo! � iekliedzās Hod�a Nasredins. � Tu melo, bez�kauņa, kas pats esi līdzīgs �akāļa, zirnekļa, odzes un vardes krustojumam. Tavas lūpas, tu netīrais, ka�ķainais suns, un tava mēle, un visas tavas iek�as ir melnas no valdnieku zābaku laizī�anas! Bet Hod�a Nasredins nekad un nekur vēl nav liecies pavēlnieka priek�ā. Tu apmelo Hod�u Nasredinu! Viņ� nav tāds!

Tu melo! Neklausieties viņā, musulmaņi, trenciet viņu prom kā meli un nomelnotāju, lai jūsu nicinā�ana ir viņa daļa. Musul�maņi, novērsiet no viņa savas acis un sirdis!

Viņ� metās uz priek�u, lai pats savām rokām izrēķinātos ar �o apmelotāju, bet tad pēk�ņi atrāvās atpakaļ. So bakurētaino, plakano seju un dzeltenās, nemierīgās acis Hod�a pazina. Tas bija tas pats kalps, kas mazajā ieliņā bija strīdējies ar viņu par aizkapa tilta margu garumu.

� A-hā! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Es pazīstu tevi, tu uzticamais un godīgais sava kunga kalps! Un tagad es zinu, ka tev ir vēl kāds kungs, kura vārdu tu slēp! Bet saki, � cik emīrs tev maksā par Hod�as Nasredina nozākā�anu? Cik tev maksā par apsūdzībām, cik tev maksā par katru tevis nodoto un ar nāvi sodīto, par katru pazemes cietuma iemesto, va�ās iekalto, verdzībā pārdoto? Es tevi pazīstu, tu emīra spiegs un nodevējs!

Spiegs, kas līdz tam bija stāvējis nekustīgs, ar bailēm noraudzīdamies Hod�ā Nasredinā, pēk�ņi sasita plaukstas un iekliedzās augstā balsī: � Sargi, �urp!

Hod�a Nasredins sadzirdēja, ka pa tumsu skrien sargi, �vadz �ķēpi un skan vairogi. Nezaudēdams laiku, viņ� palēcās sāņus, nogāzdams gar zemi bakurētaino spiegu, kas aizkrustoja ceļu.

Bet tad viņ� sadzirdēja sargu soļus, kas skrēja no laukuma otra gala.

Lai uz kuru pusi viņ� metās, visur atdūrās uz sargiem. Un bija brīdis, kad viņ� domaja, ka ir jau pazudis. � Ai bēdas! Esmu iekritis! � Hod�a iesaucās skaļā balsī. � Dzīvo vesels, mans uzticīgais ēzelīt!

Bet tad notika kaut kas brīni�ķīgs un negaidīts, ko vēl tagad atmin Buhārā un neaizmirsīs nekad, jo liels bija uztraukums un lieli postījumi.

Ēzelis, izdzirdis sava kunga bēdīgos saucienus, devās pie viņa, bet tam nopakaļis no paaugstinajuma izvēlās milzīgas bungas. Hod�a Nasredins pa tumsu bija piesējis ēzeli pie bungu dzelzs klambura. Ar bungām �aihanas saimnieks lielos svētkos mēdza saaicināt viesus savā �aihanā. Bungas aizķērās aiz ak�mens un ierībējās; ēzelis atskatījās, bet bungas ierībējās no jauna � un ēzelis, domādams, ka ļaunie gari, pieveiku�i Hod�u

Nasredinu, metīsies tagad uz viņa pelēko ādu, lielās izbailēs iezviedzās, pacēla asti un metās skriet pa laukumu.

� Nolādēts! Manas bungas! � iebrēcās �aihanas saimnieks un devās ēzelim pakaļ.

Velti! Ēzelis skrēja kā vēj�, kā vētra, bet, jo ātrāk viņ� auļoja, jo negantak, briesmīgāk un apdullino�ak rībēja bungas aiz viņa, lēkadamas pa akmeņiem un ciņiem. Ļaudis �aihanās uztraucās, sāka sasaukties, apvaicāties � kāpēc tik neparastā laikā rīb bungas, kas noticis?

Bet tie�i tobrīd laukumā ienāca pēdējie piecdesmit kamieļi, apkrauti traukiem un vara plāksnēm. Ieraudzīju�i tumsā kaut ko briesmīgu, rūco�u, apaļu, lēkājo�u un rībo�u, kas drāzās viņiem virsū, kamieļi izbailēs sāka trakot, metās uz visām pu�sēm un izsvaidīja traukus un dārdo�os vara gabalus.

Neilgā laikā visu laukumu un apkārtējās ielas pārņēma lielas izbailes un nepieredzēts apjukums: dārdoņa, �vadzoņa, rūkoņa, zvieg�ana, rie�ana, kauk�ana un �ķindoņa � viss sa�plūda tadā elli�ķīgā troksnī, ka neviens nevarēja neko saprast. Simtiem kamieļu, zirgu, ēzeļu, kas bija norāvu�ies no slitas, auļoja tumsā pa izmētātām, dārdo�ām vara plāksnēm; bet dzi�nēji vaimanāja un, lāpas vicinādami, skraidīja pa laukumu. Ļau�dis uzmodās no �ausmīgā trok�ņa, izlēca no gultām un skrēja puskaili, pa�i nezinādami, kurp, uzgrūdās cits citam, kliedza aiz sāpēm un izmisuma, domādami, ka pienācis pasaules gals. Spārnus sizdami, iekliedzās gaiļi. Jukas pieauga un pārņēma visu milzīgo pilsētu līdz pa�ām nomalēm. Ierūcās lielgabali uz pilsētas mūriem, jo pilsētas sardze domāja, ka Buhārā ielauzies ienaidnieks, un ierūcās lielgabali pilī, jo pils sardze domāja, ka izcēlu�ies nemieri; no visiem neskaitamajicm minaretiem atska�nēja muedzinu histēriskās, uztrauktās balsis, � apjukums bija liels, un neviens nezinaja, kurp bēgt un ko darīt! Bet viselli��ķīgākā burzmā, veikli izlocīdamies no trakojo�iem zirgiem un kamieļiem, skrēja Hod�a Nasredins, dzīdamies pakaļ savam ēzelim, bet ātrāk to nesaķēra, kamēr nebija pārtrūkusi virve un aizlidoju�as sāņus bungas zem kamieļu kājām, kuri drāzās pāri tām, ar lielu troksni sagraudami palieveņus, �ķūņus, �ai�hanas un pārdotavas.

Hod�am Nasredinam būtu ilgi nācies ķert ēzeli, ja viņi nebūtu nejau�i sadūru�ies aci pret aci. Ēzelis bija vienas putās un drebēja.

� Iesim, iesim ātrāk, te tā kā par daudz trok�ņaini priek� mums, � Hod�a Nasredins sacīja, vilkdams ēzeli sev līdzi. � Tie�ām brīnums, ko lielā pilsētā var izdarīt viens pats mazs ēzelitis, ja viņam piesien bungas! Papriecājies, ko esi izdarījis! Tiesa gan, tu mani izglābi no sargiem, bet man tomēr �ēl Buhāras nabaga iedzīvotāju: viņiem būs ko noņemties līdz pat rī�tam. Bet kur gan mums atrast klusu, nomaļu kaktiņu?

Hod�a Nasredins nolēma pārgulēt kapsētā, pareizi apsvēr�dams, ka nekādas jukas nesatrauks nāvē aizmigu�os, viņi ne�skries, nevaimanās, nekliegs un nevicinās lāpas.

Tā Hod�a Nasredins, miera grāvējs un ķildu cēlējs, nobeidza pirmo dienu dzimtajā pilsētā, pilnīgi atbilsto�i savam titulam. Piesejis pie kāda pieminekļa ēzeli, viņ� ērti ierīkojās uz kādas kapa kopiņas un atri aizmiga. Bet pilsētā vēl ilgi turpinājās jukas � tark�ķi, kliedzieni, dārdoņa, �vadzoņa un lielgabalu �āvieni.

Līdzko ausa rīts, apdzisa zvaigznes un no tumsas iznira neskaidri priek�metu silueti � laukumā iznāca simtiem slaucī�tāju, aptīrītāju, namdaru un mālu minēju; viņi saskaņoti ķē�rās pie darba; pacēla apgāztās nojumes, izlaboja tiltus, sataisīja salauztās sētas, salasīja visas koka �ķēpeles un trauku laus�kas � un pirmie saules stari vairs neatrada Buhārā ne pēdas no nakts grautiņa.

Sākās tirgus.

Kad Hod�a Nasredins, labi izgulējies kapa pieminekļa ēnā, atjāja laukumā, tur jau dūca, viļņojās un kustējās no viena gala līdz otram da�ādu tautību, valodu un krāsu ļau�u jūra. � Ceļu! Ceļu! � kliedza Hod�a Nasredins, bet pats tikko spēja at�ķirt savu balsi tūksto�iem citu balsu drūzmā, jo kliedza visi: tirgoņi, dzinēji, ūdensnesēji, bārddziņi, klejojo�ie dervi�i, ubagi, tirgus zoburāveji, kratīdami savus sarūsēju�os un briesmīgos amata rīkus. Daudzkrāsainie halāti, turbāni, zirgu segas, tepiķi, ķīnie�u valoda, arābu, indusu, mongoļu un vēl daudz da�ādu citu iz�lok�ņu � tas viss saplūda kopā, līgojas, kustējās, dūca, un sacēlas putekļi, un apmiglojās debesis, bet laukumā nemitīgā straumē ieplūda jauni ļau�u simti, izlika preces, un viņu balsis pievienojas kopīgai kņadai.

Podnieki ar vālītēm skaļi rībināja podus un ķēra garāmgā�jējus aiz halātu apmalēm, lai ta�u paklausoties, cik dzidra skaņa, un nopērkot; kalēju izstrādājumu rinda acis �ilbināja var�, gaiss sanēja no mazo veseri�u klaudzoņas, ar kuriem meistari iesita rakstus paplātēs un krūzēs, skaļa balsī cildinādami savu mākslu un nopeldami savu kaimiņu darbu. Juvelieri kausēja mazās ēzitēs sudrabu, stiepa zeltu, slīpēja uz ādas apļiem In�dijas krāsainos dārgakmeņus. Viegls vējiņ� pa brī�iem atnesa �urp smar�u viļņus no blakus nodalījuma, kur pārdeva smar�ūdeņus, ro�u eļļu, ambru, muskusu un da�ādas gar�vielas; sā�ņus aizlocījās bezgalīga rinda, izrotāta ar raibiem, izrakstītiem, krāsainiem persie�u, damaskie�u, tekinie�u tepiķiem, Ka�garas audumiem, krāsainam zirgu segām, dārgām un lētam � vien�kār�iem un di�ciltīgiem zirgiem.

Tad Hod�a Nasredins jāja gar zīda tirgotāju, seglinieku, iero�u un krāsu rindām, gar vergu tirgu, vilnas veltuvi � un tas viss bija tikai tirgus sākums, bet tālāk aizstiepās vēl simtām citu rindu: un, jo tālāk Hod�a Nasredins uz sava ēzeļa iespiedās pūlī, jo apdullino�āk bļāva, kliedza, strīdējās, kaulējās; jā � tas bija tas pats tirgus, slavenais un nesalīdzināmais Buhāras tirgus, kuram līdzīga tai laikā nebija ne Damaskā, ne pa�ā Bagdādē!

Rindas izbeidzās, un Hod�as Nasredina acīm atklājās emīra pils, ie�ogota ar augstu mūri, ar �aujamām lūkām un robainu virsu. �etri torņi pils stūros bija mākslīgi aplikti ar mozaīku, pie kuras ilgus gadus bija pūlēju�ies arābu un persie�u meistari.

Pils vārtu priek�ā bija apmeties raibs klaidoņu bars. Pus�sagruvu�o nojumju ēnā uz niedru ma�ām sēdēja karstuma no�gurdinātie ļaudis, � gan pa vienam, gan kopā ar savām ģime�nēm; sievietes �ūpoja bērnus, vārīja ēdienu, lapīja saplīsu�os halatus un segas; visgaram skraidīja puskaili bērneļi, kliedza, plēsās un krita, visai necienīgā kārtā pagriezdami pilij to miesas daļu, kuru neklājas rādīt. Vīrie�i vai nu gulēja, vai nodarbojās ar da�ādiem mājas darbiem, vai sarunājās, sēdēdami ap tējkannam. �Ehē! Kā redzams, �ie ļaudis te nedzīvo pirmo dienu!� nodomāja Hod�a Nasredins.

Viņa uzmanību saistīja divi: plikpauris un bārdainis. Sie vīri gulēja tie�i uz kailas zemes, katrs savā nojumē, ar mugu�rām viens pret otru, un starp viņiem pie papeles mietiņa bija piesieta balta kaza, tik vāja, ka ribas draudēja izurbties cauri nopluku�ai ādai. Tā, �ēli blēdama, grauza jau pa pusei noēsto mietiņu.

Ilod�a Nasredins bija visai ziņkārīgs un nevarēja atturēties, neuzrunājis vīrus.

��� Miers ar jums, Di�ās Buhāras iedzīvotāji! Sakiet man, � vai jau sen pārgājāt �igānu kārtā?

��� Nezobojies par mums, ceļinieki � atbildēja bārdainis.

�� Mēs neesam �igāni, mēs esam tādi pa�i krietni musulmaņi kā tu pats.

��� Kāpēc tad jūs nesē�at mājās, ja jūs esat krietni musul�maņi? Ko jūs te gaidat pils priek�ā?

��� Mēs gaidam mūsu valdnieka, par sauli spo�ākā kunga un pavēlnieka emīra taisno un vis�ēlīgo tiesu.

��� Tā! � sacīja Hod�a Nasredins, neslēpdams izsmieklu.

��� Un sen jau jūs gaidāt sava valdnieka, par sauli gai�ākā kunga un pavēlnieka emīra taisno un vis�ēlīgo tiesu?

��� Mēs gaidām jau sesto nedēļu, ak ceļiniek! � iejaucās plikpauris. � Lūk, �is bārdainais viltnieks, lai allahs viņu soda, lai �aitans pārklāj savu asti viņa guļas vietai! � �is bārdainais viltnieks ir mans vecākais brālis. Mūsu tēvs mirdams atstāja nelielu mantojumu, mēs to visu sadalījām, izņemot kazu. Lai emīrs izsprie�, kuram no mums tā lai pieder.

��� Bet kur tad pārējā manta, ko tēvs jums atstāja?

��� Mēs visu izmainījām naudā, jo bija ta�u jāmaksā sūdzī�bas raksta sastādītājam un rakstve�iem, kas pieņem sūdzības, un sargiem bija jāmaksā, un vēl daudziem citiem.

Plikpauris pēk�ņi trūkās aug�ā un metās pretī netīram baskājainam dervi�am, kam galvā bija cepure ar asu smaili un melns, izdobts ķirbis pie sāniem.

��� Lūdz, svētais cilvēk! Lūdz, lai tiesu izspriestu man par labu!

Dervi�s paņēma naudu un sāka lugt. Un ik reizes, kad viņ� izrunāja lūgsnas beigu vārdus, plikpauris iemeta viņa ķirbī naudas gabalu un lika atkārtot visu no jauna.

Bārdainis nepacietīgi piecēlās un sāka vērot pūli. Pēc ne�ilgas meklē�anas viņ� atrada otru dervi�u, vēl netīrāku un skrandaināku, un tātad vēl svētāku. Sis dervi�s prasīja nesa�mērīgi lielu maksu, bārdainis sāka kaulēties, bet dervi�s, parakņājies zem savas cepures, izvilka no turienes veselu sauju lielu utu un parādīja tās viņam; un bārdainis, pārliecinājies par dervi�a svētumu, vairāk nekaulējās. Noskatīdamies ar pārākuma apziņu uz savu jaunako brāli, viņ� atskaitīja naudu. Dervi�s, nometies ceļos, sāka skaļi skaitīt lūgsnu, parspēdams ar savu basu pirmā dervi�a smalko balstiņu. Tad plikpauris uztraucies pielika savam dervi�am naudu, bet bārdainis � savam, un abi, cenzdamies pārspēt viens otru, sāka tik skaļi kliegt un vaimanāt, ka allahs dro�i vien pavēlēja eņģeļiem aizvērt savas pils logus, lai nekļūtu kurls. Kaza, grauzdama savu papeles mietiņu, �ēli un stiepti blēja.

Plikpauris nometa tai priek�ā puskūli āboliņa, bet bārdainis iekliedzās:

��� Aizvāc savu netīro, smirdo�o āboliņu no manas kazas!

Viņ� aizsvieda āboliņu tālu prom un nolika kazai priek�ā

podu ar klijām.

��� Nē! � nikni iebrēcās plikpaurainais brālis. � Mana kaza neēdis tavas klijas!

Pods aizlidoja turpat, kur āboliņ� un saplīsa, klijas sajaucās ar ceļa putekļiem, bet brāļi jau vārtījās niknā cīņā pa zemi, ap�veltīdami viens otru ar belzieniem un lāstiem.

��� Divi muļķi plē�as, divi blē�i skaita lūgsnas, bet kaza pa to laiku nosprāgusi aiz bada, � galvu kratīdams, sacīja Hod�a Nasredins. � E, jūs, krietnie un saticīgie brāļi, paskatieties �urp! Allahs iz�ķīris jusu strīdu pēc sava prata un paņēmis kazu pie sevis!

Brāļi attapās, atlaidās viens no otra un ilgi stāvēja asiņai�nam sejām un skatījās uz nosprāgu�o kazu.

Beidzot plikpauris teica:

��� Jānovelk āda!

��� Es novilk�u ādu! � steidzīgi atsaucās bardainis.

��� Kāpēc gan tu? � jautāja otrs, un viņa plikais pauris metās sarkans aiz niknuma.

��� Mana kaza, tātad arī āda mana!

��� Nē, mana!

Hod�a Nasredins nepaspēja iebilst ne vārda, kad brāļi val�stījās jau atkal pa zemi, un neko nevarēja iz�ķirt �ai gārdzo�aja kamola, tikai uz bridi pazibēja netīra dūre ar cie�i sa�ņaugtu melnu matu ku�ķi saujā, no kā Hod�a Nasredins sprieda, ka vecākais brālis zaudējis labu daļu savas bardas.

Bezcerīgi atmetis ar roku, Hod�a Nasredins aizjāja tālāk.

Ceļa viņ� satika kalēju ar maiglēm aiz jostas, to pa�u, ar kuru viņ� vakar bija runājis pie ūdenskrātuves.

��� Labdien, kalēj! � priecigi iesaucas Hod�a Nasredins. � Esam atkal satiku�ies, kaut gan es vēl neesmu paspējis izpildīt savu zvērestu. Ko tu �e dari, kalēj, vai ari tu atnaci uz emīra tiesu?

��� Vai tik būs kāds labums no �ās tiesas? � drūmi atbildēja kalējs. � Esmu atnācis ar sūdzību no kalēju tirgus rindas. Mums pie�ķīra piecpadsmit sargus, lai mēs uzturētu viņus trīs mēne�us, bet ir jau pagajis vesels gads, un mēs vel arvien ba�rojam un barojam viņus un cie�am lielus zaudējumus.

��� Bet es naku no krāsu tirgus rindas, � iejaucās cilvēks ar krāsu plankumiem uz rokām un zaļganu seju, kas tāda bija k(uvusi no ik dienas ieelpotajiem indīgu krāsu tvaikiem. � Es nāku tie�i ar tadu pa�u sūdzību. Mums lika uzturēt divdesmit piecus sargus, bet musu tirgus paputējis, ieņēmumi samazināju�ies. Varbūt emīrs ap�ēlosies un atbrīvos mūs no �ā nepane�samā jūga.

��� Kāpēc gan jūs uzsākat tādu cīņu pret nabaga sar�giem! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Viņi ta�u patiesi nav visļaunākie un rijīgākie Bubāras iedzīvotāji. Jūs bez kurnē�a�nas barojat pa�u emīru, visus viņa vezīrus un augstmaņus, barojat divi tūksto�us mullu un se�i tūksto�us dervi�u, � kāpēc gan lai �ie nelaimīgie sargi badotos? Un vai jūs nezināt parunu: tur, kur barību atradis viens �akālis, drīz vien sarodas desmit. Es nesaprotu jusu neapmierinātību, kalēj un krāsotāji

��� Klusāk! � kalējs iesaucās, pametis acis visapkārt.

Krāsotājs pārmeto�i paskatījās uz Ilod�u Nasredinu. � Tu

esi bīstams cilvēks, ceļiniek, un tavi vārdi nav labi. Bet mūsu emīrs ir gudrs un visu�ēlīgs �

Viņ� nenobeidza, jo saka kaukt taures, rībēt bungas, viss raibais pūlis sakustējās � un smagi vērās varā kaltie pils vārti.

��� Emīrs! Emīrs! � atskanēja saucieni, un Jaudis no visām pusēm plūda uz pili, lai paskatītos uz savu valdnieku. Hod�a Nasredins novietojās visizdevīgākā vietā pirmajās rindas.

Pirmie pa vārtiem izskrēja ziņotāji. �Ceju emīram! Ceļu viņa gai�ībai emīram! Ceļu ticīgajo pavēlniekam!� Aiz viņiem izjoņoja sargi, zveldami ar rungām pa labi un kreisi pārāk uz�mācīgajam ziņkārīgo pūlim. Izveidojās plata eja, un tad iznāca muzikanti ar bungām, flautām, tamburīniem un karnajiem; aiz viņiem sekoja svīta � zīdā un zeltā, ar līkiem zobeniem dārgakmeņiem izrotātās samta makstīs; tad izveda divus zilo�ņus ar augstiem spalvu pu�ķiem uz galvām, beidzot iznesa grezni izrotātas nestuves, kurās zem smaga brokāta baldahīna zvilnēja pats lielais emīrs.

Pūlis iedūcās, saviļņojās; it kā vēj� pār�alca visu laukumu, un Jaudis nokrita uz ceļiem, kā to prasīja emīra pavēle, kas lika uzticamajiem pavalstniekiem skatīties uz savu valdnieku ar verdzisku padevību un katrā ziņā no apak�as uz aug�u. Nestu�vēm pa priek�u skrēja kalpi, klādami tepiķus uz ceļa; nestuvēm pa labi gāja galma mu�u sitējs ar zirga astru vēdekli uz pleca, bet pa kreisi nopietni un cienīgi soļoja emīra ūdenspīpes nesējs ar turku zelta ūdenspīpi rokā. Gājienu noslēdza sargi vara ķi�verēs ar vairogiem, �ķēpiem, �aujamiem stopiem un kailiem zobeniem; nopakaļus veda divus mazus lielgabalus. Tam vi�sam pāri spīdēja spilgta pusdienas saule: tā iekvēlināja dārg�akmeņus, dega zelta un sudraba izrotājumos, kvēlā spo�umā atspoguļojās vairogos un ķiverēs, vizuļoja uz kailo asmeņu baltā tērauda . . . Bet milzīgajā, pie zemes pieplaku�ajā pūlī ne�bija ne dārgakmeņu, ne zelta, ne sudraba, pat ne vara, nekā tāda, kas sirdij par prieku varētu degt un spīguļot saulē � tikai skrandas, nabadzība un bads; un, kad greznā emīra pro�cesija kustējās caur netīro, tum�o, iebiedēto un skrandaino ļau�u jūru, tas bija tā, it kā netīrajam nabaga kreklam vilktu cauri vienu vienīgu smalku zelta pavedienu.

Augstais, tepiķiem izklātais paaugstinājums, no kura emīram vajadzēja izliet savu �ēlastību pār viņam padevīgo tautu, bija jau no visām pusēm sargu ielenkts, bet apak�ā soda vietā rīko�jās bendes, gatavodamies izpildīt emīra gribu, � izmēģināja rik�u vijīgumu un nūju stiprumu, izmērcēja daudzstarainas ādas pletnes, uzstādīja karātavas, trina cirvjus un iedzina zemē noasinātus mietus. Rīkojumus deva galma sardzes priek�nieks Arslanbeks, kas ar savu cietsirdību bija pazīstams tālu aiz Buhāras robe�ām; viņ� bija ar sarkanu ģīmi, izplūdis miesās, mel�niem matiem, bārda apsedza viņa krūtis un sniedzās līdz vēde�ram; balss atgādināja kamieļa rēcienus.

Priek�nieks neskopojās ar spērieniem, bet pēk�ņi pavisam sakņupa un sāka drebēt verdziskā padevībā.

Nestuves, viegli �ūpodamās, pacēlās uz paaugstinājuma, un emīrs, atbīdījis baldahīnu, atļāva ļaudīm apskatīt savu seju.

Nekāds skaistulis nebija �is visugai�ais emīrs. Viņa seja, kuru galma dzejnieki savās dzejas mēdza salīdzinat ar pilno, sudrabaino mēnesi, drīzāk atgādinaja pārgatavoju�os savītu�u meloni. Kad emīrs, vezīru atbalstīts, piecēlās no nestuvēm, lai parsēstos sava zeltītajā tronī, Hod�a Nasredins pārliecinājās, ka arī viņa stāvs pretēji galma dzejnieku vienbalsīgiem ap�galvojumiem nebūt nelīdzinās slaikajai cipresei; emīra viduklis bija tukls un smagnējs, rokas īsas, bet kājas tik līkas, ka pat halāts nevarēja noslēpt to kroplumu.

Vezīri ieņēma savas vietas pa labi, mullas un augstākie ierēdņi pa kreisi, rakstve�i ar savām grāmatām un tintnīcām novietojās lejā, galma dzejnieki nostājās pusaplī aiz troņa, padevīgām acīm lūkodamies emīra pakausī. Galma mu�u sitējs pavēdināja vēdekli. Pīpes glabātājs iebāza savam kungam mutē zelta pīpes kātu. Pūlis aizturēja elpu. Hod�a Nasredins, pacēlies kāp�ļos un izstiepis kaklu, sāka vērīgi klausīties.

Emīrs miegaini pameta ar galvu. Sargi pa�ķīrās, ļaudami pienākt plikpaurim un bārdainim, kas visbeidzot bija sagaidīju�i savu kārtu. Brāļi pielīda uz ceļiem pie paaugstinajuma un pie�skārās ar lūpām paklājam, kas nokarājās līdz zemei.

��� Piecelieties! � pavēlēja lielvezīrs Bahtijars.

Brāļi piecēlās, neiedro�inādamies notīrīt putekļus no saviem halātiem. Mēle sametās aiz bailēm, viņu runa bija nesaprotama un juceklīga. Bet Bahtijars bija piedzīvojis vezīrs un saprata visu pusvārdā.

��� Kur jūsu kaza? � viņ� nepacietīgi pārtrauca brāļus.

Plikpauris atbildēja:

��� Viņa ir mirusi, ak augstdzimu�ais vezīr! Allahs paņēmis mūsu kazu pie sevis. Bet kuram no mums lai tagad pieder āda?

Bahtijars pievērsās emīram.

��� Kāds būs tavs spriedums, tu visgudrākais valdniek?

Emīrs gari no�āvājās un vislielākā vienaldzībā aizvēra acis.

Bahtijars godbijīgi nolieca smagā, baltā turbānā tērpto galvu.

��� Es izlasīju spriedumu tavā sejā, ak valdniek! Klausie�ties, � viņ� griezās pie lūdzējiem; brāļi noslīka ceļos, būdami gatavi pateikties emīram par gudrību, taisnību un �ēlastību. Bahtijars pasludināja spriedumu; rakstve�u spalvas sāka sprak�ķēt, ierakstot viņa vārdus biezajās grāmatās.

��� Ticīgajo pavēlniekam un visas zemes saulei, mūsu lie�lajam emīram, lai allaha svētība nolai�as pār viņu, labpatika pavēlēt: ja kazu paņēmis pie sevis allahs, tad ada pēc taisnības pienakas allaha vietniekam zemes virsū, tas ir, lielajam emīram, tāpēc kazai jānovelk āda, jāiz�āvē, jāizstrādā, jāatnes pilī un jānodod valsts kasē.

Brāļi samulsusi saskatījās, pūli pār�alca klusa sa�ukstē�a�nās. Bahtijars turpināja tikpat skaidri un skaļi:

��� Bez tam no prāvniekiem nakas piedzīt divi simti tangu tiesas izdevumu, pusotra simta tangu galma nodokļa, piec�desmit tangu rakstve�u uzturē�anai un ziedojumus mo�ejas iz�grezno�anai � un visu to vajag bez kavē�anās no viņiem pie�dzīt vai nu naudā, vai graudā.

Viņ� vēl nebija paspējis nobeigt, kad sargi jau uzkrita brāļiem, pavilka viņus sāņus, noraisīja jostas, apvērsa kabatas, norāva halātus, novilka zabakus un basām kājām, puskailus, tik bēdīgās drēbju paliekās, kas tikko kaunumu apsedza, iz�grūda ārā.

Tas viss norisinājās pusminūtē. Tūliņ pēc sprieduma pa�sludinā�anas galma dzejnieku koris sakustējās un sāka daudz�balsīgu slavinā�anu:

��� Ak gudrais emīr, ak gudrākais no gudrajiem, ak gudro gudrības pārpilnais, ak pār gudrajiem gudrais emīr! �

Tā viņi ilgi klaigāja, kaklus izstiepu�i uz troņa pusi: katrs centās, lai emīrs at�ķirtu viņa balsi no visām citām. Bet vien�kār�ie ļautiņi, kas drūzmējas ap paaugstinajumu, ciet.^ klusu, līdzcietīgi nolūkodamies brāļos.

��� Nu, lūk, � piebilda Hod�a Nasredins cildenā balsī, griezdamies pie nelaimīgajiem, kas apkampu�ies skaļi vaima�nāja. � Jūs tomēr ne velti se�as nedēļas nosēdējāt laukumā. Beidzot jūs ta�u sagaidījāt taisnibu un vis�ēlīgo spriedumu, jo visiem zināms, ka pasaulē nav neviena gudrāka un �ēlsirdīgāka par mūsu emīru, bet, ja kāds par to �aubās, � un Hod�a pār�laida skatienu pār apkārtējiem pūli, � tad nevajag daudz laika, lai pasauktu sargus, un tie nodos bezgodi bendes rokās, un tam jau ir viegli pierādīt cilvēka maldu postīgurnu. Ejiet ar dieva palīgu mājās, brāļi, ja turpmāk jums iznāk ķilda vistas dēļ, � atnāciet atkal uz emīra liesu, bet iepriek� neaizmirstiet pārdot savas mājas, vīnadārzus un laukus, jo citādi jūs nevarēsit nomaksāt nodokļus.

��� Ak, labāk mums būtu nomirt kopā ar mūsu kazu! � brāļi iesaucās, birdinādami asaras kā pupas.

��� Vai jūs domājat, ka tur debesīs nav pa�iem savu muļķu? � atbildēja Ilod�a Nasredins. � Uzticami ļaudis man apgalvoja, ka patlaban tikpat elle, kā paradīze pilnas muļķu līdz pēdējai vietiņai, ka tur vairāk neviena neielai�. Apgalvoju, ka tapsit nemirstīgi, brāļi, un pazūdiet ātrāk no �ejienes, jo sargi jau sāku�i skatīties uz mūsu pusi, bet es nevaru cerēt uz nemir�stību tāpat kā jūs.

Brāļi aizgāja, skaļi raudādami, skrāpēdami sejas un ienir�dami dzeltenajos ceļa putekļos.

Emīra tiesas priek�ā stājās kalējs. Viņ� dobjā, drūmā balsī izstāstīja savu sūdzību. Lielvezīrs Bahtijars pievērsās emīram.

��� Kāds būs tavs spriedums, pavēlniek?

Emīrs gulēja krākdams. Bet Bahtijars nebūt neapmulsa.

��� Ak valdniek! Es lasu spriedumu tavā sejā!

Viņ� svinīgi pasludināja:

��� Visu �ēlīgā un �ēlsirdīgā allaha vārdā: īsteni ticīgajo pavēlnieks un mūsu valdnieks emīrs rūpēs par saviem pavalst�niekiem parādījis lielu �ēlastību un labvēlību, likdams uzturēt savus uzticamos sargus un kalpus, un tādējādi devis Di�enās Buhāras iedzīvotājiem godpilnu iespēju izteikt pateicību savam emīram un kalpot viņam ik dienas un ik stundas, kādu laimi neviens valdnieks nav pie�ķīris citu mūsu kaimiņu valstu iedzī�votājiem. Bet kalēju tirgus rinda nav izcēlusies starp citām ar savu cēlsirdību. Turpretī kalējs Jusups, aizmirsdams aizkapa cie�anas un smalko mata tiltiņu grēciniekiem, nekaunīgā pār�dro�ībā atvēris savas lūpas, lai izteiktu nepateicību, un uzdro��inājies nolikt to pie mūsu kunga un pavēlnieka, visugai�ā, ar savu spo�umu sauli aptum�ojo�ā emīra kājām. To apsverot, mūsu visugai�ajam emīram labpaticis nolemt: uzdāvāt kalējam Jusupam divi simti pletnes cirtienus, lai viņam iedvestu no�ēlas vārdus, bez kādiem velti gaidīt, lai atveras paradīzes vārti.

Bet visai kalēju tirgus rindai visugai�ais emīrs no jauna parada labvēlību un �ēlastību un pavēl uzturēt vēl divdesmit sargus, lai kalējiem neatņemtu iespēju ik dienas un ik stundas slavēt emīra gudrību un �ēlsirdību. Tāds ir emīra spriedums, un lai allahs pagarina viņa mū�a dienas par svētību visiem viņa uzti�camajiem pavalstniekiem!

Viss galma li�ķu koris no jauna sakustējās un sāka daudz�balsīgi dūkt, slavēdams emīru. Sargi pa tam sagrāba kalēju Jusupu, novilka viņu soda vietā, kur bendes, neģēlīgi un asinskari smaidīdami, jau rokās vicināja smagās pletnes.

Kalējs nogūlās uz ma�as ar seju pret zemi; iesvilpās un nolaidās pletne, kalēja mugura krāsojās asinīs.

Bendes sita viņu ne�ēlīgi, izārdīja adu uz muguras, pārcirta miesu līdz pa�iem kauliem, bet tā ir nedabūja dzirdēt no kalēja ne tikai kliedzienu, bet pat neviena vaida. Kad viņ� piecēlās, tad visi ievēroja uz lūpām melnas putas: pa pēr�anas laiku kalējs bija grauzis zemi, lai nekliegtu.

��� Sis vīrs nav no tiem, kas viegli aizmirst, � Hod�a Nasredins sacīja. � Viņ� tagad līdz mū�a galam pieminēs emīra �ēlastību. Ko tad tu tā stāvi, krāsotāj? Ej, tagad tava kārta!

Krāsotājs nospjāvās un neatskatījies aizgāja no pūla.

Lielvezīrs ātri nobeidza vēl da�as lietas, pie kam ik lietā ieguva labumus valsts kasei, ar �o prasmi izceldamies starp citiem augstajiem ierēdņiem.

Bendes strādāja soda vietā bez atpūtas. No turienes skanēja vaidi un kliedzieni. Lielvezīrs sūtīja bendēm arvien jaunus un jaunus grēciniekus. Tie veidoja jau garu rindu: veci cilvēki, sievietes un pat desmit gadus vecs zēns, kas bija pieķerts ne�kaunīgi pārdro�ā un tī�ā zemes slapinā�anā emīra pils priek�ā. Zēns trīcēja un raudāja, seju asaru pēdām izraibinādams. Hod�a Nasredins nolūkojās viņā ar līdzcietību un dusmām sirdī.

��� Patiesi, viņ� ir bīstams noziedznieks, �is zēns! � stiprā balsī prātoja Hod�a Nasredins. � Un slavējama ir emīra ap�domība, kas sarga savu troni no tamlīdzīgiem ienaidniekiem, kas jo bīstamāki tāpēc, ka zem jaunības gadu nevainības slēpj savu domu kaitīgo virzienu. Nupat �odien es redzēju vēl vienu noziedznieku, ļaunāku un bīstamāku, salīdzinot ar �o. Tas no�ziedznieks � nu, vai jūs varat iedomāties? � viņ� izdarīja vēl ko lielāku pie pa�as pils sienas! Ikviens sods būtu par vieglu tādai nekaunīgai pārdro�ībai, vienīgi varbūt uzdur�ana mietā.

Es tikai baidos, ka iniets izietu �im noziedzniekam cauri kā iesms cālim, jo viņam, �im noziedzniekam, bija ne vairāk ne maz^k kā �etri gadi. Bet tas, protams, kā es jau teicu, nevar būt par attaisnojumu.

Tā viņ� runāja, cenzdamies tuvoties mullam, kas teica spre�diķi; tikpat balss, kā vardi bija cildeni, bet ļaudis, kas spēja dzirdēt, saklausīja tos, nepārprata un bārdā slepus pie sevis nelabi smīnēja.

Nejau�i Hod�a Nasredins pamanīja, ka pūlis kļuva retāka. Daudzi steidzīgi izklīda, pat aizskrēja. �Vai tik man nepielavās sargi?� viņ� uztraukts nodomāja.

Uzreiz viņ� visu saprata, kad ieraudzīja tuvojo�os augļotāju. Aiz viņa sargu apsardzībā nāca nevarīgs vecītis ar sirmu bārdu, māliem nosmērētā halātā un �ķidrautā ietinusies sieviete, drīzāk meitene, vēl pavisam jauniņa, kā Hod�a Nasredins noprata, pie�redzēju�u skatienu vērodams viņas gaitu.

��� Bet kur ir Zakirs, D�ura, Muhameds un Sadiks? � ķēr�co�ā balsī vaicāja augļotājs, pārlaizdams ļaudīm savas vienīgās acs skatienu � otra tam bija nespodra un nedzīva. Tikko te bija, es viņus no tālienes ievēroju. Drīz pienāks termiņ� viņu parā�diem, velti mēģina bēgt un slapstīties. Noteiktajā dienā es viņus tikpat atradī�u.

Klibodams viņ� aizvilkās ar savu kupri tālāk.

Ļaudis pūlī sāka runāt:

��� Skatieties, skatieties! Sis zirneklis aizvilka uz emīra tiesu podnieku Nijazu un viņa meitu!

��� Nav devis podniekam pat nevienas dienas pagarinājuma!

��� Lai viņ� nolādēts, �is augļotājs! Pēc divi nedēļām ir ma�nam parādam termiņ�!

��� Bet man termiņ� pēc nedēļas.

��� Skatieties, visi bēg no augļotāja un slēpjas, it kā viņ� izplatītu spitālību vai holēru!

��� Viņ� ļaunāks par spitālīgo, �is augļotājs! � Hod�as Nasredina dvēseli plosīja rūgta no�ēla. Viņ� atkārtoja savu zvē�restu: �Es noslīcinā�u �o zirnekli tai pa�ā dīķī!�

Arslanbeks ielaida augļotāju ārpus kārtas. Aiz augļotāja pie paaugstinājuma piegāja podnieks un viņa meita, nometās ceļos un noskūpstīja tepiķa bārkstis

��� Miers ar tevi, cienījamais D�afar! � laipni teic^ lielvezīrs. � Kāda vajadzība atvedusi tevi �urp? Izstāsti savu va�jadzību lielajam emīram, nometies viņam pie kājām.

��� Ak lielais valdniek, mans kungs, � D�afars iesāka, griez�damies pie emīra, kas snauda pameta ar galvu un sāka atkal krākt un svilpt caur degunu. � Es atnācu izlūgties no tevis tais�nību. Lūk, �is cilvēks, vārdā Nijazs, pēc amata podnieks, ir man parādā simt tangu un vēl trīssimt tangu par procentiem. �orīt notecēja maksājuma termiņ�, bet podnieks man nekā nav samaksājis. Izspried mums tiesu, gudrais emīr, pasaules saule!

Rakstve�i ierakstīja grāmatās augļotāja sūdzību, tad lielvezīrs griezās pie podnieka.

��� Podniek, tev prasa lielais emīrs. Vai tu atzīsti �o parādu? Varbūt tu apstrīdi nosacīto dienu un stundu?

��� Nē, � vārgā balsī atbildēja podnieks, un viņa sirmā galva noliecās zemu. � Nē, visugudrais un taisnīgais vezīr, es neko neapstrīdu � ne parādu, ne dienu, ne stundu. Es tikai lūdzu vienu mēnesi pagarinājuma un grie�os pie mūsu emīra augstsirdības un �ēlastības.

��� Atļauj, valdniek, pasludināt spriedumu, ko es nolasīju tavā sejā, � Bahtjjars sacīja.

��� Visu�ēlīgā un �ēlsirdīgā allaha vārdā likums noteic, ja kāds laika nenomaksā savu parādu, tad viņ� ar visu savu ģimeni nonāk tā verdzībā, kam ir parādnieks, un paliek tur tik ilgi, ka�mēr nav aizmaksājis visu parādu ar procentiem par visu laiku, ieskaitot arī to, kas pavadīts verdzībā.

Podnieka galva nokārās arvien zemāk un pēk�ņi ietrīcējās. Pūlī daudzi novērsās, apspiezdami smagas nopūtas. Meitenes pleci noraustījās: viņa raudāja zem sava �ķidrauta. Hod�a Nasredins simto reizi atkārtoja pie sevis: �Es viņu noslīcinā�u, �o ne�ēlīgo nabaga ļau�u mocītāju!�

��� Bet mūsu pavēlnieka emīra �ēlastība un viņa augstsir�dība ir neizsmeļama! � Bahtijars pa tam turpināja pastipri�nātā balsī. Pūlis apklusa. Vecais podnieks pacēla galvu, sejā tam pamirdzēja cerība.

��� Kaut gan nomaksas termiņ� jau notecējis, bet emīrs dāvā podniekam Nijazam pagarinājumu � vienu stundu. Ja pēc stundas podnieks Nijazs neievēros ticības nosacījumus un

neaizmaksās visu parādu ar procentiem, tad jārīkojas pēc likuma, kā\jau tika sacīts. Ej, podniek, un lai tevi vienmēr pavada emīra �ēlastība.

Balitijars apklusa, un tad sakustējās un sāka dūkt li�ķu koris, kas drūzmējās aiz troņa.

��� Ak taisnais, kas ar savu taisnību apēno pa�u taisnību, ak �ēlsirdigais un gudrais, ak augstsirdigais emir, ak zemes krā�ņums un debesu slava, mūsu visgai�ais emir!

�oreiz li�ķi pārspēja pa�i sevi un slavināja emīru tik skali, ka pat uzmodināja viņu. Emīrs neapmierināts sarauca pieri un pavēlēja korim klusēt. Viņi apklusa, un visi ļaudis laukumā cieta klusu, un tad pēk�ņi �ai klusumā atskanēja varens, dzirdi ploso�s rēciens.

Rēca Hod�as Nasredina ēzelis. Vai nu viņam bija apnicis stāvēt uz vietas, vai arī bija kaut kur pamanījis tādu pa�u garausi brāli un gribēja ar viņu apsveicināties, bet ēzelis zviedza, pa�cēlis asti un izstiepis dzeltenzobaino, atvērto purnu, zviedza apdullino�i, nevaldāmi, un, ja uz brīdi apstājas, tad tikai tādēļ, lai atpūties atvērtu vēl platak savu rīkli un vēl skaļāk iezviegtos, ierēktos.

Emīrs aizbāza ausis. Sargi metās pūlī. Bet Hod�a Nasredins jau bija tālu. Viņ� vilka stūrgalvīgo ēzeli un, visiem dzirdot, lamāja to.

��� Par ko tu priecājies, nolādētais ēzeli! Vai gan tu nevari klusāk paslavēt emīra �ēlsirdību un gudrību! Vai varbūt tu ceri par savu centību dabūt galvenā galma ļi�ķa amatu?

Pūlis uzņēma viņa vārdus skaļiem smiekliem, palaida viņu garām un atkal saslēdzās tā, ka sargiem tā ir neizdevās panākt Ilod�u Nasredinu, nolikt viņu par nekaunīgi pārdro�o miera traucējumu zem pletnēm un atņemt emīra kasei par labu viņa ēzeli.

� Nu, lūk, tiesa beigusies, un tagad man par jums neapro�be�ota vara, � augļotājs D�afars sacīja podniekam Nijazam un viņa meitai Gild�anai, kad pēc sprieduma pasludinā�anas viņi trijatā atstāja tiesas vietu. � Skaistulīt, no ta laika, kad es nejau�i ieraudzīju tevi, esmu zaudējis miegu un mieru.

Parādi man savu seju. �odien tie�i pēc stundas tu ienāksi manā mājā. Un, ja tu būsi man labvēlīga, es do�u tavam tēvam vieglu darbu un labu uzturu; bet, ja būsi stūrgalvīga un tiepsies, tad, zvēru pie savu acu gaismas, es viņu baro�u ar zaļam pupām, lik�u nest akmeņus un pārdo�u hivie�iem, kuru ne�ēlīgā apie��anās ar vergiem vispār zināma. Netiepies un parādi man savu seju, skaistā Gild�ana!

Kāriem, līkiem pirkstiem viņ� pacēla viņas �ķidrauta malu. Dusmās un īgnumā tā atgrūda viņa roku. Gild�anas seja bija neaizklata tikai īsu acumirkli, bet arī tā pietika, lai Hod�a Nasrcdins, kas jāja uz sava ēzeļa garām, to pamanītu. Un mei�tenes skaistums bija tik brīni�ķīgs, ka Hod�a Nasredins tikko nezaudēja samaņu: pasaule izdzisa viņa acu priek�ā, sirds ap�stājas pukstēt � viņ� nobālēja, sagrīļojās seglos un satraukts aizklāja ar plaukstām acis.

Mīla viņu bija acumirklī satriekusi, līdzīgi zibenim.

Pagāja diezgan ilgs laiks, iekāms Hod�a atjēdzās.

��� Un �is klibais, kuprainais, līkais pērtiķis iedro�inās tīkot pēc tāda pasaulē vēl nebiju�a skaistuma! � viņ� iesaucās. � Kāpēc, kāpēc es izvilku viņu vakar no ūdens; un nu mana rīcība ir vērsusies pret mani pa�u! Bet redzēsim, redzēsim vēl, netīrais augļotāji Tu vēl neesi podnieka un viņa meitas saim�nieks, viņiem ir vēl vesela stunda laika, bet Hod�a Nasredins var stundas laikā padarīt tik daudz, cik cits cilvēks nepadarīs veselā gadā!

Pa tam augļotājs izņēma no savas somas koka saules pulk�steni un atzīmēja laiku.

��� Gaidi mani, podniek, zem �ā koka. Pēc stundas es atgrie�zī�os, un nemēģini noslēpties, jo es tevi tikpat atradī�u, kaut vai jūras dibenā, un rīko�os ar tevi kā ar izbēgu�u vergu. Bet tu, skaistā Gild�ana, pārdomā manus vārdus: no tavas labvē�lības tagad atkarīgs tava 'tēva liktenis.

Un ar svinīgu uzvaras apziņas smīnu viņ� devās uz juve�liera tirgotavu pēc rotām savai jaunajai draugaļai.

Bēdu nomāktais podnieks un viņa meita palika ceļmalas koka paēnā.

Pienāca Hod�a Nasredins.

��� Podniek, es dzirdēju spriedumu. Tevi piemeklēju�as bē�das, bet varbūt es varē�u tev palīdzēt?

��� Nē, labais cilvēk, � atbildēja podnieks izmisu�ā balsī.

� Es redzu pēc-taviem ielāpiem, ka tev nav nekādas bagātības. Man ta�u jadabū veseli �etri simti tangu! Man nav tik bagātu paziņu, visi mani draugi ir nabagi, nodevu izpostīti un ap�laupīti.

��� Man arī Buhārā nav bagātu draugu, bet es tomēr mēģi�nā�u dabūt, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca.

���� Stundas laikā sadabūt �etri siinti tangu! � Vecītis, rūgti smaididams, papurināja sirmo galvu. � Tu dro�i vien smejies par mani, ceļiniek! Tādā reizē palīdzēt varētu vienīgi Hod�a Nasredins.

��� Ak ceļiniek, glab mūs, glāb! � iesaucās Gild�ana, ap�kampdama tēvu.

Hod�a Nasredins paskatījās uz meiteni un ieraudzīja viņas nevainojamās rokas; viņa atbildēja tam ar ilgu skatienu, viņ� uztvēra �ķidrautam cauri acu valgo mirdzumu, dedzīga lūguma un cerības pilnu. Asinis viņam saka kūsāt, uguns izskrēja pa dzīslām, viņa mīla uzliesmoja kvēlāk. Hod�a sacīja podniekam:

��� Sēdi te, sirmgalvi, un gaidi mani, un, lai es esmu pats nicināmākais un pēdējais cilvēks, ja es līdz augļotāja atnāk�a�nai nedabūju �etri simti tangu!

Uzlēcis ēzelim mugurā, viņ� nozuda tirgus drūzmā �

Laukumā bija daudz klusāk un klajāk nekā no rīta, drud�ai�nās tirgus steigas laikā, kad visi skrēja, kliedza, steidzās, bai�dīdamies palaist garām kādu izdevību. Tuvojās pusdiena, un ļaudis, no karstuma vairīdamies, izklīda pa �aihanām, lai mie�rīgi aprēķinātu savu peļņu un zaudējumus. Saule applūdināja laukumu ar karstu svelmi, ēnas bija īsas, spilgtas, it kā iecir�stas cietajā zemē. Ēnainajās vietās visur bija apmetu�ies ubagi, bet viņiem apkārt lēkāja zvirbuļi, kas, jautri �ivinādami, uzla�sīja maizes drusciņas.

��� Dod, labais cilvēk, allaha dēļ! � svepstēja ubagi, rādī�dami Hod�am Na�redinam savu kroplumu un brūces.

Viņ� noskaities atbildēja:

��� Pievāciet savas rokas, es nebūt neesmu bagātāks par jums un pats meklēju, kas man varētu pasniegt �etri simti tangu.

Ubagi uzņēma �os vārdus kā izsmieklu un Hod�u Nasredinu izlamāja. Viņ�, domās nogrimis, neatbildēja.

Izvēlējies no �aihanām vislielāko un ļau�u pilnāko,, kur nebija ne dārgu tepiķu, ne zīda spilvenu, iegāja tur ar visu ēzeli, ko vis nepieseja ārā pie slitas, bet uzvilka pa kāpnēm sev līdzi.

Hod�u Nasredinu uzņēma ar izbrinu un klusē�anu, bet viņ� nebūt neapmulsa, izņēma no ceļa somas korānu, ko vakar uz atvadām uzdāvināja vecītis, atvēra to un nolika ēzelim priek�ā.

Visu to viņ� darīja nesteigdamies un mierīgi, bez smaida sejā, it kā tam tā vajadzētu būt.

Ļaudis �aihanā sāka saskatīties.

Ēzelis uzspēra ar kāju pa skano�o grīdu.

��� Vai jau? � vaicāja llod�a Nasredins un pār�ķīra lapu.

��� Tev redzami veicas.

No savas vietas piecēlās tuklais, labsirdīgais �aihanas saimnieks un piegāja pie Hod�as Nasredina.

��� Paklausies, labais cilvēk, vai tad te ir vieta tavam ēze�lim? Un kāpēc tu esi nolicis viņam priek�ā svēto grāmatu?

��� Es mācu �o ēzeli svētajos rakstos, � bez uztraukuma atbildēja llod�a Nasredins. � Mēs korānu jau beidzam un drīz pāriesim pie �ariata.

Cajhanu pār�alca sa�ukstē�anās, daudzi piecēlās, lai varētu labāk redzēt.

�aihanas saimniekam ieplētās acis, atvērās mute. Savu mū�u viņam vēl nebija gadījies redzēt tādu brīnumu. Sai brīdi ēzelis atkal piesita ar kāju.

��� Labi, � Hod�a Nasredins uzslavēja un pār�ķīra lapu,

��� Ļoti labi! Vēl papūlies maķenīt, un tu varēsi ieņemt galvenā teologa vietu Mir-Araba augstskolā. Lūk, tikai lapas viņ� vēl neprot pats pār�ķirt, vajag palīdzēt. Allahs devis viņam asu prātu un lielisku atmiņu, bet aizmirsis pie�ķirt tam pirkstus, � llod�a Nasredins piebilda, griezdamies pie �aihanas saimnieka.

Ļaudis pameta savas tējkannas, piegāja tuvāk; drīz vien ap Hod�u Nasredinu bija salasījies pūlis.

��� Sis ēzelis nav vis kaut kāds vienkār�s ēzelis! � Hod�a Nasredins paskaidroja. � Viņ� pieder pa�am emīram. Reiz emīrs mani pasauca un prasīja: �Vai tu vari manu mīļoto ēzeli apmā�cīt svētos rakstos, lai viņ� zinātu tikpat daudz, cik es pats?� Man parādīja ēzeli, es pārbaudīju viņa spējas un atbildēju: �Ak visugai�ais emīri Sis ievērojamais ēzelis ar sava prāta asumu neatpaliek no taviem ministriem, ne no tevis pa�a, es apņemos apmācīt viņu svētos rakstos, un ēzelis zinās tikpat daudz, cik tu zini, un pat vairāk, bet �īm nodarbībam vajadzīgi divdesmit gadi.� Emīrs pavēlēja izmaksāt man no valsts kases piecus tūksto�us tangu zeltā un sacīja: �Ņem �o ēzeli un māci viņu, bet, zvēru pie allaha, ja pēc divdesmit gadiem viņ� nezinās svētos rakstus un nepratīs no galvas korānu, es nocirtī�u tev galvu!�

��� Nu, tatad tu pie laika vari atvadīties no savas galvas! � iesaucās �aihanas saimnieks. � Kur gan tas redzēts, ka ēzeli mācītos svētos rakstus un lasītu korānu no galvas!

��� Tādu ēzeļu nav mazums arī patlaban Buhārā, � atbildēja Hod�a Nasredins. � Vēl jāpiezīmē, ka ne katru dienu cilvēkam izdodas dabūt piecus tūksto�us tangu zeltā un labu ēzeli saim�niecībā. Bet par manu galvu nav ko raudat, jo divdesmit gadu laikā kāds no mums dro�i vien nomirs � vai nu es, vai emīrs, vai �is ēzelis. Ej nu tad un izspried, kur� no mums trim labāk zinājis svētos rakstus!

Caihana tikko nesagruva no pērkonam līdzīgiem smieklu dārdiem, bet pats �aihanas saimnieks krampjos nokrita uz ma�sas un smējās tā, ka visa seja viņam bija slapja no asarām. Viņ� bija visai jautrs un ātri sasmīdināms cilvēks, �is �aihanas saimnieks! � Jūs dzirdējāt! � viņ� kliedza aizsmacis un bez elpas. � l.ai tad izsprie�, kur� no viņiem labāk zinājis svētos rakstus! � Un dro�i vien viņ� nobeigtos no smiekliem, ja tam pēk�ņi nebūtu ienākusi galvā laba doma.

��� Pagaidiet! Pagaidiet! � viņ� māja ar roku, uzaicinādams visus uzmanīties. � Kas tu, cilvēk, esi, un no kurienes tu esi, kas māci savu ēzeli svētos rastos? Vai tik tu neesi pats llod�a Nasredins?

���� Bet kas tur ko brīnīties? Tu uzminēji, saimniek! Es esmu Hod�a Nasredins. Esiet sveicināti, Di�enās Buhāras iedzīvotāji!

Visi it kā sastinga, un pagāja labs brīdis, līdz kāda gavilē�jo�a balss pārtrauca klusumu:

��� Hod�a Nasredins!

��� Hod�a Nasredins! � uztvēra otrs, pēc viņa tre�ais, ce�turtais; un ziņa izplatījās pa �aihanu, citām �aihanām, pa visu tirgu, � visur dūca, atkārtojās un atbalsojās:

��� Hod�a Nasredins! Hod�a Nasredins!

Ļaudis saskrēja no visām pusēm pie �aihanas � uzbeki, tad�iki, iranie�i, turkmēņi, arābi, turki, gruzini, armēņi, tatari � un atskrēju�i skaļiem saucieniem apsveica savu mīluli, ievēro�jamo gudrinieku un jautrībnieku Mod�u Nasredinu. Pūlis kļuva arvien lielāks.

Ēzelim priek�ā nez no kurienes gadījās tarba ar auzām, klēpis āboliņa un skaidra, auksta ūdens spainis.

��� Esi sveicināts, Hod�a Nasredin! � atskanēja saucieni. � Kur tu klejoji? Saki mums kaut ko, Hod�a Nasredin!

Viņ� piegāja pie pa�as paaugstinājuma malas un zemu pa�locījās ļau�u pūlim.

��� Sveicinu jūs, Buhāras iedzīvotāji! Desmit gadu biju no jums �ķirts, un tagad mana sirds priecājas par tik�anos. Jūs lūdzat, lai saku kaut ko, � es labāk uzdziedā�u!

Viņ� paķēra lielu māla podu, izlēja ūdeni un, sizdams ar dūri pa to ka pa tamburīnu, sāka skaļi dziedāt:

Jel skani, pod, jel dziedi, pod,

Lai pienācīgi slavēts kumirs!

Teic visai pasaulei, ak pod,

Cik �ēlsirdīgs ir musu emiis!

Pods skan un sīc, pods skan un rūc,

Un nikna balsi' dziesmu duc.

Pods aizsmaku�a balsī duc,

Nākt paklausīties ļaudis ludz!

Nu uzklausiet, ko teica tas:

�Bij podnieks vecs, kam vārds Nijazs.

Viņ� skaistus podus taisīja

Un nabadzībā dzivoja.

Un naudas, lai cik �akls viņ�,

Tam nebija ne mazumiņ�.

Bet toties kupris D�afars krāj,

Tam naudas pods pie poda stāj.

Un zelta kasē emīram

Jau sen nav vietas sudrabam.

Pils sardzei nakts bez miega iet, �

Zelts jāsargā, zelts jātur ciet!

Tik Nijazam ir bēdu kauss

Ar visām mielēm jādzer sauss.

Lūk, galvu liecis, valgos siets,

Uz soda vietu vecais iet.

Bet D�afars velkas nopakaļ

Un prātā |aunus plānus ka|!�

Vai ilgi vel mums jācie� būs?

Pod, teic, kad netaisnība grūs!

Tev māla sirdij taisnīgs spēks,

Teic, kāds ir vecā vīra grēks?

Pods dobji dun, pods sīc un dzied.

Mums sūru patiesību vied:

�Ir nogrēkojies Nijazs tā,

Ka iekrita viņ� lamatā.

Ka zirneklis nu D�afars lien

Un veco vīru tīklos sien.�

Jau tiesas priek�ā Nijazs stāj.

Tam asru migla acis klāj.

Viņ� klusi bilst: �To visi zin,

To visās pasaul's malās min,

Cik cildens, emir, esot tu,

Nu lūdzu tavu �ēlību!�

Tam emīrs teic: �Te neraudi.

Vēl stundu dzīvi izbaudi!

Ne velti mani labu min

Un manu �ēlsirdību zin!�

Vai ilgi vēl mums jācie� būs?

Pod. teic, kad netaisnība grūs!

Pods dobji dun, pods sīc un dzied,

Mums �v ru patiesību vied:

�Tas neprātīgam līdzīgs kļūst,

Kas cer, ka emīrs taisnīgs būs.

Tā �ēls'rdībai vienumer

Ir vienāds liekulības mērs!

Kas einirs ir? īsts spalu maiss.

Kam galva � pods, kur stulbums baiss!�

Vai ilgi vēl mums jācie� būs?

Pod, teic. kad emīrtronis grūs!

Kad beidzot tautai laime dzims,

Kad cie�anas un sāpes rims3

Pods dobii dun. pods sīc un dzied,

Mums īstu patiesību vied:

�Ir liela vara emīram,

Bet krist reiz nāksies arī tam.

Reiz tautai bēdas izgaisīs.

Jo p-adi steidz, laiks pienāks drīz,

Kad emīram drups vara, gods

Ka sabirst lauskās mala pods!�

Hod�a Nasredins pacēla podu augstu virs galvas un spēcīgi trieca to pret zemi; pods sa�ķīda simt mazos gabalos. Ar pūlēm pārkliegdams pūļa troksni, Hod�a Nasredins Iesaucās:

��� Glābsim visi kopā podnieku Nijazu no augļotāja un no emīra �ēlastības. Jūs pazīstat Hod�u Nasredinu, viņ� parādā nepaliks! Kas man aizdos uz neilgu laiku �etri simti tangu?

Uz priek�u panācās baskājains ūdensnesējs.

����� Hod�a Nasredin, kur lai ņemam naudu? Mēs ta�u maksājam lielus nodokļus. Bet, lūk, man ir josta, gandrīz pa�visam jauna. Par to var kaut ko dabūt.

Viņ� nosvieda uz grīdas pie Hod�as Nasredina kājām savu jostu; dūkoņa un kustība puli pastiprinājās, pie Hod�as Nasre�dina kājām atlidoja cepures, tupeles, jostas, lakati un pat halāti. Katrs uzskatīja par godu pakalpot Hod�am Nasredinam. Resnais �aihanas saimnieks atnesa divas pa�as skaistākās tēj�kannas, vara paplāti un paskatījās uz pārējiem ar lepnumu, jo bija bagatīgi ziedojis. Mantu kaudze auga augumā. Ilod�a Nasredins kliedza, cik jaudas:

� Diezgan, diezgan, devīgie Buhāras iedzīvotāji! Diezgan, vai jūs dzirdat! Segliniek, ņem atpakaļ savus seglus, � diez�gan, es saku! Ko jūs � vai esat nolēmu�i pārvērst savu Hod�u Nasredinu par vecu lietu tirgotāju? Es sāku pārdo�anu! Te ūdensnesēja josta � kas to nopirks, nekad necietīs slāpes. Sa�nāciet, lēti pārdodu! Lūk, vecas salapītas kurpes, tās dro�i vien jau reizes divas biju�as Mekā; kas tās uzvilks, tas jutīsies kā no svētceļojuma atgriezies! Ir na�i, cepures, halāti, kurpes! Ņemiet, pārdodu lēti un nekaulējos, jo laiks man patlaban dār�gāks par visu!

Bet lielvezīrs Bahtijars nemitīgās rūpēs par savu uzticamo pavalstnieku labklājību centās ievest Buhārā tādu kārtību, ka neviens grasis nevarēja patverties iedzīvotāju kabatās un bez kavē�anas nonāca emīra valsts kasē, lai iedzīvotājus neapgrū�tinātu lieks smagums. Velti kliedza Hod�a Nasredins, uzteik�dams savu preci, � pircēju tomēr nebija.

Tai laikā netālu garām gāja augļotājs D�afars: viņa soma nosvērās no zelta un sudraba rotām, ko tas bija sapircis juve�liera tirgotavā Gild�anai.

Kaut gan pagarinājuma stunda jau tuvojās beigām un aug�ļotājs, nepacietīgas iekāres pārņemts, steidzās, tomēr mantkā�rība apslāpēja visas citas jūtas, kad viņ� izdzirdēja Hod�as Nas�redina balsi, kas pasludināja lētu izpārdo�anu.

Augļotājs nāca tuvāk, viņu pamanīja, un pūlis sāka strauji samazināties, jo katrs tre�ais cilvēks pūlī bija viņam parādā.

Augļotājs pazina Hod�u Nasredinu:

��� Liekas, te tirgojies tu, cilvēk, kas izvilki mani vakar no ūdens? Bet no kurienes tev tik daudz mantu?

��� Tu jau pats iedevi man vakar pustangas, godājamais D�afar, � atbildēja Hod�a Nasredins. � Es �o naudu laidu ap�grozībā, un man bija panākumi tirdzniecībā.

��� Tu esi pratis satirgot tadu kaudzi pre�u vienā rītā? � augļotājs izbrīnā iesaucās. � Mana nauda tev atnesusi labumu. Cik tu gribi par visu �o kaudzi?

��� Se�i simti tangu.

��� Tu esi prātu zaudējis! Un tev nav kauna plēst tādu maksu no sava labdara! Vai tev par savu labklājību nav jāpateicas man? Divi simti tangu � ta mana cena.

��� Pieci simti, � atbildēja Hod�a Nasredins. � Aiz cieņas pret tevi, godājamais D�afar, � pieci simti tangu.

��� Nepateicīgais! Atkārtoju, vai tev par savu labklājību nav jāpateicas man?

��� Bet vai par savu dzīvību tev nav jāpateicas man, augļotāj? � atbildēja pacietību zaudēju�ais Hod�a Nasredins. � Tiesa gan, tu man par savas dzīvības glāb�anu iedevi pus�tangas, bet �ī lava dzīvība arī nav vairāk vērts, un es neesmu piekrāpts. Ja gribi pirkt, tad saki īsto cenu!

��� Trīs simti!

Hod�a Nasredins klusēja.

Augļotājs ilgi rakņājās, pieredzēju�u skatienu vērtēdams preci, un, kad pārliecinājās, ka par visiem �iem lialatiem, kur�pēm un cepurēm var ieņemt vismaz septiņi simti tangu, � nolēma pielikt.

��� Trīs simti piecdesmit.

��� �etri simti,

��� Tris simti septiņdesmit pieci.

��� �etri simti.

Hod�a Nasredins bija nelokāms. Augļotājs aizgāja un atkal atgriezās, pielikdams pa vienai tangai, līdz beidzot piekāpās. Viņi salīga un sadevās rokās. Augļotājs vaimanādams un stenē�dams sāka noskaitīt naudu.

�� Zvēru pie allaha, esmu divkārtīgi pārmaksājis par �o preci. Bet tads jau mans raksturs, ka aiz savas labas sirds vien�mēr cie�u lielus zaudējumus.

���� Viltota, � viņu partrauca Hod�a Nasredins, atdodams naudas gabalu. � Un te nav �etri simti tangu. Te ir trīssimt astoņdesmit, tev vāja redze, godājamais D�afar.

Augļotājam nācās pielikt divdesmit tangu un apmainīt vil�toto naudas gabalu. Tad viņ� par ceturtdajtangu salīga nesēju un pavēlēja viņam sekot ar nastu. Nabaga nesējs saliecās trijos likumos un tikko neklupa zem nastas smaguma.

��� Mums pa ceļam, � Hod�a Nasredins sacīja. Viņ� dega aiz nepacietības ātrāk ieraudzīt Gild�anu, un viņ� visu laiku paātrināja soļus. Augļotājs ar savu klibo kāju atpalika un gaja nopakaļus.

��� Kurp tu tā steidzies? � prasīja augļotājs, norausdams sviedrus ar halāta piedurkni.

��� Turpat kur tu, � atbildēja Hod�a Nasredins, un viņa tum�ajās acīs iegailējās viltīgas uguntiņas. � Mēs abi, godā�jamais D�afar, ejam uz vienu un to pa�u vietu ar vienu un to pa�u nolūku.

��� Tu ta�u nezini manu nolūku, � augļotājs sacīja. � Ja tu zinātu, tu mani apskaustu.

Hod�am Nasredinam bija skaidra �o vārdu apslēptā jēga, un viņ� atbildēja, jautri smiedamies:

��� Bet, ja tu, augļotāj, zinātu manu nolūku, tu apskaustu mani desmitkārt vairāk.

Augļotājs sarauca uzacis: viņ� samanīja bezkaunīgu pār�dro�ību Hod�as Nasredina atbildē.

��� Tu neproti valdīt savu mēli, tev vajadzētu drebēt, runājot ar mani. Nav daudz tādu ļau�u Buhārā, kurus es apskaustu. Esmu bagāts, un manām iegribam nav �ķēr�ļu. Es iekāroju vis�skaistāko meiteni Buhārā, un �odien viņa būs mana.

Sai brīdī viņiem pretī nāca ķir�u pārdevējs ar lēzenu grozu uz galvas. Hod�a Nasredins, garām ejot, paņēma no groza vienu ogu gara kātiņā un parādīja to augļotājam.

��� Uzklausi mani, godājamais D�afar. Stāsta: reiz �akālis ieraudzījis koka ķir�u ogu. Viņ� teicis pie sevis: �Lai tur vai kas, �o ogu es apēdī�u.� Viņ� līdis kokā, līdis tur divi stundas, zaru saskrambāts. Un, kad viņ� jau gatavojies baudīt gardo kumosu un plati atplētis savu rīkli, nez no kurienes atlaidies vanags, paķēris ogu un aiznesis. Tad �akālis laidies zemē no koka atkal divi stundas, saskrambājies vēl vaifāk un, rūgtas asaras raudādams, runājis:

�Kādēļ gan es līdu pēc �ās ogas, jo sen ta�u visiem zināms, ka ķir�i aug uz kokiem ne priek� �akaļiem!�

��� Tu esi muļķis, � augstprātīgi sacīja augļotājs. � Tavā pasakā es neredzu nekādās jēgas.

��� Dziļa nozīme nav uzreiz izprotama, � Hod�a Nasredins viņam atbildēja.

Oga karājās viņam aiz auss, kātiņ� bija aizsprausts aiz cepures.

Ceļ� meta līkumu. Aiz līkuma uz akmeņiem sēdēja podnieks un viņa meita.

Podnieks piecēlās, cerība viņa acīs izdzisa, un skatiens kļuva tuk�s. Viņ� domaja, ka sve�iniekam nav izdevies sadabūt naudu. Gild�ana ar klusu nopūtu novērsās.

��� Tēvs, mēs esam pazudu�i! � viņa sacīja, un viņas balsī bija tik daudz cie�anu, ka pat akmeņiem būtu jāraud, bet augļotaja sirds bija cietāka par jebkuru akmeni. Nekas vairāk ne�atspoguļojās viņa seja kā ļauns prieks un iekāre, kad viņ� sacīja:

��� Podniek, laiks ir notecējis. No �ā brī�a tu esi mans vergs, bet tava meita mana verdzene un draugaļa.

Gribēdams aizvainot un pazemot Hod�u Nasredinu, viņ� ar pārākuma apziņu atsedza meitenes seju.

��� Paskaties, � vai viņa nav skaista? �odien es gulē�u ar viņu. Tagad saki, � kur� kuru lai apskau�?

��� Viņa tie�ām ir skaista! � Hod�a Nasredins sacīja. � Bet vai tev ir podnieka paraksts?

��� Protams. Vai naudas lietas var kārtot bez paraksta: visi cilvēki ta�u ir blē�i un zagļi. Luk, parada zīme, te ir noteikts kā parāds, tā maksā�anas termiņ�, un apak�ā ir podnieka pirksta nospiedums.

Viņ� sniedza parāda zīmi Hod�am Nasredinam.

��� Parāda zīme pareiza, � apstiprināja Hod�a Nasredins. � Saņem savu naudu, kas tev pēc �īs zīmes nākas. Apstājieties uz mirkli, godājamie! Esiet liecinieki! � viņ� griezās pie ļau�dīm, kas gāja garām pa ceļu. Hod�a pārplēsa zīmi uz pusēm, vēl �etrreiz uz pusēm un palaida gabaliņus vējā. Tad atraisīja savu jostu un atdeva augļotājam visu naudu, ko tikko no viņa pa�a bija dabūjis.

Podnieks un viņa meita palika kā sastingu�i no negaidītās laimes, bet augļotājs � no niknuma. Liecinieki samirk�ķinājās acīm, sasmaidijās, priecādamies par neieredzētā augļotāja apkauno�anu.

Ilod�a Nasrcdins paņēma ogu, ielika mutē un, pamirk�ķi�nādams augļotājam, skaļi no�maukstināja lūpas.

Augļotāja kroplās miesas parņēma lēni drebuļi, rokas sarā1 vās �okura, vienīgā acs nikni valbījās, kupris drebēja.

Podnieks un Gild�ana lūdza Ilod�u Nasredinu:

�Ak ceļiniek, teic mums savu vārdu, lai mēs zinātu, ko pieminēt savās lūg�anās!

��� Ja! � atkārtoja augļotājs nosiekalojies. � Saki savu vārdu, lai es zinu, ko nolādēt!

Ilod�as Nasredina seja mirdzēja, viņ� atbildēja skanīgā, stingrā balsī:

��� Bagdādē un Teheranā, Stambulā un Buhārā � visur mani sauc vienā vārdā � Hod�a Nasredins.

Augļotājs sagrīļojās, nobāla.

��� Hod�a Nasredins!

Un izbailēs metās prom, grūzdams uz priek�u savu mantu nesēju.

Visi pārējie apsveikdami sauca: �Hod�a Nasredins! Hod�a Nasredins!� Gild�anas acis mirdzēja zem �ķidrauta. Podnieks arvien vēl nevarēja atjēgties un ticēt savai izglab�anai. Viņ� kaut ko murmināja, mulsi rokas plātīdams.

Emīra tiesa turpinājās. Bendes vairākas reizes nomainījās. Gaidītaju rinda arvien vēl pieauga. Divi notiesātie raustījās krampjos uz mietiem, viens gulēja bez galvas uz asinīm pie�mirku�ās, melnās zemes. Bet snaudo�ā emīra ausis nesasniedza vaidi un kliedzieni. Tos nomāca no lielas centības aizsmaku�o galma li�ķu koris. Savos suminājumos viņi neaizmirsa arī ne lielvezīru, ne citus ministrus, ne Arslanbeku, ne mu�u sitēju, ne pīpes turētāju, pareizi spriezdami, ka vajag iztapt katram gadījumam visiem: vieniem � lai iegūtu sev kādu labumu, ci�tiem � lai tie nekaitētu.

Arslanbeks jau sen nemierīgi klausījās savādajā rūkoņā, kas nāca no tālienes.

Viņ� pieaicināja divus pa�us veiklākos un gudrākos spiegus.

��� Ejiet un uzziniet, kāpēc ļaudis tik uztraukti. Atgriezieties

bez kavē�anās.

Spiegi aizgāja: viens pārģērbies ubaga skrandās, otrs � klejojo�a dervi�a tērpā.

Bet, pirms vēl spiegi atgriezās, atskrēja, klupdams un pīdamies sava halāta stērbelēs, nobālu�ais augļotājs.

��� Kas noticis, godājamais D�afar? � vaicāja uztrauktais Arslanbeks.

��� Nelaime! � trīco�ām lūpām atbildēja augļotājs. � Ak augsti cienījamais Arslanbek, notikusi liela nelaime. Mūsu pil�sētā ieradies Ilod�a Nasredins. Es tikko redzēju viņu un runāju ar viņu.

Arslanbeka acis izsprāga no orbītām un sastinga. Ieliekdams ar savas miesas smagumu kāpņu dēlī�us, viņ� devās teciņus uz paaugstinājuma pusi un pieliecās snaudo�ajam emīram pie auss.

Emīrs pēk�ņi salēcās uz troņa tik augstu, it kā viņam kāds būtu iegrūdis īlenu muguras daļā.

��� Tu melo! � iekliedzās emīrs, seja viņam sa�ķobījās no bailēm un niknuma. � Tas nevar būt! Bagdades kalifs man ne�sen rakstīja, ka nocirtis viņam galvu. Turku sultāns rakstīja, ka uzdūris viņu uz mieta! Persijas �ahs pa�rocīgi rakstīja man, ka pakāris viņu! Hivas hans vēl pagāju�ā gada, visiem dzirdot, paziņoja, ka novilcis viņam ādu! Viņ� ta�u tie�am nevarēja iz�iet sveiks un vesels no �etru valdnieku rokām, �is nolādētais Hod�a Nasredins!

Vezīri un augstmaņi nobālēja, izdzinu�i Hod�as Nasredina vārdu. Mu�u sitējs satrūcies nosvieda zemē savu vēdekli, pipes turētājs aizrijās un sāka kāsēt; li�ķīgās dzejnieku mēles pie�kalta no bailēm pie zobiem.

��� Viņ� �eit! � atkārtoja Arslanbeks.

��� Tu melo! � iekliedzās emīrs un ar savu valdnieka plaukstu zvēla Arslanbekam varenu pļauku. � Tu melo! Bet, ja viņ� patiesi ir �eit, ka tad viņ� varēja iekļūt Buhārā un kam tad der visa tava sardze! Tātad viņ� �onakt sacēlis tirgū tādas jukas. Viņ� gribēja sadumpot tautu pret mani, bet tu gulēji un nekā nedzirdēji!

Un ernirs cirta Arslanbekam otru pļauku.

Arslanbeks zemu palocījās, zibeņātri noskūpstīdams emīra roku.

��� Ak pavēlniek, viņ� ir �eit, Buhārā. Vai tu nedzirdi?

Tālā rūkoņa pastiprinājās un pieauga, līdzīgi zemes trīcei, kas tuvojas, un pūlis ap soda vietu, vispārējā uztraukuma aiz�rauts, arī sāka dūkt, sakumā neskaidri un dobji, bet tad arvien skaļak un stiprāk, un emīrs sajuta liganu paaugstinājuma un sava zeltītā troņa �ūpo�anos. Sai brīdī no kopīgas saskaņotās dūkoņas, kas jau bija pārgājusi spēcīgā rūkoņā, pēk�ņi izdalījās un atkārtojās, un atbalsojās daudzkārtīgi visās malās:

��� Hod�a Nasredins!

��� Hod�a Nasredins!

Sargi skrēja ar kūpo�iem degļiem pie lielgabaliem. Emīra seja sa�ķobījās no uztraukuma.

��� Bēdziet! � viņ� iekliedzās. � Pilī!

Sacēlis brokāta halāta stērbeles, viņ� metās pilī, aiz viņa klupdami skrēja kalpi ar tuk�ām nestuvēm plecos un, izbaiļu pārņemti, joņoja, grūstīdamies un cits citam garām skriedami, zaudēdami kurpes un neapstādamies, lai tās paceltu, vezīri, bendes, muzikanti, sargi, mu�u sitējs un pīpes turētājs. Tikai ziloņi aizsoļoja ar parasto cienīgumu un mieru, jo viņiem nebija nekada iemesla baidīties no tautas, kaut gan viņi skaitījās emīra svītā.

Aiz emīra un viņa svītas aizdarījās smagie, vara apkaltie pils vārti.

Bet ļau�u pārpildītais tirgus laukums dūca, trok�ņoja un kustējās, atkartojot atkal un atkal Hod�as Nasredina vārdu.

OTRĀ DAĻA

�Lūk, interesanti gadījumi; da�i no tiem notiku�i man klātesot, bet citus man atstās�tīju�i |audis, kuriem es uzticos.�

Usama -Ibn-Munkizs. cGarigu pamācību grāmatai.

No neatminamiem laikiem Buhāras podnieki apmetās uz dzīvi pie austrumu vārtiem ap lielu māla pakalnu, � un nebūtu arī varēju�i izvēlēties labāku vietu: māli bija tepat blakus, bet ar ūdeni viņus apgādaja grāvis, kas tecēja gar pilsētas mūri. Vectēvi, vecvectēvi un to tēvi bija jau noraku�i pakalnu līdz pusei, � viņi cēla no māliem savas mājas, no māliem veidoja podus un mālos apgulās, tuvinieku gau�o vaimanu pavadīti, un vēlāk, pēc daudziem gadiem, ne vienreiz vien, bez �aubām, gadī�jās, ka podnieks, izveidojis podu vai krūzi, izkaltējis to saulē un apdedzinājis ugunī, brīnījās par nedzirdēto, stipro un tīro poda skaņu, nenojauzdams, ka tāls sencis, rūpēdamies par sava pecte�a labklājību un par viņa iespēju veiksmīgāk pārdot preces, atdevis māliem daļiņu no saviem pī�ļiem, un tā pods ieguvis labu skaņu, līdzīgu tīram sudrabam.

Te, pie pa�a grāvja, stāvēja arī podnieka Nijaza māja va�renu pundurgobu paēna; lapas �alca vējā, ūdens burbuļoja, un no rīta līdz vakaram skanēja skaistās Gild�anas dziesmas.

Hod�a Nasredins atteicās apmesties Nijaza mājā.

� Mani tavā mājā var notvert, Nijaz. Es parnak�ņo�u ne visai tālu; esmu atradis dro�u vietu. Bet pa dienu es nāk�u pie tevis un palīdzē�u tev darbā.

Tā Hod�a arī darīja: ik rītu vēl pirms saules lēkta viņ� atnāca pie Nijaza un sēdās kopā ar veco pie podu ripām. Pa�saulē nebija ainata, ko neprastu Hod�a Nasredins; podnieka amatu viņ� prata teicami, podi viņam iznāca skanīgi, gludi, un tajos varēja uzglabāt ūdeni ledus aukstu pat vislielākajā kar�stumā. Agrāk vecītis, kuram redze bija kļuvusi vāja, dienā iz�gatavoja tikai piecus vai se�us podus, bet tagad sētmalē saul�gozī �āvējās garum garās rindas � trīsdesmit, �etrdesmit, bie�i pat piecdesmit podu un krū�u. Tirgus dienās vecītis atgrie�zās ar pilnu maku, pievakarē no viņa mājas pa visu ielu izpla�tījās gaļas plova smar�a. Kaimiņi priecājās par podnieku un runāja:

��� Beidzot Nijazam laimējies izkļūt no nabadzības, lai dievs dod, ka tas būtu uz visiem laikiem!

��� Ļaudis runā, ka viņ� esot pieņēmis sev palīgos strād�nieku. Vēl runa, ka �is strādnieks esot sevi�ķi izveicīgs pod�nieka amatā. Reiz es tie�ām iegriezos pie Nijaza, lai redzētu viņa palīgu. Bet, tikko iegāju pa vārtiņiem, ta palīgs piecēlās, aizgāja un vairs nerādījās.

��� Vecais slēpj savu palīgu. Viņ� dro�i vien baidās, vai tikai kāds no mums nedomā aizvilināt tādu veiklu meistaru pie sevis. Tāds aplamnieks! Vai tad mēs, podnieki, pavisam jau būtu zaudēju�i sirdsapziņu un iedro�inātos postīt vecā vīra lab�klājību un ilgi meklētu laimi.

Pie tā kaimiņi arī palika, un nevienam, protams, neienāca prātā, ka vecais Nijazs par palīgu pieņēmis pa�u Hod�u Nasredinu. Visi bija pārliecināti, ka Hod�a Nasredins sen vairs nav Buhārā: viņ� pats izlaida �īs baumas, lai maldinātu spie�gus un mazinātu viņu meklē�anas centību, tā sasniegdams savu mērķi: pēc desmit dienām papildu barjeras bija noņemtas no visiem pilsētas vārtiem un nakts sardzes vairs netraucēja Buhāras iedzīvotājus ar lāpu gaismu un iero�u �ķindoņu.

Reiz vecais Nijazs ilgi krek�ķināja un stomījās, skatīdamies uz Hod�u Nasredinu, un beidzot sacīja:

��� Tu, Hod�a Nasredin, izglābi mani no verdzības, bet manu meitu no kauna. Tu strādā kopā ar mani un padari desmit rei�u vairāk nekā es. Te ir trīssimt piecdesmit tangu skaidra ienā�kuma, ko esmu ieņēmis par podiem no tā laika, kamēr tu sāki man palīdzēt. Ņem �o naudu, tā pēc taisnības pieder tev.

Hod�a Nasredins apturēja savu ripu un uzlūkoja vecīti izbrīnījies.

��� Tu, kā rādās, esi saslimis, godājamais Nijaz! Tu runā kaut kādas nesaprotamas lietas. Tu esi te saimnieks, bet es

tavs kalns, un, ja tu man dosi desmito daju no sava ienākuma, trīsdesmit piecas tangas, es bū�u pilnīgi apmierināts.

Viņ� paņēma Nijaza nodilu�o maciņu, atskaitīja trīsdesmit piecas tangas un iebāza kabata, pārējo atdodams vecītim. Bet vecītis iespītējās un negribēja ņemt.

���� Tā nevar, Hod�a Nasredin! Sī nauda pieder tev. Ja ne�gribi ņemt visu, tad ņem kaut pusi.

Hod�a Nasredins saskaitas:

���� Noglabā savu maku, godājamais Nijaz, un nejauc, lū�dzams, pasaules kartību. Kas gan notiks zemes virsū, ja visi saimnieki sāks dalīt savus ieņēmumus līdzīgi ar saviem straa niekiem? Tad zemes virsū nebūs ne saimnieku, ne strādnieku, ne bagatu, ne nabagu, ne sargu, ne emīru. Padomā pats � vai allahs cietis tadu kartību? Ņem savu maku un paglaba viņu labi tālu, citādi tu ar savu neprātīgo rīcību vari pievērst ļaudim allaha dusmas un tā pazudinat visu cilvēku dzimumu virs zemes!

To teicis, Hod�a Nasredins ar kāju atkal iedarbināja lēzeno podnieka ripu.

���� Būs teicams pods! � viņ� runāja, ar delnām pieplak�ķinādams mitros mālus. � Skanīgs ka mūsu emīra galva! Vajadzēs aiznest �o podu uz pili, lai tas tur uzglabājas tam ga�dījumam, kad emīram noņems galvu!

���� Pielūko, Hod�a Nasredin, ka tev pa�am kādreiz par tā�diem vārdiem nenoņem galvu!

� Ellē! Tu domā, ka tas tik viegli � noņemt Hod�arh Nasredinam galvu?

Esmu Hod�a Nasredins, ļaudis visur.mani zin, Sirds niari mū�am br.va degs, kapa tumsa neapsegs! Emīrs mani zagli teic, pelt un lādēt neizbeidz, Bendes bluķis gatavs jau, tikai manis viņam nav, Jo es � Hod�a Nasredins, |audis visur mani zin, Sirds man mū�am dzīva degs, kapa tumsa neapsegs! Gribu dzīvot, gribu diet, pla�us saules ceļus iet, Visiem [audim dro�i teikt reiz pats emīrs kritīs beigts! Sultāns cirvi trin jau sen, visur manas pēdas dzen, Irānā �ahs gribot kārt, Hivinā jau gatavs sārts, Bet es � Hod�a Nasredins, |audis visur mani zin. Sirds man mū�am dzīva degs, kapa tumsa neapsegs! Galds man reti pilni klāts, tomēr vienmēr priecīgs prāts, Gribu dzīvot, gribu diet, pla�us saules ceļus iet.

Tautai esmu mi|ots dēls, liktenis man labu vēl, Smejos es par sultānu un par �ahu, emīru! Hsmu Ilod�a Nasredins, |audis mani visur zin, Sirds man mū�am brīva degs, kapa tumsa neapsegs!

Nijazam aiz muguras vīnogulāju zaļumā paradījās Gild�anas smaido�ā seja. Hod�a Nasredins pārtrauca dziesmu un apmainījās ar viņu jautram, noslēpumainam zīmēm.

��� Kurp tu skaties? Ko tu tur ieraudzīji? � jautāja Nijazs.

���� Es redzu paradīzes putnu, par kuru skaistāka nav pa�saulei

Vecais krek�ķinādams apgriezās, bet Gild�ana jau bija no�zudusi lapotnē, tikai iztālēm atskanēja viņas sidrabainie smiekli. Vecais ilgi mirk�ķināja pusaklās acis, ar plaukstu sar�gādams tās no spo�ās saules, bet vairāk neko nesaredzeja kā tikai zvirbuļus, kas lēkāja pa kārtīm.

��� Atjēdzies, Hod�a Nasredin! Kur tu ieraudzīji paradīzes putnu? Tas ta�u tikai vienkār�s zvirbulis!

Hod�a Nasredins smējās, bet Nijazs tikai pa�ūpoja galvu, nesaprazdams �adas jautrības cēloni.

Pēc vakariņām vecais podnieks, pavadījis Hod�u Nasredinu, uzkāpa uz jumta un nolikās tur gulēt, silta mīlīga vējiņa ie�ū��ots. Drīz viņ� iekrācās un cie�i iemiga, un tad aiz zemās sē�tiņas kāds viegli iekāsējas: Hod�a Nasredins bija atgriezies. �Guļ,� viņam �ukstēdama atbildēja Gild�ana. Ar vienu lēcienu Hod�a bija pāri sētai.

Viņi apsēdās pie ūdenskrātuves, klusi snaudo�o, savos ga�rajos, zaļajos tērpos ietinu�os papeļu ēna. Augstu pie skaidra�jām debesīm spīdēja mēness, viss bija zilganas gaismas pārliets; tikko dzirdami murdēja ūdens, te pavizēdams dzirkstīs un vi�zuļos, te atkal nozuzdams ēnā.

Gild�ana stāvēja Ilod�as Nasredina priek�ā, mēnesnīcas apmirdzēta, pati līdzīga pilnam mēnesim, slaida un lokana, savu kuplo matu plīvurā. Hod�a klusā balsī runāja ar viņu:

���� Es mīlu tevi, manas dvēseles karaliene, tu mana pirmā un vienīgā mīlestība. Es esmu tavs vergs un darī�u visu, ko vien tu iegribēsi. Visa mana dzīve bijusi viena vienīga vēlē�anās tevi satikt; un lūk � es ieraudzīju tevi un vairs nekad neaiz�mirsī�u, un dzīvot bez tevis nevarē�u!

��� Tu dro�i vien nesaki to pirmo reizi, � viņa greizsirdīgi piebilda.

��� Es! � viņ� iesaucās ar īgnumu balsī. � Kā tu vari tā domāt, Gild�ana!

Un balss viņam skanēja tik patiesi, ka viņa noticēja, kļuva pieļāvīgāka un nosēdās Hod�am blakus uz māla sola. Viņ� pieplaka ar lūpām pie viņas lūpām un neatrāvās tik ilgi, kamēr Gild�anai aizrāvās elpa.

��� Klausies, � viņa pēc tam sacīja. � Meitenēm par skūp�stiem mēdz kaut ko dāvināt, bet tu skūpsti mani katru nakti jau vairāk nekā nedēļu un neesi man ne kniepadatu iedāvinājis!

��� Man vienkār�i nebija naudas, � viņ� atbildēja. � Bet �odien es dabūju maksu no tava tēva un rītu, Gild�ana, es atne�sī�u tev bagātas dāvanas. Ko tu vēlies � pērles vai lakatu, vai varbūt gredzenu ar ametista akmeni?

��� Man vienalga, � viņa �ukstēja. � Man vienalga, dār�gais Hod�a Nasredin, lai tikai tā būtu tava davana.

Upītē plunk�ķēja ūdens, skaidrā un spodrā gaismā mirgoja zvaigznes pie dzidrajām debesīm; Hod�a Nasredins pievirzījās tuvāk meitenei, izstiepa roku pret viņas krūtīm � un viņa plauksta piepildījās. Viņ� sastinga, bet pēk�ņi acu priek�ā iz�sprāga dzirksteles: vaigu apdedzināja pamatīga pļauka. Viņ� atrāvās, dro�ības pēc aizsargadamies ar elkoni. Gild�ana pie cēlās, smagi elpodama aiz dusmām.

��� Es, liekas, dzirdēju pļaukas cirtienu, � mierīgi teica Hod�a Nasredins. � Bet kāpēc noteikti jākaujas, ja var izru�nāties?

��� Izrunāties! � Gild�ana pārtrauca. � Nepietiek ar to, ka es, kaunu aizmirsdama, atklāju tev seju, tu vēl stiep savas garās rokas, kur nevajag.

��� Bet kas gan ļauns noticis, un kur tad drīkst rokas stiept un kur nedrīkst? � Hod�a Nasredins pretojās, galīgi apjucis un apmulsis. � Ja tu būtu lasījusi visugudrā ibn-Tufeila grā�matas �

��� Paldies dievam, � dusmās iekaisusi, viņa to pārtrauca. � Paldies dievam, ka neesmu lasījusi �īs izvirtu�ās grāmatas un aizstāvu savu godu, kā godīgai meitenei pienākas!

Viņa pagriezās un aizgāja, ie�īkstējās laipas zem vieglajiem soļiem, un drīz no lieveņa slēģu spraugām atmirdzējās uguns.

�Es viņu apvainoju,� domāja Hod�a Nasredins. �Kā es tik aplam izdarīju? Nu, nekas: tagad es pazīstu viņas raksturu. Ja Gild�ana man iesita, tad viņa izpļaukās ari kuru katru un būs uzticama sieva. Esmu ar mieru saņemt līdz kāzām vel desmit�reiz desmit pļauku, ja tik viņa pēc kazām butu tikpat devīga ar pļaukām pret citiem.�

Viņ� piegaja uz pirkstgaliem pie lieveņa un sauca klusā balsī: � Gild�ana!

Viņa neatbildēja.

��� Gild�ana!

Smagā, smar�īgā tumsa klusēja. Hod�a Nasredins noskuma. Aizturēdams balsi, lai neuzmodinātu veco, viņ� sāka dziedat:

Mana sirds ir palikusi tavās skropstās.

Bet tu pārmet man, kaut tavas skropstas laupa.

Un vel prasi maksu par to, ka esi aplaupījusi mani!

Ak allali! Ak brīnums! Kur gan tas redzēts? Kur� gan ir maksajis zaglim?

Dāva par velti man pāris skupstu. Ne, ne, tas man ir par maz!

Jo skūpsti ir glu�i kā juras ūdens.

Jo vairak to dzer, jo lielākās slapēs.

Tu aizvēri man savas durvis, ak daiļā � Kaut jel manas asinis izplūstu zeine!

Kur nu lai rodu sev miegu un mieru? Varbūt to pateiksi, mīļotā, man?

Es sadeg�u ilgās pec tavām acīm, Kas zibeņus �ķiļ!

Es sadeg�u ilgas pec tavam cirtām, Kas smar�o ka reibino�s muskuss!

Viņ� dziedāja, un, kaut gan Gild�ana nerādījās un neatbil�dēja, Hod�a zināja, ka viņa uzmanīgi klausās, zināja arī, ka neviena sieviete pasaulē nevar pretoties tādiem vārdiem. Un viņ� nemaldījās � slēģis viegli pavēras.

��� Nāc! � no aug�as �ukstēja Gild�ana. � Tikai klusītiņām, lai neuzmostas tēvs.

Viņ� uzgaja pa kāpnītēm, nosēdās atkal viņai blakus, un spulga, kausētos aitu taukos peldo�ā dakts sprak�ķēja un dega līdz rīta ausmai; viņi runāja un nevarēja izrunāties; vārdu sa�kot, viss bija tā, kā tam vajadzēja būt un kā tas aprakstīts visugudrā Abu-Muhamcda Ali-ibn-Hazmas grāmatā �Mīļotās kakla�rota�, nodaļā �Par mīlas dabu�. � �Mīla, � lai allaha slava tai! � sākumā joks, bet beigās � svarīga lieta. Viņas īpa�ības visai smalkas un augsti stādāmas, lai tās varētu aprakstīt, un tikai ar pūlēm izprotama tās īstā būtība. Kas attiecas uz to apstakli, ka mīlestību alla� izsauc patīkams izskats, tad pilnīgi sa�protams, ka dvēsele ir skaista un aizraujas no visa skaista un tie�cas pēc pilnīgiem veidoliem. Kad ta kādu no tādiem ierauga, dvēsele sāk viņā lūkoties un, ja aiz arējas �aulas pamana kaut ko sev līdzīgu, meklē ar to savieno�anos, un rodas īstā, nevil�tota mīlestība. Patiesi, cilvēka izskats brīni�ķīgā karta savieno dvēseles �ķirtās daļiņas!�

Vecītis uz jumta sakustējās, pagrabinājās, iekāsējās un aizsmaku�ā, miegaina balsī sauca Gild�anu, lai padodot viņam auksta ūdens trauku. Viņa bīdīja Ilod�u Nasredinu uz durvīm; gandrīz nepieskardamies kājām pie pakāpieniem, Hod�a nolai�dās pa kāpnēm, parlēca pār setu, bet pēc neilga laika, tuvākā grāvi nomazgājies un halāta malā noslaucījies, jau klaudzināja pie vārtiņiem no otras puses.

��� Labrīt, llod�a Nasredin! � viņu no jumta sveicinaja vecītis. � Cik tu pēdējā laikā agri celies! Kad gan tu paspēj izgulēties? Tūliņ mēs padzersim tēju un ar dieva palīgu ķersi�mies pie darba.

Pusdienas laikā Hod�a Nasredins atstaja veco un devās uz tirgu pirkt Gild�anai dāvanu. Ka arvien, viņ� aiz piesardzības uzlika galvā krāsainu Badah�anas turbānu un piestiprināja neīstu bārdu. Tāda izskata viņ� nebija pazīstams un varēja brīvi pastaigāties pa tirgus pardotavām un �aihanam, nebaido�ties no spiegiem.

Viņ� izvēlējās koraļļu kakla rotu, kas ar savu krāsu atgādi�nāja viņa iemīļotas lūpas. Juvelieris bija cilvēks, ar kuru varēja viegli vienoties, un jau pēc kādas stundas, kad viņi bija izstrī�dēju�ies, kakla rota pārgāja Hod�as Nasredina īpa�uma par trīsdesmit tangām.

Atceļa Hod�a Nasredins ieraudzīja pie tirgus mo�ejas lielu ļau�u pūli. Ļaudis spaidījās un grūdas cits citam virsū. Tu�vāk pienācis, Hod�a Nasredins izdzirdēja griezīgu balsi:

��� Pārliecinieties pa�i savām acīm, īsteni ticīgie, viņ� ir trie�kas ķerts un guļ bez kustē�anās jau desmit gadu! Viņa locekļi ir auksti un bez dzīvības. Skatieties, viņ� neatver pat acis. Sis nelaimīgais ieradies mūsu pilsētā no tālienes. Labi draugi un radinieki viņu atvedu�i, lai izmēģinātu pēdējo līdzekli. Pēc ne�dēļas, vissvētākā un nepārspējamākā �eiha Bogaedina piemi�ņas svētku dienā, viņu noliks uz kāpņu pakāpieniem. Akli, klibi, triekas ķerti jau ne vienreiz vien tādā kārtā izveseļoju�ies. Lūgsi�mies, īsteni ticīgie, lai svētais �eihs ie�ēlotos par �o nelaimīgo un dotu viņam veselību!

Sapulcēju�ies noskaitīja lūg�anu; pēc tam atkal atskanēja griezīgā balss.

��� Pārliecinieties savām acīm, īsteni ticīgie, � viņ� ir triekas ķerts un guļ bez kustē�anās jau desmit gadu! . ..

Hod�a Nasredins iespraucās pūlī, pacēlās pirkstgalos un ieraudzīja garu, kaulainu mullu ar mazām, ļaunām a�elēm un retu bārdeli. Viņ� kliedza, radīdams ar pirkstu lejup, sev pie kājām, kur uz nestuvēm gulēja triekas ķertais.

��� Skatieties, skatieties, musulmaņi, cik viņ� no�ēlojams un nelaimīgs, bet pēc nedēļas svētais Bogaedins atdos viņam ve�selību un viņ� atgriezīsies dzīvē, �is cilvēks!

Triekas ķertais gulēja aizvērtām acīm ar bēdu sagrauztu, no�ēlojamu izteiksmi sejā. Hod�a Nasredins klusu iesaucās aiz pārsteigumā: �o bakurētaino purnu ar plakano degunu viņ� būtu at�ķīris no tūksto�iem citu seju, nevarēja būt �aubu! Kalps, kā redzams, slimo jau ilgi, jo no lielas gulē�anas un bezdarbības viņa purns bija ievērojami uztūcis.

No tā laika, cik rei�u arī Hod�a Nasredins gāja �ai mo�e�jai garam, viņ� arvien tur redzēja kaulaino mullu un triekas ķerto ar no�ēlojamu izteiksmi bakurētainajā sejā, kas dienu no dienas kļuva tuklāka.

Pienāca vissvētākā �eiha piemiņas svētki. Svētais, kā le�ģenda stāsta, nomiris maijā, skaidrā pusdienas laikā, kad pie debesīm nebijis neviena mākonī�a, bet viņa mir�anas brīdī saule aptum�ojusies un zeme trīcējusi, un daudz māju, kur dzīvoju�i grēcinieki, sabruku�as, bet pa�i grēcinieki gāju�i bojā zem dru�pām. Tā stāstīja mullas mo�ejās, uzaicinādami musulmaņus katrā ziņā apmeklēt �eiha kapu un pielūgt viņa pī�ļus, lai neno�nāktu bezdievja slava un tos nepiemeklētu minēto grēcinieku liktenis.

Dievlūdzēji devās uz pielūg�anu vēl pirms gaismas, un, kad uzlēca saule, viss lielais lauķums ap kāpnēm bija jau ļau�u pārpildīts no viena gala līdz otram. Bet ļau�u straumes uz ce�ļiem nemazinājās; visi gāja basām kājām, kā to prasīja sena iera�a; starp citiem te bija ļaudis, kas nāku�i no tālām vietām, � sevi�ķi dievbijīgie, vai arī otrādi, tie, kas bija izdarīju�i kādu sevi�ķi lielu grēku un cereja �odien izlūgties piedo�anu. Viri veda �urp neaugligas sievas, matēs nesa slimus bērnus, vecī�i vilkās ka spēdami uz līkiem kruķiem, spitālīgie pulcējas notā�lēm un no tālienes cerību pilni skatijas uz kapeņu balto kupolu.

Dievkalpojums aizkavējās: gaidīja emiru. Ļaudis stavēja de�dzino�ajā saule, cie�i saspiedu�ies un neuzdro�inādamies apsēs�ties. Lūdzēju acīs dega kaisla, neapslapējama uguns: �īs zemes laimes piekrāpti, ļaudis �odien gaidīja brīnumu un drebēja pie katra skaļāka vārda.

Gaidī�ana kļuva neizturama, divi dervi�i nokrita krampjos pie zemes un vaimanādami saka grauzt zemi, �ķiezdami pelekas putas. Pūlis sakustējas, saviļņojās, visas malas sāka rau�dat, kliegt sievietes, un �ai brīdī pacēlās tūksto�balsīga rūkoņa:

� Emīrs! Emīrs!

Galma sardze, centīgi strādādama ar nūjām, izlauza pūlī eju, un pa �o plato ceļu uz svēto pī�ļu pielūg�anas vietu gāja emīrs � basam kājām, nokārtu galvu, iegrimis dievbijīgas pārdomās un nepieejams pasaulīgam troksnim. Viņam pa pēdām klusēdama sekoja svīta, rosījās kalpi, tīstīdami grīdsegas un izstiepdami tās tālāk uz priek�u.

Daudzu acīs parādījās sajūsmas asaras.

Emīrs pakapas uz smil�u paaugstinajurna, kas cie�i pieslē�jās relikviju novietnes sienai. Viņam pasniedza lūg�anas se�dziņu, un viņ�, no abām pusēm divu vezīru atbalstīts, nometās ceļos. Mullas baltos uzvalkos nostājās pusapli apkārt un sāka dziedat, pacēlu�i rokas pret saules partveicinatajām, dūmakai�najam debesim. Dievkalpojums sākās.

Tas turpinājās bezgalīgi. Lūg�anas mainījās ar sprediķiem. Hod�a Nasredins nemanot izgāja no pūļa un devās uz savrup stāvo�u, nelielu �ķūnīti, kur savu kārtu gaidīja aklie, klibie un triekas ķertie, kam �odien bija apsolīta izarstē�ana.

�ķūnī�a durvis bija līdz galam vaļā. Ziņkārīgie ielūkojās iek�a un apmainījās piezīmēm. De�urējo�ie mullas turēja rokās lielas vara bļodas ziedojumiem. Vecākais no tiem stāstīja: �� un no tā laika pār svēto Buhāru un viņas saulei līdzīgiem amīriem mū�īgi un nesatricināmi guļ vissvētākā �eilia Bogaedina svētība. Un katru gadu �inī dienā svētais Bogaedins dod iespeju mums, dieva pazemīgajiem kalpiem, darīt brīnumus.

Visi �ie aklie, klibie, velna apsēstie un triekas ķert.: e gaida at�veseļo�anos, un mēs ceram �odien ar svēta Bogaedina palīdzību atbrīvot viņus no cie�anām.

It kā viņam par atbildi, �ķūnītī sāka raudāt, gaudot, kunk�stēt un griezt zobus. Mulla turpināja:

��� Ziedojiet, īsteni ticīgie, mo�eju izgrezno�anai, un allahs pieņems jūsu dāvanas!

llod�a Nasredins ieskatījās �ķūnītī. Pie pa�as izejas savās nestuvēs gulēja bakurētainais kalps ar resno purnu. Aiz viņa pustumsā bija redzami vēl daudzi uz kruķiem, nestuvēs, pār�sējos. Un pēk�ņi no kapa vietas atlidoja pa�a galvenā i�āna balss, kas tikko nobeidza sprediķi.

��� Aklo! Vediet �urp pie manis aklo!

Nostūmu�i pie malas Hod�u Nasredinu, mullas ienira pus�tum�ajā �ķūnītī un pēc brī�a izveda no turienes aklo no�ēlo�jamā nabagu kreklā. Viņ� gāja, taustīdams ar rokam gaisu un klupdams uz akmeņiem.

Aklais piegāja pie galvenā i�āna, nokrita viņa priek�ā uz vaiga un pieskaras ar lūpām zārka novietnes pakāpēm; i�ans uz�lika viņam rokas uz galvas, un aklais acumirkli kļuva redzīgs.

��� Es redzu! Redzu! � viņ� iesaucās augstā, satraukta balsī. � Ak visusvētais Bogaedin, es redzu, es redzu! Ak, nepie�redzēta izdziedinā�ana, ak, lielais brīnums!

Lūdzēju pūlis ielenca viņu un saviļņojās; daudzi piegāja aklajam klāt un prasīja: �Saki, � kuru roku es pacēlu � labo vai kreiso?� � viņ� atbildēja bezkļūdaini, un visi pārliecinājās, ka neredzīgais tie�ām kļuvis redzīgs.

Un tad pūlī iespiedās vesels bars mullu ar vara paplātēm, saukdami: �īsteni ticīgie, jūs pa�i savām acīm redzējāt brī�numu; ziedojiet mo�ejas izgrezno�anai!� Emīrs pirmais uzmeta uz paplātes sauju zelta naudas, pēc viņa pa zelta naudas gaba�lam uzsvieda visi veziri un augstmaņi, un tad tauta sāka devīgi bērt sudrabu un varu; paplates pildījās, un mullām vajadzēja tas trīs reizes pārmainīt.

Kad ziedojumu straume apsīka, no �ķūnī�a izveda klibo un tas, pieskāries kapeņu pakapem, izveseļojās tikpat pēk�ņi, no�meta savus kruķus un sāka dejot, jo augsti mezdams kājas. Un atkal mullas ar jaunām paplātēm devas pūlī, saukdami! �Zie�dojiet, īsteni ticīgie!�

Sirmbārdains mulla piegāja pie Hod�as Nasredina, kas sasprindzināti par kaut ko domāja, aplūkodams �ķūnī�a sienas.

��� Ak īsteni ticīgais! Tu redzēji lielu brīnumu. Ziedo, un tavu dāvanu allahs ņems vērā!

Hod�a Nasredins atbildēja skaļi, tā, lai visi apkārtējie dzirdētu:

��� Tu to sauc par brīnumu un prasi no manis naudu. Pirm�kārt, naudas man nav, bet, otrkārt, vai tev, mulla, ir zināms, ka es pats esmu liels svētais un varu darīt daudz lielākus brī�numus!

��� Tu esi dieva zaimotājs! � mulla sa�utis iekliedzās. � Neklausieties viņa, musulmaņi, pats �aitans runa ar viņa lūpām!

Hod�a Nasredins griezās pie pūļa:

��� Mulla netic, ka es varu darīt brīnumus. Labi, es tūliņ pierādī�u. �ajā �ķūnītī savākti akli, klibi, nevarīgi un triekas ķerti, un es ņemos izārstēt tos visus uz reizi un pie tam nemaz nepieskar�os viņiem. Es teik�u tikai divus vārdus, un visi kļūs veseli un skries, kur kājas nes, tik atri, ka pat labākais arābu zirgs tos nepanaks.

�ķūnī�a sienas bija plānas, māli daudzās vietās bija stipri saplaisāju�i. Hod�a Nasredins sameklēja sienā no visām pusēm applaisāju�u vietu un stipri uzspiedās ar plecu uz tās. Māli padevās ar vieglu, ļaunu vēsto�u troksni. Viņ� paspieda vēl, milzīgs gabals no sienas ar lielu blīk�ķi iegruva �ķūnītī; no melnā, spīdo�ā cauruma izvēlās biezi putekļi.

��� Zemestrīce! Glābieties! � me�onīgā balsī iesaucās Hod�a Nasredins un nogrāva vēl otru māla gabalu.

�ķūnītī uz brīdi valdīja klusums, tad izcēlās kņada: bakurētainais, triekas ķertais kalps metās pirmais uz izeju, viņ� ar savam nestuvēm iesprūda durvīs un aizsprostoja ceļu pārē�jiem � klibajiem, aklajiem un nevarīgajiem, kas kūņojas aiz viņa kliegdami, vaimanādami, un, kad Hod�a Nasredins iegrūda �ķūnītī vēl tre�o māla gabalu, � viņi ar lielu sparu iznesa bakurētaino ar visām durvīm un stenderēm un, aizmirsu�i savu kroplīgumu, metās kur kurais.

Pūlis kliedza, svilpa, smējās, trakoja. Pārspēdama pūļa troksni, atskanēja Hod�as Nasredina skaļā balss:

��� Redziet nu, vai man nebija taisnība, kad sacīju, ka viņus visus var izārstēt ar vienu vārdu!

Nepiegriezdami vērību sprediķiem, no visām pusēm saskrēja ziņkārīgie un, uzzināju�i notiku�o, krita gar zemi aiz smiekliem, un stāstīja tālāk par brīni�ķīgo izdziedinā�anu. Drīz to zinaja visi sapulcēju�ies, un, kad galvenais i�āns pacēla roku, lai ap�klusinātu pūli, ļaudis viņam atbildēja ar lamam, kliedzieniem un svilp�anu.

Un atkal, tāpat kā viņreiz tirgus laukumā, pūlī pieauga dūk�ana un atkārtojās:

��� Hod�a Nasredins! Viņ� ir atgriezies! Viņ� ir te, mūsu Hod�a Nasredins!

Mullas tika izsmieti un apbērti ar lamu vārdiem. Viņi no�svieda savas paplates un izbailēs aizbēga no pūļa.

Hod�a Nasredins tobrīd bija jau talu. Savu krāsaino tur�bānu un neīsto bārdu viņ� paslēpa zem halāta, jo patlaban nebija iemesla baidīties no spiegiem, kuriem bija pietiekami daudz darba pie kapenēm.

Viņ� tikai neievēroja, ka aiz māju stūriem un ceļmalas ko�kiem viņam pa pēdām sekoja klibais augļotājs D�afars.

Ļau�u tuk�ā, vientuļā ieliņā Hod�a Nasredins piegāja pie sētas un, pievilcies ar rokām, klusītiņām iekāsējās. Bija dzir�dami viegli soļi, un sievietes balss atbildēja:

��� Tas esi tu, mans mīļotais!

Aizslēpies aiz koka, augļotājs bez pūlēm pazina skaistās Gild�anas balsi. Tad viņ� dzirdēja �ukstus, aizturētus smieklus un skūpstus. �Tu atņēmi viņu man, lai pats to izmantotu,� augļotājs domāja, negantas greizsirdības tirdīts.

Atvadījies no Gild�anas, Hod�a Nasredins gāja tālāk tik ātri, ka augļotājs nespēja viņam sekot un drīz pazaudēja viņu �auro ieliņu re�ģī.

�Redzams, es nesaņem�u balvu par viņa noķer�anu,� nosku�mis domāja D�afars. �Bet par to! . .. Sargies, Hod�a Nasredin! Esmu tev sagatavojis briesmīgu atriebi!�

Emīra valsts kase cieta lielus zaudējumus. Pie svētā Bogaedina kapa neieņēma ne desmito daļu salīdzinājumā ar pagā�ju�o gadu ienākumiem. Bez tam pārdro�i nekaunīgais brīvdo�mātājs bija no jauna iesējis tautā nemiera sēklu. Spiegi ziņoja, ka valodas par notikumiem kapenēs sasniegu�as jau pa�us at�tālākos valsts stūrī�us un modināju�as atbalsi; trijos ki�lakos iedzīvotāji atteicās nobeigt mo�eju būvi, bet ceturta � ar ne�godu izdzinu�i savu mullu.

Emīrs pavēlēja lielvezīram Bahtijaram sasaukt divanu � valsts padomi. Divans sapulcējās pils dārzā. Tas bija ievērojams dārzs, viens no skaistākajiem pasaulē. Kuplos, krā�ņos kokos te ienācās brīni�ķīgi augļi � kampara aprikozes, mandeļu un Horazanas plūmes, in�irs, pomerances un daudz citu augļu, ku�rus izskaitīt nav iespējams. Rozes, vijolītes, lefkojas un lavandas ar anemonēm auga lielos puduros, piepildīdamas gaisu ar brīni�ķīgu smar�u, smaidīja margrietiņas, un kā iemīlēju�ās ta�jās nolūkojas narcises, urdzēja strūklakas, marmora baseinos bariem peldēja zelta zivtiņas, un visur bija izkārti sudraba bū�rī�i, kuros trik�ķināja, svilpoja un �ivināja da�ādās balsīs sve��zemju putni.

Bet vezīrus, augstmaņus, mācītos vīrus un dzejniekus �is krā�ņums nevaldzināja, viņi gaja visam vienaldzīgi garām, neko neredzēdami un nedzirdēdami, jo visas viņu domas saistīja rūpes par personīgajiem paaugstinājumiem, doma, kā aizsargā�ties pret ienaidnieku uzbrukumiem un to atvairīt, un viņu akmens cietajās sirdīs vairs neatlika vietas kaut kam citam, un, ja pēk�ņi visas puķes visā pasaulē novīstu un visi putni pasaulē apklustu, � viņi to nepamanītu, savu godkāro un alkatīgo no�domu pārņemti. Nespodrām acīm, bālām, sakniebtām lūpām, tupelēs �ļūkdami, viņi gāja pa smil�ainiem celiņiem, uzkāpa krā�ņās, tum�ās bazilika lapotnes apvītā lapenē un, pieslēju�i savus tirkiziem izgreznotos zi�ļus pie sienas, ieņēma vietas uz zīda spilveniem. Milzīgie, baltie turbāni arvien zemāk lieca gal�vas, viņi klusēdami gaidīja pavēlnieku. Kad emīrs ienāca � smagiem soļiem, ne uz vienu neskatīdamies, ar drūmu izteiksmi sejā, � visi piecēlās, noliecās sveicinādami gandrīz līdz zemei un palika tādā stāvoklī, kamēr valdnieks nebija devis īsu zīmi. Tad viņi nometās ceļos, kā to prasīja galma iera�as, un atliecās ar visu augumu atpakaļ uz papē�iem, atbalstīdamies ar roku pirkstiem uz tepiķa. Katrs no viņiem centās uzminēt, uz kura galvas �odien kritīs emīra dusmas un kādu labumu no tā varēs gūt sev.

Aiz emīra muguras parastā kārtībā pusaplī sastājās galma dzejnieki un klusiņām krek�ķināja, sagatavodami rīkles. Pats veicīgākais no viņiem, ar goda nosaukumu �dzejnieku vald�nieks�, atkārtoja atmiņā �orīt sacerētos pantus, gatavodamies tos izteikt emīram ar pārdabisku iedvesmu.

Galma mu�u sitējs un pīpes turētājs ieņēma viņiem norādītās vietas.

��� Kur� ir Buhāras pavēlnieks? � emīrs iesāka klusā balsi, kas lika visiem nodrebēt. � Kur� ir Buhāras pavēlnieks, mēs jums prasām, mēs vai viņ� � �is nolādētais dieva zaimotājs Mod�a Nasredins?

Viņam uz brīdi aizrāvās elpa; pārvarējis savu niknumu, pa�vēlnieks bargi nobeidza:

��� Emīrs klausās uz jums! Runājiet!

Virs viņa galvas līgojās zirga astru vēdeklis; svīta klusēja, izbaiļu pārņemtā, vezīri slepus grūstīja cits citu elkoņiem.

��� Viņ� ir sakūdījis visu valst/! � emīrs iesāka no jauna. � Viņ� jau trīs reizes paspējis sacelt jukas mūsu galvaspilsētā! Viņ� nolaupījis mums miegu un mieru, bet mūsu valsts kasei likumīgos ienākumus! Viņ� atklāti aicina tautu uz dumpi un nemieriem! Kas jādara ar tadu noziedznieku? � mēs jums prasām.

Vezīri, augstmaņi un mācītie vīri atbildēja visi kā viens:

��� Viņ�, bez �aubām, pelna visbargāko sodu, ak pasaules saule un miera patvērums!

��� Kāpēc viņ� līdz pat �im laikam vēl ir dzīvs? � prasīja emīrs. � Jeb mums, jūsu pavēlniekam, kura vārdu jūs ne�drīkstat pat citādi izrunāt, ka gulēdami uz vaiga pie zemes, ko jūs, jāsaka, nedarāt aiz sava slinkuma, pārdro�as nekaunības un bezrūpības, � jeb, es atkārtoju, mums pa�am vajadzēs iet uz tirgus laukumu viņu ķert tai laikā, kad jūs nodosities bez�darbīgai vēdera pildī�anai un uzdzīvei savos harēmos un atcerē�sities savus pienākumus pret mums tikai algas dienās? Ko tu mums atbildēsi, Bahtijar?

Izdzirdu�i Bahtijara vārdu, visi pārējie atviegloti uzelpoja, bet Arslanbekam, kam ar Bahtijaru bija vecs naids, uz lūpām pazibēja ļauna prieka pilns izsmiekls. Bahtijars, salicis rokas uz vēdera, paklanījās emīram līdz zemei.

��� Lai allalis sarga lielo emīru no bēdām un nelaimes! � viņ� iesāka. � Niecīga verga, kas ir tikai puteklītis emīra augstības saulstaros, padevība un nopelni emīram ir zināmi. Līdz manai iecel�anai par lielvezīru valsts kase arvien stāvēja tuk�a. Bet es ievedu daudz nodokļu, noliku maksu par iecel�anu amatā un apliku ar nodevām visus, kas atrodas Buhārā, un tagad neviens Buhāras iedzīvotājs nevar ne no�ķaudīties, nesamaksajis par to valsts kasei. Bez tam es samazināju uz pusi algas visiem mazajiem ierēdņiem, kareivjiem un sargiem, viņu uztura sagādi uzliku Buhāras iedzīvotājiem, ar ko aiztaupīju emīra valsts kases līdzekļus, ak pavēlniek. Bet es vēl neesmu iz�stāstījis visus savus nopelnus: ar savām pūlēm es panācu to, ka pie visusvētā �eiha Bogaedina kapa atkal notika brīnumi, kas pievilka �im kapam daudzus tūksto�us svētceļnieku, un mūsu pavēlnieka, kura priek�ā visi pārējie pasaules valdnieki nav nekas cits ka pī�ļi un putekļi, valsts kase katru gadu pār�pildījās ziedojumiem un ieņēmumi vairojās daudzkārtīgi . . .

��� Kur viņi ir, �ie ieņēmumi? � pārtrauca emīrs. � Tos mums atņēmis Mod�a Nasredins. Un mēs tev neprasām par ta�viem nopelniem � par tiem mēs esam jau daudzreiz dzirdēju�i. Tu labāk saki, ka lai notveram llod�u Nasredinu.

��� Ak pavēlnieki � atbildēja Bahtijars. � Lielvezīra pie�nākumos neietilpst noziedznieku gūstī�ana. Tādas Ifetas mūsu valstī uzticētas cienījamam Arslanbekam, galma sargu un ka�raspēka virspavēlniekam.

Ar �iem vārdiem viņ� vēlreiz paklanījās lidz zemei emīram, uzmetis Arslanbekam uzvaras apziņas un ļauna prieka pilnu skatienu.

��� Runā! � pavēlēja emīrs.

Arslanbeks piecēlās, veltīdams Bahtijararn naidīgu skatienu.

Viņ� dziļi nopūtās, viņa melnā bārda, kas stiepās līdz jostas vietai, nodrebēja.

��� I.ai allahs sarga mūsu saulei līdzīgo valdnieku no bēdām un nelaimes, no slimībām un sarūgtinājumiem! Mani nopelni emīram zināmi. Kad Hivas hans pieteica karu Buhārai, tad emīram, pasaules centram un allaha ēnai virs zemes, labpatika uzdot man Buhāras karaspēka virsvadību. Un es rīkojos tā, ka mēs bez asinsizlie�anas atsitām ienaidnieku, un pasākums nobeidzās mums par labu. Un, lūk, kā: no pa�ām Hivas robe�ām dziļi mūsu zemē pēc vairākām dienām visas pilsētas un ciemi uz manu pavēli bija pārvērsti drupās, sējumi un dārzi iznīcināti, ceļi un tilti izpostīti. Un, kad hivie�i ienāca mūsu zemē un ierau�dzīja viscaur tuksnesi, bez dārziem un bez dzīvības, viņi sev sacīja: �Neiesim uz Buhāru, jo tur nav ko ēst un ko laupīt.� Viņi apgrie�as un aizgāja apsmieti un izlamāti. Un mūsu valdniekam emīram tad labpatika atzīt, ka zemes izpostī�ana no pa�u ka�raspēka ir tik gudrs un derīgs darbs, ka pavēlēja neko neiz�labot un atstāt pilsētas, ciemus, laukus un ceļus tādā pa�ā iz�postītā stāvoklī, lai arī turpmāk sve�u zemju ciltis neiedro�i�nātos ienākt mūsu zemē. Tā es uzvarēju hivie�us. Bez tam es ievedu Buharā vairākus tūksto�us spiegu �

��� Ciet klusu, lielībniek! � iesaucās emīrs. � Kāpēc tavi spiegi lidz �im brīdim nav sagūstīju�i Hod�u Nasredinu?

Arslanbeks apmulsis ilgi cieta klusu, beidzot atzinās:

���� Ak pavēlniek, esmu izlietojis visus līdzekļus, bet mans prāts ir bezspēcīgs pret �o ļaundari un dieva zaimotāju. Es do�māju, pavēlniek, ka jāprasa padoms gudrajiem.

��� Zvēram pie mūsu sen�iem, jūs visi esat pelnīju�i, ka jūs pakar uz pilsētas mūriem! � sadusmojās emīrs un, garam ejot, dusmas iecirta pļauku savam pīpes turētājam, kam tai brīdī ga�dījās pakļūt zem viņa valdnieciskās plaukstas. � Runā! � viņ� pavēlēja pa�am gudrākajam, kas bija ievērojams starp citiem ar savu bārdu, ar kuru viņ� varēja divreiz aptities kā ar jostu.

Gudrais piecēlās, noskaitīja lūg�anu, noglaudīja savu ievē�rojamo bardu, ko nevarēja uzreiz izdarīt, bet pakāpeniski, vel�kot to ar labo roku caur kreisās rokas pirkstiem.

���� Lai allahs bezgaligi pagarina pavēlnieka mirdzo�ās die�nas par svētību un prieku tautai! � viņ� iesāka. � Tā kā pie�minētais ļaundaris un musinātājs Hod�a Nasredins tomēr ir cilvēks, tad var spriest, ka viņa ķermenis iekārtots tāpat kā vi�siem pārējiem cilvēkiem, tas ir, sastāv no divi simti �etrdesmit kauliem un trīs simti se�desmit dzīslām, kas pārvalda plau�as, aknas, sirdi, liesu un �ulti. Visu dzīslu pamatā, kā mūsu gudrie māca, ir sirds dzīsla, no kuras iziet visas pārējās, un tā ir ne�apgā�ama un svēta patiesība pretēji bezdievīgā Abu-Ishaka ķecerīgai mācībai, kur� iedro�inājās melīgi apgalvot, it kā cil�vēka dzīves pamatā būtu plau�u dzīsla. Saskaņā ar grāmatām, ko sarakstījis visgudrais Avicenna, visdievbijīgākā Muhamedaal-Rasula, grieķu ārsta Hipokrata, kā arī Kordova Averroesa, kura atziņas augļus baudām vēl �odien, tāpat arī saskaņā ar al-Kendi, al-Farabi un Abbacera-ibn-Tufeila norādījumiem sacī�u un iedro�inos apgalvot, ka allahs radījis Ādamu, salik�dams to no �etriem elementiem � ūdens, zemes, uguns un gaisa, un izdarīja to tā, lai dzeltenajai �ultij būtu uguns īpa��ības, ko mēs ari īstenībā redzam, jo tā ir karsta un sausa, mel�najai �ultij � zemes īpa�ības, jo tā ir auksta un sausa, sieka�lām � ūdens īpa�ības, jo tās ir aukstas un mitras, asinīm � gaisa īpa�ības, jo tās ir karstas un mitras. Un, ja cilvēkam at�ņemtu kādu no viņā ietilpsto�iem �ķidrumiem, tad tāds cilvēks neglābjami nomirtu, no kā es sprie�u, ak visugai�ais valdniek, ka minētajam dieva zaimotājam un musinātājam Hod�am Nasredinam vajag atņemt asinis, kas visdro�āk izdarāms, atdalot viņa galvu no rumpja, jo kopā ar izteko�ām asinīm no cilvēka ķermeņa izgaist arī dzīvība un neatgrie�as vairs. Lūk, mans padoms, ak visugai�ais valdniek un pasaules patvērums!

Emīrs visu to uzmanīgi noklausījās un, neko neatbildējis, ar tikko manāmu uza�u sarauk�anu deva zīmi otram gudrajam, kur� bārdas garumā gan netika līdzi pirmajam, bet par to daudz�kārtīgi pārspēja viņu ar sava turbāna apmēriem un kuplumu, kura nesamērīgais smagums daudzu gadu laikā bija no�ķiebis viņa kaklu liku un greizu, tā ka viņam bija tāda cilvēka izskats, kas pastāvīgi raugās caur �auru spraugu no apak�as uz aug�u. Palocījies pret emīru, viņ� sacīja:

��� Ak lielais valdon, kas savā spo�umā līdzīgs saulei! Es nevaru piekrist, ka tādā ceļā jātiek va|ā no Ilod�as Nasredina, jo ir zināms, ka ne tikai asinis vajadzīgas cilvēka dzīvības uz�turē�anai, bet arī gaiss, un, ja cilvēkam aiz�ņaudz rīkli ar virvi un tādējādi kavē ieplūst gaisam plau�ās, tad cilvēks neglābjami mirst un nevar vairs vēlāk atdzīvoties.

��� Tā! � emīrs teica klusā balsī. � Jums pilnīgi taisnība, gudrākie no gudrajiem, un jūsu padomi, bez �aubām, mums dārgi. Nu kā gan mēs, patiesi, tiktu va|ā no Hod�as Nasredina, ja jūs mums nedotu tik vērtīgus padomus!

Viņ� apstajās, nespēdams pārvarēt uznāku�ās dusmas un niknumu: vaigi viņam drebēja, nāsis izplētās, acis meta zibeņus. Bet galma li�ķi � filozofi un pantu kalēji, kas stāvēja viņam pusaplī aiz muguras, neredzēja sava kunga bargo seju un tāpēc neuztvēra arī dusmas un izsmieklu gudrajiem teiktajos vārdos. Viņi uzņēma emīra teikto kā skaidru patiesību, sprieda, ka gud�rie tie�ām izpelnīju�ies emīra uzslavu, nāks augstās vietās un saņems emīra �ēlastību, tāpēc nekavējoties jānodro�ina sev viņu labvēlība, lai turpmāk varētu iegūt sev kādus labumus.

��� Ak visugudrie, ak pērles, kas grezno mūsu visugai�ā vald�nieka kroni, ak gudrie, kas ar savu gudrību pārspēj pa�u gud�rību, un visugudrāko gudrības apstarotie!

Tā viņi cildināja, cenzdamies cits citu pārspēt izmeklētos vārdos un uzticībā un neievērodami, ka emīrs pagriezies vēr�sās uz viņiem ar caururbjo�u skatienu, niknumā drebēdams, bet visapkārt iestājies ļaunu vēsto�s klusums.

��� Ak zinātnes spīdekļi un prāta trauki! � viņi turpināja, aizrautībā piemiegtām acīm un drebēdami verdziskā padevībā, bet pēk�ņi dzejnieku karalis ievēroja emīra skatienu un uzreiz, it kā savu li�ķīgo mēli būtu norijis, izbaiļu pārņemts atrāvās atpakaļ, un pēc viņa apklusa visi pārējie un sāka drebēt, no�pratu�i savu kļūdu, kas bija radusies no pārāk lielas cildinā��anas kāres.

��� Ak jūs nelie�i, ak jūs blē�i! � emīrs iesaucās dusmās. � It kā mēs nezinātu, ka cilvēks, kam nocērt galvu vai kuru no�ņaudz ar virvi, vairs neatdzīvojas! Bet vispirms ta�u �is cilvēks jānoķer, bet jūs, nelie�i, sliņķi, blē�i un muļķi, neesat teiku�i ne vārda, kā viņu sagūstīt. Visiem vezlriem, ierēdņiem, gudrajiem un dzejniekiem, kas te ir klāt, mēs atņemam algu līdz tam laikam, kamēr nebūs sagūstīts Hod�a Nasredins. IJn pa�vēlam izsludināt trīs tūksto�i tangu lielu atlīdzību tam, kas viņu noķers. Un vēl iepriek� paziņojam, ka, pārliecināju�ies par jūsu slinkumu, trulumu un bezrūpību, mēs esam aicināju�i �urp no Bagdades savam dienestam jaunu gudro, vārdā Huseins Huslija, kas līdz �im kalpojis manam draugam, Bagdades ka�lifam. Viņ� ir jau ceļā, drīz būs klāt, un vai tad jums, gultas sil dītāji, barības rijēji un savu bezdibenlgo kabatu pildītāji! � viņ� turpināja, arvien vairāk un vairāk iekarsdarns. � Dzīt vi�ņus projām! � viņ� uzkliedza sargiem. � Dzīt viņus visus pro�jām no �ejienes! Dot viņiem pa kaklu!

Sargi metās uz bailes sastingu�ajiem galminiekiem, sagrāba viņus bez kādas iz�ķirības un cieņas, vilka uz durvīm un no turienes nogaza lejā, kāpnēm garām, bet apak�ā viņus uzķēra citi sargi, pavadīja belzieniem pa sprandu, sitieniem, grūdie�niem un spērieniem, galminieki bēga aizgūtnēm cits citam garām; sirmais gudrais pakrita, sapinies savā bārdā, klupdams viņam uzgāzās virsū otrs gudrais � ar galvu tie�i dzeloņainā ro�u krūmā un, kritiena apdullināts, ilgi tur nogulēja ar savu sa��ķiebto kaklu.

Emīrs bija īgns un bargs līdz pa�am vakaram. Pagaja nakts, un rīta bai|u pārņemtie galminieki no jauna ieraudzīja Jaunu dusmu izpausmi valdnieka sejā.

Veltas bija visas pūles viņu izklaidēt un uzjautrināt, velti smar�īgu kvēpināmo zāļu dūmos viņa priek�ā vijīgi locījās de�jotājas ar tamburīniem rokās, �ūpoja pilnīgās gū�as, zibināja zobu pērlēm, it ka nejau�i atklāja savas melnīgsnējās krūtis � viņ� nepacēla savu drūmo skatienu, trīsas tam pārlaidās par seju, un galminieku sirdis drebēja bailēs. Veltīgas bija visas jokdaru, akrobātu, klaunu un Indijas faķīru asprātības, kuri ar savu niedru stabuļu skaņām spēja iemidzināt �ūskas.

Galminieki sa�ukstējās:

��� Ak noladētais Hod�a Nasrcdins! Ak grēka izdzimtenis! Cik daudz nepatik�anu mums jācie� viņa dēļ!

Visi vērsa cerību pilnus skatienus uz Arslanbeku.

Viņ� sapulcināja sargu telpās visveiklākos spiegus, starp kuriem bija arī bakurētainais, ko Hod�a Nasredins tik brīni�ķīgi bija izārstējis no triekas.

��� Ziniet, � runāja Arslanbeks, � ka jums pēc mūsu visugai�ā emīra pavēles tiek atņemta alga līdz tam laikam, kamēr nebūs notverts ļaundaris Hod�a Nasredins! Un, ja jūs viņu ne�atradīsit, tad zaudēsit ne tikai algu, bet arī galvas, ko es pats jums cie�i apsolu. Un turpretī tas, kas pieliks visas pūles un notvers Ilod�u Nasredinu, saņems kā atlīdzību trīs tūksto�i tangu un bez tam vēl paaugstinājumu darbā: viņu iecels par galveno spiegu.

Spiegi bez kavē�anās devās pie darba, pārģērbās par dervi�iem, nabagiem, ūdensnesējiem, tirgotājiem, bet bakurētainais spiegs, kas bija viltīgāks par visiem, paņēma paklāju, pupas, pātaru krelles, senas gramatas, nogāja uz tirgu un apmetās krustcelēs starp juvelieru un muskusa pārdotavām, kur cerēja, tēlojot zīlnieku, izvaicāt sievietes.

Stundu vēlāk tirgus laukumā izgāja simtiem saucēju, kas ar saviem kliedzieniem uzaicināja musulmaņus piegriezt tiem vē�rību. Viņi izziņoja emīra pavēli. Hod�a Nasredins tika izslu�dināts par emīra ienaidnieku un ticības apgānītāju, iedzīvotā�jiem tika noliegta jebkura satiksme ar viņu, bet it sevi�ķi � viņa slēp�ana, par ko vainīgos bez kavē�anās sodīs ar nāvi. Bet tam, kas viņu nodos emīra sargu rokās, tika apsolīts trīs tūk�sto�i tangu atlīdzības un citi labumi.

Caihanu saimnieki, kapara kalēji, audēji, ūdensnesēji, ka�mieļu dzinēji sa�ukstējās:

��� Nu emīram nāksies ilgi gaidīt!

��� Ne tāds ir mūsu Hod�a Nasredins, lai dotos tik viegli rokās!

��� Un ne tadi ir Di�ās Buhāras iedzīvotāji, lai ļautos savaldzinaties no naudas un nodotu savu Hod�u Nasredinu!

Bet augļotajs D�afars, kas �odien, kā parasts, apstaigāja tirgu un tirdīja savus parādniekus, domāja citādi. �Trīs tūksto�i tangu!� viņ� sērojās. �Vakar �ī nauda man bija tikpat kā kabata. Hod�a Nasredins atkal atnaks pie �īs meitenes, bet es viens pats nespē�u viņu sagūstīt, un, ja es kādam sacī�u, tad man noņems atlīdzibu! Nē, es rīko�os citādi!�

D�afars gāja uz pili un ilgi klaudzināja pie vārtiem. Viņam neatvēra. Sargi nedzirdēja: visi dzīvi sarunājās apspriezdamies un plānodami, ka vislabāk notvert Hod�u Nasredinu.

��� Ak varonīgie kareivji, vai esat tur aizsnaudu�ies, vai? � izmisu�ā balsī sauca augļotājs, �vadzinādams dzelzs riņķi, bet pagāja ilgs laiks, līdz atskanēja soļi, no�vakstēja aiz�aujamā bulta un atvērās vārti.

Arslanbeks, noklausījies augļotāju, papurināja galvu:

��� Godājamais D�afar, es tev neieteicu iet �odien pie emīra. Viņ� bargs un drūms.

��� Alan tie�i ir labs līdzeklis viņa uzjautrinā�anai, � aug�ļotājs atbildēja. � Ak godājamais Arslanbek, tu troņa balsts un ienaidnieku savaldītājs, manu lietu nedrīkst novilcināt. Ej, saki emīram, ka esmu atnācis izklaidēt viņa bēdas.

Emīrs augļotāju sagaidīja drūmi.

��� Runā, D�afar. Bet, ja tava vēsts mūs neuzjautrinās, tu saņemsi tepat uz vietas divi simti koku.

��� Ak lielais valdniek, kas tu aptum�o ar savu spo�umu vi�sus zemes valdniekus, pagaju�os, tagadējos un nākamos, � augļotajs sacīja, � man, niecīgajam, ir zināms, ka mūsu pilsētā dzīvo meitene, kuru patiesības vaiga priek�a dro�i no�sauk�u par visskaistāko no skaistajām!

Emīrs atdzīvojās, pacēla galvu!

��� Ak pavēlnieki � turpināja iedro�inātais augļotājs.

��� Man trūkst vārdu, lai pienāeigi izteiktu viņas skaistumu. Viņa ir liela auguma, valdzino�i skaista, slaida un samērīga, ar mirdzo�u pieri un sārtu seju, acīm, līdzīgām gaceles acīm, jau�nam mēnesim līdzīgām uzacīm! Vaigi viņai ka anemones, mute kā Suleimana zīmogs, lūpas kā koraļļi, zobi kā pērles un krū�tis � kā divu ķir�ogu izrotāts marmors, bet pleci�

Emīrs pārtrauca viņa daiļrunības plūdus.

��� Ja viņa tie�ām tik skaista, kā tu tēlo, tad viņa ir cienīga ieņemt vietu mūsu harēmā. Kas viņa ir?

��� Viņa ir vienkār�a un neievērojama dzimuma. Viņa ir kāda podnieka meita, ar kura niecīgo vārdu es neiedro�inos ap�vainot pavēlnieka dzirdi. Es varu uzrādīt viņas maju, bet vai par to būs kāda atlīdzība emīra padevīgajam vergam?

Emīrs pamāja Bahtijaram, pie augļotaja kājām nokrita nau�das maks. Mantkārē pārvērstu seju, augļotājs to paķēra.

��� Ja viņa tie�ām izrādīsies tavas cildinā�anas cienīga, tu dabūsi vēl otrtik, � emirs sacīja.

��� Lai slavēta mūsu valdnieka devība! � iesaucās augļotājs.

��� Bet lai pavēlnieks pasteidzas, jo man ir zinains, ka �o stirniņu grib nomedīt!

Emirs sarauca uzacis, liela grumba tam iegula starp acīm.

��� Kas?

��� Hod�a Nasredins! � augļotājs atbildēja.

��� Atkal jau Hod�a Nasredins! Ari te Hod�a Nasredins! Viņ� paspēj but visur, �is Hod�a Nasredins! Bet jūs, � sagrīļodams troni, emirs krasi pagriezās pret vezīriem, � jūs ar�vien nokavējat, neko nedarāt un liekat kaunā mūsu varenību! Ej, Arslanbek! Lai �ī meitene tiek bez kavē�anās atgadata �urp, pilī, bet, ja tu viņu neatvedisi, atceļā tevi sagaidīs bendes!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad caur pils vārtiem izgāja, saulē mirdzo�iem vairogiem un iero�iem �vadzinādams, liels sargu pulks, ko vadija pats Arslanbeks, kas savam brokātā ha�lātam b.ja piespraudis apzeltītu skārda plātnīti kā savas varas un spēka simbolu.

Iesāņus, klibodams un riebīgi ļodzīdamies, gāja augļotājs; viņ� ik brīdi atpalika no sargiem un dzinās viņiem puslēk�us pakaļ. Ļaudis atkāpās sāņus no ceļa, pavadot viņus nelabvēlī�giem skatieniem un cenzdamies uzminēt, kāda ļaunprātība tiem nodomā.

Hod�a Nasredins tikko pabeidza pēc skaita devīto podu un, nolicis to saulē, paņēma no siles lielu māla gabalu desmitajam podam.

Pēk�ņi pie vārtiem klaudzināja � spēcīgi un skaļi. Kaimiņi, kas bie�i iegriezās pie Nijaza aizņemties kadu sīpolu vai �ķip�sniņu piparu, tā vis neklaudzinaja. Hod�a Nasredins un Nijazs uztraukti saskatījās, bet vārti atkal nobrik�ķēja no spēcīgo si�tienu krusas. �oreiz Hod�as Nasredina jūtīgā dzirde saklausīja dzelzs un vara �ķindoņu. �Sardze,� viņ� pa�ukstēja Nijazam. �Bēdz!� atbildēja Nijazs. Hod�a Nasredins metas pāri �ogam, bet Nijazs vēl ilgi darbojas ap vārtiem, lai dotu viņam iespēju aiziet tālāk. Beidzot atvilka aiz�aujamo bultu. Tai pa�ā acu�mirklī no vīnogulājiem uz visam pusēm izspurdza strazdi. Bet Nijazam spārnu nebija, viņ� nevarēja aizlaisties. Vecais pod�nieks nobala, nodrebēja un zemu noliecās Arslatibeka priek�ā.

��� Tavai mājai, podniek, ir liels gods, � Arslanbeks sacīja. � īsteni ticīgo valdniekam un allaba vietniekam zemes virsū, mūsu kungam un pavēlniekam, lai ilgi vēl turpinās viņa svē�tītie gadi, pa�am lielajam emīram labpaticis atcerēties tavu niecīgo vārdu. Viņam kļuvis zināms, ka tavā dārzā aug skaista roze, un emīrs vēlas ar �o rozi izgreznot savu pili. Kur ir tava meitiņa?

Podnieka sirmā galva sāka drebēt, gaisma izdzisa viņa acīs. Dobji, neskaidri viņ� izdzirdēja, ka aprauti, it ka nāves bailēs ievaidējās viņa meita, ko sargi izrāva no mājas pagalma. Ve�cītim ceļgalos saļodzījās kajas, viņ� pakrita ar seju pret zemi un nedzirdēja un neredzēja vairs neko.

��� No tik lielas laimes viņ� zaudējis samaņu, � Arslanbeks paskaidroja saviem sargiem. � Neaiztieciet viņu, lai viņ� at�gūstas un lai tad atnāk uz pili un izsaka emīram savu bezgalīgo pateicību. Iesim.

Hod�a Nasredins pa to laiku paguva noskriet lielu gabalu un iznāca uz tās pa�as ielas no otras puses. Viņ� noslēpās aiz krū�miem. No �ejienes Hod�a redzēja Nijaza mājas vārtus, divus sargus pie vārtiem un vēl tre�o cilvēku, kurā, labāk ieskatījies, pazina augļotāju D�afaru. �Ahā, klibais suns! Tātad tu atvedi �urp sargus, lai mani sagrābtu!� viņ� domāja, vēl nenojauzdams īstenību. �Nu labi, meklējiet! Aiziesit tuk�ām rokām!�

Ne! Viņi neaizgāja vis tuk�ām rokām! �ausmās sastindzis, Hod�a Nasredins redzēja, ka izveda pa vārtiem viņa visumīlo. Viņa mēģināja izrauties, kliedza aizlauztā balsī, sargi turēja viņu stipri, ielenku�i divkārtīgā vairogu aplī.

Bija ļoti karsts jūnija mēne�a pusdienlaiks, bet Hod�u Nasredinu kratīja salti drebuļi. Tomēr sargi tuvojas; ceļ� gāja ga�rām tiem krūmiem, aiz kuriem slepas Hod�a Nasredins. Viņam aptum�ojas prāts. Viņ� izvilka no maksts līku dunci un pieplaka zemei. Arslanbeks gāja priek�gala, un viņam pirmajam �is dun�cis būtu ieurbies treknajā rīklē zem bārdas. Bet pēk�ņi kāda smaga roka uzgūlās Hod�am Nasredinam uz pleca un piespieda viņu cie�i pie zemes. Viņ� nodrebēja, atvēzējies pacēla roku ar dunci � un nolaida to, ieraudzījis savā priek�ā kalēja Jusupa apkvēpu�o seju.

��� Guli! � �ukstēja kalējs. � Guli un nekusties! Tu esi bez prāta: viņu ir divdesmit vīru un visi apbruņoti, bet tu esi viens, un tev nav iero�u, tu aiziesi bojā pats un neizglābsi viņu: guli, es tev saku!

Kalējs turēja Ilod�u Nasredinu tik ilgi piespiestu pie zemes, kamēr sargu pulks, kas veda Gild�anu, bija nozudis aiz ceļa līkuma.

��� Kāpēc, kāpēc tu mani aizturēji! � Hod�a Nasredins iesaucās. � Vai nebūtu labāk, kad es jau gulētu miris?!

��� Pacelt roku pretī lauvai un dūri �ķēpam � nav prātīgi darīts, � bargi atbildēja kalējs. � Es sekoju �iem sargiem no pa�a tirgus laukuma un esmu pienācis laika, lai novērstu tavu bezprātīgo rīcību. Ne mirt tev vajag viņas dēļ, bet cīnīties un glābt, kas ir cienījamā,k, lai gan daudz grūtāk. Nezaudē laiku bēdīgam pārdomām, bet ej un rīkojies! Viņiem ir zobeni, vairogi un �ķēpi, bet tevi allalis apbalvojis ar varenu ieroci � asu pratu un viltību, un �ajās īpa�ībās neviens nevar ar tevi mēroties.

Tā viņ� runāja; kalēja vārdi bija vīri�ķīgi un cieti kā tā dzelzs, ko viņ� visu savu mū�u kala. Klausoties �ajos vārdos, Hod�as Nasredina drebo�ā sirds kļuva cieta, līdzīga dzelzij.

��� Paldies tev, kalēj! � viņ� sacīja. � �is bija manas dzī�ves visgrūtākās minūtes, bet man neklājas krist izmisumā. Es aizeju, kalēj, un apsolu tev, ka savus iero�us lieto�u spo�i!

Viņ� izgāja no krūmiem uz ceļa. Tai pa�ā brīdī no tuvākās mājas uz ta pa�a ceļa iznāca augļotājs, kas bija aizkavējies, lai atgadinatu kādam podniekam parāda nomaksas termiņu.

Viņi sadūrās aci pret aci. Augļotājs nobālis, tūliņ ie�mauca atpakaļ, aizsita durvis un aiz�āva bultu.

��� D�afar, beigas tev, tu odzes dzimums! � Hod�a Nasredins sacīja. � Es visu redzēju, visu dzirdēju, zinu visu!

Iestājās klusuma brīdis, tad augļotāja balss atbildēja: � �a�kālim netika ķir�oga! Bet tā netika ari vanagam. Ķir�ogu pa�ņēma lauva!

��� To mēs vēl redzēsim! � Hod�a Nasredins atbildēja. � Bet tu, D�afar, piemini manus vārdus, � es tevi izvilku no ūdens, bet zvēru, es tevi noslīcinā�u tai pa�ā dīķi, dūņas aplips tavai riebīgajai miesai, ūdenszāles tev aiz�ņaugs rīkli!

Atbildi nenogaidījis, Hod�a devās tālāk. Viņ� aizgāja Nijaza mājai garām, baidīdamies, ka augļotājs nenoskatās un neno�dod vecīti, apgāja ielai apkārt un, pārliecinājies, ka neviens ne�seko, ātri pārskrēja ar stepes zāli apaugu�ajam laukam pāri un atgriezās Nijaza mājā, pārlccot pār �ogu.

Vecītis gulēja ar seju pret zemi. Blakus nespodri vizēja kau�dzīte sudraba naudas, ko Arslanbeks bija atstajis. Vecītis pacēla asarās izmirku�o, putekļos notraipīto seju Hod�am Nasredinam pretim. Lūpas sa�ķobījās, viņ� gribēja kaut ko teikt, bet neva�rēja, un, kad ieraudzīja meitas zemē nomesto lakatu, sāka dauzīt sirmo galvu pret zemi un plēst sev bārdu.

Hod�am Nasredinam nācās daudz nopūlēties ar veco pod�nieku; beidzot viņ� nosēdināja to uz sola.

��� Klausies, vecais! � viņ� sacīja. � Tu savās bēdās neesi viens. Vai tu zini, ka es viņu mīlēju un viņa mīlēja ari mani? Un vai tu zini, ka mēs bijām norunāju�i precēties un es tikai gaidīju gadījumu, kad man izdosies dabūt daudz naudas un samaksāt tev bagātu līgavas naudu.

��� Kam man vajadzīga līgavas nauda? � vecītis atbildēja raudādams. � Vai gan es būtu iedro�inājies kādreiz kaut ko atteikt manai dūjiņai? Bet nu par vēlu runāt par to, viss ir zau�dēts, viņa jau harēmā, un �ovakar emīrs viņu paņems!� Ak bēdas, ak kauns! � viņ� iesaucās. � Es ie�u uz pili, kritī�u vi�ņam pie kājām, lūg�u viņu, vaimanā�u un klieg�u, un ja tikai viņam nav akmens sirds vietā �

Grīļodamies viņ� nedro�iem soļiem gāja uz vārtiem.

��� Apstājies! � Hod�a Nasredins sacīja. � Tu esi aizmir�sis, ka emīri iekārtoti pavisam citādi nekā pārējie ļaudis: vi�ņiem nav sirds, un velti ir tos lūgt. Viņiem var tikai atņemt, un es, Hod�a Nasredins. � tu dzirdi, vecais, � atņem�u viņiem Gild�anu!

��� Viņ� ir varens, viņam ir tūksto�iem kareivju, tūksto�iem sargu un tūksto�iem spiegu! Kt) tu vari iesākt pret viņu?

��� Es vēl nezinu, ko es darī�u, bet tikai zinu vienu � viņ� neieies pie tās �odien! Un viņ� neieies pie tās rīt! Un viņ� ne�ieies pie tās parit! Viņ� nekad neieies pie tās un nepaņems to, tā ir tikpat svēta patiesība ka tā, ka mani visur � no Buhāras līdz Bagdadei � sauc par Ilod�u Nasredinu! Noslauki savas asaras, vecais, nevaimanā man pie pa�ām ausīm un netraucē mani domā�anā!

Hod�a Nasredins ilgi nedomāja.

��� Vecais, kur tev glabajas tavas nelaiķa sievas drēbes?

��� Tās atrodas tur, lādē.

Hod�a Nasredins paņēma atslēgu, iegāja mājā un drīz iz�nāca no turienes, pārģērbies par sievieti. Seju viņam aizsedza �ķidrauts, kas bija biezi nopīts no melniem zirgu astriem.

����� Gaidi mani, vecais, bet pats neko neiesāc!

Viņ� izveda no kūts savu ēzeli, apsegloja un uz ilgu laiku atstāja Nijaza māju.

Pirms Gild�anu ieveda pils dārzā pie emīra, Arslanbeks izsauca no harēma vecenes un pavēlēja viņām sapost Gild�anu, lai emīra acis varētu papilnam baudīt viņas jaukumu. Vecenes bez kavē�anās ķērās pie ierastā darba: viņas nomazgāja siltā ūdenī Gild�anas saraudāto seju, ieģērba viņu vieglā zīdā, no�krāsoja viņai uzacis, nosmiņķēja vaigus, iesvaidīja matus ar ro�u ellu, nolakoja sarkanā krāsā nagus. Tad izsauca no ha�rēma Viņa Augsto Nevainību, galveno einuhu � cilvēku, kas kādreiz ar savu izvirtību bija pazīstams visā Buhārā, savu zinā�anu un pieredzes dēļ iesaukts emīra dienestā, galma ārsta izrūnīts un iecelts pēc tam vienā no valsts augstākajām vietām. Viņa pienākums bija vērīgi uzraudzīt simt se�desmit emīra draugaļas, lai viņām vienmēr būtu pievilcīgs izskats un viņas varētu alla� modināt emīra iekāri. Sis amata pienākums ar katru gadu kļuva grūtāks, tāpēc ka emīrs pārsātinājās arvien vairāk, bet spēki gāja mazumā. Un galvenajam einuham da�u labu rītu nācās saņemt no sava valdnieka apbalvojuma vietā desmit pletnes, kas tomēr nebija sevi�ķi moco�s sods, jo viņ�, sagatavodams emīram skaistās drauga|as, ik reizes izcieta daudz �ausmīgākas mokas, kas pilnīgi līdzinājās tam, kādas apsolītas izvirtuļiem ellē, kur �ie izvirtuļi notiesāti visu laiku atrasties kailu liūriju vidū, bet pa�i piekalti ar dzelzs va�ām pie stabiem.

Kad galvenais einuhs ieraudzīja Gild�anu, viņ� atkāpās, viņas skaistuma pārsteigts. � Viņa tie�ām skaista! � einuhs iesaucās smalkā balstiņā. � Vediet viņu pie emīra, aizvāciet viņu prom no manām acīm! � Viņ� aizgāja ātriem soļiem atpa�kaļ, dauzīdams galvu pret sienu, stipri griezdams zobus un izsaukdamies: � Ak, cik man grūti, cik rūgti!

��� Tā ir laba zīme, � vecenes sacīja. � Tas nozīmē, ka mūsu pavēlnieks būs apmierināts.

Bālo, kluso Gild�anu ieveda pils dārzā.

Emīrs piecēlās, piegāja pie viņas un pacēla �ķidrautu.

Visi vezīri, augstmaņi un gudrajie aizklāja ar halatu pie�durknēm acis.

Emīrs ilgi nevarēja novērst skatienu no Gild�anas skaistās sejas.

��� Augļotājs nav mums melojis! � viņ� skaļi sacīja. � Iz�dot viņam trīskārt lielāku atlīdzību, neka solīts.

Gild�anu aizveda. Emīrs k'uva redzami jautrāks.

��� Viņ� izklaidējas, viņ� uzjautrinās. Viņa sirds lakstīgala tiecas pēc viņas sejas rozēm! � sa�ukstējās galminieki. � Rit no rīta viņ� būs vēl priecīgāks. Lai slavēts allahs, negaiss pār�gājis, nesatriekdams mūs ne ar pērkonu, ne zibeni.

Galma dzejnieki, at�irgu�i no bailēm, iznāca uz priek�u un sāka pēc kārtas slavēt emīru, savos pantos salīdzinādami viņa seju ar pilnu mēnesi, viņa stāvu � ar slaido cipresi, bet viņa valdī�anu � ar gai�o mēnesnīcu. Dzejnieku karalis beidzot at�rada izdevību it kā iedvesmas aizrautībā norunāt savus pantus, kas viņam jau no vakardienas bija mēles galā. Emīrs pasvieda viņam sauju sīknaudas. Un dzejnieku karalis, līzdams pa grīd�segu, uzlasīja to, neaizmirsdams ar lūpām pieskarties emīra tupelei.

�ēlīgi pasmiedamies, emīrs sacīja: �Mums arī prātā ienākusi dzeja.�

Kad mes vakarā izejam dārzā.

Tad meness, nokaunejies par savu niecību,

paslepas mākoņos, Un visi putni apklusa, un vēj� norima, Un mēs stāvējām � di�s, siavens, neuzvarams. Glu�i kā saule, tik varens �

Dzejnieki visi nokrita ceļos, saukdami: �Ak di�enais! Viņ� apēnojis pa�u Rudegi!� � bet da�i gulēja uz vaiga zemē, uz grīdsegas, it kā bez samaņas.

Zalē ienāca dejotājās, aiz viņām jokdari, klauni, faķiri, un emīrs visus devīgi apbalvoja.

� Man tikai �ēl, ka nevaru pavēlēt saulei, citādi es tai butu licis norietēt �odien ātrāk!

Galminieki atbildēja ar verdziskiem smiekliem.

Tirgus dūca un rūca, bija pats karstākais tirgo�anās laiks. Ļaudis pardeva, pirka un mainīja, bet saule kāpa arvien aug�stāk, sadzīdama visus smar�as piesātinātajās, stipri ēnainajās tirgus nojumēs. Caur niedru jumta apaļajiem lodziņiem stāvus krita spo�ā pusdienlaika saules stari, tie virmoja gaisa kā caur�spīdīgi, dūmakaini, putekļaini stabi, kuru gaismā mirdzēja bro�kāts, vizuļoja gludais zīds, visur ņirbēja, pazibēja turbāni, halāti, krāsotās bārdas; acis aklinaja nospodrinātais var�, ar to sacentās un uzvarēja to ar savu skaidrāko spo�umu naudas mijēju priek�ā uz adas paklājiņiem izbērtais cildenais zelts.

Hod�a Nasredins apturēja ēzeli pie tas pa�as �aihanas, no kuras paaugstinājuma viņ� priek� mēne�a bija griezies pie Buharas iedzīvotājiem ar uzsaukumu glābt podnieku Nijazu no emīra �ēlastības. Necik daudz laika pec tam nebija pagajis, bet Hod�a Nasredins bija paspējis stipri sadraudzēties ar resn�vēderaino �aihanas saimnieku Ali, godīgu un taisnu cilvēku, kam varēja uzticēties.

Izdevīgā brīdī Hod�a Nasredins viņu pasauca:

� Ali!

�aihanas saimnieks atskatījās, sejā tam atspoguļojās nesa�pra�ana: balss, kas viņu uzrunaja, bija vīrie�a, bet savā priek�a viņ� redzēja sievieti.

��� Tas esmu es, Ali! � Hod�a Nasredins sacīja, nepacel�dams �ķidrautu. � Vai tu pazini mani? Allaha dēļ, neieplet tā acis! Vai tu esi aizmirsis spiegus?

Ali, apskatījies apkart, ieveda viņu tum�ajā dibenistabā, kur glabajās malka un rezerves tējkannas. Te bija mitrs, vēss, tirgus troksnis tikai neskaidri dzirdams.

��� Ali, ņem manu ēzeli, � sacīja Hod�a Nasredins. � Baro viņu un turi vienmēr gatavība! Kuru katru bridi man var viņa ievajadzēties, un nesaki nevienam ne vārda par mani.

��� Bet kapec tu esi pārģērbies par sievieti, Hod�a Nasredin? � �aihanas saimnieks jautāja, pievērdams cie�āk durvis.

��� Kurp tu iedams?

��� Es eju uz pili.

��� Tu esi prātu zaudējis! � iesaucās �aihanas saimnieks.

��� Tu gribi pats savu galvu bāzt tīģerim rīklē.

��� Tā vajag, Ali. Drīz tu dabūsi zināt, kāpēc. Un atvadīsi�mies katram gadījumam � es eju bīstamā darbā.

Viņi cie�i apkampas, labajam saimniekam acīs izspiedās asaras un noritēja pa apaļajiem, sārtajiem vaigiem. Viņ� pa�vadīja Hod�u Nasredinu un, apspiezdams smagas nopūtas, kas cilaja viņa vēderu, izgāja pie saviem viesiem.

Rūpes kremta �aihanas turētāja sirdi, viņ� bija bēdīgs, iz�klaidīgs, viesiem nācās divi un trīs reizes skandināt tējkannu vākus, lai atgādinātu viņam savas nedzēstas slāpes. Ar sirdi �aihanas turētājs bija tur, pie pils, kopā ar nemierīgo draugu.

Sargi neielaida Hod�u Nasredinu.

��� Es atnesu visbrīni�ķīgāko ambru, muskusu, ro�u eļļu! � stāstīja Hod�a Nasredins, veikli pielāgodams savu balsi sievie�tes balsij. � Ielaidiet mani harēmā, cildenie karavīri, � kad pārdo�u savu preci, peļņu sadalīsim uz pusēm.

��� Ej, ej prom no �ejienes, sieva, tirgojies kaut kur uz tirgus! � rupji atbildēja sargi.

Pasākuma neveiksme sarūgtināja Hod�u Nasredinu un pa�darīja domīgu. Laika viņam nebija daudz, saule jau noslīdēja vakarpusē. Hod�a Nasredins apgāja apkārt pils mūriem. Ķī�nie�u java saliedētie akmeņi gulēja blīvi, nevienas �ķirbiņas, nevienas plaisas Hod�a Nasredins nepamanīja mūri, bet ariku iztekas bija noslēgtas bieziem �uguna re�ģiem.

�Man jātiek pili,� sacīja pats sev Hod�a Nasredins. �Tas ir mans nelokāms lēmums, un to es izpildī�u! Ja emīrs atņems man manu līgavu pēc debesu lēmuma, tad kāpēc gan es nevaru pie�ņemt lēmumu iekļūt pili un dabūt viņu atpakaļ? Es pat jūtu kaut kur dziļi savā dveselē, ka manī tads lēmums jau ir!�

Viņ� nogāja uz tirgu. Viņ� licēja, ka tādā gadījumā, ja cil�vēka apņem�anās ir negrozāmā un vīri�ķība neizsīksto�a, lik�tenis naks arvien viņam paliga. No tūksto� satik�anas gadīju�miem, sarunām un saskarēm katrā ziņā būs viena tada satik��anas un viena tada saskare, kas kopā radīs izdevīgu gadījumu, un, to gudri izmantojot, cilvēks varēs pārvarēt visus �ķēr�ļus ceļā uz savu mērķi, tādējādi piepildīdams likteņa lēmumu. Kaut kur tirgū Hod�u Nasredinu gaidīja tāds gadījums. Hod�a Nasredins tam ne�aubīgi ticēja un devās to meklēt.

Nekas nepagaja Hod�am Nasredinam garam neievērots, ne�viens vārds, neviena seja trok�ņainajā, daudzgalvainajā pūlī. Viņa prāts, redze un dzirde paasinājas un sasniedza to pakapi, kad cilvēks viegli pariet dabas nolikto robe�u un, protams, uz�var, tāpēc ka viņa pretinieki tai pa�ā laikā paliek savās parasta�jās cilvēcīgajās robe�ās.

Juvelieru un muskusa pārdotavu krustceles pūļa troksnim un rūkoņai cauri Hod�a Nasredins sadzirdēja kādu pieglaudīgu balsi:

��� Tu saki, ka virs tevi vairs nemīl un neguļ kopā ar tevi. Tavai nelaimei var palīdzēt. Bet tai nolūkā man jāaprunājas ar Hod�u Nasredinu. Tu jau, protams, būsi dzirdējusi, ka viņ� ir atkal mūsu pilsētā. Izzini, kur viņ� slēpjas, un pasaki man, un tad mēs kopā ar viņu atgriezīsim tev viru.

Pienācis tuvāk, Hod�a Nasredins ieraudzīja bakurētaino spiegu zīlnieku. Viņa priek�ā stāvēja sieviete ar sudraba naudas gabalu rokā. Zīlnieks, izlicis uz paklāja savas pupas, �ķirstīja vecu gramatu.

��� Bet, ja tu neatradisi Hod�u Nasredinu, tad � vai tev, sieva, un tavs vīrs atstās tevi uz visiem laikiem! � viņ� runāja.

Hod�a Nasredins apņēmās pārmācīt zīlnieku un notupās pie paklaja.

��� Pazīlē man, gudrais citu likteņu paredzētāj!

Zīlnieks izmeta pupas.

��� Ak sieva! � viņ� pēk�ņi iesaucās, it kā izbaiļu pārņemts. � Vai tev, sieva! Nāve jau izstiepusi pār tevi savu melno roku.

Ap viņiem salasījās da�i ziņkārīgie.

���� Es varētu tev palīdzēt un novērst sitienu, bet viens pats es to nespēju izdarīt, � zīlnieks turpināja. � Man jaaprunajas ar Hod�u Nasredinu. Ja tu varētu uzzināt, kur viņ� slēpjas, un man pateikt, tava dzīvība butu glābta.

��� Labi. Es atvedī�u pie tevis Hod�u Nasredinu.

��� Tu viņu atvedīsi! � zīlnieks nodrebēja no prieka. � Bet kad?

��� Es varu viņu atvest kaut vai tūlīt. Viņ� ir pavisam tuvu.

��� Kur viņ� ir?

��� Blakus. Divi soļus atstatu.

Zīlnieka acīs iekvēlojās mantkāre.

��� Es neredzu.

���� Bet tu ta�u esi zīlnieks! Vai tu tie�ām nevari uzminēt? Lūk, viņ�!

Sieviete krasi atsvieda �ķidrautu, un zīlnieks izbrīnā atrāvās atpakaļ, ieraudzīdams sava priek�a Hod�as Nasredina seju.

���� Lūk, viņ�! � Hod�a Nasredins atkartoja. � Par ko tu gribēji aprunāties? Tu ta�u melo, tu neesi zīlnieks, tu esi emīra spiegs! Neticiet viņam, musulmaņi, viņ� jiis krāpj! Viņ� te sē�, lai nāktu uz pēdām Hod�am Nasredinam!

Zīlnieks apskatījās visapkārt, �audīja acis, bet tuvumā ne�redzēja neviena sarga. Asarām acis un zobus griezdams, viņ� atļava Hod�am Nasredinam aiziet. Pūlis visapkārt draudo�i rūca.

��� Emīra spiegs! Netīrais suns! � skanēja no visām pusēm.

Trīco�ām rokām zīlnieks satina savu paklāju un metās, ko

kājas nes, uz pili.

Sardzes telpas bija netīras, putekļainas, smirdo�as un dūmu pilnas. Sargi sēdēja uz nodilu�a paklāja, kas noderēja blusām par perēkli, kasijas un sapņoja par Hod�as Nasredina sagūstī��anu.

��� Trīs tūksto�i tangu! � viņi runāja. � Padomājiet tik: trīs tūksto�i tangu un galvenā spiega vieta!

��� Un ta�u kādam tiks �ī laime!

��� Ak, kaut jel ta tiktu man! � nopūtās resns, slinks sargs, pats muļķīgākais no visiem, kuru līdz �im nebija padzinu�i no amata tikai tāpēc, ka viņ� bija iemanījies rīt veselas olas ar visu �aumalu, ar ko da�reiz uzjautrināja viņa gai�ību emīru un saņēma no viņa nelielas dāvaniņas, ko vēlāk vajadzēja izpirkt ar drausmīgam mokām.

� Bakurētainais spiegs iedrāzās sardzes telpas kā viesulis.

��� Viņ� ir te! Hod�a Nasrcdins ir tirgū! Viņ� pārģērbies par sievieti!

Sargi skriedami paķēra iero�us un metās uz vārtiem. Baku�rētainais spiegs skrēja viņiem pakaļ, kliegdams:

��� Atlīdzība man! Jūs dzirdat! Es viņu pirmais ieraudzīju. Atlīdzība man!

Ļaudis, ieraudzīju�i sargus, metās uz visam pusēm. Sākās drūzmē�anās. Tirgu parņēma apjukums. Sargi pilna sparā iedrā�zās pūlī, pats dedzīgākais no viņiem, kas skrēja priek�gala, sagraba kadu sievieti un norava viņai �ķidrautu, atsegdams ļau�u priek�ā viņas seju.

Sieviete griezīgi iekliedzās, viņai notālēm atbildēja tikpat griezīgs sievietes kliedziens, tad, izraudamās no sarga rokām, iekliedzas tre�ā, ceturta, piektā . .. Paris minūtēs viss tirgus skanēja no sievie�u spiedzieniem, vaimanām, kliedzieniem un raudām.

Pūlis bailēs sastinga, apmulsināts, pārsteigts. Tāda reliģi�jas zaimo�ana nekad vēl nebija Buhārā pieredzēta. Daudzi nobala, citi piesarka: neviena sirds �ai brīdī nepukstēja mierīgi. Sargi turpināja savus kauna darbus, ķēra sievietes, grūda, svieda, sita, plēsa nost drēbes.

