Fransuā Moriaks

Terēze Dekeirū. Od�u ņudzeklis

Romani

Kungs, ap�ēlojies, ap�ēlojies par neprātīgajiem � gan vīriem, gan sie�vām! Ak, radītāji Vai var uzskatīt viņus par necilvēkiem, ja tu vienīgais zini, kāpēc viņi ir pasaulē, kāpēc viņi tādi kļuvu�i un kāpēc viņi nemaz ne�varēja būt citādi�

�arls Bodlērs

Terēze, daudzi sacīs, ka tevis nav. Bet es zinu �� tu esi, jo gadiem ilgi tev sekoju, bie�i apturu, kad ej garām, un norauju tev masku.

Atceros, jaunībā ieraudzīju tavu bālo sejiņu ar plāna�jām lūpām smacīgā tiesas zālē, kur tavu likteni izlēma tiesne�i, kas tomēr nebija tik bargi kā spalvu pu�ķiem greznoju�ās dāmas.

Vēlāk tu man parādījies kādas lauku mājas viesistabā �* jauna, nervoza sieviete, ko ar aprūpē�anu kaitināja gan vecas radinieces, gan aprobe�ots virs. �Kas viņai lēcies?� viņi teica. �Mēs ta�u izpildām visas viņas iegribas.�

Cik rei�u kop� tā laika esmu tīksmi vērojis tevi, kad tu sēdēji, atbalstījusi palielajā rokā savu augsto, skaisto pieri! Cik rei�u caur ģimenes sprosta dzīvajiem re�ģiem esmu redzējis, kā tu riņķo tur glu�i kā vilcene un �ad tad uzmet man niknu, drūmu skatienu!

Daudzi brīnīsies, kā es esmu varējis radit tik atbaido�u tēlu, vēl nesimpātiskāku par citiem maniem varoņiem. Vai tie�ām man nekad neizdosies parādīt cilvēkus, no kuriem strāvot strāvo tikumība, kuriem ir �sirds uz delnas�? Ta�u

ar cilvēkiem, kam �sirds uz delnas�, neatgadās traģiski notikumi, bet man zināmas drāmas, kas risinās noslēgtās sirdis un ir cie�i saistītas ar miesas ne�ķīstību.

Es vēlētos, Terēze, lai cie�anas tevi pievērstu dievam, un jau sen loloju domu, ka tu būsi svētās Lokustas 1 vārda cienīga. Ta�u daudzi, kas vēl tic kritu�o un cietēju dvēseļu izpirk�anai, tad sāktu klaigāt par zaimo�anu.

Lai nu kā, bet, �ķiroties no tevis uz �ās drūzmainās ietves, es vismaz ceru, ka tu nebūsi vientuļa.

1 Lokusta � senās Romas burve, kas ar savām dzirām noindēja Imperatoru Klaudiju un viņa dēlu Britāniku. (T u l k.)

Advokāts atvēra durvis. Terēzei Dekeirū, stāvot tiesas nama gaiteni pie sānu izejas, sejā iesitās miglas dzes�trums, nu viņa dziļi ieelpoja valgo gaisu. Viņa baidījās, vai ti/. ielas negaida ziņkārīgie, un vilcinājās iet laukā. No plalanas stumbra atdalījās kāds cilvēks paceltu apkakli; viņa pazina savu tēvu. Advokāts uzsauca: �Lieta iz�beigta!� � un pagriezās pret Terēzi:

��� Varat nākt ārā, neviena nav.

Viņa nogāja pa mitrajiem pakāpieniem. Jā, mazais lau�kums likās pilnīgi tuk�s. Tēvs nenoskūpstīja meitu, pat nepaskatījās uz viņu, � viņ� sāka izjautāt advokātu Diro, un tas atbildēja pusbalsī, it kā baidīdamies, vai kāds ne�noklausās. Terēze uztvēra aprautu sarunu:

�������� Rīt saņem�u oficiālu paziņojumu par lietas izbeig��anu nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

��� Vai vēl nevar būt kāds pārsteigums?

��� Nē, cauri ir, kā mēdz teikt.

�� Pēc mana znota liecības tas kļuva skaidrs.

���� Skaidrs � skaidrs � Nekad visu nevar zināt.

������� Ja jau viņ� pats apgalvo, ka nekad nav skaitījis pilienus�

��� Ziniet, Larok, �ādās prāvās upura liecība ,,.

Atskanēja Terēzes balss:

��� Nekāda upura nebija.

���� Es gribēju teikt � savas neuzmanības upura, kundze.

Abi vīrie�i uzmeta a�u skatienu jaunajai sievietei, kura

stāvēja nekustēdamās, cie�i ietinusies apmetnī, un ierau�dzīja viņas bālo seju, kas nekā nepauda. Viņa jautāja, kur stāv kariete; izrādās, tēvs bija licis ku�ierim gaidīt ārpus pilsētas uz Bido ceļa, lai nepievērstu uzmanību.

Viņi pārgāja pāri laukumam � platānas lapas bija pie�lipu�as pie lietus saslapētajiem soliem. Par laimi, tagad agri satumsa. Turklāt nokļūt līdz Bido ceļam varēja pa

'

visklusākajām �ās suprefektīiras pilsētas ielām. Terēze so�ļoja vidū, abi vīrie�i � viņai katrā pusē; tie atkal bija sāku�i spriedelēt, ta�u, iedama tiem cie�i blakus, viņa traucēja sarunu biedrus, un tie grūstīja viņu ar elkoņiem. Tad viņa mazliet atpalika un, novilkusi kreisajai rokai cimdu, sāka aizgaiņāt mu�as no veco māju mūra sienām, gar kurām viņi gāja. Reizēm garām pabrauca kāds strād�nieks ar divriteni vai zemnieku rati; vairoties no dubļu �ļakatām, Terēze piespiedās pie sienas. Cik labi, ka krēsla aizplīvuroja seju un cilvēki nevarēja viņu pazīt. Tikko cep�tas maizes un miglas smar�a viņai nebija vienīgi paras�tais aromāts, kas vakaros plūsmo �ai mazpilsētā, � Terēze juta tajā beidzot atgūtās dzīves smar�u; viņa aizvēra acis, ieelpodama duso�ās zemes un mitrās zāles dva�u, cenzda�mās nedzirdēt, par ko tērgā mazais līkkājis, kas ne reizi nepagriezās un nepaskatījās atpakaļ uz meitu, � ja viņa nokristu ceļmalā, nedz viņ�, nedz advokāts Diro to nepa�manītu. Tagad viņi vairs nebaidījās pacelt balsi.

���� Dekeirū kunga liecība tie�ām bija lieliska. Ta�u vēl uzrādās recepte: tātad runa bija par viltojumu� Un ārsts Pedmē iesniedza sūdzību �

��� Viņ� paņēma savu sūdzību atpakaļ�

��� Bet kādu paskaidrojumu viņa sniedza! Sve�s cil�vēks viņai iedevis recepti�

Terēze joprojām gausināja soļus � ne tik daudz aiz noguruma kā aiz nevēlē�anās atkal dzirdēt visus �os vār�dus, ar kuriem viņu apdullināja daudzas nedēļas; tomēr atstatums noklusināja tēva griezīgo balsi:

��� Cikreiz neesmu viņai teicis: �Izdomā ta�u, nelaimīgā, kaut ko citu � izdomā ko citu ��

Viņ� tie�ām bija to vairākkārt teicis un varēja mazgāt rokas nevainībā. Kāpēc viņ� vēl uztraucas? Tas, ko viņ� sauc par ģimenes godu, ir glābts; līdz senāta vēlē�anām neviens neatcerēsies �o gadījumu. Tā domāja Terēze, un viņai ļoti gribējās, lai viņa vairs nevarētu panākt abus vīrie�us, bet pārspriedes iekarsībā tie bija apstāju�ies ceļa vidū un �estikulēja.

���� Ticiet man, Larok, dro�am pieder pasaule � pārejiet uzbrukumā, ievietojiet rakstu �Le Setneur� svētdienas nu�murā. Vai vēlaties, lai es par to parūpējos? Nosaukumu vajadzēs dot, piemēram, �Nekrietnas baumas� �

���� Nē, draugs, nē, nē! Bez tam � kāpēc jāatbild? Ir ta�u pārāk skaidrs, ka izmeklē�ana izdarīta pavir�i, nav

pat aicināti eksperti grafoloģijā. Sī liela jānoklusē, jānolu�ē, citas izejas, manuprāt, nav. Es pats rīkotos, netau�pītu pūles, bet ģimenes labā tas viss jānotu�ē, viss jānotu�ē�

Terēze vairs nesaklausīja advokāta Diro atbildi, jo abi pielika soli. Viņa atkal alkaini ieelpoja valgo nakts gaisu, it kā viņai draudētu noslāp�ana; pēk�ņi prātā ienāca Zili Bellāda � nepazīstamā vecmāmiņa no mātes puses: vi�ņas seja Terēzei bija sve�a, un velti būtu meklēt pie Larokiem vai Dekeirū kādu �ās sievietes ģīmetni, degerotipu vai fotogrāfiju � neviens par viņu nezināja nekā cita kā tikai to, ka viņa kādā jaukā dienā aizgājusi no mājas. Terēze (edomājās � arī viņa būtu varējusi tāpat pazust, nogrimt nebūtība; vēlāk viņas meita, mazā Mārī, vairs neatrastu albumā tās sievietes attēlu, kura laidusi viņu pasaulē. Ta�u patlaban Marī jau guļ vienā no apak�stāva islabām, un �ovakar vēlu, atbraukusi Ar�elūzā, Terēze ieies tur un tumsā ieklausīsies, kā meitenīte miegā elpo, nolieksies pār gultiņu, un slāpēs iztvīku�ās lūpas samek�lēs �o duso�o dzīvībiņu.

Pie ceļmalas grāvja stāvēja kariete ar nolaistu jumtu, tās laternas meta gaismu uz divjūga zirgu kārnajiem krustiem. Pa labi un pa kreisi no ceļa kā tum�s mūris slējās me�s. No abiem ceļa uzbērumiem pirmās priedes stiepa citcitai pretī zarus un savijās galotnēm, � zem �ās arkas ceļ� ietiecās noslēpumainā tumsā. Blīvajam zaru re�ģim centās izlauzties cauri debesis.

Ku�ieris skatījās uz Terēzi ar klaju ziņkāri. Viņa jau�tāja, vai paspē�ot tikt līdz Nizānas stacijai uz pēdējo vilcienu, un ku�ieris viņu nomierināja, tomēr piebilda, ka jābrauc bez kavē�anās.

��� �ī ir pēdējā reize, kad uzlieku jums �ādas klau�as, Gardēr.

��� Vai kundzei te vairs nav ko darīt?

Terēze papurināja galvu, bet ku�ieris joprojām neno�vērsa acis. Vai tie�ām viņu visu mū�u tā nolūkos?

��� Nu, vai tu esi apmierināta?

Tēvs, liekas, beidzot bija pamanījis, ka viņa ir �eit. Te�rēze uzmeta a�u, pētīgu skatienu viņa �ultainajai, pelēkbālajai sejai; karietes laternas spilgti apgaismoja sirmo, dzeltenīgo bārdu, kuras cietie sari spuroja ap vaigiem. Viņa klusi atbildēja:

��� Esmu tik daudz pārcietusi� Jūtos kā salauzta�

Un tad aprāvās. Kālab par to jārunā? Tēvs ta�u neklau�sās, viņu nemaz neievēro. Kāda viņam daļa gar meitas . pārdzīvojumiem? Viņam svarīgs tikai viens � tik�ana uz aug�u senātā, bet karjera izjuka Terēzes dēļ. (�Viņas vi�sas ir vai nu histēriķes, vai idiotes!�) Par laimi, Terēzes uzvārds vairs nav Laroks, tagad viņa ir Dekeirū. Zvēri�nāto tiesa izpalika, un tēvs atviegloti uzelpoja. Bet kā apvaldīt pretiniekus, lai tie neuzplē� viņa brūci? Jau rīt jāaiziet pie departamenta prefekta. Paldies dievam, avīzes �La Lande conservatrice� izdevējs ir viņa nagos kop� skandalozā gadījumā ar nepilngadīgajām meitenēm� Viņ� satvēra Terēzi aiz elkoņa:

���� Kāp �igli iek�ā, ir laiks braukt!

Tad advokāts � varbūt ar viltīgu nodomu, varbūt vie�nīgi gribēdams atvadām Terēzei kaut ko teikt � jautāja, vai viņa �ovakar tiksies ar Bcrnāru Dekeirū kungu. Viņa atbildēja: �Nu protams, vīrs mani gaida�� � un tikai tad pirmo reizi pēc tiesas iedomājās, ka tie�ām pēc da�ām stundām pārkāps pār slieksni tai istabā, kur guļ viņas vīrs, kas vēl nav pavisam atlabis, un viņai būs jādzīvo daudzas dienas un naktis cie�ā tuvībā ar �o cilvēku.

Izmeklē�anas sākumā viņa bija pārnākusi uz tēva māju pie �ās mazpilsētas robe�ām un, zināms, bie�i vien veikusi tādu pa�u ceļojumu kā �ovakar; ta�u tad viņa domāja tikai par to, lai iespējami tie�āk informētu vīru; pirms iekāp��anas karietē viņa uzklausīja Diro pēdējās norādes par atbildēm, kādas Dekeirū kungam jādod nākamajā nopra�tinā�anā, bet tai laikā Terēze nejuta nekādas moko�as bailes, nekādu neveiklumu, iedomājoties, ka atradīsies aci pret aci ar slimo vīru: tad ta�u runa bija nevis par to, kas tie�ām noticis, bet par to, kas ir vai nav jāsaka. Nekad abi laulātie nebija jutu�ies tik vienoti � viņus vienoja mazā Marī, miesa no viņu miesas. Viņi sacerēja izmeklētājam vienkār�u un visai sakarīgu vēstījumu, kas varētu apmie�rināt viņa loģisko prātu. Izmeklē�anas laikā Terēze sēdās tai pa�ā karietē, kas gaida viņu arī patlaban, bet tad viņa katrreiz nepacietīgi vēlējās, lai naksnīgais ceļojums drīzāk beigtos, turpretī tagad gribēja, lai tas ilgtu bezgalīgi! Terēze atcerējās, ka, tikko iekāpusi karietē, nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs Ar�elūzā, bet ceļā viņa sev atgādi�nāja, kādas ziņas gaida Bernārs Dekeirū. (Bernārs nebija baidījies apliecināt izmeklētājam, ka sieva kādu vakaru stāstījusi, � glu�i nepazīstams cilvēks lūdzis, lai viņa

pasūtot pēc ārsta receptes viņam zāles, viņ� neuzdrīksto�ties aptiekā rādīties, jo esot parādā aptiekāram naudu � Bet pēc advokāta Diro uzskata, Bernārs gājis pārāk tālu, apgalvodams, ka atceroties, viņ� esot vēl pārmetis sievai �ādu nepiesardzību �)

Ta�u murgs nu bija izgaisis, � par ko �ovakar lai runā viņa un Bernārs? Terēze domās redzēja nomaļo māju, kur Bernārs viņu gaida; viņa iztēlojās guļamistabu ar akmens plātņu gridu un gultu vidū, zemo lampu uz galda starp avīzēm un zāļu pudelītēm � Pagalmā vēl rej ķēdes suņi, kurus pamodinājusi ratu rīboņa, tad apklust arī tie, un at�kal valda svinīgs klusums tāpat kā tais naktīs, kad Terēze vēroja, kā Bernāru moka briesmīgas vem�anas lēkmes. Terēze centās iedomāties pirmo skatienu, ko viņi drīz pār�mīs: pēc tam � kā paies nakts, kas būs rīt un parīt, un turpmākās dienās un nedēļās �ai Ar�elūzas mājā, kur viņai un Bernāram vairs nevajadzēs kopā izgudrot pārdzīvotās drāmas ticamu versiju. Tagad starp viņiem būs vienīgi tas, kas tie�ām noticis � Paniskās bailēs Terēze nomur�mina, pavērsusies pret advokātu (patiesībā viņa to saka tēvam):

���� Es domāju palikt da�as nedēļas pie vīra. Kad viņam kļūs labāk, atgriezī�os tēva mājā.

��� Tā? Nē, nē, mana mīļā, nē!

Gardērs sagrozījās uz bukas, un Laroks klusāk piebilda:

���� Vai tu esi galīgi jukusi? Aiziet no vīra �ādā brīdī? Pielūko, lai jūs tagad būtu ne�ķirami kā monētas abas puses!� Kā monētas abas puses, vai dzirdi? Līdz mū�a galam �

��� Tev taisnība, tēv. Kas man ienācis prātā? Tātad tu pats brauksi uz Ar�clūzu?

���� Kāpēc, Terēze? Es jūs gaidī�u pie sevis ceturtdie�nās � tirgus dienās, kā parasti. Brauksiet pie manis, kā vienmēr esat brauku�i!

Tie�ām neticami, ka viņa līdz �im vēl nesaprot, cik bīstama viņiem ir vismazākā paradumu neievēro�ana. Tā ir nāve! Vai tas nav pilnīgi skaidrs? Vai viņ� var paļau�ties uz Terēzi? Viņa sagādājusi savai ģimenei tik daudz nepatik�anu �

���� Tu darīsi visu, ko tev liks darīt vīrs. Es ta�u runāju pietiekami skaidru valodu.

Un Laroks iestūma meitu karietē.

Advokāts sniedza Terēzei roku ar melnumiem aiz cieta�jiem nagiem.

���� Viss ir labs, kas labi beidzas, � viņ� no sirds sacīja; ja �ī prāva būtu gājusi parasto gaitu, tas nemaz nebūtu bijis izdevīgi: Laroku un Dekeirū ģimenes būtu aicinā�ju�as advokātu Peirekavu no Bordo tiesas iecirkņa. Jā, viss labi beidzies �

II

Terēzei patika �ī veco karie�u sarepēju�ās ādas smar��a � Cigaretes viņa bija aizmirsusi, bet to neno�ēloja, jo necieta smēķē�anu tumsā. Karietes laternas apgaismoja ceļa uzbērumu, papar�u bārkstis, milzīgo prie�u pakājes. Oļu kaudzes saraustīja karietes ēnu. Reizēm pabrauca ga�ram zemnieku rati, mūļi pa�i nogriezās pa labi, bet snau�do�ais dzinējs pat nepamodās. Terēzei �ķita, ka viņa nekad neaizkļūs līdz Ar�elūzai, viņa cerēja, ka nekad neaizkļūs; vairāk nekā stundu ilgst brauciens līdz Nizānas stacijai, tad jāsē�as �aurslie�u vilcienā, kas bezgalīgi stāv katrā piestātnē. No Senklēras, kur viņa kāps ārā, līdz Ar�elūzai vēl desmit kilometru jābrauc ar ratiem (ceļ� tur ir tāds, ka neviens auto neuzdro�inās to izmantot nakti). Katrā ceļa posmā vēl var iejaukties liktenis un viņu paglābt no �ās tik�anās. Terēze atkal nodevās iztēlei, kam būtu nodevusies arī tiesas dienas priek�vakarā, ja apsūdzība paliktu spēkā, � tad viņa cerētu uz zemestrīci. Viņa noņēma cepuri, piekļāva bālo vaigu sēdekļa smar�ī�gajai ādai, viņas mazā galviņa kratījās grumbuļainajā ceļā, un viņa ļāvās karietes �ūpām. Līdz �im vakaram viņa dzīvoja kā vajāts zvērs; nu viņa ir glābta un tikai ta�gad jūt bezgalīgu nogurumu. Iekritu�i vaigi, izspiedu�ies vaigu kauli, plānas lūpas un plata, lieliska piere � notie�sāta cilvēka seja; jā, lai arī tiesne�i viņu neatzina par vainīgu, viņa ir notiesāta uz mū�īgu vientulību. Tāds val�dzinājums � nesen sabiedrībā ta�u viņu uzskatīja par neatvairāmu � ir visiem, kam seja nodod slepenas mokas, sūrsto�u brūci dvēselē, ja tie nespēj apslēpt savas sāpes. Ierāvusies kratīgās. karietes stūrī, jauna sieviete � atmas�kota indētāja, braucot pa grambainu ceļu, kas aizstiepjas prie�u sila tum�ajā ēnā, viegli pārvelk ar labo roku pār seju, � tāda seja ir moceklei, kuru dzīvu sadedzina sārtā.

Ko satiekoties teiks Bernārs, kas ar savu viltus liecību izglābis viņu? Protams, �ovakar viņ� vēl neuzdos nekādus jautājumus � Bet rit? Terēze aizver acis, tad, tās atkal atvērusi, mana, ka zirgi iet soļos, un cen�as noteikt, kas �ī ir par piekalni. Ak! Nevajag domāt par tik�anos! Varbūt viss būs daudz vienkār�āk, nekā viņa iztēlojas. Neko ne�vajag iedomāties iepriek�. Jāaizmieg� Kāpēc viņa vairs nav karietē? Sis cilvēks pie galda, kas apklāts ar zaļu tūku, � tas ta�u ir izmeklē�anas tiesnesis� Atkal viņ�� Bet viņ� ļoti labi zina, ka lieta ir izbeigta. Tomēr viņ� noliedzo�i krata galvu. Rīkojums par prāvas izbeig��anu nav dots, ir atklājies kāds jauns fakts. Jauns fakts? Terēze novēr�as, lai ienaidnieks neredz viņas pārvērsto seju. �Atcerieties labi, kundze! Vai jūs neko neesat aizmir�susi, neko neesat paslēpusi vecās pelerīnes iek�kabatā, �� �o pelerīni jūs tagad valkājat tikai oktobrī, kad ejat lauka balo�u medībās?� To nevar noliegt. Terēzei aiz�ņaudzas elpa. Nenovērsdams acis no sava upura, izmeklētājs uzliek uz galda mazu paciņu, kas aizzīmogota ar sarkanu zīmog�laku. Terēze varētu no galvas pateikt, kas rakstīts uz pa�ciņas, bet izmeklētājs savā griezīgajā balsī skaļi nolasa recepti: ,

Hloroforms � 10 grami,

Akonilins � 2 grami,

Digitalins � 0,2 grami.

Tiesnesis sāk skaļi smieties � No�īkst karietes bremze. Terēze pamostas, pilnu krūti ieelpo miglu (dro�i vien sa�kas Baltā strauta nogāze). Tie�i tāpat viņa pusaudzes gados bie�i sapņoja, ka aiz pārskatī�anās viņai liek par jaunu nokārtot vidusskolas beig�anas eksāmenus. �ova�kar viņa izjūt tādu pa�u atvieglojumu kā toreiz, uztrūku�sies no miega; mazliet raizē tikai tas, ka vēl nav oficiālā dokumenta par lietas izbeig�anu. �Bet tu ta�u zini, ka vispirms paziņo advokātam ��

Brīva� Ko vēl vairāk var vēlēties! Tagad viņai būs tik rotaļīgi viegli darīt iespējamu dzīvi blakus Bernāram. Jāatklāj viņam savas dvēseles dzīles, neko nedrīkst atstāt ēnā � lūk, kur ir glābiņ�. Jāizvelk dienas gaismā viss, kas bija paslēpts, un tas jādara jau �ovakar. Sī apņem�anas pilda sirdi ar prieku. Pa ceļam līdz Ar�elūzai viņa paspēs

�sagatavoties grēksūdzei�, kā mēdza teikt viņas dievbi�jīgā draudzene Anna de la Trava katru sestdienu laimī�gajā skolas brīvlaikā. Mazā māsiņa Anna, mīļā, nevainīgā būtne, cik svarīga loma tev ir visā �ai notikumā! Visskaid�rākajiem cilvēkiem nav ne miņas, kur viņi ir iejaukti katru dienu un katru nakti, kādi indīgi asni uzdīgst tur, kur iet pāri �īs bērnu kājiņas.

Protams, �ai jauniņai meitenei bija taisnība, kad viņa nemitīgi apgalvoja savai draudzenei Terēzei � prātulīgai un zobgalīgai liceja audzēknei: �Tu nemaz nevari iedomā�ties, cik viegla top sirds pēc atzī�anās un grēku piedo�a�nas, � viss biju�ais pazūd, var sākt dzīvi pilnīgi no jauna.� Un, līdzko Terēze nolēma, ka visu atklās, viņa tie�ām juta tīkamu atvieglojumu: �Bernārs dabūs zināt visu, es viņam visu izstāstī�u ��

Bet ko viņa izstāstīs? No kā jāsāk atzī�anās? Vai maz var ietērpt vārdos visu �o vēlmju, nolēmumu, neparedzēto rīcību neskaidro mistrojumu? Kā izsūdz grēkus tie, kas ap�zinās savus noziegumus? �Es ta�u neapzinos savu noda�rījumu. Es negribēju izdarīt noziegumu, kurā mani ap�vaino. Es pati nezināju, ko gribu. Es nebūt nezināju, kurp ved pārvarīgais spēks, kas plosās manī un ap mani: cik daudz tas ir sagrāvis savā ceļā! Pat man pa�ai kļūst baisi��

Kūpo�a petrolejas lampa apgaismoja Nizānas stacijas nobalsinato sienu un ratus pie durvīm. (Cik melna tumsa sabiezt ap gaismas strēli!) No vilciena, kur� bija novietots uz rezerves ceļa, atskanēja lokomotīves svilpieni, kas atgadināja �ēlus blējienus. Gardērs paņēma Terēzes ceļa somu un atkal vai aprija viņu ar acīm. Dro�i vien sieva piekodinājusi: �Noskati labi, kāda viņa tagad ir, kādu ģīmi rāda�� Terēze neapzināti apveltīja tēva ku�ieri ar savu agrāko smaidu, par kuru ļaudis mēdza teikt: �Tā arī netieci gudrs, vai viņa ir glīta vai neglīta, tikai ļaujies viņas valdzinājumam �� Terēze lūdza Gardēru nopirkt viņai biļeti, � viņa pati baidījās iet pie kases cauri uz�gaidāmajai zālei, kur sēdēja divas zemnieces: uzliku�as groziņu uz ceļiem, abas, galvu klanīdamas, adīja.

Ku�ieris atnesa biļeti, Terēze atstāja viņam naudas pār�palikumu. Viņ� piemeta roku naģenei, uzkāpa uz bukas un, savilcis gro�us, pēdējo reizi pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz sava saimnieka meitu.

Vilciens vēl nebija padots. Senāk, braucot �urp vasaras brīvlaikā vai dodoties projām mācību gada sākumā,, Terēze Laroka un Anna de la Trava priecājās par ilgo stāvē�anu Nizānas stacijā. Viņas mēdza uzkost ceļmalas krogā olas ar �ķiņķi, pēc tam, apskāvu�as viena otru ap vidukli, pa�staigājās pa �o ceļu, kas tagad liekas tik tum�s un drūms; turpretī tais aizgāju�ajos gados Terēze to redzēja tikai baltu, mēness apmirdzinālu. Draudzenes smējās par sa�vām garajām, kopā saplūdu�ajām ēnam. Protams, viņas tērgāja par audzinātājām, par biedrenēm � viena aizstavēja savu klostera skolu, otra � savu liceju. �Anna �� Terēze tumsā skaļi izrunāja �o vārdu. Vispirms Bcrnāram jāpastāsta par Annu � Bernārs ta�u skaidrību vērtē aug�stāk par visu: viņ� sa�ķiro visas jūtas, katru aplūko atsevi�ķi un neliekas ne zinis, kāds ceļu un pāreju tīklo�jums pastāv starp tām. Kā lai ieved viņu tais miglainajos apgabalos, kur dzīvo un cie� Terēze? Tomēr tas ir nepie�cie�ams. Atliek tikai viena iespēja � �ovakar jaieiet Bernāra istabā, jāapsē�as uz viņa gultas un soli pa solim jāved viņu sev līdzi tikmēr, kamēr viņ� apturēs viņu un sacīs: �Tagad es saprotu, piecelies; es tev piedodu.�_

Terēze, tumsā izgāja cauri stacijas priek�nieka darziņam, juzdama krizantēmu smar�u, bet pa�us ziedus neva�rēdama samanīt. Pirmās klases kupejā neviena nebija,_� starp citu, skopajā apgaismojumā viņas seja tikpat nebutu sazīmējama. Lasīt nebija iespējams, bet jebkur� romāns Terēzei liktos pliekans salīdzinājumā ar viņas pa�as bries�mīgo dzīvi. Varbūt viņa nomirs aiz kauna, skumjām, aiz sirdsapziņas pārmetumiem vai noguruma, bet nekad ne aiz garlaicības.

Viņa ierāvās kaktā, aizvēra acis. Vai tie�ām tik gudra sieviete kā viņa nepratīs izstāstīt visu �o drāmu tā, ka tās būtība kļūs saprotama? Jā, kad grēksūdze būs galā, Bernārs viņu piecels un sacīs: �Ej ar mieru, Terēze, vairs neuztraucies. Mēs kopā dzīvosim �ai Ar�elūzas mājā līdz savai nāves stundai, nekad mūs neatsaldēs tas, kas no�ticis. Man slāpst. Noej lejā virtuvē. Pagatavo man glāzi apelsīnu dzēriena. Es to iztuk�o�u vienā malkā, pat ja tas būs duļķains. Vai nav vienalga, ka piegar�a tam tāda pati kā �okolādei, ko citkārt dzeru no rītiem? Vai atceries, mī�ļotā, kā es vēmu? Tavas maigās rokas balstīja manu galvu, tu nenovērsi acis no zaļganā �ķidruma, tevi neiz�biedēja vem�anas lēkmes. Bet cik bāla tu biji tai naktī,

kad ievēroji, ka manas kājas kļuvu�as nekustīgas un neju�tīgas! Mani kratīja drebuļi, vai atminies? Tas muļķa ārsts Pedmē bija gau�ām izbrīnījies, ka man tik zema tempera�tūra, bet pulss tik ātrs ��

�Ai nē!� nodomāja Terēze. �Viņ� nesapratīs. Jāsāk no pa�a sākuma�� Bet kur ir sākums mūsu rīcībām? Mūsu liktenis, kad mēs gribam to no�ķirt, atgādina augus, kurus nav iespējams izraut no zemes ar visām saknēm: Varbūt Terēzei jāsāk no pa�as bērnības? Ta�u arī bērnība ir kaut kam beigas, kaut kāds noslēgums.

Terēzes bērnība � visduļķainākās upes skaidra, tīra izteka. Licejā viņa �ķita pret visu vienaldzīga, it kā ne�manīja sīkās traģēdijas, kādas sāpināja biedrenes. Skolo�tājs bie�i ieteica par priek�zīmi Terēzi Laroku: �Terēzei nevajag cita atalgojuma kā līksmā apziņa, ka viņu var uzskatīt par augstāko cilvēcisko jūtu iemiesojumu. Sirds�apziņa ir viņas vienīgā ceļa zvaigzne. Lepnums, ka viņa pieder pie izredzētajiem, viņai ir daudz dro�āks balsts nekā bailes no soda �� Sādā augstā stilā izteicās kāda no skolotājām. Terēze sev jautāja: �Vai es biju tik lai�mīga? Vai biju tik sirds�ķīsta? Visa mana dzīve pirms ap�precē�anās tēlojas atmiņā kā skaidrums un �ķīstība; pro�tams, pretstatā laulības nak�u neizdzē�amai neķītrībai. Licejs un viss, kas noticis pirms laulībām un bērna pie�dzim�anas, man tagad �ķiet kā paradīze. Bet toreiz es to neapzinājos. Kā es varēju zināt, ka tais gados, kad mana dzīve vēl nebija sākusies, es tie�i dzīvoju savu īsto dzīvi? Jā, es biju skaidra, jā, es-biju eņģelis! Ta�u kaislību pār�ņemts eņģelis. Lai skolotājas runāja ko runādamas, es cietu, es sagādāju cie�anas citiem. Es priecājos, ka varu darīt kādam sāpes, un priecājos par sāpēm, kādas man darīja draudzenes; �īs cie�anas bija skaidras, tās nesadangāja nekādi sirdsapziņas pārmetumi: mūsu bēdas un prieki dāvāja mums visnevainīgākās izklaides.�

Cik tīkama Terēzei bija apziņa, ka viņa it nemaz nav sliktāka par Annu, ar ko vasarā tikās zem Ar�elūzas ozo�liem. Tad viņa varēja pasacīt Annai, ko bija audzināju�as Svētās Sirds ordeņa mūķenes: �Lai būtu tikpat �ķīsta kā tu, man nav vajadzīgas nedz visas tās jūsu lentes, nedz lūg�anu skaitī�anas�� Turklāt Annas de la Travas skaid�rību galvenokārt radīja neziņa. Svētās Sirds ordeņa māsas klāja pāri dzīves īstenībai biezum biezus pārsegus, lai to slēptu no savām audzēknēm. Terēze nicināja klostera

skolnieces, tāpēc ka viņas neprata at�ķirt tiklību no nezi�ņas. �Tu, mīļā, nepazīsti dzīvi�� viņa mēdza atkārtot Annai talajās vasaras brīvlaika dienās Ar�elūzā. Tais skaistajās vasaras brīvlaika dienās � Un, domādama par tām �aurslie�u vilcienā, kas beidzot sāka kustēties, Terēze sev teica, ka jāsāk tie�i ar �īm atmiņām, ja viņa grib visu izprast. � Neticami, bet tā tas patiesībā ir � dzīves gai��ajā rītausmā jau slēpjas visplosīgāko vētru draudi. Zila debess no rīta sola negaisu dienā vai vakarā. Bet pēc ne�gaisa ieraugi izpostītu puķu dārzu, nolauztus zarus un dubļus. Kādreiz Terēze dzīvoja, daudz neprātodama, neko iepriek� neparedzēdama, viņas dzīvē nebija nekādu strauju pagriezienu, viņa nemanot slīdēja lejā pa nogāzi, sākumā lēnām, vēlāk aizvien ātrāk. Un tā jaunā, līksmes pilnā būtne, kāda viņa bija tais tālajās vasaras brīvlaika dienās, ir kļuvusi par pazudu�u sievieti, kas �ai rudens vakarā at�grie�as tai pa�ā Ar�elūzā, atgrie�as zag�us, nakts aizsegā.

Cik viņa ir nogurusi! Kāpēc jāmeklē slepenās atsperes tam, kas jau noticis? Jaunā sieviete, skatīdamās laukā, neredzēja neko citu kā vienīgi savas stingās, mironīgi bā�lās sejas atspulgu loga rūtī. Riteņu klaudzoņa kļuva gau�sāka; gari nosvilpa lokomotīve, vilciens piesardzīgi tuvojās stacijai. Kāda pacelta roka �ūpoja laternu, kaut kādi cil�vēki sasaucās vietējā izloksnē, spalgi kvieca sivēni, kurus krāva ārā no vagona. Jau klāt Uzeste. Nākamā pietura būs Senklēra, bet no turienes vajadzēs braukt līdz Ar�elūzai ar ratiem. Tik maz laika atlicis Terēzei, lai sagatavotos aizstāvībai!

III

Ar�elūzā tie�ām atrodas pa�ā pasaules galā, nekur tālāk vairs nav iespējams tikt; vietējie to sauc par �aizkakti� � tur nav nedz baznīcas, nedz mērijas, nedz kapsētas, tikai da�as lauku mājas izklaidus ap rudzu lauku; tā ir desmit kilometru attālu no Senklēras, mazas pilsētiņas, ar kuru to savieno viens vienīgs, turklāt dangains ceļ�. Izbraukts vienās grambās un bedrēs, tas aiz Ar�elūzas sadalās smil��ainās takās, un līdz pa�am okeānam � astoņdesmit kilo�metru platībā stiepjas tikai purvi, lagūnas, nīkulīgas prie�des un klajumi, tajos ganās aitas, kuru vilna ziemas beigās kļūst pelnu pelēkumā. Visas ievērojamākās

Senklēras dzimtas ir cēlu�ās no �ā nomaļā apvidus. Pagā�ju�ā gadsimta vidū, kad prie�u sveķi un koksne sāka dot peļņu piedevām niecīgajiem ienākumiem, ko ar�elūzie�i guva no saviem aitu ganāmpulkiem, tagadējo Senkļēras di�vīru vectēvi pārcēlās uz �o pilsētiņu, bet viņu agrākās mītnes Ar�elūzā kļuva par lauku saimniecībām. Grieztās nojumu sijas un �ur tur saglabāju�ies marmora kamīni vēl liecina par seno godību. Ta�u �īs mājas ar katru gadu aizvien vairāk nosē�as, un platā jumtspārne jau vietumis gandrīz skar zemi.

Divi no �iem vecajiem mitekļiem tomēr vēl ir kungu mā�jas. Laroku un Dekeirū ģimenes saglabāju�as vecās mīt�nes Ar�elūzā tādas pa�as, kādas mantoju�i no saviem sen��iem. Zeroms Laroks, departamenta ģenerālpadomes locek�lis un B. pilsētas mērs, kas savu galveno rezidenci bija izraudzījies pie �ās suprefektūras pilsētas robe�as, neko negribēja pārkārtot Ar�elūzas mājā, ko bija ieguvis no nelaiķes sievas (viņa nomira drīz pēc radībām, kad Terēze vēl gulēja �ūpulī); Laroka kungs nemaz nebrīnījās, ka meitai patīk vasaras brīvlaiku pavadīt Ar�elūzā. Terēze atbrauca jūlijā un dzīvoja tur tantes Klāras uzraudzībā, � Klāra bija Terēzes tēva māsa, kurla vecmeita, kurai arī patika �is vientuļais nostūris, jo �eit, kā vecīte mēdza sacīt, viņa neredz vienā laidā kustamies citu lūpas un zina, ka nav dzirdams nekas cits kā tikai vēja �alkoņa priedēs. Laroka kungs priecājās, ka Ar�elūzā, atbrīvo�dama viņu no rūpēm par meitu, Terēzi tuvina Bernāram Dekeirū, ar ko viņai reiz būs jāprecas, jo tā vēlas abas ģimenes, lai arī saderinā�anās vēl nav oficiāli pasludi�nāta.

Bernārs Dekeirū bija mantojis no tēva māju Ar�elūzā, blakām Laroku mājai; viņ� gan tur neparādījās agrāk par medību sezonas atklā�anu un pārgulēja tikai oktobrī, jo bija netālu uzcēlis būdu, kur apmetās tikmēr, kamēr ilga lauka balo�u medības. Ziemu �is saprātīgais jauneklis Parīzē studēja tieslietas; vasarā viņ� savai ģimenei vel�tīja ne vairāk kā da�as dienas, tāpēc ka neieredzēja patēvu Viktoru de la Travu, ar ko viņa māte, kļuvusi atraitne, bija apprecējusies, lai gan tas bija pliks kā baznīcas �urka un visā Senklērā izdaudzināts ar savu pārmērīgo iz�ķēr�dību. Pusmāsa Anna de la Trava likās Bernāram tikai skuķēns, kas nepelna nekādu uzmanību. Vai viņ� daudz vairāk domāja par Terēzi? Visa apkaime uzskatīja, ka

viņiem jāapprecas, jo viņu īpa�umi likās it kā radīti, lai savienotos, un lieti�ķais jauneklis piekrita �im vispārējam uzskatam. Ta�u viņ� neko nelika uz spēles un lepojās ar savu māku pareizi nokārtot dzīvi. �Cilvēks ir nelaimīgs tikai pats savas vainas dēļ,� mēdza sacīt �is diezgan aptauku�ais puisis. Līdz precībām viņ� atvēlēja vienādu daļu darbam un izpriecām, viņam patika gan labi paēst, gan iedzert, bet it sevi�ķi patika medības; turklāt viņ� juridis�kajā fakultātē, pēc viņa mātes izteiciena, �mācījās, ka galva kūp�. Vīram ta�u jābūt augstāk skolotam nekā sievai! Un Terēze pat jaunībā bija izslavēta ar savu prātu, bet prāts, kā zināms, noved pie brīvdomības� Ta�u Bernārs zināja, kā jātur gro�os sieviete, bez tam nemaz ne�nāktu par ļaunu, kā apgalvoja māte, �nodro�ināt sev at�balstu arī brīvdomātāju nometnē�, un Laroka kungs, Terē�zes tēvs, varēja būt viņam noderīgs. Tātad divdesmit se�u gadu vecumā Bernāram Dekeirū pēc �iepriek� pamatīgi izstudētiem� ceļojumiem pa Itāliju, Spāniju un Holandi vajadzēja apprecēties ar Terēzi Laroku � apkaimes ba�gātāko un saprātīgāko, lai arī ne pa�u skaistāko meiteni � �� neticci gudrs, vai viņa ir glīta vai neglīta, tikai ļaujies viņas valdzinājumam ��.

Terēze pasmaidīja, � tik jocīgs viņai iztēlē atainojās Bernārs. �Patiesībā viņ� bija daudz gudrāks nekā lielākā daļa no maniem varbūtējiem preciniekiem.� Lauku sievie�tes ir garīgā ziņā krietni pārākas par vīrie�iem, � vīrie�i no skolas sola biedrojas tikai savā starpā un nekādu gara smalkumu neiegūst; viņu sirdis atdotas laukiem, domās viņi vienmēr ir savos laukos, viņiem nekārojas nekā cita kā izpriecas, ko sniedz lauki; viņiem tā liktos ne tikai atsve��inā�anās no dzimtās puses, bet īsta nodevība, ja viņi vairs nelīdzinātos saviem zemniekiem, nerunātu vietējā izloksnē, atteiktos no robustas uzvedības un nejaukiem pa�radumiem. Bet vai Bernāram zem raupjās �aulas neslēpjas sava veida labsirdība? Kad viņ� bija pavisam tuvu nāvei, zemnieki teica: �Ja �is necelsies, tad te īsta saimnieka vairs nebūs.� Jā, Bernārs ir gan labsirdīgs, gan arī ar veselo saprātu un lielu apzinīgumu apveltīts � viņ� ne�kad nerunā par to, ko nezina, nepārvērtē savu prātu un spējas. Jaunībā �is neaptēstais Ipolīts 1 bija diezgan glīts,

1 Nevainīgs jauneklis sengrieķu mītā. (Tulk.)

ta�u atzina par labāku skriet paka] nevis meiteņu brun��iem, bet laukos dzīt zaķus �

Tomēr Terēze, piespiedusi pieri pie vagona loga un aiz�vērusi acis, redz nevis viņu, bet viņa mazo mā�eli Annu, � rau, kur tais senajās dienās meitene sasārtu�u sejiņu joņo ar divriteni no Senklēras uz Ar�elūzu deviņos rītā, kad karstums vēl nav tveicīgs, bet cikādu dzirkstis jau pārlec no priedes uz priedi un zem skaidrajām debe�sīm zeme sāk svelmēt kā nokaitusi krāsns. Veseli mākoņi kni�ļu paceļas no biezā virsāja. �Uzmet uz pleciem pelerīni, viesistaba ir īsts ledus pagrabs�� Un tante Klāra piebilda: �Meitiņ, es tev vēlāk do�u padzerties, kad tev sviedri vairs nelīs aumaļām�� Anna uzsauca kurlajai tantei labdienas. �Nekliedz, mīļā, viņa visu saprot pēc lūpu kustībām�� Ta�u meitene kā skaldīt noskaldīja katru vārdu, �ķobīdama mazo mutīti. Tante atbildēja pa�visam a�gārni, līdz beidzot draudzenes neizturēja un iz�bēga laukā, lai brīvi pasmietos.

Krēslainajā kupejā Terēze atceras �īs savas jaunības dienas � skaidras, bet liegas, neizprotamas svētlaimes pilnas; tad vēl nebija zināms, ka �ie trīsuļojo�ie prieka atspulgi ir viņas vienīgā laimes daļa virs zemes. Nekas nevēstīja, ka viņas mū�ā vairs nebūs līksmāku brī�u par tiem, kādus viņa pavadīja pa�ā vasaras sutoņā tum�ā viesistabā uz dīvāna, kas apvilkts ar sarkanu ripsu, sē�ot blakus Annai, kura apskatīja fotogrāfijas albumā, ko tu�rēja uz ceļiem. No kurienes tad radās laime? Vai Annai un Terēzei bija vienāda gaume? Anna nevarēja ciest lasī��anu, viņai patika vienīgi �ūt, mēļot un smieties. Viņa ne par ko nopietni nesprieda, turpretī Terēze rī�us aprija gan Pola de Koka1 romānus, gan �Sarunas pa pirmdienām�2 , gan �Konsulāta vēsturi�3 � visu, kas bija samests lauku mājas sienas skapjos. Nekas kopējs gaumes ziņā, viņu do�mas sakrita tikai vienā atzinumā � abām patika būt kopā �ais versmīgajās vasaras dienās, kad debesu liesmainā kvēle spieda meklēt glābiņu istabu pustumsā. Reizēm Anna piecēlās, lai palūkotos, vai karstums krītas. Bet, līdzko

1 Pols de Koks (1794�1871), fran�u rakstnieks, bulvārromānu au�tors. (Tulk.)

2 Sent-B�va (1804�1869) literāri kritisku rakstu izdevums daudzos s�jutnos. (Tulk.)

3 Ādolfa Tjēra (1798�1877) vēsturisks darbs. (Tulk.)

viņa pavēra aizvirtņus, saules spozme glu�i kā kausēta metāla strūkla pēk�ņi ie�ļācās iek�ā un it kā aizdegās ina�as pinums uz grīdas, un atkal vajadzēja visu aiz�darīt, paslēpties no svēles.

Pat dienas dziesnā zem ozoliem joprojām turējās kar�stums, lai gan saule tikai zemu sārtoja prie�u stumbrus un pēdējā cikāde vēl aizrautīgi zizinaja pie pa�as zemes. Draudzenes apsēdās e�malā it kā ezera krastā. Mainīdami apveidu, viņām pāri slīdēja negaisa mākoņi; kamēr Terēze paspēja samanīt spārnoto sievieti, ko Anna bija ieraudzī�jusi debesīs, tikmēr gaisto�ā parādība izvērtās par kādu dīvainu zvēru.

Septembrī jau pēc launaga varēja iziet no mājas un p.ak'aiņāt pa sauso, izkaltu�o apvidu � Ar�elūzā nav neviena strauta, ilgi jāiet pa smiltaini,' līdz nonāk pie Jurupītes izteces. Tā rodas no daudzām urdziņām, kas strāvo �aurās, zālainās iedobītēs starp alk�ņu saknēm. Meiteņu kailās kājas ledainajā ūdenī sastinga, bet, tikko pēdas no�uva, tās atkal apdedzināja zeme. Viena no bū�dām, kur oktobrī slēpjas lauka balo�u mednieki, Annai un Terēzei deva patvērumu kā tīkama, krēslaina viesistaba. Viņām nebija par ko runāt un runāt arī negribējās, � viņas nepārmija ne vārda; mirkļi aizritēja cits pēc cita �ais ilgajās, nevainīgajās atelpās, meitenes neuzdrīkstējās pakustēties, tāpat kā baidās pakustēties mednieks, kad, izdzirdis �urp lidojam putnu baru, dod zīmi klusēt. Abām draudzenēm �ķita, ka no visniecīgākā �esta izgaisīs skaidrā un neapjaustā laimes izjūta. Anna, atguvusies pirmā, izgāja no būdiņas un izstaipījās � viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs mijkrēslī pa�audīt cīruļus. Terēze necieta �o izpriecu, tomēr sekoja draudzenei, nespēdama no tās �ķirties. Anna noņēma priek�namā no āķa medību ieroci, kas nedeva atsitienu. Stāvēdama piekalnē, Terēze redzēja, ka medniece, ielīdusi rudzos, mērķē uz sauli, it kā grasīdamās to nodzēst. Terēze aizspieda ausis. Gaviļains trillis aprāvās zilgmē, un medniece pacēla ievainoto putniņu, piesardzīgi saspieda plaukstā un, ar lūpām glās�tot siltās spalviņas, pēk�ņi to no�ņaudza.

��� Vai rit atbrauksi?

��� Ai nē! Kur nu katru dienu!

Anna nebūt nevēlējās redzēties ar draudzeni diendienā; �o prātīgo atbildi nekādi nevarēja atspēkot. Terēze pat ne

domāt nedomāja strīdēties, ja Anna atzina par labāku sastapties retāk. Protams, neviens neliedza viņai atbraukt katru dienu, bet kāpēc jātiekas tik bie�i? �Tā galu galā varam apriebties viena otrai,� viņa mēdza teikt. Un Terēze atbildēja: �Jā, jā � Galvenais, nepiespied sevi, brauc �urp tikai tad, kad tev gribēsies, kad nebūs nekā labāka, ko darīt.� Pusaudzes figūriņa pazuda tālumā, uz jau tum�ā ce|a bija vēl dzirdami tikai divriteņa zvaniņa drebelīgie strink�ķi. Terēze atgriezās mājās; zemnieki iztālēm svei�cināja, bērni nenāca klāt. Sai stundā aitas izklaidus ga�nījās zem ozoliem, bet pēk�ņi viss bars metās skriet, un gans ūjināja tās kopā. Tante Klāra gaidīja Terēzi uz sliek�ņa un, kā kurlie paradu�i, sāka runāt vienā laidā bez apklusas, lai neiebilstos Terēze. Kāpēc kļuvis tik skumji? Lasīt negribējās, darīt neko negribējās, un Terēze atkal devās paklaiņot. �Neaizej nekur tālu, drīz būs vakariņas.� Terēze atkal izgāja uz ceļa � tas bija tuk�s, cik tālu skatiens sniedza. Uz virtuves sliek�ņa sāka �ķindēt zvans. Liekas, �ovakar jau vajadzēs iedegt lampu. Tante Klāra nekustīgi sēdēja pie galda, sakrustojusi rokas uz gald�drānas, un kurlo vecenīti apņēma tikpat dziļ� klusums kā jauno, sevī ierāvu�os meiteni.

Bcrnār, Bernār, kā iai ieved tevi �ai neskaidrajā pa�saulē, tevi, kas pieder pie aklo sugas, pie to cietsirdīgo ļau�u sugas, kas visu mēdz vienkār�ot. �Bet,� domā Te�rēze, �viņ� jau no pirmajiem vārdiem mani pārtrauks: �Kāpēc jūs apprecējāties ar mani? Es ta�u jums pakaļ neskrēju�� Tie�ām, kāpēc viņa apprecējās ar Bernāru? Viņ� patiesi neizrādīja nekādu steigu. Terēze skaidri atce�rējās, ka Bernāra māte, pēc otrajām laulībām de la Trava kundze, skandināja visiem, kas gadījās ceļā: �Viņ� jau vēl varēja pagaidīt, bet viņa pati bija kā uzburta, jā, taisni kā uzburta. Viņai diem�ēl gan nav tādi principi kā mums, viņa, piemēram, smēķē, kūp kā skurstenis, tas ir viņas stilā; tomēr viņai ir zelta raksturs � taisns un at�klāts. Mēs drīz vien pievērsīsim viņu veselīgiem uzskatiem. Protams, �ai laulībā mums viss nebūt nav pa prātam. Jā, jā, �ī Bellāda, viņas vecmāmiņa no mātes puses, mēs jau zinām � Bet tas ir aizmirsts, vai ne? Visu toreiz notu��ēja, skandāls neizcēlās. Sakiet � vai jūs ticat iedzim�tībai? Viņas tēvam, protams, ir pilnīgi aplama domu gaita,

loties uzvedība nevainojama � glu�i svēts cilvēks, meitai viņ� vienmēr rādījis tikai labu priek�zīmi. Turklāt viņam ir pla�i sakari. Tie visur var noderēt. Un galu galā uz da�ām lietām arī jāraugās caur pirkstiem. Bez tam, ticiet vai neticiet, Terēze ir bagātāka par mums. Tīri neticami, tomēr tā tas ir. Turklāt viņa dievina Bernāru, bet tas ne�kad nenāk par ļaunu.��

Jā, viņa dievināja Bernāru, tas viņai izdevās bez pūlēm. Tik�anās reizēs Ar�elūzā � vai nu viesistabā, vai zem ozoliem rudzu lauka malā � Terēze prata skatienam pie��ķirt sirsnīgas mīlestības izpausmi, līdzko uzmeta viņam acis. Redzot �ādu upuri pie kājām, Bernārs jutās glai�mots, ta�u tas viņu neizbrīnīja. �Nespēlējies ar meiteni,� māte atgādināja, �viņa nonīks sirdssāpēs ��

�Es apprecējos ar viņu tāpēc, ka �� saraukusi pieri, aizklājusi ar plaukstu acis, Terēze cen�as atcerēties. Vis�pirms savs svars bija bērni�ķīgajam priekam, ka ar �o laulību viņa kļūs Annai svaine. Ta�u tas ielīksmināja gal�venokārt pa�u Annu, jo Terēze �ādas radniecības saites neturēja nekādā vērtē. Taisnību sakot � kāpēc jāsarkst? Viņai.nemaz nebija vienaldzīgi tie divi tūksto�i hektāru, kas Bernāram piederēja. �īpa�uma tieksme Terēzei jau ir asinīs.� Tēva mājā, kad pēc garam maltītēm novāca trau�kus un pasniedza dzērienus, Terēze bie�i palika vīrie�u sabiedrībā un ar interesi klausījās viņu sarunās par lauku saimniecībām un rentniekiem, par stutmalku, prie�u sve�ķiem un terpentīnu. Viņu aizrāva skaitļi un aprēķini, kas saistījās ar īpa�umiem. Nav nekādu �aubu, ka Terēzi val�dzināja doma kļūt par tik lielas prie�u me�a platības notei�cēju. �Starp citu, arī Bernārs bija iemīlējies manās prie�dēs �� Bet varbūt Terēze pakļāvās daudz mīklainākām izjūtām, kuras viņa pa�reiz pūlas izprast: varbūt meklēja laulībā ne tik daudz materialu virskundzību, bagātību, cik patvērumu. Vai tās nebija paniskas bailes, kas viņu mu�dināja uz �o laulību? Būdama jauna, bet praktiska mei�tene, kop� bērnības radusi saimniekot, viņa steidzās ietikt pienācīgās aprindās, ieņemt tajās savu noteiktu vietu; viņa gribēja paglābties no kādām nezināmām bailēm. Nekad Terēze nebija likusies tik saprātīga kā saderinā�anās laikā: viņa tiecās iekļauties ģimenes klanā, �iekārtoties�, ieiet noslēgtā pasaulītē. Viņa centās sevi glābt.

Tajā pavasarī, kad notika viņu saderinā�anās, viņi gāja pastaigāties pa smil�aino taku, kura veda no Ar�elūzas uz Vihnē�u. Sausās lapas, kas vēl turējās ozolos, tum�iem plankumiem aptraipīja debesu zilgmi; pērnās, nokaltu�ās papardes bija pieplaku�as zemei, bet no tām jau sprau�cās laukā jauno dzinumu indīgi zaļie asmeņi. Bernārs teica: �Esiet piesardzīga, nenometiet cigareti, var izcelties ugunsgrēks, bet visā apkaimē vairs nemaz nav ūdens.� Terēze jautāja: �Vai tiesa, ka papardes satur zilskābi?� Bernārs nezināja, vai papardēs ir pietiekami zilskābes, lai varētu noindēties. Un viņ� maigi vaicāja: �Jūs ta�u ne�gribat mirt?� Terēze iesmējās. Viņ� sacīja, � viņai jāap�solās kļūt vaļsirdīgākai. Terēze atcerējās, ka viņa aizvēra acis, divas lielas plaukstas aptvēra viņas galvu un zema �balss �ukstēja ausī: �Sai mazajā galviņā dro�i vien ir vēl citas maldīgas domas.� Viņa atbildēja: �Jūs tās izklie�dēsiet, Bernār.� Viņi vēroja, ka strādā mūrnieki, kuri cēla piebūvi Vilmē�as lauku mājai. Tās īpa�nieki, kas dzīvoja Bordo, gribēja tur iemitināt savu dēlu, kam bija �vājas krūtis�. Viņa māsa bija nomirusi ar to pa�u slimību. Ber�nārs nicināja �os Azevedo. �Tie lādējas un dievojas, it kā nebūtu �īdi� Bet vajag tikai paskatīties uz tiem! Turklāt visiem ir dilonis un arī pārējās kaites�� Terēze jutās mierīga. Drīz uz kāzām no Sensebastjena klostera at�brauks Anna. Viņai kopā ar mui�as īpa�nieka Degilema dēlu vajadzēs vākt ziedojumus. Anna lūdza Terēzi atbildēt ar nākamo pastu un aprakstīt, kā būs ģērbu�ās pārējās �līgavas māsas�. �Vai nevarētu atsūtīt audumu parau�gus? Mūsu kopējās interesēs ir izvēlēties tādus toņus, kuri saskan�� Nekad vēl Terēze nebija izjutusi tādu sirds�mieru � viņai �ķita, ka tas ir miers, bet patiesībā tā bija tikai snauda, indigo rāpuli, kas slēpās viņas krūtīs, stin�dzināja miegs.

IV

Laulības notika Senklērā, �aurā baznīcā, kur dāmu pļā�pā�ana apslāpēja dusulīgo harmoniju un viņu stiprās smar��as pārspēja vīraka aromātu, � tajā tveicīgajā dienā Terēze juta, ka ir pazudusi. Glu�i kā mēnessērdzīgā viņa bija iegājusi sprostā un pēk�ņi atmodās, kad klaudzot aizkrita smagās durvis. Nekas it kā nebija mainījies, bet viņa apzinājās, ka no �ā brī�a vairs nevar sevi pazudināt

viena. Ģimenes paradumu biezokni viņa būs kā gruzdo�a nguns, kas lodā zem vir�iem, apņem vienu priedi, pēc tam otru, tad pamazām pārsvie�as no koka uz koku, līdz viss me�s liesmo kā lāpa. Sai pūlī nav nevienas sejas, kam gribētos pievērst skatienu, tikai Annas sejiņa; bet jauniņās draudzenes bērni�ķais prieks kā valnis nodala viņu no Terēzes. Par ko viņa priecājas? Anna nezina, ka �ovakar viņas �ķir ne vien atstatums, bet ari tas, ka Terēze stāv uz mocību robe�as, viņu attālina tas neizbēgamais, ko vajadzēs izciest viņas nevainīgajai miesai. Anna palika tai krastā, kur savu kārtu gaida �ķīstās būtnes; Terēze ir iejukusi vienā barā ar tām sievietēm, kuras jau sevi zie�doju�as. Viņa atcerējās, ka sakristejā, kad viņa noliecās, lai noskūpstītu Annu, kas sniedza pretī līksmi smaido�u sejiņu, acu priek�ā pēk�ņi parādījās bezdibenis, kam ap�kārt viņa, Terēze, bija radījusi veselu pasauli neizskaidro�jamu skumju un neizskaidrojamu prieku; da�os mirkļos viņai atklājās bezgalīgā at�ķirība starp tum�ajiem spē�kiem, kas plosās viņas sirdī, un �o gai�o, ar pūderi no�triepto sejiņu.

Vēl ilgi pēc tam gan Senklērā, gan B. pilsētā cilvēki, runājot par.�īm Gama�a1 kāzu dzīrēm (vairāki simti rent�nieku un kalpu mielojās zem ozoliem), vienmēr atminējās, ka jaunlaulātā � �lai ari nav nekāda skaistule, toties gau�i pievilcīga� � visiem toreiz likās neglīta, pat at�baido�a. �Viņa nemaz nav savā ģīmī, galīgi pārvērtu�sies�� Cilvēki redzēja tikai to, ka viņas izskats pārmai�nījies, un vainoja gan balto līgavas tērpu, kas viņai nepie�stāvēja, gan karstumu � viņi neatskārta, ka redz viņas īsto seju.

So pa daļai zemniecisko, pa daļai kundzisko kāzu va�karā viesu bariņi, kuros spilgti izdalījās meiteņu tērpi, apstāja jaunā pāra automobili, tā ka tas bija spiests palē�nināt gaitu, un uzsauca skaļus sveicienus. Uz ceļa, kas bija nokaisīts balto akāciju ziediem, viņi aiz�āvās garām zemnieku pajūgiem, kas brauca zigzagu, jo tos vadīja iereibu�i ku�ieri. Atceroties pirmo nakti, kas sekoja pēc kāzām, Terēze no�ukstēja: �Tas bija briesmīgi�� � un tad apķērās: �Bet nē� ne tik briesmīgi�� Vai viņa ļoti cieta �ai ceļojumā uz Itālijas ezeriem? Nē, nē, viņa spēlēja

1 Domāts bagāts zemnieka Gama�a kāzu mielasta apraksts. Servantesa romānā �Dons Kihots�. (Tulk.)

grūtu spēli � �nenodot sevi!�. Līgavaini apmānīt ir viegli, � bet vīru! � Jebkur� var izrunāt melīgus vārdus, turpretī miesas meliem vajadzīga glu�i citāda māka. Kat�ram vis neizdodas notēlot alkas, baudu, svētlaimīgo nogu�rumu. Terēze mācēja pieradināt savu miesu �ādai lieku�lībai, un tas viņai sagādāja rūgtu prieku. �ai sve�o izjūtu pasaulē, kurā vīrietis piespieda viņu ieiet, iztēle palīdzēja Terēzei aptvert, ka arī viņai tajā varbūt ir iespējama laime � bet kāda laime? Pretī it kā bija lietus aizplīvu�rota ainava, un viņa centās iedomāties, kāda tā būtu spo�ā saules gaismā, � un �ādi Terēze atklāja, kas ir baudkāre.

Bet cik viegli bija piekrāpt Bernāru, �o jaunekli ar tuk�o skatienu! Tas vienmēr uztraucās, ka izstādīto gleznu numuri neatbilst norādījumiem Bedekerā, un jutās apmie�rināts, ka visīsākajā laikā redzējis visu, ko piederas redzēt. Viņ� ļāvās tīksmei tāpat kā mazie, burvīgie sivēniņi, ku�rus ir amizanti vērot, kad tie aplokā, aiz labpatikas ruk��ķot, metas pie siles. (��āda sile biju kļuvusi es,� Terēze nodomā.) Viņ� izskatījās tikpat steidzīgs, lieti�ķs un no�pietns kā �ie sivēni, bija tikpat metodisks. �Bet vai tā vajag, vai tā ir pareizi?� reizēm uzdro�inājās jautāt pār�steigtā Terēze. Viņ� smiedamies viņu nomierināja. Kur gan viņ� iemācījies klasificēt visu, kas attiecas uz jutek�liskajām baudām, at�ķirt glāstus, kādi atļauti krietnam cilvēkam, no sadista paņēmieniem? Te viņ� nekad ne�au�bījās. Kādu vakaru Parīzē, kur viņi apstājās atceļā, Bernārs demonstratīvi atstāja muzikholu, sa�utis par pro�grammu, ko tur rādīja. �Iedomājies, ārzemnieki redz �o preteklību! Kāds kauns! Pēc tādiem skatiem viņi sprie� par mums!�� Terēze nevarēja vien nobrīnīties, ka �is kautrīgais cilvēks pēc kādas stundas piespiedis viņu tumsā paciest savus moko�os izgudrojumus.

�Nabaga Bernārs, � bet viņ� nav sliktāks nekā citi! Ta�u iekāre pārvēr� cilvēku, kas tuvojas sievietei, par briesmoni, kur� viņam nemaz nelīdzinās. Nekas tā neat�saldē mūs no mūsu līdzdalībnieka kā viņa jutekliskā nevaldāmiba: es redzēju Bernāru iegrimstam miesaskāres bezdibenī, bet pati sastingu, it kā �is ārprātīgais, �is epileptiķis varētu mani no�ņaugt, līdzko mazliet pakustē�os. Visbie�āk viņ� jau uz saldkaisles pēdējās robe�as pēk�ņi manīja, ka ir tur atstāts viens; drūmā trako�ana aprāvās. Bernārs atģidās, juzdams, ka es guļu it kā krastā iz�mesta � auksta, zobus sakodusi.�

Anna atsūtīja tikai vienu vēstuli � meitene nebija ne�kāda lielā rakstītāja, bet, kā par brīnumu, katra rindiņa lajā Terēzei patika: vēstulēs ta�u mēs izsakām ne tik daudz savas patiesās jūtas, cik tās, kādas vajadzētu izjust, lai sagādātu saņēmējam prieku. Anna �ēlojās, ka vairs nevarot braukt ar divriteni uz Vilmē�as pusi, tur tagad dzīvojot jaunais Azevedo, esot iztālēm redzējusi papar�dēs viņa guļamkrēslu, � diloņslimnieki iedve�ot viņai �ausmas.

Terēze vairākkārt pārlasīja �o vēstuli un vairs negai�dīja no Annas nekādas ziņas. Tāpēc viņa bija ļoti pār�steigta, ka nākamajā dienā (otrā rītā pēc pārtrauktā muzikhola apmeklējurna)parastajā pasta pienāk�anas stundā ieraudzīja uz trim aploksnēm Annas de la Travas parak�stu. Da�ādas pasta nodaļas �uz pieprasījumu� bija pārsū�tīju�as viņiem uz Parīzi veselu �ūksni vēstuļu, jo viņi nebija apstāju�ies vairākās pilsētās, steigdamies �atgriez�ties savā ligzdiņā�, kā teica Bernārs, bet īstenībā tā iemesla dēļ, ka abi laulātie vairs nespēja būt pastāvīgi kopā: vīrs mira nost aiz ilgām pēc saviem medību iero��iem, pēc saviem suņiem, pēc lauku kroga, kur pasniedza �tik labu aperitīvu, kādu nekur citur nedabūsi�; turklāt te ir �ī sieviēte, tik salta, tik izsmējīga, tā neizrāda nekādu prieku nedz laulības gultā, nedz sarunās par interesantām lietām!� Un arī Terēzei gribējās ātrāk atgriezties Senklērā � tā notiesātajam, kas nīkst pārsūtī�anas cietumā, interesē paskatīties uz to salu, kur viņ� izsūtīts mū�a ka�torgā. Terēze ar pūlēm salasīja uz katras aploksnes da�tumu, kas bija norādīts pasta zīmogā, un jau grasījās atplēst visagrāko vēstuli, kad Bernārs piepe�i iekliedzās un viņai kaut ko uzsauca � vārdus viņa nesaprata, logs bija vaļā, un tobrīd ielu krustojumā autobusi rūkdami pārslēdza ātrumu. Bernārs bija pārtraucis skū�anos un * lasīja mātes vēstuli. Terēze kā �odien redz viņa plāno kok�vilnas auduma kreklu, kailās, muskuļainās rokas, tik pār�steidzo�i baltas, un pēk�ņi piesārtu�o kaklu un seju. Sai jūlija rītā jau bija tveicīgs karstums, saule, kas spīdēja dūmakainajās debesīs, atklāja, cik netiras izskatās veco māju fasādes salīdzinājumā ar balkoniem. Bernārs piegāja pie Terēzes un iesaucās:

��� Tas nu ir par daudz! Tava labiņā draudzene Anna izspēlējusi īstu numuru! Kas to būtu gaidījis no manas mazās inā�eles!�

Un, atbildot uz Terēzes vaicājo�o skatienu, sacīja:

���� Iedomājies, viņa iemīlējusies jaunaja Azevedo! Jā, tie�ām, iemīlējusies �ai diloņniekā, kura dēļ vecāki uzcēla

. Vilmē�ā to piebūvi� Un liekas, tas ir ļoti nopietni� Viņa paziņojusi, ka gaidī�ot tikai līdz pilngadībai� Māte raksta, ka skuķis galīgi prātu zaudējis. Kaut tikai Degilemi nedabūtu zināt! Citādi jaunais Degilems vēl ap�domāsies un viņu nebildinās! Vai tu saņēmi vēstules no viņas? Tūlīt visu uzzināsim � Plēs ta�u ātrāk vaļā!

��� Gribu izlasīt visas trīs vēstules pēc kārtas. Turklāt nemaz netaisos tās rādit tev.

Pat �ādā reizē izpau�as viņas raksturs � viņa vienmēr visu sare�ģī. Bet galu galā svarīgs ir tikai viens � lai viņa vestu meiteni pie prāta.

��� Mani vecāki paļaujas uz tevi, tev ta�u ir tik liela ietekme uz Annu � Jā � jā � Viņi gaida tevi kā savu glābēju.

Kamēr Terēze ģērbsies, viņ� dosies nodot telegrammu un pasūtīt divas vietas Dienvidu ekspresī. Terēzei viņ� ieteica sākt jau sakravāt ceļasomas.

���� Kāpēc tu nelasi tās mazās palaidnes vēstules?

��� Gaidu, lai tu aizej.

Kad viņ� bija aizvēris durvis, Terēze vēl ilgi palika gultā un smēķēja cigareti pēc cigaretes, cie�i raudzīdamās uz zeltītajiem, bet jau nespodrajiem burtiem lielajā iz�kārtnē, kas bija piestiprināta pie pretējās mājas balkona. Beidzot viņa atplēsa pirmo aploksni. Nē, nē, nevar būt, ka to rakstījusi �ī mīļā, mazā muļķīte Anna, klostera skolas audzēkne, aprobe�otā meitene! Vai viņa maz spēj izdomāt �ādus liesmainus vārdus! Nevar ta�u no viņas cietās sirds � Terēze jau bija noskārtusi, ka Annai ir cieta sirds, � izstrūklot �ī Augstā dziesma, �īs laimes pilnās �ēlabas, ko izsaka kaisles pārņemta sieviete, kas vai mirst aiz sajūsmas no pirmā mīlestības pieskāriena.

�� Kad es viņu satiku, nemaz neticēju, ka tas ir viņ�: viņ� skrēja, spēlēdamies ar suni, un klaigāja. Nevarētu pat iedomāties, ka tas ir smagi slims cilvēks� Bet viņ� nebūt nav slims: tuvinieki tikai visu dara piesardzības labā, tāpēc ka viņa ģimenē biju�i traģiski gadījumi. Viņ� pat neizskatās vāj�, bet drīzāk trausls; tomēr viņ� ir pie�radis, ka viņu lolo, lutina� Tu mani vairs nepazītu: es

esmu tā, kas atnes viņam pelcrlni, kad karstums krīl.is ��

J;i Bernārs �ai mirklī atgrieztos un ienāktu viesnīcas Istabā, viņ� izbrīnītos, ieraudzijis savu sievu sē�am uz gultas, � tā bija sve�a, dīvaina sieviete, kas nemaz ne�līdzinājās Terēzei. Viņa nometa cigareti, atplēsa otru ap�loksni.

�� Es gaidī�u tik ilgi, cik būs vajadzīgs; mani nebiedē nekādi �ķēr�ļi, mana mīlestība tos pat nemana. Mani tagad nelai� laukā no Senklēras, bet Ar�elūza nav tik tālu, ka mēs ar Zanu nevarētu satikties. Vai atceries mednieku būdu? Redzi nu, Tu, mīļā, jau iepriek� izraudzījies vietu, kur man lemts iepazīt tādu laimi� Ai! Tikai nedomā, ka mēs darām kaut ko sliktu. Viņ� ir tik smalkjūtīgs! Tev nav ne mazākā priek�stata par tādiem jaunekļiem kā viņ�. Viņ� ir daudz mācījies, daudz lasījis (tāpat kā Tu), bet tas mani nekaitina, lai gan viņ� ir tik jauns, man ne reizi neuznāk vēlē�anās viņu paķircināt. Ai, kā es gribētu būt tik gudra kā Tu! Mīļā, Tu pa�laik dro�i vien izbaudi svētlaimi, ko es vēl nepazīstu, � cik lielai gan jābūt �ai svētlaimei, ka mani jau pārņem tīksmas trīsas, līdzko tai tuvojos? Kad tiekos ar Zanu mednieka būdā � tai pa�ā, kurā mēdzam ieturēt palaunadzi, � un kad viņ� mani-ap�skauj, mani pārņem tāda laime, ka es, liekas, varētu to satvert rokām. Tomēr man �ķiet, ka bez �ā prieka ir vēl kaut kas, kāds citāds prieks; un, kad Zans galīgi bāls aiziet, atmiņas par mūsu glāstiem un rītdienas varbūtību gaidas vēr� mani kurlu pret tuvinieku gaudam, lūgumiem un apvainojumiem � �ie no�ēlojamie cilvēki nekā nezina un nekad nav zināju�i� Mīļā, piedod man, es stāstu Tev par laimi, it kā Tu vēl nebūtu to iepazinusi; es esmu galīgi nepieredzējusi salīdzinājumā ar Tevi un jūtos pārliecināta, ka Tu būsi ar mums � pret tiem, kas vēl mums ļaunu��

Terēze atplēsa tre�o aploksni, tajā bija īsa, steigā uz��ņāpta vēstulīte:

�Brauc ātrāk atpakaļ, miļā, viņi mūs iz�ķīru�i, mani uz�rauga. Viņi iedomājas, ka Tu nostāsies viņu pusē. Es viņiem teicu, ka paļau�os uz Tavu spriedumu. Tūlīt Tev visu paskaidro�u: viņ� nav slims� Es esmu laimīga un cie�u. Esmu laimīga, ka cie�u viņa dēļ, un priecājos par viņa cie�anām � tas ta�u pierāda, ka viņ� mani mīl��

Tālāk Terēze vairs nelasīja. Bā�ot zīmīti atpakaļ ap�loksnē, viņa pamanīja fotogrāfiju, ko sākumā nebija

ievērojusi. Piegājusi pie loga, viņa sāka aplūkot attēlu, kurā bija redzams jauneklis ar tik biezu matu ērkuli, ka viņa galva likās pārāk liela. Terēze pazina vietu, kur uz�ņēmums izdarīts, � Zans Azevedo stāvēja pakalnā, lepni izslējies kā blbeles Dāvids (aizmugurē bija lauks, kur ga�nījās aitas). Svārkus viņ� turēja uz rokas, krekla apkak�līte bija vaļā� ��Viņ� to sauc par pēdējo at|auto glāstu�� Terēze pacēla acis un izbrīnījās, ieraugot spo�gulī savu seju. Viņai vajadzēja piepūlēties, lai atlaistu vaļā sakostos zobus, norītu siekalas. Viņa norīvēja ar ode�kolonu pieri un deniņus. �Tātad Anna iepazinusi mīles�tības laimi� Bet es? Ko tad es? Kāpēc es neesmu?� Uz�ņēmums bija palicis uz galda, blakus spīdēja kniep�adata �

�Es to izdarīju� Jā, izdarīju�� Kratīgajā vilcienā, kas nogāzē pēk�ņi ir paātrinājis gaitu, Terēze atkārto: �Jā, es to izdarīju. Pirms diviem gadiem viesnīcas istabā es paņēmu kniepadatu un ieduru �ai fotogrāfijā � tai vietā, kur cilvēkam ir sirds, izdarīju to nevis dusmās, bet mierīgi, it kā tā vajadzētu rīkoties, pēc tam iemetu sadurto fotogrāfiju atejā un uzlaidu virsū ūdeni.�

Bori?ārs atgriezies nopriecājās, ka sievai tik nopietns izskats, it kā viņa būtu daudz ko apsvērusi un jau izstrā�dājusi darbības plānu. Gudra sieviete! Viņai vienīgi ne�vajadzēja tik daudz smēķēt, saindēt organismu. Pēc Terē�zes domām, nav vērts pie�ķirt tik lielu nozīmi jaunas meitenes kaprīzēm. Nebūs grūti viņai apskaidrot prātu� Bernāram bija tikami dzirdēt �os nomierino�os vārdus, tīkami apzināties, ka biļetes atceļam ir kabatā; it īpa�i viņam glaimoja, ka tuvinieki jau grie�as pie viņa sievas pēc palīdzības. Viņ� paziņoja � lai tas maksā ko maksā�dams, bet uz ceļojuma atvadām viņ� noteikti aizvedis sievu paēst brokastis kādā labā restorānā Buloņas me�ā. Taksometrā Bernārs jau bez mitas runāja par saviem no�domiem sakarā ar medību sezonu. Viņ� nevarot vien sa�gaidīt, kad varē�ot izmēģināt suni, ko Baljons apmācījis. Māte rakstot, ka viņa ķēvei izdarīta piededzinā�ana un tā vairs neklibojot� Restorānā vēl nebija daudz apmeklē�tāju, neskaitāmie viesmīļi viņus mazliet mulsināja. Terēze vēl tagad atceras �ā restorānā raksturīgo aromātu: tur smar�oja pēc ģerānijām un da�ādām uzkodām. Bernārs

vēl nekad nebija dzēris reinvīnu: �Sasodīts, tas te nav!� 7.el gan, bet ne jau katru dienu ir svētki! Bernāra platie pleci aizklāja Terēzei skatu uz zāli. Aiz lielajiem spoguļ: tikla logiem klusi slīdēja un apstajās automa�īnas. Terēze redzēja, kā Bernāram pie ausim pietūkst dzīsla, viņa zinaja, ka tur pulsē asinis. Pēc pirmajiem vina malkiem Bernārs tūlīt piesarka: glītajam lauku puisim jau vairākas nedēļas trūka pla�umu, kur izkustēties, lai organismā ātrāk sadegtu ikdienējā barības un alkohola deva. Terēze nejuta pret viņu naidu. Bet cik ļoti viņai gribējās vienatnē padomāt par savām mokām, atcerēties, kad bija visgrūtāk! Lai tikai nebūtu blakus Bernāra, lai nebūtu sevi jāpiespie� ēst, smaidīt, uzmanīt sejas izteiksmi, lai nebūtu jācen�as aizmiglot skatienu un varētu brīvi ļauties slēptajam izmi�sumam: lava draudzene aizbēgusi no neapdzīvotās salas, kur viņai, kā tu biji iedomājusies, vajadzēja nīkt tev bla�kus līdz mū�a galam, viņa pārlēkusi pār bezdibeni, kas tevi �ķir no citiem cilvēkiem, pievienojusies viņiem � tātad dzīvo tagad uz citas planētas� Bet nē, nekādas citas planētas tur nav! � Anna ta�u vienmēr ir piederē�jusi pie nesare�ģītu raksturu pasaules. Viņu vientulīgajā vasaras brīvlaikā Terēze ilgi bija vērojusi Annas seju, kad meitene' gulēja, uzlikusi galvu viņai uz ceļiem. Mā�nīgs veidols! īsto Annu de la Travu viņa nekad nav pa�zinusi, to Annu, kas tagad skrien uz satik�anos ar 2anu Azevedo pamestajā mednieku būdā starp Senklēru un Ar�elūzu.

��� Kas tev lēcies? Kāpēc tu neēd? Nevajag viņiem neko atstāt, taisni �ēl atstāt, ja plē� tādu naudu. Vai tev slikti no karstuma? Vai nāk virsū ģībonis? Varbūt vēmiens?� Jau?

Terēze pasmaidīja � smaidīja tikai viņas lūpas. Teica, ka domājot par Annas rīcību (vajadzēja ieminēties par Annu). Bernārs atbildēja, ka tagad esot pilnīgi mierīgs, ja Terēze ņēmusi visu to savās rokās, un tad Terēze jau�tāja, kāpēc viņa vecāki pretojoties �īm laulībām. Viņ� no�sprieda, ka sieva zobojas par viņu, un lūdza nelietot para�doksus.

��� Pirmkārt, kā tev zināms, �ie Azevedo ir �īdi. Māte labi pazina veco Azevedo, to, kas atteicās kristīties.

Ta�u Terēze iebilda, ka Bordo iedzīvotāji, kam esot veci portugāļu ebreju vardi, piederot pie visai di�ciltīgām dzimtām.

��� Azevedo jau bija sabiedrības pīlāri, kad mūsu sen��us, nabadzīgus aitu ganus, purvos vēl kratīja drudzis.

���� Nu, Terēze, tu jau strīdies tikai strīdē�anas dēļ. Visi �īdi pār vienu kārti metami� Turklāt �ie Azevedo ir de�ģenerāti � caur un cauri diloņnieki, visi to zina.

Viņa aizdedza cigareti ar pla�u �estu, kas vienmēr radīja Bernārā sa�utumu.

��� Bet vai tu zini, Bernār, ar ko nomira tavs vectēvs un vecvectēvs? Un, kad precēji mani, vai painteresējies, ar kādu slimību nomirusi mana māte? Vai tie�ām tu domā, ka tavā un ari manā ģimenē nav nedz tuberkuloznieku, nedz sifilitiķu? Atradīsies, mīļais, atradisies, turklāt tik daudz, ka varēs aplipināt visu pasauli.

��� Atļauj aizrādīt, Terēze, ka tu ej pārāk tālu! Tikai joka pēc, tikai tādēļ, lai mani kaitinātu, tu nedrīksti aiz�skart manu ģimeni!

Bernārs jutās apvainots, lepni izrieza krūtis, viņ� gri�bēja gūt virsroku un nekļūt smieklīgs Terēzes acīs. Tomēr viņa nepadevās:

��� Gan mana, gan tava ģimene izturas muļķīgi savā aklajā piesardzībā. �ausminās par visiem redzamām vai�nām, turpretī izrāda pilnīgu vienaldzību pret skaita ziņā daudz lielākām, bet slēptām dvēseles un miesas kaitēm. Tu ta�u arī reizēm lieto izteicienu �apslēptas slimības�, vai ne? Pēcnācējiem visbīstamākās ir tie�i tās slimības, kas paliku�as apslēptas; mūsu ģimenēs nekad par tām ne�runā, jo mūsu tuvinieki tik labi prot apslēpt un paglabāt ģimenes trumus; par laimi, kalpotājiem arī ir acis pierē �

��� Es tev nemaz neatbildē�u: ja tu kam uzēdies, tad labāk nogaidīt, līdz tev pāriet apetīte. Turklāt man par to nav liela bēda � es zinu, ka tu joko. Ta�u mūsu mājā to necietīs. Mums nepatīk joki, kas aizskar ģimenes godu.

Ģimene! Terēze nodzēsa cigareti un sāka cie�i raudzīties vienā punktā. Acu priek�ā viņa redzēja sprostu ar ne�skaitāmiem dzīviem re�ģa stieņiem � sprostu, kam vis�apkārt ir acis un ausis; un tajā sē� viņa, ierāvusies kak�tiņā, aptvērusi ar rokām ceļgalus, atbalstījusi pret tiem zodu, un tā sēdēs, gaidīdama nāvi.

��� Nu, Terēze, atjēdzies! Ja tu redzētu, kāda tev pa�laik ir seja!

Viņa pasmaidīja, atkal uzlika masku.

��� Es tikai tapat� Kāds tu esi dumiķis, mans mīļais.

Ta�u, kad viņi brauca mājās un Bernārs taksometrā Terezei piespiedās, viņa ar roku viņu atstūma, atgrūda.

Sai pēdējā vakarā pirms aizbrauk�anas viņi likās gulēt Jmi deviņos. Terēze ieņēma tableti, bet veltīgi gaidīja miegu � miegs nenāca. Mirkli viņa tumsā iesnaudās, bet I.kI Bernārs, kaut ko nesaprotamu nomurminādams, pa�griezās, un viņa juta, ka vīra lielais, karstais ķermenis piespie�as viņai; viņa to atgrūda un, lai izvairītos no �iem dedzino�ajiem pieskārieniem, izstiepās pa�ā gultas malā, tanī pēc brī�a viņ� no jauna atvēlās pie viņas, it kā viņa miesa būtu nomodā ari tad, kad gars guļ, un pat miegā meklētu ierasto upuri. Ar spēcīgu grūdienu, no kā Bernārs lomēr nepamodās, Terēze viņu atkal atbīdīja� Ak, ja varētu viņu atgrūst reizi par visām reizēm! Izsviest no gultas kaut kur tumsā!

Naksnīgajā Parīzē sasaucās autotaures, tāpat kā mē�ness naktīs Ar�elūzā sarējās suņi, kā aizgūtnēm dziedāja gaiļi. No ielas neieplūda iek�ā ne mazākā vēsmiņa. Terēze aizdedza lampu un, elkoni atbalstījusi pret spilvenu, sāka vērīgi aplūkot cilvēku, kur� nekustīgi gulēja viņai blakarn, � �o jauno vīrieti, kam apritēja divdesmit septītais gads. Nosviedis segu, viņ� gulēja tik mierīgi, ka nebija pat dzirdama viņa elpa; sajuku�ie mati krita uz pieres, kas vel bija ļ�.luda, bez nevienas grumbiņas deniņos. Sis kai�lai., neapbruņotais Ādams gulēja, gulēja dziļā un it kā mu�īgā miegā. Sieva uzmeta segu nekustīgajam ķerme�nim, piecēlās no gultas, sameklēja pusizlasīto vēstuli, pie�gāja tuvāk lampai.

�� Ja viņ� gribētu, lai viņam sekoju, es pamestu visu un ietu viņam līdzi, atpakaļ neskatīdamās. Mēs apstājā�mies uz robe�as, uz �atļauto glāstu� pēdējās robe�as, ne�vis tāpēc, ka es pretojos, bet tāpēc, ka tā vēlējās viņ�, pareizāk sakot, pretojās viņ�, bet es labprāt gribētu pāriet to nezināmo pēdējo taisni, par ko viņ� mēdz teikt, ka tuvo��anās vien tai esot neizsakāma svētlaime; ja klausītu vi�ņam, tad vienmēr būtu jāpaliek �aipus taisnes; viņ� lepo�jas, ka var apstāties uz slīpnes, turpretī citi nespēj noturē�ties un slīd lejā ��

Terēze atvēra logu un saplēsa visas trīs vēstules sīkos gabaliņos, noliekusies pār akmens bezdibeni, kur �ajā pirmsausmas stundā bija dzirdama tikai rokas ratiņu klaudzoņa. Papīra strēmelītes, virpuļodamas gaisā, nokrita uz apak�stāva balkoniem. Terēze ieelpoja svaigu zaļumu

2*

35

smar�u. No kurienes, no kādām lauku ārēm to atnesa �urp vēj� �ajā asfalta tuksnesī? Terēze iztēlojās, ka ir nokritusi lejā uz bruģa, briesmīgi sasitusies un ap viņas sadragāto ķermeni drūzmējas cilvēki � policisti, visādi nakts klaidoņi� �Nē, Terēze, tev ir pārāk daudz iztēles, tu sev nepadarīsi galu.� Patiesībā viņai ari nemaz negri�bējās mirt, viņu gaidīja neatliekams uzdevums, to izpildīt vajadzēja nevis aiz naida vai atriebības, bet tādēļ, lai pārmācītu to mazo muļķīti no Senklēras, kura tic laimes iespējai. Lai viņa uzzina, tāpat kā Terēze, ka laime zemes virsū nepastāv. Ja Terēzei nav nekas cits kopējs ar Annu, tad lai būtu vismaz �is: skumjas, augstāka mērķa, aug�stāka pienākuma trūkums, lai viņu gaida tikai zemiska, diendienīga parastība un neremdināma vientulība. Rīt�ausma jau apgaismoja jumtus. Terēze atkal nolikās gultā blakus cie�i aizmigu�ajam vīram; bet, līdzko viņa apgūlās, viņ� tūlīt pievirzījās viņai tuvāk.

Viņa pamodās skaidru galvu, nosvērta. Kāpēc jāraugās tik tālu? Ģimene sauc palīga, un jārīkojas saskaņā ar ģimenes prasībām, tā būs dro�āk, vismaz nenogriezīsies no pareizā ceļa. Terēze tagad piekrita Bernāram, kad viņ� vai simto reizi atkārtoja, � ja Annas un jaunā Degilcma precības izjuk�ot, tad tā bū�ot katastrofa. Degilerni gan neesot viņu aprindu cilvēki, vectēvs bijis gans� Toties viņiem piederot labākie prie�u me�i visā apkaimē; Anna jau galu galā nemaz neesot tik bagāta � no tēva viņai gaidāms vienīgi vīna dārzs purvainajā ieplakā pie Langonas, un tas gandrīz katru gadu applūstot. Anna nekādā ziņā nedrīkstot palaist vaļā tādu precinieku kā Degilems � �okolādes smar�a, ēdot brokastis, Terēzei �ķebi�nāja dū�u, �is vieglais nelabums apstiprināja citas pa�zīmes: grūtniecība, jau! �Labak tūlīt pagādāt bērnu,� Bernārs teica, �lai vēlāk nav par to vairs jadomā.� Un viņ� ar cieņu skatījās uz �o sievieti, kas savā klēpī nesa viņa mantinieku, neskaitāmo prie�u vienīgo īpa�nieku.

