Enno Litmanis

TŪKSTOTS UN VIENA NAKTS

ARĀBIJAS PASAKAS

Allah prāts lai notiek! Vis�ēlīgā un laipnā Allah vārdā!

Lai slavēts Allah, pa�saules kungs un vald�nieks! Un svētīts lai ir Muhameds, Allah sūt�nis, mūsu kungs un pavēlnieks, un viss viņa nams! Un miers un svētība mū�īgi mū�am, līdz pastariem!

Un, lai tad nu sen�u nostāsti ir mā�cība tiem, kas dzīvo tagadnē, un cilvēks lai redz, kas piemeklējis citus pirms viņa, jo raugi: tad viņ� pratīs bijāt un vērā likt citu tautu un no zemes vaiga izgai�su�u ģin�u vārdus un darbus un ieslēgs tos savā sirdi. Un slavēts lai ir tas, kas seno laiku nostāstus sakrājis un sagla�bājis saviem pēcniekiem.

Un raugi: no �iem nostāstiem smeltas arī Tūkstots un vienas nakts pasakas un viss, kas tur brīni�ķīgs un pamācībai derīgs.

Stāsta, reiz � tikai Allah zina visu, un tikai Allah ir visvarens un vis�ēlīgs � sen aizgāju�ās, tālās dienās Indijas un Ķīnas salās valdīja sultāns no Sasanidu valdnieku cilts. Un bija viņam lieli kara�pulki un daudzi miesassargi, un kalpi, un tuvi�nieki. Un bija viņam divi dēli: viens liels, otrs vēl zēns. Un abi tie bija dro�sirdīgi varoņi un vecā�kais vēl dro�sirdīgāks par jaunāko. Vecākais gudri un taisnīgi valdīja savas zemes un tautas. Un viņa zemju un viņa valstību tautas mīlēja savu valdnieku. Vārds viņam bija sultāns �achriars, bet viņa jaunākais brālis bija persie�u Samarkandā sultāns, un vārds tam bija Sachzamans.

Un divdesmit gadus viņi bija valdīju�i savas zemes un pacēlu�ies slavā, godībā un labklājībā. Un tā nu viņi dzīvoja, līdz vecākajam brālim uznāca ilgas pēc jaunākā brāļa. Savam veziram viņ� lika doties pie sultānā Sachzamana un atvest to sev līdzi. Un vezirs dzirdēja sava valdnieka pavēli un sacīja: �Dzirdu, sultan, un paklausu!�

Un tā nu viņ� devās tālajā ceļā un ar Allah �ēlastību nonāda galā laimīgi. Un, sultānā Sachzamana priek�ā nostājies, viņ� teica tam lab�dienas no sava kunga un pavēlnieka un ziņoja tam, ka sultānu Sach- li.iru skumdina ilgā �ķir�anās un viņ� lūdz to sērst pie viņa. Un tā nu Sachzamans ielīksmojās par sava brāļa aicinājumu un sāka posties ceļā. Un lika viņ� izklāt teltis pilsētas tuvumā un pulcināt kamieļus un mūļus, un kalpus, un miesassargus, un, savu veziru iecēlis par valdnieku, viņ� atstāja pilsētu.

Bet pusnaktī viņ� atģidās pilī ko aizmirsis un steidzās atpakaļ. Un, kad nu viņ� iegāja guļamistabā, viņ� ieraudzīja savu sievu melnā verga apkampienos. Te pēk�ņi gaisma izdzisa viņa acīs, un klusībā viņ� teica: �Ak Allah augstais, ja tas varēja notikt, tiklīdz es biju izgājis no pilsētas, ko tad �ī netikle darīs, kad bū�u sava brāļa val�stībā?� Un, �ķēpu izvilcis, viņ� nodūra neuzticīgo sievu un viņas mī�ļāko un nedzīvās miesas pameta guļvietā, ko klāja greznas segas. To darījis, viņ� gāja atpakaļ pie saviem pavadoņiem, kas viņu gaidīja, un lika tūdaļ doties ceļā. Un brauca viņ� dienu, brauca nakti neap�stādamies, līdz nokļuva pilsētā, kur dzīvoja viņa brālis.

Kad nu sultāns �achriars dzirdēja par brāļa tuvo�anos, viņ� ielīksmojās lielā priekā un steidzās to sagaidīt, un, viņu ieraudzījis, iesaucās: �Lai miers ar tevi!� Un jūtu dedzībā viņ� lika pilsētu iz�pu�ķot svētku krā�ņumā par godu sultanam �achzamanam. Bet Sach�zamans nevarēja no savas dvēseles gainīt atmiņas par valdnieces kauna darbu, un drūmas domas aptum�oja viņa vaigu. Un viņa miesa sāka nīkt un dēdēt un seja savīta dzeltena. Kad nu sultāns �achriars to redzēja, viņ� nodomāja, ka brālis skumst par savu valstību un savu māju, un nelūkoja to iztaujāt, bet lika viņu mierā. Un, kad aiz�ritēju�as bija vēl da�as dienas, viņ� teica �achzamanam: �Ak brāli mans, saki, � kam tavs vaigs tik dzeltens un kam tik panīkusi tava miesa?� Un brālis atbildēja: �Ak brāli, mani kremt neganta sirds�kaite.� Bet viņ� neminēja ne vārda par valdnieces nedarbu un par to, kas piemeklējis viņu pa�u. Un �achriars sacīja: �Vai negribi doties man līdzi medībās un aizmirst savas bēdas?� Bet Sachzamans atraidīja brāļa laipno gādību, un tas aizgāja medībās viens pats.

Savās istabās iegājis, Sachzamans pievirzījās pie loga, kas vērās uz dārzu. Un tie�i tobrīd atdarījās durvis pils sienās un dārzā iznāca divdesmit vergi un divdesmit verdzenes, un viņu pulkā gāja pati valdniece visā sava daiļuma spo�umā. Un tie nu visi piegāja pie lielas strūklakas, nometa savas drēbes uri sasēdās kopā. Un pēk�ņi valdniece iesaucās: �Masud! Klau, Masud!� To pa�u brīdi pie valdnieces pie�steidzās stalts un spēcīgs nēģeris, satvēra viņu savās skaujās, nogāza zemē un sāka viņu glāstīt. To redzēdami, visi citi vergi sāka apskaut un glāstīt verdzenes. Un tā nu ilga visu cauru nakti, un tikai rīta gaismā rimās viņu skaujas un skūpsti, un glāsti.

To visu redzējis, sultānā �achriara brālis klusībā teica: �Alliili mans liecinieks, ka posts, kas piemeklējis mani, nav tik liels k<ī mana brāļa posts!� Un tā nu viņ� gainīja no savas dvēseles visas dusmas un skumjas un sāka ēst un dzert kā da�dien, vienā laidā at�kārtodams: �Tik tie�ām, tas ir lielāks ļaunums par to, kas piemeklējis mani.�

Kad nu sultāns pārradās no medībām un brāļi apsveica viens otru, �achriars ielūkojās sava brāļa sejā un redzēja, ka tas savā dvēselē kļuvis jautrāks un ka viņa vaigos atkal zied sārtums un viņam ir laba oma. Par tādu pārvērtību viņam bija lieli brīnumi, un viņ� teica: �Ak brāli, es redzēju tavu vaigu tik dzeltenu, bet nu tu atkal esi spirgts un priecīgs. Jel stāsti, kas tev kaitēja!� Un Sachzamans atbildēja: �Es teik�u, brāli, kādēļ tik dzeltens bija mans vaigs, bet Allah vārdā tevi lūdzu, nejautā un neprasi, lai stāstu tev, kas atdeva manu mieru!�

Un �achriars sacīja: �Tad stāsti, kas tavai sejai bija laupījis spirg�tumu un tavā dvēselē lējis skumjas!� Un brālis atbildēja: �Ak brāli mans, zini, ka, tiklīdz pie manis atnāca tavs vezirs un lika man steig�ties tava vaiga priek�ā, es tūdaļ sāku posties ceļā un atstāju pilsētu. Te pēk�ņi atģidos, ka esmu mājās pametis dārgakmeni, ko gribēju vest tev par balvu. Un, kad nu iegāju pilī to paņemt, es ieraudzīju valdnieci,. savu sievu, melnā verga apkampienos: viņi gulēja dziļā miegā mana pa�a gultas segās! Tad nu es abus nokāvu un devos pie tevis. Un no �ā brī�a manā dvēselē vairs nebija miera, un tādēļ tik dzeltena bija mana seja un dēdēt sāka mana miesa. Bet, kas mani dziedēja un kādēļ mans prāts atkal mierīgs, to, brāli mans, es nevaru tev stāstīt. Allah vārdā, neliec man to darīt!�

Tādu atbildi dzirdējis, sultāns �achriars iesaucās: �Allah vārdā, stāsti, kas tevi atkal dziedināja!� Tā nu sultāns Sachzamans izstāstīja viņam visu, ko bija dārzā redzējis. Un, viņa vārdu satriekts, sultāns �achriars sacīja: �Allah vārdā, man tas jāredz savām acīm!� Un Sachzamans teica: �Izliecies, brāli, ka atkal dosies medībās! Liec izklāt teltis aiz pilsētas, bet paslēpies pie manis! Un tad tu redzēsi visu to pa�u, ko redzēju es, un visu pārbaudīsi pats savām acīm.�

Un tā nu, nezaudēdams laiku, sultāns saviem saucējiem lika pa�ziņot, ka viņ� atkal izjās medībās. Un viņa ļaudis atstāja pilsētu, un pats viņ� iegāja savā teltī, bet kalpiem lika valdnieka teltī nevienu neielaist. Un tad nu viņ� apģērba citas drēbes, slepus atstāja nometni un devās uz pili, kur viņa brālis gaidīja. Tur nu viņi abi piesēdās pie loga, kas vērās uz dārzu.

Ne lāga stunda nebija aizritējusi, te dārzā iznāca verdzenes ar savu pavēlnieci, un viņu pēdās iztecēja melnie vergi un darīja visu, ko bija stāstījis sultāns Sachzamans. Ūn netiklās izpriecās tie palaida augu dienu, līdz satumsa mijkrēslis.

Un, kad nu sultāns �achriars bija to redzējis, viņam aptum�ojās prāts un viņ� teica savam brālim: �Ak brāli mans, iesim prom no �ejienes un savu likteni meklēsim ceļā, ko Allah mums lēmis, jo raugi: mēs nevaram gādāt par savu valstību, iekams nebūsim uzgā�ju�i cilvēku, ko piemeklējusi tāda pati liksta kā mūs. Un, ja nu ne�laimēsies tādu atrast, tad labāk mirt nekā dzīvot tādā kaunā.�

Sachzamans bija vienis prātis ar brāli, un, neviena nemanīti, viņi atstāja pili. Un gāja viņi dienu, gāja nakti, līdz ieraudzīja koku, kas vientulīgi auga pļavā, pa�ā Sāls jūras piekrastē. Un pļavā ritēja strauts, kurā viņi dzesēja savas slāpes. Tā nu abi brāļi atlaidās koka pavēnī atpūsties.

Te pēk�ņi jūra sāka krākt un bangot, un no jūras gaisā uzvijās dūmu stabs, kas aizlocījās debesu augstumos un no turienes sāka no�laisties pļavā. Te nu brāļi sabijās un uzrāpās koka galotnē. Bet mel�nais stabs apstājās un pārvērtās par milzīgu d�inu ar varenām krūtīm un baisīgi lielu galvu, uz kuras tas nesa lādi. Un, zemē nolaidies, tas pienāca taisni pie koka, pacēla lādes vāku un izņēma no tās lielu kārbu, un, kad nu viņ� bija kārbu atvēris, no tās izkāpa burvīgi daiļa jaunava, kuras mirdzums aptum�oja saules spo�umu, un raugi: viņa bija kā teiku tēls, ko dzejnieks Atija daudzina savā dziesmā:

Kā tumsā stars mirdz viņas daiļais tēls, Kur viņa mīt, tur gai�a diena staro! Kur viņa iet, deg spo�āks ausmas kvēls. Ar viņas acu smaidu brīni�ķīgo �ķiet jaunots mēne�u un sauļu spo�ums! Pie viņas kājām visi krīt, kas dzīvo, Kad plīvurs irst no viņas slēpumiem; Un, kad tai dusmās zvīļo acu zib�ņi, Raud visi gau�as mīlas asaras.

Izpriecājies par savu skaistuli, d�ins sacīja: �Ak visu pasaules skaistuļu valdniece, tu, ko es nolaupīju pa�ā kāzu dienā, ļauj man te atpūsties!� Un, galvu guldījis savas gūsteknes klēpī, d�ins aizmiga dziļā miegā. Te, neviļus acis pacēlusi, jaunava ieraudzīja kokā abus brāļus. Viņa novēla no saviem ceļiem d�ina smago galvu, nolika to zemē un, nostājusies koka pavēnī, sacīja: �Kāpiet zemē un nebīstieties no �ā efrita!� Bet brāļi viņai atbildēja, rādīdami zīmes: �Ak, Allah vārdā, neprasi to!� To dzirdējusi, viņa iesaucās: �Allah vārdā, kāpiet tūdaļ zemē, ja nekāpsiet, es pati atmodinā�u ļauno garu, un viņ� jūs iedzīs briesmīgākā nāvē.� Te nu abi brāļi satrūkās un nokāpa no koka. Un skaistule piegāja pie viņiem un sacīja: �Nu, glāstiet mani no visas tiesas, ja neglāstīsiet, es tūdaļ modinā�u efritu!� Un �achriars teica �achzamanam: �Brāli, dari tu pirmais, ko viņa prasa!� Bet Sachzamans atbildēja: �Nē, brāli, tu esi vecākais, tev jārāda paraugs jaunākajam.�

To sacīdami, viņi samirk�ķinājās acīm un mudināja viens otru. Tad nu skaistule viņiem teica: �Kādēļ jūs samirk�ķināties acīm? Es saku vēl, ja tūdaļ nenāksiet pie manis un nedarīsiet, ko prasu, es modinā�u efritu.� Te nu bailēs no efrita viņi abi viens pēc otra darīja, ko skais�tule bija prasījusi, un, kad viņi bija to darīju�i, tā sacīja: �Nu es redzu, jūs abi esat krietni vīri!� To teikusi, viņa izvilka mazu kulīti no kabatas un izņēma krelles, savērtas no piecsimt septiņdesmit dār�giem gredzeniem, un jautāja: �Vai zināt, ko nozīmē �ie gredzeni?� Bet viņi atbildēja: �Nē, mēs nezinām.� Un viņa sacīja: �Tad ziniet, ka �o gredzenu īpa�nieki ar mani pievīlu�i efritu. Tādēļ dodiet man arī savus gredzenus!� To dzirdēju�i, viņi nomauca no pirkstiem savus gredzenus un atdeva tos viņai. �Jo raugi: �is d�ins mani nolaupīja manā kāzu naktī un ieguldīja mani kārbā, un kārbu ielika lādē, un to nu viņ� aizslēdza septiņām atslēgām un iemeta trakojo�as jūras dibenā, kur bangas �ķīst krākdamas. Bet viņ� neatģidās, ka pasaulē nav varas, kas sievietei varētu liegt, ko viņa iekārojusi, kā saka dzejnieks:

Ak, sievām netici, mans draugs! Tik smaidi,

Kad viņas zvērē mīlas zvērestus!

Vai viņu gars ir labvēlīgs vai ļauns,

To iz�ķir tikai viņu miesas kāre;

Ar mīlas meliem viņas apmāj mūs.

Bet viņu sirdīs viltus perinās,

No viltus �ūtas viņu drēbes pat!

Ak, bijā gudrības, ko Jusufs teicis,

Un zini to, ka ebliss Ādamu

Tik sievas dēļ no paradizes dzina.

Ko peli, draugs, ir velti nopēlumi!

Jo rītu jau par kaisli neprātīgu

Būs mīla iedegusies tam, kc pēli.

Un nesaki: �Kad iemīlējies bū�u,

Es mīlas neprātu gan gainīt spē�u!�

Tā nesaki. Jo būtu brīnums tīrs,

Ja spētu vairīties kāds vīrietis

No sievu dailes tīkliem burvīgiem!�

Un dziesmas vārdi pārsteidza abus brāļus, un viņi teica: �Ja jau �o efritu, kam tik liela vara rokā, piemeklējusi vēl lielāka nelaime nekā mūs, tad varam savu sirdi mierināt!�

To teiku�i, viņi pameta daiļo jaunavu un devās atpakaļ.

Mājās pārnācis, sultāns Sachriars lika nocirst galvu valdniecei un visām verdzenēm, un visiem vergiem. Un savam veziram viņ� pavēlēja katru nakti atvest viņam �ķīstu jaunavu un pēc kāzu nakts to tūdaļ sodīt ar nāvi. Tā nu �īs negantības ilga trīs gadus, un galvas�pilsēta vaimanāja vienās vaimanās, un pavalstnieki bēga prom no �ās valstības, līdzi vezdami savas meitas, kas bija lemtas bojā ejai. Un drīz jau pilsētā, kur dzīvoja sultāns �achriars, vairs nebija nevienas jaunavas precību gados.

Un tā nu reiz, kad sultāns kā da�dien bija savam veziram licis atvest jaunavu, tas nevienu vairs neatrada un gāja mājās noskumu�u sirdi, nezinādams, ko lai saka savam valdniekam.

Bet pa�am veziram bija divas meitas, apveltītas ar skaistumu, gud�rību un maipumu, un viņas staroja dvēseles un miesas pilnībā. Un vecākai vārds bija �echrezada un jaunākai � Dinazada. Vecākā, Sechrezada, lasīja grāmatas un nostāstus par senu valdnieku un tautu dzīvi, kas zemes virsū sen vairs nestaigāja, un viņai bija tūksto� grā�matu, kurās bija sakopotas visas teikas par tālu laiku valdniekiem un dzejniekiem. Un turklāt viņai bija lielas runas dāvanas, un viņas va�loda apbūra visus klausītājus.

Noskumu�o tēvu redzēdama, �echrezada viņam vaicāja: �Tēvs, kam tu tik ļoti pārvērties, kāds bēdu un rūpju slogs tevi māc? Akr atceries dzejnieka vārdus:

Ak tu, kas skumsti, sirdi mierini! Nekas nav mū�igs: visi prieki zūd, Tu arī bēdas savas aizmirsīsi, Un atkal gai�i staros debesis!�

Te nu lielvezirs stāstīja savai meitai, kas bija piemeklējis sultānu, un stāstīja viņ� visu no sākuma līdz galam.

To dzirdējusi, �echrezada sacīja: �Allah vārdā, tēvs, dod mani par sievu sultanam! Es gribu ziedoties, lai glābtu musulmaņu meitas un atpestītu viņas no sultānā dusmām.� � �Lai Allah tevi sargā, mans bērns, nedodies nu tī�i tādās briesmās!� Bet �echrezada atbildēja: �Tēvs, man tas jādara!� Tad nu vezirs iesaucās: �Ak, sargies, mana meita, lai tevi nepiemeklē tas pats, -kas piemeklēja vērsi un ēzeli.� � �Un kas tas bija?� jautāja �echrezada.

�Tad zini, ak mana meita, ka dzīvoja reiz tirgonis, kam bija daudz zemes un lopu, un visādas mantas, un bija viņam ari sieva un bērni. Un Allah visvarenais bija lēmis viņam saprast zvēru un putnu valodu. Un tirgoņa ciems bija auglīgā upes krastā, un viņa ciemā dzīvoja ēzelis un vērsis.

Un tā nu reiz vērsis iegāja ēzeja kūtī, kas laistījās spodra un tīra; un silē tam bija krietni izvētīti mie�i un smalki sakapāti salmi. Un ēzelis tur gulēja, tīksmīgi ļaudamies atpūtai. Lāgiem saimnieks jāja viņā uz pilsētu un tad atkal ļāva tam ilgi atpūsties.

Te nu tirgonis reiz dzirdēja, ka vērsis sacīja ēzelim: �Mielojii vesels, un lai iet tev labumā! Es redzu: tev ir mū�īga atpūta, bet man nav spēka vairs rauties. Tevi spodrina un kopj, un tevi baro izlasītiem graudiem, un jāprasa: par ko? Tikai lāgiem tu aizved saimnieku uz pilsētu un guli, un pūties atkal! Bet man liek no rīta līdz nakts tumsai zemi art un vilkt dzirnavu ratus.�

Un, vēr�a gaudas dzirdējis, ēzelis teica: �Uzklausi, draugs, ko tev teik�u! Kad izved tevi laukā un mauc sakas kaklā, tad gulsties zemē un necelies arī tad, ja tevi sāk pērt, bet, ja nu sitieni tomēr liek tev celties, tad celies un gulsties atkal zemē. Un, kad nu ieved tevi atpa�kaļ kūtī un dod tev pupas, tad neēd tās, bet izliecies slims! Un lūko neēst un nedzert visu dienu un varbūt divas vai trīs dienas. Un raugi: tā tu būsi atpūties no visām pūlēm un raizēm.�

Bet tirgonis dzirdēja �o sarunu, un viņ� to dzirdēja no sākuma līdz galam.

Un, kad nu puisis gāja vērsi dzirdīt un barot, viņ� redzēja, ka vērsis neko neēd, un, kad rīta agrumā viņ� dzīrās vest to tīrumā, viņ� redzēja, ka vērsis ir slims. Te nu tirgonis teica savam puisim: �Ņem un iejūdz ēzeli vēr�a vietā, lai velk arklu visu dienu!� Tā nu puisis paklausīja un vēr�a vietā iejūdza ēzeli, un ara līdz vēlam vakaram.

Un, kad nu vakarā ēzelis ienāca savā kūtī, vērsis viņam pateicās par labo padomu. Bet ēzelis to gau�ām no�ēloja un vērsim neatbildēja ne pu�plēsta vārda.

Citu rītu atkal atnāca puisis un tīrumā izveda ēzeli, un dzina to arklā līdz pa�am vakaram. Un vakarā ēzelis pārnāca glu�i vārgs, ar saku nograuztu skaustu. Redzēdams viņu tādā izskatā, vērsis atkal viņam pateicās un cildināja viņa labos tikumus. Te nu ēzelis sacīia: �Es do�u tev citu padomu, draugs. �odien es dzirdēju, ko saimnieks teica puisim: �Ja vērsis rīt necelsies kājās, tas būs jānokauj un no viņa ādas jāiztaisa galda sega.� Un tā nu es tevi brīdinu, lai vari glābt savu ādu.�

Un, ēzeļa vārdus dzirdējis, vērsis viņam pateicās un sacīja: �Rīt es labprāt ie�u darbā.� To teicis, viņ� sāka ēst un notiesāja visu bez atliekām, un ar mēli izlaizīja sili.

Bet viņu sarunu atkal dzirdēja tirgonis.

Un, kad nu atausa diena, tirgonis ar savu sievu iegāia kūtī, kur dzīvoja vērsis un ēzelis. Te atnāca arī puisis un vērsi izveda no kūts. Saimnieku ieraudzījis, vērsis sāka būkāt asti un lēkāt tik jocīgi, ka tirgonis sāka skaļi smieties. To redzēdama, tirgoņa sieva jautāja: �Ko tu tik jautri smejies?� � �Es smejos par to, ko redzēju savām acīm un dzirdēju savām ausīm, bet ko tev stāstīt nevaru, jo raupi: tas ir noslēpums, un, ja es ceļu to gaismā, tad mana dzīvība pagalam.� Te nu sieva sacīja: �Man jāzina, par ko tu smejies, kaut tas maksātu tavu dzīvību!� Bet vīrs atbildēja: �Ak sieva, es nevaru tevi paklausīt, jo bīstos nāves!� Bet sieva sadusmojās un teica: �Nu es redzu, tu esi par mani smējies!� Un tā nu viņa sāka ar vīru ķildoties un tik neat�laidīgi uzmācās ar savu lūgumu, ka aptum�ojās tirgoņa prāts. Jo raugi: viņ�, nabadziņ�, mīlēja savu sievu, jo tā bija viņa tēvo�a meita Un viņa bērnu māte, un vēl tādēļ, ka bija ar to sadzīvojis simt trīs�desmit gadu. Un tā nu viņ� saaicināja savus bērnus un lūdza atnākt kadijam un lieciniekiem, lai sacerētu mantojuma rakstu un tad dotos uz viņsauli. Un vēl viņ� aizsūtīja pēc sievas radiem un kaimiņiem un pateica tiem visu, kas noticis, un vēl atkārtoja, ka tai pa�ā brīdī, kad viņ� būs gaismā cēlis savu noslēpumu, viņam jāmirst. Un visi, kas nu bija sanāku�i, teica viņa sievai: �Allah vārdā, atsakies no savas iegribas, nelaupi dzīvību savam vīram, tavu bērnu tēvam!� Bet tir�goņa sieva tikai atbildēja: �Nē, es neatkāp�os ne soli, kamēr viņ� man pateiks savu noslēpumu, kaut tas prasītu viņa dzīvību!� Te nu visi saprata, ka viņu pierunāt ir velti, bet tirgonis piecēlās un iegāja dārzā nomazgāties un sataisīties nāvei.

Un bija �im tirgonim vēl gailis, kas valdīja pār piecdesmit vistām, un arī suns viņam bija. Un tirgonis dzirdēja, ka suns bar gaili un saka tam:

�Kā tev nav kauna priecāties, kad mūsu saimnieks �ķiras no pa�saules!� Te nu gailis jautāja, kas noticis, un, kad visu bija dzirdējis, tas iesaucās:

�Allah mans liecinieks, nav mūsu saimniekam visi prāti mājās! Jo raugi: man ir piecdesmit sievas, un es tieku galā ar visām, gan ar glāstiem, gan ar rājieniem. Bet viņam tikai viena sieva, un to pa�u viņ� neprot valdīt. Un nav ta�u nekā vienkār�āka! Lai tikai viņ� sa�grie� �maugas rīkstes, iet ar tām sievas istabā un per to, kamēr tā izlai� garu vai no�ēlo savu negantību. Un tici man: nekad tā vairs viņam neuzplīsies!� Un, kad nu tirgonis bija to dzirdējis, viņa prāts pēk�ņi apskaidrojās, un viņ� nolēma savu sievu nopērt.

Te nu vezirs apklusa un teica �echrezadai, savai meitai:

�Man būtu jādara tev tāpat, kā darīja tirgonis savai sievai.� Tad viņa jautāja: �Kā tad �is darīja?� Un lielvezirs turpināja:

�Tā nu tirgonis aizgāja pie savas sievas, padusē nesdams �maugu rik�u sauju, un, rīkstes paslēpis, aicināja sievu: �Nāc, sieva, iesim tavā istabā, jo tur neviens mūs netraucēs. Es teik�u tev savu noslēpumu un tad savu dvēseli ļau�u Allah augstajam.� Un, sievai līdzi iegājis viņas istabā, viņ� kūla, kūla to, līdz tā pakrita. Un tad nu tas aizslēdza durvis un turpināja spītnieci pērt, un viņa sāka lūgties: �Ak, �ēlo, �ēlo, es tā vairs nedarī�u!� Un lūgdamās viņa metās pie vīra kājām un skūpstīja tam rokas un kājas. Bet, kad nu tie abi iznāca no sievas istabas, visi, kas bija sanāku�i, priecājās par viņiem un visi radi gavilēja. Un viņi dzīvoja laimē un pieticībā līdz pa�ai nāvei.�

Un, tēva stāstus dzirdējusi, �echrezada teica: �Tēvs, es tevi lūdzu, uzklausi manu lūgumu!� Un vezirs vairs nepretojās. Viņ� lika savu meitu ietērpt kāzu drēbēs un pats devās pie sultānā ar ziņojumu.

Te �echrezada piesauca savu jaunāko māsu un sacīja tai: �Kad bū�u pie sultānā, es lik�u aicināt tevi, un, kad tu atnāksi un redzēsi, ka sultāns pie manis jau bijis, tad saki: �Ak māsa, stāsti man kādu no savām brīni�ķīgajām pasakām, lai vakars mums aizrit jauki! Un tad es stāstī�u tev pasakas, un �īm pasakām � ja tāds būs Allah prāts � būs glābt no posta musulmaņu meitas.�

Tad nu ienāca lielvezirs un savu vecāko meitu aizveda uz pili. Un sultāns priecājās par viņu un jautāja veziram: �Vai tā ir tā, ko es gaidu?� Un vezirs pazemīgi sacīja: �Jā, augstais kungs un valdniek.�

Bet, kad nu sultāns dzīrās glāstīt daiļo jaunavu, tā sāka gau�i rau�dāt. Un sultāns jautāja viņai: �Kas tev kai�?� Bet �echrezada atbildēja: �Ak valdniek, man ir jaunākā māsa, un tai es gribēju pateikt ar�dievas!� Te nu sultāns lika atvest vezira jaunāko meitu, un Dinazada ienāca sultānā guļamistabā un savām rokām apvija vecākās māsas kaklu, un tad klusi piesēdās sultānā gultas kājgalī. Te nu sultāns pie�cēlās un apkampa, un glāstīja �echrezadu, un laupīja viņas jaunavību. Un tad viņi sāka triekt un tērzēt.

Un Dinazada teica savai māsai: �Ak māsa, lai Allah augstais tevi pasargā! Stāsti man kādu no savām brīni�ķīgajām pasakām, lai nakts aizrit jauki!� Un �echrezada atbildēja: �Mīļu prātu, māsiņ, ja tikai mans cēlais kungs un pavēlnieks to atļaus.� Un sultāns bija mierā dzir�dēt �echrezadas pasaku, jo viņam nenāca miegs. Un, kad nu pienāca nakts, �echrezada sāka stāstīt savu pasaku.

Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sen jau aizgā�ju�ās dienās reiz dzīvoja bagāts tirgonis un bija viņam lieli veikali visās pasaules malās. Un kādu dienu viņ� sēdās savā zirgā un devās uz tālām ze�mēm, kur veikaliem bija vajadzīga viņa klātiene. Un, tā kā laiks bija ļoti karsts, viņ� apstājās un ap�sēdās koku pavēnī, un, roku iebāzis savā pārtikas tarbā, izvilka no tās maizes riecienu un dateles Un, izsalkumu remdējis, viņ� jautrā omā sāka mē tāt_ dateļu kauliņus, te pēk�ņi savā priek�ā ieraudzīja milzīgu efritu. �ķēpu vicinādams, efrits piegāja pie tirgoņa un sacīja: �Piecelies, es gribu tevi nokaut, jo nupat tu nokāvi manu dēlu!� To dzirdējis, tirgo�nis jautāja: �Bet kā es varēju, te sēdēdams, nokaut tavu dēlu?� Un efrits atbildēja: �Jo^augi, kad tu sviedi kauliņus, tie ķēra mana dēla krūtis, un, kā viņ� gāja, tā turpat nomira.� Te nu tirgonis teica: �Tik tie�ām, mēs visi piederam Allah augstajam un visi ejam pie viņa atpa�kaļ! Un tikai viņam ir spēks un vara, tikai augstajaih, lielajam Allah! Ja esmu tavu dēlu nokāvis,, tad tā ir tīrā nelaime. Un es tevi lūdzu, piedod man!� � �Es gribu tevi nokaut!� atsaucās efrits un nogāza

tirgoni zemē, pacēla savu �ķēpu un dzīrās jau cirst. Te nu tirgonis sāka raudāt un iesaucās: �Sargā mani, ak Allah augstais!� Un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Ir dienas divējādas liktenim: Slēpj viena briesmas, otra mierā staro; Ir dzīve divās daļās sadalīta: Cik viena gai�i mirdz, tik otra tumst. Bet naidīgs liktenis ir tikai tiem, Kas augstā godībā un varā celti. Vai neredzi, ka viesuls, zemē plakdams, Uz leju liec tik stipra koka zarus? Vai neredzi: tik līķis virsū peld, Bet jūras dzīlē laistās pērļu zaigs? Cik daudz ir koku, vītu�u un zaļu, Bet virsū akmeņus mēs metam tiem, Kas augļu pārpilnībā zarus liec. Tev dienas tīk, kad dzīve viegli rit, Tu nedomā, kas liktenim vēl ziņā. Tev zināms tikai nak�u miera malds, Bet naktī gai�ākā brūk iek�ā posts!�

Un, kad nu tirgonis bija dziesmas vārdus izrunājis, efrits viņam sacīja: �Nerunā lieki! Allah vārdā, es tevi nokau�u!� Un tirgonis teica efritam: �Zini, ak lielais efrit, ka esmu ticīgs vīrs un tādēļ nemelo�u. Mājās es atstāju sievu un bērnus, un lielu mantu, un daudz sve�as naudas, kas bija man uzticēta. Tādēļ, ak, ļauj man doties atpakaļ uz māju, lai varu samaksāt, kam esmu parādā! Allah vārdā, tiklīdz bū�u visu padarījis, es tūdaļ steig�os atpakaļ pie tevis, un tad nu dari ar mani, ko gribi.� Un efrits ticēja tirgoņa vārdiem un ļāva viņam iet uz māju.

Un tirgonis nonāca savā dzimtenē un nokārtoja visus veikalus, un samaksāja visus parādus. Un viņ� stāstīja sievai un bērniem, kas viņu piemeklējis, un visi viņa radi un sieva, un bērni lēja gau�as asaras; un, mantojumu novēlējis, viņ� savā dzimtā nodzīvoja līdz gada bei�gām. Un raugi, kad norunātais laiks bija aiztecējis, viņ� ielika padusē līķautu, ardievojās no saviem tuviniekiem, radiem un kaimiņiem un skumju sirdi devās ceļā. Un visi, kas palika mājās, raudāja un skai�tīja lūg�anas kā bērēs. Bet tirgonis turpināja savu ceļu neapstādamies un nonāca tai pa�ā vietā, kur viņam gadījās lielā nelaime. Un raugi, tas notika Jaungada dienā. Un, tā nu sē�ot un asaras birdinot par sūro mū�u, viņ� ieraudzīja �eichu, kas savās pēdās veda auklā piesietu mīlīgu gaceli. Palocījies tirgonim, �eichs novēlēja tam labas dienas un jautāja: �Labais cilvēk, kas gan tevi atvedis �ai vietā, kur mājo gari?� Un tirgonis stāstīja tam visu, kas bija noticis ar viņu. �eicham bija lieli brīnumi par viņa stāstu, un viņ� sacīja: �Allah vārdā, mans brāli, tava uzticība ir tie�ām brīni�ķīga! Un tavs stāsts ir tik dīvains, ka dro�i var derēt par pamācību tiem, kam patīk dziļas pārdomas.� To sacījis, viņ� piesēdās tirgonim blakus un atkal teica: �Allah vārdā, mans brāli, es soli nesper�u no �ās vietas, iekams nebū�u redzējis, kas notiks ar tevi un efritu.� Un tā nu viņ� tie�ām palika un sāka tēr�zēt ar tirgoni, kas bailēs trīcēja un vairāk lāgi krita nemaņā. Un, viņiem runājoties, pienāca vēl otrs �eichs ar diviem melniem suņiem. Abus apsveicis, tas jautāja, ko �ie apmetu�ies �ai nolādētajā vietā. Un tad nu tie stāstīja viņam visu, kas noticis, no sākuma līdz galam. Bet, tiklīdz viņ� piesēdās pie tiem, te pienāca vēl tre�ais �eichs, pēdās vezdams pelēku ēzeļmāti, un tas nu sacīja: �Miers ar jums!� Un tas sāka iztaujāt, ko �ie sasēdu�i apburtajā vietā. Tad nu viņi stāstīja tam visu, kas noticis, no pa�a sākuma līdz galam, bet mums to atkār�tot būtu lieki.

Te nu gaisā pacēlās biezs putekļu stabs un sāka pūst skaudīgs vēj�, stabu dzīdams aizvien tuvāk, līdz iedzina to pa�ā pļavas vidū. Un, kad nu putekļi beidzot izgaisa, viņu acis ieraudzīja baigo efritu. Rokā tam zibēja ass �ķēps un acis meta dego�as dzirkstis. Un, piegājis pie sēdētājiem, viņ� sagrāba bailēs sastingu�o tirgoni un uzrēca: �Celies kājās, es gribu tevi nokaut, kā tu nokāvi manu dēlu, manas dzīves dvēseli, manas sirds gaismu!� To dzirdējis, tirgonis sāka raudāt un vaimanāt, un visi trīs �eichi raudāja un vaimanāja viņam līdzi.

Te nu pirmais �eichs, gaceles saimnieks, pēk�ņi sadro�inājās un, efritam roku skūpstīdams, teica: �Ak lielais efrit, ak efritu valdnieku valdniek! Ļauj i man tev stāstīt, kas noticis ar mani un �o gaceli, un, ja mans stāsts tev liksies brīni�ķīgs, tad dāvā man par balvu tre�o daļu �ā tirgoņa asiņu!� Te nu efrits iesaucās: �Labi, krietnais �eich, ja tavu stāstu es teik�u brīni�ķīgu, es dāvā�u tev tre�o daļu tirgoņa asiņu.��

�Ak, zini, lielais efrit,�- teica �eichs, ��ī gacele ir mana tēvo�a meita, un tai ir mana miesa un manas asinis. Es apprecēju to, kad viņa bija vēl maza, un sadzīvoja ar viņu trīsdesmit ga�dus. Bet Allah visvarenais nebija viņu svētījis ar bērniem, un tā nu es pieņēmu verdzeni, un ar Allah �ēlastību viņa dzemdēja man dēlu, skaistu kā jaunu mēnesi. Un viņam bija skaistas acis un gleznas skropstas, un slaids augums. Un, kad nu manam dēlam pienāca piec�padsmitais mū�a gads, man bija veikala gaitās jādodas tālā ceļā. Ma�nai sievai, �ai pa�ai gacelei, jau agrā bērnībā bija iemācītas burvju mākas, un cilvēkus viņa varēja pārvērst par zvēriem. Un tā nu mana ceļojuma laikā viņa ar savām burvībām manu dēlu pārvērta par teli,

bet verdzeni, viņa māti, par govi un mūsu ganam lika abus ganīt lopu barā.

No tālā ceļa pārnācis, es tūdaļ apvaicājos par savu dēlu un viņa māti. Un mana sieva, mana tēvo�a meita, sacīja: �Tava verdzene ir mirusi, bet tavs dēls ir pazudis bez miņas.� Un tā nu asaras man ne- no�uva visu gadu, bet, kad pienāca upura svētki, es liku pateikt ga�nam, lai tas man atved vislabāko govi. Un gans nu tie�ām man atveda vislabāko govi no mūsu ganāmpulka, bet ak! � tā bija mana verdzene, ko apbūrusi �ī gacele. Es atlocīju jau piedurknes, uzspraudu sava ģērba stūrus un ar dunci rokā devos pie viņas, gribēdams to nodurt, bet te pēk�ņi viņa sāka vaimanāt un birdināja gau�as asaras. To redzēdams, es nolaidu roku, bet ganam tomēr liku viņu upurēt, un gans to pa�darīja. Bet, viņu nodūris un nodīrājis ādu, tas brīnījās, ka viņai nav ne tauku, ne gaļas, bet ir tikai kauli un āda. Tad nu mani plosīja lielas no�ēlas, bet tās vairs nevarēja līdzēt. Un nokauto govi es atdevu ganam un liku atvest man vistreknāko teli. Un tā nu viņ� atveda manu dēlu, ko �ī gacele bija nobūrusi par teli.

Mani ieraudzījusi, tele sarāvās tik spēji, ka pārtrūka aukla, kurā gans to atveda, un viņa pieskrēja pie manis, pakrita pie manām kājām un sāka tik �ēli maurot un īdēt, ka mani satvēra neminams �ēlums un es teicu ganam: �Atved man citu govi, bet teļ� lai iet atpakaļ ganāmpulkā!�

Te nu �echrezada logā ieraudzīja rīta blāzmu un pazemīgi ap�klusa, negribēdama vairs ilgāk izmantot sultānā �ēlīgo atļauju. Un Dinazada sacīja: �Ak māsa, cik burvīgas un jaukas, un cik smalkas ir tavas pasakas!� Bet �echrezada atbildēja: �Ak māsa, kas �īs pret tām, ko stāstī�u tev citu nakti, ja tikai mans kungs un pavēlnieks ne�laupīs manu dzīvību.� � �Allah vārdā,� klusībā teica sultāns �ach�riars, �es viņu nenokau�u, iekams nebū�u dzirdējis viņas stāsta tur�pinājumu!� Un tā nu atliku�ās nakts stundas viņ� palaida �echrezadas skaujās, bet, kad atausa diena, viņ� devās savas padomes sēdē un gādāja, un rūpējās par savu valstību. Tur viņu sagaidīja vezirs ar līķautu padusē, jo raugi: tas bija lemts viņa vecākajai meitai. Bet sultāns neteica viņam ne vārda par to un sprieda savu tiesu un tais�nību, da�as ieceldams amatos un citus atceldams no tiem. Un vezirs bija tik aizkustināts savā sirdī, ka ilgi nevarēja atģisties no izbrīna. Un vakarā divanu atkal slēdza un sultāns gāja atpakaļ uz savu pili, un, kad nu pienāca nakts, Dinazada teica savai māsai: �Ak māsa, stāsti man beigas pasakai par tirgoni un efritu!� Un �echrezada sa�cīja: �Mīļu prātu, māsiņ, ja tikai sultāns, mans pavēlnieks, atļaus.� Tad nu sultāns �achriars iesaucās: �Stāsti!� Un �echrezada stāstīja:

�Un tā nu, ak laimīgais valdniek, kad tirgonis ieraudzīja teles asa�ras, viņa sirds sa�ņaudzās līdzjūtībā un viņ� teica savam ganam: �Ved teli atpakaļ ganāmpulkā!�

Un, burvīgo pasaku klausoties, efritam bija lieli brīnumi. Un ga- celes saimnieks viņam sacīja: �Ak, zini, efritu valdnieku valdniek, ka mana tēvo�a meita, �ī pati gacele, bija tur klāt un visu redzēja, un viņa vēl sacīja: �Jā, �ī tele jānokauj, jo labākas par viņu nav visā ganāmpulkā.� Bet es tomēr nevarēju viņu upurēt un liku ganam to aizvest.�

Citu rītu gans atnāca pie manis un teica: �Ak saimniek, es atnesu tev jauku ziņu, kas tevi ielīksmos, un tu būsi par to pateicīgs.� Es atbildēju: �Ne�aubies par mani.� Un viņ� sacīja: �Ak klausies, cienī�jamais tirgoni! Man ir meita, un viņa ir burve. Savas burvības viņa iemācījās no vecas sievas, kas dzīvoja mūsu mājā. Un, kad nu vakar tu atdevi man teli, es ievedu to savas meitas istabā. Bet, viņu ierau�dzījusi, tā aizklāja sejai plīvuru un sāka smieties, un drīz viņa atkal raudāja un teica: �Ak tēvs, vai tev mans gods tik lēts, ka manā istabā vari vest sve�u vīrieti?� To dzirdējis, es jautāju: �Kur tad te kāds vīrietis, un ko tu smejies un atkal raudi?� Un viņa atbildēja: �Ak tēvs, �ī tele ir mūsu saimnieka � tirgoņa miesīgais dēls. Par teli to pārvērta viņa pamāte, kas nobūra arī viņa māti. Un tā nu, redzē�dama viņu dzīvu, es sāku smieties, bet raudāju tādēļ, ka vina māti, pārvērstu par govi, �odien upurēja viņa tēvs.� Un meitas vārdi mani satrieca tik briesmīgi, ka es gaidīju tikai rītu, lai nestu tev �o ziņu.�

�Ak varenais efrit,� �eichs turpināja, �kad nu es gana vārdus biju dzirdējis, es tūdaļ viņam līdzi steidzos pie viņa meitas, jo raugi: es biju apreibis no laimes, ka redzē�u savu dēlu. Un, gana mājā iegāju�u, mani sveicināja viņa meita, sacīdama: �Lai Allah tevi pasargā, ak kungs!� To teikusi, viņa noskūpstīja manu roku, un tele pieskrēja pie manis un nokrita pie manām kājām. Un tad nu es teicu sava gana meitai: �Vai tiesa, ko savam tēvam tu stāstīji par �o teli?� Un viņa atbildēja: �Jā, saimniek, tā ir dzīva patiesība! Tas ir tavs dēls, tavas sirds dzirkstele!� Un es viņai sacīju: �Ak mīļā meitiņ, palīdzi man! Un, ja tu atpestīsi manu dēlu no ļaunās burvības un atjaunosi viņa īsto vaigu, es atdo�u tev visus savus lopus un savas zemes, ko esmu uzticējis tavam tēvam.� Sos vārdus dzirdējusi, gana meita pasmai�dīja un atbildēja: �Tavu bagātību, saimniek, es varu pieņemt tikai ar diviem noteikumiem: ja savam dēlam tu neliegsi mani precēt un ja man tu Jausi apburt tava tēvo�a meitu, lai atpestītos no viņas ne�gantībām.�

Gana meitas vārdus dzirdējis, ak lielais efrit, es teicu tai: �Es pie�ņemu tavus noteikumus un atdodu tev no savas bagātības visu, kas ir tava tēva rokās. Un ar mana tēvo�a meitu dari, ko pati gribi.�

Te nu jaunava paņēma mazu trauku, pielēja to ar ūdeni un traukā ierunāja da�us burvības vārdus. Un tad viņa pievērsās telei un skaļā balsī sauca: �Ja augstais Allah tevi radījis par teli, tad tev par teli

Inis palikt, bet, ja esi tikai apburts, tad visvarenā Allah vārdā rādies savā īstā veidā!� To sacīdama, viņa uz�ļakstināja ūdeni telei, kas tai pa�ā mirklī pārvērtās par skaistu jaunekli. Es apviju savas rokas ap viņa kaklu un sa�ņaudzu viņu savās skaujās, sacīdams: �Allah vārdā, ak, stāsti, mans dēls, ko tev un tavai mātei darījusi mana tēvo�a meita!� Un viņ� nu stāstīja man visu, kas bija piemeklējis viņu un viņa māti. Un es viņam sacīju: �Ak mans bērns, te nu Allah, visu likteņu lēmējs, tev sūtījis glābēju un tavas tiesas un taisnības sargu!�

Un tā nu, labais efrit, es saprecināju savu dēlu ar mana gana meitu. Un, manu atjauju un savu māku izlietodama, viņa pārvērta mana tēvo�a meitu par to pa�u gaceli, ko tu redzi savām acīm. Es gāju �ai vietai garām un ieraudzīju �o tirgoni un, dzirdējis, kāda ne�laime to piemeklējusi, paliku pie viņa, gribēdams redzēt, kas te vēl būs. Un raugi: tas ir viss mans stāsts.�

�Tavs stāsts ir tie�ām brīni�ķīgs,� efrits sacīja, �un es tev dāvāju tre�o daju tirgoņa asiņu.�

Tie�i tobrīd pie efrita piegāja otrais �eichs, medību suņu saimnieks, un sacīja: �Un, ja nu es arī tev stāstī�u, kas noticis ar abiem maniem brāļiem, �iem suņiem, un ja mans stāsts tev liksies vēl dīvaināks un brīni�ķīgāks, � vai dāvāsi man tre�o daļu viņa asiņu?� � �Ja tavs stāsts būs dīvaināks un brīni�ķīgāks, tad tā būs tava daļa!� atsau�cās efrits.

�Tad zini, ak efritu valdnieku valdniek, ka abi �ie suņi ir mani miesīgi brāļi. Mēs bijām trīs brāļi, un es esmu jaunākais no visiem. Mirdams tēvs mums atstāja trīs tūksto�i dināru lielu mantojumu. Es par savu naudu sapirku preces un sāku tirgoties. Bet vienam manam brālim iegribējās ar karavanu doties uz tālām zemēm un tirgoties tur. Un tā viņ� sabija prom visu gadu un beidzot pārnāca pliks un nabags, jo raugi: viņ� bija zaudējis visu, kas tam piederēja. Es viņam sacīju: �Ak, es jau tevi atrunāju no tālā ceļa, brāli!� Bet viņ� sāka raudāt un sacīja: �Ak brāli, tas notika ar Allah visvarenā ziņu, un tādēļ tavi vārdi vairs nevar man līdzēt.� Tad nu es ievedu viņu savā tirgotavā un aizsūtīju uz pirti, un iedevu viņam labākās no savām drēbēm. Un tad abi sēdāmies pie galda, un, kad nu viņ� bija iestiprinājies, es teicu: �Es tūdaļ saskaitī�u savas tirgotavas gada peļņu un pusi at�do�u tev, mans brāli.� Un, to darījis, es redzēju, ka gada laikā mana bagātība vairojusies par tūksto� dināriem. Pateicies Allah augstajam, es atdevu brālim pusi savas peļņas, un tā nu mēs dzīvojām mierā un saticībā. Pēc gada savu tirgotavu pārdeva arī otrs mans brālis un ar karavanu devās uz tālām zemēm. Un tā nu arī viņ� pārnāca nabags, un es atdevu viņam pusi savas peļņas, un mes dzīvojam miera un saticībā.

Te kādu dienu pie manis atnāca abi brāļi un lūkoja mani pierunāt ar viņiem kopā doties tālā sve�umā. Bet es nu nebiju pievārdojams. Un es teicu tiem: �Ak brāļi, neveiksme jūs jau piemeklējusi, � kā gan vēl lai jūs būtu mani paraugi?� Un tad nu viņi sāka mani rāt un nievāt, bet es paliku nelokāms, un atkal mēs tirgojāmies savās tirgotavās. Kad bija aizritējis gads, viņi atkal centās mani pierunāt, lai dodos viņiem līdzi ceļojumā, bet viņu pūles atkal bija veltas. Un pēc se�iem, neatlaidīgu pierunājumu gadiem es beidzot biju mierā braukt viņiem līdzi, bet teicu tiem: �Brāļi, vispirms saskaitīsim, cik mums naudas.� Kad saskaitījām savu naudu, mums kopā sanāca se�i tūksto�i dināru! Tad nu es sacīju brāļiem: �Ņemsim tūksto� dināru katrs, un trīs tūksto�us ieraksim zemē, lai mēs nebūtu tuk�inieki, ja mūs piemeklētu nelaime.� Un brāļi iesaucās: �Lai Allah svētī tavu padomu!� Un tā nu trīs tūksto�us es ieraku dro�ā vietā, bet otrus trīs sadalīju līdzīgās daļās. Un, da�ādas preces sapirku�i, mēs salīgām kuģi un devāmies ceļā.

Visu mēnesi brauku�i, mēs laimīgi nonācām tirdzniecības pilsētā, kur pārdevām visas savas preces, un tā nu katrs mūsu dinārs bija nopelnījis desmit dinārus. Tad visi braucām atpakaļ, un, jūras krastā nonāku�i, mēs satikām tur ļoti nabadzīgi ģērbtu sievieti. Mani ierau�dzījusi, tā pienāca man klāt, noskūpstīja roku un sacīja: �Ak kungs, vai nevari man palīdzēt? Tici man, es pratī�u tev pateikties.� Es atbildēju: �Esmu mierā tev palīdzēt kā varēdams, bet tava pateicība man nav vajadzīga.� To dzirdējusi, viņa teica: �Ak kungs, ja gribi mani glābt, tad preci mani un ved mani sev līdzi! Es kalpo�u tev ar sirdi un dvēseli un tavu pakalpojumu samaksā�u ar mīlestību. Tikai nekaunies manas nabadzības!�

Sos vārdus dzirdējis, es sirdī ie�ēlojos par nabaga jaunavu un pa�ļāvos uz Allah prātu. Es ņēmu viņu līdzi un ieģērbu greznās drēbēs, un kuģī viņai izklāju krā�ņas segas, un sarīkoju priecīgu sagaidī�anu. Un tad nu visi devāmies atpakaļ uz māju.

Un es piekļāvos viņai ar visu sirdi un ne�ķīros no viņas ne dienu, ne nakti. Arī viņa iesila mīlestībā uz mani, un es biju viss viņas dzī�ves mērķis. Bet, manu laimi redzēdami, brāļi iedegās niknā skaudībā, un viņi nevarēja samierināties ar manu veiksmi tirdzniecībā un kā�riem skatieniem uzlūkoja manas preces, ko es biju sapircis. Un tā nu, ļaunā gara dīdīti, viņi norunāja mani nokaut un manas mantas nolaupīt.

Te kādu dienu, kad es gulēju savas sievas apkampienos, viņi sa�grāba mūs un iemeta jūrā. Un tad nu es redzēju, ka mana sieva ir burve: tā uzvēla mani savos plecos un ar savu burvja spēku mani aiznesa kādā salā. �Nu tu zini, kas es tāda,� viņa sacīja. �Ar Allah

augstā ziņu es izglābu tevi no dro�as nāves. Es iemīlējos tevī, tiklīdz tevi ieraudzīju, jo raugi: tāds bija Allah prāts. Tu apprecēji mani, nebīdamies no manas nabadzības, un tava cēlā darba dēļ es glābu tavu dzīvību. Bet tavus brāļus es nīdin nīstu un tikmēr nerim�os, kamēr viņus nokau�u.�

Burves � manas sievas vārdi mani ļoti satrauca, un es viņai karsti pateicos par visu, ko viņa bija manā labā darījusi. Un tad es stāstīju viņai, kas bija noticis ar mani un maniem brāļiem, un stāstīju visu no sākuma līdz galam. Mani uzklausījusi, viņa teica: ��o pa�u nakti es panāk�u viņus un nogremdē�u viņu kuģi, un lai tad viņi noslīkst jūras dzelmē!� Bet es sāku viņu lūgties: �Allah vārdā, nedari tā, lai viņa �ēlsirdība ar tevi! Jo raugi, paruna saka: �Ak tu, kas labu dari necienīgam, zini, ka noziedznieks jau diezgan sodīts ar savu nozie�gumu.� Bet viņa atkārtoja: �Nē, man jāatriebjas viņiem!� Un velti es saucu viņas līdzcietību, un viņa neatkāpās. Un beidzot viņa uzvēla mani savos plecos un nolaida uz manas mājas jumta. Es atslēdzu durvis, izraku trīs tūksto�us dināru, sasveicinājos ar saviem kaimi�ņiem un, sagādājis preces, atkal sāku tirgoties. Un, kad nu pienāca vakars, es veikalu aizslēdzu un, mājās pārgājis, atradu �os divus me�dību suņus. Mani ieraudzīju�i, tie pieskrēja un pieplaka pie manām drēbēm, un birdināja gau�as asaras. Un raugi: drīz atnāca arī burve, mana sieva, un sacīja: �Te nu ir tavi brāļi!� Bet es jautāju: �Kas gan varēja viņus tā pārvērst?� Un mana sieva atbildēja: �Es lūdzu savu māsu, jo viņa ir lielāka burve par mani, un viņa tos pārvērta, bet no �ās burvju varas viņi var atraisīties tikai pēc desmit gadiem.� Tā nu tu redzi, kādēļ esmu �eit, ak lielais efrit. Es eju lūgt savas sievas māsu, lai viņa atbur manus brāļus, jo raugi: noliktais desmit gadu laiks jau aiztecējis. Garām iedams, es ieraudzīju �o labo cilvēku un sirmgalvi ar gaceli, un, dzirdējis, kas te gadījies, es paliku redzēt, kas notiks ar viņu un tevi.�

�Tik tie�ām, tavs stāsts ir brīni�ķīgs,� efrits sacīja, �un es tev dā�vāju tre�o daļu tirgoņa asiņu.�

Te nu pie efrita piegāja tre�ais �eichs, ēzeļmātes saimnieks, un teica tam: �Es tev stāstī�u vēl brīni�ķīgāku stāstu, ja dāvāsi man at�liku�o tre�daļu tirgoņa asiņu.� To dzirdējis, efrits atbildēja: �Lai no�tiek tavs prāts!� Un tre�ais �eichs nu sāka savu stāstu.

�Ak garu sultan, ak garu valdniek! Raugi, �ī ēzeļmāte bija mana sieva. Un reiz es devos tālu ceļu un visu gadu sabiju no viņas prom. Savas gaitas nobeidzis, es pārrados nakts tumsā un uzgāju to savas gultas paklājos un melnā verga apkampienos. Un abi tie jautri trieca

un tērzēja, smējās un skūpstījās, un visādi viens otru kairināja. Bet, tiklīdz sieva ieraudzīja mani, tā pēk�ņi pietrūkās un metās man virsū ar ūdens krūzi rokā. Un, neminamus vārdus izmuldēdama, viņa ap�slacīja mani ar ūdeni un skaļi iesaucās: �Met savu īsto veidu un vēr�ties suņa izskatā!� Un raugi: tai pa�ā mirklī es pārvērtos par suni. To redzēdama, viņa izdzina mani no mājas. Un ilgi es klaiņoju pa ielām, līdz beidzot iegāju gaļas tirgotavā un sāku grauzt tur kaulus. Kad miesnieks mani ieraudzīja, viņ� piesauca mani pie sevis un aizveda uz savu māju.

Bet, kad nu mani ieraudzīja miesnieka meita, viņa aizklāja sejai plīvuru un sacīja savam tēvam: �Kā tu mūsu mājā esi ievedis sve�u vīrieti?� Un tēvs viņai jautāja: �Kur tad te ir kāds vīrietis?� Bet meita atbildēja: ��is suns ir vīrietis. Viņu nobūrusi sieviete, bet es to varu atraisīt no burvju varas.� To dzirdējis, miesnieks iesaucās: �Allah .vārdā, un lai pavada tevi viņa svētība, raisi viņu no negantās varas, ak mana meita!� Te nu miesnieka meita paņēma ūdens krūzi, ie�ukstēja krūzē dīvainus vārdus un apslacīja mani ar ūdeni, sacī�dama: �Met savu apburto veidu un rādies savā īstā izskatā!� Un, tik�līdz viņa bija izteikusi �os vārdus, es atkal pārvērtos savā izskatā. Tad nu es piegāju pie jaunavas, noskūpstīju viņai roku un teicu: Lai Allah svētība ar tevi! Bet es gribētu, lai tu nobur manu sievu, tāpat kā viņa bija nobūrusi mani.� To dzirdējusi, viņa iedeva man ūdeni un sacīja: �Kad redzi savu sievu apgulu�u, apslacini to ar ūdeni, un viņa pārvērtīsies tādā izskatā, kādu pats gribēsi!� Un tā nu tie�ām notika: es savu sievu ieraudzīju apgulu�u, apslacīju to ar �o ūdeni un teicu: �Met savu īsto veidu un rādies ēzeļmātes izskatā!� Un, tiklīdz �os vārdus izrunāju, viņa pārvērtās par ēzeļ�māti. Un tā nu tu savām acīm redzi �o ēzeļmāti, ak efritu sultan un valdniek!�

Te efrits pievērsās ēzeļmātei un jautāja: �Vai tiesa, ko par tevi stāstīja �is �eichs?� Un viņa tikai māja ar galvu, kā sacīdama: �Tiesa, tiesa, viss ir tiesa!�

Un efritu �is stāsts tik ļoti ielīksmoja, ka tre�ajam �eieham tas dā�vāja pēdējo tre�daļu tirgoņa asiņu.

Te nu �echrezada ieraudzīja, ka svīst jau rīta gaisma, un pazemīgi apklusa, jo raugi: viņa negribēja lieki izmantot sultānā atjauju. Un Dinazada sacīja: �Ak māsa, cik jauki un burvīgi, un cik smalki ir tavi stāsti!� Bet �echrezada atbildēja: �Kas �ie pret tiem, ko es stāstī�u tev citu nakti, ja tikai sultāns, mans pavēlnieks, nelaupīs man dzīvību!� � �Allah vārdā,� klusībā teica sultāns, �es viņu nenokau�u, iekams bū�u dzirdējis �ī brīni�ķīgā stāsta turpinājumu!� Un atliku�ās nakts stundas viņ� palaida �echrezadas skaujās, bet, kad atausa diena, viņ� gāja divanā, kur to gaidīja vezirs un citi ierēdņi. Un sultāns lēma un rīkojās, un sprieda tiesu, im iecēla un atcēla savus ierēdņus, un tā lidz pa�am vakaram. Bet, kad nu divanu slēdza, viņ� devās uz savu pili, un, kad pienāca nakts, Dinazada teica savai māsai: �Ak māsa, lūdzu, stāsti mums savu brīni�ķīgo stāstu līdz galam!� Un �echrezada atbildēja: �Mīļu prātu tev paklausī�u.� Un viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tre�ā �eicha stāsts tik ļoti ielīksmoja efritu, ka viņ� iesaucās: �Es dāvāju tev tre�o daļu tirgoņa asiņu, un viņa vaina ir izlīdzināta, un lai viņ� staigā sveiks!�

Tad nu laimīgais tirgonis sirsnīgi pateicās saviem glābējiem, un �eichu prieks par viņa glābiņu nebija mazāks. Un tā nu ardievoju�ies viņi devās savmalu kurais.

Bet �ī pasaka ne tuvu nav tik brīni�ķīga kā pasaka par zvejnieku un efritu.�

To dzirdējis, sultāns jautāja Sechrezadai: �Kas tā par pasaku?�

Un �echrezada stāstīja pasaku par zvejnieku un efritu.

Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka reiz, sen aiz�gāju�ās dienās, dzīvoja vecs un nabags zvejnieks un bija viņam sieva un trīs bērni. īk dienas viņ� gāja uz jūru zivis zvejot, bet tīklus nekad neiz�meta vairāk par �etri lāgi dienā.

Un tā nu kā da�dien viņ� pa�ā dienvidū reiz aizgāja uz jūrmalu, no pleciem nomauca tarbu un izmeta tīklus, un, brīdi gaidījis, sāka vilkt tos krastā, te pēk�ņi sajuta tik neierastu smagumu, ka nevarēja tiklus izvilkt. Tad nu viņ� tīkla galus piesēja pie mieta un iedzina mietu zemē, un pats noģērbās, ienira dzelmē un tikai ar briesmīgām pūlēm paveica darāmo. Un viņa sirds sāka pukstēt lielā priekā, un viņ� steig�us saģērbās, bet, kad piegāja pie tīkliem, te zivju vietā ieraudzīja ēzeļa ģindeni. To redzēdams, viņ� gau�i nobēdājās, bet pazemīgi teica: �Tikai Allah ir visvarens!� Un prātā viņam ienāca dzejnieka vārdi:

Tu brieni akls iznīcības tumsā,

Ak bridēj, velti tavi pūliņi,

Met labāk prom tu sūro darbu savu:

Nāk pati likteņdieve pie mums sērst, Tai netīk ļau�u steiga aplamā. Vai jūru neredzi, kur zvejnieks iet Pēc maizes dieni�ķās, kad spulgo zvaigznes? Viņ� dzelmē brien, to nikni bangas kapā, Bet acis nenovēr� no saviem tīkliem. Kad miegs ir izgulēts, viņ� aiznes zivis, Kam �aunas izdurtas ar baigu iesmu, Tiem saldu sapņu aijās auklētiem, Ko laime lutina, kam sals ir sve�s.

Un, ēzeļa ģindeni izmetis, viņ� iz�āva tīklus krastā un atkal iekāpa ūdenī, sacīdams: �Lai notiek Allah prāts!� Un tīklus viņ� izmeta vēl otru lāgu. Brīdi gaidījis, sāka vilkt tos malā, bet tie bija vēl sma�gāki nekā pirmo lāgu un likās ieaugu�i jūras dibenā. Zvejnieks no domāja: �Tās nu gan būs zivis,� � un, tīklus piesējis pie mieta, pats noģērbās, ielaidās dzelmē un pēc ilgām un grūtām pūlēm beidzot izvilka tīklus krastā, bet zivju vietā atrada milzīgu grozu, pilnu smil�u un dūņu. Te nu viņ� noskuma un teica dziesmas vārdus:

�Ak, diezgan tirdīts, likteņvaras baigās,

Laiks �ēlot mirstīgos ir viņu postā!

Cik skumji gan! Nav zemes virsū balvas,

Kas alga būtu varoņdarbam cēlam

Un goda prāta krā�ņam tikumam.

Kad laukā eju klusā cerībā

Pie pa�as likteņdieves ceļu rast,

Man saka: viņa sen jau mirusi.

Ak, bēdas, bēdas! Kādēļ, dieve, tu

Tiem dzīvē ēnas pusi lēmusi,

Kas labi savā sirdī, gudri garā.

Bet valdīt pasauli tu nelgām liec?�

Un, grozu aizsviedis, zvejnieks iz�āva tīklus, izmēza dūņas no tiem un piesauca Allah augsto, lūgdams viņa piedo�anu par netī�o kurnē�anu, un tīklus izmeta tre�o lāgu. Bet, kad nu ar lielām pūlēm viņ� izvilka tos krastā, tad atrada tur tikai kaulus un sasistu podu un pudeļu suķes. To redzēdams, viņ� atcerējās dzejnieka vārdus:

Ak dzejniek, veltas tavas cerības, Tev laimes vēji pieri neglāstīs! Kā aplams bērns, vai neredzi tu pats, Ka mū�am bagātību nedos tev Ne meldris tavs, ne pants tavs skanīgais? Tāds liktens tavs: ne lielus darbus veikt, Ne dzīves godā pacelties tev lemts. Ir katram laime, sava tiesa likta: I.īkst augļos viena zeme, posts grauj otru. Māc liktens smagi cēlās dvēseles, Bet varā ceļ tik nicināmus nelgas. Ak nāve, nāc! Jo neganta ir dzīve, Tā krist liek vanagam, ceļ gaisā zosi!

Tad brinums nav, ka krietnais nabadzībā, Bet varas kārē plosās nelietis; Viens putns skrien no austrumiem uz rietiem, Dots otram viss, kaut spārnu nekustina!

Un, acis pacēlis pret debesīm, viņ� iesaucās: �Ak Allah �ēlīgais, tev zināms, ka savus tīklus es izmetu tikai �etri lāgi dienā! Un treji lāgi jau esmu tos metis!� Un tad nu viņ� vēl piesauca Allah svētību un tīklus izmeta ceturto lāgu. Brīdi gaidījis, viņ� dzīrās vilkt tos laukā, bet veltīgi bija viņa pūliņi: tīkli bija sapinu�ies re�ģu re�ģos un laukā nenāca. Te zvejnieks novilka drēbes, ienira jūras dzelmē un tikmēr ņēmās, līdz tīkli bija malā. Un �oreiz tur nu bija milzīgs vara trauks, cie�i aizliets ar svinu un aizspundēts, un svinā bija ieliets sultānā Suleimana � Dauda dēla zīmogs. Un, savu lomu aplūkojis, zvejnieks ielīksmojās un nodomāja: �Sito lietu nu es pārdo�u varkalim un da�bū�u par to vismaz desmit dinārus!� Un tā nu viņ� dzīrās trauku sa�purināt, bet nevarēja to pacelt. Tad klusībā viņ� sacīja: �Man tas jāattaisa un jāzina, kas tur iek�ā, un tad es bāzī�u to maisā un nesī�u tirgū varkalim.�

Un tā nu viņ� izvilka savu tuteni, ar lielām pūlēm izurbināja svinu un trauku apgāza aug�pēdu, gribēdams izkratīt, kas tur bija iek�ā. Te nu viņam bija lieli brīnumi, jo raugi: no trauka sāka kūpēt biezi dūmi, un tie aizklāja visas debesis un jūras krastu. Un, kad nu dūmi izkūpēja, tie sāka staipīties, līdz savilkās kopā un beidzot pārvērtās par efritu, kam galva sniedzās mākoņos, bet kājas mina zemi. Un galva tam bija kā svētnīcas jumols, rokas kā milzīgi grābekļi, kājas kā kuģa masti un mute kā melna ala, zobi kā klin�u akmeņi, nāsis kā bazūnes, ausis kā ādas maisi, acis kā dego�as lāpas, un mati viņam bija izspūru�i un vienos putekļos. Tādu ērmu ieraudzījis, zvejnieks sastinga �ausmās, un visi locekļi viņam trīcēja, zobi klabēja, rīkle izkalta un acis satumsa.

Un, zvejnieku ieraudzījis, efrits iesaucās: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Suleimans ir viņa pravietis! Ak augstais Suleiman, Allah pravieti, nenokauj mani! Es solos tev paklausīt un nekad vairs nepretoties tavām pavēlēm!� Te nu zvejnieks viņam sa�cīja: �Ak pārdro�ais, dumpīgais gars, tu iedro�inies Suleimanu dēvēt par Allah pravieti! Tad zini, ka astoņpadsmit gadsimti jau izritēju�i, kop� Suleimans ir mū�ībā! Bet saki, � kas tu tāds un kā tu iekļuvi �ai traukā?� Un efrits atbildēja: �Tikai Allah augstais ir visvarens! Un zini, ak zvejniek, es nesu tev labu ziņu!� To dzirdējis, zvejnieks ielīk�smojās un jautāja: �Kādu ziņu tad tu man nes?� Un gars viņam at�bildēja: �Tavu nāves ziņu! Tev jāmirst tepat uz pēdām, un tavai nāvei jābūt briesmīgai!� Tad nu zvejnieks sacīja: �Par tādu ziņu, ak efritu valdniek, debesis tev laupīs savu �ēlastību. Ar ko tad es pelnījis tādu nāvi? Es izlaidu tevi no trauka, izglābu tevi no posta dzīves jūras il/rlme un atvedu tevi atpakaļ zemes virsū!� To dzirdējis, efrits teica: �Iļauju tev pa�am nolemt, kāda nāve tev labāk patīk un kādā nāvē lu gribi mirt.� Bet zvejnieks jautāja: �Saki, � kādu Jaunu esmu tev darījis un kādēj esmu pelnījis tik briesmīgu sodu?� Un efrits atbil�dēja: �Ak zvejniek, uzklausi manu stāstu!� Tad zvejnieks sacīja: �Stāsti, bet neplosi mani liekiem vārdiem, jo raugi: mana dvēsele I <) 11 uzkāpusi līdz degunam!�

�Tad zini,� efrits sacīja, �es esmu dumpīgākais no visiem efritiem, un es neklausīju Suleimanam ibn Daudam (lai miers ar viņiem abiem!). Mans vārds ir Sachrs el D�ins. Un Suleimans pie manis atsūtīja savu veziru Asafu ibn Bachariju, un tas nu mani pieveica, kaut es pretojos lam visiem spēkiem, un viņ� mani aizveda pie Suleimana. Un, mani ieraudzījis, Suleimans raidīja savas lūg�anas Allah augstajam un lū�koja mani pievērst savai ticībai un pievārdot, lai es �o atzīstu par savu valdnieku. Bet es viņu neklausīju. Un tad nu viņ� lika atnest �o trauku, iespundēja mani tur iek�ā, aizlēja ar svinu un uzspieda zīmogu ar savu vārdu. To darījis, viņ� sasauca savus paklausīgos garus un lika tiem trauku iemest jūrā. Simt gadus es sabiju jūras dibenā un katru dienu atkārtoju savā dvēselē: �Es zvēru mū�a bagātībā pa�celt to, kas mani atpestīs! Bet gadu simtenis aizritēja, un neviens ne�nāca mani pestīt. Un, kad nu pienāca otrais gadu simtenis, es sacīju: �Es atvēr�u un atdo�u visus zemes dārgumus tam, kas izraus mani no gūsta!� Bet nenāca neviens un no gūsta mani neizrāva. Un raugi: tā aiztecēja �etri gadu simteņi, un es sacīju: �Tas, kas nu mani at�pestīs, var izteikt trīs vēlē�anās, un es tās piepildī�u, lai tās būtu kādas būdamas. Bet nenāca neviens un mani neatpestīja. Te nu es iedegos niknumā un teicu savā dvēselē: �Nu es nokau�u to, kas mani atpestīs, bet ļau�u izraudzīties, kāda nāve tam patīkamāka! Un tad nu, zvejniek, nāci tu, un es tev ļauju izraudzīties, kādā nāvē tu gribi mirt!� Un, efrita stāstu uzklausījis, zvejnieks iesaucās: �Brīni�ķīgi ir tavi darbi, ak Allah! Kam man bija viņu atpestīt! Ak efrit, �ēlo mani, un Allah būs tev �ēlīgs! Bet, ja tu mani nokausi, tad zini: Allah ne�ēlos arī tavu dzīvību.� Bet efrits sacīja: �Tev jāmirst, zvejniek, un izraugies savu nāvi!� Te nu zvejnieks iesaucās: �Ak efritu kungs, vai tā tu algo labu ar ļaunu? Tad taisnība ir senai parunai.� Un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Ja gribi baudīt dzīves rūgtumu,

Tad esi visiem pakalpīgs un labs.

Jo zvēru: ļauniem pateicības nav!

Ja zināt gribi, pārbaudi to pats.

Tāpat kā Magirai, Amera mātei,

Tev lemts būs posts \in rūgtais bēdu kauss!�

Bet efrits viņu pārtrauca: �Gana esi deldējis savu mēli, ak zvej�niek! Tava nāve ir nolemta!� Te nu zvejnieks klusībā sacīja: �Es esmu mirstīgs vīrs, bet viņ� ir efrits. Bet Allah devis man prātu, un man kasjāizgudro un viņ� jāuzveic ar viltu. Tad redzēsim, vai viņ� mani varēs uzvarēt ar negantību un spēku.� Tā nodomājis, viņ� teica efritam: �Tad tu no visas tiesas gribi mani nokaut?� Un efrits atbildēja: �Ne��aubies un nejautā, ak zvejniek!� � �Tad Allah augstā vārdā, kas iespiests Suleimana zīmogā, atbildi, ko tev jautāju, bet tev jāatbild taisni un godīgi!� Un tā nu Allah vārda piesauksme efritu satrauca, un viņ� atbildēja: �Labi, zvejniek, jautā, un es tev atbildē�u taisni un godīgi.� To dzirdējis, zvejnieks jautāja: �Saki, � kā tu varēji ielīst �ai traukā? Jo raugi: trauks ir tik �aurs, ka tur nevar iedabūt ne tavu kāju vai roku, kur nu vēl visu tavu augumu!� Un efrits sacīja: �Vai tie�ām tu �aubies par to?� Un zvejnieks atbildēja: �Jā, es neticē�u, iekams savām acīm bū�u redzējis, kā tu ielīdīsi �ai traukā.�

Te �echrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka efrits pēk�ņi nodrebēja un pārvērtās par dūmiem, tiklīdz zvejnieks sacīja: �Es neticē�u, iekams savām acīm nebū�u redzējis, kā tu ielīdīsi �ai traukā.� Un dūmi tūdaļ cēlās pret debesīm un sabiezēja, un tad lēni savilkās traukā, līdz pāri nepalika ne miņas. To redzēdams, zvejnieks ātri paķēra svina vāku ar Suleimana zīmogu un trauku aizvāza. Tad nu viņ� uzrunāja efritu, sacīdams: �Nu, efrit, tu pats vari izraudzīties, kādā nāvē gribi mirti Bet, ja mirt negribi, tad metī�u tevi jūrā un krastā uzcel�u mājiņu, un biedinā�u katru, kas nāks te zivis zvejot, un katram, kas rādīsies �ai krastā, es teik�u: �Te jūras dzelmē guļ efrits. Viņ� zvērējis nokaut to, kas viņu atpestīs, un aiz pateicības viņ� Jaus tam izraudzīties savu nāvi.� Zvejnieka vārdus dzirdējis, efrits visiem spēkiem lūkoja izkļūt no trauka, bet viņam bija jāatzīst, ka tādas pūles ir veltīgas, jo raugi: to sargāja Suleimana zīmogs. Un tā nu viņ� saprata, ka zvejnieks to iespundējis cietumā, no kura to nevar atpestīt ne vājākie, ne stiprākie efriti. Atskārtis, ka zvejnieks viņu jau veļ uz jūru, efrits sacīja: �Nē, nē, zvejniek, nedari tā!� Bet zvejnieks atbildēja: �Man jādara tā, un es darī�u!� Te nu efrits pazemojās un jautāja: �Ak zvejniek, saki, � ko gribi man darīt?� Un zvejnieks atbildēja: �Metī�u tevi jūrā! Tu dzelmē sagulēji astoņpadsmit gadu simteņus, bet es tevi guldī�u tur līdz pa��iem pastariem. Un vai es tev neteicu: �Zēlo mani, ja gribi, lai Allah �ēlīgs ir tev, un nenokauj mani, tad Allah arī tev lems ilgu mū�u! Bet tu manu lūgumu izsmēji un gribēji man labu atmaksāt ar ļaunu! Un redzi: tavu likteni nu Allah licis manās rokās, un es tevi nokau�u un ne�ēlo�u.� Tad efrits iesaucās: �Ak, atvāz trauku, un es tev do�u visus pasaules labumus!� Bet zvejnieks attrauca: �Tu melo, nolādē�tais gars! Ja palaidī�u tevi vaļā, tu darīsi man tāpat, kā sultānā Junana vezirs darīja ārstam Dubanam.� To dzirdējis, efrits jautāja: �Kas tad notika ar sultānā Junana veziru un ārstu Dubanu? Stāsti!�

�Tad zini, ak efrit,� sacīja zvejnieks, �ka tālās, senās dienās reiz Persijā dzīvoja sultāns, vārdā Junans. Un bija viņ� varens un bagāts, un viņambija lieli karapulki. Bet viņa miesu bija ķērusi spitālībā, un to nevareja dziedināt ne zinību vīri, ne ārsti. Ne zāles, ne ziedes viņam nelīdzēja, un velti bija visu ārstu pūliņi. Te kādu dienu sultānā Junana pilsētā ienāca vecs un gudrs ārsts, vārdā Dubans. Viņ� bija lasījis grieķu un persie�u, romie�u un sirie�u, un arabu grāmatas un mācījies ārstniecību un zvaig�ņu skaitī�anu un labi zināja to liku�mus un pamatus, to derīgumu un kaitīgumu, un pazina viņ� visus stādus un visas zāles, vai tās bija kaltu�as vai zajas, un zināja to svē�tīgo un kaitīgo spēku. Un nodevās viņ� arī prātniecībai un vēl dau�dzām citām zinībām. Kad nu �is ārsts ienāca pilsētā un dzirdēja par sultānā kaiti, ko viņam bija lēmis Allah visvarenais, un par ārstu un zinību vīru veltīgajiem pūliņiem to dziedināt, viņ� visu nakti sēdēja pie savām grāmatām. Un, kad atausa diena un saule apmirdzēja zemi, viņ� apvilka savas labākās drēbes un devās uz sultānā pili. Sultānā vaiga priek�ā nonācis, ārsts Dubans noskūpstīja zemi pie viņa kājām nn raidīja lūg�anas augstajam Allah, lai tas ir sultanam �ēlīgs un viņa valstībai dod ilgu mū�u un svētību viņam pa�am. Un, palocījies pret sultānu, viņ� sacīja: �Ak cēlais valdniek, man .teikts par nikno kaiti, kas ķērusi tavu miesu, un neviens ārsts nav varējis to dzie�dināt. Bet man, ak valdniek, ir lielas cerības tevi dziedināt, un es tevi netirdī�u ne visādām zālēm, ne ziedēm.� To dzirdējis, sultāns brīnīda�mies jautāja: �Saki, � kā tu to vari? Allah vārdā, ja tie�ām tu to varēsi, es cel�u bagātībā tavu cilti līdz tre�am augumam un piepil�dī�u visu, ko tu vēlēsies, un tu būsi mans biedrs un draugs!� Tad nu sultāns deva viņam goda drēbes un da�ādas balvas, sacīdams: �Un tu no visas tiesas solies mani dziedināt bez zālēm un ziedēm?� Un Dubans atbildēja: �Jā, augstais valdniek, to es apsolos, un tev nebūs jājūt ne sāpes, ne nogurums.� Te nu sultanam bija lieli brīnumi, un viņ� jautāja: �Ak lielais ārst Duban, saki, � kurā dienā un kurā stundā piepildīsies tas, ko tu man soli? Ak, steidzies, mans dēls!� Un Dubans atbildēja: �Dzirdu, ak valdniek, un paklausu!�

Tad nu ārsts Dubans atstāja sultānā pili un apmetās mājā, kur sa�nesa visas savas grāmatas un zāles, un smar�īgas saknes. Un viņ� sa�vārīja �ķidrumu no savām zālēm un piesūcināja ar tām īsu, izliektu rokturi, kurā ieurba robu, un robā iebāza spieķi. Un, izveidojis bumbu, viņ� devās uz sultānā pili. Tur nu viņ� nonāca pie sultānā, noskūpstīja zemi pie viņa kājām un sultanam lika tūdaļ jāt uz meidanu un spēlēt bumbu.

Un, kad nu sultāns savu emiru un veziru, galminieku un augstāko

valstsvīru pavadībā nonāca spēles vietā, Dubans piegāja pie viņa, pa�sniedza viņam spieķi un bumbu un sacīja: �Ak valdniek, ņem �o spieķi un turi to rokā tā, kā es tev rādu, un no visa spēka sit to pa zemi un pa bumbu, līdz tava delna un visa tava miesa sāk svīst, un zāles tad iesūksies tavā delnā un izlīs visā tavā miesā! Un, kad tu būsi nosvīdis un zāles savu darbu būs darīju�as, tad dodies atpakaļ uz pili, ej pirtī un izperies, un tad liecies gultā un būsi dziedināts. Bet nu lai miers ar tevi!�

Un sultāns Junans pakampa spieķi no ārsta rokas un no visa spēka saspieda rokturi. Galminieki sasēdās zirgos un sāka mest viņam bumbu, un, zirga mugurā sēdēdams, viņ� dzenāja to un panācis sita to ar spieķi un dūrē sa�ņaudza rokturi. Un tā viņ� bumbu dzenāja un sita, līdz viņa delna un visa miesa sāka svīst. Tā nu zāles iesūcās delnā un izlija visā miesā, un, kad ārsts Dubans to redzēja, viņ� sultanam lika doties uz pili un tūdaļ iet pirtī. Un sultāns steidzās atpakaļ uz savu pili un lika sakurt hamamu.

Un kalpi un vergi traucās cits caur citu un steidzās sultanam sagādāt tīru veļu un visu, kas bija vajadzīgs viņa mazgā�anai. Un tad nu sul�tāns iegāja hamamā, nomazgājās, saģērbās un devās atpakaļ uz pili, un pilī tūdaļ gāja gulēt.

Tā nu notika ar sultānu Junanu. Bet, kad jāstāsta par ārstu Du- banu, tad zini: viņ� aizgāja mājās un likās gultā, un, kad pienāca rīts, viņ� tūdaļ steidzās uz pili, un tur nu viņ� nonāca sultānā vaiga priek�ā, noskūpstīja zemi pie viņa kājām un teica dziesmas vārdus:

�Cik augstu tikumi ir cēlu�ies, Kop� dēvēts tu par viņu tēvu esi, Ja tēva gods ir citam kādam dots, Viņ� prātu zemīgu to atraidījis! O, tu, kas vaigā staro spo�i balts, Ar saviem acu stariem kiiedē tumsu! Tev laistās seja gai�ā mirdzumā, Kaut laiks ir dusmu pilns un īgnuma! Ar savu laipnību tu mani veldzē, Kā kalna galus veldzē mākoņi. Tu visus aplaimojis devīgi Un slavas augstumos pats esi celts!�

Un, kad nu sultāns bija dziesmas vārdus dzirdējis, viņ� piecēlās no sava valdnieka krēsla un metās ārstam Dubanam ap kaklu, un viņ� to sēdināja sev blakus un lika atnest viņam goda drēbes

Jo raugi: kad sultāns iznāca no hamama, viņ� aplūkoja savu miesu un tur vairs neredzēja spitalības pēdas, un āda viņam bija tīra kā spodrināts sudrabs. Un viņ� ielīksmojās lielā priekā un izdvesa at�vieglojuma nopūtu. Un, tiklīdz atausa rīts, viņ� iegāja divanā un iesēdās savā valdnieka krēslā. Un viņam apkārt sasēdās_visi galmi�nieki un emiri, un raugi: viņu vidū sēdēja ārsts Dubans. Ārstu ierau-

dzijis, sultāns ātri piecēlās un nosēdināja viņu sev blakus. Un, kad uzklāts bija dzīru galds, viņi dzīroja pie tā augu dienu, bet, kad satumsa nakts, sultāns samaksāja ārstam divi tūksto�i dināru, un vēl vnr i� tam dāvāja goda drēbes un da�ādas balvas un beidzot atdeva Ntivu zirgu. Tad nu Dubans sultanam pateicās un gāja mājās.

liet sultāns nebeidza brīnīties par ārsta lielo māku un sacīja: �Viņ� Izdziedināja mani bez zālēm un ziedēm. Allah vārdā, tā ir brīni�ķīga �Inība! Es do�u �im cilvēkam, ko vien viņ� kāros, un cel�u to savu biedru un draugu pulkā!� To teicis, sultāns Junans gāja gulēt, prie- cīgs par savu atgūto veselību.