��� Glābiet, glābiet! � sievietes kliedza.

Pulī skarbi atskanēja kalēja Jusupa balss:

��� Musulmaņi! Ko jūs skatāties! Nepietiek vēl ar to, ka sargi mūs aplaupa, viņi gai�ā dienas laikā apkauno mūsu sievas!

��� Glābiet! � kliedza sievietes. � Glābiet!

Pūlis saka rūkt, kusteties. Kads ūdensnesējs izdzirdēja sa�vas sievas balsi un metas viņai palīgā, sargi atgrūda to, bet viņam piesteidzas palīgā divi audēji un trīs vara kalēji, at�svieda sargus. Sākās kautiņ�.

Tas pieauga drausmīgi ātri. Sargi vicināja zobenus, bet uz viņiem no visām pusēm meta podus, paplātes, krūzes, tējkannas, pakavus, malkas �ķilas; sargi nespēja izvairīties. Kautiņ� pār�ņēma visu tirgu.

Emīrs �ai laikā saldi atdusējās savā pilī. Pēk�ņi viņ� uzlēca kājās, pieskrēja pie loga, atvēra to, bet tad atkal izbailēs aiz�cirta ciet.

Viņa priek�ā bals, trīco�ām lūpām nostājās Bahtijars.

��� Kas noliek? � murmināja emīrs. � Kas notiek laukumā? Kur lielgabali? Kur Arslanbeks?

Ieskrēja Arslanbeks, nokrita uz vaiga pie zemes.

��� Lai valdnieks pavēl nocirst man galvu!

��� Kas tas ir?! Kas nptiek laukumā?!

Arslanbeks atbildēja nepieceldamies:

��� Ak saulei līdzīgais valdniek, kas tu aptum�o �

��� Pietiek! � emīrs niknās dusmās piespēra kāju. � Izrunā�sies vēlāk! Kas notiek laukumā?

��� I lod�a Nasredins! � Viņ� pārģērbies par sievieti. Tas viss notiek viņa dēļ, Hod�as Nasredina dēļ! Pavēli, valdniek, nocirst manu galvu! � Bet ne jau tas rūpēja tagad emīram.

�odien Hod�am Nasredinam katra minūte bija dārga. Tāpēc viņ� nezaudēja laiku un, garām ejot izgriezis �okli vienam sargam, sadevis pa zobiem otram un pārvērtis plācenī tre�a degunu, laimīgi atgriezās sava drauga Ali �aihanā. Te, diben�istabā, viņ� nometa sievie�u drēbes, apvija savu galvu ar krā�sainu Badah�anas turbānu, pielīmēja neīstu bārdu un tāda iz�skatā nosēdas pa�ā augstākajā vietā �aihanā, no kurienes varēja labi pārskatīt kautiņa vietu.

No visām pusēm ļau�u vajātie sargi nikni pretojās. Cīņa notika pie pa�as �aihanas, Hod�am Nasredinam tie�i pie kājām. Viņ� nenocietās un izgāza uz sargiem savu tējkannu, pie tam tik veikli, ka viss karstais ūdens aizlija tie�i slinkajam un res�najam jēlo olu rijējam aiz apkakles. Sargs iekaucās, nokrita aug�pēdu uz muguras un sāka mētāt rokas un kājas. Hod�a Nasredins pat nepaskatījās uz viņu un iegrima no jauna domās.

Viņ� sadzirdēja veca cilvēka iedragāto balsi:

� Laidiet! Laidiet mani! Allaha vārdā, kas te no'iek?

Netālu no �aihanas pa�ā kautiņa burzmas vidū augstu uz kamieļa sēdēja kumpdegunis vīrs ar sirmu bārdu, pēc izskata un apģērba arabs: viņa turbāna gals bija ieliekts, kas norādīja, ka tas ir mācīts cilvēks. Līdz nāvei izbiedēts, viņ� piespiedās kamieļa kuprim, bet visapkārt trakoja kautiņ�, kāds mēģināja noraut veco vīru aiz kājas no kamieļa un nelaida vaļā, kaut gan virs neganti raustijas, cenzdamies atbrīvoties. Visapkart kliedza, dūca un neganti spiedza.

Meklēdams dro�āku vietu, vecais vīrs kaut ka nokļuva līdz �aihanai. Atskatīdamies un bailēs drebēdams, viņ� piesēja ka�mieli blakus Hod�a Nasredina ezelim un uzkapa uz paaugstinajuma.

��� Allaha dēļ, kas te pie jums Buhara notiek?

��� Tirgus, � īsi atbildēja Hod�a Nasredins.

��� Ko, vai pie jums Buhārā vienmēr ir tadi tirgi?! Un kā lai es tagad tieku pili cauri �im kautiņam?

Kad viņ� izrunāja vardu �pilī�, Hod�a Nasredins acumirklī noprata, ka satik�anās ar �o veco vīru ir taisni ta vienreizīga satik�anās, tas gadījums, ar kura palīdzību var piepildīt lik�teņa lēmumu, var iekļūt emīra harēma un atsvabināt Gild�anu.

Bet steiga, kā zināms, ir velna īpa�ība, un bez tam visiem atmiņa visgudrākā �eiha Sirazas Saadi vārdi: �Tikai pacietīgais veiks darbu, bet steidzīgais kritīs.� Hod�a Nasredins saritināja savu nepacietības paklāju un noglabāja to cerību lādē.

��� Ak visuvarenais allahs, ak ticīgo patvērums, � nopūtās un gaudās vecais vīrs. � Kā lai es tagad tieku pilī?

��� Pagaidi te līdz rītam, � atbildēja Hod�a Nasredins.

��� Es nevaru! � izsaucas vecais. � Pilī mani gaida!

Hod�a Nasredins iesmējās.

��� Ak cienījamais, sirmiem matiem vainagotais vīrs, es ne�zinu tavas kartas un tavas darī�anas, bet vai tu tie�ām domā, ka pilī nevarēs bez tevis līdz rītam iztikt? Daudz cienījamu ļau�u pie mums nevar nedēļām ilgi iekļūt pilī: kāpēc tu doma, ka tu būsi izņēmums?

��� Lai tev ir zināms, � Hod�as Nasredina vārdu mazliet aizvainotais vīrs svarīgi atteica, � ka es esmu ievērojams zi�nātņu vīrs, zvaig�ņu pētnieks un ārsts, un esmu atnācis �urp emīra aicināts no pa�as Bagdādes, lai viņam kalpotu un palī�dzētu valsts pārvaldī�anā.

��� O! � Hod�a Nasredins izsaucās, goddevīgi paklanīda�mies. � Esi sveicināts, gudrais vīrs! Man ir gadījies būt Bagdādē, un es pazīstu turienes gudros. Saki man savu vārdu.

��� Ja tu esi bijis Bagdādē, tad tu, protams, būsi arī dzir�dējis par mani un maniem nopelniem kalifa priek�ā, kuram es izglābu no nāves viņa mīļoto dēlu, un par to bija izziņots pa visu valsti. Mans vārds Huscins Iluslija.

��� Huseins Huslija! � Hod�a Nasredins izsaucās. � Vai tu tie�ām esi pats Huseins Huslija?

Vecais virs nevarēja apslēpt smaidu, ļoti apmierinats ar to, ka viņa slava bija izplatījusies tik tālu aiz viņa dzimtās Bagdādes.

��� Par ko tu brīnies? � gudrais turpinaja. � Nu jā, es tie��ām esmu tas pats ievērojamais Huseins Huslija, kuram līdzīga nav ne gudrība, ne zvaig�ņu aprēķinā�anas prasmē, ne slimo ārstē�anas mākslā. Bet es nepavisam neesmu lepns un pa�pieticīgs � tu redzi, cik vienkār�i es sarunājos ar tevi, niecīgo.

Vīrs pievilka sev spilvenu, atbalstījās uz tā, gatavodamies kļūt vēl iecietīgāks pret sarunu biedru un sīki iepazīstināt viņu ar savu lielo gudrību ar tādu aprēķinu, ka sarunu biedrs, god�kāres mudināts, sāks uz visiem ielas stūriem stāstīt par savu satik�anos ar slaveno, gudro Huseinu Husliju, cildinās viņa gud�rību un pat pārspīlēs, lai klausītājos izraisītu vēl lielāku god�bijību pret viņu un tai pa�ā laikā arī cieņu pret sevi, jo tie�i tā rīkojas arvien visi ļaudis, ko augstāk stāvo�as personas ap�veltīju�as ar savu uzmanību. �Un tādējādi viņ� veicinās manas slavas palielinā�anos un nostiprinā�anos vienkār�ajā tautā,� Huscins Huslija domāja, �kas arī nav lieki; ļau�u valodas caur izlūkiem un spiegiem nonāks pa�a emīra ausīs un apstip�rinās valdniekam manu gudrību, jo apstiprinājums no citas pu�ses ir pats labākais apstiprinājums; un beigu beigās no visa tā es varē�u gūt sev labumu.�

Lai sarunu biedru galīgi pārliecinātu par savu neparasti lielo zinā�anu krājumu, gudrais sāka stāstīt par zvaigznājiem, to stā�vokli pie debesīm, pie tam pastāvīgi atsaukdamies uz senatnes lielajiem gudrajiem.

Hod�a Nasrcdins uzmanīgi klausījās, cenzdamies iegaumēt katru vārdu.

��� Nē, � Hod�a Nasredins beidzot sacīja. � Es tomēr ne�varu ticēt. Vai tad tu tie�ām esi tas pats Huseins Huslija?

��� Protams! � izsaucās vīrs. � Kas tur ko brīnīties?

Hod�a Nasredins bailīgi atvilkās atpakaļ. Tad viņ� rūpju un

līdzcietības pilnā balsī iesaucās:

��� Ak nelaimīgais! Pagalam tava galva!

Vecais vīrs aizrijās, nometa tasīti. Tas bija kā �aha spēlē,

kurā, jāsaka, tikai nedaudzi varēja sacensties ar Hod�u Nasredinu.

Acumirklī viss cienīgums un lepnums vecītī izgaisa.

��� Ka? Ko? Kāpēc? � viņ� izbijies prasīja.

Hod�a Nasredins norādīja uz laukumu, kur kautiņ� vēl ne�bija aprimis.

��� Vai tad tu nezini, ka viss �is tracis tikai tevis dēļ? Mūsu gai�ais emīrs saklausījis, ka tu, izjājot no Bagdādes, visiem dzir�dot nozvērējies iekļūt emira harēmā � ak, vai tev, Husein Huslija! � un apkaunot emīra sievas.

Gudra �oklis atkārās, acis kļuva baltas, viņ� sāka bie�i �a�goties no bailēm.

��� Es? � viņ� murmināja. � Es � harēmā? . ..

��� Tu esot zvērējis pie allaha troņa pakāpēm. Tā �odien vēs�tīja ziņotāji. Un mūsu emīrs pavēlēja sagrābt tevi, tikko tu būsi ienācis pilsētā, un bez kavē�anās nocirst tev galvu.

Gudrais nespēka ievaidējās. Viņ� nekādi nespēja izdomāt, kas no viņa ienaidniekiem būtu varējis dot viņam tādu trie�cienu; par citu nebija �aubu, jo pats galma cīņā ne vienreiz vien satrieca savus ienaidniekus ar tādiem pa�iem līdzekļiem un ar labpatiku noskatījās mietos uzdurtajās galvās.

��� Un, lūk, �odien, � Hod�a Nasredins turpināja, � spiegi ziņoju�i emīram, ka tu esot atbraucis, un emīrs pavēlējis tevi apcietināt. Sargi devu�ies tirgū, sāku�i visur meklēt tevi, iz�vandīju�i tirgotavas, un tirgo�anās izjuka, miers sagrauts; aiz pārskatī�anās sargi apcietināju�i kādu tev līdzīgu cilvēku un steiga tam nocirtu�i galvu, bet izrādījies, ka tas bijis ar savu godīgo dzīvi un labdarību pazīstams mulla, un viņa mo�ejas draudze ir sa�utusi � un paskaties, kas tagad tevis dēļ notiek Buhārā!

��� Ak es nelaimīgais! � gudrais iesaucās briesmīgā izmi�sumā.

Viņ� sāka rūgti vaimanāt un �ēloties, no kā Hod�a Nasre�dins sprieda, ka sasniedzis pilnīgas sekmes ce'ā uz savu mērķi.

Kautiņ� pa to laiku aizvirzījās līdz pils vārtiem, kur cits pēc cita nozuda piekautie un sapluinītie sargi, kas bija pazaudē�ju�i savus iero�us.

Tirgus rūca un viļņojās, bet jau klusāk nekā sākumā.

��� Uz Bagdādi! � elsdams izsaucās gudrais. � Atpakaļ uz Bagdādi!

��� Bet tevi sagūstīs pie pilsētas vārtiem! � atteica Hod�a Nasredins.

��� Ak bēdas! Ak lielais posts! Allahs redz, ka esmu nevai�nīgs, nekad un nevienam neesmu devis tik nekrietnu, tik nego�dīgu zvērestu! Mani ienaidnieki apmeloju�i mani emīram! Palīdzi man, labais musulmani

Hod�a Nasredins tikai to bija gaidījis, jo negribēja pir�mais piedāvāt gudrajam savu palīdzību, lai nesaceltu viņā aiz�domas.

��� Palīdzēt? � viņ� sacīja. � Kā lai es tev palīdzu, neru�nājot jau par to, ka man kā sava valdnieka padevīgam un uz�ticamam kalpam nākas tevi bez kavē�anās nodot sargu rokās.

Gudrais �agodamies un drebēdams pievērsa Hod�am Nasredinam lūdzo�u skatienu.

��� Bet tu saki, ka tevi netaisni apmeloju�i, � Hod�a Nas�redins steidzās viņu mierināt. � Es tev ticu, tāpēc ka tu esi tik lielā vecumā, kad harēmā nav ko darīt.

��� Taisnība! � vecais vīrs iesaucās. � Bet vai man ir glāb��anās ceļ�?

��� Ir, � Hod�a Nasredins atbildēja, ieveda veco vīru �aihanas tum�ajā dibenistabā un tur pasniedza viņam sainīti ar sievietes drēbēm. � Es �odien izdevīgā brīdī nopirku to savai sievai un, ja vēlies, varu apmainīt pret tavu halātu un turbānu. Zem sievie�u �ķidrauta tu būsi paslēpts no spiegu un sargu acīm.

Vecais vīrs līksmi un pateicīgi saņēma sievie�u drēbes un uzvilka tās sev mugurā. Hod�a Nasredins ietērpās viņa baltajā halātā, uzlika galvā viņa turbānu ar ieliekto galu, apjozās ar plato, zvaig�ņu attēliem izrotāto jostu. Vecais piedāvāja ap�mainīt arī savu kamieli pret ēzeli, bet Hod�a Nasredins negri�bēja �ķirties no sava uzticamā drauga.

Hod�a Nasredins palīdzēja vecajam vīram uzkāpt uz ka�mieļa.

��� Lai allahs tevi sarga, gudrais! Neaizmirsti tik, ka ar vi�siem tev jārunā smalkā sievietes balsī.

Vecais dzina kamieli pilnos rik�os.

Hod�as Nasredina acis mirdzēja. Ceļ� uz pili nu bija vajā! . ..

Pārliecinājies, ka kautiņ� tirgus laukumā sāk aprimt, visugai�ais emīrs nolēma iziet lielajā zālē pie galminiekiem.

Viņ� pieņēma gan skumju, bet mierīgu sejas izteiksmi, lai kāds no galminiekiem neiedro�inātos nejau�i iedomāties, ka emīra valdonīgā sirds pieejama bailēm.

Viņ� iznaca, un galminieki sastinga, trīcēdami bailēs, ka emīrs no acīm un sejām nenojau�, ka viņi saprot tā īstās jutas.

Emīrs klusēja, un galminieki klusēja: valdīja bargs klusums.

Beidzot emīrs to partrauca:

��� Ko jūs mums sacīsit un ko ieteiksit? Jau ne pirmo reizi mēs jums to prasām.

Neviens nepacēla galvu, neatbildēja. Dusmu zibens sa�ķobīja emīra sejir. Un nav zināms, cik turbāniem vainagotu un sirmu bārdu ietvertu galvu �odien noliektos zem bendes cirvja, un cik li�ķīgo, nāves krampjos pārkosto mēļu apklustu uz visiem lai�kiem, izkaroties no sazilēju�ajām lūpām par biedino�u zīmi dzī�vajiem, atgādinot, cik izgaisto�a ir viņu labklājība, cik lieka un nīcīga viņu cen�anās, rūpes un cerības.

Bet visas galvas palika uz pleciem, un visas mēles palika veselas, gatavas bez kavē�anās sākt savu ļi�ķa darbu � tāpēc ka ienāca pils uzraugs un ziņoja:

��� Lai slavēts ir pasaules centrs! Pie pils vārtiem atnācis nepazīstams cilvēks, kas dēvē sevi par Huseinu Husliju, gudro no Bagdādes. Viņ� paziņoja, ka viņam ir svarīga darī�ana un viņam bez kavē�anās jāstājas pasaules patvēruma gai�o acu priek�ā.

��� Iluseins Huslijal � emīrs atdzīvojies iesaucās. � Ielai�diet viņu! Sauciet viņu �urp!

Gudrais steidzās, viņ� ieskrēja, nenovilcis pat putekļainās kurpes, un nokrita uz vaiga troņa priek�ā.

��� Sveicinu slaveno un lielo emīru, pasaules sauli un mēnesi, tās soda rīksti un labklājību! Es steidzos dienu un nakti, lai brī�dinātu emīru no lielām briesmām. Lai emīrs saka, vai viņ� nav iegājis �odien pie kādas sievietes. Lai emīrs atbild savam nie�cīgajam vergam, es lūdzu pavēlnieku!

��� Pie sievietes? � nesapratnē atvaicāja emīrs. � �odien? Nē � Mēs taisījāmies, bet vēl neesam iegāju�i.

Gudrais piecēlās. Seja viņam bija bāla. �o atbildi viņ� gai�dīja lielā uztraukuma. Dziļa, gara nopūta atviegloja krūtis, un sārtums lēnām atgrie�as un saka krāsot viņa vaigus.

��� Lai slavēts visuvarenais allahs! � viņ� iesaucās. � AIlabs nav ļāvis izdzist gudrības un �ēlastības spīdekļiem! Lai lielajam emīram top zināms, ka pagāju�o nakti planētas un zvaigznes ieņēmu�as viņam visai nelabvēlīgu stāvokli. Un es, niecīgais, kas nav cienīgs skūpstīt ne emīra kāju putekļus, iz�pētīju un aprēķināju planētu stāvokli un izzināju, ka līdz tam laikam, kamēr tās nebūs labvēlīgas un nesolīs laimi, emīrs ne�drīkst pieskarties sievietei, citādi viņam neizbēgami jāiet bojā. Slavēts lai ir allahs, ka esmu paspējis ierasties laikā!

��� Pagaidi Husein lluslija! � emīrs viņu pārtrauca.

��� Tu runā kaut ko nesaprotamu.

���� Slavēts lai ir allahs, ka paspēju ierasties laikā! � turpi�nāja izsauktais gudrais (tas, protams, bija Hod�a Nasredins).

���� Tagad es līdz sava mū�a galam bū�u lepns, ka aizkavēju emīru pieskarties �odien sievietei un neesmu Jāvis pasaulei kļūt bārenei.

Viņ� iesaucās ar tādu prieku un dedzību, ka emīrs nevarēja neticēt.

���� Kad mani, niecīgo skudru, apspīdēja emīra majestates stari, kam bija labpaticis atcerēties manu necienīgo vārdu, un sa�ņēmu pavēli ierasties Buhārā emīra dienestā, tad es it kā iegrimu nebiju�as laimes salduma pilnajā jūra. Un es, protams, izpildīju bez jebkādas kavē�anās �o pavēli un izgāju tūliņ, iz�lietodams tikai da�as dienas emīra horoskopa sastādī�anai, lai, būdams ce|ā, jau varētu kalpot viņam, sekojot to planētu un zvaig�ņu kustībai, kas ietekmē emīra likteni. Un, lūk, pagāju�o nakti, palūkojies uz debesīm, es ieraudzīju, ka zvaigznes ieņē�mu�as briesmīgu un emīram ļaunu vēsto�u stāvokli, un, proti: zvaigzne Al-Kalba, kas nozīmē dzeloni, bija nostājusies pretī zvaigznei A�-Sualai, kas nozīmē sirdi; tālāk es redzēju AlGafra trīs zvaigznes, kas nozīmē sievietes �ķidrautu, divas AlIklija zvaigznes, kas nozīmē kroni, un divas A�-Saratana zvaigznes, kas nozīmē ragus. Un tas bija otrdien � Marsa pla�nētas dienā, bet �ī diena pretēji ceturtdienai vēsta lielu vīru nāvi un ir visai nelabvēlīga emīram. Apsverot visas �īs pazīmes, es, niecīgais zvaig�ņu pētnieks, sapratu, ka nāves dzelonis draud kroņa nesēja sirdij, ja viņ� pieskarsies sievietes �ķidrautam, un, lai biedinātu kroņa nesēju, es steidzos dienu un nakti, nodzinu līdz nāvei divus kamieļus � un ienācu kājām Buliārā.

��� Ak visuvarenais allahs! � iesaucās pārsteigtais emīrs. � Vai mums tie�ām draudēja tādas lielas briesmas! Bet varbūt tu būsi tikai ko sajaucis, Husein Huslija?

��� Es sajaucis? � gudrais iesaucās. � Lai emīram ir zi�nāms, ka nekur no Bagdades līdz pat Buhārai nav otra man līdzīga gudrībā vai zvaig�ņu aprēķinā�anas, vai slimību ārstē��anas prasmē! Es nevarēju sajaukt. Lai valdnieks un pasaules saule, lielais emīrs, prasa saviem gudrajiem, vai es pareizi esmu apzīmējis zvaigznes un patiesi iztulkojis to stāvokli horoskopā.

Gudrais ar kroplo kaklu, paklausīdams emīra mājienam, iz�nāca priek�ā.

��� Mans gudrībā nesalīdzināmais amata brālis Huseins Huslija ir pareizi nosaucis zvaigznes, kas pierāda viņa zinā�a�nas, par kurām neviens neiedro�ināsies �aubīties. Bet, � gudrais turpināja, un viņa balsī Hod�a Nasredins nojauta ļaunu viltu, � kāpēc visugudrais Huseins Huslija nenosauca lielajam emīram mēness se�padsmito stāvokli un to zvaigznāju, kurā ietilpst �is stāvoklis, jo bez �iem apzīmējumiem nebūtu pamata apgalvot, ka otrdiena � Marsa planētas diena � tie�ām vēsta lielu vīru, starp tiem arī kronēto nāvi, jo planētai Marsam ir mājas vienā zvaigznājā, paaugstinājums otrā, kritums tre�ajā un dil�ana ceturtajā, un saskaņā ar to planētai Marsam ir �et�ras da�ādas nozīmes un ne tikai viena vien, kā mums sacīja visucienījamais un visugudrais Huseins Huslija.

Gudrais apklusa, bet uz lūpām viņam rotājās �ūskas smīns, galminieki piekrīto�i sa�ukstējās, priecādamies par jaunpienā�ku�ā izsmie�anu. Sargādami savus ieņēmumus un augsto stā�vokli, viņi centās nevienu sve�u neielaist pilī un katrā jaunpie�nāku�ā cilvēkā redzēja bīstamu sāņcensi.

Bet Hod�a Nasredins, ja jau bija pie kā ķēries, nekad neatkāpās. Bez tam viņ� redzēja cauri ir gudrajam, ir galminiekiem, ir pa�am emīram.

Bez jebkāda apmulsuma viņ� pazemīgi atbildēja: � Var būt, ka mans cienījamais un gudrais amata brālis ir nepārspējams kādā citā zinātnes nozarē, bet, kas attiecas uz zvaigznēm, tad viņ� ar saviem vārdiem pierāda visgudrākā no visiem gudra�jiem ibn-Bad�as mācības nepazī�anu, kas apgalvo, ka planētai Marsam gan ir mājas Auna -un Skorpija zvaigznājā, pacēlums

Kalnā�a zvaigznājā, kritums � Vē�a zvaigznājā un dil�ana � Svaru zvaigznāja, bet tomēr diena arvien paliek tikai otrdiena, un to tā arī ietekmē, par Jaunu kroņa nesējiem.

Hod�a Nasredins nepavisam nebaidījās, ka viņa atbildēs varētu saskatīt nezinā�anu, jo ļoti labi saprata, ka tādos strīdos arvien uzvar tas, kam kustīgāka mēle, bet �ai ziņā ar Hod�u Nasredinu bija grūti mēroties.

Viņ� stāvēja, gaidīdams, ka gudrais pretosies, un gatavojās pienācīgi atbildēt. Bet gudrais izaicinājumu nepieņēma. Lai gan viņ� visai stipri turēja Hod�u Nasredinu aizdomās blēdībā un nezinā�anā, bet aizdomas vēl nav pārliecība, var arī maldīties, toties savu galīgo nezinā�anu gudrais apzinājās pilnīgi un bai�dījās strīdēties. Tādējādi viņa mēģinājums apkaunot jaunpienā�ku�o panāca pretējo. Galminieki ie�ņācās uz gudro, un viņ� ar acīm pameta, ka pretinieks pārāk bīstams, lai saķertos ar tādu atklāti.

Tas viss, protams, nepagaja garām Hod�as Nasredina uz�manībai. �Nu, pagaidiet,� viņ� nodomāja. �Jūs vēl dabūsit iepa�zīties ar mani!�

Emīrs nogrima dziļās pārdomās. Neviens nekustējās, baidī�damies viņu iztraucēt.

��� Ja tu visas zvaigznes pareizi nosauci un apzīmēji, Husein Huslija, � emīrs sacīja, � tad tie�ām tavs iztulkojums ir patiess. Mēs tikai nekādi nevaram saprast, kāpēc mūsu horoskopā iekļuvu�as divas A�-Saratana zvaigznes, kas apzīmē ragus. Tu tie�ām paspēji laikā ierasties, Husein Huslija! Vēl tikko �orīt mūsu harēmā ieveda kādu meiteni, un mēs gatavojāmies�

Hod�a Nasredins liekuļotās bailēs sāka vēcināt ar rokām.

��� Izmet viņu no savām domām, visugai�ais emīr, izmet viņu! � viņ� iekliedzās, it kā aizmirsis, ka pie emīra nevar griezties tie�i, bet aplinkus, tre�ā personā.

Pie tam viņ� apsvēra, ka tāda likuma neievēro�ana, ko iz�raisa spēcīgs dvēseles saviļņojums, ko savukārt izsauc padevība emīram un raizes par viņa dzīvību, ne tikai netiks uzskatīta par lielu noziegumu, bet, otrādi, � liecinās par runātāju vārdu dedzīgumu, un vēl vairāk viņu pacels emīra acīs.

Viņ� tik �ēlīgi lūdza emīru nepieskarties meitenei, lai pēc tam viņam, Huseinam Huslijam, nebūtu straumēm jālej asaras un jātērpjas melnās sēru drēbēs, ka emīrs bija pat aizkustināts.

���� Nu, apmierinies, apmierinies, Husein Huslija! Mēs neesam savas tautas ienaidnieks, lai atstātu to bāreni un skumjās iegri�mu�u. Rūpēs par savu dārgo dzīvību mēs tev apsolam neiet pie �ās meitenes un vispār neieiet harēmā, kamēr zvaigznes nav mainīju�as savu stāvokli, par ko tu mums īstā laikā ziņosi. Pienāc tuvāk!

To teicis, viņ� pamāja savam pīpes turētājam, ievilka dūmu un tad pats ar savu roku pasniedza atbrauku�ajam gudrajam zelta pīpes ietveri, kas bija liels goda un �ēlastības pierādījums. Nometies ceļos un nolaidis acis, gudrais pieņēma emīra �ēlas�tību, pie kam pār visu miesu tam pārskrēja drebuļi. (�No sa�jūsmas!� kā ļaunas nenovīdības plosītie galminieki domāja.)

��� Mēs pasludinām savu �ēlastību un labvēlību gudrajam Huseinam Huslijam, � emīrs sacīja, � un ieceļam viņu par pa�u galveno gudrajo mūsu valstī, jo viņa zinā�anas, prāts, kā arī lielā padevība mums noder katram par paraugu.

Galma vēsturnieks, kura pienākumos ietilpa uzrakstīt slavē�jo�os izteicienos visus emīra vārdus un darbus, lai viņa slava neaptum�otos nākamajos gadsimtos, par ko emīrs sevi�ķi rū�pējās, sāka �irkstināt ar zoss spalvu.

� Bet jums, � emīrs turpināja, griezdamies pie galminie�kiem, � mēs turpretim izsakām savu neapmierinātību, jo jūsu pavēlniekam pēc visām Hod�as Nasredina izdarītajām nepa�tik�anām draudēja arī vēl nāve, bet jūs ir nepakasījāties! Pa�skaties uz viņiem, Husein Huslija, paskaties uz �iem lempjiem, uz viņu mūļu purniem! Patiesi, nevienam valdniekam vēl nekad nav biju�i tik dumji un nolaidīgi vezīri!

��� Visugai�ajam emīram pilnīga taisnība, � Hod�a Nasredins sacīja, pārlaizdams skatienu klusējo�iem galminiekiem un it kā notēmēdams, lai dotu pirmo triecienu. � So cilvēku sejas, kā es redzu, nav apzīmētas ar gudrības zīmogu.

��� Lūk, lūk! � nopriecājās emīrs. � Glu�i pareizi � nav apzīmētas ar gudrības zīmogu! Jūs dzirdat, lempji?!

��� Teik�u vēl, � Hod�a Nasredins turpināja, � ka es ne�redzu �eit sejas, apzīmogotas ar tikumības un godīguma zī�mogu.

��� Zagļi! � emīrs sacīja pārliecināti. � Visi zagļi! Visi līdz pēdējam. Vai tu ticēsi, Husein Huslija, ka viņi apzog mūs dienu un nakti. Mums pa�am nākas sekot katram sīkumam pilī un katrreiz, pārbaudot pils mantu, izrādās, ka kaut kā trūkst. Nupat vēl �odien mēs aizmirsām dārzā savu jauno zīda jostu, bet jau pēc pusstundas tās tur vairs nebija. Kāds no viņiem pa�guva, tu saproti, Husein Huslija! �

Pie �iem vārdiem gudrais ar kroplīgo kaklu īpa�i lēni un at�turīgi nolaida acis. Cita reizē �ī kustība būtu palikusi nepama�nīta, bet �odien visi Hod�as Nasredina jutekļi bija paasināti: viņ� visu ievēroja un visu uzreiz apķēra.

Viņ� dro�i piegaja klāt gudrajam, iebāza roku viņam azotē un izvilka no turienes bagatīgi izrakstīto zīda jostu.

��� Vai par �o jostu ne�ēlojās lielais emīrs?

Pārsteigums un izbailes sastindzināja galminiekus. Jaunais

gudrais tie�ām izrādījās par bīstamu sāņcensi, un pats pirmais viņa pretinieks bija jau iznīcināts un notriekts pī�ļos. Daudziem gudrajiem, dzejniekiem, augstmaņiem un vezīriem, �ai mirklī nodrebēja sirds.

���� Zvēru pie allaha, tā ir tā pati josta! � emīrs iesaucās. � Husein Huslija, tu patiesi esi nesalīdzināmi gudrs! A-hā! � emīrs gavilēdams griezās pie galminiekiem, pie kam viņa seja izstaroja patiesu dzīves prieku. � Beidzot nu iekritāt! Tagad jūs vairs nevarēsit nozagt mums ne diedziņa, diezgan mēs esam izcietu�ies no jūsu zaglības. Bet �im nicināmajam zaglim, kas tik nekaunīgi pārdro�i nozadzis mūsu jostu, izplūkt visus matus no galvas, smakra un ķermeņa un pa pēdu apak�ām dot simt koku, uzsēdināt viņu kailu uz ēzeļa, ar seju pret pakaļgalu un vadāt pa pilsētu, viscaur izziņojot, ka viņ� ir zaglis!

Pēc Arslanbeka dotās zīmes bendes uzklupa gudrajam un izgrūda aiz durvīm; tur tie�i uz sliek�ņa steigā norisinājās darbs; pēc divi minūtēm bendes iegrūda gudro atpakaļ zālē kailu, glu�i bez matiem, apkaunotu līdz pēdējam. Tagad visiem kļuva skaidrs, ka līdz �im tikai viņa bārda un milzīgais turbāns slēpu�i prāta nabadzības un netikuma zīmes viņa sejā, ka cil�vēks ar tādu nelie�a seju nevar nekas cits būt kā visnorūdītā�kais blēdis un zaglis.

Emīrs sarauca pieri.

��� Aizvāciet!

Bendes aizvilka gudro, un drīz aiz loga atskanēja viņa vai�manas, ko pavadīja spēcīgi nūju belzieni pa papē�iem.

Tad viņu uzsēdināja kailu uz ēzeļa, ar seju pret asti un, �ausmīgu tauru skaņas un bungu dārdoņas pavadītu, aizveda uz tirgus laukumu.

Emīrs ilgi sarunājās ar tikko ieradu�os gudro. Galminieki stāvēja nekustēdamies, un tas viņus (oti nomocīja: karstums pieņēmās, sviedrainās muguras zem balatiem neizturami nie�zēja. Lielvezīru Bahtijaru, kas par visiem vairāk baidījās no jaunā gudrā, nodarbinaja domas, kā dabūt savā pusē galminie�kus, lai ar viņu palīdzību iznīcinātu sāņcensi; galminieki sa�vukārt, pēc daudzām pazīmēm jau iepriek� nojauzdami cīņas iz�nākumu, aplēsa, kā iz�ķiro�aja brīdī visizdevīgāk tikt va|ā no Bahtijara, nodot viņu un tādējādi iegūt jaunā gudrā uzticību un labvēlību.

Bet emīrs visu laiku apjautājās par kalifa veselību, par Bagdādes jaunākajiem notikumiem, par ceļa piedzīvojumiem. Hod�am Nasredinam nācās visādi izgrozīties. Un viss jau bija labi izgājis, un sarunas nogurdinātais emīrs jau pavēlēja sev saga�tavot atdusas vietu, bet piepe�i aiz atvērtā loga bija dzirdamas balsis un kada cilvēka vaimanas.

Zālē ātriem soļiem ienāca pils uzraugs. Viņa seja atstaroja prieku. Viņ� paziņoja:

� Lai augstajam pavēlniekam top zināms, ka dieva zai�motājs un miera grāvējs Hod�a Nasredins ir saķerts un at�vests pilī!

Tūliņ pēc �iem vārdiem pla�i atvērās izgriezumiem rotātās riekstkoka durvis. Sargi, uzvaras priekā �vadzinādami iero�us, ieveda kumpdcgunainu, sirmbārdainu vecīti sievie�u apģērbā un nostiepa viņu troņa priek�ā gar zemi.

Hod�am Nasredinam pa muguru pārskrēja auksti drebuli, pils sienas sāka it kā līgoties viņa acu priek�ā, galminieku sejas ietinās zaļganā miglā �

Bagdādes gudrais, īstais Iluscins Huslija, tika saķerts pie pa�iem vārtiem, aiz kuriem viņ� cauri savam �ķidrautam jau redzēja laukus un uz visām pusēm aizejo�os ceļus; katrs no tiem solīja glābiņu no briesmīgā soda.

Bet sargi, kas �ai stundā sargāja pilsētas vārtus, viņam uzsauca:

� Kurp tu dosies, sieviete?

Gudrais atbildēja jauna, aizsmaku�a gailēna balsī:

��� Es steidzos mājās pie vira. Izlaidiet mani, cildenie ka�reivji!

Sargi saskatījās. Balss likās aizdomīga. Viens no tiem sa�tvēra kamieli pie pavadas.

��� Kur tu dzīvo?

��� Lūk, te, netālu, � balss �ķita vēl aizdomīgāka. Bet, �os vārdus izrunājot, pārāk ilgi aizturēja elpu un sāka kāsēt, bries�mīgi gārgdams un aizraudamies. Tad sargi norāva �ķidrautu. Viņu gaviles bija nepārspējamas.

��� Tas ir viņ�! Viņ�! �tie kliedza. � Sieniet! Ķeriet ciet!

Tad viņi veda veco uz pili, visu ceļu sarunādamies par gai�dāmo sodu un par tiem trīs tūksto�iem tangu, par kuriem novēr�tēta Hod�as Nasredina galva. Katrs vārds iekrita vecā vīra sirdī kā kvēlojo�a ogle.

Viņ� gulēja troņa priek�ā, rūgti raudādams un lūgdamies ap�ēlo�anas.

��� Pacelt viņu! � emīrs pavēlēja.

Sargi piecēla veco vīru. No galminieku pūļa iznāca Arslanbeks.

���� Lai emīrs uzklausa sava padevīgā verga vārdus. Tas nav Hod�a Nasredins, tas ir pavisam cits cilvēks. Hod�a Nasredins ir jauns, viņam nav vēl trīsdesmit gadu, bet �is � sirms vecis.

Sargi uztraucās � atlīdzība izslīdēja viņiem no rokām. Visi pārējie nesapratnē klusēja.

���� Kāpēc tev sievie�u drēbes mugurā? � bargi uzprasīja emīrs.

��� Es jāju uz pili pie lielā un visu�ēlīgā emīra, � vecītis atbildēja drebēdams. � Bet es satiku kādu man nepazīstamu cilvēku, kas sacīja, ka emīrs vēl pirms manas iera�anās Buhārā izdevis pavēli, lai man nocērtot galvu, un es, izbaiļu pārņemts, nolēmu bēgt sievie�u drēbēs.

Emīrs asi iesmējās.

��� Tu satiki cilvēku � tev nepazīstamu. Un tu uzreiz vi�ņam noticēji? � Brīnuma lietas! Par ko tad mēs būtu gribē�ju�i tev nocirst galvu?

���� Par to, ka es it kā, visiem dzirdot, būtu zvērējis iekļūt lielā emīra harēmā � Bet allahs man liecinieks, es nekad ne�esmu domājis par to. Es jau esmu vecs, nevarīgs un arī pats no sava harēma jau sen atteicies �

��� Iekļūt manā harēmā? � lūpas sakniebis, pārjautāja emīrs. No viņa sejas bija redzams, ka �is vecais vīrs viņam sak likties arvien aizdomīgaks. � Kas tu esi un no kurienes?

��� Es esmu Huseins Huslija, gudrais zvaig�ņu pētnieks un ārsts no Bagdādes un esmu ieradies Buhārā uz lielā emīra pa�vēli un vēlē�anos!

��� Tātad tavs vārds ir Huseins Huslija! Tu melo mums acīs, nicināmais veci! � pērkona balsī iesaucās emīrs ar tādu spēku, ka dzejnieku karalis pavisam nevieta nokrita ceļos. � Tu melo! Lūk, kur ir Huseins Huslija!

Hod�a Nasredins, paklausīdams emīra mājienam, bezbailīgi panāca uz priek�u un nostājās vecā vīra priek�ā, atklāti un dro�i skatīdamies viņam tie�i sejā.

Vecais vīrs izbrīnījās un atkāpās. Bet tūliņ arī saņēmās un iesaucās:

��� A-hā! Tas jau ir tas pats cilvēks, ko es satiku tirgus lau�kumā un kas man sacīja, ka emīrs gribot nocirst man galvu!

��� Ko viņ� runā, Husein Huslija? � iesaucās emīrs pilnīgā nesapratnē.

��� Kas viņ� par Huseinu Husliju! � ievaimanājās vecais. � Es esmu Huseins Huslija, bet viņ� tikai krāpnieks! Viņ� pie�savinājies manu vārdu!

Hod�a Nasredins zemu palocījās emīra priek�ā.

��� Lai lielais valdnieks man piedod manus pārdro�os vārdus, bet �ī cilvēka bezkaunībai nav robe�u. Viņ� saka, ka es esot pie�savinājies viņa vārdu. Viņ� varbūt sacīs, ka arī �o halātu esmu piesavinājies?

��� Protams! � vecais iekliedzās. � Tas ir mans halāts.

��� Varbūt �is turbāns arī ir tavs? � Hod�a Nasredins pra�sīja ar izsmieklu balsī.

��� Nu jā! Tas ir mans turbāns! Tu iemainīji no manis kā halātu, tā turbānu pret sievie�u drēbēm.

��� Tā, � Hod�a Nasredins sacīja ar vēl lielāku izsmieklu balsī. � Bet �ī josta, liekas, nav tava?

��� Mana josta! � dusmās iekarsis, atbildēja vecais.

Hod�a Nasredins pagriezās pret troni.

��� Visugai�ais valdnieks emīrs pats savām acīm pārlieci�nās, ko viņ� redz savā priek�ā. �odien �is melīgais un nicinā�mais vecis saka, ka es esot piesavinājies viņa vārdu, ka �is ha�lāts ir viņa halāts un turbāns ir viņa, un josta ir viņa, bet rit viņ� sacīs, ka �ī pils ir viņa pils un visa valsts � viņa valsts, un ka īstais Buhāras emīrs nav mūsu lielais un saulei līdzīgais valdnieks, kas mūsu priek�ā patlaban sē� uz troņa, bet ka īstais ernīrs ir viņ�, lūk, �is melīgais, nicināmais vecis! No viņa var visu sagaidīt! Viņ� ta�u ieradies Buhārā ar nodomu iekļūt emīra harēmā kā savā!

��� Tev taisnība, Husein Huslija, � emīrs sacīja. � Mēs esam pārliecināju�ies, ka �is vecis ir aizdomīgs un bīstams cil�vēks, viņam galvā tum�as domas. Un mēs domājam, ka bez ka�vē�anās jāatdala viņa galva no rumpja.

Vecais ievaidēdamies nokrita ceļos, seju ar plaukstām aiz�klājis.

Bet Hod�a Nasredins nevarēja pieļaut, ka viņa dēļ uz bendes bluķa nonāktu cilvēks, nevainīgs tajos noziegumos, par kādiem viņu apvainoja, kaut tas arī bija galma gudrais, kas pats, pro�tams, bija daudzus, ļoti daudzus gāzis postā ar savu ļauno viltību.

Hod�a Nasredins palocījās pret emīru.

���� Lai lielais emīrs visu�ēlīgi uzklausa manus vārdus. No�cirst viņam galvu nekad nebūs par vēlu. Bet vispirms jāuzzina viņa īstais vārds un viņa īstie nolūki, ar kādiem viņ� ieradies Buhārā, lai noskaidrotu, vai viņam nav līdzzinātāju un vai viņ� nav ne�ēlīgs burvis, kas nodomājis izmantot nelabvēlīgo zvaig�ņu stāvokli, iegūt lielā emīra kāju putekļus, sajaukt �os putekļus ar sikspārņa smadzenēm un tad iemest emīra pīpē, lai nodarītu viņam ļaunu. Lai lielais emīrs atstāj viņu pagaidām dzīvu un nodod man, jo parastos cietuma sargus viņ� varētu ievilkt savu ļauno burvību tīklos, bet manām gudrībām tās būs bezspēcīgas, jo man ir pazīstamas visas burvju viltības un visi burvību līdzekļi, kas varētu iznīcināt viņu. Es ieslodzī�u �o veci, noskaiti�u atslēgas priek�ā svētas lūg�anas, kas man vienam tikai zināmas, lai viņ� ar savu burvja spēku nevarētu atdarīt aizslēgtās durvis, � un tad ar bargu spaidu palīdzību piespie�dī�u visās lietās atzīties!

��� Nu labi, � emīrs atbildēja. � Tavi vārdi ir pavisam prā�tīgi, Husein Huslija! Ņem viņu un dari ar viņu, ko gribi, tikai pielūko, ka viņ� neizbēg no apcietinājuma.

��� Atbildu lielā emīra priek�ā ar savu galvu!

Pēc pusstundas Hod�a Nasredins � viņ� pats arī emīra galvenais gudrais un zvaig�ņu tulks � apmetās savā jaunajā, vienā no pils mūra torņiem ierīkotajā dzīvoklī. Sargu pavadībā, nokārtu galvu viņam sekoja noziedznieks � īstais Huseins Huslija.

Tornī virs Hod�a Nasredina dzīvokļa bija maza, apaja istaba ar �uguna treliņiem loga priek�ā. Hod�a Nasredins atslēdza ar milzīgu atslēgu apsūbēju�o vara slēdzeni un atvēra dzelzī kaltās durvis. Sargi iegrūda tur veco vīru, pat salmu klēpi nepamezdami. Hod�a Nasredins aizslēdza durvis un tad ilgi apvārdoja vara slēdzeni, bet tik neskaidri un ātri, ka sargi nevarēja neko saprast, kā tikai vairākkārtēju allaha piesauk�anu.

Ar savu dzīvokli Hod�a Nasredins bija pilnīgi apmierināts. Emīrs atsūtīja viņam divpadsmit segu, astoņus spilvenus, daudz da�adu trauku, grozu baltu, svaigu plācenī�u, krūzi medus un daudz citu gardumu no sava galda. Hod�a Nasredins bija loti noguris un izsalcis, bet, pirms ķērās pie mielasta, viņ� paņēma se�as segas un �etrus spilvenus un uznesa tos visus aug�ā sa�vam gūsteknim.

Vecītis sēdēja kaktā uz salmiem, un acis viņam tumsā dzirk�stīja kā saniknotam runcim.

��� Nekas, Husein Huslija, � Hod�a Nasredins miermīlīgi sacīja. � Mēs abi pavisam labi ierīkosimies �ai tornī � es ze�māk, bet tu augstāk, kā tev arī pienākas pēc taviem gadiem un gudrības. Cik daudz te putekļu! Es tūliņ izslaucī�u.

Hod�a Nasredins nogāja lejā, uznesa ūdens krūzi un slotu, tīri izslaucīja akmens klonu, izklāja segas, nolika spilvenus, tad vēlreiz nokāpa lejā, atnesa plācenī�us, medu, halvu, pistācijas un sava gūstekņa acu priek�ā visu godīgi izdalīja uz pusēm.

��� Tu nenomirsi badā, Husein Huslija,� viņ� sacīja. � Mēs abi pratīsim dabūt barību. Te tev būs ūdens, pīpe, un te es tev nolieku tabaku.

Iekārtoiis �o mazo istabiņu tā, ka tā izskatījās gandrīz labāk nekā apak�ējā, un, aizslēdzis durvis, Hod�a Nasredins aizgāja.

Vecītis palika viens. Viņ� bija pavisam apjucis un ilgi do�māja, apsvēra, pārlika, bet tomēr netika ne pie kādas skaidrības par notiku�o. Segas bija mīkstas, spilveni ērti, un ne plācenī�i, ne medus, ne tabaka nebija saindēti .. . Sīs dienas uztraukumu nogurdināts, vecītis nolikās gulēt, nododams savu turpmāko likteni allaha ziņā. '

�ajā laikā visu viņa nelaimju cēlonis Hod�a Nasredins sē�dēja apak�ējā istabā pie loga, novēroja krēslas lēno pārie�anu tumsā un pārdomāja savu brīnum nemierīgo dzīvi, par savu visumīļo, kas tagad bija te, līdzās, bet pagaidām neko vēl nezi�nāja. Caur logu ieplūda dzestra vēsma, par pilsētu kā sudraba pavedieni vērpās skanīgās un skumjās muedzinu balsis; pie tum��ajām debesīm parādījās zvaigznes, mirdzēja, dega un trizujoja ka skaidras, aukstas, talas ugunis, un tur bija A�-5uala zvaig�zne, kas nozīmēja sirdi, un trīs Al-Gafra zvaigznes, kas nozī�mēja meitenes plīvuru, un divas A�-Saratana zvaigznes, kas no�zīmēja ragus, bet tikai ļaunās Al-Kalba zvaigznes, kas nozīmēja nāves dzeloni, nebija tur, zilajā augstumā . ..

�Slava dzīvajam, kas nemirst.�

Tūksto� un viena nakls.

Hod�a Nasredins ieguva emīra uzticību un labvēlību, kļuva par viņa tuvāko padoma devēju visās lietās. Ilod�a Nasredins izlēma, emīrs parakstīja, bet lielvezīrs Bahtijars tikai apzīmo�goja ar izgriezto vara zīmogu. �Ak lielais allahs, kas gan notiek mūsu valstī!� viņ� izsaucās, lasīdams emīra pavēles par nodokļu atcel�anu, par ceļu un tiltu bezmaksas lieto�anu, par tirgus nodevu samazinā�anu. �Tā jau var īsā laikā izpostīt valsts kasi! �is jaunais gudrais, kaut viņa iek�as caurcaurēm sapūtu, vienā nedēļa ir sagrāvis visu, ko es vairāk nekā desmit gados esmu cēlis ar pūlēm!�

Reiz viņ� iedro�inājās izteikt savas �aubas emīram. Pavēl�nieks atbildēja:

��� Ko tu, niecīgais, zini, un ko tu saproti? Mēs pa�i ne mazāk par tevi skumstam par �īm pavēlēm, kas iztuk�o mūsu kasi, bet ko mēs varam darīt, ja zvaigznes tā pavēl! Apmieri�nies, Bahtijar, tas būs tikai īsu laiku, kamēr zvaigznes atkal ieņems labvēlīgu stāvokli. Paskaidro viņam, Husein Huslija!

Hod�a Nasredins noveda Bahtijaru sāņus, nosēdināja spilve�nos un ilgi skaidroja, kāpēc papildnodoklis kalējiem, vara ka�lējiem un iero�u kalējiem bez kavē�anās jāatceļ.

��� Zvaigznes Al-Avva Jaunavas zvaigznājā un Al-Balda Strēlnieka zvaigznājā nostāju�ās pretī Sad-Buta zvaigznēm Ūdensvīra zvaigznājā, � Hod�a Nasredins stāstīja. � Tu sa�proti, godājamākais un gai�ākais vezīr, viņas stāv viena otrai pretī un nevar apvienoties.

��� Nu kas par to, ka viņas stāv viena otrai pretī? � atteica Bahtijars. � Viņas arī agrāk stavēja viena pret otru, bet tas tomēr ne mazākā mērā nekavēja mūs ievākt kārtīgi nodokļus.

��� Bet tu piemirsi Ak-Dabarāna zvaigzni Vēr�a zvaig�znājā! � Hod�a Nasredins iesaucās. � Ak vezīr, paskaties uz debesīm, un tu pārliecināsies!

��� Kāpēc man jāskatās uz debesīm? � atbildēja spītīgais vezīrs. � Mans pienākums ir saglabāt un vairot valsts ienāku�mus; es redzu, ka no tās dienas, kad tu ieradies pilī, valsts ka�ses ienākumi samazināju�ies un nodokļu ieplū�ana apsīkusi. Tie�i tagad pienācis termiņ� piedzīt nodokļus no pilsētas amat�niekiem. Paskaidro man, � kāpēc mēs nevaram piedzīt?

��� Kā kāpēc? � Hod�a Nasredins iesaucās. � Es jau tev veselu stundu par to stāstu. Vai tu tie�ām vēl neesi sapratis, ka uz katru no divpadsmit zodiaka zīmēm iznāk divi mēness stā�vokļi ar vienu tre�daļu!. . .

��� Bet man jāpiedzen nodokli! � no jauna viņu pārtrauca vezīrs.� Tu saproti, nodokļi!

��� Pagaidi, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Es vēl neesmu tev paskaidrojis, ka As-Sureija zvaigznājs un astoņas An-Naīmi zvaigznes �

Te Hod�a Nasredins ielaidās tik miglainos un garos izskaid�rojumos, ka lielvezīram sāka dūkt galva un apmiglojās acis. Viņ� piecēlās un izgāja grīļodamies. Bet Hod�a Nasredins at�griezās pie emīra.

��� Ak pavēlnieki Kaut gan vecums sudrabojis viņa galvu, tomēr darījis to bagātāku tikai ārēji, nepārvērzdams zeltā to, kas tanī ir iek�ā. Viņ� nespēja uzņemt sevī manu gudrību. Viņ� neko nesaprata, pavēlniek. Ak, kaut viņam būtu tikai tūksto�ā da|a tā prata, kāds ir lielajam emīram, kas aptum�o pa�u Luhmanu!

Emīrs labvēlīgi un pa�apmierināti pasmaidīja. Visas �īs die�nas Hod�a Nasredins ar lielu centību nopūlējās iedvest tam do�mas par viņa nesalīdzināmo gudrību un sasniedza savu mērķi pilnīgi. Un tagad, kad viņ� centās emīram kaut ko pierādīt, tas klausījās ar dziļdomīgu sejas izteiksmi, baidīdamies atklāt sava prāta īsto dziļumu.

Otrā dienā Bahtijars teica galminiekiem:

��� Jaunais gudrais, �is pats Huseins Huslija, izpostīs mūs visus. Mēs visi iedzīvojamies mantā tikai nodokļu piedzī�anas

dienas, kad mums izdodas pasmelt no lielās un ūdens bagātās upes, kas ietek emīra kasē. Un nu būtu pienācis laiks pasmelt, bet �is Huseins Huslija kavē. Viņ� atsaucas uz zvaig�ņu stāvokli, bet vai kāds jebkad ir dzirdējis, ka allaha vadītās zvaigznes būtu ieņēmu�as ievērojamiem un di�ciltīgiem ļaudīm nelabvēlīgu stā�vokli, tai pa�ā laikā atnesdamas labumu kaut kādiem nicinā�miem amatniekiem, kas � esmu pārliecināts � nekaunīgi aprij pa�laik savu peļņu un nenodod vis to mums. Kad jebkāds ir dzirdējis par tādu zvaig�ņu stāvokli? Tas nav teikts nevienā grāmatā, tāpēc ka tāda gramata, ja arī būtu parādījusies, būtu tūliņ sadedzinata un cilvēks, kas to sarakstījis, būtu nolādēts un sodīts kā lielākais dieva zaimotājs, ķeceris un ļaundaris!

Galminieki klusēja, nezinādami vēl, kurā pusē viņiem būtu izdevīgāk nostāties, Bahtijara vai jaunā gudra pusē.

��� Jau tagad nodokļu pieplūdums samazinās ar katru dienu, � Bahtijars turpināja. � Un nav tālu tas laiks, kad emīra kase būs tuk�a un mēs, emīram tuvu stāvo�ie, būsim iz�postīti, un brokāta halāta vietā uzvilksim vienkār�us, rupjus, un divdesmit sievu vietā mums būs jāapmierinās tikai ar divām, un sudraba trauku vietā mums ēdienu pasniegs māla traukos, un mīksta, jauna jēra vietā mēs plovā liksim cietu vēr�a gaļu, kas der tikai amatniekiem un suņiem! Lūk, ko mums gatavo jaunais gudrais Huseins Huslija, un, kas to neredz, ir akls, un vai viņam!

Tā viņ� runāja, cenzdamies samusināt galminiekus pret jauno gudro.

Veltas bija viņa pūles.

Huseins Huslija ar katru dienu ieguva lielāku cieņu.

Jo sevi�ķi viņ� izcēlās �slavas dienā�. Pēc senas iera�as visi vezīri, augstmaņi, gudrie un dzejnieki ik mēne�us sacentās emīra priek�a viņa suminā�anā. Uzvarētājs saņēma godalgu.

Visi izteica savas uzslavas, bet emīrs nebija apmierināts.

��� To pa�u jūs teicāt mums arī pagāju�o reizi, � viņ� sacīja. � Un mēs atrodam, ka jūs neesat diezgan centīgi uzslavē�anā. Jūs negribat nodarbināt savu prātu, bet mēs jūs piespiedīsim �odien papūlēties. Mēs jums uzdosim jautājumus, un jums nāksies atbildēt, apvienojot savās atbildēs uzslavu ar iespējamo īstenību.

Emīrs jautāja:

��� Ja mēs, lielais Buhāras emīrs, pēc jūsu apgalvojumiem, esam varens un neuzvarams, tad kāpēc kaimiņu musulmaņu zemju valdnieki līdz �im laikam nav atsūtīju�i mums savus sūt�ņus ar bagātām dāvanām un savas pilnīgas padevības aplieci�nājumu mūsu neuzvaramai valdībai? Mēs gaidām jūsu atbildi uz �o jautājumu.

Galminiekus pārņēma galīgs apjukums. Viņi murmināja kaut ko neskaidru un visādi centās izvairīties no atklātas atbildes. Vienīgi Hod�a Nasredins saglabāja paļāvīgu mieru. Kad pie�nāca viņa kārta, viņ� sacīja:

��� Lai mani no�ēlojamie vārdi izpelnās lielā emīra uzma�nību. Uz mūsu valdnieka jautājumu viegli atbildēt. Visi pārējie pierobe�u zemju valdnieki atrodas pastāvīgās bailēs un dreb mūsu valdnieka visvarenības priek�a. Viņi sprie� tā: �Ja mēs lielajam, slavenajam un varenajam Buhāras emīram sūtīsim ba�gātas dāvanas, tad viņ� domās, ka mūsu zeme ļoti bagāta, iekā�ros to, atnāks ar savu karaspēku un paņems mūsu zemi. Ja mēs turpretim sūtīsim viņam nabadzīgas dāvanas, tad viņ� apvaino�sies un tik un tā uzsūtīs mums savu karaspēku. Viņ�, Buhāras emīrs, ir liels, slavens un varens, un vislabākais ir neatgādināt viņam savu esamību. Lūk, tā sprie� pārējie valdnieki, un iemesls, kāpēc viņi nesūta uz Buhāru savus sūtņus ar bagātām dāvanām, meklējams viņu nemitīgajās bailēs mūsu valdnieka visvarenī�bas priek�ā.

Lūk! � iesaucās emīrs, glu�i sajūsmināts par līod�as Nasredina atbildi. � Lūk, kā jāatbild uz emīra jautājumiem! Jūs dzirdējāt? Mācieties, ak lempji, koka bluķiem līdzīgie! Pa�tiesi, Huseins Huslija ar savu gudrību pārspēj jūs visus desmit�kārtīgi! Izsakām viņam savu labvēlību!

Tūliņ arī pie Hod�as Nasredina pieskrēja galma pavārs un piedzina viņam pilnu muti ar halvu un kristālā cukuru. Tlo�ci �am Nasredinarn piepūtās vaigi, aizrāvās elpa, biezas, saldas siekalas notecēja viņam gar zodu.

Emīrs uzdeva vēl da�us tikpat ļaunprātīgus jautājumus. Ho�d�as Hasredina atbildes bija arvien pārliecino�ākas.

�� Kas ir galminieka vispirmais pienākums? � emīrs prasīja.

.Hod�a Nasredins viņam atbildēja tā:

��� Ak lielais un spo�ais pavēlniek! Galminieka vispirmais pienākums ik dienas vingrināt mugurkaulu, lai tas iegūtu vaja�dzīgo lokanību, bez kuras galminieks nevar pienācīgi izteikt

savu padevību un savu godbijību. Galminieka mugurkaulam jābūt spējīgam saliekties un izlocīties visos virzienos at�ķirībā no kaut kāda vienkār�a cilvēka sastingu�ā mugurkaula, kas ne�prot pat paklanīties, kā nākas.

��� Tā gan! � iesaucās sajūsminātais enūrs. � Tā gan, ik dienas vingrināt mugurkaulu! Izsakām otrreiz savu labvēlību gudrajam Huseinam Huslijam!

Ilod�am Nasredinam pa otram lāgam piebāza muti ar balvu un kristalcukuru.

Tajā diena daudzi novērsās no Bahtijara, savu pazemību pierādīdami Hod�am Nasredinam.

Vakarā Balitijars pasauca Arslanbeku pie sevis. Jaunais gudrais bija viņiem abiem vienlīdz bīstams, un tā iznīcinā�anas dēļ viņi aizmirsa uz laiku savu veco naidu.

��� Vajadzētu viņam ko piejaukt plovā, � sacīja Arslanbeks, kas bija tādās lietās pratējs.

��� Bet pēc tam emīrs noņems mums galvas! � Bahtijars atteica. � Nē, cienījamais Arslanbek, jārīkojas citādi. Mums visādi jāuzslavē un jācildina Huseina Huslija gudrība un jāpa�nāk tas, ka emīra sirdī ievie�as �aubas, vai galminieku acīs Huseina Huslijas gudrība nepārsniedz pa�a emīra gudrību Bet mēs nemitīgi slavēsim un cildināsim Huseinu Husliju, līdz pie�nāks diena, kad emīrs sāks viņu apskaust. Un �ī diena Husei�nam Huslijam būs pēdējā viņa aug�upejā un pirmā viņa kri��anā.

Bet liktenis rūpīgi sargāja Hod�u Nasredinu un izvērta pat pielaistās k|ūdas viņam par labu.

Kad Bahtijars un Arsianbeks ik dienas un pārmērīgi sāka sla�vēt jauno gudro, viņi kopīgiem spēkiem gandrīz sasniedza savu mērķi, un emīrs, gan vēl slepeni, bet jau sāka apskaust gudro, tad gadījās, ka Hod�a Nasredins kļūdījās.

Viņi pastaigājās ar emīru dārzā, ieelpodami puķu smar�u un priecādamies par putnu dziesmām. Emīrs bija nerunīgs. Sajā klusē�anā Ilod�a Nasredins izjuta slēptu nepatiku, bet iemeslu nevarēja saprast.

��� Bet ko dara tavs gūsteknis, tas vecis? � emīrs prasīja. � Vai tu uzzināji viņa īsto vārdu un nolūku, ar kādu viņ� iera�dies Buhārā?

Hod�a Nasredins �ai brīdī domāja par Gild�anu un atbildēja izklaidīgi:

��� Lai lielais valdnieks piedod savam niecīgajam vergam. Es nevarēju izdabūt no �ā ve�a ne vārda. Viņ� klusē kā zivs.

��� Bet tu mēģināji lietot spaidus?

��� Ak lielais pavēlniek, un kā vēl! Aizvakar es lauzīju viņam locekļus, bet vakar es visu dienu ar dzelzs knaiblēm izkustināju viņam zobus.

��� Tas ir labs spaidu līdzeklis � kustināt zobus, � emīrs sacīja. � Brīnums, ka viņ� klusē. Varbūt būtu jāatsūta tev pa�līgā veikls un ievingrinājies bende?

��� Ak nē, lai lielais pavēlnieks neapgrūtina sevi ar �ādām rūpēm! Ritu es lieto�u jaunus spaidus � un �im vecim pārdur�u mēli un smaganas ar nokaitētu īlenu.

��� Pagaidi, pagaidi! � emīrs iesaucās, un seja viņam at�plauka. � Kā tad viņ� varēs nosaukt savu vārdu, ja tu pārdursi viņam mēli ar nokaitētu īlenu? Tu neiedomājies par to, Husein Huslija, un neņēmi vērā, bet mēs, lielais emīrs, iedomājāmies, ņēmām vērā un novērsām tavu kļūdu, no kā redzams, kā tu nupat pārliecinājies, ka mūsu gudrība daudzkārt pārsniedz tavu, lai gan tu esi nesalīdzināms gudrais.

Priekā starodams, emīrs pavēlēja bez kavē�anās sasaukt galminiekus un, kad tie sapulcējās, paziņoja viņiem, ka �odien pārspējis gudrībā Huseinu Husliju, novēr�ot kļūdu, ko gudrais gatavojies izdarīt.

Galma vēsturnieks rūpīgi uzrakstīja katru emīra vārdu, lai viņa gudrība kļūtu zināma nākamajos gadsimtos.

Ar �o dienu emīra sirds atbrīvojās no greizsirdības. Tā, pa�teicoties gadījuma kļūdai, Hod�a Nasredins iznīcināja savu ienaidnieku nodomus.

Bet viņam arvien bie�āk uzmācās nakts vientuļās, nepane�samu ilgu satrauktas stundas. Augstu virs Buharas spīdēja mēnesnīca; vājajā gaisma mirdzēja neskaitāmo minaretu podiņu cepures, bet varenie akmens pamati grima zilganā dūmakā. Lai�dās vējiņ�, dzestrs virs jumtiem un smacīgi karsts zernāk, kur dienā sakarsusi zeme un mūri nebija pa nakti atdzisu�i. Apkārt viss bija iegrimis miegā � pils, mo�ejas, būdiņas, tikai pūce griezīgiem kliedzieniem traucēja svētās pilsētas snaudu, llod�a Nasredins sēdēja pie atvērta loga. Savā sirdī viņ� juta, ka arī Gild�ana neguļ, domā par viņu, un varbūt abi viņi �ai brīdī skatās uz vienu un to pa�u minaretu, bet viens otra neredz, at�ķirti ar sienām, restēm, sargiem, einuhiem un vecenēm. Hod�a Nasredins bija pratis atdarit pils vārtus, bet harēms kā iepriek� bija cieti noslēgts, tikai gadījums varēja to atvērt. Viņ� neapni�cis meklēja �o gadījumu. Velti! � Viņ� nebija vēl līdz �im va�rējis pat aizsūtīt Gild�anai kādu ziņu par sevi.

Hod�a sēdēja pie loga, skūpstīja vēju un sacīja tam: �Tev tas nav grūti! Ielaidies uz brītiņu pa viņas logu, pieskaries vi�ņas lūpām. Nodod Gild�anai manu skūpstu un manu �ukstu, saki viņai, ka es neesmu viņu aizmirsis, ka es viņu glāb�u!� Vēj� aizlaidās tālāk, Hod�a Nasredins atkal palika viens ar savām ilgām.

Pienāca diena un tai līdzi � parastās pūles un rūpes. Atkal vajadzēja iet lielajā zālē un gaidīt tur emīra iznāk�anu, klausī�ties galminieku li�ķīgajās runās, uzminēt Bahtijara viltīgās, sle�penās intrigas, uztvert viņa apslēptās indes pilnos skatienus. Tad vajadzēja krist uz vaiga emīra priek�ā, cildināt viņu, tad ilgas stundas sēdēt ar to divatā, ar slēptu riebumu skatīties viņa uztūku�ajā, novītu�ajā sejā, uzmanīgi klausīties viņa muļķīga�jās runās, izskaidrot viņam zvaig�ņu stāvokli. Tas viss tā ap�nika un apriebās Hod�am Nasredinam, ka viņ� pat necentās iz�gudrot jaunus pierādījumus un visu pēc kārtas � emīra galvas sāpes, lauku sausumu, kvie�u cenu cel�anos, � visu to izskaid�roja ar vieniem un tiem pa�iem vārdiem, atsaukdamies uz vie�niem un tiem pa�iem zvaigznājiem.

��� Sad-ad-Zabiha zvaigznes, � viņ� runāja garlaicīgā balsī, � stāv pretī Ūdensvīra zvaigznājam, tai pa�ā laikā planēta Merkurijs nostājusies pā kreisi Skorpija zvaigznājam. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc pavēlniekam �odien nenāk miegs.

��� Sad-ad-Zabiha zvaigznes stāv pret planētu Merkuriju, tai pa�ā laikā, kad� To vajag iegaumēt. Atkārto, Husein Huslija.

Lielais emīrs atminēties nespēja neko. Otrā dienā saruna sākās no jauna.

��� Lopu sērga kalnu apgabalos izskaidrojama ar to, ak lie�lais emīr, ka Sad-ad-Zabiha zvaigznes apvienoju�ās ar Ūdens�vīra zvaigznāju, tai pa�ā laikā planēta Merkurijs nostājusies pretī Skorpija zvaigznājam.

��� Tātad Sad-ad-Zabiha zvaigznes, � emīrs runāja. � To vajag iegaumēt.

�Visuvarenais allah, cik viņ� ir stulbs!� Hod�a Nasredins skumji domāja. �Viņ� ir vēl stulbāks par Bagdādes kalifu. Kā viņ� man apnicis, un vai es drīz izrau�os no �ejienes!�

Bet emīrs uzsāka jaunas valodas.

��� Mūsu valstī, Husein Huslija, patlaban valda pilnīgs miers un nomierinā�anās. Nekas nav dzirdams pat par to bezgodi Hod�u Nasredinu. Kur gan viņ� varēja palikt, un kāpēc viņ� klusē? Paskaidro mums, Husein Huslija!

��� Ak visuvarenais valdniek un pasaules centr! Sad-adZabiha zvaigznes, � Ilod�a Nasredins iesāka garlaicīgā, stieptā balsī un atkārtoja no jauna visu jau daudzreiz sacīto. � Bet bez tam, lielais emīr, �is bezgodis Hod�a Nasredins ir bijis Bagdādē un, protams, dzirdējis par manu gudrību. Kad viņam nāca zināms, ka esmu ieradies Buhārā, tad tas paslēpās, izbaiļu pār�ņemts, jo viņ� zina, ka man ir nieka lieta viņu notvert.

��� Notvert! Tas būtu ļoti labi! Bet kādā ceļā tu domā viņu notvert?

��� Es nogaidī�u, kad Sad-ad-Zabiha zvaigznājs apvienosies ar Jupitera planētu.

��� Ar Jupitera planētu, � emīrs atkārtoja. � Tas jāiegaumē. Vai tu zini, Husein Huslija, kādas domas mums �onakt ienāca prātā? Mēs domājām, ka Bahtijaru vajadzētu padzīt no viņa vietas, bet par lielvezīru iecelt tevi.

Atkal vajadzēja krist emīra priek�ā uz vaiga, slavēt viņu un pateikties, bet tad paskaidrot, ka patlaban nevar izdarīt vezīru maiņu, jo Sad-ad-Zabiha zvaigznes tādai maiņai nav lab�vēlīgas. �Ātrāk, ātrāk izrauties no �ejienes!� domās izsaucās Hod�a Nasredins.

Tā, cerēdams uz izdevīgu gadījumu, Hod�a Nasredins vadīja savu skumjo bezprieka dzīvi. Viņu vilināja tirgus, pūlis, �aihanas, dūmainais traktieris; viņ� būtu atdevis visus emīra gardumus par bļodiņu piparotas, sīpoliem piesātinātas viras no aitu kājām, par dzīslām un krimstalām lētajā tirgus plovā. Viņ� būtu pārmainījis savu brokāta halātu pret vienalga kādām no�driskātām skrandām, lai tikai slavinā�anas un uzslavu vietā dzirdētu vienkār�u, nemākslotu valodu un skaļus smieklus, kas nāk no skaidras sirds.

Bet liktenis turpināja pārbaudīt Hod�u Nasredinu un ne�aplaimoja ar izdevīgu gadījumu. Pa to laiku emīrs arvien bie�āk vaicāja, kad ta�u beidzot zvaigznes atļau�ot viņam ar savu valdnieka roku pacelt jaunās mīļākās plīvuru.

Reiz emīrs aicināja neparastā stundā pie sevis Hod�u Nasredinu. Bija ļoti agrs, viss galms gulēja, bija dzirdami pils strūklaku �ļaksti, vēdinādamas spārnus dūdoja ūbelītes. �Kāpēc gan esmu vajadzīgs viņam?� nesapratnē domāja Hod�a Nasre�dins, kāpdams pa jaspisa kāpnēm uz emīra guļamtelpu.

Viņam pretī kā ēna nedzirdami izslīdēja Bahtijars. Viens otram garām iedami, viņi apsveicinājās. Hod�a Nasredins kļuva uzmanīgs, nojauzdams kādas lamatas.

Guļamtelpās Hod�a Nasredins sastapa galveno einuhu. Viņa Augstā Nevainība, �ēli stenēdams, gulēja uz vaiga emīra guļas vietas priek�ā, bet blakus uz grīdsegas mētājās ar zeltu izrotātas palmu niedres gabali.

Smagi samta aizkari neļāva pa �īs telpas logiem ienākt svai�gajam rīta vējam, saules stariem un putnu dziesmām. Tās ap�gaismoja ar nespodru liesmu maza spuldzīte, kas gan bija tai�sīta no tīra zelta, bet kūpēja un smirdēja ne mazāk par vien�kār�u mālu. Kaktā dūmoja izgriezumiem rotāts kvēpināmais trauks, izplatīdams vircotu un saldu smar�u, kas tomēr nespēja apslāpēt tvanīgo aitu tauku smaku. Gaiss te bija tik biezs, ka Hod�am Nasredinam sāka kutēt degunā un kost kaklā.

Emīrs sēdēja, izbāzis no zīda segas apak�as spalvainās kā�jas. Hod�a Nasredins ievēroja, ka papē�i pavēlniekam bija tum�i dzelteni, it kā viņ� laiku pa laikam tos būtu kūpinājis uz sava Indijas kvēpināmā trauka.

��� Husein Iluslija, mēs esam vislielākā mērā satricināti, � emīrs sacīja. � Vainīgs pie tā ir mūsu galvenais einuhs, kuru tu redzi savā priek�ā.

��� Ak lielais pavēlnieki � iekliedzās Hod�a Nasredins sa�stingdams. � Vai tie�ām viņ� būtu iedro�inājies? �

��� Nē jau! � emīrs sarauktu seju pameta ar roku. � Nu kā viņ� var iedro�ināties, ja mēs ar mums piemīto�o gudrību visu esam iepriek� paredzēju�i un, pirms iecēlām viņu par galven^ einuhu, visu esam nokārtoju�i. Pavisam cita lieta. Mēs �odien dabūjām zināt, ka, lūk, �is nelietis, mūsu galvenais ei�nuhs, aizmirsis to lielo labvēlību, kādu mēs tam parādījām, iecejot viņu vienā no visaugstākajiem valsts amatiem, un sācis noziedzīgā kārtā nolaidīgi izturēties pret saviem pienākumiem. Izmantodams to apstākli, ka mēs pēdējā laikā neapmeklējam harēmu, viņ� iedro�inājies to atstāt uz trim dienām, lai nodotos posto�am netikumam � ha�i�a smēķē�anai. Un harēma izjukusi kārtība un ticis traucēts miers, un mūsu bez uzraudzības paliku��ās sievas saplēsu�ās: izplūku�as cita citai matus un saskrāpē�ju�as sejas, caur ko mums, lielajam emīram, cēlies neap�aubāms zaudējums, jo sievietes ar saskrāpētu seju un retiem matiem nevar tīksmināt mūsu acu skatienu. Bez tam gadijas vēl noti�kums, kas mūs apbēdina un sarūgtina: mūsu jaunā ir saslimusi un jau tre�o dienu neēd.

Hod�a Nasredins pietrūkās kājās. Emīrs ar rokas mājienu apstādināja viņu.

��� Pagaidi, mēs vēl neesam beigu�i runāt. Viņa ir saslimusi un var �ķirties no dzīves. Ja mēs būtu kaut vienu reizi iegāju�i pie viņas, tad viņas slimība un pat nāve neapbēdinātu tik stipri mūsu sirdi, bet tagad, tu pats saproti, Husein Huslija, mēs esam ļoti ļoti apbēdināti. Tāpēc mēs nolēmām, � emīrs turpi�nāja paaugstinātā balsī, � lai uz priek�u mums neuzbruktu tāds sarūgtinājums un satraukums, � padzīt �o nelieti un iz�virtuli no viņa vietas, atraut viņam visus mūsu labvēlības pa�rādījumus un dot viņam divi simti pletnes. Turpretī tev, Husein Huslija, mēs nolēmām parādīt savu lielo �ēlastību un iecelt tevi brīvajā vietā, tas ir, par mūsu harēma galveno einuhu!

Hod�am Nasredinam saļodzījās kājas, aizrāvās elpa, iek�ā viss sastinga.

Emīrs, saraucis uzacis, bargi noprasīja:

��� Tu, liekas, gribi mums pretī runāt, Husein Huslija? Var�būt niecīgus, ātri pārejo�us priekus tu stādi augstāk par to lielo laimi kalpot sava valdnieka personai? Atbildi, ja tas tā!

Hod�a Nasredins jau bija saņēmies. Viņ� palocījās emīra priek�ā.

��� Lai allahs sarga mūsu lielo pavēlnieku. Emīra labvēlība man, niecīgajam, ir neaprobe�ota. Lielajam valdniekam piemīt ta burvīgā ipa�ība atminēt savu tuvinieku slepenās un visapslēp�tākās vēlē�anās, kas viņam dod iespēju nepārtraukti izliet pār viņiem savu �ēlastību. Cik rei�u es, niecīgais, neesmu sap�ņojis par to, lai ieņemtu �ā slinkā un stulbā cilvēka vietu, kas tur pa�laik guļ uz paklāja un vaimanā smalkā balstiņā, saņēmis ar spieķi savu pelnīto sodu; cik rei�u neesmu sapņojis, bet neiedro��inājos izteikt emīram savu vēlē�anos. Bet nu pats lielais pa�vēlnieks �

��� Nu kas tad mūs vēl kavē? � draudzīgi un priecīgi viņu pārtrauca emīrs. � Mēs tūliņ pasauksim ārstu, viņ� paņems sa�vus na�us, tu aiziesi ar viņu kādā attālakā, klusākā vietā, bet mēs pa to laiku pavēlēsim Bahtijaram uzrakstīt, ka tu tiec iecelts par galveno einuhu. Ei! � iesaucās emīrs un sasita plaukstas.

��� Lai pavēlnieks pievēr� savu ausi maniem niecīgajiem vārdiem, � steidzīgi runāja Hod�a Nasredins, ar ba�ām nolū�kodamies uz durvīm. � Ar lielāko prieku un gatavību es tūliņ ietu ārstam līdzi uz vientuļo, kluso vietu, bet mani attur rūpes par pavēlnieka labklājību. Man pēc �ā notikuma būs ilgi jānaliek gultā, bet pavēlnieka jaunā draugaļa pa to laiku var nomirt, un emīra sirdī ieviesīsies melna bēdu migla, par ko pat man domāt grūti un nepanesami. Tāpēc es domāju, ka vispirms vajag izdzīt no draugaļas ķermeņa slimību, un pēc tam es ie�u pie ārsta, lai sagatavotu sevi galvenā einuha amata pildī�anai.

��� Mm! � � emīrs sacīja un ar lielām �aubām paskatījās uz Hod�u Nasredinu.

��� Ak pavēlnieki Viņa ta�u jau trīs dienas neko neēd.

��� Hm! .. . � emīrs atkārtoja un griezās pie zemē guļo�ā einuha� Tu. nicināmais zirnekļa izdzimteni, a'bildi mums: vai stipri saslimusi mūsu jaunā draugaļa, un vai mums patiesi jāraizējas par viņas dzīvību?

Hod�a Nasredins sajuta uz savas muguras aukstu sviedru strūkliņas. Lielā satraukumā viņ� gaidīja atbildi.

Einuhs sacīja:

��� Ak lielais valdniek, viņa kļuvusi vāja un bāla kā jauns mēness, seja viņai it kā no vaska un pirksti auksti. Vecenes saka, ka tās loti nelabvēlīgas pazīmes . . .

Emīrs iegrima pārdomās. Hod�a Nasredins ievilkās ēnā un svētīja dūmakaino pustumsu, kas valdīja guļamtelpās un slēpa viņa seias bālumu.

��� Jā! � emīrs sacīja. � Ja tā, tad viņa patiesi var nomirt, kas mūs visai apbēdinātu. Galvenais, ka mēs ne reizes vēl ne�esam pie viņas iegāju�i. Bet vai tu, Husein Huslija, esi pārlieci�nāts, ka varēsi viņu izārstēt?

��� Lielajam pavēlniekam noteikti zināms, ka no Buhāras līdz Bagdādei nav veiklāka ārsta par mani.

��� Eī. Husein Huslija, un pagatavo viņai zāles.

��� Lielais valdniek, man vispirms jānoteic viņas slimība. Un tai nolūkā man viņa jāredz.

��� Jāredz? � emīrs iesmējās. � Kad būsi galvenais einulis, Husein Huslija, tad varēsi viņā .skatīties, cik patīk.

��� Ak pavēlnieki � Ilod�a Nasredins noliecās līdz zemei.

��� Man vajag �

��� Niecīgais vergs! � emīrs iesaucās. �"Vai tev ir zināms, ka ikvienam mirstīgajam, kas iedro�inās skatīties mūsu draugaļu sejās, draud briesmīgs sods? Vai tev tas zināms?

��� Zināms, ak pavēlnieki � Hod�a Nasredins atbildēja.

��� Bet e.s nerunāju par seju. Es nekad neiedro�inātos ieskatīties viņas sejā. Man pietiek paskatīties uz viņas roku, jo tāds izvei�cīgs ārsts, kāds es esmu, var katru slimību noteikt pēc nagu krāsas.

��� Roku? � emīrs pārvaicāja. � Kāpēc tu tūliņ nesacīji, Husein Huslija, un jāvi mums par niekiem saskaisties. Roku � to, protams, var. Mēs pa�i ieiesim kopā ar tevi harēmā: domā�jam, ka sievietes rokas apskatī�ana mums nekaitēs.

��� Rokas apskatī�ana nevar kaitēt lielajam pavēlniekam, � Hod�a Nasredins atbildēja, apsvērdams, ka tikties ar Gild�anu vienatnē viņam tikpat neizdosies, un, ja jau liecinieks ir ne�atvairāms, tad labāk lai par �o liecinieku ir pats emīrs, lai vē�lāk viņam neiezagtos sirdī kādas aizdomas.

Beidzot pēc tik daudz dienu neauglīgas gaidī�anas Hod�am Nasredinam atdarījās harēma durvis.

Sargi nolieku�ies atkāpās. Hod�a Nasredins sekoja emīram pa akmens kāpnēm, iegāja vārtos, ieraudzīja jauku dārzu: ro�u, lefkoju, hiacin�u kopiņas, strūklakas, balta un melna marmora baseinus, pārklātus ar vieglu migliņu. Puķēs, zālē, uz lapām mirdzēja un trīzuļoja rīta rasa.

Hod�as Nasredina seja drīz bālēja, drīz sarka. Einuhs atvēra rieksta koka izgriezumiem rotātās durvis. No tum�ā dzijuma dvesa pretī biezās ambras esences, muskusa un ro�u eļļas smar�a. Tas nu bija harēms � emīra skaisto gūstekņu skumjā mītne.

Hod�a Nasredins vērīgi iegaumēja visus stūrus, pārejas un pagriezienus, lai vēlāk iz�ķirīgajā brīdī neapmaldītos, neie�grūstu postā sevi un Gild�anu. �Pa labi,� viņ� iekala prātā, �tagad pa kreisi. Te kāpnes. Te de�urē vecene. Tagad � atkal pa labi�� Pārejas vāji blāvoja zilganā, zaļā un ro�ainā gaisma, kas iespīdēja caur daudzkrāsainajiem ķinie�u stikliem. Einuhs apstājās zemu durtiņu priek�ā.

��� Viņa ir �eit, pavēlniek.

Hod�a Nasredins pārkāpa līdzi emīram neaizskaramo slieksni.

Tā bija maza istaba, izklāta un apkārta tepiķiem. Ni�ās stāvēja perlamutra kārbiņas ar saktām, auskariem, kakla rotām, pie sienas karājās liels sudraba spogulis. Nabaga Gild�anai ne sapņos nebija rādījusies tāda bagātība! Ilod�a Nasredins nodre�bēja, ieraudzījis viņas mazās, pērlēm iz�ūtās kurpītes. Viņa bija jau paspējusi no�ķiebt papē�us. . . Daudz viņam vajadzēja spēka, lai apslēptu savu uztraukumu!

Einuhs norādīja ar roku uz zīda aizkariem kaktā. Tur gulēja Gild�ana. � Viņa guļ, � einuhs �ukstēja.

Hod�u Nasredinu kratīja sīki drebuļi. Viņa visumīļā bija turpat blakus. �Saturies, esi vīrs, Hod�a Nasredin!� viņ� uzmu�dināja pats sevi.

Bet, tikko viņ� tuvojās aizkariem, izdzirda guļo�ās Gild�anas elpas vilcienus, ieraudzīja vieglo zīda kustē�anos galv�galī � kāds it kā dzelzs pirkstiem aiz�ņaudza viņam rīkli, asa�ras sakāpa acīs un elpa aizrāvās.

��� Ko tu gaidi, Husein Huslija? � emīrs prasīja.

��� Ak pavēlniek, es klausos viņas elpā. Es cen�os uztvert caur �iem aizkariem tavas draudzenes sirds pukstus. Kā viņu sauc?

��� Viņu sauc par Gild�anu, � emīrs atbildēja.

��� Gild�anl � Hod�a Nasredins iesaucās.

Galvgalī viegli �ūpojo�ies aizkari nokārās nekustīgi.

Gild�ana atmodās un palika mierīgi guļam, neziņā vēl par to, sapnī vai īstenībā bija atskanējusi �ī dārgā, tuvā balss.

��� Gild�an! � Hod�a Nasredins uzsauca. Viņa vāji ieklie�dzās. Hod�a Nasredins ātri sacīja:

��� Mans vārds � Huseins Huslija. Es esmu jaunais gudrais, zvaig�ņu pētnieks un ārsts, kas atbraucis no Bagdādes emīra dienestā. Tu saproti, Gild�ana, es esmu jaunais gudrais, zvaig��ņu pētnieks un ārsts, vārdā Huseins Huslija. � Pagriezies pret emīru, Hod�a Nasredins piemetināja: � Viņa diezin kāpēc iz�bijās, izdzirdusi manu balsi. Dro�i vien �is einuhs slikti apgājies ar viņu, pavēlniekam klāt neesot.

Emīrs īgni paskatījās uz einuhu. Tas sāka trīcēt un nolie�cās līdz zemei, neiedro�inādamies bilst ne vārda sev par attais�nojumu.

��� Gild�an, tev draud briesmas, � Hod�a Nasredins sacīja. � Bet es tevi glāb�u, un tev jātic man, jo mana māksla pār�spēj visu.

Viņ� apklusa, gaidot atbildi. Klusē�ana vilkās ilgi. Vai Gild�ana tie�ām nesaprata, neapķēra? Bet, lūk, atskanēja viņas balss:

��� Es dzirdu tevi, Husein Huslija, Bagdādes gudrais, es pazīstu tevi un ticu tev, ko saku te pavēlnieka klātbūtnē, kura kājas es redzu caur sava aizkara spraugu.

Ņemdams vērā, ka emīra priek�ā jāpatur mācīta un svarīga vīra izskats, Hod�a Nasredins stingri sacīja:

��� Dod man roku, lai es pēc nagu krāsas varu noteikt tavu slimību.

Zīds sakustējās, pa�ķīrās. Hod�a Nasredins uzmanīgi sa�tvēra Gild�anas smalko roku. Savas jūtas viņ� varēja izteikt tikai spiedienā. Gild�ana vāji atbildēja viņam. Viņ� pagrieza viņas roku ar plaukstu uz aug�u, uzmanīgi un ilgi to apskatīja. �Kā viņa novājējusi!� viņ� domāja ar sāpēm sirdi. Emīrs pār�liecās viņam par plecu un iesēcās pie pa�as auss. Hod�a Nas�redins parādīja viņam Gild�anas mazā pirkstiņa nagu un no�raizējies pakratīja galvu. Kaut gan mazā pirkstiņa nags ne ar ko neat�ķīrās no pārējiem nagiem, emīrs tomēr saskatīja tajā kaut ko sevi�ķu, saknieba lūpas un atbildēja Hod�am Nasredinam ar daudznozīmīgu, saproto�u skatienu.

��� Kas tev sāp? � Hod�a Nasredins prasīja.

���� Sirds, � viņa izdvesa nopū�oties. � Man sāp sirds aiz bēdām un ilgām.

��� Kas par cēloni tavām bēdām?

��� Esmu �ķirta no tā, ko mīlu.

Hod�a Nasredins ie�ukstēja emīram:

��� Viņa saslimusi tāpēc, ka ir �ķirta no pavēlnieka.

Emīra sejā atmirdzēja prieks. Viņ� sāka sēkt vēl stiprāk.

��� Esmu �ķirta no mana mīļā! � Gild�ana runāja. � Un tagad es jūtu, ka mans visumīļais ir te, blakus, bet es nevaru ne apkampt, ne noskūpstīt viņu. Ak, vai drīz, vai drīz pienāks tā diena, kad viņ� apkamps mani un tuvinās sev! �

��� Visuvarenais allah! � Hod�a Nasredins iesaucās, izlik�damies pārsteigts. � Kādu spēcīgu kaisli pavēlnieks viņai iedvesis tik īsā laikā! �

Emīrs bija pavisam aizgrābts. Viņ� pat nevarēja mierīgi no�stāvēt uz vietas, sāka mīņāties un muļķīgi ķiķināt saujā.

��� Gild�an! � Hod�a Nasredins sacīja. � Nomierinies. Tas, ko tu mīli, dzird tevi.

��� Jā, jā! � emīrs nenocietās. � Viņ� dzird, Gild�an! Tavs mīļais dzird tevi.

Aiz aizkariem atskanēja klusi smiekli, līdzīgi ūdens burbuļo�anai.

Hod�a Nasredins turpināja:

��� Tev draud briesmas, Gild�an, bet nebīsties. Es, ievēroja�mais gudrais, zvaig�ņu pētnieks un ārsts Huseins Huslija, glāb�u tevi!

��� Viņ� glābs! � sajūsmināts emīrs atbalsoja. � Viņ� no�teikti glābs!

��� Tu dzirdi, ko saka pavēlnieks, � nobeidza Hod�a Nasre�dins. � Tev jāpaļaujas uz mani, es tevi izglāb�u no briesmām. Tava prieka diena ir tuvu. Pavēlnieks nevar tūliņ ieiet pie tevis, jo esmu viņu brīdinājis, ka zvaigznes aizliedz viņam pieskar�ties sievietes plīvuram. Bet zvaigznes jau maina savu stāvokli, tu saproti, Gild�an. Drīz tās nonāks emīram labvēlīgā stāvoklī, un tu apskausi iemīļoto. Tai dienai, kad es atsūtī�u tev zāles, se�kos tava prieka diena. Tu saproti, Gild�an! Kad saņemsi zāles, sāc posties!

��� Paldies, paldies tev, Husein Huslija! � viņa atbildēja, smejot un raudot aiz prieka. � Paldies tev, nesalīdzināmais un gudrais slimību ārstētāj! Mans visumīļais �e blakām, es jūtu, ka vienā taktī sit mūsu sirdis! .. .

Emīrs un Hod�a Nasredins izgāja.

Pie vārtiem viņus panāca galvenais einulis. � Ak pavēl�nieki � viņ� iesaucās, krizdams ceļos. � Patiesi tik veiksmīgu ārstu pasaule vēl nav redzējusi. Trīs dienas viņa gulēja kā bez dzīvības, bet patlaban viņa pēk�ņi atstāja savu guļas vietu, viņa dzied, smejas un dejo, mani apbalvoja pat ar pļauku, kad es tai tuvojos.

�Pazīstu,� nodomāja Hod�a Nasredins. �Viņai arvien ir bi�jusi ļoti ātra roka, manai Gild�anai!�

Rīta mielastā emīrs visiem galminiekiem veltīja daudz laipnību. Hod�am Nasredinam viņ� uzdāvināja divus makus � vienu lielu, pilnu ar sudrabu, otru mazāku, pilnu ar zeltu.

��� Kā gan mēs varējām viņā atmodināt tik spēcīgu kaisli! � viņ� runāja pasmiedamies. � Atzīsties, Husein Huslija, tev bie�i nav nācies pieredzēt līdzīgu gadījumu? Un kā viņai drebēja balss, kā viņa smējās un raudāja! � Vēl daudz vairāk tu piere�dzēsi, Husein Huslija, kad ieņemsi galvenā einuha vietu.

Zemāk sēdo�o galminieku rindas pār�alca sa�ukstē�anās. Babtijara sejai pārlidoja ļauna prieka pilns smaids. Tikai tagad Hod�a Nasredins noprata, kas pavedinājis emīru uz domām iecelt viņu par galveno einuhu.

��� Viņa jau izveseļojusies, � emīrs turpināja, � un tagad nav nekāda iemesla novilcināt tavu iecel�anu. Tūliņ mēs ar tevi iedzersim tēju, un tad tu varēsi kopa ar ārstu noiet vienatnē. Ei, tu! � viņ� griezās pie ārsta. � Aizej pēc saviem na�iem. Bahtijar, dod parakstīt pavēli!

Hod�a Nasredins aizrijās ar karsto tēju un sāka klepot. Bahtijars ar gatavu pavēli rokā panaca uz priek�u, drebēdams atriebīgā priekā. Emīram padeva spalvu, viņ� parakstījās un atdeva pavēli Bahtijaram, kas steidzīgi piespieda pie tās varā izgrieztu zīmogu.

Tas viss notika vienā minūtē.

��� Tu, liekas, esi zaudējis valodu no tik lielas laimes, go�dājamais gudrais Husein Huslija! � uzvaras priekā smaidī�dams, sacīja Bahtijars. � Bet galma iera�as prasa, lai tu pa�teiktos emīram.

Hod�a Nasredins palocīja ceļus emīra priek�ā.

��� Beidzot piepildījies mans sapnis! � viņ� runāja. � IJn kā es dusmojos uz kavēkli, ko rada vajadzība pagatavot zāles emīra draudzenei, lai ātrāk tiktu galā ar viņas slimību, jo ci�tādi tā atkal var atgriezties viņas miesās.

��� Vai zāļu pagatavo�ana var aizņemt tik daudz laika? � uztraucies prasīja Bahtijars. � Zāles var pagatavot pusstundā.

��� Jā gan, � emīrs apstiprināja. � Ar pusstundu pilnīgi pietiek.

��� Ak pavēlniek, viss atkarājas no Sad-ad-Zabiha zvaig�znēm, � Hod�a Nasredins atbildēja, laizdams darbā pēdējo un visstiprāko līdzekli. � Atkarībā no viņu savienojuma man va�jadzēs divas līdz piecas dienas.

��� Piecas dienas! � iesaucās Bahtijars. � Ak godājamā�kais Husein Huslij, es nekad vēl neesmu dzirdējis, ka zāļu pa�gatavo�anai vajadzētu piecas dienas!

Hod�a Nasredins griezās pie emīra:

��� Varbūt visugai�ajam valdniekam labpatiksies jaunās draudzenes tālāko ārstē�anu uzticēt ne man, bet lielvezīram Bahtijaram. Lai viņ� pamēģina to izārstēt, tikai tad es negal�voju par viņas dzīvību.

��� Ko tu, ko tu, Husein Huslija! � emīrs nobijās. � Bah�tijars neko nesajēdz no slimībām un vispār nav visai stiprs prātā, par ko mēs jau ar tevi runājām, kad es piedāvāju tev lielvezīra vietu.

Lielvezīram pa visu miesu sāka tekāt skudrītes; viņ� pie�vērsa Hod�am Nasredinain neapslāpējama naida pilnu skatienu.

��� Ej un nodarbojies ar zāļu pagatavo�anu, � emīrs nobei�dza. � Bet piecas dienas � tas ir pārāk ilgi, Husein Huslija. Varbūt tu pratīsi tikt ātrāk galā, jo es nepacietīgi gribu redzēt tevi ka galveno einuhu.

��� Lielais valdniek, arī es pats esmu nepacietīgs! � iesau�cās Hod�a Nasredins. � Es centī�os tikt ātrāk galā.

Kāpdamies atpakaļ un neskaitāmas reizes klanīdamies, viņ� aizgāja. Bahtijars viņu pavadīja ar no�ēlas pilnu skatienu, kā ienaidnieks un sāncensis aiziet, neko nezaudējis.

�Ak �ūska, ak viltīgā hiēna!� domāja Hod�a Nasredins, griezdams zobus aiz niknuma. �Bet tu esi nokavējis, Bahtijar, tagad tu nespēsi neko man padarīt, jo es zinu to, ko gribēju uzzināt: visas ieejas, pārejas un izejas emīra harēmā. Mana �dārgā Gild�an, tu gudri izdarīji, saslimdama taisni laikā, un ar savu slimību izglābi Hod�u Nasredinu no galma ārsta na��iem. Tomēr, jāsaka taisnība, tu rūpējies pati par sevi!�

Viņ� devās uz savu torni. Tā pakājē ēnā sēdēja sargi un spēlēja uz kauliņiem; viens no viņiem, nospēlējies jau līdz krek�lam, vilka nost zabakus, lai būtu par ko spēlēt. Bija ļoti karsts, bet tornī aiz biezajām sienām valdīja mitrs vēsums. Uzkāpis pa �aurajām akmens kāpnēm, Hod�a Nasredins aizgāja savām durvīm garām, tie�i uz aug�ējo istabu, kur uzturējās Bagdādes gudrais.

Vecais vīrs sava gūsta laikā bija neparasti apaudzis matiem, viņa vaibsti bija kļuvu�i me�onīgi. Acis viņam spīdēja zem nokāru�os skropstu apak�as. Viņ� saņēma Hod�u Nasredinu ar lāstiem.

��� Cik ilgi tu turēsi mani ieslodzītu, tu grēka gabals, lai akmens tev uzkrīt uz galvas un iziet cauri pēdai! Ak riebīgais blēdi un krāpniek, kas piesavinājies manu vārdu, manu halātu, manu turbānu un manu jostu, lai tevi dzīvu sagrau� kapu tārpi, lai tie izgrau� tavu vēderu un tavas aknas! �

Hod�a Nasredins pie tā bija pieradis, tāpēc neņēma Jaunā.

��� Cienījamais Husein Huslija.�ai dienai es izdomāju priek� tevis jaunu mocību � tavas galvas saspie�anu cilpa ar nūjas palīdzību. Leja sē� sargi, tev jākliedz tā, lai viņi dzird.

Vecis piegaja pie aizrestotā loga un sāka kliegt �ēlā balsī:

��� Ak visuvarenais allah! Ak manas necie�amas mokas! Ak, nespied manu galvu ar cilpas un nūjas palīdzību! Ak, labāk nāve nekā tādas mokas!

��� Pagaidi, cienījamais Husein Huslija, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Tu kliedz vārgi un bez piepūles, bet sargi, neaizmirsti, ir daudz pieredzēju�i līdzīgās padarī�anās. Ja viņi saklausīs tavos kliedzienos izlik�anos un ziņos par to Arslanbekam. tad tu nonāksi īsta bendes rokās. Tad labāk papūlies tūliņ. Es tev parādī�u, kā jākliedz.

Hod�a Nasredins piegāja pie loga, pievilka pilnas krūtis gaisa un sāka pēk�ņi kliegt un vaimanat tā, ka vecis aizbāza ausis un atlēca sāņus.

��� Ak bezdievja pēctecis! � viņ� izsaucās. � Kur lai es ņemu tādu rīkli, lai mani kliedzieni būtu dzirdami otrā pilsētas gala!

��� Tikai tā tu vari izbēgt no bendes rokām, � atteica Hod�a Nasredins.

Vecajam vīram vajadzēja ar visiem spēkiem saņemties. Viņ� kliedza un vaimanāja tik rūgti, ka sargi uz bridi pārtrauca spēli un klausījās ar baudu.

Pēc tam vecais vīrs ilgi nevarēja atkāsēties un atelsties.

��� Oh! � viņ� runāja. � Vai tādu darbu var uzdot manai vecajai rīklei! Nu, vai tu �odien esi apmierināts ar manām vaimanām, nicināmais skrandaini, lai tevi piemeklē Azrails!

��� Pilnīgi apmierināts, � atbildēja Hod�a Nasredins. � Un, lūk, tūliņ tu saņemsi atlīdzību par savām pūlēm, visugudrais Husein Huslija.

Viņ� izvilka emīra dāvinātos makus, izbēra naudu uz pa�plātes un izdalīja uz divām līdzīgām daļām.

Vecais nemitējās lamāties un lādēties.

���� Par ko tu mani lamā? � Ilod�a Nasredins mierīgi sacīja. � Vai es esmu kaut kā apkaunojis Huseina Huslijas vārdu? Vai aptraipījis viņa gudrību? Te ir nauda, kā redzi. Emīrs to deva Huseinam Huslijam, ievērojamam zvaig�ņu pētniekam un ār�stam par to, ka viņ� izārstēja harēma meiteni.

��� Tu izārstēji meiteni? � vecais aizrāvās. � Bet ko tu sajēdz no slimībām, tu, nejēga, krāpnieks, plukata!

��� Es neko nejēdzu no slimībām, bet man ir sajēga par meitenēm, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Un tāpēc ir tais�nīgi emīra dāvanu izdalīt uz pusēm � tev par to, ko tu sajēdz, man par to, ko es sajēdzu. Bez tam man tev jāsaka, Husein Huslija, ka es ārstēju viņu nevis kaut kā, bet izsekodams vis�pirms zvaig�ņu stāvoklim. Pagaju�o nakti es ieraudzīju, ka Sad-ad-Suud zvaigznes sakrita ar Sad-al-Ahbija zvaigznēm tai laikā, kad Skorpija zvaigznājs pagriezās pret Kalnā�a zvaig�znāju.

��� Ko? � sa�utumā iekliedzās vecais un sāka skraidīt pa istabu. � Ak nesapra�a, kas būtu cienīgs tikai ēzeļus dzīt. Tu nezini pat to, ka Sad-ad-Suuda zvaigznes nevar sakrist ar Sadal-Ahbija zvaigznēm, jo tikpat vienas, kā otras atrodas vienā untaja pa�ā zvaigznājā! Un kā tu varēji �ai gada laika ieraudzīt Skorpija zvaigznāju? Es pats visu nakti raudzījos uz debesīm, tur sakrita Sad-Bula un As-Simaka zvaigznes, tai laikā, kad Al-D�ahba nolaidas, tu dzirdi, nejēga! Nekāda Skorpija tur pa��laik nav! � Tu esi visu sajaucis, ak ēzeļa dzinēj! Tu ķēries ne pie sava darba, tu esi pieņēmis par Skorpiju Al-Haka zvaigznes, kas pa�laik stāv pretim Al-Buteina zvaigznēm! . . .

Sa�utis un pierādīdams Hod�as Nasredina nesapra�anu, viņ� ilgi runāja par īsto zvaig�ņu stāvokli. Ilod�a Nasredins klausījās uzmanīgi, cenzdamies iegaumēt katru vārdu, lai vēlāk nekļūdītos sarunā ar emīru gudro klātbūtnē.

��� Ak nejēga, nesapra�as dēls, nesapra�as mazdēls un mazmazdēls! � vecais turpināja. � Tu pat nezini, ka patlaban mēness deviņpadsmitaja stāvoklī, ko sauc par A�-Suala un kas iekrīt Strēlnieka zīmē, cilvēku likteņus noteic tikai �īs zīmes zvaigznes un nevis kādas citas, par ko skaidri teikts visgudrā Sihab-ad-dina Mahmuda ibn-Karad�i grāmatā .. .

��ihab-ad-dina Mahmuda ibn-Karad�i,� iegumēja Hod�a Nasredins. �Ritu pat emīra klātbūtnē pieķer�u bardaino gudro �ās grāmatas nepazī�ana, lai viņam iedvestu sirdi bailes manu zinā�anu priek�ā, lai tādējādi sevi glābtu ��

Augļotāja D�afara mājā stāvēja divpadsmit aizzīmogotu podu, pilni zelta, bet viņam katra ziņā gribējās divdesmit. Ta�u liktenis, it kā tī�ām, ar nolūku pasargāt nepiedzīvoju�us un uzticīgus vientie�us, bija uzspiedis D�afaram neparastas nelietības zīmogu: viņam vajadzēja izlietot daudz pū]u, lai ievilktu savos tīklos jaunus upurus; viņa podi pildījās lēnāk, neka viņ� gribēja. �Ak, kaut es varētu atbrīvoties no savas krop�lības!� viņ� vēlējās. �Tad ļaudis neizklīstu, mani ieraudzīju�i, parādītu man uzticību un nenojaustu viltību manā runā. Un tad man būtu daudz vieglāk viņus piemānīt un mani ienākumi nesalīdzināmi pieaugtu.�

Kad pilsētā izplatījās valodas, ka emīra jaunais gudrais Huseins Huslija izrādījies par nepārspējamu slimību izdziedinātāju, augļotājs D�afars paņēma grozu ar bagātām dāvanām un ieradās pilī pie Arslanbeka.

Arslanbeks, ieskatījies grozā, bija tūliņ gatavs pakalpot.

��� Tu esi atnācis tie�i laikā, cienījamais D�afar. Mūsu pa�vēlniekam �odien ir laimes pilns noskaņojums, es ceru, ka viņ� neatraidīs tevi.

Emīrs noklausījās, ko teica augļotājs, pieņēma dāvanas � zelta �aha dēli ar baltiem ziloņa kaula laukumiem � un pavē�lēja atsaukt gudro.

��� Husein Huslija! � viņ� sacīja, kad Hod�a Nasredins nolocīja ceļus viņa priek�ā, � te ir cilvēks, augļotājs D�afars, mūsu padevīgais vergs, kam pie mums lieli nopelni. Mēs pa�vēlam tev bez kavē�anās izārstēt viņu no visām kroplībām.

Un emīrs novērsās, ar to rādīdams, ka nevēlas dzirdēt ne�kādus iebildumus. Hod�am Nasrcdinam atlika tikai palocīties un iziet. Viņam sekoja augļotājs, vilkdams savu kupri kā bruņu�rupucis.

��� Iesim ātrāk, ak visugudrais Husein Huslija! � viņ� runāja, nepazīdams zem mākslīgās bārdas Hod�u Nasredinu �

� Iesim ātrāk, saule vēl nav nogājusi, un es pagū�u izārstē�ties līdz naktij � Tu ta�u dzirdēji, emīrs pavēlēja tev bez ka�vē�anās izārstēt mani!

Hod�a Nasredins nolādēja savā sirdī kā augļotāju, tā emīru un pats sevi par to, ka bija pārmērīgi centies izcelt savu gudrību. Kā lai nu viņ� tagad izkuļas no �īs klizmas? Augļotājs raustīja Hod�u Nasredinu aiz piedurknes, uzmudinādams paāt�rināt soļus. Ielas bija tuk�as, Hod�am Nasredinam kājas grima sakarsu�ajos putekļos. Viņ� gāja un domāja: �Nu kā es tagad izkul�os?� Pēk�ņi viņ� apstājās. �Liekas, ir pienācis laiks izpil�dīt manu zvērestu!� Vienā acumirklī viņ� visu aplēsa un ap�svēra. �Jā, laiks pienācis! Augļotāj, ne�ēlīgais nabaga ļau�u mocītāj, �odien tu tiksi noslīcināts!� Viņ� novērsās, lai augļo�tājs nepamanītu spīdumu viņa melnajās acīs.

Viņi nogriezās sānieliņā, kur vēj� grieza uz ceļa putekļu virpuļus. Augļotājs atvēra Hod�am Nasredinam savas mājas vārtus. Pagalma dibenā aiz zemas sētiņas Hod�a Nasredins caur lapotni ievēroja kustību, uztvēra klusus �ukstus un smieklus. Tās bija sievas un draugaļas, kas priecājās par viesa iera�anos; citu izklaidē�anos savā gūstā viņas nepazina. Augļotājs apstā�jās, bargi paskatījās � un viss apklusa � ��odien es jūs at�brīvo�u, skaistās gūsteknes!� Hod�a Nasredins nodomāja.

Augļotājs ieveda viņu istabā, kurai nebija logu, bet durvis tika noslēgtas ar trim atslēgām un vēl kaut kādiem aiz�auja�miem, kuru slepeno ierīci pazina tikai pats saimnieks. Viņ� ilgi darbojās, atslēgām �vadzot, kamēr bultas nokrita un dur�vis atvērās. Te glabājās podi, te arī augļotājs gulēja uz dēļiem, kas sedza ieeju pazemē.

� Izģērbies! � Hod�a Nasredins pavēlēja. Augļotājs no�meta apģērbu. Viņa kailums bija neaprakstāmi riebīgs. Hod�a Nasredins aizvēra durvis un sāka skaitīt burvības vārdus.

Pa to laiku pagalmā sapulcējās D�afara daudzie radinieki. Daudzi no tiem bija viņam parādā un cerēja, ka viņ� �odien uz izveseļo�anās priekiem atlaidīs tiem parādu. Velti viņi cerēja: augļotājs dzirdēja caur aizvērtajām durvīm savu parādnieku balsis un ļauni nosmējās pie sevis. �Es viņiem �odien teik�u, ka atlai�u parādus,� viņ� domāja, �bet parādu zīmes es tiem neat�do�u, tās paliks man. Un viņi apmierināju�ies sāks bezrūpīgi dzīvot, bet es neko neteik�u, es klusē�u, bet klusībā visu aprē�ķinā�u. Un, kad uz katras parāda tangas pieaugs vēl desmit

tangu un parāda summa pārsniegs manu parādnieku māju, dārzu un vīnadārzu vērtību, es pasauk�u tiesnesi, atteik�os no sava solījuma, uzrādī�u parāda zīmes, pārdo�u visus viņu īpa�umus, pataisī�u tos par nabagiem un piepildī�u ar zeltu vēl vienu podu!� Tā viņ� prātoja, neklusināmas mantkāres tirdīts.

��� Piecelies! � Hod�a Nasredins sacīja. � Iesim tūliņ uz svētā Ahmeda ūdenskrātuvi, un tu iegremdēsies viņa svētajos ūdeņos. Tas ir nepiecie�ami tavai izārstē�anai.

��� Svētā Ahmeda ūdenskrātuvi! � bailīgi iesaucās augļo�tājs. � Es jau reiz slīku tās ūdeņos! Ņem vērā, visugudrais Husein Huslija, ka peldēt es neprotu.

��� Ceļā uz ūdenskrātuvi tev nemitīgi jāskaita lūg�anas, � Hod�a Nasredins sacīja. � Un tev nav jādomā par zemes lie�tām. Bez tam tu paņemsi maku ar zeltu un katram pretimnā�cējam dāvāsi pa zelta gabalam.

Augļotājs stenēja un vaidēja, bet izpildīja visu uz mata. Ceļā viņ� sastapa da�ādus ļaudis � amatniekus, nabagus; sāpīgi sarauktu seju viņ� dāvināja katram zelta gabalu.

Nopakaļus gaja vesels radinieku bars. Hod�a Nasredins tī�i aicināja viņus skatīties, lai vēlāk viņu neapvainotu, ka viņ� iepriek� nodomājis augļotāju noslīcināt.

Saule laidās aiz jumtiem, koki meta ēnu uz ūdenskrātuvi, sīca odi. D�afars izģērbās, piegāja pie ūdens.

��� Te ir ļoti dziļ�, � viņ� �ēlabaini teica. � Husein Huslij, tu neesi aizmirsis: es ta�u neprotu peldēt.

Radinieki noraudzījās klusēdami. Augļotājs, apsegdams ar plaukstu savu kaunumu un bailīgi sarāvies, apgāja ūdenskrātu�vei apkārt, meklējot seklāku vietu.

Viņ� notupās un, turēdamies pie nokāru�amies krūmiem, bailīgi taustīja ar kāju ūdeni.

�� Auksts, � viņ� �ēlojās; acis viņam izvalbījās.

��� Tu pārāk vilcinies, � Hod�a Nasredins atbildēja, cenz�damies neskatīties uz augļotāju, lai neielaistu savā sirdī ne�taisnu �ēlumu. Viņ� atcerējās D�afara izpostīto nabagu cie�a�nas, slimā bērna sasprēgāju�ās lūpiņas, atcerējās vecā Nijaza asaras. Ilod�as Nasredina sejā iedegās dusmas, viņ� dro�i uo atklāti paskatījās augļotājam acīs.

��� Tu pārāk vilcinies! � viņ� atkārtoja. � Ja gribi izveseļo�ties, tad kāp iek�ā.

Augļotājs iekāpa. Viņ� kāpa visai lēni, un, kad viņa kājas jau bija lidz ceļiem ūdenī, tad vēders arvien vēl gulēja uz krasta. Beidzot viņ� saslējās. Jau pie pa�a krasta viņ� iegrima ūdenī līdz jostas vietai. Sakustējās ūdenszāles, aukstiem pieskārieniem kutinādamas viņa kailās miesas. Aiz aukstuma raustīdams plecu lāpstiņās, viņ� soļoja uz priek�u un skatījās atpakaļ. Acīs viņam bija mēms lūgums. �ēlot augļotaju nozīmētu nodot tālākām cie�anām tūksto�iem nabagu.

Ūdens apklāja augļotāja kupri, bet Ilod�a Nasredins nepie�lūdzami lika iet arvien dziļāk.

��� Vēl, vēl� Lai ūdens tev nāk līdz ausīm, citādi es neņe�mos tevi izārstēt. Nu, ej ta�u dro�āk, cienījamais D�afar! Dro��āk! Soļo vēl! Nu, vēl mazliet!

��� Elp! � augļotājs pēk�ņi iesaucās un viņa galva pazuda zem ūdens.

��� Elp! � viņ� atkārtoja, pēc sekundes parādījies virspusē.

��� Viņ� slīkst! Viņ� slīkst! � iesaucās radinieki. Izcēlās kņada un grūstī�anās, augļotājam sniedza pretim zarus, nūjas; vieni gribēja viņam palīdzēt no skaidras sirds, citi centās tikai iz�rādīties. Ilod�a Nasredins uzreiz apķēra, kur� no �iem ļaudīm un cik ir parādā. Pats viņ� skraidīja, kliedza un rosījās vairāk par visiem.

��� Dod! Nu dod jel roku, cienījamais D�afar! Tu dzirdi, dod roku! Dod!

Turklāt viņ� jau iepriek� zināja, ka augļotājs nepasniegs roku, jo vārdiņ� �dod� it kā sastindzināja viņam visu miesu.

��� Dod! Dod! � vienā balsī atkārtoja radinieki.

Augļotājs klusēdams turpināja ienirt un parādījās virs

ūdens arvien retāk un retāk. Un te, �ajos svētajos ūdeņos, viņ� būtu atradis savu galu, ja nezin no kurienes nebūtu pieskrējis basām kājām ūdensnesejs ar tuk�u ūdens maisu uz muguras.

��� Ba! � viņ� iesaucās, ieraudzījis slīcēju. � Tas ta�u augļotajs D�afars.

Un bez apdomā�anās, tie�i, kāds bija � ar visu apģērbu, viņ� ielēca ūdenī, izstiepa roku un spēji iesaucās:

��� Nem!

Augļotājs pieķērās un tika laimīgi izvilkts.

Kamēr viņ� gulēja krasta un nāca pie samaņas, ūdensnesējs runīgi paskaidroja radiniekiem:

���� Jūs viņu nepareizi glābāt. Jūs kliedzāt �dod�, bet vajadzēja saukt �ņem�! Jūs, protams, zināt, ka cienījamais D�aiars jau reiz slīka �ai svētaja ūdenskrātuvē un viņu izglabakāds cilvēks, kas jāja gārām uz pelēka ēzeļa. �is cilvēks lietoja aug�ļotāja glāb�anai tie�i tadu paņēmienu, bet es � iegaumēju. �odien �i gudrība man noderēja �

Hod�a Nasredins klausījās, ko�ļādams lūpas. Iznāca tā, ka viņ� augļotāju bija izglābis divreiz, � vienreiz pats ar savām rokām, bet otrreiz ūdensnesējs, kas bija ievērojis viņa rīcību toreiz. �Nē, es tomēr noslīcinā�u viņu, kaut arī man nāktos nodzīvot Buhārā vēl veselu gadu,� viņ� domāja.

Pa to laiku augļotajs bija at�irdzis un sāka ķildīgi kliegt:

���� Ak Husein Huslija, tu apņēmies mani izārstēt, bet tā vietā tikko nenoslīcināji mani. Zvēru pie allaha, nekad netuvo��os �ai ūdenskrātuvei tuvāk par simt soļiem! Un kas tu esi par gudro, ka nezini, kā jāglābj slīksto�i ļaudis; vienkār�s ūdens�nesējs pārspēj tevi ar savu prātu! Padodiet manu halātu un turbānu; iesim, Husein Huslija, metas jau tum�s, bet mums jāpabeidz iesāktais. Ūdensnesēj! � augļotājs piebilda piecelda�mies. � Neaizmirsti, ka tavam parādam termiņ� notek pēc ne�dēļas. Bet es tevi gribu atalgot un tāpēc pusi tev atlai�u . .. tas ir, es gribēju teikt � ceturto daļu � nē, vienu desmito daļu no tava parāda. Tas pilnīgi pietieko�s atalgojums, jo es jau būtu izpeldējis pats bez tavas palīdzības.

��� Ak cienījamais D�afar, � nedro�i ieminējās ūdensnesējs.

�� Tu nebūtu izpeldējis bez manas palīdzības. Atlaid man kaut ceturto daļu no mana parāda.

��� Ā-hā! Tātad tu esi mani glābis mantkārīgā nolūkā! � iesaucās augļotājs. � Tātad nevis krietna musulmaņa jūtas vadīju�as tevi, bet vienīgi mantkāre! Par to tev, ūdensnesēj, jā�saņem sods. Neko es neatlai�u tev no tava parāda!

Ūdensnesējs, nokāris galvu, aizgāja. Hod�a Nasredins līdz�cietīgi paskatījās uz viņu, tad ar naidu un nicinā�anu uz D�afaru.

��� Husein Huslija, iesim ātrāk, � augļotājs skubināja.

�� Par ko tu sa�uksties tur ar �o mantkārīgo ūdensnesēju?

���� Pagaidi, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Tu aizmirsi, ka tev katram pretimnācējam jādāvina zelta gabals. Kāpēc tu nedevi neko ūdensnesējam?

��� Ak bēdas � bēdas, ak posts! � augļotājs iesaucās.

���� �im nicināmajam mantrausim man vēl jādod nauda! �

Viņ� atraisīja maku, nosvieda naudas gabalu. � Lai tas būtu pēdējais. Jau kļuvis tum�s, un mēs atceļā nevienu nesafiksim.

Bet Mod�a ne par velti bija sa�ukstējies ar ūdensnesēju.

Gaja atpakaļ � pa priek�u augļotājs, aiz viņa � Hod�a Nasredins, nopakaļus � radinieki. Bet viņi nebija nogāju�i ne piecdesmit soļu, kad tiem pretim no sānieliņas iznāca ūdensnesējs, tas pats, ko viņi tikko bija atstāju�i krastmala. Augļo�tājs novērsās, gribēja paiet garam, Hod�a Nasredins stingrā balsī viņu apstadināja:

��� Neaizmirsti, D�afar; katram pretimnācējam!

Nakts klusumā atskanēja izmocīts vaids � D�afars raisīja vaļā savu maku.

Dabūjis naudas gabalu, ūdensnesējs nozuda tumsā. Bet pēc piecdesmit soļiem atkal iznāca pretī. Augļotājs nobāla un sāka drebēt.

��� Husein Huslija, � viņ� �ēli teica, � paskaties, tas ta�u atkal ir tas pats �

��� Katram pretimnācējam! � Nasredins atkārtoja.

Klusajā gaisā atkal atskanēja vaids. D�afars raisīja vaļā

savu maku.

Tā tas bija visu ceļu. Pēc katriem piecdesmit soļiem ūdens�nesējs gadījās pretī. Viņ� aizelsās, elpoja smagi un saraustīti, pa seju tam plūda sviedri. Viņ� nesaprata nekā no tā, kas no�tika. Viņ� paķēra naudas gabalu un pa galvu pa kaklu me�tās sāņus, lai pēc minūtes atkal izlēktu kaut kur no krūmiem uz ceļa.

Augļotājs, glābdams savu naudu, paātrināja soļus, beidzot metās skrie�us. Bet vai viņ� ar savu klibo kāju varēja aizsteig�ties priek�ā ūdensnesējam, kas bezprātā skrēja kā viesulis, lekdams pāri �ogiem; viņ� izmanījās ne mazāk kā piecdesmit rei�u izlēkt pretī augļotājam un beidzot pie pa�ām mājām viņ� nolēca kaut kur no jumta un aizkrustoja vārtus. Dabūjis pē�dējo naudas gabalu, viņ� bezspēkā saļima pie zemes.

Augļotājs ieauļoja vārtos. Aiz viņa nāca Hod�a Nasredins. Augļotājs nosvieda viņam pie kājām tuk�o maku un iekliedzās niknās dusmās:

��� Husein Huslija, mana izdziedinā�ana izmaksā man pārāk dārgi! Es esmu izdevis vairāk neka trīs tūksto�i tangu par dā�vanām, nabagu dāvanām un �im nolādētajam ūdensnesējam!

���� Apmierinies! � Hod�a Nasredins atbildēja. � Pēc pusstundas viss tiks atlīdzināts. Lai pagalma vidū aizdedzina lielu sārtu!

Kamēr kalpi nesa malku un aizdedzināja sārtu, Hod�a Nasredins pratoja, kā piemuļķot augļotaju un uzvelt viņam visu vainu par neizdevu�os dziedinā�anu. Viņam ienāca galvā da�ādi paņēmieni, bet viņ� no visiem atteicās, neredzēdams tajos īsto. Sārts pa to laiku aizdegās, liesmu mēles, vēja �ūpotas, pacēlās augstu, apgaismodamas ar sarkanu blāzmu vīnogulāju lapotni.

��� Noģerbies, D�afar, un apej trīsreiz ap sārtu, � Hod�a Nasredins sacīja. Viņ� vēl arvien nebija izdomājis noderīgu paņēmienu un centās iegūt laiku. Seja viņam bija noraizējusies. Radinieki noskatījās klusēdami. Augļotājs gāja ap ugunssārtu kā pērtiķis pie va�ām, kuļādams rokas, kas nokārās gandrīz līdz ceļiem.

Hod�as Nasredina seja atplaiksnījās. Viņ� atviegloti nopūtās un izstaipīja muguru.

��� Dodiet man gultas segu! � viņ� sacīja skaņā balsī. � D�afar un visi pārējie, pienāciet man klāt!

Viņ� izkārtoja radiniekus aplī, bet augļotāju nosēdināja vidū uz zemes. Tad viņ� griezās pie viņiem ar �ādiem vārdiem:

��� Es tūliņ apseg�u D�afaru ar �o segu un noskaitī�u lūg��anu. Bet jums visiem, arī D�afaram, aizmiegtām acīm jārunā �ī lūg�ana man līdzi. Un, kad es noņem�u segu, D�afars jau būs izdziedināts. Bet man jums jāatgādina kāds visai svarīgs no�sacījums, un, ja kāds neizpildīs �o nosacījumu, tad D�afars pa�liks neizdziedināts. Klausieties uzmanīgi un paturiet prātā.

Radinieki cieta klusu, gatavi klausīties un paturēt prātā.

��� Kad runāsit lūg�anas vārdus, � nosvērti un skaļi sacīja Hod�a Nasredins, � neviens no jums, un jo vairāk pats D�a�fars, nedrīkst domāt par pērtiķi! Ja kāds no jums sāks par to domāt vai arī, kas vēl ļaunāk, iedomāsies to � ar asti, sarkanu pakaļu, riebīgu purnu un dzelteniem ilkņiem, � tad, protams, nekāda izdziedinā�ana nenotiks un nevarēs notikt, jo cildena darba izdarī�ana nav savienojama ar domām par tik riebīgu radījumu, kāds ir pērtiķis. Vai jūs sapratāt mani?

��� Sapratām! � radinieki atbildēja.

��� Sataisies, D�afar, aizver acis! � Hod�a Nasredins svi�nīgi sacīja, apklādams augļotāju ar segu. � Tagad jūs aizdariet acis, � viņ� griezās pie radiniekiem. � Un paturiet prātā manu nosacījumu � nedomāt par pērtiķi.

Dziedo�ā balsī viņ� noskaitīja pirmos lūg�anas vārdus:

��� Gudrais un visuzinātajs allah, Alifa, Lama, Mima un Ra svēto zīmju spēkā suti izdziedinā�anu savam niecīgajam ver�gam D�afaram.

��� Gudrais un visuzinātajs allah, � daudzbalsīgi atkārtoja radinieku koris. Un, luk, viena sejā Hod�a Nasredins pamanīja uzbudinājumu un apjukumu; otrs radinieks saka kāsēt, tre�ais jauca vārdus, bet ceturtais kratīja galvu, it kā gribēdams aiz�dzīt uzmācīgu parādību. Bet pēc minūtes arī pats D�afars sāka nemierīgi kusteties zem segas: pērtiķis, riebīgs un neizsakāmi nejauks, ar garu asti un dzelteniem ilkņiem, neatlaidīgi stāvēja viņa acu priek�ā, pat kaitināja viņu, radīdams pārmaiņus gan mēli, gan sarkano, apaļo pakaļu, tās ir tās vietas, ko musulma�nim vismazāk klājas skatīties.

Hod�a Nasredins turpināja skaļi skaitīt lūg�anu, bet tad pēk�ņi apstājās, it kā uz kaut ko klausīdamies. Pēc viņa apklusa radinieki, da�i atkāpās atpakaļ. D�afars zem segas sāka �irksti�nāt zobus, jo viņa pērtiķis sāka taisīt jau pavisam nepieklājī�gus jokus.

���� Kā! � Hod�a Nasredins iesaucās pērkona balsī. � Ak bezgo�i un dieva zaimotaji! Jūs pārkāpāt manu aizliegumu, jūs iedro�inājāties, skaitīdami lūg�anu, domāt par to, par ko es aiz�liedzu jums domāt! � Viņ� norāva segu un uzbruka augļotā�jam. � Kāpēc tu aicināji mani? Tagad es saprotu, ka tu ne�gribi kļūt izdziedināts! Tu gribēji pazemot manu gudrību, tevi samācīju�i mani ienaidnieki! Bet sargies, D�afar! Ritu pat jau par visu būs zināms emīram. Es viņam izstāstī�u, ka tu, lūg��anu skaitīdams, tī�ām, dievu zaimodams, visu laiku domāji par pērtiķi. Sargies, D�afar, un jūs visi sargieties, tas jums tā nepaies garām, jūs zināt, kāds sods draud par dieva zai�mo�anu!

Tā kā par dieva zaimo�anu tie�ām draudēja visai bargs sods, tad visi radinieki sastinga aiz bailēm, bet augļotājs sāka kaut ko �ļupstēt, cenzdamies atvainoties. Bet Hod�a Nasre�dins neklausījās. Viņ� strauji apgriezās un aizgāja, aizcirzdams vārtus.

Drīz uzlēca mēness, apliedams visu Buliāru ar mīkstu, siltu gaismu. Bet augļotāja mājā līdz vēlai naktij bija dzirdami klie�dzieni un lamas: tur apspriedās, kur� pirmais sācis domāt par pērtiķi . . .

Piemuļķojis augļotāju, Hod�a Nasredins devās uz savu mi�tekli pilī.

Pēc dienas pūlēm Buhāra grima miegā.

Ieliņas ietina vēsa tumsa, zem tiltiem skanīgi guldzēja ūdens. Oda pēc mitras zemes, �ur tur Hod�am Nasredinam pa�slīdēja kājas dubļos: tas nozīmēja, ka te sevi�ķi cītīgi bija strā�dājis ielu slacinatājs, bagātīgi aplaistīdams ceļu, lai nakts vēja brāzmās nesaceltu putekļus un netraucētu pagalmos un uz jum�tiem guļo�o, noguru�o ļau�u miegu.

Tumsā iegrimu�ie dārzi pāri �ogiem izdvesa smar�īgo nakts spirgtumu. Tālās zvaigznes māja Hod�am Nasredinam no augstienes, solīdamas viņam veiksmi. �Jā!� viņ� nosmējās pie sevis. �Pasaule tomēr nav slikti ierīkota tam, kam uz pleciem galva, bet ne tuk�s pods.�

Pa ceļam viņ� iegriezās tirgus laukumā, redzēja sava drauga Ali �ailianā gai�ās, viesmīlīgās ugunis. Hod�a Nasredins ap�gāja �aihanai apkārt, piedauzīja pie durvīm. Viņam atvēra pats saimnieks. Viņi apskāvās, iegāja tum�ajā istabā. Aiz plā�nās sienas bija dzirdamas balsis, smiekli, trauku �ķindoņa. Ali aizslēdza durvis, aizdedzināja kvēpeklīti.

��� Viss gatavs, � viņ� �ukstot paziņoja. � Es gaidī�u Gild�anu �aihanā. Kalējs Jusups viņai sagatavojis dro�u patvertni. Ēzelis stāv dienu un nakti apseglots, labi ēd un stipri noba�rojies.

��� Paldies, Ali. Nezinu, vai man izdosies kādreiz tev atlī�dzināt.

��� Izdosies, � �aihanas saimnieks sacīja. � Tev, Hod�a Nasredin, viss izdodas, un nerunāsim vairāk par pateicību. Varbūt tu gribi iedzert tēju?

Viņ� izgāja un pēc brī�a ienāca ar tējkannu rokā.

Viņi apsēdās, sāka sa�ukstēties. �aihanas saimnieks pa�rādīja vīrie�a halātu, kas bija pagādāts Gild�anai, un lielu tur�bānu, lai paslēptu viņas matu pīnes.

Viņi norunāja visu. Hod�a Nasredins taisījās aiziet, bet pēk�ņi aiz sienas izdzirdēja pazīstamu balsi. Hod�a Nasredins viegli pavēra durvis, kas veda uz �aihanu, un sāka klausīties. Tā bija bakurētainā spiega balss. Hod�a Nasredins pavēra dur�vis platāk, paskatījās ārā.

Bakurētainais spiegs greznā halātā, turbānā, ar mākslīgu sejas bārdiņu sēdēja vienkār�u |au�u vidū un svarīgi stāstīja:

��� Tas, kas visu laiku jūsu priek�ā uzdevās par Hod�u Nasredinu, nemaz nav Hod�a Nasredins, bet vienkār�s viltnieks, īstais Hod�a Nasredins esmu es! Bet es jau sen esmu atteicies no visiem saviem maldiem. Esmu izpratis to postīgumu un ne�krietnību. Un es � īstais, neviltotais Hod�a Nasredins � dodu jums visiem padomu sekot manam paraugam. Es beidzot sa�pratu, ka mūsu lielais, saulei līdzīgais emīrs ir tie�ām allaha vietnieks zemes virsū, ko pierāda viņa nasalīdzināmā gudrība, viņa dievbijība un viņa cēlsirdība. To saku jums es, īstais Ho�d�a Nasredins!

��� E-hē, � Hod�a Nasredins klusītiņām sacīja, piegrūzdams ar elkoni �aihanas saimniekam. � Uz kādām viltībām viņi li�ku�ies, domādami, ka manis nav pilsētā. Nāksies atgādināt sevi. Ali, es pagaidām atstā�u te �inī istabā savu mākslīgo bārdu, savu brokātā halātu un turbānu, bet tu iedod man kaut kādas vecas skrandas.

�aihanas saimnieks iedeva viņam halātu, kas sen jau tika lietots par paklāju � netīru skrandainu un blusu pilnu.

��� Vai tu tās tī�ām audzini? � Hod�a Nasredins vaicāja, uzvilkdams halātu. � Tu, kā rādās, esi nodomājis atvērt blusu gaļas tirgotavu. Bet viņas tevi papriek�u apēdīs, Ali.

To teicis, viņ� izgāja uz ielas. �aihanas saimnieks atgriezās pie saviem viesiem. Viņ� nepacietīgi gaidīja, kas notiks tālāk. Ilgi gaidīt nevajadzēja. No sānieliņas parādījās Hod�a Nasre�dins. Viņ� gāja gurdeniem soļiem, kā cilvēks, kas visu dienu bijis ceļā. Viņ� iegriezās �aihanā, nosēdās ēnā, pieprasīja tēju. Neviens nepievērsa uzmanību Hod�am Nasredinam: vai mazums da�ādu ļau�u staiga pa Buhāras ceļiem? Bakurētainais spiegs turpinaja:

��� Mana alo�anās bija neizmērojama, bet tagad es, Hod�a Nasredins, esmu no�ēlojis savus grēkus, esmu devis zvērestu būt arvien dievbijīgs, izpildīt visus islāma priek�rakstus, pa�klausīt emīram, viņa vezīriem, viņa pārvaldniekiem un sargiem. No tā laika esmu ticis pie miera un labklājības un esmu pavai�rojis mantu: agrāk es biju nicināms klaidonis, bet tagad dzī�voju, ka pienākas dzīvot īstam musulmanim.

Kāds ēzeļa dzinējs ar pātagu aiz jostas godbijīgi pasniedza bakurētainajam spiegam krūzi tējas.

��� Es esmu atbraucis Buhārā no Kokandas, nesalīdzināmais Hod�a Nasredin. Es esmu daudz dzirdējis par tavu gudrību, bet nekad mū�ā neiedomājos, ka man gadīsies satikt tevi un pat sarunāties. Tagad es visiem stāstī�u par satik�anos ar tevi un atstāstī�u tavus vārdus.

��� Tā, ta! � bakurētainais spiegs piekrīto�i pamāja. � Stāsti visiem, ka Hod�a Nasredins labojies, atteicies no savas alo�anās, tagad viņ� ir dievticīgs musulmanis, lielā emīra uz�ticams vergs. Lai visi to zina.

��� Gribu tev ko jautāt, nesalīdzināmais Hod�a Nasredin, � dzinējs turpināja. � Esmu ticīgs musulmanis un negribu pār�kāpt likumus pat aiz nezinā�anas, bet es nezinu, kā jāizturas ta�jos gadījumos, kad peldies upītē un pēk�ņi dzirdi muedzinu aicinājumu. Uz kuru pusi vislabāk vērst skatienu?

Bakurētainais spiegs laipni iesmējās.

��� Protams, uz Mekas pusi�

No tum�ā kakta atskanēja:

��� Uz apģērba pusi. Tas būs tas labākais, lai vēlāk nebūtu jāatgrie�as kailam mājās.

Neskatoties uz cieņu pret bakurētaino spiegu, visi nolaida galvas, slēpdami smaidu.

Spiegs vērīgi paskatījās uz ITod�u Nasredinu, bet ēnā ne�pazina viņu.

��� Kas tur vēl kurkst tai kaktā? � viņ� augstprātīgi sa�cīja. � Ei tu, skrandaini, kā rādās, tu esi nodomājis sacensties asprātības ar Hod�u Nasredinu?

��� Kur nu man, niecīgajam, � Hod�a Nasredins atbildēja un pieticīgi nodarbojās savā kaktā ar tējas dzer�anu.

Pie spiega griezās kāds zemnieks.

��� Saki man, dievbijīgais Hod�a Nasredim �ikad musulma�nim gadas piedalīties bēru procesijā, kur pēc islāma priek�rak�stiem labāk atrasties � līķa nestuvēm priek�galā vai aiz tām?

Spiegs svarīgi pacēla pirkstu, gatavodamies atbildēt, bet balss no kakta aizsteidzās viņam priek�ā:

��� Tas pilnīgi vienalga � priek�ā vai aiz nestuvēm, tikai ne uz pa�ām nestuvēm.

Jautrības mīlētājs �aihanas saimnieks saķēra vēderu un no�sēdās aiz smiekliem; nevarēja noturēties arī pārējie. �is cilvēks kaktā nebija uz mutes'kritis un, domājams, pie gadījuma būtu varējis sacensties ar Hod�u Nasredinu.

Spiegs saniknots pagrieza galvu.

��� Ei tu, kā tevi tur sauc! Tev, es redzu, pārāk gara mēle, ka tik tev nenaktos no tas �ķirties! .. . Man nesagādātu pūles iznī�cināt viņu ar savām asprātībām, � spiegs piebilda, griezdamies pie apkartstavo�ajiem ļaudim, � bet mēs patlaban sarunājā�mies par dievbijīgam un dvēseles glāb�anas lietām, un asprā�tības te ir nevietā. Visam savs laiks, un tāpēc atstā�u bez atbil�des skrandaiņa vārdus. Tātad es, Hod�a Nasredins, uzaicinu jūs, musulmaņus, visās lietās sekot manam paraugam � godājiet mullas, esiet paklausīgi iestādēm, un svētība ienāks jūsu mājās. Bet pats galvenais � neklausieties uz da�adiem aizdomīgiem klaidoņiem, kas melīgi nosaucas par Hod�u Nasredinu, līdzīgi tam klaidonim, kas nesen ālējās Buhārā un pazuda bez pēdām, tikko dabūja dzirdēt par īsta Hod�as Nasredina iera�anos pilsētā. Ķeriet, grābiet ciet tādus viltniekus un nododiet viņus emīra sargu rokās.

��� Pareizi! � iesaucās Hod�a Nasredins, iznākdams no tumsas gaismā. Visi uzreiz pazina viņu, sastinga ai� pārstei�guma. Spiegs nobāla. Hod�a Nasredins piegāja viņam tuvu klāt, bet �aihanas saimnieks Ali nostājās aiz muguras, gatavs kuru katru brīdi saķert spiegu.

��� Tātad tu esi īstais Hod�a Nasredins?

Spiegs apjucis atskatījās, vaigi viņam drebēja, acis valbījās. Tomēr viņ� saņēmās un atbildēja:

��� Jā, es esmu īstais Hod�a Nasredins, visi citi � viltnieki, to skaitā arī tu!

��� Musulmaņi, ko jūs skatāties! � Hod�a Nasredins iesau�cās. � Viņ� pats atzinās. Grābiet viņu ciet, turiet, vai tad jūs neesat dzirdēju�i emīra pavēli un nezināt, kā jārīkojas ar Hod�u Nasredinu! Grābiet viņu ciet, citādi jūs pa�i cietīsit kā slēpēji.

Viņ� norāva spiegam mākslīgo bārdu.

Visi �aihanā pazina bakurētaino, neieredzēto seju ar plakano degunu un nemierīgi �audo�amies acīm.

��� Viņ� pats atzinās! � iesaucās Hod�a Nasredins, pamājis pa labi. � Grābiet ciet Hod�u Nasredinu! � Viņ� pamāja pa kreisi.

�aihanas saimnieks pirmais satvēra spiegu. Tas mēģināja izrauties un bēgt, bet piesteidzās ūdensnesēji, zemnieki, amat�nieki. Ķādu brīdi nekas vairāk nebija redzams kā tikai dūres, kas pacēlās un nolaidās. Hod�a Nasredins centās par visiem vairāk.

��� Es-jokoju! � spiegs kliedza vaidēdams. � Ak musul�maņi, es jokoju, es neesmu Hod�a Nasredins! Laidiet mani vajā!

��� Melo! � atkliedza Hod�a Nasredins, strādādams ar dūri kā labs mīklas mīcītājs. � Tu pats atzinies, mēs dzirdējām! Musulmaņi, mēs visi te esam bezgalīgi uzticīgi mūsu emīram, un mums jaizpilda uz mata viņa pavēli, tāpēc sitiet Hod�u Nasredinu, ak musulmaņi! Velciet viņu uz pili un nododiet sargiem! Sitiet viņu par godu allaham un par godu emīram!

Spiegu aizvilka uz pili. Pa ceļam viņu dauzīja ar neatslāb�sto�u centību. Hod�a Nasredins atvadījās no viņa ar spērienu pa muguras apak�daļu un atgriezās �aihanā.

��� Llf! � viņ� teica, slaucīdams sviedrus. � Liekas, mēs viņu krietni apstradajām! Un arī tagad viņ� vēl dabūs, tu dzirdi, Ali?

No tālienes atskanēja uztrauktas balsis un spiega �ēlie klie�dzieni. Viņ� bija visiem sariebis, �is spiegs, un �odien katrs centās viņam atmaksāt, izmantodams emīra pavēli.

Apmierināts un priecīgs �aihanas saimnieks smiedamies glaudīja vēderu.

��� Tas viņam par mācību. Nekad vairs viņ� nerādīsies manā �aihanā.

Hod�a Nasredins pārģērbās dibenistabā, pielipināja bārdu un pārvērtās atkal par Bagdādes gudro Iluseinu Husliju.

Pili nonācis, viņ� dzirdēja vaidus, kas naca no sardzes tel�pām. Viņ� ieskatījās tur.

Bakurētainais spiegs uztūcis, sadauzīts, sagumzīts gulēja uz paklāja, viņam klāt stāvēja Arslanbeks ar vējlukturi rokā.

��� Cienījamais Arslanbek, kas te noticis? � nevainīgā balsī jautāja Hod�a Nasredins.

��� Visai nelāga lieta, Husein Huslija. Sis klaidonis Hod�a Nasredins ir atkal atgriezies pilsētā un paguvis jau piekaut mūsu visveiklāko spiegu, kas ar manu pavēli uzdevās visur par Hod�u Nasredinu un turēja dievbijīgas runas, lai mazinātu īstā Hod�as Nasredina kaitīgo ietekmi uz ļau�u prātiem. Bet tu redzi, kas no tā iznācis!

��� Ak, ak! � spiegs vaimanāja, paceldams zilumiem un asins izplūdumiem krāsoto seju. � Nekad vairs neuzdo�os par �o nolādēto klaidoni, jo zinu, ka nākamo reizi viņ� mani nositīs. Un negribu vairs kalpot par spiegu, rītu pat jau aizbrauk�u kaut kur tālāk, kur neviens manis nepazīst, strādā�u tur godigu darbu.

�Mani draugi gan pūles nav taupīju�i!� Hod�a Nasredins nodomāja, lāktura gaismā aplūkodams spiegu un sajuzdams pat it kā līdzcietību pret viņu. �Ja lidz pilij būtu pāris simtu solu tālāk, tad, kas zina, vai viņi būtu to dzīvu atgādāju�i �urp. Re�dzēsim, vai �ī mācība viņam būs atnesusi svētību.�

Rītausmā Hod�a Nasredins no sava torņa loga redzēja, ka bakurētainais spiegs ar mazu sainīti rokā izgāja pa pils vārtiem. Atspiezdamies gan uz labo, gan kreiso kāju, taustīdams gan krūtis, gan plecus, gan sānus, ik brīdi apsēzdamies, lai atgūtu elpu, viņ� pārgāja pāri pirmo vēso staru apspīdētajam tirgus laukumam un pazuda segto pārdotavu ēnā. Tum�o nakti no�mainīja rīts � skaidrs, dzidrs, rasā mazgājies, saules gaismas caurausts. Putni trik�ķināja, svilpoja un vid�ināja, tauriņi pa�cēlās augstu gaisā, lai sasildītos pirmajos saules staros, bite nolaidās uz palodzes Hod�as Nasredina priek�ā, meklēdama medu, kas smar�oja krūzē uz loga un bija atvilinājis viņu �urp.

Uzlēca saule, Hod�as Nasredina senais, uzticamais draugs. Katru rītu viņi sastapās, un katru rītu Hod�a Nasredins prata par sauli tā priecāties, it kā nebūtu to veselu gadu redzējis. Uzlēca saule kā labs, devīgs dievs, kas izlēja savu labvēlību pār visiem vienlīdzīgi, un viss pasaulē pateicīgā līksmē atvēra vi�ņam pretī savu skaistumu, dega, mirdzēja un zaigoja rīta sta�ros � pūkainie mākoņi, minaretu podiņi, mitrās lapas, ūdens, zāle un puķes; pat vienkār�ais, drūmais, dabas un dāvanu aiz�mirstais laukakmens, pat tas, saņemdams sauli, prata sevi iz�greznot, dzirkstīja un mirdzēja, it kā dimanta putekļiem nosēts. Un vai Hod�a Nasredins varēja �inī stundā palikt nejūtīgs pret savu mirdzo�o draugu? Koks drebēja saules spilgtajos staros, un Hod�a Nasredins drebēja tam līdzi, it kā viņ� pats būtu ietērpts zaļā lapotnē; uz tuvākā minareta dūdoja balo�i, tīrī�dami spārnus, un arī Hod�am Nasredinam gribējās gūt atspir�dzinājumu; divi tauriņi laidelējās loga priek�ā � viņam gribē�jās būt tre�ajam viņu vieglajā rotaļā. Acis Hod�am Nasredinam mirdzēja aiz laimes, viņ� atcerējās bakurētaino spiegu un vēlē�jās, kaut �is brīdis kļūtu par jaunas, skaidras un gai�as dzīves rītausmu.

Bet tūliņ ari viņ� ar rūgtumu iedomājās, ka �ā cilvēka sirdī sakrājies tik daudz nekrietnības, ka viņ� nespēs atbrīvoties no tas un atveseļojies ķersies atkal pie biju�ā.

Hod�a Nasredins, ka to tālāk redzēsim, nebija maldījies savā paredzē�ana. Viņ� pārāk labi pazina cilvēkus, lai tajos maldītos. Bet kā viņam gribējās maldīties, kā viņ� būtu priecājies par bakurētainā spiega garīgo izveseļo�anos! Bet puvekļiem nav lemts tapt atkal ziedo�iem un svaigiem, smirdoņa nevar pār�vērsties jauka smar�ā. Hod�a Nasredins skumji nopūtās.

Viņa sirds karstākais lolojums bija sapnis par pasauli, kur visi ļaudis dzīvos kā brāļi, nepazīdami ne ierau�anas kāri, ne skaudību, ne blēdību, ne ļaunprātību, palīdzēdami cits citam bēdas un dalīdamies priekos. Bet, sapņodams par tādu laimīgu pasauli, viņ� ar skumjam redzēja, ka ļaudis dzīvo nepareizi, apspie� un verdzina cits citu un apgāna savas dvēseles visādām nekrietnībām. Cik laika gan vajadzēs cilvēkiem, lai beidzot iz�prastu skaidras un godīgas dzīves likumus? Bet par to, ka ļau�dis kādreiz izpratīs �os likumus, Hod�a Nasredins ne�aubījās nepavisam. Viņ� stipri ticēja, ka labu ļau�u pasaulē ir daudz vairāk nekā sliktu; augļotājs D�afars un bakurētainais spiegs ar savām izkurtēju�ajām dvēselēm bija tikai sakropļoti izņē�mumi; viņ� stipri licēja, ka daba cilvēkam devusi tikai labo, bet viss ļaunais viņā ir tikai sve�i sārņi, ienesti cilvēka dvēselē no ārienes ar nepareizu, netaisnu dzīves iekārtu; viņ� stipri ticēja, ka nāks laiks, kad cilvēki sāks pārkārtot un nadarīt tīrāku dzīvi, bet viņu dvēseles �ai cēlajā darbā atbrīvosies no visiem sār�ņiem . . . To, ka viņ�, Hod�a Nasredins, domāja tie�i tā un ne citādi, apliecina daudzie nostāsti par viņu, kuros iespiedies viņa dvēseles stiprums, par to stāsta arī �ī grāmata; un, kaut gan daudzi aiz savtīguma, zemiskas skaudības vai ļaunprātības centās nomelnot viņa piemiņu, viņiem tomēr nebija panākumu, jo meli nekad neuzvar patiesību. Hod�as Nasredina piemiņa palikusi un paliks vienmēr neaptraipīta un gai�a, saglabādama dimanta spo�umu uz mū�iem, par spīti visam! Vēl līdz �ai dienai ceļinieks, apstādamies pie vienkār�ā kapa uzraksta turku Ak-Sahirā, piemin ar labu vārdu Ilod�u Nasredinu, bezbēdīgo Buhāras klaidoni, un atkārto dzejnieka vārdus:

�Viņ� atdeva sirdi zemei, kaut arī virpuļoja pa pasauli kā vēj�, � kā vēj�, kas pēc viņa nāves iznēsāja pa pasauli viņa sirds ziedo�o ro�u smar�u . . . Skaista ir dzīve, kas izlietota tā,

lai atstātu pasaulē savas dvēseles spēku un aptvertu visu pa�saules skaistumu!�

Tomēr da�i saka, ka zem �ā kapa uzraksta neviena nav, ka viltīgi gudrais Hod�a Nasredins to tī�ām uzlicis un visur izlai�dis baumas par savu nāvi, devies tālāk klejot pa pasauli. Vai tas tā bijis vai nebijis? � Neuzdosim nevajadzīgas mīklas; teiksim tikai, ka no llod�as Nasredina var visu sagaidīt.

Rīta stundas aiztecēja, tās nomainīja tveicīga, karsta diena.

Hod�a Nasredins uzgāja pie sava gūstekņa.

Viss bija sagatavots bēg�anai.

��� Tavs ieslodzījuma laiks, visugudrais Husein Huslija, ir beidzies. �onakt es atstāju pili. Es atstāju tavas durvis neaiz�slēgtas, bet ar nosacījumu, ka tu iziesi no �ejienes ne ātrāk kā pēc divām dienām. Ja tu pārkāpsi �o laiku, tad var gadīties, ka tu sastopi mani vēl pilī, un tad, tu pats saproti, man nāksies apvainot tevi bēg�anas mēģinājumā un nodot bendēm. Dzīvo vesels, Husein Huslija, Bagdādes gudrais, un nepiemini .mani ar ļaunu! Uzdodu tev atklāt emīram patiesību un nosaukt viņam manu vārdu. Klausies uzmanīgi � mani sauc Hod�a Nasredins!

��� O! � vecais iesaucās atkāpdamies un nespēja vairāk neko izteikt; tā viņu satrieca �is vārds.

Durvis no�īkstēja aizvērdamās. Hod�as Nasredina soļi ap�klusa lejā. Vecais piegāja uzmanīgi pie durvīm, paraudzīja � tās bija neaizslēgtas. Vecais paskatījās ārā � neviena nebija. Tad viņ� steidzīgi aizcirta durvis un no iek�puses nostiprināja ar aiz�aujamo. �Nē!� viņ� murmināja. �Labāk es nosē�u te vēl vienu nedēļu nekā sapinos ar Hod�u Nasredinu.�

Vakarā, kad pie zaļganajām debesīm jau aizdegās pirmās zvaigznes, Hod�a Nasredins ar māla krūzīti rokā piegāja pie sargiem, kas sargāja emīra harēma ieeju. Sargi nepamanīja viņa tuvo�anos un turpināja savu sarunu.

�� Lūk, nokrita vēl viena zvaigzne, � sacīja resnais, slin�kais sargs, jēlo olu rijējs. � Ja tās, kā tu saki, krīt uz zemes, lad kāpēc ļaudis tās neatrod?

��� Dro�i vien tās krīt jūrā, � atbildēja otrs sargs.

��� E-hē, jūs, cildenie kareivji, � iejaucās Hod�a Nasredins,

��� pasauciet �urp galveno einuhu. Man jānodod viņam zāles, kas sagatavotas slimajai.

Atnaca galvenais einuhs, godbijīgi saņēma ar abām rokām krūzīti, kurā nebija nekas vairāk ka skaidrā ūdenī at�ķaidīts krļts, uzklausīja sīku pamācību, ka �īs zāles jālieto, un aizgāja.

��� Ak visugudrais Husein Huslija! � resnais sargs glaimīgi teica. � Tu zini visu pasaulē, tavai gudrībai nav robe�u! Saki mums, � kur nokrīt zvaigznes no debesīm, un kāpēc ļaudis ne�atrod tās nekad uz zemes?

Hod�a Nasredins nevarēja nociesties nepajokojis.

��� Vai tad jūs nezināt? Kad zvaigznes krīt, tad tās sabirst smalkos sudraba naudas gabalos, un pēc tam nabagi salasa �o naudu. Es pat pazinu ļaudis, kas tādējādi bija kļuvu�i bagāti.

Sargi saskatījas. Viņu sejās atspoguļojās neaprakstāms iz�brīns.

Hod�a Nasredins aizgāja, nosmiedamies par muļķīgajiem sargiem. Viņ� nevarēja ne iedomāties, cik ļoti viņam pa�am vis�drīzākā laikā noderēs �is joks.

Līdz pusnaktij viņ� nosēdēja savā tornī. Viss apklusa kā pilsētā, tā pilī; ugunis nodzisa. Ilgāk gaidīt nevarēja: vasaras naktis aizlido �igliem spārniem. Hod�a Nasredins nogāja lejā un lī�us, izraudzīdamies ēnainākās vietas, devās uz emīra ha�rēmu. �Sargi dro�i vien jau būs aizsnaudu�ies,� viņ� domāja. Bet kas tās viņam bija par bēdām, kad tuvojoties viņ� izdzirdēja sargu paklusas balsis.

��� Lūk, kaut jel vai viena zvaigzne te nokristu! � resnais, slinkais sargs runāja. � Mēs salasītu sudrabu un kļūtu uzreiz bagāti.

��� Zini, es tomēr neticu, ka zvaigznes varētu sa�ķīst sudraba naudas gabalos, � atbildēja otrs sargs.

��� Bet tā saka Bagdādes gudrais, � pirmais pretojās.

��� Viņa gudrība visiem pazīstama, viņ�, protams, nemaldās.

�Esiet nolādēti!� domās izsaucās Hod�a Nasredins, paslē�pies ēnā. �Un kādēļ gan es viņiem to teicu! Tagad viņi ķildosies līdz rītam. Vai tie�ām bēg�ana būs jāatliek?�

Pār Buhāru nesasniedzamā augstumā, skaidrā, klusā gaismā mirdzēja tūksto�iem zvaig�ņu; kāda maza zvaigznīte pēk�ņi atrāvās un metās straujā lidojumā, pār�ķeldama debess izpla�tījumu; tai pakaļ metās otra zvaigzne, atstādama aiz sevis acu�mirklīgu ap�ilbino�u svītru. Bija vasaras vidus; tuvojas zvaig�ņu lietus laiks.

��� Ja tas sabirztu sudraba gabalos � � iesāka otrs sargs.

Ilod�am Nasredinam pēk�ņi ienaca galvā laimīga doma.

Viņ� steidzīgi izņēma no kabatas naudas maku, cieti piebāztu sudraba naudas gabaliem. Viņ� gaidīja ļoti ilgi, bet zvaigznes nekrita. Beidzot viena nolaidas. Sudrabs no�ķindēja uz akmens plāksnēm.

Sargi vispirms sastinga, tad piecēlās, cits citā cie�i blenz�dami.

��� Tu dzirdēji? � pirmais prasīja drebo�ā balsī.

��� Dzirdēju, � stostīdamies atbildēja otrs.

Hod�a Nasredins nosvieda vēl vienu naudas gabalu. Tas iemirdzējās mēness staros. Slinkais sargs, īsi iebrēcies, uzkrita tam ar vēderu.

��� No � noķēri? � stīvu mēli prasīja otrs.

��� No . .. noķēru, � drebo�am lūpām atbildēja resnais, pie�celdamies un parādīdams naudas gabalu.

Pēk�ņi no debesīm atrāvās vairākas zvaigznes uzreiz. Hod�a Nasredins sāka svaidīt sudrabu saujām. Nakts klusums pil�dījās smalkām, dziedo�ām skaņām. Sargi bezprātā nometa sa�vus �ķēpus un sāka grābstīties pa zemi.

��� Atradu! � viens iesaucās aizsmaku�ā, dobjā balsī. � Te, lūk, ir!

Otrs līda klusēdams un pēk�ņi ieurk�ķējās, uzdūries veselai naudas kaudzītei.

Hod�a Nasredins pasvieda viņiem vēl sauju un bez kavē�a�nās ieslīdēja pa vārtiem.

Tagad viņam bija viegli. Mīkstajās persie�u grīdsegās soļi grima nedzirdami. Viņ� atcerējās visas pārejas. Einulū gu�lēja �

Gild�ana saņēma viņu ar valgu, karstu skūpstu un drebē�dama piek|āvās viņam.

��� Ātrāk! � viņ� �ukstēja.

Neviens viņus neaizturēja, tikai kāds einuhs pagrozījās un ievaidējās pa miegam. Hod�a Nasredins noliecās pār viņu. Bet einuham bija vēl pa agru mirt, viņ� pa�mīkstinaja ar lūpām un sāka atkal krākt. . . Vāja mēness gaisma iespiedās caur daudzkrāsainajiem stikliem.

Pie pa�iem vārtiem Hod�a Nasredins apstājās, palūkojās ārā. Sargi, nometu�ies �etrrāpus pagalma vidū, skatījās uz de�besīm, gaidīja, vai nekritīs zvaigzne. Hod�a Nasredins, stipri atvēzējies, svieda sauju naudas gabalu; tie nokrita kaut kur tālu aiz kokiem. Sargi, skaļi dimdinādami zābakiem, metas uz turieni. Vii,ii bija tiktāl apskurbu�i, ka vairs neko neredzēja savā priek�ā un, skaņi elsdami, krampjaini iekliegdamies, lau�zās ka lā�i tie�i cauri dzeloņkrūmu �ogam, pamezdami zaros savu bik�u un svārku skrandas.

Sai naktī varēja izzagt no harēma visas sievietes, ne tikai vienu vien.

��� Atrak! Ātrāk! � Hod�a Nasredins atgādināja, vilkdams sev līdzi meiteni. Viņi pieskrēja pie torņa, uzkāpa aug�ā. Ho�d�a Nasredins izvilka no pagultes jau sen pagādātu virvi.

��� Te ir augstu � Es baidos, � Gild�ana �ukstēja. Viņ� tai dusmīgi uzsauca, viņa padevās.

Hod�a Nasredins apsēja viņai cilpu, izņēma no loga izzā�ģētās restes.

Gild�ana nosēdās uz palodzes. Bija ļoti augstu, viņa sāka drebēt. � Kap ārā! � Hod�a Nasredins teica pavēlo�i, viegli pastumdams viņu no muguras. Viņa aizvēra acis, noslīdēja pa gludo plāksni, palika karājamies.

Viņa atmodās pie zemes. �Bēdz! Bēdz!� viņa sadzirdēja no aug�as. Hod�a Nasredins, izliecies līdz jostas vietai pa logu, māja rokām, raustīja virvi. Gild�ana steidzīgi atraisījās un aizskrēja pa ļau�u tuk�o laukumu.

Viņa nezināja, ka �ai brīdī visa pils jau bija uztraukuma un nemiera pārņemta. Galvenais einuhs, kas pēc nesen saņem�tajiem nūjas belzieniem bija iededzies sevi�ķi karstā emīra dienesta pildī�anā, ieskatījās nakts vidū jaunās draugaļas is�tabā un atrada viņas gultu tuk�u. Einuhs metās pie emīra, uzmodināja viņu. Emīrs pasauca Arslanbeku, Arslanbeks sa�cēla kājās sargus, aizdegās lāpas, ie�vadzējās vairogi un �ķēpi.

Aizsūtīja pēc Bagdādes gudrā. Emīrs saņēma Hod�u Nasredinu ar skaļu �ēlo�anos.

��� Husein Huslija, cik tālu nonākusi izvirtība mūsu valstī, ja mums, lielajam emīram, mūsu pa�u pilī nav miera no �ā klaidoņa Hod�as Nasredina. Vai kādreiz ir dzirdēts, ka no emīra harēma būtu izzagta draugaļa?

��� Ak lielais emīr, � iedro�inājās iejaukties Bahtijars. � Iespējams, ka to nav izdarījis vis Hod�a Nasredins.

���� Bet kas gan cits vēl? � emīrs iekliedzas. � �orīt mums ziņoja, ka viņ� atgriezies Buhārā, bet nakti pazūd draugaļa, kas bija viņa līgava. Kas gan cits to varēja izdarīt kā vienīgi Hod�a Nasredins? Meklējiet viņu, nostādiet viscaur trīskārtīgu sardzi, � viņ� dro�i vien nebūs paspējis vēl izkļūt no pils! Arslanbek, iegaumē, tava galva lēka uz taviem pleciem!

Sakās meklē�ana. Sardze izmeklēja pilī visus kaktiņus. Vis�caur liesmoja lapas, apliedamas apkārtni ar drebo�u blāzmu. Centīgāk par visiem meklēja pats Hod�a Nasredins. Viņ� pacēla grīdsegas, izvandīja ar nūju marmora ūdenskrātuves, kliedza un rosījās, ieskatījas tējas katlos, krūzēs un pat peļu alās.

Atgriezies emīra guļamās telpās, viņ� ziņoja:

���� Lielais valdniek, Hod�a Nasredins jau paspējis atstāt pili.

��� Husein Huslija! � dusmās atbildēja emīrs. � Brīnā�mies par tavu vieglprātību. Bet ja nu viņ� ir kaut kur noslēpies? Nav izslēgts, ka viņ� var iekļūt mūsu guļamās telpās?! E-hē, sardzi �urp! Sardzi! � emīrs iekliedzas, �īs domas �ausmināts.

Aiz sienas norībēja lielgabals � par biedinājumu nenoķe�ramajam Hod�am Nasredinam. Emīrs ierāvās kaut kur kaktā un kliedza no turienes:

��� Sardzi! Sardzi!

Viņ� ātrāk neapmierinājās, kamēr Arslanbeks nebija novie�tojis trīsdesmit sargu pie guļamtelpas durvīm un pa desmit zem katra loga.

Emīrs izlīda no sava kakta un �ēlabaini sacīja:

��� Kā tu domā, Husein Huslija, vai �is klaidonis tik nebūs paslēpies mūsu guļamtelpās?

���� Durvis un logus apsarga sardze, � Hod�a Nasredins at�bildēja. � Mēs te �ajā istabā esam tikai divi. Kur te lai gadās Hod�a Nasredins?

���� Bet par mūsu draudzenes nolaupī�anu viņ� vēl cietīs! � emīrs iesaucās. Baiļu vietā viņa sirdī radās niknums, pirksti viņam krampjaini savilkās, it kā tie jau sataustītu Hod�as Nasredina rīkli. � Ak Husein Huslija! � emīrs turpināja. � Mūsu dusmām un uztraukumam nav robe�u! Mēs ta�u nepaguvām nevienu reizīti ieiet pie viņas, domas par to pārpilda skumjām mūsu valdniecīgo sirdi! Bet pie visa vainīgas, Husein Huslija, tavas zvaigznes; ja tas būtu mūsu varā, mēs visām zvaigznēm nocirstu galvas par tamlīdzīgiem jokiem. Bet �oreiz Hod�a

Nasredins neizbēgs savam sodam! Mēs jau nodevām pavēli Arslanbekam! Tev, Husein Huslija, mēs ari uzdodam pielikt visas pūles klaidoņa saķer�anai! Ņem vērā, ka no panākumiem �ai lietā atkarājas tava iecel�ana par galveno einuhu. Rītu tev jāatstāj pils, Husein Huslija, un tu nedrīksti atgriezties 'atpakaļ bez Hod�as Nasredina!

Piemiedzis viltīgi gudrās, skaidrās acis, Hod�a Nasredins noliecās viņa priek�ā līdz zemei.

Līdz rītam Hod�a Nasredins stastīja emīram par saviem plāniem, kā sagūstīt Hod�u Nasredinu. Sie plāni bija visai vil�tīgi, gudri, emīrs bija pilnīgi apmierināts.

Rītā, saņēmis izdevumiem zelta maku, Hod�a Nasredins pēdējo reizi uzkāpa tornī, iesaiņoja ādas jostā naudu un nopūz�damies palūkojās visapkārt: viņam pēk�ņi kļuva �ēl atstāt savu mītni � tik daudz bezmiega nak�u viņ� bija te pavadījis un tik daudz pārdomājis; viņ� atstāja �ajās drūmajās sienās daļu no savas dvēseles.

Tad, aizcirtis aiz sevis durvis, noskrēja viegli pa stāvajām akmens kāpnēm � pretim brīvībai. Atkal visa pasaule stavēja viņam pretī. Ceļi, augstienes un kalnu tekas aicināja tālā ceļā, zaļie me�i solīja atpūtu savu samtaino lapu ēnā, upes gaidīja viņu, lai padzirdītu ar dzestro ūdeni, putni gatavoja viņam par prieku savas labākās dziesmas � viņ� pārāk ilgi bija nosēdējis zelta būri, �is bezbēdīgais klaidonis Hod�a Nasredins, un pa�saulei bija kļuvis garlaicīgi bez viņa.

Bet pie pa�iem vārtiem tie�i sirdī viņu ķēra briesmīgs trie�ciens.

Viņ� apstājās un nobālis piespiedās pie mūra.

Pa atvērtajiem vārtiem daudzu sargu pavadībā ar nolais�tām galvām un sasietām rokām nāca rindā viņa draugi; viņ� ieraudzīja veco podnieku Nijazu, �aibanas saimnieku Ali, kalēju Jusupu un daudzus citus; visi, ar kuriem viņ� kādreiz bija sati�cies, runājis, kam bija lūdzis ūdeni nodzerties vai ņēmis siena ku�ķīti savam ēzelim. � tie visi bija te! � Pēdējais satricino�o gājienu noslēdza Arslanbeks.

Hod�a Nasredins nevarēja tik drīz attapties, bet, kad atta�pās, � vārti jau bija ciet un pagalmā neviena vairs nebija: visi bija novesti pazemē.

Hod�a Nasredins metās uzmeklēt Arslanbeku.

��� Kas noticis, godajamais Arslanbek? No kurienes �ie ļau�dis? Kādu noziegumu viņi izdarīju�i?

��� �ie ļaudis ir nolādētā Hod�as Nasredina slēpēji un līdzda�lībnieki! � Arslanbeks atbildēja kā uzvarētājs. � Mani spiegi viņus uzzināju�i, un �odien viņi visas tautas priek�ā tiks nodoti bargam sodam, ja neizdos Hod�u Nasredinu. Bet tu esi bāls, Ilusein Iluslija! Tu esi stipri satraukts!�

��� Kā gan ne! � Hod�a Nasredins atbildēja. "� Tātad atlīdzība no manām rokām pāriet tavās!

Hod�am Nasredinam nācās palikt pilī. Vai viņ� varēja ci�tādi darīt, kad nevainīgiem cilvēkiem draudēja nāve? Pusdienas laikā laukuma nostājās karaspēks, trīskārtīgā lokā ieslēgdams tiesas vietu. Ļaudis, kam ziņotāji bija pavēstīju�i gaidāmo no�tiesā�anu, pacietīgi gaidīja. Sakarsu�ās debesis izdvesa svel�mainu karstumu.

Pils vārti atdarījās, un parastā kārtībā izskrēja vispirms ziņotāji, aiz viņiem � sargi, iznāca muzikanti, ziloņi, svīta un beidzot pa vārtiem izslīdēja emīra nestuves. Ļaudis nokrita ar vaigu pie zemes. Nestuves pacēlās uz paaugstinājuma.

Emīrs ieņēma savu vietu uz troņa. Pa pils vārtiem izveda notiesātos. Pūlis saņēma viņus ar dobju rūkoņu. Notiesāto radinieki un draugi stāvēja pirmajās rindās, lai labāk varētu redzēt.

Bendes rosījās, sagatavoja cirvjus, mietus, virves. �odien bendēm bija smaga diena: viņiem vajadzēja nogalināt se�des�mit cilvēku.

Vecais Nijazs bija pirmais �ai liktenīgajā rindā. Bendes turēja viņu zem rokām, viņam pa labi bija karātavas, pa kreisi � bluķis, bet taisni priek�ā zemē iesprausts noasināts miets.

