r

Gaisma ieplūda pla�ajā darbnīcā caur atvērto, griestos ierīkoto logu, kas ļāva saskatīt lielu, zilu kvadrātu spo�ajā, bezgalīgās debess dzīlē, kur vīteroja putni.

Bet ieejot �ai pla�ajā, drūmajā istabā aiz aizkariem, debess līksmais mirdzums it kā apdzisa, izgaisa un nomira portjerās un aizbīdņu audumos, tikko apgaismojot tum�os kaktus, kur vienīgi gleznu zeltītie rāmji brī�am pazibēja kā mazas liesmiņas. Te visu bija apdvesis miers un klusums, tas savādais miers, kas elpo mākslinieka dzīvoklī, kur darbojusies un cīnījusies cilvēka dvēsele. Telpās, kur dzīvo, darbojas un mokās doma, viss liekas noguris, nomākts, tiklīdz doma norimst. Viss it kā pamirst pēc domu dzīves liesmojumiem; un viss atpū�as: mēbeles, audumi, pasaules slavenības uz audekliem, it kā visa mākslinieka dzīvokļa iekārta būtu līdzdzīvojusi viņa darbam, viņa cie�anām un sarūgtinājumiem, viņa nemitīgajai cīņai. Gaisā jūtams reibino�as krāsu, terpentīna un tabakas smar�as maisījums, kas piesātinājis grīdas paklājus un mīkstos krēslus; dziļo klusumu te traucēja vienīgi pār jumtā atvērto logu lidojo�o bezdelīgu īsā, steidzīgā �ivinā�ana un Parīzes neskaidrā dunoņa. Viss te bija kā beidzis dzīvot, nekustīgs, un tikai mazs zilu dūmu mākonītis cēlās pret griestiem vienmēr, kad Olivjē Bertēns, savā dīvānā atlaidies, kūpināja papirosu.

Raudzīdamies tālajā debess zilgmē, viņ� meklēja si�etu jaunai gleznai. Ko uzsākt? Viņ� pats vēl nezināja. Viņ� nepiederēja noteiktam, pa�pārliecinātam mākslinieka tipam: viņa vienmēr satrauktā, nenoteiktā jūsma bezgalīgi svārstījās starp visda�ādākajām mākslas formām. Bagāts, slavens, iekarojis neaprobe�otu cienību un atzī�anu, tagad, kad viņa dzīve jau tuvojās beigām, viņ� nespēja vairs pateikt, kādu ideālu ilgo. Tradīciju aiztāvis, viņ� līdzīgi daudziem citiem uz saviem audekliem bija attēlojis slavenus pagāju�o laiku notikumus un Romā ieguvis prēmiju; vēlāk mazliet modernizējies, viņ� sāka gleznot tagadnes cilvēkus, pieturēdamies, protams, pie glezno�anas klasiskajiem paņēmieniem. Apveltīts ar smalku prātu, dedzīgu entuziasmu, neatlaidīgi sekodams savam mainīgajam sapnim, iemīlējies mākslā un visā pilnībā to izpētījis, viņ� sasniedza apbrīnojamu tehnisko meistarību un izveidoja sevī talanta �ilbino�o lokanību, ko pa daļai sekmēja viņa pa�a nedro�ība, viņa izmēģinā�anās visda�ādākajos mākslas novirzienos. Varbūt arī viņa daiļo, krietno un korekto darbu pēk�ņie panākumi atstāja savu iespaidu uz viņa iedzimtajām dāvanām un kavēja viņam kļūt par to, kas viņ� kļūtu citos apstākļos. Tūlīt pēc pirmā triumfa viņu sagūstīja, lai gan arī neapzinīga, tomēr neatvairāma vēlē�anās patikt, un zem tās iespaida viņ� nemanot pārvērtās, viņa pārliecība zaudēja savu asumu. �ī vēlē�anās patikt izteicās visda�ādākajās formās un stipri sekmēja viņa slavas aug�anu.

Izmeklētās manieres, dzīves para�as, rūpīgā sevis kop�ana, stiprā un veiklā cilvēka, apbrīnojamā paukotāja un jātnieka reputācija � visi �ie sīkumi apvija sevi�ķu oreolu viņa nemitīgi augo�ai slavai. Pēc Kleopatras, viņa pirmās izstādei nosūtītās gleznas, Parīze viņu tūdaļ iemīlēja, sāka viņu slavēt, un viņ� pēk�ņi kļuva viens no tiem spīdo�ajiem māksliniekiem, kurus var sastapt vizināmies Buloņas me�ā, kuru iegū�anai sacen�as aristokrātu viesistabas, bet mākslas akadēmijas uzņem tos savu biedru skaitā, neraugoties uz viņu jaunību. Viņ� iegāja Parīzē kā iekarotājs, visu parīzie�u vienprātīgi cildināts.

Tā, maigi lutinot, liktenis bija pievedis viņu mū�a pēdējā cēliena slieksnim.

Un tagad, aug�ā mirdzo�ās, brīni�ķās dienas iespaidots, viņ� meklēja poētisku si�etu. Viegli apreibis no papirosa un brokastīm, viņ� sapņoja, raudzīdamies debesīs, un dzidrajā zilgmē viņ� saskatīja aizzibo�as parādības: skaistas sievietes dārza alejā vai uz trotuāra, iemīlēju�os ezermalā, da�ādas graciozas fantāzijas, kas ielīksmoja viņa prātus. �īs mainīgās parādības, �īs nenoteiktās un nekustīgās krāsainās halucinācijas uzziedēja viena pēc otras debess fonā; un bezdelīgas, kas gaisos zibēja kā iz�autas bultas, kā likās, pūlējās iznīcināt �īs parādības, pārvelkot tām savu lidojumu strīpas, kā ar spalvu.

Viņ� nekā nevarēja atrast. Visas redzētās parādības līdzinājās tām figūrām, kuras viņ� jau agrāk gleznojis, visas nupat skatītās sievietes likās meitas vai māsas tām sievietēm, kuras jau kādreiz bija iededzināju�as viņa mākslinieciskās fantāzijas kaprīzes. Un jūtot, ka viņ� tikai pārlūko savus agrākos darbus, ka nav spējīgs uzburt jaunu sapni un atrast nezināmo, viņ� sāka sajust bailes, arvien vēl neskaidras, neraugoties, ka tās pēdējā gadā viņu piemeklēju�as jau vairākas reizes, bailes, ka dvēsele jau kļuvusi tuk�a, ka viņ� jau izmantojis visas pieejamās tēmas, ka iejūsma jau novītusi.

Viņ� lēni piecēlās, lai pārcilātu savus kartonus, lai pameklētu, vai starp nepabeigtajiem un nomestajiem projektiem neatrastos tāds, kas varētu viņā atmodināt kādu laimīgu domu.

Arvien vēl turpinādams smēķēt, viņ� sāka pārcilāt savas skices, uzmetumus, zīmējumus, kas glabājās lielā senlaicīgā skapī. Bet viņam drīzi vien apnika �ī neauglīgā meklē�ana, kas tikai pastiprināja viņa dvēseles nospiedo�o drūmību; viņ� aizmeta papirosu, svilpodams kādu modes dziesmiņu, pieliecās un no krēsla apak�as izvilka vingro�anas bumbas.

Atbīdījis ar brīvo roku aizkaru spogulim, kas viņam bija vajadzīgs, lai kontrolētu pozu, pārbaudītu perspektīvas, sasniegtu māksliniecisko patiesīgumu, viņ� nostājās spoguļa priek�ā un sāka vingroties.

Sporta klubos viņu pazina kā stiprinieku, bet augstākās sabiedrības salonos kā skaistuli. Bet tagad laiks bija viņu jau apzīmogojis, viņ� bija kļuvis smagāks. Neraugoties uz viņa garo augumu, platajiem pleciem un vareno krū�ukurvi, viņa vēders jau manāmi sāka izstiepties kā vecam atlētam, lai gan ik dienas viņ� turpināja paukoties un regulāri piekopa jā�anas sportu. Galva bija paglabājusi brīni�ķo skaistumu, ne mazāku, kā jaunības gados, tikai citu. īsie, sirmie, pilnīgi baltie mati, kas gandrīz nemaz nebija kļuvu�i retāki, darīja brīni�ķu viņa melno acu skatu zem mazliet sirmajām uzacīm. Varenās ūsas, veca karavīra ūsas, bija vēl gandrīz pilnīgi tum�as un pie�ķīra viņa sejai retu enerģijas un spēka izteiksmi.

Salicis papē�us, izstiepies, viņ� spoguļa priek�ā ar �uguna bumbām izvingrojās un ar apmierinātu skatu vēroja savas muskuļainās rokas mierīgās un spēcīgās kustības.

Bet pēk�ņi spogulī, kas atspoguļoja visu darbnīcu, pavērās portjeras maliņa un parādījās sievietes galva, tikai galva, ar acīm, kas raudzījās viņā.

Atskanēja balss:

� Mājā?

� Te, � apgriezies viņ� atbildēja. Pēc tam, nometis bumbas uz grīdklāja, viņ� ar mazliet mākslotu vieglumu pieskrēja durvīm.

Ienāca sieviete gai�ā tērpā. Kad viņi bija paspiedu�i viens otram roku, viņa ieminējās:

� Jūs vingrināties?

� Jā, � atbildēja viņ�, � es nupat tikai gribēju paspēkoties visā savā daiļumā, bet jūs mani pārsteidzāt.

Viņa iesmējās.

� Jūsu apkalpotāja miteklis bija tuk�s, bet tā kā es zinu, ka �ai stundā jūs alla�iņ esat viens, ienācu bez pieteik�anās.

Viņ� vēroja viņu.

� Velns lai parauj, cik jūs skaista. Kāds greznums!

� Esmu jaunā tērpā. Vai tās jums patīk?

� Tas ir brīni�ķīgs, kāda toņu un līniju harmonija! Jā, var teikt, ka mūsu laikos prot sajust nokrāsas.

Viņ� staigāja ap viņu, aptaustīja drānu, ar pirkstu galiem pārlaboja krociņas, kā cilvēks, kas pazīst tērpus ne sliktāk, kā dāmu drēbnieki. Un patie�ām, visu mū�u viņa mākslinieciskā doma un viņa atlētiskie muskuļi ir pūlēju�ies ar maigas sarenes palīdzību attēlot skaistās modes mainīgumu, izteikt sievietes grāciju, kas apslēpta zīdā un samtā vai arī sniegbaltās me�ģīnēs.

�o apskati viņ� nobeidza ar vārdiem:

� Lieliski, ļoti jums piestāv!

Viņa atļāva apbrīnot sevi, priecādamās par savu skaistumu un arī par to, ka �is skaistums viņu iespaido.

Viņa gan vairs nemirdzēja savas jaunības skaistumā, tomēr skaista viņa vēl bija. Ne visai gara auguma, mazliet pilnmiesīga, bet svaiga ar to sevi�ķo mirdzumu, kas �etrdesmit gadus vecam ķermenim pie�ķir brieduma aromātu, viņa līdzinājās rozei, kas vēr�as arvien skaistāka un skaistāka līdz tam brīdim, kad beigās, pārāk izplaukusi, tā nobirst gandrīz vienas stundas laikā.

Viņa bija blonda un viņai piemita kustīgā, mū�am jaunā parīzietes grācija, tās parīzietes, kas nenoveco un glabā sevī dzīvības brīni�ķo spēku, neizsīksto�us preto�anās krājumus, kas divdesmit gadus no vietas mirdz neuzvaramā, visu uzvaro�ā skaistumā, piegrie�ot galvenās rūpes savai miesai un rūpīgi saudzot savu veselību.

Viņa pacēla plīvuru un piebilda:

� Ko? Nevēlaties mani pat noskūpstīt?

� Es nupat smēķēju, � viņ� atbildēja.

Viņa saviebās: � fu! � Un pēc tam, pastiepusi viņam lūpas: � vienalga.

Viņu lūpas sastapās.

Viņ� noņēma viņas pleciem pavasara mēteli, veiklām un noteiktām tāda cilvēka kustībām, kas pieradis pie �ādas intīmas pakalpības. Kad viņa atsēdās dīvānā, viņ� ievaicājās:

� Vai jūsu vīrs vesels?

� Pilnīgi, �ai brīdī, domājams, teic savu runu parlamentā.

� Jā? Par kādu tematu?

� Bez �aubām, kā vienmēr par bietēm un rap�u eļļu.

Viņas vīrs, grāfs �iljeruā, Erskas apgabala deputāts, savai specialitātei bija izvēlējies da�ādus lauksaimniecības jautājumus.

Ieraudzījusi istabas kaktā kādu iesāktu nepazīstamas sievietes portreju, viņa aizgāja darbnīcas otrā pusē un ieminējās:

� Kas tas?

� Nupat iesākts pastelis, kņazienes de Pontēras portreja.

� Ziniet, � sacīja viņa nopietni, � ja jūs atkal uzsāksiet sievie�u portreju glezno�anu, es aizvēr�u jūsu darbnīcu. Es ļoti labi zinu, kāds visam tam gala iznākums.

� O! � piebilda viņ�. � Anjī portreju neglezno divreiz.

� Ceru.

Viņa sāka aplūkot iesākto gleznu ar sievietes � mākslas sapratējas izskatu: gan atgāja nostāk, gan piegāja tuvāk, vēroja to no saliektas rokas apak�as, uzmeklēja vietu, kur skice atrastos vislabvēlīgākajā apgaismojumā, beidzot izteica savu apmierino�o atzinumu:

� Ļoti labi. Jums brīni�ķīgi padodas pasteļgleznojumi.

� Jūs domājat? � glaimots viņ� nomurmināja.

� Jā, tā ir smalka māksla, tā prasa milzīgu gaumi. Gleznotāji amatnieki �im darbam neder...

Jau divpadsmit gadus viņa bija pūlējusies veicināt viņa pievēr�anos izmeklētai mākslai, cīnījusies pret viņa gribu da�brīd atgriezties pie reālisma vienkār�ības, un fiksējot viņa uzmanību pret eleganto augstāko pasauli, mīļi bīdīja viņu uz mazliet manierīgās un mākslotās grācijas ceļa.

� Bet kas ir �ī kņaziene? � viņa vaicāja.

Viņ� bija spiests attēlot �o sievieti visos sīkumos, tūksto� nenozīmīgos sīkumos, kurus alkst zināt sievietes greizsirdība un aizdomīgā ziņkārība, sākot ar tualetes un beidzot ar tās garīgo īpa�ību aprakstu.

Un pēk�ņi viņa ieminējās:

� Vai viņa koķetē ar jums?

Viņ� iesmējās un zvērēja, ka ne.

Uzlikusi rokas mākslinieka pleciem, viņa vērīgi viņu uzlūkoja. Jautājuma momentā viņas acu randiņi paplētās acs zilgmē, kas bija piekaisīta tikko saskatāmiem melniem punktiņiem, it kā tintes sīksī-kām pilītēm.

� Tātad viņa nekoķetē, jūs nemelojat?

� O, nemaz nē!

� Nu, esmu tomēr mierīga, � viņa piebilda. � Jūs jau vairs nevienas citas neiemīlēsiet, izņemot mani. Citu sievie�u jums vairs nebūs. Ir jau par vēlu, mans nabaga draugs.

Viņ� sajuta tās vieglās nepatīkamās trīsas, kas arvien iezogas pieaugu�u cilvēku sirdīs, tiklīdz piemin viņu vecumu, un sacīja:

� �odien, rīt, tāpat kā vakar, nav bijis un mebūs manā dzīvē nekā cita, izņemot jūs, Anjī.

Tad viņa saņēma viņa roku un, atgrie�oties dīvānā, atsēdināja viņu sev blakām.

� Ko jūs nupat domājāt, man ienākot?

� Meklēju si�etu gleznai.

� Nu, un atradāt?

� Pagaidām vēl ne, tikai meklēju.

� Ko jūs darījāt pēdējā laikā?

Viņ� izstāstīja, kas viņu apciemoju�i �ai laikā, kur pats viesojies, kādas sarunas un pļāpas dzirdējis. Abi viņi iegrima sarunās par ikdieni�ķās dzīves niekiem. Mazas sacensības, zināmas vai jau�amas saistības, lidojo�ie spriedumi, tūksto� reizes atkārtoti, tūksto� reizes dzirdēti par vienām un tām pa�ām personām, par vieniem un tiem pa�iem notikumiem un par sen iztirzātām idejām, � savaldzināja viņus un iemeta viņu dvēseles tai �alco�ajā un nemierīgajā straumē, ko sauc par Parīzes dzīvi. Pazīstot visus un visu, � viņ� kā slavens mākslinieks, kuram atvērās visas durvis, bet viņa kā konservatīva deputāta eleganta sieva, � viņi prata ļoti veikli risināt fran�u smalko pļāpā�anu, banālo, mīļi nicino�o, bezsaturīgi asprātīgo, vulgāri izmeklēto, kas sagādā apskau�amu reputāciju visiem, kuru runas dāvanas izpau�as smalkās mēļgalībās.

� Kad jūs atnāksiet pie mums pusdienās? � viņa pēk�ņi ieminējās.

� Kad jums patiktos. Nosakiet dienu.

� Nu tad piektdien. Pie mums būs hercogiene de Mortemena, Korbellī un Mizadjē, � mazas viesības par godu manai meitai, kura �ovakar atbrauc. Tikai nesakiet nevienam* Tas pagaidām vēl ir noslēpums.

� Jā, jā, es katrā ziņā ieradī�os. Esmu sajūsmināts, ka atgrie�as Anete. Es ta�u neesmu viņu redzējis veselus trīs gadus.

� Nudien taisnība! Veselus trīs gadus!

Dzīvodama sākumā Parīzē pie vecākiem, Aneti bija kaisli iemīlējusi viņas vecmāmiņa, Paradēna kundze, kura, gandrīz jau pilnīgi akla, cauru gadu pavadīja sava znota mui�ā, de Ronsjēras pilī Erskas apgabalā. Ar katru gadu dedzīgāk vecenīte centās ilgāk pie sevis paturēt meiteni, un tā kā �iljeruā gandrīz pusi no savas dzīves pavadīja �ai mui�ā, kas viņu saistīja ar visda�ādākajām interesēm, � gan saimnieciskām, gan politiskām, � tad meiteni tikai retu reizi atveda Parīzē uz īsu laiciņu, jo vairāk tāpēc, ka arī pati viņa vairāk mīlēja brīvo, kustīgo lauku dzīvi, nekā sēdē�anu �etrās sienās pilsētā.

Pēdējo trīs gadu laikā viņa ne reizes nebija apmeklējusi Parīzi, jo grāfiene bija nolēmusi lauku klusumā un vientulībā pasargāt viņu no galvaspilsētas dzīves, nevēlēdamās, lai meitenē pamostos jauni uzskati � pirms tās dienas, kad bija nolemta viņas ieve�ana sabiedrībā. De �iljeruā kundze bija izmeklējusi viņai divas skolotājas ar spīdo�iem diplomiem un bie�āk nekā agrāk arī pati apciemoja savu māti un meitu. Bez tam, Anetes uzturē�anās pilī bija nepiecie�ama viņas vecmāmiņai.

Senāk Olivjē Bertēns ik gadus nodzīvoja Ronsjēras pilī pusotra vai divi mēne�us; bet pēdējos trīs gados reimatisms viņu piespieda �os mēne�us pavadīt attālākos kūrortos; un �ie braucieni tik ļoti piespieda viņu iemīļot Parīzi, ka, atgriezies tajā, viņ� vairs neuzdro�inājās to pamest.

Meitenei Parīzē vajadzēja atgriezties tikai rudenī, bet viņas tēvs pēk�ņi bija nodomājis viņu izprecināt un meitu atsauca, lai viņa sastaptos ar to, kuru viņ� bija izvēlējies par līgavaini, ar marķīzu de Farandālu. �is nodoms gan vēl tika glabāts kā lielākais noslēpums, un tikai Olivjē Bertēns to zināja, de �iljeruā kundzes informēts.

� Un tātad jūsu vīrs noteikti paliek pie �is izvēles? � viņ� ieminējās.

� Jā, un es to uzskatu ļoti laimīgu.

Pēc tam ie�ķetinājās sarunas par citām lietām.

Viņa pievērsās glezniecībai un pūlējās ieteikt viņam uzgleznot Kristu. Viņ� atteicās, aizrādīdams, ka �ādu gleznu pasaulē jau pārāk daudz; bet viņa neatlaidās, arvien vairāk un vairāk iekarsdama.

� Ak, ja es mācētu gleznot, es jums izskaidrotu savas domas; tas būtu kaut kas jauns, liela pārdro�ība. Viņu noņem no krusta, un cilvēks, norāvis viņa rokas no �ķērskoka, palai� viņa ķermeņa aug�daļu. Viņ� saliecas un krīt ļau�u pūlī, kas izstiepj rokas aug�up, lai viņu saņemtu un saturētu. Jūs saprotat?

O, jā, viņ� saprata gan, viņ� pat atrada �o domu diezgan oriģinālu, bet patreiz viņa dvēseli vairāk nodarbināja �īsdienas lietas. Un tā kā �ai brīdī viņa draudzene mazliet atlaidās dīvānā, atsedzot greznā kurpītē ieauto kāju, kas caurspīdīgajā zeķē likās gandrīz kaila, viņ� iesaucās:

� Lūk, ko vajag gleznot, lūk dzīve: sievietes kāja, kas raugās no tērpa apak�as! Visu viņā var ielikt, patiesību, vēlē�anos, poēziju. Nav nekā graciozāka un skaistāka par sievietes kājiņu, un pie tam cik daudz noslēpumainības: kājas kontūras � atminamas zem �ī tērpa!

Viņ� turciski atsēdās uz grīdas un, saķēris kurpīti, to novilka; atbrīvojusies no kurpes �ņaugiem, kāja sakustējās kā mazs draiskulīgs zvēriņ�, izbrīnā sajuzdams sevi brīvībā. Bertēns piebilda:

� Tā ir smalka, burvīga un materiāla, materiālāka, nekā roka. Parādiet man jūsu roku, Anjī!

To līdz par elkonim apsedza gar� cimds. Viņa saņēma cimdu pie aug�ējās malas un veikli to novilka kā �ūskai ādu. Bālā, pilnā, apaļā roka atsedzās acīm tik ātri un strauji, ka pamodināja domas par pārdro�u, pilnīgu ķermeņa iznir�anu no apģērba.

Viņa izstiepa roku. Baltajos pirkstos mirdzēja gredzeni, garie asie nagi likās kā mīlas nadziņi, kas pieaugu�i sievietes mazajai ķepiņai.

Olivjē Bertēns, to apbrīnodams, maigi tai pieskārās. Viņ� ņēma pirkstu pēc pirksta un mīļi parotaļājās ar tiem kā ar dzīvām rotaļlietiņām. Pēc tam sacīja:

� Kāda patīkama lietiņa! Kāda valdzino�a �ī mazā, daiļā rociņa, prātīga un veikla, kas rada visda�ādākās lietas � grāmatas, me�ģīnes, mājas, piramīdas, lokomotīves, smalkmaizītes un glāstus. Pēdējie � visteicamākais no visiem viņas darbiem.

Viņ� novilka no viņas pirkstiem vienu gredzenu pēc otra, un, kad beidzot nokrita arī laulības gredzentiņ�, viņ� smaidīdams piebilda:

� Lūk, likums. Pagodināsim to!

� Kādas muļķības! � sacīja viņa, mazliet neapmierināta.

Viņ� nekad nevarēja atteikties no draiskulīgām frāzēm, �īs fran�u tieksmes piejaukt mazliet ironijas pie visnopietnākajām jūtām, un bie�i vien viņ�, pa�am negribot, viņu skumdināja, nespēdams uztvert tās smalkās robe�as, pret kurām tik jūtīgas ir sievietes, neprazdams, kā viņ� pats mēdza teikt, saskatīt svētuma robe�as. Sevi�ķi viņa dusmojās, kad viņ� vieglprātīgiem vārdiem pieskārās viņu ilggadējām saistībām, kuras viņ� sauca par visskaistāko mīlas paraugu deviņpadsmitajā gadu simtenī. Pēc brī�a viņa ieminējās:

� Jūs būsiet mūsu pavadonis, mans un Anetes, izstādes atklā�anas dienā?

� Ar lielāko prieku.

Viņa izvaicāja viņu par labākajām gleznām gaidāmajā izstādē, kuru bija nolemts atklāt pēc pāris nedēļām.

Bet pēk�ņi, varbūt atcerēdamās, ka viņai nepiecie�ams vēl kur citur iegriezties, viņa iesaucās:

� Atdodiet manu kurpi. Es aizeju. � Viņ�, domās iegrimis, rotaļājās ar viņas vieglo kurpīti, izklaidīgi grozīdams to savās rokās.

Viņ� pieliecās, noskūpstīja kāju, kura vīdēja no apģērba apak�as, karādamās virs grīdklāja mazliet it kā nosalusi, it kā sastingusi, pēc tam uzģērba tai kurpi. De �iljeruā kundze piecēlās, piegāja galdam, kur bija samesti da�ādi papīri, nupat un senāk saņemtās neuzplēstās vēstules, blakus mākslinieka iz�uvu�ajai tintnīcai. Viņa ziņkārīgi apskatīja �os papīrus, pārcilāja tos, lai paraudzītos, kas zem tiem atrodas.

� Jūs savandāt manu nekārtību, � viņ� sacīja.

� Kas grib pirkt jūsu �Peldētājas�? � viņa jautāja, nepievērsdama vērību viņa vārdiem.

� Viens amerikānietis, kuru es nepazīstu.

� Bet vai �Ielas dziedātājas� pārdo�anas darījums jau pilnīgi nokārtots?

� Jā. Desmit tūksto�i franku.

� Jūs prātīgi darījāt. Patīkama lietiņa, bet tas arī viss. Uz redzē�anos, dārgais.

Viņa pievērsa viņam savu vaigu, kuram viņ� pieskārās ar mierīgu skūpstu; pēc tam viņa pazuda aiz portjerām, piebilzdama pusbalsī:

� Tātad, piektdien pulksten astoņos. Nepavadiet mani, � jūs zināt, es to nemīlu. Ardievu.

Kad viņa aizgāja, viņ� atkal iededzināja savu papirosu un lēniem soļiem sāka staigāt uz priek�u un atpakaļ savā darbnīcā.

Visu �o saistību pagātne tagad pamazām atplaiksnījās viņa atmiņās. Viņ� atcerējās da�ādos sīkumus, vienu pēc otra, kas likās jau sen aizmirsti, centās izsekot �ai pagātnei � kā tas notika toreiz, sajuzdams neatvairāmu dziņu ar �īm atmiņām aizdzīt savu vientulību.

Tas notika toreiz, kad viņ�, kā zvaigzne, uzliesmoja Parīzes mākslas pasaulē, kad publika apveltīja māksliniekus visda�ādākā veida dāvanām un apbūvēja veselu kvartālu ar lepnām mājām, ko viņi ieguva ar da�iem sarenes vilcieniem.

Atgriezies no Romas 1864. gadā, Bertēns da�us gadus nodzīvoja nepazīts, viņa darbi neguva panākumus, bet 1868. gadā pēc �Kleopatras� izstādī�anas, viņu uzreiz da�ās dienās kritika un publika sāka celt debesīs.

Pēc kara 187 2. gadā, pēc tam, kad Anri Renjē nāve visiem viņa biedriem zināmā mērā izvērtās par slavas nodro�inātāju, pārdro�i domātā �Jokasta� Bertēnu ierindoja jauno nemiernieku rindā, lai gan �ī darba pārdomāto oriģinālo izvedumu slavēja arī akadēmiķi. Pirmā medaļa par �Al�īras ebrejieti�, kuru tas uzgleznoja pēc atgrie�anās no ceļojuma pa Āfriku 187 3. gadā, viņu pacēla pāri visiem sacenso-ņiem; bet 187 4. gadā kņazienes de Salias portreja piespieda visu augstāko sabiedrību Bertēnu atzīt par sava laika pirmo portretistu. No �ī laika viņ� kļūst iemīļotākais parīzietes un parīzie�u gleznotājs, vissmalkākais un asprātīgākais viņu grācija, manieru un dabas izteicējs. Vairāku mēne�u laikā visas lepnākās parīzietes sacentās savā starpā, lai iegūtu to reto godu tikt viņa gleznotām. Bet viņ� bija grūti pieejams un par savu darbu piespieda maksāt milzīgas summas.

Kā slavenam māksliniekam, viņam tika atvērtas visu augstāko aprindu viesistabu durvis; un lūk, vienreiz, pie hercogienes Mortemenas, viņa uzmanību saistīja jauna sieviete sēru tērpā; viņa izgāja no viesistabas brīdī, kad viņ� iegāja, un, sastopoties ar viņu durvīs, viņu ap�ilbināja �ī sieviete, kā burvīgs sapnis, grācijas un skaistuma apdvests sapnis.

Izvaicājot, kas viņa ir, viņ� uzzināja, ka viņa ir grāfiene de �ilje-ruā, normandie�u mui�nieka, agronoma un deputāta sieva, ka viņa sēru tērpu valkājot pēc sava vīra tēva nāves, ka viņa esot ļoti gudra, visi viņu dievinot un pielūdzot.

Arvien vēl juzdamies savaldzināts no viņas skaistuma, viņ� izsaucās:

� Ak! Lūk, viņas portreju es labprāt gleznotu!

�ie vārdi jau otrā dienā tika atstāstīti jaunajai sievietei, un tās pa�as dienas vakarā viņ� saņēma gai�zila papīra, tikko jūtami nenoteikta aromāta apdvestu vēstulīti, kur ar pareizu un smalku rokrakstu bija uzrakstītas mazliet no kreisās uz labo pusi aug�up kāpjo�as rindas:

G. KJ

�Hercogiene de Mortemena, kas nupat mani apmeklēja, apgalvo, ka Jūs no manas neievērojamās sejas labprāt uzgleznotu vienu �edevru. Es ar lielāko prieku Jums pozētu, ja būtu pārliecināta, ka Jūsu vārdi nav biju�i tikai nenozīmīga frāze, ka Jūs patie�ām atrodat manī kaut ko tādu, kas būtu cienīgs, lai to attēlotu un idealizētu jūsu sarene.

Pieņemiet, godāts kungs, manu patiesu cienību.

Anna de �iljeruā.

Atbilde viņ� apvaicajas, kad viņam tiks atļauts stādīties priek�ā grāfienei, un viņ� vienkār�i tika ielūgts brokastīs nākamo pirmdien.

�iljeruā dzīvoja Malebra bulvārī, apdzīvoja liela un grezna jaunlaiku arhitektūras nama pirmo stāvu. Izejot lielo viesistabu, kas bija apvilkta ar gai�zilu zīdu baltos un apzeltītos, mirdzo�os koka rāmjos, mākslinieku ieveda istabā, kas atgādināja buduāru draiskulīgiem, baltiem, pagāju�ā gadu simteņa iz�uvumiem; �os iz�uvumus, Vatto stilā, ar savām maigām nokrāsām, gracioziem zīmējumiem, bija, likās, izdomāju�i, radīju�i, darināju�i mīlas sapņu sagūstīti mākslinieki.

Tiklīdz viņ� atsēdās, ienāca grāfiene. Viņas gaita bija tik viegla, ka viņ� nebija dzirdējis viņas soļus blakus istabā un viņu pārsteidza pēk�ņā iera�anās. Viņa draudzīgi pastiepa savu roku viņam.

� Tātad taisnība, ka jūs neatsakāties gleznot manu portreju?

� Es būtu ļoti laimīgs, kundze.

Savā melnajā, �aurajā tērpā viņa izskatījās ļoti tieva un jauna, bet tanī pa�ā laikā arī nopietna, kas gan nesaskanēja ar viņas laipni smaido�o sejiņu, kura mirdzēja gai�o matu ierāmējumā. Ienāca grāfs, vezdams pie rokas mazu, se�us gadus vecu meitiņu.

De �iljeruā kundze iepazīstināja:

� Mans vīrs.

Tas bija maza auguma vīrietis, bez ūsām, krunkainiem vaigiem, pēc skū�anās mazliet pelēki zilganiem.

Viņ� atgādināja gan mācītāju, gan aktieri. Viņa garie mati bija atglausti atpakaļ; viņa izturē�anās bija izmeklēti laipna; muti ieslēdza rievu pusloki, � likās, tie bija cēlu�ies no paraduma runāt publiski.

Viņ� pateicās gleznotājam ar savu oratora daudzvārdību. Jau sen viņ� gribējis likt uzgleznot savas sievas portreju un, protams, viņ� nebūtu griezies ne pie viena cita kā pie Olivjē Bertēna kunga, ja nebaidītos atraidījuma, jo viņam zināms, cik ļoti Olivjē Bertēna kungs apkrauts lūgumiem.

Pateiku�i viens otram neskaitāmas laipnības, viņi vienojās, ka jau otrā dienā grāfs atvedīs savu sievu mākslinieka darbnīcā. Grāfs tikai ieminējās, vai labāk nenogaidīt sēru laika izbeig�anos, bet mākslinieks atbildēja, ka viņ� vēloties fiksēt savu pirmo iespaidu un attēlot �o pārsteidzo�o kontrastu starp nopietno melno tērpu un dzīvo, skaisto, mirdzo�o zeltmataino galviņu.

Otrā dienā viņa ieradās mākslinieka darbnīcā ar savu vīru, bet nāko�os seansos ar meitiņu, kuru nosēdināja pie galda, apkrautu bil�ainām grāmatām.

Olivjē Bertēns, kā parasti, izturējās ļoti apvaldīti. Augstāko aprindu sievietes viņu mazliet mulsināja, jo viņ� tās nemaz nepazina. Viņam tās likās viltīgas un niecīgas, patmīlīgas un bīstamas, tuk�as un apgrūtino�as. Vidējo �ķiru sievietes viņ� iekaroja ātri, pateicoties savai slavai, savai asprātībai, savai atlētiskajai miesas būvei, savai skaistajai, enerģiskajai sejai. Viņam patika �īs sievietes, jo patika burvība vārdos un attiecībās ar �īm sievietēm, viņ� bija pieradis pie viegliem, rotaļīgiem un jautriem gleznotāju darbnīcu un teātru aizkuli�u tikumiem. Augstākā sabiedrībā viņ� meklēja slavu, bet ne mīlu, sajuta tur apmierinātu savu patmīlību, uzklausot cildinā�anu un saņemot pasūtinājumus, auksti izturējās pret dāmām, kas viņu apbēra komplimentiem, un nekad nepievērsa viņām sevi�ķu uzmanību. Viņu sabiedrībā viņ� nekad neatļāvās sev riskantus jokus un pikantas divdomības; viņ� uzskatīja viņas tūļīgas, un viņ� bija ieguvis labi audzināta cilvēka slavu. Ikreiz, kad viena no viņām ieradās pie viņa pozēt, viņ�, neskatoties uz avansiem, kurus tā piedāvāja, lai viņam patiktos, sajuta rasu da�ādību, kas neļauj pilnīgi sakust māksliniekiem ar pasaules cilvēkiem, neraugoties uz viņu bie�o sastap�anos. Aiz smaidiem un apbrīnas izteik�anas, kas pie sievietēm vienmēr ir mākslota, viņ� uzminēja neskaidro, apslēpto apziņu radījumā, kas sevi skaitīja augstāku par citiem. Viss tas piespieda viņu izturēties mazliet pārspīlēti cienīgi, gandrīz augstprātīgi, un, � glaimots ar to, ka kņazi un kņazienes izturas pret viņu kā sev līdzīgu, � piespieda viņu būt pa�lepnu, kā cilvēku, kas tikai ar savu talantu sasniedzis to stāvokli, kādā citi jau piedzimu�i. Par viņu runāja, mazliet izbrīnēju-�ies: �Viņ� labi audzināts!� �ī izbrīna viņam glaimoja, bet tanī pa�ā laikā arī kaitināja, jo atgādināja tās robe�as, kas viņu �ķīra no augstāko aprindu pasaules.

Viņa mākslotā nopietnība mazliet mulsināja de �iljeruā kundzi; viņa nezināja, kā uzsākt sarunu ar �o auksto cilvēku, kura aso prātu slavēja sabiedrībā.

Ceturtā seansa vidū viņ� pēk�ņi pārtrauca zīmēt un ieminējās:

� Kas jums dzīvē liekas vissmieklīgākais?

Viņa apmulsa.

� Nudien nezinu! Kāpēc jūs to man jautājat?

� Man vajadzīgs, lai jūsu acīs mirdzētu prieks, ko līdz �im vēl neesmu tajās saskatījis.

� Nu, tad parunāsimies, es ļoti mīlu pļāpāt.

� Bet vai jūsu daba ir jautra?

� Ļoti.

� Papļāpāsim, kundze.

�q �papļāpāsim, kundze�, viņ� izrunāja ļoti nopietnā balsī; pēc tam, turpinādams atkal zīmēt, viņ� sāka runāt ar viņu par visda�ādākajām lietām, pūlēdamies atrast tematu, kas viņos atmodinātu kopēju interesi. Vispirms viņi izteica savus uzskatus par kopējiem paziņām, pēc tam sāka runāt pa�i par sevi, kas arvien ir vispatīkamākais un aizraujo�ākais sarunu temats.

Sastopoties otrā dienā, viņi jau jutās daudz nepiespiestāki viens pret otru, un Bertēns, redzēdams, ka viņ� patīk un modina interesi, pievērsās savām atmiņām, atstāstīja epizodes no savas mākslinieka dzīves, pie�ķirdams tām, pēc sava paraduma, īpatnēju fantastisku kolorītu.

Pieradusi pie salonu literātu manierīgajām asprātībām, viņa pabrīnījās par �o mazliet muļķīgo jūsmu saukt lietas īstā vārdā un atklāti, pie�ķirot visam vieglas ironijas piekrāsu, un tūdaļ arī pati sāka viņam atbildēt tādā pa�ā garā ar smalku un dro�u grāciju.

Nedēļas laikā viņa bija jau uzvarējusi viņu ar savu jautrību, savu atklātību un vienkār�ību. Viņ� galīgi aizmirsa savus aizspriedumus pret augstāko aprindu sievietēm un bija ar mieru tagad apgalvot, ka tikai viņas vien spēj sajūsmināt un apburt. Stāvēdams sava audekla priek�ā, turpinādams strādāt, te paiedams uz priek�u, te atkāpdamies atpakaļ, atgādinādams ar savām kustībām cilvēku, kas cīkstās, viņ� tomēr brīvi ļāvās savas dvēseles domu straumei, it kā viņ� jau sen, sen pazītu �o skaisto, gai�o un melno sievieti, kas likās saules un tumsas apvienojums, kas sēdēja viņa priek�ā, smējās par viņa vārdiem, atbildēja viņam jautri un ar tādu sajūsmu, ka ik brīdi aizmirsa viņai pie�ķirto pozu.

Viņ� brī�iem atkāpās pāris soļus no viņas un piemiedza aci, lai labāk aptvertu savu modeli visā pilnībā, brī�iem piegāja pavisam tuvu, lai saskatītu vissmalkākās nianses viņas sejā, trauslo, kustīgo izteiksmi, lai notvertu un pārnestu uz audekla to, kas piemīt katras sievietes sejai aiz tās redzamajiem vaibstiem, to ideālā skaistuma emanāciju, to nesaskatāmā atblāzmu, to katrai sievietei īpatnēji intīmo un neatvairāmo burvīgumu, kas iedve� neprātīgu mīlu uz viņu vienam, bet ne otram.

Vienā no seansiem grāfienes mazā meitiņa piegāja audeklam un lielā bērna nopietnībā ieminējās:

� Saki, vai tā ir mamā?

Viņ� pacēla meiteni rokās un noskūpstīja, glaimots no �ī naivā atzinuma, ka viņa portreja līdzinās modelim.

Otrā dienā viņa likās ļoti domīga un pēk�ņi sacīja savā smalkajā skumīgajā balstiņā:

� Mamā, man garlaicīgi.

Mākslinieks jutās tik ļoti apbēdināts no �īs pirmās sūdzības, ka otrā dienā sanesa savā darbnīcā veselu rotaļlietu veikalu.

Mazā Anete, izbrīnējusies, apmierināta un kā vienmēr godprātīga, � ar lielāko rūpību sakārtoja rotaļlietas zināmā kārtībā, lai vajadzības gadījumā būtu vieglāk atrast vienu vai otru. Pēc �īs apdāvinā�anas viņa iemīlēja mākslinieku kā mīl bērni � ar dzīvnieku glaudīgo pieķer�anos, kas padara tos tik mīļus un neatvairāmus.

�iljeruā kundze jau bija iedzīvojusies seansos. Pateicoties sēru laikam, viņai �oziem atlika ļoti daudz brīva laika; iztrūkstot sabiedriskām izpriecām, visas viņas intereses tagad saistījās pie �īs darbnīcas.

Viņas tēvs, ļoti bagāts un viesmīlīgs Parīzes komersants, nomira pirms da�iem gadiem; viņas māte, mū�īgi slima, se�us mēne�us gadā pavadīja guļot. Tādā kārtā jau no pa�as jaunības viņa bija kļuvusi par brīni�ķu mājas māti, prata pieņemt viesus, smaidīt, risināt valodas, pazina cilvēkus; viņa zināja, ko un kā pateikt otram un, pateicoties savam asajam prātam un sava rakstura lokanībai, viņa drīzi vien iepazina dzīvi. Kad viņu iepazīstināja ar grāfu de �iljeruā kā ar viņas līgavaini, viņa tūdaļ apsvēra tās priek�rocības, ko viņai var sagādāt �īs laulības, un piekrita tām bez mazākās preto�anās: kā saprātīga meitene, viņa ļoti labi saprata, ka visa neiegūsi, un ka ikkatrs solis dzīvē jāsper, apsverot tā labās un ļaunās sekas.

Nonākot sabiedrībā, kur viņa guva lielus panākumus ar savu skaistumu un savu smalko prātu, viņu vienmēr aplidoja vīrie�i, kas pūlējās iemantot viņas labvēlību, bet viņas dvēseles mieru vēl nebija satraucis neviens, un viņas sirdī mita tas pats krietnums, kas apstaroja viņas galvu.

Viņa mīlēja gan koķetēt, bet uzmanīgi, nekad neaizmirsas. Viņai patika komplimenti un ilgas, ko viņa iededzināja vīrie�os, viņu tīksmināja, ja tikai viņa varēja izlikties, ka to neredz citi, un pēc viesistabā pavadīta vakara, kur viņai nemitīgi kvēpināja pielūg�anas un dievinā�anas vīraku, viņa iemiga mierīgi, kā sieviete, kas godprātīgi izpildījusi savu misiju zemes virsū. Tā viņa bija jau nodzīvojusi septiņus gadus, un tie viņu nemaz nebija nogurdināju�i, nemaz nelikās garlaicīgi, jo viņa dievināja mū�īgi kustīgo sabiedrību. Tomēr brī�iem arī viņa ilgojās pēc kaut kā cita. Viņu aplidojo�ie vīrie�i � advokāti, politiķi, finansisti vai augstākās sabiedrības bezdarbnieki � uzjautrināja viņu drīzāk tikai kā aktieri; viņa neskatījās uz viņiem pilnīgi nopietni, lai gan cienīja viņu darbību, stāvokli un titulus.

Mākslinieks viņai iepatikās vispirms ar to, kas viņā bija jauns priek� viņas. Viņa ļoti labprāt pavadīja laiku darbnīcā, smējās no visas sirds, jutās asprātīga un tanī pat laikā apzinājās, ka viņu ielīksmo tas prieks, ko sagādā �ie seansi. Viņ� patika viņai arī tāpēc, ka viņ� bija skaists, spēcīgs un slavens; lai runā sievietes ko grib, bet tomēr neviena no viņām nespēj palikt vienaldzīga pret vīrie�a fizisko skaistumu un slavu. Ielīksmota, ka viņas sakaistumu ievērojis tāds sievie�u skaistuma pazinējs, atrodot arī �o mākslinieku ļoti skaistu, viņa iepazina arī viņa straujo un attīstīto prātu, atjautību, fantāziju, patiesas inteliģences un valodas burvīgumu, kas it kā apgaismoja visu, ko tas izteica.

Drīzi vien viņu starpā izraisījās draudzīgs tuvums, un tai rokas spiedienā, ar ko viņi apmainījās viņai darbnīcā ienākot, ar katru dienu vairāk viņi ielika abpusējas sirsnības.

Tādā kārtā viņa sajuta, ka glu�i nemanot, bez jeb kāda apzināta nolūka viņā atraisās vēlē�anās savaldzināt, un viņa piekāpās �īs savas vēlē�anās priek�ā. Viņa neko nedomāja, neko neplānoja; viņa vienkār�i koķetēja, pūlēdamās būt pēc iespējas pievilcīgāka, kā tas glu�i instinktīvi tiek darīts tā cilvēka priek�ā, kas patīk vairāk par visiem citiem. Un savā izturē�anās pret viņu, savos skatos, savos smaidos viņa ielika to valdzino�o, apburo�o pievilk�anas spēku, kas izstaro no sievietes, kad viņā pamostas vēlē�anās kļūt mīlētai.

Viņa teica viņam da�ādus glaimus, kas nozīmēja: �Jūs man ļoti patīkat�. Viņa piespieda viņu runāt, un klausīdamās ar vislielāko uzmanību, parādīja, cik lielu interesi viņ� iedve�. Viņ� pameta sareni, atsēdās viņai pretim un, tās dvēseliskās pacilātības sagūstīts, kas pamodina reibino�o apziņu, ka patīc, ļāvās aizrauties gan poētiskā, gan muļķīgā, gan filozofiskā vārdu plūdu jūsmā.

Kad viņ� bija līksms, arī viņa bija līksma; pūlējās izsekot viņa domu risinājumam, kad viņ� iedziļinājās filozofijā, lai gan ne vienmēr tas viņai izdevās. Bet, domājot pat par citām lietām, viņa izlikās, ka uzklausa viņu ar vislielāko izpratni, sirsnīgi priecādamās, ka viņ� paver savu iek�ējo pasauli, un viņ� sajūsminājās arvien vairāk, redzot savā priek�ā tādu klausītāju, jutās ielīksmots, ka atradis �o smalko, atklāto un uzņēmīgo dvēseli, kurā krita viņa domas kā graudi uzartā zemē.

Portreja sekmējās un solījās būt izcils darbs; mākslinieks bija nonācis tai radī�anas jūsmas stāvoklī, kas nepiecie�ams, lai uztvertu visas modeļa īpatnības un izteiktu tās dedzīgā pārliecībā, kas raksturo ikkatra patiesa artista iedvesmu.

Pieliecies viņai, lai notvertu visas viņas sejas kustības, visas krāsu un ēnu nianses tās ādā, acu izteiksmi un mirdzumu, vaibstu apslēptu prieku, viņ� uzsūca viņu sevī kā sGceklis ūdeni; un pārnesot uz audekla �o ielīksmojo�o, apburo�o emanāciju, kuru uztvēra viņa skats un kas pēc tam, līdzīgi vilnim, no viņa domām traucās uz viņa sareni, viņ� sajuta sevi apskurbu�u no �ī sievietes jaukuma iebaudītā vīna.

Viņa sajuta, ka viņ� vairs nav vienaldzīgs pret viņu, bet arī pati aizrāvās arvien vairāk un vairāk.

Kaut kas jauns bija ienācis viņas dzīvē, pie�ķīris viņai jaunu patiku dzīvot, atmodinājis kādu noslēpumainu prieku. Kad viņas klātbūtnē pieminēja viņu, viņas sirds iepukstējās straujāk un viņa ielīksmota traucās izpaust to, kas nekad no dvēseles neuzverd līdz lūpām: � �Viņ� iemīlējies manī�. Viņai patika, ka cildināja viņa talantu, bet vēl vairāk patika, kad teica viņu skaistu esam. Domājot par viņu vientulībā, kad viņu neaplidoja uzbāzīgie skati, viņa jutās sirsnīgi pārliecināta, ka ieguvusi sev labu draugu, kas vienmēr apmieņnāsies ar sirsnīgu rokas spiedienu.

Bie�i vien seansa vidū viņ� pēk�ņi nolika krāsu paleti un sarenes uz soliņa, paņēma savās rokas mazo Aneti, maigi skūpstīja viņai acis un matus, lūkodamies mātē, it kā teikdams: �Ne jau bērnu, bet jūs es skūpstu�.

Da�reiz �iljeruā kundze neņēma meitiņu līdzi, bet darbnīcā ieradās viena pati. �ādās dienās darbs nesekmējās un laiks pagāja pļāpā�anā.

Vienreiz viņa aizkavējās. Laiks bija auksts. Februāra beigas. Viņ� jau laikus atgriezās mājā, kā viņ� to vienmēr darīja dienās, kad viņa pozēja, jo arvien cerēja, ka viņa ieradīsies pirms noteiktā laika. Gaidās viņ� soļoja pa istabu, smēķēja un izbrīnējies jautāja sev, ka pēdējās nedēļas laikā jau simto reizi to dara: �Tātad, esmu iemīlējies?�

Viņ� nespēja sev atbildēt, jo nekad līdz �im nebija patiesi iemīlējies. Viņ� gan bija aizrāvies vairākas reizes, pat dedzīgi, un pat ilgāku laiku, bet �o aizrau�anos viņ� nekad nebija uzskatījis par mīlu. Tagad viņ� par to, kas viņā norisinājās, pabrīnijās.

Vai viņ� mīl? Bez �aubām, viņ� gandrīz nemaz nesajuta vēlē�anos viņu iegūt, ne reizes nebija nopietni domājis par �ādas iegū�anas iespējamību. Līdz �im, kad viņam iepatika kāda sieviete, viņu tūdaļ sagrāba kārības, viņ� izstiepa rokas, lai to iegūtu kā saldu augli, bet viņa dvēseles dziļumus nekad nesaviļņoja ne �īs sievietes klātbūtne, ne prombūtne.

�oreiz iegū�anas tieksmes tikko viņam pieskārās, it kā tās būtu apslēpu�ās aiz kādām citām jūtām, daudz varenākām, pagaidām vēl neskaidrām, tikko atmodinātām. Olivjē domāja; ka mīlai jāiesākas ar sapņiem, poētisku eksaltāciju. Turpretim, viss, ko viņ� tagad izjuta, likās savādu, drīzāk fizisku, nekā garīgu sajūtu pamodināts. Viņ� kļuva nervozs, nemierīgs, ārkārtīgi jūtīgs, kā cilvēks, kuru sāk vajāt slimība. Tomēr nekādas cie�anas neizteicās �ai karsonī, lai gan viņa domas, likās, bija saindētas no �īs asins uzbudi-nātības. Viņ� apzinājās, ka �is uzbudinātības cēlonis ir de �iljeruā kundze, atmiņas par viņu, viņas gaidī�ana. Viņ� neatrada sevī to aizrau�anos, kas, sagrābjot visu cilvēka būtni, neatvairāmi rauj to' tuvāk mīlamai sievietei, bet viņ� vienmēr sevī sajuta viņas klātesī-bu, it kā viņa vienmēr atrastos viņa tuvumā; aizejot viņa pameta it kā zināmu daļu no sevis, kaut ko netveramu un neizsakāmu. Ko gan? Vai tā ir mīla? Viņ� ielūkojās tagad savā sirdī, lai redzētu un saprastu, kas tur notiek. Viņa �ķita valdzino�a, bet nepiederēja tam ideālās sievietes tipam, kādu viņ� instinktīvi bija radījis savos sapņos. Kas izrunā vārdu �mīla�, tas jau iepriek� iztēlo tādas sievietes garīgās un fiziskās īpa�ības, kas varētu viņu savaldzināt, bet �iljeruā kundze, lai gan viņam viņa ļoti patika, tomēr nelikās tāda sieviete.

Bet kāpēc toreiz viņa tik ļoti viņu ieinteresēja, vairāk nekā visas citas sievietes, un pie tam citādāk nekā visas citas. Un kāpēc �ī interese par viņu tik neatlaidīgi vajāja?

Vai tikai viņ� nav iekļuvis viņas slazdos, ko sen jau nojauta? Varbūt viņa tomēr prata viņu pievilt, prata savaldzināt ar to savādo burvīgumu, kas izstaro no sievietes, kura vēlās patikt?

Viņ� staigāja, atsēdās, atkal staigāja, iededzināja vienu papirosu pēc otra un tūdaļ tos aizmeta, un visu laiku raudzījās stundeņa rādītājā, kas pārāk lēni slīdēja uz priek�u. Jau vairākas reizes ar lielām grūtībām viņ� bija atturējies no vēlē�anās pacelt ar nagu stundeņa stiklu un ar pirkstu galiņiem pabīdīt minū�u rādītāju līdz skaitlim, kuram tas tik laiski tuvojās.

Viņam likās, ka vajag tikai to izdarīt, � tūdaļ atvērsies durvis un ienāks viņa, kuru viņ� gaidīja; viņ� bērni�ķīgi ticēja, ka viņu var piemānīt un ar tādu viltību var piespiest viņu atnākt pirms noteiktā laika. Pēc tam viņ� pats pasmējās par �ādu savu neatlaidīgu un muļķīgu, bērni�ķīgu iedomu.

Beidzot viņ� sev jautāja: �Vai es varu kļūt viņas mīļākais?� �ī doma viņam likās savāda, grūti realizējama, pat trauk�anos uz �ādu mērķi viņ� uzskatīja neiespējamu, aiz tā iemesla, ka tas viss ienestu sare�ģījumus viņa dzīvē.

Un tomēr �ī sieviete viņam ļoti patika.

�Bez �aubām, es pārdzīvoju ļoti dīvainu momentu,� � tā viņ� rezumēja savas domas.

Stundenis nosita un piespieda viņu nodrebēt, lai gan uz �o troksni viņ� vairāk reaģēja ar nerviem nekā dvēseli.

Viņ� gaidīja viņu ar lielu nepacfetību, kas pieauga ik sekundi. Viņa vienmēr ieradās laikā; tātad, nepaies ne desmit minūtes, kad viņ� viņu jau ieraudzīs. �īm desmit minūtēm peajot, gaidas sāka viņu mocīt kā nelaimes priek�nojautas, pēc tam viņu sāka uztraukt tas, ka viņa piespie� viņu veltīgi iz�ķiest tik daudz laika, pēc tam pēk�ņi saprata, ka viņ� stipri cietis, ja viņa �odien neatnāks nemaz. Ko gan darīt? Jāgaida! Nē, � jāaiziet! Lai viņa atrod darbnīcu tuk�u, ja ierodas ar nokavē�anos.

Jāaiziet, bet kad? Cik laika atļaut viņai nokavēties? Vai labāk palikt un ar da�iem pieklājīgiem, bet vēsiem vārdiem likt viņai noprast, ka viņ� nav no tiem, kurus var piespiest gaidīt? Bet ja viņa nemaz neatnāk? Tādā gadījumā viņa, protams, atsūtīs telegrammu, zīmīti ar sulaini vai ekspresi. Ko viņ� darīs, ja viņa neatnāks? Tā būs pazaudēta diena; viņ� nespēs vairs strādāt. Nu un? Vajadzēs viņu apciemot, jo viņam nepiecie�ams redzēt viņu �odien!

Jā, tas taisnība, viņam bija vajadzība viņu redzēt, � dziļa, moko�a, neatvairāma vajadzība. Bet kas tā bija? Mīla? Konstatējot, ka stipri cietīs, ja viņa �odien neatnāks, viņ� vairs nejuta sevī ne eksaltētu domu, ne juteklisku aizrau�anos, ne mīlētāja sapņainību.

Mazā nama trepju galā ieskanējās zvaniņ�, un Olivjē Bertēns pēk�ņi sajuta aizraujamies elpu, bet tūdaļ viņ� arī tik ļoti ielīksmojās, ka pat palecās, uzmezdams papirosu gaisā.

Viņa ienāca; viņa bija viena.

Viņ� tūdaļ sadū�ojās.

� Ziniet, ko es sev nupat jautāju, jūs gaidot?

� Kā lai es to zinu?

� Es sev jautāju, vai neesmu jūs iemīlējis?

� Iemīlējis mani! Jūs esiet prātā sajucis!

Bet viņa pasmaidīja, un �is smaids sacīja:

�Cik mīļi, tas mani ļoti apmierina.�

Pēc tam viņa piebilda:

� Tā, protams, nav nopietnība. Kāpēc jūs tā jokojat?

Viņ� atbildēja:

� Glu�i otrādi, es runāju pavisam nopietni. Es neapgalvoju, ka esmu jau iemīlējis, bet tikai jautāju sev: vai nesāku jau jūs iemīlēt?

� Kas jūs pavedina tā domāt?

� Mans nemiers, kad jūsu te nav, mans prieks, kad jūs atnākat.

Viņa atsēdās:

� O, neuztraucaties par tādiem niekiem. Kamēr jūs mierīgi guļat un ar apetīti baudāt pusdienas, jums nedraud nekādas briesmas.

Viņ� iesmējās.

� Bet es nevarē�u gulēt un man zudīs ēstgriba?

� Brīdiniet mani.

� Un jūs?

� Es pametī�u jūs vienu, lai jūs varētu drīzāk izveseļoties.

� Cik jūs laipna.

Par �o mīlu viņi �ai seansā izteica daudz asprātībau. Tas pats notika arī turpmākajās dienās. Uzskatīdama to kā naivu un jautru joku, viņa, ienākot darbnīcā, labsirdīgi apvaicājās:

� Nu, kā ar jūsu mīlu �odien?

Un viņ� attēloja viņai nopietnā un tanī pa�ā laikā mazliet ironiskā balsī visu savas slimības attīstības gaitu, visu to iek�ējo, dziļo procesu, kuru nemitīgi risināja atmodinātās un augo�ās jūtas. Rotaļīgi atdarinādams profesoru, kas lasa zinātnisku lekciju, stundu pēc stundas viņ� analizēja savas dvēseles stāvokli, sākot ar to momentu, kad viņi vakar �ķīru�ies; un viņa uzklausīja viņu ar aizraujo�u interesi, mazliet uztraukta, viņa vārdu aizkustināta, it kā lasot romānu, kura varone ir viņa pati. Pūloties atstāstīt visas tās rūpes un cie�anas, kam viņ� kļūst par upuri, viņa balss brī�iem aprāvās, sāka drebēt, un da�reiz viens pats vārds vai pat vienkār�i balss noskaņa atsedza viņa sirdī elpojo�as sāpes.

Visu laiku ziņkārības drebināta, viņa izvaicāja viņu, nenovērsdama acis no viņa, kāri tverot atzī�anos, kuru bija mazliet drausmīgi dzirdēt, bet kurā patika klausīties.

Da�reiz, pieiedams viņai, lai palabotu pozu, viņ� saņēma viņas roku un mēģināja to noskūpstīt. Viņa ātri atrāva savus pirkstus un, savilkusi mazliet uzacis, sacīja:

� Nu ejiet, ejiet strādāt.

Viņ� turpināja strādāt, bet jau pēc piecām minūtēm kaut ko viņai ieminējās un veikli novirzīja sarunu pie tā vienīgā temata, kas viņus interesēja.

Viņas sirdī iezagās bailes. Viņai ļoti patika būt mīlamai, bet ne pārāk stipri. Par sevi viņa bija pārliecināta, bet baidījās, ka viņ� aizies pārāk tālu, ka viņai vajadzēs viņu pazaudēt, izgaisinot viņa sapņus, kuriem viņa pati palīdzējusi izplaukt. Viņa sajuta lielas sāpes, gandrīz izmisa, iedomājoties, ka vajadzētu atteikties no �īs maigās un izmeklētās draudzības, no �īm sirsnīgajām sarunām, kurās arvien pamirdzēja mīlas dzirkstis, kā zelta graudiņi strautā, kas aiz�alc pa zelta piesātinātu smil�u gultni.

Kad viņa izgāja no mājas, lai dotos uz mākslinieka darbnīcu, viņu pie�ļāca kvēls dzīves prieks, viņa jutās viegla un jautra. Kad viņa pieskārās Olivjē mājas zvana rausteklim, viņas sirds iepukstējās nepacietīgāk, un �o trepju paklāji �ķita mīkstāki par visiem tiem, kurus minu�as viņas kājas.

Tomēr Bertēns brī�iem kļuva drūms, kļuva nervozs, bet da�brīd pat ļauni uztraukts.

Viņ� pacieta savas nepacietības uzliesmojumus, tūdaļ centās tos apslāpēt, bet tie sāka vajāt viņu arvien bie�āk.

Vienreiz, tiklīdz viņa bija ienākusi, viņ� nesāka vis strādāt, bet atsēdās viņai blakus un sacīja:

� Tagad jūs redzat, ka tie nav joki, ka es patie�ām jūs neprātīgi mīlu.

�āda iesākuma apmulsināta, sajuzdama, ka pienākusi tā krīze, kuras viņa baidījās, viņa vēlējās viņu apturēt, bet viņ� vairs neklausījās. Viņa sabangotā nepacietība uzliesmoja, un viņa, bāla, drebo�a, baiļu sagrābta, bija spiesta viņu uzklausīt. Viņ� runāja ilgi, neko neprasīdams, runāja maigi, skumji, izmisu�ā padevībā, un viņa atļāva viņam saņemt viņas rokas. Viņa atļāva viņam noslīgt ceļos viņas priek�ā, un, nenovērsdams no viņas savu kaisli � nekustīgā skatā, viņ� lūdza viņu nesagādāt viņam cie�anas. Kādas cie�anas? Viņa nesaprata un nepūlējās saprast, mocīdamās redzot viņa cie�anas, bet �īs mokas viņa izjuta gandrīz kā laimi. Pēk�ņi viņa ieraudzīja viņa acīs asaras, kas viņu aizkustināja tik ļoti, ka no viņas lūpām izlidoja viegls kliedziens, un viņa bija ar mieru viņu apkampt kā apkampj raudo�u bērnu. Klusā balsī viņ� atkārtoja: �Redziet, redziet, cik ļoti es cie�u,� un pēk�ņi, viņa cie�anu aizrauta, viņa asaru iekvēlināta, viņa sāka pati raudāt, viņas nervi neizturēja, viņas drebo�ās rokas sniedzās pēc viņa.

Sajūtot sevi viņa apkampienos, sajūtot viņa kaislos skūpstus uz savām lūpām, viņa gribēja iekliegties, cīnīties, atgrūst viņu, bet tūdaļ arī saprata, ka viss pagalam, jo viņa ļāvās viņam, pretodamās atdevās, cīnīdamās apkampa viņu, kliegdama:. �Nē, nē, es negribu�.

Pēc tam viņa ilgi nespēja attapties, palika nekustīga, seju apslēpusi rokās, un tad pēk�ņi uzlēca kājās, pacēla cepuri, kas bija nokritusi uz grīdsegas, uzlika to galvā un izskrēja no istabas, nepievērsdama vērību Olivjē, kas, ieķēries viņas tērpā, lūgdamies pūlējās paturēt ilgāk pie sevis.

Nokļūstot uz ielas, viņu sagrāba neatvairāma vēlē�anās atsēsties uz trotuāra malas, tik ļoti nogurusi un salauzta viņa jutās; viņas kājas grīļojās. Garām brauca va�onis. Viņa lika tam apstāties un sacīja: �Brauciet lēnām, izviziniet mani, kur vēlaties.� Viņa iesteidzās karietē, aizcirta durtiņas un atlaidās sēdeklī, meklēdama vientulību aiz karietes stikliem, � vientulību, kurā viņa varētu sakārtot savas domas.

Vairākas minūtes viņa dzirdēja tikai karietes riteņu�troksni uz ielas akmeņiem. Tuk�ām, neko neredzo�ām acīm viņa raudzījās namos, gājējos, citos braucējos; viņa nedomāja neko, it kā būtu atvaļinājusi uz brīdi savas domas, neuzdro�inādamās apsvērt, kas noticis.

Bet, strauja un pēc savas rakstura diezgan dro�a, viņa drīzi vien pateica sev atklāti: �Tātad, esmu pazudusi sieviete.� Un atkal viņa da�as minūtes it kā sastinga, nomākta no pārliecības, �ausmu sagrābta, ka notikusi neizlabojama nelaime; tā cilvēks, kas nokritis no jumta un domā, ka viņam salauztas abas kājas, baidās pakustēties, neuzdro�inādamies pārliecināties, kas patiesībā noticis.

Bet viņas sirds, kurai, kā viņa bija bailēs gaidījusi, vajadzēja raustīties �ausmīgās sāpēs, sirds pēc �īs katastrofas tomēr palika pilnīgi mierīga un nesatricināta. Kamēr visa viņas dvēsele, likās, bija �ī kritiena sagrauta, viņas sirds tomēr turpināja pukstēt mierīgi un noteikti un, acīmredzot, nemaz nepiedalījās viņas gara sa-trauktībā.

�Tātad, esmu pazudusi sieviete,� atkārtoja viņa balsī, it kā ar �o vārdu skaņām vēlētos sevi galīgi pārliecināt. Tomēr �ī sirdsapziņas balss neatmodināja ne mazāko cie�anu atbalsi visā viņas būtnē.