V

Drīz Senklēra! Senklēra � Terēze domās izmēra ceļu, ko nostaigājusi atcerē. Vai izdosies aizvest Bernāru kaut vai līdz �ai robe�ai? Maz cerību, ka viņ� būs ar mieru noiet �o lī�lo�u ceļu tik lēniem soļiem; ta�u neko būtisku

viņa vēl nav pateikusi. �Kad es kopā ar viņu bū�u sasnie�gusi to �auro pāreju, kur patlaban esmu, vēl tik daudz paliks, ko atklāt.� Un Terēze iegrimst pārdomās par savas dvēseles mīklu, iztaujā jauno precēto dāmu, kuras prātu visi cildināt cildināja, kad viņa apmetās Senklērā; viņa atsauca atmiņā pirmās nedēļas, ko nodzīvoja aukstajā un tum�ajā Bernāra vecāku mājā. Logiem, kas izgāja uz pil�sētas laukumu, slēģi vienmēr bija ciet, bet pa kreisi aiz treliņiem varēja redzēt dārzu, kur liesmoja heliotropi, ģe�rānijās, petūnijas. Terēze bija uzticības persona, vidutāja starp de la Travu laulāto pāri, kas bija paslēpu�ies no saules mazā, krēslainā viesistabā pirmajā stāvā, un Annu, kura klīda pa dārzu, ko viņai bija aizliegts atstāt. Terēze sacīja vecākiem: �Esiet drusku piekāpīgāki, piedāvājiet viņai, piemēram, kopīgu ceļojumu, pirms viņa pieņem kādu lēmumu; es panak�u, ka viņa braucienam piekritīs. Un jūsu prombūtnē es sāk�u rīkoties.� Bet kā? De la Travu laulātais pāris uzskatīja par vēlamu, lai Terēze tiekas ar jauno Azevedo. �No tie�a uzbrukuma neko labu nevar gaidīt, māt,� Terēze iebilda. Pēc de la Trava kun�dzes domām, nekādas baumas, paldies dievam, vēl nebija izplatīju�ās. Vienīgi Mono jaunkundze, pasta darbiniece, bija lietas kursā, � viņa bija pārķērusi da�as Annas vēs�tules. < Bet �i vecmeita būs klusa kā kaps. Turklāt viņa ir musti rokās un pļāpāt neuzdrīkstēsies.�

�Jācen�as vismaz pasargāt meiteni no liekām cie�a�nām �� mēdza runāt I lektors de la Travs. Tomēr viņ�, �is tēvs, kur� nesen izdabāja katrai, pat vismuļķīgākai Annas kaprīzei, tagad pilnīgi piekrita sievai, sacīdams: �Neko darīt, kur malku cērt, tur skaidas lec,� � vai: �Kād�reiz viņa mums vēl paldies pateiks.� Jā, tā jau ir, bet ja viņa no tā saslimst? Laulātie draugi apklusa, skatiens abiem aizmiglojās; bez �aubām, viņi garā sekoja meitai, redzēja saules tveicē klīstam savu novārgu�o acuraugu, kas ar riebumu atsacījās no ēdiena; viņa klaiņo pa dārzu, neievērodama, ka samin puķes, staigā gar treliņiem kā stirniņa, meklēdama izeju. De la Trava kundze runāja, galvu kratīdama: �Es ta�u nevaru viņas vietā dzert gaļas buljonu, vai nav tiesa? Dārzā viņa saēdas augļus, lai pie galda varētu nekā nelikt uz �ķīvja.� Bet Hektors de la Travs sevi mierināja: �Ja mēs dotu piekri�anu, tad viņa pati mums vēlāk pārmestu � Kaut vai tāpēc, ka laistu pasaulē nelaimīgus bērnus�� Sieva dusmojās, � kālab

viņ� it kā meklē attaisnojumus? �Cik labi, ka Degilemi vēl nav atgriezu�ies. Par laimi, viņiem ļoti gribas appreci�nāt savu dēlu ar mūsu meitu, lai maksātu ko maksā�dams �� Un, pagaidīju�i, līdz Terēze iziet' no istabas, viņi viens otram jautāja: �Ar ko �īm meitenēm piebā� galvu klosteri? Mājās ta�u viņa redz tikai labus piemērus, un mēs vienmēr pārraugām, kādas grāmatas viņa lasa� Terēze saka � nekas tā nesagrozot jaunām meitenēm galvu kā mīlestības romāni no divdomīgās literatūras, bet Terēze jau vienmēr mētājas ar paradoksiem� Turklāt Anna, paldies dievam, nemaz neaizraujas ar lasī�anu, �ai ziņā man nekad nav vajadzējis viņai aizrādīt. Viņa var kļūt par lielisku ģimenes māti. Tie�ām, ja vien izdotos pie�runāt viņu aizbraukt kopā ar mums, mainīt apstākļus� Vai atceries, kā viņai līdzēja jūras peldes pēc slimo�anas ar masalām un bronhītu? Brauksim, kur viņa gribēs, jā, taisni uz turieni, kur viņa gribēs. Nabaga meitene, cik man viņas �ēl!� De la Trava kungs nopūzdamies �ukstus sacīja: �Ek, ir gan viņai prieks ceļot kopā ar mums!�� � �Ko tu teici?� jautāja sieva, � viņa jau sāka slikti dzir�dēt. �Neko, neko�� Vai �is vecais vīrs, kas bija ērti iekārtojies bagātas sievas mājā, pēk�ņi atcerējās ceļojumu ar mīļotu sievieti, savas jaunības mīlestības svētlaimīgās stundas?

Dārzā Terēze uzmeklēja Annu � meitene bija tik ļoti novājējusi, ka pērngada kleita karājās uz auguma kā maiss. �Nu, kas ir?� iesaucās Anna, ieraudzījusi drau�dzeni. Celiņu grants pelnu pelēkumā, izkaltusi, �auksto�a zāle, sauies apsvilinātu ģerāniju smar�a un jaunā meitene, kas �ai tveicīgajā augusta pēcpusdienā likās vēl vairāk panīkusi nekā svelmes nodedzinātie stādi, � no tā visa Terēzei sa�ņaudzās sirds. Citkārt aumalīgas lietus gāzes piespieda viņas paslēpties siltumnīcā; rupji krusas graudi bungoja pa stikliem.

��� Kāpēc tu liedzies braukt? Viņu tā kā tā neredzi.

���� Jā, es viņu neredzu, bet zinu, ka viņ� ir tuvu, tikai desmit kilometru no �ejienes. Kad vēj� pū� no austrumiern, viņ� dzird skanam baznīcas zvanu tai pa�ā stunda, kad es. Vai tad tev vienalga, kur būs Bernārs � Parīzē vai Ar�eluzā? Es neredzu Zanu, bet zinu, ka viņ� nav tālu. Svētdien mesas laikā es pat nemēģināju pagriezt galvu un paskatīties, vai viņ� ir baznīcā vai nav, � no mūsu vietas

Ir redzams tikai altāris, un resna kolonna no�ķir mūs no vi .iom pārējiem. Bet ejot ārā �

��� Vai pagāju�ajā svētdienā viņ� nebija?

Terēze zināja, ka viņ� nebija, zināja, ka Anna, ko māte aiz rokas, velti meklēja pūlī mīļo seju, � Zana tur nebija.

Varbūt ir saslimis� Varbūt viņa vēstules pārķer. I jau nekā nezinu.

Tomēr dīvaini, ka viņ� neatrod nekādu iespēju nod�t tev zīmīti.

����� Ja tu gribētu, Terēze� Bet nē� Es ta�u zinu, ka tu esi sare�ģītā stāvoklī�

����� Piekrīti ceļojumam, tavā prombūtnē man varbūt pa�laimēsies �

��� Es nespēju doties kaut kur tālu projām no viņa.

����� Bet viņ� jau tik un tā aizbrauks no �ejienes, mīļā. Pēc da�ām nedēļām viņa vairs nebūs Ar�elūzā.

����� Ai, klusē! Tā ir nepanesama doma! Nekādu ziņu no viņa! Es nespēju tā dzīvot. Es jau tikko velku dzīvību: lai nenomirtu, man ik brīdi sev jāatgādina viņa vārdi, kas mani visvairāk iepriecēja; bet es tik daudzkārt esmu tos atkārtojusi un vairs neesmu pārliecināta, ka viņ� tie�ām tā teicis. Pag, mūsu pēdējā tik�anās reizē viņ� sacīja vār�dus, kas man vēl tagad skan ausīs: �Manā dzīvē nav neviena cita kā tikai jūs�� Jā, tie�i tā viņ� teica, bet tas ta�u nozīmē: �Jūs esat man visdārgākā pasaulē�� Ne�varu skaidri atcerēties.

Saraukusi uzacis, viņa it kā ieklausījās �o mierino�o vārdu atbalsī un līdz bezgalībai papla�ināja to jēgu.

��� Bet kāds �is jauneklis izskatās?

��� Tu pat iedomāties nevari!

����� Vai tad viņ� nemaz nelīdzinās citiem jauniem cilvē�kiem?

����� Es gribētu tev viņu aprakstīt, bet nerodu vārdus� Galu galā viņ� tev varbūt liksies glu�i parasts� Bet es skaidri zinu, ka tā nav.

Anna vairs nevarēja pateikt, tie�i ar ko �is jauneklis at��ķiras no citiem, viņu apmirdzēja viņas mīlestības �ilbā gaisma. �Bet mani,� domāja Terēze, �kaisle darītu vēl gai�redzīgāku, manām acīm nekas nepaliktu apslēpts cil�vēkā, ko es iemīlētu.�

����� Terēze, ja es piekritī�u aizbrauk�anai, vai tu redzē�sies ar viņu, atstāstīsi man viņa vārdus? Vai nosūtīsi

viņam manas vēstules? Ja es aizbrauk�u, ja man pietiks drosmes aizbraukt�

Terēze aizgāja, atstāja �o gaismas un ugunīgās svel�mes valstību un glu�i kā tum�a lapsene atkal ieslīdēja kabinetā, kur sēdēja Annas vecāki, gaidīdami, lai nokrit karstums un lai viņu meita piekāpjas. Daudz vajadzēja �ādu starpniecisku sarunu, līdz Anna beidzot bija ar mieru braukt projām kopā ar vecākiem. Ta�u Terēzei dro�i vien neizdotos viņu pierunāt, ja nepienāktu ziņa, ka drīz atgriezīsies Degilemi. Annu pārņēma trīsas no �īm jauna�jām briesmām. Terēze centās pārliecināt viņu, ka jaunais Degilems ir ne vien bagāts, bet arī �diezgan glīts� preci�nieks.

��� Ko tu runā, Terēze! Es viņam negribu ne virsū ska�tīties! Viņam ir pensnejs, pliks pauris, viņ� ta�u ir vecs!

��� Viņam ir divdesmit deviņi gadi.

��� Es jau teicu � vecs! Vai nav vienalga, vecs vai jauns �

Beidzot pie vakariņu galda de la Travu laulātais pāris sāka runāt par Biaricu, raizējās, kādā viesnīcā apmesties. Terēze vēroja Annu � mēmu, sastingu�u miesu bez dvē�seles. �Piespied ta�u sevi ieēst kaut ko� var jau sevi piespiest�� nemitīgi atkārtoja de la Trava kundze. Anna automātiski pielika karoti pie mutes. Acīs nedzirkstīja ne mazākais spo�ums. Nekas, neviens cits viņu nesaistīja kā tikai klātneeso�ais. Brī�iem lupās paplaiksnīja smaids � viņa atcerējās kādu vārdu, glāstu, ko viņ� dāvāja viņai mednieku būdā, ap kuru biezi kuploja vir�i, to reizi, kad Zans Azevedo ar pārāk strauju kustību gandrīz saplēsa vi�ņas blūzi. Terēze paskatījās uz Bernāru, kas bija noliecies pār �ķīvi; viņ� sēdēja ar muguru pret gaismu, viņa neva�rēja redzēt Bernāra seju, bet dzirdēja, kā viņ� lēnām ko�ļā, svētsvinīgi samaļ ar �okļiem barību � Terēze steig��us piecēlās no galda. Vīramāte sacīja: �Viņa negrib, lai citi kaut ko nomana. Es labprāt viņu palutinātu, bet viņai nepatīk aptekā�ana. �āds nelabums ir glu�i dabisks, ja jau viņa ir stāvokli, mēdz būt arī sliktāk. Bet tur nav ko runāt, viņa ta�u briesmīgi daudz smēķē.� Un de la Trava kundze gremdējās atmiņās par savu pirmo grūtniecību: �Atceros, kad es gaidīju tevi, Bernār, man katrā ziņā va�jadzēja paostīt gumijas bumbiņu, � tikai tad man iek�as vairs negriezās apkārt.�

■� Terēze, kur lu esi?

��� Te, uz sola.

��� Л! Jā, es redzu tavas cigaretes guntiņu.

Anna apsēdās blakus, atslēja galvu pret Terēzes nekus�tīgo plecu un, lūkodamās uz debesīm, teica:

�������� Viņ� redz �is pa�as zvaigznes, dzird vakara zva�nus � � Un tad piebilda: � Noskūpsti mani, Terēze.

Bet Terēze nenoliecās pie galviņas, kas tik uzticīgi bija viņai piekļāvusies. Tikai jautāja:

��� Vai tev smagi?

�������� Nē, �ovakar nav smagi. Es zinu, ka, vai nu �ā, vai tā, satik�os ar viņu. Tagad jūtos mierīga. Galvenais, lai viņ� to zinātu, un viņ� to uzzinās no tevis. Es nolēmu pie�krist aizceļo�anai. Bet, kad atgriezī�os, caur uguni un ūdeni izskrie�u, agri vai vēlu metī�os viņam pie krūtīm, � tas ir tikpat dro�i kā tas, ka es dzīvoju �ai pasaulē. Nē, Terēze, nē, vismaz tu nesāc lasīt man morāli, runāt par ģimeni�

�������� Es nemaz nedomāju par ģimeni, mīļā, es domāju par viņu: nedrīkst tā iebrukt cilvēka dzīvē, viņam ta�u arī ir vecāki, savas intereses, savs darbs, varbūt ir arī mīlas sakari�

�������� Nē, viņ� man teica: �Manā dzīvē nav neviena cita kā tikai jūs�� Un citu reizi: �Mūsu mīlestība man pa��laik ir visdārgākā pasaulē ��

���� Pa�laik?

�������� Nu ko tu iedomājies? Vai tie�ām tu domā, ka viņ� gribēja teikt ��ai brīdī�?

Terēzei vairs nebija nekādas vajadzības jautāt Annai, vai tai ir smagi: viņa zināja, ka meitene, kas sē� blakus tumsā, cie�, bet nejuta pret to nekāda �ēluma. Kāpēc �ī meitene jā�ēlo? Ir ta�u tik tīksmi klusām atkārtot iemīlēta cilvēka vārdu un ticēt, ka abu sirdis cie�i vienotas! Viena vienīga doma, ka viņ� dzīvo, elpo, vakaros aizmieg, nolicis galvu uz elkonī saliektas rokas, ka rītausmā pamostas, ka viņa jaunais augums pārrauj rīta miglas plīvuru �

�������� Vai tu raudi, Terēze? Raudi manis dēļ? Tātad tu mani mīli.

Meitene nometās ceļos, piespieda galvu pie Terēzes sāna un pēk�ņi izslējās: -

��� Ai, mani kaut kas pagrūda, tur kaut kas kustas! �

��� Jā, kop� da�ām dienām kustas.

��� Bērniņ�?

��� Jā, jau ir dzīvs.

Viņas atgriezās mājās apskāvu�ās, tāpat kā reiz stai�gāja gan pa Nizānas, gan pa Ar�elūzas ceļu. Terēze at�ceras, ka nasta, kas trīcēja zem viņas sirds, tad iedvesa viņai bailes: cik daudzām kaislībām, kuras slēpjas viņas būtības pa�ās dzīlēs, jāpāriet uz �o vēl bezveidīgo em�briju! Viņa nevar aizmirst, kā, neiedegusi lampu, tovakar sēdēja savā istabā pie vaļēja loga (Bernārs uzsauca viņai, kad viņa vēl bija dārzā: �Nededz gaismu, odi lido iek�ā!�). Viņa skaitīja, cik mēne�u atlicis līdz dzemdībām. Viņai gribējās ticēt dievam un izlūgties, lai �ī nezināmā radībiņa, ko viņa vēl nes savā klēpī, nekad nenāktu pasaulē.

VI

Cik dīvaini, ka dienas, kas sekoja pēc Annas un de la Travu laulātā para aizbrauk�anas, Terēze tagad atceras kā trula sastinguma laiku. Bija nolemts, ka, palikusi Ar�elūzā, viņa atradīs kādu veidu, kā ietekmēt �o Zanti Azevedo, piespiest, lai viņ� izlai� no nagiem laupījumu, bet viņa �ai sakarā nedarīja neko � viņai gribējās tikai mieru, tikai atdusu. Bernārs bija piekritis pa �o laiku ap�mesties Ar�elūzā, turklāt nevis savā, bet Laroku mājā, jo tajā bija ērtāk, bez tam tur dzīvoja tante Klāra, kas atbrī�voja viņus no visām rūpēm par saimniecību. Kāda Terēzei daļa gar citiem? Lai pa�i tiek galā ar savām likstām! Kaut varētu palikt �ai miegainajā bezdarbībā līdz dzem�dībām! Bernārs viņu ik rītu sadusmoja, atgādinadams, ka viņa solījusi parunāt ar Zanu Azevedo. Bet Terēze viņu skarbi pārtrauca: viņa tikai ar pūlēm panesa vīra klātieni. Iespējams, ka �ai neiecietībā, kā domāja Bernārs, vaino�jama grūtniecība. Bernārs pats tolaik pārcieta pirmās sli�mīgu aizdomu lēkmes, kas tik raksturīgas tāda tipa cilvē�kiem kā viņ�, lai gan reti parādās pirms trīsdesmit ga�diem, � viņu vajāja bailes no nāves, kuras likās tik pārsteidzo�as tādam zaļoksnējam spēkavīram. Bet ko va�rēja viņam atbildēt, kad viņ� cietēja balsī sacīja: �Jūs nemaz nezināt, ko es izjūtu �� Sie lielie izēdāji, �ie dīko un aptauku�o cilvēku pēcnācēji tikai izskatās spēcīgi.

Iestādiet priedi auglīgā, mēslotā zemē, tā izaugs ļoti ātri, bet koka serde drīz sāks pūt un priedi visā tās �ķie�tamajā krā�ņumā vajadzēs nocirst. �Tas ir nervozums,�

Dernāru mierināja, bet viņ� skaidri samanīja liktenīgo Ieplaisājumu, kas irdina metālu. Sī aizdomība lika sevi just: viņ� vairs neēda, bija zudusi apetīte. �Kāpēc tu neap�runājies ar ārstiem?� Tēlotā vienaldzībā viņ� paraustīja plecus: tie�ām, neskaidrība viņu biedēja mazāk nekā var�būtējs nāves spriedums. Naktīs Terēzi reizēm pēk�ņi pa�modināja vira vaidieni, viņ� satvēra sievas roku un pie�spieda kreisajā pusē pie krūtīm, lai Terēze justu, cik nevienmērigi pukst viņa sirds. Terēze aizdedzināja sveci, piecēlās un iepilināja glāzē ar ūdeni baldriāna tinktūru. �Ta ta�u ir tikai nejau�ība,� viņa nodomāja, �ka baldriāns ir dziedniecības līdzeklis! Kāpēc tas nevarētu būt nāvē�jo�s? Nekas ta�u nespēj mūs nedz nomierināt, nedz īsti iemidzināt, vienīgi mū�īgais miegs. Kāpēc �is gaudulis tā baidās no nāves? Tā viņu reizi par visām reizēm nomie�rinātu.� Bernars aizmiga ātrāk nekā viņa. Terēzei miegs bēga no acīm, guļot blakus �im lielajam ķermenim, klau�soties, kā krāk�ana lāgiem pāriet �ēlos kunkstos. Paldies dievam, Bernārs tagad viņai vairs neuzmācās � viņam �ķita, ka no visām fiziskajām piepūlēm miesīga mīlestība ir pati bīstamākā viņa sirdij. Ausmā sāka dziedāt gaiļi, modinot saimi lauku mājās. Austrumu vēj� atnesa no Senklēras baznīcas zvanu skaņas � tur iezvanīja rīta dievkalpojumu. Terēzei beidzot aizvērās acis. Bet tad pie�trūkās kājās blakus guļo�ais vīrs, a�i apģērbās un pēc zemnieku para�as nomazgājās (tikko apskaloja seju ar aukstu ūdeni). Pēc tam, kā izsalcis suns iezadzies virtuvē, izņēma no pieliekamā vakariņu atliekas un steigā iekoda brokastis � apgrauza vistas krūtiņu, ātri notiesāja gabalu auksta cepe�a vai tikai apēda vīnogu ķekaru un grauzdē�tas maizes �ķēli, kas ierīvēta ar ķiploku; �īs steidzīgās brokastis viņam bija vienīgā patīkamā maltīte visā dienā. Viņ� meta gabalus suņiem � Flambo un Diānai, un suņi, zobus klakstinādami, tos saķēra gaisā. Miglā jautās ru�dens smar�as. Tās bija stundas, kad Bernārs necieta un atkal juta sevī jaunības visvarenos spēkus. Drīz lidos projām lauka balo�i � jāsāk nodarboties ar pievilinātājputniem, jāizdur tiem acis. Vienpadsmitos viņ� atgrie�as mājās un atrada Terēzi vēl gultā.

��� Nu? Kā ir ar to Azevedo? Tu ta�u zini, ka māte Biaricā gaida ziņas.

��� Bet kā ir ar tavu sirdi?

��� Nepiemini manu sirdi! Kā iejautājies, tā atkal sāku

to just. Tas tikai pierāda, ka visam pamatā ir nervozums � Tu ta�u arī domā, ka tas viss ir uz nervu pa�mata?

Terēze nekad neatbildēja tā, kā viņam gribējās.

��� Kā lai es to zinu? Tikai tev vienam ir zināms, ko tu izjūti. Tavs tēvs nomira ar stenokardiju, bet tas, pro�tams, vēl nenozīmē, ka ari tev� it īpa�i tavos gados� Skaidrs, ka sirds visiem Dekeirū ir vārīga. Cik tu esi smieklīgs, Bernār, ar savam bailēm no nāves! Vai tie�ām tev nekad nav, kā, piemēram, man, tāda sajūta, ka esam pilnīgi nevajadzīgi? Nē? Vai tev ne�ķiet, ka lādu cil�vēku dzīve, kādi esam mēs, jau ir apbrīnojami līdzīga nāvei?

Bernārs paraustīja plecus: Terēze viņu kaitināja ar sa�viem paradoksiem. Nav jau nekāda māksla di�oties ar asprātību, jāruna tikai visu pretēji veselajam saprātam. Bet Terēze veltīgi �ķie� vārdus, ērcinādama viņu, Ber�nārs piebilda, labāk būtu tos pataupījusi sarunai ar jauno Azevcdo.

��� Liec vērā, ka viņ� aizbrauks no Vilmē�as oktobra vidū!

Villandro, pēdējā stacijā pirms Senklēras, Terēze prāto: �Kā pārliecināt Bernāru, ka es nepavisam nebiju iemīlē�jusies �ai jaunekli? Viņ� katrā ziņa iztēlojas, ka biju ne�prātīgi iemīlējusies. Kā visi aukstsir�i, kam mīlestība ir pilnīgi sve�a, viņ� noteikti iedomājās, ka tāds noziegums, kādā mani apvaino, izskaidrojams tikai ar mīlas kaisli.� Jāpanāk, lai Bernārs saprot, ka tai laikā viņa vēl bija tālu no naida, lai gan bie�i viņ� likās viņai pretīgs; tomēr vi�ņai ne prātā nenāca, ka cits vīrietis būtu tīkamāks. Galu galā Bernārs nemaz nebija tik peļams. Viņa ne acu galā necieta romānos aprakstītos neparastos cilvēkus, kādi dzīvē nekad nav sastopami.

No visiem, kurus Terēze pazina, par izcilu cilvēku viņa uzskatīja tikai savu tēvu. Viņa centās pie�ķirt kaut kādu gara cildenumu �im ietiepīgajam, neuzticīgajam radikā�lim, kas reizē darbojās vairākās nozarēs: viņ� bija gan mui�nieks, gan rūpnieks � B. viņam piederēja kokzāģē�tava, un Senklērā viņ� savā nelielajā fabrikā pārstrādāja sveķus, ko ieguva pats savos īpa�umos un daudzo radi�nieku prie�u me�os. Ta�u Laroka kunga galvenā nodarbo�

�anās bija politika, un, kaut gan skarbums viņam nāca par ļaunu, prefektūrā viņu uzklausīja. Kā viņ� ienīda sie�vietes! Pat Terēzi � vēl tai laikā, kad visi daudzināja viņas prātu. Bet pēc meitas ģimenes drāmas viņ� apgal�voja advokātam: �Viņas visas ir vai nu histēriķes, vai idiotes!� Sim antiklerikālim patika parādīt sevi ka tiklu cilvēku. Lai arī viņ� reizēm nodungoja kādu Beran�ē dziesmiņu, tomēr nevarēja ciest, ka viņa klātienē sarunās skar zināmus tematus, un tum�i piesārta kā jauneklis. Bernārs bija dzirdējis no de la Trava kundzes, ka Laroka kungs apprecējies nevainīgs. �Paziņas man apgalvo, ka arī tagad, kad viņ� jau sen ir atraitnis, viņam neesot ne�vienas mīļākās. Ir gan īpatnis tavs papiņ�!� Jā, tie�ām īpatnis. Bet, ja tālumā no tēva Terēze radīja izpu�ķotu viņa tēlu, tad tiekoties uzreiz samanīja visu viņa mazis�kumu. Senklērā viņ� ieradās reti, bie�āk brauca uz Ar�elūzu, jo negribēja satikt de la Travu laulāto pāri. Kaut gan pēc norunas viņu mājās bija aizliegts runāt par poli�tiku, ta�u, līdzko pasniedza viru, sākas muļķīgs strīds, kas drīz pieņēmās skaļumā. Terēzei bija kauns iejaukties, aiz lepnuma viņa tikmēr ne muti neatvēra, kamēr strīds ne�skāra reliģiju. Tad viņa vairs neizturēja un metās palīgā tēvam. Visi klaigāja tik skaļi, ka pat tante Klāra uztvēra atsevi�ķas frāzes un arī iejaucās ķīviņā; izkliegdama vār�dus kurla cilvēka briesmīgajā balsī, vecā radikāle ļāva vaļu savām politiskajām kaislībām: �Jā, jā, zinām jau, kas notiek tais klosteros!� Ta�u patiesībā (tā toreiz do�māja Terēze) tante Klāra dievam ticēja vairāk nekā jebkur� no de la Traviem, bet sacēlās pret visuvaldītāju tādēļ, ka pēc tā prāta viņa ir kurla un neglīta un tāda ari nomirs, neizjutusi nedz mīlestību, nedz fiziskas tuvības baudu. Kop� tās dienas, kad de la Trava kundze sa�u�tumā bija aizgājusi no galda, pēc kopējas vieno�anās viņi sāka vairīties no strīdiem par metafiziku. Starp citu, ne�trūka politisku tematu, lai pretinieki iekarsībā zaudētu savaldību, tomēr, lai cik da�ādi viņu uzskati, pa�os pa�matos viņi bija vienprātīgi: viņi visi domāja, ka vienīgais �ās pasaules labums ir privātīpa�ums un augstākais mēr�ķis, kura dēļ vērts dzīvot, ir pārvaldīt zemi. Bet kāpēc tad viņi strīdas, �ķiļ zibeņus un pērkonu? Arī pū�ot miglu acīs, vajadzētu ievērot mēru. Terēzei, kam �īpa�uma tiek�sme jau ir asinīs�, gribētos, lai �o jautājumu iztirzā ci�niskā vienkār�ībā � viņa necieta skanīgos vārdus, ar

kuriem tēvs un de la Travi maskēja viņu visu kopējo sais�tību. Kad tēvs paziņoja savu �stingro uzticību demokrā�tijai�, Terēze viņu partrauca: �Ko tu pūlies, mēs ta�u esam

■� vieni!� Viņa mēdza teikt, ka viņai kļūst nelabi no pārāk augsta stila, runājot par politiku; �ķiru cīņas traģiskā puse viņai nebija saprotama, � viņa ta�u uzaugusi ap�vidū, kur pat visnabadzīgakiem pieder savs stūrītis zemes, ko tie cen�as papla�ināt, kur vispārējā tieksme pēc īpa��uma, medibu kaisle, patika labi paēst un krietni iedzert rada zināmās brāliguina saites starp bur�uā un zemnie�kiem. Bernāram turklāt ir arī izglītība, par viņu runā, ka viņam ir pla�āks redzesloks nekā pārējiem �ejienie�iem.

■� Terēze pati priecājās, ka viņas vīrs ir tads cilvēks, ar ko var patērzēt. �Vispār viņ� krietni paceļas pāri savai vi�dei �� Tā viņa domāja līdz tam laikam, kamēr nebija tikusies ar Zanu Azevedo.

Tas bija agrā rudenī, kad nakts dzestrums turas visu rītu un tūlīt pēc palaunaga, lai saule silda kā sildīdama, vēl ilgi pirms krēslas sāk celties viegla migla. Jau lidoja projām pirmie lauka balo�u bari, un Bernārs mēdza at�griezties mājās tikai pievakarē. Torit viņ� pēc slikti pa�vadītas nakts bija aizbraucis uz Bordo pie ārsta.

�Man tad neko negribējās,� domā Terēze, �es kādu stundu pastaigāju pa ceļu, jo grūtniecēm ir veselīgi iet kājām. Es vairījos no me�a � mednieku būdu dēļ ik mir�kli vajadzēja apstāties, iesvilpties un gaidīt, līdz mednieks uzsauc, ka drīkst paiet garām, bet reizēm par atbildi se�koja gar� svilpiens, tatad ozolainē nometies gājputnu bars, un tad bija jāpaslēpjas un ilgi jāsē� klusām. Pēc tam es atgriezos mājās, snauduļoju pie uguns viesistabā vai virtuvē un mani aptekāja tante Klāra. Es, glu�i kā dieviete, kas neapveltī pat ar skatienu savu priesterieni, nepievērsu uzmanību �ai vecmeitai, kura, caur degunu runādama, atstāstīja da�ādus gadījumus, ko bija uzzinā�jusi no virējam un rentniekiem; viņa runāja vienā runā��anā � tad viņai nevajadzēja piepūlēties, lai saklausītu citu vārdus; gandrīz vienmēr viņa izklāstīja kādu drūmu atgadījumu no to zemnieku dzīves, kurus labi pazina, cī�tīgi dziedināja un pa�aizliedzīgi kopa, kad tie saslima; viņa stāstīja, kā lauku mājās mērdē badā sirmgalvjus, pie�spie� strādāt līdz nāves stundai, kā pamet bez aprūpē�a-

nas kropļus, kā smagos darbos tiek nokalpinātas sievietes. Ar tādu kā labpatiku tante Klāra atkārtoja vietējā izloksnē viscietsirdīgākos �o cilvēku izteicienus. īstenībā mīlēt viņa mīlēja vienīgi mani, bet es pat nelikos zinis, ka viņa metas ceļos, lai atraisītu man kurpju saites, novilktu zeķes un sasildītu kāju pēdas ar savām vecītes rokām.

Ienāca Baljons pēc rīkojumiem, jo viņam otrā rītā va�jadzēja braukt uz Senklēru. Tante Klāra sastādīja pir�kumu un uzdevumu sarakstu un pievienoja receptes priek� visiem Ar�elūzas slimniekiem.

��� Pirmāk ieejiet aptiekā, Darkejam paies puse dienas, kamēr sataisīs visas �īs zāles �

Pirmā tik�anās ar Zanu� Jāatsauc atmiņā visi ap�stākļi, katrs sīkums. Biju nolēmusi aiziet līdz pamestajai mednieku būdai, kur mēs ar Annu agrāk launagojām un kur vēlāk viņa, kā man zināms, mēdza tikties ar �o Azcvedo. Nē, es nebūt netaisījos doties turp svētceļojumā. Tikai priedes tai pusē slējās tik garas, ka nebija iespējams uzglūnēt lauka balo�iem, tāpēc nebaidījos, ka traucē�u medniekus. Sī būda bija kļuvusi medībām nepiemērota, jo visapkārt saaugu�ais me�s aizsedza apvārsni; starp kup�lajām prie�u galotnēm vairs nespīdēja cauri platas debesu strēles, kur mednieks, uzglunot medījumam, redz parādā�mies gājputnu barus. Atceros � oktobra saule vēl cepi�nāja, man bija grūti iet pa smil�aino ceļu, arī mu�as ne�lika mieru. Cik mans vēders bija smags! Es ilgot ilgojos apsēsties būdā uz vecā sola. Kad atvēru durvis, no būdas iznāca kāds jauns cilvēks kailu galvu. Pirmajā acu uzme�tienā pazinu Zanu Azevedo un sākumā nodomāju, ka esmu izjaukusi viņam satik�anos, tik apjucis viņ� izskatījas. Es gribēju iet projām, bet viņ�, lai cik dīvaini liktos, vi�sādi centās mani aizturēt: �Bet nē, ienāciet, lūdzu, kundze, zvēru, ka jūs mani it nemaz netraucējat.�

Es iegāju, paklausīdama viņa neatlaidīgajiem lūgu�miem, un jutos ļoti izbrīnījusies, ka būdā neviena nav. Varbūt gane aizbēgusi pa otru izeju? Bet nedzirdēja lūs�tam ne zariņu. Viņ� arī bija pazinis mani un tūlīt ieminē�jās par Annu de la Travu. Es biju apsēdusies, viņ� stā�vēja � tādā pa�ā pozā kā fotogrāfijā. Es mēģināju sama�nīt cauri plānajam indie�u auduma kreklam to vietu krū�tīs, kur fotogrāfijā iedūru kniepadatu; es skatījos uz viņu ar ziņkāri, bez jebkāda satraukuma. Vai viņ� bija skaists?

Lielisks pieres veidojums, samtainas acis, kādas raksturī�gas viņa tautībai, pārāk tukli vaigi un pretīgas, strutai�nas pūtītes � zīme, ka jaunekļiem brāzmo asinis; bet galvenais � mitras plaukstas, kuras viņ� steig�us noslau�cīja kabatas lakatiņā, pirms paspieda man roku. Ta�u acis un kvēlais skatiens bija skaisti; man patika arī viņa lielā mute, kas mazliet atsedza asos zobus, likās, viņ� tūlīt izkārs mēli kā jauns suns, kad tam karsti. Bet kāda es tad biju? Cik atceros, pilna Dekeirū ģimenes gara. Es runāju augstpratigi, svinīgā tonī apvainoju viņu, ka �viņ� radījis uztraukumu un ķildas cienījamā ģimenē�. Ak, pie�tiek atcerēties viņa netēloto izbrīnu! Sis jauneklis sāka sirsnīgi smieties: �Tātad jūs iedomājaties, ka es gribu precēt Annu? Jūs domājāt, ka tīkoju pēc �ā goda?� Es biju pārsteigta, un man uzreiz kļuva skaidrs, kāds bezdi�benis �ķir kaisles pārņemto Annu no �ā vienaldzīgā jau�nekļa. Viņ� sparīgi aizstāvējās: protams, kā lai neļaujas tik skaistas meitenes valdzinājumam? -Parotaļaties ta�u nav aizliegts; un tie�i tāpēc, ka te nevarēja būt ne runas par precē�anos, rotaļa viņam �ķita glu�i nevainīga. Viņ�, protams, tikai izlicies, ka piekrīt Annas nodomiem � Un, kad es lepni viņu pārtraucu, viņ� dedzīgi iebilda, � pati Anna varot apliecināt, ka viņ� nekad neesot gājis par tālu. Galu galā de la Trava jaunkundzei esot viņam jāpateicas par tām īstas kaisles stundām, laikam gan vienīgajam, kas viņai lemtas izbaudīt savā vienmuļajā dzīvē. �Jūs tei�cāt, kundze, ka viņa cie�; bet ticiet man, ka �īs cie�anas ir labākais, ko viņa var gaidīt no likteņa. Es jūs pazīstu kā brīvdomātāju un zinu, ka drīkstu jums to visu stāstīt, jo jūs nelīdzināties �ejienes mietpilsoņiem. Pirms Annas do�anās skumīga ceļojumā ar vecu Senklēras bar�u es apgādaju viņu ar prāvu krājumu da�ādu izjūtu un sapņu � varbūt tie paglābs viņu no izmisuma un katrā gadījumā no notrulinā�anās.� Tagad vairs neatceros, vai mani sadus�moja �ī pārmērīgā pa�apzinība vai tā man likās pat tīkama. Taisnību sakot, viņ� runāja tik ātri, ka es sākumā neuz�tvēru jēgu, bet drīz pieradu pie �ā valodīguma. �Un jūs uzskatāt, ka esmu spējīgs vēlēties �ādu laulību? Iemest enkuru �ais smiltīs vai uzlikt sev kaklā sakas � vilkt līdzi uz Parīzi muļķa meiteni? Annas burvīgais tēls, pro�tams, paliks man atmiņā, un tai brīdī, kad jūs mani pār�steidzat, es tie�i domāju par viņu� Bet vai drīkst pie�ļaut, kundze, ka cilvēks iestieg vienā vietā? Ik mirklim

jādod cilvēkam savs īpa�s prieks, pilnīgi at�ķirīgs no vi�siem pieredzētajiem priekiem.�

Sis neap�aubāma prāta un jauna dzīvnieka alkatības apvienojums vienā būtnē man likās tik neparasts, ka es klausījos, viņu nepārtraukdama. Jā, es biju pilnīgi ap�stulbota. Augstais dievs, ar lētiem vizuļiem! Tomēr ap�il�bināta. Atceros, dzirdēju tuvojamies ganāmpulku � sīki dipināja aitas, �ķindēja zvaniņi, skaļi klaigāja gani. Es teicu jauneklim, ka varbūt liksies dīvaini, ja mūs ieraudzīs divatā �ai būdā, man gribējās, lai viņ� atbild: �Neiesim projām, labāk izturēsimies klusi, līdz ganāmpulks paiet garām.� Man patiktu �ī klusā gaidī�ana, it kā mēs būtu divi sazvērnieki (es pēk�ņi arī biju kļuvusi prasīga un vēlējos, lai katra minūte sniegtu man asu pārdzīvojumu). Ta�u Zans Azevedo bez ierunām atvēra būdas durvis un pieklājīgi pagaja sāņus, palaizdams mani sev pa priek�u. Vispirms pārliecinājies, ka man nav iebildumu, viņ� pava�dīja mani līdz Ar�elūzai. Cik ātri, kā man likās, mēs tur nonācām, bet pa �o laiku mans ceļabiedrs paspēja skart tik daudz tematu! Un kādā jaunā gaismā viņ� parādīja to, ko es, manuprāt, jau labi zināju! Kad, piemēram, viņ� ierunājas par reliģiju, es atkārtoju vārdus, kādus parasti mēdzu teikt mājās, bet viņ� mani pārtrauca: �Jā, pro�tams � ta�u tas ir daudz sare�ģītāk �� Un tie�ām �■ viņ� iemeta strīdā tādus pierādījumus, kas mani sajūsmi�nāja ar savu oriģinalitāti. Bet vai tie maz bija tik apbrī�nojami?� Liekas, es ari tagad varu atkārtot to putrojumu, ar ko viņ� mani pacienāja: viņ� sacīja, ka ilgi iedomājies, it kā vissvarīgākā ir gremdē�anas sevī, dieva meklē�ana: �Jakāpj uz kuģa, jādodas jūra, kā no nāves jābēg no cilvēkiem, kas jūtas pārliecināti, ka jau visu atradu�i, kas iesīkstēju�i vienā vietā, kur ietaisīju�i sev midzeņus, lai tur varētu snaust; es ilgi tos nici�nāju ��

Viņ� jautāja, vai esmu lasījusi Renē Bazēna grāmatu �Fuko tēva dzīve�. Par atbildi es māksloti iesmējos; un tad viņ� teica, ka �ī grāmata viņu satriekusi. �Dzīvot vie�nās briesmās �o vārdu visdziļākajā izpratnē,� viņ� pie�bilda, �tas dro�i vien nozīmē, ka cilvēks nevis tikai meklē, bet jau ir atradis savu dievu un, viņu atklājis, paliek viņa orbītā.� Viņ� jūsmoja par �mistiķu izdarībām�, �ēlojās par savu kaislo dabu, kas liedz sekot viņu piemēram, �pat kop� agras jaunības es neatceros, ka esmu bijis tikls�. Sī

nekautrība, �is vieglums, ar kādu viņ� sevi atklāja, likās pat valdzino�i pēc mūsu provinciālās noslēgtības, klusē��anas, ar ko ikviens no mums sarga savu iek�ējo dzīvi. Tenkas Senklērā skar tikai ārējos apstakļus, sirdis vien�mēr paliek nepieejamas. Ko es īstenībā zinu par Bernāru? Varbūt viņā ir kaut kas bezgaldaudz vērtīgāks nekā tā kariķētā figūra, kādu es iztēlojos? Zans runāja, un es klusēdama klausījos. Mēles gala bija tikai nodrāztās frā�zes no mūsu ģimenes strīdiem. Tāpat kā �eit laukos ratus vienmēr taisa �pēc sliedēm�, tas ir, pietiekami platām asīm, lai riteņi iegultu vezumu iebrauktās grambās, arī ma�nas domas līdz �im gāja �pēc sliedēm�, sakrita ar mana vīra un vīra vecāku domu gaitu. Zans Azevedo soļoja kailu galvu; es joprojām acu priek�ā redzu viņa kreklu ar at�liektu apkaklīti, zēniskās krūtis un pārāk drukno kaklu. Vai viņ� mani valdzinaja? Ak dievs, nē! Ta�u es pirmo reizi biju satikusi cilvēku, kas uzskatīja, ka svarīgāka par visu ir gara dzīve. Viņ� nemitīgi lietoja savu skolotāju izteicienus, runāja par saviem Parīzes draugiem, atkārtoja viņu vārdus, stāstīja par grāmatām, tāpēc es nevarēju uzskatīt viņu par kaut kādu fenomenu: viņ� piederēja pie kuplās izcilu prātu grupas, pie �tiem, kas tie�ām dzīvo�, kā viņ� sacīja. Viņ� minēja uzvārdus un pat nevarēja iedomāties, ka es tos varētu nezināt; un es neizrādīju, ka dzirdu tos pirmo reizi mū�ā.

Kad ceļa likumā paradījās Ar�elūzas rudzu lauks, es neviļus iesaucos: �Jau!� Pār �o lieso tīrumu, no kura ne�sen bija novākta ra�a, stiepās dumi � tur ugunskuros dedzināja nezāles; pa iegrauzi ceļa uzbērumā glu�i kā ne�tīra piena straume plūda aitu bars, un lejā aitas tūlīt sāka ganīties, it kā plūca smiltis. Zanam vajadzēja iet pa �o lauku līdz Vilmē�ai. Es teicu: �Es jūs pavadī�u, visi �ie jautājumi mani ļoti interesē.� Bet pēk�ņi mēs vairs ne�atradām, par ko runāt. Asie rugāji līda man sandalēs un sāpīgi durstīja kājas. Man �ķita, ka Zans grib drīzāk pa�likt viens un brīvi nodoties savām domām. Es atgādināju, ka mēs vēl neesam runāju�i par Annu. �Mēs nevaram brīvi izvēlēties nedz sarunu, nedz pārdomu tematus, vai arī mums jāpiekrīt mistiķiem un jāseko viņu metodēm �� viņ� di�manīgi sacīja. �Tādi cilvēki kā mēs vienmēr peld pa straumi, iet pa mazākas pretestības ceļu.� Vārdu sa�kot, viņ� visu saistīja ar to, ko pa�laik lasīja grāmatās. Mēs norunājām tikties vēlreiz, lai apspriestos, kā iztu�

rēties pret Annu. Viņ� runāja izklaidīgi un pēk�ņi, neat�bildējis uz kādu manu jautājumu, noliecās un ar bērni��ķīgu lepnumu parādīja man baraviku, paostīja to, pēc tam pielika pie lūpām.�

VII

Bernārs gaidīja Terēzi uz lieveņa.

��� Man nekā neatrada! Itin nekā!�viņ� iesaucās, krēslā ieraudzījis viņas stāvu. � Iedomājies, man, tādam dū�ī�gam vīram, izrādās, ir mazasinība. Neticami, bet tā ir patiesība: āriene maldina. Tagad sāk�u ārstēties� Lie�to�u Faulera1 pilienus � tie satur arsēnu. Ir no liela svara, lai es atkal atgūstu ēstgribu.

Terēze atcerējās, ka sākumā viņu pat nepārņēma dus�mas: viss, kam bija sakars ar Bernāru, viņu kaitināja mazāk nekā parasti (it kā viņa vārdi un izsaucieni aizska�nētu kaut kur talu projām). Viņa nedzirdēja, ko viņ� saka, jo tagad ar miesu un dvēseli tiecās uz citu pasauli, kur dzīvo alkatīgas būtnes, kur ikviens vēlas tikai visu izzi�nāt, visu izprast un, kā dziļā gandarījumā apgalvoja Zans, �būt tāds, kāds esi�. Kad pie galda viņa beidzot ierunājās par �o tik�anos, Bernārs iesaucās:

��� Kāpēc tu man tūliņ to neteici? Tu tomēr esi dīvains putns! Nu, kā? Ko jūs nolēmāt?

Terēze tūlīt izdomāja plānu, ko viņi tie�ām vēlāk īste�noja: Zans Azevedo uzrakstīs Annai vēstuli, kurā ļoti maigā izteiksmē laupīs viņai jelkādas cerības. Bernārs skaļi iesmējās, kad Terēze paziņoja, ka �is jaunais cil�vēks nemaz netīko pēc Annas rokas. Kaut kāds Azevedo nekārojot apprecēties ar de la Trava jaunkundzi!

��� Vai tu esi pie pilna prāta? Viņ� glu�i vienkār�i sa�prot, ka tur nekas neiznāks, �ie zebiekstes ta�u neies ris�kēt, kad jau iepriek� zina, ka zaudēs. Cik tu vēl, mīlulīt, esi naiva!

Bernārs neļāva aizdegt lampu � odu dēļ, tāpēc nere�dzēja, ar kādu skatienu viņā pavērās Terēze. � Man atkal ir radusies ēstgriba, � viņ� sacīja. Brauciens uz Bordo nav bijis veltīgs � ārsts bija atgriezis viņu dzīvē.

1 Tomass Faulers (1736�1801) � ang|u ārsts, viņa vārdā nosaukti pilieni, ko lieto nervu sistēmas saslim�anas gadījumos vai pret ape�tītes trūkumu. (Tulk.)

�Vai es bie�i redzējos ar Zaņu Azevedo? Viņ� aizbrauca no Ar�elūzas oktobra beigās � Kādas piecas se�as reizes mēs kopā pastaigājāmies; īpa�i prātā palikusi tā reize, kad abi sacerējām vēstuli Annai. Naivais jauneklis, viņ� izrau�dzījās mierino�us vārdus, bet, lai gan nekā neteicu, es jutu, cik tajos daudz cietsirdības. Mūsu pēdējās pastaigas atmiņa saplūdu�as kopā. Zans Azevedo man aprakstīja Parīzi, savu draugu loku, un es centos iztēloties �o pa�sauli, kur valda tikai viens likums � �būt tāds, kāds esi�. �Jūs �eit esat nolemta mū�īgai melo�anai � līdz savai nāves stundai.� Vai viņ� tā sacīja ar kādu slēptu nolūku? Kādās aizdomās viņ� mani turēja? �Nemaz nevaru iedo�māties,� viņ� teica, �kā jūs varat paciest �ejienes smacē�jo�o atmosfēru. Paskatieties uz �o milzīgo, gludo ledus vāku, tāds te klājas pār visām dvēselēm! Reizēm parādās plaisa, redzams melns ūdens: kads tajā cīnās pēdējiem spēkiem, nogrimst dibenā, un plaisa atkal sakļaujas� jo arī �eit, tāpat kā citur, katrs piedzimst pats ar savām tiesībām, arī �eit, tāpat kā citur, katram ir savs liktenis; tomēr jāpakļaujas kopīgajam drūmajam liktenim. Da�i tam pretojas, un tad cienījamās ģimenēs noris drāmas, par kurām tajās nerunā. Kā �eit saka: �Tas jānoklusē���

�Jā, taisnība!� es iesaucos. �Esmu da�kārt apjautāju�sies par kādu mūsu radinieku � kādu vectēvu vai vecmā�miņu, kuru fotogrāfijās bija pazudu�as no visiem albu�miem, bet nekad neesmu dabūjusi atbildi; tikai par vienu man sacīja: �Viņ� ir pazudis� Viņam lika pazust���

Vai Zans Azevedo baidījās, ka mani gaida tāds pats lik�tenis? Viņ� apgalvoja, ka viņam ne prātā nav nācis runāt par �ādām lietām ar Annu, jo Annai, lai mīlētu cik kaisli mīlēdama, ir ļoti vienkār�a dvēsele, un diezin vai viņa spēs sevi aizstāvēt, tāpēc drīz tiks pakļauta. �Bet jūs! Katrā jūsu vārdā es jūtu, cik jūs esat izsalkusi, kā slāp�stat pēc patiesības�� Vai jāatstāsta Bernāram visā pil�nībā' mūsu sarunas? Būtu neprāts cerēt, ka viņ� spētu kaut ko saprast! Lai viņ� tomēr zina, ka es nepadevos bez cīņas. Atceros, reiz iebildu �im jauneklim, ka viņ� ar veik�lām frāzēm izpu�ķo viszemiskākā tikumiskā pagrimuma atzī�anu. Es pat ņēmu palīgā didaktisko lasāmvielu, ko mums lika apgūt liceja. �Būt tāds, kāds esi?� es atkār�toju. �Bet tas iespējams vienīgi saskaņā ar to, kā mēs pa�i veidojam savu dzīvi.� (Nav vērts tālāk risināt �o domu, lai gan Bernāra dēļ dro�i vien vajadzētu to darīt.)

Zans Azevedo apgalvoja, ka nav briesmīgāka tikumiska pagrimuma par sevis nolieg�anu. Viņ� paziņoja, ka nav neviena varoņa, nav neviena svētā, kam nebūtu gadījies, turklāt ne vienreiz vien, sasprindzināt gribas spēku, lai uzveiktu pats sevi. �Jāpārspēj pa�am sevi, lai atrastu dievu,� viņ� apliecināja. Un vēl sacīja: �Atzīt sevi � tas liek labākajiem no mums cīnīties pa�iem ar sevi, bet at�klāti, godīgā cīņā, bez viltus. Un bie�i gadās, ka �ie atbrī�voju�ies vergi labprātīgi sasaista sevi ar viscie�ākiem reli�ģijas �ņaugiem.�

Lieki strīdēties ar Bernāru par to, cik �āda morāle ir pamatota, pat jāpiekrīt viņam, ka tie visi ir no�ēlojami sofismi; bet lai viņ� saprot, kaut vai mēģina saprast, cik saisto�as �ādas sarunas likās tādas dabas sievietei kā es un ko es izjutu vakaros Ar�elūzas ēdamistabā. Blakus, virtuvē, Bernārs vilka nost medību zābakus, vietējā iz�loksnē stāstīdams, vai medības biju�as veiksmīgas un kādu guvumu viņ� pārnesis. Noķertie lauka balo�i spirinājoties piepūta maisu, kas bija uzsviests uz galda; Ber�nārs ēda lēnām, priecādamies par atgūto apetīti, pēc tam ar labpatiku noskaitīja Faulera pilienus. �Tie uzlabo vese�lību,� viņ� mēdza atkārtot. Kamīnā gai�i kurējās uguns, un pēc deserta Bernaram vajadzēja tikai pagriezt atzvel�tnes krēslu, lai pastieptu pret liesmām filca kurpēs ieautās kājas. Rokās viņ� turēja �La Petile Gironde� � departa�menta avīzi, bet acis viņam vērās ciet. Reizēm viņ� iekrācās, bet bie�i elpoja pavisam klusi, pat nedzirdami. Baljona sieva virtuvē vēl �ļūkāja ar tupelēm, pēc tam viņa ienesa sve�turus ar svecēm. Un iestājās klusums, Ar�elū�zas klusums! Tie, kas nav biju�i �ai nomaļajā apvidū, ne�zina, kas ir klusums: tas apņem māju kā blīva, tum�a masa, tāda pali kā me�s, kur naktī viss norimis, tikai brī�iem iekliedzas pūce (un tad �ķiet, ka tumsā atskan el�sas).

�o nomāco�o klusumu es īpa�i izjutu pēc Zaņa Azevedo aizbrauk�anas. Tikmēr, kamēr es zināju, ka dienā atkal ar viņu tik�os, viņa klātiene vien vērta pacie�amu tumsu, kas melnoja aiz logiem; Zans gulēja tepat netālu, lauki un nakts bija viņa tuvuma piesātināti. Ta�u viņ� aizbrauca no Ar�elūzas, pēdējā tik�anās reizē nolicis man sastap�anos pēc gada, izteikdams cerības, ka tai laikā es jau bū�u brīva. (Es vēl �odien nezinu, vai viņ� tā sacīja, daudz negudrojot, vai ar kādu apslēptu domu. Es vairak ticu, ka

jaunajam parīzietim jau bija kļuvis neizturams �is klu�sums, �is īpa�ais Ar�elūzas klusums, bet mani viņ� cienīja ka savu vienīgo auditoriju.) Ta�u, līdzko mēs bijām �ķī�ru�ies, es it ka iegāju bezgalīgā tunelī, kur aizvien vairāk sabiezēja tumsa. Vai es kādreiz izkļū�u brīvā gaisa vai tur nosmak�u? Līdz manām dzemdībām, kas notika jan�vārī, nekas neatgadījās ��

Seit Terēze sāminstinājās, centās atvairīt domas par to, kas notika Ar�elūzas mājā tre�ajā dienā pēc 2ana aiz�brauk�anas. �Nē, nē,� viņa domā, �tam nav nekāda sa�kara ar to, ko man tūlīt būs jāpaskaidro Bernāram; es nevaru tērēt laiku, klīstot pa tekām, kas nekur neaizved.� Ta�u cilvēka domas ir neatlaidīgas, tās nav iespējams aizkavēt, tās tiecas tur, kur tām gribas: Terēzei neizdevās izdzēst no atmiņas to oktobra vakaru. Otraja stāvā guļam�istabā Bernārs izģērbās. Terēze apak�ā gaidīja, lai izdeg malka, pēc tam viņai vajadzēja doties aug�ā, bet pagai�dām viņa jutās laimīga, kaut uz brīdi palikusi viena. Ko pa�laik dara Zans Azevedo? Varbūt iedzer tai mazajā barā, par ko viņai stāstīja, bet varbūt (nakts ta�u ir tik silta) braukā ar savu draugu automa�īnā pa tuk�ajām Buloņas me�a alejam. Varbūt strādā pie rakstāmgalda, bet tālumā dun Parīze. Zans pats sev rada klusumu, at�karo to pasaules skaļībai; klusums viņam nav uzmākts no ārienes kā tas, kas smacē Terēzi; klusums Parīzē ir viņa ieguvums, tas nesniedzas tālāk par galda lampas gaismu, par plauktiem, kas piekrauti grāmatām� Tā domaja Te�rēze; pēk�ņi ierējās, tad iesmilkstējās suns; pazīstama, bet tik gurda balss priek�namā mierināja suni � Anna de la Trava atvēra durvis; viņa bija atnākusi no Senklēras kā�jām tum�a naktī, viņas kurpes bija dubļu pilnas. Sīkajā, spēji novecoju�ajā sejiņā drud�aini mirdzēja acis. Viņa nometa cepuri uz krēsla, tūlīt jautāja: �Kur viņ� ir?�

Terēze un Zans, uzrakstīju�i vēstuli un to iemetu�i pastkastītē, nolēma, ka �ī lieta ir izbeigta, � viņi nevarēja ne iedomāties, ka Anna negribēs izlaist no rokām savu laimi. Bet vai gan cilvēks pakļaujas loģiskiem pamato�jumiem un spriedumiem, kad runa ir par viņa pa�a dzīvi! Annai bija izdevies izsprukt no mātes uzraudzības un iekāpt vilciena. Tum�aja ceļā līdz Ar�elūzai viņa vadījās pēc debesu strēmeles, kas balgoja starp prie�u galotnēm.

�Man viņ� jāsatiek, lai tur vai kas! Ja mēs redzēsimies, es viņu atkal atgū�u. Man jātiekas ar viņu!� Un Anna gāja klupdama krizdama, izgriezdama kājas grambās, steigtin steidzās nokļūt Ar�elūzā. Un tagad Terēze saka viņai, ka 2ans aizbraucis, ka viņ� ir Parīzē. Anna neticēja, noliedzo�i kratīja galvu. Nē, tas nevar būt, citādi viņa vairs neizturēs, tūlīt sabruks aiz bezspēka un izmisuma.

��� Tu melo! Tu vienmēr esi melojusi!

Un, kad Terēze aizstāvējās, viņa piebilda:

��� Tu esi īsts mūsu ģimenes gara iemiesojums! Un vēl izliecies par brīvību alksto�u sievieti� Līdzko apprecēs jies, tūlīt sāki kalpot ģimenei� Jā, jā, tu, protams, domā, ka rīkojies labi � nodevi mani, lai mani glābtu, vai ne? Vari aiztaupīt savus paskaidrojumus!

Anna atvēra āra durvis. Terēze jautāja:

��� Kur tu iesi?

��� Uz Vilmē�u, pie viņa.

��� Es ta�u tev teicu, ka viņa tur nav jau divas dienas.

��� Es tev neticu.

Viņa izgāja. Tad Terēze paņēma laternu, kas karājās priek�nama uz āķa, aizdedzināja un devās viņai pakaļ.

��� Tu maldies, Anna, �is ceļ� ved uz Biur�u, bet uz Vilmē�u jānogrie�as, redz, tur.

Viņas izgāja cauri miglas strēlei, kas gūlās pār pļavu. Pamodās suņi. Lūk, jau Vilmē�as ozoli; nē, tā nav iemi�gusi, tā ir mirusi māja. Anna iet apkārt �ai tuk�ajai kapli�ai, klauvē, dauza durvis ar abām dūrēm. Terēze stāv nekustēdamās, nolikusi laternu zālē. Viņa redz, ka drau�dzenes trauslais siluets pieplok pie katra pirmā stāva loga. Dro�i vien Anna katrreiz izrunā viņa vārdu, bet neizsauc skaļi, zinādama, ka tas ir veltīgi. Bridi viņa pazuda �■ bija iegājusi mājā, tad parādījās, atkal piegāja pie dur�vīm, noslīga uz sliek�ņa, apņēma ar rokām ceļgalus, at�spieda pret tiem seju. Terēze viņu piecēla, aizveda uz ceļa, Anna gāja grīļodamās, vienā laidā atkārtodama:

��� Rīt no rīta es brauk�u uz Parīzi. Parīze nemaz nav tik liela, es viņu Parīzē atradī�u �

Bet viņa to runāja glu�i kā noguris bērns, kam vairs nav spēka pretoties, kas jau ir gatavs samierināties.

Bernārs, ko bija pamodinājusi skaļā saruna, rītasvārkos viņas gaidīja viesistabā. Terēze velti cen�as aizgainīt no atmiņas scēnu, kas norisa starp brāli un māsu. Sis cil�vēks, kur� spējīgs rupji sagrābt aiz rokām novārgu�u

meiteni, uzvilkt viņu pa kāpnēm tre�ajā stāvā, iegrūst guļamistabā un aizbultēt durvis, � ta�u ir tavs virs, Te�rēze, tas pats Bernārs, kas pēc divām stundām būs tavs tiesnesis. Viņu iedvesmo ģimenes gars, pasarga no visām �aubām. Bernārs vienmēr, jebkuros apstākļos zina, kā jārīkojas ģimenes interesēs. Tu ar skumjām un satrau�kumu gatavo garu aizstāvē�anās runu, bet vienīgi cilvēki bez principiem pakļaujas citu pamatojumiem. Bernārs pasmiesies par taviem argumentiem: �Es zinu, kas man jā�dara.� Viņ� vienmēr zina, kas jādara. Ja viņ� da�reiz ne�var iz�ķirties, tad saka: �Mēs to pārrunājām ģimenes vidū un uzskatām, ka .. .� Kā tu vari domāt, ka viņ� vēl nav iztaisījis tev spriedumu? Tavs liktenis ir negrozāmi iz�lemts, tāpēc labāk mēģini aizmigt.

VIII

Pēc tam kad de la Travi aizveda pieveikto Annu uz Senklēru, Terēze līdz pa�ām dzemdībām neatstāja Ar�elūzu. Tad viņa īsti iepazina klusumu, kāds tur valda, it sevi�ķi garajās novembra naktīs. Vēstule, ko viņa aizsūtīja Zanam Azevcdo, palika bez atbildes. Dro�i vien viņ� nosprieda, ka nav vērts sākt garlaicīgu saraksti ar kaut kadu pro�vinciāli. Turklāt �ī sieviete ir stāvoklī, un tās nav nekādas patīkamas atmiņas. Varbūt tagad, no attāluma, Terēze �im nelgām liekas banāla? Viņu daudz vairāk valdzinātu māk�slota sare�ģītība un klīrē�anās. Vai viņ� maz var saprast �o mānīgo vienkār�umu, �o tie�o skatienu un vienmēr noteiktās kustības? Laikam viņ� uzskata, ka Terēze ir spē�jīga pieķerties viņa vārdiem tāpat kā Anna, visu pamest un sekot viņam. �ans Azevedo neuzticējās sievietēm, kas tik ātri noliek iero�us, ka uzbrucējs nepaspēj izbeigt ap�lenk�anu. Visvairāk viņ� baidījās gūt uzvaru, plūkt uzva�ras augļus. Terēze tomēr centās iedziļināties �ā jaunekļa garīgajā pasaulē; ta�u grāmatas, par kurām Zans jūsmoja un kuras viņa izrakstīja no Bordo, viņai likās nesapro�tamas. Viņa dzīvoja pilnīgā bezdarbībā. Nebija ne domas, ka viņa sāks gatavot zīdaiņa pūriņu. �Tas nav viņas garā,� skandināja de la Trava kundze. Uz laukiem dau�dzas sievietes nomirst radībās. Terēze noveda tanti Klāru līdz asarām, apgalvodama, ka arī viņa nomir�ot tāpat kā viņas māte, ka nepalik�ot dzīva, par to viņa esot pārlie-

cinata. Un vienmēr piebilda � �vienalga, reiz jāmirst, tad jāmirst�. Meli! Viņa vēl nekad nebija jutusi tik kaismas dzīves alkas, un vēl nekad Bernārs nebija veltījis viņai tādu gādību. �Viņ� ta�u rūpējās nevis par mani, bet par to, ko es nesu savā klēpī. Veltīgi viņ� savā briesmī�gajā vietējā izloksnē atkārtoja: �Ņem vēl biezeni� Neēd zivi� Tu �odien jau esi diezgan staigājusi�� Mani tas nemaz neaizkustināja, � tāpat ta�u apietas ar nolīgtu zīdītāju, lai tai būtu vairāk piena. Vīra vecāki glabāja mani kā svētu trauku � tvertni savam nākamajam pēc�tecim; ja kaut kas atgadītos, viņi, bez �aubām, ziedotu mani �ā embrija dēļ. Es biju zaudējusi sajūtu par savu pa�as esību. Es biju tikai vīnogulāja stīga; ģimenes acīs nozīme bija tikai auglim, kas brieda manī.�

�Līdz decembra beigām vajadzēja dzīvot īstā tumsībā. It kā vēl nepietiktu ar neskaitāmo prie�u melno sienu, nepārtrauktās lītavas nemitīgi pavairoja ap �o drūmo mā�jokli miljoniem strauju urdziņu re�ģi. Kad vienīgais ceļ� uz Senklēru draudēja kļūt neizbraucams, mani pārveda uz pilsētiņu, uz namu, kur bija mazliet gai�āk nekā Ar�elūzas mājā. Vecās platānas Lielajā laukumā vēl aizstāvēja savas lapas pret vēju un lietu. Tante Klāra negribēja pārvākties uz Senklēru, lai kļūtu par manu kopēju, �� vecīte varēja dzīvot vienīgi Ar�elūzā, bet viņa bie�i brauca �urp savos lauku ratos, vienalga, kāds laiks, un atveda man gardumus, kas man tik ļoti gar�oja bērnībā un, pēc viņas domām, gar�o vēl joprojām: pelēkas lodītes no ru�dzu maizes un medus, saldu cepumu, ko sauca par �fugasu� vai �rumad�adu�. Ar Annu es redzējos tikai ēdamreizēs, viņa neveltīja man ne vārda, ārēji likās mierīga, padevusies liktenim, uzreiz bija zaudējusi savu svaigumu. Atpakaļ atsukātie, gludi pieglaustie mati atsedza neglītās, bālganās ausis. Jaunā Degilema vārds netika minēts, bet de ia Trava kundze apgalvoja, ka Anna, lai arī vēl nesa�kot �jā�, tomēr vairs nesakot �nē�. Ak, cik pareizi par viņu spriedis Zans! Nevajadzēja ilga laika, lai Annu iegro��otu un savaldītu. Bernārs jutās sliktāk, tāpēc atkal bija sācis pirms maltītes iedzert pa glāzītei aperitīva ēstgribas rosinā�anai. Par ko runāja �ie cilvēki man apkārt? Viņi daudz spriedelēja par draudzes mācītāju (mēs dzīvojām tie�i pretī mācītāja mājai). Visus interesēja, piemēram,

kāpēc kirē vienā dienā �etras reizes kaut kur devies pāri laukumam, bet dro�i vien atgriezies pa citu ceļu ��

Atcerēdamās da�as sarunas ar Zanu Azevedo, Terēze tagad daudz pētlgāk vēroja �o vēl jauno garīdznieku; viņ� maz sagājās ar draudzes locekļiem, un tie viņu uz�skatīja par augstprātīgu: �Te �āda izturē�anās neder.� Retajās reizēs, kad mācītājs ciemojās pie dc la Trava kun�dzes, Terēze ieraudzīja, ka viņam ir sirmi deniņi un augsta piere. Sim cilvēkam nav neviena drauga. Kā viņ� pavada vakarus? Kāpēc izvēlējies �ādu dzīvi? �Viņ� akurāti iz�pilda visus rituālus,� sacīja de la Trava kundze, �katru vakaru skaita lūg�anas, bet viņam trūkst aizgrābtības, viņu nevar saukt par dievbijīgu. Un mūsu labdarības biedrību viņ� ir galīgi pametis novārtā.� Viņa �ēlojās, ka mācītājs likvidējis pūtēju orķestri, ko nodibināju�i �ās biedrības pabalstītāji; vecāki bija apvainoju�ies, ka viņ� vairs neved pusaud�us uz futbola sacīkstēm. �Ir jau ļoti jauki, ka viņ� vienmēr sē�, iebāzis degunu grāmata, bet tā var drīz pazaudēt draudzi.� Lai viņā paklausītos, Terēze pāris rei�u'apmeklēja baznīcu. �Kas jums ienācis prātā, mīļā? Jūsu stāvoklī ta�u var arī neiet uz dievkalpoju�miem.� Mācītāja sprediķi skāra dogmatus, morāles prin�cipus un bija bezpersoniski. Ta�u Terēzi interesēja viņa balss modulācijas, �esti; viens otrs vārds likās vairāk uzsvērts nekā pārējie� Ak, viņ� varbūt palīdzētu viņai izprast �o domu un izjūtu jucekli, jo tik ļoti at�ķīrās no visiem, viņ� arī uztvēra dzīvi traģiski; savai iek�ējai vien�tulībai viņ� bija pievienojis vēl to tuksnesi, kāds rodas ap cilvēku, kas uzģērbis sutanu. Kādu atbalstu viņ� guva, ik dienas izpildot baznīcas ceremonijas? Terēzei gribētos aiziet uz mesu darbdienā, kad baznīcā nav neviena cita kā tikai kora zēns un mācītājs, noliecies pār gabalu mai�zes, murmina liturģijas vārdus. Ta�u �āda ziņkāre liktos dīvaina ģimenei un pilsētiņas iedzīvotājiem � sāktu tērgāt, ka viņa pievērsusies kristīgai ticībai.

Lai kā Terēze cieta �ai laikā, tikai pēc dzemdībām viņa īsti izjuta, ka �ādu dzīvi vairs nespēj izturēt. Arēji tas nekādi neizpaudās; starp viņu un Bernāru nenotika nekā�das scēnas, pret viņa vecākiem Terēze izturējās pat daudz goddevīgāk nekā viņ� pats. Traģēdija bija tie�i tā, ka neradās nekāda iemesla iz�ķiro�am strīdam un nebija pa�

redzami nekādi notikumi, kas izjauktu vienmuļai diendienībai iet savu gaitu līdz pa�ai nāvei. Lai rastos nesaska�ņas, bija vajadzīga augsne ķildām, bet Terēze gandrīz nemaz netikās ar Bernāru un vēl mazāk ar viņa vecākiem. Viņu vārdi Terēzi neskāra, un viņai ari ne prātā nenāktu atbildēt uz viņu aizrādījumiem. Vai tad viņiem vispār bija kopēja valoda? Pa�iem svarīgākajiem vārdiem viņi pie��ķīra pavisam citu jēgu. Bet, ja Terēzei paspruktu kads atklāts izsauciens, tad ģimenē jau bija reizi par visām reizēm atzīts, ka viņa ir īsta untumniece, kam ļoti patīk neapvaldīti izlēcieni. �Es izliekos nedzirdam,� mēdza teikt de la Trava kundze, �bet, ja viņa pastāv uz savu, nemaz neievēroju viņas vārdus; viņa zina, ka ar mums �ādi joki neizdodas ��

Tomēr de la Trava kundze tik tikko varēja izturēt ve�deklas dīvainības: Terēze necieta, ka paziņas izbrīnā iesaucas, apgalvodamas, ka mazā Marī ir �uz mata kā māte�. �ādos gadījumos parastie izsaucieni (�Nu, �o meitu jūs gan nevarēsiet noliegt��) viņai aizdeva niknas dus�mas, kuras ne vienmēr izdevās apslēpt. �Viņa nemaz nav man līdzīga,� Terēze uzstāja. �Redziet, cik viņa tumsnēja, acis melnas kā ahāts. Paskatieties uz manām fotogrāfi�jām � es biju bāla, sīciņa meitenīte.�

Viņa negribēja, lai Marī viņai līdzinātos. Māte vēlējās, lai viņai nebūtu nekā kopēja ar �o mazulīti, miesu no viņas miesas. Un pilsētiņā jau sāka izplatīties baumas, ka Terēzei Dekeirū gan nemaz nevajagot apvaldīt mātes mai�gumu. Ta�u de la Trava kundze apliecināja, ka Terēze mīlot meitu pēc sava prāta. �Protams, nevar prasīt, lai viņa pārrauga, kā zīdainīti mazga vai maina tam auti�ņus, � �ādas rūpes nav viņai raksturīgas, bet es esmu redzējusi viņu augiem vakariem sē�am pie �ūpuļa, tad viņa pat atturas no smēķē�anas un visu laiku tikai skatās uz aizmigu�o meitenīti� Starp citu, kop� Anna ir te, mums ir ļoti saprātīga aukle. Varu zvērēt, ka no Annas gan iznāks lieliska māmiņa!�� Un tie�ām, līdzko mājā paradijās bērns, Anna atsāka dzīvot. �ūpulis vienmēr ir valdzinājis sievietes, ta�u Anna jutās laimīgāka par jeb�kuru citu, kad paņēma rokās mazuli. Lai brīvāk varētu ieiet bērnistabā, Anna salīga mieru ar Terēzi, bet no ag�rākās maigās draudzības bija paliku�i tikai ierastie glāsti un iesaukas. Anna ļoti baidījās, ka Terēzi pārņems mātes greizsirdība. �Maziņā mani pazīst labāk nekā savu

māmiņu. Kā ierauga, tā smejas. Nesen turēju Mari rokās, un, kad Terēze gribēja viņu paņemt, maziņā sāka brēkt. Viņa mani mil vairāk nekā savu māti, man reizēm kļūst pat neveikli��

Anna glu�i lieki jutās neveikli. Sai dzīves posmā Terēze bija tālu no meitas, tāpat ka no visa pārējā. Gan cilvē�kus, gan lietas, gan savu ķermeni, pat dvēseli viņa uz�tvēra it kā mirā�u, ka miglāju, kas karājas gaisā. Sai nebūtībā vienīgi Bernārs bija ieguvis baismu realitāti: druknais stāvs, runā�ana caur degunu, kategoriskais tonis, pa�apmierinātība. Jaizraujas no �īs pasaules� Bet kā? Un kurp iet? Pirmās karstās dienas Terēzi nomāca. Ta�u nekas nevēstīja par rīcību, ko viņa jau bija gatava izdarīt. Kas notika tai gadā? Terēze nevar atcerēties nevienu starpgadījumu, nevienu strīdu; atmiņā palicis vienīgi, ka Tā kunga miesas svētkos Bernārs likās sevi�ķi pretīgs, kad viņa no rīta caur spraugu loga aizvirtņos vēroja krusta gājienu. Bernārs bija gandrīz vai vienīgais vīrietis �ai procesijā. Pilsētiņa da�os mirkļos bija kļuvusi tuk�a, it kā ielās būtu izlaists nevis jēriņ�, bet lauva.1 Cilvēki bija paslēpu�ies, lai nevajadzētu noņemt cepuri vai mes�ties ceļos. Tiklīdz briesmas bija garām, durvis atkal atda�rījās cita pēc citas. Terēze cie�i skatījas uz mācītāju, kas gāja, gandrīz aizvēris acis, abās rokās turēdams savu dī�vaino nastu. Viņa lūpas kustējās: ko viņ� piesauca ar tā�dām skumjam? Un tūlīt aiz mācītāja soļoja Bernārs, kur� �izpildīja savu pienākumu�.

Aizritēja nedēļa pēc nedēļas, un visā �ai laikā nenolija ne pilīte lietus. Bernārs dzīvoja nemitīgās bailēs no uguns�grēkiem, viņam atkal sāka sāpēt sirds. Lu�ā pusē nodega piecsimt hektāru prie�u me�a. �Ja pūstu ziemeļu vēj�, aiz�ietu bojā arī manas priedes Balisakā.� Terēze pastāvīgi kaut ko gaidīja, � bet pati nezināja, ko, � no �īm skaid�rajām, rāmajām debesīm. Varbūt nekad vairs nelīs� Un kada jaukā dienā me�s visapkārt sāks sprak�ķēt liesmās un sadegs arī pati pilsētiņa. Kāpēc uz laukiem nekad ne�nodeg ciemi? Cik netaisni, ka liesmas vienmēr piezogas priedēm, bet neskar cilvēkus! Dekeirū ģimenē nemitīgi

1 Pec katoļu para�as, Tā kunga miesas svētkos uz ielas izlai� jē�riņu. (Tulk.)

spriedelēja, strīdējās par nelaimes iemesliem: varbūt kāds nometis nenodzēstu cigaretes galu, bet varbūt tā ir ļaun�prātīga dedzinā�ana? Terēze sapņoja, ka viņa naktī pie�ceļas, izlavās no mājas, aiziet līdz tam silam, kur aug visvairāk vir�u, nosvie� aizdegtu cigareti, un rītausmā milzīgs dūmu mākonis aizklāj debesis� Ta�u viņa aizgainīja �o domu: mīlestība uz priedēm viņai bija asinīs � ne jau pret kokiem viņa vērsa savu naidu.

Pienācis brīdis vaļā acīm paskatīties uz to, ko viņa iz�darījusi. Kādu paskaidrojumu lai dod Bernāram? Nekas cits neatliek, kā soli pa solim jāatgādina, kā tas viss no�tika. Tas notika todien, kad pie Mano bija izcēlies milzu ugunsgrēks. Ēdamistabā, kur visa ģimene steigā brokas�toja, nemitīgi nāca iek�ā cilvēki. Vieni apgalvoja, ka degot ļoti tālu no Senklēras, otri uzstāja, ka jāzvana trauksmes zvans. Gaiss �ai svelmainajā dienā bija dego�u sveķu smar�as piesātināts un saule �ķita ar sodrējiem nokvēpusi. Terēze atkal ierauga acu priek�ā Bernāru: pagriezis galvu, viņ� klausās, ko ziņo Baljons, un nemaz neievēro, ka Faulēra pilieni cits pēc cita krīt ūdenī no pudelītes, ko virs glāzes tur viņa stiprā, spalvainā roka. Bernārs izdzēra zāles vienā malkā, bet Terēzei, kas bija gurdena no kar�stuma, pat prātā neienāca pateikt, ka viņ� iedzēris div�kār�u devu. Visi piecēlās no galda, tikai viņa palika sē��am un joprojām gausi lobija mandeles, vienaldzīga pret �o uztraukumu, � Terēzi interesēja tikai viņas pa�as drāma, nedz �ī, nedz jebkura cita viņu neskāra. Trauksmi nepasludināja. Beidzot atgriezās Bernārs. �Nu gan tu, Terēze, vienreiz darīji prātīgi, ka neuztraucies,� viņ� teica, �deg tālu, Mano pusē�� Pēc tam jautāja: �Vai es iedzēru pilienus?� Un, nepagaidījis atbildi, atkal iepili�nāja glāzē zāles. Terēze noklusēja, dro�i vien aiz lais�kuma, aiz gurdenības. Uz ko viņa cerēja �ai brīdī? �Nevar ta�u būt, ka es to noklusēju tī�ām!�

Tomēr naktī, kad Bernārs gultā raudādams mocījās ar vem�anu un ārsts Pedmē sāka iztaujāt, kas noticis dienu, viņa neko neteica par to, ko redzējusi pie galda. Bija ta�u tik viegli, nemetot uz sevi ēnu, pievērst ārsta uzma�nību tam, ka Bernārs ieņēmis daudz arsenika. Viņa varēja izteikt, piemēram, �ādu frāzi: �Tai mirklī tas man neuz�krita .. ._Mes visi bijām briesmīgi uztrauku�ies tā uguns�grēka dēļ� Bet tagad varu zvērēt, ka viņ� ieņēmis div�kār�u devu �� Tomēr viņa klusēja. Vai viņai maz bija

vēlē�anās to teikt? Slepenais nodoms, kas kop� brokast�laika neapjausts mita Terēzes dvēselē, sāka iznirt no viņas būtības dzi|uiniem, vēl bezveidīgs, bet jau pusapzināts.

Pēc ārsta aizie�anas viņa ilgi skatījās uz beidzot aiz�migu�o Bernāru un domāja: �Nav ta�u nekādu pierādī�jumu, ka viņ� saslimis no tā; varbūt viņam ir apendicīta lēkme, lai gan nekādu citu simptomu nav.,. vai infekciozā gripa.� Ta�u pēc dienas Bernārs jau bija uz kājām. �Ļoti iespējams, ka tas bija tie�i no tā.� Tomēr Terēze ne�varētu to apgalvot, bet viņai Joti gribējās pārliecināties. �Man nepavisam nebija tada sajūta, ka esmu briesmīga kārdinājuma varā; man �ķita, ka mani vada ziņkāre, tiesa, to apmierināt bija diezgan bīstami. Pirmaja dienā, kad es, iekams Bernārs ienāca ēdamistabā, pilināju Faulera pilie�nus viņa glāzē, � atceros, es sev vairākkārt atkārtoju: �Tikai vienu vienīgu reizi, lai būtu skaidrs� tad zinā�u, no kā viņ� saslima. Vienu vienīgu reizi � un pietiek.��

Vilciens palēnina gaitu, gari nosvilpjas, atkal sāk iet ātrāk. Divas trīs ugunis tumsā � Senklēras stacija. Ta�u Terēzei jau vairs neko nevajag analizēt: viņa metas bais�mīgajā nozieguma bezdibenī, un noziegums viņu ierauj sevī. To, kas sekoja, Bernārs zina tikpat labi, cik viņa; slimība pēk�ņi atkārtojās, un Terēze kopa Bernāru dienu un nakti, pati bija galīgi nomocījusies � viņa nevarēja norīt ne kumosa. (Bernārs pat pierunāja viņu lietot Fau�lera pilienus, un viņa dabūja recepti no ārsta Pedmē.) Nabaga ārsts! Kā viņ� brīnījās, ka Bernārs vemj kaut kādu zaļganu �ķidrumu; viņ� nebija pieredzējis, ka slim�niekam var būt tada nesaskaņa starp pulsu un tempera�tūru; viņam daudzreiz bija gadījies konstatēt, ka paratīfa slimniekiem pulss ir vienmērīgs, lai gan slimnieku krata stiprs drudzis, � bet ko nozīmē �is paātrinātais pulss pie temperatūras, kas zemaka par normālo? Bez �aubām, infekcioza gripa. Gripa � ar to viss pateikts.

De la Trava kundze bija nodomājusi ataicināt konsul�tācijai slavenu ārstu, bet negribēja� apvainot Pedmē, vecu mājas draugu. Turklāt Terēze baidījas izbiedēt Bernāru. Tomēr augusta vidū pēc ļoti uztrauco�as lēkmes Pedmē pats vēlējās dzirdēt kāda autoritatīva kolēģa domas. Par laimi, nākamajā dienā Bernāra stāvoklis uzlabojās, pēc trim nedēļām jau sprieda, ka viņ� ir izveseļojies. �Es

veikli tiku cauri,� Pedmē jokoja. �Ja būtu ieradies �is korifejs, slavu par izārstē�anu iegūtu viņ�, nevis es.�

Bernārs pieprasīja, lai viņu pārved uz Ar�elūzu, domā�dams, ka pilnīgi atlabs lauka balo�u medībās. Terēzei tolaik neklājās viegli � akūta reimatisma lēkme saistīja pie gultas tanti Klāru, viss uzgūla uz jaunās saimnieces pleciem: divi slimnieki, bērns, turklāt da�ādi citi darbi, ko vajadzēja veikt tantes Klāras vietā. Terēze ar lielu dedzību centās veco sievieti aizstāt, aprūpējot Ar�elūzas trūcīgos ļaudis. Viņa apskrēja visas lauku mājas, pasū�tīja pēc receptēm slimniekiem zāles, kā mēdza darīt tante Klāra, samaksāja par tām no savas kabatas naudas. Viņai ne prātā nenāca skumt, ka māja Vilmē�ā ir aizslēgta. Viņa vairs nedomāja nedz par �anu Azevedo, nedz par kādu citu. Viņa viena pati gāja caur tuneli galvu reibino�ā tumsā; viņai bija jāiet, jaiet bez apdomas kā dzīvniekam, lai izkļūtu no �ās tumsas smacējo�ajiem dūmiem, izrautos svaigā gaisā. Ātrāk! Ātrāk!

Decembra sākumā slimība par jaunu uzbruka Bcrnāram: kādu rītu viņ� pamodās, trīcēdams drudzī, bet kājas bija kā sastingu�as, galīgi nejutīgas. Un kas pēc tam sekoja! De la Trava kungs vakarā atveda no Bordo ārstu konsul�tācijai; izmeklējis slimnieku, ārsts ilgi klusēja. Terēze tu�rēja lampu, un Baljona sieva vēlāk atcerējās, ka jaunā saimniece bijusi nāves bāluma.) Skopi apgaismotajā kāpņu laukumiņā Pedmē apslāpētā balsī, lai nedzirdētu Terēze, kas bija sākusi ausīties, stāstīja savam kolēģim, ka aptie�kārs Darkejs parādījis viņam divas viltotas receptes, ko tomēr parakstījis viņ� � ārsts Pedmē; vienā receptē kāda noziedzīga roka pievienojusi: �Faulera pilieni,� � bet otrā parakstīts diezgan lielās devās hloroforms, digitalīns un akonitīns. Baljons atnesis uz aptieku �īs receptes kopā ar daudzām citām. Darkejs, satraucies, ka izsniedzis �ā�das indes, otrā dienā atsteidzies pie Pedmē� Ta�u Bern'āram tas viss zināms tikpat labi kā Terēzei pa�ai. Bernāru tūlīt sanitāros ratos aizveda uz Bordo un ievietoja klīnikā, un viņam tai pa�ā dienā kļuva labāk. Terēze palika Ar�elūza viena, bet, lai cik dziļa bija �ī vientulība, viņa sadzirdēja visapkārt pieņemamies spēkā dimdoņu: alā paslēpies zvērs jūt tuvojamies suņu baru; viņa bija pārgurusi glu�i kā pēc nevaidama skrējiena, it kā būtu skrējusi pēdējiem spēkiem, tikusi pavisam tuvu mērķim, jau izstiepusi roku, kad pēk�ņi viņu notrieca zemē un viņa

nokrita kā nopļauta. Kādu vakaru ziemas beigās atbrauca tēvs un ņēmās viņu pierunāt, lai viņa atspēko apvaino�jumu. Vēl visu varot glābt. Pedmē esot ar mieru ņemt atpakaļ sūdzību, ko iesniedzis tiesā, un aizbildināties, it kā vairs nevarot pilnīgi dro�i apgalvot, ka viena no recep�tēm nav rakstīta ar viņa roku. Protams, ir neiespējami, ka akonitīnu, hloroformu un digitalīnu viņ� parakstījis tik lielās devās, bet tā kā slimnieka asinīs nav atrastas ne mazākās �o līdzekļu sekas �

Terēze atceras izskaidro�anās scēnu ar tēvu, kura notika pie tantes Klāras gultas. Viņiem negribējās iedegt lampu, istabu apgaismoja tikai kamīna uguns atblāzma. Terēze runāja monotoni ka skolniece, kas iekaļ stundu (�o stundu viņa bija iemācījusies no galvas garajās bezmiega nak�tīs) :

���� Es satiku uz ceļa kādu cilvēku, viņ� nebija �ejienie�tis, nebija no Ar�elūzas, un viņ� man teica, ja jau es sūtot kādu uz Darkeja aptieku, tad viņ� ļoti lūdzot paņemt zāles arī pēc viņa receptes, � viņam pa�am negriboties aptiekā rādīties, viņ� esot parādā Darkejam naudu � Viņ� man nepateica ne savu vārdu, ne adresi, sacīja, ka pats atnāk�ot �urp pēc zālēm �

���� Izdoma, Terēze, kaut ko citu, es tevi lūdzu mūsu ģimenes goda dēļ! Izdomā ta�u, nelaimīgā, kaut ko citu!

Tēvs stūrgalvīgi atkārtoja pārmetumus; kurlā tante, pacēlusi galvu no spilveniem, veltīgi ieklausījās un, juz�dama, ka Terezei draud nāves briesmas, kunkstēja:

��� Ko viņ� tev saka? Ko viņam no tevis vajag? Tev grib nodarīt kaut ko ļaunu?