Lielvezīrs Bahtijars skaļi un svinīgi paziņoja:

��� �ēlīgā un sirds�ēlīgā allaha vārdā, Buhāras pavēlnieks un pasaules saule, Buhāras emīrs, nosvēris uz taisnības svariem noziegumus, ko izdarīju�i viņa se�desmit pavalstnieki, slēp�dami dieva zaimotāju, miera grāvēju, ķildu cēlēju un nepieklā�jīgu darbu darītāju Hod�u Nasredinu, nolēma seko�o:

��� Podnieku Nijazu kā galveno slēpēju, pie kura minētais klaidonis, kas saucas par llod�u Nasredinu, ilgu laiku slē�pies, � sodīt ar nāvi, atdalot galvu no viņa rumpja. Kas zimējas uz pārējiem noziedzniekiem, tad pirmais sods viņiem būs redzēt, ka izpilda �o spriedumu, lai viņi drebētu, sagaidot sev vēl ļaunaku likteni. Par pārējo vaininieku sodī�anas veidu tiks ziņots atsevi�ķi. ..

Laukumā valdīja tāds klusums, ka katrs Balitijara vārds bija skaidri sadzirdams pēdējās rindās.

��� Un lai visiem top zināms, � viņ� turpināja pacelta balsī, � ka arī uz priek�u ar katru Hod�as Nasredina slēpēju rīkosies tāpat un neviens neizbēgs bendes rokām. Bet, ja kads no notiesātajiem uzradīs �ā zagļa un nedarbnieka atra�anās vietu, tas tiks ne tikai atbrīvots no soda, ne tikai iegūs emīra atlīdzību un debess svētību, bet atbrīvos no soda arī visus pārējos. Podniek Nijaz, tu vari izglābt sevi un citus no soda, ja pateiksi, kur atrodas Hod�a Nasredins.

Nijazs ilgi klusēja, nepaceldams galvu. Bahlijars atkārtoja jautājumu, Nijazs atbildēja:

��� Nē, es nevaru pateikt, kur atrodas Hod�a Nasredins.

Bendes aizvilka veco vīru pie bluķa. Kāds pūlī iekliedzās.

Vecais vīrs nometās ceļos un, izstiepis kaklu, nolika savu sirmo galvu uz bluķa.

Sai brīdī Hod�a Nasredins, pa�ķīris galminiekus, iznāca uz priek�u un nostājās emīra priek�ā.

��� Ak pavēlnieki � viņ� skaļi sacīja, tā, lai tauta dzirdētu. � Neļauj izpildīt lēmumu, es tūliņ noķer�u Hod�u Nasredinu!

Emīrs paskatījās viņa izbrīnījies. Ļaudis laukumā sakustē�jās. Bende uz emīra mājienu nolaida savu cirvi pie kājām.

��� Ak valdniek! � Hod�a Nasredins skaļi sacīja. � Vai būs taisnīgi sodīt �os mazos slēpējus, kamēr pats galvenais slēpējs, pie kura Hod�a Nasredins dzīvoja visu �o pēdējo laiku un dzīvo vēl tagad, kas dzirdināja, ēdinaja, apbalvoja viņu un visādi rūpējās par viņu, paliks dzīvs?

��� Tev taisnība, � emīrs svarīgi noteica. � Ja ir tāds slē�pējs, tad pēc taisnības viņam pirmajam jānocērt galva. Bet uz�rādi mums �o slēpēju, Husein Huslija!

Pūli pār�alca aizturēta kurnē�ana; pirmajas rindās sēdo�ie pateica emīra vārdus tālākstāvo�ajiem.

���� Bet, ja lielais emīrs negribēs sodīt �o galveno slēpēju, ja lielais emīrs atstās viņu dzīvu, vai tad būs taisnīgi sodīt �os mazos slēpējus? � Hod�a Nasredins vaicāja.

Emīrs atbildēja, arvien vairāk izbrīnījies:

��� Ja mēs negribēsim sodīt galveno slēpēju, tad, protams, atteiksimies sodīt mazos slēpējus. Bet viena lieta mums ir nesa�protama, Husein Huslija: kādi iemesli gan varētu kavēt mūs sodīt galveno slēpēju? Kur viņ� ir? Uzrādi mums viņu, un mēs bez kavē�anās atdalīsim viņa galvu no viņa rumpja.

Hod�a Nasredins griezās pie tautas:

��� Jūs dzirdējāt emīra vārdus? Buhāras pavēlnieks sacīja, ka tai gadījumā, ja viņ� atteiksies sodīt galveno slēpēju, kuru es tūliņ nosauk�u, tad arī visi �ie mazie slēpēji, kas te stāv ap bendes bluķi, tiks atsvabināti no soda un atlaisti mājās pie savām ģimenēm. Vai es pareizi runāju, pavēlniek?

��� Tu pareizi teici, Husein Huslija, � emīrs apstiprināja. � Dodam par to savu goda vārdu. Bet uzrādi mums ātrāk gal�veno slēpēju.

��� Jūs dzirdējāt? � Hod�a Nasredins sacīja, pagriezies pret ļaudīm. � Emīrs dod vārdu!

Viņ� dziļi nopūtās. Viņ� izjuta uz sevi vērstas tūksto�iem acu.

��� Pats 'galvenais slēpējs �

Viņ� sastomījās, pārlaida acis laukumam; daudzi ievēroja skumjas un pazudino�as bēdas Hod�as sejā. Viņ� atvadījās no savas mīļotās pasaules, no ļaudīm un saules.

��� Ātrāk! � nepacietīgi iesaucās emīrs. � Runā ātrāk, Husein Huslija!

Hod�a Nasredins sacīja skaņā balsī:

��� Pats galvenais slēpējs, tas esi tu � emīr!

Straujām kustībām viņ� nometa savu turbānu, norāva māk�slīgo bārdu.

Pūlis iekliedzās, sakustējās, sastinga. Emīrs ar izvalbītām acīm neskanīgi kustināja lūpas. Galminieki kļuva nedzīvi kā akmens.

Klusums nevilkās ilgi.

��� Hod�a Nasredins! Hod�a Nasredins! � iekliedzās pulī.

��� Hod�a Nasredins! � sa�ukstējās galminieki.

��� Hod�a Nasredins! � izsaucās Arslanbeks.

Beidzot attapās ari pats pavēlnieks. Viņa lūpas neskaidri nomurmināja:

��� Hod�a Nasredins!

��� Jā, es tas esmu. Nu, kas ir, emīr, pavēli nocirst sev galvu kā pa�am galvenajam slēpējam! Es dzīvoju pie tevis pilī, ēdām no viena trauka, saņēmu no tevis atalgojumu, biju tavs gal�venais un tuvākais padoma devējs visās lietās. Tu esi slēpējs, emir, pavēli nocirst sev galvu!

llod�u Nasredinu sagrāba, sasēja rokas, viņ� nepretojās. Viņ� kliedza:

��� Emīrs apsolīja atsvabināt notiesātos! Jūs dzirdējāt emīra vārdus!

Ļaudis sāka dūkt, uztraukties. Trīskārtīgais sargu loks ar pūlēm atturēja pūļa uzmāk�anos. Arvien skaļāk bija dzirdami izsaucieni:

��� Atbrīvojiet notiesātos!

��� Emīrs devis vārdu!

��� Atbrīvojiet!

Rūkoņa pūlī pieņēmās un kļuva arvien skaļāka. Sargu ķēdes, ļau�u spiestas, atkāpās. " Bahtijars pieliecās emīram:

��� Ak pavēlniek, viņus vajag atbrīvot, citādi ļaudis sa�celsies.

Emīrs pameta ar galvu.

��� Emīrs tur savu vārdu, � Bahtijars iesaucās.

Sargi atkāpās. Notiesātie acumirkli pazuda pūlī.

Saistīto Hod�u Nasredinu ieveda pilī. Daudzi pūlī raudāja, saukdami viņam nopakaļ:

��� Ardievu, Hod�a Nasredin! Ardievu, mūsu mīļotais, cil�denais Hod�a Nasredin, tu mūsu sirdīs paliksi nemirstīgs uz visiem laikiem!

Viņ� gāja augsti paceltu galvu, sejā viņam baiļu nebija. Vārtu priek�ā viņ� atgriezās. Pūlis viņam atbildēja ar spēcīgu rūkoņu.

Emīrs steidzīgi ielīda savās nestuvēs. Galma gājiens sāka virzīties atceļā.

Sapulcējās divans � tiesāt Hod�u Nasredinu. Kad viņ� ienāca saistītām rokām un kājām, sargu apsargats, � galmi�nieki nolaida acis. Viņiem bija kauns skatīties citam uz citu. Gudrie rauca pieres, glaudīdami bārdas, emīrs novērsies pūta un kāsēja.

Bet Hod�a Nasredins skatījās ar atklātu, skaidru skatienu. Ja viņam nebūtu uz muguras saistītas rokas, tad varētu domāt, ka noziedznieks nav viņ�, bet visi �ie viņa priek�ā sēdo�ie ļaudis.

Tiesas sēdē kopā ar citiem galminiekiem ieradās ari īstais Huseins Huslija, Bagdādes gudrais, kas beidzot bija atsvabi�nāts no sava apcietinājuma. Hod�a Nasredins viņam draudzīgi pamāja, Bagdādes gudrais salēcās uz spilveniem un sāka aiz niknuma �ņākt.

Tiesa nevilkās ilgi. Hod�u Nasredinu notiesāja uz nāvi. Va�jadzēja tik izlemt soda veidu.

�� Ak lielais valdniek! � Arslanbeks sacīja. � Manas do�mas ir tādas, ka �is noziedznieks jāsēdina uz mieta, lai viņ� nobeigtu savu dzīvi vislielākās mokās.

Hod�a Nasredins nesarauca pat uzacis; viņ� stāvēja un mie�rīgi smaidīja, pievērsis seju saules staram, kas iespīdēja zālē caur aug�ējo atvērto logu.

���� Nē! � emīrs noteikti sacīja. '� Turku sultāns jau reizi sēdinājis �o dieva zaimotāju uz mieta, bet �is, kā redzams, zina kādu līdzekli, kā neskartam pārciest �o sodu, jo citādi viņ� ne�būtu izsprucis dzīvs no sultāna rokām.

Bahtijars deva padomu nocirst Hod�am Nasredinam galvu.

��� Taisnība, tas gan ir viens no visvieglākajiem soda vei�diem, � viņ� piezīmēja, � bet par to pats dro�ākais.

���� Nē! � emīrs sacīja. � Bagdādes kalifs cirtis viņam galvu, bet viņ� tomēr ir dzīvs.

Augstie ierēdņi cēlās pēc kārtas un nāca ar priek�likumiem pakārt Hod�u Nasredinu, novilkt viņam ādu.

Emīrs noraidīja visus �os padomus, tāpēc ka, slepeni no�vērojot Hod�u Nasredinu, viņ� nepamanīja baiļu zīmes tā sejā, kas emīra acīs bija pierādījums, ka visi �ie soda veidi neder.

Apjuku�ie galminieki apklusa. Emīrs sāka dusmoties. Tad piecēlās Bagdādes gudrais. Pirmo reizi viņ� runāja, emīram dzirdot, tāpēc rūpīgi apdomāja savu padomu, lai izceltos ar savu gudrību starp citiem gudrajiem.

�� Ak lielais pasaules valdniek! Ja �is noziedznieks lidz �im ir izgājis sveikā no visiem iespējamiem sodu veidiem, vai tas navtie�s pierādījums tam, ka viņam palīdz tum�i spēki, tas pats tumsības gars, kura vārdu ir necienīgi izrunāt te, emīra vaiga priek�ā?

Pie �iem vārdiem gudrais uzpūta sev uz pleciem, pēc viņa pūta visi pārējie, izņemot Hod�u Nasredinu.

��� Apdomājis un apsvēris visu, kas attiecas uz �o noziedz�nieku, � gudrais turpināja, � mūsu lielais emīrs atraidīja visus ieteiktos Hod�as Nasredina nogalinā�anas veidus, baidīda�mies, ka nelabais atkal palīdzēs noziedzniekam izbēgt taisnajam sodam. Bet ir vēl kāds soda veids, kas minētajam noziedzniekam Hod�am Nasredinam nav ne reizes pielietots � tā ir noslīcinā��ana.

Augsti pacēlis galvu, Bagdādes gudrais svinīgi paskatījās uz klāteso�iem.

Hod�a Nasredins sakustējās. Emīrs pamanīja viņa kustību. �A-hā! Tad, lūk, kas bija viņa noslēpums.�

Hod�a Nasredins tai brīdī domāja: �Ļoti labi, ka viņi sāka runāt par tum�ajiem spēkiem, tātad cerība man vēl nav zudusi!�

��� Man zināms no nostāstiem un grāmatām, � gudrais pa tam turpināja, � ka Buhārā ir svēta ūdenskrātuve, ko sauc par �eilia Ahmeda ūdenskrātuvi. Saprotams, ka nelabais neiedro�i�nāsies tuvoties �ai ūdenskrātuvei, tāpēc arī vajag, ak pavēlniek, iegremdēt noziedznieku uz ilgāku laiku ar galvu svētajā ūdenī, tad viņ� nomirs.

��� Lūk, gudrā padoms, kas pelna apbalvojumu! � iesaucās emīrs.

Hod�a Nasredins pārmeto�i teica Bagdādes gudrajam:

��� Ak Husein Huslija, vai es tā apgājos ar tevi, kad tu biji manā varā? Tāpēc paļaujies nu uz cilvēku pateicību!

Nosprieda, ka pēc saules rieta, visiem ļaudīm klātesot, Ho�d�u Nasredinu noslīcinās �eiha Aluneda svētajā ūdenskrātuvē. Bet, lai Hod�a Nasredins nevarētu ceļā izbēgt, nosprieda aizgadāt viņu no pils uz ūdenskrātuvi ādas maisā un tai pa�ā maisā noslīcināt.

.. .Visu dienu pie ūdenskrātuves klaudzēja cirvji: namdari cēla paaugstinājumu. Viņi zināja, kādam nolūkam emīram va�jadzīgs �is paaugstinājums, bet ko viņi varēja darīt, ja pie katra no viņiem stāvēja sargs? Viņi strādāja klusēdami drū�mām, niknām sejām; pabeigu�i viņi atteicās no niecīgās algas un, acis nodūru�i, aizgāja.

Paaugstinājumu un visu krasta apkārtni noklāja ar tepi�ķiem. Pretējais krasts bija ierādīts ļaudīm.

Spiegi ziņoja, ka pilsēta uztraukusies. Tāpēc Arslanbeks sa�dzina pie ūdenskrātuves lielu daudzumu karaspēka, nostādīja lielgabalus. Baidīdamies, ka ļaudis varētu pa ceļam atbrīvot Hod�u Nasredinu, Arslanbeks pavēlēja sagatavot �etrus maisus, piebāztus ar lupatām. Sos �etrus neīstos maisus viņ� bija nodo�mājis sūtīt uz ūdenskrātuvi atklāti pa ļau�u pilnajām ielām, turpretī maisu ar Hod�u Nasredinu � pa pa�ām klusākajām ieliņām. Viņ� neierobe�oja savu viltību: neīstiem maisiem tas pielika pa astoņiem sargiem, bet Hod�as Nasredina maisam tikai trīs.

��� No ūdenskrātuves es jums atsūtī�u ziņnesi, � Arslanbeks sacīja sargiem. � �etri neīstie maisi jums jāaiznes citu pēc cita reizē, bet piektais ar noziedznieku � mazliet vēlāk, kad visi ziņkārīgie, kas drūzmējās pie vārtiem, būs aizskrēju�i neīstiem maisiem pakaļ. Vai jūs labi sapratāt mani? Neaizmirstiet, ka jums nāksies atbildēt ar savu galvu.

Vakarā laukumā sāka rībēt bungas, ziņodamas, ka tirgus tiek slēgts. Uz ūdenskrātuvi no visām pusēm vilkās ļau�u pulki. Drīz ieradās emīrs ar svītu. Uz paaugstinājuma un tam visap�kārt aizdedzināja lāpas. Liesmas sīca un locījās vējā, virs ūdens drebēja blāzmaini atspulgi. Pretējais krasts grima tumsā; no apgaismotā paaugstinājuma ļau�u pūlis nebija saredzams, bet skaidri varēja dzirdēt, kā tas grozījās, kustējās, elpoja, ieplūzdams ar savu neskaidro rūkoņu naksnīgā vēja brāzienos.

Bahtijars skaļā balsī nolasīja emīra pavēli par Hod�as Nas�redina sodī�anu ar nāvi. Sai brīdī pat vēj� aprima, bija tāds klusums, ka visugai�ajam emīram sāka tekalēt skudriņas pa muguru. Vēj� atkal nopūtās, un kopā ar to nopūta izlauzās no tūksto�u krūtīm.

��� Arslanbek! � emīrs sacīja, un balss viņam drebēja. � Kāpēc tu vilcinies?

��� Es jau aizsūtīju ziņnesi, ak pavēlnieki

Pēk�ņi tumsā atskanēja kliedzieni, iero�u �ķindoņa; kaut kur bija sācies kautiņ�. Emīrs salēcās, skatīdamies visapkārt. Pēc brī�a apgaismotajā lokā paaugstinājuma priek�ā ienāca astoņi sargi bez maisa.

��� Kur noziedznieks? � iekliedzās emīrs. � Viņu atņēmu�i sargiem, viņ� aizbēdzis? Arslanbek, tu redzi?

��� Ak pavēlnieki � Arslanbeks atbildēja. � Tavs niecīgais vergs bija visu paredzējis; tai maisā bija vecas lupatas.

Otrā pusē atkal atskanēja kautiņa troksnis. Arslanbeks pa�steidzās nomierināt emīru.

��� Lai atņem, ak pavēlnieki Tai maisā arī ir tikai lupatas.

� Pirmo maisu sargiem bija atņēmis �aihanas saimnieks

Ali ar saviem draugiem, otru atņēma kalēji ar Jusupu priek��galā. Drīz pēc tam podnieki atņēma tre�o maisu, bet arī tajā at�radās lupatas. Ceturtais maiss netika aizturēts. Sargi lāpu gaismā visu ļau�u acu priek�ā pacēla �o maisu virs ūdens un izkratīja; izbira lupatas.

Pūlis sastinga pilnīgā neizpratnē. To bija gribējis sasniegt daudz pieredzēju�ais Arslanbeks, saprazdams, ka nesapratnei seko bezdarbība.

Pienāca laiks piektajam maisam. Pa tam sargi, kam tas tika uzticēts, bija kaut kur aizkavēju�ies un vēl arvien negādāja to �urp uz ūdenskrātuvi.

Kad sargi izveda Ilod�u Nasredinu no pazemes, viņ� sacīja:

��� Tātad jūs mani stiepsit pa�i uz savām mugurām? 2ēl, ka te nav mana ēzeļa, viņ� plīstu no smiekliem.

��� Ciet klusu! Drīz tev nāksies raudat! � sargi nikni uz�brēca. Viņi nevarēja piedot Hod�am Nasrcdinam, ka tas bija devies rokās emīram un nevis viņiem.

Izplētu�i �auro maisu, viņi centās tur iebāzt Hod�u Nas�redinu.

��� Ak �aitana kalpi! � Hod�a Nasredins kliedza, saliekts trijos līkumos. � Vai jūs nevarējāt sadabūt platāku maisu!

��� Nekas! � elsdami un sviedrus slaucīdami, runāja sargi. � Ilgi tev nebūs jācie�. Neizplēties jel, grēka gabals, citādi mēs iespiedīsim tev ceļus vēderā.

Sacēlās troksnis, saskrēja pils saime. Beidzot pēc lielām pūlēm sargi iebāza Hod�u Nasredinu maisā un aizsēja ar virvi.

Maisā bija neērti, tum�i un smirdo�i. Hod�as Nasredina gars iegrima tum�ā miglā; likās, glābiņa viņam vairs nebija. Viņ� piesauca likteni un vēl cerēja uz kādu gadījumu. �Ak likteni, kas tu man esi tapis par māti, ak tu, visuvarenais gadījum, kas tu mani lidz �im esi pasargajis kā tēvs, kas sarga savu bērnu, kur jūs �obrid esat, kāpēc nesteidzaties palīgā Hod�am Nasredinain? Mani, kas redzējis pasauli, mani, kam tikai jūra būtu cie�nīga kapa vieta, mani iebāzu�i kaut kādā riebīgā, smirdo�ā maisā un nes, lai noslīcinātu puvekļu pilnā ūdenskrātuve! Kur taisnība, kur patiesība? Nē, nevar būt, es neticu! Kaut kam jānotiek � ugunsgrēkam, zemestrīcei vai dumpim! Ak likten, ak visuvarenais gadījum!�

Pa to laiku sargi bija nogāju�i jau pusceļu, un nekas neno�tika. Sargi nesa maisu, pārmainīdamies pēc katriem divi simti sojiem. Pēc �īm īsajām piestātnēm Hod�a Nasredins ar skumīgu prātu aprēķināja � cik noiets un cik vēl atlicis ko iet.

Viņ� labi saprata, ka liktenis un gadījums nekad nenāk pa�līgā tam, kas pats sev nepalīdzas, bet �ēlojas un piesauc citus spēkus. Ceļu veic tas, kas iet; kaut arī ceļā viņam grūst un ļogās kājas � viņam jālien uz rokām un ceļiem, un tad noteikti naktī viņ� ieraudzīs tālumā ugunskuru spilgtās liesmas un, tuvāk iedams, ieraudzīs tirgotāju karavānu, kas apmetusies atpūtā, un �ī karavāna noteikti būs viņam pa ceļam, un atradīsies brīvs kamielis, kas ceļinieku aiznesīs turp, kur tam jātiek. Bet, kas sēdēs ceļa malā un padosies izmisumam, � lai cik viņ� arī �ēlo�tos un raudātu, � neatradīs līdzcietību pie nedzīvajiem akme�ņiem; viņ� nobeigsies tuksnesī aiz slāpēm, viņa miesas kļūs smirdo�ām hiēnām par laupījumu, viņa kaulus apklās karstas smiltis. Cik ļau�u nav pāragri miru�i, un tikai tāpēc, ka nevē�lējās pietiekami stipri dzīvot! Tādu nāvi Hod�a Nasredins ieskatīja par cilvēka necienīgu.

�Nē!� viņ� pats sev sacīja un sakoda zobus. �Nē!� viņ� nikni atkārtoja. �Es nemir�u �odien! Es negribu mirt!�

Bet ko viņ� varēja izdarīt, saliekts trijos līkumos un iebāzts �aurā maisā, kur pat pakustēties nevarēja: ceļi un elkoņi bija it ka pielipu�i miesai. Brīva Hod�am Nasredinam bija palikusi tikai mēle.

� Ak cildenie kareivji! � viņ� runāja. � Apstājieties uz brīdi, es gribu pirms nāves noskaitīt lūg�anu, lai visu�ēlīgais allahs pieņem manu dvēseli savos gai�ajos mājokļos.

Sargi nolaida maisu zemē.

���� Skaiti! Bet no maisa ārā mēs tevi nelaidīsim. Skaiti savu lūg�anu maisā!

���� Bet kur mēs atrodamies? � Hod�a Nasredins tiem jau�tāja. � Es to prasu tāpēc, lai jūs pagrieztu mani ar seju pret tuvāko mo�eju.

��� Mēs atrodamies Kar�inas vārtu tuvumā. Te visapkārt ir mo�ejas, lai uz kuru pusi mēs arī pagrieztu tevi ar seju. Skaiti ātrāk savu lūg�anu. Mēs nevaram ilgi uzkavēties.

���� Paldies, dievbijīgie kareivji! � skumjā balsī no maisa atbildēja Hod�a Nasredins.

Uz ko viņ� cerēja? Viņ� pats to nezināja. �Es iegūstu da�as minūtes. Bet pēc tam redzēsim. Varbūt kas gadīsies.�

Viņ� sāka skaļi skaitīt lūg�anu, tai pa�ā laikā ieklausīdamies sargu sarunās.

���� Un kā īmēs uzreiz neattapāmies, ka jaunais zvaig�ņu pētnieks ir Hod�a Nasredins, � sargi bēdājās. � Ja mēs viņu būtu pazinu�i un noķēru�i, tad būtu dabūju�i no emīra lielu at�līdzību.

Sargi domāja savu ierasto domu, jo viņu naudas kāre bija viņu dzīves īstenā būtība.

To tad arī izmantoja Hod�a Nasredins. �Mēģinā�u izdarīt ta, lai viņi kaut kur aiziet prom no maisa, kaut arī uz visīsāko lai�ciņu � Varbūt man izdosies pārraut virvi, varbūt nāks kāds pa ceļu un atbrīvos mani.�

���� Beidz ātrāk lūg�anu! � sargi runāja, spārdīdami maisu kājām. � Vai tu dzirdi! Mums nav laika gaidīt.

��� Vienu minūti, cildenie kareivji! Man vēl viens pēdējais lūgums allaham. Ak visuvarenais, visu�ēlīgais allah, pa�ķir tā, lai tas cilvēks, kas atradīs manis apraktās desmittūksto� tangas, atdalītu no tām vienu tūkstoti, aiznestu uz mo�eju un no�dotu mullam, lai tas veselu gadu aizlūgtu par mani�

Izdzirdu�i par desmittūksto� tangām, sargi apklusa. Hod�a Nasredins savā maisā nekā neredzēja, bet skaidri zināja, kādas sargiem pa�laik sejas, kā viņi saskatās un piegrū� cits citam ar elkoņiem.

���� Nesiet mani tālāk, � viņ� sacīja padevīgā balsī. � Es nododu savu garu allaba rokās.

Sargi kavējās.

��� Mēs vēl drusku atpūtīsimies, � viens no viņiem glaimīgi sacīja. � Ak Hod�a Nasredin, nedomā, ka mēs esam bez sirds, slikti cilvēki. Tikai dienests liek mums apieties ar tevi tik ciet�sirdīgi; ja mēs ar savām ģimenēm varētu iztikt bez emīra algas, tad mēs, protams, bez kavē�anās palaistu tevi brīvē�

��� Ko tu runā! � nobijies �ukstēja otrs. � Ja mēs viņu iz�laidīsim, tad emīrs noņems mums galvas.

��� Ciet klusu! � pirmais ie�ņācās. � Mums vajadzētu tikai dabūt naudu!

Hod�a Nasredins nesadzirdēja �os �ukstus, bet zināja, ka sargi sa�ukstas, un zināja, par ko viņi sa�ukstas.

���� Es neturu ļaunu prātu uz jums, kareivji, � viņ� teica ar dievbijīgu noputu. � Es pats esmu pārāk grēcīgs, lai citus tie�sātu. Ja allahs man viņā saulē piedos, tad apsolu aizlūgt par jums viņa troņa priek�ā. Jūs sakat, ka, � ja nebūtu jāzaudē alga, ko emīrs dod, � jūs mani palaistu? Pārdomājiet savus vārdus! Ar to ta�u jūs pārkāptu emīra pavēli un tātad izdarītu smagu grēku. Nē! Es negribu, lai jūs manis dēļ apkrautu savas dvēseles ar grēku; paceliet maisu, nesiet mani uz ūdenskrātuvi, lai notiek emīra prāts un allalia prāts!�

Apjuku�ie sargi saskatījās, nolādēdami dievbijīgo grēku no�ēlu, kas pēk�ņi un, pēc viņu domām, pavisam nelaikā bija pārņēmusi Hod�u Nasredinu.

Sarunā iejaucās tre�ais sargs; līdz �im viņ� bija klusējis, gudrodams kadu viltību.

��� Cik smagi ir redzēt cilvēku, kas tikai pirms nāves sācis no�ēlot savus grēkus un maldus, � viņ� beidzot sacīja, sarnirk�ķinadamies ar biedriem. � Nē, es neesmu tāds. Es jau sen esmu no�ēlojis grēkus un sen dzīvoju dievbijīgu dzīvi. Bet dievbijība vārdos bez patīkamiem darbiem allaham nav dzīvot�spējīga, � sargs turpināja, kamēr viņa biedri aizspieda mutes ar plaukstam, lai nebūtu jāsmejas, jo runātājs bija pazīstams kā nelabojams spēlētājs uz kauliņiem un izvirtulis. � Lūk, es, piemēram, pavadu savu dievbijīgo dzīvi ar dievbijīgu darbu: es ceļu savā dzimtenes ciemā lielu mo�eju un �ā mērķa dēļ atrauju pat barību sev un savai ģimenei.

Viens no sargiem neizturēja un, rīstīdamies no smiekliem, aizgāja nomaļus.

���� Es krāju grasi pie gra�a, � dievbijīgais sargs turpināja, � un tomēr mo�eja ceļas pārāk lēni, kas manu sirdi dara skumju. Nesen es pārdevu govi. Lai man arī nāktos pārdot pēdē�jos zābakus, � esmu ar mieru staigāt basām kājām, kaut tik varētu pabeigt iesākto.

Ilod�a Nasredins sāka maisā �ņukstēt. Sargi saskatījās. Viņiem veicas. Viņi ar elkoņiem paskubināja savu attapīgo biedru.

��� Ak, ja man gadītos sastapt tādu cilvēku, kas būtu ar mieru ziedot astoņus vai desmit tūksto�us tangu �īs mo�ejas pabeig�anai! � viņ� iesaucās. � Es viņam zvērētu, ka piecus vai pat desmit gadus no vietas viņa vārds, lūg�anas vīraka dūmu apvīts, paceltos no mo�ejas velvēm pie allaha troņa.

Pirmais sargs sacīja:

��� Ak mans dievbijīgais biedri! Man nav desmit tūksto�u tangu, bet varbūt tu būtu ar mieru pieņemt manu pēdīgo ietau�pījumu � pieci simti tangu. Neatraidi manu vientiesīgo dāvanu, man arī gribas piedalīties �ai svētajā darbā.

�� Man arī, � otrs sacīja, stomīdamies un drebēdams no aizturētiem smiekliem. � Man ir trīs simti tangu .. .

��� Ak taisnais, ak dievbijīgais! � Ilod�a Nasredins iesau�cas �ņukstēdams. � Cik man �ēl, ka nevaru spiest sev pie lū�pām tava halata malu! Es esmu liels grēcinieks, bet esi man �ēlīgs un neatraidi manu dāvanu. Man ir desmit tūksto�i tangu. Kad es ar bezdievīgu krāp�anu ietiku emīra galmā, tad bie�i saņēmu no viņa kā dāvanu zeltu un sudrabu. Sakrājis desmit tūksto�i tangu, es nolēmu paslēpt tos tai nolūkā, lai bēgot pa ceļam paķertu. Un, tā kā es biju nolēmis bēgt caur Kar�inas vārtiem, tad arī ieraku �o naudu Kar�inas kapsētā zem kada veca kapu akmeņa.

��� Kar�inas kapsēta! � iesaucās sargi. � Tatad nauda ir kaut kur tepat blakus.

��� Jā. Patlaban mēs atrodamies kapsētas ziemeļu galā un ja paietu . . .

��� Mēs atrodamies austrumu galā! Kur, kur ir noslēpta tava nauda?

��� Tā ir noslēpta kapsētas rietumu gala, � Hod�a Nasre�dins sacīja. � Bet vispirms zvēri man, dievbijīgais sargs, ka mans vārds tie�am tiks pieminēts mo�ejā katru dienu desmit gadu laikā.

��� Zvēru! � sargs sacīja, drebēdams aiz nepacietības.

� Zvēru tev pie allaha un viņa pravie�a Muhameda! Nu, stāsti ātrāk, � kur ierakta tava nauda?

Hod�a Nasredins vilcinājās. �Bet ja nu viņi nolemj aiznest mani vispirms uz ūdenskrātuvi, atliekot naudas meklē�anu uz ritu?� viņ� domāja. �Nē, tas nenotiks. Pirmkārt, viņus apsēdusi naudas kare un nepacietība, otrkārt, viņi baidīsies, ka varētu kads aizsteigties tiem priek�ā, tre�kārt � viņi neuzticas cits ci�tam. Kādu vietu lai tiem norādu, lai viņi ilgāk rakņātos?�

Sargi gaidīja, nolieku�ies par maisu. Hod�a Nasredins dzir�dēja viņu smago elpo�anu, it kā viņi nupat būtu atskrēju�i kaut kur no tālienes.

��� Kapsētas rietumu gala ir trīs veci kapu akmeņi, salikti trīsstūrī, � Hod�a Nasredins sacīja. � Zem katra no tiem esmu ieracis trīs tūksto�i trīs simti trīsdesmit trīs ar tre�daļu tangu.

��� Salikti trīsstūrī, � sargi korī atkārtoja kā paklausīgi skolnieki, kas atkārto sava skolotāja vārdus no korana.

��� Trīs tūksto�i trīsdesmit trīs ar tre�daļu tangu �

Viņi vienojās, ka divi ies pēc naudas, bet tre�ais paliks par sargu. Tas būtu varējis Hod�u Nasredinu apbēdinat, ja viņam nebūtu spējas paredzēt uz priek�u cilvēku rīcību: viņ� noteikti zinaja, ka tre�ais sargs ilgi nenosēdēs pie maisa. Paredzē�ana piepildījās: palicis viens, sargs saka nemierīgi nopūsties, kā�sēt, �urp un turp staigāt pa ceļu, iero�us �vadzinādams. Pēc �īm skaņam Hod�a Nasredins uzminēja visas viņa domas: sargu mocīja nemiers savu trīs tūksto�u trīs simti trīsdesmit ar tre��daļu tangu dēļ. Hod�a Nasredins pacietīgi gaidīja.

��� Cik ilgi viņi tur tūļājas! � sargs sacīja.

��� Viņi dro�i vien noslēpj naudu kaut kur citā vietā, bet rītu jūs visi trīs atnāksit tai pakaļ, � Hod�a Nasredins at�bildēja.

Tas bija labi mērķēts trieciens. Sargs skaļi no�ņācās, tad sāka negribīgi �āvāties.

���� Kā man gribētos pirms nāves paklausīties kādu dievbi�jīgu stāstu, � Hod�a Nasredins runāja no maisa. � Varbūt tu atcerēsies un pastāstīsi man, labais sargs.

��� Nē! � Dusmīgi atteica sargs. � Es nezinu dievbijību stāstu . . . Bez tam es esmu noguris, ie�u un nolik�os tepat zālītē.

Bet viņ� neapķērās, ka uz zemes viņa soļi būs dzirdami dobji un talu. Vispirms viņ� gāja lēni, tad Hod�u Nasredinu aiz�sniedza ātru soļu troksnis, sargs steig�us devās uz kapsētu .. .

Bija pienācis laiks rīkoties. Bet velti valstījās un kūleņoja Hod�a Nasredins � virvi pārraut viņam neizdevās. �Garām�gājēju!� lūdzās Hod�a Nasredins. �Ak likten, sūti man garām�gājēju!�

Un liktenis atsūtīja viņam garamgajēju.

Liktenis un laimīgs gadījums arvien nāk palīgā tam, kas apņēmīgi cīnās līdz galam (par to jau bija sacīts agrāk, bet patiesība neapsūbē, to atkārtojot). Hod�a Nasredins cīnījās visiem spēkiem par savu dzīvību, un liktenis nevarēja atraut viņam savu palīdzību.

Ceļa gājējs gaja lēni; viņ� bija klibs, kā Hod�a Nasredins sprieda no viņa soļu takts, un nebija jauns, jo cieta no aizdusas.

Maiss gulēja tie�i ceļa vidū. Garāmgājējs apstājās, ilgi no�skatījās, piegrūda pāris rei�u ar kruķi. � Kas tas par maisu? No kurienes tas te radies? � �erksto�i runāja garāmgājējs.

Hod�a Nasredins � tavu lielu prieku! � pazina augļotāja D�afara balsi.

Tagad Hod�a Nasredins ne�aubījās par savu izglāb�anu. Kaut tikai neatgrieztos sargi!

Viņ� iekāsējās maisā, klusītiņām, lai neizbiedētu augļotāju.

��� Ellē! Te jau ir cilvēks! � iesaucās D�afars atlēkdams.

��� Protams, cilvēks, � mierīgi atbildēja Hod�a Nasredins, pārgrozīdams balsi. � Bet kas tur ko brīnīties?

��� Kā, kas ko brīnīties? Kāpēc tu esi maisā ielīdis?

��� Redzams, bijis vajadzīgs, ja ielīdis. Ej savu ceļu un ne�uzmācies man ar jautājumiem.

Hod�a Nasredins zināja, ka augļotāja ziņkāre tagad sakāpi�nāta līdz pēdējam, un viņ� tik un tā neaizies.

��� Patiesi, neredzēts notikums � sastapt ceļā cilvēku, kas sē� aizsietā maisā! � augļotājs runāja. � Varbūt tevi ar varu ietupināju�i?

��� Ar varu! � Hod�a Nasredins iesmējās. � Būtu gan es maksājis se�i simti tangu par to, lai mani ar varu iesēdinātu maisā!

��� Se�i simti tangu! Par ko tad tu aizmaksāji tādu naudu?

��� Ak ceļiniek, es tev izstāstī�u visu, ja tu apsoli pēc tam, kad būsi uzklausījies mani, aiziet un netraucēt tālāk manu mieru. Sis maiss pieder kādam �eit Buhārā dzīvojo�am arābam, un maisam piemīt tā brīni�ķīga īpa�ība izdziedināt slimības un kroplību. Saimnieks to dod lieto�anā, bet par lielu naudu un ne visiem. Es biju klibs, kuprains un �ķībs uz vienu aci, un es biju nodomājis apprecēties, un manas līgavas tēvs, lai paglābtu savu meitu no manu kroplibu nepievilcīgā skata, aizveda mani pie �ā arāba, un es dabūju lieto�anā �o maisu uz �etrām stun�dām, samaksājot par to saimniekam se�i simti tangu. Bet, tā ka maiss rāda savas dziedino�as spējas tikai kapsētas tuvuma, tad es arī atnacu pēc saules rieta �urp, pie vecās Kar�inas kapsētas kopa ar savas līgavas tēvu, kas, aizsējis maisu, aizgaja, jo lieka cilvēka klātbūtne var samaitāt visu lietu. Maisa saimnieks arabs man iepriek� pastastīja, ka tad, tiklīdz es palik�u viens, pie manis atlaidīsies trīs d�ini, vara spārniem �vadzot un skanot. Un d�ini cilvēka balsi prasīs man, kur kapsēta ir ieraktas desinittūksto� tangas, uz ko man bus jāatbild sekojo�iem, noslēpumai�niem burvju vārdiem: �Kas nes vara vairogu, tam ir vara piere. Vanaga vietā sē� ūpis. Ak d�ini, jūs meklējiet tur, kur neesat pa�slēpu�i, noskūpstiet par to manu ēzeli zem astes.� Tā uz mata arī notika: ieradās d�ini un jautāja man, kur ieraktas desmittūksto� tangas; izdzirdu�i manu atbildi, d�ini neganti noskaitās un sāka mani sist, bet es, atcerēdamies arāba vārdus, nemitējos kliegt: �Kas nes vara vairogu, tam ir vara piere, noskūpstiet zem astes manu ēzeli!� Tad d�ini sagrāba maisu un kaut kur aiznesa � Talak es vairs neko neatminu. Nācu pie samaņas pēc divi stundām tai pa�ā vieta pilnīgi izdziedināts � kupris bija nozudis, kāja tapusi taisna, acs redzīga, par 1<q es varēju pārliecināties, lūkojoties pa spraudziņu, ko kāds bija pirms ma�nis maisā ietaisījis. Bet tagad es nosē�u maisā savu laiku tikai tāpēc, ka nauda ir aizmaksāta, tā ta�u nedrīkst iet velti zudumā. Protams, esmu pielaidis kļūdu: vajadzēja vispirms aprunāties ar kādu cilvēku, kam tādi pa�i trūkumi; mēs būtu varēju�i ņemt maisu uz pusēm, būtu nosēdēju�i tajā katrs pa divi stundām, un mūsu izdziedinā�ana būtu mums izmaksājusi katram tikai trīs simti tangu. Bet, kas padarīts, to vairs nevar atgriezt atpakaļ: lai zūd mana nauda, pats galvenais ta�u ir, ka es tomēr esmu izdziedināts. Tagad, ceļiniek, tu zini visu, turi savu solījumu un aizej. Pēc izveseļo�anās esmu mazliet noguris, man grūti sa�runāties. Jau desmitais cilvēks man uzmācas ar jautājumiem, esmu piekusis atkārtot visiem vienu un to pa�u.

Augļotājs klausījās dziļā nopietnībā, reizēm pārtraukdams Ilod�u Nasredinu izbrīnās pilniem izsaucieniem.

� Klausies tu, maisā sēdo�ais cilvēk! � augļotājs sacīja.

� Mums �ī satik�anās var nakt par labu abiem. Tu no�ēlo, ka neesi iepriek� aprunajies ar kādu cilvēku, kam tadi pa�i trūkumi, lai ņemtu maisu lieto�ana uz pusēm. Bet tev nav vēl par vēlu aprunāties, jo es tie�i esmu tas cilvēks, kāds tev vajadzīgs: kuprains, klibs ar labo kaju un �ķībs ar vienu aci. Un es labprat aizmaksā�u trīs simti tangu par to, lai nosēdētu maisā atliku�ās divi stundas.

��� Tu dro�i vien smejies par mani, � Hod�a Nasredins at�bildēja. � Vai var gadīties tik brīni�ķīga sagadī�anas! Ja tu runa taisnību, tad pateicies allaham, ka viņ� pie�ķīris tev tik laimīgu gadījumu! Es esmu ar mieru, ce|iniek, bet atgadinu, ka esmu samaksājis uz priek�u, un arī tev nāksies samaksāt uz priek�u. L'z parāda es neuzticu.

��� Es samaksā�u uz priek�u, � augļotājs sacīja, raisīdams vaļā virvi. � Nezaudēsim laiku, jo minūtes skrien, un tagad jau tās pieder man.

Izlienot no maisa, Hod�a Nasredins aizklāja seju ar halāta piedurkni. Bet augļotājam nebija laika novērot: viņ� steidzīgi skaitīja naudu, no�ēlodams aizskrejo�ās minūtes.

Krek�ķēdams un stenēdams viņ� ielīda maisā.

Hod�a Nasredins aizsēja maisu, paskrēja sāņus un paslēpās ēnā aiz koka.

Viņ� vēl paguva tie�i laikā. No kapsētas puses atskanēja skaļas sargu lamas. Vispirms pa kapsētas �oga izlauzto cau�rumu uz ceļa izlīda viņu garās ēnas, tad parādījās ari viņi pa�i, atspoguļojot mēness atspulgu savos vairogos.

��� ei tu, klaidoni! � sargi kliedza, spārdīdami maisu, pie kam viņu iero�i �vadzēja un skanēja, kas pilnīgi varēja atgā�dināt vara spārnu saceltu troksni. � Mēs izmeklējām visu kap�sētu, bet neko neatradām. Saki, grēka gabals, � kur ir ieraktas desmittūkslo� tangas?

Augļotājs stingri atminējās noslēpumainos burvju vārdus.

��� Kas nes vara vairogu, tam ir vara piere, � viņ� atbildēja no maisa. � Vanaga vietā sē� ūpis. Ak d�ini, jūs meklējat, kur neesat paslēpu�i, noskūpstiet zem astes manu ēzeli!

Izdzirdu�i tādus vārdus, sargi neganti noskaitās.

� Tu piekrāpi mūs, smirdo�am sunim līdzīgais! Un tu mūs vel sauc par muļķiem.[5] Skatieties, skatieties, viņ� novārtījis putekļos visu maisu, tatad viņ� vāļājies un kūleņojis pa ceļu, cerēdams atbrīvoties, kamēr rnēs asiņainam rokam rakņājāmies pa kapsētu! Tu smagi samaksāsi par savu krāp�anu, riebigais lapsas izdzimteni!

Uz maisa saka birt smagu sitienu krusa; neapmierinadamies ar to, viņi vēl nodejoja pēc kārtas uz maisa ar saviem apkalta�jiem zābakiem. Bet augļotājs, sekodams Hod�as Nasredina pie�kodinājumiem, bez mitē�anās kliedza: �Kas nes vara vairogu, tam ir vara piere!� � ar ko noveda sargus pilnīgā sa�utumā. No�ēlodami, ka viņiem nav ļauts pa�iem izdarīties ar noziedz�nieku, tie paķēra maisu un stiepa uz ūdenskrātuvi.

Hod�a Nasredins iznāca no savas paslēptuves uz ceļa, no�mazgāja upītē seju, nometa halātu, atklāja naksnīgajam vējam savas platās krūtis. Cik līksms un viegls viņ� pa�laik jutās, kad nāves melnā dva�a bija aizslīdējusi garam, viņu neskārusi! Viņ� nogāja sāņus, izpleta halātu, palika akmeni pagalvī un apgūlās: viņ� bija noguris smacīgajā, �auraja maisa, viņ� gri�bēja atpūsties. Kuplajās koku galotnēs �ū�oja vēj�, debesu okeānā peldēja zeltotie zvaig�ņu pulki, upītē burbuļoja ūdens. Tas viss Hod�am Nasredinam bija desmitkārt mīļāks un tuvāks nekā agrāk. �Jā! Pasaulē ir pārāk daudz laba, lai es būtu ar mieru kādreiz mirt, ja ari man dro�i apsolītu paradīzi: tur ta�u var traks kļūt aiz garlaicības, sēdot mū�īgi zem viena un tā pa�a koka, vienu un to pa�u hūriju [6] sabiedrība.�

Tā domāja Hod�a Nasredins, gulēdams zem zvaigznēm uz siltās zemes, vērīgi klausīdamies nemirsto�as un mū�am mod�rās dzīvības skaņās. Pukstēja sirds viņam krūtīs, iebrēcās kap�sēta nakts balsi ūpis, kāds klusītiņām un uzmanīgi līda caur krūmiem � dro�i vien ezis; asi smar�oja vīsto�a zāle, pārpilnā kaut kādas paslēptas rosības, neskaidras �aboņas un �auksto�ņas; pasaule dzīvoja un elpoja, vienlīdzīgi atvērta visiem, uz�ņemdama ar vienādu viesmīlību savā neizmērojama pla�umā ir skudru, ir putnu, ir cilvēku, prasīdama no viņiem tikai vienu � nelietot Jaunā nolūkā tiem parādīto laipnību un uzticību. Saimnieks ar kaunu izdzen viesi, kas pie dziru galda, izmanto�dams vispārējo jautrību, sāk rakņāties pa pārējo viesu kabatām; glu�i tāpat tika izdzīts no jautrās un prieka pilnās pasaules riebīgais, tadam zaglim pilnīgi līdzīgais augļotājs. Hod�a Nasredins nesajuta ne mazākās līdzcietības pret viņu, un ka gan varētu �ēlot tadu, kas ar savu nozu�anu atvieglos dzīvi tūk�sto�iem un tūksto�iem citu ļau�u. Hod�a Nasredins no�ēloja tikai to, ka augļotājs nav vienīgais un nav pēdējais ļaundaris zemes virsū; ak, kaut būtu iespēja savākt vienā maisā visus, emīrus, augstmaņus, mullas un augļotājus un noslīcināt viņus �eiha Ahmeda svētajā ūdenskrātuvē, lai tie ar savu ļaunda�bīgo dva�u nenovītētu pavasara ziedus uz kokiem, ar savas naudas skaņu, melīgajiem sprediķiem un �ķēpu �vadzoņu neap�slāpētu putnu �ivinā�anu, lai viņi netraucētu ļaudis priecāties par pasaules skaistumu un cienīgi izpildīt savu galveno sū�tību virs zemes � būt vienmēr un par visu laimīgiem!

� Pa to laiku sargi, vēlēdamies atgūt pie kapsētas zaudēto laiku, paātrināja soļus, beidzot � metās skrie�us. Augļotājs, kratīdamies un lēkādams maisā, mierīgi gaidīja sava neparastā ceļojuma beigas; viņ� dzirdēja iero�u �vadzoņu, akmeņu gra�bē�anu zem sargu kājām un brīnījās par to, ka varenie d�ini nepaceļas gaisā, bet skrien, izlaizdami elpu elpām savus vara spārnus un vilkdami tos pa zemi, kā to dara jauni gailēni, dzī�damies pakaļ vistām. Bet, klau, tālumā bija dzirdama kaut kāda rūkoņa, kas atgādināja tālu kalnu strautu murdoņu, un augļotajs sakumā nodomāja, ka d�ini aizvilku�i viņu kaut kur kalnos, varbūt savā mājoklī Ilan-Tengri � garu virsotnē. Bet drīz viņ� saka iz�ķirt atsevi�ķas balsis un pārliecinājās, ka iekļuvis liela ļau�u pulka nakts sapulcē; sprie�ot pēc trok�ņa, te bija tūksto�iem ļau�u, kā tirgū, bet no kura laika gan Buhārā tirgo�jās pa naktīm? Drīz viņ� sajuta, ka paceļas aug�up: a-ha, tātad d�ini nolēmu�i tomēr pacelties gaisā! Kā lai viņ� būtu varējis zināt, ka tai brīdī sargi kāpj pa kāpnēm uz paaugstinājumu? Uzkāpu�i viņi nosvieda maisu, tas nogāzās, dēļi vien salīgojās un nodunēja zem tā. Augļotājs iestenējās un nokrek�ķējās.

� E jūs, d�ini! � viņ� neizturēja. � Ja jūs ta sviedīsit maisu, tad sakropļosit mani vēl vairāk, bet jums ta�u jādara glu�i pretējais!

Par atbildi viņ� saņēma niknu kājas spērienu.

��� Tūda] tu, ak grēka gabal, atradīsi savu izdziedinā�anu svētā Ahmeda ūdenskrātuves dibenā.

Sie vārdi noveda auglotaju galīgā nesapratnē: kāda darī��ana te bija ar svētā Ahmeda ūdenskrātuvi? Augļotājā nesa�pratne pārvērtās izbrīnā, kad viņ� izdzirdēja pār maisu sava senā drauga (augļotājs varēja par to zvērēt!) cienījamā Arslanbeka, galma sardzes un karaspēka pavēlnieka balsi. Domas augļotāja galva saka kūleņot: no kurienes te pēk�ņi radies Arslanbeks, kāpēc viņ� lamā d�inus par to, ka viņi ceļā aizkavē�ju�ies, un kāpēc d�ini, atbildot viņam, dreb aiz bailēm un ver�dziskas padevības; nevar ta�u būt, ka Arslanbeks pildītu vien�laicīgi arī galvena d�ina pienākumus! Un ko lai tagad dara � vai lai cie� klusu, vai lai uzrunā viņu? Tā kā �ādam gadījumam augļotajam nebija doti nekādi norādījumi, tad viņ� nolēma labāk klusēt.

Pa to laiku pūļa rūkoņa pieņēmās, un arvien bie�āk, stiprākizskanēja viens vienīgs vārds: likās, visapkārt viss � ir zeme, ir gaiss, ir vēj� � bija piesātināti ar �o vārdu; tas dunēja, skanēja, rībēja un apklusdams atbalsojās tāluma. Augļotājs aprima, sāka klausīties. Un viņ� sadzirdēja:

��� Ilod�a Nasredins! � rūca pūlis tūksto� balsīm. � Hod�a Nasredins! . . . Hod�a Nasredins!

Pēk�ņi viss apklusa, un nāves klusumā augļotājs saklausīja dego�u lapu sīk�anu, vēja zuzē�anu un ūdens �ļakstē�anu. Pa viņa kropo muguru sāka skraidīt skudrītes, tum�as bailes sāka lēnam pielīst viņam, apdvesdamas to ar savu ledaino, stindzino�o elpu.

Atskanēja cita balss, un augļotājs būtu varējis apzvērēt, ka �ī ir lielvezīra Bahtijara balss.

��� Visu�ēlīgā un visuvarenā allalia vārdā, uz lielā un saulei līdzīgā Buhāras emīra pavēli tiek nodots nāvē noziedznieks un ticības apgānītājs, miera grāvējs un ķildu cēlējs Hod�a Nasredins, noslīcinot viņu maisā!

Kadas rokas saķēra maisu un pacēla. Tikai tagad augļotajs noprata, ka iekritis nāves slazdos.

���� Pagaidiet! Pagaidiet! � viņ� sāka vaimanāt. � Ko jūs gribat ar mani darīt? Pagaidiet, es neesmu Hod�a Nasredins, es esmu augļotājs D�afars, es neesmu Hod�a Nasredins! Kur jūs mani esat atvilku�i, jums saka � es esmu augļotājs D�afars!

Emīrs un svīta klusēdami noklausījās viņa vaimanās. Bagdādes gudrais Huseins Huslija, kas sēdēja emīram vistuvāk, sacīja, bēdīgi kratīdams galvu:

��� Kāds bezkaunības bezdibenis slēpjas �ai noziedzniekā! Vispirms viņ� nosauca sevi par Huseinu Husliju, Bagdādes gudro, tagad viņ� mēģina apmānīt mūs, nosaucot sevi par augjotāju D�afaru.

��� Un viņ� doma, ka te atradīsies muļķi, kas viņam noti�cēs, � Arslanbeks piebilda. � Paklausieties, paklausieties tik, cik veiksmīgi viņ� attiecīgajam gadījumam pielāgo balsi!

��� Atlaidiet mani! Es neesmu Hod�a Nasredins, es esmu D�afars! � skaļa balsī sauca augļotājs tai brīdī, kad divi sargi, stāvēdami uz paaugstinājuma malas, sa�ūpoja maisu, gatavo�damies sviest to tum�ajā ūdenī. � Es neesmu Hod�a Nasre�dins! Cik rei�u man tas jums jāatkārto!

Bet �ai acumirklī Arslanbeks pamaja ar roku, un maiss, smagi apveklamies gaisa, nogāzās lejā; atskanēja stiprs �ļakstiens, lapu sarkanā gaismā pazibēja �ļakatas, un ūdens smagi sakļāvās, aprīdams augļotāja D�afara grēcīgās miesas un grē�cīgo dvēseli.

Tumsā pār puli pār�alca un sastinga viena vienīga varena nopūta. Da�us acumirkļus valdīja drausmīgs klusums, tad pēk��ņi visus satricināja �me�onīgs, spalgs, moku pilns kliedziens.

Kliedza un locījās sava vecā tēva rokās skaistā Gild�ana.

Caihanas saimnieks Ali novērsās un saķēra galvu. Kalēju Jusupu kratīja sīki, saraustīti drebuļi .. .

Pec soda izpildī�anas emīrs ar savu svītu iegāja pilī.

Arslanbeks, bīdamies, ka noziedznieku varētu izvilkt atrak, iekām viņ� vēl nav noslāpis, pavēlēja ieslēgt ūdenskrātuvi sargu lokā un nelaist neviena klat. Pūlis saviļņojās, atkapās zem sargu spiediena un apstājās, saslējies vienā tum�ā, dzīvā, klu�sējo�ā masā. Arslanbeks mēģināja pūli izklīdināt, bet ļaudis tikai pārgāja no vienas vietas uz otru vai arī slēpās tumsā, lai, brīdi nogaidīju�i, atgrieztos atpakaļ vecajā vietā.

Pilī sākās liela līksmība. Emīrs svinēja uzvaru pār savu ienaidnieku. Mirdzēja zelts un sudrabs, vārījās katli, kūpēja pannas, skanēja zvārguļi, rēca taures, gaisu tricinot, rībēja bungas, un tik daudz uguņu bija �ajos svētkos, ka virs emīra pils zvilnēja blāzma kā no ugunsgrēka.

Bet pilsēta visapkārt pilij klusēja, iegrimusi tumsā un skumja mierīguma pārņemtā.

Emīrs izdalīja bagātīgas dāvanas, daudzi �ai diena iedzī�vojās manta. Dzejnieki aizsmaka no nemitīgās slavinā�anas, muguras viņiem sāka lēni, bet tīkami smelgt, � tik bie�i tiem nācās noliekties pec sudraba un zelta naudas gabaliem.

��� Pasaukt �urp rakstvedi! � emīrs pavēlēja; atskrēja rakstvedis un steig�us saka �irkstināt zoss spalvu:

�No Lielā un Spo�ā un par sauli Gai�ākā Buhāras Vald�nieka, Pavēlnieka un Likumdevēja Buhāras emīra � Hivas Lielajam, Spo�ajam un par sauli Gai�ākajam Hivas Hanam tiek sūtītas sveicienu rozes un labvēlējurnu lilijas. Paziņojam Jums, ak Mūsu Mīļotais un Karaliskais Brāli, kādu jaunu vesti, kas ar sajūsmas uguni var sasildīt Jūsu sirdi un saldi atveldzēt Jūsu sāpes, un, proti, � �odien, Safara mēne�a septiņpadsmi�tajā dienā, Mēs, Lielais Buhāras Emīrs, publiski sodījām visai pasaulei ar savu bezdievīgo un nekrietno darbību pazīstamo noziedznieku Hod�u Nasredinu, lai allaha lāsti nāk pār viņu, noslīcinot viņu maisā, kas notika Mūsu klātbūtnē un Mūsu Acu priek�ā, kam pateicoties Mēs Pa�i ar Savu karalisko roku ap�liecinām Jums, ka pieminētais ļaundaris, miera grāvējs, ticības apgānītājs un ķildu cēlējs, �obrīd vairs nav starp dzīvajiem un nevarēs vairs apgrūtinat Jūs, ak Mūsu Mīļotais Brāli, ar saviem bezdievīgajiem nedarbiem ��

Tādas pa�as vēstules emīrs uzrakstīja Bagdades kalifam, turku sultanam, Iranas �aham, Kokandas hanam, Afganas emī�ram un daudziem citiem pierobe�u un tālāku zemju valdniekiem. Bahtijars satina vēstules vīstokļos, apzīmogoja un nodeva ziņne�iem, pavēlēdams tūliņ doties ceļa. Un nakts stundā, skaļi tark�ķēdami un virās �īkstēdami, atdarījās visi vienpadsmit Buhāras vārti un, zirgiem ceļa granti �ķaidot un pakaviem dzirkstis �ķiļot, uz visam pusēm pa lielceļiem devās ziņne�i � uz Hivu, Teherānu, Stambulu, Bagdādi, Kabulu un daudzām citām pilsētām.

. . .Vēlā naktī, �etras stundas pēc soda izpildī�anas, Arslanbeks aizveda sargus prom no ūdenskrātuves.

��� Lai kas viņ� arī būtu bijis, kaut vai pats �aitans, viņ� nevarēja palikt dzīvs, �etras stundas sagulējis ūdenī! � Arslanbeks sacīja. � Un nevelciet viņu ārā, lai krāmējas, kam tīk, ar viņa nolādēto līķi.

Tikko pēdējais sargs bija nozudis tumsā, pūlis gāzās uz krastu, sāka trok�ņot un rūkt; aizdegās lāpas, kas jau laikus bija sagatavotas un gulēja turpat krūmos paslēptas. Zēli saka vaimanāt sievietes, apraudādamas Hod�u Nasredinu.

��� Viņ� jāapglabā kā lielisks musulmanis, � vecais Nijazs sacīja. Gild�ana stāvēja viņam blakus, atspiedusies tēvam uz pleca; viņa bija kā bez dzīvības.

Caihanas saimnieks Ali un kalējs Jusups sāka ar ķek�iem pārmeklēt ūdeni. Viņi taustīja ilgi, līdz beidzot aizķēra maisu un vilka uz krastu. Kad tas parādījās virs ūdens, melni spīgu�ļodams lāpu gaismā, vijīgu ūdenszāļu aplipis, sievietes sāka vaimanāt vēl skaļāk; viņu vaimanas apslāpēja jautrību, kas skanēja no pils.

Desmitām roku satvēra maisu. � Nesiet man nopakaļ, � Jusups sacīja, apgaismodams ceļu ar lāpu. Maisu nolika zālē zem kupla koka. Visapkārt sadrūzmēju�ies ļaudis gaidīja klu�sēdami. Jusups izņēma nazi, uzmanīgi pārgrieza maisu gare�niski pu�u, ieskatījās mironim sejā un pēk�ņi atrāvās, sastinga izvalbītām acīm, cenzdamies kaut ko pateikt ar mēli, kas negri�bēja klausīt.

Caihanas saimnieks Ali metās Jusupam palīgā, bet arīar cai�hanas saimnieku notika tas pats: viņ� notupās, paskatījās, iekliedzās un pēk�ņi atkrita aug�pēdu, pievērsdams debesīm savu resno penderi.

��� Kas noticis? � rūca pūlis. � Laidiet mūs, parādiet mums!

Gild�ana raudādama nometās ceļos, noliecās pār nedzīva�jām miesām, bet kāds pabāza lāpu, un arī viņa atsprāga ne�izsakāmā nobīlī un izbrīna atpakaļ.

Nu sanāca ar lāpām no visām pusēm, krasts bija gai�i ap�gaismots un kopīgs, varens kliedziens satricināja nakts klusumu:

��� D�afars!

��� Tas ir augļotājs D�afars!

��� Tas nav Hod�a Nasredins! Tas ir augļotājs D�afars!

Vispirms sastingums, apjukums, bet pēc tam ļaudis pēk�ņi

sāka aurot, metās cits citam uz pleciem, sākās spaidī�anās un grūstī�anās: katrs gribēja pats savām acīm pārliecināties. Ar Gild�anu notika kaut kas tāds, ka vecais Nijazs pasteidzās aizvest viņu tālāk no krasta, baidīdamies par viņas sapra�anu: viņa raudāja un smējās, ticēja un neticēja un tiecās paskatī�ties vēl.

���� D�afars! D�afarsl � skanēja gavilējo�i kliedzieni, kas pilnīgi apklāja tālo prieka rūkoņu pilī. � Tas ir aug|otajs D�afars! Tas ir viņ�! Pat viņa soma ar parādzīmēm ir te.

Pagāja daudz laika, ļekām kāds atjēdzās un izteica jautā�jumu, griezdamies pie visiem:

���� Bet kur tad varētu būt Hod�a Nasredins?

Pa visu pūli noskanēja no viena gala līdz otram:

���� Bet kur tad ir Hod�a Nasredins? Kur palicis mūsu Hod�a Nasredins?

���� Viņ� ir te, te! � atskanēja pazīstama, mierīga balss, un visi pagriezu�ies ar izbrīnu ieraudzīja dzīvo, sargu nepavadīto Ilod�u Nasredinu, kas gāja, �āvādamies un laiski staipīdamies: viņ� bija pie kapsētas nemanot aizmidzis un nepaspējis redzēt gadījumu pie ūdenskrātuves.

���� Es esmu �eit! � viņ� atkārtoja. � Kam esmu vajadzīgs, tas lai panāk �urp! Ak cildenie Bubāras iedzīvotāji, kādā no�lūkā jūs sapulcējaties pie ūdenskrātuves, un ko jūs te darāt tik vēlā nakts stundā?

���� Kāpēc sapulcējāmies? � simtu balsu atbildēja. � Mēs sapulcējāmies, ak Hod�a Nasredin, lai atvadītos no tevis, lai tevi pienācīgi apraudātu un apglabātu.

���� Mani? � viņ� vaicāja. � Apraudāt? � Ak cildenie Bu�bāras iedzīvotāji, jūs slikti pazīstat Hod�u Nasredinu, ja domā�jat, ka viņ� kādreiz taisās mirt! Es tikai biju nolicies pie kapsē�tas atpūsties, bet jūs jau domājāt, ka esmu miris!

Vairāk viņ� neko nedabūja pasacīt, jo kliepdams �urp atdrāzās �aihanas saimnieks Ali, viņam nopakaļ kalējs Jusups; Hod�a Nasredins tikko nenoslapa viņu karstajas skavās. Sīkiem solī�iem pieskrēja Nijazs, bet vecīti atspieda atpakaļ. Hod�u Nasredinu bija apstājis liels pūlis, katrs gribēja viņu apskaut un apsveicināties, bet viņ�, no vienām skavām otrās iekļūdams, rāvās uz to pusi, no kurienes atskanēja dusmīgā un nepacietīgā Gild�anas balss, kas velti cīnījās ar pūli, lai tiktu pie Hod�as. Kad viņi beidzot satikās, Gild�ana apkrita viņam ap kaklu. Hod�a Nasredins, visiem redzot, viņu noskūpstīja, atsegdams �ķidrautu, un neviens, pat visdedzīgākie likumu un pieklājības sargi, neiedro�inājās te saskatīt ko nosodāmu.

Hod�a Nasredins pacēla roku, prasīdams klusumu un uz�manību:

��� Jūs esat sapulcēju�ies apraudat mani, ak Di�enās Buhāras iedzīvotāji! Bet vai tad jūs nezināt, ka es esmu nemirstīgs!

Esmu Ilod�a Nasredins, Man par visu tikai smīns; Teik�u, � bū�u vaļsirdīgs, � Esmu mū�īgs, nemirstīgs.

Viņ� stāvēja, spilgtās sīco�o lāpu gaismas apmirdzēts; pū�lis draudzīgi uzķēra viņa dziesmu, un pār nakts tumsa grimu�o Buharu atskanēja dūco�as, gavilējo�as skaņas:

Klaidons esmu � pliks un bass, � Bagataks par mani kas? Dzīvo�u un dziedā�u, Un nemū�am nemir�u.

Kur pilī varēja būt tada jautrība un līksmība!

��� Stāsti! � kads iesaucās. � Pastāsti, ka tu izmanījies savā vietā noslīcināt augļotaju D�afaru?

��� Jā! � Hod�a Nasredins atcerējās. � Jusup! Tu atceries manu zvērestu?

��� Atceros! � atsaucās Jusups. � Tu esi to turējis, Hod�a Nasredin!

���� Kur viņ� ir? � Hod�a Nasredins vaicāja. � Kur ir augļotajs? Vai jūs paņēmāt viņa somu?

��� Nē! Mēs neesam tai pieskāru�ies.

���� Ai-ai-ai! � Hod�a Nasredins pārmeto�i sacīja. � Vai jūs tie�am nesaprotat, ak Buhāras iedzīvotāji, bagātīgi apbal�voti ar cildenumu, bet mazliet aprobe�oti prātā, vai jūs nesa�protat, ka gadījumā, ja �ī soma nāktu rokā augļotāja manti�niekiem, viņi izspiestu no jums visus parādus līdz pēdējam gra�sim! Padodiet man viņa somu!

Desmitiem lau�u kliegdami un drūzmēdamies metās izpil�dīt Hod�as Nasredina pavēli, atnesa izmirku�o somu un pa�sniedza viņam.

Viņ� izņēma uz labu laimi vienu paradzīmi.

���� Seglinieks Mameds! � viņ� sauca. � Kur� te ir segli�nieks Marneds?

����� Es, � atsaucas smalka, drebo�a balss; no pūļa iznāca uz priek�u mazs ve�uks puķaina, bezgala noplīsu�ā halātā, ar siku bārdeli.

��� Rītu tev, segliniek Mamed, jānomaksā pēc �ās parādzī�mes pieci simti tangu. Bet es, Hod�a Nasredins, atbrīvoju tevi no parāda maksas; izlieto �o naudu savām vajadzībām un nopērc sev jaunu halatu, jo tavs vairāk līdzinās nobriedu�am kokvilnas laukam � visgarām lien vate laukā!

Pie �iem vārdiem viņ� iemeta zīmi ugunī.

Ta Hod�a Nasredins darīja ar visām parādzīmēm. Un �o mazo papīra gabaliņu vājā liesma sasildīja ļau�u sirdis stiprāk par vislielāko ugunskuru. Tagad �ie ļaudis bija brīvi � pirmo�reiz dzīvē, jo daudzi no viņiem, kas bija uzņēmu�ies tēvu un vectēvu parādus, atradas D�afara atkarībā jau no pa�as agras jaunības jau divdesmit un pat vairāk gadus.

Kad pēdējā parādzīme bija sadedzināta, Hod�a Nasredins, spēcīgi atvēzējies, iemeta somu ūdenī.

��� Lai tā guļ tur dibenā vienmēr un uz visiem laikiem, �ī soma! � viņ� iesaucās. � Un lai neviens nekad nenēsātu to! Ak cildenie Buhāras iedzīvotāji, nav lielāka kauna cilvēkam ka nēsāt tādu somu, un kas arī notiktu ar katru no jums, un kaut arī kāds no jums iedzīvotos mantā, � uz ko tomēr maz cerības, kamēr dzīvos mūsu saulei līdzīgais emīrs un viņa nenogurdinā�mie vezīri, � bet, ja tā notiktu un kāds no jums taptu bagats, tad viņam nekad nevajag nēsāt tādu somu, lai neapkrautu ar mū�īgu negodu sevi un savus pēcte�us līdz �etrpadsmitajam augumam! Bez tam viņam jāatceras, ka pasaulē dzīvo Hod�a Nasredins, kas nemīl jokot, � jūs visi redzējāt, kā viņ� sodīja augļotaju D�afaru. Tagad es atvados no jums, Di�enās Buhāras iedzīvotāji, man pienācis laiks doties tālā ceļojumā! Gild�ana, vai tu nāksi man līdzi?!

��� Ie�u � kurp gribēsi! � viņa sacīja.

Buhāras iedzīvotāji cienīgi pavadīja Hod�u Nasredinu. Ka�ravānu saimnieki atveda viņa līgavai ēzeli, baltu kā kokvilna � neviena melna traipiņa viņam nebija, un tas lepni mirdzēja, stā�vēdams blakus savam pelēkajam biedram, senajam un uzticama�jam Hod�as Nasredina pavadonim viņa klaidonības gaitās. Bet pelēkais ēzelis nebūt neapmulsa tik mirdzo�a kaimiņa tuvumā, mierīgi gremoja zaļu, sulīgu āboliņu un atbīdīja ar purnu baltā ēzeļa purnu, it ka likdams ar to saprast, ka baltajam ēzelim, neskatoties uz viņa spalvas neap�aubāmu pārākumu, vēl nav to nopelnu Hod�as Nasredina priek�ā, kādi ir viņam, pelēkajam ēzelim.

Kalēji atvilka pārnēsājamu kalvi un apkala turpat uz vietas abus ēzejus, seglinieki uzdāvināja divus krā�ņus seglus: ar samtu izrotātus � Hod�am Nasredinam, ar sudrabu izrotā�tus � Gild�anai. Caihanu saimnieki atnesa divas tējkannas un divus vislabākos ķinie�u dzeramos traukus, iero�u kalējs zo�benu � no ievērojama gurdas tērauda, lai Hod�am Nasredinam būtu ar ko aizsargāties ceļā no laupītājiem, paklāju audēji at�nesa seglu segas, arkanu pinēji � no astriem pītu arkanu, kas, apstiepts lokā gulētājiem apkārt, pasarga viņu no indīgu �ūsku kodieniem, jo �ūska, uzdurdamās uz cietajiem astriem, netiek tam pāri.

Savas dāvanas atnesa audēji, vara kalēji, skroderi, kurpnieki; visa Buhāra, izņemot tikai mullas, augstmaņus un bagātniekus, sagatavoja ceļam savu Hod�u Nasredinu.

Podnieki stāvēja noskumu�i sāņus; viņiem nebija nekā ko dāvināt. Kam gan cilvēkam ceļā vajadzīga māla krūze, ja ir vara, ko iedāvināju�i kalēji?

Bet savu balsi pēk�ņi pacēla pats vacākais podnieks, kuram skaitījās jau pāri par simt gadiem.

��� Kas to saka, ka mēs, podnieki, neko neesam iedāvināju�i Hod�am Nasredinam? Vai tad viņa līgava, �ī skaistā meitene, nenāk no slavenās un ievērojamās Buhāras podnieku kārtas?

Podnieki sāka kliegt un trok�ņot, vecā vīra vārdu sajūsmi�nāti. Tad viņi no savas puses deva Gild�anai līdzi stingru pa�mācību � būt Hod�am Nasredinam par uzticamu, padevīgu draudzeni, lai neaptraipītu savas kārtas slavu un godu.

��� Tuvojas rītausma, � Ilod�a Nasredins uzrunāja tautu. � Drīz atvērs pilsētas vārtus. Man ar manu līgavu jāaiziet ne�pamanītiem, bet, ja jūs nāksit mūs pavadīt, tad sargi iedomā�sies, ka visi Buhāras iedzīvotāji nolēmu�i atstāt pilsētu un pār�celties uz citu vietu, aizslēgs vārtus un neizlaidīs neviena. Tā�pēc � izklīstiet pa mājām, ak Di�enās Buhāras iedzīvotāji, lai jums mierīga atdusa, un lai nelaimes tum�ie spārni nekad ne�klājas pār jums, un lai sekmējas jūsu darbi! Ilod�a Nasredins atvadās no jums! Vai uz ilgu laiku? Es arī pats to nezinu �

Austrumos jau sāka atplaukt �aura, tikko manāma svītriņa. Virs ūdenskrātuves pacēlās viegla migla. Ļaudis sāka izklīst, nodzēsa lāpas, sauca atvadīdamies:

� Laimīgu ceļu, Hod�a Nasredin! Neaizmirsti savu dzimto Buhāru!

Sevi�ķi aizkustino�a bija atvadī�anās no kalēja Jusupa un �aihanas saimnieka Ali. Resnais saimnieks nevarēja novaldīt asaras, kas bagātīgi slapināja viņa tuklos, sarkanos vaigus.

Līdz vārtu atvēr�anai Hod�a Nasredins uzturējās Nijaza mājā, bet, tikko pirmais muedzins pārstiepa pilsētai savas skumji skano�ās balss stīgu, Hod�a Nasredins un Gild�ana de�vās ceļā. Vecais Nijazs pavadīja viņus līdz stūrim � tālāk Hod�a Nasredins neatļāva, un vecais apstājās, valgām acīm noskatīdamies viņiem pakaļ, kamēr tie pazuda ceļa līkumā. At�laidās viegls rīta vējiņ� un sāka rosīties pa putekļaino ceļu, rū�pīgi noslaucīdams pēdas.

Nijazs devās skrie�us mājup, steidzīgi uzkāpa uz jumta, no kurienes varēja tālu redzēt aiz pilsētas mūriem, un, piepūlē�dams vecās acis un nosusinādams nelūgtās asaras, ilgi skatījās uz brūno saules izdedzināto kalnu piegāzi, pa kuru stiepās, pa�zuzdama aiz trejdeviņām zemēm, pelēka ceļa josta. Viņ� ilgi gaidīja, sirdi viņam jau sāka iezagties nemiers: vai tik Hod�a Nasredins un Gild�ana nav kritu�i sargu rokās? Bet, lūk, ieska�tījies vecītis iz�ķīra-tālumā divus punktiņus � pelēku un baltu; tie arvien vairāk attālinājās, kļuva arvien mazāki, tad pelēkais punktiņ� izzuda, salējies ar kalna nogāzi, bet balto vēl ilgi varēja redzēt te pazūdam gravās un zemākās vietās, te atkal parādā�mies. Beidzot arī tas pazuda, izkusa tuvākajā gaisa dūmakā. Sakās diena, un sākās karstums. Bet vecītis, karstuma nejuzdams, sēdēja uz jumta rūgtās pārdomās, viņa sirmā galva dre�bēja, un smacīgs kumoss stāvēja rīklē. Viņ� nekurnēja uz Hod�u Nasredinu un savu meitu, viņ� vēlēja viņiem laimīgu mū�u, bet viņam bija rūgti un sāpīgi domāt par sevi � tagad viņa māja bija pavisam tuk�a, un nebija neviena, kas ar skanīgu dziesmu un jautriem smiekliem darītu patīkamu viņa vientuļo vecumu. Sāka pūst karsts vēj�, saviļņoja vīnogulāju lapotni, sacēla pu�tekļus, aizķēra ar spārnu podus, kas kaltējās uz jumta, un tie skumji smalki un stiepti iedziedājās, it kā arī tie sērotu par aiz�gājējiem.

Nijazs satrūkās, izdzirdis sev aiz muguras troksni, atskatī�jās: pie viņa uz jumta kāpa pa kāpnēm cits aiz cita trīs brāļi, kas dzīvoja kaimiņos, visi � vīri kā ozoli un visi podnieki. Viņi pienāca un noliecās, sveicinādami ar dziļu godbijību veco vīru.

� Ak cienījamais Nijaz! � vecākais no viņiem sacīja. � Tava meitiņa aizgāja no tevis Hod�am Nasredinam līdzi, bet tev nav jabēdājas un jāsūdzas, jo tāds ir mū�īgais dabas likums, ka zaķu māte nedzīvo bez zaķa, brie�u māte bez brie�a, govs nedzīvo bez vēr�a un pile nedzīvo bez pīļu tēviņa. Vai tad mei�tene var nodzīvot bez uzticama un pieķērīga drauga, un vai allahs visu dzīvo radību virs zemes nav radījis pa pārim, sada�līdams pat kokvilnas atvases vīri�ķās un sievi�ķās? Bet, lai tavs vecums nebutu tum�s, ak cienījamais Nijaz, mes visi trīs no�spriedām teikt tev sekojo�o: kas saradojies ar Hod�u Nasredinu, tas saradojies ar visiem Buhāras iedzīvotājiem, un tu, ak Nijaz, esi ticis no �ā bri�a ar mums rados. Tu zini, ka pagaju�o rudeni mēs ar skumjām un nopūtam aprakām savu tēvu un tavu draugu, godājamo Mamedu-Ali, un �imbrī�am vecākā ģimenes locekļa vieta pie mūsu pavarda ir tuk�a un mums ņemta tā laime ik dienas redzēt cienījamo balto bārdu, bez kuras, tāpat kā bez mazbērna brēk�anas, maja skaitās pustuk�a, jo labi un mierīgi cilvēkam ap sirdi ir tad, kad viņ� atrodas vidū starp to, kam ir bārda, kas devis viņam dzīvību, un to, kas guļ �ūpulī un kam viņ� pats devis dzīvību. Un tāpēc, ak cienījamais Nijaz, mēs lūdzam tevi piegriezt ausi mūsu vārdiem un neatraidīt mūsu lū�gumu un ienākt mūsu mājā, un ieņemt pie mūsu pavarda to vietu, kas nolemta vecākajam, un būt mums visiem trim par tēvu, bet mūsu bērniem par vectēvu.

Brāļi lūdza tik neatlaidīgi, ka Nijazs nevarēja atteikties: viņ� iegāja viņu mājā un tika uzņemts ar lielu cieņu. Tā viņ� vecuma dienās par savu godīgo un skaidro dzīvi tika apbalvots ar vislielāko algu, kāda vien musulmanim virs zemes sasnie�dzama: viņ� kļuva Nijazs-bobo, tas ir vectētiņ� Nijazs, lielas ģi�menes galva, kurā viņam bija �etrpadsmit mazbērnu,.un viņa skats varēja priecāties bez mitē�anās, pārejot no vieniem mīkleņu un vīnogu nota�ķītiem sārtiem vaidziņiem uz otriem, ne mazāk nota�ķītiem. Un viņa ausis no ta laika nekad vairs ne�cieta no klusuma, ta ka viņam neieradu�am da�reiz klājās tā pagrūtāk, un viņ� iegriezās savā vecajā mājā atpūsties un ar skumjām pieminēt savai sirdij tik tuvos un tik tālos, aizklīdu��os nezin kurp . . .

Tirgus dienās viņ� nogāja uz tirgus laukumu un izpra�ņaja kamieļu dzinējus, kas bija atnāku�i uz Buhāru no visām zemes malām: vai tie ceļā nav sastapu�i divus ceļiniekus � vīrieti uz

pelēka ēzeļa un sievieti uz balta ēzeļa bez neviena melna plan�kumiņa? Kamieļu dzinēji rauca savas saulē nodegu�ās pieres, purinaja galvas: nē, tādus cilvēkus viņi ceļā nebija sastapu�i. Hod�a Nasrcdins, ka arvien, bija pazudis bez pēdām, lai pēk�ņi paradītos tur, kur viņu nemaz negaida.

kas varētu noderēt jaunas grāmatas sakumam

�Esmu veicis septiņus ceļojumus, un par katru ceļojumu ir brīni�ķīgs stāsts, kas sa�mulsina prātus.�

Sindbads jūrasbraucējs.

Un viņ� parādījās tur, kur viņu nemaz negaidīja.

Viņ� parādījās Stambulā.

Tas notika tre�ā dienā pēc tam, kad sultāns bija dabūjis vēstuli no Buhāras emīra. Simtiem ziņne�u izklīda pa Augstās Portas pilsētām un ciemiem, lai paziņotu tautai Hod�as Nasredina nāvi. Iepriecinātie mullas divreiz dienā � rīta un va�karā � lasīja tautai mo�ejas emīra vēstuli un izteica allaham pateicību.

Sultāns dzīroja pils dārzā, strūklu valgo putekļu aprasināto papeļu vēsajā ēnā. Visapkārt drūzmējās vezīri, gudrie dzejnieki un pārējā galma saime, alkatīgi gaidīdami dāvanas. Melnie vergi kustējās garās rindās ar kūpo�ām paplātēm, ūdens pīpēm un krūzēm rokās. Sultāns bija ļoti labā omā un jokoja bez mitē��anās. �Kāpēc �odien, neskatoties uz tādu karstumu, gaisa jū�tams salds vieglums un smar�a?� �ķelmīgi piemiedzis acis, viņ� vaicāja gudrajiem un dzejniekiem. �Kur� no ju.ms var ap�mierino�i atbildēt uz �o jautājumu?�

Un viņi, skatieniem glāstīdami ādas maku rokās, atbildēja: �Mūsu augstā pavēlnieka dva�a ir piesātinājusi gaisu ar saldu vieglumu, bet smar�a izplatījusies tāpēc, ka nelie�a Ilod�as Nasredina dvēsele beidzot mitējusies iz�ķiest savu riebīgo smir�doņu, kas senāk saindēja visu pasauli.�

Sāņus, sekodams kārtībai, stāvēja Stambulas miera un ti�kuma sargātājs � sardzes priek�nieks, kas no sava cienījamā Buhāras līdzbiedra Arslanbeka at�ķīrās vai vienīgi tikai ar savu vēl lielāku bardzību un neparastu vājumu, kādas īpa�ības

saistījās viena ar otru, ko Stambulas iedzīvotāji jau sen bija novēroju�i, un viņi ik nedēļas ar rūpēm acīs apjautajās pie pils pirtnieka par priek�nieka cienījamās miesas stāvokli, � ja ziņas bija ļaunas, tad visi pils tuvumā dzīvojo�ie ļaudis noslē�pās mājās un bez neatliekamas vajadzības nekur neizgāja līdz nākamajai pirts dienai. Tad, lūk, �is pats baiļu iedvesējs priek��nieks stāvēja sāņus; viņa turbāna apvītā galva rēgojās uz garā, tievā kakla kā uz kārts (daudzi Stambulas iedzīvotāji slepus no�pūstos, izdzirdu�i tādu salīdzinājumu!).

Viss ritēja, kā nākas, nekas neaptum�oja svētkus un nevestīja briesmas. Neviens pat nepamanīja pils uzraugu, kas. pierasti un veikli izlokoties starp galminiekiem, tuvojās sardzes priek�niekam un pa�ukstēja viņam kaut ko. Priek�nieks sarāvās, pārmainījās sejā un steidzīgiem soļiem sekoja uzraugam. Pēc minūtes viņ� atgriezās � bāls, drebo�ām lūpām. Pa�ķirdams galminiekus, viņ� piegāja sultānam un, viņa priek�ā paklanīda�mies, it kā salūza divās daļās.

��� Ak lielais pavēlnieki

��� Kas tad ir? � sultāns neapmierināts jautāja. � Vai tu pat tādā dienā nevari paturēt pie sevis savas koko�anas un cie�tuma re�īma jaunās ziņas? Nu, runā ātrāk!

��� Ak gai�ais un lielais sultān, mana mēle neklausa �

Sultāns uztraucās, savilka uzacis.

Priek�nieks pus�ukstot nobeidza.

��� Viņ� ir te � Stambulā!

��� Kas? � sultāns dobji vaicāja, kaut gan uzreiz saprata, par ko tiek runāts.

��� Hod�a Nasredins!

Sardzes priek�nieks izrunāja �o vārdu ļoti klusu, bet galmi�niekiem ir vērīgas ausis; pa visu dārzu izplatījās un sāka �al�kot � Hod�a Nasredins! Viņ� ir Stambulā! ITod�a Nasredins Stambulā!

��� Kā tu to zini? � sultāns jautāja; balss viņam bija aiz�smakusi. � Kas tev sacīja? Vai tas ir iespējams, ja mums ir Buhāras emīra vēstule, kurā viņ� ar savu karalisko vārdu mums apgalvo, ka Hod�a Nasredins vairs nav starp dzīvajiem!

Sardzes priek�nieks pamāja pils uzraugam, un tas pieveda sultānam cilvēku ar plakanu degunu bakurētainajā sejā, dzel�tenām, nemierīgām acīm.

���� Ak pavēlnieki � sardzes priek�nieks paskaidroja. � Sis cilvēks ir ilgi kalpojis par spiegu Buhāras emīra galmā un ļoti labi pazīst Hod�u Nasredinu. Tad �is cilvēks pārnāca uz Stam�bulu, un es viņu pieņēmu spiega dienestā, kādu amatu viņ� iz�pilda arī vēl tagad.

��� Tu viņu redzēji? � sultāns-pārtrauca, griezdamies pie spiega. � Tu redzēji pats savam acīm?

Spiegs atbildēja apstiprino�i.

��� Bet tu varbūt pārskatījies?

Spiegs atbildēja noliedzo�i. Nē, viņ� nevarēja pārskatīties. Un Ilod�am Nasredinam blakus jājusi kāda sieviete uz balta ēzeļa.

���� Kāpēc tu nesaņēmi viņu tūliņ ciet? � sultāns iesaucās. � Kāpēc tu nenodevi viņu sargu rokās?

���� Ak gai�ais pavēlnieki � spiegs atbildēja uti drebēdams nokrita ce|os. � Buhārā es reiz iekļuvu Hod�as Nasredina rokās, un, ja allabs nebūtu bijis �ēlīgs, es nebūtu dzīvs izspru�cis no viņa. Un, kad es �odien ieraudzīju viņu uz Stambulas ielām, tad acis man apmiglojās no bailēm, bet, kad es atjēdzos, tad viņ� jau bija pazudis.

���� Tādi ir tavi spiegi! � sultāns iesaucās, acīm zibeņus mezdams uz noliku�ā sardzes priek�nieka. � Tikai noziedz�nieka parādī�anās vien jau liek viņiem drebināties!

Viņ� nicinā�anā atgrūda ar kaju bakurētaino spiegu, piecē�lās un aizgaja savās istabās, lielas melno vergu rindas pavadīts.

Vezīri, augstmaņi, dzejnieki un gudrie uztrauktā, sano�ā pūlī metās uz izeju. Pēc piecām minūtēm dārzā vairs nebija neviena kā tikai sardzes priek�nieks, kas bezdomīgi, apmigloju�arnies acīm skatīdamies savā priek�ā, bezspēcīgi nolaidās uz ūdenskrātuves marmora malas un ilgi sēdēja, vienatnē klausī�damies klusajos strūklaku �ļakstos un smieklos. Un likās, viņ� vienā acumirklī bija tā novājējis un izkaltis, ka Buhāras iedzī�votāji, ja tie viņu tādu ieraudzītu, būtu metu�ies uz visām pu�sēm kur kurais, nepaceldami pazaudētās tupeles.

Bet bakurētainais spiegs tai laikā aizelsies joņoja pa sa�karsu�ajām ielām uz jūru. Tur viņ� atrada arābu kuģi, gatavu aizbrauk�anai. Kuģa īpa�nieks, būdams ne�aubīgi pārliecināts, ka redz savā priek�ā no cietuma izbēgu�u noziedznieku, no�plēsa nesamērīgu maksu; spiegs nekaulējās, uzskrēja uz klāja un paslēpās tum�ā, netīrā kaktā. Vēlāk, kad slaidie Stambulas minareti iegrima zilganās dūmakās un svaigs vēj� uzpūta bu�ras, � viņ� palūkojas ārā no savas patvertnes, apstaigāja kiuģi, ieskatījās katram cilvēkam sejā un beidzot apmierinājās, pār�liecinājies, ka Hod�as Nasredina nav uz kuģa.

No tā laika visu savu atliku�o mū�a daļu bakurētainais spiegs pavadīja nepārtrauktās bailēs: lai kur viņ� ari nonāca � Bagdādē, Kaira, Teherānā vai Damaskā, � nekur viņam neiz�devās nodzīvot mierīgi ilgāk par trim mēne�iem, tāpēc ka pil�sētā katrā ziņā parādījās Hod�a Nasredins, un bakurētainais spiegs, drebēdams aiz bailēm viņu satikt, bēga arvien tālāk un tālāk; te būs pilnīgi vietā salīdzināt Hod�u Nasredinu ar spē�cīgu orkānu, kas ar savu dva�u bez mitē�anās dzen pa ceļu sausās lapas, izrauj tas no zāles un izpū� no plaisām. Tā tika nosodīts bakurētainais spiegs par visu to ļaunumu, ko viņ� cilvēkiem bija nodarījis! �

Bet otrā diena Stambulā sākās brīni�ķīgi un neparasti ne�tikumi! . . . Bet cilvēkam nav jāstāsta par to, kam viņ� nav bijis liecinieks, un nav jāapraksta zemes, kuras tas nav redzējis; ar �iem vārdiem rriēs ari nobeigsim sava stāstījuma pēdējo beigu nodaļu, kas gudram un centīgam cilvēkam varētu noderēt par jaunas grāmatas sākumu, kurā būtu aprakstītas nesalīdzi�nāmā, vienreizīgā Hod�as Nasredina turpmākās gaitas Stam�bulā, Bagdādē, Teherānā, Damaskā un daudzās citas izslavētās pilsētās.

Daudz esmu ceļojis pa da�ādām zemes malām; esmu viesojies pie daudzām tautām un norāvis pa vārpiņai no katras druvas, jo labāk staigat basām kājām nekā cie�os apavos; labāk izciest visas ceļa likstas neka sēdēt mājās � Un vēl man jāsaka: katru jaunu pavasari vajag rast arī jaunu mīles�tību, � draugs, pērnais kalendārs �odien vairs neder! �

Saadi

Aizgāju�o gadsimtu gudrajie atstaju�i pasaulei mantojumā lielu dau�dzumu grainatu, lai ar savu zinā�anu lapu apgaismotu mums, �odienas cilvēkiem, līkumotos un bīstamos mūsu dzīves ceļus. Sais grāmatās var lasīt par visu: par kariem un zemestrīcem, par brīnumiem un pravietojumiem; katru lappusi grezno �eihu, kalifu, neuzvaramu karavīru un citu ar slavu apvīlu vīru vardi; tikai par vienu cilvēku �ajas grāmatās nav sacīts nekas, ne viens vienīgs vārds � par Hod�u Nasredinu, kaut gan viņ� bija slavens visā pasaulē.

Sada gudrajo aizmār�ība mūs nepārsteidz. Tais tālajos gados nereti gadījās, ka da�s labs prātnieks sēja savā grāmata bagātības un cieņas sēklu, bet ievaca � ak vai! vienu vienīgu postu. �ā iegansta de| viņi domās un vārdos bija ārkārtīgi piesardzīgi, kā tas, piemēram, redzams no dikti dievbijīgā Muhameda Rasula ibn-Mansura: pārcēlies uz Damasku, viņ� sācis sacerēt grāmatu �Tikumīgo dārgums� un jau nonācis līdz daudz grē�koju�ā vezīra Abu Ishaka dzīves aprakstam, kad pēk�ņi uzzinājis, ka Damaskas pārvaldnieks esot �ā vezīra tie�s pectecis no mātes puses. �Lai slavēts allahs, kas man laikā atsūtīja �o ziņu!� Muhameds Rasuls ibn-Mansurs iesaucies, tūlīt noskaitījis desmit tīras lapas, uz katras uzrakstījis tikai: �Lai novērstu,� � un pec tam tuda| sācis aprakstīt kāda cita vezīra dzīvi, kura varenie pecte�i dzīvoju�i tālu no Damaskas. Pateicoties tādai talredzībai, minētais prātnieks nodzīvojis Damaska bez kādam likstām vēl daudzus gadus un pat nomirt pratis savā nāvē, tādējādi varēdams doties uz viņsauli, nenesot sev pa priek�u kā lukturi rokas pastieptu pa�a galvu.

Grāmatas par Hod�u Nasredinu neko nestāstā. Tais gados uz viņa vārda gulēja smagais aizlieguma akmens. Tā bija pavēlēju�i visvarenie valdnieki � kalifi, sultāni un �ahi, � cerēdami tādējādi atriebties kaut nākamos gadsimtos, atņemot viņam pēcnāves slavu. Bet pavaicāsim: vai tiem ir izdevies sasniegt savu mērķi? Selmans Saved�i izteicis senu patie�sību, kas saglabājusies viena un tā pati visos laikos: �Kam slava pienākas, tas arī saņems, kaut vai visi viesuli brāztos pret to!�

Jo ir vēl viena grāma'ta, kas nav pak|auta kalifu varai: tautas atmiņa. Arī Hod�a Nasredins ieguvis nemirstību �ai di�enajā grāmatā.

Hod�entas pilsētā, Sirdarjas krastā, atrodas pla�s smiltājs, kur neviens neapmetas uz dzīvi un neiekopj dārzus, jo upe �ai vietā met līkumu, grau�as krastā un katru gadu izskalo to trīs līdz �etru olek�u platumā. Upe ir izskalojusi smiltāju jau līdz pusei un pienākusi cie�i klāt varenam karaga�am, kas te vientuli aug, un vienā pusē atkailinājusi tā mezglotās, raupjās saknes, kuras pa mālaino krauju sniedzas pēc ūdens. Saulei neaizsegts, bagātīgi nodro�ināts ar valgmi, karaga�s pla�i sazarojis un sulīgi sazaļojis, ar kuplo lapotni aizēnodams citus kokus, kuri no�ēlojamā bariņā saaugu�i notālēm pie putekļainā lielceļa. Slāpju mocīti, svelmes karsēti tie gurdi �abina panīku�ās, vārgās lapas un glu�i kā daudzi zemiski cilvēki ļauni apskau� laimīgo, lepno koku. �Nekas,� tie domā, �upe vēl vairāk izskalos krastu, kurā tas turas, un, pamatus zaudējis, tas nogāzīsies un aizpeldēs pa straumi, lai neviena nezināts sapūtu kādā smil�u sēklī. Bet mēs te zaļo�sim vienmēr, pateikdamies liktenim, kas mūs izaudzējis talu no upes; l.ai ari mūsu retā lapotne ir neglila un nespēj sniegt vēsu pavēni ceļiniekam, lai ari mūs klāj karstie ceļa putekļi un mūsu saknes �ņaudz sausā un cieta augsne � mēs esam apmierināti un negribam citādu likteni, jo vēlmes rada briesmas, kā tas redzams no lepnā karaga�a.�

Viņi maldās: karaga�s neiebruks upē un neaizpeldēs pa straumi. Ūdens izskalos vienīgi visu siko un vārgo ap viņu, bet nepievārēs tā varenās sak�nes, kuras ieaugu�as zemes dzīlēs, zem upes gultnes. Karaga�s noturēsies krastā, un ta pati straume, kas viņu gribēja izskalot, sanesīs tam apkārt auglīgas dūņas, un koks, nostiprinājis krastu, zaļos vēl ilgi, arvien pla�āk izplezdams vareno, sulīgo vainagu tai laika, kad tie, kas auga tur notālēm, jau atdos savas no�ēlojamās dzīvības pavardu ugunij� Un pat tad, kad atlups miza, izkaltis koksne un sula pārstās plūst pa stumbru, viņu nenocirtīs un ncsaskaldīs malkā, bet ie�ogos ar skaistu sētu un rādīs Ilod�entā iebrauku�am ceļiniekam, sacīdami: �Luk, karaga�s, ko stādījis un audzējis pats Hod�a Nasredins!�

Un vēl ceļinieks uzzinās, ka veģinieku apdzīvotajai Hod�entas priek��pilsētai Razokai (tas nozīmē � Dieni�ķās maizes devējai) tautā ir cits nosaukums: Hod�as Nasredina priek�pilsēta, jo tie�i �eit, kā stāsta, aizgā�ju�ajos laikos esot atradies viņa nams. Hod�entie�i pastāstīs ceļiniekam, ka kalnos, pa ceļam uz A�tu, atrodas Hod�as Nasredina ezers; tā krastos izvietojies mazais Corakas ciematiņ�; �ai ciematiņā ir Hod�as Nasredina �aihana, bet �aihanas paspārnē dzīvo Hod�as Nasredina zvirbuļi � ta sla�venā zvirbuļa pēcte�i, par kuru turpmāk tiks stāstīts. Turpat atrodas ala ar dīvainu nosaukumu � �Dievbijīgā zagļa pajumts�, tur ir arī Hod�as Nasredina ariks, Hod�as Nasredina tiltiņ�, � ar vārdu sakot, te it visur dzīvo atmiņas par viņu, it kā viņ� uz sava ēzelī�a būtu no �ejienes aizjājis tikai vakar.

Ietērpu�ies uzcītības halāta un apbruņoju�ies ar pacietības ceļa spieķi, mēs apmeklējam visas �is vietas. Mēs nak�ņojām daudzās pajumtēs, sildījā�mies pie daudziem ugunskuriem, runājāmies par Hod�u Nasredinu ar dau�dziem cilvēkiem; liktenis mūsu meklējumos bija labvēlīgs, un tā nu mēs �odien atveram vēl vienu viņa dzīves lappusi un sakām tāpat kā gudrais Ibn-Tufeils: �Lai �is stāsts kalpo par pamācību tam, kam ir sirds vai kur� jūt un redz . ..�

PIRMĀ daĻa

Pēc tam tirgonis ar sievu devās tālā ceļā. Viņi jaja ilgi, pāri kalniem un cauri stepem, pāri jūrām un cauri tuksne�iem, ausma un diendusas svelmē: ce|ā viņus pasargāja allahs, un trīsdesmitajā dienā viņi sasnie�dza Basru �

�Tūkslots un viena nakts�

Atstājis Buhāru, Hod�a Nasredins ar sievu Gild�anu devās vispirms uz Stambulu, bet no turienes pie

arābiem. Viņ� sagrāva mieru Bagdādē, Medinā, Beirutā un Basra, noveda nepieredzētā apjukumā . Damasku, pēc tam garām ejot iegriezās Kairā, kur " īsu laiku ieņēma Kairas galvenā soģa amatu. Ko

un ka viņ� sodījis � mēs nezinām; ticami zināms tikai viens, ka pēc tam Hod�a Nasredins meklets un tvarstīts pa visu Ēģipti veselus divus gadus. Ta�u viņ� tolaik bijis jau tālu � citas ze�mēs, citos ceļos.

Būdams mū�īgs klaidonis, viņ� nekur neapstājās uz ilgu laiku; gaismiņai svīstot, viņ� segloja ēzeļus: balto Gild�anai, pelēko sev, un no jauna devās ceļā, arvien uz priek�u un arvien tālāk, katru dienu mainot naktsmītni. No rīta viņu stindzināja sals un �austīja putenis sniegota kalnu pārejā, dienvidū klili�u aizu stinga tveice kaltēja lūpas, vakarā viņ� ieelpoja ielejas smar�īgo spirgtumu un dzēra arika duļķaino ūdeni, kura dzini �anu ledū un sniegā bija �odien redzējis tur, aug�ā kalnos.

Ja tas būtu atkarīgs no viņa gribas, Hod�a pat nekad ne�pārtrauktu savus klaiņājurnus un arvien jātu, jātu, apjozdams zemi ar sava ēzeļa mazo, sīko pakavu pedam. Bet cilvēkam, kam ir sieva, vajag arī pēcnācējus; Hod�a Nasredins nevairījās no �ī likuma; ceturtaja laulības dzīves gadā Gild�ana dāvāja vi�ņam ceturto dēlu. Priecājās Hod�a Nasredins, priecājās Gil�d�ana, skaņi līksmoja, plaukstiņas sizdami, jaunpiedzimu�ā brāļi, svinīgi brēca baltais ēzelis, paziņodams visiem spalvai�najiem un bezspalvainajiem divkājiem, visiem �etrkājiem, vi�siem peldētājiem un rāpuļiem par sava jaunā saimnieka iera�a�nos pasaulē. Nepriecājās vienīgi pelēkais ēzelis, drūmi skurināja ausis un raudzījās uz zemi, neredzēdams pavasara daiļumu, kas bagātīgi greznoja apkārtni.

Pēc mēne�a visi devās tālāk, � Gild�ana uz sava baltā ēzeļa, bet Hod�a Nasredins uz pelē�a. Hod�am Nasredinam priek�ā uz pa�a ēzeļa skausta sēdēja vecākais dēls, otrs sēdēja aiz muguras uz ēzeļa krustiem un, lai izklaidētos, bija saķēris un pieliecis tuvāk lopiņa asti, un lasīja laukā no sariem tur ieķē�ru�os dad�us; tre�ais dēls jāja labās puses seglu somā, bet ceturtais bija ielikts kreisajā.

��� Gild�an, mans ēzelis pēdējā laikā nez kāpēc tāds bē�dīgs, � Hod�a Nasredins teica. � Ka tikai nebūtu savardzis, lai allahs pasarga un glābj mūs no tādas nelaimes!

��� Nākamā tirgū nopērc krietnu pātagu, un ēzelis uzreiz kļūs jautrs, � Gild�ana pamācīja.

Pelēcis, �īs sarunas klausoties, pūta vien, sirdī uz saim�nieku pukodamies.

Pagāja gads. Atkal atnāca pavasaris, dienvidvēj� atvēra apriko�u ziedus, dārzi iegrima baltsārtās ziedu kupenās, tur bez mitas pīkstēja, svilpoja, �abēja un �ivināja, ariki izkāpa no krastiem un naktīs dūca dobji un skanīgi kā taures. Reiz vaļas brīdi pelēkais ēzelis, plūkādams svaigo pavasara zāli, pavērās uz Gild�anu un ievēroja, ka tā atkal it kā būtu kļuvusi apaļāka. Pārliecinājies par savu aizdomu pareizību, viņ� sāka brēkt, pārrāva valgu un metās prom, krūmus lauzdams.

Tikai tad Hod�a Nasredins uzminēja garau�a skumigo domu iemeslu.

��� Mana brīni�ķā Gild�ana, � viņ� sacīja, � būs taisnīgi, ja abus mazākos dēlus tu ņemsi pie sevis uz baltā ēzeļa.

Kop� tā laika nu sāka skumt baltais ēzelis, bet pelēcis, glu�i otrādi, ausis saslējis, asti griezdams un vicinādams, ņipri dipināja pakavus pa ceļu*

Bet pagāja vēl divi gaoi un sāka skumt jau abi ēzeļi.

��� Varbūt nopirksim tre�o? � Gild�ana ieminējās.

��� Ak mana brīnumainā roze, ja tā turpināsies, tad drīz mums aiz muguras vilksies vesela karavāna! � atbildēja

I lod�a Nasredins. � Nē, es skatos, ka mani klejojumu gadi bei�gu�ies, sākas pārdomu un vērojumu gadi.

��� Lai slavēts allahs! � iesaucās Gild�ana. � Beidzot tu esi apjēdzis, ka tavā vecumā un ar tādu ģimeni neklājas mētā�ties pa ceļiem glu�i kā bezpajumtes klaidonim. Mēs jāsim uz Buhāru, apmetīsimies pie mana tēva�

���� Paga, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Tu esi aizmirsusi, ka Buhārā joprojām valda tas pats viņa gai�ība emīrs, un viņ�, protams, atceras savu galma zvaig�ņu tulku lluseinu Husliju. Labāk apmetīsimies kaut kur te, Kokandā vai Hod�entā.

No pakalna, kur viņ� �ai dienā bija uzcēlis savu telti nakts�guļai, varēja redzēt divus ceļus: viens � liels, pa kuru brauca tirgoņi uz Kokandu, otrs � �aurs lauku ceļ� uz Hod�entu. Pa lielo Kokandas ceļu biezā putekļu mākonī ietīta gausi plūda nopleksnējusi dūco�a arbu, jātnieku, gājēju un kamieļu kara�vānu straume; Hod�entas ceļ� bija tuk�s, kluss un pār to, rieta dzidrās gaismas apspīdētas, viegli sārtojās augstās debesis.

��� Jāsim uz Kokandu, � Hod�a Nasredins teica.

���� Nē, labāk jāsim uz Hod�entu, � atbildēja Gild�ana. � Esmu nogurusi lielajās pilsētās, skaļajos tirgos, es gribu atpūsties klusumā.

Viņ� saprata savu kļūdu: ja gribēja nokļūt Kokandā, tad, pazīstot laulātās draudzenes dabu, vajadzēja viņu aicināt uz Hod�entu. �Uz tādu nomali!� Gild�ana būtu iesaukusies, un no rīta viņi sāktu jāt pa lielo ceļu. Ta�u kļūdu labot bija par vēlu, bet strīdēties pat bīstami, jo taisnība senam sakāmvār�dam: �Kas strīdas ar sievu, tas saīsina savu mū�u.�

Hod�a Nasredins nopūties sacīja:

���� Esmu reiz bijis Hod�entā un līdz �im laikam jūtu turie�nes slaveno vīnogu gar�u. Labi, lai notiek pēc tava prāta�

Un viņi apmetās Hod�entā, veģu cepēju priek�pilsētā Razokā, pa�ā Sirdarjas krastā. Di�enā upe, neskaitāmu paaud�u barotāja, izlauzusies no �aurajām aizām ielejā, te nomierināja savu dzelteno, mutuļojo�o ūdeņu me�onīgo skrējienu un gar Hod�entu plūda rāmi, vareni, dāvādama dzīvību augiem, dzīv�niekiem un cilvēkiem un naktīs iemidzinādama Hod�as Nasredina bērnus ar kluso straumes �alu, skalojoties gar mālaino krastu.

Tajos gados, par kuriem te iet runa, no Hod�entas biju�ās slavas un bagātības nekas vairs nebija palicis pāri. Tagad tā bija maza, snaudo�a pilsētiņa, kuru apdzīvoja sīki tirgotāji, dārzkopji, sakņkopji un liels daudzums vārgu ve�u ar �almām galvā: tie bija atvaļināti mullas, muderisi, ulemi un kadiji. Ve�i skaitīja lūgsnas mo�ejās, ve�i sēdēja �aihanās, klaiņāja pa ielām, sāņceliņiem un laukumiem, piepildīdami pilsētu ar vārgulīgu klepu un �vīkstinādami tupeles, kas krita nost no kajam. Bija brīnums, kā vienā pilsētā saradies tik daudz ve�u � �ķita, ka viņi slepus norunāju�i atdot savus pī�ļus tikai dzel�tenajai Ilod�entas zemei un ar tādu nolūku sabrauku�i te no musulmaņu pasaules malu malām.

No visām pusēm ūdeņu bagātu ariku apjozta, no saltajiem vējiem kalnu aizsargāta, Hod�enta ar saviem augļu un vīnogu dārziem jebkuram dzīves vētru nogurdinātam cilvēkam bija īsta paradīze � tālabad hod�entie�i nekad nerima pateikties allaham par lielo laimi dzīvot tādā svētītā vietā.

Tikai viens vīrs visā pilsētā domāja citādi, kāds Uzakbajs, izbijis tirgus uzraugs no Samarkandas. Starp citu, �is Uzak�bajs vispār bija dīvains un nelaipns cilvēks: vienmēr nēsāja lielas, tum�as brilles, kas aizsedza pusi sejas; ne ar vienu nedraudzējās un nerunājās, nekur negāja ciemos un nevienu neaicināja pie sevis. Tāds nesabiedriskums lika kaimiņiem se�cināt, ka viņam ir tum�a dvēsele, ko nomāc daudzas ļaundarī�bas. Puikas, viņu ieraugot, metās sāņus un, aizslēpu�ies aiz stūriem un �ogiem, sauca: �Pāvs! Briļļainais pāvs! �� Bet viņ� joprojām klusēja, vienīgi pa�ūpoja galvu un skāņi pasmaidīja par �o iesauku.

Jā, zem Uzakbaja maskas slēpās llod�a Nasredins. Viņ� zināja, ka �ai pieblīvētajā pilsētiņā, kur pazīstams ikviens cil�vēks, viņam vajag izteikt vienu neuzmanīgu vārdu, spert vienu nepareizu soli � un pār viņa ģimeni brāzīsies īsts samums! Vajadzēja noslēpt seju zem tum�ām brillēm, pieņemt sve�u vārdu, ar savu saltumu aizvairīt kaimiņus un, kad tas viss bija izdarīts, justies Hod�entā kā drūmā cietumā, kur pats nu kļuvis nelaimīgs un no�ēlojams zemes virsū.

Viņ� rūgti sūrojās par allahu, kur� ielicis viņa sirdī divas pretrunīgas un savstarpēji naidīgas jūtas: neremdināmas alkas klejot un kvēlu mīlestību pret ģimeni. Sie spēki Hod�u Nasredinu plēsa vai pu�u, viņ� bija īsts moceklis, jo vairāk tāpēc, ka savas cie�anas slēpa dziļi sirdī. Kam viņ� varēja pasūdzē�

ties, ar ko dalīties bēdās? Ar Gild�anu, uzticīgo un dedzīgi mīlēto draudzeni? Bet tie�i viņā jau iemiesojās viens nesamie�rināmais spēks; otra spēka iemiesojums bija ēzelis, kas rāmi snauda pie savas barības siles un kļuva arvien brangaks. Un, kaut ari ēzelim nebija dāvāta cilvēka valoda, vienīgi naktīs tam varēja izkratīt sirdi nelaimīgais cietējs.

Un katra jauna diena bija līdzīga vakarējai. Ilod�a Nasredins atkal uzlika brilles, caur kurām pat saule viņam likās tum�a un miglaina, un gāja uz tirgu iepirkties. Atgriezies ķērās pie visādiem sīkiem saimniecības darbiem � pagalmā, dārzā vai �ķūnī.

Bet vakars vienmēr un nedalīti piederēja viņam. Ģimene ēda vakariņas bez saimnieka; viņ� tajā laikā sēdēja kādā no�maļā �aihanā Sirdarjas krastā.

Tā bija visnabadzīgākā, visnetīrākā �aihana visā Hod�entā, un to apmeklēja vienīgi ubagi, zagļi, klaidoņi un citi pilsētas sala�ņas. Toties Hod�a Nasredins te jutās dro�ībā.

Dvingaini kūpēja kvēpekles ar jēra taukiem. Bakurētainais �aihanas saimnieks � zagtu mantu uzpircējs ar pārlauztu de�gunu un nekaunīgi ieplestām nāsīm � rosījās pie verdo�iem kumganiem. Drīz sāka pulcēties arī viesi. Piesmakodami gaisu ar neiedomājamo skrandu pretīgo smirdoņu, kuru izcel�anos nespētu noteikt pats augstākais �igānu �liii� cilts vadonis, ar tjubeteikām, kas bija notaukotas tiktāl, ka tās varētu cept, kupraini, klibi, akli, izstieptām dzīslām, krītamās kaites mocīti, ar kraupi un vātīm, balstīdamies uz nūjām un kruķiem, � viesi no visām pusēm līda iek�ā �aihanā un klaigādami, lamādamies, ķildodamies sāka apspriest dienas darbus, savus gra�a vērtos ieguvumus un zaudējumus. Raugoties uz visiem �iem plikatām, kas ņudzēja kvēpeņu blāvajā gaismā, Hod�a Nasredins rūgti domāja: �Redz viss, kas man atlicis no lielās un skaistās pa�saules!�

Bet pasaule gulēja viņa priek�ā � pla�a, neaptverama, atvērusi ceļus uz visām pusēm � Riets dzisa, sabiezēja krēsla, aprimusi upe dva�oja vēsu spirgtumu � pasaule pakļāvās nak�tij, un zvaigznes, aizdegdamās aizvien gai�āk, spo�āk, atdalījās no gaisīgās, visu aptvero�ās debesu tumsas un vilka līdz zemei trīso�us kristālā pavedienus � �eņģeļu stīgas�, kā būtu teicis Hafizs.

Hod�a Nasredins nesteidzās mājās. Puse viesu jau krustām

�ķērsām kraca uz netīrās grīdas, �aihanas saimnieks dzēsa uguni zem kumganiem, visā pilsētā jau sākās pirmā miegaini dzie�do�ā gaiļu sasauk�anās, bet viņ� vēl aizvien sēdēja, vēl aizvien domāja, pūlēdamies atrast izeju, kura samierinātu viņa sirdī abus jau minētos savstarpēji naidīgos spēkus un atbrīvotu no necie�amā Hod�entas gūsta.

Hod�a Nasredins pats tolaik vēl nezināja, ka viņa Hod�en�tas gūsts jau beidzies: sirdī jau bija nobriedusi apņēmība un nu gaidīja brīdi, lai pārvērstos prāta spriedumā un pēc tam darbos; viņam kā at�ķeltai lavīnai vēl trūka vienīgi grūdiena!

Beidzot liktenis sūtīja viņam kādu apbrīnojamu tik�anos, kas kļuva par notikumu sākumu.

Vakaros dodoties uz �aihanu, Hod�a Nasredins vienmēr gāja garām kādam kurlmēmam ubagam, kas sēdēja zem niedru nojumes pie ieejas vecajā, pussagruvu�ajā Gibar�adas mo�ejā. Pēc izskata tas bija visparastākais ubags, kas ne ar ko neat��ķīrās no saviem neskaitāmajiem brāļiem, kuri lielos skaitos valkājās pa tirgu, klīda pa ielām, kā spiets drūzmējās ap mo�e�jām, kapenēm un citām tādām svētām vietām, kuras palīdzēja atmaidzināt īsteni ticīgo sirdis, bet, galvenais, padarīja vieglāk atraisāmus viņu cie�i aizsietos makus. Tikai viens nebija sa�protams: kāpēc �is ubags bija izvēlējies sen apklusu�u mo�eju, ko neviens neapmeklē un kas tāpēc pavisam maz derīga ubagu amata uzplaukumam. Katru dienu, saņēmis no Hod�as Nasredina pusi langas, ubags pateicās ar mēmu paklanī�anos, īsi uzmezdams labsirdīgas, vecīgas acis, kuras it kā bija atguvu�as no tālas pagātnes bērni�ķīgu skaidrību, salocīja savu cauro paklāju un iegāja mo�ejā, drupās, kur acīm redzot arī dzīvoja, dalīdamies sava^vientulībā ar sikspārņiem un pūcēm.

Un tad vienu reizi kurlmēmais ubags piepe�i sāka runāt. Tas notika ziemas beigās, lietainā mijkrēslī; rietu aizsedza mākoņi, krita retas, slīpas lietus lāses, kailajos kokos svilpoja vēj�, ņirbinādams peļķēs duļķaino ūdeni, plūkādams un raustī�dams niedru nojumi virs vecā ubaga galvas. Hod�a Nasre�dins apstājās viņa priek�ā, meklēja kabatā monētu, bet izvilkt nepaspēja; ubags pastiepa pret viņu izģindu�o roku un sacīja pārliecinātā, sirsnīgā balsī:

Nebēdājies, Hod�a Nasredin, drīz tu aizsviedīsi savas tum�as brilles.

Ilod�a Nasredins tā ij sastinga uz vietas ar ieplestām acīm, pavertu muti un kabatā iebāztu roku. Viņ� labi zināja visas ubagu viltības un nebūtu brīnījies, ka kurlmēmais sāk runāt. Mcl ka gan vecais zina viņa vārdu?

Ubags uzminēja sarunu biedra domas.

Nebīsties manis, Hod�a Nasredin! �viņa blāvo acu dzīlēs Iemirdzējās gaisma. � Cerībā gūt no tevis palīdzību, es jau daudzus gadus gaidu �o sarunu, ta�u līdz �im laikam man tas nekad neizdevās, kaut gan es arī agrāk tiku tevi redzējis. Es tevi redzēju Buhārā, kad ar savu tasīti sēdēju pie Labihauzas ūdenskrātuves, redzēju tevi Samarkandā �

��� Paga, � viņu pārtrauca Hod�a Nasredins, kura izbrīns pieauga līdz ar katru jaunu ubaga vārdu. � Kādā veidā un no kurienes tu uzzināji, ka esmu �e? Tu radīji manā sirdī ba�as.

��� Dzen laukā tās no savas sirds! Visā apkaimē vienīgi es zinu, ka tu esi �e. Man to pateica kāds mans garīgais brālis no mūsu slepenās Klusētāju un Vērotāju brālības jeb no Zvaig�ņu ceļotājiem dervi�iem. Ziemas sākumā, iedams cauri tirgum, viņ� tevi nejau�i ieraudzījis tie�i tai mirklī, kad neuzmanīgs nesējs ar savu ķīpu nogrūdis tavas tum�ās brilles�

��� Atceros! � atbildēja Hod�a Nasredins. � Tomēr tavam garīgajam brālim ir varen modras acis, ja viņ� vienā mirkli pa�spējis mani pazīt. Vai tu esi pārliecināts, ka viņ� vienlaikus ar slepeno Klusētāju un Vērotāju brālību nesastāv arī slepenaja Noklausītāju, Noskatītāju un Izsekotāju brālībā?

��� Negrēko! � ubags viņu stingri pārtrauca. � Tas bija likumīgs brālis, kura piemiņa man svēta, jo viņ� jau ir aizgājis no zemes maldu ce]iem citā augstākā dzīvē.

��� Piedod man, gudro sirmgalvi, � teica Hod�a Nasredins, ar sirdi tiekdamies pie dervi�a un uzticēdamies tam. � Tagad pasaki: kāpēc tu griezies pie manis tie�i �odien?

��� Pēc mūsu noteikumiem es trīs simti se�desmit tr-īs die�nas gadā esmu kurls un mēms, � vecais atbildēja. � Tu esi pirmais, ar kuru es sāku runāt pēc vesela gada klusē�anas. Tie�i �odien sakas tās divas manas dienas, kad man brīv no�ņemt zīmogu no lūpām. Kas attiecas uz mūsu agrāko tik�anos, tad tā arvien notika vai nu agrāk, vai vēlāk par �īm dienām un es klusēju, kaut ari mana sirds tiecās pie tevis un dvēsele rau�dāja gau�as asaras.

���� Saki, kas tev par bēdām, kādu palīdzību tu no manis gaidi! � vecā vīra vārdu aizkustināts, iesaucās Hod�a Nasre�dins. � Varbūt tev vajadzīga nauda, cienījamais sirmgalvi? Man kādā klusā vietiņā ir paslēptas simt piecdesmit tangas, par kurām mana sieva neko nezina.

���� Es esmu dervi�s un nekādu citu labumu pasaulē nemek�lēju ka vien garīgo, � vecais vīrs ar cieņu atbildēja. � Nē, naudu es tev nelūdzu; ta�u �eit uz ceja saltā vējā nav īstā vieta runāt par tādām lietām � nāc man līdzi.

Viņi iegāja mo�ejas drupās.

Vecais ieveda viesi mazā cellē, ko nez kāds brīnums bija paglābis no zemestrīces, ar �ķiļamo akmeni aizdedza eļļas lampiņu. Hod�a Nasredins kaktā ieraudzīja salmus � vecā guļvietu, māla krūku ūdenim, lausku, uz kuras bija uzlikts ciets un melns, gar malām peļu apgrauzts plācenis. Vairāk nekā cellē nebija un vecajam vīram, kas bija izpratis visu dervi�u mācības dziļumu un gudrību, vairāk nekas arī nebija vajadzīgs.

Paņēmis plāceni, vecais uzmanīgi nodrupināja plaukstā peļu apgrauztās malas un izbēra drupatiņas uz kankariem, kas noklāti kaktā pie peļu alas. Pēc tam pārdalīja plāceni un vienu pusi sniedza viesim.

��� Pirms mūsu pārrunām vispirms paēdīsim vakariņas.

Aiz sienas dūca vēj�, ielīzdams spraugās, liekdams un lo�cīdams eļļas lampiņas trauslo liesmiņu; atdarinādamas uguns �ūpo�anos, gar sienām un griestiem līgojās ēnas, te aizklājot, te atkal atsedzot vecā vīra kalsno seju ar līko degunu.

Te, �ajā nabadzīgajā cellē, vējam grūtsirdīgi svilpojot, spē�cīgam lietum vienmuļi �abot, pelēm pīkstot un vandoties pa salmiem, sākās viņu sarunas. Ve�uks ielīda vienā kaktā, izvilka no salmu apak�as sainīti, atraisīja to un izbēra uz akmens kula sauju sudraba sīknaudas.

���� Rau, nauda, ko tu esi metis manā tasē. Esmu sataupījis visu, pat to, ko devi vakar, ņem un pievieno tām simt piecdesmit tangām, ko nezina tava sieva.

���� Nekad vēl neesmu ņēmis atpakaļ savu dāvanu! � Ho�d�a Nasredins iebilda. � Atstāj �o naudu sev, godājamais sirmgalvi, un kādreiz atdod to kādam trūcīgajam, kam liela ģi�mene. Tagad pasaki: kādu palīdzību tu gaidi no manis?

Neko neteicis, vecais Iegrima dziļās, sirdij smagās pārdo�mas, kā to varēja spriest pēc nopūtām, kas pavadīja �īs domas. I'agāja ilgs laiks, dakts nodega un sprakstēja, dzirkstis mētā�jot, sarukusi liesma tikko plīvoja.

Hod�a Nasredins ar nūjiņu uzmanīgi noņēma nodegumu � uguns uzliesmoja, apgaismojot veco viru.

Tas pacēla galvu:

��� Vispirms atbildi man, Hod�a Nasredin, � vai tu jau esi atradis savu ticību?

��� Savu ticību? � Hod�a Nasredins brīnījās. � Man tā ir kop� bērnu dienām. Mana ticība ir islams, kaut gan jāatzīstas, ka diezgan bie�i grēkoju pret to.

��� Tā ir kopēja ticība, � sacīja vecais. � Ta�u ikvienai dzīvai dvēselei ir īpa�a, sava ticība, kādu zina tikai �is viens cilvēks. Es tev jautāju par �o tavu ticību, vienīgi tavējo.

Hod�a Nasredins bija spiests atzīties, ka �ādas savas īpa��as ticības viņ� nezinot.

��� Tā jau es domāju, � vecais secināja. � Bet tie�i tur slēpjas atslēga visiem tiem minējumiem, kuri mūs moka. Atrodi savu ticību, un tumsa tev kļūs par gaismu, juceklis par skaidrību, aplamība par pareizību. Tava dzīve, ak Hod�a Nasre�din, arvien ir bijusi darbīga, ta�u agrāk tas attiecās vienīgi uz dzīves ārējo plūdumu, kamēr garam, ko nemulsināja nekādi meklējumi, pilnīgi pietika ar vienkār�u veselīgu jēgu, un nekas tam nekavēja īsti izjust savu radniecību ar pasauli. Bet tagad darbība pārgājusi uz dvēseles dzīvi, pārņēmusi garu, it kā tas arī būtu iegādājies savu ēzeli un ar to ceļotu no cēloņu Buhāras uz seku Stambulu, no �aubu Bagdādes uz noliegumu Damasku. Meklē savu ticību, Hod�a Nasredin; ja pats nespēsi atrast, es parādī�u.

��� Ak gudrais sirmgalvi, tu ielūkojies pa�ās manas dvēseles dzīlēs! Tev zināmi visi mani visslēptākie nodomi!

��� Zināmi, � vecais apstiprināja. � Tā ir, ka es domās pavadu tevi visos tavos klaiņājumos, piedalos visos tavos dar�bos. Lai tu būtu kur būdams un darītu ko darīdams, viss, līdz pat pēdējam vārdam, ko tu esi teicis, atnāk līdz manim un iespie�as manā atmiņā, lai pēc tam pārkausētos tikumīgās pārdomās. Manī tu redzi it kā pats sevi, bet jau iegāju�u zemes gaitu pēdējā posmā, kad vētras un kaislības nomaina miers un gudrība.

��� Lielais allah! Patiesi pārsteidzo�s gadījums � satikt ceļā pa�am sevi, bet jau kā sirmgalvi un ubaga izskatā!

Hod�am Nasredinam galva dūca: vecais ar savām dīvaina�jām valodām samulsināja prātu un radīja neizpratni.

Ta�u tas bija tikai sākums, vēl viņam nācās dzirdēt daudz pārsteidzo�a.

��� Cienījamais sirmgalvi, kas tā tomēr īsti ir par lietu, ku�ras labad tu griezies pie manis?

Dervi�s nolieca sirmo galvu:

����� Jau tuvu tā stunda, jau tuvu, kad es bez valodas un dva�as gul�os uz kapu nestuvēm, � viņ� atbildēja dziļu sāpju pilnā balsī. � Sīs stundas tuvo�anās liek man drebēt, un es ar asarām acīs sūtu savas lūg�anas pie tevis: palīdzi.

��� Kā? Piecelt tevi no kapu nestuvēm?

��� Nē, glāb manu garīgo būtni no atgrie�anās zemākā sā�kuma stāvoklī, kādā es jau kādreiz, neatmināmos laikos esmu bijis. Cik da�ādas miesas pa �o bezgalīgo laiku ir biju�as ma�nam garam, cik daudz smagu pūļu tas ir pielicis ceļā uz pil�nību, bet tagad manas noziedzīgas nolaidības dēļ viņam vaja�dzēs sākt �o apli no jauna, no pa�as pirmās visnepilnīgākās pakāpes�

��� �ēlīgais allah! � galvu purinādams, iesaucās Hod�a Nasredins. � Es neko nesaprotu, itin neko! Pasaki man ar vienkār�iem, skaidriem vārdiem: ko tev no manis vajag?

��� Mana glābiņa enkurs ir tavās rokās! � vecais atkārtoja. � Bet es redzu, tu mani nesapratīsi, kamēr es neatklā�u tev da�us noslēpumus, kas zināmi mums, Klusētājiem un Vēro�tājiem.

��� Labi, � Hod�a Nasredins piekrita, redzēdams, ka ci�tāda ceļā dabūt jēdzīgu atbildi no vecā nebūs iespējams. � Labi, esmu gatavs uzklausīt tavus noslēpumus.

��� Tad patiesības vārdā sāksim! � ubags sacīja svinīgā balsī. � Tikai vispirms pārsēdies citā vietā: manas peles baidas un līdz �im laikam nav iznāku�as no alas vakariņās.

Hod�a Nasredins pārsēdās citā vietā, peles iznāca no alas un paēda vakariņas; pēc tam vecais, kā lūdzot ar plaukstām bārdu noglaudis, iesāka:

��� Lai visaugstākā gudrība svēta mūsu pārrunas un dāvā tev sapra�anu, bet maniem vārdiem skaidrību un dziļumu.

Viņ� aizvēra acis un kādu brīdi klusēja, saglabādams sejā svarīgu, sasprindzinātu izteiksmi, glu�i kā ieklausoties slepenā dvēseles balsī; pēc tam viņa seja noskaidrojās un viņ� pacēla pirkstu, aicinādams viesi klausīties.

Vecā vīra noslēpums par gara pārvieto�anos Ilod�am Nasredinam jau sen bija zināms no indie�u dervi�iem, ta�u aiz pie�klājības viņ� klusēja. Viņa domas neviļus aizvirzījās sāņus: pie ģimenes, pie pavasara, kas tuvojās, un no vecā pamācībām pa�lika vienīgi vienmuļā balss, kas atgādināja vienmērīgu vērp�jamā ratiņa dūkoņu, bet vārdi pagaisa. �Pēc nedēļas sāks pūst dienvidu vēji, ceļi uzrūgs, sniegs kalnu pārejās saruks,� Ho�d�a Nasredins domāja. �Paies vēl nedēļa, un ceļam celsies tālas karavānas, celsies nomadi ar saviem ganāmpulkiem . ..�

Bet ratiņ� joprojām dūca un dūca � Un vēl pēc brī�a cellē atskanēja viegla krāk�ana, te skaļāk, te klusāk, un liega svilpoņa caur degunu.

Hod�a Nasredins gulēja. Viņa lūpas bija pavēru�ās, tjubeteika noslīdējusi uz kreisās acs, galva nokārusies, pleci salīku�i. Par laimi, viņ� sēdēja ēnā, sirmgalvis viņa apkaunojo�o miegai�nību nemanīja. Bet lielie noslēpumi, kuru priek�kars bija jau pacelts, Hod�am Nasredinam joprojām palika aizsegti un līdz ar viņu arī mums.

Viņ� gulēja, un viņa sapņi bija tālu no visiem debesu noslē�pumiem. Viņam sapņos rādījās ceļi, ceļi, par kuriem viņ� tik ne�rimtīgi domāja nomoda, trok�ņaini tirgi, tik mīļi viņa sirdij, ka�mieļu karavānas tuksnesī, kalnu pārejas, kur ceļinieki, turē�damies pie vienas virves, iet cauri mikliem, bieziem mākoņiem. Viņ� redzēja dienvidu jūru �ilbino�i zilo liesmu, ņirbo�os, kristalgludos viļņus, kas smagi veļas aiz kuģa, sarūsēju�as stūres ķēdes �irkstoņu, kad tā slīd gar bortiem, vējā saspringtās turku felugu buras �

Tjubeteika noslīdēja Hod�am Nasredinam no galvas, no�krita uz ceļiem. Viņ� nodrebēja, pamodās.

Dervi�s turpināja savas pamācības:

� Var jautāt: kur tad atrod savu jauno iemiesojumu mūsu gars, kas pametis zemi, un kur viņ� ir bijis agrāk, pirms iera�anās uz zemes? Bet kam tad ir planētas, kam zvaig�znes, kas izsētas visumā! Mēs atnākam uz zemi no kādas zvaigznes un aizejam uz zvaigzni; mēs esam zvaig�ņu ceļotāji, ak Hod�a Nasredin! Rau, tālabad zvaig�ņotais kupols pievelk mūsu skatienus un piepilda mūs ar cildenu tīksmi: mēs redzam virs sevis mūsu mū�īgo un bezgalpla�o dzimteni, no kuras esam ieguvu�i nemirstību.

Hod�a Nasredins nolēma, ka pienācis īstais laiks uzdot vecajam kādu jautajumu un ar to aizēnot savu apkaunojo�o miegainibu.

��� Ak gudrais sirmgalvi, man bie�i ir gadījies redzēt krī�to�as zvaigznes. Kā lai saprot viņu kri�anu? Jo labi, ja atrāvusjes un nokritusi tā zvaigzne, uz kuras es jau esmu bijis kādā no saviem iepriek�ējiem iemiesojumiem, bet ja nu nokrīt tā, uz kuru man vajadzētu pārcelties? Kur tad mans gars to atradīs pec zemes gaitu beig�anās, un kur tas paliks, ja vairs to visumā nesameklēs?

Vecais mazliet apjuka un, galvu atliecis, ilgi ar pārsteigtu skatienu vērās Hod�a Nasredinā.

���� Un es jau tikko kā gribēju uzslavēt tevi par cītību, ar kādu tu klausījies manas pamācības, nepārtraukdams manu domu gaitu ar muļķīgiem un nevajadzīgiem jautājumiem, � viņ� neapmierināti sacīja. � Bet nu jau ir vēls, jau nodziedāja gaiļi pirms pusnakts un pilsētas sardze nobungoja, aicinot iedzī�votājus izdzēst pavardos uguni; ej ar dieva palīgu mājās, pa�domā par noslēpumiem, kurus es tev uzticēju, bet rītvakar at�nāc atkal, un mēs turpināsim pārrunas.

Hod�a Nasredins piecēlās, klusēdams palocījās ubagam, iz�gāja no celles. Nakts sagaidīja viņu ar valgu vēju un tumsu � tik melnu kā tā gara tumsība, kādā dzīvo daudzi sirdī un prātā laiskie. Bet lietus bija pārgājis, mākoņi kļuva retāki; caur plaisu, kas pavērusies rietumos, raudzījās vientuļa zvaigznīte, tik bikla, glu�i kā noraudājusies. Tā izbrīnījusies no augstienes vērās caur miklajām skropstām uz tum�o, salto zemi un tik daudz glāsto�as lēnprātības bija tās mirdzumā, ka Hod�a Nasredins aizkustināts vēlējās noteikti nokļūt tie�i uz �īs zvaigznes, ja jau viņam patiesi lemti zvaig�ņu ceļojumi. �Ak daiļā, zilā zvaigznīte, esi laipna pret mani, kad pienāks mans laiks!� viņ� domās iesaucās, paceldamies ar savu nemirstīgo garu debesu augstumos, bet viņa mirstīgā, miesīgā �aula tie�i �ai brīdī, paslīdēja uz paputēju�as, no divām kārtiņām saliktas laipas un ar troksni plak�ot un �ļakstot iegāzās dziļā, ar ledainu ūdeni pilnā arikā. Hod�a Nasredins izmirka līdz pēdējai vīlītei, no�ta�ķījās ar dubļiem un nosala glu�i zils, kamēr tika līdz mājām. �Kāds velns tevi dīda pa tādu tumsu!� rājās Gild�ana, �audama pie pavarda vīra slapjo apģērbu; viņ� klusēja, sirdī ar visniknakiem vārdiem lādēdams dievbijīgo, veco vīru ar visām viņa zvaig�ņu cejotāja pamācībām, kuru dēļ naktīs gadās tik no�ēlo�jami �īszemes ceļojumi�

Tomēr nākamā vakarā viņ� atkal sēdēja tai pa�ā cellē, klau�sīdamies ubaga otro pamācību.

�ajā reizē viņ� uzzināja, ka jebkuram iemiesojumam ir savs īpa�s likums, kas mūsu garam jāizpilda, lai savu dzīvi nobeigtu pēc iespējas pilnīgāk un kļūtu bagātāks ar jaunām īpa�ībām, kas nepiecie�amas pārejai nākamā augstākā esībā.

��� Kas attiecas uz �īszemes miesu, � sacīja vecais, � tad tās likums ir darbīgas labsirdības likums. Ņem vērā: zemes līksmie nākamības laiki piederēs darbīgajiem, es tos nosauk�u par Cī�nītājiem un Radītājiem dervi�iem, kuri galīgi izbeigs visu ļauno uz zemes � Tu, ak Hod�a Nasredin, esi �o cēlo radītāju priek��tecis, rau, kāpēc tavas zemes dzīves jēga ir tik ievērojama, ka tai jākļūst par paraugu daudzām paaudzēm pēc mums�

Hod�a Nasredins ar neliekuļotu uzmanību klausījās ubaga pravietojumus par zemes brīni�ķo uzplaukumu, tiesa, gan ne agrāk kā pēc kādiem piecsimt tūksto�iem gadu .. . Vecais dervi�s bija patie�ām pārliecināts par savu nemirstību un tāpēc izturējās pret gadu simtiem un tūksto�iem vienkār�i kā draugs pret draugu, bet Hod�u Nasredinu tāds laika sprīdis dzina grūt�sirdībā. Viņ� bija radis uzskatīt zemi par savām dzimtajam mājām, nevis par karavānas gadījuma naktsmītni zvaig�ņu ceļojumos, un viņam gribējās ievest kārtību �ais mājās, cik iespējams, drīzāk. Piecsimt tūksto�i gadu! Ar savām gara acīm viņ� �o bezgalību nevarēja pārskatīt�

Bet laiks tuvojās pusnaktij. Hod�a Nasredins pamēģināja atgriezt veco zvaig�ņu ceļotāju no viņa miglainajām tālēm pie zemes, pie tās vajadzības, kuras dēļ viņi bija satiku�ies �ai cellē.

���� Juzdamies jau pietiekami apskaidrots, mans gudrais sirmgalvi, � viņ� ierunājās, cik iespējams, godbijīgi, � es do�māju � es atļaujos, tā sacīt, nekaunību, cerēdams uz tavu iecie�tību � ka tagad varbūt es varētu saprast, kādu palīdzību tu īsti no manis gaidi? Uzdro�inos piebilst, ka laiks jau ir vēls, bet mirkļi skrien � uztici nu man savu noslēpumu.

Sirmgalvis nokāra galvu:

��� Grūta jo grūta ir �ī lieta �

��� Stāsti! Solos izdarīt, ja vien tas nesniedzas pāri cilvēka spēku robe�ām. Starp citu, ja arī sniedzas pāri, tikai ne pārāk tālu � es tomēr izdarī�u!

Dziļi nopūties, vecais vīrs sāka savu stāstu:

��� Tais dienās, kad es vēl neko nezināju par Klusētāju un Vērotāju brālību, kad es biju bagāts un dzīvoju nekrietnu dzīvi, nododamies baudām un citiem netikumiem, kad man vēl ne prāta nebija nācis izdalīt visu savu mantu nabagiem, lai pats paliktu kails un bass, � tais dienās pie visas pārējās bagātības man piederēja arī kāds kalnu ezers, kas atrodas te Ferganā. Un tā nu reiz � mana rnū�a melnajā dienā! � es uz kauliņiem paspēlēju �o ezeru kādam Agabekam, kurā mīt pūķa negantums un zirnekļa bezsirdība. Ezeru dabūjis, Agabeks apmetās uz dzīvi tā krastā un aplika ciemata nelaimīgos iedzīvotājus ar tādām nedzirdētām nodevām par laistāmo ūdeni, ka daudzi iegrima nabadzībā, bet citi pagalam izputēja �

Slēptas raudas aizlauza vecā vīra balsi, uz brīdi pārtraucot tā stāstu. Viņ� pārvarēja savu satraukumu un turpināja:

��� Ik gadus ar pavasara atnāk�anu līdz manim atklīst va�lodas par �ā cilvēka negantību un mantrausību. Es mokos, leju asaras, gau�i no�ēloju, ta�u vērst par labu neko nevaru. Sis Jaunums guļ uz manas sirds ka akmens un, kad es beig�u ze�mes gaitas, tas nejaus man pāriet citā, augstākā dzīvē, jo nevar uzskatīt, ka cilvēka gars ir sasniedzis vajadzīgo pilnības pakāpi, ja uz zemes aiz viņa paliek tā sēts un neizravēts ļaunums �

��� Saprotu, saprotu! � iejaucās Hod�a Nasredins, manī�dams, ka vecais jau izple� spārnus, lai atkal dotos prātojumos.

�� Tātad man jāatņem Agabekam �is ezers? Tev taisnība, mans visu zino�ais skolotāj, tādu uzdevumu es itin nekad nespētu iz�prast, ja iepriek� nebūtu noklausījies visas tavas pamācības. Uzklausi nu mani: es nekad neesmu �o Agabeku redzējis, bet jau tagad tev dodu vārdu, ka �ajā gadā viņa ienākumi ievē�rojami samazināsies. Saki, � kur tas tavs ezers atrodas?

Vecais klusēja. Rāmajā naktī Hod�a Nasredins saklausīja tālu pusnakts gaiļu dziesmu.

Otrā un pēdējā sirmgalvja diena bija beigusies, viņa lūpas aizslēdzās līdz nākamajam pavasarim, kā to prasīja solījums.

��� Vienu vārdu! � uztraukumā iesaucās Hod�a Nasredins.

��� Tikai vienu vārdu: kur?

Vecais klusēja.

Hod�a Nasredins nespēja apvaldīt īgnumu:

��� Visam kam tev iznāca laiks, augsti godātais sirmgalvi: garām runām par zvaig�ņu ceļojumiem, pamācībām par aiz�saules dzīvi, tikai vienu vienīgo pasaulīgo vārdu, pie tam pa�u vajadzīgāko, tu nepateici, tev pietrūka pēdējās sekundes!

Neizsakāmās sāpēs un izmisumā ubags aizsedza ar plauk�stam grumbaino seju.

Ilod�am Nasredinam pār sirdi kā dego�s vilnis pārbangoja �ēlums, vaigos ielija svilino�s kauna sārtums.

��� Piedodi man �o cietsirdīgo pārmetumu! � viņ� iesaucās, ar roku pieskāries ubaga plecam. � Nomierinies, es zinu: tavs ezers ir Ferganas kalnos, un ar to man gana. Es atradī�u ezeru un atradī�u Agabeku, zvēru pie tas zvaigznes, uz kuras man paredzēts pārcelties! Tiklīdz manā dārziņā sāks ziedēt man�deles, es do�os ceļā. Un tu, mans zvaig�ņu ceļiniek, turpini vien mierīgi darīt pilnīgāku savu garīgo būtni, bet visu pārējo atstāj manā ziņā!

Tumsā iedams mājup, brizdams pa peļķēm, Hod�a Nasredins gan smīnēja, gan grima pārdomās. �Vai �is ubags ir neprātis vai gudrs vīrs?� viņ� sev jautāja. Nakts bija salta, drēgna, ta�u vēja smar�īgajā valgumā, zvaig�ņu tīrajā un dzidrajā mir�dzumā jautās pavasara tuvums.

Hod�a Nasredins nogriezās savā �ķērsieliņā. Te pie ceļa auga dobumaina, viņam labi pazīstama papele � ļoti veca, sprie�ot pēc rievām un melnajām piepēm tās aprepēju�ajā mizā. Patlaban papeles stumbrs tumsā nebija saskatāms, zeme, nami un �ogi bija saplūdu�i vienuviet, ta�u pla�ais vainags viegli vīdēja pret tum�i dzidrajām debesīm, kurām zvaigznes pie��ķīra mazliet sudrabotu mirdzu. Hod�a Nasredins palēcies sa�tvēra papeles apak�ējo zaru un saudzīgi, lai neatlauztu, pavilka sev tuvāk. Vēl tikko pirms nedēļas papele bija nedzīva, gulēja smago ziemas miegu, glu�i kā nāvē, bet �odien pirksti jūtami sataustīja pumpurus, kas vēl nebija lipīgi, tomēr jau smar�īgi. Un, ar ausi piekļāvies pie grumbuļainās mizas, Hod�a Nasre�dins uztvēra klusu, tikko manāmu skaņu, tādu kā tālas stīgas vaidu, � vai nu nopūtās pusnakts vēj�, vai arī papeles serdē sākās apslēpta sulu plūsma no saknes uz galotni.

Kop� �im neaizmirstamajām sarunām Hod�a Nasredins vairs nemeta naudu vecā ubaga tasītē, bet aizvien paķēra no mājām līdz svaigu, tīrā lupatiņa ietītu mie�u plācenīti.

Ubags pateicās tāpat kā agrāk ar mēmu palocī�anos un skatienu, kas bija pilns cerību.

��� Drīz, nu jau drīz! � Hod�a Nasredins atbildēja. � Lai tikai kalnos kļūst siltāks, ap�ūst ceļi, tad es do�os meklēt ezeru.

Arvien dzidrākās, augstakas, zilākas kļuva debesis, arvien retāk tās aizklāja mākoņi; dienasvidū saulē varēja sēdēt bez ha�lāta. Pavasara iera�anas satraukts, Hod�a Nasredins novājēja, viņa acīs iedegās jauneklīgs, skaudrs mirdzums; viņa miegs �ais dienās bija saraustīts un modrs.

Pagāja vēl nedēļa; kādā naktī Hod�a Nasredins, bezmiega mocīts, izgāja savā mazajā dārziņā � un sajūsmā sastinga. Zilganā dūmakā mazgājās zeme, bet tum�i dzidrais gaiss virs tās dūca un vaidēja, zosu aicino�ās gāginā�anas un pīļu spārnu �vīkstoņas pilns. Brīvie putni lidoja uz ziemeļiem. �Ceļā, ceļā!� skanīgās vara balsīs sauca zosis, pulcinot savas karavanas augstu debesīs, pie pa�ām zvaigznēm. �Drizāk, drīzāk!� atbil�dēja rosīgās pīles un juku jukām, kā pagadījās, no visām pu�sēm baros, pāros un pa vienai traucās zemu un steidzīgi, gan�drīz skardamas kokus. Dārzā bie�i nopūtās vēj�, apbērdams zemi ar baltu ziedlapiņu lietu, arikos �alca pavasara dziedo�ie ūdeņi, stalli uzbudināti un priecīgi iezviedzās ēzelens un dobji piecirta pakavu pret māla klonu. Hod�a Nasredins stāvēja ilgi, aizmirsies, vērodams debesu ceļu di�eno kustību.

Ausma viņu sastapa steliņģī pie ēzeļa.

��� Nebēdā, mūsu sēru dienas beigu�ās! � viņ� runāja, ap�skāvis sava garau�a drauga kaklu. � Pēc nedēļas mēs būsim tālu no �ejienes, lielos ceļos, trok�ņainos tirgos. Bet Gild�ana � ko lai iesāk ar viņu? Pasacīt tie�i, atklāt taisnību? Bet tu ta�u pazīsti viņas dabu: ja viņa piepe�i būtu noslīkusi upē � lai pasarg mūs allahs un �ēlo no tāda gadījuma! � tad man viņu nevajadzētu vis meklēt uz leju pa straumi, bet uz aug�u!

Viņ� prātoja un gudroja. Da�ādas domas kā zibens strēles �āvās prātā, ta�u viņ� noraidīja tās visas citu pēc citas.

��� Vai patiesi esmu kļuvis tik stulbs? Kālab tu klusē, mans uzticamais ēzeli; domā, palīdzi man!

Ēzelis atbildēja ar nopūtu un vēdera kurkstoņu. Sai brīdī sārts ^aullēkta stars caur durvju spraugu ielūkojās steliņģī; Hod�aS Nasredina acis dedzīgi uzliesmoja pretī ritam.

��� Nu, protams! � viņ� iesaucās. � Ja es nevaru aizbraukt no ģimenes, tad kāpēc gan mana ģimene nevarētu aizbraukt no manis?

Sai diena, atgriezies no tirgus, viņ� sacīja sievai:

��� Es �odien satiku kādu buhārieti, kur� labi pazīst veco Nijazu, tavu tēvu. Sis buhārietis izbraucis no Bubāras pirms diviem mēne�iem un patlaban dodas atpakaļ ar kādu karavānu, kas ari brauc uz to pusi. Viņ� pastāstīja, ka tavs tēvs esot dzīvs un vesels, trūkumu necie�ot, tikai stipri skumstot. Cik �ēl, ka man ir aizliegts iebraukt Buhārā, un mēs viņu nevaram ap�raudzīt!

Gild�ana neko neatbildēja, vien nolīka zemāk pār �uvekli. Hod�a Nasredins lūkojās uz viņu ar sērīgu un labsirdīgu smaidu. Kas gan �ai resnajā, klaigu līga jā sievā ar sarkano seju varētu pazīt agrāko Gild�anu? Bet Ilod�am Nasredinam bija divējādas acis, un viņ�, kad gribēja, varēja raudzīties uz mīļoto sievu ar sirds acīm un redzēt viņu tādu kā agrāk. �Ai mana biklā dūjiņa, piedod �oreiz manu viltu!� viņ� domās iesaucās. �Bet tu pati labi zini savu dabu � saki pēc sirdsapziņas, vai es varu rīkoties citādi?�

Nākamā dienā viņ� atkal atsāka sarunu par buhārieti.

��� Es viņu gribēju ataicināt ciemos, ta�u karavāna jau de�vās prom uz Buhāru, � viņ� teica pie pusdienām, vērdamies sienā, lai nesastaptos ar Gild�anas acīm, jo īstenībā nekāda buhārie�a ne vakar, ne �odien nebija redzējis, un viss no sā�kuma līdz galam bija sadomāts.

��� Pēc nedēļas viņi būs Buhārā, � viņ� domīgi sprieda. � Ieies pilsētā pa dienvidu vārtiem, kas redzami no jūsu mājas jumta. Un vecais Nijazs, iespējams, no jumta ieraudzīs �o kara�vānu. Bet vēlāk buhārietis viņam pastāstīs, ka mēs esam sveiki un veseli un dzīvojam Hod�entā, kuru no Buhāras atdala tikai vienu nedēļu gar� ceļ�. Un vēl viņ� pastāstīs Nijazam, ka allahs tam dāvājis septiņus mazdēlus, un tie visi mii savu vectēvu, kaut ari nav to nekad redzēju�i�

Gild�ana nopūtās, viņas skropstās ieritēja asara. Hod�a Nasredins saprata: viņas sirds māli ir izmiek�ķēti, laiks ar vil�tību griezt podnieka ripu un gatavot savu nodomu podu.

��� Ta�u vajadzētu, ak kā vajadzētu parādīt vecītim viņa mazdēlus, � viņ� grūtsirdīgā balsī sacīja. � Lai allahs uzsūta aklumu un strutojo�as brūces �im negantniekam emīram, kura dē| es nevaru Buhārā rādīties. Starp citu, aizliegums attiecas tikai uz mani, bet tu ar bērniem pavisam mierīgi varētu braukt. Pēc nedēļas tu jau apskautu vecīti; �ēl, ka mums tādam brau�cienam nav naudas.

��� Kā ta nav naudas? � Gild�ana iesaucās. � Kur tad maisiņ� ar astoņsimt tangām, kas guļ lādes dibenā?

Hod�a Nasredins to vien bija gaidījis, lai viņa pirmā ieru�nātos par maciņu. Visa tālākā saruna viņam bija zināma jau agrāk, tāpat kā vecam laiviniekam zināma upe, uz kuras tas audzis, ar visiem tās līkumiem, sēkļiem un bīstamām krācēm.

Viņ� savu laivu vadīja dro�i uz priek�u.

��� Ai nē! � viņ� pretojās. � So naudu nevar aiztikt; tā va�jadzīga mājai. Es jau esmu aprēķinājis.

��� Aprēķinājis? Vai tu re?

Bīstamās krāces tuvojās. Sievas balsī Hod�a Nasredins skaidri sadzirdēja atvaru burbuļojo�o �ņākoņu.

Viņ� vēlreiz atvēzēja airi un, pabraucot garām visiem klu�sajiem lī�iem, izvirzīja laivu pa�a upes vidū, pa�ā straumē:

��� Pirmkārt, jāierīko dārzā laba ūdenskrātuve un tā jāiz�mūrē ar akmens plāksnēm, lai karstās dienās bērniem būtu kur peldēties.

�� Tev ir pilnīga taisnība, � Gild�ana piekrita. � Kā var iztikt bez ūdenskrātuves, ja upe tek gar pa�u dārzu desmit soļu attāluma? Bet izmūrēt var arī ar marmoru �

Laiva steig�us trauca uz priek�u, jau bija redzamas baltās putas, kas �ļācās pār zemūdens akmeņiem.

��� �i ūdenskrātuve izmaksās divi simti tangas, � Hod�a Nasredins pielieca divus pirkstus. � Bez tam es esmu nodomā�jis uzcelt dārzā lapeni un iek�pusē izklāt to ar paklājiem. Nam�dari stāsta, ka tas arī izmaksā�ot divi simti. Tikpat daudz va�jadzēs samaksāt par paklājiem.

��� Jau se�i simti, � Gild�ana saskaitīja. � Paliek vēl divi.

rTie ari ir vajadzīgi, � pasteidzās pateikt Hod�a Nasre�dins, � Mūsu dēļu vārtiņu vietā es gribu ielikt izrotātus riekst�koka vārtiņus. Un, visbeidzot, es paaicinā�u meistarus, lai tie visu mūsu māju iek�pusē un ārpusē izraksta ar zilām puķēm.

Par zilajam puķēm viņam tikai tagad ie�āvās prātā, viņ� pa�teica un pats izbijās.

��� Kāpēc ārpusē? � vaicāja Gild�ana.

�� Skaistumam, � Hod�a Nasredins paskaidroja.

Airis piepe�i pārlūza, laiva skrējienā atdūrās pret akmeņiem, apgāzās, Ilod�u Nasrcdinu satvēra atvars un nesa. Līdz pa�am vakaram skanēja klieg�ana un lija asaras.

��� Lai apciemotu nabaga vientuļu vecīti, tur naudas nav, bet, lai izrakstītu māju ar zilām puķēm, tur nauda ir! � Gil�d�ana kliedza. � Un kālabad tā jāizraksta no ārpuses: pirmais lietus ta�u tik un tā aizskalos tavu muļķīgo greznību!

Llod�a Nasredins klusēja. Divas dienas viņam vajadzēja ar neapsegtu galvu stāvēt sievas pārmetumu lietus gāzē � to�ties tre�ajā pie vārtiem piebrauca segta arba: Gild�ana, trium�fēdama un lepodamās ar savu uzvaru, brauca ar visiem bēr�niem pie tēva uz Buhāru.

��� Uz tiltiem un nokalnēs esi uzmanīgs, � Hod�a Nasre�dins piekodināja vedējam. � Nelaid zirgu auļos.

Saulē sasildījies, vedējs klanījās saldā snaudā; snauduļoja arī ābolainā ķēve, uz kreisās pakaļkājas atbalstījusies; Hod�as Nasredina piekodinājumi bija pilnīgi lieki, jo aizritēju�i jau daudzi gadi, kop� �is cienījamais pāris vairs neatceras auļus.

Izklājis arbu ar mīkstiem rīsu salmiem un pārsedzis tos ar ceļa tepiķi, Hod�a Nasredins ilgi nesa no mājas da�ādus sai�ņus, grozus, somas; beidzot pa vārtiņiem iznāca Gild�ana, bet aiz viņas rindiņā pēc augumiem � septiņi bērneļi un visi dēli.

Vedējs sapurinājās, saslējās seglos, ar kājām stingrāk at�spērās pret ilksīm, pavicināja pātagu, ar visām �īm kustībām rādīdams, ka viņ� ir gatavs, un atkal aizsnaudās, pēc pieredzes zinādams, ka vēl tik drīz viņam nesacīs: �Lai allabs mūs pa�vada; nu braucam!� Bet ķēve pat nepamodās, tikai pārmainīja kāju, tagad nosvērdamās uz labo pusi.

Hod�a Nasredins palīdzēja sievai pa riteņu spieķiem ierāpties arbā, pēc tam padeva viņai visus dēlus, katru uz at�vadī�anos cie�i noskūpstīdams. Arbā izveidojās daudzrokains un da�ādgalvains mud�eklis, tas pīkstēja, spiedza un brēca, bet vidū kā cāļu māte pār cālēniem bija iepletusies noraizējusies un pēdējā bridi skumju pārņemtā Gild�ana.

��� Ai mans dārgais vīrs, vai tikai tu esi labi iegaumējis visu, ko tev teicu?

��� Esmu iegaumējis, visu esmu iegaumējis, tu manas sirds roze! Pirmām kārtām man jāaiznes varkalim salabot cauro kumganu, otrām kārtām � jāiztīra dūmenis, tre�ām kārtām � jāatdod miesniekam parāds se�padsmit tangu.

��� Un vēl sēta, � Gild�ana atgadināja, rādīdama uz lielu caurumu mala sētā blakus vārtiņiem. � Sētu tu noteikti salabo.

��� Es ķer�os pie tās �odien pat, tiklīdz bū�u aizvadījis jūs. Nedzīvo Buhārā pārāk ilgi, tu manu acu gai�um!

��� Mēs atgriezīsimies tie�i pēc trim mēne�iem.

No jauna sākās atvadī�anās � apskau�anās, pīkstieni, spie�dzieni un brēk�ana; Hod�a Nasredins kņadā nekādi nevarēja ievērot, kuru no dēliem viņ� noskūpstījis divreiz un kur� pa�licis tuk�ā, un jau desmito reizi ņēmās skūpstīt visus no jauna.

Pa to laiku saule bija pacēlusies jau augstu, vieglās rīta ēnas nomija dienas ēnas, īsas un tum�as, vedējs bija izgulējies, ķēve nostāvējusies � bija pienācis laiks sākt kustēties.

��� Lai allahs mūs pavada; nu braucam! � trīco�ā balsī sacīja Hod�a Nasredins.

��� Lai allahs pavada! � vedējs atbildēja, un arba, �īkstē�dama, �ūpodamās, lēni griezdama milzīgos riteņus, devās ceļā.

Hod�a Nasredins gāja nopakaļ. Pabrauca garām �ķērsielai, pabrauca garām pazīstamajai papelei, kurai jau saplauku�as la�pas un kura tagad pārliekusies pār ceļu kā viegls, zaļ� mākonis.

Pabrauca garām tirgus laukumam; vairs nebija tālu līdz pil�sētas vārtiem.

Gild�ana teica vīram:

��� Ja tu esi nolēmis pavadīt mūs līdz pa�ai Buhārai, tad sēdies labāk man blakus.

Viņ� ar smaidu pateicās sievai par �o joku, apstādināja arbu, pēdējo reizi noskūpstīja ģimeni � sākot ar Gild�anu un beidzot ar vismazāko � Un pēc tam ilgi stāvēja uz ceļa, raudzīdamies aizbraucējiem nopakaļ; beidzot arba nozuda aiz līkuma, tās �īkstē�ana noklusa � viņ� bija palicis viens.

Domīgs un sērīgs viņ� gāja uz mājām, atcerēdamies IbnHazma vārdus: ��ķiroties trīs ceturtdaļas bēdu uzņemas pa�licējs, aizgājējs paņem līdzi tikai vienu ceturtdaļu.�

Pagalmiņ� viņu sagaidīja ar saulainu klusumu; vienīgi dārza gai�ā, vientulīgā balsī sauca vālodze; agrāk mū�īgajā bērnu balsu troksnī un kņadā Hod�a Nasredins to ne reizes ne�bija dzirdējis.

Tuk�aja namā neiegājis, viņ� devās uz �ķūni, pavēra durvis, klusītēm uzsvilpa. Klusums neatbildēja. Viņ� uzsvilpa otrreiz. �ķūnītī kļuva dzirdamas smagas nopūtas, �ņākuļo�ana, �auk�stoņa un ārā iznāca ēzelis � brangs, miegains, drūms, atradis no saules, spilgtajā gaisma neapmierināti miegdams acis. Tas saslēja ausis un glu�i kā neizpratnē pavērās apkārt.

��� Par ko tu brīnies? � Hod�a Nasredins vaicāja. � Ka namā tik klusu? Viņi visi aizbrauca uz Buhāru pie vecā Nijaza, un mēs abi esam tagad savā vaļā kā brīvi putni.

Lai sadabūtu seglu somas un apseglotu ēzeli, Hod�am Nasredinam darbs bija piecām minūtēm.

��� Oho, tu esi aptaukojies ka Hisāras auns! � viņ� sacīja, sedulkas siksnu savilkdams. � Gan pēc nedēļas, zvēru tev, tu būsi līdzīgs kurtam! Mums, mans uzticamais biedri, ir ļoti daudz darba un ļoti maz laika. Uz priek�u! Mūs gaida tāli ceļi!

Viņ� aizslēdza māju ar vara slēdzeni, aiztaisīja no iek�puses vārtiņus ar divām resnām kārtīm un pēc tam, itin nemaz ne�raizēdamies par savas mantības turpmāko dro�ību, izjāja caur izlauzto sētu uz ceļa.

Pagājis garām tirgus laukumam, viņ� pagrieza ēzeli uz Gihar�adas mo�ejas pusi.

Ubags sēdēja savā parastajā vietā un, mazliet galvu atmetis, vērdamies zilgajās debesīs, domīgi un lēnīgi smaidīja, varbūt jau izjuzdams savu lidojumu �ajos gaismas augstumos.

Hod�a Nasredins apstādināja ēzeli:

� Svētī mani, ak gudrais sirmgalvi! Gaidi mani atpakaļ pēc trim mēne�iem; tad es tev pastāstī�u par ezeru, par Agabeku, un, cerams, varē�u pateikt, ka esmu atradis savu ticību.

Kāds prieks, kāds sajūsmas pilns aizkustinājums atstarojās vecā vīra sejā! Viņ� piecēlās, paklanījās Hod�am Nasredinam, ar roku zemi skardams; viņa lūpas bez skaņas kustējās: sirm�galvis skaitīja ceļa lūgsnu.

Aiz pilsētas vārtiem ceļ� pavērsās uz upes pusi. Hod�a Nasredins sākumā jāja caur piekrastes dārziem, pēc tam nogriezās uz lauku ceļu, tīrumos. Visapkārt pletās valgi kūpo�i arumi, glu�i ka piebiru�i ar cilvēkiem, bija pats karstakais pavasara darbu laiks.

Ielejās, rīsa laukos, strādāja trijatā: varens, kuprains vēr�sis, līdz ceļiem pa ūdeni brizdams, lēni vilka rupju spīļarklu; aiz arkla, salīku�o, sviedraino muguru saulē spīdinādams, gāja arājs; aiz viņa, augstu cilādams garās, sarkanās kājas, cienīgi soļoja stārķis, lasīdams no �ķidrajām dūņām kurkulēnus un da�ādus tārpiņus. � Lai allahs svētī jūsu darbu! � uzsauca Hod�a Nasredins; visi trīs apstājās, pagrieza galvu uz ceļa pusi; arājs, ar delnu norausis sviedrus no pieres, atbildēja: � Pal�dies, lai allahs svētī tavu ceļu! � un gausais gājiens atjaunojās agrākā kārtībā: priek�ā � vērsis, aiz viņa � arājs un tam nopakaļ stārķis.

Bija aprīļa vidus; koku ēnas, kas vakar vēl likās caurspī�dīgas, plankumainas, �odien gūlās pār ceļu biezas un blīvas, tik dāsni pavasaris bija ietērpis kokus jaunās lapās. Bezgala laipns viņ� neievēroja nekādu at�ķirību starp cēlo mandeli un nabadzīgo stepes saksaulu, starp divkājiem un �etrkājiem, lido�ņiem un rāpuļiem � viņ� dalīja savu krā�ņumu visiem vienlī�dzīgi, atzīdams, ka visiem ir vienādas tiesības uz dzīvi un laimi. Viņam pretī saskanīgā, gavilējo�ā korī svilpoja un �ivināja putni, kurkstēja vardes, d�inkstēja ķirzakas, bet skudras, visādi kāpuri un kukainī�i, un cita sīkā zemes radība, kam daba nav devusi balsi, izteica savu sajūsmu, mudīgi rāpodami un skrai�dīdami.

Vai tad Hod�a Nasredins varēja klusēt tik līksmās svinībās? Pavasara saules, pla�uma un brīvības apreibināts, viņ� pievie�noja kopējam gaviļu korim arī savu balsi.

Klau, viņa dziesma:

Ariks trauc � man lai prieks, Bite san � man lai prieks, Dārzi zied � man lai prieks, Jo cilvēks esmu es!

Dziesmas skan � man lai prieks. Bungas dun � man lai prieks, Sirdi iedegas man prieks, Jo cilvēks esmu es!

Apkārt druvas � man lai prieks, Ēzelis mans draugs un prieks. Ceļi tāles neaizliegs, Jo cilvēks esmu es!

Ieraudzījis ganāmpulku, kas gāja uz dzirdītavu, viņ� dzie�dāja:

Ūdens viz � man lai prieks, Gani dzied � man lai prieks, Vecums man ir tīrais nieks, Jo cilvēks esmu es!

Viss, kas atgadījās cejā, atrada atbalsi viņa dziesmā, bet, tā kā allahs ir radījis zemi apaļu uti tāpēc zemes ceļiem gala nav nekur, jo, kur viens beidzas, otrs sākas, tad art Hod�as Nasredina dziesma bija bezgalīga; viņ� varētu, apjājis apkārt visai pasaulei, atgriezties mājās no pilnīgi pretējās puses, bet ar to pa�u dziesmu:

Zeme grie�as � man lai prieks, Apkārt ce|ot tai man prieks, Atkal ceļi mājas sniegs, Jo cilvēks esmu es!

Gild�ana � mans gai�ais prieks, Gandrīz mani laukā trieks, Rāsies, bārsies, glāstus liegs, Beidzot mīļi skupstu sniegs, Jo cilvēks esmu es!

Pa to laiku lauku ceļ� kļuva arvien platāks, grambas dziļā�kas; pretī brauca arvien vairāk arbu, jāja jātnieki, nāca gājēji.

Bet ap pusdienas laiku Hod�a Nasredins ar drebo�u sirdi saklausīja dobju, vienmērīgu dunoņu, .glu�i kā tāla ūdenskri�tuma �alkas.

Tur dunēja un �alca lielais ceļ�!

5o dunoņu pazina arī sasparojies ēzelis un prāviem rik�iem devās tai pretī. � Uz priek�u! Uz priek�u! � Hod�a Nasredins sauca, ar pēdām ēzeli bukņīdams, ta�u tas jau arī bez mudi�nā�anas arvien bra�āk pielika soli. Brilles Hod�arn Nasredinam uz deguna lēkāja; viņ� tās norāva, nosvieda uz ceļa; atsitu�ās pret akmeni, tās sa�ķīda sīkās drumstalās.

Pēc pusstundas lielais ceļ� bija klāt. Kā vienmēr, pār to klā�jās smags putekļu mākonis, caur kuru nerimtīgi virzījās cil�vēki, zirgi, vēr�i, ēzeļi, kamieļi: vieni uz Kokandu, uz tirgu, otri � no Kokandas. Viss te drūzmējās, grūstījās, zviedza, mava, rēca un gaudoja da�da�ādās balsīs, radot apdullino�u, nesaskanīgu troksni.

Hod�a Nasredins drosmīgi vadīja ēzeli vislielākā bie�ņā; ceļ� uztvēra viņu, sagrieza virpulī un nesa tālāk; viņu pagrūda uz labo pusi, iebuksnīja no kreisās, kāds vērsis ar asti sāpīgi iecirta pa seju, virs galvas nosprauslojās kamielis. � Sargies! Sargies! � viņam pie pa�as auss necie�amā balsī ieaurojās vedējs, tveicē un kņadā apdullis; Hod�a Nasredins tikko pa�spēja izvairīties no viņa pletnes, lai jau nākamā mirklī dzirdētu virs sevis varen spēcīga karavanas vadītāja lāstus un lamas, kur� bija gatavs noslaucīt visu no sava ceļa, lai tikai ar kara�vānu laikus paspētu tikt norādītajā vietā un saņemtu apsolīto apbalvojumu.

Ta�u jau pēc piecām minūtēm Hod�a Nasredins bija pilnīgi pārvarējis sākotnējo apjukumu. � Sargies! Sargies! � viņ� ieaurojās vēl necie�amāk kā tas vedējs un traucās uz priek�u. Viņ� grūstīja un apdzina tos, kas devās uz to pa�u pusi, ka�roja ar pretimbraucējiem un jājējiem, veikli izlavījās starp arbām, izlīda pa apak�u ķēdēm, kas saistīja karavānu kamie�ļus, dro�sirdigi vadīja ēzeli brūnos, stipri smakojo�os aitu baros . . .