Brīdi viņa ļāvās karietes �ūpo�anai, arvien vēl kavēdamās domās, kas darāms �ai �ausmīgajā stāvoklī. Nē, viņa necieta. Viņa tikai baidījās domāt, � tas ir viss; baidījās zināt, saprast, domāt. Glu�i otrādi, savas esības tum�ajos un nezināmajos dziļumos, kas veidojas mūsu tieksmju un iegribu nemitīgajā cīņā, viņa sajuta savādu, gandrīz neticamu mieru.

Tādā savādā mierā viņa palika varbūt pusstundu; beidzot saprazdama, ka nesagaidīs gaidīto izmisumu, viņa nokratīja sastingumu un izsaucās: �Cik savādi, nejūtos gandrīz nemaz apbēdināta.�

Pēc tam viņa sāka sevi pukot. Viņa sāka ienīst savu aklību un nespēku. Kā gan viņa varēja to neparedzēt? Nesaprast, ka �ī cīņa bija nenovēr�ama?., un ka �is cilvēks patika viņai pietieko�i stipri, lai kritiskā momentā izgaistu viņas pa�savaldī�anās?., un ka kaisles brāzmojumā kā vētrā var tikt salauzta pat viskrietnākā un patiesākā sirds?

Neganti un nicino�i sevi nopukojusi, viņa �ausmās sev jautāja; kas būs tālāk?

Viņas pirmās domas bija saraut visas saistības ar gleznotāju un nekad vairs viņu neredzēt.

Bet tiklīdz viņa nolēma tā rīkoties, pret �ādu rīcību tūdaļ sacēlās tūksto� iebildumi.

Kā izskaidrot �īs pazī�anās pārtrauk�anu? Ko teikt vīram? Vai caur to nekļūs saskatāma patiesība, par kuru sāks �ukstēt sabiedrībā?

Vai tāpēc pieklājības vārdā nebūtu labāk arī Olivjē Bertēnam spēlēt patmīlīgu vienaldzības komēdiju, pierādīt viņam, ka viņa izmetusi �o momentu no savas atmiņas un dzīves.

Bet vai viņa to spēs? Vai viņa spēs izlikties, ka nekā neatceras, vai spēs �im cilvēkam izbrīnējusies un dusmīga iemest sejā: �Ko jūs vēlaties no manis?� Vai viņu tāpat kā Bertēnu �ai brīdī neaizrāva dzīvnieciska kaisle?

Viņa ilgi �aubījās un beidzot tomēr nolēma, ka cita izeja nav iespējama.

Viņa dro�i ieradīsies pie viņa nākamā dienā un tūdaļ liks saprast, ko vēlas, ko prasa no viņa. Jāizturas tā, lai nekad vairs nevienā viņas vārdā, nevienā �estā, nevienā smaidā viņ� nesaskatītu neko tādu, kas liktu atcerēties �o kaunu. Protams, arī viņ� cietīs, bet kā labi audzināts un krietns cilvēks viņ� pakļausies viņas gribai un kļūs viņai atkal tas pats, kas bijis līdz �ai dienai.

Nonākusi pie �āda slēdziena, viņa pateica va�onim savu adresi un atgriezās mājās, galīgi sagurusi, sajuzdama tikai vienu vēlē�anos: apgulties, neviena neredzēt, aizmigt, aizmirsties. Viņa ieslēdzās savā istabā un atlaidusies dīvānā palika tur guļam līdz pusdienām, savādā sastingumā, atvairīdama no sevis �īs draudo�ās domas.

Pienākot pusdienas laikam, viņa iegāja ēdamistabā, apbrīnodama savu mieru, ar kādu varējusi sagaidīt savu vīru. Vīrs ienāca, nesdams rokās viņu meitiņu; viņa paspieda viņam roku, noskūpstīja meiteni nesajuzdama ne mazāko uztraukumu.

De �iljeruā kungs apvaicājās, kā viņa pavadījusi priek�pusdienu. Viņa vienaldzīgi atbildēja, ka tāpat kā vakar pozējusi.

� Vai portreja laba? � viņ� ieminējās.

� Tā kļūst ļoti līdzīga.

Pēc tam viņ� sāka runāt par savām darī�anām, ko parasti darīja pie pusdienu galda: par sēdēm palātā un debatēm, kas izcēlu�ās sakarā ar likumprojektu par pārtikas produktu vilto�anu.

Parasti viņa viegli pacieta �īs sarunas, bet tagad vīra pļāpā�ana viņu uztrauca, piespieda cie�āk novērot �o vulgāro daiļrunātāju, kas interesējās par tamlīdzīgām lietām; bet viņa tomēr klausījās, smaidīja, atbildēja viņam laipni, pat laipnāk, nekā parasti, un dzīvi piedalījās viņa banālajā sarunā. �ai brīdī viņa, uzlūkojot vīru, domāja: �Es viņu piekrāpu. Tas ir mans vīrs un es viņu piekrāpu. Cik savādi! Un tas vairs nav labojams. Es pazaudēju varu pār sevi. Da�as sekundes, tikai da�as sekundes es atļāvu sevi skūpstīt citam vīrietim, � un, lūk, es vairs neesmu godīga sieviete. Da�as sekundes, kuras nav iznīcināmas, radīja �o nelabojamo mazo faktu tik �ausmīgu, tik īsu, nekrietnāko no visiem noziegumiem, kādus vien spēj sieviete izdarīt... un es nejūtos nemaz izmisusi. Ja to man pateiktu vakar, es tam neticētu. Ja mani pārliecinātu vakar, ka tas var notikt, manas pirmās domas būtu par tām �ausmīgajām sirdsapziņas mokām, kuras man būtu �odien jāizcie�. Un tomēr es nejūtu �īs mokas, gandrīz nemaz nejūtu.�

Pēcpusdienā de �iljeruā kungs izgāja no mājas, kā viņ� to darīja gandrīz katru dienu.

Viņa uzsēdināja uz saviem ceļiem savu mazo meitiņu, raudāja un skūpstīja to; viņa raudāja sirsnīgas asaras; viņu mocīja sirdsapziņa, bet sirdī skumju nebija. Tomēr �ai naktī viņa neaizmiga.

Guļamistabas tumsā stiprāk mocīja tās briesmas, kas viņai varēja uzbrukt caur mākslinieka uzvedību; viņu sagrāba bailes, domājot par rītdienas sastap�anos, ko viņa teiks, skatoties viņam acīs.

Viņa piecēlās agri, bet visu rītu pavadīja savā dīvānā pūlēdamās paredzēt, no kā vajadzētu baidīties visvairāk, pārdomādama savas atbildes, sagatavodamās visādām negaidītām iespējamībām.

No mājas viņa izgāja jau laikus, lai ceļā vēl pagūtu �o to pārdomāt.

Viņ� negaidīja viņu un no vakardienas, visu �o laiku, jautāja sev, kā izturēties viņas klātbūtnē.

Pēc viņas aizie�anas, aizbēg�anas, kurai viņ� neuzdro�inājās pretoties, viņ� palika viens, un lai gan viņa jau bija tālu projām, ausīs tomēr skanēja viņas soļu troksnis, tērpa �aukstē�ana, durvju troksnis, kuras aizcirta uzbudināta roka.

Viņ� stāvēja nepakustēdamies, un dziļ�, kvēls prieks piepildīja viņa būtni. Viņa piederēja viņam, viņa, viņa! Tas noticis! Vai tas iespējams? Kad norima �īs negaidītās uzvaras mulsums, viņ� no jauna pūlējās pārdzīvot viņas saldumu un, lai labāk izjustu pazudu�o mirkli, atsēdās, gandrīz atlaidās dīvānā, kur viņa atdevās.

Viņ� ilgi palika tur, pilns domām, ka viņa ir mīļākā, ka starp viņiem � �o sievieti, pēc kuras viņ� tik ļoti ilgojās, un viņu � da�ās sekundēs ie�ķetināju�ās tās apslēptās saistības, kas tik noslēpumaini savieno divas būtnes. Viņa arvien vēl drebo�ajā miesā dzīvoja asas atmiņas par to īso mirkli, kad sastapās viņu lūpas, kad viņu miesas sakusa visspēcīgās dzīvības trīsās.

�ai vakarā viņ� neizgāja no mājas, lai izbaudītu pilnīgi �o savu domu saldumu; agri apgūlās, sajuzdams laimes trīsas visā savā būtnē.

Otrā dienā, tikko acis atvēris, viņ� jautāja sev; �Bet tālāk?� Kokotei, aktrisei viņ� nosūtītu puķes vai pat kādu dārgu nieciņu; tagad viņu mocīja jaunā stāvokļa komplicētība.

Protams, jāaizraksta viņai... Bet ko? Viņ� sāka rakstīt, strīpoja, saplēsa un no jauna iesāka divdesmit vēstules, tās visas viņam likās apvainojo�as, riebīgas un smieklīgas. Viņ� vēlējās uzmanīgos un burvīgos vārdos izteikt savu dziļo atzinību, savas neprātīgās kaisles brāzmojumu, savas bezgalīgās padevības apliecinājumu; bet �īs savādu, neatkārtojamu nian�u pilnās kaisles izteik�anai viņ� neatrada nekā, atskaitot novazātās, banālās, rupjās un smieklīgās frāzes.

Beidzot viņ� atteicās no nodoma rakstīt viņai vēstuli un nolēma viņu apciemot, tiklīdz pienāks seansa stunda, jo bija pārliecināts, ka viņa �odien neieradīsies.

Ieslēdzies darbnīcā, viņ� sajūsmināts lūkojās portrejā, un viņa lūpās drebēja vēlē�anās pieplakt �ai gleznai, kurā bija ietverta daļa no viņas. Brī�iem viņ� palūkojās caur logu uz ielu. Viņa sirds sāka drebēt, ieraugot tālumā sievietes tērpu. Divdesmit reizes viņam jau bija licies, ka tā ir viņa, bet kad �ī sieviete pagāja garām, viņ� bija spiests brīdi atsēsties, vil�anās sagrauts.

Pēk�ņi viņ� ieraudzīja viņu, neticēja savām acīm, paķēra binokli, pārliecinājās galīgi, un, briesmīga uztraukuma sagrābts, atsēdās un gaidīja viņas iera�anos.

Tiklīdz viņa ienāca, viņ� nometās ceļos viņas priek�ā un gribēja saņemt viņas rokas; bet viņa ātri tās atrāva, un tā kā viņ� palika ceļos nokritis, skumji lūkodamies viņas acīs, viņa vēsi izsaucās:

� Ko tas nozīmē, godāts kungs, ko jūs gribat teikt ar �o pozu?

� O, es jūs lūdzu..., � viņ� izdvesa.

Viņa dusmīgi pārtrauca:

� Piecelieties, jūs esat smieklīgs.

Viņ� piecēlās, apmulsis, turpinādams �ukstēt:

� Kas jums noticis? Kāpēc jūs mani tā spīdzināt? Es ta�u jūs mīlu!

Nedaudziem steidzīgiem, sausiem vārdiem viņa lika viņam saprast savu gribu:

� Es nesaprotu, ko jūs vēlaties teikt! Nekad nestāstiet man par jūsu mīlu, citādi es pametī�u �o darbnīcu un nekad vairs te neatgriezī�os. Ja jūs kaut vienu reizi aizmirsīsiet �o manu noteikumu, jūs mani nekad vairs neredzēsiet.

Viņ� uzlūkoja viņu, galīgi apmulsis no �ī negaidītā barguma. Beidzot viņ� saprata un nomurmināja:

� Es piekāpjos, kundze.

Viņa sacīja:

� Ļoti labi, tikai to es gaidīju no jums. Bet tagad pie darba: portrejas beig�ana pārāk ieilgst.

Viņ� sāka strādāt; bet viņa roka drebēja, acis skatījās gan, bet nekā neredzēja, viņ� vēlējās raudāt, � tik stipri viņ� jutās saplosīts.

Viņ� mēģināja iesākt sarunu, bet viņa tikko atbildēja. Kad viņ� izteica pāris laipnības par viņas sejas krāsu, viņa lika apklust viņam tik asā balsī, ka viņ� sāka sajust sevī atmostamies to mīlētāju negantību, kas da�reiz mīlu vienā momentā pārvēr� naidā. Visa viņa dvēsele, visa viņa miesa sāka drebēt no nervu satricinājuma, un tūdaļ, bez sevi�ķas pārejas viņ� sāka viņu nicināt. Tā, tā, lūk viņa, sieviete! Un arī viņa tāda pati, kādas ir visas citas! Kāpēc gan nē? Tik pat melīga, nepastāvīga, vāja kā visas citas. Viņa aizrāva viņu, savaldzināja ar publiskas sievietes paņēmieniem, pūlēdamās iekvēlināt neprātīgu kaisli un nekā nedot, kārdināja, lai atstumtu, pielietoja visus to nekrietno draiskuļu paņēmienus, kuras izliekas, ka nupat jau izģērbsies, lai novestu vīrieti lopa stāvoklī, lai piespiestu viņu elsot nevaldāmās kārībās.

Bet kas gan par to, galu galā, vēl ļaunāk viņai pa�ai! Viņa tomēr piederēja viņam, viņ� paņēma viņu. To viņa nespēj padarīt nebiju�u, nespēj nomazgāt no sevis, lai cik arī lepna neizliktos tagad sarunās ar viņu. Viņ� pirmais viņu aizmirsīs. Un patie�ām, tas jau būtu pēdējais neprāts � uzkārt sev kaklā tamlīdzīgu mīļā4 ko, atļaut savu mākslinieka dzīvi sagrauzt skaistas sievietes kaprīzajiem zobiņiem.

Viņam uznāca nevaldāma vēlē�anās svilpot kā to viņ� parasti darīja modeļa klātbūtnē; jūtot, ka viņa uztraukums kļūst arvienu lielāks un baidīdamies izdarīt kādu muļķību, viņ� saīsināja seansu, aizbildinādamies ar neatliekamu vizīti. Atvadoties viņi laikam gan jutās daudz tālāk viens no otra, nekā tai pirmajā sastap�anās dienā pie hercogienes de Mortemenas.

Palicis viens, viņ� apģērbās un izgāja. Aukstā saule caur baltas miglas piesātināto gaisu bija izkaisījusi pār pilsētu bālu, it kā melīgu un skumju gaismu.

Brīdi viņ� gāja ātriem, uztrauktiem soļiem, uzgrūzdamies gājējiem, bet pamazām viņa naids norima un pārvērtās izmisumā un skumjās. Atkārtojis vēlreiz sevī visus tos- pārmetumus, ar kuriem viņu apveltīja, viņ�, pa�am nemanot, sāka salīdzināt viņu ar garāmejo�ām sievietēm, atcerējās, cik skaista, cik apburo�a viņa bija. Līdzīgi daudziem citiem, viņ�, neuzdro�inādamies pats sev atzīties, vienmēr gaidīja neiespējamo sastap�anos, to vienīgo, poētisko un kaislo izjūtu, kas dzīvo mūsu sirdī kā sapņu migla. Vai �ī sapņu migla tagad neaizbēg no viņa? Vai viņa nav tā būtne, kas spētu dot viņam to, gandrīz neiespējamo laimi? Bet kāpēc gan tā neuzzied? Kāpēc nekad nelaimējas satvert to, pēc kā ilgojam? Kāpēc arvien iegūstam tikai drusciņas no tā, ko vēlamies, un tas tikai pavairo mūsu vil�anās sāpes?

Tagad viņa naids vairs nebija vērsts pret jauno sievieti, bet gan pret dzīvi. Padomājis, viņ� atzina, ka nav iemesla ienīst viņu. Galu galā, ko gan viņ� varēja pārmest? � vai to, ka viņa krietni izturējās pret viņu, bija mīļa un laipna? � Viņai gan bija tiesības pārmest viņam necienīgo uzve�anos.

Viņ� pārnāca mājā ļoti noskumis. Viņam uznāca vēlē�anās lūgt piedo�anu, upurēt sevi viņas labā, piespiest visu aizmirst, un viņ� pārdomāja, kā likt viņai saprast, ar cik lielu prieku viņ� tagad un līdz pa�ai nāvei izpildīs visas viņas vēlē�anās.

Otrā dienā viņa ieradās savas meitiņas pavadībā ar tik rūgtu smaidu sāpju pilnā sejā, ka gleznotājs, likās, saskatīja �ajās zilajās acīs, kuras nesen vēl mirdzēja tik līksmi, visas cie�anas, visus sirdsapziņas pārmetumus, visas izmisuma mokas, kuras pārdzīvoja �ī sieviete. Tas viņu aizkustināja, dziļa no�ēla iegūla sirdī, un, pūlēdamies izdzēst notiku�o no viņas atmiņām, viņ� izturējās jūtīgi apvaldīti un izsmalcināti laipni. Viņa atbildēja viņam maigi, lēnprātīgi, ar noguru�as un salauztas, cietu�as sievietes izskatu.

Un, vērojot sievieti, viņu atkal sāka vajāt neprātīgās domas, ka mīl un tiek mīlēts. Viņ� jautāja sev, kāpēc viņa vairs nepuko viņu, kā gan viņa varēja atkal atgriezties te, uzklausīt viņu un atbildēt, ja starp viņiem dzīvo �īs atmiņas.

Ja viņa atkal varēja te atnākt, dzirdēt viņa balsi, uzlūkot viņu un domāt to vienīgo domu, kas viņu tagad ne uz mirkli neatstāj, tas nozīmē, ka �īs domas nav kļuvu�as viņai nepacie�amas. Kad sieviete ienīst vīrieti, kas viņu ieguvis, viņa sastopoties nespēj atturēties neparādīt savu naidu vienādi vai otrādi. Viens no diviem: vai nu viņa ienīst viņu vai piedod. Bet ja viņa piedod, tad viņa vairs nav tālu no mīlas.

Turpinādams strādāt, viņ� pārdomāja tamlīdzīgas domas, � noteiktas, skaidras, pārliecino�as; un sajuta, ka viņa dvēseli piestrāvo gaisma, sajuta sevi spēcīgu, gaidāmo notikumu veidotāju.

Jābūt tikai godprātīgam, pacietīgam, padevīgam, gan tad agrāk vai vēlāk viņ� atkal viņu iegūs.

Viņ� prata gaidīt. Lai nomierinātu un no jauna iekarotu viņu, viņ� pielietoja viltību: izrādīja �ķietamu, sirdsapziņas pārmetumu applīvu-rotu maigumu, kļuva nedro�i un kautri uzmanīgs, piespiesti vienaldzīgs. Nomierinājies, pārliecināts par drīzu uzvaru, viņ� neatrada iemeslu uztraukties, vai �is uzvaras bridis pienāk mazliet agrāk vai vēlāk. Viņam pat sagādāja savādu baudu �ī nesteig�anās, pacietīgā viņas saudzē�ana, sacī�ana sev: �Viņa baidās, viņa arvien vēl ierodas savas meitiņas pavadībā.�

Viņ� juta, ka starp viņiem lēni norisinās tuvo�anās process, un grāfienes skatā parādās kāds savāds, apvaldīts, slimīgi maigs mirdzums, dvēseles un gribas sauciens, kas mocās un it kā lūdz: �Nu, ņem ta�u mani!�

Pēc kāda laiciņa, apmierināta ar viņa izturē�anos, viņa atkal sāka ierasties viena. Viņ� izturējās draudzīgi, kā māsai stāstīja par savu dzīvi, par saviem nodomiem, savu mākslu.

Viņa sajūsminājās par �ādu pa�aizlieg�anos un ar prieku uzņēmās viņa domu līdzrisinātājas lomu; viņai glaimoja, ka viņ� tādā kārtā at�ķir viņu no visām pārējām sievietēm, un bija pārliecināta, ka no �īs garīgās draudzības viņa talants kļūs vēl smalkāks. Bet arvien apspriezdamies ar viņu, cienīgi uzklausīdams viņas domas, viņ� dabīgi piespieda viņu atteikties no padomdevējas lomas un kļūt par iedvesmas svētās misijas priesterieni. Viņu ielīksmoja pla�ais iespaids uz �o lielo cilvēku, un viņa pamazām samierinājās ar domām, ka viņ� mīl viņu kā mākslinieks un smeļ no viņas iedvesmu savam rado�am darbam.

Un vienā vakarā pēc ilgākas sarunas par lielu mākslinieku mīļākajām viņa atkal atmodās viņa apkampienos. �oreiz viņa vairs neaizbēga, bet palika un atmaksāja viņam viņa skūpstus.

Viņa vairs nesajuta sirdsapziņas pārmetumus, bet tikai neskaidru pagrim�anas smeldzi, un paļāvās liktenim, lai paslēptos no prāta pārmetumiem. Viņam pieķerties pavēlēja sirds, kas līdz �im bija palikusi jaunavīga, dvēsele un miesa ļāvās paraduma glāstu mānīgajai varai; viņa pieķērās viņam kā jau vīrietim pieķeras maigas sievietes, kas mīl pirmo reizi.

Viņ� izjuta mīlas aso līksmi, juteklisko un poētisko. Da�reiz viņ� pārdzīvoja sajūtu, it kā viņ� aizlido, rokas izstiepis, it kā sajustu rokās, miesīgi būtu ieguvis to spārnoto, apburo�o sapni, kas vienmēr lidinās vīrs mūsu cerībām.

Viņ� pabeidza grāfienes portreju, un tā bija neapstrīdami labākā no visām viņa gleznotām portrejām, jo te viņ� bija pratis saskatīt un ielikt to neizteicamo, kas gandrīz vienmēr māksliniekam aizslīd garām, to dvēseles noslēpumaino seju, kas vienmēr atspoguļojas cilvēka miesīgajā sejā.

Pēc tam pagāja mēne�i, pagāja gadi, kas gandrīz nemaz neatvēsināja saistības, kas vienoja viņus, grāfieni de �iljeruā un mākslinieku Olivjē Bertēnu. Viņ� nedega vairs tai pirmā laika aizrautības kvēlē, bet izjuta mierīgu, dziļu pieķer�anos, savā ziņā iemīlēju�os draudzību, kas bija kļuvusi par paradumu.

Turpretim viņas jūtu kvēle kļuva arvien lielāka; tās bija nedalītas jūtas, kurās dzīvo sievietes, kas atdodas vīrie�iem pilnīgi un uz visiem laikiem. Tikpat krietnas un patiesas savās attiecībās pret mīļāko, kādas viņas varētu būt arī pret vīru, viņas pilnīgi ziedo sevi �ai vienīgajai mīlai, kuru nekas vairs nespēj iznīcināt. Viņas ne tikai mīl savu mīļāko, bet ari vēlas viņu mīlēt; viņas redz tikai viņu; viņa domas pārpilnām piepilda viņu dvēseli, ka tur nekādām blakus lietām vairs neatliek vietas. Viņas sasita savu dzīvi labprātīgi, kā pirms me�anās ūdenī ar nolūku noslīkt savas rokas sasien cilvēks.

Un no momenta, kad �ādas mīlas sagūstīta grāfiene atdevās viņam, viņu sāka mocīt bailes par Olivjē Bertēna uzticību. Viņu saistīja pie viņas tikai vīrie�a iegribas, kaprīze, garāmskrejo�a aizrau�anās ar sievieti, kuru nejau�i devis liktenis, pilnīgi tāpat kā agrāk ar daudzām citām sievietēm! Viņai viņ� �ķita tik brīvdomīgs, tik paļāvīgs kārdinājumiem; kā visi vīrie�i, viņ� dzīvoja nepakļaudamies ne pienākuma apziņai, ne paraduma varai, ne valdo�iem uzskatiem! Viņ� � skaists cilvēks, slavens, milzīgiem panākumiem apveltīts, viņa ātri uzliesmojo�ām iegribām pieejamas visas augstākās sabiedrības sievietes, kuru nevainība ir tik viegli paņemama, un visas teātra sievietes, kuras apveltī ar savu labvēlību tādus vīrie�us kā viņ�. Cik viegli var notikt, ka vienā jaukā vakarā viena no �īm sievietēm aiziet viņam līdzi, iepatīkas viņam un galīgi paņem savās rokās!

Viņa tāpēc dzīvoja mū�īgās bailēs pazaudēt viņu, spiega acīm novēroja visas viņa kustības, izturē�anos, stipri uztraukdamās da�reiz no viena viņa vārda, dziļi ciezdama vienmēr, kad viņ� apbrīnoja kādu citu sievieti, cildināja kādas citas sievietes seju vai daiļo figūru. Viņu �ausmināja viss, ko viņa zināja par viņa dzīvi, un viņu piespieda drebēt viss, ko viņa vēl nezināja. Ikreiz, kad viņi sastapās, viņa ar vislielāko uzmanību neuzkrīto�i izvaicāja viņu, piespie�ot viņu izteikt visas savas domas par cilvēkiem, kurus viņ� redzējis, par mājām, kur viņ� ielūgts pusdienās, pūlējās uzzināt visu, pat vissīkākos viņa iespaidus. Bet kad viņai likās, ka nojau� sve�a iespaida iespējamību no citas puses, viņa prata tad cīnīties pret to ar apbrīnojamu viltību, lai�ot apgrozībā visda�ādāko līdzekļu neiztuk�ojamo arsenālu.

О, bie�i vien viņa ar savu nojautu uzminēja �īs aizlidojo�ās intridziņas bez dziļākām saknēm, kuru mū�s ir viena vai divas nedēļas, un kuras vienu otru reizi ir neizbēgamas ikkatra izcilus mākslinieka dzīvē.

Viņai piemita, tā sakot, briesmu intuīcija, viņa sajuta �o briesmu tuvo�anos, pirms jaunā aizrau�anās faktiski bija sagūstījusi Olivjē, apdve�ot viņu ar to svētdienīgo mirdzumu, kas vienmēr sāk starot acīs un sejā, tiklīdz vīrieti satraucis mīlas sapnis.

Tādās reizēs viņa cieta, nespēja mierīgi iemigt, baidīdamās no moko�iem �aubu sapņiem. Lai viņu notvertu nozieguma vietā, viņa ieradās pie viņa bez brīdinājuma, apbēra negaidītiem, pilnīgi naiviem jautājumiem, izklau�inādama domas, izdauzīdama viņa sirdi kā izdauza un izklausa saslimu�u cilvēku, lai noteiktu apslēpto slimību.

Un palikusi viena, viņa tūdaļ sāka raudāt, pārliecināta, ka �oreiz viņai viņu atņems, nolaupīs �o mīlu, pie kuras viņa turējās tik dedzīgi, jo bija ielikusi tajā visu savu gribu, savas jūtas, visas cerības un sapņus.

Bet kad viņa atkal sajuta viņu atgrie�amies pēc viena no �ādiem īsiem atsaluma brī�iem, viņai likās, ka no jauna ieguvusi, no jauna saņēmusi viņu savā rīcībā kā pazaudētu un pēk�ņi atrastu lietu, klusa un dziļa laime piepildīja viņu tādās reizēs, un, ja gadījās iet gar baznīcu, �ī laimes sajūta spieda viņu tur ieiet un pateikties Dievam.

Mū�īgās rūpēs patikt viņam vienmēr un vairāk par citām sievietēm, pasargāt viņu no visām sāncensēm, pārvērta viņas dzīvi nemitīgā cīņā, pie kam viņas iero�i bija � kokotes iero�i. Viņa nenogursto�i pūlējās būt viņa acīs graciozākā un skaistākā starp visām citām sievietēm. Viņa vēlējās, lai visur, kur viņ� varētu dzirdēt viņas vārdu, apbrīnotu viņas skaistumu, gaumi, prātu un tualetes. Viņa centās viņa dēļ patikt arī citiem; viņa centās sajūsmināt citus tikai tāpēc, lai viņ� varētu lepoties ar viņu un sajustu greizsirdību. Un vienmēr, redzot pamostamies viņā greizsirdību, viņa piespieda viņu mazliet ciest, pēc tam apveltīja viņu ar jaunu uzvaras prieku, kas padarīja viņa mīlu vēl kvēlāku, patmīlību lielāku.

Pēc tam viņa saprata, ka pasaulē viņ� vienmēr var sastapt sievieti, fiziski daudz kārdino�āku nekā viņa, kārdino�āku jau ar savu jaunumu vien, � tāpēc viņa sāka pielietot citu taktiku: sāka viņam glaimot un lutināt viņu.

Nemanāmi, bet nemitīgi viņa viņu cildināja; viņa uzbūra ap viņu glāsto�u, neizgaisto�u apbrīno�anas un neskaitāmu komplimentu atmosfēru, lai visās citās vietās draudzība un pat mīla liktos viņam vēsa un nepilnīga, lai viņ� pat tad, kad viņu iemīlētu cita, beigās saprastu, ka neviens viņu tā nav izpratis kā viņa.

Savu māju, savas viesības, kur viņ� tik bie�i ieradās, viņa pārvērta par vietu, uz kuru viņa mākslinieka lepnums traucās tikpat stipri, cik viņa vīrie�a sirds � par to vietu Parīzē, kur viņ� ieradās visbie�āk un labprātāk, jo te atrada apmierinājumu visas viņa vēlmes un kaprīzes.

Viņa ļoti labi pazina viņa gaumi un, vadoties no tās, prata panākt, lai tos brī�us, kurus viņ� pavada viņas mājā, nekas vairs nespētu atvietot. Vēl vairāk: viņa veikli viņā izveidoja jaunu gaumi, atmodināja prasības pēc izmeklētas, izsmalcinātas baudas, materiālas un garīgas, ieaudzēja viņā ilgas pēc mīlas, dievinā�anas un glaimu rūpīgas uzmanības atmosfēras. Viņa centās iekārdināt viņa acis ar dzīvokļa grezno iekārtu, viņa osmi � ar smalkiem aromātiem, viņa ausis � ar glaimojo�iem vārdiem, viņa muti � ar gar�īgiem ēdieniem.

Bet kad mērķis bija sasniegts, kad viņai bija palaimējies �ī patmīlīgā, izlutinātā vecpui�a dvēselē un miesā iepotēt milzīgu daudzumu sīku tirānisku para�u, kad viņa beidzot pilnīgi jutās pārliecināta, ka neviena cita mīļākā nepratīs ar tādu mākslu apmierināt un uzturēt modras �īs para�as, saistīt viņu pie sevis ar tūksto� maziņiem dzīves priekiem, viņu pēk�ņi sagrāba bailes. Redzot, ka viņam apriebusies pa�a māja, ka viņ� vienmēr sūdzas par savu vientuļo dzīvi un par to, ka nevar justies pie viņas pilnīgi brīvs, sabiedrības uzskatu neierobe�ots, zinot, ka viņ� klubos un citur meklē glābiņu no savas vientulības, viņa sāka baidīties, ka viņ� nesāk domāt par precē�anos.

Bija dienas, kurās viņu tik ļoti mocīja tamlīdzīgas domas, ka viņa vēlējās drīzāk novecoties, izbeigt �o uztraukuma pilno dzīvi un atpūsties; viņa sapņoja par mierīgākām, vēsākām saistībām.

Bet gadi pagāja, viņu saistības neizira. Ķēde, kas viņu saistīja, bija stipra, un viņa rūpīgi atjaunoja �īs ķēdes locekļus, kad tie sadila. Joprojām viņa palika modra, sargāja mākslinieka sirdi kā sargā bērnu, kas pāriet ripojo�u ekipā�u pilnai ielai. Ikrītus viņa pamodās bailēs no nezināmās nākotnes, kas slēpj sevī mū�īgus draudus.

Grāfs, nekā nenojauzdams un nebūdams nemaz greizsirdīgs, uzskatīja pilnīgi dabīgu �o draudzību starp savu sievu un slaveno mākslinieku, kuru visur uzņēma ar izstieptām rokām. Sastopoties �ie divi vīrie�i pierada viens pie otra un beigu beigās pat iemīļoja viens otru.

Kad Bertēns piektdienas vakarā iegāja savas draudzenes mājā, kur bija ielūgts pusdienās, lai nosvinētu Antuanetes de �iljeruā atgrie�anos, mazajā Ludviķa XV stila viesistabā vēl neviena nebija, izņemot Mizadjē kungu, kas nupat bija ieradies.

Tas bija gudrs vecis, kas varētu varbūt ieņemt pat ļoti redzamu stāvokli, un nekādi nevarēja samierināties domām, ka nav to iekarojis.

Būdams vecā re�īma laikā ķeizarisko muzeju pārzinis, viņ�, republikai nodibinoties, bija pratis kļūt par daiļo mākslu inspektoru, kas netraucēja viņam arī turpmāk palikt vispirms par kņazu, visas Eiropas aristokrātijas kņazu, kņazieņu un grāfieņu draugu un būt par mākslinieku zvērinātu aizbildni. Viņa prāts bija dzīvs un kustīgs, spējīgs notvert katru lidojo�u frāzi, viņa runas dāvanas bija ļoti elastīgas, tās ļāva viņam patīkami mēļot par visikdieni�ķākajām lietām, viņa lokanais prāts ļāva viņam justies visur, ikkatrā sabiedrība kā savā mājā, un, beidzot, viņa smalkā diplomāta nojauta ļāva viņam jau no pirmā acu uzmetiena atminēt cilvēkus. No rīta līdz vakaram viņ� gāja no vienām viesībām uz otrām, visur ļaujot ritēt savai spīdo�ai, neauglīgajai un pļāpīgajai daiļrunībai.

Būdams vispusīgs, par visu viņ� runāja ar imponējo�u autoritāti, vul-garizatora skaidrību, par ko viņu ļoti cienīja augstākās sabiedrības sievietes, kuras viņ� apkalpoja kā nepiecie�ama, tā sakot, staigājo�a enciklopēdija. Viņa zinā�anas patie�ām bija diezgan lielas, neskatoties uz to, ka bija izlasījis tikai visnepiecie�amākās grāmatas; bet viņam bija tuvas attiecības ar piecām akadēmijām, ar visiem zinātniekiem, visiem rakstniekiem, speciālistiem visda�ādākajos jautājumos. Uzklausot viņus, viņ� prata veikli nedzirdēt visus pārāk tehniskos, viņa mērķim nevajadzīgos paskaidrojumus un apbrīnojami paturēt prātā visu citu. Viņa zinā�anas, sagrābtas, tā sakot, no tuk�a gaisa, ieguva to valdziņā tību, skaidrību un grāciju, kas tās darīja tikpat pieejamas un saprotamas kā zinātniskās pasakas. Viņ� atstāja universālas ideju krātuves iespaidu, vienas no tām krātuvēm, kur nekad nevar atrast nevienas patiesi vērtīgas un retas lietas, bet kur toties par lētu cenu var iegūt bagātīgā izvēlē visu pārējo, visda�ādākās �ķirnes, visda�ādāko fabriku ra�ojumus, sākot ar virtuves piederumiem un beidzot ar primitīviem fizikas kabineta vai mājas ķirurģijas instrumentiem.

Mākslinieki, kurus sakarā ar savu amatu viņam nācās bie�i sastapt, zobojās par viņu, bet arī baidījās no viņa. Tomēr viņ� da�ādi

viņiem pakalpoja, palīdzēja pārdot gleznas, ie�ķetināja pazī�anos ar augstāko sabiedrību; viņam patika viņus ievest viesistabās, rūpēties par viņiem, atvieglināt viņiem karjeras pirmos soļus; likās, viņ� ziedoja sevi noslēpumainajai, augstākās sabiedrības un mākslinieku savieno�anas operācijai, lepodamies ar to, ka labi pazīst pēdējos un laipni tiek uzņemts no pirmās, ieturējis brokastis Velsas prin�a sabiedrībā, kas tolaik viesojās Parīzē, viņ� tās pa�as dienas vakarā ēd pusdienas Pola Adelmana, Olivjē Bertēna un Amori Moldāna sabiedrībā.

Bertēns pret viņu izturējās diezgan draudzīgi, teica viņu uzjautrino�u un sauca viņu par: �Ēzeļa ādā iesietu Zila Verna enciklopēdiju.�

Vīrie�i paspieda viens otram roku un sāka runāt par politiku, par baumām sakarā ar gaidāmo karu. Mizadjē atrada patreizējo stāvokli draudo�u un centās to pārliecino�i motivēt: Vācija dabīgi cen�as mūs no�ņaugt un nepalaidīs, protams, garām izdevīgo momentu, ko Bis-marks gaidījis jau astoņpadsmit gadus. Bet Bertēns ar neapgā�amiem argumentiem pierādīja, ka �īs bailes ir tikai himeras, ka no'Vācija puses būtu neprāts sakompromitēt savu uzvaru ar avantūru, kuras panākumi pārāk ap�aubāmi, un ka kanclers ir pietieko�i prātīgs, lai sava mū�a pēdējās dienās neliktu uz spēli visu savu slavu.

Tomēr Mizadjē lika noprast, ka ir zināmas lietas, kuras izpaust viņam nav tiesību. Vakar dienā viņ� sastapis ministru, bet vakarā lielkņazu Vladimiru, kas atrodas Parīzē, caurbraucot no Kannām.

Mākslinieks nepiekāpās; ar mierīgu ironiju viņ� apstrīdēja �o kompetento cilvēku domas. Aiz visu �o baumu aizkulisēm slēpjas bir�as vīri, kas gudro jaunas finansu mahinācijas! Varbūt tikai viens Bis-marks varētu �ai lietā teikt noteico�o gala vārdu.

Ienāca de �iljeruā kungs, sirsnīgi paspieda viņiem rokas un eļļotiem vārdiem atvainojās, ka pametis viņus vienus.

� Nu, bet jūs, dārgais deputāt, � sacīja gleznotājs, � kādas jūsu domas par karu.

De �iljeruā kungs atraisīja visu savu daiļrunību. Kā palātas loceklim, tas labāk viņam zināms nekā citiem visiem, lai gan viņ� nav vienās domās ar savu kolēģu vairākumu. Nē, viņ� netic drīza konflikta iespējamībai, no kā baidās tā saucamā patriota līga. Un viņ� trekniem vilcieniem sāka zīmēt Bismarka portreju, portreju Sen-Si-mona garā. �o cilvēku, viņ� sacīja, negrib saprast, nevar saprast, jo visi pieradu�i ielikt otrā savu personīgo domā�anu un uzskata otru par spējīgu izdarīt to, ko pa�i darītu viņa vietā. Grāfs Bismarks nemaz nav ne liekulis, ne melīgs diplomāts, viņ� ir atklāts, rupj� cilvēks, kas vienmēr izkliedz patiesību, vienmēr pasaka savus īstos nolūkus. �Es vēlos mieru,� viņ� saka. Un tas ir pareizi, viņ� vēlās mieru un tikai mieru, � to neapgā�ami pierāda visa viņa darbība pēdējo astoņpadsmit gadu laikā, to pierāda viss, neizslēdzot pat bruņo�anos, neizslēdzot pat līgumus, ar kuriem viņ� apvieno tautas mūsu tieksmju savaldī�anai. Un de �iljeruā kungs nobeidza iespaidīgā, pārliecinātā balsī: �is lielais cilvēks � un viņ� patie�ām ir liels cilvēks � vēlās mieru, bet tikaK draudus un spaidu līdzekļus atrod derīgus miera sasnieg�anai. Patiesībā, kungi, viņ� ir liels barbars.

� Mērķis attaisno līdzekļus, � iebilda Mizadjē, � es pilnīgi jums piekrītu, ka viņ� dievina mieru, ja jūs atzīstat tāpat kā es, ka viņ� alkst pēc kara �ī miera sasnieg�anai. Tā ir patiesība, tikpat neapstrīdama, cik pārsteidzo�a: mūsu laikos nepasludina karu citādi kā tikai miera kāro�anas vārdā!

Apkalpotājs pieteica:

� Viņas gai�ība hercogiene de Mortemena!

Viesistabā ienāca gara, pilnīga sieviete, valdonīgu gaitu.

�iljeruā piesteidzās viņai noskūpstīt roku un jautāja:

�. Kā klājas, hercogiene?

Abi viesi palocījās viņai cienīgi, bet mazliet familiāri, jo hercogiene bija laipna un mīlēja nepiespiestu izturē�anos.

Ģenerāļa hercoga de Mortemena atraitne, marķīza de Farandāla meita, slavenas un savas vecās cilts pārstāve, izprecinājusi savu vienīgo meitu kņazam Salia, savā mājā Varenna ielā pieņēma �īs pasaules slavenos, kas sastapās pie viņas un apmainījās laipnībām. Neviena augstība neizbrauca cauri Parīzei, neiebaudījusi pusdienas pie viņas galda, un ikkatrs cilvēks, kas piespieda sabiedrību runāt par sevi, pamodināja viņā tūdaļ vēlē�anos iepazīties. Viņa sajuta vajadzību redzēt viņu, parunāt ar viņu, iegūt savu slēdzienu par viņu. Tas viņu ārkārtīgi uzjautrināja, darīja līksmu viņas dzīvi, apmierināja to augstprātīgo un labvēlīgo ziņkārību, kas viņā vienmēr kvēloja.

Tiklīdz viņa atsēdās, tas pats sulainis sauca:

� Barona un baronese de Korbellī!

Viņi abi bija jauni � barons pliku galvvirsu un resns, baronese trausla, smalka, melnūksnēja.

�is pāris ieņēma īpatnēju vietu fran�u aristokrātijas aprindās, kur tas iekļuva, pateicoties vienīgi rūpīgai savu sakaru izlasei. Cēlu�ies no aristokrātijas zemākās �ķiras, bez iespaidiem un personīgiem talantiem, vadīdamies vienmēr un visur vienīgi no savas nevaldāmās kaisles uz visu, kas nesa izmeklētas sabiedrības zīmogu, �comme-il-faut�, viņi tomēr bija pratu�i kļūt ievērojami daudzu acīs kā Parīzes highdife augstākais zieds un sasniedza to vienīgi ar to, ka apmeklēja tikai visievērojamākās ģimenes, izrādīja visur augstākā mērā rojālas, godprātīgas, korektas jūtas, cienīja to, ko cienīt bija pieņemts, nicināja to, ko bija pieņemts nicināt, nekad neatļāvās ne mazākās atkāpes no sabiedrības dogmām un ar vislielāko pārliecību kalpoja visām etiķetes detaļām. Viņu uzskati savā ziņa pildīja krietnības kodeksa lomu un viņu iera�anās vienā vai otrā namā bija visdro�ākā garantija par �ī nama respektējamo krietnumu.

Korbellī bija grāfa de �iljeruā attālāki radinieki.

� Bet kur, � izbrīnējusies izsaucās hercogiene, � ir jūsu sieva?

� Vienu minūti, tikai vienu minūti, � atsaucās grāfs. � Viņa grib pārsteigt mūs un tūlīt ieradīsies, tūlīt.

Kad de �ilj eruā kundze mēnesi pec kāzām saka parādīties sabiedrībā, viņu iepazīstināja ar hercogieni de Mortemenu, kura viņu tūdaļ iemīlēja, tuvināja sev, paņemot viņu savā aizbildniecībā.

Divdesmit gadu laikā �ī draudzība nekad vēl nebija apmākusies. Hercogienes mājā arī notika mākslinieka pirmā sastap�anās ar grāfieni de �iljeruā.

Mizadjē, pieiedams hercogienei, jautāja:

� Hercogiene, vai jūs jau apmeklējāt Neatkarīgo izstādi?

� Nē, kas tie ir?

� Pulciņ� jaunu mākslinieku, impresionisti. Divi ir ļoti apdāvināti.

Ievērojamā dāma nicino�i nomurmināja:

� Es nemīlu �o kungu kumēdiņus.

�ī pa�paļāvīgā, noteiktā sieviete neatzina citu domas un uzskatus, bet savus uzskatus viņa dibināja vienīgi uz sava sociālā stāvokļa pārākuma apziņas; pret māksliniekiem un zinātniekiem viņa izturējās kā pret inteliģentiem algād�iem, kuriem Dievs uzlicis par pienākumu iepriecināt augstākās sabiedrības cilvēkus un pakalpot viņiem. Viņas uzskatu pamatā vienmēr atradās izbrīns un neliekuļota bauda, ko viņa izjuta, ieraugot kādu lietu, lasot kādu grāmatu, dzirdot jaunas ziņas.

Gara, pilnīga miesās, sarkana, skaļu balsi, viņa bija ļoti iespaidīga sabiedrībā, jo viņu nekas un nekad neapmulsināja, jo viņa dro�i pateica visu, ko vēlējās, un viņas aizbildniecībā atrada patvērumu viss. Savā aizbildniecībā viņa pieņēma nogāztos monarhus, sarīkojot viņiem par godu savā namā viesības, savā aizbildniecībā viņa ņēma arī pa�u Dievu, bagātīgi apdāvinot garīdzniecību un baznīcu.

Mizadjē atkal ierunājās:

� Bet vai jūs, jūsu gai�ība, esat jau dzirdējusi, ka Marijas Lam-burgas slepkava, kā apgalvo, jau arestēts?

� Nē, pastāstiet, pastāstiet, � viņa atbildēja, ieinteresējusies.

Viņ� sāka stāstīt. Gar�, ļoti kalsnējs, baltā vestē, maziem briljantiem

krekla pogcaurumos, viņ� runāja bez �estiem un tik korekti, ka viņa labprāt piedeva tos ļoti riskantos tematus, kuriem viņ� mīlēja pieskarties. Ārkārtīgi tuvredzīgs, viņ�, neraugoties uz savu pensnē, likās, nekā neredzēja, un kad taisījās atsēsties, viņam bija tāds izskats, it kā viss viņa ķermeņa skelets saliecas krēslam atbilsto�ā formā. Viņa saliektais ķermenis tad kļuva pavisam maziņ�; viņa sakrustotās, viena otrai pārliktās kājas atgādināja divas savītas lentas, bet garās, uz krēsla roku atzveltņiem izstieptās rokas nobeidzās ar bālām, uz leju nokārtām plaukstām, pie kurām, likās, pieaugu�i neskaitāmi pirksti. Viņa artistiski krāsotie mati un ūsas ar mākslīgi piemirstām sirmām �ķipsnām bie�i vien pavedināja uz jautrām zobgalībām.

Tiklīdz viņ� bija pastāstījis hercogienei, ka noslepkavotās ielasmeitas dārgakmeņus �ķietamais slepkava iedāvinājis otrai tādai pa�ai jaunavai, � lielās viesistabas durvis atkal pla�i atvērās un, apkampu�ās un smaidīdamas, parādījās divas sievietes baltos smalkos me�ģīņu tērpos, abas gai�mates, abas ļoti līdzīgas � kā divas da�ada vecuma māsas, � viena mazlietiņ pārāk nobriedusi, otra mazlietiņ pārāk jauna, viena mazlietiņ pārāk pilnmiesīga, otra pārāk tieviņa.

Atskanēja izsaucieni, aplausi. Izņemot Olivjē Bcrtēnu, neviens nezināja par Anetes de �iljeruā atgrie�anos, un, vērojot meiteni blakus savai mātei, visi atzina viņas esam ļoti skaistas. Atstatumā māte likās gandrīz tikpat svaiga kā meita, un pat vēl skaistāka, jo, atgādinot pilnīgi izplauku�u ziedu, viņa �ķita vēl apburo�āka, kamēr jaunā meitene nupat tikai sāka plaukt, tikai sāka ieplaukt savā īstajā skaistumā.

Hercogiene, sasitusi plaukstas, jūsmīgi iesaucās:

� Ak Dievs, cik viņas apburo�as un patīkamas abas blakām! Paskatāties, de Mizadjē kungs, cik viņas vienādas!

Sāka viņas salīdzināt, un tūdaļ tika izteiktas divas domas. Mizadjē, Korbellī un grāfs de �iljeruā atrada, ka visa grāfienes un viņas meitas līdzība saskatāma tikai sejas krāsā, matos un sevi�ķi acīs, kuras abām bija pilnīgi vienādas. Bet tas arī viss, un, kad jaunā meitene kļūs sieviete, viņas vairs nelīdzināsies gandrīz nemaz.

Turpretim pēc hercogienes un Olivjē Bcrtēna domām, viņas bija pilnīgi vienādas un tikai pateicoties gadu starpībai viņas likās da�ādas.

� Viņa ļoti pārvērtusies pēdējo trīs gadu laikā, � sacīja mākslinieks. � Es viņu tagad vairs nepazītu, un, liekas, neuzdro�inā�os vairs sacīt viņai �tu�.

Grāfiene iesmējās.

� Ak! Kas vēl nebūs! Es gribētu redzēt, kā jūs pateiksiet Anetei �jūs�!

Jaunā meitene, kuras nākamā dro�sirdība jau bija nojau�ama viņas kautrīgi draiskulīgajās kustībās, savukārt piebilda:

� Es gan vairs neuzdro�inā�os Bertēna kungam sacīt �tu�.

Viņas māte pasmaidīja.

� Vari paturēt �o nelabo paradumu, es to atļauju tev... Jūs drīzi vien atjaunosiet savu seno pazī�anos.

Bet Anete noraido�i pakratīja galvu.

� Nē, nē, tas mani apgrūtinātu.

Hercogiene, Aneti apkampusi, apskatīja viņu vērīgi, ar lietpratējas acīm.

� Nu, bērns, parādies man tagad en face. Jā, jā, tev ir pilnīgi tās pa�as acis, kas mātei. Tu nebūsi zemē metama pēc kāda laiciņa. Jākļūst resnākai, ne pārāk, tikai mazlietiņ; tu esi pārāk liesa.

Grāfiene iesaucās:

� Ak, nestāstiet viņai to!

� Kāpēc?

� Ir tik patīkami būt tievai! Es pati vēlos kļūt tievāka.

De Mortemena kundze iekarsa, savās dusmās piemirsdama meitenes klātbūtni.

� Ak, atkal jau! Mū�īgi jums modē ir kauli, tāpēc ka tos vieglāk apģērbt nekā miesu. Kas attiecas uz mani, es piederu pilmniesīgo sievie�u laikmetam! Tagad valda tievo sievie�u paaudze! Viņas man atgādina Ēģiptes bada gadu govis. Nesaprotu, kā vīrie�i var sajūsmināties par jūsu skeletiem. Manā laikā viņi prasīja kaut ko vairāk.

Viņa apklusa, pamanījusi klāteso�o smaidus, un pēc tam piebilda:

� Palūkojies savā mātē, bērns, viņa ir ļoti patīkama, taisni tāda, kādai jābūt sievietei, paturi �o paraugu prātā!

Kad visi bija iegāju�i ēdamistabā un atsēdu�ies pie galda, Mizadjē atjaunoja sarunas.

� Pēc manām domām, vīrie�iem jābūt kalsnējiem, jo viņi radīti kustībām, kas prasa veiklību un ārtumu, kas nav savienojams ar resnumu. Kas attiecas uz sievietēm, tad te"tā lieta ir mazliet citādāka. Vai nav taisnība, Korbellī?

Korbellī nezināja, ko atbildēt, jo hercogiene bija izcilus pilmniesī-ga sieviete, bet viņa pa�a sieva pārāk tieva. Bet baronese pasteidzās glābt sava vīra grūto stāvokli un noteikti aiztāvēja uzskatus par labu slaidai figūrai. Pirms gada viņai pa�ai vajadzējis cīnīties pret pieņem�anos miesā un viņa ļoti ātri to novērsusi.

� Kā jūs to panācāt? � jautāja de �iljeruā kundze.

Un baronese atklāja sistēmu, kuru �ai nolūkā pielietoja visas tā laika elegantās sievietes. Nav jādzer ē�anas laikā. Tikai stundu pēc ē�anas var iebaudīt tasi tējas, ļoti karstu, gandrīz vāro�u. Tas gandrīz vienmēr atstāj vēlamās sekas. Viņa minēja pārsteidzo�us piemērus, kad resnas sievietes, pieturēdamās pie �ī re�īma, triju mēne�u laikā kļuvu�as tievas kā na�a asmens.

Hercogiene �ausmās iesaucās:

� Ak, Dievs, kāda nejēdzība, mocīt sevi �ādā kārtā! Jūs noliedzat katru �ķidrumu, neizslēdzot pat �ampanieti. Bet jūs, Bertēn? Jūs, kā mākslinieks, kādas jūsu domas �ai lietā?

� Es ta�u esmu gleznotājs, kundze, un gleznoju apģērbtas sievietes, tāpēc esmu diezgan vienaldzīgs pret �o lietu! Ja es būtu skulptors, tad gan man būtu pamats �ēloties.

� Bet, kā vīrietis, ko jūs cienāt?

� Es?... kā lai jums to pasaku?... mazliet pilnziedīgu skaistumu � to, ko mana saimniece sauc par teicamu, labi ēdinātu cāli, kas nav trekns, bet ir apaļ� un mīksts.

�is viņa salīdzinājums atraisīja smieklus; bet grāfiene, uzlūkodama meitu, neuzticīgi piebilda:

� Nē, ir ļoti ieteicams palikt tieviņai, tievas sievietes nenovecojas.

�o punktu no jauna pārsprieda sabiedrība un tās domas atkal

dalījās. Tomēr gandrīz visi piekrita vienai lietai: ļoti resna sieviete nedrīkst pārāk spēji novājināties.

�is novērojums piespieda atcerēties sabiedrībā pazīstamas sievietes un ierisināja jaunas pārrunas par sievietes skaistumu, greznumu un grāciju. Mizadjē slavēja gai�mataino marķīzi de Lokristi, bet Bertēns � Mandeljēra kundzi, bruneti, zemu pieri, tum�ām acīm un mazliet lielu muti, kurā mirdzēja apburo�i zobi.

Viņ� sēdēja blakus meitenei un, pievērsies viņai, pēk�ņi sacīja:

� Klausies vērīgi, Anete. To, ko mēs runājam patreiz, tu dzirdēsi vismaz reizi nedēļā līdz tam laikam, kad kļūsi veca. Da�ās dienās tu uzzināsi visu, ko domā augstākā sabiedrībā par politiku, sievietēm, lugām un visu citu. Nākotnē vajadzēs tikai pa laikam mainīt cilvēku uzvārdus un literārisko darbu virsrakstus. Kad tu būsi dzirdējusi mūsu ieskatus un, kā mēs tos aizstāvam, tu varēsi izvēlēties sev nepiecie�amos personiskos ieskatus par visām lietām, un pēc tam tev nekad vairs nevajadzēs domāt; tu varēsi tikai atpūsties.

Meitene, nekā neatbildēdama, pavērās viņā ar savu viltīgo skatu, kuru, likās, apstaroja jauns, kustīgs prāts, kas gan vēl bija saistīts, bet jau spējīgs izrauties no va�ām.

Bet hercogiene un Mizadjē, kuri mētājās domām kā ar bumbiņu, neatskārzdami, ka viņi met un ķer vienu un to pa�u, cilvēciskās saprātības un darbības vārdā protestēja mākslinieka vārdiem.

Pēc tam Bertēns sāka runāt, cik mazvērtīga ir augstākās sabiedrības inteliģence, pat tās visizglītotākā daļa, cik maz tajā krietna satura, cik no�ēlojami tās ticējumu pamati, cik nevarīga un niecīga interese par gara problēmām, cik nepastāvīga un ap�aubāma gaume.

Pa daļai sirsnīga, pa daļai mākslota naida satraukts, naida, kas vispirms atmodina vēlē�anos būt daiļrunīgam, bet vēlāk atraisa asus, dedzīgus slēdzienus, viņ� pierādīja, ar kādu fatālu neatvairāmību cilvēki, kuru vienīgā nodarbo�anās dzīvē ir vizītes un viesības, pārvēr�as graciozās un vieglās, bet dziļi banālās būtnēs, kuras spēj tikai pavir�i pieskarties rūpju, ticējumu un gaumes izpratnei.

Viņ� pierādīja, ka viņos nav nekā dziļa, dedzīga, sirsnīga; tā kā viņu prāta kultūra līdzinās nullei, bet viņu erudīcija ir tikai ārējs spo�ums, tad viņi visu mū�u paliek tikai manekeni, kas ar saviem �estiem rada tikai to izmeklēto cilvēku ilūziju, ar kuriem viņiem patiesībā nav nekā kopēja. Viņi neko nespēj sirsnīgi mīlēt, pat viņu pa�u greznā dzīve spēj apmierināt tikai viņu patmīlību, bet ne patiesi izsmalcinātas miesas prasības, jo viņi ēd slikti, dzer sliktus vīnus, samaksājot par visu ārkārtīgi dārgi.

� Viņi dzīvo savrup, � viņ� teica, � nekā neredz, nekur neiedziļinās; dzīvo projām no mākslas, kas viņiem nav pazīstama; dzīvo projām no dabas, kuru viņi neprot redzēt; viņi nepazīst laimi, jo viņi nespēj sirsnīgi priecāties nekam; viņi dzīvo ārpus pasaules un mākslas skaistuma, par kuru viņi mīl runāt, nemaz to nepazīstot un pat neticot tam, jo viņi nepazīst dzīves prieku un gara skurbumu. Viņi nespēj nekam pieķerties tik stipri, lai to patiesi iemīlētu, viņi nespēj ieinteresēties ne par ko tik dziļi, lai būtu sapra�anas laimes apstaroti.

Barons de Korbellī uzskatīja par savu pienākumu ņemt aizbildniecībā augstāko sabiedrību.

Viņ� aizsargāja to ar neko neizteico�iem, bet tanī pat laikā ari nenoraidāmiem argumentiem, ar argumentiem, kas izkūst saprāta gaismā kā sniegs ugunī, bet kurus nevar notvert ar tiem muļķīgajiem un svinīgajiem argumentiem, ar kādiem sād�as mācītājs pierāda Dieva esību. Gala vārdā viņ� augstāko sabiedrību salīdzināja ar jā�anas sporta zirgiem, kuri, patiesību sakot, nekam neder, bet tiem tomēr ir un paliek sugas zirgu slava.

Bertēns, �āda pretinieka pārsteigts, nicino�i un pieklājīgi viņu uzklausīja. Bet tad, barona muļķības saniknots, pēk�ņi pārtrauca viņa runu un, neko nenoslēpdams, pastāstīja, kā pavada dienu labi audzināts cilvēks, sākot ar momentu, kad tas pieceļas no gultas un beidzot ar apgul�anos.

Smalki novērotās detaļās zīmēta, klausītāju priek�ā izveidojās neatvairāmi komiska figūra. Lūk kungs, sava apkalpotāja apģērbts, patreiz izsaka pāris vispārīgas domas savam bārddzinim, kas viņu nupat noskuvis, pēc tam, dodamies savā rīta pastaigā, izvaicā zirgu pui�us par zirgu veselību, pēc tam vizinās Buloņas me�ā ar vienīgo mērķi sveicināt un tikt sveicinātam, pēc tam paēd brokastis pie viena galda ar sievu, kura, savukārt, nupat izkāpusi no ekipā�as, sarunājas ar sievu tikai tāpēc, lai pateiktu viņai �orīt redzēto paziņu vārdus, pēc tam, līdz vakaram, ierodas no vienas viesistabas otrā, trenējot savu prātu sarunās ar sev līdzīgiem, pēc tam iebauda pusdienas cienījama kņaza namā, kur pie galda pārsprie� Eiropas patreizējo stāvokli, un vakaru nobeidz kādā teātrī, kur valda prieku mājas atmosfēra, kas sagādā nevainīgu baudu viņa kautrajai dzīves izkvēlinā�anas kārei.

�ī ironiskā portreja, personīgi nevienu neaizskarot, bija tik patiesa, ka pie galda nemitējās smiekli, kamēr mākslinieks to uzskicēja.

Hercogiene, drebēdama aiz smieklu apvaldī�anas ar visu savu resno ķermeni, sajuta pat vieglus dūrienus krūtīs. Beidzot viņa iesaucās:

� Nudien, tas ļoti uzjautrino�i, jūs piespiedīsiet mani nomirt no smiekliem!

Bertēns, ļoti uztraukts, atbildēja:

� Ak, kundze, augstākā sabiedrībā nemirst no smiekliem. Vai jel te maz prot smieties. Te, kā to prasa labs tonis, tikai labvēlīgi izliekas, ka smejas, tikai atdarina smieklus. Tikai diezgan teicami imitē smieklu vaibstus, bet nesmejas. Ja vēlaties redzēt, kā smejas, apmeklējiet tautas teātri. Apmeklējiet līksmos pilsoņus, un jūs redzēsiet, kā smejoties aizraujas elpa. Apmeklējiet kazarmas, tur jūs redzēsiet, kā kareivji, klausoties pulka balamuti, ripo aiz smiekliem pa gultām, asarām pilnām acīm, nespēdami atgūt elpu. Bet mūsu viesistabās nesmejas. Atkārtoju, te jūs atradīsiet tikai imitāciju, te nav nekā īsta, pat smieklu.

Mizadjē viņu pārtrauca:

� Atļaujiet, atļaujiet, jūs sprie�at pārāk bargi! Jūs ta�u pats, mans draugs, cik man atļauts spriest, neizturaties naidīgi pret to sabiedrību, kuru jūs tik veikli izsmejat.

Bertēns pasmaidīja.

� O, jā, es pat mīlu to.

� Tātad?

� Es mazliet ienīstu sevi, kā ap�aubāmas rases bastardu.

� Tas viss ir tikai proza, � sacīja hercogiene.

Viņ� sāka apgalvot, ka nenāk ne prātā pozēt, bet hercogiene izbeidza �o strīdu, piebilzdama, ka visi mākslinieki mīl baltu parādīt par melnu.

Un saruna atkal kļuva vispārīga; banāli pieklājīga, draudzīgi apvaldīta, tā �aloja bez mitē�anās, un, kad mielasts tuvojās beigām, grāfiene, norādīdama uz savām neiztuk�otajām glāzītēm, izsaucās:

� Lūk, es neesmu nekā dzērusi, nevienas pilītes, � redzēsim, vai es kļū�u tievāka.

Neapmierinātā hercogiene mēģināja piespiest viņu izdzert kaut pāris minerālūdens malkus, bet viņas pūles palika veltīgas un viņa iesaucās:

� Lūk, ārprātīgā! Viņai galīgi sajaukusi prātus viņas meita! Lūdzu jūs, �iljeruā, neatļaujiet darīt jūsu sievai �īs muļķības!

Grāfs, jūsmīgi aprakstīdams Mizadjē kungam Amerikā jaunizgud-rotās sviesta kuļmucas sistēmu, labi nesadzirdēja hercogienes vārdus.

� Kādas muļķības, hercogien?

� Vēlē�anos noliesēt.

Viņ� uzmeta savai sievai labvēlīgu un vienaldzīgu skatu.

� Par no�ēlo�anu, neesmu paradis viņai nekā noliegt.

Grāfiene piecēlās, paņemdama zem rokas savu kaimiņu; grāfs

savu roku piedāvāja hercogienei, un visi iegāja lielajā viesistabā, jo mazā bija paredzēta tikai dienas vizītēm.

Tā bija liela un ļoti gai�a istaba. Sienas, apvilktas lieliem, skaista gai�zila zīda panno ar senlaicīgiem zīmējumiem baltos un zeltītos rāmjos lampu gaismai pie�ķīra maigi dzidru mēnessgaismas nokrāsu. Galvenās sienas vidū Olivjē Bertēna darinātā grāfienes portreja, likās, dzīvoja pati un atdzīvināja visu istabu. Te tā atradās savā īstajā vietā; �īs istabas gaiss, likās, bija piemirdzēts ar jaunās sievietes smaidu, viņas skata līksmi, viņas gai�o matu burvīgumu. Un visiem jau gandrīz bija kļuvis par paradumu, par neizbēgamu pieklājības ceremoniju, līdzīgi krustu me�anai pie ieejas baznīcā, izteikt cildino�as laipnības māksliniekam un viņa modelim ikreiz, kad gadījās apstāties �īs gleznas priek�ā.

Mizadjē pirmais nekad to nepiemirsa. Viņa domas, valsts atzīta lietpratēja domas bija oficiālas ekspertīzes atzinums, un viņ� uzskatīja par savu pienākumu pēc iespējas bie�āk un ar vislielāko pārliecību cildināt �īs gleznas izcilus īpa�ības.

� Zvēru, � viņ� sacīja, � �ī ir labākā no visām mūslaiku portrejām, kuras es pazīstu. Tajā elpo savāda, apbrīnojama dzīvība.

Grāfs, kuram viesu paradums cildināt �o portreju bija iedvesis pārliecību, ka viņam pieder �edevrs, piegāja tuvāk, lai �ī audekla slavinā�anu vēl vairāk iekvēlinātu, un vairākas minūtes ilgi novazātām tehniskām frāzēm viņi nebeidza cildināt �īs gleznas redzamās un apslēptās pilnības.

Visu acis bija vērstas uz sienu un, likās, kvēloja jūsmā. Olivjē Bertēns tik ļoti jau bija pieradis pie �īs slavinā�anas, ka nepievērsa tai lielāku vērību, kā tiem jautājumiem par veselību, kurus izrunā paziņas, sastopoties uz ielas. Bet tomēr viņ� pārvietoja lampu ar reflektoru, kas te atradās tikai portrejas apgaismo�anai, pamanījis, ka sulainis to nolicis mazliet sāņus.

Pēc tam visi atsēdās, un, kad grāfs piegāja hercogienei, pēdējā sacīja:

� Es domāju, �odien atbrauks mans brālēns, lai novestu mani mājās, bet pirms tam iebaudītu glāzi tējas pie jums.