Un, kad nu pienāca rīts, sultāns iegāja divanā un apsēdās savā valdnieka krēslā, un viņam apkārt nostājās visi valsts di�vīri, bet omiri un veziri nosēdās pa labi un pa kreisi no valdnieka krēsla. Un sultāns lika ataicināt ārstu Dubanu, un tas atnāca un noskūpstīja zemi pie valdnieka kājām. Tad nu sultāns piecēlās no sava krēsla un .'irstu Dubanu piesēdināja sev blakus. Un tā līdz pa�am vakaram, līdz satumsa nakts, viņi runāja un tērzēja un abi ēda pie viena galda, un sultāns vēl lika viņam atnest piecas goda drēbes un tūksto� dināru. Un, kad nu viņ� ļāva ārstam Dubanam iet, tas devās uz māju, teik�dams un slavēdams cēlo valdnieku.

Citu rītu sultāns atkal iegāja divanā, kur viņu jau gaidīja emiri, veziri un galminieki. Un bija sultanam lielvezirs, kam daba bija devusi neglītu vaigu un tum�u dvēseli. Viņ� bija drūms un negants, skops un skaudīgs, un visa viņa dvēsele dega naidā un niknumā. Un, redzē�dams, ka sultāns ārstu sēdina sev blakus un dāvā viņam dārgas bal�vas, tas iekaisa piktumā un klusībā nosprieda savu sacensoni iznīci�nāt. Tā nu viņ� piegāja pie sultānā Junana, noskūpstīja zemi pie viņa kājām un sacīja: �Ak laiku un tautu pavēlniek, tu, kas mirstīgos de�vīgi apbalvo, ļauj man teikt tev svarīgu padomu, ko slēpt no tevis nedrīkstu! Ak valdniek, pavēli gaismā celt manu noslēpumu, un es tavu pavēli klausī�u!� �o vārdu apmulsināts, sultāns jautāja: �Kas ir tavs noslēpums? Un lielvezirs atbildēja: �Ak augstais valdniek, mūsu sen�i teica: �Kas nedomā galu, tam liktenis nesmaida. Bet tu, ak laip�nais valdniek, esi aplami darījis, savu laipnību un savas balvas do�dams ienaidniekam, kas postā gāzt grib tavu valstību! Un raugi: tādēļ man uznāca bailes par sava pavēlnieka dzīvību.�

To dzirdējis, sultāns apmulsa un, pārvērties savā izskatā, iesaucās: �Kas tas tāds, ko tu dēvē par manu ienaidnieku un kam es bijis tik �ēlīgs?� Un lielvezirs atbildēja: �Ak valdniek, atmosties, ja guli: es runāju par ārstu Dubanu.� Bet sultāns sacīja: �Allah vārdā, tas ir mans labākais draugs, un man viņ� dārgāks par visiem cilvēkiem pasaulē, jo viņ� mani dziedināja ar nieka lietu, ko es turēju savā rokā, un atpestīja mani no kaites, ko nevarēja novērst nekādi zinību vīri. Un nav viņam līdzīga visā pasaulē, ne rietumos, ne austrumos. Un

kā tu iedro�inies viņu tik neganti pulgot? Tad zini, ka mēlne�iem es neklausī�u un no �īs dienas viņam nolieku trīs tūksto�i dināru lielu mēne�a maksu, un tas vēl tīrais nieks! Ja es atdotu viņam pusi savas valstības, tad arī viņa alga nebūtu vēl samaksāta. Bet es zinu, tu esi ļāvis savā sirdī iemesties skaudībai.�

To teikusi, Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa. Un Dinazada viņai sacīja: �Ak māsa, cik jaukas un burvīgas, un cik smalkas ir tavas pasakas!� Tad Sechrezada atbildēja: �Kas �īs pret tām, ko stāstī�u jums citu nakti, ja tikai sultāns, mans pavēlnieks, nelaupīs man dzīvību!� Un sultāns klusībā teica: �Allah vārdā, es viņu nenokau�u, iekams nebū�u dzirdējis viņas stāsta turpinājumu. Jo tie�ām, �is stāsts ir brīni�ķīgs!� Un atljku�ās nakts stundas viņiem aizritēja cie�ās skaujās, bet, kad pienāca rīts, sultāns gāja savā divanā, kur emiri, veziri un galminieki viņu jau gaidīja. Un tur nu sultāns sprieda tiesu un taisnību un iecēla un atcēla savus ierēdņus, un gādāja par savu valstību, un tā līdz pa�am vakaram. Un, kad nu divanu aiz�slēdza, sultāns devās atpakaļ savā pilī.

Un, kad pienāca nakts un sultanam vairs nepatika ļauties �ech- rezadas � vezira meitas mīlas glāstiem, viņa iesāka:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns Junans sacīja savam veziram: �Ak vezir, tu esi ļāvis sirdī iemesties skaudībai, un tu mani kūdi nokaut �o cilvēku, lai pēcgalā man būtu jāno�ēlo, kā no�ēloja sultāns Sindbads, kād bija nokāvis savu vanagu.� Te vezirs jautāja: �Kā tas gan notika?� Un sultāns Junans stāstīja.

�Stāsta, ak vezir, � bet Allah visu zina labāk, � ka sen aizgāju��os laikos reiz Persijā dzīvoja sultāns un viņam gau�ām patika da�ā�das izpriecas, bet par visām vairāk medības. Un sultanam bija vanags, kuru viņ� pats bija izaudzējis un no kura ne�ķīrās ne dienu, ne nakti. Un, kad nu sultāns jāja medībās, viņ� visur veda līdzi savu vanagu un dzirdīja to no zelta kausa, kas karājās vanagam kaklā. Reiz, kad sultāns sēdēja savās istabās, pie viņa piegāja vekils un sacīja: �Ak laiku valdniek, ir laiks jau doties medībās!� Un tūdaļ sultāns sāka posties un savu vanagu uzsēdināja uz rokas, un izjāja ar visiem pa�vadoņiem. Un tā nu viņi nonāca ielejā un izlika tur tīklus. Un raugi: viņu tīklos iespruka gacele. Te sultāns iesaucās: �Tad ziniet, es no�cirtī�u galvu tam, kas nesaķers �o gaceli, kad tā skries viņam garām!� Un tad nu sāka savilkties tīkli ap gaceli, un pēk�ņi tā pielēca pie sul�tānā, pacēlās viņa priek�ā stāvus un priek�kājas piespieda pie krūtīm, it kā taisīdamās skūpstīt zemi pie sultānā kājām. Un, kad nu sultāns pieliecās pie gaceles, tā spēji sacirtās un pārlēca viņam pāri, un vienā

mirklī nozuda. Te nu sultāns pievērsās saviem miesassargiem un re- �l/.i'ja, ka tie samirk�ķinās acīm. Un viņ� jautāja savam veziram: �Ko vn,ii tā samirk�ķinās?� Un vezirs atbildēja: �Viņi grib teikt, ka tu zvē- M'jies nokaut to, kam gacele aizskries garām.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Pie savas galvas zvēru, es gaceli panāk�u un atvedī�u at�pakaļ!� Tad nu viņ� jā�us dzinās gaceles pēdās un drīz to panāca. Un �.iiltana vanags sāka knābāt tai acis, līdz gacele kļuva akla, bet sul�tāns paķēra rungu un belza tai pa galvu tik stipri, ka tā nokrita zemē. Tad nu viņ� nokāpa no zirga, gaceli nokāva un nodīrāja tai ādu, un piesēja pie saviem segliem. Diena bija karsta, un vieta bija tuksne��aina un sausa. Un sultānu tirdīja slāpes, un dzert kāroja arī viņa /irgs. Un tā nu, pavēries visapkārt, sultāns ieraudzīja koku, no kura pilēja duļķains �ķidrums. Cimdus nenomaucis, viņ� atāķēja kausiņu, kas karājās vanagam kaklā, un kausiņā pielēja ērmīgo �ķidrumu, un t.id viņ� nolika to savā priek�ā un dzīrās dzert. Bet raugi: vanags kausu pagrūda ar kāju un apgāza. Tad nu sultāns, domādams, ka put�nam uznāku�as slāpes, kausu pielēja otru lāgu un nolika to vanagam priek�ā, bet vanags atkal to pagrūda un �ķidrumu izgāza. Te nu va�nags sultānu saniknoja, un viņ� kausu pielēja tre�o lāgu un nesa to savam zirgam. Bet vanags savicināja spārnu un ar to apgāza trauku tre�o lāgu. Tad nu sultāns iesaucās: �Lai Allah liek tev sapūt, tu posta vēstnesi! Tu neļāvi man dzert un nedzēri pats, un nedevi veldzi arī manam zirgam!� To teicis, sultāns atvēzēja �ķēpu un nocirta vana�gam spārnus. Bet vanags pacēla galvu, it kā sacīdams: �Paraugies, ko tu redzēsi kokā!� Un, kad nu sultāns pacēla acis, viņ� kokā ierau�dzīja �ūsku, un �ūskai no mutes zemē lija lipīga inde. Te sultāns gau�i no�ēloja, ka bija nocirtis spārnus savam vanagam. Un viņ� steig�us, piecēlās, ielēca seglos un aizjāja, līdzi vezdams nokauto gaceli. Un, pilī nonācis, viņ� aizmeta to savam pavāram, sacīdams: �Ņem un iz�cep �o gaceli!� Un, uz rokas turēdams savu vanagu, sultāns iesēdās krēslā, bet vanags izķērca vārgu kliedzienu un nokrita zemē beigts. To redzēdams, -sultāns tricināja gaisu vaimanām un gaudām, un viņ� gau�i no�ēloja, ka bija nokāvis savu uzticamo vanagu, kas viņu iz�glāba no nāves. Un raugi: tāds ir stāsts par sultānu Sindbadu.

Bet vēl ir cits stāsts, un tas biedina no pārsteidzības, un tas stāsts par laulāto vīru un papagaili.� � �Un, kas tad notika ar laulāto vīru un papagaili?� vezirs jautāja. Un sultāns Junans stāstīja:

�Reiz dzīvoja greizsirdīgs vīrs, un viņam bija skaista un laipna sieva, un viņ� tai neļāva no sevis atstāties ne soli. Te kādu dienu, kad viņam bija ilgi jāatstāj māja, viņ� aizgāja uz putnu tirgu, nopirka tur runājo�u papagaili un ielika to būri savā mājā. Viņ� ne�aubījās, ka pļāpīgais putns viņam pateiks visu, kas, viņam projām esot, būs noticis, jo raugi: papagailis bija viltīgs un atjautīgs, un bija viņ� ari labs novērotājs. Kad nu vīrs bija beidzis savas ilgās gaitas un pār�radās mājās, viņ� lika atnest papagaili, un tas viņam stāstīja visu, ko viņa daiļā sieva katru dienu darījusi ar savu mīļāko. Te nu vīrs iedegās trakā greizsirdībā un steidzās pie savas neuzticīgās sievas, un neganti sita to un rāja.

Sieva domāja, ka verdzenes viņu nodevu�as, un viņa izklau�ināja vienu verdzeni pēc otras, bet tās viņai zvērēja, ka dzirdēju�as papa�gaili mel�ot viņas vīram. To zinādama, sieva lika vienai verdzenei visu nakti malt kafijas dzirnaviņas zem papagaiļa būra un otrai visu nakti tecināt uz būra ūdeni, bet tre�ai visu nakti putna acu priek�ā grozīt tērauda spoguli. Jo viņas vīra tonakt atkal nebija mājās.

Kad nu otrā dienā vīrs pārnāca un atkal izvaicāja papagaili, tas atbildēja: �Ak kungs un pavēlniek, es nezinu nekā! Visu nakti manas acis �ilbināja zibeņi un ausīs rībēja pērkoni un dārdēja lietusgāzes.� Bet visu �o laiku bija staroju�as skaidras un mīlīgas vasaras dienas, un raugi: vīrs nu saskaitās un dusmās teica: �Vai tev, tu melīgais putns, nav ta�u tagad lietus laiks!� Bet papagailis sacīja: �Allah vārdā, es tev saku, ka visu nakti lija lietus un zvīļoja zibeņi, un ducināja pērkoni I�

Te nu vīrs redzēja, ka papagailis tikai aplami mel� un ari viņreiz meli vien būs biju�i. Tad nu viņ� iekaisa piktumā un papagaili izrāva no būra, un meta to zemē ar tādu sparu, ka putns bija beigts. Bet, kad kaimiņi pateica, ka papagailis stāstījis dzīvu patiesību par sievas dēkām, un, kad viņam uzausa gaisma ari par sievas viltu, viņ� gau�i no�ēloja savu darbu, bet izlīdzināms tur nebija vairs nekas.�

Un, kad vezirs bija dzirdējis sultānā Junana stāstu, viņ� sacīja: �Ak augstais valdniek,, saki, � ko ļaunu man varēja darīt �is vīrs un ko es varēju darīt viņam? Vai tie�ām tu neredzi, ka mani dzen likni rūpes par tevi? Un gan tu redzēsi, ka patiesi ir mani vārdi! Tad zini, ak augstais valdniek, tu glābsi savu dzīvību, ja klausīsi manus vārdus, bet aiziesi bojā, ja neklausīsi, un nāve tev lemta, tāpat kā vc/.lram, kas pievīla sultānā dēlu.� � �Un kā tas notika?� sultāns JunnriH jnutfija.

�Stāsta, ak augstais valdniek, ka kādam sultanam reiz bija dēls,� vezirs stāstīja, �un bija viņ� kaislīgs mednieks. Un sultanam bija arī vezirs. Un �im veziram nu sultāns lika nenovērst acis no prin�a, lai tas ietu kurp iedams. Reiz princis devās medībās un vezirs viņu pavadīja. Un, tā nu jādami, viņi ieraudzīja ērmīgu nezvēru, un vezirs leica princim: �Dzenies nu pēdās �im zvēram!� To dzirdējis, princis dzinās zvēra pēdās un drīz vairs nebija saskatāms. Bet, kad viņ� no�nāca vientulīgā vietā, zvēra pēdas izgaisa un princis nezināja, uz kuru pusi doties. Te nu viņ� ieraudzīja jaunavu, kas ceļmalā sēdēja un laudāja. Princis viņai jautāja: �Kas tu tāda?� Un jaunava atbildēja: �Os esmu Indijas valcLnieku valdnieka meita. Es braucu tuksnesī ar karavanu, un pēk�ņi man uzmācās miegs, un es novēlos no segliem, bet pati neatģidos. Un, kad nu atmodos, es biju tuksnesī viena, un nu nezinu, kurp lai eju.� Jaunavas vārdus dzirdējis, princis iesila līdzjūtībā un jaunavu sēdināja savā zirgā, sev aiz muguras. Un tā nu viņi jāja, jāja, līdz princis ieraudzīja tuksne�ainu saliņu. Un jau�nava viņam sacīja: �Ak mans kungs, ļauj man brītiņu nokāpt no zirga!� Un princis piejāja pie saliņas un nosēdināja viņu no zirga muguras. Bet, redzēdams, ka jaunava ilgi nenāk atpakaļ, viņ� gāja tai pēdās, �ķirdams krūmus tā, ka viņa nevarēja to saredzēt, un nezinādams, kas viņa tāda bija. Un pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka jaunava ir gūla! Un viņa teica saviem bērniem: �Ak mani bērniņi, �odien nu es jums sa�gādāju treknu un brangu puisi!� Un bērni atsaucās visi vienā balsī: �Ak māmuliņ, ved viņu drīzāk, mēs esam izsalku�i!�

Tādus vārdus dzirdējis, princis notrīcēja baiļu drebuļos un �aus�mās steidzās atpakaļ pie sava zirga, bet to pa�u brīdi gūla iznāca no savas alas un, redzēdama, ka princis bailēs trīc, jautāja tam: �Ko tu tā sabijies?� Princis atbildēja: �Man ir ienaidnieks, tas mani baida.� � �Bet tu ta�u sacīji, ka esi princis?� Un viņ� atbildēja: �Jā, tev tais�nība.� Tad viņa jautāja: �Kam nedod naudu savam ienaidniekam un nemīkstini viņa sirdi?� Bet princis atsaucās: �Ak, mana nauda viņam nav vajadzīga, viņ� grib manu dvēseli. Un viņ� mani baida, jo esmu nevainīgs un bū�u netaisnības upuris.� To dzirdējusi, viņa teica: �Ja esi nevainīgs, kā saki, kam tad neskaiti lūg�anas Allah augstajam? Viņ� tevi pasargās no tava ienaidnieka negantības un no visiem, kas tevi baida.�

Te nu princis pacēla acis pret debesīm un iesaucās: �O, tu, kas atsaucies tam, kas tevi piesauc savā postā, palīdzi man uzvarēt ienaid�nieku un aizdzen to no manis, jo raugi: tu esi visvarenais!� Un, prin�a lūg�anu dzirdējusi, gūla tūdaļ nozuda. Bet princis laimīgi nonāca atpa�kaļ pie Indijas valdnieku valdnieka, sava tēva, un stāstīja tam par vezira kļūmīgo padomu. Un Indijas valdnieku valdnieks lika nokaut neuzticīgo veziru.�

�Ak augstais valdniek,� teica sultānā Junana vezirs, �ja uzticē�sies �im ārstam, tu mirsi visniknākā nāvē. Gan esi viņu iecēlis savas �ēlastības un savas draudzības saulē, bet viņam padomā tavs gals. Vai neredzi, ka viņ� tevi dziedējis tikai no ārienes, dodams tev rokā nieka lietu? Un vai tu nezini, ka viņ� tevi nokaus ar citu lietu, ko atkal liks tavā rokā?� Un tad nu sultānā Junana dvēselē iezagās �au�bas, un viņ� iesaucās: �Tev taisnība, ak vezir, mans krietnais un labais padomnieki Dro�i vien �is ārsts te ieklīdis kā spiegs un meklē manu nāvi. Un, ja nu viņ� mani dziedēja ar nieka lietu, ko es turēju savā rokā, tad viņ� mani nokaus ar citu lietu, ko liks man ost.� Te nu sultānu Junanu satvēra izbailes, un viņ� teica veziram: �Ak vezir, kādu padomu tu man dosi? Ko lai viņam dara?� Un vezirs atbildēja: �Ne�ķied velti laiku un liec viņu tūdaļ aicināt pie sevis, un, tiklīdz viņ� atnāks, liec nocirst tam galvu! Un tikai tā tu veiksi viņa ļauno nodomu un atpestīsies no viņa, un tad tev atkal būs miers un svētība!� To dzirdējis, sultāns sacīja: �Tev taisnība, ak vezir!� Un tūdaļ viņ� lika aicināt ārstu Dubanu, un tas ienāca pilī visjautrākā omā, jo raugi: viņam prātā nenāca cēlā sultānā briesmīgais lēmums. Un tāpat ir teicis kāds dzejnieks:

Ak tu, ko liktoņtriecieni tā baida, Draugs, remdē sirdi! Vai tu nezini, Ko lēmis Allah, novēr�ams vairs nav! Bet velti baiļoties par tādām lietām, Kam nolemts piepildīties nav nekad. Ak valdniek, vai es dienu varu dzīvot, Tev slavas dziesmas nedziedājis cēlas! Ko tad man dzejas panta spējas dotas, Ko daiļā dziesminieka valoda?! Ik balva, ko man tavas rokas sniedz, Ir vienmēr lielāka par tām, kas bija, Un tā man dota jau, pirms lūdzies es! Ak valdniek augstais, kā lai nedziedu Es slavu tev un tavai godībaiI Kā tev lai nedziedu es pūļa priek�ā Un klusi savā sirdi pateicīgā?! Bet manām lūpām nebūs mū�am lemts To dzejas daili brīni�ķīgo paust, Kas tavu varu teiktu cienīgi! Par vāju spēks, ko Allah devis man. Lai nestu tavas labdarības slogu, Ko manos plecos velt tu nerimsti! O tu, kam garu niknos �aubas māc, Liec savus ceļus augstā Allah rokās, Jo viņa gudrībai nav gala mū�os! Rēc tava prāta nenotiks nekas. Tik viņa griba valda pasauli! Ak, skumjas aizmirsti un visas raizes, Un neliec izmisumam sevi mākti Vai tie�ām nezini, ka rūpes kremt Visstiprā un visgudrā vīra sirdi? Met tās, jo visas mūsu cerības . Ir tikai nevarīgi vergu sapņi, Met tās un dzīvi tver, tad zināsi, Ka zemes virsū svētlaimība zied!

Kad nu sultāns ieraudzīja ārstu Dubanu, viņ� teica tam: �Vai zini, kādēļ liku tevi aicināt?� Un tas atbldēja: �Tikai Allah augstais zina visu!� Bet sultāns sacīja: �Es liku tevi aicināt, lai laupītu tev dzīvību.� Sultānā vārdi ārstu apstulboja kā pērkona grāvieni, un viņ� jautāja: �Ak valdniek, kādēļ gribi laupīt man dzīvību? Ko esmu pret tevi grēkojis?� Un sultāns atbildēja: �Man teikts, tu esot spiegs un nācis mani nomaitāt. Un tā nu es nospriedu tevi nokaut un novērst savu nāvi.� To teicis, sultāns lika aicināt savu bendi un uzsauca tam: �No�cērt galvu �im nodevējam un atpestī mūs no viņa ļauniem nolūkiem!� Te nu ārsts Dubans iesaucās: �Ak, nelaupi man dzīvību, un Allah dos tev ilgu mū�u! Un nenokauj mani, ja gribi, lai Allah nenokauj tevi!� Un ilgi ārsts lūdzās sultānā �ēlastību, tāpat kā tevi lūdzos es, ak efrit! Bet manu lūgumu tu neliki vērā un neganti dzinies pēc manas nāves.

Un sultāns Junans nu sacīja ārstam Dubanam: �Es nevaru tev uz�ticēties, un miera man nebūs, līdz tava dzīvība būs dzēsta. Ja jau tu varēji mani dziedināt ar nieka lietu, ko es turēju savā rokā, tad man ir dibinātas bailes, ka tu mani nomaitāsi ar citu lietu, ko liksi man paost vai citu ko darīt.� To dzirdējis, ārsts iesaucās: �Ak valdniek, tad tā tu samaksā labu ar ļaunu!� Bet sultāns attrauca: �Gana vārdu! Tava nāve ir nolemta, tam jānotiek!�

Un, kad nu ārsts atskārta, ka sultānā lēmums nav grozāms, viņ� lēja gau�as asaras un skuma, ka labu darījis necienīgam vīram, un viņ� atcerējās dzejnieka vārdus:

Tik jauna Meimuna un neprātīga, Un nav tai cēlas dvēseles un sirds! Bet tālu daudzināts ir viņas tēvs Un krietnā vira sirds un gara spējas. Jo raugi: viņ� ar lāpstu rokā iet, Lai ceļa putekļi un dumbru dubļi Skart viņa tīrās drēbes nevarētu Un pa�am tumsā kāja neslidētul

Te nu, paklausīdams sultānā pavēli, pie ārsta Dubana piegāja bende, aizsēja viņam acis un, izvilcis �ķēpu no maksts, pievērsās sul�tanam, sacīdams: �Ar tavu atļauju, ak augstais valdniek!� Bet ārsts nebeidza raudāt un sacīja: �Ak valdniek, nelaupi manu dzīvību, un Allah dos tev ilgu mū�u!� Un viņ� teica dzejnieka vārdus:

�Ir velti mani labie padomi,

Bet nelgu padoms vērā likts un teikts!

Par visu es tik nievu pelnījis.

Ak, ja man dzīvība vēl lemta būs,

Nevienam padomu vairs neteik�u!

Ja lemts man mirt, tad mana posta stāsts

Būs katram biedinājums kļūmā brīdī,

Lai mēle patiesību nesaka nekad!

Ja mir�u es, lai visi taisnīgie

Tad nolādēti visās valodās!�

Un tad nu viņ� pievērsās sultanam, sacīdams: �Tad tāda mana alga! Ak valdniek, tu rīkojies ar mani tāpat, kā darījis kāds krokodils.� Te sultāns jautāja: �Ko tad �is darīja?� Un ārsts Dubans atbildēja: �Ak valdniek, es esmu tik satraukts, ka nevaru to izstāstīt, bet lūdzu: �ēlo mani, un Allah ap�ēlosies par tevi!� Un asaras straumēm ritēja no viņa acīm. Tad nu da�i galminieki, sultānā Junana mīluļi, piecēlās no savām vietām un teica: �Ak valdniek, mēs tevi lūdzam, nelaupi �im ārstam dzīvību, jo mums ir zināms, ka viņam nav pret tevi vainas, un mēs zinām arī, ka viņ� tevi dziedināja no slimības, ko nevarēja novērst ne zinību vīri, ne ārsti.� Bet sultāns saviem galminiekiem at�bildēja: �Ak, jūs nezināt, kas man liek nāvi lemt �im ārstam! Tad dzirdiet: ja viņ� paliks dzīvs, man jāmirst pa�am! Jo, kas mani dzie�dināja, likdams rokā turēt nieka lietu, tas var mani nomaitāt, likdams man ko ieost. Un tādēļ es bīstos, ka viņ� mani nokaus, lai iegūtu algu par manu nāvi, jo viņ� ir spiegs un atsūtīts mani nogalināt. Un raugi: tādēļ viņam būs mirt, un tikai viņa nāve mani atpestīs no bailēm par manu pa�a dzīvību.� Te nu ārsts Dubans atkārtoja: �Ak valdniek, �ēlo mani, ja gribi, lai Allah dod tev ilgu mū�u, un nelaupi manu dzīvību, lai Allah augstais nenokauj tevi!�

Un, kad nu ārsts Dubans redzēja, ak efrit, ka sultānā prāts nav grozāms, viņ� teica tam: �Ak valdniek, ja negribi mani �ēlot, tad ļauj man doties uz māju, lai varu sasaukt savus radus un kaimiņus un norunāt par manām bērēm, un novēlēt manas ārstniecības grāmatas. Bet ir �o grāmatu skaitā viena, un tā ir sevi�ķa grāmata, un to es gribētu dāvāt tev, ak augstais valdniek, jo raugi: tā ir tavas grāmatu krātuves cienīga.� To dzirdējis, sultāns Juņans jautāja: �Kas tā par grāmatu?� Un ārsts atbildēja: �Tai ir daudzas brīni�ķīgas īpa�ības, bet brīni�ķīgākā ir tāda: kad būsi nocirtis man galvu un atvērsi �o grā�matu, tad at�ķir trīs pirmās lapas un izlasi trīs pirmās rindas kreisajā pusē, un tu redzēsi, ka man galva, kas būs no pleciem �ķirta, atbildēs visu, ko tu tai jautāsi.� To dzirdējis, sultāns ielīksmojās un jautāja ārstam Dubanam: �Ak, ja es nocirtī�u tev galvu, tu tomēr vēl runāsi?� Un ārsts atbildēja: �Jā, valdniek, �is brīnums notiks!� Te nu sultāns ļāva viņam doties uz māju stiprā apsardzībā. Un tā nu ārsts Dubans pārnāca savā mājā un nokārtoja visas lietas, bet otrā dienā viņ� iegāja divanā, kur bija sanāku�i visi emiri, veziri un galminieki, un divans bija līdzīgs ziedo�am dārzam. Ārsts piegāja pie valdnieka krēsla, rokās turēdams senlaicīgu grāmatu un pulvera vācelīti, un, apsēdies solā, viņ� sacīja: �Atnesiet man paplāksni!� Un, kad nu viņam atnesa paplāksni, viņ� izkaisīja pulveri no vācelītes, izberzēja to uz visas paplāksnes un teica: �Ak valdniek, ņem �o grāmatu, bet vaļā never, iekams mana galva būs noripojusi no pleciem! Un, kad būsi manu galvu nocirtis, liec to uz �ās paplāksnes un piespied pie pulvera, lai aptur asinis. Tad at�ķir �o grāmatu!� Bet sultāns, prieka un nepacie- tibas apmāts, vairs nedzirdēja ārsta Dubana vārdus, Viņ� paņēma gra matu no ārsta rokām un at�ķīra to, bet raugi: grāmatas lapas bija sa�lipu�as. Te nu viņ� pielika pirkstu pie lūpām, apslapināja to siekalām un pa�ķīra pirmo lapu, un tas pats viņam bija jādara ar otro un ar tre�o lapu, kuras viņ� varēja at�ķirt tikai ar lielām pūlēm. Un tā nu viņ� at�ķīra se�as lapas, bet neredzēja tur nevienas rakstu zīmes. Un viņ� iesaucās: �Ak Duban, tavā grāmatā nekas nav rakstīts!� Bet ārsts atbildēja: �At�ķir vēl tāpat da�as lapas!� Un sultāns slapināja gra matas lapas savām siekalām, un pēc da�iem mirkļiem viņa miesa iz lija inde, ar ko bija piesūcināta grāmata. Te nu sultāns pakrita, un visa viņa miesa sāka drud�aini raustīties, un viņ� iekliedzās skaļā balsi: �Ak, es esmu nozāļots!� Un ārsts Dubans teica dzejnieka vārdus:

�Ak tiesas viril Savā negantībā Tie visas tiesības ir pārkāpu�i Un kājām saminusi taisnību! Bet dzīva vēl ir gudrā taisnība! Un Allah soda niknos tiesne�us! Ja tiesu spriestu tie un taisnību, Gan liktens arī pa�us �ēlotu, Bet ļaunu tas ar ļaunu atmaksā, Gā� viņus postā, bēdu dūksnājā! Nu garāmgājējs nievā tos un smej, Jo raugi: tāds ir likums pasaulē! Kas darīts, mū�am atkal atdarās, Un notiek tikai tas, kas likteņlemts.�

Un, tiklīdz viņ� izrunāja pēdējos vārdus, sultāns bija beigts.

Tad zini, ak efrit, ja sultāns Junans nebūtu laupījis dzīvību ārstam Dubanam, Allah būtu viņam devis ilgu mū�u. Bet ārsta lūgumu tas neklausīja un kāroja viņa nāvi, un raugi: Allah satrieca pī�ļos viņu pa�u. Tas pats gaida tevi, ak efrit. Ja tu būtu mani �ēlojis, Allah būtu tev devis saules mū�u.�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa. Un Dinazada sacīja: �Ak māsa, cik burvīgas ir tavas pasakas!� Bet Sechrezada atbildēja: �Ak, kas �īs pret tām, ko stāstī�u jums citu nakti, ja sultāns, mans kungs un pavēlnieks, nebūs laupījis man dzī�vību!� Un tā nu �ī nakts viņiem aizritēja tīrā svētlaimībā, jo līdz pa�am rītam viņi ļāvās mīlestības priekiem. Tad nu sultāns gāja savā divanā, un, kad divanu slēdza, viņ� devās atpakaļ uz pili.

Un, kad pienāca nakts, Sechrezada stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka zvejnieks sacīja efritam: �Ja tu būtu mani �ēlojis, Allah dotu tev saules mū�u, bet tu kāroji manu nāvi, un nu es metī�u jūrā �o trauku, kurā tu nīksi līdz mū�a galam!� To dzirdējis, efrits iesaucās: �Allah vārdā tevi lūdzu, ak zvejniek, nedari tā! Ap�ēlojies par mani un nesodi mani par manu ļauno darbu. Un, ja es biju nepateicīgs, tad esi tu cēls un labs! Jo zini, ko saka paruna: �Ak tu, kas labu dari tam, kas tev darīja ļaunu, nepiemini ļaundarim viņa negantību! Un nedari, kā Umama darīja Atikai!�� To <l/.i i dējis, zvejnieks jautāja: �Ko tad Umama darīja?� Un efrits atbil�dēja: �Tik �aurā sprostā es nevaru tev stāstīt �o pasaku, bet, kad būsi mani izlaidis, ak zvejniek, es to izstāstī�u.� Bet zvejnieks teica: �Nē, efrit, es metī�u tevi jūrā, un Allah pasauli tev neredzēt līdz mū�a galam. Kad es lūdzos tavu �ēlastību, tu tikai sauci manu nāvi, kaut nebiju darījis tev ļaunu, bet pestījis tevi no cietuma. Un raugi: kad labu tu atmaksāji ar ļaunu, es redzēju un sapratu, ka esi no neganto garu cilts. Tad nu zini, ka metī�u teyi jūras dzelmē un biedinā�u to, kas lūkos tevi izvilkt, un teik�u tam, lai met tevi jūrā atpakaļ. Un tu nīksi tur mū�īgi mū�am un izcietīsi visas pasaules mokas!� Te nu efrits sacīja: �Izlaid mani no trauka, un es tev stāstī�u brīni�ķīgo stāstu. Zvēru, ka nedarī�u tev ļaunu! Es tevi gan pamācī�u, ko tev būs darīt, lai tu celtos bagātībā.� Tāds solījums nu iesildīja zvejnieka sirdi, un viņ� lika efritam zvērēt Allah vārdā, ka savu vārdu tas godam turēs, un, kad nu efrits bija tā zvērējis, viņ� trauku atvēra. Un atkal izkū�pēja biezi dūmi un sāka lēni sabiezēt, un beidzot izvērtās par efritu visbaismīgākā izskatā. Un, izlīdis no vara trauka, viņ� paspēra to ar kāju, un trauks ievēlās jūrā. To redzēdams, zvejnieks satrūkās un klusi teica: �Vai, tā ir ļauna zīme!� Bet viņ� stiprināja savu sirdi un iesaucās: �Ak efrit, dzirdi, ko teicis Allah visvarenais: �Jums būs savu zvērestu turēt, jo raugi: par to jūs tiksiet jautāti!� Un tu zvērēji savu solījumu pildīt. Tad zini, ja tu nepildīsi, Allah tevi bargi sodīs, jo viņ� ir taisns un dusmīgs, un, kaut viņa �ēlastībai nav gala, viņ� neaizmirst nenieka. Un es vēl atkārtoju, ko teica ārsts Dubans sultanam Junanam: ��ēlo mani, un Allah dos tev ilgu mū�u!� To dzirdējis, efrits sāka smieties un iesaucās: �Nāc man līdzi, ak zvejniek!� Un tā nu efrits aizgāja pa priek�u, bet zvejnieks ar saviem tīkliem viņa pēdās, un viņ� aizvien vēl neticēja savam glābiņam. Un viņi atstāja pilsētu un uzkāpa kalnā, bet no kalna nokāpa pla�ā ielejā, kuras vidū laistījās ezers. Tur nu efrits apstājās un zvejniekam lika izmest tīklus. Un zvej�nieks ielūkojās ūdenī un ieraudzīja daudzas zivis �etrās krāsās: baltā un sarkanā, zilā un dzeltenā. Tīklus izmetis, viņ� izvilka �etras zivis da�ādās krāsās. Te nu efrits, viņa prieku redzēdams, sacīja: �Ņem �īs �etras zivis un aiznes sultanam, un sultāns dos tev tik lielu naudu, cik savu mū�u vēl nebūsi redzējis. Allah vārdā piedod, ja esmu bijis ļauns, jo raugi: es biju noklīdis no ceļa, �ai jūrā smakdams astoņpadsmit gadsimtus, un pasauli es ieraudzīju tikai tagad. Un ļauju es tev zvejot zivis �ai ezerā, bet pieminu: tev tīklus būs izmest tikai reizi dienā! Lai Allah miers ar tevi!� To teicis, efrits piespēra kāju pie zemes, un zeme atvērās un viņu aprija.

Un tā nu zvejnieks gāja atpakaļ uz pilsētu un brīnījās par dīvaino notikumu ar viņu pa�u un ar efritu. Un zivis viņ� aiznesa uz savu māju un ielaida ūdens krūzē, un krūzi uzlika uz savas galvas, un, klausīdams efrita padomu, devās uz sultānā pili. Un lieli bija sultānā brīnumi, kad zvejnieks ienāca un atdeva viņam zivis, jo savu mū�u viņ� nebija tādas vēl redzējis. Un viņ� nu teica savam veziram: �Liet zivis aiznest virtuvē mūsu nēģerietei!� So nēģerieti tikai aizvakai viņam bija atsūtījis rumu valdnieks kā savu balvu, un vēl tā nebija paguvusi sultanam rādīt savu māku. Un tā nu vezirs aiznesa zivis nēģerietei un sacīja tai: �Ak labā meita, �e tev zivis, ko �odien atnesa sultanam, mūsu kungam un pavēlniekam, un rādi nu mums savu māku!� To teicis, vezirs gāja atpakaļ pie sultānā, un sultāns lika izmaksāt zvejniekam �etri simti dinārus. Un vezirs darīja, ko sultāns bijā viņam licis, un laimīgais zvejnieks nu devās pie savas sievas, starodams priekā un laimē, un viņ� nopirka sievai un bērniem visu, kas tiem bija vajadzīgs.

Kad nu vezirs bija aizgājis, nēģeriete paņēma zivis, notīrīja tas, sameta katlā un uzlika uz uguns. Un, kad viena puse zivīm jau bija apcepusi, viņa dzīrās apsviest uz otru pusi, te pēk�ņi pa�ķīrās virtu�ves siena, un no tās iznāca smuidra un stalta jaunava brīni�ķīgā dai�ļumā. Garās skropstas, ievilktas ar ogli, viņas acīs uzbūra dīvainu spulgu, un galvu viņai sedza zila zīda seģene, ausīs dzirkstīja auskari, rokas zaigoja sprād�u mirdzumā un pirksti � dārgakmeņiem izrotātu gredzenu spo�umā. Rokā turēdama bambusa niedri, viņa piegāja pie pavarda, noliecās pār katlu un mīlīgā balsī sauca: �Ak zivis, zivis, vai atceraties savu zvērestu?� To redzēdama, nēģeriete pakrita nemaņā, bet daiļā jaunava vēl divi lāgi atkārtoja savu sakāmo. Un te nu visas �etras zivis izbāza galvas un atsaucās: �Ak jā! Ak jā!� Un tad visas teica dzidrā balsī:

�Ja nāksi atpakaļ, mēs arī nāksim,

Ja būsi uzticīgs, mēs arī būsim

Un savu solījumu pildīsiml

Bet, ja mūs pametīsi, gan mēs liksim

Tev vārdu turēt, ko reiz devi mums!�

Un, tiklīdz izskanēja pēdējie vārdi, jaunava apgāza katlu un nozuda sienā, un siena tūdaļ aizvērās. Kad nu nēģeriete atģidās, viņa redzēja, ka zivis bija sadegu�as un pārvērtu�ās melnā oglē. Te nu viņa gau�ām noskuma un lēja rūgtas asaras. Un tie�i tobrīd ienāca vezirs un sacīja: �Nes zivis sultanam!� Un asaru pieliju�ām acīm viņa stāstīja, kas no�ticis. To dzirdējis, vezirs brīnījās un teica: �Jā, patiesi, tas ir brīni��ķīgs notikums!� Un tūdaļ viņ� lika aicināt zvejnieku, un, kad tas at�nāca, viņ� sacīja: �Ej, zvejniek, un uz pēdām atnes man vēl �etras zivis, bet uz mata tādas pa�as kā pirmās!� Un zvejnieks aizgāja uz ezeru, iemeta savus tīklus un atkal izvilka �etras zivis da�ādās krāsās, un zivis viņ� aiznesa uz sultānā pili un atdeva veziram. Un vezirs tās aiznesa nēģerietei un sacīja: �Celies un izcep �īs zivis manā klātienē, lai c-s redzu, kas te notiek!� Un nēģeriete paņēma zivis, notīrīja tās, iemeta katlā un uzlika uz uguns. Un, nepagāja ne da�i mirkļi, te siena pa�ķīrās, un no sienas iznāca smuidra un stalta jaunava tai pa�ā ģērbā un to pa�u bambusa niedri rokā. Un, niedri pielikusi pie katla, viņa iesaucās: �Ak zivis, vai atceraties savu zvērestu?� Un zivis izbāza gal�vas un dziedāja dzidrā balsī:

�Ja nāksi atpakaļ, mēs ari nāksim,

Ja būsi uzticīgs, mēs arī būsim

Un savu solījumu pildīsim!

Bet, ja mūs pametīsi, gan mēs liksim

Tev vārdu turēt, ko reiz devi mums!�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi ap�klusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunava, to dzirdējusi, ap�gāza katlu ar savu bambusa niedri un nozuda sienā, un siena tūdaļ aizvērās. Tad nu vezirs piecēlās un teica: �Tas ir brīni�ķīgs notikums, un es nevaru slēpt to sultanam, savam pavēlniekam!� To teicis, viņ� gāja pie sultānā un stāstīja tam visu, ko bija redzējis pats savām acīm. Un sultāns teica: �Es gribu to redzēt pats.� Tad nu viņ� lika ataicināt zvejnieku un pavēlēja tam triju dienu laikā izzvejot �etras zivis da�ā�dās krāsās, uz mata tādas pa�as kā pirmās. To pa�u dienu zvejnieks atnesa zivis, un sultāns lika viņam izmaksāt �etri simti dinārus un teica veziram: �Izcep �īs zivis manā klātienē!� Un vezirs atbildēja: �Dzirdu, pavēlniek, un paklausu.� To teicis, viņ� lika ienest katlu sultānā istabās, notīrīja zivis, iemeta katlā un uzlika uz uguns. Un, kad nu viena puse zivīm bija apcepusi brūna, viņ� dzīrās apgriezt tās uz otru pusi, te pēk�ņi pa�ķīrās siena, un no sienas iznāca melns milzis ar zaļu vēzdu rokā. Pie pavarda piegājis, tas pērkona balsī jautāja: �Zivis, zivis, vai atceraties savu zvērestu?� Un zivis izbāza galvas no katla un atsaucās: �Ak jā! Ak jā!� Un visas viņas dziedāja dzidrā balsī:

�Ja nāksi atpakaļ, mēs arī nāksim, Ja būsi uzticīgs, mēs arī būsim Un savu solījumu pildīsim! Bet, ja mūs pametīsi, gan mēs liksim Tev vārdu turēt, ko reiz devi mums!�

Un, tiklīdz zivis izrunāja �os vārdus, te melnais milzis piegāja pie katla, apgāza to ar savu vēzdu, un zivis pārvērtās par oglēm. To pa�u mirkli melnais nēģeris nozuda sienā, un siena tūdaļ aizvērās. To re�dzējis, sultāns teica: �Ak, tas ir tik brīni�ķīgs notikums, ka klusēt par to nevaru! Man nav �aubu, ka �īs zivis glabā kādu noslēpumu.� Un viņ� lika aicināt zvejnieku, un kad tas atnāca, viņ� jautāja: �Saki, zvejniek, � kur tu ķēri �īs zivis?� Un zvejnieks atbildēja: �Ezerā, �etru pakalnu vidū, aiz augstā kalna, kas redzams no �ejienes.� Bet sultāns vaicāja: �Bet cik dienu gājumā var nonākt pie �ā ezera?� IJn zvejnieks sacīja: �Ak valdniek, tikai pusstundas gājumā!� To dzir�dējis, sultāns brīnījās un saviem karavīriem lika zvejnieku pavadīt. Bet zvejnieks, dīvaino notikumu samulsināts, savā dvēselē nolādēja efritu. Un sultāns lika apseglot zirgus pats sev un saviem pavadoņiem, un tā nu visi devās ceļā. Un uzjāja viņi augstā kalnā un no kalna nojāja pla�ā ielejā, ko savu mū�u neviens vēl nebija redzējis. Un sultanam un viņa pavadoņiem bija lieli brīnumi par �o ieleju, ko ietvēra �etri pakalni, un par ezeru, kurā rotaļājās zivis �etrās krāsās: sarkanā, baltā, zilā un dzeltenā. Tā nu sultāns tur apstājās un teica saviem kara vīriem un pavadoņiem: �Vai kāds no jums senāk redzējis �o vietu un �o ezeru?� Un visi vienā balsī atsaucās: �Nē, augstais valdniek!� Un sultāns sacīja: �Allah vārdā zvēru, ka savā galvaspilsētā atpakaļ ne�ie�u un valdnieka krēslā nekāp�u, iekams izdibinā�u patiesību par �o ezeru un �īm zivīm!� Un saviem karavīriem viņ� lika aplenkt visus pakalnus, un tie paklausīja, kas bija viņiem likts. Tad sultāns pa�sauca savu veziru, gudru un valodīgu, un visās zinībās skolotu vīru. Un sultāns teica tam: �Ak vezir, uzklausi manu lēmumu: �onakt es viens pats atstā�u mūsu nometni un ie�u meklēt burvju ezera un viņa zivju noslēpumu atslēgu. Bet tev būs palikt manā teltī, un citu rītu saki maniem emiriem, veziriem un citiem galminiekiem, ka esmu slims un liku nelaist iek�ā nevienu! Un raugi: nevienam nebūs zināt par manu nodomu!�

Lai vezirs diezin kā lūkoja sultānu atrunāt no tādām iedomām, bet viņa pavēlnieka prāts bija ciets un negrozāms. Valdnieka ģērbu viņ� nometa un uzvilka ērtākas drēbes, apjoza �ķēpu un slepus izgāja no savas nometnes. Un viņ� gāja visu cauru nakti, gāja un neapstājās, līdz pa�am saules lēktam, un tikai dienvidus saules tveice viņam lika atpūsties. Stiprinājis savus spēkus īsā atpūtā, viņ� devās tālāk un gāja augu dienu un visu nākamo nakti, un otrā dienā uz rīta pusi viņ� tālumā ieraudzīja tādu kā māju. To redzēdams, viņ� ielīksmojās savā dvēselē un sacīja: �Dro�i vien tur es uzie�u kādu, kas man pastāstīs par burvju ezeru un zivīm.� Un, tuvāk piegājis, viņ� redzēja, ka tā ir dzelzī kalta melna akmens pils. Un pilī bija ejams pa divviru durvīm, kurām viena puse bija atvērta. Durvis ieraudzījis, sultāns bija prie�cīgs, piegāja pie tām un klaudzināja. Bet, kad nu neviens neatsaucās, viņ� klaudzināja otru un tre�u lāgu, bet neatbildēja neviens. Tad nu viņ� ceturto lāgu belza pa durvīm visā spēkā, bet visapkārt nebija sadzir dama ne klusākā skaņa. Un viņ� nodomāja: ��ai pilī dro�i vien nav nevienas dzīvas dvēseles.� Un tā nu viņ� sadro�inājās un iegāja pil'; lievenī, un sauca skaļā balsī: �Ak saimniek, ļauj man, piekusu�am ceļi niekam, te atpūsties un stiprināties spēkā! � Un tad viņ� divi lagi vēl atkārtoja �os vārdus, bet, atbildi nesagaidījis, iegāja pils istabas. Un arī tur viņ� velti meklēja kādu dzīvu radību, kaut visas istabas bijn greznotas krā�ņiem paklājiem un pagalma vidū laistījās strūklaka, un stūros tai pacēlās �etri zelta lauvas, un no lauvu rīklēm iz�ļāca ūdens, izsmidzinādamies sīkās pērlēs un dimanta graudiņos. Brīni�ķīgu putnu bari piedziedāja pilnu gaisu, un no dārza izlaisties tie nevarēja, jo raugi: viss pagalms bija ietīts smalkākos tīklos. Par visu �o greznību brīnīdamies, sultāns tomēr bija gau�ām noskumis, ka pilī neuzgāja nevienu, kas būtu varējis viņam pastāstīt par burvju ezeru un zivīm. Un tā nu, savām domām ļaudamies, viņ� piesēdās atpūsties, te pēk�ņi izdzirda �ēlus vaidus, ko izdvesa bēdu nomākta sirds. Un maiga balss sāka dziedāt skumīgu dziesmu:

�Es savas sāpes nemācēju slēpt Un mīlas skumjas klaji izcietu, No laika �ī nu miegs no manis bēg Un nak�u bezmiegā tvīkst dvēselei Ak mīla, mīla! Nāci tu, kad saucu, Un nikni manu sirdi plosīji, Bet nesper savus soļus tikai tur. Kur viņa mīt, man dārgākā par visu! Man skumjās prieks ir viņa vienīgā, No viņas vairi visas cie�anas!�

Un, kad nu sultāns bija �o balsi dzirdējis, viņ� pēk�ņi pietrūkās un devās uz to pusi, no kurienes tā atskanēja. Un, piegājis pie kādām durvīm, viņ� atvilka smagu aizkaru un iegāja lielā, pla�ā telpā, kuras vidū bija nolikta augsta gulta, un gultā sēdēja greznās, zeltītās drēbēs ģērbts jauneklis, stalts savā augumā un jauks savā valodā, un piere viņam staroja un vaigi tvīka liegā sārtumā, un vienā vaigā lāsmoja laimes zīme kā ambras ripiņa, jo raugi, tā saka arī dzejnieks:

Ak daiļais jaunekli, tu stalts un cēls,

Par nakti melnāka tev matu tumsa,

Bet vaigi viz tik mirdzo�i un balti,

Ka nakti tum�āko var piestarot!

Ar tādu daiļumu vēl pasaulē

Nav ļau�u acis priecētas nekad!

Par visiem daiļiem jaunekļiem tu daiļāks,

No visiem citiem tevi vienu �ķir

Tā anemones melnā zīmīte,

Kas liegi spulgo vaigā ro�ainā!

Viņu ieraudzījis, sultāns ielīksmojās un teica: �Lai miers ar tevi!� Bet jauneklis nepiecēlās un tāpat vien sēdēja ada svārkā ar Ēģiptes zeltā �ūtiem margojumiem, un galvā viņam staroja dārgakmeņu izro�tāts vainags, bet izskatā viņ� bija noskumis un sērīgā balsī sacīja, palo�cījies sultanam: �Ak augstais valdniek, piedod, ka nevaru piecelties, bet tu esi tik liels un varens, ka neprasīsi to.� Tad nu sultāns teica: �Ak jaunekli, tev jau ir piedots! Es esmu tavs viesis, kas nācis izdi�bināt �ā ezera un mīklaino zivju noslēpumu! Un stāsti man: kas �ī tāda

par pili un kam tu dzīvo tādā vientulībā, un kam tevi plosa tik lielas skumjas?� To dzirdējis, jauneklis sāka gau�i raudāt, un asaras ritēja par viņa vaigiem un bira uz krūtīm, un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Ak, sakiet tam, ko liktenis satriecis: Cik daudzus viņa vara postā dzen, Cik reti tie, ko aug�up cēlis tas! Vai guli tu vai esi nomodā, Vai tālu tu vai esi tuvumā, Par visiem modriga ir Allah acs. Jo raugi: kam gan visas dienas gai�as, Un kam gan dzīve lemta mū�īga?�

To teicis, viņ� dziļi nopūtās un atkal skaitīja dziesmas vārdus:

�Liec savas gaitas augstā Allah ziņā, Met visas raizes, domas aizmirsti! Un bijis kas un kādē|, nejautā! Viss notiek tā, kā lēmis liktenis!�

Tad nu sultāns brīnījās un jautāja: �Ak, saki, jaunekli, kam tevi plosa tāds izmisums?� Un jauneklis atbildēja: �Ak valdniek, kā lai mani neplosa izmisums? Paraugies uz mani!� To sacījis, viņ� pacēla savu drēbju krokas, un sultāns ieraudzīja, ka visa viņa ķermeņa lejas�daļa bija no akmens, bet no nabas līdz matu galiem viņ� bija cilvēks. To redzēdams, sultāns noskuma lielās skumjās un izdvesa �ēlu nopūtu, un tad viņ� iesaucās: �Ak jaunekli, tu manām raizēm vēl pieliki savas klāt! Es gribēju zināt par ezeru un zivīm, bet nu man jājautā arī par tevi pa�u. Nav citas varas un cita spēka pasaulē, kā tikai visvarenā Allah spēks! Ak jaunekli, steidzies man stāstīt savu bēdu stāstu!� � �Dod man savu ausi un aci!� atbildēja jauneklis. Un sultāns iesau- . cās: �Tev pieder mana auss un mana acs!� Un tad nu jauneklis sacīja: �Tik tie�ām, ak augstais valdniek, �īs zivis un mani piemeklējis brī�ni�ķīgs liktenis, un, ja tas būtu adatām ierakstīts acu stūros, tā būtu branga pamācība tiem, kas mācīties grib.� � �Un kā tas notika?� jau�tāja sultāns.

�Tad zini, ak valdniek, mans tēvs bija Melno Salu un �o �etru pa�kalnu kungs un pavēlnieks. Vārds viņam bija Machmuds, un valdīja viņ� septiņdesmit gadus, bet pēc viņa nāves valdnieka krēslā sēdos es un apprecēju sava tēvo�a meitu, un viņa tik karsti mani mīlēja, ka nevarēja ne ēst, ne dzert, kad man kādreiz bija jādodas savās valdības gaitās un no viņas jā�ķiras. Tā nu mēs sadzīvojām pieci gadi mierā un saticībā. Te kādu dienu mana tēvo�a meita iegāja hamamā un lika

sarīkot vakariņas. Bet es turpat atgūlos un divām verdzenēm liku vēdi�nāt man liegas vēsmas, un raugi: viena piesēdās man pagalvi un otra pie manām kājām. Un, kad nu mana sieva nenāca un nenāca, man bija gau�ām nemierīgs prāts, un, kaut es gulēju aizvērtām acīm, miegs man nenāca. Te verdzene, kas sēdēja galvgalī, sacīja otrai, kas sēdēja pie manām kājām: �Ak Masuda, cik skumja jaunība gan lemta mūsu kun�gam un pavēlniekam! Cik liela nelaime, ka viņam tik val�ķīga un netikla sieva!� Un tā nu atbildēja: �Lai Allah lāsts visām neuzticīgām sievām! Vai tik krietnu vīru pelnījusi tāda paklīdene, kas katru nakti zogas no viņa prom?� Tad pirmā verdzene iesaucās: �Tik tie�ām, mūsu kungs ir vieglprātīgs, ja neredz viņas viltu!� Bet otrā verdzene at�trauca: �Bet kā lai viņ� to redz? Viņa tik manīgi noslēpj visus galus! Ik vakaru tā iemet band�a graudiņu dzērienā, ko mūsu kungs, gulēt iedams, dzer, un turpat viņ� aizmieg un guļ dziļu miegu. Un kā tad nu viņ� lai redz, kas notiek un kā �ī aiziet, un kad �ī pārnāk! Un, tiklīdz mūsu valdnieks aizmieg, viņa uzpo�as un aiziet, un pamet viņu vienu. Un pārnāk viņa tikai rītausmā un kungam pie pa�a deguna kvēpina zāles, un tad viņ� atmostas no miega.�

Un, kad nu biju �os vārdus dzirdējis, ak valdniek, te gaisma sa�tumsa manās acīs un es nepacietīgi gaidīju sava tēvo�a meitu. Un, kad nu viņa pārnāca no hamama, mēs sēdāmies pie vakariņu galda un ēdām visu stundu, bet es kā da�dien lūdzu atnest vīnu, ko katru vakaru dzēru, gulēt iedams. Un mana tēvo�a meita pasniedza man kausu, bet es to neizdzēru un aizlēju aiz savu drēbju apkakles. Un tā nu mēs aizgājām gulēt, un es izlikos aizmidzis. Tad viņa sacīja: �Ak, guli, ne�gau�a, un kaut tu neatmostos vairs nemū�am! Jo, Allah vārdā, es nīstu tavu tēlu, un manai dvēselei tu esi derdzīgs!� To teikusi, viņa piecēlās, apģērba savas skaistākās drēbes un piesmar�ojās, piejoza �ķēpu, klusi atvēra durvis un izgāja. Te pēk�ņi es pietrūkos no gultas un devos viņas pēdās. Un aizgāja viņa gar pils �ogu, aizsteidzās gar tirgu un beidzot nonāca pie pilsētas vārtiem. Tur nu viņa izrunāja da�us man nesaprotamus vārdus, un raugi: vārti viņas priek�ā atvērās. Tā nu, viņas nemanīts, es arī izzagos pa vārtiem un gāju tikai viņas pēdās, līdz. viņa nonāca pie mēslu kaudzes, kurai pāri pacēlās tornis ar jumolu. Un mana sieva piegāja pie torņa un atvēra durvis, bet es uzlīdu jumtā un vēroja viņu no turienes. Un tur nu es redzēju, ka viņa iegāja istabā, kur salmos gulēja riebīgs nēģeris. Aug�lūpa tam bija līdzīga katla vākam un apak�lūpa pa�am katlam, un visa viņa miesa bija sērgu sagrauzta. Viņu ieraudzījusi, mana tēvo�a meita noskūpstīja zemi pie melnā verga kājām, bet viņ� pacēla galvu un iesaucās: �Ak, esi no�lādēta! Ko tu nāc tik vēlu? Man ciemos bija citi nēģeri, mani draugi, tie dzīroja un glāstīja savas mīļākās, bet tevis dēļ es nevarēju dzert!� Un mana tēvo�a meita viņam atbildēja maigā balsī: �Ak mans pavēl�nieki Ak manas sirds lielais prieks! Vai tad tu nezini, ka esmu sava tēvo�a dēla sieva un ka es ienīstu viņa tēlu, un ka manai dvēselei viņ� derdzas? Ak mans kungs, ja es nebaiļotos par tevi, es sen jau būtu izpostījusi �o pilsētu, un akmens uz akmens nebūtu palicis, un te tikai kraukļi ķērktu un pūces brēktu, un lo�ņātu lapsas un vilki, un �os akmeņus es būtu aiznesusi pāri Kafa kalnam!� Tad melnais vergs sacīja: �Tu melo, netikle! Zvēru pie nēģeru goda un pie mūsu vīri�ķi bas pārākuma pār baltajiem vīrie�iem, ka nepiedur�u tev pirkstu un nejau�u tev vairs nākt pie manis, ja citreiz kavēsies tikpat ilgi! Ak no��ķīstā krāpniece, es zinu, kādēļ tu atnāci tik vēlu: tu savu riebīgo miesas kārību remdē citā vietā, tu maita, tu ne�petnākā par visām bal�tajām sievietēm!�

Un, kad nu �o sarunu es biju dzirdējis un pats savām acīm redzē�jis, ko viņi darījās, gaisma atkal satumsa manās acīs un aptum�ojās prāts. Bet mana tēvo�a meita nebeidza vaimanāt un raudāt melnā nē�ģera apkampienos, un vienā laidā viņa atkārtoja: �Ak mans mīļākais, ak manas sirds gaisma, tu esi mans vienīgais prieks! Ak, kas gan mani piemeklēs, ja tu mani aizdzīsi? Ak mans mīļākais, ak manu acu spo��ums!� Un tā nu viņa plosījās un gaudoja, līdz tas bija viņai piedevis. Tad viņa ielīksmojās un nometa savas drēbes un savu kreklu, un jautāja: �Ak mans pavēlniek, vai dosi savai verdzenei ēst?� Un melnais vergs atbildēja: �Ej pacel katla vāku, tur tev būs peļu kaulu cepetis, un tas tev jāapēd līdz pēdējam kauliņam! Tad ņem �o krūzi un no- dzeries buzu!� Un mana tēvo�a meita visu paklausīja un sāka ēst un dzert, tad nomazgāja rokas un nogūlās nēģerim blakus netīros salmos un kaila kļāvās tam klāt, un abi palīda zem smirdo�ām sumpatām un skrandām.

Redzēdams, ko darīja mana tēvo�a meita, es nevarēju vairs ilgāk valdīties. Es nokāpu no jumta un ieskrēju istabā, pakampu �ķēpu, ko līdzi bija atnesusi mana tēvo�a meita, un dzīros abus nokaut. Pirmo es ķēru melno vergu un ar �ķēpu iecirtu tam kaklā, un, izdzirdis viņa gārdzienus, �ķitu to jau beigtu.�

Tobrīd Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa. Un, kad atausa rīts, sultāns �achriars devās savā divanā un kārtoja valsts lietas līdz pa�am vakaram. Un, kad nu divanu aizslēdza, sultāns ienāca atpakaļ pilī, un Dinazada teica savai māsai: �Ak māsa, stāsti mums savu pasaku līdz galam!� Un Sechrezada sacīja: �Mīļu prātu tev pa�klausī�u, māsa.�

Un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka apburtais jauneklis sacīja sultanam: �Iecirtis nēģerim kaklā ar �ķēpu, es izdzirdu viņa gārdzienus un �ķitu to jau beigtu. Bet mana tēvo�a meita, kas tobrīd gulēja dziļu miegu, atmodās tikai tad, kad es jau biju aizgājis, iebāza �ķēpu makstī, atnāca atpakaļ pilī un iegūlās manā gultā. Citu rītu es redzēju, ka viņa bija nocirpusi savus matus un apģērbusi sēru drēbes. Es nejautāju, kādēļ viņa tā dara, bet viņa sacīja man: �Ak mana tēvo�a dēls, netiesā manu rīcību! Man nupat atnāca bēdu ziņa, ka mirusi mana māte un tēvs kritis svētajā karā, ka viens mans brālis miris no skorpija dzēluma un otru dzīvu apraku�as sagruvu�a nama drupas.� To dzirdējis, es mie�rīgi atbildēju: �Dari visu, ko �ķieti labu, es ļau�u vaļu tavām skumjām.� Tad valdniece ieslēdzās savās istabās un ļāva ritēt savām asarām, un nelūkoja valdīt neprātīgas �ēlabas. Un tā nu viņa nerima raudāt un gausties visu gadu. Bet, kad gads bija aizritējis, viņa teica man: �Es gribu valdnieka pils pagalmā uzcelt kapenes un sauk�u tās par Skumju svētnīcu.� Un es atbildēju: �Ak, dari, ko tīko tava sirds!� Un tā nu viņa uzcēla Skumju svētnīcu ar krā�ņu jumolu un svētnīcā izraka kapa bedri. Tur viņa ienesa pusdzīvo nēģeri, kas bija tik vārgs, ka nevarēja viņai vairs derēt, bet viņ� vienā laidā dzēra vīnu un buzu. Un, kaut viņ� runāt vairs nevarēja, bet. dzīvot viņ� vēl dzīvoja, jo raugi: viņa laiks vēl nebija pienācis. Un tā nu katru dienu, rīta ausmā un vakara mij�krēslī, mana tēvo�a meita gāja pie melnā verga un ļāva vaļu savām asarām un savam izmisumam, un viņa dzirdīja to dzērieniem un da�ā�dām sulām. Un tā tas ilga visu nākamo gadu, un es savā dvēseles vājībā pacietīgi panesu �o kaunu. Bet reiz es slepus �agos viņas pēdās un aizgāju viņai līdzi uz Skumju svētnīcu, un tur nu viņa atkal lēja gau�as asaras. Un, neprātīgu skumju apmāta, viņa sita savu seju un sērīgā balsī teica dziesmas vārdus:

�Man sirdi pacietības sen vairs nav, Kop� mani atstājis tu, mīļais mans! Es citam nevaru dot savu mīlu! Kad iesi garām savas mīļās trūdiem. Ak, lūdzu es no visas dvēseles: Ņem savā rokā viņas pi�ļus tad Un dod tiem kapā miera svētību, Kur gribi pats, bet tikai blakus tev! Kad iesi garām savas mijās trūdiem. Lai tavas lūpas manu vārdu min, Lai atskan tava balss pie mana kapa! Bet ak, ar skumīgu un �ēlu vaidu No kapa atsauksies tik mani kauli!�

Un viņa teica raudādama:

�Man laimes diena tā, kad tuvu esi, Bet posta diena, kad ej i projām tu! Kaut mū�a miers man būtu kapā lemts, Par mieru saldāks man ir tuvums tavs.�

Un vēl viņa teica raudādama:

�Kaut laimes pilnība man lemta būtu Un visa vara, dota Chosrojiem, Viss būtu nieks, ne oda spārnu vērts. Ja manas acis nevar skatīt tevi!�

Un, kad nu viņa beidza teikt �os dziesmas vārdus un raudāt, es sacīju tai: �Ak mana tēvo�a meita, met savas sēras! Nav jēgas tik daudzām asarām! Tas viss nu veltīgi.� � �Ak, mana tēvo�a dēls, ļauj man darīt, ko es daru! Ja neļausi, es do�os nāvē!� viņa atsaucās. Un tā nu os apklusu un viņu atstāju vienās asarās. Un skumjās, asarās un dziesmu skaitī�anā viņai aizritēja vēl gads, un, kad pagājis bija tre�ais gads, es iegāju pie viņas lielā steigā, jo diezin kādēļ biju sadusmots, varbūt tādēļ, ka �īs mocības jau vilkās tik ilgi. Tur es sava tēvo�a meitu ieraudzīju pie melnā verga kapa, un viņa teica: �Ak mans kungs un pavēlniek, es nedzirdu no tavām lūpām ne pu�plēsta vārda! Ak mans kungs, kādēļ tu neatbildi?� Un atkal viņa skaitīja dziesmas vārdus:

�Vai tava tumsa, kaps, sedz viņa daili?

Vai viņa vaigu spo�ums dzisis jau?

Ak kaps, ne debess tu, ne zemes klajums,

Kā mēness tevi vienojies ar sauli?�

Un, viņas vārdus un vārsmas dzirdējis, es iekaisu vēl lielākās dus�mās un pēk�ņi izsaucos: �Ak, cik ilgi tu vēl te skumsi?� Un es teicu savus dziesmas vārdus:

�Vai tavu gaismu, kaps, dzē� viņa melnums?

Vai viņa baisīgums jau tevi zudis?

Ak kaps, ne dīķis tu, ne poda dibens,

Kā dūņas tevi sajauktas ar kvēpiem?�

Un, kad nu mana tēvo�a meita bija �os vārdus dzirdējusi, viņa pietrūkās kājās un iesaucās: �Vai tev, tu suns! Tad tu man esi darījis �o ļaunu un ievainojis manas sirds mīļāko, tu esi sāpinājis mani un gau�i nodarījis viņa jaunībai! Nu jau trīs gadi, kop� nav viņ� ne miris, ne dzīvs!� To dzirdējis, es piegāju pie viņas un teicu: �Ak netīrā slampa, ak uzpirktu vergu mīļākā, ii: vārds tavs izpū� izvirtības indi! Jā, tas ir mans darbs!� Un, izvilcis �ķēpu no maksts, es dzīros viņai cirst, te pēk�ņi viņa sāka smieties un iesaucās: �Nost, suns! Nemū�am nenotiks, ka atpakaļ nāks tas, kas pagājis, vai miroņi aug�ām celsies! Nu Allah manās rokās devis to, kur� man darījis �o ļaunu un kura dēļ manā sirdī dega nedzē�amas ugunis un liesmas!� To teikusi, viņa pie�cēlās kājās un izrunāja vārdus, ko es nesapratu, un tad iesaucās: �Lai burvju spēks, ko manās rokās licis augstais Allah, tevi pārvēr� pusi par akmeni, pusi par cilvēku!� Un to pa�u brīdi, ak valdniek, es pār�vērtos tāds, kādu tu mani nu redzi, un nevaru es ne stāvēt, ne gulēt, un neesmu ne miris, ne dzīvs. Un, mani pārvērtusi, viņa nobūra visu pilsētu ar visām ielām un visiem klajumiem, un pēk�ņi visapkārt sāka viļņot un laistīties ezers, bet visus ļaudis ar �etrām ticībām viņa pār�vērta par zivīm �etrās krāsās, un musulmaņus viņa nobūra par baltām zivīm, uguns pielūdzējus � par sarkanām, kristie�us � par zilām un jūdus � par dzeltenām zivīm, un �etras manas valstības salas viņa pārvērtā par �etriem pakalniem, kas ietver apburto ezeru. Bet tas, ak cēlais valdniek, nav vēl viss! Viņa nāk un katru dienu mani plosa un tirda, norauj man drēbes un ar ādas pletni cērt man mugurā simt sitienus. Un, simt sitienus noskaitījusi, viņa uzmet manai asiņainajai miesai rupju, spalvainu drēbi, bet virsū apģērbj �o krā�ņo goda tērpu.�

Te nu jauneklis atkal lēja gau�as asaras un teica dziesmas vārdus:

�Pret tavu gribu zemojos, ak Allah, Un tavu sodu gaidu pacietīgil Man gau�i nodarīts, un Jaunums nerimst, Bet ceru: atmaksu dos paradizel Nav spēka postu nest, ķas mani bendē, Nav spēka vairs, un mana pestī�ana Tu esi vienīgais, ak Allah augstaisl Man dosi paradizē miera dzīvi I�

Un, jaunekļa stāsta aizkustināts, sultāns viņam sacīja: �Ak nelai�mīgais jaunekli, tu manas bēdas remdināji, bet manā sirdī lēji jaunas skumjas! Bet saki, � kur viņa ir un kur ir melnais vergs?� Un jau�neklis atbildēja: �Melnais vergs guļ savā kapā Skumju svētnīcā zem jumola, un viņa ir istabā pretim durvīm. Katru dienu viņa nāk un mani sit, un viņa nedzird manus kliedzienus un neredz manas asaras, bet aizstāvēties es nevaru. Un, kad nu viņa diezgan mani tirdījusi, viņa dodas atpakaļ pie sava nēģera un dzirda to ar vīnu un buzu.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Allah vārdā, ak godīgais jaunekli, man jāsteidzas tevi glābt! Un manu labo darbu daudzinās un pie�minēs līdz mū�a galam!� Un tā nu sultāns tērzēja ar jaunekli līdz pa�am vakaram. Bet, pusnakti sagaidījis, viņ� novilka savas drēbes, pakampa savu �ķēpu un steidzās tur, kur bija melnais vergs. Un raugi: svētnīcu piemirdzēja daudzu sve�u gaisma un no kvēpināmiem trau�kiem izkūpēja vīraka un ambras smar�a. Apkārt nelūkodamies, sultāns piegāja tie�i pie nēģera un atvēzējies cirta tam ar savu �ķēpu, un nosita to, un tad viņ� uzvēla to savos plecos, aiznesa pie akas pils pagalmā un iemeta to akas dzīlē. Un tad nu viņ� ienāca atpakaļ Skumju svētnīcā, uzmeta sev virsū nēģera drēbes un brīdi staigāja, vicinā�dams kailo �ķēpu.

Bet drīz pie nelaimīgā jaunekļa iegāja negantā burve un norāva tam drēbes, un paņēma pletni, un sāka kapāt viņa jauno miesu. Un sultāns svētnīcā dzirdēja, kā viņ� kliedza un raudāja, un lūdzās, lai viņu �ēlo. Bet viņa tikai attrauca: �Vai tu mani �ēloji? Vai tu ne�laupīji dzīvību manas sirds mīļākam? Nē, �ēlastību tev vairs neredzēt no manis!� Un, kad nu jaunekļa miesa bija visa vienās rētās, viņa uzmeta tai rupju, spalvainu drēbi un virsū uzsedza goda tērpu. To darījusi, viņa iegāja svētnīcā, līdzi nesdama vīnu un augļu sulu. Un tur nu viņa lēja gau�as asaras un ļāva vaļu �ēlabām, un skaļā balsi vaimanāja un sauca: �Ak mans pavēlniek, saki jel vārdu!� To teikusi, viņa sāka dziedāt:

�Ak, vai vēl ilgi mūs �is tālums �ķirs, Un vai vēl ilgi lūpas mēmas būs? Vai diezgan asaru jau izliets nav, Kas manu sirdi plosa neganti? Jo raugi: mīla, kas man krūtīs deg, Par mokām briesmīgām ir tapusi! Cik ilgi �ķir�anos vēl vilcināsi? Ja manu postu esi gribējis. Tad gavilē, jo skumju kauss ir pilns Un tava Jaunā griba piepildīta!�

Un atkal viņa birdināja asaras un atkārtoja: �Ak mans pavēlniek, saki jel vārdu, uzklausi mani!� Tad nu sultāns nēģeru mēlē atsaucās: �Ha, ha! Visvarens ir tikai Allah!� To dzirdējusi, burve iekliedzās lielā priekā un pakrita nemaņā, bet at�ilbusi viņa jautāja: �Ak mīļā�kais, vai tie�ām tu esi dziedināts?� Un sultāns atbildēja dobjā, vārgā balsī: �Ak neliete, tu neesi pelnījusi, ka atbildu tev un uzklausu tavas melu runas!� Tad viņa iesaucās: �Ak mans pavēlniek, kam tavi vārdi tik neganti?� Bet sultāns atbildēja: �Tu katru dienu tirdi savu vīru, un viņa kliedzieni un vaimanas laupa man miegu dienu un nakti, nakti un dienu. Ja tu nebūtu tā darījusi, es sen jau būtu sveiks un vesels un jaunoti būtu mani spēki, un es būtu varējis tev atbildēt.� To dzirdējusi, viņa iesaucās: �Ak mans pavēlniek, ja liksi, es atbur�u viņa īsto izskatu!� Un sultāns sacīja nēģera mēlē: �Jā, raisi viņu no savas burvju varas, lai varam baudīt mieru un laimi!� Un viņa at�saucās: �Dzirdu un paklausu!�

To teikusi, viņa piecēlās un atstāja svētnīcu. Un, pilī iegājusi, viņa paņēma vara trauku, pielēja to ar ūdeni un traukā ierunāja nemina�mus burvju vārdus. Un raugi: ūdens sāka vārīties kā uz uguns. Tad nu burve ar to slacīja savu laulāto draugu un teica �ādus vārdus: �Ar savas burvju mākslas varu es lieku tev atmest savu tagadējo izskatu un vērsties savā īstajā veidā!� Un to pa�u mirkli jauneklis piecēlās kājās un, priecādamies par savu pestī�anu, iesaucās: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Muhameds ir viņa pravietis! Lai Allah svētība ar viņu!� Un tad viņa uzkliedza tam nejaukā balsī: �Uz pēdām pazūdi no �ās pils un atpakaļ nerādies, ja dzīvība tev dārga!� To dzirdējis, valdnieks aizsteidzās prom. Bet burve gāja atpakaļ pie melnā verga un sacīja tam: �Ak mans pavēlniek, celies un parādies manām acīm!� Bet tas atbildēja vārgā un dobjā balsī: �Ak, tavs darbs nav vis vēl galā! Tu atdevi man tikai daļu mana miera, bet neesi izdeldējusi manu cie�anu dziļāko sakni, tu nocirti celmu, bet sakni pameti.� Te nu viņa pēk�ņi iesaucās: �Ak mīļākais, kā tādus vārdus lai saprotu?� Un viltus nēģeris atbildēja: �Zivis ezerā mani plosa un nejauj man mieru, ik nakti tās paceļ galvas pār ūdens līmeni un brēc pēc debesu sodības pār mums. Un raugi: tādēļ es nekad neva�rē�u būt dziedināts. Raisi tās no burvju varas un atbur visu, kā bija senāk, un nāc tad atpakaļ pie manis un palīdzi man piecelties!� Un, dzirdējusi, ko sacīja valdnieks, un visu laiku viņa �ķita to melno vergu, viņa iesaucās: �Ak mans pavēlniek, es tūdaļ steig�os piepil�dīt tavu gribu un pavēli! Lai notiek Allah prāts!� To teikusi, viņa pēk�ņi pietrūkās un aizskrēja pie ezera un pasmēla ūdeni no tā.�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada logā ieraudzīja rīta ausmu un paze�mīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka burve pasmēla no ezera ūdeni un ierunāja neizprotamus vārdus, un raugi: visas zivis ezerā pēk�ņi notrīcēja drebuļos un pacēla savas galvas virs līmeņa, un to pa�u mirkli tās visas pārvērtās par cilvēkiem. Un visa apburtā zeme atraisījās no baigās burvības, un pilsēta atkal zvīgoja savā krā�ņumā ar saviem namiem un saviem tirgus laukumiem, un ļaudis atkal devās savā darbā, bet tuksne�aino pakalnu vietā atkal laistījās zaļas salas.

To darījusi, burve steidzās atpakaļ pie viltus nēģera un sacīja tam: �Ak mīļākais, sniedz man savu cēlo roku, lai varu to skūpstīt!� Un valdnieks at�ukstēja: �Nāc man tuvāk!� Un, kad nu tā piegāja pie viņa, valdnieks satvēra savu �ķēpu un iegrūda to burvei krūtīs ar tādu sparu, ka �ķēpa zibo�ais gals iznāca no viņas muguras. Un viņas miesu tas sacirta divos gabalos un atstāja svētnīcu, un viņ� traucās pretim jaunajam valdniekam, kas viņu gaidīja lielā nepa�cietībā. Tad nu sultāns priecājās par viņa pestī�anu un vēlēja viņam laimes, un, kad jauneklis pateicības jūsmā noskūpstīja sava glābēja roku, tas taujāja viņam: �Saki, ak valdniek, � vai gribi palikt savā zemē vai doties man līdzi uz manu valstību?� Atbildēdams jauneklis viņam jautāja: �Ak laiku valdniek, vai tu zini, kāds tālums mūs �ķir no tavas valstības?� Un sultāns atbildēja: �Pustre�as dienas.�. To dzirdējis, jauneklis iesaucās: �Ak valdniek, atmosties, ja esi miega varā! Līdz tavai galvaspilsētai ir visu gadu ilgs ceļ�! Bet �urp tu nokļuvi pustre�as dienas laikā tikai tādēļ, ka apburta bija mana val�stība. Bet zini, ak laiku valdniek, ka es no tevis ne�ķirtos, kaut man ar tevi kopā būtu jāiet līdz pasaules galam!� To dzirdējis, sultāns ielīksmojās un sacīja: �Lai slavēts Allah, kas manas gaitas �ēlīgi at�vedis pie tevis! Un, ka nu man pa�am savu bērnu nav, tad ņem�u tevi par savu dēlu un savas varas mantinieku.� Un tā nu abi valdnieki maigi apkampās un lielā priekā devās uz pili. Tur valdnieks lika saaicināt savus galminiekus un emirus un paziņoja tiem, ka dosies svētceļojumā uz Meku. Un tūdaļ viņ� sāka posties ceļā, jo raugi: sultanam bija uznāku�as neremdināmas ilgas pēc savas galvaspilsē�tas, ko viņ� bija atstājis jau visu gadu. Un, kad nu viss bija sarīkots, abi valdnieki devās ceļā, un viņus pavadīja piecdesmit mameluki, kas veda pārtiku un da�ādas balvas. Un gāja viņi dienu, gāja nakti, līdz nogāju�i bija visu gadu un beidzot nonāca sultānā galvaspilsēta. Un vezirs, kas bija zaudējis jau cerību, ka sultāns pārnāks, steidzās viņu sagaidīt ar visu karaspēku. Un, kad nu karavīri ieraudzīja savu valdnieku, tie skūpstīja zemi pie viņa kājām un priecājās par viņa pārnāk�anu. Un tā nu sultāns iegāja savā pilī un iesēdās savā vald�nieka krēslā, un savam veziram stāstīja visu, kas bija viņu piemek�lējis. Un, dzirdējis stāstu par �etru Salu jaunā valdnieka likteni, viņ� sveica to un priecājās par viņa pestī�anu no ļaunās burves varas. Un daudziem saviem pavalstniekiem sultāns izdāļāja balvas un goda zīmes, un savam veziram lika pilī ataicināt zvejnieku, kas �etru Salu valdnieku un visu viņa tautu un zemi bija atpestījis no ļaunās bur�vības. Un, kad nu zvejnieks atnāca, sultāns lika viņu ieģērbt goda drēbēs un jautāja, vai �im esot bērni. Un, kad zvejnieks sacīja, ka �im esot divas meitas un dēls, tad sultāns nolēma vienu viņa meitu apprecēt pats un otru dot par sievu jaunajam �etru Salu valdnie�kam. Bet zvejnieka dēlu viņ� aicināja savā pilī un iecēla to par vald�nieka mantu zinātāju. Un savam veziram viņ� lika doties uz �etru Salu galvaspilsētu un iecēla viņu par �o salu valdnieku. Un veziram viņ� līdzi deva tos pa�us piecdesmit mamelukus, kas viņu pavadīja no �etru Salu galvaspilsētas, un tie nu turp veda daudzas goda drē�bes visiem �etru Salu valstības emiriem. Un vezirs noskūpstīja roku savam valdniekam un to pa�u brīdi devās ceļā. Bet zvejnieks pacēlās sava laika bagātākā vīra slavā, un viņa meitas, jaunās valdnieces, dzīvoja laimīgas līdz nāves stundai. Bet vēl daudz brīni�ķīgāks ir stāsts par nesēju un trim māsām,� teica Sechrezada.

Un raugi: Bagdadē dzīvoja nabaga vīrs, un bija viņ� nesējs, un sievas un bērnu viņam nebija. Reiz, kad viņ� kā da�dien sēdēja tirgū, elkoņiem nevērīgi atspiedies pret savu grozu, pie viņa piegāja jau�nava Mosulas zīda izarā un izrakstītās kurpēs, un visa viņas izara laistījās zīda vizuļos un iz�ūta tā bija ar brokātu. Viņa apstājās un mazliet pacēla savu plīvuru, kas slēpa daiļas melnacis, gleznas uza�cis un garas skropstas, un mīlīgu un jauku seju, un viņa teica skanīgā balsī: �Ņem, nesēj, savu grozu un nāc man līdzi!� Un nesejs, sen jau gaidījis kādu darbu, to dzirdot, ielīksmojās, paņēma savu grozu un iesaucās: �Ak, laimes diena, ak, prieka diena!� Un tad viņ� gāja daiļās jaunavas pēdās. Te pēk�ņi viņa apstājās pie kāda nama durvīm un klaudzināja pie tām. Viņas klaudzienu izdzirdējis, no nama iznāca kāds nusranijs, paņēma no viņas dināru un iznesa tai krūzi olivu eļļas. Un, krūzi ielikusi grozā, viņa teica nesējam: �Se nes to un nāc man līdzi!� Un nesējs ielīksmojās un sacīja: �Lai slavēts Allah! Tā nu gan ir svētīta diena!� To teicis, viņ� paņēma grozu un gāja jaunavas pēdās. Un atkal viņa apstājās pie augļu tirgotāja, nopirka Sirijas

ābolus, turku aivu un Omanas firziķus, un Alepas jasminus, Damaskas lilijas un Nilas gurķus, un Ēģiptes citronus, sultaninciedras un smar�ī�gas mir�u ogas, un alhennu, un kumelītes, un kalnu tulpes,un anemones, vijolītes, granatas un narcises. Un tā nu, visu salikusi grozā, viņa teica nesējam: �Nes tālāk!� Un viņ� gāja tai pēdās līdz gaļas tirgotavai, kur viņa apstājās un sacīja miesniekam: �Nogriez man desmit artalas gaļas!� Un, kad miesnieks bija gaļu nogriezis un ietinis to bananu lapās, viņa ielika to grozā un teica nesējam: �Nāc un nes vien tālāk!� Un viņ� gāja tai pēdās, vienā laidā atkārtodams: �Ak, laimes, ak, prieka diena!� Tad nu jaunava piegāja un apstājās pie �āvētu augļu tirgotāja un nopirka no tā mandales un da�ādus riekstus, un cukurniedres, un rozines, un pistaci- jas, un visu to salikusi grozā, sacīja nesējam: �Ņem, nesēj, grozu un nāc man līdzi!� Un viņ� gāja tai pēdās līdz saldumu cepējam, kur viņa atkal apstājās. Un tur nu viņa nopirka paplāti un salika uz tā visu, ko sal�dumu cepējs varēja viņai dot: sviestā ceptus cukura vijrau�us un mus�kata plācenī�us un brīni�ķīgu pildījumu, un pastiles, un citrona pastētēs un visādus ievārījumus, un Zeinaba zobiņus un pirkstiņus, un kadija rīklītes, un visādus sviestā, medū un pienā ceptus saldumus. Un, kad nu to visu viņa salika grozā, nesējs sacīja: �Ak kundze, ja tu būtu tei�kusi, ka tavi pirkumi būs tik lieli, es būtu paņēmis mūli!� Bet jaunava tikai smējās un gāja vien tālāk, un piegāja pie smar�u tirgotāja, no kura nopirka desmit da�ādus smar�ūdeņus: ro�u un pomeran�u ūdeni, un muskusu, vīraku un ambru, un viņa nopirka arī stipras un reibi�no�us dzērienus, un Aleksandrijas vaska sveces. To visu sakrāvusi grozā, viņa teica nesējam: �Ņem grozu un nāc man līdzi!� Un nesējs paņēma grozu un gāja viņai līdzi, un tā nu viņi gāja, gāja, līdz nonāca pie grezna nama ar lielu, pla�u pagalmu un dārzu, un nams bija izro�tāts krā�ņiem pīlāriem, un divviru vārtiem bija melnkoka durvis ar zelta griezumiem.