Nakti viņ� pārlaida ceļmalas �aihanā, bet ausmu sagaidīja jau atkal seglos. Ceļ� �ai agrajā rītausmas stundā bija tuk�s un kluss: karavānas un arbas vēl nebija izkustēju�ās no nakts�guļas. Ēzelis klunkāja te pa vienu ceļa pusi, te otru � pēc pati�kas; Hod�a Nasredins, savu domu aizņemts, viņu netraucēja un neraustīja gro�us. �Vēl viena nakts ceļā, un rīt jau es redzē�u Kokandu! Tur tirgū jau nu gan es kaut ko uzzinā�u par �o Agabcku,� viņ� domāja un acu priek�ā jau redzēja Kokandas laukumus, mo�ejas, tirgu, hana pili ar augstas sētas ie�ogotu harēmu, kur, pēc ļau�u valodām, garlaikojas divi simti trīs�desmit septiņas sievas, pildot sievas pienākumus gadā katra vienu dienu, gavēņus neskaitot. Kādreiz Hod�a Nasredins jau bija Kokandā bijis un atstājis par sevi ilgas atmiņas; viņ� pasmīnēja, atcerējies karstu augusta nakti, valgu pie harēma sienas, smacīgo harēma eju un stūru tumsu, un beidzot�

Ta�u te Hod�a Nasredins strauji apstādināja savu atmiņu zirgu. �Ak mana visdārgā Gild�ana, reiz tevi izvēlējies, es bū�u tev uzticīgs visur un vienmēr, pat tālās atmiņās!� Aizkustināts un sajūsmināts pats par savu krietnumu, juzdams krūtīs tīkamu gurdumu, glu�i kā grimstot siltā ūdenī, viņ� ar miklām acīm pavērās apkārt un aiz pārsteiguma gandrīz vai izvēlās no segliem.

Ceļa nebija, zem ēzeļa pakaviem mirdzēja spirgti rasotas zāles paklājs un vijās �aura taciņa; lejā zem nogāzes skrēja pikta kalnu upīte, visa vienās putās un atvaros, iesāņus zaļoja ziedo�a tamarisku siena. Bet priek�ā, pacēlis sniegotās vir�sotnes aiz mākoņiem, slējās drūms kalna kupris, kas pirms stun�das bija redzams pa labi no ceļa.

��� Ak tu grēka pagale, ak tu �akāļa un ķirzakas sajauktenis, kur tu mani esi ievedis, nolādētais ēzeli! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Es te nekad neesmu bijis, nezinu, uz kurieni ved �ī taciņa un kas tā par upīti burbuļo tur lejā! Kāpēc tu nogrie�zies no lielā ceļa, kādi noziedzīgi nodomi perinās tavā galvā?

Viņa pirmā doma bija atvēzēt pātagu un krietni pastrādāt ar to, bet visapkārt valdīja tik rāms, neiztraukts miers, tik laipni sanēja bites tamariskos un dūca resnās, pinkainās ka�menes, tik jauka medus smar�a dvesmoja gaisā, tik glāsmigi sil�dīja saule un smaidīja augstās debesis, ka viņa roka pati no sevis noslīga, ar pātagu ēzeļa muguru neaizskārusi.

��� Tu varbūt esi sastapis kādu ēzeli, savu draugu, un uz�zinājis, kur atrodas �is ezers? � Hod�a Nasredins vaicāja. � Labi, izvēlies ceļu tu: tu būsi kungs, es � kalps; ej, kurp gribi, es tev seko�u.

Vai gan �ajā brīdī viņ� varēja iedomāties, ka viņa vārdi būs pravietiski, ka pavisam drīz un patiesi viņ� būs sava ēzeļa kalps, bet tas � viņa di�ciltīgais, izsmalcinātais kungs? Ta�u nesteig�damies uz priek�u, atcerēdamies tikumīgā Muzafara Jusufa Rad�abi vārdus: �Stāstot nekļūsti līdzīgs kucēnam, kas smilkst un grie�as, pūlēdamies satvert pats savas astes galiņu,� � un pāriesim uz nākamo nodaļu, kura vēsta, kā Hod�a Nasredins uzsāka divcīņu pats ar savu vārdu un cik �im notikumam bija bēdīgas sekas.

Pēc īsas atpūtas Hod�a Nasredins atkal sēdās seglos, atlaida vaļīgi pavadu un iegrima mierīgās pārdomās, atļāvis ēzelim izvēlēties ceļu pēc pa�a sapra�anas.

Taciņa veda aizvien augstak, upīte paslēpās dziļas aizas di�benā un tur neredzama dobji murdēja; pretī tecēja liels dau�dzums sīku, steidzīgu ariku, kuru dēļ �ur un tur pār aizu bija pārlikti ūdens tiltiņi � koka renes, apsūnoju�as un appelēju�as, kas domīgi birdināja gai�ajā dziļumā zem sevis smalkas strūkliņas. Drīz taciņa ievijās smar�īgā smalklapaina tamarisku, efeju un savvaļas vīnogulāju biezoknī; saules gaisma, caur zaru vijumiem izspraukusies, kveldēdama slīdēja Hod�am Nasredinam pār seju; tikpat viegli, pēdas neatstādamas, slīdēja viņa domas, tie�āk � domu teli: tik garām skrejo�i un netverami tie bija.

Līdz tuvākajam ciematiņam bija ko jāt kādas pusotras stun�das, bet pavasara saulīte sildīja karsti; Hod�a Nasredins no�vilka halātu un jāja vienā kreklā, ik pēc brī�a ar mutautu norausdams sviedrus no sejas. Toties ciematiņ� sagaidīja viņu ar vēsu �aihanu, kas stāvēja uz kraujas un no visām pusēm bija paļauta kalnu vējam.

Spēkavīrs �aihanas saimnieks, jauna viesa iepriecināts, metās uzpūst uguni zem kumganiem � uzdvesmoja ar�as, smar��īgā Ferganas kalnu koka sveķainā smar�a.

Bez Hod�as Nasredina �aihanā bija vēl �etri viesi: ve�uks ar senlaicīgu, dzeltenpelēku bārdu un tādām pa�ām pelēkām uzacīm, kas nokārās pār acīm, � kā redzams, �ejienietis, zem�nieks; divi gani jēlmītos, mīkstos zābakos ar bieza velteņa stilbtiņiem, kas apjozti ar siksnām, tādos pa�os rupjos velteņa apmetņos un pēdējais, ceturtais, vāj� un bāls klejotājs amat�nieks, kurpnieks vai skroderis, ar ceļa maisu, kas tam palikts zem elkoņa. Viņi sēdēja cie�ā pulciņā, iztikdami ar vienu tēj�kannu un vienu krūzīti, un nez par ko aizliegtu sa�ukstējās, kā to rādīja viņu piesardzīgie, iesāņus uz Hod�u Nasredinu mestie skatieni.

Nevēlēdamies traucēt viņu pārrunas, Hod�a Nasredins uz�grieza tiem muguru, pavērsdams seju uz kraujas pusi.

Lejā pletās ziedo�a ieleja: lauki, dārzi, ciemati, tālāk slējās lēzeni pakalni, bet vēl tālāk � kalni, aiz kuriem atradās Indija.

Rīta migla bija izklīdusi, un kalni it kā pienāku�i tuvāk; Hod�a Nasredins skaidri redzēja baltos sniega laukus, kraujas un aizas, kurās slēpās violetas ēnas; zemāk par brūnam akmens klintīm vijas straumju sudrabotās dzīslas. Un no turienes, no kalniem, viņam sejā uzpūta viegls un spirgts sniega vēj�.

Bet sa�ukstē�anās kaktā turpinājās arvien dedzīgāk; Hod�a Nasredins juta pret savu pakausi pavērstus �etrus vērīgu acu pārus. �Viņi runā par mani, tūdaļ nāks klāt un pavaicās.�

Tā arī notika: ve�uks piecēlās, pienāca pie Hod�as Nasredina.

��� Dievs ar tevi, ceļiniek, ka esi apciemojis mūsu vientuļo ciematu. Mēs ievērojām dzeltenu putekļu pēdas uz taviem zabakiem, bet te pie mums ceļi ir akmeņaini un putekļi tikai balti.. Un mēs nospriedām, ka tu esi sve�zemnieks un atjājis pie mums no ielejas, vai nav tiesa?

��� Jā, es atjāju no ielejas, � teica Hod�a Nasredins un sniedza vecajam tasi, pietrink�ķinādams tai ar nagu. Sī skaņa izsacīja viesmīlīgu aicinājumu.

��� Tad pasaki mums, ak ceļiniek, � lūdza vecais, paņē�mis tasi un sēzdamies pretī, � kas neparasts pēdējās dienās ielejā noticis? Varbūt ir sadumpoju�ies Hod�entas ve&inieki? Vai Kanibadamas sviesta taisītāji atteiku�ies maksāt nodevas? Vai varbūt kas sagrīļojies Uratibē?

��� Nē, es neko tādu neesmu dzirdējis, � Hod�a Nasredins atbildēja, �ādu jautājumu pārsteigts.

Ve�uks daudznozīmīgi pamirk�ķināja saviem draugiem.

��� Es arī neko neesmu dzirdējis, pajautāju tāpat vien, katram gadījumam, � viņ� viltīgi sacīja. � Mēs te dzīvojam nomaļus, ielejas ļaudis pie mums reti parādās � tālabad ij pajautāju �

��� Katram gadījumam? � Hod�a Nasredins pasmīnēja. � Nu tad zini, godājamais sirmgalvi, kas vaicā �katram ga�dījumam�, Kanibadamas sviesta taisītāji savas nodevas maksā kārtīgi; bez tam paziņoju, ari �katram gadījumam�, ka Hod�enta atrodas savā vietā un zemē nav iegrimusi, ka Namanganas apkaimē pūķis, kas spļauj liesmas, nav parādījies. Varbūt tu vēl kaut ko vēlies uzzināt �katram gadījumam�?

Ve�uks saprata izsmieklu, klusēja, nokarenās uzacis sarau�cis un acis aiz tām paslēpis: viņ� baidījās uzticēties nepazīs�tamam cilvēkam, kaut gan neizteiktais jautājums viņu dedzi�nāja un mocīja.

Hod�a Nasredins nolēma ve�ukam palīdzēt:

��� Godājamais, tu cie�āk paraugies manā sejā, ieskaties dziļāk acīs � vai tad es atgādinu spiegu?

��� Tu esi ielūkojies manos visslēptākajos nodomos, � ve�cais vīrs atbildēja. � Es patie�ām svārstos starp bailēm un vēlē�anos uzdot tev kādu visai dīvainu un bīstamu jautājumu. Bet, ja tu pazītu mūsu krietnos valdītājus, �os asinssūcējus� tas ir, �os taisnības nesējus, tā es gribēju sacīt, lai allahs mums par prieku dod tiem ilgu mū�u un nostiprina gro�us viņu neuzpērkamajās rokās!

��� Nepūlies cildināt manā priek�ā valdītājus, godājamais sirmgalvi; es ta�u tev jau teicu, ka neesmu spiegs.

��� Tava seja man iedve� uzticību, ceļiniek, es bū�u pret tevi vaļsirdīgs. Mēs gribējām tev pavaicāt, � ve�uks pazemi�nāja balsi līdz �ukstam, un pārējie trīs sanāca cie�i apkārt,

��� mēs gribējām pavaicāt, vai tu neesi dzirdējis par Hod�as Nasredina iera�anos mūspusē?

Ilod�a Nasredins bija gatavojies dzirdēt visu ko, tikai ne savu vārdul

Viņ� aizrijās ar tēju, sāka klepot.

��� Jā, jā, Hod�a Nasredins ir ieradies! � kvēlā �ukstā ieru�nājās jaunais gans. � Kāds aitu baru dzinējs viņu redzējis pats ar savām acīm uz lielā ceļa Hod�entas tuvumā �

��� �is dzinējs kādreiz dzīvojis Bubārā un pazīst Hod�u Nasredinu pēc izskata, � piebilda otrs gans, melnīgsnējs, slaids kalnietis ar melnu bārdiņu un dedzīgām acīm, kas spulgoja zem platajām, niknajām uzacīm.

��� Un ne vien dzinējs, � savu sakāmo pievienoja ve�uks,

���� Hod�u Nasredinu redzējis arī kāds karavānas ba�i uz tā pa�a lielā Kokandas ceļa.

Bet Hod�a Nasredins, klausīdamies �ais valodās, domāja, ka pārāk pasteidzies noņemt savas tum�ās brilles. Viņ� ir pa�zīts; sēdēdams �ajā mazajā �aihanā, viņ� domās dzirdēja Ko�kandas, Andi�anas un citu ielejas tirgu augo�o troksni, kurus satraucis viņa vārds. ��is troksnis nu gan ir pavisam nelaikā!� viņ� nodomāja. �Jāpieliek visām �īm valodām un nevalodām punkts!�

�� Jūs maldāties, labie ļaudis,� viņ� vērsās pie sarunu bied�riem. � Karavānas ba�i un dzinējs ir pārskatīju�ies, tas viss.

Man skaidri zināms, ka Hod�a Nasredins patlaban mīt tālu no �ejienes.

��� Bet viņu redzējis ari kāds klejojo�s tirgonis! � iekaisis iebilda amatnieks, kura bālie, kalsnie vaigi aiz uztraukuma pār�klājās ar sarkaniem plankumiem.

�Vēl ari tirgonis!� Hod�a Nasredins klusībā iesaucās. �Pa�tiesi pats sātans uzkūdīja mani nomest brilles!�

�� Tas nozīmē, ka Hod�am Nasredinam Ferganā ir kāds līdzinieks, � viņ� sacīja. � Es atkārtoju, ka īstais, patiesais Hod�a Nasredins nekādi nevarēja atgadīties �ejienes ceļos.

��� Kāpēc gan tā, ak ceļiniek? Uz kā dibinās tava pārlie�cība? � vaicāja vecais.

Pie saviem kumganiem pacēla balsi arī �aihanas saimnieks:

��� Ja pirms nedēļas Hod�a Nasredins patiesi ceļoja diezin kur tālumā, tad kāpēc gan �odien viņ� nevarētu ierasties pie mums? � saimnieks pienāca pie viesiem, apmainīja tuk�o tēj�kannu. � Viņ� nepazīst attālumu; reiz ta�u viņ� �etrās dienās aizgājis no Heratas līdz Samarkandai!

��� Tur jau ir tas joks, ka Hod�a Nasredins vairs neceļo, teica Hod�a Nasredins. � Ziniet, labie ļaudis, agrākā Hod�as Nasredina vairs nav. Viņ� ir apsievojies, apbērnojies, nopircis, māju un aizmirsis agrāko klaiņā�anu. Viņa pelēkais ēzelis savā steliņģī dienu no dienas kļūst resnāks, un pats Hod�a Nasredins jau ari ir varen aptaukojies rāmajā sēduļa dzīvē. Viņ� tapis stulbs, palaidies laiskumā un tagad no mājām itin nekur neiziet bez melnām brillēm, sargādamies, lai viņu nepazītu.

��� Tu gribi sacīt, ka viņ� piedevām kļuvis arī par zaķa�pastalu? � drebo�ā balsī iejautājās gans ar bārdiņu. � Vi�siem zināms, ka Hod�a Nasredins nekad un ne no viena nav baidījies!

��� Lielība naudu nemaksā, � Hod�a Nasredins nicīgi atbil�dēja. � Visās �ajās pasakās par viņu trīs ceturtdaļas ir tīras izdomas.

��� Izdomas? � iesaucās amatnieks. Bet kas tad liek trīcēt netaisnajiem augstmaņiem, ja visi �ie stāsti par Hod�u Nasredinu ir izdomas?

Gani, saimnieks un ve�uks saskatījās un samirk�ķinājās.

��� Nezinu, nezinu, � Hod�a Nasredins teica, jo nebija ma�nījis �o ļaunu vēsto�o saskatī�anos. � Man ir zināms pat vairāk, ka viņ� pārmainīj'is savu vārdu. �odien viņ� saucas par Uzakbaju, �odien viņ� �

Pateikt līdz galam neizdevās: saimnieks iekrekstējies no visa spēka nolaida viņam uz muguras savu vareno dūri; 'tai pa�ā mirklī jaunais gans ar neaptveramu veiklību dāvāja viņam belzienus no abām pusēm pa ribām; vecais ar kārnajiem pirk�stiem ieķērās bārdā, saukdams:

��� Tātad mūsu Hod�a Nasredins vairs nav Hod�a Nasredins, tā tu mels, nolādētais spiegs!

��� Sitos ir tī�uprāt izsūtīju�i pa visiem ceļiem, �itos spie�gus, lai viņi apmelotu Hod�u Nasredinu un nopaļātu viņu! � skandināja amatnieks, neaizmirsdams laist darbā savu maisu, kurā bija kaut kas ciets, smags un stūrains.

��� Pagaidiet! � Hod�a Nasredins brēca, sargādams no sitieniem te galvu, te sānus. � Ko jūs sitat Hod�as Nasredina vārdā? Jūs sitat pa�u �

Baiļodamies, ka tikai paliktu ar veseliem kauliem, viņ� jau bija gatavs viņiem atzīties (ko, starp citu, diez vai ticētu), ta�u to izjauca saimnieks. Ar pamatīgu spērienu viņ� izmeta Hod�u Nasredinu ārā uz ceļa, pie ēzeļa kājām:

��� Vācies prom, nelietīgais �akāli, un mūsu ciematā vairs nekad nerādies! Citādi, zvēru tev, es pret tavu muguru salau�zī�u visas savas kārtis!

Ne vārda neatbildējis, Hod�a Nasredins no visām �etrām uzrausās stāvus, ielēca seglos un sāka dzīt ēzeli rik�iem pa ceļu, pie katra soļa stenēdams un krekstēdams. Bet viņam nopakaļ no �aihanas bira piecbalsīgas lamas.

Tik bēdīgi beidzās viņa divcīņa pa�am ar sevi � no tā var mācīties daudzi. Te īstā vietā atcerēties, ko teicis jautrais klai�donis un �ūpa Hafizs, kuru pūlis piekāvis Sirazas tirgū par dzejnieka Hafiza ne ar ko nesalīdzināmo gaceļu izsmie�anu: �Ai mans slavenais vārds, agrāk tu piederēji man, tagad es piederu tev; senāk � es priecājos, ka tu ceļā aizsteidzies man priek�ā par daudzām dienām, bet �obrīd es vēlētos piesiet pie tavām kājām svaru bumbas; es esmu zirgs, bet tu � mans cietsirdīgais jātnieks ar smagu pātagu rokā! Tā cilvēkam �ai zemes bēdu ielejā pat pa�a slava kļūst tikai par postu un nastu! . ..�

Hod�a Nasredins apstādināja ēzeli ne tuvāk kā piecu bultas lidojumu attālumā. Nokāpis zemē un apsēdies uz ceļmalas ak�mens, viņ� ilgi taustija rokas, kājas, kaklu un galvu: �Lai allahs uzlai� krītamo kaiti �im sasodītajam amatniekam!� viņ� rūca, zilumus berzēdams. �Es gribētu zināt, ko viņ� stiepj savā nolādētajā maisā � tecīlu akmeņus, gludekli vai zābaku liestes?�

Pārdomādams �o notikumu un piemērodams sev Hafiza sūdzē�anos, viņ� devās tālāk pa akmeņaino, saules sasildīto ceļu. Joprojām tas pats ziedo�ais tamarisks dvesmoja viņam pretī skurbo me�a medus smar�u, uz akmeņiem sildījās ķirza�kas da�ādās krāsās � kā tirkīzi, safīri, smaragdi un vienkār�i pelēcīgas ar neuzbāzīgu, bet, ja cie�āk pavēroja, ļoti skaistu un smalku rakstu pār muguriņu, debe�os lirināja cīruļi un svil�poja svilpji, saules staros mirdzēja bites, vizuļoja spāru spārniņi, ar vārdu sakot, viss apkārt bija tāds pats kā pirms stun�das, it kā Hod�as Nasredina ceļ� nemaz nebūtu pārtrūcis un viņ� pat nebūtu iegriezies kādā tik neviesmīlīgā �aihanā uz kraujas.

Viņ� prata labi atcerēties, bet prata arī, ja vajadzīgs, aiz�mirst. Bez tam sāpes mugurā un sānos norima, par ko viņ� varēja izteikt pateicību savam biezajam ceļa halātam, kas bija mīkstinājis sitienus. Drīz viņa aizvainojums pavisam pa�gaisa, � viņ� pasmaidīja, pēc tam pasmīnēja un beidzot sāka skaļi smieties:

��� Vai tu dzirdi, mans uzticamais ēzeli! Mani jau sit Ho�d�as Nasredina vārdā, nu vienīgi vēl trūkst, lai Hod�am Nasredinam par slavu mani pakārtu!

Yiņa jautro valodu pārtrauca vārgs, stiepts vaids.

Ēzelis nosprauslojās, saslēja ausis, apstājās.

Paraudzījies pa labi, Hod�a Nasredins ieraudzīja zem krūma guļo�u cilvēku, kuram pat galvu sedza halāts.

��� Kas tev kai�^ cilvēciņ? Kālab tu guli un vaidi tik �ēli, it kā tava dvēsele �ķirtos no miesas?

��� Tā ja:U patiesi arī �ķiras, � �ēlā balsī vaidēdams un stenēdams, no halāta apak�as atbildēja gulētājs. � 'Es lūdzu allahu, lai tā drīzāk aizietu, jo manas cie�anas ir briesmīgas un mokas nepanesamas.

Hod�am Nasredinam vajadzēja nokāpt no ēzeļa.

��� Vai tad sen jau tev piesitusies �ī ļaunā slimība? � viņ� vaicāja, noliekdamies pār slimo.

��� Jau piekto gadu ta neatkāpjas no manis, � slimais no�stenēja. � Ik gadus pavasarī, �ai pa�ā laikā, tā glu�i ka nikns* zvērs nogrābj mani un veselu mēnesi moka ļaunāk par cietsir�dīgu bendi. Lai novērstu tās niknumu, man jau laikus jāizdara kāda ārstē�anās, �oreiz es to savlaicīgi nepaspēju un tā nu guļu uz ceļa, visu pamests, aizmirsts, bez palīdzības un līdzju�anas.

��� Nomierinies! � Hod�a Nasredins sacīja. � Tagad tev ir ij palīdzība, ij līdzju�ana. Mēs divatā aizkulsimies līdz tuvā�kajam ciematam, sameklēsim dziednieku un ar tā palīdzību tu izdarīsi vajadzīgo ārstē�anos.

��� Dziednieku? Uh, priek� �īs ārstē�anās man vajadzīgs pavisam kas cits, nevis dziednieks �

Slimais piecēlās, nometa halātu no galvas, atsedzot plakanu, platu seju, pilnīgi kailu, bez jebkādām ūsu vai bārdas pazī�mēm, kuru daiļoja niecīgs deguntelis un acu pāris da�ādā krāsā; viena blāvi ziloja, ar nagatu pārvilkusies, toties otra, dzeltena un apaļa, raudzījās tik cie�i, ka Hod�am Nasredinam sametās nelāgi ap dū�u.

��� Paņem mani uz ciematu, labais cilvēk! � ar dziļu no�pūtu un vaidiem slimais izlīda no halāta apak�as. � Paņem uz ciematu; varbūt tur, cilvēkos, manas cie�anas kļūs vieglākas.

Kā nebūt viņ� ierāpās seglos. Ēzelis, saprazdams, ka nes slimnieku, bija piesardzīgs nokalnēs un nelēca pār arikiem, bet pārbrida tos. Hod�a Nasredins soļoja blakus, iesāņus �ad un tad palūkodamies uz savu steno�o ceļabiedru. �Sitas dro�i vien ir rets blandoņa un blēdis � no kurienes gan citādi būtu radies tik velni�ķīgs, dzeltens spīdums tā vienīgajā acī?� viņ� sprieda. �Bet varbūt es maldos un ar savām zemiskajām aiz�domām daru pāri vistikumīgākajam cilvēkam, kura āriene ne�pavisam neatbilst tā gara būtībai?�� Sajā slimniekā bija divas sejas, kas nepieļāva Hod�am Nasredinam būt pilnīgi pārliecinātam par tā nelietību; tomēr, no otras puses, lai kā viņ� pūlējās domāt labu par savu ceļabiedru, dzeltenais spīdums tā vienīgās acs dzīlēs mulsināja un vedināja uz pretējām domām.

Ceļ� veda krauji lejup. Viņi jau bija pagāju�i garām diviem līkumiem, un Hod�a Nasredins lejā ieraudzīja neliela ciemata dzeltenos, lēzenos jumtus. Pēc dūmiem, kas līksmi cēlās pret skaidrajām debesīm, viņ� pazina �aihanu un, atcerēdamies ne�sen gūto mācību, deva sev cie�u solījumu neielaisties it nekā�dās sarunās par sevi pa�u, lai vai ko citi runātu.

Ta�u, kam ir lemts tikt vienā dienā divreiz sistam, tas arī tiks tai dienā divreiz sists; tie�i tā ar Hod�u ari notika.

Caihanā viņ� pieprasīja segu, saudzīgi noguldīja slimo un pēc tam griezās pie �aihanas saimnieka ar jautājumu, kā da�būt dziednieku.

��� Vajadzēs kādu aizsūtīt uz kaimiņu ciemu, � teica �aiha�nas saimnieks, pamaza auguma tēvainis ar prāvu, apaļu galvu, zemu pieri un strupu, spalvainu kaklu, sarkanu kā miesniekam. � Bet pagaidām lai slimais iedzer tēju, varbūt viņam kļūs vieglāk.

Divas tējkannas izdzēris, slimnieks nolika galvu uz spilvena un aizsnaudās, savās pusmiega cie�anās klusi vaidēdams.

Hod�a Nasredins apsēdās pie citiem viesiem un uzsāka ar tiem valodas, cerēdams kaut ko uzzināt par Agabeka kalnu ezeru.

Nē, par tādu ezeru neviens neko nebija dzirdējis. Kas attie�cas uz cilvēku, vārdā Agabeks, tad vai tikai ceļinieks nemeklē to dzirnavnieku, kas pērngad tik izdevīgi pārdeva savu klibo govi, veikli noslēpdams pircējam tās kroplumu? Vai varbūt kalēju Agabeku?� Vai to, kura vecākais dēls nesen ap�precējās?

��� Paldies jums, labie ļaudis, tikai man vajadzīgs pavisam cits Agabeks.

��� Cits? Vai tad ne tas, kas pērnajā rudenī ar savu aizjūga vērsi bija ielūzis uz strauta satrunēju�ā tiltiņa? Vai zirgu dak�teris Agabeks? � � Cenzdamies izlīdzēt Hod�am Nasredinam, viņi nosauca kādu pusotra desmita Agabeku, ta�u kalnu ezera īpa�nieka to vidū nebija.

��� Nekas, es viņu atradī�u citā vietā, � Hod�a Nasredins sacīja, mazliet sarunu biedru runības nogurdināts.

��� Lai allahs tevi svētī, � viņi atbildēja, no sirds sarūg�tināti, ka nevar viņam meklē�anā palīdzēt.

Kāds no aizmugures viegli aizskāra Hod�am Nasredinam plecu; viņ� domāja, ka �aihanas saimnieks, pagriezās un aiz brīnumiem iepleta acis. Viņa priek�ā, priecīgi smaidīdams, stā�vēja nesenais slimais, kas tikko pirms stundas bija atradies uz

nīcīgas �īszemes un viņsaules robe�as. (Hod�a Nasredins bija gatavs zvērēt, ka visļaunākās viņsaules, kāda vien pastāv priek� visrūdītakiem blē�iem!) Slimnieks stāvēja un smaidīja, viņa plakanais mūlis laistījās, apaļajā acī glu�i kā runcim dega necie�ama uguns.

��� Vai gan tas esi tu, mans cietēj ceļabiedri?

��� Jā, tas esmu es! � vienacis mundri atbildēja. � Es gribu sacīt, ka mums tagad nav vajadzības kavēties �aihanā.

��� Bet kā tad būs ar ārstē�anos? Mēs gaidām dziednieku.

��� Viss jau ir darīts. Priek� tādas ārstē�anās lieks cilvēks ir tikai par traucēkli; es vienmēr ārstējos pats bez dziednieka.

Nebeigdams brīnīties par viņa izveseļo�anos, Hod�a Nas�redins norēķinājās ar �aihanas saimnieku un devās pie ēzeļa. Vienacis, aizsteidzies priek�ā, metās savilkt seglu siksnu. �Pa�teicība viņam nav sve�a,� Hod�a Nasredins nodomāja.

��� Kurp tu tagad domā doties? � viņ� vērsās pie viena�a. � Varbūt mums ir pa ceļam, es � uz Kokandu.

��� Es arī uz turieni, pateicos tev, labais cilvēk! � dedzīgi iesaucās vienacis un, ne mirkli nevilcinādamies, iesēdās seglos; viņ� Hod�as Nasredina vārdus bija sapratis pēc sava prāta, sev par labu: ka viņ� arī tālāk jās uz ēzeļa, bet viņa labdaris ies kājām.

��� Sēsties labāk man tie�i uz muguras, : � Hod�a Nasre�dins sacīja.

Izzobojuma sakaunināts, vienacis sāka taisnoties, teikdams, ka gribējis tikai parbaudīt sedulkas siksnu. �Viņam tomēr ir mazliet kauns un sirdsapziņa,� Hod�a Nasredins klusībā secināja.

Viņi devās tālāk. Aiz ciemata abpus ceļam, it kā tecēdami līdzi, pa kraujo nogāzi stiepās dārzi, kurus ie�ogoja zemi lauk�akmeņu mūri, kam cilvēks tomēr pāri nevarēja redzēt. �eit, piekalnē, pavasaris bija aizkavējies, it kā arī tam būtu grūti veikt �ejienes ceļu līkumus un kalnus: te tikko vēl plauka koki.

�aurais, akmeņainais ceļ� bija pavisam tuk�s, grambas � tikko manamas; arbu braucamais ceļ� te beidzās, tālāk uz kalnu pāreju veda taka, pa kuru varēja tikai jāt. Aizvien vē�sāks, spirgtāks kļuva vēj�, kas pūta no sniegotajām virsotnēm, aizvien pilnāki duļķainie ariki, aizvien pla�āks zilais klajums visapkārt. Debess zilgoja. Gaiss bija tik virmojo�s un viegls, ka Hod�a Nasredins nekā nevarēja ievilkt pilnu krūti.

Vienacis ari elpoja ar pūlēm, tomēr gaitu nepalēnināja, kaut ari Hod�a Nasredins aiz līdzjūtības pret viņu ik pa brīdim ap�stādināja ēzeli.

��� Tu dro�i vien ļoti steidzies?

Vienaeis neatbildeja, tikai palūkojas pār plecu atpakaļ uz ceļu.

�Varbūt viņ� nemaz nav blēdis?� Hod�a Nasredins turpi�nāja savas pārdomas pūled.'-'nies aizmirst dzelteno, ugunīgo run�a skatienu, kas liesmoja no viņa ceļabiedra vienīgās acs. �Varbūt viņ� steidzas pie ģimenes vai glābt draugu, kas iekļu�vis nelaimē? ��

Ilgi viņam nevajadzēja maldināties.

Aizmugurē atskanēja tāla zirgu pakavu dipoņa.

Vienacis pielika soli un ik brīdi raudzījās atpakaļ.

��� Lēk�o, � viņ� nenocietās.

��� Lai jau lēk�o, ceļa pietiks visiem, � Hod�a Nasredins bezrūpīgi atbildēja.

Pēc kādiem desmit soļiem vienacis teica:

��� Es nez kāpēc esmu stipri piekusis. Būtu labi, ja mēs kaut kur nomaļāk atpūstos. Aiz akmeņiem, aizsegā .. .

��� Kālab mums jāgrie�as nomaļāk? � Hod�a Nasredins iebilda. � Mēs arī uz ceļa varam lieliski atpūsties.

��� Tomēr aiz akmeņiem labāk, aizvēj�, � teica vienacis, tā savādi bozdarnies; viņa dzeltenā acs bija iepletusies un satumsusi.

Zirgu pakavu dipoņa bija jau glu�i klāt; vienacis grozījās un rosījās, un tai brīdī no līkuma izbrāzās jātnieki. Pa priek�u uz neapseglota zirga, basās kājas kūļādams, traucās �aihanas saimnieks, aiz viņa � viesi, nesenie sarunas biedri.

��� Stāt! � �aihanas saimnieks bargi uzsauca. � Stāt, no�lādētie zagļi!

Tikko nenogāzis Ilod�u Nasredinu gar zemi, ar pakaviem iesviedis tam sejā saberztu, dzeldino�u akmeņu lietus �alti, viņ� aizbrāzās garām, strauji apstādināja zirgu, sacēla to stāvus, pakaļkājās apgrieza un nostājas �ķērsām pār ceļu.

Piesteidzās pārējie, nolēca no zirgiem, aplenca Hod�u Nas�redinu un tā ceļabiedru.

��� Nu jūs! � � aizelsdamies sacīja �aihanas saimnieks. � Kur ir mans jaunais Uratibē darinātais vara kumgans?

Viņ� metās pie ēzeļa un ņēmās ap�amdīt seglu somas.

��� Tavs kumgans? � neizpratnē vaicāja Hod�a Nasredins.

��� Tev pa�am, godājamais, labāk jāzina, kur atrodas tavas lietas. Kāpēc tu rakņājies manās somās? Vai tad tavam kumganam pēk�ņi būtu izaugu�as kājas un tas pats ielēcis somā?

��� Kājas izaugu�as? � aizsmaku�ā balsī iebrēcās �aihanas saimnieks, kura seja un kakls k|uva sarkani kā nokaitēti.

��� Pats ielēcis tavā somā, nicināmais zagli?

Pie �iem vārdiem viņ� par neizsakāmu pārsteigumu Hod�am Nasredinam izvilka no labējās somas jaunu, spīdo�u kumganu.

�aihanas saimnieks trakās dusmās palēcās un ar dūri iesita sev pa krūtīm. Tas noderēja par aicinājumu pārējiem. Nākamā brīdī Hod�a Nasredins un vienacis gulēja uz ceļa, pār viņiem bira lamas, sitieni un spērieni. Hod�am Nasredinam vēlreiz radās gadījums izsacīt pateicību savam biezajam ceļa 'halātam.

��� Viņ� tī�uprāt ar saviem Agabekiem apvārdoja mums zobus!

��� Bet otrs pa to laiku zaga!

��� Cik veikli viņ� izlikās par slimu!

Sitieni un spērieni sāka birt no jauna.

Beidzot �aihanas saimnieks un viņa draugi bija pa pilnam izbaudīju�i atriebes prieku. Nosvīdu�i, aizelsu�ies viņi pameta kaujas lauku, kas Hod�am Nasredinam nesa tik bēdīgu slavu.

Atkal pret akmeņiem nodunēja skanīgie pakavi un noklusa tālumā�

Hod�a Nasredins piecēlās, viņa pirmie vārdi bija domāti ēzelim:

��� Tagad es saprotu, kāpēc tu no rīta nogriezies no lielā ceļa, tu sava tēva nelietīgo darbu dēls! Vai mans halāts tev �ķita pārāk putekļains? Nu iegaumē: ja vēl kaut kur tre�o reizi sāks izpurināt putekļus no mana halata, aizmirstot iepriek� to noņemt no maniem pleciem, tad tev klāsies ļauni, tu garausainais mēslu vezum! Es nebū�u slinks un aizjā�u kaut simt bul�tas lidojumu attālumā, bet lai vai kur sameklē�u kādu ādas dīrājamo ar āķiem, kas sarūsēju�i asinīs, ar līkiem, zobainiem, no sirpjiem taisītiem asmeņiem, ar garām karaga�a nūjām, uz kurām izkar ēzeļu ādas! Iegaumē to!

Ēzelis mirk�ķināja gai�ās skropstas, purns tam bija nevai�nīgs, bikls, it kā visi �ie draudi nepavisam nebūtu domāti viņam.

Vienacis gulēja kņūpus un nekustējās.

Hod�a Nasredins viegli papurināja viņu aiz pleca.

Vienacis piesardzīgi pacēla galvu:

��� Aizjāja? Es domāju, ka atpū�as� � Nopurinādams putek(us no halata, viņ� piebilda: � Labi, ka viņiem visiem bija basas kājas.

��� Nesaprotu, kādu labumu tu tur atrodi.

��� Kad kājas basas, tad sper ar pēdām, � vienacis pa�skaidroja. � Bet spēriens ar pēdām iznāk nesalīdzināmi vieg�lāks nekā ar purngaliem

��� Tu jau zini labāk �

��� Ribām sevi�ķi bīstami Ir kanibadamie�u zābaki, � vien�acis turpināja. � Turienes meistari skaistuma labad purngalos liek cietu pazoļu ādu � kam nu tad skaistums, kam bēdas . ..

��� Es pret savām ribām kanibadamie�u zābakus neesmu izbaudījis ne vienu reizi un netaisos arī baudīt, � teica Hod�a Nasredins. � Būs labāk, godājamais, ja mēs �eit, �ajā vieta, �ķirsimies un uz visiem laikiem.

Viņ� uzsēdās ēzelim mugurā un iesita tam starp ausīm vieglu knipi, parasto zīmi, ka jāsāk kustēties.

Vienacis pēk�ņi izplūda asarās un nokrita ceļos, aiz�ķērso�dams Hod�am Nasredinam ceļu.

���� Uzklausi mani! � viņ� �ēli iesaucās. � Neviens, it ne�viens cilvēks pasaulē nezin par mani patiesību! Es tevi lūdzu, esi �ēlsirdīgs, uzklausi, un tad tavas acis daudz ko redzēs citādi!

Vjena�a satraukums bija neliekuļots, asaras � īstas; viss viņa augums stipri drebēja.

��� Ja, es esmu zaglis! � viņ� aizrijās raudās, sizdams sev ar dūri pa krūtīm. � Esmu neģēlīgs noziedznieks un pats to zinu! Ta�u tici, sve�iniek, es pats vairāk par visiem cie�u savas neģēlības dēļ. Un pasaulē nav nevienas dzīvas dvēseles, kas gribētu mani saprast! �

Tas viss bija tik negaidīti, ka Hod�a Nasredins apjuka.

Pa daļai aiz ziņkāres, pa daļai aiz �ēluma viņ� bija ar mieru zagli uzklausīt.

Viņi apsēdās uz akmeņiem; vienacis zaglis sāka stāstu par savu apbrīnojami sūro dzīvi:

��� Nevaldāma kaislība uz zag�anu pārņēma mani jau agrā bērnībā. Vēl būdams zīdainis, es reiz nozagu sudraba saspraudi mātei no krūtīm un, kad viņa grieza visu māju otrādi, �o sa�spraudi meklējot, es, vēl neprazdams runāt, paslepus smīnēju, guļot �ūpulī, vērtīgo ieguvumu zem segas paslēpis.. . Kad paaugos un iemācījos staigāt, es kļuvu mūsu mājai par īstu sodību. Es ievilku visu, kas gadījās pa rokai: naudu, drānas, miltus, sviestu. Nozagto es paslēpu tik veikli, ka ne tēvs, ne māte nevarēja pazudu�o atrast, vēlāk, nogaidījis izdevīgu brīdi, es ar savu laupījumu skrēju pie kāda kupraina bezdeguņa klaidoņa, kas mājoja vecā kapsētā starp sagruvu�ajiem kapiem un zemē iegrimu�ajiem pieminekļiem. Viņ� mani apsveica ar vārdiem: �Lai man uzaug vēl viens kupris priek�pusē, ja tu, mans bērns, tagad vēl līdzīgs neizplauku�am pumpuram, ne�beigsi savu dzīvi pie karātavām vai zem bendes cirvja!� Mēs uzsākām kauliņu spēli � �is vecais kuprainis ar visu netikumu pēdām ļenganajā sejā un es, �etrus gadus vecs, sārts pui�elis ar tukliem vaidziņiem un skaidru, nevainīgu skatienu . . .

Zaglis ie�ņukstējās, domas atgriezies neatgūstamajā zelta bērnībā, pēc tam skaļi no�ņauca degunu, noslaucīja asaras un turpināja:

��� Piecu gadu vecumā es biju izveicīgs kauliņu spēlmanis, bet mūsu saimniecība tolaik bija redzami paputējusi. Māte nespēja uzlūkot mani bez asarām, tēvu mocīja krampji, un viņ� mēdza teikt: �Lai nolādēta gulta, kurā es radīju tevi!� Bet es neņēmu vērā ne lūgumus, ne pārmetumus un, atkopies no pē�rieniem, uzsāku visu pa vecam. Tuvojoties manai septītajai dzim�anas dienai, mūsu ģimene iegrima trūkumā, kas bija tuvu nabadzībai, toties kuprainis tirgū atvēra savu �aihanu ar sle�penu spēlmaņu midzeni un ha�i�a pīpētavu pagrabā � Redzē�dams, ka mājās vairs nav ko ņemt, es savus alkatīgos skatienus un nekrietnās domas vērsu uz kaimiņiem. Es galīgi izputināju ratu taisītāju, kas dzīvoja pa kreisi no mums, izzogot tam no akas podu ar naudu, ko viņ� bija krājis visu mū�u; pēc tam es maķenīt ilgāk nekā divos mēne�os iedzinu galīgā nabadzībā kaimiņu pa labi, jo iztuk�oju to līdz pēdējam. Mani neaizturēja nekādas atslēgas, ne bultas: es tās attaisīju tikpat viegli kā parasto durvju rokturi. Mana tēva pacietība beidzās, viņ� mani nolādēja un izdzina no mājām. Es aizgāju, pakampis līdz viņa vienīgo halātu un pēdējo naudu � divdesmit se�as tangas. Man tolaik bija astoņi ar pusi gadu� Es nelik�u tavām au�sīm klausīties stāstus par maniem klaiņājumiem, teik�u vienīgi to, ka esmu bijis ij Madrasā, ij Heratā, ij Kabulā, ij pat Bagdādē. Visur es zagu, tā bija mana vienīgā nodarbo�anās, un tajā es sasniedzu neredzētu veiklību. Tad, redz, es arī izdomāju �o ne�ķītro paņēmienu � apgulties uz ceļa, izliekoties par slimu, lai varētu apzagt cilvēkus, kas man parādīs �ēlsirdību. Teik�u bez lielības, ka nicināmajā zagļu amatā ar mani diez vai spēs sa�censties kāds zaglis ne vien Ferganā, bet pat visā musulmaņu pasaulē!

��� Pagaidi! � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Kā tad būtu ar slaveno Bagdādes zagli, par kuru stāsta tādus brī�numus?

��� Ar Bagdādes zagli? � vienacis sāka smieties. � Nu tad zini, ka es jau pats esmu tas Bagdādes zaglis!

Viņ� brīdi klusēja, tīksminādamies par pārsteigumu, kas atspoguļojās Hod�as Nasredina sejā, pēc tam viņa dzeltenais redzoklis pārvilkās ar atmiņu miglu:

��� Lielākā daļa stāstu par maniem darbiem � caur un cauri izdomas, ta�u ir taisnība arī. Man bija astoņpadsmit gadi, kad es pirmoreiz nokļuvu Bagdādē, �ai pasakainajā pil�sētā, kas pilna ar dārgumiem un stulbiem lutau�iem, kam tie pieder. Es saimniekoju pa Bagdādes tirgoņu bodēm un lādēm kā pats pa savām, bet visbeidzot ietiku pa�a kalifa dārgumu glabātuvē. Patiesību sakot, nemaz tik grūti nenācās tur iekļūt. Glabātuvi apsargāja trīs milzeņi mori, katrs no tiem varēja viens pats cīkstēties ar vērsi, un tāpēc kalifa dārgumus uzska�tīja par zagļiem un laupītājiem nepieejamiem. Bet es zināju, ka viens moris ir kurls kā vecs sakārnis, otrs padevies ha�i�a smēķē�anai un mū�am guļ, pat iedams snau�, bet tre�o daba apveltījusi ar tik neticamu bailību, ka, vardei naktī �abinoties krūmos, viņ� jau trīc un dreb. Es paņēmu tuk�u ķirbi, iegriezu tajā caurumus, it kā acis un atņirgtu muti, uzdūru ķirbi uz nūjas, iek�ā ieliku dego�u sveci, visu to apvilku ar baltu plī�vuru un naktī pacēlu no krūmiem pretī bailīgajam morim. Tas krampjaini iebrēcās un pakrita kā beigts. Gulētājs nepamodās, kurlais nedzirdēja; ar mūķīzeru palīdzību es bez pūlēm iegāju glabātuvē un iznesu no turienes tik daudz zelta, cik varēju pa�celt. No rīta vēsts par kalifa glabātuves aplaupī�anu apskrēja visu pilsētu un pēc tam visu musulmaņu pasauli, un es kļuvu slavens.

��� Stāsta, ka vēlāk Bagdādes zaglis esot apprecējies ar ka�lifa meitu, � llod�a Nasredins ieminējās.

.� Skaidri meli! Visas �īs pasakas par mani, kas attiecas uz da�ādām princesēm, ir muļķīgas izdomas. Es sievietes nicinu kop� bērnības un � lai slavēts allahst � nekad pār mani nav valdījusi tā dīvainā apmātība, ko sauc par mīlestību. � Pēdējo vārdu viņ� izteica ar nicinājuma pieskaņu: acīm redzot varen lepodamies ar savu gudrību. � Bez tam sievietes, kad viņām nozog kaut vai to vismazāko nieku, izturas tik necienīgi un saceļ tādu neticamu brēku, ka mana amata cilvēks nevar just pret viņām neko citu kā vien riebumu. Ne par kadu maksu es neprecētos ne ar vienu princesi, pat ar visdaiļāko ne!

��� Pagaidīsim, kamēr tu mainīsi uz labo pusi savas domas par ķīnie�u vai indie�u princesi, � iebilda Hod�a Nasredins. � Tad es sacī�u: puse darba padarīta, atliek vienīgi pierunāt princesi.

Zaglis zobgalību saprata un pareizi novērtēja; viņa plaka�nais, blēdīgais mūlis ar nagatu vienā acī un milzīgu zilumu zem otras atplauka smaidā.

��� Varētu domāt, ka pats Hod�a Nasredins tev pateicis priek�ā tik smalku un dzēlīgu atbildi.

Izdzirdis savu vārdu, Hod�a Nasredins sāka ausīties un piesardzīgi pavērās apkārt. Ta�u visā apkaimē nebija neviena cilvēka, vienīgi dzidrs pavasaris; pār rudajām klintīm slīdēja uz dienvidiem peldo�u mākoņu ēnas, saules pielietajā gaisā lidinājās spāres ar mirdzo�iem spārniem; blakus Hod�am Nasredinam uz sakarsu�ā akmens bija piemetusies smaragdzaļa ķirzaka un snauda, ik pa brīdim pavērdama spridzīgas, melnas actiņas ar �auru zeltotu maliņu.

��� Vai tev tavos zagļa klaiņojumos ir gadījies sastapt Hod�u Nasredinu?

��� Ir gadījies, � vienacis atbildēja. � Tum�i, nezinīgi ļau�tiņi viņa darbus bie�i pieraksta man un otrādi. Ta�u īstenībā starp mums nav un nevar būt nekādas līdzības. Pretēji Hod�am Nasredinam es visu mū�u esmu nodzīvojis netikumos, sēdams pasaulē vienīgi ļaunumu un itin nemaz nerūpēdamies, lai pada�rītu pilnīgāku savu garīgo būtni, bez kā, cik zināms, nav iespē�jama pāreja no nīcīgās zemes dzīves citā augstākā pastāvē�anā. Ar saviem neģēlīgajiem darbiem esmu pats sevi notiesājis sākt no gala visu zvaig�ņu ceļojuma apli.

Hod�a Nasredins neticēja savām ausīm: vienacis runāja ar Hod�entas Gihar�adas mo�ejas vecā dervi�a vārdiem! �Vai patie�ām arī viņ�, zaglis, pieder pie slepenās Klusētāju un Vē�rotāju brālības?� Hod�a Nasredins domāja un tūlīt pat atsacī�jās no �ādas domas kā no pilnīgi neiespējamas.

Viņa prātā drūzmējās minējumi, cits par citu neticamāki.

��� Tāds es esmu, � nomāktā balsī turpināja vienacis. � Vienīgi galīgs nejēga var meklēt līdzību starp mani un Hod�u Nasredinu, kur� visu savu mū�u ziedojis labiem darbiem, un kur� kalpos par paraugu daudzām paaudzēm nākamos gad�simtos.

Izgaisa pēdējās �aubas: zaglis atkārtoja vecā ubaga vārdus. �Vai viņ� zina manu vārdu?� prātoja Hod�a Nasredins, cie�i jo cie�i vērdamies ceļabiedra sejā un pūlēdamies uztvert kaut nie�cīgu izlik�anās ēnu.

��� Saki, � kur tu sastapies ar Hod�u Nasredinu?

Aizdomas neattaisnojās; �oreiz viena�a sirdsapziņa bija tīra:

viņ� patie�ām nezināja, kas sē� uz akmens viņam pretī.

��� Es viņu sastapu Samarkandā. Ar sāpo�u sirdi man jāat�zīstas, ka arī �o vienīgo tik�anos es apzīmogoju ar nelietīgu darbu. Reiz pavasarī, lo�ņādams pa Samarkandas tirgu, es iz�dzirdu �ukstus: �Hod�a Nasredins! Hod�a Nasredins!� Sa��ukstējās divi amatnieki. Pavērsis savu vienīgo aci uz to pusi, kur raudzījās viņu skatieni, es pie kādas tirgus būdas ieraudzīju vīru pusmū�a gados, kas pēc izskata nebija nekāds sevi�ķais un turēja rokā pelēka ēzeļa pavadu. Sis cilvēks pirka halātu un gatavojās maksāt. Viņa seju es redzēju tikai mirkli, garām skrejot. �Tad redz kāds viņ� ir, �is slavenais Hod�a Nasredins, miera grāvējs, kura vārdu vieni cildina, otri nolād!� es nodo�māju. Un man sirdī iezagās sātanisks kārdinājums � apzagt viņu. Nē, ne jau iedzīvo�anās labad, jo man tolaik naudas bija gana, bet aiz tīras neķītras zagļa patmīlības. �Lai es būtu vie�nīgais zaglis pasaulē, kas varētu lepoties, ka apzadzis pa�u Hod�u Nasredinu!� es sev teicu un, ne druskas nevilcinādamies, ķēros pie sava nodoma izpildī�anas. Klusītēm, no aizmugures es pielavījos pie ēzeļa un ar gludu nūjiņu iebāzu tam zem astes otrādi apgrieztu sarkano, kodīgo piparu pāksti. Sajutis kādā sava ķermeņa daļā necie�amu niezi, ēzelis sāka mētāt galvu un asti, bet tad, nolēmis, ka tam zem pakaļas sakurts sārts, sāka brēkt, izrāvās Hod�am Nasredinam no rokām un metās prom, pa ceļam apgāzdams plāceņu, apriko�u un ķir�u grozus. Hod�a Nasredins dzinās garausim pakaļ; izcēlās jezga; to iz�mantodams, es bez raizēm paņēmu no letes Hod�as Nasredina halātu �

��� Tad tas biji tu, ak nego�u pēcteci, ak grēka un kauna dēls! � ar dego�am acīm iesaucās Hod�a Nasredins. � Zvēru pie allaha, nekad un neviens pirms tevis nebija ar mani izstrā�dājis tamlīdzīgus jokus! Mēs abi tevis dēļ gandrīz vai prātu zaudējām, � es biju caur un cauri sviedros, cen�oties nomieri�nāt ēzeļa spārdī�anos un brēk�anu, iekams attapos paraudzīties tam zem astes! Ak, ja tu toreiz būtu pagadījies man karstumā pa rokai, pēc tam pat kanibadamie�u zābaki tev liktos mīkstāki par dūnu spilveniem!

Aizmirsies viņ� ar �o puko�anos pats sevi nodeva; kad at�jēdzās, � bija jau par vēlu: zaglis bija sapratis, ar ko liktenis ceļā savedis viņu kopā.

Grūti aprakstīt viena�a zagļa izjūtas. Viņ� nometās Hod�as Nasredina priek�ā uz ceļiem, satvēra viņa halāta malu un ar lūpām pieplaka pie tās, glu�i kā svētceļotājs, sastopot svēto �eihu.

��� Laid vaļā! � Hod�a Nasredins kliedza, raustīdams halātu. � Kas ir, vai jūs esat sarunāju�i noteikti iztaisīt no manis svēto? Es esmu visparastākais cilvēks �ai saulē, cik reizes tas jums jāsaka! Un nekas cits negribu būt: ne �eihs, ne dervi�s, ne brīnumdaris, ne zvaig�ņu ceļotājs!

��� Lai mū�u mū�os slavēts �is ceļ�, uz kura mēs tikāmies! � vienacis skandināja. � Palīdzi man, ak Hod�a Nasredin, mans glābiņ� ir tavās rokās!

��� Laid vaļā! � iekaisumā Hod�a Nasredins parāva halātu tā, ka mala nostirk�ķēja. � Kur tas ir rakstīts, ka mans pienā�kums glābt visus ubagus un zagļus, kas mētājas pa �o balto pasauli? Es gribētu zināt, kas mani paglābs no jums?

Ta�u, kā redzams, liktenis patie�ām bija kādā no savām grāmatām ierakstījis, ka Ilod�am Nasredinam pēc �etrdesmit gadu sasnieg�anas jānodarbojas ar neceļos noklīdu�o dvēseļu glāb�anu; viņam vajadzēja no jauna apsēsties uz tā pa�a ak�mens un noklausīties līdz galam viena�a zagļa stāstu.

��� Tālākie manas dzīves notikumi ritēja vienā steigā, � zaglis turpināja. � Daudz ko es nepateik�u, stāstī�u tikai par pa�u galveno. Es netiku vaļā no saviem pazudino�ajiem ne�tikumiem un maldiem, kamēr sastapu kādu vecu, svētu vīru, kura gudrās pamācības iedegās manās krūtīs kā Suleimana spie�dogs. �is vīrs atsedza visu manu netikumu neķītrību un parā�dīja �ķīstī�anās ceļu, ta�u es, stulbenis, nepratu to izmantot. Pastāstī�u visu pēc kārtas, kā bija. Pirms pieciem gadiem, zie�mas beigās, es ierados Margelanā � zīdu pilsētā. Sātans mani iekārdināja iebāzt roku aiz jostas kādam afgānim, un ar to es iekritu. Afgānis mani satvēra, es izrāvos, mani ķert metās viss tirgus; es �audījos kā paipala tīklā. Dro�i vien tā diena būtu bijusi manā mū�ā pēdējā, bet, ieskrējis kādā �ķērsielā, es iz�dzirdu vārgu, vecīgu balsi: �Slēpies te!�� Ceļmalā sēdēja kāds vecs ubags. �Slēpies,� viņ� atkārtoja. Mēs pārmijām ha�lātus; es apsēdos viņa vietā un zemu noliecu galvu, lai apslēptu seju, bet ubags pārgāja pāri ceļam un apsēdās man pretī. Va�jātāji, �ķērsielā iebrāzu�ies, nepievērsa uzmanību diviem mier�mīlīgiem ubagiem, pabrāzās garām, izklīda pagalmos. To iz�mantodams, vecais izveda mani no �ķērsielas un paslēpa savā trūcīgajā mājoklī.

��� Pagaidi, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca: viņam jau viss bija skaidrs. � �is ubags bija nodomājis tevi atgriezt uz tikumības ceļa, ilgi stāstīja par mūsu gara zvaig�ņu ceļojumiem, par labā pilnīgu uzvaru uz zemes pēc piecsimt tūķsto�iem gadu, bet, tiklīdz nodziedāja pusnakts gaiļi, viņ� apklusa un neizteica vairs ne vārda.

�� Vai patiesi tas biji tu? 1 � Vicnacis bailēs atvirzījās nost no Ilod�as Nasredina. � Vai patiesi tā ir taisnība, ka tu vari pieņemt jebkuru veidu, kādu vien iegribi?

��� Turpini savu stāstu. Kāpēc tad tu negāji pa tikumības ceļu, ko tev norādīja vecais vīrs?

� Ak bēdas! � iesaucās vienacis. � Tavs jautājums iedu�ras manā sirdī glu�i kā saindēts dzelonis! Tad zini, ka es nepa�liku nedzirdīgs pret vecā vīra pamācībām. Glu�i kā karsta liesma, tā viņa vārdi izkausēja manu maldu svinu. Pirms no�dziedāja pusnakts gaiļi un vecais apklusa, es, asarām pārplūdis, no�ēloju grēkus. Cildenu trīsu pārņemts, es devu viņam zvērestu laboties, uzsākt godīgu ceļu un nekad vairs nenogriezties no tā. Toreiz vecais man pateica tavu vārdu un atklāja tavu zemes gaitu cēlo jēgu. �Paveries uz Ilod�u Nasredinu!� viņ� sacīja. �Pavei, kur cilvēks, kas visu mū�u dāsni apdāvina pasauli ar labu, nemaz par to nedomādams un nerūpēdamies, � glu�i vien�kār�i tālab, ka citādi nemaz neprot dzīvot. Ja tu spētu kļūt viņam līdzīgs kaut vismazākajā mērā � tu būtu glābts nāka�majai, augstākajai dzīvei citā iemiesojumā.� Es vecī�a būdiņu pametu uz cerību spārniem, sirds manās krūtīs bija kļuvusi gai�a. Zvēru, ka jau sen būtu stājies uz viņa norādītās takas, ja sātans, �is cilvēku mū�senais ienaidnieks, �is visu mūsu glā�bēju tieksmju un cildeno jūtu viltīgais pazudinātājs, nebūtu paspējis izklāt man pie kājām savu nelietīgo, dzīslaino, appluku�o asti, uz kuras uzminis es ij paklupu!� Degdams nepa�cietībā drīzāk sākt jaunu dzīvi, es nolēmu doties uz Kokandu, kur mani mazāk pazīst nekā citās pilsētās. Man 'bija aptuveni �etri tūksto�i tangu; manā iztēlē vilino�i tēlojās nākotne, kurā es bū�u pavisam tikumīgs, itin nemaz nepaļau�os grēkam. Es biju nodomājis atvērt Kokandā �aibanu, izklāt to ar tepiķiem, pakārt būrī�us ar dziedātājiem putniem un klusumā, vēsumā, strūklakai liegi �alojot, risināt ar viesiem vislikumīgākās valo�das, lejot viņu sirdīs patiesības gaismu, ko man parādīja sirm�galvis. Pats sev es biju piespriedis vispieticīgāko dzīves veidu, bet visu ienākumu pārpalikumu nolēmis atdot bāreņiem un at�raitnēm. Aprēķinājis savu naudu nākamajiem �aihanas, trauku, tepiķu un visa cita pirk�anas izdevumiem, es pārliecinājos, ka man naudas pietiek visam, vienīgi neiznāk muzikantiem, kas spēlētu dutaras un smalkās balsīs dziedātu tiklas dziesmas ar pamāco�u nozīmi. Pietrūka tīrā sīkuma, kādu trīs vai �etri simti tangu. Te nu tad sātans izlika kārdinājuma lamatas manāļ takā, pa ceļam uz Kokandu savezdams mani kopā ar kādu veiklu kauliņu spēlmani. �Saspēlē�u pēdējo reizi,� es sev teicu. �Sis grēks man taps piedots, jo vinnēto naudu es izlieto�u labam, taisnīgam darbam; ja vinnē�u vairāk, nekā man vajag, es �o pārpalikumu atdo�u nabagiem.� Liktos, ka cilvēkam, kam tik dievbijīgi nolūki, būtu tiesības gaidīt spēlē debesu palīdzību, bet tā vis neiznāca . ..

��� Tālākais man ir zināms, � Hod�a Nasredins sacīja. � Jūs spēlējāt visu nakti, bet uz rīta pusi tev vairs nebija ne gra�a kabatā. Tava �aihana, tepiķi, būri ar dziedātājputniem, strūklakas, muzikanti, tikumigās pārrunas un pamāco�ās dzies* 111as � viss aizpeldēja laimīgā spēlmaņa kabatā. Piedevām tu vēl viņam atdevi zābakus, halātu, tjubeteiku un pat, cik man prātā, kreklu un paliki vienās biksēs.

��� Pravie�a vārdā! � vienacis iesaucās. � Kas par viszinlbu! No kurienes tu zini pat par kreklu? Tātad tiesa, ka pēc acīm tu jebkuram cilvēkam nolasi viņa pagātni un nā�kotni?

��� Pēc tavas vienīgās acs es varu nolasīt tikai pagātni; kas attiecas uz nākotni, tad tā slēpjas aiz tavas nagatas. Turpini.

��� Kas man atlika ko darīt pēc paspēles? Vai uz visiem lai�kiem �ķirties no sapņiem par tikumīgu dzīvi? No tādām domām pasauli man aizklāja melni dūmi. �Nē!� es izlēmu. �Savās tieksmēs uz labu jābūt nelokāmam. Tas ir sātans, kas mani no�ved no ceļa aiz izmisuma, ka mana dvēsele aizbēgusi no viņa laupītkārajām ķetnām. Labāk es izdarī�u vēl vienu, pa�u pēdējo grēku, bet nostā�os uz ceļa, ko norādīja sirmgalvis!� Ar tādu stingru apņem�anos es ierados Kokandā un tur izdzirdēju jau�numus, kas samulsināja prātu. Izrādās, ka Kokandā nesen kāpis tronī jauns hans un �ī pilsēta, kas agrāk visiem zagļiem un blē��iem bija ka ziedo�s dārzs, tagad viņiem kļuvusi par neauglīgu tuksnesi. Jaunais hans ievedis tik ne�ēlīgu kārtību, ka zagļiem vairs nekas cits neatliekot kā vien bēgt prom no pilsētas vai arī pamest savu amatu. Hans ar negodu padzinis no dienesta veco pilsētas sardzes priek�nieku, par kuru jau ilgus gadus mo�ejās pielūdza allahu visi Kokandas zagļi, un iecēlis jaunu � dar�bīgu, godkāru bezsirdi, vārdā Kamilbeku. Jaunais priek�nieks, hana labvēlību kārodams, zvērējis izskaust pilsētā jebkuru zag��anu ar visām saknēm; ap manas iera�anās laiku Kokandā viņa cietsirdīgie nodomi jau bija pilnos ziedos. Viņ� bija pieplu�dinājis pilsētu ar daudziem jo daudziem veikliem spiegiem un negantiem sardzes vīriem; it neko nebija iespējams nozagt, pat ne zirni no maisa, lai tūdaļ pat nekristu viņu ķetnās. Noķerta�jiem nocirta labās rokas plaukstu un pierē ar nokaitētu dzelzi iededzināja kauna zīmi; ja ari retam izveicīgam puisim izdevās kādu sīkumu no�iept, tad nebija kur to likt, jo par zagtu mantu pirk�anu pienācās tāds pats sods, un tāpēc visi baidījās. Tādē�jādi manā ceļā uz pareizu dzīvi radās jauns �ķērslis � �is cietsirdīgais priek�nieks ar savu necilvēcīgo kārtību. Es vairā�kas dienas pavadīju smagās pārdomās, nezinādams, ko darīt, ar ko sākt. Pa to laiku jau pienāca maijs, tuvojās vectētiņa Turahona svētki, kura kaps, kā tev zināms, atrodas netālu no Kokandas. Un tad neģēlis sātans savā neremdināmajā kārē iegūt manu dvēseli iedvesa man pazudino�u domu: izmantot �os svētkus, lai sadabūtu naudu, kas nepiecie�ama dievbijīgās dzī�ves uzsāk�anai�

Bet nu uz īsu laiciņu pametīsim vienaci zagli un Hod�u Nnsredinu, pastāstīsim par vectētiņa Turahona pavasara svētkiem, jo bez �ī stāsta mūsu tālākajā vēstījumā daudz kas var palikt nesaprotams.

Pēc senas teiksmas Turahons, dzimis kokandietis, jau piecu gadu vecumā kļuvis par apaļu bāreni un devies klaiņāt pa tirgu, lūdzot dāvanas. Viņ� līdz pa�am dibenam izdzēris rūgto sērdieņa bezizejas dzīves kausu; tādi pārbaudījumi var vai nu nocietināt cilvēku, pārvēr�ot tā sirdi akmenī, vai arī sniegt visaugstāko cilvēcisko gudrību, ja viņ� aizvainojumu un sarūgtinājumu par sevi ar sava gara spēku spēj pārkausēt aizvainojumā un sarūg�tinājumā par visiem. Tā noticis arī ar Turahonu; brieduma ga�dos viņa sirds jau bijusi nokaitusi niknumā pret cietsirdīga�jiem bagātniekiem un �ēlumā pret nabagajiem, sevi�ķi pret bērniem, kas pa�i sev nespēj palīdzēt.

Turahonam biju�i divdesmit pieci gadi, kad tas ar kādu karavānu aizgājis no Kokandas; dzimtajā pusē viņ� atgriezies jau kā �etrdesmit gadus vecs vīrs. Visu �o prombūtnes laiku viņ� pavadījis Indijā un Tibetā, studēdams ārstniecības noslēpu�mus un �ai mākā sasniedzis neparastas zinā�anas. Klīdu�as va�lodas, ka viņ� dziedinot jau ar pieskārienu vien, vēl stāstīts, ka no bagātajiem viņ� noteikti ņemot lielu maksu, bet tūlīt pat visu saņemto atdodot nabago bērniem.

Turahons vienmēr gājis, da�āda vecuma pui�eļu bara pava�dīts; kad viņam bijusi nauda, viņ� piegājis pie rotaļlietu vai sal�dumu tirgotāja pārdotavas un nopircis to saviem mazajiem draugiem visu uzreiz. Ja naudas viņam nebijis, bet acīs pagadī�jies kads puskails, bass mazulis, Turahons bez liekas runā�anas ievedis to vispirms pie halātu pārdevēja, pēc tam pie zābaku, joslu, tjubeteiku pārdevējiem un visur teicis tikai divus vārdus: �Esiet �ēlsirdīgi!� Un pārdevēji, drebēdami no vecā vīra skaudrā skatiena, � pret pieaugu�ajiem viņ� bijis varen stingrs, � ap�āvu�i un apģērbu�i bērnu, neiedrīkstēdairiies pat iepīkstēties par naudu, atminot, ka vectētiņ� Turahons spēj ne vien izdziedēt, bet cietsirdīgajiem par sodu slimības arī uzsūtīt.

Kad viņ� nomiris, tūksto�iem bērnu, asaras liedami, pavadī�ju�i vectēvu uz kapsētu. Mācītie muderisi un mullas nebiju�i ar mieru pieskaitīt Turahonu taisnajo pulkam: viņ�, edz, neesot ievērojis gavēņus, viņ�, edz, esot pārkāpis islama likumus un noteikumus un visā mū�ā ne grasi neesot ziedojis kapeņu iz�daiļo�anai, teikdams, ka dzīvajiem nabagiem nauda vairāk va�jadzīga nekā miru�ajiem �eihiem. Ta�u vienkār�ie ļaudis pa�i atzinu�i Turahonu par taisnajo; viņa slava izplatījusies tālu aiz Kokandas robe�ām pa visiem Austrumiem. Un viņa vārdā no�sauktie maija svētki kļuvu�i par bērnu līksmēm.

Ticējums stāsta, ka savu svētku priek�vakarā vectētiņ� Tu�rahons staigājot pa mājām un iznēsājot bērnuļiem, kas pelnīju�i viņa uzmanību, dāvanas, kuru ielik�anai jāpakarinot zaros tjubeteikas. Bērni uz svinīgo dienu sāka gatavoties jau ilgi pirms pavasara. Vēl pūta dzeļo�i, ledaini vēji, vēl no miglainajām debesīm lidinājās sauss, durstīgs sniegs, vēl melni, bez dzīvī�bas gulēja dārzi un zem arbu riteņiem dunēja zeme, ko sals bija pārvērtis akmenī, bet bērni jau no agra rīta pulcējās baros pavārtēs, �ogmalēs un citur, kur bija aizvēj�, un ar ziliem, �ņaukulīgiem deguniem, halātiņos tīstīdamies un ausis ar plauk�stām sargādami, risināja garas, cienīgas valodas par Turahonu. Bērni zināja no dro�iem avotiem, ka Turahons ir visai izvēlīgs, � lai iegūtu no viņa dāvanu, vajadzēja būt ļoti izdarīgam, un katram tas vis neizdevās. Tādēļ piecdesmit dienas pirms svēt�kiem tika prasīts: pirmkārt, ne vienu reizi nedrīkst sarūgtināt vecākus, otrkārt, katru dienu jāveic kāds labs darbs, piemēram, jāpalīdz aklam pāriet pār tiltiņu vai jāaiznes kādam sirmgal�vim viņa nesamais mājās, tre�kārt, �ajās piecdesmit dienās vajadzēja atsacīties no saldumiem, kas tik kārdino�i di�ojas apkārtstaigātāju � pārdevēju pre�u grozos, un jāsakrāj nauda jaunas tjubeteikas pirk�anai (bija zināms, ka vectētiņam

Turahonam nepatīk vecas, notaukotas tjubeteikas un parasti viņ� tās nemaz nepamana, izņēmuma gadījumā vienīgi visna�badzīgākajiem bērniem).

Piecdesmit dienu laikā visās ģimenēs valdīja klusums un bijā�ana. Bērni klausīja bez ierunām, staigāja uz pirkstgaliem un runaja pus�ukstus, bīdamies sakaitināt vectētiņu Turahonu. Pat visnegantākie palaidņi �ai laikā pārvērtas biklos jēriņos; nedzirdēja ne brēk�anas, ne klieg�anas, neredzēja plūk�anos, spēlē�anos ar akmentiņiem un bra�u auļo�anu ar plando�iem halātiņiem, sē�ot cits citam mugurā, uzkliedzot un svil�pojot.

Bet svētku priek�vakarā visur sākās liela rosī�anās un skraidī�ana, slepenas tik�anās, bailīga sa�ukstē�anās, strauji mazo sir�u puksti. Toreiz jau mullas pret �iem svētkiem iztu�rējās ne visai labvēlīgi, bet da�uviet pavisam aizliedza, tādē�jādi jauno Turahona cienītāju acīs padarot tos vēl vilino�ākus. Pie tjubeteikas vajadzēja pie�ūt trīs dzijiiņas: baltu � par lab�sirdības zīmi, za]u � pavasara zīmi un zilu � debesu zīmi; pēc tam, naktij iestājoties, paslepus iziet kaut kur dārzā vai vīnogulājā un tur pakarināt tjubeteiku, stāvot ar seju pret Turahona kapenēm un neatraujot skatienu no Septiņu Dārgak�meņu zvaigznāja. Pēc tam vajadzēja trīs reizes noskaitīt slepenos vārdus, vēr�oties pie Turahona, un trīs reizes zemu palocīties un tikai tad, kad tas viss izdarīts, varēja iet mājās un likties gulēt. Uz visstingrāko bija aizliegts naktī lēkt aug�ā no gultas un skriet pie tjubeteikas, � tāpēc, redz, �ī nakts daudziem nepacietīgiem mazuļiem bija tik moko�a.

Toties svētku rīts atmaksāja par visu! Katrā mājā skanēja priecīga spieg�ana. Vieniem vectētiņ� Turahons bija nolicis par dāvanu zīda halātiņus, otriem zābaciņus ar sarkaniem vai za�ļiem pu�ķiem, tre�iem � rotaļlietas un saldumus; meitenēm � kurpes, gredzentiņus, kleitiņas � Redz, cik viņ� bija labs un gādīgs, �is vectētiņ� Turahons! Un augu dienu dārzos vieglajā zaļo lapu dūmakā virpuļoja jautras bērnu virtenes un skanēja dziesmiņa, ko bērni sacerēju�i par godu savam aizstāvim:

Dienvidvēja liegā elpa Ķir�u ziedus vaļā ver, Saule iespīd dienas telpā, Visa zeme sauli dzer.

Strazdi svilpo zarā za|ā, �alko mirdzo�s lietutiņ�, Atver kapa durvis va|ā Turahona vectētiņ�.

Nes viņ� zīdus mīkstus, skaistus, Ko�ās krāsās zalgo diegs, Adatiņa rokās laistās. Vēl tik brilles jāuzliek�

Turahona vectētiņam Jā�uj jaunu tērpu daudz, Draugu zēnu daudz ir viņam, Meitenes to mī|u sauc.

Viņam sirmi balta galva, Tomēr jādzen projām miegs, Jātaisa vel citas balvas. Gardā halva, saldais sniegs .. .

Cie�ā miegā bērni smaida, Apmirdz viņus mēnestiņ� � Tjubeteikas dārzā gaida, Kad nāks labais vectētiņ�.

Redzējām mēs ari abi, Ka ar lielu maisu tas, Ce|u ievērodams labi, Nesa beriliem dāvanas�

Un, kad pagaist rīta ēnas, Zeme atkal sauli sveic, Līksmām balsīm visi bērni Turahonam paldies teic.

Lai no jauna grimstot miegā, Bērnu dziesmu sadzird viņ�, Paver lūpas smaidā liegā Mīļais, labais vectētiņ�.

Tagad atgriezīsimies pie mūsu pamestā Hod�as Nasredina un viņa ceļabiedra viena�a. Mūsu prombūtnes laikā te uz ceļa nekas' nebija izmainījies; viņi joprojām sēdēja uz akmeņiem, spīdēja saule, pār klintīm slīdēja mākoņu ēnas, siltajā gaisā uz mirdzo�ajiem spārniem turējās spāres, saules versmē sildī�jās ķirzakas.

Vienacis turpināja savu stāstu:

� Es paklausīju sātana viltīgajiem �ukstiem. Naktī pirms

Turahona svētkiem es devos apkārtējo māju, dārzu un vīnogu�lāju apstaigā. Visur es pievācu tjubeteikas ar dāvanām. Vairā�kas reizes es atgriezos savā midzenī, kas atradas pamesta sarg�torņa pagrabā, iztuk�oju maisus un atkal devos ( pēc laupījuma. Ausmā es biju vairāku tūksto�u tjubeteiku, liela daudzuma bērnu halātiņu, pu�ķainu zābaciņu, kleitiņu, kurpī�u, saktiņu, kreļ|u un citu sīkumu īpa�nieks. Raudzīdamies uz raibo pa�a savāktās mantas kaudzi, es domāju: �Te pietiks divām �aihanām ar visiem muzikantiem! Un visu �ito es pārdo�u bez �ķēr��ļiem. Kur� gan iedrīkstēsies pazīt savu mantu? Vectētiņa Tu�rahona piemiņas svinē�ana Kokandā ta�u ir aizliegta, kur� gan nieka halātiņu un tjubeteiku dēļ gribēs nokļūt tuptūzī?� Redz, līdz cik nelietīgam un neķītrām domām es biju nonācis! Bez�miega nakts nogurdināts, es neviļus aizsnaudos.

Atmo�anās bija �ausmīga! Visa mana miga drebeja un līgo�jās, tāda savāda, trīco�a, nemierīga, zilgana mirdzuma apgais�mota. �ai bargajā mirdzumā manā priek�ā stāvēja pats taisnīgais Turahons! Viņa seja kvēloja niknumā, acis urbās man cauri, balss dārdēja glu�i kā kalnu ūdenskritums. �Ak bezgodi!� viņ� sauca. �Ak nelietīgais neģēli un grēciniek! Tu iedro�inājies nozagt bērniem viņu skaidro prieku; tagad nekur neskan sajūsmas un prieka saucieni, kas tik tīkami manai sirdij, bet visur dzirdamas raudas un līst asaras! Tu iedro�inā�jies aptraipīt manu tīro vārdu, ko tagad par mani sacīs bērni, kad neatradīs ne vien davanas, bet pat savas jaunās tjubetei�kas? Viņi sacīs: vectētiņ� Turahons ir melis, viltnieks un zaglis; vai tu maz dzirdi, ak visu cilvēku netikumu un nelietību ļaunais iemiesojum?� Bailēs sastindzis, es klausījos taisnā vīra nik�najā valodā. �Uzklausi sev spriedumu, no�ēlojamais, tu, kas pelnījis iztikai vienīgi sprāgu�u hiēnu gaļu!� viņ� dārdināja, �No �īs dienas es piesprie�u tev vienmēr un visur zagt, lai cik tas tev pa�am būtu pretīgi. Tu izjutīsi riebumu pret zag�anu un tomēr zagsi! Katru gadu pirms maniem svētkiem tev uznāks visnegantākās sāpes vēdera, no kurām tu spēsi dziedēties ti�kai � ar zag�anu! Sāpes pāries, toties pēc katras izdarītas zādzības tu būsi pakļauts briesmīgām sirdsapziņas mokām! Veselu gadu tu atturēsies, veselu gadu alksi pēc �ķīstības, būsi jau tuvu pie tās � un tomēr gada beigās nozagsi un tā uzreiz sagrausi to namu, ko būsi uzcēlis no savas vēlē�anās darīt labu un atturēties no ļauna!� Un tas viss turpināsies

tik ilgi, kamēr tu neizpirksi savu Vainu pret mani, bet kādā veidā tā tev jāizpērk � atmini pats!� Un pēc �iem pēdējiem Turahona vārdiem nodārdēja jauns pērkonam līdzīgs grāviens, kas manu midzeni satricināja līdz pamatiem. Atskanēja briesmīgs blīk�ķis, man virsū bira māli; prātu zaudējis, ar apmigloju�os skatienu es izskrēju no pagraba un tai pa�ā acumirklī 'tornis sagruva, aprakdams visu manis sazagto mantu.

��� Tas bija pirms pieciem gadiem maija sākumā, � ieru�nājas Ilod�a Nasredins. � Tie�i toreiz spēcīga zemestrīce, ko pavadīja neredzēts pērkons, sagrāva Kokandā daudzus na�mus. Tā atbalsojās pat Hod�entā: tur sagruva senā Gihar�adas mo�eja, tā pati, kur tagad sē� kāds vecs dervi�s �

Ta�u te viņ� apklusa, nolēmis pa�laik vienacim nesacīt par savu pazī�anos ar Hod�entas sirmgalvi.

��� Tad redz kas, izrādās, ir bijis �īs zemestrīces vaini�nieks � tu! � Hod�a Nasredins piebilda.

��� Patiesi, es gan, � vienacis apstiprināja. � Pēc tam es uzzināju, ka Turahona kapenēs kapakmenī tai dienā radusies plaisa. Tas iesprādzis, kad taisnīgais, dusmu spārnots, nācis ārā no kapa, lai sodītu mani. Kop� tā laika es atrodos no�ē�lojamā un nelaimīgā stāvoklī. Katru gadu �ai laikā, pirms Turahona svētkiem, man uzbrūk negantas mokas, kurām tu biji liecinieks. No tām atpestīties es citādi nevaru kā vien zag��anas ceļā. Tagad tu saproti, kādu dziedinā�anu es domāju, kas neprasa dziednieka iejauk�anos, un saproti arī, kādā veidā kumgans nokļuva tavā somā.

��� Tagad es saprotu. Bet pasaki, � vai tava kaite neatsākas no jauna, ja tevi noķer un nozagto atņem?

Par to Hod�a Nasredins apjautājās ne jau tāpat vien, bet visādam gadījumam, paredzēdams nākotni.

��� Nē, neatsākas vis. Bet, kad mani noķer, katru reizi visai dikti sit. �odien sita par kumganu �

��� Un arī mani tāpat kā tevi, � Hod�a Nasredins atgādi�nāja.

��� Bet pirms gada Andi�anas sardzes vīri sita par lūg�anu paklājiņu �

��� Un viņi tevi atlaida? Neiesēdināja pazemes cietumā?

��� Vai tad tu neesi dzirdējis pasaku par muļķa runci? � vienacis pasmīnēja. � Kādam vīram mājās ieviesu�ās peles. Lai glābtos no tām, .viņ� pievācis nopluku�u bezpajumtes runci.

Muļķa runcis vienā naktī iznīcinājis visas peles; rītā saimnieks, redzēdams, ka vairs neviens viņa krājumus neapstrādās, izdzi�nis runci uz ielas no mājīgās pajumtes, kur biju�i mīksti spil�veni, silts pavards un bļodiņa ar pienu� Sardzes vīri ir par runci gudrāki! '

Pasmējies par �o pasaku, Ilod�a Nasredins jautāja vienacim, kāpēc tas dodoties uz Kokandu, kādas darī�anas viņu tur gaidot. Zaglis atbildēja, ka viņ� katru gadu pavasarī ejot svēt�ceļojumā uz Turahona kapenēm un vairākas stundas pavadot pie kapa, liedams no�ēlu asaras un lūgdams piedo�anu. Ta�u līdz �im laikam neviena viņa lūg�ana neesot uzklausīta: tais�nīgais esot nepielūdzams.

��� Ko tad tu domā tālāk iesākt?

��� Gaidu tavu padomu.

Hod�a Nasredins iegrima domās. Viņa iepriek�ējais nodoms �ķirties no viena�a vairs nelikās pareizs. Un iemesls tam bija vecais Hod�entas ubags, kas it kā bija savienojis viņu likteņus. �Vai nu es glāb�u no atgrie�anās zemākā iemiesojumā vienu vai divus, lielas starpības nebūs,� Hod�a Nasredins izlēma. �Bez tam vienacis ir uzzinājis manu vārdu, tāpēc dro�āk būs viņu paturēt acīs.�

�� Labi, tu paliksi pie manis. Paraudzīsim, vai mums divatā ar kopīgiem spēkiem neizdosies ie�ēlināt vectētiņu Turabonu un nomierināt viņa taisnās 'dusmas. Bet tev jādod zvērests � turpmāk pie tev zināmā dziednieciskā paņēmiena citādi neķer�ties kā vien ar manu atļauju.

Vienacis bija ar mieru dot zvērestu. Viņa pateicībai un cil�dinā�anai nebija gala.

Pa to laiku saule jau sen bija pārkāpusi dienas robe�u, no�krāsojusi sniegus kalnu virsotnēs maigi dzeltenus, izklājusi pār klintīm tum�as, violetas ēnas. Vēj� kļuva spirgtāks, spāres un kni�ļi pazuda, ķirzakas paslēpās akmeņos. Hod�a Nasredins sajuta gurdumu tuk�ajā vēderā, bez tam vajadzēja padomāt par naktsmājām.

��� Uz priek�u! � viņ� sacīja, sēzdamies ēzelim mugurā. � Mēs te esam iztērēju�i krietni daudz laika, bet līdz Kokandai vēl tālu.

Ēzelis, labi atpūties, papurināja galvu, pavicināja asti, un viņi devās ceļā.

Kokandas tuvumā, ielejā, kur pilsētas dienvidu daļas iedzī�votāji sēja rīsus, tajos laikos atradās silti ezeri, kuri guva ūdeni no karstajiem apak�zemes avotiem. Te pavasaris sakās veselu nedēļu agrāk: visā apkaimē dārzi vēl bija melni, bet pie ezeriem ziedēja, visā apkaimē saka plaukt, bet te jau zaļoja, saules un pazemes karsto avotu sasildīti.

Pēc visa tā var spriest, ka Turahons �o ieleju savām kape�nēm izvēlējies ar nodomu: te viņ� veselu nedēļu ātrāk varēja ķerties pie saviem da�adajiem darbiem � �ūt, taisīt zābakus, rotaļlietas un halvu. Viņa pieticīgās kapenes bija izgreznotas tikai ar divām melnām zirgu astēm, kas piestiprinātas uz kārtīm pie ieejas; visapkārt biezi saaugu�i veci, grubuļaini karaga�i, kuru apak�ējos zaros kā bārkstis sakarinātas raibas zīda len�tītes, ko uz �ejieni atnesu�i taisnajā cienītāji. So lentī�u pārpil�nība liecina, ka viņa piemiņa musulmaņu sirdīs neizbāl.

Pie kapenēm Ilod�a Nasredins nokāpa no ēzeļa un godbijīgi palocījās pret Turahonu, kuru no visas sirds cienīja. Vienacis bija palicis tālu iepakaļ; viņ� tuvojās rāpus pa ceļu, bērdams putekļus uz galvas un saukdams: �Ai �ēlsirdīgais Turahon, allalia vārdā piedod man!� Viņa no�ēlu pilnā balss aiz karaga�iem tikko bija dzirdama.

Atnāca ve�uks, kapeņu sargs, skrandains, dzeltenu un tik krunkainu seju kā savītusi aprikoze, bet acīs viņam dega slēpta uguns. Atvērās izgriezumiem rotātās durvis, satrunēju�as, no�melnēju�as, viscaur ķirmju saēstas. No vēsās pustumsas uzdvesmoja senatne � dīvaina smar�a, kas iespiedās dvēselē. Novilcis zābakus, uzāvis mīkstas tupeles, ko pakalpīgi pasnie�dza vecais, Hod�a Nasredins iegāja kapenēs. Baltas, rupji aptēstu akmeņu sienas, bez izgreznojumiem, bez rakstiem, bal�stīja kupolu ar diviem �auriem, restotiem logiem; pustumsu �ķēla divi �auri gaismas asmeņi, krustodamies virs vidū pār��ķeltā akmens kapa. No ieejas uz kapu veda akmens taciņa divu olek�u platumā, nedaudz augstāka par grīdu, bet abās pu�sēs taciņai sagulu�i pelēkdzelteni pī�ļi, kas te sakrāju�ies gadu simtos. Pēc paraduma tiem vajadzēja palikt neskartiem: būtu liela zaimo�ana, ja pī�ļos atstātu savas pēdas. Un tāds klusums valdīja kapenēs, ka Ilod�a Nasredins saklausīja ausīs �alcam pa�a asinis; viņ� piegāja tuvāk pie kapa, noliecās pār to,

noskūpstīja akmeni, zem kura atdusējās viena no viskrietnāka�jām sirdīm, kāda vien uz zemes pukstējusi.

��� Ai �ēlsirdīgais Turahon, vai patiesi mans grēks nekad nebūs izpirkts? � atskanēja tuvas vaimanas un kapenēs ierāpoja vienacis. Viņa galva bija pelēka no putekļiem, plakanā seja saplosita asiņaina, viņ� ar krūtīm nokrita uz akmens un apklusa.

Hod�a Nasredins izgāja, atstājot viņu vienatnē ar Turahonu.

Pagāja stunda, divas. Vienacis nenāca ārā no kapenēm. Hod�a Nasredins pacietīgi gaidīja, sēdēdams uz veca, izdilu�a paklājiņa karaga�a pavēnī un runādamies ar veco sargu par dervi�ismu un tā priek�rocībām salīdzinājumā ar jebkuru citu dzīves veidu. ,

��� Lai nekas nepieder, sirds neko nevēlas, ne pēc kā netiecas, ne no kā nebaidās, bet vismazāk � no miesas mir�anas, � ve�cais vīrs sacīja. � Kā lai citādi dzīvo �ai bēdu pasaulē, kur meli mācas virsū meliem, kur visi zvēr, ka grib cits citam palī�dzēt, ta�u palīdz vienīgi nomirt.

��� Tā nav pati dzīve, bet tās bezmiesīgā ēna,.� Hod�a Nasredins iebilda. � Dzīvot nozīmē cīnīties, nevis sevi dzīvu aprakt.

��� Kas attiecas uz ārējo, miesīgo dzīvi, tur tavi vārdi, ceļiniek, ir pilnīgi pareizi, � ve�uks piekrita. � Bet pastāv jau arī dvēseles garīgā dzīve � mūsu vienīgais ieguvums, pār kuru neviens cits nevalda. Cilvēkam jāizvēlas starp �īszemes ver�dzību un brīvību, kas iegūstama vienīgi garīgajā dzīvē un tikai pavisam atsakoties no visām miesas baudām.

�� Tu esi to ieguvis?

��� Jā, esmu. Kop� tā laika, kad es atsacījos no visa liekā,� es nemeloju, es nevergoju, es neli�ķēju, jo man nav nekā, ko varētu atņemt. Vai gan manu ve�a dzīvību? Lai ņem, patiesību sakot, es to visai augstu nevērtēju . . . E�e, kur Turahona ka�penes; mullām tās nepatīk, sardzes vīri vajā viņa cienītājus, bet es, kā redzi, nebaidos atklāti kalpot viņam, pilnīgi nesav�tīgi, aiz vienas vienīgas sirds vēlē�anās.

��� Ka nesavtīgi, to redzu pēc tava apģērba, � piebilda Ho�d�a Nasredins, rādīdams uz sirmgalvja halātu, neaprakstāmi noplīsu�u, raibum raibu no ielāpiem, ar apskrandu�u apmali, it kā tas būtu �ūts no tām lentītēm un lupatiņām, kas karājas visapkārt kokos.

��� Es no dzīves daudz neprasu, � vecais turpināja. � So skrandaino halātu, malku ūdens, kumosu mie�u plāceņa � e�e, tas viss. Toties mana brīvība pieder tikai man, jo tā mīt sirdi!

��� Neņem ļaunā, godājamais sirmgalvi, par to, ko teik�u, ta�u jebkur� miru�ais ir vēl brīvāks par tevi, jo viņam no dzīves vairs nevajag itin neko, pat ne malku ūdens! Vai tad ceļ� uz brīvību ir noteikti ceļ� uz nāvi?

��� Uz nāvi? Nezinu � Bet uz vientulību � noteikti.

Brīdi klusējis, vecais ar nopūtu nobeidza:

��� Es jau sen esmu viens �

��� Nav tiesa! � Hod�a Nasredins iesaucās. � Tavā valodā es dzirdēju ij sāpes, ij �ēlumu par cilvēkiem. Tavs �ēlums mo�dina atbalsi daudzās sirdīs, tātad tu uz zemes neesi vientulis. Dzīvs cilvēks nekad nav vientulis. Cilvēki nav vientuļi, viņi ir vienoti; tā ir visu mūsu kopīgās dzīves visdziļākā īstenība!

��� Mierino�as izdomas! No sala, vēja un lietus cilvēki aiz�sargājas ar sienām, no visskarbākās patiesības � ar da�ādām izdomām. Aizsargājies, ceļiniek, aizsargājies, jo dzīves patie�sība ir briesmīga!

��� Aizsargāties? Nē, godājamais sirmgalvi, es neaizsargājos, bet uzbrūku! Es vienmēr un visur uzbrūku, lai kādā veidā nostājas manā priek�ā zemes Jaunums! Un, ja man būs lemts cīņā krist, neviens nesacīs, ka esmu vairījies kaujas! Un mans ierocis pāries citās rokās, par to es gan parūpē�os!

Hod�as Nasredina kvēlos vārdus pārtrauca viena�a iznāk��ana no kapenēm. Viņa seja bija rāma un bāla. Kamēr viņ� pie ūdenskrātuves mazgājās, sirmgalvis pastāstīja:

��� Katru gadu �is nelaimīgais iestāda pie kapenēm rozes spraudekli cerībā, ka tas sāks augt un tā būs piedo�anas zīme. Ta�u līdz �im laikam neviens spraudeklis nav sācis augt. Man, �o vīru redzot, acīs sarie�as asaras; tu pareizi saskatīji manī �ēlumu pret cilvēkiem, ceļiniek! Es esmu ticis vaļā no mantkārības, godkāres, skaudības, nesātības, bailēm, bet no �ēluma nevaru atbrīvoties. Allahs man devis mīkstu sirdi, un tā negrib sacietēt.

Vienacis pa �o laiku bija aizņemts ar saviem darbiem; viņ� izvilka no azotes mitrā lupatā ietītu spraudekli un, ar nazi uzirdinājis zemi, iestādīja to pie kapeņu ieejas.

��� Neaugs, � Hod�a Nasredins pa�ukstēja sirmgalvim. � Tā jau nestāda.

� Var būt, ka augs, � vecais atbildēja. � Es �o spraudekliti kop�u, laistī�u trīs reizes dienā.

Ilod�a Nasredins redzēja asaras, kas pavīdēja vecīgo acu kaktiņos.

Viss darāmais pie kapenēm bija padarīts. Atvadīju�ies no ve�uka, mūsu ceļinieki atstāja Turahona karaga�u birzs ēnaino vēsumu.

Kokanda viņus sagaidīja ar karstiem putekļiem, drūzmu un kņadu pie pilsētas vārtiem. Sākās lielie pavasara tirgi, vārti nespēja laist cauri visus, cik te sanāca.

Pie pilsētas mūra ārpusē dūca raibs bars, tur bija meldru ma�u nojumes, teltis no zirgu segām, krogi un �aihanas, kurās tirgo�anās gāja no rokas. Gar ceļmalu seklās bedrēs sēdēja ubagi, tikpat izkaltu�i un dzelteni kā izslāpusi zeme visap�kārt � likās, ka viņus dzemdējusi �ī zeme, it kā viņi būtu no tās izaugu�i vai, otrādi, lēni grimtu iek�ā tās dzīlēs. Bet noma�ļus, bungām necie�ami dārdot, vara taurēm rēcot un stabulēm spalgi spiedzot, ar savu nicināmo amatu noņēmās āksti, burvju mākslinieki, �ūsku apvārdotāji, dejotāji, virves staigātāji un citi musulmaņu sir�u pavedēji. Virs visa �ā da�ādo valodu jūkļa pelēki bālajās debesīs stāvēja nokaitusi saule � plakana, blāva, bez stariem; visur putekļi, putekļi, tie lidoja pa vējam, �irkstēja zobos, līda degunā, acīs, ausīs.

Būdams liels visādu joku cienītājs, Ilod�a Nasredins, ne�zaudējot laiku, ar plāceni vienā un gatavu ķir�u pilnu tjubeteiku otrā rokā devās vispirms apskatīt burvju māksliniekus, pēc tam arī pārējos. Viņ� aizkavējās pie kalsna ve�a ar tum�u seju un sarkanu svītru virsdegunē � tā bija cilts zīme; acis nodūris, indietis klusi un �ēlabaini spēlēja niedru stabuli, bet viņa priek�ā locījās divas �ūskas � miegainas, gurdas, bezgala pa�klausīgas viņa stabules skaņām; neatraudams stabuli no lūpām, indietis ielika abas �ūskas, katru atsevi�ķi, divos dziļos grozos ar cie�iem vākiem un tikai pēc tam atļāva atpūsties savām no�tirpu�ajām lūpām; cik briesmīga, rūco�a �aukstoņa kļuva dzir�dama no �iem groziem, nomainot stabules liegās skaņas, cik ļauna, sirdi stindzino�a �ņākoņa, kas pārgāja niknā svilpoņā! Bet no aug�ienes atskanēja klusi bungu dārdi: tur baismīgā augstumā, ar kārti rokās pa tievu virvi slīdēja mazs cilvēciņ�, līdz viduklim kails, platās, sarkanās, vēja piepūstās biksēs, viņ� pietupās un atliecās, meta gaisā un atkal satvēra savu kārti, vēl paspēdams ar vienu roku sist pa mazām, priek�pusē pie jostas piekārtām bungām; lejā dūca pūlis, virpuļoja pēc sviedriem, mēsliem un dego�iem taukiem smirdo�i putekļi, bet viņ� viens debesu pla�umā bija biedros ar vēju un no nāves viņu �ķīra vienīgi pa�a tievās un vijīgās virves stīga.

Netālu baltoja dejotāju teltis; pie pēdējās bija jūtama ro�sība, un tur pulcējās ļaudis; Ilod�a Nasredins steidzās turp.

Divi milzeņi dungani ar darvas melnām bizēm līdz viduklim veikli izvēla no telts plakanas bungas prāvu dzirnakmeņu pla�tumā; pēc tam viens no viņiem, galvu atliecis, sāka pūst garā, �aurā ķirbī, � atskanēja smeldzo�a, �ķindo�a skaņa, kas atgā�dināja lapsenes lidojumu. Sī senā ka�garie�u deja tā ari sau�cās: �Niknā lapsene�. Dūco�ā ķirbja gau�anās turpinājās ilgi, te pieņemdamās spēkā, te aprimdama; pēk�ņi telts aizkars pa�vērās un � izskrēja dejotāja.

Viņa izskrēja un apstājās, glu�i kā izbijusies, pūli ieraugot, piespieda smailos, meitenīgos elkoņus pie sāniem, izlieca ma�zās plaukstas. Viņai bija gadu septiņpadsmit, ne vairāk; uz viņas liegi zeltainās sejas nebija ne antimona, ne sarkano, ne balto krā�ļu � nebija vajadzības pēc tiem. Viņas lokano augumu ieskāva daudzkrāsaini zīdi � zili, dzelteni, sarkani un zaļi, kas mirgoja un laistījās vakara saules slīpajos staros, saliedinot kvēlās, dzīvās krāsas vienā varavīksnē. No skropstu apak�as uzmetusi pūlim �ķībo un �auro, miklo un dego�o acu ātru skatienu, dejotāja nometa kurpes un bez ieskrie�anās uz�lēca uz bungām. Tās dusmīgi ierūcās zem viņas mazajām pē�dām; taurētājs pacēla augstāk savu ķirbi un kļuva sarkans aiz piepūles; ķirbis sāka dūkt glu�i kā caur degunu, skanēdams un �irkstēdams; dejotāja, pau�ot sejā izbailes, satraukti vērās ap�kārt: kaut kur blakus dūc lapsene, draudēdama iedzelt. Sī niknā lapsene uzbruka no visām pusēm � no sāniem, aug�as un apak��as; dejotāja atvairījās ar trauksmainām ķermeņa kustībām un roku vēzieniem; arvien bie�āk, arvien straujāk viņa ar mazajām pēdām sita pa bungām, tās atbildēja ar dobju, pieaugo�u rū�koņu, liekot viņai kļūt arvien straujākai. Kopā saplūdu�as, tās steidzināja viena otru; dejotāja, lapsenes vairīdamās, nokrita uz ceļiem un atkal pielēca kājās, meklēja �o Jauno lapseni sava tērpa krokās, bet krāsainie zīdi tinās vaļā, tinās, noslīdot uz bungām, un vairs tikko sedza viņas liego augumu. Kad viņa bija kļuvusi kaila līdz viduklim, ļaunā lapsene pēk�ņi uzliuoja no apak�as; dejotāja iekliedzās, sāka griezties kā vilciņ� uz rūco�ajām, prātu zaudēju�ajām bungām, ap viņu virpuļoja krā�saina vērpete, nokrita pēdējais sārtais zīds, un viņa palika pūļa priek�ā pavisam kaila. Un piepe�i viņa visa sāka trīsēt no galvas līdz kājām, izliecās un atmeta galvu, smagi krampji sastindzināja viņas augumu: lapsene tomēr bija iedzēlusi! . . . Pūļa sajūsmināto un kāro rēcienu pavadīta, meitene ieskrēja teltī; un tūlīt pat viņai nopakaļ teltī iegāja kāds persie�u tirgo�nis � resns īskājis, melnu bārdu, apaļu pakausi un eļļainām, saldi miegainām, izvelbtām acīm.

Pārnak�ņoja Hod�a Nasredins un viņa vienacis ceļabiedrs kādā nomaļā, blak�ainā �aihanā, bet no rīta ar pirmajiem sau�les stariem iegāja Kokandā.

Jo dziļāk pilsētā viņi devās, jo bie�āk ceļā pagadījās da�ādu �inu sardzes vīri. Tie klaiņāja pa ielām, laukumiem un �ķērs�ielām, rēgojās uz katra stūra. Zagļiem Kokandā patie�ām nebija ko darīt.

�Bet cik gan nabaga kokandie�iem neizmaksā viss �is priek��nieku bars?� Hod�a Nasredins domāja. �Nekādi zagļi, pat zo�got nepārtraukti simt gadus no vietas, nespētu viņiem nodarīt tādus zaudējumus!�

Viņi pagāja garām senai medresei � islama sekotāju ligzdai Kokandā, pārgāja pār seklās, straujās Sajas akmens tiltu, un viņu skatienam pavērās galvenais laukums ar hana pili un augstām cietok�ņu sienām.

Te sākās tirgus.

T,ais tālajos gados ikvienai lielai Austrumu pilsētai bija ne vien savs nosaukums, bet arī titulis. Buhāra, piemēram, saucās skaņi un skaļi: Buhāra-i-Serifa, tātad Di�ciltīgā, Valdnieciskā Buhāra, Samarkandai bija tituļi � Islama Varonīgā, Uzvarē�tāja kaujās un Mirdzo�ā, bet Kokandu atbilsto�i tās atra�anās vietai ziedo�ā ielejā un vieglajam, bezrūpīgajam iedzīvotāju raksturam dēvēja par Kokandu-i-Ljatifu � Jautro, Patīkamo Kokandu.

Bija laiks un pat ne visai sen, kad �is titulis pilnīgi atbilda īstenībai: neviena pilsēta nespēja ar Kokandu sacensties svētku, līksmības un dzīves viegluma ziņā. Ta�u pēdējos gados Kokanda kļuvusi drūmāka un rāmāka zem jaunā hana smagās rokas.

Vēl aiz veca ieraduma svinēja svētkus, vēl �aihanu pr'^k�ā glu�i vai bez balss palika taurētāji, un cītīgi sita bungas Dundzinieki, vēl tirgos vaikstījās āksti, uzjautrinādami vieglprātī�gos kokandie�us, ta�u ne vairs svētki bija tādi kā senāk, ne arī līksmība tik trakulīga. No pils nāca drūmas vēstis: jaunais hans esot aizkvēlojies neparastā dedzībā pret islamu, visu savu laiku ziedojot dievbijīgām pārrunām un ne par ko citu nelieko�ties ne zinis. Cēla medreses un jaunas mo�ejas; no visām ma�lām Kokandā sabrauca mullas, rnuderisi, ulemi; �īs izsalku�ās ordas pabaro�anai vajadzēja naudu; nodevas pieauga. Hana vienīgā izklaidē�anās bija zirgu skrie�anās sacīkstes; viņam kop� bērnu dienām kaislīgi patika zirgi, un �o kaislību no viņa sirds nespēja izdzēst pat islams. Ta�u ne par ko citu hanam nevarēja it neko pārmest, un viņ� nepadevās veltiem kārdināju�miem. Dārza taciņa no harēma uz hana guļamtelpām pagaisa un aizauga ar zāli, nakts stundās sen vairs nejuzdama steidzī�gus, viegli lidojo�us soļus, kurus pavada galvenā einuha vārga �ņākuļo�ana un viņa tupeļu apnicīgā �ļūkā�ana, pazolēm gar zemi velkoties. No saviem augstmaņiem hans prasīja tādu pa�u �ķīstību, no iedzīvotājiem � dievbijību; Kokanda bija pilna ar sardzes vīriem un spiegiem.

Atkal un atkal pasludināja jaunus aizliegumus ar jauniem draudiem, tie�i pēdējās dienās bija izdots firmans par laulības pārkāp�anu, pēc ktira neuzticīgas sievas pelnīja rīkstes, bet vīri � vīru goda atņem�anu ar dziednieka nazi; daudz bija arī citādu, �im līdzīgu firmanu, ikviens kokandietis dzīvoja glu�i kā tīklā, kas savīts no tūksto� diedziņiem ar piekarinātiem zvārgulī�iem; lai kā sargies, tik un tā kādam diedziņam pieskārsies un atskanēs klusa, ļaunu vēsto�a zvaņa, kurai seko daudzas nelaimes.

Ta�u pavasara spēks ir tik nepārvarams, ka �ais dienās, par kurām mēs stāstīsim, kokandie�i aizmirsa visas savas likstas. Saules mundrino�ajos, spo�ajos staros tirgū valdīja skaļa kņada. Sensenis slaveni kā lieli ziedu un dziedātājputnu mīļo�tāji kokandie�i nebija kļuvu�i neuzticīgi iera�ai: katram zem tjubeteikas pie auss bija pasprausta vai nu tulpe, vai jasmīns, vai kāds cits pavasara ziediņ�. Caihanās da�ādās balsīs pūlē�jās cita citu pārspēt spārnotās gūsteknes un bie�i vien kāds rūpju nemākts kokandietis, pametis �aihanas saimniekam naudu, atvēra būri un, pārējiem viesiem piekrīto�i dūcot, pa�laida dziedātāju brīvē. Apstājas arbas, jātnieki un gājēji; visi, galvu atlieku�i, vēroja viņas brīvo, jūsmas pilno lidojumu pret mirdzo�ajām debesīm.

�� Vectētiņ� Turahons gaida mūsu labos darbus, � Hod�a Nasredins sacīja vienacim. � Varbūt sāksim ar putniņiem? Se tev nauda. Bet atceries: pats tu no �ejienes slaistiem nedrīksti iegūt nevienu tangu, lai arī cik lūdzo�ām acīm raudzītos uz tevi viņu maki.

�� Klausos un paklausu.

Vienacis devās uz tuvāko �aihanu un nopirka uzreiz visus putnus. Cits pēc cita, spārniņus mirdzinot, tie pacēlās debesīs.

Sapulcējās pūlis, aiz�ķērsoja ceļu. Skaļi slavēja viena�a devību.

Viņ� atvēra būri, izņēma putniņu, da�us mirkļus paturēja plaukstā un, patīksminājies par tā dzīvības siltumu un mazās sirds baiļpilnajām trīsām, palaida gaisā. �Lido laimīgs!� viņ� teica pavadot. �Lidoju! Paldies tev, labais cilvēk, es aizrunā�u par tevi kādu vārdiņu vectētiņam Turahonam!� putniņ� atbil�dēja savā putnu valodā un nozuda. Vienacis sirsnīgi un laimīgi smēja klusus smieklus:

�� Brīnums gan, kā es par to agrāk neiedomājos. Man ta�u bija daudz naudas, es būtu varējis palaist vaļā tūksto�iem putnu. Es glu�i vienkār�i nezināju, ka �ī bērni�ķīgā izklaidē�a�nās var sagādāt sirdij tādu prieku.

��� Tu daudz ko nezināji un vēl tagad nezini, � atbildēja Hod�a Nasredins, klusībā domādams: �Es �ai cilvēkā neesmu vīlies; viņa sirdī vēl burbuļo skaidrs avotiņ�.�

��� Izklīst! Nedrūzmēties! � atskanēja bargi uzkliedzieni, ko pavadīja bungu rīboņa; pūlis sakustējās, pajuka un Hod�a Nasredins ieraudzīja savā priek�ā kādu di�as kārtas augstmani jā�us uz ruda Tekinas ērzeļa. Augstmanim visapkārt sardzes vīri � ūsaini, nikni, ar resniem, sarkaniem purniem, kas kvēloja lielā kārē grābt kādu ciet, ar pīķiem, zobeniem, āvām un citiem briesmīgiem iero�iem. Pie augstmaņa krūtīm laistījās prāvs daudzums lielu un mazu medaļu, izlutinātā seja ar melnām, uzskrullētām ūsām pauda uzpūtīgu augstprātību. Ērzelis, kuru abās pusēs aiz iemauktiem turēja sardzes vīri, mīņājās un dī�ājās, �ķielēja ar ugunīgu, liesmojo�u aci, locīja kaklu un grauza lau�ņus; seglu sega vizēja zeltā.

��� No kurienes esat, nicināmie lupatla�i? � vaicāja augst�manis, �ķebīgi atkāris apak�lūpu un viebdamies.

Ai, ja viņ� zinātu, kas pa�laik stāv tā priek�ā, tērpies vecā halātā, salāpītos zābakos un sviedrotā tjubeteikā!

��� Mēs esam lauku ļaudis, atjājām uz Kokandas tirgu, � rāmi atbildēja Ilod�a Nasredins, sataisījis verdziski iztapīgu seju. � Mēs te nedarījām neko sliktu, vienīgi palaidām brīvē da�us putniņus par slavu mūsu di�ajam hanam un par cieņas zīmi tev, ak mirdzo�ais varenības atspulgi

��� Vai tad nav cita veida kā izrādīt padevību hanam un cieņu man, vai to var, tikai palai�ot brīvē nez kādus muļķa putnus un savācot sev apkārt pūli? � pārskaities vaicāja augst�manis, pie tam vārdus �palai�ot brīvē� viņ� izrunāja, lūpas sa�ķobījis, ar pretīgu riebumu pret �o vārdu jēgu. � Sen būtu laiks aizliegt visas �īs �palai�anas brīvē�, � viņ� atkal �ķebīgi sa�ķobīja lūpas, � visas �īs muļķīgās iera�as, ķas dara 'kaunu manai pilsētai! Jums, kā redzams, iekrājusies lieka nauda, un jūs to vis ar godbijību neatdodat valsts kasē � redz kā varētu patiesi izrādīt padevību! � bet izsvaidāt pa tirgu. Pārmeklēt! � viņ� pavēlēja sardzes vīriem.

Tie sakampa Ilod�u Nasredinu un vienaci, norāva viņiem jostas, halātus, kreklus.

Sardzes vīri triumfēdami rādīja savam pavēlniekam maciņu, kas bija piebāzts ar sudrabu un varu. Augstmanis pasmīnēja, juzdamies apmierināts par savu vērību.

��� Es jau to zināju! Paslēp! � viņ� pavēlēja vecākajam sardzes vīram. � Vēlāk es atdo�u valsts kasei.

Sardzes vīrs ielaida maciņu savu sarkano platbik�u bezdibenīgajā kabatā, un bargais gājiens, bungām apdullino�i rībot, devās tālāk: pa priek�u augstmanis uz zirga, aiz viņa visa sar�dze sarkanās biksēs un zābakos ar atlokiem, bet viņiem nopakaļ bundzinieks tādās pa�ās sarkanās biksēs, tikai basām kājām, jo viņam pēc amata no valsts apavi nepienācās. Un visur, kur tie gāja garām, norima jautrais tirgus troksnis, kļuva tuk�as �aihanas un, bungu izbiedēti, apklusa putni; no augstmaņa stiklainā, cie�ā skatiena apstājās, pamira dzīve, palika tikai vienvienīgi viņa firmani ar draudiem un aizliegumiem. Bet, lai tik viņ� tika garām, tā dzīve aiz augstmanīgās muguras no jauna sāka vizinot visās savās krāsās, skanēt visās skaņās � neremdināma, mū�am jauna, kas neatzīst nekādus aizliegumus, izsmej tos. Augstmanis gāja pa dzīvi glu�i kā tai naidīgs sve��ķermenis; viņ� uz mirkli spēja saduļķot tās straumi, ta�u pa�kļaut to savai varai un valdīt nespēja: Di�enā Dzīvā Dzīve ar ikvienu pavasara ziedu, ar ikvienu skaņu noliedza viņu!

Raudzīdamies uz aizejo�ajiem sardzes vīriem, Hod�a Nasredins teica:

��� �īszemes valdī�anai ir trīs veidi: jaunākā, vidējā un vecākā � pēc tās kaitīguma pakāpes. Mēs palikām bez plika gra�a kabatā, bet tas vēl ir labi: varējām palikt arī bez gal�vas � �is valdonis bija no vecākajiem�

��� Man rokas niezēt niezēja izmak�ķerēt mūsu maciņu no sardzes vīra kabatas, � vienacis atzinās. � Bet man trūka tavas atļaujas.

��� Arī pa�am ta�u kau� mazliet jāapjēdz! � Hod�a Nasredins sapīcis atbildēja. � Kam vajadzīga nez kāda atļauja, lai atdotu likumīgam īpa�niekam viņa maciņu?

��� Re ku tas ir! � To teikdams, vienacis izvilka no azotes maciņu. � Viņam tur kabatā bija vēl divas aproces � pēc svara sprie�ot, zelta, ta�u tās es neaiztiku.

Maciņa atra�anās tika nosvinēta ar varenām dzīrēm tuvā�kajā krodziņā. Krodzinieks krita vai no kājām, aptecēdams de�vīgos viesus te ar vieniem, te jau citiem cienastiem ar afgāņu dzērienu piedevām, kas dedzināja mēli un aukslējas. No kro�dziņa viņi pārcēlās uz kādu �aihanu, no �aihanas � pie medus sniega pārdevēja un dzīres nobeidza ar halvu.

Pēc tam viņi devās aplūkot tirgu. Bet Kokandas tirgus tais laikos bija tāds, ka to vienā reizē apstaigāt neuzņemtos ne pats visveiklākais skrējējs. Jau zīda pārdotavas vien stiepās veselu divu bultas lidojumu garumā, nedaudz no tām atpalika podnieki, kurpnieki, iero�u, halātu un citu mantu pārdevēji; kas attiecas uz zirgu un citu lopiņu tirgu, tad jāsaka � tas ne�bija pārredzams. Pa visu �o tirgus laukumu no vienas malas līdz otrai urdēja, trok�ņoja, drūzmējās pūlis. Hod�a Nasredins ar savu ceļabiedru tika uz priek�u, sāniski vien spraukdamies.

Nav iespējams aprakstīt to pre�u pārpilnību un krā�ņumu, kas bija izliktas uz letēm, niedru paklājiem un tepiķiem: viss, ar ko varēja lepoties toreizējie Austrumi, � tas viss te bijal Kaljani, gan visvienkār�ākie, nemākulīgi izgatavoti, gan sim�tiem tūksto�iem Stambulas meistaru darinātu, ar zeltu un dārg�akmeņiem izgreznoti; sudraboti indie�u spoguļi mūsu sir�u daiļajām laupītājām; ko�i persie�u tepiķi, kas priecina acis ar neparasti smalku rakstu; zīdi, kas savu mirdzumu aizguvu�i no saules; samts, kura liego un glāsto�o vizmu varētu apskaust vakara debesis; paplātes, aproces, auskari, segli, na�i �

Zābaki, halāti, tjubeteikas, jostas, krūzes, ambra, muskuss, ro�u eļļa � Ta�u te mēs apstādināsim mūsu spalvas skrējienu, jo visu Kokandas tirgus bagātību uzskaitī�anai mums vaja�dzētu divas vai pat trīs biezas grāmatasl

Tirgus diena, raibum raiba, trok�ņiem un smar�ām bagāta, pagāja ātri. Saule rietēja, augsto mākoņu malas nokaita sar�kanas, kvēlodamas sārtā atspulgā. Sākās atpūtas stundas: vie�tējie tirdzinieki izklīda pa mājām, atbraucēji devās uz �aihanām. Ta�u bungas, kas vēsta tirgus beigas, vēl nebija norībēju�as � daudzi turpināja tirgoties.

To skaitā arī kāds naudas mijējs, slavens Kokandas bagātnieks, vārdā Rahimbajs, resns, dubultu zodu, noļuku�iem vaigiem, tauku muguru, ko iespīlēja halāts, ar daudziem gre�dzeniem strupajos, tuklajos pirkstos, viņ�, pa pusei pievēris gaļīgos plakstus, sēdēja aiz savas letes, uz kuras vienādos stabiņos bija sakrauta zelta, sudraba un vara nauda. Te bija indie�u rūpijas, ķīnie�u �etrstūrainie �engi, tatāru altini, kas te atkļuvu�i no Zelta Ordas me�onīgajām stepēm, persie�u tumani ar rēco�a lauvas attēlu, arābu dināri un daudzas citas naudas, ko tajos laikos Austrumos lietoja; te bija monētas arī no tālām pagānu zemēm: gineji, dubloni, fartingi, uz kuriem uzspiesti grēcīgi franku karaļu attēli � bruņās, kailiem zobe�niem un ne�ķīsto krusta zīmi uz krūtīm.

Ilod�a Nasredins un vienacainais zaglis nokļuva pie naudas mijēja tie�i tai laikā, kad tas beidza skaitīt dienas peļņu. Ar sēri dziļdomīgu seju, atkāris biezās lūpas, kas melnajā bārdā spilgti sārtojās, viņ� vāca kopā savu naudu no letes. Monē�tas spruka ārā no viņa resnajiem pirkstiem glu�i kā zelta un sudraba zivtiņas un klusi, priecino�i plak�ķēdamas, krita somā, bet nicināmais var�, ko mijējs rau�a kopā neskaitīdams, bira tur dobji, neskanīgi klaudzēdams, kā sadauzīti akmeņi.

Hod�a Nasredins pa�ķielēja uz savu ceļabiedru, domādams ieraudzīt tā redzīgajā acī dzelteno, dzeļo�o spīdumu. Tomēr neieraudzīja. Zaglis uz zeltu lūkojās mierīgi, viņa seja pauda pavisam citas domas.

��� �onakt uz rīta pusi man rādījās sapņos, ka mans spraudeklītis saņēmies un izraisījis ziedpumpurus, � viņ� sacīja.

��� Vai lai ticu �im sapnim vai ne? Vai patiesi Turahons man nepiedos, vai patiesi pēc gada atkal sāksies mana slimība un vai patiesi es atkal bu�u spiests ķerties pie dziedino�ā paņē�miena?

Te mēs garām ejot paskaidrosim, ka vērīgais Hod�a Nasre�dins jau bija paguvis iepazīt savu ceļabiedru un izprast tā slimības raksturu, kura cēlas no uzmācīgas iedomas, ar ko vicnacis pats sevi ietekmēja. Visgudrā Avicenni, dziedniecības tēva sacerējumos ir teikts, ka ikviens miesas veselības iedragajums tūlīt atsaucas arī uz gara spirgtumu un otrādi; Hod�a Nasredins bija dzēris no Avicenni avotiem un, attiecinot viņa pamācības uz vicnaci zagli, prata rast pareizu secinājumu.

��� Pravietisks sapnis, � viņ� atbildēja, pūlēdamies pie��ķirt savai balsij vēlamo pārliecību, ka to māca Avicenni.

��� Pravietisks sapnis, iegaumē to. Man ir pamats domāt, ka �oreiz Turahons būs pret tevi �ēlsirdīgāks un tu dabūsi piedo�anu.

Viņu sarunu ar savu iera�anos pārtrauca kāda sieviete, at�raitne, kā tas bija redzams no viņas halāta piedurknes zilās apmales. Apmale bija jauna, bet halāts stipri pavalkāts, � no tā Hod�a Nasredins secināja, ka pēc nesenas vīra nāves atrait�nei nav palicis naudas pat sēru tērpa nopirk�anai.

�� Ak labdarīgais un cēlsirdīgais tirgoni, es ierados pie tevis ar lūgumu glābt manus bērnus, � sieviete vērsās pie naudas mijēja.

��� Ej vien tālāk, es dāvanas nedodu, � tas noburk�ķēja, nepaceldams acu, kas kāri vēroja naudu.

��� Es nelūdzu dāvanas, bet palīdzību, kas nebūs neizdevīga arī tev.

Nu mijējs pagodināja viņu ar skatienu.

��� Pēc vīra nāves man no biju�ās labklājības saglabāju�as dārglietās, mans pēdējais atspaids, ko es taupīju nebaltai die�nai. � Sieviete no halāta apak�as izvilka ādas maisiņu. � Sī nebaltā diena nu pienākusi, visi trīs mani bērni ir slimi. � Vi�ņas balsī ietrīsējās asaras. � Es dārglietas jau piedāvāju vairā�kiem tirgoņiem � neviens tās negrib pirkt bez iepriek�ējas pil�sētas sardzes priek�nieka apskates, kā to pavēl pēdējais firmans. Bet tu ta�u zini, godajamais tirgoni, ka pēc apskates man nebūs ne naudas, ne dārglietu: sardzes priek�nieks tās noteikti atzīs par zagtām un pievāks valsts kasei.

��� Hm! � � naudas mijējs pasmīkņāja, ar pirkstu bardā pakasīdams. � Kasei vai varbūt citam kam, bet paņemt jau nu noteikti paņems. No otras puses � pirkt no nezināmas ga�dījuma personas bez sardzes priek�nieka apskates ir visai bīs�tami, firmans par to sola simt rīkstes un cietumu. Ta�u aiz līdzjūtības pret tavām bēdām � Parādi, kas tev tur ir.

Atraitne pasniedza tam savu maisiņu. Naudas mijējs atrai�sīja to, izkratīja uz letes smagu zelta aproci, auskarus ar prā�viem smaragdiem, rubīna krelles, zelta va�iņu, ko pēc senas para�as vīrs dāvājis sievai par laulības savienības nesaraujamības zīmi, un vēl da�as sīkākas zeltlietiņas.

��� Cik tu par �o visu gribi?

��� Divi tūksto�i tangu, � sieviete bikli teica.

Vienacis ar elkoni iebuksnīja Hod�am Nasredinain.

��� Viņa lūdz taisni tre�o daju no īstās vērtības. Tie ir Indi�jas rubīni, es jau no �ejienes redzu.

Naudas mijējs nicīgi saknieba tuklās lūpas:

��� Zelts ar piemaisījumu, bet dārgakmeņi vislētākie, Ka�garas.

�� Viņ� mel�! � vienacis no�ukstēja.

��� Vienīgi aiz �ēluma pret tevi, siev, � mijējs turpināja, � es tev par �ito visu do�u� nu, tūksto� tangu.

Vienacim noraustījās seja, dzeltenajā redzoklī uzliesmoja neapmierinātība; viņ� būtu meties uz priek�u, iejaucies. Hod�a Nasredins viņu aizturēja.

Atraitne mēģināja strīdēties:

��� Vīrs teica, ka par rubīniem vien esot maksājis vairāk nekā tūkstoti.

��� Nezinu, ko viņ� tev ir stāstījis, bet dārglietas var būt arī zagtas, to atceries. Labi, divi simti tangu es pielik�u. Tūkstots divi simti, vairāk ne gra�a!

Ko nabaga atraitnei atlika darīt? Viņa bija ar mieru.

Naudas mijējs, nevērīgi iebāzis dārglietas somā, pastiepa sievietei sauju naudas.

��� Laupītājs! � drebēdams no�ukstēja vienacis. � Es pats esmu zaglis un visu mū�u esmu pavadījis kopā ar zagļiem, ta�u tādus asinssūcējus neesmu sastapis!

Bet tas vēl nebija viss; pārskaitījusi naudu, sieviete iesaucās:

��� Tu esi pārskatījies, godājamais tirgoni, te ir tikai se�i simti piecdesmit!

��� Vācies! � sāka brēkt naudas mijējs, viscaur tum�i no�tvīkdams. � Vācies, jeb es tevi tūdaļ ar visu tavu zagto zeltu nodo�u sardzei!

��� Palīdziet! Viņ� mani aplaupīja! Labie ļaudis, palīdziet! � sieviete sauca, asarās pārplūzdama.

Viena�a sa�utums pārsniedza visas robe�as, �oreiz Hod�am Nasredinarn diez vai izdotos viņu noturēt, bet aiz stūra pēk�ņi norībēja bungas.

Būdas tuvumā parādījās augstmanis ar saviem sardzes vī�riem. Apgaitu beigu�i, tie devās uz dienesta telpām.

Sieviete apklusa, sāka kāpties atpakaļ.

Tirgonis, rokas zem vēdera salicis, zemu paklanījās augst�manim.

Tas no sava ērzeļa muguras atbildēja ar nevērīgu galvas mājienu:

��� Sveicinu cienījamo Rahimbaju, kura persona grezno mūsu pilsētas tirgoņu aprindas! Man likās, ka te kāds kliedza.

��� Ta re, viņa! � Naudas mijējs norādīja uz sievieti. � Ne�tikli izlaidusies, nekaunīgi traucē kārtību, prasa naudu, mel� par nez kādām dārglietām �

���� Par dārglietām? � Augstmanis kļuva vērīgs, un viņa izvelbtajās, stingajās acīs iezibējās tāds spo�ums, kuram blakus zagļa dzelteno redzokli varētu uzskatīt par nevainīgu un kautru, glu�i vai zīdaiņa aci. � Nu, veicīgi, atvediet to pie manis, �o sievieti!

Atraitnes vairs nebija, glābjot pēdējo naudu, viņa bija pa�steigusies nozust �ķērsielā.

���� Palūk, kur piemērs: jo vairāk spaidu vienkār�ajai tautai, jo brīvāk var rīkoties visādi blē�i, � teica Hod�a Nasredins. � Izskaudu�i zag�anu un ieviesu�i laupī�anu gai�ā dienas laikā, tikai piesegu�i ar tirgo�anās masku. Laidies pakaļ �ai atraitnei, uzzini, kur tā dzīvo.

Vienacis nozuda; viņa īpa�ību skaitā ietilpa prasme pagaist no acīm un atkal nostāties acu priek�ā nemanāmi, glu�i ka izkūstot gaisā un atkal no tā pa�a gaisa sabiezējot.

Lai nekārdinātu sardzes vīrus, llod�a Nasredins noslēpās aiz akmeņu kaudzes, kas bija sagatavoti lielā arika izmūrē�anai, kur� te tecēja garam. No �ejienes viņ� redzēja un dzirdēja visu, kas notika naudas mijēja būdā.

Augstmanis �ēlsirdīgi pieņēma tirgoņa uzaicinājumu iedzert tēju. Starp viņiem sākās draudzīgas pārrunas par gaidāmajām zirgu skrie�anās sacīkstēm ar pa�a hana piedalī�anos.

��� Es nebīstos ne no viena cita sāncen�a, tikai no jums, go�dājamais Rahimbaj, � augstmanis teica, skrullēdams un glau�dīdams ūsas. � Esmu dzirdējis par abiem jūsu ērzeļiem, kas �īm sacīkstēm atvesti no Arābijas. Dzirdējis esmu, ta�u redzējis neesmu, jo jūs tos slēpjat no sve�as acs vēl skaudīgāk neka savu laulāto draudzeni. Klīst valodas, ka tic juins esot izmak�sāju�i �etrdesmit tūksto�us tangu, ieskaitot pārve�anu pār jūru; pat pirmā balva neatlīdzinās jūsu izdevumus!

��� Piecdesmit divi tūksto�i, piecdesmit divi, � pa�apmieri�nāti sacīja naudas mijējs. � Es neskaitu izdevumus, kad runa iet par baudas sagādā�anu mūsu di�ā hana acij.

��� Tas ir slavējami, es jūsu centību darī�u zināmu hanam. Tomēr neņemiet ļauna, ja mani tekinie�i atņems jums pirmo balvu. Par arābu zirgiem neko sliktu sacīt, protams, nevar, to�mēr es par labākajiem pasaulē joprojām uzskatu Tekinas auļotājus.

Augstmanis sāka gari un pla�i apspriest da�ādu zirgu �ķirņu vērtīgumu, tirgonis klausījās un mīklaini smīnēja, ar pirkstiem pa resno vēderu plik�ķinādams.

Gaiss sāka brīni�ķi smar�ot. Ieradās naudas mijēja sieva, gara, smuidra, ar vieglu plīvuru, caur kuru varēja manīt sārtos un baltos krā�ļus uz viņas vaigiem, melni krāsotās skropstas, antimonu uzacīs un ķinie�u ziedi uz lūpām.

Viņu ieraudzījis, augstmanis piecēlās:

��� Sveicinu bezgala cienījamo un daiļo Arzi-bibi, mana labaka drauga sievu.

Viņa atbildēja ar paklanī�anos un smaidu. Naudas mijējs nespēja novaldīties, nepalielījies augstmanim ar savu bagātību un devību: viņ� izvilka no somas dārglietas un turpat uz vietas dāvināja tās sievai, piemelodams, ka pirms stundas zeltlietu

pārdotavās esot par tām samaksājis astoņi tūksto�i tangu. Sieva pateicās par dāvanu ar visizsmalcinātākajiem vārdiem; viņas valoda bija domāta vīram, bet skatieni � augstmanim. Pa��apmierinātībā iegrimu�ais tirgonis neko nemanīja un visu laiku skandināja par astoņiem tūksto�iem tangu, ko samaksājis par dārglietām, un piecdesmit diviem tūksto�iem � par arābu zir�giem un vēl nez par kādiem tur tūksto�iem. Augstmanis klau�sījās, savas melnās, neaprakstāmās ūsas skrullēdams, slēpjot aiz tām iecietīgu, mazlietiņ nicino�u smīnu � tie�i tādu, kādu daudzi kokandie�i alka uzplāt uz savas sejas, bet ko no sve�as sejas rāva nost ar kin�alu un vēl bie�āk � ar nosūdzē�anu.

��� Ar �īm dārglietām jus būsit vēl valdzino�āka, ak daiļā Arzi-bibi, � augstmanis sacīja. � Cik �ēl, ka jūsu eņģeļa sejas skaistumu �o dārglietu rotā lemts baudīt vienvienīgi jūsu vīram.

��� Es domāju, ka nebūs sevi�ķs grēks, ja tu, Arzi-bibi, pie�kārsi auskarus, apliksi krelles un uz mirklīti atsegsies gai�ā Kamilbeka, mana labāka drauga priek�ā, � iztapīgi ierunājās tirgonis (redz, cik talu viņu noveda pa�apmierinātība un dumjā godkāre!).

Sieva piekrita nestrīdēdamās (kur nu to!), aplika krelles, atsedza plīvuru.

Augstmanis pakāpās atpakaļ, ievaidējās un nevarīgi aizse�dza ar plaukstu acis, it kā viņas skaistuma ap�ilbināts.

Tirgonis pa�apmierinātībā piepūtās, elsa, �ņākāja un viegli krek�ķēja.

Hod�a Nasredins aiz akmeņiem, visu to redzēdams, galvu vien nogrozīja, domās iesaukdamies: �Treknais sesk, par ķo tu priecājies? Tu pasūti ērzeļus no Arābijas, bet tava sieva tos atrod daudz tuvāk!�

Atgriezās zaglis � kā no gaisa nokrita Hod�am Nasredinam blakus:

��� Atraitne dzīvo netālu. Viņai patie�ām trīs bērni un visi slimi. Se�i simti piecdesmit tangu viņai nepietiks pat parādu nomaksai. Rīt viņa atkal būs bez gra�a �a nicināmā asinssūcēja �ēlsirdības dēļ!

��� Iegaumē viņa pārdotavu, iegaumē atraitnes māju, tas viss mums drīz noderēs, � teica Hod�a Nasredins. �Bet tagad ejam!

Viņi devās prom, pametu�i augstmani, lielīgo naudas mijēju un tā sievu ar visiem viņu tūksto�iem, arābu zirgiem un apkau�

nojo�iem noslēpumiem. Caihana, kurā viņi bija apmetu�ies, at�radās otrā tirgus malā, viņi gāja ilgi gar tuk�ajām būdām, �ķērsojot apklusu�os laukumus. Liesmojo�ais riets aklināja, va�kara gaisma pla�i un klusi sedzās pār zemi un �ai zeltainajā zaigā minareti un drūmās milzu mo�ejas it kā zaudēja savu �īszemes smagumu, �ķita gaisīgas, ņirbo�as, glu�i kā sagatavo�ju�ās celties pret debesīm un izkust to dzidrajā, rāmajā ugunī.

Kalnu ezers! � Hod�a Nasredins tirgū izpra�ņāja visus pēc kārtas par to � zemkopjus, klejojo�us amatniekus, ākstus un burvju māksliniekus. Velti � par tādu ezeru neviens neko nebija dzirdējis. �Kur gan tas ir pagaisis?� Hod�a Nasredins domāja. �Varbūt vecajam tas piederējis, atrodoties kādā no viņa iepriek�ē�jiem iemiesojumiem kaut kur uz Jupitera vai Saturna, bet tagad viņam aiz vecuma sajuku�i rēķini un viņ� sūta mani meklēt �o ezeru uz Zemes!�

Ne mazāk rai�u Hod�am Nasredinam sagādāja arī otrs uz�devums � Turahona �ēlsirdības iegū�ana. �Līdz svētkiem atlikusi vairs tikai nedē|a,� viņ� prātoja. �Vajadzīga nauda, ne mazāk par se�iem tūksto�iem, kur lai to ņem?�

Nācās meklēt padomu no viena�a zagļa, neatklājot, protams, mērķi, kam �ī nauda vajadzīga.

��� Agrākos gados es Kokandā se�us tūksto�us būtu dabūjis bez sevi�ķām pūlēm, � zaglis atbildēja. � Bet tagad kokandie�us piemeklējis trūkums, kam lai atrod tik smagu maku? Var�būt vienīgi naudas mijējam.

��� Tu jau atkal esi iekļuvis savu grēcīgo domu gūstā, � Hod�a Nasredins pārmeto�i teica. � Kālab noteikti jāzog, vai tad cita ceļa nav?

��� Vinnēt kauliņu spēlē?

��� Tur var arī paspēlēt. Mums jāizvēlas kāda cita dro�a spēle.

Hod�am Nasredinam prātā pazibēja kāda iedoma, pagaidām

vēl neskaidra, ta�u tā slēpa sevī auglīgas sēklas.

�� Spēle trijatā: es, tu un �is taukais grēka gabals Rahimbajs. Bet kā lai viņu ievilina mūsu spēlē?

�� Taukais naudas mijējs, atraitņu un bāriņu aplau�pītājs! � iesaucās vienacis. � Viņ� jāievilina spēlē? Vieglāk gan ievilināt �o stabu vai, rau, to kamieli!

��� Tomēr būtu ļoti labi iegūt naudu tie�i no viņa, � turpi�nāja Ilod�a Nasredins, aizrāvies ar savu iedomu. � Labprātīgi, protams, pilnīgi labprātīgi! Tas būtu visai derīgi arī pa�am Rahimbajam, kad viņ� pāries citā dzīvē pēc �īszemes gaitu beig�anas.

��� Labprātīgi iegūt no �ā asinssūcēja se�us tūksto�us tangu! � vienacis vai pārsmējās. � Viņa zemes gaitas beigsies jau ar pirmo simtu! Paveries, kā viņ� tur savu somu � rau�us neizrausi!

Saruna notika �aihanā, vēlā stundā, gandrīz uz pusnakts robe�as. Pilsēta dusēja, tirgus ugunis bija apdzisu�as, dega vie�nīgi sveķu ugunskuri sargtorņos. Jauns mēness vientuļi un skumji bija pārlicis pār minaretiem, ar ledainu gaismu sudra�bodams no podiņiem celtās cepures. Bija vēsi, klusi; dienā pilsētā jau valdīja vasara � svelme, putekļi, tveice, bet spārnotās naktis ar miglaino vizmu, ar zvaig�ņu vēsmas noslēpumaino spirgtumu vēl piederēja pavasarim. Vienacis zaglis palīda zem segas un sāka krākt, bet Hod�a Nasredins vaļējām acīm gulēja zilgās miglas varā, kas bija izklājusies pār zemi no neapjau�amiem augstumiem un nesa sevī daudz neskaidru citas, tālas pasaules redzēiumu.

Dobjas bungas, kas pavēstīja pusnakti, atgrieza Hod�u Nasredinu pie �īszemes lietām � pie resnā tirgoņa un viņa ādas somas ar naudu. Piepūlēdams gribu, viņ� nopurināja tīksmo bezdornu stingumu. �Meklē, mans prāts, mekiē! Naudas mijējam jādod se�i tūksto�i tangu un viņ� dos, un pilnīgi labprātīgi � tā esmu sadomājis, un tā tas notiks!�

Bet resnīgais naudas mijējs tai laikā, neko nenojauzdams, neizjuzdams nekādu ba�u, vienā mierā svilpāja caur degunu un �amstināja lūpas* blakus savai debe�ķīgajai laulenei. Viņa gan negulēja un, ar riebumu uzlūkodama vīra uzpūsto vēderu, kas viegli cilājās zem zīda segas, atcerējās augstmaņa neaprak�stāmās ūsas un dedzino�o skatienu. Guļamistabā aiz cie�i aiz�vērtajiem logu aizvariem bija smacīgi un tvanīgi, no sveces uz paplātes krita eļļainu kvēpu lēk�ķes. �Ak skaistais Kamilbek,� daiļava domāja, �cik saldas man ir jūsu skaujas un cik pretīgi �ā resnā muļķa bezspēcīgie pieskārieni! �� Ar tādām grēcīgām domām viņa arī aizmiga, acu priek�ā joprojām tēlojoties neat�vairāmām, melnam ūsām, pārliecināta, ka to di�ciltīgais īpa�nieks savos nakts sapņos tāpat nav aizmirsis viņu.

Skaistule alojās � augstmanis �ai vēlajā stundā bija aiz�ņemts pavisam ar citām domām: par savu paaugstinā�anu, par jaunam balvām, par sāncen�u satriek�anu.

Viņ� stāvēja pils guļamtelpas valdnieka priek�ā un ar verga padevību ziņoja pagāju�ās dienas notikumus. Tāda bija hana no�teiktā kārtība; varētu likties, ka valdniekam dienā nepietiek laika, ta�u nebija ne uz to pusi: hanam glu�i vienkār�i bija naktīs bail palikt vienam, jo viņam jau sen senis uznāca piepe�a elpas trū�kuma lēkmes. Sī slimība viņu ne�ēlīgi mocīja un neatkāpās, par spīti pils dziednieku vienbalsīgajiem apgalvojumiem, ka tā ar katru dienu kļūstot mazāka un drīz pagaisī�ot pavisam. Dziednieki hanam nemeloja, viņi tikai nepateica līdz galam, ka slimība pa�gaisis kopā ar hanu pa�u�

Gulēdams ar muguru augstos spilvenos, smago segu atstūmis, hans ar vārgajām, plāna zīda krekla segtajām krūtīm smagi vilka gārdzo�u, svilpjo�u elpu. Guļamtelpas logi bija atvērti, pīpes nekūpēja, bet viņam tomēr trūka gaisa.

��� Pēc tirgus slēg�anas, � augstmanis ziņoja, � pārlieci�nājies, ka pilsētā viss mierīgi, es devos uz sacīk�u laukumu, lai pats personīgi pārbaudītu, cik labi tas sagatavots gaidāmajām zirgu skrie�anās sacīkstēm �

��� Tu pats personīgi apskatīji arī pagāju�ajā gadā, � hans pārtrauca. � Un tomēr viens ērzelis izme�ģīja kāju. Pielūko, ja arī �oreiz atgadīsies kāda bedre! . . .

��� �oreiz esmu gatavs atbildēt ar savu galvu, � augstmanis palocīdamies atbildēja. � Ceru, ka mani tekinie�i spēs pienācīgi priecināt jūsu gai�ības valdnieka acis.

��� Taviem tekinie�iem, es dzirdēju, esot radu�ies sāncen�i. Kāds tirgonis, neatceros tā vārdu, pasūtījis zirgus no Arābijas, samaksājis par tiem, kā stāsta, vairāk nekā piecdesmit tūksto�us. Vai tu �os zirgus esi redzējis?

��� Redzēju, ak valdniek, � ne aci nepamirk�ķinājis, sameloja augstmanis. � Zirgi neapstrīdami ir labi, ta�u maniem auļotājiem netiek ne tuvumā. Vēl varu piebilst, ka to cenu tirgonis ir stipri pārsālījis, par �iem arābiem, kā man tas pavisam skaidri zināms no maniem spiegiem, viņ� samaksājis mazliet pāri par divdesmit tūksto�iem.

��� Divdesmit tūksto�us? Kādi zirgi gan var būt par divdesmit tūksto�iem pāri? Vai tikai viņ� nedomā ierasties sacīk�u laukumā mūsu acu priek�ā ar kleperiem.

��� Tirgonis ar zemu izcel�anos, no kurienes lai tam būtu zi�nāmi augstākās pieklājības likumi, � kā garām ejot izmeta augst�manis.

Tādā veidā nopēlis resno naudas mijēju, savu sāncensi sa�cīk�u laukumā, augstmanis sāka nopelt arī citus sāncen�us no pils aprindām. Sava tiesa tika valsts kases kasierim, kas nesen bija sarīkojis aizdomīgi iz�ķērdīgas dzīres astoņdesmit viesiem, tika nodokļu vezīram, it kā starp citu tika sadots arī galvenajam einuham par oārmērīgu pieķer�anos Lagodas ha�i�am.

Pēc tam augstmanis brīdi vilcinājās, gatavodamies dot trie�cienu savam galvenajam ienaidniekam. So triecienu viņ� bija iecerējis jau sen un lolojis ilgi, kā rūpīgs dārznieks lolo siltum�nīcā vērtīgu augli. Augstmaņa ienaidnieks bija kara priek�nieks Jadgorbeks, pēc iesaukas Bezbailīgais, Kokandas slavenās kavalērijas vadonis, izcils karavīrs, caurcaurēm klāts ar rētām, ko at�stāju�i ienaidnieku zobeni, daudzu uzvaru slavas vainagots. Li��ķīgs, zaķpastalīgs zemiskums nekad neieredz lielu un drosmīgu sir�u skaidro cildenumu; augstmanis neieredzēja Jadgorbeku par taisnīgajiem vārdiem, bet jo sevi�ķi par vienkār�o ļau�u neuzpērkamo cieņu pret karavadoni, kas pārvērtusies milestībā.

Drūms, smagnējs, jau pavecs, ar nokarenām, palsām ūsām, vienkār�ā �almā ar vienu vienīgu zelta spalvu � savas militārās varas zīmi, apnēsātā zīda halātā, kas elkoņos kļuvis spīdīgs, kājās viņam bija zābaki ar segla kāp�ļos nomītiem purngaliem un pape�iem, zābaki, kas, pastāvīgi saskaroties ar zirga spalvu, nobrūnēju�i, viena pa�a miesassarga, gaudena, pusakla ve�uka, jaunības dienu aukļa pavadīts, Jadgorbeks, seglos sakumpis, lēni jāja pa tirgus laukumu uz savā vecā un arī zobenu savainotā argamaka, un pūlis apklusa, deva ceļu, pavadot karavīru ar godbijī�giem �ukstiem, bet viņa biju�ie kareivji, tādi pa�i sirmi kā kara�vadonis, ar godīgās kaujās gūtām rētām sejās, sauca nopakaļ no �aihanām: �Sveiciens Bezbailīgajam! Kad dosies karagājienā? Neaizmirsti mūs, mēs vēl varam kauties! �� Reizi gadā ierazda�mies pilī, vecais karavīrs arvien izturējās klusi un ne vārda ne�bilda par saviem varoņdarbiem, bet pa�as rētas viņa sakropļotajā sejā dūca un rēca, it kā sevī glabādamas pagāju�o laiku vara kaujas tauru aprauto rēkoņu, kailu zobenu svilpoņu, zirgu ļaunu, spiedzīgu zvieg�anu, vairogu zvaņu un dobjus bungu dārdus, kas krūtis piepilda ar niknumu.

Vai gan viegli bija to visu paciest augstmanim, kas nekad nav piedalījies nevienā kaujā,nekad nav redzējis pazibam virs savas galvas sve�u asmeni? Skaistais Kamilbeks visu mū�u ap�zinīgi nedevās uz cīņas lauku agrāk, pirms ienaidnieks nav cie�i jo cie�i sasiets ar virvēm un kā niecība nosviests zemē, knūpus, un no mugurpuses vēl divu sardzes vīru piespiests, vienam sēdot uz kakla, bet otram � uz kājām.

��� Nu, kas vēl būs? � vaicāja valdnieks, gari no�āvājies.

Bija jau vēls, un viņ� uztūku�ajos plakstos juta smagumu, bet

labdaris miegs joprojām nenāca.

Augstmanis saliecās un notrīsēja no pakau�a līdz pirkstu ga�liem. Redz nu, ilgi gaidītais brīdis pienācis!

��� Manās domās mīt gan kāds rūgti patiess vārds, ak valdniek!

��� Stāsti!

��� Baidos padarīt smagu visuvarenā valdona valstisko sirdi.

��� Stāsti!

��� Runa iet par kara priek�nieku Jadgorbeku.

��� Par Jadgorbeku? Viņ� nogrēkojies? Kā?

Augstmanim mazliet aizrāvās elpa, tomēr, vīri�ķīgi pārvarējis

uztraukumu, viņ� skanīgā un skaidrā balsī sacīja:

��� Esmu viņu pieķēris lauiibas pārkāp�anā!

��� Laulības pārkāp�anā? Jadgorbeku? � hans iesaucās, vairāk nekā pārsteigts. � Tu esi prātā jucis! Ja kā citādi, es vēl varētu noticēt, bet tā! . ..

��� Jā, laulības pārkāp�anā! � augstmanis stingri atkārtoja. � Man ir neapstrīdami pierādījumi. Pirms se�iem gadiem kļuvis atraitnis �

��� Zinu �

��� � minētais baudu meklētājs Jadgorbeks, negribēdams precēties likuma paredzētā veidā un no allaha noteiktā kārtībā, pirms divi gadiem stājies netikumīgos sakaros ar kādu sievieti, persieti, vārdā Sarafatu.

��� Zinu, � hans pārtrauca. � Bet tai sievietei ta�u vīra nav; jau pieci gadi, kā viņ� ar savu karavānu devies uz Indiju un ceļā gājis bojā.

��� Lai valdnieks atļauj savām ausīm uzklausīt manus tā�lākos vārdus. Arī pēc firmana pasludinā�anas, � bet kop� tā laika pagāju�i divi mēne�i, � Jadgorbeks nav pārtraucis savus ne�tiklos sakarus ar minēto sievieti, tātad ir vainīgs un pakļauts pa�redzētajam sodam.

��� Kāpēc tad lai viņ� būtu pārtraucis ar to sakarus, ja viņa ir brīva, es tev atkārtoju! � hans kliedza jau ar nepacietīgu īg�numu balsī. � Kā var attiecināt uz �o gadījumu firmanu, kas te par laulības pārkāp�anu, ko tu muldi!

Viņ� tomēr bija lielas hanistes valdnieks un, gribi vai negribi, vajadzēja rūpēties par likumu iespējami stingru un pareizu ievē�ro�anu, lai priek�nieku patvaļa nesagrautu viņa valsti.

��� Valdnieks jautā, kā var attiecināt firmanu? � augstmanis saka �ņākt, plēsīgi ūsas kustinādams. � Bet, ko tad, ja �ī sieviete īstenībā nav brīva un joprojām sastāv laulībā, kas likumīgi nav �ķirta? Ko tad, ja viņas vīrs nav gājis bojā, bet ir dzīvs?

��� Dzīvs? Kur tad viņ� visus �os piecus gadus ir bijis?

��� Viņ� dzīvs un �odien atrodas Indijā, Pe�averā, kur kļuvis par vergu. Man pazemē sē� divi pe�averie�i, kurus es jau aizpērn noķēru tirgū par ļaundarīgiem burvju nodomiem pret di�o hanu. Savos noziegumos viņi, protams, pilnīgi atzinās jau pirmajās di�vās nopratinā�anās, un es tiem, atbilsto�i likumam, piespriedu ieslodzījumu pazemes cietumā. Un nu nesen, �ajās dienās, viņi papildus atzinās, ka Pe�averas tirgū sastapu�i �īs sievietes vīru no�ēlojamā verga stāvoklī. Viņ� trīs reizes sūtījis ziņu savai sie�vai, lūgdams izpirkt, ta�u viņa nav atsaukusies, sava netikumīgā mīļākā Jadgorbeka samācīta, par ko es esmu pārliecināts. Ak vald�niek, redz ko pratinā�anā liecināja pe�averie�i � abi ar vieniem un tiem pa�iem vārdiem.

��� Tavās pratinā�anās jau visi liecina ar vieniem un tiem pa��iem vārdiem, � aizrādīja hans, drūmi pasmīnēdams. � Ko do�mās iedzīvotāji, ko teiks karaspēks, ja Jadgorbeku saņems ciet tik smieklīga iegansta pēc? Sī lieta tev nav visai tīra, kā es skatos . . .

Hanu kaitināja augstmaņa pārmērīgā nekaunība, kur� jau iepriek� bija izlēmis sodu, kaitināja pārāk pa�pārliecinātās melnas ūsas, bez tam arī slimība nelika mieru, skaudri smelgdama pa�kausī, tāpēc valdnieka balss bija ķērksto�a un dzēlīga.

��� Nav visai tīra, es saku. Pe�averie�i noķerli pirms diviem gadiem, bet par tik�anos ar �īs sievietes vīru pastāstīju�i tikai tagad. Kāpēc tad viņi to neapliecināja līdz �im?

��� Viņi spītīgi noliedza, atzinās tikai tagad.

��� Spītīgi noliedza? � smīns hana seja kļuva vel drūmāks. � Burvībās, par kurām tiem draudēja cietums, atzinās, kā tu saki, jau pirmajās divās pratinā�anās, bet par tik�anos ar �īs sievietes vīru, par ko tiem nedraudēja it nekas, neatzinās pusotra gada? Un vēl tavā pazemē, tavās rokās? Mazliet savādi, kā tev liekas, ko?

Augstmanis saprata, ka savam nodomam nav izvēlējies pie�mērotu brīdi. Hans sliktā garastāvokli, viņ� neskatīdamies vēr� dzeloni pret to, kas tuvāk; �onakt vispār nevajadzēja pilī rādīties, vajadzēja izlikties par slimu un pagrūst savā vietā hana dzelonim kādu citu. Ta�u kļūda jau pielaista; cilvēkiem, kas spie�as tuvāk troņa pakājē, tā bie�i iziet greizi: kas pirmais sniedzas pēc ku�mosa, pirmais saņem arī pļauku.

��� Ak di�ais visuma centr, ari agrāk esmu manījis Jadgorbekā tieksmi pārkāpt laulību un, ja par to klusēju hana priek�ā, tad vienīgi aiz rūpēm saudzēt valdnieka dārgo veselību, kurai tik sūra vēsts varētu kaitēt, � augstmanis iesāka, līkumā saliecies, pakaļu luncinādams, cerībā, ka vēl visu izdosies pagriezt vēlamā virzienā.

Kur nu, tik neizdevusies, nelaimīga nakts!

��� Esi manījis Jadgorbekā tieksmi uz laulības pārkāp�anu arī agrāk? � hans pārjautāja. � Kur? Karagājienu likstās, kurās tu ar viņu nekad neesi dalījies? Un ar ko� Ar savu zobenu, vai, viņ� pārkāpa laulību? Bet es gan esmu manījis ko citu, esmu ma�nījis līdzīgu tieksmi da�iem citiem � kuriem tādām lietām pietiek gan spēka, gan brīva laika, kuri tie�i laulības pārkāp�anas no�lūkos audzē kuplas ūsas un valkā lakotus zābakus uz tik aug�stiem papē�iem, ka sāk atgādināt ķīnietes. Lūk, kur derētu pa�meklēt laulības pārkāp�anu; esmu pārliecināts, ka �ie meklējumi ilgi nevilktos.

Zeme zem augstmaņa kājām sāka �ūpoties un gaist. Vai hans runā uz labu laimi vai saņēmis no kāda sūdzību? Varbūt viņ� visu zina, pat Arzi-bibi vārds tam nav sve�s? Varbūt viņ� vien�kār�i vilcinās, glu�i kā runcis, kur� jau iecirtis nagus pelē? Visas �īs domas virpuļodamas un svilpodamas joņoja augstmaņa galvā kā acumirklīgs Arābijas viesulis, kas aplau� palmas.

Nu viņam vairs nebija laika gudrot par ļaunprātīgajiem no�domiem � kaut tikai pats tiktu laukā no slazdiem!

Juzdams sejā nodevīgu bālumu, aizgrie�oties no gaismekļiem, viņ� ilgi kāsēja, atklepojot aizsmakumu, kas bija iestrēdzis kaklā.

Viņam būtu jāatkāpjas gudri un viltīgi, nepavēr�ot pret hanu neaizsegtu muguru, ta�u viņ�, jau pēc dabas gļēvulis, metās mukt, atpakaļ neskatoties.

��� Di�ajam valdniekam kā arvien taisnībai � viņ� iesaucās pārspīlētā dedzībā. � Ar savu nesalīdzināmo gudrību valdonis aizdzina miglu no manām acīm. Tagad es skaidri redzu, ka mi�nētie pe�averie�i ir ļaunā nolūkā apmeloju�i cildeno Jadgorbeku, lai mazinātu viņa kara varoņdarbu slavu un tādējādi kaitētu Kokandas hanistes mirdzumam! Redz, kāds ir bijis viņu nozie�dzīgais mērķis; tagad atliek vienīgi uzzināt, kas tos sakūdījis, kur slēpjas nodevība. Rīt es pats personīgi vēlreiz nopratinā�u pe�averie�us.

Hans klausījās klusēdams; viņa plānajās lūpās bija iegūlis pareģojo�s smīns; kādi vārdi slēpjas aiz tā, un ko tie pavēstīs, beidzot mutei paveroties? Apjukumā, bailēs, pūlēdamies aizkavēt �os vārdus, augstmanis runāja aizgūtnēm, arvien pieaugo�ā kvēlē.

��� Cik svētīga �ī nakts! � viņ� iesaucās. � Pateicoties mūsu valdnieka neizsmeļamajai gudrībai, nodevība ir atmaskota, ne�vainīgais vārds atkal tīrs! Tagad mana sirdsapziņa ir mierīga, prāts kļuvis asāks, gars gai�āks, tagad es varu doties prom!

Pie katra vārda klanīdamies un tupdamies, viņ� atmuguriski kāpās uz glābējām durvīm, bet guļamtelpa bija pla�a un pēdējo soli viņ� nepaspēja paspert; viņ� jau bija pārcēlis labo kāju pāri slieksnim un klanīdamies vilka klāt kreiso, vēl mirkli � un viņ� jau būtu aiz durvīm, glābiņā, bet tie�i te viņu panāca atriebes bulta.

��� Pagaidi! Nāc tuvāk! � hans pameta viņam ar pirkstu.

Ar stiklainu, aizvilgu�u skatienu, neatraujami piekaltu pie

hana pirksta, kas viņu aicināja, augstmanis klusēdams, glu�i kā neredzama arkāna vilkts, nāca atpakaļ no durvīm līdz hana lo�ai, pie tam katrs solis �ai atpakaļceļā bija jāsamaksā ar visne�ēlīgākām sāpju graizēm.

��� Kur viņi pa�laik ir, tie tavi pe�averie�i? � hans vaicāja.

��� Pazemes cietumā, ak valdniek!

��� Esmu nolēmis pats tos nopratināt.

Gaisma augstmaņa acu priek�ā satumsa, sāka reibt galva. Ta�u mēle, prātu nevērodama, darīja savu:

��� Dienai sākoties, tie tiks atgādāti pilī.

��� Nevis dienai sākoties, bet tūlīt, � teica hans. � Es tik un tā, kā redzu, neaizmig�u, tāpēc ķer�os pie �īs lietas tūlīt�

��� Viņi nav sagatavoti, lai vestu uz pili, � augstmanis no��ļupstēja. � Viņi ir noskrandu�i un apaugu�i kā me�oņi�

��� Nekas, ja pavisam vajadzēs, uzmodināsim bārddzini.

��� Viņi necie�ami smird �

��� Mēs tos nostādīsim patālāk, pie vaļēja loga. Un es visos sīkumos iztaujā�u par �īs sievietes vīru: kā tas nokļuvis Pe�averā, un kas to padarījis par vergu. Un tāpat arī par burvībām, kuru dēļ tie saņemti; man nāk prātā, ka tu toreiz par izrādītajām pūlēm saņēmi desmit tūksto�us tangu vai pat visus piecpadsmit. Viņi pastāstīs; tu, protams, pa to laiku aiziesi, lai viņi justos brīvāk, bet es paklausī�os un noskaidro�u. Ei, sardze!

Viņ� piesita ar veserīti pa vara gredzenu, kas bija piekārts pie gaismekļa.

Ienāca pils sardzes priek�nieks.

��� Tu pagaidām paliksi �eit, � hans teica, vērsdamies pie augstmaņa. � Bet tu no sardzes paņemsi �etrus vīrus un ar tiem dosies uz cietumu, kurā atrodas .. .

Sai brīdī elpas trūkums ar kaulainu roku sakampa hanu aiz kakla un sabēra krūtīs un rīklē glu�i kā smalki sakapātas zirga spalvas. Hans sagrīļojās, kļuva sarkans, tad zils; viņa vārgo augumu sita, purināja un plosīja sauss klepus, acis izspiedās, mēle izkārās. Ieskrēja dziednieki ar bļodām, dvieļiem, krūzēm; sākās jezga.

Augstmanis pats neapjēdza, kā bija izkļuvis no pils.

Ja negadītos pēk�ņā aizdusas lēkme, kas hanam atņēma sa�maņu, �ī nakts būtu pēdējā augstmaņa lieliskajā dzīvē-

Tikai uz laukuma, spirgtajā nakts vējā, viņ� atguvās.

Briesmas bija attālināju�ās, bet vēl nebija pagāju�as garām. Atlabis hans atcerēsies pe�averie�us un pieprasīs tos atvest.

Nepiecie�ams pe�averie�us aizvākt, tūlīt pat aizvākt, pirms dienas ausmas!

Bet kā?

Augstmanis nevarēja izgudrot.

Vakar viņ� tos būtu varējis atklāti vai slepus nogalināt � un neviens neteiktu ne vārda. Bet �odien �ie pārbaudītie paņēmieni nederēja: pie divām pe�averie�u galvām var nejau�i pievienot tre�o � pats savējo.

Atlika vienīgais paņēmiens, ko savos daudzajos noslēpumai�najos darījumos augstmanis nekad nebija pielietojis, � bēg�ana!

�ādi izlēmis, augstmanis devās uz sardzes namu, kur mita uzticami vīri, kas bija vienmēr gatavi izpildīt visu bez liekas izpra�ņā�anas un prata klusēt par izpildīto.

Burvji pe�averie�i, kuri �ai naktī kļuvu�i par pa�a valdnieka uzmanības priek�metu, īstenībā bija visvienkār�ākie akmeņkaļi, kuri jau sen strādāja pārī un uz Kokandu bija atnāku�i peļņā; abi jau paveci un abiem nekad mū�ā nebija gadījies saskarties ar bur�anu; visu to augstmanis bija sadomājis, lai dabūtu paaug�stinājumu amatā.

Pēc pusotra gada bezcerīgas sēdē�anas pazemes cietumā pe�averie�iem nesen vajadzēja uz īsu laiku aiziet spīdzinā�anas tornī, lai dotu jaunas liecības, tikpat neskaidras kā iepriek�ējās: par nez kādu sievieti, ko nezin kur nezin kad nezin kas ar bur��anu pārvērtis verdzenē, par nez kādu vīru, kas nevēloties �o sievieti izpirkt vai arī otrādi, � par vīru verdzībā un sievieti, kas nevēlas to izpirkt, vai par viņiem abiem verdzībā � un vēl nez kas esot nobūris kādu tur vecu kara priek�nieku, pārvēr�ot to per�sietē, vārdā �arafata, � ar vārdu sakot, pe�averie�u galvā tas viss bija sajucis, un viņi atgriezās pazemē drūmā vienaldzībā pret turpmāko, skaidri apzinādamies tikai vienu, ka tagad jau gan. pēc otras pratinā�anas, bendes cirvis viņiem secen neies!

Tie�i ar �o domu viņi sagaidīja trīs cietumsargus, kas pirms ausmas nokāpa pie viņiem un atbrīvoja va�u slēd�us.

Ievērodami nodomātajam pasākumam nepiecie�amo klusumu, divi cietumsargi kāpa ar pe�averie�iem aug�ā, bet tre�ais palika lejā pārzāģēt tuk�ās va�as.

Vissritēja gludi kā smērēts, pilnīgi atbilsto�i augstmaņa priek�rakstiem, bet pēk�ņi aug�ā radās neparedzēta aizkavē��anās: pe�averie�i, pārliecināti, ka dodas taisni uz bendes bluķi, pieprasīja mullu; būdami stingri ticīgi musulmaņi, viņi negribēja stāties allaha priek�ā ar grēku nastu.

Atrunas nelīdzēja.

Velti cietumsargi cits par citu sazvērnieciskās pusbalsīs centās viņiem iegalvot, ka tos ved brīvībā.

Pe�averie�i, protama lieta, neticēja un arvien neatlaidīgāk pieprasīja mullu.

Pa to laiku dārgās minūtes steidzās un tuvojās ausma � bridis, kas nodomātajam vairs nederēs.

Mēģinājumi izgrūst pe�averie�us no cietuma ar varu nevai�nagojās panākumiem, jo viņi sāka kliegt, un lejā, pazemē, ar daudzu balsu dunu viņiem atsaucās pārējie cietumnieki.

Bet cietums atradās bīstami tuvu pilij, tur varēja sadzirdēt.

Nācās ziņot augstmanim, kur� pats tai laikā tālredzīgi at�radās ārpus cietuma, tomēr ne visai tālu.

Augstmaņa uzticamais mulla �ai gadījumā negadījās pa rokai � daudz ko paredzēdams, par pe�averie�u nelokāmo ti�cību islamam augstmanis nebija iedomājies.

Saukt kādu citu mullu nejāva noslēpums.

Murminādams lamas un lāstus, augstmanis pavēlēja kādam uzticamam sardzes vīram pārģērbties par mullu, tas ir, apvilkt baltu halātu, uzliki baltu �almu un tādā izskatā doties pie pe�averie�iem.

Jaunizceptais mulla, ar liekuļoti dievbijīgu seju piegājis pie cietumniekiem, gribēja sākt piemērotu lūgsnu, bet viņa mute aiz daudzu gadu ieraduma, pa�am sardzes vīram neviļus pēk�ņi sāka ne�ķīsti lamāties, un pēc tā pe�averie�i viņu pazina.

Sardzes vīra aplamība gandrīz izjauca visu nodomu.

Sausinu pārņemti, iedomājoties, ķa būs jāpaliek bez pēdējās grēksūdzes, redzēdami, ka viņus apmāna �ai pēdējā un vissva�rīgākajā, pe�averie�i sāka kliegt vēl spalgāk nekā pirmo reizi � pazeme tiem atsaucās ar dobju rēk�anu, glu�i kā zemestrīces rūkoņu.

Otrreiz ziņoja augstmanim.

Tas grieza zobus, tas bālēja, it kā viņa sejā atstarotos bālā svītra, kas jau baltoja austrumos.

Skrēja minūtes.

Tuvojās ausma.

Gruva nodoms.

Noslēpums draudēja nākt atklātībā.

Baiļu dzīts, augstmanis izmisumā nolēma lietot pēdējo lī�dzekli.

Viņ� pavēlēja ziņot par bēg�anu un sacelt trauksmi � taurēt taures, sist bungas, �ķindināt vairogus, vicināt lāpas un visiem kliegt, cik iespējams, skaļi.

Sā trok�ņa un jezgas laikā sasiet pe�averie�us, jo to brēk�anu jau nedzirdēs, aizbāzt tiem muti ar lupatu vīk�ķiem, paslēpt viņus biezas vilnas maisos un ar visātrākajiem zirgiem �etru visuzti�camāko sardzes vīru pavadībā aizvest uz dienvidu vārtiem.

Bet bēgļu gūstītājus vadīt uz ziemeļu vārtiem.

Tas viss tika izpildīts.

Taurēja taures, dunēja bungas, liesmoja lāpas, skanēja klie�dzieni: �Turi! Ķer! Nelaid! ..

Baltā zirgā, kailu zobenu rokā, izspūru�ām ūsām, lāpu ap�gaismots, cietuma priek�ā drasēja augstmanis it kā tikko būtu atauļojis, trauksmes saukts.

Viņ� pērkonīgā balsī deva pavēles:

� Uz ziemeļu vārtiem!

Dzinēji metās turp; pa priek�u augstmanis baltā zirgā, kailu, virs galvas paceltu zobenu rokā.

Bet pe�averie�us, kurus smacēja maisi, strauji zirgi no Kokandas nesa uz dienvidiem.

Pēc divu stundu ilgas, nepārtrauktas auļo�anas sardzes vīri apturēja zirgus pie kādas pamestas kapsētas biezā meldru un dzeloņplūmju saaudzē.

Pe�averie�us izpurināja no maisiem.

Viņi vēl elpoja, kaut arī vārgi.

Agrās saules stari, spirgtais vēj� un arika ūdens, ko no ādas ceļaspaiņiem viņiem bagātīgi salaistīja virsū, izrādīja vēlamo iedarbību.

Pe�averie�i atjēdzās, atguva spēju saprast cilvēku valodu.

Tiesa gan, �īs viņiem domātās valodas deviņas desmitdaļas sastāvēja no vienvienīgām lamām, ta�u pe�averie�i tomēr sa�prata, ka patiesi tiek izlaisti brivībā, un pateicās aliaham par tik brīnumainu izglāb�anu no nenovēr�amas bojā ejas.

Viņi saņēma pavēli doties tālāk, pāriet hanistes dienvidu ro�be�u un nekad vairs nerādīties Kokandā.

Viņiem abietn kopā iedeva piecdesmit tangas -pusi no tā, ko augstmanis bija atvēlējis robe�apsargu sirds mīkstinā�anai.

Otru naudas pusi sardzes vīri sadalīja pa�i, pēc tam uzlēca zirgos un aizdrāzās uz Kokandu.

Paliku�i vieni, pe�averie�i vispirms dievbijīgi apmazgājis, ko tik ilgi nebija varēju�i izdarīt pazemē.

Pēc tam, halātus paklāju�i, nometās ceļos tā, lai leco�ā saule paliktu pa kreisi, novājēju�ās sejas uz svētās Mekas pusi pa�vērsu�i.

Viņi lūdza ilgi, kā jau tas pienācās par brīnumu, kas ar viņiem bija noticis.

Kad viņi beidza lūg�anu, sirdīs ieviesās miers � skaidrajās, patiesajās vienkār�o cilvēku sirdīs, kuri savu maizi godīgi no�pelna smagā darbā.

Viņi vienlīdzīgi sadalīja saņemto naudu, pa divdesmit pie�cām tangām katram, un paslēpa to, paredzēdami atgrie�anos pie ģimenēm, kas, bez maizes pelnītāja paliku�as, cie� trūkumu.

Pēc tam viņi sāka klimst prom pa ceļu, priecādamies par sauli, zaļajām lapām, putniem, pieminēdami aizgāju�os, ļaunos piedzīvojumus, nespēdami saprast ne to, kāpēc pirms pusotra gada viņus pēk�ņi saņēma ciet un iemeta pazemē, ne arī to, kāpēc tikpat piepe�i �onakt izgrūda no cietuma tik neparastos ap�stākļos.

Abi vīri tikai grozīja galvu, brīnīdamies par kungu ceļu ne�izprotamību, �īszemes likteņu juceklību un vienkār�am prātam neaptveramajiem priek�niecības visgudrajiem un noslēpumaina�jiem rīkojumiem.

Nākamā dienā abi bez kādiem �ķēr�ļiem, zaudēju�i tikai katrs desmit tangas no paslēptajām divdesmit piecām, pārgāja hanistes dienvidu robe�u un pievakarē jau strādāja, skaldīdami akmeņus kādai jaunceļamai mo�ejai.

Tā lēni, pa ceļam veikdami darbu pēc darba, viņi tuvojās dzimtajam ciematam un, laimīgi sasniegu�i to, baudīja atkalre�dzē�anās prieku ar savām ģimenēm.