Pēdējā laikā viņu vēlē�anās tiecās uz vienu mērķi, un viņi to uzminēja, lai gan ne reizes vēl to nebija pieminēju�i savās sarunās.

Hercogienes de Mortemenas brālis marķīzs de Farandāls gandrīz visu savu mantu bija iz�ķiedis kār�u spēlē un nomira pēc nelaimīga kritiena no zirga, atstādams atraitni un dēlu. �o jauno divdesmit astoņus gadus veco cilvēku uzskatīja par smalkāko kotiljona vadītāju visā Eiropā; viņu da�reiz aicināja Vīne vai Londona tikai tamdēļ, lai viņ� galma ballē nodejotu da�as val�a tūres. Un lai gan viņam nebija gandrīz nekādu bagātību, viņa stāvoklis sabiedrībā, viņa cilts vārds, viņa radnieciskās saistības gandrīz vai pat ar valdnieku namiem panāca to, ka Parīzē nebija otra vīrie�a, kuru tīkotu vairāk.

Pienāca laiks vērst �o jaunības slavu, dibinātu uz dejas un sporta talantiem, lietderībā, un, apprecot bagātu, ļoti bagātu sievu, mainīt līdz�inējos panākumus pret panākumiem politikā. Kļuvis par deputātu, viņ� pārvērstos vienā no nāko�ā troņa dro�ības vīriem, vienā no karaļu tuvajiem, kļūtu par partijas vadoni.

Hercogiene ļoti labi bija informēta par grāfa de �iljeruā milzīgajām bagātībām. Viņai bija zināmas viņa vienmēr laimīgās spekulācijas, zināma viņa smalkā finansista tālredzība, viņa līdzdarbo�anās visienesīgākajos uzņēmumos pēdējo desmit gadu laikā, un viņa bija nolēmusi savu brālēnu apprecināt ar deputāta meitu. �iljeruā �īs savas meitas laulības nodro�inātu valdo�o iespaidu visaugstākajā sabiedrībā. Un patie�ām, mantojis no sievas puses ļoti lielus kapitālus un ļoti veikli savairojis savu personīgo bagātību, viņ� tagad sapņoja pavisam par citām lietām. Viņ� ticēja, ka atgriezīsies karalis, un vēlējās izmantot �o notikumu pēc iespējas pilnīgāk.

Kā vienkār�am deputātam, viņam nebija liela nozīme. Bet izprecinot savu meitu marķīzam de Farandālam, kura sen�i vienmēr biju�i uzticīgi Francijas karaļnamam un baudīju�i galma tuvinieku sevi�ķu ievērību, viņ� tūdaļ iekļūtu pirmajās rindās.

Turklāt � un tam bija ļoti liela nozīme � hercogienes labvēlīgā izturē�anās pret viņa sievu pie�ķirtu �ai apvienībai vēl dro�ākus panākumus. Baidīdamies, ka marķīzu nepagūst savaldzināt kāda cita meitene, grāfs pasteidzās izsaukt savu meitu uz Parīzi, lai paātrinātu notikumu gaitu.

Hercogiene, nojauzdama un uzminēdama �o projektu, no savas puses to labvēlīgi sekmēja klusā līdzdarbībā, un, lai gan nekā vēl nezināja par jaunās meitenes pēk�ņo iera�anos, uzaicināja savu brālēnu atnākt �odien pie �iljeruā, lai pamazām viņu pieradinātu pie �īs mājas.

�odien pirmo reizi hercogiene un grāfs maskotās frāzēs ierunājās par saviem nodomiem, un kad viņi iz�ķīrās, kopdarbības līgums jau bija noslēgts.

Viesistabas otrā galā atskanēja smiekli: Mizadjē stāstīja baronesei Korbellī, kā nēģeru sūtniecība stādījusies priek�ā republikas prezidentam. �ai brīdī pieteica marķīza de Farandāla iera�anos.

Viņ� parādījās durvīs un apstājās. Ar ātru, pierastu �estu viņ� ielika labajā acī monokli un brīdi lūkojās caur to, it kā gribēdams orientēties viesistabā, kurā viņam vajadzēja ieiet, bet varbūt arī tāpēc, lai dotu iespēju tur tērzējo�iem cilvēkiem viņu redzēt, redzēt viņa iera�anos. Pēc tam, ar nemanāmu vaiga un uzacs kustību viņ� ļāva izkrist no acs stik-lam, kas tagad karājās smalkā, melna zīda matiņā, un, ātri piegājis de �iljeruā kundzei, zemu palocīdamies noskūpstīja viņas izstiepto roku. Pēc tam tādā pa�ā kārtā viņ� sveicināja ari savu krustmāti un sasveicinājās ar pārējiem klāteso�ajiem, paspiezdams viņu rokas un pieiedams no viena pie otra skaistā, nepiespiestā gaitā.

Viņ� bija gar� vīrietis, iesarkanām ūsām, jau mazliet plikgalvis, izturējās kareivīgi, ar savām kustībām atgādinot tanī pa�ā reizē angļu sportistu. Uzskatot viņu likās, ka tas ir viens no tiem vīrie�iem, kuriem ķermeņa locekļi attīstīti labāk nekā galva, un kuri neko citu nemīl, izņemot kustības, kas attīsta fizisko spēku un veiklību. Bet viņ� bija arī izglītots, jo ārkārtīgi cītīgi mācījās visu, kas viņam vēlāk varētu noderēt. Viņ� studēja vēsturi, dedzīgi kaldams galvā datus un samainīdams notikumus, piesavinājās elementārās, deputātam nepiecie�amās zinā�anas politiskajā ekonomijā, iepazinās ar socioloģijas ābeci, cik tālu to zināt vajadzīgs valdo�ajām �ķirām.

Mizadjē viņu cienīja, pareģodams, ka �tas būs cilvēks ar svaru�. Bertēns augstu vērtēja viņa veiklību un spēku. Viņi apmeklēja vienu un to pa�u pauko�anās klubu, bie�i sacentās �au�anas mākslā un sastapās izjājienos Buloņas me�a alejās. Tāpēc arī viņos pamazām izveidojās vienādas gaumes simpātijas, kas �iem diviem cilvēkiem sagādāja vienlīdz interesējo�us sarunu tematus.

Kad marķīzu iepazīstināja Anetei �iljeruā, viņam tūdaļ modās aizdomas par viņa krustmātes projektējamām kombinācijām, un palocījies viņ� uzmeta meitenei ātru, piedzīvoju�a lietpratēja skatu.

Viņam �ķita viņa patīkama un vilino�u līksmi solo�a. Kā smalks kotiljonu vadītājs, viņ� bija ļoti labi mācījies pazīt jaunas meitenes un gandrīz nemaldīgi vienmēr varēja noteikt viņu nākotnes skaistumu � kā lietpratējs, kas nogar�o pārāk jaunu vīnu.

Viņi pateica viens otram da�as nenozīmīgas frāzes, un pēc tam viņ� atsēdās blakus baronesei de Korbellī, lai pusbalsī ar viņu papļāpātu.

Viesi izklīda diezgan agri, un, kad vairs neviena nebija, Anete aizgāja gulēt, lampas tika izdzēstas, apkalpotāji atlaisti savās istabās, grāfs de �iljeruā, staigādams pa svecēm apgaismoto viesistabu, vēl ilgi aizkavēja krēslā snaudo�o grāfieni, iepazīstinot viņu ar saviem plāniem, pūlēdamies visos sīkumos iztirzāt turpmāko rīcību, paredzēt apstākļu sare�ģī�anos un � pie uzmanīgas rīcības � arī panākumus.

Bija jau ļoti vēls, kad viņ� devās pie miera, sajūsmināts par �o vakaru, nomurminādams pie sevis:

� Es domāju, ka �ī lieta nokārtota.

�Kad jūs mani apciemosiet, mans draugs? Neesmu jūs redzējusi jau veselas trīs dienas, bet man tas ir pārāk ilgs laiks. Tagad esmu ļoti nodarbināta ar savu meitu, bet jūs zināt, ka bez jums es nespēju iztikt.�

�o grāfienes zīmīti mākslinieks saņēma tai brīdī, kad viņ� ar zīmuli bija uzmetis vairākas skices, arvien vēl meklēdams si�etu jaunai gleznai. Izlasījis vēstulīti, viņ� noglabāja to galda atvilktnē pie visām pārējām vēstulēm, kas bija sakrāju�ās viņu saistību laikā.

Izlietodami augstākās sabiedrības dzīves priek�rocības, viņi bija paradu�i sastapties gandrīz ik dienas. Da�reiz viņa apciemoja viņu arī viņa pa�a mājā un, neaizkavējot viņu darbā, nosēdēja da�u labu stundu krēslā, kurā viņa kādreiz sēdēja kā pozētāja. Bet baidīdamās apkalpotāju pļāpu, samainījusi savu mīlu sīknaudā, viņa atrada izdevīgāku priek� �īs viņu pastāvīgās sastap�anās savu māju vai arī citu viesistabas.

Viņi jau iepriek� vienojās par katru sastap�anos, kurā de �ilje-ruā kungs vienmēr saskatīja tikai nejau�u sagadī�anos.

Vismaz pāris reizes nedēļā mākslinieks ēda pusdienas pie grāfienes kopā ar da�iem citiem draugiem; pirmdienās viņ� kārtīgi ieradās operā, viņas lo�ā; pēc tam norunāja sastapties vienā vai otrā viesistabā, kur viņi nejau�i ieradās vienā un tai pa�ā stundā. Viņam bija zināmi vakari, kurus viņa pavadīja mājā, un tad viņ� ieradās pie viņas izdzert glāzi tējas. Atrazdamies pie viņas, sēdēdams blakus viņai, viņ� juta, cik maigas un nesaraujamas ir �īs senās saistības, kādā varā pārvērties paradums viņu redzēt, atrasties viņas tuvumā, pateikt viņai da�us vārdus, dzirdēt viņas domas. Un lai gan viņa mīlas kvēlā liesma jau sen bija apdzisu�i, viņ� tomēr vienmēr sajuta nepiecie�amību viņu redzēt.

�o pieķer�anos veicināja arī tīri egoistiskas jūtas. Viņ� juta ilgas pēc ģimenes, dzīvas, gai�as mājības, ģimenes viesībām, ģimenē pavadīties vakariem, kur tik patīkami viegli risinās valodas ar seniem draugiem, ilgas pēc cilvēka tuvuma, intīmās draudzības slāpes, kas mājo ikkatra cilvēka sirdī un ikkatru vecpuisi dzenā no mājas uz māju pie draugiem, kur tas pamet daļiņu no sevis. �ī māja, kur viņu mīlēja, kur viņ� atrada visu, ko meklēja, deva iespēju atpūsties un aizmirst savu vientulību.

Trīs dienas viņ� nebija redzējis savus draugus, kurus, jādomā, bija ļoti iepriecinājusi meitas atgrie�anās. Viņ� sāka skumt un pat mazliet dusmojās, ka viņi tik ilgi kavējas viņu aicināt, tanī pat laikā uzskatīdams uzbāzīgu savu iera�anos pie viņiem bez uzaicinājuma.

Grāfienes vēstule viņu ielīksmoja. Pulkstenis rādīja jau tre�o pēcpusdienas stundu. Viņ� nolēma tūdaļ doties pie viņas, lai sastaptu viņu vēl pirms viņas pastaigā�anās.

Viņ� piezvanīja, un istabā ienāca apkalpotājs.

� Kāds laiks, �ozef?

ф

� Skaists, kungs.

� Silts?

� Jā, kungs.

� Balto vesti, zilos svārkus, pelēko platmali!

Viņ� vienmēr ģērbās ļoti smalki. Kaut gan viņa uzvalkus darināja labākais drēbnieks, tūdaļ tomēr varēja uzminēt, ka tas ir mākslinieks un vecpuisis; to liecināja viņa gaita un tas, kā viņ� bija apspīlējis vēderam savu balto vesti, kā viņ� valkāja savu mazliet pakausī at-grūzto, dārgo, pelēko platmali.

Nonācis grāfienes mājā, viņ� uzzināja, ka grāfiene brauks pavizināties Buloņas me�ā. Neapmierināts, viņ� nolēma pagaidīt viņas iznāk�anu.

Kā paradis viņ� sāka staigāt pa viesistabu uz priek�u un atpakaļ, no viena galda līdz otram vai no logiem līdz pretējai sienai. Uz mazajiem galdiņiem bija izmētāti visādi nieciņi, skaisti un dārgi: mazas senlaicīgas kastītes zelta izrotājumiem, miniatūri pelnu trauciņi, ziloņkaula statuetes, pavisam moderni da�ādi matsudraba nieciņi, rupji jokaini, angļu gaumē: maziņa virtuves krāsniņa, uz kuras uz-zadzies kaķis un mielojas pie katla, mākslīgi atdarināta rupjmaizes rieciena veidīgs cigāru trauciņ�, kafijkannas veidīga sērkociņu glabā-tuve; uz viena galdiņa atradās pat pilnīga lelles rotu kolekcija: krelles, aproces, gredzeni, medaljoni un auskari ar briljantiem, rubīniem, smaragdiem, safīriem, vesela rinda mikroskopisku fantāziju, ko, likās, bija veidojis kāds liliputu juvelieris.

Brī�iem viņ� paņēma vienu otru lietiņu, kuras bija atnesis te vienā vai otrā ģimenes godadienā, pagrozīja savās rokās, apskatīja domīgā vienaldzībā un atkal nolika savā vietā.

Vienā no viesistabas kaktiem uz vienkājas galdiņa maza lokveidīga dīvāna priek�ā atradās reti atvērtas grāmatas dārgos greznos iesējumos. Te bija redzams arī viens Revue des Deux Mondes numurs, mazliet uzpampis, apburzlts, saliektiem lapu stūriem, it kā tas būtu bezgala lasīts un pārlasīts, pēc tam arī da�i citi neatgriezti �urnāli: �Jaunā Māksla� acīmredzot izrakstīts vienīgi dārguma dēļ, jo tas maksāja �etrus simtus franku gadā, un �Brīvais Vārds�, maza burtnīca gai�zilos vākos, kur reprezentējās visjaunākās formācijas dzejnieki, kas bija pazīstami zem palamas �Trakuļi�.

Starp logiem bija novietots grāfienes rakstāmgalds, untumaina lietiņa pagāju�ā gadu simteņa stilā; te grāfiene atbildēja uz viesību laikā saņemtajām vēstulēm tais gadījumos, kad atbildes nebija nokavējamas. Uz �ī rakstāmgalda atradās arī da�as grāmatas, kas parasti rotā dāmu buduārus un kas aizvieto sievietes prāta un sirds izkārtni: Misjē, Manona Lesko, Verters, un, lai parādītu, ka te nav sve�i arī sare�ģīti pārdzīvojumi un te pazīst arī jaunākā laika noslēpumainās psiholoģiskās mīklas, minētām grāmatām vēl bija pievienotas arī: �Ļaunuma puķes�, �Sarkanais un melnais�, �Astoņpadsmitā gadu simteņa sieviete� un �Ādolfs�.

Blakus grāmatām atradās brīni�ķīgs rokas spogulis, juvelieru mākslas �edevrs; tā stikls bija ielikts �etrstūrainā, izrakstītā samta rāmī, kura mugurpuse pārsteidza ar savu zelta un sudraba ornamentu.

Bertēns paņēma spoguli un pavērās sevī. Pēdējos gados mākslinieks bija stipri novecojis, un, lai gan viņam likās, ka tagad seja kļuvusi oriģinālāka, tomēr viņu nepatīkami satrauca vaigu vītums un krunku izvagotā seja.

Aiz viņa atvērās durvis.

� Labdien, Bertēna kungs, � viņu sveicināja Anete.

� Labdien, bērns, kā tu jūties?

� Ļoti labi, bet jūs?

� Kā, vai tu patie�ām vairs nevēlies man sacīt �tu�?

� Nē, nē, tas mani apgrūtina!

� Paraug' tikai!

� Nudien, tas mani apgrūtina. Es kautrējos to darīt.

� Kāpēc?

� Tāpēc... tāpēc, ka jūs neesat ne pietieko�i jauns, ne pietieko�i vecs!...

Mākslinieks iesmējās.

� �āda argumenta priek�ā es neuzdro�inos vairs piespiest.

Viņa nosarka un apmulsusi piebilda:

� Māmiņa lika pateikt, ka viņa tūdaļ izies, un jautāt, vai jūs nevēlētos kopā ar mums pavizināties Buloņas me�ā?

� Labprāt! Jūs vienas?

� Nē, ar hercogieni de Mortemenu.

� Skaisti, es brauk�u jums līdzi.

� Tātad jūs atļaujat man uzlikt cepuri?

� Ej, ej, mans bērns.

Tiklīdz meitene aizgāja, ienāca grāfiene, plīvurotu cepuri, saģērbusies izbraucienam. Viņa pastiepa savas rokas.

�Kāpēc jūs vairs neredz? Ko jūs strādājāt?

� Es nevēlējos jūs traucēt �ajās dienās.

� Olivjē! � viņa pārmeto�i sacīja, tanī pa�ā laikā ielikdama �ai vārdā visu savu maigumu.

� Jūs esat labākā sieviete visā pasaulē, � sacīja viņ�, aizkustināts no balss, kādā viņa izrunāja, viņa vārdu.

Izbeidzot un nolīdzinot �ādā kārtā mazo mīlas pārpratumu, viņa turpināja jau pavisam citādā, parastas pļāpā�anas balsī:

� Mēs iegriezīsimies un paņemsim hercogieni, bet pēc tam pavizināsimies me�ā. Jāparāda ta�u tas Anetei.

Lando jau gaidīja mājas priek�ā.

Bertēns atsēdās pretim abām dāmām, un zirgi, kuru pakavu dipie-ni dobji atbalsojās vārtu velvē, aizrāva ekipā�u.

Lielais bulvāris, pa kuru viņi aizbrauca Sv.Magdalēnas virzienā, elpoja jauna pavasara priekā, kas, it kā nokritis no debesīm, bija apbūris cilvēkus.

Siltais laiks un saule pie�ķīra vīrie�iem svētdienīgu izskatu, sievietes likās mirdzo�as un iemīlēju�ās, ielas zēni skraidelēja un lēkāja, bet baltie virtuvju zēni spēlēja domino ar saviem skrandainajiem biedriem, noliku�i produktu grozus uz soliem; suņi ārkārtīgi kaut kur steidzās; aiz pagrabtelpu atvērtajiem logiem bija dzirdama � ķivuļu līksmā dziedā�ana; vienīgi vienkār�o, nabadzīgo va�oņu vecie zirgi kā vienmēr bija skumji un laiski kustējās kā nāvei pretim.

� Ak, cik skaista diena, cik viegli elpot! � viegli iesaucās grāfiene.

Mākslinieks vēroja viņas abas, māti un meitu, spo�ās saules apgaismojumā. Bez �aubām, viņas bija da�ādas, bet tanī pa�ā laikā arī tik līdzīgas, ka viena patie�ām bija uzskatāma par otras turpinājumu; tās bija vienas asinis, viena miesa, vienas un tās pa�as dzīvības elpas apdvestas. Viņu zilās acis, melniem, sīksīkiem punktiņiem piesētās acis, maigi dzidras meitai un mazliet izbalēju�as mātei, vērās viņā, kad viņ� runāja, ar tik vienādu skatu, ka viņ�,

pa�am nezinot, gaidīja arī vienas un tās pa�as replikas. Un, piespie�ot viņas abas smieties un pļāpāt, viņ� izbrīnā atkal redzēja, ka viņa priek�ā sēd divas pilnīgi da�ādas sievietes: viena jau padzīvojusi, otra nupat tikai vēl sāk dzīvi. Nē, viņ� nevarēja paredzēt, kas izaugs un izveidosies no �īs meitenes, kad viņas jaunais prāts, pagaidām vēl snaudo�ās gaumes un instinktu iespaidots, izplauks un ieņems pats savu stāvokli pret apkārtējās pasaules parādībām. Pagaidām viņa vēl bija jauna, skaista, neatminama meitene, kurai visi mīlas nejau�ie piedzīvojumi vēl priek�ā, kura nupat tikai vēl nobrauc no krasta, kurā jau atgriezusies viņas māte, dzīves un mīlas jūru pārpeldējusi.

Viņ� atmaiga domās, ka taisni viņu kādreiz izvēlējusies un līdz �im laikam paturējusi �ī arvien vēl skaistā sieviete, kuru pavasara siltajā gaisā tagad �ūpoja ripojo�ā ekipā�a.

Viņ� izteica viņai pateicību ar maigu skatienu, kuru viņa saprata, un viņam likās, ka arī viņa pateicas viņam ar sava apģērba burvīgo �aukstē�anu.

Viņ� piebilda:

� O, jā, lieliska diena!

Iegriezu�ies Varrena ielā, kur viņiem piebiedrojās hercogiene, viņi aizbrauca Invalīdu virzienā, pārbrauca Sēnai un, sasniegu�i Elizejas Laukus, pievienojās pārējo ekipā�u rindai, kas kustējās Triumfa arkas virzienā.

Jaunā meitene, atsēdu�ies tagad lando priek�ējā sēdeklī blakus Olivjē, kāru un naivu skatu vēroja garām ripojo�ās karietes. Kad hercogiene un grāfiene, viegli pamājot galvas, atbildēja pazīstamo sveicieniem, viņa ieminējās kaimiņam: �Kas tie bija?� Viņ� atbildēja: �Ponteglēni�, vai �Puiselsi�, �grāfiene Lokrista�, vai �skaistule Man-deljēra�.

Viņi iebrauca Buloņas me�a alejā, ripojo�u riteņu troksnī. Te ekipā�as, mazāk sablīvētas viena pie otras nekā pirms Triumfa arkas, likās, sacīkstējās savā starpā. Fiakri, smagie lando, lepnās karietes sacentās ātrumā, kamēr pēk�ņi, pārspējot visas pārējās, priek�galā parādījās vieglā Viktorija, kas tikai viena rik�otāju sugas zirga nesta, ārkārtīgā ātrumā aizjoņoja garām �im bur�uju un aristokrātu, visda�ādāko �ķiru un stāvokļu pūlim. �ai ekipā�ā laiski sēdēja jauna sieviete spo�ā izaicino�ā tērpā, pamezdama aiz sevis kāda nezināma zieda savādo smar�u.

� Kas ir �ī dāma? � ieminējās Anete.

� Nezinu, � atbildēja Bertēns, bet hercogiene un grāfiene tikai savādi pasmaidīja.

Lapas bija izplauku�as, lakstīgalas, kuras vienmēr kuplā skaitā apdzīvoja �o Parīzes dārzu, jau skandināja savas dziesmas zaļajā lapotnē; grāfienes lando pievienojās ekipā�u rindai, kas lēnā gaitā tuvojās ezeram.

� Skaties, bērns, lūk, atkal skaistā Mandeljēra, republikas lepnums!

Republikas lepnums sēdēja vieglā karietē. Pūlēdamās izlikties vienaldzīga pret savu vispāratzīto slavinā�anu, viņa atļāva publikai apskatīt savas lielās, tum�ās acis, zemo pieri zem melno matu cirtām, patvaļīgo, pārāk lielo muti.

� Un tomēr viņa ļoti skaista, � sacīja Bertēns.

Grāfienei nepatika viņa jūsmo�ana par citām sievietēm. Viņa mazliet paraustīja plecus un nekā neatbildēja.

Bet jaunā meitene, kurā pēk�ņi bija pamodies sacen�anās instinkts, uzdro�inājās piebilst:

� Es tā nedomāju.

Mākslinieks pievērsās viņai.

� Kā, tu neatrodi viņu skaistu?

� Nē, viņai tāds izskats, it kā nupat viņai būtu uzgāzta tinte.

Hercogiene sajūsmināta iesmējās:

� Bravo, mans bērns; lūk, jau se�us gadus, visi Parīzes vīrie�i jūsmo par �o nēģeriem! Man liekas, viņi vienkār�i mūs izsmej. Apskati labāk, lūk, grāfieni Lokristi!

�īs tievās, mazās, zilacainās blondīnes smalkās līnijas arī tika diezgan apbrīnotas pēdējo se�u gadu laikā. Viņa sēdēja savā lando ar balto sunīti, un klanījās ar lūpās sastingu�u smaidu. Bet arī viņa nesajūsmināja Aneti.

� Nu, viņa vairs nav pietieko�i svaiga, � sacīja viņa.

Lai gan Bertēns, gandrīz vai katru dienu risinātajās debatēs par �o sāncen�u skaistumu, parasti nostājās grāfienes pusē, viņu nezin kāpēc pēk�ņi sakaitināja meitenes dro�ā atbilde.

� Nu, mana mīļā, � viņ� sacīja, � var būt lielāks vai mazāks viņas skaistuma dievinātājs, bet nav apstrīdams viņas skaistums, un es varu tikai novēlēt tev kļūt ar laiku tikpat skaistai kā viņa.

� Ak, pietiek, � sacīja hercogiene, � jūs sākat ievērot sievietes tikai pēc tam, kad tās gadi ierit jau ceturtajā desmitā. Meitenei taisnība, jūs sajūsmina tikai tās, kuras jau pazaudēju�as svaigumu.

Mākslinieks iesaucas:

� Piedodiet, bet tā ta�u ir patiesība: sieviete patiesi skaista ir tikai nobriedusi, tikai tad, kad viņa pagūst parādīt visu, kas viņā ir.

Risinādams tālāk domu, ka agrā jaunība ir tikai plauksto�a skaistuma mirdzo�s plīvurs, viņ� sāka pierādīt, ka augstākās sabiedrības cilvēki dara pareizi, nepievēr�ot sevi�ķu vērību sievietes jaunības mirdzumam, ka viņi sievieti �skaistu� atrod tikai viņas plaukuma pēdējā periodā.

Grāfiene glaimota piebilda:

� Tur ir sava daļa patiesības, viņ� sprie� kā mākslinieks. Jauna sejiņa, protams, ir ļoti patīkama, bet arvien mazliet banāla.

Mākslinieks turpināja aizstāvēt savu uzskatu, norādot uz to periodu, kad seja, pazaudējot nenoteikto jaunības daiļumu, iegūst noteiktas līnijas, savu individuālo skaistumu, savu personīgo izteiksmi.

Grāfiene, viegli palocīdama galvu, ikkatram viņa vārdam atbildēja �jā, jā�; un jo noteiktāki kļuva viņa apgalvojumi un jo vairāk viņ� iekarsa un sajūsminājās, jo jūtamāk viņas skati un kustības izteica viņam savu piekri�anu, it kā viņi būtu apvienoju�ies cīņā pret kopējām briesmām. Anete neklausījās sarunā, visa pārvērtusies tikai redzē. Viņas bie�i smaido�ā seja kļuva nopietna, un viņa vairs nepateica ne vārda, apreibusi no pavasara dienas. �ī saule, �ī zaļā lapotne, �īs ekipā�as, �ī skaistā, bagātā un līksmā dzīve, � viss, viss bija dots tikai viņai.

Viņa varēs te vizināties katru dienu, kļūs pazīstama, saņems sveicinājumus, modinās skaudību; un vīrie�i, uzlūkojot viņu, varbūt teiks, ka viņa ir skaista. Viņas skats apstājās tikai pie vīrie�iem un sievietēm, kas viņai �ķita visgreznākie, un tūdaļ izvaicāja, kā viņus sauc; viņu interesēja tikai �ie vārdi, kas da�reiz atmodināja cieņu un izbrīnu, ja �os vārdus viņa jau agrāk bija lasījusi laikrakstu slejās vai vēstures mācības grāmatā. Viņa vēl nebija pieradusi mierīgi vērot �o slavenību rindu, viņa gandrīz nemaz neticēja, ka visu to redz reālā dzīvē, viņai likās, ka noskatās teātra izrādē. Nabadzīgo, vienkār�o va�oņu pajūgi iedvesa viņai nicinā�anu, gandrīz riebumu, tie kavēja viņai redzēt greznās ekipā�as, uztrauca viņu, un viņa pēk�ņi sacīja:

� Pēc manām domām, te vajadzēja atļaut vizināties tikai tiem, kas brauc pa�i savās ekipā�ās.

� Lūk kā, cienījamā! � atbildēja Bertēns. � Bet ko darīsim tad ar vienlīdzību, brīvību un brālību?

Viņa uzmeta lūpiņu, it kā gribēdama teikt: �Sakiet to kādam citam,� un tad piebilda:

� Bet fiakriem varētu atvēlēt kādu citu me�u, piemēram, Vense-nas me�u.

� Tu esi aizkavējusies, mans bērns, tu vēl nezini, ka demokrātijas kundzībai tagad ir ziedu laiki. Bet ja tu vēlies redzēt Buloņas me�u iztīrītu no maisītās sabiedrības, ierodies te rītos, � tad tu te atradīsi tikai ziedu, krietnas sabiedrības augstāko ziedu.

Un viņ� uzskicēja viņai ainavu, vienu no tām ainavām, kuras viņ� tik bie�i mīlēja attēlot, � Buloņas me�u rīta stundā, ar jātniekiem un amazonēm, kad tas pārvēr�as visizmeklētākās sabiedrības klubā, kur visi pazīst viens otru, zina viens otra radu rakstus, titulus, viens otra krietnības un trūkumus, kā viena kvartāla apdzīvotāji mazā provinces pilsētiņā.

� Bet vai jūs bie�i apmeklējat �o vietu rīta stundā? � jautāja viņa.

� Ļoti bie�i; patiesību sakot, �ī ir visapburo�ākā vieta visā

Parīzē.

� Jūs apmeklējat �o vietu rītos, jā�us labā zirgā?

� Nūjā.

� Bet pēcpusdienās jūs apciemojat pazīstamus?

� Jā.

� Bet kad tad jūs galu galā strādājat?

� Strādāju... kad vajadzīgs, pie tam mana specialitāte atbilst manai gaumei. Tā kā es gleznoju skaistas dāmas, tad man ir nepiecie�ams tās vienmēr redzēt, sekot viņām visur.

� Kājām un zirgā? � piebilda viņa, arvien vēl smiedamās.

Viņ� pazag�us uzmeta viņai apmierinātu skatu, kas it kā gribētu

teikt: skaties, cik jau asprātīga! o, tu tālu aiziesi!...

Pārskrēja auksta vēja vilnis, kas nāca no tālo sād�u laukiem, kur pavasaris nule tikai sāka mosties, un viss me�s � �is untumainais, salīgais augstākās sabiedrības me�s � iedrebējās.

Iedrebējās jaunās plānās lapiņas kokos un smalkie audumi ap dāmu pleciem. Gandrīz ar vienādu kustību visas sievietes atkal ietērpās savās sedzenēs un mēteļos; bet zirgi, no alejas viena gala līdz otram, sāka steidzīgi rik�ot, it kā aukstais vēj� būtu tos skāris kā pātagas cirtiens.

Drīzi vien ekipā�as iekļuva rieto�ās saules slīpo, sarkano staru straumē.

� Bet jūs? Vai jūs domājat tagad atgriezties mājā? � ieminējās grāfiene māksliniekam, kura para�as viņai bija ļoti labi zināmas.

� Nē, es do�os uz klubu.

� Nu tad mēs aizvedīsim jūs turp.

� Bū�u jums ļoti pateicīgs.

� Bet kad jūs mūs ar hercogieni ielūgsiet pie sevis brokastīs?

� Nosakiet pa�as dienu.

�is zvērinātais parīzie�u mākslinieks, kuru dievinātāji dēvēja par �reālistisko Vatto�, bet nicinātāji par �dāmu'kleitu un uzpletņu fotogrāfu�, bie�i vien ielūdza pie sevis brokastīs vai pusdienās tās skaistules, kuru smaidus viņ� padarījis nemirstīgus savos audeklos, tāpat arī citas dāmas � visas, kuras bija populāras vai augstākā sabiedrībā iemantoju�as slavu; un visas vie�ņas atrada ļoti uzjautrino�as �īs mazās viesības mākslinieka dzīvoklī.

� Tātad parīt? Vai jums brīva parītdiena, mana dārgā hercogiene? � jautāja �iljeruā kundze.

� Pilnīgi brīva, cik jūs mīļa! Bertēna kungam jau nekad neienāktu pat prātā ielūgt mani. Tūdaļ redzams, ka es vairs neesmu jauna!

Pieradusi uzlūkot mākslinieka māju gandrīz tāpat kā savu, grāfiene turpināja:

� Tātad, mēs būsim tikai �etri, tāpat kā patreiz: hercogiene, Anete, es un jūs, jā, lielais maestro?

� Tikai mēs un vairāk neviena, � sacīja mākslinieks, izkāpdams no ekipā�as, � un es jūs pacienā�u ar vē�iem pēc elzasie-�u receptes.

� O, neiekārdiniet meiteni!

Viņ� paklanījās dāmām, stāvēdams ekipā�as durtiņu priek�ā, pēc tam iesteidzās klubā; garderobes telpās viņu kā kareivji virsnieku bijīgi sagaidīja sulaiņu rinda, viņu rokās viņ� iesvieda savu mēteli un spieķi, pēc tam pa platām trepēm uzkāpa otrā stāvā, pagāja garām citai, īsās biksēs tērpu�os sulaiņu rindai, atgrūda durvis un tūdaļ sajuta sevi jauneklīgi līksmu, izdzirdis rapieru cirtienu troksni, soļu dipienus un skaļus izsaucienus:

� Cirtiens!

� Man!

� Tuk�ā!

� Ir!

� Cirtiens!

� Jums!

Pauko�anās lielajā zālē gāja pilnā spēkā; pelēkos kreklos, ādas vestēs, pacēlu�i vienu dūrē saliektu roku, un otrā, kas likās milzīga cimdā, turot tievu un elastīgu rapieri, cīkstoņi, gan izstiepdamies uz priek�u, gan sasliedamies taisni, īsām, ātrām kustībām sacentās pauko�anas mākslā.

Citi atpūtās, pļāpāja, arvien smagi elpodami, pietvīku�i, nosvīdu�i, slaucīdami pieri un kaklu kabatas drāniņās; da�i, atsēdu�ies dīvānos gar lielās istabas sienām, vēroja sacīksti. Patreiz cīkstējās Liverdī ar Landu un kluba priek�sēdētājs Taljāds ar garo Rokdiānu.

Bertēns, smaidīdams, juzdamies te kā savās mājās, paspieda viņam pretim pastieptās rokas.

� Es izaicinu jūs, � uzsauca viņam barons de Maneri.

� Labprāt jums pakalpoju, mans draugs.

Un viņ� aizgāja blakus telpās pārģērbties.

Jau sen viņ� sevi sajuta vingru un spēcīgu un, nojau�ot spīdo�u uzvaru, steidzās lielā nepacietībā, kā skolēns uz sacīk�u spēli. Nonācis sava pretinieka priek�ā, viņ� uzbruka tam ārkārtīgi strauji un, pieskārdams rapieri tam vienpadsmit reizes desmit minū�u laikā, tik ļoti to nogurdināja, ka barons beidzot lūdza ap�ēlo�anu. Pēc tam viņ� cīkstējās vēl ar Penizimanī un ar sava amata biedru, Amori Maldānu.

Pēc tam mazgā�anās aukstā ūdenī, kas ledaini skāra viņa sakarsu�o miesu, lika viņam atcerēties jaunības gadus, kad viņ� modināja lielu izbrīnu Parīzes nomaļu pilsoņos, vēlā rudenī mezdamies ūdenī no Sēnas tiltiem.

� Vai tu pusdienas ēdīsi tepat? � jautāja Maldāns.

� Jā.

� Mēs jau aizņēmām galdiņu: es, Liverdī, Rokdiāns un Landa; pasteidzies, ir jau ceturksnis pāri septiņiem.

Ļau�u pārpildītā ēdamzāle bija trok�ņaina.

Te bija sastopami visi Parīzes pusnakts viesi, slaisti un da�ādi veikalnieki, visi tie, kas nezina kur dēties pēc pulksten septiņiem vakarā un ierodas klubā ieēst pusdienas cerībā, ka nejau�a sastap�anās dos viņiem iespēju izkliedēt savu garlaicību.

Kad �ie pieci biedri atsēdās pie galda, baņķieris Liverdī, spēcīgs, plecīgs, gadus �etrdesmit vecs vīrietis, sacīja Bertēnam:

� Nu, �odien jūsos, liekas, pats velns iemiesojies.

� Jā, �odien man palaimējās brīni�ķi apstrādāt savus pretiniekus.

Visi iesmējās, bet peizā�ists Amori Maldāns, mazs, kalsnējs vīrietis, iesirmu bārdiņu, smaidīdams sacīja:

� Jā, aprīli es sajūtu sevī it kā jaunības spēku atgrie�anos; tie izdzen no manis pusduci jaunu zaļu lapiņu, un mani sagrābj nemierīgas jūtas, bet tas parasti beidzās ar neko.

Marķīzs de Rokdiāns un grāfs de Landa izturējās pret viņu līdzcietīgi. Viņi abi bija vecāki, bet pati redzīgākā acs nespēja noteikt viņu gadus. Jā�anas, pauko�anās un da�āda sporta cienītāji un piekopēji, ar nemitīgām kustībām viņi bija norūdīju�i savu ķermeni un padarīju�i to vingru kā tēraudu. Nu viņi lepojās, ka ir jaunāki un spēcīgāki nekā �olaiku jaunās paaudzes �vauksti.

Rokdiāns bija cēlies no krietnas cilts, apmeklēja visas viesistabas, bet viņu turēja aizdonās par piedalī�anos da�ās netīrās naudas afērās, kas, pēc Bertēna domām, nemaz nebija pārsteidzo�as ziņas, ievērojot to, cik laika viņ� pavadīja spēļu klubos. Viņ� bija precējies, bet �ķīries, no sievas viņ� bija saņēmis zināmu atmaksu, bija valdes loceklis da�ās beļģu un portugālie�u bankās un ar savu enerģisko Donkihota seju centās augstu nest mazliet apdriskāto d�entlmeņa karogu, būdams spējīgs uz visu, un, kad tas bija vajadzīgs, prata nomazgāt traipus no sava goda ar divkaujā izlietajām asinīm.

Grāfam de Landarn, skaistam milzim, kas lepojās ar savu augumu un platajiem pleciem, bija sieva un divi bērni, bet neraugoties uz to, viņ� tikai ar lielu piespie�anos spēja paēst pusdienas mājā, savas ģimenes sabiedrībā � pārējās dienās, pēc seansa pauko�anas zālē, ēda pusdienas klubā, savu biedru sabiedrībā.

Klubs, viņ� mēdza teikt, ir ģimene, ģimene visiem, kam tās vēl nav, kam tās nekad nebūs, un tiem, kuri garlaikojas savā ģimenē.

Pieskaroties tematam par sievietēm, sarunās ievijās anekdotes, atmiņas, cildinājumi un pat diezgan nekautrīga vaļsirdība.

Marķīzs savu mīļāko vārdus neminēja tikai tāpēc, lai tie vieglāk būtu atminami no viņa mīļāko izsmeļo�ajiem aprakstiem. Baņķieris Liverdī, neminot uzvārdus, sauca savas mīļākās kristītā vārdā; viņ�, piemēram, sacīja: �Es toreiz biju ļoti tuvās attiecībās ar viena diplomāta sievu. Vienā vakarā, �ķiroties no viņas, es sacīju: Mana dārgā Margarita...� Viņ� pēk�ņi apklusa, redzot klausītāju daudznozīmīgos smaidus, bet pēc tam turpināja: �Ak, es atkal piemirsu! Vajadzēja vienoties un atzīt par likumu visas sievietes saukt vienā vārdā � par Sofijām.�

Olivjē Bertēns �ādās reizēs parasti izturējās apvaldīti un uz jautājumiem atbildēja:

� Es apmierinos ar saviem modeļiem.

Visi izlikās, ka tic viņa vārdiem, bet Landa, ielas sievie�u mednieks, iekarsa, domājot par visiem tiem gardumiem, ko mākslinieks uzkasa no Parīzes ielām, domājot par tām visām skaistajām meitenēm, kuras par desmit frankiem izģērbjas mākslinieka priek�ā.

Jo vairāk pudeļu iztuk�oja �ie vecī�i, kā viņus sauca kluba jaunie biedri, jo sārtākas kļuva viņu sejas, nemierīgākas viņu asinis un nevaldāmākas viņu vēlē�anās.

r

Pēc kafijas Rokdiāns kļuva vēl vaļsirdīgāks un, piemirsis augstāko aprindu sievietes, sāka cildināt parastās kokoles.

� Parīze, � viņ� sacīja, � ir vienīgā pilsēta, kur vīrietis nenoveco, vienīgā pilsēta, kur piecdesmit gadus vecs vīrietis, ja tikai tas ir spēcīgs un labi uzglabājies, vienmēr atradīs skaistu kā eņģeli, astoņpadsmit gadus vecu draiskuli, kas viņu mīlēs.

Landa dedzīgi viņu atbalstīja, apgalvodams, ka tikai pēc liķiera viņ� sāk pazīt Rokdiānu un uzskaitīja visas tās meitenes, kuras vēl līdz �im laikam viņu dievina.

f

Bet Liverdī, daudz skeptiskāk noskaņots un pretendēdams uz sevi�ķi smalka sievie�u un viņu īsto vērtību pazinēja vārdu, nomurmināja:

� Jā, viņas, protams, jums apgalvo, ka dievina jūs.

� Viņas man to pierāda, mans mīļais, � nepiekāpās Landa.

� Tādiem pierādījumiem maza vērtība.

� Priek� manis pietieko�i liela.

� Bet viņas arī domā tā, velns parauj, � iesaucās Rokdiāns. � Vai jums patie�ām liekas, ka skaista, divdesmit gadus veca ielas meitene, kas jau piecus se�us gadus pārtiek no savas profesijas, te, Parīzē, kur tik daudzi vīrie�i jau paguvu�i atmodināt un samaitāt viņā skūpstī�anās gaumi, vai patie�ām jums liekas, ka viņa sāks �ķirot trisdesmit gadus vecos no se�desmit gadus vecajiem vīrie�iem? Muļķības! Viņa pārāk strauji dzīvojusi, pārāk daudz pieredzējusi un izbaudījusi. Un esmu ar mieru saderēt, ka sirds dziļumos viņa vairāk mīl vecu baņķieri nekā jaunu zeņķi. Vai viņa spēj saprast, vai viņa domā par to? Vai te vīrie�i kļūst veci? Ak, mans draugs, mūsu brālis kļūst jauns nosirmodams, un jo vairāk mēs nosirmojam, jo dedzīgāk viņas apgalvo mums savu mīlu, jo taustāmāk mums to pierāda un arī pa�as tai vairāk tic.

Viņi piecēlās no galda, pietvīku�i un alkohola iekvēlināti, un, pārliecināti par panākumiem, bija spējīgi uzsākt visdēkaināko piedzīvojumu gaitas. Sāka apspriesties, kur un kā pavadīt vakara pēdējo cēlienu; Bertēns ieteica cirku, Rokdiāns zirgu skrie�anās sacīkstes,

Maldāns krodziņu �Paradīze�, Landa, � Folies-Bergēre; bet pēk�ņi viņu ausis sadzirdēja vijoļu skaņo�anas troksni.

� Dzirdat? Tātad �ovakar klubā mūzika? � sacīja Rokdiāns. � Jā, � atbildēja Bertēns; � vai nepasēdēsim vēl tepat stundas ceturksni, pirms dodamies citur?

� Iesim!

Viņi izgāja cauri viesistabai, biljarda telpām, spēļu zālei un nokļuva lo�ai līdzīgā vietā virs muzikantu galerijas. �etri kungi, atgāzu�ies krēslos nopietnām sejām, jau gaidīja mūzikas sāk�anos, bet apak�ā, tuk�o krēslu rindās, vēl bija saskatāmi kādi desmit cilvēki, kuri pļāpāja un garlaikojās.

Diriģents pacēla zizli, koncerts iesākās.

Olivjē Bertēns dievināja mūziku kā opiumu; tā uzbūra viņā sapņu pasauli.

Tiklīdz viņu aizsniedza skaņu straumes, kas plūda no orķestra, viņu pārņēma savāds apskurbums. Melodiju ie�ūpotās domās atrisa dīvainas fantāzijas, saldi sapņojumi. Acis aizvēris, uzlicis vienu kāju otrai, rokas nevarīgi nolaidis, viņ� klausījās burvīgās skaņas un redzēja dīvainas vīzijas, kas kā gleznas uzplauka un nodzisa viņa priek�ā.

Orķestris spēlēja Haidna simfoniju, un mākslinieks, tiklīdz aizvērās viņa acu plakstiņi, tūdaļ redzēja Buloņas me�u, ekipā�as, bet blakus sev ekipā�ā grāfieni un viņas meitu. Viņ� dzirdēja viņu balsis, klausījās viņu vārdos, sajuta ekipā�as �ūpo�anos, ieelpoja jauno lapiņu aromāta piesātināto gaisu.

Trīs reizes kaimiņ�, ierunādamies ar viņu, izkliedēja �o vīziju, un tā trīs reizes atkārtojās � kā pārbraucot jūru, sajūt jūras �ūpo�anos vēl tad, kad esi apgūlies jau mierīgā gultā.

Pēc tam �īs vīzijas kļuva pla�ākas, pārvērtās garā ceļojumā, pie kam �īs abas sievietes vienmēr sēdēja viņam pretim, gan dzelzceļa vagonā, gan pie pusdienu galda kādā ārzemju viesnīcā. Un visu laiku, kamēr atskanēja mūzika, viņas vienmēr pavadīja viņu it kā �odien, vizinoties zem spo�ās pavasara saules, viņu abu tēls būtu pametis savu nospiedumu viņa acu dzīlēs.

Iestājās klusums, pēc tam grūstīto krēslu troksnis un cilvēku balsis izklīdināja to sapņu miglu, kas viņu bija applīvurojusi, un viņ� ieraudzīja savus �etrus biedrus, kas, likās, bija iesnaudu�ies, sēdēdami naivās uzmanības pozās.

� Nu, ko mēs tālāk darīsim? � sacīja Bertēns, viņus atmodinādams.

� Es vēl labprāt te brītiņu nosnaustos, � vaļsirdīgi atzinās Rokdiāns.

� Es arī, � piebilda Landa.

� Nu, tādā gadījumā, es eju mājā, esmu mazliet noguris.

Patiesībā, viņ� gan �obrīd jutās ļoti modrs, bet vēlējās aiziet, lai

izbēgtu tām beigām, kādas parasti noslēdz �ādu vakaru gaitas.

Viņ� atgriezās mājā, bet nākamo dienu pēc nervozi satrauktas nakts, � pēc vienas no tām naktīm, kādas atraisa māksliniekos to pastiprināto domu aktivitāti, ko sauc par iedvesmu, � viņ� nolēma nekur neiet un strādāt līdz pa�am vakaram.

Diena bija lieliska, viena no tām laimīgajām dienām, kad domas it kā pa�as no sevis iz�alc caur roku un sāk dzīvot krāsās uz audekla.

Noslēdzis durvis, atķ�irts no visas pasaules, darbnīcas saldā klusumā, mirdzo�ām acīm, skaidru galvu, satraukts, neizskaidrojamas vieglas līksmes skarts, viņ� baudīja tikai māksliniekiem pie�ķirto laimi � radīt savus darbus. �o darba stundu laikā nekas cits vairs neeksistēja, tikai audekla gabaliņ�, uz kura viņa sarenes glāstos veidojās jauns tēls; un kad viņu sagrāba �āds produktīvs radī�anas prieks, viņ� sajuta sevī dīvaino, reibino�o dievi�ķās dzīvības pulsu. Vakarā viņ� jutās noguris kā pēc veselīga fiziska darba un apgūlās ar patīkamām domām par brokastīm, ar kurām viņ� pacienās dārgās vie�ņas.

Galds bija izrotāts ziediem, ēdieni bija rūpīgi izmeklēti, jo �iljeruā kundze bija izsmalcināta gastronome, un pēc enerģiskas, bet īsas preto�anās, mākslinieks piespieda savas vie�ņas nogar�ot �ampanieti.

� Meitene apreibs! � sacīja grāfiene.

� Bet, mans Dievs! Vienreiz ta�u tomēr jāiesāk! � pazemīgi piebilda hercogiene.

Apgrie�oties darbnīcā, visi sajuta sevi tā vieglā prieka skarti, kas dara mūs it kā spārnotus un paceļ pāri zemei.

Grāfiene un hercogiene, kurām vajadzēja ierasties �fran�u mātes� komitejas sēdē, nolēma meiteni novest mājā pirms sēdes, bet Bertēns izteica priek�likumu pastaigāties ar viņu un novest kājām viņu uz Malzerba bulvāri; viņi izgāja reizē.

� Iesim pa visgarāko ceļu, � sacīja meitene.

� Vai nevēlies pastaigāties Monso dārzā? Tas ir ļoti mīļ� stūrītis, tur mēs redzēsim bērnus ar auklēm.

� Ļoti vēlos.

Pa Valaskēnas ielu viņi aizgāja līdz masīviem, apzeltītiem dzelzs �oga vārtiem, aiz kuriem pilsētas centrā, greznu namu apjosts, atradās apburo�i skaistais dārzs, kas tīksmināja aci ar savu apstādījumu māksliniecisko iekārtu un veidojumu.

Laiks bija karsts, balo�i slēpās koku ēnā. Baltās statujas uz savām pakājēm, likās, pārpilnam baudīja zaļās lapotnes patīkamo vēsumu. Viens marmora jauneklis pūlējās izvilkt pēdai neredzamu skabargu, kuru tur ierāvis, gūstot Diānu, kura aizskrējusi mazā ezera virzienā, kur koki savās zaļajās lapotnēs paslēpu�i tempļa drupas.

Citas statujas, iemīlēju�ās un aukstas, apkampjas koku ēnā vai sapņo, rokām apskāvu�as celi. Ūdenskritums puto un veļas pa veikli veidotām klintīm. Te dīvains, kolonnu atgādino�s, efejām apvijies, sakropļots koks; tur kapa akmens ar uzrakstu.

�o skaisto, mākslīgi izveidoto dārzu apmeklē pilsoņi, lai apbrīnotu siltumnīcās izaudzētās puķes un papriecātos, kā priecājās par dzīvi uz skatuves, par to dzīvi, ko atvēra skatam Parīzes centrā skaistā daba.

Olivjē Bertēns jau vairākus gadus no vietas gandrīz ik dienas apmeklēja �o iemīļoto vietu, lai novērotu parīzietes. ��is dārzs radīts skaistām tualetēm,� � viņ� mēdza sacīt; � �slikti apģērbu�ies cilvēki te atstāj �ausmīgu iespaidu.� Un viņ� stundām ilgi klaiņoja �ai dārzā, pazina te katru augu, pazina dārza parastos apmeklētājus.

Blakus Anetei viņ� soļoja pa alejām, priecādamies par �ī dārza raibo un trok�ņaino dzīvi.

r

� Ak, kāds skaistums! � iesaucās viņa.

Viņa apbrīnoja mazu puisēnu gai�iem, cirtainiem matiem, kur�, izbrīnējies un sajūsminājies, vēroja viņu savām zilajām acīm.

Pēc tam viņa sāka novērot arī citus bērnus, un prieks, ko viņa izjuta, uzlūkojot �īs izrotātās dzīvās lelles, padarīja viņu jautru un pļāpīgu.

Viņa gāja lēniem soļiem, izteikdama Bertēnam savus spriedumus par �iem bērniem, viņu auklēm un mātēm. Redzot resnus bērnus, viņa līksmi iesaucās, turpretim vārgi bērni piespieda viņu nodrebēt.

Viņ� klausījās, priecādamies vairāk par viņu pa�u nekā par bērniem, un, tajā pa�ā laikā neaizmirsdams arī si�etus gleznām, brī�iem nomurmināja: �Tas ir apburo�i!� Viņ� domāja par to, ka vajadzētu ar ogli uzmest skici, �ī dārza stūrīti ar auklēm, mātēm un bērniem. Kā tas jau agrāk nebija ienācis viņam prātā?

� Vai tev patīk �ie bērni?

� Es viņus dievinu.

Redzot, kā viņa vēro bērnus, viņam likās, ka viņa sajūt kaislu vēlē�anos paņemt tos rokās, apkampt, apmīļot � jutekliskas un maigas nāko�ās mātes ilgas; un viņu pārsteidza, ka �īs sievietes miesā dzīvo �is noslēpumainais instinkts.

Redzot, ka viņa ar mieru papļāpāt, viņ� sāka viņu izvaicāt. Mīļi, naivi viņa atzinās savās cerībās kļūt slavenai un ievērotai, izteica vēlē�anos turēt skaistus zirgus, par kuriem sprieda tikpat lietpratīgi kā da�s labs speciālists, jo zirgu audzē�anā Ronsjēras saimniecība ieņēma diezgan redzamu vietu; attiecībā uz jautājumu par viņas nākamā vīra izvēli, viņa uzskatīja to par tikpat nenozīmīgu lietu kā laba dzīvokļa sameklē�anu, ko vienmēr iespējams atrast daudzo izdodamo dzīvokļu skaitā.

Viņi tuvojās ezeram, kur mierīgi peldēja divi gulbji un se�as pīles, tīras un nekustīgas kā porcelāna figūriņas. Viņiem vajadzēja paiet garām jaunai sievietei, kura, aizmirsusi atvērtu grāmatu uz saviem ceļiem, raudzīdamās tālumā, sēdēja krēslā, domās iegrimusi.

Viņa nemaz nepakustējās, kā vaska figūra. Tā nebija skaista, ievērojama meitene, varbūt mājskolotāja, vienkār�ā tērpā, bez pretenzijas patikt; varbūt viens teikums, viens vārds viņu apbūra un viņa sāka sapņot. Bez �aubām, kāda grāmatā izlasīta piedzīvojuma sākumu viņa tagad �ķetināja tālāk savu personīgo sapņojumu garā.

Bertēns izbrīnējies apstājās.

� Cik tas skaisti, � viņ� sacīja, � aizmirst īstenību.

Viņi pagāja garām, atgriezās un atkal pagāja viņai garām, bet viņa tomēr viņus neievēroja � tik ļoti viņas domas bija pievērsu�ās tālo sapņu gai�umam.

Mākslinieks sacīja Anetei:

� Klausies, bērns, vai tev būtu ļoti garlaicīgi man pozēt vienu otru reizi?

� O, nē, glu�i otrādi!

� Palūkojies labi �ai jaunkundzē, kas aizlidojusi sapņu valstībā.

� Vai jūs domājat to, kas sēd tur krēslā?

� Jā. Tā, lūk, tu arī atsēdīsies krēslā, atvērsi grāmatu uz saviem ceļiem un papūlēsies sēdēt tāpat kā viņa. Vai tev ir gadījies kādreiz sapņot nomodā?

� Nu, protams.

� Ko tad?

Un viņ� gribēja uzzināt viņas intīmos sapņus; bet viņa nevēlējās atbildēt, atvairīja jautājumus, un vēroja, kā pīles ķer baltmaizes

kumosus, kurus svieda ūdenī kāda dāma, un izlikās apmulsusi, it kā viņ� būtu pieskāries viņas slimajai vietai.

Pēc tam, lai pievērstos kādam citam sarunas tematam, viņa sāka stāstīt par savu dzīvi Ronsjērā, stāstīja par savu vecmāmiņu, kurai viņa katru dienu daudz lasījusi priek�ā un kura tagad dro�i vien jūtoties ļoti skumji un garlaicīgi.

Māksliniekam, klausoties meitenes stāstā, sirds kļuva viegla un līksma. Viss viņas stāstā �ķita valdzino�s un interesants, visi sīkumi, visi nieciņi �īs meitenes dzīvē.

� Atsēdīsimies, � viņ� uzaicināja.

Viņi atsēdās ūdens malā, un abi gulbji sāka peldēt viņu tuvumā, cerēdami sagaidīt kādu barību.

Bertēns sajuta, ka viņā pamostas senaizmirstās atmiņas. Tās raisījās tik strauji, tik kuplā skaitā, bija tik negaidīti da�ādas, ka viņam likās it kā kāda roka tās izber no apslēptām krātuvēm.

Viņ� jautāja sev, kāpēc pēdējā laikā brī�iem pamostas atmiņas par pagāju�o dzīvi, un �odien vēl dzīvāk nekā citās reizēs? Vienmēr visam tam bija kāds cēlonis, materiāls vai kāds cits, pavisam nenozīmīgs cēlonis, piemēram, smar�as. Cik reizes jau garāmejo�u sievie�u smar�as nav piespiedu�as viņu atcerēties senaizmirstus notikumus! Da�reiz daļu savas agrākās dzīves viņ� atrada kāda gājēja vecmodīgajā apģērbā; un visas �īs aizejo�ās smar�as, ielu, lauku, māju, mēbeļu smar�as, patīkamās un atbaido�ās, vasaras vakara siltās smar�as un ziemas nakts aukstās smar�as atmodināja sendienu dzīves atmiņas, it kā �īs smar�as būtu glabāju�as iebalzamētā veidā miru�o dzīvi � tāpat kā aromātiskas eļļas uzglabā mūmijas.

Kas gan tagad atmodināja sendienu atmiņas: rasotā zāle, ziedo�ie kastaņi? Nē. Bet kas tad? Varbūt viss, ko viņ� redzēja, atsauca senās ēnas. Bet ko viņ� redzēja? Nekā. Varēja, protams, notikt, ka viena no sastaptajām sievietēm atgādina viņam kādu sendienu tēlu, un �ī līdzība, lai gan vēl nenokļūstot līdz viņa apziņai, tomēr pagūst sirdī pieskarties visām pagātnes stīgām.

Vai tā nebija kāda skaņa? Ļoti bie�i klavieru skaņas, nezināma dziedātāja balss, pat ielas leijerkastes vecmodīgā dziesmiņa piespieda viņu pēk�ņi kļūt jaunākam par veseliem divdesmit gadiem un atcerēties aizmirsto jūtu saldumu.

Bet kas gan tagad piespiedis viņu atcerēties senizdzisu�ās jūtas?

� Kļūst mazliet dzestri, � viņ� sacīja, � iesim tālāk.

Viņi piecēlās un aizgāja.

Viņ� vēroja nabagus, kuri sēdēja uz soliem, � nabagus, kuru līdzekļi neatļāva viņiem sēdēt krēslos.

Anete arī vēroja �os vienkār�os ļaudis, interesējās par viņu dzīvi, nodarbo�anos un pabrīnējās, kā viņi, tik no�ēlojamos apģērbos, tomēr sēd te, rokas saliku�i, te, �ai brīni�ķīgajā dārzā.

Un vēl neatvairamāk kā pirms da�ām minūtēm, Olivjē dvēseli sagūstīja sendienu atmiņas. It kā kāda mu�a sīca ap viņu, piedziedot ausis ar aizgāju�o dienu neskaidru troksni.

To pamanījusi, jaunā meitene ievaicājās:

� Kas jums kait? Jūs, liekas, kaut kas skumdina?

Un viņ� nodrebēja. Kas izrunāja �os vārdus? Viņa vai viņas māte? Ne jau savā tagadējā balsī, bet tai, kāda viņai kādreiz bija un kas tagad �ķita tik ļoti pārvērtusies, ka viņ� to tikko vairs pazina.

Viņ� smaidīdams atbildēja:

� Mani? Nekas. Es jūtos tik labi tavā klātbūtnē: tu esi tik mīļa, tu atgādini man tavu māti.

Kā gan viņ� jau agrāk nebija sadzirdējis �o kādreiz tik pazīstamās valodas atbalsi, kas tagad skanēja pār jaunām lūpām?

� Runā vēl, � viņ� sacīja.

� Ko lai pastāstu?

� Pastāsti man, ko tev mācīja tavas skolotājas. Vai tu viņas mīlēji?

Un viņa turpināja pļāpāt.

Viņ� klausījās, arvien vairāk uzbudinādamies, meklēja un tvēra �īs viņam gandrīz pilnīgi sve�ās meitenes vārdus, balss skaņas, smieklu līksmi, kas nepiederēja viņai, bet viņas mātei jaunības dienās, un visus �os gadus bija tikai paslēpusies mezin kur. Da�as viņas balss noskaņas piespieda viņu nodrebēt izbrīnā. Līdz �im viņ� draudzīgi un ziņkārīgi bija novērojis un salīdzinājis mātes un meitas seju līdzību; bet tagad �īs atdzimu�ās balss noslēpums tik ļoti darīja vienu otrai līdzīgu, ka viņ�, aizgriezies, lai neredzētu jaunās meitenes seju, brī�iem jautāja sev, vai tā nav grāfiene, kas sarunājas ar viņu, tāpat kā toreiz pirms divpadsmit gadiem?

Bet pēc tam, kad atmiņu halucinācijas sagūstīts, viņ� atkal pievērsās meitenei un sastapa viņas skatu, viņ� tāpat kā viņas mātes skata sagūstīts viņu mīlas sākumā uz mirkli, likās, pat zaudēja apziņu.

Viņi jau trīs reizes bija apstaigāju�i dārzu, trīs reizes nogāju�i garām tām pa�ām sejām, tām pa�ām auklēm, tiem pa�iem bērniem.

Tagad Anete vēroja namus, kas ie�ogoja dārzu, un izvaicāja, kā sauc �o grezno namu apdzīvotājus.

Viņa vēlējās uzzināt visu par visiem �iem cilvēkiem, izvaicāja Bertēnu nevaldāmā ziņkārībā, sieviete viņā kāri uzsūca visas mākslinieka atbildes; viņas seja, dzīvas intereses apstarota, vērās runātājā; likās, ka viņa klausās ne tikai ar ausīm, bet arī acīm.

Bet, pieejot paviljonam, starp divām izejām uz bulvāri, Bertēns ieraudzīja, ka pulkstenis jau pāri �etriem.

� Oho, � viņ� sacīja, � laiks doties mājā.

Nesteigdamies viņi sasniedza Malzerba bulvāri.

Atvadījies no jaunās meitenes, mākslinieks aizgāja Vienības laukuma virzienā, lai apciemotu kādu savu paziņu viņpus Sēnai.

Viņ� klusi dziedāja, viņ� vēlējās skriet, lielā sajūsmā viņ� tagad labprāt pavingrinātos lēk�anā pār soliem � tik līksms un spēku pārpilns viņ� jutās. Parīze viņam �ķita starojo�āka un apburo�āka nekā agrāk. �Nudien,� � viņ� nodomāja, � �pavasaris dara jaunus cilvēkus, visu pasauli.�

Viņ� pārdzīvoja vienu no tām stundām, kad uzbudinātais prāts uztver visu dzīvāk un līksmāk, kad acs redz labāk, redze kļūst it kā jūtīgāka un asāka, kad skatīt prieks un sajust dziņa kļūst dzīvāki, it kā kāds varens spēks būtu atsvaidzinājis zemes krāsas, atdzīvinājis cilvēku kustības un sakāpinājis sajūtu spraigumu � kā tiek uzvilkta atspere pulkstenim, kad tas apstājies.

Viņ� sarunājās ar sevi, viņa skats aplidoja tūksto� interesantas lietas: �Glu�i nesaprotami tagad man liekas tie brī�i, kad es nevaru atrast si�etu gleznai.�

Viņ� sajutās brīvs, domas apstaroja savāda skaidrība, visi līdz�inējie darbi viņam tagad �ķita banāli un viņ� sāka domāt par kādu jaunu darbu, kas dzīvi attēlotu patiesāk un oriģinālāk. Un pēk�ņi, darba prieka sagūstīts, viņ� atmeta nodomu apciemot savu paziņu, atgriezās mājā un ieslēdzās darbnīcā.

Bet tiklīdz viņ� nonāca savas iesāktās gleznas priek�ā, asinīs brāzmojo�ā kvēle apdzisa. Viņ� jutās noguris, atsēdās dīvānā un iegrima domās.

Viņ� vairs nesajuta to savādo laimīgo vienaldzību, kurā bija dzīvojis līdz �im. �ī apmierinātā cilvēka bezrūpība pamazām izzuda, un kaut gan gandrīz visas viņa vēlē�anās bija piepildītas, viņam tomēr likās, ka kaut kas trūkst. Viņ� sajuta mājas tuk�umu, lielās darbnīcas vientulību. Un paskatījies apkārt, viņ� it kā saskatīja aizlidojam tās sievietes ēnu, kuras tuvums viņu tik ļoti ielīksmoja. Jau sen viņ� bija aizmirsis nepacietīgās jūtas, kādas pārdzīvo mīļākais, gaidot savu iemīļoto � un tagad pēk�ņi viņ� tik dzēlīgi sajuta viņas prombūtni, ar jauneklīgu uzbudinātību viņ� ilgojās viņu redzēt blakus sev.

Viņ� domāja par viņu un atcerējās, kā viņi mīlēja viens otru, un ikkatrā �īs lielās istabas kaktā viņ� atrada kaut ko, kas lika atcerēties viņu, viņas kustības, viņas vārdus un skūpstus. Viņa ta�u tik bie�i apmeklēja �o istabu. Viņ� atcerējās tās dienas, stundas, tos momentus; viņ� sajuta viņas seno glāstu liego pieskar�anos.