Tur nu beidzot apstājās daiļā jaunava, no sejas atmeta savu plīvuru un ar piekārtu veserīti klusi pieklauvēja pie durvīm, un abas durvis tūdaļ atvērās, un uz sliek�ņa parādījās skaistule, kādu nesējs vēl mū�am nebija redzējis. Jo raugi: viņas piere bija baltāka par jauna mēness pirmajiem stariem, un acis viņai bija kā gacelei un uzacis kā jauna mēness loks �abanā, un vaigi spulgoja kā kalnu tulpes un mute laistījās kā Zalamana gredzens, bet krūtis tvīka kā divi nobriedu�i granati, un viss viņas augums bija slaids un cēls, un jauno, kairo miesu slēpa ko�as drēbes kā aploksne dārgu vēstuli. Skaistuli ieraudzījis, ne�sējs tik ļoti samulsa, ka gandrīz nometa grozu no galvas. Un klusībā viņ� iesaucās: �Allah vārdā, tik laimīga diena vēl nav bijusi manā mū�ā!�

Un tikmēr jaunava, kas stāvēja uz sliek�ņa, sacīja savai māsai un nesējam: �Nāciet iek�ā! Un lai Allah svētī jūsu ienāk�anu!�

Un tā nu viņi visi iegāja greznajā namā, un nesēja acīm atvērās- zelta un zīda brokātā zaigojo�a liela, pla�a istaba ar zeltā kaltiem, daiļi izrotātiem skapjiem, krēsliem un lādēm un marmora sēdekļiem, un dārgām vāzēm. Un krā�ņās telpas vidū laistījās liela ūdens tvertne, un tvertnē līgojās maza laiviņa, bet visas durvis uz blakus telpām aiz�klāja smagi aizkari. Un paaugstinājumā zalgoja marmora gulta, izro�tāta ko�ām pērlēm un dārgakmeņiem, un gultai pāri bija nolaists sar�kans �ķidrauts ar pērļu sprādzēm rieksta lielumā, kur� gulētāju pasar�gāja no moskitiem, un raugi: �ai gultā gulēja brīni�ķīgi daiļa jaunava ar babilonietes acīm slaidā uzacu lokā, ar taisnu un vijīgu augumu un burvīgu acu skatienu, un viņas seja bija tik skaista, ka aptum�ot būtu varējusi visspo�āko sauli. Un, viņā raugoties, tā vien likās, ka daiļā jaunava ir dzidro zvaig�ņu māsa vai viena no tām cēlajām Arabijas meitām, par kurām teikti dzejnieka vārdi:

Ver viņas smaidi pērļu virknes gleznas Un krusas graudus baltus, akantus, Par sauli spo�āka tai staro piere, Bet matu pīnes melnas zviln kā nakts! Kas tavu augumu, ak dailes meita, Ar bana zaru salīdzināt grib, Tam tāls vēl ceļ� lidz patiesībai ejams,

Un viņa spriedums ir tik maldi vien. �

Nav tavas miesas dailei līdzības!

Zars tikai tad ir vijīgs, slaids un spulgs,

Pie dzimtā celma ja tas �ūpojas,

Tu daiļa visos veidos, kā vien rādies,

Un visu tavu drēbju krokas vieglās

Tik vairo gleznās miesas burvību!

Te daiļā jaunava piecēlās no gultas un piegāja pie māsām, kas stā�vēja lielās telpas vidū blakus nesējam, un viņa sacīja: �Ko nu tā stāvat? Noceliet grozu nesējam no galvas!� To dzirdēju�as, abas māsas piegāja pie nesēja un pieķērās grozam, viena no priek�as, otra no muguras, un ar tre�ās māsas palīdzību nocēla to nesējam no galvas, tad iedeva tam divus dinārus un teica: �Vērs seju atpakaj un ej, ak nesēj!� Bet nesējs nevarēja savas acis novērst no daiļajām jaunavām, jo savu mū�u viņ� nebija redzējis tādas skaistules. Un stāvēdams viņ� noskatījās, ka visā namā nav neviena vīrie�a, un, raudzīdamies uz aug�ļiem un saldumiem, puķēm un dzērieniem, viņ� aizmirsās un neatskārta, ka viņam bija laiks jau projām iet. Tad nu vecākā māsa viņam jau�tāja: �Ko tu neej projām, nesēj? Vai neesi mierā ar savu algu?� To teikusi, viņa pievērsās otrai māsai, visu �o gardumu pircējai, un sa�cīja tai: �Dod viņam vēl dināru!� Bet nesējs atsaucās: �Allah vārdā, aķ manas kundzes un pavēlnieces, mana alga ir tikai divi pusdinari, un ar jūsu maksu es esmu mierā. Bet mana sirds un mana dvēsele priecā�jas par jums, un es brīnos un domāju, kā jūs te vienas pa�as dzīvojat, jo jūsu mājā nav neviena vīrie�a, kas varētu jums kavēt laiku. Bet vai tad jūs nezināt, ka minarets tikai tad ir labs, ja tas balstās uz �etriem pīlāriem, bet ceturtā jums trūkst, ak cēlās kundzesl Un vai tad jums nav zināms, ka sievietei laimi dod tikai vīrietis? Jo raugi, tā saka ari dzejnieks:

Tik �etriem kopā lemts ir prieku dot. Tik �etri kopā līgo saskaņā: Kur kokle, arfa, citara un svilpe Skan visas vienā daiļā saskaņā! Kur mirte, anemone, neļķe, roze Lej krūtīs savas smar�as burvīgās! Bet prieks ir pilns, ja netrūkst �etri vēl: Vīns, nauda, ziedu dārzs un mīļākais!

Bet jūs, ak manas kundzes, esat tikai trīs, un jums trūkst ceturtās spēles, jums trūkst vēl svilpes! Un raugi: tam nu jābūt vīrietim ar gudru un asu prātu un jūtīgu sirdi, un tam jāprot glabāt noslēpums!� Un, kad nu jaunavas bija dzirdēju�as nesēja vārdus, tie viņām gau�ām patika, un viņas sāka jautri smieties, bet vecākā māsa sacīja: �Ak nesēj, kur lai tādu rodam? Mēs esam tiklas jaunavas un bīstamies savu noslēpumu uzticēt tādam, kas to var gaismā celt. Jo raugi: mēs esam lasīju�as dzejniekus un zinām, ko saka Ibn as Sumams:

Neviens lai nezin tavu noslēpumu, To dziļi slēp un glabā savā sirdī, Un sargies kādam sirdi vaļā vērt! Ja teiksi to, būs noslēpums tavs beigts. Kā cits lai noslēpumu tavu glabā, Ja savās krūtīs nevari to slēpt?

Un to pa�u tik brīni�ķīgi jauki teicis Abu Novass:

Kas citiem savu noslēpumu saka, Tas pierē kauna zīmi pelnījis!�

To dzirdējis, nesējs iesaucās: �Pie jūsu dzīvības es zvēru, ak daiļās kundzes, es esmu uzticams un prātīgs vīrs un esmu lasījis grāmatas, un zinu senus nostāstus. Un stāstu es tikai to, ko patīk klausīties, bet par skumīgām lietām nesaku ne vārda. Un es daru tā, kā saka dzejnieks savā dziesmā:

Svēts tikai uzticīgam noslēpums, Tik cēla sirds to dro�i glabāt prot! Man krūtīs noslēpums kā namā slēgtā, Bet nama atslēgas ir zaudētas.�

Un jaunavām patika dzejas panti un nesēja vārdi, bet dro�ības dēj viņas teica tam: �Tu jau zini, ka �īs dzīres mums maksās lielu naudu, tādēļ saki, vai vari savu tiesu mums atmaksāt un pielikt vēl drusku klāt. Jo nedomā, ka mēs tev ļausim te palikt un sēdēt pie mūsu dzīru galda, un raudzīties mūsu skaistumā, kad rīta saule apmirdzēs mūsu sejas, ja negribi neko maksāt.� Un vecākā māsa, kas bija īstā nama�māte, vēl piemeta: �Vai tad tu neesi dzirdējis parunu: �Mīlestība bez naudas nav ne tik, cik nieka zirnītis!�� Un vārtu vērēja jautri iesaucās: �Ja tev kas ir, ak mīļākais, tad arī pats tu kas esi, bet, ja tev nav nekā, tad ej un negaidi nekā!� Bet pircēja sacīja: �Ak rimstiet, mīļās māsas! Jo, Allah vārdā, viņ� nav mums darījis neko ļaunu! Cits viņa vietā vis nebūtu bijis mums tik pacietīgs. Viņa tiesu samaksā�u es!�

To dzirdējis, nesējs ielīksmojās un sacīja jaunavai, kas viņam lika nest savus pirkumus: �Allah vārdā, tikai tev es esmu pateicīgs par �ās dienas lielo laimi!� Tad nu visas trīs jaunavas viņam sacīja: �Paliec pie mums, ak krietnais un. godīgais nesēj, un zini, ka būsi mums mīļ� viesis!� Un pircēja tūdaļ piecēlās un uzklāja galdu pie ūdens tvertnes, un sarīkoja visu, kas bija vajadzīgs. Un tad nu viņa ielēja vīnu visos kausos un māsas piesēdās pie galda un nesējs viņu vidū, un raugi: viņam likās, ka visu laiku viņ� tikai sapņo. Un pircēja pacēla savu vīna kausu un izdzēra to sausu, tad atkal pielēja to un sniedza savām māsām un beidzot nesējam, un nesējs paņēma kausu, palocījās un teica dziesmas vārdus:

�Cel savu kausu tikai skaidrā pulkā. Kur cēlas cilts un tīru sen�u gars! Vīns ir kā vēj�, kas saldas smar�as nes. Kad pāri ziedu dārziem jautri skrej. Bet �ķebi o�, kad trūdus vēdina! Dzer vīnu, draugs, ver prieka avotu, Kas dzēris to, vairs sāpes nepazīst, Pret visām kaitēm vīns ir zāles dro�as! Kas vīnu dzer, tas laimes līksmē reibst Un laime tam pa priek�u viegli tek. Jo īsto svētlaimību zemes virsū Dod tikai saldais vīna reibonis! No rokas liegai gacelei tver kausu, Kas pati vīna smar�ai līdzīga!�

Un tad nu nesējs noskūpstīja rokas daiļajām jaunavām, izdzēra vēl kausu un teica vecākajai māsai: �Ak mana kundze, es esmu tavs vergs un tavs īpa�ums!� To teicis, viņ� apreiba un skaitīja dziesmas vārdus:

�Se tavu acu vergs pie durvīm stāv, Par visiem taviem vergiem zemīgāks! Bet zina tas, cik viņa kundze cēla. Cik savā laipnībā tā devīga! Un zina tas, cik lielā pateicībā Viņ� savai kundzei mū�a parādnieks!�

Un, reibumā līgodamies, viņ� teica vēl:

�Dzert asinis mums liedzis Allah likums. Tik vīna asinis nav baudīt liegts! Ļauj noreibt man, ak daijā gacele, Un savu mantu, dzīvību tev do�u!�

Tad nu vecākā māsa teica nesējam: �Dzer, mīļais draugs, lai dzē�riens tevi svētī un dod tev jautrību, un stiprina tavus spēkus! Un nesējs satvēra vīna kausu, noskūpstīja roku daiļajai jaunavai un sāka dziedāt maigā, klusā balsī:

�Es sniedzu viņai vecu, tīru vīnu, Kas kvēlo sārts kā viņas vaigu rozes, Jo raugi: viņas vaigu sārtums tvīkst Kā rīta saules purpurs liesmainais! Pie lūpām smiedamās tā kausu lika: �Lai savu vaigu rozes dzeru?� sauca. �Dzer manu sirdi!� atbildēju es, �Sis dzēriens kvēls kā manas asaras, Kā manas asinis tik sarkans tas, Un sajaukts tas no manām nopūtām!��

Un jaunava atbildēja nesējam ar dziesmas vārdiem:

�Ak draugs, ja esi raudājis par mani Tu karstām asarām, kas rit no sirds, Ne mirkli kavēties tad neliec man, Ļauj dzert tās drīz, es tevi paklausu!�

Te nu daiļā jaunava satvēra kausu no nesēja rokām un pielika to pie savām lūpām, un, kad bija kausu izdzērusi, viņa sniedza to savai māsai. Tad nu visi sāka dejot, dziedāt un smieties, un skaitīt jaukus dzejas pantus. Un nesējs apkampa, skūpstīja un glāstīja jaunavas, un knieba tām un koda tās, un visādi ar viņām kaitējās, bet viņas jokojās un spēlējās ar to, un viena deva viņam ēst, otra cirta viņam pliķus sejā, un tre�ā viņu apmētāja puķēm. Un daiļo māsu vidū nesējam aiz�ritēja laiks vienos priekos, un viņ� tur sēdēja kā paradizes lielacaino huriju pulkā. Un tā viņi līksmoja un dzēra, līdz aptum�ojās prāts. Bet, kad reibums jau bija viņu pilnīgs valdnieks, durvju vērēja nometa savas drēbes, palaida matus un ielēca ūdens tvertnē, kur sāka �ļaksti�nāties ar ūdeni, un viņa iesmēla to mutē un uzpūta nesējam. Un tad viņa nomazgāja savus locekļus, izspurdza no ūdens un metās nesējam pie krūtīm, un spēlējās un jokojās ar viņu, un jautāja tam: �Ak mans kungs, mans mīļākais, saki, � kā to sauc?� To teikusi, viņa rādīja kādu vietu savā gleznajā miesā, un nesējs atsaucās: �Tava lapsene!� Bet viņa iesita tam pa pakausi un sacīja: �Ai, ai, kā tev nav kauna!� Un viņu sita un plūkāja arī vecākā māsa un uzsauca tam: �Tā nerunā!� Un tā nu ikreiz, kad nesējs minēja kādu vārdu, viņas to sita un pēra, līdz viņam sāka sūkstēt viss pakausis. Un spēlēdamies tie laida kausu no rokas rokā, un atkal otra jaunava piecēlās, nometa drēbes un iespurdza nesējam klēpī. Un atkal viņas jautāja un nesējs jautri atbil�dēja, bet viņas to plucināja un pliķēja tik skaļi, ka lāgiem noskanēja visa pla�ā telpa. Un visas trīs māsas smējās tik jautri, ka smiedamās atkrita aug�pēdu. Tad otrā māsa ielēca ūdenī un darīja to pa�u, ko pirmā, un, kad izkāpa no ūdens, viņa atkal uztupās nesējam uz cejiem un kaitējās, un jokojās ar viņu. Tad viņa apģērba savas drēbes, un visi �etri apsēdās triekt un tērzēt, bet nesējs kunkstēja un pūta no skaudīgām sāpēm skaustā un plecos. Un atkal vīna kauss laistījās no viena pie otra, līdz piecēlās vecākā māsa, nometa visas drēbes un ielēca ūdenī, un raugi: viņa darīja to pa�u, ko abas pirmās māsas. Un nesējs priecājas par viņas daiļo miesu, kas bija līdzīga jaunam mēnesim vai rītam, kad atmirdz pirmie ausmas stari. Un uzlūkoja viņ� jaunavas smuidro augumu un gleznās krūtis, un trīco�os gurnus, jo raugi: viņa bija kaila, kā Allah to radījis, un viņ� iesaucās: �Ak, debesu brīnumi!� Un tad viņ� teica tai dziesmas vārdus:

�Ja tevi līdzīgu es teiktu zaram, Es smagu slogu sirdij uzkrautu: Zars, tikai mizā spulgodams, ir skaists, Tu daiļa, kādu Allah tevi devis!�

Un, jauko pantu dzirdējusi, vecākā māsa izskrēja no ūdens, piestei�dzās pie nesēja un iesēdās tam klēpī, un jautāja viņam visādas nerāt�nības, un ikreiz, kad nesējs atbildēja, viņa sita to un pliķēja. Bet, kad nu jaunava apģērba savas drēbes un vīna kausi atkal zaigoja no vienas rokas otrā, pēk�ņi pietrūkās nesējs, nometa savas drēbes un ielēca ūdenī, un tur viņ� mazgāja savu miesu un �ļakstinājās ar ūdeni. No ūdens izkāpis, viņ� iesēdās klēpī durvju vērējai, bet savas kājas no�lika uz ceļiem tai, kas gāja saldumus pirkt. Un visas trīs māsas smējās tik jautri, ka atkrita aug�pēdu. Un tad atkal visi dzēra no viena kausa, un dzēra, līdz satumsa nakts. Tad māsas teica nesējam: �Nu novērs savu seju un staigā, lai varam redzēt tavas muguras un tavu plecu platumu!� Bet nesējs iesaucās: �Allah vārdā! Manai dvēselei daudz vieglāk �ķirties no miesas nekā man atstāt jūsu māju, ak cēlās kundzes! Salaidīsim �o nakti kopā ar nākamo dienu un rītu katrs lai staigā savu ceļu, ko tam lēmis Allah augstais!� To dzirdējusi, pircēja teica savām māsām: �Ak māsas, lai viņ� paliek pie mums! Viņ� kavēs mums laiku un mūs uzjautrinās, jo raugi: viņ� ir jautrs un asprātīgs puisis, un, kas lai zina, kad atkal tādu satiksim. Un kauna viņam arī nav!� Tad nu māsas sacīja nesējam: �Labi, tu vari �o nakti palikt pie mums, bet tikai ar tādu noteikumu, ka visās lietās būsi mums paklausīgs un ne�taujāsi neko, lai tavas acis redzētu ko redzēdamas!� Un nesējs atsau�cās: �Labi, cēlās kundzes!� Un māsas viņam teica: �Tad piecelies un lasi, kas rakstīts virs �īm durvīm!� Un nesējs piecēlās un ieraudzīja uz durvīm zelta burtiem rakstītu parunu:

�Nerunā, kas nav tava daļa, ja negribi dzirdēt, kas pa�am nepatiks!�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, Dinazada viņai sacīja: �Ak māsa, stāsti mums līdz galam savu pasaku par nesēju un trim māsām!� Un

Sechrezada atbildēja: �Mīļu prātu izpildī�u tik patīkamu pienākumu.�- To teikusi, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka, tiklīdz nesējs bija to apso�lījis, pircēja piecēlās un sarīkoja ēdienus un dzērienus, un tā nu viņi līksmojās un ēda, un dzēra. Tad māsas iededzināja sveces un kūpināja smar�koku un piebēra vēl ambru un aloju. Un atkal visi �etri dzēra un ēda tirgū pirktos gardumus, un sēdās no vienas vietas otrā, un viena laidā galdā lika jaunus augļus un dzērienus, un visi ēda un dzēra, trieca un tērzēja, smējās un jokojās ilgu laiku, bet visvairāk ēda un dzēra nesējs, gan ncaizmirsdams māsām laiku kavēt ar daiļu pantu skaitī�anu. Te pēk�ņi pa�ā dzīru karstumā viņi izdzirda klaudzienu pie durvīm. Durvju vērēja tūdaļ piecēlās un devās raudzīt, kas tur klaudzinājis, un, atpakaļ ienākusi, viņa sacīja: �Tik tie�ām, �onakt nebūs tuk�u vietu pie mūsu galda, jo raugi: pie durvīm stāv trīs ach�ani ar skūtām pazo�dēm, galvām un uzacīm, un visiem trijiem ir akla kreisā acs. Vai tā nav brīni�ķīga sagadī�anās? Es tūdaļ redzēju, ka tie ir sve�inieki, kas pirmo reizi Bagdadē ienāku�i no grieķu zemēm. Pie mūsu durvīm tie klau�dzināju�i tādēļ, ka nav uzgāju�i vietu, kur pārgulēt nakti, un tā nu viņi dro�i vien nodomāju�i: �Varbūt �īs mājas saimnieks dos mums kūts vai kādas būdas atslēgu, un naktsmājas mums būs rokā!� Ak māsiņas, viņiem visiem tik jocīgas sejas un tik ērmīgas drēbes, ka nevar bez smiekliem tos uzlūkot! Ja laidīsim tos savā mājā, mēs varēsim smieties visu cauru nakti!� Un viņa tikmēr vārdoja savas māsas, līdz tās atsau�cās: �Nu, tad laid viņus iek�ā, bet lai viņi dara, kā saka paruna: �Ne�runā, kas nav tava daļa, ja negribi dzirdēt, kas pa�am nepatiks.�� Tad nu daiļā jaunava jautri aizspurdza pie durvīm, bet drīz jau bija atpakaļ, un viņai līdzi ienāca visi trīs greiza�i. Un tie�ām, viņiem bija skūtas pazodes un lielas, garas ūsas ar uzritinātiem galiem, un viss viņu iz�skats liecināja, ka tie ir ubagotāji mūki, dēvēti par kalenderiem. Iek�ā ienāku�i, viņi sveica mājiniekus, un cits pēc cita atvirzījās no�maļus. Te nu piecēlās visas trīs jaunavas, vēlēja tiem laimes un lika sēsties. Un tā nu kalenderi ieraudzīja grezno māju un tīri klāto dzīru galdu, kurā spulgoja sveces un kūpēja kvēpināmie trauki, un laistījās vīns un augļi, un saldumi, un redzēja tie daiļās jaunavas, un visi kopā iesaucās: �Allah vārdā, te ir labi!� Un tad nu viņi pievērsās nesējam un redzēja, ka tas ir jautrs un noreibis, un savā prātā viņi nodomāja, ka tas ir savu ļau�u: �Ak, viņ� ir tāds pats kalenders kā mēs un tāds pats sve�zemnieks un pasaules gājējs.� To dzirdējis, nesējs piecēlās un, kalenderiem uzmetis bargu skatienu, iesaucās: �Sēdiet un nerunājiet, kas nav jūsu daļa! Vai nelasījāt uzrakstu pār durvīm? Jūs neesat nekādi faķiri, jūs esat tikai ienāku�i mūsu mājā un deldējat gar mums savas mēles!� Bet kalenderi atbildēja: �Mēs runājām gan, kas nav mūsu daļa, Allah vārdā lūdzam piedo�anu, ak faķir! Mēs liecam savas galvas, pie tavām kājām!� Te nu jaunavas sāka skaļi smieties un piecēlu�ās.

samierināja kalenderus ar nesēju, un pamieloja savus jaunos viesus. Tie ēda gardu muti, bet durvju vērēja atnesa vīnu un kausu sniedza visiem pēc kārtas, ikreiz to kā da�dien pildīdama līdz malām. Un, kad nu kalenderi bija savas slāpes un savu izsalkumu remdēju�i, nesējs iesaucās: �Vai jums, brāļi, nav kāds brīni�ķīgs notikums vai neticams stāsts, ar ko jūs varētu mūs ielīksmot?� Un, vīna kvēles iesvelti, kalen�deri lūdza instrumentus, un durvju vērēja tiem atnesa zvārguļiem ap�kārtas Mosulas bungas, Irakas kokli un persie�u arfu, un viņi piecēlās, un viens paņēma kokli, otrs bungas un tre�ais arfu, un visi sāka spēlēt un dziedāt, un viņiem līdzi savas dzidrās, spirgtās balsis locīja visas trīs jaunavas. Bet nesējs, laimē gavilēdams, priecājās par skaņu spēku un daiļumu un vienā laidā atkārtoja: �Ak Allah! Ak Allah augstais!�

Te pēk�ņi pa�ā jautrības karstumā pie durvīm atskanēja klaudziens, un durvju vērēja iztecēja palūkoties, kas tik vēlā laikā tur varēja klaudzināt.

Bet pie durvīm, ak laimīgais valdniek, klaudziens atskanēja tādēļ,� stāstīja Sechrezada, �ka tie�i tonakt kalifs Haruns al Ra�ids sava vezira D�iafara al Barmaki un sava atriebības bendes Masrura pavadībā ap�staigāja pilsētas ielas, pārģērbies par tirgotāju, jo raugi: viņ� savām acīm gribēja redzēt, kas notiek pilsētā. Un tā nu, triju māsu mājai garām iedams, kalifs izdzirdēja mūzikas skaņas, dziesmas un smieklus un teica savam veziram D�iafaram: �Es gribu ieiet �ai namā un dzirdēt �īs balsis, un redzēt pa�us dziedātājus un spēlētājus.� Bet D�iafars at�bildēja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, tur dro�i vien trako noreibu�i dzērāji, un labāk neiesim tur, jo mūs var piemeklēt kas ļauns.� Bet kalifs atbildēja: �Es gribu tur ieiet, un man jāredz, kas tur notiek! Un tev būs izgudrot iemeslu, kas mums atver �ī nama durvis.� Un D�iafars sacīja: �Dzirdu un paklausu!� To teicis, viņ� piegāja pie durvīm un pieklauvēja, un, viņa klaudzienu dzirdējusi, iznāca durvju vērēja.

Kad nu D�iafars to ieraudzīja, viņ� noskūpstīja zemi pie daiļās jau�navas kājām un sacīja tai: �Ak mana kundze, mēs esam tirgotāji no Tabarijas, savas preces mēs pārdevām un desmit dienas jau dzīvojam chanā. �ovakar bijām ciemos pie kāda tirgotāja, un viņ� mūs vareni pamieloja, un tur mēs ēdām un dzērām, un drusku noreibām, bet, sve�ā pilsētā uz ielas izgāju�i, noklīdām no ceļa uz savu chanu. Un tā nu mēs lūdzam tavu cēlo sirdi, ak daiļā kundze, esi mums �ēlīga un ļauj mums nakti pārgulēt tavā namā, un pa�as debesis atmaksās tavu labo darbu!�

Tad nu durvju vērēja viņus uzlūkoja un redzēja, ka viņi tie�ām līdzīgi tirgotājiem un ka tiem visiem ir ļoti cienījams izskats. Un viņa gāja pie savām māsām un teica tām, ko D�iafars bija stāstījis. Otras divas māsas ie�ēlojās un sacīja: �Labi, laid viņus iek�ā!� Un viņa aiz�steidzās atpakaļ un atvēra tiem durvis, sacīdama: �Nāciet iek�ā!� Un tā nu kalifs ar D�iafaru un Masruru iegāja jaunavu namā, un, viņus ieraugot, jaunavas piecēlās, lika viņiem sēsties un sacīja: �Lai pla�i un

labi ir mūsu viesiem, un lai jūsu palik�ana te būtu ilga un patīkama! Bet jums te vērā liekams kāds noteikums: �Nerunā, kas nav tava daļa, ja negribi dzirdēt, kas pa�am nepatiks!� Un viņi atbildēja: �Labi!� Un tā nu visi sasēdās dzert un tērzēt, un vīna kauss laistījās no vienas rokas otrā. Te kalifs uzlūkoja trīs kalenderus un redzēja, ka tiem visiem kreisā acs ir akla. To redzot, viņam bija lieli brīnumi. Un tad viņ�' pavērās uz trijām māsām, un viņ� brīnījās par jaunavu daiļumu un jaukumu. Bet jaunavas turpināja sarunas ar saviem viesiem un lika tiem sadzert ar viņām. Un tad nu viņas kalifam pasniedza kausu ar brīni�ķīgu vīnu, bet kalifs to atraidīja, sacīdams: �Es esmu godīgs svētceļnieks un vīnu nedzeru.� To dzirdējusi, durvju vērēja piecēlās un pastūma tam smalki izveidotu mazu galdiņu, apklāja to ar zeltā �ūtu galdautu un nolika uz tā gleznu Ķīnas porcelānā krūzīti, un krūzītē ielēja ro�ūdeni, iemeta ledus gabaliņu un sajauca ar cukuru, un pa�sniedza to kalifam. Viņ� paņēma krūzīti, pateicās daiļajai jaunavai un klusībā nodomāja: �Allah vārdā, jau rīt es viņu algo�u par viņas labo darbu.�

Bet jaunavas nerima gādāt par savu viesu jautrību un cienāja tos ar vīnu. Un, kad nu vīns jau rādīja savu spēku, namamāte piecēlās un pavaicāja viesiem, vai visi ir apmierināti, tad paņēma pie rokas savu māsu, saldumu pircēju, un teica tai: �Ak māsa, celies, mums jādara savs pienākums!� Un tā viņai atbildēja: �Es darī�u, ko tu man liksi!� Te nu piecēlās durvju vērēja un uzposa istabu, izmeta ēdienu paliekas, kvēpināmajos traukos iebēra jaunas smar�as un izslaucīja istabas vidu. Un kalenderus viņa nosēdināja solā pie durvīm, bet kalifam, D�iafaram un Masruram lika sēsties otrā istabas galā. Tikmēr otras divas jauna�vas pasauca nesēju un sacīja tam: �Allah vārdā, cik maza tava mīles�tība un draudzība! Tu neesi sve�inieks pie mums, bet esi tikpat kā mājinieks!� To dzirdējis, nesējs pietrūkās, sajoza savu drēbju krokas un atsaucās: �Saki, kas man darāms, ak mana kundze, un es paklau�sī�u!� Un māsa viņam sacīja: �Stāvi te un gaidi!� Un tad nu piecēlās saldumu pircēja un istabas vidū nolika mazu soliņu, tad atvēra lādīti un teica nesējam: �Palīdzi man!� Un raugi: nesējs ieraudzīja divus melnus suņus, kuriem kaklā bija uzmauktas va�as. Tad nu jaunava tam uzsauca: �Ņem un ved tos man līdzi!� Un nesējs abus suņus ieveda istabas vidū. Un piecēlās vecākā māsa, atlocīja piedurknes, paņēma rokā pātagu un teica nesējam: �Ved vienu �urp!� Te nu nesējs parāva va�u un vienu suni pieveda jaunavai, un suns sāka �ēli smilkstēt un gaudot un nenovērsa acis no namamātes. Bet jaunava nelikās zinis un ar pātagu sita sunim pa galvu, bet nelaimīgais lopiņ� tikai gaudoja un kunkstēja. Un tā nu viņa to sita un pēra, līdz pa�ai nebija vairs spēka un pagura rokas. Tad viņa nometa pātagu, suni iecēla klēpī un kļāva to pie savām krūtīm, no�āvēja tam asaras, abām rokām apskāva tam kaklu un raudādama skūpstīja suņa galvu. Un tad viņa sacīja nesējam: �Ved to prom un atved otru!� Un nesējs klausīja, ko viņam lika, un otram sunim jaunava darīja to pa�u, ko pirmajam.

Te nu kalifs juta, ka viņa sirds sa�ņaudzas �ēlumā un krūtis nomāc skumju slogs. Bet viņu dīdīja nepacietība, jo viņ� gribēja izdibināt, kādēļ abiem suņiem tik neganti jācie�. Un kalifs pamirk�ķināja D�ia- faram un ar zīmēm rādīja, lai �is iztaujā otras divas jaunavas. Bet D�iafars ar tādām pa�ām zīmēm atbildēja, ka labāk ir klusēt. Un lai nu sveces dega cik spo�i degdamas un smar�as kūpēja kūpēdamas, bet miera vairs nebija viesu sirdīs.

Un tad nu namamāte pievērsās savām māsām un sacīja: �Ak māsas, nu laiks ir darīt, ko esam �ai stundā radu�as!� Un vecākā māsa iesēdās marmora gultā, kas bija izrotāta zelta un sudraba vizuļiem, un sacīja durvju vērējai un saldumu pircējai: �Un nu rādiet mums savu mākslu!� Te durvju vērēja piecēlās un iesēdās gultā māsai blakus, bet saldumu pircēja iegāja savā istabā un drīz jau bija atpakaļ, un rokā viņa nesa atlasa kulīti ar zaļām zīda bārkstīm un divām zelta saulēm. Un, nama�mātes priek�ā nostājusies, viņa no kulītes izvilka kokli un pasniedza to durvju vērējai, un tā nu paņēma kokli, noskaņoja stīgas un dziedāja dziesmu par mīlestības cie�anām:

�Ak, manām acīm miegu atkal dodiet. Ak, dodiet miegu, kas no manis bēg! Un sakiet, kur mans gai�ais prāts ir zudis? Tiklīdz es sirdi savai mīlai vēru, Miegs mani pameta un nenāk vairs! �Kas kai� tev, saki!� draugi jautā man, �Tu alla� taisnu ceju esi gājis, Kas tevi dzinis tādās maldu gaitās?� �Ko lai jums atbildu?� es saku tiem, �Daudz labāk to jums viņa pasacīs! Tik zinu es, ka manas asinis Tai pieder vienīgai uz visu mū�u! Par viņu izliet lāsi pēdējo Man būtu prieks, bet savās dzīslās slēpt Vairs ilgāk nespēju �o smagumu! Uz viņu vienīgo trauc mani sapņi. Kur staro tikai viņas maigais tēls! Bet, ja es izdzēstu to savā sirdī, Pats sev tad posta liesmas sakurtu. Ja viņu redzētu tu savām acīm, Jūs mani saprastu, man piedotu. Jo Allah pats ar savu dzīvo dva�u So daili krā�ņāko ir radijis; No dva�as, kas tam pāri palika, Viņ� pērles izpūta un granatus!� �Ko dod �ī kaislība tev, neprāti? Tik skumjas, cie�anas un asaras!� Tie saka man: �Un tikai mirkļi īsi Tev laimes laipnībai un priekam lemti! Ja vērties tīkosi tu dzidrās straumēs. Tik ēnu ieraudzīsi tur no tā.

Kas bija reiz, kad dzīve tev bij skaidra! Jo avots, kam tu slāpēs pieplacis, Jau dzēsis tās, pirms tavas lūpas karstās Ar dva�u tvīku�u to skāru�as!� �To mute skārusi nav mana,� teicu, �Nav mani reibinājis avots pats Ar savu liesmu �alti skurbino�o, Tik prieks, ko dvēsle jūt, kad skatu to. No laika tā nu miegs no manis bēg! Ne �ķir�anās no tā, kas bij reiz dārgs, Man sirdi dedzina kā uguns bulta, Tik viņas tālums manu sirdi �ņaudz. Vai varu atkal savas acis vērst Uz citu sievieti, ja dvēsele Ar viņas miesu smar�aino man sieta, Ar ambras, muskusa un ro�u smar�u, Kas liegi līst no miesas glezni kairās!�

Un, kad nu viņa beidza, māsa sacīja: �Lai Allah tevi mierina, ak mana māsa!� Bet jaunavu satvēra tik lielas skumjas, ka viņa saplosīja savas drēbes un nemaņā pakrita uz grīdas. Bet krītot pavīdēja viņas miesas kailums, un kalifs viņas miesā ieraudzīja pātagas un rīkstes cirtienu zīmes, un viņam nu bija lieli brīnumi. Bet pircēja piegāja pie savas māsas un ie�jāca tai ūdeni sejā un raugi: jaunava pēk�ņi at�ilba. Un māsa atnesa viņai citas drēbes un apģērba tās.

Te nu kalifs teica savam veziram: �Es redzu, tu nemaz neesi sa�traukts. Bet vai tu neredzēji rētas sievietes miesā? Es nevaru vairs ilgāk klusēt un nerim�os, līdz bū�u izdibinājis patiesību par to, kas piemeklējis �o sievieti un abus suņus. Un D�iafars atbildēja: �Ak mans kungs un pavēlniek, neaizmirsti mums uzlikto pienākumu: �Nerunā, kas nav tava daļa, ja negribi dzirdēt, kas pa�am nepatiks!��

Tad jaunava iesaucās: �Allah vārdā, mana māsa, dari savu pienā�kumu un nāc pie manis!� Un pircēja atbildēja: �Mīļu prātu, ak mana māsa!� To teikusi, viņa paņēma kokli, piespieda to pie krūtīm un, stīgas strink�ķinādama, sāka dziedāt:

�Ja gau�as kāds par �ķir�anos un sāpēm, � Ko varam mēs tam teikt vai atbildēt? Ja mīlas spēks mūs pa�us satriecis, � Ko varam mēs tam pretoties tad vairs? Ja mūsu atbildi cits nesīs kāds, � Vai zinās tas, ko sirds jūt mīlēdama? Vai paciest klusībā, ka mīļākais Mūs bēdās pametis un vientulībā? Tad mūsu dzīve ritēs vienās skumjās Un vaigu rozes slacīs asaras, Un saltais kaps drīz savu tumsu vērs. Bet tu, ko tālums slēpj no manām acīm Un tomēr dzivs kas esi manā sirdī, Vai tevi satik�u? Vai aizmirsis Jau esi manu solījumu svēto, Kas tikmēr ilgs, kamēr �ie gadi ritēs? Vai ilgais tālums licis aizmirst tev, Kādēļ es cie�u, kādēļ vaigi bālē, Un vai nav diezgan asaru jau liets? Kaut liktens lēmis nīkt man sve�umā, Reiz stunda nāks, kad Allah augstais dos Par visām cie�anām man atmaksu!�

Un raugi: dziesmas skumjās skaņas tik ļoti satrauca vecāko māsu, ka viņa saplosīja savas drēbes un pakrita nemaņā. Un te nu piecēlās pircēja un ie�ļāca tai sejā ūdeni, lai viņa at�ilbtu, un atnesa tai citas drēbes. Un vecākā māsa at�ilba un iesēdās marmora gultā, un sacīja pircējai: �Ak māsa, pieliec man un samaksā visu manu parādu, jo palikusi ir tikai viena dziesma!� To dzirdējusi, pircēja paņēma kokli un sāka dziedāt:

�Kad beigsies �ķir�anās, kas mani plosa?

Ka acīs guru�ās, vai nezini,

Sen nav vairs asaru, par tevi raudāt?

Cik ilgi tī�u prātu kavēsi

No senās mīlas laimes �ķir�anos?

Ja esi tīkojis tu greizsirdību

Svelt manās asinīs, tad gavilē:

Sirds mana greizsirdības svelmē kaist!

Ak, savu dvēseli kam atvērt varu.

Kam stāstu lai par savām cie�anām?

Jel mani �ēlo, pavēlniek mans bargais,

Un rādi atkal savu labvēlību!

Mans bende tu! Tu milu sadragāji

Ar savu roku neganto un cieto!

Cik gau�i viļas, kas par milu skumst,

Jo sirdī slimajā, kas ilgās tvīkst,

Deg kaisles kvēle aizvien lielāka,

No acīm asaras plūst aumaļām,

Bet �ķirtās dienas velkas gausumā!

Tik tevi, tevi vienīgo es gribu.

To solījies! Kur esi, neuzticīgais?

Ak brāļi musulmaņi, lūdzu jūs:

Jums nikni atriebt neuzticību būs!

Lai cie� tad negantnieks tāpat kā es!

Tiklīdz tam acis gurdās aizvērās,

Lai bezmiegs tūdaļ atver vaļā tās,

Un miegs lai bēg no plakstiem kaisto�iem!

Vai mīlas likums ļauj tā pazemot,

Kā manu mīlu pazemojis tu?

Lai tagad apsmieklā liek tevi cits

Un manā vietā priecājas par to!

Līdz �im es mīlēju un sāpes cietu,

Bet rītu tev būs ilgās tvīkt un nīkt,

Kā, tevis apmāta, es iztvīku!�

Un, kad nu dziesma izskanēja, durvju vērēja atkal pakrita nemaņā uz grīdas, un krītot pavīdēja viņas miesa, ko klāja pātagas un rīkstes cirtienu zīmes.

To redzēdami un dzirdēdami, kalenderi iesaucās: �Ak, nebūtu labāk nāku�i �ai namā, kaut nakti būtu bijis jāguļ uz kailas zemes, jo tas, ko mēs redzējām, �ņaudz un plosa sirdi!� Te nu kalifs pievērsās kalen�deriem un jautāja tiem: �Vai tad jūs neesat �ā nama ļaudis?� Un viņi atbildēja: �Nē! Mēs domājām, ka nams pieder tam, kas stāv tev blakus!� To dzirdot, nesējs iesaucās: �Ak, Allah vārdā, mēs visi mīlestībā vie�nādi! Es esmu izaudzis Bagdadē, bet savu mū�u neesmu bijis �ai namā un �odien te ienācu pirmoreiz. Bet labāk būtu gulējis uz kailas zemes!� � �Allah vārdā, mēs tevi �ķitām �ā nama ļau�u, bet nu redzam, ka esi tāds pats kā mēs,� teica kalenderi, un kalifs iesaucās: �Mēs esam septiņi vīri, bet viņas tikai trīs sievietes! Lai viņas saka, ko tas viss nozīmē. Un, ja viņas neteiks labu prātu, tad panāksim to ar varu!� Un tā nu visi bija vienis pratis, tikai D�iafars sacīja: �Vai tā ir godīgi un taisnīgi? Jo raugi: mēs esam viņu viesi un visi atzinām viņu noteikumu, un tas mums jāpilda godīgi! Un nakts jau arī beidzas, bet rīt visi iesim savu Allah lemto ceļu!� To teicis, viņ� pamirk�ķināja kalifam, aizveda to nomaļus un sacīja tam: �Te mums vēl jāpaliek tikai stunda. Un, tici man, es rīt viņas nodo�u tavā ziņā, un tad varēsim prasīt, lai viņas iz�skaidro savu dīvaino darbu!� Bet kalifs negribēja klausīt sava vezira padomu un dusmās attrauca: �Es nevaru gaidīt rītdienu!� Un tā nu viņi visi tielējās un sprieda, kas jaunavām to jautās. Un beidzot viņi nosprieda, ka tas jādara nesējam.

Te jaunavas, redzēdamas viņu sa�ukstē�anos, jautāja: �Ak labie ļaudis, ko jūs tur �ukstaties?� Un nesējs piecēlās, nostājās namamātes priek�ā un sacīja: �Ak mana pavēlniece, es visu tavu viesu vārdā lūdzu: stāsti mums par �iem diviem melnajiem suņiem un saki, kam tu viņus tā siti un pēri un tad pati tik gau�i raudāji un apkampi, un skūp�stīji tos! Un stāsti arī par savu māsu un saki, kam viņas miesā redza�mas sitienu un cirtienu zīmes! Tāds ir mūsu lūgums, ak mana kundze! Un lai miers ar tevi!�

To dzirdējusi, vecākā māsa jautāja saviem viesiem: �Vai taisnība, ko nesējs saka jūsu vārdā?� Un visi atsaucās: �Jā, tā taisnība!� Tikai D�iafars neminēja ne pu�plēsta vārda. Un, kad nu jaunava bija dzir�dējusi viņu atbildi, tā iesaucās: �Allah vārdā, ak mani viesi, jūs esat mūs briesmīgi apvainoju�i. Jo mums ta�u bija norunāts, ka ne�viens nejautās, kas nav viņa daļa, ja negribēs dzirdēt, kas pa�am ne�patiks! Vai tad jums nepietika, ka ienācāt mūsu mājā un ēdāt ar mums pie viena galda? Bet vaina nav jūsu, vainīga ir mūsu māsa, jo viņa jūs ieveda pie mums!�

To teikusi, viņa atmeta savas piedurknes, trīs lāgi piespēra kāju pie grīdas un uzkliedza: �Steidzieties!� Un pēk�ņi atvērās blakus dur�vis, aizklātas ar zīda segām, un istabā ieskrēja septiņi nēģeru mil�i ar kailiem �ķēpiem. Tad nu jaunava iesaucās: �Grābiet �os ļaudis, kuriem mēles par garām, un sasieniet visus kopā!� Un melnie vergi darīja, kas bija tiem likts, un jautāja: �Ak pavēlniec, ak zieds, kas slēpts no vīrie�u acim, vai liksi nocirst tiem galvas?� Bet viņa atbildēja: �Vēl brīdi pa�gaidiet! Es gribu uzzināt, kas tie tādi par vīriem!� Tad nu nesējs iesau�ca.: �Allah vārdā, ak mana pavēlniece, nesodi mani citu vainas dēļ! Tikai viņi man lika tev jautāt, man pa�am prātā nebija to darīt. Allah vārdā, mums būtu bijusi jautra nakts, ja nebūtu uzklīdu�i nelaimīgie kalenderi! Kur ienāk �ie posta brāļi, tur ziedo�as pilsētas sagā�as gru- vekjos!� Un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Cik liela piedo�ana ir un skaista, Ja stiprais piedod tam, kam sarga nav! Ak, citu nelietīgas vainas dēļ Lai sodā nekrīt tas, kam vainas nav!�

Un, kad nu nesējs bija izrunājis dziesmas vārdus, jaunava sāka smieties.� Bet tie�i tobrīd Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Es beidzu stāstīt, ak laimīgais valdniek, ka jaunava, no nesēja lūpām dzirdējusi dziesmas vārdus, sāka smieties. Un, pie saviem gūstek�ņiem piegājusi, viņa teica: �Stāstiet man visu, ko varat teikt par sevi, jo raugi: jūsu dzīve vairs ilgs tikai vienu stundu. Un ziniet, ka dodu jums �o laiku tikai tādēļ, ka esat nabagi. Bet, ja jūs būtu di�i vīri savā ciltī vai tiesne�i un valdnieki, es tūdaļ būtu likusi jūs sodīt ar nāvi!�

Te nu kalifs teica D�iafaram: �Ak vai! mums D�iafar! Ja neteiksi viņai, kas mēs tādi, viņa laupīs mums dzīvību!� Un D�iafars atbildēja: �Mēs baudīsim tikai to, ko esam pelnīju�i!� To dzirdējis, kalifs viņam dusmās uzkliedza: �Jokiem ir savs laiks, nopietnībai � savs!� Tad jau�nava piegāja pie kalenderiem un jautāja tiem: �Vai visi jūs esat brāļi?� Un tie viņai atbildēja: �Allah vārdā, nē! Mēs esam tikai nabaga faķiri un sve�inieki.� To dzirdējusi, viņa pievērsās pirmajam kalenderam un jautāja tam: �Saki, � vai esi jau piedzimis ar vienu aci?� Un kalenders atbildēja: �Nē, ak mana kundze un pavēlniece! Bet stāsts par to, kā es zaudēju aci, ir tik brīni�ķīgs, ka, acu kaktiņos ierakstīts ar adatu, tas derētu par krietnu pamācību katram, kas grib mācīties.� Un tā nu viņa jautāja vēl otrajam un tre�ajam kalenderam, un abi atbildēja to pa�u, ko pirmais. Tad visi iesaucās vienā balsī: �Allah vārdā, ak cēlā kundze, mēs esam nāku�i no da�ādām zemēm un esam sultānu un zemju, un ne�skaitāmu vergu valdnieku dēli, un mūsu dēkas ir dīvainas un raibas!� To dzirdējusi, jaunava iesaucās: �Lai tad nu katrs no jums stāsta, kas viņu piemeklējis un kas viņu atvedis mūsu namā, un kā pateicības zīmi lai katrs liek roku pie savas pieres un staigā laimīgs!�

Jaunavas vārdus dzirdējis, nesējs teica pirmais: �Ak mana pavēl�niece, es esmu tikai vienkār�s nesējs un cits nekas! Tava māsa, kas gāja ēdienus un dzērienus pirkt, mani salīga tirgū un atveda �urp. Un jūs jau pa�as zināt, ak kundzes, kas piemeklēja te mani un jūs visus.

Un raugi: tas ir viss mans stāsts, un vairāk nekas man nav sakāms. Allah vārdā, lai miers ar jums!�

Te jaunava sāka smieties un sacīja nesējam: �Labi, tad liec nu roku pie savas galvas un jūti, ka tā vēl nav noripojusi no pleciem! Saglaud savus matus un staigā!� Bet nesējs atsaucās: �Allah vārdā, es projām neie�u, iekams nebū�u dzirdējis manu biedru stāstus.� Un tad nu pie�cēlās pirmais kalenders un, paklausīdams vecākās māsas pavēli, sāka savu stāstu.

�Ak mana pavēlniece, es tev stāstī�u, kā man izsita vienu aci un kā man lika noskūt bārdu.

Tad zini, ka esmu sultānā dēls un manam tēvam bija brālis, un viņa brālis bija valdnieks citā zemē. Un notika tā, ka māte mani dzemdēja tai pa�ā dienā, kad piedzima dēls manam tēvocim. Un aizritēja gadi, un aizritēja dienas, un abi mēs uzaugām lieli. Kad pagāja noliktie gadi, man bija jābrauc sērst pie sava tēvo�a un jādzīvo pie viņa daudzi mēne�i. Un, kad nu es aizbraucu pie viņa pēdējo reizi, tad tēvo�a dēls sarīkoja svinīgu un cienīgu sagaidī�anu un lika nokaut aunus un teci�nāt da�ādus vīnus. Un tā mēs sēdāmies ēst un dzert, bet vīns bija stip�rāks par mums pa�iem. Un, kad nu prāts mums apreiba, tēvo�a dēls man sacīja: �Ak mana tēvo�a dēls, ak tu, ko es mīlu ar sirdi un dvē�seli, apsolies paklausīt manu lūgumu un nekavē piepildīties manam nodomam!� To dzirdējis, es atbildēju: �Mīļu prātu un visu sirdi!� Un viņ� lika man zvērēt svinīgu zvērestu mūsu svētās ticības vārdā. Manu zvērestu dzirdējis, viņ� piecēlās un aizgāja, bet drīz jau bija atpakaļ, un viņa pēdās nāca daiļa jaunava. Tā laistījās vienos dārgakmeņos un smar�oja burvīgās smar�ās, un ģērbusies tā bija visgreznākās drēbēs, kas dro�i vien maksāja lielu naudu. Un, jaunavai aiz muguras stāvē�dams, viņ� pievērsās man un sacīja: �Ņem �o sievieti un ej man pa priek�u uz kapsētu! (Un kapsētu viņ� attēloja tik smalki, ka es to tūdaļ pazinu.) Tur tu nonāksi pie kādas kapli�as un ar �o sievieti kopā mani gaidīsi.� Un nebija man spēka viņa lūgumu atraidīt, jo raugi: es biju zvērējis viņam svētu zvērestu. Tā nu es kopā ar jaunavu iegāju kap�li�ā. Tur abi apsēdāmies un sākām gaidīt mana tēvo�a dēlu, un drīz viņ� atnāca ar ūdens krūzi, kaļķu maisu un kapli rokā. Krūzi un maisu nolicis pie kāda kapa, viņ� pameta rokā tikai kapli un sāka dauzīt kapu akmeņus, un krāva tos nomaļus. Un tad viņ� raka zemi kapli�ā un atraka dzelzs lūka vāku mazu durvju lielumā. Un, kad viņ� pacēla vāku, es apak�ā ieraudzīju vīteniskas kāpnes. Te nu viņ� pievērsās jaunavai un sacīja: �Nu, izraugies pati!� To dzirdējusi, viņa nokāpa lejā un nozuda. Un viņ� pagriezās pret mani un iesaucās: �Ak mana tēvo�a dēls! Nu es lūdzu tavu �ēlastību, ko pats man apsolīji. Kad bū�u lejā nokāpis, tad aizdari vāku un apber to ar zemi, lai viss būtu tā, kā bijis. Bet tas vēl nebūs tava solījuma gals. Kaļķus, ko es atnesu �ai ni.ii .ii, krietni sajauc ar ūdeni, kas ir �ai krūzē, un visus akmeņus tad noliec atpakaļ vecajā vietā un �ķirbas aizmet ar kaļķi, lai viss būtu l.i, ka bijis, un lai neviens nevarētu teikt: �Redzi, kur jauns kaps, bet akmeņi veci! Ak mana tēvo�a dēls, tikai Allah augstajam ir zināms, ka visu gadu es jau daru �o darbu!� Un tad viņ� iesaucās: �Un lai tad nu Allah dod mieru manā vientulībā un klusina manas ilgas, kad būsi tālumā no manis, ak mana tēvo�a dēls!� To teicis, viņ� nokāpa pazemē un iegrima kapa tumsā. Un, kad nu mana tēvo�a dēls bija nozudis, es piecēlos, nolaidu vāku un darīju, kā viņ� man bija licis, un kaps atkal bija, kāds bijis, bet es grīļojos kā noreibis. Un tad es devos atpakaļ uz sava tēvo�a pili, bet tēvocis bija izjājis medībās, un es tūdaļ gāju gulēt un nogulēju visu nakti. Bet citu rītu pamodies es domāju par izgāju�o nakti un sāku no�ēlot savu darbu. Un raugi: man likās, tas bijis tikai sapnis. Un tad es steidzos uz kapsētu un meklēju kapli�u, kurā tas viss bija noticis, bet citu kapli�u vidū vairs nevarēju to atrast. Un es klīdu no viena kapa pie otra, līdz satumsa nakts, bet neatradu, ko meklēju. Un es gāju atpakaļ uz tēvo�a pili un nevarēju vairs ne ēst, ne dzert, jo domāju tikai par sava tēvo�a dēlu un nezināju, kāds liktenis viņu piemeklējis. Un manu sirdi plosīja lielas bēdas, un es nevarēju aizmigt līdz rīta gaismai. Bet citu rītu atkal es devos uz kapsētu un domāju tikai par to, ko bija darījis mana tēvo�a dēls, un es nevarēju sev piedot, ka biju viņu paklausījis. Un atkal es meklēju viņa kapu, bet nevarēju un nevarēju uziet. Un tā nu es meklēju septiņas dienas, bet velti bija mani pūliņi. Un manu dvēseli satrauca tik liels nemiers, ka gandrīz aptum�ojās prāts.

Un, savas skumjas kliedēdams, es nolēmu doties pasaulē un aiz�braucu atpakaļ pie sava tēva. Bet, kad nonācu pie tēva pilsētas vār�tiem, mani apstāja pilsētas sargi, un da�i vīri sasēja manas rokas. To redzot, man bija lieli brīnumi, jo raugi: es biju pilsētas valdnieka dēls un visi �ie ļaudis bija mana tēva kalpi un mani jaunie vergi. Un lielās bailēs es klusībā domāju: �Kas gan piemeklējis manu tēvu?� Un tā nu es sāku iztaujāt tos, kas sasēja manas rokas, bet tie man neteica ne pu��plēsta vārda. Te pēk�ņi kāds no maniem vergiem iesaucās: �Bargs lik�tenis pievīlis tavu tēvu, un viņa pa�a miesassargi sacēlās pret viņu, un vezirs lika viņu nokaut un iesēdās viņa valdnieka krēslā. Un mums nu vezirs lika tevi sagaidīt pie pilsētas vārtiem un tevi sagūstīt, tiklīdz tavas kājas spers soli �ai pilsētā.�

Tā nu viņi sagrāba un aizvilka mani, un es gandrīz vairs neatjēdzu, vai esmu vēl Allah pasaulē, bet ziņas par tēva nāvi lika noskumt manai dvēselei. Un niknie sargi mani aizveda pie vezira, kas bija nokāvis manu tēvu, bet vezira sirdī nu dega sens naids pret mani, jo raugi: man gau�ām patika �aut ar loku. Reiz, kad es sēdēju uz sava tēva pils jumta, vezira pils balkonā ielaidās balts putns un balkonā stāvēja pats vezirs. Un, kad nu es gribēju no�aut putnu, bulta ķēra vezira aci un izsita to, kā Allah bija nolēmis, un tā saka arī seni dzejas vārdi:

Mums liktens katram savu ceļu lēmis, To ceļu iesim, kas mums nolikts būs. Kam bojā eja lemta vienā zemē, Tam nāve citā zemē garām ies! Ir velti ļauties līksmībai vai bēdām. Nav mū�īgs �ajā pasaulē nekas! Mēs varam tikai pazemīgi lasīt, Kas rakstīts mūsu likteņgrāmatā!

Un pirmais kalenders turpināja savu stāstu: �Kad nu veziram bija izsista acs, viņ� nevarēja mani ne rāt, ne sodīt, un viņam bija jāpaļaujas savam liktenim, jo mans tēvs bija pilsētas valdnieks. Bet niknums �ņaudza un plosīja viņa dvēseli. Un, kad nu mani sasietām rokām aiz�veda pie vezira, viņ� savam bendem lika nocirst man galvu. Te pēk�ņi es iesaucos: �Es neesmu darījis tev ļaunu, kam gribi mani nokaut?� Un vezirs atbildēja: �Vai visā pasaulē ir vēl lielāks grēks par tavu?� To teicis, viņ� rādīja savu izsisto aci. Bet es atsaucos: �Tas man gadījās netī�ām!� � �Tev bija netī�ām, man būs tī�ām!� dusmās attrauca vezirs. Un viņ� uzkliedza saviem kalpiem: �Vediet viņu �urp!� Tad nu viņ� iz�stiepa savu roku un iedūra pirkstu manā kreisajā acī, un raugi: no �ī brī�a man ir tikai viena acs! Un viņ� lika mani sasiet un iespundēt lādē, un, kad nu tas bija darīts, viņ� teica savam bendem: ��is vīrs ir tavā ziņā! Izvelc savu �ķēpu, ved viņu ārā no pilsētas un nocērt viņam galvu! Un viņa miesu lai saplosa maitu putni un plēsīgi zvēri!� Un tā nu bende mani izveda no tēva pilsētas un klaja lauka vidū izlaida mani no lādes, un dzīrās aizsiet man acis un sākt savu bendes darbu. Te pēk�ņi es sāku tik gau�i raudāt, ka arī viņa acīs iezaigojās asaras, un, viņu uzlūkojis, es teicu dziesmas vārdus:

Man �ķita, tu man dro�as bruņas būsi,

Pret bultām sargāsi, ko naidnieks �auj,

Bet pats par asā �ķēpa galu vērties

Un manas krūtis nodevīgi �ķēli!

Kam vara bija manās rokās likta,

Es bie�i vien ar savu labo roku,

Lemts kurai bija soda rīksti cirst,

To klusi liku rokā kreisajā!

Jā, tā es darīju, nu lūdzu jūs:

Lai apklust rājieni un paļas skarbās!

Es savās bēdās paļāvos uz jums,

Kad cita palīga vairs necerēju!

Nu ļaujiet maniem ienaidniekiem nikniem

Mest manās krūtis bultas nāvīgās!

No tām ja mani sargāt nevarat,

Ak, manai dvēselei, ko naidnieks plēsis,

Tad miera balvu kluso dāvājiet

Un nikniem vārdiem mani neplosiet!

Un vēl es sacīju:

Es draugus �ķitu sev par vairogu,

Par dro�ām bruņām sev pret naidnieku,

Un bija vairogs tie, bet a�gārni:

Pret mani vērstās ienaidnieka rokās!

Man draugi bij, lai tie kā bultas skrietu!

Un sirdi ienaidniekam pu�u �ķeltul

Un �ķēla viņu bultas nāvīgās

Tik manas krūtis skumji dragātās!

Es draugu sirdis centos mīļas gūt,

Lai bēdās uzticīgas būtu tās.

Un bij tās uzticīgas � sve�ai mīlail *

Ar karstu sirdi mīlēju es viņus,

Lai viņu jūtas nemainīgas būtu,

Un bij tie nemainīgi � nodevībā!

Un, dzejas pantus dzirdējis, bende atcerējās, ka viņ� par bendi kal�pojis arī manam tēvam un ka es to biju apveltījis daudzām �ēlastības balvām. Tad pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak mans kungs, kā lai tevi nokauju? Es esmu tavs pazemīgais vergs!� Un viņ� man sacīja: �Bēdz un glāb savu dzīvību! Bet nenāc atpakaļ �ai zemē, ja negribi postā dzīt pats sevi un mani! Un piemini dzejnieka vārdus:

Draugs, esi brīvs, un savu dvēseli No bēdu sloga vaļā raisīt steidz! Par drūmu kapu nams lai vēr�as tam, Kas cēlis to, bet projām steidzies tu! Tev zeme pasaulē nav viena vien, Gan citu laimes malu atradīsi! Bet vietas pasaulē vairs otras nav, Kur citu dvēseli tu atrast vari! Vai brīnums nav un tīrā neprātība, Ka cilvēks dzīvo kauna pilnā namā, Kad Allah pasaulei nekur nav gala!? Neviens lai neaizmirst to mācību, Ka lauvas kaklam spēki briest tik tad, Kad brīvi izaugusi lauvas dvēsele!�

To dzirdējis, es noskūpstīju bendes rokas un steidzos prom, bet glā�biņam ticēju tikai tad, kad jau biju tālu atstājis tēva pilsētu. Un, domā�dams par glābiņu no dro�as nāves, es aizmirsu savu izsisto aci. Un tā nu es devos ceļā, līdz nonācu sava tēvo�a pilsētā un, viņa pilī iegājis, stās�tīju tam, kas piemeklējis manu tēvu un mani. Tad nu mans tēvocis lēja gau�as asaras un iesaucās: �Ak mana brāļa dēls! Tu manās bēdās atnāci ar savām bēdām un manām skumjām pieliki vēl savas! Jo zini, ka tava nabaga tēvo�a dēls ir pazudis, un vairākas dienas jau es ne�zinu, kur viņ� un kas viņu piemeklējis.� Un viņ� raudāja tik ilgi un tik rūgti, ka pakrita nemaņā. Un at�ilbis viņ� teica: �Ak mans bērns! Man bija lielas bēdas par viņu, par tava tēvo�a dēlu! Bet tu vēl atnesi jaunas skumjas, stāstīdams par sevi un savu tēvu. Bet ak, mans bērns, labāk zaudēt aci nekā dzīvību!� Te nu es vairs nevarēju klusēt par tēvo�a dēla likteni un izstāstīju viņa tēvam visu, kas bija noticis. Un mans tēvocis ielīksmojās lielā priekā un iesaucās: �Ak mana brāļa dēls, nāc iesim drīzāk, un rādi man, kur ir tā kapli�a!� Bet es viņam atbildēju: �Allah vārdā, ak tēvoci, es nezinu vairs, kur to atrast. Jau vairāki lāgi esmu turp gājis, bet velti to meklējis!� Un tā nu mēs abi devāmies uz kapsētu, un, pavēries pa kreisi un pa labi, es pēk�ņi ieraudzīju un pazinu meklēto kapu. Un mūsu priekiem nu nebija gala! Mēs abi iegā�jām kapli�ā un ātrākām zemi, nocēlām lūku un nokāpām piecdesmit pēdu dziļā pazemē. Un, kad nonācām kāpņu galā, mūs ietina biezi dūmi, un tie aizmigloja mums acis. Te nu mans tēvocis izrunāja vārdus, kas laupa visas bailes: �Tikai Allah augstākais ir visvarens!�

Un tā mēs dro�i gājām uz priek�u un nonācām lielā, pla�ā telpā, kas bija piekrauta miltiem, graudiem un da�ādiem ēdieniem un citām man�tām. Bet pa�ā vidū ieraudzījām nolaistus aizkarus, un aiz tiem slēpās gulta. Un tēvocis piegāja un aizkaru atrāva, un gultā viņ� ieraudzīja savu dēlu sievietes skaujas, un raugi: tā bija tā pati sieviete, kas viņam līdzi nokāpa pazemē. Bet abi tie bija pārvērtu�ies par melnu ogli, it kā būtu izvilkti no uguns. To redzēdams, mans tēvocis iespļāva savam dēlam sejā un iesaucās: �Ak nelieti, to tu pelnījis! Bet tādu sodu tu pelnījis tikai �ai pasaulē, daudz briesmīgāka būs tev atmaksa viņā saulē!� To sacīdams, mans tēvocis nomauca kurpi un ar kurpes papēdi sita savam dēlam sejā.�

Te Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, jo raugi: viņa negribēja velti izmantot sultānā �ēlastību. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kalenders stāstīja jaunavai un visi citi klausījās, un viņu pulkā bija arī pats kalifs un viņa vezirs D�iafars:

�Un, kad nu mans tēvocis ar kurpes papēdi iesita savam dēlam, kas gulēja sadedzis par melnu ogli, es samulsu neziņā. Un, redzēdams sava tēvo�a dēla un daiļās jaunavas pārogļotās miesas, es noskumu dziļās skumjās un sacīju: �Allah vārdā, ak tēvoci, atvieglo savas sirds cie�a�nas! Jo prāts man ir satraukts un es skumstu par tava dēla likteni! Bet visvairāk mani sāpina abu miroņu briesmīgais izskats un tas, ka tev vēl nepietiek ar viņu baigo postu un tu vēl sit savu dēlu ar kurpes papēdi!� Te nu mans tēvocis stāstīja:

�Tad zini, ak mana brāļa dēls, ka jau no bērnības mans dēls bija iededzies lielā kaislībā pret savu māsu, un visādi es raudzīju viņus �ķirt, bet klusībā sevi mierināju: �Viņi jau vēl tik jauni!� Bet es biju glu�i maldījies, jo raugi: kad viņ� izauga, viņ� apgrēkojās pret savu māsu. Un, kad nu man to stāstīja, es lāgā neticēju, bet bargi sarāju savu dēlu un sacīju: �Sargies tāda kauna darba, jo tādus nav darījis neviens pirms tevis un nedarīs pēc tevis! Un vai tu gribi kaunā gāzt visu mūsu valdnieku cilti? Jo pasaules gājēji un vēstne�i straujos zirgos mūsu kaunu daudzinās visā pasaulē! Izdeldē savas ne�ķīstās jūtas, ja negribi, lai tevi nolādu un nokauju!� Un tad nu es at�ķīru viņu no māsas un masu at�ķīru no viņa, bet nolādētā meita viņu mīlēja ar karstu mīles�tību, un pats �aitans viņus dzina ar savu varu!� Un, kad nu biju viņus iz�ķīris, mans dēls, nevienam vārdu neteicis, izraka �o pazemes mītni un sanesa tur ēdienus un visu, kas tam vajadzīgs. Un ar viltu viņ� uz�veica manu modrību, un, kad es izjāju medībās, viņi abi atnāca �ai kapsētā. Bet debesu tiesa un taisnība sadusmojās par viņiem un abus sadedzināja savās liesmās! Un vēl baigāka būs atriebība viņā pasaulē!� To teicis, mans tēvocis sāka raudāt, un es raudāju viņam līdzi. Un tad nu viņ� uzlūkoja mani un sacīja: �Tad nāc nu tu, ak mans dēls, un viņa vietā esi mans dēls!�

Un tā es ilgi domāju par laicīgās pasaules gaitām un likstām, un par sava tēva nāvi, un par neuzticīgo veziru, kas nokāva manu tēvu un iekāpa viņa valdnieka krēslā, un kas izsita man aci. Un vēl es domāju par to, kas piemeklējis bija mana tēvo�a dēlu. Tā domādams, es ļāvu ritēt rūgtām asarām, un man līdzi asaras lēja mans tēvocis. Tā nu mēs atstājām kapli�u un nolaidām lūkas vāku, aizbērām to ar zemi un kapu aprakām, lai tas būtu, kāds bijis, un gājām atpakaļ uz mana tēvo�a pili. Bet nebijām vēl apsēdu�ies, te pēk�ņi izdzirdām kara tauru troksni un bungu rīboņu. No visām pusēm joņoja kara jātnieki, un visā pilsētā skanēja ļau�u kliedzieni un pīķu �ķindoņa, un zirgu zviedzieni. Un visu pasauli ietina tumsa un putekļi, ko sakūla zirgu pakavi. Un ap�tum�ojās mūsu prāts, un mēs nezinājām, kas noticis. Un, kad nu vald�nieks, mans tēvocis, to jautāja, viņ� dzirdēja atbildi: �Ak cēlais vald�niek, zini, ka vezirs, kas nokāva tavu brāli, sapulcējis savus karapulkus un salīdzis klaiņotājus arabus, un nācis iekarot tavu pilsētu. Un zini, ka viņa karapulkiem nav skaita un tie ir kā smiltis jūrmalā, kas nav ne saskaitāmas, ne aizpū�amas. Un tā nu viņi iedrāzās pilsētā, un tavi ļaudis, nevarēdami pretoties, pilsētu atdeva veziram!�

To dzirdējis, es klusībā sacīju: �Viņ� mani nokaus, ja kritī�u viņa rokās!� Un atkal manu dvēseli plosīja skumjas un raizes, un es atcerējos likstas, kas bija piemeklēju�as manu tēvu un māti. Un man nebija jaudas, ko nu lai daru. Bet es zināju, ka mana tēva pilsētas ļaudis un karavīri mani pazīs un uz pēdām nokaus. Un tā es, savu dzīvību glāb�dams, noskuvu bārdu, pārģērbos par kalenderu un atstāju pilsētu. Un savu soļu gaitu es virzīju uz Bagdadi, cerēdams tur nonākt sveiks un vesels un atrast tur kādu vīru, kas mani atvestu visu ticīgo pavēlnieka � lielā kalifa Haruna al Ra�ida pilī, jo raugi: viņam es būtu varējis iz�stāstīt savas likstas un bēdas.

Un �o pa�u nakti es nonācu Bagdadē, bet nezināju, uz kuru pusi doties, un tā nu apstājos un iegrimu domās. Te pēk�ņi manas acis ierau�

dzīja �o kalenderu. Es vēlēju viņam mieru un sacīju: �Es esmu te sve��inieks!� Un viņ� atbildēja: �Es arī!� � un tā nu, mums stāvot, pienāca tre�ais kalenders. Tas vēlēja mums mieru un sacīja: �Es esmu te sve�i�nieks.� Un mēs viņam atbildējām: �Mēs arī.� Un tā nu mēs gājām visi kopā, un laimīgs liktenis mūs atveda pie jums, ak cēlās kundzes! Tā nu jums zināms, kādēļ man tikai viena acs un kādēļ man noskūta bārda!�

Kad pirmais kalenders bija savu stāstu beidzis, daiļā jaunava viņam sacīja: �Labi, tavs stāsts mums patika. Liec nu roku pie galvas un staigā!� Bet kalenders attrauca: �Allah vārdā, ak mana kundze, es projām neie�u, līdz dzirdē�u, ko stāsta mani biedri!�

Un visi, kas tur bija, brīnījās par pirmā kalendera dīvaino stāstu, un kalifs teica D�iafaram: �Allah vārdā, es savu mū�u neesmu redzējis un dzirdējis to, ko piedzīvojis �is kalenders!�

Un pirmais kalenders atvirzījās nomaļus un, kājas pavilcis zem gur�niem, apsēdās. Tad nu piecēlās otrais kalenders, noskūpstīja grīdu pie vecākās māsas kājām un sāka savu stāstu.

�Tad zini, ak mana kundze, es arī neesmu piedzimis ar vienu aci. Un mans stāsts ir tik brīni�ķīgs, ka, acu kaktiņos ierakstīts ar adatu, tas būtu par mācību visiem, kas grib mācīties un domāt! Un zini, ka es esmu sultāns un sultānā dēls un ka manu zinību vīra vārdu daudzina tālu aiz manas zemes robe�ām. Un esmu es lasījis Korānu un tā septiņus izskaidrojumus un pētījis lielāko zinību vīru svarīgākos darbus, un vēro�jis zvaig�ņu ceļus, un lasījis dzejnieku grāmatas, un visās zinībās man ir tik lielas sekmes, ka pārspējis esmu savus laikabiedrus. Un mans rok�raksts bija skaistāks un labāks par visiem citiem rokrakstiem. Un manu zinību slava izpaudās vistālākās zemēs, un visiem valdniekiem bija zināms mans vārds. Par manām zinībām dzirdējis, Indijas valdnieks pie mana tēva atsūtīja savus sūtņus ar brīni�ķīgām balvām. Un manu tēvu viņ� lūdza sūtīt mani pie viņa. Un, kad mans tēvs bija mierā paklausīt viņa lūgumu, viņ� lika sarīkot se�us kuģus un piekraut tos da�ādām mantām. Un, kad nu viss bija sarīkots, es devos ceļā.

Un tā mūsu jūras brauciens ilga visu mēnesi, līdz ieraudzījām zemi un piebraucām krastā. Bet, krastā izkāpu�i, mēs izvedām no kuģa zirgus un kamieļus un desmit kamieļus apkrāvām mantām, kas lemtas bija Indijas valdniekam, un dzīrāmies doties ceļā, bet, tiklīdz kamieļi sāka locīt kājas, te gaisā sacēlās biezs putekļu mākonis, un tas nāca aizvien tuvāk, ietīdams debesis un zemi. Un tikai pēc stundas mākoņi izklīda, un mūsu acis saskatīja se�desmit bruņotus jātniekus, kas līdzīgi dzelzīs kaltiem, saniknotiem lauvām. Tos ieraudzīju�i, mēs zinājām, ka tie ir tuksne�a arabi un lielo ceļu laupītāji. Un, kad nu viņi redzēja, ka mūsu

skaits nav liels un ka mēs gribam bēgt ar visiem saviem mantu ap- k rautiem kamieļiem, viņi drāzās mums pretim, izstiepu�i piķus. Mēs metam tiem zīmes ar pirkstiem, un, kad tie piejāja, mēs sacījām: �Ziniet, ak tuksne�a vīri, mēs esam sūtņi pie lielā Indijas valdnieka, un nedariet mums ļaunu!� Bet viņi atsaucās: �Mēs neesam ne viņa zemē, ne viņa varā, un mums gar viņu nav daļas!� To teiku�i, viņi nosita da�us 110 maniem jaunajiem kalpiem, bet, kas palika dzīvi, tie aizbēga savmalu kurais, un citiem līdzi aizbēgu ari es, kad biju jau grūti ievainots. Arābi nedzinās mūsu pēdās, bet nolaupīja man naudu un mantas, kas bija paliku�as uz kamieļu mugurām. Un bēgdams es nezināju, kur esmu un uz kurieni man virzīt savu soļu gaitu. Nesen es biju vēl liels un bau�dīju visus dzīves priekus, bet nu biju bēdās un trūkumā! Un tā es gāju, gāju savu ceļu, līdz nonācu kalna galotnē, kur ieraudzīju eju alā, un tur nu atpūtos un palaidu nakti. Bet, kad atausis bija rīts, es iznācu no alas un gāju tālāk savu ceļu, un nonācu lielā, skaistā pilsētā ar tīru un skaidru gaisu. Un ziemas sals bija novērsies no �ās pilsētas, kur staroja mū�īgs pavasaris un visur ziedēja smar�īgas rozes. Un ziedēja tur vēl citas brīni�ķīgas puķes un laistījās strauti, un �ivināja putni, kā dau�dzina dziesmas vārdi:

Ak pilsēta, kas briesmas nepazīst Un visus ielīksmo ar savu daili! Tā dārzam līdzīga, kas krā�ņi zied, Ar mieru draudzībā kur sietas tās!

Un, skaisto pilsētu redzēdams, es ielīksmojos lielā priekā, jo biju no�vārdzis no ilgā ceļa un mana seja bija dzeltena no raizēm un nemiera.

Pilsētā iegājis, es apstājos mulsumā, jo nezināju, uz kuru pusi doties. Te pēk�ņi gāju garām drēbnieka darbnīcai, piegāju pie pa�a drēbnieka un vēlēju tam mieru. Un laipni viņ� atņēma manu vēlējumu, mani no�skūpstīja un nosēdināja sev blakus un sāka iztaujāt, no kurienes es nācis un kādēļ atstājis savu dzimteni. Un tā nu es stāstīju viņam, kas bija mani piemeklējis, un stāstīju visu no sākuma līdz galam. Manu stāstu dzirdējis, drēbnieks noskuma un teica: �Ak jaunekli, piesargies un nesaki nevienam, kas tu tāds esi! Jo zini, ka �ās pilsētas valdnieks, tava tēva sīkstākais ienaidnieks, grib viņam atriebties!�

Tad nu viņ� pacienāja mani ar ēdienu un dzērienu, un es ēdu un dzēru un viņ� man līdzi, un mēs triecām un tērzējām visu vakaru. Un turpat savā darbnīcā viņ� sarīkoja man guļvietu un atnesa spilvenus un segas. Un tā nu es dzīvoju pie viņa trīs dienas, un tre�ajā dienā viņ� jautāja: �Ak jaunekli, saki, � vai proti kādu amatu, ar ko tu varētu nopelnīt sev maizi?� Un es viņam atbildēju: �Jā, es esmu mācījies tiesu zinības un protu daiļi rakstīt un ātri skaitīt.� Bet viņ� atbildēja: �Ak draugs, tas nav nekāds amats! Mūsu pilsētā neviens neprot lasīt un rakstīt, un visi prot tikai vienu gudrību, un tā nu ir iedzīvo�anās naudā!� Bet, manu noskumu�o seju redzēdams, viņ� teica vēl: �Mūsu zemē neviens neprasa tik smalku amatu!� Un, drēbnieka vārdus dzirdē�jis, es samulsu neziņā un teicu: �Allah vārdā, es protu tikai to, ko sacīju!� Tad nu drēbnieks deva man padomu: �Apjoz savu viduci, pa�ņem cirvi un auklu, ej me�ā un cērt malku!� Tā tu nopelnīsi dieni�ķo maizi, līdz Allah tavu likteni atvieglos. Bet, ja tev dārga tava dzīviba, tad nesaki nevienam, kas tu esi, jo raugi: tevi nokaus!� To sacījis, drēb�nieks aizgāja, nopirka man cirvi un auklu, salīga mani malkas cirtējam un lika tam gādāt par mani. Un tā nu es gāju me�ā un visu dienu cirtu malku. Un, malkas klēpi uzlicis uz galvas, nesu to pilsētā un pārdevu par pusdinaru. Ar �o naudu es iztiku un drusku vēl iekrāju. Un tā es strādāju visu gadu un katru dienu gāju sērst pie sava drauga. Kājas pavilcis zem gurniem, es apsēdos un krietni atpūtos.

Reiz kā da�dien es gāju me�ā malku cirst un apmaldījos biezoknī, tē ieraudzīja birzi ar lieliem, kupliem kokiem. Un, birzē iegājis, es saskatīju nokaltu�u koku ar resnu sakni, un, tiklīdz sāku atrakt zemi, te pēk�ņi mans cirvis atcirtās pret vara gredzenu. Un, zemi atracis, es uzgāju koka vāku, un pie vāka bija piekalts �is gredzens. Un, vāku pacēlis, es ieraudzīju kāpnes un nokāpu pa tām lejā, un lejā ierau�dzīju durvis. Un, tiklīdz durvis atvērās, manas acis ap�ilbināja krā�ņa pazemes pils ar slaidiem pīlāriem. Un pilī sēdēja daiļa jaunava, kas līdzīga bija ko�ākai pērlei. Un viņas daiļums bija tik liels, ka gainīja visas manas skumjas un raizes. Un viņas valoda skanēja tik dzidri, ka aizmirsās visas likstas, un gudrie un prātīgie zaudēja savu gudrību un prātu. Un augums viņai bija stalts un slaids, un stingras bija viņas apaļās krūtis, un viņas vaigi bija glezni, seja � cēla un acis staroja priekā. Un viņas piere zvīļoja melno cirtu naktī, bet lūpas spulgoja tik kairi, kā daudzina dziesma:

Zviln melnās cirtas, spulgo krūtis gleznās, Un augums izvijas kā bana zars!

Un vēl:

Tik tādēļ kopā �etras varas liktas, Lai iztvīkst mana sirds un asiņo: Viz piere gai�ā tai, zib cirtu nakts, Tvīkst vaigu rozes, staro miesa daiļā!

Un, viņu redzēdams, es locīju savus ceļus radītāja priek�ā, pateik�damies par tik brīrrf�ķīgu daiļumu. Bet jaunava mani uzlūkoja un jautāja: �Saki, vai esi cilvēks vai d�ins?� Es atbildēju: �Es esmu cil�vēks!� Un viņa atkal jautāja: �Bet kas tevi varēja atvest �ai vietā, kur es dzīvoju jau divdesmit piecus gadus un cilvēku vēl neesmu redzē�jusi?� Un, dzirdējis viņas vārdus, kurus viņa teica tik saldā un maigā balsī, kas sildīja manu sirdi, es atsaucos: �Ak mana kundze un pa�vēlniece! Tavā mājoklī mani atvedu�as manas zvaigznes, lai es aiz�mirstu savas bēdas un skumjas!� Un es stāstīju viņai, kas bija mani piemeklējis, un stāstīju visu no sākuma līdz galam. Un tā nu viņa ie�ēlojās par manu sūro likteni un sāka gau�i raudāt. Un viņa sacīja man: �Tad es tev arī stāstī�u, kas piemeklējis mani. Klausies!�

�Tad zini, ka es esmu sultānā Efitama � pēdējā Indijas valdnieka un Melnkoka Salu pavēlnieka meita. Tēvs mani izprecināja par sievu mana tēvo�a dēlam, kad man bija aizritējis divpadsmitais gads. Bet pa�ā kāzu naktī mani nolaupīja efrits, vārdā D�ird�is ibn Rad�muss, pa�a Eblisa dēladēls. Un tas nu sagrāba mani un ar mani aizlaidās, un atnesa mani �ai vietā. Un viņ� gādāja man saldumus un greznas drēbes, un krā�ņus traukus, un da�ādus ēdienus un dzērienus. Un no tā laika ik desmitā dienā viņ� nāk pie manis un ar mani kopā pārguļ nakti, bet, kad ataust rīts, viņ� aiziet savu ceļu. Un viņ� man nosacīja, ka varu saukt to palīgā dienu vai nakti, un man tikai jāpieliek pirksts �īm divām rindiņām, kas uzrakstītas uz jumola istabas vidū. Un, tiklīdz es pielieku tur pirkstu, viņ� ir jau klāt. Nu pagāju�as jau �etras dienas, kop� viņ� bija pie manis, un atkal viņ� būs tikai pēc se�ām dienām. Vai gribi palikt pie manis piecas dienas, bet dienu pirms viņa atnāk�anas aiziet?� To dzirdējis, es atbildēju: �Cik skaisti, kad piepildās cilvēka sapņi!� Te nu viņa ielīksmojās un piecēlās kājās, satvēra manu roku un pa sprai�ļotām durvīm mani ieveda greznā un mīlīgā hamanā, kur izlijis bija tīksmīgs siltums. Viņu ieraudzījis, es nometu drēbes, un noģērbās arī viņa un mazgājās, tāpat kā es. Un tā nu nomazgāju�ies mēs apsēdā�mies hamana solā, un viņa mani mieloja ar muskusa sulu un burvīgiem cepumiem. Un ilgi un jauki mēs triecām un ēdām gardumus, ko bija cepis efrits, viņas laupītājs. Un beidzot viņa man sacīja: �Ej gulēt un atpūties, jo tu jau būsi noguris. Un gādā, lai citu rītu tev atkal ir prie�cīgs prāts!� Un tā nu es paklausīju viņas padomu un aizmirsu visu, kas bija mani piemeklējis, un aizmigu dziļā miegā.

Bet pamodies es redzēju, ka viņa sē� pie manas gultas un ar roku mazgā manas kājas. Tad nu es pateicos Allah augstajam un lūdzu viņai debesu svētību. Un tad mēs sēdējām un jautri runājām, līdz viņa iesau�cās: �Allah vārdā! �ai pazemē es nīku skumjās un manas krūtis �ņaudza �ēlums, jo divdesmit piecus gadus te nav bijis neviens, kas būtu varējis ar mani parunāt. Lai slavēts Allah, kas tevi sūtījis pie manis! Ak jau�nekli, saki, � vai negribi vīnu?� Un es atsaucos: �Dod, es gribu!� Tad nu viņa izgāja un atnesa vecu, aizzīmogotu vīnu. Un, istabu izpu�ķojusi zaļumiem, viņa maigā balsī teica dziesmas vārdus:

�Ja būtu zināju�as mēs, ka nāksi. Mēs tavu ceļu izklāju�as būtu Ar sir�u asinīm un acu samtu, Ak, ja tik zināju�as mēs, ka nāksi!

Tev, ceļniek, gultu klāju�as mēs būtu Ar savu vaigu rozēm smar�ainām, Ar jauno gurnu zīda maigumu Un acu plakstiem, liegi trīco�iem!�

Un, kad nu dziesmas vārdus viņa noskaitīja, es viņai pateicos, roku pielikdams pie sirds. Un mīlestība pret viņu manā sirdī iedegās aizvien karstāka, un izgaisa visas manas skumjas un visas raizes. Un mēs dzērām abi no viena kausa un līksmojām, līdz satumsa nakts. Un nakti es gulēju ar viņu kopā un līgoju vienā svētlaimē. Allah vārdā, tik jauku nakti es neesmu piedzīvojis savu mū�u! Un, kad nu atausa rīts, mēs gavilējām vienos priekos un bijām laimīgi. Un es dzēru saldo vīnu, līdz pakritu nemaņā. Bet, kad piecēlos, grījodamics no vienas puses uz otru, man uznāca dziņa savu laimi baudīt vēl ilgāk, un es teicu daiļajai jaunavai: �Ak skaistule, nāc, es tevi izvedī�u no pazemes un atpestī�u no briesmīgā d�ina!� Bet jaunava sāka smieties un atsaucās: �Ak, klusi un priecājies par to, kas tev lemts! Jo raugi: nabaga efritam būs lemta tikai viena no desmit dienām, bet tev es apsolu deviņas dienas!� Bet kaislības kvēle reibināja manus prātus, un es iesaucos: �Nē, es drupās sadauzī�u jumolu, kur ierakstīti burvības vārdi! Un, lai uz pēdām nāk tavs efrits, es gribu viņu nosist! Jo zini: man jau sen ir efritu kāvēja slava! Es kauju tos, kas dzīvo zemes virsū, un tos, kas pazemē mīt!�

Manus vārdus dzirdējusi, daiļā jaunava nobālēja un iesaucās: �Allah vārdā, nedari tā!� Un viņa teica dziesmas vārdus:

�Ak tu, kas �ķirties kāro, rimsti jel!

Traks viņas zirgs un tīru asiņu!