Viņu tālākais liktenis mums nav zināms, ta�u mēs ticam, ka viņi vairs nenokļuva samal�anai tais visslavenajās dzirnavās, kurās savtīguma ūdeņi grie� viltību ratus, kur godkāres vārpstas iekustina sūdzību zobratus un skaudības akmeņi maļ melu miltus �

Nakts vētra,-kas sacēlās ap pe�averte�iem, ar savu spārnu neskāra �aihanu, kurā nak�ņoja Hod�a Nasredins un vienacis zaglis; līdz �ejienei no cietuma atplūda vienīgi vāja par bēg�anu vēsto�o bungu un tauru atbalss un dobji un saskanīgi dunēja zeme zem ziemeļu vārtu virzienā trauco�o zirgu pakaviem. Pēc tam viss atkal apklusa līdz rītam.

Mēness paslēpās, zilgā krēsla izgaisa, palsas pirmsausmas miglas nomainīta, bet Hod�a Nasredins vēl arvien nebija aiz�darījis acu, domās piekalts pie resnā tirgoņa un tā naudas somas.

Bija jau pārdomāt' un atmesti kā nederīgi simtiem viltīgu paņēmienu kā izmānīt no naudas mijēja se�i tūksto�i tangu. �Vai iekārdināt viņu ar neīstas peļņas spoku?� Hod�a Nas�redins prātoja. �Jeb iebiedēt? ��

Un pēk�ņi no galvas līdz kājām viņu pār�alca karsta acu�mirklīga jausma. Palūk, kur tas ir, dro�ais ceļ� kā atvērt Rahimbaja naudas somu! Viss uzreiz kļuva gai�s kā skrejo�as zi�bens strēles gaismā, �aubas izklīda.

Un �īs jausmas dedzino�ais spēks bija tik liels, ka tas aiz�plūda no Hod�as Nasredina uz pilsētas otru malu � uz tirgoņa namu. Naudas mijējs zem segas sāka nemierīgi grozīties, �ņākt, �amstināt biezās lūpas, pieķēra ar roku vēdera kreisajā pusē, kur vienmēr nēsāja savu somu.

��� Uh! � viņ� teica, ar elkoni sievu bikstīdams. � Kādu nelāgu sapni es nupat redzēju, � it kā es, soli atpakaļ paspēris, kristu lejā no trepēm barības silē un mani ar visu manu naudas somu kopā ar auzām aprītu kāds pelēks ēzelis. Bet pēc tam ēzelis izmeta mani savos mēslos, tikai bez somas: tā palika viņam vēderā.

��� Klusē, netraucē man gulēt, � sieva atbildēja neapmie�rinātā balsī, klusībā domādama: �Skaistajam Kamilbekam dro�i vien nekad nerādās tik muļķīgi, tik nepieklājīgi sapņi!� Sapņaini smaidīdama, viņa pievērsa acis pret saullēkta staru sārtoto logu, aiz kura sākās rīts, kurā katru gaidīja savas rūpes � gan viņu, gan naudas mijēju, gan skaisto Ka mii beku.

Ta�u visvairāk rūpju un rai�u �is rīts atnesa Hod�am Nasredinam.

Atstājis vienaci zagli �aihanā, viņ� reizē ar pirmajiem saules stariem devās uz tālu tirgus stūri, kur tirgojās ar vecām man�tām. Tur viņ� par lētu naudu nopirka vecu, izdilu�u paklājiņu, tuk�u ķirbi ūdenim, senu ķīnie�u grāmatu, sudrabotu spogulīti, kreļļu virteni un vēl �ādus tādus sīkumus. Pēc tam pa Sajas krastu aizgāja līdz Nocirsto Galvu tiltam.

�is tilts tik briesmīgi saucās tāpēc, ka senos laikos te parasti uz augstiem mietiem izstādītas sodīto galvas; tagad pēc liana pavēles kārtis ar galvām sasprauda galvenajā laukumā, lai tās varētu redzēt no pils, bet tilts, no pagātnes saglabājis vienīgi ļauno titulu, tagad pārgājis zīlnieku un pareģu īpa�umā.

To te nekad nav mazāk par pussimtu � �o likteņa nodomu gudro izzinātāju. Godājamākie un slavenākie ieņēmu�i ni�as tilta mūra sienā, citi, kas vēl nav sasniegu�i tādus augstumus, paklāju�i savus tepiķī�us blakus ni�ām, vēl citi, visjaunākie, ap�metu�ies, kur pagadījies. Katra zīlnieka priek�ā uz tepiķī�a salikti da�ādi maģiski priek�meti: pupas, �urku kauli, ķirbji ar svētā Gilkinara avota ūdeni, bruņurupu�u �aulas, Tibetas zā]u sēklas un viss cits, kas nepiecie�ams, lai iekļūtu tum�ajās nākotnes dzīlēs. Nedaudziem no vismācītāko skaita bija arī grāmatas � biezas, apdriskātas, ar laika nodzeltinālām lapām, ar noslēpumainām zīmēm, kas nesvētīto prātos viesa bailes un trīsas. Bet visgalvenajam zīlniekam ar sevi�ķu priek�niecības atļauju bija pat cilvēka galvaskauss � dego�as skaudības iegansts visiem pārējiem.

Zīlnieki stingri dalījās atsevi�ķos zīlē�anas veidos: vieni no�darbojās tikai ar kāzām un �ķir�anām, otri � ar gaidāmu nāvi un no tās izrieto�u mantojumu, tre�ie � ar mīlestības darī�anām, ceturto zinā�anā bija tirdzniecība, piektie izvēlēju�ies sev ceļo�jumus, sestie � slimības � Un neviens no viņiem nevarēja sū�roties par ienākumu trūkumu: no rīta līdz vakaram uz Nocirsto Galvu tilta drūzmējās ļaudis, līdz saulrietam zīlnieku maciņi smagi uztūka no vara un sīkām sudraba monētām.

Hod�a Nasredins piegāja pie vislielākās ni�as, ko ieņēma galvenais zīlnieks, � izģindis ve�uks, tiktāl sa�uvis un kaulains, ka halāts karājās kā uz mieta, bet galvaskauss, kas gulēja uz paklājiņa viņa priek�ā, likās noņemts no pa�a vecā pleciem. Miermīlīgi paklanījies, Hod�a Nasredins lūdza norādīt vietu, kur viņam būtu atļauts izklāt tepiķīti.

��� Ko tu domā zīlēt? � ve�uks ka�ķīgi apjautājās

Zīlnieki izbāza galvas no ni�ām, klausīdamies �ajā sarunā.

Viņu skatieni nepauda labvēlību.

��� Vēl viens! � teica resns zīlnieks pa kreisi.

��� Mēs jau tā esam par daudz uz tilta, � piebilda otrs, līdzīgs sus|ikam, uz priek�u izstieptu seju un gariem zobiem, kas rēgojās zem virslūpas, pārliekdamies pār apak�lūpu.

��� Vakar es nopelnīju pat desmit tangas, � sūrojās tre�ais.

���� Un lien vēl jauni! No kurienes gan viņi rodasl � pie�bilda ceturtais.

Citādu sagaidī�anu no zīlnieku puses Hod�a Nasredins ne�maz nebija gaidījis, tāpēc jau iepriek� sagatavojis mīkstino�us vārdus:

���� Ak gudrie cilvēku likteņu zinātāji, jums no manas sān�censības nav ko bīties. Esmu pavisam cita veida zīlnieks un ne�jaucos ne tirdzniecībā, ne mīlestībā, ne bērēs. Es zīlēju tikai par zag�anu .un nolaupītā meklē�anu, toties �ai nozarē, teik�u bez lielības, sev līdzīgu vēl neesmu sastapis!

���� Par zag�anu? � galvenais zīlnieks pārjautāja un tūdaļ visi viņa kauli zem halāta sāka �īkstēt un grabēt sīkos smieklos. � Par zag�anu, tu saki, un par nolaupītā meklē�anu? Tad sēdies, kur gribi, � tik un tā tu nenopelnīsi ne gra�a!

��� Neviena gra�a! � pārējie piebalsoja, atkārtodami sava barve�a kaulainos smieklus.

���� Tādiem zīlniekiem mūsu pilsētā nav ko darīt, � vecais no�beidza. � Kokandā zag�ana iznīdēta ar visām saknēm; tevis pa�a labā tev vajadzētu braukt prom uz Heratu vai Horezmu.

���� Braukt prom � � Hod�a Nasredins kļuva bēdīgs. � Kur lai es ņemu naudu aizbrauk�anai, ja man kabatā pavisam tikai astoņas tangas.

Smagi pūzdams, ar nomāktu izskatu viņ� atgāja nomaļus un izklāja uz akmens plāksnēm tepiķīti.

Bet tirgus visapkārt jau �aloja pilnā balsī: tur vēra vaļā pār�dotavas, skaļi runājās tirdzinieki, laukumi sāka ņudzēt. Uz tilta sanāca arvien vairāk cilvēku � tirgoņu, amatnieku, bezbērnu sievu, bagātu atraitņu, kuras kāroja tikt pie jauniem vīriem, pa�mestu mīlnieku un visādu citu jaunu slaistu, kas paguru�i manto�juma gaidās.

Un sāka mutuļot saskanīgs darbs! Nākotne, kas mūsu ska�tienam vienmēr tīta necaurredzama noslēpuma plīvuros, �eit uz tilta nostājās acu priek�ā pavis.am kaila; tai pat pa�ās slēptā�kajās dzīlēs nebija tāda stūrī�a, kur neiespiestos drosmīgo zīlnieku skaudrās acis. Liktenis, ko mēs saucam par varenu, ne�novēr�amu, nepārvaramu, �eit uz tilta izskatījās pavisam no�ēlo�jams un ik dienas tika nedzirdēti spīdzināts; būs taisnīgi sacīts, ka �eit tas nebija neaprobe�ots valdnieks, bet nelaimīgs upuris

cietsirdīgu pratinātāju rokās, kurus vadīja kaulainais ve�uks, miroņgalvas īpa�nieks.

���� Vai es bū�u laimīga savā jaunajā laulībā? � satraukti taujāja kāda cienījama vecuma atraitne un pamira, atbildi gai�dīdama.

��� Jā, būsi laimīga, ja, gaismai austot, tavā logā neielidos melns ērglis, � skanēja zīlnieka atbilde. � Tāpat sargies no traukiem, kurus apgānīju�as peles, nekad no tādiem ne dzer, ne ēd.

Un atraitne devās prom, nesdama sirdī neskaidras bailes no melnā, ērgļa, kas smagi nomāca viņas iztēli, un it nemaz neiedomādamās par nez kādām nicināmām pelēm, kaut gan tie�i tajās slēpās draudi viņas ģimenes labklājībai, un zīlnieks to vi�ņai pakalpīgi izskaidrotu, ja atraitne ierastos sūdzēties par viņa pareģojumu nepareizību.

���� Kāds samarkandietis man piedāvā astoņpadsmit ķīpas vilnas. Vai �is darījums būs man izdevīgs? � vaicā tirgonis.

Tirdzniecības lietu zīlnieks sāka skaitīt �urku kauliņus, inest pupas, pēc tam bargā dziļdomībā atbildēja.

���� Pērc, bet vēro, lai maksā�anas laikā tavā tuvumā simt olek�u attālumā nebūtu neviena plikpaura.

Tirgonis aizgāja, galvu lauzīdams, kā izsargāties no plik�pauru kaitīgās ietekmes, kurus tirgū pazīt zem �almām un tjubeteikām nemaz nebija tik viegli.

Ta�u pirmā vieta zīlnieku vidū neap�aubāmi piederēja gal�vaskausa īpa�niekam. Tas bija patiesi di�ens, savā darbā aiz�rāvies meistars! Cik daudznozīmīgi viņ� saknieba bezasiņu lūpas, ar kādu saspringtu uzmanību pūta sakaltētā �ūskas ādā, pētīja bruņurupu�a bruņas un ostīja ķirbi ar svētā Gilkinaras avota ūdeni pirms pieskār�anās savam galvenajam dārgumam � gal�vaskausam. Ta�u pienāca kārta ari galvaskausam. Uzacis sa�raucis, nez ko neskaidri purpinādams, zīlnieks izstiepa pret to rokas ar ļenganiem, kaulainiem pirkstiem un pēk�ņi rāva tās atpakaļ glu�i kā apsvilinājies. Pēc tam stiepa no jauna un no jauna rāva atpakaļ. Beigās paņēma galvaskausu, lēni pielika sev pie auss. �ausmu pārņemtā zīlētāja acu priek�ā parādījās divi galvaskausi: viens � kauli vien, otrs � ar ādu pārvilkts. Galvaskausi uzsāka baismīgu sarunu: kaulainis �ukstēja, ar ādu pārvilktais klausījās� Kam gan pēc visa tā pietiktu dū�as samaksāt ar vara gabaliem? Roka pati ņēma no maciņa sudrabu.

Pagāja viena diena, otrā, tre�ā. Neviens negriezās pie Hod�as Nasredina, nemeklēja nolaupīto, vēl ne reizes viņam nebija ga�dījies ielūkoties savā ķīnie�u grāmatā un paostīt ķirbi.

Vakaros, kad viņ� sāka saritināt tepiķīti, zīlnieki no visām pusēm ņirdzīgi sauca:

��� �odien viņ� atkal nenopelnīja ne gra�a!

��� Cik tev vēl ir atlicis no astoņām tangām, ei tu, zādzību zīlniek?

��� Par ko viņ� �odien ēdīs vakariņas, �is zīlnieks, kas nekad un nekur nav sastapis sev līdzīgus?

Hod�a Nasredins klusēja, joprojām māksloti izlikdamies nomākts.

Bet ceturtā dienā visu pilsētu satrieca un samulsināja ziņa par pārdro�u zādzību, kāda nebija notikusi, nebija dzirdēta pat sensenos, zagļiem laimīgos laikos. No resnā naudas mijēja staļļa naktī bija aizvesti arābu ērzeļi, kurus tas bija saudzējis un kopis gaidāmajām pavasara zirgu skrie�anās sacīkstēm.

No rīta vēsts par zādzību gāja no mutes mutē bailīgā �ukstā, dienas vidū par to runāja skaļi, pievakarē visās tirgus malās rībēja bungas un rēca saucēju taures, ziņodamas par pieci simti tangu lielu balvu katram, kas uzrādīs pārdro�o zagļu pēdas.

Zīlniekus uz tilta pārņēma uztraukums. Visu skatieni pie�vērsās Hod�am Nasredinam:

��� Pelni ta�u drīzāk �īs pieci simti tangas!

��� Ņem tos, ko tu vēl gaidi?

Viņ� tik sīku balvu nicina, viņ� gaida piecus tūksto�us!

No �īs uzbāzīgās spieg�anas Hod�am Nasredinam sāka trūkt elpas, dega sirds.

Viņ� valdīja niknumu, gaidot sava triumfa stundu.

Pa to laiku satraukums pilsētā auga.

Naudas mijējs aiz lielā uzbudinājuma saslima un nolikās, gultā.

Augstmanim, kas ar stipriem dvēseles pārdzīvojumiem un ne jau bez veselības iedragā�anas tikko bija beidzis nakts pārrunas ar hanu par pe�averie�u noslēpumaino bēg�anu, �ī zirgu nolau�pī�ana draudēja ar jaunām, vēl smagākām pārrunām. To no�jausmās augstmanis kļuva līdzīgs pērkona padebesim (caur kuru tomēr ik pa brīdim glu�i kā acumirklīgs saules stars pazibēja slēpts smīns, ko radīju�as domas par gaidāmajām sacīkstēm, kurās viņa tekinie�i nu vairs nesastaps bīstamos arābu sān�cen�us).

Naktī hans izsauca augstmani pie sevis uz guļamtelpu. Sa�runa bija ļoti īsa, pie kam runāja tikai viena puse, kamēr otra aiz nepiecie�amības aprobe�ojās vienīgi ar klanī�anos, ūsu sabo�anu, acu bolī�anu, roku pacel�anu pret debesīm un citām ķermeņa kus�tībām, kas aizvieto vārdus (bez kurām cilvēku dēli un meitas laiku pa laikam patiesi izjustu nepārvaramas grūtības dienesta vai arī laulības darī�anās).

Augstmanis no hana aizgāja dzelteni zaļ� un pieprasīja ne�kavējoties atsaukt visus vecākos un vidējos priek�niekus.

Viņa saruna ar priek�niekiem bija vēl īsāka kā valdnieka sa�runa ar viņu pa�u.

Vecākie un vidējie priek�nieki savukārt saaicināja jaunākos; te visi rīkojumi izpaudās da�os lamu vārdos.

Kas attiecas uz zemākajiem, tas ir, vienkār�iem spiegiem un sardzes vīriem, tad sarunā ar viņiem vārdi nemaz netika deldēti, krāva tik pa zobiem.

Sen Kokandā nebija piedzīvota tik nemierīga nakts! Lau�kumos, ielās un �ķērsielās � visur �ķindēja un �vadzēja iero�i, mēness saltajā gaismā spīguļoja pīķi, vairogi un zobeni: sardze meklēja zagļus. Sargtorņu ugunskuru sveķoto liesmu tum�sar�kanās mēles �audījās augstu pret rāmajām debesīm, pār pilsētu klājās dūmaina blāzma. Skumīgi sasaucās sargposteņi. Tum�os nostūros, patiltēs, sētu caurumos, klajumos un kapsētās slēpās simtiem spiegu.

Vecākie un vidējie priek�nieki jaunāko un zemāko pavadībā pa�i apstaigāja visas �aihanas un karavānu seralus. Viņi iegrie�zās arī tai �aihanā, kur nak�ņoja Hod�a Nasredins, un pacēla pie viņa sejas kvēlojo�u lāpu. Hod�a pat acu neatvēra, kaut arī dzirdēja, kā �virkst pa�a bārda, un ieelpoja dego�u matu smaku.

Vienacis �ai naktī nebija viņam blakus.

Atausu�ais rīts pilsētai neatnesa mieru.

Ap pusdienlaiku augstmanis ar lielu svītu ieradās uz Nocirsto Galvu tilta.

Viņa acis dega, ūsas sasleju�as, viņa balsi dzirdot, bija jā�nodreb.

Augstmanis pastiepa labo roku. No sardzes viru jātnieku bara izsteidzās divi � uz bēra un sirma ērzeļa; pātagu vicinādams, seglos uz sāniem noslīdzis, kliegdams un svilpdams pirmais strauji brāzās pa tiltu, apvējodams zīlniekus ar karstu vērsmi un zirga sviedru smaku; otrs tāpat vadīja zirgu lejup, �ļakatu mākulī �ķērsoja seklo Saju, ar vienu lēcienu uz�āvās pretējā krastā un nozuda kādā �ķērsielā.

Augstmanis pastiepa iabo roku uz otru pusi un tur, zobenus, piķus, vairogus �ķindinādami, drūzmēdamies un lamādamies, traucās sardzes viri kājnieki.

Pēc tam augstmanis devās pie ve�uka, galvenā zīlnieka. Starp viņiem sākās slepena aprunā�anās.

Hod�a Nasredins no savas vietas sadzirdēt neko nevarēja, ta�u uzminēja katru vārdu.

Runa, protams, gāja par nozudu�o zirgu meklē�anu. Ve�uks solījās saukt palīgā visus viņam pakļautos viņsaules spēkus, to skaitā arī galvaskausā paslēptos. Augstmanis sprauslāja, sa�boza ūsas � viņ� nebija nācis klausīties dumjas pasakas, viņ� prasīja darbu!

Ve�ukam vajadzēja griezties pie viņam pakļautajiem �īs�zemes spēkiem. Sākās zīlnieku nopratinā�ana: kam viņi zīlēju�i vakar un aizvakar, vai starp tiem nav gadījies ievērot kādu aiz�domīgu, kam varbūt būtu sakars ar nekaunīgo laupī�anu?

Visi pēc kārtas atbildēja, ka neko tādu neesot ievēroju�i.

Augstmanis skaitās, plūkāja ūsas. Viņa saspringtais, stik�lainais skatiens draudēja ar rīkstēm, nūjām un padzī�anu no pilsētas.

Zīlnieki noskuma. Liktenis, kas no viņiem bija cietis tik daudz pazemojumu, pēk�ņi nostājās viņu priek�ā jaunā, varenā veidolā, lai izbaudītu ilgi gaidīto atriebi; �odien pret likteni bija bezspē�cīgi ne vien �urku kauli un pupas, bet pat galvaskauss!

Pienāca Hod�as Nasredina kārta atbildēt.

Viņ�, tāpat kā visi, atkārtoja, ka neko aizdomīgu neesot ievē�rojis.

Augstmanis nikni no�ķaudijās � atkal nekā!

Piepe�i no pretējās ni�as (Hod�a Nasredins tie�i to bija gai�dījis un cerējis!) atskanēja kāda ļauni bailīga, gārguļojo�i spie�dzīga balss:

��� Bet tu ta�u teici, ka neviens ar tevi nevarot mēroties zī�lē�anā, kur meklēt nolaupīto!

Izdzirdis vārdu �meklēt�, augstmanis sāka ausīties.

��� Kāpēc tad tu klusēji, zilniek? � viņa stiklainajās acis iedegās uguns. � Atbildi! � Niknums, kas jau sen viņā krājās, meklēja, kur izlauzties. � Es aizmēzī�u visu jūsu sātana ligzdu, pārvērtī�u pelnos un pī�ļos! � viņ� rēca. � Sardze, ņemiet viņu ciet! Ņemiet �o zīlnieku, �o blēdi, un sitiet ar pletnēm tik ilgi, kamēr tas pateiks, kur atrodas nozagtie zirgi! Vai arī lai visu ļau�u priek�ā atzīstas, ka viņ� ir nekaunīgs melis! Sitiet viņu!

Sardzes vīri norāva Hod�am Nasredinam halātu. Divi aiz�skrēja patiltē izmērcēt pletnes. Kavēties bija bīstami, Hod�a Nasredins lēnīgi griezās pie augstmaņa:

��� Necienīgais vergs noliek pie viņa gai�ības valdoņa kājām pazemīgu lūgumu uzklausīt viņu. Es patiesi zīlēju, kur meklēt nolaupīto, un varu atrast pazudu�os zirgus.

��� Tu vari atrast? Kāpēc tad līdz �im laikam neesi atradis?!

��� Ak gai�ais valdon, es varu zīlēt tikai tad, ja no zagļiem cietu�ais cilvēks pats personīgi grie�as pie manis, citādi mana zīlnieka māka zaudē spēku.

��� Cik ilgs laiks tev vajadzīgs meklē�anai?

��� Viena nakts, ja cietu�ais ieradīsies pie manis �odien līdz saules rietam.

Pēc �iem vārdiem pārējie zīlnieki sakustējās un sāka sa�uk�stēties.

Kaulainā ve�a sejā, kur� jau bija izbaudījis padzī�anas sū�rumu, atplauka cerība.

Augstmanis niknā neizpratnē raudzījās tie�i Hod�ā Nasredinā.

��� Tu uzdro�inies melot, man acīs skatīdamies! Man, kas zina visas jūsu blēdības un viltības, man, kas jūs te, uz tilta cie� tikai tādēļ, lai nebūtu jāalgo lieki spiegi!

��� Manos vārdos melu nav, ak di�umā mirdzo�ais valdon!

��� Labi, redzēsim! Bet, ja tu esi melojis, zīlniek, tad labāk tu nebūtu pasaulē nācis! Atsaukt �urp naudas mijēju Rahimbaju!

��� Godājamais Rahimbajs ir slims, � verdziski pazemīgi atgādināja kāds no augstmanim apkārt sastāju�iem vidējiem priek�niekiem.

���� Un es neesmu slims? � augstmanis .noskaitās. � Es ne�esmu slims? Jau divas naktis ne acu neesmu aizvēris, meklēdams �os nolādētos zirgus! Viņ� gulēs, bet es viņa dēļ garu izlaidī�u! Atsaukt! Atnest nestuvēs!

Astoņi sardzes vīri, kurus vadīja divi vidējie un viens ve�cākais priek�nieks, brāzās uz tirgoņa namu. . .

Augstmanis bija vidēja auguma, pat pārāk vidēja: radās nesamērība starp viņa ārieni un augsto un vareno amatu; nolūkā labot �o kaitino�o dabas nolaidību viņ� arvien valkāja �aurus, la�kotus zābakus uz pārlieku augstiem, tieviem papē�iem, ar kuru palīdzību darīja lielāku savu augumu un di�enumu. Papē�us pa akmens plāksnēm klaudzinādams, viņ� pastaigājās �urp un turp pa tiltu, tad apstājās, ar labo roku valdonīgi atspiedās pret akmens margām, bet kreiso lēni pacēla pie savām melnajām ūsām un ņēmās tās skrullēt un glaudīt. Apkārt visi godbijīgi klu�sēja, un viņa niknums maz pamazām sāka aprimt.

Augstmanim va|as brī�os nebija sve�as cēlas pārdomas, un viņam tās pat patika, jo tās pierādīja viņa neap�aubāmo garīgo pārākumu pār pakļautajiem. �Vai tikai priek�nieka tie�ais pienā�kums nav iedvest savos padotajos bailes un trīsas?� viņ� prātoja. �Un to visvienkār�āk varētu panākt, perot visus pēc kārtas, bez kādas izvēles, bet noteikti pievienojot sodam piemērotas pamā�cības, bez kurām tas nedos vajadzīgos labos panākumus.� �īs pārdomas augstmani nomierināja, viņ� jutās it kā uz vareniem priek�nieciskas gudrības spārniem pacēlies zvaig�ņu augstumos, no kurienes viss �ķita sīks, niecīgs, kas nepelna pat dusmu, bet tikai nicinā�anu; kaulainajam ve�ukam pievērstais skatiens ne nu glu�i atmaiga, ta�u it kā zaudēja savu spēku un urbās cauri nededzinot un neievainojot. �K is attiecas uz peramā patieso vainīgumu,� augstmanis turpināja papla�ināt savu domu loku, �tad tamlīdzīgām �aubām priek�nieka prātā nemaz nav vietas, jo, pat ja peramais �ai pārkāpumā nav vainīgs, par kuru tiek sodīts, tad noteikti ir vainīgs kādā citā grēcīgā nodarījumā!� No �īs domas, no tās dziļuma un spēka viņam pat elpas aptrūka; augstāk vairs nevarēja pacelties, augstāk jau sākās dievi�ķa gudrība, � viņ� bija aizsniedzis pa�as tās robe�as, un viņa gara acīm it kā pa�vērās �ilbino�as, neizdibināmas gaismas okeāns!

Tirgoņa nams atradās netālu. Pēc pusstundas nestuves at�griezās.

Pavēris zīda aizsegu, izlīda naudas mijējs � dzeltens, uzblīdis, ar nesukātu bārdu, kurā salipu�as spilvena pūkas. Roku pie sirds piespiedis, stenēdams un krek�ķēdams viņ� paklanījās augstmanim un teica vārgā, bet dzēlīgā balsī:

��� Apsveicu gai�o un visvareno Kamilbeku! Kam viņam ievajadzējās uzcelt no cie�anu cisām savu no�ēlojamo vergu, kur� ir tik niecīgs, ka �ai pilsētā nespēj pat atrast aizsargātāju pret nekaunīgiem zagjiem?

��� Es godājamo Rahimbaju aicināju tie�i tādā nolūkā, lai viņam pierādītu, cik cītīgi meklēju nozudu�os zirgus. Esmu tik sarūgtināts un noraizējies kā vēl nekad!

��� Par ko tā raizējas gai�ais Kamilbeks? Tagad ta�u sa�cīkstēs viņa Tekinas ērzeļi noteikti iegūs pirmo balvu.

Tas bija atklāts pliķis � tie�i sejā.

Augstmanis nobāla.

��� Rūgtais zaudējums un ar to saistītā slimība ir aptum�o�jusi cienījamā Rahimbaja prātu, � viņ� teica ar saltu cieņu. � Te mūsu priek�ā atrodas kāds zīlnieks, pēc viņa pa�a vārdiem, varens meistars, kur� uzņemas sameklēt nozudu�os zirgus.

��� Zīlnieks! Un tā dēļ gai�ais valdonis ceļ mani, vārgu, aug�ā no gultas! Nē, lai valdonis Kamilbeks zīle pats, es dodos prom.

Un viņ� pagriezās, lai aizietu.

Augstmanis ar saltu cieņu aizrādīja:

��� Pilsētā pavēlu es! Godājamais Rahimbajs tūlīt saks sa�runas ar zīlnieku.

Viņ� prata iedvest paklausību, �is augstmanis! Tirgonis gan saviebās, ta�u piegāja pie Hod�as Nasredina:

��� Es tev, zīlniek, neticu pat par pliku grasi un runāju ar tevi, varas spiests. No mana staļļa ir pazudu�i divi arābu tīrasiņu zirgi . ..

��� Viens balts, bet otrs melns, � Hod�a Nasredins pateica priek�ā, atvērdams savu ķīnie�u grāmatu.

��� Visa pilsēta var apliecināt tavu vārdu pareizību, ak gud�rākais no visiem zīlniekiem! � naudas mijējs iedzēla. � Tai dienā, kad manus zirgus atveda no Arābijas, daudzi tīksminājās par tiem.

��� Baltajam zirgam zem krēpēm maza rētiņa, kas nav lielāka par vilnas diega resnumu, bet melnajam � kārpiņa zirņa lielumā kreisajā ausī, � Hod�a Nasredins mierīgi turpināja.

Tirgonis pārsteigts apjuka.

Sls pazīmes zināja tikai divi: viņ� pats un viņa uzticamais zirgu puisis r� vairāk neviens.

Dzēlīgais smīns nozuda no viņa sejas:

��� Tev taisnība, zīlnieki Bet kā tu to zini?

Sakustējās arī augstmanis, pavirzījās tuvāk.

Hod�a Nasredins pār�ķīra lappusi savā ķīnie�u grāmatā.

���� Un vēl: baltā ērzeļa astē iepīts balts, apvārdots zīda pa�vediens, bet melnā astē � melns.

To vairs pat uzticamais zirgu puisis nezināja; apvārdotos pavedienus zirgiem astēs bija iepinis pats tirgonis, pavisam slepus, jo sacīkstēs pielietot bur�anu un vārdo�anu bija uz vis�stingrāko aizliegts, draudot ar cietumu.

Hod�as Nasredina vārdi naudas mijēju pagalam apstulbināja.

Gai�ais Kamilbeks arī nepalika pret �iem vārdiem vienal�dzīgs. Viņa domas laidās aulek�os: �Tā vien skaties, viņ� vēl patiesi atradīs! Tas nepavisam neietilpst manos aprēķinos. Mana daļa � izrādīt meklē�anā vislielāko cītību, bet viss tālākais no manis vairs nav atkarīgs; vai zirgi atradīsies vai ne, tā jau ir allaha darī�ana; labāk nebūtu atradu�ies, vismaz līdz sacīkstēm ne � Pats sātans uzsūtījis man �ito zīlnieku! Bet ko lai dara? Alia, bur�ana! Jāiebiedē mijējs, jāpieķer nozieguma vietā, jā�izspie� atzī�anās � tad viņa arābi nekādā ziņā sacīk�u laukumā vairs nenokļūs!�

���� Ko jūs teiksiet, godājamais Rahimbaj? � viņ� noprasīja ļaunu vēsto�ā soģa balsī.

���� Es neko nezinu ne par kādiem pavedieniem, � tirgonis neskaidri murmināja, sejā pārvērties un tādējādi pats sevi ga�līgi nododams. � Varbūt zirgu pui�i pa�i� bez manas ziņas .. . Vai ari vecais zirgu īpa�nieks � vēl tur, Arābijā �

Bet te viņ� nāca pie prāta, apjēdzis, ka zirgu jau vairs nav un viņu nav iespējams atmaskot.

��� Tas viss ta�u meli! � viņ� iesaucās ar liekuļotu sapīkumu. � Zīlnieks mel�, tenko! Ja mani zirgi atrastos�

���� Rīt atradīsies, � Hod�a Nasredins pārtrauca. � Pagaidi, mana grāmata grib vēl ko teikt� Tā saka, ka baltā ērzeļa labās priek�kājas pakavā starp citām parastām naglām iedzīta viena zelta nagla, arī apvārdota. No virsas tā nosegta ar pelēku krāsu, lai neat�ķirtos no dzelzs naglām. Tāda pati burvju nagla atrodas arī melnā ērzeļa pakavā � rau, nevaru tikai saprast, kurai kājai.

��� Hm! Burvju naglas, apvārdoii pavedieni! � smīnēja augstmanis. � Dienesta pienākums liek man sākt izmeklē�anu.

Bet tirgonis aiz ārkārtēja pārsteiguma bija zaudējis valodu; starp citu, viņa apjukums ilgi nevilkās � glāba daudzos gados iesakņojies veikalnieka ieradums melol:

��� Nesaprotu, ko viņ� te runā, �is zīlnieks. Visvairāk ticams, ka vienkār�i uzsit cenu. Lai viņ� pasaka tie�i, cik grib par savu zīlē�anu un ko liek ķīlā, ja tā izrādīsies nepareiza.

Viņa dvēseles gramata Hod�am Nasredinam bija saprotama līdz pēdējam sīkumam, nevis tā kā ķinie�u! Nu jau tirgonis vairs ne�aubījās, ka redz savā priek�ā zīlnieku, kuram neap�aubāmi piemīt gai�reģa spējas. Resnī cīnījās vēlē�anās atgūt zaudē�jumu un |aunais cietuma rēgs. Apvārdotas naglas, burvju pa�vedieni, augstmanis, kas visu to uzodis� Neviens cits tādā reizē nevar palīdzēt kā vien zīlnieks.

��� Par maksu tāpat kā par visu pārējo mums jārunā zem �etrām acīm, divatā, � Hod�a Nasredins sacīja, veltīdams �os vārdus viskvēlākai, visslēptākai tirgoņa vēlmei.

��� Vai trijatā nevar? � augstmanis uztraucās.

��� Nē, nevar, tad zūd mans zīlnieka spēks.

Augstmanim vajadzēja piekāpties. Viņ� atgāja sāņus, pavē�lējis sardzes vīriem atbrīvot vietu. Pēc brī�a pie Hod�as Nasredina un tirgoņa neviena vairs nebija. Galvenais zīlnieks lūkoja paslēpties savā ni�ā, bet tika no turienes sper�us izsperts.

��� Mēs esam vieni, � tirgonis sacīja.

��� Vieni, � Iiod�a Nasredins apstiprināja.

��� Es nevaru saprast, no kurienes radu�ās �īs naglas un zīda pavedieni.

��� Mēs tūlīt uzzināsim, no kurienes.

Hod�a Nasredins sniedzās pēc savas ķīnie�u grāmatas.

��� Nevajag, zīlnieki � tirgonis pasteidzās iebilst. � Tas ir noticis vakar, pagātnē, bet mums jādomā par .. .

��� Par to, kas notiks nākotnē, rīt, � Hod�a Nasredins no�beidza.

��� Tie�i tā! Būtu labi, zīlniek, ja �ie zirgi atgrieztos pie manis tajā izskatā � tādā izskatā � kā lai to pasaka . ..

��� Bez naglām un bez pavedieniem, es saprotu . . .

��� Klusāk, zīlniek! Tagad saki savu maksu.

��� Maksa ir pieņemama, godājamais tirgoni: desmit tūksto�i tangu.

��� Desmit tūksto�i! �ēlīgais allah, bet tā ta�u ir puse viņu vērtības! Zirgi man ar visu pārve�anu no Arābijas līdz Kokandai izmaksāja divdesmit tūksto�us tangu.

��� Gai�ajam Kamilbekam tu nosauci citu cenu. Atceries, tur, pārdotavā � piecdesmit divi tūksto�i�

Tirgonim izspiedās acis: �ī apbrīnojamā zīlnieka gai�reģība sniedzās patie�ām pārāk tālu!

��� To visu saka tava grāmata? � brīdi klusējis, tirgonis bailīgā balsī pavaicāja.

��� Jā, viņa.

��� Apbrīnojama grāmata! Kur tu to dabūji?

��� Ķīnā.

��� Un tur, Ķīnā, daudz tādu grāmatu?

��� Viena vienīga visā pasaule.

��� Lai slavēts allahs, kas rūpējas par mūsu labklājību! Baismi iedomāties, kas ar mums, veikalu cilvēkiem, notiktu, ja pasaulē sarastos simtiem tādu grāmatu! Taisi to ciet, zīlniek, taisi ciet � redzot �īs ķīnie�u zimes, manai sirdij kļūst smagi. Labi, esmu miera 8 r tevis noteikto maksu.

��� Un tu nemēģini mani piekrāpt, tirgoni!

��� Man nav iero�u, bet tavās rokās grāmata ka ass �ķēps.

��� Rīt tu saņemsi savus zirgus. Saņemsi tos bez pavedieniem un naglām, kā jau norunājām. Sagatavo naudu � zeltā, vienā makā. Bet tagad izdarīsim pēdējo.

Hod�a Nasredins atkorķēja ķirbi un uz�ļakstīja apburto ūdeni sev un tirgonim.

Augstmanis, priek�nieki, sardzes vīri un zīlnieki visu to klu�sēdami vēroja.

Kaulainais ve�uks, zīlnieku vadonis, beidzās vai nost aiz ne�novīdības; viņ� divas reizes mēģināja piekļūt pie runātājiem, lai noklausītos, un divas reizes tika sper�us atsperts atpakaļ, jo sardze izjauca tā nodomus.

Vecim uznāca krampji, kad viņ� izdzirdēja maksu.

��� Desmit tūksto�i! � viņ� aizsmacis iesaucās' un ģīboni pakrita gar zemi.

Nebija neviena, kas to paceltu, � visi bija kā sastingu�i, tādas nedzirdētas cenas apstulbināti.

Augstmanis daudznozīmīgi kāsēja, atklāti smīnēdams, tomēr klusēja.

Toties tirgonim dodoties mājup, viņam pa pēdām metās vesels bars spiegu.

�Tātad arī man netrūks viņu uzmanības,� Hod�a Nasredins nodomāja. Un nekļūdījās: paskatījies atpakaļ, ieraudzīja trīs sev aiz muguras un vēl vienu sāņus.

� Zīlnieki � augstmanis, ar pirkstu pamādams, aicināja Hod�u Nasredinu pie sevis. � Iegaumē: zirgi jāatdod tirgonim vienīgi manā klātbūtnē, nekā citādi! Un tev ar �o darbu noteikti nav jāsteidzas. Bez tam � pavedieni un naglas, pieraugi, lai tās piepe�i nez kur nepagaistu, citādi tu no�ēlosi dienu, kad esi dzimis! Ej!

Ilod�a Nasredins saritināja tepiķīti un, saviem amata brāļiem ļauni, skaudīgi sa�ukstoties, atstāja Nocirsto Galvu tiltu.

Spiegi viņam sekoja.

Visu dienu Ilod�a dzirdēja sev aiz muguras viņu zaglīgos soļus. Spiegi viņu pavadīja līdz krogam un no kroga līdz �aihanai. Viņ� atgūlās atpūsties � spiegi, visi �etri, sasēdās blakus: divi viena pusē, divi � otrā un, savā starpā pāri guļo�ajam sa�runādamies, uzsāka vienmuļas valodas par savu niecīgo atal�gojumu un amata likstām. Sīs sērīgās runas Hod�u Nasredinu iemidzināja, bet atmodies viņ� sev biakus ieraudzīja jau citus spiegus, kas sataisīju�ies uz nakti, saģērbu�ies pelēkos, tikko pamanāmos halātos. Ta�u ari nakts spiegu valodas ritēja par vienu un to pa�u: par amata likstām, par priek�niecības skopu�lību un sīkumainību.

Krēsloja, vakarblāzma izdzisa, pie debesīm karājās plāns mē�ness, un no visiem minaretiem muedzini raidīja pret to savas stieptās, skaņi skumīgās balsis. Hod�a Nasredins sāka gatavoties vakara zīlē�anai: atkorķēja ķirbi, ielēja tasē burvju ūdeni, pamēr�cēja tajā pirkstus, ap�ļakstīja eļļas kvēpeklīti, tad aizdedza to. Caihanas kaktu apgaismoja līgana, blāva gaisma, spiegu pelēkie halāti tajā glu�i vai pagaisa. Toties kļuva skaidri saredzami viņu saskābu�ie ģīmji, kas bija pievirzīju�ies glu�i klāt, lai labāk saredzetu; sevi�ķi kaitināja visvecākais un noskrandu�ākais spiegs, kas apnicīgi �ņākuļoja pie pa�as auss, uzmācīgi pūlēdamies pa�lūrēt pār tvarstāmā plecu.

Hod�a Nasredins pielūdza allahu, lai viņu neapvainotu grē�cīgās attieksmēs ar sātanu, atvēra ķīnie�u grāmatu un iegrima domās. Spiegi to iegaumēja: viņ� lasa grāmatu. īstenībā viņ� vienkār�i centās iegūt laiku, bet grāmatā pat neskatījās. �Bū�u godīgs,� viņ� prātoja, �atdo�u tirgonim tā zirgus bez naglām un pavedieniem; kas attiecas uz viņa spo�ības augstmaņa nik�numu, tad pacentī�os pēc zīlē�anas nozust, cik vien iespējams, ātri.� Vecais spiegs bija gandrīz vai uzgūlies Hod�am uz pleciem un ar savu smirdo�o dva�u pretīgi kutināja viņa ausi. Atvēzējies Hod�a Nasredins ar delnas malu iekrāva spiegam pa degun�galu � atskanēja asaraina rīsti�anās, ta�u �ņākujo�ana attā�linājās.

Uz ceļa pie �aihanas parādijās vienacis zaglis. Ieraudzījis spiegus, tas uzreiz visu saprata: aizgāja garām, Hod�am Nasredinam ne aci neuzmetis.

Pēc brī�a zem �aihanas palieveņa � atskanēja viegls klau�vējiens.

� Es dzirdu! � iesaucās Hod�a Nasredins drūmā aizkapa balsī, it kā vērsdamies pie neredzama gara, kas nostājies viņa priek�ā. � Es redzu! � Viņ� noliecās pār burvju ūdeni; spiegi atkal bija pielīdu�i glu�i klāt un �ņākāja. � Es redzu zirgus � baltu un melnu, redzu krēpes, redzu pakavus, kas kalti no tīras dzelzs bez jebkāda piemaisījuma, redzu ērzeļu lieliskās, ar suku izsukātās astes! I.ai tie rīt ierodas tādā izskatā, kādā tiem pie�deras būt no dabas, kura nejauc dzelzi ar citām vielām un zirgu sarus � ar citiem diegiem!.. . �Vaz on ru ki paidovu pinhon tuii, ba har �uftad �a�mi dil on tuii!� [7]

Ar �o dzejoli viņ� nobeidza savu bur�anu, domās nomezda�mies ceļos di�ā D�ami priek�ā par to, ka iedro�inājies ar viņa die�vi�ķo, cildeno beitu priecināt draņķīgo spiegu ausis, kuri ir cienīgi dzirdēt vienīgi �akāļu kauk�anu un hiēnu spiedzīgos smieklus. Starp citu, spiegi nekad nebija baudīju�i D�ami augļus, viņa dzejoļus tie uztvēra kā apvārdo�anu, tātad dzejnieks netiķa ap�gānīts, jo spiegu prātos tas neiespiedās.

Zem palieveņa varēja saklausīt, ka skrāpē kāds ar nagu � tā bija zīme, ka Hod�as Nasredina vārdi ir dzirdēti un saprasti; no�beiguma beits pēc viņu norunas kalpoja par aicinājumu neka�vēties un darīt, kas darāms.

Bur�ana beidzās; Hod�a Nasredins aizvēra grāmatu, salēja burvju ūdeni atpakaļ ķirbi.

Vecais, noskrandu�ais spiegs piecēlās un aizgāja � kā re�dzams, ziņot. Trīs palika.

Viņu neģēlīgais loms nebija liels, visai daudz tie nebija re�dzēju�i: Hod�a dzēra tēju, kūpināja kaljanu, pēc tam nolikās un gulēja līdz rītam.

Nakts pagāja.

Nekad vēl uz Nocirsto Galvu tilta nebija pulcējusies tāda ļau�u drūzma kā �ai skaidrajā maija rītā.

�odien atradī�ot zirgus! Visa pilsēta saplūdusi uz tilta. Pūlis aizblīvējis abus Sajas krastus, pat jumtus visapkārt izraibinā�ju�i krāsainie sievie�u galvas lakatiņi.

Augstmanis un tirgonis jau sen atradās uz tilta.

��� Nu kur ir mani zirgi, zīlniek? � tirgonis sauca Hod�am Nasredinam, kas spiegu pavadībā iznāca no �ķērsielas.

��� Bet kur mana nauda?

���� Redz, kur tā ir. � Tirgonis izvilka aiz jostas aizbāzto biezo maku. � Zeltā, tie�i desmit tūksto�i, vari neskaitīt, jau trīsreiz ir pārbaudīta!

Hod�a Nasredins nesteigdamies atraisīja savu maisu, izvilka ķīnie�u grāmatu, apsēdās uz tepiķī�a.

Augstmanis raudzījās notālēm ar smagu, vērīgu skatienu.

Tirgonis drebēja nepacietīgā uztraukumā.

���� Drīzāk, � viņ� stenēja, vairs nespēdams ciesties. � Ko tu velc garumā, zīlniek!

Hod�a Nasredins, grāmatā iedziļinājies, viņam neatbildēja. Patiesībā viņ� vēroja, kā pa grāmatu lo�ņā sarkanmugurīte mā�rīte ar baltu punktiņu rotu. �Pateik�u, kad aizlidos �� Ta�u mā�rīte nedomāja laisties prom un joprojām lo�ņāja, ceļodama no vienas lappuses uz otru, pēc tam palīda zem grāmatas muguriņas un, kā redzams, uzskatīja par noderīgu tur, tīkamā tumsā, no�snausties.

Tirgonis ķēra pie sirds, vaidēja, drebēja, glu�i vai acīm re�dzami sejā novājēdams.

Hod�a Nasredins nepielūdzami klusēja.

Beidzot mārīte izrāpoja gaismā, atvēra ko�os vairodziņus

uz muguras, atbrīvoja melnīgsnējos, sagumzītos spārniņus, sa�kārtoja tos un � aizlidoja.

Tikai tad Hod�a Nasredins svinīgi paziņoja:

��� Ak tirgoni, grāmata saka, ka zirgi atgriezīsies pie tevis tai izskatā, kāds tiem piederas no dabas .. .

Tirgonis gavilēja.

��� Zirgi ir tavi, ak tirgoni, � Hod�a Nasredins turpināja, � tie atrodas vecajās akmeņlauztuvēs Comakas ciemata tuvumā. Jāiekāpj tik akmeņlauztuvēs no austrumu puses, jāpaiet div-, desmit sojus un tur alā pa labi �

Viņ� vēl nebija līdz galam pateicis, kad naudas mijēja zirgu pui�i no viena tilta gala un augstmaņa sardzes vīri no otra svilp�dami un kliegdami, cits citu apdzīdami, izlēk�oja uz ceļa.

Pūlis viņu priek�ā pa�ķīrās, palaida viņus garām un atkal sakļāvās.

Jātnieki nozuda.

Zirgu saceltos putekļus iztrauca vēj�.

Iestājās klusums.

Augstmanis un tirgonis stāvēja blakus, bet lūkojās katrs uz savu pusi, katrs citādu cerību satraukts.

Vairāku tūksto�u lielais pūlis klusēja.

Hod�a Nasredins �ai klusumā skaidri dzirdēja straujā ūdens burbuļo�anu un �alo�anu zem tilta, bet virs tā griezīgi kliedzam vanagu, kas, spārnus izpletis, vientuļi turējās zilajos padebe�os, glu�i kā stāvēdams uz gaisa staba.

No tilta līdz Comakas ciematam skaitījās mazliet vairāk par astoņiem bultas lidojumu attālumiem.

Pagāja pusstunda � laiks būtu jātniekiem atgriezties.

Pūlī pamazām raisījās kustības, sarunas, smiekli un joki.

Naudas mijējs bija gaidot pagalam izmocījies, katra skaņa viņam lika nodrebēt.

Augstmanis, glu�i otrādi, saglabāja augstprātīgu mieru, tikai brīdi pa brīdim ar augsto papēdi pieklaudzināja pie akmens plāksnēm.

No gara platāna, kura ēna klāja pusi tilta, atskanēja spalgs puikas bļāviens:

��� Jāj!

Un viss apkārt sāka kūsāt; pulī izveidojas plats, brīvs ceļ� un tā otrā galā Hod�a Nasredins ieraudzīja atgriezu�os jātniekus.

Ta�u arābu zirgu � ne baltā, ne meļņa � viņiem nebija.

Hod�a Nasredins pat nepaspēja īsti pabrīnīties � sardzes vīri viņu sagrāba un sāka vilkt prom.

� Pagaidiet, allalia vārdā pagaidiet! � kliedza naudas mi�jējs. � Zirgi ir alā biju�i, lūk, kur mani iemaukti, kas tur atrasti! Laidiet vaļā zīlnieku, viņ� ir tuvu patiesībai!

Zīlnieks patie�ām bija tuvu patiesībai, pēc gai�ības augst�maņa domām, pat pārāk tuvu.

Tirgonis velti kliedza un brēca � sardzes vīri neapstājās, nepalēnināja savus velni�ķos auļus. Hod�a Nasrediris viņu rokās uzreiz kļuva mazs, no�ēlojams un ieguva vainīga grēcinieka iz�skatu kā, starp citu, ikviens, ko ved uz cietumu; pēdējais, ko viņ� saskatīja uz tilta, bija augstmanis, augstprātīgi galvu atmetis, viņa priek�ā pārkliedzies tirgonis un mazliet nomaļus � tirgoņa galvenais zirgu puisis ar sudrabotiem apau�iem rokās.

Kokandas pazemes cietums �zindans� atradās ārpusē pie gal�venajiem pils cietok�ņa vārtiem � �īs vietas izvēle rādīja zindana cēlāja dziļo gudrību. Ja cietums būtu celts iek�pusē, tad par daudzo noziedznieku pabaro�anu vajadzētu gādāt hana kasei; atrazdamies aiz pils cietok�ņa robe�ām, cietums valsts kasi neap�grūtināja, cietumnieki iztika pa�i ar to, ko dievs devis: kam bija ģimene, tiem atnesa tuvinieki, bet pārējie � no �ēlsirdīgo pil�sētnieku dāvanām.

Cietums īstenībā bija vienkār�a slēgta bedre ar trim gaisa lūkām, pa kurām vienmēr plūda ārā sastāvējusies smirdoņa; lejup veda stāvas kāpnes ar �etrdesmit pakāpieniem; virspusē pie ieejas neiztrūksto�i bija nomodā cietumsargs, vai nu pats Abdulla Birjarimadams � Abdulla Divarpus, tā iesaukts sava mil�zīgā auguma dēļ, � drūms, dzīslains tēvainis, kas nekad ne��ķīrās no smagas pletnes, vai arī tā palīgs, nikns afgānis ar bie�zām lūpām un zemu pieri. Afgānim pletnes nebija, toties visi pirksti locītavās nobrāzti, gā�ot cietumniekiem pa zobiem.

Siem diviem tad nu arī bija uzdotas visas rūpes par noziedz�niekiem, ieskaitot arī viņu ēdinā�anu. Pie ieejas cietumā arvien stāvēja divi grozi uztura dāvanām un maza �aurkakle krūka naudai. Ar savāktajām dāvanām cietumsargi rīkojās pēc sirds patikas: naudu un labākos ēdienus paņēma sev, bet noziedzniekiem atmeta paliekas. Augu dienu no pazemes cietuma pretī garāmgājējiem skanēja lūgums pēc maizes, vaidi, raudas, ko nomija kliedzieni un brēcieni, kad lejup nekāpa Apdulla ar savu pletni vai viņa palīgs ar cietajām dūrēm.

Apstulbis no kritiena pa stāvo kāpņu �etrdesmit pakāpieniem, no vaidiem, brēcieniem un necie�amās smakas, kas radīja ne�labumu, Hod�a Nasredins uzreiz nemaz neatjēdzās. Kad viņ� atguva sapra�anu un acis aprada ar tumsu, viņ� ieraudzīja sev visapkārt bezgala daudz da�ādu noziedznieku.

Un katrs no tiem bija pakāpiens tais baismīgajās kāpnēs, pa kurām augstmanis bija pacēlies mirdzo�ajos varas, bagātī�bas un goda kalngalos; pēdējā nedējā viņam bija nācies kāpnes mazliet pārbūvēt: divus pakāpienus � pe�averie�us � izņemt un vienu � Hod�u Nasredinu � ielikt; ta�u gadās arī tādi pakā�pieni, kas pievil aug�up ejo�o un uz kuriem var viegli lauzt kāju, bet nejau�i gadās, ka arī kaklu � redz, to gan nenogursto�ais, augstmanīgais cēlējs bija piemirsis!

Hod�u Nasredinu smacēja niknums un �ēlums; pat viņ�, kas tik daudz redzējis, nebija domājis, ka uz zemes kaut kur varētu atrasties tik briesmīga, tik neģēlīga vieta, � nu viņ� laikam bija nolaidies pa�a ļaunuma mājokli!

Viņa sirdī iecirtās vēl viena brūce � viena no tām, kas pār�klāj sirdi ar nesaudzības bruņām. Ta�u vajadzēja padomāt par pa�a likteni, noskaidrot visu notiku�o.

Tirgoņa lieta nebija skaidra arī pa�am Hod�am Nasredinarn.

Kur ir zirgi? Kur tie paliku�i no akmenslauzluvēm? Tie ta�u tur ir biju�i � tirgonis pazina savus apau�us!

Vai augstmanim un tā pui�iem ir kāds sakars ar otrreizējo zirgu nozag�anu vai nav?

Kādā grēkā Kamilbeks gudro apvainot ieslodzīto zīlnieku � vai mānī�anā vien vai vēl kāmī citā arī?

Kur vienacis zaglis, kāds ir tā liktenis?

Hod�a Nasredins mulsa minējumos. Un viņa prātā sāka zag�ties tum�as aizdomas: �Ja nu vienacis ir glu�i vienkār�i aiz�dzinis zirgus, lai kādā citā pilsētā pārdotu? Ja tā, tad viņam ir pat labāk un mierīgāk, ka es tupu cietumā �� Ta�u te viņ� pār�trauca savas pārdomas, pats noskaities par tik zemiskām aiz�domām. �Nē!� Hod�a sev teica. �Vienacis, protams, ir zaglis, dzimis zaglis no galvas līdz kājām, tomēr kā cilvēks viņ� ir go�dīgs, nevis nodevējs!�

Mierinādams savu sirdi ar uzticē�anos, Hod�a Nasredins pie tās ari palika.

Vai viņam bija taisnība vai ne, to mēs drīz uzzināsim no turp�mākā, bet pagaidām atstāsim pazemes cietumu un pārcelsimies atpakaļ uz Nocirsto Galvu tilta, kur nesenais satraukums vēl ne�bija glu�i norimis.

Naudas mijējs, stipri piesarcis aiz neapmierinātības, sapūties stāvēja augstmaņa priek�ā un, viscaur drebēdams, tikko dzir�damā balsī sacīja:

��� Zirgi jau bija atrasti! Gandrīz atrasti! Akmenslauztuvēs pacēlu�i apau�us � rau, kur tie ir! Un pa�ā pēdējā brīdī gai�ais Kamilbeks uzskatīja par vajadzīgu pārtraukt zīlē�anu un iemest zīlnieku cietumā! Ta�u lai augsti godājamais valdonis sevi ne�viļ � es esmu uzminējis viņa nodomus! Mani ari, lai slavēts allahs, pilī mazliet pazīst, es kritī�u pie di�ā hana kājām un lūg�u no viņa aizsargā�anu un taisnību!

Augstmanis klausījās ar ledainu nicinājumu.

Pieveda zirgu; viņ� iesēdās seglos un no turienes, raugoties lejup, cēli teica:

��� Zīlnieks atmaskots daudzās ļaundarībās, tāpēc ari nokļuva cietumā. Man viņu vajadzēja saņemt ciet jau vakar, ta�u es no�gaidīju, vēlēdamies palīdzēt godājamam Rahimbajam sameklēt zirgus. Bet �odien cienījamais Rahimbajs par visām manām pūlēm pasargāt viņa mantu atmaksā man ar melnu nepateicību.

Naudas mijējs pacēla pret debes'ru strupās, tuklās rokas:

��� Pūles par manas mantas pasargā�anu! �ēlīgais allah, es te visur saskatu tikai vienas jūsu pūles � kā uzvarēt sacīkstēs!

Naudas mijēju ar atbildi nepagodinājis, augstmanis, bungām rībot un skanot saucieniem: �Izklīst! Izklīst!� � valdonīgi devās prom, un viņu pavadīja sardzes vīri ar paceltam āvām, kailiem zobeniem, uz priek�u izstieptiem piķiem, paceltiem zi�ļiem un vālēm.

Pūlis ap tiltu kļuva retāks.

Ļaudis izklīda, savās gaidās pievilti.

Nebija gala smiekliem un dzēlīgiem jokiem.

Atradās daudzi cilvēki, kas da�ādos laikos uz �ā tilta pie�muļķoti. Tie skaļi ķengāja zīlniekus, atmaskojot viņu trikus.

Zīlnieki kļuva grūtsirdīgi, paredzēdami satrieco�u ienākumu samazinā�anos. Sis nolādētais lielībnieks, zagtu mantu mek�lētājs, bija apkaunojis un nomelnojis visu viņu �ķiru!

Arī Rahimbajs sakustējās un, ejot kaut ko murminādams, rokas vicinādams, nez ko kādam pierādīdams, metās uz mājām.

Viņam, protams, sekoja spiegi.

Pēc stundas spiegi ziņoja augstmanim, ka naudas mijējs ataicinājis bārddzini un sakopjot bārdu.

Pēc otras stundas pienāca ziņas, ka viņ� ar smiltīm ber�ot savu ģildes nozīmi, vēdinot no lādes izvilkto samta halātu, ko cilvēks ar tirgoņa vārdu velk mugurā tikai vissvinīgākajos ga�dījumos.

Sī gatavo�anās augstmani darīja drūmu. Tirgonis acīm redzot patie�ām nolēmis nest savu sūdzību uz pili. Neprātīga bezkau�nība!

Varēja sākties izmeklē�ana. Sevi�ķi tagad, kad no hana at�miņas vēl nav izgaisu�i pe�averie�i.

Vajadzēja spert neatliekamus soļus.

Augstmanis sasita plaukstas � un pie viņa ieradās galvenais palīgs izmeklē�anas darbā, drūms līkkājis resnis ar blāvām, dziļi zem pieres iegulu�ām, greizām acīm, kas cie�i piekļāvu�ās virsdegunei; �is niknais mākulis bija slavens ar to, ka viņa rokās ikviens noziedznieks savu vainu noliedza augstākais divas die�nas, pēc tam bez ierunām atzinās; daudzi līkkāja atklātie nozie�gumi bija ārkārtīgi pārsteidzo�i, � tā. piemēram, kāds tirgonis bija atzinies, ka tirgū lēti uzpircis �satu-oldi� melones, tad ar dzelteno un zaļo krāsu pārkrāsojis tās par �bas-oldi� melonēm, gribēdams pārdot dārgāk.

� Kur mums ir papīri, kas attiecas uz pērngad ar nāvi so�dīto dumpinieku Jarmatu Mami�-Ogli? � jautāja augstmanis.

Resnis izgāja un pēc kāda brī�a atgriezās ar papīru vīstokli; nolicis to augstmanim priek�ā, viņ�, drūmi klusēdams, stingri nostājās pie durvīm, pievērsis acis pats savam degungalam. Viņ� vispār izcēlās ar ārkārtīgu nerunīgumu un nebija sapro�tams, kādā veidā tas izdara savas tik sekmīgās pratinā�anas. Sis noslēpums atklājās, paraugoties uz viņa rokām � mez�glainas, āķveidīgiem pirkstiem, resnām, savitām virvēm līdzīgām dzīslām.

Pieri saraucis, augstmanis iedziļinājās papīros. Viņ� pa�laik atgādināja �aha spēlmani, kas pārdomā gājienu.

Bet par bandinieku viņa pirkstos bija zīlnieks, tas ir � Hod�a Nasredins.

No �ī niecīgā bandinieka vajadzēja iztaisīt dāmu. Vajadzēja apvainot zīlnieku smagās ļaundarībās un parādīt hanam kā bīstamu noziedznieku.

Ar �ādu gājienu uzreiz būtu sasniegti daudzi mērķi: resnā tirgoņa sūdzību par zīlnieka aizvāk�anu ar iepriek�ēju nodomu spīdo�i apgāztu pa�a zīlnieka atzī�anās;

arābu ērzeļi neizietu sacīk�u laukumā, pirmo balvu iegūtu tekinie�i;

resnais tirgonis saņemtu sodu par savu nekaunību tādējādi, ka neatgūtu zirgus arī pēc sacīkstēm;

lai to sasniegtu, minētais zīlnieks jāatstāj cietumā vai vēl labāk � jānosūta bendes cirvim;

ja �is nodoms labi izdosies, tad bez visiem jau uzskaitītajiem labumiem var vēl arī cerēt uz jaunu medaļu par cītību;

jārīkojas ātri, bet ar lielu piesardzību, iespējams, ka zīlnieku otrreiz nopratina pats hans, kā tas nesenā pagātnē jau gandrīz gadījās ar pe�averie�iem; ak, cik no�ēlojama, pretīga un apkau�nojo�a ir tāda valdnieka sīkumainība, ne jau velti klīst runas, ka viņ� cēlies no zemas kārtas un tā īstais tēvs esot pils zirgu puisis!�

Te augstmanis, pats savu domu sabijies, sāka skaļi un lieku�ļoti kāsēt, iesāņus uz resni �ķielēdams, sak, vai tikai tas nav ko nomanījis pēc kunga acīm.

Resnis joprojām neatlaidīgi pētīja savu degungalu. Augst�manis nomierinājās un atkal sāka pārdomāt iecerēto.

Papīros, kas atradās tam priek�ā, bija stāstīts par patiesi bīs�tamo dumpinieku Jarmatu-Mami�-Ogli, kuru hans neap�aubāmi atceras; tagad nu augstmanis �aubījās, vai pierakstīt zīlniekam līdzdalību vai apvainot noziedznieka slēp�anā. Jeb atrast vēl kādu citu gājienu, kas būtu dro�āks?

Viņ� domāja ilgi, beidzot, atviegloti nopūties, atlaidās spil�venos.

Radniecība ar Jarmatu � redz kur lamatas, no kurām zīl�nieks vis neizspruks! Lai pamēģina pierādīt, ka dumpinieka vec�tēvs nav bijis arī viņa vectēvs; pat ja zīlnieka nelaiķe vecmā�muļa pati pieceltos no kapa, lai ar dusmām noliegtu tādu apmelojumu, tad arī viņai varētu neticēt, jo ir ta�u zināms kop� senseniem laikiem, ka sievietes savā neuzticībā neatzīstas nekad un nekam.

� Lai aizgādā zīlnieku uz torni! � augstmanis pavēlēja. Re�ņa sejā iezalgojās me�onīgs prieks, rokas notrīcēja un lē�ni ievilkās halāta piedurknēs.

Zemo, sprie�ļoto torņa pagrabu apgaismoja �etras lāpas, kas bija iespraustas dzelzs turekļos pie sienām. Lāpu uguns bija blāva un dūmoja, un to neskaidrajā, sarkanīgajā gaismā Hod�a Nasredins kaktā ieraudzīja moku solu. bet zem tā platu kublu, kurā mirka pletnes. Blakus uz gara sola stingrā kārtībā bija sa�liktas spīles, knaibles, īleni, garas zem nagiem duramas adatas, karsējami dzelzs cimdi, saskrūvējami koka zābaki, ausu, zobu un deguna urbji, da�āda lieluma piekaramās vilcējbumbas, bam�busa pīpes ar vara piltuvēm ūdens iesūknē�anai vēderā un daudzi citi priek�meti, kas ārkārtīgi nepiecie�ami da�āda veida noziedz�nieku pratinā�anā. Visu �o pla�o saimniecību pārzināja divi ben�des, abi kurlmēmi, lai noslēpumi, kurus te izpauda ļaundaru mu�tes, nenonāktu atklātībā.

Vecākais bende, jau gados, bāls, plānām lūpām, grūtsirdīgu, krum�lainu degunu un acīm, kas vērās caur pieri neskaidri un gurdeni, kārtoja moku solu, bet viņa palīgs, kuprains punduris ar garām rokām, kas sniedzās līdz ceļiem, pārlūkoja pletnes; viņ� katru pletni pasvārstīja delnā, pēc tam apslaucija ar lupatu, neaizmirsdams visu laiku ar kāju mīt spīdzinā�anas ēzes plē�as.

Pie sienas uz platas tahtas ar seju pret durvīm un garu kaljana pīpi mutē sēdēja pats augstmanis; viņa priek�ā uz galdiņa atradās papīra tīstokļi un Hod�as Nasredina maiss ar zīlē�anas piederumiem. Pie augstmaņa kājām apmeties rakstvedis, bet blakus ļauni smīkņāja drūmais resnis, kuram katra pratinā�ana �ai tornī bija īsti svētki.

Būsm vaļsirdīgi un neslēpsim, ka Hod�am Nasredinam par muguru pārskrēja saltas tirpas. �Ai mana dārgā Gild�ana, ai mani bērni, vai man būs lemts vēl redzēties ar jums!� viņ� no�domāja.

Vecākais bende saprata re�ņa skatienu un, paklausīdams tam, novilka Hod�am Nasredinam kreklu un ar mīkstu, ļenganu roku paslepus, tikko pieskardamies, paglaudīja viņa kailo muguru.

Kupris bija izvēlējies pletni un nostājās aiz muguras.

Augstmanis pratinā�anu uzreiz vis nesāka, ilgi �ķirstīja un cilāja papīrus, nez ko tajos ar nagu pasvītrodams. Jauni smī�nēdams un ņurdēdams.

Beidzot, pievērsis Ilod�am Nasredinam cie�u, caururbjo�u skatienu, viņ� teica:

��� Tu pats zini, kāpēc es tevi esmu saņēmis ciet un iemetis cietumā. Man par tevi ir zināms viss, es jau sen tevi medīju. Pa�stāsti nu pats par savām ļaundarībām un pasaki savu īsto vārdu.

Hod�as Nasredina mū�ā �ī nebija pirmā pratinā�ana: viņ� klusēja, lai iegūtu laiku.

��� Vai mēle nokaltusi? � augstmanis piemiedza acis. � Jeb esi aizmirsis? Vajadzēs atsvaidzināt tavu atmiņu.

Drūmais resnis izstiepa zodu, ar stingu skatienu ieurbies Hod�ā Nasredinā.

Kuprainais bende soli atkāpās un pacēla pletni, gatavodamies sitienam.

Hod�a Nasredins nenotrīsēja, nenobālēja, bet sirds dziļumos apjuka, juzdams, ka ir ieslīdzis melnā �aubu virpuli.

Viņ� bijās tikai no viena: pazīts!

Papīros ir viņa īstais vārds.

Tad vairs ārā netiks.

Bet kā pazīts? Kas nodevis?

Vai patie�ām vienacis? Pārdevis zirgus un reizē ar tiem arī savu aizgādni? Varbūt atkal pēdējais grēks pirms stā�anās uz tikumības ce|a?

Jebkur� parasts cilvēks Hod�as Nasredina vietā tie�i tā arī nospriestu un nenovēr�ami nodotu savu dvēseles apjukumu vai nu ar baiļu apmiglotu skatienu, vai drud�ainiem smiekliem ne�vietā un, protams, nokļūtu zem bendes sola pats sava vājuma dēļ, un viņu pazudinātu neuzticē�anās sev. Ta�u mūsu Hod�a Nasredins tāds nebija: pat �eit, ben�u rokās, viņ� tomēr palika uzticīgs sev, atrada spēku, lai domās sev teiktu un atkārtotu ar visu gara stingrību: �Nē!�

Un �is uzticē�anās spēks viņu glāba, palīdzēdams saglabāt skaidru balsi, kad viņ� augstmanim atbildēja:

��� Manā zīlē�anā, ak gai�o valdon, nebija krāp�anas.

Atbilde bija vienkār�a un bez viltus, bet tikai no pirmā acu

uzmetiena, īstenībā tā slēpa sevī lamatas � dzīvē gadās, ka pat zaķis izliek slazdus vilkam.

���� Zīlē�ana! � augstmanis nicīgi pasmīnēja. � Tava zīlē�ana rāda tikai vienu: ka tu esi tāds pats blēdis un krāpnieks kā visi pārējie tava amata brāļi.

Lai slavēts visaugstākais, augstmanis atklājis savas domas! Viņ� pratināmo patiesi uzskatīja par zīlnieku, tātad īstā vārda papīros nav.

Glu�i kā smags akmens novēlās Hod�am Nasredinam no sirds: pirmo reizi krustojot zobenus, uzvaru guva viņ�.

��� Gai�ais valdonis pats redzēja apau�us, � viņ� teica, steigdamies nostiprināt savu uzvaru. � Iedro�inos apgalvot: zirgi bija alā. Tikai da�us mirkļus pirms jātnieku iera�anās tie abi tur stāvēja un ēda vislabāko barību.

Tās bija otras lamatas, kas izliktas augstmanim; viņ� iekrita arī tajās.

��� Kāpēc tad tos tur neatrada? � viņ� vaicāja, pavērsdams cirtienam atsegtas krūtis.

Hod�a Nasredins metās uzbrukumā:

��� Tāpēc, ka atra�anas dienas priek�vakarā īsā sarunā uz Nocirsto Galvu tilta es kādās valdonīgās acis izlasīju vēlē�anos, lai minētie zirgi pārāk nesteigtos atgriezties pie sava saimnieka.

Un augstmanis nenoturējās.

Viņ� apjuka.

Viņ� sāka kāsēt.

Viņ� pameta piesardzīgu skatienu uz resni, uz rakstvedi.

Savu apjukumu viņ� pārvarēja tikai ar lielu gribas piepūli.

Viņa skatiens ieguva agrāko stingrību. Un �ajā skatienā at�spoguļojās doma: �Bīstams, pat pārāk bīstams; drīzāk bendes rokās!�

Izvilcis no vīstokļu kaudzes kādu papīru, augstmanis atri�tināja to, taisīdamies jautāt Hod�am Nasredinam par viņa rad�niecību ar dumpinieku Jarmatu, � tas būtu liktenīgs jautājums, kas slēpj sevī neizbēgamu bojā eju.

Hod�a Nasredins aizsteidzās augstmanim priek�ā.

��� Un kādās citās acīs, kurām nav valdonības cēlās uguns, bet kuras ir pieradu�as pie zelta mirdzas, es, necienīgs zīlnieks, izlasīju �aubas, kas skar kādu apburo�u skaistuli, kura tiek tu�rēta aizdomās par neuzticību laulības gultai. Sīs aizdomas ir radīju�as greizsirdību, aiz greizsirdības cēlies nodoms atriebt, aiz atriebības � briesmas, kas tuvojas cēlajam un varenajam vīram, kur� par tām neko nezina.

Redz, cik neizsakāmi spēcīgs trieciens!

Augstmanim aizrāvās elpa.

Vīstoklis viņa rokās sāka drebēt un pats no sevis ritināties ciet.

Trīs acumirklīgi skatieni � uz zīlnieku, uz resni, uz rakstvedi.

Vispirms jāaizvāc liekie!

Ar strauju kustību viņ� iebāza kādu papīru sava halāta pla�tajā piedurknē, pēc tam, izlikdamies priek�nieciski neapmierināts, vērsās pie re�ņa:

��� Kur ir Namanganas pilsētas galvas vēstule?

Resnis metās pār�ķirstīt papīrus; vēstule, skaidrs kā diena, neatradās.

��� Mū�īgi tu kaut ko saputro vai aizmirsti, � augstmanis īdzīgi rūca. � Ej sameklē!

Resnis aizgāja.

Vajadzīgo laiciņu pagaidījis, augstmanis, it kā nupat attapies, pikti iesaucās:

��� Eh, aizmirsu! Rakstvedi, skrien viņam paka], saki, lai pie reizes pameklē arī Sahimardanas mo�ejas mullas sūdzību.

Aizgāja arī rakstvedis.

Viņi palika tornī vieni aci pret aci. Kurlmēmos bendes varēja

neņemt vērā.

��� Ko tu mels, zīlniek? � Kamilbeks augstmanīgi vērsās pie Hod�as Nasredina. � Tev dro�i vien vēl vakardienas ha�i�s nav izvēdinājies no galvas? Kas par apburo�u skaistuli, kas par greizsirdību, kas par nodomiem pret kādu varas nesēju!

Viņ� izlikās, it kā nebūtu dzirdējis, nebūtu sapratis.

Hod�a Nasredins uzreiz pārcirta viņa viltības:

��� Es runāju par tirgoni Rahimbaju, par Arzi-bibi, viņa daiļo lauleni, un par kādu tre�o, kura vārdu gai�ais valdonis pats labi zina.

Iestājās klusums un turpinājās ilgi.

Uzvara bija pilnīga; Hod�a Nasredins pats juta, cik ugunīgi iekvēlojās viņa pa�a acis.

Augstmanis bija satriekts, samalts, iznīcināts un nospiests. Ar drebo�ām lūpām tas iezīdās pīpē. Apdzisu�ais kaljans tikai gārguļodams burbuļoja un nedeva ne grīstites dūmu. Hod�a Nas�redins metās pie spīdzināmās ēzes, paķēra oglīti, iebāza, kaljanā un neliekuļotā cītībā ņēmās pūst, steigdamies atgriezt augst�mani pie skaidras sapra�anas, lai līdz re�ņa atnāk�anai paspētu izbeigt lietu.

Viņa centībai bija panākumi: augstmanis ievilka dūmu un sāka lēni uznirt no sava satricinājuma dzelmes.

Tagad viņam atlika tikai viena izeja: salīgt ar zīlnieku mieru.

Tomēr viņ� uzreiz vēl nepadevās, vēl mēģināja pasmieties:

��� Kur tu saklausījies �īs pļāpas, zīlniek? Tev, jādomā, patīk kulstīt mēli ar visādām vecenēm uz sava tilta?

��� Man ir viena vecene, ar kuru es bie�i aprunājos.

��� Nu tad pasaki viņas vārdu, pazīmes, kur atrodas tās mājas. Es arī ar viņu aprunā�os �

��� Mana vecā zīlniecības grāmata, � lūk, kas man visu pa�stāstīja. bet apstiprinājumu es izlasīju tirgoņa acīs.

��� Tu gribi mani pārliecināt, ka ar savas grāmatas palīdzību vari piekļūt ikvienam noslēpumam? Pasakas, ko var stāstīt ma�ziem bērniem!

��� Kā gai�ajam valdonim tīk; es varu arī klusēt. Bet, ko tad, ja rīt valodas par visu to nonāks līdz di�ajam hanam? Jo tirgonis ir nodomājis meklēt pilī aizsardzību savai laulības gultai.

Trieciens pēc trieciena � cits par citu briesmigāks.

Patie�ām, augstmanim �ī bija nebalta diena; viņa priek�ā rē�gojās atbaido�s pils dziednieka tēls, un viņ� nodrebēja glu�i kā no pirmā asa na�a pieskāriena.

Varbūt tirgonis savu sūdzību jau ir sacerējis? Varbūt viņ� to jau ir aiznesis uz pili?

Nokavē�anās draudēja ar bojā eju.

Vajadzēja atmest aplinkus un viltības un pāriet uz atklātu, tie�u valodu.

��� Nu redz, zīlniek, tagad es esmu pilnīgi pārliecinājies, ka tava zīlē�ana ir pareiza, � augstmanis sacīja, rādīdams vien�kār�u un draudzīgu sejas izteiksmi. � Tu vari būt man noderīgs, vai dzirdi? Es tevi izlaidī�u no cietuma, izsnieg�u apbalvojumu, iecel�u par galveno zīlnieku �ā prātu izdzīvoju�ā ve�a, galvas�kausa saimnieka vietā.

Ilod�am Nasredinam ne prātā nebija nācis izpurināt galvas�kausa veci no tā ni�as, ta�u vajadzēja pateikties augstmanim, klanīties un apsolīt bezgalīgu padevību.

��� Tā, tā! � sacīja augstmanis. � Tie�i padevību! Mēs abi atradīsim vienu valodu, zīlniek. Tu, protams, ari pats apjēdzi, ka mana pavēle saņemt tevi ciet un iemest cietumā nebija nekas cits kā viltība acu novēr�anai. Es uzreiz sapratu, jau vakar sapratu, ka savā amatā tu patiesi esi liels meistars, nevis tāds kā pārējie;

.itādi vīri man ir vajadzīgi; tāpēc jau es tevi �odien aicināju uz torni. Lieta, kā redzi, ir tāda, ka es neticu savam palīgam, �im resnim, domāju, ka drīz viņam pa�am vajadzēs izmēģināt ausu urbi, vēdera piepildāmo pīpi un vilcējbumbu. Lai nu viņu nojauktu no pēdām, es pavēlēju tevi uz tilta saķert, patiesībā do�mādams par glu�i citu, slepenu mērķi: izrunāties ar tevi divatā, bez liekām ausīm, redz, tie�i tā kā pa�laik, jo netālā nākotnē, kad es �o smirdīgo resni atdo�u bendēm, tu varēsi ieņemt viņa vietu, protams, ar noteikumu, ja izrādīsi vajadzīgo centību un vislie�lāko padevību �

Viņ� vēl ilgi melsa un muldēja, velti zaudēdams dārgo laiku, bet kuru katru mirkli varēja atgriezties resnis; ne bez pūlēm Hod�am Nasredinam izdevās ievirzīt sarunu vajadzīgā gultnē.

��� Kop� �īs dienas tu esi galvenais zīlnieks! � augstmanis sacīja. � Vecais ņēma no savu padoto ienākumiem vienu des�mito daju. tu vari ņemt divreiz vairāk. Nav viņus ko �ēlot, �os blē�us, viņi tur sē� un krāj taukus, bet brīdināt mani par bries�mām varēji vienīgi tu! Ņem no viņiem vienu piekto daju, bet, ja pīkst, � pasaki man, es nomierinā�u. Tagad, zīlniek, mums abiem jāuzzina, kad tie�i tirgonis nodomājis iesniegt savu sū�dzību? Varbūt jau rīt?

��� Nē, ne tik drīz. Viņam vēl nav pietiekamu pierādījumu. Viņ� gaida, kad gai�ais valdonis aizmirsīs piesardzību�

��� Nu vairs nesagaidīs! Bet kā viņ� uzodis? Kur� no maniem ienaidniekiem viņam pa�ukstējis? Vai tu to varētu uzzināt, ko?

��� Ja es ieskatī�os savā grāmatā, kas atrodas te, maisā �

��� Ņem to. , i

Hod�a Nasredins izvilka no maisa slaveno grāmatu, atvēra

un klusi uzsmaidīja ķinie�u zīmēm kā veciem, labiem draugiem; tās viņam it kā bija kļuvu�as pat saprotamākas.

��� Nu? � augstmanis nepacietībā prasīja. � Vai tā stāsta vai klusē?

Lai padarītu savu balsi dobju, kā no aizkapa nāko�u, kāda piederas tik svarīgai zīlē�anai, Hod�a Nasredins sarauca uz�acis un piepūta vēderu.

��� Es redzu! � viņ� stiepti, dziedo�i iesāka. � Es redzu sauli, kas aizgrimst aiz dienas robe�as, redzu tirgu � Redzu tirgus būdu un resno tirgoni Rabimbaju, kas tajā sē�. Dzirdu bungas un sardzes bargos uzsaucienus. Lūk, kur parādās kāds cēls un varens vīrs; es pazīstu �o lepno skatienu, �īs di�ciltīgās ūsas. Viņ� nokāpj pie nicināmā tirgoņa, apsē�as blakus. Viņi dzer tēju, viņi tērzē. Viņi runā par sacīkstēm, par arābu un tekinie�u zirgiem � Bet kas tas? It kā pati nakts debesu valdniece būtu nokāpusi uz zemes! Kādi vārdi būtu cienīgi cildināt apbu�ro�o skaistuli, kas ieradusies tirgoņa būdā? Viņa ienāk, līgani gurnus �ūpodama, viņa satrauc jūtas, viņa ap�ilbina un saval�dzina! Viņas seju slēpj �adra, ta�u cauri zīdam atspīd viņas maigo krā�|u un mutes kora||u blāzma � Es redzu � nicināmais tirgonis attaisa naudas somu, izvelk nez kādas dārglietas� Pēc tam, pēc tam � Lūk, lūk, kur slēpjas viltus, lūk, kur lamatas!

Viņ� uzmeta skatienu augstmanim. Tas ar visu augumu bija paliecies uz priek�u un bez skaņas kustināja ūsas, bet neko ne�varēja izsacīt � vārdi bija piekaltu�i pie mēles.

��� Ak nicināmais tirgoni! � Hod�a Nasredins glu�i kā vis�lielākās dusmās atrāvās no grāmatas. � Ak zemiskais andelmani!� Viņ� pavēl sievai aplikt rotas, viņ� gai�ā valdoņa priek�ā atsedz tās seju. Es redzu, redzu, varenā saule un brī�ni�ķais mēness tīksminās viens par otru. Sirdīs verd appusēja kaisle. Viņi deg, viņi tiecas viens pēc otra, viņi aizmirst piesar�dzību, viņus nodod kvēlie skatieni un sārtums, kas saplūdis sejā, viņus atmasko! Saldais noslēpums tiek atklāts, aizsegi noslīd! To vien ir gribējis nicināmais tirgonis, netīrais ok�ķeris, zemis�kais greizsirdis, ne�ēlīgais sve�ās mīlas grāvējs! Viņ� medī to skatienus, ieklausās viņu satrauktajā, ātrajā elpā, sķaita sir�u pukstus. Viņ� pārliecinās par savu aizdomu pareizību, viņa pūķa sirdī �ņāc smirdo�a greizsirdība! Viņ� izgudro atriebību, bet sa�vus blēdīgos nodomus slēpj zem liekuļotas labvēlības maskas �

��� Redz kā-a! � augstmanis novilka. � Jāatzīstas, es no �ā taukos peldo�ā seska tādu attapību negaidīju! Zvēru pie allaha, tu, zīlniek, it kā būtu bijis ceturtais tur, būdā, un visu redzējis ar pa�a acīm! No �īs dienas tavs galvenais uzdevums � sekot tir�gonim. Sekot, ne soli neatejot un acu nenovēr�ot! Un ziņot man par visiem viņa nodomiem!

��� Man nepazudīs neviena viņa doma. Kā tik es izie�u no cietuma �

��� Tu iziesi �odien pievakarē. Agrāk nevar, � vispirms man jāziņo hanam.

��� Ja nu hans nepiekrīt?

��� Sīs rūpes tu atstāj man.

��� Ak gai�ais valdon, vēl vienu vārdu: būs da�i izdevumi.

���� Izejot tu saņemsi divus tūksto�us tangu. Tas būs sā�kumam.

��� Ja tā, tad visas varenā valdoņa vēlē�anās tiks izpilditas!

Aug�ā noklaudzēja durvis, uz kāpnēm atskanēja soļi. Atgrie�zās resnis un rakstvedis, vajadzīgos papīrus tā ij neatradu�i. Viņi abi bija neizsakāmi pārsteigti, redzēdami, ka zīlnieks, kuram vajadzēja ar saplosītu, asiņainu muguru karāties uz moku sola, sveiks un vesels stāv augstmaņa priek�ā un pat it kā smaida, pa�visam nemanāmi, ar acīm vien.

���� Ved �o cilvēku aug�ā un gādā, lai viņam nekā netrūktu, � augstmanis pavēlēja resnim. � Te ir sevi�ķa lieta, par kuru es pats personīgi ziņo�u di�ajam hanam.

Resnis aizveda Hod�u Nasredinu kādā torņa aug�stāva telpā, kur bija gan paklājs uz akmens grīdas, gan mīksta tahta ar spil�veniem, gan pat kaljans. Pasniedza trauku ar plovu, ko Hod�a Nasredins arī apēda re�ņa neatlaidīgā, vērīgā skatiena pavadīts.

Noklaudzēja durvis un iestājās klusums � mēms cietuma klusums, bet Hod�am Nasredinam tas nebija bīstams.

Viņ� apgūlās uz tahtas. Pa visu ķermeni izplūda bezgalīgs gurdums kā pēc smaga darba. Viņ� aizvēra acis. Ta�u domas viņa nemierīgajā galvā negribēja rimt, atpūsties � tās līdzi augstmanim traucās uz hana istabām. �Ko viņi izlems? Starp citu, man par to nav jāraizējas, lai gai�ais Kamilbeks rūpējas pats par sevi . . .� Ausīs it kā sāka �ķindināt liegi kamieļu zvār�gulī�i � tur zuzēja miega sudrabotie spārni, kas nolaidās pār viņa pagalvi. Domas kļuva gausas. �Zirgi? � Kur gan tie to�mēr paliku�i, un kur lai tagad meklē vienaci? . ..� Gribēja celties lidojumā pēdējā doma, jau pavisam miglaina � par tirgoņa sievu: �Ak smar�īgā Horasanas dārza roze, cik lielas glābējas man izrādījās tavas mīlas nerātnības! �� Tā viņa arī pagaisa kaut kur tālēs, �ī pēdējā doma: Hod�a Nasredins aizmiga.

Viņ� gulēja dziļu, rāmu uzvarētāja miegu; te nebūs lieki at�gādināt. ka nesenajā, viņam laimīgajā kaujā no pirmā trieciena viņu glāba vienīgi pa�a ticības spēks � �is krietno cilvēku zelta vairogs. Kā lai �ajā sakarībā neatceras Heratas Farisu-ibn-Hatabu, kuram biju�as visskaidrākās domas un kur� teicis: �Pa�visam maz trūkst cilvēkiem uz zemes, lai sasniegtu labu dzīvi, � ticības citam pret citu, bet �ī zinātne nav aizsniedzama zemiskām dvēselēm, kuru likums ir savtība.�

��� Manuprāt, viņam tomēr jānocērt galva. Radniecībā ar tik bīstamu dumpinieku slēpjas lieli draudi.

��� Esmu nemaldīgi noskaidrojis, ak di�ais valdniek, ka nekā�das radniecības īstenībā nav; zīlnieks cēlies no pavisam citas ģi�menes, no cita ciemata.

��� Tas vēl neko nepierāda. Ja nu viņ� tomēr ir radinieks? Varbūt ne tuvs, bet kāds tālāks?

��� Viņ� nav pat nekad ticies ar Jarmatu. Spiegi ir glu�i vien�kār�i aloju�ies un kļūdīju�ies, saņemdami viņu ciet.

��� Ja reiz saņemts un sē� cietumā, tad kāpēc lai dro�ības pēc nenocirstu viņam galvu? Es neredzu nekādu prātīgu iemeslu to nedarīt. Dumpis � tas vis nav �ādi tādi tavi Pe�averas burvji, te joki nevietā, man pietiek jau ar vienu Jarmatu: tā darbi ierak�stīti manas sejas grumbās!

��� Ak di�ais valdniek, zemiskas rūpes par kāda nicināma zīlnieka galvas paglāb�anu man, protams, ir sve�as un pat pre�tīgas, � es runāju par ko citu: par troņa nostiprinā�anu.

��� Tad turpini.

��� Tie�i augstāku apsvērumu vadīts, es �odien atvedu uz pili savu pārdomu vārgos kamieļus, lai liktu tiem nokrist ceļos baniskās varenības serala priek�ā un padzirdinātu no valsts gud�rības avota.

��� Pag, vezīr, turpmāk tādus vārdus tu iepriek� uzraksti uz papīra un skaļi nolasi pils pārvaldniekam � tur, lejā. Un lai viņ� uzklausa vērīgi, � es viņam par to esmu pielicis algu.

��� Pils pārvaldniekam � vārdus, kas domāti haniskām ausīm! �

��� Jūs man esat divpadsmit vezīri, un katrs runā divas stundas. � kad lai es guļu?

��� Klausos un paklausu. Pēdējā gadā mēs esam nocirtu�i ne vienu vien desmitu galvu, un, pateicoties tam, tronis nostip�rinājies �

��� Nu redzi: vienmēr derīgi!

��� Vai �odien nebūs vēl derīgāk parādīt valsts �ēlsirdības piemēru? Ja mēs izlaidīsim zīlnieku un ar saucējiem pavēstīsim par to visiem pilsētas iedzīvotājiem � vai nebūs taisnīgi cerēt, ka viņu sirdis pildīsies ar sajūsmu un viņi priecīgi sauks: �Ai, cik mēs esam laimīgi, cik labi dzīvot zem varenās mūsu valdnieka labās rokas, kur� mūs silda glu�i kā pavasara saule��

��� Uz papīra, vezīr, uz papira � un tur, lejā � Tālāk!

��� Tādā veidā tronis iegūs papildu balstu � sirdīs!

��� Tev varbūt arī taisnība. Ta�u viņ� tomēr ir bīstams, �is zīlnieks, ja viņ� rada �

��� Bīstamību ir viegli novērst, ak valdniek! Vispirms jāiz�lai� un par to jāpavēsta ar saucējiem. �ēlsirdības darbs. Bet pēc tam, divas trīs nedēļas vēlāk, kādā naktī no jauna jāsaņem un bez vilcinā�anās jānocērt galva manā pagrabā, no kurienes nevar izkļūt neviena skaņa. Piesardzības darbs. Pirmais jādara visiem redzot, otrs � slepus, �ēlsirdība un Piesardzība viena otru papil�dina, abas kopā veidodamas Di�umu, un zalgo kā divi ne ar ko nesalīdzināmi dimanti, kas mirdz kroni mūsu saulei līdzī�gajam �

��� To visu tur, pie pārvaldnieka. Vai tu beidzi, vezīr?

��� Manu niecīgo domu trauks rāda dibenu.

��� Tad labi, laiks tuvojas vakaram. Tavi vārdi mani pārlie�cināja, vezīr, es piekritu tavam nodomam.

��� Valdnieka �ēlīgais skatiens iededz manās krūtīs prieka gaismekli! Es tūlīt sacerē�u firmanu par zīinieka atbrīvo�anu, bet rīt no rīta saucēji hana gribu pavēstīs visai pilsētai.

��� Lai notiek tā!

Pievakarē Hod�a Nasredins jaunā halātā, jaunos zābakos un smagu maku (augstmaņa dāvana) aiz jostas atstāja savu gūstu.

Ko pils cietok�ņa vārtiem viņ� izgāja laukumā, kurā jau val�dīja vakara ēnas.

Pirmais, ko viņ� aiz vārtiem ieraudzīja, bija resnais naudas mijējs � samta halātā, ģildes vara nozīmi pie krūtīm, ar apau��iem rokās, viņ� jau sen te nīka cerībā iekļūt pilī un nolikt pie di�ā valdnieka kājām savu sūdzību.

Parādoties Hod�am Nasredinam, tirgoņa taukos un sviedros spīdīgā seja atplauka priekā.

��� Tevi izlaida, zīlniek! Ak lielā laime � tātad mani zirgi atgriezīsies pie manis! Bet es jau sagatavoju sūdzību, samaksāju rakstvedim divpadsmit langu. Lūk, kur tā ir, izlasi, ja gribi.

��� Es lasu tikai ķīniski.

��� Te ir da�i vārdi, kas tev visai glaimojo�i. Es lūdzu atlikt tavas galvas atdalī�anu no tava rumpja, kamēr tu sameklēsi man zirgus, vai redzi, kā es par tevi rūpējos!

��� Kā nu neredzēt, � pieņem par to manu pateicību, tirgoni!

��� Tad iesim turpināt zīlē�anu; varbūt tu vēl paspēsi atrast zirgus pirms nakts iestā�anās.

��� Kālab mums jāsteidzas? Es, tāpat kā tu, esmu steigas ienaidnieks. Ja jau esam atliku�i manas galvas atdalī�anu no mana rumpja, tad kāpēc gan lai mēs neatliktu arī tavu zirgu mek�lē�anu?

��� Kā tad tā, kā var atlikt meklē�anu? Tu esi aizmirsis: pēc triin dienām ir sacīkstes!

��� Pamēģini aprunāties ar hanu; iespējams, viņ� arī ir liels atlik�anas cienītājs un atcels sacīkstes pēc kādas nedēļiņas.

Un ilgāk pie vārtiem nekavēdamies, Hod�a Nasredins no�griezās uz tirgus pusi, kur jau dunēja un dārdēja bungas, pa�vadot sauli uz rietu.

��� Ja tā, tad sargies, zīlniek! � tirgonis sāka �ņākt, seju izvaibstījis. � Es zinu, tu esi uzpirkts, zinu no kā! Bet man arī pilī ir savi cilvēki, �ie vārti atvērsies manā priek�ā un tad posts nāks pār tevi, zīlniek, pār tevi un tavu uzpircēju!

Hod�a Nasredins jau bija tālu un nedzirdēja �os draudus.

Pār visu viņa ceļu laukumā gulās slīpas, garas un īsas, ro�botas ēnas, glu�i kā pasaku briesmoņu muguras, kuri paslēpu�ies, lai viņu sakamptu; ta�u viņ� kā apburts princis, ko sargā aug�stākie spēki, brīvi un drosmīgi soļoja starp tiem, pavērsis seju pret kvēlo�o sauli. Tā iegrima viļņainu, sīku mākoņu kaudzē un pārlēja to ar skaidru uguni, solīdama zemei uz rītdienu vēsu kalnu vēju � glābiņu tveicīgajā svelmē.

Bet naktī, �aihanā gulēdams, viņ� caur grīdu klusi sarunā�jās ar vienaci.

��� Visvairāk es priecājos, ka neesmu vilies, tev uzticē�damies, � viņ� teica, salicis plaukstas kā tauri, lai balss neklīstu sāņus. � Tagad pasaki: kāpēc zirgus alā neatrada, kur tie pali�ku�i?

��� Es tos nevarēju alā atstāt: visapkārt lo�ņāja spiegi un sāka ap�amdīt arī akmenslauztuves. Pirms ausmas, miglas aizsegā, man izdevās zirgus izvest un novietot citā vietā � kādā tuk�ā piepilsētas mājā �

Saruna beidzās vēlu, jau uz rīta pusi.

Uzklausījis sīkus rīkojumus turpmākajam, vicnacis nozuda. Hod�a Nasredins apgriezās no vēdera uz muguras, gari no��āvājās un pēc brī�a pacēla miega buras.

Kad no rīta viņ� ieradās uz Nocirsto Galvu tilta, tur jau zi�nāja par viņa iecel�anu galvenā zīlnieka amatā.

Kā viss bija pārvērties! Parasto ņirgu vietā viņu sagaidīja verdziski skatieni, li�ķīgi vārdi, iztapīgi smiekli. Kaulainais ve�cis, galvaskausa īpa�nieks, bija pārcēlies uz citu ni�u, �auru un tum�u, un no turienes dobji rūca kā vārgs bezzobains suns no savas būdas.

Bet trīs viņa mīlu|i, vistuvākie un uzticamākie, kas vēl vakar viņam cītīgi kalpoja, jau bija paspēju�i novērsties un pār�sviesties uz citu pusi. Ar slotām un slapjām lupatām rokās tie ro�sījās pie galvenās ni�as, sagatavodami vietu jaunajam pārvald�niekam. Tie paklanījās Hod�am Nasredinam zemāk par visiem; viens paķēra tepiķīti no viņa rokām un paklāja ni�ā, otrs ar savu �almu notrauca putekļus no viņa zābakiem, tre�ais uzpūta ķīnie�u grāmatai un viegli ar nagu paskribināja tās muguriņu, it kā aiz�mēzdams kādu gruzīti.

Un drīz tiltu apciemoja pats augstmanis un uzsāka ar Hod�u Nasredinu slepenu sarunu. Viņ� alka nomierino�u apgalvojumu un pa pilnam tos saņēma.

��� Vai tik tu labi pārbaudīji tirgoni, zīlniek? Vai tu nolaidies pa�ās viņa neķītro nodomu dzīlēs?

��� Jā, nolaidos, ak gai�ais valdon; pagaidām nekā bīstama nav.

��� Seko, zīlniek, neatlaidīgi seko!

Visu acu priek�ā, parādot �ēlastību, kāda vēl nekad uz tilta nebija redzēta, viņ� pastiepa zīlniekam roku, lai noskūpsta.

��� Tagad pasaki � pagāju�ā reizē es aizmirsu tev par to pa�jautāt, � kur tomēr tie zirgi no alas ir paliku�i?

��� Kur paliku�i? Ļoti vienkār�i � es tos pārnesu.

��� Kā tā � pārnesi? Tu biji uz tilta, bet zirgi � akmenslauztuvēs.

Hod�a Nasredins nevērīgi paraustīja plecu, it kā runātu par lietu, kas saprotama pati par sevi.

��� Ļoti vienkār�i � pārnesu pa gaisu.

��� Pa gaisu? Tātad tu vari pa gaisu?

��� Tas man tīrais nieks. Pa�ā pēdējā brīdī, kad jātnieki aizbrāzās uz akmenslauztuvēm, es no savas grāmatas uzzināju, ka zagli paspēju�i izvilkt apburtās naglas no zirgu pakaviem un diegus no astes. Tāpēc es nolēmu pagaidām atturēties no zirgu atdo�anas, vispirms ziņot gai�ajam valdonim un uzklausīt viņa rīkojumus, ko darīt turpmāk.

��� Gudri un teicami, zīlnieki

��� Vajadzēja pārnest�

��� Visai interesanti! Tātad pa gaisu, ko? Uzreiz, vienā acu�mirklī? Bet pasaki: vai nevar pa gaisu aiznest tirgoni? Kaut kur tālāk, uz Bagdādi vai Teherānu, bet vēl labāk � uz pagānu ze�mēm, lai franki viņu tur pārvēr� vergā?

��� Tādu darbu es nevaru paveikt: man pak|auti tikai dzīv�nieki. Varbūt ar laiku, kad es bū�u iedziļinājies�

��� Loti �ēl, |oti �ēl. Un mums jau pilī arī ir daudz tādu, kurus sen būtu derējis � tā �

Un viņa iztēlē pret pa�a gribu pazibēja vesela virtene pa gaisu pārnesamo; visiem pa priek�u lidoja tirgonis, atmuguriski, ar izpūru�u bārdu un izvelbtām acīm, pūlēdamies ar kāju aizspert pie viņa pieķēru�os Jadgorbeku, tālāk, cits pie cita pieķēru�ies, lidoja kāds augsts vezīrs, galvenais nodokļu vezīrs, augstākais soģis, hana spiedoga glabātājs un daudzi tamlīdzīgi galma ļau�dis, bet visa �ī neticamā virkne, par pārsteigumu un �ausmām augstmanim, nobeidzās ar pa�u iianistes valdnieku; tas lidoja sēdus, mazliet uz priek�u saliecies, it kā viesulis viņu būtu no�rāvis no troņa tie�i tai bridī, kad hans pieņēmis kārtējo sūdzību; viņa halāts, vēja piepūsts, bija izpleties kā burbulis, jaudams re�dzēt kārno apak�daļu, ko sedza sarkani-za|i iz�ūdinātas platbikses. . . Tas viss pazibēja, aiztraucās un pagaisa; juzdams rei�boni, vieglu nelabumu un d�inkstē�anu ausīs no tik kārdino�a un tik bīstama redzējuma, augstmanis ilgi kāsēja un ņurdēja, nesaprazdams, kādā veidā viņā, pa�os dvēseles dzijumos, apieda�mas apsargājo�ās prāta robe�as, varēju�as iezagties dumpī�gas jūtas? Un viņ� secināja, ka dumpīgums glu�i kā smalks aro�māts spēj pārvietoties bezmiesīgā ceļā un bez vārdu palīdzības; te viņa domas pievērsās zīlniekam: �Nu protams, tas ir viņ�, kas ar savām burvībām parādīja man tik neiedomājamu redzējumu! Jā, un vispār viņ� ir bīstams: pārāk daudz zina, pārnes pa gaisu � Tiklīdz vairs nebūs vajadzīgs, tā nevilcinādamies uzlai�dī�u viņam virsū Piesardzību!�

Pēc augstmaņa aizie�anas uz tilta ilgi valdīja klusums; pēc tam zīlnieki cits pēc cita vilkās pie Hod�as Nasredina ar savām dāvanām. Da�s nolika viņa priek�ā uz tepiķī�a piecdesmit tangu, da�s septiņdesmit, bet da�s vēl vairāk, atkarībā no ienākumiem. Tā jau pirmajā dienā Hod�a Nasredins iepazina divas galvenās īpatnības, kas piemita viņa jaunajai vidējā priek�nieka pakāpei: mierino�us apgalvojumus augstākajiem, dāvanu pieņem�anu no zemākajiem.

Vecis, galvaskausa īpa�nieks, pienāca pēdējais, klusēdams nolika uz tepiķī�a simt piecdesmit tangas, vairāk par visiem. Uz viņu bija �ēl skatīties � tik ļoti viņ� bija uzreiz sagumis, kri�ana viņu bija ievainojusi pa�ā sirdī. Ta�u pūlējās rādīties lepns un nevērīgs; tomēr grūtsirdība, kas glu�i kā melni ūdeņi iegulusi ve�cīgajās acīs, bija redzama visiem un saprotama visiem. Savu galveno dārgumu � apburto galvaskausu � viņ� no rīta bija no�berzis ar smiltīm, saziedis ar ellu un izlicis visredzamākā vietā; �ai galvaskausā nu bija viņa pēdējā cerība, pēdējais patvērums.

Hod�a Nasredins padevās �ēlumam un atstūma vecā naudu:

��� Ņem � Nevajag.

Vecis sāka �ņākt, viņa acīs uzliesmoja ļauna, zaļgana uguns:

��� Tev par maz? Tu man esi atņēmis visu, un vēl tev par maz? Vai tu negribi, lai es tev atdotu arī savu galvaskausu?

��� Nē. negribu, � Hod�a Nasredins klusi teica. � Ņem savu naudu, mierīgi valdi pār savu galvaskausu, man no tevis nevajag neko. Es tev tūlīt pazīlē�u.

Ve�ukam aiz niknuma aizrāvās elpa:

��� Tu pazīlēsi man? Man, kas jau �etrdesmit gadus sē� uz tilta! Man, galvaskausa īpa�niekam! Tu, kas vēi vakar mūs visus apkaunoji ar savu melīgo zīlē�anu!

��� Bet tomēr paklausies. � Hod�a Nasredins atvēra savu grāmatu: � Nomierinies, tavas likstas ir īslaicīgas un pārejo�as. Vēl nebūs beidzies �is mēnesis, kad tava cieņa un visi ienākumi, kas .ir to saistīti, atgriezīsies pie tevis. Tavas labklājības no�laupītājs nozudīs, izgaisīs kā pavasara rīta migla, un likai pie�miņa par viņu te, uz tilta, paliks uz ilgiem laikiem. Un kad uz�zinās viņa vārdu � ta�u ar to beigsim: ķīnie�u zīmes manām acīm ņirb un saplūst, un tālāk es neko nevaru saprast

Piesardzīgi pa�ķielējis uz Hod�u Nasredinu, ve�uks devās prom, nezinādams, ko domāt, � vai �is jaunais par viņu zobojas vai paliesi zaudējis prātu aiz tik piepe�i atnāku�ās laimes? Viņ�

Ierakās savas tum�ās ni�as dziļumā un sastinga, drūmi galvu izslējis.

Bet te vecajam uzbruka jaunas bēdas � viņa vakardienas verdzisko pakalpu dzēlīgās ņirgas.

��� Ei, tu! � tie sauca izsmiedami. � Kāpēc tu neiekasē savu tiesu, desmito da|u?

��� Viņ� �o darbu atlicis uz rītdienu!

��� Viņ� gaida, kad gai�ais valdonis dāvās tam tiesības uz pusi no mūsu ienākumiem!

��� Nē, viņam glu�i vienkār�i apnicis būt par galveno zīlnieku, un viņ� pats pilnīgi labprātīgi atteicies no sava amata!

Pa�i būdami zemiski neģē|i, viņi visus citus uzskatīja par tādiem pa�iem un it nemaz ne�aubījās, ka �ie saucieni Hod�am Nasredinam patīk. Viņi bija dzirdēju�i zīlē�anu no ķīnie�u grā�matas un pilnīgi atbilsto�i savas dvēseles zemiskajai dabai sa�prata �o zīlē�anu kā jaunu izsmieklu par ne�ēlastībā kritu�o.

��� Aizvāc savu galvaskausu, tas jau sen mums nejēdzīgi maitā redzi! � viņi brēkāja, cits par citu pūlēdamies izkalpoties jaunajam priek�niekam. � Tu to uzdod par cilvēka galvaskausu, bet katram ta�u no pirmā uzmetiena skaidrs, ka tas ir mērkaķal

��� Protams, mērkaķa!

��� Un piedevām vēl iepuvis!

Vecais spēja paciest visu ko, tikai ne galvaskausa pazemo��anu.

��� Lai tev mati aug uz iek�pusi, cauri tava pa�a galvas�kausam, tavās smadzenēs, Hakim, neģēlīgā �ūska, ko es sildīju savā azotē! � viņ� dobji burk�ķēja no savas ni�as. � Atceries, kā es tevi, vēl pui�eli, pievācu �ai patiltē, izsalku�u, netīru un noskrandu�u, un pieņēmu sev dēla vietā, ēdināju un apģērbu, un apmācīju zīlē�anā, � ar ko tu man �odien atmaksā � Bet tu, Adil, lai tu apgriezies uz otru pusi, ar zarnām uz āru, lai skor�pions iedzeltu tavās izvērstajās aknās, � atceries, vai es tevi aizpēru nepaglābu no pletnēm un pazemes cietuma, samaksājot no sava maka tavu parādu � septiņi simti �etrdesmit �etras tangas!

No �iem vārdiem ITod�a Nasredins pārsteigts uzzināja, ka kaulainais vecis, pēc izskata īsts nelietis, kur� pie tam nodar�bojas ar tik nevajadzīgu darbu kā zīlniecība, kas nenovēr�ami saistīta ar spiego�anu, ka pat �is vecis savā sirdī zem visādas draņķības nogulsnēm glabā gai�os labo jūtu avotus. Tomēr veco aizstāvēt Ilod�a nesāka, jo prātā ienāca doma par viņa drīzo atgrie�anos agrākā amatā un smago atmaksu, kāda sagaida ne�pateicīgos.

Tuvojās diendusas laiks, saule cepināja, svelme virs jum�tiem izkusa un sāka tecēt, stiklaini trīsēdama. No tilta akmens plāksnēm dva�oja sausa, smacējo�a kvēle kā no podnieka krāsns, vēja nebija, kokiem novīta lapas, putni paslēpās ēnā un klusēja.

Tālumā atskanēja bungas, taures, saucēju balsis; drīz viņi atkal parādījās uz tilta un pavēstīja jaunu firmanu par lielu hana �ēlsirdību. Zīlnieki saskatījās bailīgā neizpratnē: pārāk daudz trok�ņa uzreiz bija radījis ap sevi viņu jaunais priek�nieks! �ādas domas atausa arī pa�am Hod�am Nasredinam: pārāk daudz trok�ņa � aiz gai�ā �ēlsirdības vaiga viņ� ar sirdi no�jauta tuvo Piesardzību.

Viņ� bija cerējis, ka �īs dienas, pēdējās pirms sacīkstēm, tir�gonis neatstādamies kvernēs uz tilta un lūgs savus zirgus.

Iznāca citādi: tirgonis neatnāca nevienu reizi. Rahimbaja sirdī aizvainojums bija ņēmis virsroku pār godkāri, viņ� tagad nekā�roja ne pirmās godalgas, ne hana uzslavu � viņ� alka vienīgi atriebes. Jāatmasko viltīgais augstmanis, jāpārvēr� pī�ļos, jā�samin, jāiznīcina! Un, protams, pie reizes jāsamaļ miltos arī �is blēdis zīlnieks!

Vai maz jāsaka, ka sacīkstēs uzvara tika augstmaņa tekinie�iem. Tie bija ap�ilbino�i, lieliski, kad, astes pa vējam pa�laidu�i, brāzās kā lidojo�as bultas, atstājot starp sevi un pārējiem pieci simti olek�u platu, klaju lauku.

Taurēm necie�ami rēcot, dūdām spalgi spiedzot un lielām un mazām bungām traki dārdinot, uzvarētājus pieveda pie iz�greznotā paaugstinājuma, uz kura sēdēja hans. Tekinie�i izlieca kaklus, nepacietīgi grauza mutes lau�ņus, ar pakaviem spēra un spārdīja zemi � viņi lūdzās atkal uz sacīk�u lauku. Viņi bija apskrēju�i divpadsmit lielus ap|us, bet viņu dva�a bija tikai maz�liet straujāka, muguras un sāni sausi, bez neviena sviedru planku�miņa, uz tievajām kājām nedrebēja un nepulsēja neviena dzīsla.

Hans pasmaidīja, par tiem tīksminādamies.

Pār galminieku baru, kas drūzmējās aiz hana muguras, pār��alca sajūsmas �uksti.

Augstmanis staroja uzvaras priekā: rokas sānos iespriedis, plecus saslējis, skrullēja ūsas, locījās pa labi un kreisi, uz sa�viem smailajiem papē�iem grozīdamies.

Hana galvenais saucējs pagājās paaugstinājuma malā un pacēla roku, aicinot visus uzklausīt.

Taures apklusa, bungas norima, pūlis, kas saplūdis pie pa�augstinājuma, sastinga mierā.

� .. .Visu�ēlīgais hans un saulei līdzīgais Kokandas un citu labklājībā zajojo�o zemju valdnieks, � dobjā un skanīgā balsī sāka saucējs, � valdonis, kura slava aizēno visus pārējos �īs�zemes valdoņus, allaha mīlētais sūtnis un Muhameda mantinieks zemes virsū �� i

Hans deva zīmi pils pārvaldniekam, tas piegāja pie saucēja, paņēma no tā rokām tīstokli un ar nagu pārsvītroja prāvas trīsceturtda|as no visa uzrakstītā, atstādams to visu ko lasīt sev par papildu algu; saucējs, kas piepe�i tika izsisls no pierastā lasī��anas tempa, sāka ņurdēt un purpināt; pēc tam ar krietnu piepūli pievērsa acis apak�ējām noslēguma rindām:

��� �� ar �o liek pavēlēt: pirmo godalgu �etrdesmit tūksto�u tanpu apmērā par zirgu neaprakstāmo skaistumu un straujumu pie�ķirt��

��� Taisnību un aizstāvību! � no pūla pēk�ņi atskanēja kā�das eaudas. � Lūdzu vislielo hanu nepieļaut pārestības!

Hans sarauca uzacis. Galminieki sāka satraukti dūkt. Tādā brīdī, tādos svētkos! Nedzirdēta nekaunība!

Pūlis pa�ķīrās, palaizdams pie paaugstinājuma tirgoni � bez �almas, basām kājām, bet samta halātā ar nospodrinātu ģildes nozīmi pie krūtīm. Ar nagiem seju skrāpēdams, veselām �ķip�snām bārdu izplūkdams, viņ� nokrita ceļos, uzmeta sev uz galvas sauju putekļu un sāka brēkt:

��� Taisnību un aizstāvību!

Augstmaņa melnās ūsas �ķita vai glu�i atlupu�as no viņa sejas un nokāru�ās: tik ļoti viņ� nobāla!

��� Celiet aug�ā! � hans īgni sacīja. � Celiet aug�ā �o smirdu, kas iedrīkstējās ar savām gaudām aptum�ot �odienas svinības. Celiet aug�ā un pievediet pie manis!

Sardzes vīri sakampa tirgoni zem rokām un aizvilka uz paaugstinājuma. Viņi stiepa to aug�ā ar tādu steigu, ka tirgoņa strupās kājas, kas nesot tirinājās, nepieskārās nevienam pakā�pienam.

Uztraukums galminieku vidū pieauga: tirgoni pazina. Tirdz�niecības lietu vezīrs pieliecās pie hana un kaut ko klusi sacīja.

� Bagāts tirgonis? � hans pārsteigts pārvaicāja. � Viens no cienījamākiem? Bet kāpēc tādā izskatā? Lai viņu pieved tu�vāk un lai viņ� pastāsta.

Sardzes vīri pievilka tirgoni tuvāk; tas lampatājās kā maiss viņu rokās, tas gribēja runāt � un nevarēja, biezās lūpas bārdā kustējās bez skaņas.

Gaidīja hans, gaidīja galminieki. Augstmanis aizturēja elpu, viņa tirgonim pievērstais skatiens bija briesmīgs �

Pa to laiku vēsts par tekinie�u uzvaru jau lidoja pa tirgu, pa �aihanām un seraliem un sasniedza Nocirsto Galvu tiltu.

�Nu jau gan tirgonis noteikti atnāks,� Hod�a Nasredins prā�toja. �Viņam sacīkstēs nokampta pirmā godalga, diezin vai tam gribēsies zaudēt vairākus tūksto�us, ko viņ� samaksājis par zirgiem.�

Un atkal Hod�a Nasredins vīlās: tirgonis neatnāca. Tirgoņa vietā atlēk�oja jātnieki sardzes viri ar brīvu zirgu pavadā, sa�grāba Hod�u Nasredinu un, ne vārdo neteikdami, aizbrāzās ne�zin kur; tas viss notika vienā mirklī, viņ� tikko paguva sagrūst maisā savu zīlnieka mantību � grāmatu, ķirbi un citas lietas.

Galvenā ni�a palika tuk�a.

Uz tilta ilgi valdīja neizpratnes pilns klusums. Pēc tam starp zīlniekiem sākās pārrunas un strīdi. Uz kurieni viņu aizveda? Uz cietumu? Bendem? Vai varbūt viņ� vēl atgriezīsies, tikai kādā citā, jaunā izskatā?

Vairums tomēr nosliecās uz tādām domām, ka tagad viņam pienācis nenovēr�ams gals. Trīs li�ķi, kas bija pasteigu�ies no�vērsties no ve�a un pāriet citā pusē, rūgti no�ēloja savu pārstei�dzību, jo sevi�ķi |auno ņirgā�anos par galvaskausu.

Pirmais pie ve�a ni�as piegāja Hakims � tas pats, kas ilgu laiku bija dzīvojis viņa mājās, pieņemts par dēlu.

� Vai tev nav te mikli, ak mans gudri gudrais aizgādni? � viņ� vaicāja ar liekuļotām dēla rūpēm balsī. � Vai gribi, es tev atdo�u savu jauno ar vati popēto meldru paklāju?

Abi pārējie, nobiju�ies, ka Hakims tos nepārspēj pieglaimībā, arī pienāca pie ni�as.

��� Ak gudrais skolotāj! � pirmais sāka lipīgi medainā balsī. � Kāda visai bagāta atraitne vakar bija atnākusi pie manis pēc padoma. Viņas lieta ir grūta, juceklīga, un es netieku ar to galā. Atļauj nu, kad viņa �odien ieradīsies, sūtīt pie tevis, lai tu iz�kliedē viņas �aubas un, pats par sevi saprotams, saņem savā labā visus ar �o lietu saistītos ienākumus. Tava dziļā gudrība�

��� Un neizsmeļamās zinā�anas! � otrs piebalsoja.

��� Un domu augstums! � sāka steigties pirmais.

��� Un �is svētais galvaskauss! � iesaucās otrs.

Bet tre�ais � Hakims � pa to laiku locījās un piedziedāja no aizmugures, meklēdams vietu arī savam sakāmam.

��� Un neaprakstāmā labsirdība! � viņ� apstiprināja. � Cik labvēlīgs smaids atstarojās tavā sejā vakar, ak daudzo noslē�pumu zinātāj, kad tu uzklausīji manus nevainīgos jokus, sapraz�dams, ka tos saka vienīgi mana labā sirds un jautrā daba �

Vecais nepacēla acis, viņa sausajās lūpās vīdēja rūgts smīns. Redz, nu viņ� ir piekļuvis pavisam kiāt senajai patiesībai: �Gud�rību nevar aizsniegt iedomīgie, bet vienīgi lēnprātīgie!�� To�mēr baismīgie vārdi, kurus viņ� izteica, liecināja, ka viņa gudrība pagriezusies ar seju pret tumsu. Viņ� sacīja:

��� Katram jums es savā laikā esmu darījis labu un �odien par to esmu sodīts. Tāds ir mūsu bēdu pasaules likums: katru, kas dara labu, sagaida ļauna atmaksa.

Diez vai vecais pats, tāpat kā tie, kas viņu klausījās, līdz ga�lam izprata visu �o vārdu briesmīgo jēgu, jo pēc tiem � ja vien tas izrādītos taisnība � būtu jāapstājas dzīvei; bet Dzīve ir cēla! � �iem vārdiem nebija taisnības, tajos meklējams vienīgi attaisnojums ticību zaudēju�iem vai izmisuma pārņemtiem, kāds bija �is ve�uks.

Hod�u Nasredinu sardzes vīri uznesa uz paaugstinājuma vēl straujāk nekā tirgoni un nosvieda uz paklāja hana priek�ā.

No vienkār�ajiem ļaudīm tuvumā vairs neviena nebija; lau�kuma malās sargi ar nūjām un pletnēm aizgaiņāja pēdējos ziņ�kārīgos.

Hod�a Nasredins no pirmā acu uzmetiena noprata, ka starp tirgoni un augstmani tikko beigusies nikna sarau�anās. Abi bija sarkani, nosvīdu�i, acis abiem dega, rokas drebēja.

Sasarcis aiz dusmām bija ari pats valdonis.

��� Vēl nekad, � viņ� aizdusas slāpētā, dobjā balsī sacīja,

���� vēl nekad neviens nav iedro�inājies aizvainot valdnieku ar tik necienīgu lamā�anos! Un pie tam tautai dzirdot, tūksto�iem acu priek�ā. Vai patiesi jūs saviem zemiskajiem norēķiniem ne�varējāt atrast citu laiku un citu vietu? � viņ� gārgdams ar pū�lēm ievilka elpu. � Un vai patiesi hans nekad mierīgi ar visu sirdi nevar nodoties baudai vai papriecināt acis, kaut uz vienu stundu atbrīvoties no jūsu netīrajām sūdzībām, tenkām un baumām?

Te viņa skatienam pagadījās Hod�a Nasredins.

��� Kas tad vēl?

��� Zīlnieks, � pateica priek�ā tirdzniecības vezīrs. � Tas pats zīlnieks, kura dēļ�

��� No kurienes tas te tika? Kāpēc viņ� atrodas �eit?

Vezīrs nobālēja.

��� Es devu rīkojumu atgādāt viņu �urp, domādams, ka lie�lais hans vēlēsies pats personīgi jautāt � dzirdēt.. uzzināt. .. savām acīm redzēt� es domāju �

Viņ� sapinās vārdos un bezpalīdzīgi atskatījās uz galmi�niekiem.

Neviens nesteidzās viņam palīgā. Visi klusēja.

��� Viņ� iedomājies! � hans iesaucās vislielākā īgnumā.

���� Viņ� domājis!� Drīz tu iedomāsies vēl nez ko tikpat ap�lamu un atvilksi no tirgus pie mana troņa visus ielu slaucītājus un mēslu novācējus uz draudzīgām pārrunām un apsprie�anos ar mani! Ja tu devi rīkojumu atgādāt �urp �o blēdi zilnieku, tad pats arī runā ar viņu, bet mani lūdzu atbrīvo no tāda goda. Lai viņ� vai nu atrod �os nolādētos zirgus tūlīt pat, manā klātbūtnē, bez kavē�anās! � vai atzīstas krāp�anā un uz vietas saņem pel�nīto sodu, lūk, te, paaugstinājuma priek�ā!

Ilans apklusa, atlaidās spilvenos, ar visu savu izskatu pauz�dams vislielāko neapmierinātību.

Hod�a Nasredins pa �o laiku paspēja saskatīties ar tirgoni un tam draudzīgi pamirk�ķināt; Rahimbajs saskaities nokrek�ķējās, izrāva vēl skum�ķi no bārdas, ta�u ko sacīt neiedro�inājās.

��� Zīlniek! � teica tirdzniecības vezīrs. � Tu dzirdēji mūsu valdnieka gribu, � tad nu atbildi uz visiem maniem jautājumiem tie�i, skaidri un bez aplinkiem.

Hod�a Nasredins tā arī atbildēja � tie�i, skaidri un bez ap�linkiem. Jā, viņ� apņemas sameklēt zirgus. Tūlīt pat, bez kavē��anās, hana klātbūtnē. Viņ� uzdro�inās atgādināt par atlīdzību desmit tūksto�i tangu apmērā, ko apsolījis tirgonis.

��� Vai tāda noruna bija? � vezīrs griezās pie naudas mijēja.

Tas klusēdams izvilka no halāta apak�as maciņu un pa�sniedza vezīram.

��� Vai redzi, zīlniek! � vezīrs sapurināja maciņu, dziedo�i ie�ķindējās zelts. � Bet, lai to saņemtu, tev, pirmkārt, jāatrod zirgi un, otrkārt, jāapgā� pret tevi vērstais smagais apvainojums uzpirk�anā. Ja tu apņemies atrast zirgus �odien, tad paskaidro: kāpēc tu tos nevarēji atrast vakar, aizvakar un aizaizvakar? Kā�pēc tu tos neatradi pirms sacīkstēm, bet uzņemies atrast pēc sacīkstēm?

��� Sad-ad-Zabiha zvaigznājs nebija labvēlīgs, � Hod�a Nas�redins sāka dziedāt veco Buhāras laiku dziesmu.

��� Bet vai te neslēpjas, � tirdzniecības vezīrs viņu pār�trauca, � vai te neslēpjas ļaunprātīgi nodomi sagādāt zaudē�jumus lielajam hanam, lai viņ� nedabūtu redzēt arābu zirgus, kas, pēc to īpa�nieka vārdiem, būtu cienīgi priecēt haniskās acis? Ja tādam ļaunprātīgam nodomam patie�ām tur bija sava daļa, tad pasaki, kas tev to samācīja.

So minējumu par ļaunprātīgo nodomu tirdzniecības vezīrs vērsa pret augstmani, savu seno sāncensi.

��� Atzīsties, zīlniek! � viņ� kliedza, cerību mudināts. � At�zīsties ar skaidru sirdi, kas tev samācīja ļauno nodomu pret mūsu saulei līdzigo hanu, Kur� ir �is neģēligais, viltīgais ļaun�daris, kas aizsedz savu �ūskas dzeloni ar padevības masku? Pasaki, atzīsties � un tu tiksi ap�ēlots! Un tavs apbalvojums palielināsies, es pats, ja tu pateiksi, es pats esmu gatavs no savas puses pielikt pie �ā maciņa divus un pat trīs tūksto�us tangu, jo mani mudina alkas atmaskot visus paslepenos vald�nieka ienaidniekus!

Aizdedzies kārē iznicināt augstmani, viņ� pieliktu vēl piecus un pat desmit tūksto�us!

Ta�u viņa pretinieks nebija vis kāds bezūsains zeņķis, bet no�briedis, spēka pilns un galma kaujās norūdīts vīrs.

Augstmanis paspēra soli uz priek�u, tuvāk tronim. Viņa acis uzzib�ņoja, ūsas draudīgi pastiepās uz priek�u glu�i kā kaujas ziloņa ilkņi.

��� Di�ais hans redz un dzird, kas te notiek! Atzī�anās izvilinā�ana ar naudu, vai tas savukārt nav vissmagākais uzpirk��anas veids?

���� Nopratinādams zīlnieku, es izpildu hana pavēli, � tirdz�niecības vezirs atkodās. � Un neviens nevar mani apvainot ne uzpirk�anā, ne zirgu zag�anā kā da�us citus.

���� Visu�ēligais allah! � iebrēcās augstmanis, palēkdamies uz saviem augstajiem papē�iem un paceldams pret debesīm rokas. � Ak debesu spēki! Kāpēc, kāpēc esmu spiests uzklausīt tādus ap�vainojumus! Un no kā? No cilvēkiem, kas gan apveltīti ar augstu uzticību, ta�u izmanto to necienīgi, savtīgi, lai varētu savā labā ievākt nelikumīgas nodevas, kā, piemēram, pērngad, kad beidza celt lielās tirgus ēkas �

���� Kādas nodevas? � vezīrs aizsvilās, bet viņa acis sāka �audīties un kļuva blāvi miglainas, jo viņ� jau nu labāk par visiem zināja, par kādām nodevām te ir runa � � Varbūt augsti godājamais pilsētas sardzes priek�nieks domā naudu, kas pērn�gad tika izlietota, lai atjaunotu sargtorņus, kuros vēl līdz �im laikam nav ielikts neviens akmens, kaut nauda izdota visa, bez gra�a atlikuma �

���� Sargtorņus? � pīksto�ā balsī iejaucās pilsētas labiekār�to�anas priek�nieks. � Ja jau atceras sargtorņus, tad vis�pirms piederas atcerēties svētā Hazreta laukuma lielās ūdenskrā�tuves tīrī�anu un remontē�anu! Kur palikusi tīrī�ana, kur remon�tē�ana? Bet �im darbam jau apritējis ceturtais gads, valsts kase naudu izsniegusi �etras reizes!

Viņam atbildēja augstākais mirabs, kas pārzināja visus arikus un ūdenskrātuves valstī, pieminēdams tirgus laukumus, kas tā ij nebija izbruģēti ar akmeņiem; �ie vārdi vienā mirklī aizsvi�lināja galveno tirgus pārraudzītāju � dzīslotu, garu veci ar apa�ļām pūces acīm mūsainā sejā; siekalas �ļakstīdams un �ļupstē�dams, tas sāka kliegt par nez kādām karavānām, kas aplaupītas pa ceļam uz Kokandu, par trim maisiem zelta, kas sūtīti Buliāras emīram, bet tā arī nav aizvesti; tad atskanēja augstākā ce|u ap�sarga sulīgā balss, kas izskaidroja zelta nozu�anu ar laupītāju nekaunību, kuri uzbruku�i karavānai, viņa uzpūtīgo runu pār�trauca skaļi augstmaņa smiekli, kur� ar savu spiegu palīdzību bija teicami uzzinājis, kas tie par laupītājiem biju�i; savu sakāmo sāka teikt tirdzniecības vezīrs, atkal iejaucās augstākais mirabs, pēc tā � tirgus pārraudzītājs, valsts kasieris un visi pārējie.

Pēc brī�a uz paaugstinājuma plosījās īsts savstarpēju at�maskojumu un pārmetumu ugunsgrēks.

Tirgoni, zīlnieku, pazudu�os zirgus visi bija aizmirsu�i.

Sarkani dego�ām, izvelbtām acīm, krampjaini sa�ņaugtām dūrēm, pārpilnam svīzdami savos smagajos halātos, vezīri un augstākie priek�nieki nikni uzbruka cits citam, kliedza un auroja, tik tikko neķerdamies cits cita bārdā.

Kāds atgādināja par divu Sajas tiltu būvi � sensenu, hanam labi zināmu lietu.

Piecēlies tronī kājās, pa�am nemanot iejaucies strīdā, hans sāka kliegt:

��� Tilti! Par tiltiem jūs, zagli un blē�i, runājat! Bet kur pa�sūtījums kalto akmeņu pieve�anai �iem tiltiem? Ahā, tu klusē, Kadir! Un divi simti se�desmit karaga�a sijas, kas pārbaudot izrādījās papeles un pie tam satrunēju�as! Kā darbs tas bija, nu, runā, Junus!

Nomierināt �o vārdu kautiņu vajadzēja Hod�am Nasredinam.

Kratīdams savu zīlniecības grāmatu, viņ� paziņoja:

��� Uz jautājumu par pazudu�ajiem zirgiem mana zīlniecibas grāmata atbild �

Viņa vārdi bija glu�i kā lietus gāze, kas �ļāc no padebe�a uz stepes ugunsgrēka liesmām.

Pirmais atjēdzās hans un pārlaida pārējiem dusmīgu ska�tienu.

Vezīri, padomnieki un augstmaņi apklusa un atgriezās savās vietās aiz troņa, paslēpjot sirdī neizgaisināto, verdo�o niknumu.

� Ak nekrietnie pieklājības grāvēji! � hans, smagi elpo�dams, iesāka. Vai man vēl ilgi būs jācie� jūsu skandāli? Ne�domājiet, ka par �odienas negodu iziesiet sveikā � lai tikai es at�grie�os pilī! Jūsu dē| man ar trīsām jādomā, ko atbildēt allaham par nekārtībām valsti; lai kā es pūlos, lai kā es rūpējos � visi mani pūliņi sabirst pī�ļos, atduroties pret jūsu stulbumu, nesa�ticību, intrigām, patvaļu un zag�anu! Un negau�aties, ja reiz es, galīgi zaudējis pacietību, padzī�u jūs visus līdz pēdējam, at�ņēmis valsts kases labā visu jūsu sazagto! � Viņ� pavērsa niknumā kvēlojo�u seju pret tirdzniecības vezīru: � Saki zīl�niekam, lai turpina! Lai drīzāk atklāj savas blēdības, krāp�anu un top sodiis. Kur zirgi?

��� Kur zirgi, zīlniek? � kā atbalss atsaucās tirdzniecības vezīrs.

��� Zirgi stāv ārpilsētā kādas mājas stallī pie Naimau�inas ceļa, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Sis nams atrodas pie divu lielu ariku satekas, dārza vidū, un tam ir krāsainiem rakstiem rotāti vārti, pēc kuriem to viegli at�ķirt no visiem pārējiem.

��� Krāsainiem rakstiem rotāti vārti! � iesaucās naudas mi�jējs. � Pie divu ariku satekas? Nu tas ta�u ir mana pa�a va�saras nams ārpilsētā! Bet tur pa�laik neviena nav, tas ir aiz�naglots � kā zirgi tur varēja nokļūt?

Galminieki sa�ukstējās, naudas mijēja vārdu pārsteigti.

�aubas izklīdināja hans:

��� Protams, nekādu zirgu tur nav un nekad nav bijis. Zīl�nieks mel�, cerēdams izlocīties un tikt vaļā no soda. Sagatavojiet viņam pletnes, sūtiet uz �o ārpilsētas namu cilvēkus, lai viņi mūs pārliecina par �ā vira meliem!

Uz lielo Naiman�inas ceļu aizlēk�oia jātnieki.

��� Protams, tur neko neatradis! Protams, neko, nekādus zir�gus, � galminieki burk�ķēja hanam aiz muguras.

Ta�u trīs no tiem, kas �e atradās, domāja citādi: Hod�a Nas�redins, bez drebuļiem skatīdamies, kā gatavojas uz asiņainu pēr�anu paaugstinājuma priek�ā, un augstmanis ar naudas mi�jēju, kuriem zīlnieka apbrīnojamā gai�redzība jau bija zināma. �Mana pa�a namā!� tirgonis domās iesaucās, arvien vairāk sqpīdamies da�ādos minējumos un pieņēmumos. �Ar �iem zirgiem patiesi notiek nezin kādi brīnumi!� Bet augstmanis pamira, sa�stinga un aizturēja elpu, bīdamies noticēt tādai laimei. Ak, lai tikai zīlnieks nebūtu alojies, lai tikai zirgi patie�ām atrastos tir�goņa namā! Tad, tad� augstmanis zināja, ko viņ� darīs un runās � tad!

Pēc maza laiciņa � Naiman�inas ceļ� bija tepat blakus � sa�cīk�u laukuma tālākajā malā parādījās atgriezu�ies jātnieki.

��� Ved, ved! Lūk, kur tie ir, mani zirgi! � iesaucās naudas mijējs un aizmirsies metās pretī jātniekiem.

Ta�u sardzes vīri pēc augstmaņa mājiena uz kāpnēm viņu saķēra un pagrūda atpakaļ uz paaugstinājumu. �Mūsu saruna vēl nav beigusies, cienījamais Rahimbaj!� augstmanis klusībā no�ņācās, aiz ļauna prieka notrīsēdams.

Jātnieki tuvojās. Viņi veda divus neapseglotus zirgus, vienu � baltu kā glieme�vāku, otru � melnu kā bezdelīgas spārnu.

Zirgi ar tādu augumu, gaitu un stāju sacīk�u laukumā vēl nekad nebija redzēti!

Galminieku vidū atskanēja pārsteiguma un sajūsmas sau�cieni.

Naudas mijēju kratija drebuli, un viņ� visu laiku rāvās uz kāpnēm, ta�u sardzes viri turēja stingri.

��� Bez pārspīlējuma � �ie zirgi ir īstena zemes rota! � teica hans.

��� īstena rota! īstena rota! � galminieki uztvēra da�ādās balsīs.

Zirgus pieveda pie paaugstinājuma. Ieslājās klusums: visi klusēja, aizmirsu�i savus aizvainojumus un ķildas, iegrimu�i arābu skaistuļu vēro�anā.

Un piepe�i atkal atskanēja naudas mijēja neķītrās vaimanas:

��� Taisnību un aizsardzību!

Visi sakustējās. Hans sarauca pieri:

��� Ko viņam vēl vajag, �im uzmācīgajam tirgonim? Viņ� savus zirgus ir saņēmis, lai vācas ar liem prom.

��� Bet kur tad man atlīdzība? � Hod�a Nasredins steidzās atgādināt.

��� Kas attiecas uz zīlnieku, � hans piebilda, nemaz nepa�skatījies, � tad tam jāsaņem solītā maksa.

Tirdzniecības vezīrs augsti pacēla tirgoņa maku ar desmit tūksto�iem tangu, kādu laiciņu paturēja virs gal vas, lai visi re�dzētu un dzirdētu, tad nometa Hod�am Nasredinam pie kājām:

��� Ņem, zīlniek, di�ais hans ir taisnīgs!

Ta�u no malas kā klijāns uzklupa naudas mijējs, ieķērās makā ar abām rokām.

��� Bet uzpirk�ana, ak di�ais valdniek! � viņ� sāka brēkt, pūlēdamies atņemt Hod�am Nasredinam maku, briesmīgi sa�ķo�bījis seju. � Neģēlīgā uzpirk�ana, kuras dēļ mani ne ar ko nesa�līdzināmie zirgi nokavēja sacīkstes! Lūk, viņi abi ir �e � uz�pirktais un uzpircējs! � neizlaizdams no rokām maku, tirgonis divas reizes paslēja bārdu, ar to norādīdams uz augstmani un Hod�u Nasredinu. � Taisnību un aizsardzību! Lai zīlnieks pa�skaidro, kāpēc viņ� neatrada manus zirgus vakar, ja tik viegli atrada �odien, cik viņam par to ir maksāts un kas maksājis? Atdod, blēdi, dzirdi, atdod manu naudu!

Viņ� rāva maku ar tik me�onīgu spēku, ka nenoturējās kā�jas � nokrita aug�pēdus; Hod�am Nasredinam, gribot negribot, lai nepalaistu va|ā maku, vajadzēja gāzties tirgonim virsū.

Paaugstinājums nokrak�ķēja.

Galminieki sāka uztraukti trok�ņot.

Hana acu priek�ā nu jau notika kaut kas pavisam neiedomā�jams � plūk�anās!

Sardzes vīri iz�ķīra kau�ļus.

Maks palika Hod�am Nasredinam �

Naudas mijējs gārdza un ķēra pie sirds.

Nu bija situsi augstmaņa stunda � atriebības, uzvaras, triumfa un naidnieka sakāves stunda! Viņ�, apņēmības pilns, pa�spēra soli uz priek�u, drosmīgi nostājās hana priek�ā.

���� Lai būtu atļauts tagad arī man teikt kādu vārdu! Sis naudas mijējs apvaino mani uzpirk�anā. Bet lai viņ� vispirms paskaidro, kādā veidā nolaupītie zirgi bija nokļuvu�i viņa pa�a ārpilsētās nama stallī?

Ko varēja atbildēt negaidot pārsteigtais naudas mijējs? Viņ� klusēja.

Augstmanis pērkona balsi iesaucās:

���� Mēs nedzirdam atbildi! Rau, kur slēpjas ista krāp�ana! Vispirms �aubās par savu arābu uzvaru sacīkstēs, jo to strau�jums ne tuvu neatbilst ārējam skaistumam, pēc tam, lai izbēgtu no negoda, noslēpj zirgus savā pa�a ārpilsētas namā un brēc pa visu pilsētu, ka tie nolaupīti, � kā lai nosauc tādu rīcību? Saceļ kājās visu pilsētas sardzi, sagrauj mieru, nepieklājīgā izskatā, basām kājām un bez �almas ierodas �ajās svētku svinībās un ar savām derdzīgajām, liekuļotajām gaudām aizdzen prieku no lielā hana sirds � un visu to, visu vienā vienīgā nolūkā: nomelnot valdnieka, acīs visuzticamāko, vispadevīgāko kalpu!

Augstmaņa balss nodrebēja, viņ� ar halāta piedurkni izslau�cīja acis, pēc tam, ļaudamies bēdām, turpināja:

���� Vai tas viss nav ļaundarība? Un, ja nu kādam jālūdz no di�ā hana taisnība un aizsardzība, tad, protams, man, bez vainas apmelotam un nolamātam, bet nekādi viņam, �im neudas mi�jējam, kura ļaunajām blēdībām nav robe�u! Kas var galvot, ka rīt viņ� neieradīsies pilī ar kādu jaunu sūdzību, neapvainos mani viņa tirgusbūdas aplaupī�anā vai vēl ļaunāk � laulības pār�kāp�anā ar tā sievu?

Tas bija lielisks, smalki izdomāts, tālu pārredzēts gājiens! Brīdi nogaidījis, lai hanam iznāktu laiks iegaumēt savā atmiņā �os pa�aizsargā�anās vārdus, augstmanis nobeidza:

��� Jājautā, kas bija zirgu nolaupītājs? Kas bija nekaunīgais zaglis, kuru mēs tik ilgi un nesekmīgi meklējām? Tagad sapro�tams, kāpēc mēs to nevarējām atrast, tagad nav vajadzības dzīt pēdas �im zaglim tālumā, jo viņ� ir �e, mūsu priek�ā! Rau, kur tas ir!

Un, cēli galvu atmetis, ar visu augumu pasvēries atpakaļ, augstmanis pastiepa savu labo roku ar izstieptu pirkstu, norā�dīdams uz bālo, sarāvu�os tirgoni.

��� Es � laupītājs?� Es � zaglis?� Nozadzis pats sa�vus zirgus? � juceklīgi murmināja naudas mijējs.

Viņa �ēlo, nevarīgo �ļupstē�anu samala un nomāca augst�maņa balss, � tā varena ūdenskrituma tuvumā mūsu auss nesa�dzird strauta �alas.

��� Rau, kur viņ� ir! � augstmanis dārdināja. � Lai viņ� tagad apgā� manus vārdus!

Kā arvien tādos gadījumos, naudas mijēja apjukumu daudzi uzskatīja par neapgā�amu viņa vainas pierādījumu, bet augst�maņa pērkonigo balsi � par tā taisnības neapstrīdamu aplie�cinājumu.

Atradās tomēr arī tādi, � no augstmaņa naidnieku skaita ar tirdzniecības vezīru priek�galā, � kas �ajā strīdā nostājās tirgoņa pusē. Tie sāka klaigāt:

��� Kur� gan pats sevi aplaupīs?

��� Tas ir neticami!

��� Tas ir nedzirdēti!

��� Tik cienījams, visā Kokandā pazīstams cilvēks!

Pret �iem vienoti uzstājās augstmaņa piekritēji; kāds kā pie�mēru, ka mēdz būt visai dīvainas laupī�anas, atkal pieminēja trīs zelta maisus, kurus it kā nozagu�i laupītāji pa ceļam uz Buhāru; augstākais ceļu apsargs atkal neaprakstāmi uztraucās un sāka kliegt par nebruģētiem tirgus laukumiem; bija dzirdami atgā�dinājumi par ūdenskrātuvi svētā Hazreta laukumā, par sargtor�ņiem, par lielajiem tirgus namiem, par nodokļiem � ar vārdu sakot, nepagāja ne minūte, kad visapkārt tronim atkal uzlies�moja savstarpēju pārmetumu un atmasko�anas ugunsgrēks.

Atkal visi galminieki ecēdamies ņudzēja vispārējā jezgā un krek�ķēdami, sviedrus liedami, sasarku�i uzbruka cits citam. Hans klusēja ar �ķebigu, bezcerīgu smīnu plānajās lūpās, tad lēni aizgriezās un sastinga tronī, plecus nolaidis, vērdamies tuk��ajā laukā.

Par tirgoni, par zirgiem, par zīlnieku visi, tāpat kā pirmo reizi, protams, bija aizmirsu�i.

Paaugstinājumā uzkāpa gauss, pavecs sardzes vīrs � viens no vecākajiem. Viņ� kalpoja jau sen, hana dienestā bija nosir�mojis, visādu pieredzējis, pie visa pieradis; pēc dabas nepavisam nebūdams ļauns, pie tam rūpju mākts par prāvo ģimeni, viņ� nekad neizrādīja asinskāru centību vairāk, nekā tas bija nepie�cie�ams, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad tuvumā atradās priek�niecība. Klusi soļodams pa dārgajiem paklājiem, viņ� pie�gāja pie naudas mijēja:

�' Pievāc, tirgoni, savus zirgus un ej vesels mājup; te tev nav ko darīt: viņiem tagad tā tiesā�anās ilgam laikam.

Ar dūri tirgonim pa skaustu iebelzdams, � kārtības labad, rāmi, itin viegli, jo priek�niecība jau neskatījās, sardzes vīrs noveda viņu pa kāpnēm, iedeva zirgus, norīkoja divus jaunākos pavadīt � un palaida mājās. Pēc tam atgriezās uz paaugstinā�juma, lai tādā pa�ā veidā aizvadītu arī zīlnieku.

Ta�u Ilod�as Nasredina uz paaugstinājuma vairs nebija: viņ� arvien prata aiziet nemanīts; �obrīd viņ� atradās sacīk�u lau�kuma pretējā pusē, jaunu zīdkoku gai�ajā pavēnī pie maza arika, kas jautri un �irgti tecēja pār baltiem olī�iem, pār zeltainu smilti. Sa�ukstējās lapotne, dziedāja putni, aizskrēja pele, lēkāja ziv�tiņas, rāmā pievakares mierā zilgoja debess, peldēja mākoņi. Hod�a Nasredins kāri pieplaka pie ūdens, atspirdzināja sa�sprēgāju�ās lūpas, nomazgājās, norāva kreklu, noslaucīja seju, ar kailo vēderu svētlaimīgi sajuzdams vēja spirgtumu. Pēc tam pagriezās pret laukumu. Tur, uz paaugstinājuma, kā verdo�ā pekles katlā turpināja vārīties kaislības: juku jukām ņirbēja raibie halāti, mirdzinājās medaļas, nozīmes, zobeni; skanēja murdo�as savstarpējo atmaskojumu klaigas, kuru atbalsis pat �e bija nik�nas. Hod�a Nasredins pasmīnēja, pataustīja aiz jostas aizbāzto smago maku un nesteigdamies, platu soli, vēsmas un nerimsto�ās putnu �ivinā�anas pavadīts, devās prom pa arika krastu nopakaļ jautrajam ūdenim.

Maiss ar zīlē�anas piederumiem spieda plecus. Pa ceļam

gadījās veciem kokiem apaugusi maza, stāvo�a ūdenskrātuve, kas no savām aizsērēju�ajām dzīlēm dvesmoja asu puvek|u smaku; tiklīdz Hod�a Nasredins bija iegājis ēnā, tā visapkārt sāka spingt un sīkt odi un metās pasūkties, pielipt pie sviedrainās sejas, kakla, kailajām krūtīm. Noskatījis kādu vecu zīdkoku, līku, mezglainiem zariem un lielu dobuli, kas rēgojās zem vainaga, Hod�a Nasredins iebāza maisu tajā un dro�ības labad pastūķēja ar dūri. Ar brīvām rokām, vieglu sirdi viņ� apsēdās uz sūnainas saknes, kas glu�i kā kupris izliekusies no zemes; gainīdamies no uzmācīgajiem odiem, viņ� teica zīdkokam: �Pieraugi, neizpļāpā, vecais, jo tu ta�u viens pats visā pilsētā zini, kur pēk�ņi pagaisis galvenais Nocirsto Galvu tilta zīlnieks!� Dro�āku sava noslē�puma glabātāju Hod�a Nasredins nebūtu varējis atrast, �is bija visdrūmākais, visnerunīgākais vecis no visiem, kas te mājoja pie ūdenskrātuves, un savas koka sirds dzi|umos viņ�, protams, slēpa pilnīgu nicinā�anu pret cilvēkiem, jo viņ� jau sen un stin�gri stāvēja savā likumīgajā vietā, saknes dziji zemē ielaidis, nebīdamies ne saltumu, ne vētru un bez jēgas nemētādamies pa pla�o pasauli, nekur nerodot sirdij mierinājuma, kā mēdz notikt ar da�u labu cilvēku.

Sī saruna ar veco zīdkoku noslēdza vienu no visbrīni�ķīgāka�jām lappusēm Hod�as Nasredina dzīves grāmatā. Viss iecerētais bija paveikts, naudas mijēja ādas soma viņam atvērusies, aiz viņa jostas gulēja maks ar desmit tūksto�iem tangu, ar savu smago svaru mājodams kaimiņos otram, mazākam, no augst�maņa saņemtajam makam. Tagad, �ķiet, Hod�a ar pilnām tiesī�bām varētu padomāt par atpūtu, bet galvā jau drūzmējās jaunas rūpes.

Neaprakstīsim sīkumos Hod�as Nasredina nākamo dienu, sa�cīsim īsi: viņ� iepirkās. Viņ� pirka visu, kas gadījās acīs un kas mīļ� bērnu sirdij: zīda halātiņus, zābaciņus ar krāsainiem pu��ķiem, tupelītes, kleitiņas, rotaļlietas, kārumus, kreļļu virtenītes un sudraba gredzentiņus. Viņu tirgū pavadīja vienacis zaglis, salīcis zem liela maisa smaguma; piepildījis maisu līdz malām, zaglis aiznesa to no tirgus pa �ķērsieliņu kādā tuk�ā namā, bet, kad atgriezās, viņu gaidīja cits, jau pāri pusei piebāzts maiss.

Iepirk�anās turpinājās līdz vakaram. Vienacis zaglis krita vai no kājām, maisus stiepdams. Beidzot norībināja bungas, tirgus uzvirda pēdējo mutuli un karstajos, zemajos rieta saules staros pa visu milzīgo, putekļaino klajumu no zirgu tirgus ziemeļos līdz ķīnie�u priek�pilsētai dienvidos sākās dobja smago aizvaru klau�dzē�ana, nolai�ot tos priek�ā pārdotavām, un daudzbalsīga, dzie�do�a vara slēdzeņu �ķinda; pūlis kļuva retāks, kamieļi un arbas virzījās uz naktsguļu, serali pla�i atvēra tiem savus vārtus, neskaitāmie krodziņi un �aihanas dvesmoja smar�īgus dūmus, kas neizklīstot sedzās pār zemi glu�i kā paklāji ar liegi sārtu virsu un dvingaini palsu apak�pusi.

Hod�a Nasredins un vienacis zaglis, uzvēlu�i plecos divus pēdējos maisus, devās mājup. Pa�ās beigās, jau bungām rībinot, nopirkto gredzentiņu sai�ķi Hod�a Nasredins nesa rokā un laiku pa laikam sapurināja, pēc tirgus kņadas spirdzinādams ausis ar dzidro sudraba �ķindu.

Te atgādināsim, ka tas viss notika vectētiņa Turahona svētku priek�vakarā. Sķērsieliņā valdīja pirmssvētku rosība. Pretim Hod�am Nasredinam un vienacim ik pa brīdim no vārtiņiem izspurdza zemes mazie iemītnieki, astoņu, deviņu un desmit gadu veci, un ar rūpju pilnām, noslēpumainām sejām un satraukti līksmām guntiņām acīs steidzās savās neatliekamajās un svarī�gajās darī�anās � da�s pēc krāsainām dzītiņām, ar ko pakārt tjubeteiku, da�s meklēdams labu darbu, ko �odien vēl nav paspē�jis izdarīt. Ta�u, lai gan viņi bija varen norūpēju�ies, neviens tomēr neaizmirsa sveicināt mūsu ceļiniekus un skaņi pateikt:

�� Sveicināti, labvakar, lai rīt labi veicas visas jūsu darī�a�nas! Vai nepalīdzēt jums aiznest maisus?

���� Paldies! � Hod�a Nasredins atbildēja. � Lai labi veicas jūsu darī�anas �ajā naktī, lai piepildās visas jūsu cerības un gaidas! Kas attiecas uz maisiem, tad kā gan jūs tos panesīsiet, ja tajos var iesēdināt jūs pa�us, katrā pa trīs? Starp citu, jūs varat mūs pavadīt, un vectētiņ� Turahons, ticiet man, uz to skatīsies tāpat, it kā jūs stieptu �os maisus.

Bērni ar sajūsmu uzņēma viņa vārdus un gāja pavadīt. Pie mājām Hod�a Nasredins un vtenacis nonāca trok�ņaina bara ielenkti � te bija gan baskāji, gan apautām kājelēm, gan ar nocirptām galviņām, gan bi�aini, taisniem un uzrautiem deguntejiem, mūsainām un gludām sejiņām, melni, ruzgi, baltgalvji

un tā bez skaita. Te nu bija īstā reizē gredzentiņu sai�ķis � pietika visiem, divi gredzeni pat vēl palika aukliņā.

��� Noteikti ielieciet gredzentiņus savās tjubeteikās, ko pa nakti pakārsiet kokos, � Hod�a Nasredins pamācīja bērnus. � Lai vectēvs Turahons var zināt, ka jūs palīdzējāt nest maisus.

Dienas pārējo daļu Hod�a Nasredins un vienacis zaglis pava�dīja tuk�ajā namā starp kaudzēs uz grīdas sakrauto bagātību � zābaciņiem, halātiņiem, rotaļlietām un kārumiem. Tepat paēda ari vakariņas bālajā, dzintaraini sārtajā rieta atblāzmā.

Pienāca nakts.

Vienīgi mēness, kas stāvēja pie debesīm plata miglas loka vidū, redzēja viņu pēdējos darbus. Ar maisiem apkrāvu�ies, viņi zag�us izgāja noklusu�ajā, tuk�ajā ielā, ko mēnesnīca bija tik burvīgi pārvērtusi, � gai�zila migla, ūdens �alas, garas ēnas, kas starp sienām un �ogiem veidoja noslēpumainas ejas, no ku�rām, �ķita, tūlīt, tūlīt iznāks pats Turahons vai arī neaizmirsta�mais kalifs Garuns-al-Ra�ids savā divpusīgajā apmetnī, kas virs�pusē noskrandis un nabadzīgs, bet ar karalisku, dārgakmeņiem rotātu iedrēbi.

Daudzas reizes viņi atgriezās mājās, kad bija atbrīvoju�ies no savas ne�ļavas, ar tuk�iem maisiem rokās, un atkal gāja prom, līkdami zem pilno svara.

Klusi �īkstēja vārtiņi, kas �ai naktī pēc para�as bija atstāti neaizslēgti.

Brī�iem atskanēja nepacietīgi viena�a �uksti:

��� Kur gan tie pamanīju�ies noslēpt savas tjubeteikās, �ie mazie draiskuli, kas mīt zem �īs mājas jumta? Pagaidi, es parau�dzī�u vēl tur tajā vīnogulāju malā.

Tjubeteikās atradās kādā slepenā stūrītī; da�ā spīguļoja pa�zīstamais gredzentiņ�, tad Hod�a Nasredins pie dāvanām vēl pielika papildus halvas gabaliņu par piedalī�anos maisu ne�anā.

Maija naktis ir īsas, bet mantu bija sagādāts daudz: nācās nest bez atelpas un veiklā solī.

Atraitnes mazajā pagalmiņā viņi nokļuva īsi pirms ausmas � jau cēlās migla.

Bet pēdējos maisus nesa skrie�us, ik pa brīdim palūkodamies uz sarksto�ajiem austrumiem, kur no kalniem un jūrām nāca jauna, mirdzo�a diena saules apmetnī, rubīnu vainagu galvā.

Viņi paspēja tie�i laikā. Savas gaitas viņi pabeidza talā �ķērs�ielā tīri uzkoptā, izslaucītā dārziņā, no kura tiem vajadzēja glāb�ties, mūkot pār �ogu, jo kāds no mazajiem nerim�ām, izlēcis no gultas pirms atļautā laika, gandrīz vai noķēra viņus pie savas tjubeteikas. Un, ar skaļi puksto�ām sirdīm sēdēdami viņpus �o�gam rasas pilnos dad�os un nātrēs, viņi dzirdēja �ā nerim�as sajūsmināto klieg�anu, kas vienā mirklī uzmodināja visu �ķērs�ielu, kura pirms tam bija tik miegaina un klusa. No augstajām debesīm, vēja spirgtās dva�as dzīta, laidās lejup bālā migla, un caur to arvien dzidrāka atspulgoja zilā, dziļā dzīle, pret kuru no visām pusēm dad�i stiepa lapu ķepas ar lielām, trīso�ām rasas lāsēm, glu�i kā zvejnieki raupjas plaukstas, kas izvilku�as pērlenes no jūras.

Atpakaļ viņi gāja pa tām pa�ām ielām, bet jau saules staros, kas viegli un dzestri pludoja pretī. Pa ceļam visās mājās viņi dzirdēja prieka saucienus. �Ak svētītā nakts!� teica vienacis. �Ak cildenā nakts manā mū�ā!�� Bet Hod�a Nasredins aiz nogu�ruma grīļojās.

Līdz viņu noīrētajam namam bija tālu, bez tam da�as �aihanas jau bija atvērtas; to samiegoju�ies saimnieki �āvādamies un staipīdamies kūra uguni pavardos, purināja tepiķus un paklā�jiņus.

��� Kāda gan mums vajadzība tagad atgriezties tie�i tai namā, ja tas jau ir tuk�s? � Hod�a Nasredins sacīja, dodoties uz kādu �aihanu.

Tās saimnieks saņēma viņus ar īpa�u sveicienu kā pirmos, visagrākos viesus, kas parāda cieņu viņa �aihanai: pasniedza smar�īgu tēju, tum�ākā kaktā paklāja divas mīkstas segas.

Likdamies gulēt, Hod�a Nasredins teica:

�� Ja vectētiņ� Turahons katru reizi tā piekūst, tad nav brī�nums, ka viņ� pēc tam guļ veselu gadu!

��� Bet man ienāca prātā spraudeklītis, ko iestādīju pie kape�nēm, � atsaucās vienacis. � Kā tu domā, vai tas būs sācis augt vai ne?

Hod�a Nasredins neatbildēja: viņ� jau bija aizmidzis. Viņ� gulēja, �is līksmais ceļinieks, kas prata jebkuru vietu padarīt par savām mājām, kur vien tam izdevās nolikt galvu. Pēc brī�a aizmiga arī vienacis. Un ne rindu rindām uz tirgu brauco�o arbu smeldzīgā �īkstē�ana, ne gar �aihanu ejo�o kamieļu karavānu zvārguļi, ne apdullino�ie aitu baru dzinēju kliedzieni, ne ūdensnesēju un veģinieku klaigas, kuri pēk�ņi visi reizē un lielā daudzumā sabira uz ceļa no visiem stūriem, vārtiņiem un �ķērsielām, � nekas nespēja traucēt viņa dziļo miegu. Visapkārt �aihanai un virs tās viss jau kaita, mirdzēja un liesmoja, � zeme no rīta dzestrajiem lī�iem bija iepeldējusi karstā saules okeānā.

Viņi gulēja ilgi, neko nezinādami par saviļņoto satraukumu, kas apkārtējos namos bija pārņēmis ne vien bērnus, bet arī pie�augu�os. Cilvēki rādīja cits citam Turahona dāvanas, sa�ukstējās, brīnījās. Kādu izskaidrojumu lai viņi rastu tik brīni�ķam, nebi�ju�am gadījumam, kas skāris nevis vienu vai divus namus, bet uzreiz vairākus simtus? Tikai vienu, savā vienkār�ībā aizkusti�no�u, tēvu ticējumu pateiktu: tātad viss taisnība, bismilla rahman rahitn!� Labais vectētiņ� Turahons patiesi ir taisnīgs un ne�mirstīgs!

No �īs nakts ļau�u dzīvē ienāca daudz kas labs un cildens! Varbūt pat vēl tagad cilvēki, pa�i to neapzinādamies, nes savā sirdī �īs nakts atbalsi. Sī nakts daudziem kokandie�iem atdeva ticību, ka labā pastāvē�ana uz zemes nav ap�aubāma, � kas gan var būt cēlāks un svarīgāks par tādu darbu?

Pilsēta bija satraukta, pilsēta �ukstējās� Bet trūcīgajā at�raitnes namiņā valdīja kluss, bikls prieks. Trīs atraitnes dēli bija katrs savā tjubeteikā atradu�i pa tūkstotim zelta tangu, bez tam vēl bagātīgas dāvanas, kas saliktas trīs kaudzītēs uz zemes un no virsas gādīgi pārsegtas ar lupatām, lai neuzkristu rasa (viena�a zagļa rūpīgums). Ko par to varēja domāt nabaga sieviete, ko sacīt? Viņa neko arī ne teica, ne domāja � vienīgi raudāja un ticēja. No viņas dzīves uz visām pusēm atkāpās nomāco�ā bezizejas tumsa, ko vidū pārcirtis plats un spo�s cerību un pa�līdzības stars, laipna līdzjūtība viņas liktenim.

Pieaugu�ie brīnījās par nakts notikumiem, bet bērni � it ne�maz: viņi no sava senā drauga un aizgādņa neko citu arī nebija gaidīju�i. Viņiem nebija vajadzības nostiprināt sevī ticību laba�jam, jo �ī ticība, ko tie bija ieguvu�i reizē ar dzīvību, vēl nebija ne iedragāta, ne viltības aizcirsta, bet mirdzēja viņu sirdīs savā pirmējā �ķīstībā. Rokrokā saķēru�ies, viņi dārzos virpuļoja pa mīksto, zīdaino zāli un skaņās balsīs cītīgi skandināja savu pa�teicības dziesmiņu:

Dienvidvēja liegā elpa Ķir�u ziedus va|ā ver, Saule iespīd dienas telpā, Visa zeme sauli dzer.

Strazdi svilpo zarā zaļā, �alko mirdzo�s lietutiņ�, Atver kapa durvis va|ā Turahona vectētiņ�.

Sai dziesmiņai visās malās skanot, Hod�a Nasredins un vienacis zaglis rāmā pievakarē atstāja Kokandu.

Viņi devās meklēt kalnu ezeru, par kuru Kokandā Hod�am Nasredinam tā ij neizdevās neko uzzināt.

Mundri truk�ināja pa ceļu ēzelis, kas pa �o laiku nebija da�lījies ar saimnieku nekādās raizēs; Hod�a Nasredins, seglos sēdē�dams, sūdzējās vienacim:

� Tas atkal kļuvis resns kā muca' Drīz jau es vairs nevarē�u ar to jāt, vajadzēs pārdot kādam līkkājim kirgizam.

Bet dziesmiņa nerimdamās lidoja viņiem nopakaļ; no vieniem rotaļniekiem tā nonāca pie otriem, tad tre�iem, � un tā bez gala no dārziņa uz dārziņu:

Turahona vectētiņam Jā�uj jaunu tērpu daudz, Draugu zēnu daudz ir viņam, Meitenes to mīļu sauc.

Viņi pagāja garām pils laukumam ar pazemes cietumu, virs kura, no trim gaisa lūkām izplūdis, bija sablīvējies pelēks, smir�do�s mākulis, pagāja garām Nocirsto Galvu tiltam. Hod�a Nas�redins, ar abām rokām pret segliem atspiedies, pacēlās kājās, lai pēdējo reizi palūkotos uz zīlniekiem. Galvenā ni�a joprojām bija tuk�a, bet pie ve�a ni�as varēja manīt rosī�anos, tekalē�anu, skraidelē�anu: tur labinājās klāt. Un notālēm paspīdināja gludo kaulu slavenais, ar eļļu apziestais galvaskauss.

Pa sēkli � Hod�a Nasredins seglos, kājas pierāvis, bet vien�āds noāvies, bikses atrotījis, � pārbrida straujo, ledaino Saju, kurā saule mirdzinājās līdz pa�am dibenam, līdz raibajiem oļiem un apaļiem akmeņiem, bet otrs krasts viņus sagaidīja ar pazīs�tamo dziesmu:

Cie�ā miegā bērni smaida, Apmirdz viņus menestiņ� � Tjubeteikas dārzā gaida, Kad nāks labais vectētiņ�.

Aiz pilsētas mūriem pēc �auro ielu un saspiesto �ķērsielu smacīgās tveices uzreiz viņiem uzdvesmoja spirgts vēj�, pla�ums.

Tur pletās dārzi, lauki un ceļi � ceļi gan pa labi, gan kreisi, gan taisni�

Vienacis lūdzo�i paraudzījās Hod�ā Nasredinā:

� Vai patie�ām mēs jāsim prom, neapmeklēju�i kapenes, nepalukoju�ies uz spraudeklīti?

Taisnību sakot, Hod�am Nasredinain ne visai gribējās iegriez�ties kapenēs: viņ� baidījās, ka nokaltu�ais spraudeklis smagi nomāks vienaci un salauzīs viņa sirdī tikko kā nostiprināju�os ticību. Ta�u piemērotu aizrunas ieganstu arī uzreiz nevarēja atrast � vajadzēja jāt.

Viņi nogriezās pa labi uz tum�i un sulīgi zaļojo�u karaga�u pusi un drīz atradās to blīvajā, vēsajā paēnā.

Vienacis gāja klusēdams, nopūzdamies. Viņa sirds satraukums pārņēma arī Hod�u Nasredinu, kur�, kaut arī zinādams, ka ne�kādu brīnumu nebūs, tomēr izjuta krūtīs dīvainu karstumu, kas pārvērtās trīsās.

Ne velti viņ� juta �o karstumu! Viņ� nodrebēja, ieraudzījis pie kapenēm lielu un spēcīgu krūmu, kas bija pilns ko�iem, kup�liem ro�u ziediem.

Vienacis iekliedzās un pusnemaņā, asarām pārplūdis, pakrita uz kapeņu akmens kāpieniem.

Kapenes sargāja tas pats ve�uks, tai pa�ā skrandainajā ha�lātā, kas, likās, bija sa�ūts no pravie�a godinātāju sanestajām lupatiņām un lentītēm.

��� Kā jums izdevās atkļūt uz �ejieni � vai tad uz ceļiem nav posteņu? Stāsta, ka pilsētā esot izcēlusies nez kāda jezga, kas it kā saistīta ar Turahona vārdu.

��� Kam vajag, tas atkļūs. Kādi posteņi to var aizkavēt? � Ilod�a Nasredins norādīja uz savu ceļabiedru, kas gulēja uz ze�mes pie ieejas kapenēs.

Ve�uks paliecās tuvāk un, trīcēdams aizturētos smieklos, pa��ukstēja:

��� Atceries, es sacīju, ka �oreiz spraudeklis noteikti iesakņo�sies, � vai man nebija taisnība?

Viņ� bija kļuvis it kā jaunāks; sakumpis, tum�s, vecs, bet acīs staroja tāda dvēseles gaisma � tās bija tik dzidras, ka, domajams, viņ� aiz sava skatiena nekad nevarēja paslēpt nevienu melnu domu.

��� Vecais lapsai � Hod�a Nasredins teica. � Es saprotu visas tavas blēdības, visas viltības! Kur tu sadabūji tik lielisku krūmu un kā jaudāji to pārnest uz �ejieni, nesavainojot saknes?

��� Tas man prasīja ne mazums pūļu. Bet ko es varu darīt savai vecajai sirdij, tā būtu lūzusi aiz �ēluma, ja �is cilvēks atkal atrastu savu spraudeklīti nokaltu�u. Tad nu es arī nolēmu pats radīt mazu brīnumu.

��� Tu esi radījis nevis mazu, bet ļoti lielu brīnumu, jo pasaule uz tādiem brīnumiem vien turas, � Hod�a Nasredins atbildēja.

Vienacis piecēlās un iegāja kapenēs.

��� Lai palūdzas divatā, � teica ve�uks.

��� Divatā? Vai tad tur ir vēl kāds?

��� Kāda sieviete, atraitne, manuprāt, prātu izkūkojusi. Viņa stāsta, ka vectēvs Turahons esot uzdāvinājis tās bērniem trīs tūksto�us tangu kā piedevu visādiem sīkumiem, tad nu viņa iera�dusies izteikt Turahonam pateicības lūg�anu. Viņa dro�i vien sapņojusi�

��� Vecais, nezaimo! Es tikko kā nāku no pilsētas un varu svinīgi apzvērēt, ka viņas stāstā nav samelots neviens vārds. Mācies beidzot ticēt brīnumiem, tu, kas katru dienu tos redzi un arī pats dari!

��� Ja tā, tad es ticu, � ve�uks nopurpināja, mazliet apmulsis no Ilod�as Nasredina skatiena. � Varbūt Turahons patiesi arī staigā pa naktīm, kad es guļu? Varbūt ir pat ielūkojies manā kabūzītī?

���� Viņ� ir ielūkojies dzi|āk � tavā sirdi � un atstājis tur uz visiem laikiem savas svētīgās pēdas.

Ve�uks iegrima domās un ilgi klusēja, ar aizmiglotam acīm vērdamies pāri kapenēm liegajā, dzestrajā zilgmē virs kupola, kur, zīdaini spārnus �vīkstinādamas, �urp un turp �audījās gādī�gās ūbeles, norūpēju�ās par saviem putnēniem.

��� Atraitne Turahonam par pateicību atnesa nelau�amu soli jumu: pieņemt savā mājā ceturto dēlu, kādu sērdienīti.

��� Vēl brīnums! � iesaucās Hod�a Nasredins. � Tagad tu savām acīm redzi, kā viens labs darbs, kas darīts pasaulē, rada otru, bet otrs � tre�o � un tā bez gala. Varens ir labo darbu spēks, un vienīgi labajam lemta uzvara uz zemes!