Nespēdams vairs mierīgi nosēdēt, viņ� uztrūkās kājās un sāka staigāt uz priek�u un atpakaļ savā pla�ajā darbnīcā, turpinādams domāt, cik vientuļ� viņ� vienmēr bijis, neraugoties uz �īm saistībām, kas piepildīja viņa dzīvi. Kad pēc darba stundām viņ� paraudzījās apkārt, viņ� redzēja ap sevi tikai sienas. Nejuzdams sievieti savā mājā, savā tuvumā, nevarēdams sastapties ar to, kuru mīl, citādi kā vien zaglīgi slapstīdamies un uzmanīdamies, viņ� bija spiests visu savu brīvo laiku pavadīt da�ādās sabiedriskās vietās, kur var atrast, pirkt par naudu da�ādus laika kavēkļus. Viņ� bija parasts kluba, cirka, zirgu skrie�anās sacīk�u, operas apmeklētājs, viņ� ieradās un uzkavējās pēc iespējas ilgāk visur, lai tikai nebūtu jāatgrie�ās mājā, kur, bez �aubām, viņ� pavadītu visu �o laiku, ja dzīvotu kopā ar viņu.

Kādreiz, kaislos neprāta brī�os, viņ� ārkārtīgi cieta, nespēdams viņu ņemt un paturēt pie sevis; pēc tam viņa kvēlā kaisle mazliet norima un viņ� samierinājās ar �o �ķirto dzīvi un savu brīvību; tagad viņ� atkal to no�ēloja, it kā atkal būtu no jauna iemīlējis viņu.

�ī mīlas kvēles atgrie�anās sagūstīja viņu pēk�ņi, gandrīz bez iemesla, jo atkal staroja pavasaris, varbūt tāpēc, ka viņ� �odien dzirdēja mīlamās sievietes atsvaigu�o balsi. Cik maz vajadzīgs, lai satrauktu vīrie�a sirdi, padzīvoju�a vīrie�a sirdi, kam atmiņas ir no�ēlas pilnas!

Kā agrāk, viņa dvēseli un miesu atkal sagrāba drud�ainas ilgas viņu redzēt; un viņ� sāka sapņot par viņu kā sapņo iemīlēju�ies jaunekļi, arvien vairāk grimstot jūsmā, arvien vairāk viņu iekārojot', pēc tam, lai gan viņ� jau bija redzējis viņu �orīt, viņ� tomēr nolēma apciemot viņu atkal vakarā.

Laiks vilkās ļoti gausi, un izejot uz ielas, lai dotos uz Malzerba bulvāri, viņ� pēk�ņi sajuta asas bailes, ka neatradīs viņu mājā un viņam vajadzēs �o vakaru atkal pavadīt vientulībā kā tas jau daudzreiz noticis.

Uz jautājumu: � �Vai grāfiene mājā?� � sulainis atbildēja viņam: � �Jā, kungs,� un �ī atbilde viņu iepriecināja.

� Es atkal ierados, � viņ� sacīja, starojo�u seju, parādīdamies mazās viesistabas durvīs. Abas sievietes sēdēja pie galda un strādāja, rozā aba�ūru segtu lampu gaismā.

Grāfiene viegli iekliedzās.

� Ā, jūs! īstā laikā!

� Es sajutos ļoti vientuļi un atnācu.

� Cik mīļi!

� Jūs gaidāt kādu?

� Nē... varbūt... to es nekad labi nezinu.

Viņ� atsēdās un uzmeta pelēkajam rupjās vilnas adīklim, kuru ar garām koka latām viņas veikli darināja, gandrīz nicino�u skatu.

Viņ� jautāja:

� Kas tur iznāks?

� Gultas segas.

� Nabagiem?

� Nu, protams.

� Ļoti neglītas.

� Toties ļoti siltas.

� Varbūt, bet tās izskatās ļoti nejēdzīgas, sevī�ķi Ludviķa XV stila viesistabā, kur viss tīksmina acs. Un ja ne jūsu nabagu labā, tad vismaz jūsu draugu labā jums vajadzētu izmeklēties daudzmaz skaistāku dāvanu.

� Ak Dievs, kādi gan ir vīrie�i! � atbildēja viņa, plecus paraustījusi, � bet tagad ta�u visur nodarbojas ar �ādu segu pagatavo�anu.

� Es labi, ļoti labi to zinu. Tagad nekur vairs nevari ierasties, lai neredzētu �īs riebīgās pelēkās lupatas uz visskaistākajiem tērpiem un visgreznākajām mēbelēm. �ī pavasara labdarībai piemīt sevi�ķi slikta gaume.

Grāfiene, lai labāk pārliecinātos, vai māksliniekam ir taisnība, uzklāja adīkli uz blakus eso�ā ar zīdu apvilktā krēsla. Pēc tam viņa vienaldzīgi piekrita:

� Jā, patie�ām izskatās neglīti.

Un tad turpināja strādāt. �īs divas pār darbu nolieku�ās galviņas zem divām lampām atstaroja savos matos ro�aino gaismu, kas krita arī uz viņu sejām, apģērbu un darbā ņirbo�ām rociņām; kā jau visas sievietes, pieradu�as pie rokdarbiem, viņas uzmanīgi sekoja ar acīm savam darbam, nemaz pie tā nepiedomājot.

Bertēns paņēma zemu, mazu krēsliņu, kurā viņ� varēja iesēsties tikai ar manāmām grūtībām. Bet viņ� mīlēja sēdēt �ai krēslā, kad sarunājās ar grāfieni; tā viņ� atradās gandrīz pie viņas kājām.

� Jūs �orīt krietni izstaigājāties ar Aneti pa dārzu.

� Jā. Mēs izpļāpājāmies kā veci draugi. Es ļoti viņu mīlu, jūsu meitu. Viņa pilnīgi atgādina jūs. Da�as frāzes viņa izrunā tā, ka nevar noteikt, vai tā ir viņas vai jūsu balss.

� Mans vīrs to man teicis jau vairākkārt.

Viņ� vēroja, kā viņas strādā, ro�ainas gaismas apmirdzētas, un viņu atkal sāka vajāt domas, kas viņu daudzreiz jau sāpināju�as, domas par pa�a māju, tuksne�aino, nedzīvo, pavisakm luso un auksto. Likās, tikai tagad viņ� sāk pilnīgi saprast un apjaust savu vientulību.

Ak, kā viņ� vēlējās būt �īs sievietes vīrs, bet ne mīļākais! Kādreiz viņ� sapņoja nolaupīt viņu, atņemt viņu �im cilvēkam, iegūt viņu visu. Tagad viņ� apskauda �o piekrāpto vīru, kam bija tiesības vienmēr atrasties �īs sievietes tuvumā, kur� vienmēr baudīja �īs sievietes radīto, glāsto�o mājību. Viņu uzlūkojot, viņ� juta, ka sirdī sāk elpot sendienu atmiņas, un �o atmiņu priekā viņ� vēlējās dalīties ar viņu. Jā, viņ� vēl mīl, varbūt �odien vēl kvēlāk nekā agrāk; un �ī nepiecie�amība pastāstīt viņai savas jaunās jūtas, kas arī viņu iepriecinātu, piespieda viņu vēlēties, lai jaunajai meitenei liktu doties pie miera pēc iespējas drīzāk.

Viņ� skatījās stundenī un nesacīja vairs neviena vārda, vajāts no vēlē�anās palikt vienatnē ar viņu, pieglausties viņas ceļiem, uzlikt tiem savu galvu, saņemt viņas rokas, no kurām tad izslīdēs �is neglītais adīklis un koka adatas, bet dzijas kamols aizvelsies pagaldē. Viņam likās pilnīgi nelietderīgi pieradināt jaunas meitenes pavadīt vakarus pieaugu�u cilvēku sabiedrībā.

Klusumu izkliedēja soļi blakus istabā, mazās viesistabas durvīs parādījās sulaiņa galva.

� De Mizadjē kungs, � pieteica sulainis.

Olivjē Bertēnu sagrāba ārprātīgas, apvaldītas dusmas, un, paspie�ot Daiļo Mākslu inspektora roku, viņ� izjuta vēlē�anos sagrābt �o vīru un izmest pa durvīm.

Mizadjē bija ieradies ar jaunā ziņām; gaidāma ministru kabineta kri�ana un cirkulē baumas par marķīza de Rokdiāna skandālu. Uzmetis skatu meitenei, viņ� piebilda: �Visu to es pastāstī�u vēlāk.�

Grāfiene paskatījās stundenī.

� Tev laiks jau doties pie miera, mans bērns, jau desmit, � viņa sacīja meitai.

Anete, neteikusi ne vārda, nolika adīkli, noskūpstīja mātei abus vaigus, pasniedza roku vīrie�iem un steidzīgi aizgāja slīdo�ā gaitā, kas, likās, pat gaisu neieviļņoja ap sevi.

Kad meitene bija aizgājusi, grāfiene jautāja:

� Nu, par kādu skandālu jūs gribējāt stāstīt?

� Apgalvo, ka marķīzs Rokdiāns, kas kā visiem zināms labprātīgi �ķīries no savas sievas un par to no pēdējās saņēmis ik gadus zināmu renti, pēc viņa domām vēl nepietieko�i lielu, esot atradis dro�u, mazliet dīvainu līdzekli �īs rentes dubulto�anai. Savu sievu, pa�a uzpirktu aģentu apsargātu, marķīzs pārsteidzis nozieguma vietā, un lai izbēgtu policijas komisāra protokolam, viņa bijusi spiesta dubultot vīram izmaksājamo pensijas summu.

Grāfiene klausījās, ziņkārības pilnu skatu vērdamās runātājā, viņas pirksti beidza darboties un adīklis noslīdēja uz ceļiem.

Bertēns noskaitās, Mizadjē klātbūtni pēc meitenes aizie�anas viņ� nespēja paciest. Kā saniknots cilvēks, kas it kā visu to jau dzirdējis, bet nevēlējās nevienam izpaust �īs nevalodas, viņ� sāka apgalvot, ka tas viss ir tikai nekrietni meli, vieni no tiem zemiskajiem meliem, kurus pieklājīgi cilvēki nedzird un tālāk nestāsta. Nostājies pie kamīna, viņ� ļāva joņot savam dusmu viesulim it kā visas �īs pļāpas viņ� uzskatītu kā personīgu apvainojumu.

Rokdiāns bija viņa draugs, un lai gan viņam varēja pārmest da�as niecīgas vieglprātības, tomēr viņu nevarēja apvainot vai turēt aizdomās nekrietnā lietā. Izbrīnējies, apmulsis, Mizadjē aizstāvējās, atsauca savus vārdus, atvainojās.

� Bet atļaujiet, � viņ� sacīja, � �īs ziņas es nupat dzirdēju pie hercogienes de Mortimenas.

Bertēns jautāja:

� Kas jums to teica? Dro�i vien, sieviete.

� Nē, nē, to teica marķīzs de Farandāls.

� Ja viņ�, tad tas mani nepārsteidz, � mākslinieks nepacietīgi piebilda.

Iestājās klusums. Grāfiene atkal paņēma rokās adīkli. Pēc tam Olivjē piebilda jau mazliet mierīgākā balsī:

� Man ir zināms, ka tie ir meli.

Patiesībā viņ� neko nezināja par �o lietu, no Mizadjē mutes viņ� to dzirdēja tagad pirmo reizi.

Mizadjē, nojauzdams stāvokli bīstamu, izrādīja piekāp�anos; viņ� par ieminējās par aizie�anu, lai �ovakar vēl apciemotu Korbellī, bet �ai brīdī ieradās grāfs de �iljeruā, kur� �odien pusdienas bija iebaudījis citur.

Bertēns atkal atsēdās, viņ� jutās smagi, redzot, ka tagad viņam vairs nav cerību aizvairīt vīra klātbūtni.

� Vai jums, � sacīja grāfs, � ir jau zināms tas briesmīgais skandāls, par kuru �ovakar runā visās malās?

Neviens viņam neatbildēja, viņ� turpināja:

� Izrādās, ka Rokdiāns pārsteidzis savu sievu neatļautās attiecībās un piespiedis to viņam dārgi samaksāt.

Tagad Bertēns, uzlicis roku de �iljeruā celim, skumjā balsī, draudzīgi laipniem vārdiem atkārtoja visu, ko viņ� nupat tik neganti bija teicis Mizadjē.

Grāfs, pa daļai pārliecināts, pa daļai noskumis, ka vieglprātīgi izpļāpājis ap�aubāmas un varbūt pat kompromitējo�as lietas, sāka attaisnot savu nevainīgo neziņu. Patie�ām, visapkārt dzird tik daudz melīgu un ļaunu tenku.

Un pēk�ņi visi vienojās, ka pasaule apbrīnojami neapdomīgi apvaino un aprunā.

Da�as minūtes viņi visi �etri likās pārliecināti, ka baumas, ko viens otram ie�ukst ausī, ir meli, ka sievietēm nemaz nav mīļāko, kurus viņām daudzina, ka vīrie�i nemaz nedara tās nekrietnības, kurās viņus tur aizdomās un ka vispār viss rādās daudz ļaunāk nekā patiesībā ir.

Bertēns, kas vairs nedusmojās uz Mizadjē pēc �iljeruā iera�anās, sāka runāt viņam visādas glaimojo�as lietiņas, pievērsdamies tematiem, kas viņam patika, tādā kārtā atvērdams visas daiļrunības slū�as. Grāfs jutās apmierināts, kā cilvēks, kas visur vie� mierīgu, draudzīgu atmosfēru.

Divi sulaiņi ienesa tējas galdiņu, uz kura skaistā, spīdo�ā katliņā virs spirta lampiņas zilganās liesmas mutuļoja vāro�s ūdens.

Grāfiene piecēlās un pagatavoja karsto dzērienu ar to uzmanību un rūpību, ko esam mācīju�ies no krieviem, pēc tam, pasniegusi krūzīti tējas Mizadjē un Bertēnam, ienesa �ķīvī�us ar sviestmaizītēm, Vīnes un angļu smalkmaizītēm.

Grāfs piegāja pie tējas galdiņa, kur atradās arī ievārījumi, liķieri un glāzes, pagatavoja sev groku, pēc tam nemanot ie�ļūca blakus istabā un pazuda pavisam.

Bertēns atkal sēdēja blakus Mizadjē, un viņu atkal sagrāba vēlē�anās aiztrenkt �o uzbāzīgo kungu, kas te �ķetināja savu daiļrunību, stāstīja anekdotes, atkārtoja citu asprātības vai arī sacerēja tās pats. Un mākslinieks arvien palūkojās pulkstenī, kas jau rādīja divpadsmito stundu. Grāfiene pamanīja viņa skatu un saprata, ka viņ� vēlas parunāties. Ar augstākās sabiedrības veiklību, kura neuzkrīto�i prot pārvērst viesistabas atmosfēru un sarunas raksturu un, nepasakot ne vārda, liek saprast, vai var vēl palikt, jeb laiks jau aiziet � ar vienu savu �estu, sejas vaibstu garlaicības izteiksmi viņa pēk�ņi izplatīja ap sevi tādu aukstumu, it kā nupat būtu atvērts viesistabas logs.

Mizadjē sajuta �o auksto vēsmu, kas sāka stindzināt viņa domu lidojumu, un, neapzinādamies kāpēc, pēk�ņi sajuta vēlē�anos piecelties un aiziet.

Bertēns taktiski sekoja viņa piemēram. Vīrie�i piecēlās reizē un izgāja cauri abām viesistabām. Grāfiene sekoja viņiem, visu laiku sarunādamās tikai ar mākslinieku. Pie ieejas priek�namā viņa aizturēja pēdējo, it kā vēlēdamās no viņa sagaidīt kādu paskaidrojumu, bet tanī pa�ā laikā sulainis jau palīdzēja Mizadjē uzģērbt mēteli. Tā kā de �iljeruā kundze arvien vēl sarunājās ar Bertēnu, ļ

tad Daiļo Mākslu inspektors, velti nogaidījis da�.as sekundes trepju galā pie durvīm beidzot nolēma aiziet, lai nebūtu jāstāv sulaiņa priek�ā.

Durvis klusi aizvērās, pēc tam grāfiene pilnīgi nepiespiesti sacīja māksliniekam:

� Bet kāpēc gan jūs galu galā steidzaties aiziet? Pulkstenis vēl nav divpadsmit. Nu, palieciet vēl brītiņu!

Un viņi atgriezās mazajā viesistabā.

Tiklīdz viņi atsēdās, mākslinieks sacīja:

� Ak, kungs! Cik �is kustonis mani stipri uztrauca!

� Bet kāpēc gan?

� Viņ� atņēma man daļiņu jūs.

� O! Ļoti maziņu.

� Varbūt, bet viņ� mani apgrūtināja.

� Vai jūs esat greizsirdīgs?

� Vai neciest apnicīgu cilvēku nozīmē būt greizsirdīgam?

Viņ� atkal atsēdās mazajā krēsliņā pie viņas kājām un, glāstīdams viņas tērpa krociņas, pastāstīja, cik kvēlas mīlas ilgas satrauku�as �odien viņa sirdi.

Viņa klausījās, izbrīnējusies un sajūsminājusies, un, maigi uzlikusi savu roku viņa sirmajiem matiem, sāka lēni tos glāstīt, it kā pateikdamās viņam.

� Cik ļoti es vēlētos dzīvot jūsu tuvumā! � viņ� sacīja.

Viņ� turpināja domāt par viņas vīru, kas tagad dro�i vien jau gulēja vienā no blakus istabām.

� Tikai laulībā var pilnīgi sakust divas būtnes.

� Mans nabaga draugs! � izdvesa viņa, skumdama par viņu un arī sevi.

Viņ� pieglauda vaigu grāfienes ceļiem un uzlūkoja viņu maigi, mazliet skumji un sāpīgi, bet jau mazāk kvēli nekā pirms brī�a, kad viņus �ķīra viņas meita, viņas vīrs un Mizadjē.

Ļaujot saviem pirkstiem viegli slīdēt pār Olivjē matiem, viņa smaidīdama teica:

� Mans Dievs! Cik jūs jau sirms! Pēdējie melnie mati nozudu�i jūsu galvai!

� Jā, es to zinu, tas notiek tik ātri!

� Ak! Bet jau jaunībā jums bija iesirmi mati, kad mēs iepazināmies.

� Jā, tas taisnība.

Lai izgaisinātu skumjas un no�ēlas, ko atmodinājusi, viņa noliecās, apkampa abām rokām viņa galvu un sāka maigi skūpstīt viņa pieri, tiem ilgiem skūpstiem, kuriem, liekas, nekad nevajadzētu izbeigties.

Pēc tam viņi palūkojās viens otra acīs, it kā pūlēdamies tur saskatīt savas mīlas atspulgu.

� Es vēlētos, � sacīja viņ�, � vienu dienu nodzīvot ar jums pilnīgi.

Viņ� sajuta, ka viņu moka neskaidra, neizskaidrojama ilgo�anās pēc cie�as tuvības.

Nupat vēl viņ� domāja, ka aizejot �iem cilvēkiem, kas te sēdēja, būs piepildītas vēlē�anās, kas viņu vajāja jau no pa�a rīta, bet tagad, kad viņ� bija palicis vienatnē ar savu mīļāko, kad uz pieres juta viņas roku siltumu un uz sava vaiga caur apģērbu juta viņas miesas siltumu, viņu no jauna pārņēma tas pats apmulsums, kādas neminamas, tālas mīlas alkas.

Un tagad viņ� bija iedomājies, kā ārpus �īs mājas, varbūt me�ā, kur viņi būs pilnīgi vieni, norims sirds nemiers.

� Kāds jūs bērns! Mēs ta�u redzamies gandrīz katru dienu, � 'viņa atbildēja.

Viņ� lūdza viņu atrast iespēju paēst brokastis kaut kur Parīzes apkārtnē kā viņi to bija darīju�i jau agrāk, reizes �etras vai piecas.

Viņu mazliet pārsteidza nākslinieka kaprīze, kura tik grūti bija piepildāma tagad, kad atgriezusies meita.

Bet viņa tomēr mēģinā�ot atrast �o iespēju, tiklīdz viņas vīrs aizbrauks uz Ronsjēru, bet' tas nevarē�ot būt pirms vernisā�as, kas notiks nākamo sestdien.

� Nu, bet pagaidām, kad es jūs atkal redzē�u?

� Rītvakar pie Korbellī. Bez tam, atnāciet pie manis ceturtdien trijos, ja būsiet brīvs, un pēc tam � laikam piektdien � mēs ēdīsim pusdienas pie hercogienes.

� Jā, glu�i pareizi.

Viņ� piecēlās.

� Ardievu.

� Ardievu, mans draugs.

Viņ� palika brīdi stāvot, neuzdro�inādamies aiziet, jo viņam likās, ka vēl nav pateicis neviena no tiem vārdiem, kurus, �urp nākdams, bija nodomājis teikt viņai, un viņa galva bija pilna neizteiktām domām, neskaidriem ilgojumiem, kurus viņ� nepaguva viņai izteikt. Saņēmis viņas rokas, viņ� atkārtoja: �Ardievu.�

� Ardievu, mans draugs.

� Ēs jūs mīlu.

Viņa uzsmaidīja, kā prot uzsmaidīt sieviete vīrietim, ieliekot neatvairāmajā smaidā visu maigumu, kas vedina vīrieti atcerēties visu, ko sieviete viņam devusi.

Drebo�u sirdi viņ� atkārtoja tre�o reizi:

� Ardievu.

Likās, visas Parīzes ekipā�as �odien devās svētceļojumā uz Rūpniecības Pili. Jau no deviņiem rītā pa visām ielām, visiem prospektiem un pāri visiem tiltiem tās piebrauca �im Daiļo Mākslu tirgum, kur visa �mākslinieku Parīze� bija ielūgusi visu �aristokrātu Parīzi� piedalīties izstādes atklā�anā. Gara ļau�u rinda drūzmējās pie durvīm, un, nepievēr�ot uzmanību skulptūrai, visi tūdaļ steidzās gleznu galerijā, kur bija izstādīti trīs tūksto�i �etri simti jauni darbi. Jau kāpjot pa trepēm, acis vajadzēja pacelt uz audekliem, kas rotāja trepju sienas; te reprezentējās speciāla vestibilu māksli-

nieku kategorija, kuriem piederēja ārkārtīga apmēra gleznas vai arī tie darbi, kurus neuzdro�inājās izbrāķēt. Lielā zāle bija ļau�u pilna. Mākslinieki, kuri �odien veica saimnieku lomu, at�ķīrās ar savām veiklajām kustībām, balss skaļumu, iespaidīgo �estikulē�anu. Saķēru�i savus draugus, viņi vilka tos pie gleznām, norādīdami uz tām ar roku, izsaucieniem un lietpratēju enerģisko mīmiku. Starp viņiem bija sastopami visda�ādākie tipi: slaidi, gariem matiem, mīkstās, melnās vai pelēkās, visdīvainākā veidojuma platmalēs � seklās un apaļās, kā jumti, platām, noļuku�ām malām, kas savā ēnā, likās, paslēpa visu ķermeni. Citi � maza auguma, kustīgi, trausli vai plecīgi, kas kravates vietā ap kaklu bija apsēju�i kādu spilgtas krāsas puķotu lakatiņu un kas bija tērpu�ies dīvainos apģērbos, kādus bie�i mēdz valkāt sevi�ķa mākslinieku kategorija, kura nekad negūst cerētos panākumus.

Te bija redzami arī modes kundziņi, fati, bulvāra mākslinieki, akadēmiķi, sīkumaini, korekti, sarkanām rozetēm pie krūtīm, gan milzīgi lielām, gan mikroskopiski mazām, atbilstot nēsātāja ieskatiem par skaistumu un labu gaumi; te bija arī bur�uāzijas mākslinieki savu ģimeņu pavadībā, tās svinīgi ielenca tēvu un ģimenes galvu.

Gleznas, kuras bija pieņemtas lielās zāles izdaiļo�anai, jau pie ieejas ap�ilbināja acis ar savu krāsu mirdzumu, ko vēl neatvairāmāku darīja no aug�as krīto�ā, asā dienas gaisma.

Republikas prezidenta portreja bija novietota pretim durvīm, bet pie otras sienas � ģenerālis, visā savā spo�umā, strausa spalvām izrotātā cepurē, sarkanās biksēs, tas karājās blakus pilnīgi kailām nimfām zem ievām un vētras pārsteigtam, gandrīz jau pilnīgi viļņu aprītam kuģim. Karali � barbaru nolādo�ais senlaiku bīskaps, iela austrumu pilsētiņā un Dantes ēna ellē: viss tas aizrāva, asi valdzināja ar savu neatvairāmo, spēcīgo izteiksmi.

Bez tam vēl �ai lielajā zālē bija redzami daudzi citi audekli: kavalēristi, strēlnieki me�ā, govis ganībās, divu pagāju�ā gadsimta ievērojamu kungu divkauja, uz ielas stabiņa sēdo�a ārprātīgā, mācītājs, kas pasniedz svēto vakarēdienu mirējam, pļāvēji, strauti, saules riets, mēnesnīca � vārdu sakot, viss, ko glezno un gleznos mākslinieki līdz pasaules galam.

Olivjē bija redzams savu slaveno biedru, Institūta un �ūrijas locekļu vidū. Viņ� nejutās visai labi, viņu neapmierināja pa�a darbs, ar kuru viņ� piedalījās izstādē. Neraugoties uz sirsnīgajiem cildinājumiem, viņ� tomēr juta, ka glezna neatstāj gaidīto iespaidu.

Pie ieejas durvīm parādījās hercogiene de Mortemena; viņ� piesteidzās viņai.

� Vai grāfiene vēl nav ieradusies? � viņa jautāja.

� Neesmu manījis, � viņ� atbildēja.

� Bet de Mizadjē kungs?

� Arī neesmu redzējis.

� Viņ� apsolījās mani desmitos sagaidīt trepju galā, lai pavadītu mani gleznu apskatē.

� Atļaujiet man aizvietot viņu, hercogiene.

� Nē, nē. Jūs esat nepiecie�ams jūsu draugiem. Mēs drīz redzēsimies, jo es domāju, ka ēdīsim �odien brokastis pie viena galda.

Piesteidzās Mizadjē. Viņu aizkavēju�i pie skulptūras un viņ� aizelsies atvainojās.

� No �ejienes, � viņ� sacīja, � no �ejienes, hercogiene, mēs sāksim apskati.

Viņi pazuda ļau�u drūzmā. �ai brīdī ieradās grāfiene de �iljeruā, zem rokas ar savu meitu, acīm meklēdama Olivjē Bertēnu.

Viņ� piesteidzās un palocījies sacīja:

� Ak Dievs, cik viņas skaistas! Nudien, Anete kļuvusi ļoti skaista. Vienas nedēļas laikā viņa galīgi pārvērtusies.

Viņ� pavērās viņā ar savu vērīgo, aso skatu un piedilda: �Smaids kļuvis maigāks, sejas krāsa gai�āka. Viņa tagad mazāk atgādina mazu meiteni un vairāk līdzinās parīzietei.�

Bet tad viņ� pēk�ņi atcerējās savu uzdevumu.

� Sāksim no labās puses, mēs drīzi sastapsim hercogieni.

Grāfiene, labi pārzinādama visu, kas attiecas uz glezniecību, norūpējusies, it kā pati būtu izstādījusi kādu darbu, ieminējās:

� Ko runā?

� Izstādi cildina; Bonna lielisks; divas skaistas gleznas Karolisam Dirānam; brīni�ķīgs arī Piviss de �avāns; tas, ko izstādījis Rolls, pārsteidz ar savu svaigumu; apburo�s arī �ervē un daudzi citi; Bēro, Kazēns, Duecs, vārdu sakot, daudz skaistu darbu.

� Bet jūsu darbs? � jautāja viņa.

� Man saka komplimentus, bet es neesmu apmierināts.

� Jūs nekad neesat apmierināts.

� Nē, da�reiz esmu gan. Bet �oreiz, liekas, man patie�ām nav laimējies.

� Kāpēc?

� Pats nezinu.

� Iesim, paskatīsimies.

Viņi piegāja gleznai, tā attēloja divas mazas zemnieces, kas peldējās upē, tās priek�ā stāvēja pulciņ� cilvēku, kas to apbrīnoja un cildināja. Tas ielīgsmoja grāfieni, un viņa sacīja:

� Apburo�i, tā ir pērle. Nekad jūs neesat radījis skaistāku darbu.

Viņ� piespiedās viņai, mīlo�s, pateicīgs par katru vārdu, kas viņu

nomierināja. Un viņa domās pazibēja argumenti, kas viņu it kā pārliecināja, ka viņa sprie� pareizi, ka viņas gudrās parīzietes acis redz gleznas īsto vērtību.

Viņ� ilgi veda viņas no vienas zāles otrā, izrādot gleznas, izskaidrojot si�etus, laimīgs no viņu klātbūtnes, tuvuma.

Pēk�ņi grāfiene ieminējās:

� Cik pulkstenis?

� Pusviens.

� O! Iesim tūdaļ brokastīs. Hercogiene mūs gaidīs pie Ledu-aijēna, kurp viņa lūdz aizvest arī jūs, ja mēs viņu nesastaptu izstādē.

Koku un krūmāju zaļās lapotnes apjoztais restorāns bija ļau�u pārpildīts kā bi�u strops. Neskaidrs ļau�u troksnis, izsaucieni, glā�u un �ķīvju �ķindē�ana izskanēja pa atvērtajiem logiem un durvīm. Starp divās rindās cie�i sastumtajiem galdiem, pie kuriem sēdēja mielo�anās kāri cilvēki, bija atstāta tikai �aura eja, pa kuru skraidīja apkalpotāji, nesdami smagas bļodas ar gaļu, zivīm un augļiem.

Apaļais lievenis bija bāztin piebāzts ļaudīm. Tie smējās, dzēra un ēda, vīna apskurbu�i un tās savādās līksmes apdvesti, kas da�ās saulainās dienās applīvuro Parīzi.

Grāfieni, Aneti un Bertēnu apkalpotājs ieveda atsevi�ķā kabinetā, kur viņus jau sagaidīja hercogiene.

Ieejot mākslinieks ieraudzīja marķīzu de Farandālu, kur� sēdēja blakus savai krustmātei; viņ� bija ļoti pakalpīgs, smaidīja, izstiepa rokas, lai saņemtu grāfienes un viņas meitas saulsargus un apmetņus. Viņu ieraugot, Bertēns sajuta savādu, asu nepatiku, viņā tūdaļ pamodās vēlē�anās pateikt marķīzam dzēlības un rupjības.

Hercogiene , paskaidroja, ka sastapusi brālēnu, kad Mizadjē aizsaucis Daiļo Mākslu ministrs. Domājot par to, ka �is skaistais marķīzs apprecēs Aneti, ka viņ� te ieradies tikai viņas dēļ, ka viņ� to uzlūko jau kā sievieti, kas dalīsies ar viņu laulības gultā, Bertēns kļuva nervozs un izjuta sarūgtinājumu � it kā te netiktu ievērotas viņa tiesības, viņa noslēpumainās un svētās tiesības.

Tiklīdz visi apsēdās pie galda, marķīzs, atsēdināts blakus meitenei, tūdaļ pievērsa pēdējai visu savu uzmanību, kāda piemīt vīrie�iem, kuri zina, ka �āda viņu uzmanība ir atļauta un patīkama.

Viņ� vēroja meiteni ar ziņkārīgu skatu, bet māksliniekam �is viņa skats �ķita rupj�, pārbaudo�s; viņa smaids bija maigs un apmierināts, viņa laipnība bija mājīga un oficiāla vienā un tai pa�ā laikā. Viņa kustībās un vārdos izpaudās jau zināma noteiktība, viņ� it kā lika jau sajust, ka drīzi ieņems pavēlnieka stāvokli.

Hercogiene un grāfiene, acīmredzot, atbalstīja viņu un saskatījās sazvērnieku acīm.

Pēc brokastīm viņi atkal aygriezās izstādē. Visas zāles bija ļau�u pilnas. Cilvēku ķermeņu siltums, dāmu un kungu apģērbu smar�as � tas viss darīja smagu, gandrīz smacējo�u �o atmosfēru. Tagad vairs neaplūkoja un neapbrīnoja gleznas, bet gan sejas un tualetes.

Pēc piecām minūtēm grāfiene un Olivjē bija pazaudēju�i savus pārējos biedrus. Viņ� gribēja tos uzmeklēt, bet viņa, atspiedusies uz viņa rokas, sacīja:

� Vai jums nav labi ar mani? Nerūpēsimies par viņiem; ir ta�u nolemts � ja mēs iz�ķiramies, tad atradīsim viens otru �etros bufetē.

� Jā, pareizi, � atbildēja viņ�.

Bet viņ� tomēr nespēja atraidīt domas, ka marķīzs tagad pavada Aneti un ķēmojas viņas priek�ā ar savām izsmalcināta �vauksta manierēm.

Grāfiene izdvesa:

� Tātad, jūs mani vēl mīlat?

� Nu, protams, � viņ� izklaidīgi un norūpējies atbildēja.

Un viņ� pūlējās pāri ļau�u galvām saskatīt de Farandāla kunga pelēko platmali.

Pamanījusi viņa izklaidību un vēlēdamās saistīt viņa uzmanību, viņa sacīja:

� Ak, kaut jūs zinātu, cik ļoti mani iepriecina jūsu izstādītā glezna. Tas ir �edevrs.

Viņ� pasmaidīja, tūdaļ aizmirsa jaunos cilvēkus un sāka pievērsties atkal domām, kas viņu nodarbināja jau no pa�a rīta.

� Nopietni? Jūs tā domājat?

� Jā, es to uzskatu pārāku par citām.

� Tā man sagādāja lielas bēdas.

Laipniem, glaimojo�iem vārdiem viņa atkal pievērsa sev visu viņa uzmanību. Viņa jau sen zināja, ka nekas neaizrauj un neiepriecina

mākslinieku vairāk kā maigi, nemitīgi glaimi. �o maigo vārdu iepriecināts un ielīksmots, viņ� sāka pļāpāt, neredzēdams un nedzirdēdams vairs ap sevi �o trok�ņaino un kustīgo ļau�u pūli, bet sajuzdams vienīgi grāfienes tuvumu.

Lai pateiktos, viņ� ie�ukstēja viņai ausī:

� Mani vajā neprātīga vēlē�anās jūs noskūpstīt.

Kvēla līksme satrauca arī viņu un, pavērusies viņā savām mirdzo�ajām acīm, viņa atkal ieminējās:

� Tātad, jūs mani vēl mīlat?

� Jā, es jūs mīlu, manā dārgā Anjī, � viņ� maigi atbildēja, un �o maigumu sadzirdēja arī viņas sirds.

� Apciemojiet mani bie�āk vakaros, � sacīja viņa. � Tagad, kad meita mājā, es retāk izeju sabiedrībā.

Redzot Olivjē atkal atmaigstam, viņa sajuta lielu laimi. Viņa baltie mati un miers, kuru viņam bija pie�ķīru�i gadi, piespieda norimt arī viņas bailēm, ka cita sieviete varētu viņu atņemt, bet tagad viņu sāka vajāt domas, ka viņ� bailēs no vientulības apprecēsies. �īs rūpes viņu piespieda izdomāt visda�ādākos līdzekļus, lai viņ� varētu bie�āk un ilgāk atrasties viņas tuvumā, lai paglābtu viņu no garlaicīgajiem, vienmuļīgajiem, aukstajiem vakariem viņa tik�ajā dzīvoklī. Tā kā viņai nebija iespējas ik dienas viņu aicināt un paturēt pie sevis, viņa ieteica viņam da�ādas izpriecas, ieteica bie�āk apmeklēt teātri, atrasties cilvēku sabiedrībā; viņa justos apmierinātāka zinot, ka viņ� atrodas sievie�u sabiedrībā, nekā zinot, ka viņ� skumst viens savā tuk�ajā dzīvoklī.

�ādu apslēptu domu ierosināta, viņa sacīja:

� Ak, ja es mū�īgi spētu jūs paturēt, kā gan tad es jūs lutinātu un apmīļotu! Apsolāties, ka jūs bie�āk apciemosiet mani tagad, kad es vairs neizie�u no mājas!

� Es to apsolu.

� Mamā, � izdzirda viņa �ukstu pie savas auss.

Grāfiene nodrebēja un apgriezās. Viņas priek�ā stāvēja Anete, hercogiene un marķīzs.

� Pulkstenis jau �etri, � sacīja hercogiene, � esmu ļoti nogurusi un vēlos aiziet.

� Es arī aizeju, � atbildēja grāfiene.

Kad Bertēns atvadījās no savām pavadonēm pie izejas durvīm, de �iljeruā kundze vēl ieminējās viņam:

� Tātad, jūs atnāksiet �ovakar?

� Protams.

Un viņ� atgriezās izstādē, lai parunātos ar māksliniekiem par �īs dienas iespaidiem.

Gleznotāji un skulptori pulciņiem stāvēja ap statujām un bufetes priek�ā. Te tika aizstāvētas un apstrīdētas tās pa�as agrāko gadu idejas, abas puses operēja ar agrāko gadu argumentiem un kā paraugi tika uzskaitīti pazīstami mākslas darbi. Olivjē parasti �ais debatēs dzīvi piedalījās, viņ� bija ieguvis asprātīga teorētiķa reputāciju, ar ko ļoti lepojās. Viņ� mīlēja debatēt, bet �odien kaut kas neatļāva koncentrēties domām � kā tas notiek tādās reizēs, kad kādu niecinu, kuram nemaz, liekas, nevajadzētu mūs uztraukt, mēs tomēr nevaram aizmirst, neraugoties uz visu, ko runā un kas notiek ap mums; �is nieciņ� iedzēlies mūsu smadzenēs un neļauj mums sevi aizmirst, kā neredzama skabarga miesā.

Pat viņa gleznas cerēto panākumu neiegū�ana aizmirsās, domājot par to, cik neglīti izturējās marķīzs Anetes priek�ā. Kāda gan viņam daļa galu galā pie tā visa? Vai viņam ir kādas tiesības? Kas gan atmodinājis viņā vēlē�anos aizkavēt �īs skaistās laulības, jau iepriek� izlemtās, vispusīgi vēlamās? Bet nekādas pārdomas tomēr nespēja atvairīt to nepatīkamo sajūtu un nemieru, kas sagrāba viņu, redzot, ka Farandāls izturas pret �o jauno meiteni jau kā līgavainis, glāsto�u skatu vērdamies viņas sejā.

Kad viņ� vakarā ieradās pie grāfienes, kas ar savu meitu atkal strādāja pie galda, darinot gultas segas nabagiem, viņam vajadzēja stipri piespiesties, lai neizteiktu pāris ļaunas piezīmes par marķīzu, viņ� tikko spēja apvaldīt savu vēlē�anos Anetes priek�ā atmaskot �o banālo cilvēku, kas paslēpies aiz ārējā spo�uma.

Izmantodams savas drauga privilēģijas, savos grāfienes pēcpusdienas apciemojumos viņ� atļāva sev mazliet brīvākas pozas un brī�iem pat snaudo�u klusē�anu. Dziļi iesēdies krēslā, sakrustojis kājas, galvu atliecis, viņ� bie�i sapņoja balsī un �ai mierīgajā, mājīgajā atmosfērā atpūtās viņa miesa un dvēsele. Bet tad pēk�ņi viņ� sajuta savādu atmo�anos, enerģijas pieplū�anu, kā tas notiek ar vīrie�iem, kad viņi pielieto visas pūles, lai patiktu, kad viņi da�u sievie�u klātbūtnē meklē izmeklētas frāzes, lai pie�ķirtu savām domām valdzino�u mirdzumu. Tagad viņ� vairs neļāva norimt sarunai, viņ� atdzīvināja un spārnoja to ar savu sajūsmu, un kad viņam palaimējās piespiest grāfieni un viņas meitu sirsnīgi, jautri iesmieties, kad viņ� redzēja, ka ielīksmoju�i viņa vārdi, un viņas, darbu aizmirsu�as, paceļ uz viņu

savas izbrīnā mirdzo�ās acis, tad viņ� sajuta apmierinātības saldo prieku, mazas uzvaras līksmi, kas atalgoja viņa pūles.

Tagad viņ� ieradās te vienmēr, kad zināja, ka viņas ir mājā vienas, un varbūt nekad viņ� nebija pavadījis tik patīkamus vakarus kā tagad. �ie bie�ie apciemojumi izgaisināja arī �iljeruā kundzes bailes, un viņa pielika visas pūles, lai viņu saistītu un paturētu ilgāk pie sevis. Viņa atteicās no viesību un izrīkojumu apmeklē�anas, lai tikai sagādātu sev prieku, izejot no mājas trijos, iemest telegrāfa kastītē mazu zilu telegrammu ar vārdiem: �Līdz vakaram�, sākumā vēlēdamās iztapt viņam un dot iespēju drīzāk palikt tikai divatā, viņa lika Anetei doties pie miera tiklīdz pulkstenis nosita desmit. Pēc tam, kad viņ� vienreiz jautāja, kāpēc ar Aneti vēl apietas kā ar mazu bērnu, viņa atļāva viņai uzkavēties viņu sabiedrībā vēl stundas ceturksni, pēc tam pusstundu, pēc tam jau stundu. Un viņ� tagad vairs ilgi neuzkavējās pie grāfienes, tiklīdz aizgāja meitene; viņam likās, ka ar viņas aizie�anu izgaist puse no tās burvības, kas viņu piespieda uzkavēties �ai viesistabā. Pēc meitenes aizie�anas viņ� tūdaļ atsēdās savā iemīļotajā mazajā krēsliņā pie grāfienes kājām un brī�iem pieglauda savu vaigu viņas ceļiem. Viņa pasniedza viņam roku, kuru viņ� saņēma, savās rokās, un kvēlais nemiers tūdaļ apdzisa, viņ� mitējās runāt un maigā mierā, likās, atpūtās no sava uztraukuma.

Ar savu sievietes nojautu grāfiene pamazām sāka saprast, ka Anete viņu valdzina gandrīz tikpat stipri, cik viņa. Tas viņu neapbēdināja, viņa jutās laimīga, ka viņu sabiedrībā viņ� atrod kaut ko līdzīgu ģimenes mājībai, kuru viņa viņam bija laupījusi, un viņa centās viņu paturēt savā un savas meitas tuvumā. Viņa uzsvēra savu mātes lomu, lai modinātu viņā ilūziju, ka �ī meitene ir tikpat kā viņa meita un lai visam tam, kas viņu saistīja pie �īs mājas, pievienotu jaunā maiguma nianses.

Sajūtot vecuma draudus, grāfiene, lai kļūtu tikpat tieva un slaida kā Anete, turpināja atteikties no �ķidruma baudī�anas, un viņas augums patie�ām kļuva smuidrāks un sāka līdzināties jaunas meitenes figūrai, pat tik ļoti, ka no mugurpuses viņas kļuva grūti at�ķiramas; toties grāfienes sejā tas atstāja nevēlamas sekas. Āda sakrunkojās un kļuva iedzeltena, kas vēl vairāk pasvītroja jaunās meitenes sejas starojo�o svaigumu.

Tagad, lai uzlabotu savu seju, viņa sāka pielietot aktrises līdzekļus; taisnība, tādā kārtā iegūtais ādas baltums dienas gaismā gan likās mazliet aizdomīgs, bet toties vakarā viņas seja ieguva to

apburo�o mirdzumu, kāds piemīt mākslīgiem līdzekļiem veikli atsvaidzinātai sejai.

�ī kapitulācija laika zoba priek�ā un mākslīga skaistuma līdzekļu pielieto�ana piespieda mainīt viņai arī para�as. Pēc iespējas vairāk viņa centās izvairīties saules gaismas, toties vakaros lampu gaismā viņa �ķita apburo�a. Kad viņa jutās nogurusi, bija bāla un vecāka nekā parasti, viņai dro�s un pakalpīgs palīgs bija migrēna, kas atļāva neapmeklēt viesības vai teātra izrādes; bet toties dienās, kad viņa sajuta sevi visā skaistuma spo�umā, viņa staroja uzvaras priekā un ar jaunas mātes kautrām rūpēm spēlēja vecākās māsas lomu. Lai viņām abām vienmēr būtu vienādi tērpi, viņa apģērba savu meitu jaunas sievietes tērpā, kas likās mazliet smags viņas bērni�ķīgajam augumam. Anete, kuras raksturs vērtās arvien jautrāks un zobgalīgāks, prata valkāt �os tērpus ar dzirksto�u līksmi, un tie darīja viņu vēl apburo�āku.

Olivjē Bertēns, kas vienmēr redzēja viņas kopā, vienmēr salīdzināja, brī�iem nonāca pat tik tālu, ka viņas sajauca. Da�reiz, kad jaunā meitene ierunājās, bet viņu pa�u viņ� neredzēja, viņ� bija spiests jautāt: �Kas to nupat sacīja, meita vai māte?� Citreiz viņ� aizvēra acis un lūdza viņas jautāt vienu un to pa�u 'jautājumu. Viņas ar tādu veiklību un mākslu ievingrinājās pie�ķirt balsij tik vienādu noskaņu, izrunāt vienas un tās pa�as frāzes tik vienādi, ka viņ� bie�i vien nespēja atminēt, kura no �īm sievietēm to izrunājusi. Un viņas patie�ām bija iemācīju�ās runāt tik vienādi, ka pat apkalpotāji da�reiz atbildēja: �jā, kundze� meitenei, bet �jā, jaunkundze� viņas mātei.

Rotaļīgi atdarinot viena otras balsi un izrunu, atdarinot viena otras kustības, viņas panāca tādu vienādību figūrās un �estos, ka pat de �iljeruā kungs, kad viņas viena vai otra ienāca vāji apgaismotā viesistabā, bie�i sajauca viņas un jautāja:

� �Vai tā esi tu, Anet, jeb tā ir tava māte?�

�ī dabīgā un māksloti sasniegtā vienādība, īstā un piesavinātā, atmodināja mākslinieka galvā un sirdī dīvainu savādas būtnes � dubultnieku, vecas un jaunas, ļoti pazīstamas un gandrīz pilnīgi nezināmas būtnes divvienības iespaidu; likās, tās bija divas viena otrai pilnīgi līdzīgas, vienas un tās pa�as sievietes miesas, atjaunotas, tādas, kāda �ī sieviete bija kādreiz. Un viņ� dzīvoja viņu tuvumā, pats it kā starp abām sadalīdamies, satraukts un nemierīgs; viņ� atkal sajuta dvēselē*kvēlojam senās ilgas pret grāfieni, bet pret meiteni � savādu, nenoteiktu maigumu.

r

20. jūlijā, Parīzē, 11 vakarā.

Mans draugs, Ronsjērā nupat nomira mana māte. Mēs aizbraucam �onakt. Nenāciet, jo nevienam to vēl neesam ziņoju�i. Bet ap�ēlojaties par mani un domājiet par mani.

Jūsu Anjī.

�21. jūlijā, dienā.

Mans nabaga draugs, es ierastos, nepievēr�ot uzmanību Jūsu aizliegumam, ja nebūtu pieradis uzklausīt ikkatru Jūsu vēlē�anos. Jau no vakardienas es domāju par Jums un sajūtu asas sāpes. Es attēloju sev �o Jūsu kluso ceļojumu Jūsu meitas un Jūsu vīra sabiedrībā, iedomājos Jūs sēdo�u vāji apgaismotā vagonā, kas aizvizina Jūs pie dārgās nelaiķes. Redzu jūs visus trīs, redzu Jūs raudo�u, bet Aneti vaimanājo�u. Jūs nobraucat dzelzceļa piestātnē, tad nepatīkamais brauciens ar zirgiem, tad jūs, apkalpotāju ielenkti, ieejat sēru mājā, steidzaties pa trepēm, istabā pieejat gultai, kur viņa atdusas. Es redzu Jūsu pirmo skatu, ar kādu Jūs uzlūkojat savu māti, redzu, kā Jūs skūpstāt izmocīto, sastingu�o seju. Un es domāju par Jūsu sirdi, par �o nabaga sirdi, kuras viena puse pieder man. Viņa ir salauzta, viņa cie�. Jums patreiz milzīgi grūti, un es dziļi cie�u līdzi Jums.

Dziļās no�ēlās skūpstu Jūsu asaru pilnās acis.

Olivjē.

�24. jūlijā, Ronsjērā.

Jūsu vēstule mani nomierinātu, mans draugs, ja mani vispār spētu kaut kas nomierināt un atvairīt to nelaimi, kas mani piemeklējusi. Mēs paglabājām viņu vakar, un no tā brī�a, kad �īs aukstās, sastingu�ās miesas pameta �o māju, man liekas, ka esmu palikusi viena zemes virsū. Māti mīli, pats to neapzinādamies, gandrīz nemaz nejuzdams �o mīlu, jo mīlēt viņu ir tikpat dabīgi kā dzīvot, un to, cik dziļas saknes ir �īm jūtām, sāc apjaust tikai �ķir�anās brīdī. Un nav citu saistību, kas varētu līdzināties mīlai uz māti, jo visas

pārējās saistības ie�ķetina nejau�as sastap�anās, un tikai �īs jūtas dzīvo mūsos jau no dzim�anas; visas citas jūtas atmodina likteņa kaprīzes, un tikai mīla uz māti dzīvo mūsu asinīs jau no dzim�anas. Un bez tam te nepazaudējam tikai māti vien, bet arī pusi no mūsu bērnības, jo mūsu bērnība pieder tikpat viņai, cik mums. Tikai viņa viena to pazina tāpat kā mēs, tikai viņa viena atcerējās tos neskaitāmos, senos, nenozīmīgos notikumus, kuri pirmo reizi satrauca mūsu jaunās sirdis. Tikai viņai vienai es vēl varēju pateikt: �Vai tu, māmiņ, atceries to dienu, kad...? Vai tu atceries, māmiņ, porcelāna lelli, kuru man iedāvināja vecmāmiņa?� Mēs kopīgi atcerējāmies tos mazos, mī/os notikumus, un tagad neviens cits uz visas zemes vairs tos nezina, tikai es viena. Tātad, tagad ir nomirusi daļa manis pa�as, senākā, labākā daļa. Esmu pazaudējusi to nabaga sirdi, kura vēl dzīvoja, tā mazā meitene, kāda es kādreiz biju. Tagad vairs nav neviena, kas to pazītu, nav neviena, kas atcerētos mazo Annu īsā kleitiņā, viņas smieklus, viņas vaibstus.

Un pienāks diena, kas varbūt nemaz vairs nebūs ilgi jāgaida, kad pienāks arī mana reize aiziet un pamest pasaulē vienu manu dārgo Aneti kā �odien mani vienu pameta mana māte. Cik tas viss bēdīgi, ļauni, ne�ēlīgi! Un tomēr par to ta�u nekad nedomā; mēs nemanām, ka ik brīdi nāve aizsauc kādu mūsu tuvo, kā viņa aizsauks arī mūs. Ja mēs to redzētu, ja mēs par to domātu, ja mūs nevaldzinātu, neiepriecinātu, nepadarītu aklus viss, kas notiek ap mums, vai mēs tad maz spētu dzīvot, vai mēs tad nesajuktu prātā, redzot �o ne�ēlīgo, nerimsto�o nāves pļauju.

Es jūtos tik salauzta, tik izmisusi, ka nespēju strādāt. Dienā un naktī es domāju par savu māti, �ķirstā ieslēgtu, zemē ieraktu, tur laukos, lietū un vējos; viņas vecā seja, kuru es kādreiz skūpstīju tādā laimē, pārvēr�as riebīgos trūdos. Ak, kādas �ausmas!

Kad nomira mans tēvs, es biju jauna sieva. Es toreiz neizjutu visu to, ko cie�u tagad. Ap�ēlojiet mani, domājiet par mani, rakstiet man. Cik tagad Jūs man esat nepiecie�ams!

Anna."

�Parīzē, 25. jūlijā.

Mans skumjais draugs.

Jūsu cie�anas dara manas dienas drūmas. Arī man nenāk prātā visu redzēt ro�ainā gaismā. Jau no tā brī�a, kad Jūs aizbraucāt, es jūtos pamests, bez pajumtes. Viss mani nogurdina, viss man apnicis,

viss uztrauc. Es vienmēr domāju par Jums un par mūsu Aneti; es jūtu, Jūs abas esat tik tālu no manis, lai gan man tik nepiecie�ams Jūsu tuvums.

Mani pārsteidz tas, cik Jūs tāla man tagad liekaties un cik ļoti es sajūtu Jūsu prombūtni. Nekad, pat tais senās dienās, kad es biju jauns, Jūs nebijāt man tik lielā mērā viss kā patreiz. Pēdējā laikā jau nojautu �īs krīzes tuvo�anos. Stāvoklis, kuru es patlaban pārdzīvoju, ir tik savāds, un es vēlos to Jums aprakstīt. Iedomājieties, pēc Jūsu aizbrauk�anas man vairs netīk pat pastaigāties. Kādreiz agrāk un pat pēdējos mēne�os es ļoti mīlēju viens klaiņot pa ielām, izklaidīgi vērodams cilvēkus un priek�metus, sajūtot baudu, ka redzu un ka varu bezrūpīgi klaiņot. Es klīdu bez mērķa, pats nezinādams, kurp eju, gāju, lai paelpotu, lai pasapņotu. Tagad es vairs to nespēju. Tiklīdz izeju uz ielas, mani nomāc savādas satrauktas jūtas, es izjūtu bailes, kādas izjūt aklais, pazaudējis savu suni. Parīze man �ķiet tuk�a, dīvaina, es aizmaldos tās labirintos. Es jautāju sev: �Kurp doties?� Un atbildu sev: �Nekur, es ta�u tikai pastaigājos.� Skaisti, bet es nespēju vairs pat pastaigāties bez mērķa. Jau no domām vien, ka man jākustas, jāstaigā, es jūtos galīgi noguris, skumju izmocīts. Tad es dodos uz klubu, lai aizmirstu tur savu melanholiju.

Un vai Jūs zināt, kāds visam tam iemesls? Vienīgi tas, ka Jūs te vairs neesat. Esmu pārliecināts par to. Zinot, ka Jūs esat Parīzē, mana pastaigā�anās tad vairs nav bezmērķīga, jo iespējams, ka es Jūs varu sastapt. Man tad patīk staigāt visur, ja ir cerība Jūs sastapt. Ja es neredzē�u Jūs, tad ta�u es vēl varu sastapt Aneti, kas ir viena Jūsu būtnes daļa. Pateicoties Jums abām, visās ielās mani pavadīja cerība Jūs sastapt. Varēja notikt, ka es sastopu Jūs, varēja būt arī, ka es sekoju Jums, jūtot un nojau�ot Jūsu tuvumu. Un tāpēc pilsēta man likās apburo�a, un sievietes, kas atgādināja Jūs, ielīksmoja manu sirdi; viņas atraisīja manī ilgo�anos, tīksmināja manas acis, viņas pamodināja manī vēlē�anos redzēt Jūs.

Jums liksies, ka esmu liels egoists, mans skumjais draugs. Es atvainojos, ka es kā vecs, rūco�s balodis dziedu Jums par savu vientulību laikā, kad Jūs raudat rūgtas asaras. Piedodiet man, bet esmu pieradis sajust Jūsu tuvumu un maigumu, piedodiet, ka es lūdzu palīdzību, tiklīdz jūs neesat manā tuvumā.

Skūpstu Jūsu kājas un lūdzu Jūs ap�ēlot mani.

Olivjē.

Ronsjērā, 29. jūlijā.

Mans draugs!

Paldies Jums par vēstuli. Man no ļoti liela svara zināt, ka Jūs mani mīlat! Es nupat pārdzīvoju �ausmīgas dienas. Da�brīd patie�ām man liekas, ka bēdas mani galīgi nomāks. Kā akmens tās gulēja uz manām krūtīm, spieda un smacēja. Ārsts, kas tika atsaukts, lai nomierinātu manas nervu lēkmes, kuras atkārtojās �etras un piecas reizes dienā, ie�pricēja man morfiju, tas mani padarīja gandrīz ārprātīgu, un milzīgi karstās dienas vēl pasliktināja manu stāvokli. Mazliet labāk es jūtos pēc lielā pērkona negaisa, kas te plosījās piektdien. Man jāpastāsta Jums, ka pēc mātes apbedī�anas dienas es vairs nespēju raudāt. Negaisa tuvo�anās ārkārtīgi saspīlēja manus nervus, bet kad lietus sāka �ļākt, es pēk�iii sajutu, ka no manām acīm rit asaras, lēnas, skopas, sīkas, dedzino�as asaras! Ak, �īs pirmās asaras, cik tās dara smagu! Kā ar nagiem tās plosīja mani, sa�ņaudza man kaklu, ka pat paelpot nespēju. Pēc tam asaras kļuva lielākas, siltākas. Tās tecēja no manām acīm kā no avotiem, es pieraudāju vienu lakatiņu un vajadzēja ņemt otru. Un bēdu smagais akmens, likās, sāka izkust un iztecēt caur manām acīm.

No tā laika es raudu no rīta līdz vakaram un tas mani glābj. Ja mēs neprastu raudāt, mēs kļūtu ārprātīgas vai nonāvētos. Es arī jūtos ļoti vientuļa. Mans vīrs apceļo apkārtni un es pierunāju viņu ņemt līdzi arī Aneti, lai kaut cik izkliedētu arī viņas bēdas. Ekipā�ā vai jā�us viņi apceļo Ronsjēras apkārtni, un viņa atgrie�as līksma, jaunības sārtums staro viņas vaigos, neraugoties uz viņas skumjām; viņas acis mirdz dzīvības priekā, viņu atspirdzina lauku gaiss un �ī pastaigā�anās. Cik skaists ir �is viņas laiks! Es domāju, mēs te vēl paliksim divas vai trīs nedēļas; pēc tam, neraugoties, ka būs vēl tikai augusts, atgriezīsimies Parīzē Jums zināmā iemesla dēļ.

Sūtu Jums visu, kas vēl atlicies no manas nabaga sirds.

Anna.

Parīzē, 4. augustā.

Tas vairs nav pacie�ams, mans dārgais draugs; Jums jāatgrie�as drīzāk, jo esmu pārliecināts, ka citādi ar mani kaut kas notiks. Es jautāju sev, vai neesmu slims, � tik lielu riebumu es izjūtu pret visu, ko tagad daru. Parīzē tagad ir tik necie�ami karsts laiks, ka

pat naktis nav izturamas, kā turku pirtis. Rītos pieceļos galīgi noguris, stundu vai divas pastaigājos balta audekla priek�ā, vēlēdamies iesākt kādu darbu. Bet es nespēju strādāt: mana galva, manas acis, mana roka vairs nespēj. Es vairs neesmu mākslinieks! �ī neauglīgā strādāt griba mani neganti uztrauc. Es ataicinu pozētājas un atsēdinu tās, un kad tās sniedz man pozas, �estus un vaibstus, ko esmu gleznojis jau līdz apnikumam, es lūdzu viņas apģērbties un tad izmetu pa durvīm. Es neko vairs nespēju saskatīt jaunā apgaismojumā, tas mani tik ļoti sāpina, it kā es būtu kļuvis akls. Kas tas ir? Acs vai smadzeņu sagurums, rado�o spēju izsīk�ana vai redzes nerva pārpūlē�ana? Kā lai to zina! Man liekas, ka es vairs nespēju neko atrast tai noslēpumainajā pasaulē, kur līdz �im man vienmēr laimējās sekmīgi ceļot. Es spēju tagad strādāt tikai to darbu, ko dcira visi sliktie mākslinieki, visu es redzu un uztveru ar pedanta acīm. Kādreiz, ne visai sen, jaunu si�etu bagātība man likās neaprobe�ota; manā rīcībā atradās visda�ādākie līdzekļi �o si�etu attēlo�anai. Un tagad pēk�ņi visi mani si�eti izgaisu�i, mana meklē�ana kļuvusi veltīga un neauglīga. Cilvēki mani vairs neinteresē, es vairs neprotu cilvēkā atrast to viņam vienam piemīto�o īpatnību, kuru agrāk mīlēju uztvert un attēlot. Tomēr man liekas, kas es vēl spētu uzgleznot labu Jūsu meitas portreju. Varbūt tāpēc, ka viņa tik ļoti līdzinās Jums, un savās domās es bie�i neat�ķiru jūs vienu no otras. Jā, varbūt.

Un tā, pēc tam, kad esmu veltīgi izmēģinājies uzskicēt vīrieti vai sievieti, kas nelīdzinātos visiem redzētiem modeļiem, es eju kaut kur paēst brokastis, jo man trūkst vīri�ķības sēsties vienam pie galda savā mājā. Malzerba bulvāris atgādina birztalu miru�ā pilsētā. Visi nami, liekās, izelpo savādu, aukstu tuk�ību. �ī no�ēlojamā pilsēta tagad mirkst sviedros un piepilda ielas ar nejauku smirdoņu, kas izelpo no visiem caurumiem, pa atvērtajiem pagrabu un virtuvju logiem, no atkritumu kastēm, ielu noteku akām. �ādās reizēs es atceros Jūsu dārzu, kur zied lauku puķes, kas piesātina gaisu ar saldu medus smar�u. Pēc tam, es aizelsies iesteidzos tuvējā restorānā, kur jau sēd pie galdiem plikgalvaini, resni kungi, nosvīdu�i, atpogātās vestēs. Arī produktus samaitā �is karstums, melone izkūst pat ledū, maize izmirkst vai ātri sakalst, filejas gabaliņ� iz�ķīst, saknes satvīkst, siers pūst, augļi veikalu logos savīst. Aizeju no restorāna sasmacis un riebuma pārņemts, atgrie�os mājā, lai atpūstos, pagulētu līdz pusdienas laikam, pēc tam dotos uz klubu.

Kā vienmēr, es te sastopu Adelmani, Moldānu, Rokdiānu, Land и un daudzus citus, kas man sen jau apniku�i un uztrauc kā vecas ielu leijerkastes. Es vēlētos redzēt citu, jaunu paaudzi, jo manām acīm, manām ausīm, manam prātam jau ir apniku�i mana laika biedri. �ie kungi arvien vēl turpina savu uzvaras gājienu. Viņi lepojas ar to un apsveic viens otru.

No�āvājies taisni tik reizes, cik minū�u noskaita laiks no astoņiem vakarā līdz divpadsmitiem naktī, es atgrie�os mājā, lai dotos pie miera, un es izģērbjos, domādams, ka rīt tas viss būs jāsāk atkal no jauna.

Jā, mans dārgais draugs, es atrodos tagad tai vecumā, kad vecpui�a dzīve kļūst jau nepanesama, jo man vairs nav nekā jauna zem mēness. Neprecētam cilvēkam jābūt jaunam, ziņkārīgam, visu alksto�am. Kad visas �īs īpa�ības izzūd � bīstami palikt brīvam. Ak, Kungs! Cik ļoti es mīlēju savu brīvību kādreiz, pirms iemīlēju Jūs vairāk par savu brīvību! Cik stipri tā mani tagad nospie�! Brīvība tādam vecpuisim kā es ir tuk�ums, ceļ� uz nāvi, un nav �ai ceļā nekā, kas apslēptu ceļa galu � tas ir mū�īgs jautājums: ko man darīt, kur iet, lai nejustos viens? Un es eju no viena drauga pie otra, paspie�u roku te vienam, te otram, izlūgdamies sev draudzības drusciņas. Un man kā ubagam ir gan daudz drusciņu, bet nav vesela rieciena. � Jūs man esat, Jūs, man draugs, bet Jūs nepiederat man. Iespējams, ka taisni Jūs esat cēlonis tām bailēm, kas mani moka. Alkas pēc Jūsu tuvuma, Jūsu klātbūtnes, vēlē�anās dzīvot ar Jums zem viena jumta, sajust, ka vienā mājā norit mūsu abu dzīves, sajust, ka vienas rūpes dzīvo mūsu sirdīs, sajust kopējas cerības, sāpes, priekus... lūk, ko es ilgoju. Jūs piederat man: tas nozīmē, ka brī�iem es nolaupu mazu daļiņu Jums. Bet es vēlētos vienmēr elpot to pa�u gaisu, kurā elpojat Jūs, visās lietās dalīties ar Jums, izlietot tikai visu to, kas pieder mums abiem, sajust, ka viss, kas piepilda manu dzīvi, pieder ne tikai man, bet arī Jums � glāze, no kuras es dzeru, krēsls, kurā es atpū�os, maize, kura mani baro, uguns, kura mani silda.

Ardievu, atgriezieties drīzāk. Man ārkārtīgi grūti dzīvot bez Jums.

Olivjē.

Ronsjērā, 8. augustā.

Mans draugs, esmu slima un tik ļoti sagurusi, ka Jūs pat nepazītu vairs mani. Man liekās, esmu pārāk daudz raudājusi. Man jāatpū�as, pirms atgrie�os, jo es neuzdro�inos Jums rādīties tāda, kāda

esmu patreiz. Mans vīrs atgrie�as Parīzē rīt un pastāstīs Jums visu, kā mums klājas. Viņ� cer ēst pusdienas Jūsu sabiedrībāi un liek man palūgt Jūs neiziet no mājas ap septiņiem.