Terēze atrada sevī spēku uzsmaidīt slimajai tantei un satvert viņas roku, bet pati kā skolniece katķisma stundā tikai atkārtoja:

���� Es satiku uz ceļa kādu cilvēku. Jau bija tum�s, tā�pēc nevarēju saskatīt viņa seju; viņ� man nepateica, kādās mājās dzīvo� Nesen vakarā viņ� atnāca pec savām zālēm� Diem�ēl te mājā neviens viņu nav pamanījis.�

IX

Beidzot Senklēra. Terēze izkāpa no vagona, neviens viņu nepazina. Kamēr Baljons nodeva viņas biļeti, viņa apgāja apkārt stacijai un, laipodama starp dēļu grēdām, iznāca uz ceļa, kur stāvēja rati.

Patlaban �ie rati viņai ir patvērums: uz izdangātā ceļa nav jabaidās satikt pazīstamus. Ta�u viss viņas nozie�guma izklāsts, kas ar tādām pūlēm bija atsaukts atmiņā, sagruva, nekas nepalika pāri no sagatavotās grēksūdzes. Nē, viņai nekas nav sakāms sev par attaisnojumu, ir pat neiespējami minēt kādu iemeslu; visvienkār�ākais � klu�sēt vai tikai atbildēt uz jautājumiem. No kā viņai tagad jābaidās? Nakts paies tāpat kā visas naktis, rit uzlēks saule; viņa ir pārliecināta, ka izkļūs no �ā posta, lai tur�pmāk notiktu kas notikdams. Un nekas nevar notikt slik�tāks par �o vienaldzību, to pilnīgo atsve�inātību, kas viņu �ķir no visas pasaules, pat no sevis pa�as. Jā, mirusi, vēl dzīvai esot, � viņa jūt sevī nāvi, cik to dzīvs cilvēks vispār var just.

Viņas acis pierada pie tumsas, un ceļa pagriezienā viņa samanīja lauku mājas � zemas ēkas, kuras atgādināja zemē nometu�os un aizmigu�us dzīvniekus. Te Anna agrāk vienmēr baidījās no suņa, kas metās zem viņas velosipēda riteņiem. Tālāk biezais alksnājs liecināja, ka tur ir mitra ieplaka; �ai vietā pat vistveicīgākās dienās vēsums apvēdīja draudzenēm satvīku�os vaigus. Meitene uz divriteņa, sinaidā mirdzo�ie zobi, cepure ar platām malām, kas aiz�sargā no saules, divriteņa zvaniņa tink�ķi un līksma balss: �Skaties! Es neturos ar rokām!� Terēzes atmiņā vēl saglabājies �is miglainais tēls, viss, ko viņa var atrast pagātnē, lai atveldzētu savu izmocīto sirdi. Un viņa me�hāniski atkārto līdzi rik�ojo�ā zirga pakavu klikstiem: �Veltīga mana dzīve � nevērtīga mana dzīve � mū�īga mana vientulība � bezcerīgs mans liktenis.� To vienīgo, kas visu atrisinātu, Bernārs nedarīs. Ak, ja viņ� atplestu pretī rokas, nekā nevaicādams! Ja viņa varētu pieglaust galvu pie cilvēka krūtīm un izraudāties, jūtot siltu, dzīvu ķermeni!

Viņa ieraudzīja to piekalni pie rudzu lauka, kur kādā tveicīgā dienā reiz bija sēdējis Zans Azevedo. Ak dievs, tolaik ta�u viņa iedomājās, ka pasaulē ir tāda vieta, kur visa viņas būtība varētu uzplaukt � starp cilvēkiem, kas viņu saprastu, varbūt par viņu jūsmotu un dāvātu viņai mīlestību! Ta�u vientulība apsēda viņu vēl stiprāk nekā trurrri spitālīgo. �Neviens neko nevar darīt man par labu; neviens neko nevar darīt man par ļaunu.�

���� Re, kungs un mamzele Klāra!

Baljons pieviika gro�us. Tuvojās divas ēnas. Bernārs, vēl tik vārgs, tomēr iznācis viņai preti � drīzāk grib uz�zināt, kā viss beidzies. Terēze pacēlās sēdekli un jau iztā�lēm sauca: �Lieta izbeigta!� Atskanēja tikai īsa atbilde: �Tas jau bija skaidrs.� Bernars palīdzēja vecajai tantei ierausties ratos un paņēma gro�us. Baljons tālāk gaja kājām. Tante Klāra sēdēja vidū � starp abiem laulātā�jiem. Vajadzēja kliegt viņai ausī, ka viss nokārtojies (starp citu, viņai bija visa? miglains priek�stats par notiku�o drāmu). Kā parasti, kurlā vecīte sāka runāt, līdz aiz�rāvās elpa; viņa klāstīja, ka viņiem vienmēr esot viena un tā pati taktika, ka te atkārtojoties Dreifūsa prāva: �Apme�lojiet, apmelojiet � vienmēr kaut kas paliks. Viņi sagraba varu, bet republikāņi nedarīja pareizi, ka no viņiem nepiesargājās. Pa|auj tik �iem smirdīgajiem zvēriem vaļu, tic tūlīt metas cilvēkiem virsū �� Viņas vāvuļo�ana paglāba laulāto pāri no nepiecie�amības sarunāties � viņi nepār�mija ne vārda.

Pēc tam tante Klāra elsodama smagi kāpa aug�ā pa kāpnēm, nesot roka sve�turi.

��� Jūs vēl neiesiet gulēt? Terēze dro�i vien ir pārgurusi. Guļamistabā tev, mīļa, ir atstāta tase buljona un auksts cālis.

Ta�u laulātie joprojām stāvēja priek�namā. Vecīte re�dzēja, ka Bernārs atver viesistabas durvis, palai� pa priek�u Terēzi un pazūd durvīs aiz viņas. Nebūtu �is kur�lums, viņa piespiestu ausi pie durvīm � bet tagad neviens pat nedomā no viņas piesargāties, viņa ir kā dzīva iemū�rēta. Tomēr tante Klāra nodzēsa sveci, notaustījās lejā pirmaja stāvā, paskatījās pa atslēgas caurumu: Bernārs pārvietoja lampu, viņa seja bija spo�i apgaismota, tā likās baiļpilna un vienlaikus svinīga. Terēze sēdēja ar mu�guru pret durvīm; apmetni tin cepuri viņa bija nosviedusi uz atzveltnes krēsla, kājas izstiepusi pret uguni, un no viņas mitrajam kurpēm cēlās garaiņi. Uz mirkli viņa pa�grieza galvu pret vīru, un vecīte nopriecājās, ieraugot, ka Terēze pasmaida.

Terēze pasmaidīja. Tais nedaudzajās minūtēs, blakus Bernāram noejot nelielo attālumu no zirgu staļļa līdz mā�jai, viņa pēk�ņi saprata vai arī iedomājās, ka saprot, kā

viņai jāizturas. Līdzar pirmo skatienu, ko viņa uzmeta Bernāram, sabruka visas cerības paskaidrot savu rīcību, uzticēties viņam. Kā at�ķirtība maina priek�statu par cil�vēkiem, kurus labi pazīstam! Visu ceļu viņa neapzināti bija pūlējusies radīt jaunu Bernāru, kas spētu viņu sa�prast vai vismaz censtos saprast, bet, tikko uzmetusi vi�ņam acis, ieraudzīja viņu tādu, kāds viņ� patiesībā ir, � cilvēks, kas nekad, ne reizi mū�ā nav nedz varējis iedomā�ties sevi otra vietā, nedz mēģinājis saskatīt to, ko redz pretinieks. Tie�ām, vai tad Bernārs viņu vispār uzklau�sītu? Viņ� staigāja �urp turp pa pla�o, mitro istabu ar zemajiem griestiem, no viņa soļiem krak�ķēja vietumis satrunēju�ie grīdas dēļi. Uz sievu viņ� pat nepaskatījās �■ bija pilnīgi nodevies jau iepriek� sagatavotajai runai. Arī Terēze zināja, ko tūlīt Bernāram teiks. Visvienkār�ākais atrisinājums, kā izrādās, vienmēr ir tas, kas nekad agrāk nav ienācis prātā. Tagad viņa sacīs: �Es pazudī�u, Bernār. Par mani neraizējieties. Ja gribat, pazudī�u nekavējoties, �o pa�u nakti. Nedz me�s, nedz tumsa mani nebaida. Es ar tiem esmu saradusi, mēs sen pazīstam viens otru. Es esmu radīta tāda pati kā �is neauglīgais apvidus, kur nav nekā dzīva, te vienīgi lido pāri gājputni un klaiņo me�a cūkas. Esmu ar mieru kļūt par izstumto. Sadedziniet visas manas fotogrāfijas, lai neviens, pat mana meita, vairs nedzird minam manu vārdu, lai visa jūsu ģimene uzskata, ka es it kā nekad neesmu bijusi.�

Un Terēze jau atvēra muti, jau izteica:

���� Ļaujiet man pazust, Bernār �

Izdzirdis viņas balsi, Bernārs pagriezās, metās viņai klāt no istabas attālākā kakta; uz pieres viņam bija pietū�ku�as dzīslas, viņ� stostīdamies izgrūda:

���� Ko? Jūs uzdro�ināties izteikt savas domas? Uzdro��ināties izsacīt kādu vēlē�anos? Pietiek! Ne vārda vairs! Jums ir tikai jāklausās, jāsaņem no manis rīkojumi, bez ierunām jāpakļaujas maniem lēmumiem.

Tagad viņ� vairs nestomījās, runāja rūpīgi izraudzī�tām frāzēm. Atbalstījis elkoni uz kamīna dzegas, viņ� izteicās stingrā tonī, izvilka no kabatas papīra lapiņu un ieskatījās tajā. Terēzei pagaisa bailes, gribējās smieties. Viņ� bija smieklīgs, tie�ām smieklīgs. Kāda nozīme tam, ko viņ� tur deklamē savā pretīgajā izrunā, par kādu ne�smejas vienīgi Senklērā? Viņa tik un tā aizies. Kādēļ visa �ī drāma? Tie�ām nerastos nekāds zaudējums, ja �ā muļķa

pasaulē vairs nebūtu. Terēze ievēroja, ka uz baltās papīra lapiņas, kas trīcēja Bernāra roka, skaidri izcēlās viņa nekoptie nagi; man�etes viņ� nevalkāja, viņ� piederēja pie tiem lauķiem, kas atgādina karikatūras, kad atstaj savu nomaļo kaktu, un viņu dzīve nekam nav vajadzīga � nedz kādai lietai, nedz idejai, nedz kādam cilvēkam. Vispār vienīgi aiz ieraduma pie�ķir tik ārkārtīgi lielu nozīmi jeb�kura cilvēka dzīvei. Robespjēram bija taisnība, un Napo�leonam bija taisnība, un Ļeņinam ir taisnība� Bernārs ievēroja, ka viņa pasmaida, un saniknojies pacēla balsi; Terēzei gribot negribot vajadzēja klausīties.

��� Jūs esat manās rokās! Vai saprotat? Jums jāpa�kļaujas lēmumiem, kas pieņemti ģimenes apspriedē, pre�tējā gadījumā �

��� Kas pretējā gadījumā?

Viņa atmeta tēloto vienaldzību, sāka runāt izaicino�ā, zaimīgā tonī:

���� Par vēlu! Jūs tiesā liecinājāt man par labu un vairs nevarat atsaukt savu liecību. Citādi jūs sauks pie atbildības par viltus liecību �

��� Vienmēr var atklāties kāds jauns fakts. Manā sekretēra ieslēgts neapstrīdams pierādījums. Tam, paldies dievam, nav noilguma!

Viņa nodrebēja, tad jautāja:

��� Ko jūs gribat no manis?

Viņ� sāka rakņāties piezīmēs, un Terēze da�us mirkļus ieklausījās Ar�elūzas dziļaja klusumā. Līdz rīta gaiļu stundai bija vēl tālu, neviens strautiņ� neurdzēja �ai tuk�snesī, ne mazākā vēja pūsma nesakustināja neskaitāmo prie�u galotnes.

���� Es nevados no saviem personiskajiem apsvērumiem. Pats es atturos, man svarīgas tikai ģimenes intereses. Visus manus lēmumus vienmēr diktēju�as ģimenes inte�reses. Ģimenes goda deļ es biju ar mieru apmānīt tiesu. Lai mani tiesā dievs!

�is pārspīlēti augstais tonis Terēzei derdzās. Viņai gri�bējās palūgt Bernāru, lai viņ� runā vienkār�āk.

��� Mūsu ģimenei ir svarīgi, lai mūs uzskata par sa�skanīgu laulātu pari un lai es, pēc sabiedrības domām, esmu pārliecināts par jūsu nevainīgumu. No otras puses, es vēlos cik iespējams izsargaties �

��� Vai es jums iedve�u bailes, Bernār?

Viņ� nomurmināja:

�������� Bailes? Nē. �ausmas! � un turpināja savu runu:

��� Vienosimies ātrāk, lai viss būtu izlemts reizi par visām reizēm: rīt mēs atstāsim �o mitekli un pārvāksimies uz māju, kas pieder manai ģimenei, � es negribu, ka jūsu tante pastāvīgi rēgojas man acu priek�ā. Ēdienu jums uz�nesīs guļamistabā Baljona sieva. Visās pārējās istabās jums ieiet aizliegts; skraidīt apkārt pa me�u varat, cik patīk. Svētdienās mēs kopā brauksim uz mesu Senklēras baznīcā. Ir vajadzīgs, lai cilvēki redz, ka jūs ejat ar mani zem rokas, � bet katra mēne�a pirmajā ceturtdienā, kad B. ir tirgus, mēs vaļējā karietē brauksim ciemos pie jūsu tēva, kā vienmēr esam darīju�i.

���� Bet Marī?

��� Marī rīt ar aukli brauks uz Senklēru. Pēc tam mana māte aizvedīs viņu uz dienvidiem � ar ieganstu uzlabot veselību. Jūs ta�u necerējāt, ka jums atstās meitu? Ari viņa jāpasargā no briesmām. Manas nāves gadījumā viņa pēc divdesmit viena gada sasnieg�anas iegūs īpa�uma tie�sības uz mantojumu. Pēc vīra var arī bērnu� Kāpēc gan ne?

Terēze pietrūkās kājās, tikko apvaldīja kliedzienu.

��� Tātad jūs domājat, ka jūsu prie�u dēļ es�

�is muļķis nav pratis saskatīt nevienu no daudzajiem viņas nodarījuma motīviem un izgudrojis viszemiskāko iemeslu!

��� Protams, prie�u dēļ � Kā gan citādi? Jāmeklē pēc izslēg�anas metodes. Vai varat minēt vēl kādu pamudinā�jumu? Starp citu, tam nav nekādas nozīmes, tas mani ne�maz neinteresē, es vairs neuzdodu sev tādus jautājumus; jūs tagad neesat nekas, bet � ak vai! � paliek vārds, ko jūs nesat. Pēc da�iem mēne�iem, kad sabiedrība būs pārlie�cināta, ka mēs dzīvojam labā saskaņā, Anna apprecēsies ar jauno Degilemu � Vai jums zināms, ka Degilemi pie�prasīju�i atlik�anu? Viņi gribot vēl pārdomāt� Un pēc Annas kāzām es beidzot varē�u apmesties Senklērā, bet jūs � jūs paliksiet �eit. Aizbildinājumam noderēs neirastēnija vai kaut kas cits �

��� Ārprāts, piemēram.

��� Nē, tas varētu kaitēt Marī. Bet ticamu iemeslu jau netrūkst. Lūk, tā.

Terēze no�ukstēja:

��� Ar�elūzā � līdz pa�ai nāvei�

Viņa piegāja pie loga, atvēra to. Bcrnārs �ai mirklī iz�baudīja patiesu prieku: viņ� vienmēr �ās sievietes klātienē .bija juties bikls un pazemots. Kā viņ� �ovakar pacēlās viņai pāri! Terēzei jāsaprot, ka visi viņu nicina! Viņ� lepojas ar savu savaldību. De la Trava kundze skandināt skandināja, ka viņ� ir svētais, visa ģimene cildināja viņa augstsirdību; pirmo reizi mū�ā viņ� apjauta savas dvēse�les cēlumu. Kad Bernāram slimnīcā ar vislielāko piesar�dzību atklāja, ka Terēze gribējusi laupīt viņam dzīvību, viņ� parādīja aukstasinību, kādēļ viņu cildināja, ta�u tas viņam neprasīja nekādas pūles. Nekam nav patiesi lielas nozīmes to cilvēku acīs, kuri nespēj mīlēt. Tā kā Bcrnāra sirdī nebija mīlestības, tad viņ� izjuta tikai prieka trīsas, ka izvairījies no lielām briesmām; ta var justies cilvēks, kas pēk�ņi atklājis, ka, pats to nezinādams, ilgus gadus dzīvojis cie�ā tuvībā ar nevaldāmu ārprātīgo. Toties �o�vakar Bernārs tīksminājās par savu spēku � viņ� bija stāvokļa kungs. Viņu sajūsmināja apziņa, ka nekādas grū�tības nevar salauzt tādu ar veselu saprātu apveltītu goda�vīru kā viņ�; tūlīt pēc uzbruku�ās vētras viņ� bija gatavs apgalvot, ka ikviens ir nelaimīgs tikai pats savas vainas deļ. Viņ� bija �ticis galā� ar visbriesmīgāko drāmu, tāpat kā nokartoja jebkuru darījumu. Par viņa nelaimi gandrīz vai neko neuzzinās, ārējā pieklājība ir ievērota, neviens vairs neiedomāsies viņu �ēlot � viņ� negribēja, ka viņu �ēlo. Nav ta�u nekāds pazemojums, ka viņ� ir apprecējis necilvēku, ja to galu galā padarījis rāmu? Starp citu, vec�pui�a dzīvei ir savas labās puses, un no tā, ka viņ� bijis tuvu nāvei un tikai brīnumainā kārtā izglābies, sevi�ķi saasināju�ās visas viņa kaislības � mīlestība uz saviem īpa�umiem, aizrau�anās ar medībām, ar savu automobili, ar labu ēdienu un labu vīnu � saasinājusies dzīvotkāre.

Terēze ilgi stāvēja pie loga; viņa samanīja tumsā balsnījam ceļu, juta smar�ojam krizantēmas, ko dārza restes atdalīja no aitu ganāmpulka. Aiz �oga kā tum�a siena slē�jās ozoli, aizsegdami priedes; bet valgais nakts gaiss bija sveķu smar�as piesātināts; Terēze zināja, ka māju apņem prie�u me�s it kā ienaidnieka kara pulks, neredzams, tomēr pienācis pavisam tuvu. Sie sargi, kuru dobjās gaudas Terēze dzird, redzēs, kā viņa �eit nīkuļo visas garās ziemas, kā iztvīkst karstajas vasarās no svelmes, tie kļūst liecinieki viņas lēnajai noslāp�anai. Viņa aizvēra logu un piegāja pie Bernāra.

��� Tātad jūs esat nodomājis mani �eit aizturēt ar varu?

��� Sauciet to, kā gribat, bet lieciet vērā, ka no �ejienes jūs aiziesiet tikai sasietām rokām.

���� Kāpēc jāpārspīlē? Es ta�u jūs pazīstu: jūs nemaz neesat tik ļauns, kā cen�aties izlikties. Vai tie�ām jūs gribat, ka jūsu ģimene krīt �ādā kaunā? Nē, �ai ziņā es esmu pilnīgi mierīga.

Tad Bernārs, kā jau cilvēks, kas visu labi apsver, pa�skaidroja, ka bēg�ana liecinātu, ka viņa atzīst sevi par vainīgu. Kauns skartu viņa ģimeni, un �ādā gadījumā no tā izvairīties varētu, vienīgi amputējot saindēto locekli, atsakoties no noziedznieces atklātības priek�ā.

���� Tie�i �ādam lēmumam sākumā gribēja piekrist mana māte, jūs varat to iedomāties! Mēs jau gribējām ļaut, lai prāva iet savu gaitu, ja tur nebūtu iejaukti Annas un Mārī likteņi. Bet to izdarīt vēl nav par vēlu. Nepārsteidzieties ar atbildi. Es jūs atstāju līdz rītam.

Terēze pusbalsī sacīja:

��� Man vēl ir tēvs.

���� Tēvs? Bet mēs ar viņu esam pilnīgi vienis prātis. Viņam ir sava dzīve � sava politiskā karjera, sava par�tija, idejas, kuras viņ� aizstāv. Viņ� domā tikai par to, kā noklusēt, notu�ēt �o skandālu, lai maksā ko maksādams. Atzīstiet kaut vai, ka viņ� ne mazums darījis jūsu labā. Par to, ka izmeklē�anu izdarīja pavir�i, jāpateicas tie�i viņam� Starp citu, viņ� jau izteica jums savu gribu, kategoriski izteica � Vai ne?

Bernārs vairs nepacēla balsi, atkal bija gandrīz laipns. Ta�u ne jau tāpēc, ka viņam būtu kļuvis �ēl Terēzes. Bet �ī sieviete, kas, �ķiet, pat vairs neelpoja, bija noliekta pie zemes, ieņēmusi beidzot savu īsto vietu. Viss atkal no�kārtojās. Viņ� ar lepnumu nodomāja, ka jebkuram citam dzīves laime būtu drupās no tāda trieciena, kādu saņēma viņ�, bet viņ�, Bernārs Dekeirū, spēj atrast izeju. Turklāt jebkur� cilvēks var maldīties attiecībā uz Terēzi, taisnību sakot, ir maldīju�ies itin visi, pat de la Trava kundze, kas parasti ļoti ātri un pareizi sprie� par saviem paziņām. Lieta tā, ka tagad nepievēr� pietiekamu uzmanību princi�piem un neņem vērā, cik bīstama ir tāda audzinā�ana, kādu guvusi Terēze. Protams, Terēze ir necilvēks; tomēr veltīgi saka: ja viņa būtu ticējusi dievam� bailes ir visas gudrības sākums. Ta uzskatīja Bernārs. Un vēl viņ� domāja, ka visa pilsētiņa nepacietīgi alkst redzēt viņu

ģimenes kaunu, bet kā �ie ļautiņi pievilsies, katru svētdienu baznīcā ieraugot saskanīgo laulāto pāri! Kaut ātrāk pic.nāktu svētdiena, gribas paskatīties uz �iem ģīmjiem!� Bez tam taisnīgais sods no tā visa nekā nezaudē. Viņ� paņēma lampu un turēja to paceltā rokā, gaisma krita uz Terēzes noliekto galvu.

��� Vai jūs vēl neiesiet aug�ā?

Terēze, liekas, nedzirdēja. Viņ� izgāja, atstājis viņu tumsā. Uz kāpņu pirmā pakāpiena, �okura sarāvusies, sē�dēja tante Klāra. Redzēdams, ka vecīte ba�īgi skatās viņā, Bernārs piespieda sevi pasmaidīt un paņēma tanti aiz elkoņa, lai palīdzētu viņai piecelties. Ta�u viņa neļāvās � glu�i kā vecs suns, kas negrib atiet no mirsto�ā saimnieka gultas. Bernārs nolika lampu uz klona grīdas un iekliedza ve�iņai ausī, ka Terēze jau jūtoties daudz labāk, bet vēlo�ties palikt kādu brīdi viena:

��� Jūs ta�u pazīstat viņas untumus.

Jā, vecā tante pazina �os untumus, sev par nelaimi, viņa ne reizi vien bija iegājusi pie Terēzes tie�i tai mirklī, kad Terēzei gribējās būt vienai. Bie�i, tikko pavēra durvis, tū�daļ jutās kā nelūgta vie�ņa.

Viņa ar pūlēm piecēlās un, atbalstījusies uz Bernāra rokas, aizkļuva līdz savai istabai blakus lielajai viesis�tabai. Bernārs viņai sekoja, rūpīgi aizdedza sveci, kas stavēja uz galda, tad, noskūpstījis viņu uz pieres, izgāja. Vecīte nebija nolaidusi no viņa acis. Ko tik viņa nenolasīja no sejas cilvēkiem, kuru vārdus nevarēja sadzirdēt! Viņa nogaidīja, lai Bernārs ieiet savā guļamistabā, klusi at�vēra durvis� bet ieraudzīja, ka viņ� vēl stāv kāpņu laukumiņā un, atspiedies pret margām, uztin cigareti; viņa steig�us atravās atpakaļ, kājas viņai trīcēja, elpa aiztrūka, vairs nebija spēka noģērbties. Tā viņa palika guļam gulta vaļā acīm.

X

Bet viesistabas tumsā sēdēja Terēze. Zem pelniem vēl gailēja ogles. Terēze nepakustējās. Tagad, kad jau bija" par vēlu, atmiņā uzpeldēja driskātās no grēksūdzes, ko viņa bija sagatavojusi vilcienā. Vai maz vērts sev pār�mest, ka nav izmantota �ī pārdomātā atzī�anās? Patiesību sakot, tik secīgs izklāsts ne visai atbilst īstenībai. Kāpēc

viņai ienāca prātā piedēvēt tik lielu nozīmi sarunām ar 7.:inu Azevedo? Cik muļķīgi! It kā �ā jaunekļa spriedelē�jumiem būtu kāds svars! Nē, protams, ne! Viņa bija pakļā�vusies iesīkstēju�am, nepārkāpjamam likumam; viņa ne�pazudināja �o ģimeni, nu tad �ī ģimene pazudinās viņu; viņiem ir dibināts iemesls turēt Terēzi par necilvēku, bet ari viņa uzskata viņus par necilvēkiem. Arēji neparādot savu nodomu, viņi grib lēnām, ar mērķtiecīgu rīcibu viņu iznīcināt. �Tagad pret mani laidis darbā visu vareno ģimenes mehānismu, � es ta�u nespēju to nedz salauzt, nedz izkļūt no tā zobratiem. Pilnīgi veltīgi meklēt citus iemeslus bez �ā galvenā � �tāpēc ka viņi ir viņi, tāpēc ka es esmu es��. Jānēsā maska, jācen�as ievērot pieklā�jība, jāizliekas � tam visam man pat divus gadus nepie�tiktu pacietības; bet, ja iedomājas, ka citi cilvēki, tādi pa�i kā es, cie�as līdz pa�ai nāvei, � dro�i vien tiem pa�līdz spējas piemēroties apstākļiem, iemidzino�ais para�duma spēks, un beigu beigās tie notrulinās un iegrimst miegā, toties paliek visvarenās ģimenes klēpī. Bet es, bet es, bet es ��

Viņa piecēlās, atvēra logu, uzvēdīja pirmsausmas dzes�trums. Kādēļ neaizbēgt? Jaizkāpj tikai pa logu. Vai viņi dzīsies pakaļ? Atkal nodos viņu tiesai? Var ta�u izmēģināt laimi. Lai nāk kas nākdams, tikai ne �ī nebeidzamā ago�nija. Terēze jau piebīdīja krēslu, pielika to pie palodzes. Bet nav ta�u naudas! Viņai pieder milzum daudz prie�u, bet las viss neko nelīdz: bez Bcrnāra atļaujas viņa nevar dabūt ne gra�a. Tad jau labāk mesties skrie�us pāri kla�jumiem, kā reiz bēga Dagērs, slepkava, kam dzinās pa�ka], � Terēze bērnībā juta pret viņu lielu �ēlumu (viņa vēl atceras �andarmus, kas bēgli meklēja: Baljona sieva tos virtuvē cienāja ar vīnu); bet nelaimīgajam pēdas uzgāja Dekeirū kunga suns. Viņu saķēra virsējā tikko dzīvu no bada. Terēze redzēja, ka viņu sasietu uz salmiem aizved ratos. Runāja, ka viņ� nomiris arestantu bar�ā, nesasnie�dzis Kajenni Arestantu bar�a � Katorga � Vai viņi ir spējīgi nodot viņu tiesai, kā grasījās darīt? Par kādu pierādījumu runāja Bernārs? Dro�i vien melo� ja vien nav atradis vecās pelerīnes kabatā paciņu ar indi�

1 Kajenne � agrāk pilsēta un osta fran�u Gvajānā (Latlņamerikā), katordznieku izsūtī�anas vieta. (Tulk.)

Jānoskaidro, nolēma Terēze. Viņa sāk taustīties aug�ā pa kāpnēm. Jo augstāk, jo kļuva gai�āks, � laikam rīt�ausma jau atspīd rūtīs. Beidzot kāpņu laukumiņ� pie bē�niņiem, tur skapis, kur karājas vecās drēbes, ko nevienam vēl neatdod, jo tās noder medībās. Izbalēju�ajai pelerīnei ir dziļa kabata; tante Klāra tajā lika adīkli tais laikos,, kad arī viņa, paslēpusies savā �teltī�, uzglūnēja lauka balo�iem. Terēze iebā� kabatā roku un izvelk ar laku aiz�zīmogotu paciņu:

Hloroforms � 10 gramu,

Akonitins � 2 grami,

Digitalins � 0,2 grami

Viņa izlasa �os vārdus, �os ciparus. Nomirt. Viņa vien�mēr briesmīgi baidījusies no mir�anas. Galvenais � ne�drīkst skatīties nāvei acīs, jādomā vienīgi par to, kas jādara: jāielej glazē ūdens, jaiz�ķidina tajā pulveris, vienā malkā jāizdzer, jānoliekas gultā, jāaizver acis. Jācen�as nedomāt, kas būs pēc nāves. Kāpēc no mū�īgā miega jābaidās vairāk nekā no jebkura cita? Ja viņa tagad dreb, tad tikai tāpēc, ka rīta agrumā vienmēr ir vēss. Terēze nokāpj lejā, apstājas pie tās istabas, kurā guļ Mārī. Aukle krāc tik skaļi, it kā rēktu kāds zvērs. Terēze klusām atver durvis. Caur aizvirtņu spraugām vīd austo�ā rīta gaisma. Pus�tumsā balsnī �aura dzelzs gultiņa. Uz segas guļ divas mazas dūrītes. Spilvenā iegrimis vēl nenoteikts bērna pro�fils. Terēze pazīst Marī ausi � pārāk lielu, tāpat ka mātei. Taisnība tiem, kas saka: �Meitenīte ir uz mata kā māte. . .� Tur viņa guļ � satīstīta, aizmigusi. �Es aizie�u. Bet �ī daļiņa no manis paliks, un viņas liktenis piepildīsies līdz galam, neko no tā nevar nedz izmest, nedz par sprī�a tiesu grozīt.� Domā�anas veids, tieksmes, asiņu balss � nesagraujami likumi. Terēze bija lasījusi, ka pa�nāvnieces, novestas līdz izmisumam, aiznesot līdzi nebūtībā arī sa�vus bērnus. Miermīlīgie iedzīvotāji �ausmās izlai� no ro�kam avīzi. �Vai tas vispār iespējams?� Tā kā Terēze ir necilvēks, viņa jūt, ka tas ir pilnīgi iespējams, daudz ne�trūkst un arī viņa � Viņa nometas ceļos, viegli pieskaras ar lūpām pie mazās rociņas, kas guļ uz segas; un, kā par brīnumu, kaut kas atraisās viņas būtības dziļumos, sakāpj acīs, apdedzina vaigus: skopas asaras sāk līt sievietei, kas nekad nav raudajusi.

Tad Terēze pieceļas, vēlreiz pārlai� skatienu bērnam, beidzot ieiet savā istabā, ielej glāzē ūdeni, salau� lakas /unogu un neziņā vilcinās, kuru no trim indēm ņemt.

Logs bija vaļā; gaiļi ar savām dziesmām it kā saraus�tīja miglas plīvuru, un tā caurspīdīgās skaras ieķērās prie�u zaros. Pār laukiem lija sidrabaina rītausma. Kā lai ķiras no �āda mirdzuma? Kas ir nāve? Neviens ta�u ne�zina, kas ir nāve. Terēze nebija pārliecināta, ka tā ir nebūtība. Viņa nevarēja noteikti apgalvot: tur nekā nav. I\a viņa sevi nicināja par to, ka viņai bail. Viņa ta�u ne�svārstījās, kad gribēja nogrūst otru cilvēku nebūtības bezdibenī. Cik pazemojo�s gļēvums! Ja visvarenais pastāv (uz mirkli uzvilnī atmiņas � tā kunga miesas svētki, spiedīgais karstums, vientuļais cilvēks smagā zelta ģērbā, biķeris, ko viņ� nes abām rokām, lūpas, kas kustas, un skumjā seja) � jā, ja visvarenais pastāv, lai viņ� novēr� noziedzīgo roku, pirms vēl nav par vēlu, bet, ja tā ir viņa griba, ka nabaga akla dvēsele pārkāpj mū�ības slieksni, lai viņ� vismaz pieņem ar mīlestību necilvēku, ko pats radījis. Terēze ielej glāzē ar ūdeni hloroformu � �is no�saukums jau ir pazīstams un mazāk biedē, jo rada priek��statu par miegu. Jāpasteidzas! Māja jau mostas: Baljona sieva atsit vaļā aizvirtņus tantes Klāras guļamistabā. Ko viņa tur kliedz kurlajai vecītei? Tā viņu parasti saprot pēc lūpu kustībām. Noklaudz durvis, kāds skrien lejā pa kāp�nēm. Nepieklauvējusi iedrā�as Baljona sieva.

��� Mamzele nomirusi! Kad ienācu, viņa mirusi gulēja gultā ar visām drēbēm. Jau auksta.

Tantei Klārai, vecajai bezdievei, tomēr apvija ap pirk�stiem ro�u kroni, uzlika uz krūtīm krucifiksu. Atnāca zem�nieki, locīja ceļus un aizgāja, uzmetu�i acis Terēzei, kas stāvēja gultas kājgalī. (�Ko var zināt, varbūt arī vecenīti nogalējusi!�) Bernārs aizbrauca uz Senklēru paziņot tuviniekierp un nokārtot visu nepiecie�amo. Viņ� dro�i vien nodomāja, ka �is atgadījums noticis īstā laikā � novērsīs uzmanību no galvenā. Terēze raudzījās uz stingo ķermeni, uz veco, uzticīgo radījumu, kas nokrita viņai pie kājām tai brīdī, kad viņa gribēja mesties nāvē. Nejau�ība? Sa�kritība? Ja viņai teiktu, ka tas noticis pēc kādas īpa�as gribas, viņa tikai paraustītu plecus. Ļaudis sa�ukstējās: �Vai redzējāt? Kaut izskata pēc būtu asariņu nobirdinā�

jusi!� Bet Terēze savā sirdī sarunājas ar to, kuras vairs nav. �Kā lai es tagad dzīvoju? Vai man jākļūst par dzīvu mironi, jāpaliek to cilvēku varā, kas mani ienīst? Vai man liegts pat mēģināt kaut ko saskatīt aiz savas kapli�as sienām?�

Bērēs Terēze ieņēma savu pienācīgo vietu. Nākamajā svētdienā viņa iegāja baznīcā Bcrnāram zem rokas, un viņ� devās uz ģimenes solu nevis caur sānu eju kā pa�rasti, bet tī�ām izveda viņu cauri jomam. Terēze atmeta atpakaļ sēru plīvuru tikai tad, kad bija nostājusies starp vīramāti un vīru. Kolonna viņu aizsedza pārējiem baznī�cēniem, bet viņai pretī bija vienīgi lukta. Terēze bija ielenkta no visām pusēm: aizmugurē � pūlis, pa labi � Bernārs, pa kreisi � de la Trava kundze, tikai pretskats palika atvērts glu�i kā arēna, kurā no tumsas izdrā�as vērsis, � �ī tuk�ā telpa, kur starp diviem kora zēniem dīvaini ietērpies cilvēks kaut ko �ukst, mazliet papletis rokas.

XI

Vakarā Bernārs un Terēze atgriezās Ar�clūzā, Dekeirū mājā, kura jau daudzus gadus gandrīz netika apdzīvota. Kamīni dūmoja, logus nevarēja lagā aiztaisīt, pa durvjapak�u, ko bija sagrauzu�as �urkas, pūta iek�ā vēj�. Ta�u togad rudens bija tik jauks, ka sākumā Terēze pat nepa�manīja �īs neērtības. Bernārs augas dienas pavadīja me�dībās. Atgriezies mājās, viņ� tūlīt devās uz virtuvi un pusdienoja kopā ar Baljonu � Terēze dzirdēja �ķindam dak�iņas, saklausīja monotonas balsis. Oktobrī ātri iestā�jas tumsa. Grāmatas, ko Terēze bija likusi atnest no kai�miņmājas, viņa jau zināja no galvas. Bernārs neko ne�atbildēja uz viņas lūgumu nogādāt uz Bordo, uz grāmat�nīcu, pasūtījumu pēc jaunas lasāmvielas; viņ� atļāva sievai vienīgi papildināt cigare�u krājumu. Vai viņai atliek tikai bikstīt ogles kamīnā? Bet no sveķainajām pagalērņ vēj� iesita atpakaļ istaba dūmus, un tie koda viņai acīs un cir�tās kaklā, kas jau bija iekaisis no tabakas. Līdzko Baljoniete bija aiznesusi gandrīz neskartās vakariņas, Terēze nodzēsa lampu un likās gultā. Cik stundas viņa tā nogu�lēja, izstiepusies zem segas, velti gaidīdama miegu! Ar�elūzas klusums traucēja viņai aizmigt: kad naktīs gaudoja vēj�, bija vieglāk � bezgalīgajās vaimanās, kas skanēja

prie�u galotnēs, jautās tāds kā cilvēcīgs maigums. Terēze j.iva sevi ieaijāt �ai �ūpļa dziesmai. Nemierīgās laika maiņu naktis viņu iemidzinaja labāk nekā rāmās.

Lai cik bezgala gausi vilkās garie vakari, tomēr Terēze reizēm atgriezās no pastaigas jau pirms krēslas, un tad vai nu kāda zemniece, viņu ieraudzījusi, tūlīt saķēra savu bērnu pie rokas un ierāva mājā, vai lopu dzinējs, ko viņa pazina pēc sejas un vārda, neatņēma viņas sveicienu. Ai, cik labi būtu nozust, iejukt lielas, apdzīvotas pilsētas ļaudīs! Ar�elūzā katram ganam zināma par viņu, Terēzi, sacerētā leģenda (viņai piedēvēja pat tantes Klāras nonā�vē�anu). Viņa te neuzdrīkstētos nevienā sve�ā mājā pār�kāpt pār slieksni; no savas sētas viņa izlavījās pa sānu vārtiņiem, meta likumu ap zemnieku mājām; kolīdz tālumā ierībējās rati, viņa nogriezās no lielceļa zemes ceļā. Viņa gāja atri, sirds bailēs dauzījās kā izbiedētam me�a put�nam; izdzirdusi trink�ķam divriteņa zvaniņu, viņa paslē�pās vir�os un palika tur guļam, līdz velosipēdists pabrauca garām.

Svētdienas mesā Senklērā viņa neizjuta tādas bailes, guva mazliet atelpu. Pilsētiņas sabiedrības noskaņojums likās kļuvis labvēlīgāks. Viņa nezināja, ka tēvs un de la Travu ģimene notēloja viņu kā nevainīgu upuri, ko līdz nāvei satriecis neģēlīgs apmelojums. �Mēs baidāmies, ka nabadzīte vairs neatspirgs, viņa nevienu negrib redzēt, un ārsts saka, viņai neko nevajagot liegt. Bernārs viņu vai uz rokām nēsā, bet ja viņai skarta psihe ��

Oktobra pēdējā naktī stiprs vēj�, kas brāzās �urp no Atlantijas, ilgi plosīja prie�u galotnes, un Terēze pusmiegā klausījas �ai troksni, kas atgādināja okeāna �alkoņu. Ta�u tās vairs nebija me�a vaidas, kas viņu pamodināja gais�mas svīdumā. Viņa atgrūda vaļā aizvirtņus, bet istabā joprojām bija tum�s; lija sīks mirkoņas lietus, tecēja pa saimniecības ēku dakstiņu jumtiem, pa vēl kuplo ozolu lapotni. Todien Bernārs negāja medības. Terēze aizsmē�ķēja cigareti, nometa, izgaja kāpņu laukumiņā un tur dzirdēja, kā viņas virs apak�stāvā staigā no vienas ista�bas otrā; stipra pīpes tabakas smar�a ieplūda Terēzes guļamistabā, pārmāca cigare�u smar�u, � uzreiz viņai uzvēdīja agrakās dzīves aromāts. Pirmā rudens litavu diena� Cik ilgi vēl jānīkst �ajā istabā pie kamīna, kur

tikko plēnē ogles? Kakti sapelēju�i, no mitruma atleku�as tapetes. Uz sienām vēl paliku�i plankumi no ģimenes foto�grāfijām, kuras Bernārs aizvedis uz Senklēru, lai grez�notu viesistabu, un joprojām rēgojas vairs nevajadzīgās sarūsēju�ās naglas. Uz kamīna dzegas, tāpat kā senāk, lielos mākslīga bruņurupu�a rāmjos stāv trīs fotogrāfijās, tik balas, it kā abi nelaiķi, kas tur parādīti, būtu nomiru�i otrreiz, � Bernāra tēvs, vecmāmiņa un pats Bernārs bēr�nībā ar matu sasuku �kā Eduarda bērniem�1 . Jānodzīvo �ai istabā vēl visa �ī diena un pēc tam jādzīvo te nedē�ļām, mēne�iem ilgi�

Kad sāka tumst, Terēze neizturēja, klusām atvēra dur�vis, nokāpa lejā un iegāja virtuvē. Bernārs, kas sēdēja uz zema krēsla pie pavarda uguns, pielēca kājās. Baljons pārstāja tīrīt �auteni, bet viņa sieva izlaida no rokām adikli. Visi trīs raudzījās uz Terēzi ar tādu izteiksmi, ka viņa jautāja:

��� Vai nobijāties no manis?

��� Nākt virtuvē jums ir aizliegts. Vai jūs to nezināt?

Terēze neko neatbildēja un atkāpās līdz durvīm. Ber-

nars viņai uzsauca:

���� Nu, ja esmu jūs saticis � tad uzskatu par vajadzīgu jums pateikt, ka mana klātiene te vairs nav nepiecie�ama. Mums ir izdevies radīt Senklērā jums labvēlīgu noskaņo�jumu; visi vai nu uzskata, vai izliekas uzskatām jūs par mazliet neirastēnisku. Visiem ir skaidrs, ka jums labāk patīk dzīvot vienatnē, bet es jūs bie�i apciemoju. Turpmāk es jūs atbrīvoju no pienākuma apmeklēt mesu �

Terēze nomurmināja, ka viņai �nemaz nebija nepatī�kami� iet uz mesu. Bernārs atbildēja, ka nav svarīgi, kas viņai ir patīkami vai nepatīkami. Vajadzīgais rezultāts ir sasniegts.

��� Un tā kā mesa jums neko nenozīmē �

Terēze jau bija pavērusi muti, grasījās kaut ko teikt, bet noklusēja. Bernārs pavēlo�ā tonī paziņoja, ka viņai jāizturas tā, lai neviens vārds, neviens �ests nekaitētu tik ātriem un negaidītiem panākumiem. Terēze jautāja, kā klājas Marī. Viņ� atbildēja, ka Mārī klājas labi un rīt viņa kopā ar Annu un de la Trava kundzi brauks uz

1 �Eduarda bērni� (1831) � Pola Delaro�a glezna Luvrā; tajā attēlota divu Eduarda IV dēlu nogalinā�ana, ko izdara hercoga Glostera algotiji. Zēniem ir gari, uz pieres apgriezti viļi.iaini mati, kas krīt līdz pleciem. (Tulk.)

Boljē. Viņ� pats arī tur pavadī�ot kādu laiku � divus trīs mēne�us. Pēc tam Bernārs atvēra durvis un, pagājis sā�ņus, palaida garam Terēzi.

Blāvajā rītausmā viņa dzirdēja, ka Baljons iejūdz zirgu. Tad atskanēja Bernāra balss, nozviedzās zirgs, un ratu rīboņa kļuva aizvien klusāka. Un atkal lija lietus, lija uz dakstiņiem, uz nosvīdu�ajam logu rūtīm, lija pār tuk��ajiem laukiem, pār visiem �iem simt kilometriem klajumu un purvu, lija pār pēdējām ceļojo�ām kāpām un pār okeānu.

Terēze smēķēja, aizdedza cigareti citu pēc citas; ap �etriem viņa aplika gumijotu apmetni un nolēma lietū pa�staigāties. Tumsā viņai kļuva bail, un viņa atgriezās savā istaba. Uguns kamīna bija izdzisusi, viņa trīcēja no auk�stuma un, lai sasildītos, apgulās gultā. Ap septiņiem Baljoniete atnesa ceptu olu ar �ķiņķi, bet Terēze atteicās no ēdiena; no speķa smar�as vien viņai jau metās nelabi. Katru dienu gaļas konservi vai �ķiņķis! Baljoniete apgal�voja, ka mājās nekas vairāk neesot. Kaut putnus saim�nieks aizliedzis. Un sāka �ēloties, ka Terēze liekot viņai veltīgi kāpt aug�ā un lejā � viņai ta�u esot slima sirds un kajas pietūku�as. �is darbs viņai jau esot par smagu, tikai Bernara kunga dēļ viņa to visu uzņēmusies.

Naktī Terēzi kratīja drudzis, bet galva bija neparasti skaidra, viņa iztēlojas dzīvi Parīzē. Lūk, Buloņas me�a restorāns, kur viņa kādreiz bija ar Bernaru, bet tagad sē� kopā ar 2anu Azevedo un kādām jaunām sievietēm. Viņa noliek uz galda savu bruņrupu�a portsigāru, aizsmēķē cigareti Abdullah. Viņa runā, atvieglo sirdi, bet pa to laiku klusam spēlē orķestris. Viņas stāstā klausās ar sajūsmu, visapkārt uzmanīgas, nevis izbrīna pilnas sejas. Viena no sievietēm saka: �Tāpat bija ar mani� jā, es ari to pār�cietu.� Kāds literāts paved Terēzi sāņus: �Uzrakstiet to, ko esat pārdzīvojusi. Mēs publicēsim savā �urnālā �o �Mūsdienu sievietes dienasgrāmatu�.� Mājās viņu ved savā ma�īnā kāds jauns cilvēks, kas viņas dēļ cie�. Viņi brauc pa Buloņas me�a aleju, viņa nejūt nekādu satrau�kumu, bet viņai tīkami, ka jaunajā vīrietī, kas sē� blakus pa kreisi, bango kaisle. �Nē, �ovakar es nevaru,� viņa saka, ��ovakar pusdienoju kopā ar draudzeni.� � �Bet rīt?� � �Arī nevaru.� � �Tātad jūs vakaros nekad

neesat brīva?� � �Gandrīz nekad � varētu teikt, ne�kad .. .�

Ta�u viņas dzīvē ir cilvēks, kura klātienē viņai viss pārējais liekas nenozīmīgs; �o cilvēku viņas aprindās ne�viens nepazīst, viņ� ir ļoti vienkār�s, glu�i nepazīstams; tomēr visa Terēzes būtība grie�as ap �o sauli, ko redz tikai viņa, tikai viņa vienīga pazīst tās siltumu. Parīze dobji �alc kā vēj� priedēs. No mīļotā pickļau�anās viņai aizraujas elpa, bet, kaut arī jānoslāpst, lai tikai viņ� pa�liktu te blakām. (Un Terēze izdara tādu kustību, it kā apskautu kādu, ar labo roku cie�i satver savu kreiso plecu, bet kreisās rokas nagi iekampjas labajā plecā.)

Viņa pieceļas, basām kājām pieiet pie loga, atver to; nakts nav auksta. Bet vai cerams, ka vismaz vienu dienu �ai rudenī nelīs lietus? No rīta līdz vakaram līst un līst, un tā līs mū�īgi. Ja viņai būtu nauda, viņa aizbēgtu uz Parīzi un dotos tie�i pie Zana Azevedo, uzticētos viņam; viņ� varētu sagādāt viņai darbu. Viņa dzīvotu Parīzē viena, turklāt pati pelnītu sev maizi, būtu pilnīgi neatka�rīga! Kaut tiktu vaļā no �ās ģimenes! Lai sirds pati izrau�gās sev tuviniekus � nevis pēc asinsradniecības, bet garīgi un arī miesīgi radnieciskus; jāatrod savi īstie vecāki, kaut tie būtu izkaisīti pa visu pasauli� Beidzot viņa aizmiga pie vaļēja loga. Pamodās rītausmā no aukstuma un mit�ruma; aiz pārsaluma viņai klabēja zobi, tomēr viņa neva�rēja saņemties, lai pieceltos un aizvērtu logu, nebija pat spēka pastiept roku un uzraut noslīdēju�o segu.

Todien viņa nedz piecēlās no gultas, nedz nomazgājās, nedz sakārtojās. Norija pāris kumosu gaļas konservu un iedzēra kafiju, lai varētu smēķēt (tuk�ā dū�ā viņas kuņģis vairs nepanesa tabaku). Viņa mēģināja nodoties savam nakts izdomām; dienu Ar�elūzā trok�ņu gandrīz nemaz nebija un pievakarē jau iestājās īsta nakts tumsa. Sais visīsākajās gada dienās, turklāt pastāvīgās lietavās, laiks sajuka, stundas saplūda kopā; rīta migla ātri pārgāja mijkrēslī, bet visapkārt valdija nesatricināms klusums. Te�rēzei tagad nepavisam negribējās aizmigt, viņas nomoda sapņi �ai klusībā kļuva vēl skaidraki; viņa neatlaidīgi meklēja pagātnē aizmirstas sejas, kas viņu valdzināja no tālienes; viņa notrīsēja, atceroties nejau�i satiktus vīrie��us, kas sapņos alka tuvību ar viņas nevainīgo augumu.

Viņa izdomāja sev laimi, iztēlojās dzīvē prieku, radīja teiksmu par kaut kādu neiespējamu mīlestību.

���� �ī tagad vairs nelien laukā no gultas, ari neko ne�ēd, nedz konservus, nedz maizi, � pēc kāda laika Baljoniete teica savam vīram. � Bet nebaidies, pudeli gan izdzer tuk�u līdz dibenam. Dod cik dodams vīnu tai nckrietnelei, visu izlok. Un vēl ar savām cigaretēm palagus sadedzina. Agri vai vēlu tur izcelsies ugunsgrēks. Kūp kā skurstenis, pirksti un nagi pavisam dzelteni no smēķē��anas, it kā arnikā mērcēti. Tīrais negals! Palagi ta�u stipri, mājās austi. Gaidi vien, mīļā, ka es tev bie�i mai�nī�u ve|u!

Baljoniete gaudās, ka viņa jau neatsakoties izslaucīt Terēzes istabu un uzklāt gultu, bet tā sliņķe jau negribot līst lauka no cisām. Vai tādas dēļ maz vērts pūlēties? Viņai, nabaga vecenītei, ar savām piepampu�ajām kājām jārau�as aug�ā pa kāpnēm, nesot krūzes ar karstu ūdeni, bet, kā no rīta pie durvīm noliktas, tā stāv līdz vakaram.

Terēzes domas jau novērsās no nepazīstamā iemīļotā tēla, ko viņa bija radījusi sev par prieku, viņu jau garlai�koja �ī mānīgā laime, viņa bija to pārpārēm izbaudījusi, un tagad fantāzija viņu aizveda citā virzienā. Viņa guļ uz nāves gultas, apkārt ceļos nometu�ies ļaudis. �urp at�nes mirsto�u bērnu (vienu no tiem, kas aizbēga, ieraugot Terēzi); viņa uzliek uz puisēna galvas roku ar nikotīna nodzeltinātiem pirkstiem, un puisēns kļūst sveiks un ve�sels. Rodas ari citādi, daudz pieticīgāki sapņi: viņa uzcē�lusi sev māju jūras krastā; viņa skaidri iedomājas dārzu, te�rasi, istabu izvietojumu; viņa izvēlas tām iekārtu, noliek �ur un tur mēbeles, kas viņai bija Senklērā, strīdas pati ar sevi, pērkot audumus. Pēc tam �ī dekorācija izplūst, paliek vienīgi dārza lapene un sols pie jūras. Terēze sē� uz �ā sola, atslējusi galvu pret kādu plecu, ieskanas zvans, aicinot pusdienās; viņa pieceļas, iet pa tum�o aleju, kāds soļo viņai blakām un pēk�ņi apskauj viņu abām rokām, piekļauj sev klāt. �Skūpstam,� viņa nodomā, �jā�apstādina laiks.� Viņai �ķiet, ka mīlestībā mēdz būt bez�galīgi mirkļi. Tā viņa iedomājas. Bet vai pareizs �āds minējums? To viņa nekad neuzzinās. Atkal parādās baltā māja, aka; �īkst pumpis, pagalmā smar�o tikko aplietie heliotropi; pusdienas būs atpūta pirms svētlaimes, kas viņu gaida vakarā un nakti, � neizsakāma svētlaime, ku�rai nav iespējams skatīties sejā, tā ir bezgalīga, cilvēka

sirds to nevar sevī ietilpināt. Tādējādi mīlestība, kas Te�rēzei liegta vairāk par visiem, pārņēma visu viņas būtību, .viņa bija mīlestības pārmākta. Viņa gandrīz nedzirdēja Baljonietes spiedzīgo balsi. Ko tā vecene tur kliedz? �Kuru katru dienu Bernāra kungs bez paziņo�anas var atgriezties no dienvidiem. Un ko viņ� teiks, kad ielūkosies jūsu istabā? īsta cūkkūts! Celieties aug�ā ātrāk, cienīgā, citādi vajadzēs jūs piecelt ar varu.� Terēze apsē�as uz gultas, ar mulsu izbrīnu skatās uz savām kājām � tās ir kaulainas kā skeletam, pēdas liekas milzīgas. Baljoniete uzģērbj viņai rītakleitu, iestumj atzveltnī. Terēze meklē sev blakus cigaretes, bet roka paliek tuk�a. Salti saules stari plūst iek�ā pa vaļējo logu. Baljoniete rosās ar slotu rokā, tusnī, purpina lamas, � bet runā ta�u, ka �ī sieviete esot labsirdīga, kad uz ziemsvētkiem kaujot sivēnu, ko viņa nobarojusi, viņa lejot rūgtas asaras. Ta�u viņa skai��as tāpēc, ka Terēze viņai neko neatbild: klusē�anu Baljo�niete uztver kā apvainojumu, nicinājuma izrādī�anu.

Bet Terēzei nebija spēka runāt. Kad viņas augums sa�juta tīro palagu svaigmi, viņai �ķita, ka viņa saka �pal�dies�, tomēr patiesībā ne skaņa nenāca par viņas lūpām. Baljoniete aizejot no�ņāca: �Nu, �itos palagus jūs man nesadedzināsiet!� Terēze izbijās, � vai tikai vecā nav aiznesusi cigaretes, un pastiepa roku pret naktsgaldiņu: cigare�u tur nebija. Kā lai dzīvo bez smēķē�anas? Viņai vajadzēja just pirkstos �o sauso un silto stobriņu, vaja�dzēja mū�īgi ostīt un spaidīt cigaretes, vajadzēja redzēt, kā istaba ieslīgst zilpelēkos dūmos, ko ievelk un izpū� viņas mute. Baljoniete tagad ierodas tikai vakaros; visu dienu jāiztiek bez cigaretēm! Terēze aizvēra acis, bet viņas nodzeltēju�ie pirksti joprojām izdarīja ierasto kustību, it kā spaidīja cigareti.

Septiņos vakarā ienāca Baljoniete, atnesa sveci, nolika uz galda paplāti: pienu, kafiju, gabalu maizes. �Nu, vai jums vēl kaut ko nevajag?� Viņa ļaunpriecīgi skatījās uz Terēzi, gaidīdama, ka Terēze prasīs cigaretes, bet Terēze klusēja, pagriezusies ar seju pret sienu.

Baljoniete dro�i vien nebija kārtīgi aizvērusi logu, no vēja brāzmas tas atsprāga vaļā, un istabā ieplūda nakts aukstums. Terēze nespēja sadū�oties un atmest segu, pie�celties un basām kājām pieskriet pie loga Saritinājusies, uzvilkusi segu līdz acīm, viņa gulēja nepakustēdamās, juzdama uz plakstiem un pieres vēja ledaino elpu. Lai arī

prie�u mū�īgās �alkas atgādināja okeāna �ņākoņu, tomēr me�ā valdīja klusums, dziļais Ar�elūzas klusums. Terēze domāja, � ja viņai patiktu moceklība, tad viņa netīstītos segas. Viņa mēģināja tās atsviest, bet izturēja aukstumu tikai da�us mirkļus. Pēc tam viņai izdevās to paciest jau ilgāk, un viņa it kā uzsāka spēli. Glu�i neapzināti, bez gri�bas līdzdalības cie�anas kļuva par viņas vienīgo nodarbi un � kas zina? � varbūt par viņas esamības jēgu pa�saulē.

XII

��� Vēstule no kunga!

Terēze neņēma pretī pastiepto aploksni, bet Baljoniete neatlaidās: dro�i vien kungs ziņo, kad atgriezīsies, un viņai tas jazina, lai jau laikus visu sagatavotu.

��� Varbūt cienītā grib, lai es izlasu �

Terēze atbildēja: �Lasiet, lasiet!� � un, kā vienmēr Baljonietes klātienē, pagriezās ar seju pret sienu. Ta�u tas, ko gandrīz burtodama lasīja Baljoniete, viņu izrāva no stinguma.

�Es biju ļoti priecīgs, uzzinājis no Baljona, ka Ar�elūzā viss kārtībā ��

Bernārs rakstīja, ka brauk�ot mājās ar automobili, bet, tā kā esot nodomājis pa ceļam apstāties vairakas pilsētās, tad nevarot pateikt noteiktu atgrie�anās datumu.

�Katrā ziņa bu�u ne vēlāk par 20. decembri. Nebrīnie�ties, ka ieradī�os kopā ar Annu un jauno Degilemu. Boljē viņi saderinājās, bet saderinā�anās vēl nav oficiāla. Degilems katrā ziņā vispirms grib redzēties ar Jums. Viņ� ap�galvo, ka to prasot pieklājība, bet es jutu, ka viņ� grib gūt ieskatu par zināmiem apstākļiem, � Jūs, protams, tos no�jau�at. Jūs esat tik gudra, ka noteikti izturēsiet �o pārbaudi. Atcerieties � Jlis esat slima, Jums skarta psihe. Vārdu sakot, es paļaujos uz Jums. Es bū�u Jums pateicīgs, ja Jūs centīsieties neizpostīt Annas laimi, neizjaukt �ā no�doma labvēlīgu iznākumu, kas no visiem viedokļiem ap�mierina mūsu ģimeni. Pretējā gadījumā Jūs dārgi samak�sāsiet par vismazāko mēģinājumu mums kaitēt; tomēr esmu pārliecināts, ka no tā mums nav jābaidās ��

Bija skaidra un auksta diena. Terēze piecēlās no gultas, paklausot Baljonietes neatlaidīgajiem mudinājumiem, un, atbalstījusies pret viņas roku, mazliet pastaigāja pa

dārzu, bet brokastīs ar mokām tika galā ar gabaliņu baltas cāļa gaļas. Līdz divdesmitajam decembrim bija atliku�as .vēl desmit dienas. Baljoniete apgalvoja, � ja cienīgā drusku saņem�oties � izie�ot laukā svaigā gaisā, tad drīz tik�ot uz kājām.

���� Nevarētu teikt, ka viņa ietiepjas aiz ļaunuma, � Baljoniete sacīja savam vīram. � Ir jau nu pavisam �ļaugana. Bernara kungs prot dresēt nepaklausīgus su�ņus � kā tik rāda zobus, tā uzliek naglotu kakla siksnu. Ar �ito kuci nevajadzēja ilgi noņemties, re, tagad jau lien uz vēdera. Tomēr lai viņ� labāk tai neuzticas ��

Terēze tie�ām visiem spēkiem pūlējās atvairīt sapņojumus, miegainību, aizmir�anos. Viņa jau piespieda sevi staigāt, ēst un, galvenais, atkal atgūt domu skaidrību, veselīgi skatīties uz lietām un cilvēkiem, un, tāpēc ka viņa bija atgriezusies zemē, kas cietusi no ugunsgrēka viņas vainas dēļ, tāpēc ka bija bridusi pa pelniem, staigājusi starp mēmām, apdegu�ām priedēm, viņa mēģinās ari runāt un smaidīt �ās ģimenes vidū � savas ģimenes vidū.

Astoņpadsmitajā decembrī pelēkā, bet ne lietainā dienā Terēze sēdēja savā guļamistabā pie kamīna, atslējusi galvu pret krēsla atzveltni un aizvērusi acis. Pēk�ņi viņu pamodināja motora rūkoņa. Pēc tam viņa izdzirda Bernāra balsi, kas skanēja priek�namā, izdzirda arī de la Trava kundzes balsi. Kad Baljoniete aizelsusies ieklupa guļamistabā, pat aizmirsusi pieklauvēt, Terēze jau stāvēja pie spoguļa, sārtinādama vaigus un lūpas. Viņa sacīja: �Citādi vēl pārbiedē�u to jaunkungu!�

Bernārs izdarīja kļūdu � vispirms neuzgāja aug�ā pie sievas. Jaunais Degilems, kas bija apsolījis vecākiem �turēt acis vaļā�, ievēroja �ādu vīra neuzmanību un no�sprieda, ka tā �liek padomāt�. Mazliet atgājis sāņus no Annas, viņ� uzcēla mētelim ka�okādas apkakli, jo ��īs lauku viesistabas nemaz nav iespējams sakurināt�. Viņ� jautāja Bernāram: �Vai jums zem mājas ir pagrabs? Nav? Tad vienmēr pūs grīda, vienīgi ja paliksiet apak�ā kārtu cementa��

Annai bija vāverādu ka�ociņ� un filca cepure bez len�tas un pu�ķa. (�Bet,� sacīja de la Trava kundze, �lai gan �ai filca cepurei nav nekādu rotājumu, tā ir dārgāka nekā musu agrākās cepures ar spalvām un pu�ķiem. Tiesa, filcs

ir brīni�ķīgs. Tas pirkts pie Lelhaka, bet fasonu veidojis pats Rebū.�) De la Trava kundze bija izstiepusi kājas pret kamīna uguni, bet tuklo, valdonīgo seju pievērsusi durvīm. Viņa bija apsolījusi Bernāram būt sava uzdevuma augstu�mos, tomēr paziņoja: �Neprasi, lai es viņu noskūpstu. To ta�u nedrīkst prasīt no mātes! Man jau �ermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka sasveicinpties būs jāpieskaras viņas rokai. Tikai dievs vien zina kādu briesmu darbu viņa izdarījusi, bet ne jau tas mani uztrauc visvairāk, mēs ta�u zinām, ka ir cilvēki, kas spējīgi noslepkavot. Mani uztrauc viņas liekulība! Tas ir �ausmīgi! Atceries: �Māmiņ, labāk apsēdieties tai krēslā, tur jums būs ērtāk�� Un kā viņa baidījās tevi izbiedēt! �Mans nabaga mīļumiņ� tik ļoti bīstas no nāves; ja mēs atsauksim ārstu konsultācijai, viņ� būs pagalam �� Dievs zina, ka es neko nenojautu, bet, izdzirdusi no viņas mutes �mans nabaga mīļumiņ��, biju ārkārtīgi pārsteigta . ..�

Ta�u tagad �ai Ar�elūzas mājas viesistabā de la Trava kundzi uztrauca tikai viens � skaidri redzamā neveiklība, ko izjuta katrs no klāteso�ajiem; viņa uzmanīgi vēroja jauno Degilemu, kas nenolaida no Bernāra savas �agatas acis.

��� Bernār, tev vajadzētu uziet un paskatīties, ko dara Terēze � Varbūt nejūtas vesela?

Anna, vienaldzīga, it kā atraisījusies no visa, kas va�rētu pēk�ņi atgadīties, pirmā izdzirda pazīstamos soļus:

��� Viņa jau nāk lejā pa kāpnēm.

Bernārs piespieda roku pie sirds � tā atkal sāka dau�zīties. Cik muļķīgi, ka viņ� neatbrauca �urp vakar vakarā, vajadzēja iepriek� izmēģināt �o scēnu ar Terēzi. Ko viņa teiks? Viņa ir spējīga visu sabojāt, nedarot nekā tāda, ko viņai varētu pārmest. Cik lēnām viņa kāpj zemē! Visi jau stāvēja kājās, pagriezu�ies pret durvīm, un beidzot Terēze tās atvēra.

Bernārs dro�i vien daudzus gadus atcerējās, ka, parā�doties �ai novārgu�ajai būtnei, �ai sīkajai, bālajai un nokrā�ļotajai sejiņai, viņam vispirms ie�āvās prātā doma: �Zvērināto tiesa.� Ta�u �ī doma neradās sakarā ar Terēzes noziegumu. Viņ� pēk�ņi atcerējās �Petit Parisieti� krāsaino pielikumu, kas starp daudzām citām bildēm greznoja dēļu lapenītes Ar�elūzas mājas dārzā; karstajās dienās, kad

sīca mu�as un zālē kā negudri sisināja sienā�i, viņ�, vēl bērns, ar bailēm skatījās uz sarkanzaļo zīmējumu, kur bija attēlota �Puatje pils gūstekne�.

Tāpat ari viņ� tagad izbijies lūkojās uz Terēzes izģindu�o bezasins seju un pārmeta sev �ādu neprātu: vaja�dzēja uzreiz, lai maksātu ko maksādams, aizvākt �o bries�mīgo sievieti, aizmest viņu, kā iemet ūdenī mīnu, kas jeb�kuru brīdi var sprāgt. Apzināti vai neapzināti, bet Terēze radīja katra domu par kādu drāmu, vēl sliktāk � par kādu notikumu no kriminālhronikas; viņa varēja būt vie�nīgi vai nu noziedzniece, vai upuris� Tuvinieki saņēma viņu ar tik neviltotiem izbrīna un �ēluma izsaucieniem, ka jaunais Dcgilems saka ap�aubīt savus secinājumus un vairs nezināja, ko domāt. Ta�u Terēze paskaidroja:

���� Bet tas ir ļoti vienkār�i � laiks bija slikts, es ne�maz negāju ārā un zaudēju ēstgribu. Es gandrīz neko neēdu. Bet labāk jau ir novājēt nekā aptaukoties� Nu, parunāsim par tevi, Anna. Es esmu tik priecīga �

Terēze satvēra Annas rokas (viņa sēdēja, Anna stā�vēja). Ilgi skatījās uz viņu. �ikajā, it ka izkusu�ajā sejā uz Annu raudzījās tik pazīstamas acis, senāk to urbīgais skatiens Annu kaitināja, un viņa Terēzei mēdza sacīt: �Ko tu tā raugies uz mani, rimsties!�

��� Es priecājos par tavu laimi, Anna.

Un Terēze gaisto�i pasmaidīja � smaids bija veltīts gan Annas �laimei�, gan ari jaunajam Degilemam � viņa plikajam paurim, �andarma ūsām, no�ļuku�ajiem pleciem, īsajiem vizītsvārkiem un paresnajiem gurniem, ko iespīlēja pelēkmelni svītrotas bikses (bet kas par to � vīrietis kā jau vīrietis, vārdu sakot, virs). Tad viņa atkal pievērsa acis Annai un sacīja:

��� Noņem cepuri� Ā, nu es tevi pazīstu, mana ma�ziņā!

Anna tagad redzēja pavisam tuvu Terēzes mazliet sa�viebto muti un acis, kurās nekad nebija sarietēju�as asa�ras, bet nenojauta, ko Terēze �obrīd domā. Jaunais Degilems sacīja, ka ziema laukos nemaz neesot tik briesmīga sievietei, kam patīk sava ligzdiņa. �Mājā nekad darba netrūkst��

��� Kāpēc tu man nekā nejautā par MarI?

��� Ak jā, taisnība � Pastāsti par MarI�

Un Anna atkal kļuva it kā naidiga, neuzticīga, ne velti viņa vairākus mēne�us bie�i bija atkārtojusi tādā pa�ā

balss noskaņā kā māte: �Es Terēzei visu piedotu, viņa galu galā ir garīgi slima, bet viņas vienaldzību pret Mārī es nevaru paciest. Māte, kas nemaz neinteresējas par savu bērnu! Lai attaisnojums būtu kāds būdams, es to uzskatu par nekrietnību.� Terēze uzminēja, ko domā Anna: �Viņa mani nicina, tāpēc ka es vispirms neapvaicājos par Marī. Kā lai viņai paskaidro? Viņa nesaprastu, ka es esmu pār�pilnā ar sevi pa�u, pilnīgi aizņemta ar sevi. Anna gaidīt gaida, kad viņai būs bērni, lai varētu tiem nodoties tāpat kā viņas māte, tāpat kā visas sievietes � ģimenes mātes. Turpretī man vienmēr ir nepiecie�ami iedziļināties sevī, es cen�os atgūt sevi� Anna drīz aizmirsīs gan savu jau�nību, gan draudzību ar mani, aizmirsīs arī �ana Azevedo glāstus � visu aizmirsīs, tiklīdz pirmo reizi iebrēksies ma�zulis, ar ko viņu apveltīs �is gnoms, pat nenovilcis vizīt�svārkus. Sievictes-ģimenes mātes alktin alkst zaudēt savu individuālo dzīvi. Cik skaists ir tads upuris sugas turpi�nā�anas labā! Es jūtu �ās bezpersonības, �ās pa�aizlie�dzības skaistumu � Bet es � bet es ��

Terēze centās nedzirdēt, ko mēļo apkārt, un domāt par Marī; maziņā tagad dro�i vien jau runā. �Uzjautrino�i būtu paklausīties viņas �ivinā�anā, bet tikai neilgi, tā man ātri apniktu un atkal gribētos jo drīz būt vienatnē�� Viņa jautāja Annai:

��� Marī laikam jau labi runā?

��� Atkārto visu, ko dzird. Briesmīgi jocīgi! Līdzko iedziedas gailis vai ietaurējas auto, viņa tūlīt paceļ pirk�stiņu un saka: �Vai dildi? Ki-kī! Tū-tū!� Cik mīļa drostaliņa, cik burvīgs meitēniņ�!

Terēze domāja: �Jāieklausās, par ko viņi tur spriedelē. Galva man pilnīgi tuk�a � Ko stāsta līgavaiņa kungs?� Ar lielām pūlēm viņa sasprindzinaja dzirdi.

��� Man Balisakā ir īpa�ums, bet mūsu darvdeģi nav tik cītīgi kā te: savāc sveķus tikai �etrreiz gadā, bet Ar�elūzā septiņas vai pat astoņas reizes.

��� Jūsu darvdeģi ir īsti slaisti, cena ta�u sveķiem krietna!

��� Jā, darvdeģi izpelna simt franku dienā� Bet mēs, liekas, esam nogurdināju�i Dekeirū kundzi �

Terēze atslēja galvu pret krēsla atzveltni. Visi piecēlās. Bernārs nolēma palikt Ar�elūzā. Jaunais Degilems teica, ka pats vadī�ot viņa ma�īnu, bet rīt �oferis atbrauk�ot ar to atpakaļ no Senklēras un atvedī�ot Bernāra bagā�u.

Terēze ar pūlēm mēģināja piecelties, bet vīramāte viņu atturēja.

Viņa aizvēra acis un dzirdēja, ka Bernārs saka de la Trava kundzei:

��� īstie gnīdas tie Baljoni! Es tiem tādu sutu sado�u, ka vēl ilgi atcerēsies!

���� Pieraugi, nepār�auj pār strīpu, vēl uzteiks un aiz�ies, bet mums tas nemaz nav vajadzīgs: pirmkārt viņi pārāk daudz zina, bez tam īpa�umiem� Vienīgi Baljonam zināmas visas robe�as.

Tad, atbildējusi uz kādu Bernāra repliku, ko Terēze nesadzirdēja, de la Trava kundze piemetināja:

��� Tomēr esi piesardzīgs, pārāk daudz viņai neuzticies, uzmani katru viņas �estu, nekad nepieļauj, ka viņa viena ieiet virtuvē vai ēdamistabā � Nē ta�u, viņa nav zau�dējusi samaņu, vai nu guļ, vai izliekas guļam.

Terēze atver acis � pretī stāv Bernārs, viņ� tur rokā glāzi un saka:

��� Izdzeriet to, tas ir spāņu vīns, ļoti spēcino�s.

Tā kā Bernārs vienmēr dara tā, kā nolēmis, viņ� tūlīt ieiet virtuvē un ļauj vaļu savam sa�utumam. Saruna notiek vietējā izloksnē, Terēze klausās Baljona kladzinā�anā un domā: �Bernārs ir nobijies, tas ir skaidrs. Bet no kā?� Viņ� atgrie�as.

�* Man �ķiet, ka jūs daudz labāk ēdīsiet ēdamistabā, nevis savā istabā. Es jau devu rīkojumu, lai jums klāj galdu tāpat kā agrāk ēdamistabā.

Tie�ām, Bernārs bija kļuvis tāds pats kā izmeklē�anas laikā: sabiedrotais, kas cen�as par katru cenu izpestīt viņu no nelaimes. Viņ� grib, lai viņa izveseļojas, lai tas maksātu ko maksādams. Jā, viņ� neap�aubāmi ir nobijies. Viņ� sē� viņai pretī, biksta kamīnā ogles, Terēze viņu vēro, bet nenojau�, kāds tēls iznirst no liesmām Bernāra ieplesto acu priek�ā; viņ� ierauga sarkanzaļo zīmējumu no �Pelit Parisien� � �Puatjē pils gūstekni�.

Lai ari lijis bez mitas, Ar�elūzas smiltienē nav pali�kusi neviena peļķe. Pa�ā ziemas vidū pietiek ar vienu saules stundu, un jau var dro�i staigāt audekla kurpēs ar auklas zoli pa ceļiem, kas noklāti sausām un atsperī�gām prie�u skujām. Bernārs augas dienas pavadīja me�dībās, bet pievakarēs vienmēr atgriezās mājās un jautāja, kā Terēze jūtas, � nekad viņ� nav tā raizējies par viņu. Viņu attiecībās nebija mākslotības. Viņ� piespieda Terēzi

katru dienu svērties, atļāva smēķēt tikai pēc ē�anas � ne vairāk par divām cigaretēm. Pēc viņa ieteikuma, Terēze tagad daudz staigāja pa aru: �Fiziski vingrinājumi vairo ēstgribu labāk nekā jebkur� aperitīvs.�

Terēzei vairs nebija bail no Ar�elūzas. Viņai �ķita, ka priedes atkāpjas, pa�ķir savas rindas, ar zariem dod zīmi, lai viņa iziet pla�umā. Kādu vakaru Bernārs viņai teica: �Es lūdzu jūs pagaidīt tikai līdz Annas kāzām. Lai viss novads vēl vienu reizi redz mūs abus kopā, pēc tam jūs būsiet brīva.� Tonakt viņa nevarēja iemigt. Prieks un satraukums neļāva ne acu aizvērt. Rītausmā viņa izdzir�dēja dziedam gaiļus � likās, tie nevis sasaucas, bet dzied visi reizē, kori, piepildīdami zemi un debesis ar vienu vienīgu gaviļainu kliedzienu. Bernārs atlaidis viņu brī�vībā, kā reiz bija izlaidis klajumā me�a cūku, ko nevarēja pieradināt. Kad Anna būs apprecējusies, lai ļaudis runā ko runādami! Bernārs aizvedis Terēzi uz Parīzi, viņa no�grims tās dzīlēs, un viņ� atgriezīsies mājās. Tā viņi bija izlēmu�i. Nekādas laulības �ķir�anas, nekādas oficiālas uzturē�anās atsevi�ķi; sabiedrībā par ieganstu minēs viņas veselības stāvokli (�viņa jūtas labi tikai ceļojumos�), Bernārs viņai regulāri katru gadu Visu svēto dienā (1. no�vembrī) sūtīs viņas daļu no ienākumiem par sveķu savākumu.

Bernārs neizjautāja Terēzi par viņas plāniem � lai viņa iet kaut vai kārties. �Es tikai tad nomierinā�os,� viņ� teica mātei, �kad viņa būs prom no �ejienes.� � �Ceru, ka viņa pieņems savu meitas vārdu� Bet taisi, kādus stiķus gribi, tik un tā tevi atradīs.� Ta�u Bernārs apgalvoja, ka Terēze �spārdās, tikai ilksīs iejūgta�. Ja viņa jutīsies brīva, tad varbūt kļūst prātīgāka. Katrā ziņā ir jāriskē. Tā uz�skatīja arī Laroka kungs. Liekot to visu vērā, vislabākais ir, ka Terēze pazūd no redzesloka; tā viņu drīz vien aiz�mirsīs, ļaudis atradīs par viņu tenkot. Tagad pats gal�venais ir klusē�ana. Sī doma bija iesakņojusies viņu gal�vās, viņi vairs nevarēja no tās atteikties: Terēze �jāizjūdz no ilksīm�. Ai, kā viņiem gribējās to izdarīt jo ātrāk!

Terēzei ļoti patika ziemas beigas, kad zeme un me�s jau ir pavisam kaili, tomēr tum�brūnas sakaltu�u lapu skrandas vēl cie�i pieķēru�ās koku zariem. Tais dienas viņa atklāja, ka Ar�elūzā pilnīga klusuma nemaz nav. Pat visrāmākajā laikā me�s vaid, it kā apraud savu likteni, ieaijā sevi, un pat tad, kad tas lai�as miegā, naktīs

dzirdami tā nerimtīgie �uksti. Bet var jau gadīties, ka savā nākamajā dzīvē, �ai neiedomājamā dzīvē viņai iznāks sagaidīt rītausmu tādā vientulībā, ka viņa varbūt ar no��ēlu atcerēsies �īs atmodas stundas Ar�elūzā, ncskaitamo gaiļu gaviļaino kliedzienu. Un daudzus gadus viņa va�sarās atcerēsies sienā�u sisinā�anu dienā un circeņu �irkstus naktis. Parīze� Visapkārt būs nevis priedes, ko cērt cilvēki, bet cilvēki, bīstami cilvēki; milzīga koku puļa vietā � milzīgs ļau�u pūlis.

Abi laulātie pa�i brīnījās, ka viņi savā starpā izturas tik brīvi. Terēzei ienāca prātā doma � mēs mierīgi spē�jam paciest netīkamu cilvēku klātieni, ja esam dro�i, ka varam tos atstāt. Bernāru tagad interesēja gan Terēzes svars, gan viņas nodomi: viņa runāja, Bernāram klātesot, tik brīvi, kā nekad agrāk nebija runājusi. �Parīzē� kad es bū�u Parīzē�� Tur viņa apmetīsies viesnīcā, bet var�būt sameklēs dzīvokli. Viņa ir nolēmusi iet uz lekcijām, priek�lasījumiem, koncertiem � sākt no pa�a sākuma izglīto�anos. Tagad Bernāram vairs ne prātā nenāca viņu uzmanīt; bez ba�ām viņ� ēda pie kopēja galda zupu, dzēra vīnu. Ārsts Pedmē, reizēm saticis viņus uz Ar�elūzas ceļa, teica sievai: �Apbrīnojami, ka viņi it kā nemaz nespēlē komēdiju.�

XIII

Siltā marta rītā ap desmitiem ļau�u straume jau plūsmoja Parīzes ielās, vēlās garām Cafй de la Paix terasei, kur pie galdiņa sēdēja Bernārs un Terēze. Viņa nosvieda cigareti un, kā mēdz darīt laucinieki, rūpīgi saspaidīja cigaretes galu ar kāju.

��� Vai baidāties, ka aizdegsies ietve?

Un Bernārs māksloti iesmējās. Viņ� pārmeta sev, ka bija iedomājies pavadīt Terēzi līdz pa�ai Parīzei. Pro�tams, viņi aizbrauca tikai pēc Annas kāzārn, un pavado�nība pat bija vajadzīga sabiedrības sprieduma labad, bet galvenais � viņ� bija ievērojis Terēzes vēlē�anos. Tiesa, �ai sievietei ir īsts talants radīt neveiklas situācijas: kamēr viņa vēl kaut kā saistīta ar viņa dzīvi, viņam dro�i vien reizēm būs jāizdabā viņas bezjēdzīgajām iegribām; viņa saglabās kaut ko līdzīgu ietekmei pat uz tik stingra, tik nosvērta rakstura cilvēku kā viņ�. Un, kad bija pienācis

bridis �ķirties no viņas, Bernārs neviļus izjuta skumjas, lai gan nekad to neatzītu, � grūti atrast cilvēku, kam tik sve�as �ādas jūtas (turklāt pret Terēzi tās bija pilnīgi neiedomājamas). Un viņam gribējās ātrāk izkļūt no �a prāta mulsuma. Tikai Dienvidu ekspresī varēs brīvi uzel�pot! Ma�īna viņu �ovakar gaidīs Langonā. Drīz pēc �ās .stacijas uz Villandro ceļa jau sāksies prie�u me�s. Viņ� vēroja Terēzes profilu, redzēja, ka viņas skatiens kavējas pie kādas sejas, kas iznirusi no garāmgājēju pūļa, un seko tai, līdz tā pazūd. Pēk�ņi Bernārs vaicāja:

��� Terēze � es jums gribēju jautat�

Viņ� novērsa acis, jo nespēja izturēt �ās sievietes ska�tienu, un steig�us piebilda:

��� Kāpēc jūs tā darījāt? � Vai tāpēc, ka ienīdāt mani? Tāpēc, ka radīju jums riebumu?

Viņ� klausījās savos vārdos ar izbrīnu un sapīkumu. Terēze pasmaidīja, tad ļoti nopietnā izskata cie�i parau�dzījās uz viņu. Beidzot! Beidzot Bernārs uzdeva �o jautājumu, kas viņai pirmām kārtām ienāktu prātā, ja viņa būtu Bernāra vietā. Varbūt nebūs veltīga tik ilgi gatavotā grēksūdze � vispirms �etrriteņu karietē ceļā uz Nizānu, pēc tam �aurslie�u vilciena braucot uz Senklēru, tai naktī, kad viņa tik centīgi, tik pacietīgi meklēja atmiņās savas rīcības avotu, varbūt pienācis brīdis, kad moko�ā rakņā��anās dvēselē atalgosies. Glu�i neapzināti viņa satraukusi Bernāru, visu padarījusi sare�ģītāku. Un, lūk, viņ� uzdeva jautājumu, it kā notiku�ais viņam nebūtu īsti skaidrs un viņ� nezinātu, ko par to domāt� Tagad viņ� vairs ne�sprie� tik primitīvi, vairs nav tik cietsirdīgs. Terēze uzmeta �im jaunatklātajam Bernāram labvēlīgu, gandrīz māti�ķu skatienu. Tomēr atbildēja izsmējīgā tonī:

��� Vai tad jūs nenoprotat, ka tam visam iemesls ir jūsu priedes? Es gribēju, lai jūsu priedes pieder man vienai.

Viņ� paraustīja plecus.

��� Ja es kādreiz tam noticēju, tad tagad vairs neticu. Kāpēc jūs tā darījāt? �obrīd ta�u jūs to varat man pateikt.

Viņa skatījās kaut kur tālumā; uz �ās dubļainās ietves, pa kuru plūda ņudzekligs gājēju pūlis, mirklī, kad viņa tūlīt metīsies �ai ļau�u straumē, cīnīsies vai nogrims tajā, pretī pēk�ņi iemirdzējās sidrabaina rītausma: viņa sama�nīja atgrie�anās iespēju nomaļaja un skumīgajā apvidū, dzīvi Ar�elūzas klusumā, mū�u, kam piepildījumu dos pārdomas,. gremdē�anās sevī, sevis pilnveido�ana, dieva

meklējumi� Marokānis, kas pārdeva paklājus un stikla krelles, nodomāja, ka Terēze uzsmaida viņam, un pienāca klāt. Tomēr viņa sacīja joprojām izsmējīgi:

���� Es gribēju jums atbildēt: �Es nezinu, kāpēc tā da�rīju,� � bet tagad, iedomājieties, es to laikam zinu! Iespē�jams, ka es tā darīju tādēļ, lai ieraudzītu jūsu acīs sa�traukumu, ziņkāri, vārdu sakot, apjukumu, ko jau veselu sekundi tajās redzu.

Viņ� noņurdēja īgnā balsī, kas Terēzei atgādināja viņas kāzu ceļojumu:

��� Kā redzams, jūs līdz pa�ām beigām esat nolēmusi bārstīt asprātības � Pasakiet nopietni: kāpēc?

Viņa vairs nesmaidīja un savukārt jautāja:

��� Jūs, Bernār, laikam gan vienmēr zināt savu rīcību iemeslus, vai ne?

��� Protams � dro�i vien � Man vismaz tā liekas.

���� Es ļoti gribētu, lai nekas jums nepaliek apslēpts. Ja jūs zinātu, kā es pati mocījos, cenzdamās visu iz�prast� Bet saprotiet, ka visi varbūtējie iemesli, līdzko tos izteiktu vārdos, liktos nepatiesi�

Bernārs viņu nepacietīgi pārtrauca:

��� Galu galā tomēr bija tāda diena, kad jūs izlēmāt� kad jūs to izdarījāt�

��� Jā, tai dienā, kad pie Mano bija izcēlies lielais uguns�grēks.

Viņi pievirzījās viens otram tuvāk, sāka runāt pus�balsī. Sai Parīzes ielu krustojumā, rēnas saules gaismā un dzestrajā vējā, kas atnesa līdzi asu aizjūras tabakas smar�u un plivināja terases nojumes dzeltenās un sarka�nās apmales, Terēzei �ķita dīvaini runāt par svelmaino dienu Ar�elūzā, par zilpelēku dūmu aizklātajām debesīm, par sodrējiem nokvēpu�o zilgmi, par kodīgo sviluma smaku, kas nāca no izdegu�ā prie�u me�a, un par savu miegainībā ieslīgu�o sirdi, kurā lēnām brieda noziedzīgais nodoms.

���� Lūk, kā tas notika. Mēs sēdējām ēdamistabā, tur vienmēr karstā laikā aizvēra slēģus, tāpēc bija krēslains. Jūs klausījāties Baljonā, pagriezis pret viņu galvu, un aizmirsāt skaitīt pilienus, kas krita glāzē �

Terēze neskatījās uz Bernāru, bet runāja, raizēdamās tikai par to, lai nepiemirstas pat vismazākais sīkums, kad pēk�ņi izdzirda, ka viņ� smejas, un pavērās viņā, � jā,

viņ� smējās saviem parastajiem muļķīgajiem smiekliem un tad sacīja:

���� Blēņas! Par ko jūs mani turat?

Bernārs viņai neticēja. (Un tie�ām � vai tas, ko viņa stāstīja, bija ticami?) Viņ� ņirdzīgi irgojās, un viņa pazina agrāko Bernāru � pa�apmierinātu, pa�pārliecinātu, kas neļauj sevi apvest ap stūri. Viņ� jau bija atguvis savu parasto garastāvokli, un viņa atkal jutās samulsusi. Viņ� dzēlīgi sacīja:

��� Tātad �ī doma jums radās pēk�ņi, pēc svētā gara iedvesmas, vai ne?

Kā Bernārs dusmojās uz sevi, ka iedomājies iztaujat Terēzi! Tā viņ� varēja zaudēt pārākuma apziņu, ko viņam deva nicinājums, kas pakļāva �o pustrako sievieti, un viņa, velns viņu rāvis, jau pacēlusi galvu! Kāpēc viņ� padevās negaidītajai vēlmei to visu saprast? Ko vispār var saprast no �iem juku�ajiem sievi�ķiem! Tomēr neviļus bija paspru�cis jautājums, galīgi nepārdomāts �

���� Klausieties, Bcrnar, es nerunāju tādēļ, lai jūs pārlie�cinātu par savu nevainīgumu, tas nepavisam nav tā!