Jo tikai pievilt liktenis mūs var,

Gals katrai draudzībai ir �ķir�anās!�

Un, kad nu viņa beidza skaitīt dziesmas vārdus, es visā spēkā iespēru jumolam ar kāju.�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi ap�klusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka otrais kalenders stāstīja dai�ļajai jaunavai: �Kad nu es, ak mana kundze, visā spēkā biju spēris savu kāju, es nepaguvu atģisties, kad satumsa pasaule un visa zeme rībēja un dārdēja, un zibeņi �audījās, un visas malas trīcēja, un reibums manā galvā izgaisa ar joni. Te pēk�ņi es iesaucos: �Kas noticis?� Un viņa atbildēja: �Efrits nāk! Viņ� tūdaļ būs klāt! Vai es tevi nebiedināju? Allah vārdā, tu esi iedzinis mani postā! Bet steidzies un glāb savu dzī�vību! Ej to pa�u ceļu, ko atnāci!�

To dzirdējis, es traucos pa kāpnēm. Bet lielās bailēs biju lejā aiz�mirsis savas kurpes un savu cirvi. Un, kad pakāpos un pavēros apkārt, meklēdams kurpes un cirvi, es redzēju, ka zeme pēk�ņi atvērās un no pazemes dzīlēm izlīda milzīgs un ērmīgs efrits. Pie jaunavas piegājis, viņ� uzkliedza: �Kas te noticis? Kas tā par briesmīgu dreboņu, ar ko tu mani sauci?� Un viņa atbildēja: �Ak, zvēru tev, ka man nav noticis nekas! Man tikai vientulībā uznāca gar� laiks un sa�ņaudzās krūtis, un es gribēju izdzert vīna malku, lai būtu vieglāk elpot. Un, kad nu es izdzeru vīnu un piecēlos, man galva bija tik smaga, ka paslīdēja kāja un es uzkritu jumolam.� Bet efrits attrauca: �Tu melo, ne�petnā!� Un viņ� suka raudzīties uz visām pusēm un beidzot ieraudzīja manas kurpes un manu cirvi. Tad nu viņ� iesaucās: �Kas tās par mantām? Tās dro�i vien pieder cilvēkam! Kas pie tevis te bija?� Un jaunava atbildēja: �Es tikai tagad ieraudzīju! Dro�i vien tu pats būsi tās aizķēris un atnesis līdzi!� To dzirdējis, efrits bargi uzrēca:

�Nemuldi aplami, netikle! Un nevazā mani aiz deguna!� To teicis, viņ� norāva jaunavai drēbes un nogāza viņu uz grīdas. Un viņ� piesēja to pie �etriem grīdā iedzītiem mietiem un sāka viņu spīdzināt, lai �ī atzīstas, kā tas noticis. Viņas vaimanas un kliedzieni plosīja manu dvē�seli, un, bailēs trīcēdams, es steidzos aug�up pa kāpnēm. Un, aug�ā uzkāpis, es nolaidu vāku un apbēru to ar zemi, lai viss būtu, kā bijis. Un rūgti es no�ēloju, ko biju darījis, un nevarēju gainīt drūmās domas par daiļo jaunavu, par_ viņas skaistumu un viņas mokām, kas tai bija jācie� nolādētā efrita dēļ, kuram viņa bija uzticīga jau divdesmit piecus gadus. Bet visvairāk mani plosīja apziņa, ka viņai jācie� manis dēļ. Un atkal es domāju par savu tēvu un viņa valstību, un par malkas cirtēja sūro amatu. Un asaras aumaļām ritēja no manām acīm, un es teicu dziesmas vārdus:

�Ja liktens bēdas uzvel tev, tad zini:

Ir �odien dzīvot viegli, grūtāk ritu!�

Un tā nu es aizgāju un nonācu pie sava drauga drēbnieka, un redzēju, ka, mani gaidīdams, viņ� trīcēja un drebēja lielā nemierā. Un, mani ieraudzījis, viņ� sacīja: �Visu nakti mana sirds bija pie tevis, un es baidījos, vai tevi nav saplosījis kāds me�a zvērs. Bet lai nu slavēts Allah augstais, kas tevi pasargājis!� Un tā es pateicos savam draugam par viņa gādību un raizēm un ielīdu savā kaktiņā, un vienā laidā domāju tikai par to, ko biju pieredzējis. Un bargi es sevi rāju par savu pļāpību un vieglprātību. Un, kad nu es tā domās sēdēju, pie manis pienāca drēbnieks un sacīja:

�Ak jaunekli, tur ārā pie durvīm gaida vecs vīrs, dro�i vien kāds persietis, un nācis viņ� pie tevis un atnesis tavu cirvi un tavas kurpes. Viņ� gājis un rādījis tos visiem malkas cirtējiem mūsu ielā, un katram jautājis: �Vai nezini, kam pieder �īs kurpes un �is cirvis? Es iznācu jau agrā gaismiņā, kad muezins aicināja uz rīta lūg�anu, un ceļā atradu �īs mantas.� Un malkas cirtēji, pazinu�i tavu cirvi un tavas kurpes, vecajam vīram pateiku�i, kur tu dzīvo. Un tā nu viņ� tevi gaida pie manām durvīm. Ej un pateicies viņam, un paņem savu cirvi un savas kurpes.� To dzirdējis, es pēk�ņi nobālēju, un sagura mani spēki. Un tie�i tobrīd zeme atvērās manā priek�ā un no zemes izlīda vecais per�sietis, bet tas, ak mana kundze, bija efrits! Un briesmīgi viņ� bija spī�dzinājis savu jauno sievu, bet tā �im nebija teikusi neko. Un tad viņ� paņēmis kurpes un cirvi un sacījis tai: �Ja esmu es varenais D�ird�is no Eblisa cilts, tad redzēsi, ka atradī�u �o kurpju un �ā cirvja saim�nieku!� Un tā nu ar viltu viņ� apstaigāja visus malkas cirtējus mūsu ielā un ienāca pie manis. Un es nebiju vēl lāgā atjēdzies no bailēm, te efrits mani sagrāba un aizlaidās. Un sākumā viņ� nesa mani zem māko�ņiem, tad pēk�ņi nolaidās zemē tik ātri, ka man zuda samaņa. Un zeme atvērās pie mūsu kājām, un es atjēdzos tai pa�ā pazemes pilī, kur līgojis biju tīrā svētlaimē, un atkal es ieraudzīju daiļo jaunavu, un viņa gulēja uz grīdas, kaila un izstiepta starp �etriem mietiem, un viņa bija vienās asinīs. Un asaras ritēja no manām acīm; bet efrits piegāja pie jaunavas, pagrūda to un uzsauca: �Nu, saki, netikle, � vai �is nav tavs mīļā�kais?� Bet daiļā jaunava mani uzlūkoja un atbildēja: �Es nepazīstu viņu un mū�am neesmu to redzējusi!� Tad nu efrits viņai uzkliedza: �Ko, ne�tikle, un vēl tu negribi atzīties?� Bet viņa atkārtoja: �Es savu mū�u neesmu viņu redzējusi! Un Allah vaiga priek�ā es neie�u melot!� To dzirdējis, efrits iesaucās: �Ja viņu nepazīsti, tad ņem �o �ķēpu, nocērt viņam galvu!� Un tā nu viņa paņēma �ķēpu un pienāca pie manis. Bailēs dzeltēdams un bālēdams, es māju viņai zīmes ar savām uzacīm un lūdzu mani �ēlot. Un asaras pār maniem vaigiem bira aumaļām. Un viņa saprata manas zīmes un pamirk�ķināja man, kā sacīdama: �Viss mūsu posts ir tikai tava vaina!� Un tādām pa�ām zīmēm es viņai atbildēju: �Nu laiks ir piedot.� Un manas nelaimes mēle teica dziesmas vārdus, ko efrits nesaprata:

�Ar tevi skaidri manas acis runā, Un kaislē atraisās, kas sirdī slēpts! Kad lija asaras man tiekoties, Es biju mēms, bet acis visu teica! Tā acu plakstiņu man mirk�ķināja, Un viņas valodu es sapratu, Ar pirkstu rādīju es viņai zīmi, Un zīme �ī bij viņai saprotama! Ar uzacīm mēs visu pateikt varam, Un mīla pati runā mūsu vietā!�

Un, kad es beidzu dziesmas vārdus, ak mana kundze, efrita �ķēps iz�krita jaunavai no rokām un viņa iesaucās: �Kā lai es nocērtu galvu tam, ko es nepazīstu un kas man nav darījis ļaunu? To neļauj mana ticība!� To teikusi, viņa atvirzījās, bet efrits sacīja: �Ak jā, es zinu, tev grūti nokaut savu mīļāko, kas nakti gulējis ar tevi kopā! Un labāk tu cietīsi mokas, bet viņa vainu neatzīsi! Bet līdzjūtību dāvā tikai līdzīgs līdzī�gam!� Tad nu efrits pacēla �ķēpu, sniedza to man un sacīja: �Un tu, ak sve�iniek, vai nepazīsti �o sievieti?� Un es atjautāju: �Kas viņa tāda? Es savu mū�u neesmu viņu redzējis.� To dzirdējis, efrits iesaucās: �Tad ņem �o �ķēpu un nocērt viņai galvu, un es ļau�u tev iet un netirdī�u tevi, jo raugi: tad es zinā�u, ka tu viņu nepazīsti.� � �Labi!� es atbil�dēju, satvēru �ķēpu un, ātri piegājis pie viņas, pacēlu roku. Te nu viņa man sacīja uzacu valodā: �Ak, vai esmu tev darījusi ļaunu, un vai tā tu gribi man atmaksāt?� Un es sapratu, ko viņa sacīja, un māju viņai zīmi, kura teica: �Es samaksā�u par tevi ar savu dvēseli, kā saka dzies�mas vārdi:

Ar savu acu skatiem mīlētāji

Par dvēsles noslēpumiem mī)ai stāsta,

Un viņu skati saka: nu es zinu,

Kāds tevi piemeklējis liktenis!

Tā viens ar saviem acu plakstiem raksta,

Un lasa cits kāds to ar acu zilēm!�

Un asaras ritēja no manām acīm, un es nometu �ķēpu, sacīdams: �Ak varenais efrit un dro�ais varoni! Ja jau sieviete, kurai nav ne prāta, ne ticības, nevarēja nocirst man galvu, kā lai es cērtu to viņai, ja savu mū�u neesmu to redzējis? Nē, es to nedarī�u, kaut man būtu jā�dzer nāves un posta kauss!� Sos vārdus dzirdējis, efrits iesaucās: �Ak, nu es zinu, cik jūs viens otram mīļi! Bet jums būs matīt sava nekrietnā darba sekas!�

To sacījis, viņ� satvēra �ķēpu un ar vienu cirtienu no�ķēla jaunavai roku, un tad viņ� cirta pa otru roku un no�ķēla to arī; un vēl nocirta tai labo un beidzot kreiso kāju. Un tā nu ar �etriem �ķēpa cirtieniem efrits noskaldīja viņai �etrus locekļus, un man bija lemts to redzēt savām acīm, un nebija man vairs �aubu, ka mani gaida tāds pats likte�nis. Te jaunava mani uzlūkoja un pamirk�ķināja man ar acīm, bet efrits to redzēja un iesaucās: �Ak netikle, tu kaitējies�vēl ar acīm!� Un ar joni viņ� pacēla �ķēpu un nocirta tai galvu. Un tad viņ� pievērsās man un sacīja: �Ak, zini, ka mūsu likumi ļauj nokaut sievieti, ja tā ir neuz�ticīga. Bet zini arī to, ka �o jaunavu es nolaupīju viņas kāzu naktī, kad viņai bija tikai divpadsmit gadu, un viņa nebija vēl redzējusi vīrieti! Es atvedu viņu �urp, un ik desmito dienu pie viņas nācu veca persie�a izskatā un ar viņu kopā palaidu nakti! Un, zinādams, ka viņa mani pievīla, es viņu nokāvu! Varbūt viņa pievīlusi mani tikai acīm un tikai samirk�ķinājusies ar tevi. Bet par tevi es nezinu, vai esi vainīgs un vai esi mani pievīlis, un nokaut tevi es nenokau�u. Bet sveikā tevi palaist nevaru, lai tu par mani nesmietos, un tādēļ gribu tevi sodīt. Un pa�am es ļauju tev izraudzīties, kādu sodu tu gribi.� Tad nu, ak mana kundze, es ielīksmojos lielā priekā, ka glābies biju no nāves, un sāku lūgties, lai efrits mani �ēlo. Un es teicu viņam: �Ak varenais efrit, es nezinu, kuru nelaimi no. visām nelaimēm lai izraugos un tādēļ neizraugos ne�vienu!� Te nu efrits dusmās piespēra kāju pie zemes un iekliedzās: �Iz- raugies, kādā tēlā tevi lai pārvēr�u, � ēzeļa vai pērtiķa?� Bet es atbil�dēju, cerēdams, ka viņ� mani �ēlos, un sacīju: �Allah vārdā, ak mans pavēlniek D�ird�is, varenā Eblisa pēcniek! Ja mani �ēlosi, Allah �ēlos tevi! Viņ� piedos tev, kā tu piedevi ticīgam musulmanim, kas nebija darījis tev ļaunu!� Un tā nu es viņu lūdzos, pazemīgi stāvēdams viņa

priek�ā un raudādams, un beidzot iesaucos: �Tu nepatiesi mani nosodiI� Bet efrits atbildēja: �Nerunā lieki, ja negribi, lai tevi nokauju! Nekār�dini manu labo sirdi, bet saki, kādā tēlā tevi lai apburu!� � �Ak efrit,� es atbildēju, �labāk būtu man piedevis! Piedodi man, kā apskaustais virs piedeva savam skauģim.� Un efrits jautāja: �Kā tas notika?�

�Stāsta, ak efrit,� es sacīju, �ka reiz kādā pilsētā dzīvoja divi viri, un dzīvoja tie blakus mājās, un viņus �ķīra viena siena. Un viens no viņiem apskauda otru un visādi lūkoja tam kaitēt. Un viņa skaudība Jl izauga tik liela, ka viņ� vairs nevarēja ne ēst, ne gulēt, bet tam, ko viņ� apskauda, svētība auga augumā, Un ikreiz, kad kaimiņ� lūkoja tam kaitēt, viņa manta vairojās un labklājība plauka. Bet, kad nu apskaustais vīrs redzēja, ka kaimiņ� viņu apskau� un viņam kaitē, viņ� devās sve��umā un sacīja: �Allah vārdā, man viņa dēļ jāiet pasaulē.� Un tā nu viņ� apmetās citā pilsētā un nopirka tur zemi, un uz �ās zemes bija veca aka, kas applūdināja visu apkaimi. Un pie �ās akas viņ� uzcēla mazu namiņu un apgādājās visu, kas bija viņam vajadzīgs, un ar tīru sirdi raidīja savas lūg�anas Allah visaugstajam. Un nabagi un trūkuma cie�tēji pie viņa nāca no visām zemes malām, un viņa slavu daudzināja visā pilsētā. Un nāca pie viņa pilsētas di�vīri un pavēlnieki, un par viņa labklājību sadzirdēja arī skaudīgais kaimiņ�. Un, kad nu skauģis iegāja viņa mazajā namā, viņ� vēlēja tam mieru un veselību un sagaidīja to ar lielu cieņu. Un skauģis sacīja: �Es devos pie tevis, jo man ar tevi jārunā. Un es gribu tevi ielīksmot, tādēļ celies un nāc ar mani staigāt!� Un apskaustais vīrs nu piecēlās un saņēma skauģi pie rokas, un viņi aizgāja līdz mazā nama viņam galam. Tur nu skauģis sacīja: �Saki saviem faķiriem, lai viņi mūs atstāj! Kas man tev sakāms, to teik�u tikai slepenībā, jo nevienam nebūs to dzirdēt.� Un apskaustais vīrs tad teica saviem faķiriem: �Ejiet visi mājās!� Un tie nu darīja, kā bija viņiem likts, un apskaustais vīrs ar savu skauģi staigāja, līdz nonāca pie vecās akas. Tur nu skauģis savu kaimiņu pagrūda, un tas iekrita akā, un neviens to nezināja. Un, kad tas bija noticis, viņ� aizgāja savu ceļu, domādams, ka apskaustais vīrs ir beigts. Bet raugi: �ai akā dzīvoja d�ini, un tie nu kritēju saķēra un lēni nolaida uz savām rokām, un ap�sēdināja uz akmens. Un tad viņi jautāja cits citam: �Vai zināt, kas �is tāds?� Un citi atbildēja: �Nē, nezinām.� Bet viens d�ins sacīja: �Tas ir vīrs, kas iededzinājis skaudību un aizbēdzis no sava skauģa, un apmeties mūsu pilsētā. Te viņ� uzcēla sev mazu māju un skaitīja lūg�anas, un lasīja Korānu, bet skauģis atnāca un iegrūda viņu �ai akā. Un ziņas par �o vīru bija dzirdējis arī pats pilsētas sultāns un savā prātā nolēmis �o apciemot savas meitas dēļ.� � �Kas tad viņa meitai kai�?� jautāja kāds d�ins, un stāstītājs atbildēja: �Viņa ir pa�a nelabā apsēsta, un viņā iemīlējies d�ins Maimuns ibn Damdams. Un, ja nu vecais vīrs zinātu, kādas zāles �ai jādod, viņ� dro�i vien to dziedinātu. Bet �īs zāles ir tīrā nieka lieta.� � �Kas tās par zālēm?� jautāja kāds d�ins, un stāstītājs atbildēja: �Melnajam runcim, kas dzīvo viņa mājā, astes galā ir balta lip.i dināra lielumā. Lai �is izrauj septiņas spalvas no baltās ripas, sadedzina tās un ar tām apkvēpina sultānā meitu, un marids izkū- l><". no viņas galvas un atpakaļ vairs nenāks, un viņa būs sveika un vesela.�

Un tad es teicu �im efritam: �Un tā nu viss notika, ak efrit, un ap�skaustais vīrs klausījās. Un, kad atausa rīts un atmirdzēja diena, pie vecā vīra atnāca nabagi un redzēja, ka tas izkāpj no akas, un viņ� likās tiem liels un varens. Bet apskaustajam vīram bija tikai vienas zāles, un tās bija melnā run�a astes galā. Un no run�a astes viņ� izrāva septiņas baltas spalvas un noglabāja azotē, un, kad uzlēca saule, pie viņa atnāca sultāns ar saviem pavadoņiem. Un, kad nu sultāns iegāja pie vecā vīra, tas sacīja: �Esi sveicināts, ak cēlais valdniek!� Bet, kad sultāns piegāja viņam tuvāk, vecais vīrs jautāja: �Vai gribi, es pateik�u, ko tu pie manis nācis?� � �Labi!� atsaucās sultāns. Un vecais vīrs sacīja: �Tu esi nācis pie manis sērst, bet savā sirdī man gribi jautāt par savu meitu.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Jā, kriet�nais sirmgalvi, tev taisnība!� Un apskaustais vīrs atbildēja: �Sūti kādu atpakaļ uz savu pili un liec tam atvest savu meitu, un, ja tāds būs Allah prāts, tava meita būs vesela uz pēdām.� Te nu sultāns ielīksmojās un saviem miesassargiem lika steigties uz pili, un sultānā meitu tie atveda, va�ās iekaltu un sasietām rokām. Bet vecais vīrs to iesēdināja solā un apsedza ar �ķidrautu, un, run�a spalvas izvilcis, apkvēpināja sultānā meitu ar tām. Un miesassargs, kas stāvēja pie viņas galvas, pēk�ņi iekliedzās un aizskrēja, bet sultānā meitai apskaidrojās prāts, un viņa aizklāja seju savām rokām un jau�tāja: �Kas te notiek, un kas mani atvedis �ai vietā?� To .redzēdams un dzirdēdams, sultāns ielīksmojās lielā priekā, par kuru lielāka nav pasaulē, un noskūpstīja savas meitas acis un vecā vīra rokas, un tad viņ� pievērsās savas valstības di�vīriem un iesaucās: �Sakiet, � ko pelnījis vīrs, kas dziedinājis manu meitu?� Un tie nu atbildēja: �Viņ� pelnījis tavu meitu par sievu.� Un sultāns atsaucās: �Jūs teicāt patie�sību!� Un tā nu apskaustais vīrs apprecēja sultānā meitu, un, kad nomira vezirs, sultāns jautāja: �Ko lai ceļu par savu veziru?� Un viņam sacīja: �Savas meitas vīru.� Un tā nu apskaustais vīrs bija iecelts par sultānā veziru. Un, kad nomira pats sultāns, visi jautāja: �Ko lai ceļam par sultānu?� Un atbilde bija tikai viena: �Veziru!� Un tā nu vezirs pacēlās sultānā un laimīga valdnieka slavā.

Reiz sultāns uzkāpa savā zirgā un viņam pretim nāca senais skau�ģis, un skauģis redzēja, ka apskaustais vīrs staroja savas valstības emiru, veziru un di�vīru pulkā. Un, kad nu sultāns ieraudzīja seno skauģi, viņ� teica vienam no saviem veziriem: �Atved �o vīru pie manis, bet nebaidi viņu!� Un vezirs aizgāja un atveda sultānā seno kaimiņu. Un sultāns sacīja: �Dodiet viņam tūksto� dināru un atnesiet divdesmit pre�u saiņus, un sūtiet līdzi manus sargus, lai tie viņu aiz�ved uz pilsētu.� Un tā nu sultāns �ķīrās no sava senā skauģa un ne�sodīja viņu par to, ko tas bija �im darījis.

Tad redzi nu, ak efrit, kā apskaustais vīrs piedeva savam skauģim un kā tas viņu apskauda un darīja viņam ļaunu, un beidzot iemeta viņu akā, un gribēja nosist, bet ļaunu viņ� atmaksāja ar labu un piedeva tam visu.

To sacījis, ak mana kundze, es efrita priek�ā lēju gau�as asaras un teicu dziesmas vārdus:

�Lai piedots ļaundarim, jo gudri vīri Par Jauno atmaksā ar piedo�anu. Es visus Jaunos darbus esmu veicis, Veic tu nu piedo�anu, esi �ēlīgs! Kas gaida, augstākais lai viņu �ēlo, Lai Jaunu aizmirst zemākam un piedod!�

�Es negribu tevi nokaut un negribu tev piedot,� teica efrits. �Es gribu tevi apburt un apbur�u!� To teicis, viņ� satvēra un uznesa mani gaisā, un lejā es redzēju zemi kā mazu krūzīti ūdens blāknumā. Un tad viņ� nolaidās kalna galotnē un, rokā paņēma zemes sauju un saujā ierunāja vārdus, kurus es nesapratu, un, mani apbēris ar apburto zemi, viņ� pēk�ņi iesaucās: �Met savu cilvēka izskatu un vērties pēr�tiķa līdzībā!� Un tai pa�ā mirklī es pārvērtos par neglītu pērtiķi, kam bija vismaz simt gadu. Un, ieraudzījis sevi derdzīgajā tēlā, es iekaisu dusmās un sāku lēkāt, un lēkāju kā da�dien pērtiķis. Bet, redzēdams, ak manas kundzes, ka viss ir veltīgi, es rūgti raudāju par savu likteni un par visu, kas bija mani piemeklējis. Bet efrits smējās savus bries�mīgos smieklus un pēk�ņi izgaisa. Un tad nu es iegrimu pārdomās par likteņa netaisnībām, jo zināju, ka laiks nav labvēlīgs nevienam un liktenis nav atkarīgs no cilvēka darbiem.

Un tad nu es kāpu no kalna lejā un ieraudzīju pla�u ieleju. Un es devos ceļā un naktis palaidu koku pavēnī, un es gāju, gāju līdz mēne�a galam, un nonācu Sāls jūras krastā. Tur nu sēdēju un lūkojos, līdz tālumā ieraudzīju kuģi, ko labvēlīgi vēji dzina tie�i uz malu. Un paslēpos es klints pavēnī un gaidīju, līdz kuģis piebrauks, bet, kad ieraudzīju ļaudis, kas klājā skraidīja no vienas puses uz otru, es ielīksmojos un ielēcu kuģī. Te pēk�ņi kāds kuģa braucējs iesaucās: �Trieksim prom �o ērmu, jo viņa izskats junda nelaimi!� Bet kuģa kapteinis sacīja: �Nē, mēs viņu nokausim!� Un tre�ais braucējs iz�vilka �ķēpu un iesaucās: �Es viņu nokau�u ar �o �ķēpu!� Te nu es sāku gau�i raudāt un ar savu roku apturēju �ķēpa galu, un asaras aumaļām ritēja no manām acīm. Un kapteinis ie�ēlojās par mani un sacīja: �Ak tirgoni, �ā pērtiķa lūg�anas sildīja manu sirdi, un es viņu sargā�u! Neviens lai viņu netrenkā un nekaitina!� Un mīlīgā balsī viņ� piesauca mani, un es sapratu visus viņa vārdus. Tad nu viņ� saderēja mani par savu kalpu, un es paklausīju visas viņa pavēles un uzticīgi viņam kalpoju.

Un labvēlīgi vēji mūsu kuģi dzina piecdesmit dienas, un tā mēs piebraucām pie lielas pilsētas krastiem. Un pilsētā bija tik daudz lau�u, ka viņu skaitu varēja saskaitīt tikai Allah visvarenais.

Tiklīdz mēs piebraucām, pie mūsu kuģa pienāca mameluki, kurus bija sūtījis �ās pilsētas sultāns. Tie iekāpa mūsu kuģī, tirgoņiem no�vēlēja labu laimi un sacīja tiem: �Mūsu sultāns jums sūta sveicienus un lika mums atnest �o papīra vīstokli, sacīdams: �Lai katrs uz tā uzraksta vienu rindu visskaistākā rokrakstā!� Jo raugi: sultanam bija vezirs, slavens daiļrakstītājs, bet viņ� nomira, un sultāns zvērēja vissvētākos zvērestus, ka par veziru iecels tikai to, kas rakstīs tikpat skaisti kā �is. Un papīra vīstokli, kas bija desmit olektes gar� un vienu olekti plats, tie pasniedza tirgoņiem, bet es savā pērtiķa izskatā pie- trūkos un vīstokli izrāvu no viņu rokām, un aizskrēju kuģa otrā galā. Un visi nu iztrūkās, domādami, ka vīstokli es saplēsī�u vai iemetī�u jūrā. Un kliegdami viņi dzinās manās pēdās un dzīrās mani nokaut. Bet es ar zīmēm rādīju, ka māku rakstīt un rakstī�u. Un kapteinis ar tādām pa�ām zīmēm viņiem sacīja: �Lai viņ� raksta! Ja viņ� tikai skrāpēs un kā�us vilks, mēs vīstokli tam atņemsim un pa�u aizdzīsim, bet, ja viņa raksts būs skaists, es ņem�u viņu par savu dēlu. Allah vārdā, es mū�am neesmu redzējis gudrāku pērtiķi par �o!�

Un tā nu es paņēmu spalvu, iebāzu to tintē tik dziļi, ka samērcēju spalvai abas malas, un sāku rakstīt. Un rika rokrakstā es uzrakstīju �ādu pantu:

Laiks cēlo vīru darbus pierakstījis, Bet tavi darbi saskaitāmi navi Lai Allah augstais nelaupa mums tevi, Ak visu labo darbu tēvs un māte!

Un reiehani rakstā es uzrakstīju citu pantu:

Par visu viņa spalva rakstīt var, Dod visai pasaulei tas savas balvas! Tam Nils nav līdzīgs savā devībā, Ko visām zemēm daļā viņa spalva!

Un sulsa rakstā:

Ikviens, kas raksta, reiz būs nāvei lemts. Bet mū�īgs būs, ko raksta viņa roka! Ar savu roku raksti tikai to, Ko redzēt kāro tu, kad aug�āmcelsies!

Un nesehi rakstā:

Kad ziņa pienāca par �ķir�anos, Kas lemta mūsu dzīvē pārvērtlgā, Mēs aso spalvu galus tintē mērcām. Lai sacītu, cik grūta �ķir�anās?

Un vēl es rakstīju tumara rakstā:

Nav varas mū�īgas �ās zemes dzfvē, - Kas �odien pirmais, rītu pēdējais! Sēj savos darbos sēklu svētīgu, Ja pa�am krist būs lemts, �ī sēja paliks!

Un beidzot es uzrakstīju muchakika rakstā:

Kad tintes pudeli tu atdarījis, Lej viņā labdarības tinti skaidro! Kad vien tu vari, raksti tikai labu, Un augstu celsies tu ar savu spalvu!

Un tad nu es vīstokli atdevu mamelukiem, un tiem par manu rakstu bija lieli prieki un brīnumi. Un, kad tirgotāji uzrakstīja katrs vienu rindu, mameluki ar vīstokli aizsteidzās pie sultānā. Un, kad sultāns bija to redzējis, viņam patika tikai mans rokraksts, jo raugi: tas bija izdaudzināts visā pasaulē, kad es vēl biju sultānā dēls, ak manas kundzes! Un sultāns teica saviem galminiekiem un mamelukiem: �Ejiet pie tā, kas rakstījis �os pantus, un dodiet viņam �īs greznās goda drēbes! Un sēdiniet viņu mana labākā mūļa mugurā un mūzikas skaņās un manu goda pavadoņu pulkā vediet viņu uz manu pili!�

Sultānā pavēli dzirdēju�i, visi sāka smaidīt, bet sultāns, to redzē�dams, saskaitās un uzkliedza: �Ak nolādētie, es saku jums savu pa�vēli, bet jūs par to smejaties!� Un viņi atbildēja: �Ak laiku vald�niek, mēs nebūtu iedro�ināju�ies smieties par taviem vārdiem, mēs smejamies par citu.� To dzirdējis, sultāns jautāja: �Par ko?� Un viņi atbildēja: �Ak laiku valdniek, tu liki mums atvest to, kas rakstījis �os pantus, bet zini: tos nav rakstījis cilvēks, bet pērtiķis, kas pieder kuģa kapteinim!� Tad sultāns jautāja: �Vai taisnība, ko jūs te stāstāt?� Un viņi atsaucās: �Mēs zvēram pie tavas �ēlastības!� Un sultanam nu bija brīnumi par viņu vārdiem, un lielā priekā viņ� iesaucās: �Es gribu nopirkt �o pērtiķi!� To sacījis, viņ� sūtīja pie kapteiņa savus sūtņus un tam līdzi savu mūli un goda drēbes, un muziķu. Un viņ� sacīja: �Jums būs viņu ieģērbt �ajās goda drēbēs, sēdināt manam mūlim mugurā un vest viņu manā pilī!� Un viņi aizsteidzās pie kuģa kap�teiņa un mani nopirka par lielu naudu, kaut pa�ā sākumā kapteinis negribēja mani"pārdot. Un tā nu es �ķīros no sava saimnieka un da�ā�dām zīmēm viņam rādīju, cik sāpīga man �ķir�anās no viņa. Tad mani ieģērba goda drēbēs, uzsēdināja mūlim mugurā, un jaukās mūzi�kas skaņās mēs devāmies pa pilsētas ielām. Un ļaudis skrēja no malu malām, un visa pilsēta bija sacelta kājās, un visi steidzās mani skatīt.

Un, kad nu mani atveda pie sultānā un viņ� mani sagaidīja, es treji lāgi noskūpstīju zemi viņa roku starpā un pazemīgi nostājos un nekustējos. Un sultāns lika man sēsties sev blakus, bet es nometos ceļos pie viņa kājām. Un visiem bija brīnumi par manu audzinā�anu.

bet par citiem vairāk brīnījās pats sultāns. Tad nu, ak mana kundze, sultāns lika visiem aiziet, un visi aizgāja, bet pie viņa palika tikai � muki, mazais mameluks un es. Un, kad nu sultāns bija licis galdu klat, viņa kalpi to tūdaļ ienesa, un galdā bija viss, kas lido, lēkā vai perinās ligzdās, un bija tur irbes un paipalas, un daudzi citi putni. Un sultāns meta man zīmi, lai sē�os viņam blakus, un es piecēlos un septiņi lāgi noskūpstīju zemi viņa roku starpā. Un tad nu es piesēdos pie galda un sāku ēst. Bet, kad galdautu noņēma, es septiņi lāgi maz�gāju savas rokas, tad ienācu atpakaļ, paņēmu spalvu un papīra vīstokli un uzrakstīju �ādus pantus:

Pie �ķīvju kaudzēm pakavējies vēl,

Met acis vēl uz cepe�iem un putniem!

Ak, raudi līdzi man, kā mū�am raudu

Par ceptām vistiņām ar visiem cāļiem!

Sirds mana skumst par zivju pastēti,

Ko ēdu es ar maigas mīklas rausi!

Ir pa�a Allah sūtīts cepetis,

Kam tauki kausēti ar etiķi!

Kad manas iek�as krata negants salkums.

Es gaļas rausi apriju ar cieņu.

Bet, labā omā kad pie galda sēdu,

Man prāti mulst no trauku spo�ām maiņām!

Sirds pagurst kārībā un gaidu tvīksmē,

Kad medū cepta kenafa peld sviestā!

Tu savām saldām grīstīm, kenafa,

Kā zelta matu pinums savijies!

Nevienu dienu dzīvot man nav spēka,

Ja saldās kenafas nav manā galdā!

Un sīrups burvīgais, tu maigā sula,

Ar tevi barotos es dienu, nakti,

Vēl vienā pasaulē pēc tevis tvīktu!

Sos pantus uzrakstījis, es noliku spalvu un papīra vīstokli un pie�sēdos atstatu no sultānā. Un sultāns aplūkoja, ko es uzrakstījis, un, kad nu viņ� to izlasīja, viņam bija lieli brīnumi, un viņ� priekā iesaucās: �Ak brīnums! Vienkār�s pērtiķis, bet tik daiļa valoda, un tik skaists rokraksts! Allah vārdā, tas ir pasaules brīnumu brīnums!� Un, kad nu sultanam pasniedza sevi�ķu dzērienu dzidrā stikla traukā, viņ� izdzēra to un trauku sniedza man, un, noskūpstījis zemi pie viņa kā�jām, es izdzēru un uz trauka uzrakstīju dziesmas vārdus:

Ar uguns rīkiem mani dedzināja, Lai savus atzī�anās vārdus saku, Bet dziļā postā pacietīgs es biju. Nu lūpas cēlākās man pieri skūpsta!

Un vēl es uzrakstīju �ādu pantu:

Rīts kvēlais tum�o nakti laupa jau, Ļauj vīnu dzert, kas prātu aptum�o! Tik dzidri laistās tas, ka nezinu, Vai vīnā kauss vai kausā staro vīns!

Un, kad nu sultāns izlasīja uzrakstītos pantus, viņ� nopūtās un teica: �Ja tāda izglītība būtu cilvēkam, tas dro�i paceltos pāri vi�siem laika ļaudīm!� Un tad viņ� piebīdīja man �acha galdiņu un jau�tāja man ar zīmēm: �Vai negribi spēlēt ar mani?� Un es atbildēju, pamādams, ar galvu: �Jā!� To teicis, es piegāju pie galdiņa, izkārtoju �acha figūras un sāku ar sultānu spēlēt. Mēs saspēlējām divi lāgi, un abi lāgi es uzvarēju. Tad nu sultāns samulsa neziņā un neko vairs nesajēdza. Bet es paņēmu tinti un spalvu un uzrakstīju �ādu pantu:

Kaist niknā cīņā divi karapulki. Un kaujas versme visu dienu deg, Bet, tiklīdz nakts tin savā segā tos, Guļ vienā gultā visi ienaidnieki!

Manu rakstu izlasījis, sultāns ielīksmojās un teica einuku priek��niekam: �Ej steidzies pie savas kundzes Sitas al Husnas, manas mei�tas, un saki tai: �Sultāns tevi uz pēdām aicina pie sevis! Jo raugi: es gribu �o brīnumu rādīt savai meitai, un lai viņa nāk un skata dīvaino pērtiķi.� To dzirdējis, einuku priek�nieks aizsteidzās un drīz jau bija atpakaļ, un viņa pēdās nāca viņa jaunā kundze un pavēlniece, sultānā meita. Bet, mani ieraudzījusi, viņa aizsedza seju ar �ķidrautu un sacīja: �Ak tēvs, kā varēji tu mani aicināt pie sevis un rādīt sve�am vīrietim?� Un sultāns atbildēja: �Ak mana meita, te nav neviena sve�a vīrie�a, te ir tikai mazais vergs un einuks, kas tevi audzinājis, �is pērtiķis un es, tavs tēvs! Ko slēp savu seju?� To dzirdējusi, sultānā meita at�bildēja: �Ak, zini, tēvs: �is pērtiķis ir sultānā Aimara dēls, un viņa tēvs ir valdnieks tālā zemē. Un viņ� ir apburts, un pērtiķa izskatā viņu vērta lielais efrits D�ird�is no Eblisu cilts. Un �is efrits nokāva pats savu sievu, sultānā Efitama � Melnkoku Salas pavēlnieka meitu. Un raugi, tēvs: tas, par ko tu runā, ir skaists un mācīts jauneklis, un viņa zinības un cēlo prātu daudzina malu malās.�

Kad nu sultāns bija meitas vārdus dzirdējis, viņam bija lieli brī�numi, un, mani uzlūkojis, viņ� jautāja: �Vai tiesa, ko par tevi stāsta mana meita?� Un es atbildēju ar galvas mājienu: �Allah vārdā, tā ir dzīva tiesa!� To teicis, es sāku gau�i raudāt. Un sultāns jautāja savai meitai: �Bet kur tu ņēmi, ka viņ� apburts?� Un meita atbildēja: �Ak, zini, tēvs: kad es vēl biju maziņa, manai mātei bija gudra un viltīga burve, un tai bija zināmi visi noslēpumi. Un visas savas burvju mākslas viņa iemācīja man. Un raugi: no tā laika es pati esmu iemācījusies septiņdesmit burvības, un niecīgākā no tām man ļautu tavu pili ar visiem akmeņiem un visu tavu pilsētu pārcelt pāri Kafa kalniem un visu �o zemi pārvērst par bangainu jūru, un visus tavus ļaudis ap�burt par zivīm!�

Te nu sultāns, viņas tēvs, iesaucās: �Allah vārdā, ak mana meita, atpestī �o jaunekli no niknās varas, jo es gribu celt viņu par savu veziru! Un saki, kas tev devis �o burvju spēku un kā tas noticis bez manas ziņas! Ak, lūdzu, dari to drīz, jo raugi: �is daiļais jauneklis ir gudrs un izglītots!� Un sultānā meita atbildēja: �Mīļu prātu, ak tēvs!�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka otrais kalenders stāstīja daiļajai jaunavai: �Un sultānā meita, ak mana kundze, paņēma rokā nazi, kurā bija iekalti neminami vārdi ebreju valodā, tad istabas vidū gaisā novilka pla�u loku un loka vidū ierakstīja burvības vārdus un noslēpumainas zīmes. Un viņa iegāja loka vidū un �ukstēja vārdus, ko neviens nesaprata, un vecā grāmatā lasīja dīvainus pantus. Un pēk�ņi satumsa visa pasaule un zvīļoja melna kā nakts, un mums likās, ka pienāku�i pastari. Un raugi: mūsu acis skatīja efritu D�ird�is ibn Rad�musu, jo mūsu priek�ā viņ� stāvēja savā baisīgā derdzībā, un rokas viņam bija kā dak�as un kājas kā kuģa masti, un acis kā divas milzīgas uguns dzirkstis. To redzēdami, mēs nodrebējām �ausmās, bet sultānā meita iesaucās: �Es nevaru tevi sveikt ar labu vārdu, ak efrit, un nevaru dot tev mīļu patvērumu!� Te efrits atrēca briesmīgā balsī: �Ak viltniece, tu esi lauzusi savu zvērestu! Jo raugi: vai mēs nezvērējām viens otru netraucēt un viens otram nekaitēt? Ak neuz�ticīgā, tu esi pelnījusi to, kas tevi gaida! Un es tev saku: sargies!�

Un to pa�u mirkli efrits pārvērtās par briesmīgu lauvu, un tas atvēra savu plato rīkli un metās virsū sultānā meitai. Bet sultānā meita no savas matu pīnes izrāva spalviņu, pielika to pie lūpām, pa��ūpoja gaisā un izrunāja neminamus burvju vārdus, un spalviņa viņas rokā pārvērtās par asu �ķēpu. Un pēk�ņi viņa �ķēpu satvēra un lauvu pār�ķēla pu�u. Bet tā puse, kurā palika galva, pārvērtās par skorpiju, kas pielīda pie sultānā meitas papē�a un dzīrās viņai iedzelt. Te jau�nava pārvērtās par milzu �ūsku un �ņākdama drāzās virsū baigajam skorpijam, kura tēlā bija ieslēpies efrits. Un tā nu abi kāvās niknā kautiņā. Un skorpijs pārvērtās par ērgli un �ūska � par vanagu, un viņa aizlaidās ērgļa pēdās un dzinās, dzinās, līdz to panāca. Un ērglis atkal pārvērtās par melnu runci, bet sultānā meita par vilku, un tā nu vilks un runcis cīnījās pa�ā pils vidū. Un, kad runcis redzēja, ka vilks to uzveicis, tad atkal pārvērtās par lielu, sarkanu granatu. Te pēk�ņi granats iekrita lielā ūdens tvertnē un nogrima pa�ā dzelmē, un vilks ielēca ūdenī un dzīrās granatu satvert, bet granats uzskrēja gaisā, nokrita uz sultānā pils marmora plāksnēm un sa�ķīda gabalos, un granata sēkliņas izkaisījās cita pēc citas, un drīz jau visa zeme sultānā pilī bija piekaisīta granata sēkliņām. Un tad nu vilks sapu�rinājās un pārvērtās par gaili un ar savu knābi sāka uzknābāt un ap�rīt visas sēkliņas, zemē nepamezdams nevienu. Bet liktenis bija lēmis, ka viena sēkliņa iekrita mazā spraugā pie ūdens tvertnes un gailis neredzeja to. Te nu gailis sāka klaigāt un kult savus spārnus un ar knābi meta mums zīmes, bet viņa zīmes mēs nesapratām. Un tā nu mēs nezinājām, ko gailis gribēja mums teikt. Un, redzēdams, ka mēs �o nesaprotam, viņ� izkliedza briesmīgu kliedzienu, un mums likās, ka virsū gā�as visa pils. Un tad nu gailis sāka skraidīt un griezties, un svaidīties pa visu pili, jo raugi: viņ� bija ieraudzījis sēkliņu pie ūdens tvertnes un dzīrās to uzknābt, bet sēkliņa iekrita ūdenī un pārvērtās par zivi, un zivs izgaisa dzelmē. Te gailis atkal pārvērtās par milzīgu valzivi un drāzās ūdens tvertnē, un mēs to neredzējām visu stundu. Un, kad nu bija aizritējis ilgāks laika sprīdis, mēs izdzir�dām baisīgu kliedzienu un notrīcējām baiļu drebuļos. Un pēk�ņi kā uguns liesma iz�āvās efrits, un, kad viņ� atplēta rīkli, viņa lūpas meta uguns �autras un viņa nāsis izpūta dūmus, un no viņa acīm �audījās liesmas. Un efrita pēdās izskrēja sultānā meita, un viņa bija līdzīga milzīgai dego�ai oglei, un brīdi viņa spēkojās ar efritu, un liesma savilkās ap viņiem kvēlojo�ā lokā, un pēk�ņi visa pils bija sūru dūmu piekūpējusi. Un izbailēs mēs gribējām lēkt ūdenī, jo raugi: mēs bai�dījāmies sadegt dzīvās miesās. Te pēk�ņi sultāns iesaucās: �Ir tikai viena vara pasaulē, un tā ir Allah vara visaugstākāl Tik tie�ām, mēs visi piederam Allah varenajam un iesim pie viņa atpakaļ! Ak, ja mēs nebūtu �ā pērtiķa dēļ viņai uzkrāvu�i tik grūtu slogu! Un vēl lielāks slogs viņai uzkrauts ar nolādēto efritu, ko uzveikt nav lemts visiem efritiem zemes virsū! Ak, kaut mēs nebūtu redzēju�i �o pērtiķi! Ak, nolādētā stunda, kad tas atnāca pie mums! Allah vārdā, mēs gri�bējām tikai labu, mēs gribējām viņu raisīt no burvju varas, un mūsu dvēseli nu plosa negantas mokas!�

�Bet man, ak cēlā kundze, mēle bija kā sastingusi, un sultanam es nevarēju pateikt ne pu�plēsta vārda. Un nepaguvām mēs atjēgties, te efrits ierēcās baigā balsī un ie�āvās pils vidū, un sejā mums pūta liesmainu versmi. Bet jaunava viņu panāca un pūta viņam sejā uguns dzirkstis. Un notika tā, ka dzirkstis mūs skāra no viņiem abiem, un, cik viņas liesmas mums nekaitēja, tik efrita uguns mēles nodarīja lielu postu. Un viena viņa dzirkstele iekrita man acī un aci izde�dzināja. Un otra dzirkstele ieskrēja sejā pa�am sultanam un nosvili�nāja viņam bārdu, un apdedzināja �okli, un izrāva visus apak�zobus. Un cita dzirkstele vēl ķēra einuka krūtis, un pēk�ņi viņu satvēra lies�mas, un tai pa�ā mirklī viņ� bija beigts. Un tā mēs visi redzējām, ka glābiņa mums vairs nav.

Bet sultānā meita dzinās efrita pēdās un pūta viņam virsū uguns dva�u. Un pēk�ņi mēs izdzirdējām skaļus saucienus: �Tikai Allah ir liels un varens! Tikai Allah ir visspēcīgs! Viņ� satrieks atkritēju, kas novērsies no Muhameda, mūsu ticības kunga!� Un raugi: tie bija sul�tānā meitas vārdi. Un viņa pienāca pie mums un sacīja: �Ak, at�nesiet man ūdens krūzi!� Un, kad nu ūdeni viņai atnesa, viņa ierunāja krūze vārdus, ko mēs nesapratām, tad apslacīja mani un iesaucās: �All.ili visvarenā vārdā, raisies no burvju varas un vērties savā īstajā veidā!�

Un, tiklīdz viņa izrunāja pēdējo vārdu, es nopurinājos un atkal ln|ii cilvēks, tikai aci biju zaudējis uz visu mū�u. Te jaunava iesau�cas: �Ak, uguns, uguns!� To teikusi, viņa pievērsās savam tēvam, kam bija apsvilis �oklis un izkritu�i zobi. Un tad viņa sacīja: �Ak, zini, tēvs, man ir jāmirst, jo manu nāvi lēmis pats liktenis! Man viegli būtu bijis uzvarēt efritu, ja viņ� būtu tikai mirstīgais: tad pir�majā cīņā es būtu viņu nokāvusi. Bet mani spēki pagura, kad izkai- sījās granata sēkliņas, un, kad tās salasīju, es biju pametusi to, kurā bija ieslēpies d�ina gars. Ak, ja es būtu to norijusi, efrits būtu bijis beigts. Bet, ak! Man lemts bija citāds liktenis! Un tā nu man bija jādodas ar viņu niknā cīņā, gan pazemē, gan ūdenī, gan gaisā, un ikreiz, kad efrits atvēra glābiņa vārtus, es viņam atvēru posta durvis, un beidzot viņ� tomēr atrāva vaļā uguns vārtus! Un, kam nu atvēru- �ies uguns vārti, tam jāiet nāvē! Bet liktenis man bija vēlīgs un ļāva efritu sadedzināt, iekams uguns aprija mani pa�u. Es gribēju viņu pievērst mūsu svētai islama ticībai, bet viņ� to atvairīja, un es viņu sadedzināju. Bet man nu jāmirst, un lai Allah augstais jūs svētī un pasargā, un mierina jūs skumjās un bēdās!�

Un tad viņa piesauca Allah vārdu un lūdza viņa �ēlastību, un pēk�ņi uz viņas krūtīm sāka birt melnas dzirkstis un apbēra visu viņas seju. Un, kad nu liesmas ietina jaunavas seju, viņa sāka gau�i raudāt un iesaucās: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah visvarenais, un Muhameds ir viņa pravietis!� Un, tiklīdz viņa izrunāja �os vārdus, viņas miesa pārvērtās par pelnu kaudzi, un tā nu viņa gulēja blakus efrita pelniem.

Un mūsu sirdis noskuma par viņu, un es gribēju būt viņas vietā, lai nebūtu jāredz, ka viņas daiļā seja pārvērtās par pelniem, jo raugi: viņa bija man darījusi tikai labu. Bet negrozāms ir Allah prāts!

Un, kad nu sultāns redzēja, ka viņa meita pārvērtusies par pel�niem, viņ� izrāva pēdējos matus no savas bārdas un sita savus vaigus, un saplosīja savas drēbes. Un es darīju tāpat kā viņ�, un abi lējām karstas asaras par sultānā meitu Situ al Husnu. Un sanāca visas valstī�bas di�vīri un sultānā galminieki, un savu sultānu viņi ieraudzīja lielās bēdās, jo viņ� rūgti raudāja, nometies ceļos pie divām pelnu �upām. To redzēdami, visi brīnījās un ilgi un klusi staigāja ap savu valdnieku, bet viņu uzrunāt neiedro�inājās neviens. Un, kad nu sul�tāns at�ilba, viņ� stāstīja tiem visu, kas noticis ar viņa meitu un efritu. To dzirdēdami, visi iesaucās: �Ak Allah, Allah! Cik liela nelaime! Cik briesmīgas bēdas!�

Tad sanāca visas galma sievietes un viņu verdzenes un savu vald�nieci apraudāja septiņas dienas. Un sultāns lika pār savas meitas pī�ļiem uzcelt krā�ņu jumolu un jumolā aizdedzināt sveces un spul�dzes, un tām nu bija degt dienu un nakti. Bet efrita pelnus viņ� lika izkaisīt vējā, lai Allah lāsti tos izputina uz visām debesu pusēm.

Un sultāns sasirga lielās skumjās, un bija viņa kaite tik liela, ka visi gaidīja viņa nāvi. Un tā nu viņ� sirga visu mēnesi. Un, kad viņ� atspirga un ataugu�i bija viņa bārda, viņ� lika aicināt mani un sacīja: �Ak jaunekli, ja mēs nebūtu tevi redzēju�i, mēs līgotu vēl savā laimē, no likteņa triecieniem pasargāti! Bet atnāci tu, un posts un bēdas bija mūsu tiesa! Ak, kaut nebūtu mēs redzēju�i tavu vaigu un tavu nejauko izskatu! Jo tikai tevis dēļ man liktenis laupīja tik mīļu meitu, kuras cienīgi nebija ne vīru simti! Un tikai tevis dēļ uguns aprija gandrīz mani pa�u un izbira mani zobi, un postā grima mans nabaga einuks, mans uzticamais kalps, kas bija audzinājis manu meitu. Bet tā nav tava vaina, un nekad tu nevarēsi visu griezt par labu. Jo raugi: viss, kas piemeklējis mūs un tevi pa�u, ir noticis, kā lēmis Allah aug�stais! Un lai slavēts Allah, kas manai meitai bija ļāvis tevi glābt ar savu dzīvību! Jo tāds ir mūsu liktenis! Bet ej, mans bērns, un atstāj mūsu pilsētu, jo diezgan jau posta, kas tevis dēļ piemeklējis mūsu zemi! Tāds bijis Allah prāts, bet nu staigā mierā un atpakaļ nenāc, un, ja tu nāksi, es lik�u tevi nokaut!�

Un tā nu, ak mana kundze, sultāns man neganti uzkliedza, un es viņu atstāju, neticēdams savam glābiņam, un nezināju, uz kuru pusi virzīt savu soļu gaitu. Un savā sirdī es atcerējos, kas bija mani pie�meklējis, un atcerējos visu no sākuma līdz galam: es atcerējos, kā tuksne�a laupītāji mani saudzēja un kā es klīdu visu mēnesi un cietu trūkumu, un kā nonācu sve�ajā pilsētā. Un atcerējos savu tik�anos ar drēbnieku un laimes brī�us ar daiļo jaunavu pazemes pilī, un savu glābiņu no efrita atriebības, jo raugi: viņ� gribēja mani nokaut, un atcerējos arī, kā pērtiķa izskatā es kalpoju kuģa kapteinim un kā mani aizveda pie sultānā, kas mani nopirka par lielu naudu, jo raugi: viņam bija brīnums un prieks par manu skaisto rokrakstu, un beidzot es domāju par savu glābiņu no burvju varas un par to, kā biju zau�dējis savu aci. Un, teikdams un slavēdams Allah visvareno, es klusībā sacīju: �Labāk zaudēt aci nekā dzīvību!� To sacījis, es gāju hamanā, jo gribēju nomazgāties, iekams atstāju pilsētu. Un tur nu es liku noskūt bārdu, ak mana kundze, un apģērbu melnas drēbes, un devos ceļā kalendera izskatā. Un no tā laika es leju asaras un skumstu par visām nelaimēm, kas mani piemeklēja, un bēdājos par savu kreiso aci. Un ikreiz, to pieminot, man labajā acī rie�as asaras un neļauj skatīt Allah pasauli. Un tā nu skumdams es skaitīju dziesmas pantus:

Ak, Allah vārdā, mulsums mani skāvis

Un skumju veldzē mana dvēsle tvīkst!

Bet visas savas mokas neminamās

Es cietī�u, līdz beigsies pacietība,

Līdz Allah citu likteni mans lems! Ja uzveikts bū�u, cietī�u bez gaudām, Kā slāpējs ielejā, kad tveice svej! Es cietī�u, līdz zinās pacietība: Par mirrēm rūgtāks bij, ko izcietu! Ir skaista pacietība tikai tad, Ja liktens īstam vīram devis tol Par mirrēm rūgtāks daudz ir vīra vārgs! Bet notiek tā, kā licis Allah prāts! Pat kalni sakristu par gruvekļiem, Vairs vēji nepūstu un liesmas dzistu, Ja manu slogu nest tiem būtu likts! Ja man kāds teiktu: dzīve prieku dod, Steidz baudīt to, � es atbildētu tam: Reiz diena nāks par mirrēm rūgtāka!

Un tā nu es atstāju �o pilsētu un izstaigāju zemju zemes un pil�sētu pilsētas, un beidzot devos uz Bagdadi, uz miera mājokli, cerē�dams nonākt pie visu ticīgo emira un stāstīt viņam visu, kas bija mani piemeklējis. Un Bagdadē es ienācu tikai �onakt. Un te nu satiku savu pirmo brāli, �o kalenderu, kas stāvēja mulsumā un nezināja, uz kuru pusi doties, un es sacīju viņam: �Lai miers ar tevi!� Un viņ� atbildēja: �Un miers lai ar tevi, mans brāli! Un Allah svētība un �ēlastība lai tevi pasargā!� Un, kad nu es sāku ar viņu valodas, pie mums pienāca vēl tre�ais kalenders un vēlēja mums mieru, un teicās nupat ienācis �ai pilsētā. Un mēs tam sacījām: �Mēs arī te esam sve�i�nieki un tikai �o nakti ienāku�i svētītajā pilsētā!� Un tad nu visi trīs mēs gājām meklēt patvērumu, un neviens nezināja, kādas gaitas kuro �urp atvedu�as. Tā nu liktenis mūsu soļus vadīja uz �o namu, pa kura durvīm mēs ienācām. Nu jūs, ak manas kundzes, zināt, kā es zaudēju savu aci un kādēļ man noskūta bārda!�

Un kalendera stāstu dzirdējusi, jaunā nataamāte viņam sacīja: �Ta�vas dēkas tie�ām ir brīni�ķīgas! Bet nu saglaud savus matus un staigā savu ceļu, ko lēmis tev Allah augstais!� Bet kalenders atbildēja: �Ak ma�na kundze, es projām neie�u, līdz nebū�u dzirdējis sava tre�ā brāļa stāstu.

Te nu iznāca tre�ais kalenders un sāka savu stāstu. i

�Ak tālu daudzinātā kundze, nedomā, ka manā dēku stāstā būs tik lieli brīnumi kā manu brāļu stāstos! Bet zini: tas būs daudz dīvai-' nāks par viņu dēkām. Ja mani brāļi bija nelaimīgi, tad tāds. ir viņu liktenis, bet man bija lemta cita tiesa. Jo raugi: tā bija mana pa�a vaina, kādēļ man noskūta bārda un kādēļ man tikai viena acs, un likteņa slogu es pats uzvēlu savos plecos un pats savā sirdī lēju skumjas un bēdas.

Tad klausies, ak cēlā kundze! Es biju sultāns un sultānā dēls, un Hadibs bija mana tēva vārds. Un, kad nu sultāns, mans tēvs, nomira, es mantoju viņa valstību un valdīju taisnīgi, un darīju labu saviem pavalstniekiem. Bet man patika braukāt pa jūrām, un manu kuģi �ū�poja bangas, jo mana galvaspilsēta bija pa�ā jūras krastā un selgā man piederēja salas ar stipriem cietok�ņiem, kas manu zemi sargāja, kad bija kari. Un bija man �ai jūrā piecdesmit tirdzniecības kuģi un piecdesmit izpriecu kuģi, un simt piecdesmit bija bruņoti svētajam karam. Un reiz man uznāca dziņa apraudzīt savas salas, un es liku sarīkot desmit lielus kuģus un piekraut tos ar pārtiku visam mēnesim. Un tā nu es devos ceļā. Un braucu es divdesmit dienas, līdz kādu nakti mums uzpūta pretvēj� un bangas brāzās, un vētra trakoja, un viļņi �ķīda cits pret citu. Un, kad mūs ietina bieza tumsa, es iesaucos lielās izbailēs: �Nav cildināms, kas dodas briesmās, kaut viņam laimētos glābties!� Un izmisumā mēs piesaucām Allah visvareno un lūdzām viņa �ēlastību, bet niknais pretvēj� pūta un pūta, un jūra krāca un mutuļoja līdz pa�am saules lēktam. Un, kad nu vēji rimās un jūra līgojās rāmi, un atmirdzēja saule, mēs rīta gaismā ieraudzījām mazu salu un norunājām tur piebraukt un apmesties. Un tā mēs izkāpām krastā un stiprinājām savus spēkus, un, kad bijām ēdu�i un dzēru�i, mēs divas dienas atpūtāmies. Pēc divām dienām vētra bija rimusi, un atkal mēs izbraucām jūrā. Un atkal braucām divdesmit dienas, līdz ūdeņi sajuka un kapteinis vairs nezināja ceļu un nepazina jūru. Un mēs teicām torņa sargam: �Kāp mastā un raugies jūrā!� Un viņ� uzkāpa mastā un pavērās uz visām pusēm, tad nokāpa atpakaļ un sacīja kapteinim: �Ak kapteini, pa labi ūdens līmenī es ieraudzīju zivis, bet jūras vidū lielu tālu selgā man rādījās drīz melns, drīz balts, bet kas tas tāds, es nezinu.�

To dzirdējis, kapteinis notrīcēja bailēs un nosvieda zemē savu turbānu, un sāka plēst bārdu. Un pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak, ziniet, mums visiem jāiet bojā! Un sveikā neizkulsies neviens!� Un viņ� sāka raudāt, un viņam līdzi raudājām visi par savu likteni. Un tad es jau�tāju kapteinim: �Ak kapteini, saki, ko redzējis sargs!� Un viņ� at�bildēja: �Ak, zini, cēlais valdniek, ka vienā dienā, kad sāka pūst nik�nais pretvēj�, mēs noklīdām no ceļa un vēji rimās tikai otrās dienas rītā. Un divas dienas mēs stāvējām un gaidījām, un no �ās nakts jau pagājusi divdesmit viena diena, un nav mums vēja, kas atkal dzītu pa īsto ceļu. Un zini vēl, ak cēlais valdniek, kas ir tas, kas acīm rādās drīz melns, drīz balts, un kas ir tās zivis jūras līmenī: rīt, kad diena ies uz galu, mēs piebrauksim pie melnu akmeņu klints, un �o klinti dēvē par Magneta kalnu, un jūra mūs dzītin dzīs uz �o kalnu, un mūsu kuģis izirs gabalos, un visas kuģa naglas skries uz �o kalnu un pieķersies pie klints, jo raugi: �im magneta akmenim pats Allah augstais devis noslēpumainu spēku pievilkt dzelzi! Un daudz ir dzelzs �ai kalnā, un tikai Allah augstais zina, cik daudzi kuģi jau sa�ķīdu�i pret �o klinti. Un selgā redzams, ka Magneta kalna galā zvīļo dzel�tena vara jumols, ko balsta desmit pīlāri, un uz jumola sē� vara jāt�nieks vara zirgā, un jātniekam rokā zib vara �ķēps, bet pie jātnieka krūtīm piekārts svina dēlis, un dēlī izgriezti neminami vārdi ar noslē�pumainu spēku! Un zini, ak cēlais valdniek, ka ļaudis postā dzen �is vara jātnieks, un, kamēr tas sēdēs savā zirgā, visi kuģi, kas brauc gar �o klinti, izirs gabalos un kuģa braucēji ies bojā, un viss, kas būs no dzelzs, pieķersies �im kalnam! Un glābiņa brīdis pienāks tikai tad, kad jātnieks būs nogāzts no zirga.�

To teicis, ak mana kundze, kapteinis lēja gau�as asaras, un mēs visi atskārtām, ka nav mums glābiņa, un visi teicām ardievas saviem draugiem. Un visu nakti mums nenāca miegs, bet, kad atausa rīts, mēs bijām melno klin�u tuvumā, un ūdeņi mūs dzina uz kalnu ar neapturamu spēku. Un, kad nu visi mūsu desmit kuģi piebrauca kalna pakājē, visas naglas izsprāga, un viss, kas bija no dzelzs, traucās uz magneta klinti un pieķērās pie tās. Un tā nu mūsu kuģi izira, un, kad diena gāja uz galu, mēs visi peldējām jūrā. Un augu dienu mēs kāvāmies ar bangām, un da�i noslīka, un citi izglābās, bet vairums nogrima dzelmē, un tie, kas izglābās, nevarēja cits citu ne redzēt, ne atrast, jo briesmīgie viļņi un sīvais pretvēj� tos svaidīja un mētāja uz visām pusēm.

Bet mani, ak cēlā kundze, izglāba Allah visvarenais, jo raugi: viņ� bija man lēmis vēl citas mokas un cie�anas un jaunus pārbaudī�jumus. Un man gadījās pieķerties pie dēļa, kas �ūpojās citu dēļu pulkā, un viļņi un vēji mani izmeta krastā, Magneta kalna pakājē! Tur nu es uzgāju taku, kas aizlocījās pa�ā kalna galotnē, un �ī taka bija izcirsta klintī kā kāpnes. To redzēdams, es piesaucu Allah vis�vareno.�

Bet tie�i tobrīd Sechrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi ap- , klusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tre�ais kalenders, rokas salicis uz krūtīm, turpināja, bet viņa brāļi sēdēja sasieti, kailiem �ķē�piem bruņotu vergu apsargāti:

�To redzēdams, es piesaucu Allah visvareno un skaitīju lūg�anas vārdus, un ķēros pie kalna �ķautnēm un klintī izcirstām kāpnēm, un, kad nu biju gabaliņu pakāpis, te Allah prāts lika vējiem rimties, un es laimīgi nokļuvu kalna galā. Un es ielīksmojos priekā par savu glābiņu, un manam priekam nebija gala. Bet ceļ� man bija tikai viens, un tas bija jumols, uņ, jumolā iegājis, es locīju ceļus un skaitīju lūg��anu, pateikdamies Allah visvarenajam par viņa �ēlastību.

Sai brīdī es biju tik noguris, ka pakritu zemē un tūdaļ aizmigu. Un sapnī dzirdēju balsi, kas sacīja man: �Ak ībn Hadib! Kad būsi atmodies no sapņa, roc zemi pie savām kājām, un tu uziesi vara loku

un trīs svina bultas, un uz bultām būs rakstīti vārdi ar noslēpumainu spēku. Tad celies un tver �o loku un bultas, no�auj jātnieku jumola galā, un ļaudis tu būsi pestījis no briesmīga posta. Un, kad nu tava bulta ieurbsies jātnieka krūtīs, tas iegāzīsies jūrā, bet loks no tavām rokām nokritīs tev pie kājām, un tad ņem �o loku un aproc to zemē tai pa�ā vietā, kur tas nokrita! Un jūra sāks mutuļot un izbr<i/.isies no saviem krastiem, un bangas celsies un aiz�ļāks līdz kalna galam. Un tad tu jūrā ieraudzīsi laivu un laivā vara vīru. Bet tas nebūs vara jāt�nieks, ko tu ietrieci jūrā. Un raugi: �is vīrs tev tuvosies ar airi rokā. Tad sēdies laivā un nebīsties lieki, bet nemini Allah vārdu! Un, kad būsi laivā iekāpis, �is vīrs sāks irties, un tā jūs brauksiet desmit dienas, līdz viņ� tevi ie�ūpos Glābiņa jūrā. Un tur tu atradīsi cilvēku, kas tevi aizvedīs tavā zemē. Bet piemini, ka viss, ko tev saku, notiks tikai tad, ja neminēsi Allah svēto vārdu!�

Un tie�i tobrīd, ak mana kundze, es pamodos no sapņa un �irbi pietrūkos, un darīju visu, ko man bija likusi balss. Un, loku un bultas atradis, es notriecu vara jātnieku un iegāzu to jūras dzelmē. Un loks no manas rokas izkrita, un es apraku to zemē. Te pēk�ņi jūra sāka bangot un brāzties, un viļņi �ļākdami cēlās aizvien augstāk, līdz ap�ļāca kalnu, kura galā es stāvēju. Un nepagāja necik ilgi, te jūras vidū es ieraudzīju laivu, un tā brauca tie�i uz mani. Un es pateicos Allah visvarenajam! Un, kad nu laiva piebrauca, es ieraudzīju vara vīru, un pie krūtīm tam bija piekārts svina dēlis un dēlī ierakstīti dīvaini vārdi un noslēpumainas zīmes. Un tā nu es iekāpu laivā un neteicu ne pu�plēsta vārda. Un vara vīrs nu airēja un mani veda pirmo un veda otro, un veda tre�o dienu, un tā nu mēs braucām desmit dienas. Te pēk�ņi tālumā es ieraudzīju salas, un tas bija mans glābiņ�! Un, laimes līksmē nevarēdams klusināt savu prieku un pa�teicību pasaules radītājam, es iesaucos: �Allah vārdā! Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais! Un liels ir Allah un visvarenais!� Un, tiklīdz biju minējis svēto vārdu, te vara vīrs mani sagrāba un iemeta jūrā, un pats viņ� aizlīgoja bangu �ūpās.

Bet es mācēju peldēt un nopeldēju visu dienu, līdz satumsa nakts, bet rokas man sagura un pleci saļima, un mani gaidīja briesmas un posts. Un, redzēdams, ka mir�u, es no�ēloju savus grēkus, te pēk�ņi vētra sakūla jūru mutuļos un tālumā iz�ļāca vilnis, par citiem viļ�ņiem varenāks, un raugi: tas pacēlās kā cietok�ņa siena. Un lielais vilnis mani uz�ūpoja gaisā un aizsvieda ar tādu spēku, ka to pa�u mirkli es atģidos kādas salas krastā. Jo raugi: tāds bija Allah prāts!

Un es piecēlos un iz�āvu drēbes, un izklāju tās zemē, un aizmigu glu�i kails, un nogulēju visu nakti. Bet, kad atausa rīts, es atkal sa�ģērbos, jo drēbes bija sausas. Un tad nu es raudzījos, uz kuru pusi lai virzu savu soļu gaitu. Un pēk�ņi ieraudzīju mazu un auglīgu ieleju, un izstaigāju to uz visām pusēm. Un atkal es gāju atpakaļ, kur biju, un redzēju, ka esmu nonācis mazā saliņā, kuras krastus skaloja jūra. To redzēdams, es iesaucos: �Ak, kāda nelaime! Tiklīdz esmu glābies no viena posta, es krītu citā, vēl lielākā!� Un tā nu, domādams par savām bēdām un gaidīdams nāvi, es jūras tālē saskatīju kuģi, kas brauca uz salu, un kuģī bija pulka ļau�u. No jaunām likstām bīdamies, es uzrāpos kokā un vēroju, kas tur nu būs. Un raugi: es redzēju, ka kuģis piebrauca pie krasta un no kuģa izkāpa desmit vergi, un kat�ram vergam rokā bija lāpsta. Un tā nu viņi gāja, līdz nonāca salas vidū un raka tur zemi, un atrada vāku, un, vāku pacēlu�i, viņi uzgāja pazemes eju.

Un, zemi atraku�i, viņi steidzās atpakaļ uz kuģi un nesa no tā maizi un miltus, sviestu un medu, un jēra gaļu, un visu, ko vien var kārot cilvēks, kas dzīvo Allah pasaulē. Un tā nu vergi staigāja no pazemes ejas uz kuģi un no kuģa uz pazemes eju, līdz pazemē sanesa visu, kas kuģī bija sakrauts. Un tad viņi nokāpa no kuģa un, mezdami no rokas rokā, izkrāva greznu un krā�ņu drēbju lēveni. Un tad es redzēju, ka vergu pavadībā no kuģa izkāpj cienījams sirmgalvis, kas pasaulē jau bija dzīvojis, cik nu viņ� bija dzīvojis, un likteņa likstas nebija viņu saudzēju�as, un bija viņ� līdzīgs zilos kankaros tītam biedēklim, ko purina un vēdina vēji, kā saka dziesmas vārdi:

Ak, liktens neganti ir mani sitis. Jo varens spēks ir likteņrokās liktsl Es senāk staigāju un nepiekusu, Nu nestaigāju vairs un piekustu.

Un sirmgalvja roka bija ielikta brīni�ķīgi daiļa jaunekļa rokā, un jauneklis staroja dailes spo�umā, un bija viņ� līdzīgs gleznam un vijī�gam zaram, un prātus viņ� apbūra kā pati daile, un par viņu liekas teikti dzejnieka vārdi:

Ja pati daile sacenstos ar viņu, Tā kaunā liektu galvu mulsu�o! Un, ja tai jautātu: �Vai redzējusi Tu tādu pilnību?� � tā teiktu: �Nē!�

Un, viņu redzot, iesila mana sirds un dvēsele notrīsēja saldās �alkās. Un tā nu viņi gāja, līdz nonāca pie ejas pazemē, un visi tur nokāpa, un manas acis viņus vairs neredzēja. Un drīz jau viņi bija atpakaļ, bet nebija tikai daiļā jaunekļa. Un viņi nolaida vāku un gāja atpakaļ uz kuģi, un, kuģī iekāpu�i, aizlīgoja no krasta.

Un, kad nu tie aizbrauca un bija jau tik tālu, ka nevarēja mani saskatīt, es norāpos no koka un devos uz to vietu, ko viņi aizbēra. Un tad nu es sāku zemi atrakt un raku, līdz atraku vāku, un redzēju, ka tas bija koka vāks prāva dzirnakmeņa lielumā. Un, vāku pacēlis, es ieraudzīju līkumotas akmens kāpnes, un bija man lieli brīnumi. Un tad es kāpu lejā un ieraudzīju tur lielu, krā�ņu istabu, kas bija izklāta grezniem paklājiem un zīda un samta audumiem, un istabas vidū zemā sēdeklī aizdegtu sve�u un ziedu, un spo�u trauku mir�dzumā sēdēja tas pats jauneklis, ko nupat biju redzējis, un rokā viņ� turēja vēdekli, un ap viņu kūpēja smar�as, un viņ� bija glu�i viens. Bet, mani ieraudzījis, viņ� satrūkās un viņa seja nodzeltēja, bet es viņu sveicināju un maigā balsī sacīju: �Lai miers ar tevi, un mierini savu dvēseli un gaini bailes, jo tevi nepiemeklēs nekas Jauns!� Un, kad nu viņa bailes bija rimu�as, viņ� teica man: �Un miers lai ar tevi un Allah svētība un �ēlastība!� Un es atbildēju: �Ak mans pavēlniek, es esmu tāds pats cilvēks kā tu, un zini: es esmu sultānā dēls un sultāns pats! Un Allah mani sūtījis tevi pestīt no �ās pazemes, jo es redzēju ļaudis, kas tevi atveda �ai posta dzīvē. Un tu būsi mans draugs, jo esi manu sirdi apbūris ar savu skaistumu. Bet nu stāsti, � kas tevi piemeklējis un kādēļ �ai pazemē mīti viens?�

Un redzēdams, ka esmu viņam līdzīgs, jauneklis pasmaidīja un atkal sāka ziedēt viņa vaigu rozes, un smaidīdams viņ� lūdza mani sēsties sev blakus un sacīja: �Ak mans pavēlniek un brāli, es neesmu �e postā, es esmu te atvests, lai no posta mani glābtu. Ak brāli, mans stāsts ir brīni�ķīgs! Un zini: tēvs mans ir bagāts dārgakmeņu tirgo�tājs, un viņa bagātību daudzina visa pasaule, un viņam pieder preces un vergi, kas viņam kalpo, un viņa preces tie kuģos ved uz visām zemes malām, un tiem ir kamieļu karavanas un pulka naudas. Bet manam tēvam nebija bērnu, un reiz viņ� sapnī redzēja, ka viņam piedzims dēls, bet tam būs lemta īsa dzīve. Un viņ� pamodās klieg�dams un raudādams, bet citu nakti apaugļojās manas mātes klēpis, un tēvs �o dienu lika vērā. Un, kad nu aizritēju�i bija deviņi mēne�i, kā nolicis Allah visvarenais, māte laida pasaulē mani, un tēvam nu bija lieli prieki, un viņ� rīkoja dzīres un baroja nabagus un trūkuma cietējus, jo raugi: es biju viņam sūtīts vecuma dienās. Un ataicināja viņ� zvaig�ņu lasītājus un laika skaitītājus, un gudros, un tie nu iz�pētīja zvaig�ņu gaitu manā dzim�anas dienā un sacīja tēvam: �Tavs dēls dzīvos piecpadsmit gadus, un viņam gaidāmas briesmas, bet, ja no tām viņ� izglābsies, viņ� dzīvos ilgu mū�u. Un mirs viņ� tādēļ, ka jūrā ir Magneta kalns un �ai kalnā stāv zirgs un vara jātnieks, un jātniekam pie krūtīm piekārts svina dēlis. Un, kad jātnieks novelsies no zirga, pēc piecdesmit dienām mirs tavs dēls, un viņu nokaus tas, kas zemē notrieks vara jātnieku, un raugi: tas ir sultāns, un Ad�ibs ibn Hadibs ir viņa vārds. To dzirdējis, mans tēvs gau�ām noskuma. Bet viņ� gādāja par mani un labi mani audzināja, līdz pienācis bija mans piecpadsmitais mū�a gads, bet pirms desmit dienām viņ� dzirdēja vēsti, ka vara jātnieks iegāzies jūrā un tam, kas viņu iegāzis, vārds ir Ad�ibs, sultānā Hadiba dēls. Manu tēvu nu sagrāba bailes, ka mani nokaus, un viņ� lika mani atvest �ai vietā. Tads ir mans stāsts, un tādēļ esmu te viens.�

To dzirdējis, es brīnījos un klusībā sacīju: �To ta�u darījis esmu esi liet, Allah vārdā, es nenokau�u viņu nekad!� Un es iesaucos: �Ak mans kungs, lai Allah tevi pasargā no posta un bojā ejas! Ja tāds būs Allah prāts, tu mū�am neredzēsi ne rūpes, ne raizes, ne rūgtumu! Es dzīvo�u pie tevis un kalpo�u tev, un tad ie�u savu ceļu. Tu dosi man kādu no saviem vergiem, un tas mani vedīs uz manu dzimteni.� Un tā nu, ar viņu tērzēdams, es nosēdēju pie viņa līdz nakts tumsai un tad piecēlos, un aizdedzu lielo sveci, un mēs sēdējām, un mūsu galdā bija �ādi un tādi ēdieni. Un, kad bijām gana ēdu�i, es piecēlos un galdā noliku da�ādus saldumus, un mēs mielojāmies un sēdējām triekdami un tērzēdami, līdz pagāja nakts. Tad nu jauneklis apgūlās, un es viņu apsedzu un gāju gulēt pats, bet citu rītu piecēlos un sasil�dīju ūdeni, un maigi modināju jaunekli, un, kad viņ� atmodās, es at�nesu tam karstu ūdeni, un viņ� nomazgāja seju un sacīja: �Lai Allah atmaksā tavu labo darbu, ak jaunekli! Allah vārdā, kad bū�u izglābies no sava posta un no tā, kam vārds ir Ad�ibs ibn Hadibs, es lūg�u savu tēvu, lai viņ� tevi algo. Bet, ja es mir�u, lai tad miers ar tevi!� Bet es atsaucos: �Lai mū�am neataust diena, kad tevi piemeklētu ļaunums, un Allah augstais lai manu dienu noliek pirms tavas!� To teicis, es uzliku galdā ēdienu, un mēs abi to apēdām, un es kvēpināju viņam smar�as, un tad spēlējām triktraku. Un tad ēdām vēl saldumus un spēlējām, līdz satumsa nakts, un es iededzu sveces un mēs tērzē�jām, līdz rīta gaisma svīda, un jauneklis aizgāja gulēt, un es viņu ap�sedzu un apgūlos arī pats. Un tā nu, ak mans kungs, aizritēja dienas un aizritēja naktis, un jauneklis manā sirdī viesa mīlestību, un es aizmirsu savas likstas un klusībā sacīju: �Kā zvaig�ņu lasītāji melo�ju�i! Allah vārdā, es viņu nenokau�u nekad!�

Un es kalpoju jauneklim un ēdu pie viņa galda, un tērzēju ar viņu, līdz pagāju�as bija trīsdesmit deviņas dienas, bet �etrdesmitās dienas naktī jauneklis ielīksmojās un sacīja: �Allah vārdā, ak brāli mans, es esmu izglābts no nāves, jo raugi: tev līdzi atnāca svētība. Un es lūdzu Allah visvareno, lai viņ� tevi aizved atpakaļ tavā zemē. Bet sasildi man ūdeni, ak brāli mans, es gribu mazgāties!� � �Mīļu prātu,� es atbildēju un sasildīju viņam ūdeni lielā daudzumā, un aiznesu to jauneklim, un brangi nomazgāju viņa miesu ar vilka pupu miltiem, un laistīju viņu, un apģērbu viņam citas drēbes, un uzklāju augstu gultu. Un tad nu jauneklis piegāja un iegūlās gultā, un atlaidās pēc jaukās pirts. Un viņ� sacīja: �Ak brāli mans, nogriez mums arbūza �ķēles un aplej tās ar cukurniedru sulu!� Un es aizgāju un sameklēju skaistu arbuzu. Un es jautāju jauneklim: �Ak mans kungs, vai tev ir nazis?� Un jauneklis atbildēja: �To tu atradīsi uz plaukta virs manas galvas.� Un es steig�us piecēlos un paņēmu nazi, bet saķēru to aiz pa�a gala un, atpakaļ kāpdams, paklupu, un tā nu ar nazi rokā es uzkritu virsū jauneklim. Un notika tā, kā liktenis bija lēmis, jo nazis iedūrās jaunekļa sirdī, un viņ� bija tūdaļ beigts. Un, kad nu viņa mū�a gaitas bija galā, es atģidos, ka esmu viņu nokāvis. Te pēk�ņi es skaļi iekliedzos un situ savu seju un saplosīju savas drēbes. Un liel.is bēdās iesaucos: �Tik tie�ām, mēs visi piederam Allah visvarenajam un ejam pie viņa atpakaļ! Ak musulmaņi, �im jauneklim līdz �etr- desmitai dienai, ko teica zvaig�ņu lasītāji un laika skaitītāji, bija palikusi tikai viena nakts, un skaistā jaunekļa dzīves pēdējo robe�u novilkt bija lemts manai rokai! Ak, kaut man nebūtu bijis jāgrie� �is arbūzs! Tik tie�ām, tas ir posts un bēdas! Bet piepildās viss, kd Allah nolicis!�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ad�ibs sacīja jaunavai: �Un, redzēdams, ka esmu viņu nokāvis, es piecēlos un izkāpu no pazemes, un, smiltis uzbēris, jūras selgā ieraudzīju kuģi, kas, viļņus �ķeldams, traucās uz krastu. Te nu es satrūkos un sacīju: �Viņi drīz būs klāt un redzēs savu bērnu nokautu, un izdibinās, ka nokāvis to esmu es, un manai dzīvībai būs gals!� Un, piegājis pie augsta koka, es uzrāpos zaros un paslēpos lapās, un, nebiju vēl paguvis galotnē nosēsties, te pienāca vergi un vergiem līdzi izģindu�ais sirmgalvis, jaunekļa tēvs. Un viņi piegāja pie pazemes ejas un atraka zemi, un, vāku uzgāju�i, pacēla to un nokāpa pazemē, un tur nu viņi ieraudzīja jaunekli, kas gulēja pēc pirts, un seja tam staroja, un apģērbts tas bija tīrās drēbēs, un krūtīs tam bija iedurts nazis. To redzēdami, viņi sāka kliegt un raudāt, un sist savu seju, un viņi vaimanāja bēdās un izmisumā, un sirmgalvis nu ilgi gulēja nemaņā. Un vergiem likās, ka sirmgalvis pēc dēla nāves vairs nedzīvos. Un jaunekli viņi ietina viņa pa�a drēbēs un uzmeta tam zīda segu, un tad visi devās uz kuģi, un viņu pēdās gāja vecais vīrs. Savu dēlu redzēdams, viņ� pakrita zemē un galvu apbēra pī�ļiem, un sita savu seju, un plēsa bārdu. Un atkal viņ� domāja par dēla nāvi un raudāja vēl gau�āk, un atkal pakrita nemaņā. Te piecēlās kāds vergs un atnesa zīda segu, un, kad nu sirmgalvis bija nosēdināts solā, visi nostājās tam galvgalī. Un visu laiku es biju kokā un raudzījos, kas lejā notiek, un skumjās, ko biju izcietis, mana sirds nosirmoja ātrāk nekā mana galva. Un es teicu dziesmas vārdus:

Ak, liels ir Allah �ēlastības brīnums!

Tas gudru vīru prātam mū�am slēpts.

No rīta daudzas lietas derdzas tev,

Bet prieku sirdij dod tās vakarā.

Pēc mokām krūtis cilā viegla elpa!

Jel slimai sirdij sāpes remdini!

Un tā nu, ak mana kundze, sirmgalvis gulēja nemaņā, līdz norie�tēja saule, un, kad viņ� at�ilba un ieraudzīja savu dēlu, ko piemeklējis bija tas, kas viņu baidīja, viņ� atkal sita savu seju un dauzīja galvu, un teica dziesmas vārdus:

No mīļiem �ķiroties, sirds saplosīta, Rit aumaļām no acīm asaras. Ir tālu prom, ko ilgojusies sirds, Ko tagad teik�u os, ko darī�u? Kaut mū�am redzējis es nebūtu, Cik mīlas laime krā�ņi ziedēt var! Kā savai dvēselei lai mieru rodu, Kad kaisles ugunis tur kvēlo zvīļi? Ak, kaut tiem lidzi postā grimis būtu! Sien mani saites cie�ākās ar tiem! Cik jauki bij, kad vienoja mūs māja Un laimē ne�ķiramā līgojām! Kā skaudra bulta �ķir�anās mūs ķēra! Kam spēks tik liels �o bultu krūtis nest? Kad ziņas atnāca par mīļā sāpēm Tai dienā vienīgā, kad prieks tam lemts, Es teicu, bet jau liktenis bij teicis: �Kaut mū�a gaita nebūtu jau beigta!� Pa kādu ceļu lai pie tevis steidzos? Es savu dvēseli par tevi dotu! Ja teik�u: �Saule viņ�!� � bet saule riet, Ja teik�u: �Mēness!� � tas zudis jau! Ak, skumstu es! Uz tevi ilgas skrien! Bez tevis dzīvot man vairs prieka nav! Par tevi skumdams, nomira tavs tēvs. Kop� gals tavs nolemts, dzīve �aura man, Un skauģu acis neganti mūs dzeļ. Cik Jauni tie! Lai viņiem lemts tas pats!

Un pēk�ņi viņ� izgārdza kliedzienu, kas viņa garu �ķīra no miesas, un vergi vaimanāja: �Ak mūsu kungs!� Un viņi bēra zemi uz savām galvām, un asaras viņiem lija aumaļām. Un tā nu savu kungu viņi noguldīja kuģī dēlam blakus, palaida buras un nozuda jūras tālumā. To redzēdams, es norāpos no koka, nokāpu pazemē un sāku domāt par nelaimīgo jaunekli. Un es ieraudzīju da�as viņa mantas un no�skaitīju �ādu pantu:

Es ilgās tvīkstu, redzot mījo pēdas, Bet gau�i raudu viņu dzimtenē. To lūdzu, kas no viņiem �ķirties licis: Lai dāvā reiz man satik�anās prieku!