Kas attiecas uz mani, tiklīdz es jutī�os mazliet labāk, tiklīdz neizskatī�os vairs pēc mirējas, kas mani pa�u tik ļoti baida, es tūdaļ atgriezī�os pie Jums. Man arī nav neviena visā pasaulē, atskaitot Aneti un Jūs, un es katram no Jums vēlos dot visu, ko varu'dot, neapkrāpjot otru.

Noskūpstiet manas acis, kuras tik daudz raudāju�as.

Anna.

Izlasījis �o vēstuli, kas vēstīja atkalatgrie�anās pārlik�anu uz vēlāku laiku, Olivjē Bertēns sajuta neatvairāmu vēlē�anos sēsties ekipā�ā, doties uz dzelzceļa piestātni un aizceļot uz Ronsjēru. Bet tad, atcerējies, ka de �iljeruā kungs atgriezīsies jau rīt, samierinājās ar savu likteni un sāka gaidīt grāfienes vīra atgrie�anos ar tādu nepacietību it kā atgrieztos ne viņ�, bet viņa sieva.

Nekad viņ� nebija tik ļoti mīlējis �iljeruā kā tajā dienā, kad viņ� viņu gaidīja.

Kad beidzot viņ� ieradās, Bertēns, rokas izstiepis, pieskrēja viņam:

� Ak, dārgais draugs, cik esmu laimīgs, jūs redzot!

Arī grāfs likās diezgan �apmierināts, sevi�ķi viņu iepriecināja atgrie�anās Parīzē, jo dzīve Ronsjērā pēdējās trijās nedēļās nebija nemaz jautra.

Abi viņi atsēdās mazajā dīvānā darbnīcas kaktā un vēlreiz aizkustināti paspieda viens otram rokas.

� Bet grāfiene, � ieminējās Bertēns, � kā viņa jūtas?

� Ne visai teicami. Mātes nāve viņu pārāk apbēdināja. Viņa atspirgst pārāk gausi. Jāatzīstas, es pat mazliet baidos par viņu.

� Bet kāpēc viņa kavējas atgriezties?

� Nezinu. Es nevarēju pārliecināt viņu atgriezties Parīzē.

� Kā gan viņa var tur nodzīvot?

� Ak, mans Dievs, viņa raud, domā par savu māti. Viss tas stipri kaitē viņas veselībai. Es ļoti vēlētos, lai viņa aizbrauktu no turienes, kur tas viss notika, saprotat?

� Bet Anete?

� O! Tas ir izplaucis zieds!

Olivjē lūpās atplauka priecīgs smaids, viņ� turpināja:

� Un arī viņa skuma?

� Jā, ļoti, ļoti, bet, zināt, astoņpadsmit gadu vecumā bēdas ātri izgaist.

Pēc brī�a �iljeruā piebilda:

� Nu, bet kur mēs, draudziņ, ēdīsim pusdienas? Ziniet, man nepiecie�ams nokratīt lauku putekļus, dzirdēt troksni, redzēt ap sevi kustību!

� �ai gadalaikā pieņemts, liekas, apmeklēt Sūtņu kafejnīcu.

Un viņi saķēru�ies aizgāja Elizejas Laukuma virzienā. �iljeruā,

tās pacilātības ielīgsmots, kuru vienmēr sajūt parīzietis, atgriezies Parīzē, sajuzdams to it kā atjaunotu un negaidītu iespējamību pilnu, izvaicāja mākslinieku par tūksto� nieciņiem, par visu, kas te noticis un runāts. Olivjē pēc da�ām vienaldzīgām atbildēm, kas izteica visas viņa vientulīgās dzīves skumjas, ierunājās atkal par Ronsjēru, pūlēdamies atrast savā sarunu biedrā, notvert ap viņu lidojo�o to, gandrīz materiālo kaut ko, ko pamet mūsos cilvēki, no kuriem mēs nupat esam �ķīru�ies � to smalko emanāciju, kuru mēs aiznesam sev līdzi no cilvēkiem un kura paglabājas mūsos un ap mums da�as stundas, lai pēc tam izgaistu un iztvaikotu.

Vasaras vakara debesis smagi apsedza pilsētu un lielo bulvāri, kur vietu vietām koku lapotnē jau atskanēja dārzu koncertu aprautās skaņas. �iljeruā un Bertēns sēdēja Sūtņu kafejnīcas aug�ējā lievenī, no kura apak�ā bija redzami tuk�ie soli un krēsli un nelielā skatuve, kur jauktā elektrisko spuld�u un mirsto�ās dienas gaismā dziedātājas demonstrēja savas mirdzo�ās tualetes un savu ro�aino miesu. Viegla vēja pūsma, kas �ūpoja kastaņu lapas, atnesa virtuves cepe�u siltās smar�as, un kad pagāja garām sieviete melna, frakota kunga pavadībā, gaisu piesātināja viņas tērpa un miesas apreibino�ā un svaigā smar�a.

�iljeruā ielīksmojies sacīja:

� Ak, ziniet, te būt ir daudz patīkamāk nekā tur.

� Bet man, � atbildēja Bertēns, � patīkamāk būtu atrasties tur nekā te.

� Ko jūs!

� Velns parauj! �ovasar man Parīze liekas pavisam riebīga.

� Ak, draudziņ, Parīze vienmēr ir Parīze.

Deputāts acīmredzot jutās ļoti līksmā garastāvoklī, �ī viņam �ķita viena no tām retajām �ilbino�ajām dienām, kad pat nopietni

cilvēki kļūst spējīgi izdarīt muļķības. Viņ� vēroja divas kokotes, kas ēda pusdienas pie blakus galdiņa triju vāju, jaunu, augstākā mērā korektu cilvēku sabiedrībā, un uzmanīgi izvaicāja Olivjē par visām zināmajām pērkamajām sievietēm, kuru vārdus viņam nācās dzirdēt gandrīz ik dienas. Pēc tam dziļi sagrauztā balsī piebilda:

� Jums uzsmaidījusi laime palikt vecpuisim. Jūs baudāt tiesības visu darīt, visu redzēt.

Tas mākslinieku satrauca, un kā tas vienmēr notiek ar cilvēkiem, kurus vajā tikai viena neatvairāma doma, viņ� sāka �iljeruā kungam stāstīt par savu vientulību, savām skumjām.

Kad biņ� bija izteicis visu, attēlojis visu savu vientuļo dzīvi, kad viņ�, vajāts no nepiecie�amības atvieglot savu dvēseli, naivi atzinās grāfam, cik ļoti viņ� alkst mīlas un sievietes pastāvīga tuvuma, grāfs savukārt atzina, ka arī laulāto dzīvei ir savas labās puses. Sajuzdams neatvairāmu kāri atraisīt savu parlamentārisko daiļrunību, grāfs sāka cildināt savus ģimenes dzīves klusos priekus un nodeklamēja veselu slavas himnu grāfienei; Olivjē apstiprino�i palocīja galvu.

Viņu ielīksmoja viss, ko par grāfieni runāja viņas vīrs, bet ap-skauda to intīmo laimi, kuru aiz pieklājības cildināja �iljeruā, un beigu beigās mākslinieks piebilda sirsnīgā pārliecībā:

� Jā, jā, jūs esat laimīgs!

Deputātam glaimoja �ie vārdi, un viņ� atkal turpināja:

� Es ļoti vēlos, kaut viņa drīzāk atgrieztos; nudien, viņas patreizējais stāvoklis mani uztrauc. Ziniet ko? Tā kā jūs garlaikojaties Parīzē, tad jums vajadzētu paceļot līdz Ronsjērai un atvest grāfieni te. Jums viņa klausīs, jo jūs esat viņas labākais draugs; bet vīrs... jūs ziniet...

Olivjē ielīksmots atbildēja:

� Es ar lielāke prieku to izdarītu. Tikai... kā jūs domājiet, vai viņa nedusmosies, ja es tur tik pēk�ņi ieradī�os?

� Nē, nemaz, ko jūs, draudziņ?

� Tādā gadījumā esmu ar mieru. Es brauk�u jau rīt, ar vilcienu, kas atiet vienos. Vai nenosūtīt telegrammu?

� Nē, par visu atbildu es. Es ziņo�u viņai, lai piestātnē jūs sagaidītu zirgi.

Paēdu�i pusdienas, viņ� atkal izgāja bulvārī, bet jau pēc da�ām minūtēm grāfs pēk�ņi atvadījās no mākslinieka, aizbildinādamies ar neatliekamām darī�anām, kuras bija pilnīgi piemirsis.

Grāfiene un viņas meita melnos sēru tērpos atsēdās pie brokastu galda Ronsjēras pils lielajā zālē. Naivi gleznotās sen�u portrejas, vesela agrāko �iljeruā kolekcija izbālu�os zeltītos rāmjos, rotāja �īs istabas sienas. Starp �īm portrejām bija redzams arī viens bruņinieks kaujas tērpā, bet otrs � kamzolī, viens fran�u gvardijas virsnieks, otrs restaurācijas laikmeta pulkvedis. Apkalpotāji klusiem, nedzirdamiem soļiem apkalpoja sievietes; viņas sēdēja klusēdamas; ap kristāla kroņlukturi, kas karājās virs galda, kā mazs melnu punktiņu mākonītis riņķoja un sīca mu�as.

� Atveriet logus, � sacīja grāfiene; � te mazliet dzestrs.

Tūdaļ tika atgrūsti visi trīs augstie logi, kas, likās, atvēra trīs

vietās sienu no grīdas līdz pa�iem griestiem. Un tūdaļ pa �iem trim lielajiem caurumiem ieplūda silta gaisa vilnis, atnesdams līdzi tvīksto�a siena smar�u un attālu sād�as troksni.

� Ak, cik labi, � izsaucās Anete, ieelpodama pilnu krūti svaigā gaisa.

� Pēc brokastīm mēs pastaigāsimies, � sacīja grāfiene. � Mēs kājām varam aiziet pa upītes krastu līdz pa�ai Berviļai; pa lauku ejot, būs pārāk liels karstums.

� Jā, māmiņ, un mēs paņemsim līdz arī D�ulio, lai tas patramdītu irbes.

� Tu zini, ka tēvs to aizliedz.

*

� O! Bet papā ta�u tagad ir Parīzē! Ir tik interesanti redzēt, kā D�ulio uzmeklē medījumu. Paskaties, lūk viņ�, patreiz trenkā govis. Ak Kungs, cik viņ� smieklīgs!

Un, atgrūdusi krēslu, meitene uzlēca kājās, pieskrēja logam un sauca:

� Dro�āk, D�ulio, dro�āk!

Nelielā pļavā aiz pilsdārza mūriem, pieēdu�ās un no karstuma mocītas, bija atgūlu�ās trīs resnas govis. Skrienot no vienas pie otras, �ķietami neganti riedams, milzīgiem lēcieniem, medību suns pūlējās piespiest �īs resnās govis piecelties, ko tās nemaz nedomāja darīt.

Meitenes saucienu iedro�ināts, D�ulio kļuva vēl pārgalvīgāks, un, pēk�ņā sajūsmā, tas izdarīja lēcienu, kas vairs nebija atturams, un, lai nepakluptu pret govs ķermeni, suns bija spiests govij pārlēkt. �ī lēciena apmulsināta, laiskā govs pārbijās un, pacēlusi vispirms galvu, uzcēlās arī pati uz savām �etrām kājām, skāņi maudama. Viņas

piemēram sekoja ari pārējās divas govis, bet D�ulio sāka lēkāt ap tām uzvaras dejā.

� Bravo, D�ulio, bravo! � sauca Anete.

� Nāc, bērns, paēd brokastis, � sacīja grāfiene.

Bet meitene, pielikusi roku acīm, bilda:

� Skaties! Ziņnesis nāk.

Gar rudzu druvu kustējās cilvēks zilā virskreklā, viņ� noteiktiem soļiem tuvojās pilij.

� Mans Dievs! � izdvesa grāfiene, � ka tikai neatnes sliktas ziņas!

Viņā vēl dzīvoja tās baiļu trīsas, kuras ilgi nevaram aizmirst, kad telegrammas atnes mums ziņu par mīļa cilvēka nāvi. Un tagad iedomājoties, ka atkal vajadzēs uzplēst mazo, zilo lapiņu, viņas pirksti sāka drebēt, viņu sagrāba bailes un viņai likās, ka atkal būs jāsaņem bēdu vēsts, kas prasīs atkal tik daudz asaru.

Anete turpretim bija jaunības ziņkārības pilna, viņu valdzināja viss nezināmais. Viņas sirds, kura nupat vēl tikai iepazina pirmās bēdas, no ziņne�a melnās somas, kas izkaisa tik daudz uztraukumu pilsētu un sād�u ielās, tagad cerēja sagaidīt tikai priecīgas ziņas.

Grāfiene vairs nespēja ēst, domās viņa gāja līdzi �im cilvēkam, kas nes viņai da�us vārdus, kuri varbūt pārsteigs kā na�a trieciens kaklā.

Ko gan pateiks �ī vēsts? Domas par Olivjē pazibēja galvā. Varbūt viņ� saslimis? Varbūt arī viņ� jau nomiris?

Tās desmit minūtes, kuras vajadzēja uzgaidīt, viņai likās bezgalīgas; pēc tam, uzplēsusi telegrammu un ieraudzījusi vīra parakstu, viņa izlasīja: �Ziņoju tev, ka mūsu draugs Bertēns izbrauc uz Ron-sjēru ar vilcienu, kas atiet vienos. Aizsūti ekipā�u uz piestātni. Skūpstu.�.

� Nu, kas ir, mamā? � jautāja Anete.

� Olivjē Bertēna kungs brauc mūs apciemot.

� Ak, cik tas jauki! Un kad?

� Tūlīt.

� �etros?

� Jā.

� Ak, cik viņ� laipns!

Bet grāfiene nobāla, jau labu laiciņu viņu vajāja jaunas, savādas bailes, un �ī mākslinieka pēk�ņā iera�anās viņai likās tikpat draudo�a kā tās bailes, kuras viņa pārdzīvoja, ziņnesi gaidot.

� Tu brauksi ekipā�ā viņu sagaidīt piestātnē, � viņa sacīja meitai.

� Bet tu, mamā, vai tu nebrauksi?

� Nē, es jūs sagaidī�u te.

� Kāpēc? Tas viņu apbēdinās.

� Es nejūtos visai vesela.

� Tu ta�u nupat vēlējies doties kājām līdz Berviļai?

� Jā, bet pie brokastu galda es pēk�ņi sāku justies slikti.

� Brauksim, tu atspirgsi.

� Nē, es labāk ie�u savā istabā. Ziņo man, tiklīdz jūs atbrauksiet.

Pēc tam, izrīkojusi, lai noteiktā laikā būtu sajūgti zirgi un uzpostas

istabas, grāfiene aizgāja un ieslēdzās savā istabā.

Līdz �im viņa dzīvē gandrīz nepazina cie�anas, vienīgais notikums bija Olivjē mīla un vienīgās rūpes � ilgāk paglabāt �o mīlu. Cīņā par viņu viņa vienmēr bija uzvarējusi. Bet tad pamazām, lai gan pati sev viņa to vēl neuzdro�inājās atzīties, viņas dvēselē pamodās neskaidras bailes: viņu sāka vajāt domas par dienām, kuras aizskrien, saviem gadiem, kuri tuvojas noslēgumam. Bet saprazdama, ka �īm trepēm, pa kurām dzīve slīd uz leju, nav gala, viņa turpināja pieņemt dzīvi, kāda tā ir, smaidīdama, ar apvaldītu lepnumu, ka viņas skaistums atvienu vēl nenovīst; kad blakus viņai nostājās Anete ar saviem astoņpadsmit gadiem, tad cie�anu vietā viņa tomēr lepojās, ka viņa ar sava nobriedu�ā skaistuma gudro burvību var cienīgi nostāties blakus nupat izplauku�ajai, pirmās jaunības mirdzumu izstarojo�ai rozei � savai meitai.

Viņai pat likās, ka taisni tagad viņa aizsniegusi savas dzīves laimīgo un mierīgo periodu, bet tad pēk�ņi mātes nāve ievainoja viņu taisni sirdī. Pirmo dienu dziļais izmisums galīgi iznīcināja visas citas domas.

Dienā un naktī viņa grima dziļāk savās bēdās, pūlējās atcerēties tūksto� lietiņas, kas saistījās ar nomirēju, pūlējās atcerēties viņas mīļos vārdus, agrāko sejas izteiksmi, tērpus, kurus viņa kādreiz valkājusi; viņa it kā salasīja savas atmiņas kambaros pagātnes relikvijas. Pēc tam, kad viņas izmisums bija aizsniedzis augstāko pakāpi, kad viņu sāka mocīt jau nervu lēkmes un ģīboņi, visas �īs apslēptās cie�anas pēk�ņi izlauzās asarās, kuras tagad nemitējās plūst ne dienās, ne naktīs.

Un vienreiz, kad kalpone ienāca viņas istabā un, atvilkusi logiem aizkarus, ieminējās: �Kā kundze �odien jūtas?� viņa, sajuzda-

ma sevi pēc �īm asarām pilnīgi salauztu un nevarīgu, atbildēja: �Nē, nespēju vairs. Nudien, man nav vairs spēka.�

Kalpone, turēdama rokās paplāti ar tēju, paskatījās savā kundzē, un pārsteigta no viņas sejas bāluma uz sniegbaltajiem spilveniem, skumji un sirsnīgi piebilda:

� Jā, kundze patie�ām ļoti slikti izskatās. Kundzei derētu saudzēt sevi un vairāk par sevi rūpēties.

Balss, kādā tika izrunāti �ie vārdi, viegli iedzēla grāfienes sirdī, un, tiklīdz kalpone izgāja, viņa piecēlās un piegāja lielajam spoguļska-pim, lai palūkotos savā sejā.

Kā sastingusi viņa apstājās, ieraudzījusi spogulī savus iekritu�os vaigus, sarkanās acis, visu �o �ausmino�o pārvēr�anos da�u dienu laikā.

Viņa ļoti labi pazina savu seju, cik daudz rei�u viņa nebija visda�ādākajos spoguļos to aplūkojusi, tik smalki bija izpētījusi savas sejas izteiksmi, valdzino�ās līnija, visus smaidus; ne vienu vien reizi viņa bija bālumu mākslīgi vērtusi sārtumā, izdzēsusi no tās noguruma pēdas, iznīcinājusi sīkās krunciņas, kas spo�ā dienas gaismā bija saskatāmas ap viņas acīm, � un, lūk, tagad pēk�ņi �ī seja viņai �ķita pilnīgi sve�a, neizārstējami slima, izķēmota.

Viņa ar tādu rūpību aplūkoja savu drūpo�o skaistumu, ka nedzirdēja atveramies durvis un nodrebēja, izdzirdot aiz sevis kalpones balsi:

� Kundze piemirsusi savas brokastis.

Grāfiene apgriezās, apmulsusi, nepatīkami pārsteigta, un kalpone, atminējusi viņas domas, piebilda:

� Kundze pārāk daudz raudājusi. Nekas tā nebalina ādu kā asaras. Tās ta�u ir asinis, kas pārvērtu�ās ūdenī.

Bet grāfiene skumji piebilda:

� To dara arī gadi.

� O, nē! � kalpone iebilda. � Līdz tam vēl kundzei tālu! Pēc da�ām atpūtas dienām viss pāries. Bet nekaitētu kundzei arī pastaigāties, bet galvenais, jāsargās no asarām.

Apģērbusies, grāfiene tūdaļ nogāja dārzā, un pirmo reizi pēc mātes nāves pastaigājās mazajā augļu dārzā, kur viņa kādreiz tik ļoti mīlēja audzēt un kopt puķes; pēc tam viņa vēl pastaigājās līdz upei un mājā pārnāca fTkai ap brokastlaiku.

Sēdot pie galda, pretim vīram, blakus meitai, viņa ierunājās, lai uzzinātu, kāds viņas izskats:

� Es �odien jūtos labāk. Jādomā, es vairs neesmu tik bāla.

Grāfs atbildēja:

� O! �odien jūs vēl i/.skataties ļoti slikti.

Viņas sirds sa�ņaudzās, un asaras atkal saplūda acīs; viņa ta�u bija ieradusi raudāt.

Visu �o dienu līdz pa�am vakaram un ari turpmākajās dienās, domājot par māti, domājot par sevi, viņa ik bridi juta, ka raudas sāk �ņaugt kaklu un asaras spie�ās acis. Bet lai apvaldītu asaras, lai neļautu tām postīt viņas seju, ar ārkārtīgu piespie�anos viņa tās apvaldīja un centās arvien domāt par citām lietām, kas aizvairītu drūmumu un skumjas, lai atgūtu atkal savas sejas veselīgo krāsu.

Visvairāk viņa baidījās tagad atgriezties Parīzē; viņa nevēlējās sastapt Olivjē Bertēnu, pirms nav atkal atguvusi agrāko svaigumu.

Viņa saprata, ka ir pārāk noliesējusi, ka sievietei viņa vecumā jābūt pilnmiesīgai, lai saglabātu savu svaigumu; pastaigājoties pa dārzu un tuvējo me�u, viņa cerēja atgūt pazaudēto ēstgribu; atgriezusies mājā nogurusi un bez ēstgribas, viņa tomēr piespieda sevi ēst pēc iespējas vairāk.

Grāfs, kur� vēlējās drīzāk aizbraukt, nesaprata viņas kavē�anos. Beidzot samierinājies ar viņas nepiekāpību, viņ� paziņoja, ka aizbrauc viens un ka grāfiene var atgriezties Parīzē, kad viņai labpatiktos.

Otrā dienā viņa saņēma telegrammu, kas vēstīja par Olivjē iera�anos!

Viņu sagrāba vēlē�anās bēgt � tādas bailes viņa izjuta, domājot par viņa pirmo skatu. Viņa bija nodomājusi vēl atlikt �o sastap�anos nedēļu vai divas. Rūpīgi kopjot sevi, varēja panākt vēlamu sejas uzlabo�anos; ir ta�u gadījumi, ka pilnīgi veselas un jaunas sievietes da�reiz aiz pavisam niecīgiem cēloņiem visīsākā laikā kļūst galīgi nepazīstamas. Bet domas par to, ka viņai jāparādās Olivjē dienā, laukos, augusta saules gaismā, blakus jaunības svaigumā starojo�ai Anetei, viņu tik ļoti uztrauca, ka viņa nolēma tūdaļ nebraukt uz dzelzceļa piestātni, bet palikt mājā un sagaidīt viņu te, krēslainajā viesistabā.

Viņa iegāja savā istabā un iegrima domās. Karsta vēsma brī�iem paplivināja loga aizkarus. Dārzā atskanēja putnu dziedā�ana. Nekad viņa nebija jutusies tik skumja. Tās vairs nebija tās asās, briesmīgās sāpes, kuras viņa, salauzta un izmocīta izjuta pie savas mātes zārka. �īs sāpes, kuras viņai likās neizdziedināmās, tomēr da�ās dienās norima jau tik daudz, ka no tām sirdī bija paliku�as tikai skumjas

atmiņas. Tagad viņu bija sagrābu�as citas dziļas, savādas skumjas, un viņa juta, ka no tām vairs nespēs nekur paglābties.

Viņa ļoti vēlējās izraudāties, bet raudāt nedrīkstēja. Sajūtot acu plakstiņus mitrus, viņa tūdaļ tos no�āvēja lakatiņā, piecēlās, pastaigājās pa istabu; lūkojās lejā dārzā, kokos, melnajās vārnās, kas laiski lidinājās debess zilgmē.

Pēc tam viņa piegāja spogulim, uzmeta skatu savai figūrai, iznīcināja asaru pēdas, apsegdama tās ar vieglu pūdera kārtiņu, un palūkojās pulkstenī, pūloties uzminēt, kādā vietā parteiz atrodas Olivjē un Anete.

Kā visas sievietes, kuru dvēseles ir patiesu vai iedomātu bēdu pilnas, visas savas domas viņa tagad pievērsa tikai viņam. Vai viņ� nebija viņai viss, viss, vairāk kā dzīve, viss, par ko mums kļūst otrs cilvēks, kad tikai viņu vienu mīlam un jūtam, ka novecojamies.

Pēk�ņi viņa izdzirda ratu rīboņu; viņa pieskrēja logam un ieraudzīja faetonu un rik�ojo�os zirgus. Sēdot blakus Anetei, Olivjē, ieraudzījis grāfieni, sāka plivināt mutautiņu, un viņa atbildēja ar roku mājieniem. Pēc tam viņa drebo�u sirdi nogāja lejā; tagad viņa bija laimīga un drebēja priecīgā apziņā, ka viņ� atkal pie viņas, ka varēs viņu redzēt un parunāties ar viņu.

Viņi sastapās priek�namā, pie ieejas zālē.

Nevaldāmā priekā viņ� izstiepa rokas un sacīja uztrauktā, sirsnīgā balsī:

� Ak! Mana skumjā grāfiene atļaujiet, man jūs apkampt!

Viņa aizvēra acis, mazliet nolieca galvu un piespiedās viņam; viņa pievērsa viņam savu vaigu un tanī brīdī, kad viņ� pieskārās tam ar savām lūpām, viņa ie�ukstēja viņam ausī: �Es tevi mīlu.�

Pēc tam Olivjē, neizlaizdams vēl viņas rokas no savām, pavērās viņā un sacīja:

� Arvienu vēl jums skumj� izskats.

Viņa juta sevi sagurstam. Bet viņ� turpināja:

� Jā, jūs esat mazliet bāla, bet tas nekas.

Lai pateiktos, viņa izdvesa:

� Ak, dārgais draugs, dārgais draugs! � vairāk nekā viņa nespēja pateikt.

Bet viņ� apgriezās, it kā meklēdams pazudu�o Aneti, un negaidot ievaicājās:

� Cik savādi, vai nav taisnība, redzēt jūsu meitu sēru tērpā?

� Kāpēc? � ieminējās grāfiene.

� Kāpēc? � atkārtoja mākslinieks, uztraucies. � Bet tā ta�u ir jūsu portreja, kuru es kādreiz gleznoju! Tā esat jūs, tāda, kādu es jus sastapu kādreiz pie hercogienes! Vai atceraties? Velns parauj! Kad es uz stacijas perona ieraudzīju �o meiteni melnā tērpā, viņas sārto seju saulaino matu ierāmējumā, es sajutu asinis ieplūstam galvā. Man likās, ka es tūdaļ sāk�u raudāt. Es saku jums, ka var prātā sajukt, kad pazīst jūs tā, kā es jūs pazīstu! Es ta�u pratu jūs redzēt tā kā neprata neviens, es jūs mīlēju tā, kā neviens, un attēloju jūs uz audekla, grāfiene. Ak, vai zināt, man pat ienāca prātā, ka jūs ar nolūku viņu atsūtījāt uz staciju, lai mani pārsteigtu. Mans Dievs, cik es ļoti biju pārsteigts! Es jums saku, ka no tā var prātā sajukt!

Un viņ� iesaucās:

f

� Anete! Anete!

� Te, te! � atsaucās meitene pagalmā, kur viņa mieloja zirgus ar cukuru.

� Nāc ta�u �urp!

Meitene ieradās.

� Klausies, nostājies blakus mātei.

Viņa izpildīja pavēli, un viņ� sāka viņas salīdzināt. �Jā, jā, cik apbrīnojami, cik pārsteidzo�i,� viņ� atkārtoja, bet jau bez pārliecības, jo stāvēdamas blakus, viņas tagad vairs nelikās tik vienādas, kā agrāk Parīzē. Meitenes melnais tērps darīja vēl starojo�āku viņas jaunavīgo svaigumu, bet mātei trūka matu mirdzuma un tā sejas burvīguma, kas kādreiz, kad viņi pirmo reizi sastapās, ap�ilbināja mākslinieka acis.

Pēc tam viņi iegāja zālē. Viņ� jutās ielīksmots.

Ak, cik laimīga bijusi doma atbraukt �urp! � viņ� sacīja, bet tūdaļ arī piebilda: � Nē, �ī bija jūsu vīra doma. Viņ� pilnvaroja mani atvest jūs Parīzē. Bet es jums tomēr ieteicu labāk vēl palikt te. Tagad Parīzē valda necie�ams karstums, bet te, laukos, ir lieliski. Ak Kungs, cik te jauki!

Aizejo�ā diena piestrāvoja dārzu ar patīkamu dzestrumu, koki viegli drebēja, zeme tvaikoja un apvārsni ietina vieglas caurspīdīgas dūmakas. Trīs govis, galvas nolieku�as, steidzīgi gremoja barību un �etri pāvi, spēcīgi spārnus virinādami, ielaidās ciedras kokā pie pils logiem, kur bija paradu�i pārgulēt nakti. Tālu sād�ā rēja suņi un mierīgajā dziesto�ās dienas gaisā atskanēja strādnieku sasauk�anās druvās.

Mākslinieks neapsegtu galvu, mirdzo�ām acīm, pilnu krūti elpoja svaigo gaisu, kas ieplūda pa atvērto logu. Grāfiene viņu mīļi uzlūkoja.

� Lūk, kas ir laime, � viņ� sacīja.

Viņa piegāja viņam.

� Laime nav ilga.

� Ņemsim to, kamēr iespējams.

Viņa smaidot piebilda:

� Līdz �im jūs nemīlējāt laukus.

� Es mīlu tos tagad, jo jūs te esat. Es vairs nespēju, dzīvot tur, kur jūsu nav. Jaunībā vari būt iemīlējies arī tālumā, vari mīlu izteikt vēstulēs, domās, izjust tās ekstāzi arī promesot, tas, jādomā, tāpēc, ka visa dzīve vēl priek�ā, ka kaislības runā mūsos stiprāk nekā sirds; manos gados, turpretim, mīla ir zāles pret visām vecuma kaitēm; dvēselei viens spārns ir sa�auts un tā vairs nelido. Sirds nepazīst ekstāzi, bet tās prasības ir egoistiskas. Un bez tam, es ļoti labi apzinos, ka vairs nedrīkstu kavēties, man jāsteidzas izmantot dzīves pēdējos mirkļus.

� O! Vecis! � sacīja viņa, saņemdama viņa rokas.

Viņ� turpināja:

� Nu, saprotams. Esmu vecs. To apliecina viss: mani mati, raksturs, kas kļūst citādāks, skumjas, kas mani vajā. Ja man teiktu, kad es biju trīsdesmit gadus vecs, ka pienāks laiks, kad es bez iemesla kļū�u skumīgs, nemierīgs, neapmierināts ar visu, es tam neticētu. Tas pierāda, ka arī mana sirds jau novecojusi.

Viņa atbildēja dziļā pārliecībā:

� Bet es, es savu sirdi vēl jūtu pavisam jaunu. Tā nav pārvērtusies. Jā, iespējams, ka tā kļuvusi pat jaunāka. Kādreiz tā bija divdesmit gadus veca, bet tagad tikai se�padsmit.

Un viņi vēl sarunājās, sēdēdami pie atvērtā loga, burvīgā vakara ielīksmoti, cie�i piespiedu�ies viens otram un kā kādreiz sajuzdami atkal viens otra tuvumu. Krēsla bija applīvurojusi dabu un darīja burvīgi maigus arī �os mirkļus, kurus viņi tagad pārdzīvoja.

Ienāca apkalpotājs un paziņoja:

� Jūsu gai�ība, lūdzu vakariņās.

� Vai manai meitai teikts?

� Jaunkundze jau ēdamistabā.

Viņi atsēdās pie galda. Logu slēģi bija aizvērti, un divi lieli �ubureņi ar se�ām svecēm apgaismoja Anetes seju, un �ai gaismā

viņas galva �ķita zelta pūdera apbērta. Bertēns vēroja viņu un smaidīja.

� Ak Kungs, cik viņa skaista melnā tērpā! � viņ� izsaucās.

Meitas daiļuma iejūsmināts, viņ� pagriezās pret grāfieni, it kā

pateikdamies mātei par to prieku, ko viņa sagādājusi viņam.

Kad viņi atgriezās zālē, mēness jau bija pacēlies pāri. dārza kokiem.

� Ak, mamā, iesim pastaigāt, � lūdzās Anete. Grāfiene piekrita.

� Es ņem�u līdzi arī D�ulio.

� Ņem, ja vēlies.

Viņi izgāja. Meitene, rotaļādamās ar suni, gāja pa priek�u. Cauri zariem strūklojo�ie mēness stari izkaisīja ceļa smiltīs spo�us, iedzeltenus plankumiņus. Anete un D�ulio skraidelēja, un likās, ka �ai gai�ajā naktī viņiem abiem piemīt vienlīdz priecīgas un tuk�as sirdis un ka draiskulīgos lēcienos izpau�as sajūsma.

Mēnesgaismas piemirdzētajos me�a klajumiņos jaunās meitenes figūra parādījās te vienā, te otrā vietā, un mākslinieks arvienu viņu ataicināja pie sevis, sajūsminājies par �īs melnās parādības gai�o, starojo�o seju. Kad viņa atkal aizskrēja, viņ� saņēma grāfienes roku, cie�i to saspieda, un bie�i vien, kur ēnas bija tum�ākas, skūpstīja viņas lūpas, it kā Anetes tēls būtu atmodinājis viņa sirdī nepacietīgas vēlē�anās.

Viņi izgāja laukos; �ur tur bija saredzami kaimiņu fermu koku silueti. Augstu gaisos lēni peldo�ie, retie, mazie, tievie un garie mākonī�i likās, it kā no sudraba zvīņām darināti. Vajadzēja tikai apstāties un sākt klausīties � �ai nakts klusumā kļuva sadzirdami neskaidri, nemitīgi dzīvības �uksti: tūksto� maigas skaņas, saplūzdamas radīja harmoniju, kas sākumā �ķita klusums.

Kaimiņu pļavā atskanēja paipalas kliedzieni, un D�ulio aizskrēja uz to pusi, no kuras atskanēja �ī putna balss, kas it kā atgādināja flautas skaņas. Anete, elpu aizturējusi, pieliekusies, skrie�us sekoja sunim.

� Ak! � sacīja grāfiene, palikusi viena ar mākslinieku. � Kāpēc tik ātri aizteidzas tādas minūtes kā �īs? Tās nevar apturēt. Mēs pat nepagūstam izbaudīt to, kas ir tik skaists. Paskatāmies � viss jau pagalam.

Olivjē skūpstīja viņas roku un smaidīdams atbildēja:

� O! �ovakar es nevēlos filozofēt. Es viss ļaujos tagadnei.

Viņa �ukstēja:

� Jūs nemīlat mani vairs tā, kā es jūs mīlu.

� Nerunājiet tā.

Viņa pārtrauca viņu:

� Nē, nē, jūs pats to visu man ļoti labi atzināties pirms vakariņām, jūs mani mīlot sievieti, kura atbilst jūsu sirds prasībām, sievieti, kura nekad nav jūs sāpinājusi, kura jūsu dzīvē ienesusi mazliet laimes. To es zinu, to es jūtu. Jā, es atzīstos, es ļoti priecājos, ka mana mīla bijusi jums laba, derīga un svētīga. Jūs mīlējāt, jūs turpināt mīlēt visu, ko atrodat manī skaistu, manu uzmanību pret jums, manu sajūsminā�anos par jums, manu vēlē�anos palikt jums, to, ka es jūs mīlu, ka nedalīti atdodu jums visu manu intīmo cilvēku. Bet saprotiet ta�u, ka ne mani jūs mīlat! O, es to sajūtu kā sajūt auksta vēja pūsmas. Jūs mīlat manī tūksto� lietas, manu skaistumu, kas izgaist, manu padevību, prātu, kuru teic manī, ievērību, kuru pievēr� man sabiedrība, domas, kuras dzīvo manā dvēselē par jums; bet tas viss ta�u neesmu es pati, es visa, saprotiet?

Viņ� draudzīgi iesmējās:

� Nē, es labi nesaprotu. Jūs man sakāt pārmeto�us vārdus, kurus es nemaz nebiju gaidījis.

Viņa iekarsa:

� Ak Kungs! Es tikai vēlējos, lai jūs saprastu, kā es jūs mīlu. Pagaidiet, es pūlos to izteikt, bet nespēju. Kad es domāju par jums, bet es domāju par jums vienmēr, jūtu, ka mani, visu manu miesu un visu dvēseli piestrāvo dīvaina, apreibino�a vēlē�anās jums piederēt un neatvairāma nepiecie�amība atdot sevi jums at-vien vairāk un vairāk. Nav mīlā lielākas laimes kā atdot sevi ik-brīdi, atdot visu, savu dzīvi, savas domas, savu miesu, visu, kas tev ir, un pie tam sajust, ka visu atdodi, sajust, ka vēlies atdot arvien vairāk. Es jūs mīlu tik ļoti, ka mīlu arī savas cie�anas jūsu dēļ, mīlu savu uztraukumu, savas mokas, savu greizsirdību, mīlu tās sāpes, ko jūs man sagādājat, kad es sajūtu jūsu atdzi�anu pret mani. Es mīlu jūsos to vienīgo, kuru pazīstu tikai es, ne to, kas pieder pasaulei, kuru slavē, kuru visi pazīst, bet to, kas pieder man, kas nevar pārvērsties, kas nevar novecoties, kuru es vairs nespēju nemīlēt, tāpēc ka uzskatot viņu, manas acis cita neviena vairs neredz. Bet vai to var izteikt! Trūkst vārdu, lai to visu izteiktu.

Pavisam klusā balsī viņ� atkārtoja vairākas reizes:

� Dārgā, dārgā, dārgā Anjī.

�ai brīdī atgriezās D�ulio, viņ� nebija atradis paipalu, kas bija apklususi, izdzirdot suņa tuvo�anos. Anete sekoja viņam, galīgi piekususi no ātrās skrie�anas.

� Es vairs nespēju, � sacīja viņa. � Es pieķer�os jūsu rokai, mākslinieka kungs.

Viņa pieķērās Olivjē brīvajai rokai un viņi sāka soļot mājup, viņ� � viņu vidū. Tagad viņi klusēja. Viņ� sajuta sevi viņu varā, sajuta ka no viņu pieskārieniem strāvo savāda sievietiska burvība. Viņ� nepūlējās tagad viņas saskatīt, viņ� tagad sajuta viņas blakus sev, viņ� pat aizvēra acis, lai pilnīgāk izjustu viņu tuvumu. Viņ� soļoja viņu vidū, viņas iemīlējis, neatskārzdams vairs, kura soļo viņam labajā pusē, kura kreisajā pusē, kura bija māte un kura meita. Ar neapzinīgu, smalku juteklību viņ� ļāvās �ai dīvainajai sajūtai. Viņ� nepūlējās at�ķirt tās vienu no otras pat sirdī un domās. Vai viņas nebija viena sieviete, �ī māte un �ī meita, kuras tik ļoti līdzinājās viena otrai? Un vai tāpēc neieradās zemes virsū meita, lai atjaunotu viņa seno mīlu uz māti?

Kad viņ�, atgriezies pilī, atvēra acis, likās, ka viņ� nupat pārdzīvojis savas dzīves visburvīgākās minūtes, izjutis visdīvaināko, visneizsakāmāko, vispilnīgāko baudu, kādu spēj sajust vīrietis, kuru apreibinājusi viena un tā pati mīla uz divām vienlīdz valdzino�ām sievietēm.

� Ak, cik burvīga vakars! � viņ� izsaucās, sēdēdams viņu vidū lampu apgaismotā istabā.

Anete iegavilējās:

� Es nemaz nevēlētos gulēt; es noklaiņotu visu nakti, kad tā ir tik skaista kā �odien.

Grāfiene paskatījās pulkstenī:

� O! Jau pusdivpadsinit. Jāiet gulēt, mans bērns.

Viņi iz�ķīrās un katrs aizgāja uz savu istabu. Palikusi viena, jaunā meitene, kas tik ļoti vēlējās vēl pastaigāties, tomēr aizmiga ļoti drīz.

Otrā rītā ienesusi tēju, kalpone, uzmetusi skatu savai kundzei gultā, sacīja:

� Kundze �odien izskatās daudz labāk.

� Jūs domājat?

� O, jā! Jūsu seja, kundze, vairs nav tik nogurusi.

Grāfiene, nepaskatījusies spogulī, sajuta, ka kalponei taisnība. Viņas sirds vairs nebija tik smaga, nepukstēja vairs tik nemierīgi, un viņa sajutās atspirgusi. Asinis dzīslās vairs neritēja tik drud�ai-

ni, un viņa vairs nejutās tik nemierīga un uztraukta; tagad viņa sajuta, ka miesā tvaiko patīkams siltums un laimīga, pārliecino�a sevis sajūta.

Kalponei izejot, viņa piegāja spogulim. Tā kā viņas pa�sajūta bija laba, viņai likās, ka vienā naktī viņa būs kļuvusi jaunāka par vairākiem gadiem; tāpēc, ieraudzījusi sevi spogulī, viņa tomēr jutās mazliet nepatīkami pārsteigta. Pēc tam, viņa saprata, cik bērni�ķīgas biju�as viņas cerības, un ieskatījusies spogulī vērīgāk, apmierinājās, redzot, ka sejas krāsa kļuvusi mazlietiņ svaigāka, skats mazāk noguris, lūpas sārtākas. Viņas dvēsele bija mierīga �ai brīdī, skumjas norimu�as un viņa smaidīdama nodomāja: �Jā, pēc da�ām dienām es bū�u jau pilnīgi atlabusi. Esmu pārāk cietusi, tāpēc nevaru tik drīzi atgūt spēkus.�

Tomēr ilgi, ļoti ilgi viņa uzkavējās pie sava tualetes galdiņa, skaista, slīpēta kristāla spoguļa priek�ā. Blakus spogulim uz baltas, batista me�ģīnēm ap�ūtas drānas atradās da�ādi mazi sievie�u skaistuma kop�anas instrumenti ar ziloņkaula rokturiem un grāfienes iniciāļiem. To bija neskaitāms daudzums, �o skaisto, visda�ādāko lietiņu, kas tik nepiecie�amas intīmai sievietes maiguma un skaistuma papildinā�anai; da�as lietiņas te bija no tērauda, tievas, asas, dīvainas, un atgādināja instrumentus, kādus pielieto ķirurģijā mazās, pavisam niecīgās operācijās; citas � apaļas un mīkstas, no spalvām, dūnām, nezināmu dzīvnieku ādas, darinātas, lai maigajai ādai pieglaustos ar smar�ojo�o pūderi; turpat atradās arī da�ādas krāsainas eļļas un aromātiski �ķidrumi.

Kad viņa bija pietieko�i daudz laika ziedojusi sejas uzpo�anai un beidzot nogāja lejā, viņa bija pārliecināta, ka pirmais skats, kuru Olivjē uzmetīs, nebūs viņai pārāk nepateicīgs.

� Kur Bertēna kungs? � viņa jautāja sulainim, kuru sastapa priek�namā.

� Bertēna kungs ir dārzā, � atbildēja sulainis, � viņ� vēlas nospēlēt partiju launtenisa ar jaunkundzi.

Un jau pa gabalu viņa sadzirdēja balsis.

Anete pirmā ieraudzīja māti un iesaucās:

� Labrīt, mamā; pagaidi vienu sekundi, mēs tūdaļ beigsim �o gājienu.

�ī izklaidība, tikai vienu sekundi ilga, meiteni pazudināja. Bumba aizskrēja garām ātri, gandrīz ripodama pa zemi, un izlēca no spēles laukuma.

Bertēns iesaucās: � �Partija mana!�, � meitene viņu pukoja, ka viņ� izmantojis viņas neuzmanību, bet D�ulio, kur� bija iedresēts uzmeklēt un atnest nomaldīju�ās bumbas, tāpat kā krūmos iekrīto�ās paipalas, aizskrēja uzmeklēt bumbu, uzmanīgi iekampa to savos zobos un pienesa meitenei, asti luncinādams.

Mākslinieks piegāja grāfienei, lai sasveicinātos, bet, spēles ielīksmots, alkdams ātrāk atjaunot spēli, apmierināts, ka jūtas veikls, viņ� uzmeta tikai steidzīgu un pavir�u skatu grāfienes sejai, kurai bija pieliktas tik lielas rūpes viņa dēļ, un sacīja:

� Jūs atļausiet, dārgā grāfiene? Es baidos saaukstēties un saķert reimatismu.

� Jā, jā.

Grāfiene atsēdās siena gubā, kas tikai �orīt vēl tika nopļauts, lai atbrīvotu spēlētājiem pieeju spēles laukumam; viņas sirds pēk�ņi kļuva skumja; viņa sēdēja un vēroja spēlētājus.

Viņas meita, nemitīgu neveiksmju kaitināta, iekarsa un uztraucās arvienu vairāk, te nelaimīgi iekliedzās, te uzvaro�i uzgavilēja, skraidīja no laukuma viena gala uz otru un bie�i pārdro�i lecot, viņas matu pīnes atraisījās un apklāja viņas plecus. Ar ātrām, nepacietīgām kustībām da�ās sekundēs viņa atkal apvija matus galvai un sasprauda ar adatām.

Un Bertēns sauca grāfienei:

� Paskatieties, cik viņa skaista patreiz un dzidra kā diena!

Jā, viņa bija jauna, viņa varēja skriet, iekarst; tas nekas, ja viņas vaigi kvēloja un mati izjuka, tas viņai bija atļauts, viņa drīkstēja visu, jo viss darīja viņu vēl skaistāku.

Jo vairāk spēlētāji iekarsa spēlē, jo skumjāka kļuva grāfiene. Viņa domāja par to, ka �ī spēle, �ī bērni�ķīgā rotaļa, �is prieks, kādu izjūt kaķēni, tvarstot papīra bumbiņas, ka tas viss Olivjē valdzina vairāk nekā viņa, viņas tuvums.

Kad atskanēja zvans, kas aicināja brokastīs, viņa jutās atvieglota, it kā viņas dvēselei noņemtu lielu smagumu. Kad viņa, atspiedusies uz mākslinieka rokas, soļoja viņam blakus, viņ� sacīja:

� Es nupat priecājos kā zēns. Ak, cik jauki būt vai vismaz justies jaunam. Jā, jā! Tas ir visskaistākais! Kad vairs nemīli skraidīt, tad visam ir beigas.

Piecēlusies no brokastgakla, grāfiene, kura vakar pirmo reizi pēc mātes paglabā�anas nebija apmeklējusi kapsētu, izteica vēlē�anos apmeklēt to kopīgi, un viņi visi trīs devās ceļā.

Viņi izgāja me�am, kur tecēja Var�upīte, kurai �is vārds, domājams, bija pie�ķirts tāpēc, ka tā bija bagāta vardēm; pēc tam vajadzēja pāriet lauku, lai nokļūtu līdz baznīcai. Ap baznīcu bija saceltas vairākas mājas, sīkpre�u veikals, maiznīca un gaļas tirgotava, mazs krodziņ� un vēl da�i citi veikali, kur sād�as ļaudis iepirkās.

Viņi soļoja lēnām; klusēdami, domas par nomiru�o māti viņus darīja skumjus. Pie mātes kapa abas sievietes nometās ceļos un ilgi lūdzās. Grāfiene noliekusies sastinga nekustīgā pozā, spiezdama pie acīm kabatas lakatiņu. Viņa baidījās raudāt, baidījās ar asarām atkal izbalināt savu seju. Bet �oreiz viņa vairs nelūdzās tā, kā līdz �im, kad viņa iegrima lūg�anā un mātes atcerē tik dziļi, ka viņai brī�iem pat likās, ka caur kapa marmoru māte sāk sadzirdēt viņas sirsnīgās lūg�anas. Tagad viņa dziļā bijībā atkātroja tikai Pater noster un Ave Maria. �odien viņai trūka tās dvēseliskās viengabalainības, kura nepiecie�ama drūmai sarunai bez atbildes � ar visu to, kas palicis pāri no aizgāju�ā cilvēka un kas lido virs kapa, kur guldītas �ī cilvēka mirstīgās atliekas. Viņas sievietes sirdi tagad satrauca un mocīja citas rūpes; un viņas karstā lūg�ana, paceldamās pret debesīm, aiznesa sev līdzi daudz neskaidru vēlē�anos. Viņa lūdzās Dievam, nepielūdzamajam Dievam, kas devis dzīvību vārgajiem zemes radījumiem, lai Viņ� ap�ēlojas ne tikai par to, kuru Viņ� jau aizsaucis, bet arī par viņu.

Viņa nezinātu pateikt, ko lūdz Viņam, jo savas bailes viņa pati vēl labi neapjauta, bet viņa juta, ka nepiecie�ama dievi�ķā iepriecinā�ana, pārdabiska palīdzība cīņā pret draudo�ajām briesmām un neizbēgamajām cie�anām.

Anete, acis aizvērusi, noskaitījusi parastās lūg�anas, iegrima sapņos, vēl arvien ceļos nometusies, jo nevēlējās piecelties, pirms nav piecēlusies māte.

Olivjē Bertēns vēroja viņas, domādams cik lieliska ir �o lūdzēju glezna, un no�ēloja, ka nevar to uzskicēt.

Mājās iedami, viņi runāja par cilvēku dzīves niecīgumu, izteica da�as rūgtas un poētiskas, aizkustino�as un nedro�as, filozofijas pilnas domas, kādas parasti izpau�as sarunā starp vīrie�iem un sievietēm, kurus dzīve ir mazliet ievainojusi un kuru sirdis skāru�as vienas bēdas.

Anete, būdama vēl pārāk jauna �ādām pārdomām, ik brīdi aizskrēja, lai saplūktu lauku puķes, kas auga gar ceļmalām.

Bet Olivjē, vēlēdamies viņu sajust savā tuvumā, noskaities, ka viņa tik bie�i aizskrien, nenovērsa no viņas savu skatu. Viņu uztrauca

tas, ka �ie krāsainie ceļmalas ziedi meiteni interesēja vairāk nekā viņa vārdi. Viņu kaitināja tas, ka viņ� nevar viņu pakļaut savai gribai kā viņas māti, un viņ� izjuta vēlē�anos izstiept rokas, saķert viņu, saturēt, noliegt viņai aiziet. Viņ� juta, ka viņa ir pārāk kustīga, pārāk jauna, pārāk vienaldzīga, pārāk brīva, brīva kā putns, kā jauns, nepaklausīgs kucēns, kura asinīs' �alko patvaļība, neatkarība, �is skaistais brīvības instinkts, kuru vēl nav salauzis cilvēka kliedziens un pātaga.

Lai pievērstu viņas uzmanību, viņ� ie�ķetināja jautrāku sarunu, da�reiz viņai �o un to ievaicājās, pūlēdamies saistīt ar saviem vārdiem viņas interesi, pūlēdamies atmodināt sievietisko ziņkārību. Bet likās, ka tas kaprīzais vēj�, kas laukos �ūpoja krūmājus, vējoja arī Anetes galvā, izkaisot viņas uzmanību. Beigās Bertēns neizturēja, un kad viņa pieskrējusi lūdz māti saņemt pirmo puķu buķeti, lai viņa varētu saplūkt vēl otru, viņ� ar bērni�ķīgu nepacietību saķēra viņas elkoni. Viņa smiedamās aizsargājās un visiem apēkiem pūlējās izrauties un aizskriet. Viņa vīrie�a instinkts bija apvainots un viņ� pielietoja iero�us, ar kuriem uzvar vājākos: nespēdams vērst uz sevi viņas uzmanību, viņ� pielietoja viltību, kas atmodinātu meitenes godkārību.

� Saki man, � viņ� teica, � kur� zieds tev visvairāk patīk, es tev pasūtī�u saktu tā zieda veidolā.

Viņa pārsteigta �aubījās.

� Saktu? Kādu saktu?

� No krāsainiem dārgakmeņiem: no rubīna var iztaisīt magoni; no safīra rudzu puķi ar mazu smaragda lapiņu.

Anetes vaidziņu apstaroja maigs prieks, kāds vienmēr saskatāms sievietes sejā, kad viņai apsola kādu dāvanu.

� Rudzu puķe, � sacīja viņa, � tā tik skaista! -

� Lai ir rudzu puķe! Mēs to tūdaļ pasūtīsim zeltkalim, tiklīdz atgriezīsimies Parīzē.

Viņa vairs neskrēja projām, vēroja viņu, domādama par dārgo lietiņu, pūlēdamās to iedomāties. Pēc tam viņa ieminējās:

� Bet vai ilgs laiks paiet, kamēr iztaisa tādu lietiņu?

Viņ� iesmējās, sajuzdams, ka sagūstījis meitenes prātus.

� Es nezinu, tas atkarīgs no tā, cik komplicēts būs darbs. Mēs palūgsim zeltkali pasteigties.

Bet pēk�ņi meiteni satrauca nepatīkamas domas.

� Bet es to nevarē�u nēsāt, jo man sēru tērps.

Viņ� paņēma meiteni zem rokas un, pievilkdams viņu sev cie�āk, sacīja:

� Nekas, tu paglabāsi viņu līdz sēru laika beigām, tas tev neaizkavēs viņu apskatīt.

Kā vakar vakarā viņ� atkal atradās viņu abu vidū un, lai redzētu viņu abu vienādās zilās, sīksīkiem melniem punktiņiem izraibinātās acis, vērās gan mātē, gan meitā. Tagad spo�ajā dienas gaismā viņ� mazāk samainīja grāfieni ar Aneti, toties vairāk samainīja meitu ar to tēlu, kas arvien mirdzo�āks uzziedēja viņa atmiņās � viņas māti, kāda tā bija kādreiz. Viņ� vēlējās viņas abas apkampt, vienu, lai no jauna sajustu ro�ainās miesas svaigumu, kas viņu kādreiz valdzināja un kas tik brīni�ķā kārtā bija no jauna atplaucis viņa priek�ā, bet otru tāpēc, ka viņ� vēl viņu mīl un jūt, ka viņu saista pie viņas vecais, neatvairāmais paradums. �ai brīdī viņ� apzinājās un saprata, ka viņa vēlē�anās, sen apdzisusī mīla iekvēlojās no jauna, redzot viņas atdzimu�o jaunību.

Anete atkal aizskrēja saplūkt puķes. Olivjē vairs viņu neatsauca, it kā viņas rokas pieskāriens un prieks, ko viņ� izjuta, būtu viņu apmierinājis. Bet viņ� turpināja vērot viņas kustības ar to prieku, kādu mēs sajūtam, vērojot cilvēkus un lietas, kas mūs apbur. Kad viņa atgriezās ar jauniem ziediem, viņ� dziļāk ieelpoja gaisu, neapzinīgi cenzdamies ietvert sevī kaut ko no viņas, no viņas elpas, miesas siltuma gaisā, ko saviļņoja viņas straujās kustības. Viņ� vēroja viņu, sajūsminājies kā vērojot rīta ausmu, kā klausoties mūzikā, sekodams visām viņas kustībām. Un pēc tam viņa arvien dzīvāku uzbūra viņa atminās sendienu tēlu! Viņas smiekli, viņas brīni�ķie smaidi, viņas kustības uzbūra viņa lūpās it kā seno skūpstu gar�as sajūtu. Seno pagātni, kuru viņ� bija jau gandrīz pilnīgi aizmirsis, viņa pārvērta tagadnes sapnī. Sajūtot, ka no jauna uzliesmo atdzisu�ās jūtas, viņ�, pats to neapjauzdams, neat�ķira vairs vakardienu no �odienas, atmiņas no cerībām. Iegrimis atmiņās, viņ� jautāja sev, vai grāfienei jaunības dienās piemita �is stirnas lokanais burvīgums, �is pārdro�ais, kaprīzais, neatvairāmais burvīgums, kas atgādina skrejo�a un lēkājo�a dzīvnieka skaistumu? Nē. Viņā vairāk bija ziedo�a burvīguma un mazāk me�onības. Pilsētas bērns, pilsētas sieviete, viņa nekad nebija elpojusi pilnu krūti lauku gaisu, viņa nebija augusi lauku brīvībā; viņas skaistums izplauka mūra nama istabās, bet ne saulē, zem zilajām debesīm.

Kad viņi atgriezās pilī, grāfiene apsēdās pie sava rakstāmgalda, lai uzrakstītu da�as vēstules; Anete uzgāja savā istabā, bet mākslinieks lēniem soļiem, cigāru mutē, uz muguras saliktām rokām vēl brīdi pastaigājās pa dārza līkumainajiem celiņiem. Bet viņ� tomēr neaizklīda tik tālu, lai viņa skatam galīgi pazustu pils. Tiklīdz viņ� bija aizgājis pārāk tālu aiz kokiem vai krūmājiem, tūdaļ savāda tum�a ēna uzgūla viņa sirdij, it kā mākonis būtu aizsedzis sauli, un kad viņ� atkal caur zaļo lapotni ieraudzīja pils kontūras, viņ� apstājās bridi un palūkojās augsto logu rindā. Pēc tam viņ� atkal turpināja pastaigu.

Viņ� jutās uzbudināts, bet arī apmierināts, apmierināts ar visu.

�odien gaiss bija dzidri tīrs un dzīve likās jauka. Viņ� no jauna sajuta sevī zēna gadu vieglprātīgo līksmi, gribējās skriet un ķert dzeltenos tauriņus, kas �ūpojās gaisos, it kā pakārti gumijas diedziņos. Viņ� paklusām pie sevis nodziedāja vienu otru operas motīvu. Vairākas reizes viņ� atkārtoja Guno slaveno frāzi: �Laisse moi con-templer ton visage�, bet �oreiz viņ� atrada tajā ietvertu dziļi maigu domu, ko agrāk nekad nebija sajutis.

Beidzot viņ� jautāja sev, kā tas noticis, ka tik īsā laikā viņ� galīgi pārvērties? Vakar Parīzē viņu nekas neapmierināja, tur viss skumdināja, kaitināja; �odien viņ� bija mierīgs, piepildīts, it kā kāda labvēlīga dievība viņā būtu ielikusi jaunu dvēseli. ��is labais Dievs,� � viņ� nodomāja, � �varēja arī manu miesu atjaunot un padarīt mani jaunu.� Pēk�ņi viņ� ieraudzīja D�ulio, kas kaut ko meklēja krūmos. Viņ� pasauca suni un, sajūtot savās rokās tā samtaini gludo galvu, sacīja sunim laipnus vārdus, atsēdināja to uz saviem ceļiem, glāstīja un pat skūpstīja kā to dara sievietes, kuras iejūsmina un aizkustina vismazākais nieciņ�.

f

Pēcpusdienu viņi visi pavadīja viesistabā, pastaigāties neizgāja.

Grāfiene pēk�ņi ieminējās:

� Tomēr mums jāsāk domāt jau par aizbrauk�anu.

Olivjē iesaucās:

� Ak, tikai neatgādiniet tagad to! Jūs nevēlējāties aizbraukt no Ronsjēras, kain^r manis te nebija. Es atbraucu, un lūk, jūs tagad domājat tikai par aizbrauk�anu.

� Bet, mans dārgais draugs, � viņa iebilda, � mēs ta�u nevaram dzīvot te bezgalīgi, tā, visi trīs.

� Kas gan runā par bezgalību? Runa ir tikai par da�ām dienām. Cik reizes jau neesmu ciemojies te, pie jums, pat nedēļām ilgi.

� Pareizi, bet citos apstākļos, toreiz mūsu māja bija visiem atvērta.

� Ak, māmiņ! � piebilda Anete viltīgā balsī. � Paliksim vēl te da�as dienas, divas trīs dienas. Viņ� pamācīs mani tenisa spēlē. Mani kaitina, ka pazaudēju partiju, un tāpēc ļoti priecātos, ja gūtu panākumus.

Vēl �orīt grāfiene pārdomāja, kā paildzināt līdz svētdienai Bertēna palik�anu Ronsjērā, bet tagad viņa vēlējās drīzāk aizbraukt, lai gan pati skaidri neapzinājās, kāpēc-. Viņa cerēja, ka �ī diena viņai būs tik skaista, bet tā pagāja, pametot dvēselē savādas, neizskaidrojamas, dziļas skumjas, savādas bailes, neskaidras nojautas.

Palikusi viena savā istabā, viņa sāka meklēt sava jaunā, drūmā gara stāvokļa cēloņus.

Vai tas nebija viens no tiem gandrīz netveramajiem pārdzīvojumiem, kas izvējo dvēseli, pie kam mūsu saprāts to nepagūst paturēt atmiņā, lai gan mūsu sirds visjūtīgākās stīgas ir aizskārtas un turpina vibrēt? Varbūt. Bet kāda stīga tad bija aizskārta? Viņa atcerējās tūksto� da�ādu sajūtu momentus, kas iz�alkoju�i viņas dvēselei, un da�i no tiem �ķita pārāk smagi, kurus grūti sevī atzīt. Bet tomēr tie neattaisnoja viņas skumjas. �Manas prasības pārāk lielas,� � viņa nodomāja. � �Man nav iemesla sevi mocīt tik briesmīgi.�

Viņa atvēra logu, lai ieelpotu svaigo nakts gaisu, un, atspiedusies ar elkoņiem uz palodzes, turpināja sēdēt pie loga, raudzīdamās mēnesī.

Viegls troksnis piespieda viņu uzmanīties. Olivjē pastaigājās pils dārzā. � �Kāpēc viņ� sacīja, ka ies gulēt,� � nodomāja viņa, � �kāpēc viņ� nesacīja man, ka ies pastaigāties? Kāpēc viņ� mani neaicināja sev līdzi? Viņ� ta�u ļoti labi zina, ka tas mani iepriecinātu. Ko viņ� patreiz domā?�

Domas, ka viņ� nav ilgojies viņas tuvuma, ka viņ� nolēmis pastaigāties viens pats �ai skaistajā naktī, viens, ar cigāru mutē � viņa redzēja cigāra kvēlo�o galiņu � viens, kad viņ� varēja sagādāt viņai laimi soļot viņam blakus, �ī doma, ka viņam nav nepiecie�ams viņas tuvums vienmēr, nevēlas viņu vienmēr � �ī doma iemeta jaunu cie�anu sēklas viņas dvēselē.

Viņa jau gribēja aizvērt logu, lai viņu vairs neredzētu, lai nemostos kārdinājums pasaukt viņu, bet �ai brīdī viņ� pacēla acis un ieraudzīja viņu.

� Jūs sapņojat zvaig�ņotā naktī, grāfiene? � viņ� sacīja.

� Jā! Acīmredzot, jūs arī, � viņa atbildēja.

� O! Es iznācu tikai pasmēķēt.

Un viņa nespēja apvaldīt jautājumu:

� Kāpēc jūs neteicāt man, ka iesiet pastaigāties?

� Es tikai vēlējos izsmēķēt cigāru, es tūliņ dodos pie miera.

� Tādā gadījumā, ar labunakti, mans draugs.

� Ar labunakti, grāfiene.

Viņa aizvēra logu, atsēdās savā zemajā krēslā un sāka raudāt. Kalpone, ienākot, lai palīdzētu viņai izģērbties un apgulties, ieraudzījusi kundzes sarkanās acis, līdzcietīgi sacīja:

� Ak, kundze, jūs rīt atkal slikti izskatīsieties.

Grāfiene gulēja slikti, viņu mocīja nelabi sapņi. Atmodusies viņa pati atvēra logu un aizbīdīja aizkarus, lai apskatītu sevi spogulī. Viņas seja bija it kā garāka kļuvusi, acu plakstiņi piepampu�i, sejas āda apdzeltējusi un savītusi, tas viņu tā apbēdināja, ka viņa gribēja izlikties slima, palikt gultā un neiziet no savas istabas līdz vakaram.

Pēc tam viņa sajuta nevaldāmu dziņu aizbraukt, aizbraukt tūliņ, ar pirmo vilcienu, pamest saulaino Ronsjēru, kur laukos, dienas spo�ajā gaismā pārāk saskatāmas viņas sejā dzīves un cie�anu pēdas. Tur, Parīzē, viņa atkal kļūs tāda pati � skaista, ar to sejas vieglo bālumu, kas tik valdzino�s liekas pilsētas mūros. Pēc tam viņas acu priek�ā it kā pazibēja Anetes seja, sārta, svaiga, kāda tā bija tenisa spēles laikā. Un nu viņa saprata tās savādās bailes, kas mocīja viņas dvēseli. Viņa neapskauda meitas skaistumu! Protams, nē, bet viņa tagad pirmo reizi skaidri apzinājās, ka nekad vairs nedrīkst nostāties viņai blakus spo�ā dienas gaismā.

Viņa pazvanīja un, pirms iebaudīja savu rīta tēju, paziņoja apkalpotājiem, lai sagatavo visu aizbrauk�anai, nosūtīja da�as telegrammas, starp citām arī vīram, lai tas parūpējas par vakariņām; visu to viņa nokārtoja nepilnas stundas laikā drud�ainā nepacietībā.

Kad viņa nogāja lejā, Anete un Olivjē, kam bija jau zināms grāfienes rīkojums, izbrīnēju�ies izjautāja viņu. Viņa tuvāk nepaskaidroja savas pēk�ņās rīcības iemeslus, un viņi neapmierināti nosēdēja līdz tam brīdim, kad viņiem vajadzēja �ķirties Parīzē.