'Un cik kvēlā dedzībā viņa sāka sevi apsūdzēt: lai arī viņa rīkojās kā mēnessērdzīgā, ta�u, sprie�ot pēc viņas vārdiem, doma par noziegumu jau mēne�iem ilgi ir brie�dusi viņas sirdī, viņa jau sen perinājusi noziedzīgus nodo�mus. Cik apzinatā niknumā, cik lielā neatlaidībā viņa pēc pirmā mēģinājuma turpināja sava nodoma izpildī��anu!

���� Es jutos kā noziedzniece vienīgi tai mirklī, kad mana roka nodrebēja. Es pārmetu sev, ka paildzinu jūsu mokas. Es uzskatīju, ka jāiet līdz galam, ka nedrīkst vilcināties! Es padevos kādam briesmīgam pienākumam. Jā, tas bija it kā pienākums.

Bernārs viņu pārtrauca:

��� Atmetiet �os skanīgos vārdus! Papūlieties man pa�teikt skaidri un gai�i, ko jūs gribējāt! Papūlieties beidzot!

���� Ko es gribēju? Protams, vieglāk būtu pateikt, ko es negribēju. Es negribēju tēlot cienīgu dāmu, negribēju at�kārtot piesavinātus �estus, runāt nodrāztas frāzes, vārdu sakot, negribēju ik brīdi noliegt to Terēzi, kura � Redziet, Bernār, es gribu sacīt patiesību, bet nez kāpēc vārdi iz�klausās neīsti!

��� Runājiet klusāk, tas kungs, kas sē� mums pretī, jau pagriezās.

Bernārs tagad vēlējās tikai vienu � jo drīz nobeigt izskaidro�anos. Ta�u viņ� zināja, ka �ī apsēstā sieviete ar vislielāko prieku rakņāsies pa visādiem psiholoģiskiem sīkumiem. Un arī Terēze saprata, ka �is cilvēks, kas liz mirkli bija tuvinājies viņai, atkal ir tālu, bezgala tālu. Tomēr viņa neatlaidās, pat lika lietā savu burvīgo smaidu un zemās, it kā aizlauztās balss modulācijas, kas viņam agrāk tik ļoti patika.

���� Un tagad, Bernār, es skaidri jūtu, ka tā Terēze, kas neviļus nodzē� cigaretes galu, atcerēdamās, ka no nieka var aizdegties virsājs, Terēze, kam patika pa�ai skaitīt savas priedes, pa�ai noskaidrot, cik savākts sveķu, Terēze, kas lepojās, ka apprecējusies ar vīrieti no Dekeirū dzimtas, ieņēmusi sev piedienīgu vietu cienījamākajā ģimenē visā apvidū, vārdu sakot, apmierināta ar to, ka labi iekārtoju�sies, tā Terēze ir reāla būtne, bet tikpat reāla, tikpat dzī�vīga ir arī otra Terēze, un nav nekāda pamata upurēt �o otru.

��� Kādu otru?

Viņa nezināja, ko atbildēt, viņ� paskatījās pulkstenī. Viņa sacīja:

��� Man tomēr vajadzēs reizēm aizbraukt darī�anu dēļ� un lai redzētu Marī.

���� Kādu darī�anu dēļ? īpa�ums mums ir kopējs, un es pats to pārvaldu. Mēs ta�u vairs neatgriezīsimies pie �ā jautājuma, mums jau viss ir norunāts, vai ne? Jūs ieņem�siet savu vietu visās oficiālajās ceremonijās, kurās mūsu vārda, ģimenes vārda labas slavas dēļ un Marī interesēs mums ļaudīs jāparādās abiem kopā. Tik lielā ģimenē kā mūsējā, paldies dievam, netrūkst nedz kāzu, nedz bēru. Tā, piemēram, būtu brīnums, ja tēvocis Martēns izturētu līdz rudenim. Un redziet � jums būs iegansts atbraukt, protams, uz neilgu laiku, jo jums, liekas, mūsmājās viss ir apriebies �

Jātnieku policists pielika pie lūpām svilpi, atvērās ne�redzamas slū�as, un kājāmgājēju armija steig�us �ķērsoja ielu, iekams melno asfaltu atkal pār�ļāca taksometru straume. �Man vajadzēja kādu nakti aiziet uz Dienvidu klajiem, kā darīja Dagērs. Iet starp nīkulīgajām priedēm, kādas aug �ai liesajā zemē, iet, līdz izsīkst spēki. Man ne�pietiktu vīri�ķības iegremdēt galvu lagūnā, lai noslāptu

(tā pērngad izdarīja viens no Ar�elūzas ganiem, tāpēc ka vedekla nedeva viņam ēst). Ta�u nogulties smiltīs un aizvērt acis es varētu � Tikai nedz kraukļi, nedz skudras neliktu uz sevi gaidīt��

Terēze vēroja ļau�u straumi, �o dzīvo upi, kurā viņa tūlīt metīsies, un ātra plūsma viņu satvers, aizraus līdzi, pārvilks pāri sēkļiem. Tagad vairs neko nevar darīt. Bernārs atkal izvilka pulksteni.

��� Bez ceturk�ņa vienpadsmit, tikko paspē�u aizbraukt uz viesnīcu �

��� Jums ceļā nebūs pārāk karsti.

��� Kur nu karsti! Automobilī �ovakar pat vajadzēs ap�ģērbties siltāk.

Un ar gara acīm Terēze ieraudzīja ceļu, pa kuru Bernārs brauks ma�īnā, iztēlojas, kā dzestrs vēj� pūtīs viņam sejā, atnesdams līdzi purvu un sveķainu skaidu smar�u, dūmu smar�u no nezāļu ugunskuriem, miglas un pipar�mētru smar�u. Viņa paskatījas uz Bernaru un pasmai�dīja � par �o smaidu provinces dāmas mēdza teikt: �Ne�kāda skaistule tā Terēzes jaunkundze nav, toties ļoti pie�vilcīga.� Ja Bernārs sacītu: �Es tev piedodu, brauc man līdzi�� � viņa pieceltos un viņam sekotu. Ta�u Bernars, kas mirkli bija ļāvies liekam aizkustinājumam un tāpēc dusmojās uz sevi, tagad juta vienīgi riebumu pret �o neparasto uzvedību, pret �iem vārdiem, kas at�ķīrās no tiem, kādus radis pārmīt katru dienu. Bernārs atgādināja Ar�elūzas zemnieku ratus, kas bija darinati �pēc slie�dēm�, tiem vajadzīgi iebraukti, pierasti ceļi. �ovakar, at�griezies Senklērā, iegājis ēdamistabā, viņ� atkal būs sa�vas sliedēs un iemantos dvēseles mieru.

��� Es gribu vēl beidzamo reizi lūgt jums piedo�anu, Bērnā r.

Terēze izrunāja �os vārdus pārāk svinīgi un bezcerīgi � tas bija pēdējais mēģinājums atjaunot sarunu. Ta�u Ber�nārs iebilda:

��� Nav vērts to vairs pieminēt�

��� Jūs jutīsieties ļoti vientuļ�; lai arī es tur nebū�u, tomēr ieņem�u zināmu vietu. Jums būtu labāk, ja es būtu nomirusi.

Viņ� viegli paraustīja plecus un gandrīz jautri lūdza Terēzei �viņa dēļ neuztraukties�.

���� Katrā Dekeirū paaudzē ir bijis savs vecpuisis! Tagad �ī loma jāuzņemas man. Turklāt man ir visas

nepiecie�amās dotības. (Jūs ta�u, jādomā, man piekrītat?) Es vienīgi no�ēloju, ka mums ir meita � izzudis vārds. Tiesa, ja mēs joprojām dzīvotu kopā, otru bērnu diezin vai gribētu � Tātad kopumā viss iet labi� Necelieties, lūdzu, pasēdiet vēl tepat.

Viņ� ar mājienu pasauca taksometru un uz mirkli at�griezās atpakaļ, lai Terēzei atgādinātu, ka rēķins jau ir samaksāts.

Viņa ilgi skatījās uz Bernāra glāzi, kurā vēl bija pali�cis mazliet portvīna, pēc tam atkal sāka vērot garāmgā�jējus. Da�i, acīmredzot kadu gaidīdami, staigāja �urpu turpu. Kāda sieviete divas reizes pagriezās atpakaļ un Terēzei uzsmaidīja. (Strādniece vai varbūt pārģērbusies par strādnieci?) Sai stundā �ū�anas darbnīcas kļūst pus�tuk�as. Terēze nemaz nedomāja atstāt kafejnīcu, viņai ne�bija nedz skumji, nedz garlaicīgi. Viņa nolēma �odien vairs neiet pie 2ana Azevedo un atviegloti nopūtās, viņai nemaz negribējās tikties ar �o jaunekli � atkal vajadzētu sarunāties, meklēt izteicienus. �anu Azevedo viņa pazina, bet tos cilvēkus, kuriem vēlējās tuvināties, nepazina, vie�nīgi zināja, ka tie neliktu viņai runāt. Terēze vairs nebai�dījās no vientulības. Viņa nojauta � līdzko ilgāku laiku paliks nekustīgi sē�am, apkārt jau radīsies apslēpts satrau�kums, tum�s virpulis, it kā līstu klāt skudras un saskrietu kopa suņi, ja viņas ķermenis izstiepies gulētu Dienvidu kla�jumu smiltīs. Terēzei sāka gribēties ēst, viņa piecēlās un ieraudzīja sevi vecā angļu stila sienas spogulī � viņai labi piestāvēja pieguļo�ais ceļojuma kostīms. Ta�u no gūstnie�cības Ar�elūzā viņas seja joprojām izskatījās kalsna, iz�mocīta, vaigu kauli bija izspiedu�ies, deguns likās īss. Viņa nodomāja: �Es esmu nenosakāma vecuma sieviete.� Viņa paēda brokastis Ruajāla ielā (kā bie�i bija darījusi sap�ņos). Viņai negribējās pa�reiz atgriezties viesnīcā. Pēc puspudcles puji augumā strāvoja patīkams siltums. Viņa palūdza cigaretes. Kāds jauns cilvēks pie blakus galdiņa uzsita �ķiltavas un pasniedza viņai uguni, viņa pasmai�dīja. Un pirms stundas viņa vēl �ovakar bija gribējusi braukt kopā ar Bernāru pa Villandro ceļu, arvien vairāk iegremdēties prie�u sila drūmajā krēslā! Vai maz ir tik svarīgi mīlēt �o vai citu novadu, priedes vai kļavas, okeānu vai līdzenumu? Terēzi patlaban interesēja vienīgi

cilvēk!, dzīvas būtnes no miesas un asinīm. �Man patīk nevis �ī akmens pilsēta, nevis lekcijas un muzeji, bet dzīvais me�s, kas tur kustas, ko plosa par visām vētrām daudz spēcīgākas kaislības. Ar�elūzas prie�u vaidi klusa�jās naktīs satrauc tikai tāpēc, ka tajos ir kaut kas cilvē�cīgs.�

Terēze mazliet iedzēra un daudz smēķēja. Viņa klusībā smējās kā aplaimota. Rūpīgi nokrāsojusi vaigus un lūpas, viņa izgāja uz ielas un devās, kur kājas nes.

�.,. Dievs, paturi prātā, ka mēs pa�i sevi nesaprotam, nezinām, ko gri�bam, un bezgalīgi attālināmies no tā, pēc kā ilgojamies.�

Svētā Avilas Terēze

Es gribu, lai jūs ie�ēlotos par �o cilvēku, savu tuvinieku ienaidnieku, par �o naida un alkatības plosīto sirdi; viņ� ir zemisks, un tomēr es gribu, lai viņ� jūs aizkustina. Visā viņa drūmās dzīves laikā no�ēlojamas kaislības viņam aiz�sedz gaismu, kura ir pavisam tuvu; da�reiz kāds gaismas stars viņu skar, pat apsvilina; viņa kaislības.,, ta�u pir�mām kārtām tie ir mērenie kristīgie, kuri viņu izspiego un kurus viņ� savukārt moka. Cik daudzi no mums tā atgrū� grēcinieku, novēr� viņu no patiesības, kura caur mums vairs neizstarot Ne naudu �is skopulis dievināja, ne atriebības alka �is neprātis. Jūs uzzināsiet, ko viņ� patiesībā mīlēja, ja jums pietiks pacietības un drosmes uzklausīt �o cilvēku līdz pē�dējās atzī�anās brīdim, kuru pārtrauc nāve,,�

I

Tu jutīsies pārsteigta, atrodot manā naudas skapī uz vērtspapīru kaudzes �o vēstuli. Varbūt labāk būtu bijis uzticēt to notāram, kur� Tev pēc manas nāves to no�dotu, vai arī ielikt to rakstāmgalda atvilktnē � pirmajā, ko bērni uzlauzīs, pirms es vēl nebū�u atdzisis. Jau gadiem ilgi esmu garā rakstījis �o vēstuli un bezmiega naktīs vienmēr iedomājies to naudas skapja plauktā, tuk�ā nau�das skapī, kur� nesaturētu nekā cita kā tikai �o pusgadusimteni gatavoto atriebību. Nomierinies! Tu jau gan esi nomierinājusies: �Vērtspapīri tur ir!� Man liekas, ka, at�griezdamās no bankas, Tu jau priek�namā tā iesauksies, cauri sēru plīvuram: �Vērtspapīri tur ir!�

Daudz netrūka, un to tur nebūtu; es jau biju uz to sagatavojies. Ja es būtu gribējis, jums �odien būtu at�ņemts viss, tikai ne māja un zeme. Jums laimējās: esmu pārdzīvojis savu naidu. Ilgi es domāju, ka mans naids ir tas, kas manī ir visdzīvīgākais. Ta�u patlaban es tā vairs neizjūtu. Sirmgalvim, kāds esmu kļuvis, ir grūti pat iedo�māties slimo neprāti, kāds vēl nesen biju, kad pavadīju naktis, ne vairs lai izdomātu atriebību (�is bumbas sprā�dziens jau bija sagatavots ar tādu rūpību, ar kuru es lepojos), bet lai atrastu iespēju to izbaudīt. Es būtu gri�bējis dzīvot tik ilgi, lai redzētu jūsu sejas, kad jūs at�grieztos no bankas. Svarīgi būtu nedot Tev pārāk agri pilnvaru naudas skapja atvēr�anai, iedot to pietiekami vēlu, lai man būtu lemts pēdējais prieks dzirdēt jūsu izmisīgos jautājumus: �Kur ir vērtspapīri?� Toreiz man likās, ka pat visdrausmīgākā agonija nesamaitātu man �o prieku. Jā, es biju spējīgs uz tik zemiskiem aprēķiniem. Kā es tik tālu tiku novests? Es ta�u nebiju nekāds bries�monis�

Pulkstenis ir jau �etri, bet paplāte ar manu brokastu atliekām un netīrie trauki vēl atrodas uz galda un pievelk mu�as. Zvanīju veltīgi; uz laukiem zvani nekad nedar�bojas. Es pacietīgi gaidu �inī istabā, kurā gulēju bērnībā un kurā, bez �aubām, ari nomir�u. Tanī dienā mūsu mei�tas Zenevjēvas pirmā doma būs pieprasīt �o istabu sa�viem bērniem. Es viens pats aizņemu vispla�āko un ērtāko istabu. Nenoliedziet, ka es piedāvāju Zenevjēvai to atdot un būtu arī atdevis, ja ārsts Lakāzs neuzskatītu, ka pirmā stāva mitrais gaiss ir kaitīgs maniem bronhiem. Bez �au�bām, es būtu piekritis pārvietoties apak�ējā stāvā, bet darītu to ar tik spīvu, apslēptu īgnumu, ka tiku, par laimi, aizkavēts. (Visu mū�u esmu nesis upurus, bet at�miņas par tiem mani sarūgtināja, baroja un kāpināja dī�vainu aizvainojuma sajūtu, kas ar laiku vienmēr ir pie�augusi.)

Strīdus garu esmu mantojis no savas ģimenes. A^āte man bie�i ir stāstījusi, ka tēvs bijis naidā ar vecākiem, kuri nomiru�i bez atkalredzē�anās ar meitu, ko bija pa�dzinu�i no mājām pirms trīsdesmit gadiem (no viņas puses nāk mani Marseļas radi, kurus mēs nepazīstam). Mēs nekad neuzzinājām �īs saķildo�anās iemeslus, bet paļāvāmies uz saviem vecākiem, pārņēmām viņu naidu; un vēl �odien, ja es sastaptu kādu no Marseļas radiem, es viņam pagrieztu muguru. Var nesatikt ar attālākiem radiem, bet tā nevar rīkoties ar saviem bērniem un sievu. Protams, netrūkst arī saticīgu ģimeņu, bet, ja padomā par bezgalīgi daudzajām mājām, kurās divas būtnes viena otru sanikno līdz pēdējam, viena otrai apriebjas pie ko�pīgā galda, pie kopīgās mazgājamās bļodas, zem kopīgās segas, tad jābrīnās, cik maz pāru �ķiras! Viens otru ni�cina un tomēr nevar viens no otra izbēgt savās kopīgajās mājās�

Kāds rakstī�anas drudzis mani pārņēmis tie�i �odien, manā dzim�anas dienā? Esmu vienīgais, kas zina, ka ieeju savā se�desmit astotajā mū�a gadā. Zenevjēva, Ibērs, ari viņu bērni savā dzim�anas dienā arvien saņēma kūku ar mazām svecītēm, puķes� Ne tāpēc, ka es būtu aiz�mirsis, es Tevi jau kop� gadiem neapdāvinu � tā ir at�riebība. Pietiek� Pēdējo puķu sai�ķi dzim�anas dienā saņēmu no savas nabaga mātes, kura tās bija saplūkusi

;ir savām kroplajām rokām; par spīti sirds kaitei, vitļa pēdējo reizi bija aizvilkusies līdz ro�u alejai.

Pie kā es paliku? Jā, Tu, protams, brīnies, kāpēc �is pēk�ņais rakstī�anas trakums, jo �trakums� ir īstais vārds. Tu par to vari spriest no mana rokraksta, no bur�tiem, kas saliekti ka priedes rietumu vējos. Klausies: es iepriek� runāju par ilgi pārdomātu atriebību, no kuras tagad esmu atsacījies. Bet ir kaut kas Tevī, pār ko es gribu triumfēt: tā ir Tava klusucie�ana. Ai, saproti mani pareizi: Tev mēle ir īstajā vietā, Tu stundām ilgi vari sarunāties ar Kazo par putnu kūti vai sakņu dārzu. Ar berniem, pat ar vismazākajiem, Tu ķircinies un niekojies caurām dienām. Ak, �īs maltītes, no kurām es piecēlos ar smagu sirdi, jo, savu rūpju un rai�u sagrauzts, par tām ne ar vienu nebiju varējis pārrunāt� Sevi�ķi pēc Vilnāva lietas, kad es, kā laikraksti vēstīja, pēk�ņi biju kļuvis iz�cils advokāts aizstāvis krimināllietās. Jo vairāk mani auga spēja ticēt, ka esmu nozīmīga persona, jo vairāk Tu man liki izjust manu niecīgumu� Tomēr nē, tas vēl nav galvenais; es gribu atriebties par citu klusē�anu: par to, ka Tu izturējies pret mūsu majas dzīvi, mūsu dziļo ne�saskaņu. Cik bie�i esmu sev vaicājis gan teātri, gan lasot kadu romānu: vai arī dzīvē ir sastopamas mīļākās un sievas, kuras �taisa scēnas�, kuras vaļsirdīgi izskaidrojas un tā rod atvieglojumu.

�os �etrdesmit gadus, kop� mēs sānu pie sāna esam cietu�i, Tu vienmēr atradi iespēju izvairīties no katras dziļākās sarunas, Tu vienmēr aizlavījies.

Ilgu laiku es uzskatīju, ka Tev ir kāda apdomāta sis�tēma, kāda apņem�anās, kuras nolūku es neizprotu, bet tad kādu dienu man kļuva skaidrs, ka mana dzīve Tevi vienkār�i neinteresē. Es absolūti neietilpu Tavās pārdo�mās, un Tu izvairījies nevis aiz bailēm, bet aiz garlaicī�bas. Tev vienmēr ir bijusi smalka nojauta, jau pa gabalu Tu redzēji mani tuvojamies. Ja es Tevi nejau�i pārstei�dzu, Tu viegli atradi aizbildinā�anos vai arī papliķēji man vaigu, noskūpstīji un aizlavījies pa durvīm.

Bez �aubām, es varētu baidīties, ka Tu saplēsīsi �o vēs�tuli, izlasījusi pirmās rindas. Tomēr nē � kop� pāris mēne�iem esmu Tev radījis izbrīnu, modinājis Tevī in�teresi. Vienalga, cik maz Tu man piegriez vērības, Tu tomēr nevarēji nemanīt pārmaiņu manā garastāvoklī. Jā, �oreiz esmu pārliecināts, ka Tu neizvairīsies. Es gribu,

lai Tu zini, es gribu, lai jūs visi zināt, Tu, Tavs dēls, Tava meita, Tavs znots un Tavi mazbērni, kāds bija �is cilvēks, kur� dzīvoja viens iepretim jūsu noslēgtajai sai�mei, �is darbiem pārslogotais advokāts, kuru tomēr vaja�dzēja saudzēt, jo viņam piederēja nauda, bet kur� dzīvoja it kā uz citas planētas. Uz kādas? Tu nekad neesi gri�bējusi tanī ieskatīties. Nomierinies: �is nebūs nedz manis pa�a uzrakstītais pēcnāves slavinājums, nedz apsūdzības raksts pret jums. Mana rakstura iezīmīgākā īpa�ība, kura būtu pārsteigusi jebkuru citu sievieti, tikai ne Tevi, ir ne�saudzīga gai�redzība.

Man nekad nav piemitu�as spējas veikli pievilt pa�am sevi, kas palīdz dzīvot lielākai daļai cilvēku. Ja man ga�dījies izturēties zemiski, cietsirdīgi, tad es pats vienmēr pirmais esmu to apzinājies�

Man bija jāpārtrauc� nenesa lampu; arī aizkarus ne�viens nenāca aizvērt. Raudzījos uz vīnu pagraba jumtu, kura dakstiņi laistījās puķu vai putna kakla ko�ajās krā�sās. Klausījos strazdus, kas dziedāja efejās, kuras apvi�ju�as piramidālās papeles, dzirdēju ripojo�as mucas trok�sni. Tā ir laime gaidīt nāvi vienīgajā vietā pasaulē, kur viss palicis līdzīgs senām atmiņām. Tikai motora rūkoņa atvieto ēzeļmātes vilktās norijas �īkstoņu. (Ir vēl arī �ausmīgā pasta lidma�īna, kura vēstī azaida stundu un saduļķo debesi.)

Daudziem cilvēkiem vis negadās atrast īstenībā, viņu redzes apvārsnī to pasauli, kuru lielākā daļa atklāj tikai pa�i sevī un arī tikai tad, ja viņiem ir drosme un pacie�tība atcerēties. Es uzlieku roku uz krūtīm, taustu sirdi. Uzmetu acis spoguļskapim, kur kādā stūrī atrodas in�jekciju �ļirce, ampulas � viss, kas būtu nepiecie�ams krīzes gadījumā. Vai kāds dzirdētu, ja es sauktu? Viņi apgalvo, ka man neesot īsta stenokardija; daudz nesva�rīgāk ir viņiem mani par to pārliecināt nekā pa�iem tam ticēt, lai viņi varētu mierīgi gulēt. Tagad es atvelku elpu. Liekas, it kā kāda roka uzgultos kreisajam plecam, to turētu nekustīgu nepareizā stāvoklī, un tā darītu kāds, kur� gribētu, lai es viņu neaizmirstu. Par sevi varu sacīt, ka man nāve neatnāks zag�us. Jau kop� gadiem viņa lo�ņā ap mani, es viņu dzirdu; jūtu viņas dva�u: viņa ir pacietīga ar mani, jo es viņu neizaicinu, bet padodos dis�

ciplīnai, kādu uzliek viņas tuvo�anās. Es nobeidzu dzī�vo�anu, ģērbies mājassvārkos, ap mani ir visi nedzie�dināmiem slimniekiem nepiecie�amie piederumi, es sē�u i rtā atzveltnes krēslā, kurā mana māte gaidīja savu galu; .'.ē�u tāpat kā viņa pie nenokopta, smirdo�a, zāļu pudelēm apkrauta galda, vairāku pretīgu māniju vergs. Ta�u ne�esiet pārāk dro�i: lēkmju starplaikos es atgūstu sparu. Mans pilnvarotais advokāts Būrī, kas jau domāja, ka esmu miris, redz mani no jauna parādāmies; man pietiek spēka, lai stundām ilgi banku pagrabos es pats nogrieztu kuponus.

Man jādzīvo vēl līdz tam laikam, kad nobeig�u �o at�zī�anos, lai beidzot Tevi piespiestu mani uzklausīt, Tevi, kura visus �os gadus, kop� esmu gulējis ar Tevi vienā gultā, vakarā, man tuvojoties, nekad nevilcinājās pateikt: �Man bezgalīgi nāk miegs, esmu jau aizmigusi, aizmi�gusi��

Tu bie�āk vairījies nevis no maniem glāstiem, bet no vārdiem.

Ir taisnība, ka mūsu nelaime sākās tanīs bezgalīgajās sarunās, kurās mēs, jaunlaulātie, atradām patik�anu. Bi�jām divi bērni: man bija divdesmit trīs gadi, Tev astoņ�padsmit; varbūt mīlestība mums sniedza mazāk prieka nekā �ī aizmir�anās noslēpumu uzticē�anā. Kā visās bēr�ni�ķīgās draudzībās mēs bijām zvērēju�i viens otram visu pasacīt. Man bija tik maz ko Tev uzticēt, ka biju spiests izpu�ķot niecīgas dēkas; es ne�aubījos, ka Tu esi tikpat maz piedzīvojusi kā es. Man nenāca ne prātā, ka Tu būtu varējusi nosaukt kāda cita jaunekļa vārdu pirms manēja; es tam neticēju līdz tam vakaram.

Tas notika �inī istabā, kurā es �odien rakstu. Tapetes ir mainītas, bet sarkankoka mēbeles paliku�as tanīs pa�ās vietās; uz galda bija vēl balta matēta stikla ūdens glāze un izlozē laimēta tējas servīze. Mēnesnīca apgaismoja aiz�karus. Dienvidu vēj�, nākdams pāri klajumiem, atnesa līdz pat mūsu gultai ugunsgrēka smaku.

Sis draugs Rodolfs, par kuru Tu jau bie�i biji man stās�tījusi un vienmēr krēslainā istabā, it kā viņ� parādītos starp mums tikai visdziļākās tuvības stundās; tovakar Tu atkal izrunāji viņa vārdu � vai esi to aizmirsusi? Bet ar to vien Tev nepietika:

�Ir kaut kas, mans mīļais, par ko man vajadzēja tev pastāstīt pirms mūsu saderinā�anās. Jūtu sirdsapziņas pārmetumus, ka es tev to neatklāju� Ak! Nav nekā nopietna, nomierinies��

Es nebiju uztraucies un nekā nedarīju, lai izvilinātu Tavu atzī�anos, bet Tu to man veltīji ar tādu labpatiku, kura sākumā mani mulsināja. Tu kļuvi vaļsirdīga nevis aiz godprātības pret mani, kā Tu apgalvoji un varbūt arī pati ticēji.

Nē, Tu iegrimi tīksmainās atmiņās, Tu vairs nespēji savaldīties. Varbūt Tu tur nojauti draudus mūsu laimei, bet, kā mēdz teikt, tas bija stiprāks par Tevi. Tava griba nespēja atvairīt �ā Rodolfa ēnu, kas lidinājās ap mūsu gultu.

Neiedomājies, ka mūsu nelaime cēlās no greizsirdības. Tanī vasaras naktī, par kuru runāju, es, kas vēlāk kļuvu greizsirdīgs nepratis, neizjutu nekā tāda, kas kaut cik līdzinātos �ai kaislībai, tanī 1885. gada naktī, kad Tu man atzinies, ka vasaras brīvdienās Eksā esi bijusi �ā nepazīstamā jaunekļa līgava.

Atskārstu, ka tikai pēc �etrdesmit pieciem gadiem man radusies iespēja par to izskaidroties! Vai tikai Tu izlasīsi manu vēstuli? Tas viss Tevi tik maz interesē! Viss, kas attiecas uz mani, Tevi garlaiko. Jau bērni Tevi kavēja mani redzēt un uzklausīt; bet kop� radu�ies mazbērni� Jo ļaunāk! Izmanto�u �o pēdējo izdevību. Varbūt miru�am man būs vairāk varas pār Tevi, nekā bija dzīvam. Vismaz pirmajās dienās. Uz da�ām nedēļām es atkal ieņem�u vietu Tavā dzīvē. Ja ne citādi, tad aiz pienākuma Tu izla�sīsi �īs lappuses līdz galam; man vajag tam ticēt. Es tam ticu.

II

Nē, es neizjutu ne mazāko greizsirdību Tavas atzī�anās laikā. Kā lai Tev izskaidroju, ko tā mani iznīcināja? Es biju vienīgais bērns atraitnei, kuru Tu pazini jeb, parei�zāk sakot, kurai blakus nodzīvoji �os garos gadus, viņu nepazīdama. Pat ja tas Tevi būtu interesējis, Tev būtu bijis grūti saprast �o divu būtņu � mātes un dēla vie�nību, Tev, varenas, lielas, pakļautībā saskaņotas bur�uā�ziskas ģimenes sastāvdaļai. Nē, Tu nevarētu aptvert, cik

daudz gādības var veltīt necila prefektūras ierēdņa at�raitne savam dēlam, kas vienīgais pasaulē viņai bija pa�licis. Mani panākumi mācībās viņu pildīja ar lepnumu. Tie arī man bija vienīgais prieks. Tolaik es ne�aubījos, ka mēs esam ļoti nabadzīgi. Mani par to pārliecināja mūsu �aurais dzīves veids un stingrā taupība, kura mātei bija kļuvusi par likumu. Protams, man nekā netrūka. Tikai tagad es aptveru, cik ļoti mani lutināja. Mātes fermu rentnieki no Oslēnas apgādāja mūs ar pārtiku; es justos ļoti pārsteigts, ja man kads būtu teicis, ka ēdam iz�smalcinātus ēdienus. Jaunas, labi nobarotas vistiņas, zaķi, irbju pastētes nemodināja manī domu, ka tā ir greznība. Vienmēr biju dzirdējis, ka �īs zemes esot mazvērtīgas. Un patiesi � mana māte tās mantoja kā neauglīgus laukus, kuros mans vectēvs, bērns būdams, pats bija ganījis lo�pus. Bet es nezināju, ka manu vecāku pirmās rūpes bija apsēt ar prie�u sēklām �os laukus un ka man divdesmit viena gada vecumā piederēja divtūksto� hektāru krietni paaugu�a me�a, kas jau deva baļķus. Māte taupīja arī no savas pieticīgās rentes. Vēl, kad tēvs bija dzīvs, viņi, �svīzdami asins sviedrus�, bija nopirku�i Kalēzu (par �etrdesmit. tūksto�iem franku � tagad es �os vīnalaukus neatdotu par miljonu!). Mēs dzīvojām Svētās Katrīnas ielā, ceturtajā stāvā, mājā, kura mums piederēja. (Tā kopā ar neapbūvētiem zemes gabaliem bija ietilpusi mana tēva pūrā.) Divreiz nedēļā no laukiem atveda grozu: pie mies�nieka māte iepirkās cik vien maz iespējams. Par sevi varu sacīt, ka es dzīvoju ar noteiktu mērķi iestāties pedago�ģiskajā skolā. Mātei bija jācīnās, lai es ceturtdienās un svētdienās �izietu pastaigāties�. Es nelīdzinājos tiem bēr�niem, kas vienmēr ir pirmie bez mazākās piepūles. Es biju �zubrītājs� un ar to lepojos: zubrītājs � un nekas vairāk. Atceros, ka man licejā nebija ne mazākā prieka mācīties Vergīliju vai Rasīnu. Tas viss man bija tikai kursa viela. No visiem ģeniālu cilvēku daiļdarbiem es savrupmāju tos, kas bija ierakstīti programmās, un vie�nīgi tic manās acīs bija svarīgi; par tiem tad es rakstīju visu vajadzīgo, lai patiktu eksaminatoriem, proti, to, ko jau kop� daudzām paaudzēm teiku�i un rakstīju�i peda�goģisko skolu audzēkņi. Jā, tāds idiots es biju un varbūt būtu arī palicis, ja man nebūtu sākusies asiņu izkrēpo�ana, kas pārbiedēja māti un piespieda mani visu pamest divus mēne�us pirms konkursa pārbaudījumiem.

Tās bija pārāk uzcītīgas bērnības un neveselīgi pava�dītas jaunības sekas; augo�s zēns nevar palikt nesodīts, ja kvern līdz vēlai naktij pie rakstāmgalda, pārliecies pār grāmatām, un nicina jelkādus fiziskus vingrināju�mus.

Vai es Tevi garlaikoju? �ausmīgi baidos, ka Tev var kļūt garlaicīgi. Tomēr neizlaid nevienu rindu. Tici man, ka pakavējos tikai pie pa�a nepiecie�amākā; mūsu dzīves drāma sākās jau �inīs notikumos, kurus Tu nepazini vai arī esi aizmirsusi.

Jau no pirmajām lappusēm Tu redzi, ka nesaudzē�u sevi. Te daudz kas spēs uzkurināt Tavu naidu� Nekā neiebilsti: tiklīdz Tu domā par mani, Tevī mostas nepa�tika.

Baidos būt netaisns pret mazo, vārgo zēnu, kāds es biju, vienmēr līkņādams pār savām vārdnīcām. Kad lasu citu cilvēku bērnības atmiņas un redzu to paradīzi, uz kuru viņi visi domās atgrie�as, es satraukts sev vaicāju: �Un es? Kādēļ ap mani �is tuksnesis no pa�a dzīves sākuma? Varbūt esmu aizmirsis to, ko citi atceras; var�būt esmu pazinis tos pa�us priekus?�� Ak vai! Es ne�redzu nekā cita kā negantu cīņu dēļ pirmās vietas, nai�dīgu sacen�anos ar klases biedriem Enoku un Rodrigu. Es instinktīvi atvairīju katru draudzību. Atceros tomēr, ka manu panākumu slava un pat augstprātība pievilka da�us raksturus. Biju cietsirdīgs pret katru, kas tiecās mani iemīļot. Man derdzās �sentimenti�.

Pat ja rakstī�ana būtu mans amats, arī tad es neva�rētu sacerēt nevienu saulainu lappusi par savu dzīvi licejā. Pagaidi� kaut kas tomēr, gandrīz nekas: mans tēvs� Es tikko atcerējos viņu, ta�u da�kārt man gadījās sevi pārliecināt, ka viņ� nav miris, bet dīvainos apstākļos pazudis. Atgriezos no liceja skrie�us pa Svētās Katrīnas ielas braucamo joslu, lavierēdams starp automobiļiem, jo pa pārpildītajām ietvēm tik ātri netiktu uz priek�u. Uzjozu pa kāpnēm. Māte pie loga gludināja veļu. Tēva ģī�metne karājās parastajā vietā, pie gultas labajā pusē. Ļāvu mātei mani noskūpstīt, tikko atbildēju viņai un jau vēru vaļā grāmatas.

Kad man sākās asiņu izkrēpo�ana, kas pārveidoja manu likteni, māte aizveda mani uz Arka�onu, un tur aizritēja drūmi mēne�i, kuros veselības sabrukums satricināja ma�nus godkārīgos studiju nodomus. Nabaga māte mani kai�tināja ar savu nevēribu pret to, un man likās, ka viņai maz rūp mana nākotne. Katru dienu viņa satraukta gai�dīja �termometra stundu�. Visas viņas sāpes un prieks bija atkarīgs no mana iknedēļas svara. Kad vēlāk slimo�dams ļoti cietu no tā, ka mana slimība nevienu neintere�sēja, es atzinu, ka esmu sodīts par savu cietsirdību, par savu pārāk stipri mīlēta zēna neiecietību.

Sākoties pirmajām jaukajām dienām, es �pārvarēju sli�mību�, kā māte teica. Pat vēl vairāk � es atdzimu. Kļuvu plecos platāks, miesās spēcīgāks. Mans ķermenis, kas tik ļoti bija cietis no dzīves veida, kādu tam biju uzmācis, atplauka sausajā me�ā, kurā auga vīķi un zemeņkoks, pa�licis vēl no tiem laikiem, kad Arka�ona bija tikai ciems.

Tanī pa�ā laikā dabūju zināt no mātes, ka man nav jāraizējas par nākotni, ka mums pieder diezgan liela ba�gātība, kas gadu no gada pieaug. Man neesot jāsteidzas; no militārā dienesta mani ari, bez �aubām, atbrīvo�ot. Man piemjta liela runas veiklība, kas bija pārsteigusi vi�sus manus skolotājus. Māte vēlējās, lai es studēju tiesību zinātnes; viņa bija pārliecināta, ka bez sevi�ķas piepūles es varē�u kļūt izcils advokāts, ja mani varbūt nevilinās politika� Viņa runāja, runāja un pēk�ņi atklāja savus nodomus. Un es klausījos saīdzis, naidīgs, pievērsis ska�tienu logam.

Es sāku �skraidīt apkārt�. Māte vēroja mani �aubu pilnā iecietībā. Vēlāk, dzīvojot pie Taviem tuviniekiem, es redzēju, ka reliģiozā ģimenē �ādu izlaidību ļoti nopeļ. Mana māte tur saskatīja tikai tik daudz nevēlama, cik tas varētu apdraudēt manu veselību. Kad viņa bija pār�liecinājusies, ka �ie prieki man nekaitē, viņa pievēra acis uz manām vakara gaitam, ja tikai es atgriezos mājās ap pusnakti. Nebaidies, ka Tev stāstī�u par savām tālaika mīlestības dēkām. Zinu, ka Tev tādas derdzas, turklāt mani piedzīvojumi bija tik nenozīmīgi!

Bet pat tie man maksāja diezgan dārgi. Es no tā cietu. Cietu tāpēc, ka manī bija tik maz pievilcības un mana jaunība man nekā nedeva. �ķiet ne tāpēc, ka es būtu bijis neglīts. Mani sejas vaibsti bija pareizi, Zenevjēva, mans dzīvais atveids ta�u bija skaista jaunava.

Tomēr es piederēju pie tās ļau�u sugas, par kuriem saka, ka tiem nav jaunības: drūms puisis, bez mo�uma. Jau ar savu izskatu vien es stindzināju cilvēkus. Jo skaidrāk es to apzinajos, jo vairāk sadrūmu. Nekad neesmu mācē�jis labi apģērbties, izvēlēties kaklasaiti, to sasiet. Nekad neesmu pratis aizmirsties, smiet, draiskuļot. Nebija iedo�mājams, ka es varētu pievienoties kādai jautrai sabiedrī�bai: es piederēju pie tiem cilvēkiem, kuru klātbūtne visu izjauc. Turklāt biju ļoti jūtīgs, nespēju paciest ne mazāko zobgalību. Toties, kad es pats gribēju jokot, tad neviļus apveltīju citus ar tādiem belzieniem, kurus viņi man ne�piedeva. Es vērsos tie�i uz smieklīgo, nepilnīgo viņos, par ko būtu vajadzējis klusēt. Aiz kautrības vai aiz lepnuma es runāju ar sievietēm tanī pamāco�a pārākuma tonī, kuru viņas necie�. Nemācēju novērtēt viņu apģērbu. Jo vairāk jutu, ka viņām nepatīku, jo vairāk pasvītroju sevī visu to, kas viņas atbaidīja. Mana jaunība bija ilgsto�a pa��nāvība. Aiz bailēm, ka es dabiski varētu nepatikt, steidzos tī�i nepatikt.

Ar vai bez iemesla es vainoju savu māti par to, kas es biju. Man likās, ka izpērku viņas grēku, ka kop� bērnības viņa ir mani pārmērīgi sargājusi, lolojusi un kopusi. Tanī laikā es biju pret viņu me�onīgi cietsirdīgs. Es viņai pār�metu mīlestības pārmērību. Es nevarēju piedot, ka viņa mani pārbagāti apbalvoja ar to, ko man saņemt bija lemts no viņas vienīgas pasaulē, ar to pa�aizliedzīgo mīles�tību, kuru neviena cita man nedāvāja. Piedod, ka vēlreiz pie tā atgrie�os; vienīgi �ī doma dod man spēku panest atstumtību, kurā Tu mani pameti. Ir taisnīgi, ka tagad man par to jāsamaksā. Pirms tik daudziem gadiem mū�a miegā aizmigusi nabaga sieviete, atmiņas par kuru mīt tikai manā samocītajā sirmgalvja sirdī � cik ļoti viņa būtu cietusi, ja būtu varējusi paredzēt, kā liktenis viņu atriebs!

Ja, es biju cietsirdīgs: lauku mājas mazajā ēdamistabā zem spuldzes, kas apgaismoja mūsu maltītes, es uz viņas biklajiem jautājumiem atbildēju tikai vienzilbīgi vai arī brutāli iekaisu dusmās pie mazākā iemesla un pat bez tā.

Viņa necentās izprast, nepētīja mana niknuma cēloņus, bet pacieta to kā dieva dusmas:

��� Tā ir slimība, � viņa teica, � vajadzētu atpūtināt nervus� (Un piemetināja, ka esot pārāk neizglītota, lai

mani saprastu.) Skaidrs, ka tāda vecene kā es nav ne�kāda patīkamā galda biedrene jauneklim Tavos gados�

Viņa, kuru arvien biju redzējis taupīgu, lai neteiktu skopu, deva man vairāk naudas, nekā prasīju, vedināja mani uz izdevumiem, atgādāja no Bordo smieklīgas kakla�saites, kuras atteicos nēsāt.

Mēs iedraudzējāmies ar kaimiņiem, ar kuru meitu es sāku lakstoties ne tāpēc, ka viņa man patiktu; tā kā ziemu viņa Arka�onā pavadīja veseļo�anās nolūkā, mana māte neprātīgi baidījās no slimības pielip�anas, kā arī no tā, ka es varētu �o jaunavu sakompromitēt un tad būtu pret savu gribu ar viņu saistīts. Tagad esmu pārliecināts, ka tiecos, turklāt veltīgi, pēc �ā iekarojuma tādēļ, lai sa�gādātu mātei raizes.

Pēc gada prombūtnes mēs atgriezāmies Bordo. Bijām pārcēlu�ies uz jaunu dzīves vietu. Lai mani pārsteigtu, māte, nekā nesacīdama, bija nopirkusi savrupmāju uz bul�vāra. Kļuvu mēms aiz brīnumiem, kad durvis mums at�vēra sulainis. Otrais stāvs bija domāts man. Viss �ķita jauns. Slepenībā pārsteigts no �īs greznības, kura �odien man liekas �ausmīga, es cietsirdīgi nekā cita neizteicu kā tikai paļājumus un izpaudu raizes par iz�ķiesto naudu.

Tad māte uzvaro�i parādīja man norēķinus, kas viņai gan nemaz nebija jādara (jo lielākā īpa�umu daļa bija nākusi viņai pūrā). Piecdesmit tūksto�i franku rentes, ne�ieskaitot me�u cirtumus, tanī laikā un it īpa�i provincē bija krietna bagātība, kuru jebkur� cits jauneklis būtu iz�lietojis, lai izvirzītos, paceltos pilsētas augstākajā sabied�rībā. Godkāres man netrūka, bet man būtu biiis grūti noslēpt no studiju biedriem juridiskajā fakultātē savas naidīgās jūtas pret viņiem.

Gandrīz visi viņi bija aristokrātu dēli, audzināti pie jezuītiem; es, licejists un gana mazdēls, nekad nevarēju viņiem piedot me�onīgo skaudību, kuru man iedvesa viņu uzve�anās, kaut gan garīgā attīstībā man viņi likās at�paliku�i. Apskaust būtnes, kuras nicina, � �ī apkaunojo�ā kaislība spēj sagandēt visu dzīvi.

Es viņus apskaudu un nicināju; viņu nievas (varbūt iedomātas) manu ienaidu kapināja. Mans raksturs neļāva man ne mirkli domāt par viņu labvēlības iekaro�anu, dienu no dienas es jo vairāk iekļāvos viņu pretinieku

nometnē. Reliģijas nī�ana, kas tik ilgu laiku bija manī val�do�a kaislība, no kuras Tu tik ļoti cieti un kura padarīja mūs par mū�īgiem ienaidniekiem, �ī nī�ana manī radās juridiskajā fakultātē 1879. un 1880. gadā, tanī laikā, kad palāta balsoja par slavenā dekrēta 7. paragrāfu � par jezuītu izdzī�anu. ,

Līdz tam laikam �ie jautājumi man bija vienaldzīgi. Māte par tiem nekad nerunāja vairāk kā:

���� Es esmu pavisam mierīga � ja tādi ļaudis kā mēs netiks debesu valstībā, tad tur netiks neviens.

Viņa bija likusi mani kristīt. Pirmā ie�ana pie diev�galda licejā man likās garlaicīga formalitāte, kas vāji palikusi atmiņā. Katrā ziņā vairāk es nekad negāju pie dievgalda. Man reliģijas jautājumos nebija nekādu zinā��anu. Kad es biju bērns, tad garīdznieki, ko sastapu uz ielas, man �ķita kā pārģērbti cilvēki, kā maskas. Es ne�kad nedomāju par reliģijas problēmām, un, kad beidzot ar tām saduros, tad tas notika tikai aiz politiskiem iemes�liem.

Es organizēju no biju�ajiem studentiem pulciņu, kas satikās Voltēra kafejnīcā; �eit vingrinājos runu teik�anā. Ja privātajā dzīvē biju ļoti bikls, tad publiskās debatēs kļuvu pavisam cits cilvēks. Man bija savi piekritēji; man patika būt viņu vadītājam, kaut gan sirds dziļumos es viņus nicināju tāpat kā bagātos bur�uā. Es uz viņiem dusmojos tāpēc, ka viņi tik vaļsirdīgi parādīja savus no��ēlojamos dzinuļus, kas mita ari manī; viņi piespieda mani to apzināties. Mazu iērēdnī�u dēli, izputēju�i bur�uā, saprātīgi un godkārīgi jaunie�i, bija pilni �ultaina rūg�tuma, viņi man glaimoja, tomēr mani nemīlēja. Paretam es viņus pacienāju ar pusdienām restorānā, un tas viņiem bija notikums, par ko viņi vēl ilgi runāja. Ta�u viņu manieres man derdzās. Reizēm nevarēju savaldīties un izmetu kādu dzēlību, kas viņus nāvīgi aizvainoja un pa�lika kā skabarga viņu sirdī.

Mans antireliģiskais naids tomēr bija patiess. Mani tir�dīja arī zināma tieksme pēc sociāla taisnīguma. Es pie�spiedu māti nojaukt samana mājiņas, kurās dzīvoja mūsu rentnieki, kas pārtika no rupjas maizes un kukurūzas biezputras. Pirmo reizi viņa mēģināja man pretoties:

��� Par pliku paldies, ko viņi tev pateiks�

Vairāk nekā es arī nedarīju. Man bija sāpīgi apzināties, ka maniem pretiniekiem un man ir vienādas tieksmes:

zeme, nauda. Ir īpa�nieku �ķiras un ir pārējās. Es sa�pratu, ka arvien bū�u īpa�nieku pusē. Biju tikpat bagāts un varbūt pat bagatāks nekā uzpūtīgie dendiji, kuri, ka man �ķita, novērsās, mani ieraudzīju�i, bet, bez �aubām, neatteiktos paspiest man roku, ja es to sniegtu. Netrūka arī ne pa labi, ne pa kreisi ļau�u, kuri publiskās sanāk�smēs man parmeta, ka man pieder divtūksto� hektāru me�a un vīna lauku.

Piedod, ka pie tā uzkavējos. Bet bez �iem sīkumiem Tu varbūt nesaprastu, ko man, slimīgi jūtīgam zēnam, nozī�mēja mūsu sastap�anās un mīlestība. Es, zemnieku dēls, kura māte ir �valkājusi lakatiņu uz galvas�, precē�u Fondodē�a jaunkundzi! Tas pārspēja katru iedomu, tas bija neaptverami�

III

Es pārtraucu rakstī�anu, tāpēc ka gaisma dzisa un es dzirdēju apak�stāvā runājam. Jūs nesacēlāt lielu troksni. Taisni pretēji: jūs runājāt klusu, un tie�i tas mani uz�trauca. Agrāk es varēju no savas istabas sekot jūsu sa�runām. Tagad jūs esat kļuvu�i aizdomu pilni, jūs sa�uk�staties. Tu nesen man teici, ka es sākot vāji dzirdēt. Tā nav taisnība: es sadzirdu vilciena rūkoņu viaduktā. Nē, nē, es neesmu kurls. Jūs tikai pazemināt balsis, jo ne�gribat, ka es saprotu jūsu vārdus. Ko jūs slēpjat no ma�nis? Vai neveicas ar darījumiem? Viņi tur visi, mēles trī�dami, ir Tev apkārt: znots, kas nodarbojas ar ruma tirdz�niecību, mazdēls, kur� nedara nekā, un mūsu dēls Ibērs, bir�as mākleris� Viņ� var rīkoties ar visas pasaules naudu, maksādams divdesmit procentu dividendes!

Uz mani neceriet: es nekā neizlaidī�u no rokām. �Cik vienkār�i būtu nocirst priedes�� �ovakar Tu man �uk�stēsi. Tu man atgādināsi, ka Ibēra abas meitas kop� lau�lībām dzīvo pie vīra vecākiem, jo viņām nav naudas dzī�vokļa iekārtas iegādei. �Mums pa�obelē ir daudz mēbeļu, kas tur aiziet bojā; mums nekā nemaksātu viņiem tās aizdot�� Jā, to Tu man tūlīt prasīsi. �Viņas par to uz mums tur ļaunu prātu; viņas te vairs nesper kāju. Man ir laupīti mani mazbērni�� Bez �aubām, tie�i par to jūs sa�ukstaties savā starpā.

Pārlasu �is vakar satraukumā rakstītās rindas. Kā es varēju ļauties �ādam trakumam? Tā vairs nav vēstule, bet . dienasgrāmata � pārtraukta, atkal atsākta� Vai lai sa�plē�u to? Sākt visu no gala? Nav iespējams: laiks stei�dzina. Kas rakstīts, tas rakstīts. Galu galā ko tad es vē�los, ja ne pilnīgi Tev atklāties, piespiest Tevi ielūkoties manī līdz dvēseles dziļumiem? Kop� trīsdesmit gadiem es Tavas acīs neesmu nekas cits kā tūksto�franku naudas zīmju izdalītājs aparāts, kur� turklāt slikti darbojas un kuru vajag nemitīgi purināt, līdz tai dienai, kad beidzot varēs viņu atvērt, iztuk�ot, raust pilnām riek�avām tanī eso�os dārgumus.

No jauna es padodos dusmām. Tās mani noved turpat, kur tiku pārtraukts: jāaiziet atpakaļ līdz �ā neprātīgā nik�numa avotam, jāatceras �ī liktenīgā nakts� Bet vis�pirms � vai T.u atceries mūsu pirmo sastap�anos?

Astoņdesmit tre�ā gada augustā es ar māti uzturējos Li�onā. Sakarona viesnīca tanī laikā bija pieblīvēta ar polsterētām mēbelēm, pufiem, izbāztiem dzīvniekiem. Etinjī alejas liepas � tā ir viņu smar�a, ko jūtu vēl pēc tik daudziem gadiem, kad liepas zied. Rītos mani modināja ēzelī�u sīko solī�u dipoņa, zvārgulī�u �ķindas, patagu pliuk�ķi. Kalnu strauti plūda gar ielām. Apkārt staigājo�i tirgotāji skaļā balsī piedāvāja sviesta cepumus un piena maizītes. Garām jā�us traucās tūristu pavadoņi, redzēju aizsteidzamies kavalkādes.

Visu otro stāvu apdzīvoja Fondodē�u ģimene Tā aiz�ņēma karaļa Leopolda apartamentus.

���� Sie ļaudis gan ir iz�ķērdētāji! � teica mana māte.

Tas viņus tomēr nekad netraucēja kavēties ar maksā�jumu kārto�anu. (Viņi bija noīrēju�i pre�u novieto�anai pla�u laukumu, kur� mums piederēja ostas tuvumā.)

Mēs ēdām pie kopīgā galda, bet jums, Fondodē�iem, ēdienu pasniedza atsevi�ķi. Atceros apaļo galdu pie loga, Tavu izplūdu�o vecmāmiņu, kas bija apsegusi kailo pa�kausi ar melnām me�ģīnēm, kurās vizuļoja gāgāti. Es vienmēr domāju, ka viņa man uzsmaida, bet izrādījās, ka �o iespaidu radīja viņas �auro acu veidojums un pārmē�rīgi lielā mutes sprauga. Viņu apkalpoja mūķene ar uz�blīdu�u, �ultainu seju, ievīstījusies smagās drānās. Tava māte� cik viņa bija daiļa! Tērpusies melnā, arvien sērās par saviem diviem zaudētiem bērniem. Tā bija viņa, nevis Tu, ko es slepeni apbrīnoju. Mani mulsināja viņas kakla

un roku kailums. Viņa nevalkāja rotas. Biju sagudrojis izaicinājumu Stendāla romānu garā un nolēmu gaidīt līdz vakaram, lai viņu uzrunātu vai slepus nodotu viņai kādu vēstulīti. Tevi es tikko pamanīju. Es domāju, ka jaunas meitenes mani neinteresē. Turklāt Tev piemita ap�vainojo�a īpa�ība nekad neuzlūkot cilvēkus; tā Tu izpaudi viņiem nicinā�anu.

Kādu dienu, atgrie�oties no kazino, es pārsteidzu savu māti sarunā ar Fondodē�a kundzi, kas bija ļoti glaimīga, pārāk laipna, kā cilvēks, kur� nevēlas nolaisties līdz sa�runas biedra līmenim. Turpretī māte runāja skaļi: viņas nagos bija parasta īrniece, un Fondodē�i viņas acīs ne�bija nekas cits kā slikti maksātāji. Būdama lauciniece, zemju īpa�niece, māte skatījās ar neuzticību uz tirdznie�ciskiem darījumiem un nemitīgi apdraudētajām tirgoņu bagātībām. Es pārtraucu māti, kad viņa teica.

��� Protams, es uzticos Fondodē�a kunga parakstam, to�mēr �

Pirmo reizi es iejaucos veikalnieciskā sarunā. Fondo�dē�a kundze dabūja pieprasīto pagarinājumu. Pēc tam bie�i esmu pārdomājis, ka mātes zemnieciskais instinkts nebija viņu maldinājis: Tava ģimene man ir maksājusi diezgan dārgi, un, ja es būtu ļāvis sevi aptīrīt, tad Tavs dēls, Tava meita un Tavs mazbērns drīz vien būtu pa�laidu�i vējā manu bagātību, noslīcināju�i to savos pasā�kumos. Viņu pasākumi! Kantoris pirmajā stāvā, telefons, ma�īnrakstītāja� Aiz �is dekorācijas nauda gaist kau�dzēm. Bet es aizmaldos� Mēs esam 1883. gadā Li�onā.

Tad jūsu varenā ģimene sāka man uzsmaidīt. Tava vec�māmiņa nepārtraukti runāja, tāpēc ka bija kurla. Bet, kop� man bija lemts pēc maltītes pārmīt da�us vārdus ar Tavu māti, viņa mani garlaikoja un satrieca manas ro�mantiskās iedomas. Tu neņemsi ļaunā, ja Tev atgādi�nā�u, ka viņas runas bija tuk�as, viņa dzīvoja tik �aurā pasaulītē, lietoja tik aprobe�otus izteiksmes līdzekļus, ka trīs minū�u ilga saruna ar viņu jau sagādāja man mokas.

Mana uzmanība, novērsusies no mātes, pārgāja uz meitu. Sākumā es nemanīju, ka mūsu sarunām netiek likti nekādi �ķēr�ļi. Kā es būtu varējis iedomāties, ka Fondo�dē�i manī saskata labu partiju? Atceros kādu pastaigu Liliju ielejā. Tava vecmāmiņa ar mūķeni atradās ekipā�ā, mēs uz priek�ējā sēdekļa. Li�onā tie�ām netrūka īrējamu

karie�u! Vienīgi Fondodē�iem varēja� ienākt prāiā atvest �urp savu ekipā�u.

Zirgi, mu�u raākuja apņemti, gāja soļos. Mūķenes seja laistījās no sviedriem, acis viņai bija puspievērtas. Tava vecmāmiņa vēdinājās ar Etinjī parkā nopirktu vēdekli, uz kura bija uzzīmēts matadors, kas dur melnu vērsi. Tev, par spīti tveicei, rokās bija gari cimdi. Tu biji viscaur tērpta baltā, līdz pat garajiem zābaciņiem. I'u man teici, ka kop� abu brāļu nāves esot ziedojusies baltam. Es ne�zināju, ko nozīmē �ziedoties baltam�. Vēlāk dabūju zināt, cik ļoti Tava ģimene ciena �ādu visai dīvainu svētulīgumu. Toreiz biju tādā garastāvoklī, ka es tur saskatīju kaut ko ļoti dzejisku. Kā lai Tev paskaidroju, ko Tu manī atraisīji? Pēk�ņi man radās sajūta, ka es vairs neesmu pretīgs, ka neesmu nīstams. Viens no manas dzīves sva�rīgākajiem brī�iem bija vakars, kad Tu man pateici:

��� Tas ir neparasti, ka jauneklim ir tik garas skropstas!

Es rūpīgi slēpu savus progresīvos uzskatus. Atceros, ka �ā izbraukuma laikā, kad mēs bijām izkāpu�i, lai zirgiem, kalnā dodoties, būtu vieglāk vilkt ekipā�u, Tava vecmā�miņa un mūķene ķērās pie saviem ro�ukroņiem un sāka skaitīt lūg�anas, un vecais, kop� gadiem skolotais ku�ieris no sava augstā sēdekļa piebalsoja viņām �āmen�. Tu smaidīji, mani uzlūkodama. Es paliku nesamulsināms. Es labprāt svētdienās pulksten vienpadsmitos pavadīju jūs uz mesu. Man ar �o ceremoniju nesaistījās neviena metafiziska doma. Tas bija zināmas �ķiras kults, un es lepo�jos, juzdams, ka tieku tai pievienots; tas bija zināms sen�u reliģijas veids bur�uāzijas rīcībā, rituālu sistēma, kurām bija vienīgi sociāla nozīme.

Ta kā Tu mani da�reiz slepus uzlūkoji, tad atmiņas par �īm mesām man saistās ar brīni�ķu atklājumu: es spēju kadam patikt, valdzināt un saviļņot jaunavas sirdi. Mīlestība, kuru es pats jutu, man sajaucās ar to, kuru modināju, kuru domāju modinām Tevī. Manās jūtās nebija nekā reāla. Svarīgākais bija mana ticība Tavai mīlestībai uz mani. Es atspoguļojos otrā būtnē, un �ajā atspogu�ļotajā tēlā nebija nekā atbaido�a. Es atplauku brīni�ķā mierā. Atceros visas savas būtnes atku�anu zem Tava skatiena, pēk�ņos saviļņojumus, atbrīvotos avotus. Vispa�rastākie maiguma izpaudumi � rokas spiediens, grāmatā ielikta puķe �� tas viss man bija jauns, viss mani sa�jūsmināja.

Vienīgi māte nebija sajūsmināta par �o atdzim�anu. Es manīju, ka viņa ir naidīga pret sapni, kur� manī lēnām dzima un kuru uzskatīju par neprātīgu. Es uz viņu dus�mojos, tāpēc ka viņa nejūsmoja man līdzi.

��� Vai tu neredzi, ka viņi mēģina tevi ievilināt? � viņa vairākkārt atkārtoja, nenojauzdama, ka riskē izpostīt milzīgo prieku par to, ka beidzot esmu kādai meitenei iepaticies.

Pasaulē dzīvo kāda meitene, kurai es patiku un kura varbūt vēlas apprecēties ar mani: es tam ticēju, par spīti manas mātes aizdomām, jo jūs manās acīs bijāt pārāk di�i un vareni, lai jums varētu rasties kāds labums no mūsu apprecē�anās. Manī brieda gandrīz naidīgs īgnums pret māti, tāpēc ka viņa spēja �aubīties par manu laimi.

Tā kā mātei bija sakari ar svarīgakajām bankām, viņa ievāca izziņas. Es uzgavilēju tanī dienā, kad viņai bija jāatzīst, ka Fondodē�iem, neskatoties uz pārejo�ām grū�tībām, pie�ķir jebkuru kredītu.

��� Viņi ieņem traku naudu, bet pārāk pla�i dzīvo, � māte sacīja. � Viss tiek iz�ķiests uz staļļiem, uz lepnu āri�ķību. Viņi labāk kaisa smiltis acīs nekā pietaupa kādu mazumu

Banku izziņas mani galīgi pārliecināja par manu laimi. Man bija pierādījums, ka jums nav savtīgu inte�re�u: Tavi tuvinieki man uzsmaidīja tāpēc, ka es viņiem patiku; man pēk�ņi likās dabiski, ka esmu patīkams vi�siem. Vakaros viņi atstāja mani vienatnē ar Tevi kazino alejās. Dīvaini, ka dzīves sākumā, kad mums pie�ķirts mazliet laimes, neviena balss mūs nebrīdina: �Vienalga, cik ilgi tu dzīvosi, tev pasaulē nebūs cita prieka, tikai �īs da�as stundas. Baudi tās līdz mielēm, jo pēc tam tev nekas vairs nebūs lemts. Sis pirmais dzīves ceļā sastap�tais avots būs ari pēdējais. Dzesē slāpes reizi par visām reizēm: nekad vairs tu nedzersi.�

Es turpretī biju pārliecināts, ka tas ir ilgas, laimīgas dzīves sākums, un pietiekami nenovērtēju �os vakarus, kad mēs nekustīgi sēdējām zem snaudo�iem zariem.

Bija gan pazīmes, bet es tās pareizi neizpratu. Vai at�ceries to tum�o vakaru, mēs sēdējām uz sola (līkumai�najā alejā aiz ūdensdziedniecības iestādes)? Pēk�ņi, bez redzama iemesla Tu sāki elsot. Atceros Tavu miklo vaigu

smar�u, �o nepazīstamo skumju smar�u. Domāju, ka tās ir laimīgas mīlestības asaras. Biju pārāk jauns, es neiz�pratu �os vaidus, �īs nopūtas. Tu gan mani mierināji:

���� Tas nav nekas, tas ir tāpēc, ka esmu kopā ar jums�

Tu nemeloji, mele. Tu raudāji tāpēc, ka biji kopā ar mani � ar mani, nevis ar kādu citu, ne ar to, kura vārds Tev beidzot, da�us mēne�us vēlāk, bija man jāatklāj �ajā pa�ā istabā, kurā tagad rakstu, � sirmgalvis, kas tuvu nāvei, vērīgās ģimenes vidū, kura gaida laupījumu.

Siperbanjēras līkumainajā alejā uz sola -es atbalstīju seju pret Tavu plecu un ieelpoju mazo, raudo�o meiteni. Drēgnā, siltā Pireneju nakts, kas smar�oja pēc rasotas zāles un piparmētrām, bija uzņēmusi smar�u arī no Tevis. Peldiestādes laukumā, kuru mēs no aug�as varējām sa�skatīt, laternas apgaismoja liepu lapotni. Vecs anglis no viesnīcas ķēra ar garu tīklu gaismas pievilktos nakts�tauriņus. Tu man teici:

��� Aizdodiet man savu mutautiņu �

Nosusināju Tavas asaras un paglabāju mutautiņu uz krūtīm, zem krekla.

Biju kļuvis cits cilvēks. Pat mana seja bija it kā kādas gaismas skarta. Es to nojautu no sievie�u skatieniem. Pēc �ā vakara, kurā Tu raudāji, man neradās nekādas aizdomas. Turklāt cik pēc �ā vakara nebija tādu vakaru, kad Tu biji pati līksme: Tu balstījies uz mani, ieķēries man elkonī! Es soļoju pārāk ātri, Tu noguri, man seko�dama. Es biju �ķīsts līgavainis. Tu atmodināji manī kaut kādas neaizskartas jūtas. Nevienu vienīgu reizi man ne�uznāca kārdinājums izmantot Tavu tuvinieku uzticē�anos, un es nemū�am nevarēju iedomāties, ka aiz tās varētu slēpties aprēķins.

Jā, biju kļuvis cits cilvēks. Sevi�ķi to izjutu kādā dienā � pēc �etrdesmit gadiem es beidzot uzdro�inos Tev to atklāt, jo, kad Tu lasīsi �o vēstuli, Tev vairs nebūs prieka triumfēt �, kādā dienā mēs bijām izkāpu�i no karietes Liliju ielejas ceļā. Ūdeņi �aloja; es gumzīju pirk�stos diļļu stiebriņu; kalnu pakājē jau gūlās nakts, bet virsotnēs vēl kavējās gaismas laukumi� Pēk�ņi manī radās asa izjūta, gandrīz fiziska pārliecība, ka pastāv vēl kāda cita pasaule, no kuras mēs nojau�am tikai ēnu�

Tas bija tikai mirklis; visā manā skumjajā dzīvē tādi atkārtojās ļoti reti, pēc ilgiem starplaikiem. Bet taisni �ā

mirkļa neparastums palielina iā vērtību manās acis. Tie�i lupēc vēlāk, ilgo reliģisko strīdu laikā, kuri mūs plosīja, man vajadzēja atvairīt �o atmiņu� Tagad man tas Tev jāatklāj. Bet vēl nav laiks runāt par �iem jautājumiem.

Mūsu saderinā�anos atgādināt ir lieki. Tā tika nolemta kādu vakaru bez manas gribas. Domāju, ka Tu biji ne�pareizi izpratusi da�us manus vārdus, kuros gribēju iz�teikt pavisam ko citu; pēk�ņi biju saistīts ar Tevi, pats īsti to neatskārstot. To atcerēties ir veltīgi. Bet ir kaut kas gau�i pretīgs, pie kā neatlaidīgi saistās manas do�mas.

Tu uzreiz darīji man zināmu kādu no savām prasībām. �Lai netraucētu labu saskaņu�, Tu atteicies ne tikai no kopīgas saimniecības ar manu māti, bet pat no dzīvo�a�nas ar viņu vienā mājā. Tu un Tavi vecāki tā bijāt stin�gri nolēmu�i.

Cik dzīva man atmiņā vēl pēc tik daudziem gadiem smacīgā viesnīcas istaba, atvērtais logs uz Etinji gatvēm! Cauri nolaistiem aizkariem spiedās zeltīti putekļi, pātagu pliuk�ķē�ana-, tirolie�u dziesmas skaņas. Manai mātei bija migrēna; ģērbusies kreklā un svārkos (viņa nezināja, kas ir mājas tērps, rīta svārki), viņa bija atlaidusies uz sofas. Izmantoju izdevību un, kad viņa teica,'�ka atstā�ot mūsu rīcībā apak�ējā stāva telpas un pati apmierinā�oties ar istabu tre�ajā stāvā, sacīju:

��� Paklau, māt, Iza domā, ka labāki būtu�

Runādams es slepus uzlūkoju �o veco seju, tad novērsu

acis. Ar sastrādātajiem pirkstiem māte plūkāja krekla uz�pleci. Ja viņa būtu pretojusies, man butu radies iemesls ka�ķēties, bet viņas klusē�ana nedeva manām dusmām atbalsta.

Viņa izlikās, ka nav aizskarta, pat ne pārsteigta. Bei�dzot viņa ierunājās, meklēdama vārdus, ar kuriem varētu mani pārliecināt, ka bija sagaidījusi mūsu �ķir�anos.

�������� Es dzīvo�u gandrīz visu gadu Orinjā, � viņa teica,

��� tā ir vispiemērotākā no mūsu fermām, un jums es atstā�u Kalēzu. Lik�u uzcelt Orinjā nelielu savrupmāju; man pietiek ar trim istabām. Kaut gan tas nemaksā daudz, tomēr būtu �ēl priek� tā izdot vairāk naudas, jo varbūt jau nāko�ajā gadā manis nebūs. Bet tev vē�lāk tā mājiņa noderēs balo�u medībām. Tur oktobrī būs

patīkami padzīvot. Tu pats nemīli medības, bet tavi bērni varbūt�

Lai cik tālu gāja mana nepateicība � �o mīlestību iz�smelt nebija iespējams. Izdzīta no viena stūra, tā atdzima cita. Alātes mīlestība apmierinājās ar mazumiņu, un tai pietika. Bet vakarā Tu man jautāji:

��� Kas noticis ar jūsu māti?

Nāko�ajā dienā viņa bija parastajā izskatā. No Bordo ierādās Tavs tēvs ar vecāko meitu un znotu. Viņiem bija vajadzējis pastāstīt par notiku�o. Viņi nopētīja mani. Man �ķita, ka dzirdu viņus sarunājamies: �Vai tu atrod to puisi par pieņemamu?� Māte ir necie�ama�� Nekad neaizmirsī�u, kā mani pārsteidza Tava gadu vecākā māsa Marija Luīze, ko jūs saucāt par Marinētu; viņa izskatījās jaunāka par Tevi, gracioza, ar slaidu kaklu, pārāk bieziem matiem un bērni�ķīgām acīm. Vecis, kuram Tavs tēvs viņu bija izprecinājis, barons Filipo man iedvesa �ausmas. Bet, kop� viņ� ir miris, es bie�i esmu pārdomājis, ka �is se�desmit gadus vecais vīrs ir bijis viens no nelaimīgāka�jiem cilvēkiem, ko jebkad esmu pazinis. Kādas mocības �is nejēga ir pacietis, lai viņa jaunā sieva piemirstu, ka viņ� ir ve�uks! Viņ� staigāja, ie�ņaudzies korsetē. Augstā un platā stīvinātā apkakle apslēpa nokāru�os vaigus un dubultzodu. Spilgti krāsotās ūsas un vaigu bārda izcēla jo asāk rievas novītu�ajā ādā. Viņ� klausījās ļoti pavir�i, ja kāds ar viņu runāja, jo vienmēr un visur meklēja kādu spoguli. Vai atceries, kā mēs smējāmies, ja uztvērām skatienus, kurus �is nelaimīgais raidīja savam attēlam, satraukti sevi vērodams kāda spogulī. Mākslīgie zobi ne�jāva viņam smaidīt. Lūpas pauda neatlaidīgu gribu. Bi�jām ievēroju�i arī, cik uzmanīgi viņ� lika gaivā cilindru, lai neizjuktu neparastā cirta, kas sākās pakausī un iz�plūda pār galvaskausu kā sīkas upītes delta.

Tavs tēvs bija tikpat vecs kā viņ�, tomēr, par spīli baltajai bārdai, kailajam pakausim un resnajam vēderam, sievietēm vēl patika un, pat slēdzot darījumus, prata vi�sus valdzināt. Vienīgi mana māte pretojās viņa iespai�dam. Varbūt sitiens, ko māte no manis saņēma, bija viņu nocietinājis. Viņa pārsprieda katru līguma punktu, it kā tiktu izdarīta pirk�ana vai ilggadīgs rentes nolīgums. Es izlikos, ka mani viņas prasības pazemo, un izturējos no-

/.o�i pret tām, bet slepenība priecājos, ka manas inteļ I II,es ir dro�ās rokās. Ja tagad mana manta ir skaidri (ildallta no Tavējas un jums ir tik maz varas pār mani, I lud par to man jāpateicas mātei, kura pastāvēja uz vis; stingrāko pūra līgumu, it kā es būtu bijis meitene, kura nolēmusi precēt kādu klaidoni.

No tā brī�a, kad Fondodē�i nepretojās �īm prasībām, I es varēju gulēt mierīgi: es ticēju, ka viņi ir manā pusē, i la pēc ka Tu esi manā pusē.

Mana māte negribēja ne dzirdēt par renti un pieprasīja, lai Tavu pūru iemaksā skaidrā naudā.

���� Viņi rāda man labu piemēru ar baronu Filipo, tas i paņēmis vecāko meitu bez viena sii, � māte sacīja. � Do�māju gan! Kādu labumu jau viņiem arī vajadzēja par to, ka atdeva jauno meiteni �ādam vecim! Ar mums ir pavi. sam kas cits: viņi cerēja, ka es bū�u apstulbusi no lepnās ģimenes, bet viņi mani nepazīst�

Mēs, �abi balodī�i�, izlikāmies, ka mūs �īs sarunas ne�interesē. Man liekas, ka Tev bija tikpat liela paļāvība uz sava tēva, cik man uz manas mātes spējam. Varbūt mēs, ne es, ne tu nezinājām, cik ļoti mēs mīlējām naudu�

Nē, esmu netaisns. Tu naudu mīlēji tikai bērnu dēļ. Var�būt Tu spētu mani nogalināt, lai padarītu viņus bagātus, bet sev Tu varētu atraut maizes kumosu viņu labā.

Turpretī es� atzī�os, mīlu naudu tāpēc, ka tā dod man dro�ības sajūtu. Kamēr es palik�u savas bagātības kungs, tikmēr jūs man nekā nevarat padarīt. Tu man bie�i atkārto: �Mūsu vecumā ir tik mazas prasības!� Kāda maldī�anās! Vecumā dzīvo tikai no tā, kas kādam pieder. Tiklīdz vecim vairs nekas nepieder, viņ� tiek pamests. Mums nav citas izvēles: ej uz nabagmaju vai turi cie�i savu naudu. Zemnieki, pēc tam kad vecākus ir aplaupī�ju�i, ļauj viņiem nomirt badā; daudz rei�u esmu kaut ko līdzīgu pieredzējis arī bur�uāziskās ģimenēs, tikai smal�kākā veidā. Jā! Man bail kļūt nabagam. Man �ķiet, ka nekad nebū�u sarausis pietiekami daudz zelta. Jūs tas pievelk, bet mani aizsargā.

Vakara lūg�anas stunda pagājusi, un es pat nedzir�dēju� bet nemaz jau nezvanīja: �odien ir lielā piekt�diena. �ovakar ar auto atbrauks ģimenes vīrie�i; es ēdī�u vakariņas lejā. Gribu redzēt viņus visus kopā: es jūtos

stiprāks pret visiem uzreiz nekā atsevi�ķās sarunās. Tur�klāt es ēdī�u gaļas kotleti gavēņa laikā � nevis izaicinā�dams viņus, bet lai pierādītu, ka savu gribu esmu sagla�bājis neskartu un nekādā gadījumā neatkāp�os.

Visas pozīcijas, kuras ieņemu kop� �etrdesmit pieciem gadiem un no kurām Tu neesi spējusi mani izdzīt, kristu cita pēc citas, ja es piekāptos kaut vienā vietā. Mana lielajā piektdienā apēstā kotlete būs zīme �ai ar sardīnēm eļļā un pupām barotajai ģimenei, ka nav nekādu cerību, man dzīvam esot, kaut ko nolaupīt.

IV

Nebiju maldījies. Mana klātbūtne jūsu vidū vakar va�karā izjauca jūsu plānus. Vienīgi pie bērnu galda valdīja jautrība, tāpēc ka lielās piektdienas vakarā viņiem pa�sniedz �okolādi un sviestmaizes. Es nevaru viņus citu no cita īsti at�ķirt: manai mazmeitai Zanīnai jau ir bērns, kas iet kājām� Es visiem rādīju apbrīnojamas ēstgribas paraugu. Tu bērniem norādīji uz manu vājo veselību un lielo vecumu, lai viņu acīs attaisnotu gavēņa pārkāpumu: �Vectētiņam ārsts liek ēst kotleti�� Mani gandrīz sa. �ausmināja Ibēra optimisms. Viņ� ir pārliecināts, ka bir�ā akcijas celsies, turklāt �ķiet, ka tas viņam būtu dzīvības un nāves jautājums. �is �etrdesmit gadus vecais vīrietis ir mans dēls � es to zinu, bet neizjūtu� Tomēr viņ� ir mans dēls. Grūti raudzīties acīs �ai īstenībai. Ja nu viņam darījumos neveicas? Bir�as aģents, kur� dod tik lielas dividendes, milzīgi riskē� Tanī dienā, kad ģimenes gods būs uz spēles� Ģimenes gods! Tas ir elks, kuram es neupurē�u! Lai �is lēmums paliek stingri pieņemts uz visiem laikiem! Trieciens būs jāpanes, līdzjūtībai nav vie�tas. Bez manis vēl paliks vecais tēvocis Fondodē�s, kas ies talkā, kad es to nedarī�u� nu gan esmu aizvirzījies par tālu, esmu nomaldījies� vai, pareizāk sakot, es iz�vairos atcerēties to nakti, kurā Tu, pati to neapzinoties, izpostīji mūsu laimi.

Dīvaini iedomāties, ka Tu to varbūt pat neatceries. Tās nedaudzās liegās mijkrē�ļa stundas �ajā istabā izlēma mūsu abu likteni. Katrs vārds, kuru Tu izrunāji, mūs ar�vien vairāk attālināja vienu no otra, un Tu to pat neno�

jauti. Varbūt Tava tūksto� sīkumiem pārpildītā atmiņa nav paturējusi nekā no �īs katastrofas. Iedomājies, tanī naktī Tu, kas tici mū�īgai dzīvībai, laupīji man �o ticību. Mana pirmā mīlestība bija padarījusi mani jutīgu pret ticības un pielūgsmes atmosfēru, kurā Tu mājoji. Es mī�lēju Tevi un mīlēju arī Tavas būtnes garīgo esību. Es at�vilgu, kad Tu nometies ceļos, tērpusies garā naktskreklā, kā skolniece�

Mēs dzīvojām �ajā pa�ā istabā, kurā tagad rakstu �īs rindas. Kāpēc mēs no kāzu ceļojuma atgriezāmies Kalēzā pie manas mātes? (Es nepieļāvu, ka viņa mums atdāvina Kalēzu, jo tā bija viņas celta, bija viņai dārga.) Lai uz�kurinātu savu ienaidu, pēc tam esmu atcerējies daudzus apstākļus, kurus sākumā nebiju ievērojis vai vienkār�i biju novērsies no tiem. Lai neierastos kāzu svinībās, Tava ģimene bija piekopusi angļu manieres un izmantojusi par ieganstu kāda attāla radinieka nāvi. Protams, viņi jutās neērti par Tavu viduvējo partiju. Barons Filipo visur stās�tīja, ka viņa mazā māsīca Li�onā esot �ieķērusies� kādā jauneklī, kas esot gan patīkams cilvēks ar nākotni un stipri bagāts, bet no ļoti nenozīmīgas ģimenes.

��� Tā vispār nav nekāda ģimene, � viņ� teica.

Viņ� runaja par mani glu�i kā par ārlaulības bērnu. Visumā esot patīkami, ka man nav tuvinieku, par kuriem varbūt vajadzētu sarkt. Mana māte, itin cienījama ve�iņa, �ķiet, gribot palikt savā vietā. Tu pēc viņa vārdiem biji maza, izlutināta meitene, kas dara ar saviem vecākiem, ko grib; mana bagatība likās pietiekami liela, lai Foridodē�i varētu piekrist �īm laulībām un uz pārējo pievērt acis.

Kad man atstāstīja �īs tenkas, es no tām neuzzināju būtībā nekā jauna. Es tās gandrīz neievēroju, jo tolaik jutos ļoti laimīgs; jāatzīstas, man bija pat patīkami, ka mūsu kāzas norisinājās gandrīz slepeni: vai es būtu va�rējis atrast līgavaiņa vedējus tanī izsalku�ajā bandā, ku�ras vadonis es biju? Lepnums man liedza tos meklēt manu vakardienas ienaidnieku vidū. Manas spo�ās precī�bas būtu atviegloju�as tuvinā�anos ar viņiem, bet �inī atzī�anās rakstā esmu jau pietiekami sevi nomelnojis, tā�pēc negribu noliegt �ādas sava rakstura īpa�ības: nelo�kāmu tieksmi pēc neatkarības. Es nekad nezemojos ne�viena cilvēka priek�ā un palieku uzticīgs savām ide�jām. �ajā ziņā manas laulības modināja manī zināmus

sirdsapziņas pārmetumus. Biju apsolījis Taviem vecākiem, ka nekā nedarī�u, lai novērstu Tevi no reliģisko priek�rakstu pildī�anas, bet pats biju apņēmies nepievienoties frankmasoniem. Jūs jau citas prasības neuzstādījāt. Tanīs ga�dos valdīja uzskats, ka reliģija attiecas tikai uz sievie�tēm. Tavās aprindās vīrs �pavadīja sievu uz mesu�; tā bija pieņemts. Jau Li�onā biju pieradījis jums, ka tas mani neatbaida.

Kad atgriezāmies no Venēcijas 1885. gada septembrī, Tavi vecāki neuzņēma mūs savā pilī Senonā, aizbildināda�mies ar to, ka tur viņu un Filipo draugi aizņēmu�i visas istabas. Toreiz mums bija izdevīgi uz kādu laiku apmes�ties pie manas mātes. Mūs nekavēja atmiņas par mūsu cietsirdīgo izturē�anos pret viņu. Mēs labprāt palikām dzīvot pie viņas tik ilgi, cik tas mums bija ērti.

Viņa centās neizrādīt savu prieku. Māja bū�ot mūsu rīcībā, viņa sacīja. Mēs varot uzņemt tanī, ko vēlamies; viņa bū�ot pavisam maziņa, neredzama.

���� Es protu pazust, � viņa teica. Un vēl piebilda:

��� Uzturos visu laiku ārā.

Patiesi, viņa daudz darbojās ap vīnogulājiem, pārrau�dzīja vīna pagrabus, putnu kūti, ve|as mazgā�anu. Pēc maltītes viņa uzkāpa uz bridi savā istabā; sastapusi mūs salonā, viņa atvainojās. Pirms ienāk�anas viņa klauvēja, un man bija jāaizrāda, ka tā nemēdz darīt. Viņa aizgaja pat tik tālu, ka Tev piedāvāja vadīt saimniecību, bet Tu viņai nenodarīji �ādas sāpes. Tev uz to nebija ne mazāko tieksmju. Ak, Tava iecietība pret viņu! Un cik pazemīgi pateicīga viņa par to bija!

Tu neatrāvi mani no viņas tik ļoti, kā viņa bija baidī�jusies. Es biju kļuvis pat laipnāks nekā pirms kāzām. Mūsu jautrība un smiekli viņu pārsteidza: �is jaunais, lai�mīgais vīrs tomēr bija viņas dēls, kas tik ilgu laiku ir bijis noslēgts un skarbs. Viņa domāja: �Neesmu pratusi viņam pieiet, viņ� ir daudz pārāks par mani. Sieva izlabo ļaunumu, ko esmu viņam nodarījusi.�

Atceros, kā viņa apbrīnoja Tevi, kad Tu niekojies ar ekrānu un tamburīnu apglezno�anu, kad Tu dziedāji vai spēlēji klavieres � Mendelsona �Dziesmu bez vārdiem� un vienmēr kļūdījies tanīs pa�ās vietās.

Da�reiz Tevi apmeklēja Tavas draudzenes, neprecēju��ās meitenes. Tu viņas brīdināji:

��� Jūs redzēsiet manu vīra māti, viņa ir ļoti raksturīga lauku dāma, tagad tādu vairs nav. �

Tu saskatīji manā mātē �īpatnēju stilu�. Ar kalpotājiem viņa sarunājās dialektā, un Tu atzini, ka tas pieder pie ļoti laba toņa. Reizēm Tu vie�ņām pat rādīji senlaicīgu fotogrāfiju, uz kuras māte piecpadsmit gadu vecumā bija ar lakatiņu galvā. Tu dziedāji dziesmiņu par senām zem�nieku ģimenēm, �kas di�ciltīgākas par daudziem di�ciltī�gajiem.,.�. Cik konvencionāla Tu tad biji! Kļuvusi māte, Tu atgriezies pie dabiskuma.

Es visu laiku vilcinos atgriezties pie tās nakts. Tā bija tik karsta, ka mēs nevarējām atstāt nolaistas �alūzijas, lai gan Tu �ausmīgi baidījies no sikspārņiem. Kaut arī mēs zinājām, ka aiz logiem �alo liepu lapas, mums �ķita, ka istabas kaktā kāds elpo. Da�reiz vēj� zaros �alkoja kā lietus gāzma. Dilsto�ais mēness lēja gaismu pār grīdu un mūsu izsvaidīto drēbju bālajām ēnām. Mēs vairs ne�dzirdējām pļavas dūkoņu, bija iestājies klusums.

��� Gulēsim, nāk miegs� � Tu sacīji.

Bet ap mūsu gurdumu lo�ņāja kāda ēna. No snauda mēs neatmodāmies vieni. Mums līdzi iznira �is nepazīs�tamais Rodolfs, kuru es modināju Tavā sirdī ikreiz, kad manas rokas Tevi skāva.

Un, kad es tās atvēru, mēs nojautām viņa klātbūtni. Es negribēju ciest, baidījos cie�anu. Zināju, ka nevajag Tev nekā jautāt. Es ļāvu �im vārdam kā burbulim uzsprāgt mūsu dzīves virspusē. Es nedarīju nekā, lai izrautu no dūņām �o trūdo�o noslēpumu, �o indīgo samaitātības augli, kas praulēja zem staignajiem ūdeņiem. Bet Tu, no��ēlojamā, Tev bija nepiecie�ams izkliegt vārdos �o ne�piepildīto kaislību. Pietika ar vienu jautājumu, kas man gadījās uz mēles:

��� Kas tad galu galā bija �is Rodolfs?

���� Ir lietas, kuras man būtu vajadzējis tev izstāstīt agrāk� Ak, nav nekā sevi�ķa! Nomierinies!

Tu runāji klusā, satrauktā balsī, Tava galva vairs ne�balstījās mana pleca iedobumā. Niecīgais attālums, kas �ķīra mūsu miesas, jau bija kļuvis nepārejams.

Kādas austrietes un francū�a � liela Ziemeļu departa�menta rūpnieka dēls� Tu ar viņu iepazinies Eksā, uz kurieni gadu pirms mūsu sastap�anās Li�onā biji pava�dījusi savu vecmāmiņu. Viņ� tikko bija ieradies no Kem�brid�as. Tu man viņu neaprakstīji, bet es tūlīt viņam pie�dēvēju visas īpa�ības, kuru man trūka. Mēness gaisma uz palaga apspīdēja manu lielo, dzīslaino zemnieka roku ar īsajiem nagiem. Jūs neesot darīju�i nekā nosodāma, kaut gan viņ�, kā Tu teici, neesot bijis tik godbijīgs kā es. Manā atmiņā nav uzglabajies nekas noteikts no Tavas atzī�anās. Vai tas ir svarīgi? Tas nebija galvenais. Ja Tu nebūtu viņu mīlējusi, es būtu samierinājies ar domu, ka Tu esi pārdzīvojusi īsu vil�anos, kurā uzreiz ir sabrukusi bērni�ķīgā �ķīstība. Ta�u manī jau modās jautājums: �Nav pagājis ne gads pēc �īs lielās mīlestības � kā viņa varēja iemīlēties manī?� Mani stindzināja �au�alas: �Viss ir bijis viltus, viņa man ir melojusi, es neesmu atbrīvots no savām sāpēm. Kā es varēju ccrēt, ka manī kāda mei�tene iemīlēsies! Esmu no tiem cilvēkiem, kurus nemīl!�

Zvaigznes vēl mirgoja rītausmā. Pamodās melnais strazds. Vēja pūsma, ko sadzirdējām lapās, pirms izjutām uz mūsu ķermeņiem, piepūta aizkarus un atsvaidzināja man acis kā manā laimīgajā laikā. Sī laime pirms des�mit minūtēm vēl bija, un nu jau es domāju: �Manā lai�mīgajā laikā�� Es izteicu jautājumu:

��� Tātad viņ� negribēja tevi precēt?