Tad nu, ak mana kundze, es izkāpu no pazemes un dienu klaiņoju pa salu, bet nakti gāju pazemē, un tā man aizritēja mēnesis, raugoties uz salas galu rietumos. Un ikreiz, kad pagājusi bija diena un satumsa vakars, jūra bija izsīkusi seklāka, līdz rietumos paisums beidzās. Un, kad nu mēnesis bija aiztecējis, jūra tai galā izsīka sausa, un es prie�cājos par savu glābiņu. Un, sēkli iebridis, es izkāpu krastā un uzgāju tur smil�u kaudzes, kurās kamieļa kājas būtu iegrimu�as līdz ceļiem. Un, stiprinādamies savā dvēselē, es pārbridu smil�u klīdumu un pēk�ņi ieraudzīju uguni, kas zaigoja iztālēm un dega ar gai�u liesmu. Un tā nu, cerību ielīksmots, es devos uz uguns pusi, skaitīdams dziesmas vārdus:

Varbūt reiz liktens gro�us pagriezis,

Dos laimi man, jo laiki mainās drīz,

Un ilgas piepildīs un cerības,

Jo dzīvei citai jānāk ir pēc �īs!

Un es devos uz uguns pusi un, tuvumā piegājis, redzēju, ka tā ii krā�ņa pils, un pilij bija dzelteni vara vārti. Un, kad vārtus apmirdzēja saule, pils zvīļoja kā uguns. To redzēdams, es iesilu priekā un apsēdos pie vārtiem. Un nebiju es paguvis apsēsties, te iznāca desmit jaunekļi greznās drēbēs un viņiem līdzi vecs vecs vīrs, bet visiem jaunekļiem bija izdurta labā acs. Un man nu bija lieli brīnumi par viņu izskatu, bet jaunekļi, mani redzēdami, vēlēja man mieru un jautāja, kas mani piemeklējis un ko es pieredzējis. Un es nu stāstīju viņiem par savu postu, un viņi brīnījās par manu stāstu un ieveda, mani pilī. Un pilī es ieraudzīju desmit dīvānus, un tie bija zilu segu klāti, un citu dīvānu pulkā redzams bija mazāks dīvāns, un arī tas bija klāts ar zilu segu. Un, kad nu mēs iegājām, jaunekļi iesēdās savos dīvānos, bet vecais vīrs atlaidās uz mazā dīvana pa�ā vidū. Un viņ� sacīja: �Ak jaunekli, dzīvo �ai pilī un nejautā, kas mūs piemeklējis un kādēļ mums tikai viena acs!�

Tad nu piecēlās vecais �eichs un katram deva ēdienu savā traukā un dzērienu savā kausā, un man viņ� deva tāpat kā citiem, un viņi sēdēja un jautāja man, kas manā mū�ā noticis, un es stāstīju, līdz sār�tojās jau rīta gaisma. Un tad nu jaunekļi sacīja: �Ak �eich, vai nenesīsi, kas mums lemts? Jo laiks jau pienācis.� � �Mīļu prātu,� atbildēja �eichs un piecēlies izgāja un drīz jau bija atpakaļ, un uz galvas viņ� nesa desmit traukus, un tie visi bija apsegti ar zilu �ķidrautu. Un katram jauneklim viņ� deva savu trauku, tad aizdedza desmit sveces un uz katra trauka nolika vienu, un tad viņ� nocēla �ķidrautu un zem tā nu bija pelni, saberztas ogles un katla kvēpi. Te jaunekļi atlocīja rokas un sāka raudāt un vaimanāt, un viņi notriepa savas sejas un saplosīja drēbes, un sita savas sejas un dauzīja krūtis, sacīdami: �Mēs sēdējām, lepni atgāzu�ies, bet pļāpība mūs dīdīja!� Un tā viņi darīja, līdz atausa rīts, un tad nu piecēlās �eichs un sasildīja ūdeni, un ūdenī viņi nomazgāja sejas un apģērba tīras drēbes. To redzēdams, ak mana kundze, es samulsu savā prātā un sirds mana dega nemierā, un es aizmirsu savas likstas, un nebija man spēka klusēt, un es sāku ar viņiem valodas, jautādams: �Ak, nupat mēs bijām jautri, bet ko jūs tagad darāt? Lai slavēts Allah augstais, kas devis jums gai�u prātu, bet tādus darbus dara tikai apmāts prāts. Allah vārdā, stāstiet, kas jums kai� un kādēļ jums izdurta labā acs, un kādēļ triepjat savu seju ar pelniem un kvēpiem!� Bet viņi novērsās un atbildēja: �Ak jaunekli, lai tevi nekārdina tava jaunība! Atsakies no sava jautājuma!� Un tad nu viņi piecēlās un es piecēlos viņiem līdzi, un �eichs mums at�nesa ēdienu, un, kad bijām paēdu�i un trauki bija novākti, viņi sēdēja un tērzēja, līdz satumsa nakts. Un piecēlās �eichs un aizdedza sveces, un ienesa mums ēdienus un dzērienus, un paēdu�i mēs sēdējām un risinājām valodas līdz pusnaktij. Te jaunekļi sacīja sirmgalvim: �Ak �eich, vai nenesīsi, kas mums lemts? Jau laiks ir gulēt iet.� Un sirm�galvis piecēlās un atnesa paplāksni ar melnu smilti, un viņi darīja to pa�u, ko pirmo nakti.

Un tā nu es pie viņiem dzīvoju visu mēnesi, un katru nakti viņi pelniem triepa savas sejas un tad mazgājās un ģērba tīras drēbes. Un maniem brīnumiem nebija gala, un mans nemiers izauga tik liels, ka es vairs ne ēdu, ne dzēru. Un es jautāju viņiem: �Ak jaunekļi, gai�siniet manas raizes un stāstiet, kādēļ triepjat savas sejas!� Bet viņi atbildēja: �Tikai aplamis neglabā savu noslēpumu!�'Un tā es paliku neziņā par viņu darbiem un atsacījos ēst un dzert. �Jums jāstāsta man, kādēļ tā darāt!� es sacīju. Bet viņi atbildēja: �Ak jaunekli, tās būs tavas bēdas, jo tu kļūsi mums līdzīgs.� Bet es iesaucos: �Tam jānotiek, ja ne, tad ļaujiet man iet, un es do�os uz savu dzimteni un visu aizmirsī�u. Kā paruna saka: �Ko neredz acs, tas sirdi ne- skumdina.�� Un viņi aizgāja un nokāva aunu, nodīrīja tam ādu un sacīja man: �Ņem �o ādu un tajā ādā iegulsties un ie�ujies! Pie tevis atskries putns, kam vārds ir Ruchs, un tas sagrābs tevi un uznesīs kalna galā, un tad tu ādu pārplēs un lec no tās laukā, un putns izbailēs aizlidos un tevi pametīs. Un pusdienas gājumu nostaigājis, tu ierau�dzīsi dīvainu pili. Ej pilī iek�ā, un tu būsi atradis, ko kārojis, jo raugi: mēs triepjam savas sejas un acs mums izdurta tādēļ, ka iegā�jām �ai pilī. Bet, ja mēs sāksim tev stāstīt, mūsu stāstiem nebūs gala, jo katram savādi izdurta labā acs.�

To dzirdējis, es ielīksmojos, un jaunekļi iegāja savā pilī. Te at�skrēja putns un mani aiznesa, un nometa mani kalna galā, un es. iz�līdu no ādas un gāju, gāju, līdz iegāju pilī, te pēk�ņi redzu: visapkārt staro simts istabu ar varā un sudrabā kaltām sandaļu koka durvīm, un'pilī �etrdesmit verdzenes, tik skaistas kā mēne�i, un -viņās lūkoties varēja bez gala. Mani ieraugot, viņas sauca visas vienā balsī: �Lai miers ar tevi! Esi sveicināts, ak mūsu valdniek, mēs tevi gaidām visu mēnesi! Lai slavēts Allah, jo viņ� mums sūtījis, kas mūsu cienīgs, kā mēs viņa cienīgas.� Te viņas �irbi steidzās man pretim, lika man sēsties uz augsta spilvena un sacīja: �No �ās dienas tu esi mūsu kungs un pavēlnieks, un mūsu soģis un mēs tavas verdzenes. Pavēli mums, kā liek tavs prāts!� Un man nu bija lieli brīnumi, bet jaunavas atnesa man ēdienu, un es ēdu ar viņām kopā, un viņas sniedza man vīnu un sēdās, un ar mani trieca, un tērzēja. Te jaunavas piecēlās un izklāja segu uz grīdas, un visapkārt nolika puķes un augļus, un sal�dumus, un atkal viņas atnesa vīnu un mēs dzērām, bet meitenes sāka strink�ķināt kokles, un viņas spēlēja un dziedāja, un vīna kausi zai�goja no rokas rokā. Un es līgoju tik lielā priekā, ka aizmirsu visas dzīves rūpes un iesaucos: �Nu es redzu, kas ir īstā dzīve!� Un es priecājos ar viņām, līdz pienāca laiks iet gulēt, un viņas sacīja: �Nem, kuru gribi no mums, un tā gulēs tev blakus.� Un es izraudzījos vienu, un daiļa bija viņas seja, acis tum�as un mati melni, un lūpas glezni pavērtas, un uzacis kā bazilikas zari. Un pilnīgs bija viņas gars, un līdzīga viņa bija liegam zaram, un viņa mulsināja un reibināja prātu, kā saka dzejnieks:

To zaram līdzīgu �ķiet tikai nelga,

Par jaunu gaceli tā gleznāka!

Kur gacele ņems viņas stāvu slaido,

Kur medus saldumu un smar�u kairo?

Un lielās spulgacis, kas mīlētājus

Met nāves skaujās satriektus un beigtus?

Es mīlu savu mīļo, grēkodams

Pret savu ticību, � bet vai tas brīnums?

Un vēl es skaitīju viņai citas dziesmas vārdus:

Tik jūsu daiļumu man acis skata, Nav citām vietas manā dvēselē! Ak kundze, kaislībā uz jums es tvīkstu, Es mir�u mīlēdams un aug�ām cel�os!

Un tā nu es ar viņu palaidu nakti, un tā bija jaukākā nakts manā mū�ā. Bet citu rītu viņas ieveda mani pirtī un mani nomazgāja, un ieģērba krā�ņās drēbēs, un atnesa ēdienus un dzērienus. Un mēs ēdām un dzērām, un kausi zaigoja no rokas rokā. Un, kad pienāca nakts, viņas sacīja: �Izraugies vienu no mums, un nakti tā gulēs tev blakus.� Un es izraudzījos jaunavu ar daiļu seju, gleznām krūtīm un liegiem gurniem, kā saka dzejnieks:

Uz viņas krūtīm divas vācelītes Un zīmogs muskusa, kas neļauj skart! Tās viņa sargā savām acu bultām, Un katru kārotāju bultas �ķeļ!

Un es palaidu ar viņu burvīgāko nakti un vienos priekos līgoju līdz pa�am rītam. Un tā, ak mana kundze, pie viņām man ritēja jauka dzīve visu gadu. Ik nakti es izraudzījos no �etrdesmit jaunavām vienu, un tad ēdām, dzērām un līgojām vienā līksmē. Bet jaunā gada sākumā kādu rītu es redzēju, ka �etrdesmit jaunavas sanāku�as pie manas gultas un visas rūgti raudāja. Un bēdās viņas plēsa savus matus un �ēli vaimanāja, un viņas sacīja man: �Zini, ak mūsu acu gaisma: mēs tavi atstāsim, kā atstāju�as esam visus, kas bija pirms tevis, jo raugi: tu neesi pirmais un pirms tevis biju�i jau daudzi, un tie darīju�i ar mums to pa�u, ko tu! Bet tikai tu, tu vienīgais mums devi, ko citi nevarēja! Un tu biji mums par visiem mīļāks, un bez tevis mēs ne�varam vairs dzīvot!� Un es atbildēju: �Bet kādēļ jums jā�ķiras no manis? Kas noticis?� Un viņas atbildēja: �Ak, kaut nebūtu mēs tevi redzēju�as! Ja mums būs jā�ķiras, tad tikai tavas vainas dēļ. Ja tu mūs klausītu, mēs paliktu kopā un ne�ķirtos mū�īgi, bet mūsu sirdis saka: tu jau neklausīsi! Un tādēļ mēs lejam asaras.� Un viņas sacīja: �Tad zini, mēs esam sultānā meitas un tēvs mums visām viens, bet māte katrai sava. Un no tā laika, kop� nobriedis mūsu mīlestības spēks, mēs dzīvojam �ai pilī, un katru gadu Allah augstais sūta mums vīrieti, kas dod mums prieku, un mēs dodam to viņam. Un te nu mēs kopā dzīvojam daudzus gadus, bet katru gadu mums jāatstāj �ī pils �etrdesmit dienas un jādodas sērst pie sava tēva un savām mātēm. Un nu �ī diena ir pienākusi!� To dzirdējis, es sacīju: �Ak skaistules, es varu palikt �ai pilī un, slavēdams Allah augsto, gaidīt jūsu pārnāk��anu!� Un viņas atbildēja: �Lai notiek tavs prāts! �e tev pils atslēgas, ar kurām atslēdzamas visas durvis. �ī pils ir tava mītne, un tu te saimnieks. Un zini: pilī ir �etrdesmit istabas, un trīsdesmit deviņas durvis, tu drīksti atslēgt, bet sargies atvērt vara durvis dārza dibenā! Ja atvērsi tās, tu mūs vairs neredzēsi un tevi piemeklēs liela nelaime.� � �Ja lemts man �ķirties no jums, es vara durvis neatvēr�u!� es at�saucos. Un daiļās jaunavas nāca pie manis cita pēc citas un mani apskāva un skūpstīja, sacīdamas: �Lai Allah augstais tevi pasargā!� Tad nu pie manis pienāca pēdējā jaunava, mani apkampa un sāka raudāt, un viņa teica dziesmas vārdus:

�Ja atkal kopā �ķīru�ies mēs nāktu, Nekad mums likteņvaigs vairs nesmaidītu! Ja acīs varētu jums ielūkoties, Es jūsu grēkus senos attaisnotu!�

Un vēl viņa skaitīja �ādu pantu:

�Kad viņa nāca atsveikas man teikt, Sirds kaislē drebēja un mīlā tai. No acīm izbira tai pērles dzidras, Man koraļlāses, viņai pērļu krelles.�

Un, viņas asaras redzēdams, es iesaucos: �Allah vārdā, es neat�vēr�u vara durvis!� To sacījis, es teicu viņai ardievas, un viņas aiz�gāja un aizlidoja, bet es paliku pilī viens. Un, kad nu pienāca vakars, es atvēru pirmās durvis un ieraudzīju krā�ņu telpu, kas bija līdzīga paradizei, un tur staroja dārzs ar zaļojo�iem kokiem un briedu�iem augļiem, un putni tur sakliedzās un �aloja ūdeņi. Un sirds mana ielīksmojās, un es staigāju koku pavēnī un elpoju puķu smar�u, un klausījos putnu dziesmas, kas dziedāja slavu Allah vienīgajam, vis�varenajam. Un laistījās tur āboli visās krāsās, gan sarkani, gan dzel�teni, kā saka dzejnieks:

Kā divi mīlētāji dūnu līgās Ir ābols �is, kas divās krāsās viz: Tvīkst viņa dairi glāstu noreibumā, Bet kaisles mokās bālē viņam vaigs.

Un es uzlūkoju aivu un ieelpoju viņas smar�u, kas bija sald.ik.i par muskusa un ambras smar�u, un raugi, tā bija tāda, kā s<ik<i dzejnieks:

Nav prieka lielāka, ko aiva dod, Par visiem augļiem brīnums saldākais! Tai vīna gar�a, smar�a muskusa Un zelta krāsa, mēness apaļums.

Un tad es aplūkoju aprikozes, kas acis tīksmināja kā slīpēti zafiri, un tad atstāju istabu un durvis aizslēdzu, kā bija. Bet citu rītu atvēru otrās durvis un ieraudzīju lielu klajumu, un klajumā zaļoja palmas un skrēja strauts, un strauta malā ziedēja ro�u krūmi un jasmins, un maijorans, neļķes un narcises, lilijas un tulpes. Un liegas vēsmas aijāja �os ziedus, un viņu smar�a kūpēja uz visām pusēm, un es līgoju tīrā svētlaimībā. Un, durvis aizslēdzis, kā bija, es atvēru tre�o istabu un ieraudzīju greznu telpu, un izklāta tā bija ar krāsainu marmoru un izrotāta retiem dārgakmeņiem, un bija tur sandaļu un alojes koka būrī�i, kuros svilpoja un vīteroja putni � lakstīgalas un dūjas, un nūbietes. Un sirds mana iesila jautrībā, un izgaisa visas rūpes. Un es nogulēju �ai vietā līdz rīta gaismai un tad atvēru ceturtās durvis, un es iegāju lielā namā ar �etrdesmit mantu kambariem, un visiem bija durvis vaļā. Un tur zaigoja un spulgoja pērles un rubini, topazi un smaragdi, un citi dārgakmeņi, kuru daiļums nav izsakāms vārdiem, un es samulsu savā prātā un iesaucos: �Tādi brīnumi nebūs slēpti ne varenāko sultānu mantnīcās!� Un sirds mana ielīksmojās un skumjas izgaisa, un es lielā priekā iesaucos: �Nu es esmu sava laika valdnieks un visas �īs bagātības un daiļās jaunavas ar Allah �ēlastību ir manas! Un viņām nav neviena un esmu tikai es!�

Un tā nu es staigāju no vienām durvīm pie otrām, līdz pagāja trīs�desmit deviņas dienas, un atvēris es nebiju tikai tās durvis, kas bija aizliegtas. Un manu sirdi, ak kundze, kārdināja �īs durvis, kas bija pēdējās, un pats �aitans mani dīdīja un lika tās atvērt, un man nebija spēka pretoties. Bet līdz norunātam laikam bija palikusi tikai viena diena un viena nakts. Un tā es piegāju pie vara durvīm un atvēru tās, un mani apreibināja kaira smar�a, kādu nebiju vēl elpojis savu mū�u. Un smar�a reibināja manu prātu, un es pakritu un nemaņā nogulēju visu stundu, bet, atkal stiprinājis savu sirdi, es dro�i iegāju �etrdesmi�tajā. istabā un redzēju, ka grīda tai bija izkaisīta ar safranu un visap�kārt laistījās zelta spuldzes un brīni�ķīgas puķes, un puķes kūpināja muskusa un ambras smar�u. Un vēl es saskatīju divus kvēpināmos traukus, un katrā traukā kvēloja ogles un kūpēja ambra ar medu, visā telpā liedama burvīgu smar�u. Un tad, ak mana kundze, es ieraudzīju melnu zirgu, tik melnu kā tum�ākā nakts, un baltā kristālā silē tam vienā pusē bija smalki maltas sezama sēklas un otrā � ro�ūdens ar muskusu. Un zirgs bija apseglots un iejūgts iemauktos, un viņa segli laistījās tīrā zeltā. Un, zirgu ieraudzījis, es brīnījos un klusībā teicu: �Ar �o zirgu dro�i vien notiks kas nebijis!� Bet, kā nu es biju traks uz skaistiem zirgiem, un man bija labākā jātnieka slava visā valstībā, �o zirgu es �ķitu pa�a Allah sūtītu. Un es satvēru iemauktus un zirgu izvedu pils dārzā, un uzkāpu tam mugurā, bet tas nekustējās ne akls, un es cirtu tam ar zelta pātagu. Tad nu, ak mana kundze, zirgs pēk�ņi iezviedzās, un viņa zviedziens nodārdēja kā pērkona graujas. Tad pēk�ņi zirgs izplēta divus milzīgus, melnus spārnus, ko es nebiju pa�manījis, un iebrēcās briesmīgā balsī, trīs lāgi spārdīja zemi ar paka�viem un aiznesa mani gaisos. Un tā mēs lidojām debesu augstumos, līdz nebijām vairs saskatāmi.

Tad nu, ak mana kundze, zeme sagriezās pār manām acīm, bet es piespiedu kājas un, kā da�dien labs jātnieks, noturējos zirga mugurā. Un tad tas nolaidās uz sarkana vara pils jumta. Te nu pēk�ņi zirgs sa�cēlās kājās un sapurinājās tik stipri, ka nometa mani no savas muguras. Un tad ar sava spārna galu tas iecirta man sejā un izsita manu labo aci, un mana acs iztecēja uz vaiga. Un zirgs atkal aizlaidās, bet es pieliku roku pie izsistās acs un staigāju pa pils jumtu, un staigādams gau�i raudāju un bēdās svaidīju rokas. Te pēk�ņi es ieraudzīju desmit pus�aklos jaunekļus, un tie pienāca pie manis un sacīja: �Tu pats negri�bēji mūs klausīt! Allah vārdā, te nav tava vieta! Ej un dodies uz Bagdadi, uz miera mājokli. Ej pie visu ticīgo emīra Haruna al Ra�ida, kura slavu daudzina visās zemes malās, un liktenis tavs būs viņa rokās!� Bet es atbildēju: �Es esmu tāds pats kā jūs un gribu, lai jūs man dodat pelnu trauku, un es triep�u savu seju tāpat kā jūs un sēdē�u ar jums kopā.� Bet viņi attrauca: �Allah vārdā, tev jāiet prom!� Un, kad nu viņi atstūma mani, es staigāju un domāju par savu postu un skaistā jaunekļa nāvi, un par visām savām briesmām un likstām. Un skumju sirdi es atstāju jaunekļu pili, klusībā sacīdams: �Es sēdēju, lepni atgāzies, bet pļāpība mani dīdīja!� Un izmisumā es noskuvu bārdu un matus un devos Allah pasaulē. Un Allah augstais man bija lēmis laimīgu ceļu, līdz �ovakar nonācu Bagdadē. Un es satiku �os divus kalenderus, kas stāvēja, neziņā mulsdami, un piegāju pie tiem, un sacīju: �Es esmu �e sve�inieks!� Un viņi atbildēja: �Mēs arī!� Un tā nu mēs satikāmies, trīs pusakli kalenderi, un nonācām �ai svētītajā

namā, ak mana kundze. Un tāds ir stāsts par to, kādēļ es noskuvu savu bārdu un kādēļ man izsista viena acs.�

So stāstu dzirdējusi, jaunava sacīja: �Liec roku pie galvas un staigā! Tev viss ir piedots!� Bet tre�ais kalenders iesaucās: �Allah vārdā, es projām neie�u, līdz nebū�u dzirdējis, ko stāsta citi!� Tad nu jaunava sacīja kalifam Harunam al Ra�idam un D�iafaram, un Masruram: �Stāstiet nu jūs savu stāstu!�

Un D�iafars piegāja pie viņas un sacīja to pa�u, ko bija teicis durvju vērējai. To dzirdējusi, jaunava iesaucās: �Lai piedots jums visiem, es dāvāju jūs citu citam!� Un tā nu viņi aizgāja, un kalifs uz ielas jautāja kalenderiem: �Ak ļaudis, kurp virzīsiet savu soļu gaitu, kad ausis nav vēl rīts?� Un tie viņam atbildēja: �Allah vārdā, ak mūsu kungs, mēs nezinām, uz kuru pusi doties!� Un kalifs sacīja: �Tad nāciet mums līdzi, mēs dosim jums naktsmājas!� Un klusi viņ� teica D�iafaram: �Ved viņus uz savu māju un citu rītu pie manis, un pierakstīsim visu, kas noticis.� Un tā nu D�iafars darīja, ko kalifs bija viņam licis, bet kalifs aizgāja uz savu pili, un visu nakti viņam ne�nāca miegs. Un, kad pienāca rīts, viņ� iegāja divanā un iesēdās savā valdnieka krēslā, un, kad bija sanāku�i valstības di�vīri, viņ� teica D�iafaram: �Atved man trīs jaunavas un viņu melnos suņus, un trīs kalenderus!� Tad nu D�iafars piecēlās un aizgāja, un drīz jau atveda trīs jaunavas, suņus un kalenderus. Un jaunavas aizklāja savas sejas ar plīvuru un bijīgi stāvēja kalifa vaiga priek�ā. Te D�iafars viņām sacīja: �Mēs esam jums piedevu�i par jūsu �ēlastību, ko mums devāt, mūs nepazīdamas. Bet nu ziniet: jūsu liktenis likts al Abasa pēcnieku piektā kalifa Haruna al Ra�ida, Musa al Hadi brāļa, al Machdi Muha�meda dēla, Abu D�afara al Mansura dēla un As Safaha brāļa rokās! Un jums būs teikt viņam tikai patiesību!�

Un, kad nu jaunavas dzirdēja, ko bija teicis D�iafars visu ticīgo pavēlnieka vārdā, vecākā māsa pienāca un sacīja: �Ak visu ticīgo emir, mans stāsts ir tāds, ka, adatām ierakstīts acu kaktiņos, tas derētu par pamācību visiem, kas grib mācīties.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek,, ka jaunava nostājās visu ticīgo pavēlnieka vaiga priek�ā un sacīja: �Mans stāsts ir brīni�ķīgs, ak visu ticīgo pavēlnieki Un zini: mans vārds ir Zobeīda, un manu māsu, kas atvēra tev durvis, sauc Aminu, un jaunākai māsai vārds ir Faīma. Un visām mums tēvs ir viens, bet māte katrai sava. Un �ie divi melnie suņi ir manas māsas, un bijām mēs trīs māsas savam tēvam un savai mātei, bet otras divas, tā, kurai miesā redzamas sitienu zīmes, un tā, k.is gāja saldumus pirkt, ir no citas mātes. Un, kad nomira mūsu tēvs, mēs visas dabūjām savu mantojumu, bet pēc da�ām dienām nomira mana māte un atstāja mums trīs tūksto�i dināru, un katra meita dabūja savu tiesu, katra tūksto� dināru, bet es biju par visām jaunākā. Un tā nu manas māsas pielocīja pūru un apprecējās, un dzī�voja ar mani vienā mājā, te abi vīri dzīrās doties tirgotāju gaitās, un katrs paņēma no savas sievas tūksto� dinārus. Un tā nu visi aiz�brauca un mani pameta.

Un pasaulē viņi bija piecus gadus, un viņu vīri izputināja naudu un preces un sievas pameta sve�umā. Pēc pieciem gadiem pie manis atnāca vecākā māsa, un bija viņa vienās skrandās un vecās, netīrās sumpatās. Un, māsu redzēdama, es nepazinu viņu, bet, kad viņa sāka runāt, es pazinu to un jautāju: �Ak māsa, kāds posts tevi piemeklējis?� Un viņa atbildēja: �Ak masa, te lieki visi vardi, jo noticis, kas rakstīts bijis likteņa grāmatā!� To dzirdot, mana sirds iesila �ēlumā, un es sūtīju viņu hamanā un devu viņai tīras drēbes, un sacīju: �Ak māsa, tu esi vecāka par mani, un es tevi bijā�u kā tēvu un māti! Jo Allah augstais ir svētījis manu mantojumu, ko saņēmu kopā ar jums, un es esmu to vairojusi, un dzīve man ir laba. Dzīvosim kopā un ne�ķirsi�mies vairs nekad.� Un es biju viņai �ēlīga, un viņa dzīvoja pie manis visu gadu, bet mūsu sirdis plosīja nemiers par otru māsu. Un nepa�gāja necik ilgi, te atnāca otra māsa, un bija viņa vēl lielākā trūkumā nekā pirmā. Un es devu viņai vairāk nekā pirmajai, un mana nauda bija viņu nauda. Bet nepagāja ilgs laiks, te viņas sacīja: �Mums labāk patīk dzīve pie vīra! Un mums nav pacietības nīkt �ai vientulībā.� To dzirdējusi, es atbildēju: �Ak acis manas, kāds labums precētai sievai! Labu vīru atrast nav viegli, un vai tad jums jau aizmirsies, ko tāda dzīve jums deva?�

Bet māsas niecināja manu padomu un apprecējās bez manas ziņas, un es nu viņas izpu�ķoju par savu naudu un palīdzēju viņām kā varē�dama. Un viņas aizbrauca ar saviem vīriem un dzīvoja ar viņiem mazu laiciņu. Un vīri māsām nolaupīja, ko biju viņām devusi, un pa�i devās pasaulē un sievas pameta. Un māsas atnāca pie manis pazemotas un noskumu�as un lūdzās piedo�anu, sacīdamas: �Ak māsa, nepiemini ļaunās dienās! Tu gados gan jaunāka par mums, bet prāts tev vecāks! Un savu mū�u mēs vairs nerunāsim par vīriem! Ņem mūs par savām kalponēm, lai mums būtu maizes kumoss.� To dzirdējusi, es atbildēju: �Lai mana nama durvis jums atvērtas, ak mīļās māsas, jo dārgāka par jums man pasaulē nav nekā!� Un tā es viņas apkampu un devu viņām visu, un sadzīvojām mēs visu gadu. Un, kad nu gads bija aizritējis, man uznāca dziņa sakraut kuģi un doties uz Basru. Un es sakrāvu lielu kuģi un sanesu tur preces un pārtiku, un sacīju savām māsām: �Ak māsas, vai gribat palikt mājās un gaidīt mani

vai braukt man līdzi?� Un viņas atbildēja: �Mēs brauksim tev līdzi, ak māsa, jo nevaram no tevis �ķirties!� Un tā nu mēs aizbraucām visas kopā. Un savu naudu es izdalīju uz pusēm un vienu pusi vedu līdzi, bet otru noslēpu, klusībā sacīdama: �Varbūt kuģi piemeklē ne�laime, bet pa�as paliekam dzīvas, un, kad pārbrauksim mājās, nebūs jāiet ubagos.�

Un tā nu mēs braucām dienu, braucām nakti, un mūsu kuģis no�maldījās un ielīgoja citā jūrā, bet mēs to nezinājām. Un desmit dienas mūs dzina labs ceļavēj�, bet vienpadsmitajā dienā kapteinis uzkāpa palūkoties, kas redzams apkārtnē, un iesaucās: �Ak, gavilējiet!� Un nokāpis viņ� ielīksmojās un sacīja: �Es tālumā ieraudzīju pilsētu.� Un visiem nu mums bija lieli prieki, un nepagāja ne stunda, te pilsēta jau staroja brīni�ķīgā spo�umā. Un mēs jautājām kapteinim: �Kā sauc to pilsētu, kurai tuvojamies?� Un viņ� atbildēja: �Allah vārdā, es nezinu! Es neesmu to vēl redzējis un mū�am neesmu braucis �ai jūrā. Bet liktenis bijis mums �ēlīgs, un jāiet jums pilsētā iek�ā. Iz�kraujiet, tur savas preces, un, ja laimējas tās pārdot, tad pārdodiet un pērciet visu, ko atrodat, bet, ja nelaimēsies, tad divas dienas atpūtī�simies, iepirksim pārtiku un brauksim prom.� Un tā nu mēs piebraucām pie pilsētas, un kapteinis iegāja pa pilsētas vārtiem, bet drīz jau bija atpakaļ un sacīja: �Celieties un ejiet pilsētā, un jūs redzēsiet Allah brīnumus! Un sauciet viņa svēto vārdu, lai viņ� jūs �ēlo un pasargā!�

Pie pilsētas vārtiem piegājusi, es ieraudzīju ļaudis ar rungām rokās un gāju tiem klāt, te pēk�ņi satrūkos, jo raugi: tos bija satrieku�as Allah dusmas, un bija tie pārvērsti par melnu akmeni! Un, kad iegā�ju�i bijām pilsētā, tur redzējām to pa�u: visi cilvēki un dzīvnieki bija pārvērsti par melnu akmeni. To redzēdami, mēs samulsām, tad izstaigā�jām visas ielas un visus tirgus un redzējām, ka neskartas paliku�as visas preces un zelts un sudrabs. Un priecīgi mēs sacījām: �Te dro�i vien noticis liels brīnums!� Un mēs izklīdām pilsētas ielās un cits citu aizmirsām, un, kamēr citi vāca mantas un naudu, es uzkāpu pie stipra cietok�ņa un ieraudzīju sultānā pili. Un, pilī iegājusi, redzēju, ka viss tur laistās zeltā un sudrabā. Un pagalmā un visās istabās sēdēja un stāvēja sultānā miesassargi un galminieki, un visi tie, gan pārakme�ņoti, izskatījās kā dzīvi. Un pēdējā istabā es ieraudzīju pa�u sultānu, un viņ� sēdēja savu galminieku un karavadoņu, un veziru pulkā, un sastindzis viņ� sēdēja savā valdnieka krēslā un ģērbies bi ja tādās drē�bēs, kas mulsināja prātu. Un ap viņa krēslu stāvēja piecdesmit mame- luki zīda drēbēs, un katram rokā zvīļoja kails �ķēps. Un valdnieka krēsls bija izpu�ķots pērlēm un dārgakmeņiem, un katra pērle staroja kā zvaigzne. To visu redzēdama, es samulsu un gāju tālāk, un iegāju harēmā, un harēma sienas bija apklātas ar zeltā �ūtiem aizkariem un durvis apņēma samts un atlass. Un citu pārakmeņoto sievu pulkā es redzēju pa�u valdnieci ko�āko pērļu drēbēs, un galvā tai bija vainags, kas zaigoja vienos dārgakmeņos, un kaklu viņai rotāja brīni�ķīgas krelles un zelta va�as. Kā dzīvas laistījās viņas greznās drēbes un krā�ņās rotas, bet viņu pa�u Allah dusmas bija pārvērtu�as par melnu akmeni.

Un tad es staigāju pa citām istabām, un pēk�ņi ieraudzīju vajā pamestas durvis, kas zalgoja tīrā sudrabā. Un aiz durvīm laistījās ķāpnes ar septiņiem purpura kāpieniem, un, aug�ā uzkāpusi, es ierau�dzīju zīda segām klātu un zeltā iz�ūtu marmora telpu. Un tur bija pērļu un dārgakmeņu izrotāta gulta, un gultu klāja pērlēm iz�ūta sega. Un pēk�ņi man acīs iespīdēja gaisma, un, tuvāk piegājusi, es atradu spulgu pērli strausa olas lielumā, un tā bija tik smalki slīpēta, ka gaismas spēle piestaroja visu telpu. Un gulta bija klāta brīni�ķīgām zīda segām, kas mulsināja prātu skatītājam. To visu skatot, maniem brīnumiem nebija gala. Un, aizdegtas sveces redzēdama, es klusībā sacīju: �Ja �īs sveces te deg, tad dro�i vien tās iededzinājusi cilvēka roka!� Un staigāju es pa istabu istabām un skatījos, un priecājos par to greznību, un mani brīnumi bija tik lieli, ka aizmirsu savu kuģi un savas māsas un iegrimu domās. Bet, kad satumsa nakts un gribēju pili at�stāt, es apmaldījos un atkal nonācu marmora istabā, un iesēdos grez�najā gultā. Un, ietinusies zeltā �ūtā pērļu segā, es sāku lasīt Korānu un gribēju aizmigt, bet nenāca miegs.

Un, kad pienāca pusnakts, es izdzirdēju skaistu un maigu balsi, kas lasīja Korānu. Un es ielīksmojos un devos uz to pusi, no kuras atskanēja balss, līdz nonācu pie aizslēgtām durvīm. Un, durvis atvē�rusi, es ielūkojos un redzēju, ka tā ir lūgtava ar michrabu, un to apgaismoja zaļas spuldzes, kas karājās pie griestiem, un divas sveces. Un grīda tur bija izklāta ar lūg�anu paklāju, un uz paklāja sēdēja jauneklis brīni�ķīgi skaistā izskatā, un priek�ā viņ� bija nolicis Korānu un lasīja to skanīgā balsi, te skaņas paceldams, te gremdēdams. Un, viņu redzēdama, es brīnījos, kā gan viņ� vienīgais no visiem pilsētas Jaudīm izglābies no nāves. Un, istabā iegājusi, vēlēju viņam mieru, un viņ� pacēla acis un atņēma manu sveicienu. Un es sacīju: �Ak, svēto pantu vārdā, ko tu lasiji Allah grāmatā, es tevi lūdzu, atbildi, ko tev jautā�u!� Bet jauneklis mani uzlūkoja un pasmaidīja, un klusi atbildēja: �Ak, saki, Allah verdzene, kā tu nokļuvi �ai istabā, un es tev teik�u, kas piemeklējis mani un �ās pilsētas ļaudis un kādēļ es palicis dzīvs.�

Un tā nu es viņam stāstīju visu no sākuma līdz galam, un viņam bija lieli brīnumi. Un tad es jautāju, kas piemeklējis pilsētas ļaudis, un jauneklis atbildēja: �Ak māsa, pagaidi, jo vēl nav laiks!� Un viņ� aizvēra svēto grāmatu un ielika to atlasa vākos un tad aicināja mani sēsties sev blakus. Un, viņu uzlūkojusi, es redzēju, ka viņ� bija līdzīgs pilnam mēnesim, un skaists bija viņa augums un tīri viņa vaigi. Un dzejnieks, savus pantus rakstīdams, �ķita domājis par viņu:

Nakts tumsā zvaig�ņu tulks reiz lūkojās Un skaistu jaunekli tur ieraudzīja. Tam melno matu cirtas Zochals devis, No muskusa zied vaigos laimes zīmes, Un Mirrichs vaigos lējis tviksmi sārtu; Ar loku Strēlnieks vilcis uzacis, Un aso prātu devis Hutareds, No acīm ļaunām sargā Lācis viņu. Te zvaig�ņu tulks no viņa dailes mulsa, Un mēness pazemīgi saviem stariem Pie viņa kājām zemi skūpstijal

Un Allah augstais bija viņu tērpis pa�ā pilnības ģērbā un iz�uvis to ar viņa vaigu pūkām, kas vizmoja liegi, kā saka dzejnieks:

Pie viņa acu plakstiem vāri glezniem, Pie acu bultām zibo�ām es zvēru, Un zvēru es pie viņa sāniem liegiem, Pie baltās pieres, matu melnuma, Pie uzacīm, kas miegu laupa man Un ilgu gūstā manu prātu tur, Pie matu cirtām, kurās baisma zviln, Kas nāvē met un mīlētājus �ķir, Pie vaigu rozēm, plakstu mirtēm zvēra, Pie viņa smaida, zobu pērlēm spo�ām, Pie viņa kakla slaidā loka zvēru, Pie viņa ādas zida, smalkā gara Un visa daiļuma, kas viņam dots, Pie viņa rokas mū�am devīgās Un viņa mēles taisnās, cēlās cilts Es zvēru jums, ka muskuss burvīgais Ir tikai viņa elpas mar�a saldā Un ambru vēj� no viņa lūpām nes, Un pati saule līdzībā ar viņu Ir tikai nogriezts viņa naga gaisi

Viņu uzlūkojot, mana dvēsele notrīcēja tūksto� nopūtās un manā sirdī iedegās mīlestība uz viņu, un es teicu: �Ak mans kungs un pa�vēlniek, paklausi manu lūgumu!� Un jauneklis atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un viņ� sāka savu stāstu:

�Zini, ak Allah verdzene: �ī pilsēta bija mana tēva pilsēta, un sul�tāns, ko valdnieka krēslā tu redzēji pārvērstu par melnu akmeni, bija mans tēvs. Un valdniece, ko satrieku�as Allah dusmas, bija mana māte. Un visi ļaudis �ai pilsētā pielūdza briesmīgo burvi Nardunu, un pielūdza viņi uguni un gaismu, bet cejus nelocīja pasaules valdnieka priek�ā, un zvērēja viņi tumsai un zvaigznēm, kas grie�as debesu klajumos. Un ilgi manam tēvam nebija bērnu, un es biju viņam sūtīts mū�a galā. Un tā nu viņ� mani audzināja, līdz es izaugu liels, un laime tecēja man pa priek�u. Bet tēva pilī dzīvoja veca musulmaņu sieva, kas slepus ticēja Allah augstajam un viņa sūtnim zemes virsū, un, savu noslēpumu glabādama, viņa izlikās, ka dzīvo mana tēva un mātes ticībā. Un tēvs viņai ticēja un paļāvās uz viņas uzticību, un devīgi sniedza viņai savas balvas, jo raugi: viņ� to �ķita savas ticības. Un, kad es izaugu liels, tēvs viņai lika mani audzināt, sacīdams: �Ak, māci viņu mūsu ticībā, kop viņu un dod viņam krietnu izglītību!� Un vecā sieva mācīja man islamu un visus �ās ticības noslēpumus, un izskaidroja man Korānu pravie�a mēlē. Un viņa teica man: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Muhameds ir viņa pravietis!� Un, kad nu es biju visu iemācījies, viņa piekodināja: �Mans bērns, to tev būs slēpt no sava tēva, jo raugi: ja viņ� to zinās, viņ� tevi nokaus!� Un tā nu es glabāju savu noslēpumu, bet aizritēja tikai da�as dienas, te musulmaņu sieva nomira, un klusībā es pielūdzu Allah augsto un viņa pravieti. Bet mana tēva pilsētas ļaudis aizvien dziļāk grima neticības un lepnības, un maldu zaņķī. Te kādu dienu, kad viņi kā da�dien pielūdza savus elkus, pēk�ņi atskanēja neredzama musulmaņu saucēja balss, un tā grandīja kā pērkona graujas un dzir�dama bija vistuvākajām un vistālākajām ausīm: �Ak pifsētas ļaudis, metiet savu neticību un pielūdziet Allah visaugsto, mūsu vienīgo valdnieku!�

Te nu pilsētas ļaudis satvēra izbailes un mulsums plosīja viņu sirdis, un viņi steidzās pie mana tēva, �ās pilsētas pavēlnieka, un jautāja tam: �Kas tā par baigu balsi, ko visi nupat dzirdējām? Tā iztrūcinājusi mūs, un mēs trīcam lielās izbailēs!� Un mans tēvs viņiem atbildēja: �Lai velti nebaida jūs �ī balss un nenovēr� no senās ticības!� Un mana tēva vārdi nu sildīja un stiprināja ļau�u sirdis, un viņi kā senāk pielūdza uguni un Nardunu, un grima vēl dziļāk neticībā. Un tā nu aizritēja gads, kop� neredzamā musulmaņa balsi tie bija dzir�dēju�i pirmo lāgu, un atskanēja tā vēl otru un vēl tre�o lāgu, un pa�gāja trīs gadi, un katru gadu ļaudis dzirdēja �o balsi, bet nelika vērā tās biedinājumu un pielūdza savus elkus. Te kādu rītu viņus satrieca debesu dusmas un atriebība � pēc saules lēkta visi bija pārvērsti par melniem akmeņiem un pa�iem līdzi viņu zirgi un kamieļi, un visi ganāmpulki. Un no debesu sodības biju glābts tikai es, jo vienīgais ticēju Allah visaugstajam. Un no dienas tās es sē�u te un skaitu lūg��anas, un gavēju, un lasu Korānu. Bet vientulībā, ak cēlā kundze, man sāka zust jau pacietība, jo raugi: te nav nevienas dzīvas dvēseles, kas nāktu pie manis sērst un tērzēt.�

Un tā nu viņ� nolaupīja manu sirdi, un es viņam sacīju: �Ak jau�nekli, kam Allah devis visas pilnības rotas, vai negribi doties man līdzi uz Bagdadi, uz miera mājokli? Tur tu redzēsi mācītus un cienī�jamus �eichus, kuri zina mūsu likumus un mūsu ticību. Un viņu pulkā tu augsi gudrībā un zinībās! Un zini, ka kalpone, kas stāv tava vaiga priek�ā, ir pavēlniece savā ciltī, un man ir verdzenes un kalpi, un jauni vergi, un �ai pilsētā ir atbraucis mans kuģis, kas piekrauts pre�cēm. Bet liktenis manas gaitas atveda �ai pilsētā, un es redzēju, kas te noticis. Un tā nu Allah augstais manu likteni savienojis ar tavu!� Un tikmēr es centos viņu pierunāt, lai viņ� brauc man līdzi, un tik�mēr labinājos un vērpu viltu, līdz viņ� bija mierā.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, jo negribēja velti valkāt sultānā atļauju. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunā Zobeīda tikmēr labi�nājās, kamēr jaunekli pierunāja braukt viņai līdzi uz Bagdadi, Un viņ� sacīja tai: �Labi, ak mana kundze, es brauk�u.� Un tā nu viņi tērzēja visu nakti, un jaunā Zobeīda sēdēja pie viņa kājām, neticē�dama savam lielajam priekam. Un Zobeīda turpināja savu stāstu kali�fam Harunam al Ra�idam un viņa veziram D�iafaram un trijiem kalenderiem:

�Un, kad nu pienācis bija rīts, mēs cēlāmies un gājām apraudzīt pili, un paņēmām visu, kas dārgāk maksāja un bija vieglāk nesams, un no cietok�ņa kāpām lejā pilsētā un ceļā salikām manus vergus un kuģa kapteini, un sen jau tie bija mani meklēju�i. Un, mani redzēdami, viņi ielīksmojās un jautāja, kur es tik ilgi bijusi. Un es stāstīju viņiem par jaunekli un par pilsētas postu, un par nelaimīgajiem ļaudīm, ko bija satrieku�as Allah dusmas. To dzirdot, visiem bija lieli brīnumi. Un, kad nu manas māsas, �ie divi suņi, mani ieraudzīja blakus daiļa�jam jauneklim, viņas iedegās skaudībā un naidā un klusībā nolēma mani nogalināt.

Tad nu mēs iekāpām kuģī, un es līgoju laimē, un prieks man bija par to, ko pilsētā bijām atradu�i, bet visvairāk par daiļā jaunekļa mīlestību. Un tā nu mēs gaidījām labu ceļa vēju, un, kad tas uzpūta, palaidām buras un devāmies jūrā. Un manas māsas sēdēja ar mums kopā, un visi sākām risināt valodas. Un reiz, kad paliku�as bijām pa�as vien, viņas jautāja man: �Ak māsa, ko gribi darīt ar daiļo jaunekli?� Un es atbildēju: �Es ņem�u viņu par vīru.� To teikusi, es pievērsos jauneklim un sacīju: �Ak mans kungs un pavēlniek, es gribu tev ko sacīt un lūdzu, uzklausi mani! Kad būsim nonāku�i Bagdadē, miera mājoklī, ņem mani par savu kalponi un sievu, un tā tu būsi mans laulātais draugs un es tava laulātā draudzene.� Un viņ� atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tad es pievērsos savām māsām un sacīju: �Ak māsas, man gana �ā jaunekļa, lai visas mantas pieder jums!� Un māsas atsaucās: �Tavs prāts ir mūsu prieks!� Bet klusībā viņas peri�nāja ļaunu viltu pret mani.

Un tā nu mēs braucām, un mūsu kuģi dzina labvēlīgi vēji, un mēs izbraucām no Briesmu jūras un ielīgojām klusos ūdeņos. Un, da�as dienas vēl brauku�i, mēs tuvojāmies Basras pilsētai, un pilsētas torņi un sienas laistījās jau iztālēm. Un, kad pienāca vakars, mēs piebraucām pie pilsētas krasta un turpat kuģī aizmigām. Un, kad nu visi gulēja dziļā miegā, manas māsas piecēlās un daiļo jaunekli un mani ar visu gultu iemeta jūrā. Bet jauneklis nemācēja peldēt un jūrā noslīka, jo Allah augstais bija viņam lēmis nonākt mocekļu pulkā. Un es pati labāk būtu noslīkusi viņam līdzi, bet Allah bija man lēmis dzīvot. Un, kad nu es iekritu jūrā, te Allah roka viļņos iemeta platu dēli, un es uzrāpos uz tā, un bangas tikmēr mani �ūpoja, līdz izmeta krastā, un raugi: tā bija sala Basras tuvumā.

Un visu nakti es klīdu �ai salā, tad noģērbu izmirku�ās drēbes un gāju gulēt, bet, kad atausa rīts, es pavēros uz visām pusēm un ieraudzīju cilvēka kāju izmītu taku no salas uz cietzemi. Bet saule ritināja jau gabalā, un es iz�āvēju savas drēbes un paēdu augļus, ko salā uzgāju, un padzēros ūdeni un devos prom pa taku, un tā nu es gāju, gāju, līdz mani no pilsētas �ķīra tikai divu stundu gājums. Te pēk�ņi es redzēju, ka man tuvojās �ūska palmas stumbra resnumā, un locīdamās tā līda milzīgā ātrumā. Un es redzēju, ka nabaga �ūska bija pagurusi un svaidījās no vienas puses uz otru, un, kad tā pielīda pie manis, viņa izkāra mēli pēdas garumā un nespēkā raustījās smiltīs. Un �ūskai pēdās dzinās pūķis, tievs un gar� kā pīķis, un viņa bēga no tā vīdamās un locīdamās, bet pūķis bija saķēris jau viņas asti, un �ūskai bira asaras un kārstījās mēle. Te nu sirds mana ie�ēlojās par nabaga �ūsku, un es satvēru akmeni un triecu to pūķim pa galvu, un tas bija uz vietas beigts.

Te pēk�ņi �ūska izplēta spārnus un uzlidoja gaisā, un izgaisa no manām acīm. Bet es sēdēju un brīnījos, un man uznāca nogurums, un es aizmigu. Brīdi gulējusi, es atkal pamodos un pie savām kājām ieraudzīju jaunu verdzeni, un raugi: tā berzēja un glāstīja manas kājas. Un verdzenei līdzi bija divi melni suņi. To redzēdama, es sa- mulsu un lūkoju paslēpt savas kājas, jo nesapratu, ko jaunā verdzene no manis grib. Un es tai jautāju: �Ak māsa, kas esi tāda un ko no manis gribi?� Un viņa atbildēja: �Cik drīz tu mani aizmirsusi! Es esmu tā, kam tu darīji labu un biji �ēlīga, jo nokāvi manu ienaid�nieku. Un zini: es esmu tā pati �ūska, ko tu izglābi no pūķa. Es esmu d�ine, un pūķis ir d�ins, un viņ� ir mans ienaidnieks. Viņ� gribēja mani nokaut, bet tu mani izglābi. Un, tiklīdz es biju glābta, es uzlidoju gaisā un steidzos uz kuģi, no kura tevi izmeta tavas māsas. Un visu, kas kuģī bija, es aiznesu uz tavu māju, bet pa�u kuģi nogremdēju jūras dzelmē. Un tavas māsas es nobūru par melniem suņiem un atvedu, tev. Es zināju visu, kas bija jūs piemeklējis. Bet ak, tavs jauneklis noslīka, un pār nāvi man nav varas, jo raugi: visvarens ir tikai Allah augstais!�

To teikusi, viņa iecēla mani savā klēpī un atraisīja no valga abus suņus, manas māsas, un, suņus uzvēlusi plecos, uzlidoja ar mums gaisā. Un tā nu mēs laimīgi nonācām Bagdadē, kur viņa mūs nometa uz manas mājas jumta. Un, māju izstaigājusi, es redzēju tur visas mantas, kas bija kuģī. Un neviena lieta nebija samaitāta, un pazudis nebija nekas. Tad �ūska sacīja man: �To svēto rakstu vārdā, kas iegriezti mūsu kunga Suleimana gredzenā, es pavēlu tev katru dienu �iem diviem suņiem cirst trīssimt pātagas cirtienus! Un, ja kaut reizi tu būsi aizmirsusi manu pavēli, es atlido�u un tevi pārvērtī�u par tādu pa�u suni!� To dzirdējusi, es atbildēju: �Dzirdu un paklausu!�

Un tā nu, ak visu ticīgo pavēlniek, es peru savas māsas un �ēloju, un viņas zina, ka tā nav mana vaina. Tāds ir mans stāsts. Bet mana māsa Amina, ak visu ticīgo pavēlniek, tev stāstīs savu stāstu, un tas būs vēl brīni�ķīgāks par manu.�

To dzirdējis, kalifs Haruns Al Ra�ids brīnījās un teica otrai jauna�vai, kas viņnakt bija atvērusi viņam durvis: �Nu stāsti, ak skaistule, � kādēļ tava miesa ir vienās brūcēs?�

Un, kalifa vārdus dzirdējusi, jaunā Amina piecēlās un teica savu stāstu.

�Ak visu ticīgo pavēlniek, es nestāstī�u tev par savu tēvu un māti, ko tev jau stāstīja mana māsa Zobeīda. Bet zini: kad nomira mūsu tēvs, es dzīvoju pie mātes un man līdzi dzīvoja jaunākā māsa Faīma, bet mana māsa Zobeīda un divas citas māsas apmetās pie savas mātes. Un apprecēja mani vecs vīrs, savas pilsētas un sava laika laimīgākais cilvēks. Un es dzīvoju ar viņu vienu gadu, un viņ� nomira un atstāja man astoņdesmit tūksto�us dināru zeltā, jo tādu tiesu man lēmis bija likums. Un tā nu es pacēlos bagātībā un manu vārdu daudzināja malu malās. Un es liku sev darināt desmit ģērbus, un katrs maksāja tūksto� dinārus.

Un reiz, kā da�dien sēdēdama, es redzēju, ka manā mājā ienāk veca sieva, ko savu mū�u nebiju redzējusi. Un izskats viņai bija baigs un derdzīgs: bija viņai no�ļuku�i vaigi un izpluku�as uzacis, iz�valbītas acis un izbirzu�i zobi, pūtaina seja un �ūlājo�i plakstiņi, un sirmi mati, un piekvēpu�i galva, un viņas augums grīļojās un līka, un deguns viņai tecēja, un bija viņa līdzīga tai pa�a Eblisa apsēstai sievai, par kuru saka dzejnieks:

Ak dergle vecā, nelaimi kas junda, Un pa�u Eblisu uz Jaunu dida! Tai kaites septiņas ir �petnā sejā, Un nebūs pastaros tai �ēlastības! Ar viltu viņa mū)u tūkstoti, Kas bēdzis, atkal mā jās aizvils dro�i Ar zimekļtīkla pavedienu vāru, � Un sarauts nebūs smalkais pavediens!

Un vecā sieva ienāca pie manis un noskūpstīja zemi pie manām kājām, un sacīja: �Ak mana kundze, man ir meita bārenīte, un �ovakar viņai kāzas. Mēs esam sve�inieki �ai pilsētā un nevienu te ne�pazīstam, un mūsu sirdis ir skumjas. Un tā nu es nācu tevi lūgt savas meitas kāzās, un Allah augstais atalgos tavu labo sirdi! Ja nāksi tu un visas pilsētas kundzes to zinās, tad nāks arī viņas. Un tā tu būsi dziedinājusi viņas skumīgo sirdi un ielīksmojusi viņas pazemīgo prātu!� Un viņa sāka gau�i raudāt un skūpstīja manas kājas, un teica dziesmas vārdus:

�Ar savu atnācicnu, augstā kundze, Mums lielu godu rādījusi jūs! Bet, tiklīdz aiziesiet, kas jūsu vietā Gan būtu cienīga? Nē, tādas nav!�

To dzirdējusi, es iesilu �ēlumā un sacīju: �Dzirdu un paklausu! Ar Allah palīgu es iepriecinā�u tavu meitu un līgavainim vinu parā�dī�u pati savās drēbēs un rotās, un dārgakmeņos.� Te vecā sieva ielīksmojās un pieplaka pie manām kājām, un, manas kājas skūpstī�dama, iesaucās: �Lai Allah tevi svētī un iepriecina tavu sirdi, kā tu iepriecināji mani! Bet nesteidzies tūlīt, ak mana kundze! Es tevi at�stā�u, bet saposies līdz vakaram, un tad es nāk�u un tevi aizvedī�u.� To teikusi, viņa noskūpstīja, manu roku un aizgāja. Bet es piecēlos un gāju hamamā, un iesmar�oju savu miesu, un izraudzījos krā�ņāko no saviem desmit jaunajiem ģērbiem, un kaklā uzliku savas greznākās pērļu krelles, un izpu�ķojos rokassprādzēm un dārgakmeņiem. Un tad es ietinos savā zilajā �ķidrautā, kas laistījās zelta vizuļos, un ap�jozu brokātā jostu un seju ietinu plīvurā. Te atnāca vecā sieva un sacīja: �Ak mana kundze, visas pilsētas kundzes jau sanāku�as, un es tām sacīju, ka būsi arī tu, un viņas priecājās un tevi gaida!� Un tā nu es piecēlos un ietinos izarā, un, līdzi pasaukusi savas jaunās verdzenes, aizgāju. Un mēs gājām, līdz nokļuvām tīrā un izlaistītā ielā, kur pūta spirgtas vēsmas. Un mēs piegājām pie augstiem, sprai�- ļotiem vārtiem ar marmora jumolu, un aiz vārtiem pagalma dibenā pacēlās stalta pils un zvīgoja lidz pa�iem mākoņiem, bet uz durvīm bija uzrakstīti �ādi panti:

Es mājas vieta, celta jautrībai, Man kalpot baudai visu mū�u likts! Salc mani strūklaka un burbuļo, Un ūdens saldais gaina skumību! Ap mani rozes zied un anemones, Un mirtes, narcises, un kumelītes!

Un, kad mēs piegājām pie pils durvīm, vecā sieva klaudzināja, un durvis mums atvērās. Un mēs iegājām segu izklātā gaitenī, kur karājās aizdegtas spuldzes un sve�u rindas un laistījās dārgakmeņi, un pie sienām karājās zelta un sudraba lietas un retu dārgakmeņu izrotāti iero�i. Un pa gaiteni mēs iegājām telpā, kur bija tik daudz

brīnumu, ka cilvēka mēlei tos minēt nav spēka. Un zīda segu izklāUi telpā, kur dega spuldzes un sveces, pacēlās pērļu un dārgakmeņu izgreznota gulta, un gultai pāri nolaidās atlasa aizklājs.

Un nepaguvām mēs vēl attapties, te manas acis ieraudzīja jau�navu, un viņa, ak visu ticīgo pavēlniek, bija daiļāka par pilnu mēnesi, un piere viņai staroja kā rīta blāzma, un bija viņa līdzīga tai, par kuru saka dzejnieks:

Tev sultanpili būtu īstā vieta. Bet bikla tu kā bērns no Chosrojiem! Tvīkst tavas vaigu rozes sarkankvēli, Ak, sārto vaigu jaukums brīni�ķaisl Viss daiļums tev ir dots, ak burve maigā, Ar acim liegi tvīksto�ām un kairām! Tev pierē matu cirtas melnās �ķiet Kā bēdu nakts, kas nomāc baudu dienul

Un jaunava izkāpa no gultas un sacīja man: �Ak māsa, esi tūksto��kārt sveicināta, jo raugi: tu esi mūsu lepnums!� Un viņa teica dziesmas vārdus:

Ja nams �is zinātu, kas viņā nācis, Tas kāju pēdas tavas skūpstītu! Un mēle gavilētu tam un sauktu: �Lai sveiks ikviens, kas devīgs ir un cēls!�

Un tad nu viņa apsēdās un sacīja man: �Ak māsa, man ir brālis, kas tevi redzējis kādās kāzās vai kādos svētkos, un viņ� ir skaistāks vēl par mani, un no �ās nakts tu viņa sirdī esi iededzinājusi maigu kvēli. Jo raugi: tu staro pilnībā un cēlumā, un par tevi viņam teikts, ka tu esi kundze savā ciltī, bet arī viņ� ir savas cilts pavēlnieks un savu pavedienu grib savienot ar tavu. Un viņ� deva naudu vecajai sievai un sūtīja viņu pie tevis, lai �ī tevi atved ar viltību un lai es satiekos ar tevi manā mājā. Un viņ� grib tevi apprecēt �o pa�u gadu, ko svētījis Allah un viņa pravietis. Un paruna saka: �Ko likums ļauj, tas nav kauns!��

Viņas vārdus dzirdējusi, es redzēju, ka mani �ai namā pazīst un ciena, un es atbildēju jaunavai: �Dzirdu un paklausu!� Un tad nu viņa ielīksmojās un sasita plaukstas, un pēk�ņi atvērās durvis, un istabā ienāca jauneklis, skaists un jauns kā mēness, un ģērbies viņ� bija tīrās drēbēs, un augums viņam bija slaids un uzacis kā loka bultas, un acis tik burvīgas, ka laupīja visas sirdis, un bija viņ� tik skaists un maigs, un pilnīgs, kā saka dziesmas vārdi:

Lai slavēts Allah varenais un augstais, Kas viņam devis tādu daiļumu! Vaigs staro dzidri tam kā mēness spo�ais. Zib laimes pēdas vaigā tam kā pērles!

Kas skaists ir pasaulē, viņ� guvis sev, Mulst visi prāti viņa dailes varā, Un viņa vaigos rakstīts zīmēm skaidrām: Par visiem jaunekļiem viņ� skaistākais!

Un, kad nu es viņu uzlūkoju, mana sirds tiecās uz viņu un iesila mīlestībā, un viņ� pienāca un piesēdās man blakus, un īsu brītiņu mēs tērzējām, tad jaunava atkal sasita plaukstas, un pēk�ņi atvērās lāde, un no lādes izkāpa kadijs un �etri liecinieki. Mūs sveiku�i, tie apsēdās, un kadijs uzrakstīja manu laulības līgumu ar jaunekli. Un tad viņi aizgāja, un jauneklis pienāca pie manis un iesaucās: �Lai svētīta �ī nakts!� Un vēl viņ� sacīja: �Ak kundze, man jāsaka tev svarīgs no�teikums.� Un es viņam jautāju: �Ak mans kungs, kas tev par notei�kumu?� Tad nu viņ� piecēlās, atnesa man svēto grāmatu un sacīja: �Zvēri pie Korana, ka savu mū�u uzlūkosi tikai mani un sirds tava netieksies uz citu vīrieti!� Un, kad nu es biju zvērējusi, jauneklis ielīksmojās lielā priekā un savām rokām apvija manu kaklu, un es jutu, ka viņa mīlestība iestrāvoja manā miesā līdz pa�iem sirds dzi�jumiem.

Un vergi uzklāja mums galdu, un mēs ēdām un dzērām, līdz vairāk nevarējām. Un, kad satumsa nakts, jauneklis apgūlās ar mani gultā, un visa nakts mums aizlīgoja vienos skūpstos un vienās skaujās. Un tādos priekos un baudās mēs sadzīvojām visu mēnesi, un, kad nu mēnesis pagāja, es lūdzu, lai vīrs man atļauj tirgū nopirkt da�ādus audumus. Un, kad viņ� man atļāva, es ietinos izarā un līdzi aicināju veco sievu un jaunavu, un visas aizgājām tirgū. Un es piesēdos pie jauna tirgotāja zīda kaudzēm, un vecā sieva viņu pazina un sacīja man: �Sim jaunajam puisim nomira tēvs un atstāja viņam pulka nau�das, un viņam ir da�ādas preces, un, ko tu gribēsi, to viņ� tev dos. Nevienam visā tirgū nav tik labu audumu kā viņam!� Un viņa teica jauneklim: �Rādi mums savus dārgākos audumus un savas skaistākās drēbes, un to visu nopirks jaunā kundze!� To dzirdējis, viņ� atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un, kamēr jauneklis tina un cilāja drēbes, vecā sieva viņu lielīja un cildināja. Un es viņai atbildēju: �Kāda mums vajadzība viņu cildināt! Mēs pirksim no viņa, ko gribēsim, un iesim mājās.� Un, kad nu da�as drēbes bija izraudzītas, mēs jauneklim jau�tājām, cik tās maksā. Bet naudu viņ� atvairīja un teica: ��odien jūsu naudu es neņem�u! Tā lai būtu jums balva par lielo godu un prieku, ko parādījāt manai tirgotavai.� To dzirdējusi, es teicu vecai sievai: �Ja viņ� neņem naudu, atdod viņam drēbes!� Bet jauneklis iesaucās: �Allah vārdā, es neņem�u tas atpakaļ! Tās es tev dāvinu par vienu skūpstu, ko lūdzu no tevis, ak daiļā jaunava! Tavs skūpsts man dārgāks par visām precēm manā tirgotavā!� Te vecā sieva sāka smieties un jautāja viņam: �Ak daiļais jaunekli, kāds tev labums no viena skūpsta?� Un tad nu viņa pievērsās man un sacīja: �Ak mana meita, vai dzirdēji,

ko teica jauneklis? Tas jau nebūs nekas ļauns, ja sniegsi viņam skūpstu, ko viņ� tev lūdza, bet pati izraudzīsies, ko meklēji!� Un es atbildēju: �Vai tad tu nezini, ka mani saista zvērests?� Bet vecā sieva neatlaidās: �Ļauj viņam sevi noskūpstīt, bet pati nesaki ne �etri, un nebūs tava vaina. Bet savu naudu tu dabūsi atpakaļ, un skaistās drēbes būs tavas.� Un vecā sieva tikmēr labinājās un mani pierunāja, līdz es biju mier.i galvu bāzt maisā.

Un tā nu es aizvēru acis un ar izara galu paslēpos no ļaudīm, bet jauneklis pielika savas lūpas pie mana vaiga un mani noskūpstīja. Bel skūpstīdams viņ� iekoda man tik stipri, ka vaigs sāka asiņot, un sāpēs un uztraukumā es pakritu nemaņā. Un vecā sieva noguldīja mani sav.i klēpī, un, kad es at�ilbu, jaunekļa tirgotava jau bija aizslēgta un jau�neklis pats pazudis. Tad vecā sieva noskuma un sacīja: �Lai slavēts Allah augstais, mēs esam novērsu�i lielāku nelaimi!� Un man viņa teica: �Nu mums jāiet mājās! Ak, stiprini savu dvēseli, lai nebūtu jāpiedzīvo kauns! Un, kad būsi mājās, izliecies slima un ej gulēt, apsedzies ar savu izaru, un es tev nesī�u zāles, un manas zāles tev būs jāpieliek pie sakostā vaiga, un tu redzēsi, tavs vaigs būs vesels.� To dzirdējusi, es piecēlos un nevarēju atkauties no domām par sava darba sekām. Un tā nu es aizgāju un nonācu mājā, un manas bailes auga augumā. Un, mājās pārnākusi, es iegāju savā istabā un izlikos slima.

Un, kad satumsa nakts, istabā ienāca mans virs un jautāja: �Ak mana kundze, kāda nelaime tevi piemeklējusi, kamēr nebiji mājā?� Un es atbildēju: �Nekāda nelaime nav mani piemeklējusi, man tikai galva sāp.� Un viņ� iededza sveci un, sveces gaismā mani uzlūkojis, jautāja: �Kas tā par rētu tavā vaigā un vēl tik vārīgā vietā?� Un es atbildēju: �Kad tu man atļāvi un es aizgāju uz tirgu drēbes pirkt, man uzklupa �. kamielis ar malkas klēpi mugurā un saplosīja manu �ķidrautu, un ievai�noja manu vaigu. Ak, �īs �aurās Bagdades ielas!� To dzirdējis, vīrs sa�dusmojās un iesaucās: �Rīt es do�os pie pilsētas valdnieka un teik�u, lai viņ� pakar visus kamieļu dzinējus un malkas cirtējus pilsētā!� Bet es iesaucos dziļā līdzjūtībā: �Allah vārdā, negrēko citu vainas dēļ! Jo raugi: tā bija tikai mana vaina! Es jāju uz ēzeļa, bet ēzelis sāka spār�dīties un paklupa, un es nokritu zemē, un malkas pagale saskrambāja manu vaigu un ievainoja manu seju!� Te nu mans vīrs iekliedzās: �Rīt es do�os pie D�iafara al Barmaki un teik�u viņam visu, un viņ� nokaus visus ēzeļu dzinējus pilsētā!� Bet es atsaucos: �Vai manis dēļ tu nokaut gribi visu pasauli? Bet zini: mani piemeklēja tikai tas, ko lēmis Allali augstais!� To dzirdējis, mans vīrs vairs nevarēja klusināt savas dusmas un iesaucās: �Ak neuzticīgā, man gana tavu melu! Tev jāsaņem sods, ko esi pelnījusi!� Un viņ� rāja mani vēl skarbākiem vārdiem un pie�trūkās kājās, un spārdīja zemi. To redzēdama, es iekaisu līdzi un strupi viņam atcirtu, un te nu, ak visu ticīgo pavēlniek, viņ� visu saprata un iesaucās: �Tu esi lauzusi zvērestu!� Te pēk�ņi viņ� skaļi iekliedzās un sauca, un durvis atvērās, un iznāca septiņi melnie vergi. Un, paklau�sīdami vīra pavēli, tie izrāva mani no gultas un izsvieda nama pagalmā. Un vienam vergam vīrs lika turēt manus plecus un sēsties uz mana skausta, un otram viņ� lika uzsēsties uz manām kājām, bet tre�ais vergs ar �ķēpu rokā viņam teica: �Ak mans kungs, es cirtī�u to ar savu �ķēpu un pār�ķel�u pu�u, un katrs ņemsim gabalu no viņas miesas un metīsim Tigras upē, lai tās aprij zivis. Jo tādu sodu pelnījis ikviens, kas uzticīgs nav mīlestības zvērestiem!� Un mana vīra dusmas iedegās aizvien karstākas, un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Ja mīlu dalīt man ar citu lemts, To metu es un labāk mirstu skumjās! Un savai dvēslei saku: �Mirsti cēla! Nav mīlai svētības, kas dalīta!��

Tad nu mans vīrs uzsauca vergam, kas rokā turēja �ķēpu: �Ak stiprais Sad, cērt pu�u neuzticīgo!� Un vergs pacēla savu �ķēpu un sacīja: �Ak kundze, nu sūdzi savus grēkus un saki, kam novēli savas drēbes un savas mantas, jo pienākusi tava pēdējā stunda!� Un es viņam atbildēju: �Ak labais Allah kalps, atlaidies vēl bridi un ļauj man sūdzēt savus grēkus un novēlēt savu mantu!� To teikusi, es pacēlu acis pret debesīm un redzēju, cik zemu biju grimusi pēc spo�ās godības, un asa�ras bira no manām acīm, un es sāku gau�i raudāt. Un vīrs mani uzlūkoja dusmās zibo�ām acīm un teica dziesmas vārdus:

�Tai saki, kas tik negausa un nikna, Kas mīlu laupa tev un citam dod: �Tu derdzies man, pirms apniku es tev, Un ļaunāks kas vēl piemeklēt mūs spētu?��

To dzirdējusi, ak visu ticīgo pavēlniek, es atkal raudāju un, vīru uzlūkojusi, teicu �ādus pantus:

No mīlas manas �ķirties lēmis esat, Nu sēdiet mierīgs, miegu laupot mani Draugs manām acīm bezmiegs jūsu dēļ, Plē� nemiers sirdi, asaras līst straumēm! Jūs svēti solījāt man uzticību, Bet, guvis dvēsli manu, to jau vīlāt! Bērns biju, mīlai sve�s, kad iemīlējos, Nu dzīvot gribu, nu es mīlu protu! , Ak, Allah vārdā, lūdzu, kad es mir�u:

Uz kapa rakstiet: �Mīlētājs �eit dus!� Varbūt da�s bēdulis, kas mīlā cietis, Gar manu kapu ies un iesils �ēlās!

Un, pantus noskaitījusi, es atkal lēju karstas asaras. Bet, manus vārdus dzirdējis un manas asaras redzējis, vīrs iekaisa vēl lielākā nik�numā un iesaucās:

�Ne kaisles apnikumā mīļo metu, Grēks, viņas darīts, abus �ķīra mūsl Tā biedru gribēja man mīlā dot. Bet mana ticība nīst daudzus dievus!�

Un, kad viņ� pantu noskaitīja, es atkal raudāju un viņu lūdzos, bet klusībā domāju un sacīju: �Es lūko�u viņu pievilt ar vārdiem un bū�u pazemīga. Varbūt viņ� mani �ēlos un es izglāb�os no nāves, un lai viņ� ņem visu, kas man pieder.� Un tā nu es sāku gausties un viņu lūgties, sacīdama dziesmas vārdus:

Tu, taisnīgs būdams, mani nenokautu, Bet tiesa kļūmākā ir �ķir�anās! Tu liki nest man mīlestības slogu, Bet vārga es pat savas drēbes nest! Nav brinums man, ka mir�u e3, bet brīnos Kā miesu man var pazīt, kad nav tevis!

Un, pantu noskaitījusi, es gau�i raudāju, bet vīrs mani uzlūkoja zvē�rojo�ām acīm un sāka mani rāt un pulgot, un teica dziesmas vārdus:

�Ar citiem draudzējoties, mani meti, Es biju uzticīgs, kā solījos! Nu metu tevi es, kā meti mani, Bez tevis cietī�u kā tu bez manis! Es citu ņem�u, kā tu ņēmi citus. Bet vaina tava būs, tev jācie� sods!�

Kad nu viņ� bija pantus noskaitījis, viņ� pasauca savu vergu un uzkliedza tam: �Cērt viņu pu�u un atpestī mūs no viņas! Kam viņa mums vairs vajadzīga!� Un, kamēr mēs ķildojāmies dziesmu vārdiem un redzēju, ka man jāmirst, es trīcēju par savu dzīvību un savu likteni ļāvu Allah rokās, te pēk�ņi ienāca vecā sieva un metās pie jaunekļa kājām, un skūpstīja tās. Un, jaunekļa kājas apkampusi, vecā sieva iesaucās: �Ak mans bērns, es esmu tevi kopusi un auklējusi un visu manu rūpju vārdā es tevi lūdzu: piedod �ai jaunavai, jo viņa nav darī�jusi tik lielu grēku, kas pelnījis tik bargu sodu! Tu esi vēl jauns, un es bīstos par tevi, jo raugi: viņas lāsti var satriekt tevi pī�ļos! Un ir ta�u sacīts: kas nokauj, pats ir nokaujams! Un kas tad nu ir �ī netīrā sie�viete? Met viņu laukā no savas sirds un sava prāta!� Un vecā sieva raudāja un tikmēr viņu lūdzās, līdz jauneklis sacīja: �Lai notiek, tevis dēļ es viņai piedodu! Bet viņas miesā es gribu iededzināt zīmes, kas neizdzisīs visu mū�u!�

To teicis, viņ� uzkliedza saviem vergiem, un tie mani aizvilka, no�rāva man drēbes un kailu mani izstiepa visā garumā. Un, kad nu vergi uzsēdās man virsū, te jauneklis piecēlās un vergiem lika atnest asu aivas zaru, un ar to nu viņ� sāka pērt manu miesu, un viņ� kapāja manu muguru un manas krūtis, un manus sānus un sita tik neganti, ka es pakritu nemaņā un necerēju vairs palikt dzīva. Un, kad nu jauneklis mani vairs nesita, viņ� aizgāja un pameta mani zemē un vergiem lika atstāt mani tā, līdz satumsīs nakts. Un tad lai pasaucot veco sievu, kas palidzē�ot mani tumsā aizvest uz manu māju, un tad lai pametot mani tur. Un vergi darīja, kā viņu kungs tiem bija licis: tie mani iesvieda manā vecajā mājā un pa�i aizgāja, bet es gulēju nemaņā līdz rīta gaismai.

Kad nu biju at�ilbusi, es nevarēju pakustināt nevienu locekli. Un tad es sāku sevi dziedināt da�ādām ziedēm un da�ādām zālēm, līdz mana miesa bija vesela, bet ribas palika kā salauztas. Un tā es gulēju slimības gultā un dziedināju sevi �etrus mēne�us, līdz piecēlos spirgta un sveika. Un tad man uznāca dziņa doties uz to māju, kurā biju izcie�tusi savas mokas, bet māja bija sagruvusi, un visa iela no viena gala līdz otram bija vienās drupās, un pāri palikusi bija tikai mēslu kaudze. Un gan es meklēju meklēdama, bet nevarēju izdibināt, kur pazudis mans vīrs.

Un tad nu es aizgāju pie Faīmas, savas jaunākās māsas, kas bija palikusi �ķīsta jaunava, un abas steidzāmies pie savas māsas Zobeīdas, kura tev stāstīja dīvaino stāstu par māsām, kas apburtas par melniem suņiem. Un pie viņas es atradu divus melnos suņus un stāstīju viņai, kas mani piemeklējis, un viņa iesaucās: �Ak māsa, neviens �ai pasaulē nav glābies no likteņa likstām! Lai siavēts Allah augstais, jo viņ� mūs �ēlojis un mēs abas esam dzīvas!� Un viņa teica dziesmas vārdus:

�Tāds liktenis ir, jel esi pacietīgs,

Ja naudas dēļ vai mīlā esi cietis!�

Tad nu viņa stāstīja man par sevi un par to, kas piemeklējis abas māsas un kā tas viss beidzies. Un tā nu es dzīvoju pie viņas, un mums prātā vairs nenāca domas par precībām. Un no tā laika mūsu jaunākā māsa Faīma palika pie mums, un katru dienu viņa iet uz tirgu un pērk mums pārtiku, un tā mēs dzīvojām laimīgi līdz viņai naktij. Mūsu māsa kā da�dien bija izgājusi pirkt, kas bija pērkams, un ar mums notika tas, kas notika, kad Faīma atveda nesēju un mūsu mājā ienāca trīs kalenderi. Mēs aicinājām viņus atpūsties mūsu mājā, un, kad pagāju�as bija nakts pirmās stundas, pie mums ienāca trīs cienījami tirgotāji no Mo- sulas, un viņi stāstīja savus stāstus, bet mūsu norunu neklausīja. Un, kaut viņi to neklausīja, mēs bijām viņiem labas, un mēs tiem jautājām, kas viņus piemeklējis, un, kad viņi bija to stāstīju�i, mēs viņiem pie�devām, un viņi aizgāja. Bet �odien nebijām vēl attapu�ās, te stāvējām jau tava vaiga priek�ā, ak visu ticīgo pavēlniek. Un tāds ir mūsu stāsts.� To dzirdējis, kalifs ļoti brīnījās un lika �o stāstu uzrakstīt un glabāt savā mantu krātuvē.�

Te �echrezada ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kalifs lika �o stāstu pierak�stīt un tad jautāja Zobeīdai, pirmajai jaunavai: �Ak, saki, cēlā kun�dze, � vai tu zini, kur ir �ī d�ine, kas apbūra tavas māsas?� Un Zobeīda atbildēja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, es varu to izdibināt, jo viņa iedeva man savu matu �ķipsnu un sacīja: �Kad tev būs vajadzīga mana palīdzība, tad sadedzini vienu matiņu un es tūdaļ bū�u klāt, lai es būtu kur būdama, kaut vai aiz pa�iem Kafa kalniem!� To dzirdējis, kalifs teica jaunavai: �Ak, dod man �o matu �ķipsnu!� Un, kad nu Zo�beīda atdeva kalifam matu �ķipsnu, viņ� paņēma vienu matu un sa�dedzināja to. Un, tiklīdz izkūpēja sadegu�ā mata smar�a, te nodrebēja pils pamati un visi izdzirdēja traku �ņākoņu un rīboņu, un visas acis ieraudzīja d�ini grezni ģērbtas musulmaņu jaunavas izskatā. Kā da��dien musulmane, viņa teica kalifam: �Miers ar tevi ak, Allah vietniek!� Un kalifs viņai atbildēja: �Un miers ar tevi un Allah svētība un �ēlastība!�

To dzirdējusi, viņa sacīja: �Tad zini, ak visu ticīgo pavēlniek, ka jaunava, kas, tevi klausīdama, aicināja mani �urp, manā dvēselē sējusi sēklu, kas tagad uzdīgusi. Un, lai es viņas labā darītu ko darīdama, nekad mans labais darbs nebūs tik liels, cik liels bija viņas darbs, jo raugi: viņa izglāba mani no nāves un nokāva manu ienaidnieku. Bet es redzēju, ko viņai darīja viņas pa�as māsas, un nolēmu tām atriebties un apbūru tās par melniem suņiem. Un tikai tādēļ es viņas nenokāvu, ka baidījos skumdināt viņas labo sirdi. Bet, ja nu tu, ak visu ticīgo pa�vēlniek, gribi viņas raisīt no burvju varas, es viņas atbur�u un darī�u to par prieku tev un viņu cēlajai māsai! Jo mū�am es neaizmirstu, ka esmu krietna musulmaņu meita!� To dzirdējis", kalifs iesaucās: �Raisi viņas no burvju varas! Un tad lūkosim izdibināt, kas piemeklējis otru jaunavu, kurai miesā redzamas sitienu zīmes. Un, ja viņas stāsts būs patiess, es atrieb�u viņu tam, kas viņu netaisni sodījis!� Te nu d�ine sacīja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, gaidi tikai brītiņu, un es tev minē�u tā cilvēka vārdu, kas licis tik neganti ciest �ai jaunavai un laupījis viņas bagātību. Un zini: �is cilvēks ir tev tuvāks par visiem cilvēkiem pasaulē!�

Te nu d�ine paņēma ūdens trauku un traukā ierunāja burvības vārdus, apslacīja abus suņus un uzsauca tiem: �Vērsieties savā cilvēka izskatā!� Un to pa�u mirkli abi suņi pārvērtās par jaunavām, kuru dai�ļums teica sava radītāja slavu.

Tad d�ine pievērsās, kalifam un sacīja: �Un zini, ak visu ticīgo pavēl�niek, ka jauno Aminu sitis un netaisni sodījis tavs dēls al Amins, al Mamuna brālis. Viņ� izdzirdējis bija par jaunavas skaistumu un izlika tai lamatas, bet apprecēja to likumīgi. Un tā nav viņa vaina, ka jau�navu viņ� sitis. Viņ� bija licis tai zvērēt svētu zvērestu, bet tā viņam �ķita zvērestu lauzusi, un viņ� gribēja to nokaut, bet, Allah dusmu bīdamies, cirta tai miesā �īs zīmes un lika vest to atpakaļ uz viņas māju.

Un tads ir otrās jaunavas stāsts, bet viss ir zināms tikai Allah aug�stajam!�

Un, d�ines vārdus dzirdējis un izdibinājis, kādēļ jaunava sista, kalifs brīnījās un teica: �Lai slavēts Allah augstais, kas manas gaitas noveda jaunavu namā un abas māsas raisīja no burvju varas un niknām mokām, un ļāva man dzirdēt �o brīni�ķīgo stāstu! Allah vārdā, es nu darī�u tādu darbu, ko laiku laikos daudzinās pēc manis!� To teicis, viņ� aici�nāja savu dēlu al Aminu un lika tam stāstīt visu no sākuma līdz galam. Un al Amins atzinās un visu izstāstīja, un kalifs lika pasaukt kadijus un lieciniekus, un trijus kalenderus, un pirmo jaunavu ar abām māsām, kas bija apburtas par melniem suņiem, un visas trīs māsas viņ� atdeva par sievām kalenderiem, kuri bija valdnieku dēli, un kalenderus viņ� iecēla par saviem galminiekiem. Un deva viņ� tiem visu, kas bija vaja�dzīgs, un nolika tiem algu un visiem ļāva dzīvot Bagdades pilī. Bet jauno Aminu viņ� atdeva savam dēlam al Aminam atpakaļ un pūrā viņai deva lielu naudu, un pili uzcēla vēl krā�ņāku, nekā tā bija. Un kalifs pats apprecēja maigo un lēnprātīgo Faīmu un nogulēja ar viņu bur�vīgu un jauku nakti, bet citu rītu deva viņai verdzenes un nolika viņai mēne�a maksu. To dzirdējusi, tauta brīnījās par kalifa cēlo sirdi un viņa lēnprātību un gudrību. Un tā nu visi dzīvoja laimīgi, un kalifs lika pierakstīt visus viņu brīni�ķīgos stāstus.�

Un Dinazada teica savai māsai Sechrezadai: �Ak māsa, tā bija skaista, un jauka pasaka, un tai līdzīga vēl nav dzirdēta. Bet stāsti vēl citu pa�saku, lai ātrāk paiet �ī bezmiega nakts!� Un �echrezada atbildēja: �Miju prātu, ak māsa, ja tikai sultāns, mans pavēlnieks, atļaus!� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Stāsti un nekavējies!� Un �echrezada stāstīja.