Grāfiene, pastiepdama roku māksliniekam, ieminējās:

� Vai jūs vēlaties rīt atnākt pie mums pusdienot?

Viņ� atrūca:

� Protams, aizie�u. Bet tomēr jūs izdarījāt ne visai labi. Mums tik patīkami tur bija, visiem trim!

Tiklīdz grāfiene palika viena ar savu meitu ekipā�ā, kas viņu vizināja mājup, viņa tūdaļ jutās apmierināta, atvieglota, it kā būtu laimīgi pārcietusi grūtas slimības krīzi. Viņa uzelpoja vieglāk, uzsmaidīja namiem, līksmi vērās �ai pilsētā, kuras attēls visos sīkumos glabājās ikkatra īsta parīzie�a acīs un sirdī. Ieraudzījusi kādu veikalu, viņa jau iepriek� zināja pateikt, kādām mājām brauks garām. Viņa juta sevi glābtu! No kā? Apmierinātu! Kāpēc? Uzticības pilnu! Pret ko?

Kad ekipā�a apstājās mājas priek�ā, viņa viegli izlēca un, kā glābdamās, iesteidzās trepju krēslā, tad savā krēslainajā viesistabā, un pēc tam savās istabās. Te viņa uz mirkli apstājās, apmierināta, ka atrodas mājā, dro�ībā, ka viņu apgaismo Parīzes miglainā, nespodrā diena, kas visu atļauj redzēt tikai pa daļai, kurā tik labi var parādīt tikai to, ko vēlies, un apslēpt to, kas slēpjams. Atmiņas par lauku saules ap�ilbino�o gaismu vēl viņā dzīvoja kā slimība, kura beigusies.

Kad viņa nogāja ēdamistabā, viņas nupat pārnāku�ais vīrs maigi viņu apkampa un sacīja, pasmaidīdams:

� Tā, tā, es ne�aubījos, ka mūsu draugs Bertēns jūs atvedīs. Es ļoti labi izdarīju, ka aizsūtīju viņu, lai jūs pārvestu.

� O! Tas viņam nemaz nenācās tik viegli! Maiņā grūti bija pierunājama, � piebilda Anete ļoti nopietni, ar to savdabīgo imtonā-ciju balsī, kāda bija novērojama pie viņas, kad viņa, pati neiesmieda-mās, vēlējās pajokot.

Grāfiene, mazliet apmulsusi, nekā neatbildēja.

Tā kā grāfiene �odien viesus nepieņēma, tad vakarā arī neviens neieradās. Visu nākamo dienu de �iljeruā kundze pavadīja da�ādos veikalos, izmeklējot un pasūtot visu, kas vajadzīgs. Jau no jaunības dienām viņa bija ieradusi ilgi apspriesties ar slavenajām �uvējām un modistēm spoguļa priek�ā. Vispatīkamāk viņai bija sajust, ka viņai pieskaras jaunu meiteņu rokas, kas viņu izģērba un apģērba, maigi bīdot un grozot viņas daiļo figūru spoguļa priek�ā. Viņu vieglo pirkstu maigie pieskārieni ādai, kaklam, matiem bija viena no vispatīkamākajām un vissaldākajām sajūtām viņas elegantās augstākās sabiedrības sievietes dzīvē.

Tomēr �odien viņa sajuta zināmas bailes, iedomājoties, ka vajadzēs bez plīvura, neapsegtu galvu nostāties spoguļu priek�ā. Bet

pirmā vizīte pie modistes viņu nomierināja. Trīs cepures, kuras viņa izmeklēja, apbrīnojami skaisti viņai piestāvēja, par to nevarēja nemaz �aubīties, un kad pārdevēja vēl pārliecino�i piebilda: �Ak, grāfiene! Blondām sievietēm vajadzētu vienmēr staigāt sēru tērpā,� viņa izgāja no veikala apmierināta un mierīgu sirdi vēra nākamā veikala durvis.

Atgriezusies mājās, viņa atrada hercogienes zīmīti; hercogiene atnākusi viņu apciemot un ziņoja, ka pienāks vēl vakarā; tad viņa uzrakstīja da�as vēstules, pēc tam iegrima pārdomās, pārsteigta, ka, pārmainot dzīves vietu, izzudu�as arī skumjas, kas viņu vajāja. Viņai likās pilnīgi neticami, ka tikai vakar vēl atgriezusies no Ronsjēras, tik ļoti bija pārvērties viņas gara stāvoklis te, Parīzē, vienas dienas laikā; dzīves vietas pārmaiņa, likās, bija sadziedinājusi viņas rētas.

Bertēns, ieradies pusdienās un ieraudzījis grāfieni, iesaucās:

� Jūs �odien esat apburo�a!

Un �ie vārdi grāfieni ielīksmoja.

Pēc pusdienām grāfs, kaisls biljarda cienītājs, uzaicināja Bertēnu izcīnīt ar viņu vienu partiju, un abas sievietes iegāja viņiem līdzi _ biljarda zālē, kur viņiem ienesa kafiju.

Vīrie�i vēl turpināja spēli, kad sulainis paziņoja hercogienes iera�anos, un viņi visi atgriezās viesistabā. Tanī pa�ā laikā ieradās arī de Korbellī kundze ar vīru. Visu acis bija miklas, balsis drebēja. Da�as minūtes visu balsis skanēja tik sāpīgi, ka likās, tūdaļ visi sāks raudāt; bet pamazām līdzjūtīgos jautājumus un skumjo noskaņu sāka aizvietot sarunas novirzī�anās uz citām lietām; balsu tembrs pēk�ņi noskaidrojās, un visi sāka runāt parastā balsī, it kā nelaimes ēna, kas nupat bija uzgūlusi klāteso�o garastāvoklim, pēk�ņi būtu pazudusi.

Bertēns piecēlās, paņēma Aneti pie rokas, pieveda viņu mātes portrejai, nostādīja vēlamākā reflektora gaismā un jautāja:

� Nu, vai tas nepārsteidz?

Hercogiene likās galīgi samulsusi, viņa nebeidza atkārtot:

� Ak Dievs, ak Dievs, bet tas ta�u ir neticami! It kā viņa pali būtu atdzimusi! Un kā gan es agrāk to nebiju ievērojusi! O! Mazā Anjī, tagad es no jauna esmu jūs atradusi, es ta�u tik labi pazinu jūs toreiz, kad jūs valkājāt savu pirmo sēru tērpu, nē, otro, jo pirms tam ta�u nomira jūsu tēvs! Anete melnā tērpā, lūk tāda, kā patreiz � tā ta�u ir viņas māte, kāda tā bija pirms divpadsmit gadiem. Kāds brīnums! Un nebūtu �īs portrejas, neviens arī to nebūtu pamanījis! Jūsu meita ļoti līdzinās jums, kāda jūs esat tagad, bet vēl vairāk viņa līdzinās �ai portrejai!

Ieradās Mizadjē, uzzinājis par de �iljeruā kundzes atgrie�anos, cenzdamies būt viens no pirmajiem, kas grāfienei �apliecina savu dziļāko līdzjūtību�.

Viņ� nenobeidza savu līdzjūtības apliecinā�anu, ieraudzījis jauno meiteni gleznas priek�ā.

� Ak, � viņ� iesaucās, � nekad un nekur man nav gadījies redzēt tik pārsteidzo�u līdzību!

Un pēc tam arī Korbellī pāris, kuri savu pārliecību izteica atvienu tikai tad, kad jau citi izteiku�i savas domas, sāka apbrīnot grāfienes portrejas un Anetes līdzību, tikai mazliet apvaldītāk.

Grāfienes sirds sa�ņaudzās. Visi �ie jūsmīgie izsaucieni piespieda sa�ņaugties sāpēs viņas sirdij. Ne vārda neteikusi, viņa raudzījās savā meitā, kas stāvēja blakus portrejai, un viņa uzbudinājās arvien vairāk. Viņa vēlējās kliegt: �Kļūsiet ta�u jūs! Es jau pati zinu, ka viņa man līdzīga!�

Visu vakaru viņa jutās bēdīga, bija atkal izgaisis miers, kuru viņa vakar vēl tikai atguva.

Bertēns tai brīdī sarunājās ar viņu, kad sulainis pieteica marķīza de Farandāla iera�anos. Mākslinieks, pamanījis, ka viņ� ienāk un tuvojas mājas mātei, piecēlās, aizslīdēja uz viesistabas otru galu, murminādams pie sevis: �Nu, lūk! Arī �is plencis ieradās!�. Pēc tam pazag�us aizlavījās līdz durvīm un pazuda pavisam.

Grāfiene, sasveicinājusies ar viesi, sāka acīm meklēt Olivjē, lai atjaunotu sarunu, kas viņu interesēja. Bet, nekur to neredzēdama, jautāja:

� Kā? Vai mūsu lielais mākslinieks aizgājis?

Viņas vīrs atbildēja:

� Acīmredzot, mīļā, es redzēju, kā viņ� aizgāja, neatsveicinā-jies, kā anglis.

Tas grāfieni pārsteidza, viņa iegrima da�us mirkļus ilgās pārdomās, pēc tam sāka sarunāties ar marķīzu.

Viesi tomēr drīz vien izklīda, atrazdami, ka nepieklājas uzkavēties pārāk ilgi mājā, kuru piemeklēju�as sēras un kur vēl oficiāli viesus nepieņēma.

Naktī, kad grāfiene jau bija iegūlusies savā gultā, viņas dvēselē atkal sāka dzīvot visas tās bailes, kuras viņu vajāja Ronsjērā. Tagad tās bija kļuvu�as noteiktākas, viņa sajuta tās skaidrāk: viņa juta, ka novecojas!

�ovakar viņa pirmo reizi saprata, ka viņas viesistabā, kur līdz �im laikam jūsmo�ana, apbrīno�ana, komplimenti, cienība, mīla � viss

piederēja tikai viņai vienai, tagad cita � viņas meita � sāk ieņemt �o vietu. Viņas pa�as mājā, �ai skaistās sievietes valstībā, kur viņa necieta nevienas kritikas, kur līdzīgiem tika atļauts ienākt tikai tāpēc, lai pārvērstu tos savos padevīgos pavalstniekos, �īs mājas valdniece viņas acu priek�ā kļūst tagad viņas meita. Cik savādas jūtas viņa pārdzīvoja; kā sa�ņaudzās viņas sirds, redzot, ka visu skati vērsti uz Aneti, kuru Bertēns turēja pie rokas portrejas priek�ā. Viņa pēk�ņi sajuta sevi pazemotu, no troņa notriektu. Visi raudzījās tikai Anetē, neviens neapgriezās, lai uzlūkotu viņu! Bet viņa tik ļoti bija pieradusi dzirdēt komplimentus un glaimus vienmēr, kad viesi apbrīnoja viņas portreju! Un �ī aizmir�ana, �ī pēk�ņā aizgrie�anās, �ī apbrīno�ana, kuru visi tagad tik pēk�ņi pievērsa viņas meitai, uztrauca, ievainoja, apmulsināja viņu pārāk stipri; neviena sāncense viņu nebija nekad tik stipri satraukusi.

Bet viņas daba bija viena no tām, kuras pārāk ilgi nevajā galīgs izmisums; attapu�ās, tās sāk pretoties, cīnīties, meklē izeju. Viņai ienāca prātā, ka tad, kad viņa dārgā meitene apprecēsies, kad viņas vairs nedzīvos zem viena jumta, arī viņai vairs nevajadzēs dzirdēt un redzēt �o nemitīgo, sāpino�o salīdzinā�anu, kura viņu pārāk mocīja, jo tas notiek viņas drauga klātbūtnē.

Tomēr uztraukums nenorima, viņa ilgi nespēja iemigt.

Rītā viņa pamodās nogurusi un salauzta un sajuta nepiecie�amu vajadzību apmierināties, izārstēties, griezties pēc palīdzības pie kāda, kas spētu atņemt viņai visas �īs mokas, morāliskās un fiziskās.

Un viņa patie�ām jutās tik sliktu un tik nespēcīgi, ka viņai ienāca prātā aprunāties ar savu ārstu. Varbūt viņai draudēja kāda slimība. Viņas pa�sajūta ta�u bija tik nenormāla: �is pārāk strauji mainīgais gara stāvoklis, te savādas bailes, te nevarīga nomierinā�anās, tas viss ta�u varēja būt kādas slimības pazīmes. Viņa nosūtījas savam ārstam telegrammu un sāka viņu gaidīt.

Viņ� ieradās ap vienpadsmitiem. Tas bija ļoti solīds aristokrātu ārsts, daudzie ordeņi un tituli apliecināja viņa spējas. Viņa sabiedriskais takts līdzinājās viņa zinā�anām, un sievie�u kaites viņ� prata ārstēt ar savādu, mākslīgu izturē�anos, kas dziedināja labāk nekā zāles.

Viņ� ienāca, palocījās, uzmeta skatu savai pacientei un smaidīdams sacīja:

� Nu, nekas, lieta nav nopietna. Tādas acis kā jums nav grūti slimiem.

Jau pirmie ārsta vārdi viņā atraisīja pateicības jūtas, un viņa pastāstīja viņam par savām kaitēm, dvēselisko sabrukumu, savu melanholiju, pēc tam garāmejot pieminēja arī tos uztrauco�os simptomus, kas parādījās jau viņas sejā. Uzmanīgi uzklausījis viņu, no savas puses ieminēdamies viņai tikai par vienu lietu � apetīti, saprazdams, acīmredzot, �īs sievietes kaites apslēptos cēloņus, viņ� viņu izklausīja, ar pirkstu galu pieskārās viņas pleciem, pacilāja roku. Bez �aubām, viņ� uzminēja viņas domas un kā piedzīvojis praktiķis saprata, ka viņa vēr�as pie viņa pēc padoma ne tik daudz savas veselības, cik skaistuma lietā.

Pēc tam viņ� sacīja: �Jā, jums anēmija un traucējumi nervu sistēmā. Tas nepārsteidz, jo nupat jūs pārdzīvojāt tik lielas bēdas. Es jums parakstī�u recepti, kas visus traucējumus novērsīs. Bet vispirms, ēdiet pēc iespējas treknāku barību, nedzeriet ūdeni, bet labu alu. Ejiet agri gulēt un pēc iespējas vairāk pastaigājieties. Guliet ilgāk, jums jākļūst mazliet pilnmiesīgākai. Lūk viss, ko es varu ieteikt manai daiļajai pacientei!�

Viņa uzklausīja viņu ar dedzīgu uzmanību, pūlēdamās nepalaist garām neievērotu nevienu sīkāko aizrādījumu.

Viņa pieķērās pēdējam padomam.

� Jā, esmu noliesējusi. Agrāk es biju pārāk resna un tagad es sāku pieturēties stingrai diētai un tas mani, jādomā, novājināja.

� Bez �aubām. Nav bīstams vājums, ja jūs vienmēr bijusi vāja. Bet kad cen�as novājēt, tad tas vienmēr kaut kur atstāj nevēlamas sekas. Par laimi, tas viss viegli uzlabojams. Uz redzē�anos, kundze.

Un viņa tūdaļ sajutās labāk, vieglāk. Viņa vēlējās, lai alu, kuru ieteica ārsts, tūdaļ atnestu � no galvenās noliktavas, kur tam vajadzēja būt svaigākam.

Viņa tikko bija piecēlusies no galda, kad ieradās Bertēns.

-� Tas esmu es, � viņ� sacīja, � atkal es. Atnācu apvaicāties, ko jūs darīsiet �odien?

� Nekā. Bet kas?

� Bet ko Anete domā darīt �odien?

� Nekā sevi�ķa.

i

� Tādā gadījumā, vai jūs nevarētu atnākt pie manis ap �etriem?

� Varam, bet kāpēc?

� Es vēlos uzmest skici savai gleznai �Sapņi�, es to jau stāstīju jums un lūdzu atļaut jūsu meitai pozēt da�as minūtes. Jūs man

izdarītu lielu pakalpojumu, ja es vienu stundiņu varētu �odien pastrādāt ar viņu. Vai esat ar mieru?

Grāfiene mirkli �aubījās, �is priek�likums viņai nepatika, lai gan pati labi neapzinājās, kāpēc. Bet tomēr viņa beidzot atbildēja:

� Labi, mans draugs, mēs aiziesim pie jums �etros.

� Pateicos! Jūs esat pati laipnība!

Un viņ� aizgāja sagatavot audeklu un pārdomāt tēmu, lai nenāktos pārāk nogurdināt modeli.

Grāfiene arī izgāja un kājām devās uz veikalu, lai iepirktos. Viņa devās uz iek�pilsētas ielām, pēc tam lēniem soļiem, kuri gandrīz liedzās jau viņai klausīt, atgriezās Malzerba bulvārī.

Pieejot sv. Augustīna baznīcai, viņa pēk�ņi sajuta neatvairāmu vēlē�anot ieiet �ai baznīcā un atpūsties. Viņa atgrūda smagās durvis, atviegloti nopūtās, ieelpojot krūtīs dievnama vēsumu, paņēma krēslu un atsēdās.

Viņa bija dievticīga, tāpat kā gandrīz visas parīzietes. Viņas ticība Dievam nepazina nekādu �aubu, jo viņa nevarēja iedomāties pasaules esību bez �īs pasaules Radītāja esības. Viņa ticēja pārliecino�i, bija viņam teorētiski padevīga un Viņa priek�ā sajuta neskaidras bailes, jo ne visai pilnīgi pazina Viņa gribu un prātu; mācītājiem viņa daudz neuzticējās,* jo tos visus uzskatīja par zemnieku dēliem, kas izvairās no kara dienesta.

Viņas tēvs, Parīzes bagātnieks, nebija ieaudzinājis viņā nekādus reliģiskus principus, un tāpēc līdz izie�anai pie vīra viņa izturējās pret reliģiju diezgan nevērīgi. Vēlāk jaunais stāvoklis piespieda viņu ārēji pievērst vairāk vērības baznīcai, un viņa kļuva dedzīga baznīcas pienākumu izpildītāja.

Viņa bija daudzu ļoti populāru bāreņu patversmju patronese, kārtīgi apmeklēja baznīcu, svētdienās izdalīja dāvanas � to viņa darīja pa�rocīgi un, pieturoties tradīcijai, arī caur savas draudzes mācītāju.

Viņa bie�i vien skaitīja lūg�anas dēļ pienākuma, kā savas stundas nostāv kareivis sarga postenī. Da�reiz viņa lūdzās tāpēc, ka viņas dvēseli vajāja skumjas, un tas notika visbie�āk tad, kad viņa baidījās Olivjē atdzi�anu pret viņu. Neizteicot debesīm savu lūg�anu galveno iemeslu, parādot savās attiecībās pret Dievu to pa�u naivo liekulību, ar kādu viņa izturējās pret savu vīru, viņa lūdza Viņa palīdzību. Kādreiz, kad nomira viņas tēvs, nesen vēl, kad nomira viņas māte, viņa izmisusi juta kvēlu pieķer�anos Dievam, kas mūs sargā un mierina.

Un lūk, �odien �ai baznīcā, kur viņa nejau�i iegāja, viņa pēk�ņi sajuta sevī dziļu nepiecie�amību lūgties, lūgties par sevi, tikai par sevi, kā viņa to darīja pirms da�ām dienām pie mātes kapa. Viņai bija nepiecie�ama palīdzība, un viņa piesauca tagad Dievu kā �orīt ataicināja pie sevis ārstu.

Ilgi viņa lūdzās, ceļos nometusies, dievnama klusumā. Pēc tam pēk�ņi, it kā būtu nozvanījis brīdino�o stundu pulkstens viņas dvēselē, viņa atcerējās visu, paskatījās savā pulkstenī un nodrebēja, redzot, ka tas rāda jau gandrīz �etri. Viņa izsteidzās no baznīcas un devās mājā, lai paņemtu Aneti, kuru dro�i vien jau gaidīja Olivjē.

�Mākslinieku viņas atrada darbnīcā. Viņ� pārdomāja sava modeļa pozu. Viņ� vēlējās visu to attēlot tā, kā viņ� to redzēja Monso dārzā, kad tur pastaigājās ar Aneti. Viņa acu priek�ā tēlojās meitenes figūra, sapņos iegrimusi, uz viņas ceļiem nolikta atvērta grāmata. Viņ� ilgi domāja � vai gleznot �o meiteni neskaistu vai skaistu? Neskaistā sejā vairāk rakstura, vairāk domu, vairāk garīgās izteiksmes, vairāk filozofijas. Skaista seja darītu gleznu pievilcīgāku, burvīgāku, visiem patīkamāku.

Vēlē�anās uzskicēt savas jaunās draudzenes seju piespieda viņu iz�ķirties. Lai �ī sapņotāja ir skaista � tad viņa pratīs kādreiz piepildīt savus poētiskos sapņus; ja viņa būs neskaista, tad viņas sapņo�ana nekad nebeigsies, cerības nepiepildīsies.

Tiklīdz abas sievietes ieradās, Olivjē, rokas berzēdams, iesaucās:

� Nu, Anetes jaunkundz, pastrādāsim mazliet!

Grāfiene likās norūpējusies. Viņa atsēdās krēslā un vēroja Olivjē, kas pūlējās nolikt dārza solu tā, lai tas atrastos vajadzīgā apgaismojumā. Pēc tam viņ� piegāja grāmatu skapim un, brīdi padomājis, ieminējās:

� Ko viņa lasa, jūsu meita?

� Ak Kungs, visu, ko vēlaties. Dodiet viņai Viktoru Igo.

� Vai nedot labāk viņai: �Gadsimtu leģendu�?

� Lūdzu.

Tad viņ� pievērsās meitenei un sacīja:

� Bērns, sēsties te, ņem �o dzeju antoloģiju. Uzmeklē... uzmeklē... 3 36. lappusi, kur tu atradīsi dziesmu �Nabagi�. Iedziļinies dziesmā, lasi lēni, baudi to kā vislabāko vīnu � maziem malciņiem, lēni iesūc sevī katru vārdu, lai �ī dziesma tevi apreibinātu, aizkustinātu. Pēc tam aizver grāmatu, pacel acis, iegrimsti domās, sapņo... Bet es ie�u un sagatavo�u krāsas.

Viņa sirds sa�ņaudzās, pirksti drebēja, viņ� neapzinājās, ko dara, krāsas maisīdams sajauca visus toņus. �ī parādība, �ī pagātnes atdzim�ana tajā pa�ā vietā pēc divpadsmit gadiem viņu ārkārtīgi satrauca.

Tagad viņa beidza lasīt un raudzījās savā priek�ā. Pieejot viņai, viņ� ieraudzīja viņas acīs divas mirdzo�as asaras, kuras, noslīdēju�as no acu skropstām, aizritēja pāri viņas vaigiem. Nevarēdams vairs savaldīties, drebēdams, savādas jūsmas mulsināts, pagriezies pret grāfieni, viņ� �ukstēja:

� Ak Dievs, cik viņa skaista!

Bet viņ� apstājās pārsteigts, ieraudzījis de �iljeruā kundzes nāves bālo, pārvērsto seju.

Platām, �ausmu pilnām acīm, viņa vēroja viņus abus, meitu un viņu. Viņ� piegāja viņai un jautāja, norūpējies:

� Kas jums noticis?

� Man ar jums jāparunā.

Piecēlusies, viņa sacīja Anetei:

� Pagaidi te, mans bērns, man kaut kas jāpasaka Bertēna kungam.

Pēc tam viņa iesteidzās mazajā blakus viesistabā, kur mākslinieks bie�i piespieda uzgaidīt savus apmeklētājus. Viņ� sekoja viņai, viņa domas bija satrauktas, viņ� nekā nesaprata. Viņa saķēra mākslinieka abas rokas un izdvesa:

� Olivjē, Olivjē, es jūs lūdzu, nepiespiediet vairs viņu pozēt!

� Bet kāpēc gan? � viņ� nomurmināja, apmulsis.

Drebo�ā balsī viņa turpināja:

� Kāpēc? Kāpēc? Un viņ� vēl jautā? Vai patie�ām jūs pats nejūtat kāpēc? Ak, to man vajadzēja jau agrāk nojaust, bet es to sāku saprast tikai tagad... Patreiz es jums nekā nevaru pateikt... nekā. Tagad ejiet pie manas meitas, sakiet viņai, ka man kļuvis nelabi, pasūtiet karieti un atnāciet mani apciemot pēc stundas... Es neviena nepieņem�u, izņemot jūs.

� Bet tomēr, kas noticis?

Likās, ka viņa tūdaļ paģībs.

� Ejiet, es te nevēlos runāt. Ejiet, pasauciet manu meitu un aizsūtiet apkalpotāju pēc karietes.

Piespiests paklausīt, viņ� atgriezās darbnīcā. Anete, neko nenojauzdama, bija atkal iegrimusi grāmatas lasī�anā. Poētiskais, aizkustino�ais dzejolis bija viņu noskumdinājis.

Olivjē piegāja viņai un sacīja:

� Tava māte pēk�ņi savārgusi. Viņa tikko nepaģība, iegājusi mazajā viesistabā. Ej pie viņas. Es tūlīt atnesī�u ēteri.

Viņ� iesteidzas savā istabā, sameklēja ēteri un atgriezās pie viņām. Māte un meita bija apkampu�ās, viņu acīs mirdzēja asaras. Vērojot abas, viņ� sajuta, ka arī viņu sagrābj neizskaidrojamas skumjas.

Beidzot viņ� ieminējās:

� Kā jūs jūtaties. Vai labāk?

� Mazliet labāk. Nekas, tas pāries. Vai karieti pasūtījāt?

� Jā, tūlīt piebrauks.

� Paldies, mans draugs. Tas pāries. Pārāk daudz esmu cietusi pēdējā laikā.

� Kariete piebraukta! � paziņoja apkalpotājs. Un Bertēns uztraucies pavadīja līdz karietei savu draudzeni. Viņa bija bāla, tikko spēja nostāvēt kājās, viņ� juta, cik ļoti dauzījās viņas sirds.

Palicis viens, viņ� jautāja sev: �Bet kas gan viņai noticis? Ko nozīmē �ī paģīb�ana?� Un viņ� sāka meklēt iemeslu, viņ� maldījās ap patiesību, bet nedrīkstēja to atsegt. Beidzot viņ� tomēr bija spiests to uzminēt. �Vai viņa�, � viņ� sacīja sev, � �nav iedomājusies, ka es lakstojos ap viņas meitu? Bet tas jau būtu par daudz!� Pamazām viņ� sāka sajust naidu pret grāfieni par to, ka viņa uzdro�inājusies turēt viņu aizdomās tik lielās nekrietnībās.

Viņ� drīzi vien izgāja no mājas, lai dotos pie viņas, viņu sagrāba nepacietīga vēlē�anās tūdaļ izskaidroties. Visu ceļu ar pieaugo�u uztraukumu viņ� pārdomāja pierādījumus, ar kuriem viņ� apgāzīs grāfienes nepamatotās aizdomas.

Viņam ieejot, viņa bija atlaidusies dīvānā, viņas seja bija sāpju izmocīta.

� Nu, � viņ� sausi sacīja, � paskaidrojiet, lūdzu, to dīvaino traģikomēdiju, kas nupat tika nospēlēta.

Viņa atbildēja skumjā balsī:

� Kā, vai jūs vēl to nesaprotat?

� Atzīstos, nē.

� Olivjē, ieskatieties vērīgāk savā sirdī.

� Savā sirdī?

� Jā, sirds dziļumos.

� Es nesaprotu! Izsakieties skaidrāk.

� Ieskatieties cie�āk savā sirdī un sakiet, vai neslēpjas tur briesmas, kas apdraud jūs un mani?

� Atkārtoju jums, es nekā nesaprotu. Es varbūt varu uzminēt, ko jūs esat iztēlojusies savās iedomās, bet mana sirdsapziņa ir tīra.

� Es nerunāju par jūsu sirdsapziņu, es runāju par jūsu sirdi.

� Es neprotu atminēt mīklas. Es lūdzu jūs izteikties saprotamāk.

Viņa saņēma mākslinieka rokas un sāpju pilnu sirdi sacīja:

� Sargieties, mans draugs, jūs sākat iemīlēties manā meitā.

Ar asu kustību viņ� atbrīvoja savas rokas un uztraucies sāka atspēkot �īs netaisnās aizdomas.

Viņa uzklausīja līdz galam viņa garo paskaidrojumu, bet neticēja viņa vārdiem. Pēc tam viņa piebilda:

� Vai es ļaunu domāju, mans draugs? Jūs neapzināties, kas jūsos notiek, tāpat, kā es to pati nesapratu līdz �ai dienai. Jūs runājat ar mani tā, it kā es jūs apvainotu Anetes pave�anā. Nē ta�u, nē! Es zinu, ka jūs esat godprātīgs, cienījams un uzticams! Es jums lūdzu tikai vienu: ieskatieties labi savā dvēselē un pārdomājiet: jūtas, kuras jūs sajūtat pret manu meitu, sakiet � vai tās nav mazliet lielākas nekā tikai draudzības jūtas vien?

Viņ� saskaitās un, uzbudinādamies arvien vairāk, no jauna sāka iztirzāt un apliecināt savu nevainojamo un tīro izturē�anos pret Aneti.

Viņa gaidīja, kamēr viņ� nobeidz savu runu. Pēc tam, mierīgi, nesatricināma savā pārliecībā, bet ārkārtīgi bālu seju, viņa sacīja:

� Olivjē, es ļoti labi zinu to, ko jūs man sakāt, un domāju par to tāpat kā jūs. Bet esmu pārliecināta, ka es nemaldos. Uzklausiet, padomājiet un centieties saprast. Mana'meita ļoti līdzinās man, viņa ir gandrīz tāda, kāda es biju toreiz, kad jūs sākāt mani mīlēt. Un tāpēc jūs nevarat neiemīlēt viņu, kā iemīlējāt mani.

� Tātad, � viņ� iekliedzās, � jūs uzdro�ināties mest man sejā tamlīdzīgu pārmetumu, balstoties uz �īm muļķīgajām iedomām: viņ� mīl mani, mana meita līdzinās man, tātad viņam jāmīl arī mana meita.

Bet pamanījis, ka arvien vairāk grāfienes seju pārvēr� cie�anas, viņ� turpināja maigākā balsī:

� Pagaidiet, dārgā Anjī, taisni tāpēc, ka es atrodu jūs viņā, tāpēc �ī meitene man patīk. Uzlūkojot viņu, es mīlu jūs, tikai jūs.

� Lūk, tas jau man sagādā cie�anas, tas mani baida. Jūs vēl skaidri neapzināties savas jūtas. Bet drīzi vien jūs nejutīsieties �ai ziņā apmaldījies.

� Anjī, ticiet man, jūsu iedomas ir neprātīgas.

� Veļaties pierādījumus?

� Jā.

� Jūs, neraugoties uz maniem lūgumiem, neapciemojāt Ronsjēru veselus trīs gadus. Kāpēc tagad jūs to darījāt tūdaļ, tiklīdz jūs uzaicināja atvest mūs uz Parīzi?

� Ak, tā tik vēl trūka! Jūs pārmetat man, ka es jūs neatstāju vienu tur, laukos, zinot, ka jūs saslimāt pēc mātes nāves!

� Labi! Es nestrīdos! Bet tad vēl: vēlē�anās vienmēr redzēt Aneti jums ir tik liela, ka jūs nespējāt palaist garām �o dienu un lūdzāt mani aizvest viņu pie jums aiz tā iemesla, lai viņa jums pozētu.

� Un jūs nedomājat, ka es jūs, tikai jūs vēlējos redzēt?!

� Jūs tagad meklējiet argumentus, lai pārliecinātu sevi; es zinu, jūs mani nekrāpjat. Klausieties tālāk. Kāpēc jūs tik pēk�ņi pazudāt aizvakar vakarā, kad ienāca marķīzs de Farandāls? Zināt?

Viņ� apmulsa, �īs piezīmes pārsteigts, gandrīz uzvarēts. Bet pēc tam viņ� lēni piebilda:

� Bet... es pats to labi nezinu... es biju noguris... un beidzot, ja runā atklāti, �is ēzelis mani uztrauc.

� No kura laika?

� No kura laika? Vienmēr.

� Piedodiet, es dzirdēju, kā jūs viņu nesen vēl cildinājāt. Viņ� jums agrāk patika. Esiet pilnīgi vaļsirdīgs, Olivjē.

Viņ� padomāja brīdi, pēc tam sacīja:

� Jā, iespējams, ka tas milzīgais maigums, ko es izjūtu pret jums, piespie� mani mīlēt arī visus jūsu paziņas tik lielā mērā, lai mainītu uzskatus par �o kundziņu. Viņ� man ir vienaldzīgs, ja es viņu retāk sastopu, bet man nepatiktu, ja viņ� būtu man jāredz gandrīz vai katru dienu pie jums.

� Manas meitas māja nebūs mana māja. Bet pietiek. Es pazīstu jūsu krietnumu. Zinu, ka jūs ilgi pārdomāsiet visu to, ko es nupat jums sacīju. Kad jūs visu to labi pārdomāsiet � jūs sapratīsiet, ka esmu brīdinājusi jūs no lielām briesmām, kas pagaidām vēl ir viegli novēr�amas. Tas piespiedīs jūs uzmanīties. Bet tagad papļāpāsim par citām lietām, ja vēlaties.

Viņ� nejutās labi, viņ� nezināja, kādu ieņemt tagad stāvokli pret visu to; viņ� sajuta vajadzību visu to pārdomāt. Papļāpājis stundas ceturksni par da�ādām vienaldzīgām lietām, viņ� beidzot aizgāja.

Lēniem soļiem Olivjē devās mājās, viņ� jutās pārsteigts un apmulsis, it kā nupat viņam būtu atklāts ģimenes negods. Viņ� pūlējās ieskatīties savas dvēseles dziļumos, noskaidrot savus pārdzīvojumus, pārlasīt savas iek�ējās grāmatas intīmās lappuses. Bez �aubām, viņa jūtas pret Aneti nebija mīla! Aizdomu un greizsirdības vajāta, grāfiene jau tālumā saskatījusi briesmas un sākusi baidīties pārāk priek�laicīgi. Bed kas zina, varbūt �īs briesmas patie�ām pienāk � rīt, parīt, pēc mēne�a? Un viņ� pūlējās vaļsirdīgi atbildēt uz �o vaļsirdīgi pateikto jautājumu. Bez �aubām, viņ� izjuta pret �o meiteni instinktīvu maigumu. Viņa mākslinieka un vīrie�a acis valdzināja viņas svaigums, viņas dzīves gai�ais rīts, viņas jaunības izplauk�ana. Viņa dvēselē, kas bija pilna atmiņām par daudzo gadu ilgām saistībām ar grāfieni, Anetes ārkārtīgās līdzības grāfienei iespaidā iekvēlojās senā mīla, un �ī viņa dvēsele no jauna sāka elpot, atmodusies no miega. Atmo�anās? Jā! �īs domas viņu ielīksmoja. Viņ� sajutās kā atmodies pēc daudzu gadu ilga miega. Ja viņ�, pats to neapzinādamies mīlētu meiteni, tad viņas tuvumā viņ� izjustu sevī jaunības atgrie�anos, to visas savas būtības atjauno�anos, kas galīgi pārvēr� cilvēku no momenta, kad uzliesmo jaunas iegribas. Nē, �is bērns uzpūta viņā tikai seno liesmu! Protams, viņ� mīl vienīgi viņas māti, bet tagad, pateicoties meitai, mīl viņu vēl kvēlāk: arī māte bija it kā atjaunojusies caur meitu. Un �o savu slēdzienu viņ� pastiprināja ar apmierino�o sofismu � mīl tikai reizi! Sirds gan bie�i iedrebas, sastopot otru būtni, jo ikkatrs atstāj zināmu iespaidu uz otru � pievelko�u vai atbaido�u. No �iem iespaidiem rodas draudzība, acumirkļa kaprīzes, iegū�anas kārības, asa, ātri izzūdo�a jūsmo�ana, bet nekad īsta mīla. Lai rastos īsta mīla, diviem cilvēkiem jāpiedzimst vienam priek� otra, viņiem jāsaskatas un jāsaskaņojas tūksto�veidīgi, viņu gaumēm, miesām, prātiem, raksturiem jābūt ārkārtīgi saskaņotiem divvienībā, viņiem jāsajūt, ka viņus saista da�da�ādi neskaitāmi diegi, kas sasienas vienā lielā mezglā � viņu dzīvē. Un galu galā nemīl ta�u ne N kundzi, vai C kungu..., mīl sievieti vai vīrieti, būtni, ko radījusi daba, �ī visuma māte, un �ī būtne ar saviem orgāniem savu matēriju, savu sirdi, prātu, ar visu savu esību kā ar magnētu pievelk mūsu orgānus, mūsu acis, lūpas, sirdi, mūsu domas, visas mūsu fizioloģiskās un garīgās dziņas. Mīl noteiktu tipu, tas ir, vienā personā apvienotās cilvēciskās īpa�ības, kuras katra atsevi�ķi saista mūs pie da�ādām personām.

Viņam tāds tips bija grāfiene da �iljeruā, un saistības, kas viņam vēl nebija apniku�as, apliecināja, ka �ī viņu mīla ir īsta. Anete fiziski tik ļoti līdzinājās savai mātei, ka to gandrīz varēja uzskatīt par acu apmānī�anu, ua tāpēc nebija nekā sevi�ķa un pārsteidzo�a, ja viņa vīrie�a sirds, kaut arī neiemīlējusies, tomēr nespēja palikt vienaldzīga. Bija sieviete, kuru viņ� dievināja. Un viņa deva dzīvību otrai sievietei, kas gandrīz līdzinājās viņai. Nevarēja ta�u viņ� sev aizliegt pie�ķirt �ai otrai sievietei mazliet maiguma, kas pārpalicis no viņa kvēlās pieķer�anās pirmajai. Tas nav nekāds ļaunums, tās nav arī briesmas. Viņa atmiņu tīksmināja �is atdzimu�ais tēls, bet viņa instinkts neapmaldījās, un nekad jaunā meitene nesatrauca viņa juteklību, neatmodināja viņā kārības.

Tomēr grāfiene pārmet viņam, ka viņ� ir graizsirdīgs uz marķīzu. Vai tas tiesa? Viņ� iegrima savas sirdsapziņas izpētē un nāca pie atziņas, ka patie�ām bija mazliet greizsirdīgs. Bet vai tas kas sevi�ķs? Vai arvien nesajūti mazliet greizsirdības pret vīrie�iem, kuri lakstojas ap skaistām sievietēm? Vai uz ielas, restorānā, teātrī nesajūti mazliet naida pret kungu, kas ienāk vai aiziet ar skaistu meiteni zem rokas? Sāncensis ta�u ir ikkatrs, kam pieder sieviete. Tas ir apmierināts tēviņ�, uzvarētājs, kuru apskau� pārējie tēviņi. Bet blakus �im fizioloģiskajam faktam ir tīri dabīgi, ka viņa maigums pret Aneti, ko paasināja vēl viņa jūtas pret viņas māti, atmodināja viņā zināmu dzīvniecisku naidu pret viņas nākamo vīru. Protams, viņam nenāksies grūti noslāpēt sevī �īs nelabās jūtas.

Un tomēr savas dvēseles dziļumos viņ� sajuta neapmierinātību ar sevi un grāfieni. Vai aizdomas, kuras viņ� tagad jutīs grāfienē, neapgrūtinās viņu redzē�anos? Vai viņam tagad nevajadzēs uzmanīties, pārdomāt katru savu vārdu, katru kustību, katru skatu attiecībās pret meiteni, jo viss, ko viņ� teiks un darīs, liksies aizdomīgs viņas mātei.

Viņ� pārnāca mājā saīdzis un sāka smēķēt, nervozām, sakaitināta cilvēka kustībām raudams sērkociņu pēc sērkociņa, pūlēdamies aizdedzināt savu arvien nodziesto�o papirosu. Viņ� mēģināja strādāt, bet viņa roka, acs, galva, likās, neprata vairs gleznot it kā būtu aizmirsis vai nekad nebūtu to pratis. Viņ� uzmeklēja mazu iesāktu audeklu, lai to pabeigtu: tas bija ielas stūrītis, kur dziedāja aklais, bet �ī iesāktā glezna iedvesa viņam tik neatvairāmu vienaldzību, viņ� izjuta tik lielu nespēku, nepatiku strādāt, ka, sēdēdams �īs gleznas priek�ā, pilnīgi to aizmirsa, lai gan raudzījās audeklā ar uzmanīgu, bet nekā neredzo�u skatu.

Pēc tam viņu pēk�ņi sagrāba necie�ama nepacietība: minūtes likās bezgalīgi garas. �ī nepacietība viņu mocīja kā drudzis. Pusdienas viņ� ēdīs klubā, bet ko viņ� darīs līdz pusdienām, ja nav iespējams strādāt? Domājot par ielu, viņ� jau iepriek� sajuta sevi noguru�u; trotuārs, gājēji, karietes, veikali � viss iedvesa riebumu. Domas apciemot kādu no pazīstamiem viņu pēk�ņi uztrauca tik stipri, ka viņ� �ai brīdī sāka ienīst visus, kurus pazina.

Bet ko tad lai dara? Staigāt savā darbnīcā no viena gala līdz otram? Tas viss sen jau bija apnicis. Nosnausties kādu stundu dīvānā? Bet viņ� ta�u nespēs iemigt. Viņ� kļuva arvien nepacietīgāks, neapmierinātāks. Viņ� nespēja sev noskaidrot, kāpēc īsti viņu moka tik nospiedo�s gara stāvoklis. �Mani nervi nav kārtībā,� � viņ� nodomāja, � �ja ikkatrs nieciņ� spēj mani jau uztraukt.�

Tad viņam ienāca prātā palasīt kādu grāmatu, Igo �La legende du siecle� arvien vēl atradās dzelzs krēslā, kur to bija nolikusi Anete. Viņ� atvēra to, izlasīja pāris dzejas un nesaprata nekā. Dzejas palika viņam tikpat nesaprastas, it kā tās būtu uzrakstītas sve�ā valodā. Tas viņu sakaitināja, viņ� pārlasīja tās vēlreiz un no jauna bija spiests konstatēt, ka dzeju saturs izzūd nesaprasts. �Acīmredzot,� � viņ� sacīja sev, � �es neesmu labojams.� Bet pēk�ņi prātā ienāca doma, kas viņu apmierināja. Viņ� atrada līdzekli, kā pārciest tās divas stundas, kas bija vēl atliku�as līdz pusdienām. Viņ� lika sagatavot vannu, un, siltā ūdens tīksmināts, izstiepies, palika vannā līdz laikam, kad apkalpotājs, ienesdams veļu, atmodināja viņu no �ī saldā pusmiega. Pēc tam viņ� aizgāja uz klubu, kur jau bija salasījusies parastā kompānija. Viņu saņēma saucieniem un izstieptām rokām, jo viņ� nebija redzēts klubā vairākas dienas.

� Es nupat atgriezos no laukiem, � viņ� paskaidroja.

Atskaitot peizā�istu Moldānu, visi �ie kungi ienīda lauku dzīvi. Taisnība, Rokdiāns un Landa da�reiz izbrauca no pilsētas medībās, bet viņiem visa me�u un lauku burvība bija valdzino�a tik daudz, cik tālu tie apmierināja mednieku instinktus un panākumus. Rokdiāns arvien mīlēja sacīt: �Parīzes meitene ir saldāka par sād�as zirņiem.�

Pusdienas kā arvien bija trok�ņainas, jautras. Bertēns, vēlēdamies izklaidēties, runāja daudz. Viņa vārdi bija ielīksmojo�i, bet, iebaudījis kafiju un izcīnījis ar baņķieri Liverdī partiju biljarda, viņ� aizgāja. Paklaiņojis brīdi pa Madelēnas un Tetbū ielām, viņ� trīs reizes pagāja garām teātrim �Vodevils�, nespēdams iz�ķirties, iegriezties tur vai

nē, gandrīz ielēca jau karietē, lai dotos uz zirgu skrie�anās sacīkstēm, pēc tam pārdomāja un pagriezās Jaunā Cirka virzienā, pēc tam bez sevi�ķa nodoma pēk�ņi atgriezās atpakaļ un sāka soļot pa Mal-zerba bulvāri. Tuvojoties de �iljeruā kundzes mājai, viņa soļi kļuva lēnāki. �Varbūt viņai liksies savādi, ja es atkal iegriezī�os pie viņas �ovakar?� � viņ� nodomāja. Bet tūdaļ sevi nomierināja ar domām, ka tas nebūs nemaz uzkrīto�i, ja viņ� otrreiz apciemos viņu, lai apvaicātos, kā viņa jūtas.

Viņa bija viena ar Aneti mazajā viesistabā, kur viņas turpināja darināt nabagiem gultu segas.

Kad viņ� iegāja, viņa sacīja:

� Ak, tas esat jūs, mans draugs?

� Jā, es baidījos. Es vēlējos jūs apciemot. Kā jūs jūtaties.

� Paldies, diezgan labi...

Viņa apklusa uz mirkli, pēc tam piebilda, manāmi pastrīpodama vārdus:

� Bet jūs?

Viņ� iesmējās �ķietami vaļsirdīgi un atbildēja:

� Es! Ļoti labi! Jūsu bailēm nebija ne mazākā pamata.

Viņa, mitējusies adīt, lēni pacēla lūdzo�ās un �aubu pilnās acis.

� Patie�ām, � viņ� piebilda.

� Tad ir labi, � viņa atbildēja, mazliet piespiesti pasmaidīdama.

Viņ� atsēdās un pirmo reizi �ai mājā sajutās neveikli, viņa prāts it

kā tika paralizēts, un vēl stiprāk nekā dienā, kad viņ� sēdēja sava audekla priek�ā, nejuzdamies spējīgs strādāt.

Grāfiene sacīja savai meitai:

� Tu vari turpināt, mans bērns; viņ� necels nekādus iebildumus.

� Ko tad viņa darīja? � ieminējās viņ�.

� Vingrinājās klavieru spēlē.

Anete piecēlās, lai atgrieztos pie klavierēm.

Nemaz nedomādams par viņu, viņ� tomēr pavadīja viņu skatiem kā darīja to vienmēr, kad viņa bija patīkama. Bet sajutis viņas mātes skatu, viņ� pagrieza galvu, it kā kaut ko pūlēdamies saskatīt viesistabas attālākajā kaktā.

No rokdarbu galdiņa grāfiene paņēma mazu zelta papirosu etviju, kuru viņ� uzdāvināja viņai, atvēra to un, piedāvājot papirosu, sacīja:

� Smēķējiet, mans draugs, jūs zināt, ka es mīlu redzēt jūs smēķējam, kad mēs esam vieni.

Viņ� paklausīja; atskanēja klavieru skaņas. Tā bija senlaicīga mūzika � viegla, gracioza. Likās, komponists to radījis pavasara siltā mēnessnaktī.

Olivjē ieminējās:

� Kas to komponējis?

Grāfiene atbildēja:

� �ūmanis. Maz spēlēts, bet brīni�ķīgs gabaliņ�.

Viņ� vēlējās palūkoties Anetē, bet neuzdro�inājās, vajadzēja tikai mazliet pagriezt galvu, bet viņ� pārāk labi sajuta grāfienes modro skatu, tāpēc palika mierīgi sē�ot, vērdamies kaut kur projām, likās, interesēdamies tikai par dūmiem, kas miglojas ap viņa papirosu.

De �iljeruā kundze izdvesa:

� Tas viss, ko jūs gribējāt man pateikt?

Viņ� pasmaidīja:

� Jūs nedrīkstat tāpēc dusmoties uz mani. Jūs labi zināt, ka mūzika mani valdzina, sagūsta visas manas domas. Mēs parunāsimies mazliet vēlāk.

� Zināt, � viņa sacīja, � vēl pirms mātes nāves es iemācījos vienu gabaliņu. Jūs to vēl neesat dzirdējis, un es jums nospēlē�u to tūlīt, tiklīdz meitene beigs, jūs redzēsiet, cik tā brīni�ķīga mūzika.

Viņai bija patiess talants un viņas spēle smalki uztvēra un izteica skaņās ietvertās jūtas. Un viņas muzikalitātei piemita vislielākā vara pār mākslinieka dvēseli.

Tiklīdz Anete beidza spēlēt, viņas vietā atsēdās grāfiene, un viņas pirksti atraisīja brīni�ķīgu melodiju. Visas �īs melodijas frāzes likās vaimanas; visās �ais da�ādajās, mainīgajās, daudzajās vaimanās arvien atskanēja viena nots, kas saraustīja �o melodiju kā sāpīgs, nenorimsto�s, vajājo�s kliedziens, kā neatvairāmas, uzbāzīgas domas dzēliens.

Bet Olivjē vēroja Aneti, kas atsēdās viņas blakus, un neko nedzirdēja, neko nesaprata.

Viņ� vēroja viņu, neko nedomādams, izjuzdams savādu, veselīgu baudu, ko viņam tik ilgi bija noliegu�i un kas viņu tagad atveldzēja kā izslāpu�u cilvēku ūdens.

� Nu, vai tas nav skaists gabaliņ�? � jautāja grāfiene.

Atmodies, viņ� iesaucās:

� Apburo�i, lieliski! Kas to komponējis?

� Jūs nepazīstas?

� Nē.

� Kā, jūs nepazīstas �o mūziku?

� Nu, nē.

� Tas ir � �ūberts.

Tad viņ� piebilda, �ķietami dziļi pārliecināts:

� Tas mani nepārsteidz. Gabaliņ� brīni�ķīgs. Lūdzu, nospēlējiet vēlreiz to!

Viņa sāka spēlēt no jauna, bet viņ�, galvu pagriezis, atkal lūkojās Anetē, bet tanī pa�ā laikā klausījās arī mūzikā, izjuzdams tādā kārtā divkārtēju baudu.

Kad de �iljeruā kundze atgriezās savā vietā, viņ�, iztapdams vīrie�a liekulības instinktam, novērsa savas acis no gai�matainās meitenes, kura turpināja adīt, sēdēdama pretim mātei lampas otrā pusē.

Bet arī neredzot meiteni, viņ� sajuta viņas klātbūtni kā sajūt silta kamīna tuvumu, un visu laiku viņu vajāja vēlē�anās uzmest viņai ātrus skatus, kurus gan tūdaļ atkal pievērsa grāfienei. Viņ� atgādināja skolas zēnu, kas izliecas logā, lai paskatītos uz ielu, tiklīdz skolotājs pagriezis muguru.

Viņ� drīzi vien aizgāja, jo viņa mēle bija paralizēta, tāpat kā domas, bet viņa klusē�anu grāfiene varētu ļauni saprast.

Nokļuvis uz ielas, viņ� sajuta vēlē�anos paklaiņot. Dzirdētā mūzika viņā vēl dzīvoja kādu brīdi, atmodināja sapņus, kas, likās, bija �o dzirdēto melodiju turpinājums. Skaņas atgriezās, aptrūka, izdzisa; atskanēja atsevi�ķas taktis, notu�ētas, mirsto�as, kā atbalss... Pēc tam skaņas izgaisa galīgi, it kā ļaudamas uzelpot donām, kas bija pūlēju�ās nodziļināties melodijā, meklējot tur nemināmo harmonijas un maiguma pilno ideālu. Ieraudzījis iluminēto Monso dārzu, viņ� nogriezās pa kreisi.

Bertēns, rokas uzlicis uz muguras, soļoja lēni; viņ� atcerējās savu pastaigā�anos ar Aneti, te, �ai pa�ā dārzā, kur pār viņas lūpām sadzirdēja izskanam viņas mātes balsi.

Noguris, viņ� atsēdās solā un, ieelpojot svaigo dārza gaisu, sajuta sevī atmostamies kaislas gaidas, kas jaunekļa dvēselē ie�ķetinātu kvēlas mīlas romānu.

Kā tā ietiepīgā nots �ūberta melodijā, viņa domās arvien atgriezās Anete, viņ� redzēja viņas seju lampas gaismā un atcerējās grāfienes savādās aizdomas. Pa�am negribot, viņa dvēselē tomēr norisa �ī jautājuma izpēte, turpinājās to apslēpto dziļumu analīze, kur glabājas cilvēka domas pirms viņu dzim�anas. �ī nemitīgā analīze viņu uztrauca; �īs neatvairāmās domas par meiteni it kā spārnoja jaunas, maigas ilgas; viņ� vairs nespēja izmest viņu no savām atmiņām, viņa vienmēr

stāvēja viņa priek�ā. Kādreiz, kad grāfiene no viņa aizgāja, viņ� vēl ilgi sajuta viņas esību savā darbnīcā.

Nespēdams vairs atvairīt �os tēlus, viņ�, pēk�ņi pieceldamies, izdvesa:

� Cik muļķīgi izdarīja Anjī, man to pateikdama. Pateicoties viņai, man mū�īgi tagad jādomā par meiteni.

Viņ� pārnāca mājā neapmierināts, uztraukts. Kad viņ� apgūlās, viņ� juta, ka neaizmigs. Asinis �alca dzīslās, dvēselē raisījās nedziesto�i sapņi. Baidīdamies bezmiega, tā nomoko�a bezmiega, kas satrauc dvēseli arvien vairāk, viņ� nolēma paņemt grāmatu. Lasī�ana da�deiz viņu nomierināja kā narkotiskas zāles. Viņ� piecēlās un iegāja bibliotēkas istabā, lai uzmeklētu tur piemērotu, iemidzino�u grāmatu. Bet pretēji viņa nodomiem, viņa uztrauktais prāts, kas alka spēcīgus iespaidus, plauktos meklēja tā rakstnieka vārdu, kas atbilstu patreizējam savādu gaidu piemirdzētajam gara stāvoklim. Balzaks, kuru viņ� dievināja, tagad nevaldzināja viņa dvēseli; pagāja garām Igo, nicino�i pavīpsnāja par Lamartinu, kas viņu kādreiz tomēr saldināja, un kāri pievērsās Misjē, �im jaunatnes dzejniekam. Viņ� paņēma Misjē rakstu sējumu un atgriezās guļamistabā.

Iegūlies atkal gultā, ar �ūpas kāri viņ� sāka baudīt �īs vieglās dziesmas, kuras dziedāja apgarots dzejnieks, dziedāja kā dzied putni; Misjē apdziedāja dzīvības atmo�anos, un viņa balss pietika tikai dzīves rītam; viņ� apklusa, kad pienāca rupjā diena. Viņ� apdziedāja apreibino�o dzīvi jūsmīgās mīlas dziesmās, kas kā atbalss atbild jaunām, ilgu pilnām sirdīm.

Nekad Bertēns nebija tik labi kā tagad izpratis �o dzeju burvīgumu, kas aizkustina mūsu jūtas un gandrīz nemaz nepieskaras mūsu prātam. Acis nenovērsis no maigi trauslajām rindām, viņ� sajuta sevī jaunekļa cerībām pilno dvēseli un jauneklīgas sajūsmas ielīksmots, izlasīja gandrīz visu sējumu. Pulkstenis nosita trīs, un viņ� pabrīnējās, ka nenāk vēl miegs. Viņ� piecēlās, lai aizvērtu logu un noliktu grāmatu uz galda, bet, uzpū�ot dzestrai nakts vēsmai, viņ� pēk�ņi sajuta sāpes sānos, kurus vēl nebij pietieko�i labi izdziedināju�i Eksas ūdeņi. �īs sāpes viņ� sajuta kā atgādinājumu, kā brīdinājumu, kas piespieda viņu aizmest dzejnieka grāmatu nepacietīgi, neapmierināti. �Pietiek, vecais muļķi, pietiek!� viņ� norāja sevi. Pēc tam no jauna apgūlās un izdzēsa lampu.

Nākamā dienā viņ� neieradās pie grāfienes, pat nolēma neapciemot to arī turpmākajās divās dienās. Bet lai viņ� darīja ko darīdams

� mēģināja strādāt, pastaigājās, vai klaiņoja no vienas mājas uz otru

� visur viņu vajāja neatvairāmas domas par divām sievietēm.

Noliedzis sev apciemot viņas, viņa domas tomēr kavējās pie viņām,

un atmiņas par viņām saldināja prātus un sirdi. Un bie�i vien savā vientulībā viņ� nonāca pat līdz halucinācijām. Viņ� redzēja, kā abas sievietes tuvojās viena otrai � da�ādas, tādas, kādas viņ� viņas pazina � pēc tam viņas sastapās, sakusa jaunā, neskaidrā sejā, kas neatgādināja ne mātes, ne meitas seju; tā bija vienkār�i sievietes seja, tās sievietes, kuru viņ� tik neprātīgi kādreiz mīlēja, mīlēja arī vēl tagad.

Tad viņ� sāka sev pārmest, ka tik ļoti paļāvies jūtām, kuru varu un briesmas viņ� sāka jau apzināties. Lai paglābtos, aizbēgtu no �ī saldā sapņa, viņ� pievērsa savas domas da�da�ādām idejām, visda�ādāko tematu iztirzā�anai.

Veltīgas pūles! Kur viņ� arī nemeklētu izklaidē�anos un glābiņu, vienmēr nonāca vienā un tai pa�ā vietā, pie viena un tā pa�a slazda, kur viņu sagaidīja jaunā, gai�matainā sejiņa. Tas bija kā kāds kārdinātājs, neskaidrs, bet neatvairāms, kas bija viņu apstājis un vajāja, pārsteidza visur, kur viņ� mēģināja paslēpties.

Tiklīdz beidza darboties domas, iesākās atmiņu neapzinīgā darbo�anās, un viņ� no jauna sajuta to divu būtņu saku�anu vienā, kas viņu lik ļoti apmulsināja Ronsjērā, pastaigājoties mēnessgaismas pieliju�ā dārzā. Viņ� Izsauca savās iedomās viņu tēlus un pūlējās saprast tās dīvainās jūtas, kas uztrauca un vajāja. Viņ� jautāja sev: �Redzēsim, varbūt es patie�ām izjūtu pret Aneti vairāk maiguma nekā pienākas?� Tad, iegrimis savā sirdī, viņ� saprata, ka kvēli mīl pavisam citu sievieti � kura gan līdzinās Anetei, bet Anete tā nav. Un viņ� pūlējās nomierināties, sacīdams sev: �Nē, es nemīlu �o meiteni, es esmu kritis tikai par upuri tam, ka viņa tik ļoti līdzinās savai mātei.�

Un tomēr �īs divas dienas, kuras viņ� pavadīja Ronsjērā, bija paliku�as viņa dvēselē kā kāds siltuma, saldlaimes avots. Tur pavadītais laiks tagad ārkārtīgi skaidri plaiksnījās viņa atmiņās, un tas viņu tagad darīja vēl līksmāku nekā toreiz, kad to pārdzīvoja. Un pēk�ņi viņa atmiņās atplaiksnījās tas moments, kad viņi atgriezās no kapsētas: viņ� no jauna redzēja meiteni, kas skraidīja pa lauku un lasīja puķes, un tagad viņ� pēk�ņi atcerējās, ka apsolījies viņai uzdāvināt safīra rudzu puķes ziedu, kad viņi atgriezīsies Parīzē.

Visas viņa domas un nodomi izgaisa, un necīnīdamies vairs ar sevi, viņ� uzlika platmali un izgāja, sajūsmināts par to prieku, kuru viņ� sagādās.

Grāfa dc �iljeruē sulainis, atvēris durvis, sacīja:

� Grāfiene nav mājā, bet jaunkundze ir.

Viņ� ielīksmojās.

� Sakiet viņai, ka es vēlētos viņu redzēt.

Pēc tam viņ� uzmanīgiem soļiem iegāja viesistabā, it kā baidīdamies, ka viņu izdzirdēs.

Gandrīz tūlīt ieradās arī Anete.

� Sveicinu jūs, dārgais maestro, � viņa svinīgi sacīja.

Viņ� iesmējās, paspieda viņas roku un, atsēdies viņai blakus, sacīja:

� Uzmini, kāpēc es atnācu?

Viņa brīdi padomāja.

� Nezinu.

� Lai ar tevi un tavu māti dotos pie zeltkaļa un izmeklētu safīra rudzu puķi, ko es tev apsolīju Ronsjērā.

Meitenes seja iemirdzējās priekā.

� Ak, � viņa iesaucās, � māte nupat izgāja. Bet viņa drīz atgriezīsies. Jūs ta�u viņu uzgaidīsiet, vai ne?

� Nu, protams, ja tas nebūs pārāk ilgi.

� O! Cik ļauns! Ar mani jums būs garlaicīgi! Jūs turat mani vēl . mazu meiteni?

� Nē, � atbildēja viņ�, � daudz mazāk nekā tu domā.

Un kā senajās vētrainajās jaunības dienās, viņ� atkal sajuta dvēselē vēlē�anos patikt, būt mīļam un asprātīgam. Tā bija viena no tām instinktīvajām dziņām, kas saasināja apbur�anas spējas, kas spie� pāvam asti izplest vēdeklī un atraisa dzejnieka dziesmu garu. Frāzes no viņa lūpām lidoja vieglas un rotaļīgas, viņ� runāja tā, kā viņ� prata runāt tikai laimīgos brī�os. Metene, viņa vārdu iekvēldināta, atbildēja ar to draiskulīgo viltību, kas viņā slēpās.

Bet pēk�ņi, apstrīdot kādu viņas domu, viņ� iesaucās:

� Bet jūs to man jau vairākkārt esat teikusi, un es jūs vienmēr apstrīdēju...

Viņa iesmējās, viņu pārtraukdama:

� Un tomēr, jūs man vairs nesakāt �tu�! Jūs samaināt mani ar māti.

Viņ� nosarka, apklusa un pēc brī�a nomurmināja:

� Lieta tā, ka tava māte jau simts reizes ir centusies atspēkot �o domu.

Viņa jūsma apdzisa; viņ� vairs nespēja sameklēt vārdus, un tagad �ī meitene iedvesa viņam bailes, neizskaidrojamas bailes.

� Lūk, māte, � sacīja meitene.

Olivjē, apmulsis, it kā būtu pieķerts nozieguma vietā, sāka paskaidrot, ka pēk�ņi atcerējies savu solījumu un tāpēc ieradies te, lai kopā ar viņām dotos pie zeltkaļa.

� Mani gaida kariete, � sacīja viņ�. � Es sēdē�u priek�ējā soliņā.

Viņi izgāja un pēc da�ām minūtēm jau atradās pie Montara.

Mākslinieka dzīve bija noritējusi sievie�u tuvumā, sievie�u sabiedrībā. Viņ� novēroja, pētīja un mīlēja viņas, vienmēr centās izprast viņu gaumes, uzminēt viņu intīmās dzīves noslēpumus, un beigu beigās viņ� daudzas lietas sāka sajust tāpat kā viņas; ieejot veikalā, kur pārdod smalkas, apburo�as sievie�u rotas, viņ� izjuta gandrīz to pa�u prieku, kādu izjūt viņas.

Viņu interesēja visi tie smalkie nieciņi, kas bija darināti un veidoti sievietes sakaistuma papildinā�anai; audumi tīksmināja viņa skatu, viņa rokas alka aptaustīt smalkās me�ģīnes; vissīkākie skaistie nieciņi saistīja viņa uzmanību.

Zeltkaļu veikalu logi apdvesa viņu ar savādu bijību kā kārdinājumu un greznumu svētnīca. Ar zināmu cienību viņ� izturējās pret melnu drēbi apklāto veikala galdu, uz kura zeltkaļa veiklie pirksti sarindoja mirdzo�os dārgakmeņus.

Atsēdinājis grāfieni un viņas meitu pie veikala galda, viņ� paskaidroja zeltkalim savu vajadzību, un viņām sāka izrādīt ziedu modeļus.

Pēc tam viņām izrādīja safīrus; vajadzēja izvēlēties �etrus akmentiņus. Tas turpinājās diezgan ilgi. Abas sievietes pagrozīja dārgakmeņus uz tum�ās galda drēbes, pēc tam uzmanīgi tos paņēma savās rokās, skatījās caur tiem pret gaismu, pētīja tos kaisli, ar lietpratēju uzmanību. Kad bija atlikti safīri, vajadzēja vēl izvēlēties trīs smaragdus, kas attēlotu zaļās lapiņas, un pavisam maziņu briljantiņu, kam kā rasas pilītei vajadzētu mirdzēt zilajā ziedā.

Dāvinā�anas prieka apskurbis, Olivjē, pagriezies pret grāfieni, sacīja:

� Lūdzu, ieprieciniet mani, izvēlieties divus gredzenus.

� Es?

� Jā. Vienu jums un otru Anetei. Atļaujiet man pasniegt jums �o mazo dāvanu kā mazu pateicību par tām divām dienām, kuras pavadīju Ronsjērā.

Viņa atteicās. Viņ� nepiekāpās. Pēc ilgākas vārdu un argumentu cīņas Olivjē ar lielām grūtībām tomēr guva uzvaru.

Atnesa gredzenus. Da�i no tiem, skaistākie un dārgākie, atradās īpa�ās kastītēs. Mākslinieks atsēdās starp abām sievietēm un tāpat kā viņas ar kaislu ziņkārību apskatīja vienu gredzenu pēc otra, izceļot tos

no samta kastītēm. Pēc tam viņ� krāva tos divās �npiņās: vienā tika nolikti tie, kurus izbrāķēja jau no pirmā acu uzmetiena, otrā tie, kas bija otrreiz apskatāmi, lai no tiem izmeklētu visskaistāko gredzenu.