��� Tie�i tā! � ve�uks aizkustināts no�ukstēja. � Pēc mūsu tik�anās es ilgi domāju par taviem vārdiem un atzinu to neap�strīdamo patiesību. Ta�u nesteidzies mani nosodīt par maniem pagātnes maldiem, saproti, ka tie cēlās aiz lielām sāpēm. Allahs devis man �ēlīgu sirdi: redzot sve�as cie�anas, es pats cie�u vairāk par visiem. Un nekur nevaru glābties no nelaimīgo asarām un pārestību cietu�o vaimanām. Bija laiks, kad man uz da�iem gadiem izdevās paslēpties no ne�ēlīgā dzīves ļaunuma kādā tālā, klusā ciematā, kur es kalpoju par sargu kalnu ezeram, kas ar saviem ūdeņiem veldzē apkārtnes laukus. Svētītie gadi! � mana vecā, izmocītā sirds dabūja mazliet atpūsties. Ta�u drīz ļaunums mani panāca arī tur: tas ieradās ezera jaunā īpa�nieka, nez kāda tur Agabeka izskatā. Sis briesmonis, kas apvienojis sevī pūķa niknumu un zirnekļa bezsirdību, it kā nemaz nebūtu dzimis no sievietes klēpja, bet uzniris no ļaunuma neģēlīgās dzīles, glu�i kģ pelējuma sēne, kas aug koka mitrumā . . .

��� Paga, vecais, paga! � Hod�am Nasredinam sirds gan�drīz ielēca kaklā, aiz�ņaudzot elpu. � Agabeks, tu saki? Kalnu ezera īpa�nieks? Tas pats, kas aplicis ciemata iemītniekus ar ne�dzirdētām nodevām par ūdeni?

Sai brīdī viņ� atgādināja mednieku, kas ilgu laiku meklējis pa aizām raibo, samtaino panteri un jau atmetis cerības to atrast, un pēk�ņi miklās smiltīs pie ledaina, burbuļojo�a strauta ierauga pēdas � pavisam svaigas, vēl vēja neaizpūstas.

��� Kā ta, kā ta, tas pats, � bēdīgi nopūtās ve�uks. � Vai esi jau dzirdējis par to?

��� Bet vai tu nezini, no kā un kādā ceļā viņ� ieguvis �o ezeru?

��� Stāsta, ka vinnējis uz kauliņiem.

Ilod�a Nasredins bija atradis Agabeku!

Turpinot mūsu salīdzinājumu, teiksim: mednieks ieraudzīja panteri. Viņ� ar acumirklīgu skatienu uztvēra krūmājā bez ska ņas pazibēju�u dzeltenu ēnu un nemierīgajā lapotnes mirguļo�anā, vējam uzpū�ot, saules zaķī�iem lēkājot, paspēja ievērot citādus raibumus, kas uzreiz pagaisa.

Ve�uku aiz rokas satvēris, Hod�a Nasredins apsēdināja viņu uz paklājiņa blakus dūmojo�am ugunskuram:

��� Sēsties, tēv! Sēsties un stāsti. Man no tevis vajag daudz uzzināt, ļoti daudz. Kur, kādos kalnos atrodas �is ezers? Kāds pēc izskata ir Agabeks? Cik tam gadu? Nebrīnies par manu uztraukumu, tici, ka aiz tā slēpjas vairāk par ziņkārību. No ku�rienes viņ� radās, �is Agabeks? Kur dzīvoja un ko darīja agrāk?

��� Tavi jautājumi lido kā bites no stropa, vai tad es tos visus uzreiz varu atminēt? � ve�uks lūdzās. � Apstādini savu nepa�cietības kumeļu, uzdod jautājumus pa vienam, lai es varu atbil�dēt nesteigdamies, pamatīgi un pārdomāti, kā tas cilvēkam manā vecumā pieklājas.

Agrākos laikos ticēja, ka tam, par kuru aiz muguras runā ļaunu, niezot deguns un nepārtraukti nākot �ķavas, kaut arī sa�runa notiktu tālu no viņa pa�a. �im Agabekam dro�i vien nācās no�ķaudīties pēc kārtas ne mazāk kā reizes piecdesmit, ja pat viņ� savā namā būtu cie�i jo cie�i aizvēris visus logus un durvis, sargādamies no saltā kalnu vēja.

Viņ� vīlās, �is nicināmais Agabeks: vēj�, viņam bīstamais atriebes un atmaksas vēj� nepūta no kalnu virsotnēm. No iele�jas! . ..

��� �odien ir laimīga diena! � Ilod�a Nasredins priecājās, beidzis savu iztaujā�anu. � Visi saņēmu�i no vectēva Turahona dāvanas: atraitne, mans vienacainais ceļabiedrs un es pats. Vie�nīgi tu, vecais, esi palicis bez dāvanas. Ta�u tā nebūs � turi!

Viņ� nosvieda no pleciem ve�ukam uz ceļiem savu jauno ha�lātu, ko bija saņēmis, izejot no cietuma.

Ve�uks no dāvanas atteicās. Hod�a Nasredins piespieda viņu pieņemt halātu.

��� Kur tad nu es lik�u lieko halātu? � nevarēja saprast ve��uks, ietērpies jaunajā ģērbā un pētīdams savus vecos no lentī�tēm un lupatiņām sa�ūtos kankarus, kuri, noņemti no viņa ple�ciem, vairs it nemaz nebija līdzīgi cilvēka apģērbam. � Varbūt varēs paklāt gulē�anai� var iztaisīt ari spilvenu �

��� Iztaisi no tā dūmus, � Hod�a Nasredins deva padomu.

��� Dūmus? � ve�uks nesaprata.

��� Nu jā! Paveries, kā to dara.

Paņēmis no viņa rokām kankarus, Hod�a Nasredins iemeta tos ugunskurā.

Palīdzēja vēl arī vēj� � sāka mutuļot melni dūmi.

��� Un tas ir viss, � Hod�a Nasredins sacīja, kāsēdams un liekdamies pie zemes.�� Veries, kas par krā�ņumu, kas par krāsu, cik kodīgi; tādus dūmus bie�i negadās redzēt, bet ostīt � vēl retāk!

Ve�uks kunkstēja, krek�ķēja, �ēloja, bet līdzēt neko vairs ne�varēja: kankari bija sadegu�i.

Vēj� no tālienes atnesa bērnu balsis:

Un, kad pagaist rīta ēnas, Zeme atkal sauli sveic, Līksmām balsīm visi bērni Turahonam paldies teic.

Lai no jauna grimstot miegā, Bernu dziesmu sadzird viņ�, Paver lupas smaidā liegā Mīļais, labais vectētiņ�.

� Bet pirmo zvaigzni Hod�a Nasredins un vienacis zaglis sastapa tālu aiz Kokandas. Viņu ceļ� veda uz rietumiem, uz kal�niem, kas glu�i kā miglains milzenis vīdēja priek�ā, ar savu ro�boto virsotnes līniju krasi atdalot debesis no zemes. Pasauli bija pārplūdinājis it kā bagāts gaismas okeāns, virspusē mazliet sārti violets, un tajā kā apburtas salas stāvēja viegli mākonī�i ar lī��iem, smiltainēm un kaili noskalotām kraujām, � un vientuļā, ledaini zaļganā zvaigzne, vēl pavisam jauna, dzidra, �ķita kā , tāla, gai�ā dūmakā peldo�a kuģa uguntiņa.

Satumsa ātri; gaismas devēja jūra ar savām apburtajām sa�lām pagaisa; zvaigznes saradās neskaitāmā daudzumā un pirmā, visagrākā, iejuka tajās. Pēc tam debess velvi pārņēma uguns�grēks: uzlēca mēness � milzīgs, sarkans, jau dilsto�s; tas uz�peldēja virs kalniem, un tā miglaini sarkanīgajā gaismā atkal iezīmējās virsotņu robotā līnija.

Uzvēsmoja spirgtums, bija atnākusi nakts. Hod�a Nasredins, palicis bez halāta, sāka drebināties un arvien bie�āk pacēlās seg�los kājās, pētīdams, vai priek�ā uz ceļa nepazibēs mājīgas lauku �aihanas guntiņa.

Tā trijatā viņi sāka savu jauno gaitu: ēzelis, vienacis zaglis un Hod�a Nasredins. Ja mēs viņus �ai naktī būtu sastapu�i uz akmeņainā, blāvi vizo�ā ceļa, tad mums liktos, ka kopā ar viņiem tālajā ceļā dodas vēl ceturtais � vectētiņ� Turahons.

Gudrais allah, visu zināfaj, dari tā, lai �o jaunekli glābtu manas rokas!�

�Tūkstots un viena nakts>

Slavenais Samarkandas dervi�s Kerirns Abdullahs, pētīdams cilvēku iek�ējo būtību, māca, ka esot nakts miglas cilvēki un gai��as dienas cilvēki. Pār pirmajiem neierobe�ota vara mēnesim, pār otriem � saulei. Tādu at�ķirību slavenais dervi�s izskaidro ar dzim�anas stundu: mēnesim vai saulei spīdot, � kura no �im pretējām, savā starpā karojo�ām planētām pirmā iekļūst ar sa�viem stariem jaundzimu�ā asinīs, tai tad viņ� paliek uzticīgs līdz mū�a galam. No mēness stariem �cilvēka asinis kļūst vēsas, no saules � verdo�as un karstas; atbilsto�i tam arī viņa garīgais skatiens, ar ko tas vēro apkārtējo pasauli, mēdz būt vai nu mē�ness, vai saules apspīdēts. Pirmajā gadījumā to aizmiglo dū�maka, kas visam pie�ķir klusuma un skumju nokrāsu, kad visu, pat to, kas pa�laik atrodas acu priek�ā, cilvēks uztver kā pagā�jības atbalsi, it kā viņ� dzīvotu otru mū�u, kurā atkārtojas pir�mais, bet atkārtojas kā sapnis; otrajā gadījumā garīgais skatiens pilns spilgtas, uzvaro�as gaismas: viss redzams, viss skaidrs, viss mū�am dzīvs � nekas neizgaist bez pēdām, viss kustas un verd, un mirgo kā daudzkrāsaina varavīksne; te valda Dzīve, ne ar vienu nekur nedalīdamās, nekur nepiekāpdamās naktij, pa�turēdama visu sev, ik mirkli no sava izraudzītā prasīdama upu�rus, lai nākamajā mirklī karaliskā devībā tam tūksto�kārt atmak�sātu; te cilvēkam nepiecie�ama neatslābsto�a prāta piepūle un kvēla sirds degsme! Nav viegli �ai mutuļojo�ā gaismas un mirdzas, kustības un trok�ņu straumē, toties dvēsele kļūst bagāta, tā gūst tās augstās balvas, ar kurām Dzīve apdāvina sev

uzticīgos un padevīgos; te nav vakardienas, te vienmēr nemai�nāmi ir tikai �odiena, nav vārda �bij�, tikai �ir�; tātad nāvei, kurai pieder nebūtība, uz �ejieni durvis slēgtas!

Hod�a Nasredins, jādomā, bija dzimis laikam pa�ā dienvidū, kad saules stari ir stipri un krit taisni virsū: kā viņa asinis bija aizdegu�ās no tiem, tā arī saglabāja �o nedzē�amo uguni. Tādēļ jau viņa dzīvē nebija tāda gadījuma, kad viņ� būtu diendusā gu�lējis: saule glu�i kā skanīgs vara vairogs piesit un atmodina, viņa liesmu pilnās asinis sāk mutuļot, virst, atbildot �im aicinā�jumam, putodamas un �alkdamas strauji traucas pa dzīslām, sa�trauc sirdi, likdamas viņam lēkt kājās .. . Kāds tur var būt miegs!

Bija dienvidus, kad viņ� atmodās �aihanā pēdējā ciematā �aipus kalniem; tālāk līdz pārejai cilvēku mājokļu vairs nebija.

Ātri paēdu�i, viņi ar vienaci devās ceļā.

Kalnos ceļu nav � vijas tikai kājām ejamas takas; te nekad neripo rati, te valda gājēji un jātnieki. Taka met cilpu cilpas, vietumis atgriezdamās atpakaļ, kur jau bijusi, � un bie�i vien ceļinieki, kurus �ķir divu stundu gājums, bez pūlēm var saru�nāties savā starpā � viens aug�ā, otrs apak�ā. Ieleja ar dārziem, laukiem, ciematiem aizgrimst arvien dziļāk dūmakā; priek�ā jo�projām tā pati virsotne, tuva � ar roku aizsniedzama, tāla � nekādi nevar līdz tai aiziet, lejā � tum�a un drūma, aug�ā � bāli violeta ar robotām milzu �smailēm, kas raupji iecirstas de�besu zilgmē.

Nākamajā dienā �aurā taciņa piekļāvās pie kraujas un tālāk tecēja gar bezdibeni, gar draudīgu trīs olektis platu klinti; paloja bieza migla � neko nevarēja saredzēt, it kā zeme pēk�ņi būtu aizlocījusies, izzudusi zem mūsu ceļinieku kājām, sagrie�zusies sāniski un tagad pie tās var tikai karāties, pieķeroties pie �īs klints.

Hod�a Nasredins gāja pa priek�u, aiz viņa dipināja ēzelis, reizumis ar kreiso sānu no�ļaukdams gar akmens nogāzi, tre�ais soļoja vienacis. Bet viņiem pa pēdām nepārtraukti sekoja ļaunu vēsto�a, straumēm bezdibenī grūsto�u akmens �ķembu �ņākoņa.

Pa krauju viņi gāja savas pāris stundas, taciņa pakāpeniski kļuva platāka, baismīgais bezdibenis palika pa labi un vairs nereibināja galvu ar savu mānīgo miglas plīvuru � viņi atkal sa�juta zemi zem kājām. �alkdama un mutuļodama brāzās salta straume, maisīdama savā �aurajā gultnē ūdenskritumus, putas un akmeņus, kas, zem ūdens dobji dunot, vēlās pa apak�u.

No �ejienes taka sāka vīties uz leju: viņi bija sasniegu�i pār�eju. Migla izklīda; virs viņiem kā tikko dzimu�as dzidri zilgmoja kalnu debesis � tādas, ka par tām citādi nevar pastāstīt kā vien atceroties burvju putnu Humaju! Tās zaigoja un mirdzēja tik �ilbino�ā gaismā, ka �ajā lieliskajā zilginē pagaisa visas Hod�as Nasredina domas un jūtas, un viņ� aizmirsa pats sevi, gu�ļot atmuguriski uz izklātā halāta, krūtis pakļāvis dzestrajam vējam . ..

Lejup viņi devās ātri, drīz no kājceliņa nogriezās uz ganām�pulku ceļa, kas krauji veda cauri sīkiem krūmājiem uz ieleju; gaiss k|uva blīvāks un karstāks, smar�oja pēc saulē sasilu�a medus, sanēja bites, sisināja sienā�i. Nogāzes kraujums k|uva stāvāks, ēzeiis brī�am apsēdās uz taciņas un �ļūca uz dibena, bet Hod�a Nasredins, ar vienu roku turēdamies pie krūmiem, ar otru � pieturēdams ēzeli, sacīja:

� Lēnāk, lēnāk, citādi tu pavisam nobru�āsies un ieleju sa�sniegs vienīgi tava galva.

Tas bija ļoti grūts un nogurdino�s, toties īss ceļ�. Ap pus�dienu viņi jau bija uz arbu braucamā ceļa, kas veda uz Corakas ciematu, viņu ceļojuma mērķi. Me�onīgās, ruzgās akmens no�gāzes nomainīja za|as, uz kurām gan te, gan tur bija redzamas kirgīzu jurtas kā lieli, balti putni, kas apmetu�ies atpūsties, un starp tām � jukjukām izklīdu�i aitu bari, glu�i kā no saujas pa�sviesti glieme�vāki.

Vēl viens pagrieziens � un viņi ieraudzīja ciematu, bet maz�liet iesāņus � ezeru.

Te vajadzēja notikt tai divkaujai, kuras dēļ Hod�a Nasredins bija pametis savas mājas. Kā senu teiksmu cildenie bruņinieki, kas devās kalnos uz nāves cīņu ar divpadsmitgalvaino pūķi, tā kalnos bija atnācis arī Hod�a Nasredins, tikai �oreiz pūķim bija cilvēka izskats un bruņiniekam varenā kumeļa Tulpara vietā � mazītiņ� ēzelis ar lielum lielu vēderu. Ta�u tas, kas ar savām gara acīm spēj saskatīt parādību dzīles, tas nicīgi nesmīnēs un nenoliks malā �o grāmatu: viņ� sapratīs, ka, lai vai kādā veidā saduras labais un ļaunais, to cīņai arvien ir liela jēga, kas vada pasaules likteņus. Lūk, ko �ajā sakarībā sacījis visskaidrāko un dziļāko domu paudējs Ibn-Hakims:

�Nav neviena ļauna un nav arī neviena laba darba, kas ne�skartu nākamās paaudzes, neatkarīgi no tā, kad un kur tas ir darīts � pilī vai būdiņā, ziemeļos vai dienvidos, vai tam ir biju�i aculiecinieki vai nav: glu�i tāpat nav arī niecīgu, maznozīmīgu ļaunu un labu darbu, jo no mazu cēloņu kopuma rodas lielas sekas ��

Ciemats nebija liels � kādas simt piecdesmit sētas, kā ap�rēķināja Hod�a Nasredins, pārlaidis skatienu dārzu un vīnogu lauku līksmajam zaļumam un visur dzeltojo�iem jumtiem, virs kuriem cēlās dūmi: bija pusdienas laiks. Baltais ceļ�, tas pats, uz kura viņi stāvēja, ietecēja �ai zaļumā un nozuda, ta�u pēc līk�lo�u saaugu�ajām, smuidrajām papelēm, kas no abām pusēm ieskāva ceļu, varēja pārredzēt visus tā likumus līdz pat ciemata viņam galam, kur tas atkal parādījās un tecēja tālāk vispirms pa laukiem, tad viļņotām nogāzēm uz ieleju. Aiz papelēm vīdēja mazs minarets, no kura tie�i pa�laik vajadzēja līdz �ejienei at�skanēt pusdienas lūgsnai, ta�u muedzins dro�i vien bija jau ļoti vecs un ar vārgu balsi: viņa aicinājums ceļiniekus neaizsniedza.

Hod�a Nasredins pavērsa skatienu uz ezeru; tas rāmi dusēja iegarenā graviņā, kas atgādināja olas iedobi smiltīs; tālākais krasts bija akmeņains, kails, bet tuvējais, kas saskārās ar dār�ziem, aizaudzis ar leknu, sprogotu krūmāju, virs kura slējās vecu karaga�u apaļie, tum�i sulīgie vainagi. No aug�as uz ezeru stiepās divas mirdzo�as, dzīvas dzīslas � divi kalnu strauti, bet lejā prom no tā aizritēja tikai viena dzīsliņa, tum�a � iz�uvu�a arika gultne, kam jāvada ūdens uz laukiem. Starp ezeru un cie�matu, nesaskaroties ar citiem dārziem, zaļoja atsevi�ķs liels augļu dārzs, ie�ogots ar augstu sētu, bet tā ēnainajā dziļumā paslēpies nams � pūķa miga, Agabeka mājoklis.

��� Nu redz, esam atnāku�i, � vienacis zaglis teica.

��� Atsēdīsimies, � atsaucās Hod�a Nasredins. � Mums jā�aprunājas.

Ceļmalā no klints spraugas urdzēja vēss avots, virs tā savas spīdīgās lapas trīsināja jauna papele, ko nez kāds brīnums izau�dzējis te, akmeņos. Lejā papeli ieskāva dzelk�ņaini, spēcīgi dad�i, bet patālāk pletās liegas zaļas zāles paklājs, akmeņos nebija ne�vienas spraudziņas, ne aliņas, no kuras neraudzītos laukā zā�līte � spirgta, līksma, pērļaina, liecinot, cik neiznīcināms spēks ir Dzīvajai Dzīvei, kura vienmēr un visur svin uzvaru, pat kailos akmeņos! Pa zāli, asti kūļādams, mīņājās ēzelis; pie krā�ņā astes gala saķēru�ies dad�i pārvērta to nejēdzīgā, dzeļo�ā kamolā.

��� Jau paspēji? � Hod�a Nasredins pārmeto�i sacīja, ēzeļa asti satverdams.

Vienacis, kas �ajā ceļojumā visas rūpes par ēzeli bija uzņē�mies uz sevi, izvilka no azotes koka suku un sāka sukāt astes galu un lasīt laukā dad�us.

��� �ēl, ka tas ir ezers un nevis kāda cita manta, tāda ērtāka, ko varētu nozagt, � zaglis domīgi teica, savedis ēzeļa asti pie�klājīgā izskatā. � Pēc tam kad es pēdējo reizi biju pie kapenēm, es jūtu sevī milzu spēku veikt da�ādus labus darbus par slavu �ēlsirdīgajam Turahonam, un mani kveldē alkas darīt to drīzāk.

��� Labus darbus, � Hod�a Nasredins atsaucās, � tomēr do�mas par tiem nez kādēļ neizbēgami saistītas ar zag�anu. Redz, arī par ezeru tu domā, ka jānozog, nevis kā citādi.

��� Varbūt kritīsim Agabeka priek�ā uz ceļiem, varbūt viņ� ie�ēlosies un atdos pats?

��� Tie�i tā: atdos pats. Skaties �urp.

Hod�a Nasredins rādīja uz dad�u audzi; zaglis pieliecies ieraudzīja lielu zirnekli, kas rija dzeltenu taurenīti. Tas bija ne�cie�ami pretīgs, �is zirneklis: posmainas kājas, apaugu�as ar sarkanīgu spalvu, uz muguras brūns krusts, apaļais vēders gluds, uzpūties, bālsnīgs, it kā pilns ar pū�ņiem. Viss jau bija galā: tīklā palikusi tuk�a ādiņa ar nedzīviem, nokāru�amies spārniņiem, un zirneklis uzbildis aizrāpās uz savu slēpni zem dad�a lapas un tur paslcpās, sa�ņaudzis kā rokās strupajās priek�ējās ķetnās pavedienu, pēc kura viņ� sajuta, ka upuris tīklā.

��� Vai saprati? � Hod�a Nasredins vaicāja.

��� Kas te jāsaprot? Zirneklis aprija taureni, i viss.

��� Skaties, kas notiks tālāk.

Noņēmis tjubeteiku un turēdams to pa sviedienam, Hod�a Nasredins devās dad�u apgaitā; viņ� vairākas reizes nomērķēja, ta�u bez panākumiem, un atkal turpināja savas medības; bei�dzot atrada. Strauj� atvēziens, nikna, rupja basa dūkoņa � viņ� kaut ko bija noķēris tjubeteikā.

Tas bija sirsenis, lielisks milzu sirsenis -nevis �āds tāds jauns un nepieredzējis, bet pilnīgi pieaudzis, pa�ā spēku brie�dumā, ar pamatīgu indes krājumu, sirsenis skaistulis ar garu, dzeltenmelni svītrotu rumpi, īsts spārnots tīģeris! Saliecis jaunu zariņu, Hod�a Nasredins izvilka no tjubeteikas �o vareno sirseni un ilgi tīksminājās par to, grozīdams gan tā, gan �ā; sirsenis nikni dūca, zibinādams melnīgsnējos, caurspīdīgos spārnus, dusmās grauza zariņu, locīja rumpi, no kura ik pa brīdim iz�āvās melns, briesmīgs dzelonis, kura trieciena spēks salīdzināms vie�nīgi ar skorpiona dzeloni.

��� Kam tev tas vajadzīgs? � zaglis brīnījās. � Vai gribi ielaist Agabekam ūzās?

Hod�a Nasredins neatbildējis noņēma no tuvākā krūma kādu vecu saimnieka pamestu zirnekļtīklu un aptina ar to sirseni, lai nomierinātu tā spārnus; dūk�ana norima; tad viņ� piesardzīgi nolika savu gūstekni uz tīkla, kas piederēja pretīgajam zirneklim.

Tīkls izstiepās un sāka drebēt, sirsenim nikni mēģinot atbrī�voties. Sāka raustīties pavediens, ko zirneklis turēja. Nu viņ� izlēca no dad�a lapas pajumtes. Tāds medījums tam dro�i vien vēl nekad nebija gadījies! Glu�i kā kalnu mednieks, kas pa virvi rāpjas pāri aizai, ātri un veikli, ar vēderu uz aug�u, zirneklis pa savu pavedienu aizrāpās no dad�a lapas uz tīklu un izveicīgi pieskrēja pie gūstekņa. Kā viņ� priecājās, kā gavilēja, aptīdams sirseni ar lipīgiem pavedieniem, skraidelēdams un rosīdamies! Beidzot viņ� bija upuri sasaistījis cie�i jo cie�i, nu varēja arī uz�kost; izlaidis rijīgos �okļus, jau iepriek� stingro, gludo penderi raustīdams, zirneklis pielīda pie sirseņa. �Nu ir gan taurenis gadījies, vēl brangāks par pirmējo!�� Viņ� uzsēdās jāteniski uz sava upura un jau ar �okļiem gribēja pieplakt pie tā, bet sir�senis negaidīti izlocījās, izliecās, iecirta! No viņa smailā rumpja, īsi ie�vīkstēdamies, iz�āvās melns zibens. Nāvējo�s, nenovēr��ams! Tas izbrāzās un caururba zirnekli, no pendera līdz krustam uz muguras, atstājot tā vēderā visu indi.

Trieciena apdullināts, zirneklis iekārās tīklā, tad viņa ķetnas sāka bezspēcīgi cita pēc citas atraisīties, un viņ� nogāzās zemē. Vēl pāris rei�u viņ� vārgi notrīsēja, pakustināja pinkainos, posrnainos taustekļus un aprima uz mū�u.

Tīkls palika bārenis.

Bet sirsenis, atbrīvojies no va�ām, 'Sakārtoja spārnus un triumfējo�i, kā taure dūkdams, aiztraucās saulainajā pla�umā, atstādams uz zemes par savas varonības apliecinājumu � sa�plēsto tīklu un atdziesto�o ienaidnieka līķi.

��� Nu es sapratu! � vienacis sacīja, vērodams aizlidojo�o dro�uli.

Viņi sāka pārrunāt turpmāko rīcību. Tika nolemts, ka ciematā viņi ieies katrs atsevi�ķi; ja pēc tam gadīsies sastapties �aihanā

vai kādā citā vietā, tad izliksies, ka viens otru nepazīst. Par pā�rējo pagaidām nerunāja: darbs pats rādīs, kas darāms.

Hod�a Nasredins savilka seglu siksnu, sēdās ēzelim mugurā un, uzsizdams tam starp ausīm parasto knipi, lika tam doties uz lejā zaļojo�iem dārziem.

Vienacis zaglis palika pie avota.

Corakas ciemata iedzīvotāji labi atcerējās tos laimīgos laikus, kad ezers, vienīgais viņu lauku dzīvības avots, vēl nepiederēja Agabekam, bet kādam slavenam namanganietim, milzīgi bagā�tam un tikpat bezrūpīgam, kur� ne reizes neieradās kalnos ap�raudzīt savu īpa�umu. Sis bagātnieks �īs zemes dzīvē bija sev izvēlējies greznības, izpriecu un baudu ce]u (tolaik Klusētāju un Vērotāju cēlā gudrība viņam vēl bija tāla); ezeru viņa vārdā pārvaldīja kāds sirmuma balināts iebraucējs vīrs, kur� visu laiku pavadīja, gul�ņādams �aihanā un risinādams bēdīgas valodas par pasaules trūkumiem. Par laistāmo ūdeni maksu viņ� ņēma ļoti niecīgu, visnabadzīgākajiem deva ūdeni uz parāda, sacīdams: �Pieraugi, neaizmirsti!� � pats savu atmiņu ar tādiem dzīves sīkumiem neapgrūtinādams, neko nepierakstīja un rudenī, ra�as novāk�anas laikā, apmierinājās ar to, ko viņam atnesa, pilnīgi paļaudamies uz pa�u parādnieku sirdsapziņu. Savam saimniekam uz Namanganu viņ� da�u gadu sūtīja trīs simtus tangu, da�u � mazāk, bet gadījās, ka neaizsūtīja arī neko, iztērēdams daļu nau�das pats, daļu atdeva atraitnēm, bāreņiem un nelaimes piemeklē�tiem, kas mū�īgi drūzmējās ap viņu. Taisnības labā piebildīsim, ka visus �os ziedojumus pārvaldnieks deva ar saimnieka ziņu un pateicības lūg�anās noteikti lika minēt viņa vārdu, nevis savējo. Saņēmis no Corakas vēstuli, kam bija pievienotas kādas tur no�ē�lojamas trīs simti tangas un gar� aplaimoto saraksts, kuri pie�lūdzot par viņu allahu, Namanganas bagātnieks savu draugu priek�ā smiedamies izsaucās: �Mans ezera pārvaldnieks patiesi uzskata mani par nedzirdētu grēcinieku, vai gan citādi viņ� tik nenogursto�i rūpētos par manas dvēseles glāb�anu!�

Tā toreiz ritēja �orakie�u dzīve, tālu no visām vētrām un nemieriem, it kā ripotu pa gludu ceju bez grambām un bedrēm.

Pagāja gads pēc gada, kā viegli mākonī�i pagaisdami aiz sniegotām virsotnēm, ciematā svinēja kāzas, dzima bērni, kāds sirmgalvis aizce|oja uz kapsētu, bet tā goda vietu �aihanā ieņēma cits ar tādu pa�u garu bārdu, kura nezin kad, pa�am tās īpa��niekam nemanot, sarnetusies balta. Rāmā, vienmērīgā dzīve jau arvien tā mēdz būt: katra atsevi�ķa diena ir bezgala gara, bet mēne�i un gadi trauc ar neaptveramu ātrumu, glu�i kā zustin pazūd: vēl neesi paspējis apskatīties � gads jau pagājis, neesi vēl paspējis nozāģēt kādu acim apniku�u vecu, nokaltu�u pa�peli � jau pagāju�i trīs gadi un papele, paveries, jau pati nolū�zusi vējā, sagāzusi vēl �ogu, kas nu jālabo, � vai nu tāds darbs ātri paveicams, tas prasa garus mēne�us. Bet bārdā un deniņos pa to laiku arvien vairāk un vairāk sabirst sudrabs, un kapsētas sargs tiekoties kļuvis pārlieku laipns un jau ne vienreiz vien aizsācis aplinku valodu, ka viņam kapsētā esot lieliska vietiņa, pa�ā reizē kaut vai ciemata vecākam, un vajadzētu jau priek�lai�kus pārstādīt uz �o vietiņu jauno platānu, lai tā paspēj iedzīvoties kapsētā un laist savas saknes zemē.

Likās, ka ļaunuma tum�ie spēki aizmirsu�i ceļu uz Coraku; nekas netraucēja ciemata labo dzīvi. Iegrava sargāja viņu no vējiem, posto�ie plūdi, kādus rada kalnu lietus gāzes, laukiem nekaitēja, lopus nepiemeklēja sērgas, siseņi, ja ari lidoja pāri, tad augstu, citā vietā. Pāri visām debesīm liesmoja un dzisa krā�ņi rieti, atstājot aiz sevis rāmu, sārtu gaismu sniegotajās virsotnēs; mierīgajā vakara klusumā, migloto lauku un valgo dārzu pla��umā tālu skanēja muedzina aicinājums no minareta, arvien viens un tas pats, arvien skumīgs un cēli tīkams. Un sākās nakts ar savu zilgo vizmu, kad aizmirsu�ās lidināja lakstīgalas un skuma naksnīgais vēj�, kura nopūtām aizmigu�ajos dārzos atbalsoja iemīlēju�ies.

Ta�u patiesi, kaut arī sirdij sūri ir daudz cietu�ā klaidoņa Balhas Sehida vārdi: �Vasaru nomaina rudens, gai�o dienu � tum�a nakts un labklājības gultā guļo�o gaida posta bezdibenis.� Posts nāca arī pār Coraku; tas nāca Agabeka, ezera jaunā saim�nieka izskatā.

Tai pa�ā klusajā diendusā, kad Hod�a Nasredins un vienacis zaglis atpūtās pie avota, no aug�ienes priecādamies par Corakas dārzu rāmo skaistumu, ciematā izcēlās neredzēts tracis. Visi vīrie�i sapulcējās �aihanā, sievietes klaigāja pagalmos.

�orīt Agabeks bija paziņojis otrās pavasara laistī�anas maksu; �oreiz viņ� nevēlējās naudu: viņ� bija sadomājis precēties un pieprasīja sev par sievu mazo melnaci Zulfiju, visu cienītā sirmā zemkopja Mameda-Ali meitu. Tādas prasības nokaitināti, Corakas vecajie atteica Agabekam; tas pasmīnēja: tādā gadījumā lai maksā naudā � �etrus tūksto�us tangu.

�etrus tūksto�us! Visā Corakā visiem iedzīvotājiem kopā ne�kad nav bijis tādas naudas! Vecajie pusi dienas nostāvēja Agabeka priek�ā; viņi bija tik no�ēlojami, nomākti: nonēsāti, pa�austi halāti, raupji, noberzti zābaki, baltas bārdas pie tum�ajām, grumbotajām sejām, salīku�as muguras, sarepēju�as rokas, kas par cieņas zīmi sakrustotas uz vēdera � Agabeks bija nelokāms: vai nu Zulfiju, vai �etrus tūksto�us tangu.

Ar �o vēsti vecajie arī atgriezās �aihanā.

Kāda neapmierinātības un niknuma vētra sacēlās! Corakie�us it kā ap�alca svelmains vēj�: dūres sa�ņaudzās, sejas satumsa, acīs iedegās ļauna uguns. �ķita, vēl mirkli, � un visi viņi celsies, ņems dak�as, cirvjus, kapļus un dosies uzbrukumā Agabeka mi�dzenim, saārdīs un aizslaucīs to!

Ta�u tā nenotika. Vētra patrakoja, nenodarot Agabekam ne mazāko vainu. Katra �orakie�a dzīslās ritēja kāda bailīga apdo�mības pile, un tā ņēma virsroku. Vienam tā teica: �Tavu māsu jau Agabeks neprasa!� � otram �ukstēja: �Lai slavēts allahs, manai meitai briesmas pagāju�as secen!� � tre�am devā pa�domu: �Sargi pats savu līgavu un nebāz degunu citu darī�anās!� Niknums ātri apsīka, liesmas sirdīs apdzisa, dūres atlaidās, pleci no�ļuka, muguras sakumpa. Un, ja Agabeks �obrīd parādītos �aihanas tuvumā, visi viņu sveicinātu tikpat verdziski kā vakar.

Mameds-Ali, Zulfijas tēvs, sēdēja �aihanas palievenī, lūko�jās zemē, bēdīgi saraucis uzacis.

Visi gaidīja, ko teiks viņ�. �ajās gaidās jau bija lēmums: jā�atdod. Ta�u visi klusēja: ikviens gribēja, lai �is vārds skanētu no citas puses, bet viņ� tikai piekristu, lūpas sakniebis un sērīgi pūzdams, it kā pakļaudamies sve�am lēmumam, � sensens pa�radums kā pievilt savu sirdsapziņu. No Mameda-Ali prasīja upuri, no viņa prasīja arī uzņemties grēku. Un viņam nebija kur glābties.

Bet kādā tālā kaktā bija ierāvies Saids � Zulfijas līgavainis; pavisam jauns � tais gados, kad vīrie�iem vēl nav iek�ēja spēka, kad tie vēl neprot atvairīt likteņa triecienus, ja �ie triecieni trāpa sirdī; viņ� zināja, ka paies piecas, desmit, piecpadsmit minūtes, bet reiz vecais Mameds-Ali tik un tā izteiks liktenīgo vārdu; �is jauneklis nebija no tiem, kas mazdū�īgi novēr�as, kad dzīve rāda ilkņus, un uzskata par labāku, lai viņus aprij nemanot.

Klusums ieilga. Jauneklis neizturēja, iznāca no tum�ā kakta

gaismā.

��� Kāpēc gan jūs klusējat? Kur� no jums pirmais pieplaks ar lūpām pie Agabeka zābakiem? � viņ� pagriezās pret MameduAli. � Un tu, vecais! Pavisam nesen tu solīji, ka uzņemsi mani savā mājā kā dēlu, � kur ir tavs solījums?

��� Ko lai dara, ko lai dara, Said, � no�ukstēja Mameds-Ali. � Mēs esam vāji, bet viņ� bagāts un varens.

��� Jūs neesat vāji, jūs esat bailīgi! Zaķpastalas � lūk, kas jūs esat!

Jaunekļa balsī skanēja tādas sirds cie�anas, ka Mamedam-Ali acis nepalika sausas.

Bet pārējie ve�i ņēma ļaunā, apvainojās.

��� Jūs dzirdiet! � iesaucās kalējs Umars, sausnējs, gar�, dzeltenu seju un pinkainām uzacīm. � Jūs dzirdiet, kā viņ� mūs noķengā! Eh tu, bezpajumtes atradeni!

Saids bija apaj� bārenis, Corakas �aihanas saimnieka Safara aud�udēls, to tad nu kalējs viņam atgādināja.

��� Paldies, dēliņ, paldies, � pievienojās zirgu dakteris Jarmats, � skaisti tu mums atlīdzini!

��� Tad redz kāda ir tava pateicība par visu labu, ko mēs tev esam darīju�i, kā sērdieni pieņemdami un uzaudzēdami mūsu ciematā, � piebilda vilnas kārsējs Alims.

Taisnības labad piebildīsim, ka Saidu pieņēma �aihanas saim�nieks Safars, audzināja un uzturēja arī Safars, bet visiem pārē�jiem gar zēnu nebija nekādas dajas, un tie nabaga bārenim ne�deva ne plika gra�a; kad puisēns pieauga, visi steidzās pasludi�nāt sevi par tā glābēju un uz �ā pamata prasīja pateicību. Viņ� cieta un klusēja, sirdī pats sevi nolādēdams par �o pazemojo�o klusē�anu.

Ko viņ� �oreiz varēja atbildēt vecajiem, ar kādiem ieganstiem grozīt viņu lēmumu, kad runa bija par lieliem zaudējumiem ikvienam viņa saimniecībā, par zirgu, aitu un govju pārdo�anu, ja Zulfija neieies Agabeka namā.

Saids atmeta ar roku un, ne uz vienu neskatīdamies, klusē�dams izgāja no �aihanas pa mazajām durvīm uz �ķērsielu.

Te viņ� bija viens; saulē skaudri vizēja akmeņainais cej�, pa kuru starp Saida kājām kā vilnas bumba vēlās viņa pa�a īsā tlionasvidus ēna; mēmie �ogi un sienas neatsaucīgi klusēja; Saids aprauti nopūtās, sakoda zobus un pasmējās tos īpa�os, dīvainos smieklus � klusus, bet tik stindzino�us, ka ikviens, kas tos dzirdētu, nobālētu un pielūgtu allahu.

Pa to laiku Ilod�a Nasredins ar savu ēzeli bija jau ticis ga�ram Corakas dārziem un sasniedza ciematu. Viņ� neiejāja pa lielo ceļu, bet pa kādu saņceliņu, uz kura viņu aizvilināja �aura, caur dārziem izvijusies taciņa, pa kuru viņ� bija nogriezies, meklējot aizsegu no svelmes. Vai gan viņ� varēja iedomāties, ka, pa�am nezinot, izvēlas tie�i to vienīgo ce|u, pa kuru viņam arī vajag iejāt Corakā, lai laikus novērstu kādu briesmīgu notikumu un nāktu negaidīta tik�anās, kas bija svarīga visam turpmākam.

Jādams garām pussagruvu�am �ogam, viņ� pa tā caurumu ieraudzīja mazu, aizaugu�u dārziņu. Blakus vecam celmam uz ce|iem tupēja kāds skaists jauneklis, kails līdz jostas vietai, un lūdza allahu. Bet viņam aiz muguras rēgojās ar asmeni uz aug�u celma plaisā iestiprināts ganu duncis. Pret plato asmeni sa��ķīda saules stari, atlēkdami kā �ilbino�as dzirkstis.

� Ak visvarenais, vis�ēlīgais allah, sūti man, nicināmam, piedo�anu par �o patvaļīgo nāvi! � jauneklis teica. � Lai es kļūstu par putekli tavā tērpā paradīzē. Palikt uz zemes? Ta�u pārāk lielas ir manas bēdas un neizsakāmas cie�anas. Ak mans debesu tēvs, nesodi mani pārāk bargi: nekad mani nav lutinājis prieks, bet tagad man atņem vienīgo un pēdējo!

Apjēdzis, kas te notiek, ITod�a Nasredins apturēja ēzeli, no�kāpa zemē, nedzirdami piezagās jaunietim klāt, izrāva no celma plaisas stingri iestiprināto dunci, nometa to zālē, bet pats ap�sēdās uz celma nogaidīt, kas notiks tālāk.

Jauneklis pabeidza lūg�anu, piecēlās kājās, aizmiedza acis, dziļi ievilka elpu, glu�i kā gatavodamies nirt, un, rokas iepletis, nokrita knūpus, ar krūtīm tie�i uz celmu.

^ Viņ� bija aprēķinājis pareizi: ja nebūtu gadījies Ilod�a Nasre�dins, nāvējo�ais asmens būtu iedūries viņam tie�i sirdi.

Bet nu viņ� ar galvu trāpīja Hod�am Nasredinam pa vēderu un sastinga, iedomādamies sevi jau beigtu; viņa rokas nokā�rās, pirksti pieskārās zemei. Pagāja viens brīdis, otrs �

��� Tu domā ilgi tā gulēt? � apvaicājās Hod�a Nasredins.

Cilvēka balss pārsteidza jaunekli: viņ� no �odienas bija saga�tavojies dzirdēt vienīgi eņģeļu balsis. Viņ� nopurinājās, paska�tījās un vēl vairāk izbrīnījās, ieraugot pie viņa nolieku�os seju, kas itin nemaz neatgādināja eņģeli, � iedegu�u, noputēju�u, ar melnu bārdeli un jautrām, skaidrām acīm.

��� Kur es atrodos, un kas tu esi? � jauneklis vārgā balsī vaicāja.

��� Kur tu atrodies? Tai pasaulē, protams, uz kurieni traucies. Bet es esmu galvenais viņsaules bende, kura varai nodoti visi tev līdzīgi jauni bezprā�i, lai es ar tiem izrēķinātos.

Jauneklis jau bija visu sapratis; pateicības vietā Hod�a Nasre�dins izdzirda rūgtus pārmetumus:

��� Kādēļ, kādēļ tu glābi mani no nāves! Man uz zemes nav vietas, nav nevienas, pat visno�ēlojamākās lāsītes laimes � tikai bēdas, tikai cie�anas, tikai zaudējumi!

��� Kā tu zini, ko zeme tev nodomājusi dot nākotnē? � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Man, rau, jau �etrdesmit pieci gadi, ta�u ij es neko prātīgu nezinu. Bet tavos gados vērsties pret dzīvi ar pārmetumiem � tā ir tīrā zaimo�ana! Kas noticis? Pa�stāsti, � varbūt es varē�u tev līdzēt?

��� Man neviens nevar līdzēt.

��� Nav tiesa, cilvēkam, kamēr viņ� dzīvs, vienmēr var pa�līdzēt. Uzticies man, pastāsti.

��� Vai tad tu esi Haruns-al-Ra�ids, vai tu dāvāsi man �etrus tūksto�us tangu, bez kuriem es nevaru glābt savu laimi?

��� Tu esi paspēlējis uz kauliņiem?

��� Ak sve�zemniek, nepalielini manas cie�anas ar savām ņir�gām!

��� Es ņirgājos? Ai nē, man ir gadījies smieties par pa�a bēdām, bet par citu � nekad! Es glu�i vienkār�i nesaprotu: kam tev vajadzīgi �etri tūksto�i tangu?

��� Es mīlu kādu meiteni�

��� Saprotu, saprotu, visu saprotu! Viņa ir no bagāta nama, viņas cietsirdīgais tēvs prasa no tevis izpirk�anas maksu.

��� Viņas tēvs neko neprasa no manis un no visas sirds vēlas mūsu kopīgo laimi. Bet tad iejaucās Agabeks, ezera saimnieks.

��� Iejaucās Agabeks! � Hod�a Nasredins iesaucās pērkona balsī, kas jauneklim lika nodrebēt. � Iejaucās Agabeks, tu saki!

Pateicies nu, jaunekli, allaham par mūsu tik�anos, kas tevi glābj! Stāsti!

Hod�u bija pārņēmis kaujas gars, ciņas alkas; vēl viņ� ne reizi nebija redzējis Agabeku, bet jau aizdegās niknā priekā, dzir�dot tā vārdu! Un ar jūsmu izjuta savus �etrdesmit piecus gadus kā nebiju�us, bet sudrabotos pavedienus bārdā un deniņos � tikai kā murgu.

Uzklausījis Saida stāstu par notikumiem, kas mums jau zi�nāmi, Hod�a Nasredins nepacietīgi jautāja:

��� Cik dienas atliku�as līdz laistī�anai?

��� Desmit.

��� Laiks nav zaudēts. Nomierinies, tavu ne ar ko nesalīdzi�nāmo meiteni Agabeks nedabūs. Ja viņ� iejaucies �ai lietā, � iejauk�os arī es!

Saids arvien vairāk un vairāk brīnījās par dīvaino sve�zem�nieku un tai pa�ā laikā nespēja tam neticēt:

���� Piedod manas uzmācīgās �aubas, bet pēc �īs laistī�anas ta�u būs vēl citas, vēl daudzas. Un Agabeks atkal pieprasīs vai nu manu līgavu, vai �etrus tūksto�us un varbūt pat vēl vairāk.

��� Vai tikai tu nedomā, ka esmu atjājis te pie jums, lai mak�sātu jūsu Agabekam par katru laistī�anu �etrus tūksto�us un var�būt pat vēl vairāk? Nē, esmu atjājis pavisam cita mērķa vadīts, pavisam cita, glu�i pretēja. To visu rādīs nākotne, bet pagaidām norunāsim tā. Pirmais noteikums: tu nevienam neko neteiksi par mūsu tik�anos, par mūsu sarunu. Starp citu, savai ne ar ko ne�salīdzināmajai, burvīgajai Saadatai vai Fatimai � nezinu, kā viņu sauc�

��� Zulfija, � no�ukstēja jauneklis.

���� Savai brīni�ķīgajai Zulfijai tu jau tomēr pateiksi; brīdini, ka �ī nav joka lieta, lai viņa ieko� zobos savu mēlīti � sārtu un pietieko�i garu, par ko es jau iepriek� esmu pārliecināts. Otrs noteikums�

Bet te aiz Saida muguras �oga caurumā viņ� ieraudzīja savu vienaci ceļabiedru, kas viņam ar rokām rādija slepenas zīmes.

��� Otru noteikumu pasacī�u vēlāk, bet tagad sēdi un neska�ties atpakaļ.

Jauneklis izpildīja pavēli punkts punktā: ne reizes neatska�tījies, kaut gan viņu kremta necie�ama ziņkāre. �Par ko un ar ko runājas �is noslēpumainais sve�zemnieks?� viņ� domāja, iek�ēju trīsu pārņemts, kuras radīja cerības un �aubas, bailes un prieks,

ta�u, lai kā viņ� klausījās aiz savas muguras dūco�ajās balsīs,� vārdus saprast nevarēja.

Bet Hod�a Nasredins ar vienaci zagli runāja par naudu, pēc kuras bija radusies tik negaidīta vajadzība.

��� �etrus tūksto�us! � zaglis iesaucās. � �ais kalnos nav kur ņemt pat �etrdesmit tangas, kaut iz�amdītu visas vietas ta�jos, no piekājes līdz pa�ām virsotnēm!

��� Tev vajadzēs atgriezties Kokandā.

��� �ēlīgais allah!

��� Tu Kokandā sadabūsi vajadzīgos �etrus tūksto�us un at�nesīsi uz �ejieni. Ceļā turp un atpakaļ paies se�as dienas, Kokandā � trīs; tātad devītajā dienā, skaitot no �odienas, tev jābūt �e.

��� Skaitot no �odienas? Tas nozīmē, ka man jādodas atpakaļ�ceļā tūlīt pat, neatvēlot sev ne stundiņu atpūtas!

��� Jā, tūlīt pat, no �īs vietas.

��� Ak pravieti Muhamed! Un vēl: ja nu es sagādāju �o naudu man ierastajā veidā, es atkal bū�u noklīdis no tikuma un godī�guma takas.

��� Rīkojies tā, lai nauda, ko tu dabūsi, būtu tīra nauda.

��� Tīra nauda? �etri tūksto�i! � Ak Kaaba, ak Meka, ak ticības patvērums! Es pat nezinu, kāda tā izskatās, �ī tīrā nauda � vai lai es dāvanas, vai, lūdzu pie kādas mo�ejas? �

��� Es teicu, un tu dzirdēji. Kokandā tevi gaida varoņdarbs par slavu �ēlīgajam Turahonam. Laimīgu ceļu!

��� Laimīgu atpūtu, � grūtsirdīgi atbildēja vienacis, kur� jau bija domās baudījis �ailianas vēsumu un cienīgas valodas ar Hod�u Nasredinu par tikumību: viņ� pagriezās un devās atpa�kaļceļā.

Vienacis bija ļoti saskaities un pukojās, ta�u doma, ka varētu neatgriezties Corakā, pievilt Hod�u Nasredinu, viņam pat prātā neienāca. Bezgala grēcīgs sīkumos, lielās lietās viņ� bija uzticī�bas cienīgs � nevis tā kā da�i �ķīstie, kas pielien cilvēkam par draugu, bet tad aiz zemiskas gļēvulības nodod to pirmajam, kas tikai attopas stingrāk uzkliegt.

Hod�a Nasredins atgriezās pie Saida.

��� Uzklausi manu otro noteikumu: tu nekad nepūlēsies uzzināt.

kas es esmu, kāpēc atjājis pie jums, ko darījis pagātnē un ko domāju darīt nākotnē.

Jauneklis iekoda mēlē: �is savādais sve�zemnieks bija smalki atminējis visus jautājumus, kas jau ar ziņkārības oda spārniņiem gatavojās izlidot no viņa mutes.

��� Tagad es jā�u uz �aihanu, � Hod�a Nasredins nobeidza. � Vakarā, vaļas brīdī, parunāsim vēl. Paslēp kaut kur tālāk �o dunci, izmet izmisumu no sirds un atceries: tavos gados, pa �o zemi staigājot, vēl neko nezaudē, vienīgi atrod.

Viņi iz�ķīrās. Jauneklis pavadīja savu glābēju ar ilgu, aizmig�loju�os skatienu, apsēdās uz celma un iegrima domās. Zemās saules stari ieslīpi krita uz viņa sejas, apgaismojot augsto, tīro pieri, taisno degunu, stingro lūpu un smakra veidojumu; viņ� lēnīgi uzsmaidīja savām domām: izmisums atstāja viņa dvēseli, viņ� piederēja dzīvei, viņa dedzīgajā sirdī bija iekalts � un nu uz visiem laikiem � cildenais Hod�as Nasredina tēls.

Naktī mazajā �aihanā pie izdzisu�a pavarda viņi turpināja runu. Safars, Saida otrais tēvs (viņu pēc taisnības vajadzētu uzskatīt par pirmo, jo viņ� kļuva tēvs aiz labas sirds, nevis pēc akla dabas likuma), mierīgi krāca zem segas, baudīdams at�pūtu pēc karstas darba dienas, cita neviena �aihanā nebija, � viņi runāja brīvi. Pavarda dziļumā vēl dva�oja dzīvs, mirguļo�jo�s zeltainu, karstu dzirksteļu spiets, bet gar malām ogles jau aizvilkās ar pelniem un atdziestot klusi d�inkstēja. Tikko bija uzlēcis vēls mēness, tam pa pēdām atlidojis vēj�, pa slaido papeli no saknēm līdz galotnei cēlās zibo�a, blāvi sidrabaina strūkla. Uz tāla pakalna liesmoja vientuļ� ganu ugunskurs un kuplais dzirksteļu kūlis ap to trīcēja kā krīto�as zvaigznes, uz zemes pel�nos sabirzdamas.

���� Kas zaudē vīri�ķību, tas zaudē dzīvi. Vajag ticēt, ak jau�nekli, saviem panākumiem. Nelaiķis Hod�a Nasredins bie�i mēdza teikt�

��� Vai tad viņ� miris?

��� Jā gan, miris. Vai nu Bagdādes kalifs nomaucis viņam ādu, vai Buhāras emīrs viņu noslīcinājis � tā es dzirdēju Kokandā.

��� Bet varbūt tas nemaz nav tiesa?

���� Kā lai zina, varbūt nav arī tiesa � Tad redz, tai laikā, kad es ar viņu tikos, viņ� mīlēja atgādināt: �Pēc saltas ziemas vienmēr nāk saulains pavasaris; tikai �o likumu vajag dzīvē atcerēties, bet tam pretējo derētu aizmirst.� Ta�u es, kā �ķiet, vi�sas savas pamācības runāju tuk�am gaisam? � Hod�a Nasredins cie�i pavērās Saidā. � Tu trinies, it kā sēdētu uz adatām! Ta�u pa�laik ir vēla nakts, kur tev jāsteidzas?

Atbildes �uksti bija tik klusi, ka Hod�a Nasredins, pēc lūpām nopratis, varēja uztvert tikai vienu vārdu: Zulfija.

� Piedod man, ak cēlais jaunekli! � viņ� iesaucās. � Patie��ām esmu kļuvis vecs un muļķis, ka piesienos tev ar savu muļķīgo gudrību. Zulfija � rau, kur visaugstākā gudrība, ej ta�u drīzāki Tici man: visas pasaules mācīto vīru grāmatas nav vērtas vienvienīga vārdiņa no tiem, kurus tu �odien dzirdēsi mēnes�nīcā dārzā!

Katram vecumam atbilst sava gudrība, ar �etrdesmit pieciem gadiem plecos tā, starp citu, ir tāda, ka nevajag iet gulēt ar tuk�u vēderu. Aizvadījis Saidu, Hod�a Nasredins uz ātru roku paēda vakariņās sausu sieru ar saziedēju�u plācenīti no saviem ceļa krājumiem un sāka posties uz nakti. Jau migdams viņ� vēlreiz iedomājās �os iemīlēju�os un no visas sirds novēlēja tiem laimīgu tik�anos dārzā.

��� Bēgsim, Said! Tēvs teica, ka atdo�ot mani Agabekam.

��� Nomierinies, viņ� tevi neatdos, mana bezdelīga!

��� Bēgsim, bēgsim! Kaut kur kalnos pie �igāniem vai kirgīziem. Es ceļam jau sagatavoju sainīti � plācenī�us, sieru un kaltētas melones.

��� Pagaidi, varbūt mums nemaz nevajadzēs bēgt.

��� Ak Said, vai patiesi viņi arī tevi pratu�i pierunāt tāpat, kā pierunāju�i tēvu?

��� Neraudi, es nevienam netaisos tevi atdot; paklausies, mums ir radies draugs un aizstāvis.

��� Draugs un aizstāvis? Mums? � Kas?

��� Es tev nevaru teikt kas, un patiesībā arī pats nezinu viņa vārdu. Zinu vienīgi, ka viņ� mūs glābs!

��� Kad tu viņu satiki?

��� �odien.

��� Un jau paspēji tam noticēt?

��� Ak Zulfija, ja tu būtu redzējusi viņa skatienu, dzirdējusi balsi, tu arī ticētu! No viņa dvesmo varens spēks, kas spēcina sirdi.

Skandinājās nakts ķirzakas, skandinājās sudraba monētas ap Zulfijas kaklu, vēl kaut kas skandinājās, � visa nakts bija pilna neskaidru, klusu skaņu. Un Zulfijai negribējās rīta: kaut zeme vienmēr tītos �ai smar�īgajā, gurdino�ajā, zilgajā miglā. Ta�u austrumos jau kautri modās pirmā gaismiņa, un no tumsas ne�skaidri izslējās kalnu virsotnes: tuvojās diena.

No rīta, tēju dzerot, Saids pastāstīja, ka Agabeks nu jau vai�rākus gadus iztiekot bez ezera sarga un pats dodot laukiem

ūdeni.

��� Sākumā viņ� atstāja dienestā to pa�u labo vecīti, kas ag�rāk pārvaldīja Namanganas saimnieka ezeru. Tu pats saproti, ka viņi kopā ilgi nevarēja palikt: vecītis bija kādam atļāvis ņemt ūdeni bez maksas, Agabeks uzoda un viņu padzina. Kop� tā laika �is labais vecītis mūsu pusē nav rādījies; jādomā, ka tas jau at�rodas kapā, � lai miers viņa pī�ļiem, lai visaugstākais pieņem viņu savos svētlaimes dārzos!

��� Viņ� vēl dzīvajos, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Dzī�vajos, tāpat kā mēs abi, viņ� tagad kļuvis par brīnumdari: aiz gara laika taisa visādus mazus brīnumus. Bet kāpēc Agabeks nav iecēlis par sargu kādu citu?

��� �ejienie�iem viņ� neuztic, bet sve�inieki pie mums reti, tikai caurbraucot.

��� Vai viņ� apmeklē �o �aihanu?

��� Pusdienlaikā arvien atnāk, � iedzert tēju un saspēlēt �ahu ar manu aud�utēvu. Agabekam patīk �ahs, bet, izņemot tēvu, viņam mūsu ciematā nav pārinieka.

��� Tagad ir.

��� Tu spēlē �ahu?

��� Spēlēju �ahu un vēl citas aizraujo�as spēles; redz, par piemēru, tādu spēli: �Zirneklis un sirsenis�.

��� Nekad neesmu dzirdējis.

��� Dzirdēsi, redzēsi.

Sākās dienas suta, saules taisnie stari smagi krita no de�besīm, glu�i kā iedūrās zemē. Par darbu laukos, pie podnieku krāsnīm, dūmainajās smēdēs nebija ko domāt. Corakie�i � gan zemkopji, gan amatnieki � no visām pusēm vilkās uz �aihanu.

Viņi ienāca, sasveicinājās ar saimnieku Safaru, pēc tam vērsās ar sveicieniem pie Hod�as Nasredina. �Miers ar jums, godājamie darbaļaudis,� � Hod�a Nasredins atbildēja, �lai allalis svētī jūsu pelnīto atpūtu!� Pie �iem vārdiem viņ� katram novēlēja vēl ko atsevi�ķu: zemkopim � labu ra�u, podniekam � skaistu un lī�dzenu apdedzinājumu, dzirnavniekam � mīkstāku malumu, ga�nam � bagātīgu ganāmpulka pieaugumu. No pirmā acu uzme�tiena pēc rokām, pēc iedeguma, pēc traipiem uz halāta viņ� no�jauta, no kurienes kur� cilvēks atnācis uz �aihanu: no lauka, no podnieka krāsns, no smēdes vai ādu miecējamās siles.

Saids aizgāja savās darī�anās. Viesus apkalpoja Safars, mazs, sausnējs ve�uks, ļoti trūcīgi ģērbies, jo viņa ienākumi no �aihanas dienā nepārsniedza divas, reti kad trīs tangas. Ik pa brīdim ve�ukiņ� pavērās uz tuk�o Saida vietu pie kumganiem, un tad pār viņa krunkoto seju pārslīdēja ēna: viņ� zināja par sava aud�udēla mīlestību un cieta tam līdzi.

Sniegdams tējkannu Hod�am Nasredinam, Safars klusītēm sacīja:

��� Kālab, ak ceļiniek, tu iedves manam Saidam nepiepildā�mus sapņus? Labāk būtu viņu pamācījis kā var mīlestību izraut no jaunās sirds.

��� Kāpēc tā jāizrauj? � Hod�a Nasredins brīnījās. � Lai aug vien un nes augļus.

��� Bet ja tie ir sūri un slēpj sevī neremdināmas sāpes?

��� Tikai nemākulīgiem dārzniekiem, godājamais sirmgalvi, tikai tādiem!

Safars gribēja ko iebilst, bet pēk�ņi metās prom, sāka tekalēt, rosīties, ķerdams te slotu, te dvieli, te �aha galdiņu.

Viesi piecēlās, izklīda, uz ceļu raudzidamies.

Paraudzījās uz ceļu arī Hod�a Nasredins, un viņam iedegās sirds: uz �aihanu, vēderu pa priek�u stumdams, nāca Agabeks.

Pēdējo, gausāko viesi Safars izvadīja pa mazajām durvīm. Hod�as Nasredina tējkannu aiznesa uz tālāko kaktu: lai jau ce�ļinieks paliek, kur tad tas ies.

Agabeks ienāca un uzreiz �aihanā kļuva �auri viņa resnā vēdera dēļ. Viņ� ienāca kā pavēlnieks, tikko atbildēdams Safaram uz iztapīgo klanī�anos, bet Hod�u Nasredinu pat nemaz ne�ievērodams. Pēc Agabeka gaitas un izturē�anās, pēc dziļi zem gaļīgās, zemās pieres iegrimu�ajām mazajām, drūmi blāvajām a�elēm, kurās slēpās tum�as, grūtsirdīgas jūtas, pēc smagās, melnās bārdas tin gredzena ar spiedogu uz pirksta � pēc visa tā Hod�a Nasredins secināja: �Pagātnē bijis priek�nieks, ne nu no augstajiem, bet arī ne no zemajiem� Pa�am bijis savs spie�dogs, tātad vai nu tiesnesis, vai nodok|u pārvaldnieks� Dzīvo nomalē, dienestā nevar atgriezties; tur, kā redzams, kāds grēks un pie tam prāvs. Te viņam nav diezgan cieņas un verdziskas pa�devības no zemākajiem un trūkst augstāko, kuru priek�ā viņ� pats varētu drebēdams klanīties � rau, kur viņa vislielākais zau�dējums, viņa neremdināmās, slepenās bēdas.�

Tas bija ļoti labi, ka Agabeks cēlies no priek�nieku kārtas; nu Hod�a Nasredins bija mierīgs par savu sirdsapziņu: tā nestā�sies starp viņa zobenu un sodāmā galvu, kā tas viņam nereti gadījās, kad pretinieki bija tirgoņi vai kādi augsti mācīti dzied�nieki, zvaig�ņu pētnieki un pareģi. Tajos viņam izdevās sa�skatīt, un pat bie�i, diezgan svarīgas, labas īpa�ības, ieskaitot labsirdību un sirdsapziņas dīgli�us, � un tad viņa zobens tos ne�ievainoja nāvējo�i, bet apmierinājās ar pietiekami lielu skrambu; kas attiecas uz priek�nieku kārtas personām, tad te Hod�a bija nesaudzīgs.

Agabeks pa to laiku smagi apsēdās, atgāzās spilvenos, pār�laida Hod�am Nasredinam pavir�u skatienu kā niecīgai mu�ai, tad pūzdams un krek�ķēdams ielēja sev tēju.

Safars atnesa �aha dēli, apsēdās pretī. Sākās spēle.

Hod�a Nasredins no savas vietas labi redzēja dēli un varēja vērot spēli, iedziļinoties visos sīkumos.

Abu spēlmaņu daba atspoguļojas uz dēļa kā skaidrā spogulī. Safars spēlēja nomākti, bikli, ņēma te vienu, te otru figūru, ne�dro�i pacēla, domāja un atlika vecajā vietā, beidzot, glu�i kā no kraujas saltā ūdenī lēkdams, taisīja kādu mazsaprotamu gājienu sev par zaudējumu. Safars vairāk par visu baidījās zaudēt, kaut vai bandinieku, un, uzbrukumus nepieņemdams, bēga un mētājās pa visu dēli kā tīnē noķerta pele. Un, protams, katru reizi zaudēja.

Agabeks, glu�i otrādi, grāba. Kā alkatīga lidaka viņ� grāba visu, kas gadījās pa rokai: bandiniekus, ziloņus, zirgus, torņus. Kaut tikai varētu nokampt! � divas reizes, ar grāb�anu aiz�rāvies, viņ� palaida garām dro�u matu.

Safars spēlēja ar baltajiem: pēc pusstundas viņam bija pa�licis viens vienīgs sērdienīgs bandinieks un vēl trīs figūras: ka�ralis, dāma un zirgs, kas bija izmētāti pa visu dēli, nespēcīgi doties cits citam palīgā. Visu pārējo bija sagrābis Agabeks, bet pats pa visu laiku atdevis ve�ukam vienu bandinieku.

Baltais karalis, iztrenkts no sava kakta, bija no visām pusēm ienaidnieka pēdējam triecienam sagatavoju�os spēku ielenkts.

��� Padodies, vecais, padodies! � Agabeks rēca; viņa uzpūs�tais vēders kratīties kratījās smieklos un aizdusā. � Paraugies, kas tev vēl atlicis! Es esmu saņēmis gūstā visu tavu karaspēku, bet pats zaudējis tikai vienu bandinieku. Ej, ko tu vilcinies, ej ar zirgu, ej ar dāmu, tas viss vienalga, tevi nekas neglābs: tavs ka�ralis jau gandrīz ir manas dāmas rīklē, pa�ā rīklē, asos zobos!

Tik nekaunīga priecā�anās Safaram iedzēla, to varēja redzēt pēc viņa asarojo�o acu dusmīgā spīduma; lūpas sakniebis, sabo�zies viņ� vēl mēģināja pretoties: gribēja ņemt bandinieku, pavir�zīt to uz priek�u, paturēja virs dēļa un nolika agrākā vietā, gri�bēja ņemt zirgu, pakustināja dāmu, ar pirkstu pieskārās karalim, ta�u gājienu tik un tā neizdarīja.

��� Ēj ta�u, ej! � Agabeks rēca. � Zvēru pie sava tēva bār�das, ka nav slikta spēle!

��� Patie�ām spēle nav slikta, vai likt pret vienu tar.gu divas?

Tur savu balsi no tum�ā kakla pacēla Hod�a Nasredins.

��� Divus pret vienu! � Agabeks iesaucās. � Te ta�u jeb�kur�, kas cik necik sajēdz �ahā, dro�i liks piecus pret vienu! 2ēl, vecais, � viņ� griezās pie Safara, -�ēl, ka mēs abi nespēlējam uz naudu: �odien tu būtu palicis pliks, bez �aihanas un bez halāta!

��� Man gan nekas nebūtu pretī pabeigt spēli arī uz naudu. � Hod�a Nasredins iznāca no kakla un dro�i nostājās spēlmaņu priek�ā. � Es liktu divi simti tangas, visu, kas man ir.

Atmetis smago galvu, Agabeks ar acīm augstprātīgi ieurbās viņā:

��� Tu acīm redzot meklē vientiesi, ko maisā bāzt, godāja�mais? Bet es pats, no vietas nepieceldamies, esmu gatavs atbildēt par melnajiem ar pieciem simtiem, ja atrastos kāds stulbenis, kas liktu par baltajiem kaut simtu!

��� Tāds stulbenis ir atradies: divi simti tangu par baltajiem. Tagad vārds tev!

Par baltajiem? Ar ko viņ� rēķinās, uz ko cer? Uz vinnestu � par spīti tam, ko redz?

Nē, par vinnestu Hod�a Nasredins nedomāja, � glu�i otrādi, jau iepriek� uzskatīja savas divi simti tangas par zudu�ām. Viņ� vinnēja nevis naudu, bet ko citu: pirmo tuvinā�anos ar Agabeku. Viņ� upurēja savu maciņu visvarenajam liktenim, lai tas savā pēdējā spriedumā būtu pret viņu �ēlsirdīgs un labvēlīgs!

��� Tu liec par baltajiem? � Agabeks brīnījās. � Safar, no kurienes viņ� radies, �is sve�zemnieks, viņ� dro�i vien ir vāj�prātīgs vai tavā �aihanā sapīpējies ha�i�u?

��� Nevajag mētāties ar vārdiem! � Hod�a Nasredins izbēra uz paplātes savu maciņu. � Ja tu nebīsties, godājamais, tad lieci

��� Es bīstos? � Agabeks �ņākdams bāza roku aiz jostas, uzmeta uz paplātes lielu, smagu maku no dzeltenas ādas. � Te ir septiņi simti piecdesmit! Un turpmāk nepļāpā, pievaldi savu mēli � tu, kā tu iedro�inies iedomāties, ka man būtu bailes no tevis, gnīda!

��� Spēle sākas! � Hod�a Nasredins paziņoja.

Safars atvirzījās maliņā, atbrīvodams vietu. Viņ� skatījās uz Hod�u Nasredinu ar neizpratni un �ēlumu: vai patiesi �is dīvai�nais viesis zaudējis prātu?

Un pēk�ņi atcerējās, ka viesis vēl nav samaksājis par nakts�mājām, tēju un ēze]a apēsto barību. Viņ� uzreiz, sīkmanības trīsu pārņemts, aizmirsa spēli: ko gan viņam nozīmēja �ī spēle un naudas �upa uz paplātes, ja draudēja briesmas pazaudēt se�as pienāko�ās tangas?

��� Sve�zemniek, bet ar ko tu man maksāsi?

Hod�a Nasredins ar nicinā�anu palūkojās uz ve�uku, � kā viņ� cilvēkos neieredzēja �īs sīkumainās bailes par savu no�ēlo�jamo grasi, kaut arī tai brīdī vai visa pasaule ietu bojā! Ta�u �o�reiz viņ� savā spriedumā bija netaisns: se�as tangas ve�ukam no�zīmēja trīs dienas ar dieni�ķu maizi; laikā par to iedomājies, Ho�d�a Nasredins nokaunējās:

��� Neuztraucies, saimniek, ja es paspēlē�u, atdo�u tev zā�bakus.

��� Nevajadzēs, � iejaucās Agabeks: viņam gribējās tēlot augstsirdību. � Tu saņemsi no manis, Safar.

Agabeks paņēma no paplātes desmit tangu gabalu un pa�sniedza �aihanas saimniekam.

Bet Hod�a Nasredins pēk�ņi palika bez elpas, pat nobāla. Viņu kaut kas dedzināja krūtīs. Varbūt niknuma uzliesmojums?

Nē, pavisam kas cits: viņ� uz spēles dē|a ieraudzīja likteņa smaidu. It kā novērtējis viņa upuri, liktenis valdonīgi atdeva viņam divi simti tangas ar lielu piedevu no savas puses.

Uz dēļa viņ� ieraudzīja balto uzvaru � savu uzvaru! Sākumā viņ� neticēja savām acīm, vēlreiz apsvēra gājienus. �aubas iz�gaisa. Uzvara!

��� Tu pārāk steidzies, godājamais, � viņ� vērsās pie Agabeka. � Musulmanim neklājas būt devīgam uz sve�a rēķina.

Stiprāk vairs Agabekam nevarēja iedzelt.

��� Uz sve�a rēķina? � tas sarkdams ieķērcās. � Labi, es tev iemācī�u pieklājību, klaidoni! Safar, atliec naudu uz paplātes. Atliec naudu un ņem ķīlā zābakus, lai viņ� atstāj mūsu ciematu basām kājām! Tev gājiens, vai dzirdi, nicināmais lupatlasi! Un es vēl domāju dot tev ceļam divdesmit tangas no vinnētās nau�das, bet tagad pēc tavas neiedomājamās nekaunības nedo�u neko!

��� Es nemaz ij nelūdzu.

��� Tev gājiens! Bet vispirms novelc zābakus, atdoci Safaram.

Hod�a Nasredins novilka zābakus, atdeva tos saimniekam,

pēc tam dro�i pārcēla savu dāmu pāri visam dēlim uz pretējo stūri.

��� Salis melnajam karalim!

��� Vis�ēlīgais allali! � Agabeks liekuļotās �ausmās ņirdzīgi iesaucās. � Patiesi, es domāju, ka mana sirds lūzīs aiz bailēm. Tāds trieciens! Bet tu, kā redzams, esi kļuvis akls: te sardzē stāv mans tornis! Nu, kur palika tava dāma?

To sacīdams, viņ� ar savu torni noņēma no dēļa balto dāmu.

��� Ko tu tagad domā iesākt? � viņ� griezās pie Hod�as Nasredina. � Tu, nekaunīgais lupatlasi, bez naudas un zābakiem! Zaudējis dāmu, tu esi atlicis savu nenovēr�amo bojā eju tikai par vienu gājienu!

Viņ� atbildēja īsi.

��� Mats! � teica Hod�a Nasredins, pārlicis savu zirgu no melnā lauka uz balto.

Agabeks stulbi skatījās uz dēli, nesaprazdams, kas noticis. Atbilsto�i tam, kā viņ� apjēdza īstenību, tā gaļīgā seja kļuva arvien zilāka un zilāka.

��� Spēle pabeigta! � Hod�a Nasredins sacīja. � Kur ir mans vinnests?

Safars ar drebo�u roku piebīdīja viņam paplāti; ar stingu skatienu, kas bija pilns skumju un tum�u baiļu, viņ� vēroja, kā Hod�a Nasredins saber naudu savā makā un apauj zābakus, kurus tikai pirms mirkļa bija novilcis. Vecajam vīram aiz izbīļa bija nolēmējusies mēle, kaut gan viņ� te bija tikai liecinieks, �

vecītim bija tik bikla dvēsele, ka viņ� vienmēr un no visa kā baidījās un pastāvīgi no katra sve�a cilvēka, no katra notikuma gaidīja postu. �Kas būs, kas būs?� viņ� sev sērigi vaicāja, pa�redzēdams lielas vētras; viņam �ķita, ka tagad viss Agabeka niknums gāzīsies pār viņu un sagraus tā labklājību. Kaut ari visa �ī labklājība, par ko viņ� tā drebēja, sastāvēja no vienas vie�nīgas �aihanas, kura bija uz ātru roku salipināta no māliem un meldriem un par kuru pat visizdevīgākais pircējs nekādi ne�dotu vairāk par divi simti tangām; nekā vairāk Safaram ne�bija � ne mājas, ne dārza, ne druvas, bet trīcēja viņ� tā, it kā pagrabā glabātu zelta stieņus. Safars bija nabags, bet viņam piederēja kāds cits nenovērtējams dārgums � brīvība, ta�u to viņ� neprata izmantot; viņ� pats turēja sevi ķēdē, pats saistīja savas dvēseles spārnus! No nabadzības viņ� bija paņēmis tās miesīgo da|u, tas ir, trūkumu, bet no bagātības � garīgo, tas ir, mū�īgas bailes; kā vienā, tā otrā gadījumā viņ� sev bija izvē�lējies sliktāko.

Agabeks joprojām klusēja, neatraudams no dēļa ieplesto acu skatienu; viņa sejas zilganums jau pārgāja melnumā.

��� Saimniek, vai jums ciematā ir dziednieks? � Hod�a Nasredins apjautājās. � Varbūt, lai novērstu nelaimi, derētu no�laist viņam asinis?

Dziednieku saukt nevajadzēja, briesmas pagāja garām: Aga�beks piepūzdamies, gārgdams ievilka elpu, viņa nokaitu�ais pa�kausis sāka atdzist un no sejas nozuda ļaunu vēsto�ais, tum�i pelēkais zilganums.

��� Kā es neredzēju! Patiesi, ceļiniek, tu man ielaidi acīs burvju miglu!

��� Saspēlēsim vēl?

��� Lai mani aprij vissmirdīgākais sātans, ja es vēl kādreiz sēdī�os pie �aha dēļa ar tevi! Jāj drīzāk prom, tev pietiks arī ar sept; ņi simti piecdesmit tangām, ko tu jau izmak�ķerēji!

Ta�u Hod�a Nasredins nepavisam netaisījās tik drīz pamest ciematu.

��� Atkal padzen, no visurienes mani padzen! � viņ� sērīgi pasmīnēja, galvu nokāris. � Jāt prom � piemērotāks būtu cits vārds: bēgt. Ak ļaunais likteni, ak posta negaisi!

Viņa sūro�anās bulta trāpīja mērķī.

��� Vai tad tevi kāds vajā? � Agabeks sāka ausīties.

��� Neveiksmes, bēdas, nelaimes, � tās ir manas nenogur�sto�ās vajātājas!

�� Ja tavas neveiksmes vienmēr ir tādas kā �odien, tad tevt var apskaust.

��� Tas ir vienīgi gadījums, viens pret simtiem pretēju.

��� Un uz kurieni tu domā doties?

��� Pats nezinu. Kur acis rādīs. Man viss vienalga � dien�vidi vai ziemeji, austrumi vai rietumi�

��� Bet tev ta�u ir kāds mērķis, kura dē| tu uzsāki �o ceļo�jumu? Tu neesi ne bagātnieks, ne arī augstmanis, lai jādelētu sava prieka pēc.

Tā starp viņiem sākās pirmā saruna � sākās lielā spēle �Zirneklis un sirsenis�.

Agabeks nepra�ņāja bez nodoma: varbūt �is ceļinieks vai�nojams kādā nelikumībā? Tad viņu varētu sagrābt, nodot sar�dzes vīru rokās un tādējādi atgūt savas septiņi simti piecdesmit tangas! Hod�a Nasredins sirdī pasmīnēja par viņa cerībām, ta�u tās izklīdināt nesteidzās:

��� Kas nu man par prieku! Zini, ak godājamais, ka nav ne�maz tik sen, kad arī man piederēja sava māja un �āda tāda mantība, bet es pēc ļaunā likteņa lēmuma pēk�ņi zaudēju visu un �odien atrodos nicināmā, no�ēlojamā stāvoklī, man klājas sliktāk nekā ubagam.

��� Kāda nelaime tad tev uzbruka?

��� Mans mū�s ir austs no tūksto� bēdām! Es dzīvoju Heratā, kur ieņēmu ienesīgo vecākā rakstve�a amatu pie galvenā tirgus uzrauga �

��� Heratā? Es tur kādreiz esmu bijis. Turpini.

��� Zvēru pie allaha, ka mans priek�nieks bija ar mani apmie�rināts. Es viņa vietā iekasēju maksu par tirgus vietām, pie tam par sliktām ņēmu kā par vidējām, bet par vidējām kā par labām. Katru grasi, ko es varēju izraut kādam nicināmam zemkopim vai amatniekam, es aiznesu uz sava priek�nieka namu un godbijīgi noliku uz savas padevības mihraba. Priek�nieks, naudu pieņem�dams, vienmēr sacīja: �Ak Uzakbaj, ja man būtu kaut tūkstotis zelta podu, � es bez bailēm uzticētu tev pagraba atslēgas!� Un viņ� nevīlās: viņa manta man bija dārgākā par savējo; tā mani mācīja tēvs, kas kalpoja par atslēgu glabātāju pie kāda augstmaņa, tāds esmu palicis uz visu mū�u. Par uzticamo kalpo��anu priek�nieks man deva vienu divdesmito daļu no ienākumiem.

��� Ne visai daudz, � Agabeks piezīmēja.

��� Tomēr pietiekami, lai astoņos gados es varētu tikt pie prāva īpa�uma. Bez tam es savu amatu cienīju tāpēc, ka tas man ļāva atlicināt laiku zinātnes darbam, par kuru tagad stāstīt lieki. Un pēk�ņi pār manu priek�nieku nogrāva negaiss �

Agabeks klausījās |oti uzmanīgi, un no tā Hod�a Nasredins secināja, ka savus vārdus vējā nekaisa.

��� Manam priek�niekam dienestā gadījās kāds misēklis!

��� �itāds!� � Agabeks uzminēja, ar roku izdarīdams alka�tīgu kustību, it kā braukdams kādam kabatā.

��� Ienaidnieki nekavējās ziņot, mans priek�nieks palika bez dienesta un zaudēja mantu, to atņēma valsts kase.

��� Saprotu, saprotu, � teica Agabeks, līdzjūtīgi mādams ar resno galvu. � �ie dienesta misekji da�u labu reizi maksā ļoti ļoti dārgi! �

Hod�am Nasredinam pavērās vēl viena bagātnieka pagātnes lappuse.

��� Es dalījos ar savu priek�nieku sūrajā liktenī un tagad klīstu pa pasauli, nezinādams, kur nolikt savu ceļa spieķi un atdusināt galvu. Un man dro�i vien būtu nācies klaiņāt līdz mū�a galam, ja negadītos laimīgais �odienas vinnests.

Agabeks sadrūma, sāka �ņākt: Hod�a Nasredins bija aizskā�ris viņa vēl nesadziju�o brūci.

��� Papūlē�os �o naudu izlietot prātīgi.

��� Tas nozīmē, ka saspēlēsi vēl ar kādu? � Agabeks dzēlīgi painteresējās.

��� Lai pasarga mani pravietis no kārdinājuma: tāda laime divreiz neatkārtojas. Nē, es izvēlē�os sev sirdij tīkamu darbu.

��� Tirdzniecību?

��� Uz tirdzniecību es nejūtu tieksmi. Dienests kādā klusā nomalītē, kur es varētu turpināt zinātnisko darbu, � redz, uz kādu pusi vērsti mani nodomi. Bet kur� gan uzticēs man, nezinā�mam cilvēkam no sve�as zemes, tādu dienestu bez naudas ķīlas? Ta�u tagad, kad es varu dot vērtīgu ķīlu �

��� Tu jāj meklēt darbu?

��� Te ta�u nevaru palikt? Mans ēzelis, starp citu, ir atpūties, man laiks doties ce|ā. Pateicos tev, godājamais, par tavām sep�tiņi simti piecdesmit tangām; ei, saimniek, cik esmu tev parādā par naktsmājām?

Hod�a Nasredins paņēma seglus, kas nakti kalpoja viņam par pagalvi, un devās pie ēze|a. Tādējādi viņ� cie�i savilka al�katības arkanu, ar ko pie sevis bija piesaislijis Agabeku.

���� Pagaidi, pagaidi! � Agabcks iesaucās, redzēdams, ka viņa septiņi simti piecdesmit tangas tūlīt, tūlīt pagaisis sātanam zem astes. � Panāc atpakaļ, es tev ko svarīgu pateik�u.

Alkatības arkans izrādījās resns un pamatīgs, mezgls bija savilkts cie�i.

��� Tu dodies meklēt dienestu � tie�i par to es ar tevi gribu aprunāties.

��� Ak godājamais! � Hod�a Nasredins steig�us atgriezās �ailianā. � Tu varbūt zini tādu vietiņu � manai pateicībai ne�būtu gala!

��� Tie�i tā � zinu.

��� Svētīti vārdi!

��� Un netālu, tepat blakus.

Hod�as Nasredina seja pauda godbijīgu neizpratni:

��� Cienījamam sarunas biedram tīk runāt caur puķēm, ta�u manam mazajam prātam nav spēka to saprast.

��� Vispirms atbildi uz da�iem jautājumiem, pēc tam jau es tev atklā�u savu vārdu jēgu, � Agabeks sacīja: viņ� iedomājās, ka patie�ām runā caur puķēm! � Atbildi, � vai tev kādreiz ag�rāk nav gadījies būt mūsu ciematā?

��� Nē, nav gadījies.

��� Vai tev te nav kādi radinieki?

��� Nē, nav; visi mani radinieki palika Heratā.

��� Ret draugi? Varbūt mūsu ciemā ir kāds cilvēks, ar ko tu draudzējies vai kādreiz agrāk esi bijis draugos?

��� Tāda cilvēka �e nav; visi mani draugi ari Heratā.

��� Bet varbūt taviem Heratā paliku�ajiem radiniekiem ir �eit draugi, vai otrādi � taviem Heratas draugiem ir �eit radinieki?

��� Zvēru pie tēva bārdas, ka ne es pats, ne mani radi un draugi, ne manu draugu radi un manu radu draugi, ne pat manu radu draugu radi un manu draugu radu draugi nekad neesam biju�i �ai ciematā, ne par vienu �ejienieti neesam dzirdēju�i un nevienu �ejienieti nepazīstam.

��� Atliek pēdējais jautājums: vai tavai sirdij neuznāk stulba �ēluma lēkmes pret sve�iem cilvēkiem?

�Viņ� atminējies vecīti, kas sargā Turahona kapenes,� Hod�a Nasredins atjauta un atbildēja:

��� Visu savas sirds �ēlumu es iztērēju pats sev; sve�iem ne�kas nepaliek.

��� Prātīgs vārds! Bet tagad sagatavojies dzirdēt kaut ko pār�steidzo�u, no kā tu priekā notrīsēsi: vai tu esi redzējis �ejienes ezeru un vai zini, kam tas pieder?

��� Ezeru redzēju, bet, kam tas pieder, � nezinu.

��� īpa�nieks esmu � es. Tu pret naudas ķīlu meklē vietu, kas tev dotu maizi, � ko tu teiktu par ezera sarga amatu?

Beidzot tas izskanēja, �is gaidītais vārds, ko Hod�a Nasredins bija izcīnījis! �Ezera sargs� � kā pērkons nodunēja Safara ausīs, �Ezera sargs� � pa�obelē atkārtoja ūbele, �Ezera sargs� � viņai no būrī�a atbildēja paipala, �Ezera sargs� � sāka �ņākt un urdēt kumgans, tvaikos tīdamies, �Ezera sargs� � uztvēra vēj�, �Ezera sargs� � sāka �alkt koki�

Pēc desmit minūtēm visi ciema iedzīvotāji no vismazākā līdz vislielākajam uzzināja jaunumu; �Ezera sargs� � skanēja visur: laukos un tīri uzpostajos pagalmiņos; par to runāja vīri, sprie�delēja sievas, �ivināja bērneji.

Kad Agabeks un Hod�a Nasredins no �aibanas devās uz ezeru, visi pretimnācēji viņus, verdziski klanoties, sveicināja un ar bailīgu ziņkāri aplūkoja jauno sargu, bet tas, skarbs, augst�prātīgs, �o klanī�anos pat neievēroja.

Vecais Safars pēc viņu aizie�anas ilgi viens savā �aihanā nepalika � no visām pusēm saskrēja �orakie�i un tūlīt uz�klupa vecajam ar milzum daudziem jautājumiem: par ko runā�jis Agabeks ar jauno sargu, kā viņi nolīgu�i, kādu algu sa�ņems jaunais sargs? Caihanas palievenis �īkstēja, virs pavarda pakārtās tējkannas �ūpojās un �ķindēja, no griestiem bira sīki gru�i.

��� Jūs jau man apgāzīsiet �aihanu! � Safars sauca. � Lai liekie kāpj no palieveņa zemē! Lai viņi kāpj zemē, citādi es ne�stāstī�u!

Nepiedero�ie nokāpa zemē, atdodami palieveni kādam desmi�tam viscienījamāko ve�u. Safars sāka stāstīt. Nav nekādas vaja�dzības atkārtot viņ-a stāstu par notikumiem, kas mums jau ir zināmi.

Viņ� beidza ar jaunu vēsto�iem vārdiem:

��� Līdz �im nezinājām, kur dēties no viena � kas gan mūs sagaida tagad, kad viņi būs divi!

Viņam atbildēja klusums un smagas nopūtas. Visu sapulcēju��os priek�ā nostājās neskaidrs, bet bargs posta rēgs, kas nenovēr��ami tuvojās.

Bet Safars, sirmo galvu noliecis, pats no savām bailēm izjuzdams sāpīgu tīksmi, pravietoja:

��� Drīz sāksies lieli notikumi, ļoti lieli! Tas viss nav uz labu � uh, nav uz labu!

Un glu�i kā klusināta atbalss kāds viņam atsaucās:

��� Nav uz labu!

Agabeks aizveda Hod�u Nasredinu pie arika, pa kuru ūdens plūst uz laukiem; te bija ierīkoti lieli koka aizvari, kas aizspros�toja ūdeni.

��� Skaties! � Agabeks teica, rādīdams uz laika nomelninātajiem, ar sūnu apaugu�ajiem aizvariem, kas bija cie�i iegulu�i starp diviem karaga�a stabiem ar gareniskām gropēm, lai varētu slīdēt uz aug�u un leju. � Tu �itos sargāsi un nekad nevienam bez manas ziņas neatvērsi.

Virs aizvariem bija piestiprināti paceļamie vārti ar sarūsē�ju�u va�u; zemāk, divos resnos gredzenos ievērta, karājās mil�zīga atslēga; virs tās caur spraugu sūcās smalka, gai�a straumīte un steidzīgām lāsēm ritēja pa sūnainajiem dēļiem. �Asaru aiz�vari,� Hod�a Nasredins nodomāja, domās vērsdarnies pie nelai�mīgajiem �orakie�iem.

��� Nevienam neuztici uz parāda, kaut vai par pustangu! � Agabeks mācīja jauno sargu. � Se atslēgas slēdzene, to nekad neturi redzamā vietā: kāds blēdis var .iegaumēt zoba griezumu un izgatavot otru slēdzeni.

Hod�a Nasredins ielaida atslēgu kabatā, pēc tam atdeva Agabekam vinnēto maku:

��� Lai tā būtu mana ķīla.

Netālu paugura galā stāvēja māla būda ar durvīm uz ezera pusi.

�� Tur tu dzīvosi, � Agabeks sacīja. � Tev katru nakti jāaprauga aizvari un jāpārliecinās, vai atslēga vesela. Saprati un iegaumēji?

��� Sapratu un iegaumēju, saimniek.

Tā Hod�a stājās ezera sarga amatā.

Agabeks devās mājup, bārdā smīnēdams, bet aiz iostas nes�dams maku un priecādamies, ka tik veikli pratis noķert aiz pa�a astes galiņa savas septiņi simti piecdesmit tangas. �Paies kādi pusotra vai divi mēne�i un gan es atradī�u kādu ieganstu, lai viņu padzītu, paturot ķīlu sev par labu, jo kālab man vajadzīgs sargs, ja līdz �im esmu lieliski izticis bez tā ar dro�ās, stiprās atslēgas palīdzību?� Agabeks prātoja. �Savu naudu bū�u atguvis, un tas ir galvenais!�

Naudu jau gan bija atguvis, to nav ko apstrīdēt, bet, ko zau�dējis, to pat iedomāties nespēja!

Pievakarē Hod�a Nasredins pārcēlās būdā uz pakalna. Gai��āko būdas pusi viņ� ierīkoja sev: nolika kaktā lāviņu, salaboja sagruvu�o pavardu; otru, tum�āko, aiz�ogoja ar pape|u kārtīm

ēzelim.

��� Vai tev jaunais mājoklis ir pa prātam? � viņ� vaicāja, bērdams mie�us ēzeļa silē. � Rodas interesants jautājums: kā lai nu saprot manas un tavas kaimiņu attiecības zem viena jumta � vai es esmu kļuvis par ēzeli, vai tu taisies pārvērsties par cilvēku?

Viņ� �os vārdus velti vis neteica: tajos slēpās slepena doma, kurai drīz vajadzēja pārvērsties darbībā. Bet, kad un kā, to Ho�d�a Nasredins vēl nezināja.

Gurdino�i gausi dzisa �is vakars, tāds domigs un kautrs � viens no tiem vakariem, kas samierina zemi un debesis, pielejot pasauli ar rāmu gaismu. Hod�a Nasredins sēdēja uz akmens pie savas būdas sliek�ņa, pievērsis skatienu ezeram, kas jau grima blāvi zilā krēslā. Kad Hod�a Nasredins no pārdomu dzelmes atkal uznira to virspusē, visapkārt jau pletās nakts; bija kļuvis spirgtāk, dvesmoja rasotas smar�as, bija ieradies miega laiks, viņ� izstaipījās, no�āvājās un devās būdā.

Aiz stūra no�abēja un atskanēja klusa balss:

��� Tas esmu es � Saids.

Tumsā neskaidri pavīdēja jaunekļa stāvs.

��� Kāpēc tu esi te? � Hod�a Nasredins brīnījās.

��� Es no ļaudīm dzirdēju, it kā tu esot uzņēmies ezera sarga amatu, tad nu atnācu uzzināt, vai tas tiesa.

��� Jā, uzņēmos. Tu esi tā kā uztraucies par to, bet kāpēc?

Jauneklis sāka stomīties:

��� Tagad � kad tādā amatā � vai tu vairs atcerēsies? �

��� Tevi un tavu ne ar ko nesalīdzināmo Zulfiju? � Hod�a Nasredins turpināja viņa vārdus. � Ak neattapīgais jaunekli, kuram nav spēka uzticēties draugam, no kurienes �īs �aubas? Mācies uzticēties � tā ir vislielākā mācība, kas mums dzīvē vaja�dzīga; liktenis ir līdzīgs di�ciltīgai arābu ķēvei: tā necie� bailīgu jātnieku, bet vīri�ķīgam pak|aujas. Vai saprati?

��� Sapratu, piedod man.

��� Nepūlies tikties ar mani. Nenāc pie manis, kamēr ne�sauk�u. Neviens nedrīkst mūs redzēt kopā: nejauc man spēli. Es teicu, un tu dzirdēji, ej!

Un atkal � aizmigu�ais dārzs, sidrabotā migla, lakstīgalu tre||i, smalkā ķirzakas �aukstoņa un aprauti vārdi ēnā pie ūdens�krātuves:

��� Es viņu vakar redzēju caur mūsu vārtiņu spraugu: viņ� kopā ar Agabeku nāca no �ailianas. Viņ� bija tik bargs un augst�prātīgs. Un man ienāca prātā viņa solījums mums palīdzēt . ..

��� Ak Zulfija, kāpēc tavās krūtīs nav ticības draugam? Mā�cies uzticēties, � tā ir vislielākā mācība, kas mums dzīvē vaja�dzīga! Vai tad tu nezini, ka liktenis ir līdzīgs di�ciltīgai arābu ķēvei: bailīgu jātnieku tā nosvie� zemē, vīri�ķīgam pakļaujas!

��� Cik gudri un skaisti tu runā, Said! Pats mūsu vecais mulla nepateiktu labāk.

��� Vienmēr jāatceras, Zulfij, ka pēc saltas ziemas nāk saules pavasaris, vienīgi �o likumu vajag atcerēties; kas attiecas uz pre�tējo, to labāk aizmirst.

��� Tā ir dzeja, Said. Tu pats to sacerēji, man?

Lakstīgala pārtrauca savu dziesmu, �auksto�ā ķirzaka aiz�miga, dobulī ielīdusi; zvaigznes pie debesim bija pārvietoju�ās, ūdenskrātuve tvaikoja � nakts devās prom uz rietumiem.

Pēc divām dienām jaunais ezera sargs ieradās pie �aihanas.

Viņ� ieradās pēc pusdienas, kad Agabeks, jau izspēlējis ar �aihanas saimnieku savu ikdienas �aha partiju, bija aizgājis un �orakie�i netraucēti baudīja atpūtu.

Neatbildēdams uz viņam domātajiem sveicieniem, ezera sargs piegāja pie veģinieka, tas sāka rosīties, greznot savu preci, iz�liekot virspusē labākos un sārtākos veģus. Sargs pirka, ta�u no�pirka ne vienu, ne divus, ne trīs veģus, bet visu grozu!

Glu�i tāpat visu grozu viņ� nopirka no apriko�u pārdevēja, pēc tam ar saviem iepirkumiem devās prom.

Cailianā, protama lieta, sākās vaiodas. Kādēļ viņ� uzreiz tik daudz pērk? Veģi sakaltis, aprikozes savītīs � Varbūt viņ� ir laisks gājējs un tagad ilgu laiku neizkustēs no savas būdas?

Ta�u glu�i tas pats atkārtojās ari nākamajā dienā: diendusas laikā ezera sargs ar diviem tuk�iem groziem ieradās pie �aihanas; piepildījis tos, vienu ar veģiem, otru � aprikozēm, viņ� aizgāja, tāpat kā vakar neievērodams viņam domātos sveicienus.

Caihana sāka trok�ņot un uztraukties. Kur viņ� licis visu vakar nopirkto? Apēdis? Tur būtu pieticis pieciem! Mīkla!� Corakie�u klusajā dzīvītē, kas tik skopa ar notikumiem, �is nu izauea līdz ļauna noslēpuma apjomam.

Un tad kāds gans vēl ielēja eļļu minējumu ugunī. Sis gans nācis no ganībām uz ciematu, lai nopirktu mie�u miltus, un pa ceļam nejau�i ielūkojies pakalna būdā. Viņa acīm pavēries kas tāds, no kā mulsis prāts: jaunais ezera sargs barojis savu ēzeli ar baltiem veģiem un aprikozēm, izņemot no tām kauliņus un ar nazi izgrie�ot tārpainās vietas. Pirkdami miltus, gans par to, protams, pastāstīja bodniekam; tas nekavējoties aizslēdza savu bodi un, aiz nepacietības dancodams, skrie�us devās uz �aihanu ar karstu, mēli un smaganas svilino�u jaunu ziņu riekstu mutē.

Baro ēzeli! Ar baltiem veģiem, aprikozēm! Caihanas saim�nieks Safars nobālēja. Muļķa vilnas kārsējs Ralimatulla kram�pjos pakrita uz muguras un vai beidzās nost aiz smiekliem. Dzir�navnieks un sviesta kūlējs neticēja.

No jaunajiem radās viens drosminieks, pieteicās iet un pa�skatīties. Viņam veicās: viņ� piezagās pie būdas nemanīti un īstā laikā: ēzelis ēda vakariņas. Tas ēda vakariņās baltos veģus un aprikozes � mats matā, kā bija stāstījis gans, bet jaunais sargs klanījās un, sniegdams uz plaukstas vidū pārgrieztas ap�rikozes bez kauliņiem, sauca ēzeli par �gai�ību�, �spo�ību� un �princi�.

Drosminieks atgriezās �aihanā. Tā, viņa prombūtnes laikā pierimusi, nu sāka atkal klaigāt. Tātad � tas tiesa! Bet kas aiz tā slēpjas? Podnieks Sirmats klusēdams pabungoja ar pirkstu sev pa pieri. Tāda varbūtība likās visticamākā, bet kā gan tad Agabeks, viltīgākais no viltīgajiem, nav to saskatījis jaunajā sargā? Un kā tad ar neseno �aha spēli? Juku�ie tā nespēlē! Vai varbūt viņiem abiem ar Agabeku kāda slepena noruna un viss pārējais ir viltība, kas pielietota acu apmānī�anai? Bet kāda no�runa, kādam mērķim tā domāta, pret ko vērsta? Atņemt savā labā visas druvas, atņemt dārzus, redz ko viņi būs sadomāju�i � neko citu!

��� Un manu �aihanu arī! � Safars drūmi piebilda. � Va�jadzēja pērngad piekrist, kad man par to solīia simt piecdesmit piecas tangas!

Ilod�as Nasredina aprēķins izrādījās pareizs: Safars, �ahu spēlējot, pastāstīja Agabekam par ēzeļa dzīro�anu pakalna būdā.

Lai pats ar savām acīm redzētu veģu un apriko�u pirk�anu, Agabeks aizkavējās �aihanā ilgāk nekā parasti.

Un viņ� redzēja! Hod�a Nasredins tī�i viņa acu priek�ā no�pirka nevis divus, bet �etrus grozus � nu vajadzēja ņemt veģinieku palīgā, lai aiznestu. To darot, Hod�a Nasredins izlikās, ka nav pamanījis Agabeku �aihanā, bet klusībā domāja: �Viņ� �o�dien pat apciemos manu būdu!�

Pievakarē viņ� apslacīja māla kuļu ar ūdeni, atnesa tikko grieztus meldrus un paklāja ēzelim guļvietu, pēc tam pār�ķēla uz pusēm aprikozes un skaisti salika tās izrakstītā māla traukā, ko bija nopircis no Safara par astoņām tangām.

Caur puspavērtajām durvīm viņ� ieraudzīja būdai tuvojo�os Agabeku.

Debesis liesmoja, saule grima uguns jūrā; no mugurpuses apgaismotais Agabeks pret rieta debesīm izskatījās smags un liels, glu�i kā no akmens izcirsts. Ta�u neviens akmens nav nepārskaldāms! Hod�a Nasredins pievilka sev tuvāk grozu ar veģiem, trauku ar aprikozēm un pavērsa seju pret ēzeli, muguru � pret durvīm. Rieta saule krāsoja pretējo sienu siltā, dzintarainā krāsā; ēzelis, sajutis veģu smar�u, saslēja ausis, to galiņi iekļuva staru strēlē un smalkās spalviņas mirdzinājās.

��� Paspēsi! � Hod�a Nasredins dusmīgi teica, atgrūzdams no groza klāt piebāzto purnu.

Rieta gaisma uz sienas apdzisa, to aizsedza ēna: durvīs stā�vēja Agabeks.

��� Ak ķēni�ķīgā spo�ība! � Hod�a Nasredins turpināja bez kādas minstinā�anās, sniegdams ēzelim veģi. � t.abākus es ne�kur �ajā nomales ciematā nevarēju atrast. Un ko gan var prasīt no �ejienes maizniekiem, ja tie galma ceptuves nav pat pa gabalu redzēju�i! Toties aprikozes ir iabas, bez neviena tārpiņa; ceru, tās i/.pelnīsies jūsu gai�ības atzinību.

Aprikozes izpelnījās atzinību: divās minūtēs trauks bija tuk�s, it kā tur nekas nebūtu bijis! Pēc tam �spo�ība� pagriezās pret veģiem un aprija �etrus gabalus pēc kārtas. Viņa ēstgriba pie�auga, viņ� prasīja vēl un vēl � Hod�a Nasredins varēja vienīgi dusmās raukt uzacis un klusītēm �ņākt, bet viņa mugura jopro�jām palika zemu nolīkusi.

Ēna, kas aizsedza vakara gaismu, sakustējās.

It kā izdzirdis troksni, Hod�a Nasredins pagriezās, atliecās taisns, izlikās izbijies un apjucis. Tī�uprāt neveikli aizstājās priek�ā ēzelim, no kura rīkles rēgojās vēl neaprīts veģis.

Agabeks pārkāpa pār slieksni un vērās Hod�ā Nasredinā ar stingru, jautājo�u skatienu.

Ēzelis turpināja gremot; veģis drebinādamies ātri nozuda viņa rīklē.

� Redz kā! � Agabeks novilka, aiz vecā tiesne�a paraduma izlikdamies, ka viņam viss saprotams, kaut gan īstenībā viņ� itin neko nesaprata. � Redz kur tu, kā redzams, liec veģus un ap�rikozes veseliem groziem!

���� Es � es nekur nelieku, � Hod�a Nasredins mulsi mur�mināja. � Es izlietoju ēdienā.

���� Izlieto ēdienā! � Agabeks pasmīnēja, bārdu paslējis. � Katru dienu divus grozus veģu un divus grozus apriko�u! Nemelo, neizliecies, stāsti taisnību! � Viņ� nāca tie�i virsū Ilod�am Nasredinam, jauzdams aiz tā apjukuma noslēpumu, var�būt pat noziedzīgu. � Stāsti taisnību, es redzēju: tu ar apriko�zēm un veģiem baro savu ēzeli.

���� Ts-s-s! � Hod�a Nasredins sarauca pieri, pat pietupās, it kā viņam pie sāpo�a zoba būtu piekļuvis auksts ūdens. � Allaha dēļ, ak augsti godājamais saimniek, neizrunā �o rupjo vārdu, tas �e ir nevietā.

���� Kā tā � nevietā? Te stāv ēzelis, es redzu ēzeli un saku � ēzelis!

���� Trīs reizes, glu�i tī�ām! Labāk iziesim, saimniek, un pa�runāsim aiz durvīm, divatā.

���� Mēs arī �e esam divatā, tu ta�u par mūsu tre�o sarunas biedru neskaiti �o ēzeli?

���� Ceturto reizi, �ēlīgais allah! Iesitn ārā, saimniek, iesim ārā!

Viņ� izstūma Agabeku laukā no būdas, aizvēra durvis. Un uz�reiz nok|uva visstingrākā pratinā�anā.

��� Nepūlies, saimniek, tas ir liels noslēpums, tas skar dau�dzus pasaules varenos.

��� Pasaules varenos? Nu tad blakus citiem varenajiem at�klāj ari man savu noslēpumu.

��� Es tevi dziļi cienu, saimniek; �e, Corakā, tu patiesi esi varens, ta�u salīdzinājumā ar tiem, � tu esi sienāzis, labāk sa�kot, skudra.

��� Es esmu skudra! Lai tava mēle sasienas trejos mezglos par �o nekaunīgo vārdu!

��� Piedod man, saimniek, bet ja runa iet par ķēni�ķīgām per�sonām �

��� Par ķēni�ķīgām personām?� � Agabeka dvēselē aiz�degās un sāka kūpēt rosīgas nepacietības kaljans. � Tu esi mans kalps, tātad tu no manis nedrīksti neko slēpt.

Hod�a Nasredins nolieca galvu, it kā viņu plēstu uz pusēm pretējas jūtas:

��� Ko lai es daru? No vienas puses, man patie�ām nedrīkst būt nekādi noslēpumi pret savu labdari � tā mani mācīja ne�laiķis tēvs �

��� Viņ� tevi ir pareizi mācījis un, kā redzams, bijis cienījams vīrs.

��� Bet no otras puses � lielu vīru noslēpums un niknums, niknums, kas mūs abus var pārvērst pelnos.

��� Es nevienam nesacī�u.

��� Neuzskati par nekaunību, saimniek, ja es prasu zvērestu.

��� Zvēru pie savas viņsaules dzīves!

Un Agabeks piegāja Hod�am Nasredinam glu�i klāt, gata�vodamies uzklausīt lielo noslēpumu.

Ta�u pēc Hod�as Nasredina aprēķina tam vēl nebija pienā�cis laiks, auglis vēl nebija nogatavojies � lai pakarājas pie zara.

Lai kā pūlējās Agabeks, Hod�a Nasredins palika nelokāms. Pēc nedēļas, ātrāk nedrīkst, viņ� ātrāk nevar, kaut vai viņam va�jadzētu pamest ezera sarga vietu.

��� Pamest vietu? Ko tu, kāpēc! � Agabeks izbijās, uzreiz kļūdams piekāpīgāks. � Ja jau tā, es pagaidī�u.

Noslēpuma tārpa vilināts, viņ� nu bija stingri uzķēries uz āķa.

Viss, viss pāriet; norīb bungas, un tirgus noklust � raibais, verdo�ais mūsu dzīves tirgus. Cita pēe citas aizveras nemierīgo, sīko vēlmjutirgotavas, kļūst tuk�ākas kaislību rindas, cerību laukumi un centienu gadatirgi; visapkārt sāk valdīt rāmums, pla��ums, no debesīm līst skumja rieta gaisma � tuvojas vakars, peļņas un zaudējumu aprēķinā�anas laiks. Pareizāk sakot, tikai zaudējumu; tā mēs, par piemēru, �ī notikuma dziļi sarūgtināti, nevaram, pret sirdsapziņu negrēkojot, palielīties, ka beidzam mūsu dzīves tirgu ar peļņu makā.

Pasaules turpina savus ceļus, mirkļi saistās pie mirkļiem, minūtes pie minūtēm, stundas pie stundām, veidojot dienas, mē�ne�us, gadus, ta�u mēs, dziļi sarūgtinātie stāstītāji, no �īs mū��īgās virtenes neko nevaram ne aizturēt, ne paglabāt sev, izņe�mot vienīgi atmiņas � vārgas pēdas, kas iespiedu�ās kūsto�ā ledū. Un laimīgs tas, kam, dzīves rietam tuvojoties, �īs pēdas nav vēl pavisam izdzisu�as: tad viņ� glu�i kā balvu par visu pār�dzīvoto gūst otru jaunību, pirmās beziniesīgu atspulgu. Tās spē�kos nav izlīdzināt grumbas sejā, atgriezt muskuļu spēku, gaitas vieglumu un balss skaņumu; tās varā ir vienīgi sirds. Vai esat sastapu�i sirmgalvi ar skaidrām un gai�ām acīm? Tā ir jaunība, kas atdzimst viņa sirdī un raugās uz mums, tas ir vārs pagātnes skūpsts, līdzīgs apdzisu�as zvaigznes gaismai, tā ir nez kur aiz�klīdusi un beidzot pie mums atgriezusies sen izskanēju�as stīgas skaņa. Kaut tāda �ēlsirdība tiktu pie�ķirta arī mums par visām mūsu raizēm un zaudējumiem; kaut mūsu sirdī nekad neizgaistu svētītās pēdas, kuras atstājusi jaunība, lai tā, novakarā pie mums atgrie�oties, pazītu namu, kurā kādreiz ir mitusi . .. Zemes virsū atrodas Fergana, ko mēs esam uz mū�iem pametu�i un ko nemū��am neaizmirsīsim � zilgais sirds sapnis; tā ir viņas piemiņa, sirdī paliku�ās viņas pēdas, viņas nokaitusī saule, viņas pilsētas ar trok�ņainiem, krāsainiem tirgiem, viņas ciemati, kas grimst zaļos dārzos, viņas kalni, kuru virsotnes sniedzas cauri mākoņiem un upes plūst pilnas duļķainu, saltu ūdeņu, viņas lauki, ezeri un smiltāji, kristāldzidrās rītausmas un pār visu debesu pla�umu pārklāju�ies, aiz kalniem grimsto�ie, sarkanie, kaislīgie rieti, vi�ņas mirdzo�ās naktis, piedūmotās �aihanas, viņas ceļi, no ku�riem katrs kādreiz likās vedam uz Iramu � laimīgo brīnumu zemi� Tas viss ir sirdī. Vai atgriezī�os, vai ieraudzī�u? Nē, nekad. Bet priek�ā gaida mierinājums: otra jaunība � mēs neatgriezīsimies, mēs atcerēsimies �

Pārtrauksim mūsu skumjās pārdomas; kāpēc mums divreiz pārdzīvot vecumu: pirmo reizi � nojausmās, otro � īstenībā? Nav mums dāvāts tik pārlieku daudz dienu, lai mēs tās varētu tā �ķiest, ļaujot nākotnei aprīt tagadni; dienvidus jau aiz muguras, bet līdz rieta bungām vēl tālu, un tirgus vēl �alko pilnās balsīs; tirgojas visas pārdotavas, tās appludināju�i tūksto�iem cilvēku, uztraucas un trok�ņo laukumi; ūdens iznēsātāju balsis saplūst ar neķītrajām ubagu gaudām un dervi�u dziesmām, �īkst arbas, rēc kamieļi, dun kalēju veseri, dārd ākstu un dejotāju bungas, no krodziņiem kāpj gaisā smar�īgi dūmi, saulē mirdz zīds, laistās samts, rakstus mirdzina dārgi paklāji � tirgum un tā bagā�tībai nav ne gala, ne malas!

Tirgū labi pārdevējam, kas pārliecināts par savas preces vēr�tīgumu: viņam nav vajadzības blēdīties un glaimot pircējam, un apvārdot zobus, rādot preces nebojāto pusi, bet otru slēpjot zem letes; brīvi jūtas ari pircējs, kas zem jostas jūt cie�i pieguļo�o, smago, pilno maku. Bet ko lai dzīves trok�ņainajā tirgū dara tāds, kam vienīgā prece ir cildenas jūtas un neskaidri sapņi, bet makā zelta un sudraba vietā mīt vienīgi �aubas un muļķīgi jau�tājumi: kur ir sākums visiem sākumiem un beigas visām beigām, kāda ir esības jēga, kam domāts ļaunums uz zemes, un kā bez tā mēs saskatītu labo? Kam vajadzīga tāda prece un tāda nauda �eit, kur visi aizņemti tikai ar tirgo�anos; nolūko un pērk, rauj un grābj, pārdod un nodod, viļ un māna, rēc un brēc, drūzmējas un grūstās, un nemaz neiebilst pie gadījuma nomu�īt kādu aizsnaudu�os! Tāds cilvēks �ai tirgū neko ar peļņu nenopirks un nepārdos � viņa vieta ir pie ubagiem un dervi�iem �

Ta�u mēs, izrādās, joprojām sē�am dzīves pārdomu �aihanā, �ajā skumīgajā �aihanā, kur no tējkannas dzer nepiepildīju�ās cerības un no kaljana kūpina vēlas no�ēlas. Drīzāk uz tirgu! Ei, saimniek, saņem naudu par savu rūgto tēju; mums būtu la�bāk bijis neienākt tavā �aihanā un nedzert to: sejā būtu mazāk grumbu! � Drīzāk uz tirgu, troksnī un putekļos, drūzmā un burzmā, �ai nerimsto�ajā krāsu, skaņu un smar�u ūdenskritumā, kas �alc un mutuļo, grie�ot tirgo�anās dzirnas. Sameklēsim pūlī vienaci zagli, uzzināsim, kā tam veicies ar Hod�as Nasredina rīkojuma pildī�anu.

�etri tūksto�i tangu godīgas naudas. Godīgas naudas! No�

kļuvis Kokandas tirgū, vienacis zaglis jau otru dienu klīda starp tirdzinieku rindām smagā, bezdarbīgā nesapratnē. Visapkārt bija simtiem, pat tūksto�iem maku; Kokandas slaistu kabatās un aiz jostām paslēpti, tie kaitināja viena�a pieredzēju�o skatienu ar savu kārdino�o apaļīgumu, radot pirkstos tīksmus drebuļus, un �ķita, ka �ie maki pat vieglītēm kustējās, smalkās balsīs sauk�dami: �Ņem mūs, ņem! Allaha vārdā, atbrīvo mūs no �ī �aurā cietuma; mēs gribam brīvībā, saulē, ak, cik tās staros priecīgs un līksms būs mūsu zeltainais un sudrabainais mirdzums!� Un viņ� būtu paņēmis, paņēmis bez jebkādām pūlēm, paņēmis tik veikli, ka apzagtais slaists svētdienas zīda halātā un tjubeteikā ar sarkanu pu�ķi vēl ilgi, neko nenojauzdams, klaiņātu pa tirgu, pētīdams preces, un tikai noskatījis, vienojies un atraisījis jostu, lai maksātu, sastingtu neizsakāmā izbrīnā ar ieplestām acīm un atkāru�os apak�lūpu, redzēdams, ka viņa pērlēm no�ūdinātais maks piepe�i pārvērties apaļā, netīrās lupatās ievīstītā akmenī. Tāds darbs vienacim būtu pa kaulam, bet viņu mulsināja godīga nauda. Tas ta�u bija tas pats, it kā viņam liktu sameklēt sausu ūdeni vai aukstu uguni!

Viņ� ilgi mīņājās kāda ķīnie�u tirgoņa .tuvumā, ta�u savā prātā tā ij neatrada nekādu ieganstu, kāpēc ķīnie�u nauda būtu godīgāka par pārējo. Tā pati nelaime viņam uzbruka pie kāda indie�u augstmaņa ar augstu, garas zelta spalvas izgreznotu tur�bānu galvā. No augstmaņa viņ� devās pie melnbārdaina kalnie�a, kur� pārdeva zelta smiltis, ko pats ar savām rokām izskalojis tum�ās aizās, uz kurām ceļ� ved pa kraujām nogāzēm virs māko�ņiem, pāri ledājiem un dzīvību apdraudo�ām sniega lavīnām; �is zelts bija godīgs vienīgi pa�am kalnietim, un zaglis aizgāja garām pat neapstādamies.

Viņ� mulsa minējumos un neuzdro�inājās ķerties ne pie viena maka. Un blakus nebija Hod�as Nasredina gudrā padoma, kas palīdzētu. Zaglis jau sāka pagurt zem da�ādu �aubu nastas, kad iztālēm aiz kādas būdas ieraudzīja resno naudas mijēju skaitām sudraba sīknaudu, ko vajadzēja atdot kādam arābu tirgonim.

Redz, kur tā ir, godīgā nauda! No �ī avota pasmelt neat�teiktos pats Hod�a Nasredins. Ja tā bija godīga pirmoreiz, kāpēc lai kļūtu negodīga otrajā reizē? �Es vairs nekur tālāk neie�u!� zaglis sev teica, iegāja �aihanā un apsēdās tā, lai varētu redzēt naudas mijēju.

Viņam veicās: mijējs �ai dienā savu pārdotavu aizslēdza ilgi pirms tirgus bungu rīboņas un ar smagu, uzblīdu�u somu pie sāniem devās mājup.

Zaglis slēpdamies viņam sekoja.

Tirgus, ko ne�ēlīgi cepināja saule, kaisa sausā, stingā ver�smē. Mijējs krekstēja un pārplūda sviedriem. Drīz viņ� nogriezās �ķērsielā, kur dzīvoja vienīgi bagātnieki, kā to varēja spriest pēc izgriezumiem rotātiem riekstkoka vārtiņiem, kas ierīkoti augstos �ogos. Sur tur pār �ogu pārliecies apriko�u zariņ� ar smagiem, zeltainiem augļiem vai vīnogu ķekars, ko pārsedz jauna lapotne, kas saulē laistās maigā, zaļā gaismā. Tirgus trok�snis te likās tāls un dobj� � valdīja klusums, ko netraucēja sievu rai�pilnā sasauk�anās un bērnu raudas, kas tik piederīgas trūcīgo mitekļiem. Pat ūdens �ogmalēs �aloja kautri, glu�i kā �ukstus, un, mazus līklo�us mezdams, bez atvariem un krācēm lēni plūda pa koka renēm, kas no galvenā arika atzarojās pa dārziem, veda uz ūdenskrātuvēm.

Vienacis zaglis labi pazina Kokandu, ta�u �ai �ķērsielā nebija nekad bijis; viņ� katram gadījumam labi iegaumēja ikvienu lī�kumu un liekumu. Pagāja garām senai mo�ejai, pārgāja pār �auru, uzkumpu�u tiltiņu; aiz nākamā līkuma �ķērsiela izbei�dzās; tālumā bija redzama liela, zaļumos grimsto�a kapsēta. Te atradās mijēja nams � tie�i pretī mazai, ar kokiem apstādītai ūdenskrātuvei.

Mijējs ar dzelzs gredzenu pieklaudzināja pie vārtiņiem. Tos atvēra kāds ve�uks. �Kalps,� zaglis nosprieda. �Viens vai vai�rāki? Pagaidīsim, uzzināsim.�

Viņ� aizgāja pie ūdenskrātuves, atgulās pavēnī, uzvilka tjubeteiku uz sejas un izlikās aizmidzis.

Gulēt viņam vajadzēja ilgi. Saule debesīs bija nogājusi prā�vu gabalu un tagad, savus zemos, platos starus sūtīdama tie�i ūdenskrātuvei, atstarojās zaļajā ūdenī līdz pa�ai dzelmei, kur ņudzēt ņudzēja da�ādi kukaiņi � dzīvību miriadi, dzīvi saules putekļi, it kā dzintarainie stari tos būtu atnesu�i no pla�ā visuma.

Vienacis gaidīja. Pacietība bija viņa amata nepiecie�ama sa�stāvdaļa: viņ� prata, ja vajadzīgs, kļūt līdzīgs kaķim, kas reizēm nekustēdamies notup pie peles alas visu nakti.

Viņ� tika atalgots par savu pacietību: vārtiņi no�īkstēja, at�vērās � un viņ� ieraudzīja mijēju. �oreiz viņ� bija bez somas,

liet viņa zīda josta virs halata abos sānos noslīdējusi uz gur�niem � to lejup vilka smagi maki.

Aiz mijēja muguras vārtiņos pazibēja sievietes seja bez �adras � lielas, melnas acis, ar antimonu piebārstītas uzacis, garas pīnes. Zaglis uzminēja: daiļā Arzi-bibi, mijēja sieva. Atmiņā atausa nabaga atraitne, kas zaudēja savus dārgakmeņus; ienāca prātā augstmanis un tā nepārspējamās, uzskrullētās ūsas, kuru smailajos galiņos, tā vien likās, bija uzspraustas desmitiem kvē�las sievie�u sirdis.

Zaglis aizturēja elpu, klausījās.

��� Kad tu atgriezīsies? � Arzi-bibi sulīgā, samtainā balsī dusmīgi jautāja. � Vai man atkal gaidot vajadzēs nīkt līdz vē�lai naktij un domāt, ka tikai ar tevi nav kas noticis.

Kas ar mani var notikt? � mijējs atbildēja. � Es eju pie godājamā Vahida uzspēlēt kauliņus. Pagāju�ā reizē es vi�ņam paspēlēju trīs simti septiņdesmit tangas un gribu �tgūt savu zaudējumu.

��� Tātad līdz naktij! � viņa iesaucās. � Allalis redz, tavi kauliņi novedis mūs līdz ubaga tarbai! Ej, esmu jau pie�radusi būt pamesta un vientuļa. Nevienu vakaru tu nevari ziedot man. nevienu vakaru!

No turpmākā kļūs redzams, ka viņa visu dienu par to vien bija domājusi, kā aizdabūt prom savu apniku�o resni, bet kas gan savā prātā iedro�inātos ko tādu iedomāties, dzirdot viņas balsī gan slēptu greizsirdību, gan asaras.

��� Kauliņi, zirgi, tirgus, bet man � man tavā cietajā sirdī nav vietas! � viņa nobeidza rūgtā aizvainojumā, � varbūt tas nebija pat liekuļots, jo sievietes par savu melu patiesīgumu prot pārliecināt ne vien vīrie�us, bet arī pa�as sevi, un tas viņu vil�tībai pie�ķir sevi�ķu spēku.

Viņa aizcirta vārtiņus, iegāja namā.

Mijējs tusnīja, ar lakatiņu apslaucīja seju un tauko pakausi, bez skaņas pakustināja resnās lūpas, acīm redzot domās tur�pinādams sarunu ar sievu, tad pikti nokrek�ķinājās, atmeta ar roku un devās pie Vahida atgūt savas trīs simti septiņdesmit tangas.

Zaglis pa visu �o laiku nepakustējās, ne uz mirkli neap�rāva māksloto krāk�anu, bet, ja kāds �ai brīdī nejau�i ielūkotos viņam sejā zem tjubeteikas, tas izbrīnā un izbailēs atsprāgtu at�pakaļ, iesaukdamies: �Ko es redzu! Vai tie�ām cilvēka un nevis sātana acī iespējama tik svilino�a, dzeltena uguns?� Vienacis bija zag�anas drud�a pārņemts, viņa prātā cita citu strauji nomija plēsīgas domas glu�i kā jūlija zibens kalnos. Tātad soma palikusi mājās! Kur tā ir paslēpta? Vai nams kādreiz mēdz būt arī tuk�s, kaut vai uz piecām minūtēm?

Atkal atvērās vārtiņi. Uz ceļa iznāca divi: vecais vārtu sargs, ko vienacis jau bija redzējis, un aiz tā, kājas pa zemi �ļūkdams, staipīdamies un �āvādamies otrs kalps, jaunāks, tikko no miega cēlies, saburzījies, ar izrakstītu ķinie�u krūku rokās.

��� Uzreiz viņai ievajadzējies svaigu dateļu! � pūcīgi rūca ve�cais, izpurinādams uz plaukstas no ķirbī izdobtas tabakdozes prāvu �ķipsnu �nasa� � kodīga, reibino�a zelējuma, kas sastā�vēja no tabakas, kaļķiem un nez kādām zālēm. � Ej, saka, dabū, kur gribi! � Viņ� teica un varen veikli, ar plaukstu sev pa lūpām iesizdams, iebēra �nasu� dziļi sev zem mēles. � Velns lai to parauj kopā ar datelēm, kur lai es tās atrodu? � Tagad viņ� ru�nāja kā paralizēts ar lūpām vien, bez mēles palīdzības, jo tai bija jāsDie� �nass� pie aukslējām.

��� Bet mani sūtīja pēc indie�u �erbeta, � miegainā, �ņākulīgā balsī atsaucās jaunākais kalps, ar dūri berzēdams aizpam�pu�ās acis. � Neļauj cilvēkam izgulēties!

Vecais, nomērķējis uz kameni zarā, gari un skaņi izspļāva zaļas siekalas, ta�u netrāpīja: kamene aizlidoja.

��� Zini ko, � ve�uks ierosināja, � labāk pasēdēsim kādā �aihanā, bet pēc tam katrs no savas puses atgriezīsimies mājās un teiksim, ka neatradām.

��� Tu pasēdēsi, bet es stundiņu nosnaudī�os! � otrs priecājās.

Tā norunāju�i, abi aizgāja.

Vēl zaglis nebija paspējis īsti apsvērt viņu valodas, kad vār�tiņi no jauna atvērās un uz ceļa izskrēja divas jaunas kalponītes ar paceltām �adrām. Viņas izspurdza glu�i kā putniņi no būrī�a un tūlīt sāka rosīties, greznoties un �ivināt, viruļot neaprak�stāmā ātrumā, it kā viņu mazajās koraļļu mutītēs aiz pērļu zobi�ņiem nebūtu vis viena, bet veselas desmit mēles! Zaglis, gan �ķebīgi viebdamies, tomēr klausījās.

��� Viņa ir glu�i prātu zaudējusi! � pirmā vid�ināja.

Viņa mani sūta uz Kizilas priek�pilsētu pie savas iz�uvējas! I'aclomā, nevar pagaidīt līdz rītam, kad iz�uvēja pati atnāks!

���������� Bet mani uz Arābu laukumu pie savas me�ģīņu taisītā�jas, � no�aloja otra. � Kāpēc, es nevaru saprast, radusies tik dego�a vajadzība pēc me�ģinēm?

��� Kā � kāpēc? Vai tu esi aizmirsusi gai�ību Kamilbeku?

Abas nosprauslojās, tad sāka skaņi, pilnā kaklā smieties,

jaunavīgās acis zibinādamas.

���������� Manuprāt, mums nekur nav jāiet, � prātīgi teica pirmā kalpone. � Te netālu dzīvo mana radiniece, aiziesim pie viņas Ciemā. Papļāpāsim savas pāris stundiņas, bet saimniecei pēc tam ko nebūt samelsīsim. Lai pasēd viena!

��� Lai paskumst!

Viena! �is vārds apdedzināja vienaci zagli no galvas līdz pa�pē�iem kā dzirksteles! Viena! � Ja kaut kā izdotos viņu izvi�lināt no mājas!

Kalpoņu balsis noklusa tālumā.

Un piepe�i� Zaglis aizturēja elpu.

Vārtiņi atkal atvērās.

Jā, �ī zaglim bija izdevusies diena! Pa vārtiņiem iznāca saimniece Arzi-bibi.

Zaglis baidījās pakustēties, baidījās ievilkt elpu. Vai patie�ām tā būtu piepildījusies � viņa slēptā, lolotā vēlē�anās?

Arzi-bibi atskatījās. Zagli nepamanīja. Nolaidusi biezu �adru, kas pilnīgi aizsedza seju, viņa aizslēdza vārtiņus un straujiem soļiem, viegli gurnus �ūpodama, devās prom pa ceļu uz tirgus pusi.

Zaglis, uz elkoņa pacēlies, izlēja viņas pēdās savas vienīgās acs liesmas.

īstais brīdis klāt! Uz ceļa neviena nav, nams tuk�s. Lielais allah, visvarenais un �ēlīgais, mēs no sirds liecamies tavā priek�ā un lūdzam tavu palīdzību, � uz priek�u! .. . Gariem, �ļūco�iem lēcieniem zaglis traucās uz �ogu. Ak pravieti Muhamed, ak ticības patvērum, uz priek�u! � Mirklis � un zaglis jau atradās uz �oga. Vēl mirklis � un viņ� jau bija pagalmā.

Viņ� ieklausījās. Ne trok�ņa, ne kliedzienu. Neviens nebija manījis.

Visi nama logi un durvis, kā tais laikos prasija ieradums, bija tikai uz pagalma pusi. Logus sedza no iek�puses aizbultēti aizvērtņi, durvīm priek�ā karājās atslēga. Bet kur gan tolaik pa�saulē varētu rasties atslēgas un bultas, kas spētu pretoties �im apbrīnojami veiklajam zaglim? Nazis, kas pazibēja viņa rokā, viegli ieurbās malējo aizvaru spraugā, sa�ūpojās uz aug�u, uz leju, no�ņirkstēja, nod�inkstēja � un aizvērtņi atvērās.

Ceļ� uz kāroto naudas somu bija brīvs!

Zaglis pārkāpa pār zemo, plato palodzi, aizvēra aiz sevis aiz�vērtņus, bet aizbultēja tikai aug�ējo bultu, lai bēg�anas gadījumā varēUi viegli attaisīt. Pēc tam sāka visu apskatīt.

Viņ� bija iekļuvis mihmonhanā, viesu pieņemamā istabā. Gaisa lūkā caur griestiem krita taisns, spēcīgs saulstars un spilgti atstarojās uz sienas, apspīdēdams raibu, rakstainu turku tepiķa laukumiņu. Dziļās sienu ni�ās atradās veseliem klēpjiem atlasa un zīda segas, vidējo, mazāko ni�u aizņēma ar sudrabu apkalts kaljans.

Zaglis steidzīgi ap�amdīja visas ni�as. Zem tepiķiem un se�gām somas nebija. Viņ� metās pie lādēm. Katrai no tЈm nevel�tīja vairāk par divām minūtēm, �ai laikā pagūdams atslēgt, iz�rakņāt līdz pa�am dibenam un no jauna aizslēgt. Lādes bija pie�bāztas ar samtu, atlasu, panu, ta�u somu zaglis neatrada,

Viņ� metās otrā istabā, tre�ā � No lādes pie lādes � Atkal zīdi, atkal samti, safjani, pans� Kur gan ir soma?

Vēl viena istaba. Tajā gaiss blīvi piesūcies ar muskusa, am�bras un ro�u eļ|as smar�u, ni�as pilnas ar krūciņām un tinītēm. Daudzās sīkās lietiņas istabu darīja tik �auru kā putna ligzdu; kaktā zem zīda baldahīna stāvēja zema, plata tahta, virs tās pus�tumsā blāvi mirdzēja sudraba spogulis.

Zaglis apjauta: Arzi-bibi istaba. Sāka ap�amdīt tīnītes. Ak tavu prieku! � viņam acis ap�ilbināja zelts, uzliesmoja dārg�akmeņi. No pirmā acu uzmetiena viņ� pazina nabaga atraitnes rotas. Viņ� gavilēja: kāds ieguvums varētu būt taisnīgāks?

Ar to viņ� varētu beigt un doties prom, ta�u no prāta neiz�gāja kārdino�ā soma. Viņ� paraudzījās zem tahtas, pataustīja zem spilvena. Pretējā kaktā stāvēja liela, dziļa tīne. Varbūt tīnē? Tā nav pat aizslēgta � Zaglis pacēla vāku. Nekā, vienīgi pa�ā di�benā saplēsts pēlis. Nolādēts! Kur vēl lai meklē? Skursteņos? �

Un viņ�, protams, būtu izlo�ņājis ari skursteņus, izklaudzinājis sienas un tomēr atradis kāroto somu � mijējs ta�u to, projām ejot, nevarēja pārvērst tuk�ā gaisā? Viņ� būtu atradis somu un kļuvis par tās īpa�nieku �

Pagalmā noskanēja atslēga, ie�īkstējās vārtiņi� Bija at�griezusies Arzi-bibi. Atkal noskanēja atslēga � pavisam tuvu. Ieejas durvīs!

Jābēg? Bet uz kurieni? Lai cik veikls, bet caur sienu izlīst zaglis neprata. Bet logs, kuru viņ� sagatavoja bēg�anai, bija tālu nama otrā galā.

Tīne � lūk, kur glābiņ�!

Zaglis ielīda tīnē, bez trok�ņa nolaida pār sevi smago vāku un aizturēja elpu.

Viņam daudzreiz bija nācies sēdēt lādēs, viņ� bija pieradis tām vienmēr uzticēties. Vienacis iekārtojās ērtāk. Tad aptaus�tīja kabatu � dārglietas bija pie viņa.

Nopūties viņ� sagatavojās uz ilgu sēdē�anu �ai tīnē.

Soļi blakus istabā. Balsis. Atvērās durvis. Ienāca saimniece daiļā Arzi-bibi un tai līdzi kāds vīrietis.

Zaglis tīnē rūgti un nicīgi pasmīnēja: redz kādas viņas ir, tās sievietes!

Bet kas tā par savādu �ķindu, kas pavada vīrie�a soļus? . . . Viss kļuva skaidrs, kad zaglis pazina kluso, bet skaidri sapro�tamo ienācēja balsi: tas bija viņa gai�iba augstmanis, skaistais Kamilbeks, pilsētas sardzes priek�nieks. �ķindēja viņa medaļi un zobens.

��� Cik ne�ēlīgi jūs ar saviem netaisnajiem pārmetumiem plo�sāt manu sirdi! � Kamilbeks teica, turpinādams agrāk iesāktu sarunu. � Vēl un vēlreiz atkārtoju: vienīgi jums pieder visa mana mīla, visa manas sirds uguns!

��� Nevajag melot! � Arzi-bibi viņu pārtrauca; viņas sam�tainā balss drebēja. � Esiet patiess kaut reizi mū�ā, �ī ir mūsu pēdējā tik�anās.

��� Pēdējā? Bet kāpēc, ak daiļā manas sirds sultāniete?

��� Jūs pats zināt � kāpēc.

���� Klusāk, ak nesalīdzināmā Arzi-bibi! Kāds var izdzirdēt.

��� Visā namā, izņemot mūs, neviena nav.

��� Jūs esat pārliecināta?

���� Kā jūs baidāties! � viņa aizvainoti pasmējās. � Nu paraugieties pats! � Istabā no�alca viņas straujie soļi. No�ķindēja aizkaru vara gredzeni virs tahtas. � Redzat � neviena . .. Va�rat palūkoties tīnē.

Zaglis pamira.

��� Paraugieties vēl �ajā krūciņā, � viņu izglāba Arzi-bibi zobo�anās. � Es patiesi iedomājos gai�ību Kainilbeku par lielu drosminieku. Bet jūs esat bailīgs kā zaķis �

Aizvainotais augstmanis staigāja nikniem soļiem no kakta uz kaktu, medaļas �ķindinādams.

��� Es neesmu bailīgs, bet piesardzīgs. Jūs pati zināt, cik briesmīgs sods mūs abus gaidītu �

��� Ja es mīlu, es nedomāju par sodu! � Arzi-bibi vīzīgi at�bildēja. � Farhads nebijās briesmu, alkdams pēc �irinas mīlas, un Med�nuns nedomāja par sodiem, tiekdamies pēc savas Leilas. Starp citu, man nav ne mazākās domas salīdzināt augsti godā�jamo, bet pārāk piesardzīgo Kamilbeku ar Farhadu vai Med�nunu. Es jūs ataicināju citos nolūkos: man vajadzīga patiesība!

���� Es jau gribu atklāt jums patiesību. Gribu brīdināt no briesmām, kas draud mums abiem �

Dedzīgā Arzi-bibi neklausījās augstmanī. No viņas mutes nevaldāmi plūda rūgti pārmetumi, un katrs no tiem bija nokai�tēts svelo�as greizsirdības liesmās.

��� Es gribu zināt, kāpēc jūs agrāk nedomājāt par sodiem un dro�i nācāt pie manis, paklausīdams sirds tieksmēm? Kāpēc jūs tagad pēk�ņi esat kļuvis tik bailīgs, ka veselas divas nedē�ļas � veselas divas nedēļas! � ne reizi neesat mani apciemojis? �odien man vajadzēja, aizmirstot kaunu un pieklājību, pa�ai iet pēc jums uz tirgu un izsaukt jūs no sardzes telpām ar kādas tur vecas ubadzes palīdzību. Sakiet, � kāpēc jūs pēk�ņi esat sācis vairīties no manis un atlikt tik�anās, kas agrāk, � ja vien atmiņa mani neviļ, � jums bija it kā patīkamas? Vai varbūt es �ai ziņā maldos, vai varbūt arī agrāk jūs mani tikai pa�ēlojāt?� Jūs klu�sējat; labi, es pati atbildē�u jūsu vietā. Jūs mani vairs nemīlat, un manu vietu jūsu neuzticīgajā un cietajā sirdī �odien ir ieņē�musi cita! Lūk, kur ir iemesls! Nē, netaisnojieties, nemēģiniet melot: jūsu izturē�anās runā skaidrāk par jebkuriem vārdiem!

��� Ak nesalīdzināmā Arzi-bibi, kā jūs maldāties! Ak manu visslēptāko ilgu ziedo�ā roze, vai tie�ām es esmu akls un neredzu jūsu daiļumu, vai tie�ām es varētu jūs apmainīt pret kādu citu sievieti?

��� Tomēr esat apmainījis!

-�� Zvēru pie goda, zvēru pie visu manu slaveno sen�u pī�Irill! . . .

-��� Kāpēc tad ne reizi neatnācāt? Kas jums bija par iemeslu?

��� Jūsu cienījamais vīrs.

-���� Mans vīrs? � Bet viņ� ta�u bija arī agrāk, tomēr tas mūs iliu nemaz netraucēja.

��� Apstāk|i ir visai ievērojami mainīju�ies. Vai atceraties manu ķildu ar viņu par pazudu�ajiem zirgiem?

�� Viņ� man kaut ko stāstīja, bet es gribēju gulēt un neklau�sījos. Vai tad tie�ām, saķildojies ar manu vīru, jūs savas dus�mas vērsāt pret mani?

��� Paklausieties līdz galam. Viņ� tur aizdomās �

��� Aizdomās? Viņ�? �

�� Jā! Viņ� saodis, ka mēs mīlējāmies. Viņ� seko. Lūk, kāpēc es ne reizi pēc �īm sacīkstēm neatnācu, kaut mana sirds tiecās pēc jums kā vanags pēc padebe�iem!

��� Nesaprotu, kāds te sakars ar zirgiem, sacīkstēm un visā�dām citām muļķīgām mana vīra kaislībām? Kāds tam visam sa�kars ar mūsu mīlu?

Augstmanis īsos vārdos atstāstīja viņai savu sarunu ar zīl�nieku sargtorņa pagrabā.

�� Vai atcerieties, apburo�ā Arzi-bibi, Rahimbajs atsedza manā priek�ā jūsu seju? Jūs domājat, ka tāpat vien? Nē, viņ� mūs pārbaudīja. Mēs raudzījāmies viens otrā, kaisles liesmu pār�ņemti, bet viņ� vēroja katru mūsu kustību, skaitīja mūsu sir�u pukstus!�

��� Tas nevar būt! � Arzi-bibi sacīja. � Sis jūsu zīlnieks ir glu�i parasts melis! Es savu viru pazīstu, zinu visas viņa vil�tības, trikus un nodomus. Lai viņ� būtu iedomājies mani slepus izsekot? Ja tikai viņ� uzdro�inātos! �

��� Viņ� ir iedomājies un uzdro�inājies.

��� Nē un nē! � Arzi-bibi klusītēm smējās. � Nē! Jūs esat nobijies no spoka, nobijies no ēnas, ak Kamilbek! � Viņas balss skanēja maigi, dūdojo�i: greizsirdība bija pametusi viņas sirdi. � Un tikai �ā melīgā zīlnieka dēļ jūs man likāt tā ciest?

��� Arzi-bibi, bet ja nu mēs stāvam bezdibeņa malā?

��� Ak nē, mēs gulsimies ziedo�ā mīlas dārzā! Sēdieties bla�kus, Kamilbek, un es jums tūlīt pierādī�u visas jūsu piesardzības mulķīgumu. Sēdieties tuvāk. Un noņemiet ta�u beidzot savu zo�benu un aso halātu!

��� Bet ja nu pēk�ņi atnāk?

��� Neviens neatnāks. Mēs esam vieni.

��� Bet jūsu virs?

��� Viņ� aizgāja spēlēt kauliņus pie augļotāja Vahida. Tas turpināsies līdz vēlai naktij.

Zaglis sadzirdēja noskrapstam sprādzes, no�alkojam samtu: augstmanis noņēma zobenu, novilka halātu. Pēc tam apburo�ā Arzi-bibi centās viņam pierādīt, cik nepamatotas biju�as viņa bailes. Atturēsimies no �o pierādījumu aprakstī�anas, teiksim vienīgi, ka tie bija da�ādi un ilgsto�i.

Pa to laiku karstais smacīgums tīnē kļuva necie�ams. Zaglis sēdēja vienos sviedros; pūkas un spalvas lipa viņam pie sejas, līda degunā, kutināja rīklē. Izmantodams Arzi-bibi dedzīgumu, viņ� trīs reizes pacēla vāku un kāri dzēra svaigo gaisu.

Lai paceltu vāku vēl ceturto reizi, vienacim vajadzēja gaidīt ilgi. Viņ� sāka slāpt. Par spīti pretīgumam pret sievietēm, viņ� jau bija gatavs lēkt laukā no tīnes un palīdzēt augstmanim. Ne jau kārodams Arzi-bibi daiļumus, bet gribēdams ieelpot svaigu gaisu!

Beidzot!� Viņ� pavēra tīni. Gaiss, gaiss, brīdis svētlaimes! Viņ� elpoja ar pilnu krūti, dziļi un brīvi, it nemaz nebīdamies, ka varētu saklausīt viņa elpu. Kāds cits sve�s troksfiis! Kas tas? Te istabā vai pagalmā?

Jā, �is troksnis nāca no pagalma un nesa sev līdz posto�u vētru, negaisu! � Kad zaglis, vāku nolaidis, atkal iegrima tum�sā un tvanā un istabā iestājās klusums, ko traucēja vienīgi no�guru�o nopūtas, atkal no�vankstēja vārtiņu dzelzs gredzens un atskanēja naudas mijēja balss:

��� Atveriet ta�u beidzot! Vai jūs tur visi esat aizmigu�i, vai?

Ar �o balsi istabā ielauzās apjukuma vēj� un sāka visu griezt

un virpuļot, notraucot un apgrie�ot visu ar kājām uz aug�u.

Kamilbeku tas no mīkstās tahtas nosvieda uz grīdas un sāka trenkt loku lokiem pa istabu kā zaķi.

��� Vīrs! Ralūrnbajs! � augstmanis sauca nomāktā �ukstā, ar basajām pēdām mīksti dipinādams pa tepiķiem, kas sedza akmens grīdu. � Lielais allah, ak ticīgo patvērumi Viņ� ir novaktējis! Esmu pagalam! Esmu pazudis!

Sai liktenīgajā, briesmīgajā brīdī viņ� atcerējās un domāja vienīgi par sevi, rūpējās vienīgi par savu glābiņu, gatavs nodot ilfirgo Arzi-bibi, lai tikai pats kā nekā izspruktu sveikā! Tādi, ar maziem izņēmumiem, ir visi baudu meklētāji.

Pavisam citādi briesmas uzņēma Arzi-bibi, kas izrādīja tādu Kara spēku, tādu dro�sirdību, kas varētu darīt godu ikvienam kaujās rūdītam karavīram. Starp citu, vai tad viņa nebija vis�dro�sirdīgākā cīnītāja izvēlētajā mīlas laukā?

Viņai vajadzēja tikai kādas divas trīs sekundes, lai pārva�rētu apjukumu un sāktu darboties.

Viens mirklis � un visas mīlē�anās pēdas uz tahtas bija iznīcinātas.

��� Pagaidi, neklaudzinies tik ska|i: man necie�ami sāp galva, � viņa vārgā, vaido�ā balsī pateica caur logu. veltīdama �os vārdus mijējam, kas plosījās aiz vārtiņiem. Bet augstmanim citus vārdus, �ukstus: � Neskraidiet, nedimdiniet grīdu, to var dzirdēt! Ai, uzvelciet ta�u bikses, tā ir nepieklājīgi � saprotiet! Ko jūs ņemat, tā ir mana �adra . . . Lūk, kur tās ir, lūk � velciet kājās! Ai, ne jau no tā gala, apgrieziet otrādi! � Un atkal caur logu vīram: � Tūlīt, tūlīt, nez kur paliku�as kurpes, nevaru atrast. � �ukstus, augstmanim: � Paslēpieties tīnē! Drīzāk! Pēc pusstundas es viņu aizvadī�u prom! � Logā, vīram: � Eju jau, eju! Augstais allah, �ai namā nav neviena mierīga brītiņa! �

Augstmanis ar bailēs nobālu�ām acīm, neko neredzēdams un neapjēgdams, līda tīnē.

��� Te ir kaut kas mīksts.

��� Tas ir pēlis. Lieniet!

Viņ� iegrima karstā, smacīgā dziļumā. Vāks pār viņu no�laidās.

Arzi-bibi izgāja no istabas.

Augstmanis tīnē sāka �ņākt un grozīties. Viņ� sēdēja, �okurā sarāvies, zodu pret ceļiem atspiedis, k^ bērns mātes vēderā. Kaut kas mīksts traucēja viņam izstiept kājas � dro�i vien pikā sakucis pēlis.

Viņ� ar muguru atspiedās pret tīnes sienu, ar kājām � pret �o mīkstumu un grūda.

Un pēk�ņi tīnes tumsa sāka dzīvot.

��� Rāmāk, godājamais! � viņ� izdzirda tuvumā īgnus �uk�stus. � Rāmāk, jūs man pārspiedīsiet vēderu!

Ar kādiem vārdiem lai izteic augstmaņa �ausmas? Viņ� at�sprāga, palēcās, ar galvu dobji atsitās pret vāku.

��� Ko? � Kas? � Kas tas? � Ko? � � viņ� galīgi pār�bijies iesaucās un ar izplestiem pirkstiem badīja tumsā.

��� Rāmāk, � atkartoja tas pats noslēpumainais �uksts.

��� Kur jūs bā�at savu pirkstu � man taisni ausi!

Kāds neredzams sagrāba augstmani aiz rokām un stingri sa�ņaudza.

��� Ne vārda! Ne skaņas! Jau nāk. Nebaidieties, jūsu gai�ība Kamilbek, es jums pāri nedarī�u.

Augstmaņa aptumsu�ais prāts vairs neko neapjēdza.

Sekoja spēcīgs, neredzamas dūres belziens pa pieri.

��� Klusē, citādi, zvēru pie allaha, es laidī�u darbā nazi!

Augstmanis pamira nekustēdamies un pat neelpodams.

Istabā ienāca naudas mijējs un Arzi-bibi.

��� Cik jauki, ka �odien tu tik agri atgriezies.

��� Vahida nebija mājās. Gadīju�ās steidzamas darī�anas.

Tirgotājs apsēdās uz lādes, ar resno dibenu piespiezdams vāku.

Tagad līdz augstmanim un zaglim nenonāca neviena strūkliņa

svaiga gaisa.

��� Es esmu pavisam slima, � Arzi-bibi vaidēja. � Ja tu pa�aicinātu pie manis dziednieku Saidullu. Viņa mājas pavisam tuvu, pāris minūtes ko iet.

��� Bet kur tad ir mūsu kalpi?

��� Es viņus palaidu. Viņi man apniku�i ar savu pļāpā�anu. Gribēju mazliet pagulēt. Viena, klusumā �

��� Bet te nereizē uzkūlos es, � mijējs labsirdīgi pasmīnēja. � Tu biji cie�i aizmigusi: es nekādi nevarēju uzmodināt. Ie�u paaicināt dziednieku.

Viņ� piecēlās, devās jau uz durvīm, bet �ai pa�ā mirklī sasodī�tais augstmanis, nepieradis lādē sēdēt, pakustējās.

Zaglis no visa spēka nikni saspieda viņam rokas.

Par vēlu: tirgotājs bija dzirdējis.

��� Kas tas par troksni?

��� Peles, � Arzi-bibi nevērīgi atbildēja.

Ar savu savaldību viņa patiesi bija dzimusi galmam, sazvē�restībām un slepenai cīņai, bet nepavisam �im �aurajam naudas mijēja namam!

��� Starp citu, vai esi dzirdējusi jaunāko? � Arzi-bibi vīrs turpināja, pie durvīm apstājies. � Atceries Nigmatullu. ādu tir�gotāju? Nu, tāds resns, sarkans, kas tirgojas netālu no tirgus galvenās mo�ejas. Tad redz, vakar viņ� notvēris pie savas sievas � kuru gan tu domā? Pilsētas ariku un ūdenskrātuvju pārvaldes galveno mirabu!

��� Sve�u vīrieti! � ar �ausmām iesaucās Arzi-bibi.

��� Lieta, jādomā, nonāks lidz pa�am hanam. Es mirabu ne�apskau�u.

��� Tā viņam vajag par izlaidību.

��� Bet laulības pārkāpēju sodīs ar rīkstēm. Pieci simti rīk�u cirtienu � ne vairāk, ne mazāk.

��� Tas vēl maz! Tādas sievas vajadzētu dedzināt sārtos vai iemest verdo�os katlos!

��� Tu esi pārāk barga, Arzi-bibi! Viņai pietiktu arī ar simt rīkstes cirtieniem. Nigmatulla arī pats tagad nav priecīgs, ka sa�cēlis tādu troksni. Viņ� �ēlo sievu un visādi pūlas to glābt, bet jau par vēlu.

��� �ēlot tādu paklīdeni!

��� Bet, manuprāt, � naudas mijējs katram gadījumam pie�klusināja balsi, � manuprāt, valdībai vispār nevajadzētu jauk�ties mājas bū�anās �

Zaglis juta savās rokās, kas bija sa�ņaugu�as augstmaņa del�nas, acumirklīgas trīsas � Kamilbeka krūtīs uzliesmoja uguns, alkas sagrābt brīvdomātāju! Pat �eit, tīnē, par matu no pa�a bojā ejas, �is dro�sirdīgais kārtības sargs nevarēja sevī pilnīgi nomākt tieksmi grābt visus ciet.

��� Ja tu man kādreiz kļūtu neuzticīga, � jokodams turpināja naudas mijējs, � es tomēr tevi bendēm rokās negribētu redzēt. Nabaga Nigmatulla!� Atkal troksnis. Un, �ķiet, ka tīnē?

��� Tas nav tīnē � zem grīdas. Tur peles.

��� Vajag iegādāties kaķi. Varbūt dziedniekam būs kāds lieks kaķis � tad es atnesī�u. Necelies aug�ā, nevajag: es pats aiz�slēg�u vārtiņus no ārpuses, lai tevi netraucētu, kad atgriezī�os.

Un pēk�ņi viņ� apklusa, it kā būtu aizrijies ar pa�a mēli.

Iestājās klusums.

Kaut kas bija noticis. Bet kas, � zaglis tīnē nespēja saprast.

No jauna atskanēja Rahimbaja balss � aizsmakusi, dobja, �oreiz tajā nebija ne jausmas no labsirdības:

��� No kurienes te radies �is samta halāts? Sis zelta zobens?

Zaglim nodrebēja sirds, aizrāvās elpa. Eli, stulbeņi! Aizmirsu�i

halātu, aizmirsu�i zobenu! Atstāju�i glu�i acīs! �

Bet virs tīnes sākās vētra.

��� Tas? � Tas? � murmināja Arzi-bibi un nevarēja neko pasacīt: trieciens nāca pārāk negaidīts. Pat viņa, būdama dros�mīga un stipra, apjuka un sagrīļojās!

��� Jā, tas! Tie�i tas! � tirgonis uzmācās; balss viņam bija aizkaitināta, spiedzīga.

��� Tā ir dāvana. Es gribēju tev dāvināt�

��� Dāvana? Man? Zobens? Samta halāts ar medaļām? Tu melo! � mijējs dārdināja. � Teic, kam pieder �is halāts, kam �is zobens?

��� Nu tev, tev! � Arzi-bibi mēģināja izlocīties. � Nekliedz ta�u, izdzirdēs kaimiņi.

� Lai! Lai viņi dzird! � tirgotājs brēca. � Lai viņi zina! Es redzu, ka izlaidība ir iekļuvusi ne Nigmatullas namā vien! Kas te bija pie tevis? Ahā, tu klusē! Ak nicināmā izvirtule, ak velna mātīte! Kas? Teic, kas?

Arzi-bibi klusēja atbruņota un nomākta.

Augstmanis tīnē aiz bailēm zaudēja samaņu un kā ļengans, nedzīvs blāķis uzvēlās zaglim virsū.

Un pats zaglis � viņ� jau nu gan biia pieradis pie visādiem pārbaudījumiem � arī padevās nāvējo�ām bailēm. Pagalam! Mijējs tūlīt sasauks ļaudis, sāks pārmeklēt māju. Pazemes cie�tums, spīdzinā�anas, bende, karātavas! . . . Pagalam!

��� Kas? � dobji un aizsmacis rēca tirgonis, niknumā ar kā�jām spārdīdamies. � Saki!�

Baiļu un apjukuma mākts, zaglis domās no tīnes sauca pa�līgā Hod�u Nasredinu: glāb, lai notiek brīnums!

Un brīnums nolika! Glābēja doma � spilgta kā zibens, smaila un asa kā adata � pazibēja viņa apstulbu�ajā galvā. Tā nebija viņa doma, tā atlidoja pie viņa no ārpuses; zaglis sā�kumā to pat ne visai labi saprata un, protams, pats nekad nespētu to pārvērst darbībā. Bet reizē ar �o domu viņ� ieguva varenu spēku.

Viss, kas notika pēc tam, visi zagļa vārdi un darbi nebija viņa vārdi un darbi, bet tos radīja �is neredzamais spēks. Tam paklausīdams, zaglis glu�i kā pusnomodā, pats nesaprazdams, ko dara, pacēla tīnes vāku un, uzlidoju�o pūku mākoņa ieskauts, nostājās valodu zaudēju�ā tirgoņa un viņa laulenes priek�ā.

Arzi-bibi īsi iekliedzās un palika bez elpas, �ausmīgi nobālusi. Dzīvas viņas sejā palika vienīgi acis � milzīgas, nekustīgas, melnas� Un kā gan ne! � viņa bija paslēpusi tīnē apburo�o

Kamilbeku, bet izlīda nez kāds vienacis izdzimtenis ar platu, pla�kanu purnu, tāds spēj likt sastingt pa�am dēmonam Sahraml

Noslēpumainais, no ārpuses ieradies spēks lika zaglim iz�kāpt no tīnes, aizcirst aiz sevis vāku un pēc tam teikt sekojo�us vārdus:

��� Arzi-bibi, viss ir nācis gaismā! Mums abiem vairs neklājas mānīt jūsu tik cienījamo laulāto draugu. Mums atliek viens: no��ēlot un pazemīgi lūgt piedo�anu.

Naudas mijējs palēcās, sāka drebēt un griezt zobus.

Arzi-bibi, pie sienas piespiedusies, �ļupstēja!

��� Kas tas ir? � Kas tas ir? �

��� Kas? � tirgonis gārdza. � Tu nezini � kas?

��� Es zvēru, ka nekad neesmu viņu redzējusi! Nekad!� �odien . . . lūk, tagad � redzu pirmo reizi mū�ā!

Bet zaglim nevajadzēja meklēt vārdus, kas skanētu patiesi, � tie nāca pa�i no sevis:

��� Kad es dzirdēju, cik laipni, cik maigi jūsu laulātais draugs ar jums runā, manu sirdi pārņēma no�ēla un kauns �

��� Viņ� melo! � Arzi-bibi kliedza. � Netici viņam! Es līdz �im brīdim viņu nekad, nekad neesmu redzējusi!

��� Izvirtule! � mijējs drebēdams �ņāca. � Laulības pārkā�pēja! Pievilt savu labdari, kas tevi, ubadzi, pieņēmis! Viņu pie�vilt! Un ar ko? Ar tik neķītru purnu, ar tādu izdzimteni! Tu tikai paskaties uz viņu, paskaties, ar ko viņ� ir labāks p ar mani.

��� Sievietēm mēdz būt visai dīvainas un pat netikumīgas tieksmes, � nekaunīgi iebilda zaglis.

Arzi-bibi par atbildi varēja tikai novaidēties. Viņa jau bija atjēgusies no pirmā trieciena, jau visu sapratusi; viņā vārījās niknums, viņa ar savu acu liesmainajiem zibeņiem dedzināja zagli! Bet viņa bija saistīta, bezspēcīga, spiesta klusēt. Jo tur, tīnē, atradās otrs.

��� Viņ� melo!

Un atkal viņai aptrūka elpas.

��� Neliedzieties, Arzi-bibi, � zaglis sacija. � Vienīgi tīru sirdi atzīstoties, mēs varam cerēt uz glābiņu. Vai tad tā nebijāt jūs, kas mani �odien ievilināja �ai namā, teikdama, ka jūsu vīrs līdz vēlai naktij palik�ot pie augļotāja Vahida, jo gribot atgūt uz kauliņiem paspēlēto � trīs simti septiņdesmit tangas?

��� Tu pat to esi viņam izpļāpājusi! � tirgonis brēca, sev bārdu plēsdams. � Pat to!

Noslēpumainais spēks turpināja darboties, pasacīdams priek�ā zaglim vajadzīgos vārdus:

��� Zvēru, ka nekad vairs nepārkāp�u �ā nama slieksni un nekad neļau�u savām acīm uzlūkot �o sievieti, kurai patiesi brīnum jauka miesa, bet melna dvēsele, kā to liecina viņas nekau�nīgā lieg�anās. Mana sirds ar riebumu novēr�as no viņas � es eju prom �

Lēniem soļiem, galvu noliecis, glu�i kā no�ēlas un sāpju bez�galīgi mākts, viņ� izgāja no istabas.

Aiz viņa muguras plosījās neaprakstāms tracis.

��� Nē! Nē! Es viņu nepazīstu! Nekad! Nekādi � Asaras liedama, sauca Arzi-bibi.

��� Tu melo! � dārdināja viņas laulātais draugs. � Tu melo, riebekle! Viņ� pats tevi atmaskoja!

Zaglim nopakaļ skanēdams un �ķindēdams izlidoja zobens, aiz tā � samta halāts.

��� Saņem, vai dzirdi, tu sve�u gultu apgānītāji Un lai es tevi nekad vairs neredzētu!

Te nu zaglis divreiz nebija lūdzams.

Tiklīdz viņ� izskrēja pa vārtiņiem pagalmā, noslēpumainais spēks viņu atstāja. Ta�u tagad viņam pilnīgi pietika ar savējo, ko viņ� piedeva kājām, � it visu, bez pārpalikuma! Kā viņ� joza, kā drāzās! Ausīs svilpoja vēj�, pa�a ēna tikko tika līdzi. Vienā mirklī viņ� �ķērsoja klajumu un atjēdzās kapsētā, te viņ� apgulās apputēju�os dzelk�ņos, vecu kapu vidū.

Bet tirgoņa namā vētra pamazām norima.

Tirgonis, spēku zaudējis, sa�ļucis, ar sapinkātu, dūnu pilnu bārdu, uz auss noļuku�ā �almā sēdēja uz tīnes un rūgti vai�manāja:

��� Bet es tev vienmēr ticēju, es tev tā ticēju!�

Viņ� sakampa galvu rokās un �ūpoja to, pats līgodamies un dobji stenēdams aiz necie�amām sirdssāpēm.

Pēdējais niknuma uzliesmojums izsvieda viņu istabas vidū. Me�onīgi acis valbīdams, sevi aiz bārdas raustīdams, viņ� sāka aurot:

��� Un ar ko? Ar ko? Kur tu viņu tādu izrāvi � tādu velna mūli!

�is dvēseles brēciens izsmēla viņa spēkus līdz pa�am dibe�nam. Vairāk viņ� neko neteica, neviena vārda.

Kādu sodu viņ� varēja izvēlēties savai vēj grābsi igaj ai laulenei? Nodot bendēm? Viņ� to pārāk mīlēja un bez tam � ne�gribēja valodu un negoda. Pa�arn nopērt viņu ar pletni? Viņ� to varētu izdarīt, izmantojot brīdi, ka neviena nav mājās, bet: �Kas iesit sievietei, tas pelna nicinā�anu!� � to viņ� atcerējās.

Tad viņ� nolēma ieslēgt to mājā un atņemt jebkuru savas labvēlības pierādījumu. Ar drūmu un nepielūdzamu izskatu, skaļi �ņākdams, viņ� noņēma no sienas sudraba spoguli, noplēsa te�piķi, pēc tam iztuk�oja ni�as, izvācot krūciņas, lādītes un visus pārējos sīkumus.

Viņ� apstrādāja tahtu, atstājot uz tās tikai vienu spilvenu.

Istaba uzreiz kļuva drūma, glu�i kā neapdzīvota.

Arzi-bibi, kaktiņā ierāvusies, milzīgām, nekustīgām acīm klu�sēdama vēroja vīra atriebīgo rīcību.

Viņ� pārlaida skatienu griestiem, sienām. Ko vēl varētu no�plēst? Ahā, zīda baldahīnu virs tahtas! Viņ� norāva arī baida hīnu un pievienoja to pārējām savāktajām lietām.

Radās liela kaudze visda�ādāko mantu. Kur lai visu to liek? Tirgoņa skatiens apstājās pie tīnes � redz, kur vispiemērotākā vieta!

Paredzot jaunu vētru, Arzi-bibi pārskrēja salti drebuļi.

� Vienīgi Nizami vai Firdousi varenā spalva varētu ap�rakstīt visu to, kas nu notika! Aiz bailēm un smacējo�ās tveices pagalam prātu zaudēju�ais augstmanis, redzēdams, ka viņ� tik un tā dabūts rokā, krita pilnīgā izmisumā un pārbīlī! Me�onīgi, glu�i kā nakts ūpis dobji brēkdams, viscaur slapj� un dūnām ap�lipis, viņ� izlēca no tīnes, ietriecās ar galvu tirgonim vēderā, iekoda pirkstā un, itin neko neapsvērdams, brāzās logā, izbirdinādams krāsainās ķīnie�u stikla rūtis.

Vārtiņi bija vaļā � viņ� tos neredzēja. Metās pāri �ogam. Atkrita atpakaļ. Metās no jauna. Sāka kaukt. Smagi pārvēlās pāri �ogam, nokrita uz ceļa, novārtījās vēl putekļos un, kājās pielēcis, neko savā priek�ā neredzēdams, brāzās nezin kurp � vien�alga, uz kurieni, ja tikai tālāk!

Ta�u ar to tomēr viņa bēdīgie piedzīvojumi nebeidzās. Baiļu dzīts, viņ� metās uz kapsētu. Gadījums aizveda viņu pie tā pa�a kapakmens, kur bija paslēpies zaglis. Aizelsies un gārgdams, ar satrakoti puksto�u sirdi, kas gatava trūkt, augstmanis iegāzās nezālēs, divus soļus no zagļa, kas gulēja otrpus kapa. Mazliet atvilcis elpu, augstmanis iedro�inājās pavērties apkārt.

Visu�ēlīgais allah! � tie�i uz viņu, draudzīgi smīnēdams un dzeltenu aci mirk�ķinādams, raudzījās liels, plakans mūlis � pa�visam sve�s!

Bet �uksti, ko viņ� sadzirdēja, tam nebija sve�i � ak, cik �ie �uksti viņam bija labi pazīstami!

� Nu, kā tur ir, mājās? Man ir jūsu zobens un jūsu medaļas, godājamais. Variet saņemt. Bet halātu es paturē�u sev � par piemiņu.

Kas �obrīd domās par medaļām, par zobenu! Drud�aini ieklie�dzies, augstmanis pielēca kājās un ātrāk par stirnu aizjoņoja dziļāk kapsētā, lēkdams tie�i pāri kapiem, lauzdamies cauri dze�loņainiem krūmiem. Velti zaglis meta ar roku par zirni saviem miermīlīgajiem nodomiem � augstmanis neapstājās, neatska�tījās un nozuda kapsētas brik�ņos.

Tiklīdz augstmanis bija izlēcis no tīnes un laimīgi aizlaidies, va�as, kas spieda Arzi-bibi klusēt, satrūka, un viņa ar visu savu dedzību metās uzbrukumā.

� Vecais muļķi! � viņa sāka spalgi kliegt. � Vecais, resnais muļķi, ko tu aiz savas muļķīgās greizsirdības man piesienies un nomelno mani kā pēdējo paklīdeni! Labāk paraugies, kur tava soma? Vai patie�ām tu joprojām nesaproti, ka tie bija zagļi, zagļi, kas ielavīju�ies namā, kamēr es gulēju! Kur tava soma?

Atgādinājums par somu vienā acumirklī atdeva tirgonim skaidru sapra�anu. Viņ� metās blakus istabā pie paslēptuves. Arzi-bibi steidzās pie tīnītes, kurā glabājās viņas rotas.

Naudas soma bija savā vietā, bet dārglietu tīnītē nebija.

Apstiprinājās Arzi-bibi vārdu patiesīgums par zagļiem un līdz ar to apstiprinājās viņas pilnīgā nevainība laulības pienā�kuma pildī�anā.

Dārglietas bija pazudu�as īstā laikā: sirdī viņa klusi priecājās par to pazu�anu, nemaz ne�aubīdamās, ka jau tuvākajā laikā piespiedīs vīru zaudējumu simtkārtīgi atlīdzināt.

Par turpmāko nav daudz ko stāstīt: protams, Arzi-bibi rūgti raudāja, �ņukstēdama, pleciem trīsot; protams, mijējs, no�ēlu mocīts, pazemīgi lūdza piedo�anu; protams, viņ� atlika vecās vie�tās lādītes un krūciņas, lodāja, sviedrus liedams, gar sienu, pie�stiprinot baldahīnu un tepiķi, un beidza ar to, ka visā pilnībā atzina savas laulātās draudzenes neapstrīdamo pārākumu pār

sevi un tāpat ari lielo laimi būt par viņas vergu � tā bija atzī��anās, kas tika gan �ēlīgi pieņemta, tomēr nenovērsa greizsir�a kauna pilnu padzī�anu no �ī smar�īgā nevainības mājokļa uz nama otru pusi.

Pienāca nakts, uzlēca mēness un ar savu bālo vizmu apmir�dzēja Kokandu, apklusu�o tirgu, tirgoņa namu, apmirdzēja du�so�o Arzi-bibi, viņas brīni�ķo, marmorbalto seju, kas pauda dzidru skaidrību, bet kādā tālākā istabā apmirdzēja resno Rahimbaju, kas mocījās bezmiegā, no�ēlu un pa�pārmetumu plosīts. Laiku pa laikam viņ� uz pirkstgaliem piezagās pie lolotās celles un ar lūdzo�u seju, ar asarām acu kaktiņos ieklausījās vieglajā, vienmērīgajā elpā aiz durvīm, nedzirdami skūpstīja gaisu un, galvu �ūpodams, bēdīgi nopūzdamies, devās atpakaļ uz savu guļvietu �

Bet tālu aiz pilsētas uz tuk�a ceļa mēness apmirdzēja vientuļo zagļa augumu. Ar dārglietām kabatā, ar zobenu un samta ha�lātu, kas salikti maisā, viņ� steidzās uz kalniem, kur to gaidīja Hod�a Nasredins.

Noslēpums! Hod�a Nasredins zināja �ā vārda vareno pievilk��anas spēku; aprēķins izrādījās pareizs: tagad Agabeks ik die�nas apciemoja būdiņu.

��� Par agru, saimniek; pacieties vēl da�as dienas, � Hod�a Nasredins atbildēja uzmācīgajam taujātājam.

Agabeks rūca, pukojās, ta�u piekāpās.