Stāsta, ka visu ticīgo pavēlnieku Harunu al Ra�idu kādu nakti plosīja nemiers un grūti viņam bija aizvērt acis, un visu nakti viņ� grozījās no vie�niem sāniem uz otriem. Un, kad nu nemiers bija viņu novārdzinājis, viņ� lika aicināt Masruru un sacīja tam: �Ak Masrur, palūko, kas �onakt va�rētu gainīt manu bezmiegu!� Un Masrurs atbil�dēja: �Ak augstais valdniek, vai negribi iziet dārzā un paraudzīties puķēs vai ielūkoties zvaig�znēs, cik skaisti tās izbērtas debesīs, un pavērties uz mēnesi, kas savus starus laista ūdenī?� To dzirdējis, kalifs atbildēja: �Ak Masrur, tas ne�var valdzināt manu dvēseli.� Un Masrurs sacīja: �Ak augstais valdniek, tev pilī ir trīs simti sievu un katrai sievai sava istaba. Liec visām doties savās istabās un, viņām nezinot, tad ej un raugies, ko viņas dara!� Bet kalifs atsaucās: �Ak Masrur, �ī pils ir mana pils, un �īs sievas ir manas verdzenes, bet manu dvēseli tās nevar valdzināt.� Tad nu Masrurs sacīja: �Ak valdniek, liec nākt pie sevis zinību vīriem un pantu rakstītājiem, un lai nu tie tava vaiga priek�ā cilā gudrus

jautājumus un skaita pantus, un stāsta tev teikas un pasakas!� Bet kalifs atbildēja: �Ak Masrur, manu dvēseli tās nevar valdzināt.� Un Masrurs sacīja: �Ak valdniek, aicini savus dzīru brāļus un zobgaļus, tii> ielīksmos tevi ar brīni�ķīgiem jokiem!� Bet kalifs atbildēja: �Ak Masrur, manu dvēseli tie nevar valdzināt.� To dzirdējis, Masrurs iesaucās: �Ak valdniek, tad liec, lai nocērt man galvu!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Masrurs sacīja kalifam: �Ak augstais valdniek, tad liec, lai nocērt man galvu! Varbūt tavs bez�miegs tad gaisīs un rimsies nemiers, kas tevi tirda.� Viņa vārdus dzir�dējis, kalifs sāka smieties un sacīja: �Ak Masrur, paraugies, kur� dzīru brālis stāv pie durvīm!� Te Masrurs izgāja, bet drīz jau bija atpakaļ un sacīja: �Ak valdniek, pie durvīm stāv Ali ibn Mansurs al Chali ad Dima�ki.� Tad nu kalifs uzsauca: �Ved viņu pie manis!� Un Masrurs aizgāja un atveda Ibn Mansuru. Un ienākdams tas sacīja: �Lai miers ar tevi, ak visu ticīgo pavēlniek!� Un kalifs atņēma viņa sveicienu un sacīja: �Ak Ibn Mansur, stāsti mums kādu no saviem stāstiem!� To dzirdējis, Ibn Mansurs jautāja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, vai tev lai stāstu, ko esmu redzējis pats savām acīm, vai tikai to, ko esmu dzir�dējis?� Un kalifs atbildēja: �Ja esi redzējis ko brīni�ķīgu, tad stāsti mums, jo stāsts nav tas, kas skatījums.� Un Ali sacīja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, raisi savu sirdi un atver savas ausis!� Tad nu kalifs at�bildēja: �Ak Ibn Mansur, es klausī�os savām ausīm un skatī�os savām acīm, un visu jutī�u ar savu sirdi.�

�Ak visu ticīgo pavēlniek,� sacīja Ali, �zini, ka Basras sultāns Muha�meds ibn Suleimans al Ha�ims man katru gadu maksā algu. Un tā nu kā da�dien es devos pie viņa un, viņa pilī nonācis, redzēju, ka viņ� dzīrās izjāt medībās. Un es vēlēju viņam mieru, un viņ� man vēlēja to pa�u un sacīja: �Ak Ibn Mansur, nāc mums līdzi medībās!� Bet es atbildēju: �Ak valdniek, man jā�us jāt nav spēka. Ļauj man apmesties tavā viesu namā un liec saviem galminiekiem par mani gādāt!� Un tā nu viņ� darīja un pats aizjāja medībās, bet galminieki mani godināja ar vislielāko godu un mieloja mani vislabākiem ēdieniem un dzērie�niem. Un klusībā es sacīju: �Ak Allah brīnums! Jau sen es nāku no Bagdades uz Basru, bet Basrā zinu tikai ceļu no pils uz dārzu, no dārza uz pili. Kad vēl es varē�u Basru izstaigāt tik labi kā �oreiz? Es tūdaļ cel�os un ie�u staigāt viens, jo raugi: tā es labāk sagremo�u, ko ap�ēdu.� Un tā nu es apģērbu savas greznākās drēbes un gāju staigāt no vienas puses uz otru. Bet tev, ak visu ticīgo pavēlniek, ir zināms, ka Basrā ir septiņdesmit ielas un katra iela aizklīst septiņdesmit Irakas farsachu garumā, un es noklīdu �ajās ielās, un man uznāca skaudīgas slāpes. Un tā nu, ak visu ticīgo pavēlniek, es gāju, gāju un pēk�ņi ieraudzīju lielas durvis ar diviem dzeltena vara gredzeniem, un aizklā�

tas tās bija sarkaniem brokātā aizkariem, bet pie durvīm bija nolikti divi soli, un virs tām laistījās vīnogu ķekari, un meta tie liegas ēnas. Un es apstājos un raudzījos uz durvīm, un stāvēdams izdzirdēju balsi un klusas nopūtas, ko izdvesa skumīga sirds. Un raugi: �ī balss locījās daiļā dziesmā un teica �ādus pantus:

�Dēd postā mana miesa, un māc to liksta,

Tur vaina gacelei, kas dzīvo tālu.

Ak vēji tālīnie, kas skumjas nesāt,

Jel manai mājai garām neskrieniet!

Ak, rājiet gaceli � to rājiens remdēs, �

Un, kad tā klausās jūsu �alkoņā,

Par mīlas sāpēm viņai �ū�ojiet, �

Msn labu darīju�i būsiet jūs!

Par mani �ukstiet viņai savās runās:

�Kas tavam vergam kai�? No tevis �ķirts,

Tas dēd un nīkst, bet vainas viņam nav,

Nav lauzis zvērestu, tev bijis labs,

Un citu mīlējusi nav tam sirds!�

Kad viņa atsmaidīs, tai sakiet maigi:

�Tavs tuvums būtu spēka avots tam,

Jo tevi mīlēt nerimst viņa sirds,

Viņ� miegu nepazīst, tik asaras!�

Ak, viņas mīlu gūt ir mūsu mērķis!

Bet, ja tai sejā dusmu zib�ņus redzat,

Tad sakiet viņai: �Sve�inieks viņ� ir mums!��

To dzirdējis, es klusībā sacīju: �Ja dziedātājs pats, no kura lūpām skanēja �ī dziesma, ir skaists, tad viņā savienots ir skaistums, daiļa valoda un burvīga balss.� Un tad es piegāju pie durvīm un leni saku pacelt aizkaru, te pēk�ņi ieraudzīju balto ļau�u jaunavu, kas bija līdzīga mēnesim, kad �etrpadsmitā naktī tas laista savu sudrabu, un gurdeni tvīka viņas plakstiņi un uzacis izvijās kā slaidi loki, un krūtis spulgoja kā divi granati, bet lūpas spulgoja maigas kā vijolītes un mute bija līdzīga Suleimana zīmogam, un zobu pērles staroja tik spo�i, ka aptum��oja prātu. Un tā arī dzejnieks ir teicis:

Kas licis pērles mīlētāju lūpās, Kas vīna valgmi viņa lūpās lējis? Kas tavu smaidu aizguvis no ausmas, Ar koraļatslēgu kas tevi slēdzis? Kas tevi redz, tam priekā prāti mulst, Bet ko lai dara tas, kas tevi skūpsta?

Un tikpat jauki skan citi dzejnieka vārdi:

Ak, pērle spo�ā mīlētāju lūpās, Jel esi �ēlīga pret korāli Un pāri necelies tam lepnībā, Jo pati atrasta tu neslīpēta!

Un bija viņā savienoti visi daiļuma veidi, un viņas skaistums kār�dināja vīrie�us un sievietes. Un tas, kas viņu uzlūkoja, varēja brīnī�ties un brīnīties, un bija viņa tāda, kā daudzina dzejnieks:

Kur viņa nāk, mulst prāti, prom kur iet, Tā visas sirdis mīlā iededzināt Tā saulei līdziga un mēnesim, Un viss tai sve�s, kas nemīlīgs un saltsl Tai kreklā slēpti paradīzes dārzi. Pār viņas galvu mēness sudrabo I

Un, kad nu es viņu tā uzlūkoju, viņa pēk�ņi atskatījās un ierau�dzīja, ka es stāvu pie durvīm. Un teica viņa savai verdzenei: �Ej pa�raugies, kas stāv tur pie durvīm!� Un verdzene piecēlās un pienāca pie manis, sacīdama: �Ak sirmgalvi, vai tev nav kauna, un vai tad sirmi mati saderas ar kauna darbiem?� To dzirdējis, es atbildēju: �Ak mana kundze, kas sirmi mati, to mēs zinām, � bet kādēļ tu domā, ka esmu nācis darīt kauna darbus?� Un viņas kundze jautāja: �Vai ir vēl lielāks kauna darbs kā ielauzties sve�ā mājā un pa logu lūkoties uz sievieti?� Bet es atbildēju: �Ak kundze, uzklausi manu atvainojumu!� Un viņa jautāja: �Kāds ir tavs atvainojums?� � �Es esmu sve�inieks, ko moka slāpes,� es atbildēju, un jaunava sacīja: �Tavs atvainojums ir pieņemts.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka meitene sacīja Ali ibn Man- suram: �Tavs atvainojums ir pieņemts.� Un tad nu viņa lika aicināt savu verdzeni un sacīja tai: �Ak Lutfa, dod viņam malku no zelta krūzes!� Un verdzene man atnesa pērlēm un dārgakmeņiem izrotātu zelta krūzi, un krūzē laistījās skaidra avota ūdens, kas bija sajaukts ar smar�īgu muskusu un apklāts ar zaļa zīda lakatu. Un tā nu es dzēru gariem malkiem un zag�us glūnēju uz jaunavu, un dzēru ilgi un stā�vēju, tad zelta krūzi atdevu verdzenei un atkal stāvēju kā stāvējis. To redzēdama, jaunava sacīja: �Ak sirmgalvi, ej savu ceļu!� Un es viņai atbildēju: �Ak kundze, es stāvu un domāju.� Bet viņa jautāja: �Ko tad tu domā?� Un es atbildēju: �Es domāju par to, cik mainīgs ir laiks un cik grozīgs ir liktenis.� To dzirdējusi, jaunava sacīja: �Tas tev ir ļauts, un tu to drīksti, jo laikā slēpti lieli brīnumi. Bet kādus laika brīnumus tu esi redzējis, ka vari par tiem domāt?� Un es atbil�dēju: �Es domāju par �ā nama kungu, jo raugi: dzīvs būdams, viņ� bija mans draugs.� � �Kā viņu sauc?� viņa jautāja, un es atbildēju: �Viņ� bija zeltkalis, un Muhameds ibn Ali ir viņa vārds, un bija viņam pulka naudas. Bet vai bērnus viņ� atstāja?� Un jaunava atbildēja: �Jā, viņ� atstāja meitu, vārdā Buduru, un tā mantojusi visu viņa naudu.� � �Tad tu nu būtu viņa meita?� es jautāju, un viņa atbildēja: �Jā.� To teikusi, viņa sāka smieties, te pēk�ņi sacīja: �Ak sirmgalvi, tu valodas aizritl- nāji garumā, ej labāk savu ceļu!� Bet es atsaucos: �Prom jāiet visiem, bet es tikai redzu, ka tavi jaukumi nav vairs tie, kas bija. Stāsti, kas tevi piemeklējis, varbūt Allah augstais dos tev palīgu no manām ro�kām.� Un jaunava sacīja: �Ak sirmgalvi, ja proti glabāt noslēpumus, es teik�u tev savu noslēpumu. Saki, kas tu tāds, lai es zinu, vai tava dvēselē ir noslēpumam vieta, jo raugi, � tā saka arī dzejnieks:

Svēts tikai uzticīgam noslēpums, Tik cēla sirds to dro�i glabāt prot! Man krūtis noslēpums kā namā slēgtā, Bet nama atslēgas ir zaudētas.�

To uzklausījis, es atbildēju: �Ak kundze, ja gribi zināt, kas es tāds, tad dzirdi: es esmu Ali ibn Mansurs al Chali no Damaskas, un esmu es visu ticīgo pavēlnieka Haruna al Ra�ida dzīru brālis.� Un, manu vārdu dzirdējusi, jaunava piecēlās no sava sēdekļa un mani sveici�nāja, sacīdama: �Lai miers ar tevi, ak Ibn Mansur! Nu es tev stāstī�u, kas mani piemeklējis, un uzticē�u savu noslēpumu. Es esmu iemīlēju�sies un �ķirta.� Un tad es iesaucos: �Ak kundze, tu esi skaista un mīlēt vari tikai tos, kas pa�i skaisti! Ko tu mīli?� Un jaunava atbildēja: �Es mīlu D�ubeiru ibn Umeiru a� �eibanu, �eibanu cilts emiru.� To teikusi, viņa tēloja man jaunekli, par kuru cēlāka nebija visā Basras pilsētā, un es viņai jautāju: �Ak kundze, vai esat abi sarakstīju�ies vai biju�i viens otra tuvumā?� Un jaunava atbildēja: �Jā, bet viņ� mani mīlēja ar savas mēles mīlestību, nevis ar sirdi un dvēseli, jo raugi: viņ� ne�pildīja solījumu un vērā nelika mūsu norunu.� To dzirdējis, es jau�tāju: �Ak kundze, kādēļ jums bija jā�ķiras?� Un jaunava atbildēja: �Tad dzirdi un klausies! Kādu dienu es sēdēju un �ī pati verdzene sukāja manus matus, un, matus izsukājusi, viņa sapina tos gleznās cirtās un priecājās par manu skaistumu, un tad viņa pieliecās pie mana vaiga un noskūpstīja to. Bet tie�i tobrīd ienāca viņ� un redzēja, ka verdzene skūpsta manu vaigu, un pēk�ņi viņ� sacirtās dusmās un dzīrās mani pamest uz mū�u, un teica dziesmas vārdus:

�Ja mīla jādala ar citu mīlu, Tad, mīļo metis, dzīvoju es viens! Vai tas ir mīlētājs, kas savā sirdī Liedz mīlai to, ko kārojusi tā?�

Un, kop� nu viņ� aizgājis un novērsies no manis, viņ� nav man sūtījis ne atbildi, ne ziņu, ak Ibn Mansur!� Es viņai jautāju: �Ko tad tu gribi?� Un viņa atbildēja: �Es gribu, lai tu aiznes viņam vēstuli, un, ja atnesīsi viņa atbildi, es do�u tev pieci simti dinārus, bet, ja atbildes nebūs, do�u simt dinārus par gājumu.� To dzirdējis, es sa�cīju: �Ak, dari, kundze, kā gribi!� Un jaunava atsaucās: �Dzirdu un paklausuI� Un tad viņa pasauca savu verdzeni un sacīja tai: �Atnes man tinti un papīru!� Un verdzene aizsteidzās un atnesa viņai tinti un papīru, un jaunava rakstīja �ādus pantus:

Ak mīļais mans, cik rūgta �ķir�anās!

Kur �ēlums tavs un tava maigā sirds?

Kam projām gāji, mani atstāji?

Vairs mīļā vaiga nav, ko pazinu.

Tev melu ziņas skauģi samelsa,

Tu viņiem klausīji, bet nav tiem mēra!

Ja viņu runām esi ticējis.

Tad bēdz no tiem, tu viņus pazīsti!

Ak, lūdzams, saki, ko tu dzirdējis,

Tu zini to un būsi taisnīgs man!

Ja vārdus tos es tie�ām teikusi,

Tad zini: da�āda tiem nozīme!

Varbūt tos vārdus Allah sūtijis,

Bet cilvēks samaitājis vārdu jēgu.

Daudz viltus pasaulē pirms mums jau bijis:

Vai Jusufs nopulgots nav Jēkabam?

Mums visiem � tev un man, un nodevējam

Reiz soda diena nāks, kad tiesās mūs!

Tad nu viņa vēstuli aizdarīja un iedeva man, un es to paņēmu un devos uz D�ubeira ibn Umeira māju. Bet D�ubeirs bija aizjājis medī�bās, un es apsēdos un viņu gaidīju, un, kamēr nu es tā sēdēju un gai�dīju, viņ� pārradās no medībām. Un, kad nu es ieraudzīju viņu zirgā, ak visu ticīgo pavēlniek, viņa daiļums aptum�oja manu prātu. Te nu D�ubeirs atskatījās un redzēja, ka es sē�u pie viņa durvīm, un pēk�ņi viņ� nokāpa no zirga un pienāca mcm klāt, un, kad nu viņ� mani ap�kampa, es �ķitu apkampis visu pasauli, kas pasaulē dzīvo. Un viņ� mani ieveda savā mājā un apsēdināja savā gultā, un lika ienest gal�diņu. Un kalpi ienesa Chorasanas kļavas galdiņu ar zelta kājām, un galdiņā bija salikti da�ādi ēdieni un visādi cepe�i, kas cepti pannā vai uz iesma. Un, tā nu pie galdiņa piesēdies, es sāku to vērīgi ap�lūkot un redzēju, ka galdiņā ierakstīti dziesmas vārdi.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ali ibn frlansurs stāstīja: �Un, apsēdies pie D�ubeira ibn Umeira galdiņa, es sāku to vērīgi aplūkot un redzēju, ka galdiņā ierakstīti dziesmas vārdi:

Pie �ķīvju kaudzes pakavējies vēl, Met acis vēl uz cepe�iem un putniem! Ak, raudi Ildzi man, kā mū�am raudu Par ceptām vistiņām ar visiem cāļiem! Sirds mana skumst par zivju pastēti, Ko ēdu es ar maigas mīklas rausi! Ir pa�a Allah sūtīts cepetis, Kam tauki kausēti ar etiķi!

Un rīsi aitu pienā, kurā rokas Līdz pa�ām sprādzēm kāri gremdējas! Ak dvēsle, pacieties, ir Allah �ēlīgs, Ja spēka tev vairs nav, viņ� palīdzēs!

Tad nu D�ubeirs ibn Umeirs sacīja: �Izstiep savu roku un baudi mūsu ēdienu, un dziedini mums sirdi, to ēzdams!� Bet es atbildēju: �Allah vārdā, es neēdī�u ne kripatiņas, kamēr izpildīta nav mana vajadzība!� To dzirdējis, viņ� jautāja: �Kāda ir tava vajadzība?� Ir nu es izvilku vēstuli, un, kad D�ubeirs to izlasīja un zināja, kas tin rakstīts, viņ� vēstuli saplēsa, nometa zemē un iesaucās: �Ak Ibn M<m- sur, es paklausī�u tavu vajadzību, lai tā būtu kāda būdama, bet vēstu�les rakstītājai man atbildes nav!� Pēc tādiem vārdiem es pietrūkos karstās dusmās, bet viņ� sagrāba manu drēbju vīles un iesaucās: �Ak Ibn Mansur, es neesmu gan dzirdējis, ko jūs runājāt, bet teik�u, ko viņa tev sacīja.� � �Ko tad viņa man sacīja?� es jautāju, un D�ubeirs atbildēja: �Tad saki, vai vēstules rakstītāja tev neteica: �Ja atnesīsi man viņa atbildi, es do�u tev pieci simti dinārus, bet, ja viņa atbildes nebūs, tev do�u simt dinārus par gājumu?� � �Jā,� es atbildēju, un jauneklis sacīja: �Sēdi �odien pie manis, ēd un dzer, un priecājies, un baudi, kas baudāms, un es tev do�u pieci simti dinārus!� Un tā nu es sēdēju pie viņa un ēdu, un dzēru, un priecājos, un ielīksmoju viņa prātu jaukiem stāstiem. Un tad es jautāju: �Ak kungs, vai mūzikas nav tavā mājā?� Un viņ� atbildēja: �Mēs jau tik ilgi dzeram bez mūzikas!� To sacījis, viņ� pasauca verdzeni un teica tai: �Ak �ed�ereta ad Dura, nāc un spēlē!� Un verdzene viņam atsaucās no savas istabas, un rokā viņai bija indie�u kokle zaļā zīda vīstoklī. Un verdzene atnāca un apsēdās un, kokli ielikusi klēpī, sāka to strink�ķināt, un, balsi locī�dama, viņa dziedāja un teica dziesmas vārdus:

�Kas mīlas sāpes jutis nav un priekus, Tam tuvums saldāks nav par �ķir�anos! Un, kas no mīlas ce]iem nomaldījies, No līka ceļa nevar at�ķirt taisnu. Es mū�am rājis biju mīlētājus, Līdz mīlas priekus, sāpes jutu pats, Un viņas bēdu kausu iztuk�oju. Pret viņas vergu zemojos un kungu. Cik naktis mīļais līksmojās ar mani, Un viņa lūpu valgmi dzēru esi Bet mīlas nak�u dzīvība bij īsa, Bet liktens ļaunais solījies mūs �ķirt, Nu pilda solījumu, ko tas devis! Tā lēmis bija laiks, tas grozāms nav!�

Un, kad nu verdzene noskaitīja dziesmas vārdus, viņas kungs pēk�ņi iekliedzās un pakrita nemaņā, un verdzene sacīja: �Lai Allah tevi nesoda, ak sirmgalvi! Mēs ilgi jau dzeram bez mūzikas, jo bīstamies, ka nekrīt mūsu pavēlnieks nemaņā. Bet ej nu citā istabā un guli tur!� Un tā nu es iegāju istabā, kur �ī mani sūtīja, un gulēju tur līdz rīta gaismai. Te istabā ienāca kalps, kas nesa maisu ar pieci simti dināriem, un viņ� teica man: ��e tev tas, ko apsolīja mans kungs, tikai neej atpakaļ pie jaunavas, kas tevi sūtīja, un lai tad būtu tā, ka neesi neko dzirdējis un neko dzirdēju�i neesam ari mēs!� � �Dzirdu un paklausu!� es atbildēju un, maisu paņēmis, gāju savu ceļu, klusībā sacīdams: �Jaunava mani gaidīja jau vakar. Allah vārdā, es tomēr do�os pie viņas un stāstī�u, kas noticis ar mani un jaunekli, jo raugi: ja es neie�u, viņa sodīsies un rāsies, un nievās katru, kas nāks no manas zemes.�

Un tā nu es devos atpakaļ pie jaunavas un ieraudzīju to aiz loga, ko klāja aizkars. Un, mani redzēdama, viņa sacīja: �Ak Ibn Mansur, tu neesi paklausījis manu lūgumu.� Bet es jautāju: �Kas tev tā teica?� Un viņa atbildēja: �Ak Ibn Mansur, es zinu arī to, ka manu vēstuli viņ� saplēsa un nometa zemē, sacīdams: �Ak Ibn Mansur, es izpildī�u tavu vajadzību, lai tā būtu kāda būdama, bet vēstules rakstītājai man atbildes nav.� Un tad tu pietrūkies karstās dusmās un viņ� sagrāba tavu drēbju vīles un sacīja tev: �Ak Ibn Mansur, sēdi pie manis, �odien tu esi mans viesis! Ed un dzer, priecājies un baudi, kas bau�dāms, un es tev do�u pieci simti dinārus!� Un tā tu sēdēji pie viņa, un ēdi, dzēri un priecājies, un viņa prātu ielīksmoji jaukiem stāstiem, un tad verdzene nodziedāja dziesmu un viņ� pakrita nemaņā.� Un es, ak visu ticīgo pavēlniek, viņai jautāju: �Vai tad tu biji pie mums?� Un viņa atbildēja: �Ak Ibn Mansur, vai neesi dzirdējis dzejnieka vārdus:

Ir acis gai�as mīlētāju sirdīm, Tās visu redz, ko neredz redzīgais!

Bet zini, ak Ibn Mansur, ka nakts un diena nemainās, nepārvērzdama pasauli un visas lietas.� .

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunava sacīja Ibn Mansu- ram: �Bet zini, ak Ibn Mansur, ka nakts un diena nemainās, nepār�vērzdama pasauli un visas lietas.� Un tad nu viņa pacēla acis pret debesīm un iesaucās: �Ak debesu valdniek, kā tu mīlestībā esi pār�baudījis mani pret D�ubeiru ibn Umeiru, tā pārbaudi viņu pret mani, kaut mīlestības liesmas iz�autos no manas sirds un iededzinātu viņa sirdi!� To teikusi, viņa iedeva man simt dinārus par gājumu, un es tos paņēmu un devos pie Basras sultānā un redzēju, ka tas no medībām jau bija mājās. Un sultāns samaksāja manu algu, un es steidzos atpa�kaļ uz Bagdadi, miera mājokli.

Un, kad pienācis bija jaunais gads, es atkal devos uz Basras pil�sētu kā da�dien saņemt sultānā nolikto algu, un sultāns man deva, kas bija nolikts. Un, kad nu manas soļu gaitas locījās uz Bagdadi, os sāku klusībā domāt par jaunavu Buduru un sacīju: �Allah vārdā, es ie�u pie viņas, man jāredz, kas piemeklējis viņu un viņas draugu.� Un tā es aizgāju pie viņas nama un redzēju, ka vārtu priek�a bija spodri noslaucīta un aplaistīta un pie vārtiem stāvēja kalpi un vergi. To redzēdams, es klusībā sacīju: �Varbūt raizes satrieku�as jaunavas sirdi un viņa ir mirusi, un viņas mājā nu dzīvo emiru emirs?� Un tā nu viņas māju es pametu un devos pie D�ubeira ibn Umeira, bet tur es redzēju, ka visi soli pie durvīm bija sagāzti un nebija tur kalpu k.i citkārt. To redzēdams, es teicu savā sirdī: �Varbūt viņ� jau miris.� Un tā nu es nostājos pie viņa nama durvīm un lēju gau�as asaras pai viņa likteni, skaitīdams dziesmas vārdus:

Ak cēlie valdnieki, kas aizgāju�i, Tiem pēdās mūsu sirdis līdzi iet! Ak, nāciet atpakaj, nāks visi līdz, Un atkal staros mana svētku dienai Pie jūsu vārtiem stāvēdams, es raudu, Birst gau�as asaras un plaksti dreb. Un namam jautāju es raudādams: �Kur tas, kas devīgs bija �ēlastībā?� Ej savu ceļu, nenāks tavi mīļie, Tos zemes palagi jau visus sedz. Ak Allah, neliedz viņus redzēt man, Ļauj ielūkoties vēl to skaistumā!

Un, kamēr es dzejas pantos apraudāju �ā nama ļaudis, te pēk�ņi ak visu ticīgo pavēlniek, no nama izskrēja melnais vergs un, piestei�dzies pie manis, uzsauca: �Ak, klusi, lai mātei nav jāzaudē dēls! Tu esi nācis pantos apraudāt �o namu?� To dzirdējis, es atbildēju: �Es zināju, ka tas ir mana drauga nams!� � �Kā tavu draugu sauc?� nē�ģeris jautāja, un es atbildēju: �D�ubeirs ibn Umeirs a� Seibans.� Te nēģeris iesaucās: �Un kas tad viņu piemeklējis? Lai slavēts Allah augstais, viņ� dzīvo laimīgs un pārticis kā da�dien un valda kā valdī�jis, bet tikai Allah viņu pārbaudījis mīlestībā pret jaunavu, kurai vārds ir Sit-Budura, un iededzies viņ� karstā mīlestībā uz �o jaunavu, un lielā kaislībā un skaudrās mokās viņ� pārvērties līdzīgs pamestam akmenim. Un, ja nu viņ� salkst, viņ� nesaka: �Dod man ēst!� � un, ja viņ� izslāpis, viņ� nesaka: �Dod man dzert.�� Un tad es teicu mel�najam vergam: �Ej un palūdz, lai atļauj man ieiet pie viņa!� Un vergs man atbildēja: �Ak kungs, vai tu ieiesi pie tāda, kam prāts ko saprot, vai pie tāda,, kas nesaprot neko?� To dzirdējis, es iesaucos: �Es ie�u, jo man jāiet pie viņa, lai viņ� būtu kāds būdams!� Un tā nu vergs iegāja namā izlūgties atļauju un drīz jau bija atpakaļ pie manis, un es iegāju pie D�ubeira un redzēju to līdzīgu pamestam akmenim, un viņ� nesaprata ne zīmes, ne vārdus. Es uzrunāju viņu, bet viņ� neat�bildēja ne vārda, un kāds no viņa kalpiem man sacīja: �Ak kungs, ja atceries kādus pantus, tad pacel savu balsi un skaiti tos, jo raugi: tad viņ� attapsies un sāks ar tevi runāt.� Un tā nu es skaitīju dziesmas vārdus:

Vai esi aizmirsis Buduras mīlu Un mierīgs miegs tev naktīs acis slēdz? Vai tikai spītībā tu nepiekāpīgs Un naktīs tavu sirdi nemiers plē�? Ja acis asaras tev straumēm lej, Tad mū�a māja tev būs paradize!

To dzirdējis, D�ubeirs atvēra acis un sacīja: �Lai Allah svētī tavas gaitas, ak Ibn Mansur! Laika kavēklis cilvēkiem kļuvis par svarīgu darbu.� Un es viņam jautāju: �Ak kungs, vai tev kas vajadzīgs no manis?� Un D�ubeirs atbildēja: �Jā, es gribu rakstīt viņai vēstuli un ar tevi sūtīt to viņai, un, ja man atnesīsi viņas atbildi, es do�u tev tūksto� dinārus, bet, ja atbildes nebūs, do�u tev simt dinārus par gā�jumu.� Tad nu es atsaucos: �Ak kungs, dari, kā liek tavs prāts!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ibn Mansurs sacīja: �Ak kungs, dari, kā liek tavs prāts!� Un viņ� lika pasaukt savu verdzeni un teica tai: �Atnes man tinti un papīru!� Un, kad nu tā atnesa, kas bija atnesams, D�ubeirs uzrakstīja dziesmas vārdus:

Ak cēlie valdnieki, jūs �ēlojiet, Man mīla laupījusi prātu skaidro! Es degu kaislībā un vārgstu slims, Un, mīlā pazemots, es cie�u mokas. Es mīlas spēkam senāk neticēju, To vieglu �ķitu es un nieka spēli! Kad kaisles jūra izbrāzās pār mani, Es visiem piedevu, kas mīlēju�i! Ja �ēlot mani gribat, � dodiet mīlu, Ja gribat nokaut mani, � �ēlojiet!

Tad nu viņ� aizdarīja vēstuli un iedeva man, un es to paņēmu un steidzos uz Buduras māju. Un tā nu kā da�dien es pamazām pacēlu aizkaru un pēk�ņi ieraudzīju desmit verdzenes, un bija tās līdzīgas jaunam mēnesim, un viņas staroja kā zvaigznes, un kuplās krūtis cilā�jās vieglā elpā. Un Buduras kundze sēdēja viņu pulkā kā mēness vai saule zvaig�ņu vidū, un nebija viņai ne moku, ne cie�anu. Un, viņu redzot, man bija lieli brīnumi, un viņa uzmeta man acis un redzēja, ka es stāvu pie viņas durvīm. To redzēdama, viņa sacīja: �Lai miers ar tevi! Nāc iek�ā, ak Ibn Mansur, un esi mans viesis!� Un tā nu es iegāju un sveicināju Buduras kundzi, un atdevu viņai vēstuli. To izlasījusi, jaunava sāka smieties un sacīja: �Ak Ibn Mansur, nav melojis dzejnieks sacīdams:

�Ak, tici man: es mīlā izturē�u, Udz sūtnis tavs pie mana loga nāks!�

Ak Ibn Mansur, es uzrakstī�u atbildi, un, lai viņ� dod tev, ko solī�jis.� Un es viņai sacīju: �Lai Allah augstais atmaksā par tavu labo sirdi!� Un tā nu viņa pasauca savu verdzeni un teica tai: �Atnes man tinti un papīru!� Un, kad verdzene atnesa, kas bija atnesams, jaunava rakstīja D�ubeiram �ādus pantus:

Man svēts bija solījums, tu lauzi to Un mani aizliedzi un pazemoji! Tu maigās mīlas saites sarāvi. Un mūsu �ķir�anās ir tava vaina! Es biju tuksnesi un neaizmir�u, Un visur sargāju es tavu godu, Bet savām acīm redzēju es Jaunu, Un klūmas ziņas dzirdēju par tevi! Vai pa�ai zemoties man, tevi ceļot? Tu zaimo mani, kā lai tevi cienu? Tev lieg�u sirdi' tevi aizmirsī�u, Jo nav man cerību uz tevi vairs!

�Allah vārdā, ak kundze, ja viņ� izlasīs �os pantus, viņa nāve būs klāt!� es iesaucos un vēstuli saplēsu, un tad sacīju jaunavai: �Raksti viņam citus pantus!� Tad viņa atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� To teikusi, viņa uzrakstīja �ādus pantus:

Es mieru atradu, salds acīm miegs. Un bijis kas, to ļaunas mēles melsa! Sirds tevi aizmirst grib un mierā ligot, Un acu plaksti vaira nomodu. Ak, melo tie, kas saka: ��ķirties grūti!� Man tālums tīk un netīk tuvums rūgtais! Kas tevi min, to ienīst mana sirds Un ļaunu darītu es tam labprāt! Man visa būtne tevi aizmirsusi. Man sirdi miers, � lai mēlne�i to zina!

�Allah vārdā, ak kundze, viņ� nepagūs izlasīt tavu vēstuli, un viņa dvēsele būs jau �ķīrusies no miesas!� es iesaucos. Un jaunava man jautāja: �Ak Ibn Mansur, vai kaislība jau iedegusies tik liela, ka tu sa�cīji to, ko sacīji?� Bet es atbildēju: �Un, ja es teicis būtu vairāk, tā būtu bijusi patiesība, bet piedo�ana ir cēlu sir�u tikums.� Un, kad nu viņa bija dzirdējusi manus vārdus, viņas acīs sāka zaigot asaras. Un viņa rakstīja tam jaunu vēstuli, � un Allah vārdā, ak visu ticīgo pa�vēlniek, tavā divanā nav neviena, kas mācētu rakstīt tik jauki kā viņa! � un viņa uzrakstīja �ādus dziesmas vārdus:

Cik ilgi vēl �ī spītība, �ie zaimi? Tu skauģu naidu esi gandarījis! Varbūt es ļauna biju nezinot, Tad saki, kas par mani zināms tev! Ak mīļais, tevi gribētu es likt, Kur tagad acis manas glāsta miegs! Es mīlas kausu dzēru pilniem malkiem, Ja esmu noreibu�i, � nerājies!

Un, vēstuli uzrakstījusi un aizdarījusi, Budura atdeva to man!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka, vēstuli uzrakstījusi un aiz�darījusi, Budura atdeva to man, un es viņai sacīju: �Ak kundze, tik tie��ām, ka Allah ir pasaules valdnieks, �ī vēstule dziedinās slimo sirdi un remdēs slāpes!� Un tad nu vēstuli es paņēmu un aizgāju. Un, kad es aizgāju, te jaunava vēl sauca man pēdās un sacīja: Ak Ibn Mansur, saki viņam tā: ��ovakar viņa ir tava vie�ņa.� To dzirdējis, es ielīksmo�jos lielā priekā un vēstuli aiznesu D�ubeiram ibn Umeiram. Pie viņa ieiedams, es redzēju, ka viņa acis bija pievērstas durvīm un viņ� gai�dīdams gaidīja atbildi. Un tad nu es atdevu viņam vēstuli, un viņ� to izlasīja un saprata, kas bija tur rakstīts, un pēk�ņi viņ� iekliedzās un pakrita nemaņā. Bet at�ilbis viņ� jautāja man: �Ak, saki, Ibn Mansur, vai vēstuli viņa rakstīja pati savām rokām, un vai viņas pirksti to skāru�i?� Un es atbildēju: �Ak kungs, vai tad cilvēki vēstules raksta kājām?� Un Allah vārdā, ak visu ticīgo pavēlniek, mēs nebijām vēl beigu�i savu sarunu, te izdzirdējām sprād�u �ķindoņu pie viņas kājām, un tā nu viņa bija ienākusi. Un, viņu ieraudzījis, D�ubeirs piecēlās kā�jās, un bija viņ� tik priecīgs, kā mū�am nejutis cie�anas. Un tā nu viņ� apskāva to, un izgaisa viņa vārgums, un atkal viņ� bija savs kungs un pavēlnieks. Tad nu viņ� apsēdās, bet viņa nesēdās, un es viņai jau�tāju: �Ak kundze, ko tu nesēdies?� Un viņa atbildēja: �Ak Ibn Mansur, es sēdī�os, kad izpildīts būs noteikums, kas mūs saista.� To dzirdējis, es jautāju: �Un kas tad jūs saista?� Un jaunava atbildēja: �Ak, mīlē�tāju noslēpumi nav izdibināmi.� Un savas lūpas viņa pielika D�ubeiram pie auss un klusi �ukstēja, un D�ubeirs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� To teicis, D�ubeirs piecēlās un sa�ukstējās ar kādu no saviem ver�giem, un vergs nu izgāja, bet drīz jau bija atpakaļ, un viņa pēdās nāca kadijs un divi liecinieki. Un D�ubeirs aizgāja un atnesa maisu, kurā bija simt tūksto�i dināru, un sacīj^: �Ak kadij, slēdz manu līgumu ar �o jaunavu un ieraksti viņas pūra tiesu!� Un kadijs viņai sacīja: �Saki: �Es esmu mierā.�� Un viņa sacīja: �Es esmu mierā.� Un tā nu līgums bija noslēgts.

Te jaunava atraisīja maisu un pagrāba zelta sauju, un naudu viņa deva kadijam un lieciniekiem, bet maisu ar atliku�o naudu atdeva D�ubeiram. Un tā nu kadijs un liecinieki aizgāja, bet es paliku, un mēs bijām jautri un priecīgi, līdz aizritēja nakts lielākā tiesa. Un tad es klusībā sacīju: �Tie abi ir iemīlēju�ies un tik ilgi biju�i �ķirti, tādēļ es cel�os un ie�u gulēt kādā kaktiņā, lai viņi paliek kopā.� To teicis, es piecēlos, bet Budura pieķērās pie manu drēbju vīlēm un jautāja: �Ko tev sacīja tava dvēsele?� Un es atbildēju: �Mana dvēsele sacīja to un to.� To dzirdējusi, viņa teica: �Sēdi pie mums, un, kad mums patiks, lai tu aizej, mēs ļausim tev iet.� Un tā es sēdēju ar viņiem kopā, līdz rītos svīda gaismiņa, un tad viņa sacīja: �Ak Ibn Mansur, ej otrā istabā, tur tev būs klāta gulta.�

Un tad nu es aizgāju un gulēju līdz dienas gaismai, bet, kad at�modos, man kalpi ienesa ūdens krūzi, un es nomazgājos un noskaitīju rīta lūg�anu. Un tad es klusi apsēdos, un, tā man sē�ot, no pirts iz�nāca D�ubeirs un Budura, un abi viņi izgrieza ūdeni no savām matu cirtām. To redzēdams, es. vēlēju viņiem labu rītu un priecājos, k.i viņi atkal abi kopā. Un es teicu D�ubeiram: �Kas ar noteikumu sākas, ar saskaņu beidzas.� Un viņ� atbildēja: �Tev taisnība, un tu esi pelnījis cieņu.� To teicis, viņ� lika aicināt savu mantzini un sacīja tam: �Ej un atnes man trīs tūksto�i dināru!� Un mantzinis aizsteidzās un at�nesa viņam maisu, kurā bija trīs tūksto�i dināru, un D�ubeirs man sacīja: �Esi �ēlīgs un neatraidi manu balvu!� Un es atbildēju: �Es ne�ņem�u tavu balvu, līdz nebūsi pateicis, kādēļ no viņas krūtīm mīlestība iedegās tavās krūtīs, un kā tas notika pēc tik ilgas �ķir�anās un tik liela tāluma.� To dzirdējis, viņ� atbildēja: �Dzirdu un paklausu! Tad zini, ka mums ir svētki un sauc tos par gada grie�u svētkiem, un raugi: �ai dienā visi ļaudis iet laukā un sē�as laivās, un vizinās upes viļņos. Un tā nu es ar draugiem devos vizināties un ieraudzīju laivu, un laivā �ūpojās desmit verdzenes, un visas bija skaistas kā mēne�i. Un Sit-Budura sēdēja viņu pulkā, un klēpī viņai bija kokle. Un, kokli strink�ķinādama, viņa teica dziesmas vārdus:

�Par guni kvēlākas sirds liesmas manas, Klints siena mīkstāka par valdnieksirdi! Man brīnums liels par viņu, kā viņ� radīts: Kā ūdens miesa tam, bet sirds kā akmens!�

Un es viņai sacīju: �Atkārto �o jauko dziesmu!� � bet viņa ne�klausīja.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka D�ubeirs ibn Umeirs jau�navai sacīja: �Atkārto �o jauko dziesmu!� � bet viņa neklausīja. Un tad es matro�iem liku apmētāt viņu apelsiniem, un tie nu meta viņai apelsinus un meta tā, ka mums uznāca bailes par laivu, kurā viņa brauca. Bet viņa jautri aizlīgoja savu ceļu. Un raugi: tādēļ mī�lestība no viņas sirds iekvēlojās manā sirdī. To dzirdējis, es prie�cājos, ka viņi atkal abi kopā, un vēlēju viņiem laimi un prieku. Un, paņēmis maisu un to, kas maisā bija iebērts, es gāju uz Bagdadi, uz miera mājokli. Un atkal spirgti cilājās kalifa krūtis un izgaisa viņa bezmiegs, un aizklīda nemiers, kas �ņaudzis bija viņa krūtis.�

Un vēl man teikts, ak laimīgais valdniek, ka visu ticīgo pavēlnieks al Mamuns kādu dienu sēdēja savā pilī un lika viņ� aicināt savas valstības di��vīrus un galminiekus, un pantu rakstītājus, un dzīru brāļus. Un viņa dzīru brāļu pulkā bija Mu�hameds al Basrs, un kalifs al Mamuns tam pievēr�sās un sacīja: �Ak Muhamed, stāsti man, ko savu mū�u es neesmu dzirdējis!� Un Muhameds jau�tāja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, vai gribi, lai tev stāstu, ko esmu dzirdējis savām ausīm, vai to, ko redzējis esmu savām acīm?� Un al Mamuns atbildēja: �Ak Muhamed, stāsti, par ko man būs vislielākie brīnumi!�

To dzirdējis, Muhameds sacīja: �Ak, zini, visu ticīgo pavēlniek, ka senās tālās dienās reiz dzīvoja kāds vīrs, un tas līgoja vienā laimē, un Jemena bija viņa dzimtene. Bet Jemenu viņ� atstāja un atbrauca Bagdadē, mūsu pilsētā. Un te nu viņam likās jauka dzīve, un viņ� te atveda savus radus un savu mantu. Un bija viņam se�as verdzenes, tik skaistas kā se�i mēne�i, un pirmā bija balta, otrā � brūna, tre�ā � branga, bet ceturtā � kalsna, piektā � dzeltena un sestā �

melna. Un visām bija daiļas sejas, un visas bija labi mācītas, un mācēja viņas dziedāt un spēlēt, un skaitīt dzejas pantus. Un notika, ka verdzenes viņ� lika aicināt pie sevis, un, kad atnesa ēdienus un vīnus, viņi ēda un dzēra, un jautri tērzēja, un līksmojās. Un tad nu viņu kungs pielēja kausu un satvēra to savā rokā, un viņ� pamāja zīmi baltajai verdzenei un sacīja: �Ak burvīgais mēness vaigs, ļauj mums dzirdēt saldas skaņas un jaukus vārdus!� Un viņa paņēma kokli un sāka to strink�ķināt un spēlēja tik dedzīgi, ka visi sāka griezties dejā, un tad viņa dziedāja un teica dziesmas vārdus:

�No acīm mū�am neizgaist mans mīļais, Un manā sirdī zīmēts viņa vārds. Kad minu to, sirds mana liesmās deg, Kad viņu redzu, acis nenovēr�as. Man skauģi teica: �Gan to aizmirsīsi!� �Būt nevar, lemts kas nav!� es atbildēju. Es projām dzinu visus nievātājus, Lai netop mazs, ko Allah devis lielu!�

Un ielīksmojās viņu kungs un izdzēra kausu, un lika dzert arī ver�dzenēm, un, jaunu kausu pielējis, viņ� satvēra to rokā, pamāja zīmi brūnajai verdzenei un sacīja: �Ak lāpas gaisma ar smar�īgo elpu, ļauj dzirdēt savu daiļo balsi, kas mulsina un kārdina klausītāju!� Un tad viņa paņēma kokli un spēlēja, līdz visi sāka gavilēt, un sirdis viņa laupīja ar saviem skatieniem un teica dziesmas vārdus:

�Nemū�am citus nemīlēt es zvēru, Līdz nāvei uzticīga bū�u tev! Ak, pilnais mēness, slēpies daiļumā, Zem taviem karogiem iet visi cēliel Par visiem cēliem pārāks maigumā, Tu viņu pulkā, Allah izredzēts!�

Un ielīksmojās viņu kungs un izdzēra kausu, un lika dzert arī verdzenēm, un tad nu viņ� pielēja jaunu kausu un satvēra to rokā, un, pamājis zīmi brangajai verdzenei, viņ� lika tai dziedāt un spēlēt. Un verdzene paņēma kokli un dziedāja jautrā un mīlīgā balsī, kas gaina visas skumjas, un viņa teica dziesmas vārdus:

�Ja tu man piedevis, ak mīļais mans, Par citiem pasaulē man daļas nav! Ja acis skata tava vaiga daili, Lai pazūd visi zemes valdnieki! No visām zemes mantām pasaulē Tik tavu mīlu gūt es ilgās tvīkstu.�

Un ielīksmojās viņu kungs un izdzēra kausu, un lika dzert arī verdzenēm, un tad viņ� pielēja jaunu kausu, satvēra to savā rokā, pamāja kalsnajai verdzenei un sacīja tai: �Ak dārzu hurija, ļaujj dzirdēt mums burvīgus vārdus!� Un viņa paņēma kokli un strink�ķi�nāja to, un teica dziesmas vārdus:

�Tu gau�i darīji, no manis �ķīries, Bez tevis dzīvot spēka sen vairs nav! Lems tiesa taisnīga par mūsu mīlu, Par manām cie�anām tev atmaksās!�

Un ielīksmojās viņu kungs un izdzēra kausu, un lika dzert arī verdzenēm, un pielēja viņ� jaunu kausu, satvēra to rokā un pamāja zīmi dzeltenajai verdzenei: �Ak dienas saule, ļauj mums dzirdēt mai�gus dzejas pantus!� Un viņa paņēma kokli un skāra stīgas saviem liegajiem pirkstiem, un teica �ādus pantus:

�Mans mīļais acu �ķēpus skaudrus met. Kad nāku viņa priek�ā pazemīga. Lai Allah augstais silda viņa sirdi, Ir viņa varā mana dvēselei Ikreiz, kad sirdij viņu aizmirst lieku, Uz viņu vien tik traucas mana sirds, Pēc viņa vienīgā es ļaudīs tvīkstu. Bet vēlīgs nav man liktens skaudīgais!�

Un ielīksmojās viņu kungs un izdzēra kausu, un lika dzert arī verdzenēm, un tad viņ� pielēja jaunu kausu un satvēra to rokā, pa�māja zīmi melnajai verdzenei un sacīja tai: �Ak melnā acu tumsa, ļauj dzirdēt mums jel divus vārdus!� Un viņa paņēma kokli un savilka stīgas, un viņas pirksti izbūra jaukākās skaņas, un viņa sāka dziedāt kairā balsī:

�Acs, esi devīga, dod asaras, Man mīla postījusi visu dzīvi! Pret savu kaislību es cīņā eju, Bet mīlu es, un skauģis gavilē! Uz rozēm tiecas mana dvēsele, Bet vaigu rozes manas nezied vairsl Te kausos zaigo reibino�ais vīns, ,Skan kokle maigi, prieka �altis laistās. Pie manis mīļais bij, tam prieku devu, Mums laimes zvaigznes jautri staroja, Bet mani atstāja bez vainas viņ�. Un rūgtāks gan par �ķir�anos vēl kas? Kā rozes noplūktas tam vaigi vizmo, Ak, Allah vārdā, skaisti viņa vaigi! Ja likums neliktu pret Allah augsto Mums locīt ceļus, locītu es viņam!�

Un tad nu verdzenes piecēlās un noskūpstīja zemi starp sava kunga rokām, un sacīja: �Spried nu par mums, ak kungs un pavēlniek!� Un viņu kungs tās uzlūkoja un priecājās par viņu daiļumu un viņu ne�vienādo izskatu, un, teicis un slavējis Allah augsto, viņ� sacīja: �Jūs visas esat lasīju�as Korānu un visas protat dziedāt dziesmas un stāstīt

teikas par seniem laikiem, un visām jums zināmas biju�o tautu gaitas, un tā nu es gribu, lai katra no jums pieceļas un parāda uz savu sacen- soni, un baltā lai rāda uz melno, brangā � uz kalsno un dzeltenā � uz brūno, un katra lai cildina sevi un nopeļ savu draudzeni, un tad lai pieceļas viņas draudzene un dara viņai to pa�u! Un visām jums būs rādīt savu smalko prātu un savas valodas daiļumu un skaitīt Ko�rānā pantus vai stāstīt kādu teiku vai lasīt skaistus pantus!� Un visas verdzenes atsaucās: �Dzirdam un paklausām!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka verdzenes atsaucās Jemenas vīram: �Dzirdam un paklausām!� Un tad nu piecēlās pirmā verdzene, un tā bija baltā, un, parādījusi uz melno, viņa iesaucās: �Vai tev, tu melnā! Ir teikts, ka baltais mirdzums par tevi sacījis: �Es esmu gaismas spo�ums, un esmu es mēness lēkts, un dzidra ir mana miesa un staro mana piere, un manu daiļumu daudzina dziesmas vārdi:

Balts viņas vaigs un liegi staro tā, Un pērlei slēptākai tā līdzīga! Slaids liecas viņas augums vijīgais Un lūpas veras valgmē kairākā. Kā bulta skats tai, uzacis kā loks, � Ko skatiem viņa skar, tas nāvei lemtsl Tai vaigos rozes sārtodamas tvīkst Un mirtes zied un anemones liegās. Zars liecas dārzā, slaidi �ūpodamies, Tavs augums vijīgāks par visiem zariem!

Un mana krāsa līdzīga laimīgai dienai un noplūktam ziedam, un dzirksto�ai zvaigznei, un Allah augstais teicis Musam, savam pra�vietim � lai svēti viņu miers! � un teicis viņ� savā grāmatā: �Bāz roku azotē, tu izvilksi to baltu.� Un vēl ir teicis Allah augstais: �Kam vaigs ir balts, tiem pieder Allah �ēlastība un piederēs mū�īgi mū�am.� Mana miesa ir brīnums, un daiļums mans ir pati pilnība, mans jau�kums ir pārāks par visu, un greznas manam augumam ir visas drēbes, un visas dvēseles tiecas uz mani. Un balts ir viss, kas augsts un cēls, un balts ir sniegs, kas krīt no debesīm, un baltā krāsa ir labāka par visām, un musulmaņi staigā baltos turbānos, bet, ja es atcerētos visu, kas baltumam dzied slavu, mani vārdi aizilgtu garumā. Diezgan ir labāk nekā pārlieku. Bet nu, ak melnā, es pel�u tevi, tu, tintes un kalēja kvēpu melnums un kraukļu māte, kas neganti �ķir mīlētājus! Un dzejnieks, cildinādams balto un peldams melno, teicis dziesmas vārdus:

Vai pērle dārga nav, ka balta tā?

Bet pērkams ogļu maiss par dirhemu!

Cel Allah balto seju paradīzē,

Bet elles vārti vaļā vērti melnai!

Un kāda teika, ko daudzina visi krietnākie ļaudis, stāsta, ka Nuchs � lai svētī viņu miers! � reiz aizmidzis un viņa bērni � Sims un Chams � sēdēju�i pie viņa pagalvja. Te atskrējis vēj� un gaisā pacēlis Nucha drēbes, un parādījis viņa slēpto priek�u, un Chams to redzējis un sācis smieties, bet nav vis to aizsedzis, un tad nu piecēlies Sams un aizklājis to. Tad nu no miega pamodies viņu tēvs un dzirdējis, ko darīju�i viņa dēli, un slavējis Samu, bet nolādējis Chamu. Un tad nu balts atmirdzējis Sama vaigs, un no viņa sen�iem nāku�i pravie�i un kalifi, un sultāni. Bet melns satumsis Chama vaigs, un viņ� aizbēdzis uz abesiņu zemi, un visiem viņa pēcniekiem nu palikusi melna āda. Un visi ļaudis zina, cik mazs ir melno prāts, un to pa�u daudzina paruna: �Kur tu ņemsi melno ar prātu?�

To dzirdējis, verdzenes kungs sacīja: �Nāc sēdies, jo ir jau gana, tu esi pārcirtusi pār mēru!� Un tad viņ� pamāja zīmi melnajai ver�dzenei, un tā nu piecēlās un parādīja uz balto, un sacīja: �Vai nezini, kas sacīts Korānā un ko teicis Allah augstais: �Es zvēru pie melnās nakts, kas aptum�o dienu, kad tā izlej savu gaismu!� Un vai Allah augstais būtu zvērējis pie viņas, ja nakts nebūtu cienīgāka par dienu? To zina visi, kam vērīgs prāts un redzīgas acis. Un vai tu nezini, ka tum�as asinis ir jaunībai, bet, kad mati jau metas balti, tad iz�dziest kaislības un nāves laiks ir klāt?'Un, ja melnums nebūtu pārāks par visu, tad Allah augstais nebūtu to licis jaunības acīs. Jo raugi, cik skaisti skan dzejnieka vārdi:

Melns mijāks man par visu, viņā vienots Ir sir�u kvēls un acu brūnums tum�ais. Bet aizmirst nevaru es ari balto: Jo baida līķauts mūs un sirmi mati!

Un tikpat skaisti skan cita dzejnieka vārdi:

Ir manas mīlas cienīgs tikai tas, Kas spulgo tum�s kā nakts, ne blāvo balts. Jo arī lūpu sārtums spulgo tum�s, Bet balta lāsmo tikai sausa ēde!

Un vēl cita dzejnieka vārdi:

Ko melnā dara, tie ir balti darbi, Tā acīm līdziga, kas gaismu valda. Ja mīlot prātā juk�u, nebrīnieties, � Ir vārgums melnais sākums ārprātam. Man seja melna it kā krauklis tumsā, Bet mēness sudrabo tik melnā naktī.

Un kā gan citādi var tikties mīlētāji, kā tikai naktī? Nekas viņus tik dro�i neslēpj no mēlne�iem un ļauniem ļaudīm kā nakts melnums, un nekas viņiem neliek tik ļoti bīties kauna, kā rīta gaismas baltums? Cik daudz pārāks par balto ir melnais, un cik skaisti skan dzejnieka vārdi:

Pie mijās ejot, nakts par viņu gādā, No viņas nākot, mani nodod ausmai

Un vēl cita dzejnieka vārdi:

Cik naktis mīļais līksmojies ar mani, Ar savām cirtām melnām nakts mūs sedza! Kad ausa rīts, viņ� mani sabiedēja, Un mīļam teicu es: mel� zīlniekil

Un cita dzejnieka vārdi:

Pie manis nāca viņ� ar kreklu sedzies, Jo bija nakts, tam bailēs soļi skrēja, Es savu vaigu tam zem kājām liku, Un mēness stars gandrīz mūs apkaunoja. Viss bija toreiz tā, kā jābūt bija, Jel tādēļ nejautā un domā Iabul

Un cita dzejnieka vārdi:

Tik naktīs viņa satiek, kas tai mīļi. Jo saule mēļo, nakts prot klusu ciest.

Un vēl citi:

Es baltos nemīlu, tie taukos tūkst, Es mīlu melnos, locekļi kam vingril Es esmu vīrs, kas kalsnā zirgā jāj, Bet citi labprāt jāj uz kamieļiem!

Un tikpat jauki skan vēl cita dzejnieka vārdi:

Pie manis mīļais nāca melnā nakti Mēs mīlas kaislē abi skāvāmies. Kad gurdums māca, saldi aizmigām. Bet ātriem soļiem atsteidzās balts rīts. No Allah augstā es tik vienu lūdzu: Lai atkal abi kopā būtu mēs! Lai mana nakts ilgst mū�u ilgumā, Ja mīļais draugs pie maniem sāniem guļ!

Un, ja nu es vēl vairāk gribētu cildināt melno, mani valodas strauti aizritētu par tālu, bet diezgan ir labāk nekā pārlieku. Un dzirdi, baltā: tava krāsa ir spitalības krāsa, un tavs tuvums ir nelaime, un krusu, ziemas salu Allah devis tikai ļaunu cilvēku mocībai. Bet melnā krāsa ir tintei, ar kuru rakstīti Allah vārdi, un, ja nebūtu melnā muskusa un ambras, tad valdnieki nepazītu smar�as un nākamie laiki nedaudzinātu viņu vārdus. Ak, jauka ir melnā krāsa, un jauki skan dzejnieka vārdi:

Un zini: muskuss tādēļ dārgs, ka melns,

Bet pērkams kaļķu maiss par dirhemu!

Nags acī jauneklim ir kauna traips.

Bet acis melnās zib kā bulta asa!

Un verdzenes kungs viņai sacīja: �Sēdies, nu ir diezgan!� Un melnā verdzene apsēdās, un viņ� pamāja zīmi brangajai jaunavai, un tā nu tūdaļ piecēlās.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Jemenas vīrs, verdzeņu kungs un pavēlnieks, pamāja zīmi brangajai jaunavai, un tā piecēlās un rādīja uz kalsno. Un viņa atklāja savus stilbus un savas rokas, un gurnu apaļumu, un pēk�ņi pavīdēja maigās miesas liegais kroko�jums. Un tad nu viņa apģērba vieglu kreklu, kas neapslēpa viņas apaļumu, un iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais, kas mani radījis un manu tēlu veidojis tik skaistu, un devis man tik jauku pilnumu! Lai slava viņam par to, ko viņ� man devis, un par to, ka viņ� mani godinājis, savā lielajā grāmatā pieminēdams brangi barotu teļu. Un viņ� radījis mani līdzīgu dārzam, kurā aug vīģes un granati. Un ļaudis, kas dzīvo pilsētās, ēd tikai treknus putnus, bet liesus pamet suņiem, un Ādama dēli mielojas tikai ar treknu gaļu. Un cik jauks ir bran�gums, to saka dzejnieka vārdi:

Nav �ķirties grūti diviem ceļiniekiem,

Bet vai no mīļās savas �ķirties vari?

Tā staigā, prātu jautru darīdama,

Kā trekna vistiņa pa kaimiņsētu!

Un kas gan redzējis, ka tirgū pie miesnieka kāds apstājas un prasa vārgu lopu vai putnu gaļu? Bet tavas kājas, ak sausā mirla, ir zvirbuļkājas, un tu esi kā slotas kāts, un esi tu kā samaitāta gaļa, un nav tev nekā, kas ielīksmotu prātu, kā saka par tevi dzejnieks:

Ak Allah, neliec gulēt blakus sievai.

Kā palmas lūks kas sausa izkaltusi!

No ragu kaula viņas locekļi,

Tie miegā dur, un atmostos es vārgsi �

Un viņas kungs tai sacīja: �Sēdies, nu ir diezgan!� Un viņa ap�sēdās, un viņas kungs pamāja zīmi kalsnajai verdzenei, un piecēlās kalsnā jaunava, kas līdzīga bija vītola zaram vai bambusa niedrei, vai bazilikas kātam. Un piecēlusies viņa sacīja: �Lai slavēts Allah augstais, kas mani radījis un veidojis tik skaistu un manu tuvumu darījis par visu dziņu mērķi! Un izliecis viņ� mani slaidu kā zaru, uz kuru tiecas mīlētāju sirdis! Jo raugi: kad es ceļos, es ceļos viegli, un, kad sē�os, es sē�os klusi un glezni. Un viegls ir mans prāts, kad es jokoju, un manai dvēselei patīk jautrība. Un neesmu es dzirdē�jusi, ka, mīlētāju tēlodams, kāds būtu teicis: �Mans mīļākais ir liels kā zilonis vai augsts un plats kā kalns!� Bet visi saka: �Mans mīļākais ir stalts, un slaids ir viņa augums.� Daudz barības es neprasu, un manas slāpes remdē niecīgs ūdens malks. Manas rotaļas ir vieglas, un jauki ir mani joki, un es kustos vieglāk par strazdu, un mans tuvums ir sapnis katram, kas meklē patīkamu baudu, un vijīgs ir mans augums un mīlīgs mans smaids, un es �ķietu kā vītola zars vai bazilikas kāts. Un pasaulē nav gleznāka par mani nekā, un dzej�nieks par mani saka dziesmas vārdus:

Tavs augums gleznais vieglam zaram līdzīgs, Par manu likteni tavs tēls ir kļuvis. Es tavās pēdās skrēju kā bez prāta � No citu acīm mani bailes mācal

Un par tādām, kas man līdzīgas, niknās cīņās kaist mīlētāji un mulsumā krīt tvīksto�i ilgotāji, un, ja mans mīļākais mani skauj, es viņam piekļaujos, un, ja viņ� mani liec, es viņam pieliecos. Bet tu, ak treknā piesta, rī�us rij kā zilonis, mi nepieēdina tevi ne dau�dzums, ne mazums. Pie tevis būdams, tavs draugs nevar atpūsties un nevar atrast ceļu uz jautrību. Tavs vēders ir tik liels un tavi gurni tik plati, ka nevar viņ� tevi ne apskaut, ne glāstīt. Un kāds gan skaistums tavā resnumā, un kāds tavā negausībā smalkums un maigums? Trekns lopiņ� derīgs tikai kau�anai, un tev nav nekā, kas būtu cildināms. Un, ja ar tevi kāds jokojas, tu dusmojies, un, ja ar tevi kāds spēlējas, tu skumsti un sērojies. Un rotaļās tu teci pūz�dama un �ņākdama, un iedama tu izkar mēli, un ēzdama tu nezini gausu. Un smagāka tu esi par kalnu un riebīgāka par postu un bē�dām, un nav tev ne kustības, ne svētības, un tu proti tikai ēst un gulēt. Tu esi kā piepūsts vīna maiss un kā aiz�auts zilonis, un, kad tev kur jāiet, tu gribi, lai cits tevi nomazgā un izkniebj tavas spalvas. Un raugi: tā ir slinkuma un laiskuma pēdējā robe�a. Un nav mūsu valodā vārdu, kas tevi cildinātu, un dzejnieks par tevi teic dziesmas vārdus:

Kā vīna maiss tā pietūku�i smaga, Un gumi slienas tai kā kalnu grēdas! Kad gorās lielīgi tā rietumos, Vēj� viņas dva�u nes uz austrumiem.

Un viņas kungs tai sacīja: �Sēdies, nu ir diezgan!� Un, kad nu viņa apsēdās, kungs pamāja zīmi dzeltenajai jaunavai, un tā piecēlās kājās un teica, un slavēja Allah augsto, un skaitīja viņam lūg�anas. Un tad viņa rādīja savu roku uz brūno jaunavu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka dzeltenā verdzene piecēlās un slavēja Allah augsto, un, parādījusi uz brūno jaunavu, viņa sacīja tai: �Es esmu teikta Korānā un manu krāsu Allah augstais pacēlis pāri citām krāsām, savā skaidrajā grāmatā sacīdams: �Ak, dzeltenais zieds ir tīrs, un tas ielīksmo savu skatītāju.� Un tā nu raugi: mana krāsa ir brīnums, mans skaistums ir skaistuma robe�a, un pati pilnība ir mans jaukums. Jo mana krāsa ir dinara un zvaig�ņu, un debess spīdekju un ābolu krāsa, un mans tēls ir glezns un mīlīgs, un dzeltens tas ir kā safrans, un dzeltenam nav līdzīgas krāsas pasaulē. Un maiga ir mana miesa, un liela ir mana maksa, un manī vienoti ir visi dai�ļuma veidi. Un mana krāsa ir dārga �ai pasaulē, jo tā ir tīrā zelta krāsa. Un pārāka es esmu par jums visām, un dzejnieks par mani teic dziesmas vārdus:

Kā saules spo�ums spīd tā dzeltena, Un viņas vaigs ir līdzīgs dinaraml Ne tuvu safrans viņai līdzīgs nav, Tā tikai mēnesim var blakus stāt!

Bet nu es sāk�u tevi nopelt, ak brūnā mu�a! Un raugi: tava krāsa ir bifeļa krāsa, un dvēselei tā derdzas. Un, ja tā ir ēdienā, tad ēdiens ir sazāļots, un, ja tā ir kādā lietā, tad visi no tās vairās. Un tava krāsa ir mu�u krāsa, un tā ir riebīga kā suns. Un zini: tava krāsa apstulbo prātu un liecina par bēdām, un mū�am es neesmu dzirdējusi daudzi�nām brūnu zeltu vai pērli, vai rubinu. Un bie�i tava seja maina krāsu, un mainīdamās tu izskaties vēl derdzīgāka, un neesi tu ne melna� ne balta, un tev nav nekā, kas būtu cildināms. Un arī dzejnieks" par tevi saka dziesmas vārdus:

Kā pelni pelēka tai sejas krāsa, Kā zemes pīsli, kas pie kājām līp! Tiklīdz tai uzmetu es savas acis, Grau� skumjas sirdi man un rūpes māc!

Un viņas kungs tai sacīja: �Sēdies, nu ir diezgan!� Un viņa ap�sēdās, bet kungs pamāja zīmi brūnajai verdzenei, un tā bija jauka un daiļa, un stalts un samērīgs bija viņas augums. Un maiga bija viņas miesa un mati melni kā ogle. Un kairi tvīka viņas vaigi un acis bija ievilktas melnā uzacu lokā, un daiļa bija viņas seja, valoda dzidra, augums viegls un gurni apaļi. Un piecēlusies viņa sacīja: �Lai slavēts Allah augstais, kas mani nav radījis ne treknu, ne liesu, ne baltu kā spitālību, ne dzeltenu kā vēdergrai�u mocekli, ne melnu kā kvēpus. Ak, slavēts lai ir Allah augstais, kas manu krāsu mīļu darījis tiem, kam smalkāks gars. Jo brūno cildina visi dzejnieki visās valodās un ceļ to pāri citām krāsām. Un Allah gars licis dzejniekam teikt dziesmas vārdus:

Ja brūnās sievas dvēseli tu jauztu, Ne baltās, sarkanās tu neskatītu! Tām veikla valoda un acis jautras, Un visi jaukumi ir viņām doti!

Un tikpat jauki skan cita dzejnieka vārdi:

Tik brūno mīlēt traucas mana sirds, Tai visi locekļi kā pīķi slaidi. Tai acis ilgās tvīkst un vaigi vizmo, Un mū�am sirdī nedziest viņas tēls.

Un vēl cita:

Tam sejā spulgo laimes zīme brūna, Balts staro vaigs kā pilnais mēnesis. Bet, ja �ī zīme vaigā balta butu, Par kaunu viņa daiļums pārvērstos! Man galvu neskurbina viņa vīns, Reibst visiem prāts no viņa matu cirtām, Viens viņa daiļums cīņā iet pret otru, Un pāri visiem pūku maigums viz.

Un cita:

Es zinu: mīlētāji zaudē godu Tās zīmes dēļ, kas viņa vaigā zib. Vai mani nievātāļs var tādēļ rāt? Tik nelga vienaldzīgs iet dailei garām!

Mans tēls ir glezns un vijīgs mans augums, un manu krāsu iekāro visi sultāni un mija tā visiem, bagātiem vai nabagiem. Es esmu viegla un smalka, es esmu glezna un daiļa, un mana miesa ir maiga, mana maksa ir liela, un manī piepildīts viss zemes skaistums, un grezna ir mana valoda un pilnīgas manas zinā�anas. Un viegli ir mani joki un jaukas manas spēles. Bet ak, tu esi līdzīga malvai pie al Luka vārtiem, tu esi dzeltena un cīpslaina. Ak, zūdi un izgaisti, katla dibens, ak vara rūsa, ak pūces seja! Un tam, kas guļ pie taviem sāniem, tu smacē elpu, un viņ� ir kā kapā rakts. Un nav tavs daiļums pārāks par manu, jo par tādu kā tu saka dzejnieks savā dziesmā:

Tā slima nav, bet dzeltena kā rūsa, Tā manas krūtis �ņaudz, sāp galva man. Kad skūpstu dzeltenai es sniedzu mulsis, Tā visus zobus man no mutes rauj!

Un, kad nu viņa noskaitīja dziesmas vārdus, viņas kungs tai sacīja: �Sēdies, nu ir diezgan!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka verdzenes kungs viņai uz�sauca: �Sēdies, nu ir diezgan!� Un tad nu viņ� visas verdzenes samie�rināja un ieģērba tās greznās drēbēs, un dāvāja tām dārgakmeņus, kas rakti bija zemes un jūras dzīlēs. Un nevienā vietā, nevienā laikā, ak visu ticīgo pavēlniek, es nebijiP redzējis daiļākas par �īm se�ām verdzenēm.

IJn, kad nu al Mamuns bija �o stāstu dzirdējis no Muhameda al Masra lūpām, viņ� pievērsās tam un sacīja: �Ak Muhamed, vai zini, kur ir �īs verdzenes un viņu kungs, un vai vari tās nopirkt no viņu kunga?� Un Muhameds atbildēja: �Man teikts, ak visu ticīgo pavēl�niek, ka viņu kungs ir viņās iemīlējies un nevar no tām �ķirties.� To dzirdējis, al Mamuns sacīja: �Ej un maksā viņu kungam desmit tūksto��us dināru par katru jaunavu un ved viņas līdzi uz mūsu māju!� Un tā nu Muhameds al Basrs paņēma se�desmit tūksto�us dināru un aiz�steidzās pie verdzeņu kunga, un viņ� sacīja tam, ka visu ticīgo pavēl�nieks grib nopirkt viņa jaunavas. Un, gribēdams ielīksmot visu ticīgo pavēlnieka prātu, Jemenas vīrs savas jaunavas pārdeva un aizsūtīja tās viņam. Un, kad nu verdzenes nonāca visu ticīgo pavēlnieka pilī, tas lika viņas ievest skaistā namā un gāja pie viņām sēdēt. Un jauna�vas nu dzīroja kopā ar savu kalifu, un tam bija lieli brīnumi par viņu skaistumu un viņu da�ādo krāsu un daiļo valodu.

Un, kad nu jaunavas bija kādu laiku pie viņa dzīvoju�as, bet viņu pirmajam kungam, kas viņas pārdeva, vairs nebija pacietības un viņu plosīja �ķir�anās sāpes, tas sūtīja vēstuli visu ticīgo pavēlniekam al Mamunam, un vēstulē viņ� gaudās par savu mīlestību, jo jaunās ver�dzenes viņ� karsti mīlēja. Un viņa vēstulē bija rakstīti �ādi dziesmas vārdi:

Sirds mana gūstā se�ām dailulēm,

Tām visām savu sveicienu es sūtu!

Tās manas acis, dzēriens mans un saldums,

Un visa mana dzīve "viņas vien!

Mans prieks ir viņu dailes tuvums jaukais,

Kad viņu nav, no acīm zūd man miegs!

Tad raudu es un dvēsele nīkst skumjās,

Un labāk tad ir nedzimu�am būt!

Ak, acis glezno skropstu saldā ēnā �

Tās manā sirdi asas bultas meti

Un, kad nu �o vēstuli izlasīja kalifs al Mamuns, viņ� lika jaunavas ieģērbt greznās drēbēs, iedeva tām se�desmit tūksto�us dināru un sūtīja viņas atpakaļ pie viņu kunga. Un, ieraudzījis tās, viņ� ielīksmojās lielā priekā un viņa priekiem nebija gala. Un tā nu viņ� dzīvoja ar savām verdzenēm, un jauka bija viņu dzīve, līdz atnāca visu baudu Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja.

Un �echrezada sacīja: �Man teikts, ak laika valdniek un gadu simteņu pavēlniek, ka kalifs Haruns al Ra�ids reiz kādu nakti lika aicināt savu veziru D�afaru un sacīja tam: �Es gribu nokāpt pilsētā un iztaujāt ļaudis par valijiem un pavaldoņiem, un katru, ko tie apsūdzēs, mēs atlaidīsim, un, kuru cildinās, to algosim.� � �Dzirdu un paklausu!� teica D�afars. Un tā nu kalifs ar D�afaru un �ķēpa nesēju Masruru iz�staigāja visu pilsētu, iedami pa ielām un tirgiem. Un tā viņi kādā �ķērsielā ieraudzīja vecu vecu, sirmu vīru ar tīklu un grozu uz galvas un rungu rokā. Un tas nu gāja, nesteigdamies un dzejas pantus skaitīdams:

�Tie saka man: �Tu citu lau�u pulkā Ar savu zinību kā mēness staro,� � Bet es tiem atbildu: �Ak, glābiet jel No jūsu runām manu dvēseli!� Jo raugi: zinības tik tad ir godā, Ja savienotas tās ar skaidru varu! Ja gribētu jūs mani ieķīlāt Ar visu gudribu un grāmatām

Par vienas dienas pārtiku, tad dro�i Neviens no jums gan neņemtu �o ķīlu! Ir grūta, sūra dzīve nabagam, Un liktenis tam skumigs ir un drūms. Kad vasara, viņ� nenopelna maizi, Bet ziemu pelnu �upa tikko silda. Pa ceļu ejot, suņi viņu rej, Un visi tikai lamā to un lād. Kad viņ� par savu postu vīriem gau�as, Nekur viņ� dzirdīgas vis nerod ausis! Un, ja nu tāds ir nabagam viss mū�s, Tad kapā liktenis tam labāks būs!