Pēc ilgas salīdzinā�anas triju tiesne�u izvēle apstājās pie mazas zelta �uskiņas, starp kuras dzeloni un astes galiņu mirdzēja skaists rubīns.

Olivjē ielīksmots piecēlās.

� Es jums atstā�u savu karieti, � viņ� sacīja. � Man vēl jāiegrie�as pāris vietās. Es aizeju.

Bet Anete lūdza māti izmantot jauko laiku un atgriezties mājās kājām. Grāfiene pieņēma priek�likumu un, pateikusies Bertēnam, izgāja uz ielas.

Brīdi viņas gāja klusēdamas, priecādamās par saņemtajām dāvanām. Pēc tam sāka runāt par visiem tiem dārgakmeņiem, kurus redzēja un brīdi paturēja savās rokās. Atmiņā no visām �īm dārglietām bija palicis tikai savāds mirdzums, viegls skandums, līksms prieks. Kā jau vasaras vakarā trotuāri bija ļau�u pilni. Vīrie�i apbrīnoja Anetes skaistumu. Pirmo reizi sēru tērpos grāfiene bija izgājusi tagad uz ielas ar savu meitu. Viņas panākumi, uz viņu vērstie skati, �uksto�ā balsī teiktie kompimenti, jūsmīgā uzmanība, kādu pievērsa tagad vīrie�i �ai skaistajai meitenei, atkal piespieda sāpēs sa�ņaugties grāfienes sirdij, kā tai vakarā, kad viesistabā salīdzināja viņas meitu ar viņas portreju. Viņa negribot redzēja �os skatus, kas vienaldzīgi pārlidoja viņas sejai, un jūsmā un izbrīnā apstājās pie gai�matainās meitas sejas. Viņa uzminēja, viņa lasīja �o gājēju acīs to ātro, mēmo jūsmu, ko modināja vīrie�os meitas burvīgais skaistums, jaunavīgais svaigums, un nodomāja: �Es biju tikpat skaista, varbūt vēl skaistāka�. Un atceroties Olivjē, viņu pēk�ņi sagrāba vēlē�anās bēgt, kā toreiz Ronsjērā.

Viņa vēlējās, lai nebūtu vairs �īs spo�ās dienas gaismas, �o ļau�u, kas nepievērsa viņai vairs nekādas vērības. Tālas viņai tagad �ķita tās dienas, kad viņa pati centās atrast sevī līdzību meitai. Kuram no �iem gājējiem gan tagad ienāca prātā viņas salīdzināt? Varbūt viņam vienīgajam, tur, zeltkaļa veikalā? Kādas mokas! Protams, �ī vienādība viņu ne�ēlīgi vajā! Vai viņ� spēj viņas nesalīdzināt, redzot viņas kopā, vai viņ� spēj neatcerēties pagātni, kad viņa gāja pie viņa tik svaiga, skaista, pārliecināta par viņa mīlu!

� Jūtos nelabi, � viņa sacīja, � ņemsim karieti, mans bērns.

� Kas tev kait, mamā? � ieminējās Anete, uztraukusies.

Nekas sevi�ķs, tu zini, ka pēc manas mātes nāves mani bie�i

sagrābj nespēks.

Uzbāzīga doma grau� cilvēku tikpat ne�ēlīgi kā neizārstējama slimība. Sagūstījusi dvēseli, neatvairāma ideja to vārdzina, neatļauj vairs tai dzīvot brīvi, interesēties par citām lietām. Vienalga, ko grāfiene darīja, vienalga, kur viņa atradās, mājā vai ārpus mājas, viena vai sabiedrībā, viņa nespēja atvairīt domas, kas iekrita viņas dvēselē, ejot blakus meitai pa ielām. �Vai iespējams, ka Olivjē, redzot viņas gandrīz vienmēr kopā, nevajātu nemitīga vēlē�anās viņas arvien salīdzināt?�

Protams, arī tad, ja viņ� to nemaz negribētu darīt, arī tad viņ� nevarētu atteikties no salīdzinā�anas. To spieda darīt viņu pārsteidzo�ā vienādība, kuru agrāk viņas pa�as pat pūlējās pastrīpot, atdarinot viena otras balss noskaņu un �estus. Tiklīdz viņ� ieradās, viņa tūdaļ sāka domāt, ka viņ� viņas salīdzina, viņa to saskatīja viņa acīs, viņas dvēsele un prāts to uzminēja un izskaidroja pēc savas sapra�anas. Un tādās reizēs viņa vēlējās pazust, nerādīties vairs viņam savas meitas klātbūtnē.

Bet bez visa tā bija vēl daudzi iemesli, kas sagādāja viņai cie�anas: savā mājā viņa vairs nejutās kā savā mājā. Arvien lielākas kļuva bailes, kuras viņa pirmo reizi izjuta tovakar, kad visu skati bija vērsti uz Aneti, kas sēdēja zem viņas portrejas. Lai gan viņa pārmeta sev vēlē�anos drīzāk izprecināt Aneti, izraidīt to no savas mājas kā uzbāzīgu un kaitīgu viesi, bet tomēr ar neapzinīgu veiklību viņa ilgojās drīzāk sasniegt �o mērķi, lai par spīti visam paturētu ilgāk pie sevis cilvēku, kuru mīlēja.

Ar Anetes kāzām nevarēja pārāk steigties, jo nesenās sēras spieda vilcināties, un grāfiene izjuta savādas, neskaidras, bet stipras bailes, ka kāds notikums aizkavēs piepildīties viņas nodomam, tāpēc, glu�i negribot, viņa pūlējās radīt apstākļus, kas veicinātu meitas sirds ilgu pievēr�anos marķīzam.

Veiklā diplomātija, ar kuras palīdzību viņa tik ilgi bija pratusi paturēt Olivjē, tagad veidojās vēl smalkāka un apslēptāka. Tagad viņa centās panākt, lai jaunie cilvēki iepatiktos viens otram, lai bie�āk sastaptos, bet tomēr tā, lai nesastaptos marķīzs ar mākslinieku.

Tā kā mākslinieks no rītiem bija paradis strādāt un brokastis neēda ārpus mājas, un tikai vakaros ieradās savu draugu sabiedrībā, tad grāfiene sāka ielūgt marķīzu brokastīs. Viņ� ieradās jautrs no savas rīta pastaigas, rīta svaigā gaisa apdvests. Un viņ� jautri atstāstīja da�ādus notikumus un baumas, kuras it kā lido rudens gaisā, kad Buloņas me�a alejās no jauna sastopas Parīzes jātnieki un augstākās

sabiedrības zieds. Anete uzklausīja viņu vērīgi, ieinteresējusies uzzināt, kā viņ� pavada savu dienu. Viņ� prata stāstīt veikli un aizraujo�i. Pamazām viņu attiecības kļuva intīmas, maigas, draudzīgas; sevi�ķi viņus tuvināja vienu otram abiem piemīto�ā kaislīgā jūsmo�ana par skaistiem zirgiem. Kad marķīzs aizgāja, grāfs un grāfiene sāka viņu veikli cildināt. Viņi pūlējās likt saprast meitenei, ka vienīgi viņas varā stāv apprecēties ar marķīzu, ja viņ� viņai patīk.

Bet arī viņa pati to sajuta jau diezgan drīz; viņa naivi domāja, ka nekas nav vienkār�āk izdarāms, kā apprecēt �o skaisto vīrieti, kur� apmierina visas viņas gaumes prasības un atļaus viņai visjaukāko pasaulē: katru dienu aulek�ot viņam blakus tīrasiņu zirgā.

Tas glu�i dabīgi noveda pie tā, ka vienā jaukā dienā paziņoja viņu saderinā�anos, viņi pasniedza viens otram roku, pasmaidīja, un par �īm kāzām sāka runāt kā par sen izlemtu lietu. Pēc tam marķīzs sāka ierasties ar dāvanām. Hercogiene izturējās tagad pret Aneti kā pret savu meitu.

Un viss tika panākts diezgan ātri, intīmajās rīta stundās, kad marķīzs un Anete sastapās; marķīzs, kuram bija arī daudz citu darī�anu un pienākumu, reti kad ieradās grāfa mājā vakara stundā.

Toties vakaros tur ieradās Olivjē. Reizi nedēļā viņ� parasti ēda pusdienas �o savu draugu sabiedrībā, bet ieradās tur arī citās dienās, starp desmitiem un divpadsmitiem vakarā, lai iebaudītu glāzi tējas.

Tiklīdz viņ� ieradās, grāfiene tūdaļ sāka viņu pēto�i novērot, pūlēdamās uzminēt, kas notiek viņa sirdī. Viņa izturē�anās, viņa kustības, viņa vārdi vienmēr piespieda grāfieni domāt: �Nevar būt, ka viņ� viņu nemīl, redzot mūs kopā.�

Mākslinieks arī ieradās ar dāvanām. Gandrīz ik nedēļas viņ� ieradās ar divām mazām paciņām rokās: viena no tām tika pasniegta mātei, otra meitai. Un atverot kastīti, kur ļoti bie�i viņa atrada vienu vai otru dārgu un skaistu lietiņu, grāfienes sirds sa�ņaudzās sāpēs. Viņa ļoti labi pazina �o vēlē�anos dāvāt, kuru viņa kā sieviete nekad nevarēja apmierināt.

Kādreiz agrāk mākslinieks pārdzīvoja to pa�u prieku; cik reizes viņa nav saņēmusi viņu priecīgu, smaido�u, ar dāvanu paciņu rokās. Pēc tam viņa dāvinā�anas kaisle apdzisa un tagad tā atkal uzliesmojusi. Kam viņ� dāvināja? Viņa ne�aubījās. Ne jau viņai!

Viņ� �ķita noguris, novājējis. Tāpēc viņa sprieda, ka viņ� cie�. Viņa salīdzināja mākslinieku ar marķīzu, kuru arī sāka valdzināt Anetes skaistums. Bet cik da�ādi viņi bija! Marķīzs de Farandāls bija

iemīlējies. Olivjē Bertēns mīlēja! Tā vismaz viņa domāja dvēseles moku brī�os, bet nomierinoties, viņa pūlējās sevi pārliecināt, ka maldījusies.

Bie�i vien, kad viņi bija tikai divatā, viņa vēlējās izvaicāt, lūgt, lai viņ� izstāstītu visu, nekā neslēptu. Viņai likās, ka ir daudz labāk visu zināt un apraudāt rūgto patiesību, nekā mocīties �aubās, sajust, ka viņa sirds aizvērusies, ka viņa sirdī � tagad viņa bija pārliecināta � plaukst jauna mīla.

Viņa sirds bija viņai dārgāka par dzīvi. Viņa sargāja to, sildīja, aplidoja ar savu maigumu veselus divpadsmit gadus. Viņa jau bija pārliecināta, ka �ī sirds pieder viņai pilnīgi, ka tā pieder un piederēs tikai viņai līdz mū�a beigām. Un pēk�ņi �ī sirds tagad aizgrie�as no� viņas, paklausot liktenim, neuzvaramajam, �ausmīgajam liktenim. Jā, pēk�ņi aizvērās �ī sirds un paglabāja sevī noslēpumu. Tagad viņa vairs nespēja �ai sirdī ieiet ar vienu draudzīgi intīmu vārdu; tā vairs nebija dro�a paslēptuve viņas jūtām, paslēptuve, kur atļauts ieiet tikai viņai. Kāpēc gan mīlēt, kāpēc gan bezgalīgi ziedoties, ja tas, kuram piederēja visa viņas būtība, visa viņas dzīve, viss, kas vien viņai bija, pēk�ņi varēja aiziet tikai tāpēc, ka tam iepatikās cita seja, un da�ās dienās kļūt viņai gandrīz pilnīgi sve�s?!

Sve�s! Viņ�, Olivjē? Viņ� sarunājās ar viņu kā arvien: tie pa�i vārdi, tie pa�i smaidi, tā pati balss. Un tomēr kaut kas bija starp viņiem, kaut kas neizprotams, netverams, neatvairāms, kaut kas gandrīz nekas, bet �is gandrīz nekas bija kā viegla vēja pūsma, kuras pietiek, lai bura piepūstos un pēk�ņi sāktu slīdēt projām.

Un viņ� attālinājās no viņas ar katru dienu vairāk; viņ� attālinājās no viņas, un ikkatrs viņa Anetei uzmestais skats padarīja vēl lielāku �o attālumu. Viņ� pats necentās saprast savu sirdi. Viņ� skaidri sajuta, ka dvēselē sāk plaukt jaunas mīlas zieds, ka viņu arvien vairāk sagūsta jaunu sapņu vara, bet viņ� nevēlējās to tagad saprast, viņ� ļāvās notikumu gaitai, neparedzamai gadījuma spēlei.

Viņ� dzīvoja tikai domās par �īm stundām, kuras pie pusdienu galda vai vakarā pavadīja �o divu sievie�u sabiedrībā. Viņ� sastapa pie viņām tikai viņam vienaldzīgus cilvēkus, visbie�āk laulātos draugus Korbellī un Mizadjē, un viņam brī�iem izlikās, ka bez viņa un viņiem citu vairs pasaulē nav, un tā kā viņ� neredzēja pie grāfienes un viņas meitas ne hercogieni, ne marķīzu, kurus te ielūdza tikai brokastīs, tad viņ� pūlējās viņus aizmirst, apmānot sevi ar domām, ka kāzas atliktas uz nenoteiktu laiku.

Arī Anete viņa klātbūtnē nepieminēja Farandālu. Vai tā bija instinktīva kautrība vai varbūt sievietes sirds noslēpumainā intuīcija, kas palīdz sievietei uzminēt to, ko viņa nezina?

Pagāja viena nedēļa pēc otras, dzīve ritēja savu parasto gaitu; pienāca rudens, tuvojās Palātas rudens sesijas atklā�anas diena, kas �ogad aiz da�ādiepi politiskiem motīviem bija nozīmēta mazliet agrāk.

Uz parlamenta sesijas atklā�anas sēdi grāfs de �iljeruā apsolījās aizvest arī de Mortemena kundzi, marķīzu un Aneti. Tikai grāfiene, kura arvien vairāk sadrūma, paziņoja, ka paliks.mājā.

Paēdu�i pusdienas, kafiju dzēra lielajā viesistabā; valdīja jautrība. Grāfs, laimīgs, ka atjaunojas parlamentārais darbs, kas bija visas viņa dzīves vienīgais prieks, jutās kā spārnots un daiļos vārdos attēloja patreizējo politisko stāvokli un Republikas grūtības; marķīzs, galīgi iemīlējies, atbildēja viņam dedzīgi, uzmezdams skatus arī Anetei; bet hercogiene bija vienlīdz apmierināta ar sava brālēna jūtām un ar valdības grūto stāvokli. Viesistaba bija silta, pirmo reizi �oruden bija iekurinātas krāsnis, un �o siltumu uzsūca sevī grīdsegas, audumi, sienas, un �ai atmosfērā ātri iztvaikoja slāpsto�o puķu aromāts. �ai kafijas smar�as piesātinātajā istabā valdīja intīma, labsirdīga jautrība, bet tad pēk�ņi atvērās durvis un parādījās Olivjē Bertēns.

Viņ� apstājās uz sliek�ņa tik ļoti izbrīnējies, ka brīdi par �aubījās, vai maz ieiet; viņ� jutās pārsteigts kā vīrs, kas notvēris sievu nozieguma vietā. Viņu smacēja savāds neskaidrs naids un uztraukums, un viņ� pēk�ņi saprata, cik ļoti sirdi ievainojusi mīla. Viss, ko slēpa no viņa, un viss, ko viņ� slēpa pats no sevis, pēk�ņi kļuva skaidri redzams, tiklīdz viņ� uzmeta skatu marķīzam, kas �ai mājā bija uzņemts kā līgavainis.

Izmisumā apskaidrots, viņ� tagad saprata visu, ko nevēlējās zināt, un visu, ko viņam neuzdro�inājās atklāt. Viņ� nejautāja sev, kāpēc tas viņam slēpts. Viņ� uzminēja visu, un viņa skats, kas tagad bija kļuvis ļauns, sastapās ar grāfienes skatu. Viņa nosarka. Viņi saprata viens otru.

Viņ� atsēdās, uz brīdi iestājās klusums, viņa negaidītā iera�anās bija paralizējusi domu apmaiņu; beidzot hercogiene sāka runāt ar viņu; un viņ� atbildēja viņai aprauti, savādā balsī.

Viņ� vēroja cilvēkus, kas bija ap viņu un tagad atjaunoja pārtraukto sarunu. Viņi mani piekrāpu�i, � viņ� sacīja sev. � To viņi man dārgi samaksās. Visvairāk viņ� dusmojās uz grāfieni un Aneti, kuras nevainīgo slēp�anos viņ� tūdaļ saprata.

Grāfs, pavēries pulkstenī, iesaucās:

� О! Laiks braukt!

Pēc tam pagriezies pret mākslinieku, viņ� piebilda:

� Mēs dodamies uz parlamenta rudens sesijas atklā�anu. Mana sieva paliek mājā viena. Brauciet mums līdzi, ar to jūs man sagādātu lielu prieku.

Olivjē vēsi atbildēja. *

� Nē, paldies. Jūsu palāta mani nevaldzina.

� Nu, iesim, dārgais maestro, � lūdzās Anete, viņam piegājusi. � Esmu pārliecināta, ka jūs ielīksmosiet mūs vairāk nekā deputāti.

� Nē. Jums būs ļoti jautri arī bez manis.

Uzminēdama, ka viņ� ir neapmierināts un apbēdināts, Anete, pūlēdamās būt laipna, turpināja:

� Nē, iesim, mākslinieka kungs. Esiet pārliecināts, ka man nepiecie�ama jūsu sabiedrība.

Da�i vārdi nospurdza no viņa lūpām tik ātri, ka viņ� nespēja tos ne apturēt, ne pārmainīt to intonāciju.

� Bā! Jūs tāpat iztiksiet bez manis kā visi citi!

Pārsteigta no �ādas viņa balss noskaņas, viņa iesaucās:

� Lūk kā! Tagad viņ� vairs man nesaka �tu�.

Viņa lūpās atplauka sāpīgs smaids, kas izteica visas viņa dvēseles cie�anas, un, mazliet palocījies, viņ� piebilda:

� Jāsāk ta�u man vienreiz no tā atradināties.

� Kāpēc?

� Tāpēc ka jūs precaties, un jūsu vīram, lai tas būtu kas būdams, liksies nevietā, ka es jūs uzrunāju ar �tu�.

Grāfiene steidzīgi piebilda:

� Tad vēl atliks laika diezgan to pārdomāt. Bet es ceru, ka Anete neapprecēs tik niecīgu un neiecietīgu vīru, kuru kaitinātu �ī vecā drauga mazā sirsnība.

Grāfs iesaucās:

� Laiks doties ceļā! Mēs nokavēsimies!

Un visi, kas bija nolēmu�i doties viņam līdzi, piecēlās un izgāja, paspiedu�i grāfienei roku un noskūpstot viņu: hercogiene, grāfiene un viņas meita skūpstījās vienmēr, kad sastapās un �ķīrās.

Viņi palika vieni. Abi stāvēja nupat aizvērto durvju priek�ā.

� Atsēsties, mans draugs! � viņa lūdza klusā balsī.

Bet viņ� atcirta gandrīz rupji:

� Nē, paldies, es arī aizeju.

� Bet kāpēc gan? � viņa lūdzās �uksto�ā balsī.

� Tāpēc ka �īs stundas acīmredzot nav priek� manis. Es atvainojos jūsu priek�ā, ka uzdro�inājos ierasties, nepaziņojis jums iepriek�.

� Olivjē, kas jums noticis?

� Nekas, es tikai no�ēloju, ka iztraucēju jūsu mājas kluso prieka brīdi, kas acīmredzot bija jau iepriek� sagatavots.

� Es jūs nesaprotu. Jūs ieradāties brīdī, kad viņi jau taisījās aiziet, viņi visi bija nolēmu�i �odien noskatīties sesijas atklā�anu. Es negribēju iet viņam līdzi. Glu�i otrādi, �ī bija jūsu laimīgā doma atnākt te �odien, kad esmu viena.

Viņ� nicino�i atkārtoja:

� Pareizi, tā bija laimīga doma!

Viņa saņēma viņa rokas un, dziļi ieskatīdamās viņa acīs, sacīja tikko sadzirdamā balsī:

� Atzīstieties man, jūs ta�u viņu mīlat...

Viņ� atrāva rokas, nespēdams vairs savaldīt dusmas.

� �īs aizdomas sajauku�as jūsu prātu.

Viņa no jauna satvēra viņa rokas un lūdzās:

� Olivjē, sakiet, lūdzu! Es vēlos visu zināt! Esmu pārliecināta, bet vēlos to dzirdēt no jūsu mutes! Es vēlos visu zināt!.. O, jūs nesaprotat, kādas mokas ir tagad mana dzīve!

Viņ� paraustīja plecus.

� Ko jūs vēlaties no manis? Vai es esmu vainīgs, ka jūs zaudējiet sapra�anu?

Turēdama viņa roku, viņa pūlējās ievilkt viņu mazajā viesistabā, kur viņus neviens nedzirdētu. Viņa vilka viņu, piespiedusies viņam, tikko elpodama. Pievedusi viņu pie mazā apaļā dīvāna, viņa atsēdināja viņu tur ar lielām grūtībām un pēc tam atsēdās arī pati.

� Olivjē, mans draugs, mans vienīgais draugs, es lūdzu jūs, sakiet man, ka jūs viņu mīlat! Es zinu to, es jūtu to katrā kustībā; es ne�aubos, tas mani pazudina, bet es to gribu dzirdēt no jūsu lūpām!

Sajuzdama, ka viņ� turpina pretoties, viņa nometās ceļos pie viņa kājām. Viņas balss drebēja.

� O! Mans draugs, mans vienīgais draugs, vai tas taisnība, ka jūs viņu mīlat?

Viņ�, mēģinādams pretoties, iekliedzās:

� Nē, nē, es zvēru jums, nē!

Viņa pacēla savu roku un uzlika to viņa lūpām.

� Ak, nemelojiet! Es ļoti cie�u!

Pēc tam, nolikusi savu galvu uz viņa ceļiem, viņa sāka raudāt.

Viņ� tagad redzēja tikai viņas galvu, viņas gai�os, iesirmos matus, un viņu sagrāba dziļa līdzcietība, smagas skumjas:

Viņa pirksti iegrima smagajos matos, ar lielām pūlēm viņ� pacēla viņas galvu un sāka lūkoties viņas acis, izmisuma pilnajās acīs, no kurām ritēja asaras; viņ� pieskārās ar savām lūpām viņas acīm un, tās skūpstīdams, atkārtoja:

� Anjī! Anjī! Mana dārgā, dārgā Anjī!

Pūlēdamās pasmaidīt, viņa atbildēja drebo�ā balsī, kādā runā bērni, kad tie nespēj savaldīt savas asaras:

� Ak, mans draugs, sakiet man tikai, ka arī mani jūs mazlietiņ mīlat, arī mani!

Viņ� no jauna apkampa viņu.

� Jā, es jūs mīlu, mana dārgā Anjī.

Viņa piecēlās, atsēdās viņam blakus, saņēma atkal viņa rokas, paskatījās viņā un maigi sacīja:

� Mēs ta�u tik sen jau mīlam viens otru. Tā tam nevajadzēja beigties.

Pieglaudies viņai cie�āk, viņ� ieminējās:

� Kāpēc tam jāizbeidzas?

� Tāpēc, ka esmu veca, bet Anete tik ļoti atgādina mani, kāda es biju, kad mēs iepazināmies.

Tagad viņ� savukārt pieskārās ar pirkstiem �īm sāpīgām lūpām, lai neatļautu tām runāt, un sacīja:

� Atkal! Lūdzu jūs nepieminēt vairs to. Ticiet man, jūs maldāties!

Viņa atkārtoja:

� Kaut tikai jūs mani mazlietiņ mīlētu!

� Jā, es jūs mīlu, � viņ� piebilda.

Un viņi vēl ilgi tā sēdēja, klusēdami, rokās sadevu�ies, abi uztraukti, skumji.

Beidzot viņa sacīja:

� Ak, cik skumjas būs tās dienas, kuras man vēl atlicis nodzīvot.

� Es pūlē�os jums tās saldināt.

Viesistabā iezagās tum�as ēnas no mākoņiem, kas aizsedza debesis; viņus applīvuroja rudens vakara pelēkā migla.

� Mēs jau tik ilgi te sēdām, � sacīja viņa. � Jums vajadzētu aiziet, jo var atnākt viņi, bet mēs parteiz nespējam pietieko�i savaldīties.

Viņ� piecēlās, apkampa viņu kā senāk, noskūpstīja viņas pusatvērto muti, un pēc tam viņi izgāja cauri abām viesistabām, saķēru�ies kā jaunlaulātie.

� Uz redzē�anos, mans draugs.

� Uz redzē�anos, mana dārgā.

Un viņ� pazuda aiz durvīm.

Izgājis viņ� pagriezās uz Madelēnas ielas pusi, sāka iet, pats nesaprazdams, ko dara, it kā pēk�ņa trieciena apdullināts. Viņa kājas grīļojās, sirds dega un drebēja kā savādas uguns pilna. Divas, trīs, bet varbūt pat �etras stundas viņ� klaiņoja bez mērķa kā apstulbots un fiziski tik ļoti saguris, ka tikko spēja kustināt kājas. Pēc tam viņ� atgriezās mājā, lai pārdomātu savu stāvokli.

Tātad viņ� mīl �o meiteni! Tagad viņ� saprata visu, ko izjuta viņas tuvumā, sākot ar pastaigā�anos Monso dārzā, kad pār viņas lūpām atskanēja kādas citas balss aicinājums, kas sākumā �ķita tik nepazīstams. �ī balss atmodināja viņa sirdi. Un viņā lēni, neatvairāmi no jauna iedegās mīlas kvēle, kas vēl nebija galīgi izdzisusi, kurā viņ� nevēlējās sev atzīties.

Kas tagad darāms? Bet ko viņ� spēja darīt? Kad viņa apprecēsies, viņ� izvairīsies sastapt viņu, tas viss. Bet pagaidām viņ�, protams, turpinās ierasties viņu mājā, lai nemodinātu aizdomas. Savu noslēpumu viņ� nolēma neizpaust nevienam.

Pusdienas viņ� paēda mājā, ko nekad nebija darījis. Pēc tam viņ� lika iekurināt darbnīcā krāsni, jo nakts bija paredzama auksta. Viņ� lika pat iedegt visas sveces �uburenē, jo viņu baidīja tum�ie kakti, un pēc tam ieslēdzās istabā. Savādas skumjas �ņaudza kaklu un krūtis, piestrāvoja muskuļus, kas pēk�ņi bija kļuvu�i nevarīgi, iegūla viņa dvēselē, kas vairs nespēja cerēt. Viņu smacēja �īs darbnīcas sienas, kur noritējusi visa viņa dzīve, mākslinieka un cilvēka dzīve. Ikkatra glezna pie sienas lika atcerēties vienu vai otru iegūto panākumu, ikkatrs priek�mets �ai darbnīcā atmodināja vienu vai otru atmiņu. Bet �ie panākumi un atmiņas piederēja pagātnei. Viņa dzīve? Cik tā tagad viņam likās īsa un tuk�a, bet tanī pa�ā laikā arī bezgalīgu rūpju pilna. Viņ� gleznoja, gleznoja, visu mū�u gleznoja un mīlēja tikai vienu sievieti. Viņ� atcerējās vakarus, kurus pacilātā gara stāvoklī pavadīja �ai darbnīcā pēc sastap�anās ar grāfieni. Caurām naktīm viņ� mīlēja staigāt pa darbnīcu, un visa viņa būtne drebēja drud�ainā prieka izjūtā. Laimīgas mīlas līksme, panākumi, tas vienīgais skurbums, ko sagādā slava, viss piespieda viņu pārdzīvot neaizmirstamas baudas un iek�ējas svētlaimības stundas.

Viņ� mīlēja �o sievieti un �ī sieviete mīlēja viņu. Viņa atvēra mīlas maiguma burvīgo, noslēpumaino pasauli. Viņa gandrīz ar varu atvēra

viņa sirdi un tagad tā vairs nespēja aizvērties. Un pāri viņa gribai tagad tur atplauka cita mīla. Nē! Ne cita, bet tā pati! Jaunā seja tikai uzpūta no jauna �o liesmu, bet vecumam piemīto�ā dievinā�anas un pielūg�anas tieksme padarīja to kvēlāku.

Tātad, viņ� mīl �o meiteni. Glu�i veltīgi ir cīnīties, pretoties, noliegt �o izmisuma pilno mīlu; viņ� zināja, ka nesaņems ne drusciņas līdzcietības, ka viņa nekad neuzzinās viņa mokas un ka viņu apprecēs cits. �īs domas, kas viņu vajāja, kuras viņ� nespēja aizdzīt, atmodināja dzīvniecisku vēlē�anos gaudot kā gaudo ķēdē piesiets suns, un viņ� sajuta sevi tikpat nespēcīgu, saistītu. Jo dziļāk viņ� grima �ais pārdomās, jo vairāk uztraucās, lieliem soļiem staigādams pa savu darbnīcu, kas tagad bija spo�i apgaismota kā svētku dienā. Tā kā nupat uzplēstās brūces sāpes kļuva arvien nepanesamākas, viņ� vēlējās �īs sāpes remdināt ar senās mīlas atmiņām. Viņ� izņēma no skapja grāfienes portre-jas kopiju, uzlika to uz molberta un, atsēdies tās priek�ā, sāka to novērot. Viņ� vēlējās viņu redzēt, sajust dzīvu, tādu, kādu viņu mīlēja kādreiz. Bet audeklā viņ� atkal redzēja tikai Aneti. Mātes tēls iztvaikoja, izzuda, ļaujot savā vietā uzplaukt citam smaidam, kas tik ļoti atgādināja viņu. Viņa priek�ā atradās meitene ar viņas matiem, mazlietiņ gai�ākiem, ar viņas smaidu, mazlietiņ bērni�ķīgāku, ar viņas sejas izteiksmi, mazlietiņ zobgalīgāku. Un viņ� sajuta, ka ar savu miesu un dvēseli pieder �ai jaunajai būtnei, ka nekad nav piederējis citai. Tā viļņiem pieder grimsto�a laiva.

Lai izbēgtu no �īs parādības, viņ� piecēlās un apgrieza audeklam otru pusi; pēc tam bezgala skumīgs iegāja savā istabā, lai ienestu darbnīcā rakstāmgalda atvilktni, kurā glabājās mīļākās vēstules.

Viņ� viegli pieskārās �īm aprakstītajām lapiņām, kuras stāstīja par viņiem abiem; viņ� iegrima ilgo saistību atmiņās. Viņ� vēroja �o mazo koka zārciņu, kur atdusējās neskaitāmas aploksnes, uz kurām bija uzrakstīts viņa vārds, vienmēr tikai viņa vārds, un domāja, cik maigs divu cilvēku mīlas stāsts tur glabājās; un pievilcies papīriem, viņ� kāri ieelpoja �o vēstuļu seno, skumjo smar�u.

Viņ� vēlējās tās pārlasīt, un izņēma no kastītes da�as vissenākās vēstules. Un tās pārlasot, viņa priek�ā uzziedēja mirdzo�as, aizkustino�as atmiņas. Viņ� pazina daudzas vēstules, kuras nedēļām ilgi nēsāja sev līdzi, pazina smalkiem burtiem uzrakstītos vārdus, kas izteica bezgalīgu maigumu. Un viņa dvēselē atsila senās, aizmirstās jūtas.

Pēk�ņi viņa pirksti pieskārās smalkam kabatas lakatiņam. Kas tas tāds? Brīdi padomāja, pēc tam atcerējās! Vienreiz, greizsirdī-

has mocīta, viņa sāka raudāt; viņ�, asarām pieslacinātu, nozaga �o lakatiņu, lai to paglabātu.

Ak, cik tas viss skumji! Cik tas viss skumji! Nabadzīte!

No �īs kastītes dzīlēm, no viņa pagātnes dzīlēm strūkloja atmiņas kā dūmi; viss bija izgaisis, nekā vairs nebija. Un tomēr viņ� cieta, apraudāja �īs vēstules, apraudāja miru�os, tāpēc ka viņu vairs nav.

Bet senās mīlas atmiņas iededzināja dvēselē citu, jaunu kaisli, atvēra neatvairāma maiguma avotu, kuru atmodināja Anetes mirdzo�ais tēls. Viņ� mīlēja māti, kaisli, padevīgi, un tagad viņ� iemīlēja �o meiteni, kā vergs, kā vecs vergs, kuru iekaļ ķēdēs, un viņ� zināja, ka �īs ķēdes viņ� vairs nespēs saraut.

To viņ� sajuta visā savā būtnē un �ī apziņa viņu baidīja.

Viņ� pūlējās saprast un noskaidrot, kādā kārtā viņa ieguvusi pār viņu tādu varu? Viņ� ta�u tik maz pazina �o meiteni! Viņa ta�u ir vēl gandrīz bērns, viņas dvēsele un sirds vēl dus pusbērni�ķīgā miegā.

Bet viņ� jau bija gandrīz nogājis savas dzīves ceļu! Ar kādu burvju varu gan viņa apbūrusi viņu � ar da�iem Smaidiem, da�ām matu cirtām? O! �īs gai�matainās meitenes smaidi un matu cirtas atmodināja viņā vēlē�anos krist viņas priek�ā ceļos un dauzīt galvu pie zemes!

Vai var pateikt, vai var zināt, kāpēc da�reiz sievietes seja pēk�ņi iegūst pār mums tādu varu? Mēs it kā acīm baudam viņas skaistumu, un viņa kļūst mūsu domas, mūsu miesa! Mūs apreibina viņa, mēs kļūstam neprātīgi, mēs dzīvojam �ī tēla gaismā, �is tēls dzīvo mūsos, un mēs vēlamies nomirt reizē ar viņu!

Un cik lielas cie�anas gan nesagādā mūsu sirdij �īs sievietes sejas ļaunā, neizskaidrojamā vara!

Olivjē Bertēns atkal sāka staigāt pa istabu; bija jau nakts, krāsns izdzisusi. Caur logu stikliem, likās, nakts vēsums spiedās istabā. Pēc tam viņ� apgūlās, bet līdz pa�am rītam turpināja domāt un ciest.

Viņ� piecēlās agri, pats nezinādams kāpēc, nezinādams, ko darīt, viņu vajāja uztrauktie nervi un viņ� nemitīgi kustējās kā vēja rādītājs.

Pūlēdamies atrast kādu izklaidē�anos savām domām, kādu nodarbo�anos savam ķermenim, viņ� atcerējās, ka �ai dienā da�i viņa kluba biedri ik nedēļas satopas Mauru pirtī, kur pēc masā�as viņi iebauda arī brokastis. Viņ� staidzīgi apģērbās un aizgāja, cerēdams, ka pirts un aukstā du�a viņu nomierinās.

Tiklīdz viņ� izgāja uz ielas, viņ� sajuta asu vēsumu, pirmā sala dzeļo�o vēsumu, kas vienā naktī iznīcina vasaras pēdējās pēdas.

Bulvārus apklāja platas, dzeltenas lapas, kuras krita ar sausu, vieglu �virkstoņu. Visur, cik vien tālu acs saredzēja, no viena bulvāra gala līdz otram bija �īs krīto�ās lapas. Likās, kas ass ledus na�a asmens nogriezis lapu kātiņus no zariem. Ielas un trotuāri jau bija apsegti lapām un �ai brīdī tie atgādināja me�a ceļus ziemas sākumā. Miru�ās lapas �aukstēja zem gājēju soļiem tin brī�iem vēj� tās sagrieza vieglos, ripo�os viļņos.

Tā bija viena no tām pārejas dienām, kas pasludina viena gada laika izbeig�anos un otra iesāk�anos; �īs dienas ir savādu sajūtu un nopūtu pilnas, tās slēpj sevī mir�anas skumjas un atdzim�anas jaukumu.

Pārkāpjot Mauru pirts slieksniūi un iedomājoties, ka pēc pastaigas vēsā rīta gaisā viņa ķermeni tūdaļ apņems patīkams siltums, Olivjē skumjā sirds ielīksmojās.

Izģērbies lielā steigā un aptinis ap rumpi mīkstu, pirts zēna pasniegto dvieli, viņ� pazuda aiz biezajām durvīm.

Ejot pa mauru galeriju, kuru apgaismoja laternas austrumnieku gaumē, viņ� sajuta karsta, smacējo�a gaisa vilni, kas, likās, gāzās no milzīgas krāsns mutes, un piespieda viņu elpot tā, it kā trūktu gaisa. Viņam piegāja nēģeris sprogainiem matiem, spīdo�u muskulatūru, kura vienīgais tērps bija tikai �aura josta, un atvilka aizkarus galerijas otrā galā. Bertēns iegāja pirts lielajā zālē, apaļā, augstā, klusā, noslēpumainā, gandrīz kā svētnīcā. Gaisma krita no aug�ējā kupola caur daudzkrāsainu stiklu ornamentiem; porcelāna krāsniņas arābu stilā greznoja sieņas.

Da�āda vecuma vīrie�i gandrīz kaili, klusēdami, lēni un svinīgi pastaigājās; citi, rokas sakrustoju�i, sēdēja marmora solos; citi paklusām sarunājās.

�ai tveicīgajā, izgreznotajā zālē, kur sildījās cilvēku ķermeņi, kur kustējās melnie masētāji un mauri kaparsarkanām kājām, atstāja antīku, noslēpumainu iespaidu.

Pirmais, kuru ieraudzīja mākslinieks, bija grāfs de Landa; tas soļoja pla�ajā zālē kā romie�u atlēts un bija lepns uz savu vareno krū�u kurvi un sakrustotajām, masīvajām rokām. Viņ� bija kārtīgs pirts apmeklētājs un jutās te kā pie aplausiem pieradis aktieris, te viņ� izpildīja arī eksperta uzdevumus, parīzie�u muskulatūras īpatnības novērojot.

� Sveiki, Bertēn, � tas sacīja.

Viņi paspieda viens otram roku, pēc tam Landa piebilda:

� Nu, �odien glu�i patīkama �ī karstā pirts!

� О, jā!

� Vai Rokdiānu jau redzējāt? Viņ� arī ir te. Es iegriezos pie viņa �orīt, kad viņ� bija tikko uzcēlies. O! Paskatieties tikai! Kāda ķermeņa būve!

Viņiem garām pagāja kāds kungs, maza auguma, līkām kājām, tievām rokām, vāju rumpi; tas piespieda nicino�i pasmaidīt abiem draugiem, kuri pilnīgi pelnīti varēja lepoties ar savu miesas būvi.

Ieraudzījis mākslinieku, pienāca arī Rokdiāns.

Viņi atsēdās garā marmora solā un sāka pļāpāt kā viesistabā. Ik minūti ieradās jauni apmeklētāji, kas paklanījās trim draugiem vai arī pienāca viņiem, lai paspiestu viņu rokas. Tie bija resnais hercogs de Garrisons, īsais kņazs Epilati, barons Fla�s un citi.

Pēk�ņi Rokdiāns iesaucās:

� Ā! Lūk, Farandāls!

Marķīzs ienāca, rokas iespiedis sānos; viņ� gāja mierīgi, kā jau skaists vīrietis, kam nav jākautrējās no sevis.

� �is puisis ir īsts gladiators! � nomurmināja Landa.

� Vai tas taisnība, ka viņ� prec jūsu draugu meitu? � jautāja Rokdiāns, pievērsies Bertēnam.

� Liekas gan, � atbildēja mākslinieks.

Bet �is jautājums, izrunāts Farandāla klātbūtnē, pēk�ņi satrauca Olivjē sirdi.

Un �ai brīdī viņ� tik ne�ēlīgi asi sajuta visu to patiesību, kas drīzumā piepildīsies, ka viņ� tikko spēja apvaldīt to dzīvniecisko naidu, kas viņu spieda gandrīz uzbrukt marķīzam.

Pēc tam viņ� piecēlās.

� Esmu noguris, � viņ� sacīja, � es ie�u tūlīt pie masētāja.

Garām gāja arābs.

� Aluned, vai tu esi brīvs?

� Jā, Bertēna kungs!

Un viņ� steidzīgi aizgāja, lai izvairītos no Farandāla, kas lēni tuvojās.

Nepilnu stundas ceturksni viņ� uzkavējās atpūtas zālē, kur bija jūtams salds miers. Gar sienām atradās ni�as ar gultām, bet zāles vidū bija ietaisīts paaugstinājums, kur zaļoja da�ādi Āfrikas augi, bet to vidū strūkloja fontāns. Mākslinieku vajāja dīvaina sajūta, viņam likās, ka viņu apdraud un vajā, ka tūdaļ te ieradīsies marķīzs, un tad viņ� būs spiests sniegt viņam roku, draudzīgi sarunāties ar viņu, sajūtot sevī nevaldāmu dziņu viņu nokaut.

Un drīz vien mākslinieks jau atkal atradās uz rudens lapām apklātā bulvāra. Lapas vairs nekrita, jo kāds spēcīgāks vēja brāziens bija tās jau koku zariem aprāvis. Bet dzelteno un sarkano lapu sega vēl drebēja un �aukstēja, kā pieaugo�a vēja dzenāti viļņi tie traucās no viena trotuāra uz otru.

Nokritu�ās lapas it kā gadīja viņu, lai viņam pienākot, paceltos gaisā, aizsteigtos viņam priek�ā, salasītos barā un, grie�oties spirālē, uzlidotu līdz namu jumtiem. Viesulis dzenāja tās kā ārprātīgu ganāmpulku, kas izklīda, meklējot patvērumu, aiz Parīzes namiem, laikos, zem klajas debess. Un kad lapu un putekļu mākonis pazuda aiz Malzerba bulvāra kvartāla, ielas un gājtekas pēk�ņi kļuva kailas, savādi tīras, kā noslaucītas.

�Ko darīt? Kur iet?� � jautāja sev Bertēns un, nekā nedomādams, sāka soļot mājup.

Laikrakstu kiosks piespieda viņu apstāties. Viņ� nopirka septiņus vai astoņus laikrakstus, cerēdams atrast tur nomierino�u lasāmvielu.

� Brokastis ēdī�u mājā, � viņ� sacīja, pārnācis un tūdaļ iegāja savā darbnīcā.

Bet atsēdies, viņ� sajuta, ka nespēs te palikt; viņā plosījās zvērisks ārprāts.

Laiksraksti nespēja viņu nomierināt, un visus faktus viņ� uztvēra tikai ar acīm, tic nenonāca līdz viņa apziņai. Kāda raksta vidū, kura saturu viņ� pat nemaz nepūlējās saprast, �iljeruā vārds pēk�ņi piespieda viņu nodrebēt. Tas bija Palātas sēdes atreferējums, kur bija pieminēts ari grāfa vārds.

�is vārds atmodināja viņa uzmanību un piespieda pakavēties ilgāk pie rakstiņa par slaveno tenoru Monroze, kas decembra beigās uzstāsies vienā izrādē Lielajā Operā. Pēc laikraksta ziņām bija gaidāmas grandiozas mūzikas svinības. Pirms sa�iem gadiem tenors Monroze aizbrauca no Parīzes un pēc koncertē�anas Eiropā un Amerikā, kur viņ� guvis nedzirdētus panākumus, tagad atkal ieradās te, un, bez tam, vienā izrādē ar viņu uzstāsies arī slavenā zviedru dziedātāja Nelsone, kuru arī Parīze nav dzirdējusi veselus piecus gadus.

Pēk�ņi Olivjē prātā ieskrēja ideja, kura, likās, bija dzimusi sirds dziļumos. Viņ� vēlējās iepriecināt Aneti, sagādājot viņai iespēju redzēt �o izrādi. Bet tūdaļ viņ� atcerējās, ka grāfienes sēras kavēs realizēt �o projektu, un viņ� icijiima domās, lai atrastu tādu kombināciju, kas tomēr atļautu piepildīt viņa nodomu. Bija tikai viena iespēja. Jāaizrunā viena no skatuves lo�ām, kur var sēdēt gandrīz nepamanīti,

un ja grāfiene tomēr atteiktos, tad jāizdara tā, lai Aneti pavadītu viņas tēvs un hercogiene. Tādā gadījumā lo�a būtu jāpiedāvā hercogienei. Bet tad būtu jāielūdz arī marķīzs.

Viņ� �aubījās un iegrima ilgās pārdomās.

Protams, �īs kāzas nolemtas, bez �aubām, jau nozīmēta arī salaulā�anās diena.

Viņ� uzminēja savas draudzenes vēlē�anos pēc iespējas drīzāk izprecināt savu meitu Farandālam. Te viņ� vairs nespēja nekā grozīt, nespēja novērst �ī �ausmu brī�a tuvo�anos! Bet, ja nu ar visu to jāsamierinās, vai tad nebūtu labāk sevi savaldīt, apslēpt savas cie�anas, izlikties apmierinātam, apvaldīt savu naidu?

Jā, viņ� uzaicinās arī marķīzu, tā viņ� izgaisinās grāfienes aizdomas un nodro�inās sev draudzīgas attiecības ar jauno pāri.

Paēdis brokastis, viņ� tūdaļ devās uz Operu, lai aizrunātu sev vienu no lo�ām, kas apslēptas aizkaros. To viņam apsolīja. Pēc tam viņ� aizsteidzās pie �iljeruā.

Tūlīt iznāca grāfiene un, vēl vakarvakara maiguma apdvesta, sacīja:

� Cik jūs mīļ�, ka atnācāt!

� Man ir kaut kas priek� jums, � nomurmināja viņ�.

� Kas?

� Lo�a Operā, uz vienīgo Nelsones un Monrozes viesizrādi.

� Ak! Mans draugs, cik tas bēdīgi! Bet mans sēru tērps?

� Jūs to velkat jau gandrīz �etrus mēne�us.

� Ticiet, es nevaru iet.

� Bet Anete? Padomājiet tikai, ļoti iespējams, ka tāds gadījums vairs nekad neatkārtojas.

� Kas viņu pavadīs?

� Tēvs un hercogiene, kurus es arī varu uzaicināt. Es biju nodomājis piedāvāt vietu lo�ā arī marķīzam.

Viņa ieskatījās dziļi viņam acīs, viņas lūpās dega neprātīga vēlē�anās viņu noskūpstīt. Neuzdro�inādamās ticēt savām ausīm, viņa atkārtoja:

� Marķīzam?

� Nu, jā!

Un viņa tūdaļ piekrita �ai kombinācijai.

� Vai jūs jau izlēmāt kāzu dienu? � viņ� ieminējās, �ķietami vienaldzīgs.

� Ak Kungs, jā, gandrīz. Mums ir savi iemesli pasteidzināt �o lietu, jo vairāk tāpēc, ka laulības bija nolemtas jau pirms manas mātes nāves. Jūs atceraties?

� Jā, ļoti labi atceros. Kad tad notiks salaulā�anās?

� Domājams, janvāra sākumā. Es atvainojos, ka agrāk jums to nepateicu.

Ienāca Anete. Viņ� sajuta sirdi straujāk iepukstamies, un viss maigums, ko viņ� izjuta, tagad pēk�ņi pārvērtās rūgtumā; viņa dvēselē uzliesmoja tas savādais kaislais naids, kurā pārvēr�as greizsirdības vajāta mīla.

� Es vēlos jums kaut ko piedāvāt, � sacīja viņ�.

� Tātad, galīgi pārejat uz �jūs�? � iesmējās viņa.

� Klausieties, mans bērns. Esmu informēts par drīzumā gaidāmo notikumu. Saprotiet, tam ta�u reiz tomēr jānotiek. Labāk pāriet uz �jūs� tūlīt nekā vēlāk.

Viņa neapmierināta paraustīja plecus, bet grāfiene klusēja, raudzīdamās kaut kur tālumā, un, likās, kaut ko pārdomāja.

� Ko jūs gribējāt man piedāvāt? � jautāja Anete.

Viņ� pastāstīja par gaidāmo izrādi.

Tas meiteni ielīksmoja un viņa sajūsmināta ar mazas meitenes vieglo draiskulību apķērās viņa kaklam un noskūpstīja abus vaigus.

Viņ� sajuta izgaistam savus spēkus; un �o mazo, svaigo lūpiņu pieskar�anās piespieda viņu apzināties, ka viņa slimība nav izārstējama.

Grāfiene, tikko spēdama savaldīties, sacīja meitai:

� Tu zini, ka tēvs tevi gaida?

� Jā, mamā, es eju.

Viņa aizskrēja, ar pirkstu galiņiem pametusi viņam vairākus gaisa skūpstus.

Tiklīdz meitene aizgāja, Olivjē ievaicājās:

� Viņi dosies ceļojumā?

� Jā, uz trim mēne�iem.

� Jo labāk, � izdvesa mākslinieks, glu�i negribot.

� Mēs padzīvosim kā senāk, � piebilda grāfiene.

� Es ceru, � viņ� nomurmināja.

� Bet pagaidām neaizmirstiet mani.

� Nē, mans draugs.

Viņa vakarvakara maigums, redzot viņas asaras, un �odien izteiktā vēlē�anās uzaicināt arī marķīzu uz operu grāfienē atmodināja cerības.

Viņ� drīzi vien aizgāja. Bet nepagāja ne nedēļa, kad viņa no jauna ar moko�u, greizsirdīgu uzmanību pētīja �ī cilvēka sejā moku pēdas. Viņa nevarēja neredzēt to visu, jo sāpes, kuras viņa uzminēja viņā,

pārdzīvoja arī viņa pati, un Anetes pastāvīgā klātbūtne atgādināja viņai, cik veltīgas visas viņas rūpes un pūles.

Viņu nomāca viss: ir gadi, ir gadi, ir sēru tērps. Viņa bija zaudējusi sava maiguma burvīgo, visu uzvaro�o varu; viņas melnais tērps pasvītroja viņas bālumu, viņas sejas Vītumu, kamēr �āds pats melns tērps darīja vēl �ilbino�āku viņas meitas jaunavīgo skaistumu. Viņa brī�iem sajuta ārprātīgu vēlē�anos noraut no sevis �o sēru tērpu, kas viņu izķēmoja!

Ak, kaut viņa varētu pēc patikas izraudzīties apģērbus, kaut viņa varētu valkāt maigu nokrāsu audumus, kas harmonētu ar viņas sejas krāsu! Tie pie�ķirtu viņas vītumam to māksloto skaistumu, kas vēl varētu sacensties ar viņas meitas dabīgo, bet ne ļoti izkopto skaistumu, un no abām, bez �aubām, viņa būtu vilino�āka.

Viņa ļoti labi zināja, kādu iespaidu atstāj apburo�ie vakara un mīkstie, viļņojo�ie rīta tērpi, kas glabā sevī guļamistabas vieglās, saldās smar�as.

Bet ko gan var panākt ar �o sēru tērpu, ar �o melno arestantu tērpu, kas viņai vēl būs jāvalkā veselu gadu! Veselu gadu! Vēl gadu viņa spiesta valkāt �os melnos tērpus, nespēcīga, uzvarēta! Viņai būs jānoskatās savā noveco�anā! Kas būs noticis ar viņu pēc gada, ja viņas nabaga slimā, dvēseles moku plosītā miesa turpinās tikpat ātri novecoties?

�īs domas viņa vairs nespēja atvairīt, tās postīja ikkatru baudas izjūtu, pārvērta cie�anās visu, kas varēja sagādāt prieku! Ja nebūtu �o uzbāzīgo domu, viņa vēl varētu būt laimīga, priecīga, vesela! Sevī viņa sajuta dvēseli, dzīvu un svaigu, sirdi kā agrāk jaunu; viņa jutās vēlmēm pārpilna, kā cilvēks, kas nupat sāk dzīvot, ilgojas laimes un nes sevī neprātīgu, moko�u vajadzību mīlēt.

Un, lūk, viss patīkamais, viss saldais, reibino�ais, poētiskais, viss, kas skaistu dara dzīvi, viss attālinās no viņas, jo viņa noveco! Viss pagalam! Bet vai viņa vēl nejuta sevi pilnu ar jaunas meitenes burvīgo maigumu un jaunas sievietes kvēlo kaisli? Nekas nav vēl novecojies, tikai viņas ķermenis, no�ēlojamā āda, miesa, kas apsedz kaulus un kas pamazām izbalējusi, nolietojusies kā mīksta drēbe ap koka mēbelēm. Visa viņas uzmanība bija pievērsta �ai matērijai, kas novecojās un sadrupa, un tas sagādāja gandrīz fiziskas cie�anas. Viņai patie�ām likās, ka sajūt it kā vieglas sāpes, ko rada lēnā krunku veido�anās pierē, vaigu un kakla miesas audu novājē�ana un visas tās neskaitāmās sīkās rieviņas, kas izvago noguru�u, novecoju�u ādu. Kā cilvēks, kuru piemeklējusi posto�a slimība, kuru piespie� kasīties nemitīgā niezē�ana, kas līdzinās sāpēm, tāpat arī viņa, �ausmās apzinādamās, cik ne�ēlīgu un riebīgu darbu pastrādā posto�ais laiks, sāka sajust neatvairāmu dziņu nemitīgi aplūkot sevi spogulī, lai pārliecinātos par �ī darba sekām. Spoguļi viņu vilināja, piespieda pieiet pie tiem ar cie�u, pēto�u skatu, lai ik brīdi ieraudzītu jaunas vītuma pēdas, kurām viņa vēlējās pieskarties ar pirkstu galiem, lai labāk par tām pārliecinātos. Sākumā tā bija pārejo�a vēlē�anās, tā sagrāba viņu tikai tad, kad ieraudzīja spoguli. Viņa apstājās uz trotuāriem, lai ieskatītos veikalu logos. �ī para�a drīz pārvērtās slimībā, mānijā. Kabatā viņa nēsāja mazu ziloņkaula kastīti rieksta lielumā, kur glabājās pūderis, vāciņa iek�pusē bija pavisam mazs spogulītis, un bie�i vien viņa atvēra to<pat pa ielu ejot, turēja savā rokā ik brīdi paceldama to pie acīm.

Kad viņa atsēdās savā viesistabā, lai palasītu kādu grāmatu vai uzrakstītu vēstuli, gribēdama kaut uz īsu brītiņu aizmirsties, viņai tomēr drīz vien atkal ienāca prātā spogulis. Viņa cīnījās ar sevi, pūlējās izklaidēties, pievērsdama savas domas citām lietām vai iegrimdama darbā. Bet viss veltīgi! Vēlē�anās viņu hipnotizēja un viņa aizmeta grāmatu vai spalvu, viņas roka satvēra mazo spoguli sudraba rāmī. �ai ovālajā spogulī ietvērās visa viņas seja un tā atgādināja senlaicīgu portreju, kuras kādreiz svaigās krāsas tagad izbalēju�as. Kad viņa diezgan jau bija lūkojusies sejā, viņa nogurusi nolika spoguli uz galda un ķērās atkal pie darba; bet viņa nepaguva izlasīt ne pāris lappuses, nepaguva uzrakstīt ne divdesmit rindas, kad viņu atkal sagrāba neatvairāma un moko�a vēlē�anās aplūkot savu seju spogulī, un viņa no jauna izstiepa roku, lai paņemtu spoguli.

Viņa beidzot sāka pat ienīst �o stiklu, kas apliecināja viņas novī-�anu, noveco�anos. Vienreiz izmisumā un dusmās viņa meta to pret sienu, tas. nokrita un saplīsa.

Bet viņas vīrs, ielicis rāmī jaunu spoguļstiklu, pasnieda to atkal. �is stikls bija tīrāks un skaidrāks. Viņa paņēma to, pateicās un nolēma samierināties ar savu dzīvi.

Vakaros un rītos ieslēgusies savā istabā, viņa no jauna turpināja rūpīgi pārbaudīt riebīgo un nemitīgo sagrau�anas darbu.

Naktī gultā viņa nevarēja aizmigt. Viņa iededzināja sveci un, gulēdama vaļējām acīm, domāja par to, kā bezmiegs un bēdas cītīgi veicina �o briesmīgo, posto�o laika darbu. Nakts klusumā viņa ieklausījās sienas pulksteņa vēzekļa gaitā, un tā, viņai likās, vienmuļi, bet noteikti, �ukstēja: �Laiks iet, laiks iet, laiks iet!�, jā laiks iet, un

viņas sirds sa�ņaudzās tik lielās sāpēs, ka viņa bija spiesta aizdarīt savu muti ar palagu, lai nekļūtu dzirdami viņas izmisuma vaidi.

Pēc �ādām moko�ām naktīm sekoja ilgas snaudas, aizmir�anās stundas; ietinusies siltajos palagos, viņa nogulēja līdz tam laikam, kad ieradās kalpone, lai atvilktu logiem aizkarus un iekurinātu krāsnis. Viņa palika gultā nogurusi, it kā sastingusi: tas nebija ne miega, ne nomoda stāvoklis. Domas aptrula un dvēselē atmodās instinktīva, neizbēgama cerība � tā cerība, kas dzīvo cilvēkā līdz pa�am pēdējam brīdim un iepriecina to.

Rītos tiklīdz viņa piecēlās, viņu pārņēma neatvairāma vēlē�anās lūgties, izlūgties Dievam mazlietiņu līdzjūtības, kaut vismazāko atvieglinājumu.

Viņa nometās ceļos ozola kokā cirsta, krustā sistā Pestītāja tēla priek�ā; tā bija Olivjē dāvana, rets mākslas darbs, ko viņ� bija atradis. Saspiestām lūpām savas dvēseles balsī, kādā cilvēks sarunājas pats ar sevi, viņa griezās pie dievības ar cietēja lūg�anu. Neprātīgi ilgodamās tikt uzklausīta un apmierināta, naiva savās cie�anās kā visi ticīgie lūdzēji, viņa bija pārliecināta, ka Viņ� uzklausīs, ka Viņ� dzirdēs lūg�anu un, varbūt viņas cie�anas aizkustinās Viņu. Viņa nelūdz Viņam, lai dotu viņai to, ko nekad un nevienam Viņ� nav devis � skaistumu, svaigumu un pievilcību līdz kapa malai. Protams, viņai jānovecojas tāpat kā reiz būs jānomirst! Bet kāpēc gan tik drīz? Ir ta�u sievietes, kuru skaistums uzglabājas gandrīz līdz vecumam! Varbūt Viņ� atļaus būt vienai no viņām? Viņa �ēlsirdība, kas pats tik daudz cietis, varbūt atļaus vēl divus, trīs gadus palikt viņai kaut tik pievilcīgai, cik tas nepiecie�ams, lai būtu vēl patīkama!

Viņa nepieminēja Viņam visas �īs lietas, bet domāja par tām, izsūdzot Viņam savas dvēseles neskaidrās vēlē�anās.

Piecēlusies viņa atsēdās pie sava tualetes galdiņa un ar lielu dvēseles dedzīgumu, ar kādu viņa nupat lūdzās, iegrima kosmētiskā darbā; pūderis, viegla masā�a, krāsaini zīmuļi, eļļas, samtainas dūnas un smalkas sarenes pārvērta viņas seju skaistā, trauslā ģip�a maskā.

Uz bulvāra visi atkārtoja tikai divus vārdus: �Emma Nelsone� un �Monroze�. Jo tuvāk operai, jo bie�āk tie bija dzirdami. Milzīgās afi�as uz ielu stabiem vakarā saistīja gājēju uzmanību un gaiss, likās, bija pilns savāda, liela uztraukuma.

Nacionālās Mūzikas Akadēmijas milzīgās celtnes priek�ā drūzmējās ļaudis. Zem tum�ajām debesīm bija saredzama celtnes skaistā, baltā fasāde un neredzamām elektriskām spuldzēm apgaismotās galerijas marmora kolonnas atgādināja dekorāciju.

Laukumā jātnieku pulciņ� uzturēja kārtību. No visām Parīzes malām te sabrauca milzīgs daudzums ekipā�u, aiz kuru logiem bija saredzami gai�i tērpi un neskaidri galvas silueti.

Karietes un lando rindā pabrauca zem arkas, kur uz sekundi apstājās; no ratu kāpnēm viegli noleca augstākās sabiedrības un citas dāmas, ietinu�ās vakara mantijās, izrotāju�ās zvērādām, spalvām un ma�ģīnēm. Cik daudz tur bija dārgu, burvīgi izrotātu ķermeņu!

Lepnās trepes �ķita �ilbino�a mirdzuma izrotātas.

Dāmas karaliskos tērpos, ausīs un ap kaklu mirdzo�ām briljantu dzirkstīm, garām, pa kāpnēm slīdo�ām �lepēm, ap�ilbino�ā procesijā kāpa aug�ā.

Zāle drīzi vien pieplūda ļaudīm, jo tie baidījās palaist nedzirdētu kaut vienu �o abu dziedoņu noti. Viss pla�ais amfiteātris �ilbino�ā elektriskā gaismā bija ļau�u drūzmē�anās un sarunu trok�ņa pilns.

No lo�as, kur jau sēdēja hercogiene, Anete, grāfs, marķīzs, Ber-tēns un de Mizadjē kungs nekas nebija redzams, atskaitot aizkulises, kur pļāpāja, skraidīja un klaigāja ļaudis; te bija redzami mehāniķi kreklos, kungi frakās, aktieri kostīmos. Bet aiz milzīgā, nolaistā priek�kara bija dzirdama ļau�ū pūļa trok�ņo�ana, bija jūtams neskaitāmu kusto�u, uzbudinātu ļau�u tuvums, un viņu uztraukums, likās, izlauzās caur aizkariem un aizsniedza dekorācijas.

Izrādīja �Faustu�.

Mizadjē stāstīja anekdotes par �ī gabala pirmizrādēm Liriskajā teātrī, par �ī gabala caurkri�anu sākumā, pēc kam sekoju�i spīdo�i panākumi. Viņ� pastāstīja �o un to par operas pirmajiem dziedoņiem un par viņu dziedā�anas manierēm atsevi�ķās vietās.

Anete, mazliet pievērsusies viņam, klausījās viņa runā ar kāru, jaunavīgu ziņkārību, ar kādu viņa izturējās pret visu pasauli, un brī�iem viņa uzmeta maigus skatus savam līgavainim, kam pēc da�ām dienām vajadzēja kļūt viņas vīram. Viņa mīlēja viņu kā mīl visas naivas sirdis, viņa mīlēja viņā visas savas rītdienas un nākotnes cerības. Dzīv.es pirmo prieku skurbums un kvēla laimes ilgo�anās piespieda viņu nodrebēt līksmē un gaidās.

Olivjē to visu redzēja, visu zināja, viņ� bija kritis savas greizsirdīgās mīlas nespēkā; ne jau viņa miesa vairs, bet sirds dega ne�ēlīgās

cie�anu ugunīs. Olivjē stāvēja lo�as dibenā, viņ� vēroja abus kā cilvēks, kas notiesāts uz nāvi.

Atskanēja trīs zvani, un diriģenta zi�ļa asie piesitieni pultij pēk�ņi piespieda norimt visām kustībām, apklust �ukstiem un klepo�anai; pēc īsa, dziļa klusuma acumirkļa atskanēja uvertīras pirmās taktis, piepildot zāli ar neredzamo, neatvairāmo, burvīgo mūzikas noslēpumu; tas applīvuro mūsu ķermeni, satrauc nervus un dvēseli poētiskā, jutekliskā kvēlē, piestrāvojot gaisu, kuru mēs elpojam, ar skaņu viļņiem.

Olivjē atsēdās lo�as dziļumā, viņ� jutās sāpīgi aizkustināts, it kā �īs skaņas pieskartos sirds brūcēm.

Bet priek�karam paceļoties, piecēlās arī viņ� un starp dekorācijām, kas attēloja alķīmiķa kabinetu, viņ� ieraudzīja doktoru Faustu, dziļās pārdomās iegrimu�u.

Reizes divdesmit viņ� bija dzirdējis �o operu, tā bija viņam pazīstama visos sīkumos un viņa uzmanība uz brīdi pievērsās publikai, cik to atļāva saskatīt lo�a. Apak�ā, orķestra vietās, viņ� redzēja daudzus pazīstamus kungus, �urnālistus un māksliniekus, tie bija ļaudis, kuri nekad nepalai� garām iespēju atrasties tur, kur ir visi. Apskatot balkonus un lo�as, viņ� domās atzīmēja tās sievietes, kuras vērsa uz sevi ievērību. Grāfiene de Lokrista bija patie�ām apburo�a, mazliet tālāk sēdēja jauna sieviete, kas nupat apprecējās � marķīze d'Ebelina, viņa jau bija paguvusi vērst uz sevi daudzas lornetes. �Laimīga debija� � nodomāja Bertēns.

Ar lielu uzmanību un simpatizēdami visi tagad klausījās tenoru Monroze, kas apsūdzēja tagad dzīvi.