Tu iecirtīgi to noliedzi. Atceros un vēl tagad man ausīs skan īpatnējais tonis, kādā Tu ierunājies, kad bija apdrau�dēts Tavs pa�lepnums. Nē, glu�i pretēji! Rodolfs bija sa�jūsmināts un ļoti lepojās, ka apprecēs jaunavu no Fondodē�u ģimenes. Bet viņa vecāki bija uzzināju�i, ka Tavi divi brāļi agrā jaunībā bija miru�i ar diloni. Tā kā viņam pa�am bija vāja veselība, tad viņa ģimene noteikti preto�jās �īm laulībām.

Es Tevi izvaicāju pavisam mierīgi. Nekas Tevi nebrīdi�nāja par to, ko Tu tanī brīdī izpostīji.

��� Tas viss, mans mīļais, mums abiem bija liktenīgi,� Tu man teici. � Tu jau zini, cik mani vecāki ir lepni, tas ir pat mazliet smieklīgi. Varu tev atzīties: lai mūsu laime būtu iespējama, bija nepiecie�amas �īs neiespējamās lau�lības, kas viņus mazliet veda pie prāta. Liec vērā, cik lielu nozīmi mūsu aprindās piegrie� veselībai, ja runa ir

[';n precībām. Māte iedomājās, ka visa pilsēta zina �o KmJījumu. Neviens vairs negribē�ot mani precēt. Viņā bija Iesakņojusies doma, ka es palik�u vecmeitās. Par ko viņa da�us mēne�us pārvērta manu dzīvi! It kā man nebūtu pieticis ar pa�as bēdu� Galu galā viņa pārliecināja tēvu un mani, ka es vairs neesmu �izprecināma�.

I'is izvairījos no katra vārda, kas varētu modināt Tevī ai/domas. Tu atkārtoji, ka tas viss bijis liktenīgs mūsu mīlestībai.

��� Es tevi iemīlēju tūlīt, tikko ieraudzīju. Pirms devā�mies uz Li�onu, mēs bijām Lurdā uz dievkalpojumu. Tevi redzot, es sapratu, ka mēs esam nolemti viens otram.

Tu nenojauti, kādas dusmas manī uzkurināja Tavi vārdi. Jūsu pretiniekiem slepenībā izveidojas daudz augstāks priek�stats par reliģiju, nekā jūs iedomājaties un nekā viņi pa�i to apzinās. Ja tas tā nebūtu, � kāpēc tad viņi sa�ustu, ka jūs tik zemiski izmantojat reliģiju? Jums ta�u liekas pavisam pieņemami lūgt dievam, kuru jūs saucat par debesu tēvu, visādus laicīgus labumus� Bet vai tas viss ir svarīgi? Tavi vārdi man parādīja, ka Tava ģimene un Tu kārīgi bijāt metu�ies virsū pirmajam, kas gadījās pa ce|am ar biezu maku.

Līdz tam brīdim nebiju aptvēris, cik nesaderīgas bija mūsu precības. Tava māte dro�i vien bija pavisam zaudē�jusi galvu un ar savu trakumu aplipinājusi arī Tavu tēvu un Tevi� Tu man stāstīji, ka Filipo ģimene bijusi pat tik tālu, ka draudējusi pārtraukt pazī�anos ar Tevi, ja Tu mani precēsi. Jā, kamēr mēs Li�onā smējāmies par �o nelgu, viņ� darīja visu, lai piedabūtu Fondodē�us uz sa�derinā�anās atsauk�anu.

��� Bet tas viss, dārgais, bija veltīgi. Es biju tev pieķē�rusies.

Tu vairākkārt atkārtoji, ka, protams, nekā neno�ēlojot, Es ļāvu Tev runāt. Aizturēju elpu. Tu apgalvoji, ka ne�būtu bijusi laimīga ar �o Rodolfu. Viņ� bijis pārāk skaists, viņ� nemīlējis, tikai ļāvis sevi mīlēt. Kura katra cita būtu varējusi Tev viņu atņemt.

Tu nemanīji, ka pat Tava balss mainījās, kad Tu izru�nāji viņa vārdu, � tā kļuva maigāka, mazliet trīso�a, dūdojo�a, it kā Tavās krūtīs būtu saglabāju�as senas no�pūtas, ko jau Rodolfa vārds vien atraisīja.

Tavs Rodolfs nebūtu darījis Tevi laimīgu, jo bija skaists, apburo�s, mīlēts Tas nozīmēja, ka es bū�u Tavs

prieks, jo man ir neglīta, skarba seja, kas attālina sirdis. Tu teici, ka viņam piemitusi nepanesamā īpa�ība, kāda raksturīga jaunekļiem, kas studēju�i Kembrid�ā, proti: angļu manieru atdarinā�ana� Vai Tev labāk patika virs, kas nebija spējīgs izvēlēties sev uzvalkam drānu, sasiet kaklasaiti un kas nenodarbojās ar sportu, kas neprata fri�voli izvairīties no nopietnām sarunam, no vaļsirdības un uzticē�anās, neprata dzīvot jautri un smalki? Nē, Tu tāpēc ņēmi par vīru �o nelaimīgo, ka viņ� gadījās pa ceļam tanī gadā, kad Tava māte, vecumam tuvojoties, bija iedo�mājusies, ka Tu vairs neesi izprecināma, tāpēc ka Tu ne�varēji un negribēji palikt neprecējusies vēl pusgadu ilgāk, un tāpēc ka viņam bija pietiekami daudz naudas, lai ar to varētu attaisnoties augstākās sabiedrības acīs.

Aizturēju straujo elpu, sa�ņaudzu dūres, kodīju lūpas. Un vēl tagad, ja man rodas pa�am pret sevi tik liels rie�bums, ka nevaru vairs paciest nedz savu sirdi, nedz miesu, tad domās atgrie�os pie tā jaunekļa 1885. gadā, pie divdesmit trīs gadus vecā vīra, kur�, piespiedis rokas pie krūtīm, nikni no�ņaudza savu jauno mīlestību.

Es trīcēju. Tu to pamanīji un pārtrauci stāstījumu.

��� Vai tev salst, Luī?

Atbildēju, ka nav nekas, vienkār�i drebuļi.

��� Tu ta�u nebūsi greizsirdīgs? Tas būtu pārāk muļ�ķīgi �

Nemeloju Tev, zvērēdams, ka manī nav ne jausmas no greizsirdības. Kā gan Tu būtu varējusi saprast, ka mana drāma risinājās ārpus greizsirdības jomas?

Kaut arī Tu nespēji nojaust, cik dziļi biju ievainots, mana klusē�ana tomēr uztrauca Tevi. Tava roka tumsā meklēja manu pieri, glāstīja man seju. To nebija slacījusi neviena asara, bet varbūt Tava roka neatrada pazīstamos vaibstus skarbajā izteiksmē ar sakostajiem �okļiem. Tev kļuva bail. Lai aizdedzinātu sveci, Tu pārliecies man pāri un ilgi meklēji uz naktsgaldiņa sērkociņus. Mani smacēja Tavs ienīstais ķermenis.

��� Kas tev kait? Runāl Tu mani biedē.

Izlikos pārsteigts. Es Tev apgalvoju, ka nav nekā tāda, kas varētu Tevi uztraukt.

��� Cik muļķīgi, dārgais, ka tu man iedves b.'iiles! Es dzē�u nost sveci. Es jau guļu.

Vairāk Tu nerunāji. Vēroju dzimstam jauno dienu, ma�nas jaunās dzīves dienu. Uz dakstiņu jumta vid�ināja hr/delīgas. Pāri sētai aizsojoja kāds cilvēks, smagi vilk�dams koka tupelēs apautās kājas. Dzirdu vēl �odien visu Ka pirms �etrdesmit pieciem gadiem: gaiļu dziedā�anu, /vauu dunoņu, pre�u vilciena dārdus uz dzelzceļa tilta; jiJtu vēl �odien smar�u, ko toreiz ieelpoju un ko mīlu, � no jūras puses vēj� atnesa dedzinātas kūlas pelnu smaku. Pēk�ņi es piecēlos sēdus.

������� Iza, vai tovakar, kad mēs Siperbanjēras alejā sē�dējam uz sola, tu raudāji viņa dēļ?

Tu nekā neatbildēji, un es saķēru Tavu roku, bet Tu to atrāvi, gandrīz dzīvnieciski ievaidēdamās. Tu pagriezies 11/ sāniem. Tu gulēji, ietinusies savos garajos matos. Rītausmas dzestrumā saldama, Tu biji uzrāvusi sev virsū sagumzītos palagus un gulēji, sarāvusies kā mazs zvēitiis. Kādēļ Tevi izraut no �ī bērni�ķīgā miega0 Vai es jau nezināju to, ko gribēju dzirdēt no Tavas mutes?

Klusu piecēlos, kailām kājām piegāju pie spoguļa un aplūkoju sevi, it kā es būtu kāds cits vai, pareizāk sakot, i( kā es atkal būtu kļuvis es pats: cilvēks, kuru nemīl, līds, kura dēļ neviens pasaulē nav cietis. Man kļuva �ēl manas jaunības; ar plato zemnieka plaukstu pārbraucu par apaugu�ajiem vaigiem, kurus jau aizēnoja cieti, iesārti bārdas rugāji.

Klusītēm apģērbos un nokāpu lejā dārzā. Māte bija ro�u alejā. Viņa vienmēr cēlās pirms kalpotājiem, lai iz�vēdinātu telpas. Viņa man vaicāja:

��� Vai tu nāc ieelpot rīta svaigumu?

Un, norādīdama uz dūmaku, kas sedza, līdzenumu, pie�bilda:

��� �odien būs tveicīga diena. Jau astoņos visur no�vilk�u �alūzijas.

Es noskūpstīju viņu maigāk nekā parasti. Viņa pusbalsī sacīja:

��� Dārgumiņ�

Mana sirds (Tevi pārsteidz tas, ka runāju par savu sirdi) taisījās pārplīst. Uz lūpām grasījās raisīties vārdi� Ar ko iesākt? Ko viņa būtu sapratusi? Klusē��ana ir vieglāk panesama, tai es vienmēr padodos.

Nogāju lejā uz terasi. Pāri vīnogulājiem neskaidri iezī�mējās trausli augļu koki. Kalnu muguras pacēla miglu, to saplēsa. No blīvas iznira baznīcas tornis, brīdi vēlāk

paradījis pati baznīca, glu�i kā dzīvs ķermenis. Tu iedo�mājies, ka es nekad nekā neesmu sapratis no tādām lie�tām� tanī brīdī es tomēr izjutu, ka tāds satriekts radī�jums, kāds es biju, var meklēt savas sakāves iemeslu un jēgu; un ir iespējams, ka �ai sakāvei ir kāda nozīme, ka notikumi, sevi�ķi sirds lietās, varbūt ir vēstne�i, kuru no�slēpumu vajag izpētīt� Jā, zināmās dzīves stundās manī ir modu�ās �ādas pārdomas, kurām būtu vajadzējis mani Tev tuvināt.

Torīt �is saviļņojums gan ilga tikai īsu bridi. Atceros, kā devos atpakaļ uz māju. Pulkstenis vēl nebija astoņi, bet saule jau svilināja. Tu stāvēji pie loga; pieliekusi galvu, Tu vienā rokā turēji matus, ar otru tos sukāji. Tu mani neredzēji. Uz mirkli apstājos, pacēlis acis uz Tevi; mani bija sagrābis naids, kura rūgtuma gar�u, man lie�kas, izjūtu mutē vēl �odien, pēc tik daudziem gadiem.

Aizsteidzos pie sava rakstāmgalda, atslēdzu atvilktni; no tās es izņēmu mazu, saburzītu mutautiņu, to pa�u, ar kuru Tu biji susinājusi asaras tanī vakarā Siperbanjērā un kuru es, no�ēlojamais muļķis, biju spiedis sev pie krūts. Piesēju tam akmeni, kā būtu darījis ar dzīvu suni, ko gribētu slīcināt, un iemetu to dīķī, ko mūsu pusē sauc par �lāmu�.

V

Tad sākās ilgais klusē�anas periods, kur� kop� �etrdes�mit gadiem nekad nav ticis pārtraukts. Uz ārieni no �ī sabrukuma nekas neparādījās. Viss turpinājās tāpat kā manā laimes laikā. Miesīgi mēs nebijām mazāk vienoti, bet mūsu apkampienos vairs nedzima Rodolfa ēna, un Tu vairs nekad neizrunāji �o bīstamo vārdu. Viņ� bija iera�dies uz Tavu aicinājumu, viņ� bija lo�ņājis ap mūsu gultu un piepildījis savu postītāja darbu. Pēc tam ne�atlika nekas cits kā klusēt un gaidīt notikumu garo rindu un seku savirknējumus.

Varbūt Tu sev pārmet, ka biji man to visu stāstījusi. Tu nedomāji, ka tas var būt ļoti nopietni, bet vienkār�i uzskatīji, ka prātīgāk būtu bijis svītrot �o vārdu no mūsu sarunām. Es nezinu, vai Tu ievēroji, ka mēs vairs ne�tērzējām naktīs kā agrāk. Mūsu ilgās sarunas bija iz�beigtas. Mēs vairs neteicām viens otram nekā, kas nebūtu nopietni apsvērts. Bijām kļuvu�i piesardzīgi.

Nakts vidū es atmodos, mani atmodināja cie�anas. Biju saistīts pie Tevis kā lapsa sprostā. Es iedomājos vārdus, Kādus mēs būtu pārmiju�i, ja es būtu Tevi skarbi sapuri�nājis un izgrūdis no gultas. Tu būtu kliegusi: �Ne, es neesmu tev melojusi, jo es tevi mīlēju�� Jā, kā slīkonis salmiņu! Un vienmēr ir izdevīgi, lai liktu otram ticēt, ka viņu mīl, balstīties uz juteklisko mulsumu, kas ir glu�i nenozīmīgs. Es nebiju briesmonis: pirrnā meitene, Kura būtu mani mīlējusi, varētu pārveidot mani par tādu, Kādu gribētu. Da�reiz es tumsā vaidēju, bet Tu neatmodies.

Tava pirmā grūtniecība padarīja lieku katru izskaidro��anos un pamazām pārvērta mūsu attiecības. Tā kļuva zināma pirms vīnogu ievāk�anas laika. Mēs atgriezāmies pilsētā; Tev bija priek�laicīgas dzemdības, pēc tam Tev vairākas nedēļas vajadzēja palikt gulta. Pavasarī Tu no jauna biji stāvoklī. Tevi vajadzēja ļoti saudzēt. Tad sākās grūtniecību, slimo�anas, dzemdību gadi, kas man deva iemeslu vairāk, nekā vajadzīgs, lai attālinātos no Tevis. Es slepeni iegrimu netiklībā, ļoti slepeni, jo sāku bie�i uzstāties tiesā kā aizstāvis, es biju �savā darbā�, kā teica māte, un svarīgi bija ārēji saglabāt reputāciju. Mī�las dēkām es iedalīju īpa�as stundas, tas man izvērtās par paradumu. Dzīve provinces pilsētā attīsta uzdzīvo�tājā instinktīvu viltību, kā vajātam medījumam. Nomieri�nies, Iza, es �ēlsirdīgi aiztaupī�u Tev stāstījumu par to, kas Tev derdzas. Nebaidies, ka es Tev aprakstī�u elli, kurā es gandrīz katru dienu nokāpu. Tu mani tur iegrūdi atpakaļ, Tu, kas biji mani no turienes izglābusi.

Ja arī es būtu bijis mazāk piesardzīgs, Tu tik un tā nekā nebūtu pamanījusi. Kop� Ibēra piedzim�anas atklā�jās Tava īstā daba: Tu biji māte, tikai mate. Man Tu vairs nepievērsi ne mazāko uzmanību. Tu mani vairs ne�redzēji; var sacīt, ka Tev, burtiski, acis bija tikai priek� bērniem. Tevi apaugļojot, es biju piepildījis to, ko Tu no manis gaidīji.

Kamēr bērni bija mazi un es par viņiem neinteresējos, starp Tevi un mani neradās nekādas nesaskaņas. Satikā�mies mēs tikai pēc laulības rituāla noteiktajā tuvībā, kad ķermeņi darbojas pēc paraduma, kad vīrietis un sieviete katrs ir tūksto� jūdzes projām no savas miesas.

Tikai tad Tu sāki ievērot manu esamību, kad es savu� kārt ieinteresējos par mūsu augo�ajiem pēcnācējiem. Tu sāki mani nīst, kad es aizstāvēju savas tiesības uz vi�ņiem. Priecājies par atzī�anos, kādu uzdro�inos Tev iz�sacīt: tēva instinkts mani uz to nedzina. Drīz vien biju kļuvis greizsirdīgs uz kaislīgo aizrautību, ko bērni bija Tevī modināju�i. Jā, es centos viņus Tev atņemt, lai Tevi sodītu. Slēpos aiz cēliem ieganstiem, runāju par pienā�kuma apziņu. Es nevēlējos, ka svētulīga sieviete samaitā manu bērnu garu. Ar tādiem iemesliem es aizbildinājos. Ta�u tas nemaz nebija galvenais.

Vai es jebkad beig�u �o stāstījumu? Sāku to priek� Te�vis, bet jau tagad man liekas neiespējami, ka Tu varētu mani tik ilgi uzklausīt. Galu galā rakstu pats sev. Kā vecs advokāts es sakārtoju savu dosjē, sagrupēju atse�vi�ķus gabalus no savas dzīves, no �īs zaudētās prāvas. Skan zvani� Rīt lieldienas. Par godu �ai svētajai dienai es nokāp�u lejā, esmu to Tev apsolījis.

��� Bērni �ēlojas, ka nemaz vairs neredz tevi, � Tu �orīt man teici.

Tev līdzi bija mūsu meita Zenevjēva; viņa stāvēja pie manas gultas. Tu izgāji, lai mēs paliktu divatā � viņa un es; viņai bija man kaut kas lūdzams. Biju dzirdējis, kā jūs koridorā sa�ukstējāties.

��� Labāk runā tu pirmā, � Tu sacīji Zenevjēvai.

Runa, protams, būtu par dīkdieni Filī, manas mazmei�tas vīru. Cik es esmu kļuvis stiprs, ka varu sarunu tā novirzīt, lai lūgums netiktu izsacīts! Zenevjēva aizgaja, nekā man nepateikusi. Es zinu, ko viņa grib. Nesen visu dzirdēju: kad salona logs, kas atrodas zem manas istabas loga, ir atvērts, tad man tikai mazliet jāpieliecas. Viņi raizējas par naudu, lielu summu, kura Filijam vajadzīga iemaksai, lai kļūtu par starpnieku bir�as darījumos. Pro�tams, tas būtu tāds pats kapitāla ieguldījums kā citi� It kā es neredzētu tuvojamies negaisu, it kā tagad neva�jadzētu naudu glabāt aiz atslēgas� Ja viņi zinātu, cik daudz akciju es pagāju�ajā mēnesī pārdevu, nojauzdams kursa pazeminā�anos bir�ā�

Viņi visi ir aizgāju�i uz vakara dievkalpojumu. Liel�dienas ir iztuk�oju�as mājas un laukus. Esmu palicis viens kā vecais Fausts, ar ne�ēlīgo vecumu �ķirts no pasaules

priekiem. Viņi nezin, kas ir vecums. Brokastīs viņi visi uzmanīgi uztvēra katru vārdu, kas man nāca pār lūpām ;ittieclba uz bir�u, uz veikalnieciskiem darījumiem. Galve�nokārt es runāju Ibēra dēļ, lai viņ� glābjas, ja vēl ir laiks. Ar kādu ba�īgu seju viņ� manī klausījās� Jā, viņ� nu gan nespēj noslēpt savas likstasl Viņ� nevērīgi iztuk��oja �ķīvi, kuru Tu, nabadzīte, viņam piekrāvi neatlaidīgi kā visas mātes, kas redz, ka dēlu grau� rūpes, un kas ar varu liek viņam ēst, it kā ar to varētu viņam palīdzēt uzveikt grūtībasl Un viņ� Tev uzkliedza tā, kā es pats kādreiz uzkliedzu savai mātei.

Cik padevīgi un rūpīgi Filī piepildīja manu vīna glāzil Un viņa sievas � muļķītes Zanīnas mākslotā līdzjūtība:

��� Vectētiņ, jums ir kaitīgi smēķēti Pat viena cigarete ir par daudz. Vai esat pārliecināts, ka tā nav maldinā��ana � ieteikt dzert kafiju bez kofeīna?

Viņa netēlo labi, nabaga mazā, viņa runā māksloti. Balss viņu pilnīgi nodod. Tu arī biji mākslota, kad biji jauna. Bet kop� Tavas pirmās grūtniecības Tu esi kļuvusi īsta. Zanīna līdz nāves stundai paliks dāmiņa, kura zin visus dienas notikumus, atkārto visu, ko ir dzirdējusi un kas viņai liekas izsmalcināts, aizņemas uzskatus par vi�sam parādībām, bet pati nesaprot it nekā. Kā gan Filī, �is brun�u mednieks, īsts dabas bērns, spēj dzīvot ar gra�īgo muļķīti Zanīnu? Tomēr nē: viss viņā ir mākslots, tikai ne viņas kaislība. Viņa tāpēc slikti izliekas, ka vi�ņai svarīga ir tikai viņas mīlestība.

Pēc brokastīm mēs visi sēdējām verandā. Zanīna un Filijs uzlūkoja Zenevjēvu ar lūdzo�u skatienu; Zenevjēva savukārt pagriezās uz Tavu pusi. Tu tikko manāmi no�raido�i pakratīji galvu. Tad Zenevjēva piecēlās un man jautāja:

��� Tēt, vai tu negribi mazliet pastaigāties ar mani?

Cik ļoti jūs visi no manis baidātiesl Man viņas kļuva

�ēl; kaut gan sākumā biju nolēmis nekustēties no vietas, tomēr piecēlos un atbalstījos uz viņas roku. M.ēs apmetām līkumu pa zālāju. Ģimene no verandas mūs vēroja. Zenev�jēva tūlīt iesāka:

��� Es gribēju parunāt ar tevi par Filiju.

Viņa drebēja. Tas ir �ausmīgi, ja cilvēks pa�a bērniem iedve� bailes. Bet vai jūs domājat, ka se�desmit astoņu gadu vecumā var neizskatīties draudīgs? �inīs gados se�jas izteiksme vairs nevar mainīties. Un dvēsele izmist,

nespēdama izpausties ārienē� 2enevjēva steidzīgi izstās�tīja visu iepriek� pārdomāto. Runa, protams, bija par ga�rantijas iemaksu bir�ā. Sevi�ķi viņa uzsvēra tc, ar ko mani visdro�āk varēja saērcināt, proti: Filija bezdarbība apdraudot ģimenes nākotni. Filijs sākot paklīst. Es viņai atbildēju, ka tādam puisim kā viņas znotam bir�as māk�lera nodarbība derēs tikai alibi sagādā�anai. Viņa znotu aizstāvēja:

��� Nevajag būt stingrākam pret Fili, nekā Ir pati 2anīna�

Visi mīl �o Filiju. Es iebildu, ka nedz tiesāju, nedz nosodu. Sī kunga mīlas dēkas mani neinteresē.

��� Vai viņ� interesējas par mani? Kādēļ lai es intere�sējos par viņu?

��� Viņ� tevi ļoti ciena�

Sie nekautrīgie meli spieda mani izteikt to, ko biju gla�bājis krājumā:

��� Tas, mana meita, nekavē tavu Filiju saukt mani par �veco krokodilu�. Nenoliedzu, to esmu daudz rei�u aiz muguras dzirdējis� Es neteik�u, ka tā nav: krokodils es esmu, krokodils palik�u. No veca krokodila nekā nevar gaidīt, vienīgi viņa nāvi. Un pat miris viņ� var vēl iz�spēlēt kādu numuru, � es pārsteidzīgi piebildu. (Ļoti no�ēloju, ka to pateicu, tagad viņi kļūs nemierīgi!)

Zenevjēva pārbijusies cēla iebildumus, domādama, ka man ir ļoti svarīga �īs palamas nozīme. Nē jel, es tikai apskau�u Filija jaunību. Kā gan lai viņa varētu iedomā�ties, kāda skabarga acī visu ienīstam un izmisu�am sirm�galvim ir �is vienmēr uzvaro�ais puisis, kur� kop� pus�aud�a gadiem pārpilnībā guvis visu to, ko es neesmu ne reizi baudījis visā savā pusgadsimteni ilgajā mū�ā? Es necie�u, neieredzu jaunekļus. Un �o vairāk nekā citus. Kā kaķis ar samtainām ķepām klusu iezogas pa logu, tā viņ�, smar�as pievilināts, ir ielavījies mana mājā. Manai maz�meitai nebija sevi�ķi liels pūrs, toties bija lieliskas �cerī�bas�. Mūsu bērnu cerības! Lai tās piepildītos, viņiem jāiet pāri mūsu līķim.

Tā kā Zenevjēva �ņukstēja un susināja acis, es viņai sacīju samierino�ā balsī:

��� Paklau, tev ta�u ir vīrs, viņ� tirgojas ar rumu. Tavs dū�īgais Alfrēds var izgādāt savā firmā znotam vietu. Kāpēc lai es būtu augstsirdīgāks nekā jūs pa�i?

Runājot .par nabaga Alfrēdu, viņai uzreiz mainījās balss

noskaņa: kāda nicinā�ana, kāds riebums! Zenevjēvā klau�soties, varēja secināt, ka Alfrēds ir gļēvulis, kas dienu no dienas sa�aurina tirdznieciskos darījumus. Firmā, kas kād�reiz esot bijusi tik ievērojama, �odien vairs neesot vietas diviem direktoriem.

Es apsveicu Zenevjēvu ar viņas vīra raksturu: kad tu�vojas vētra, tad jānolai� buras. Nākotne pieder tādiem kā Alfrēds, kas apmierinās ar mazumu. Mūsu dienās pla�s vēriens darījumos ir vislielākais trūkums. Viņa do�māja, ka es zobojos, kaut gan tā ir mana dziļākā pārlie�cība: es ta�u pats savu naudu arī glabāju aiz atslēgas un neriskēju noguldīt krājkasē.

Devāmies atpakaļ uz māju. 2enevjēva neuzdro�inājās vairāk nekā teikt. Es vairs nebalstījos uz viņas rokas. Ģimene, sasēdusies lokā, nolūkojās uz mums un, bez �au�bām, jau vēroja nelabvēlīgas zimes. Mūsu atgrie�anās acīmredzot pārtrauca kādu karstu pārrunu starp Ibēra un Zenevjēvas ģimenēm. Ak, cik nikna cīņa gan norisi�nātos ap manu mantu, ja es kādreiz piekristu no tās at�teikties! Filijs vienīgais stāvēja kājās. Vēj� plivināja viņa nerātnos matus. Viņam mugurā bija vaļējs krekls ar īsām piedurknēm. Mani atbaida mūsu laiku jaunekļi, �īs atlē�tiskās meitenes. Filija bērni�ķīgie vaigi piesarka, kad uz Zanīnas muļķīgo jautājumu: �Nu, vai patērzējāt?� � es lēnīgi atbildēju: �Mēs runājām par vienu vecu kroko�dilu ��

Vēlreiz atkārtoju: dēļ �īs izsmējīgās iesaukas es viņu neienīstu. Viņi nezin, kas ir vecums. Jūs nevarat iedo�māties �īs mokas: man dzīve nekā nav sniegusi un es nekā negaidu arī no nāves. Lai nav nekā aiz kapa, tam jau nav izskaidrojuma, nekad nebūs lemts �o mīklu uz�minēt� Bet Tu neesi cietusi tā, kā es esmu cietis. Bērni negaida Tavu nāvi. Savā veidā viņi Tevi mīl; Tu viņiem esi dārga. Vienmēr viņi ir Tavā pusē. Es arī viņus mī�lēju. Atceros Zenevjēvu, �o �etrdesmit gadus veco tuklo sievieti, kas nupat mēģināja man izraut �etri simti tūk�sto�us priek� uzdzīvotāja znota, � es viņu atceros kā mazu meiteni, kas sēdēja man klēpī. Tiklīdz Tu redzēji viņu manās rokās, Tu viņu sauci pie sevis� Bet es ne�kad nebeig�u �o atzī�anos, ja turpinā�u tā jaukt tagadni ar pagātni. Pūlē�os ievest mazliet kārtības.

Man liekas, ka pirmajā gadā, kas sekoja liktenīgajai naktij, es vēl neienīdu Tevi. Mans naids dzima pamazām, kad es pakāpeniski apzinājos, ka esmu Tev vienaldzīgs un ka Tavas acis neredz nekā cita kā mazos, rijīgos brē�kuļus, mūsu bērnus. Tu pat neievēroji, ka, vēl nepārkāpis trīsdesmit gadu slieksni, biju kļuvis ar darbiem apkrauts civillietu advokāts un tiku apsveikts kā jauns meistars mūsu apgabala tieslietu kolēģijā, kas ir ievērojamākā visā Francijā pēc Parīzes apgabala kolēģijas. Kop� Vilnava lietas (1893. gadā) es izcēlos arī kā kriminālists (ļoti reti advokātiem ir izcilas spējas abās jurisprudV-nces jo�mās), un Tu biji vienīgā, kas nepamanīja manas aizstāvē��anas atbalsi visā pasaulē. Tanī gadā mūsu nesapra�anās pārvērtās atklātā karā.

Ievērojamā Vilnava lieta, ar kuru kļuvu slavens, sa��ņaudza saites, kas mani smacēja: līdz tam laikam man varbūt vēl bija palikusi kāda cerība, tagad man kļuva skaidrs, ka Tavās acīs es neesmu nekas.

�ie Vilnavi � vai atceries to notikumu? � pēc divdes�mit laulībā pavadītiem gadiem tik stipri mīlēja viens otru, ka bija pat radies salīdzinājums. Ļaudis mēdza teikt: �Saticīgi kā Vilnavi.� Dzīvoja viņi kopā ar vie�nīgo, apmēram piecpadsmit gadus veco dēlu savā piepil�sētas mui�ā Ornonā. Viesus viņi uzņēma reti, jo bija lai�mīgi divatā. �Mīlestība, kādu redz tikai grāmatās,� teica Tava māte mākslotā frāzē, kādas mantojusi viņas maz�meita Zenevjēva. Gandrīz varētu zvērēt, ka Tu esi aizmir�susi �o drāmu. Tu smiesies par mani, ka es to atstāstu, tāpat kā smējies tad, kad es pie pusdienu galda kavējos atmiņās par saviem eksāmeniem un konkursiem� bet jo ļaunāk! Kādu rītu kalpotājs, kas apkopa lejas stāva is�tabas, izdzirdēja revolvera �āvienu otrajā stāvā, tad iz�misīgu kliedzienu; steig�us viņ� devās aug�ā; kungu gu�ļamistaba bija aizslēgta. Viņ� dzirdēja klusinātas balsis, mēbeļu pārbīdī�anu, tad �iglus soļus uz vannas istabu. Kalpotājs visu laiku raustīja rokturi, pēc brī�a durvis at�vērās. Vilnavs gulēja gultā, krekls asinīm aptraipīts. Gul�tas kājgalī stāvēja Vilnava kundze izspūru�iem matiem, mugurā viņai rīta kleita, rokā revolveris. Viņa teica:

��� Es ievainoju Vilnava kungu, ātri vediet �urp ārstu, ķirurgu, policijas komisāru. Es no �ejienes nekustē�os.

No viņas cita nekā nedabūja dzirdēt kā: �Es ievainoju savu vīru.� To pa�u apgalvoja arī Vilnava kungs, tiklīdz spēja runāt. Viņ� atteicās sniegt jebkuru cilu paskaidro�jumu.

Apsūdzētā negribēja izvēlēties advokātu. Es biju Vilnavu paziņu Fondodē�u znots, tāpēc tiku pieaicināts kā oficiā�lais aizstāvis, bet savos ikdieni�ķajos apmeklējumos cie�tumā nespēju nekā izdibināt no �īs stūrgalvīgās būtnes. Pilsētā par viņu klīda visaplamākās baumas; par sevi varu teikt, ka es no pirmās dienas ne�aubījos par viņas nevainību. Viņa bija uzņēmusies cita vainu, un vīrs, kas viņu dievināja, to pieļāva. Ak, cik gai�redzīgi cit i izspiego�anā spēj būt cilvēki, kuri nav kaislīgi mīlēti! Visa �īs sievietes mīlestība piederēja viņas laulātajam draugam. Viņa nebija �āvusi uz vīru. Varbūt viņa mīļoto bija aiz�segusi ar savu ķermeni, lai aizsargātu pret kādu atrai�dītu pielūdzēju? Bet kop� iepriek�ējās dienas neviens mājā nebija ienācis. Nebija neviena paziņas, kur� viņus bie�i apmeklētu� bet galu galā nav vērts Tev atstāstīt �o seno notikumu.

Līdz tās dienas rītam, kad man vajadzēja uzstāties tiesā, biju nolēmis izturēties noliedzo�i un norādīt tikai uz to, ka Vilnava kundze nav bijusi spējīga izdarīt no�ziegumu, kura tiek apsūdzēta. Noslēpuma plīvuru pēdējā brīdī pārrāva Vilnavu dēla Iva liecība vai īstenībā (tā kā liecība bija nenozīmīga un neienesa nekādas skaidrī�bas) lūdzo�ais un reizē pavēlo�ais skatiens, ko uz viņu vērsa māte līdz tam laikam, kamēr viņ� beidza liecināt, un arī atvieglojuma izteiksme, kāda atplauka apsūdzētās sejā pēc tam. Un tad es apsūdzēju dēlu, slimīgu pusau�dzi, kas bija greizsirdīgs uz tēvu, ko māte pārāk stipri mīlēja. Ar aizrautīgu loģiku metos improvizētajā runā, kas tagad kļuvusi slavena; savā laikā profesors F. tanī, kā pats atzinās, saskatījis dīglī savas sistēmas būtību, kas veicināja pusaud�u psiholoģijas izpratni un neiro�u ār�stē�anu.

Ja es, dārgā Iza, atgādinu �o notikumu, tad daru to ne tādēļ, ka cerētu pēc �etrdesmit gadiem Tevī modināt ap�brīno�anu, kuru Tu pret mani neizjuti mana triumfa brīdī, kad abu puslo�u avīzes rakstīja par mani un iespieda manu portretu. Tanī pa�ā laikā, kad Tava vien�aldzība manas karjeras svinīgajā stundā man parādīja, cik liela ir mana vientulība un atstātība, nedēļām ilgi

man acīs bija �ī cietuma �etrās sienās ieslēgtā sieviete, kas bija ziedojusies, nevis lai glābtu savu pa�as bērnu, bet sava vīra dēlu, viņa vārda mantinieku. Viņ�, upuris, bija lūdzis sievu: �Uzņemies vainu uz sevis�� Viņas mīlestība bija tik liela, ka viņa lika pasaulei domāt, ka ir noziedzniece, tā cilvēka slepkava, kuru vienīgo mīlēja. Viņa bija vadījusies no mīlestības uz vīru, ne no mātes mīlestības� (Turpmākie notikumi to skaidri pierādīja: viņa �ķīrās no dēla un, aizbildinādamās ar da�ādiem ieganstiem, vienmēr dzīvoja tālu projām no viņa.) Ari mani varēja kāda mīlēt tā, kā Vilnavu mīlēja sieva. Izmeklē�anas laikā es bie�i redzēju �o vīrieti. Ar ko viņ� bija vērtīgāks par mani? Diezgan skaists, di�ciltīgs, bez �aubām, bet ne sevi�ķi inteliģents. Viņa naidīga izturē��anās pret mani pēc iztiesā�anas to pierādīja. Bet es biju apdāvināts cilvēks. Ja mani tanī laikā būtu kāda sieviete mīlējusi, cik augsti tad es būtu uzkāpis! Ta�u vientuļam cilvēkam ir grūti saglabāt ticību sev. Mūsu spēkam ir nepiecie�ams kāds liecinieks, kāds, kas atzīmē triecienus, skaita veiksmes un vainago mūs uzvaras dienā, � kā se�nāk, kad, pie godalgu izdalī�anas saņēmis kaudzi grā�matu, es ar acīm meklēju vecāku pūlī māti, kas domās pie militāras mūzikas skaņām uzlika man uz noskūtās galvas lauru vainadziņu.

Vilnava prāvas laikā māte sāka sabrukt. Es to ievēroju tikai pamazām: interese, kādu viņa pievērsa mazam, mel�nam sunītim, kur� briesmīgi rēja, tikko es tuvojos, bija pirmā sabrukuma pazīme. Katrā apmeklējumā viņa ru�nāja tikai par �o dzīvnieku. Viņa vairs neklausījās, ko stāstīju par sevi.

Mātes maigums gan arī nebūtu varējis aizstāt mīles�tību, kura mani tanī esības pagriezienā būtu glābusi. No mātes biju mantojis netikumu pārāk stipri mīlēt naudu; �ī kaislība man bija asinīs. Visas savas pūles māte bija pielikusi, lai es paliktu amatā, kurā, kā viņa teica, �es lieliski pelnī�ot�. Un, kaut gan mani vilināja literatūra, mani aicināja līdzdarboties laikraksti un visi lielie �ur�nāli, kaut gan kreiso partijas piedāvājās izvirzīt manu kandidatūru velē�anās (cilvēks, kur� pēc manas atteik��anās piekrita balotēties, tika ievēlēts bez pūlēm), es apslāpēju sevi godkāri, jo negribēju atteikties �lieliski pelnīt�.

Tā bija arī Tava vēlē�anās; Tu biji likusi man saprast,

I:a nekad neatstāsi provinci. Sievietei, kura mani būtu mīlējusi, būtu dārga mana slava. Viņa būtu mācījusi mani saprast, ka māksla dzīvot ir zemu tieksmju ziedo��ana augstākām. �urnālisti, kas izsaka sa�utumu par ad�vokātiem, kuri izmanto savu deputāta vai ministra amatu, lai gūtu kādus sīkus labumus, darītu labāk, ja izpaustu sajūsmu par tādu cilvēku rīcību, kuri mācēju�i saprātīgi iegro�ot savas kaislības un devu�i priek�roku nevis materiāli auglīgākiem darījumiem, bet gan politiska darbinieka slavai. Ja Tu būtu mani mīlējusi, tad būtu mani izdziedinājusi no apkaunojo�ās kaites nevērtēt neko augstāk par tūlītēju peļņu, būt nespējīgam atteikties no sīkiem un viduvējiem ienākumiem varenības ēnas dēļ, jo nav ēnas bez īstenības; ēna jau ir īstenība. Bet ko nul Man nebija nekā cita kā tikai apmierinājums �lieliski pelnīt�, tas ir katra bodnieķeļa sapnis!

Tad redziet, kas man ir palicis: tas, ko esmu sarausis �ais mokpilnajos gados, nauda, kuru jūs neprātīgi alkstat no manis izvilināt. Patiesi, man nepanesama ir doma, ka tā nonāks jūsu rokās pēc manas nāves. Sākumā es Tev teicu, ka vispirms biju visu sagatavojis tā, lai jums ne�paliek nekas. Pēc tam darīju Tev zināmu, ka esmu at�teicies no �īs atriebības� Bet tas nozīmēja nepazīt savas sirds naida paisumus un bēgumus. Naids aizplūst, un es kļūstu iecietīgs� Tad tas atgrie�as, un mani atkal pār�klāj duļķains vilnis.

Kop� �īs lieldienu svētdienas, kad jūs uzbrukāt man, lai mani aplaupītu jūsu Filija labā, un kop� esmu redzē�jis visu ģimenes locekļu baru sasēdu�os ap galdu pie durvīm un man uzglūnam, mani ir apsēdusi mana man�tojuma nākamās dalī�anas vīzija: jūs saplūksieties cits ar cituv jūs plēsīsieties kā suņi ap maniem zemes īpa�u�miem un vērtspapīriem. Zemes būs jūsu, bet vērtspapīru vairs nav. Tos, par kuriem Tev stāstīju �īs vēstules sā�kumā, es pagāju�ajā nedēļā izdevīgi pārdevu: tagad to vērtība ar katru dienu krīt. Visi kuģi grimst, tiklīdz es tos atstāju: es nekad nemaldos. Man ir miijoni skaidrā naudā, tie jums arī piederēs, ja man tā labpatiks. Bet ir dienas, kad es nolemju neatstāt jums ne santīma�

Dzirdu, jūsu bars sa�ukstēdamies nāk aug�a pa kāpnēm. Jūs apstājaties; jūs sarunājaties, nebaidīdamies, ka es

varētu atmosties (jo esat pārliecināti, ka esmu kurls); pa durvju spraugu redzu sve�u gaismu. At�ķiru Filija falsetu (var domāt, ka viņam vēl arvien ir balss lū�zums), tad pēk�ņi atskan apslāpēti smiekli, jaunu sievie�u kladzinā�ana. Tu viņas aprāj: �Rimstieties! Viņ� dro�i vien neguļ�� Tu pienāc pie manas guļamistabas dur�vīm, ieklausies, paskaties pa atslēgas caurumu: mana lampa mani nodod. Tu atgriezies pie sava bara un laikam klusu saki: �Viņ� vēl neguļ, noklausās��

Uz pirkstu galiem visi attālinās. Pakāpieni �īkst; dur�vis aizveras cita pēc citas. Sinī lieldienu naktī mājā ir daudz pāru. Un es varētu būt �o jauno zaru dzīvais celms. Lielākā daļa tēvu tiek mīlēti. Tu biji mana ienaidniece, un mani bērni ir pārgāju�i Tavā pusē.

Tagad ir jāpievēr�as �im karam. Patlaban nav vairs spēka rakstīt. Tomēr likties gulēt vai atlaisties man der�dzas, pat ja sirds stāvoklis to atļauj. Manos gados miegs pievelk nāves uzmanību, nedrīkst izskatīties pēc miru�a. Kamēr turē�os kājās, man �ķiet, viņa nevarēs nākt. Kāpēc es no viņas baidos? Vai mani biedē fiziskas cie�anas, mokpilns pēdējais elpas vilciens? Nē. Bet nāve ir nebū�tība, to var izteikt tikai ar mīnusa zīmi.

VII

Kamēr mūsu trīs mazie vēl dzīvoja kā pa bērnības paradīzi, mūsu naidīgums vēl bija apslēpts, tomēr gaiss mājās bija smacīgs. Tava vienaldzība pret mani, pret visu, kas attiecās uz mani, ļāva Tev no tā neciest un to pat nemanīt. Turklāt es gandrīz nekad nebiju mājās. Bro�kastis ēdu viens pulksten vienpadsmitos, lai pirms div�padsmitiem būtu tiesā. Mani pilnīgi aizņēma darbs, brīva laika, ko būtu varējis pavadīt ģimenē, man atlika maz, un Tu gan vari iedomāties, kam es to veltīju. Kāpēc iegrimu rupjā baudkārē, neaizsedzot to pat ar ieganstiem, kuri parasti kalpo tās piedo�anai, baudkārē, kas novesta līdz pilnīgam dzīvnieciskumam, bez mazākās jūtu ēnas, bez mazākā, kaut vai mākslota maiguma atspulga? Man ta�u arī varēja rasties kāds no tiem romāniem, par ku�riem ļaudis jūsmo. Kā gan lai advokāts manos gados nebūtu sastapies ar zināmiem vilinājumiem? Daudzas jau�

nas sievietes ir gribēju�as aizkustināt manī ne tikai amata personu, bet arī vīrieti� Ta�u es biju zaudējis ticību �īm valdzinātajām vai, pareizāk sakot, savām spējām patikt kādai no tām. No pirmā acu uzmetiena es atklāju viņās savtīgu interesi, kas tās mudināja, manīju aprēķinu, sa�pratu izaicinājumu. Mani stindzināja iepriek� pieņemtā iedoma, ka viņas grib tikai nodro�ināt sev stāvokli. Kā�pēc lai neatklāju Tev visu? Traģiskajai pārliecībai, ka esmu cilvēks, ko nevar iemīlēt, pievienojās bagātnieka aizdomīgums; viņ� baidās tikt piemānīts un izmantots. Tev es biju noteicis zināmu summu izdevumiem, un Tu pārāk labi pazini mani, lai sagaidītu no manis kaut san�tīmu vairāk. Summa bija pieklājīga, un Tu nekad to ne�pārsniedzi. No �īs puses es nesaskatīju nekādus draudus. Bet citas sievietes! Piederēju pie tiem nejēgām, kas sevi pārliecināju�i, ka ir tikai divas sievie�u kategorijas: vie�nas � nesavtīgas mīļākās, otras � viltnieces, kas meklē vienīgi naudu. It kā lielākai daļai sievie�u mīlestība ne�ietu roku rokā ar nepiecie�amību tikt atbalstītām, aizstā�vētām, lutinātām� Se�desmit astoņu gadu vecumā visu to saredzu tik skaidri, ka brī�am gribas vaimanāt � sa�protu, ko esmu atgrūdis, turklāt ne aiz tikumības, bet aiz neuzticības un skopulības. Mani nedaudzie īsie sakari ātri beidzās, pa daļai tāpēc, ka mans aizdomīgais prāts ne�pareizi iztulkoja visnevainīgāko prasību, pa daļai tāpēc, ka kļuvu nepanesams ar savām mānijām, kuras Tu labi pazīsti: strīdi restorānos vai ar ormaņiem dzeramnaudas dēļ. Es gribu iepriek� zināt, cik man jamaksā. Man patik, ka viss ir skaidri nolīgts, � vai lai neuzdro�inos atzīties �ajā kaunā? Varbūt netikumībā mani valdzināja tas, ka viss bija par noteiktu cenu. Kāds sakars gan varētu būt sirds tieksmēm ar juteklisku baudu tādam cilvēkam kā es? Nespēju iedomāties, ka sirds tieksmes jebkad varētu tikt piepildītas; es tās no�ņaudzu, tikko dzimu�as. Biju kļuvis meistars jūtu iznīcinā�anas mākslā tanī brīdī, kad gribai vēl ir noteicēja loma mīlestībā, kad, kaislībai mos�toties, mēs vēl brīvi varam lemt par sevi: ļauties tai vai izrauties no tās valgiem. Necie�u, ka mani izmanto, bet, kad jāmaksā, tad jāmaksā. Es izvēlējos visvienkār�ākās attiecības: to, ko var gūt par noteiktu samaksu. Jūs apsū�dzat mani skopulībā, bet parādi man derdzas, un rēķinus es kārtoju skaidrā naudā. Mani piegādātāji to zina un slavē mani par to. Man ir nepanesama doma, ka esmu

parādā kaut sīkāko summu. Tā es sapratu ari �mīles�tību�: dots pret dotu � Cik pretīgi!

Nē, es pārāk sabiezinu krāsas un pats sevi nomelnoju; esmu ari mīlējis un varbūt ticis mīlēts� Tas notika 1909. gadā, jaunībai aizejot. Kāpēc noklusēt �o gadījumu? Tu jau arī to zināji un prati par to atgādināt, kad gribēji no manis kaut ko izdabūt.

Es izglābu mazo audzinātāju no soda (viņa bija apsū�dzēta par bērna slepkavību). Sākumā viņa atdevās man aiz pateicības, bet vēlāk� Jā, jā, toreiz es iepazinu mī�lestību; mana nepiesātināmība visu sabojāja. Es ne tikai atstāju viņu trūkumā, gandrīz nabadzībā; es prasīju, lai viņa pastāvīgi ir manā varā, lai viņa ne ar vienu nesa�tiekas, lai es viņu varētu ņemt, atstāt un atkarībā no garastāvokļa atkal satikt savos retajos brīvajos brī�os. Viņa bija mans īpa�ums. Mana tieksme iegūt, lietot, iz�mantot attiecas arī uz cilvēkiem. Man būtu vajadzīgi vergi. Tikai reizi mū�ā domāju, ka esmu atradis upuri, kas atbilst manām prasībām. Es uzmanīju pat viņas ska�tienus� Esmu piemirsis solījumu nestāstīt Tev par �īm lietām. Viņa aizbēga uz Parīzi, jo nevarēja vairs izturēt.

���� Ne tikai ar mums tu nevari saprasties, � Tu bie�i esi man teikusi, � visi cilvēki no tevis baidās un bēg, Luī, fei ta�u pats redzi!

Jā, es to redzēju� Tiesu pilī es vienmēr biju vientulis. Padomē mani ievēlēja, cik vēlu vien bija iespējams. Pēc visiem izdzimumiem, kurus viņi bija ievēlēju�i pirms ma�nis, es negribēju pieņemt advokātu padomes priek�sēdētāja vietu. Galu galā vai es kādreiz esmu pēc tās tīkojis? Sie goda amati dārgi maksā: ir jataisa pieņem�anas, jāre�prezentējas� tas viss nav tā vērts. Bet Tu to gribēji bērnu dēļ. Nekad Tu nekā neesi gribējusi manis dēļ, vien�mēr tikai: �Dari to bērnu dēļ.�

Gadu pēc mūsu kāzām Tavam tēvam bija pirmā triekas lēkme, un Senonas pils mums tika slēgta. Tu ļoti ātri pieradi pie Kalēzas. No manis Tu nekā cita neesi pār�ņēmusi kā tikai manu zemi. Tu laidi saknes manā zemē, tomēr mūsu saknes nav varēju�as savīties. Tavi bērni ir pavadīju�i visus brīvlaikus �inī mājā un dārzā. Te mira mūsu mazā Marija. Istaba, kurā viņa cieta, Tevi neat�baida; tie�i pretēji � tā Tev kļuvusi svēta. Seit Tu esi

perinājusi savu dzimtu, kopusi sirgsto�os, naktīm bijusi nomodā pār �ūpuļiem, �eit esi rājusies ar auklēm un sko�lotājam. Starp �īm ābelēm izstieptajās virvēs �uva Ma�rijas mazās kleitiņas, visas �īs spodrās drāniņas. Sinī salonā abats Arduēns sapulcināja bērnus ap klavierēm un mācīja viņus dziedāt korī, turklāt, lai mani nesadus�motu, ne vienmēr tikai garīgas dziesmas.

Vasaras vakaros mājas priek�ā smēķēdams, klausījos viņu dzidrās balsis, Lullī āriju: �Ak, �ie me�i, �īs klintis un strauti�� Klusā laime, no kuras biju izslēgts, �ķīstī�bas un gai�o sapņu josla, kas man bija aizliegta� Mie�rīgās mīlestības vilnis, kas noplaka da�us soļus no ma�nas klints.

Tiklīdz iegāju salonā, balsis apklusa. Māri tuvojoties, sarunas pārtrūka. 2enevjēva aizgāja ar grāmatu rokā. Tikai Marija nebaidījās no manis; es viņu saucu, un viņa nāca. Strauji paņēmu viņu rokas, bet viņa pati jau lab�prāt iekļāvās man klēpī. Dzirdēju pukstam viņas sirdi, strauji kā putniņam. Tikko palaidu viņu vaļā, viņa iz�spurdza dārzā� Marija!

Bērnus itin drīz sāka uztraukt tas, ka es neeju uz dievkalpojumu un piektdienās ēdu gaļas kotleti. Zem viņu acu skatieniem mūsu savstarpīgajā cīņā bija tikai nedau�dzi brāzmaini uzliesmojumi, kuros es pa lielākai daļai tiku sakauts. Katram zaudējumam sekoja apslēpts kar�. Tas viss norisinājās Kalēzā, jo pilsētā es gandrīz nekad nebiju mājās. Tā kā Tiesu pils un koled�as brīv�laiks sakrita, tad augustā un septembrī mēs �eit bijām vienoti.

Atceros to dienu, kad mēs sadūrāmies frontālā uzbru�kumā (sakarā ar kādu joku, ko izteicu, kad Zenevjēva atstāstīja abatam Arduēnam uzdoto gabalu no svētajiem rakstiem): es atsaucos uz savām tiesībām aizsargāt savu bērnu prātu, bet Tu atcirti, ka Tavs pienākums ir glābt viņu dvēseli. Pirmo reizi es biju pieveikts, kad atļāvu Ibēru nodot audzinā�anā jezuītu ordenī, bet meitenes � skolā pie sievie�u klostera. Piekāpos Fondodē�u ģimenes tradīcijām, kuras manās acīs vēl arvien bija saglabāju�as presti�u. Bet es biju izslāpis atmaksas; turklāt todien biju uztaustījis vienīgo vārīgo punktu, par kuru ierunājo�ties varēja Tevi izsist no ierastā līdzsvara un vienaldzības un pievērst man Tavu uzmanību, kaut arī tā būtu naidīga. Beidzot biju atradis kaujas lauku, uz kura varējām

sastapties. Es Tevi piespiedu cīnīties. Agrāk neticē�ana die�vam man bija tikai tuk�a formalitāte, kurā izbaudu sīka zemnieka pazemojumus, jo, kļuvis bagāts, tomēr tiku ni�cināts no lielbur�uā aprindu studiju biedriem; tagad �o tuk�umu piepildīju ar vil�anos mīlestībā un gandrīz ne�beidzamu naidu.

Strīds iedegās brokastu laikā (es Tev jautāju, vai ra�dības ķēniņ� priecājas, redzēdams, ka Tu gavēņa dienā ēd nevis vēr�gaļu, bet zivi). Tu piecelies un aizgāji no galda. Atceros, kā bērni uz mums noskatījās. Es Tev se�koju Tavā guļamistabā. Acis Tev bija sausas; Tu runāji ar mani ļoti mierīgi. Tanī dienā man kļuva skaidrs, ka Tev nemaz nav tik vienaldzīgs mans dzīves veids, kā biju domājis. Tu pat biji pārtvērusi da�as vēstules, kuras va�rēja dot Tev pamatu pieprasīt �ķir�anos.

��� Paliku dzīvot ar tevi bērnu dēļ. Bet, ja tava klāt�būtne apdraudēs viņu dvēseli, es nevilcinā�os.

Nē, Tu nebūtu kavējusies mani atstāt, mani un manu naudu. Lai cik mantkārīga Tu esi, tomēr neviens upuris Tev nebūtu bijis par smagu, lai bērnu dvēselē paliktu ne�skarta dogmu krātuve, svētulīgo paradumu un formulu kopa, visas �īs blēņas.

Manās rokās vēl nebija apvainojo�ā vēstule, kuru Tu man rakstīji pēc Marijas nāves. Toreiz Tu biji stiprākā. Mans stāvoklis būtu ļoti apdraudēts, ja mēs sāktu tiesā�ties: tanī laikā provincē sabiedrība attiecībā uz to nejo-> koja. Jau klīda baumas, ka esmu frankrnasons; mani uz�skati ļaudīm bija kā dadzis acīs; bez Tavas ģimenes labās slavas baumas man būtu ļoti kaitēju�as. Un galveno�kārt� �ķir�anās gadījumā būtu jāatdod Tava pūra Suecas kanāla akcijas. Biju pieradis �īs vērtības uzskatīt kā savas. Doma, ka man būtu no tām jāatsakās, man bija nepanesama (turklāt zustu rente, ko Tavs tēvs mums maksāja�).

Es atkāpos, piekritu visām Tavām prasībām, bet no�lēmu savus brīvos brī�us veltīt bērnu iekaro�anai. So lē�mumu pieņēmu 1896. gada augusta sākumā. Sīs skumjās un tveicīgās vasaras man prātā ir sajauku�ās; atmiņas, kuras �eit atgādinu, aptver apmēram piecus gadus (1895� 1900).

Neticēju, ka būs grūti atgūt savās rokās mūsu bērnus. Cerēju to panākt ar ģimenes tēva autoritāti, ar savu sa�prātu. Desmit gadus vecs zēns, divas mazas meitenes � es domāju, ka piesaistīt viņus būs viegla rotaļa. Atceros bērnu izbrīnu un satraukumu tanī dienā, kad uzaicināju viņus doties ar tēti lielākā pastaigā. Tu sēdēji dārzā zem sidrabotās liepas; viņi jautājo�i paskatījās uz Tevi.

��� Mīļie, jums nav jāprasa man atļauja.

Mēs aizgājām. Kā jārunā ar bērniem? Biju pieradis tiesā sīksti turēties pretī prokuroram vai apsūdzētā aizstā�vim, ja pārstāvēju prasītāju, mani nemulsināja naidīga klausītāju pilna zāle, un sesijās no manis baidījās pats priek�sēdētājs, bet mani darīja biklu �ie bērni, tāpat kā cilvēki no tautas, pat zemnieki, kaut gan pats biju cēlies no zemniekiem. Sarunā ar viņiem man zuda pamats zem kājām, es stostījos.

Bērni izturējās pret mani laipni, tomēr piesardzīgi. Tu biji iepriek� ieņēmusi �īs trīs sirdis un noturēji pieejas tām. Nebija iespējams tanīs iekļūt bez Tavas atļaujas. Bū�dama pārāk smalkjūtīga, lai mani nonicinātu viņu acīs, Tu tomēr nebiji viņiem slēpusi, ka vajag daudz lūgt dievu par �nabaga tēti�. Lai ko es darītu, man bija un palika noteikta vieta viņu pasaules uzskatā: biju nabaga tētis, par kuru daudz jālūdz un jāpanāk viņa atgrie�ana. Viss, ko spēju izsacīt pret reliģiju, tikai pastiprināja viņu vientiesīgo spriedumu par mani.

Viņi dzīvoja brīnumainā pasaulē, kurā ceļu iezīmēja baznīcas svētku svinē�ana. Tu varēji panākt no viņiem visu, runādama par iesvētībām, kuras kādam no viņiem tikko biju�as vai uz kurām kāds gatavojās. Kad viņi va�karos dziedāja Kalēzā uz terases, ne vienmēr es dzirdēju Lullī ārijas; bie�i man vajadzēja noklausīties garīgas dziesmas. No tālienes neskaidri saskatīju jūsu pulciņu un, kad bija mēnesnīca, tad varēju iz�ķirt trīs mazas Tev pievērstas sejiņas. Manu soļu troksnis uz grantētā celiņa pārtrauca dziedā�anu.

Katru svētdienu mani uzmodināja jūsu trok�ņainā po��anās uz dievkalpojumu. Tu arvien baidījies to nokavēt. Zirgi sprausloja. Kāds steidzināja tūļīgo virtuveni. Viens no bērniem bija aizmirsis savu dziesmu grāmatu. Spalga balss jautāja:

���� Kura svētdiena �ī ir pēc vasarsvētkiem?

Atgriezu�ies bērni nāca mani noskūpstīt un atrada

mani vēl gultā. Mazā Marija, kas dro�i vien manas at�grie�anas labad baznīcā bija noskaitījusi visas lūg�anas, kuras bija iemācījusies, mani uzmanīgi vēroja, bez �au�bām, cerēdama ieraudzīt kaut niecīgu uzlabo�anos manā dvēseles stāvoklī.

Viņa vienīgā mani neuzbudināja. Abi vecākie bērni ar bur�uāzisko instinktu pēc ērtībām, kur� viņus vēlāk pa�sargāja no varonīgiem tikumiem un cildena kristīgo ne�prāta, jau bija mierīgi pieņēmu�i Tavus ticējumus, tur�pretī Marijai piemita aizkustino�i dedzīga ticība, viņa bija sirsnīga un maiga pret kalpotājiem, rentniekiem, naba�giem. Par viņu teica: �Meitenīte atdotu visu, kas viņai ir; nauda viņai makā neturas. Tas ir ļoti jauki, bet viņa tomēr būs jāuzmana�� Mēdza ari teikt: �Neviens nespēj viņai pretoties, pat ne viņas tēvs.� Vakaros Marija ne�aicināta ierāpās man klēpī. Vienreiz viņa aizmiga, atbal�stījusies pret manu plecu. Viņas cirtas kutināja man vaigu. Man bija grūti sēdēt neērtajā stāvokli, un es gri�bēju smēķēt. Tomēr es nepakustējos. Kad pulksten deviņos aukle meklēja Mariju, es pats viņu uznesu guļamistabā, un jūs mani vērojāt milzīgā izbrīnā, it kā es būtu me�a zvērs, kas laiza mazām moceklēm kājas. Pēc nedaudzām dienām, tas bija 14. augustā, Marija man teica (Tu jau zini, kā bērni to mēdz darīt):

��� Apsoli man izpildīt to, ko es tev lūg�u� Vispirms apsoli, tad es tev pateik�u�

Viņa pateica man, ka Tu nākamajā dienā rīta dievkal�pojumā dziedāsi solo un būtu |oti mīļi, ja es aizietu Tevi paklausīties.

��� Tu man apsolīji! Tu man apsolīji! � viņa atkār�toja, mani skūpstīdama. � Tas ir tikpat kā zvērēts!

Skūpstu, ko uzspiedu viņai uz pierītes, viņa uzskatīja par piekri�anas zīmi. Par gaidāmo notikumu uzzināja visa māja. Manīju, ka tieku novērots. �Kungs rīt ies uz diev�kalpojumu! Viņ�, kas sen nav kāju spēris baznīcā!� Tas bija kaut kas ārkārtīgs.

Vakarā sēdos pie galda ļoti saīdzis, un es nevarēju to ilgi apslēpt. Ibērs Tev prasīja nezin kādu paskaidrojumu par Dreifūsu. Atceros, ka es nikni apstrīdēju Tavu atbildi. Atstāju galdu un vairs neatgriezos. 15. augusta rītausma, paņēmis līdzi steigā sakravātu koferīti, se�os iekāpu vil�cienā un aizbraucu uz Bordo, kur pavadīju �ausmīgu dienu smacīgā un tuk�ā pilsētā.

Dīvaini, ka pēc tam jūs mani atkal redzējāt Kalēzā. Kāpēc es brīvdienas vienmēr pavadīju kopā ar jums, ne�vis ceļojumos? Es ta�u būtu varējis izgudrot da�ādus ticamus iemeslus. Patiesībā mani biedēja divkār�i izde�vumi. Man likās neiespējami, ka var doties ceļojumā un izdot tik daudz naudas, iekams nav izdzēsta uguns vir�tuves plītī un aizslēgtas visas durvis. Man nebūtu nekāds prieks klejot pa sve�ām zemēm, zinot, ka mājās saimnie�ko�ana rit pilnā sparā. Tāpēc es arvien atgriezos pie ko�pīgā katla. Kā es būtu varējis ēst citur, ja mani Kalēzā gaidīja ldats galds? So taupības garu biju mantojis no mātes; es to pārvērtu par tikumu.

Tātad es atgriezos, bet ar tik spīvu īgnumu, kuru pat Marija nespēja uzveikt. Pielietoju pret Tevi jaunu tak�tiku. Tie�i neaizskarot Tavus ticējumus, izmantoju pat niecīgāko izdevību, lai nostādītu Tevi pretrunā ar tiem. Nabaga Iza! Atzīsties, ka tas man bie�i izdevās, kaut gan Tu biji krietna kristiete! Ja Tu kādreiz agrāk biji zi�nājusi, ka līdzjūtība ir mīlestības sinonīms, tad Tu to biji aizmirsusi. Par līdzjūtību Tu uzskatīji zināmu pienā�kumu pret nabagiem, un Tu to pildīji pēc labākās sirds�apziņas, paturot acīs savu mū�īgo dzīvo�anu. Atzīstu, ka tagad Tu esi ļoti pārvērtusies �inī ziņā: Tu pat kop vē�a slimnieces! Bet, ja tanī laikā Tu palīdzēji kādam no �sa�viem nabagiem�, tad jo uzstājīgāk izmantoji nelaimīgos radījumus, kas bija atkarīgi no Tevis. Tu nekad neatkā�pies no mājasmātes tiesībām iegūt par vismazāko maksu visvairāk puliņu. Rītos gar mūsu māju ratiņos veda sak�nes kāda nabaga ve�iņa. Ja viņa būtu lūgusi no Tevis �ēlastības dāvanu, tad Tu dro�i vien bagātīgi to sniegtu, bet viņa to nedarīja, un Tu nenopirki no viņas nevienu salātu galviņu, nenokaulējusi kādus sū no viņas niecīgās peļņas.

Visbiklākie mājkalpotāju vai laukstrādnieku norādījumi uz algu paaugstinā�anu izraisīja Tevī sākumā izbrīnu, kas pēc tam pārvērtās sa�utumā, un tā niknuma bija Tavs spēks, kur� nodro�ināja Tev vienmēr pēdējo vārdu. Tev piemita ārkārtīgas spējas pierādīt �iem cilvēkiem, ka vi�ņiem nekā nevajag. Tava mute uzskaitīja bezgalīgi dau�dzus labumus, ko viņi bauda:

��� Jums ir miteklis, vīna mu�ele, puse cūkas, kuru jūs barojat ar maniem kartupeļiem, dārzs sakņu audzē�anai.

Nabaga algād�i nespēja aptvert, cik viņi ir bagāti. Tu apgalvoji, ka Tava istabene var neskartus noguldīt krāj�kasē savus �etrdesmit frankus, kurus Tu viņai pa mēnesi maksāji:

��� Es viņai atdodu visas savas vecās kleitas, apak��svārkus un apavus. Priek� kā viņai vajag naudu? Viņa to izdāvinātu savai ģimenei�

Protams, kad kalpotāji saslima, tad Tu viņus pa�aiz�liedzīgi kopi, nekad viņus nepameti. Nevaru noliegt, ka visumā �ie ļaudis, kas nicina vājus kungus, Tevi vienmēr cienīja un bie�i vien pat mīlēja. �inīs jautājumos Tev bija savas vides un laikmeta idejas. Bet Tu nekad neatzini, ka Evaņģēlijs tās nosoda.

���� Klausies, � es sacīju, � manuprāt, Kristus ir tei�cis�

Tu apjuki, sadusmota, ka saruna notiek bērnu klāt�būtnē. Galu gala Tu vienmēr iekriti lamatās.

��� Tas nav jāsaprot burtiski� � Tu nomurmināji.

Tad es viegli Tevi uzveicu, apbēru ar piemēriem, lai pie�rādītu, ka svētums tie�i pastāv burtiskā Evaņģēlija pildī��anā. Ja Tu, sev par nelaimi, iebildi, ka neesi nekāda svētā, tad es citēju mācību:

��� Esiet pilnīgi, tāpat kā jūsu tēvs debesīs ir pilnīgs.

Atzīsties, mana nabaga Iza, ka es Tev zināmā mērā

esmu darījis labu, un, ja �odien Tu kop vē�a slimniekus, tad viņiem pa daļai par to jāpateicas man. Tolaik Tevi pilnīgi aizņēma mīlestība uz bērniem; viņi, burtiski, ap�rija visas Tavas labsirdības un uzupurē�anās spējas. Viņi kavēja Tevi redzēt citus cilvēkus. Ne tikai no manis viņi novērsa Tevi, bet ari no visas pārējās pasaules. Pat ar savu dievu Tu vairs ne par ko citu nerunāji kā tikai par viņu veselību un nākotni. Seit man atkal radās izdevība pazoboties par Tevi. Es Tev vaicāju, vai no kristie�u vie�dokļa nevajadzētu vēlēties, lai mūsu bērnus piemeklē lik�stas, nabadzība un slimības. Tu īsi atcirti:

��� Es tev vairāk neatbildē�u! Tu runā to, ko tu nesa�proti �

Tev par nelaimi, mūsu bērniem bija audzinātājs, div�desmit trīs gadus vecs seminārists abats Arduēns; bez mazākās līdzjūtības es pieaicināju viņu par liecinieku, kaut gan tas viņu ļoti mulsināja, jo es lūdzu viņu iz�teikties tikai tad, kad biju dro�s par savu taisnību. Viņ� savukārt nebija spējīgs �ādos strīdos neatklat savas do�

mas. Dreifūsa lietas gaitā atradu daudz iemeslu sacelt pret Tevi nabaga abatu. Tu teici:

��� Kāda no�ēlojama �īda dēļ radīt nekārtības armijā�

Sie vārdi atraisīja manu uzspēlēto sa�utumu, un es

nerimos, kamēr nebiju piespiedis abatu Arduēmi izsacīt savas domas par to, ka kristīgs cilvēks nevar piekrist nevainīga cilvēka notiesā�anai, kaut arī tas notiktu valsts glābiņa labad.

Starp citu, es nemaz nemēģināju Tevi un bērnus pār�liecināt; jūs Dreifūsa lietu pazināt tikai pēc reakcionārās avīzēs ievietotām karikatūrām. Jūs veidojāt nedalāmu ap�vienību. Pat kad jums likās, ka man ir taisnība, jūs palikāt pie pārliecības, ka esmu to panācis ar viltību. Bei�dzot jūs manā klātbūtnē vairs neizsacījāties. Man tuvo�joties, jūsu sarunas pārtrūka, tāpat kā tas notiek arī ta�gad; bet da�reiz jūs nezinājāt, ka esmu paslēpies aiz koku pudura, un tad es pēk�ņi parādījos, pirms jūs pa�gūtu atkāpties, un es piespiedu jūs uzņemt cīņu.

��� Viņ� ir svēts jauneklis, � Tu teici par abatu Arduēnu, � bet arī vēl bērns, kas netic Jaunumam. Mans vīrs rotaļājas ar viņu kā kaķis ar peli un tāpēc pacie� viņu, kaut.gan neieredz garīdzniekus.

Patiesībā seminārista pieņem�anai biju piekritis tāpēc, ka neviens cits nebūtu nācis par simt piecdesmit fran�kiem uz visu brīvlaiku. Pirmajās dienās es �o lielo, īsre�dzīgo tum�mati, kas bija pati kautrība, uzskatīju par ne�nozīmīgu būtni un nepiegriezu viņam vairāk vērības kā kādai mēbelei. Viņ� uzdeva bērniem mācīties, veda tos pastaigāties, ēda maz un nerunāja ne vārda. Norijis pē�dējo kumosu, viņ� tūlīt devās uz savu istabu. Da�reiz, kad māja bija tuk�a, viņ� nosēdās pie klavierēm. Es nekā no mūzikas nesaprotu, bet, kā Tu teici: �Viņu klausīties bija patīkami.�

Bez �aubām, Tu neesi aizmirsusi starpgadījumu ar abatu Arduēnu, tomēr nekad neesi nojautusi, ka tas ra�dīja starp abatu un mani slepenu labvēlības strāvojumu. Kādu dienu bērni ziņoja, ka pie mums nāk vietējais kirē. Es, kā parasts, steidzos pazust vīna dārzā. Ta�u lbērs, Tevis sūtīts, ieradās man pateikt, ka kirē kungam esot kaut kas svarīgs man sakāms. Atgriezos mājās, klusībā lādēdamies, jo īstenībā baidījos no �ī sīkā ve�uka. Viņ�

sacīja, ka esot nācis atvieglot savu sirdsapziņu. Viņ� esot mums ieteicis abatu Arduēnu kā izcilu semināristu, kuram tikai vājās veselības dēj esot atlikta iecel�ana draudzē. Tagad kirē uzzinājis, ka �ī vilcinā�anās notiek kāda dis�ciplināra pārkāpuma dēļ. Abats Arduēns, būdams gan ļoti dievbijīgs, ārkārtīgi mīlot mūziku. Lai noklausītos Lie�lajā teātrī kādu labdarības koncertu, viņ�, drauga pieru�nāts, bija nakti pārgulējis ārpus semināra. Abi esot ģēr�bu�ies privātās drānās, tomēr tiku�i pazīti un nodoti. Skandālu palielināja tas, ka Taisas ārijas izpildītāja Zor�eta Lebrēna kundze esot uznākusi uz skatuves kailām kājām, grieķu tunikā, ko zem rokām saturējusi tikai sud�raba josta (kā stāstīja, tas esot bijis viss, pat ne tievāko plecu lentu!). Zālē atskanējis vispārējs sa�utuma vilnis: �O-o!� Onijas lo�ā kāds vecs kungs esot iesaucies:

��� Tas nu ir par daudz� Kur mēs esam iekļuvu�i?

Un to bija redzējis abats Arduēns un viņa biedrs! Viens no vainīgajiem tūlīt izslēgts no semināra. Arduēnam pie�dots, tomēr semināra vadītāji atcēlu�i uz diviem gadiem viņa iesvētī�anu amatā.

Mēs vienprātīgi apgalvojām kirē kungam, ka pilnīgi uz�ticēsimies abatam arī turpmāk. Neskatoties uz to, kirē izturējās pret semināristu, kur�, kā viņ� teica, esot viņu pievīlis, ļoti vēsi. Tu atceries �o starpgadījumu, bet to Tu nezini, ka tanī pa�ā vakarā, kad es uz terases smēķēju, pēk�ņi redzēju mēnesnīcā, ka man tuvojas vainīgā kal�snais, melnais siluets. Arduēns neveikli nostājās man bla�kus un lūdza piedot, ka esot ienācis mūsu mājās, nebrīdi�not par savu necienību. Kad es atbildēju, ka viņa pārkā�pums man padara viņu tikai simpātiskāku, viņ� strauji un stingri tam pretojās un apsūdzēja pats sevi. Es ne�varot, viņ� teica, novērtēt viņa kļūdas lielumu: viņ� esot grēkojis pret paklausību, pret savu sūtību un pret tiku�miem. Viņ� esot apkaunojis semināru; visa viņa dzīve bū�ot par īsu, lai izpirktu pārkāpumu, ko viņ� nodarī�jis� Vēl tagad man acu priek�ā stāv viņa garais, saliek�tais augums, viņa ēna mēnesnīcā, salauzta uz pusēm ar terases margām.

Lai cik skeptiski es skatījos uz viņa kārtas personām, tomēr, redzot viņa dziļo no�ēlu un kaunu, es nevarēju viņu turēt ne mazākajās aizdomās par liekulību. Noklu�sē�anu viņ� attaisnoja tikai ar to apstākli, ka pretējā ga�dījumā viņ� būtu kļuvis par nastu savai mātei, ļoti na�

badzīgai atraitnei, kura strādāja par dienas apteksni Li* burnā. Kad es viņam atbildēju, ka, pēc manām domām, viņam nemaz nevajadzēja mūs brīdināt par disciplināru pārkāpumu seminārā, viņ� satvēra manu roku un teica man nekad nedzirdētus vārdus, kurus klausījos pirmo reizi savā mū�ā un kuri mani gandrīz apstulbināja:

��� Jūs esat Joti labs.

Tu pazīsti manus smieklus, �os smieklus, kas pat mūsu kopdzīves sākumā Tev krita uz nerviem. Tie ir tik salti, ka manā jaunībā tiem piemita spēja nonāvēt visapkārt jebkuru jautrību. Tovakar �lielā grēcinieka� seminārista priek�ā mani atkal pārņēma �ie smiekli. Galu galā es no�rimu un varēju runāt:

��� Jūs nezināt, abata kungs, cik tas viss, ko jūs sakāt, ir jocīgi. Pavaicājiet tiem, kas mani pazīst, vai es esmu labs. Pavaicājiet manai ģimenei, maniem kolēģiem: ma�nas esības pamats ir ļaunums.

Viņ� samulsis atbildēja, ka īsti ļauns cilvēks nerunājot par savu ļaunumu.

��� �aubos, � es piebildu, � vai jūs visā manā dzīvē atradīsiet kaut vienu darbu, kuru jūs saucat par labu.

Zīmējoties uz manu amatu, viņ� tad minēja Kristus vār�dus: �Es biju cietumnieks, un jūs mani apmeklējāt��

��� Abata kungs, tas man ir izdevīgi. Es tā rīkojos pro�fesionālās interesēs. Vēl vairāk, esmu pat samaksājis cietumsargiem par to, lai īstajā laikā mans vārds tiktu minēts apsūdzētajam� Tā, redzat!

Neatceros vairs viņa atbildi. Mēs soļojām zem liepām. Tu būtu ļoti pārsteigta, ja es Tev būtu teicis, ka man �ī sutanā ģērbtā cilvēka klātbūtne bija patīkama! Un tomēr tā bija.

Da�reiz man gadījās piecelties līdz ar saules lēktu; tad es devos ārā ieelpot auksto rītausmas gaisu; redzēju abatu dodamies uz dievkalpojumu; viņ� soļoja strauji un bija tā iegrimis domās, ka da�reiz pagāja man garām pavi�sam tuvu un nepamanīja mani. Tas bija tanī laikā, kad es Tevi vajāju ar zobgalībām, kad pūlējos pierādīt, ka Tu dzīvo pretrunā ar saviem principiem� Tomēr nereti man bija netīra sirdsapziņa: katru reizi, kad pieķēru Tevi skopulībā vai cietsirdībā, es tēloju pārliecību, ka jūsos, kristīgajos, vairs nav ne pēdu no Kristus gara, bet es zināju, ka zem mana jumta viens cilvēks klusībā dzīvo saskaņā ar Kristus garu.

Reiz atgadījās kāds notikums, kad es patiesi sapratu, ka esmu �au�alīgs. 1896. vai 1897. gadā, Tu dro�i vien atceries noteiktu datumu, nomira mūsu svainis barons Filipo. No rīta atmostoties, Tava māsa Marinete uzrunāja viņu, bet viņ� neatbildēja. Atvērusi aizvirtņus, viņa re�dzēja, ka sirmgalvim ir pārgrieztas acis un atkāries apak���oklis, tomēr tūlīt nevarēja aptvert, ka vairākas stundas bija gulējusi blakus līķim.

Diezin vai kaut viens no jums apjauta, cik cietsirdīgs bija �is no�ēlojamais testaments: Filipo atstāja savai sie�vai milzīgu bagātību, bet ar noteikumu, ka viņa otrreiz neprecēsies. Pretējā gadījumā mantas lielākā daļa pār�ietu aizgājēja māsas bērniem.

���� Vajadzēs visiem pret viņu labi izturēties, � teica Tava māte. � Par laimi, mēs esam tāda ģimene, kurā cits citu atbalsta. Nevajag Marinēti atstāt vienatnē.

Marinetei tanī laikā bija trīsdesmit gadu, bet Tu atce�ries, ka viņa izskatījās kā jauna meitene. Viņa padevīgi bija Jāvusi sevi apprecināt ar sirmgalvi; visu viņa bija panesusi bez preto�anās. Jūs ne�aubījāties, ka viņa ne�kurnēdama pakļausies prasībai un paliks atraitne. Jūs ne�piegriezāt vērības satricinājumam, ko radīja atbrīvo�anās, pēk�ņā izie�ana no pazemes tumsas saules gaismā.

Nebaidies, Iza, ka izlieto�u ļaunprātīgi �o izdevību iz�teikties man vienam. Bija dabiski vēlēties, lai �ie miljoni paliktu ģimenē un mūsu bērni gūtu no tā labumu. Jūs spriedāt, ka Marinēta nedrīkst zaudēt �o mantu, kas iegūta desmit gadu ilgā paverdzinātībā vecam vīram. Jūs rīkojāties kā labi radinieki. Jaunai atraitnei otrreiz neap�precēties � tas jums likās dabiski. Vai Tu vairs atceries, ka pati kādreiz biji jauna sieviete? Nē, tas ir jau sen pagājis; Tu esi un biji tikai māte, pārējais Tev vairs neeksistēja. Jūsu ģimene nekad nav izcēlusies ar iztēles bagātību; jūs nespējāt sevi iedomāties kāda cita cilvēka vietā.

Tika nolemts, ka Marinete pavadīs Kalēzā savu pirmo atraitnības vasaru. Piedāvājumu viņa pieņēma ar prieku nevis tāpēc, ka jūs saistītu īpa�a sirsnība, bet viņa mīlēja mūsu bērnus, sevi�ķi mazo Mariju. Es Marinēti ļoti maz pazinu; sākumā mani valdzināja viņas pievilcība. Viņa

bija gadu vecāka par Tevi, bet izskatījās daudz jaunāka. Tev augums bija kļuvis smagnējs no bērniem, kurus Tu biji iznēsājusi zem sirds; viņa bija izgājusi no ve�a gul�tas �ķietami neskarta. Tum�i zeltaifios matus viņa pēc tālaika modes valkāja augsti uzsukātus, pakausī viļņojās cirtiņas. (�is mūsu dienās aizmirstais brīnums: sīku cirtiņu � mākonītis pakausī!) Acis viņai bija pārāk apaļas: viņa vienmēr izskatījās izbrīnījusies. Viņas �lapsenes vi�duci� varēju aptvert ar abām plaukstām, turpretī krū�u un gū�u kuplums mūsu dienās liktos gandrīz pārdabisks: tolaiku sievietes bija līdzīgas siltumnīcu puķēm.

Mani pārsteidza Marinetes jautrība. Daudz laika viņa pavadīja ar bērniem, spēlēdama paslēpes visādās pa�obe�lēs, veidodama �dzīvās bildes�.

��� Viņa ir pārāk gaisīga, � Tu teici, � un neapzinās savu stāvokli.

Jau tas Tev �ķita par daudz, ka Marinete valkāja ari baltus tērpus, un par pilnīgi nepiedienīgu Tu uzskatīji vi�ņas iera�anos uz dievkalpojumu bez atraitnes plīvura un bez apmetņa ar sēru lentu. Karstais laiks Tev nelikās pie�tiekams atvainojums.

Vienīgā izklaidē�anās, ko Marinete bija baudījusi pie sava vīra, bija zirgu sports. Līdz pa�ai nāves dienai ba�rons Filipo, jā�anas sacīk�u izcils lietpratējs, gandrīz nekad nebija izlaidis rīta izjādi. Un Marinete lika atsūtīt uz Kalēzu savu rik�otāju. Mūsmājās nebija neviena, kas varētu viņai līdzi jāt. Tas Tev likās divkārt skandalozi: sieviete, kura tikai kop� trim mēne�iem ir kļuvusi atraitne, nedrīkst nodarboties ne ar kādiem vingrinājumiem, bet doties izjādē bez pavadoņa � tas sniedzās pāri jebkurām robe�ām.

���� Es viņai pateik�u, ko mēs ģimenē par to domā�jam, � Tu vairākkārt sacīji.

Galu galā Tu to arī izdarīji, bet panākumi izpalika. Pēc atkārtotiem aizrādījumiem Marinete beidzot lūdza manu pavadonību. Viņa apņēmās pagādāt man ļoti rāmu zirgu. (Protams, visi izdevumi gūlās uz viņu.)

Lai izvairītos no dunduriem un mu�ām, mēs izjājām jau rītausmā, un, pirms sasniedzām pirmos prie�u me�us, pāris kilometru vajadzēja doties uz priek�u soļos. Zirgi mūs sagaidīja pie terases. Marinete parādīja mēli uz Ta�vas istabas aizsegto logu pusi, piesprauzdama pie krūts rasas slacītu rozi. �Pilnīgi nepiemērota atraitnei,� viņa

zobgalīgi sacīja. Baznīcas zvani aicināja uz rīta dievkal�pojumu. Abats Arduēns, bikli mūs pasveicinājis, izgaisa miglā, kas bija nogūlusi pār vīna dārziem.

Iekams sasniedzām me�u, mēs tērzējām. Saskatīju sie�vasmāsas acīs zināmu cieņu pret mani, mazāk Tiesu pilī ieņemamā stāvokļa dēļ nekā pretestības gara dēļ, kādu izrādīju ģimenē. Tavi uzskati bija pārāk līdzīgi viņas miru�ā vīra uzskatiem. Sievietei reliģija un idejas vien�mēr iemiesojas kāda mīlēta vai ienīsta cilvēka tēlā.

Es viegli būtu varējis pastiprināt �īs mazās dumpinie�ces labvēlību pret mani. Bija tikai �ada nelaime: kamēr viņa izpauda sa�utumu par jums, es bez pūlēm viņai piebalsoju, tomēr nespēju viņai turēties līdzi nicinā�anā, kādu viņa izrādīja pret miljoniem, kurus zaudētu, otrreiz apprecēdamās. Man būtu bijis izdevīgi runāt līdzīgi viņai un tēlot cēlu dvēseli, bet es nespēju izlikties, ka atzīstu par pareizu viņas gatavību zaudēt �o mantojumu. Vai pa�stāstīt visu? Nevarēju atvairīt domas, ka Marinete var nomirt un mēs kļūtu viņas mantinieki. (Turklāt es nedo�māju par mūsu bērniem, bet par sevi.)

Veltīgi pūlējos iepriek� sagatavot un atkārtot savu runu � tas sniedzās pāri manam gribas spēkam.

��� Septiņi miljoni! Marinete, apdomājiet! Nevar ta�u atteikties no septiņiem miljoniem! Pasaulē nav neviena cilvēka, kura dēļ būtu vērts atteikties no �ādas bagātības!

Kad viņa izteica domas, ka laime ir dārgāka par visu, es apgalvoju, ka neviens nevar būt laimīgs pēc tādas summas zaudējuma.

�������� Ak, jūs veltīgi viņus ienīstat! � Marinete iesaucās.

��� Jūs piederat pie tās pa�as sugas.

Viņa aiztrauca aulek�iem, un es notālēm viņai sekoju. Es biju notiesāts, biju zaudējis. Ai, �ī neatvairāmā nau�das kāre! Ko gan tās dēļ neesmu zaudējis! Es būtu varējis atrast Marinetē mīļu māsu, draudzeni� Un jūs gribat, lai es jums upurēju to, kam esmu visu upurējis? Nē, nē, mana nauda man maksājusi pārak dārgi, lai jums dotu kaut santīmu pirms mana pēdējā elpas vilciena.

Tomēr jūs neatlai�aties. Esmu neziņā, vai Ibēra sieva, kuras apciemojumu es svētdien pacietu, bija sūtīta no jums vai ieradusies pēc pa�as velē�anās. Nabaga Olimpija! (Kāpēc Filijs iesaucis viņu par Olimpiju? Mēs esam

Aizmirsu�i viņas īsto vārdu�) Man liekas ticamāk, ka viņa jums nekā nav stāstījusi par savu nodomu mani apciemot. Jūs viņu neesat uzņēmu�i savā vidū, viņa nav īsti iederīga jūsu kopienā. Sī sieviete ir vienaldzīga pret visu, kas neattiecas uz viņas �auro pasaulīti, pret visu, kas viņu tie�i neskar; viņa nepazīst �ģints� likumus un nezin, ka es esmu ienaidnieks. Tā nav arī no viņas puses labvēlība vai dabiska simpātija: viņa nekad nedomā par citiem, pat nav spējīga kādu ienīst.

��� Viņ� vienmēr ir ļoti laipns pret mani, � Olimpija apgalvo, kad viņai stāsta par mani.

Viņa neizjūt mana skarbuma. Un, tā kā man gadās aiz pretrunas gara viņu aizstāvēt pret jums visiem, tad viņa ir pārliecināta, ka viņa man patīk.

No Olimpijas saraustītās runas izpratu, ka Ibērs gan laikā pārtraucis darījumus, bet, lai glābtu savu stāvokli, bijis spiests ieguldīt visu savu un sievas pūra naudu.

��� Viņ� teica, ka naudu noteikti dabūs atpakaļ, bet ka tagad ir nepiecie�ama kāda summa� Viņ� to sauca par avansu uz mantojuma�

Es atzinīgi kratīju galvu un izlikos, ka esmu jūdzēm tālu no viņas vēlē�anās sapra�anas. Cik nevainīgs izskats man ir tādos brī�osl

Ja nabaga Olimpija zinātu, ko esmu upurējis naudas dēļ tanī laikā, kad manī vēl bija jaunības atblāzma! Man bija trīsdesmit pieci gadi. Mēs rītos atgriezāmies, Tava māsa un es, soļos no izjādes pa jau saules sasildīto ceļu starp zilgani zaļajiem vīnogulājiem. Sai jaunajai, zobga�līgajai sievietei es klāstīju par miljoniem, kurus nevajag zaudēt. Kad man izdevās atrauties no apmātības par �iem apdraudētajiem miljoniem, viņa nicino�ā maigumā izsmēja mani. Gribēdams aizsargāties, es zaudēju vēl vairāk:

��� Marinete, tikai jūsu interesēs esmu tik neatlaidīgs. Vai jūs uzskatāt mani par cilvēku, kas ba�ījas par savu bērnu nākotni? Iza gan negrib, ka jūsu bagātība viņiem aizietu gar degunu. Bet es�

Viņa smējās un, mazliet sakodusi zobus, izmeta:

��� Patiesi jūs esat diezgan �au�alīgs.