Valodas pievērsās citiem jautājumiem, kuriem it kā nebija nekāda sakara ar noslēpumu, bet kas īstenībā bija vērsti uz to pa�u, kaut arī pa aplinkus, līklo�u ceļiem.

��� Tātad pirms dienesta Heratā tu daudz braukāji pa pa�sauli, Uzakbaj. Ko tu meklēji?

��� Zinā�anas. Pasaules noslēpumu atslēgas.

��� Tev ir gadījies, kā tu teici, pabūt ari Mekā. Kāpēc tad tu nevalkā zaļu �almu?

��� Man uz to nav tiesību, jo, būdams ārkārtīgi aizņemts, es neatradu laiku, lai pie melnā Kaabas akmens izdarītu visas ne�piecie�amās ceremonijas.

��� Tu biji aizņemts? Ko tu darīji?

��� Meklēju kādu senu grāmatu.

��� Vai atradi?

��� Jā, atradu.

��� Par ko tajā stāstīts?

��� Nevaicā, saimniek. Par lielām lietām � jaunām un labām burvībām.

��� Tad jau tev ir melnā grāmata?

��� Nē, glu�i otrādi. Mans mērķis ir uzveikt kādu ļaunu bur�vību, nevis to radīt.

��� Kas tās par burvībām, nu pasaki?

��� Par agru, saimniek; pacieties vēl da�as dienas.

Jautājumu aplis sākās no"jauna ar nelielām izmaiņām. Pro�tams, Hod�a Nasredins velti laiku netērētu, ja nesaskatītu tajos sev kādu labumu. Viņ� iepazina Agabeku pēc viņa pa�a jautā�jumiem, � te būs vietā atcerēties senu parunu: �Muļķis sēj vār�dus bez apdoma, bet ra�u ievāc gudrais.�

Hod�a Nasredins cītīgi pētīja visus līkumiņus Agabeka rak�sturā, ievēroja katru viņa neapdomāti izteiktu vārdiņu, aizrau��anos, kustību, pūlēdamies atrast viņa apslēptās garīgās būtības atslēgu. Hod�a Nasredins glu�i vai vilk�us izvilka gaismā Aga�beka dvēseli no taukajām miesām, tā kā no ūdenskrātuves dzel�mes izvelk slīkoni, lai to apskatītu un mēģinātu pazīt; sākumā ūdens ir tum�s un necaurredzams, bet tad ķeksis aizķeras, sāk vilkt, ūdens saviļņojas, dziļumā parādās kaut kas neskaidri balts; vēl mazu piepūli � un slīkonis sāk celties uz aug�u, jau sama�nāms duļķainajā ūdenī un beidzot iznirst virspusē, ar stingās, uz�pūstās sejas tum�o zilganumu biedējot apkārt stāvo�os � Ar savu kroplīgumu un miroņa kurlumu pret jebkuru aicinājumu uz labu Agabeka dvēsele pilnīgi atgādināja �ādu slīkoni � ja nu vēl ūdenskrātuve būtu smirdo�a, domāta netīrumu satecē�anai, tad mūsu salīdzinājumu loks noslēgtos un, veidojot �o apli, pil�nīgi attaisnotos.

Agabeks bija iedomīgs, lielīgs, kārs uz jebkuriem, pat visrupjākiem glaimiem. Izbijis tiesnesis, viņ� visus strostēja, at�maskoja, nosodīja, it kā pats dievs viņu būtu iecēlis par visas pa�saules augstāko soģi. Pats par sevi viņ� citādi nerunāja kā vien ar svinīgiem vārdiem, ar dziļām sērām atceroties savu izbiju�o tiesne�a varenību, � viņ� ne reizi nepasmējās par sevi, pat nepajokoja. No visa tā Hod�a Nasredins secināja, ka Agabeks, pirmkārt, ir muļķis, otrkārt, stulbs, tre�kārt, aizvainots, ceturt�kārt, lolo sapni kādreiz atgriezties cienījamajā un ienesīgajā ties�ne�a amatā.

Tie�i �is sapnis Agabeka vairogā bija visvārīgākā vieta, kur 1 Iod�a nolēma cirst.

Nemanāmi, aplinkiem viņ� novadīja sarunas uz pilīm, ama�tiem, atalgojumiem un pakāpēm.

��� Cik gai�u prātu allahs ielicis tavā galvā, ak saimniek, � viņ� teica ar liekuļotu sajūsmu. � Apbrīnojami, ka Horezmā nav saredzēju�i tādu prātu un ļāvu�i tev atkāpties no amata!

�ie vārdi Agabeka sirdī ielija kā eļļa, jo vairāk tāpēc, ka viņ� no amata bija atkāpies ne bez trok�ņa, ko radījusi pārmē�rīga centība kukuļņem�anā.

��� Protams, es saprotu: pilsētas tiesne�a amats tev bija pā�rak niecīgs, � Hod�a Nasredins turpināja, bet vai tad viņi nevarēja atrast kādu augstāku amatu, piemēram, par galveno pils kasieri. Ikviens valdnieks, ja vien tam ir kaut cik sapra�a�nas, ar abām rokām turētu tādu kasieri. Pils kase vienmēr būtu pilna un visas nodevas ievāktas laikā un bez zudībām.

���� Un vēl būtu ievestas daudzas jaunas! � Agabeks, sapņu sakarsēts, piebilda. � Piemēram, nodevas par asarām �

��� Cildena doma! Nodeva par asarām izraisītu jaunas asaras, bet jaunas asaras � jaunu nodevu. Un tā bez gala � Kas par neaptveramu gudrību! Par �o domu vien jau tevi vajadzētu neka�vējoties iecelt par galveno vezīru!

Agabeks, visus spēkus saņēmis, radīja otru cildenu domu.

��� Un vēl � vēl es noteiktu nodevas par smiekliem!

���� Par smiekliem! Vai maz var iedomāt, kādu vezīru palai�dis gar degunu Horezmas hans. Tagad viņ� dro�i vien aiz īg�numa grau� sev kāju nagus!

Tā pagāja nedēļa. Versmīgā vasara no ielejas bija uzkāpusi �e, piekalnēs, un piepildījusi visu apkaimi ar sausu, snaudo�u svelmi. Gaiss likās sastindzis, it kā vēj� būtu pakritis un uz vi�siem laikiem zaudējis spēku: ezers laistījās kā nopulēts, tikai laiku pa laikam pār tā sudraboto virsmu pārskrēja tikko manāma gaisīga ēna, glu�i kā pār spoguli, kad tam uzpū� dva�u. Un atkal viss pamira nokaitētās gaismas straumē: pie debesīm karājās vientuļ� vanags, ķirzakas, acis aizvēru�as, gul�ņāja uz baltajiem akmeņiem. Zāle nodzeltēja, nokalta. Kādā rītā Hod�a Nasredins, palūkojies uz tālajiem pakalniem, vairs neredzēja pa nogāzēm baltojo�ās jurtas: kirgīzi nakti bija saposu�ies un ar saviem ga�nāmpulkiem aizgāju�i uz augstajām kalnu ganībām.

Kalnos kusa baltie sniegi un zilgie ledāji. Strauti, kas nesa ūdeni ielejām, pārplūda. Bet �orakie�iem no �i ūdens netika ne pilītes: visu to sagrāba Agabeks un krāja savā ezerā.

�orakie�u lauki vīta slāpēs.

Pi-enāca laistī�anas laiks.

Agabeks palielījās Hod�am Nasredinam par meiteni, ko viņ� gaidot ienākam savā namā.

��� Viņa, protams, ir vienkār�a lauku meitene, bet, ja tu, Uzakbaj, to redzētu, tad savās domās salīdzinātu ar neatplauku�u rozes pumpuru. Un es tuvākās dienās �o pumpuru atvēr�u!

��� Bet varbūt viņai ir līgavainis?

Līgavainis? Viņai? Redz kur doma, kāda Agabekam nekad nebija ienākusi prātā, tāpat kā doma par pa�as meitenes vēlē��anos. Vai tad visi �ie �orakie�i nebija no�ēlojami, nicināmi tārpi salīdzinājumā ar viņu, vai tad pats iiktenis tos nebija nodevis viņa varā, lai viņi visu savu prieku un visas vēlē�anās ziedotu viņa � Agabeka priekam un vēlmei?

Hod�a Nasredins saprata saimnieka neizpratnes pilnā ska�tiena jēgu un vairāk neko netaujāja.

Naktī kalnos uznāca spēcīgs negaiss.

Brāzmains vēj�, nesdams līdzi tāla lietus valgumu, tik ilgi ar stingrajiem spārniem sitās pret būdas durvīm, kamēr atrāva tās vaļā; ielauzies iek�ā, viņ� izpūta gaisā un sāka virpuļot pa�varda pelnus, uzdvesa savu elpu guļo�ā Hod�as Nasredina sejai, satrauca ēzeli, kur�, �ķiet, �o vēju vien bija gaidījis, lai nakts vidū sāktu brēkt � �ņukstēdams, �agodamies, raudādams un gari aizvilkdamies.

Ilod�a Nasredins uzmodās, pacēla galvu, ieklausījās tālā pēr�kona dunā. Caur atvērtajām durvīm viņ� redzēja naksnīgās, ne�gaisa pārņemtās debesis: melni padebe�i it kā �ķīla uguni no klin�ainajām virsotnēm, zibens bāli zilajos uzliesmojumos ik pa brīdim no tumsas kā lidojo�a parādība iznira drūms kalnu gals ar sniega smailēm, melnām aizām un gravām. �Kur gan pat�laban atrodas mans vienacis ceļabiedrs?� Hod�a Nasredins iedo�mājās zagli. �Varbūt uz kalnu takas, negaisā, lai pasargā viņu visvarenais allahs!�

Pēdējās divās dienās zaglis neizgāja viņam no prāta. Starp viņiem pāri kalnu smailēm un pārejām it kā notika sasauk�a�nās � pārāk vāja, lai izteiktu domas, bet pilnīgi pietiekama, lai izjustu jūtas, pareizāk, dzirdētu jūtu atbalsis. �Vai patie�ām es ar viņu esmu tā saradis?� Hod�a Nasredins domāja, atcerē�damies, ka agrāk viņa sirds tā sasaukusies loti reti un vienīgi ar sirdij vistuvākiem, tālumā eso�iem cilvēkiem.

Vakar, jau pa�ā pievakarē, �i saskarsme bija skaidri jūtama. Hod�u Nasredinu piepe�i pārņēma neskaidras ba�as, kas pārvēr�tās nemierā. �Kas ar viņu Kokandā ir noticis?� viņ� sev vaicāja, bet uzminēt, protams, nevarēja.

Bet zaglis tie�i tai laikā ar augstmani sēdēja tīnē.

�Viņ� ir briesmās! Viņ� ir briesmās!� Hod�a Nasredins do�mās iesaucās un vairs nekur nespēja rast mieru�

Un tik liels bija viņa uztraukums, ka daļa tā spēka aiztraucās uz Kokandu, uz tirgoņa namu, uz aizvērto tīni. Tad nu radās glābēja doma, kas zaglim lika atvērt tīnes vāku un dūnu mākonī nostāties pārsteigtā tirgoņa priek�ā. Kas pēc tam notika tirgoņa namā, ir zināms, un mums nav vajadzības atkārtoties; būdiņā nekas sevi�ķs nenotika, ja neskaita dvēseles mieru, kas pārņēma Hod�u Nasredinu. Viņ� uzelpoja brīvi un viegli, ne�aubīgi zinā�dams, ka nezināmās briesmas, kas zaglim Kokandā uzglūnēju�as, laimīgi pagāju�as garām. Uztraukums atplūda no viņa sirds, un viņ� sāka smieties, jauzdams, ka zaglis pēc atgrie�anas pastāstīs viņam kaut ko varen uzjautrino�u.

Pēc tam priecīgā noskaņa nepameta Hod�u Nasredinu līdz vēlai naktij un pat aizmidzis viņ� redzēja jautrus sapņus.

Negaisa un pērkona grāvienu uzmodināts, viņ� ilgi gulēja, domādams par zagli, ta�u savā sirdī nerada ne mazāko ba�u at�balsis. Tātad viss kārtībā, drīz atgriezīsies.

Hod�a Nasredins piecēlās, lai aiztaisītu vēja virinātās durvis, un ieraudzīja Saidu.

Jauneklis ieslīdēja būdā, lūdzo�i no�ukstēdams:

��� Piedod, ka es pārkāpu aizliegumu un ierados, bet mans saprāts ir ie�ņaugts skumju knaiblēs. Līdz laistī�anai atliku�as tikai trīs dienas.

��� Atceros, Said, es atceros.

��� Zulfija jau ir izraudājusi acis un zaudējusi ticību.

��� Zaudējusi ticību? Tas ir |oti slikti.

��� Varbūt mums abiem tomēr būtu labāk bēgt, kamēr nav par vēlu?

��� Bēgt? Tad jau trijatā � es jums līdzi. Un ne vien trijatā � �etratā: es ta�u savu ēzeli te nepametī�u? Un ne vien �etratā piecatā: es biju aizmirsis vēl vienu, kas kuru katru brīdi ieradīsies �orakā. Tā vairs nebūs bēg�ana, bet vesels gājiens! � Viņ� uz�lika roku uz Saida pleca. � Pasaki savai Zulfijai, ka viss ir kār�tībā � tā kā vajag.

��� Viņa neticēs.

��� Pasaki manā vārdā.

��� Viņa tevi nepazīst.

��� Bet vai tu pats, Said, pa�laik man tici?

Viņ� ar dego�u skatienu vērās Saidā, un �is skatiens uzlies�moja cauri tumsai un nonāca pa�ās sirds dzīlēs, tā saules stars izspie�as cauri aizvērtiem plakstiem, mirdzēdams cauri asins sārtumam. Sim skatienam nebija iespējams pretoties!

��� Es ticu, � Saids klusi teica.

�� Tad arī viņa ticēs. Viņu pārņems tava ticība. Ej! Atceries: mēs vienmēr būsim kopā! Lai kas notiktu � mēs būsim kopā!

Saids paklanījās, aizgāja.

Naktij balot, viņ� tikās ar Zulfiju.

Meitenē viņ� atmodināja ticību, un viņa nomierinājās.

Pagāja vēl diena, bet zagļa joprojām nebija.

Hod�a Nasredins uz pirkstiem aprēķināja viņa ceļu: trīs die�nas turp, trīs � atpakaļ, Kokandā divas dienas. �Ja rīt arī ne�ieradīsies, tad mums patie�ām nāksies bēgt! Vai patiesi manas jūtas mani viļ? Nē, tas nevar būt! Viņ� jau ir tuvu, viņ� jau steidz, cik spēka, viņ� jau ir kalnu pārejas �ajā pusē!�

IJn zaglis parādījās. Viņ� parādījās mālu būdas durvīs glu�i kā no gaisa nokritis. Tikai pirms mirkļa Hod�a Nasredins bija izgājis laukā un lūkojies uz ceļa � tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Un pēk�ņi tas ieradies! Zaglis bija redzami noguris, putekļiem klāts, bet viņa plakanais mūlis staroja. Hod�a Nasre�dins saprata bez vārdiem: veicies!

Tas notika dienas otrā pusē. Kamēr zaglis pastāstīja savus Kokandas piedzīvojumus, saule pavirzījās vēl vairāk uz rietu�miem. Tuvojās vakars � pēdējais vakars pirms laistī�anas; bija jāsteidzas.

��� Norunāsim par turpmāko, � Hod�a Nasredins sacīja.

Dārglietas pieder nabadzīgajai atraitnei, un tās viņai jāatdod.

Tu piekriti?

��� Tāda doma man arī pa�am ie�āvās galvā.

��� Bet pirms tam mēs uz īsu laiku palaidīsim tās apgrozībā. Protams, godīgos nolūkos.

��� Es saprotu! � zaglis kļuva rosīgs. � Un varu tev pa�sacīt, kur atrast vietu, kas tam būtu vispiemērotākā. Tur tālāk aiz Corakas, jau ieleja, atrodas kāds sērais. Man par to stāstīja. Liels sērais, kurā augu dienu un nakti bez pārtraukuma spēlējot kauliņus. Vareni spēlējot. Ja mēs pie �īs lietas ķertos divatā . . .

���� Nē, mēs pie �īs lietas neķersimies. Mēs laidisim naudu apgrozībā drīzāk un tepat tuvumā. Mēs piedalīsimies citā spēlē, kurā nevar paspēlēt. Seko manās pēdās, bet tā, lai neviens tevi neredzētu.

Pa klajumiem, pa nomalēm viņ� aizveda zagli uz vecā Mameda-Ali mājām. Slēpdamies tamariska un efeju saaudzēs, viņi pielavījās pie �oga, ielūkojās dārzā.

Vecais bija dārzā, apru�ināja ābeles. To vidū � Hod�a Nas�redins zināja � bija viena, ko Maineds Ali iestādījis meitas dzim�anas dienā. Pēc Saida stāstījuma �ai ābelei katru dienu skaistuma dēļ pienākoties īpa�a lenta: sestdien � sarkana, svēt�dien � balta, pirmdien � dzeltena, otrdien � zila, tre�dien � sārta un ceturtdien � zaļa. Bet piektdienā, svētku dienā, visas se�as lentas uzreiz. �o kārtību izdomājusi pati Zulfija pirms kā�diem desmit gadiem un kop� tā laika stingri ievērojusi, nekad no rīta neaizmirstot sasveicināties ar savu vienaudzi un izgrez�not to.

�odien bija piektdiena, svētki, ābelei pienācās se�as da�ādkrāsu lentas. Bet kur tās ir? � Lai kā skatījās Hod�a Nasredins, viņ� nevarēja starp daudzajām ābelēm pazīt �o vienīgo. Vai tie �am Zulfija aizmirsusi?

Ne, Zulfija nebija aizmirsusi. Vērīgāk ielūkojies, Hod�a

Nasredins saskatīja uz kādas netālas ābeles � uz tās pa�as, ko vecais tikko kā sāka ru�ināt, � �auru lentīti, melnu.

Zulfija nebija aizmirsusi. �orīt viņa bija atvadījusies no sa�vas mīlules un kā piemiņu no sevis atstājusi sēru zīmi.

Hod�am Nasredinam uz mirkli aptrūka elpas aiz �ēluma: �ī melnā lentīte viņam izteica vairāk nekā vesela sāpiu grāmata. Nabaga meitene, ko viņa �ais dienās pārcietusi! Vēl ne reizi Zulfiju neredzējis, ne reizi ar viņu nerunājis, viņ� sajuta to tuvu un dārgu, glu�i kā asinsradnieci. Viņ� ar visu sirdi dalījās mei�tenes bēdās un ar visu sirdi priecājās par viņas prieku � to ne�gaidīto prieku, ko viņ� tūlīt iesūtīs �ajā dārzā.

��� Vai redzi melno lentīti uz ābeles? � Hod�a Nasredins �ukstus vērsās pie viena�a. � Nepaies ne stundas ceturksnis, kad to nomainīs se�as krā�ņas, brīni�ķas da�ādkrāsu lentas! Tici man: tādu brī�u dē| ir vērts dzīvot uz zemes!

Vienacis nesaprata: viņ� nezināja, ne kāpēc �ī lentīte melna, ne ko tā nozīmē.

��� Ko tu gribi teikt?

��� Skaties un saproti pats.

Dārzā ieradās jaunā saimniece Zulfija. Ai vai! � viņa jau sevi vairs �e neuzskatīja par saimnieci. Viņas seju apēnoja skumju mākonis. Viņa pārlaida dārzam gausu atvadu skatienu: krūmiem, kokiem, taciņām, puķēm � Hod�a Nasredins iztālēm samanīja asaras viņas acīs.

��� Paraugies! � pa�ukstēja zaglis, iebikstīdams Hod�am Nasredinam ar elkoni. � Kas tas vēl �

Tas bija Saids. Vecā nepamanīts, viņ� ieslīdēja pa vārtiņiem un cauri krūmiem devās pie Zulfijas.

Meitene metās viņam pretī.

��� Kā ir? � Hod�a Nasredins uzminēja viņas jautājumu.

��� �odien viss iz�ķirsies, � sekoja atbilde. � Vai nu būs nauda, vai bēg�ana. Tu esi gatava?

Zulfija varonīgi pameta ar galvu. Jā, gatava! � Viņa nebija izlēmusi uzreiz, bet, ja reiz izlēmusi, tad pie tā paliek. Hod�a Nasredins tīksminājās par viņu � par drosmīgo galvas pagrie-, zienti, acu mirdzumu.

Ve�uks, kas rosījās zem ābeles, atskatījās, ieraudzīja Saidu un Zulfiju. Viņ� nodūra galvu, brīdi domāja, iedūra zemē savu kapli un nevarīgā, gurdā gaitā, kājas vilkdams, devās pie jau�nie�iem.

Saids viņu godbijīgi sveicināja.

Vecais atbildēja klusēdams. Viņam bija smagi runāt. Un kauns. Sevi pārvarējis, viņ� sacīja:

��� Dēliņ, uzklausi mani: ej prom. Neplosi velti sirdi ne man, ne Zulfijai, ne sev. Viņa mums vairs nepieder.

Klausīties viņa tālākos vārdus Hod�am Nasredinam nebija laika.

��� Drīzāk! � viņ� pa�ukstēja zaglim. � Paslēp dārglietas zem ābeles. No virsas apsedz ar zemi. Aizlien kā �ūska, kā �ēna! �

Zaglis noslīdēja lejā, otrpus �oga, dārzā. Un tūlīt pagaisa, glu�i kā zemē iegrima, kā ūdenī iekrita. Un vienīgi pēc tikko ma�nāmas zāles sa�ūpo�anās virs iz�uvu�a, aizaugu�a arika Hod�a Nasredins varēja nojaust, ka viņ� tuvojās ābelei. Steidzīgi, ne�dzirdami �

Kaut kas vienu mirkli pazibēja zem ābeles � un atkal sakus�tējās nezāles virs sausā arika, tikai pretējā virzienā.

Lēcot dārzā, zaglis bija aizskāris granātābeles zaru un, kad atgriezās, tas vēl �ūpojās.

��� Ko tālāk? � viņ� �ukstus vaicāja, viscaur drebēdams. Protams, ne jau aiz bailēm, bet aiz zag�anas kvēles, kas atkal uzliesmojusi pilnā sparā.

Platas un skaidras vakara gaismas straumes pārpludinātais dārzs pēc skumīgajiem Mameda-Ali vārdiem bija it kā satumsis, iedams pretī naktij.

Saids aizgāja. Vārtiņos atskatījās, atvadām pamāja ar roku.

Zulfija raudāja.

Vecais gausiem soļiem atgriezās pie ābeles.

Viņ� paņēma savu kapli, iecirta to vienu reizi, otru, tre�o, zemi rakdams, ko dzelzs grieza tik gludi, ka tā spīdēja. Katru pinkuli viņ� sadauzīja ar pietu, pēc tam sadrupināja, rūpīgi, katru kripatiņu. Bēdas gulēja uz viņa vecās sirds kā simt pudu smags akmens, bēdas bija izdzēsu�as pēdējo spo�umu viņa veca�jās acīs, ta�u ielauzties viņa ierastajā ikdienas darbā nebija spē�ju�as. Mamedam-Ali darbs bija viņa esības sakne, galvenais pamats, uz kura tas stāvēja zemes virsū. Viņ�, kā arvien, vienmē�rīgi cēla un nolaida smago kapli � un, kur viņ� bija gājis, tur neko vairs nevajadzēja ne otrreiz darīt, ne labot.

Zem kapļa kaut kas no�ķindēja. Vecais vīrs pieliecās, ilgi rau�dzījās, aiz akluma neredzēdams maisiņu ar dārglietām. Hod�a Nasredins domās viņam uzsauca: �Noliecies ta�u zemāk, vecais kurmi! Ņem, rau, kur tās ir, ņem!�

Vecais beidzot ieraudzīja. Pacēla maisiņu. Atraisīja � un sastinga, zelta spo�uma un dārgakmeņu mirdzas ap�ilbināts.

Viņ� izbēra dārglietas uz plaukstas � tum�as, sarepēju�as, smil�ainas. Viena aproce nokrita zemē. Mameds-Ali pieliecās pacelt un izgrandīja pārējo. Rubīnu kaklarota aizslīdēja no viņa rokām kā ugunīga �ūska, zelts krītot liegi uzliesmoja blāvā, kūsto�ā spo�umā, safīri pamirgoja kā zilgas, ledainas zvaigznes, smaragdi zaļi nodzirkstīja.

��� Zulfija! Zulfija! � vecais pasauca gandrīz dziesto�ā balsī.

Viņa izdzirdēja, uztraukumā metās pie tēva:

��� Kas tev ir, tēv? Tev slikti?

Un sastinga, vērtslietas ieraudzījusi. Savā mū�ā viņai tikai divas reizes bija gadījies redzēt zeltu, bet dārgakmeņus � nekad.

��� No kurienes tas?

Vecais jau bija atjēdzies, atguvis saprātu:'

��� Es atradu. Nupat, zem ābeles� Zem tavas, zem iemī�ļotās� Ak Zulfija, visvarenais allahs ir uzklausījis mūsu lūg��anas! To mums ir atnesis eņģelis, tavs eņģelis, Zulfija!

Hod�a Nasredins paraustīja vienaci aiz piedurknes.

��� Dzirdi, tu esi eņģelis.

Vienaci glu�i kā zibens ķēra klusu, neskanīgu smieklu lēkme, un viņ� krampjos nogāzās zemē Hod�am Nasredinam pie kājām.

Bet dārzā sākās līksma kņada. �Said! Said!� skanīgā balsī sauca Zulfija. Jauneklis nebija paspējis tālu aiziet � dzirdēja, at�skrēja. Viņ� vienīgais no trim apjauta, no kurienes radu�ās �īs dārglietas, ta�u kā tās nokļuvu�as zem ābeles, to nespēja saprast.

Vēl tikai trūka vienas lietas, lai vainagotu tādu dienu: da�ādkrāsu lentas ābelei. �Atceries ta�u, atceries!� Hod�a Nas�redins skandināja, domās vērsdamies pie Zulfijas. Viņa ar gara dzirdi uztvēra �o atgādinājumu, iesteidzās namā un pēc brī�a atgriezās glu�i kā lidojo�a komēta � steidzīga, starojo�a, ar ko�i krāsainu lentu asti. Saule jau bija norietējusi, bet zīds plan dījās, vizuļoja, it kā pats izstarotu gaismu; Zulfija izgreznoja ābeli un, lentām krā�ņi plīvojot, pati, melnās nakts krēslas mākta, nozuda, pagaisa bez pēdām.

Atpakaļceļā zaglis teica:

��� Es domāju, ka �ī meitene ir skaista kā eņģelis. Bet īste�nībā nekā sevi�ķa. Arzi-bibi viņa, piemēram, netiek ne tuvu.

��� Atceries Saadi: �Lai izprastu visu Leilas skaistumu, uz viņu jāskatās ar Med�nuna acīm,� Hod�a Nasredins atbildēja.

Būdā viņ� zaglim iedeva piecus plāceņus, vecu segu, kumganu:

�� Tu atrod sev mājvietu kaut kur netālu. Neviens tevi ne�drīkst redzēt un pat nojaust, ka tu esi Corakā. Ēdamo tu saņemsi no manis un tikai pa naktīm. Vienmēr esi gatavs ierasties uz manu pirmo aicinājumu. Vai redzēji kārti, kas nolikta ieejas priek�ā? Ja es to pacel�u ar baltu lakatu, tā būs zīme. Ierodies, ne mirkli nekavējoties.

��� Klausos un paklausu.

To teicis, zaglis devās prom meklēt vientulīgu naktsmītni.

Slēpties viņ� prata. Bez sevi�ķām pūlēm vienacis netālu at�rada mazu alu, ļoti mājīgu. Ieeju tajā sedza biezi krūmāji � dro�s aizsargs pret sve�a garāmgājēja skatienu. 5ī ala tur at�rodas vēl �obaltdien un saucas par �Tikumīgā zagļa mājokli�. Ta�u no �olaiku �orakie�iem neviens neko prātīgu par �o nosau�kumu nevar pastāstīt � par kādu zagli te runa. kas tas bijis par zagli, kur� te uz gadu simtiem atstājis nedzē�amas pēdas? Lai mūsu grāmata izkliedē neziņas miglu arī �ajā klusajā zemes stūrītī, jo pasaules iepazī�ana sastāv no sīkumiem un neviens sīkums nemēdz būt lieks.

Līdz tumsai zaglis paspēja saplūkt sausas efejas un ierīkot sev guļvietu. Pavarda un visa pārējā ierīko�anu viņ� atlika uz rītu. Jau iestājās nakts: viegli mākoņi, uzpeldēdami virsū mēne�sim, brīdi pa brīdim pārvērta tā vizmu gai�ā miglā; pa mēness apmirdzētajiem krūmiem, klusi �abinādamies, aizskrēja kaut kas mazs ar mīkstām ķepiņām. Miegaini iepīkstējās uzmodināts putniņ�.

Zaglis iemetās guļvietā, izstiepās. Acis lipa ciet, kājās pēc trim ceļojumiem bija salijis smeldzo�s smagums.

Pēc brī�a viņ� gulēja � cie�i, mierīgi. Un miegā smaidīja, varbūt redzēja vectētiņu Turahonu.

Savā būdā gulēja arī Hod�a Nasredins; sapnī viņ� redzēja se�ām krāsainām lentām apvīlu �ūpojo�os ābeli.

Gulēja Agabeks, tīksmīgi �amstinādams biezās lūpas: viņam rādījās Zulfija, kuru viņ� no rīta gaidīja iekrītam savā tīklā.

Tavi sapņi ir velti, neģēlīgais zirnekli! Viņa neķītrajiem, plēsonīgajiem valgiem tauriņa vietā jau bija sagatavots sirsenis! Kas attiecas uz nomodā eso�iem, tad �ajā naktī tie nebija divi vien kā parasti, bet trīs; vecais Mameds-Ali arī negulēja, sargādams dārglietas, ko bija paslēpis dzi|i pagalvī.

Saids un Zulfija tērzēja dārzā savā ierastajā vietā pie ūdens�krātuves, karaga�a ēnā:

��� Vai nu esi pārliecināta, Zulfija?

��� Said, mans dārgais, es neko nesaprotu! Kas viņ� ir, �is sve�inieks, mūsu aizstāvis, mūsu draugs?

��� Es nezinu, Zulfija, viņ� man savu vārdu nesaka � Ai, cik es esmu laimīgs!

��� Arī es esmu laimīga, Said!

��� Uz mū�u?

��� Uz mū�u! Drīzāk �is karaga�s pārvērtīsies par niedrīti, nekā es beig�u tevi mīlēt!

Karaga�s klausījās un nebrīnījās: viņ� uz �ā sola bija redzē�jis daudzus iemīlēju�os, dzirdējis daudz maigu vārdu, kas atkār�tojās no paaudzes paaudzē, un zināja, cik ātri � pēc viņa gad�simtu rēķiniem � dedzīgie mīlētāji pārvēr�as sakumu�os ve�os un trīco�ās, bezzobainās vecenēs, kas pirms mir�anas iznāk pa�sēdēt uz �ā pa�a sola � bet tikai dienā, lai saulē atsildītu saltās, gausās asinis, kas kādreiz dzirkstīja un putoja glu�i kā jauns vīns.

��� Pats īstais laiks sākt laistī�anu, � jautri sacīja Agabeks, no rīta ieradies pie arika iztekas. � Tiesa, �oreiz es nesaņem�u naudu, bet kaut ko citu, ta�u turpmāk būs vēl laistī�anas: savus naudas zaudējumus es paspē�u atgūt. Es neesmu maldījies.

Ezers bikli zilgoja; aug�ā tikpat bikli un rāmi ziloja debesis, dziļas, saltas, nakts mākoņu � zemes miegainās dva�as veldzētas.

���� Ar ūdeni rīkoties tev �odien nāksies vienam, es bū�u aiz�ņemts, � Agabeks turpināja. � Tūlīt atvedīs �o meiteni. Pavei, jau ved �

Ilod�a Nasredins palūkojās uz ciemata pusi.

Pa ceļu ezeram tuvojās ļau�u bariņ�.

��� Bet es viņu vidū meitenes neredzu.

��� Kā neredzi?

Agabeks skatījās cie�i ar abām acīm uz ceļu. Pēc tam neiz�pratnē uz Hod�u Nasredinu.

��� Paskaties vērīgāk, Uzakbaj, tava acs asāka par manējo.

��� Ve�i vien, � Hod�a Nasredins apstiprināja.

��� Es saprotu! � Agabeks ļauni teica. � Viņi atkal nāk lūgties! Bet es neesmu no tiem muļķiem, kas asarās k|ūst mīksti un padodas pierunām. Tu paraugies, kā es tos tūlit apstrādā�u!

Viņ� piepūtās, elkoņus izpletis; viņa acis samiedzās �auras, bārda izpūra, pakausis saspringa, spalvainais kakls iegrima plecos.

Sirmgalvji tuvojās.

Pa priek�u nāca Mameds-Ali. Vakar vēl no�ēlojams, drebulīgs, tas vienā naktī bija glu�i kā no jauna piedzimis. Viņ� nāca stingrā gaitā, drosmīgi vērdamies Agabekam tie�i sejā, glu�i kā līdzīgs līdzīgam.

Aiz viņa nāca divi zemnieki, kalējs, podnieks, zirgu dakteris un visiem aiz muguras � �aihanas saimnieks Safars.

Mameds-Ali palocījās bez verdziskuma, visai daudz savu veco muguru nepiepūlēdams:

��� Ir pienācis laistī�anas laiks, un mēs gribam saņemt ūdeni.

Pārējie noglauda bārdu, lūgdami ra�ai allaha svētību.

��� Ūdeni saņemt? � Agabeks bargi pārjautāja. � Bet ar ko jūs domājat par to maksāt? Mans noteikums tev, vecais, ir zināms: tavu meitu.

��� Mana meita nav prece, ar ko var tirgoties, � Mameds-Ali atbildēja ar tādu stingrību un pa�cieņu, kādu vakar viņam ne�varēja ne iedomāties.

Hod�am Nasredinam gribējās viņu apskaut par �o drosmīgo atbildi. Vecais pierādīja, cik pareiza ir kāda Hod�am dārga doma; cilvēkam jābūt brīvam no bada un bailēm, redz kādam jābūt cil�vēkam, lai izlietu no savām asinīm zemisko verdziskuma lasil

Agabeks pārsteigts raudzījās Mamedā-Ali: no kurienes veca�jam radusies tāda nekaunība?

��� Ar ko tu domā samaksāt?

��� Lūk!

Vecais izvilka aiz jostas aizbazto apbru�āto adas maisiņu.

��� Kas tur ir?

��� Paraugi.

Agabeks paņēma maisiņu, atrāva saites.

Safars, kas stāvēja visiem aiz muguras, izstiepa kalsno kaklu. Ari �oreiz viņ� palika sev uzticīgs: pārliecināts, ka tas viss labi nebeigsies, vērtslietas, protams, izrādīsies viltotas, kā viņ� to jau no rīta �aihanā bija pareģojis. Apbrīnojams cilvēks: viņ� prata paslēpties no prieka pat tad, ja tas pats lidoja pie viņa!

Pārējie klusēja, gatavi gan uz uzvaras svinībām, gan kaun�pilnu bēg�anu.

Ieraugot zeltu un dārgakmeņus, Agabekam pārvērtās seja:

��� Kur tu ņēmi?

��� Atradu.

��� Atradi? � Kur?

��� Savā dārzā, zem ābeles saknēm.

��� Mamed-Ali, tu man stāsti pasakas!

��� Tam es esmu pārāk vecs. Un vai gan tev nav vienalga, kur esmu ņēmis?

��� Dīvaini� Un aizdomīgi, � Agabeks norūca, izbērdams dārglietas uz plaukstas. Spo�ajā rīta saulē tās liesmoja vēl �ilbino�āk nekā vakar rieta staros.

��� Cilvēki, kas zina, saka, ka �ie akmeņi esot daudz vērtigāki par �etriem tūksto�iem, � Mameds-Ali iesāka.

���� Cilvēki, kas zina! � Agabeks pārtrauca. � Kur tu te va�rēji sameklēt cilvēkus, kas zina, � tikpat neaptēstu zemnieku vidū, kāds tu pats! � viņ� paslēpa dārglietas kabatā. � Labi, esmu ar mieru. Uzakbaj, dod ūdeni!

No�ļarkstēja slēdzene. Hod�a Nasredins noņēma atslēgu. Sirmgalvji, pa divi katrā pusē, ķērās pie vārtu virām. Sarūsēju��ās ķēdes izstiepās, aizvari cēlās uz aug�u, smagi slīdēdami pa piebriedu�ajām gropēm. Odens straume, malās virpuļus griez�dama, kūkumu mezdama, �ļācās zem aizvariem un izskatījās glu�i kā no stikla. Straumes �alkoņa pieauga, pārvēr�oties vien�mērīgā dunā; ūdens traucās pa sauso arika gultni, dzīdams sev pa priek�u duļķainu putu suku, kas uzlaizīja sausās lapas, zari�ņus, putnu spalvas, visu, kas gadījās ceļā. �ķita, ka pa ariku at�ritinās mirdzo�s, gluds zīds, steidzīgi izklājot gultnes dibenu.

Odens! Iztālēm atskanēja bie�i kapļa piesitieni kaplim: ūdens bija sasniedzis laukus. Pēc brī�a piesitieni atkārtojās, atbalsoda�mies visās malās: ūdens izplūda visur, dāvājot dzīvību augiem,1 kokiem un arī � cilvēkiem. Mameds-A!i noliecās pie arika un godbijīgi apslacīja savu sirmo galvu un bārdu. Sirmgalvji lūdza allahu.

Augu dienu Safara �aihana bija tuk�a: visi vīrie�i atradās taukos. Tikai vakarā, jau krēslā, viņi izklīda, uzdevu�i pārraudzīt laistī�anu sevi�ķi uzticamiem vecajiem vīriem, kas bija pazīstami ar savu godīgumu. Veco pienākums bija visu nakti pēc kārtas ap�sargāt galvenā arika atzarojumus, ne mirkli neatstājoties vērot, lai katrs lauks, katrs dārzs saņemtu pilnu ūdens devu, un lai ne�viena lāse neaizietu sāņus. Ūdens zaglis Katnils, kuru jau kop� jaunības pārējie cieminieki bija neskaitāmas reizes situ�i par ūdens zag�anu, �oreiz bija nodots mullas uzraudzībā, kur� ar gudru ziņu nolēmis to iesēdināt minaretā un atstāt tur aiz atslē�gas līdz rītam.

Uzlēku�ais mēness ieraudzīja lejā tos pa�us laukus un dārzus, bet tagad pār tiem bija pārsegts sidrabots tīmeklis � tur uz vi�sām pusēm zibēja, �aloja, tecēja ūdens pilnie ariki, savīdamies, at�ķirdamies un no jauna saplūzdami. Un klusums �ai naktī bija tāds īpa�s, pilns rāmas �alas, slēptu �|akstu un guldzienu; brī��iem atskanēja neskaidra �amstinā�ana, it kā pati zeme, saju�tusi sevī vēso valgumu, sakustētos un miegā nopūstos.

Ļaudis laukos bija tā piekusu�i, ka, aizgāju�i mājās, tūlīt likās gulēt. Cailianā vēlās nakts stundas īsināja tikai �etri ve�uki, ku�riem pusnaktī vajadzēja doties sargāt ūdeni. Valodas, protams, risinājās ap Mameda-Ali vakardienas atradumu. Viņ� pats sa�runās nepiedalījās: �odien bija jau tik daudz reizes atkārto�jis stāstu par �o notikumu ikvienam �orakietim atsevi�ķi, ka beidzot jutās noguris un tagad aprobe�ojās vienīgi ar bezvārdu skaņām: apstiprinādams � noņurdēja, noliegdams � paklak�ķināja mēli.

��� Tās ta�u pa�as zem ābeles neizauga, �is dārglietas! � izsaucās Safars.

��� Varbūt tās gulēju�as zemē �ai vietā jau daudzus gadu sim�tus? � kāds ve�uks ierunājās.

Mameds-Ali noklak�ķināja mēli. Gulēju�as daudzus gadu sim�tus! Vai viņ� ābeli neru�ināja katru gadu � kāpēc tad agrāk neieraudzīja?

��� Tu dro�i vien vienkār�i nepamanīji to maisiņu. Noturēji par zemes piku �

�āds minējums aizskāra Mameda-Ali godu: viņ� nu gan ne�bija tāds dārznieks, kas, apru�inot kokus, atstāj pinkuļus.

���� Kālab jāmin, kālab jāspriedelē! � viņ� nenocietās. No kurienes dārglietas radu�ās? Skaidrs, ka dieva dāvana! Vai tad viņ� nav visvarens, vai tāds brīnums viņam nebūtu pa spēkam?

Safars izbijās:

��� Dievs? � Atjēdzies, Mamed-Ali! Tu gribi sacīt, ka vakar tavu dārzu apciemojis pats dievs?

��� Kāpēc gan noteikti pats? Viņ� varēja atsūtīt kādu taisnajo, par piemēru � vectētiņu Turahonu.

Vectētiņ� Turahons!� Nesen tie�i bija viņa svētki. Corakā berneļi glu�i tāpat kā Kokandā un visur citur pakarināja dārzos un vīnogulājos savas tjubeteikas. Vectētiņ� Turahons!� Sirm�galvjiem spēji uz�alkoja atmiņas � to svētīto gadu atbalsis, kad arī viņi pa�i uztraukdamies un stingdami �uva pie savām tjubeteikām krāsainus diedziņus. Prāta saltajā atmiņu krātuvē tās va�rēja pagaist, izdzist, �īs tālās atbalsis, bet sirds atmiņās � nekad!

Un mazajā, piekvēpu�ajā �aihanā laiks sāka tecēt atpakaļ. Sirmgalvji kavējās atmiņās un pārvērtās bērnos: bezzobaini, krunkaini, vārgi, viņi, izrādās, novecoju�i un iegāju�i dzīves krēslā tikai ar miesu, bet sirdī sava rīta ausmu saglabāju�i neapdzisu�u � to vieglo, dzidri zeltīto gaismu, kas viņus saņēma �ūpulī. Tas, kas prot cilvēkus vērot uzmanīgi, par to nebrīnīsies: viņ� zina, cik daudz bērni�ķa mīt ikvienā no mums.

��� Varbūt patiesi vectētiņ� Turahons? � kāds sirmgalvis domīgi teica.

��� Bet Mameda-Ali mājās bērnu nav, � otrs �aubījās.

��� Kas par to? � Mameds-Ali pacēla balsi. � Ja viņ� mī�lēja manu Zulfiju kā mazu meitenīti, kāpēc lai tagad nemīlētu?

Beigu beigās vecie vīri nolēma, ka Mamedam-Ali taisnība: dārglietas atnesis Turahons �

Pienākusī pusnakts apklusināja valodas �aihanā. Sirmgalvji izklīda pa laukiem. Mameds-Ali bija domīgs un dziļi nopūtās, vērsdams skatienus uz naksnīgajām debesīm, uz zvaigznēm, ku�ras viņam caur asarām, kas ik brīdi aizmigloja acis, likās tuvas, pūkainas un siltas.

Viņa aprūpē�anai uzticētie dārzi un lauki atradās arika galā, pa�ā aug�tecē. Ar kapli pār plecu viņ� gāja pa krastu, vērīgi apraudzīdams sīko sāņu ariku izteces no galvenās gultnes: vai kaut kur nav sanestas smiltis, kas var aizkavēt ūdeni brīvi plūst? Reizēm viņ� apstājās, ar diviem trim kapļa cirtieniem izlaboja

pamanīto nekārtību un devās tālāk. Viņam pretī tecēja ūdens, te paslēpdamies koku melnajā ēnā, te vizuļodams atklātās vietās, zvaig�ņu sudraba piebiris.

Viņa taku �ķērsoja lielais ce|�. Viņ� apstājās, pamanījis iesā�ņus, uz tiltiņa, divus nakts klīdējus. No ēnas neizgājis, sāka klau�sīties. Pēc balss pazina Agabeku. Uzminēja, ka otrs ir ezera sargs.

��� Tātad rīt, Uzakbaj, tu man atklāsi un parādīsi �o lielo noslēpumu?

��� Jā, rīt pusnaktī, saimniek.

��� Atceries savus vārdus.

��� Es atcerē�os un pildī�u.

Viņi nokāpa no tiltiņa un nāca taisni uz Mameda-Ali pusi. Sirmgalvis nevēlējās ar tiem sastapties, bet izvairīties arī vairs nevarēja.

��� Kas tur? � Agabeks uzsauca.

��� Es, Mameds-Ali. Sargāju ūdeni.

��� A, Mameds-Ali! Nu sargā, sargā! Un pieraugi, neaizmir�sti sargāt arī savu meitu: gan jau �ai laistī�anai sekos nāko�ā �

Sirmgalvja seja iekvēlojās. Viņ� atmeta galvu, lai cienīgi at�bildētu, � un neteica neko. Saindētais piliens viņa asinīs ne�snauda. No rīta tas bija piekāpies, bet tagad ņēma atmaksu par savu piekāp�anos. Sis piliens bija galvenais sabiedrotais Agabekam un visiem citiem Agabekiem, cik vien to ir pasaulē, � viņu netaisnās varenības galvenais balsts. �Katrs par sevi,� �is piliens �ukstēja cilvēkiem. Nav tiesa! � tie, kas dzīvo pēc �ī likuma, nekad smagos brī�os nevar sevi aizstāvēt!

Apsēdies uz akmens, vecais vīrs iegrima domās. Vēl nepaspē�jis aizvadīt vienu bēdu, viņ� jau nojauta tuvojamies citu, tik�pat sūru.

Protams, viņ� atteiks, ja Agabeks atkal pieprasīs Zulfiju. Atteiks ar pilnām tiesībām: �oreiz ta�u viņ� samaksāja visu vietā. Tagad citu kārta. Bet var gadīties arī tā, ka Agabeks naudu nepieņem. Vai nu Zulfiju, vai � palieciet bez ūdens! Un atkal vecajie sapulcēsies �aihanā, atkal sacīs: �Mamed-Ali, vienīgi tu vari mūs glābt!� Ko darīt? Ko darīt? �

��� No �īs nelaimes ir izeja un ļoti vienkār�a, � pēk�ņi sacīja kāds pavisam blakus.

Vecais nodrebēja.

Viņa priek�ā stāvēja ezera sargs. Viens, bez Agabeka.

��� Kāda izeja? No kādas nelaimes?

��� No tās, par ko tu nupat domāji.

��� Es neko nedomāju, es snaudu un redzēju pat sapņus �

���� Lai būtu bijis tā: ir izeja no tās nelaimes, par ko tu nupat sapņoji. Atdod drīzāk Zulfiju Saidam � un viss. Kad viņi būs vīrs un sieva, kur� tos uzdrīkstēsies �ķirt?

Vecais apstulba. Kādā veidā �is sargs bija redzējis viņa domas?

���� Nebrīnies, � sargs turpināja. � Es neesmu ne brīnum�daris, ne burvis. Tu glu�i vienkār�i biji pārāk aizmirsies un sāki domāt skaļi.

Domāt skaļi � kāda nepiesardzība! Vecais sāka krek�ķēt un grozīties uz akmens. Kāda nepiesardzība! Jau rīt viss būs pastāstīts Agabekam!

� Es ne par ko nedomāju � liec man mieru! Kāda daļa tev par mani un maniem bērniem?

��� Ahā! �Par maniem bērniem�, � tu teici. Tātad domās tu viņus jau sen esi saprecinājis. Tagad darbs vienīgi mullam.

Otra aplamība! Viņ� ir bīstams vīrs, �is sargs, viņ� ķer pie katra vārda! Labāk turēties no viņa tālāk.

Vecais izlikdamies no�āvājās, pārmeta pār plecu savu kapli:

��� Ie�u pārbaudīt ūdeni�

Bet no sarga tik viegli nevarēja vaļā tikt: viņ� gāja blakus.

���� Nu pasaki, Mamed-Ali, pēc sirdsapziņas: kur tu ņēmi dārglietas? Zvēru, tavs noslēpums mirs reizē ar mani.

Iztincina! Agabeka uzsūtīts!

���� Es dārglietas atradu savā dārzā, zem ābeles saknēm, � vecais atbildēja dusmīgi, gandrīz vai rupji.

��� Bet kas tās tur bija nolicis?

Sirmgalvja pacietība izsīka, viņ� stingri pavērās sargam tie�i acīs:

���� Kas tur bija nolicis? Ne jau nu tāds, kas līdzīgs tev un tavam saimniekam, bet kāds taisnais, kura vārds svētīts mū�īgi mū�am un visur! � Tu saprati?

Un viņ� aizgriezās, domādams, ka pateicis pietiekami, pat ar prāvu uzviju, lai turpmāk starp viņu un �o sargu nerastos vairs nekādas valodas.

Ta�u sargs negāja prom, stāvēja, aiz�ķērsojis taciņu.

Ar rārnu, valdonīgu roku Mameds-Ali pastūma viņu nost:

��� Laid, es ie�u �

Te notika kaut kas negaidīts: sargs piepe�i satvēra veco aiz pleciem un trīsreiz spēcīgi sapurināja, iesaukdamies:

��� Nu, protams, vectētiņ� Turahons! Kā es pats neattapos, neiedomājos!

Tikpat piepe�i viņ� atrāva savas rokas no Mameda-Ali pleciem un strauji devās prom pa ceļu, gandrīz vai skrie�us.

Sajucis? Nekādu citu izskaidrojumu vecais vīrs nespēja rast. Tikai viens nesaprotami: vai Agabeks kļuvis akls, neredz? Starp citu, ja neredz, kāda daļa tur Mamedam-Ali: ne jau viņam, slepus piezadzies, reiz ar kapli pār�ķels pauri �is sargs! Jāturas no vi�ņiem, no abiem, tālāk � lai darās pa�i kā tīk � Te vecais pār�trauca savu spriedelē�anu un nesteigdamies devās atpakaļceļā pa arika krastu, līdzi ūdens straumei.

Bet Hod�a Nasredins nevis gāja, bet lidoja uz savu māla būdu.

Pie būdas, dad�os paslēpies, viņu gaidīja zaglis.

Tā bija sirsnīga tik�anās. Zaglis pārplūda pateicības asarās, bet Hod�a Nasredins viņam sacīja:

��� Jā, tev ir piedots un pat parādīta īpa�a �ēlastība. Vai esi gatavs uz turpmākiem varoņdarbiem par slavu Turahonam?

Zaglis �ņaukādamies stiepti ie�ņukstējās un ar dūri iesita sev pa krūtīm:

��� Tagad esnui pilns tādu alku pēc cēliem varoņdarbiem, ka varētu nozagt pa�u naudas mijēju kopā ar viņa izvirtu�o sievu un pat tās mīļāko! Pavēli!

��� Ko tu teiktu, ja es tevi pārvērstu ēzelī?

��� Ēzelī? � � Zaglis apvaldīja raudas un piesardzīgi pa�lūkojās Hod�ā Nasredinā. � Uz ilgu laiku?

��� Nē, pavisam īsu. Klausies vērīgi.

Viņi runāja līdz rītam. Sākumā gaismiņa tikai svīda, nakts ilgi negribēja padoties, pretojās rīta ausmai; beidzot gaisma uz�varēja un atdalījās no tumsas, kura atkāpās uz rietumu pusi un apgulās tur, drūmajos kalnos. Lai nāk gaisma! Uzlēca saule, tās stari uzdzirkstīja pār visu pla�o pasauli. Putni sāka dziedāt skaļāk.

Zaglis atstāja būdiņu, nesdams līdzi gaismas pieliju�ajā dvē�selē jaunas cerības.

Diena aizlidoja uz rūpju spārniem un, to nomainot, atkal no�laidās nakts dzidri tum�ā, ar zvaig�ņu dārgakmeņiem cauraustā apmetnī.

Hod�a Nasredins sēdēja uz akmens pie būdas durvīm, domās pārbaudīdams, vai viss ir gatavs, vai viss sakārtots �odienas iz�ķiro�ajam notikumam.

Notālēm uz taciņas no�irkstēja akmeņi zem smagiem soļiem. Tur Agabeks steidzās uz būdu uzzināt lielo noslēpumu.

Hod�a Nasredins sagaidīja Agabeku ar tādu cienīgumu, kāds pieklājas tik svarīgam notikumam, kam �ajā naktī jānotiek. Viņa palocī�anās bija atturīgi cienīga, kustības � nesteidzīgas, valoda � bez liekvārdības, ietekmīga.

Apsēdinājis viesi savā guļvietā, pats notupās dego�a pavarda priek�ā un sāka ar karotīti maisīt mazā katliņā, kurā virda kāda smar�īga zāļu uzlieve.

��� Kas tas ir? � Agabeks vaicāja.

��� Burvju ūdens, � Hod�a Nasredins atbildēja, pavērsis pret viņu seju, ko no vienas puses apgaismoja liesmas, no otras � klāja melna ēna.

Uguns pavardā izdega un dzisdama retumis noraustījās krampjainās liesmiņās; būdiņā kļuva tum�s; ēzelis kaktā iegrima melnā ēnā glu�i kā necaurredzamā ūdenī un vienīgi ar vēdera kurkstoņu un �ņākuļo�anu atgādināja par sevi.

Hod�a Nasredins noņēma katliņu, pārsedza ar dēlīti:

��� Lai pamazām atdziest, bet mēs pa to laiku parunāsimies, saimniek. Man tevi jāsagatavo, lai bailes un bezgalīgs izbrīns nepārrautu tavas dzīvības pavedienu.

��� Vai tas bīstami?

��� Nesagatavotiem bīstami.

Uzpūtis ogles, viņ� aizdedza eļļas lampiņu, piestiprināja to pie sienas. Vājajā gaismā no jauna kaktā kļuva saredzams ēzelis, vispirms tā zaļgani ugunīgās acis, pēc tam � garās ausis, bei�dzot � aste.

Ēzelis �odien bija saņēmis tikai pusgrozu veģu: otra puse bija nolikta pretējā kaktā, no kurienes necie�ami kaitināja ar savu smar�u. Garausis uztraucās � grozījās, pūta un ar pakavu kārpīja māla kuļu. Bet Hod�a Nasredins bija nelokāms, viņ� pat nepaskatījās uz ēzeļa pusi.

Ilod�a Nasredins bija pāri galvai iegrimis citās rūpēs.

������� Alif! Lam! Mim! � viņ� pēk�ņi negaidīti un skarbi iesauas, likdams Agabekam nodrebēt. � Alif! Lam! Ra! .. . Kaba-

lias, Cinoza, tunzuhu, �unzuhu! �

Rokas pacēlis, viņ� apstaigāja visu būdu, apstājās katrā kaktā, pēc tam cie�i aizvēra durvis un atgriezās savā vietā:

��� Tagad mūs neviens nenoklausīsies.

���������� Bet kas tad agrāk mūs varēja noklausīties? � Agabeks iejautājās. � Mēs ta�u arī agrāk �e bijām divi vien, ja neskaita ēzeli.

��������� Ts-ss, saimniek! Cik reizes es neesmu tevi lūdzis skaļi ne�izrunāt �o necienīgo tirgus vārdu!

Viņ� piecēlās un godbijīgi palocījās pret ēzeli.

Tas kļuva priecīgs, mundrs, sāka kustināt ausis, vicināt asti.

Ta�u veģi nenāca vis �

���������� Nē, saimniek, mēs �e nebijām ne divi, ne arī trīs, � teica Hod�a Nasredins. � Vai tad tu nezini, ka blakus redzamām būt�nēm pasaule ir pilna ar neskaitāmām neredzamām, kuras arī dikti labi saprot cilvēku valodu.

���������� Neredzamas būtnes? Saprot cilvēku valodu? Kas tad tās tādas? � Agabeks pasmīnēja, ar �o smīnu gribēdams parādīt sava prāta neatkarību un drosmi.

����������� Tās ir to dvēseles, kuri gāju�i bojā netaisnā nāvē, gal�venokārt pakārto dvēseles, � Hod�a Nasredins paskaidroja. � Kādu laiku līdz tam, kamēr jāstājas Visaugstākā tiesas priek�ā, viņas vēl paliek uz zemes un klīst, mektējot dvēseles aizlū�gumu. Tās vienmēr grozās dzīvo tuvumā un mēdz būt diezgan uz�mācīgas, kamēr dzīvais neattopas pielūgt allahu par viņām . .. Tev, saimniek, tās noteikti jo sevi�ķi piesienas, � Hod�a Nasre�dins it kā garam ejot piebilda.

��� Kāpēc tad man? � Agabeks sarauca uzacis.

���������� Teic, vai, esot par galveno soģi Horezmā, tev negadījās kādam piespriest nāves sodu pakarot?

Sie vārdi iebelza Agabekam pa galvu kā krietna, ar lupatām aptīta runga, � mīksti, bet apdullino�i. Neticīgais smīns acu�mirklī pagaisa no viņa sejas: viņ� bailīgi palūkojās tumsā, kas viņam uzreiz pārvērtās dzīvā, noslēpumainā, dziļā un draudo�a.

��� Gadījās, protams. Amatu pildot�

���������� Nu redzi! Bet vai tu vismaz liki noturēt dvēseles aizlū�gumus par �iem cilvēkiem?

��� Dvēseles aizlūgumus? � Tie mani būtu pavisam izputi�nāju�i. Horezmā noķer tik daudz da�ādu ļaundaru!

��� Nu, redz, tāpēc jau neredzamās tev piesienas.

��� Kā tu zini, ka tās man piesienas?

��� Tāpēc, ka asa acs tās var mazliet saskatīt. Tik tikko, kā. miglā � tā, it kā tās būtu stikla tārpiņi, kas peld pa gaisu. Es jau sen tās ievēroju virs tevis. Un tu jau pats tās dro�i vien esi redzējis ne vienreiz vien, tikai nezināji, kas tās ir.

Tā kā Agabeks bija visai resns un smagnējs, tad, protams, viņam bie�i likās, ka acu priek�ā lokās stikla tārpiņi, jo sevi�ķi, kad gadījās noliekties un atkal atliekt taisnu muguru.

��� Jā, esmu redzējis � Bet es domāju, ka tas aiz pārmērīga asins daudzuma.

��� Ja tas notiktu aiz pārmērīga asins daudzuma, tad viņas tev rādītos sarkanas, bet tu ta�u tās redzi caurspīdīgas, glu�i kā bezmiesīgas, � Hod�a Nasredins prātīgi atbildēja.

Pret tik acīm redzamu pierādījumu Agabeks neko nevarēja iebilst. Hod�as Nasredina vārdi smagi satrieca viņa miesīgo iztēli.

Viņ� atmeta galvu, lai pārbaudītu, vai tikai visi stikla tārpiņi ir aizvāku�ies? Viņa resnais pakausis saspringa, asinis ritēja gausāk � viņ� ieraudzīja tos lielā daudzumā. Viņu pārņēma �ausmas!

��� Paklausies, Uzakbaj! � viņ� �ēlabaini iesaucās. � Rau, kur tie ir! Tie ir �e, nekur nav pagaisu�i!

��� Nomierinies, saimniek, saņem dū�u! � Hod�a Nasredins teica: viņa aprēķinos neietilpa Agabeku pārāk nobaidīt. � �ie ir citi, nav tie. �iiie tā sīkumi vien. Tie bīstamie ir prom, �ie ir pa�visam nekaitīgi.

��� Nu labi, bet kā būs tālāk? Kad atgriezīsies tie, bīstamie? Es ta�u nevaru, no viņiem glābdamies, sēdēt �ajā būdā līdz sava mū�a galam? Ak Uzakbaj, ak neprātīgais, kāpēc tu man pastās�tīji? Agrāk, kad es nezināju�

��� Tu no tiem vari viegli tikt vaļā, saimniek. Pasūti �ejienes mullam piemiņas dievkalpojumus. Gadu uz priek�u. Un tūlīt sa�maksā. Tad būs gana ar uzviju.

Tādu padomu dodot, Hod�a Nasredins gribēja uz Agabeka kabatas rēķina atjaunot Corakas mo�eju, kas ar savām aplupu�ajām sienām, nobālēju�o krāsojumu un satrunēju�ajiem stabiem jau sen atgādināja lūdzējiem būt devīgiem. Agabeks bija visba�gātākais lūdzējs, bet ari visskopākais, viņu vajadzēja sodīt.

��� Protams, pasūtī�u! � viņ� iesaucās, atviegloti nopūz�damies. � Kaut arī tas man maksātu tūksto� tangu! Padomā, cik dziļi iesēdusies noziedzība �ajos cilvēkos: pat pēc nāves tie tur�pina savas neģēlības. Bet, par no�ēlo�anu �

��� Par no�ēlo�anu, otrreiz viņus pakārt nav iespējams, � Hod�a Nasredins pabeidza.

��� Nav jau noteikti jākar. Allalis viņus varēja sodīt kādā citā veidā.

Tikai to vien spēja izdomāt viņa aprobe�otais prāts, īsts cie�tuma rungas prāts, pat saskardamies ar noslēpumu pasauli, kas atrodas aiz zemes dzīves robe�as!

Tagad, kad Agabeks bija pietiekami sagatavots, Hod�a Nas�redins nolēma ķerties pie lietas, tas ir, pie galvenā noslēpuma, kura dēļ viņi �ajā naktī bija sastapu�ies.

Noslēpums izrādījās patiesi pārsteidzo�s, spējīgs samulsināt jebkuru gudrību. Noslēpums bija tāds, ka ēzelis, kas stāvēja tepat kaktā, īstenībā nemaz neesot ēzelis, bet ļaunu burvju pārvērsts Ēģiptes troņprincis, pa�laik valdo�ā Ēģiptes sultāna Huseina-Ali vienīgais dēls.

Visu to Agabekam stāstīdams, Hod�a Nasredins pats brīnījās, kā viņ� to var pārdabūt pār lūpām!

��� Redz, kāpēc es to baroju ar aprikozēm un baltiem veģiem, no�ēlodams, ka �ajā nomaļajā ciematā nevaru atrast izsmalci�nātāku barību. Ak, ja es viņam katru dienu varētu pasniegt grozu ar ro�u ziedlapiņām, nektāra pilnām!

Agabeka galva, kas jau tā bija apmiglojusies, sāka reibt. Par stikla tārpiņiem viņ� noticēja, bet �ito gan nespēja ticēt.

��� Atjēdzies, Uzakbaj, kas par princi! Visīstākais ēzelis!

��� Ts-s-s, saimniek! Vai patie�ām nevari izteikties savādāk? Nu kāpēc nevar sacīt ��is �etrkājainis� vai ��is astainis�, vai ��is garausis�, vai, beidzot, ��is spalvainis�.

��� Sis �etrkājainais, astainais, garausainais, spalvainais ēzelis! � Agabeks izlaboja.

Hod�a Nasredins izmisis nodūra galvu:

��� Ja tu nevari atturēties, saimniek, tad labāk klusē.

�� Jāklusē? � Agabeks sāka �ņākt. � Man? Pa�am savā īpa�umā? Nez kāda nicināma �

��� Atturies, saimniek, es tevi lūdzu, � atturies!

��� Ēzeļa dēļ! � Agabeks nepielūdzami nobeidza, glu�i kā iesizdams neasu naglu.

Kādu bridi ilga klusums.

Hod�a Nasredins novilka halātu un, izklājis to uz papeles kārtīm, cie�i aizsedza ēzeļa steliņģi.

��� Tagad mēs varēsim runāt brīvāk, ja tikai tu, saimniek, mazliet apvaldīsi savu vareno balsi, kas skan glu�i kā taure. Kad tu sarunās atkal nonāksi pie �ī necienīgā vārda, pacenties izrunāt to �ukstus.

��� Labi! � Agabeks norūca. � Papūlē�os. Kaut gan, runājot pēc sirdsapziņas, es nesaprotu �

���� Drīz sapratīsi. Tu esi pārsteigts? Tu savā prātā nevari pieļaut domu, ka zem pelēkas ādas garau�a astaiņa veidolā slēp�jas cilvēks, pie tam vēl no valdnieku cilts? Bet vai tad tu nekad neesi dzirdējis stāstus par pārvēr�anos?

Te mums jāpiebilst, ka tajos laikos musulmaņu pasaulē klīda liels daudzums tādu stāstu; atradās pat gudrinieki, kas par to rakstīja biezas grāmatas, bet Bagdādē k[uva pazīstams kāds AlFaruhs-ibn-Abdallahs, kas apgalvoja, ka viņ� pats esot izmēģi�nājis veselu virkni pārvēr�anos: vispirms � par biti, pēc tam � no bites par krokodilu, no krokodila � par tīģeri un beidzot at�kal par sevi pa�u � Sis minētais Al-Faruhs nekad nebija izmē�ģinājis tikai vienu pārvēr�anos: no blē�a par godīgu cilvēku, bet par to ir cita runa, un tā �eit nevietā; atgriezīsimies būdiņā.

��� Dzirdēt ta esmu dzirdējis, bet arvien uzskatīju to par tuk��ām izdomām, � Agabeks sacīja.

��� Tagad tu redzi pats savām acīm.

��� Bet kur pierādījumi? Kas �ajā, � viņ� pieklusināja balsi, � �ajā ēzelī liecina par viņa valdniecisko izcel�anos?

��� Kur tad paliek aste? Baltās spalviņas pa�ā astes galiņā?

��� Baltas spalviņas? Un tas viss? Es tev tādas baltas spal�viņas atradī�u veselu simtu ikvienam ēzelim!

��� Klusāk, klusāk, saimniek, runā �ukstus! Tu gribi vēl ne�ap�aubāmākus pierādījumus?

��� Protams, ka gribu! �is ēzelis ir princis? Tad pārvērt to manu acu priek�ā par cilvēku vai, otrādi, pārvērt kādu cilvēku par ēzeli. Tad gan es ticē�u.

��� Tie�i to es �odien esmu nodomājis darīt: atdot viņam uz īsu laiku viņa īsto, valdnieka izskatu. Kas attiecas uz kāda cil�vēka pārvēr�anu par ēzeli, tad varbūt ar allaha palīdzību izdosies arī tas.

��� Tad sāc: jau pusnakts.

��� Jā, jau pusnakts. Es sāku.

Un viņ� sāka. Zinādams, ka novilkt Agabeka miecēto ādu nav viegli, viņ� ne�ēloja ne spēku, ne pūļu. Viņ� skraidīja pa būdu no kakta kaktā, aizsmaku�ā balsī izkliegdams lādējumus, metās pret sienu un atlēca no tās kā bumba, mīdījās kājām, krita uz grīdas un locījās, drebēdams, ar putām uz lūpām. Pēc tam, vis�caur sviedros, aizelsies ķērās pie ēzeļa, vispirms aplejot to ar burvju ūdeni, kas ēzelim dikti nepatika: tas sprauslāja un svai�dīja galvu.

��� Kabahas! � Hod�a Nasredins klusinātā balsī izkliedza, ieiedams steliņģī. � Suf! � �imoza! Do�imoza, kalamaj, zamniboz!�

Tai pa�ā laikā viņ� no azotes, Agabekam nemanot, izvilka un piebāza ēzelim pie purna smar�ojo�u veģi. ta�u mutē nedeva. Ar �o vienkār�o paņēmienu viņ� ātri vien galīgi satracināja ēzeli: tas sāka brēkt, pacēla asti un spārdīdamies metās virsū kārtīm.

��� Cucugul Lim�ezu! � Hod�a Nasredins pēdējo reizi nogaudoja un, sviedru klāts, pieskrēja pie Agabeka:

���� Iesim, saimniek! Tagad iesim! Neviens nedrīkst redzēt pārvēr�anās brīnumu. Citādi � aklums. Neārstējams, uz visu mū�u!

Viņ� izstūma Agabeku no būdas, izgāja pats un cie�i aizvēra durvis:

��� Nāc līdzi, saimniek, nāc līdzi. Paiesim tālāk: te palikt bīstami!

Agabeks, mazliet lādējumu apstulbināts, nepretojās.

Viņi nogriezās pa taciņu, kas veda uz arika izteku.

Hod�a Nasredins sāka tī�ām kāsēt. Nakts atbildēja ar paipa�las saucienu � tas nozīmēja: �Esmu gatavs!� Viss ritēja, kā vajadzīgs.

Pie ūdens aizvariem viņi blakus apsēdās uz baļķa gala, kas turēja vārtus.

Hod�a Nasredins pēc bur�anas vēl nebija īsti atguvis elpu un kāri dzēra spirgto nakts gaisu. Pamazām viņa sirds nomieri�nājās un dva�a k|uva rāma.

Agabekam arī nakts vēsums nāca par labu, izgaisinot burvju tvanu, kas bija sabiezējis viņa paurī zem biezajiem kauliem. Pēc dabas citiem neuzticēdamies, tiekdamies visos cilvēku darbos saskatīt pārsvarā vienvienīgu blēdību, viņ� būdā ne visai ticēja, bet te, svaigā gaisā, vairs lādējumu nenomākts, galīgi attapās. Un viņa tum�ajā dvēselē sāka rasties ar īgnumu jaukts Jaunums, ka viņu grib piemuļķot.

Viņ� sāka dzēlīgi smiet:

��� Nu, kur tad ir tavs brīnums, Uzakbaj?

��� Vēl nav noticis, saimniek. Pagaidīsim.

��� Nav ko gaidīt! Jau redzams, ka no lava blēdīgā nodoma nekas neiznāks. Ēzelis paliks kā bijis par ēzeli, bet tu diezin vai paliksi par ezera sargu.

Klusībā Agabeks domāja: �Redz kur lielisks gadījums padzīt viņu no amata, ķīlu neatdodot! Viņ� gribēja piemuļķot mani. bet piemuļķoja pats sevi!�

Hod�a Nasredins, protams, saprata �īs viltīgās Agabeka do�mas, it kā dzirdētu tās. Viņ� sirdī pasmīnēja, tomēr klusēja.

Viņu priek�ā �alca un putoja ūdens, ar sparu drāzdamies renē un drebinādams tiltiņu, kura trīsas atbalsoja baļķi, uz kuriem viņi sēdēja.

Agabeks Hod�as Nasredina klusē�anu iztulkoja pēc sava prāta � sev par labu.

��� Vai varbūt tev nav ko atbildēt? Tagad pasaki: kāda vaja�dzība tevi spie� kalpot man par tangu dienā, ja tu patie�ām esi burvis? Ar savu bur�anu tu ta�u varētu sapelnīt tūksto�us. Tu klusē? Acīm redzot esi aizmirsis, Uzakbaj, ka tev darī�ana ar bi�ju�o galveno Horezmas soģi, kuram nācies atrisināt daudz viltī�gākas krāp�anas!

Agabeka balsī skaidri dzirdami ieskanējās liekuļota neapmie�rinātība, viņam jau sen ierasta tāpat kā arī visiem citiem netais�niem soģiem, kas soda mēru nenosaka vis pēc noziedznieka īstās vainas, bet izpatikdams priek�niecībai vai arī pats savai kabatai; ja �ie soģi neprastu radīt sevī tādu neapmierinātību, tad kā gan citādi viņi varētu izlikties pa�i sev, ka soda taisni un godīgi, kā varētu dzīvot labā saskaņā pa�i ar savu pārmērīgi viltīgo sirds�apziņu?

��� Ahā, iekriti! � Agabeks turpināja, iekvēlinādamies arvien vairāk un dedzīgāk. � Tu domā, ka es neredzēju krāp�anu jau no tava pirmā vārda? Nē, redzēju! Un sapratu, ka tas viss ir vis�skaidrākā blēdība. Es tikai gribēju pārbaudīt un atmaskot tevi. Un nu pārbaudīju. Tagad ir skaidrs: tu esi nekaunīgs melis! Un tavi stikla tārpiņi�

Ta�u te, pie �ā vārda viņam pamira mēle! Pamira mēle, un apklusa mute! Un pārņēma �ausmas!

Jo rāmo nakts klusumu piepe�i par�ķela neticamas, necilvēcī�gas gaudas, kas uzreiz sastindzināja asinis dzīslās.

�īs gaudas nāca no būdas.

Hod�a Nasredins nometās ceļos:

��� Pateicos tev, ak visuvarenais allah, par tavu �ēlīgo pa�līdzību!

Piecēlies viņ� vērsās pie Agabeka:

��� Kārtībā! Ejam, saimniek!

Tas, ko Agabeks ieraudzīja būdā, uzdzina viņam nevaldāmus drebuļus. Ēzeļa vietā stāvēja cilvēks! Cilvēks dārgā samta halātā, ar daudzām nozīmēm un medaļām ! ! ! Cilvēks ar apau�iem galvā ! ! ! Apjozies ar zobenu ! ! ! Ar dārgu zobenu, kam tīra zelta rokturis ! ! !

Divos līkumos sameties, gandrīz rāpus, tam tuvojās Hod�a Nasredins.

� Ak jūsu spo�ība, ak princi, cik es esmu laimīgs redzēt jūsu �odienējo tik laimīgo pārvēr�anos!

Cilvēks neatbildēja. Viņu no galvas iīdz kājām kratīja spē�cīgi drebuļi, un viņ� locījās krampjos glu�i kā krītamās kaites lēkmē. Viņa zobi klabinajas, vienīgā pret Agabeku pavērstā acs me�onīgi bolījās, iz�ķildama griezīgu, dzeltenu staru, uz lūpām putas.

Viņ� izstiepa uz priek�u drebo�u roku, vēlēdamies ko sacīt, bet cilvēka valodas vietā no viņa mutes vēlās apdullino�a ēzeļa brēk�ana.

Agabeks neatmaņā krampjaini pieķērās pie durvīm. Viņ� ta�gad visu pamestu un aizbēgtu, bet kājas ļodzījās, liecās, it kā kauli būtu izkusu�i.

Hod�a Nasredins rosījās ap apburto, ap�ļakstīdams ar savu burvju viru.

Maz pamazām trīsas un krampji, kas kratīja apburtā augumu, norima, putas no lūpām no�uva. ITod�a Nasredins steig�us pa�sniedza viņam ūdeni. Pārvērstais to kāri izdzēra, apliedams smakru un samta halātu. Pēc tam sāka runāt ķērksto�ā un ka��ķīgi vecīgā, smalkā balsī:

��� Ak nevī�īgais un laiskais vergs, vai tu mani vēl ilgi mocīsi ar �o īslaicīgo pārvēr�anu? Vai gan tu nezini, kādas mokas man sagādā katra pārvēr�anās?

Ilod�a Nasredins tikai klanījās arvien zemāk un zemāk:

��� Lai viņa gai�ība princis un nākamais sultāns piedod sa�vam nicināmajam vergam, ta�u man līdz �im nav izdevies izvā�rīt pietiekami stipru burvju dziru.

��� Tas ilgst jau �etrus gadus!

��� Tagad beidzot �ā ciemata apkaimē esmu atradis zāli, kuras trūka, lai mana dzira iegūtu visu vajadzīgo spēku. Tagad, ak jūsu gai�ība princi, darbs ir pabeigts un jūsu galīgā pārvēr�anās notiks jau pirms rudens � tiklīdz mēs nokļūsim Ēģiptē, jūsu sau�lei līdzīgā tēva, ne ar ko nesalīdzināmā un neuzvaramā HuseinaAli pilī.

��� Bet līdz tam laikam man jādzīvo �ajā neķītrajā ēze|ādā?

��� Te nu esmu bezspēcīgs, ak vis�ēlīgais princi! Jūsu ga�līgā pārvēr�anās var notikt vienīgi Ēģiptē un noteikti jūsu ķē�ni�ķīgajam radītājam klātesot. Vienīgi viņa skūpsts var nostipri�nāt manu burvību un pēc tam jūs uz visiem laikiem paliksit jums no dzim�anas dotajā valdnieciskajā izskatā.

��� Neko nevarēs darīt, būs vien jāgaida, � princis nopūtās. � Bet ko tu stāvi kā stabs vai, pareizāk sakot, sakārnis! Noņem apau�us, noņem zobenu! IJn noslēp to kaut kur tālāk, jo, pārvēr��oties atkal atpakaļ, tas duras manā ķermeni un rada liekas cie��anas.

Hod�a Nasredins noņēma apau�us, atsprādzēja zobenu.

���� Nu jau �etrus gadus tu man kalpo, bet līdz �im laikam vēi neesi neko iemācījies! � princis turpināja. � Tu itin nemaz ne�proti izturēties pret valdnieku dzimtas personām. Man liekas, ka tev klāsies diezgan grūti, kad tu stāsies vezīra un Ēģiptes valsts kases galvenā sarga amatā. Mans tēvs sultāns Huseins-Ali pieklājības ziņā uzstāda galminiekiem lielas prasības. Pilī atro�das īpa�s slepens kambaris vezīru un citu augstas kārtas augstmaņu sodī�anai ar rīkstēm, kuri izdarīju�i pārkāpumus pieklājībā. Es baidos, ka tev negadītos tur nokļūt!

��� Ak jūsu gai�ība princi! �

��� Tu pat stāvēt neproti, kā nākas. Nu kur� tā stāv valdnieku dzimtas personu priek�ā? Kur padevība tavās acīs, lempi? Kur verdziskums mugurā, kur sajūsma?

��� Ak �ēlīgais princi! �

��� Nepārtrauc! � princis uzkliedza spiedzīgā un ērcīgā balsī. � Neuzdro�inies pārtraukt! � Kāpēc viens veģis �odien bija par daudz sakaltis? Kāpēc da�as aprikozes bija pārgatavoju�ās, bet citas turpretī vēl zaļas? Un kur dateles, par kurām es tev sacīju savā pagāju�ajā pārvēr�anās reizē? Kur tās ir? Es gribu dateles � vai dzirdi, nevī�īgais un laiskais vergs! Es aizliedzu tev taisnoties! Vai patiesi tu līdz �im neesi sapratis vienkār�o īs�tenību: ja es, Ēģiptes troņprincis, esmu iekārojis dateles, tad tev tās jādabū, kaut vai tādēļ vajadzētu norīkot uz Ēģipti, uz manu dzimteni, veselu karavānu!

Te zagļa skatiens � jo �is princis, protams, nebija nekas cits kā mūsu vecais paziņa vienacis zaglis, � te viņa skatiens apstā�jās pie Agabeka:

��� Kas tad tas vēl? Kas tas par cilvēku? No kurienes tas radies? Kas viņam �e meklējams?

���� Tas ir kāds �ejienes iedzīvotājs, � Hod�a Nasredins godbijīgi ziņoja. � Viņ� man daudz palīdzēja burvju zāles mek�lē�anā, līdz ar to viņam ir zināmi nopelni jūsu gai�ības prin�a priek�ā. Tādēļ viņam arī tika atļauts, lai tas savām acīm redzētu �

��� Kā tevi sauc! � zaglis griezās pie Agabeka, kas ne dzīvs, ne miris stāvēja agrākajā vietā pie durvīm, turēdamies pie aplodas, lai nenokristu.

��� Ta___ ta � ba � ba � da � beks, � nelaimīgais

�ļupstēja ar stīvu mēli.

��� Kā? . . . Ko? � Nedzirdu � Kā? � zaglis taujāja strauji, nepacietīgi, it kā pukodamies, kā jau tas pieklājas augstas dzim�tas personām sarunās ar zemākiem. � Tatabek^? Tarabcks?

��� Ca � ba � ka � beks �

���� Ko? .. . Kā? � Fidabeks? � Magobeks? �

��� Agabeks, � medainā balsī pateica Hod�a Nasredins.

���� Agabeks? Redz, tagad es dzirdu skaidri. Tā, tā!� zaglis svarīgi noteica. � Tātad Agabeks. Nu lai būtu, ja Agabeks, tad Agabeks, lai ir Agabeks � Panāc tuvāk, nebīsties.

Agabeks piegāja tuvāk un nokrita uz ceļiem.

��� Lūk, skaties! � zaglis pamāco�i vērsās pie Hod�as Nasredina. � Kaut arī �is cilvēks ir laucinieks, bet pilnīgi izglītots attiecībā par izturē�anos pret valdnieku dzimtas personām. Paraugies uz viņa muguras izliekumu, paskaties uz cītību, ar kādu viņ�, par spīti savam tuklumam, pieplok pie mūsu valdnieciskajām kājām. Bet tu?

��� Lai jūsu gai�ība princis atļauj man pateikt sevis attais�no�anai da�us no�ēlojamus vārdus. Ne vienmēr �is cilvēks ir bijis laucinieks. Vēl nesenā pagātnē viņ� ieņēmis augstus amatus; viņ�, protams, ir radis apieties ar augstu stāvo�ām personām, kamēr es �

��� Viņ� ieņēmis augstus amatus? Tas ir redzams. Tev derētu no viņa pamācīties, lai tu, ticis par Ēģiptes vezīru, pārāk bie�i neviesotos slepenajā kambarī. .. Piecelies! � princis �ēlīgi vērsās pie Agabeka. � Tava seja man iedve� uzticību. Vaļas brī�os pamāci �o nepra�u galma gudrībās, bet par to es tev no Ēģiptes atsūtī�u � Ai! � Oi! � Uh!� A-a-a-a!

Zaglis sāka griezt zobus, locīties krampjos, no viņa mutes reizē ar putām glu�i kā no taures atkal sāka plūst ēzeļa brēciens. Un, Agabekam par lielām izbailēm, viņ�, ugunīgi dzelteno aci grozīdams, sāka ātri kustināt ausis � �o māku zaglis bija apgu�vis jau puikas gados.

��� Sākas! � Hod�a Nasredins iekliedzās, bikstīdams mugurā sastingu�ajam Agabekam. � Sākas atpakaļpārvēr�anās! Ātrāk, ātrāk prom no �ejienes, citādi abi kļūsim akli!

Agabekam neklausīja kājas, viņ� viscaur drebēja, it kā pats gatavotos pārvērsties par ēzeli; pār viņa tauko seju straumēm pludoja sviedri, elpa gārgdama lauzās no krūtīm.

Hod�a Nasredins �ā tā vilk�us izvilka viņu no būdas un ap�sēdināja uz akmens pie ieejas, ar muguru pret sienu atbalstī�dams.

Svaigais gaiss, masā�a, aukstas kompreses, kutinā�ana ar salmiņu nāsīs beidzot izdarīja uz Agabeku vajadzīgo iedarbību: viņ� atguva sajēgu.

��� Bet kā princis? � bija viņa pirmais jautājums. � Vai jau? �

��� Domāju, ka jau. Paraudzīsim.

Agabeks svārstījās. Bailes cīnījās pret ziņkāri. Tomēr ziņkāre guva virsroku:

��� Tikai tu ej pirmais.

Hod�a Nasredins pavēra durvis, ielūkojās.

��� Jā, ir noticis!

Ielūkojās arī Agabeks. Būdā viss bija mierīgi, klusu, bet tai vietā, kur pirms da�iem mirkļiem viņ� pats ar savām acīm bija redzējis Ēģiptes troņprinci un pat ar bārdu notraucis putekļus no tā zābakiem, tagad stāvēja tas pats pelēkais ēzelis, kas agrāk, pēc ārējā izskata ne ar ko neat�ķirdamies no daudziem citiem saviem brāļiem garau�iem.

Tomēr � tikai pēc ārējā izskata. Ēzeļa iek�ējā būtne bija tik neparasta un spo�a, ka Agabeks, atkal nodrebējis, paklanījās tam līdz zemei.

Kamēr Hod�a Nasredins baroja ēzeli ar veģiem un aprikozēm, Agabeks paspēja pilnīgi at�irgt no pārciestajiem uztraukumiem. Un viņa viltīgi gudrā soģa galva sāka drud�aini strādāt. Uz kādu pusi vērsās viņa nodomi � nav grūti uzminēt; te ir valdnieku dzimtas persona, no kuras tuvākā laikā gaidāma devīga cēla �ēl�sirdība; notikumiem laimīgi sagadoties, viņ� pievērsis sev �īs personas labvēlīgo uzmanību un pat saņēmis no viņas uzdevumu. Būtu muļķīgi palaist garām tādu gadījumu, nepapūloties iegūt sev iespējami lielāku labumu. Jāsāk darboties, nezaudējot ne mirkli.

Kā jau visiem augstmaņiem, viņam piemita spēja strauji pār�iet no vispazemojo�ākām bailēm uz nekaunibu. Viņ� dro�i iegāja būdā un nokrita ēzeļa priek�ā ceļos:

��� Lai viņa gai�ība princis man piedod, ka es iedro�inos trau�cēt viņa valdniecisko maltīti, ta�u �ā cilvēka ārkārtīgi nepieklā�jīgā rīcība mani patiesi sarūgtina. Vai tad tā apkalpo valdnieku dzimtas personas? � viņ� stingri vērsās pie Hod�as Nasredina. � Padod man veģus! Lai �ī tev būtu pirmā stunda kā ievērot di�ā prin�a vēlē�anās. Padod aprikozes. Skaties un mācies!

Jā, bija ko paskatīties un pamācīties! Kā locījās Agabeks, veģus pasniegdams, cik rūpīgi nomazgāja aprikozes un pār�grieza uz pusēm, izņemot kauliņus! Cik saldas, glaimīgas un li�ķīgas bija viņa runas! Patiesi, tādu godu vēl nebija pieredzejis neviens ēzelis pasaulē, neaizmirstot pat to, uz kura lielais jūdu pravietis Josifs iejājis Jeruzalemē.

Kad abi grozi bija tuk�i, Agabeks pieprasīja dvieli un god�bijīgi noslaucīja ēzelim purnu. Ēzelis, iedomādamies, ka tam pa�sniedz kādu jaunu ēdienu, sagrāba dvieli savā rīklē un sāka gre�mot, bet, cerībās vīlies, pretīgi izspļāva.

��� Viņa gai�ība princis ir beidzis maltīti! � Agabeks pazi�ņoja, raudzīdamies uz Hod�u Nasredinu ar uzvaro�u triumfu un pat it kā no aug�as. Tā arvien mēdz notikt pilīs: tie, kas vald�nieku uzcēlu�i tronī, noiet ēnā, priek�plānā izvirzās li�ķi.

Pēc tam viņi ilgi sēdēja uz akmens būdiņas priek�ā. Pirmā panākuma spārnots, Agabeks pieķērās Hod�am Nasredinam kā dadzis ēzeļa astei. Viņ� jau bija apjēdzis, ka te nav nieka lietas un ka ceļ� no �īs nabadzīgās būdas ved tie�i uz Ēģipti, uz troņa pakāji. Visas jūtas, kas veidoja viņa dvēseles pamatni � neno�gurdināma godkāre, alkatība un griba valdīt, � visas tās bija neaprakstāmi uztrauku�ās. Nogurumu aizmirsis, vēlā naktī, viņ� nerimtīgi pra�ņāja Hod�u Nasredinu par visu, kas attiecās uz princi: kad un kādos apstākļos princis pārvērties ēzelī, kur tajā laikā bijis Hod�a Nasredins, un kā viņ� uzzinājis par lielo ne�laimi, kas piemeklējusi Ēģiptes troni, kur saticis princi, un kā to starp citiem ēzeļiem pazinis? Hod�am Nasredinam klātos plāni, ja tas uz �ādu iztaujā�anu nebūtu jau agrāk sagatavojies. Viņ� par atbildi pastāstīja Agabekam garu un juceklīgu, bet tais lai�kos pilnīgi ticamu notikumu, ko mēs te neatkārtosim, pamatoda�mies uz to, ka tādu var katrs pats izdomāt pilnīgi pēc savas pa�tik�anas.

��� Redz, no tā brī�a, kad es viņu sastapu zem �agaru nastas salīku�u uz kalnu takas Pend�abas tuvumā, līdz �im laikam, nu jau pilni �etri gadi, tad nu es mokos ar viņu, � Hod�a Nasre�dins nopūzdamies pabeidza. � Ta�u tagad, lai slavēts allahs, manām mokām tuvojas gals; burvju dzira ir izgatavota. Es �ajā ciematā uzkavē�os vēl kādas pāris nedēļas, lai papildinātu krā�jumus, jo �ī zāle aug tikai �eit, bet pēc tam do�os uz Ēģipti. Tā diena, kad es di�enā sultāna acu priek�ā pabeig�u savu darbu un atdo�u viņam mantinieku, būs laimīgākā manā mū�ā.

��� Kā tad ne! � Agabeks piebalsoja. � Saņemsi Ēģiptes vezīra un galvenā valsts kases kasiera amatu!

��� Kas tev teica, ka es taisos pieņemt �o amatu? Lai sultāns patur sev savu �ēlastību, es to negribu izmantot.

�� Tu neizmantosi? Kā lai to saprot? Kā, vai tad tu atteiksies no vezīra amata?

��� Protams, atteik�os. Es kāroju tikai vienu � brīvību un vientulību. Es domāju, ka ikviens manā vietā atteiktos, ja pazītu prin�a dabu tikpat labi kā es.

Viņ� paraudzījās būdā un cie�āk aizvēra durvis.

��� Princis guļ, var runāt bez bailēm. Tici man, saimniek, �ī ir visnecie�amākā būtne no visiem �etrkājainiem divkājiem, kādi vien mīt zemes virsū! Stūrgalvībā viņ� ir līdzīgs ēzelim! Ja viņ� nebūtu princis, es nekad nepūlētos atgriezt viņu cilvēka izskatā, jo tagadējais tam labāk piestāv. Viņ� ir ļauns, nikns, ka��ķīgs, klaigulīgs, sīkumains � ar vārdu sakot, viņā apvienoti visi sliktākie ēzeļu un cilvēku cilts netikumi. Stāsta, ka viņa gai�ais tēvs esot vēl sliktāks. Tad spried nu pats: kā es, galma viltības nezinādams, varu uzņemties vezīra amatu? �odien bū�u vezīrs, rīt jau bez galvas.

Agabeks klausījās pamiris, savām ausim neticēdams: laime pati peldēja pie viņa, nāca tie�i rokās!

��� Nu kas no manis par sultāna galminieku! � īlod�a Nasredins turpināja. � Es neesmu radīts, lai valdītu, bet lai vie�natnē domātu, mans darbs ir noslēpumu pētī�ana. Burvības zi�nātnei esmu atdevis jau divdesmit gadus � un ne velti, kā tu pats �odien pārliecinājies. Un piepe�i lai es visu to pamestu? Kā�lab? Lai mani katru dienu vestu uz slepeno istabu? �

Ja �os vārdus sacītu kāds cits, nevis cilvēks, kas sevi ziedojis zinātnei un pārdomām, � Agabeks, iespējams, būtu sargājies uz�reiz tiem noticēt. Bet �oreiz noticēja, jo visi tādi vīri � zvaig�ņu skaitītāji, pētnieki, dzejnieki, dzīvības dzēriena un burvju akmens meklētāji, akmens, kas pārvēr�ot svinu zeltā, � visi tie jau ta�jos laikos tika uzskatīti par lieliem muļķiem, kuri parastās dzīves lietās neko nesajēdz un kurus tāpēc katrā solī noteikti apkrāpj citi ar veselu saprātu, kas bīstamo spārnu vietā dod priek�roku �etrdesmit mazām, veicīgām kājelēm, kuras ir ļoti ērtas, lai pil�nīgi bez briesmām tekalētu pa zemes virsu, peļņu meklējot.

��� Tev taisnība, � Agabeks sacīja ar dziļdomīgu un svarīgu izskatu: viņ� Hod�u Nasredinu jau uzskatīja par savu likumīgu medījumu, jau sāka rosīties ap to, kā zirneklis iz�ļākdams lipī�gus tīkla pavedienus. � Vezīra amats, teik�u no tīras sirds, tev nebūs pa spēkam.

��� Es arī pats to zinu. Esmu nolēmis rīkoties tā: atdot sul�tānam viņa pirmdzimto, atteikdamies no visiem amatiem un goda, un lūgt par atalgojumu kādu nomaļu mājiņu un mū�a algu, ar kādu būtu gana iztikai.

Redzēdams alkatīgo drudzi, kas bija pārņēmis Agabeku, Hod�a Nasredins atmeta jebkuru piesardzību un devās taisni uz mērķi, pats ielikdams savus spārnus un ķepiņas zirnekļa lamatās.

��� Es vēl neesmu ticis ne tuvu visiem dabas noslēpumiem, � viņ� stāstīja. � Tālab man nepiecie�ams visu pārdomāt vie�natnē. Esmu izpētījis cilvēku pārvēr�anos sīkos dzīvniekos, pie�mēram: skudrās, bitēs, blusās, sienā�os un mu�ās; esmu izpētījis arī lielāku dzīvnieku jomu, kam tu �odien biji aculiecinieks, bet cilvēku pārvēr�anos vardēs, zivīs un ūdens vabolēs es vēl ne�esmu izpētījis.

��� Tātad cilvēku var pārvērst gan mu�ā, gan bitē, gan skudrā?

��� Nekas nav vienkār�āk! Nu vai tu negribi izmēģināt?

��� Nē, nē, kam tas vajadzīgs!

��� Tu nejutīsi nekādas sāpes. Pat nepamanīsi, kad jau būsi kļuvis par blusu. Tikai uz vienu dienu, jau rīt es tev atdo�u cil�vēka izskatu. � Hod�am Nasredinam nāca miegs, un viņ� centās viesi ātrāk aizvadīt. � Es tūlīt atnesī�u burvju dziru.

��� Kādu citu reizi, � Agabeks steidzīgi teica, celdamies kājās: viņam nebija nekādas patikas pārvērsties blusā un kur nu vēl tagad, kad nākotnē tik vilino�i miglā ainojās tālā Ēģiptes pils. � Mēs abi esam noguru�i, paliec sveiks.

Hod�a Nasredins pavadīja viņu līdz arikam. Jau ausa gaisma, austrumi kvēloja.

��� Atkal tie vijas ap tevi, �ie stikla tārpiņi.

Agabeks sāka nemierīgi grozīt galvu uz strupā kakla. Bez�miega nakts darīja savu: tārpiņi locījās apkārt lielā pārpilnībā. Sos pavadoņus nu gan nemaz nederēja ņemt līdzi tālā ceļā, jo vairāk tāpēc, ka Ēģiptē, kā viņ� jau tagad domāja, neizbēgami radīsies jauni.

��� �odien pat aizie�u pie mullas un pasūtī�u tam piemiņas dievkalpojumus par gadu uz priek�u.

��� Lai par �o naudu viņ� salabo mo�eju.

��� Es viņam pateik�u.

Tā �orakie�i tika vaļā no izdevumiem par mo�ejas labo�anu. Ta�u tā bija mazākā labdarība, ko viņiem parādīja Hod�a Nasredins, � nākotnē gaidīja citi darbi, patie�ām lieli! Par tiem stāstīt vēl pāragri, attapīgie lai uzmin, pārējie � lai gaida �

Atvadījies no Agabeka, Hod�a Nasredins ilgi raudzījās tam no�pakaļ, melnās uzacis jautri saraucis, pēc tam atgriezās būdiņā. Plaksti lipa ciet, halātu un zābakus viņ� novilka jau pusmiegā. Durvis palika pusvirus; viņ� nodomāja, ka vajadzētu tās aizvērt, ta�u nebija vairs spēka to izdarīt.

Viņ� aizvēra acis un jau uz pa�as miega robe�as vēl paspēja sadzirdēt būdiņā ielidoju�u muedzina aicinājumu � rīta patei�cības lūg�anu par jauno dienu un jauno gaismu, kas dotas pa�saulei. Muedzina balss, dzidra kā vara taures skaņa, peldēja pa vējam uz platiem spārniem, blakus mākonim, pretī saulei, kas savā mū�īgajā un nedziesto�ajā krā�ņumā lēni un svinīgi kāpa aug�ā aiz kalniem. �Nav robe�u ne tavai �ēlastībai, ne tavai va�renībai!� muedzins dziedāja, un visa pasaule skaitīja lūgsnu: cil�vēki, zvēri, putni un pat mēmie koki, vējā �alkdami un �ū�odami, steigdamies saules staros sasildīt katru lapiņu.

Visā pasaulē, no vienas malas līdz otrai, sākās diena; �al�koja vēji � dienvidu, ziemeļu, rītu un vakaru, kalni mirdzināja sniegotās smailes, jūras liesmoja zilgās, skaidrās ugunīs, tecēja ūdeņi gan kalnos, gan ielejās, piebrieda stiebri druvās, kļuva smagāki augļi dārzos un vīnogas laistījās un zeltojās, krādamas sevī saulaini saldo sulu.

Bet Hod�a Nasredins gulēja, aizmirsis noskaitīt rīta lūg�anu, kā tas ar viņu bie�i gadījās. Ta�u tāds grēks viņam acīm redzot tika viegli piedots, jo viņa sapņi bija gai�i, gaisīgi un krāsaini � no saulstara, kas caur pusatvērtajam durvīm krita uz viņa sejas un caur nolaistajiem plakstiem iespīdēja tie�i sirdī, taisni tajā pusē, kas pēc gudrā Al-Kadira pētījumiem pārzin mūsu nojaus�mas un mūsu sapņus.

Pasaule ir radīta labiem cilvēkiem, sliktie iet bojā!. ..

Zelnadlns-lbn-Abd-Saids

Arābijā ir tādas upes, kuras cilvēka acs redz tikai vidustecē, bet to sākums un beigas slēpjas pazemes dzīlēs. Hod�as Nasredina dzīvi var salīdzināt ar tādu upi: viss, ko mēs par viņu zi�nām, attiecas uz viņa brieduma laiku no divdesmit līdz piecdes�mit gadiem; par bērnību un vecumu nav nekādu ziņu.

Astoņām kapenēm da�ādās pasaules malās pieder viņa sla�venais vārds: kura no tām ir vienīgā, īstā? Jā, varbūt tās pat nav �o astoņu skaitā; varbūt viņam par cienīgu dusas vietu kal�poja jūra vai dūmakaina kalnu aiza, bet pavadītāju raudu vietā bija jūras viesuļa me�onīgās gaudas vai arī sniega lavīnas neap�turami gausā un smagā duna �

Kas attiecas uz viņa dzīves sākuma avotiem, tad ir zināms, ka viņ� dzimis un uzaudzis Buhārā, bet kā viņ� dzīvojis bērnībā, kādi vareni kalēji rūdināju�i viņa sirdi, kādi meistari asināju�i viņa prātu, kur� gudrais viņam atklājis viņa pa�a nevaldāmā gara dabu � tas viss līdz �im laikam bija palicis nezināms.

Ta�u grāmatās ir teikts: �Kas �odien apslēpts � rīt kļūs zi�nāms.� Klīzdami pa tām vietām, kur Hod�a Nasredins atstājis savas pēdas, mēs pārliecinājāmies par �o vārdu patiesību. No�stāstos par viņu, ko mēs savācām, ir da�as drupatiņas par pa�u viņa dzīves sākumu. To ir par maz veselai atsevi�ķai grāmatai par viņa bērnību, bet pilnīgi pietiekami, pat ar uzviju, lai atņemtu mums tiesības klusēt. Lai nu tad stāsts par viņa agrīniem ga�diem rod vietu �e un iesāk mūsu grāmatas tre�o daļu.

Da�i var mums pārmest, ka esam nogriezu�ies sāņus no mūsu

vēstījuma taisnā ceļa, � tiem atbildēsim ar dzejnieka vārdiem: �Ne visai liels ir tā cilvēka prāts, kur� prot iet tikai taisni un ne�paceļ zeltu, ja tas guļ mazliet nomaļus.� Citi teiks, ka mēs ne visai veikli esam �o stāstu ieviju�i mūsu grāmatā, ka būtu de�rējis tam atrast citu vietu, vairāk piemērotu, � mēs nestrīdēsi�mies, balstīdamies uz parunu: �Tanga nepārvēr�as dinārā, ja to no labās kabatas pārliek kreisajā.�

Un nu sāksim stāstu par viņa bērnību.

Pa�ā sākumā mums jāapgā� iesakņojies uzskats, it kā Hod�a Nasredins dzimis un uzaudzis nabadzīgā Buhāras segli�nieka Sir-Mameda ģimenē. Te ir divas kļūdas: pirmkārt, �irMameds nebija seglinieks, bet podnieks, otrkārt, viņa namā Hod�a Nasredins nepiedzima, bet tikai uzauga. Lieta tāda, ka Sir-Mameds, ko līdz �im laikam uzskatīja par Hod�as Nasredina īsto tēvu, patiesībā bija viņa aud�utēvs.

So apstākli mēs liksim sava stāsta pamatā.

Podnieks Sir-Mameds bija diezgan labs sava amata meistars, sevi�ķi pie lielu podu, tā saucamo �tanuru� izgatavo�anas, kas sniedzās ciivēka augumā un bija domāti ūdens uzglabā�anai. Meistara gods un cieņa atkarīgi no tā, cik ilgi viņa tanuri uz�glabā ūdeni vēsu un svaigu � jo karstāka diena, jo ūdenim jā�būt vēsākam. Sir-Mameds bija atklājis noslēpumu, kādā dau�dzumā jāsajauc māli, smilts, samaltu akmeņu smalkme un saksaula malkas pelni, cik stipri jāapdedzina un pēc tam pakā�peniski jāatdzesē: un viņa tanuri nāca laukā no krāsns skanīgi, poraini un tveicīgās dienās krietni svīda, it kā ietīdamies sidra�bainā ūdens zīdā. Podi Sir-Mamedam deva labus ienākumus � viņ� dzīvoja, trūkumu neciezdams, uz vecumu bija pratis iekārtot pat �ādu tādu saimniecību: namu, dārzu, vīnogulāju audzētavu, divas tīnes, pilnas ar visādu mantu. Un tomēr viņ� sevi uzskatīja par nelaimīgu, dzīves cietsirdīgi aplaupītu: viņa namā nebija bērnu.

Lūg�anas, ilgu gadu ziedojumi mo�ejai, pū�ļotājas, apvār�do�anas � Sir-Mameds bija izmēģinājis to visu. Velti � viņa sieva netapa grūta. Tā viņi abi novecoja. Namā arvien valdīja ne�vainojama kārtība un godbijīgi svinīgs klusums: ni�ās stāvēja trauki, kurus gadiem ilgi nevajadzēja gādāt, jo neviena tase ne�tika sasista; zīda segas izskatījās kā vakar pirktas. Ta�u tāda kārtība ir sirdij tīkama vienīgi skarbiem patmīļiem, bet SirMameds tāds nebija; ak, kā viņ� gavilētu, ja reiz visi �ie trauki izrādītos lausku lauskās, līdz pēdējai tasei, un to būtu izdarījusi neapdomīgi mesta spēļu bumba, bet zīda segas caurcaurēm izde�dzinātas ar ogli, kas iegūta no pavarda, lai no visām pusēm iz�pētītu tās īpa�ības!

Agrāk viņi ar sievu runāja par bērniem un kopīgi bēdājās; vecumā, kad viņiem zuda visas cerības, beidza runāt, jo jutās viens otra priek�ā vainīgi, un bēdājās katrs atsevi�ķi, vienatnē.

Reiz aprīļa beigās, kad mazajā dārziņā firziķiem, aprikozēm un ābelēm bija nobiru�as visas ziedlapiņas un vienīgi zemā, resnā aiva vēl paturējusi zaros savu raupjo, sārto krā�ņumu, kādā pie�vakarē, uzcēlies no pēcpusdienas dusas, �ir-Mameds nejau�i pār�kāpa kluso norunu: neuzsākt valodas par bērniem.

� Zini, ko es redzēju sapnī? � viņ� sacīja. � It kā mums būtu piedzimis dēls � tāds veselīgs, brēkulīgs pui�elis!

Vecīte sarāvās, noliecās, raudzījās lūdzo�ām acīm, glu�i kā teikdama: �Piedod man!� Viņ� nopūtās un aizgriezās; varbūt piedo�anu lūgt vajadzētu viņam.

Viss vakars aizritēja domīgā klusumā.

Vecīte noņēmās ar vakariņu gatavo�anu, bet �ir-Mameds pārbaudīja se�us jaunus podus, kas stāvēja rindā gar �ogu un bija paredzēti rīt pārdot. �ie tanuri apmēros bija lielāki par pa�rastajiem. �Liekas gan, ka �itie trīs vienā arbā nesaies, būs jā�liek pa divi,� �ir-Mameds prātoja, apsvērdams, cik viņam iz�maksās podu aizve�ana uz tirgu.

Pēc tam viņi paēda vakariņas un likās gulēt.

Naktī pamodies, �ir-Mameds ieraudzīja sievu uz ceļiem pie atvērta loga. Spēcīga mēness staru straume apgaismoja viņu no galvas līdz kājām, līdz sīkākai krunciņai sejā. Viņa lūdzās allahu. �ir-Mameds ieklausījās viņas lūg�anā. Viņa lūdza dievam bērnu � bezprātīgā, se�desmit gadu vecumā! � Un arī viņas �uksti bija neprātīgi, viņa vairs neko nesajēdza un vērsās pie dieva ar pārmetumiem. Visas ilgo gadu sāpes, nepiepildītās mā�tes alkas, vientulība, pievilto cerību skumjas � viss izpaudās �ajos �ukstos! Un tomēr �ajos �ukstos bija arī ticība, par spīti visam, par spīti prātam un īstenībai! �Visvarenais! �� Viņa plēsa sirmās, nevarīgi nokāru�ās pinkas, nokrita ar seju pie zemes, neveikli izslējusi kaulainos krustus zem baltā krekla, un sāka dobji vaidēt � vārdu viņai vairs nebija. Karsti krampji sa��ņaudza �ir-Mameda krūtis; neizturama �ēluma un maiguma pārņemts, viņ� sastinga gultā, iekodis zobus spilvenā, lai aiztu�rētu asaras, kas lauzās uz āru.

Vecīte drīz apgulās savā vietā, blakus. �ir-Mameds nepa�kustējās, viņa ari nekustējās; abi zināja, ka neguļ, bet sau�dzēja viens otru, izlikdamies, ka guļ, un izlikdamies, ka abi tic �ai vienkār�ajai viltībai. Līdz ausmai viņi nebilda ne vārda, bet domās bija izteikts daudz bez vārdiem, un viņi viens otram pie�deva, saprazdami, ka dzīvo vienu dzīvi: viņ� � vecītei, viņa � �ir-Mamedam, un nekādas atsevi�ķas dzīves, katram pa�am par sevi, viņiem jau sen vairs nav.

Tā �ir-Mamedam bija smaga nakts. Viņ� ar atvieglojumu sagaidīja ritu, cerēdams aiz parastajām rūpēm paslēpties no bēdīgajām, �ēlajām domām.

Bija ļoti agrs, rīta gaisma vēl nebija zaudējusi savu zilgumu, ausma tikko sāka sārtot � līdz brauk�anai uz tirgu atlika vis�maz divas stundas. �ir-Mameds atkal ņēmās pārskatīt un izklaudzināt podus. Uz vieglu nūjiņas piesitienu tie atsaucās ar dzidru skaņu bez �ķindē�anas, bez truluma, kas liecinātu par plaisām vai citām vainām. Tā viņ� apskatīja piecus podus un piegāja pie sestā, pēdējā.

Kas tas par brīnumu? Sestais pods, uz piesitienu atsaukda�mies, nenoskanēja, bet iepīkstējās. �ir-Mameds bezgala izbrī�nījās un piesita ar nūjiņu vēlreiz. Un atkal dzirdēja pīkstienu. Ta�u nu jau bija skaidrs, ka nepīkst pats pods, bet kaut kas cits, dzīvs, kas atrodas podā.

Kas gan tur būtu varējis ierāpties? Kaķēns? Kucēns? Putnelis? Kādā veidā? � Ta�u tas tur bija. Tas pīkstēja!

�ir-Mameds lūkoja ieskatīties podā � un redzēja vienīgi melnu tumsu. Vajadzēja iebāzt labi dziļi roku. Pods bija dziļ�. �ir-Alameds uzgulās uz tā, citādi roka nesniedza līdz dibenam. Nu viņ� sataustīja kādu mīkstu, vatētu lupatu, pēc tam � Viņ� nodrebēja, izrāva roku, vērīgi aplūkoja.

Zobu pēdas! Tas � podā � bija saķēris ve�uku aiz pirksta. Tas ne vien pīkstēja, tas prata arī kost!

Bija jau skaidrs, kas atrodas podā, ta�u �ir-Mameds sev ne�ticēja. Izbijies un satraukts viņ� atnesa kaltu, koka āmuru un ņēmās kalt podā caurumu, lai viņu izvilktu. Vecajam drebēja ro�kas, kalts lēkāja un slīdēja, sitieni bija nedro�i. Tas podā � klusēja un nekustējās. Toties, kad no visām pusēm atkaltā sieniņa izgāzās un podā brīvi ieplūda gaiss un gaisma, kāds necie�ams, spalgs brēciens tad atskanēja no turienes tam pretī! �ir-Mameds satvēra dzīvo lupatu vīstokli un izvilka, tas raustījās un locījās viņa rokās un brēca, brēca pārpūlētā, dusmīgā balsī.

Satraukta, pārbijusies izskrēja vecīte:

�� Kas tas? No kurienes tas? �ēlīgais allah, kā tu viņu turi � dod �urp!

Viņa izķēra Sir-Mamedam no rokām lupatu vīstokli, un tas kā uz burvju mājienu acumirklī apklusa.

��� Kur tu viņu ņēmi? Nu ko tu klusē? Kur?

Bālais �ir-Mameds, no visām �īm lietām zaudējis valodu, klusēdams norādīja uz podu.

Bet pār zemo �ogu jau lūkojās kaimiņ�, brēk�anas atmodi�nāts. Otrs kaimiņ�, kas bija gulējis uz jumta, aizsmaku�ā, mie�gainā balsī no aug�as vaicāja:

��� Kas jums tur noticis? Zagļi? Ugunsgrēks?

Vecīte aplaida visapkārt greizsirdīgu skatienu un, dzīvo at�radumu cie�i pie izkaltu�ajām krūtīm piespiedusi, straujiem so�ļiem iegāja namā.

Ziņkārīgo kaimiņu saradās arvien vairāk; vēl divi raudzījās pār �ogu no otras puses un arī taujāja: kas noticis?

��� Pavei. .. atradu podā, � �ir-Mameds atkārtoja. � Gulēja podā. Vajadzēja sasist�

Piebilst vēl kaut ko pie tā viņ� nespēja, jo nebija visai veikls uz izdomām. Notikums tomēr bija tik neparasts, ka nekavējoties prasījās pēc izskaidro�anas, iespējamībām, minējumiem, ko kai�miņi arī lieti�ķi darīja, iztraucēdami rīta klusumu ar uztrauktu balsu dūkoņu.

Nepagāja ne mirklis, kad vēl divi kaimiņi atskrēja paska�tīties, aiz nepacietības skaļi klaudzinādami pie vārtiņiem. Un vēl divi, un vēl viens �

Mazais pagalmiņ� pieplūda ar cilvēkiem. Skatīja podu, zemi, vārtiņus: varbūt būs kādas pēdas? Nekā! � It kā viņ� būtu no�kritis no debesīm un trāpījis tie�i podā!

No nama atskanēja vecītes balss � viņa sauca �ir-Mamedu. Glābdamies no kaimiņu neremdināmās ziņkārības, viņ� steidzīgi iegāja.

Namā uz tīnes, uz zīda segas, starp spilveniem, �ir-Mameds ieraudzīja viņu. Un uzreiz, vienā acumirklī, pazina � tas bija sapņu pui�elis.

���� Paskaties, � glu�i vai kusto�a balsī sacīja vecīte, � pa�skaties, �ir-Mamed: viņam ir zobi!

�ir-Mameds piegāja tuvāk pie tīnes. Pui�elis spirināja viņam pretī kājas, vicināja rokas, brēca, acis grozīdams, muti plati at�vēris � un satricinātais �ir-Mameds ieraudzīja viņa mutē divas rindas līdzenu, �ilbino�i baltu, spēcīgu un asu zobu � Te patie��ām varēja apreibt galva un apmigloties prāts: zīdainim zobi! �ir-Mameds sajuta gurdumu kājās un vājumu sirdī, atceroties, ka tam, sapnī redzētajam, arī bija zobi.

Namā bija ienācis brīnums. Tas bija skaidrs �ir-Mamedam, bija skaidrs arī vecītei. Piekļāvusies pie vīra pleca, viņa caur asarām no�ukstēja:

���� Es zināju, ka tā notiks � Es vienmēr zināju. Nezināju vienīgi kad un kā.

Pēc toreizējiem Buhāras likumiem atradeni varēja pieņemt par dēlu ne ātrāk kā pēc trim mēne�iem, ja viņa vecāki �ajā laika nedotu par sevi nekādas ziņas, ne miņas.

Trīs mēne�i saucēji galvenajā tirgus laukumā klaigāja firmanu, kas vēstīja visiem Buhāras iedzīvotājiem, visiem sve�zem�niekiem un citiem tādiem, ka podnieku priek�pilsētā podnieka Sir-Mameda mājās podā atrasts vīrie�u dzimtas bērns, apmēram piecus mēne�us vecs, kura pazī�anas zīme � pilna mute ar zo�biem, kam viņa vecumā vēl nevajadzētu būt. Saucēji firmanu iz�sauca katru dienu trīs reizes: no rīta, pusdienā un vakarā; patie��ām reti kādam gadās ienākt pasaulē ar tādu troksni! �is trok�snis ap mazo Nasredinu it kā bija visas viņa nākamās dzīves priek�vēstnesis.

�ir-Mamedam nebija viegli pārdzīvot �os trīs bezgalīgi ga�ros mēne�us, bet vecīte pavisam nomocījās. Katru dienu viņa gaidīja ar bailēm: atnāks, paņems!� Tiklidz ie�īkstējās vārtiņi, viņai uznāca karstumi: viņa sabozās kā vilcene, kas gatava aiz�stāvēt savu mazuli līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēc kaimiņieņu padoma viņa aiznesa savus zeila auskarus � kāzu dāvanu � kādam tirgus rakstvedim, lai tas sastādītu jautājumu sarakstu to blē�u melu atmasko�anai, kuri mēģinātu uzdoties par mazā Nasredina vecākiem. Vecā jau pirms laika bija pilna ienaida pret viņiem un pat neatjāva sev domāt, ka tie varētu arī nebūt blē�i. Rakstvedis � gar� prāvnieks ar dzeltenu, baku rētām izvagotu, uz priek�u izstiepu�os un kā lapsai smailu seju � izrādījās sava amata meistars. Viņ� sacerēja astoņdesmit se�us jautājumus un sakārtoja tos ar neparastu viltību: ja tos pēc kār�tas uzdotu jebkuram cilvēkam, tie ikvienu pārvērstu laupītājā, neskaitāmu ļaundarību vaininiekā, pie kam nakts laupī�anas uz ceļiem un bērnu slepkavo�anas vēl nebūtu tās ļaunākās.

Bailes izrādījās veltīgas. Pagāja deviņdesmitā diena, pē�dējā, � neviens pēc atradeņa neatnāca, bet deviņdesmit pir�majā mulla, vajadzīgajam liecinieku skaitam klātesot, mo�ejā izdarīja ceremoniju, pēc kuras Hod�a Nasredins kļuva par SirMameda dēlu.

Lūk, kādos apstākļos Hod�a Nasredins ieradās podnieka SirMameda mājās. No turpmākā zināms, ka viņu pēc kārlas baro�ju�as visas podnieku priek�pilsētas sievas, kurām pa�ām biju�i zīdaiņi. Mēs nezinām, cik viņam bijis īsto brāļu un māsu, bet piena brāļu un māsu gan bijis daudz. Ta�u ari �o apstākli var uzskatīt par nākotnes priek�vēstnesi: vēl �ūpulī būdams, viņ� pamanījies saradoties ar visu podnieku priek�pilsētu, kā vēlāk saradojies ar visu pasauli� Stāsta, ka viņam bērnībā gan esot ļoti niezēju�i zobi, viņ� esot bāzis mutē un grauzis visu, kas gadījies, ta�u ne reizi neesot iekodis krūtī barotājai.

Viņ� audzis ļoti strauji. Trīs gadu vecumā viņam pēc izskata devu�i piecus, bet prāta ziņā � vēl vairāk. Trīs gadu vecumā viņ� zinājis lielu daudzumu vārdu, aptvēris, kā tos darina, un runājis, pārsteidzot pieaugu�os ar savas valodas pareizību. Ar apbrīnojamu nojausmu viņ� uzminējis, kādas īpa�ības un nozīme ir apkārtējiem priek�metiem � vērpjamam ratiņam, cirvim, zā�ģim, knieblēm, dārza grieznēm, urbim, gludeklim un citiem. �etru gadu vecumā viņ� pirmoreiz apsēdies pie podnieka ripas un uzreiz, par neaprakstāmu izbrīnu Sir-Mamedam, iztaisījis tādu podu � ved kaut tūlīt uz tirgu! Visas lietas padevīgi atklā�ju�as viņam savus noslēpumus, licies, ka viņ� nevis iepazīst pasauli, bet vienkār�i pazīst, it kā būtu ieradies nevis uz zemes, bet no tāla ilgu gadu ceļojuma atgriezies mājās, kur viss zināms, pazīstams, tikai mazliet aizmirsts.

Par citām viņa bērnu gadu īpatnībām stāsta, ka viņ� da�reiz vakaros esot bijis dīvaini domīgs. Viņ� nolīdis kaut kur vienatnē un klusējis; tādos brī�os viņa skatiens bijis tik starojo�s, it kā viņ� neko tuvāk par Septiņu Dārgakmeņu zvaigznāju neredzētu. Gadiem ejot, �ī dīvainība, tik nesaprotama �etrus gadus vecā bērnā, bez pēdām pagaisusi � varbūt tādēļ, lai atgrieztos pie viņa vecumā, kad tas ir raksturīgi � vērst domas uz zvaig�znēm � Vēl stāsta par viņa neparasto mīlestību uz sauli, par mīlestību, kas tuva dievinā�anai; vēl būdams zīdainis, viņ� pratis lūkoties uz sauli vaļējām, nepiemiegtām acīm un nemaz neap�ilbis. Tādas spējas no visiem zemes apdzīvotājiem piemīt vienīgi ērglim.

Ar pasaules mazajiem, tas ir, zvēriem, putniem, da�ādām va�bolēm un sienā�iem, viņ� dzīvojis uzticīgā draudzībā. Sir-Mameds brīnījies, redzēdams, kā mazais Nasredins mierīgi noņem no zara jebkuru kameni un vērīgi aplūko, bet resnā, pinkainā kamene tikpat mierīgi gaida, kad to palaidīs vaļā, un pat nemēģina aiz�sargāties ar savu briesmīgo dzeloni. Putni no zēna pavisam ne�baidīju�ies: bijis reiz gadījums, kad, pieslējis pie sienas kāpnes, viņ� veselu pusi dienas palīdzējis bezdelīgām mūrēt ligzdu pa�spārnē, un bezdelīgas viņa palīdzību labprāt pieņēmu�as. Kas zina, kā �ie straujie putniņi sargā savas ligzdas, tas pratīs godam novērtēt tāda gadījuma neparastumu. Kad ligzdā iz�ķīlu�ies putnēni un izaugu�i, un tiem pienācis laiks mācīties lidot, ma�zais Nasredins visai sekmīgi palīdzējis spārnotajiem vecākiem bērnu apmācī�anā, meklēdams rokā nemākuļus, kas nokritu�i zemē, un pasviezdams tos uz aug�u. Dārza stūri zem vecas ap�rikozes saknēm dzīvojis kāds liels viņa draugs � ezis, kam viņ� rītos māla lauskā nesis pienu; viņam biju�as paziņas pat peļu vidū � Reiz ar Sir-Mamedu iedams caur vecu kapsētu, mazais Nasredins, iegriezies nezālēs, ar kailu kāju uzminis �ūskai; tā sākusi �ņākt un vienā acumirklī apvijusies ap zēna kāju līdz pat celim; �ir-Mamedam aiz �ausmām uznācis stindzino�s saltums, bet Nasredins mierīgi pacēlis kāju � un �ūska atritinājusi savus slidenos gredzenus un aizlīdu�i, viņam neiedzēlusi, bet �ņākdama diezgan dusmīgi, jo aste tai bijusi pamatīgi saspiesta. Tādā pa�ā labā saskaņā viņ� dzīvojis ar visiem pārējiem �elrkājaiņiem, rāpu�ļiem un lidoņiem, izņemot vienīgi odus: �īs ne�ķīstās būtnes, ko radījusi aizpuvusī purva velnu elpa, negribēju�as viņu atzīt par savējo un nesaudzīgi mocīju�as, līdz pat asarām.

Viņ� ar visu milzu pasauli dzīvojis kā ar radiem, arvien juz�dams savu nedalāmību ar to, it kā apzinoties, ka ēteris, no kā sastāv viss pasaulē, ir viens un tas pats, un tikai nepārtraukti plūst un neviena tā daļiņa nevienam nepieder pastāvīgi: no sau�les tā pāriet uz kameni, no kamenes � uz mākoni, no mā�koņa � vējā vai ūdenī, no ūdens � uz putnu, no putna � uz cilvēku, lai no cilvēka atkal trauktos tālāk, savā mū�īgajā riņķo�jumā. Tāpēc mazajam Nasredinam bija tik viegli saprast gan ka�meni, gan vēju, gan sauli, gan bezdelīgu: visi tie daļēji bija viņā. pa�ā. Tā lielā laime būt saliedētam ar visu pasauli, laime, kas dota vienīgi gudrajiem un arī tad tikai vecuma dienās kā augstā�kais viņu darba un pūļu vainags, � viņam, pa�as Dzīves izvēlē�tajam dēlam, bija dota no dzim�anas.

Kas attiecas uz viņa līdzaud�iern � piena brāļiem no pod�nieku priek�pilsētas, tad viņa jūtas pret tiem biju�as nemainīgi labvēlīgas, kaut gan viņ� ļoti agri sācis saredzēt cilvēku dabas nepilnīgumu. Ta�u Hod�a Nasredins pratis būt iecietīgs, neprasot no cilvēkiem, lai tie līdzinātos eņģeļiem, jo zinājis, ka tas nav iespējams. Pēc daudziem gadiem, jau pieaudzis, viņ� kādā vis�gudrā Ibrahima-ibn-Hataba grāmatā atradis sekojo�u spriedumu: �Ta�u pati cilvēka dabas nepilnība ir tāda, kas neap�aubāmi lie�cina, ka cilvēks ieņem augstāko vietu visas pārējās radības vidū, jo tikai viņam � vienīgajam no dzīvajiem � dota iespēja kļūt pilnīgākam. Pats �is vārds �nepilnīgs�, uz cilvēku attiecināts, jau satur sevī atzī�anos, ka tam ir spējas un iespējas pilnveido ties� � To izlasījis, Hod�a Nasredins iesaucies: �īsta patie�sība, es tā vienmēr esmu domājis!�

Ta�u steigsim atgriezties pie stāsta par viņa bērnību. Viņ� izrādījis lielas spējas tirdzniecībā. Astoņi gadi vecs viņ� patstā�vīgi pārdevis podus. �ir-Mameds viņam pilnīgi uzticējies un karstākajās tirgus stundās mierīgi nodevies atpūtai kādā �ailianā. Nasredinam tirgo�anās gājusi no rokas: vecajam nevienu reizi neesot gadījies no�ēlot savu uzticē�anos.

Reiz, kad zēns palicis pārdotavā viens pats, pienācis pircējs un izvēlējies mazu podiņu, lai tajā nopirktu medu. Paraudzījies uz milzīgajiem, rindā sastatītajiem tanuriem, kuri katrs biju�i divreiz lielāki par pārdevēju, pircējs piebildis:

��� Podi lieli, bet pārdevējs tāds nieciņ�.

Nasredins, acumirklī pārvērtis �os vārdus divrindeņa pir�majā rindā, ar savu atbildi aiztaisījis viņam muti:

��� Pircējs liels, bet pirkums tāds sīciņ�.

Tādas spārnotas asprātības pārsteigts un sajūsmināts, pircējs, kas vaļas brī�os pats sacerējis vārsmas un kam �ajās lietās bi�jusi sajēga, nopircis no zēna vēl piecus podus un nekaulēdamies devīgi samaksājis.

Pircēju izvadīdams, Nasrcdins noskaitījis otru divrindeni:

Kaut tas nav sudrabs, tikai vienkār�s māls,

Lai tajā jums dzirkst vins kā saules sveiciens tāls! �

tādējādi radot pircējā vēl lielāku, taisni neizsakāmu sajūsmu. Viņ� nebijis slinks pierakstīt abus divrindeņus un tādējādi tie sa�glabāju�ies līdz mūsu dienām.

Nasredins bijis īsts tirgus dēls. Viņu nekad nenogurdināju�as klaigas, jezga, drūzma, viņ� augām dienām varējis peldēties �ajā neizsīksto�ajā, trok�ņainajā straumē. Tie�i tirgū viņam at�gadījies kāds notikums, kas krietni palīdzējis izprast savu sirdi un prātu.

Reiz pēc pusdienām viņ� ieklīdis Vecajā kamieļu laukumā. Bijis klusuma brīdis: pārdevēji un pircēji gaidīju�i pārejam tveici. Visapkārt sagulu�i liels daudzums kamieļu, piesātinādami karsto, nekustīgo gaisu ar savu sviedru kodīgo smaku; mazais Nasre�dins, itin nemaz kamieļu nebīdamies, �ķērsojis laukumu, brī�iem pavisam nozuzdams dzeltenajos, smakojo�os sastingu�o kamieļu kupru kalnos, brī�iem atkal iznākdams no tiem, samta tjubeleikai ar sarkano pu�ķi pazibot. Pusaizmigu�ais laukums viņu ne ar ko neiepriecinājis; viņ� pamēģinājis sakaitināt kādu kamielēnu, ta�u arī tas, tveices nogurdināts, tikai vienaldzīgi pavēries un aiz�griezies, nevēlēdamies spļaudīties.

Brīdi domājis, mazais Nasredins uzņēmis gaitu uz Tamerlana tiltu, kur pēc dzirdētām valodām esot apmetu�ies virves staigā�tāji. Iedams garām lielam seralam, viņ� apstājies, jo izdzirdis aiz stūra kliedzienus, spieg�anu un smieklus. Sirdī gavilēdams, viņ�, protams, steidzies turp.

Viņ� ieraudzījis veselu jūkli tirgus puiku, savu līdzaud�u, kuri aizrautīgi nodevu�ies cietsirdīgam laika kavēklim. Pie se�ra! a ceļmalā, tie�i pa�ā saules svelmē, sēdējusi veca ubadze � �igāniete no �liii� cilts, kas ir visnicinātākā no visām �igānu ciltīm. Bet puikas, skaļi smiedamies un vaibstīdamies, kaitinā�ju�i viņu, izkliedzot da�ādas aizvainojo�as iesaukas un metot sausās zemes pinkuļus.

Sī vecene bijusi neparasti neglīta un pretīga: uz neapsegtās galvas rēgoju�ies bāli bezmatu laukumi, mutē aiz zilām, ļenga�nām lūpām dzelteni ilkņi, deguns kā āķis un sarkani pelēks, plaksti slimīgi, sarkani, izkritu�ām skropstām, acis apaļas, ļau�nas; piedevām viņa uz ceļiem turējusi tikpat pretīgu kā pati, aiz vecuma spalvu zaudēju�u melnu runci � ar vārdu sakot, īsta ragana, no tām, kas zog mazus bērnus, lai padzertos viņu asinis.

Mazais Nasredins nekavējies piedalīties kopīgā jautrībā: kliedzis un spiedzis, rūcis un rējis kā suns, līdz ar citiem lēkājis ar izbāztu mēli uz vienas kājas. Vecene lamājusies, ar dzīslaino dūri draudēdama, runcis �ņācis un liecis kūkumu � tas viss bijis ļoti smieklīgi, puikas smieklos vai beigu�ies nost.

Beidzot vecene viņiem apnikusi, bez tam uz Tamerlana tilta jau gaidīju�as citas izklaidē�anās. Cits citam garām viņi laidu�ies uz tiltu un tur arī laimīgi nonāku�i, tie�i virves staigātāju priek�nesumiem sākoties. Par veceni un tās runci puikas acumir�klī aizmirsu�i � un kā tur lai atceras, ja viņu ausis uzreiz, tā ka vai pu�u plīst, pielija ar lielu un mazu bungu vilino�o rīboņu, dūdu spieg�anu un tauru rēkoņu, bet acis varēja laimē skatīt virves staigātājus, kas ar savām kārtīm pastaigājās pa debesīm. Tikai reizi mazā Nasredina atmiņā kā miglaina ēna pazibējusi �ī vecene, pazibējusi un pagaisusi, bet tā savādi aizskarot sirdi, it kā ieskrāpēdama tajā.

Laime turpinājusies visu dienu; mājup Nasredins devies pa citu ceļu un veceni vairs neredzējis. Tomēr, stāstīdams �ir-Mamedam par aizvadīto dienu, atcerējās atkal un sāka minstināties.

��� Kas tad tev? � Sir-Mameds jautāja.

��� Vēl es redzēju kādu veceni, �liii�, ubadzi, � Nasredins atbildēja. � Viņai ir melns runcis . .. Bet pēc tam mēs gājām uz Tamerlana tiltu.

Viņ� īsti nemeloja, bet neteica arī īstu taisnību, tā bija pustaisnība, tātad visļaunākie meli. Un atkal kaut kas ieskrāpēja viņa sirdī.

Un tad viņ� devās gulēt. Dienas skraidī�anas nokausēts, viņ� no vakara cie�i aizmiga. Pusnaktī viņu atmodināja bries�mīgs sapnis: tirgus vecene, ļauni zobus atņirgusi, ķēra viņu, sagrāba un vilka kādā bedrē, kur �ņāca un lieca kūkumu milzīgs, melns runcis, ugunīgas acis zibinādams. No �ā sapņa zēnam uz�nāca skumjas un smeldzo�a grūtsirdība: klausīdamies �ir-Mameda nopūtās un krāk�anā, viņ� izjuta nerimtīgi un arvien stip�rāk sāpam skrambu krūtīs, it kā tur būtu ielavījies vecenes runcis un sadomājis uzasināt nagus pret viņa sirdi.

Tā viņ� pirmo reizi sadzirdēja sirdsapziņas balsi, uzzināja, cik smagi sver neredzamie, slepenie svari, uz kuriem noteikti tiek nosvērta katra, cilvēka radīta ļaunuma kripatiņa, un �ī svēr�ana ir moko�a.

Lai nesāpētu sirds, viņ� pūlējās novirzīt domas uz rotaļām, uz ezi, bezdelīgām. Velti! Negribēdams domāt par veceni, Nasredins domāja vienīgi par viņu.

Un tad ar viņu notika kas apbrīnojams: jo dziļāk viņ� ieslīga domās par veceni, jo mazāk palika no viņa pa�a un viņ� arvien vairāk kļuva par veceni, it kā pāriedams uz to, tā ka, ausmai tu�vojoties, viņ� bija trīs ceturtdaļas no tās un tikai viena ceturtdaļa bija palikusi no agrākā viņa pa�a. Un, kad viņ� bija kļuvis trīs ceturtdaļas no tās, viņ� tapa tikpat nelaimīgs un vientulīgs kā viņa, bet viņa pa�a atlikusī ceturtdaļa izjuta pret veco tik necie��amu �ēlumu, ka viņ� pārplūda rūgtās asarās.

Nasredins visu saprata: vecās bezgalīgo vientulību, bezga�līgo rūgtumu, ka pasaulē nav nevienas viņai tuvas dvēseles. Vai gan viņa vainīga, ka dzimusi �liii� cilti, vai gan viņa pati sevi padarījusi neglītu, bet kāpēc dzīve viņu par to soda? Daudzu tūk�sto�u cilvēku liels tirgus visapkārt, bet viņai tas ir � tuksne�sis � nē, sliktāks, jo tas viņu nicina un nīst. Par ko? Viņa arvien ir salīkusi un arvien raugās apkārt, jo arvien gaida si�tienu: ar pletni, vārdu vai smiekliem � tas jau vienalga! Izņemot melno runci, viņai neviena nav; tā viņi divatā dzīvo � abi veci, vārgi, mū�am izsalku�i, visu pamesti, visā bezgalīgajā pasaulē divi vien.

Ar kādām acīm, visu to sapratis, viņ� tagad skatījās uz sevi � uz savu apkaunojo�o brēkā�anu nelaimīgās vecenes priek�ā, uz saviem nekaunīgajiem izsaucieniem un lēkā�anu uz vienas kājas, ar izbāztu mēli. Viņ� �ausminājās. Viņ� pats sev li�kās tik apkaunojo�s un pretīgs, ka nespēja izturēt un, skaļi ievai�dējies, pabāza galvu dziļi zem spilvena. No rīta viņ� bija sku�mīgs, domīgs; uz ātru roku apēda plāceni, izdzēra pienu un aizskrēja uz tirgu. Aiz viņa jostas bija aizbāzts maciņ�, pilns ar sīku vara naudu, � gra�iem un pusgra�iem, kopā pavisam divar�pus tangas. Da�i nodomās: tie viņa apdomīgās taupības augļi? Nē, spēļu veiksmes augļi!

Viņ� steidzās pie vecenes. Cik daudz tirgus kārdinājumu gadījās viņa ceļā: airans, medus sniegs, stiklenes, halva! Viņ� vī�ri�ķīgi pārvarēja visus tos un neatraisīja maciņu. Viņ� neapstājās ari �ķērsielā, kur puikas, galīgi aizmirsu�ies, nodevās ķīnie�u spē�lei, ko sauc par �ljangu�, katrs liekot pa ceturtdaļgrasim. �aja spēlē mazajam Nasredinam nebija pretinieka � un tomēr viņ� pagāja garām, sāņus skatīdamies, pielikdams soli.

Veceni viņ� atrada agrākā vietā pie serala. Viņai uz ce|iem gulēja runcis. Māla lauska dāvanām bija tuk�a tāpat kā vakar. Vecene glāstīja runci un kaut ko tam stāstīja; tas atbildēja ar klusu, �ēlu ņaudē�anu � dro�i vien bija izsalcis.

Mazais Nasredins paslēpās sagruvu�a �oga spraugā. Viņ� piepe�i sakautrējās. Kā lai pieiet pie vecās, ko lai saka? Pavīdēja doma: aizsviest viņai maciņu un pa�am laisties lapās. Ta�u tas nebija savienojams ar �ā brī�a svinīgumu.

Pa ce]u vecenei garām gāja da�ādi cilvēki � neviens viņai nepasniedza ne grasi, ne sakaltu�a plāceņa gabaliņu. Nasredins skatījās un brīnījās: cik viņi netaisni un cietsirdīgi!

Viņa izbrīns pamazām pārvērtās dusmās. Bet cilvēki gāja un gāja, un vecenes lauska bija un palika tuk�a. Mazā Nasredina seja iekvēlojās sārtumā: kāpēc viņi nesaprot to, ko viņ� ar savu bērna prātu tik ne�aubīgi sapratis? �odien viņ� it nemaz nere�dzēja ne vecenes sarkani zilo degunu, ne dzeltenos ilkņus, jo viņa gara skatiens bija pacēlies pāri visām �īm gadījuma un mazsvarīgajām pazīmēm, saskatot aiz tām pa�u galveno: ne�aizsargātu, vientuju cietēju.

Niknuma un �ēluma vadīts, viņ� pārvarēja savu biklumu un ar maciņu rokās devās vecajai klāt.

Jo tuvāk viņ� tika, jo grūtāk bija iet � kājas it kā lipa klāt pie zemes.

Vecene Nasredinu pazina, viņ� to saprata pēc bailīgā sasprin�gtā skatiena. Viņa sarāvās, ievilka galvu plecos, gaidīdama no viņa, tāpat kā vakar, akmeni vai aizvainojo�u vārdu.

� Se ņem, vecmāmiņ, � no�ļupstēja Nasredins ar stingsto�u mēli un izpurināja maciņu vecajai tie�i uz ceļiem, apberot ar Vara sīknaudu �ņāco�o runci.

Tad viņa vīri�ķība izsīka, viņ� bija pārkāpis pār savas dro��sirdības robe�u. Apgriezies viņ� metās bēgt un atjēdzās tikai pie skārda lietu pārdotavām, tālu no serala.

Paveicis savu grēku izpirk�anas varoņdarbu, viņ� pēc tam veselu dienu domāja. Nolīda vienatnē un domāja. Viņa domas soļoja divās rindās � vienā par veceni un otrā par cietsirdīga�jiem cilvēkiem, kas nesniedza viņai palīdzību. Viņ� �ēloja pirmo un dusmojās uz otriem. Ta�u viņ� būtu savas di�ās nākotnes ne�cienīgs, ja aprobe�otos vienīgi ar �ēlumu un dusmām. Vajadzēja rīkoties, bet kā?

Te nu viņ� pirmoreiz iepazina sava prāta spēku. Sākumā viņ� atdalīja domas no jūtām, lai pēdējās nesteidzinātu pirmās, pēc tam satina juceklīgo domu kamolu stingrā kārtībā, vispirms tās vienkār�ojis un nostādījis pēc vecuma, tādā secībā, kādā tās dzimu�as. Tādu domu veidu viņ� bija iemācījies, pie sava mazā �aha galdiņa lauzīdams galvu par gājieniem, kā to bie�i bija redzējis tirgus �aihanās. Sahā mēdz būt piespiesti gājieni, pret gribu un ar zaudējumiem � ta�u tie jātaisa, pakļaujoties pretiniekam. Tie�i tā arī nosprieda mazais Nasredins: ja Buhāras iedzīvotāji pa�i neprot būt �ēlsirdīgi, tad viņi uz to jāpiespie�.

Nospraudis uzdevumu, viņ� līdz ar to nosprauda arī savu tā�lāko pārdomu gultni. Viņ� tās sūtīja meklēt tādu spēli, kurā vi�ņam būtu pārsvars pār buhārie�iem. Lai sevi neapgrūtinātu ar domām par daudziem tūksto�iem cietsirdīgu Buhāras iedzīvotāju, viņ� uzskatīja par lietderīgu tos savā iztēlē saliedēt vienkopus, vienā Lielā Buhārietī.

Uzdevums kļuva vienkār�āks: domāt par vienu Buhārieti, kaut arī ļoti lielu, izrādījās daudz vieglāk. Nasredins uzsāka �ā tik ļoti cietsirdīgā Lielā Buhārie�a dabas pētī�anu, ar nodomu at�rast kādu vāju vietu tai vairogā, ar ko minētais Buhārietis aizsedz savu prātu un sirdi, lai tur neiekļūtu taisnīgs �ēlums.

Lielā Buhārie�a garīgā būtība izrādījās diezgan sekla: zēns kādās divās vai trijās pārdomu stundās jau aizsniedza būtības gultnes dibenu. Un tur ieraudzīja smirdo�as alkatības gļotas, skopulības glieme�nīcas, pussatrunēju�as vēdera patmīlības ūdenszāles. Tagad Lielais Buhārietis viņam bija tik saprotams, ka kļuva viņa gara acīm pat ārēji skaidri saredzams, pie tam ne�cie�ami pretīgā veidā. Augumā tas varēja sacensties ar jebkuru minaretu, bet bija daudz resnāks � josta uz viņa vēdera tikko tika kopā; viņ� bija trekns un sārts, apaļiem vaigiem, mazām, taukos peldo�ām acīm, kas stulbi un gurdeni vērās uz pasauli; pa viņa seju miegaini klaiņāja pa�apmierināts bezdomu smaids, bet, kad viņ� pavēra lūpas, aiz tām varēja saredzēt biezu, ne�kustīgu, �ļupsto�u mēli; viņ� nepārtraukti �ņākuļoja, pūta un krek�ķēja aiz pārmērīgā tauku daudzuma, kas sakrājies iek�ās; rokā viņ� turēja milzīgu � arbas riteņa lielumā � plāceni, ar medu apziestu, un, kad no tā nokodās, tad tīksmā gurdumā ste nēja un murdēja, elkoni priek�ā aizlicis un apkārt skatīdamies, � vai tikai kāds netaisās atņemt viņa plāceni vai kādu gabaliņu palūgt?

Mazais Nasredins bija noskaities uz Buhāras iedzīvotājiem par viņu cietsirdību pret veceni, tāpēc tad Lielais Buhārietis viņam likās tik pretīgs. Ta�u dusmas ir slikts objektivitātes pa�domnieks; �ajā priek�statā, protams, bija maz taisnības, jo īstie buliārie�i lielā vairākumā bija jauki, labsirdigi cilvēki. Viņi attei�cās vecenei palīdzēt nepavisam ne aiz vēdera patmīlības, bet drī�zāk tāpēc, ka neprata aiz viņas ārējā neglītuma saskatīt visu vi�ņas cie�anu dzijumu; ja būtu saskatīju�i, tad pa�i palīdzētu, bez kādas piespie�anas no malas; viņiem glu�i vienkār�i pietrūka dziļdomības. Ta�u zēnam nebija laika par to domāt: viņ� gatavojās uz cīņu pret Lielo Buhārieti, tāpēc jau iepriek� sāka to nīst un ni�cināt, kā tas arvien mēdz būt jebkurā cīņā.

Pētīdams Lielā Buhārie�a vairogu, mazais Nasredins diez�gan ātri atrada tajā rēgojo�os caurumu. Tas bija tāds, ka Lielais Buhārietis blakus visam pārējam bija ārkārtīgi ziņkārīgs un ne�parasti kārs uz visādiem sve�zemju brīnumiem.

Triecienu vajadzēja dot tur, pa �o caurumu.

Nākamajā rītā mazais Nasredins atkal ieradās pie serala. Savu viltīgo nodomu iekvēlināts, viņ� bija atskrējis pārāk agri: vecenes vēl nebija. Nācās gaidīt ne mazāk par pusstundu. Zēns pavisam zaudēja pacietību, seralam apkārt skraidīdams un veceni no visiem �etriem �e saolūsto�iem ceļiem gaidīdams. Agrā saule nesvilināja, gaiss bija spirgts un viegls, ēnainās vietas vēl gla�bāja nakts dzestrumu, laistītāju bagātīgi slacītā zeme tikko sāka tvaikot siltu dva�u. Bet minaretu rakstainās cepures jau mirdzēja tik �ilbino�i, ka acis nespēja ciest, it kā tie kustu, dzidrā zilgme virs tiem jau ņirbēja, plūzdama trīsoja, vēstīdama tveicīgi svel mainu dienu. Un ar katru brīdi visapkārt pieauga spēkā aizsma�kusi, gārdzo�a tirgus rēkoņa, tā jau pārņēma visu pilsētu no vie�nas malas līdz otrai, kopā ar putekļiem cēlās aug�up, tricinā�dama allaha pilis, pārspēdama debesu eņģeļu korus. Tā bija Lielā Buhārie�a balss, tā murdē�ana, ēdot medus plāceni.

Drīz parādījās arī vecene. Viņai līdzi melnais runcis. Zēns no�ēloja, ka nebija attapies paķert no mājām līdz gabalu vārītu aknu: tagad �is nopluku�ais, pretīgais runcis bija viņa tuvākais sabiedrotais pret Lielo Buhārieti.

Velti laiku netērēdams, mazais Nasredins taisni un dro�i de�vās pie vecenes:

��� Labdien, vecmāmiņ! Vai mierīgi gulējāt pagāju�o nakti?

��� Labdien, labdien! � vecene atsaucās, asarojo�ās acis miegdama. � Nakts jau gan bija mierīga, bet diena, kā redzu, sākas nemierīgi.

Nasredins lieliski saprata, uz ko vecā mērķē savus vārdus, bet izlikās, ka nav apjautis.

Vajadzēja turpināt sarunu. Otrreiz paklanījies, viņ� vaicāja:

��� Bet vai jūsu cienījamais runcis arī mierīgi gulēja �o nakti?

��� Runcis ķēra peles, tāpēc ir slikti izgulējies, � vecene at�bildēja, cie�i un vērīgi raudzīdamās zēnā.

No viņas skatiena Nasredins samulsa, neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru; visa viņa drosme bija aizlidojusi nezin kurp, bet reizē ar to no mēles pagaisu�i ari visi iepriek� sadomātievārdi.

Iestājās klusums. Nasredins aprauti nopūtās, juzdams kar�stumu ne vien sejā, bet arī vēderā. Beidzot ar lielu piepūli, pus�ukstus viņ� teica:

��� Es esmu tas puika. Vakarējais. Un aizvakarējais.

Vecene klusēja, neatraudama skatienu no viņa sejas. Pēdējos

spēkus saņēmis, viņ� pavisam nedzirdami piebilda:

��� Kas jūs kaitināja. Vai atceraties? �

Ja vecene arī �oreiz būtu klusējusi, viņ� pagrieztos un aiz�bēgtu kā vakar.

Ta�u vecene atbildēja.

��� Vai es tevi atceros? � viņa atbildēja. � Kā lai neatcerosr tu tā pūlējies izbāzt mēli, ka man bija pat brīnums, cik tā tev gara.

Sie vārdi būtu zēnu sadedzināju�i, uz vietas pārvērtu�i pel�nos, ja vecene nepasmaidītu � skaidru, labu smaidu, kas atsta�rojās viņas sejā glu�i kā saules stars.

��� Panāc tuvāk, � viņa teica. � Tu esi labs zēns, ar siltu sirdi, bet, kā esmu ievērojusi, liels nerātnis. Atzīsties nu tie�i un bez viltības � kāpēc esi atnācis, ko tev vajag? Un teik�u jau iepriek�: ja atkal esi atnesis man kā vakardien divas tangas, tad labāk ej tūlīt prom ar visu savu naudu. Palīdzēt nabagiem, tas, protams, ir labs, svētīgs darbs, bet slikti, ja da�i zēni tada mērķa labad lien tēvu makos. Jo kur gan citur tu varētu katru dienu da�būt divas tangas?

Mazais Nasredins aiz apvainojuma nosarka, bet atminējas, ka viņa ta�u ir �liii� �igāniete un tāpēc par viņu sprie� tāpat kā par savas cilts puikām.

��� Ak nē! � viņ� sacīja. � Es �odien esmu atnācis bez di�vām tangām. Es nekad nelienu tēva makā. Viņ� bie�i atstāj mani vienu tirgoties mūsu podu pārdotavā, un vienmēr es atdodu visus ienākumus.

��� Tas ir labi, � vecā atzina.

��� Uz svētkiem viņ� pats dod man celurtdaļtangas vai pat pustangas.

��� To var ņemt, � vecene sacīja. � Tas nav grēks. Es prie�cājos, ka esmu maldījusies: nedusmojies uz mani.

Un tālāk valodas viņiem ritēja pa�as no sevis: vārds pieķērās vārdam, kā zobiņi koka ratā � un dzirnavas sāka malt. Mazais Nasredins nosēdās blakus vecenei, paglaudīja runci, paklausījās, kā tas murrā, un vareni uzslavēja tā murrā�anu.

��� Vai viņam gar�o piens un aknas?

��� To nu gan nezinu, jo nekad neesmu viņu barojusi ne ar pienu, ne aknām, � vecene smējās. � Un ari pati jau daudzus gadus neesmu tos redzējusi.

�ī rūgtā atzī�anās zēnam noderēja par tiltu pārie�anai uz sa runu par pa�u galveno. Uztraukdamies un stostīdamies viņ� iz�klāstīja vecenei savus nodomus pret Lielo Buhārieti.

Viņa sākumā klausījās ar ziņkāri, pēc tam ar uzticību un bei�gās aiz aizkustinājuma apraudājās.

��� Pats allabs man tevi atsūtījis, lai tu būtu mans mierinā�jums bezpajumtes vecumā! Prāta ziņā tu esi nedzirdēts blēdis; ja tu būtu piedzimis mūsu ciltī, tu, protams, kļūtu par galveno atamanu. Ta�u sirds tev ir skaidra kā taisnajam, lai dievs dod, ka arī turpmāk tavs prāts arvien pakļautos sirdij.

Mazā Nasredina nodomam vajadzēja iepriek�ējus izdevu mus � kādas piecpadsmit tangas vai mazliet vairāk. Vecā izjuta pret zēnu tādu uzticību, ka bez �aubī�anās iedeva viņam �o naudu, izvilkusi to no savu netīro skrandu pa�ām slēptākajām padibenēm.

��� Tā ir pēdējā, � viņa sacīja. Viņai drebēja roka.

��� Neuztraucies, vecmāmiņ, tā atgriezīsies pie tevis ar uz�viju, � mazais Nasredins atbildēja.

Vispirms viņa ceļ� veda uz Ķīnie�u laukumu, kur tirgojās ar da�ādām vecām lietām; tur par piemērotu cenu � pustangu � viņ� nopirka vecu pussalauztu koka būri, pietiekami lielu, tādu, kādos �aihanu saimnieki tur keklikus � kalnu irbes, ievēro�jamas ar savu kladzinā�anu, kas atgādina stikla �ķindu. Pēc tam zēns devās uz vietu, kur apmetu�ies koka darbu amatnieki, atrada meistaru, kas uzņēmās būri salabot, � tam izgāja vēl pustangas. Tre�ā pustanga tika samaksāta krāsotājam, kas izkrā�soja būri visās krāsās, kādas vien viņam bija, � zaļā, zilā, sar�kanā, dzeltenā un baltā. Visbeidzot krāsotājs k|uva devīgs un piedevām apvilka būri ar platu zeltītu apmali, iesaukdamies:

�� Tagad, zēn, tev atliek tikai noķert brīnumputnu ar dārg�akmeņu spalvu astē!

��� Tas jau ir noķerts, � Nasredins atbildēja. � Brīnum�putns, kāds Buhārā vēl nav redzēts: ar �etrām ķepām un melnu vilnu.

Nodevis būri vecenei (tā plaukstas vien sasita, tādu greznumu redzēdama), mazais Nasredins no jauna devās uz tirgu.

�oreiz viņ� atgriezās tikai ap pusdienas laiku:

��� Iesim, vecmāmiņ, viss ir gatavs.

Vecene krek�ķēdama piecēlās, paņēma rokās pusaizmigu�o runci, kas vārgi pavēra dzeltenās acis, zēns paņēma būri, un viņi devās ceļā.

Apstājās Ķīnie�u laukuma tuvumā, triju ceļu krustcelēs. Te sākās trīs visdzīvākās pārdotavu rindas: audēju, kurpnieku un skārdnieku. Mazliet nomaļus no krustcelēm vecene ieraudzīja ne�lielu telti � pie �etrām kārtīm piestiprinātas meldru ma�as. Divas ieejas � viena otrai pretī � bija aizsegtas ar rupja, neba�lināta audekla paklājiem. Pie telts sēdēja tās cēlējs, kāds tirgus ve�uks; saņēmis no Nasredina divas tangas, viņ� pateikdamies devās prom.

Zēns ieveda veceni teltī. Tur bija ierakts stabs ar aug�galā piestiprinātu platu dēli � būrim. Nekā vairāk teltī nebija. Gaisma krita no aug�as caur jumta caurumu.

��� Pakavējies te, vecmāmiņ, � Nasredins sacīja. � Man vēl ir viens darbs � pēdējais.

Veceni pametis, viņ� devās prom gar kurpnieku rindu, pēc tam pa �ķērsielu uz Jeskilhauzas ūdenskrātuvi, pie kuras tajos laikos sēdēja tirgus rakstve�i, visda�ādāko lūgumu un sūdzību sacerētāji, bet visvairāk jau gan apsūdzību.

Tā bija visķildīgākā, vismēlnesīgākā un ka�ķīgākā vieta visā tirgū; te arvien notika strīdi, savstarpēja atmasko�ana, lādē�anās, pārmetumi, slavinā�ana un nevaldāma, nedzirdēta lamā�anās, no kuras aptum�ojās prāts. Te mājojo�o rakstve�u vidū nebija ne�viena, kas pagātnē būtu bijis zemāks par galma rakstvedi kaut kur Stambulā, Tcherānā vai Horezmā, nebija neviena, kas savā laikā nebūtu devis glābēju padomu valdniekam un tie�i tādā brīdī, kad visi veziri, augstmaņi un ierēdņi apjukumā klusēju�i, nebija neviena, kam pagāju�ās dienās nebūtu bijis vismaz Lielā Lauvas ordenis�

Parasti palīdzības meklētāji pie ūdenskrātuves sāka pulcēties pēc pusdienām, un tad troksnis te mazliet aprima, jo rakstve�i iegrima darbā. Bet mazais Nasredins bija atnācis priek�pusdienā, tātad vislielāko strīdu laikā. Viss virda un mutuļoja; kur� ar kuru strīdējās, kur� kuru lamāja � nebija iespējams saprast: ikviens zākāja visus un visi � ikvienu; skanēja tik neaprakstāmas klai�gas, ka bija jābrinās, kā Jeskilhauzas ūdens spēj palikt gluds un rāms tik ļaunu lamu un visādu tenku viesulī.

��� Ak kraupainās hiēnas kucēni � pie kaimiņa griezdamies, kliedza kāds gaudens vecis, kārns un salicis, �mim� burtam lī�dzīgs. � Ak nicināmais nejēga, kas neprot uzrakstīt, kā nākas, �alifu�! Visi atceras, kādu sūdzību tu pērnziem biji tiesai sace�rējis. �Lielā valdnieka varas lāpa� vietā tu biji uzrakstījis �tievā galdnieka spara tapa�, redz, ko tu biji uzrakstījis!

��� Kas uzrakstījis �galdnieka tapa�? � Es esot uzrakstījis �galdnieka tapa�? � aiz niknuma aizelsās viņa kaimiņ�, kas bija līdzīgs burtam � ta�u nevar pat sacīt, kādam burtam viņ� bija līdzīgs, visdrīzāk gan visam arābu alfabētam reizē, jo viņ� visu laiku mainīja savus apveidus, un nepārtraukti sīki drebuļi kratīja te vienu viņa ķermeņa daļu, te jau citu � galvu, kājas, rokas, pirkstus un muguru; �ķita, ka pat viņa iek�as visu laiku vēderā kustas un pārvietojas. � Labāk atceries, ka tu pagāju�ajā gadā gandrīz vai pazudināji savu klientu, kad lūgumā emīram vārda �spo�ība� vietā biji uzrakstījis �bozība�! Vai atceries?

Visapkārt ķiķināja, smēja, sprauslāja, rēca da�ādās balsīs. Salīku�ais �mim� līdzīgais rakstvedis nejauki saviebās un sāka griezt zobus, gatavodamies cienīgi atbildēt.

Mazais Nasredins, viņa atbildi negaidījis, pagāja garām.

Ne bez pūlēm viņ� �ajā ļaunuma paisumā sameklēja kādu pa�vecu rakstvedi, kas nepiedalījās kopīgā ķildā un arī ne jau aiz godprātības vai bikluma, bet aiz cita, pavisam sīka iegansta. Viņ� klausījās. Tievo kaklu izstiepis, spīdinādams saulē milzīgu, pliku pakausi, kas ar savu smagumu it kā bija saspiedis kaulaino seju, viņ� klausījās, uztverdams katru garām skrejo�o vārdu, ko kāds nejau�i izmeta savstarpējo pārmetumu virpulī un kas viņam va�rēja noderēt apsūdzībai. Un tūlīt pat slepus pierakstīja ar sve��zemju burtiem, lai kāds gadījums viņu neatmaskofu pārējiem rakstve�iem. Kad mazais Nasredins piegāja pie viņa, viņ� pa�laik pierakstīja. �Bozība,� viņ� �ukstēja, niedres spalvu �irkstinādams, un viņa plāno lūpu kaktiņos ielipa tāds smīns, tik kluss, ļauni priecīgs smīns kā �ūskai, ka pēc tā jau iepriek� varēja noteikt, kā būs jābo�as tam, ko viņ� tuvākā nākotnē ar �o �bozību� ga�tavojas paglāstīt.

Pacēlis acis uz mazo Nasredinu, viņ� vaicāja:

��� Ko tev vajag, zēn?

��� Man vajadzīgs īss uzraksts ar tu�u uz ķīnie�u papīra. Pa�visam īss.

��� īss uzraksts! � rakstvedis iesaucās, par pasūtītāju prie�cādamies un vēl par tādu pasūtītāju, kura priek�ā tā mazgadības un nepieredzes dēļ var palaist mēlnesības pāva asti visā bezga�līgā pla�umā. � Pateicies, zēn, liktenim, kas tevi atvedis pie manis, jo visā Buhārā neviens labāk par mani neprot rakstīt ar otiņu, tie�i ar tu�u un uz ķīnie�u papīra! Kad es biju Bagdādes Lielā divana rakstzinis un pie sava samta halāta nēsāju Lielā Lauvas ordeni � zelta ordeni, dārgakmeņiem izrotātu, ko man pasniedza pats kalifs �

Mazajam Nasredinam vajadzēja uzklausīt viņa runas plūdus līdz beigām, bet mums pēc tā nav nekādas vajadzības, jo vai�rāk tāpēc, ka ikviens pats daudzas reizes ir dzirdējis ko tamlī�dzīgu. Tāda di�o�anās ar savu pagātni mū�am piemīt cilvēkiem, kas nokļuvu�i dzīves padibenēs, un tāda pastāv visās paaudzēs, pati savā būtībā nemainīdamās. Pastāstījis par likteņa netaisnību, ienaidnieku viltību un ar to beidzis, rakstvedis pavaicāja:

��� Kāds uzraksts tev, zēn, vajadzīgs? Saki, un es tevi darī�u laimīgu.

��� Pavisam tikai trīs vārdus, � mazais Nasredins sacīja. � Ar lieliem burtiem: �Zvērs, vārdā kaķis.�

��� Kā? Atkārto � �Zvērs, vārdā kaķis?� Hm �

Rakstvedis saknieba lūpas un pievērsa zēnam savu skaudro*

vērīgo acu caururbjo�o skatienu:

��� Bet saki, � kam tev tāds uzraksts vajadzīgs?

��� Kas maksā, tas zina, par ko viņ� maksā, � Nasredins iz�vairīgi atbildēja. � Cik tas maksās?

��� Pusotras tangas, � sekoja atbilde.

��� Tik dārgi? Pavisam tikai trīs vārdi!

��� Toties kādi vārdi! � rakstvedis atbildēja. � Zvērs! � � Viņ� sataisīja noslēpumainu, ļaunu vēsto�u seju. � Vārdā!� � Viņ� no�ukstēja �o vārdu, likdams tam izskanēt tā noziedzīgi sazvērnieciski. � Kaķis!� � Viņ� nodrebēja un ar visu augumu atsprāga atpakaļ, it kā būtu pieskāries �ūskai. � Kas gan tādu darbu uzņemsies lētāk?

Mazajam Nasredinam vajadzēja vien maksāt pusotras tangas, kaut gan viņ� tā ij nesaprata, kur slēpjas uzraksta noslēpumainā bīstamība.

Rakstvedis izvilka no paklāja apak�as gabalu dzeltenīga ķī�nie�u papīra, ar nazi to apgraizīja, apbruņojās ar otiņu un ķērās pie darba, sirdī no�ēlodams, ka no trim viņam uzticētajiem vār�diem ne ar kādu veiklību nav iespējams izdabūt kaut vienu, par ko varētu apsūdzēt.

Atpakaļceļā mazais Nasredins aizkavējās vienīgi pie kurp�niekiem, kur ar apavu līmi pielīmēja uzrakstu pie gludi noēvelēta dēlī�a.

Pakārts virs ieejas teltī, uzraksts ieguva diezgan vilino�u izskatu:

��� Tagad, vecmāmiņ, vāc tik naudu, � sacīja mazais Nas�redins.

Būrī iesēdinātais runcis jau bija ievietots teltī un tur, vien�tulībā garlaikodamies, apnicīgi bēdīgi ņaudēja.

Vecene ar savu lausku apsēdās pie ieejas.

Mazais Nasredins nostājās kādus trīs soļus attālāk, tuvāk pie ceļa, ievilka pilnas krūtis gaisa un sāka kliegt tik skaņi, tik griezīgi, ka vecenei ausīs iemetās necie�ams niezis.

��� Zvērs, vārdā kaķis! � Nasredins kliedza, sasarcis un tupdamies aiz piepūles. � Iesprostots būrī! Viņam ir �etras ķepas! �etras ķepas ar asiem nagiem, kas atgādina adatas! Viņam ir gara aste, kas brīvi lokās pa labi un kreisi, uz aug�u un leju un var pieņemt visda�ādākos veidus � izskatīties pēc āķa un pat pēc gredzena! Zvērs, vārdā kaķis! Viņ� met kūkumu un kustina ūsas! Viņ� apaudzis ar melnu vilnu! Viņam ir dzeltenas acis, kas tumsā gail kā nokaitu�as ogles! Viņ� rada skaņas � pretīgas, kad izsalcis, un tīkamas, kad paēdis! Zvērs, vārdā kaķis! Viņ� at�rodas būri, stingrā, dro�ā būrī! Katrs par diviem gra�iem var viņu aplūkot bez jebkādām briesmām! Stingrā, dro�ā būrī! Zvērs, vārdā kaķis!�

Nepagāja ne vairāk par trim minūtēm, kad viņa pūles vaina�gojās. Kāds tirgus slaists, nākdams no skārdnieku būdu puses, apstājās, paklausījās un pagriezās uz būdu. Pēc izskata tas bija īsts Lielā Buliārie�a līdzinieks, tikai augumā mazāks, � Lielā jaunākais brālis, tāds pats resns, sārts, ar tādu pa�u gurdenu un miegainu skatienu. Viņ� pienāca Nasredinam glu�i blakus un, rokas izpletis, sastinga. Viņa treknā seja vispirms gausi izplūda smagā, dumjā smaidā, acis apstājās un kļuva stingas.

� Zvērs, vārdā kaķis! � Nasredins viņam iebrēca tie�i sejā. � Sē� būrī! Divi gra�i par aplūko�anu!

Mazais Buhārietis ilgi stāvēja, tīksmā bezdomībā klausīda�mies �ajā brēk�anā, pēc tam piegāja pie vecenes, ar resniem pirkstiem parakņājās aiz jostas un iesvieda viņas lauskā divus gra�us.

Tie noskanēja vien. Mazā Nasredina balss pārtrūka aiz uz�traukuma. Tā bija uzvara.

Mazais Buhārietis pacēla aizsegu, iegāja teltī.

Nasredins apklusa, ar pamiru�u sirdi gaidīdams viņu iz�nākam.

Mazais Buhārietis teltī palika ļoti ilgi. Ko viņ� tur darīja, nav zināms; jādomā � aplūkoja zvēru. Kad iznāca, viņa seja pauda apjukumu, aizvainojumu un neizpratni, glu�i tā, it kā tur, teltī, viņam galvā būtu uzmaukts zābaks un mutē iebāztas ziepes. Viņ� atkal piegāja pie mazā Nasredina, kas kliedza savu klieg��anu, atkal, rokas iepletis, sastinga, � tikai tagad viņa sejā svēt�laimīgā smaida vietā atspoguļojās neskaidrs prāta satraukums. Viņ� apjauta, ka ir piemuļķots, bet kādā veidā, to nevarēja sa�prast.

Tā Mazais Buhārietis aizgāja. Bet pie telts jau stāvēja trīs citi un skaļi strīdējās, kuram pirmajam aplūkot zvēru.

Sie izrādījās attapīgāki, � pēdējais, nākdams laukā no telts, locījās nevaldāmos smieklos. Bet, tā kā ikvienam piemuļķotajam gribas, lai pārējie neizrādītos gudrāki, tad �ie trīs ne vārda ne�bilda diviem nākamiem, kas stāvēja pie ieejas.

Zvēra aplūko�ana turpinājās visu dienu. To aplūkoja tirgoņi, amatnieki, iebrauku�i zemnieki, pat daudz zino�i islama vīri bal�tās �almās ar ielocītām virsām. To aplūkoja līdz baro�anai, kad tas radīja pretīgas skaņas, un pēc baro�anas ar aknām, kad tas vairs neradīja nekādas skaņas, bet laizījās un kasīja laukā no sa�vas vilnas blusas.

Telti slēdza, kad sāka rībēt bungas. Vecene saskaitīja die�nas ienākumus. Deviņpadsmit tangasl Jau pirmā diena bija at�maksājusi visus viņas izdevumus ar uzviju, nākamā solīja skaidru peļņu.

Vecenes dzīve pārvērtās kā uz burvju mājienu. Viņai nu bija radusies pa�ai sava pajumte, jo telts bija viņas neapstrīdams īpa�ums. Teltī viņa palika pārgulēt naktis. Runcis, no būra iz�laists, ar paceltu asti staigāja pa kaktiem, apostīdams jauno mājokli.

Mazais Nasredins klaigāja pie telts vēl trīs dienas, pēc tam teica vecenei, ka vajadzē�ot ņemt kādu vietnieku, jo viņam mā�jās esot citi darbi. Par trim tangām dienā nolīga kādu ve�uku, biju�u muedzinu. Tas klaigāja gan skanīgi, bet pārāk stiepti kā lūg�anu, nācās tam nopirkt bungas, ar kuru rīboņu viņ� nu jauca savus saucienus, lai iznāktu vilino�āk.

Zēns veceni neaizmirsa: apciemoja katru nedēļu. Tik�anās abiem vienmēr sagādāja prieku. Vecā zēnam pastāstīja par savas bagātības pieaugumu un arvien piedāvāja pusi. Un viņ� arvien atteicās � paņēma tikai vienu tangu kārumiem, lai veco nesa�rūgtinātu.

Pirms projām ie�anas Nasredins iegāja teltī un aplūkoja zvēru. Runcis, katru dienu barots ar aknām, bija apvēlies līdz ne�pazī�anai, galīgi palaidies slinkumā un vienmēr gulēja uz spil�vena, kas bijā tam iegādāts. Zēns atvēra būri un glaudīja runci, brīnīdamies par tā zīdaino spalvu; runcis mazliet pavēra vienu aci, tikko manāmi pakustināja asti un atkai iegrima miegā.