Un, dzirdējis �os pantus, kalifs sacīja D�afaram: �Uzlūko �o nabaga vīru un uzklausi viņa dzejas! Viņ� gau�as par savu trūkumu.� Un kalifs piegāja pie viņa un jautāja: �Ak, saki, vecais vīrs, � kas ir tavs amats?� Un sirmgalvis atbildēja: �Ak mans kungs, es esmu zvej�nieks, un man ir sieva un bērni, un izgājis es esmu no mājas kop� dienvida, bet līdz �im pa�am brīdim Allah nav man devis nekā ar ko pabarot sievu un bērnus. Un tā nu man viss ir apnicis, un es jūtos derdzīgs pats sev, un es gribēju doties nāvē.� � �Vai negribi nākt mums līdzi atpakaļ uz upi?� jautāja kalifs. �Nostājies Tigras krastā un iemet savu tīklu uz manu laimi, un, ko tu izvilksi, par to es tev maksā�u simt dinārus.� To dzirdējis, zvejnieks ielīksmojās un iesau�cās: �Uz galvas apmetī�os un ie�u jums līdzi, ak mans kungs!� Un tā nu viņ� gāja tiem līdzi uz upi atpakaļ un izmeta tīklu, un brīdi gaidīja, un tad viņ� parāva virvi un pavilka, un izvilka tīklu pie savām kājām.- Un raugi: tīklā bija aizslēgta smaga lāde. Un, lādi ieraudzījis, kalifs to aplūkoja un redzēja, ka tā ir smaga, un iedeva zvejniekam simt dinārus, un tas aizgāja, bet Masrurs un D�afars paņēma lādi un nonesa to pilī. Un viņi aizdedza sveces (bet lāde bija nolikta kalifa priek�ā), un D�afars ar Masruru lādi pavēla un atlauza, un raugi: lādē bija no palmu lapām izpīts grozs, sadiegts ar sarkaniem vilnas die�giem. Un grozu viņi atārdīja un ieraudzīja tur paklāja gabalu, bet, paklāju pacēlu�i, zem tā atrada baltu plīvuru, un plīvurā bija ietīta jauna sieviete, līdzīga tīram un neskartam sudrabam, bet bija viņa nokauta un gabalos sacirsta. Un, kad nu kalifs to ieraudzīja, viņ� gau�i noskuma un asaras viņam bira pa vaigiem, un viņ� sacīja D�afaram: �Ak tu suns, ne vezirs! Manā laikā nokauj un upē met cilvēkus, un aug�āmcel�anās dienā viņu asinis brēks uz mani! Bet es bargi atrieb�os tam, kas nokāvis �o sievieti, un nogalinā�u to baigā nāvē!� Un viņ� teica D�afaram: �Es zvēru pie savas cilts saitēm ar al Abasa dēlu kali�fiem, ja tu neatvedīsi pie manis to, kas viņu nokāvis, lai es varu pie�spriest tam taisnīgu sodu, � es pakār�u tevi pie manas pils vārtiem, � tevi pa�u un �etrdesmit tavus radus!� Un kalifs nu iekaisa lielās dus�mās, bet D�afars aizgāja un skumīgs devās pilsētā, un viņ� klusībā sacīja: �Kā lai es zinu, kas nokāvis �o sievieti, un kā es varu to aizvest kalifam? Bet, ja es aizvedī�u citu, es bū�u smagi noziedzies. Tik tie��ām, nu es nezinu, ko lai daru!� Un tā nu D�afars nosēdēja mājā trīs dienas, bet ceturtajā dienā kalifs atsūtīja pie viņa savu galminieku un aicināja D�afaru savā pilī, un D�afars aizgāja pie kalifa. Un kalifs viņam jautāja: �Kur ir sievietes slepkava?� � �Ak ticīgo pavēlniek, es neesmu visu nokauto uzraugs, un kā lai es zinu viņas slepkavu!� sacīja D�afars, bet kalifs sadusmojās un lika viņu pakārt savas pils vārtu priek�ā, un saucējam viņ� lika saukt visās Bagdades ielās: �Kas grib redzēt, kā pakārs D�afaru al Barmaku, kalifa veziru, un reti desmit viņa radus pie kalifa pils vārtiem, lai nāk un skatās!� Un no visām ielām saskrēja ļaudis noskatīties D�afara un viņa radu nāves sodu, bet viņi nezināja, kādēļ tos grib pakārt. Un, kad nu uzceltas bija karātavas un nolikti pie tām sodītie, lai tos tūdaļ kārtu, visi gai�dīja kalifa atjauju, un atļaujas zīme bija tā, ka parādīsies lakatiņ�. Un ļaudis raudāja par D�afaru un viņa radiem, jo tauta godāja un mīlēja D�afaru un viņa cilti par laipnību un labdarību. Te pēk�ņi pa�rādījās jauneklis ar daiļu seju, tīrās drēbēs, un vaigs tam staroja kā mēness un acis spulgoja kā hurijai, un viņa piere laistījās un vaigi tvīka sārti, un seju viņam rotāja jaunas pūku spalviņas un laimes zīmīte kā ambras ripiņa, un viņ� grūstīja ļau�u drūzmu, līdz nonāca pie D�afara. �Ak emiru kungs un nabagu patvērums, esi atpestīts no kauna pilnā soda!� viņ� iesaucās. �Es esmu tas, ko tu meklē, kas no�kāva �o sievieti, kuru jūs atradāt lādē! Pakar mani un dod man, ko esmu pelnījis!� Un, jaunekļa vārdus dzirdējis, D�afars priecājās par savu glābiņu, bet gau�i noskuma par daiļo jaunekli. Un tā nu, viņiem runājoties, pēk�ņi viņi ieraudzīja vārgu sirmgalvi, kam mū�a gadi jau bija lielā gabalā, un redzēja viņi, ka sirmgalvis pa�ķīra ļau�u baru un steidzās pie D�afara. Un, kad viņ� piegāja pie D�afara un daiļā jaunekļa, viņ� apsveica tos un sacīja: �Ak vezir, augstais kungs, netici vārdiem, ko tev saka �is jauneklis! Tik tie�ām, �o sievieti nav nokāvis neviens cits kā es! Atriebies par viņu man, vai arī es reiz prasī�u atmaksu no tevis Allah visvarenā vaiga priek�ā, ja tu to ne�darīsi!� Te nu jauneklis iesaucās: �Ak vezir, �is vecais mel�a ir prātu izdzīvojis, viņ� pats nezina, ko runā. Sievieti esmu nokāvis es! Atrieb viņas nāvi pie manis!� � �Ak mans bērns,� sacīja sirmgalvis, �tu esi vēl jauns un kāro dzīves priekus, bet es esmu vecs un dzīvē noguris. Es izpirk�u tevi ar savu dvēseli un arī veziru, un viņa radus. Tikai es vienīgais esmu �ās sievietes slepkava! Allah vārdā, pasteidzies mani pakārt! Man dzīves vairs nav bez viņas!� To dzirdot un redzot, veziram bija lieli brīnumi, un viņ� aicināja jaunekli un sirmgalvi sev līdzi, un viņi visi uzkāpa pie kalifa, un vezirs noskūpstīja zemi pie kalifa kājām un sacīja: �Ak ticīgo pavēlniek, mēs atvedām sievietes slepkavu!� � �Kur tad viņ� ir?� kalifs jautāja, un D�afars .ilbildēja: ��is jauneklis saka, ka slepkava esot viņ�, bet vecais vīrs apgalvo, ka jauneklis melojot un sievieti nokāvis viņ�. Te nu viņi abi stāv tavā priek�ā.� Un kalifs uzlūkoja jaunekli un sirmgalvi un jautāja: �Kur� no jums nokāva sievieti?� � �Es,� atsaucās jauneklis, bet sirmgalvis iekliedzās: �Tikai es esmu viņas slepkava!� � �Ņem viņus abus un pakar!� kalifs teica D�afaram, bet tas nu pretojās: �Ja nokāvis ir viens no viņiem abiem, tad pakārt otru būtu netaisnīgi.� � �Zvēru pie tā, kas debesis un zemi radījis, ka sievieti nokāvis esmu es viens vienīgais!� sacīja jauneklis un attēloja slepkavības apstākļus, un aprakstīja visu tā, kā kalifs bija atradis. Un tad nu kalifs redzēja skaidri, ka sievieti nokāvis jauneklis. Un viņ� brīnījās un sacīja: �Kāda iemesla dēļ tu nokāvi �o sievieti, ja tev nebija tiesības to darīt, un kādēļ tu tagad atzīsties slepkavībā, ja neesi vēl pērts, bet pats esi atnācis un saki: �Atrieb viņas nāvi pie manis!� � �Zini, ak ticīgo pavēlniek,� teica jauneklis, �ka �ī sieviete ir mana sieva un mana tēvo�a meita, un �is sirmgalvis ir viņas tēvs un mans tēvocis. Es apprecēju viņu, kad viņa vēl bija �ķīsta jaunava, un Allah augstais man dāvāja no viņas trīs vīrie�u kārtas bērnus, un viņa mīlēja mani un mani kopa, un ļauns nekas man nebija jāpiedzīvo no viņas, un es arī viņu mīlēju ar lielu mīlestību. Un, kad nu sākās �is mēnesis, viņa stipri sasirga, un es ataicināju pie viņas ārstus, un viņas veselība sāka pamazām laboties. Tad nu es gribēju vest viņu pirtī, bet viņa sacīja: �Iekams es eju pirtī, dod man to, ko es ļoti gribu.� � �Dzirdu un paklausu!� es atsaucos. �Ko tad tu tik ļoti gribi?� � �Es gribu ābolu,� viņa sacīja, �es paodī�u to un mazu gaba�liņu nokodī�u.� Un tūdaļ es devos uz pilsētu un meklēju ābolus, bet nekur tos neuzgāju, un, ja nu ābols būtu maksājis vai dināru, es dro�i vien būtu to nopircis. Tas mani skumdināja, un nomākts es aizgāju mājās un teicu sievai: �Ak mana tēvo�a meita, Allah vārdā, � es ne�dabūju nevienu ābolu.� To dzirdējusi, viņa, slima būdama, satraucās un tovakar sasirga vēl vairāk. Un visu cauru nakti es palaidu pār�domās, un, kad atausa rīts, es atstāju savu māju un izstaigāju dārzu dārzus, bet ābolus neatradu. Tad nu es satiku vecu dārznieku un jautāju viņam, kur atrast ābolus, bet viņ� man sacīja: �Ak mans bērns, tā nu tagad ir reta manta, jo ābolu nav. Tie atrodami tikai Basrā, visu ticīgo pavēlnieka dārzā, un ir tie dārznieka ziņā, un tam nu tie jāglabā kalifa vajadzībai!� Tā nu es aizgāju mājās, un mana mīlestība un piekļāvība lika man doties ceļā, un ceļā turp un atpakaļ es sabiju piecpadsmit dienas un piecpadsmit naktis un atvedu viņai trīs ābolus, kurus nopirku no Basras dārznieka par trim dināriem. Un tad nu es priecīgs iegāju pie viņaā un atdevu viņai ābolus, bet viņa nepriecā�jās par tiem un nometa turpat sev blakus, un drudzis viņu kratīja desmit dienas, un, kad nu tās bija pagāju�as, viņa piecēlās sveika un vesela. Un es atstāju māju un devos uz savu tirgotavu, un tur nu es pirku un pārdevu. Un, kad nu es pa�ā dienvidū tā sēdēju, te pēk�ņi man garām aizgāja melnais vergs, un rokā tas turēja vienu no trijiem āboliem, un viņ� spēlējās ar to. �Ak labais vergs,� es-viņam jautāju, �kur tu ņēmi �o ābolu, un kur es ari varētu tādu iegūt?� To dzirdējis, vergs sāka smieties un sacīja: �To es paņēmu no savas mīļākās. Es biju projām, un, kad pārrados, viņa gulēja slima, un viņai bija trīs āboli, un viņa teica man: �Tevis dēļ mans ragulops vīrs devās uz Basru un tur tos nopirka par trim dināriem.� Un, kad es biju pie viņas ēdis un dzēris, es paņēmu no viņas �o ābolu.� Un, kad nu es dzirdēju melnā verga vārdus, ak visu ticīgo pavēlniek, pasaule satumsa melna manā acu priek�ā, un es cēlos, aizslēdzu savu tirgotavu un gāju mājās, un dusmu niknumā es biju kā bez prāta. Es uzlūkoju ābolus un redzēju tikai divus, un jautāju sievai: �Kur tre�ais ābols?� Un viņa atbildēja: �Es gan nezinu!� Kad nu es redzēju, ka vergs teicis patiesību, es satvēru nazi un piegāju sievai no muguras, bet nerunāju ar viņu ne vārda un uzsēdos viņai uz krūtīm, un ar nazi pārgriezu tai rīkli. Un galvu es nocirtu un ātri ieliku grozā un apklāju ar plī�vuru, un tad nu grozu sadiedzu un, apsedzis to ar paklāja gabalu, ieliku to lādē, un aizvedu uz sava mūļa muguras, un pats ar savu roku iesviedu to Tigrā. Allah vārdā, ak visu ticīgo pavēlniek, pa�steidzies mani pakārt, jo raugi: es bīstos, ka aug�āmcel�anās dienā viņa prasīs no manis atmaksu! Un, kad es viņu iesviedu Tigras upē (bet neviens to nezināja), es redzēju, ka mans vecākais dēls raudāja (bet viņ� nezināja, ko es biju nodarījis viņa mātei). �Ko tu raudi, mans bērns?� es jautāju viņam, un viņ� sacīja: �Es paņēmu vienu no tiem āboliem, kas mātei bija, un aizgāju rotaļāties ar saviem brā�ļiem, te pēk�ņi liels, melns vergs to izķēra man no rokas un jautāja: �Kur tu tādu ņēmi?� � �To atveda mans tēvs,� es teicu, �viņ� devās pēc tā uz Basru un atdeva to manai slimajai mātei, un viņ� nopirka trīs tādus ābolus par trim dināriem.� Un tā nu vergs ābolu paņēma un neskatījās man vairs ne virsū, un �os vārdus es vēl atkārtoju otro un vēl tre�o lāgu, bet vergs nelikās par mani ne zinis un mani vēl piekāva, un ābolu aiznesa, bet es biju nobijies, ka māte mani pērs par zaudēto ābolu, un kopā ar brāļiem devos ārpus pilsētas, un tur nu mēs klīdām līdz vakaram. Allah vārdā tevi lūdzu, tēti, nesaki viņai nekā, � viņa būs vēl slimāka, nekā bija.� Un, bērna vārdus dzirdējis, es sapratu, ka vergs bija sagudrojis melus par mana tēvo�a meitu, un nu zināju, ka viņa nokauta bez vainas. Un tad nu es gau�i raudāju, un pienāca �is sirmgalvis, mans tēvocis un viņas tēvs, un es izstāstīju viņam visu, kas bija noticis. To dzirdējis, viņ� piesēdās man blakus un sāka raudāt, un mēs abi raudājām līdz pusnaktij un līdzjūtības apliecinājumus uzklausījām piecas dienas. Un līdz �ai pa�ai dienai mēs skumstam par to, ka es viņu nokāvu bez vainas. Un tas notika tikai verga dēj, un tikai tādēļ viņa ir nokauta. Tavu sen�u vārdā es lūg�us tevi lūdzu, nokauj mani drīzāk, � man dzīves nav bez viņas. Atmaksā par viņu man!�

Jaunekļa vārdus dzirdējis, kalifs brīnījās un iesaucās: �Allah varda, es nekār�u citu nevienu kā �o nolādēto vergu, un tik tie�ām es to darī�u, lai remdinātu cietējus un piepildītu pasaules valdnieka prātu��

Te nu �echrezada logā ieraudzīja rītu un pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kalifs zvērēja nenokaut citu nevienu kā melno vergu, jo raugi: jauneklis bija pelnījis attaisno�jumu. Un tad nu kalifs pievērsās D�afaram un sacīja: �Atved pie manis to nolādēto vergu, kura vainas dēļ tas viss ir noticis, un, ja to neatvedīsi, pats būsi viņa vietā!� Un D�afars iegāja pilsētā raudādams un sacīja sev: �Nu man pienāku�as divas nāves! Krūze iet uz aku, ka�mēr saplīst! Es varu locīties, kā gribu, un tomēr neizlocī�os, bet, kas mani glāba pirmoreiz, tas paglābs �oreiz arī. Pie Allah zvēru, ka neie�u laukā no mājas trīs dienas, un Allah prāts lai notiek!� Un tā nu D�afars nodzīvoja mājās trīs dienas, bet ceturtajā viņ� ataicināja tiesne�us un lieciniekus un raudādams atvadījās no saviem bērniem. Te pēk�ņi pie viņa atnāca kalifa sūtnis un sacīja: �Visu ticīgo pavēl�nieks vislielākās dusmās mani sūtīja pēc tevis! Viņ� zvērēja, ka diena nepaies un tu būsi jau pakārts!� To dzirdējis, D�afars gau�i raudāja, un raudāja viņa bērni un vergi, un visi, kas mājās bija, un, beidzis af- vadīties, D�afars piegāja pie savas jaunākās meitas, lai pateiktu tai ardievas, jo tā bija viņam mīļāka par visiem citiem bērniem, un viņ� pieglauda to pie savām krūtīm un noskūpstīja, un sāka raudāt, ka jā�ķiras no tās. Un pēk�ņi viņ� sajuta tai azotē ko apaļu un cietu. �Kas tev tur azotē?� viņ� jautāja meitai. �Ak tēti,� viņa atbildēja, �tas ir ābols, kurā ierakstīts mūsu kunga kalifa vārds. To atnesa mūsu vergs Reichans, un es to glabāju jau �etras dienas, un viņ� to atdeva man par diviem dināriem, kurus viņ� paņēma no manis.� Un, dzirdējis par vergu un par ābolu, D�afars ielīksmojās un, roku iebāzis meitas azotē, izvilka no tās ābolu, un, pazinis to, iesaucās: �Ak, mans glā�biņ�!� Un tad nu viņ� lika atvest vergu, un tas atnāca, un viņ� sacīja tam: �Vai tev, Reichan! Kur tu ņēmi �o ābolu?� � �Pie Allah zvēru, ak mans kungs,� atbildēja vergs, �ja meli glābj, tad glābj ari patie�sība un vēlreiz glābj! So ābolu es neesmu zadzis ne tavā pilī, ne kalifa pilī, ne arī visu ticīgo pavēlnieka dārzā. Pirms piecām dienām es gāju pa kādu pilsētas �ķērsielu un ieraudzīju bērnus, kuri rota�ļājās, un vienam no viņiem bija �is ābols. Es paķēru to un bērnu piekāvu, bet tas sāka raudāt un sacīja: �Ak bra�ais vīrs, tas ir manas mātes ābols, un viņa ir slima. Viņa izlūdzās to no mana tēva, un tas nu devās pēc tā uz Basru un atveda viņai trīs ābolus par trijiem dināriem, un vienu es viņai nozagu, lai paspēlētos ar to.� Tad nu viņ� sāka raudāt. Bet es pat neuzlūkoju to un ar visu ābolu atnācu �urp, un mana mazā kundzīte to paņēma no manis par diviem zelta dināriem. Tas nu ir viss mans stāsts.�

To dzirdējis, D�afars brīnījās, ka visa �ī kņada un sievietes no�kau�ana notikusi viņa verga dēj, un viņ� noskuma, ka tas ir viņa vergs, bet priecājās, ka izglābies pats. Un viņ� teica dzejas vārdus:

�Un, ja tavs kalps ir tevi gāzis. Tad dvēsles dēl par upuri to daril Jo kalpu pasaulē tev būs, cik tīk, Bet citu dvēseli tev neatrasti�

Un tad nu viņ� saņēma vergu aiz rokas un noveda to pie kalifa, un viņ� stāstīja tam visu no sākuma līdz galam, un kalifs brīnījās un sāka smieties, un viņ� smējās, līdz pakrita aug�pēdu. Un �o stāstu viņ� lika uzrakstīt un atdot tautai par pamācību. Un D�afars sacīja viņam: �Nebrīnies par �o stāstu, ak visu ticīgo pavēlniek, jo raugi: tas nav brīni�ķīgāks par to, kurā stāstīts par Ēģiptes veziru Nurad- dinu Ali un Samsaddinu Muhamedu, viņa brāli.� � �Stāsti to!� uz�sauca kalifs. �Stāsti to stāstu, kas brīni�ķīgāks par �o!� � �Ak visu ticīgo pavēlniek,� sacīja D�afars, �es tev stāstī�u gan, bet tikai ar noteikumu, ka manu vergu tu glābsi no nāves soda.� Un kalifs sa�cīja: �Ja tas būs brīni�ķīgāks par to, kas notika ar mums, es dāvā�u tev viņa asinis, bet, ja tā nebūs, es nokau�u tavu vergu!�

Zini, ak ticīgo pavēlniek,� teica D�afars, �ka senos laikos reiz Ēģiptes zemē dzīvoja sultāns, labvē�līgs un taisnīgs valdnieks, un mīlēja viņ� nabagus un laiku palaida ar zinātņu vīriem, un bija viņam vezirs, gudrs un pieredzējis vīrs, un mācēja viņ� vadīt un kār-tot lietas; un bija viņ� vecs vecs sirm�galvis, un viņam bija divi bērni, līdzīgi diviem mē�ne�iem, un nebija viņiem līdzīgu daiļumā un jau�kumā, un vecākajam vārds bija Samsaddins Mu�hameds, bet jaunāko sauca Nuraddins Ali. Un jaunākais bija pārāks par vecāko daiļumā un jaukumā, un pat da�ās sve�ās zemēs viņu dau�dzināja un brauca viņa zemē lūkoties viņa daiļumā. Un notika, ka no�mira viņu tevs, un sultāns noskuma par viņu un pievērsa savu uzma�nību viņa bērniem, un iecēla tos par saviem tuviniekiem, un, apbalvojis viņus, sacīja tiem: �Jūs būsiet sava tēva vietā, un lai nesamulst jūsu dvēseles!� Un viņi ielīksmojās un noskūpstīja zemi sultānā priek�ā, uzklausīja līdzjūtības apliecinājumus par tēvu līdz mēne�a beigām, un tad abi sāka vezira amatu. Un vara viņu rokās bija tāda pati, kāda tā bija viņu tēva rokās, un, kad sultāns gribēja doties ceļojumā, viens no viņiem devās tam līdzi. Un notika kādu nakti no naktīm (bet sul- tanam līdzi bija jābrauc vecākajam), ka viņi sarunājās, un raugi, vecākais teica jaunākajam: �Ak mans brāli, es gribu, lai mēs abi apprecētos vienā vakarā.� � �Dari, ko gribi, ak brāli mans, es pie�krītu tam, ko tu saki,� atbildēja jaunākais, un viņi vienojas par to, un tad vecākais sacīja savam brālim: �Ja Allah augstais tā būs lēmis, mēs ņemsim par sievām divas jaunavas un iesim pie viņam vienā un tai pa�ā naktī, un tā nu viņas dzemdēs viena dienā, un, |a tāds būs Allah prāts, tad tavai sievai piedzims puisēns, bet manai meitene, un mēs tos apprecināsim, un viņi būs vīrs un sieva.� �Ak mans brāli,� vaicāja Nuraddins, �ko tu ņemsi pūrā savai meitai no mana dēla?�, un Samsaddins atbildēja: �Es ņem�u no tava dēla par savu meitu trīs tūksto�us dināru, trīs dārzus un trīs lauku mājas, un, ja nu jauneklis to neierakstīs laulības līgumā, tad nebūs labi.� � �Kas tas par mana dēla pūra noteikumu?� iesaucās Nuraddins, �os vārdus dzirdējis. �Vai tad tu nezini, vai, ka mēs esam brāji un ka mēs abi ar Allah �ēlīgo prātu esam veziri un esam vienā un tai pa�ā vietā? Tev būtu sava meita jāpiesola manam dēlam bez pūra, bet, ja nu pūrs tik vajadzīgs, tad pielocīt to cik necik, lai tikai redzētu Jau�u acis. Tu ta�u zini, ka vīrie�u dzimums ir cienīgāks nekā sievie�u, bet mans bērns ir vīrie�u dzimums, un viņa dēļ mūsu dzimta būs sagla�bāta atmiņās, glu�i pretēji tavai meitai.� � �Un kas tad viņai kai�?� jautāja Samsaddins, un Nuraddins sacīja: �Viņas dēļ mūs neminēs emiru skaitā. Vai tu gribi darīt ar mani tāpat, kā darījis kāds ar citu kādu? Stāsta, ka kāds aizgājis pie sava drauga un tam ko lūdzis, un tas teicis: �Allah vārdā, mēs dosim, ko tu lūdz, bet tikai rīt,� bet lūdzējs atbildējis un teicis dziesmas vārdus:

�Ja vajadzību atliek tev uz rītu,

Tad saproti, ka izdzīts tu ar kaunu.�

�Es redzu, tu uzpūtībā savu dēlu cildini augstāk par manu meitu,� viņam teica Samsaddins. �Es ne�aubos, ka prātiņ� tavs. ir plāns un tev nav pieklājības. Tu saki, ka vezira vara būtu sadalāma, bet zini, ka es tev ļāvu par veziru būt kopā ar mani tikai līdzcietībā pret tevi, lai tu man palīdzētu un būtu man atbalsts un lai tevi neapbēdinātu. Un, ja nu tu saki tādus vārdus, tad Allah vārdā zvēru, ka nedo�u savu meitu tavam dēlam, kaut arī tu zeltā atsvērtu man viņas svaru.� Un, sava brāļa vārdus dzirdējis, Nuraddins sadusmojās un iesaucās: �Es arī neprecinā�u savu dēlu ar tavu meitu!� Bet Samsaddins sacīja: �Es nepieļau�u, ka viņ� būtu tai vīrs! Ja man nebūtu jābrauc prom, es tevi pārmācītu, kā piederas, bet, kad e>�bū�u pārradies no ceļo�juma, tad piesargies! Es tev parādī�u, ko prasa mana pa�cieņa!� Sava brāļa vārdus dzirdējis, Nuraddins iekaisa niknumā, un viņa miers bija zudis, bet viņ� apslēpa to, kas viņam kaitēja, un nakti viņi p.n laida katrs par sevi. Bet, kad nu pienāca rīts, sultāns devās ceļā un brauca uz Hizu, virzīdamies uz piramidām, un pavadīja viņu vezirs Samsaddins. Bet viņa brālis Nuraddins �o nakti pārlaida vislielākās dusmās, un, kad pienāca rīts, viņ� piecēlās, noskaitīja rīta lūg�anu un devās savā mantnīcā, paņēma tur mazu maisiņu un piebēra to ar zeltu. Un viņ� atcerējās sava brāļa vārdus un savu pazemojumu pret viņu un teica �ādu dzeju:

�Jel ce|ā dodies, tur tu atradīsi,

Ko būsi pametis tu savā zemē.

Un centies, strādā! Tikai darbā vien

Un tikai pūlēs dzīve salda būs!

Ne goda nerodu, ne laimi redzu

Es savā dzimtenē, tik bēdas sūras, �

Tad dodies prom no dzimtās zemes jel

Un meklē savu laimi sve�umā!

Es redzu un to labi zinu arī,

Ka ūdens pūst, ja kustības tam nava;

Tas gar�o labi, ja tas mū�am tek,

Bet derdzas, ja tam tecēt atļauts nav.

Ja mēness spo�ais nekad nerietētu,

Tad katru stundu vis to nemeklētu

Tās vērotāju acis, kas uz to

Ceļ savus skatus, kur tas gai�i spīd.

Ja lauva neizies no savas bedres,

Tas laupījumu nekad negūs savu,

Un tikai bulta tā, kas vaļā rīst,

Sniedz mērķi savu, kurp tā raidīta.

Zelts raktuvēs ir tikai pī�ļi vien,

Ja neceļam no zemes dzīlēm to.

Un paradizes koks ir zemē dzimtā

Tik malka vien, ne koks, kas izplauks ziedos,

Viss sve�umā ir vairāk kārojams,

Viss sve�umā par zeltu dārgāks vēl!� �

�os dziesmas vārdus beidzis, Nuraddins lika kādam no saviem kalpiem apseglot nūbie�u mūli ar stepētiem segliem (un bija �is mūlis lāsains, ar augstu muguru kā izsliets jumols, ar zelta segliem un indie�u tērauda kāp�ļiem, un ar segu, kas bija Chosroju cienīga, un līdzīgs tas bija līgavai, kurai noņemts �ķidrauts). Un iika viņ� tam uzkraut mugurā zīda seglu pasegu un lūg�anu paklāju, bet maisu viņ� pie�kāra zem paklāja un tad sacīja saviem kalpiem un vergiem: �Es gribu pastaigāties ārpus pilsētas un brauk�u uz al Kaljubijas pusi, un mājās es nebū�u trīs naktis, un lai neviens no jums nenāk manās pēdās, � man krūtīs iemeties �ņaudzējs.� Un tā nu viņ� steig�us kāpa mūlim mugurā, sev līdzi paņēmis drusku pārtikas, un izjāja no Kairas, doda�mies tuksnesī, un raugi: vēl dienvidus nebija pienācis, kad viņ� jau iejāja Belbeisas pilsētā. lļn nokāpa viņ� no mūļa un atpūtās, un at�pūsties ļāva arī savam mūlim, un, Belbeisā ieguvis drusku pārtikas, apēda to, un tad sadabūja ēsmu un barību mūlim, un tad nu devās uz tuksnesi. Un, kad pienāca nakts, viņ� bija jau iejājis pilsētā, ko sauca as Saidija, un palika viņ� tur pa nakti, paņēma ēdienu un pa galvī palika maisu, izklāja segu un gāja gulēt pasta piestātnē, un raugi: viņu satvēra dusmas. Un nakti viņ� pārlaida �ai vietā, un, kad atausa rīts, viņ� uzkāpa mūlim mugurā un dzina to, līdz nonāca Ila- lebas pilsētā, un apmetās viņ� tur kādā iebrauktuvē. Un tur nu viņ� sabija trīs dienas un atpūtās, un atpūsties Jāva savam mūlim. Tad nu viņ� uzjautrinājās un nolēma posties ceļā, uzkāpa mūlim mugurā un izjāja no pilsētas, nezinādams, kurp doties. Un tā nu viņ� jāja dienas, jāja naktis, līdz nonāca Basras pilsētā, pats to nezinādams, un apmetās iebrauktuvē. Un noraisīja viņ� maisu mūlim no muguras un izklāja paklāju, un mūli ar visu pajūgu atdeva vārtniekam, lai �is nu to pavadā. Un tā nu vārtnieks ņēma mūli un sāka to vadāt.

Un notika, ka Basras vezirs sēdēja pie savas pils loga un ieraudzīja mūli ar dārgo pajūgu, kas bija tam mugurā, un nodomāja, ka tas ir sultānā pavadonības mūlis, uz kādiem jāj tikai veziri vai sultāni. Un viņ� sāka to pārdomāt, un gau�ām samulsa viņa prāts, un viņ� teica kādam no saviem kalpiem: �Atved pie manis to vārtnieku!� Un kalps nu gāja un vārtnieku aizveda pie vezira, un vārtnieks paspēra da�us soļus un noskūpstīja zemi, un vezirs (un bija viņ� jau vecs vecs sirm�galvis) jautāja vārtniekam: �Kas ir �ā mūļa saimnieks, un kādas ir viņa pazīmes?� � �Ak mans kungs,� atbildēja vārtnieks, ��ā mūļa saimnieks ir jauneklis ar daiļu seju, un raugi: viņam ir godības zīmes, un viņa pa�cieņa liecina, ka viņ� ir tirgoņa dēls.� Un tā nu, vārtnieka vārdus dzirdējis, vezirs strauji piecēlās un devās uz iebrauktuvi, un tur nu viņ� satika jaunekli. Bet, kad Nuraddins redzēja, ka vezirs nāk pie viņa, viņ� steig�us piecēlās un sagaidīja to, un apsveica viņu. Un vezirs apsveica jaunekli un nokāpa no zirga, un apkampa Nur- addinu, un, piesēdinājis viņu sev blakus, sacīja: �Ak mans bērns, no kurienes tu esi nācis, un kas tev vajadzīgs?� � �Ak valdniek,� at�teica Nuraddins, �es nāku no Kairas pilsētas. Es biju turienes vezira dēls, bet tēvs mans aizgāja Allah �ēlastības valstībā.� Un tad nu Nuraddins stāstīja veziram, kas bija viņu piemeklējis, un stāstīja viņ� visu no sākuma līdz galam un piebilda vēl: �Es esmu nolēmis vairs mājās neatgriezties, līdz bū�u izceļojis visas pilsētas un zemes.� � �Ak mans bērns,� sacīja vezirs, to dzirdējis, �neklausi savu dvēseli, jo raugi: tu nonāksi briesmās. Zemes ir postā, un es baiļojos par tevi, par ļaunā likteņa sekām.� Tad nu viņ� uzkrāva Nuraddina maisu sava mūļa mugurā un, līdzi paņēmis seglu pasegu un lūg�anu paklāju, aiz�veda Nuraddinu uz savu māju. Un ļāva viņ� tam apmesties greznā telpā un rādīja tam cieņu un laipnību, un juta pret viņu dziļu mīles�tību, un teica viņam: �Ak mans bērns, es esmu jau vecs, un vīrie�u kārtas bērnu man nav, bet Allah man ir devis meitu, kas daiļuma līdzīga tev. Es neesmu viņas tuvumā laidis daudzus preciniekus, bet tevi ar joni iemīļoja mana sirds; vai tu negribētu ņemt manu meitu par savu kalponi, lai viņa tevi kopj, bet tu lai esi viņas vīrs? Ja esi mierā ar to, tad es tūdaļ ie�u pie Basras sultānā un viņam teik�u: �Te ir mana brāļa dēls,� � un es panāk�u, ka tevi iecels par veziru manā vietā, bet es pats sēdē�u mājās, jo raugi: esmu jau vecs.� Un, Basras vezira vārdus dzirdējis, Nuraddins nokāra galvu un sacīja: �Dzirdu un paklausu!� Un tad nu vezirs ielīksmojās un lika saviem kalpiem pasniegt viņam ēdienu un izpu�ķot lielo viesu istabu, kur da�dien rīkoja emiru kāzas. Un tad viņ� saaicināja savus draugus un ielūdza valstības di�vīrus un Basras tirgoņus, un kad, nu tie bija sanāku�i, viņ� teica tiem: �Man bija brālis, vezirs Ēģiptes zemēs, un Allah augstais bija viņam devis divus dēlus, bet man, kā jau jums zināms, Allah devis meitu. Un mans brālis savā mantojumā licis izprecināt manu meitu vienam no viņa dēliem, un es tam piekritu, un, kad nu pienāca laiks meitu atdot vīram, viņ� atsūtīja vienu no saviem dēliem, redziet, �o jaunekli, kas te ir klāt. Un tiklīdz viņ� bija ieradies pie manis, es nolēmu uzrakstīt viņa laulības līgumu ar manu meitu, un tas ieies pie viņas manā namā, jo raugi: viņ� ir labāks par kādu sve�u. Un, ja nu tāds būs viņa prāts, viņ� paliks pie manis, bet, ja gribēs projām doties, es sūtī�u viņu ar savu meitu pie viņa tēva.� Un visi sacīja: �Tavs lēmums ir teicams!� � un uzlūkoja jaunekli, un viņ� tiem patika, kad viņi to ieraudzīja. Un tad nu vezirs aicināja lieciniekus un tiesne�us, un tie uzrakstīja laulības līgumu un aizkū�pināja smar�as, un izdzēra saldu dzērienu, un, slacīju�ies ar ro�ūdeni, viņi aizgāja. Bet vezirs lika saviem kalpiem aizvest Nuraddinu pirtī. Un iedeva viņ� Nuraddinam goda drēbes no saviem ģērbiem, un nosū�tīja tam dvieļus un �ķīvī�us, un kvēpināmos traukus, un visu, kas bija tam vajadzīgs. Un, kad nu Nuraddins iznāca un apģērbās krā�ņās drēbēs, viņ� bija līdzīgs mēnesim, kas uzlec mēne�a �etrpadsmitajā naktī. Tā nu, iznācis no pirts, Nuraddins sēdās savam mūlim mugurā un jāja neapturēdams līdz vezira pilij, un tad viņ� nokāpa no sava mūļa un, iegājis pie vezira, noskūpstīja tam rokas, un vezirs apsveica viņu ��

Te nu �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa sacīja: �Man ir teikts, ak laimīgais vald�niek, ka vezirs apsveica Nuraddinu un sacīja tam: �Ej �o vakaru pie savas sievas, bet rīt es ar tevi do�os pie sultānā, un tev par labu es gaidu svētību no Allah augstā.� Un tā nu Nuraddins piecēlās un iegāja pie savas sievas, vezira meitas.

Tas nu bija noticis ar Nuraddinu. Bet viņa brālis bija kādu laiku projām, ceļodams kopā ar sultānu, un, kad viņ� pārradās, viņ� ne�atrada savu brāli mājā. Un sāka viņ� taujāt un izvaicāt kalpus par viņu, un tie nu sacīja: �To pa�u dienu, kad tu ar sultānu aizjāji, viņ� uzkāpa savam mūlim mugurā, kas bija ietērpts svētku pajūgā, un teica: �Es do�os uz al Kaljubijas pusi un bū�u projām vienu vai divas dienas. Man krūtīs uznācis �ņaudzējs, un neviens lai neseko man!� Un tā nu kop� viņa aizbraukuma līdz �obaltdienu mēs neesam par viņu dzirdēju�i nekā.� Tad nu Samsaddinu apbēdināja �ķir�anās no brāļa, un bija viņ� gau�ām noskumis par brāļa nozudumu, un klusībā viņ� sacīja: �Tas viss noticis tikai tādēļ, ka tovakar es viņam uzkliedzu! Tas viņa sirdi sāpinājis, un viņ� devies ceļojumā. Man jāsūta meklē�tāji viņa pēdās!� Un tā nu viņ� gāja pie sultānā un ziņoja tam visu, un sultāns uzrakstīja vēstules, un sūtīja pasta pui�us pie saviem paval- doņiem visās zemēs, bet Nuraddins to divdesmti dienu laikā, kad viņi bija projām, bija izbraukājis tālas zemes, un tie nu viņu meklēja, mek lēja, bet nedzirdēja par viņu neko, un pārrādās mājā. UnSam�addins vairs necerēja atrast savu brāli un sacīja: �Es pārkāpu robe�as sarunā ar brāli, kad mēs runājām par mūsu bērnu laulību. Ak, kaut tas nebūtu noticis! Tas viss tā gadījās manas plānprātības un neparedzības dēļ.� Un pēc kāda laika viņ� devās precībās pie Kairas tirgoņa meitas un uzrakstīja laulības līgumu un iegāja pie savas sievas. Un notika tā, ka Samsaddina un viņa sievas kāzu nakts bija tā pati nakts, kad Nur�addins iegāja pie savas sievas, Basras vezira meitas. Jo raugi: tā bija nolicis Allah augstais, lai piepildīts būtu viņa lēmums par nīcīgo radību. Un notika, kā brāļi bija norunāju�i, jo raugi: viņu sievām pie�dzima bērni no viņiem, un Samsaddina, Kairas vezira sieva, dzem�dēja meitu, par kuru daiļāka vēl nebija Kairā redzēta, bet Nuraddina sieva dzemdēja dēlu, par kuru skaistāks nebija viņa laikā redzēts: kā saka par viņu dzejnieks:

Ak, cik viņ� vijīgs augumā un stalts! Un viņa matu melnums, daiļais vaigs Met tumsā pasauli un ļau�u cilti. Un nav nekā, kas viņam līdzīgs būtul Jel viņu nesodi par zīmīti. Kas viņa vaigu dailē liegi viz. Jo raugi: anemones itin visas Ar melnu punktiņu ir apzīmētas.

Un cits dzejnieks vēl saka:

Ja pa�u daili atvestu pie viņa, Lai salīdzināt abus spējams būtu, Tad daile samulstu un bijībā Tā savu galvu noliektu pret to! Un, ja tai jautātu: �Vai redzējusi Tu līdzīgu jel kādu viņa dailei?� � Bez apdoma tā atbildētu tad: �Vai tādu tā kā viņ�? Nē, it nekad!�

Un raugi: Nuraddins viņam vārdu deva Bedraddins Hasans, un ielīksmojās vectēvs par viņu un sarīkoja svētkus un dzīres, un bija tās valdnieka bērnu cienīgas. Un tad nu Basras vezirs ņēma Nuraddinu un aizveda pie sultānā, un Nuraddins piegāja un noskūpstīja zemi vinn priek�ā. Bet bija viņ� daiļrunīgs un dro�s, un skaists un �ēlsir�dīgs, un teica viņ� �ādus dzejas vārdus:

�Ak kungs un valdniek, lai mū�īgi Tqv laimes svētība ir nolemta! Tev dzīvot būs un dzīves priekus baudīt, Līdz tumsa dzīva būs un gaisma arī! Kad valodas sāks visur daudzināt Tos nodomus, kas tavā prātā zib, � Pats laika rats tad iesācis būs deju Un Iiktens plauk�ķinās ar savām rokām.�

Un tad nu sultāns piecēlās tos sagaidīt un pateicās Nuraddinam par to, ko tas bija sacījis, un tad jautāja savam veziram: �Kas ir �is jauneklis?� � un vezirs stāstīja tam visu viņa stāstu no sākuma līdz galam un sacīja: �Tas ir mana brāļa dēls.� � �Kā tad viņ� ir tava brāļa dēls, un mums nekas nav bijis par viņu dzirdams?� jautāja ve�zirs, un sultāns teica tam: �Ak sultan, mūsu valdniek, man bija brālis, vezirs eģiptie�u zemēs, un viņ� nomira un atstāja divus dēlus, un vecā�kais dēls iesēdās viņa vietā par veziru, bet �is jaunākais atjāja pie manis. Bet es biju agrāk jau zvērējis, ka savu meitu do�u tikai viņam, un, kad nu viņ� atkļuva pie manis, es viņu apprecināju. Viņ� vēl ir jauneklis, bet es jau esmu sirms un vecs, un dzirde man jau ir vāja, un zudusi mana atjautība, un tādēļ es nāku sultānu, mūsu valdnieku lūgt, lai viņ� to ieceļ manā vietā. Viņ� ta�u ir mans brāļa dēls un manas meitas vīrs, un vezira goda viņ� ir cienīgs, jo spriedumi viņam ir pareizi un liela ir viņa paredzība.� Te nu sultāns uzlūkoja Nurad�dinu, un raugi: tas bija mīļ� viņa sirdij, un viņ� �ēlīgi deva tam, ko vezirs gribēja. Un, kad nu viņ� bija to iecēlis par veziru, viņ� lika izsniegt tam krā�ņas drēbes un dot tam mūli no sava lopu pulka, un nolika tam atzinības balvas un algu. Un Nuraddins noskūpstīja sulta- nam roku un kopā ar tēvoci devās uz māju, un bija viņi abi tik ieprie�cināti, ka vairāk vairs nevarēja. Tad nu viņi sacīja: �Tā ir jaundzimu�ā Hasana laimes zīme!� Un otrajā dienā Nuraddins aizgāja pie sultānā, noskūpstīja zemi viņa priek�ā un teica dzejas vārdus:

�Lai katra diena nes tev jaunu laimi Un tavi skauģi dēd, to redzēdami! Un zini: tavas veiksmes nebeigsies, Kaut ienaidnieks tev ļaunu viltu vērpj! Lai mū�am visas tavas lemtas dienas Mirdz baltas savas gaismas mirdzē�anā, Bet dienas tiem, kas tavi ienaidnieki, Lai mū�am melnas tā kā melna nakts!�

Un tā nu sultāns lika viņam sēsties vezira vietā, un Nuraddins sēdās un sāka savus amata pienākumus, un uzklausīja viņ� ļau�u sūdzības un viņu ķildas, kā alla� to veziri dara, un sultāns uzlūkoja viņu un apbrīnoja viņa rīcības un prātu, un viņa atjautību, un izda�rību. Un tā nu viņ� iemīļoja to un ieskaitīja savu tuvinieku pulka, bet, kad divans izklīda, Nuraddins gāja mājās un stāstīja savam tēvo�cim, kas bija noticis, un raugi: tas nu ļoti ielīksmojās. Un ta nu Nui addins turpināja vezira augsto amatu, un nepameta viņ� sultānu ne nakti, ne dienu, un sultāns palielināja viņa algu un viņa pabalstus, un Nuraddina labklājība uzlabojās tik ļoti, ka ieguva viņ� kuģus, kas viņa vārdā izvadāja preces, un turēja vergus un dzimtļaudis, un pi<> derēja viņam daudzas mui�as un apūdeņotas zemes, un dārzi. Bet kad nu viņa dēlam Hasanam jau apritu�i bija �etri mū�a gadi, te nomira vecais vezirs, Nuraddina sievastēvs. Un tas nu sarīkoja viņam krā�ņas bēres un apbedīja to zemē. Un Nuraddins tad sāka sava dēla audzina �anu, un, kad tas jau bija diezgan stiprs un aprita tam septiņi gadi, viņ� aicināja skolotāju, lai viņ� nu māca to mājā lasīt, un viņ� uzticēja tam savu dēlu, kam iegūt bija krietnu izglītību un labu audzinā�anu. Un skolotājs to iemācīja lasīt un lika tam apgūt derīgas zinības. Un tā nu Hasans vairākus gadus atkārtoja Korānu, un auga viņ� aizvien dai�ļāks un staltāks, kā sacīts dziesmā:

Jel raugies mēnesi, kas debess jumā Pilns viņa daiļuma tik gai�i staro! No viņa vaigu anemonēm saule pat Sev staru spo�umu un gaismu rod. Viss daijums pasaulē ir viņa rokās, Un liekas pat, ka viss, kas vien te dva�o, Un katra radība un puķes zieds No viņa visu savu daili gūst.

Un tā nu skolotājs to audzināja viņa tēva pilī, un Hasans, kop� bija izaudzis, nebija soli spēris no vezira pils. Kādu dienu citu dienu skaitā viņa tēvs, vezirs Nuraddins, to ietērpa greznākajā no saviem ģērbiem un uzsēdināja mugurā vienam no viņa labākajiem mūļiem, un viņ� devās ar to pie sultāna un ieveda pie tā. Un valdnieks uzlūkoja Bedr- addinu Hasanu, vezira Nuraddina dēlu, kas viņam tik ļoti patika, ka viņ� to iemīlēja, un visus valstības ļaudis mulsināja viņa daiļums, kad Nuraddins aizjāja tiem garām pirmo lāgu, dodamies pie sultānā, un tie apsēdās ceļmalā, gaidīdami, kad viņ� jās atpakaļ, jo raugi: tie gribēja nolūkoties viņa daiļumā un jaukumā, un smuidrajā auguma, kā dziesmā teikts:

Reiz naktī ielūkojās zvaig�ņu tulks, Un pēk�ņi viņa acīm skatīt bij Tik daiļu jaunekli, ka prāti mulsa, Un tērpts tas bija ko�ā, greznā ģērbā. Tad zvaig�ņu tālēs vērās viņa skats, Kur iz�ķērdīgu roku piebārstīts Bij neminamas dailes brīnums tīrais, Kas viņa miegā staroja ar spulgu.

Tam Zuchals devīgais bij dāvājis To melnumu, kas viņa cirtās zviln, Un dzimtās zīmītes, kas viņa vaigos, Ir muskuss brūnais labprāt viņam devis. Bet sārtumu, kas vaigu liegmē tvīkst, Tam sārtais Mirrichs dāvinājis gan, Un Strēlnieks vingrais tam ar vieglu roku No loka plakstu bultas laidis pierē. Bet acu zaigumu, kas dzedri zib, Ir devis lielais spo�ais Utarids, Un Farchads dro�i pasargājis viņu No baigo acu nobūruma ļaunā. Te pēk�ņi samulsa nu zvaig�ņu tulks, Kad viņa daiļumus bij skatījis, � Un krita pī�ļos tas pie viņa kājām Un zemi skūpstīja un zemīgs bija.

Un, kad nu sultāns ieraudzīja Hasanu, viņ� aicināja to pie sevis un iemīlēja to, un sacīja Masana tēvam: �Ak vezir, tev būs vienmēr vest viņu sev līdzi!� � un vezirs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un Nuraddins ar savu dēlu aizgāja mājās, un katru dienu viņ� veda to sev līdzi pie sultānā. Bet, kad nu zēnam jau bija piecpadsmit gadu, viņa tēvs vezirs Nuraddins pēk�ņi sasirga un aicināja dēlu pie sevis, un sacīja tam: �Ak, zini, mans bērns, ka �ī pasaule ir tikai laicīga mājas vieta, bet nākamā dzīve ir mū�īga. Es gribu tev dot da�as pamā�cības, tādēļ uzklausi un saproti, ko es tev teik�u, un virzi uz to savu prātu!� Un tā nu viņ� mācīja tam pieklājību pret cilvēkiem un laip�nību, un tad pēk�ņi Nuraddins atcerējās savu brāli un dzimtās vietas un zemes, un raugi: viņ� gau�i raudāja par �ķir�anos no mīļiem tuvi�niekiem un, acis noslaucījis, teica dziesmas vārdus:

�Par �ķir�anos ja kādam gausties prāts, � Ko sacīt tādam varētu gan mēs? Bet, ja mēs pa�i sāktu skumt un gausties, Kur tad vairs atrast savu ceļu spētu? Vai liksim savam sūtnim doties turp Mums ziņas nest un visu noskaidrot? Bet vai gan sūtnim tādas spējas dotas, Lai izteiktu tas mūsu kaisles gaudas? Vai paciest mums? Bet ta�u mīlētājs, Kas zaudējis ir savu mīļāko, Bez viņas dzīvot var tik īsu laiku, � Un viņu plosīs skumjas nebeidzamas. Viņ� dzīvos sērās, ilgu sāpēs vien, Mirks viņa vaigi sūrās asarās. Ak, manām acīm zudu�ais un mīļais, Kas manā dvēselē dzīvs mū�am esi, � Vai tevi kādreiz satikt būs man lemts? Un vai nav aizmirsies mans solījums, Ilgt kuram nolemts bija tikpat ilgi, Sie gadi kamēr pagātnē reiz zudis? Vai arī, tālumā tur būdams, jau Par mīlētāju esi aizmirsis?

Par mīlētāju, mocībās un skumjās Kas sāpju asaras jau diezgan lējis? Ak! Ja reiz mīlas nolēmums tāds bus Un tā mūs abus kopā vedīs reiz, � Tad rājieni un pārmetumi mūsu Būs ilgi jādzird abiem sirdi grūtu.�

Un,kadnuviņ� bija beidzis skaitīt dzejas pantus un raudat, vlt,i� pie�vērsās savam dēlam un sacīja: �Iekams dodu tev savu padomu, zini, ka tev ir tēvocis un viņ� ir vezirs Kairā, un es to pametu un devos prom bez viņa ziņas. Un es nu gribētu, lai tu paņem vīstokli un uz raksti visu, ko tev teik�u.� Tad nu Bedraddins Hasans paņēma papīra vīstokli un sāka uz tā rakstīt, ko tēvs tam sacīja, un Nuraddins viņam teica, kas bija viņu piemeklējis, un teica viņ� visu no sākuma līdz galam. Un pierakstīja viņ� savu precību dienu un arī dienu, kad viņ� iegāja pie vezira meitas, un tāpat viņ� pierakstīja savu ienācicini Basrā un savas tik�anās ar veziru, un beidzot vēl to, ka viņa nāves dienā viņam vēl nebija �etrdesmit gadu. �Un te nu būs mana vēstule viņam, un Allah augstais lai viņu pasargā!� viņ� nobeidza un tad sari�tināja papīra loksni un aizzīmogoja to, un, to darījis, viņ� sacīja: �Ak Hasan, mans bērns, sargā un glabā �o mantojumu, jo �ai rakstā teikta tava dzimta un tava cilts, un, ja nu tevi piemeklē kāda nelaime, tad dodies uz Ēģipti un taujā pēc sava tēvo�a, un izdibini ceļu pie viņa, un, kad nu būsi to atradis, tad ziņo viņam, ka esmu miris sve�umā, bet ilgodamies redzēt viņu!� Un tad nu Bedraddins Hasans paņēma papīru un salocīja to, un ie�uva benā starp oderi un virsu, un uztina tai tur�bānu, raudādams par savu tēvu, no kura viņam jā�ķiras tik jaunam, bet Nuraddins viņam sacīja: �Es do�u tev piecus padomus. Un pirmais no tiem būs tāds: �Nedraudzējies ne ar vienu un tu būsi pestīts no ļauna, jo glābiņ� ir tikai vienatnē!� Un neej ne pie viena sērst un neslēdz darījumus ne ar vienu, jo raugi: es esmu dzirdējis, ko saka dzejnieks: .' ,

�Nu pasaule vairs nav nevienas sirds,

No kuras mīlu tev vēl gaidīt ļauts. Un, liktenis ja metīs tevi postā, Vairs uzticīgu nebūs draugu tavu. Un tādēļ dzīvo vientulībā vien Un ticēt netici nevienam vairs! Tā nu es padomu tev devis esmu No tīras sirds un saku: diezgan nu!

Un otrais padoms ir tāds, ko tev saku: �Ak mans bērns, nedari pāri nevienam, lai liktenis nedara pāri tev pa�am!� Jo raugi: liktenis ir vienu dienu par tevi, bet otru jau pret tevi, un visa zemes dzīve ir aizņēmums ar atdo�anu. Un esmu es dzirdējis, kā saka dzejnieks:

Jel pakavējies, nesteidzies uz to, Ko nodomājis esi iegūt sev, Un �ēlsirdīgs pret visiem ļaudīm esi,

Lai �ēlsirdību mantotu pret sevi! Pār katru roku pāri pārcelta Ir Allah augstā roka varenā, � Un ļaundaris ikviens ir mū�īgi Par ļaundarību savu pārbaudīts.

Un tre�ais padoms: �Proti klusēt, un lai tavi netikumi liek tev aiz�mirst citu cilvēku netikumus!� Jo raugi, ir teikts: �Kas klusē, tas ir glābts,� � un esmu es dzirdējis dzejnieka vārdus:

Ir klusē�ana katram jauka rota, Jo raugi: tā mūs dro�i pasargā, � Bet, ja nu tomēr sacīt gribi ko, Tad pļāpība lai tevi nevaldzina. Tik tie�ām, ja tev kādreiz klusējo�am Būs jāno�ēlo, ka tu klusējis, Tad daudzkārt vairāk no�ēlosi tu, Ko teicis kādam būsi labu, ļaunu.

Ceturtais padoms: �Es tevi biedinu, ak mans bērns, jel nedzer vīnu!� Jo raugi: vīns ir katras ķildas sākums, vīns maitā prātu. Ak, sar�gies, sargies un nedzer vīnu, jo esmu es dzirdējis, ko teicis dzejnieks:

Es vīnu atmetu un dzērājus, Nu godinu tik vīna pēlājus. Kad novirza no taisnā ceļa vīns, Mums vārtus vaļā atver ļaunums grīns.

Un piektais padoms: �Ak mans dēls, jel taupi naudu, un nauda taupīs tevi! Glabā naudu, un nauda tevi glabās!� Netērē pārlieku, � tev. būs vajadzīgs visniecīgākais no visiem cilvēkiem. Un taupi dir- hemus, jo tā ir dziedino�a ziede, un esmu es dzirdējis, ka reiz kāds teicis1

Ja naudas manās kabatās nav daudz, Neviens tad negrib man par draugu būt, Bet, ja es pārticis un netrūkst naudas, � Tad visi ļaudis man ir mīļi draugi. Cik daudz ir to, kas tuvu būt man grib Un manas iz�ķērdības dēļ ir draugs, Un cik gan daudzi pametu�i mani, Kad tuk�as kabatas un naudas nava!�

Un tā nu Nuraddins nebeidza mācīt savu dēlu Bedraddinu Hasanu, līdz aizlidoja viņa gars un sēras atnāca sērst viņa namā, un sultāns bēdājās par viņu, un skuma visi emiri, un tad nu viņu apbedīja. Bet Bedraddins par savu tēvu sēroja divus mēne�us un nesēdās zirgam mugurā, un neuzkāpa divanā, un nesatikās ar sultānu. Un sultāns sa�dusmojās uz viņu un nolika viņa vietā kādu galminieku, ieceldams to par veziru, un lika tam apzīmogot Nuraddina mājas, viņa īpa��umus un mui�as, un jaunais vezirs sāka visu to apzīmogot un dzīrās sagūstīt viņa dēlu Bedraddinu Hasanu un aizvest to pie sultānā, lai tas nu darītu ar viņu, ko bija nolēmis savā prātā. Bet te nu notika, ka karaspēkā bija kāds nelaiķa vezira mameluks, un tas nu, dzirdē�jis par �o nelaimi, tūdaļ dzina savu zirgu un atri nonāca pie Bedraddina Hasana, kuru viņ� ieraudzīja sē�am pie sava nama dur vīm ar nokārtu galvu un satriektu sirdi. Tad nu mameluks nokāpa no zirga un nostājās Bedraddina priek�ā, noskūpstīja tam roku un sacīja: �Ak mans kungs un mana kunga dēls, jel drīzāk, drīzāk, iekams liktenis nav tevi piemeklējis!� Te nu Bedraddins uztiaucas un jautāja: �Kas noticis?� � un mameluks viņam atbildēja: �Sultāns ir sadusmojies uz tevi un licis tevi apcietināt, un nelaime nāk pie tevis manās pēdās! Jel glāb savu dvēseli!� � �Vai man vēl pietiks laika ieiet mājā un paņemt sev līdzi kādu pasaulīgu lietu, lai būtu atbalsts sve�umā?� Bedraddins jautāja, un mameluks viņam atbil dēja: �Ak mans kungs, jel celies tūdaļ un met savas domas par māju!� Un viņ� piecēlās un skaitīja dzejas pantus:

�Glāb savu dvēseli un dzīvību,

Kad bēdas virsū māku�ās ir tev!

Un nams lai izlej asaras par vīru,

Kas cēlis to un devis tam ir veidu.

Tu citu zemi vari atrast sev,

Bet citu dvēseli tev neatrast!

Par cilvēkiem man vienmēr brīnums tādiem,

Kas dzīvo namā, kas ir klāts ar kaunu,

Kad Radītāja zemju klajumiem

Un pla�ām ielejām nav gals nekur.

Nav lietās svarīgās vērts sūtīt sūtni, �

Tik dvēsele sev pati labu vēlē!

Un lauvas kaklam tādēļ vien ir spēks.

Ka dara tas ar kaklu, darāms kas.�

Un, uzklausījis mameluka vārdus, Bedraddins apsedza galvu ar ģērba stērbeli un kājām izgāja no pilsētas, un, kad nu viņ� bija aiz pilsētas sienām, viņ� izdzirdēja, ko runāja ļaudis: �Sultāns nosūtījis savu jauno veziru uz nelaiķa vecā vezira māju un licis apzīmogot viņa īpa�umus un namus, sagūstīt viņa dēlu Bedraddinu Hasanu un vest to pie sultānā, lai nu �is to nokauj.� Un ļaudis zūdījās par viņa daiļumu un jaukumu, bet, ļau�u runas dzirdējis, Bedraddins aizgāja uz labu laimi, nezinādams, kurp lai virza savas gaitas, un gāja viņ� vienā ie�anā, līdz liktenis viņu atdzina pie viņa tēva kapa. Un tā nu viņ� iegāja kapsētā un apstaigāja visus kapus, un tad apsēdās pie sava tēva kapa kopas un uzmeta galvā fard�ijas stērbeli. Un bija tā iz�ūta tīrā zeltā, un rakstīts uz tās bija �āds dzejas pants:

Ak tu, kam spo�i staro vaigs. Tu rasai līdzīgs, zvaigznēm arī, � Lai mū�am esi liels un zaigs, Lai tavai slavai mū�i gari!

Un, kad nu viņ� bija pie tēva kapa, te pēk�ņi pie viņa piegāja ebrejs, tāds kā mijējs, un bija tam maiss, kurā spulgoja daudz zelta.

IJn viņ� piegāja pie Basras Hasana un jautāja tam: �Ak mans kungs, es redzu, tu esi noraizējies?� � �Es nupat gulēju,� atbildēja Bedrad�dins, �un sapnī redzēju savu tēvu, un tēvs mani rāja, ka es nenākot pie viņa sērst. Un tā es atmodos iztrūcināts un baidījos, ka diena aizritēs, bet es vēl nebū�u pie viņa bijis, un tad būs grūti manai sirdij.� � �Ak mans kungs,� sacīja ebrejs, �tavs tēvs bija izsūtījis kuģus, kuriem bija likts tirgoties, un da�i nu ir pienāku�i, un es gribu no tevis nopirkt kravu, ko atvedis pirmais pienāku�ais kuģis, un gribu es pirkt par tūksto� dināriem zeltā.� Tad nu ebrejs izvilka maisu, kas bija zelta pilns, noskaitīja tūksto� dinārus un atdeva tos Hasanam, vezira dēlam, un sacīja tam: �Uzraksti man zīmīti un uz�spied zīmogu!� Un Hasans, vezira dēls, paņēma papīra sloksnīti un uzrakstīja: �Tas, kas �o raksta, Hasans, vezira dēls, pārdeva Ishakam, ebrejam, visu sava tēva pirmā atnāku�ā kuģa kravu par tūksto� dināriem un maksu ir jau saņēmis iepriek�.� Un tā nu ebrejs paņēma zīmīti, bet Hasans sāka gau�i raudāt, atcerēdamies savu godību, kādā viņ� bija, un teica dziesmas vārdus:

�Kop� laika tā, kad zudu�i jūs man.

Ak draugi, mājas nav man mājas vairs!

Ak nē! Un ari kaimiņi it visi

Nav man vairs kaimiņi, bet�sve�i ļaudis.

Nu draugu nav vairs to, kas bija reiz.

Un zvaigznes debesīs vairs zvaigznes nav!

Jūs zudu�i un pasauli man visu

Par tuk�umu nu pārvērtu�i esat.

Un, kop� jūs zudu�i, ir viss tik drūms,

Vai zemes tās, vai ielejas, vai kalns.

Ak, ja tas krauklis, kura krāciens skarbais

Mums �ķir�anos un visas sāpes nesa,

Sev ligzdu neatrastu vairs nekur

Un gaisos putētu lai spalvas tam!

Man pacietība zudusi jau visa,

Kop� esmu �ķirts un skumjas mani plosa.

Tad redzēsim, vai visas naktis tās,

Kas pagāju�as, atpakaļ vairs nāks

Un vai kā senāk būs mums atkal abiem

Ar tevi kopā dzivot vienā mājā.�

Un tad viņ� sāka rūgti raudāt, un viņu pārsteidza nakts, un galvu viņ� piespieda pie sava tēva kapa, un viņam uzmācās miegs, un raugi: viņ� nu gulēja, līdz uzlēca mēness, un viņa galva noslīdēja no kapa, un gulēja viņ� aug�pēdu, un viņa vaigs spulgoja mēness staros. Bet kapā mita patiesi ticīgie d�ini, un viena d�ine iznāca un ieraudzīja gulētāju Hasanu, un, viņu redzējusi, tā brīnījās par viņa daiļumu un jaukumu un pēk�ņi iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais! Tik tie�ām, �im jauneklim jābūt no paradizes bērnu pulka!� To teikusi, d�ine uzlidoja gaisā, lai kā da�dien aplidotu visapkārt, te pēk�ņi viņa ieraudzīja lidojo�u efritu, un tas nu viņu sveicināja, un �ī viņam jautāja: �No kurienes tu lidodams?� � �No turienes!� efrils atsaucās, un d�ine teica: �Vai negribi nākt man līdzi un palūkoties tai jauneklī, kas guļ pie kapa?� Un efrits sacīja: �Labi,� un viņi abi aizlaidās pie kapa, un d�ine jautāja: �Vai tu esi sava mū�.i kādu redzējis, kas būtu bijis daiļāks par �o jaunekli?� Te nu efrils uzlukoja jaunekli un iesaucās: �Lai sumināts tas, kam līdzīga nav! Bet, |� i tu gribi, māsiņ, es tev pastāstī�u, ko es redzēju.� � �Kas tas bija?� jautāja d�ine, un efrits sacīja: �Es redzēju jaunavu, līdzīgu �itn j<iu neklim, un tas bija Ēģiptes zemē, un raugi: tā ir vezira Samsaddina meita. Viņai būs jau kādi divdesmit gadi, un daiļa viņa ir un jaukii, un spo�a savā pilnībā, un smuidra augumā. Un, kad nu viņa bija pār- sniegusi nolikto vecumu, par viņu izdzirdēja Kairas sultāns un lika aicināt pie sevis veziru, viņas tēvu, un sacīja tam: �Zini, ak vezir, man ir teikta ziņa, ka tev ir meita, un es gribu viņu precēt.� Un vezirs atteica: �Ak cēlais sultan, mūsu valdniek, uzklausi manus at�vainojumus un �ēlo manas asaras! Tev ir zināms, ka mans brālis Nuraddins mūs atstāja un mēs nezinām, kur viņ� dzīvo, bet bijām mēs abi vienā un tai pa�ā vezira amatā, un viņa aizbraukuma iemesls ir dusmas, jo raugi: mēs abi sēdējām un runājām par laulību un par bērniem, un pēk�ņi viņ� sadusmojās, bet es zvērēju, ka savu meitu nedo�u nevienam citam kā sava brāļa dēlam, un bija tas todien, kad māte viņu dzemdēja, un tas bija pirms kādiem astoņpadsmit gadiem. Bet nesen es dzirdēju, ka mans brālis apprecējis Basras vezira meitu un no viņas piedzimis dēls, un savu meitu es do�u tikai viņam un citam nevienam, jo raugi: tā būs cieņa pret manu brāli. Un zini, ak valdniek, ka esmu es pierakstījis dienu, kad es apprecējos, kad manai sievai radās mātes cerības un kad piedzima mana meita, un tā ir nolemta sava tēvo�a dēlam, bet sultanam, mūsu kungam un valdniekam, jaunavu ir daudz.� Un, vezira vārdus dzirdējis, sultāns stipri saskaitās un teica: �Tāds vīrs kā es, prec tavu meitu, kas līdzīga tev, bet tu viņu nedod man un mini no�ēlojamus un niecīgus iemeslus! Pie savas galvas zvēru, ka izprecinā�u viņu visnecienīgā�kajam no maniem kalpiem, un to es darī�u pret tavu gribu!� Bet sultanam bija zirgu puisis, kuprains, ar kupri krūtīs un kupri mugurā, un sultāns lika to aicināt un ar varu uzrakstīja viņa laulības līgumu ar vezira meitu, un viņ� lika tam iet pie viņas to pa�u nakti, un vēl viņ� lika sarīkot kuprainim gājienu. Un es to atstāju sultānā mameluku pulkā, un tie nu dedzināja sveces viņam apkārt un visādi par viņu smējās pie hamama durvīm, bet vezira meita tikām sēdēja un raudāja savu aukļu un verdzeņu vidū. Un bija viņa par visām līdzīgāka �im jauneklim. Bet viņas tēvu apcietināja, lai tas neietu pie viņas, un es tev saku, māsiņ, ka redzējis es nebiju neko derdzīgāku par �o kupraini. Bet jaunava, ak, viņa ir vēl daiļāka par �o jaunekli!��

Te nu �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pārtrauca atļauto stāstījumu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja: �Man ir teikts, ak laimīgais valdniek, ka d�ine, kad efrits bija beidzis savu stāstu par sultāna uzrakstīto laulības līgumu vezira meitai ar kupraino zirgu puisi un par to, ka viņai ir lielas bēdas un ka daiļumā nav līdzīga viņai, ja atskaita �o jaunekli, � ka d�ine tad sacīja: �Tu melo! Par visiem sava laika cilvēkiem pārāks daiļumā ir �is jauneklis!� Bet efrits viņai pretojās un iesaucās: �Pie Allah augstā es zvēru, māsiņ, ka jaunava ir daiļāka par viņu, bet līdzīga viņai nav neviena, ja neskaita �o jaunekli, jo raugi: viņi ir līdzīgi viens otram kā miesīgs brālis un māsa. Ak, posts un bēdas viņai ar �o kupraini!� � �Ak mans brāli,� teica d�ine, �ņemsim viņu savā klēpī un nesīsim tai jaunavai, par kuru tu stāstīji, un raugi: tad mēs redzēsim, kur� no abiem daiļāks.� � �Dzirdu un paklausu! Tie ir pareizi vārdi, un nav labāku domu par tām, kuras tu izteici. Es viņu nesī�u,� teica efrits un aiznesa Ha�sanu, un uzlidoja ar viņu gaisā, bet d�ine lidoja turpat viņam blakus. Un tā nu viņi nolaidās Kairas pilsētā un nolika jaunekli uz sola, un atmodināja to. Un Hasans pamodās no sapņa un ieraudzīja sevi citā pilsētā, nevis Basrā pie tēva kapa. Un tā nu viņ� pavērās pa labi un pavērās pa kreisi, un viņ� redzēja, ka nav vis Basrā, un viņ� dzīrās kliegt, bet efrits iebelza viņam ar dūri. Tad nu efrits atnesa viņam greznas drēbes un apģērba tās viņam, un iededza viņam sveci, un sacīja: �Zini, ak jaunekli, ka tevi �urp atnesu es, un Allah vārdā es gribu tavā labā ko darīt. Tad nu ņem �o sveci un dodies uz ha- mamu, un iejaucies ļau�u pūlī, un ej tam līdzi tikām, līdz būsi nonācis pie.savas līgavas nama, un tad nu apsveic visus un dodies dro�i iek�ā, nebīdamies neviena! Un, kad nu būsi iegājis, nostājies pa labi no kuprainā līgavaiņa un ikreiz, kad pie tevis pieies kalpories un dziedones, un aukles, bāz savu roku kabatā un raugi: tā būs zelta pilna. Tad nu grāb to pilnām saujām un met visiem ļaudīm! Un tikai nedomā, tiklīdz tu bāzīsi roku kabatā, tā būs zelta pilna. Dod saujām to katram, kas pie tevis nāks, un nebīsties nekā! Pa�ļaujies uz to, kas tevi radījis, � tas nebūs tavā varā, jo raugi: tas notiks saskaņā ar Allah visvarenā prātu.� Un, efrita vārdus dzir�dējis, Bedraddins Hasans iesaucās: �Paraugies, kas tā par jaunavu, un kur radies viņas jaukums!� Un tā nu viņ� aizgāja un iededza sveci, un piegāja viņ� pie hamama un ieraudzīja, ka kuprainis sē� zirgā, un �ai izskatā viņ� iejaucās ļau�u barā, un mēs jau minējām, ka ģērbies viņ� bija zeltā �ūtā fard�ijā un galvā tam bija bene un turbāns. Un devās viņ� līdzi gājienam, un ikreiz, kad dziedones ap�stājās un ļaudis meta viņām naudu uz tamburina, Bedraddins iebāza roku kabatā, un raugi: tā bija zelta pilna. Un tā nu viņ� ņēma zeltu un meta to uz dziedoņu tamburina, kas pildījās aizvien vairāk ar dināriem, un dziedoņu prāti samulsa, un ļaudis brīnījās, kad ierau- dzija viņa daiļumu un jaukumu. Un tā nu tas ilga, līdz visi bija nonāku�i pie vezira nama, un vārtu sargi tad sāka atgaiņāt ļaudis un nelaist tos tuvumā, bet dziedones teica: �Mēs iek�ā neiesim, ja �is jauneklis nenāks mums līdzi, jo raugi: viņ� apbēra mus ar savu �ēlastību. Mēs līgavas vaigu atklāsim, tikai viņam redzoti� Un tad nu Hasanu ieveda kāzu istabā un nosēdināja kuprainā līgavaiņa aru priek�ā, un visas emiru un veziru, un galminieku sievas izkārtojas divās ailēs, un katrai sievietei rokā bija liela, aizdegta svece, un viņas nu stāvēja, uzmetu�as �ķidrautu, pa labi un pa kreisi no kazu istabas līdz pīlarjumes sākumam, pie istabas, no kuras bija iznākt līgavai. Un, kad nu sievietes ieraudzīja Bedraddinu Hasanu un viņa daiļumu, un viņa seju, kas staroja jauna mēness spo�umā, viņas visas tiecās uz jaunekli, bet dziedones teica citām sievietēm: �Ziniet, ka �is skaistulis mums deva tikai tīru zeltu. Nepalaidiet nemanītu neko, viņam kalpojot, un paklausiet visu, ko viņ� jums teiks!� Un sievie�tes apstāja Hasanu ar svecēm rokās un lūkojās viņa daiļumā, un ap�skauda viņa jaukumu, un ikviena tīkoja ieslīgt viņa skaujās stundu vai gadu, un, kad nu prāts viņām izgaisa, viņas pacēla �ķidrautus un atklāja savas sejas, un sacīja: �Uz veselību tiem, kam pieder �is jauneklis vai kam viņ� ir valdnieks!� Un viņas nu sāka nolādēt kup�raino zirgu puisi un to, kur� ierosināja viņa precības ar �o daiļo jaunavu, un ikreiz, svētīdamas Bedraddinu Hasanu, viņas nolādēja kupraini. Un tad nu dziedones sāka sist tamburinus un pūst stabules, un iznāca kalpones un viņu vidū vezira meita, un bija viņa iesmar- �ota un iesvaidīta, un grezni apģērbta, un mati viņai bija sakopti un piesmar�oti, un ģērbta viņa bija Chosroju sultānu drēbēs un rotās. Un citu drēbju skaitā viņa bija tērpta tīrā zeltā iz�ūtā ģērbā ar zvēru un putnu attēliem, un tas noslīga lejup, sākot no viņas uzacīm, bet kaklā bija uzkārtas krelles, kas maksāja tūksto�us, un katra pērlīte maksāja lielas bagātības, kādu nebija nevienam bagātniekam pa�saulē, � un tad nu līgava bija līdzīga mēnesim, kas parādās �etr�padsmitajā naktī. Bet, tuvāk viņai pieejot, tā bija līdzīga hurijai, � un lai slavēts, kas radījis viņas mirdzumu! Un sievietes viņu apstāja un pa�as sāka spīdēt kā zvaigznes, bet visu vidū viņa spulgoja kā mēness, kad mākoņi atklāj tā spo�umu. Bet Basras Bedraddins Ha�sans sēdēja, un ļaudis viņā lūkojās, un līgava stalti tuvojās viņam, līgodama savu augumu, un kuprainais zirgu puisis piecēlās viņu no�skūpstīt, bet viņa atvairījās un gāja atpakaļ, un raugi: viņa nostājās Hasana � viņas tēvo�a dēla priek�ā, un visi ļaudis sāka smieties. Un tā nu, redzēdami, ka dailule devās uz Hasana Bedraddina pusi, ļaudis sāka �alot un dziedones klaigāt, bet Bedraddins iebāza roku kabatā un izvilka zelta sauju no tās, un to viņ� uzmeta dziedonēm uz tamburina, un tās nu ielīksmojās un sacīja: �Mēs gribētu, lai �ī līgava būtu tava!� � un Hasans pasmaidīja. Un visi viņu apstāja, bet kuprainais zirgu puisis palika viens, lldzigs pērtiķim, un ikreiz, kad viņam iededza sveci, tā nodzisa, un nebija viņam vairs elpas, un tā nu viņ� sēdēja tumsā, nogrimis savās domās. Bet Hasana Bedraddina priek�ā sveces dega spo�i, un turēja tās ļau�u rokas, un kad nu Hasans redzēja, ka līgavainis viens pats sē� tumsā, savās domās iegrimis, bet �ie ļaudis stāv visapkārt un �īs sveces deg, viņ� samulsa un brīnījās. Un, sava tēvo�a meitu ieraudzījis, Bedraddins Hasans ielīksmojās un iesila jautrībā, un ielūkojās viņas sejā, un raugi: tā staroja un laistījās burvīgā gaismā, īpa�i tādēļ, ka ģērbta viņa bija �ai sarkanā atlasa tērpā. Un kalpones viņu atklāja pirmajā tērpā, un Hasans uz�tvēra viņas seju, un tad nu viņa sāka lielīgi gorīties un locīties, un apbūra sievie�u un vīrie�u prātus, un bija viņa tāda, kā teicis par viņu kāds cienīgs dzejnieks:

Pār kalniem saule niedres .galā kāpa Un granatkrekliņā mums atspīdēja. Tā saldu vīnu deva man, kad slāpa, Un vaigu kvēlei vēsmu virsū lēja.

Un tad nu �o ģērbu mainīja un ietērpa viņu zilās drēbēs, un parā�dījās viņa kā mēness, kad tas sāk starot, ar matiem tik melniem kā ogles, ar mīlīgiem un liegiem vaigiem un smaido�ām lūpām, un augstām krūtīm, ar glezniem locekļiem un smalkām roku plaukstām, un tvīksto�ām acīm. Un tad nu viņu atklāja otrās drēbēs, un bija viņa tāda, kā par viņu teica tas, kam cildenas tieksmes:

Tā zilā tērpā atnāca pie mums,

Kas lidzīgs bija debess zilgmes gaismai, � ,

Un viņas krā�ņā ģērba rotājums

Kā ziedoņmēness staro ziemas baismā.

Un tad nu atkal �o ģērbu mainīja pret citu un apsedza viņu ar viņas matu kuplumu, un klaidā palaida viņas melnās, garās cirtas, un raugi: viņas cirtu melnums un garums bija līdzīgs tum�ai naktij, un sirdis viņa trieca ar savu acu apburo�ajām bultām. Un te nu at�klāja tre�ajā ģērbā, un bija viņa līdzīga tam, ko teica par viņu teicējs:

Tā viņa, kas sev matiem seju klāja Un savām cirtām kārdināja mūsl Es teicu: �Nakti diena ritēt stāja,� Bet viņa: �Mēnesi klāt tumsai būs!�

Un atklāja viņu vēl ceturtajā tērpā, un raugi: viņa nāca kā leco�a saule, līgodamās un grozīdamās kā gacele, un sirdis viņa satrieca ar savu plakstu bultām, kā teicis par viņu tas, kas to teicis:

Spīd dailes saule tiem, kas redzīgi, Uņ laistās spo�umā un apbur tos; Kad saule dienā redz, cik dedzīgi Kvēl viņas vaigs, tā slēpjas mākoņos.

Un parādījās viņa piektajās drēbēs un bija līdzīga mīlīgai meiti�ņai, kā bambusa niedrei vai slāpu�ai gacelei, un viņas cirtu skorpioni lo�ņāja gar vaigiem, un pavīdēja viņas slēpumi, un viņa gorīja gur�nus, kā teicis par viņu tas, kas to sacījis:

Kā mēness pilnais nāca viņa tad.

Kad visus reibināja prieku nakts,

Tai visi locekli tik liegi, vingri

Un augums viss un stāvs tik stalts un vijīgsl

Ar savām acīm burvīgajām tā

Ar joni visus ļaudis valdzina,

Un viņas glezno vaigu sārtums kvēlais

Ar rubinu liek salidzināt sevi.

Un tum�ie mati melniem vāliem gulst

Uz viņas gurniem daiļi veidotiem, �

Jel piesargies no viņas matu �ūskām,

Kas locīdamās slīd gar viņas sāniem!

Un sāni ir tik maigi, silti tai,

Bet dvēsele ir cieta tā kā klints, �

Kaut maigi diez cik būtu viņas sāni,

Kā akmens izturigi tie un stipril

Kad acu bultas dro�i viņa �auj

No savu skropstu me�a dziļumiem,

Ar nemaldīgu triecienu gā� zemē,

No tāluma kaut bultas savas raida!

Kad skaujās ieslīgu�i būsim mēs

Un liegi viņas jostu skar�u jau,

Man cie�āk viņai pieglausties, to glāstīt

Liegs viņas krūtis apaļās un augstās.

Ak, viņas daiļums, varens kas un jauks,

Tas visiem daiļumiem liek tumsā gaist!

Ak, viņas augums vijīgais un slaidais

Ar lokanību mulst liek bana zaram!

Un tad nu viņa parādījās sestajā ģērbā, un raugi: tas bija zaļ�, un ar savu liedenumu viņa apkaunoja slaido un taisno pīķi, bet ar savu daiļumu pārspēja visas pasaules dailules un ar savas sejas spo��umu ēnā pameta starojo�o mēnesi, jo daiļumā viņa bija sasniegusi vēlamības pēdējās robe�as. Un valdzināja viņa ar savu locekļu mai�gumu un vijību un sirdis �ķēla ar savām jaukajām īpa�ībām, kā teicis par viņu kāds dzejnieks:

Ak jaunava, tev veiklība ir aukle! No taviem vaigiem saule gaismu gūst. Ir zaļā kreklā atnākusi viņa Kā lapaine, kas granataugļus sedz. Kad jautājām: �Kā tavu ģērbu sauc?� � Tā jauki atteica un smalki arī: �Sai tērpā sirdi pu�u �ķēlām mēs Un to par sir�u plēsi tādēļ saucam.�

Un, kad nu viņu atklāja septītajā ģērbā, tas bija safrana un apel�sīna pļaukā, kā saka dzejnieks:

Tā di�odamās staigā plīvuros.

Kas krāsoti ir safranā un ambrā,

Un muskusa un sandoļkoka plauks.

Un arī citu krāsu pļaukā vēl.

Tik tievs un vārs ir viņas augums dairsl

Un, ja tai viņas jaunība teiks: �Celiesl� �

Tai gurni sacīs: �Sēdi vien uz vietas,

Jo veltigi ir visu tvert un steigt!�

Un, kad es gribē�u būt viņai tuvu

Un daiļums teiks: �Jel neesi skopa tu!� �

Tai augstprātība sacīs: �Nevajaga!�

Te nu līgava atvēra acis un iesaucās: �Ak Allah augstais, dari viņu par manu vīru un atpestī mani no �ā kuprainā zirgu pui�a!� Un tā nu viņa bija atklāta Basras Hasana Bedraddina priek�ā visos sep�tiņos ģērbos, līdz pa�am pēdējam, bet kuprainais zirgu puisis sēdēja viens. Un, kad tas viss nu bija beidzies, ļaudīm ļāva iet prom, un aizgāja visi, kas bija kāzās, izgāja sievietes un bērni, un nepalika ne�viens, ja neskaita Bedraddinu Hasanu un kupraini. Un kalpones aiz�veda līgavu, jo raugi: viņa bija noģērbjama un sapo�ama līgavainim, un noņemamas viņai bija visas dārglietas. Un tad nu kuprainais zirgu puisis piegāja pie Bedraddina Hasana un teica tam: �Ak kungs, tu �ovakar mūs visus uzjautrināji un apbēri ar �ēlastības balvām, bet vai nu tu necelsies un neiesi prom?� � �Allah vārdā!� teica Hasans un izgāja pa durvīm, bet efrits viņu satika un sacīja: �Pagaidi, Bedrad- din! Kad kuprainis izies atejas vietā, ej tūdaļ dro�i iek�ā un sēdies aiz> gultas aizkara, un, tiklīdz ienāks līgava, saki tai: �Es esmu tavs vīrs, un zini: valdnieks tikai tādēļ sarīkoja �o viltus spēli, ka bai�ļojās, lai tevi ļaunas acis nenobur, bet tas, ko tu �eit redzēji, ir viens no mūsu zirgu pui�iem.� Un tad ej pie viņas un atsedz viņas seju!� Un, kamēr nu Bedraddins sarunājās ar efritu, zirgu puisis pēk�ņi iz�gāja un devās uz jau pieminēto vietu, un uztupās uz dēļiem, un efrits peles tēlā izlīda no krūzītes ar ūdeni un iepīkstējās: �Zik, zik!� � �Kas tad tas?� jautāja kuprainis, un pele sāka augt savā augumā, un no peles izauga runcis un noņaudēja: �Ņau, ņau!� � un auga vēl lielāks un pārvērtās par suni, un ierējās: �Vau, vau!� To redzēdams, zirgu puisis sabijās un uzkliedza: �Arā, nelaimīgais!� � bet suns auga un piepūtās, un pārvērtās par ēzeli, un iebrēcās tam tie�i sejā: �Ha, hi, ihā!� Un tad nu zirgu puisis iztrūcinājās un iesaucās: �Visi �urp pie manis, kas vien ir mājās!� Te nu ēzelis sāka augt un izauga par vērsi, un tas piepildīja visu atejas vietu un sāka runāt cilvēka valodā, un sacīja: �Ak, vai tev, kupri, smirdo�ākais no visiem kup�riem!� Te zirgu puisim uznāca stipra caureja, un viņ� uzsēdās uz dēļiem visās drēbēs, un zobi viņam klabēja, un efrits viņam sacīja: �Vai zeme tev par �auru, saki un atbildi! Tu citu nevarēji precēt ka tie�i manu mīļāko?� Un zirgu puisis klusēja, bet efrits kliedza: �At�bildi! Ja ne, es pī�ļos tevi saberzī�u!� � �Pie Allah augstā es zvēru,� teica zirgu puisis, �tā nav mana vaina! Viņi man lika ar varu, un es nezināju, ka viņas mīļākie ir vēr�i, un tā nu es to no�ēloju Allah augstā un tavā priek�ā.� Un efrits sacīja: �Tik tie�ām, ja tu tagad i<>:ii no �ejienes laukā vai sāksi runāt, iekams saule lec, es tevi nokau�u! Bet, kad būs uzlēkusi saule, ej, kurp tev ejams, un nenāc �ai mājā at�pakaļ vairs nekad!� To teicis, efrits sagrāba kupraino zirgu puisi un apsvieda to minētās vietas caurumā ar galvu lejup un kājām gaisā, iii* tad sacīja tam: �Paliec te, un es tevi sargā�u līdz saules lēktam!�

Tas tad nu notika ar kupraini. Bet Basras Bedraddins Hasans at�stāja kupraini ķildā ar efritu un iegāja mājā, un sēdās aiz gultas aizkara, un tad nu pēk�ņi ienāca līgava un viņai līdzi veca sieva, kura apstājās istabas durvīs un sacīja: �Ak slaiduma tēvs, piecelies, ņem Allah ķīlu!� Te nu vecā sieva atmuguriski atvirzījās, bet līgava iegāja aiz gultas aizkara un uzkāpa uz paaugstinājuma, un vārds viņai bija Sita al Husna. Un viņas sirds bija satriekta, un savā dvēselē viņa sacīja: �Pie Allah zvēru, es neļau�u viņam sevi iegūt, un kaut vai viņ� mani nosit!� Un aiz gultas aizkara viņa ieraudzīja Bedraddinu un sacīja tam: �Ak mans mīļais, tu visu laiku te sēdi! Es devu sev vārdu, ka tev un kuprainim piederē�u abiem.� � �Bet kas pie tevis atveda, zirgu puisi, un kā gan viņam būt manam līdzgaitniekam pie tevis?� iesaucās Bedraddins Hasans, un jaunava jautāja: �Kur� tad ir mans vīrs, tu vai viņ�?� � �Ak Sita al Husna!� teica Bedraddins. �To mēs darījām tikai joku dēļ, lai pasmietos par viņu, jo raugi: kad kalpones un dziedones, un visi tavi radi ieraudzīja tavu reto daiļumu, tavs tēvs par desmit dināriem salīga zirgu puisi, lai novērstu no tevis ļaunas acis, un viņ� nu ir jau prom.� Un, dzirdējusi �os Bedraddina vārdus, Sita al Husna ielīksmojās un pasmaidīja, un sāka smieties klusiem smiekliem, sacīdama: �Pie Allah zvēru, tu esi nodzēsis manu uguni! Allah vārdā, ņem mani un sa�ņaudz savās skaujās!� Un raugi: viņa bija bez drēbēm un kreklu pacēla līdz mutei, un tad nu redzama viņa bija no priek�as un no muguras. Un, kad Bedraddins to ierau�dzīja, viņ� iedegās kaislībā un piecēlās, un noģērbās, un tad atraisīja zelta kuli, kurā bija ielikts no ebreja saņemtais tūkstotis dināru, un viņ� to ielocīja platbiksēs un paslēpa zem matra�a, bet �almu noņēma un nolika uz soliņa un pats palika zeltā iz�ūtā, smalkā kreklā. Un tad nu Sita al Husna pacēlās un sniedzās viņam pretim, un piekļāva viņu pie savām krūtīm, un Bedraddins viņu arī pievilka pie sevis un viņu apskāva, un lika tai apņemt sevi kājām. Un tad nu notika, kas notika, un viņ� redzēja, ka Sita al Husna bija vēl neurbta pērle. Un tā nu Bedraddins galēja viņas jaunavību un baudīja viņas jauno daiļumu, daudzreiz atkārtodams to, ko viņ� atkārtoja, un bija viņ� tai devis mātos cerības. Un, kad nu Bedraddins bija beidzis, viņ� palika roku �<)i /<>m galvas, un viņa darīja to pa�u, un viņi apkampās un aizmiga skaujās, kā teicis par viņiem dzejnieks �ādos pantos:

Pie mīlētājiem ej un priecājies!

Lai skauģi necienīgie tevi lād, �

Pret kaislību nevienam lidzēt nevar

Ne nievātājs, ne arī skauģis ļaunais.

Nav pasaulē vairs daiļāka nekā,

Ko Allah mūsu acīm skatīt ļauj,

Kā divi mīlētāji cie�i kopā

Guļ apskāvu�ies vienā gultā abi!

Un skaujās viņus viegli viegli sedz,

Pilns saskaņas un laimes, �ķidrauts zaigs,

Tiem spilveni zem tum�o matu galvām

Ir viņu pleci maigie, roku delnas.

Un, kad uz mū�u sirdis mīla slēgs,

Pa saltu dzelzi sitīs ļaudis tad.

Un, ja tev draugs ir viens no visiem īstais,

Tas būs tev labs un patiess draugs uz mū�u!

Ar tādu draugu mū�u nodzivot

Ir laime, ko var novēlēt no sirds.

Ak, mīlētāju skauģi, mīlas soģi,

Vai pasaulē kur būtu tāda vara,

Kas labot varētu gan visus tos,

Kam samaitāta dvēsele un prāts?

Tas nu bija tas, kas notika ar Bedraddinu Hasanu un Situ al Husnu, viņa tēvo�a meitu. Bet efrits sacīja d�inei: �Modini jaunekli un ne�sīsim viņu uz to vietu, kur mēs viņu atradām, lai rīts mūs nepārsteidz tepat. Laiks ir jau tuvu.� Un tad nu d�ine piegāja un modināja Ha�sanu," kad tas gulēja, un viņa aizlaidās ar to, bet bija viņ� aizvien vēl tai pa�ā ģērbā: kreklā vien, bez drēbēm, � un viņa laidās, un efrits laidās tai blakus, līdz ceļā atausa rīts, un muedzini aicināja: �Nāciet, nāciet visi uz lūg�anu!� Un, kad nu efritu kārdināja jaunā d�ine un viņ� jau tīkoja lakstoties ar to, te Allah ļāva eņģeļiem mest efritam virsū dego�as zvaigznes, un tad nu efrits sadega, bet d�ine palika dzīva. Un Bedraddinu viņa nolika tai vietā, kur zvaigznes sa�dedzināja efritu, un tālāk vairs ar viņu nelidoja, jo raugi: viņa bai�ļojās par Bedraddinu. Bet tā nu biia nolikts, ka viņi nonāca Damaskā, Sirijas pilsētā, un d�ine nolika Hasanu pie kādiem vārtiem un pati aizlaidās. Un, kad nu atausa rīts un atvērās pilsētas vārti, te iznāca ļaudis un ieraudzīja daiļo jaunekli vienā kreklā un beni galvā, bez drēbēm, un, visu laiku negulējis, viņ� bija aizmidzis dziļā miegā. Un, viņu redzēdami, ļaudis teica: �Cik laimīga gan tā, kas �onakt bija viņam blakus! Ak, kaut viņ� paciestu, līdz būs apģērbies!� Un kāds cits vēl sacīja: �Cik nelaimīgi ir di�ciltīgo vecāku bērni! Sis nupat iznāca no dzertuves, bet reibums viņu uzveica, un viņ� noklīda no ceļa tai vietā, uz kuru viņ� gāja, un, pie pilsētas vārtiem nonācis, viņ� redzēja tos aizslēgtus un turpat aizmiga.� Un tā nu ļaudis trioc<i un tērzēja par viņu, te pēk�ņi Bedraddinam uzpūta vēj� un pacēla viņa kreklu, un zem krekla nu bija redzams viņa vēders un cie�i pie�augusī naba, un kājas, un gurni, kā izdrāzti no kristālā, un ļaudis sacīja, to redzēdami: �Skaisti gan, tik tie�ām, ka Allah ir pasaules radītājs!� Tad nu Bedraddins atmodās un redzēja, ka viņ� ir pio pil sētas vārtiem un ka viņam visapkārt ir ļaudis, un viņ� brīni jas un sacīja: �Sakiet, labie ļaudis, � kur es esmu un ko jūs te sanaku�i? Kas mani un jūs ir piemeklējis?� Un viņ� dzirdēja atbildi: �Mēs inau dzijām tevi, kad atskanēja sauciens uz rīta lūg�anu, un gulēji Iii dzi|<i miegā, un mēs nezinām par tevi it neko kā �ito.� � �Kur tu viņnakt gulēji?� ļaudis jautāja viņam, un Bedraddins Hasans iesaucās: �Pio Allah zvēru, ak labie ļaudis, es nakti gulēju Kairā!� Un tad nu kāds sacīja: �Tu esi ha�i�a rijējs,� � bet cits vēl teica: �Tu esi prātā jucis! Nakti tu gulēji Kairā, bet rītā tu guli Damaskas pilsētā!� Un Bedraddins atbildēja: �Pie Allah zvēru, labie ļaudis, ka es jums ne�meloju nemaz, vakar pa�ā vakarā es biju Ēģiptē, bet vakar visu dienu es biju Basrā.� � �Labi!� kāds iesaucās, un otrs sacīja: �Sis jauneklis ir nelabā apsēsts!� Un pār viņu sāka sist plaukstas, un ļaudis sarunājās un teica: �Ak, posts un bēdas par viņa jaunību! Pie Allah zvēram, par viņa ārprātu nav nekādu �aubu!� Un tad nu viņi sacīja tam: �Attopies un ņemies prātā?� � un Bedraddins atbildēja: �Vakar es biju līgavainis Ēģiptē.� � �Varbūt tu sapņoji un to, ko tu te stāsti, esi redzējis sapnī?� ļaudis viņam jautāja, un Hasanam uzmācās �aubas par sevi pa�u, un viņ� iesaucās: �Pie Allah zvēru, tas nav vis sapnis! Es iegāju kāzu istabā, un līgavu manā priek�ā atklāja septiņos ģērbos, un kuprainais zirgu puisis arī turpat vien sēdēja. Ak mans brāli, tas nav nekāds sapnis, bet, ja nu tas nav sapnis, kur tad ir maks ar zeltu un kur mans turbāns, un manas drēbes?� To teicis, viņ� piecēlās un iegāja pilsētā, un izstaigāja ielas un tirgus, un ļaudis drūzmējās ap viņu un gāja viņa pēdās, un tad nu viņ� iegāja pavāra veikalā. Bet bija �is pavārs veikls vīrs, jo raugi: viņ� bija zaglis, bet Allah augstais viņam lika no�ēlot savas zagļa gaitas, un viņ� sāka turēt dzertuvi, un visi Damaskas ļaudis baidījās viņa briesmīgā niknuma. Un, kad nu visi redzēja, ka jauneklis iegāja dzertuvē, tie izklīda, bīdamies no pavāra. Bet pavāra sirdī, redzot Bedraddinu Hasanu un skatot viņa daiļumu un jaukumu, iedegās mīlestība uz daiļo jaunekli, un viņ� jautāja: �No kurienes tu nākdams, bra�ais puisi? Stāsti man, kas tevi piemeklējis, jo raugi: tu esi kļuvis man dārgāks par manu garu!� Un Hasans nu stāstīja viņam, kas bija no�ticis, un stāstīja viņ� visu no sākuma līdz galam, un pavārs sacīja: �Ak mans kungs Bedraddin, zini, ka tas ir brīnumains notikums un dīvains stāsts. Bet nestāsti nevienam, mans bērns, kas tevi piemeklē�jis, līdz Allah tev sūtīs vieglākas dienas, un dzīvo tepat pie manis, jo raugi: bērnu man nav, un tevi es pieņem�u par savu dēlu.� � �1 abi, tēvaini, teica Bedraddins, un pavārs nu devās uz tirgu un no�pil ka Bedraddinam greznas drēbes, un ietērpa viņu �ais drēbēs, un tad ar viņu aizgāja pie kadija un paziņoja tam, ka Bedraddins ir viņa dēls. Un drīz jau Bedraddinu Hasanu daudzināja visi ļaudis Damaskas pilsētā par pavāra dēlu, un viņ� nu sēdēja dzertuvē un saņēma naudu, un viņa labklājība augtin auga.