Olivjē domāja: �Kāds izsmiekls! Lūk, Fausts, noslēpumainais, lielais Fausts dzied par milzīgo vil�anos, par pasaules nīcību un tuk�umu, bet �is pūlis nepacietīgi jautā sev, vai nav �pārvērtusies Monrozes balss.� � Tagad viņ� tāpat kā citi visi sāka klausīties uzmanīgāk un caur libreto banālajiem vārdiem, caur mūziku, kas atmodina dvēselē apslēptās jūtas, viņ� savādā, pēk�ņā apskaidrotībā nojauta, kā Gēte sapratis Fausta dvēseli.

Viņ� kādreiz bija lasījis �o poēmu, kuras daiļumu vērtēja ļoti augstu, bet tā toreiz ne visai aizkustināja, un tagad viņ� pēk�ņi izjuta tās neaizsniedzamo dziļumu, jo viņam likās, ka �ai vakarā viņ� pats pārvēr�as Fauslā.

Mazliet saliekusies uz priek�u, atbalstījusies uz lo�as barjeras, Anete klausījās, visa pārvērtusies dzirdē; publikā atskanēja jūsmīgi

�uksti, jo Monrozes baiss tagad likās vēl skaidrāka un sulīgāka nekā agrāk.

Bertēns aizvēra acis. Jau mēnesis, kamēr visu, ko viņ� redzēja, visu, ko pārdzīvoja, visu, ko sastapa savā dzīvē, visu tūdaļ pārvērta savas mīlas elpā. Visu pasauli un pat sevi viņ� upurēja savai neatvairāmai idejai. Visu, ko viņ� atrada daiļu, izmeklētu, visu, ko viņ� pats prata skaistu radīt, visu to viņ� savās domās tūdaļ piedāvāja savai mazajai draudzenei, un viņam vairs nebija nevienas domas, kas nepiederētu viņa mīlai.

Tagad viņ� savā dvēselē centās sadzirdēt Fausta skumju atbalsi; un viņā atmodās vēlē�anās nomirt, vēlē�anās izbeigt �īs savas cie�anas, kas viņu darīja nelaimīgu. Viņ� vēroja Anetes smalko profilu un redzēja, ka arī aiz viņas sēdo�ais marķīzs de Farandāls vēro viņu. Viņ� sajuta sevi vecu, savu laiku nodzīvoju�u, pazudu�u! Ak! Viņ� nedrīkstēja vairs neko gaidīt, nedrīkstēja cerēt, viņ� sajuta sevi atraidītu, sajuta, ka dzīve viņu atvaļinājusi kā vecu ierēdni, kas savu laiku jau nokalpojis un beidzis savu karjeru... cik nepanesamas mokas!

Atskanēja aplausi, sākās Monrozes triumfs. Un Mefistofelis pēk�ņi iznira no zemes.

Olivjē, kas viņu nekad nebija redzējis �ai lomā, sāka klausīties. Atcerēties d'Orbenu, kas ar savu zemes balsi ielika tik daudz dramatisma lomā, un Foru, kura baritons skanēja tik valdzino�i, viņ� mirkli it kā �aubījās.

Bet Monrozes ar neatvairāmu varenību nodziedātā frāze pēk�ņi saviļņoja viņa dvēseli līdz pa�iem pamatiem.

Fausts sacīja Sātanam:

�Dod man dārgumu, kas sevī visu ietver! O, dod man jaunību!�

Un parādās dziedonis zīda tērpā, zobenu apjozies, cepurē ar spalvām, skaists, jauns un apburo�s ar savu dziedātāja māksloto daiļumu.

Zālē atskanēja �uksti. Viņ� bija ļoti skaists un sievietēm patika. Olivjē turpretim jutās vīlies. �is cilvēks zīda tērpā ar savas balss rulādēm un savu gurnu un augsto toņu demonstrē�anu viņam nepatika. Tas vairs neatgādināja īsto, neatvairāmo un draudo�o Fausta bruņinieku, kuram jāpaved Margarita.

Viņ� atkal atsēdās un atcerējās nupat dzirdēto frāzi:

�Dod man dārgumu, kas sevī visu ietver! O, dod man jaunību!�

Viņ� murmināja �os vārdus, kas sāpināja viņa dvēseli, un redzot Anetes gai�matainās galviņas siluetu, izjuta savu neapmierināmo ilgu rūgtumu.

Bet pirmo cēlienu Monroze nobeidza ar tik pārsteidzo�u piln-skanību, ka aplausu troksnis, kāju sitieni, bravo kliedzieni zāli pārvērta negaisa brāzmā. Priek�kars nokrita un no jauna pacēlās divas reizes, bet vispārējā sajūsma vēl nenorima. Kad priek�kars nolaidās tre�o reizi, at�ķirot no publikas skatuvi un iek�ējās lo�as, hercogiene un Anete vēl da�as sekundes turpināja aplaudēt, par ko viņām īpa�i pateicās tenors, pagriezies un viegli, graciozi palocīdamies viņām.

� O! Viņ� mūs redzēja! � sacīja Anete.

� Cik brīni�ķīgs mākslinieks! � iesaucās hercogiene.

Un Bertēns, paliecies uz priek�u, neapmierināts noskatījās, kā tenors pazuda aizkulisēs savā teatrālajā gaitā.

Visi runāja tikai par viņu. Viņa panākumi pie sievietēm bija tikpat trok�ņaini kā viņa mākslinieka talanta panākumi. Viņ� bija apceļojis visas galvaspilsētas, visur satraucot sievi�u prātus. Runāja gan, ka sentimentas neprātības viņu maz aizkustināju�as, viņ� aprobe�ojies ar savām mākslinieka uzvarām. Mizadjē atstāstīja ļoti uzmanīgos vārdos � Anetes klātbūtnes dēļ � da�us notikumus no �ī mākslinieka dzīves, un hercogiene, iekarsusi, sāka apgalvot, ka saprot un attaisno visas neprātības, un smiedamās nobeidza:

� Vai gan var pretoties cilvēkam ar tādu balsi!

Olivjē saskaitās un rūgtā balsī piebilda, ka viņ� nesaprot �ādu jūsmo�anu par aktieriem, �iem mū�īgajiem cilvēku tipu atveidotājiem, kas katru vakaru uzstājas jaunās lomās, tēlodami cilvēkus, kuri viņam visi vienlīdz sve�i.

� Jūs esat greizsirdīgs, � sacīja hercogiene. � Jūs visi ienīstat aktierus, tāpēc ka viņi gūst lielākus panākumus nekā jūs.

Pēc tam, pagriezusies pret Aneti, viņa jautāja:

� Bet tu, balodīt, tu nupat vēl tikai ieej dzīvē, tu visu vēl redzi veselīgām acīm, kādas tavas domas par �o tenoru?

� Es? Es atrodu, ka viņ� ir ļoti skaists, � Anete pārliecino�i atbildēja.

Atkal trīsreiz atskanēja gongs, vēstīdams otrā cēliena sāk�anos; pacēlās priek�kars un pavēra baznīcas skatu.

Nel�one bija brīni�ķīga. Arī viņas balss bija progresējusi, un viņa dziedāja vēl pārliecino�āk un aizraujo�āk. Tā patie�ām bija lieliska, apbrīnojama, apburo�a dziedātāja, kuras pasaules slava līdzinājās Bis-marka vai Lessepsa slavai.

Kad Fausts piegāja viņai un savā apburtajā balsī uzrunāja:

Tik sekot skaistai jaunkundzei,

Vai viņu pavadīt es varu?

Un kad gai�matainā, skaistā, iejūsmino�ā Margarita atbildēja:

Te nava skaistas jaunkundzes,

Es mājās viena aiziet varu.

zālei pār�alca sajūsmas trīsas.

Kad nokrita priek�kars, troksnis un kliedzieni sasniedza grandiozus apmērus, un Anete plauk�ķināja tik ilgi un dedzīgi, ka Bertēns ar lielām pūlēm tikai spēja savaldīties, lai nesatvertu viņas rokas un viņu nesavaldītu. Jaunas cie�anas sa�ņaudza viņa sirdi. Starpbrīdī viņ� klusēja, domas kavējās aizkulisēs, kur grimējās �is riebīgais dziedonis, kas tik ļoti maldināja meitenes prātus.

Pēc tam pacēlās priek�kars; bija redzama dārza ainava.

Savāds mīlas drudzis tūdaļ piestrāvoja zāli, jo nekad vēl �ī mūzika, kura, likās, bija tikai skūpstu elpa, nebija atradusi divus tādus dziedoņus. Tie vairs nebija divi slaveni aktieri: Monroze un Nelsone; tās bija divas būtnes no ideālās pasaules, tās gandrīz pat nebija būtnes � tās bija tikai divas balsis; mīlo�ā vīrie�a mū�īgā balss, padevīgās sievietes mū�īgā balss; un �īs balsis kopīgi izteica visu to poēziju un maigumu, kas slēpjas cilvēkā.

Fausts dziedāja:

�Ļauj, ļauj man tevī lūkoties!�

Un viņa balsī izskanēja tāda dievinā�ana, jūsma un lūg�ana, ka uz brīdi visu sirdis zālē sagrāba mīlas ilgas.

Olivjē atcerējās, ka viņ� pats �os vārdus �ukstēja dārzā, pie Ronsjēras pils logiem. Toreiz tie viņam �ķita mazliet banāli, bet tagad tie traucās lidot no viņa lūpām kā kaisles pēdējais kliedziens, kā pēdējā lūg�ana, kā pēdējā cerība, kuras piepildī�anos viņ� varēja gaidīt savā dzīvē.

Pēc tam viņ� vairs neklausījās, nekā vairs nedzirdēja. Viņa sirds vai lūza aiz asas, dzēlīgas greizsirdības, jo viņ� redzēja, ka Anete pielika kabatas lakatiņu acīm.

Viņa raudāja! Tātad viņas sirds atmodās, sāka dzīvot sievietes mazā sirds, kas vēl nekā nezināja. Te, blakus viņam, nemaz par viņu nedomājot, viņa sāka saprast, cik ļoti mīla var sagūstīt cilvēka būtni, un �o noslēpumu vainai piespieda saprast un pārdzīvot no�ēlojamais, dziedo�ais komediants.

Ak, tagad viņ� vairs neienīda marķīzu de Farandālu, �o muļķi, kas nekā neredzēja un nekā nesaprata! Bet toties negantāk viņ� ienīda �o riebīgo cilvēku triko ģērbā, kas prata iekvēlināt meitenes dvēseli!

Viņ� vēlējās pieskriet viņai kā pieskrien cilvēkam, kuru nes un grib iznīcināt satrakots zļrcjs, saķert viņas roku, aiznest viņu sev līdzi kliedzot: �Iesim projām no �ejienes! Iesim! Es jūs lūdzu!�

Kā viņa klausījās, kā viņa drebēja! Un cik ļoti viņ� cieta! Olivjē mocījās, vērodams �o dziedoni, kas, likās, ir sēja un pļāva mīlu �ai zālē, un viņ� ienīda visu pasauli �ī tenora triumfa dēļ � sievietes, kas neprātīgi iejūsmotas sēdēja savās lo�ās, nelie�us vīrie�us, jo tie sarīkoja svinības �im fatam...

Mākslinieks! Viņu sauc par mākslinieku, lielu mākslinieku! Un viņ�, �is pajaco, citu domu izteicējs, guva tādus panākumus, kādus nekad neieguva pats autors! Jā! Tāda ir ļau�u taisnība un sapra�ana, �o nejēgu, pretenciozo diletantu sapra�ana, kurai visu mū�u strādā lielākie cilvēces mākslas meistari! Viņ� redzēja un dzirdēja viņu aplausus, kliedzienus, sajūsmu; un sensenais, apvaldītais naids, kas vienmēr dzīvoja viņa lepnās plebeja sirds dziļumos, tagad pārvērtās negantā ārprātīgā naidā pret �iem nelie�iem, kas kļuvu�i visspēcīgi, pateicoties vienīgi savām mantotajām tiesībām un savai bagātībai.

Līdz izrādes beigām viņ� sēdēja klusēdams, savu domu mocīts, pēc tam, kad norima pēdējais sajūsmas uzliesmojums, viņ� piedāvāja savu roku hercogienei, kamēr Aneti paņēma zem rokas marķīzs. Viņi sāka doties lejup pa lielajām trepēm, uz kurām mirdzēja sievie�u greznie tērpi, kailie pleci un vīrie�u melnās frakas. Pēc tam hercogiene, Anete, viņas tēvs un marķīzs iesēdās lando, bet Olivjē Bertēns un Mizadjē palika Operas laukumā.

Pēk�ņi Bertēns sajuta savā sirdī maigumu pret �o cilvēku vai, pareizāk sakot, to dabīgo draudzību, kādu sajūtam pret senu paziņu, sastopot to sve�ā malā. Te, �o sve�o, vienaldzīgo ļau�u pūlī, viņ� sajuta sevi aizmaldīju�os, bet ar Mizadjē viņ� tomēr varēja runāt.

Un viņ� paņēma viņu zem rokas.

� Jūs, domājams, tūlīt vēl neiesiet mājā, � viņ� sacīja. � Laiks ir jauks, pastaigāsimies brīdi.

� Labprāt.

Viņi aizgāja Madalēnas ielas virzienā. Bulvāri bija ļau�u un trok�ņa pilni, kā jau vakaros pēc teātra un operas izrādēm.

Mizadjē galva bija pilna tūksto� lietām, tūksto� tematiem, un viņ� atraisīja savādu daiļrunību par vienu no �iem tematiem, kas viņu

interesēja visvairāk. Mākslinieks atļāva viņam runāt, neklausīdamies nemaz, ko viņ� runā; viņ� gāja viņam blakus, turēdams viņu zem rokas, un bija pārliecināts, ka viņam laimēsies piespiest viņu ierunāties par meiteni. Viņ� soļoja, pilns greizsirdības moku, fiziski salauzts, pārliecināts, ka viņam pasaulē vairs nav vietas.

Un viņa cie�anas kļūs arvien lielākas, no nākotnes nekas vairs nav gaidāms. Tā paies viena diena pēc otras, viena tuk�āka par otru, viņ� no tāluma redzēs, kā viņa dzīvo, cik viņa laimīga, mīlama, un, protams, arī viņa pati mīlēs. Mīļākais! Varbūt arī viņai būs mīļākais tāpat kā mātei. Visu to pārdomājot, viņam likās, ka neviens nekad nav tik daudz cietis kā viņ�.

Mizadjē�arvien vēl turpināja runāt un Bertēns, savu neatvairāmo domu vajāts, viņu pārtrauca, nomurminādams gandrīz pret savu gribu:

� Anete �odien bija brīni�ķīga.

� Jā, apburo�a...

Un mākslinieks piebilda, lai aizkavētu Mizadjē �ķetināt tālāk savu domu pavedienu:

� Viņa ir skaistāka, nekā viņas māte kādreiz bija.

Mizadjē izklaidīgi piekrita viņam, atkārtodams vairākas reizes: �Jā... jā... jā...�, bet viņa prāts vēl nebija pilnīgi pievērsies �im jaunajam sarunu tematam.

Olivjē pielietoja viltību un ieminējās par lietām, pret kurām Mizadjē nespēja būt vienaldzīgs.

� Pēc viņas kāzām viņai piederēs viens no lepnākajiem saloniem visā Parīzē.

Ar to pietika, un daiļo mākslu inspektors tūdaļ smalki novērtēja to stāvokli, kādu ieņems fran�u sabiedrībā marķīze de Farandāla.

Bertēns klausījās un skatīja Aneti jau lielā, spo�i apgaismotā salonā dāmu un kungu sabiedrībā. Bet arī �ī glezna darīja viņu greizsirdīgu.

Viņi tagad soļoja pa Malzerba bulvāri. Ejot gar namu, kurā dzīvoja de �iljeruā, mākslinieks pacēla acis. Aiz logu aizkariem, likās, dega ugunis. Viņam pamodās aizdomas, ka hercogiene un viņas brālēns ir, varbūt, ielūgti tur �ovakar uz glāzi tējas. Un viņu sagrāba ārprātīgas dusmas, sirds sa�ņaudzās ne�ēlīgās sāpēs.

Kad viņi aizsniedza Viljē prospektu un apstājās pie nama, kur dzīvoja mākslinieks, pēdējais jautāja:

� Jūs ta�u ienāksiet?

� Nē, pateicos. Ir jau vēls. Jādodas pie miera.

� Lūdzu, uziesim pie manis, mēs vēl brīdi papļāpāsim.

Domas, ka viņam tagad jāpaliek vienam pēc visiem tiem uztraukumiem, kurus viņ� nupat pārdzīvoja, Olivjē dvēseli satrauca neminamās bailēs. Patreiz viņam blakus atradās cilvēks, tas bija jāpatur tuvumā.

� Tomēr uziesim, es jau sen domāju jums piedāvāt kādu savu zīmējumu, tagad jūs pats to varēsiet izvēlēties.

Zinādams, ka �āds apdāvinā�anas prieks piemeklē māksliniekus ne.visai bie�i un kā solījumus parasti drīzi vien atkal aizmirst, Mizad-jē nolēma izmantot �o gadījumu. Kā daiļo mākslu inspektors viņ� bija pratis sakrāt jau krietnu zīmējumu kolekciju.

� Es eju jums līdzi, � viņ� sacīja.

Viņi uzgāja aug�ā.

Uzmodinātais sulainis atnesa groku, un brīdi sarunas grozījās ap glezniecību. Bertēns izrādīja savas skices, lūdzot Mizadjē izvēlēties to, kura patīk vislabāk. Mizadjē brīdi �aubījās, bedzot izvēlējās meiteņu grupu, kas lec pāri auklai uz trotuāra. Pēc tam viņ� gandrīz tūdaļ vēlējās aiziet, paņemdams līdzi mākslinieka dāvanu.

� Es jums to nosūtī�u, � sacīja mākslinieks.

� Nē, nē, es vēlos to tūlīt ņemt līdzi, lai vēl �ovakar, pirms gulētie�anas, papriecātos par skaisto dāvanu.

Nekas nespēja Mizadjē vairs atturēt, un Olivjē Bertēns atkal palika viens savā mājā, atmiņu un pārdzīvoto moku cietumā.

Otrā rītā apkalpotājs, ienesdams tēju un laikrakstus, atrada savu kungu sēdo�u gultā. Olivjē Bertēns bija tik ārkārtīgi bāls, ka apkalpotājs pat nobijās.

� Kungs slims?

� Nieki. Maza migrēna.

� Vai neliksiet ko atnest?

� Nē. Kāds �odien laiks?

� Lietus līst.

� Labi. Vairāk man nekā patreiz nevajag.

Uzlicis, kā vienmēr, uz mazā galdiņa tējas traukus un laikrakstus, apkalpotājs aizgāja.

Olivjē paņēma Figaro. Ievadā bija nodrukāts raksts: �Glezniecības tagadne�. Tā bija neapvaldīta slavas dziesma �etriem vai pieciem jauniem māksliniekiem, kuri, būdami patie�ām smalki koloristi, efekta dēļ pastrīpoja un pārspīlēja savas labās īpa�ības un pretenciozi uzstājās mākslas revolucionāru un ģeniālu novatoru lomās.

Kā visi vecākās paaudzes mākslinieki, Bertēns ienīda �os jaunekļus, ienīda viņu nemiera garu, apstrīdēja viņu teorijas. Tāpēc jau �ī raksta sākumā viņ� sajuta dusmīgu uztraukumu, kas vēl vairāk mocīja viņa slimo sirdi. Zemāk viņ� pēk�ņi ieraudzīja arī savu vārdu; un da�i vārdi vienas frāzes beigās pārsteidza viņu kā dūres sitiens krūtīs; �Savu laiku pārdzīvojusī Olivjē Bertēna māksla...�

Viņ� vienmēr bija jūtīgs pret kritiku, kā nopeļo�u, tāpat arī cildino�u; bet vispār viņu vairāk apbēdināja nopaļā�ana. Negatīvas atsauksmes it kā apliecināja tās viņa iek�ējās �aubas, kas viņu nemitīgi plosīja.

Kādreiz, viņa spīdo�ās uzvaras laikos, kad viņu cildināja visās malās, viņ� viegli aizmirsa �ādas bravūrīgas kritikas dzēlienus. Bet tagad radās daudz jaunu mākslinieku, kuriem bija savi pielūdzēji, un Olivjē Bertēna vārds tika cildināts jau daudz retāk, bet uzbrukumi bija jāsaņem daudz bie�āk. Viņ� sajuta sevi ierindotu veco, apdāvināto mākslinieku pulkā, kuros jaunie atsakās redzēt savus skolotājus. Ar apvainojo�u necienību viņ� un da�i viņa kolēģi bija izmesti no tagadējās mākslinieku saimes, un viņ� piecēlās, murminādams vārdus, kas bija ievainoju�i viņa sirdi: �Savu laiku pārdzīvojusī Olivjē Bertēna māksla.�

Nekad viņ� nebija juties tik sagrauzts, tik izmisis, nekad viņ� nebija tik pilnīgi sajutis savu pazu�anu � sava fiziskā un garīgā �es� pazu�anu. Tā viņ� nosēdēja divas stundas krēslā kamīna priek�ā, sildīdams kājas, nespēdams pat pakustēties. Pēc tam viņu sagrāba vēlē�anās nomierināties, paspiest mīļa cilvēka roku, palūkoties uzticīgās acīs; viņ� vēlējās, lai viņu pa�ēlotu, nomierinātu, noglāstītu, pateiktu draudzīgus vārdus. Kā vienmēr �ādos brī�os viņ� devās pie grāfienes.

Viesistabā ieejot, viņ� ieraudzīja Aneti. Viņa stāvēja pie rakstāmgalda un pabeidza rakstīt vēstulei adresi. Uz galda blakus viņai bija redzams Figaro jaunākais numurs. Bertēns reizē ieraudzīja ir meiteni, ir laikrakstu un apmulsis apstājās, neuzdro�inādamies pieiet. Ja nu viņa jau ir izlasījusi! Viņa apgriezās un norūpējusies steidzīgi izsaucās:

� A! Sveiki, mākslinieka kungs! Atvainojiet mani, ja es jūs pametu vienu. Aug�ā sēd modiste un mani gaida. Jūs sapratīsiet: kāzu diena tuvojas... Nopietns moments. Es nosūtī�u pie jums māti, viņa patreiz apsprie�as ar manu mākslinieci �uvēju. Ja viņa man būs vajadzīga, es atņem�u jums viņu uz da�ām minūtēm.

Un viņa gandrīz skrie�us pazuda, lai redzētu, cik viņai ļoti jāsteidzas.

Viņa aizskrēja, nepateikusi viņam neviena laipna vārda, neuzmetusi viņam neviena maiga skata, viņam, kas viņu tik ļoti mīlēja... tik ļoti mīlēja... Tad viņa skats atkal apstājās pie atvērtā Figaro numura; un viņ� nodomāja: �Viņa jau izlasījusi �o rakstu! Mani tagad apsmej, mani ienīst. Viņa vairs netic man. Tagad viņas acīs es neesmu nekas.�

Viņ� paspēra pāris soļus un piegāja laikrakstam kā cilvēkam, kam grib cirst pliķi. Pēc tam viņ� sacīja sev: �Bet varbūt viņa tomēr vēl nav izlasījusi. Viņa ta�u tik nevaļīga �odien. Bet �ovakar pie pusdienu galda viņas klātbūtnē, bez �aubām, par to runās, un viņa gribēs izlasīt �o rakstu.�

Ar neapzinīgu kustību, gandrīz instinktīvi viņ� paņēma laikraksta numuru, salocīja to un paslēpa kabatā, ātri kā zaglis.

Ienāca grāfiene. Ieraudzījusi Olivjē nāves bālo, izmocīto seju, viņa saprata, ka viņa cie�anas sasniegu�as augstāko pakāpi.

Viņa pieskrēja viņam; arī viņas dvēsele bija moku pilna, arī viņas miesa sāpēja. Uzlikusi savas rokas viņa pleciem, ieskatījusies dziļi viņa acīs, viņa sacīja:

� Ak, cik jums grūti!

�oreiz viņ� vairs necentās to noliegt un izmisis atteica:

� Jā... jā... jā!

Viņa sajuta, ka vēl drusciņ un viņ� sāks jau raudāt, tāpēc aizveda viņu viesistabas vistum�ākajā kaktā, kur viņi atsēdās krēslos aiz maza, senlaiku zīda apvilkta aizbīdņa.

� Mans nabaga Olivjē, cik jūs stipri cie�at! � viņa sacīja līdzcietīgi, viņa cie�anu sagrauzta.

� Stiprāk nekā jūs domājat, � viņ� sacīja, pieglauzdams galvu draudzenes plecam.

� Ak, es jau zināju to, � viņa skumji �ukstēja. � Es visu to sajūtu. Es redzēju, kā pamodās un uzplauka jūsu jūtas.

Viņ� taisnojās it kā viņu apvainotu:

� Es tur neesmu vainīgs, Anjī.

� Es to ļoti labi zinu... es jūs nemaz neapvainoju. � Un mazliet pagriezusies, viņa lēni pieskārās ar savām lūpām Olivjē acīm un sajuta tur asaru rūgtumu.

Viņa nodrebēja, viņai likās, ka nupat viņa izdzērusi izmisuma kausu, un viņa vairākkārt atkārtoja:

� Ak, mans nabaga... mans nabaga draugs!

Pēc tam viņa piebilda:

� Te ir vainojamas mūsu sirdis, kas vēl nav novecoju�as. Savu sirdi es jūtu vēl dzīvības pilnu!

Viņ� gribēja runāt, bet nespēja, viņu smacēja asaras. Viņ� pieglaudās viņai un viņa dzirdēja satraukto, nevienādo elpo�anu. Bet tad arī viņa atkal sajuta savas bailes, ko iedvesa mīla, kas jau tik ilgus gadus kvēloja viņas dvēselē, un viņa sacīja izmisu�ā balsī, kādā izpau� lielu nelaimi:

� Ak Kungs, cik ļoti jūs viņu mīlat!

Un viņ� vēlreiz atzinās:

� Jā, es viņu mīlu!

Viņa brīdi padomāja, pēc tam no jauna jautāja:

� Vai jūs mani nekad tā netikāt mīlējis?

Viņ� negribēja to noliegt, jo patreiz pārdzīvoja vienu no tiem momentiem, kad nemelo, un atbildēja:

� Nē, es toreiz biju pārāk jauns.

Tas viņu pārsteidza.

� Pārāk jauns? Kā to saprast?

� Dzīve toreiz man likās ārkārtīgi jauka. Tikai mūsu gados sākam pazīt to mīlu, kas dzīvē ir viss.

Viņa iesmējās:

� Vai �īs jūsu jūtas atgādina tās jūtas, kas jūs saistīja pie manis?

� Jā un nē... tas gandrīz ir viens un tas pats. Es jūs mīlēju tā kā vien iespējams sievieti mīlēt. Viņu es mīlu tāpat kā mīlēju jūs, jo viņa ta�u ir tas pats, kas jūs; bet �ī mīla kļuvusi neuzvarama, pārvērtusies tai visu sagraujo�ā varā, kas ir stiprāka kā nāve. Es atrodos tās varā, kā dego�a māja liesmu varā.

Viņa juta, ka viņas līdzcietību izgaisina greizsirdība, un viņa piebilda kārdino�ā balsī:

� Mans nabaga draugs! Pēc da�ām dienām viņa jau būs sieva un aizbrauks. Viņu neredzot, jūs, bez �aubām, izveseļosieties.

Viņ� noraido�i palocīja galvu.

� O! Es esmu pazudis, es vairs neesmu glābjams.

� Nu, nē ta�u, nē! Jūs neredzēsiet viņu trīs mēne�us. Tas ir pietieko�i ilgs laiks. Jums ta�u pietika trīs mēne�u, lai viņu iemīlētu stiprāk nekā mīlējāt mani, bet jūs mani pazīstat jau veselus divpadsmit gadus.

Bezgalīgi izmisis, viņ� tagad lūdzās:�

� Anjī, nepametiet mani!

� Ko gan es varu izdarīt, mans draugs?

� Nepametiet mani vienu!

� Es apciemo�u jūs tik bie�i, cik jūs to vēlēsieties.

� Nē. Atļaujiet man palikt pēc iespējas ilgāk jūsu tuvumā.

� Jūs būsiet tad ari viņas tuvumā.

� Un jūsu tuvumā.

� Jums nav jāredz vairs viņa pirms kāzām.

� Ak! AnjT!

� Vai vismaz pēc iespējas retāk.

� Vai es varu te palikt �ovakar?

� Nē, �ādā stāvoklī, kādā jūs atrodaties patreiz, tas nav iespējams. Jums jāizklaidējas. Ejiet uz klubu, uz teātri, vienalga kur, bet te jūs palikt nevarat.

� Es jūs lūdzu.

� Nē, Olivjē, tas nav iespējams. Un bez tam �odien pie manis ēdīs pusdienas cilvēki, kuru klātbūtne jūs vēl vairāk uztrauks.

� Hercogiene? Un... viņ�?

� Jā.

� Bet es ta�u vakar vakarā biju viņu sabiedrībā.

� Un jūs vēl to pieminat! Dikti labi jūs laikam jūtaties pēc vakar vakara?

� Es apsolos būt mierīgs.

� Nē, tas nav iespējams.

� Tad es aizeju.

� Kāpēc jūs tik ļoti steidzaties?

� Es vēlos pastaigāties.

� Tas ir labi, staigājiet vairāk, staigājiet līdz vēlam vakaram, līdz galīgam nogurumam, un tad ejiet gulēt.

Viņ� piecēlās.

� Ardievu, Anjī.

� Ardievu, dārgais draugs. Es citrīt jūs apciemo�u. Vai jūs vēlaties, lai es kā senos laikos no jauna pierādītu lielu pārdro�ību? Es izlik�os, ka esmu paēdusi divpadsmitos brokastis savā mājā, bet ēdī�u brokastis pie jums pusdivos.

� Jā, ļoti vēlos. Cik jūs laba!

� Tāpēc ka es jūs mīlu.

� Es, es arī, es jūs mīlu.

� Ak, nesakiet man to.

� Ardievu, Anjī.

� Ardievu, mans draugs. Līdz citrītām!

� Ardievu.

Viņ� apbēra skūpstiem viņas rokas, pēc tam noskūpstīja pieri un arī lūpu kaktiņus. Viņa acīs tagad vairs nemirdzēja asaras, sejā bija lasāma apņem�anās. Pirms aizie�anas viņ� apkampa viņu, un, uzspie�ot lūpas viņas pierei, ieelpoja visu viņas mīlu.

Pēc tam neatskatīdamies ātri aizgāja.

Palikusi viena, viņa atkrita krēslā un sāka raudāt. Tādā stāvoklī viņa būtu tur palikusi līdz naktij, ja pēk�ņi nebūtu ieradusies Anete, kas meklēja māti. Lai pagūtu noslaucīt asaras un nomierināties, grāfiene sacīja:

� Tūlīt, bērns. Es uzrakstī�u vēl pāris vārdus. Ej vien aug�ā, pēc minūtes es ieradī�os.

Līdz vakaram laiks pagāja debatēs par Anetes pūru.

Pusdienās bija ielūgti hercogiene un viņas brālēns, kas tagad skaitījās jau pie �iljeruā ģimenes nākamajiem locekļiem.

Pie galda viņi pārsprieda vakarvakara izrādi, kad pēk�ņi ienāca sulainis, nesdams rokā trīs lielus puķu pu�ķus.

De Mortemena kundze brīnījās:

� Ak, mans Dievs, no kurienes tie?

Anete iesaucās:

� Ak, cik skaisti ziedi! Kas gan tos mums varētu sūtīt?

Viņas māte atbildēja:

� Olivjē Bertēns, protams.

Visu �o dienu pēc viņa aizie�anas viņa domāja par viņu. Viņai �ķita viņ� tik drūms, tik traģiski noskaņots, viņa tik skaidri redzēja viņa neatvairāmo nelaimi, un viņu pa�u tas tik neganti sāpināja, ka viņa, kas mīlēja tik maigi un pa�aizliedzīgi, tagad sajuta sirdī savādas, baigas priek�nojautas.

Patie�ām, visos trīs puķu pu�ķos atrada mākslinieka vizītkartes. Uz tām ar zīmuli bija uzrakstīti grāfienes, hercogienes un Anetes vārdi.

De Mortemena kundze ieminējās:

� Viņ�, liekas, ir saslimis, jūsu draugs Bertēns? Es atrodu, ka viņ� vakar vakarā izskatījās pavisam slikti.

�¹ Jā, � atbildēja grāfiene de �iljeruā, � esmu mazliet norūpējusies par viņu, lai gan viņ� pats vēl nesūdzas.

Viņas vīrs piebilda:

� Jā, viņ� dara to pa�u, ko darām mēs visi, viņ� novecojas. Patreiz viņ� pat ārkārtīgi steidzas novecoties. Man liekas, ka vecpui�i parasti kļūst veci uzreiz. Viņ� patie�ām ir ļoti pārvērties.

� Jā, jā, � grāfiene nopūtās.

Farandāls pēk�ņi pārtrauca sa�ukstē�anos a�- Aneti, lai pateiktu:

� �odien �Figaro� iespiests viņam ļoti nepatīkams raksts.

Visi uzbrukumi, visas kritikas, visas viņas drauga talanta nievas grāfieni ārkārtīgi saniknoja.

� O! � viņa sacīja, � cilvēkam ar Bertēna talantu nav jāpiegrie� vērība tamlīdzīgiem ķengājumiem.

�iljeruā pabrīnījās:

� Jūs sakāt, viņam nepatīkams raksts, bet es to vēl neesmu lasījis. Kurā lappusē?

Marķīzs atbildēja:

� Pirmā lappusē, ievads, zem virsraksta: �Glezniecības tagadne�.

Tagad deputāts vairs nebrīnījās:

� Glu�i pareizi. �o rakstu es neizlasīju taisni tāpēc, ka te ir runa par glezniecību.

Visi pasmaidīja, ju labi zināja, ka atskaitot politiku un zemkopību �iljeruā kungu cits nekas neinteresēja.

Pēc tam sarunas novirzījās uz citiem tematiem, līdz beidzot visi pārgāja viesistabā, kur pasniedza kafiju. Grāfiene neklausījās sarunās, viņa tikko atbildēja uz jautājumiem; viņu vajāja savādas bailes, viņa domāja, ko gan patreiz dara Olivjē. Kur viņ�? Kur viņ� ēda pusdienas? Kur viņ� patreiz atrodas ar savu slimo, neizdziedināmo sirdi? Tagad viņa ļoti no�ēloja, ka atļāva �orīt viņam aiziet; un viņa nojauta, ka viņ� patreiz klaiņo pa ielām skumīgs, atstumts, vientuļ�, cie�anu vajāts.

Līdz hercogienes un viņas brālēna aizie�anai viņa nepateica gandrīz neviena vārda, savādu, neskaidru, māņticīgu baiļu pārņemta; pēc tam viņa apgūlās, raudzījās tumsā un domāja par viņu.

Pagāja ilgs laiks, kad pēk�ņi viņai izlikās, ka zvana. Viņa nodrebēja, atsēdās gultā un sāka klausīties. Nakts klusumā zvana trīsas atskanēja otrreiz.

Viņa izlēca no gultas un piespieda elektriskā zvana podziņu, lai uzmodinātu savu kalponi. Ar sveci rokās viņa izskrēja koridorā.

Viņa jautāja caur durvīm:

� Kas tur ir?

Sve�a balss atbildēja: �.

� Vēstule.

� Vēstule, no kā?

� No doktora.

� No kura doktora?

� Es nezinu. Notika nelaime.

Ne�aubīdamās vairs, viņa atvēra durvis. Ienāca fiakra va�onis vaskadrānas cepurē. Viņ� pasniedza grāfienei vēstuli. Viņa izlasīja adresi: �Ļoti steidzama � grāfam de �iljeruā.�

Rokraksts nebija pazīstams.

� Ienāciet dziļāk, draugs, � viņa sacīja, � atsēstieties un uzgaidiet mani.

Pie vīra istabas durvīm viņas sirds sāka dauzīties tik stipri, ka viņa nespēja pasaukt viņu. Viņa piedauzīja durvīm ar metāla sve�turi. Grāfs jau gulēja un nekā nedzirdēja.

Tad viņa ārkārtīgā nepacietībā un uztraukumā sāka sist ar kāju durvis, un pēc tam atsaucās vīra miegainā balss:

� Kas tur ir? Cik pulkstenis?

Viņa atbildēja:

� Es. Es atnācu jums nodot ļoti steidzamu vēstuli, ko atnesa va�onis. Notikusi nelaime.

� Uzgaidiet, es jau ceļos. Tūlīt izie�u, � atskanēja grāfa murmino�ā balss.

Pēc minūtes viņ� iznāca rīta svārkos. Tai pa�ā brīdi, zvana uzmodināti, ieradās arī abi sulaiņi un apmulsu�i raudzījās sve�iniekā, kas sēdēja viesistabā.

Grāfs paņēma vēstuli un, grozīdams to savās rokās, sacīja:

� Kas gan to raksta? Es nevaru uzminēt.

Grāfiene nepacietīgi piebilda:

� Izlasiet ta�u!

Viņ� uzplēsa vēstuli un sāka to lasīt, bet tūdaļ arī iesaucās un baiļu pilnām acīm palūkojās sievā.

� Ak, mans Dievs, kas noticis? Sakiet! � sacīja viņa.

� O! � viņ� sacīja, stipri uztraucies. � Liela nelaime!... Liela nelaime!... Bertēns pakritis zem karietes riteņiem.

Viņa iekliedzās:

r

� Viņ� nomiris!

� Nē, nē, � sacīja grāfs, � izlasiet pati.

Viņa izrāva no viņa rokām vēstuli un sāka lasīt:

�Godāts kungs, notikusi liela nelaime. Mūsu draugu, slaveno gleznotāju Olivjē Bertēna kungu apgāzis omnibuss, kura ritenis pārgājis viņa ķermenim. Acumirklī es vēl neuzdro�inos tuvāk noteikt, kādas sekas var rasties pēc �ī notikuma. Iespējams, ka ļaunu seku nebūs, bet ir arī iespējams, ka viss beidzas traģiski un ļoti drīz. Bertēna

kungs ļoti lūdz jūs un grāfieni dc �iljeruā apmeklēt viņu tūlīt. Es ceru, godāts kungs, ka grāfiene un jūs neatteiksieties izpildīt mūsu drauga vēlē�anos, jo iespējams, ka viņ� vairs nesagaida rītu.

Doktors de Rivils."

Grāfiene raudzījās vīrā platām �ausmu pilnām acīm. Pēc tam viņa pēk�ņi sajuta sevi piestrāvojam ar to varonību, kas bie�i vien briesmu brī�os sievieti padara stiprāku par vīrieti.

� Drēbes un ka�oku, drīzāk! � sacīja viņa, pagriezusies pret savu kalponi.

� Ko kundze vēlās uzģērbt? � ieminējās kalpone.

� Vienalga. Ko vēlaties.

� �ak, � viņa sacīja vīram, � saģērbies piecās minūtēs!

Apgriezusies, lai dotos savā istabā, viņa ieraudzīja va�oni.

� Jūs karietē atbraucāt? � viņa jautāja.

� Jā, kundze.

� Labi, mēs brauksim jūsu karietē.

Un viņa ieskrēja savā istabā saģērbties.

Kad viņa, kaut kā steigā apģērbusies, ieskrēja pie vīra, tas vēl nebija saģērbies. Viņa rāva to sev līdzi.

� Iesim, � viņa nepacietīgi sacīja, � iedomājieties, viņ� ta�u var nomirt.

Grāfs pārbijies sekoja viņai, kājām taustīdams tum�o trepju kāpes, lai nepakluptu.

Brauciens bija īss un kluss. Grāfiene tik stipri drebēja, ka zobi sitās viens pret otru, un caur karietes loga aizkariem viņa redzēja, ka aizskrien lietus apmiglotās gāzes laternas. Piebrauku�i un izkāpu�i no karietes, viņi atrada mākslinieka dzīvokļa durvis neaizslēgtas, trepju sarga telpas bija apgaismotas un tuk�as.

Aug�ā trepju galā viņus sagaidīja doktors de Rivils, mazs, iesirms, apaļ�, ļoti pieklājīgs cilvēks. Viņ� zemu palocījās grāfienes priek�ā, pēc tam pasniedza roku grāfam.

� Nu kā, doktor? � jautāja grāfiene, smagi elpodama, piekususi no steidzīgās kāp�anas pa trepēm.

� Ceru, kundze, ka tas neizrādīsies tik bīstami kā es sākumā domāju.

Viņa iesaucās:

� Viņ� nemirs?

� Nē. Es vismaz tā domāju.

� Jūs varat man apgalvot, ka viņ� dzīvos?

]

� Nē. Es tikai izsaku cerības, ka �ai gadījumā būs tikai darī�anas ar vienkār�u triecienu vēdera virspusei, bez iek�ējiem traucējumiem.

� Ko jūs domājat ar iek�ējiem traucējumiem?

� Plīsumus.

� Kā jūs zināt, ka tādu nav?

� Es vismaz tā domāju.

� Bet ja nu tomēr ir plīsumi?

� O, tad tā ir nopietna lieta.

� Viņ� var nomirt?

� Jā.'

� Drīz?

� Ļoti drīz. Pēc da�ām minūtēm vai pat pēc da�ām sekundēm.

Bet apmierinieties, kundze, esmu pārliecināts, ka viņ� izveseļosies

divās nedēļās.

�

Viņa uzklausīja viņu uzmanīgi, lai visu zinātu, visu saprastu.

Pēc tam viņa atkal ieminējās:

Kādi un kur iespējami plīsumi?

� Piemēram, aknās.

� Vai tas būtu ļoti bīstami?

� Jā... bet mani tas ļoti pārsteigtu, ja tikai tagad atklātos �ie sare�ģījumi. Ieiesim pie viņa. Tas viņu iepriecinās, jo viņ� jūs nepacietīgi gaida.

Ieejot istabā, viņa vispirms ieraudzīja bālo seju uz baltā spilvena.

Viņu apgaismoja da�u sve�u gaisma un kamīna liesmas atgaisma, kas darīja viņa seju vēl bālāku; un �ai nāves bālajā sejā grāfiene ieraudzīja acis, kas vēroja viņas tuvo�anos.

Redzot �o mirēja seju, tūdaļ izgaisa visa viņas varonība, enerģija un noteiktība. Un tas bija viņ�, kuru viņa vēl �odien redzēja, bet kur� tagad bija pārvērties ēnā!

Tikko dzirdami viņa izdvesa: �Ak Kungs!� un �ausmās drebēdama piegāja viņam.

Viņ� pūlējās pasmaidīt, lai nomierinātu grāfieni, bet �is smaids viņa seju padarīja vēl briesmīgāku.

Viņa piegāja gultai, uzlika savas rokas Olivjē rokām, kas bija izstieptas gar viņa ķermeni, un �ukstēja:

� Ak, mans nabaga draugs.

� Tas nekas, � tikko dzirdami sacīja mākslinieks, galvu nepagriezis.

Viņa raudzījās viņā, viņa pārvēr�anās pārsteigta. Viņ� bija tik bāls, ka likās, ka viņā vairs nav palicis nevienas asins pilītes. Viņa vaigi bija iekritu�i un acis bija dziļi, it kā neredzamiem diegiem, ievilktas pierē.

Viņ� redzēja savas draudzenes izbailes un nopūtās:

� Lūk, kāds es tagad izskatos!

� Kā tas notika? � viņa jautāja, turpinādama viņu cie�i uzlūkot.

Viņam bija ļoti grūti runāt, un brī�iem visa viņa seja raustījās

nervozās konvulsijās.

� Es nepaskatījos... es domāju ko citu... pavisam citu ko... jā... un lūk omnibuss mani notrieca pie zemes un pārbrauca manam vēderam.

Viņa klausījās, savās iedomās tēlodama �o �ausmīgo ainu. Pēc tam viņa jautāja:

� Jūs daudz asiņu pazaudējāt?

� Nē. Mazliet. Esmu tikai drusciņ saspaidīts...

� Kur tas viss notika? � viņa turpināja izvaicāt.

Viņ� atbildēja klusā balsī:

� Es pats labi nezinu. Tas bija ļoti tālu.

Doktors piecēla krēslu, kurā grāfiene tūdaļ atsēdās, galīgi sagurusi. Grāfs palika stāvam pie slimnieka kājām, nomurminādams caur zobiem:

� O, mans nabaga draugs... mans nabaga draugs... cik �ausmīga nelaime!

Viņ� patie�ām dziļi cieta, jo mīlēja Olivjē.

� Bet kur tas viss notika? � atkārtoja grāfiene.

Doktors atbildēja:

� Es pats to labi nezinu vai, pareizāk sakot, nekā te nesaprotu. Noticis tas Gobelēna apkārtnē, gandrīz ārpus Parīzes. Tā vismaz apgalvoja fiakra va�onis, kas viņu atveda. Pēc viņa vārdiem, viņ� slimnieku paņēmis tur no aptiekas, kur viņu ienesu�i deviņos vakarā.

Pēc tam, pieliecies Olivjē, viņ� piebilda:

� Vai taisnība, ka nelaime jūs pārsteidza Gobelēna avēnijas tuvumā?

Bertēns aizvēra acis it kā pūlēdamies atcerēties, tad nomurmināja:

� Es nezinu.

� Bet kur jūs gājāt?

� Patreiz nevaru atcerēties. Es gāju bez mērķa, tur, kur kājas mani nesa.

Grāfiene nespēja vairs savaldīties, viņa izņēma no kabatas lakatiņu, pielika to acīm un sāka raudāt.

Tagad viņa zināja, uzminēja, kā viss noticis! Kā nepanesams smagums tagad viņu �ņaudza sirdsapziņas pārmetums, ka viņa �odien neatļāva Olivjē palikt pie viņas, ka izdzina viņu uz ielas, kur viņ�, skumju un sāpju apmāts, nokļuva zem omnibusa riteņiem.

� Neraudiet, jūs sāpināt mani, � sacīja mākslinieks klusi.

Ar ārkārtīgu gribasspēku viņa piespieda sevi norimties, un platām acīm sāka lūkoties viņā; viņas seja it kā sastinga, lai gan pār to lēni ritēja asaras.

Viņi raudzījās viens otrā nepakustēdamies, un viņa atkal uzlika savas rokas viņa rokām, kas nevarīgi atpūtās uz palaga. Viņi raudzījās viens otrā aizmirsu�i, ka te atrodas arī citi cilvēki; viņu skati sastapās un piestrāvoja sirdis ar pārcilvēcisku uztraukumu.

Steidzīgi, mēmi, nebeidzamā ķēdē plaiksnījās viņu priek�ā atmiņu momenti, senās mīlas brī�i, viss, ko viņi pārdzīvoja kopīgi, viss, kas vienoja viņus dzīvē, viss, kas piespieda viņu ziedoties.

Viņi uzlūkoja viens otru, un viņu lūpās raisījās neuzvarama vēlē�anās runāt, vēlreiz pateikt un uzklausīt tūksto� intīmas, skumjas lietas. Viņa sajuta, ka visādā ziņā jāaizraida �ie abi vīrie�i, kas stāvēja viņai aiz muguras. Viņa sāka pārdomāt, kā to izdarīt.

Viņas vīrs un doktors sarunājās pusbalsī. Viņi apspriedās par slimnieka apkalpo�anu.

Pagriezusi galvu, grāfiene jautāja ārstam:

� Vai jūs atvedāt viņam kopēju?

� Nē, es domāju atsūtīt sanitāru, tas pratīs labāk slimnieku uzraudzīt.

� Atsūtiet abus. �ādos gadījumos nekait lieka uzmanība. Vai jūs varat tos atsūtīt jau �onakt, jo jūs ta�u pats, domājams, nepaliksiet te līdz rītam?

� Patie�ām, es gribu iet mājās. Es te atrodos jau �etras stundas.

� Atgrie�oties mājā, parūpējieties atsūtīt cilvēkus, kas uzraudzītu slimnieku un apkalpotu viņu.

� Naktī tas diezgan grūti izdarāms. Es mēģinā�u.

� Tas ir nepiecie�ami.

� Viņi varbūt apsolīsies, bet vai atnāks?

� Mans vīrs brauks jums līdzi un piespiedīs viņus atnākt, ja viņi to nedarīs labprātīgi.

� Bet jūs, kundze, te nevarat viena palikt.

� Es!... � iesaucās viņa, un viņas balsī skanēja ir vaimanas, ir izaicinājums, ir nikns protests pret nepaklausību. Pēc tam viņa iespaidīgi izteica prasības, kuras pavēlēja izpildīt acumirkļa stāvoklis. Visādā ziņā nepilnas stundas laikā te jāierodas sanitāram un sievietei, lai būtu cilvēki pie rokas, ja stāvoklis ņemtu ļaunu virzienu. Tāpēc tie jāizceļ no savām gultām un jāatved �urp. To var izdarīt tikai viņas vīrs. Pagaidām, kamēr viņi ierodas, pie slimnieka paliks viņa � tas ir viņas pienākums un tiesības. Viņai tas jādara kā viņas draugam, kā sievietei. Tāds ir viņas lēmums un neviens to nespēs grozīt.

Viņa sprieda pareizi. Vajadzēja piekrist viņai un izpildīt viņas pavēli.

� Bet galvenais, � viņa piebilda vīram, � atgriezieties drīzāk, atgriezieties drīzāk.

� Es aizvedī�u jūs savā karietē, � sacīja ārsts grāfam. � Tādā kārtā jūs pagūsiet drīzāk atgriezties. Jūs būsiet te jau pēc nepilnas stundas.

Pirms aizie�anas ārsts vēl rūpīgi izklausīja slimnieku, lai pārliecinātos, vai viņa stāvoklis ir apmierino�s.

�iljeruā �aubījās.

� Vai jums neliekas pārgalvība tas, ko mēs darām? � viņ� ieminējās.

� Nē. Briesmas nedraud. Viņam vajadzīgs tikai miers un atpūta. De �iljeruā kundze parūpēsies, lai viņ� nerunātu, un ari pa�ai viņai jārunā pēc iespējas mazāk.

Grāfiene satrūkās uz pārvaicāja:

� Tātad nedrīkst ar viņu sarunāties?

� O, nē, kundze. Ņemiet krēslu un atsēstieties pie viņa. Viņ� nejutīsies vientuļ� tas viņu mazlietiņ atvieglos; bet viņu nedrīkst nogurdināt ar sarunām un pat domām. Es ieradī�os te ap deviņiem rītā. Ardievu, kundze, atļaujiet apliecināt jums savu cienību.

Viņ� aizgāja, zemu palocījies; viņam sekoja grāfs, atkārtodams sievai:

� Neuztraucies, dārgā! Es atgriezī�os nepilnas stundas laikā, un tad jūs varēsiet braukt mājā.

Kad viņi aizgāja, viņa vēl brīdi paklausījās, kā aizver un aizslēdz lejā durvis un aizdārd kariete.

Apkalpotāji un saimniece vēl stāvēja slimnieka istabā, gaidīdami pavēles.

� Jūs varat tagad iet, � sacīja grāfiene, � es pazvanī�u, kad tas būs vajadzīgs.

Viņi aizgāja, un viņa palika viena pie slimnieka.

Viņa piegāja gultai un, uzlikusi savas rokas spilveniem, pieliecās un sāka raudzīties slimnieka sejā. Pēc tam viņa jautāja, pieliekusies tik tuvu viņam, ka viņas vārdi kā viegla elpa pieskārās viņa sejai:

� Jūs pats metāties zem omnibusa?

Pūlēdamies pasmaidīt, viņ� atbildēja:

� Nē, es pats nemetos, tas uzdrāzās man virsū.

� Nav taisnība, jūs pats to darījāt.

� Nē, ticiet man, tā nebija mana vaina.

Pēc brī�a, tā brī�a, kad visa dvēsele, liekas, atmirdz acīs, viņa piebilda:

� Ak, mans dārgais, dārgais Olivjē! Un es jums atļāvu aiziet �odien, es jūs nepaturēju pie sevis!

� Tas tomēr notiktu, ja ne �odien, tad rīt, � viņ� pārliecino�i atbildēja.

Viņi atkal raudzījās viens otrā, cenzdamies saskatīt viens otra visapslēptākās domas.

Viņ� sacīja:

� Nedomāju, ka dzīvo�u. Es pārāk cie�u.

� Jūs ļoti cie�at? � viņa izdvesa.

� O! Jā!

Viņa pieliecās vēl tuvāk viņam un viegliem, maigiem skūpstiem pieskārās viņa pierei, acīm un vaigiem. Viņa elpoja kā elpo bērni, kad tie skūpsta. Viņa atkārtoja to ilgi, ilgi. Viņ� ļāvās �im vieglo, maigo, trauslo, uzmanīgo glāstu lietum, kas viņu nomierināja, atsvaidzināja, jo viņa seja tagad likās mazāk sāpju pilna.

Pēc tam viņ� sacīja:

� Anjī!

Viņa norima viņu skūpstīt un sāka klausīties.

� Ko vēlaties, mans draugs?

� Man nepiecie�ams jūsu solījums.

� Apsolu visu, ko vēlaties.

� Ja es nenomirstu līdz rīta gaismai, apsolieties, ka atvedīsiet pie manis Aneti, vienu reizi, tikai vienu reizi! Es tik ļoti nevēlētos nomirt, viņu neredzējis... Padomājiet, ka... rīt... �ai stundā... es varbūt... es dro�i vien aizvēr�u savas acis uz mū�īgiem laikiem... un es jūs vairs neredzē�u, nekad vairs... ne jūs... ne viņu...

Viņas sirds to nespēja vairs paciest.

� O! Kļūsiet... kļūsiet... jā, es apsolos atvest viņu.

� Vai jūs zvērat?

� Jā, zvēru, mans draugs... Bet tagad kļūsiet, nerunājiet vairs. Jūs mani ne�ēlīgi mokāt... kļūsiet...

Pēk�ņas sāpes piespieda pārvērsties viņa sejai; kad sāpes mitējās, viņ� sacīja:

� Mums atliku�i tikai da�i mirkļi būt kopā, izlietosim tos ardievām. Es jūs tā mīlēju...

Viņa nopūtās:

� Un es... kā es jūs mīlu tagad, tā es mīlēju jūs vienmēr!

Viņ� atkal ierunājās:

� Visa mana laime bijāt jūs. Tikai pēdējās dienas bija grūti... tā nav jūsu vaina, Anjī. Ak, mana nabaga Anjī... cik dzīve da�reiz ir skumja... un cik grūti nomirt!...

� Kļūsiet. Olivjē. Es lūdzu jūs...

Viņ� neklausīdamies turpināja:

� Cik es varētu būt laimīgs, ja juijps nebūtu meita...

� Kļūsiet... ak Dievs! Kļūsiet...

Likās, viņ� nesarunājās ar viņu, bet tikai domāja balsī:

� Ak! Tas, kas izdomājis un radījis cilvēkus, tas ir bijis akls vai ļoti ļauns...

� Olivjē, lūdzu jūs... Ja jūs kādreiz esat mani mīlējis, tad kļūsiet... nerunājiet vairs tā.

Viņ� lūkojās viņā, kas bija pieliekusies viņam; viņa bija nāves bālumā, un viņ� apklusa.

Tad viņa atsēdās krēslā un atkal saņēma viņa roku.

� Tagad es noliedzu jums runāt, � sacīja viņa. � Nekustieties, domājiet par mani kā es domāju par jums.

Viņi atkal raudzījās viens otrā, nepakustēdamies, saskāru�ies savām karstajām rokām. Viegliem paspiedieniem viņa spieda �o drud�aino roku, kuru turēja savā rokā, un viņ� atbildēja ar tikko jūtamu pirkstu pakustinē�anu. Ikkatrs viņu rokas spiediens atmodināja viņu atmiņā senās mīlas brī�us. Ikkatra roku intīmā saskar�anās bija dārgs, noslēpumains jautājums un atbilde.

� Vai jūs atceraties? � sacīja viņi viens otram, un skumji bija viņu jautājumi un skumjas bija atbildes.

Un tagad, kad viņi redz un jūt viens otru varbūt pēdējo reizi �ai dzīvē, savās domās viņi gadu pēc gada pārdzīvoja mīlas stāstu; istabā bija dzirdama tikai viegla uguns sprēgā�ana kajnīnā.

Pēk�ņi viņ� it kā no sapņa atmodies �ausmās izdvesa:

� Bet jūsu vēstules!

Viņa jautāja:

� Ko? Manas vēstules?

� Es varēju nomirt, tās neiznīcinājis.

Viņa iesaucās:

� Ak! Kāda man daļa! It kā tā būtu galvenā lieta? Lai tās atrod un lasa. Kas man tur!

Viņ� atbildēja:

� Es, es to nevēlos. Piecelieties, Anjī. Atveriet rakstāmgalda apak�ējo atvilktni, tur tās visas ir. Tās jāiemet ugunī.

Viņa turpināja sēdēt, galvu noliekusi, it kā tas, ko viņ� lika darīt, būtu kauna darbs.

Viņ� turpināja:

� Anjī, es lūdzu. Ja jūs to neizdarīsiet, jūs piespiedīsiet mani mocīties, neprātīgi uztraukties. Padomājiet, tās ta�u var nonākt kāda rokās, notāra, sulaiņa... varbūt pat jūsu vīra rokās... es nevēlos...

Viņa piecēlās, arvien vēl �aubīdamās un atkārtodama:

� Nē, tas ir pārāk grūti, pārāk ļauni. Man liekas, ka jūs prasāt, lai es sadedzinu jūsu un manu sirdi.

Viņ� lūdza; viņa seja raustījās nāves mokās.

Redzot viņa cie�anas, viņa beidzot piegāja rakstāmgaldam. Viņa atvilka atvilktni, kas bija pilna vēstulēm, un uz visām aploksnēm ieraudzīja adresi, kuru tik bie�i bija rakstījusi. Cik labi viņa pazina �īs divas rindiņas � cilvēka vārdu, ielas nosaukumu, viņa pazina tos kā pati savu vārdu, kā vien var pazīt tos da�us vārdus, kas visu mū�u izteiku�i visu viņas cerību, visu laimi. Viņa vēroja �īs vēstules, kas slēpa visu, ko viņa bija pratusi pateikt par savu mīlu, ko bija pratusi nolaupīt savai dvēselei, lai visu to atdotu viņam.

Viņ� mēģināja pagriezt galvu, lai redzētu viņu, un vēlreiz atkārtoja:

� Drīzāk, sadedziniet tās!

Tad viņa sagrāba �īs vēstules. Tās likās smagas kā mokas, likās reizē dzīvas un miru�as; tās ta�u bija viņas dvēsele, sirds, tur ta�u bija izteikts visas viņas mīlas būtības �es�; un tagad viņa atcerējās, kādā steigā rakstīja da�as no �īs vēstulēm: cik daudz tur bija sajūsmas, dzīves līksmes, cik daudz mīlas!

Olivjē atkārtoja:

� Sadedziniet tās, sadedziniet, Anjī!

Tad viņa vēstules iemeta kamīnā. Pēc tam viņa pieskrēja atvilktnei, paķēra citas savas vēstules un meta tās kamīnā; viņas kustības bija ātras un asas, viņa steidzās drīzāk nobeigt �o �ausmīgo darbu.

Kad atvilktne bija iztuk�ota un kamīns bija pilns vēstulēm, viņa nostājās kamīna priek�ā un vēroja kā liesma sāk pamazām iznīcināt �īs aprakstītās papīra lapiņas. Drīzi vien vēstuļu balto piramīdu apvija liesma, kas apgaismoja visu istabu; un �ī liesma apgaismoja arī stāvo�o sievieti un gulo�o vīrieti. Tur liesmoja viņu mīla, kas tagad pārvērtās pelnos.

Grāfiene apgriezās un spo�ās liesmas atgaismā ieraudzīja savu draugu, kas bargu seju pūlējās pagriezties gultā.

Viņ� jautāja:

� Visas?

� Jā, visas.

Bet pirms pieietu viņam, viņa uzmeta vēl pēdējo skatu �ai posto�ajai liesmai, un pēk�ņi �ai gandrīz jau sadegu�o, nomelnēju�o papīru kaudzē viņa it kā pamanīja kaut ko sarkanu. Tas atgādināja asins pili. Tā, likās, bija vēstuļu dvēsele; un no ikkatras vēstules kā no rētas, likās, sūcās asinis, kas lēni ieritēja ugunī, atstājot aiz sevis purpura svītru.

Savādās, mistiskās bailēs nodrebēja grāfienes dvēsele, viņa atkāpās it kā viņas priek�ā notiktu slepkavība, bet pēc -tam viņa pēk�ņi saprata, ka tas, ko viņa redzēja, bija tikai izkusu�as zīmoglakas piles.

Tad viņa pagriezās pret slimnieku un, pacēlusi viņa galvu, uzmanīgi nolika to atkal spilvena vidū. Bet viņ� kustējās, un viņa sāpes kļuva lielākas. Tagad viņ� grūti elpoja, un viņa sejā bija lasāmas ārkārtīgas cie�anas. Acīmredzot viņ� vairs neapzinājās, ka viņa ir blakus.

Viņa sāka gaidīt, lai viņ� mazliet nomierinās, lai atkal atver savas acis un palūkojas, lai viņ� vēl pateiktu kaut vienu vārdiņu.

Beidzot viņa ieminējās:

� Jūs loti cie�at?

f

Viņ� neatbildēja.

Viņa noliecās un uzlika pirkstu viņa pierei, lai piespiestu viņu paskatīties. Viņ� patie�ām atvēra acis, neizteiksmīgas, neprātīgas acis.

Viņa �ausmās atkārtoja:

� Jums grūti?... Olivjē! Atbildiet! Varbūt jūs vēlaties, lai es pasauktu kādu... papūlieties pateikt kaut vienu vārdu!

Viņai likās, ka viņ� izdvesa:

� Atvediet viņu... jūs zvērējāt man...

Pēc tam viņ� sakustējās zem palagiem, viņa ķermenis raustījās krampjos un seja trīcēja.

Vina atkartoja:

� Olivjē, ak, mans Dievs! Olivjē, kas notiek?... Jūs vēlaties, lai es pasauktu...

�oreiz viņ� dzirdēja, jo atbildēja:

� Nē... tas nekas...

Un patie�ām, likās, ka viņ� nomierinās, ka viņa sāpes norimst; pēk�ņi viņ� it kā sastinga, it kā iegrima miegā. Cerēdama, ka viņ� varbūt iemigs, viņa atsēdās krēslā pie gultas, saņēma viņa roku savā un sāka gaidīt. Viņ� nekustējās, viņa zods bija piespiedies krūtīm, caur pusatvērto muti izlidojo�ā īsā elpa, likās, plosīja viņa kaklu. Tikai pirksti brī�iem pakustējās, un grāfiene �o viņa pirkstu raustī�anos sajuta visā savā būtnē, viņa sāka bailēs drebēt un vēlējās kliegt. Tās nebija vairs apzinīgas maigas pirkstu kustības, kas noguru�o lūpu vietā izteica viņu sirds skumjas, tie bija nerimsto�u sāpju krampji, kas izteica tikai miesas mokas.

Tagad viņa sajuta tikai bailes, �ausmīgas bailes un neprātīgu vēlē�anos aiziet, pazvanīt, pasaukt cilvēkus, bet viņa nedrīkstēja pakustēties, lai netraucētu viņa mieru.

Caur viņa vaidiem viņa sadzirdēja brauco�o ekipā�u, tālo troksni uz ielas; un viņa klausījās, vai neapklusīs ratu troksnis pie �ī nama durvīm, un neieradīsies viņas vīrs, lai atpestītu viņu no �īm �ausmām.

Kad viņa vēlējās atbrīvot savu roku no Olivjē rokas, viņ� saspieda to vēl cie�āk, dziji nopūzdamies. Tad viņa nolēma gaidīt un nekustēties, lai neuztrauktu viņu.

Kamīnā uguns sāka izdzist, noslāpdama zem vēstuļu melno pelnu kaudzes; arī sveces jau apdzisa; kaut kur iebrik�ķējās mēbeles.

Māja bija klusa kā izmirusi, tikai lielais sienas pulkstenis trepju telpā kārtīgi nozvanīja stundas un pusstundas. Nakts klusumā tas dziedāja it kā atgādinādams, ka laiks aizsteidzas, zvanīdams visda�ādākajiem zvaniem.

Grāfiene sēdēja nepakustēdamās un sajuta, ka dvēseli sāk mocīt arvien lielākas bailes. Rēgainas gleznas, likās, plaiksnījās viņas acu priek�ā, �ausmīgas domas migloja galvā; un viņai likās, ka viņa sajūt, kā pamazām paliek auksti Olivjē pirksti. Vai jau beigas? Nē, nē ta�u! Un tomēr � no kurienes gan nāca �ī neizsakāmā, ledainā aukstuma pieskāriena sajūta? Viņa, ārkārtīgi pārbijusies, piecēlās un pavērās viņa sejā.

Mū�īgā Miera ap�ēlots, viņ� tagad atdusējās, norimis, nejūtīgs, vienaldzīgs pret visām bēdām.