Ziemai nākot, zēns un vecene iz�ķīrās: viņa pārcēlās uz Nainanganu pie kādiem saviem radiem �igāniem. Viņa aizbrauca slēgtā arbā � redz cik lielu bagātību bija iemantojusi! Kā viņa raudāja, uz atvadām apskaudama mazo Nasredinu! Zēns pēdējo reizi uzlūkoja zvēru, kas gulēja būri uz spilvena, un arba devās ceļā �

Vēlāk, reiz nokļuvis �irazā, lielā Saadi dzimtenē, Hod�a Nas�redins (tad viņ� jau bija Hod�a Nasredins!) tirgū piepe�i iz�dzirdēja skanīgu saucēja balsi: �Zvērs, vārdā kaķis! Zvērs, kas sē� būrī!� Ar satrauktu sirdi viņ� steidzās uz �o saucienu pusi un laukumā ieraudzīja telti. Pie ieejas sēdēja jauna �igāniete � jautra, skaista, ar auskariem un krellēm; viņai priek�ā nolikta nospodrināta vara paplāte naudai. Bet pretī, otrā pusē ieejai, pie sienas snauda vecene, jau pavisam, pavisam sa�ākstējusi, pār�kāpusi to zemes dzīves robe�u, aiz kuras cilvēkam miegs un no�mods saplūdu�i vienkopus � Hod�a Nasredins nometa uz paplā�tes lielu sudraba rūpiju � tī�ām, lai ilgāk varētu pakavēties pie skaistās �igānietes, kamēr tā meklēs, ko izdot. Viņa, protams, to visu uzreiz saprata un meklēja vara sīknaudu nesteigdamās, kautri aizsegusi acis ar samtainām skropstām, bet nododama sevi ar smaidu, kas vizēja uz sārtajām, spirgtajām lūpām. Hod�a Nasredins iegāja teltī un ieraudzīja runci, � apbrīnojami! � to pa�u, sa�ākstēju�u tāpat kā vecene. Hod�a Nasredins pasauca runci, � tas nekustējās, nedzirdēja: dro�i vien aiz vecuma bija kļuvis kurls.

Izgājis pa otru telts pusi, Hod�a Nasredins atkal atgriezās pie ieejas. Jaunā �igāniete nodomāja, ka viņas dēļ, un sāka atklāti smieties, zobus zibinādama. Bet, viņai par lielu īgnumu, nesa�pra�anu un pat nepatiku, Hod�a Nasredins uzskatīja par labāku aprunāties ar veceni. Viņ� noliecās pie vecās un klusi sacīja:

� Sveika, vecmāmiņ, atceries Buhāru, atceries tirgus puiku, vārdā Nasredinu �

Vecene notrīsēja, viņas sejā atplauka acumirklīga gaisma, aptrūka elpas, viņa klusi iekliedzās un ar visu augumu paliecās uz priek�u, ar drebo�ajām rokām gaisu tvarstīdama. Bet Hod�a Nasredins jau gāja prom, sacīdams sev: �Lai tas viņai ir kā gais�to�a pagātnes atbalss, kā garām skrejo�s, viegls sapnis pirms tā mū�īgā miega, kas drīz aizvērs viņas acis �� Viņ� atskatījās: vecā vēl nebija atguvusies un joprojām ar drebo�ām rokām tvar�stīja un skāva gaisu, bet jaunā ārkārtīgi pārsteigta un satraukta meta straujus skatienus te uz veceni, te uz pūli, kurā bija nozudis dīvainais apmeklētājs.

Viņ� vairs neatskatījās, un tirgus izkausēja viņu savā raibajā, trok�ņainajā mutulī.

Hod�am Nasredinam bērnībā atgadījās vēl viens svarīgs no�tikums Buhāras tirgū.

Viņ� klaiņāja starp pārdotavām. Necie�ams karstums aiz�dzina viņu pie ūdenskrātuves. Nopakaļ nāca kāda sieviete, cie�i ar plīvuru aizsegusies. Viņ� dzirdēja aiz muguras soļus, atska�tījās.

���� Pagaidi! � sieviete sacīja dīvainā balsī un, pienākusi klāt, plīvuru atsegusi, noliecās pār viņu. Viņa pielika sausas, karstas plaukstas pie viņa vaigiem, pielieca cie�anu pilnu, vāju seju pie viņa sejas, ar acīm ieurbās viņa acīs, it kā gribētu ieliet savu dvēseli viņējā, vai, otrādi, izdzert viņējo. Nasredins sa�mulsa � ko viņai vajag? Viņas acis bija melnas, lielas, valgas no asarām.

��� Ej! � viņa no�ukstēja, puisēnu viegli atgrūdusi. � Lai visvarenais allahs tevi pasargā vienmēr un visur! Ej! �

Viņa nolaida plīvuru un ātriem soļiem, glu�i kā vajāta, pa�zuda kādā �ķērsielāZēns neizpratnē noskatījās viņai pakaļ, to�reiz neko nesapratis. Pēc stundas, raibajā tirgus jūklī, viņ� �o sie�vieti jau vairs neatcerējās. Un vairs nekad neatcerējās.

Pēc daudziem gadiem, būdams jau pieaudzis, kaut kur pus�ceļā starp Beirutu un Basru, nak�ņodams seralā, viņ� sapnī ieraudzīja �o sievieti � pazina tās seju, acis, tās balsi: �Lai vis�varenais allahs pasargā tevi vienmēr un visur��

Viņ� pamodās un ar salsto�u sirdi, viscaur drebēdams, sa�prata, ka �ī sieviete bija viņa īstā māte. Tas nebija kāds nejau�s minējums, bet cie�a apziņa, skaidra un nelokāma, kas atlidoja pie viņa nez no kurienes. Viņ� nodomāja, ka nekad viņai nav teicis nevienu vārdu: juzdams lielu �ēlumu un lielu mīlu pret viņu, Hod�a Nasredjns sāka raudāt, bez gala atkārtodams maigus un mīļus vārdus, kādus bērni saka mātēm. �ķita, ka ir pavēru�ās durvis uz viņa sen aizgāju�o, visagrāko bērnību: �ie vārdi radās pa�i no sevis, un viņ� tos atkārtoja, skūpstīdams melno nakts gaisu, pārliecināts, ka viņa dzird un ar savu mātes sirdi � iz�mocītu, bet dzīvu, � atbild viņam �

Tā viņ� sapnī sastapās ar savu māti, ta�u tās vārdu nekad neuzzināja un vēlāk nekad neapmeklēja viņas kapu; un kur gan viņ� lai būtu meklējis tās bezvārda kapu un kāpēc, ja viņa tā arī palika viņam uz visu mū�u neapstrīdami dzīvai

Beigsim stāstu par Hod�as Nasredina bērnību. Protams, mūsu stāsts nebija visai pilnīgs, jo to da�u drupatiņu, ko mēs atradām, nekam vairāk nepietika. Bet mums seko citi, katrs at�radīs jaunas drupatiņas, atnesīs tās kopīgā dārgumu glabātuvē un beigu beigās no visa savāktā ar kopīgiem spēkiem radīsies jauna grāmata par Hod�u Nasredinu � grāmata par viņa bēr�nību. Mūsu devums tajā nebūs liels, toties � pamatā. Tas varbūt vēl nedzimu�ais meistars, kam lemts �o grāmatu uzrakstīt un uzlikt uz tās savu attēlu, nenoklusēs par mūsu darbu � tas ir mūsu atalgojums, cerība un mierinājums.

Atgrie�oties uz mūsu vēstījuma taisnā ceļa par Hod�as Nasredina dzīvi un darbiem Corakā, sāksim par ēzeli.

Tas pārdzīvoja pasakainas svētlaimes dienas. Nekad vēl dzīve tam nebija uzsmaidījusi tik bezgalīgas laimes un brīni�ķu veiksmju pērļainā mirdzumā. Vispirms ēzelis no māla būdas pa�kalnā pārceļoja uz Agabeka namu, uz tā vislabāko istabu ar dur�vīm uz dārzu, kurp tas jebkurā laikā varēja nokāpt pa platiem, nolaideniem pakāpieniem un bez bailēm apēst jebkuras puķes un lapas; otrkārt, visu ēzeļa vēlmju apmierinā�anai arvien bija gatavībā paplātes ar da�āda veida veģiem, aprikozēm, redīsiem, agrām melonēm un citiem �orakas dāsnās zemes augļiem. Ūdeni ēzelim pasniedza tikai ar ro�u aromātu atsvaidzinātu. Redz, cik tālu Hod�a Nasredins bija pratis pārliecināt Agabeku, ka ēzelis patie�ām apburts! Agabeks bija pat sācis domāt par ēzeleni ēzelim, bet sava nodoma ceļā sadūries ar neat�ķetināmām �au�bām, jo nevarēja saprast, pēc kā te lai vadās � pēc apburtā ārējā izskata vai pēc gara būtības?

Visā pārējā Agabeks velti laiku nezaudēja, � visas viņa pū�les, visas sarunas un viltības bija vērstas uz vienu mērķi: at�saldēt apburtā valdniecisko sirdi no Hod�as Nasredina un pievilkt pie sevis. �ā mērķa labad viņ� pavadīja pie ēzeļa augas die�nas, pats to apkalpoja, pacietīgi paciezdams visas ēzeļa bezjēdzī�bas, kuru bija pietiekami, jo �kas kūtij pieklājīgs, tas istabai bezjēdzīgs�. Viņ� pielietoja visus līdzekļus, lai Hod�a Nasredins nekad nepaliktu vienatnē ar ēzeli un visādi rauca īsumā viņu tik�anās brī�us. �Viņa spo�ība princis ir noguris� vai �prin cis aizņemts valstiskās darī�anās�, � viņ� ietekmīgi ziņoja Hod�am Nasredinam un vadīja to prom uz māla būdu pakalnā.

Hod�a Nasredins padevīgi gāja arī, kaut viņam briesmīgi gribējās uzzināt, ko Agabeks stāsta ēzelim augas dienas, kad tie paliek divatā. Un viņ� dzirdēja. Reiz, atnācis neierastā laikā, viņ� tos atrada dārzā, slepenās sarunās iegrimu�us. Stāvēdams dobēs starp jauki smar�ojo�ām lefkojām un neļķēm, ar pakaviem mīņādams apburo�i tīro ziedu paklāju, ēzelis �ņākuļodams, �makstinādams, vēderu rūcinādams, rija no Agabeka rokas me�loni, �ķēli pēc �ķēles, bet tā garajās ausīs plūda viltīgas runas.

��� Un pēc tam, ak jūsu gai�ība princi, � Agabeks �ukstēja,

��� viņ� at|āvās nedzirdētu nekaunību: nopelt jūsu valdniecisko dabu un tādā pa�ā veidā ari jūsu imperatora tēva dabu. Viņ� sacīja � Nē, mana mēle atsakās atkārtot neķītrības, ko viņ� sacīja. Viņ� teica: princis esot ka�ķīgs un muļķis. Ne jau es, to teica viņ�. Princis esot ķildīgs, sīkumains, stūrgalvīgs un pa��reizējais bēdīgais izskats pilnā mērā atbilstot viņa gara būtī�bai. Vai tikai aiz visa tā neslēpjas |auns nodoms � pamest augsto princi kaut kur pa ceļam uz Kairu vai � kas būtu vēl ļau�nāk! � par niecīgu maksu pārdot dzinējiem kā visparastāko ēzeze-zelli!� Kā visparastāko starp pārējiem garau�iem, �etr�kājainiem, un tādējādi pazudināt Ēģiptes tronim vienīgo un liku�mīgo mantinieku? � Un vēl viņ� teica �

Slēpdamies aiz ķīnie�u �itola krūmiem, Hod�a Nasredins klusi devās prom, Agabeka nepamanīts.

Naktī viņ� sacīja zaglim:

��� Es dzirdēju apsūdzību, � auglis ir nobriedis.

��� Tu, kā arvien, esi rīkojies nekļūdīgi, � zaglis piebilda. Teic, � kādu viņa sirds stīgu tu izvēlējies, lai tik sekmīgi varētu spēlēt?

��� Skaudību. No visām muļķīgajām un kaitīgajām jūtām, kādas piemīt cilvēkiem, �īs diezin vai nav visstiprākās. Indie�iem ir viena pasaka. Allahs teicis kādam cilvēkam: �Lūdz man visu, ko vēlies, un es tev do�u, bet tikai ar vienu noteikumu � ka tavam kaimiņam do�u divreiz vairāk. Ja tev mui�u, tad viņam divas, ja tev vienu zirgu, tad viņam pāri. Ko tu gribētu saņemt?�

��� �Visvarenais, es tev lūdzu,� �is cilvēks atbildējis, �izņem ulan vienu aci!��

Nodziedāja tre�ie gaiļi � ausmas vēstītāji. Zaglis piecēlās un paklanījās pret Ilod�u Nasredinu.

��� Man laiks. Kādus uzdevumus man dosi, ko lai es daru tuvākā nākotnē?

��� Tevi gaida vēl viens ceļojums uz Kokandu.

��� Vis�ēlīgais allah! Katrs ceļojums � tas ir pāris zābaku. Pazoles uz �ejienes akmeņiem dil�us nodilsti

��� Pēdējo reizi! Uz �ejieni tev vairs nebūs jāatgrie�as, es tevi panāk�u Kokandā.

��� Ko lai dara � esmu gatavs. Kad pavēlēsi doties ceļā?

��� Es pateik�u �

Agabeka dārzā, vistālākajā stūri, atradās maza lapene, te nebija ne lefkoju, ne hiacintu, te nekad neielūkojās dārznieks ar savu nazi, brīvi auga efejas un me�a vīnogulāji, lapas sajauku�i; rītos lapenē ilgāk turējās rasots spirgtums, smar�oja pēc pipar�mētrām un valgas zemes, un visapkārt ilgāk dziedāja putni, jo biezais zaļumu aizkars neielaida te pārāk agrīnas saules starus. �ai lapenē kādā rītā notika svarīga Ilod�as Nasredina saruna ar Agabeku.

Vecs kalps � akls, kurls un mū�am klusējo�s � atnesa vīna krūku un divas tases, tas bija vienīgais kalps, kas palicis namā, visus pārējos Agabeks atlaidis, lai apburtā noslēpums neiekļūtu ļau�u mutē. Un tagad, no apsūdzē�anas nebīdamies, viņ� ar aizrautību nodevās neķītrajam, slepenajam dzer�anas netiku�mam, aicinādams uz to arī Hod�u Nasredinu. �odien sāka jau no rīta.

��� Saimniek, tu slikti pildi prin�a uzdevumu, � Hod�a Nasredins sacīja, ņemdams no Agabeka rokām līdz malām piepildīto tasi. � Mana aizbrauk�ana tuvojas, bet tu līdz �im vēl neko neesi darījis, lai mani sagatavotu Ēģiptes vezīra un pils kases kasiera amatam.

��� Vai tad tu domā jau doties ceļā?

��� Ceļ� līdz Kairai tāls.

��� Bet pavisam nesen tu teici, ka nepieņem�ot vezīra amatu. Tu domāji par savu zinātni � par vientuļu mājokli un pieticīgu dzīves iztiku.

��� Es arī tagad tā domāju, bet valdnieks ta�u var tam ne�piekrist. Pateiks � pieņem amatu vai ej zem bendes cirvja. Ar viņu strīdēties neiesi. Tad nu es visādam gadījumam nolēmu sagatavoties amatam.

Agabeks sāka nemierīgi mirk�ķināt miglainās acis un �ņākt.

��� Bet kā ar slepeno istabu? � viņ� atgādināja.

��� Taisni par to es gribēju ar tevi aprunāties � par labāka�jiem līdzekļiem, kā no tās izvairīties. Tu-esi daudz pieredzējis un gudrs � pamāci mani. Bet par atalgojumu, � es zvēiu! � at�sūtī�u tev no Ēģiptes ar zeltu apdarinātu kaljanu un sudraba krūku vīnam.

Kaljans un krūka! � tas bija tas pats, kas apsolīt izslāpu�a�jam tuksnesī divas ūdens lāses. Ne jau par kaljanu un krūku sapņoja Agabeks, bet par Kairas pils pagrabiem, kas pilni ar zeltu. Un bez tam vēl par slavu un lielu varu, kas dārgāka par naudu.

Hod�a Nasredins sēdēja, galvu nodūris, viņ� neskatījās uz Agabeka seju, bet toties nenovērsa acu no tā rokām. Un pēc resno pirkstu drebē�anas, pēc uzpampu�o dzīslu raustī�anās lasīja viņa dvēseli tik skaidri kā burvju grāmatu. Tāpēc viņam nebija negaidīti Agabeka vārdi:

��� Uzakbaj, bet kas būtu, ja tu atdotu princi man?

Uzreiz piekrist nevarēja: lai viņ� vēl iedegas!

�� Tev? � Hod�a Nasredins pasmīnēja. � Vēl varenāki vīri man lūgu�i to pa�u. Ta�u, pirmkārt, princis par pavadoni uz Kairu vēlas tikai mani, otrkārt�

��� Princi var pierunāt. Bez tam, kamēr viņ� ir �ajā izskatā, ēzeļa �

��� Ar viņu var rīkoties bezgodīgi, tā tu gribi sacīt? Viņu ap�krāpt? Ak saimniek!

��� Es nepavisam tā nedomāju. Ta�u viņa atbildi var saprast pēc savas vēlē�anās. Tā kā cilvēka valoda nav viņa spēkos �

��� Bet astes vicinā�ana un ausu kustinā�ana?

��� Nu to jau tie�i var saprast!

��� Patiesi, saimniek, tu esi dzimis galma amatiem. Ta�u pa�stāv vēl otrs �ķērslis � tu pats.

��� Es? �

��� Ar ko tu vari man samaksat?

Agabeku sagrāba tik me�onīga vēlē�anās tikt par Ēģiptes vezīru, ka viņ� kļuva pat daiļrunīgs.

��� Tu alksti pēc vientulibas? � viņ� teica, noliekdamies pie Hod�a Nasredina. � Kur tu atradīsi lielāku vientulību kā �eit, pilnīgā klusumā? � Patie�ām, visapkārt valdīja klusums kā gai�s sapnis. � Tu gribi, lai tev būtu dzīves iztika? Mans ezers dos tev pietiekami bagātai dzīvei.

�� Jā, bet visa �ī noņem�anās ar ezeru un ūdens do�anu, � Hod�a Nasredins izskata pēc stīvējās. � Tas mani kavēs no zinību darba.

��� Pieņem pārvaldnieku. Tas par mazu algu visu izdarīs pats.

��� Pareizi, var ta�u nolīgt pārvaldnieku! Kā man tas ne�ienāca prātā! _.

��� Protams! Nodosi ezeru pārvaldniekam, un pats varēsi vakt savu burvju zāli.

��� Burvju zāli! � Hod�a Nasredins atdzīvojās. � Tas tie�i man piemēroti � vākt burvju zāli!

��� Kā tad,, kā tad! � Agabeks piebalsoja, priecādamies, ka atradis dro�u atslēgu. Viņa prāts, sen jau pārvērties par viltību, sāka kustināt un spirināt visas savas �etrdesmit kājiņas.

��� Tie�i burvju zāli! Tā te aug neskaitāmā daudzumā, es tikai tev negribēju teikt. Visur aug! Vienu jau tu atradi. Bet kas tas ir? Simtā daļa! �

��� Vai patiesi simtā da(a? � Hod�a Nasredins no�ukstēja glu�i kā pamirdams.

��� Tūksto�ā! Tūksto�ā daļa!� Tu vēl nezini, cik daudz te saaudzis burvju zāles!

Agabeks, vīna iesildīts, muldēja bez apdomas, it nemaz ne�bīdamies, ka viņu varētu melos pieķert, jo viņa priek�ā sēdēja vīrs, kas nodarbojas ar zinātni, tātad ikdienas darī�anās līdzīgs mazam bērnam un noteikti krāpjams. Bet viņa priek�ā sēdēja Hod�a Nasredins, kas prata savienot dvēseles spārnus ar prāta vērīgumu un itin nemaz nevēlējās padarīt sevi par treknu aunu visādiem pa zemes virsu rāpojo�iem, blēdīgiem garāmgājē�jiem, � redz no kā vajadzētu visiem mācītiem vīriem, vi�siem zinātniekiem un dzejniekiem ņemt piemēru savai ikdienas dzīvei!

��� Rau, par piemēru, vai redzi efeju? � Agabeks vai aizrijās.

��� Arī burvju augs! Un, lūk, tur dad�i � ari! Visapkārt burvju zāle! Parastās pavisam ij nav � visa burvju. Te sen pirms tevis bija kāds burvis, tas man visu to izskaidroja. Bez tam te ir arī burvju akmeņi. Tā ij mētājas pa zemi, tikai jāsalasa' Sis burvis aizveda veselu maisu! Un vēl divas krūkas ar burvju ūdeni! Es aizmirsu pastāstīt, ka te netālu atrodas burvju ūdens. Pavisam tuvu. Te viss, viss noder burvībai!

Pret tādu uzskaitījumu � burvju zāle, burvju akmeņi un burvju ūdens � kas gan spētu pretoties?

Hod�a Nasredins piekrita. Jā, viņ� atdod princi apmaiņai pret ezeru, namu, dārzu un visu pārējo, kas pieder pie ezera un vēl piedevām pie visa tā desmit tūksto�us tangu.

��� Man nav desmit tūksto�u skaidrā, � Agabeks teica. � Tikai septiņi. Bet man ta�u kaut kas jāpatur ari ceļam uz Kairu.

��� Un kur tad dārglietas, ko tu nesen saņēmi no MamedaAli? � Hod�a Nasredins atgādināja.

Viņi vienojās par pieciem tūksto�iem. Agabekam priek� ceja palika divi tūksto�i un dārglietas.

��� Bet princis neatteiksies! � Agabeks sacīja. � Viņ� mani pa �o laiku ir pietiekami iepazinis. Un galu galā tu vari arī sa�slimt. Pat it kā nomirt. Mēs visu izdarīsim tā, lai neviens neko nenojau� un nekad neuzzina.

Hod�am Nasredinam mirt negribējās ne pa īstam, ne pa jokam.

��� Tas ir lieki, � viņ� sacīja. � Kāpēc jāmānās tik taisnīgā lietā? Pamēģināsim princi pierunāt.

Gāja pierunāt. Tika vicināta asti un tika kustinātas ausis. Saprata to. Atgriezās lapenē.

��� Nu viss tikpat kā padarīts! � Agabeks līksmoja. � Katru pavasari mūspusē ierodas kadijs Abdurahmans no lielā JangiMazaras ciemata, kur viņ� dzīvo. Viņ� izskata sūdzības un apstiprina darījumus. Viņ� patlaban atrodas kaut kur netālu; es �odien pat sūtī�u jātniekus sameklēt. Bet tu, Uzakbaj, pagai�dām sagatavo tā pavairāk burvju dzērienu. Un uzraksti uz pa�pīra visus bur�anas vārdus, lai man neaizmirstas.

��� Princis jau ir tavā ziņā, bet es savu jauniegūto māju vēl neesmu redzējis, � Hod�a Nasredins teica.

��� Iesim paskatīsim.

Apskatīja māju. Tā izrādījās ļoti laba, mū�u mū�iem celta. �Būs gan laba kāzu dāvana �iem jaunajiem neprā�iem � Saidam un Zulfijai, te viņiem būs vietas gana, kur audzināt pēc�te�us!� Hod�a Nasredins domāja, sekodams Agabekam no istabas istabā. Namā bija klusi, tīri, pla�i un gai�i; caur atvērta�jiem logiem dāsni ieplūda diendusas saules stari, paklādami Ho�d�am Nasredinam zem kājām savus līksmos tepiķi�us, kas austi no kvēlas gaismas, un dzenādami pa sienām veselus bailīgi trīso�u saules zaķī�u barus, kad vēj�, no dārza ielidojis, sakus�tināja logu rāmjus.

Kop� �īs dienas Agabeks vairs nebija agrākais Agabeks. Aiz�steidzies priek�ā gausajam laikam, viņ� sapņos jau bija pārcē�lies uz Kairu, uz pili, viņ� pats sev jau bija Ēģiptes vezīrs Agabeks-ibn-Murtazs no Horezmas, jau sajuta plecos ar zeltu iz�ūdi�nātu galminieka halāta smagumu, jau ar domu nojausmas dzirdi saklausīja pie krūtīm �ķindam medaļas un goda zīmes un pie sāniem zelta zobenu. Nu ikviena lieka diena, ko viņ� pavadīja �orakā, tam �ķita kā nolaupīta no nākamās di�enības; katrs pa�gājis brīdis aiznesa sev līdzi neatgūstamas visu iespējamo la�bumu un da�ādas peļņas bagātīgās sēklas. Viņ� kļuva necie�ami uzpūtīgs. Sarunas ar Agabeku Hod�am Nasredinam kļuva par īstām mokām. Savam vienīgajam kalpam, aklajam un kurlajam ve�ukam, nākamais vezīrs rītos lika savā priek�ā klanīties līdz zemei. Pie ēzeļa viņ� Hod�u Nasredinu vairs nemaz nepielaida.

Pa to laiku cieminieku dzīve plūda savā parastajā ritējumā: dārzos ar smar�īgu sulu piebrieda augļi, zīdtārpiņi ietinās ko�konos, aitas ganībās atnesa pirmos un otros jērus. Ikvienam �orakietim nāca klāt vasaras rūpes; Safara �aihanā vakaros visai daudz viesu nepulcējās, tikai kādi pieci vīri, pārējie, pa dienu no�strādāju�ies, likās gulēt vēl ar gaismu.

Pie ezera jaunā sarga un tā dīvainībām �orakie�i jau bija pa�spēju�i pierast; par viņu �aihanā daudz nerunāja, tikai tā, garām ejot. Toties, tāpat kā agrāk, pār �orakie�iem neatkāpdamās gu�lēja Agabeka ļaunu vēsto�ā ēna: atkal nāca laistī�ana, atkal � baiļu pilnas dienas.

Un piepe�i, glu�i kā pērkona spērieni no debesīm, sāka birt jaunumi � cits par citu salrieco�āks.

Pirmo jaunumu paziņoja mulla piektdien pēc rīta dievkalpo�juma. Agabeks vērsis domas uz dievu un ziedojis mo�ejai pusotra tūksto�a tangu, pasūtot piemiņas lūg�anas uz visu gadu.

Pusotra tūksto�a! Pirms laistī�anas! Cik tad viņ� ņems par laistī�anu?� Piemiņas dievkalpojumi! Kādiem nelaiķiem?� Par stikla tārpiņiem �orakie�iem, protams, ne prātā neienāca, un viņi mocījās minēdami. �Varbūt tiem, kurus viņ� nolēmis no�mērdēt badā?� ļauni pravietoja Safars.

Otrs jaunums nāca no pa�a Agabeka. Tuvākajās dienās viņ� atstā�ot �oraku un do�oties liad�ā � svētceļojumā uz svēto Kaaba akmeni. Agabeks uzskatīja par derīgu tādā veidā aizmiglot savu aizbrauk�anu uz Ēģipti.

Jauns uztraukums, jauna nesapra�ana! Vai viņ� dosies prom pirms laistī�anas vai pēc? Un galvenais, pats galvenais � kādu maksu viņ� noteiks par laistī�anu?

Tre�ais jaunums � ļauns, briesmīgs: Agabeks izsūtījis jāt�niekus uz trim pusēm meklēt kadiju Abdurahmanu. Viņ� aicina kadiju uz �oraku. Kādēļ? Kādu prāvu viņ� pirms aizbrauk�anas domā uzsākt, kādus darījumus tam vajag apstiprināt?

Aiz �ā iemesla �aihanā sanāca liela apspriede. Aizmirsa dār�zus, laukus, ganības. Un atkal Safars pravietoja: �Pagaidiet, viņ� vēl līdz savai aizbrauk�anai paspēs visus izputināt! �� Vienigi Mameds-Ali visos �ais uztraukumos saskatīja prieku: lai nu būtu kā būdams, bet Zulfiju Agabeks vairs uz savu namu neprasīs!

Nolēma doties liktenim pretī � pavaicāt Agabekam: cik viņ� domā ņemt par laistī�anu? Aizsūtīja pie viņa �etrus vecos vīrus.

Vecajiem Agabeku satikt neizdevās: viņ� tiem neparādīja savu �ēlastību. Ar vecajiem saimnieka vārdā runāja jaunais ezera sargs. Viņa vārdi bija noslēpumaini, ne visai tam varēja uzticēties.

��� Ūdeni jūs dabūsiet, � sargs teica. � Neko iepriek� nepārdodiet. Pieliks ar to naudu, kas atrodas jūsu makos.

Bet kas tad viņu makos bija? Pa visu �oraku kādas pusotra simta tarigas. Vecie to sargam pateica. Tas sāka smieties:

��� Jūsu maki man ir zināmi � tie līdzīgi izslauktam kārnas kazas tesmenim. Un tomēr es atkārtoju: neko nepārdodiet. Ejiet, godājamie, un pasakiet manus vārdus pārējiem.

Tāda atbilde uztraukumu nemazināja, drīzāk gan � vēl pa�lielināja.

Un tie�i tad atgriezās jātnieki ar ziņu, ka kadijs Abdurahmans, nobeidzis savas darī�anas netālajā Olti-Aga�as ciematā, rīt pievakarē ieradī�oties Corakā.

Ciemats pamira un apklusa lielu darījumu un nebiju�u noti�kumu gaidās.

Tikai divi no visiem Corakas iedzīvotājiem nedalījās ar pā�rējiem kopīgās ba�ās � Saids un Zulfija. Bet kāpēc nedalījās � to ikviens var viegli saprast. Par to labi sacīts visiejūtīgākā

Badi-az-Zamana-ibn-Mifrida �Rīta ro�u smar�ā�. Lūk, ko viņ� tur raksta: �Iemīlē�anos, ja tā ir spēcīga, arvien pavada viegls prāta aptumsums, glu�i kā sajukums, kam tomēr nav vērts pie�vērst uzmanību, jo tas nav bīstams un neko kaitīgu nedara, � un vai gan var būt citādi, ja pati mīlestība ir debesu jūtas, ko mums sūtījis allahs: vai tad no allaha var nākt kas ļauns? Tāpēc, satiekot iemīlēju�os jaunekli, nav ko brīnīties par tā izklaidību, tāpat arī par savādajiem spriedumiem: viņā notiek domu un jūtu sajaukums, no kā ceļas juceklis, kurā neviens nevar tikt gudrs un vismazāk � viņ� pats. Vajag, cik iespējams, iecietīgi viņu uzklau�sīt un neuzsākt strīdu, it īpa�i par viņa izvēles pareizību, jotas viss ir velti, kamēr viņ� iemīlējies, un par to viņu nosodīt var vie�nīgi muļķi.� Balstīdamies uz �ā gudrā vīra vārdiem, izturēsimies arī mēs pret mūsu mīlētājiem, cik iespējams, iecietīgi un atstāsim tos vienu otram blakus naksnīgajā dārzā, nepūlēdamies atkār�tot viņu valodas, kas radu�ās no tā pa�a domu un jūtu jucekļa, kurā �neviens nevar tikt gudrs ��.

Vecais kadijs Abdurahmans tik ilgus gadus dzīvoja greizi un sprieda greizi, ka beigu beigās pats bija kļuvis greizs � gan ar sirdi, gan augumu, gan seju. Ij kakls viņam bija greizs, to vilka uz leju liels kākslis, ij deguns greizs ar plānu, pār�ķeltu ga�liņu, ij mute tā savādi greizi viebās, ij bārdele �ķiebās greizi; pie�devām viņ� diezgan manāmi piekliboja ar kreiso kāju un gāja, katrā solī ļodzīdamies. Tauta tā viņu ir sauca: �greizais kadijs Abdurahmans�. Pie tā piebildīsim, ka viņ� arvien piemiedza vienu aci, vai nu labo, vai kreiso, atkarībā no savu tiesas lietu gaitas: labo � gaidot kukuli, kreiso � kādu ņemot ciet.

Bet, tā kā viņ� arvien atradās vienā no �iem abiem stāvok�ļiem, vai nu vienā, vai otrā pusē kukulim, tad arī uz pasauli ska�tījās tikai ar vienu aci.

Viņ� atbrauca Corakā vecā, segtā arbā ar greiziem, ļodzīgiem riteņiem, kam taisnās ceļa grambas acīm redzot nebija pa prā�tam: ik katrā apgriezienā riteņi manījās tikt no tām laukā. Lā�sainais, ilksīs iejūgtais zirģelis bija zems, skum�ķainu spalvu, plānu asti un nagatu acī; arī vedējs seglos sēdēja sa�ķiebies, vienu kāju celī saliecis, otru uz ilkss izstiepis. Pats kadijs, kā jau tas viņam pēc amata pieklājas, novietojies arbā iek�ā aiz no�laistiem aizkariem, bet ārpusē spraudziņā starp arbu un zirga krustiem nez kā piemeties rakstvedis, visu kadija tum�o darījumu sensens liecinieks. Rakstvedis gan nebija greizs, bet tāds sa�ņurcis un sagriezts, it kā būtu mazgāts, griezts, bet izpurināt aiz�mirsts un tāpat grīstē sa�uvis. Un krāsainā �alma uz viņa garā, melonei līdzīgā paura arī bija sagriezta grīstē.

Agabeks izsūtīja kadijam pretī kalpu ar lūgumu iegriezties ciemos, ta�u kadijs atteicās, sargādams no melīgas aprunā�anas sava vārda baltumu. Viņ� apmetās �aihanā. Safars tūdaļ izdzina no �aihanas visus ziņkārīgos un, uzticējis kadiju Saida aprūpē�anai, pats devās pie cieminiekiem vākt segas. Tā laika para��as prasīja, lai ikvienam augstam viesim gultu taisītu no dau�dzām segām un pēc Safara sapra�anas kadijam pienācās vismaz desmit.

Nomazgājies un padzēris tēju, kadijs klusēdams paraudzījās uz savu rakstvedi � tikai ar vienu aci, labo.

Rakstvedis tāpat klusēdams piecēlās un devās Agabeka māju virzienā.

Viņ� atgriezās nokrēslā, kad �aihanas vidū jau slējās krā�sainu segu �upa � nevis desmit, bet �etrpadsmit, un kadijs gu�lēja uz tām ar piecpadsmito apsedzies. Rakstvedis, joprojām klu�sēdams, parādīja savam kungam divus pirkstus un vēl puspirkstu. Tas nozīmēja � divi simti piecdesmit. Kadijs nopūtās, aizvēra labo aci un pavēra kreiso, ar to rādīdams savu pārie�anu no stā�vokļa �līdz� stāvoklī �jau�.

Pēc tam starp viņiem norisa īsa saruna � �ukstus, lai nedzir�dētu �aihanas saimnieks.

��� Kas par sūdzību? � kadijs vaicāja.

��� Ne sūdzība, bet darījums, � rakstvedis atbildēja.

��� Darījums? � kadijs brīnījās. � Tik devigi par darījumu?

��� Viņam, jādomā, ļoti veicies, � rakstvedis no�ukstēja.

��� Man �ķiet, viņ� noķēris aiz astes kādu lielu peļņu.

��� Pie tam likumīgu peļņu, � kadijs pamāco�i piebilda.

��� Pilnīgi likumīgu. Rīt uzzināsim, � viņ� nobeidza un, pagrie�zies uz sāniem, aizvēra kreiso aci, jo miegs viņa stāvokļus �līdz� un �jau� ne�ķiroja.

No visiem greizajiem darījumiem, ko savā mū�ā bija uzrak�stījis un apstiprinājis vecais kadijs Abdurahmans, �is ar savu greizumu pārspēja visu iedomājamo! Ienesīgs ezers, māja un dārzs tika mainīti pret nez kādu grasi vērtu nieka ēzeli! Te bija skaidri redzams slepens nolūks, bet likums uz stingrāko aizliedza tum�us darījumus slēptos nolūkos. Bez tam maiņu vajadzēja ierakstīt grāmatā un ierakstīt tā, lai kadiju uzraudzī�anai hana ieceltajiem pieredzes bagātajiem augstmaņiem nerastos nekādas aizdomas.

Kad Agabeks skaņā un skaidrā balsī paziņoja savu negro�zāmo lēmumu apmainīt ezeru, māju un dārzu pret ēzeli � �aihanas priek�ā sapulcēju�os �orakie�u pūlī izcēlās nesapratnes pilna, klusināta dūkoņa, glu�i kā milzīgā, satrauktā bi�u stropā.

Sakās �ī dūkoņa pie �aihanas palieveņa un acumirklī aizbrāzās uz pēdējām rindām, salīgojot un satraucot tās, un glu�i kā ātri trauco�s vēj� no�alca pa �ogiem, kas bija apkāru�ies ar pui�e�ļiem, un pēc tam pārlidoja uz tuvākajiem jumtiem, kur raibi ziedēja sievie�u lakatiņi. Ezeru � pret ēzeli! Viņ� maina ezeru pret ēzeli! � �orakie�u vidū nebija neviena, kam neapmiglotos prāts, it kā to aizklātu dūmi, un nenotrīsētu sirds.

Bet vecais, greizais, blēdībās nosirmoju�ais kadijs Abdurahmans it nemaz nebrīnījās, pat uzaci nepakustināja. Viņ� sēdēja �aihanas palievenī cienīgi un nesatricināmi, ar seju pret pūli, uz paaugstinājuma glu�i kā tronī, ko no piecpadsmit naktssegām uz�cēlis �aihanas saimnieks Safars. Lejā sēdēja rakstvedis, ar garo, sērīgo degunu bakstīdams atvērtajā tiesas ierakstu grāmatā. Sis, sava kunga paraugam sekodams, arī palika pilnīgi nesatrici�nāms.

Kadijs stingri vērās pūlī.

Dūco�ā rūkoņa sāka tā kā pierimt, spiesties pie zemes un bei�dzot apklusa pavisam.

Visi sastinga satrauktās gaidās.

��� Uzakbaj, Babad�ana dēls! � kadijs sauca.

Hod�a Nasredins, vezdams pavadā sev līdzi ēzeli, tuvojās palievenim.

��� Ko tu vari teikt par atbildi Agabekam, Murtaza dēlam? � "kadijs jautāja. � Vai tu piekriti maiņai?

��� Piekrītu.

Pār �orakie�u pūli atkal no�alca dūkoņa. Viņ� piekrīt! Kā nu ne! � Par ēzeli, ko visizdevīgākajā tirgū varētu pārdot par trīs�desmit tangām, saņemt tādu bagātību!

Te tika darīts kaut kas mīklains, tum�s un briesmīgs. Pūlī kāds neizturējis smalkā balsī nostenējās, pareizāk sakot � Iepīkstējās.

Kadijs nezaudēja agrāko mieru.

��� Abas puses izrādiju�as piekri�anu gaidāmajai maiņai! � viņ� paziņoja. � Likuma pirmā prasība ir izpildīta. Tagad lai ikviens ciemata iedzīvotājs, ja viņam ir kāds pietiekami svarīgs, ar pierādījumiem apliecināms iegansts aizkavēt maiņu, lai nu tad viņ� to visu priek�ā pasaka!

Tādu nebija.

Kadijs, pāris minūtes pagaidījis, secināja:

��� Izdarāmajai maiņai �ķēr�ļu nav, kā es to varu apliecināt.

Tagad nāca pēdējais � ierakstī�ana. Tāda ierakstī�ana, lai

tajā nemanītu ne mazāko greizumu.

Un nu vecais kadijs parādījās visā savā tiesne�a viltprātības spo�umā!

Kādas piecas minūtes viņ� domāja; kā ritēja domas viņa ve�cajā galvā, pa kādiem ceļiem, to grūti pasacīt, bet; lūk, viņa �alma, sekodama domu ritējumam, vispirms paslīdēja uz kreiso pusi un no�ļuka, vienīgi pret ausi balstīdamās, pēc tam uz kreiso pusi no�ļuka brilles un visbeidzot viņ� pats sa�ļuka pa kreisi ar visām segām, kuras noturējās un neizjuka katra uz savu pusi, tikaj pateicoties Safara pa�aizliedzīgajām pūlēm, kur� visu �o troni balstīja ar plecu.

Kad Kadijs sāka runāt, viņa balsī skanēja lepna tīksme par sava prāta varenību.

��� Pieraksti maiņas darītāju vārdus! � viņ� pavēlēja rakst�vedim.

Tas sāka �irkstināt spalvu, tik zemu pār grāmatu nolīcis, ka, �ķita, viņ� �irkstina pa lappusēm ar savu garo degunu. t

Kadijs pa �o laiku domās lasīja kopā vārdus, kas varētu pilnā mērā apliecināt �ā darījuma neap�aubāmo likumību, pau�ot abām pusēm piedero�o mantu aptuvenu vienlīdzību vērtības ziņā.

���� Ienesīgs ezers un pie tā piedero�s dārzs un māja, � viņ� teica daudznozīmīgā, svarīgā balsī un pacēla pirkstu. � Ļoti labi, ierakstīsim! � Viņ� pavēlo�i pamāja rakstvedim. � Ierak�stīsim �ādā veidā: māja, dārzs un pie tiem piedero�a ūdenskrā�tuve. Jo kur� var teikt, ka ezers nav ūdenskrātuve? No otras pu�ses: ja minētā māja un dārzs pieder pie ezera vai, citādi izsako�ties, pie ūdenskrātuves, tad ir skaidrs, ka arī ūdenskrātuve savukārt pieder pie mājas un dārza. Raksti, kā es sacīju: māja, dārzs un pie tiem piedero�a ūdenskrātuve!

Veiklības ziņā tas bija apbrīnojams gājiens, kas uzreiz iz��ķīra pusi no visas lietas: ar vienkār�u vārdu pārstatī�anu ezers kā uz burvju mājienu pārvērtās nieka ūdenskrātuvē, kas pieder pie �āda tāda dārza, pie �ādas tādas mājas.

Tādas viensētas kopīgā vērtībā galveno daļu, protams, ieņēma māja, pēc tam dārzs, bet ūdenskrātuve tika vienīgi pieminēta, tā, kārtības labad, jo tā pati, protams, atsevi�ķu vērtējumu nepelnīja.

Vienas puses mantas vērtība tika samazināta vairāku des�mitu rei�u. Ta�u darījums vēl joprojām manāmi svērās uz kreiso pusi. Lai to galīgi izlīdzinātu, visgudrais kadijs sāka izpētīt otras puses mantību.

Un te nu nāca viņa jaunais uzvaro�ais trieciens:

��� Uzakbaj, Babad�ana dēls, saki, kādu vārdu valkā tavā īpa�umā piedero�ais un maiņai nolemtais ēzelis?

��� Es to vienmēr esmu saucis par Putekli-Burbuli.

��� Puteklis! Burbulis! � kadijs iesaucās. � Cik nicināms, pretīgs vārds tik vērtīgam dzīvniekam, ko apmainot tu iegūsti veselu bagātību! Vai nebūtu prātīgi dot tam citu skanīgu un cil�denu vārdu: ja nu ne Zelta Oltiņu, tad vismaz Sudraba Kumi�u?

��� Var arī tā, � Hod�a Nasredins piekrita, uztvēris kadija tikko dzimu�o domu. � Man vienalga, bet ēzelim jau nu pavisam.

��� Raksti! � kadijs pagriezās pret rakstvedi. � Raksti: mi�nētais īpa�ums � māja, dārzs un pie tiem piedero�ā ūdenskrā�tuve no Agabeka Murtaza dēla puses tiek nodoti Uzakbajam Ba�bad�ana dēlam, no pēdējā puses maiņai dodot Sudraba Kumi�u, kas sver� Bet saki, Uzakbaj, � lepnā tīksmē un triumfā ve�cais kadijs pacēla balsi tā, ka tā skanēja kā taure, � saki: cik tas sver, �is tavs ēzelis?

�vKādus �etrus pudus jau sver.

��� Man vajag noteiktu svaru.

��� Lai būtu �etri pudi un septiņas ar pusi mārciņas � uz bezdarbības un aprīto veģu rēķina.

��� Raksti! � kadijs notaurēja pavēli rakstvedim. � Tiek mainīts pret sudrabu, kas sver �etri pudi un septiņas ar pusi mār�ciņas, par ko arī tiek sastādīts, no manis, kadija Abdurahmana Rasula dēla, īsts ieraksts, pilnīgi saskaņots ar likumu un hana pavēlēm!

Hod�a Nasredins raudzījās uz kadiju ar izbrīnu, tas bija īsta meistara darbs, kaut arī blēdībā, un nevarēja to neapbrīnot.

���� Kas tiek apliecināts ar manu zīmogu un parakstu! � ka�dijs taurēja, ar savu balsi pieskandinādams gan �aihanu, gan visu ļau�u pilno klajumu pie tās, un, pats to nemanīdams, arvien vai�rāk un vairāk liecās uz kreiso pusi; te vēl, glu�i kā par spīti, Safars bija aizsnaudies, nepaspēja laikā atbalstīt paaugstinā�jumu ar plecu � un kadijs pie pēdējā vārda lēni, līgani nobrauca ar visām piecpadsmit segām lejā uz grīdas.

Maiņa bija izdarīta. Ezers tagad piederēja Hod�am Nasredinam, ēzelis � Agabekam.

Kadijs abiem izsniedza nepiecie�amos dokumentus.

Satricinātie �orakie�i, apspriezdami �īsdienas notikumus no visām pusēm, izklīda pa mājām.

Ceļ� �aihanas priek�ā kļuva tuk�s.

Bet drīz kļuva tuk�a arī �aihana: vecais kadijs no Corakas aizbrauca uz citu pusi, kur viņa visgudros spriedumus gaidīja da�ādas sūdzības un darījumi.

Pirms pa�as viņa aizbrauk�anas Hod�a Nasredins klusītēm pavaicāja: pēc cik ilga laika godājamais kadijs varētu atpakaļ�ceļā vēlreiz iegriezties �orakā?

Uz �o jautājumu kadija kreisā acs acumirklī aizvērās, to no�mainot atvērās labā, kas apzīmēja stāvokli �līdz�.

� Pēc kādām �etrām dienām, kad bū�u nokārtojis darī�anas da�os no �ejienes netālos ciematos, � viņ� atbildēja un krek�ķēdams pa riteņu spieķiem ierausās arbā.

Rakstvedis novietojās savā parastajā vietā, kaut kur spraudziņā starp arbu un zirga krustiem.

Vedējs salieca celī vienu kāju, otru izstiepa gar ilksi, sa�ķie�bās seglos un, mēli noklak�ķinājis, sāka braukt.

�īkstēdama, ļodzīdamās, �ūpodamās arba aizripoja pa ceļu un pagaisa aiz papelēm.

Uznāku�o nakti kā Hod�a Nasredins, tā Agabeks pavadīja bezmiegā.

Lielas nepacietības pārņemts drīzāk ietērpties Ēģiptes galma halātā, Agabeks �orakā kavēties nevēlējās vairs nevienu dienu. Ausmā viņ� aizgāja.

Viņa ceļasomas bija sagatavotas jau vakarā, atlika tikai tajās ielikt divas krūciņas ar burvju ūdeni.

Pusnaktī tika ieliktas arī abas krūciņas, kas bija cie�i aiz�taisītas ar sveķiem.

Bur�anas vārdus, ko Hod�a Nasredins bija uzrakstījis uz bieza ķīnie�u papīra, Agabeks noglabāja slepenā jostā, ko ceļo�tāji apliek zem krekla, tie�i uz kaila ķermeņa. Tai pa�ā jostā bija viņa nauda un no Mameda-Ali saņemtās dārglietas.

Sāka svīst gaisma.

��� Ir laiks! � Agabeks teica. � Nu, paliec sveiks, Uzakbaj, gaidi, es tev atsūtī�u bagātīgu dāvanu no Ēģiptes. Gaidi no ma�nis ar zeltu apkaltu kaljanu un sudraba krūciņu vīnam.

Hod�a Nasredins atbildot zemu paklanījās:

��� Pateicos varenajam un di�enajam Ēģiptes zemes vezīram. Atļauj, ak vezīr, tev pēdējo reizi pakalpot.

Viņ� iegāja namā un pēc brī�a atkal iznāca, vilkdams līdzi atspēru�os ēzeli.

Pakavus klaudzinādams pret miklajiem akmens pakāpieniem, ēzelis nokāpa dārzā un ierasta gaitā devās taisni uz puķu dobēm, kas jau pa pusei bija izēstas.

Savilcis pavadu, Hod�a Nasredins viņu noturēja un ar veiklu kustību uzmeta tam mugurā ceļasomas.

���� Ko tu dari! � iekliedzās Agabeks, somas satverdams. � Apgrūtināt princi! Tu patie�ām esi zaudējis prātu, Uzakbaj!

��� Kā tad citādi? � Hod�a Nasredins neizpratnē vaicāja.

Agabeks par atbildi pārlaida viņam nicīgu skatienu un krek-

�ķēdams abas somas uzvēla sev plecos.

��� Kā, vai tad tu ta domā līdz pa�ai Kairai? � Hod�a Nas�redins apjautājās.

��� Kokandā es nopirk�u nastu nesēju zirgu. Tikai �īm so�mām. Pats ie�u kājām, jo nebūs pieklājīgi, ja es jā�u, bet princis ceļos kājām. Protams, es arī princim nolīgtu braucamo, ta�u baidos, ka ceļā viņu ar izsmieklu var aizvainot da�ādi nejēgas, kas pieradu�i redzēt �etrkājaiņus, kuri līdzīgi princim viņa ta�gadējā izskatā, iejūgtus vezumā, nevis pa�us tajā braucam.

��� Tas ir gudri. Ak vezīr, cik neaptverams ir tavs prāts!

Agrās ausmas zilgums ātri vērtās rīta bālumā. Debesis

sāka viegli sārtoties. Visās dārza malās �ivināja un �irināja putni.

Ēzelis, Agabeks un Hod�a Nasredins izgaja uz ceļa. Tālos kalnus sedza migla, virsotņu piekājes grima bālganā dūmakā, bet sniegotās galotnes jau staroja vieglā, dzidrā mirdzā � pir�majā atmodu�ās dienas smaidā.

Un migla aizās un gravās jau sāka viļņot, velties un klīst. Cik viegli bija elpot!

��� Ceļam vislabāk iegādāties arābu dinārus. � Hod�a

Nasredins mācīja Agabeku. � To vērtība nekur nesamazinās, jo arābu zeltam nav lētu piemaisījumu kā daudzās citās naudās. Ta�u maiņā esi uzmanīgs. Naudas mijēji bie�i mēdz būt blē�i: viņi var tev iegrūst viltota kaluma zeltu ar zemu raudzi. Kad būsi Kokandā nokārtojis visas darī�anas, ak spo�ais vezīr, pirms pa�as aizbrauk�anas uzmeklē naudas mijēja Rahimbaja pār�dotavu. Tā atrodas netālu no galvenās tirgus ūdenskrātuves, kreisā pusē lielam arikam, ko jau piecpadsmit gadus izmūrē ar akmeņiem un nekādi nevar nobeigt. Pavaicā pēc Rahimbaja, ik�viens kokandietis tev viņu parādīs. Viņu visi pazīst, viņ� ir go�dīgs tirgonis, kam var bez bailēm uzticēties.

��� Varbūt tas nopirks manas dārglietas?

��� O jā, vienīgi viņ�! Pie tam maksās vairāk nekā visi pā�rējie.

��� Tātad kreisā pusē lielam arikam, galvenās ūdenskrātuves tuvumā?

��� Jā, jā! � Kādu varenu atmiņu ailahs ielicis tavā galvā, ak vezīr!

��� Nu, paliec sveiks, Uzakbaj!

��� Paliec sveiks, spo�ais vezīr!

��� Gaidi no manis dāvanu.

��� Gaidī�u, cildenais vezīr!

��� Uz atvadī�anos paklanies viņa gai�ībai princim. Tu ilgu laiku atradies viņa valdnieku dzimtas personas tuvumā, patei�cies jel par tik lielu laimi.

��� Zemu klanos un pateicos.

Viņi �ķīrās.

Hod�a Nasredins ilgi ilgi raudzījās aizejo�ajiem nopakaļ. Un � cik gan dīvaina ir cilvēka daba! � Agabeks bija viņa ienaidnieks, un tomēr Hod�a noskuma, to pavadījis, � tik liela vara pār mūsu sirdi ir �ķir�anās brīdim.

Par ēzeli nav nemaz ko runāt! Kad tas, kādus piecpadsmit so|us pagājis, apstājās, pagrieza purnu atpakaļ lin bēdīgi, pār�meto�i paraudzījās uz saimnieku, Hod�a Nasredins nespēja no�turēt savas acis sausas. �Ak mans veģu ēdāj!� viņ� domās iesau�cās. �Vai lu patiesi domā, ka tavs vecais klaiņojumu draugs spētu tevi atdot nez kādam Agabekam, spētu �ķirties no tevis! Nē, es nebū�u tik zemisks nodevējs, mēs vēl kopā pavadīsim il�gus gadus!�

Aizgājēji pagaisa. Pa viņu pēdām uz ceļa pārslīdēja kautrs, sārts stars � vēss, skaidrs, spirgts, augsto kalnu sniega spo�guļu atstarots.

Hod�a Nasredins atgriezās būdā pakalnā.

Tur pēc viņu vakarējās norunas gaidīja zaglis.

���� Esmu gatavs, � tas īsi teica. � Dod man vienīgi maz�liet naudas, lai tā nav jāmeklē Kokandā.

Naudu skaitīdams, Hod�a Nasredins sacīja:

���� Seko Agabekam, seko katram tā solim. Agrāk par nedēļu, no �odienas skaitot, viņ� no Kokandas neaizies, es pa to laiku paspē�u.

��� Ja pasteigsies �

���� Bet visvairāk � seko manam ēzelim. Es nezinu, kas ar mani notiks, ja to nozaudē�u!

���� Nepazaudēsi, tas nevar gadīties, jo arī man �is ēzelis ir dārgs � esmu tā pieradis pie viņa! Apbrīnojami, kas tajā slēpjas, �ai garausi, kas ir tik spītīgs un mū�am burk�ķina savu vēderu, � ar ko viņ� tā pievelk sirdi?

��� Nu, ej! Lai visvarenais allahs tev palīdz!

���� Dzīvo vesels! Lai arī tev allahs palīdz ar panākumiem veikt, ko esi nodomājis.

Tā �ai spirgtajā rītā Hod�a Nasredins pavadīja tālā ceļā arī vienaci zagli.

Pa�ā mūsu stāstījuma sākumā garām ejot tika pieminēts kāds lielisks zvirbulis � mēs apsolījām par to sīkāk pastāstīt vēlāk. �odien nu ir pienācis laiks to darīt; nu ko, lai mūsu grāmatā at�rod vietu arī zvirbulis, kaut gan tas pasaulē ir tik mazs, bet kur� no dzīvās radības var ar pilnām un pamatotām tiesībām di�oties tā priek�ā, nosaucot sevi par vienīgo izredzēto zemes virsū? Da��iem cilvēkiem piemīt tāda augstprātība, ta�u nepavisam nedara tiem godu, apliecinot vienīgi viņu uzpūtīgo un padumjo pa�ap�mierinātību. Bet mēs ar visu vaļsirdību teiksim, ka sīkais, spalvotais divkājis mūsu sirdij bie�i ir daudz tuvāks un mīļāks nekā da�s pa�apmierinātībā piepūties liels, nespalvots divkājis. Tur�pināsim mūsu stāstu par zvirbuli brālīgā labvēlībā pret to.

Sis zvirbulis dzīvoja Safara �aihanā zem jumta mājīgā ligzda, kas izveidota divu baļķu krustojumā. Viņa dzīves veids bija glu�i tāds pats kā visiem pārējiem Corakas zvirbuļiem: viņ� pamodās pirms saulītes, �irināja, grozīja galvu, tīrīja spalvas, bāzdams knābi dziļi zem spārna, sabozās un izpurinājās, lēkāja pa ceļu, putekļos peldēdamies, pēc tam ap�ļakstījās ar arika ūdeni un de�vās savās darī�anās � vai nu uz dzirnavām uzlasīt graudus, vai uz vīnogulājiem bojāt vīnogas. Viņam bija sava zvirbulene un liels skaits pēcnācēju, kuri nāca vēl klāt divreiz gadā � vasaras sākumā un vidū. Viņ� bija nemainīgi jautrs, mundrs, sprigans, kauslīgs; kaut arī viņam pa�am bija sava laba ligzda, viņ� iaiku pa laikam padevās kārdinājumam sagrābt sve�u mantu un ielīda kādā caurumā, ko bija sev nolūkoju�i strazdi, un no turienes tika ar lielu troksni padzīts, pie tam viņam izplūca daudz spalvu un rāva laukā aiz spārniem. Bezdelīgu ligzdās viņ� nelīda, zinā�dams, ka tur draud briesmas: var vēl iemūrēt. Tā viņ� �aihanā dzīvoja jau ilgu laiku, katru dienu, kā jau visi dzīvie, darīdams daudzus sīkus grēkus, nepārkāpjot kopīgos un vienlīdzīgos uz ze�mes dzīvojo�o dzīves likumus, un �ai ziņā bija pilnīgi pelnījis savu zvirbuļa laimi. Par lielām lietām te, protams, nav ko runāt: nekādus prāta vai gara kalngalus viņ� nezināja un zināmā laikā, nolemto dienu skaitu nodzīvojis, būtu klusi un nemanīti pametis �o zemi, vai nu patrāpījies vanaga nagos, vai runcim uz pusdie�nām, un nebūtu atstājis aiz sevis pasaulē nekādu pēdu, glu�i tā�pat kā tūksto�u tūksto�i viņa mazo, pelēko radinieku. Ta�u vis�varens gadījums ļāva krist savai izvēlei uz �o zvirbuli un norādīja uz viņu ar pirkstu, teikdams: �Tu!� � un ar �o vārdu zvirbulis ieguva nemirstību un slavenu piemiņu nākamos gadsim�tos. Cik daudz uz zemes dzīvojo�o cilvēku vai no ādas lien ārā, cenzdamies izdabūt no likteņa �o vārdu un tomēr nedabū to, bet, redz, mazais zvirbulis dabūja! Viņa dzīves pavediens � sīks, pelēks pavediens � ieaudās daudzkrāsainajā Hod�as Nasredina darbu un varoņdarbu paklājā un palika tur uz mū�īgiem laikiem.

Visapbrīnojamāk, ka arī �e neiztika bez vecā Hod�entas ubaga no sagrautās Gihar�ades mo�ejas. Mums var vaicāt: kā tas te nokļuva, �ai nomaļajā kalnu ciematā, un kādēļ? Tur jau ir tā lieta, ka viņ� ieradās � pareizāk sakot, ieradās pie Hod�as Nasredina. Un starp viņiem notika garas pārrunas, pareizāk sakot, pārrunas domās, jo vecais ieradās bezmiesīgi; starp citu, Hod�a Nasredins viņu redzēja pilnīgi skaidri un dzirdēja pilnīgi saprotami; vai nu tas notika sapnī, vai nomodā � grūti pasacīt; ej nu tagad izpēti, kā viņ� ieradās, �is zvaig�ņu ceļinieks, ve�uks ar miglainām domām: pilnīgi bezmiesīgā veidā vai pusmiesīgā? Nāksies pastāstīt par viņa iera�anos atsevi�ķi � citādi te nevar saprast. Bet pie zvirbuļa mēs vēl atgriezīsimies pēc da�ām lappusēm �ai pa�ā nodaļā.

Pavadījis Agabeku, ēzeli un tūlīt pēc tiem arī zagli, Hod�a Nasredins devās uz savu nupat jauniegūto namu, kur visu dienu pavadīja vientuļās pārdomās, aprunādamies vienīgi ar vīna krūku no Agabeka atstātajiem krājumiem. Vecajam kalpam bija pavē�lēts nevienu neielaist � ne Corakas ve�us ar to raizēm par lais�tī�anu, ne pat Saidu.

Mod�as pārdomām bija pamatots iegansts: �orīt viņam pēk�ņi uznāca neizpratne, ko darīt ar ezeru, neizpratne, par ko viņ� agrāk nebija iedomājies.

Agabeku viņ� nu bija padzinis. Ezeru atņēmis. Solījums, ko viņ� savā laikā devis Hod�entas ubagam, izpildīts. Bet ko lai tālāk dara ar �o ezeru? Viņ� ta�u tā dēļ neies pats pārcelties uz Coraku? Varētu, protams, uzdāvināt Saidam kāzās. Bet ko teiks ubags, vai viņ� piekritis tādam lēmumam? Ko tad, ja uba�gam pa�am ir kādi nodomi, kas attiecas uz ezeru? Un neko viņ� neteica � domā nu pats, kā gribi! Patie�ām, tas radīts miglas pū�anai sve�ās galvās, �is Klusējo�ais un Vērojo�ais sirmgalvis!

Krūka ir viltīga sarunu biedrene: tā arvien liekuļo, ka pa�ā tās dziļumā kā dārga pērle esot paslēpta vislielākā patiesība un ar katru malku tiekot tai tuvāk. Bet, kad beidzot ar pa�aizlie�dzīgu piepūli dziļums ir aizsniegts, � drosmīgajam meklētājam nav vairs spēka ne vien pērli iegūt, bet pat to uzlūkot. Tā notika arī ar Hod�u Nasredinu: divas reizes �ajā dienā viņ� nolaidās krūkas dzīlē un divas reizes iznira tuk�ā bez pērles� Tā līdz pa�am vakaram viņ� neko prātīgu arī neizdomāja, nozaudēja vēl pat tās domas, kas viņam bija līdz sarunai ar krūku, un ar smagu, aizmigloju�os prātu, neapmierinātu sirdi, vecā kalpa godbijīgi balstīts, devās uz dārza tālo nostūri, uz lapeni, kur viņam bija sagatavota guļasvieta.

Tā bija tā pati lapene, no kuras viņi abi ar Agabeku pirms nedēļas devās pierunāt princi. Burvju efejas auga savā vietā un burvju dad�i savā vietā, un lapās d�inkstēja burvju odi. Miegā grimdams, Hod�a Nasredins nodomāja: �Redz, ja pie manis ierastos burvju domas, kā vislabāk rīkoties ar �o ezeru.� Vēl vienu reizi viņ� ar nelabvēlīgiem vārdiem atcerējās Hod�entas svēto sirmgalvi, kas viņam sagādājis tik daudz lieku rūpju, � vispirms jau ezeru meklējot, tagad � domājot, ko ar to darīt� Vairāk neko Hod�a nepaspēja izdomāt: galva sāka pagurt vēl stiprāk, domas apmācās, un viņ� aizmiga.

Ta�u lapene patiesi izrādījās apburta � par to Hod�a Nasredins pārliecinājās, jo naktī tajā atgadījās kāds pavisam burvestīgs notikums: pie viņa ieradās Hod�entas sirmgalvis.

Tas ieradās uz pusnakts robe�as, visa lapene piepe�i sāka zilgot vieglā mirdzā un no �īs mirdzas parādījās vecais vīrs, viss tāds miglains un mirdzo�s, it kā būtu veidots no dzidrās zvaig�ņu gaismas. Ilod�am Nasredinam vajadzētu brīnīties, ta�u viņ� it nemaz nebrīnījās, it kā būtu sirmgalvi gaidījis.

Apsēdies iepretī uz soliņa, vecais vīrs kā lūg�anā noglau�dīja viļņoto, gaismu izstarojo�o bārdu:

��� Nu esi sveicināts, Hod�a Nasredin! Tu mani �odien atcerē�jies un es, rau, atnācu.

��� Miers ar tevi, godājamais, vecais vīrs, � Hod�a Nasredins atbildēja. � Esi mans viesis, iedzer mani: vīnu.

��� Man vīna nevajag, vai esi aizmirsis, ka esmu dervi�s un netiecos pēc miesas baudām? Es atnācu tev pateikties par neno�vērtējamo krietno darbu, ko esi veicis manā labā. Nu man vairs nedraud briesmas sākt zvaig�ņu ceļojumu no sākuma.

Hod�a Nasredins nobijās, kaut vecais atkal nesāktu savas pa�mācības.

��� Vai nu tas pateicības vērts? � viņ� pārtrauca. � Jo vai�rāk tādēļ, ka darbu vēl neesmu paveicis līdz galam. Tu esi iera�dies īsti laikā, jo man ir uznākusi tāda nesapra�ana: ko lai es tālāk daru ar �o ezeru? Tad nu mēs aprunāsimies.

��� Ko lai dari ar ezeru? Tu nezini?

���� Kā lai es varu zināt, godājamais, vecais vīrs? Mūsu pē�dējās sarunas laikā par ezeru tu ta�u nepaspēji man dot nekādus norādījumus: sāka dziedāt gaiļi.

Vecais pasmaidīja un sāka starot trīso�ā, zibo�ā mirdzumā. Brīdi vizējis, sacīja:

��� Atceros, atceros, kā nu ne� Es toreiz mazliet alojos laika ziņā � nebiju aprēķinājis. Nedusmo, Hod�a Nasredin.

��� Es itin nemaz nedusmojos, kaut tikai mēs nealotos otrreiz. Jau tuvojas pusnakts, tavs laiks. Tāpēc būs labāk vispirms ķer�ties pie galvenā, un tikai pēc tam pāriet uz citām valodām.

��� Var jau, to var, � vecais piekrita. � Runāsim par gal�veno. Tātad tu nu esi atradis savu ticību?

��� Pa kuru laiku lai es to būtu meklējis? � Hod�a Nasredins atbildēja ar slēptu īgnumu, jo vecais atkal veda savas domas prom no ezera. � Man, godājamais, vecais vīrs, neatlika laika ticības meklē�anai, jo man, pirmkārt, bija jāmeklē tavs ezers, kas atrodas diezin kur, otrkārt, tas jāatņem, bet tagad jādomā, kā ar to rīkoties turpmāk. Par ticību mēs paspēsim parunāties, labāk teic savu gudro vārdu par ezeru.

Vecais domādams brīdi klusēja, viņa caurspīdīgajā miglas augumā sirds vietā uzzibsnīja bāli zaļgana guntiņa, izstiepās mundrā, sīkā straumītē un burbuļodama, laistīdamās cēlās aug��up uz lūpām; tai pretī no vecā galvas tecēja otra straumīte, viegli zilgana; to redzot, Hod�a Nasredins secināja, ka zilganā straumīte apzīmēja domas, bet zaļganā � jūtas, un tās abas, uz mirdzo�ā sirmgalvja lūpām savienoju�ās, radīs vārdus.

Tā arī notika: vecais vīrs sāka runāt.

��� Redz, Hod�a Nasredin, tu vēl joprojām esi tālu no patie�sas gudrības. Jo tie�i tavā ticībā jau slēpjas atrisinājums visām tām nesapra�anām un �aubām, kas tev var dzīves ceļos gadīties, to skaitā arī tavai pa�reizējai neizpratnei par ezeru.

��� Tad izskaidro to, godājamais sirmgalvi! Uzdro�inos atgā�dināt, ka pusnakts ir tuvu � visam, ko tu gribi sacīt, atliku�as da�as minūtes!

��� Vai nebūs labāk, ak Hod�a Nasredin, � sirmgalvis sāka starot svinīgā, sārtā gaismā un pacēla pirkstu, � vai nebūs labāk likt tavam garam, nolūkā to pilnveidot, patstāvīgi izlemt par ezeru, ar tavas visbeidzot iegūtās ticības palīdzību?

Te Hod�a Nasredins saprata, ka vajadzīgos vārdus par ezeru viņ� arī �oreiz nedzirdēs.

��� Es varu tev palīdzēt ticības meklē�anā un lai tā būtu mana pateicība, � vecais turpināja. Viņa sārtais mirdzums pārvērtās dzidri sudrabotā, pēc tam zeltainā un pēk�ņi uzliesmoja daudz�krāsainās varavīksnes ugunīs, tā ka Hod�am Nasredinam vaja�dzēja pat aizmiegt acis. � Tie�i nenosaucot, es tev paradī�u ceļu, pa kuru to meklēt.

��� Tas nebūtu lieki, godājamais sirmgalvi, � Hod�a Nasre�dins aiz pieklājības piekrita.

��� Saņem ar savu labo roku manu kreiso.

Saņēmis viņa roku, Hod�a Nasredins juta vienīgi vēsu val�gumu. Mirdzums vecā vīra krūtīs kļuva spēcīgāks, varavīksne atzaigoja pa visu lapeni.

��� Aizver acis! � vecais svinīgi iesaucās. � Seko man!

Sākās lidojums, acumirklīgs un tik trauksmīgs, ka Hod�am

Nasredinam aptrūka elpas.

��� Tagad atver! � viņ� dzirdēja sirmgalvja balsi, pareizāk sakot, nevis dzirdēja, bet uztvēra kaut kādā citādā veidā, bez dzirdes palīdzības.

Viņ� atvēra acis.

Lapenes nebija, visapkārt klājās bieza, zilga migla, ko acīm redzot bija uzlaidis vecais vīrs.

���� Raugies un ievēro, � sirmgalvis sacīja, pareizāk � nomirdzināja, jo balss vietā no viņa lūpām laistīdamies plūda starojo�a gaisma iegarena mākonī�a veidā, un �ai mākonītī ne�izprotamā veidā radās vārdi, ko Hod�a Nasredins uztvēra ne�dzirdēdams.

���� Neko nevaru saskatīt, neko nevaru ievērot, � viņ� atbil�dēja un pēk�ņi saprata, ka, arī pats vizēdams, atbild sirmgalvim un, uz sevi paraudzījies, izbrīnījās: viņ�, tāpat kā sirmgalvis, bija viscaur miglaini viļņojo�s un caurspīdīgs un sastāvēja tikai no rēgainas mirdzas, bez jebkādām savas parastās miesas iezīmēm.

Hod�u Nasredinu sabiedēt nebija viegli, ta�u nu gan viņ� pār�bijās: �is zvaig�ņu vecis, �ķiet, bija pastrādājis ar viņu diezgan bīstamu joku!

��� Kā � kā tad tā? Kas tad tas? � Hod�a Nasredins apjuka un pats juta, ka mirdz nevienādi, saraustīti, glu�i kā �agodamies. � Kur tad � kur tad esmu es pats? Godājamais sirmgalvi! Ko? � Tā jau nu nevajadzēja, es tev teik�u � kur tu esi mani licis?

Vecais atbildēja ar nomierino�u visskaidrākā smaragda vizmojumu:

��� Nebaidies, Hod�a Nasredin, ar mani. Runājot pēc sirds�apziņas, es nevaru saprast tavu dikto pārbīli: nu kam gan tev tā tik dārga, �ī tava nicināmā miesa?

���� Godājamais sirmgalvi, starp mums ir liela at�ķirība! � Hod�a Nasredins lūdzās, izlai�ot garu virteni steidzīgu, sa�trauktu, bāli violetu rūsas stariņu. � Vai gan man lemts pacel�ties līdz tavai neaptveramajai gudrībai, līdz tādam gara pilnī�gumam?

Ar �iem li�ķīgajiem vārdiem viņ� gribēja katram gadījumam pieglaimoties vecajam, lai tas vēl neiedomājas atstāt viņu uz visiem laikiem bezmiesīgu, � un tūlīt pat viņa mirdzumā parā�dījās netīkams, duļķains dzeltenums.

Vecais, par laimi, to nemanīja, bet varbūt arī manīja, tikai aiz pieklājības neko neteica: pārmeto�u atbildes dzirk�u nebija.

���� Nomierinies, Hod�a Nasredin, tava miesa atgriezīsies pie tevis. Lūk, kur tā ir. Skaties.

Un Hod�as Nasredina bezmiesīgā skatiena priek�ā kaut kur lejā, tālumā, pavīdēja lapene, un tajā viņ� ieraudzīja pats sevi guļam.

��� Tava miesa ir savā vietā un nododas nicināmam, miesī�gam miegam, kamēr tavs gars atrodas zvaig�ņu ceļotāju gudrajā nomodā, � vecais vīrs nobeidza. � Tev atklājas daudz kas, proti tikai saprast.

Ta�u, lai kā Hod�a Nasredins raudzījās sirmgalvja uzlaistajā miglā, kaut ko saskatīt un saprast viņ� nevarēja. Viss ņirbēja, pludoja, domai nebija aiz kā aizķerties. Viss �ķita vienādi iespē�jams, neiespējams un neticams, jo par visu varēja domāt gan tā, gan �ā, gan vēl kaut kā; Hod�a Nasredins velti meklēja miglā kaut vai vienu zemes lietu, no kuras sākot varētu kalt secīgu pārdomu ķēdi � nevienas tādas lietas viņ� visā apkārtnē neva�rēja ieraudzīt.

���� Es neko nesaprotu, � viņ� atkārtoja. � Godājamais sirm�galvi, te ir tikai jautājumi un nav nevienas atbildes. Kur ir zeme, kur cilvēki, kur to prieki, bēdas un rūpes, kur, visbeidzot, ir tie labie darbi, kuru dēj, pēc tevis pa�a vārdiem, es esmu sūtīts pa�saulē. Kā es varu veikt labus darbus �ajā nepārskatāmajā miglā, kur viss ir neticams un ap�aubāms, un, kam man jāpūlas, ja �e nav cilvēku? Un kur ir ļaunums, pret kuru es esmu aicināts cī�nīties, pret ko tas vērsts? Pret zvaigznēm? .. . Nē, godājamais sirmgalvi, zvaig�ņu augstās tāles nav domātas man, lūdzu, at�griez mani lejā, uz zemes, tur ir mana vieta!�

Jo tālāk viņ� runāja, jo vairāk mirdzo�ais sirmgalvis sa�tumsa, satumsa un piepe�i Hod�as Nasredina acu priek�ā iz�kusa, bez pēdām pagaisdams. Un izgaisa viss neskaidrais visap�kārt, migla izklīda � un pie Hod�as Nasredina atkal atgriezās viņa zeme, kur viss bija redzams, dzirdams, taustāms, izpētāms, kur dzīvo cilvēki savu pretrunīgo kaislību tīklā, pa�aizliedzīgi pūlēdamies cits citam palīdzēt un mū�am nemainīgi tiekdamies uz priek�u, uz visiem domātu kopīgu labu dzīvi, kurā labumu varētu atrast arī katrs pats sev.

Hod�a Nasredins atmodās, atvēra acis. Visapkārt dva�oja valgs, tum�s spirgtums; lapenē ielidoju�ais vēj� vēsi noglās�tīja gulētāja seju; caur lapotni spulgoja tālas zvaigznes; bija nakts, nakts otrā pusē, aiz pusnakts robe�as.

Galva vēl viegli sāpēja, bet domas jau bija atguvu�as parasto skaidrību. Hod�a Nasredins pasmīnēja: nē, viņ� neder vecajam par cejabiedru starpzvaig�ņu lidojumos, viņa vieta, viņa dzim�tās mājas ir zeme. Tas, protams, ir loti labi un cildeni � vērot, ta�u viņ� sev izvēlas vienkār�o �iszemes sapra�anu, kurā viņ� ir saimnieks savām domām un darbiem.

Atcerēdamies ezeru, viņ� jutās pilnīgi brīvs no visām �aubām, kas viņu vakar bija māku�as: viss bija skaidri, vienkār�i un ne�apstrīdami. �Apbrīnojami, kā man tas agrāk neienāca prātā!� viņ� iesaucās, attapdamies, ka nebūtu varējis iedomāties, jo bija izvēlējies nepareizus padomdevējus: vīna krūku un miglaino veci.

Turpināsim par zvirbuli, par to, kā tas satikās ar Hod�u Nasredinu un kas viņus saveda kopā.

Pusstundu pirms tik�anās viņi vēl viens par otru nedomāja; abi � katrs par sevi � noņēmās ar saviem darbiem un katrs atradās savā vietā: zvirbulis sēdēja aug�ā, �aihanas jumtā, un, sildīdamies pēdējos, jau iesārtajos staros, skaņi �irināja, ar patei�cības dziesmu pavadīdams norieto�o sauli, bet Hod�a Nasredins sēdēja lejā, �aihanā, runādamies ar �orakie�iem, kas bija sanāku�i ap viņu cie�ā aplī.

Kad viņ� ieradās �aihanā � pirmo reizi kop� tā laika, kad bija kļuvis par ezera sargu un pēc tam par tā īpa�nieku, � sa�pulcēju�ies viesi runāja tie�i par viņu: uz kādu pusi nu pagrie�zīsies viņu sūrā dzīve? Bet viņ� � kā vilku piemin, tā vilks klāt! � tūlīt arī ieradās, iznira no d�ugara lauka, kas za|oja bla�kus �aihanai. It kā ti�ām būtu nācis nevis pa ceļu, bet pa lauku, lai pārsteigtu.

Safars sāka skraidīt un rosīties; viesi gribēja steig�us iz�klīst, lai netraucētu gai�ībai padzert tēju.

Ta�u tagad uz �aihanu nebija vis atnācis Uzakbajs, Agabeka palīgs un mantinieks, bet Hod�a Nasredins.

� Uz kurieni jūs, godājamie? � viņ� uzsauca. � Ko es jums tādu nodarījis, ka negribat pat ar mani patērzēt? Safar, te tev būs divdesmit piecas tangas un dod tēju katram, cik vien tam lien iek�ā!

Corakie�i neizsakāmi izbrīnījās par �iem laipnajiem vārdiem. Viņi kautrīgi spiedās pie sienām, neuzdro�inādamies pieskarties tējas traukiem, ko Safars gādīgi iznēsāja un nolika tiem priek�ā.

Bet Hod�as Nasredina sirds pārplūda ar karstiem �ēluma viļņiem � cik gan viņi nomākti, iebiedēti, ja neuzdro�inās pat tēju dzert, neuzdro�inās vārdu bilst! Sis mazais zvirbu�lis (Hod�as Nasredina skatiens uz mirkli pievērsās zvirbulim � sākās viņu sastap�anās) � pat tas ir laimīgāks un brīvāks savā dzīvē!

Atnāca Saids. Galīgi pārsteigto �orakie�u acu priek�ā jaunais ezera īpa�nieks cie�i apskāva jaunekli kā vecu draugu. Tas nu bija pavisam nesaprotami: kā viņi viens otru pazīst, un kāpēc Saids par to līdz �im klusēja?

Bailes noplaka � corakie�i ķērās pie tējas, da�i pievirzījās tuvāk Hod�am Nasredinam un uzsāka ar to valodas.

Pakalna būdā viņ� jau sen bija noilgojies pēc cilvēkiem, pēc vienkār�ām, sirsnīgām pārrunām, un pa�laik viņa sirds atpūtās no uzspiestās vientuļniecības. Hod�a izvaicāja �orakie�us par viņu dzīvi un rūpēm, par ģimenēm, par neseno tilta ielū�anu dzirnavu tuvumā, par podnieka Babad�ana �ais dienās saslimu��ās ķēves veselību, � viss, kas Corakā notika, bija viņam zināms līdz pēdējam sīkumam. Viņ� bārstīja jautrus jokus, vērsdamies te pie viena, te otra, pusbalsī apsveica Mamedu-Ali ar drīzajām brī�ni�ķās Zulfijas kāzām un tādu pa�u apsveikumu izteica �āihanas saimniekam Safaram.

Tikai par vienu, par pa�u galveno, negribēja sacīt itin neko � par ūdeni un nākamo laistī�anu. Bet tie�i �ī doma kā nokaitēta nagla dūrās ikviena �orakie�a galvā un dedzināja mēli.

Jautāt uzdro�inājās Mameds-Ali:

��� Saki, augsti godājamais Uzakbaj, � kad tu domā dot mums ūdeni laistī�anai un kadu maksu gribi ņemt?

Caihanā uzreiz iestājās klusums � vienīgi no jumta skanēja nerimtīga, skaņa �irinā�ana.

Desmitiem gaido�u skatienu urbtin ieurbās Hod�ā Nasredina.

��� Ūdeni saņemsiet laikā, pēc trim �etrām dienām, � viņ� sacīja. � Par maksu parunāsim vēlāk, laistī�anas priek�vakarā.

Caihana nopūtās, visa uzreiz, ar desmit krūtīm reizē.

��� Bet ja nu mums nepietiks naudas?�� iesāka Mameds-Ali.

��� Pietiks, � Hod�a Nasredins viņu pārtrauca. � Jūsu lau�kiem būs ūdens, es to teicu, un jūs dzirdējāt.

Tika izdvesta otra kopīga milzu nopūta. Ūdens būs! Visiem kā akmens novēlās no sirds: viņ� dro�i vien patie�ām ir sirsnīgs, labdarīgs cilvēks �is Uzakbajs!

Pateicības sajūsmā aizmirsies, �ivināja, �irināja un �irksti�nāja zvirbulis uz jumta, aiz piepūles tā piepūzdamies, ka pat visas viņa spalviņas uzbozās un kustējās, it kā arī putnelim būtu ap�solīts ūdens druvai un dzīvība, laime mājai.

Bet �orakie�i savu prieku spēja izteikt vienīgi ar nopūtām un vēl ar acīs uzliesmojo�u gai�u liesmu.

��� Jā, ūdeni jūs saņemsiet! Jūs saņemsiet ūdeni un turpmāk varēsiet to saņemt vienmēr, bez atteik�anas! � Hod�as Nasredina balss uz mirkli pārtrūka, pār augumu pārskrēja trīsas, galvu un bārdu kutinādamas: ja viņam būtu spalvas kā zvirbulim, tad tās uzboztos un sāktu kustēties. �Ticiet man, jūsu nebaltās die�nas ir beigu�ās!

Un viņ� apklusa. Viņ� jau tā bija pateicis vienai reizei pārāk daudz. �orakie�i bijās pakustēties, vienīgi gai�ā uguns acīs iekvē�lojās vēl spo�āk.

Ta�u zeme paliek zeme, tai ir savi likumi, sava kār�tība, � tie jāzina, un tos jāprot izmantot, lai mūsu gara spārnotie centieni varētu pārvērsties darbos. Hod�a Nasredins neatļāvās pārāk ilgi lidināties starojo�os, dzidrajos augstumos; ar prāta spēku viņ� nolaidās uz zemes, tās patiesajā dzīvē, kur viss ir sajaukts un samaisīts; labais ar (auno, pilnveidīgais ar nepilnveidīgo, cēlsirdība ar zemiskumu, skaistais ar nejauko, prieks ar bēdām un tīrais ar netīro. �ajā pretrunīgo sākumu un beigu sa�jaukumā viņam nu vajadzēja darboties ar apdomu un veiklību, lai viņa cēlais nodoms vainagotos ar cienigātn beigām.

Hod�a Nasredins pārlaida �orakie�iem skatienu. Jā, viņ� tos mīlēja ar visu savas sirds uguni un spēku, ta�u tas viņu netrau�cēja skaidri saskatīt �o vīru dvēselēs blakus augstām, tīrām, cēlām jūtām zemiskas, tum�as, savtīgas. Tie�i tur jau bija ap�slēpts Hod�as Nasredina mīlas auglīgums, ka viņ� cilvēkus mī�lēja tādus, kādi tie ir patiesībā, savā iztēlē nepārvēr�ot tos par eņģeļiem.

��� Pasakiet, � aiz kāda iegansta vakar saplēsās �irmats ar Jarmatu? � Hod�a Nasredins pajautāja.

���� Sastrīdējās par veco, nokaltu�o zīdkoku, kas paredzēts malkai, � paskaidroja Safars. � Katrs to uzskatīja par savu, tālab ij saplēsās.

��� Kā tā, vai tad nevarēja to pārzāģēt uz pusēm?

��� Varēt jau varēja, bet katrs gribēja dabūt sev visu.

Visu to Hod�a Nasredins jau sensenis zināja par cilvēkiem.

Bridi klusējis, viņ� vaicāja:

��� Bet pasakiet, � kam pieder tā vārgā, tikko dzīvā papelīte, rau, tur pie ceļa?

��� Tā ir mana papele! � mudīgi atbildēja podnieks Dadabajs. � Visi zina, ka mana!

Dadabaja acis samiedzās, lūpas sakniebās, zods izstie�pās, � tam labi neklātos, kas iedomātos ap�aubīt viņa tiesības uz �o satrupu�o, kādas pāris tangas vērto papelīti!

���� Tā, � Hod�a Nasredins sacīja. � Lai būtu tava, es nestrīdos. Bet tas kārklu krūms, kas noliecies pār ariku, kam tas pieder?

��� Man! � steidzās paziņot sviesta kūlējs Rahmans.

��� Kāpēc tad tev? � zemkopis Usmans iebilda. � Kop� kura laika?

��� Ja uz manas zemes, tad mans!

��� Tas tik ir smalki! � Usmans iesaucās. � Vai dzirdat, la�bie ļaudis! Uz viņa zemes .. .

��� Protams, uz manas! �

��� To mēs vel paskatīsimies! � Usmans sarkdams atbildēja piktā, ka�ķīgā balsī. � Krūms tikai zarus noliecis tavā pusē, bet kur saknes � saknes aug manā zemē!

��� Tavā? � sviesta kūlējs, elpai aiztrūkstot, spiedzīgi no��ņācās. � Kop� kura laika, ko?

���� Pagaidiet, nestrīdieties! � Hod�a Nasredins pacēla balsi, steigdamies novērst kau�anos. � Nestrīdieties, es jums saku! Es ta�u netaisos ne jums atņemt, ne pirkt �o nieka nevienam neva�jadzīgo krūmu, kas nav pat plika gra�a vērts. Lai audzē tas, kam pieder, vienalga, kur�. Bet tur tiem dzelk�ņiem, vai tiem arī ir saimnieks?

��� Tie ir uz manas zemes, � Mameds-Ali atbildēja.

Hod�a Nasredins pārdomās ilgi klusēja.

Pa to laiku norietēja saule, koku galotnēs apdzisa tās at�vadu stars, pār zemi nolaidās pirmskrēslas zilgums � dzidrs, bez atspīduma un ēnas. Un reizē ar atvadu staru noklusa zvirbuļa atvadu dziesma: spārņainu diena bija beigusies. Zvirbulis pēdējo reizi uzbozās, nopurinājās un iespurdza ligzdā paspārnē.

Un Ilod�as Nasredina acs pamanija tie�i tā astes galiņu.

��� Bet tas zvirbulis, kas nupat ielīda ligzdā, vai tas ari kā�dam pieder?

Sos vārdus uzņēma kā joku: visapkārt sāka smaidīt un smieties.

��� Vai tam ir saimnieks? � Hod�a Nasredins pra�ņāja.

��� Kas tam saimnieks? � smīnēdams atbildēja Mameds-Ali.

��� Tas lido, kur grib un kad grib, nevienam nevaicādams, visu mūsu vīnogu dārzos vienādi bojā ogas, uzlasa graudus visos pagalmos. Tas pieder visiem kopā un nevienam atsevi�ķi.

Tie�i tāds zvirbulis Hod�am Nasredinam bija vajadzīgs, kas piederētu visiem kopā un nevienam atsevi�ķi.

��� Varbūt tev, Safar, ir uz to kādas sevi�ķas tiesības?

��� Kādas tiesības? � �aihanas saimnieks sāka smieties, bezzobainās smaganas atsedzis un seju grumbās savilcis.

��� Tā viņ� te dzīvo paspārnē, ne es to aiztieku, ne viņ� mani. Dzīvo un lai dzīvo vien, mēs viens otru netraucējam. Dieva zvir�bulis, brīvs putns �

�; Atnes nu man kāpnes, Safar!

Mameds-Ali saskatījās ar podnieku, sviesta kūlējs � ar zirgu dakteri: �aihanā, �igli lidodami, pārmijās skatieni.

Safars nesapra�anā atstiepa kāpnes. Hod�a Nasredins tās pieslēja pie sienas, pakāpās trīs pakāpienus, iebāza roku cau�rumā zem jumta, ar vērigu seju pa�amdīja tur, uzacis augstu saraucis, glu�i kā ieklausīdamies, un izvilka līdz nāvei pārbi�ju�os zvirbuli.

��� Būri!

Caihanā starp visādu vecu drazu atradas arī būris.

��� Nu, Safar, nododu tavā glabā�anā, � Hod�a Nasredins teica, zvirbuli būri ielicis. � Kop tu nerimtīgi, baro, bie�i maini ūdeni, lai viņa veselība, pasarg no tā allah, neciestu kādus zaudē�jumus. Atceries, ka tas ir visvērtīgākais zvirbulis, par ko tu drīz pārliecināsies.

Ar �iem vārdiem nobeigdams savu sarunu �aihanā un novēlē�jis �orakie�iem saldu miegu, Hod�a Nasredins devās mājup.

Saids izgāja viņu pavadīt. Kad atgriezās, staroja priekā. Ta�u neko negribēja teikt; �orakie�i tā ij neuzzināja, ko viņ� tik ieprie�cino�u dzirdējis no ezera jaunā īpa�nieka.

Zulfija uzzināja. Viņa, protams, uzzināja!

��� Viņ� teica: tas viss ir jūsu � kā māja, tā dārzs.

��� Viņ� dro�i vien pajokoja. Kur tad viņ� pats paliks?

���� Ak Zulfija, tas ir tāds sevi�ķs cilvēks: viss, ko viņ� saka, viss piepildās! Viņ� jau man ir uzdāvājis visdārgāko � tevi.

��� Mēs būsim laimīgi, Said, arī tā, bez �īs mājas un dārza. Vai gan mēs nespēsim uzcelt pa�i savu?

��� Tomēr es domāju, ka viņ� nejokoja. Viņa acīs dega tāda neparasta gaisma.

��� Jā, apbrīnojamu cilvēku tu esi sastapis, Said! Kop� tā laika, kad viņ� ieradās pie mums Corakā, visa dzīve ir sākusi ritēt pavisam citādi, it kā saule būtu izbridusi no mākoņiem.

��� Kas viņ�? No kurienes? Vai uz ilgu laiku pie mums, Co�rakā? �

Uznāca nakts. No zemes pie zvaigznēm pacēlās �etri vēji, uz�pūzdami tām trīso�o mirdzu: ziemelis, pilns sala, � zilajām zvaig�znēm, dienvidis, svelmē satvīcis � sarkanajām, rietums � bal�tajām un austrums � zaļajām zvaigznēm; no debesu augstu�miem pār pasauli nolaidās �etri miegi, pārpludinot to ar �etriem okeāniem: melnu � ļaunos un ļaundarus; duļķaini dzeltenu � tos, kas tiem aiz gļēvuma vai savtīguma palīdz; zilgu � visus vienkār�a darba un godīgu domu cilvēkus; dzidri ugunīgu kā ru�bīns � visa labā drosmīgos cīnītājus.

Atpakaļceļā iegriezies Corakā, vecais, greizais kadijs Abdurahmans apmetās tai pa�ā �aihanā, apgulās uz tām pa�ām piec�padsmit segām un ar plati un rijīgi atvērtu labo aci sāka gaidīt savu rakstvedi, kas, velti laiku nezaudēdams, bija aizgājis uz sarunām ar ezera jauno saimnieku.

Jau tumsiņā atgriezies �aihanā, viņ� klusēdams parādīja kadijam atvērtu plaukstu � visus piecus pirkstus. Tas nozīmēja � pieci simti tangu.

Vecais viltnieks dziļi nopūtās, tā seja �ķita nopeldējusies siltā eļļā, un viņ� saldi aizmiedza acis. Kad no jauna paraudzījās uz pasauli, tad jau ar kreiso aci.

Viņ� paņēma no rakstve�a smago maku, novietoja aiz jostas, sagatavodamies rīt ne par ko nebrīnīties un apstiprināt jebkuru darījumu, kaut vai musulmaniskās īstenās ticības dvēseles atdo��anu pa�am sātanam par sauju saru no tā kraupainās astes!

Un viņ� nebrīnījās. Itin nemaz nebrīnījās, izdzirdīs no Hod�as Nasreaina tā nelokāmo lēmumu apmainīt savu ezeru pret zvirbuli, kas pieder visiem �orakie�iem kopā un nevienam atse�vi�ķi.

Būris atradās turpat �aihanā. Zvirbulis jau bija tajā pieradis: �irgti �irināja un lēkāja, knābādams kun�uta sēklas, ar ko Safars �īs dienas viņu baroja.

Kadijs pārlaida zvirbulim kreiso aci, ar galvas mājienu do�dams piekri�anu: viņ� nekādus �ķēr�|us maiņai neredz.

Pūlis, kas bija aizsprostojis ceļu, mutuļoja, dūca: �orakie�u acu priek�ā notika labs brīnums, un viņi visi, no maza līdz lie�lam, tam ticēja. It kā �ī Uzakbaja izskatā viņu ciematā būtu iera�dies pats vectēvs Turahons.

Vecais kadijs dro�i un viegli vadīja savu laivu pa pazīstamo tiesne�a viltības upi. Zvirbulis tika nosaukts par Dārgakmeni, viņa svaru noteica trīs sudraba tangu smagumā. Tā arī grāmatā ierakstīja.

Rakstvedis sastādīja divus papīrus: vienu, kas apstiprināja Hod�as Nasredina tiesības uz Dārgakmeni trīs pilna svara, nenodilu�u sudraba tangu smagumā, un otru, kas uz mū�īgiem laikiem apstiprināja ezeru par �orakie�u īpa�umu, � visiem kopā ar vienlīdzīgām tiesībām.

Hod�a Nasredins uz abiem papīriem pielika savu parakstu.

Pēc tam palievenī sāka kāpt �orakie�i. Rakstīt pratēju viņu vidū nebija: pamērcēja pirkstu ķīnie�u tu�ā tintnīcā un piespieda. Rakstvedis pie katra pirksta nospieduma pierakstīja tā licēja vārdu.

� Nāciet, nāciet, nebaidieties! � Hod�a Nasredins teica. � Nāciet drīzāk, jo man zobi niez iecirsties �ai treknajā zvirbulī, bet jūs ar savu gausumu aizkavējat man pusdienas.

Viņu bija daudz � �irmatu, Jarmatu, Junusu, Rasulu, Dadabaju, D�urbaju, Babad�anu, Amid�anu un citu � Tomēr līdz pusdienlaikam izdevās beigt. Pēdējais pirkstu piespieda kāds Muhameds Usmana dēls, � un kadijs svinīgā taures balsī pa�ziņoja, ka darījums nobeigts.

Otrs darījums daudz laika neaizņēma: tas bija parasts dāvi�nā�anas ieraksts par māju un dārzu, kas pārgāja Saida īpa�umā.

�orakie�i stāvēja kā apburti, nekustēdamies un neelpodami.

Rakstvedis aizvēra grāmatu, kadijs krek�ķēdams norāpās no piecpadsmit segu augstumiem un paklibodams devās uz savu arbu: viņ� steidzās.

Vedējs noklak�ķināja mēli, zirģelis saspringa, atspērās ar pa�kaļkājām un sāka vilkt, arba sa�ūpojās, ie�īkstējās, sāka kustēt. Un, kaut gan ceļ� bija tas pats un arba arī tā pati, ta�u �oreiz riteņi negriezās laukā no grambām, ripoja līdzeni un taisni, pirmo reizi daudzu gadu laikā. Un vecais kadijs, kas bija pieradis braukt, arvien sasvēries uz kreiso pusi, nevarēja saprast: kāpēc viņam �odien arbā tik neērta, netīkama sēdē�ana?

Ezera krastā, arika iztekas sākumā, Hod�a Nasredins atva-. dījās no �orakie�iein.

Par ezera sargu viņ� iecēla Saidu, teikdams tā:

��� Taviem sējumiem arvien jāatrodas vistālāk no ezera, lai iu tos nevarētu aplaistīt ātrāk, iekams nebūsi aplaistījis visus pā�rējos laukus. Tu neapvainojies: �ī lieta ir pārāk svarīga, tā skar visu labklājību un lieka ķīla te nenāks par ļaunu. Ņem nu slē�dzeni. Svēti sargā �o ūdeni: tas ir jūsu dzīvība.

Saids noņēma atslēgu. Divatā ar Hod�u Nasredinu tie ķērās pie vārtu rokturiem, pacēla aizviras. Ūdens putodams un burbu�ļodams �ļācās arikā. Tas plūda brīvā, dāsnā straumē kā vecos labos laikos, spilgtajā diendusas saulē mirdzēdams, dzirkstī�dams, laistīdamies; ūdens skartie piekrastes kārklu zari izliecās �maugās klūgās, nepacietīgi drebot, lapas atdzīvojās, sāka trīsēt un tiekties līdzi straumei, visas uz vienu pusi.

��� Jūs nu esat dabūju�i ūdeni! � Hod�a Nasredins sacīja �orakie�iem. � Tas jūs glābs no bada, trūkuma un mū�īgām, pa�zemojo�ām bailēm. Tas cilvēkam ir nepiecie�ams, lai viņ� būtu cilvēks, bet ar to vēl nepietiek. Katrā no mums ir paslēpies ze�miska savtīguma zirneklis, rau, tas ir mūsu aug�upejas un mūsu brīvības galvenais ienaidnieks! Tas jāpadzen, jāiznīcina, citādi nevaram būt cilvēki, kas cienīgi valkāt �o pasaulē visaugstāko vārdu! Lai arvien retāk Corakā skan alkatīgais un savtīgais vārds �es�, lai to nomaina augstais un cēlais vārds �mēs�. Palieciet sveiki, esiet laimīgi savās mājās un savās druvās, vienmēr un mū�īgi!

Atskanēja pateicības un sajūsmas saucieni; daudzi aprau�dājās.

Hod�a Nasredins pacēla būri, izņēma no tā zvirbuli un spē�cīgi pasvieda uz aug�u. No varen sātīgās barības sasmadzis, zvirbulis tikko nenokrita zcrnē, tomēr laikus izpleta spārnus un uztraucās debesu pla�umā.

��� Aizlidoja uz �aihanu pie zvirbulenes, � Hod�a Nasredins sacīja. � Atstāju jums �o �dārgakmeni� kā piemiņu par sevi.

Ar zvirbuļa atbrīvo�anu viņ� nobeidza visus darbus Corakā, te viņu vairs nekas neturēja.

Vēlreiz paklanijies pret �orakie�iem, novēlējis tiem laimīgu dzīvi un veiksmi darbos, viņ� piegāja pie nomaļus stāvo�ajiem Mameda-Ali, Safara, Saida un Zulfijas:

��� Jūs visi mani saucāt par Uzakbaju. Tad nu ziniet � tas nav mans vārds, es to ienīstu. Es to pieņēmu pret savu gribu. Kad mani atcerēsieties, � sauciet kaut kā citādi.

��� Kā tad lai tevi sauc?

��� Padomājiet, varbūt ienāks prātā.

Sevi pavadīt viņ� neļāva � aizgāja viens pa arika krastu, blakus straujajam ūdenim.

Laiks �ķita apstājies.

�orakie�i ilgi stāvēja klusēdami, neatraudami acu no pa�kalna, aiz kura bija nozudis viņu dīvainais, uz mū�u atmiņā pa�liku�ais viesis.

Un pēk�ņi Saids sāka saukt:

��� Es zinu! Man ienāca prātā!

Viņ� kā pamodies pārvilka ar roku pār seju, glu�i kā tīmekli no acīm notrausdams:

��� Hod�a Nasredins � redz, kāds ir viņa īstais vārds!

Un visiem uzreiz viss kļuva skaidrs un saprotams. Protams, Hod�a Nasredins! � Un ikviens brīnījās, ka nav to agrāk iedo�mājies, ikvienam �ķita, ka viņ� ir to apjautis, tikai ne pilnīgi.

Saids pa krastmalas taciņu metās pakaļ aizgājējam:

��� Hod�a Nasredin! Hod�a Nasredin!

Viņam vārgi, spokaini atbildēja atbalss, bet Hod�a Nasredins vairs neatsaucās.

Laimīgi nonācis Kokandā, Agabeks apsvēra, ka turpināt tik tālu ceļu vienatnē ir bīstami, turklāt ar naudu aiz jostas: būtu gudrāk pievienoties kādai karavānai. Viņam iznāca Kokandā aizkavēties, pa to laiku tie�i īstā reizē ieradās arī Hod�a Nasre�dins.

Zaglis viņu sagaidija ar vārdiem:

��� Vēl vienu dienu, un tu būtu nokavējis. Rītnakt kāda kara�vāna dodas uz Stambulu un tai līdzi ari Agabeks.

��� Tātad rīt mums būs daudz darba, � teica Hod�a Nasredins. � Kā jūtas mans dārgais ēzelis?

��� Tas ir pilnīgi vesels, vienīgi skumst. Viņ� dikti ilgojas pēc tevis.

��� Kā nu ne, tik ilga �ķir�anās! Nekas, rīt mēs būsim kopā. Tātad Agabeks vēl nav bijis pie Rahimbaja, nav tam piedāvājis dārglietas?

��� Nē, nav piedāvājis. Es sekoju katram viņa solim.

��� Pats allahs mums palīdz!

Viņi sēdēja mazā �aihanā, noma|ā un netīrā, ar kankariem paklāju vietā, �uguna kumganiem vara kumganu un tauku kvēpekjiem e||as kvēpenī�u vietā; �ī �aihana pazemīgi un kautri vē�rās no �ķērsielas uz galveno tirgus laukumu, kā ubadze, kas ne�jau�i nok|uvusi bagātās dzīrēs un saprot, ka te viņai nepiederas būt. Un īstenībā viņai te arī nepiederējās būt starp greznām, lie�lām �aihanām, kas sastāju�ās ap laukumu un apjozu�as to ar ugunīm, piepildīju�as vakara zilgo krēslu ar tauru rēkoņu, dūdu spiedzoņu un bungu rīboņu, viesus vilinot.

Vienā no �īm �aihanām bija apmeties Agabeks, zaglis zināja parādīt tie�i kurā.

��� Viņ� ir vezīrs, viņam piestāv tikai bagāta �aihana, � at�bildēja Hod�a Nasredins.

Dvesmoja liegs, samtains vējiņ�; pilsēta, dienas apdullino��ās svelmes nogurdināta, svētlaimīgi atpūtās, grimdama nakts dzestrumā un spirgtumā; bija jauns mēness, kas tikai iezīmējās debesīs kā smalka, izliekta līnija, kā �Sirazas turcietes uzacis� � tā savā laikā teicis Hafizs . . . Hod�am Nasredinam arvien patika tādas stundas lielās pilsētās ar daudziem tūksto�iem iedzīvo�tāju � �ī īsā putojo�ās dzīves līmeņa kri�anās, it kā uzkrājot spē�kus jaunam rīta bangojumam. Viņ� sen bija iepazinis dzīves pilnības noslēpumu � tas ir pretrunās: darbā, bez kura nav at�pūtas prieka, briesmās, bez kurām nav uzvaras prieka; tālab krēslainais klusums, kas viņam miegainajā Hod�entā bija tik ne�cie�ams, te, milzīgajā, verdo�ajā tirgū, sava acuinirklīguma dēļ �ķita tik apburo�i skaists.

Ar tādu pa�u sirds apmierinājumu, ar pateicīgu dzīves sla�vinā�anu viņ� sagaidija arī trok�ņaino, raibo rītu, kurā viļņoja drūzma, kņada, da�ādu tautību atvari, pieaugo�a rēkoņa, kurā apvienojās visas uz zemes iedomājamas un neiedomājamas ska�ņas. Sacēlās putekļi un aizklāja debesis, �irkstēja zobos, līda de�gunā; zeme, saulē sildīdamās, it kā vilka sevī iek�ā garas, gai�as ēnas, sabiezinādama tās glu�i melnas; minaretu robotie jumti nokaita un sakarsēja gaisu ap sevi: vēl pusstunda � un tirgū vairs nebija ko elpot!

Tad visbagātākajā un greznākajā �ailianā no spilveniem pie�cēlās Agabeks, beidzis dzert rita tēju.

��� Saimniek, saņem, cik no manis pienākas par visu uzkavē�anās laiku. Un izved manu ar spalvu klāto garausi.

Viņ� pat aiz muguras neatļāvās nosaukt ēzeli citādi kā vien godājamos aplinkus vārdos, lai, Kairas galmā nokļuvis, kaut kā nejau�i neizrunātos un jau pirmajās dienās neietiktu slepe�najā istabā.

Hod�a Nasredins un zaglis, kuri jau kop� rīta �ailianas tuvumā gaidīja Agabeku iznākam, noslēpās aiz stūra.

Nākamais Ēģiptes vezīrs, viņus nepamanījis, cienīgi noso�ļoja garām, vezdams pavadā ēzeli. Ar spalvu klātais garausis izskatījās visai grūtsirdīgs: purns nodurts līdz zemei, ausis kūļājās, aste bezspēcīgi nokārusies, pu�ķis tās galā tik tikko kustējās.

��� Paraugies uz viņa bēdām, � zaglis sacīja Hod�am Nasredinam. � Tas ir īsts, uzticams draugs, daudziem cilvēkiem de�rētu no tā pamācīties.

Viņi sekoja Agabekam pūlī, necie�amajā gūzmā starp tirgus būdām; te nebija gaisa, to bija izspiedusi tveice, kas cēlās no lais�tītāju bagātīgi apslacītās zemes; tūksto�iem smar�u, ko izgaroja ādas, krāsas, aizjūru gar�vielas, pūsto�i atkritumi, pārdevēji un pircēji, kas suta savos halātos, � tas viss samaisījas un sabie�zēja tik neiedomājamā blīvumā, ka jau lipa pie rokām un sejām kā staipīga . . . Agabeks aizgāja garām krāsotāju, kurpnieku un seglinieku rindām un izgāja pie lielā tirgus arika. Hod�a Nasre�dins iebuksnīja zaglim:

��� Meklē naudas mijēja Rahimbaja pārdotavu.

Resnais naudas mijējs Rahimbajs �ai dienā vēl nebija uzsā�cis tirgo�anos un �āvādamies garlaikojās savā pārdotavā. Pēc viņa sejas, kas bija atguvusi agrāko apaļumu, pēc sprogotās, sa�sukātās bārdas, pēc miegainajām, apmierinātajām acīm bija re�dzams, ka pēc tīnē notiku�ās vētras vairs nekādi nemieri nav sa-

Irauku�i viņa gara pasauli. Tā arī bija: pārestību cietusī laulātā draudzene viņam piedeva un nokāpa no saviem augstumiem pie viņa, stallī labā veselībā stāvēja arābu ērzeļi trīskārtīgā ap�sardzībā, gaidīdami nakamās sacīkstes; augstmanis, lai ari vēsi, tomēr tiekoties atbildēja uz viņa sveicieniem; naudas mijēja dzīve bija iegājusi agrākajās, līdzenajās sliedēs.

Ari �is tveicīgais rīts viņam nevēstīja nekādus sevi�ķus uz�traukumus, pat otrādi, viņ� bija nolēmis, pusdienām tuvojoties, pārdotavu slēgt un mājās blakus laulenei nodoties saldai atpūtai. Velti sapņi � pār viņa bezrūpīgo galvu jau dūca un virpuļoja jaunu likstu viesuļi.

Pārdotavas priek�ā apstājās kāds vīrs ar visai cienīgu ārieni un ēzeli pavadā:

��� Lai tevi sargā allaha vārds, tirgoni, miers ar tevi! Saki, � vai tevi nesauc par Rahirribaju?

��� Tu uzminēji, mani sauc par Rahimbaju. Kādas darī�anas tevi, ak ceļiniek, ir atvedu�as pie manas pārdotavas?

���� Es par tevi jau viņpus kalniem dzirdēju kā par godīgu tirgoni, tālab tad tie�i tevi meklēju starp visiem Kokandas nau�das mijējiem.

Rahimbajs kā ikviens izdaudzināts blēdis ļau�u domas uz�skatīja par visai svarīgām; Agabeka vārdu iepriecināts un glai�mots, viņ� pret to uzreiz izjuta draudzību; starp citu, atbil�sto�i savai iedzimtajai blēdībai, viņ� arī �o draudzību izjuta ne citādi, kā vien cerēdams veikli apkrāpt, bet tikai tā pa draugam � nemanāmi un viegli, glu�i kā labu darot.

��� Tu neesi pirmais, ak ceļiniek, kas pie manis ierodas ar tādiem vārdiem, � Rahimbajs teica, pa�apmierināti krek�ķēdams un apaļo, izspiedu�os vēderu glaudīdams. � Mani, lai slava allaham, pazīst visā Fcrganā un tālu aiz tās robe�ām kā godīgu cilvēku, ceru par tādu palikt arī turpmāk.

��� Laba slava ir dārgāka par naudu, � Agabeks laipni pa�klanījās.

Tirgonis nepalika parādā, atbildēja ar tādu pa�u palocī�anos:

��� Bet vēl dārgāka ir tik�anās ar cienījamu un saprātīgu sarunu biedru.

��� Svēta patiesība! � Agabeks iesaucās. � Tie�i tādu tik�a�nos man allahs �odien lēmis.

��� Redz, kur vārdi, kurus radījusi pati di�ciltība, � tirgonis atbildēja.

��� Tie ir tikai spogulis: atspoguļo, kas atrodas to priek�ā, � Agabeks uztvēra.

Viņi ilgi klanījās viens otram, sacenzdamies savstarpējā slavi�nā�anā, paceldami viens otru līdz debesīm; pa to laiku naudas mijēja a�eles � patiess viņa prāta spogulis � pārvērtās �aurās spraudziņās, �audījās un tekalēja, ceļinieku aptaustīdamas, pūlē�damās cauri jostas audumam iekļūt atnācēja makā.

Beidzot ķērās pie lietas. Rahimbajs noskaitīja Agabekam sauju skanīga zelta, kādas piecas monētas mazāk, nekā vaja�dzēja, salīdzinot dināru un tangu vērtības Kokandas tirgū; to darot, viņ� bēdīgi pūta un stāstīja, cik ārkārtīgi sadārdzinājies arābu zelts pēdējā laikā, kas, protams, bija visskaidrākie meli. Agabeks, kas pats tādos melos nebija nekāds zaļais, vērīgi smī�nēja, ta�u strīdu neuzsāka; ko viņam nozīmēja �īs no�ēlojamās piecas dināras, ja nākotnē to gaidīja Kairas valsts kase!

��� Bet tagad, godājamais, � viņ� pārtrauca tirgoņa runas plūdus, � man pie tevis ir vēl viena darī�ana. � Viņ� sabēra dināras apaļā melnas ādas makā, paslēpa to un izvilka aiz jostas aizbāzto otru maku. � Te ir dārglietas: pērles, aproces, gredzeni. Varbūt nopirksi?

��� Klusāk! � Ralūmbajs izbāza galvu no pārdotavas, parau�dzījās pa labi, pa kreisi: vai kur tuvumā nav redzami spiegi vai sardzes vīri. � Vai tad tu, ceļiniek, neesi dzirdējis, ka Kokandā tādi darījumi aizliegti, iekams priek�niecība nav apskatījusi? Var gadīties cie�anas: tu zaudēsi dārglietas, es iekļū�u tuptūzī.

��� Esmu dzirdējis, ta�u domāju, ka divi prātīgi cilvēki�

��� Un godīgi, � tirgonis pasteidzās piebilst.

��� Un galvenais � piesardzīgi, � Agabeks piemetināja.

Viņi nobeidza sarunu ar smīniem: vairāk vardu nevajadzēja.

Rahimbajs uzmeta uz letes sauju sīka sudraba � acu ap�mānī�anai, ja ierastos sardze, pēc tam atraisīja maka auklas un atlocīja uz leju tā malas, lai varētu apskatīt dārglietas, ārā neiz�ņemot.

Aiz stūra netālu noslēpu�ies zaglis un Hod�a Nasredins re�dzēja. kā pārvērtās un tumsa tirgoņa brangā seja un pieplūda ar sarkanu niknumu, no kura sāka kustēties bārdas sari.

�� Bet pasaki, ceļiniek, pasaki man, � kad un kā tu ieguvi �īs dārglietas?

��� Godājamais tirgoni, � Agabeks atbildēja, � atstāsim �os jautājumus priek�niecībai, bez kuras mēs nolēmām iztikt.

Vai gan tev nav vienalga � kad un kā? Tava darī�ana ir ņemt vai neņemt. Ja tu ņem, � maksā naudu, se�us tūksto�us.

��� Naudu? � tirgonis palika bez elpas. � Se�us tūksto�us! Par manis pa�a lietām, kas man pa�am nozagtas?

Nu Agabekam sametās nelāgi: vai tikai �is tirgonis nedomā viņu uzķert uz savas blēdibas mak�ķeres?

Viņ� strauji paķēra maku.

Bet tirgonis nesnauda � tas arī ieķērās ar saliektiem pirk�stiem stingri jo stingri.

Abi sastinga, letes atdalīti, maka vienoti. Stiprāk viņus ne�būtu savienojusi pat tērauda va�a!

Viņi dedzināja viens otru ar traka niknuma pilniem skatie�niem, acis abiem izspiedās, kļuva apaļas un stingas, bālganu duļķi pieliju�as glu�i kā satracinātiem gaiļiem. No viņu rīklēm svilpdams un gārgdams lauzās gaiss, � krampju aiz�ņaugts.

Visu to darot, viņiem tomēr bija jāapvalda kustības un jāaiz�tur kliedzieni, lai nepievērstu sardzes vīru uzmanību.

��� Laid! � Agabeks gārdza.

��� Atdod! � tirgonis stenot atbildēja.

��� Krāpnieks!

��� Nicināmais zaglis!

Sekoja īss kautiņ�, nikns, bet kluss, no malas gandrīz nevie�nam nemanāms. �ķita, ka divi godājami viri, viens otram uzti�cēdamies, aprunājas, pār leti nolieku�ies; vienīgi ieklausoties pēc dobjās rūkoņas, pēc aprautās elpas, apspiestas stenē�anas un zobu grie�anas varēja apjaust patiesību.

Kauliņ� beidzās neiz�ķirti.

Makā ieķēru�ies, smagi un aizsmaku�i elpodami, abi atkal sastinga viens otram pretī.

��� Ak sātana pēcteci, ak smirdīgais �akāli, redz, kāds ir tavs godīgums! Laid, es saku!

��� Atdod, bezgodi, sava tēva mēslu rijēj!

Abi, kas vēl pirms brī�a bija sacentu�ics savstarpējā slavinā��anā un lielī�anā, tagad apbēra viens otru ar negantām lamām, kā tas bie�i notiek ar cilvēkiem, ja starp tiem nostājas naudas maks.

���� Kapeņu un mo�eju apgānītāji � tirgonis stenēja, trakā niknumā acis izvelbis. � Ak sātana padomdevēj tā vismelnākos darbos!

��� Klusē, neķītrais laulības pārkāpēj, pērtiķienes mīļākais! � Agabeks atbildēja, skaņi caur degunu elpodams, jo niknums ar saltiem krampjiem bija aiz�ņaudzis viņa �okļus, neatlau�ami sakļāvis zobus.

Un pēk�ņi � tirgonim negaidot � viņ� rāva maku uz savu pusi ar tik me�onīgu spēku, ka zem kājām sagrīļojās zeme.

Un viņam izdevās izraut � tikai ne maku no mijēja rokām, bet pa�u mijēju, kas bija makā ieķēries, no letes viņas puses uz �o.

Ta�u tirgonis paspēja pieliekt kājas pie vēdera un ar tām aizķerties aiz letes viņas malas, kam pateicoties neizlidoja uz ceļa, kaut arī bija jau atrauts no zemes.

Rāviens izsūca visus Agabeka spēkus. To izmantojot, tirgo�nis, ar resno vēderu uz letes gulēdams, sāka pamazām vilkt maku sev apak�ā, it kā lēni to rītu. Ta�u reizē ar maku zem viņa vē�dera ievilkās arī Agabeka sastingusi roka līdz pa�am plecam.

Cilvēks, kas no malas visam tam tikai uzmestu acis, jopro�jām neko nemanītu. Bet zaglis un Hod�a Nasredins acis vien neuzmeta, viņi iedziļinājās, ieurbās ikvienas kustības, ikvienas skaņas nozīmē:

��� Viņ� iespļāva Agabekam acīs!

��� Bet tas ar zobiem sakampa tirgoni aiz bārdas. Veries, ve�ries � izrāva pamatīgu skmn�ķi!

�� Tagad spļaudās: pie viņa smaganām un mēles pie�lipu�i sari.

��� Vai redzi, tirgonis par atbildi gribēja nokost Agabekam degunu!

��� Viņ� netrāpīja, no�ņirkstināja zobus tuk�ā gaisā �

Zagli aiz uztraukuma kratīja drebuļi, dzeltenā acs liesmoja:

��� Ir laiks, laiks, Hod�a Nasredin! Ko tu vēl vilcinies?

��� Lai vēl mazliet paplūcas.

Bez diviem kau�ļiem un diviem vērotājiem te bija vēl arī piek�tais, kas redzēja �o ķildu, � ēzelis. Taisnību sakot, tas te bija galvenais vaininieks, ķildas cēlonis: viņa dēļ viss sākās, viņa dēļ turpinājās, jo Hod�a Nasredins salaida matos mijēju un Agabcku ar vienīgo mērķi � atgūt savu dārgo ēzeli.

Tas saglabāja pilnīgi vienaldzīgu izskatu: purns joprojām bija nodurts pie zemes, ausis kūļājās, aste nedzīvi nokarājās; ēzelis vienīgi retumis papurināja galvu, kad Agabeks, kautiņā aizrāvies, neuzmanīgi raustīja pavadu.

Dobjā rūkoņa aiz letes pastiprinājās.

Ilgāk kavēties bija bīstami: var ierasties tirgus sardze.

Hod�a Nasredins klusi iesvilpās.

Ēzelis nopurinājās, izstiepa purnu. So svilpienu viņ� pazītu vienmēr un visur, jebkurā rūkoņā un troksnī. Ēzelis �ai īsajā uzsvilpienā saklausīja gan drauga aicinājumu, gan kunga pavēli, gan dieva balsi, jo viņam Ilod�a Nasredins, protams, zināmā mērā bija dievs � visvarens un nemaināmi labs.

Svilpiens atkārtojās, un Hod�a Nasredins mazliet parādījās aiz stūra, parādīdams ēzelim savu dievi�ķo, gai�o veidolu.

Nav vārdu, lai izteiktu satraukumu, kāds pārņēma garausi! Viņ� bija no jauna atguvis zaudēto dievību, pasaule viņam no jauna kļuva gai�a un prieka pilna. Viņ� atspērās uz visām �etrām kājām, pacēla asti, iebrēcās un brāzās uz blāzmu, kas staroja aiz stūra.

Pamatīgā ādas pavada izstiepās glu�i kā stīga.

Agabcks tie�i tai brīdī �ņākdams un pūzdams pūlējās izraut maku no naudas mijēja vēdera apak�as. Pie viņa veltajām pūlēm pievienojās negaidītais ēzeļa rāviens. �Pats princis man palīdz!� Agabeks iedomīgi nosprieda un saņēma pēdējos spēkus. Pret tādu kopīgu piepūli naudas mijējs nenoturējās un tika rau�us izrauts no pārdotavas uz ceļa, protams, reizē ar maku, kuru tas no ro�kām neizlaida.

Nu jau gan viņam bija jāsauc sardzes vīri.

� Laupī�ana! � viņ� neapjēgdams sāka brēkt smalkā un necie�ami pretīgā balsī, kurā neķītrā laulībā bija savienoju�ās bailes ar niknumu. � Palīgā! Laupa!�

Agabekam klājās vēl ļaunāk: no vienas puses viņu vilka tir�gonis, no otras � ēzelis; garau�a spēks ņēma virsroku, un viņi visi trīs klunkuroja pa ceļu: pa priek�u, dibenu izstiepis un galvu noliecis, ēzelis, aiz tā � Agabeks izplestām rokām, glu�i kā krustā piesists starp ēzeli un maku, un, visbeidzot, ar sapinkoju�os bārdu, vaimanādams tirgonis, guļus, vienigi rumpja aug��daļu mazliet pacēlis, kamēr taukais penderis un kājas vilkās pa zemi. Redz, cik pamatīga izrādījās izslavētā jarkendie�u darinā�juma ādas pavada!

Vajadzēja garausim palīdzēt. Hod�a Nasredins otrreiz maz�liet parādījās. Garausis galīgā izmisuma, ar pakaļkājām atspē�ries, rāvās uz priek�u, papurināja galvu � un pavada neizturēja, pārtrūka.

Tirgonis ar bārdu iekrita putekļos. Agabeks sabruka tam virsū. Abi sāka valstīties.

Bet no visām pusēm, vairogus dārdinādami, zobenus, āvas un pīķus �ķindinādami, biedino�i kliegdami un aurodami, jau lēk�oja, brāzās sardzes jātnieki un kājnieki.

Nosviedis maku, lai nepazaudētu princi, Agabeks metās uz stūri, aiz kura bija nozudis garausis. Ta�u sardzes vīri viņu sa�grāba, saķēra un turēja no visām pusēm.

��� Nost! � Agabeks rēca briesmīgā balsī. � Nost, niecības! Vai jūs maz zināt, kas atrodas jūsu priek�ā? Jūsu priek�ā atrodas Ēģiptes vezīrs, vai dzirdat, nicināmie, greizkājainie lauķi! Es jūs samal�u miltos, putekļos!

��� Viņ� ir zaglis! Zaglis! � kliedza tirgonis. � Es pierādī�u! Gai�ais Kamilbeks pats redzēja �īs dārglietas. Viņ� pazīs!�

��� Laidiet! � Agabeks aizelsās, juzdams, kā reizē ar nozu�du�o ēzeli no viņa rokām izslīd Ēģiptes di�manība. � Laidiet, es jums saku! � viņ� rūkdams rāvās kā pārkaitināts panteris, kas iekļuvis tīklā. � Nost! Vai dzirdat?! Jeb es jūs visus tūlīt pārvērtī�u ēzeļos! �

Vēl viens sardzes vīrs pielēca pie viņa un no mugurpuses uz�kārās kaklā.

Nikna trakuma pārņemts, Agabeks izrāva aiz jostas aizbāzto krūciņu ar burvju ūdeni.

Lim�ezu! Pucugu! Zomņilioz! � viņ� sāka bargi gaudot, �ļakstīdams no krūciņas uz sardzes vīriem. � Kalamaj, do�iloza, �imoza. suf, kababas!

��� Turi viņu! Turi! Ķer! Sien! Velc! Nepalaid! � da�ādās balsīs sardzes vīri kliedza savus bur�anas vārdus.

Viņu vārdo�ana, kā jau to varēja gaidīt, izrādījās nesalīdzi�nāmi varenāka: pēc brī�a Agabeks gulēja zemē ar sasietām ro�kām un kājām.

Atnesa kārti, izvēra to caur Agabcka sasietajām rokām un kājām, divi visstiprākie sardzes vīri uzlika abus kārts galus uz pleciem. Agabeks � Ēģiptes vezīrs! � sāka �ūpoties gaisā ar vēderu pret debesīm, muguru pret zemi, kļuvis pilnīgi līdzīgs me��onīgam zvēram, ko veiksmīgi mednieki nes mājās no medībām. Viņa �alma nokrita uz ceļa, un to uzreiz pacēla un sadalīja pa gabaliņiem savā starpā sardzes vīri.

Agabeks spļāva putas, lādēja, draudēja � viss zilam gaisam! Sardzes vīri, triumfējo�i dūkdami, bija viņu ielenku�i cie�ā aplī, noslēpu�i Hod�as Nasredina acīm, un gājiens, bungām rībot, vir�zījās tirgū uz jauno sardzes dienesta namu, kur bija ieradies gai�ība Kamilbeks.

Aizmugurē uz grīļīgajām kājām, sirdi turēdams, klunkuroja naudas mijējs divu sardzes vīru apsardzībā. Tre�ais paceltā rokā nesa maku, visiem redzamu: ta pavēlēja likums, lai, no vienas puses, novērstu kārdinājumu, no otras puses � pasargātu sardzi no ļauniem apmelojumiem.

Nopakaļ gāzās sapulcējies ļau�u bars.

Ceļ� pie pārdotavas palika tuk�s. Putekļi nosēdās.

Hod�a Nasredins nodeva ēzeli zaglim:

� Tev viņ� jāpaslēpj labā, dro�ā vietā. Pēc tam uzmeklē at�raitni un kopā ar to atnāc uz tiesu.

Pie sardzes nama atradās pla�s laukums, kur neļāva ne tirgo�ties, ne citādi pulcēties cilvēkiem, izņemot otrdienas, kad �e pats viņa gai�ība augstmanis personīgi sprieda tiesu pagāju�ā ne�dēļā notvertiem noziedzniekiem.

�odien tie�i bija otrdiena. Augstmanis samta halātā, ar jaunu zobenu un daudzām medaļām (viņam bija ne mazums pūļu, lai to visu atgūtu pēc zināmajiem piedzīvojumiem tīnē!) sēdēja zem zīda baldahīna uz soģa paaugstinājuma un, ūsas kustinādams, no aug�as bargi vērās pūlī, kas pārpludināja laukumu. Viņ� �ķebīgi viebās un sprauslāja, kad vēj� no laukuma uzpūta viņam ne visai labu smar�u vilni, kurā pārsvaru ņēma divas smar�as: sviedru un sadegu�u ķiploku. Noziedznieks Agabeks atradās lejā, pat vēl zemāk nekā lejā, viņ� sēdēja �aurā, akai līdzīgā bedrē, no kurianes rēgojās vienīgi viņa skūtā, gaļigā galva. Tas vienkār�o ļau�u acīm nozīmēja, ka vienā pusē ir neaizsniedzama varas vare�nība, otrā � bezgalīgi nicināma ļaundarība. Pie bedres stāvēja sard�inieks ar garu koka vāli, kas resnākajā galā aptīta ar lupa�tām, � lai noziedznieks neiedrīkstētos pacelt savu negodīgo ska^ tienu uz aug�u, uz viņa gai�ības augstmaņa seju. Ar to vienkār��ajiem ļaudīm vajadzēja saprast, ka uzlūkot priek�niecību � tā ir liela laime, kas necienīgiem tiek atņemta. Agabeks jau divas rei�zes bija dabūjis pa pauri un tagad, viegli apdullis, stulbi vērās zemē ar nekustīgu, aizmigloju�os skatienu.

Uz plato, nolaideno kāpņu pakāpēm starp augstmani un no�ziedznieku � lai varētu abus sadzirdēt bija novietoju�ies rakst�ve�i ar savām grāmatām; iesāņus, pāris soļu attālumā, stāvēja tirgonis, kuru uzraudzīja īpa�s apsargs.

Pārējie sardzes vīri, kājnieki un jātnieki, divās rindās sastāju��ies, norobe�oja liesas vietu no uzmācīgā pūļa. Zibēja pletnes, mirguļoja zobeni, kas plakaniski tika nolaisti uz to ziņkārīgo ple�ciem un galvām, kuri bija pārak izsprauku�ias uz priek�u.

Hod�a Nasredins ar lielu piepūli izlauzās līdz soda vietai � un tūlīt virs viņa uzvijās pletne, no kuras tas tomēr paspēja iz�locīties. Mazliet atkāpies, viņ� ieņēma vietu aiz kāda vareni no�augu�a bārdaiņa; no �ejienes viņ� varēja redzēt un dzirdēt, bet bārdainis to pasargāja no viņa gai�ības augstmaņa skatieniem.

��� Paskaidro nu tu, kas sauc sevi par Agabeku Murtaza dēlu, � augstmanis vaicāja, � kad un kā �īs dārglietas nokļuva pie tevis no minētā zemkopja Mameda-Ali, no kura tu tās it kā esot saņēmis maksai par ūdeni? Un kāpēc viņ� tev maksāja ar dārglietām, nevis vienkār�i ar naudu?

��� Viņ� ir nabags, � Agabeks dobji atbildēja. � Kur lai viņ� ņemtu tik daudz naudas.

���� Nabags? � augstmanis dzēlīgi pasmīnēja. � Nabags, bet maksā par ūdeni veselam ciematam? Nabags, bet maksā ar zeltu un dārgakmeņiem? Pierakstiet! � viņ� pavēlēja rakstve��iem. � Pierakstiet �os nekaunīgos, bet muļķīgos melus, kas turp�māk mums noderēs noziedznieka atmasko�anai!

��� Tie nav meli, ak gai�o valdniek!

Agabeks aizmirsies gandrīz pacēla galvu, bet tūlīt dabūja ar vāli pa pauri un ar zodu atsitās pret bedres malu, mēles galā iekozdams. Sitiens, lai arī viegls, viņu pārsteidza � viņ� ilgi ne�varēja izteikt ne vārda un tikai neskaidri īdēja, acis izbolījis, siekalas tecinādams un ar bārdu zemi slaucīdams; beidzot viņ� atkal atjēdzās un atguva arī valodu.

������ Tie nav meli! � viņ� murmināja bedrē glu�i kā mucā. � Minētais Mameds-Ali patiesi ir nabags un tam naudas nav; dārglietas viņ� atradis savā dārzā zem ābeles saknēm, to apru�inot�

��� Klusē, nicināmais meli! � augstmanis nodārdināja, ūsas sabozis. � Tavā runā�anā nav neviena vārda patiesības! Atradis zem ābeles saknēm! Vai tad tu ceri mūs pārliecināt, ka zelts un rubīni aug zemē glu�i kā sēnes?

��� Ak mirdzo�ais soģi, ak taisnības gaismekli � esmu gatavs zvērēt pie korāna!

��� Zvērēt pie korāna? Tu savu ļaundarību sarakstu vēl gribi pavairot ar zaimo�anu! Pierakstiet, rakstve�i, viņa melus, pie�rakstiet, lai mēs varētu pāriet pie nākamā jautājuma.

Rakstve�i pierakstīja, augstmanis pārgāja pie nākamā jautā�juma.

Ja tev, kā to rāda tavi agrāk izteiktie vardi, patie�am ir piederējis ienesīgs ezers, tad aiz kādiem iemesliem tu to pameti un sadomāji doties uz Ēģipti? Kur atrodas tavs ezers?

��� F.s to apmainīju.

��� Apmainīji? Pret ko un kam?

��� Es to apmainīju pret Ēģiptes troņprinci� Tas ir, pret ēzeli, kas īstenībā ir princis � Es gribu teikt � pret princi, kas izskatās pēc ēzeļa �

Ko?! � augstmanis palēcās. � Atkārto! � Nē, neuzdro��inies atkārtot! Kā tu iedrīksties mūsu priek�ā savās melu runās salīdzināt valdnieku dzimtas personu ar kādu necienīgu �etr�kājaini?

Jā, jā! � Agabeks iepriecināts piebalsoja. � Ar spalvu klātu garausi�

Beidzot viņu ir sapratu�i! Vāli aizmirsis, viņ� paraudzījās uz aug�u. Smags sitiens, kas trāpīja viņa galvu, tūdaļ atņēma tam valodu un lika klusēt. Viņa skatiens aizmiglojās, atspoguļodams prāta aptumsumu, un bezsamaņas migla aizklāja viņa acīm augstmani.

��� Jauns noziegums! � augstmanis dārdināja. Viņ� ņir�gājās par valdnieku dzimtas personu un iedro�inājās to darīt priek�niecības klātbūtnē! Rakstve�i, pierakstiet, bet, pats par sevi saprotams, citādā, pieklājīgākā veidā.

��� Te nav nekādu ņirgu! � no bedres stenēja nelaimīgais. � Es devos uz Ēģipti, lai pieņemtu vezīra un pils kases apsarga amatu � kā balvu par cilvēka izskata atdo�anu princim. Es sa�tiku princi, ko ļauni burvji nobūru�i par garausi�

��� Klusē, nicināmais, melīgais tenkotāj, klusē, es tev saku! � augstmanis rēca, dusmu uzplūdos piecēlies no spilveniem. � Pa�tie�ām, mēs sen neesam apgānīju�i savu skatienu ar tik ļauna un rūdīta noziedznieka uzlūko�anu! Pie visām savām nedzirdētajām ļaundarībām viņ� pievienoja vēl vienu � patvaļīgu visaugstā vezīra vārda piesavinā�anos, ko pat mēs tikai nesen esam ieguvu�i! Rakstiet, rakstve�i, rakstiet visu: pirmais � zādzība, otrais � kau�anās un ārdī�anās, ko viņ� �odien darīja tirgū, tre�ais � ņirgā�anās par valdnieku dzimtas personu, cetur�tais � izlik�anās par vezīru �

Rakstve�i sāka saskanīgi �irkstināt spalvas, un Agabeks �ai �irkstē�anā nojauta savu neizbēgamo, nenovēr�amo galu.

Velti viņ� sauca pēc augstmaņa �ēlsirdības, lūdzās pēc tais�nības, lūdza uzklausīt viņu līdz galam. Augstmanis palika nepie�lūdzams un neievēroja tā �ēlabainās gaudas, pavērsis savu nelo�kāmo, stiklaino skatienu pla�umā virs pūļa, glu�i kā vērodams viņam vienam redzamo taisnības gaismekli debesu augstumos.

Agabeks �ausmās, bezspēkā un pagurumā apklusa

Izbijis soģis, nu viņ� pats uz savas ādas izjuta, ka reizēm soģu acīs vistīrākā patiesība pārvēr�as par visļaunākiem meliem, un tur neko nevar darīt, nekā nevar pierādīt savu nevainību; cik reizes viņam pa�am nav gadījies tāpat sodīt un iemest cietu�mos nevainīgus cilvēkus tikai par to, ka patiesība ārēji izskatīju�sies pēc meliem! Tagad nu atriebe ir panakusi un satriekusi viņu pa�u!

Spriedums bija bargs: uz mū�u pazemes cietumā.

Agabeks ievaidējās un izrāva skum�ķi no bārdas.

Apsardzes vīri viņu sagrāba, izrāva no bedres un aizvilka uz pazemes cietumu. Tur viņ� nokļuva Abdulla Divarpus nagos, kur�, sākumam uzlaidis noziedzniekam desmit reizes ar pletni, nodeva viņu savam palīgam, me�onīgajam afgānim. Nu Agabeks saņēma gan pa zobiem, gan dibenu, pēc tam no aug�as noripoja lejā pa �etrdesmit pakāpieniem, tumsā un smirdoņā, kur visos kaktos grieza zobus un gaudās, un palika tur uz visiem laikiem, dabūjis no likteņa tie�i to, ko jau sen bija pelnījis par visu ļauno, ko sējis pasaulē!

Tiesa turpinājās. Tirgonis lūdza atdot dārglietas. Protams, ja padomātu, varētu atrast pilnīgi likumīgu ieganstu, lai atdotu tās valsts kasei, jo vairāk tādēļ, ka sūdzība par tādu lēmumu dro�i vien neatrastu hana atsaucību, ta�u dārglietās piederēja ne tik daudz pa�am tirgonim, cik viņa daiļajai sievai, bet pret viņu augstmanis jutās vainīgs, jo pēc sēdē�anas tīnē ne reizi nebija viņu apciemojis, kaut gan Arzi-bibi ar veceņu palīdzību divas reizes bija atgādinājusi par sevi; bīdamies viņu vēl vairāk sakai�tināt, zinādams viņas dedzīgo un nevaldāmo dabu, augstmanis nolēma, �lai izvairītos�, nosūtīt viņai dāvanu ar tirgoņa starp�niecību un jau gatavojās beigt tiesu tam par labu.

���� Rakstiet, rakstve�i! � viņ� skaņi iesaucās. � Ir pilnīgi ticami noskaidrots, ka iepriek� uzskaitītie dārgie priek�meti pie�der tirgonim Rahimbajam Kadira dēlam, kas nodarbojas ar nau�das mainī�anu�

Bet te viņa runu nekaunīgi pārtrauca kāds sauciens no pūļa:

��� Taisnību un aizsardzību!

Sardzes vīri, draudīgi sabozu�ies, metās pūlī uz nekaunīgās balss pusi. Augstmanis aizrijās pats ar savu mēli. Vēl nekad ne�viens vienkār�ais cilvēks nebija uzdrīkstējies jaukties viņa ties�ne�a lietās.

Ta�u likums paredzēja un atļāva tādu iejauk�anos no malas, augstmanis to atcerējās. Bez tam acumirklī iedomājās: varbūt kāds no ienaidniekiem galmā atsūtījis uz tiesu savu cilvēku, no�lūkā piedabūt soģi pie likuma pārkāp�anas, lai tādā ceļā gūtu ieganstu sūdzībai?

Kamilbeks ar pavēlo�u rokas mājienu pārtrauca sardzes vīru centību:

��� Runā! Kas tur ir?� Iznāc priek�ā!

Un neaprakstāmi izbrīnījās, ieraudzījis Hod�u Nasredinu:

��� Zīlniek, tu! Kur gan tu biji nozudis? Mēs iztaustījām visus kaktus pilsētā, tevi meklēdami!

Turēdamies tuvu patiesībai, viņ� bija gribējis teikt: �meklē�dami tavu galvu�, jo tie�i tāds bija viņa meklējumu īstais, slēp�tais mērķis, ta�u par to viņ�, protams, klusēja.

Tomēr viņ� sardzes vīriem deva slepenu mājienu, un tie nema�nāmi, no mugurpuses pienāca klāt Hod�am Nasredinarn, taustī�dami zem halātiem virves, kuras tie arvien turēja gatavībā.

Hod�a Nasredins to visu redzēja, ta�u saglabāja pilnīgu mieru, jo viņam pret augstmaņa blēdīgajiem nodomiem bija stingrs, dro�s vairogs.

���� Apsveicu godājamo Rahimbaju! � viņ� paklanījās tir�gonim. � Lai viņ� arī turpmāk saņem allaha svētību!

Tirgonis novērsies klusēja; viņ� nebija aizmirsis savas desmit tūksto�i tangas, kas bija pārceļoju�as uz �ā blē�a zīlnieka kabatu.

��� Kur tu biji pazudis? � augstmanis atkārtoja savu jauta jumu.

���� Es biju aizgājis no pilsētas savās darī�anās, ak gai�o valdniek! Bet tagad atgriezies un tie�i laikā, lai sniegtu �ajā tiesā visai svarīgas liecības, veicinot taisnības uzvaru.

��� Tu gribi sniegt liecības? Kādas tad?

��� Par dārglietām, par to likumīgo un neapstrīdamo īpa�nieku.

��� īpa�nieks ir zināms, tas atrodas mūsu priek�ā, � augst�manis norādīja uz Rahimbaju, kas jau sāka uztraukti grozīties, jauzdams kādu jaunu ļaunprātību no zīlnieka puses.

��� Te ir gadījies misēklis, � Hod�a Nasredins atbildēja.

��� Man ir pamatoti zināms, ka godājamais Rahimbajs nav �o dārglietu likumīgais īpa�nieks. Tās pieder kādai citai personai.

��� Kādai citai? � ko�i sasarcis, sāka kliegt naudas mijējs.

��� Kā tad es neesmu īpa�nieks? Kas tad ir? Tu?

��� Ne es, ne tu, bet kāda tre�ā persona.

��� Kas te vēl par tre�o? � mijējs brēca. � Un kāpēc tiesā tiek pielaisti nez kādi tum�i baskāji un klaidoņi?

Augstmanis pacēla roku, aicinādams norimt. Brīdi pagaidījis, viņ� sacīja:

��� Zīlniek, te tavas mīklas ir nevietā. Ko tu gribi teikt? Man pa�am ir pamatoti zināms, kas ir �o dārglietu īpa�nieks, jo es pats personīgi tās esmu redzējis, � jau sen, ilgu laiku pirms �īs dienas, kādai man pazīstamai personai�

Viņ� apjuka, jo tālāk sekoja Arzi-bibi vārds, ko viņ�, apzinā�damies savus grēkus, tirgoņa klātbūtnē neuzdro�inājās izrunāt.

��� Pilnīgi pareizi! � Hod�a Nasredins uztvēra. � Bet vēl agrāk, kop� vēl gai�ais valdnieks �īs dārglietas pirmoreiz, ilgu laiku pirms �īs dienas redzēja kādai viņam pazīstamai un pat ļoti pazīstamai personai, vēl agrāk, es saku, tas nepiederēja Rahimbajam, bet citam cilvēkam, kuram minētais Rahimbajs tās nelikumīgi un vardarbīgi atņēma sev par labu.

��� Meli! � tirgonis kliedza. � Meli, neķītri meli!

��� Sis cilvēks pa�laik atrodas �e, � Hod�a Nasredins tur�pināja, tirgoņa brēk�anas nesamulsināts. � Atraitne, pienāc pie paaugstinājuma, parādies varenajam soģim!

No pū)a iznāca atraitne un nostājās blakus Hod�am Nasredinam.

Augstmanis apjukumā klusēja. Tas viss bija pārāk negaidīti: gan zīlnieka iera�anās, gan viņa pierādījumi, gan atraitne.

Pa to laiku pūlī sākās satraukums. To vajadzēja nekavejoties apslāpēt.

���� Zīlniek! � augstmanis bargi un nikni iesaucās. � Es tavos vārdos neredzu neko citu kā vien ļaunprātīgu nodomu no�melnot un apmelot tirgoni Rahimbaju. Kā tu vari zināt patiesību? Kur tev ir pierādījumi? Kāpēc man tev jātic? No kurienes radās �ī sieviete?

��� Meli! � lejā spiedza naudas mijējs. � Tas viss ir meli un viltīga blēdība, un arī miera grau�ana vienkār�ajos ļaudīs!

��� Tā kā zīlnieka vārdos mēs redzam noziedzīgu nodomu, � augstmanis turpināja, dodams zīmi rakstve�iem un, pēc tam ari sardzes vīriem, kas steig�us vilka laukā no halāta apak�as vir�ves, � un tā kā tādas lietas tiek sodītas �

Pabeigt viņam neizdevās.

��� Kur man ir pierādījumi? Kā es zinu? � Hod�a Nasredins iesaucās, soli uz priek�u paspēris. � Visu to es uzzināju zīlē��anā, kuras pareizība viņa gai�ībai valdniekam un glu�i tāpat arī tirgonim jau sen ir zināma! Man patlaban nav pie rokas burvju grāmatas, ta�u es iztik�u arī bez tās!

Neļaudams augstmanim atgūties, viņ� sāka biedino�i kustināt uzacis uz aug�u un leju un, smagi elpodams, vaigus piepūtis, runāja dobjā, dziedo�ā aizkapa balsī:

��� Redzu! Redzu tīnē sēdo�os! Kas tas? Vai mana gara redze mani neviļ? Di�umā mirdzo�s varas nesējs � cik no�ēlojamā izskatā! Kur viņa samta halāts ar medaļām, kur zobens? Tinē viņam kaimiņos ir kāds �

Augstmanim pietrūka elpas, viņ� nobāla. Neraugoties uz lielo karstumu, pār viņa augumu pārskrēja ledainas tirpas, it kā tam būtu pieskāries tērauda asmens. Galma dziednieka rēgs nostājās viņa priek�ā � un asinis dzīslās kļuva gausākas. Pie pa�ām viņa kājām pavērās melns bezdibenis!

Vēl mirkli, vēl divus vārdus � un viņ� būs pagalam! Nela�bojami un neglābjami! Ak nolādētais zīlnieks! � tas jāaptur, jāaptur, lai maksā ko maksādams!

Tie�i, kā par laimi, zīlnieks arī pārtrauca savu zīlē�anu, it kā iedziļinādamies vērojamā dzīlēs.

Augstmanis saprata: tikai �is brīdis var viņu glābt, nākamais jau nes bojā eju.

��� Kāpēc tu, zīlniek, uzreiz nesacīji, ka patiesība par dārg�lietām tev atklājās zīlējot? � augstmanis iesaucās ar draudzīgu pārmetumu balsī. � Būtu teicis uzreiz, tad atkristu visas liekās runas! Tā kā tavas zīlē�anas pareizība mums ir zināma, pārbau�dīta un atzīta un neviens to nevar apstrīdēt�

��� Man ir arī citi pierādījumi, � Hod�a Nasredins piebilda. � Lai viņa gai�ība valdnieks paraugās pūlī pa kreisi no sevis.

Augstmanis paraudzījās � un pārakmeņojās. �ēlīgais allahl � no pūļa uz viņu, smīnēdams un vienīgo aci mirk�ķinā�dams, lūkojās tas pats briesmīgais, plakanais mūlis, kas viņam parādījās toreiz kapsētā aiz kapa plāksnes! Un �is mūlis ne vien smīnēja, bet pat slep�us no halāta apak�as rādīja viņa zelta zo�bena rokturi!

Augstmanis uzreiz vis nespēja atgūt elpu; viņ� nobālēja, tā seja glu�i kā izkusa, vienīgi ūsas palika melnas. Viņ� nevarēja atraut acis no �ā neķītrā mūļa.

Hod�as Nasredina balss lika viņam atjēgties:

��� Ja ir vajadzigs, ak gai�ais valdniek, es varu dot vēl pie�rādījumus.

��� Nevajag, to ir pilnīgi pietiekami! � iesaucās augstmanis, savu sastingumu pārvarēdams. � Tagad lieta ir galīgi skaidra un mēs taisīsim spriedumu.

Kāds dīvains, pievelko�s spēks neatlaidīgi lika Kamilbekam paraudzīties uz briesmīgo purnu pūlī, � nenovaldījies viņ� pa�meta pa kreisi ātru, iesāņu skatienu un atkal viscaur nodrebēja.

Ilod�a Nasredins, saprazdams, kas notiek Kamilbeka dvēselē, deva zaglim slepenu mājienu iet prom.

Zaglis nozuda..

Augstmanis atelpoja brīvāk.

��� Rakstve�i, izsvītrojiet visu, ko jūs jau esat par dārglietām ierakstīju�i, � viņ� pavēlēja. � Labāk pat pavisam izraujiet �īs lapas un sāciet jaunas. Rakstiet: tā kā, pamatojoties uz neapstrī�damiem pierādījumiem, ir pilnīgi ticami noskaidrots, ka minētie dārgie priek�meti pieder sievietei, atraitnei . . .

��� Saadatai, � Ilod�a Nasredins pakalpīgi pateica priek�ā.

��� Sievietei, atraitnei, vārdā Saadata, � augstmanis tur�pināja, � tad saskaņā ar likumu un taisnību tās viņai nekavē�joties jāatdod �

Te atskanēja naudas mijēja gaudas:

��� Kā tā � viņai jāatdod? Dārglietas pieder man, nevis nez kādai atraitnei!

Līdz �im brīdim viņ� klusēja, jo visā notieko�ajā neko nespēja saprast, kaut arī juta priek� sevis ko nelāgu. Bet, kad runa aiz�skāra dārglietas, viņ� sāka brēkt.

���� Kas tā par tiesu? � viņ� kliedza. � Kur tie ir, �ie ne�skaitāmie, neapstrīdamie pierādījumi? Es neredzu nevienu! � Tas ir jauns viltus nodoms pret mani! Lai man parāda kaut vienu pierādījumu! Labie ļaudis! � Viņ� pagriezās pret pūli.

��� Jūs dzirdat, jūs redzat! Jūsu acu priek�ā aplaupa godīgu cil�vēku! Labie ļaudis, esiet liecinieki!

Pūlis sāka rūkt, atsaukdamies viņam ar jokiem, smiekliem, dzēlīgiem izsaucieniem: kāds puika sāka svilpt kā paipala, otrs � riet, tre�s � ņaudēt; laukumā izcēlās juceklis, priek�niecības klātbūtnē necie�ams un nepieļaujams.

��� Tirgoni Rahimbaj, apklusti! � augstmanis nodārdināja.

�� Tu musini ļaudis pret likumu un varu!

��� Es neapklusī�u! � tirgonis niknumā brēca. � Dārglietas ir manas, es par tām esmu maksājis naudu!

Troksnis un uztraukums laukumā pieņēmās. Bija nepiecie��ams tirgoni nomierināt. Ta�u augstmanis nesaprata, kā to iz�darīt, jo tirgonis bija tā satracināts, ka vairs ne pārliecinā�ana, ne pierunā�ana nevarēja tam atgriezt prātu.

Tad augstmanis, sevi glābdams, ķērās pie pēdējā līdzekļa.

Viņ� deva mājienu sardzes viriem.

��� Es ie�u uz pili, lai di�ais hans pats personīgi iz�ķir manu lietu! � tirgonis kliedza, bet pa to laiku viņam no mugurpuses piezagās plecīgs milzenis, turēdams iesāņus atvēzētu vāli.

��� Lai di�ais hans pārliecinās, kādi ir tā tiesne�i! � un tas bija pēdējais, ko tirgonis izkliedza.

Uz viņa galvas nolaidās vāle.

Tirgoņa mēle visā garumā iz�āvās no mutes, acis izspiedās un pārgriezis. Viņ� kļuva zils, sāka skaļi un bie�i �agoties, gar��ļaukus gāzdamies, un būtu nogāzies, bet tas pats sardzes vīrs ar vāli viņu laikus uztvēra.

Pārējie steidza ievest kārtību pūlī.

Klusuma brīdi izmantodams, augstmanis pasludināja sprie�dumu un pats ar savām rokām atdeva atraitnei maku ar dārg�lietām.

Kaut arī tas viss notika tirgoņa acu priek�ā, � tas vairs ne kliedza, ne jaucās tiesā�anā. Diez vai viņ� maz ko redzēja, jo ska�tījās uz pasauli no pusnolaisto plakstu apak�as vienīgi ar acu baltumiem, bet zīlītes joprojām atradās nez kur dziļi zem pieres. Viņa tauko augumu kratīja �agas, jauktas ar gārdzieniem, � tā viņ� triju apsargu pavadībā tika nogādāts mājās: divi viņu vilka aiz rokām, tre�ais stūma no muguras.

� Un tikai pie sava nama vārtiņiem, kad sardzes vīri, apsē�dināju�i viņu uz ceļa ar muguru pret �ogu, lai nepakrīt, un pa�i aizgāju�i, Rahimbajs atguvās un ilgu laiku nevarēja neko saprast, vērdamies uz visām pusēm ar bezdornīgu, neskaidru, tādu kā dū�mainu skatienu. Kur laukums, kur �is blēdis zīlnieks? Un vai tikai tas viss nav bijis sapnis? �

Kur soma?!

Viņ� ar roku pieķēra pie kreisā sāna.

Somas nebija.

Tā jau dusēja kādas tuvējas ūdenskrātuves dibenā, ar smil�tīm piebērta, bet nauda tīkami vilka uz leju sardzes viru kabatas.

Tirgonis pielēca kājās un vaidēdams, grīļodamies, uz sāniem no�ķiebu�os �alinu galvā steidzās atpakaļ uz tiesas laukumu.

Tur vairs neviena nebija � ne augstmaņa, ne zīlnieka, ne at�raitnes. Tiesa bija beigusies, pūlis izklīdis. Tirgoņa acu priek�ā pla�i un vientulīgi pletās karstas saules pielietais laukums, it kā te nekad nebūtu bijis ļau�u bara, it kā tas viss, kas notika pirms pusstundas, būtu viņam parādījies sapņos un pagaisis.

Lēni klaiņāja divi sargi, tre�ais sēdēja, kājas iepletis, pa�augstinājuma ēnā un pārtina lupatu ap savu vāli.

��� Soma! � iebrēcās tirgonis. � Kur ir mana soma ar naudu!

Par atbildi atskanēja skaļi smiekli un nepieklājīgas, skaļas

lamas.

��� Viņ� grib vēli � kliedza sardzes vīrs. � Ar vienu reizi viņam par maz! Pieturiet viņu, es tūlīt! �

No �iem vārdiem tirgonis apjēdza, kas ar viņu noticis un kā�pēc pakausī dzeļ trulas sāpes.

��� Laupītāji! Negantnieki! � viņ� iebrēcās un skrie�us me�tās uz pili, ņirdzīgu smieklu un nepieklājīgu lamu pavadīts.

Kas ar to nolika tālāk, vai viņam izdevās iekļūt pilī, vai viņ� aiznesa di�ajam hanam savu sūdzību un kā beidzās viņa jaunā sarau�anās ar augstmani � visu to mēs nezinām, tāpat kā ne�zinām arī pārējo tālāko likteni: cietumā iemestā Agabeka, dedzī�gās Arzi-bibi un citu. Ar �īm rindām tie aiziet no mūsu grāmatas, kurā viņi atrada vietu, tikai saskaroties ar Hod�u Nasredinu, at�mirdzēdami viņa nedziesto�ās slavas atspulgā, � tiklīdz viņ� ar tiem iz�ķīrās, tā atspulgs kļūst bāls, apdziest un tie visi mūsu acīm iegrimst necaurredzamā nebūtības tumsā, miglainos aiz�mirstības aka�os.

Jo viņi pa�i aiz savas gara niecības nav spējīgi atstāt pa�saulē ne mazākās pēdas.

Tā atceļā uz mājām Hod�a Nasredins atbrīvojās no visiem sa�viem daudzajiem ceļabiedriem, kurus tam �ai ceļojumā bija sū�tījis liktenis; tagad pie viņa palika vienīgi zaglis.

Divatā viņi agrā rītā atstāja trok�ņaino, verdo�o Kokandu.

Viņus tālu pavadīja jau atmodies tirgus ar savu plēsonīgo rēk�anu; pretī no visām pusēm, pa visiem deviņiem Kokandas ceļiem stiepās arbu virknes, karavānas un jātnieki, steigdamies uz tirgus sākumu, � jaunā diena solīja atkārtot to pa�u, kas bijis jau vakar: zaimojo�u kalpo�anu iedzīvo�anās, krāp�anas un viltības dievam.

Bet aiz pilsētas, dārzos, vēl ēnainos un valgos valdīja klu�sums � tāds gai�s, mazliet ar zilgu saules dūmaku aizplīvuro�jies, it kā būtu dzimis debesu ziluma dzīlēs. Un te Kokanda teica Hod�am Nasredinam savus atvadu vārdus, � aiz zema, satru�nēju�a �oga mazā dārzā trīsuļoja un skanēja smalkas bērnu balstiņas:

Dienvidvēja liegā elpa Ķir�u ziedus va|ā ver, Saule iespīd dienas telpā. Visa zeme sauli dzer.

Strazdi svilpo zarā za|ā, �alko mirdzo�s lietutiņ�, Atver kapa durvis va|ā Turahona vectētiņ�.

Hod�a Nasredins apstādināja ēzeli, nokāpa un godbijīgi pa�klanījās pret �ogu. Viņ� paklanījās Kokandai, kas to apbalvoja ar �o dziesmiņu par viņa labajiem darbiem.

Viņi pagāja garām pēdējam dārzam � sākās ieleja: rīsa lauki, kas saulē laistījās blāvā, nokaitu�ā spo�umā. No �ejienes vairs nebija tālu līdz vectēva Turahona kapenēm.

Hod�a Nasredins apskāva zagli:

��� Mēs �ķiramies. Pasveicini no manis Turahonu, lūdz no viņa spēku jaunai, tikumīgai dzīvei.

Pēc tam notika ilga atvadī�anās no garau�a. Zaglis to no�skūpstīja uz purna un pēdējo reizi ar koka suku izsukāja astes pu�ķi.

��� Kad es atkal jūs abus redzē�u? � viņ� vaicāja.

���� Nezinu, nezinu, � atbildēja Hod�a Nasredins. � Atceries tikai vienu: pasaule ir pavērta uz visām pusēm tev, pavērta ari man. Varbūt satiksimies arī: katra �ķir�anas arvien sola jaunu tik�anos.

Tā viņi �ķīrās. Ar nodurtu galvu zaglis gausi devās prom pa sāņus taciņu, kas veda uz Turahona kapenēm.

Hod�a Nasredins jāja tālāk; priek�ā jau varēja saklausīt lielā ce|a rūkoņu un dūkoņu; vēl pusstunda � un tas uzņēma viņu savā duļķainajā, mutuļojo�ā straumē.

Atlicis pavisam maz: tas, kā atgriezās Gild�ana un kā viņa tikās ar Ilod�u Nasredinu.

Viņ� pārjāja mājās tikai vienu dienu agrāk. Atgriezies jau krēslā, tūlīt likās gulēt, jo ceļā bija visai noguris. Guļvietu viņ� sev ierīkoja uz jumta; bet no rīta, saules pamodināts, sāka kliegt nelabā balsī:

��� Ko tu dari, nekrietnais veģu rijēji Vai esi nolēmis pāriet uz vīģēm?

�ie kliedzieni bija domāti ēzelim. Aizmār�ībā Hod�a Nasre�dins bija pa nakti atstājis vaļā vārtiņus uz dārzu; tur bija ielavī�jies ēzelis un vareni patuk�ojis vīģu krūmus, apēzdams ne vien augļus, bet ari lapas.

Pelēcis tapa izdzīts ar nūju; pēc tam Hod�am Nasredinam nācās ilgi noņemties, savedot vīģes kārtībā, lai iztuk�o�anas pē�das nedurtos acīs kaut pirmajā acu uzmetienā.

Un tad gaidīja vēl milzums darbu: jāaiznes salabot kumgans, jāatdod parāds miesniekam, jāapru�ina vīnogulāji. Vēl kaut kas � Bet galvenais, pats galvenais � jāsalabo �ogs!

Pie �ā darba viņ� ķērās nekavējoties: izraka bedri, samaisīja tajā mālus uz pusēm ar sagrieztiem salmiem.

Un � vairāk neko nepaspēja padarīt: ceļa līkumā parādījās arba, un viņa dzirde uzreiz uztvēra septiņas skanīgas balstiņas, kuras pārvaldīja astotā � varena, Gild�anai piedero�a.

��� Sveicināts, mans dārgais vīrs! Kā tu te bez manis dzīvoji?

��� Tā nekas, � Hod�a Nasredins teica, celdams laukā no arbas pēcnācējus un tos pēc kārtas skūpstīdams. � Ilgojos, dien�dienā gaidīju jūs atgrie�amies.

Gild�ana, pret viņa plecu atspiedusies, izkāpa no arbas, pa�vērās apkārt � un ieraudzīja caurumu �ogā.

��� Bet kā tad ar �ogu?

Apjuku�ais Hod�a Nasredins nodūra acis.

��� Ta visu laiku, zini, nekā neiznāca. Te �is, te tas � Tā ij nepaspēju�

��� Paverieties! � Gild�ana pukojās. � Paverieties uz �o cil�vēku! Trīs mēne�os, veselos trīs mēne�os viņ� nav spējis pa�veikt pat tādu nieka darbu!

Nobeidzot mūsu otro grāmatu par Hod�u Nasredinu, mēs no visas sirds gribētu pastāstīt lasītājam par laimīgu mū�a galu visiem tiem mūsu pieminētajiem, kas ir tāda gala cienīgi, neiz�slēdzot, protams, arī gudro sirmgalvi no Klusētāju un Vērotāju Dervi�u brālības.

Ta�u īstenība uzliek mums par pienākumu rūgtu atzī�anos: sirmgalvis nesagaidīja īlod�as Nasredina atgrie�anos � nomira vai, viņa valodā izsakoties, pārgāja citā, augstākā dzīvē. Iespē�jams, ka sirmgalvis pats savu pārie�anu neuzskatīja par bēdīgu un tā dro�i vien bija, ta�u mēs, kas vēl ne tuvu neesam tiku�i viņa gudrības virsotnēm, nespējam slēpt skumjas, kas mūs pār�ņem pie viņa bezvārda kapa.

Jo viņ� nomira, kā jau tas īstenam dervi�am pieklājas, nevie�nam savu vārdu nepateicis � un �ai bezvārdībā viņa kaps negai�dot ieguva augstu, visaptvero�u jēgu: te atdusas Cilvēks.

Tie�i tā �o kapu saprata Hod�a Nasredins, kas par gudrā sirmgalvja nāvi uzzināja no ubaga, kur� to bija apglabājis.

�is ubags pavadīja Hod�u Nasredinu līdz kapam. Pa ceļam pastāstīja:

��� Es biju pie viņa līdz pēdējam brīdim. Viņ� nomira klusē�dams, nelokāmi ievērodams savu solījumu. Un tikai pirms pa�ām beigām no�ukstēja: �Paņem naudu no mana pagalvja un pieticīgi apglabā manu miesu; visu, kas paliek pāri, izdali nabagiem �� Viņ� nomira ar tik apskaidrotu seju � es pat brīnījos.

��� Atstāj mani vienu, � Hod�a Nasredins palūdza; pava�dītājs aizgāja; tad Hod�a nometās ceļos pie kapa, virs kura ne�bija pat vienkār�a akmens. Starp citu, dzīve pati rūpējās par kapa izdaiļo�anu: jau �ur un tur uz smil�u kopiņas smaidīja jauna zālīte, bet galvgalī sev mājvietu atradis bija mazs zie�diņ� � zila lāsīte, kas nokritusi uz kapa no debesīm reizē ar va�karējo lietu.

� Hod�a Nasredins palika kapsētā vēlu jo vēlu, domās ru�nādamies ar nelaiķi.

Kapsēta iegrima tumsā, uzvēdīja dzestrums, pie tum�ajām debesīm aizdegās zvaigznes.

Hod�a Nasredins teica:

��� Ardievu, gudrais sirmgalvi, es retumis atnāk�u pie tevis.

Un dzirdēja labvēlīgu atbildi, kas iekļuva viņa prātā caur

sirdi nevis ar vārdiem, bet ar siltu vilni.

��� Par ezeru neraizējies, � Hod�a Nasredins turpināja. � Es izdarīju visu, kā nu pratu, un viss iznāca, kā vajag. Esmu priecīgs, ja kaut maķenīt ar savu niecīgo darbu palīdzēju tev pāriet tavas nemirstīgās dzīves augstākā pakāpē. Ta�u vienā esmu vainīgs: savu ticību es tā ij neesmu atradis. Patiesību sa�kot, es cerēju uz tavu solī jumu parādīt to, bet tu ņēmi un � un pārgāji. Nesagaidījis. Tagad es, protams, pacentī�os atrast pats, nezinu tik, vai izdosies.

Zeme sadraudzībā ar zvaigznēm di�eni un svinīgi peldēja caur zilgo nakts miglu, kokos �ū�oja vēj�, klaigāja naktsputni, smar�oja zāle, dāsni rasas spirdzināta, Hod�as Nasredina krūtīs pukstēja sirds � un visā tajā viņ� piepe�i pilnīgi neap�aubāmi izjuta savu ticību un saprata to, kaut arī vārdā nosaukt vēl ne�varēja. Viņu pārņēma satraukums, jūsma un bezgalīga laime mī�lēt pasauli, viņ� juta, ka dzīvā pasaule tam atbild ar tādu pa�u bezgalīgu mīlu, viņ� saplūda ar visu dzīvo, kas bija ap to, ta�u neizkusa tajā, bet saglabāja sevi, � un tā viņ� iegāja vienā no tiem dārgajiem mirkļiem, ķas ļauj cilvēkam saskarties ar cildeno un mū�īgo dzīvības ritējumu, kur nāvei nav un nebūs vietas!

Viņa ticība arvien skanīgāk dziedāja viņa sirdī un plūda pāri malām, ta�u tai nosaukumu, neatkārtojamu un vienīgu, viņ� savā prātā neatrada. Kaut gan juta, ka tas ir kaut kur pavisam tuvu; viņ� sasprindzināja visus spēkus, lai guns no sirds paceltos uz prātu un aizdegtu to ar �o lielo vārdu; un, kad viņ�, kā pa�am likās, bija jau galīgi nokusis aiz pārmērīgas piepūles, �is vārds uzliesmoja viņā, uzspīdēja, atmirdzēja un, pārlidojis uz lūpām, apdedzināja tās ar neredzamu uguni.

��� Dzīvība! � Hod�a Nasredins iesaucās nodrebējis un no�trīsējis, nemanīdams asaras, kas ritēja pār seju.

Un viss visapkārt nodrebēja, notrīsēja, viņam atsaukda�mies, � gan vēj�, gan lapas, gan zāle, gan tālās zvaigznes.

Savādi gan: viņ� vienmēr bija zinājis �o vienkār�o vardu, bet ienira tā bezdibeņa dzīlē tikai tagad, un, kad ienira, tad �is vārds viņam kļuva visaptvero�s un bezgalīgs.

�Kop� tās neaizmirstamās dienas, kad Hod�a Nasredins pie sirmgalvja kapa atrada svētāko vārdu, viņ� sāka dzīvot ci tādi nekā agrāk: viņ� sāka dzīvot skaidrībā, viņu nemulsina ja nekādas �aubas, nenomāca nekādi pasaules jucekļi un �ķietami haosi, jo viņam priek� visa bija dro�a, īsta atslēga. Ta�u stāsts par Mod�as Nasredina turpmāko dzīvi � tā ir jauna grāmata, ko jau rakstīs kāds cits, mūsu pēctecis, kas ies mūsu pēdās.

Mūsu darbs ir nobeigts, ar to mēs atvadāmies no Mod�as Nasredina. Sirdī mēs, protams, vēl ne vienu reizi vien atgriezī�simies pie tā un domās risināsim ar viņu pārrunas par da�ādiem notikumiem, kādi gadās mūsu dzīves ceļā, ta�u ar spalvu pie papīra nekad vairs neatgriezīsimies, jo esam pateiku�i visu, ko zinājām un ko gribējām pateikt.

1954. gadā

.

Pirmā grāmata

MIERA GRĀVĒJS

PIRMĀ DAĻA �������������������������������������. 11

OTRA DAĻA�������������������������������������. 79

TRE�A DAĻA������������������������������������� 127

Otrā grāmata APBURTAIS PRINCIS

PIRMĀ DAĻA � ����������������������������. 207

OTRA DAĻA������������������������������������.. 349

TRE�A DAĻA������������������������������������. 438

Леонид Соловьев ПОВЕСТЬ О ХОДЖЕ НАСРЕДИНС

Латвийское государственное издательство На латышском языке

Solovjovs Leonīds STĀSTS PAR IIOD2U NASREDINIJ

Redaktore M. Būrbale Māksi, redaktors A. lēgers Tehn. redaktore L. Vasilevslta Korektore K. Rumbēna Nodota salik�anai 1960. g. 11. Jūlijā. Parakstīta iespie��anai 1060. g. 8. oktobri. Papīra formāts 60X84'/m. 32.88 fiz. iespiedi. 32,88 uzsk. iespiedi. 29.33 izd. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 10 rb|. 25 kap., no 1961. g.

1. I � 1 rbl. 3 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevu. Nr. 13503-Dl669. Iespiesta Latvijas PSR Kulturas ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes i. tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pas. Nr. 429. K2

[1] caihana � tējnīca Vidusāzijā, Irānā.

[2] austrumnieku ēdiens: kausētā sviestā sutināti rīsi.

[3] muhamedāņu teologi un juristi.

[4] saitans � satans, velns tjurku ticējumos.

[5] arābu vārds �d�ins� nozīmē �ļaunais gars�. Uzbeku valodā ir vārds �d�inni�, kas burtiski nozīme �|aunā gara apsēsts�. Tiek lietots ar vārdu �traks, ārprātīgs, prātā jucis� un, beidzot, vienkār�a vārda �mu|ķis� no�zīme.

[6] hūrijas � mū�īgo prieku dāvātājas musulmaņu paradīzē.

[7] kur acis redz, tur visur tu, kur nesniedz skatiens � arī tu, Ik ziedā un ik saulstarā, it visur, visur � tu!

D�ami �Gudrības grāmata