Es aizstāvējos, apgalvodams, ka domāju tikai par viņas laimi. Viņa nicino�i pakratīja galvu. Kaut gan Marinete

to neatzina, viņa īstenībā vairāk ilgojās nevis pēc laulī�bām, bet pēc bērniem.

Viņa nicināja mani, un tomēr, kad pēc otrajām brokas�tīm, par spīti karstumam, es atstāju tum�o un salto māju, kurā ģimenes locekļi snauda diendusā, atlaidu�ies uz ādas dīvāniem vai pītiem guļamkrēsliem, kad es pavēru stikla durvju aizvirtņus un izslīdēju saules svelmē, man nevaja�dzēja atskatīties: es zināju, ka arī viņa nāks. Dzirdēju viņas soļus uz grantētā celiņa. Viņa gāja neveikli, augstie papē�i ļodzījās uz zemes negludumiem. Mēs atbalstījā�mies uz terases margām. Viņa rotaļādamās mēģināja no�turēt cik ilgi iespējams savu kailo roku uz sakarsētā ak�mens.

Klajums pie mūsu kājām ļāvās saules stariem tikpat dziļā klusumā, kādā tas aizmieg mēnesnīcā. Smil�ainais līdzenums pie apvār�ņa izveidoja milzīgu melnu loku, uz kura balstījās metāliska debess. Neviens cilvēks, neviens dzīvnieks neizies no pajumtes pirms �etriem. Kni�ļu mā�konis virmoja uz vietas tikpat nekustīgi kā visā pla�ajā klajumā vienīgais dūmu stabs, ko nesakustināja ne ma�zākā vēja pūsma.

Es zināju, ka �ī sieviete, kura stāvēja man blakus, nevarēja mani mīlēt, ka manī nebija nekā tāda, kas vi�ņai nebūtu pretīgs. Tomēr tikai mēs abi elpoiām �ajā no�maļajā vietā, kur viss stinga nekustīgumā. �I jaunā, ģi�menes stingri uzraudzītā būtne cieta un meklēja manu skatienu tikpat neapzinīgi, kā heliotrops vēr�as pretī sau�lei. Ta�u uz katru mazāko, kautrīgāko mājienu es nesa�ņemtu citas atbildes kā zobgalību. Es noteikti jutu, ka viņa ar riebumu būtu atgrūdusi manu visbiklāko kustību. Tā mēs kavējāmies viens pie otra milzīgās ieplakas malā, kur zilganu lapu snaudā brieda jaunā vīnogu ra�a.

Un ko Tu, Iza, domāji par �īm rīta izjādēm un divvientulību stundā, kadvisi citi baudīja atpūtu? Es jau gan to zinu, jo kādu dienu es to dzirdēju. Jā, caur salona logu pievērtajiem aizvirtņiem es dzirdēju, ka Tu sacīji mātei, kura bija ieradusies Kalēzā (bez �aubām, lai nostiprinātu Marinētos uzraudzību):

��� Attiecībā uz idejām viņam ir slikta ietekme uz Ma�rinēti� bet par pārējo � viņ� pakavē viņai laiku, tur�klāt bez kaut kā nepiedienīga.

��� Jā, viņ� pakavē viņai laiku, un tas ir galvenais, � atbildēja Tava māte.

Jūs priecājāties par to, ka es kavēju Marinetei laiku.

���� Bet, kad rudeni atgriezīsimies pilsētā, � jūs runā�jāt, � tad vajadzēs atrast kaut ko citu.

Iza, Tu mani ļoti nicināji, bet par �ādiem vārdiem es Tevi nicināju vēl vairāk. Bez �aubām, Tu neiedomājies, ka tur varētu draudēt kaut mazākās briesmas. Sievietes neatceras to, ko pa�as vairs neizjūt.

Pēc maltītes pla�ā klajuma malā patiesi nekas nevarēja notikt, jo, lai cik tuk�a ari bija apkaime, mēs abi tomēr atradāmies kā uz skatuves. Ja kaut viens zemnieks ne�būtu devies diendusā, viņ� būtu redzējis tikpat nekustīgus kā liepas kādu vīrieti un sievieti raugāmies svelmainajā līdzenumā, kas pletās aiz terases margām; mums nebūtu iespējams izdarīt ne mazāko kustību, abiem nesaskaroties.

Mūsu naksnīgās pastaigas bija tikpat nevainīgas. At�ceros kādu augusta vakaru. Pie pusdienu galda bija risi�nāju�ies vētraini strīdi sakarā ar Dreifūsa lietu. Mari�nēto, kas* kopā ar mani pārstāvēja sprieduma pārskatī�a�nas piekritējus, toreiz pārspēja mani mākslā izaicināt abatu Arduēnu piedalīties strīdā. Tu pacilāti biji runā�jusi par kādu Drimona rakstu, un tad Marinete nevainīgā draudzes skolas audzēknes balsī jautāja:

��� Abata kungs, vai kristīgajiem ir atļauts ienīst eb�rejus?

Mums par lielu prieku, Arduēns tovakar nemeklēja glā�biņu, izvairīgi atkapjoties. Viņ� runāja par izvēlētās tau�tas di�enumu, par tās cēlo dieva darbu liecinieka sūtību, par tās pareģoto pārie�anu īstajā ticībā un pasaules gala sludinā�anu. Kad Ibērs protestēja un teica, ka vajag ienīst mūsu pestītāja slepkavas, abats atbildēja, ka jebkuram no mums ir tiesības ienīst tikai vienu Kristus slepkavu: �Sevi pa�u uņ nevienu citu��

Sa�utusi Tu sacīji, ka ar �ādām skaistām teorijām ne�atliek nekas cits kā atdot Franciju sve�zemniekiem. Aba�tam par laimi, Tu pievērsies 2annai d�Arkai, kas jūs atkal samierināja. Uz terases viens no mazbērniem iesaucās:

��� Cik brīni�ķīga mēnesnīca!

Es izgāju uz terases. Zināju, ka Marinete man sekos. Un patiesi � viņa aizelsusies man uzsauca:

��� Pagaidiet mani!

Viņa bija apmetusi ap kaklu boa.

Austrumos pacēlās pilns mēness. Jaunā sieviete apbrī�noja garās, slīpās skābar�u ēnas zālē. Mēness gaisma apspīdēja zemnieku mājas ar aizvērtajiem slēģiem. Kaut kur rēja suņi. Marinete man jautāja, vai kokus nekustīgus padarot mēness. Un vel viņa teica, ka �ādās naktīs viss ir kā radīts vientuļu cilvēku mocī�anai.

��� Tuk�a dekorācija! � viņa sacīja.

Cik daudz mīlnieku �inī stundā kļauj vaigu pie vaiga,, spie� plecu pie pleca! Tikai mēness to redz!

Marinetes skropstās iemirdzējās asara. Apkārtnes ne�kustīgumā dzīva bija tikai viņas elpa. Viņa vē! arvien bija mazliet aizelsusies� Kas atlicis no tevis, Marinete? Tu nomiri 1900. gadā. Kas paliek pāri no ķermeņa, kur� apbedīts pirms trīsdesmit gadiem? Atceros tavu matu aromātu tanī naktī. Lai ticētu, ka miesa var aug�āmcel�ties, varbūt vajag uzveikt miesīgas alkas. Tos, kuri ir pārmērīgi ļāvu�ies �īm alkām, piemeklē sods: viņi nespēj pat iztēloties �ādu aug�āmcel�anos.

Satvēru viņas roku, kā būtu darījis ar nelaimīgu bērnu; un kā bērns viņa atbalstīja galvu pret manu plecu. Es saņēmu �o velti tāpēc, ka tur biju; tāpat zeme saņem no zara krīto�u firziķi. Lielākā daļa cilvēku neizvēlas viens otru vairāk kā koki, kuri aug cits citam blakus un kuru zari savijas tāpēc vien, ka tie atrodas lidzās.

Biju tik nelietīgs, ka tanī brīdī domāju par Tevi, Iza, un sapņoju par iespējamu atriebību: gribēju izmantot Ma�rinetes aizrau�anos, lai sagādātu Tev cie�anas. Sī doma bija man prātā gan tikai īsu mirkli, tomēr ir taisnība, ka es pieļāvu �āda nozieguma iespēju. Mēs spērām da�us nedro�us soļus ārpus mēness gaismas apļa uz granātkoku un jasmīnu pudura pusi. Liktenis bija lēmis, lai es iz�dzirdu soļus vīnkoku alejā, tanī pa�ā, pa kuru abats Arduēns ik rītu mēdza doties uz dievkalpojumu. Tas, bez �aubām, bija viņ�� Atcerējos vārdus, kurus viņ� man kādu vakaru bija teicis: �Jūs esat ļoti labs.,.� Ja viņ� būtu zinājis to, kas notiek manā sirdī lai mirklī! Varbūt kauns, ko izjutu, mani izglāba?

Aizvedu Marinēti atpakaļ gaismā, nosēdināju viņu uz sola. Ar savu mutautiņu nosusināju viņai asaras. Teicu

viņai vārdus, kādus būtu teicis Marijai, ja viņa būtu pakritusi liepu alejā un es viņu pieceltu. Izlikos, ka nekā neesmu ievērojis, ka neesmu nojautis jutekļu mulsumu Marinetes satraukumā un asarās.

IX

Nākamajā rītā viņa neizjāja. Es devos uz Bordo (kaut (irin tiesu palātā bija brīvlaiks, es katru nedēļu divas die�nas pavadīju pilsētā, jo nevēlējos pārtraukt juridiskās kon�sultācijas).

Kad iekāpu vilcienā, lai atgrieztos Kalēzā, stacijā pie otra perona stāvēja dienvidu ekspresis. Jutos ļoti pār�steigts, ieraudzīdams aiz vagona loga, zem kura bija rak�stīts �Biarica�, Marinēti bez sēru plīvura, tērpu�os pelēkā kostīmā. Atcerējos, ka nezin kāda draudzene jau ilgāku laiku viņu aicināja ciemos uz Send�andelicu. Marinete skatījās kādā ilustrētā �urnālā un neievēroja manus mā�jienus. Kad es Tev par to vakarā stāstīju, Tu nepiegriezi tam sevi�ķas vērības, uzskatīdama to par īslaicīgu bēg��anu. Tu teici, ka Marinete esot saņēmusi neilgi pēc ma�nas aizbrauk�anas telegrammu no savas draudzenes. Tu �ķiti pārsteigta, ka es par to nekā nezināju. Varbūt Tu mūs turēji aizdomās par slepeni norunātu satik�anos Bordo? Mazā Marija tanī laikā gulēja drudzī; viņai jau vairākas dienas bija caureja, un tas Tevi uztrauca. Patie�sībai par godu jāatzīst: ja kāds no Taviem bērniem bija nevesels, tad Tu raizējies tikai par viņu un nekas cits Tev nebija svarīgs.

Pie dienām, kas pēc tam sekoja, gribu pakavēties pa�visam īsi. Apritēju�i jau vairāk nekā trīsdesmit gadi, un tomēr man ir ļoti grūti domās atgriezties pie ta laika. Zinu, par ko Tu mani apsūdzēji. Tu iedro�inājies man acīs pateikt, ka neesmu vēlējies konsultanta pieaicinā�anu. Bez �aubām, ja mēs būtu izsauku�i profesoru Arnozānu, viņ� būtu konstatējis, ka bērns saslimis ar tīfu, nevis ar iedomāto gripu. Pārbaudi savu atmiņu! Vienu vienīgu reizi Tu man teici:

���� Kā būtu, ja mēs pasauktu Arnozānu?,

Es Tev atbildēju:

��� Doktors Obru apgalvo, ka viņ� ārstējot ciematā vai�rāk nekā divdesmit slimnieku ar tādu pa�u gripu�

Tu vairāk neuzstāji. Bet vēlāk apgalvoji, ka nāko�ajā' dienā esot lūgusies, lai es telegrafēju Arnozānam. Ja tā būtu bijis, tad es to atcerētos. Ir tiesa, ka es tik daudz esmu domājis par �iem notikumiem dienām un naktīm, ka man viss jau ir sajaucies. Pieņemsim, ka esmu skops� bet ne tik skops, lai sīkstuļotos tad, ja runa būtu bijusi par Marijas veselību. Vēl mazāk tas ticams tāpēc, ka pro�fesors Arnozāns bija ar mieru katru ārstēt pa velti, aiz mīlestības uz dievu un cilvēkiem; neaicināju viņu tāpēc, ka bijām pārliecināti, ka bērnam ir parasta gripa �ar sa�re�ģījumiem zarnās�. Sis Obrū lika dot Marijai vairāk ēst, lai viņa nenovājētu. Obrū viņu nogalināja, ne es. Nē, mēs bijām vienis prātis, Tu, mele, nepastāvēji uz to, lai pieaicina Arnozānu! Es neesmu atbildīgs par Marijas nāvi. Ir �ausmīgi mani par to vainot, bet Tu tam tici! Tu tam vienmēr esi ticējusi!

Sī mokpilnā vasara! Murgainā vasara, nerimtīgās ci�kādes� Mēs nekur nevarējām dabūt ledu. Nebeidzami garās pēcpusdienās es slaucīju viņas sviedriem klāto se�jiņu, kas pievilināja mu�as. Arnozāns ieradās par vēlu. Ārstē�anas re�īmu mainīja tad, kad viņa jau bija neglāb�jama. Varbūt viņa murgoja, bie�i atkārtodama:

��� Tētes dēļ! Tētes dēļ!

Tu atceries, kādā balsī viņa kliedza:

��� Ak dievs! Es ta�u esmu tikai bērns�.

Pēc brī�a saņēmusies, viņa piebilda:

��� Nē, vēl es varu paciest.

Abats Arduēns deva viņai dzert svēto Lurdas ūdeni. Mūsu galvas noliecās pāri novārgu�ajam ķermenītim, musu rokas saskārās. Kad visam bija beigas, Tu mani uz�skatīji par nejūtīgu.

Vai gribi zināt, kas norisinājās manī? Tas ir dīvaini, ka Tu, dievticīga sieviete, nevarēji atkāpties no līķī�a. Visi lūdzās, lai Tu ēd, atkārtoja, ka Tev nepiecie�ami visi Tavi spēki. Bet Tevi vajadzēja ar varu aizvest no miru��ās meitiņas istabas. Tu visu laiku sēdēji pie Marijas gultas, taustīji viņas pierīti, aukstos vaidziņus. Tu piekļāvi lūpas pie vēl dzīvajiem matiem; reizēm Tu nometies

< ('[<>s, nevis lai lūgtu dievu, bet lai atbalstītu pieri pret

mazajām, sastingu�ajām rokām.

Abats Arduēns Tevi piecēla, stāstīja Tev par bērniem, kuriem mums jābūt līdzīgiem, lai iekļūtu dieva tā tēva val�stībā:

��� Viņa ir dzīva, viņa jūs redz un gaida.

Tu kratīji galvu, �ie vārdi neaizgāja līdz Tavām sma�dzenēm. Tava ticība Tev nekā nepalīdzēja. Tu domāji likai par �o mazo atdzisu�o ķermenīti, kas bija miesa no Tavas miesas un drīz tiks guldīts zemes klēpī un trūdēs; turpretī es, neticīgais, izjutu pret to, kas bija �eit atlicis no Marijas, visu, ko apzīmē ar vārdu �pī�ļi�. Nevarēju atvairīt �ķir�anās, prombūtnes sajūtu. Viņas vairs nebija �eit, tā vairs nebija viņa. �Jūs meklējat Mariju? Viņas vairs nav �eit��

Vēlāk Tu mani apsūdzēji, ka es ātri aizmirstot. Bet Tu nezini, kas manī pārtrūka, kad es viņu pēdējo reizi zārkā noskūpstīju. Bet tā vairs nebija viņa. Tu mani nicināji par to, ka es Tevi nepavadīju uz kapiem, kurp Tu gāji gandrīz katru dienu.

�������� Viņ� tur nesper savu kāju, � Tu sa�utusi runāji.

��� Un tomēr Marija bija vienīgā, kuru viņ� it kā mazliet mīlēja� Viņam nav sirds.

Marinete atgriezās uz bērēm, bet pēc trim dienām atkal aizbrauca. Sāpes Tevi padarīja aklu, Tu neredzēji bries�mas, kas no �īs puses draudēja. Tu pat juties it kā at�vieglota, kad Tava māsa aizbrauca. Pēc diviem mēne�iem mēs dabūjām zināt, ka viņa saderinājusies ar kādu lite�rātu, ar �urnālistu, ko bija sastapusi Biaricā. Bija par vēlu iejaukties. Tu biji nesamierināma � Tevi it kā uz�liesmoja ilgi apslēpts naids pret Marinēti. Tu nevēlējies iepazīties ar �o �subjektu�, kaut gan viņ� bija glu�i pa�rasts cilvēks, līdzīgs daudziem citiem. Viņa vienīgais no�ziegums bija tas, ka viņ� atņēma mūsu bērniem lielu mantojumu, kuru pats ari neieguva, jo Filipo māsasdēls saņēma pa�u lielāko daļu.

Bet Tu nekad nepārdomā; Tu neesi izjutusi ne ēnu no sirdsapziņas pārmetumiem. Nekad neesmu sastapis cil�vēku, kas būtu bijis tik pa�apzinīgi netaisns kā Tu. Die�zin kādus grēciņus Tu esi sūdzējusi pie bikts! Nav ne�viena bau�ļa, ko Tu savā mū�ā nebūtu pārkāpusi. Tu itin

viegli spēji savākt aplamus pierādījumus, lai ar tiem iz�nīcinātu kādu ienīstu cilvēku. Piemēram, par savas māsas vīru, kuru Tu nekad neesi redzējusi un par kuru nekā īsti. nezini, Tu teici:

��� Viņ� ir viltnieks, brun�u mednieks, un Marinete Biaricā kļuva viņa upuris�

Kad nabaga Marinete dzemdībās nomira (ak, es negribu spriest par Tevi tikpat cietsirdīgi kā Tu par mani attie�cībā uz Mariju!), Tu neizpaudi ne mazāko sāpju. Glu�i pretēji, Tu it kā triumfēji � notikumi ta�u pierādīja, ka Tev bijusi taisnība: tas nevarēja citādi beigties, viņa pati gāja postā. Tev nebija sev ko pārmest, Tu savu pienā�kumu biji izpildījusi. Nelaimīgā Marinete, protams, zināja, ka ģimene viņu pieņemtu ar atplestām rokām, ka viņu gaidīja, ka viņai vajadzēja tikai dot zīmi. Tu sevi pilnīgi varēji attaisnot, jo nebiji līdzzinātāja. Tev gan bija grūti nocietināties, bet �ir gadījumi, kad sirdij jāliek klusēt�.

Nē, es Tevi netiesā�u. Atzīstu, ka Tu biji laba pret Marinetes dēlu mazo Liku, kad vairs nebija Tavas mātes, kas līdz savai nāvei par viņu rūpējās. Tu zēnu ņēmi pie sevis brīvdienās un reizi ziemā devies viņu apmeklēt ko�led�ā Baijonnas apkaimē. Tu teici, ka pildot savu pienā�kumu, jo tēvs par dēlu nerūpējoties�

Nekad neesmu Tev stāstījis, kā iepazinos ar Lika tēvu, tas notika 1914. gada septembrī Bordo. Gribēju dabūt kādā bankā seifu, bet bēgļi no Parīzes visus bija aizņē�mu�i. Beidzot man Lionas kredītbankas direktors ziņoja, ka viens viņa klients dodoties atpakaļ uz Parīzi un var�būt būtu ar mieru atdot man savu seifu. Kad direktors minēja viņa vārdu, es sapratu, ka �is klients ir Lika tēvs. Nē, viņ� nebija tāds briesmonis, kādu Tu viņu iztēloji. Veltīgi mēģināju saskatīt �inī trīsdesmit astoņus gadus vecajā nonīku�ajā, drūmajā vīrietī to, kuru pirms �etr�padsmit gadiem biju redzējis Marinetes bērēs un ar kuru man toreiz bija veikalnieciska saruna. Tagad viņu tirdīja milzīgas bailes no iesauk�anas armijā. Viņ� runāja ar mani pilnīgi vaļsirdīgi. Viņ� bija nodibinājis kopdzīvi ar kādu sievieti un gribēja Likām aiztaupīt saskari ar to, tāpēc bija atstājis dēlu vecmāmiņai Fondodē�ai� Mana nabaga Iza, ja Tu un bērni būtu zināju�i, ko es todien tam cilvēkam piedāvāju! Tagad varu to Tev izstāstīt. Gri�

bēju, lai viņ� seifu patur uz sava vārda un man izdod pilnvaru. Es tur novietotu visus savus vērtspapīrus un naudu kopā ar dokumentu, kas apliecinātu, ka tas viss pieder Likām. Tik ilgi, kamēr es būtu dzīvs, Lika tēvs seifam nepieskartos. Bet pēc manas nāves viss nonāktu viņa rokās un jūs nekā pat nenojaustu�

Protams, es pilnīgi uzticētu savu likteni un mantu �im cilvēkam. Varat iedomāties, kā esmu jūs toreiz ienīdis! No tā nekas tomēr neiznāca. Viņ� nebija ar mieru, neuzdro��inājās. Viņ� runāja par savām goda jūtām.

Kā es biju varējis nonākt līdz tādam trakumam? Tanī laikā bērniem jau bija ap trīsdesmit gadu, viņi bija pre�cēju�ies, pilnīgi nostāju�ies Tavā pusē, katrā gadījumā vērsdamies pret mani. Jūs rīkojāties slepeni; es biju ienaidnieks. Dievs gan zina, ka Tu ar viņiem nemaz tik labi nesapralies, sevi�ķi ar Zenevjēvu. Tu viņai pārmeti, ka viņa Tevi atstāj vienmēr vienu, nekur Tev neprasa padomu, bet pret mani jūsu fronte bija vienota. Turklāt viss notika klusībā, izņemot sevi�ķi svinīgos brī�us, pie�mēram, niknas atklātas cīņas risinājās, kad mūsu bērni precējās. Es negribēju dot pūrā skaidru naudu, vēlējos pie�ķirt renti. Atsacījos darīt zināmu ieinteresētajām ģi�menēm savu mantas stāvokli. Turējos stingri un paliku uzvarētājs, jo naids man palīdzēja � naids un arī mīles�tība, mīlestība uz mazo Liku. Nākamie radi galu galā sa�mierinājās, jo ne�aubījās, ka mana apslēptā manta ir milzīga.

Mana klusē�ana jūs tomēr uztrauca. Jūs centāties kaut ko izzināt. Da�reiz Zcnevjēva mēģināja man pielavīties ar maigumu: nabaga tūļa � jau pa gabalu dzirdēju viņu tuvojamies ar savām smagajām tupelēm! Bie�i es viņai sacīju: �Pēc manas nāves jūs mani teiksiet un slavēsiet.� Darīju to tikai tādēļ, lai varētu papriecāties, redzot, kā viņas acīs iespīdas alkatība. Zcnevjēva Tev atkārtoja �os brīni�ķos vārdus. Visa ģimene iegrima saldā sapnī. Es pa to laiku meklēju iespēju, kā atstāt jums tikai to, ko nebūtu iespējams noslēpt. Domāju tikai par mazo Liku. Man pat ienāca prātā, ka varētu ieķīlāt zemes īpa�umus�

Un tomēr reiz es gandrīz uzķēros uz jūsu mak�ķeres, tas notika nākamajā gadā pēc Marijas nāves. Es saslimu. Da�as parādības atgādināja slimību, kura bija aiznesusi

kapā mūsu meitiņu. Man derdzas, ka mani kopj, es ne�cie�u ārstus un zāles. Tu nelikies mierā, kamēr iegūlos gultā un ataicināju Arnozānu.

Nevaru noliegt, ka Tu kopi mani pa�aizliedzīgi, pat uz�traucies par mani, un da�reiz, kad Tu man vaicāji, kā jūtos, man �ķita, ka sadzirdu Tavā balsī ba�as. Tu man taustīji pieri tāpat kā slimiem bērniem. Tu gribēji gulēt manā istabā. Ja es nakti biju nemierīgs, Tu piecēlies un devi man dzert. �Es viņai tomēr kaut ko nozīmēju. Kas to būtu domājis?�� es sevī brīnījos. �Varbūt viņa raizējas dēļ maniem ienākumiem? Nē, naudu pa�u par sevi viņa nemīl. Varbūt viņa baidās, ka ar manu nāvi bērnu stā�voklis var pasliktināties?� Tas likās ticamāk. Bet tas ta�u tā nebija.

Kad Arnozāns bija mani izmeklējis, Tu kāpnēs sarunā�jies ar viņu un satraukumā pacēli balsi, kā Tev nereti gadījās:

��� Ārsta kungs, stāstiet visiem, ka Marija nomira ar vēdertīfu. Mani abi nabaga brāļi nomira ar diloni, un tagad klīst baumas, ka arī Marija mirusi ar to pa�u kaiti. Ļaudis ir cietsirdīgi, neliek cilvēkiem mieru. Es drebu bailēs, ka tas nenāk par ļaunu Ibēram un 2enevjēvai. Ja mans vīrs būtu nopietni saslimis, tas vēl vairāk uzkurinātu tenkotājus. Da�as dienas es tie�ām baidījos par viņu; man neizgāja no prāta mani nelaimīgie bērni. Vīram ari pirms kāzām viena plau�a bija skarta. Tas jau ir uzzināts; ļaudis visu dabū zināt; mēlnesība viņiem sa�gādā tādu prieku! Pat ja viņ� nomirtu ar kadu infekcijas slimību, cilvēki tam neticētu tāpat kā Marijas nāves cē�lonim. Un maniem bērniem tāpēc būtu jācie�. Mani sa�niknoja vīra nevērība pret sevi. Viņ� atteicās likties gultā! It kā runa būtu tikai par viņu! Bet viņ� nekad nedomā par citiem, pat ne par saviem bērniem� Nē, nē, ārsta kungs, tāds cilvēks kā jūs nevar iedomāties, ka pasaulē ir tādi kā viņ�. Jūs esat līdzīgs abatam Arduēnam, jūs neticat ļaunumam.

Gultā gulēdams, es viens pats smējos, un, kad Tu ienāci, Tu man vaicāji, kāpēc es smejos. Es Tev atbildēju ar vārdiem, kādus mēs savā starpā bie�i lietojām: �Ne par ko.�

���� Par ko tu smejies? � Tāpat vien. � Par ko tu domā? � Ne par ko.

Ņemu atkal rokās �īs piezīmes pēc smagās lēkmes, kas mani gandrīz veselu mēnesi padarīja atkarīgu no jums. Tiklīdz slimība mani atbruņo, ģimenes loks savelkas ap manu gultu. Jūs esat klat, jūs mani vērojat.

Pagāju�ajā svētdienā bija atnācis Filijs pakavēt man , laiku. Bija karsti; atbildēju vienzilbīgi, bie�i zaudēju domu pavedienu, aizsnaudos� Cik ilgu laiku? Nezinu. Viņa balss skaņa mani uzmodināja. Redzēju viņu puskrēslā, viņ� spicēja ausis. Acis viņam spīdēja kā jaunam vilkam. Ap roku virspus pulksteņa viņam bija zelta ķēdīte. Pa pusatvērto kreklu vīdēja zēniskas krūtis. Iesnaudos no jauna. Mani pamodināja viņa zābaku �īkstē�ana; caur skropstām skatījos uz viņu. Viņ� ar roku taustīja manu �aketi tanī vietā, kur iek�kabatā atrodas naudas maks. Sirds man neganti dauzījās, ta�u piespiedu sevi nepakus�tēties. Vai viņ� nojauta? Viņ� atgriezās savā vietā.

Izlikos, ka patlaban atmostos; jautāju viņam, vai esmu ilgi gulējis.

��� Tikai da�as minūtes, vectēv.

Mani sagrāba �au�alas, kādas izjūt vientu|� sirmgal�vis, ko izseko jauneklis. Vai es neesmu jucis? Man liekas, ka �is cilvēks būtu spējīgs mani nogalināt. Ibērs kādu dienu atzina, ka Filijs ir spējīgs uz visu.

Redzi, Iza, cik es biju nelaimīgs. Kad Tu �o lasīsi, būs par vēlu just man līdzi. Bet man ir patīkami iedomāties, ka Tevī mazliet modīsies līdzjūtība. Es neticu ellei, par kuru Tu runāji, bet zinu, kas ir būt nolādētam zemes virsū, būt atstumtam cilvēkam, kur� vienmēr iet nepa�reizu ceļu, kur� neprot dzīvot � nevis �o vārdu ikdieni��ķajā, bet visdziļākajā izpratnē. Iza, es cie�u. Dienvidvēj� sakaitē gaisu. Man slāpst, bet man ir tikai remdens ūdens no vannas istabas. Man pieder miljoni, bet te nav veldzē�jo�a ūdens glāzes.

Ja es pacie�u mani �ausmino�o Filija klātbūtni, tad tas notiek varbūt tāpēc, ka viņ� man atgādina kādu citu zēnu, kur� tagad jau būtu pārsniedzis trīsdesmit ga�dus,� mazo Liku, Tavas māsas dēlu. Nekad neesmu pēlis Tavus tikumus; �is puisēns Tev deva iespēju tos paradīt. Tu viņu nemīlēji: viņam nebija neka no Fondodē�iem,

�im Marinetes dēlam, zēnam ar melnajām acīm, ar zemu uz pieres augo�iem matiem, kas deniņos veidoja .�koķetas cirtas�, kā teica Ibērs. Liks mācījās ne sevi�ķi sekmīgi tanī Bajonnas koled�ā, kur dzīvoja internātā. Tu teici, ka tas uz Tevi neattiecas. Tev pietika ar to, ka Tu uzņēmies gādību par viņu vasaras brīvlaikā.

Ne, grāmatas viņu neinteresēja. Sinī apvidū, kur nav medījumu, viņ� gandrīz katru dienu atrada medību tro�fejas. Katru gadu viņ� mums atnesa vienīgo zaķi, kur� bija mitinājies mūsu zālainajās pļavās, � kā �odien re�dzu Lika priecīgo seju, kad viņ� nāca pa garo vīnogulāju gatvi, sa�ņaugtajā dūrē aiz ausīm turēdams no�auto dzīv�nieku. Dzirdēju viņu aizejam jau rītausmā. Atvēru logu; viņa �irgtā balss man uzsauca miglā:

��� Eju izcelt izliktos naktsāķus.

Viņ� skatījās man acīs, izturēja manu skatienu � vi�ņam nebija bailes no manis: pat tada doma viņam nebija ienākusi prāta.

Ja pēc da�u dienu prombūtnes atgriezos bez ziņo�anas un saodu mājā cigāru smar�u, atradu salonu bez paklāja un pārējās pārtrauktu svinību zīmes (tiklīdz biju āra no mājām, Ibērs un Zenevjēva ielūdza draugus, kaut gan biju to stingri aizliedzis; Tu biji līdzzinātājā viņu nepaklau�sībā. �Vajag uzturēt labas attiecības�� Tu teici), tad vienmēr man pretī sūtīja Liku, lai mani atbruņotu. Viņam likās smieklīgas bailes, kādas iedvesu mājiniekiem, viņ� stāstīja:

���� Es iegāju salonā, kad viss ritēja pilnā gaitā, un uz�saucu: �Nāk tēvocisl Pa galveno ceļu!� Ja tu būtu redzē�jis, kā viņi visi metās kur kurais! Krustmāte Iza un Zenevjēva stiepa sviestmaizītes uz bufetes istabu. Kāds jan�dāliņ�!

Vienīgā būtne pasaulē, kurai es nebiju biedēklis, bija �is zēns. Da�reiz devos viņam līdzi uz upi, kur viņ� mak��ķerēja. Nemitīgi skrejo�ais un lēkājo�ais puisēns spēja stundām ilgi palikt nekustīgs; vērīgs viņ� sastinga krastā kā koks, un viņa roka kustējās lēni un klusi kā zars. Zenevjēvai bija taisnība, kad viņa sacīja, ka Liks nebū�ot �poētiski noskaņots�. Viņ� nekad nepapūlējās iznākt uz terases papriecāties par mēnesnīcu. Viņ� nesajūsminājās par dabu, tāpēc ka pats bija tās daļa, saplūdis ar dabu, viens no tās spēkiem, dzīvs avots starp citiem avotiem!

Pārdomāju, cik dramatisks ir bijis viņa īsais mū�s: māte mirusi, tēvu nedrīkstēja mūsu mājā pieminēt, bēr�nība aizritējusi internātā, pamestībā. Man būtu pieticis ar daudz mazāk, lai dvēsele man plūstu pāri ar rūgtumu un naidu. Bet no viņa strāvoja prieks. Visi viņu mīlēja. Cik tas man likās dīvaini � man, kuru visi ienīda! Viņu mī�lēja visi, pat es. Viņ� uzsmaidīja visiem un arī man, bet ne vairāk kā citiem.

Visvairāk mani pārsteidza tas, ka, jo lielāks viņ� auga, jo vairāk viņa atklājās tīri instinktīva skaidrība, ļaunuma nepazī�ana, vienaldzība pret vilinājumiem. Atzīstu, ka mūsu bērni bija labi. Ibērs bija paraugjauneklis, kā Tu teici. No �ī viedokļa nevaru noliegt, ka Tava audzinā�ana ir nesusi augļus. Kas būtu noticis ar Liku, ja viņ� butu paguvis nobriest par vīrieti? Vai par viņa tikumību ne�būtu jāraizējas? Viņa skaidrība nebija apzināti sasniegta, nē � tā bija kā pa oļiem plūsto�a strauta dzidrums. Tā mirdzēja viņā kā rasa zālē. Aizkavējos pie tās tāpēc, ka tā manī dziļi atbalsojās. Tavi augsti tikumīgie spriedelē�jumi, aizrādījumi, nicīgās grimases, sakniebtās lupas ne�varēja man iedvest īstu ļaunuma būtības izpratni, to man sniedza �is zēns. Es to atskārtu tikai daudz vēlāk. Ja katrs mirstīgais, kā Tu iedomājies, jau no dzim�anas nes iedzimtā grēka zīmogu, neviena cilvēka acs gan nebūtu varējusi tadu ieraudzīt pie Lika: viņ� bija nācis no ra�dītāja rokām bez trūkumiem, pilnīgs savā pievilcībā. To�ties es viņa priek�ā sajutu savu kroplumu.

Vai varu teikt, ka mīlēju viņu kā dēlu? Nē, jo viņā es mīlēju tie�i to, ar ko viņ� nemaz nebija man līdzīgs. Ļoti labi zinu, ko Ibērs un Zenevjēva saņēmu�i mantojumā no manis: skarbumu, laicīgu labumu vērtē�anu augstāk par visu pārējo dzīvē, nicīgu valdonību (Zenevjēva apietas ar savu vīru Alfrēdu tikpat neiecietīgi kā es ar citiem). Par Liku biju dro�s, ka neieraudzī�u viņā līdzību ar sevi.

Visu gadu es nedomāju par viņu. Ziemsvētkos un liel�dienās tēvs ņēma viņu pie sevis, bet lielajā brīvlaikāatveda pie mums. Mūs Liks atstāja oktobrī, reizē ar pārē�jiem gājputniem.

Vai viņ� bija dievbijīgs? Tu teici par viņu:

�� Pat uz tādu mazu me�onēnu kā Liks ir manāma svēto tēvu ietekme. Viņ� nekad neiztrūkst svētdienas

dievkalpojumā� Protams, lūg�anas viņ� noskaita ātri. Bet galu galā no katra prasa tikai to, ko viņ� var sniegt.

Liks nekad nerunāja ar mani par �iem jautājumiem, neizteica ne mazāko aizrādījumu. Viņa sarunām bija pil�nīgi konkrēts raksturs. Kādreiz, kad viņ� izvilka no ka�batas nazi, pludiņu un svilpīti putnu pievilinā�anai, viņa mazās, melnās lūg�anu krelles nokrita zālē, un viņ� �igli tās uzcēla. Varbūt svētdienas rītos viņ� likās mazliet rā�māks nekā citās dienās, ne tik bezrūpīgs un gaisīgs, it kā viņam būtu uzkrauta kāda sve�a nasta.

Starp visām saitēm, kas mani sēja pie Lika, bija viena, kas Tevi varbūt pārsteigs: vairākkārt �inīs svētdienās es jaunajā briedēnā, kas bija pārstājis spriņģot, saskatīju mazās, pirms vairak nekā divpadsmit gadiem nz mū�u aizmigu�ās meitenītes, mūsu Marijas brālēnu. Viņa gan bija pavisam citāda nekā �is zēns. Vai atceries: viņa ne�cieta, ka dara pāri kaut sīkākajam kukainītim, un viņai ļoti patika izklāt ar sūnām koka dobumu un ielikt tur svētās jaunavas statueti. Jā, un tomēr Marinētos dēla, tanī, kuru Tu dēvēji par mazu dzīvnieciņu, man atdzī�vojās Marija vai, pareizāk sakot, tas pats dzidrais avots, kas strāvoja mūsu meitiņā un pazuda reizē ar viņu zem zemes, no jauna uzburbuļoja man zem kājām.

Kad sākās kar�, Likām bija gandrīz piecpadsmit gadu. Ibērs bija mobilizēts palīgdienestā. Ārstu komisijas pār�baudes viņ� panesa ar filozofisku mieru, turpretī Tev tās sagādāja baijpilnas ba�as. Uz viņa �aurajām krūtīm, ku�ras gadiem ilgi bija Tavu rūpju iemesls, tagad balstījās Tava cerība. Vienmuļais darbs kancelejā un vēl �ādas tādas nepatik�anas iedvesa lbēram vēlē�anos brīvprātīgi iestāties armijā, un, kad viņ� bija izdarījis veltīgus gā�jienus �inī virziena, Tu sāki atklāti runāt par to, ko agrāk tik ļoti centies slēpt: �Ar viņa iedzimtību��

Mana nabaga Iza, nebaidies, ka es Tevi apsūdzē�u. Es Tevi nekad neesmu interesējis, Tu mani nekad neesi ievē�rojusi, turklāt tanī laikā mazāk nekā jebkad. Tu nenojauti manī mosto�os satraukumu, kad ziemā kar� turpinājās. Lika tēvs bija mobilizēts kadā ministrijā, un zēns bija pie mums ne tikai lielajā brīvlaikā, bet ari Jaungadā un liel�dienās. Kar� Liku sajūsmināja, Viņ� ilgojās, kaut tas nebeigtos, pirms viņ� bus sasniedzis astoņpadsmit gadus.

Zēns, kur� agrāk neņēma grāmatu rokās, tagad iItin ap�rija speciālus darbus, pētīja kartes. Viņ� metodiski attīs�tīja savu ķermeni. Se�padsmit gadu vecumā viņ� jau bija vīrietis � spēcigs vīrietis. Viņu neaizkustināja sarunas par ievainotiem un kritu�iem. No vis�ausmīgākajiem stās�tiem, kurus devu viņam lasīt par dzīvi ierakumos, viņ� izveidoja priek�statu par karu kā par briesmīgu un lie�lisku sportu, kuram nodoties vienmēr nebūs tiesības: va�jadzēja pasteigties. Ak, kā viņ� baidījās novēlot! Kabatā Likām jau bija atļauja no viņa stulbā tēva. Tuvojoties liktenīgajam 1918. gada janvārim, es trīcēdams sekoju vecā Klcmanso darbībai; es viņu uzraudzīju līdzīgi to cietumnieku vecākiem, kuri ilgojās Robespjēra kri�anas un cerēja, ka tā notiks pirms viņu dēlu tiesā�anas.

Kad apmācību un vingrinājumu laikā Liks bija no�metnē pie Su�as, Tu viņam sūtīji siltu veļu un saldumus, bet Tavi vārdi, Iza, manī modināja tieksmi Tevi iznīci�nāt. Tu teici:

��� Nabaga zēns, tas būtu ļoti bēdīgi, bez �aubām.,. Bet pēc viņa vismaz neviens neraudās�

Atzīstu, ka Tavos vārdos nebija nekā nosodāma.

Kādu dienu cs sapratu: nav cerību, ka kar� varētu beig�ties pirms Lika aizsūtī�anas uz priek�ējām līnijām. Kad bija pārrauta fronte pie �mendedamas, viņ� ieradās pie mums atvadīties, divas nedēļas ātrāk, nekā bija pare�dzēts. Jo ļaunāk! Man ir drosme atgādināt �eit kādas �ausmīgas atmiņas, kas mani vēl tagad da�reiz naktī at�modina un liek izmisumā iekliegties. Tanī dienā es devos uz savu kabinetu pēc ādas jostas, kuru seglinieks bija pa�gatavojis man pēc pienestā parauga. Uzkāpis uz soliņa, es mēģināju pievilkt tuvāk ģipsī veidoto Dēmostena galvu, kas atrodas uz mana grāmatu skapja, bet nebija iespē�jams, to pakustināt. Tā bija piepildīta ar luidoriem, ku�rus es tur kop� mobilizācijas krāju. Iegremdēju roku zeltā, kuram biju pieķēries vairāk par visu pasaulē, un piepil�dīju ar to ādas jostu. Kad kāpu nost no soliņa, �ī stin�dzino�ā, ar metālu pildītā �ūska apvijās man ap kaklu, spieda pakausi.

Kautrīgi pasniedzu jostu Likam. Sākumā viņ� nesa�prata, ko viņam piedāvāju.

��� Tēvoc, ko lai es ar to daru?

��� Tas tev var noderēt nometnēs vai arī ja krīti gūstā� un daudzos citos apstākļos ar to var visu.

�� Ai-ai! � viņ� smiedamies iesaucās. � Man jau pie�tiek ar saviem krāmiem� Kā tu varēji iedomāties, ka es apkrau�os ar visu �o naudu? Pie pirmā uzbrukuma tā man būtu jāatstāj krūmos�

��� Bet, mīļais zēn, kara sākumā visi ņēma līdzi zeltu, protams, kam tas bija.

��� Tāpēc, tēvoc, ka viņi nezināja, kas viņus gaida.

Viņ� stāvēja istabas vidū. Zelta jostu viņ� bija nometis

uz dīvāna. Sis spēcīgais zēns � cik trausls viņ� izskatī�jās savā pārāk lielajā uniformā! No atvērtās apkakles rēgojās viņa bērni�ķīgais kakls. Mati viņam bija noskūti, seja zaudējusi īpatnību. Viņ� bija sagatavots nāvei, �iz�pu�ķots�, līdzīgs citiem, neat�ķirams no pārējiem, jau anonīms, jau zudis. Brītiņu viņa skatiens pievērsās jostai, tad pacēlās uz mani � zobgalīgs, mazliet nicino�s. Viņ� tomēr noskūpstīja mani. Pavadīju viņu līdz ārdurvīm. Pagājis pāris soļu, viņ� atskatījās un man uzsauca: �Aiz�nesiet to uz Francijas banku!� Es nekā vairs neredzēju. Dzirdēju, ka Tu viņam smiedamās teici:

��� Tas ir par daudz prasīts no viņa!

Kad durvis bija aizvērtas, es paliku nekustīgi stāvot vestibilā. Tu sacīji:

��� Atzīsties: tu zināji, ka viņ� nepieņems tavu zeltu. Sis cēlais �ests tev nebija bīstams.

xAtcerējos, ka josla palikusi uz dīvāna. Kāds kalpotājs varētu to atrast, nekad neko nevar zināt. Steig�us uz�kāpu aug�stāvā, no jauna pārmetu jostu pār plecu, lai iztuk�otu tās saturu Dēmostena galvā.

Mani tikpat kā nesatrauca mātes nāve, kas sekoja pēc pāris dienām: viņa jau kop� gadiem nebija vairs pie pil�nas sapra�anas un nedzīvoja ar mums. Tikai tagad es katru dienu domāju par viņu, par savas bērnības un jau�nības māti; atmiņas par to, kāda viņa vēlāk bija pārvēr�tusies, man ir zudu�as. Es nepavisam necie�u kapsētas, ta�u da�reiz aizeju pie viņas kapa. Es vairs nenesu turp puķes, kop� esmu ievērojis, ka tās nozog. Nabagi nosper bagāto rozes, iedzīvojas uz miru�o rēķina. Vajadzētu likt ap kapu uztaisīt sētiņu, bet tagad viss ir tik dārgs. Likām nemaz nav kapa. Viņ� pazuda; viņ� ir �bez vēsts pazu�

du�ais�. Glabāju savā kabatas portfelī vienīgo pastkartīti, kuru viņ� paguva man atsūtīt: �Man iet labi, sūtījumu saņēmu. Visu miļu.� Viņ� rakstīja: visu mīļu. Saņēmu to�mēr �os vārdus no sava nabaga zēna.

XI

�onakt pamodos aiz elpas trūkuma. Man vajadzēja pie�celties; aizvilkos līdz krēslam un, negantam vējam gau�dojot, pārlasīju pēdējas lappuses. Jutos pārsteigts: kādas padibenes manī tās apgaismo!� Iekams no jauna ķēros pie rakstī�anas, es pasēdēju pie loga. Vēj� stājās. Nevie�nas pūsmas. Kalēza mierīgi dusēja zem zvaig�ņotas de�bess. Un pēk�ņi ap trim no rīta atkal spēji uzbrāzmoja vēji, debesis dārdēja, sāka krist smagas, ledainas lietus lāses. Tās bungoja pa jumta dakstiņiem tā, ka man uznāca bailes no krusas; likās, ka sirds man apstāsies pukstēt.

Vīnogulāji tikko beigu�i ziedēt; nākamā ra�a klāj lau�kus; tā ir kā jēriņi, kurus mednieks piesien pie koka un atstāj nakts tumsā, lai pievilinātu plēsīgos zvērus. Drau�dīgi padebe�i riņķo ap likteņa varā pamestajiem vīnogu�lājiem.

Bet kāda man daļa tagad par ra�u? Es vairs nekā pasaulē nevaru ievākt. Varētu tikai mēģināt iepazīt maz�liet labāk pats sevi. Klausies, Iza! Pēc manas nāves Tu atradīsi manos papīros kādu lapu, uz kuras esmu izpaudis savu pēdējo gribu. Tā izteikta tanīs mēne�os, kas sekoja Marijas nāvei, kad es slimoju un Tu raizējies bērnu dēļ. Tur Tu iepazīsies ar manu ticības apliecinājumu, kas skan apmēram �ādi: �Ja es mir�anas brīdī būtu ar mieru pieņemt garīdznieka svētību, tad tagad, būdams pie skaidra saprāta, protestēju jau iepriek� pret mana garīgā un miesīgā novājinājuma izmanto�anu, lai panāktu no manis to, ko mans saprāts noliedz.�

�obrīd, jāatzīstas, ir glu�i pretēji: kad es sevī vēroju tā kā kop� pāris mēne�iem, ar uzmanību, kas ir stiprāka nekā riebums pret sevi, kad jūtu, ka esmu pie visskaid�rākā saprāta, mani moko�i vilina Kristus mācība. Nevaru vairs noliegt, ka manī ir kaut kāda tieksme, kas varētu mani novest pie dieva. Ja es spētu pats sev patikt, tad varētu labāk cīnīties pret �o vilinājumu. Jā, es to uz�veiktu, uzskatītu vienkār�i par vājību. Bet, kad iedomājos,

kas es esmu par cilvēku, cik daudz manī ir cietsirdības* skarbuma, cik lieliski spēju iedvest naidu un radīt ap sevi tuksnesi, man kļūst baisi, un atliek vienīgi cerība� Vai Tu man ticēsi, Iza? Varbūt ne priek� jums, taisnī�gajiem, Tavs dievs ir nācis, ja viņ� vispār ir nācis zemes virsū, bet priek� mums, grēciniekiem. Tu mani neesi pa�zinusi, Tu nezināji, kas es esmu. Vai �īs lappuses, kuras Tu lasīsi, padarīs mani Tavās acīs mazāk �ausmīgu? Tu tomēr redzi, ka manī ir kāds apslēpts strāvojums, tas, kuru pamodināja Marija, ne ar ko citu kā tikai iekļau�joties manās rokās, un arī mazais Liks, kad viņ�, svēt�dienās atgriezies no dievkalpojuma, nosēdās uz sola pie mājas un lūkojās uz pļavu.

Tikai, lūdzu, nedomā, ka man būtu par sevi pārāk aug�stas domas. Es pazīstu savu sirdi, �o od�u ņudzekli; tās viņu apspie�, pārsātina ar indi, un tomēr viņa turpina pukstēt zem �o rāpuļu ņudzoņas. Nav iespējams atraisīt �o od�u ņudzekli; to vajadzētu pārgriezt ar nazi, pārcirst ar zobenu; �Esmu nācis jums nest nevis mieru, bet zo�benu.�

Varbūt rīt es nolieg�u to, ko �odien Tev uzticu, tāpat kā �im naktī noliedzu savu pēdējo gribu, kuru izpaudu pirms trīsdesmit gadiem. Es ienīdu ar piedodamu naidu visu, ko Tu sludināji, un joprojām nīstu tos, kas sevi tikai sauc par kristīgiem; bet vai tad nav tā, ka daudzi mazina cerību, izķēmo kādu seju, to Seju, to Vaigu? Tu teiksi, kādas man tiesības tiesāt, man � briesmonim? Bet, Iza, vai manā zemiskumā nav kaut kas tuvāks simbolam, kuru Tu pielūdz, nekā citu tikumā? Tas, ko es rakstu, Ta�vās acīs, bez �aubām, liksies neiedomājama dieva zaimo��ana. To vajadzētu man pierādīt. Kāpēc Tu ar mani ne�runā? Kāpēc Tu nekad neesi ar mani runājusi? Varbūt ir kāds vārds, ar kuru Tu varētu skart manu sirdi? Maiz �ķiet, ka vēl �onakt nebūtu par vēlu sākt no jauna mūsu dzīvi. Varbūt negaidīt savu pēdējo stundu, bet nodot Tev tagad �īs lapas? Ja es Tevi lūgtu Tava dieva vārdā izlasīt tās līdz galam? Ja es uzmanītu mirkli, kad Tu būsi bei�gusi lasīt? Ja es redzētu Tevi ienākam manā istabā un Tev plūstu asaras pār vaigiem? Ja Tu man atvērtu savas skavas? Ja es Tev lūgtu piedo�anu? Ja mēs kristu viens otra priek�ā ceļos?

Negaiss liekas pārgājis. Mirgo rītausmas zvaigznes. Man �ķita, ka sāk atkal līt; bet tās ir lāses, kas krit no pieliju�ajām lapām. Vai man trūktu elpas, ja mēģinātu atlikties gultā? Rakstīt tik un tā vairāk nevaru: da��reiz nolieku spalvu un atbalstu galvu pret cieto atzvel�tni �

Tāds kā dzīvniecisks �ņāciens, tad apdullino�s dārds vienā laikā ar zibens �autru, kas pār�āvās pār debesjumu. Saspringtajā klusumā, kas pēc tam iestājās, uz pakalniem sprāga bumbas, kuras meta vīnkopji, lai izkliedētu kru�sas mākoņus vai atraisītu tos lietū. No tum�ās pamales, kur Barzaka un Soterna dreb posta nojautā, uz�ļāca gaisā raķetes. Nepārtraukti dun Svētā Vinsenta baznīcas torņa zvans, kas atvaira krusu; tas bija kā cilvēks, kas dzied naktī, tāpēc ka viņam ir bail. Tad pēk�ņi uz dak�stiņiem kaut kas nograb, it kā kāds būtu metis sauju oļu� Krusa! Agrāk es būtu meties pie loga. Dzirdēju, kā noklaudzēja atgrūstie aizvirtņi. Tu uzsauci kādam cil�vēkam, kas steidzās pāri pagalmam:

��� Vai krusa ir stipra?

Tas atbildēja:

��� Paldies dievam, jaukta ar lietu, bet gā� pamatīgi.

Pa gaiteni kailām kājām skrēja kāds pārbijies bērns.

Kā parasti, aplēsu visu skaitļos: �Simttūksto� franku zaudēti�� Tomēr es nekustējos. Agrāk nekas mani ne�būtu varējis noturēt, es būtu izskrējis laukā � tā kādreiz mani atrada naktī vīnogulāju vidū, stāvēju rīta kurpēs, ar izdzisu�u sveci roka, un galvu man kapāja krusa. Dziļ� zemnieka instinkts mani bija dzinis uz priek�u, it kā es būtu gribējis mesties zemē un ar savu ķermeni aizsargāt apdraudētos vīnogulājus. Bet �ovakar nu esmu kļuvis sve�s tam, kas agrāk vārda visdziļākajā nozīmē bija mans īpa�ums. Beidzot esmu atraisīts. Es nezinu, kā, es nezinu, kas, Iza, mani ir atraisījis, bet saites ir pār�rautas: es virzos projām. Kāds spēks mani ved? Vai tas ir akls spēks? Vai mīlestība? Varbūt mīlestība�

XII

Parīzē, Breā ielā

Kā gan esmu iedomājies paņemt līdzi piezīmes? Ko lai tagad iesaku ar �o garo atzī�anās rakstu? Ar manu ģi�meni viss izbeigts. Tā, kurai es �eit atklājos līdz sirds dziļumiem, nedrīkst vairs man eksistēt. Kālab lai atsāku �o darbu? Es tanī atradu atvieglojumu, atbrīvo�anos. Cik dīvainā gaismā es atklajos savās pēdējās, krusas naktī rakstītajās rindās! Vai es nebiju tuvu ārprātam? Nē, nē, nerunā�u par ārprātu; to nedrīkst pat pieminēt. Ja �īs lappuses nonāktu manu bērnu rokās, viņi varētu �o vardu izlietot kā ieroci pret mani. Tagad nerakstu �īs lapas ne�vienam.-Tikko jutī�os sliktāk, piezīmes būs jāiznīcina� Es varētu tās atstāt vienīgi manam nepazīstamajam dē�lam, kuru gribu uzmeklēt �eit, Parīzē. Es neprātīgi vēlē�jos atklat viņa esamību Izai, kad rakstīju par savu mī�lestības romānu 1909. gadā; toreiz es gandrīz atzinos, ka mana draudzene bija stāvoklī, kad aizbrauca uz Pa�rīzi, lai tur paslēptos�

Uzskatīju sevi par augstsirdīgu, tāpēc ka pirms kara sūtīju mātei un bērnam se�tūksto� franku gadā. Nekad man neienāca prāta paaugstināt �o summu. Tā ir mana vaina, ka atrodu �eit divas nomāktas būtnes, kas ikdienas rūpēs kļuvu�as visai niecīgas. Tā kā māte un dēls dzīvo �ajā apvidū, esmu apmeties ģimenes pansionātā Breā ielā. Starp gultu un skapi man tikko pietiek vietas, lai atsēstos pie galdiņa, uz kura rakstu. Kāda �eit kņada! Manā laikā Monparnass bija kluss. Tagad liekas, it kā to apdzīvotu trakie, kas nekad neguļ. Pat mana jaukā ģimenīte nebija tik skaļa tanī naktī Kalēzas terasē, kad es redzēju pats savām acīm, dzirdēju pats savām au�sīm� Ak kādēļ atgriezties pie tā? Varbūt tomēr kaut uz īsu laiku man kļūtu vieglāk, ja varētu uzrakstīt moko�ās

atmiņas� Kādēļ lai iznīcinu �īs lapas? Manam dēlam, manam mantiniekam, ir tiesības mani pazīt. Ar �o atzī��anos es mazliet vērtī�u par labu atstumtību, kādā kop� dzim�anas esmu viņu pametis.

Diem�ēl man pietika satikties ar viņu divas reizes, lai saprastu, ka viņ� nav cilvēks, kuru kaut kas �inīs piezī�mēs varētu interesēt. Ko gan tanīs varētu uztvert �is aprobe�otais, sīkais bodes zellis, kas hipodromā spēlē totalizatorā?

Braukdams naktī no Bordo uz Parīzi, es iztēlojos pār�metumus, kādus viņ� man teiks, gatavoju aizstāvē�anos. Cik stipri mūs ietekmē romānu un teātra melodramatiskie �abloni! Es ne�aubījos, ka mans dēls būs pilns sarūgti�nājuma un dvēseles cēluma! Brī�am iedomājos, ka viņam piemitīs Lika skarbā di�ciltība, brī�am � Filija skais�tums. Paredzēju visu, tikai ne to, ka viņ� varētu līdzinā�ties man. Vai tie�ām pasaulē ir tēvi, kurus iepriecina, kad viņiem saka: �Jūsu dēls ir jums ļoti līdzīgs.�

Redzēju, cik dziļi es pats sevi ienīstu, kad manā priek�ā nostājās mans atspoguļojums. Likā es karsti mī�lēju dēlu, kas it nemaz nelīdzinājās man. Robērs no ma�nis at�ķīrās tikai ar to, ka bija izrādījies nespējīgs iz�turēt kaut vieglāko pārbaudījumu. Pēc atkārtotām ne�veiksmēm viņam bija jāatsakās izglīto�anos turpināt. Māte, kas sviedriem vaigā bija pūlējusies sagādāt viņam iespēju mācīties, ļoti cieta un nicināja dēlu. Viņa nevar atturēties, lai nepārtraukti neatgādinātu Robēram viņa ne�sekmību mācībās; viņ� tikai nodur galvu un uztraucas vienīgi par skolās veltīgi iz�ķiesto naudu. Sinī ziņā viņ� atkal pilnīgi ir mans dēls. Toties bagātība, kādu es vi�ņam sniedzu, pārspēj viņa no�ēlojamo iztēli. Sī bagātiba viņam nekā neizsaka; viņ� tai netic. Patiesību sakot, viņa mātei un viņam ir bailes.

��� Tas nav likumīgi � mūs var apcietināt�

Bālā, izplūdusī sieviete ar bezkrāsainiem matiem, �ī kādreiz mīlētās karikatūra, vēr� uz mani savu vēl ļoti skaisto acu skatienu.

�������� Ja es būtu jūs satikusi uz ielas, � viņa man sacīja,

��� es nebūtu jūs pazinusi�

Un es, vai es viņu būtu pazinis? Biju baidījies viņas dusmu un pārmetumu. Biju sagatavojies uz visu, tikai ne uz �o drūmo vienaldzību. Īgna, notrulināta no ikdieni�ķa astoņu stundu darba pie rakstāmma�īnas, viņa bīstas no

katra starpgadījuma. Viņa ir saglabājusi slimīgas bailes no tiesas, ar kuru viņai savā laikā bijusi darī�ana. Es viņiem pilnīgi izskaidroju savu nodomu: Robērs paņems uz savu vārdu seifu kādā kredītiestādē, es tur pārvedī�u savu bagātību. Viņ� izsniegs man pilnvaru seifa atvēr�a�nai un apsolīsies tam nepieskarties līdz manai nāvei. Bez �aubām, es pieprasītu parakstu no viņa ar paskaidro�jumu, kurā viņ� atzīst, ka viss, kas atrodas seifā, pieder man. Es ta�u nevaru sevi nodot pilnīgi �ā sve�inieka ro�kās. Māte un dēls ceļ iebildumus, ka manas mir�anas gadījumā �o papīru kāds var atrast. Sie idioti negrib pa�ļauties uz mani.

Mēģināju viņus pārliecināt, ka tādam advokātam kā Burrī, ar kuru man ir darījumi jau �etrdesmit gadus, var dro�i uzticēties. Pie viņa atrodas aploksne, uz kuras esmu uzrakstījis: �Sadedzināma manā mir�anas dienā�; esmu pārliecināts, ka tā arī tie�ām tiks sadedzināta ar visu saturu. Tur es ielik�u arī Robēra paskaidrojumu. Man nav ne mazāko �aubu, ka Burrī aploksni tie�ām sadedzinās, tāpēc ka tā satur dokumentus, kuru iznīcinā�ana ir viņa pa�a interesēs.

Bet Robērs un viņa māte baidās, ka pēc manas nāves Burrī nekā nesadedzinās un �anta�ēs viņus. Esmu pare�dzējis ari to: es nodo�u mātes un dēla rokās pierādīju�mus, ar kuriem viņi var Burrī aizsūtīt uz katorgu, ja viņ� iedomātos rīkoties aplam. Robēra parakstīto dokumentu Burrī sadedzinās viņu acu priek�ā, un tikai tad viņi at�dos iero�us, kurus tiem bū�u sniedzis. Ko viņi vēl grib?

Viņi abi nekā nesaprot, �ī idiote un �is muļķis, kuram es piedāvāju miljonus un kur� vis nekrīt pateicībā man pie kājām, kā biju paredzējis, bet taisni pretēji � strīdas, spriedelē� Un ja arī būtu zināms risks! Tas ir tā vērts. Bet nē, viņi negrib parakstīt papīru.

���� Jau ienākumu nodokļu pieteikuma dēļ vien būs stipri sare�ģīti � mums var rasties grūtības �

Ak, cik stipri gan es ienīstu tos pārējos, ja neaizcērtu �iem abiem durvis deguna priek�ā ciet! Viņiem ir bailes arī no tiem �pārējiem�.

��� Viņi atklās visu �ito lietu� viņi mūs iesūdzēs�

Robērs un viņa māte jau iedomāju�ies, ka mana ģi�mene brīdinājusi policiju un ka man seko. Viņi satiekas ar mani tikai vakara tumsā vai arī pilsētas nomalē. It

kā es ar savu veselību varētu naktis pavadīt nomodā, braukāt taksī�os! Neticu, ka maniem mājiniekiem ir kādas aizdomas: nav jau pirmā reize, kad ceļoju viens. Viņiem nav iemesla domāt, ka tonakt Kalēzā es būtu varējis nere�dzams piedalīties viņu kara apspriedē. Katrā ziņā vēl viņi nav mani izspiegoju�i. �oreiz nekas nekavēs mani sa�sniegt mērķi. No tās dienas, kad Pobērs būs piekritis ma�niem nodomiem, es varē�u mierīgi gulēt. Sis gļēvulis ne�darīs nekādas aplamības.

�ovakar, trīspadsmitajā jūlijā, zem klajas debess spēlē orķestris; Breā ielas galā pāri grie�as dejā. Ak, klusā, mierīgā Kalēza! Atceros pēdējo tur pavadīto nakti: par spīti ārsta aizliegumam, biju ieņēmis veronāla tableti un dziļi aizmidzis. Pēk�ņi uztrūkos, atmodos un paskatījos pulkstenī. Bija viens naktī. Pārsteigts izdzirdēju vairākas balsis: istabas logs bija palicis vaļa; ne pagalmā, ne sa�lonā neviena nebija. Iegāju vannas istabā, kurai logs ve�ras uz ziemeļiem, uz terasi. Pretēji paradumam uz tera�ses vēl uzturējās visa ģimene. Tik vēlā stundā viņi bija dro�i, ka neviens viņus nedzird: uz �o pusi iziet tikai vannas istabu un gaiteņu logi.

Nakts bija klusa un silta. Klusē�anas brī�os es dzir�dēju Izas straujo elpo�anu, kāds uzrāva sērkociņu. Vīk�snu melnās lapotnes stāvēja nekustīgi, ne vēja pūsmas. Neuzdro�inājos pieliekties; es jau no balss un smiekliem pazinu katru ienaidnieku. Tobrīd viņi nesarunājās. Kādai Izas vai �enevjēvas izteiktai domai sekoja ilga klusē�ana. Tad pēk�ņi uz kādu Ibēra teiktu vārdu Filijs iekaisa un visi sāka runāt reizē.

���� Vai tu, māt, esi pārliecināta, ka naudas skapis viņa kabinetā satur tikai nenozīmīgus dokumentus? Skopuļi vienmēr ir nesaprātīgi. Atceries zeltu, kuru viņ� gribēja atdot Likām . .. Kur viņ� to glabāja?

���� Nē, viņ� zin, ka es pazīstu skapja �ifru: Marija. Viņ� to atver, tikai lai apskatītu kādu apdro�inā�anas po�lisi vai nodokļu lapu.

��� Bet, māt, tā varētu dot norādījumus uz summām, kuras viņ� noslēpis.

��� Skapī atrodas tikai papīri, kas attiecas uz nekusta�miem īpa�umiem. Esmu par to pārliecinājusies.

�������� Un tas ir Joti zīmīgi, � vai jūs neesat ar mani vienis pratis? Skaidrs, ka viņam ir kaut kas aiz ādas.

Filijs �āvādamies noņurdēja:

�������� Kāds krokodils! Man gan ir bijusi laime � uzkrist uz tādu krokodilu.

�������� Un, ja jūs gribat dzirdēt manas domas, � teica 2enevjēva, � jūs nekā vairāk neatradīsiet arī Lionas seifā � Ko tu saki, �anīna?

�������� Māt, da�reiz varētu domāt, ka viņ� tevi mazliet mīl. Vai viņ� kādreiz jaunībā nebija laipns pret jums? Nē? Tad jūs neesat pratusi viņam pieiet. Jūs neesat bijusi pietiekami veikla. Vajadzētu mēģināt viņam pielabināties, iekarot viņa labvēlību. Esmu pārliecināta, ka es to būtu panākusi, ja Filijs nebūtu viņam tik nesimpātisks.

Ibērs īgni pārtrauca māsasmeitu:

�������� Bez �aubām, tava vīra bezkaunība būs mums dārgi maksājusi.. .

Dzirdēju Filija smieklus. Mazliet pieliecos. �ķiltavu liesmiņa uz bridi apgaismoja viņa saliktās rokas, apaļo zodu un biezās lupas.

�������� Blēņas! Jau pirms manis jūs visi bijāt viņam pre�tīgi.

���� Nē, agrāk viņ� mūs kaut cik ieredzēja �

�������� Atcerieties, ko ir stāstījusi vecmāmiņa, � Filijs turpināja. � Kā viņ� izturējās, kad zaudēja mazo mei�tiņu � Viņ� likās pilnīgi vienaldzīgs� Kapsētā viņ� nav spēris kāju �

�������� Fili, jūs ejat par tālu. Ja viņ� pasaulē kādu ir mī�lējis, tad tā ir Marija.

Bez �ī Izas iebilduma, izteikta vājā, drebo�ā balsī, es nebūtu spējis savaldīties. Atsēdos uz zema krēsla un, no�liecies uz priek�u, atspiedu galvu pret palodzi. Zenevjēva sacīja:

�������� Ja Marija būtu dzīva, nekas līdzīgs nebūtu noticis. Tēvs varētu tikai dot viņai zināmas priek�rocības �

�������� Nieki! Viņ� būtu sācis Mariju nīst tāpat kā pārējos. Viņ� ir briesmonis. Viņam nav cilvēcisku jūtu �

Iza atkal pretojās:

�������� Es jūs lūdzu, Filī, nerunājiet manā un manu bērnu klātbūtnē tādā veidā par manu vīru. Jums vajag viņu cienīt.

��� Viņu cienīt? Viņu cienīt?

Man izklausījās, it kā viņ� nopurpināja:

�������� Ja jūs domājat, ka man ir sevi�ķi patīkami iekļūt �ādā ģimenē�

Zenevjēva asi atcirta:

���� Neviens ar varu jūs �eit neievilka.

�������� Bet mani kārdināja ar cerībām� Nu tā, Zanīna jau raud! Ko tad es tik briesmīgu pateicu?

Viņ� gurdi norūca: �Apnicis tas viss!� Pārējie klusēja, tikai Zanīna �ņukstēja. Kāda balss, īsti neat�ķīru, kura balss, noteica:

��� Cik daudz zvaig�ņu!

Senvensena torņa pulkstenis nosita divi.

��� Bērni, tagad jāiet gulēt.

Ibērs cēla iebildumus, ka nevar izklīst, iekams nekas nav nolemts. Esot pēdējais laiks rīkoties. Filijs piekrita. Viņ� neticēja, ka es varētu vēl ilgi dzīvot. Pēc tam jau bū�ot par vēlu, es savu nodomu bū�ot īstenojis�

�������� Bet ko tad jūs, mani nabaga bērni, gaidāt no ma�nis? Esmu visu izmēģinājusi. Vairāk nekā nevaru darīt.

�������� Vari gan! � Ibērs nepiekrita. � Tu vēl daudz ko vari darīt�

Ko viņ�'�ukstēja? Nevarēju sadzirdēt to, kas mani vis�vairāk interesēja. No Izas balss izteiksmes sapratu, ka viņa bija uztraukta, aizskarta:

��� Nē, nē, tas man ļoti nepatīk.

�������� Tagad runa, māt, nav par to, kas tev patīk, bet ir jāglābj mūsu mantojums.

Sekoja atkal nesaprotama sa�ukstē�anās, kuru pār�trauca Iza:

��� Tas ir ļoti cietsirdīgi.

�������� Un tomēr, vecomāt, jūs ilgāk nevarat palikt viņa sabiedrotā. Tādā gadījumā viņ� mūs izslēdz no manto�juma ar jūsu atļauju. Jūsu klusē�ana to pierāda.

��� Zanīna, dārgā, kā tu iedro�inies�

Nabaga Iza, kas tik daudzas naktis bija pavadījusi pie �īs mazās brēkules gultiņas un bija viņu pieņēmusi savā istabā, tāpēc ka Zanīnas vecāki gribēja gulēt un neviena aukle vairs nevarēja izturēt� Zanīna runāja asi, tādā balsī, kuras vien būtu pieticis, lai mani sadusmotu. Viņa piemetināja:

�������� Man nenākas viegli jums to teikt, vecmāmiņ, bet tas ir mans pienākums.

Viņas pienākums! �inī vārdā viņa sauca savu juteklisko kaisli, savas bailes no tā, ka �is slaists, kura idiotiskie smiekli man skanēja ausīs, viņu pametīs.

Zenevjēva piekrita meitai: bez �aubām, vājums var pa�darīt par sabiedroto. Iza nopūtās:

���� Bērni, varbūt vislabākais būtu viņam rakstīt.

�������� Nē! Nekādā ziņā nevajag rakstīt! � pretojās Ibērs.

��� Vēstules vienmēr visu sabojā. Es ceru, māt, ka tu neesi viņam jau rakstījusi?

Iza atzinās, ka divas trīs reizes esot gan man rakstī�jusi.

��� Ta�u ne draudu vēstules vai apvainojumus?

Iza vilcinājās atzīties. Un es � es smējos� Jā, viņa bija rakstījusi man vēstules, kuras es rūpīgi glabāju: di�vās viņa mani smagi apvainoja, tre�ā jau bija gandrīz maiga � ar tām pietiktu, lai viņa tiesā noteikti zaudētu prasību pēc �ķir�anās, uz kuru stulbie bērni varētu viņu pierunāt. Visus viņus pārņēma nemiers: tā vienam kau�co�am sunim tūdaļ pievienojas viss bars.

�������� Vecomāt, jūs viņam neesat rakstījusi nevienu vēs�tuli, kura varētu būt mums bīstama?

�������� Nē, es domāju, ka ne� Kaut gan vienreiz Senvinsentas advokāts Burrī, kuru mans vīrs kaut kādā veidā ir dabūjis savā varā, man raudulīgi teica: �Kundze, tas bija pārsteidzīgi, ka jūs viņam rakstījāt�� Bet Burrī ir nelga un viltnieks.

��� Ko tu viņam rakstīji? Cerams, ne apvainojumus?

�������� Reizi gan diezgan asi viņam pārmetu; tas bija pēc Marijas nāves. Un otrreiz 1909. gada: runa bija par kādu viņa sakaru, kas bija nopietnāks nekā pārējie.

Tā kā Ibērs pukojās: �Tas ir ļoti nopietni, pat ārkār�tīgi nopietni�� � viņa cerēja dēlu nomierināt, pastās�tīdama, ka pēc tam viņa visu nokārtojusi, izpauzdama no��ēlo�anu un atzīdama savu vainu.

��� Ak, tas nu vainago visu �

��� Tagad viņam nav jābaidās no �ķir�anās prāvas�

�������� Bet kas galu galā pierāda, ka viņam ir tik ļauni nodomi?

�������� Vajag būt aklam, lai to nemanītu: viņa finansiālo darījumu necaurredzamā noslēpumainība, da�ādi mājieni, un �ie Burrī neviļus izmestie vārdi, kurus kāds dzirdējis: �Pēc vecā nāves �ie gan iepletīs acis ��

Tālāk viņi turpināja apsprie�anos tā, it kā vecās sie�vietes nebūtu klāt. Ievaidēdamās viņa piecēlās no sēdekļa. Viņa teica, ka darot nepareizi ar savu reimatismu tik vēlu naktī palikdama laukā. Bērni viņai pat neatbildēja. Dzir�dēju pavir�us �arlabvakar�, ko tie viņai vēlēja, pat ne�pārtraukdami sarunā�anos. Viņai tie bija jāapstaigā un pēc kārtas jānoskūpsta; bērni nelikās traucēties. Es aiz piesardzības atgriezos gultā. Kāpnēs atskanēja viņas smagie soļi. Viņa atnāca līdz manas istabas durvīm, dzirdēju viņas straujo elpu. Viņa nolika sveci uz grīdas un ienāca istabā, tuvojās manai gultai, pārliecās pār mani, bez �aubām, lai pārliecinātos, ka esmu aizmidzis. Cik ilgi viņa palika! Baidījos sevi nodot. Viņa elpoja īsiem vilcieniem. Beidzot viņa aizgāja. Kad viņa aizbul�tēja savas istabas durvis, es atgriezos vannas istabā, savā noklausī�anās postenī.

Bērni vēl bija uz terases. Tagad viņi runāja pusbalsī. Daudzus vārdus es skaidri nesadzirdēju.

��� Viņ� nebija no vecāsmātes aprindām, � teica Zanīna. � Filī, mans dārgais, tu klepo! Uzliec apmetni.

��� Galu galā viņ� mūs neieredz vairāk nekā māti. Kaut kas neiedomājams! Tas nav piedzīvots, pat grāmatās nav sastopams. Mēs nedrīkstam tiesāt mūsu māti, � Zenevjēva secināja, � tomēr es uzskatu, ka viņa pret tēvu ir pārāk iecietīga �

��� Pie velna! (Tā bija Filija balss.) Savu pūru viņa vienmēr atdabūs. Fondodē�a tētiņa Suecas akcijas� tās dro�i vien kolosāli cēlu�ās kop� 1884. gada�

���� Suecas akcijas! Tās ir pārdotas�

Pazinu Zenevjēvas vīra stostīgo, bailīgo balsi; nabaga Alfrēds līdz �im vēl nebija izrunājis ne vārda. Zenevjēva pārtrauca vīru asā, kliedzo�ā balsī, kādā parasti runā ar viņu:

��� Vai tu esi jucis? Suecas akcijas pārdotas?

Alfrēds pastāstīja, ka maijā viņ� iegājis pie sievasmātes

tanī brīdī, kad tā parakstījusi rīkojumu par pārdo�anu un teikusi: ��ķiet, tagad ir īstais brīdis tās pārdot, to kurss ir ļoti augsts; dro�i vien tas pazemināsies.�

��� Un tu mūs nebrīdināji? � kliedza Zenevjēva. � Tu esi gatavais idiots. Viņ� licis viņai pārdot Suecas akci�jas! Un tu mums to stāsti, it kā nekas nebūtu noticis�

��� Es ta�u domāju, ka māte jums visu izstāsta. Tā kā saskaņā ar laulības līgumu viņa�

���� Jā, bet visu peļņu no �ī darījuma viņ� būs iebāzis savā kabatā. Ko tu par to domā, Ibēr? Un Alfiēds mūs pat nebrīdināja! Es būtu nodzīvojusi visu mū�u ar �o cil�vēku �

Zanīna viņus pārtrauca, lūgdama runāt klusāk, lai ne�uzmodinātu viņas bērnu. Pāris minū�u es vairs nekā skaidri nesadzirdēju. Tad Ibēra balss atskanēja no jauna:

���� Es domāju par to, ko jūs nupat teicāt. Ar māti mēs no tās puses nevaram mēģināt. Vai vismaz vajag viņu uz to pamazām sagatavot�

���� Varbūt viņai tas būs vairāk pa prātam nekā �ķir��anās prāva. Tā kā �ķir�anās civiltiesā neatvairāmi noved pie baznīcas laulības �ķir�anas, te var ierunāties sirds�apziņa� Bez �aubām, Filija priek�likums sākumā liekas �okējo�s. Bet ko darīt! Mēs jau nebūsim tiesne�i Tie ne�būsim mēs, kas beigās izlems. Mūsu uzdevums ir tikai ierosināt �o jautājumu. Kaut kas tiks darīts tikai tad, ja kompetentas autoritātes to būs atzinu�as par nepiecie��amu.

��� Es vēlreiz atkārtoju, tas būtu tikpat kā liet caurā mucā ūdeni, � Olimpija apgalvoja.

Lai tā paceltu balsi, Ibēra sievai vajadzēja būt dziļi sa�utu�ai. Viņa teica, ka es esot nosvērts cilvēks ar ļoti veselīgu saprātu:

��� Es bie�i esmu ar viņu vienādās domās, � Olimpija piebilda, � un es varētu viņu aptīt ap pirkstu, ja jūs man vienmēr visu nesajauktu�

Es nesadzirdēju rupjību, ar kādu Filijs, bez �aubām, atbildēja, bet viņi visi smējās, kā arvien, kad Olimpija kaut ko teica. Uztvēru atsevi�ķas teikumu daļas:

��� Jau piecus gadus viņ� vairs tiesā neaizstāv, viņ� vairs nevar aizstāvēt.

��� Vai slimās sirds dēļ?

���� �obrīd jā. Bet, kad viņ� atstāja Tiesu pili, tad vēl nebija tik slims. Patiesībā viņam ir biju�i nepatīkami starpgadījumi ar amata biedriem. Esmu jau savācis aplie�cinājumus par scēnām�

Veltīgi pūlējos sadzirdēt turpinājumu. Filijs un Ibērs bija sabīdīju�i krēslus kopā. Skanēja tikai nesaprotami �uksti, tad Olimpijas izsauk�anās:

���� Nekad nē! Vienīgais cilvēks, ar kuru �eit varu pa�runāt par izlasītajām grāmatām, mainīties ar domām, un jūs gribat, lai es�

No Filija atbildes sapratu tikai vārdu �sajucis�. Viens no Ibēra znotiem, tas, kur� parasti nekad nerunā, aiz��ņaugtā balsī sacīja:

��� Es jūs lūdzu būt pieklājīgam pret manu sievas māti.

Filijs teica, ka esot tikai jokojis. Vai viņi abi neesot �inī

gadījumā upuri? Kad Ibēra znots drebo�ā balsī apgal�voja, ka neuzskatot sevi par upuri, jo esot apprecējies aiz mīlestības, viņi vienā balsī sauca: �Es arī! Es arī! Es arī!� Zenevjēva izsmējīgi sacīja savam vīram:

��� Ā! Tu arī! Tu lielies, ka esot mani apprecējis, nekā nezinādams par mana tēva bagātību? Bet atceries mūsu saderinā�anās vakaru, kad tu man ieteicies: �Nav sva�rīgi, ka viņ� negrib mums nekā stāstīt par savu bagā�tību, jo mēs zinām, ka tā ir milzīga!�

Visi sāka skaļi smieties; dzirdēju balsu kņadu. Ibērs atkal ierunājās un brīdi viens pats kaut ko stāstīja. Sa�dzirdēju tikai pēdējo teikumu:

���� Te runa ir par taisnīgumu un par valdo�o morāli. Mēs aizstāvam likumīgo mantojumu, ģimenes svētās tie�sības.

Dziļajā klusumā, kāds parasti iestājas pirms rītausmas, viņu vārdi man kļuva labāk sadzirdami.

���� Likt viņu izsekot? Viņam ir par daudz labi sakari ar policiju, man ir pierādījumi; viņu brīdinās�

Pēc mirkļa sekoja piebilde:

���� Visiem ir zināms viņa skarbums un mantrausība; nevar noliegt ka divās trīs prāvās viņa smalkjūtība bija ap�aubāma. Bet runājot par garīgo līdzsvaru un sa�prātu �

���� Katrā ziņā nevar noliegt, ka viņa jūtas pret mums ir necilvēciskas, briesmīgas, pretdabiskas�

���� Vai tu domā, mīļā Zanīna, � Alfrēds jautāja savai meitai, � ka ar to pietiek, lai uzstādītu tādu diagnozi?

Es sapratu, es biju sapratis. Manī valdīja dziļ� miers, kas dzima no pārliecības, ka viņi bija tie briesmoņi un es upuris. Mani iepriecināja tas, ka Izas nebija tur klāt. Viņa būtu vairāk vai mazāk tam visam pretojusies; viņas klātbūtnē bērni arī nebūtu uzdro�ināju�ies atklāt �os no�domus, kurus es tagad uzzināju. Mani tie nebaidīja. Na�baga tuk�pauri! It kā es būtu cilvēks, kuram var atņemt

tiesības vai kuru var ieslodzīt trako mājā! Iekams viņi pagūtu pakustināt kaut mazo pirkstiņu, es jau varētu no�vest Ibēru bezizejas stāvoklī. Viņ� nenojau�, ka ir pilnīgi manās rokās. Kas attiecas uz Filiju � pie manis gla�bājas viņam bīstami dokumenti� Alan nekad nebija ienā�kusi prātā doma, ka man vajadzētu tos izlietot. Es tos arī neizlieto�u: pietiks, ja es parādī�u zobus.

Pirmo reizi mū�ā izjutu apmierinājumu, ka esmu ma�zāk slikts nekā pārējie. Es nekāroju atriebības. Vai vis�maz es negribēju citas atriebības kā tikai atraut viņiem �o mantojumu, kura gaidās viņi aiz nepacietības izkalta un aiz uztraukuma svīda.

��� Zvaigzne krīt! � iesaucās Filijs. � Es nepaguvu kaut ko vēlēties.

��� Arvien ir par maz laika! � Zanīna teica.

Viņas vīrs atbildēja ar viņam vienmēr piemīto�o bēr�ni�ķīgo jautrību:

��� Kad tu kādu redzi, tad sauc: �Miljonus!�

��� Mu|ķis tu esi, Fili!

Visi piecēlās. Tika atbīdīti krēsli, �ņirkstēja grants. Dzirdēju ārdurvju bultu aiz�au�anu, Zanīnas apslāpētos smieklus gaitenī. Citas pēc citām aizvērās gu|amistabu durvis. Mans lēmums bija pieņemts. Jau divus mēne�us man nav bijusi neviena lēkme. Nekas mani nekavē doties uz Parīzi. Parasti es devos ceļā bez pieteik�anas. Tomēr es negribēju, ka �ī aizbrauk�ana atgādinātu bēg�anu. Līdz rītam apsvēru savus agrākos nodomus un kā tos visizdevīgāk īstenot.

XIII

Ap pusdienas laiku piecēlies, neizjutu ne mazāko no�gurumu. Pa telefonu izsaukts, pēc brokastīm ieradās Burrī. Mēs gandrīz stundu pastaigājāmies �urp un turp zem lie�pām. Iza, Zenevjēva un Zanīna no tālienes novēroja mūs; priecājos par viņu satraukumu. Cik �ēl, ka visi ģimenes vīrie�i bija pilsētā! Viņi mēdz teikt par veco, sīko advo�kātu: �Burrī ir tēvam ar miesu un dvēseli padevīgs.� No��ēlojamais Burrī! Viņ� ir vairāk atkarīgs no manis nekā vergs! Tur bija ko redzēt, kā �is nabaga velns cīnījās, lai

nenododu savam varbūtējam mantiniekam iero�us pret viņu�

��� No kā jūs baidāties? � es viņam teicu. � Puisis �o dokumentu jums atdos, tiklīdz būsiet sadedzinājis viņa parakstito apliecinājumu �

Atvadīdamies viņ� dziļi paklanījās dāmām, bet tās tikko atņēma viņa sveicienu. Tad viņ�, tusnīdams uzsēdās uz velosipēda un aizbrauca. Piegāju pie sievietēm un pa�ziņoju, ka vēl �ovakar do�os uz Parīzi. Kad Iza pretojās, sacīdama, ka tas esot neprāts manā stāvokli vienam do�ties ceļā, es atbildēju:

��� Man jākārto svarīgas darī�anas. Lai gan varbūt tā neizskatās, tomēr es gādāju par jums.

Viņas satraukti uzlūkoja mani. Mans ironizējo�ais tonis bija aizdomīgs. Zanīna paskatījās uz savu māti un iejau�cās sarunā:

��� Vecmāmiņa vai tēvocis Ibērs varētu jūs aizstāt, vec�tēv!

��� Tā ir laba ideja, mīļais bērns� Laba ideja! Bet, redzi, esmu pieradis pats visu padarīt. Turklāt tas gan ir ļauni, es to zinu, bet es nevienam neuzticos.

��� Pat ne saviem bērniem? O, vectēv!

Viņa mazliet smieklīgi pasvītroja vārdu �vectēvs�, pie�ņemdama �ķelmīgu sejas izteiksmi. Ai, viņas satracino�ā balss! Sī balss, kuru dzirdēju naktī jaucoties ar pārē�jām� Tad es sāku smieties ar tiem baisajiem smiekliem, kuri man izsauc klepu. Viņas sabijās. Nekad neaizmirsī�u nabaga Izas pārguru�o seju. Viņa laikam jau bija iz�turējusi uzbrukumus. Tikko es bū�u pagriezies, Zanīna at�sāks savu: �Vecmāmiņ, neļaujiet viņam aizbraukt��

Bet mana sieva vairs nebija spējīga cīnīties, viņa bija gaitas galā, noguruma uzveikta. Kādu dienu es dzirdēju, ka viņa teica Zenevjēvai:

��� Es gribētu atlikties, gulēt un neatmosties�

Viņa mani aizkustināja toreiz tā, kā agrāk mani bija aizkustinājusi mana nabaga māte. Bērni raidīja pret mani �o veco, nolietoto ieroci, kas vairs nebija spējīgi kalpot. Bez �aubām, viņi savā veidā māti mīlēja; viņi mudināja to iet pie ārsta, ieturēt diētu. Kad meita un mazmeita bija aizgāju�as, Iza pienāca pie manis.

��� Klausies, � viņa man steidzīgi teica, � man ir vajadzīga nauda.

�������� �odien ir desmitais. Es tev pirmajā iedevu naudu visam mēnesim.

������� Tā ir gan, bet man vajadzēja aizdot Zanīnai: viņiem iet ļoti grūti. Kalēzā es taupu; es tev atdo�u no augusta mēne�a�

Atbildēju, ka mani tas neinteresē un man nav jāuztur Filijs.

������� Esmu parādā miesniekam, pārtikas pre�u tirgo�tavā � Lūk, skaties!

Viņa izņēma no somiņas rēķinus. Man kļuva viņas �ēl. Piedāvājos parakstīt �eku, �tā es bū�u dro�s, ka nauda neaiziet citur�. Viņa tam piekrita. Paņēmu �eku gramatiņu; tad ieraudzīju, ka Zanīna un viņas māte no ro�u ale�jas mūs novēro.

������� Esmu pārliecināts, � es teicu, � ka viņas domā, ka tu ar mani runā par kādu citu lietu�

Iza nodrebēja. Viņa klusu vaicāja:

��� Par ko?

Sinī brīdī sajutu �ņaudzienu krūtīs. Ar abām rokām izdarīju Izai labi pazīstamo tvērienu pie sāpo�ās vietas. Viņa pieliecās tuvāk:

��� Vai tev sāp?

Brīdi atbalstījos uz viņas rokas. Sinī liepu gatvē mēs izskatījāmies kā precēts pāris, kur� pēc sirsnīgas vienības gadiem kopīgi tuvojas kapam. Es klusu �ukstēju:

��� Ir jau labāk.

Viņa laikam domāja, ka ir pienācis īstais mirklis runāt, varbūt vienīga izdevība. Bet viņai pietrūka spēka. Es pa�manīju, ka arī viņa ir aizelsusies. Lai cik slims es biju, tomēr turējos stingri. Viņa bija padevusies, ziedojusies: viņai vairs nebija palicis nekā sava.

Viņa meklēja vārdus, slepus lūkojās uz meitas un maz�meitas pusi, lai atgūtu drosmi. Viņas skatienā, kad tas man pievērsās, redzēju gurdumu, varbūt līdzjūtību, un viņa katrā ziņā mazliet kaunējās. Bērni pagāju�ajā naktī viņu dro�i vien bija aizvainoju�i.

��� Es uztraucos, ka tu brauc viens.

Atbildēju, ka nebūtu vērts mani vest �urp, ja ceļā ar mani notiktu kāda nelaime.

Viņa lūdza, lai es nerunāju par tādām �ausmām, bet es piemetināju:

�������� Iza, tie būtu lieki izdevumi. Kapsētas smilts visur ir vienāda.

��� Es tāpat domāju, � viņa nopūzdamās sacīja. � Lai viņi aprok mani, kur grib. Agrāk gan es ļoti vēlējos dusēt līdzās Marijai� Bet kas gan no viņas ir atlicis?

Vēl lieku reizi redzēju, ka Izai mazā Marija bija tikai pī�ļi, miroņa kauli. Neiedro�inājos iebilst, ka man visus �os gadus Marija ir dzīva, es jūtu viņas elpu un manā drūmajā, smacīgajā dzīvē tā bie�i uzstrāvo pār mani kā svaiga gaisa malks.

Zenevjēva un Zanīna veltīgi uzglūnēja Izai: viņa bija nogurusi. Varbūt viņa nu saprata, cik nenozīmīgs ir tas, par ko bija gadiem ilgi cīnījusies? Zenevjēva un Ibērs, kurus mudināja viņu pa�u bērni, kūdīja pret mani �o veco sievieti, Izu Fondodē�u, kas Banjēras naktīs bija jauna meitene, smar�ojo�a kā puķe.

Mēs bijām uzbruku�i viens otram turpat veselu pusgadsimteni. Un tagad nu �inī spiedīgajā pēcpusdienā mēs, abi pretinieki, izjutām saites, kuras, par spīti ilgajai cī�ņai, rada kopā nodzīvots mū�s un vecuma tuvums. It kā neieredzēdami viens otru, bijām nonāku�i vienā un tanī pa�ā dzīves gaitas punktā. Nebija vairāk nekā, tikai �ī piestātne, kurā mēs abi gaidījām nāvi. Vismaz tā bija man. Viņai vēl palika dievs; ticēt dievam viņai vēl vaja�dzēja. Viss, pie kā Iza bija turējusies tikpat stūrgalvīgi kā es, pēk�ņi viņai gaisa: izzuda visas iekāres, kuras bija stāvēju�as starp viņu un mū�īgo Būtni. Vai viņa tagad redzēja to, no kura gandrīz nekas viņu vairs ne�ķīra? Nē, viņai vēl bija paliku�i viņas bērnu godkārīgie nodomi un prasības. Izu nomāca bērnu tieksmju nasta. Viņai bija no jauna jākļūst cietsirdīgai. Bērnu raizes par naudu, par veselību, augstprātības un greizsirdības aprēķini � tas viss stāvēja viņas priek�ā kā skolēna uzdevumi, pār ku�riem skolotāja roka uzrakstījusi: pārstrādāt.

Atkal viņa paskatījās uz aleju, kur Zenevjēva un Za�nīna ar dārzniekā �ķērēm rokās izlikās apgrie�am ro�u krūmus. No sola, uz kura biju atsēdies, lai atņemtu elpu, es nolūkojos, kā attālinājās mana sieva, galvu noliekusi kā bērns, kuru gaida rājiens. Viņa soļoja tā, it kā ie�ana sagādātu viņai mokas. Man likās, ka dzirdu viņu vaidam: �Ak, manas nabaga kājas!� Divi veci laulātie draugi ne�kad viens otru tik ļoti neienīst, kā ir iedomāju�ies.

Viņa bija piegājusi pie bērniem, kas acīmredzot izteica viņai pārmetumus. Pēk�ņi redzēju, ka viņa atkal nāk pie

manis nosarkusi, strauji elpodama. Viņa nosēdās man bla�kus un nopūtās:

��� Sis negaisa laiks mani nogurdina; �ādās dienās nervi ir saspringti� Klausies, Luī, ir kāda lieta, kas mani uztrauc� Ko tu esi izdarījis ar mana pūni Suecas akcijām? Atceros, tu man devi parakstīt citus papīrus�

Minēju milzīgo peļņas summu, kādu viņai par labu biju ieguvis, pārdodams �īs akcijas pirms kri�anās. Izskaid�roju viņai, kā biju ieguldījis iegūto naudu obligācijās:

��� Tavs pūrs, Iza, ir nesis augļus. Pat par spīti franka kursa kri�anai, summa tevi pārsteigs. Tas viss noguldīts uz tava vārda Vestminsteres bankā, tavs pūrs un tā augļi� Bērniem tur nav jābā� savs deguns� Tu vari būt mierīga. Es esmu kungs par savu naudu un savas naudas augļiem, bet, kas nācis no tavas puses, tas pieder tev. Ej nomierināt tos nesavtīgos eņģeļus � redzi, ka viņi uz mums glūn!

Iza strauji satvēra manu roku.

��� Luī, kāpēc tu viņus tā nicini? Kāpēc tu nīsti savu ģimeni?

��� Tie esat jūs, kas mani ienīstat. Vai, pareizāk sakot, mani bērni mani ienīst. Tu� Tu mani neredzi, izņemot gadījumus, kad es tevi aizkaitinu vai modinu bailes�

��� Tu vari piemetināt: �Vai kad es tevi mocu,..� Vai tu domā, ka es agrāk neesmu cietusi?

��� Blēņas! Tu vienmēr redzēji tikai bērnus.

��� Man bija viņiem jāpieķeras. Kas man bez viņiem vēl atlika? � Iza pazemināja balsi. � Tu mani pameti un pievīli jau pirmajā gadā, tu gan pats zini.

��� Mīļā Iza, tu ta�u nemēģināsi man iestāstīt, ka mani jaunības grēciņi tevi sevi�ķi sarūgtināja� Varbūt tavs pa�lepnums tika aizskarts�

Viņa rūgti iesmējās:

��� Cik tu izskaties patiess! Kad es iedomājos, ka tu pat nemanīji�

Es cerībā notrīsēju. Tas ir tik dīvaini, jo runa bija par sen izdzisu�ām jūtām. Mani satrauca cerība, ka varbūt esmu mīlēts pirms �etrdesmit gadiem, man pa�am to ne�zinot � Bet nē, es nevarēju tam ticēt�

��� Nedzirdēju no tevis ne vārda, ne uzkliedziena. .* Tev pietika ar bērniem.

Viņa aizsedza seju ar plaukstām. Nekad nebiju ievērojis pietūku�ās vēnas un plankumus uz viņas rokām.

��� Mani bērni! No tā brī�a, kop� mēs sākām gulēt at�sevi�ķās istabās, es gadiem ilgi neviena no viņiem neat�stāju nakti pie sevis pat tad, kad viņi bija neveseli, jo es vienmēr gaidīju un cerēju, ka tu atnāksi.

Asaras ritēja pār viņas vecajām rokām. Tā bija Iza; es vienīgais tagad varēju saskatīt �inī smagnējā, gandrīz kroplajā sievietē baltā tērpto meiteni uz Liliju ielejas ceļa.

��� Ir apkaunojo�i un smieklīgi manos gados to atce�rēties� Jā, galvenais smieklīgi. Piedod man, Luīl

Nekā neatbildēdams, skatījos uz vīnogulājiem. Sinī brīdī manī iezagās �aubas. Vai tad ir iespējams vairāk nekā pusgadsimta laikā būtnē, ar kuru esam saistīju�ies uz mū�u, redzēt tikai vienu pusi? Vai ir iespējams, ka es aiz paraduma viņas vārdos un kustībās saskatu tikai to, kas baro un uztur manu naidu? Liktenīga ir tieksme vien�kār�ot pārējos; izvairī�anās saskatīt kaut kādu vilcienu, kas darītu vieglāku nastu, kas vērstu cilvēciskāku to kari�katūru, kuru man nepiecie�ams izveidot, lai attaisnotu savu naidu� Varbūt Iza uztvēra manu apjukumu? Pā�rāk ātri viņa centās to izmantot.

��� Tu ta�u nebrauksi �ovakar?

Man �ķita, ka viņas acīs saskatu spīdumu, kāds tanīs aizvien iedzalkstījās, kad viņa domāja, ka ir. mani �pie�veikusi�. Izlikos izbrīnījies; teicu, ka nav iemesla brau�cienu atlikt. Mājup devāmies kopā. Manas slimās sirds dēļ nekāpām pa stāvo skābar�u taku, bet gājām pa liepu gatvi, kas apņem mūsu māju. Biju samulsis un nedro�s. Ja nu es nebrauktu? Ja es iedotu Izai �o burtnīcu? Ja� Viņa atbalstījās ar roku uz mana pleca. Kop� cik ga�diem viņa nebija izdarījusi �ādu kustību? Gatve pieved pie mājas no ziemeļu puses. Iza teica:

��� Kazo nekad nesakārto dārza sēdekļus�

Izklaidīgi paskatījos apkārt. Tuk�ie krēsli vēl veidoja

�auru apli. Tie, kuri tanīs pagāju�ajā naktī bija sēdēju�i, bija izjutu�i vajadzību tuvināties, lai sarunātos klusā balsī. Zeme bija ar papē�iem izrakņāta. Visapkārt mētā�jās Filija smēķēto cigare�u gali. Pagāju�ajā naktī �eit bija apmeties ienaidnieks, lai noturētu apspriedi zem zvaig�ņotas debess. Viņi �eit, manā mājā, zem mana tēva stādītiem kokiem, bija runāju�i par manu gara spēju no�lieg�anu vai pat ieslodzī�anu. Reiz kādā vakarā, kad biju

ļoti pazemīgs, es salīdzināju savu sirdi ar od�u ņudzekli. Nē, nē: od�u ņudzeklis ir ārpus manis; tās bija izlīdu�as no manis un veidoja pagāju�ajā naktī �o riebīgo apli uz terases; zeme vēl glabāja viņu pēdas.

�Tu, Iza,� es domāju, �savu naudu atgūsi, esmu to pa�vairojis. Bet cita nekā nedabūsiet. Es pat atradī�u iespēju, lai viņi nemantotu �o mui�u. Es pārdo�u Kalēzu, pārdo�u zemi. Viss, kas nācis no manas ģimenes, piederēs �im nepazīstamajam dēlam, zēnam, ar kuru es jau rīt satik��os. Lai kāds viņ� ari būtu, jūs viņ� nepazīst; viņ� nav piedalījies jūsu sazvērestībās, ir uzaudzināts tālu projām no manis un nevar mani ienīst; ja arī viņ� mani ienīst, tad viņa naida iemesls ir kāda abstrakta būtne, neatka�rīgi no tā, kāds es esmu ��

Sadusmots atbrīvojos no Izas rokas un steig�us devos aug�ā pa kāpnēm, pilnīgi aizmirsdams savu veco, slimc) sirdi. Iza sauca:

��� Luī!

Es pat neatskatījos.

XIV

Tā kā nevarēju aizmigt, es apģērbos un izgāju uz ielas. Lai sasniegtu Monparnasa bulvāri, man bija jāizlau� ceļ� starp dejojo�ajiem pāriem. Agrāk pat tik krasi re�publikāņi, kāds es biju, izvairījās no 14. jūlija svētkiem. Nevienam nopietnam cilvēkam nebūtu ienācis prātā iejauk�ties ielas jautrībā. Turpretim mūsu dienās ne tikai klai�doņi dejo uz Breā ielas un laukumā. Vingri puikas kai�lām galvām; da�i vaļējos kreklos ar īsām piedurknēm � nekā piedauzīga. Dejotāju vidū ļoti maz ielas sievie�u. Viņi aptur taksometru, kas traucē griezties dejā, bet dara to laipni un jautri. Kāds jauneklis, kas mani nejau�i pa�grūda, iesaucās:

��� Ceļu cēlam sirmgalvim!

Es devos cauri divkār�ai starojo�u seju rindai.

��� Vai tev nenāk miegs, vectēv? � man uzsauca mel�nīgsnējs puisis ar zemu uz pieres noaugu�iem matiem.

Liks būtu iemācījies smiet kā tie tur un dejot uz ielām; un es, kas nekad neesmu pazinis atpūtu un izklaidē�a�nos, būtu to iemācījies no sava nelaimīgā zēna. Es būtu viņu apbēris ar dāvanām; naudas viņam nekad nebūtu trūcis� Tagad viņ� ir apbērts ar zemi� Tā �audījās manas domas, kamēr sēdēju kafejnīcas terasē; krūtīs jutu parasto �ņaudzēju, kaut arī visapkārt valdīja līksme.

Pēk�ņi pūlī, kas plūda pa ietvēm, es ieraudzīju pats sevi: tas bija Robērs ar kādu �aubīga izskata biedru. Man ir pretīgas Robēra lielās kājas, strupais augums, kāds ir man pa�am, un plecos ierautā galva. Viņā mans neglī�tums ir it kā pasvītrots. Man seja ir iegarena, viņam � zirdziska, kā kuprim. Arī balss viņam ir kā kuprim. Es pasaucu viņu. Viņ� atstāja biedru un bailīgi skatījās ap�kārt.

��� Seit ne, � viņ� man teica. � Atnāciet uz Kampaņpremjēras ielu, gaidī�u jūs uz ietves labajā pusē.

Es viņu pārliecināju, ka mēs nekur nevarētu būt labāk paslēpti kā �inī burzmā. Viņ� ļāvās pierunāties un, at�vadījies no drauga, atsēdās pie mana galda.

Rokā viņam bija sporta �urnāls. Lai aizpildītu klusē��anu, mēģināju runāt par zirgiem. Kādreiz agrāk vecais Fondodē�s bija mani apgaismojis �inī jautājumā. Es stās�tīju Robēram, ka mans sievastēvs, spēlēdams totalizatorā, izvēlējās zirgus, ņemdams vērā visda�ādākos apstākļus, ne tikai zirga attālākos priek�gājējus, bet pat skrejceļa zemi, kāda kuram labāk patīk� Robērs pārtrauca mani:

��� Es saņemu norādījumus pie Dermasa.

(Tas bija audumu veikals Ptī�ā ielā, kur Robērs pēc neveiksmēm mācībās bija iekārtojies darbā.)

Viņam galvenais bija vinnēt naudu. Zirgi viņu garlai�koja.

��� Mana kaislība, � viņ� teica, � ir velosipēds.

Viņa acis iemirdzējās.

��� Drīz jums būs auto, � es sacīju.

��� Jūs domājat?

Viņ� ar siekalām apslapināja īk�ķi, noplēsa zīdpapīra strēmeli un ietina tanī tabaku. No jauna iestājās klusums. Jautāju viņam, vai vispārējā krīze jūtama arī firmā, kurā viņ� strādā. Viņ� atbildēja, ka daļa personāla atlaista, bet ka viņam tas nedraudot. Nekad.viņa pārdomas nesnie�dzās pāri pa�a intere�u �aurajam lokam. Tātad par �adu trulu nejēgu birs zelta lietus! �Ja nu es ziedotu savus

miljonus labiem darbiem,� es domāju, �izdalītu bez kā�diem starpniekiem, tie�i? Nē, viņi panāktu, ka man ieceļ aizbildņus� Izdarīt to ar testamentu? Nav iespējams pārsniegt likumīgo daļu.� Ak, Lik, ja tu būtu dzīvs!� Taisnība gan, viņ� nepieņemtu nekā no manis� bet gan jau es atrastu iespēju padarīt viņu bagātu, viņam pa�am nezinot, ka tas nāk no manis� Piemēram, es varētu dot bagātīgu pūru sievietei, kuru viņ� būtu iemīlējis�

��� Sakiet, kungs�

Robērs ar sarkanu roku, ar ķeburainiem pirkstiem glau�dīja vaigu.

��� Esmu apsvēris �itā: ja advokāts, ja tas Burrī no�mirtu, iekams mēs būtu sadedzināju�i to papīru�

��� Tad dēls paliek viņa mantinieks. Ierocis, kuru jums atstā�u pret Burrī; vajadzības gadījumā derēs arī pret viņa dēlu.

Robērs jopojām glāstīja savu vaigu. Nemēģināju vai�rāk runāt. Mani pietiekami aizņēma asās sāpes, kas dūra krūtīs.

��� Sakiet, kungs� pieņemsim, ka notiek tā� Burrī sadedzina manu apliecinājumu; es viņam atdodu to, ko jūs būtu man iedevu�i, lai piespiestu viņu izpildīt solī�jumu. Bet kas varētu viņu kavēt pēc tam aiziet pie jūsu ģimenes un pateikt jūsu bērniem: �Es zinu, kur manta ir apslēpta. Es jums pārdo�u noslēpumu: par tā atklā�anu es prasu tadu un tādu summu, ja jums izdosies mantu iegūt�� Viņ� var pieprasīt, lai viņa vārds netiek mi�nēts� Viņ� nekā vairs nevar zaudēt; tad jūsu bērni var ievākt izziņas; atklās, ka esmu jūsu dēls un ka mēs abi ar māti esam pēc jūsu nāves mainīju�i dzīves veidu� Viens no diviem: vai nu mēs būsim uzdevu�i pareizo suminu ienākumu nodokļa uzlik�anai, vai arī būsim to noslēpu�i�

Viņ� runāja īsi un skaidri. Viņa saprāts modās no snauda. Lēnām domā�anas ma�īna bija sākusi darboties un tagad vairs neapstājās. Vienīgais, kas �im bodes zel�lim nekad netrūka, tā bija zemnieka instinktīvā piesar�dzība, neuzticība, bailes no riska, tieksme neko neatstāt nejau�ības varā. Bez �aubām, viņam daudz labāk patiktu dabūt simttūksto� franku skaidrā naudā uz rokas nekā noņemties ar' �īs milzīgās bagātības slēp�anu.

Nogaidīju brīdi, kad man sirdī atslāba sāpes, kad �ņaudziens atlaidās, un sacīju:

��� Jūsu vārdos ir daļa taisnības. Labi, es piekrītu. Jums nebūs jāparaksta nekāds papīrs. Es jums uzticos. Tur�klāt man ta�u katrā gadījumā būs viegli pierādīt, ka �ī nauda pieder man. Tas gan arī vairs nav svarīgi: pēc pusgada, vēlākais, pēc gada es bū�u miris.

Viņ� nemēģināja nekā iebilst; viņam neienāca prātā pat tie banalie vārdi, kurus kaut katrs būtu nomurminā�jis. Robērs nebija cietsirdīgāks kā citi jaunekļi viņa vecumā; glu�i vienkār�i � viņ� bija slikti audzināts.

��� Ta gan, � viņ� piekrita, � tā tas varētu iet.

Brīdi apsvēris �o domu, viņ� piebilda:

��� Laiku pa laikam man tomēr būs jāaiziet pie seifa, arī kamēr vēl esat dzīvs� lai bankā ievēro manu seju. Es ie�u pakaļ naudai, kad juins vajadzēs�

��� Man ir seifi arī ārzemēs. Ja jums tas labāk paliktu, ja jums tā liekas dro�āk?

��� Braukt prom no Parīzes? To nu gan nekad!

Teicu, ka viņ� varētu palikt Parīzē un braukt uz ār�zemēm tikai tad, kad tas būtu vajadzīgs. Viņ� jautāja, vai mans īpa�ums ir vērtspapīros jeb skaidrā naudā, un vēl piemetināja:

��� Es tomēr gribētu, lai jūs uzrakstāt man vēstulē, ka, būdami pie skaidra saprāta, novēlat man pēc brīvas gri�bas savu mantu� Gadījumā, ja �o zelta bedri atklāj un citi mani apvaino zādzībā � nekad nevar dro�i zināt. Tā man būs mierīgāks prāts.

Viņ� atkal apklusa, tad nopirka zemesriekstus un sāka tos rīt, it kā būtu badā. Pēk�ņi viņ� sacīja:

��� Ko gan viņi ir jums nodarīju�i?

��� Pieņemiet to, kas jums tiek piedāvāts, � es asi at�bildēju, � un neprasiet vairāk.

Viņa uzblīdu�ie vaigi mazliet piesarka. Sejā pavīdēja izaicino�s smaids, ar kādu viņ� dro�i vien atbildēja uz sava darba devēja rājieniem; atklājās viņa veselie, spē�cīgie zobi � vienīgais, kas bija patīkams �ajā pliekanajā sejā. \

Viņ� lobīja riekstus un klusēja. Viņ� neizskatījās ap��ilbināts. Acīmredzot viņ� vēl prātoja. Biju sastapis vie�nīgo cilvēku, kas �inī bagātīgajā likteņa balvā spēja sa�skatīt tikai nelielo risku. Es gribēju viņu par katru cenu ap�ilbināt:

�������� Vai jums ir kāda draudzene? � es viņam vaicāju.

��� Tagad jūs varēsiet apprecēties un dzīvot kā bagātnieki.

Tā kā viņ� tikai paraustīja plecus un pakratīja sku�mīgi galvu, es neatlaidīgi turpināju:

�������� Galvenais ir tas, ka jūs varēsiet precēt, ko gribēsiet. Ja jūs pazīstat kādu sievieti, kas jums liekas nepie�ejama �

Viņ� atdzīvojās, un pirmo reizi redzēju viņa acīs jau�nības dzirksti:

��� Es varētu precēt Bri�ēra jaunkundzi!

��� Kas ir �ī Bri�ēra jaunkundze?

�������� Es jau tikai jokoju; viņa strādā pie Dermasa kā vecākā pārdevējā. Lieliska sieviete! Viņa man pat virsū neskatās; viņa pat nezina, ka esmu pasaulē�

Kad es viņam apgalvoju, ka ar divdesmito daļu no viņa bagātības viņ� varētu apprecēt kaut kuru �vecāko pārde�vēju� Parīzē, Robērs tikai atkārtoja:

��� Bri�ēra jaunkundze!�

Tad, paraustījis plecus, sērīgi sacīja:

��� Nē! Kur nu es�

Man atkal iesāpējās sirds. Pamāju viesmīlim. Tad Ro�bērs izturējās apbrīnojami:

��� Nē, kungs, atļaujiet: to es varu jums izmaksāt.

Apmierināts iebāzu naudu atpakaļ kabatā. Mēs piecēlā�mies. Mūziķi lika nost instrumentus. Elektrisko spuld�u vītnes bija izdzēstas. Robēram vairs nebija jābaidās, ka viņu kāds varētu redzēt kopā ar mani.

��� Es jūs pavadī�u, � viņ� sacīja.

Slimās sirds dēļ lūdzu viņu iet lēnām. Brīnījos, ka viņ� nekā nedarīja, lai pasteidzinātu mūsu nodomu realizē��anu. Es teicu, ka viņ� zaudētu veselu bagātību, ja es �onakt nomirtu. Viņ� vienaldzīgi sa�ķobīja lupas. Visumā es biju iztraucējis �ā pui�a dzīves ramo plūdumu. Viņ� bija gandrīz manā augumā. Vai viņam jebkad varētu būt kundzisks izskats? Viņ� bija tik no�ēlojams � mans dēls, mans mantinieks! Mēģināju mūsu sarunu padarīt sirsnīgāku. Apgalvoju viņam, ka arvien esmu jutis pa��pārmetumus par to, ka pametu viņu un māti. Viņ� likās pārsteigts; viņam �ķita ļoti jauki, ka regulāri biju sūtījis pabalstu.

��� Daudzi būtu darīju�i vēl mazāk.

Un viņ� vēl piemetināja briesmīgus vārdus:

��� Ņemot vērā, ka jūs nebijāt pirmais�

Acīmredzot viņ� sprieda par savu māti bez mazākās

Iecietības. Kad bijām nonāku�i pie durvīm, viņ� pēk�ņi man teica:

��� Man ienāca prātā� iestā�os tādā darbā, lai man būtu jāapmeklē bir�a� tā radīsies izskaidrojums ma�nai bagātībai.

��� Sargieties no tā, � es viņu brīdināju. � Jūs visu pazaudēsiet.

Viņ� noraizējies nodūra galvu.

��� Tas būtu ienākumu nodokļa dēļ; ja inspektors sāktu izmeklēt�

��� Bet viss ta�u ir skaidrā naudā, anonīma bagātība, novietota seifos, kurus nevienam cilvēkam pasaulē, izņe�mot jums, nebūs tiesību atvērt.

��� Jā, protams, un tomēr�

Nomocījies aizcirtu durvis viņam deguna priek�ā.

XV

Ķalēzā

Pa logu, pret kura rūti �obrīd dauzās mu�a, es raugos uz snaudo�ajiem vīnogulāju kalniem. Vēj� vaidēdams dzenā smagus mākoņus; to ēna slīd pāri klajumam. Sis nāves klusums pau� gaidas uz pirmo pērkonu. �Vīnko�kiem bail �� teica reiz Marija skumjā vasaras dienā, kas bija līdzīga �ai, apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Esmu atkal atvēris �o burtnīcu. Tas ir mans rokraksts. Vēroju atsevi�ķus burtus, mazā pirksta naga pēdas uz rindām. Sis stāstījums man jāturpina līdz galam. Tagad es zinu, kam tas jāveltī. Sī atzī�anās ir vajadzīga; tikai būtu jāsvītro daudzas lapas, kuras izlasīt sniegtos pari viņu spēkiem. Pat es nevaru tās pārlasīt vienā paņē�mienā. Ik brīdi es atraujos un paslēpju seju plaukstās. Lūk, cilvēks, lūk, cilvēks starp cilvēkiem, tas esmu es. Varbūt es jums derdzos, tomēr tāds es esmu.

Naktī no 13. uz 14. jūliju, kad biju atstājis Robēru, man tikko pietika spēka izģērbties un nolikties gultā. Mani slāpēja milzīgs smagums; ta�u, par spīti moko�ajam elpas trūkumam, es nenomiru. Logs bija atvērts; ja es būtu at�radies piektajā stāvā� no pirmā es varbūt nenosistos �� vienīgi tas mani atturēja. Es tikko spēju izstiept roku, lai paņemtu zāles, kuras man parasti remdina sāpes.

Rītausmā beidzot izdzirdēja manu zvanu. Kāds vietējais ārsts izdarīja man ie�ļircinājumu; es atguvu elpu. Viņ� man piekodināja palikt pilnīgā mierā. Pārmērīgas sāpes padara mūs padevīgākus neka mazus bērnus; es neuzdro��inājos kustēties. Mani nenomāca viesnīcas neglītā, smir�dīgā istaba un pretīgās mēbeles, nedz 14. jūlija svinību troksnis, tāpēc ka es vairs neizjutu sāpes: vairāk nekā es nevēlējos. Vienu vakaru Robērs atnāca pie manis, bet pēc tam vairs nerādījās. Turpretī viņa māte katru dienu, tik�līdz beidzās darbs kantorī, pavadīja pie manis pāris stundu. Viņa sniedza man da�ādus sīkus pakalpojumus un atnesa pastu �uz pieprasījumu� (nevienas vēstules nebija no manas ģimenes locekļiem).

Es nesūdzējos, biju padevīgs un dzēru visu, kas man bija parakstīts. Kad ieminējos par mūsu nodomiem, viņa novērsa sarunu uz kaut ko citu.

��� Tas nav steidzami, � viņa vienmēr sacīja.

Es nopūtos:

��� Te ir pierādījums, ka tomēr ir steidzami�

Un es rādīju uz savām krūtīm.

��� Mana māte nodzīvoja astoņdesmit gadus, un viņai bija smagākas lēkmes nekā jums.

Kādu rītu jutos tik labi, kā jau sen nebiju juties. Man ļoti gribējās ēst, bet tas, ko pasniedza �ajā ģimenes pan�sionātā, nebija baudāms. Manī modās vēlē�anās paēst brokastis kādā mazā restorānā Seri�ermēna bulvārī, kura virtuvi es cienīju. Tur rēķini mani pārsteidza un sadus�moja mazāk nekā citās ēdnīcās, kurās mēdzu iegriezties, alla� izjuzdams bailes, ka iz�ķiedī�u pārāk daudz naudas.

Ar taksi aizbraucu līdz Renna ielas stūrim. Paspēru pā�ris soļu, lai izmēģinātu spēkus. Gāja labi. Bija tikko divpadsmit; nolēmu iet vispirms izdzert glāzi minerāl�ūdens kafejnīcā �Dē Mago�. Atsēdos zālē uz dīvāniņa un izklaidīgi raudzījos uz bulvāri.

Sirdī man pēk�ņi kā ar nazi iedūra: terasē, �ķirtus no manis tikai ar stiklu, redzu �aurus plecus, kailu galv�vidu, iesirmus matus pakausī, atļuku�as ausis� Tas bija Ibērsl Ar īsredzīgajām acīm lasīdams laikrakstu, viņ� ar degunu gandrīz pieskārās lapai. Viņ� noteikti nebija mani redzējis ienākam. Manas slimās sirds puksti aprima. Mani pārņēma neprātīgs prieks: es viņu novēroju, bet viņ� nezināja, ka esmu �eit.

Nekad nebiju varējis iedomāties, ka sastap�u Jbēru ci�tur, ne tikai Lielo bulvāru kafejnīcas terasē. Ko viņ� darīja �inī apvidū? Noteikti viņ� nav nācis bez zināma nolūka. Man atlika tikai nogaidīt; samaksāju par minerāl�ūdeni, lai varētu aiziet, kad tas būs nepiecie�ami.

Acīmredzot Ibērs kādu gaidīja, jo bie�i skatījas pulk�stenī. Man likās, ka esmu uzminējis, kas ieslīdēs starp galdiņiem pie viņa; jutos gandrīz vīlies, kad redzēju iz�kāpjam no taksometra Zenevjēvas vīru. Alfrēdam cepure bija uzbīdīta uz vienas auss. Būdams bez sievas, �is ma�zais �etrdesmit gadus vecais resnītis sasparojās. Viņ� bija ģērbies pārāk gai�ā uzvalkā, kājās ļoti spilgtas dzelte�nas kurpes. Viņa zemnieciskā elegance bija asā pretstatā ar Ibēra atturīgo uzvalku, jo, kā mēdza teikt Iza, Ibērs �ģērbjas kā īsts Fondodē�s�.

Alfrēds noņēma cepuri un noslaucīja nosvīdu�o pieri. Vienā rāvienā viņ� iztuk�oja atnesto glāzi. Viņa svainis jau bija piecēlies un skatījās pulkstenī. Sagatavojos vi�ņiem sekot. Bez �aubām, viņi iekāps taksometrā. Es mē�ģinā�u darīt tāpat un sekot viņiem: grūts uzdevums� Galu galā bija jau diezgan daudz atklāt viņu klātbūtni �eit. Nogaidīju, kamēr viņi nokļuva ietves malā. Viņi ne�māja �oferim, bet gāja pāri laukumam. Sarunādamies viņi devās uz Sen�ermendeprē. Kāds pārsteigums un prieksl Viņi iegāja baznīcā. Policists, kas redz zagli ielienam la�matās, nevar sajust patīkamāku saviļņojumu nekā es tanī brīdī, un tas mani pat mazliet smacēja. Mirkli nogaidīju; viņi ta�u varēja atgriezties, un, kaut arī mans dēls ir īsredzīgs, toties znots ir acīgs. Uzveicis nepacietību, pāris minū�u uzkavējos ārā un tad savukārt iegāju baz�nīcā.

Bija mazliet pāri divpadsmitiem. Uzmanīgi devos uz priek�u gandrīz tuk�ajā telpā. Ātri pārliecinājos, ka to, kurus meklēju, tur nav. Mirkli man ie�āvās prātā, ka viņi pamanīju�i mani un baznīcā iegāju�i tikai tādēļ, lai sa�jauktu pēdas, un pa sānu durvīm izgāju�i. Griezos atpa�kaļ un devos uz labo spārnu, slēpdamies aiz milzīgajām kolonnām. Un pēk�ņi es viņus ieraudzīju vistum�ākajā ni�ā. Viņi sēdēja uz krēsliem, ielenku�i kādu tre�o per�sonu, kurai bija pazemīgi izliekts kupris un kuras klāt�būtne mani nepārsteidza. Viņu es vēl nesen gaidīju iela�vījāmies pie mana likumīgā dēla galda, �o no�ēlojamo tārpu Robēru.

Biju jau nojautis �o nodevību, bet aiz noguruma un kūt�rības nepadomāju par to noteiktāk. Kop� mūsu pirmās tik�anās man bija licies, ka �im gļēvajam radījumam trūkst kaut mazākā gribas spēka un ka viņa māte, mocī�damās ar atmiņām par kādreizējo saskar�anos ar tiesu, pierunās dēlu sazināties ar manu ģimeni un pārdot savu noslēpumu par iespējami augstāko cenu. Skatījos uz �ā nelgas pakausi: Robērs bija stingri iespiests starp abiem cienījamiem lielbur�uā, no kuriem viens, Alfrēds, bija tā sauktais �lāga zēns� (protams, ļoti savtīgs, tālāk par savu degungalu viņ� neredzēja, bet tas viņam nāca par labu), otram, manam dārgajam dēliņam Ibēram, bija asi ilkņi, no manis iedzimtā valdonīgā izturē�anās, un pret to Robērs būs pilnīgi bezpalīdzīgs. Es viņus novēroju, paslēpies aiz kolonnas, tāpat kā vēro zirnekli, kur� ievi�lina mu�u, kad jau iepriek� esi nolēmis iznīcināt kā vienu, tā otru. Robēra galva slīga arvien zemāk un ze�māk; viņ� dro�i vien bija iesācis tā: �Uz pusēm�� Viņ� bija iedomājies, ka ir stiprākais. Bet, jau atklādams abiem, kas viņ� ir, �is aprobe�otais stulbiķis bija nodevis sevi abu pretinieku rokās, un viņam atlika tikai pado�ties. Es, �īs cīņas liecinieks, zināju, ka tā ir veltīga; ju�tos kā dievs, kas savā varenajā plaukstā spēj salauzt �os trauslos kukaiņus, samīt ar papēdi �īs saviju�ās odzes� Es smējos.

Nebija pagāju�as ne desmit minūtes, kad Robērs vairs pat neiepīkstējās. Toties Ibērs runāja nepārtraukti; bez �aubām, viņ� izteica rīkojumus, un Robērs ar padevīgiem galvas mājieniem tos uzklausīja; redzēju, ka viņa pleci liecās arvien zemāk un mugura vēl vairāk saguma. Al�frēds, atgāzies pītā sēdeklī kā atzveltnī, pārlicis labo kāju pāri kreisajam celim, galvu atgāzis �ūpojās, un es re�dzēju a�gārniski viņa indīgi starojo�o, tuklo, bārdas ieskauto seju.

Beidzot viņi piecēlās. Slēpdamies sekoju viņiem. Viņi soļoja nesteigdamies, Robērs vidū, galvu nokāris, it kā viņ� būtu iekalts va�ās. Aiz muguras viņa lielās, sarkanās rokas ņurcīja netīro un nopluku�o pelēko cepuri. Biju do�mājis, ka mani nekas vairs nevar pārsteigt. Maldījos: ka�mēr Alfrēds un Robērs devās uz durvīm, Ibērs iegremdēja roku svētītajā ūdenī un, pagriezies pret altāri, pārmeta krusta zīmi.

Man vairs nekur nebija jāsteidzas, es mierīgi varēju palikt. Kālab viņiem sekot? Es zināju, ka jau �ovakar vai, vēlākais, rīt Robērs mani mudinās beidzot īstenot manus nodomus. Kā es viņu saņem�u? Man bija laika diezgan to pārdomāt. Sāku izjust nogurumu. Es atsēdos. Patlaban manu prātu bija pārņēmis nikns sa�utums par Ibēra svē�tulību. Ienāca kāda jauna, vienkār�i ģērbusies meitene ar ikdieni�ķu seju, nolika sev blakus cepuru kārbu un no�metās ce|os starp priek�ējiem sēdekļiem. Redzeju viņu no sāniem; apkaklīte bija mazliet atliekusies, acis pievēr�stas tālajam altārītim, pie kura Ibērs, izpildījis savu ģi�menes pienākumu, nupat bija tik svinīgi pārmetis krustu. Meitene liegi smaidīja un nekustējās. Tad ienāca divi se�mināristi; viens bija ļoti gar� un vāj�, viņ� atgādināja abatu Arduēnu, otrs bija maza auguma, ar bērni�ķīgi pil�nīgu seju. Viņi nometās ceļos viens otram blakus un sa�stinga. Skatījos turp, kurp skatījās viņi; centos ieraudzīt to, ko viņi redzēja. �Seit jau nekā nav,� es sev teicu, �tikai klusums, dzestrums, vecu akmens sienu smar�a.� Manu uzmanību atkal saistīja mazās cepurnieces seja. Ta�gad viņai acis bija aizvērtas; plaksti ar garajām skrop�stām man atgādinaja Mariju nāves gulta. Es izjutu reizē pavisam t-uvu, rokām sasniedzamu, un tomēr bezgalīgi talu manis nepazītu labestības pasauli. Iza bie�i ir man teikusi: �Tu visur saskati tikai ļaunumu� Tu redzi tikai ļaunumu�� Tā bija taisnība, un tomēr tā nebija taisnība.

XVI

Brokastis ēdu ar atvieglotu sirdi, gandrīz līksms, tādā labsajūtā, kādu sen nebiju baudījis, it kā Robēra node�vība būtu nevis izjaukusi manus nodomus, bet nākusi tiem par labu. Cilvēks manā vecumā, kura dzīvība jau kop� gadiem ir apdraudēta, parasti nemeklē iemeslus �ā�diem garastāvokļa lēcieniem; tie jau ir kļuvu�i dabiski. Teika par Prometeju simboliski izpau� domu, ka visas pasaules skumjas rodas no slimām aknām. Bet kas gan iedro�ināsies atzīt tik vienkār�u patiesību? Sāpes mani nemocīja. Ar labu ēstgribu notiesāju asiņainu bif�teku. Jutos apmierināts, ka gabals bija pietieko�i liels, jo varēju aiztaupīt izdevumus par otru ēdienu. Desertam ņēmu sieru: tas visvairāk baro un ir vislētākais.

Kā lai izturos pret Robēru? Jāmaina taktika, bet pat�laban grūti saistīt domas pie �ā jautājuma. Kādēļ sevi apgrūtināt ar plāniem? Labāk paļauties uz iedvesmu. Kautrējos pats sev atzīties, ka sagaidīju lielu prieku no �īs kaķa spēles ar no�ēlojamu peli. Robērain nevarēja būt ne jausmas, ka pavediens man ir rokā� Vai esmu ciet�sirdīgs? Jā, tāds es esmu. Bet ne vairāk kā jebkur� cits, kā visi citi, kā bērni, kā sievietes, kā visi tie (es atcerējos baznīcā redzēto jauno cepurnieci), kā visi tie, kas nav upura jēri.

Ar taksometru atgriezos Breā ielā un atlaidos uz dī�vāna. Studenti, kuri parasti apdzīvo �o pansionātu, aiz�brauku�i brīvdienās. Atpūtos dziļā klusumā. Stiklotās dur�vis, aizklātas ar netīru aizkaru, laupīja telpai mājīgumu. Vairāki kokgriezumi, kas bija nokritu�i no Anrī II stila gultas, bija rūpīgi savākti zeltītā bronzas vāzītē uz ka�mīna dzegas. Uz spo�ajām tapetēm rēgojās traipu plan�kumi. Pat logam atvērtam esot, telpu piepildīja greznā, ar sarkanu marmoru segtā naktsgalda smaka. Uz galda bija sinepju krāsas plī�a galdauts. Visa �ī iekārta bija mietpilsoniskas bezgaumības un godkāres atspoguļojums.

Mani pamodināja svārku �vīkoņa. Pie manas gultas bija Robēra māte; vispirms ieraudzīju viņas smaidu. Sīs pārāk glaimīgās laipnības būtu pieticis, lai man iedvestu aizdomas un brīdinātu, ka esmu nodots. Kāda zināma laipnības pakāpe vienmēr ir nodevības zīme. Arī es smai�dīju un apgalvoju, ka jūtos labāk. Pirms divdesmit ga�diem viņai nebija tik resns deguns. Toreiz viņas lielo muti rotāja skaisti zobi, kādi ir arī Robēram. Tagad viņas smaidā atplauka mākslīgi zobi. Viņa laikam bija ātri gājusi, un sviedru smaka uzvaro�i cīnījās ar sarkano mar�moru rotātā naktsgalda smirdoņu. Es lūdzu, lai viņa at�ver pla�āk logu. Viņa to izdarīja, atgriezās pie manis un smaidīja atkal. Tagad, kad man ejot labāk, Robērs varot ierasties, lai �kārtotu to lietu�. Tie�i rīt, proti, sestdien, Robērs esot brīvs no divpadsmitiem. Es aizrādīju, ka sest�dienās bankas pēcpusdienā ir slēgtas. Tad viņa nolēma, ka Robērs palūg�ot, lai pirmdienas rītā viņam ļaujot ne�ierasties darbā. To viņam noteikti atļau�ot. Turklāt viņam tagad vairs neesot jārēķinās ar priek�nieku.

Viņa �ķita pārsteigta, kad es pastāvēju uz to, lai Ro-

bērs vēl pāris nedēju nepamet darbu. Atvadoties viņa teica, ka rit atnāk�ot dēlam līdzi, bet es lūdzu, lai ļauj Robēram nākt vienam, jo es gribu mazliet parunāties un iepazīties tuvāk ar viņu� Nabaga muļķe neslēpa savu nemieru; bez �aubām, viņa baidījās, ka dēls var sevi no�dot. Bet man ir īpatnējs runas veids, kuram neviens ne�iedro�inās pretoties. Nav �aubu, ka tie�i viņa bija pamu�dinājusi Robēru sazināties ar maniem bērniem; es pārāk labi sapratu �o bailīgo un nedro�o puisi un skaidri va�rēju iedomāties, cik apjucis viņ� ir pēc �ī nodevīgā soļa.

Kad �is no�ēlojamais nāko�ās dienas rītā ienāca manā istabā, redzēju no pirmā acu uzmetiena, ka manas iedo�mas ir pārspētas. Viņam plaksti bija kā cilvēkam, kas visu nakti nav varējis aizmigt. Skatiens izvairīgs. Liku viņam atsēsties, izsacīju ba�as par viņa izskatu; tēloju līdzjūtību, gandrīz maigumu. Ar izcila advokāta daiļru�nību aprakstīju viņam laimīgo dzīvi, kāda pavērsies. Stās�tīju par māju ar desmit hektāru lielu parku, ko nopirk�u viņam Sen�ermēnā. Mājā būs antīkas mēbeles, parkā zivju dīķis, garā�a �etriem automobiļiem un daudzas citas lietas, kas vien man ienāca prātā. Kad es ar viņu runāju par auto un ieteicu pirkt kādu no ērtajām amerikāņu markām, mana priek�ā atradās cilvēks, kas bija tuvu ģībo�nim. Acīmredzot viņam ir bijis jāapsola nepieņemt no manis personiski neviena sū.

�������� Jums nevarēs rasties nekādi �ķēr�ļi, � es piebildu,

��� jo pirk�anas dokumentus jūs pats parakstīsiet. Esmu arī savācis zināmu daudzumu vērtspapīru, kurus nodo�u jums jau pirmdien, un tie jums nodro�inās simttūksto� franku rentes. Ar to jums pagaidām pietiks. Skaidrās naudas lielākā daļa paliks Amsterdamā. Nāko�ajā nedēļā dosimies ceļā, lai visu nokārtotu� Bet kas jums, Robēr, noticis?

Viņ� murmināja:

��� Nē, kungs, nē� pirms jūsu nāves es nekā negribu pieņemt� Negribu jūs aplaupīt. Nepierunājiet: tas man nāktos pārāk grūti.

Viņ� atslējās pret skapi, kreiso elkoni atbalstījis labās rokas plaukstā, un grauza nagus. Pievērsu viņam ska�tienu, no kura tiesu pilī pretinieki arvien baidījās; kad uzstājos kā advokāts civillietās, manas acis ātrāk neat�stāja upuri, iekams tas uz apsūdzēto sola nesabruka �an�darma rokās.

Sirds dzijumos biju pateicīgs Robēram. Jutos atbrī�vots, jo būtu bijis briesmīgi pēdējās mū�a dienas saistīt ar �o nelgu. Es viņu neienīdu. Atgrūdu viņu nesalau�ot. Nevarēju tomēr atturēties, vēl mazliet nepaņirgājies par viņu:

��� Robēr, jūsu jūtas ir skaistas! Cik labi, ka gribat gaidīt līdz manai nāvei. Bet es nepieņem�u jūsu upuri. No pirmdienas jums viss piederēs; nedēļas beigās liela daļa manas bagātības būs uz jūsu vārda�

Tā kā viņ� pretojās, es vēsi noskaldīju:

��� Vai nu jūs pieņemat, vai atsakāties no visa!

Vairīdamies no mana skatiena, viņ� lūdza vel kādas

dienas laika pārdomām. Nabaga muļķis! Viņ� gribēja saj gaidīt no Bordo rīkojumus!

��� Robēr, jūs mani pārsteidzat! Jūsu nostāja ir dī�vaina.

Domāju, ka esmu mīkstinājis savu skatienu, bet tas ir izrādījies bargāks par mani pa�u. Robērs vārgā balsī no��ļupstēja:

��� Kādēļ jūs uz mani tā skatāties?

Negribēdams atjautāju tādā pa�ā noskaņā:

��� Kādēļ es uz tevi tā skatos? Un tu? Kāpēc nevari manu skatienu izturēt?

Tie, kurus parasti visi mīl, neviļus izdara kustības un saka vārdus, kas valdzina sirdis. Es turpretim esmu tā pieradis modināt naidu un iedvest bailes, ka manas acis un uzacis, balss un smiekli padevīgi kalpo �īm bīstama�jām spējām, da�kārt pret manu gribu. Tā no�ēlojamais jauneklis locījās �ausmās no manu acu skatiena, ar kuru gribēju izrādīt iecietību. Bet, jo vairāk es smējos, jo vai�rāk mana jautrība viņam likās baigs vēstnesis. Un tad, tāpat kā dzīvniekam dod pēdējo, nāvējo�o sitienu, es pēk��ņi jautāju:

��� Cik viņi tev piedāvāja?

Neatkarīgi no manas vēlē�anās �ī uzruna ar �tu� iz�teica vairāk nicinā�anas nekā draudzības. Viņ� apstulbis nomurmināja: �Kādi viņi?� Robēru pārņēma svētas �aus�mas.

��� Tie abi kungi, � es viņam teicu, � resnais un tie�vais � vai arī tievais un resnais!

Vēlējos ātrāk izbeigt �o spēli. Man derdzās turpināt �o scēnu (bet tāpat ari nevar uzreiz saņemties un ar papēdi samīt simtkāji).

��� Nomierinieties, � es beidzot sacīju. � Es jums pie�dodu.

��� Es to negribēju� tā bija�

Aizspiedu ar plaukstu viņam muti. Man būtu nepane�sami noklausīties, ka viņ� apsūdz savu māti.

��� Klusu! Neminiet nevienu� Cik tad viņi jums pie�dāvāja? Miljonu? Piecsimt tūksto�us? Vēl mazāk? Tas nav iespējams! Trīs simtus? Divus simtus?

Viņ� izmisis kratīja galvu.

��� Nē, � viņ� klusu sacīja, � viņi piedāvāja renti. Un tas mūs kārdināja, tas bija dro�āk: divpadsmit tūksto�i franku gadā.

��� Sākot no �odienas?

��� Nē, tiklīdz viņi būtu saņēmu�i mantojumu� Viņi nebija paredzēju�i, ka jus gribēsiet tūlīt visu pārrakstīt uz mana vārda� Bet vai tad tagad ir par vēlu?� Ta�gad gan viņi varētu mums uzsūtīt policiju� Ak, cik stulbs es esmu bijis! Esmu smagi sodīts�

Viņ� pretīgi raudāja, atsēdies uz gultas malas; viena roka viņam karājās uz leju, milzīga, asinīm pieplūdusi.

��� Es tomēr esmu jūsu dēls, � viņ� �ņukstēja. � Ne�pametiet mani!

Ar neveiklu kustību viņ� mēģināja aplikt roku man ap kaklu. Es izvairījos, ta�u neatgrūdu viņu. Piegāju pie loga un, neatskatīdamies uz viņu, sacīju:

��� Sākot no pirmā augusta, jūs saņemsiet katru mēnesi tūksto� pieci simti franku. Nekavējoties sāk�u rīkoties, lai nodro�inātu jums �o summu visam mū�am. Jūsu mir�a�nas gadījumā rente pāries jūsu mātei. Mana ģimene, protams, nedrīkst zināt, ka esmu atklājis Sen�ermendeprē baznīcas sazvērestību. (Pie �iem vārdiem viņ� sarāvās.) Būs lieki jums sacīt, ka pie mazākā mēģinājuma kaut ko izpļāpāt jūs visu zaudēsiet. Toties jums būs man jāziņo par intrigām, kas tiktu perinātas pret mani.

Tagad viņam kļuva skaidrs, ka man nekā nevar no�slēpt un ko viņam maksātu jauna nodevība. Liku viņam saprast, ka negribu vairāk redzēt ne viņu, ne viņa māti. Vēstules viņi lai man adresē uz parasto pasta nodaļu �uz pieprasījumu�.

��� Kad jūsu līdzzinātāji atstās Parīzi?

Viņ� apgalvoja, ka tie aizbrauku�i ar vakara vilcienu iepriek�ējā dienā. īsi pārtraucu viņa liekulīgo pateicības un solījumu straumi. Viņ� bija pilnīgi apstulbis: es viņam

likos fantastiska, dievi�ķīga būtne, kuras nodomi ir ne�uzminami, un viņ� bija to nodevis � tā viņu pieņēma, atstūma, atkal pievilka� Viņ� aizvēra acis un padevās. Muguru sa�ķiebis, ausis pie�miedzis, viņ� pielīda kā krau�pains suns un pakampa kaulu, ko viņam pasviedu.

Projām iedams, viņ� sasparojās un jautāja, kā saņem��ot renti, ar kā starpniecību.

�� Jūs to saņemsiet, � sausi atteicu. � Es vienmēr turu solījumu, pārējais uz jums neattiecas.

Jau satvēris durvju rokturi, viņ� vēl vilcinājās:

��� Labprāt vēlētos, lai rente būtu nodro�ināta uz visu mū�u, varbūt kādā dro�ā sabiedrībā� Tad es būtu mie�rīgāks, man nebūtu jāuzbudinās�

Strauji atrāvu vaļā durvis, kuras viņ� bija turējis pus�pievērtas, un izgrūdu viņu koridorā.

XVII

Atbalstījies pie kamīna, es automātiski skaitīju bronzas vāzītē savāktos lakoto kokgriezumu gabaliņus.

Kop� gadiem biju sapņojis par �o nepazīto dēlu. Visā manas drūmās dzīves laikā nekad nezaudēju apziņu par viņa esamību. Kaut kur bija dzimis mans bērns, kuru es varu uzmeklēt, un varbūt viņ� sniegs man mierinājumu. Tas, ka viņ� dzīvo trūcīgos apstākļos, man viņu tuvināja: man bija patīkami iedomāties, ka viņ� ne ar ko nelīdzinā�sies manam likumīgajam dēlam. Iztēlē piedēvēju viņam vienkār�ību un pieķer�anās spējas, kas tautā sastopamas itin bie�i. Beidzot izspēlēju savu pēdējo kārti. Zināju, ka pēc tam man nekas ne no viena vairs nav gaidāms � tad man atliks tikai savilkties �okurā un pagriezties ar seju pret sienu. Kop� �etrdesmit gadiem es biju saradis ar naidu: mani ienīda, un es ienīdu. Līdzīgs citiem, es tomēr dvēselē loloju cerību un kā varēdams biju remdējis savas alkas, līdz tiku novests līdz pēdējai rezervei. Tagad visam beigas.

Man bija laupīts pat zemiskais prieks kaldināt plānus, kādā ceļā atraut mantojumu tiem, kas man vēlēja ļaunu. Pobērs .viņiem visu bija atklājis; agri vai vēlu viņi at�rastu seifus, kaut arī tie nebūtu uz mana vārda. Izdomāt kādu citu ceļu? Ak, kaut varētu vēl dzīvot tik ilgi, lai visu spētu iz�ķiest! Tad mirt� un kaut viņi neatrastu pat tik daudz naudas, ar ko samaksāt par nabadzīgu apbedī�

�anu. Bet kā es lai savā vecumā iemācos rīkoties iz�ķēr�dīgi, ja visu mū�u esmu taupījis un gadiem ilgi kaislīgi krājis mantu? Turklāt bērni mani novēro. Es tādēļ ne�varētu nekā izdarīt, lai tas jau nekļūtu viņu rokās par bīstamu ieroci� Man vajadzētu sevi izputināt slepus, pa�mazām �

Ak dievs! Es nekad nespē�u sevi izputināt! Nekad man neizdosies zaudēt savu naudu! Ja būtu iespējams to pa�ņemt kapā līdzi, atgriezties zemē, spie�ot rokās savu zeltu, naudu, vērtspapīrus! Kaut es varētu pierādīt, ka tie melo, kas sludina, ka �īs pasaules manta mums neseko nāvē!

Ir vēl tā saucamie ��ēlsirdības darbi�, tie ir kā bedres, kas aprij visu. Varētu nosūtīt anonīmi dāvanas labdarības biedrībām vai mūķenēm, kas rūpējas par nabagiem. Vai es beidzot nevarētu padomāt arī par citiem, ne tikai vien�mēr par saviem ienaidniekiem? Bet kāpēc vecums ir �aus�mīgs? Tāpēc, ka tas ir mū�a kopsavilkums, galīgā kop�summa, kurā nevar mainīt nevienu ciparu. Se�desmit ga�dus esmu veidojis �o sirmgalvi, kas mirst ar naidu sirdī. Esmu tas, kas es esmu; vajadzētu kļūt citādam. Dievs, ak dievs!� Vai tu esi?

Krēslā ienāca istabene sakārtot manu gultu; viņa ne�aizvēra slēģus. Pustumsā atlaidos. Ielas trok�ņi, laternu atspulgas netraucēja man snaust. Uz īsu brīdi atguvu pilnu apziņu, kā ceļojumā, kad vilciens apstājas; tad no jauna iesnaudos. Kaut gan nejutos slims, tomēr man �ķita, ka atliek tikai palikt tā, kā esmu, un pacietīgi gai�dīt, kamēr snaudiens pārvērtīsies mū�īgajā miegā.

Man vēl atlika tikai rīkoties, lai Robēram apsolītā rente tiktu izmaksāta; gribēju arī aiziet pēc pasta �uz pieprasījumu�, jo tagad nebija neviena, kas man izdarītu �o pakalpojumu. Nebiju lasījis savu korespondenci jau trīs dienas. Gaidas pēc nezināmas vēstules mūsos nemirst nekad � tas pierāda, ka cerība ir neizravējama, �ī ne�zāle paliek vienmēr!

Tie�i interese par korespondenci man deva spēku nā�kamajā dienā ap divpadsmitiem piecelties un doties uz pasta kantori. Lija, lietussarga man nebija, tāpēc gāju gar namu sienām. Mans izskats pievērsa uzmanību, cil�vēki atskatījās uz mani. Modās vēlē�anās uzkliegt �iem ļaudīm: �Kas tad manī ir tik neparasts? Vai jūs mani uzskatāt par traku? Nesakiet to nevienam: mani bērni to

izmantotu savā labā. Neuzlūkojiet mani tā: esmu tāds pats kā visi, vienīgā starpība varbūt ir tā, ka mani bērni mani ienīst un man jāaizsargājas pret viņiem. Bet traks es neesmu. Reizēm gan atrodos visu to zāļu iespaidā, kā�das man jālieto pret sirds sāpju lēkmēm. Nenolieg�u, jā! Reizēm es sarunājos pats ar sevi, tāpēc ka vienmēr esmu viens. Cilvēcīgai būtnei saruna ir nepiecie�ama. Kas gan ir tik neparasts tāda cilvēka kustībās un vārdos, kur� vienmēr ir viens?�

Sūtījums, ko man izsniedza, saturēja iespieddarbus, pā�ris banku ziņojumu un trīs telegrammas. Tanīs dro�i vien būs runa par kādu manu rīkojumu, ko bir�as mākle�ris nav varējis izpildīt. Nolēmu pasēdēt tuvējā krodziņā un tur izskatīt saņemto pastu. Da�āda vecuma mūrnieki ar kaļķi noziestās drānās sēdēja pie gariem galdiem un lēni notiesāja savas nabadzīgās maltītes, piedzerdami klāt litru vīna un gandrīz nemaz nesarunādamies. Kop� agra rīta viņi lietū bija strādāju�i. Pusdivos viņi no jauna stā�sies pie darba� Bija jūlija beigas; stacijās drūzmējās ļaudis� Vai �ie būvstrādnieki būtu sapratu�i manas mo�kas? Bez �aubām! Man, kā vecam advokātam, tas bija skaidrs. Pirmā lieta, kurā uzstājos kā aizstāvis, bija vēr�sta pret bērniem, kuri savā starpā strīdējās, cenzdamies izvairīties no uztura do�anas savam vecajam tēvam. Ne�laimīgais ik pa trim mēne�iem staigāja no mājas uz māju, visur neieredzēts. Dēli, skaļi gauzdamies, piesauca nāvi, kura tos atbrīvotu no tēva, un viņ� pats arī ilgojās pēc nāves-atbrīvotājas. Cik daudzās lauku mājās man nav bijis jāsastopas ar satrieco�u drāmu: sirmgalvis tēvs ilgu laiku liedzies atdot savu mantu, ta�u galu galā ļāvis ar glaimiem sevi pierunāt, un tad bērni viņu nogalē ar pār�mērīgu darbu un badu! Jā, tas izdēdēju�ais, dzīslainais mūrnieks, kur� sē� pāris soļu no manis un bezzobainajā mutē lēnām ko�ļā maizes gabalu, dro�i vien ir to piedzī�vojis.

Mūsu dienās nevienu nepārsteidz labi ģērbies sirmgal�vis vienkār�ā krodziņā. Es gariem zobiem ēdu bālganu tru�a cepeti un skatījos, kā lietus lāses, slīdēdamas pa loga stiklu, savienojās; centos izlasīt ārpusē uz rūts uz�rakstīto krodziņa īpa�nieka vārdu. Meklējot kabatas drāniņu, mana roka uzdūrās vēstuļu sainītim. Uzliku brilles un atvēru vienu telegrammu: �Mātes apglabā�ana rit,

23.�� jūlijā, Senluī baznīcā.� Telegrammai bija �īsdienas

datums. Abas pārējās bija nosūtītas aizvakar, ar pāris stundu starplaiku. Vienā bija rakstīts: �Atgriezies, māte smagi saslimusi.� Otrā lasīju: �Māte mirusi�-� Visas trīs bija parakstījis Ibērs.

Sagumzīju telegrammu un turpināju ē�anu, brīdi do�mādams tikai vienu: man vajag rast spēku, lai varētu �ovakar doties ceļā. Bet drīz manī modās cita izjūta: pārsteigums par to, ka esmu pārdzīvojis Izu. Visiem bija skaidrs, ka es drīz mir�u. Ka man jāaiziet pirmajam, par to ne�aubījos ne es, ne ari kāds manas ģimenes loceklis. Mani nodomi, viltības un sazvērestība saistījās tikai ar to dienu, kas sekos manai drīzajai nāvei. Manī vienmēr at�ainojās �āds manas sievas tēls: atraitne, kurai sēru plī�vurs kavē atvērt naudas skapi. Perturbācija debess spī�dekļu sistēmā nepārsteigtu mani vairāk nekā viņas nāve. Par spīti uzbudinājumam, manī jau ierunājās lieti�ķs cil�vēks, sāku aplūkot radu�os stāvokli, apsvērt, kādas priek��rocības varētu iegūt pret saviem ienaidniekiem. Tādas domas nodarbināja mani līdz tam brīdim, kad vilciens sa�kustējās. .

Tad sāka rosīties mana iztēle. Pirmo reizi mēģināju iedomāties Izu nāves gultā vakar un aizvakar. Gara acīm skatīju viņas istabu Kalēzā (nezināju, ka viņa bija mi�rusi Bordo). Es nomurmināju: �Tagad viņa jau ir ielikta zārkā�� � un izjutu gļēvu atvieglojumu. Kā es būtu izturējies tur? Kādu pārdzīvojumu būtu izpaudis zem bērnu uzmanīgo un naidīgo acu skatieniem? Tagad jau�tājums jau atrisināts. Tiklīdz ieradī�os tur, man būs jā�liekas gultā; tas mani atbrīvos no visām grūtībām. Pie�dalīties apbedī�anā nebija iedomājams; jau tagad es vel�tīgi mēģināju aiziet līdz tualetei. Sis nespēks mani neuz�trauca: ja Iza mirusi, arī es cita negaidīju, tikai nāvi; mana rinda jau bija pagājusi garām. Baidījos vienīgi, ka man vilcienā neuznāk lēkme, jo vairāk tāpēc, ka biju viens pats savā kupejā. Stacijā mani sagaidīs (biju tele�grafējis), dro�i vien Ibērs�

Nē, tas nebija viņ�. Kādu atvieglojumu izjutu, kad pa�rādījās Alfrēda tuklā seja, kuru bija izķēmojis bezmiegs! Viņ� sabijās, mani ieraudzījis. Man bija jābalstās uz viņa

rokas, viens nevarēju iekāpt automobilī. Mēs braucām lie�tainā rītā pa Bordo drūmajām ielām, cauri lopkautuvju un kazarmu kvartālam. Man nekas nebija javaicā, Al�frēds izstāstīja visu sīkumos, aprakstīja vietu pilsētas parkā, kur Iza bija saļimusi nesamaņā: �aipus siltumnī�cām, pie palmu masīva, netālu no aptiekas, kurā viņa ienesta, un cik grūti bijis pēc tam uzdabūt smago ķermeni līdz viņas istabai otrajā stāvā; tad � asiņu nolai�ana, punkcija� Par spīti asins izplūdumam smadzenēs, viņa visu nakti bijusi pie pilnas samaņas. Ar zīmēm viņa ne�pārtraukti prasījusi pēc manis un aizmigusi tanī brīdī, kad ieradies garīdznieks svaidī�anai ar svētītām eļļām. �Bet grēkus viņa bija no�ēlojusi jau iepriek�ējā dienā��

Alfrēds gribēja mani atstāt ar sēru lentēm greznotās mājas priek�ā un doties savās gaitās, aizbildinādamies ar to, ka viņam tikko pietik�ot laika pārģērbties sēru cere�monijai. Viņam tomēr bija man jāpalīdz izkāpt no auto, jo viens to nespēju. Arī pa pirmajiem pakāpieniem viņ� palīdzēja man uzkāpt. Vestibilu es nepazinu. Ar melnu drānu pārvilktas sienas, ap ziedu kalnu liesmoja vesels sve�u me�s. Es pievēru acis. Mani pārņēma sajūta, ka esmu nomaldījies; tā kādreiz mēdz būt sapņos. Divas ne�kustīgi stāvo�as mūķenes dro�i vien bija piegādātas reizē ar visu pārējo. No �ī audumu, puķu un sve�u mirgas sa�blīvējuma parastās kāpnes ar apdilu�o paklāju veda uz ikdieni�ķo dzīvi.

Pa tām lejā kāpa Ibērs, ģērbies ļoti korektā uzvalkā. Viņ� sniedza man roku un kaut ko sacīja, bet viņa balss plūda it kā no tāluma. Atbildēju, bet skaņas nenāca pār lūpām. Viņa seja tuvojās manējai, izauga milzīga� tad es zaudēju samaņu. Pēc tam man stāstīja, ka nesamaņa ilgusi nepilnas trīs minūtes. Atmodos mazā istabiņā, kas agrāk bija uzgaidāmā telpa, kad vēl nodarbojos ar advo�katūru. Degunā man kutināja o�amie sāļi. Izdzirdēju Zenevjēvas balsi: �Viņ� mostas�� Atvēru acis: viņi visi bija pārlieku�ies pār mani. Viņu sejas man likās sve�as, sarkanas, pārvērstas, da�as zaļganas. Zanīna, būdama resnāka nekā māte, izskatījās tikpat veca. Sevi�ķi Ibēra seju asaras bija izrievoju�as. Viņam bija tā neglītā, bet aizkustino�ā izteiksme, kā bērnam, kad Iza vēl ņēma viņu klēpī un teica: �Manam mazajam puisēnam tie�ām ir lie�las bēdas�� Tikai Filijs, ģērbies frakā, kurā viņ� bija vazājies pa visiem Parīzes un Berlīnes naktslokāliem, pie�

vērsa man savu parasto skaisto un vienaldzīgo seju �■ tāds viņ� bija, dodoties uz kādām svinībām vai, drīzāk, atgrie�oties: nevī�īgs un piedzēries; viņ� vēl nebija sasējis kaklasaiti. Aiz viņa saskatīju aizplīvurotas sievietes; lai�kam tur bija Olimpija ar savām meitām. Pustumsā lais�tījās baltie uzkrekli.

Zenevjēva pielika man pie lūpām glāzi; iedzēru pāris malku. Teicu, ka jūtos labāk. Viņa man maigā, laipnā balsī jautāja, vai gribu tūlīt likties gultā. Izteicu pirmo teikumu, kur� man ienāca prātā:

��� Es ļoti būtu gribējis viņu pavadīt līdz galam, tāpēc ka nevarēju atvadīties no viņas.

Atkārtoju kā aktieris, kas meklē īsto balss noskaņu: �Tāpēc ka nevarēju atvadīties no viņas�� � un �ie ba�nālie vārdi, kurus izteicu tikai pieklājības pēc un kuri man bija ienāku�i prātā kā atbilsto�i manai lomai sievas bērēs, �ie vārdi ar negaidīti varenu spēku pamodinaja manī jū�tas, kādas tie izsacīja, it kā es pats sev būtu atgādinājisto, ko vēl īsti nebiju aptvēris: es neredzē�u vairs savu sievu; mēs nekad vairs neizskaidrosimies; viņa nekad ne�lasīs �īs lappuses. Mūsu attiecības mū�īgi paliks tādas, kādas tās atstāju, aizbraukdams no Kalēzas. Mēs neva�rēsim sākt'citu dzīvi; Iza ir mirusi, mani nepazīdama, ne�zinādama, ka manī mājo arī cits cilvēks, ne tikai �is briesmonis, �is bende. Pat ja es būtu ieradies pēdējā mi�nūtē, pat ja mēs nebūtu varēju�i pārmainīt ne vārda, viņa būtu redzējusi asaras, kas tagad plūst man pār vaigiem; viņa būtu aizgājusi, paņemdama līdzi mana izmisuma tēlu. _ l

Tagad tikai bērni vēroja mani, mēmi aiz pārsteiguma. Varbūt viņi visu savu mū�u nav mani redzēju�i raudam. Niknā, bargā, vecīgā seja, Medūzas galva, kuras acu skatienu neviens no viņiem nekad nebfja varējis izturēt, pēk�ņi pārvērtās, kļuva vienkār�i cilvēciska. Dzirdēju, ka viens no viņiem teica (man liekas, tā bija Zanīna):

��� Ja jūs nebūtu aizbraucis� kāpēc jūs braucāt?

Jā, kāpēc es braucu? Bet vai es nebūtu varējis laikā atgriezties? Ja telegramma nebūtu adresēta pastā �uz pieprasījumu�, bet uz Breā ielu� Ibērs vēl pārsteidzīgi piebilda:

�� Aizbraucāt, neatstādams adresi� mes nevārējām uzminēt�

Pēk�ņi manī noskaidrojās kada līdz �im tikai apjausta

doma. Abām rokam ieķēries atzveltnī, dusmas trīcēdams, saslējos un iekliedzu viņam sejā:

��� Meli!

Tā kā viņ� mulsumā murmināja: �Tēvs, vai tu jūc prātā?� � es atkārtoju:

��� Jā, jūs visi esat meļi, jūs zinājāt manu adresi. Uz�dro�inieties pateikt man acīs, ka jūs to nezinājāt!

Ibērs apjucis pretojās:

��� Kā lai mēs to būtu zināju�i?

��� Vai tev nav biju�as darī�anas ar kādu, kur� pie manis nāca? Uzdro�inies to noliegt! Uzdro�inies!

Visi kā pārakmeņoju�ies klusēdami mani vēroja. Ibērs kratīja galvu kā melos pieķerts bērns.

��� Jūs neesat dārgi samaksāju�i viņam par nodevību. Jūs, mani bērni, neesat biju�i augstsirdīgi. Tūksto� divi simti franku rentes puisim, kur� atdod jums bagātību, � tas ir par velti.

Es smējos ar tiem smiekliem, kas man parasti izsauc klepu. Bērni bija bez valodas. Filijs caur zobiem norūca:

��� Draņķīga bū�ana �

Es turpināju, tikai klusākā balsī, ievērojis Ibēra lūdzo�o �estu:

��� Aiz jūsu vainas es neatvadījos no viņas. Jūs zinājāt katru manu soli, bet jums bija vajadzīgs, lai es to ne�nojau�u. Ja jūs būtu man telegrafēju�i uz Breā ielu, es būtu sapratis, ka esmu nodots. Nekas pasaulē nevarēja jūs iespaidot tā rīkoties, pat jūsu mirsto�ās mātes lūg�a�nās. Jums dro�i vien bija viņas �ēl, bet jūs nenovirzījāties no sava mērķa �

Tā es ar viņiem runāju un vēl briesmīgāk. Ibērs aiz�lauztā balsī lūdzās māsu: �Apklusini viņu! Apklusini viņu! Kāds var dzirdēt�� Zenevjēva apkampa mani ap pleciem un atsēdināja.

��� Tēv, tagad nav īstais laiks par to runāt. Atgriezīsi�mies pie �iem jautājumiem, kad būsim nomierināju�ies. Es tevi lūdzu tās vārdā, kas vēl �eit dus�

Ibērs, kļuvis glu�i pelēks, brīdinot uzlika pirkstu uz lūpām: ienāca apbedī�anas ceremonijas vadītājs ar to per�sonu sarakstu, kurām procesijā vajadzēja iet blakus kata�falkam. Paspēru da�us soļus. Gribēju iet viens; mājinieki pa�ķīrās manā priek�ā, un es grīļodamies devos uz priek�u. Iegāju istabā, kur bija novietots zārks, un nome�tos ceļos uz lūdzamā soliņa.

Seit Ibērs un Zencvjēva man pievienojās. Viņi mani paņēma katrs pie savas rokas, es padevīgi ļāvu sevi vest. Bija grūti tikt aug�ā pa kāpnēm. Viena no mūķenēm bija apsolījusi palikt pie manis pa apbedī�anas ceremonijas laiku. Pirms aizie�anas Ibērs, it kā starp mums nekas nebūtu noticis, man jautāja, vai viņ� esot labi darījis, ievezdams goda pavadītāju sarakstā advokātu kolēģijas vecāko. Nekā neatbildēdams, pievērsos logam, gar kura rūtīm strāvoja lietus.

Jau kļuva sadzirdama soļu dipoņa. Dro�i vien visa pil�sēta ieradīsies apliecināt līdzjūtību. No Fondodē�u puses vien cik daudz radu mums bija. No manas puses � advo�katūra, bankas, da�ādi veikalnieki� Mani pārņēma lab�sajūta, kāda rodas cilvēkam, kur� ir attaisnots, kura ne�vainība ir atzīta. Biju pierādījis bērniem viņu melus, viņi nevarēja noliegt savu vainu. Kamēr māja bija pilna du�noņas, kā savādā ballē bez mūzikas, es pūlējos saistīt savu uzmanību pie viņu nozieguma: tikai viņi bija vainīgi, ka neatvadījos no Izas� Bet es veltīgi mēģināju uzasi�nāt savu veco naidu � tas vairs neatgriezās. Vai nu fiziskais nogurums, vai arī gandarījums par to, ka man palika pēdējais vārds, mani nomierināja.

Nekas vairs nebija dzirdams no sēru dievkalpojuma; bēru mūzika arvien vairāk attālinājās, līdz pla�ajā telpā iestājās tikpat dziļ� klusums, kāds bija Kalēzā. Iza bija iztuk�ojusi māju no iemītniekiem. Viņas mirstīgās atliekas bija visus aizvilku�as līdzi. �eit biju palicis tikai es un mūķene, kas pie manas gultas nobeidza skaitīt lūg�anas, kuras bija sākusi pie Izas zārka.

Klusums no jauna pamodināja manī mū�īgās �ķir�anās izjūtu� aizie�ana uz neatgrie�anos. No jauna sirds man sa�ņaudzās, jo bija par vēlu, un mūsu starpā viss bija izbeigts. Lai vieglāk būtu elpot, sēdēju gultā, balstīda�mies uz spilveniem; skatījos uz Luija XIII stila mēbelēm, kuras mēs saderinā�anās laikā izvēlējāmies pie Bardjē un kuras atradās Izas guļamistabā līdz tam laikam, kad viņa mantoja savas mātes mēbeles. �ī gulta, skumjā gulta, kurā mēs bijām ienīdu�i viens otru un klusēju�i�

Ibērs un Zencvjēva ienāca vieni, pārējie palika gaitenL Sapratu, ka viņi nevar pierast pie manas asarainās sejas. Viņi stāvēja kājās pie gultas: brālis izskatījās ērmoti

vakara uzvalkā gai�ā dienas laikā, māsa bija kā melnas drānas blāķis, uz kura izcēlās baltais mutautiņ�; atmestais sēru plīvurs atklāja apa|u, sasarku�u seju. Sāpes mūs vi�sus bija atmaskoju�as, un mēs nepazinām cits citu.

Viņi apvaicājās par manu veselību. Zenevjēva sacīja:

��� Gandrīz visi pavadīja līdz pa�ai kapsētai: viņa bija Joti iemīļota.

Es jautāju, kā Iza jutusies dienās pirms triekas lēkmes.

��� Viņa jutās ne visai labi� varbūt viņai pat bija kāda nojauta, tāpēc ka dienu pirms brauk�anas uz Bordo viņa ilgi uzturējās savā istaba un sadedzināja veselu kau�dzi vēstuļu. Mēs pat domājām, ka skursteni aizdegu�ies kvēpi�

Es pārtraucu viņu. Man kaut kas ienāca prātā� Kā es neiedomājos to agrāk?

��� Zenevjēva, kā tev liekas: vai manai aizbrauk�anai arī varētu būt bijusi kāda nozīme?

Zenevjēva ar ļoti apmierinātu sejas izteiksmi atbildēja, ka �bez �aubām, tas mātei bija trieciens��.

���� Bet jūs ta�u viņai nekā neteicāt par savu atklā�jumu? �

Zenevjēva jautājo�i uzlūkoja brāli: vai viņa lai parāda, ka ir sapratusi? Man laikam tanī brīdī bija savāds iz�skats, jo viņi abi likās pārbiju�ies. Kamēr Zenevjēva pa�līdzēja man piecelties sēdus, Ibērs steig�us izstāstīja, ka māte sasirgusi gandrīz pāris nedēļu pēc manas aizbrauk��anas, un viņi bija nolēmu�i slimības laikā viņai nekā nestāstīt par �īm bēdīgajām-nesaskaņām. Vai viņ� runāja patiesību? Drebo�ā balsī viņ� vēl piemetināja:

��� Ja mēs būtu padevu�ies kārdinājumam stāstīt viņai par to, tad mēs pirmie būtu atbildīgi�

Viņ� mazliet novērsās, un es redzēju, ka pleci viņam krampjaini raustījās. Kāds pavēra durvis un vaicāja, vai sēdīsimies pie galda. Dzirdēju Filija balsi:

���� Kas te ļauns? Tā nav mana vaina, esmu izsalcis ka vilks�

Caur asarām Zenevjēva man jautaja, ko es gribētu ēst. Ibērs teica, ka atgriezī�oties pie manis pēc brokastīm, jo reizi par visām reizēm esot jāizskaidrojas, un ja man būtu spēks uzklausīt� Piekrīto�i pamāju ar galvu.

Kad viņi aizgāja, mūķene palīdzēja man piecelties; iegāju vannā, pēc tam apģērbos un izdzēru tasi buljona.

Negribēju doties �ajā cīņā kā slimnieks, kuru pretinieks saudzē un �ēlīgi sargā.

Kad bērni atgriezās, viņi vairs neatrada sirmgalvi, kas bija modinājis līdzjūtību. Biju iedzēris zāles; sēdēju, iz�slējis krūtis, un jutos labāk, kā vienmēr, kad negul�ņāju.

Ibērs bija pārģērbies ielas uzvalkā, bet Zenevjēva uzvil�kusi vecu mātes rīta kleitu.

��� Man nav nekā melna, ko uzģērbt�

Viņi nosēdās man pretī; pēc pirmajiem pieklājības vār�diem Ibērs iesāka:

��� Esmu daudz pārdomājis�

Viņ� savu runu bija rūpīgi sagatavojis. Viņ� runāja ar mani, it kā es būtu vesela akcionāru sanāksme, apsvēr�dams katru vārdu un pūlēdamies izvairīties no asumiem.

��� Pie mātes slimības gultas es ielūkojos savā sirdsap�ziņā; pūlējos mainīt savu viedokli, iedomājos sevi tavā vietā. Mēs tevī redzam tēvu, kurā iesakņojusies doma at�raut bērniem mantojumu; tas arī attaisno vai vismaz at�vaino mūsu rīcību. Sinī nesaudzīgajā cīņā mēs tev esam devu�i iero�us rokā ar �īm�

Tā kā viņ� meklēja īsto vārdu, es klusu pa�ukstēju:

��� Ar �īm gļēvajām nodevībām.

Ibēra vaigi piesarka. Zenevjēva iekaisa:

��� Kāpēc �gļēvām�? Tu esi daudz stiprāks nekā mēs�

��� Blēņas! Vecs, smagi slims sirmgalvis pret jaunie�u baru�

��� Tādam ļoti slimam sirmgalvim mājā, kāda ir mū�sējā, ir ļoti izdevīgs stāvoklis; viņ� neatstāj savu istabu, vienmēr visu uzmana un nekā cita nedara kā vēro ģime�nes paradumus, lai izmantotu tos savā labā. Viņ� vienatnē izdomā triecienus un bez steigas tos sagatavo. Viņ� par citiem zina visu, bet tie par viņu nekā nezina. Viņam ir pazīstamas vietas, kur var noklausīties� (Tā kā neva�rēju savaldīt smaidu, arī viņi pasmaidīja.) Jā, � Ibērs turpināja, � ģimenes locekļi savā starpa vienmēr ir ne�piesardzīgi: strīdas, paaugstina balsi un beidzot, pa�i to nemanīdami, sāk kliegt. Mēs pārāk esam paļāvu�ies uz vecās mājas sienu biezumu, aizmirsdami, ka griesti ir plāni. Ir arī atvērti logi�

Sie atgādinājumi radīja mūsu starpā zināmu atslā�bumu. Ibērs pirmais atgriezās pie nopietnā toņa:

��� Pieļauju, ka tavās acīs mēs varējām likties vainīgi. Vēlreiz aizrādu, ka man būtu viegli atsaukties uz likumīgu

pa�aizsardzību; gribu tomēr izvairīties no visa, kas pa�asinātu mūsu sarunu. Nemēģinā�u pat noskaidrot, kur� �inī bēdīgajā cīņā ir bijis uzbrucējs. Esmu pat ar mieru aizstāvēt vainīgo. Bet tev jāsaprot� (Viņ� bija piecēlies un slaucīja briļļu stiklus. Acis mirk�ķinājās viņa izvārgu��ajā sejā.) Tev jāsaprot, ka es cīnījos par mūsu ģimenes godu, par savu bērnu nākotni. Tu nevari iedomāties mūsu stāvokli; tu esi cita gadsimta cilvēks. Tu dzīvoji laimīgā laikmetā, kad saprātīgs cilvēks balstījās uz dro�ām vēr�tībām. Atzīstu, ka tu vienmēr esi bijis apstākļu kungs; tu agrāk par visiem pamanīji vētras tuvo�anos un paguvi laikā realizēt vērtspapīrus� bet varēji to tāpēc, ka stā�vēji ārpus tirdznieciskiem darījumiem� jā, tie�i ārpus darījumiem! Tu varēji auksti apsvērt stāvokli un rīkoties pēc sava prāta, jo nebiji tanī iegrimis tā kā es līdz au�sīm� Atmo�anās bija pārāk spēja� Man nebija laika atgriezties. Tagad pirmo reizi vienlaicīgi ir sa�ķobīju�ās visas nozares. Nav kur pieķerties, nav uz kā balstīties�

Cik satraukts viņ� atkārtoja: �Nav uz kā� nav uz kā�� Kādās saistībās gan viņ� bija iestidzis? Kāda staignāja malā viņ� ķepurojās? Viņ� sabijās, ka ir par daudz sevi atklājis, un atguvies sāka runāt par visno�drāztākajam patiesībām: pēckara intensīvā ra�o�anas pār�produkcija, patēriņa krīze� Tas, ko viņ� stāstīja, man nebija svarīgi. Manu uzmanību saistīja viņa uzbudinā�jums. Sinī brīdī ievēroju, ka mans naids ir miris un mi�rusi arī vēlē�anas atriebties. Mirusi varbūt jau sen. Māk�slīgi biju uzturējis sevi niknumu, cenzdamies to uzpūst. Bet kādēļ pretoties skaidri redzamajam? Izjutu pret savu dēlu savādas jauktas jūtas, kurās ziņkāre bija valdo�ā: �ā nelaimīgā cilvēka uztraukumu, bailes, �ausmas es varētu izbeigt ar vienu vienīgu vārdu� cik tas man likās dī�vaini! Garā pārskatīju savu bagātību, kura agrāk manā dzīvē bija viss, kuru esmu mēģinājis atdāvināt, pazaudēt, ar kuru es pat neesmu varējis rīkoties pēc brīvas gri�bas, � tagad pēk�ņi es jutos no tās atbrīvojies, tā mani vairs neinteresēja, pat it kā nemaz neattiecās uz mani. Ibērs klusēdams vēroja mani caur brillēm. �Ko tēvs atkal būs sagudrojis? Kādu triecienu viņ� nesīs?� Ibēra seja savilkās smīnā, viņ� atgāzās sēdeklī un pacēla roku kā bērns, kas aizstāvas. Biklā balsī viņ� turpināja:

���� Es tev lūdzu tikai palīdzēt manu stāvokli nostipri�nāt. Ar to, ko saņem�u mantojumā no mātes, man pietiks,

vairāk nevajadzēs (viņ� mirkli vilcinājās, iekams izteica skaitli) kā vienu miljonu. Ja tu palīdzēsi man izglābties, tad es turpmāk noturē�os. Par pārējo izlem, kā pats vē�lies: apsolu pakļauties tavai gribai.

Viņ� norija siekalas; slepus vēroja mani. Mana seja joprojām bija neizdibināma.

��� Bet tu, meit? � es pievērsos Zenevjēvai. � Tavs materiālais stāvoklis ir labs? Tavs vīrs ir saprātīgs�

Zenevjēvu vienmēr kaitināja viņas vīra cildinā�ana. Nē, firma esot pie bankrota. Alfrēds neiepērkot rumu jau kop� diviem gadiem: viņ� acīmredzot uzskatot, ka tā ir dro�āk. Bez �aubām, viņiem esot no kā dzīvot, bet P'ilijs draudot pamest sievu, tiklīdz noteikti zinā�ot, ka bagātība ir zu�dusi. Kad es nomurmināju: �Tad nu gan ir nelaimei� � viņa strauji turpināja:

��� Jā, mēs zinām, ka viņ� ir nelietis. Arī Zanīna to zina. Bet, ja Filī viņu atstās, viņa mirs. Patiesi viņa no�mirs. Tu, tēvs, to nevari saprast. Tas nav tavā dabā. Za�nīna pazīst Filiju vēl labāk nekā mēs. Viņa bie�i ir man teikusi, ka tas ir ļaunāks, nekā mēs varot iedomāties. Un tomēr viņa mirs, ja tas viņu pametīs. Tev tas liekas muļ�ķīgi. Tādas jūtas tev ir sve�as, bet ar savu aso saprātu tu spēj saprast arī to, ko pats nejūti.

��� Zenevjēva, tu nogurdini tēvu.

Ibērs domāja, ka viņa māsa �visu sabojā� un aizskar manu pa�lepnumu. Viņ� saskatīja manā sejā nemieru, bet nevarēja saprast tā iemeslu. Viņ� nezināja, ka Zenevjēva uzplē� kādu rētu, neviļus tai pieskardamās. Es nopūtos: �Laimīgais Filīl�

Ibērs un Zenevjēva pārsteigti pavērās viens otrā. Viņi arvien bija mani uzskatīju�i par pustraku. Varbūt pat bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem būtu mani ieslodzī�ju�i trako mājā.

��� Filī ir bezgodis, � Ibērs pikti izmeta, � un mēs esam uzķēru�ies uz viņa mak�ķeres.

��� Viņa sievastēvs ir iecietīgāks nekā tu, � es teicu. �� Alfrēds bie�i saka: �Filijs ir jauks zēns.�

Zenevjēva iekaisa:

��� Alfrēds arī ir viņa nagos: znots ir samaitājis sievas�tēvu. Tas jau visai pilsētai ir zināms. Viņi ir sastapti kopā pie �aubīgām sievietēm� Kāds negodsl Tas arī ļoti sāpināja māti�

Zenevjēva slaucīja asaras. Ibērs domāja, ka gribu no�vērst uzmanību no svarīgākā jautājuma.

��� Bet tas nav galvenais, Zenevjēva, � viņ� dusmīgi teica. � Neesi jau tikai tu un tavējie pasaulē.

Viņa nikni pretojās, ka �gribētu gan zināt, kur� ir lie�lāks patmīlis no abiem�. Un vēl piebilda:

��� Bez �aubām, katrs domā vispirms par saviem bēr�niem. Vienmēr esmu darījusi visu iespējamo priek� Zanīnas un esmu lepna uz to, tāpat kā māte visu darīja mūsu labā. Es ietu caur uguni�

Brālis viņu pārtrauca skarbā balsī, kurā pazinu pats sevi, un pateica, ka �viņa tur iemestu arī pārējos�.

Kā mani �is strīds agrak būtu uzjautrinājis! Ar prieku būtu apsveicis zīmes, kas vēstī ne�ēlīgu cīņu ap manto�juma druskām, kuras es vēl nebūtu paguvis iz�ķērdēt. Tagad izjutu vienīgi nepatiku, garlaicību� Gribu, lai �is jautājums noskaidrojas reizi par visām reizēm! Lai viņi ļauj man mierīgi nomirt!

��� Mīļie bērni, cik tas ir savādi, � es teicu, � galu galā es darī�u to, kas man vienmēr ir likusies vislielākā neprātība�

Tā, nu viņi vairs nedomāja par spēko�anos sava starpā. Viņi pievērsa man skarbas, neuzticīgas acis. Viņi gai�dīja.

��� Nekad neesmu aizmirsis veco zemkopi, kur�, dzīvs būdams, atdeva bērniem savu mantu, un pēc tam pēc�nācēji ļāva viņam nosprāgt badā� Ja agonija velkas pārāk ilgi, viņam uzliek vairāk dūnu pēļus un sedz muti un�

��� Tēvs, es tevi lūdzu�

Viņi pretojās ar nemākslotu �ausmu izteiksmi. Es spēji mainīju balss noskaņu:

��� Tev, Ibēr, būs jāziedo daudz laika: dalī�ana nebūs viegla. Mana nauda glabājas vairākās vietās: �eit, Pa�rīzē, ārzemēs. Un īpa�umi, nekustamā manta�

Ar katru manu vārdu viņu acis pletās arvien platākas, bet viņi negribēja man ticēt. Ibēra smalkie pirksti pla�i izpletās un atkal saslēdzās.

��� Es gribu, lai viss tiek nokārtots pirms manas nāves, tanī pa�ā laikā, kad dalīsiet mantojumu no mātes. Sev paturu tiesības uz Kalēzu, mājas un parka uzturē�ana, un nepiecie�amie remonti uz jūsu rēķina. Par vīnogulājiem ar mani lai vairs nerunā. Caur notāru gribu saņemt ikmē�

ne�a renti, kuras lielumu vēl noteik�u. Pasniedz manu ka�batas portfeli, jā� kreisajā kabatā. (Ibērs iedeva man to ar drebo�u roku. Izņēmu no tā aploksni.) Seit tu at�radīsi da�us norādījumus par visu manu mantu. Vari to aiznest notāram Arkamam� Vēl labāk būs, ja tu telefo�niski lūgsi viņu ierasties; tad es pats viņam to nodo�u un tavā klātbūtnē izteik�u savu gribu,

Ibērs paņēma aploksni un, dziļi satraukts, man jautāja:

��� Vai tu neņirgājies par mums? Nē?

��� Piezvani pa telefonu notāram, tad redzēsi, vai es ņirgājos.

Viņ� steidzās uz durvīm, tad atkal atgriezās.

��� Nē, � viņ� teica, � �odien tas nepieklājas� Jā�nogaida kāda nedēļa.

Viņ� pārvilka ar roku pār acīm; bez �aubām, viņ� kau�nējās, mēģināja sevi piespiest domāt par māti. Aploksni viņ� grozīja rokā no vienas puses uz otru.

��� Atver to un lasi, � es teicu, � es tev atļauju.

Viņ� steidzīgi piegāja pie loga un norāva zīmogu. Viņ�

ar acīm vai apēda sarakstu. �enevjēva, nespēdama vai�rāk savaldīties, piecēlās un izstiepa pāri brāļa plecam al�katīgo seju.

Vēroju savus bērnus, māsu un brāli. Viņos nebija nekā �ausmino�a. Bīstamā stāvoklī nokļuvis veikalnieks, ģime�nes tēvs, un ģimenes māte pēk�ņi atrod miljonus, kurus bija uzskatīju�i par sev zudu�iem. Nē, viņi neiedvesa �aus�mas. Mani pārsteidza mana vienaldzība. Līdzinājos iz�operētam cilvēkam, kas atmostas no narkozes un saka, ka nav nekā izjutis. Biju izrāvis no sevis kaut ko tādu, pie kā, manuprāt, biju saistījies ar dziļām saitēm Izjutu tikai atvieglojumu, gandrīz fizisku: man bija vieglāk elpot. Ko tad es galu galā kop� gadiem esmu darījis, ja ne mēģi�nājis iznīcināt �o bagātību, apveltīt ar to kādu, kur� ne�pieder pie manas ģimenes? Vienmēr esmu maldījies par savu tieksmju mērķiem. Mēs nezinām, ko īsti vēlamies, mēs nemīlam to, ko uzskatām, ka mīlam.

Dzirdēju, ka Ibērs teica māsai:

��� Tā ir milzīga� milzīga� milzīga bagātība.

Viņi mazliet aprunājās klusu, tad �enevjēva paziņoja, ka viņi nepieņem manu upuri, jo negrib, ka es sevi ap�laupu.

Vārdi �upuris�, �aplaupu� skanēja neparasti manās ausīs. Ibērs neatlaidās:

��� Tu esi rīkojies �īs dienas saviļņojumā. Tu iedomā�jies, ka esi slimāks, nekā tu patiesībā esi. Tev vēl nav septiņdesmit gadu, tu vari vēl ilgi dzīvot. Pēc kāda laika tu no�ēlosi. Ja gribi, tad es tevi atbrīvo�u no visām ma�teriālām rūpēm. Bet paturi to, kas tev pieder. Mēs ne�vēlamies vairāk nekā to, kas ir taisnīgi. Mēs arvien esam gribēju�i tikai taisnīgumu�

Mani pārmāca nogurums. Viņi redzēja, ka acis man aiz�vērās. Paskaidroju, ka mans lēmums ir pieņemts un ka turpmāk par to runā�u tikai notāra klātbūtnē. Viņi jau devās uz durvīm; galvu nepagriezdams, es viņiem vēl uzsaucu:

��� Aizmirsu pateikt, ka manam dēlam Robēram jāiz�maksā katru mēnesi tūksto� pieci simti franku; esmu vi�ņam to apsolījis. Atgādini man to, kad parakstīsim do�kumentus.

Ibērs nosarka. Viņ� nebija gaidījis �o bultu. Bet Zenevjēva tur nesaskatīja nekā ļauna. Acis atpletusi, viņa ātri aprēķināja un sacīja:

��� Astoņpadsmit tūksto�i franku gadā� Vai tu ne�atrod, ka tas'ir pārāk daudz?

XVIII

Zālājs patlaban ir gai�āks nekā debesis. Zeme, mit�ruma piesūkusies, kūp; pieliju�ās ceļa grambas atspoguļo duļķainu zilgmi. Tas viss mani saista tāpat kā senāk, kad Kaleza piederēja man. Tagad man vairs nepieder nekas, bet es nejūtos nabags. Naktīs dzirdu lietus gāzmas, kas pūdē vīnogas, un esmu tikpat apbēdināts kā toreiz, kad es pats biju apdraudētās ra�as īpa�nieks. Tas, ko biju uz�skatījis par pieķer�anos īpa�umam, ir vienkār�i zemnieka instinkts, iedzimts no paaudzes paaudzē, mantots no tiem, kas kop� gadsimtiem satraukti ir vēroju�i apvārsni: kādu laiku tas sola. Rente, kura man katru mēnesi pienākas, uzkrāsies pie notāra, jo man nekad nav nekas vajadzīgs un nav arī bijis vajadzīgs. Visu mū�u esmu bijis tādas kaislības gūsteknis, kurai dziļākā būtībā neesmu piederē�jis. Kā suni, kas rej uz mēnesi, mani bija savaldzinājis atspīdums. Atmosties se�desmit astoņu gadu vecumā! At�

dzimt tad, kad jau jāmirst! Kaut man būtu lemts dzīvot vēl da�us gadus vai mēne�us, vai vismaz nedēļas�

Slimnieku kopēja ir aizbraukusi; jūtos tagad daudz la�bāk. Amēlija un Ernests, kas apkalpoja Izu, tagad paliek pie manis; viņi prot izdarīt ie�ļircinājumus, mājās ir viss vajadzīgais: morfija un nitrīta ampulas. Bērni ir ļoti aiz�ņemti; viņi gandrīz nepārtraukti uzturas pilsētā un iero�das Kalēzā tikai tad, ja vajadzīgas kādas ziņas par viena vai otra īpa�uma nocenojumu. Viss rit bez sevi�ķiem strī�diem; aiz bailēm saņemt mazāk nekā otrs, viņi ir pieņē�mu�i komisku lēmumu sadalīt pat damasta galda veļas un servī�u komplektus. Viņi labāk pārgriezīs uz pusēm gobe�lēnu vai paklāju, lai tikai viens nedabūtu kaut ko vairāk. Viņiem labāk patīk visu saņemt dalītā veidā, toties līdzī�gās daļās. To viņi dēvē par taisnīguma mīlestību. Tā viņi pavadīs visu savu mū�u, aiz skaistiem vārdiem slēpdami viszemiskākās tieksmes� Nē, es atsaucu nupat uzrak�stīto. Varbūt viņi ir kādas kaislības gūstā, kura nemaz neietilpst viņu dziļākajā būtībā� Arī ar mani tā bija�

Ko viņi domā par mani? Ka esmu uzveikts, piekāpies. �Mēs esam tēvu pielauzu�i.� Ta�u katrā apmeklējumā viņi izrāda man lielu cieņu un pateicību. Mazliet viņi tomēr brīnās. Sevi�ķi Ibērs mani vēro; viņ� man neuzticas, nav pārliecināts, ka esmu nolicis iero�us. Esi mierīgs, manu zēn! Sevi�ķi bīstams es jau vairs nebiju tanī dienā, kad atveseļojies atgriezos Kalēzā. Bet tagad�

Ceļmalu vīksnas un pļavu papeles virknējas citas pār citām, un starp to tum�ajām līnijām nogulst migla � migla un dūmi, tur dedzina nezāles, un visam pāri dve� piemirku�ās zemes elpa. Ir vēls rudens; vīnogu ķekari, vēl mikli no lietus, laistās, tiem vairs neiegūt sulu saldmi, kuru lietainais augusts laupījis. Toties mums, cilvēkiem, varbūt nekad nav par vēlu. Man nepiecie�ams vienmēr sev atkārtot, ka nekad nav par vēlu.

Nāko�ajā dienā pēc atgrie�anās Kalēzā iegāju Izas is�tabā, protams, ne jau aiz svētsvinīgām jūtām. Pilnīgā bez�darbība uz laukiem, par kuru nevaru pateikt, vai tā man sagādā baudu vai cie�anas, mani pamudināja atgrūst vaļā puspievērtās durvis, no kāpnēm pirmās pa kreisi. Ne tikai logs bija pla�i atvērts, bet arī visas skapja durvis un ku�modes atvilktnes. Kalpotāji visu bija novāku�i, un saule,

iespiezdamās katrā kaktiņā, iznīcināja kādas nobeigtas dzīves pēdējās atliekas. Bija septembra pēcpusdiena, sīca atmodu�ās mu�as. Kuplās, apaļās liepu lapotnes izskatī�jās kā lieli, plankumaini augļi. Virs galvas ko�i zilās de�besis pamalē pār snaudo�ajiem pakalniem baloja. Gaisā izlija kādas neredzamas meitenes smiekli; vīnogulājos kustējās saules cepures: bija sākusies ra�as novāk�ana.

Bet Izas istabu brīni�ķīgā dzīvība bija atstājusi; skapja atvilktnē pamestais cimdu pāris un saulessargs izskatījās kā miru�i. Aplūkoju veco akmens kamīnu, kura virsmu greznoja izcirsts grābeklis, lāpsta, sirpis un labības kūlī�tis. Sie senlaicīgie kamīni, kuros var dedzināt milzīgus stumbrus, vasarā tiek aizsegti ar platiem apgleznota au�duma ekrāniem. Uz �ā bija redzams arklā iejūgts vēr�u pāris; atceros, ka reiz bērnībā es dusmās sagraizīju �o ekrānu ar kabatas nazi. Ekrāns bija tikai atsliets pret ka-, mīnu. Kad mēģināju to nolikt vietā, tas apgāzās un at�sedza melno �etrstūraino kurtuvi, kas bija pilna ar pelniem. Atcerējos, ko bērni bija man stāstīju�i par Izas pēdējo dienu Kalēzā: �Viņa dedzināja papīrus, mēs pat domājām, ka ir aizsvilies dūmvads�� �inī brīdī sapratu, ka viņa ir jutusi tuvojamies nāvi. Nevar vienā laikā domāt par savu un citu cilvēku nāvi; pārņemts no iedomas par savu drīzo galu, nebiju uztvēris Izas noj.autas. �Tas nav nekas, tikai vecums,� trulie bērni mēdza kladzināt. Bet viņa tanī dienā zināja, ka tā stunda ir tuvu. Viņa gribēja izgaist pilnīgi un izdzēst visas pēdas. Vēroju pelēkās pelnu pārslas, kuras vēj� mazliet kustināja. Kaktā starp kamīnu un sienu vēl bija paliku�as pieslietās knaibles, kuras viņa bija lietojusi. Satvēru tās un sāku ru�ināt �o pelnu kaudzīti, �o nebūtību.

Rakņājos p;a �īm atliekām tā, it kā tur būtu aprakts manas dzīves vai mūsu abu dzīves noslēpums. Dziļāk pelni bija blīvāki. No pa�as apak�as izvilku papīru palie�kas, kuras no sadeg�anas pasargājis laikam pakas bie�zums, tomēr salasīt varēju tikai atsevi�ķus vārdus, tei�kumu daļas, kuru saturs nebija izlobāms. Viss bija rak�stīts ar vienu un to pa�u rokrakstu, kuru es nepazinu. Rokas man drebēja, cītīgi turpināju vandīt pelnus. Uz ma�zas, sodrējiem nota�ķītas strēmelītes salasīju vārdu �PAX�1 un zem maza krustiņa datumu: 23. februārī 1913.

1 Miers (lai.).

un �Mana miļā meita��. Pūlējos no citiem sagruzdēju��ās lapas malā salasāmajiem burtiem atjaunot uzrakstīto, bet iznāca tikai �īs rindas: �Jūs neesat atbildīga par to, ka �is bērns jums iedve� naidu; nosodāma jūs būtu tikai tad, ja (autos �im jūtām. Jūs turpretī pūlaties�� Ar lie�lām grūtībām salasīju vēl: ..nedrīkstam vieglprātīgi tiesāt miru�os� mīlestība, ko viņ� jūt pret Liku, nepie�rāda�� Pārējo sodrēji bija padarīju�i nesalasāmu, iz�ņemot vēl �o teikumu: �Piedodiet, pat nezinādama, kas' jums jāpiedod. Upurējiet viņam savu��

Pārdomāt �os vārdus varē�u vēlāk; tagad gribēju tikai atrast vēl kaut ko. Pieliecies rakņājos pa pelniem; neēr�tais stāvoklis traucēja man elpo�anu. Brīdi mani sa�trauca cietos vākos iesietas piezīmju grāmatiņas atra�ana; tomēr ne viena vienīga lapa nebija saudzēta. Tikai vāka iek�pusē varēju izburtot ar Izas roku rakstītus vārdus: >ĀRDOMAS� Un zemāk: �Mani nesauc par To, kur� soda, bet mans vārds ir Jēzus.� (�Par Ķristu�, svētais Francisks no Saies.)

Seko citi nesalasāmi citāti. Veltīgi paliku ilgi pārliecies pār �iem putekļiem � vairāk nekā neatradu. Piecēlos, paskatījos uz savām melnajām rokām. Spogulī redzēju, ka piere man notriepta ar pelniem. Mani pārņēma vēlē�a�nās staigāt kā kādreiz jaunībā. Aizmirsdams savu slimo sirdi, ātri drāzos lejā pa kāpnēm.

Pēc vairākām nedēļām pirmo reizi devos uz vīnogulāju pusi, kuriem ra�a jau bija pa daļai novākta; tie slīga uz ziemas dusu. Apkārtējā ainava bija tik dzidra, viegla un zaigojo�a kā vizuļojo�ie ziepju burbuļi, kurus agrāk Ma�rija izpūta ar salmiņu. Ceļa grambas un vēr�u kāju dzi�ļās pēdas saulē un vējā jau bija sacietēju�as. Soļodams nesu sevī �īs nepazītās Izas tēlu, kura bijusi varenu kais�lību gūstā; tikai dievs bija spējis tās savaldīt. Greizsir�dība uz māsu bija krimtu�i �o tiklo namamāti. Viņa ir nīdusi mazo Liku� sieviete, kas spējīga ienīst mazu zēnu� Varbūt greizsirdīga savu bērnu dēļ? Tāpēc ka es Liku mīlēju vairāk? Bet arī Marinēti viņa neieredzēja� Jā, jā: viņa ir cietusi manis dēļ; es viņu biju mocījis. Kāds neprāts! Marincte ir mirusi, Liks miris, Iza mirusi, visi ir miru�i! Un es, ar vienu kāju ari jau kapā stāvē�dams, priecājos par to, ka neesmu bijis vienaldzīgs kādai

aizgāju�ai sievietei, ka esmu izraisījis viņā �os saviļņo* jumus.

Tas bija smieklīgi, un es arī smējos viens pats, maz�liet aizelsdamies, atslējies pret vīnogulāju balstu, pievēr�sis skatienu palsajiem pla�umiem, kuros miglainā dūmakā grima ciemi ar baznīcām, ce|i un papeles. Saulrieta stari ar grūtībām izlauzās līdz tumsto�ajai zemei. Es izjutu, redzēju un sapratu savu noziegumu. Tas nebija tikai pre�tīgā od�u ligzda, kurā perinājās naids pret pa�a bērniem, atriebības alkas un mīlestība uz naudu; mans noziegums bija nevēlē�anās meklēt kaut ko ārpus �īm samud�ināta�jām odzēm. Biju pieķēries �im riebīgajam ņudzeklim, it kā tas būtu mana sirds, it kā manas sirds puksti būtu nedalāmi sajauku�ies ar �iem ņudzo�ajiem rāpujiem. Ve�selu pusgadsimteni esmu pazinis sevī tikai to, kas es īste�nībā neesmu; tāpat biju rīkojies arī ar citiem. Mani mal�dināja no�ēlojamas iekāres manu bērnu sejās, Robērā sa�skatīju tikai aprobe�otību un pret visu citu viņā paliku akls. Nekad neesmu mēģinājis zem cilvēku ārējā izskata saredzēt viņu īsto būtību. Sis atklājums man bi'tu bijis jāizdara trīsdesmit vai �etrdesmit gadu vecumā. Tagad jau esmu sirmgalvis ar pārāk vārgu sirdi; raugos, kā manas dzīves pēdējais rudens iemidzina vīnogulājus, ietin tos dūmakā un rieta staros. Tie, kurus man vajadzēja mīlēt, ir miru�i; miru�i arī tie, kas būtu varēju�i mani mīlēt. Man nav vairs ne laika, ne spēka mēģināt tuvinā�ties dzīvajiem. Manī nav nekā, pat ne balss, ne kustību, ne smieklu, kas nepiederētu biedēklim, ko esmu nostādījis pretī pasaulei un kam esmu devis savu vārdu.

Vai tie�i tadas bija manas pārdomas, kad, atslējies pret vīnogulāju balstu, lūkojos uz tālajām Ikēmas pļavām, ku�ras glastīja rieto�ās saules stari? Kāds starpgadījums, kuru arī gribu �eit atstāstīt, bez �aubām, galīgi noskaid�roja �īs domas, bet tās jau bija manī tanī vakarā, kad atgriezos uz mājām, līdz sirds dziļumiem izjuzdams mieru, kas bija nolaidies pār zemi. Ēnas pagarinājās; kalni pie apvār�ņa atgādināja saliektus plecus, kas gaida nakts miglu, lai izstieptos, lai atlaistos un varbūt aiz�migtu cilvēciskā miegā.

Cerēju mājās sastapt Ibēru un Zenevjēvu; viņi bija ap�solīju�i ēst pusdienas kopā ar mani. Pirmo reizi mū�ā es

gaidīju viņus ierodamies, priecājos par to. Degu nepacie�tībā parādīt viņiem savu jauno sirdi. Nedrīkstēju zaudēt ne minūtes, lai iepazītos ar viņiem, lai savukārt parādītu viņiem sevi. Vai pagū�u vēl pirms nāves pārbaudīt savu jauno atklājumu? Nekas mani nekavēs iekarot bērnu sir�dis; uzveik�u visas barjeras, kas mūs �ķīru�as. Beidzot od�u ņudzeklis ir pārcirsts; viņi vēl tā iemīļos mani, ka raudās, man acis aizspiezdami.

Bērni vēl nebija atbrauku�i. Atsēdos uz sola netālu no ceļa un ieklausījos motoru rūkoņā. Jo ilgāk viņi kavējās, jo vairāk ilgojos pēc viņiem. Mirkli manī pamodās vecais niknums: viņiem ir vienalga, ka es viņus te gaidu! Vi�ņiem nav svarīgi, ka es cie�u viņu dēļ; viņi tā dara tī�ām� Tad es atģidos: viņi varēja aizkavēties aiz kāda man nezināma iemesla; un dro�i vien glu�i nepamatotas bija tās iedomas, ar kurām parasti uzkurināju savas dus�mas. Zvans vēstīja, ka pienācis pusdienu laiks. Iegāju virtuvē pateikt Amālijai, ka vēl mazliet jāuzgaida. Mani ļoti reti redzēja zem nokvēpu�ajiem griestu baļķiem, pie kuriem karājās �ķiņķi. Atsēdos uz kāda pīta krēsla pie uguns. Amēlija, viņas vīrs un mui�as pārvaldnieks Kazo, kuru skaļos smieklus biju dzirdējis pa gabalu, man ienā�kot, apklusa. Mani apņēma godbijības un baiļu pilna at�mosfēra. Es nekad nesarunājos ar kalpotājiem. Ne tāpēc, ka es būtu ērcīgs vai prasīgs saimnieks, bet vienkār�i aiz tā iemesla, ka viņi manās acīs neeksistēja, es viņus nemaz neredzēju. Bet �ovakar viņu klātbūtne man snie�dza mierinājumu. Tā kā bērni nav atbrauku�i, es labprāt paēstu pusdienas pie virtuves galda, kura galā ķēk�a ka�pāja gaļu.

Kazo bija aizmucis, un Ernests apvilka baltu vesti, lai mani apkalpotu. Viņa klusē�ana mani nomāca. Veltīgi mēģināju uzsākt sarunu. Es ta�u nekā nezināju par �iem diviem cilvēkiem, kuri bija mums padevīgi kalpoju�i jau divdesmit gadus. Beidzot atcerējos, ka reiz viņus bija ap�meklējusi uz Sovterru izprecētā meita, un Iza nesamak�sāja tai par trusi, ko tā bija atvedusi, tāpēc ka vie�ņa ēda un dzēra mūsu mājā. Galvu nepagriezdams, es diez�gan steidzīgi jautāju:

��� Nu, Amēlij, kā iet jūsu meitai? Vai viņa vēl arvien ir Sovterrā?

Amēlija pievērsa man savu dzeltenīgo seju un, cie�i pa�skatījusies uz mani, atbildēja:

��� Kungs tak zin, ka viņa ir mirusi� �omēnes 29. da�tumā, svēta Miķeļa dienā, paies desmit gadu. Vai t� kungs neatminas?

Viņas vīrs klusēja, tikai drūmi paskatījās uz mani: viņ� domaja, ka izliekos aizmirsis. Es nomurmināju:

��� Atvainojiet� mana vecā galva�

Bet, tā kā es apmulsumā parasti ņirdzīgi smīnu, ne�varēju ari �oreiz savaldīties. Ernests parastaja balsī pa�teica:

��� Galds ir klāts.

Tūlīt piecēlos un devos vāji apgaismotajā ēdamistabā sesties pretī Izas ēnai. Tur agrāk sēdēja 2enevjēva, tā�lāk � abats Arduēns, viņam blakus Ibērs� Ar acīm meklēju starp logu un bufeti Marijas augsto krēslu, kas bija kalpojis arī Zanīnai un vēlāk viņas meitiņai. Izlikos, ka noriju kādu kumosu; �is vīrs, kas pie galda apkalpoja, ar savu skatienu man iedvesa �ausmas.

Salonā viņ� bija iekurinājis kamīnu ar vīnogulāju stī�gām. Sinī telpā katra paaudze, tāpat kā bēgums pamet paisuma atnestās glieme�nīcas, aiziedama bija atstājusi albumus, lādītes, attēlus, karsela lampas. Visas konsoles bija apkrautas ar �iem miru�ajiem nieciņiem. No pagalma atplūda zirga smago soļu dipoņa un vīnogu preses �erkstoņa, �īs skaņas man nomāca sirdi. �Mīļie bērni, kāpēc jūs neatbraucat?� Sie �ēlabainie vārdi man izlauzās pār lūpām. Ja kalpotāji aiz durvīm tos būtu dzirdēju�i, viņi nodomātu, ka salonā ienācis kāds sve�inieks, jo tādā balsī un tādus vārdus, viņuprāt, nevarēja izrunāt briesmīgais vecis, kur� tī�i bija izlicies, ka nekā nezina par viņu meitas nāvi.

Visi viņi � sieva, bērni un kalpotāji bija kopīgi nostā�ju�ies pret manu dvēseli un uzmāku�i man �o pretīgo lomu. Biju sastindzis pozā, kādu viņi no manis prasīja. Biju pielāgojies tēlam, kādu viņi savā naidā bija radī�ju�i. Kāds neprāts ir cerēt, ka se�desmit astoņu gadu ve�cumā spē�u peldēt pret straumi un piespiest viņus saska�tīt manī citādu cilvēku, kāds es tomēr esmu un vienmēr esmu bijis! Mēs alla� redzam tikai to, ko esam paradu�i redzēt. Un arī jūs, mani nabaga bērni, es īsti neredzu. Ja es vēl būtu jaunāks, ja rakstura iezīmes nebūtu tik dziļas, paradumi tik iesakņoju�ies� Bet �aubos, vai pat jaunībā es būtu spējis salauzt �o apburto loku. Būtu bijis

vajadzīgs spēks� Kāds spēks? Jā, spēks, kurā mēs visi vienotos un kur� galvotu par manu iek�ējo uzvaru; spēks, kas liecinātu manā labā, noņemtu man ne�ķīsto nastu un pats to uzņemtos�

Pat labākie no mums vieni neiemācās mīlēt: lai spētu neņemt vērā cilvēku smieklīgumu, ļaunumu un, galvenais, muļķību, ir jābūt kādam mīlestības noslēpumam, kuru pa�saule vairs nepazīst. Kamēr �is noslēpums netiks atkal atrasts, veltīgi ir censties pārveidot cilvēku stāvokli: ag�rāk es domāju, ka aiz egoisma biju kļuvis vienaldzīgs pret visu, kas attiecas uz tautsaimnieciskām un sociālām pro�blēmām. Esmu patiesi bijis briesmīgs vientulības un vien�aldzības iemiesojums; bet manī arvien ir bijusi arī sajūta, neskaidra pārliecība, ka nekas nevar pārgrozīt pasauli, ja nevar skart tās sirdi. Meklēju to vienīgo, kur� būtu spējīgs nest �o uzvaru; tam jābūt visu sir�u Sirdij, dego��am visu mīlestības viduspunktam. Tiek�anās pēc tā var�būt jau bija lūg�ana. Tovakar daudz netrūka, es būtu nometies ceļos, kā agrāk vasaras vakaros darīja Iza, pie�spiezdama pie sevis savus trīs bērnus. Atgriezdamies no terases uz apgaismotā loga pusi, cenzdamies soļot klusi, palikdams,neredzams tum�ajā dārzā, esmu vērojis �o pul�ciņu lūdzam: �Liecis ceļus tavā priek�ā, mans dievs, es tev pateicos, ka esi man devis sirdi, kas spēj tevi pazit un milēt��

Tagad stāvēju istabas vidū grīļodamies, it kā man kāds būtu iesitis. Pārdomāju savu dzīvi, atskatījos uz to. Nē, nav iespējams peldēt pret �ādu dubļu straumi! Esmu bi�jis tik briesmīgs cilvēks, ka man nav bijis neviena drauga. Bet vai tas nebija tāpēc, ka nekad neesmu bijis spējīgs izlikties? Ja visi cilvēki staigātu bez maskām, tā kā es esmu gājis pusgadsimta, viņi pabrīnītos, cik mums būtu pārsteidzo�i maza at�ķirība. Patiesi, neviens nerāda at�klātu seju. Lielākā daļa tēlo cēlumu, di�enumu. Viņi ne�viļus piemērojas literatūras varoņiem vai citiem. Svētie to zina, viņi nīst un nicina sevi, tāpēc ka redz sevi īstenībā. Arī es nebūtu bijis tik daudz nicināts, ja nebūtu bijis tik atklāts, vaļsirdīgs, pavisam atkailināts.

Tādas domas tovakar mani vajāja, kamēr klīdu satum�su�ajā istabā, uzgrūzdamies gan sarkankoka, gan palisandra smagajām mēbelēm, manu smiltīs aprakto ģimenes locekļu aculieciniecēm; daudzi �odien jau satrūdēju�i cil�vēki ir pret tām balstīju�ies, ir te sēdēju�i. Bērnu

zābaciņi ir nosmulēju�i dīvānu; tur viņi mēdza uzrāpties, lai �ķirstītu 1870. gada �Monde Illustrй�. Drāna tanīs vietās vēl tagad ir tum�a. Vēj� auro ap māju un brā� liepu vītu�ās lapas. Kādā istabā ir aizmirsu�i aizvērt slēģus.

XIX

Nāko�ajā dienā nepacietīgi gaidīju pastu. Klejoju pa dārza alejām tāpat kā agrāk Iza, kad bērni bija aizkavē1 ju�ies un viņa uztraucās. �Vai bērni saķildoju�ies?� es prātoju. �Vai kāds saslimis?� Es uzbudinājos; biju kļuvis tikpat veikls kā Iza �ādu iedomu radī�anā. Staigāju starp vīnogulājiem, nekā apkārt neredzēdams, izklaidīgs kā cil�vēks, kuru kremt kādas raizes; atceros tomēr, ka es ma�nīju pārmaiņu sevī, man pat patika �is nemiers. Migla bija skanīga, klajums bija nevis redzams, bet dzirdams. Cielavas un strazdi �audījās gar vīnogulājiem, na�ķēdamies ap vēl nesapuvu�ajām ogām. Likām bērnībā bija pa�tiku�as �ādas agra rudens rīta noskaņas.

Pāris vārdu, kurus Ibērs bija atrakstījis no Parīzes, mani nomierināja. Viņ� pavēstīja, ka esot bijis spiests steigā aizbraukt; noticis diezgan nopietns starpgadījums, par kuru pastāstī�ot, kad atgriezī�oties parīt. Iedomājos kādus juridiskas dabas sare�ģījumus: varbūt viņ� bija kaut kādā veidā pretlikumīgi rīkojies?

Pēcpusdienā nevarēju vairs izturēt; liku aizvest sevi uz staciju un nopirku biļeti uz Bordo, kaut gan biju solījis nebraukt viens. Zenevjēva tagad apdzīvoja mūsu veco māju. Sastapu viņu vestibilā tanī brīdī, kad viņa atvadī�jās no kāda man nepazīstama cilvēka, kur� varēja būt ārsts.

��� Vai Ibērs nav tev izstāstījis?

Viņa ievilka mani uzgaidāmajā istabā, kurā es apbedī��anas dienā biju zaudējis samaņu. Atelpoju, uzzinādams, ka lieta grozās ap Filija bēg�anu: biju sagaidījis kaut ko ļaunāku. Pēc asas sarunas ar Zanīnu viņ� bija aizgājis pie citas sievietes, kura �turot viņu cie�i�, neatstādams cerības uz atgrie�anos. Nabaga Zanīnu neesot iespējams izraut no galīgas apātijas; pat ārstam viņas stāvoklis radot ba�as. Alfrēds un Ibērs Parīzē esot sadzinu�i bēglim pēdas. Sprie�ot pēc nupat saņemtās telegrammas, viņi neesot guvu�i nekādus panākumus.

��� Kad iedomājos, ka mēs viņiem bijām devu�i tik lielu uzturnaudu� Protams, kapitālu mēs viņiem aiz piesar�dzības nepie�ķīrām, toties rente bija bagātīga. Patiesi, Zanīna pret viņu bija bezspēcīga: viņ� dabūja no viņas visu, ko vēlējās. Kad iedomājos, ka agrāk viņ� draudēja Zanīnu atstāt, būdams pārliecināts, ka tu mums atrausi mantojumu; un taisni tagad, kad tu atdod mums visu savu mantu, viņ� nolemj aizlaisties. Kā tu to izskaidro?

Viņa nostājās man pretī, uzacis saraukusi, acis ieple�tusi. Tad viņa piegāja pie radiatora un, salikusi kopā pirkstus, berzēja plaukstas.

��� Protams, viņ� ir aizgājis, � es sacīju, � pie kādas ļoti bagātas sievietes.

��� Nemaz ne! Viņa ir dziedā�anas skolotāja. Tu jau viņu pazīsti, tā ir Velāra kundze. Viņa vairs nav nekāda jaunā un ir diezgan novazājusies. Viņa spēj tikko nopel�nīt iztikai. Kā tu to izskaidro? � Zenevjēva atkārtoti jautāja.

Nenogaidījusi manu atbildi, viņa atkal sāka runāt. Tanī brīdī istabā ienāca Zanīna, ģērbusies vienkār�os rīta svārkos. Viņa sniedza man pieri skūpstam. Viņa nebija no�vājējusi, bet viņas druknajā, neglītajā sejā izmisums bija izdzēsis visu, ko biju tanī ienīdis: nabaga āri�ķīgā, klī�rīgā būtne bija kļuvusi �ausmīgi atklāta un vienkār�a. Spuld�u gaisma spīdēja tie�i sejā, bet viņa pat acis ne-� pamirk�ķināja.

��� Jūs jau zināt? � viņa tikai iejautājās un atsēdās uz atpūtas krēsla.

Vai viņa dzirdēja savas mātes vārdus, kuru straume ir pla�i plūdusi pār viņu kop� Filija aizie�anas?

��� Kad es iedomājos �

Katru teikumu Zenevjēva iesāka ar �o �kad es iedomā�jos�; tas skanēja ērmīgi no tadas sievietes lūpām, kura tik maz domā. Viņi esot, Zenevjēva teica, piekritu�i �īm laulibam, kaut gan jau divdesmit divu gadu vecumā Filijs esot iz�ķērdējis diezgan lielu īpa�umu (tā kā viņ� bija bārenis, bez tuviem radiem, tad jau agri ieguva manto�jumu savā rīcībā). Ģimene esot pievērusi acis uz viņa netiklo dzīvi� Un, redzi nu, kā viņ� mums to atmak�sājis �

Manī no jauna modās niknums, kuru veltīgi mēģināju apslāpēt. Iesīkstēju�ais ļaunums atkal pavēra aci: vai tad Zenevjēva pati, Alfrēds, Iza un visi viņu draugi

nebija Filiju vilināju�i un ap�ilbināju�i ar tūksto� solī�jumiem!

��� Visdīvainākais ir tas, � es rājos, � ka tu pati tam tici, ko stāsti. Tomēr tu labi zini, ka jūs visi skrējāt pa�kaļ �im zēnam�

��� Tēvs, tu ta�u nesāksi viņu aizstāvēt!

Teicu, ka te nav runa par viņa aizstāvē�anu, bet gan par to, ka mēs visi esam nepareizi darīju�i, uzskatīdami Filiju par ļaunāku, nekā viņ� ir patiesībā. Bez �aubām, viņam pārāk cietsirdīgi visi ir parādīju�i, ka viņam ir jā�pacie� katrs pazemojums, jo bagātība ir nodro�ināta, un visi ir pārliecināti, ka viņ� noteikti vairs neaizies. Bet cil�vēki reti kad ir tik zemiski, kā mēs iztēlojamies.

��� Kad es iedomājos, ka tu aizstāvi nelieti, kur� atstāj savu jauno sievu un mazo meitiņu�

��� Zenevjēva, � es gandrīz izmisis kliedzu, � tu mani nesaproti! Papūlies ta�u saprast: atstāt savu sievu un bērnu, bez �aubām, ir slikti. Bet mēs nevaram zināt, vai vainīgais ir padevies zemiskām tieksmēm vai arī paklau�sījis augstākām jūtām�

��� Tātad tu atrod, ka ir cēli, � Zenevjēva ietiepīgi pa�lika pie sava, � pamest divdesmit divus gadus vecu sievu un mazu meitiņu �

Tam pāri viņa nevarēja tikt; nekā vairāk viņa nespēja saprast.

��� Nē, tu esi pārāk liela muļķe� ja tikai tu tī�ām neizliecies, ka nesaproti� Un es palieku pie tā, ka Filijs man liekas mazāk nicināms, kop� viņ��

Zenevjēva mani pārtrauca, uzkliegdama, lai es, mazā�kais, uzgaidot, kamēr Zanīna atstāj istabu, un tad ap�vainojot viņu, aizstāvēdams viņas vīru. Bet Zanīna, kas līdz tam brīdim nebija atvērusi muti, sacīja balsī, kuru gandrīz nevarēju pazīt:

��� Māt, kādēļ to noliegt? Mēs esam Filiju nostādīju�i zemāk par zemi. Atceries: kop� bija nolemta mantas da�lī�ana, mēs viņu pilnīgi iesprostojām. Jā, viņ� bija kā dzīvnieks, kuru es būtu varējusi vest saitītē. Biju nonā�kusi tik tālu, ka vairs neciestu, zinādama, ka viņ� mani nemīl. Viņ� man bija; viņ� man piederēja; es valdīju pār naudu, varēju viņu dancināt. Māt, tas ir tavs izteiciens. Atceries, ka tu sacīji: �Tagad tu varēsi viņu dancināt.� Mēs domājām, ka nauda viņam būs galvenais. Varbūt arī viņ� pats tā domāja; un tomēr dusmas un kauns bija

stiprāki. Viņ� nemīl sievieti, kura viņu man atņēmusi; viņ� aiziedams to man apgalvoja, un es ticu, ka viņ� teica taisnību, jo meta man sejā diezgan daudz �ausmīgu vārdu. Bet tā otrā viņu nenicina un nepazemo. Viņa ir atdevusies Filijam, nevis paņēmusi viņu sev. Es biju viņu sev uzdāvinājusi.

Viņa atkartoja pēdējos vārdus, it kā �austu sevi ar tiem. Māte paraustīja plecus un apmierinājās, redzēdama meitas asaras.

��� Tās viņu nomierinās�

Un viņa vēl sacīja:

��� Nebaidies, mana dārgā, viņ� atgriezīsies. Bads iz�dzen vilku no me�a. Kad viņ� būs pietieko�i ilgi cietis trūkumu�

Biju pārliecināts, ka �ādi vārdi Zanīnai derdzās. Pie�cēlos, paņēmu cepuri; nevarēju savas meitas klātbūtni ilgāk paciest. Apgalvoju viņai, ka esmu pasūtījis auto, kas mani aizvedīs atpakaļ uz Kalēzu. Pēk�ņi Zanīna teica:

��� Vectēv, ņemiet mani līdzi!

Māte vaicāja, vai viņa zaudējusi prātu; viņai jāpaliek �eit, jo liķuma kalpiem bū�ot jārunā ar viņu. Turklāt Kalēzā bēdas viņu salauzī�ot.

Kāpnēs, kur Zenevjēva bija man sekojusi, viņa izteica asus pārmetumus, ka esmu Zanīnas kaislību uzkurinājis:

��� Atzīsti, ka būtu ļoti labi, ja viņa spētu atteikties no �ā nelie�a. Stāvokli vienmēr varēs labot; Zanīna ar savu bagātību vēl lieliski apprecēsies. Bet vispirms viņai jātiek vaļā no Filija. Un tu, kas Filiju nicināji, pēk�ņi sāc viņu cildināt Zanīnas klātbūtnē� Nē! Uz Kalēzu es viņu nelaidī�u! No turienes viņa atgrieztos gan lieliskā omā! Seit mēs galu galā viņu izklaidēsim. Viņa aizmir�sīs�

�Ja tikai viņa nenomirs,� es nodomāju, �vai ari netur�pinās no�ēlojamu dzīvi, nesdams sevī neremdināmas sā�pes. Varbūt Zanīna pieder pie tām sievietēm, kuras es, vecs advokāts, labi pazīstu: viņām cerība ir kā slimība, nekad viņas nebeidz cerēt un vēl pēc divdesmit gadiem raugās ar uzticīga dzīvnieka acīm uz durvīm.�

Atgriezos istabā, kur Zanīna bija palikusi sē�ot, un sacīj u:

��� Kad tikai tu gribēsi, mīļais bērns� es tevi vienmēr gaidī�u.

Viņa ne ar vienu kustību neizrādīja, ka ir mani sapra�tusi. Atgriezās Zenevjēva un aizdomīgi jautāja:

��� Ko tu viņai sacīji?

Vēlāk uzzināju, ka Zenevjēva mani vainoja Zanīnas �saduīnpo�anā�; �inīs pāris minūtēs es esot uzjautrināda�mies �iedzinis viņai galvā da�ādas iedomas�. Es devos lejā pa kāpnēm, un ausīs man skanēja jaunās sievietes kliedziens: �Paņemiet mani līdzi�� Viņa bija lūgusi, lai aizvedu viņu projām. Neviļus biju izteicis par Filiju vār�dus, kurus viņai bija nepiecie�ams dzirdēt. Varbūt es biju pirmais, kas viņu neievainoja.

Soļoju pa apgaismotajām Bordo ielām; Intendantūras laukuma ietves, mitras no miglas, laistījās. Balsu �alu pārskanēja tramvaju dārdoņa. Manas bērnības smar�as bija izgaisu�as; varbūt es tās atrastu Difūrdiber�jē vai Grosklo�as ielas tum�ākajos kvartālos. Varbūt tur kāda ve�iņa neapgaismotas ielas krustojumā vēl spie� pie krū�tīm kūpo�u katlu ar vārītiem kastaņiem, kas smar�o pēc anīsa. Nē, es nebiju bēdīgs. Kāds mani bija uzklausījis, sapratis. Mēs bijām vienoju�ies: tā ir uzvara. Bet pie Zenevjēvas biju zaudējis: es nekā nevaru iesākt pret zi�nāmu aprobe�otības veidu. Pēc noziegumiem, pēc visnetī�rākajām nelietībām var aizsniegt dzīvu dvēseli, bet vul�garitāte ir nepārvarama. Jo ļaunāk! Ar to man jāsamie�rinās; visus kapakmeņus nevar uzlauzt. Bū�u laimīgs, ja pirms nāves spē�u kļūt tuvāks kaut vienai būtnei.

Nakti pārgulēju viesnīcā un Kalēzā atgriezos nākamajā rītā. Pēc nedaudzām dienām pie manis ieradās Alfrēds; no viņa dabūju zināt, ka manam apmeklējumam biju�as bē�dīgas sekas: Zanīna aizrakstījusi Filijam neprātīgu vēs�tuli, kurā visu vainu uzņēmusies uz sevis, apsūdzējusi sevi un lūgusi piedo�anu.

��� Sievietes nekad citādi nevar�

Resnītis neiedro�inājās man to pasacīt, tomēr noteikti domāja: �Viņa atsak savas vecmāmiņas muļķības.�

Alfrēds man vēl lika saprast, ka �ķir�anās prāva jau iepriek� esot zaudēta un Zenevjēva mani uzskatot par vainīgo: es esot Zanīnai sagrozījis galvu. Pasmaidīdams jautāju znotam, kādos nolūkos tad es to būtu darījis. Viņ� atbildēja, ka nekādā ziņā nepiekrītot sievas domām,

ka es esot rīkojies aiz atriebības, varbūt aiz �tīras ļaun�prātības�.

Bērni mani vairs neapmeklēja. Pēc divām nedējām Zenevjēva man rakstiski paziņoja, ka Zanīna bijusi jāie�vieto kādā nervu sanatorijā. Traka, protams, viņa neesot. Varot likt lielas cerības uz viņas izveseļo�anos �ajā vien�tulībā.

Arī es biju vientuļ�, bet es necietu. Nekad sirds nebija mani tik ilgu laiku likusi mierā. Vēl kavējās starojo�s rudens. Nekrita vēl neviena lapa, rozes sāka ziedēt no jauna. Man būtu vajadzējis ciest, ka bērni mani atkal at�stāju�i. Ibērs ieradās tikai tādēļ, lai pārrunātu darījumus. Viņa izturē�anās gan vēl bija cieņas pilna, bet piesar�dzību viņ� nekad neatmeta. Ar Zaninas iespaido�anu, kurā bērni mani vainoja, biju zaudējis iegūto labvēlību. Viņu acīs atkal biju kļuvis pretinieks, viltīgs, uz visu ko spē�jīgs vecis. Un vienīgā, kas mani varbūt būtu sapratusi, bija ieslodzīta, �ķirta no dzīvajiem. Tomēr manī bija dziļ� miers. Visu mantu biju atdevis; vientuļ�, tuvas nāves biedā es paliku kluss, uzmanīgs, ar modri vērojo�u sa�prātu. Domas par manu skumjo dzīvi mani vairs neno�māca. Neizjutu vairs �o vientulīgo gadu nastu� it kā es nebūtu vecs, ļoti slims cilvēks, bet man priek�ā būtu vēl vesela dzīve� it kā miers, kas mani pārņēmis, būtu kaut kas visaptvero�s.

XX

Zanīna jau kop� mēne�a atbēgusi no privātās nervu sanatorijas pie manis, bet nav vēl atlabusi. Viņa sevi uz�skata par kādas sazvērestības upuri; viņa apgalvo, ka ir ieslodzīta tāpēc, ka atteikusies apvainot Filiju un piepra�sīt �ķir�anos un laulības līguma anulē�anu. Pārējie iztē�lojas, ka es iedve�u viņai �īs domas un saceļu viņu pret tiem; patiesībā es Kalēzā jau daudzas dienas nepārtraukti cīnos pret Zanīnas iedomām un rēgiem. Arā lietus jauc lapas ar dubļiem, tās trūdinot. Smagi zābaki brīk�ķēdami aiz�ņerkst pār grantaino pagalmu, tur staigā kāds vīrs, apsedzis galvu ar maisu. Dārzs ir tā atkailināts, ka ne�kas vairs nenoslēpj tam domāto izgreznojumu niecību; lapeņu skeleti un �ķidrās birztaliņas dreb nemitīgajā lietū. Istabas ir drēgnas, un mēs vakarā nekādi nevaram

saņemties un aiziet prom no kamīna. Sit divpadsmit, bet mēs vēl arvien vilcināmies doties pie miera; pacietīgi sa.krautās apgruzdo�o pagaļu kaudzes sabrūk pelnos. Man arvien no jauna jāmēģina pārliecināt mazmeita, ka viņas vecāki, brālis un krusttēvs nevēl viņai ļauna. Cen�os cik spēdams novērst viņas domas no psihiatriskās sanatori�jas. Vienmēr mēs atgrie�amies pie Filija:

��� Jūs nevarat iedomāties, kas viņ� ir par cilvēku� Jūs nezināt, kas par radījumu�

Sie vārdi ievada gan apsūdzību, gan slavas dziesmu; tikai balss noskaņa ļauj nojaust, vai viņa Filiju dievinās vai apmētās ar dubļiem. Bet vai nu viņa to cildina, vai arī nonicina, atstāstītie notikumi man liekas nesvarīgi. Mīlestība dod �ai nabaga sievietei ar maz attīstītu fantā�ziju pārsteidzo�as spējas pārveidot, palielināt. Es ta�u pazinu tavu Filiju, vienu no nenozīmīgajiem dīkdieņiem, kuriem �igli aizejo�ā jaunība uz brīdi uzliek staru vai�nagu. Tu pie�ķir �im izlutinātajam puisim, kuru visi ir glāstīju�i un kur� dzīvojis �pie visa gatava�, gan smalk�jūtīgas, gan noziedzīgas tieksmes, bet viņam ir tikai ref�leksi.

Jūs nesapratāt, ka Filijam bija nepiecie�ams justies stiprākajam, lai viņ� spētu elpot. Nevajadzēja viņu �padancināt�. Viņ� ir no tās sugas suņukiem, kam nepatīk dancot un tie jo� uz turieni, kur bez danco�anas saņem gardus kumosus.

Nabaga nelaimīgā nemaz nepazīst savu Filiju. Kas 2anīnas acīs ir Filijs, ja atņem viņa klātbūtnes iedvesto satraukumu, reizēm dāvātos glāstus, greizsirdību, �aus�mas un izmisumu par viņa zaudē�anu? Nekā neredzē�dama un nesaprazdama, viņa neprātīgi skrien pakaļ �im radījumam, nezinādama, kas viņas tieksmju objekts ir īste�nībā � Vai ir arī akli tēvi? Zanīna ir mana mazmeita, bet, ja arī viņa būtu mana meita, es nevarētu neredzēt viņu tādu, kāda viņa ir: būtne, kas no otra nekā nevar saņemt. Sī smagnējā sieviete ar ikdieni�ķajiem sejas vaib�stiem un ķērco�o balsi pieder pie tām, pie kurām vīrie�a skatiens nepakavēsies, kuras par sevi neliks viņam pa�domāt. Tomēr �inīs naktīs Zanīna man �ķiet skaista; tas ir izmisuma, ne viņas pa�as skaistums, kas iezīmējies viņas sejā. Varbūt �is ugunsgrēks varētu saistīt kādu vī�rieti? Bet nelaimīgā deg tumsā un pamestībā; vienīgais liecinieks esmu es, sirmgalvis vectēvs�

�inīs ilgajās bezmiega naktīs viņa iedvesa man līdz�jūtību. Domās nemitīgi pretstatīju Filiju, �o puisi, kas līdzīgs miljoniem citiem, tāpat kā parastais baltais tau�riņ� ir tāds pats kā visi baltie tauriņi, � pretstatīju viņu ārprātīgajai kaislībai, kuru viņ� vienīgais spēja izraisīt �inī sievietē un kura aizsedza viņai visu redzamo un ne�redzamo pasauli: Zanīnas acīs viss cits bija zaudējis no�zīmi, viņai eksistēja tikai �is jau mazliet apvītu�ais tē�viņ�, kam bija tieksme alkoholu cienīt vairāk par visu citu un mīlestību uzskatīt par darbu, nogurdino�u pienā�kumu .,. Cik no�ēlojami!

Zanīna tikko uzlūkoja savu meitiņu, kura ieslīdēja krēs�lainajā istabā. Viņa nevērīgi uzspieda lūpas uz bērna cirtām. Nevar teikt, ka bērnam nebūtu iespaids uz māti; vienīgi meitiņas dēļ Zanīna atrada sevī spēkus turēties pretī vilinājumam dzīties pakaļ Filijam (viņa bija spē�jīga neatlaidīgi vajāt vīru un rīkot publiskus tra�us). Nē, es nebūtu varējis Zanīnu aizturēt; viņa palika bērna dēļ, bet apmierinājumu rast savā meitiņā nespēja. Manās ro�kās, uz maniem ceļiem mazā vakaros patvērās, gaidī�dama, kamēr uzklās galdu. Viņas matiem bija putnu un ligzdu smar�a, kas man atsauca atmiņā Mariju. Pievēris acis, piekļāvis lūpas pie mazās galviņas, cenzdamies ne�saspiest pārāk stipri mazo ķermenīti, es sirdī piesaucu savu miru�o bērnu. Tanī pa�ā laikā man �ķita, ka ap�kampju Liku. Ja viņa dienā bija draiskuļojusi, tad viņas ādai bija Lika vaigu sāļums, tolaik, kad viņ� pat piegaida iemiga, tik ļoti bija noguris rotaļādamies� Viņ� neva�rēja sagaidīt saldo ēdienu; visiem pēc kārtas viņ� snie�dza skūpstam savu miegaino sejiņu� Tā es gremdējos sapņojumos, bet Zanīna, savas mīlestības verdzene, klaiņāja pa istabu vai nemitīgi griezās kā vāvere ritenī.

Atceros, kādu vakaru viņa man jautāja:

��� Kas man būtu jādara, lai vairs neciestu?� Vai jūs domājat, ka tas pāries?

Tanī naktī bija salna; viņa atvēra logu un atgrūda slē�ģus, ledainie mēness stari apskāva viņas pieri, krūtis. Atvedu viņu atpakaļ pie uguns; es, kam tik grūti izpaust kustībās maigumu, neveikli atsēdos viņai pretī un ar vienu

roku apņēmu viņas plecus. Vaicāju, vai viņai nav nekur, kur meklēt glābiņu:

��� Vai tev ir kaut ticība?

Viņa izklaidīgi atkārtoja: �Ticība?� � it kā nebūtu sapratusi.

��� Jā, � es neatlaidos, � uz dievu�

Viņa pievērsa man kaisto�o seju, neuzticīgi aplūkoja mani un beidzot atbildēja, ka �viņa nesaprotot, kāds tam sakars��. Tā kā es neatkāpos, viņa sacīja-

��� Protams, es esmu ticīga un pildu savus pienākumus. Kādēļ jūs man to vaicājat? Vai jūs zobojaties par mani?

��� Vai tu domā, � es turpināju, � ka Filijs ir tā cie�nīgs, ko tu viņam dāvā?

Viņa uzlūkoja mani ar īgnu, aizkaitinātu skatienu, kāds ir Zenevjēvai, kad viņa nesaprot, ko viņai saka, un ne�zina, ko atbildēt, jo baidās iekrist lamatās. Beidzot 2anīna saņēmās: tam neesot nekāda sakara� viņai netīkot jaukt reliģiju ar tādām lietām. Viņa esot ticīga, bet viņai derdzoties �ādi neveselīgi salīdzinājumi. Visus pienāku�mus viņa pildot. Tādā pa�ā balsī viņa varētu stāstīt, ka maksā nodokļus. Taisni to es visu mū�u tik ļoti biju nici�nājis � �o kristīgās dzīves rupjo karikatūru � un vien�mēr esmu izlicies, ka saskatu tanī kristietības īsteno bū�tību, lai man būtu tiesības to nīst. Vajag dro�i skatīties sejā tarn, ko ienīst. Bet es� Vai jau tanī vakarā pagā�ju�ā gadsimta beigās Kalēzas dārzā es nezināju, ka krāpju pats sevi, kad abats Arduēns man teica: �Jus esat ļoti labs�� Kādreiz vēlāk es aizspiedu sev ausis, lai nedzir�dētu mirsto�ās Marijas vārdus. Un tomēr pie viņas gulti�ņas es iepazinu nāves un dzīvības noslēpumu� Maza meitene mira pirms manis� Esmu gribējis to aizmirst. Neatlaidīgi esmu mēģinājis pazaudēt �o atslēgu, kuru kāda noslēpumaina roka man katrā dzīves pagriezienā ir atkal atdevusi (Lika skatiens svētdienas rītos pēc agrā dievkalpojuma, stundā, kad sāka sisināt pirmā cikāde� Un pat tanī pavasarī, naktī, kad uznāca krusa�).

Tā �ovakar klīda manas domas. Atceros, ka piecelda�mies tik strauji atbīdīju krēslu, ka Zanīna sarāvās. Kalē�zas klusums �ajā vēlajā stundā, �is dziļais miers iemidzi�nāja, apslāpēja viņas sāpes. Viņa ļāva ugunim izdzist; jo istaba kļuva vēsāka, jo tuvāk viņa pievirzīja krēslu ka�mīna mutei, līdz beidzot gandrīz skāra ar kājām pelnus. Mirsto�ais uguns pievilka viņas rokas un pieri. Uz ka�

mīna dzegas stāvo�ā lampa apspīdēja smagnējo, sagu�mu�o sievieti, un es klaiņāju apkārt pa pustumsā iegri�mu�o salonu, kas pieblīvēts ar sarkankoka un palisandra mēbelēm. Bezspēcīgs grozījos ap �o cilvēcīgo masu, ap �o satriekto ķermeni. �Mīļais bērns�� Neatradu vārdus, ku�rus meklēju. Tas, kas mani smacē �ovakar, kad rakstu �īs rindas, kas spie� manu sirdi un draud to pārplēst, ir mī�lestība, kuras pielūdzamo vārdu es beidzot esmu atra�

Kalēzā, 10. decembri, 193�

Dārgā �enevjēva, �onedēļ beig�u sakārtot papīrus, ar kuriem �eit pārpildītas visas atvilktnes. Mans pienākums ir Tev nekavējoties ziņot par �o dīvaino atzī�anās rakstu. Tu zini, ka mūsu tēvs ir miris pie sava rakstāmgalda;

24.��� novembra rītā Amēlija atradusi viņu pie atvērtas burtnīcas. To es tagad apdro�inātā vēstulē Tev nosūtu.

Tev, bez �aubām, būs tikpat grūti to salasīt kā man� laime, ka nesalasāmā rokraksta dēļ kalpotāji tur nekā ne�būs varēju�i saprast. Sākumā aiz smalkjūtības biju no�lēmis Tev aiztaupīt �o lasī�anu, jo mūsu tēvs par Tevi izsakās sevi�ķi aizskaro�iem vārdiem. Bet galu galā man ta�u nav tiesības noklusēt Tev kaut l<o, kas mums pieder vienlīdzīgi. Tu jau zini, ka attiecībā uz mūsu vecāku man�tojumu varu būt pat sīkumains, tāpēc savu lēmumu esmu mainījis.

Kur� no mums gan nav nozākāts �inīs �ultainajās lap�pusēs? Diem�ēl tās mums neatklāj nekā tāda, ko mēs jau sen nezinātu. Nicinā�ana, ar kādu tēvs pret mani izturē�jās, ir saindējusi visu manu jaunību. Ilgi esmu �aubījies par saviem spēkiem un liecies viņa ne�ēlīgā acu skatiena varā; bija jāpaiet daudziem gadiem, kamēr beidzot guvu apziņu par savu vērtību.

Esmu viņam piedevis; gribu pat piebilst, ka tie�i dēla pienākums mudināja mani uzticēt Tev �o dokumentu. Lai arī kā Tu to vērtētu, nenoliedzami mūsu tēva tēls Tev parādīsies, neskatoties uz visām �ausmīgajām jūtām, kā�das viņ� tur atklāj, ja ne cēlāks, tad katrā ziņā cilvēcis�kāks (sevi�ķi es domāju par viņa mīlestību uz mūsu māsu

Mariju un mazo Liku; �eit Tu atradīsi aizkustino�us viņa mīlestības apliecinājumus). Tagad es labāk saprotu sāpes, kādas viņ� izpauda pie mātes zārka un kuras mūs ļoti pārsteidza. Tu domāji, ka viņ� mazliet izliekas. Dārgā Zenevjēva, ja arī �īs lappuses Tev parādītu tikai to, cik dedzīgi ir spējis mīlēt un ciest �is nesamierināmais, ne�prātīgi lepnais cilvēks, arī tad ir vērts izlasīt �o grēk�sūdzi, lai cik smagi Tev tas būtu.

Tas, par ko man jāpateicas �im atzī�anās rakstam, un labums, kuru arī Tu gūsi, ir sirdsapziņas apmierinājums. Jau no dabas esmu pārāk bikls un akurāts. Ja arī man būtu tūksto� iemeslu ticēt, ka man ir taisnība, pietiek kaut kāda nieka, lai mani samulsinātu. Ak! Morālā smalkjūtība, attīstīta tik lielā mērā kā man, nepadara dzīvi vieglu. Tēva naida �austs, neesmu spēris ne mazāko aizsardzības soli, pat ne vislikumīgāko, neizjuzdams dziļu nemieru, pat pa�pārmetumus. Ja es nebūtu bijis ģimenes tēvs, kas atbildīgs par savu bērnu vārda labo slavu un mantojumu, tad drīzāk būtu atteicies no cīņas ar tēvu, nekā pacietis dvēseles smagās mocības, kurām Tu pati vairākkārt esi bijusi lieciniece.

Pateicos dievam, ka viņ� gribējis, lai �īs mūsu tēva atstātās rindas mani attaisno. Tās apstiprina arī visu, ko mēs jau zinājām par mahinācijām, kuras viņ� izgudroja, lai atrautu mums mantojumu. Nevaru bez dziļa kauna lasīt lappuses, kurās viņ� apraksta, kā bija izdomājis tu�rēt savā varā pilnvarnieku Burrī un Robēru. Ļausim, lai �īs apkaunojo�ās ainas aizsedz aizmirstības plīvurs. Mans pienākums bija par katru cenu izjaukt �os negodīgos no�domus. To arī esmu izdarījis ar panakumiem, par kuriem man nav jāsarkst. Ne�aubies, māsa, ka par savu bagā�tību Tev jāpateicas man. Nelaimīgais �ajā grēksūdzē mē�ģina pats sevi pārliecināt, ka naids, kuru viņ� pret mums izjutis, miris vienā acumirklī; viņ� di�ojas ar spēju atrai�sī�anos no �īspasaules mantas mīlē�anas (atzīstos, ka �ajā vietā nevarēju apvaldīt smieklus). Bet ievēro, ludzu, ka �ī negaidītā pārvērtība norisinās taisni tanī brīdī, kad viņa viltība tiek pārspēta un viņa ārlaulības dēls pārdod mums noslēpumu. Nebija viegli nobēdzināt tik lielu bagā�tību; plāns, kuru viņ� bija gadiem kalis, nevarēja tikt īs�tenots da�ās dienās. Patiesība nabaga cilvēks juta tuvo�jamies savu galu; viņam vairs nebija ne laika, ne iespējas

atraut mums mantojumu citādā veidā nekā ar sazvērestību, kuru visvarenais dievs lika mums atklāt.

Sis advokāts negribēja zaudēt prāvu ne savā, ne mūsu priek�ā; viņ� veikli, piejauju pat, ka pusneapzināti, pār�vērtā savu neizdo�anos morāliskā uzvarā, tēlodams ne�savtīgu atteik�anos no mantas� Ko gan citu viņ� vā�rēja darīt? Nē, mani viņ� nepievilsļ un ceru, ka Tu ar savu skaidro saprātu arī atzīsi, ka viņ� nepelna ne pārāk lielu apbrīno�anu, ne pateicību.

Ir vēl kāds punkts, kurā tēva grēksūdze pilnīgi nomie�rina manu sirdsapziņu. Sinī punktā esmu bijis pārāk stingrs pret sevi un, jāatzīstas, tikai tagad esmu apklusi�nājis savas jūtelīgās sirdsapziņas balsi. Te es domāju nesekmīgos mēģinājumus nodot speciālistu atsauksmei mūsu tēva garīgās spējas. Nevaru noliegt, ka sieva �inī jautājumā mani ļoti iespaidoja. Tu jau zini, ka neesmu pieradis sevi�ķi ņemt vērā viņas domas, jo viņa ir ļoti nenosvērta persona. Bet �inī lietā viņa man dienām un naktīm skandināja ausīs da�ādus pierādījumus, no ku�riem da�i mani mulsināja. Beidzot viņa mani pārlieci�nāja, ka �is ievērojamais advokāts, veiklais finansists un dziļais psihologs ir vislīdzsvarotākais cilvēks pasaulē� Bez �aubām, ir viegli padarīt par pretīgiem bērnus, kuri pūlas ieslodzīt trako mājā savu veco tēvu, lai nezaudētu mantojumu� Tu redzi, ka es nebaidos izteikties skaidri� Daudzas naktis esmu pavadījis bez miega. Dievs to zina.

Sī burtnīca, sevi�ķi tās pēdējās lappuses sniedz pārlie�cino�u pierādījumu, ka �is nabaga cilvēks sirga ar inter�mitējo�u ārprātu. Gadījums ir tik interesants, ka būtu vērts burtnīcu nodot nervu speciālistam; uzskatu tomēr par savu pienākumu nevienam nerādīt lappuses, kas mūsu bērniem varētu kļūt ļoti bīstamas. Pēc manām domām, Tev pēc izlasī�anas tās jāsadedzina. Svarīgi, lai tās nenonāktu sve�u cilvēku rokās.

Tev ir zināms, dārgā Zenevjēva, ka mēs vienmēr esam turēju�i slepenībā visu, kas attiecas uz mūsu ģimeni, es vienmēr esmu rīkojies piesardzīgi, lai sabiedrībā nekļūtu zināms, ka mēs ba�ījāmies par tā cilvēka saprāta stā�vokli, kur� tomēr bija ģimenes galva, bet da�i ģimenei sve�i elementi nav biju�i tik atturīgi un uzmanīgi, se�vi�ķi Tavs no�ēlojamais znots, kur� ir stāstījis par �o te�matu ļoti bīstamas lietas. Tagad mums par to dārgi

jāsamaksā: nepateik�u Tev nekā jauna, ja sacī�u, ka pilsētā daudzi cilvēki Zanīnas nervu kaiti tur sakarā ar .dīvainībām, kas pēc Filija tenkām piedēvētas mūsu tēvam.

Tātad saplēs �o burtnīcu, nestāsti par to nevienam; pat mēs savā starpā par to vairs nerunāsim. Varbūt tas ir zau�dējums, jo tur aprakstītie dvēseles stāvok|i, kā arī dabas noskaņas norāda, ka mūsu oratoram piemitu�as patiesas rakstnieka dāvanas. Tas ir vēl svarīgāks iemesls, lai burtnīca tiktu iznīcināta. Vai vari iedomāties, ka vēlāk kāds no mūsu bērniem to izdod grāmatā? Tas tik vēl trūktu!

Mēs savā starpā varam nosaukt visu īstajā vārdā; iz�lasot �o burtnīcu, nevar vairs būt �aubu, ka mūsu tēvs ir bijis pa pusei ārprātīgs. �odien es saprotu kādus Tavas meitas teiktos vārdus, kurus biju uzskatījis par slimnie�ces murgiem: �Vectēvs ir vienigais ticīgais cilvēks, ko esmu sastapusi.� Nabaga Zanīna jau bija �ā hipohondriķa iedomu un sapņojumu varā. Savu tuvinieku ienaidnieks, visu ienīsts, bez draugiem un, kā Tu redzēsi, arī mīles�tībā nelaimīgs (minēti diezgan smieklīgi sīkumi), greiz�sirdīgs uz sievu tik pārmērīgi, ka nekad nav varējis viņaii piedot kādu jaunas meitenes flirtu � varbūl viņ�, tuvo�joties galam, meklējis mierinājumu lūg�anās? Es tam ne�ticu; �inīs rindās izpau�as raksturīgs garīgs sabrukums: vajā�anas mānija, reliģiozi murgi. Tu vaicāsi � vai viņā nav ne jausmas no īstas kristietības? Nē! Es, cilvēks, kam �inīs jautājumos ir tik liela pieredze, skaidri zinu, ko tas ir vērts. Varu apgalvot, ka �is divkosīgais misticisms manī modina dziļu riebumu.

Varbūt sieviete uz visu to reaģē savādāk? Ja uz Tevi atstātu iespaidu �ī reliģiozitāte, tad atceries, lūdzu, ka mūsu tēvs ir bijis apbrīnojami bagātīgi apveltīts ar naida jūtām un, ja arī kaut ko ir mīlējis, tad tikai kādam par spīti. Viņa reliģiskās pārdomas ir tie�a vai reizēm aiz�klāta to principu kritika, kurus māte mums kop� bērnības ir iepotējusi. Viņ� grimst �ajā melnajā misticismā tikai tādēļ, lai labāk varētu zākāt saprātīgo, mēreno ticību, kāda mūsu ģimenē vienmēr ir bijusi godā. Patiesība ir līdzsvarotībā� Tagad beig�u rakstīt par �īm pārdomām, kurām Tev būtu grūti man sekot. Diezgan par to: izlasi pati �os papīrus. Gribu zināt, kāds iespaids radīsies Tev.

Man atlicis maz vietas atbildēm uz svarīgajiem jau�tājumiem, kurus Tu man uzstādi. Krīzē, kādu mēs pār�dzīvojām, ir ļoti svarīgi izlemt, kā rīkoties: ja mēs uz�glabājam vērtspapīru saiņus seifos, tad mums jādzīvo no mūsu kapitāla � tā būtu īsta nelaime. Ja mēs turpretī dodam bir�ā pirk�anas rīkojumus, dabūtie kuponi nebūs nekāds mierinājums, ja to vērtība nepārtraukti dils. Tā kā mums jāzaudē vienādi vai otrādi, tad man liekas prā�tīgāk uzglabāt Francijas bankas naudas zīmes, jo franks ir nodro�ināts ar milzīgiem zelta krājumiem. �inī ziņā mūsu tēvs bija tālredzīgs, un mums jāseko viņa piemē�ram. Ir kāds kārdinājums, pret kuru, dārgā Zenevjēva, jā�cīnās ar visiem spēkiem: tas ir kārdinājums par katru cenu kapitālu kaut kur ieguldīt, tas Francijā ir dziļi iesak�ņojies. Protams, būs jādzīvo taupīgi. Ja Tev vajadzīgs padoms, vienmēr vari griezties pie manis. Par spīti grū�tajiem laikiem, ik dienu var gadīties laba izdevība: es pat�laban grasos iepirkt konjaku �Kina� un kādu anīsa dzē�rienu, jo �ādi darījumi no krīzes necietīs. Manuprāt, mums �ādā virzienā jāvēr� skatieni, dro�i un reizē piesardzīgi.

Priecājos par labajām ziņām, kuras Tu sniedz par 2anīnu. Patlaban Tev nav jāuztraucas par viņas pārmē�rīgo dievbijību. Galvenais ir, lai viņas domas novēr�as no Filija. Kas attiecas uz pārējo, viņa pati pamazām attap�sies: viņa pieder pie to ļau�u sugas, kas vienmēr pratu�i pareizi izprast visas lietas.

Dārgā 2enevjēva, uz redzē�anos tre�dien.

Tavs padevīgais brālis Ibērs

Zanina Ibēram

Dārgais tēvoc, lūdzu, esiet tiesnesis starp māti un mani. Viņa atsakās dot man lasīt vectēva dienasgrāmatu, aiz�bildinādamās ar to, ka mana jūsmo�ana par nabaga aiz�gājēju to neizturē�ot. Bet, ja viņa tik ļoti vēlas saglabāt manī �o dārgo atmiņu, kādēļ tad viņa vai katru dienu atkārto: �Tu nevari iedomāties, cik ļaunus vārdus viņ� saka par tevi. Pat tavs izskats nav saudzēts�� Vēl vai�rāk mani pārsteidz mātes steiga likt man izlasīt Jūsu aso vēstuli, ar kuru Jūs komentējat �o dienasgrāmatu�

Nogurdināta no manas neatlaidības, māte beidzot teica, ka uzticē�ot to man, ja Jūs piekritīsiet, un viņa paļaujo�ties uz Jums. Tāpēc apelēju pie Jūsu taisnības izjūtas.

Vispirms atļaujiet man atvairīt pirmo iebildumu, kas at�tiecas tikai uz mani: lai cik nesaudzīgi vectēvs �inī do�kumentā izsacītos par mani, esmu pārliecinātā, ka viņ� mani nenosoda smagāk nekā es pati sevi nosodu. Esmu pārliecināta, ka viņa bardzība saudzē nelaimīga, kura visu rudeni, līdz pa�ai viņa nāvei, dzīvoja Kalēzā.

Piedodiet, tēvoc, ka preto�os Jums kādā svarīgā punktā: esmu vienīgais liecinieks vectēva jūtu pārdzīvojumiem viņa mū�a pēdējās nedēļās. Jūs neticat viņa dievbijībai: apgalvoju, ka viņam bija trīs tik�anās (viena oktobra bei�gās, divas novembrī) ar Kalēzas kirē kungu, kura aplie�cinājumu Jūs, nezinu, kāpēc, atsakāties uzklausīt. Māte man teica, ka dienasgrāmatā, kurā vectēvs atzīmējis pat sīkākos notikumus savā dzīvē, nekas neesot minēts par �īm satik�anām, kuras viņ� nebūtu kavējies atzīmēt, ja tās būtu radīju�as pārmaiņu viņa dzīves ritumā� Bet mate sacīja arī, ka dienasgrāmata pārtraukta pusvārdā: nav �aubu, ka nāve pārsteigusi Jūsu tēvu tanī mirklī, kad viņ� bija gribējis runāt par savu grēksūdzi. Jūs maldīgi pieņemat, ka viņ� būtu gājis pie svētā vakarēdiena, ja butu saņēmis grēku atlaidi. Es zinu, ko divas dienas pirms savas nāves viņ� man vairākkārt atkārtoja: savas necie�nības apziņas nomākts, nabaga vecais vīrs bija nolēmis' gaidīt līdz_ ziemsvētkiem. Kāds pamats Jums ir man ne�ticēt? Kāpēc Jūs uzskatāt mani par traku? Jā, divas die�nas pirms savas nāves, tre�dienā, viņ� Kalēzas salonā satrauktā, varbūt jau aizplīvurotā balsī man stāstīja par ilgotajiem ziemsvētkiem�

Nomierinieties, tēvoc: es netīkoju pataisīt viņu par kādu svēto. Piekrītu, ka viņ� bija briesmīgs, reizēm pat �au�a�līgs cilvēks. Un tomēr pēdējās dienās viņu skāra brīni�ķīga gaisma � un viņ�, vienīgi viņ� ar abām rokām saņēma manu galvu un ar varu novērsa manu skatienu�

Vai Jūs nedomājat, ka Jūsu tēvs būtu kļuvis cits cil�vēks, ja mēs pa�i būtu savādāki? Es nemetu akmeni uz Jums: pazīstu Jūsu labās īpa�ības un zinu, cik cietsir�dīgi un netaisni vectēvs ir izturējies pret Jums un manu māti. Tā bija mūsu visu kopīgā nelaime, ka viņ� mūs uzskatīja par priek�zīmīgiem kristīgiem. Nepretojieties: pēc viņa nāves bie�i esmu satikusies ar cilvēkiem, kuriem

varbūt ari ir savas kļūdas un vājības, bet kuri rīkojas saskaņā ar savu ticību. Ja vectēvs būtu dzīvojis tādu ļau�u vidū, varbūt viņ� jau pirms ilgiem gadiem būtu atradis ostu, kuru sasniedza tikai īsi pirms nāves.

Vēlreiz atkārtoju, ka negribu pelt mūsu ģimeni, lai cil�dinātu tās nesaudzīgo galvu. Es neaizmirstu ari, ka jau ar nabaga vecmāmiņas piemēru būtu vajadzējis pietikt, lai viņam atvērtos acis, ja vien viņ� pārāk ilgi nebūtu gribē�jis remdināt savas dusmas. Bet atļaujiet man beidzot pa�teikt, kāpēc attaisnoju viņa izturē�anos pret mums: musu sirdis pieķērās mantai; mēs domājām tikai par �o apdraudēto mantojumu. Protams, mums netrūkst atvaino�jumu: jūs bijāt darījumu cilvēks, es � vāja sieviete� Nenoliedzami, ka mūsu principi bija pretrunā ar mūsu dzīvi, vienīgi vecmāmiņai tā nebija. Mūsu domas, tieksmes un rīcība nesakņojās tanī ticībā, kurai mēs ar vārdiem piekritām. Ar visiem spēkiem mēs bijām pievērsu�ies laicī�gajiem labumiem, turpretī vectēvs� Vai Jūs sapratīsiet manu apgalvojumu, ka viņa sirds nebija pieķērusies viņa mantai? Varu zvērēt, ka piezīmes, kuras man liedz lasīt, sniedz tam galīgu apstiprinājumu.

Ceru, tēvoc, ka Jūs mani uzklausīsiet, un paļāvīgi gaidu Jūsu atbildi'�

Viens no savdabīgākiem fran�u mūsdienu rakstniekiem � Fransuā Moriaks (1885�1969) literāta gaitas sācis ar bērnības atmiņu un reliģisku pārdzīvojumu iedvesmotiem dzejoļu krājumiem �Saliktās ro�kas� (�Les mains jointes�, 1909) un �Ardievas pusaudzībai� (�L'adieu в l�adolescence�, 1911). Kop� 1912. gada Moriaks pievērsies prozai, viņa pirmais romāns �Va�ās saistītais bērns� (<rL'enfant chargй de chaоnes�, 1913) stāsta par to, kādu likteni pieredz nemierpilns pro�vinces jauneklis, kas aizbraucis uz Parīzi mācīties. Ta�u meistarību un slavu prozas �anra Moriaks ieguvis tikai pēc pirmā pasaules kara ar romānu �Skūpsts spitālīgajam� (�Le baiser au lйpreaux�, 1923). Sim darbam seko daudz romānu � �Māte-raditāja� (�Gйntrix�, 1923), �Mī�las tuksnesis� (�Le dйsert de l�amour�, 1925) u. c., kuros Moriaks ar dziļu psihoanalītisku izpratni un meistarību tēlo vientulības nomāktus, garīgo līdzsvaru zaudēju�us un noziedzīgā grēcīgumā grimu�us cilvē�kus, kuru dvēseles varētu �ķīstīt un izdziedināt vienīgi pievēr�anās ticībai, t. i., katolicismam. 1925. gadā Fran�u akadēmija pie�ķir Moriakam lielo romāna godalgu un 1933. gadā uzņem par savu locekli.

Visi Moriaka romāni ir zināmā mērā autobiogrāfiski, gandrīz visos darbība noris uz dzimtās puses ainavu fona � vai nu Bordo ap�kaime, vai klusā, nomaļā dienvidrietumu Francijas nostūrī, kur pat kungu mājās vēl nav elektrības un līdz pa�ai Atlantijas okeāna pie�krastei stiepjas vienīgi prie�u me�i un pelēku smil�u klajumi.

Tikai provincē, dzimtajā apvidū, Moriaks gūst vajadzīgo vielu savu varoņu ��ķīstītavas� radī�anai, tāpēc viņa daiļrade var likties kon�servatīva, pat arhaiska. Tomēr tā nav, Fransuā Moriaka daiļrade ir laikmetīga, cie�i saistīta ar sāpīgākajiem mūsdienu bur�uāziskās sa�biedrības morāles jautājumiem, kad satricināti tās tikumiskie pamati un zudusi iespēja skaidri noteikt, kas labs un kas ļauns. Parādīdams nedabiskas cilvēku attiecības kapitālisma apstākļos, Moriaks turpina 19. gs. kritizētāja reālisma tradīcijas, tomēr viņa sacerējumi nereti rada bezizejas sajūtu un noved pie atziņas, ka bur�uāziskās sabiedrības traģiskās pretrunas nav iespējams novērst.

Kaut arī Fransuā Moriaks bija pārliecināts katolis, savos darbos viņ� parāda, cik skaudrā pretrunā kristiānisma morāles principiem ir bur�uāziskās dzīves īstenība � �Od�u ņudzeklis� (�Le noeud de vipиres�, 1932), �Ceļi pret jūru� (�Les chemins de la mer�, 1939), �Farizejiete� (�La pharisenne�, 1941).

Tādējādi Moriaks ir kļuvis par vienu no bargākajiem baznīcas un reliģijas kritizētājiem. Līdz ar baznīcas kritiku Moriaka daiļradē ienāk konkrēti sociāli tēli � liekulīgie farizeji, kas simbolizē reliģijas bez�jēdzību, kalpību tum�ajiem rituāliem, pretdabiskos aizliegumus.

Otrs veids, kas Moriaka daiļradē ieviesis konkrētus sociālus tēlus, ir cilvēku-vientulnieku attēlojums. Visos agrīnajos Moriaka romānos pa�rādīts �tuksnesis�, vientuli cilvēki, kas nekādi nevar piek|ūt cits citam, nevar rast garīgu saskaņu pat ar saviem tuviniekiem. Konflikts noris ģimenē, drāma nobriest starp laulātajiem, starp bērniem un vecākiem. Tā ir no�ķirtības, galīgas atsve�inātības drāma, ko cilvēks pārdzīvo pilnīgā vientulībā.

Pirmais Moriaka sacerējums, kur cilvēku-vientulnieku atsve�inatības motīvs iegūst daudz noteiktāku sociālu izskaidrojumu, ir �Terēze Dekeirū� (�Thйrиse Desqueyroux�, 1927). So darbu var uzskatīt par jauna posma sākumu Moriaka daiļradē, tam seko viņa ievērojamākie reālistiskie romāni. Moriaks jau vairākkārt ir aprakstījis bur�uāzisko ģimeni, kas radusies nevis aiz mīlestības, bet īpa�uma saglabā�anas, dzimtas turpinā�anas un saimniecības nostiprinā�anas dēļ. Tātad �ā�dai ģimenei ir raksturīga alkatība un privātīpa�nieciskā mēraukla, kas, pēc Moriaka uzskata, ir bur�uāziskās sabiedrības galvenās īpa�ības. Turpretī �Terēzē Dekeirū� par galveno principu kļūst atziņa, ka bur��uāziskā ģimene ir sprosts. Ģimenes-sprosta atveidojums k|ūst par vēl vienu Moriaka darbu pastāvīgu, simbolisku tēlu. Sādā ģimenē-sprostā nok|ūst nelaimīgā Terēze, līdzko apprecas ar bur�uā. Atceroties, ka viņa iz�ķīrusies par briesmīgo soli � sava vīra slepkavību, Terēze savā rīcībā nesaskata neko sevi�ķu. Par noziedznieci viņu nav pada�rīju�i ārkārtēji apstākli, viņa nav kriminālromāna varone, tie�i otrādi, Terēze ir parasts cilvēks un viņas rīcība � sekas �normāla stāvokļa� saasinājumam. Ta�u �normāls stāvoklis�, kādā sieviete atrodas bur��uāziskās sabiedrības cietumā, t. i., ģimenē-sprostā, ir pretdabisks, un Terēze meklē glābiņu, galu galā iz�ķirdamās par tikpat pretdabisku izeju � par Slepkavību. Terēze nav vainīga, viņa arī neapzinās savu vainu. Vainīga ir nevis viņa, bet tā bezjēdzīgā pasaule, kurā valda vienīgi alkatība.

Ar drausmu, varenu spēku Moriaks �o alkatību attēlojis romānā �Od�u ņudzeklis� Ap romāna varoni savrupmājā sapulcēju�ies tuvi�nieki, kas nepacietīgi gaida viņa nāvi. Varonis pats par to stāsta savā garajā vēstulē sievai. Vēstījums pirmajā personā ir parasts Mo�riaka daijrades paņēmiens, kas viņa romāniem vienmēr pie�ķir grēk�sūdzes veidu un pievēr� uzmanību varoņa iek�ējai dzīvei, viņa dvēselei un grēku no�ēlai. Nav nejau�ība, ka romānā �Od�u ņudzeklis� pagātne cie�i saistīta ar tagadni, jo vēstules sākumā sirmgalvis atsauc atmiņā pagātni, bet nobeigumā atkal pievēr�as tagadnei, � autors tādējādi sasniedzis saspringtu si�etu dramatismu. 5ajā romānā nav slepka�vības, ta�u slepkavība te ir pilnīgi iespējama, to nav grūti iedomāties, jo attēlotās personas savā iedzīvo�anās kārē ir gatavas uz visu. Od�u ņudzeklis � tā ir ģimene, kuras locck|us vieno nevis mīlestība, bet naids, tiem sve�i jelkādi morāles principi, naudkārā alkatība tos pār�vērtusi par odzēm.

Sādi secinājumi ir Moriaka kritizētāja reālisma pamatā. Moriaks apbrīnojami pratis apvienot tik pretrunīgus jēdzienus kā reālisms un katolicisms, jo mākslu vienmēr uzskatījis par tādu spēku, kurai ir pa�ai savi likumi un uzdevumi. Savus teorētiskos uzskatus par litera�tūru un romānu Moriaks izteicis darbos �Romāns� (�Le roman�, 1928) un �Romānists un viņa personā�s� (�Le romancier et ses personnages�, 1933).

Tūlīt pēc �Od�u ņudzek|a� parādās romāns �Frontenaku noslēpums� (�Le mystиre Frontenac�, 1933),kurā attēlota neparasti draudzīga

ģimene. Salīdzinot �Od�u ņudzekli� ar �Frontenaku noslēpumu�, re�dzam, kā Moriaks-reālists pārvērties utopistā un sagrāvis likumsaka�rību, ko pats, būdams reālists, nostiprinājis. Alkatiba, naids, despo�tisms un citas bur�uāzijai raksturīgas īpa�ības piepe�i pārvēr�as par tādu kā �aulu, neīstu virsslāni, ko viegli var nolobīt.

Sāds Moriaka mākslas lī�lo�u ceļ� izskaidrojams ar viņa daiļrades metodi, kurā saduras prasība pēc patiesības un prasība pēc ticības dievam. Savas mākslas galvenās pretrunas Moriaks formulējis grāmatā �Kristie�a cie�anas un laime� 0Souffrances et bonheur du chrйtien�, 1931).

Tad seko romāni �Nakts beigas� (�La fin de la nuit�, 1935) un �Melnie eņģeļi� (�Les anges noirs�, 193G), kuros atkal tum�ās krāsās tēlotas cilvēku cie�anas un dvēseles mokas, parādot, ka vienīgais glā�biņ� no �ās posta dzīves ir grēku no�ēla un ticība.

Pēc tam Moriaka daiļradē iestājas pārtraukums. Viņ� nododas poli�tikai un publicistikai. Ta�u Moriaks nekad nav centies, nav pat mēģi�nājis savienot daiļradi ar politiku, nav ļāvis savā mākslā ielauzties politikas problēmām.

Otrā pasaules kara laikā Moriaks piedalās Preto�anās kustībā. Ar pseidonīmu �Forēzs� viņ� izdod publicistisku grāmatu �Melnā burt�nīca� (�Le cahier noir�, 1943), kas vērsta pret fa�istu ideoloģiju un kolaboracionismu. Pēc kara Moriaks darbojas �urnālistikā, ir līdz�strādnieks avīzē �Figaro� un vēlāk �Express�, kur regulāri ievieto savus �Bloknotus� � piezīmes un pārdomas par ideoloģijas un estē�tikas jautājumiem.

1952. gadā Fransuā Moriakam pie�ķirta Nobela prēmija. Divus gadus vēlāk nāk klajā romāns �Jērs� (�L'agneau�, 1954), kurā attēlota kāda pusaud�a slimīgā eksaltācija. Pēc �ā romāna Moriaka vārda māksla uz ilgu laiku apklust. Tikai pēc piecpadsmit gadiem, pa�ā mū�a no�vakarē, Moriaks publicē jaunu romānu � �Agrākais pusaudzis� (�Un adolescent d'autrefois�, 19G9), kas, izrādās, k]ūst par pēdējo rakstnieka daiļrades devumu. Romāns ir autobiogrāfisks. Arī Moriaks, tāpat kā �ā romāna varonis, dzimis Bordo, komersanta ģimenē, beidzis litera�tūras fakultāti Bordo universitātē. Atkal sastopam cietējus cilvē�kus, patiesības meklētājus, nemierpilnus, nesavtīgus un aizkustino�i vaļsirdīgus jaunie�us, kas sāk savu grūto dzīves ceļu.

Moriaka daiļrades pamatā jau divdesmito gadu beigās bija likts reālisms, kas izpaudās baznīcas, reliģijas un bur�uāziskās sabiedrības netie�ā nosodījumā. Tie�i reālisms, kā izrādās, bijis tas perspektīvais faktors Fransuā Moriaka sare�ģītajā dai|radē, tas dzīvino�ais spēks, kur� radījis �ā rakstnieka nozīmīgākos darbus.

L. Rambeka

TERĒZE DEKEIRO. Tulkojusi L. Rambeka � 5 OD2U ŅUDZEKLIS. Tulkojusi J. Ābrama �. 99 L. Rambeka. Da�i vārdi par Fransuā Moriaku . . 244

Франсуа Мориак ТЕРЕЗЛ ДЕКЕПРУ КЛУБОК ЗМЕЙ Романы Издательство �Лиесма�;

Рига 1977 На латышском языке

Перевели с французского Л. Рамбека и Я. Абрама Художник Эглон Лусис

HB№ 1255 Fransuā Moriaks TERP.ZE DEKEIRO OD2U ŅUDZEKLIS

Redaktore G. Ramosa. Māksi, redaktors A. Galeviuss. Tehn. redaktore V. Brālēna. Korektore KRumbēna. Nodota salik�anai 1976. g. 3. decembrī. Parakstīta iespie�anai 1977. g. 27. janvārī. Ofseta papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 7,75 flz. iespiedi.; 13,02 uzsk. iespiedi.; 14.12 izdevn. 1. Metiens 65 000 cks. Maksā 1 rbl. 56 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 153/28276-D632. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 5538-L.