Tā nu bija un notika ar Bedraddinu Hasanu. Bet Sita al Husna, viņa tēvo�a meita, atmodās, kad sārtojās jau rīta blāzma, un neat�rada vairs sev blakus Bedraddinu. Un nodomāja viņa, ka aizgājis viņ� vajadzības pēc, un, kādu laiku sēdējusi, viņu gaidot, tā ieraudzīja savu tēvu ienāku�u, un bija tas noraizējies par to, kas viņu pie�meklēja sultānā dusmu dēļ: par to, ka sultāns bija ar varu licis iz�precināt viņa meitu viņa kalpam, zirga pui�a kuprainajām dragām. Un klusībā viņ� sacīja: �Es nokau�u savu meitu, ja viņa būs ļāvusies �im nolādētajam!� Un, piegājis pie viņas gultas, tas apstājās un uz�sauca: �Sita al Husna!� � un viņa atbildēja: �Esmu �eit, tava paze�mīgā kalpone, ak mans kungs!� Un tad nu viņa piecēlās, priekā līgo�dama, un noskūpstīja zemi viņa priek�ā, un viņas vaigs staroja vēl gai�āks un daiļāks, jo raugi: viņa bija skāvusi tikai savu gacelēnu. Un, redzēdams, ka viņa tik priecīga, viņas tēvs tai uzsauca: �Ak no�lādētā, tu priecājies par savu zirgu puisi!� Bet viņa tikai smaidīja, dzirdot tēva vārdus, un atbildēja: �Allah vārdā, man pietiek ar to, kas notika vakar! Ļaudis zobojās par mani un rāja mani tā zirgu pui�a dēļ, kas nav mana vīra naga gala cienīgs! Pie Allah zvēru, ka savu mū�u neesmu pārlaidusi jaukāku nakti par vakarējo! Un, lū- dzartis, nesmejies par mani un nepiemini man �o kupraini!� Viņas vārdus dzirdējis, tēvs iedegās dusmās, un acis viņam zibēja zilas, un viņ� iesaucās: �Vai tev, kas tie par vārdiem, ko tu runā! Ar tevi gulējis ir zirgu puisis!� Bet Sita al Husna sacīja: �Pie Allah zvēru tev un lūdzu nepiemini man viņu, un Allah augstais lai nolād viņa tēvu, un, lūdzams, nejoko! Zirgu puisis bija tikai salīgts par desmit dināriem, un tas saņēma savu maksu un aizgāja, bet es iegāju aiz gultas aizkara un ieraudzīja savu vīru, jo raugi: viņ� tur sēdēja un viņa priek�ā mani atklāja dziedones, un visiem viņ� deva tīru zeltu un aplaimoja nabagus, kas te bija. Un nakti es gulēju sava vīra skau�jās, un bija viņ� piemīlīgs un laipns savā dabā, un viņam bija tum�as acis un kopā saliektas uzacis.� Un, kad nu viņas tēvs bija dzirdējis �os vārdus, gaisma pārvērtās par tumsu viņa acīs un viņ� iesaucās: �Ak nekrietnā, kas tā par valodu, un kur tavs prāts?� Un viņa atbil�dēja: �Ak tēvs, tu �ķēli manu sirdi! Vai tev nav diezgan mani sāpināt? Tas ir mans vīrs, kam es atdevu savu jaunavību, un es nu esmu no viņa grūta, un aizgāja viņ� savas vajadzības pēc.� Te nu viņas tēvs piecēlās, un bija viņam lieli brīnumi, un viņ� iegāja atejas vietā un ieraudzīja tur kupraino zirgu puisi ar caurumā iekārtu galvu, bet kājas tam rēgojās gaisā. To redzot, vezirs apstulba un iesaucās: �Tas nav neviens cits kā kuprainis!� Un viņ� uzkliedza zirgu puisim: �Klau�sies, kupri!� un tas atsaucās: �Dzirdu, dzirdu!� � domādams, ka ar viņu runā efrits, bet vezirs sacīja tam: �Runā, ja ne, es nocirtī�u tev galvu ar �o pa�u �ķēpu!� Un tad nu kuprainis teica: �Pie Allah zvēru, ak efrit �eich, ka neesmu savu galvu pacēlis, kop� tu to iegrūdi �ai cau�rumā! Allah vārdā, �ēlo mani!� � �Ko tu saki?� jautāja vezirs, dzirdē�jis kupraiņa vārdus. �Es esmu līgavas tēvs, nevis efrits!� � �Pietiek!� atsaucās kuprainis. �Tu gribi nokaut manu dvēseli, bet ej tu savu ceļu, iekams nav atnācis tas, kas man darīja to, kas man nodarīts. Jūs atvedāt mani tikai apprecināt ar vēr�u un efritu mīļāko! Lai Allah lāsts pār to, kas mani apprecināja ar to un kas to visu darījis!��

Te nu Sechrezada logā ieraudzīja rītu un pazemīgi apklusa, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kuprainais zirgu puisis sa�runājās ar veziru, līgavas tēvu, un sacīja tam: �Lai Allah lāsts pār to, kas visu to darījis!� Bet vezirs teica: �Celies, ej laukā no �ejienes!� Un kuprainais atbildēja: �Ko tu gan domā, es jau neesmu traks, ka ie�u tev līdzi bez efrita ziņas! Jo viņ� man piesacīja: �Kad uzlēks saule, tad ej laukā un dodies savu ceļu!� Ko tu domā: vai saule ir vai nav uzlēkusi? Es nevaru kustēties no vietas, iekams uzlēks saule.� � �Kas tevi �urp atveda?� vezirs jautāja, un zirgu puisis at�bildēja: �Vakar es te ienācu savas vajadzības pēc, un pēk�ņi no ūdens izlīda pele un uzkliedza man, un tā sāka augt arvien lielāka, līdz izauga par vērsi. Un viņ� teica man tādus vārdus, kuri ielīda man ausīs, un tad viņ� mani pameta un aizgāja, � ka lai Allah lāsts pār līgavu un tiem, kas mani apprecināja ar viņu!� To dzirdējis, ve�zirs piegāja pie zirgu pui�a un izcēla viņu no cauruma. Tad nu zirgu puisis devās skrie�us prom, neticēdams, ka saule jau uzlēkusi, un aiz�steidzās pie sultānā un izstāstīja tam, kas viņam gadījies ar efritu. Bet vezirs, līgavas tēvs, iegāja mājā glu�i samulsis, nezinādams, ko lai nu domā par savu meitu, un viņ� sacīja tai: �Ak mana meita, stāsti man un izskaidro, kas tevi piemeklējis!� Un viņa sacīja: �Zini, ka precinieks, kura priek�ā mani vakar atklāja, palaida ar mani kopā visu nakti un paņēma manu jaunavību, un deva viņ� man mātes cerī�bas. Un, ja nu tu man netici, tad redzi: uz galda ir viņa �alma tādā pa�ā izskatā, kādā viņ� to salocīja, un viņa drēbes ir zem gultas, bet drēbēs ir kas ietīts, tikai es nezinu, kas.� To dzirdējis, viņas tēvs ieraudzīja Bedraddina Hasana � sava brāļadēla �almu un tūdaļ pa�ņēma to rokā, pagrozīja un teica: �Tā ir veziru �alma un darināta tā Mosulā!� Un ieraudzīja viņ� platbikses un citas Hasana drēbes, un at�rada tur maku un makā tūksto� dinārus. Un, maku atvēris, viņ� paņēma papīra zīmīti un izlasīja to, un raugi: tā bija Bedraddinam Hasanam,

Kairas Nuraddina Ali dēlam, izrakstītā ebreja zīmīte, un atrada viņ� arī tūksto� dinārus. Un, zīmīti izlasījis, Samsaddins iekliedzās un pa�krita nemaņā, bet, at�ilbis un visu sapratis, viņ� brīnījās un iesaucās: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, kam vara pār visām lietām!� Ak mana meita, vai tu zini, kas laupījis tavu jaunavību?� viņ� jautāja, un meita atbildēja: �Nē,� � un tad nu vezirs sacīja: �Tas ir mans brāļadēls, tava tēvo�a dēls, un �is tūkstotis dināru ir tava pūra nauda. Lai slavēts Allah augstais! Ak, ja es zinātu, kā tas viss noticis!� Un tad nu viņ� platbiksēs atrada papīra sloksnīti, kur viņa brālis, Kairas Nuraddins, Bedraddina Hasana tēvs, ar savu roku bija uzrakstījis da�ādus skaitļus, un, sava brāļa rokrakstu ieraudzījis, Samsaddins teica dziesmas vārdus:

�Es nīkstu skumjās, redzot mīļo pēdas,

To dzimtenē es leju asaras.

Es lūdzos, lai man tas, kas �ķirties lika,

Reiz atkal satikties ar viņiem liek!�

Un, dzeju noskandējis, viņ� izlasīja zīmīti, kas bija platbiksēs, un ieraudzīja tur tās dienas skaitli, kad Nuraddins apprecēja Basras ve- zira meitu un iegāja pie viņas, un arī Bedraddina Hasana dzim�anas dienas skaitli, un Nuraddina vecumu viņa nāves brīdī, un tad nu viņ� brīnījās un notrīsēja prieka �alkās, un salīdzināja to, kas piemeklējis bija viņa brāli, ar to, kas bija noticis ar viņu pa�u, viņ� redzēja, ka viens sakrīt ar otru un ka sakrīt arī viņa laulības un Nuraddina lau�lības dienas, un sakrīt viņu kāzu diena ar Bedraddina un viņa meitas Sitas al Husnas dzim�anas dienu. Un tā nu viņ� paņēma zīmīti un devās ar .to pie sultānā, un izstāstīja tam, kas bija noticis, un stāstīja viņ� visu no sākuma līdz galam. To dzirdējis, sultāns brīnījās un lika tūdaļ to visu uzrakstīt par pamācību pēcniekiem. Un vezirs nosēdēja visu to dienu, gaidot sava brāļa dēlu, bet tas neatnāca, un neatnāca viņ� ari otro un tre�o dienu, un tā līdz septītajai dienai, un nebija par viņu nekādu ziņu. Tad nu vezirs sacīja: �Es darī�u to, ko pirms manis nebūs darījis neviens!� To teicis, viņ� paņēma tinti un spalvu un uz�zīmēja uz papīra visas istabas iekārtu, un apzīmēja, kur atrodas uz- glabātuve, kur piekārti aizkari, un pierakstīja viņ� visu, kas istabā bija. Un tad nu viņ� papīru salocīja un lika lietas noglabāt, bet tur�bānu, beni, fard�iju un maku viņ� paņēma sev līdzi un ieslēdza aiz dzelzs atslēgām, un aizzīmogoja līdz tam laikam, kad atnāks viņa brāļadēls Basras Hasans.

Bet vezira meitas mēne�i bija beigu�ies, un viņai piedzima puisēns, daiļumā un jaukumā, pilnībā un spo�umā tāds pats kā tēvs un līdzīgs mēnesim. Un tad nu nogrieza viņam nabas saiti un nomelnoja acis un atdeva auklēm, nosaucot viņu Ad�iba vārdā. Un diena viņam bija kā mēnesis un mēnesis kā gads, un, kad viņam apritēja septiņi gadi vezirs nodeva viņu skolotājam un lika viņam to audzināt, iemācīt lasīt un gādāt viņam labu izglītību. Un skolā Ad�ibs sabija �etrus gadus un sāka kauties ar skolniekiem un lamāja tos, un teica tirm: �Kur� no jums man līdzīgs? Es esmu Kairas vezira dēls!� Tad nu bērni sagāja kopā un sūdzējās vecākajam, ka Ad�ibs viņus apvainojis, un vecākais tiem sacīja: �Rīt, kad viņ� atnāks, es iemācī�u jums, ko jums būs viņam teikt, un tad nu viņ� kaunēsies uz skolu n.ikl. Kad rīt viņ� atnāks, sēdieties viņam visapkārt un sakiet cits citam: �Allah vārdā, �o spēli ar mums spēlēs tikai tas, kas mums pateiks, ka sauc viņa māti un tēvu, bet, kas nezina savas mātes un tēva vārdu, tas ir grēka dēls un tādam nebūs ar mums spēlēt!� Un, kad nu pienāca rīts un viņi visi sanāca skolā, un atnāca arī Ad�ibs, bērni viņu apstaja un sacīja: �Mēs spēlēsim kādu spēli, bet tikai tas ar mums spēlēs, kas mums pateiks savas mātes un sava tēva vārdu!� Un visi atsaucās: �Labi!� Te nu viens sacīja: �Mani sauc � Mad�ibu, manu māti � Alaviju, bet tēvu � Izaddinu.� Un otrs sacīja to pa�u, un, kad nu pienāca Ad�iba kārta, viņ� teica: �Mani sauc � Ad�ibu, manu māti � Sita al Husnu, bet tēvs mans ir � Samsaddins, Kairas vezirs.� Bet bērni viņam kliedza un sauca: �Vezirs nav vis tavs tēvs!� � �Vezirs ir gan mans tēvs!� atkliedza Ad�ibs. Tad nu bērni sāka par viņu smieties un plauk�ķināt rokas, un tie viņam sacīja: �Viņ� nezina savu tēvu! Celies un ej no mums prom, jo spēlēs ar mums tikai tas, kas zina, kā sauc viņa tēvu.� Un bērni tūdaļ aizskrēja uz visām pusēm un zobojās par Ad�ibu. Tad nu viņam sa�ņaudzās krūtis un viņu sma�cēja raudas. Un vecākais viņam sacīja: �Mums zināms, ka vezirs ir tavs vectēvs, tavas mātes Sitas al Husnas, bet nevis tavs tēvs. Bet savu tēvu tu nezini, un nezinām mēs arī, jo raugi: sultāns tavu māti bija izprecinājis kuprainam zirgu puisim, un atnāca d�ini un piegulēja viņu, un tā nu tēva tev nav, ko mēs zinām un pazīstam. Un nedomā būt līdzīgs citiem bērniem skolā, līdz zināsi, kas ir tavs tēvs, jo citādi tu viņu pulkā būsi grēka dēls! Vai tad tu neredzi, ka tirgoņa dēls saucas tēva vārdā, bet Kairas vezirs nav tavs tēvs, jo tas ir tavs vec�tēvs, bet tavu tēvu mēs nezinām un tādēļ sakām: �Tēva tev nav, un neesi tik uzpūtīgs!� Un, dzirdējis �os vecākā un bērnu vārdus, kas viņu apkaunoja, Ad�ibs tūdaļ cēlās un devās pie savas mātes Sitas al Husnas un sāka tai gausties un raudāt, bet raudas neļāva viņam runāt. Un, kad nu viņa māte dzirdēja sava dēla vārdus un raudas, viņas sirds iedegās ugunī, un viņa jautāja: �Ak mans dēls, ko tu raudi? Stāsti man, kas tevi piemeklējis!� Un Ad�ibs stāstīja viņai, ko bija dzirdējis no bērniem un no vecākā, un viņ� jautāja mātei: �Ak māte, saki, � kas ir mans tēvs?� � �Tavs tēvs ir Kairas vezirs,� teica Sita al Husna, bet Ad�ibs iesaucās: �Nemelo, māte, vezirs ir tavs, nevis mans tēvs! Saki, � kas ir mans tēvs? Ja tu neteiksi.man patie�sību, es tevi nodur�u ar �o �ķēpu.� Un, dzirdējusi pieminam viņa tēvu,

Sita al Husna sāka raudāt, atceroties sava tēvo�a dēlu un domājot par to, kā viņu atklāja Basras Bedraddina Hasana priek�ā un kas viņai ar to bija, un viņa teica dzejas pantus:

�Tie milu dedza manā dvēselē,

Bet pa�i devās tālā pasaulē,

Un zemes tās, kur mani mīļie dzīvo,

Ir tālumā, kur cita saule staro.

Tie aizgāja, un zuda viņiem līdz

Man visa pacietība, cik tās bij.

Kad �ķīros es, no viņiem atvadoties, �

Un nu mans rimtais gars uz mū�u zudis.

Tie aizbrauca uz sve�iem tālumiem.

Un viņiem līdzi aizzuda viss prieks.

Mans miers ir zudis, sen tā man vairs nav,

Un asaras man bija �ķiroties, �

Tās līst un līst no manām karstām acīm,

Kop� neesam tuvumā viens otram vairs.

Bet, ja kādreiz es atkal gribē�u

Tos visus redzēt un pie krūtīm spiest

Un ja vēl ilgi ritēs gaidu dienas,

Būs uztraukums un nemiers mana tiesa,

Tad sauk�u atkal savā sirdī es

It visus viņu tēlus mīļotos,

Un būs man likteņlemtas domas, ilgas,

Un būs man kaislības un ari bēdas.

Ak, atmiņa par jums ir drēbes man, �

Man cita krekla nav kā kaislības!

Ak mīļie mani, cik vēl ilgi �ķirties

Ir nolemts mums, un kad �is mokas beigsies?�

Tad nu viņa sāka raudāt un kliegt, un kliedza un raudāja arī viņas dēls, te pēk�ņi pie viņiem ienāca vezirs, un, redzot viņu asaras, vezira sirds iekvēlojās un viņ� jautāja: �Ko jūs raudat?� un Sita al Husna viņam stāstīja, kas piemeklējis viņas dēlu skolā, un raudāt sāka arī viņ�, atceroties savu brāli un to, kas ar viņiem bija noticis un kas bija noticis ar viņa meitu, un viņ� nezināja, kas slēpjas aiz tā visa. Un tad nu vezirs tūda] devās divanā un, iegājis pie sultānā, stāstīja tam, kas noticis, un lūdza sultānā atļauju doties uz austrumiem, uz Basras pilsētu, aptaujāties par savu brāļadēlu. Un vēl viņ� lūdza sul�tānu, lai tas uzraksta visām zemēm tādu pavēli, ka viņ� varētu paņemt savu brāļadēlu, lai tas būtu kur būdams un lai viņ� atrastu to kur atrazdams. Un tad viņ� apraudājās sultānā priek�ā, un sultānā sirds par viņu iesila, un tas uzrakstīja pavēli visām zemēm un visiem no�vadiem, un vezirs ielīksmojās un lūdzās viņam Allah svētību. Tad nu vezirs atvadījās no sultānā un tūdaļ devās prom, un apģērbās viņ� ceļa drēbēs, līdzi paņemot visu, kas ceļā vajadzīgs, un līdzi viņ� ņēma arī savu meitu un dēladēlu Ad�ibu. Un jāja viņ� pirmo dienu un jāja vēl otru un tre�o, līdz nonāca Damaskas pilsētā un ieraudzīja tur ko�kus un kanalus, kā dzejnieks par to saka dzejā:

Kad nolemts bij man dzīvot Damaskā Tik vienu dienu, vienu nakti vien, Tad liktens zvērēja, ka tādu nakti Neviens vairs neredzēs nemū�am otru! Mēs gulējām, mūs maigi sedza nakts, Un bezrūpīga viņas tumsa bij. Ar saldu smaidu rīts mums sejā lieca No dārziem zarus mīlīgus un spirgtus. Un rīta rasa zaros �ķita mums Kā pērļu vizuļojums dairs un liegs, Kad vēja roka notraukusi viegli No lapām to un zālē nometusi. Vai strauts vai dīķis bija skaidrais raksts, Ko putni lasīja, kad vēsma �alc, Bet rakstīja to ņiprie rīta vēji, Un mākoņi tam rakstu zīmes lika.

Un vezirs apmetās Oļu laukumā un izklāja tur teltis, un teica sa�viem kalpiem: �Te mēs atpūtīsimies divas dienas!� Un kalpi nu iegaja pilsētā ikviens savās gaitās, � viens pārdot, otrs pirkt, cits pirtī maz�gāties, da�s ieiet Omeiju dēlu mo�ejā, kurai līdzīgas nav visā pasaulē. Bet Ad�ibs izgāja kopā ar einuchu, un devās viņi pilsētā pastaigāties, un einuchs gāja Ad�iba pēdās ar tādu vēzdu rokā, ka kamielis vairs neceltos, ja tam būtu zvelts ar to. Un, kad nu Damaskas ļaudis ierau�dzīja Ad�ibu un viņa smuidro augumu, un pilnības spo�umu (bet staroja viņ� retā daiļumā, un bija viņ� maigs un smalki kopts, liegāks par ziemeļa vēju un saldāks par tīru ūdeni slāpju cietējam un par labu veselību slimniekam), viņa pēdās devās visi damaskie�i. Un tie skrēja, kur viņ� bija gājis, un lūkoja viņu apsteigt un nosēsties ceļ�malā, lai uzlūkotu viņu, kad viņ� ies garām. Uņ tā bija nolikts, ķa vergs apstājās pie viņa tēva Bedraddina Hasana veikala.

(Bet tam jau sejā bija izaugu�as pūkas un prāts bija izaudzis pilnī�gāks �o divpadsmit gadu ilgotnē, bet pavārs bija jau miris, un Bedr�addins Hasans paņēma viņa naudu un veikalu, jo tiesne�u un lieci�nieku priek�ā tas atzina viņu par savu dēlu.) Un todien, kad viņa dēls ar einuchu apstājās pie viņa veikala, Bedraddins uzlūkoja savu dēlu Ad�ibu un redzēja, ka tas staro vispilnīgākā daiļumā, un viņa dvēsele notrīcēja, un viņa asinis sabangojās, un viņa sirds tūdaļ sais�tījās ar dēlu. Un izvārīja viņ� saldinātus granatu graudiņus, un Allah iedegtā mīlestība iekaisa viņā vēl kvēlāka, un viņ� pasauca savu dēlu Ad�ibu un sacīja tam: �Ak kungs, ak tu, kas iekarojis manu sirdi un dvēseli un sabangojis visu manu būtni, vai tu negribi nākt pie manis dziedināt manu sirdi un baudīt manus ēdienus?� Un no viņa acīm, pa�am negribot, ritēja asaras, un viņ� atcerējās, kas viņ� reiz bija un kas viņ� ir tagad, un, kad nu Ad�ibs bija dzirdējis eava tēva vārdus, viņa sirds satraucās un viņ� uzlūkoja einuchu un teica: �Mana sirds ir satraukta �ā pavāra dēļ, jo liekas, viņ� tā kā būtu �ķirts no sava dēla. Iesim pie viņa un remdināsim viņa sirdi, un mielosimies ar viņa cienā jumiem. Varbūt, ja mēs to darīsim, Allah augstais mūs savienos /ii mūsu tēvu.� Bet einuchs iesaucās, dzirdējis Ad�iba vārdus: �Jauki K<in! Allah vārdā! Vezira dēls ies vienkār�ā ļau�u ēdnīcā! Es dzenu ļaudis prom no tevis ar �o vēzdu, lai viņi neblen� uz tevi, un man nebūs miera par tevi, ja tu tur ieiesi.� Un, dzirdējis �os vārdus, Bedr�addins Hasans brīnījās un pievērsās einucham, un asaras ritēja pa viņa vaigiem. Te nu Ad�ibs teica einucham: �Mana sirds viņu iemīļojusi.� Bet einuchs atbildēja: �Met �īs runas un neej tur!� Un tad nu Ad�iba tēvs pievērsās einucham un sacīja tam: �Ak vecākais! Kādēļ tu ne�gribi dziedināt manu sirdi un ienākt pie manis? Ak tu, kas līdzīgs melnajam kastanim ar baltu vidu, ak tu, par kuru ir teicis .. .� Un einuchs sāka smieties un iesaucās: �Ko tu teici? Allah vārdā, saki un nerunā gari!� Un Bedraddins nu tūdaļ teica �ādus dziesmas vārdus:

�Ja nebūtu tik izglītots viņ� bijis Un savā sirdi uzticīgs un cildens. Un valdniekpilīs nebūtu tam (auts Ar pilnu varu rīkoties, kā tik, � Tad harēmā to nelaistu par kalpu. Kam laipnam būt ir likts, ar smalku prātu! Tik jauks viņ� savā di�umā, ka tam \ No debesīm nāk kalpot eņģeļi!�

Te nu einucham bija lieli brīnumi, �os vārdus dzirdot, un viņ� kopā ar Ad�ibu iegāja pie Bedraddina Hasana, un tas nu pielika pilnu bļodu ar granatu graudiņiem (un bija tie cepti ar mandelēm un ar cukuru), un abi ēda, un Bedraddins tikai skubināja: �Jūs esat ieprie�cināju�i manu sirdi, ēdiet un mielojieties, cik vien jums tīk!� Un tad nu Ad�ibs teica savam tēvam: Sēdies, ēd ar mums kopā, varbūt Allah visvarenais mūs savienos ar to, ar ko mēs gribam satikties.� Un Bedraddins Hasans jautāja: �Ak mans bērns, tu gan vēl esi tik jauns, bet jau izjutis �ķir�anos no mīļiem tuviniekiem?� � �Jā, tēvain,� atbil�dēja Ad�ibs, �mana sirds ir sadegusi �ķir�anās sāpēs: tas ir mans tēvs, un es ar savu vectēvu esmu devies viņu meklēt visda�ādākās zemēs. Ak, vai man! Kad mēs tiksimies?� Un raugi: viņ� sāka gau�i raudāt, un raudāja viņa tēvs savās �ķir�anās sāpēs un arī par viņa asarām. Un pēk�ņi viņ� atcerējās savu �ķir�anos ar tuviniekiem un savu tā�lumu no mātes un tēva. Un einuchs noskuma par viņu, un viņi visi paēda un padzēra, un tad izgāja no Bedraddina Hasana veikala. Un tas nu juta, ka viņa dvēsele ir �ķīrusies no miesas un aizgājusi tiem līdzi, un viņ� nevarēja vairs dzīvot bez viņiem ne mirkli. Un, veikalu aizslēdzis, viņ� devās abu pēdās, nezinādams, ka tas ir viņa dēls, un viņ� nu paātrināja savus soļus, lai tos panāktu, iekams tie izgāju�i pa lielajiem vārtiem. Te nu einuchs pievērsās viņam un jautāja: �Kas tev lēcies?� Un Bedraddins viņiem sacīja: �Kad jūs no manis aizgājāt, es jutu, ka mana dvēsele ir devusies jums līdzi. Bet man ir darī�anas pilsētā, aiz vārtiem, un man nu gribējās jūs pavadīt un tad doties atpakaļ.� To dzirdējis, einuchs sadusmojās un sacīja Ad�ibam: �Tie�i tas mani baidīja! Mēs apēdām gabaliņu, kas bija kļūmīgs, bet mums tas skaitās svētīgs, un pavārs nu nāks mums līdzi no vienas vietas uz otru!� Te nu Ad�ibs atskatījās un, ieraudzījis aiz sevis pavāru, sa�skaitās, un viņa seja piesarka, un viņ� teica einucham: �Lai viņ� iet pa musulmaņu ceļu, bet, kad mēs būsim izgāju�i pie teltīm un redzē�sim, ka viņ� nāk mums pēdās, mēs dzīsim viņu prom.� Un viņ� nokāra galvu un gāja savu ceļu, un einuchs gāja viņa pēdās, un Bedraddins viņiem sekoja līdz Oļu laukumam. Un viņi jau tuvojās savām teltīm un atskatījās, un raugi: viņi ieraudzīja Hasanu. Un tad nu Ad�ibs sa�dusmojās un baiļojās, ka einuchs visu pastāstīs viņa vectēvam. Un viņ� saskaitās un nobēdājās par to, ko par viņu stāstīs einuchs: �Viņ� iegāja ļau�u ēdnīcā, un pavārs nāca viņam līdzi.� Te pēk�ņi Ad�ibs atskatījās un redzēja, ka Hasana acis raugās viņa acīs, un viņ� kļuva kā miesa bez dvēseles. Tad nu Ad�ibs nodomāja, ka viņa acis ir naid�nieka acis, vai arī to, ka viņ� ir grēka dēls, un, vēl lielākās dusmās iekaisis, viņ� paķēra akmeni un svieda to savam tēvam. Un te nu Bedraddins pakrita nemaņā, un seja viņam asiņoja. Un Ad�ibs ar einuchu aizgāja pie savām teltīm, bet Bedraddins Hasans at�ilbis no�slaucīja asinis un, noplēsis savas �almas gabalu un apsējis galvu ar to, sāka sevi rāt un sodīt, un sacīja: �Es esmu puisēnu apvainojis! Es aizslēdzu veikalu un devos viņiem līdzi, bet viņam likās, ka es esmu viņa ienaidnieks!� Un viņam uznāca ilgas pēc savas mātes Basrā, un viņ� raudāja par māti un teica dziesmas vārdus:

�Ja taisnību no likteņa tu Raidi,

Tu likteni tik apvainojis būsi, �

Ir veltīgi par viņu sodīties.

Jo raugi: citādi tas radīts iri

Ņem, kas tev pagadās, kas ņemams viegli,

Un projām aizmet visas savas bēdas,

Jo nemieri un prieki mū�am būs, �

Tas Allah likums, mūsu dzīvei likts!�

Un tad nu Bedraddins atkal pārdeva ēdienus, bet vezirs, viņa tēvocis, sabija Damaskā trīs dienas un tad devās prom uz Himsu, un iejāja tur, bet ceļā, lai viņ� apmetās kur apmezdamies, viņ� taujāja un meklēja vienā meklē�anā. Un tā nu viņ� jāja, līdz nonāca Diar- bakrā un Maridinā, un Mosulā, un ceļojumu nepārtrauca līdz pa�ai Basrai. Un, Basrā iejājis un ierīkojies savā mājoklī, viņ� devās pie sultānā un satika to, un sultāns parādīja viņam godu un deva viņam greznu pili, un apvaicājās par iemeslu, kas to atvedis pie viņa. Un vezirs stāstīja viņam visu un piemetināja vēl, ka vezirs Nuraddins 11 viņa brālis, un sultāns lūdza Allah �ēlastību par viņu un sacīja: �Ak kungs, tad zini: viņ� bija mans vezirs, un es ļoti viņu mīlēju pirms piecpadsmit gadiem, un viņ� nomira un atstāja dēlu, bet tas nu te palika pēc viņa nāves tikai vienu mēnesi un tad nozuda, un mums nav par viņu nekādu ziņu. Bet viņa māte dzīvo pie mums, jo raugi: viņa ir mana vecā vezira meita.� Sultānā vārdus dzirdējis, ka viņa brāļa�dēla māte ir sveika un vesela, vezirs Samsaddins ielīksmojās un teica: �Ak valdniek, es gribu viņu satikt!� Un sultāns viņam to atļāva, un Samsaddins tūdaļ devās pie viņas sava brāļa Nuraddina pilī. Un viņ� pavērās uz visām pusēm un noskūpstīja sliek�ņus, un domāja par savu brāli Nuraddinu Ali, kas nomira sve�ā zemes malā. Tad nu viņ� sāka gau�i raudāt un teica dzejas vārdus:

�Es eju mājoklī, es eju iek�ā, Kur Leili dzīvoja un mīļi mita, � Tur viņas mīļās sienas skūpstu es. Te vienu noskūpstu, te otru Iidz. Bet dvēselei nav mīļas vis �īs sienas. Kur aizritēja jaukās, dārgās naktis, Dārgs manai dvēselei ir tikai tas, Kas �ajās sienās dzīvoja kādreiz!�

Un iegāja viņ� pa durvīm lielā pagalmā un tņr nu ieraudzīja otras durvis ar akmens sprai�ļiem un ar da�āda marmora izklāju visās krā�sās, un izstaigāja visu māju, un, apskatījis to, viņ� ieraudzīja zelta burtiem uzrakstītu sava brāļa Nuraddina vārdu. Un, piegājis pie uz�raksta, viņ� noskūpstīja to un sāka raudāt, un atcerējās �ķir�anos no brāļa. Un tad nu viņ� teica dzejas vārdus:

�Gan sauli jautājis par jums es esmu, . Tiklīdz tā uzlēkusi debess malā,

Gan zibeni es esmu jautājis, Tiklīdz tas gaisā savas �autras met! Kad guļu es, tad ilgu skumjas mani Drīz ietin, driz jau attin savām rokām, To tomēr negribu nevienam teikt Vai kādam sūdzēties par to un gaust! Ak mīļie mani! Ja jau pārāk ilgi Laiks ievilcies, tad dzirdiet to un ziniet: Mums sirdis �ķir�anos vairs nespēj ciest, Tā saplēsusi mūs ir gabalos! Ja manām acīm lemts vēl redzēt būtu Jūs visus, mani mīļie, atkal kopā, Tā īsta laimes diena būtu mums, Kad �ūpotu mūs satik�anās prieks! Jel nedomājiet jūs, ka manas jūtas Ir citiem atvēlu�ās jūsu vietā! Tik tie�ām, nevar mana dvēsle vairs Vēl citu kādu milu sevī tvert!�

Un gāja viņ� tālāk un piegāja pie sava brāļa sievas � Basras Bedr�addina Hasana mātes istabas. Un tā nu visu laiku, kop� projām bija viņas dēls, raudāja vienā raudā�anā, un raudāja viņa dienu, raudāja nakti, un, kad aizilga jau gadi, viņa uzcēla savam dēlam marmora kapenes pa�ā istabas vidū un raudāja pie tām dienu un nakti, un gulēja tikai pie �im kapenēm. Un, kad nu vezirs iegāja pa viņas durvīm, viņ� izdzirda tās balsi un, apstājies aiz durvīm, noklausījās, ko tā skaitīja pie kapenēm:

�Ak kaps, jel pasaki, � vai tavā tumsā Ir viņa daiļums brīni�ķais jau zudis? Vai tavā tumsā viņa spo�ums dzēsts Un viņa starojo�ais, mīļais vaigs? Ak kaps! Ak kaps! Tu neesi burvju dārzs. Un neesi arī gai�ais debess jums, � Kā tavā tumsā gan ir vienoti Pilns mēnesis un smuidrie vītolzari?�

Un, viņai dzejas pantus skandējot, pie viņas iegāja vezirs Sams�addins un apsveica viņu, un sacīja, ka viņ� tai vīrabrālis, un tad nu viņ� stāstīja tai, kas bija noticis, un to visu viņai izskaidroja. Un vēl viņ� stāstīja, ka viņas dēls Bedraddins Hasans visu nakti sabijis pie viņa meitas un rīta agrumā pazudis un noticis tas pirms desmit gadiem. �Un raugi: manai meitai tavs dēls bija devis mātes cerības, un viņa dzemdēja puisēnu, kas ir pie manis, un viņ� ir tavs dēladēls no manas meitas.� Un, ziņu dzirdējusi par savu dēlu un to, ka viņ� dzīvs, un redzēdama savu vīra brāli, viņa nokrita tam pie kājām un skūpstīja tās, un teica dzejas vārdus:

�Ak Allah augstais! Apdāvini to, Kas ziņu atnesa, ka mīļie te! Neviens nav ziņu labāku man nesis Par ziņu �o vai visā manā mū�āl Ja balvu kādu gribētu viņ� gūt. Es dāvātu tam tikai vienu vien! Tik savu dvēseli es dotu viņam, Ko �ķir�anās ir salauzusi grūtā!�

Tad nu vezirs lika aicināt Ad�ibu, un, kad tas atnāca, viņa vec�māmuļa to apskāva un sāka raudāt, un vezirs Samsaddins tai sacīja: �Tagad nav laika raudāt, tagad tev laiks ir posties, lai mums līdzi dotos uz Ēģiptes zemēm. Varbūt Allah augstais mūs savienos ar tavu dēlu un manu brāļadēlu!� Un viņa atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tūdaļ viņa piecēlās un savāca savas mantas un dārglietas, un savas kalpones, un ātri saposās, bet vezirs Samsaddins devās pie Basras sultānā un ardievojās no tā, un tas nu viņam deva balvas un retumus Ēģiptes sultanam. Un Samsaddins tad nu tūdaļ devās ceļā un, nonācis Damaskas pilsētā, apmetās Kanona laukumā un izklāja teltis, un sa cīja tiem, kas bija viņam līdzi: �Te mēs palaidīsim vienu nedēļu, līdz sapirksim balvas un retumus sultanam.� Un tad nu iznāca Ad�ibs un teica einucham: �Ak Lajik, man gribas uzjautrinātiesl Iesim tirgū, izstaigāsim Damasku un redzēsim, kas noticis ar to pavāru, pie kura mēs edām un kuram mēs sadauzījām galvu. Viņ� bija mums laipns un vēlīgs, bet mēs pret viņu bijām ļauni.� Un einuchs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tā nu Ad�ibs ar einuchu kopā atstāja telti, jo raugi: viņu dzina asiņu tieksme uz savu tēvu, un viņi tūdaļ iegāja pilsētā un gāja, gāja, līdz nonāca pie ļau�u ēdnīcas. Un viņi redzēja, ka pavārs stāv ēdnīcā (bet laiks jau ritēja uz saules rietu), un noticis bija tā, ka izvārījis viņ� bija granatu graudiņus. Un, kad tie piegāja pie viņa, Ad�ibs viņu uzlūkoja un juta brīni�ķīgu tieksmi uz to, un ieraudzīja akmeņa rētas pēdas viņa pierē, un tad nu Ad�ibs viņam sacīja: �Miers ar tevi! Zini, ka mana sirds ir pie tevis!� To dzirdot, Bedraddinam sabangojās visa dvēsele un, kad viņ� to uzlūkoja, sirds notrīcēja saldās �alkās, un viņ� nolieca savu galvu un dzīrās ko teikt, bet mēle neraisījās mutē. Un tad nu viņ� pacēla galvu uz dēlu paze�moti un bijīgi un teica �ādus dzejas pantus:

�Uz saviem mīļajiem es klusi traucos, Bet, tiklīdz skatīju�as bij tos acis, Es samulsu un pazudusi bij Pār sirdi un pār acīm vara man. Es bailēs godbijīgi galvu liecu Un gribēju gan apslēpt jūtas savas, Bet veltīga bij mana dziņa �ī, � ) Es savas jūtas nevarēju slēpt. Ar pārmetumiem pierakstīti bija Jau daudzi vīstokļi, ko lasīt viņiem, Bet, visiem kopā satiekoties mums, Ne skaņa neraisījās lūpās man!�

�

Tad nu viņ� sacīja tiem: �Ak, dziediniet manu sirdi un ēdiet, ko jums do�u! Allah vārdā, tiklīdz es tevi ieraudzīju, mana sirds notrī�cēja �alkās un es devos tavās pēdās, jo raugi: zudis bija viss mans prāts.� � �Allah vārdā, tu mūs mīli,� Ad�ibs sacīja, �un mēs apēdām graudiņu, ko tu devi, bet tu mums uzkrāvi �ās laipnības sekas un gribēji mūs apkaunot. Mēs baudīsim tavu ēdienu, bet tikai ar notei�kumu, ka tu zvērēsi nesekot mums un nedzīties mūsu pēdās. Ja ne, tad mēs nekad vairs nenāksim pie tevis atpakaļ, bet mēs te paliksim visu nedēļu, līdz mans vectēvs sapirks dāvanas sultanam.� To dzir�dējis, Bedraddins sacīja: �Lai notiek jūsu prāts!� Un tad nu Ad�ibs un einuchs iegāja ēdnīcā, un Bedraddins tiem pasniedza �ķīvi ar gra�natu graudiņiem. Te Ad�ibs sacīja: �Nāc ēd ar mums kopā! Varbūt Allah atvieglos mūsu smagumu.� Un Bedraddins ielīksmojās un sāka ēst ar viņiem kopā, acis nenovēr�ot no Ad�iba sejas, un viņa sirds un visas jūtas tiecās uz to, bet Ad�ibs sacīja: �Vai es tev neteicu, ka savā mīlestībā tu esi apnicīgs! Beidz lūkoties man sejā!� Un, sava dēla vārdus dzirdējis, Bedraddins skandēja dzejas pantus:

�No tevis dziļi sirdī noglabāts Man noslēpums, ko vārdi nespēj teikt, To dro�i glabā mana klusē�ana, Un izdibināt to ir pūles veltasl Ak tu, kas spo�o staru mēnesi Ar savu daili dziļā kaunā met Un ar to jaukumu, kas tevi rotā Un līdzīgs rītam ir, kas sārti staro! Tavs mīļais, gai�ais vaigs mūs ielīksmo, Un sagaidāms �ai līksmei nava gaisi Tā sola jaunus satik�anās priekus, Kas bie�i būs un arī tikpat ilgi. Vai tie�ām mīlas kvēlē izgaist man. Ja paradizes mirdzums man tavs vaigs? Un vai man nomirt moku pilnās slāpēs, Ja paradizes dārzs � tavs lūpu medus?�

Un tā nu Bedraddins mieloja te Ad�ibu, te einuchu, un tie ēda, līdz vairāk nevarēja, un tad viņi piecēlās un piecēlās arī Basras Hasans un lēja tiem ūdeni uz rokām, un, atraisījis no jostas zīda salveti, no�slaucīja tiem rokas un iesmar�oja tos ar ro�ūdeni, ko viņ� izlēja no sava trauka. Tad nu viņ� izgāja no savas ēdnīcas un atnāca atpakaļ ar dzēriena krūzi, un dzērienā bija sajaukts ro�ūdens ar muskusu. Un, krūzi nolicis viņu priek�ā, Bedraddins sacīja: �Parādiet man godu līdz galam!� Un Ad�ibs paņēma krūzi un dzēra, un tad sniedza to einucham, un tā nu viņi dzēra, līdz abi jutās paēdu�i un padzēru�i vairāk, nekā bija ieradu�i. Un tad viņi aizgāja un steidzās, līdz nonāca pie teltīm, un tur nu Ad�ibs piegāja pie savas vecmāmuļas, viņa tēva Bedrad�dina Hasana mātes, un viņa to skūpstīja, un prātā viņai ienāca dēls Bedraddins Hasans, un viņa nopūtās un sāka raudāt, un teica dzejas

Vārdus. �Es senāk savā sirdī ticēju.

Ka atkal tiksimies mēs kādu reiz, � Jo dzīvot, kad jūs tālumā no manis. Man sen vairs gribas nav, ne prieka kādai Pie Allah zvēru es, ka dvēselē Man tikai viena dziņa tvīkst: uz jums! Un zvērestu �o Allah apliecina, � Viņ� visus noslēpumus gudri zina!�

Un tad nu viņa jautāja Ad�ibam: �Ak, saki, mans bērns, � kur tu biji?� To dzirdējis, viņ� atbildēja: �Damaskas pilsētā.� Tad viņa pa�sniedza tam �ķīvi ar granatu graudiņiem (bet tie nu nebija tik visai saldi) un teica einucham: �Sēdies kopā ar savu kungu!� Un einuchs klusībā sacīja: �Pie Allah zvēru, mums nav vairs īstas ēstgribas!� Un tomēr viņ� nosēdās, bet Ad�ibs apsēdies sajuta, ka vēders viņam pilns ar to, ko bija jau ēdis un dzēris. Un viņ� paņēma maizes kumosu un samērcēja to granata graudiņos, un apēda, bet tie viņam nelikās diezin cik saldi, jo raugi: viņ� bija paēdis. �Kas tas par nejauku ēdienu!� viņ� iesaucās, un viņa vecmāmuļa sacīja: �Ak mans bērns, tu nopel manu ēdienu, bet es pati to vārīju, un neviens neprot vārīt tā kā es, ja neskaita tavu tēvu Bedraddinu Hasanu.� � �Ak kundze,� teica Ad�ibs, �tavs vārījums man derdzas! Mēs nupat pilsētā redzējām pa�varu, kur� izvārījis bija tādus granata graudiņus, ka smar�a vien jau iekaro sirdis, bet pa�u ēdienu gribēties gribas apēst. Ja tavu ēdienu salīdzina ar to, tad tavs nav vērts ne daudz, ne maz.� Sos vārdus dzir�dējusi, Ad�iba vecmāmuļa stipri sadusmojās un uzlūkoja einuchu . . .�

Te nu Sechrezadu pārsteidza rīts un viņa apklusa, bet, kad atkal pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ad�iba vecmāmuļa, viņa vārdus dzirdējusi, stipri sadusmojās un, uzlūkojusi einuchu, sacīja tam: �Vai tev! Tu esi samaitājis manu dēladēlu, jo tu gāji ar viņu visādās ēdnīcās!� Te nu einuchs sabijās un taisnojās, visu noliegdams, un sacīja: �Mēs nebijām tur iek�ā, tikai garām gājām.� � �Pie Allah zvēru, mēs bijām gan iek�ā un ēdām viņa ēdienu, kas bija daudz labāks par tavu!� iesaucās Ad�ibs. Un tad nu viņa vecmāmuļa pie�cēlās un stāstīja to sava vīra brālim, un tas tad iedegās dusmās uz einuchu, un einuchs piegāja pie vezira, kas viņam sacīja: �Kādēļ tu gāji ar manu mazdēlu ēdnīcā?� Un einuchs sabijās un teica veziram: �Mēs negājām vis ēdnīcā!� Bet Ad�ibs iesaucās: �Mēs iegājām gan un ēdām granata graudiņus, līdz vairs nevarējām, un pavārs deva mums medu ar sniegu un cukuru!� Un tad nu vezirs Vēl vairāk sadus�mojās uz einuchu un jautāja tam, bet tas tikai visu noliedza. Te vezirs iesaucās: �Ja tavi vārdi ir patiesība, tad sēdies un ēd mūsu acu priek�ā!� To dzirdējis, einuchs piegāja un gribēja ēst, bet nevarēja, un viņ� nometa maizes kumosu un sacīja: �Ak mans kungs, es esmu pa�ēdis Yio vakardienas!� Te nu vezirs saprata, ka viņ� bija gan ēdis pie pavāra. Un vergiem viņ� lika nogāzt einuchu zemē, un, kad tas bija nogāzts, viņ� sāka to sāpīgi pērt, un einuchs kliedza un vaimanāja, un sacīja: �Ak kungs, nesit mani, es teik�u tev patiesību!� Un, kad nu viņ� to pateica, tad viņu vairs nepēra, un vezirs viņam uzsauca: �Saki taisnību!� Un einuchs sacīja: �Tad zini, ka mēs iegājām ēdnīcā, kad pavārs vārīja granata graudiņus, un viņ� nolika tos mūsu priek�ā, un � zvēru pie Allah! � es savu mū�u nebiju ēdis ko līdzīgu �iem graudiņiem un nekad neesmu lūkojis ko nejaukāku par to, kas te mūsu priek�ā.� Te nu Bedraddina Hasana māte sadusmojās un teica: �Tev tūdaļ būs doties pie �ā pavāra un atnest no viņa �ķīvi ar granata grau�diņiem! Parādi tos savam kungam, un lai viņ� pasaka, kuri graudiņi ir labāki un gardāki!� � �Labi!� atsaucās einuchs, un viņa iedeva tam �ķīvi un pusdinaru, un viņ� aizsteidzās uz ēdnīcu, un iegājis viņ� teica pavāram: �Mēs saderējām par taviem un mana kunga namā ceptiem granata graudiņiem, un proti: kuri labāki. Dod mums savus graudiņus par �o pusdinaru un sargies, un gādā, lai tie būtu labi, jo citādi mani atkal mielos ar sāpīgu pērienu.� Te nu Bedraddins sāka smieties un sacīja: �Pie Allah zvēru, ka �o ēdienu neprot taisīt ne�viens, atskaitot mani un manu māti, bet viņa mit tālā sve�umā!� To teicis, viņ� paņēma �ķīvi un piepildīja to, un tad ēdienu aplēja ar muskusu un ro�ūdeni, un einuchs paņēma �ķīvi un steig�us devās pie tiem, kas bija viņu sūtīju�i. Un tad nu Hasana māte paņēma ēdienu un nogar�oja to, un, baudījusi tā gar�u un visu labo vārījumu, viņa pēk�ņi saprata, kas to darinājis, un iekliedzās un pakrita nemaņā. Un vezirs apstulba, tad ap�ļāca to ar ro�ūdeni, un pēc brī�a viņa at�ilba un sacīja: �Ja mans dēls vēl ir dzīvs �ai pasaulē, tad �os granata Hiau diņus nav vārījis cits neviens kā viņ�! Tas ir viņ�, mans dēls Hedrad dins Hasans, tas dro�i un neap�aubāmi ir viņ�, jo raugi: �o ēdienu vai vārīt tikai viņ� un es, un viņam to iemācīju es.� Un, viņas vārdus dzirdējis, vezirs ielīksmojās un iesaucās: �Ak, kā visa mana dvēsele traucas redzēt mana brāja dēlu! Bet vai mēs pieredzēsim, ka liktenis mūs savienos ar viņu? Mēs lūdzam tikai Allah visvareno, lai viņ� dod mums tik�anos!� Un te nu vezirs to pa�u brīdi un mirkli pie�cēlās un sasauca ļaudis, kas bija viņa tuvumā, un teica tiem: �Div�desmit cilvēkiem no jums būs iet �ai ēdnīcā un to nopostīt, bet pavāru sasiet ar viņa �almu un atvest �urp, bet sargieties darīt viņam pāri!� Un ļaudis atsaucās: �Labi!� Bet vezirs tūdaļ devās uz Laimes mājokli un, saticies ar Damaskas pavaldoni, lasīja tam sultānā vēstules, kas bija viņam līdzi, un pavaldonis tās noskūpstīja un pielika pie pieres, un tad sacīja tam: �Kas ir tavs apvainotājs?� � �Tas ir kāds pavārs,� atbildēja vezirs, un pavaldonis tūdaļ lika saviem galma ļaudīm doties uz ēdnīcu, un tie nu aizgāja un redzēja, ka ēdnīca ir izpostīta un viss tur salauzts un sadauzīts, jo, kad vezirs bija aizgājis uz pili, viņa ļaudis padarīja to, ko vezirs bija tiem licis, un tie nu sēdēja un gaidīja, kad vezirs jās atpakaļ no pils, bet Bedraddins Hasans sacīja: �Ko viņi gan būs atradu�i granata graudiņos, ka esmu tik bargi piemeklēts?� Un, kad nu vezirs pārradās no Damaskas pavaldoņa (un tas bija veziram apāvis ņemt un vest sev līdzi viņa apvainotāju), viņ� iegāja telti un lika atvest pavāru, un tad nu to atveda sasietu ar �almu. Un Bedrad�dins uzlūkoja savu tēvoci un sāka gau�i raudāt, un sacīja: �Ak mans kungs, ko esmu grēkojis pret jums?� � �Vai granata graudiņus esi vārījis tu?� vezirs viņam jautāja. �Jā,� atbildēja Bedraddins, �un vai tad jūs tur atradāt ko tādu, par ko jānocērt galva?� � �Tas vēl ir labā�kais un mazākais sods!� iesaucās vezirs, un Bedraddins viņam teica: �Ak mans kungs, vai tu man neteiksi, kas gan ir mans noziegums?� �Jā, es tūdaļ tev teik�u,� atbildēja vezirs, un tad viņ� uzkliedza savam kalpam un sacīja: �Atvediet kamieļus!� Un kalpi aizveda Bedraddinu sev līdzi un iebāza to lādē, un lādi aizslēdza, un aizgāja, un tā nu viņi jāja, jāja, līdz satumsa nakts. Un tad viņi apmetās atpūsties un paēda, un izvilka no lādes arī Bedraddinu, un paēdināja to, un iebāza atpakaļ lādē. Un tā nu turpinājās, līdz viņi nonāca Kamrā. Un Bedraddinu

Hasanu tur izvilka no lādes, un vezirs viņam jautāja: �Vai tu izvārīji tos granata graudiņus?� � �Jā, mans kungs,� atbildēja Bedraddins, un vezirs uzsauca: �Iekalt to va�ās!� Un tad nu viņu iekala va�ās un atkal iebāza lādē, un aizjāja. Un, kad viņi nonāca Kairā, viņi apmetās al Reidanijas nomalē. Un vezirs lika izvilkt no lādes Bedraddinu Hasanu un ataicināt galdnieku, un tam nu viņ� sacīja: �Izcērt viņam koka lelli!� � �Un ko tu ar to darīsi?� jautāja Bedraddins Hasans. �Es tevi pakār�u pie lelles un piesitī�u pie tās ar naglām, un vadā�u tevi pa visu pilsētu,� atbildēja vezirs, un Bedraddins iesaucās: �Kādēļ tu man to darīsi?� � �Tādēļ, ka tu neesi labi izvārījis granata graudi�ņus,� vezirs sacīja. �Kā tu drīkstēji tos vārīt ar tik mazu piparu dau�dzumu?� � �Un tādēļ, ka graudiņiem trūka piparu, tu gribi to visu man darīt?� iesaucās Bedraddins. �Vai tad nepietika ar to, ka iebāzāt mani lādē? Un ēdinājāt tikai reizi dienā!� � �Trūka piparu, un pelnī�jis tu esi tikai vienu sodu: nāvi!� vezirs sacīja, un Bedraddins tad nu brīnījās un bēdājās par savu likteni. �Ko tu domā?� vezirs jautāja. �Par stulba prāta cilvēkiem, tādiem, kāds esi tu,� atbildēja Bedrad�dins. �Ja tev būtu skaidrs prāts, tu man to gan nedarītu!� � �Mums vajadzīgs tevi paspīdzināt, lai turpmāk tu vairs tā nedarītu,� teica vezirs, bet Bedraddins Hasans tam pretojās: �Tik tie�ām vismazākais, ko tu esi man darījis, jau diezgan mani nomocījis!� Bet vezirs, to dzir�dējis, iesaucās: �Tik tie�ām, tu esi pakarams!� Tikām nu galdnieks cirta lelli, un Bedraddins lūkojās viņa darbā. Un tā nu turpinājās, līdz satumsa nakts, un Bedraddina tēvocis to ņēma un iemeta lādē, un tad sacīja: �Tas notiks rīt!� Un viņ� gaidīja, līdz redzēja, ka Bedraddins aizmiga, un, zirgā uzkāpis un lādi nolicis sev priek�ā, viņ� iejāja pil�sētā. un jāja, jāja, līdz nonāca pie savas pils. Un tad nu viņ� sacīja savai meita Sitai al Husnai: �Lai slavēts Allah augstais, kas tevi savie�nojis ar tava tēvo�a dēlu! Celies, uzpos istabu tā, kā tā bija uzposta raudzību vakarā!� To dzirdējusi, viņa piecēlās un iededza sveces, bet vezirs izvilka piezīmētu papīrīti, kur viņ� bija uzzīmējis istabas iekārtu, un viņi nolika visu savā vietā, lai nevienam, to redzot, neuz�māktos �aubas, ka tā nav tā pati raudzību nakts. Un tad nu vezirs pavēlēja nolikt Bedraddina Hasana turbānu savā vietā, kā viņ� to bija nolicis ar savu roku, un arī viņa platbiksēs un maku, kas bija nogla�bāts zem gultas maisa. Un tad viņ� lika savai meitai noģērbties tāpat kā viņā raudzību naktī un sacīja: �Kad ienāks tava tēvo�a dēls, saki viņam: �Tu liki man ilgi gaidīt, aiziedams savas vajadzības pēc!� Un lai tad nu viņ� pie tevis pārguļ nakti, un runājies ar viņu līdz rītam, un tad mēs rādīsim viņam pierakstītās dienas.� Tad nu vezirs izcēla Bedraddinu no lādes, jau laikus noņēmis no viņa kājām va�as un atbrīvojis viņu no visa, kas viņam bija apģērbts, un palika viņ� plānā naktskreklā bez platbiksēm (un viņ� gulēja, nezinādams nekā). Un tā nu bija nolikts, ka Bedraddins pagriezās uz otriem sāniem un atmodās, un raugi: viņ� ieraudzīja sevi apgaismotā gaitenī un sacīja sev: �Tie ir sapņu murgi!� � un tad viņ� piecēlās un aizgāja līdz otrajām durvīm, un ielūkojās istabā, un tā nu bija tā pati istaba, kur viņam atklāja līgavu, un redzēja viņ� baldachinu un soliņu, un savu turbānu, un visas savas mantas. To redzēdams, Bedraddins apstulba un miņajas no vienas kājas uz otru, un iesaucās: �Vai es guļu vai esmu noinod.i?� Un viņ� sāka berzēt sev pieri un brīnīdamies teica: �Pie Allah zvcmi, tā ir kāzu istaba, kur manā priek�ā atklāja līgavu! Kur gan es esmu? Es ta�u biju iebāzts lādē?� Un, kamēr nu viņ� tā runāja ar sevi pa�u, Sita al Husna pēk�ņi pacēla gultas aizkara malu un sacīja: �Ak mans kungs, vai tu nenāksi iek�ā? Tu pārāk ilgi esi tur kavējies.� Un, kad Bedraddins dzirdēja viņas vārdus un redzēja viņu pa�u, viņ� sāka smieties un sacīja: �Tik tie�ām, tie ir sapņu murgi!� Un tad nu viņ� iegāja un raidīja gau�as nopūtas, domājot par to, kas bija noticis, un nezinādams, kā lai to visu saprot, un viss viņam kļuva vēl neskaidrāks, kad viņ� ieraudzīja savu turbānu un savas platbiksēs un maku, kurā bija tūksto� dināri. �Allah augstais zina labāk! Tie ir sapņu jūkļi!� viņ� iesaucās, un Sita al Husna viņam sacīja: �Kas tev kai�, es redzu, tu esi apmulsis un izbrīnīts? Nakts sākumā tu tāds gan nebiji!� To dzirdējis, Bedraddins iesmējās un jautāja: �Cik ilgi es nebiju pie tevis?� Tad nu viņa iesaucās: �Lai Allah tevi atpestī! Lai Allah �ēlīgais ar tevi! Tu tikai biji izgājis savas vajadzības pēc un nāc jau atpakaļ. Tu esi zaudējis prāta skaidrību!� To dzirdējis, Bedraddins sāka smie�ties un sacīja: �Tev taisnība! Bet, kad es biju tevi atstājis, es ūdens istabā aizsnaudos un sapnī redzēju, ka biju pavārs Damaskā un tā kā sabiju tur desmit gadus, un tā kā pie manis būtu atnācis kāds di�vīra dēls un tam līdzi einuchs ��

Te nu Bedraddins palūkoja pieri ar roku, un, pierē atradis rētu no mestā akmens, viņ� iesaucās: �Pie Allah zvēru, ak mans kungs, tā būtu tā kā patiesība, jo viņ� tie�ām man mela akmeni un mani ievai�noja. Tā vien liekas, ka tas būtu noticis nomodā!� Un tad viņ� stāstīja: �Kad mēs apskāvu�ies aizmigām, man sapnī rādījās, it kā es būtu devies uz Damasku bez turbānā un bez platbiksēm un bijis tur par pavāru �� Un kādu brīdi viņ� stāvēja neziņas mulsumā, tad sacīja: �Es tā kā redzēju, ka biju izvārījis granata graudiņus, kuriem trūka piparu . .. Zvēru pie Allah, es ūdens istabā dro�i vien bū�u aizmidzis un to visu redzējis sapnī!� � �Allah vārdā! Stāsti, ko vēl tu sapnī redzēji!� jautāja Sita al Husna, un Bedraddins Hasans viņai stāstīja un vēl piemetināja: �Zvēru pie Allah, ja es nebūtu pamodies, viņi būtu ar naglām mani piesitu�i pie koka lelles!� � �Par ko tad?� jautāja Sita al Husna. �Par to, ka granata graudiņiem trūka piparu,� atbildēja Bedraddins. �Viņi tā kā sagrāva manu ēdnīcu, sadauzīja manus trau kus un mani pa�u iebāza lādē, un tad ataicināja galdnieku un lika tam darināt man karātavas, jo raugi, viņi gribēja mani pakārt. Lai slavēts

Allah augstais, ka tas viss ar mani noticis tikai sapni, nevis nomodā!� Te nu Sita al Husna sāka smieties un piekļāva viņu pie savām krūtīm, un viņ� to arī piekļāva pie krūtīm un, brīdi domājis, sacīja: �Zvēru pie Allah! Tik tie�ām, tā vien liekas, ka tas būs noticis nomodā! Ne�zinu un nesaprotu, kas tur bijis!� Un tad nu viņ� aizmiga, nesapratis, kas bija viņu piemeklējis, un teica gan: �Es esmu sapņojis!�, gan atkal: �Tas bija nomodā!� Un tā nu tas ilga līdz rītam, kad pie viņa ienāca viņa tēvocis vezirs Samsaddins un mīļi sasveicinājās ar viņu. Un Bedraddins to uzlūkoja un iesaucās: �Allah vārdā, vai tad tas nebiji tu, kas lika mani va�ās iekalt un piesist mani ar naglām, un sagraut manu ēdnīcu tikai tādēļ vien, ka granata graudiņiem trūka piparu?� Un vezirs viņam sacīja: �Tad zini, ak mans bērns, ka pa�tiesība ir nākusi gaismā un noskaidrojies ir tas, kas bija apslēpts. Tu esi mana brāļa dēls, un es to darīju, pārliecinādamies, ka tu esi tas, kas viņā tālajā naktī iegāja pie manas meitas. Un par to es pārlieci�nājos tikai tādēļ, ka tu pazini �o istabu un savu �almu, un savas plat�biksēs, un zeltu un zīmīti, kas rakstīta ar tavu rokrakstu, un arī to, ko rakstījis tavs tēvs, mans brālis. Es nebiju tevi vēl redzējis un tevi ne�pazinu, bet tavu māti es atvedu sev līdzi no Basras.� Un tad nu viņ� apkampa Bedraddinu un sāka raudāt, un Bedraddins Hasans, no sava tēvo�a mutes dzirdējis tādus vārdus, gau�ām brīnījās un apskāva savu tēvoci, no prieka raudādams. Tad vezirs sacīja viņam: �Ak mans bērns, tam visam cēlonis ir tas, kas notika ar mani un tavu tēvu.� Un stāstīja viņ� tam, kas bija noticis ar viņu un viņa brāli, un kādēļ tas aizbraucis uz Basru. Un tad nu vezirs lika aicināt Ad�ibu, un, ierau�dzījis to, viņa tēvs iesaucās: �Tas ir tas, kas svieda man ar akmeni!� Bet vezirs teica: �Tas ir tavs dēls!� Tad nu Bedraddins viņu apkampa un "teica vārdus, ko teicis bija dzejnieks:

�Es rūgti raudāju, kad bija likts Uz ilgu laiku visiem �ķirties mums, Un asaras no plakstiem straumēm lija, Kad sāpes plosīja un skumjas māca. Es zvērēju, ja liktenis un laiks Mūs atkal kopā savedīs kādreiz, Par �ķir�anos tad nerunāt ne vārda Un nepieminēt to vairs savām lūpām! Bet atlidoja svētlaimības prieks Tik brāzmaini, ka tie�ām likās man: No necerētās, lielās laimes līksmes Pa maniem vaigiem asaras rit gau�as!�

Un, kad viņ� beidzis bija skandēt dzejas pantus, pie viņa piegāja viņa māte un metās ap kaklu, un teica dzejas vārdus:

�Mēs satiku�ies sūrojāmies visi Par vārdiem tiem, kas sakāmi mums bija; Bet visas skumjas, kas mums sirdi māc, Nemū�am nespēj sūtņa lūpas dvest!�

Un tad nu viņa māte stāstīja, kas noticis pēc viņa aizie�anas, un Ilasans viņai stāstīja, ko bija izcietis, un abi pateicās Allah augstajam, ka atkal satiku�ies.

Tad nu vezirs Samsaddins divas dienas pēc savas iera�anās devās pie sultānā un, iegājis pie tā, noskūpstīja zemi pie viņa kājām, un viņu sveicināja, kā da�dien sveicina sultānus, un tas nu ielīksmojas un ielūkojās vezira sejā, un aicināja viņu sev klāt. Un sultāns jautāja un iztaujāja, ko �is ceļā pieredzējis un kas �o piemeklējis biaiu irna laikā. Un Samsaddins viņam stāstīja visu, no sākuma līdz galam, un sultāns teica: �Lai slavēts Allah, ka tu dabūji, ko vēlējies, un k.i tu sveiks un vesels pārradies pie savas ģimenes un saviem bērniem! I gribu redzēt, un man jāredz tavs brāļadēls Basras Hasans, atved viņu rit divanā!� � �Tavs vergs būs rīt pie tevis, ja Allah augstais tā būs nolicis,� atbildēja Samsaddins, un tad viņ� novēlēja sultanam mieru un aizgāja, bet, mājās pārnācis, pateica savam brāļadēlam, ka sultāns grib viņu redzēt, un Basras Hasans atteica: �Vergs pazemīgi paklausa valdnieka pavēli!� Vārdu sakot, viņ� devās pie viņa augstības sultānā kopā ar savu tēvoci Samsaddinu, un, kad nu viņi bija pie sultānā no�nāku�i, viņi sveicināja to ar vispilnīgāko un pazemīgāko sveicienu un teica dzejas vārdus:

�Te zemi jums pie kājām skūpsta tas, Ko godā augstākā jūs iecēlis! Un kas ir centies visiem saviem spēkiem Un tālab panākumus lielus guvis! Jums starot slavas spo�umā ir lemts, � Un īsta veiksme dzīvē ir tik tam. Kas paļaujas uz jums un dro�i cerē, Ka celts no zemuma būs godībā!�

Te sultāns pasmaidīja un māja viņam zīmi, aicinādams to sēsties, un viņ� piesēdās blakus savam tēvocim Samsaddinam, un tad nu sul�tāns jautāja viņa vārdu, un Hasans atbildēja: �Es esmu necienīgākais no visiem taviem vergiem, saukts Basras Hasans, kas skaita lūg�anas par tevi nakti un dienu.� Un sultanam patika viņa vārdi, un tas nu gribēja pārbaudīt viņa zinības un viņa izglītību un jautāja: �Vai tev ir atmiņā kāds laimes zīmes apdziedājums?� � �Jā!� atbildēja Hasans un noskandēja dzejas pantu:

�Kad tevi, mīļais, sirds man atceras, Es skali raudu, leju asaras. Tam vaigā spulgo laimes zīmīte Kā acu zirnītis vai datele!�

Un sultāns cildināja �o pantu un teica Hasanam: �Saki vēl kādu! Lai Allah svētī tavu tēvu, un zobi jau tev tādēļ neizbirs!� Un tad nu Hasans teica citus dzejas vārdus:

�Pie laimes zīmītes es zvērējis, Kas muskatgraudiņam ir līdzīga! Par vārdiem nebrīnies, ko sacījis Ir tas, kas līdzību �o atradis, Ja brinies, tad par seju brīnies jauko, Kas savu daiļumu vēl vairojusi Ar siku graudiņu, kas tum�i zib Un gai�o vaigu glezni izrotā!�

Te nu sultāns notrīcēja prieka jūsmā un teica viņam: �Saki vēl kādu pantu, un Allah lai svētī tavu mū�u!� Un Hasans noskandēja:

�Ak tu, kam vaigā laimes zīmes stars, Kas muskusam ar safiru ir līdzīgs, Uz tevi mana sirds un dziņu spars, Man dāvā tuvumu un neesi īdzīgs!�

�Jauki, ak Hasan, tu esi pilnīgi pierādījis savu izglītību!� iesaucās sultāns. �Paskaidro mums, cik nozīmes arabu valodā ir vārdam�Al- hal�!� � �Lai Allah augstais palīdz sultanam! Piecdesmit astoņas no�zīmes, ak valdniek, bet saka � piecdesmit,� atbildēja Hasans, un sultāns sacīja: �Tev taisnība.� Un tad viņ� jautāja Hasanam: �Vai tu zini, kādas ir daiļuma īpa�ības?� � �Jā,� atbildēja Hasans, �tad zini, tās ir: vaiga piemīlība un ādas gludums, skaists deguna veido�jums un acu maigums, un lūpu jaukums, valodas atjautība un auguma smuidrums, un sejas pantu valdzinājums, bet daiļuma piepildījums ir matu kuplums. Un visu to apvienoja a� Sichabs al Hid�azi savos pantos:

Ir daiļam jābūt vaigam piemīlīgam i

Un ādai gludai, kad to liegi glāsta!

Tik tie�ām, visiem patik deguns skaists,

Bet skatiens daiļiem cilvēkiem ir maigs.

Un piemit jaukums burvīgs daiļām lūpām, �

To saproti un nezaudēsi mieru!

Likts mēlei asai, stāvam staltam būt,

Bet sejas pantiem � glezni veidotiem.

Un saka: piepildīts viss daiļums � matos,

Nu vērā liec �os pantus, zemīgs esil�

Un sultāns ielīksmojās par Hasana vārdiem, apmīļoja viņu pa�u un jautāja: �Ko nozīmē paruna: �Sureichs viltīgāks par lapsu?�� Un Hasans atbildēja: �Zini, ak mūsu valdniek, � lai Allah augstais tev palīdz! � ka Sureichs mēra laikā devies uz Ned�efu, un, kad viņ� cēlies lūg�anu skaitīt, atskrējusi lapsa un, nostājusies tie�i viņam pre�tim, atdarinājusi viņa kustības un traucējusi skaitīt lūg�anu. Un, kad nu tas tā turpinājies, viņ� novilcis reiz kreklu un uzkāris to uz spieķa, piedurknes izstiepjot garumā, bet galā uzlicis savu turbānu un kreklu jostas vietā apsējis, un spieķi nolicis tai vietā, kur viņ� skaitījis lūg��anu. Un lapsa kā da�dien atskrējusi un nostājusies viņam pretim, bet

>

Sureichs piegājis tai no muguras un lapsu noķēris, � un tā nu bija stāstīts tā, kā stāstīts.� Un, dzirdējis, ko viņam teica Basras Hasans, sultāns sacīja viņa tēvocim Samsaddinam: �Tik liesam, tava brāļa dēls ir sasniedzis pilnību rakstu zinībās, un es nedomāju, ka viņam līdzīgs kāds Kairā būs!� Tad nu Basras Hasans piecēlās un noskūpstīja zemi sultānā priek�ā, un apsēdās, kā sēsties mēdz mameluks sava kunga priek�ā. Un tad nu sultāns, zinādams, cik tie�ām lielas bija Basras Hasana rakstu zinības, ielīksmojās lielā priekā un dāviiļa viņam goda drēbes, un iecēla viņu tādā vietā, kas varētu viņam palīdzei uz labot savu stāvokli, un tad nu Basras Hasans piecēlās un noskūpstīja zemi pie sultānā kājām. Un, sultanam novēlējis mū�a godības spo��umu, viņ� palūdza atļauju aiziet kopā ar savu tēvoci veziru Samsad- dinu. Un sultāns atļāva viņam, un viņ� izgāja un kopā ar savu tēvoci nonāca mājās, un viņiem atnesa ēdienu, un tā nu viņi paēda, ar ko Allah augstais bija svētījis. Un, kad Basras Hasans bija paēdis, viņ� iegāja savas sievas Sitas al Husnas istabās un stāstīja tai, kas ar viņu noticis sultānā pilī. To dzirdējusi, viņa iesaucās: �Viņ� pieņems tevi par savu galda biedru un devīgi tevi apgādās ar balvām un dāvanām! Ar Allah �ēlastību tu visur staro savu pilnību gaismā kā lielākais no visiem spīdekļiem, lai tu būtu kur būdams, uz sauszemes vai jūrā.� � �Es gribu viņam noskandēt suminājuma kasidu, lai mīlestība uz mani viņa sirdī augtu vēl lielāka,� teica Hasans, un viņa sieva iesaucās: �To tu esi veiksmīgi nolēmis! Pārdomā labi un centies noskandēt, cik labi varēdams! Es jau paredzu, ka viņ� tev atbildēs ar laipnību.� Un tad nu Basras Hasans aizgāja nomaļus un centīgi uzrakstīja dzejas pantus, liedenus savā veidojumā un jaukus savā nozīmē:

Mans valdnieks slavā cēlies

Par visu augstākā,

Un tālāk to ceju viņ� ies.

Ko di�ākie gāju�i jau!

Ar savu taisno prātu

Viņ� zemēm devis ir

To dro�ību, dzīvot kas ļauj

Un vārtus slēdz ienaidniekiem.

Viņ� lauva acīm gai�ām,

Bet zemīgs viņa gars;

Viņ� nolikts par valdnieku mums,

Un sirdi viņ� eņģelis balts.

Kas atnācis pie viņa,

Tas bagāts projām ies,

Kur vārdus gan tādus tev rast,

Kas izteikt tā di�umu var?

Viņ� staro spo�ā gaismā,

Kad balvas dala viņ�,

Bet baisīgs un tum�s viņa vaigs,

Kad diena tam kautiņā kvēl!

Tik devīga tam roka,

Ka katram pleci jūt;

Viņ� visus, kas brīvs ir un cēls, Ar maigumu valda kā tēvs. Lai Allah saules mū�u Dod mūsu valdniekam! No ceļiem, kas bojā var vest, To pasargā dro�i aizvien!

Un, beidzis rakstīt �os pantus, viņ� nosūtīja tos sultanam, un aiz�nesa tos kāds no viņa tēvo�a vezira Samsaddina vergiem, un sultāns tos izlasīja,un viņa sirds ielīksmojās par tiem. Un tad nu viņ� lasīja tos tiem, kas bija viņa tuvumā, un visi sumināja Hasanu ar lielu sumi- nājumu. Tad sultāns aicināja viņu savā pieņem�anas istabā, un, kad viņ� iegāja, tas teica viņam: �Tad zini, ka no �ās dienas tu esi mans galda biedrs, un es tev nolieku tūksto� dirhemus mēnesī, neskaitot to, ko biju tev nolicis jau agrāk.� Te nu Basras Hasans piecēlās un trīs lāgi noskūpstīja zemi pie sultānā kājām, un novēlēja tam mū�īgu slavu un ilgu mū�u. Un tā nu Basras Hasans bija cēlies godībā, un valodas viņu daudzināja zemju zemēs, un kopā ar savu tēvoci un savu ģimeni viņ� sveiks un vesels nodzīvoja jaukāko mū�u, bet viņa mū�a dienu bija vēl daudz. Un bija viņiem bērni, tik daili kā saule un mēness.�

So stāstu dzirdējis no D�afara lūpām, Haruns al Ra�ids brīnījās un teica: �Sos notikumus būs uzrakstīt ar zelta burtiem!� Un tad nu viņ� atlaida vergu un lika katru mēnesi jauneklim nolikt tik daudz, ka tas varētu dzīvot skaistu dzīvi, un viņ� dāvāja tam savu ķīlnieci, un tā nu jauneklis bija iecelts par sultānā galda biedru.

Bet �ī pasaka nav brīni�ķīgāka par to, ko es gribētu tev stāstīt, ja tu nebūtu noguris,� teica lēnā un daiļā Sechrezada, pievēr�oties sulta�nam Sachriaram, Indijas salu un Ķīnas valdniekam. �Kas tā par pa�saku?� jautāja sultāns Sachriars, un Sechrezada atbildēja: �Tā būs pasaka par drēbnieku un kupri, par ebreju un kristieti, par sultānā virtuves pārzini un Bagdades bārdskuvi un viņa brāļiem, un visu, kas viņus piemeklējis.� � �Un kā tas notika?� jautāja sultāns.

Un Sechrezada sacīja: �Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka senajos laikos un aizgāju�ajos gadu simteņos kādā Ķīnas pilsētā reiz dzīvoja drēb�nieks, un viņ� bija vīrs ar pla�u vērienu, un pa�tika viņam jautrība un izpriecas. Un lāgiem viņ� ar savu sievu devās pastaigāties, te kādreiz viņi izgāja agrā rītā un, pret vakaru mājās nākdami, uz ceja ieraudzīja kupri, kura izskats būtu varējis sasmīdināt bēduli un raizes aizdzīt noskumu�am. Un drēbnieks ar sievu piegāja to aplūkot un tad aicināja to sev līdzi uz viņu māju baudīt ar viņiem kopā �ā vakara mielastu. Un kupris bija mierā un gāja viņiem līdzi. Tad nu drēbnieks iegāja tirgū (bet bija satumsusi jau nakts) un nopirka ceptas zivis, maizi un citronu, un biezpienu, lai palaistos kārumos, un pārnācis viņ� nolika zivi kuprim tie�i priek�ā. Un tad nu viņi sāka ēst, un drēb�nieka sieva paņēma lielu zivs gabalu un jokodamās iebāza to kuprim mutē, un tad muti aizbāza ar roku, un sacīja: �Allah vārdā, �is gabals tev jāapēd vienā rijienā, un nedomā, ka es Jau�u tev laiku gremot.� Un kupris gabalu norija, bet gabalā bija cieta asaka, un tā nu viņam aizspriedās rīklē, un, kad nu viņa laiks bija pienācis, viņ� aizrijās un nomira ��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rītu un pazemīgi pārtrauca atļauto stāstu, un, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka drēbnieka sieva jokodamās iebāza kuprim mutē zivs gabalu, un, kad nu viņa laiks bija pienācis, viņ� tūdaļ nomira. Un drēbnieks iesaucās: �Ir tikai viena vara pa�saulē un pieder tā Allah augstajam! Nabadziņ�! Nāve viņam atnāca no mūsu rokām!� Bet viņa sieva sacīja: �Ko nozīmē �īs gaudas? Vai neesi dzirdējis, ko saka dzejnieks?

Ko gan es sāk�u sevi mierināt Ar to, kas prātam nava domājams? Kad satik�u es atkal savus draugus. Tad viegli izciest būs man bēdu postu! Kā gan uz uguns dro�i sēdēt var, Kas dzisusi vēl nav un karsta kvēl? Pie Allah zvēru es, ka uguns liesmā Pats vari aizdegties un sabirt pelnos!�

�Ko tad lai es daru?� vīrs viņai jautāja, un viņa atbildēja: �Celies, ņem viņu uz rokām un apsedz ar zīda lakatu, un es ie�u pa priek�u, un tu nāksi manās pēdās, un iesim tūdaļ, vakarā, un tu saki: �Tas ir mans bērns, un tā ir viņa māte, mēs nesam to pie ārsta, lai tas viņu aprauga.� To dzirdējis, drēbnieks piecēlās un kupri aiznesa uz savām rokām, un viņa sieva sacīja: �Mīļais bērniņ, lai Allah tevi glābj un pasargā! Kas tev sāp, un kurā vietā tev izsitu�ās bakas?� Un ikviens, kas viņus redzēja, sacīja: �Viņi nes slimu bērnu.� Un tā nu viņi gāja un taujāja, kur ārsta nams, un viņiem parādīja ebreju ārsta namu, un viņi pieklauvēja pie vārtiem, un vārtus atvēra melnā verdzene, un tā nu ieraudzīja vīru, kas nesa bērnu, un tam līdzi bija sieviete. �Kāda tava vajadzība?� jautāja verdzene, un drēbnieka sieva sacīja: �Mēs nesam mazu bērnu un gribam, lai ārsts to aprauga. Se tev dinara ceturtdaļa un atdod to savam kungam, lai viņ� nokāpj lejā un ap�rauga manu bērnu, jo raugi � viņ� ir saslimis.� Un tad nu verdzene uzkāpa aug�ā, bet drēbnieka sieva jau pārspēra kāju pār slieksni un sacīja vīram: �Pamet kupri tepat un glābsim savas dvēseles!� To dzir�dējis, drēbnieks nolika kupri, pieslējis to pie sienas, un izgāja kopā ar savu sievu. Bet verdzene iegāja pie ebreja un teica: �Pie vārtiem ir cilvēks ar slimnieku, un viņiem līdzi ir sieviete. Viņi man iedeva dinafa ceturtdaļu, lai atdodot tev un lai tu nokāpjot apraudzīt slim�nieku un parakstot tam vajadzīgās zāles.� Un, naudu ieraudzījis, ebrejs ielīksmojās un steig�us piecēlās, un tumsā nokāpa lejā, un, tiklīdz viņ� paspēra soli, viņ� uzskrēja virsū kuprim, kas bija miris. Un viņ� iesaucās: �Ak augstais Jechova! Ak Mozus un desmit bau�ļi! Ak Aron un Jēzus, Nuna dēls! Es laikam uzskrēju virsū savam slimnie�kam, un tas nokrita un nomira. Kā gan lai es mironi iznesu no mājas?� Un viņ� aiznesa kupri uz savu māju un pateica to savai sieva, un tā nu sacīja: �Ko tu vēl sēdi? Ja tu te nosēdēsi, līdz atausis diena, tad pazudu�as ir mūsu dvēseles, tava tāpat kā mana! Uzkāpsim ar to uz jumta un nosviedīsim to mūsu kaimiņa musulmaņa sētā.� Bet. kaimiņ� bija sultānā virtuves pārzinis, un viņ� bie�i vien mājās atnesa taukus, un tos apēda kaķi un peles, bet, ja gadījās laba taukasto, tad suņi sa�nāca pie tās no jumtiem un aiznesa to, un tie visi ļoti kaitēja pār�zinim. Un tā nu ebrejs un viņa sieva uzkāpa uz jumta, nesdami kupii, un nolaida to zemē. Un kupri viņi pameta cie�i pieslietu pie sienas un, nolaidu�i to, pa�i aizgāja. Un ne par lāgu viņi bija paguvu.i kupri nolaist, te pārnāca pārzinis un piegāja pie mājas, un viņ� atslēdza <lm vis un iegāja mājā ar aizdegtu sveci rokā. Un, mājā iegājis, viņ� ieraudzīja cilvēku, kas stāvēja kaktā pie virtuves sienas, un sacīja: �Ak Allah vārdā! Jauki gan, manus krājumus nezog vis dzīvnieki, bet cilvēks!� Un, pievērsies tam, pārzinis iesaucās: �Manu gaļu un taukus esi zadzis tu, bet es domāju, ka to dara suņi un kaķi! Es no�kāvu visus kaķus un suņus mūsu ielā un viņu dēļ esmu iekritis grēkā, bet tu kāp no jumtiem lejā un zodz!� Un, lielu veseri sagrābis, viņ� atvēzējās ar to un piegāja pie kupra, un tad nu viņ� trieca tam pa krūtīm un ieraudzīja, ka tas ir miris. Un tad nu pārzinis nobēdājās un iesaucās: �Ir tikai viens spēks un viena vara, Qn pieder tā Allah aug�stajam un varenajam!� Un viņ� sabijās par savu nodarījumu un sacīja: �Lai Allah lāsts visiem taukiem un visām taukastēm! Un kā gan �is cilvēks nobeidzās no manas rokas?� Un tad viņ� uzlūkoja to un re�dzēja, ka tas bija kupris. �Tev nepietika vēl ar to, ka esi kupris, tev bija vēl jātop par zagli un jāzog gaļa un tauki!� viņ� iesaucās. �Ak mans sargs un gādnieks, apsedz mani ar savas svētības autu!� Un tad nu viņ� uzcēla kupri sev plecos un izgāja ar to no mājas, kad nakts jau gāja uz galu, un aiznesa līdz tirgus sākumam, un tur viņ� nostatīja to pie tirgotavas un pameta, un pats aizgāja. Te pēk�ņi pie�nāca kristietis, sultānā starpnieks. Tas bija piedzēries un devās uz pirti, jo reibums viņam teica, ka rīta lūg�ana jau tuvu, un viņ� gāja grīļodamies, līdz piegāja pie kupra un apsēdās tam pretim, un pēk�ņi viņ� pameta acis un redzēja, ka tur kāds stāv. Bet kristietim jau va�kara sākumā bija nozagts turbāns, un, ieraudzījis stāvo�o kupri, tas nodomāja, ka kupris grib zagt viņa turbānu, un tā nu viņ� sa�ņaudza dūri un iesita kuprim pa kaklu. Un kupris tūdaļ nokrita zemē, bet kristietis sāka saukt tirgus sargu, un stiprā apreibumā uzbruka kup�rim un sita to ar dūri un �ņaudza. Un sargs nu atnāca un redzēja, ka kristietis ar ceļiem uztupies musulmanim un dauza to, un viņ� jau�tāja: �Kas te notiek?� � �Viņ� gribēja nospert manu turbānu!� at�saucās kristietis. �Celies un liec viņam mieru!� uzsauca sargs, un kristietis piecēlās, bet sargs piegāja pie kupra un ieraudzīja, ka tas ir beigts, un iesaucās: �Allah vārdā, jauki gan! Kristietis nosit musul�mani!� Tad nu sargs sagrāba kristieti un sasēja tam rokas, un aizveda pie valija, bet kristietis klusībā teica: �Ak mesija, ak �ķīstā jaunava � kā gan es varēju to nosist, un kā viņ� tik ātri nomira, no viena sitiena!� Un noreibums viņam izgaisa, un viņ� sāka pārdomāt. Un kris�tietis un kupris nakti pārlaida valija namā, bet rītā atnāca valijs un lika slepkavu pakārt, bet bendem viņ� lika to jundīt visās ielās. Un tā nu kristietim uzcēla karātavas, un viņu pa�u nostatīja zem tām, un piegāja bende un kristietim ap kaklu apmeta virvi, un gribēja to jau pakārt, te pēk�ņi lau�u baram cauri izlauzās pārzinis un ieraudzīja kristieti, ko bende dzīrās pakārt. Un viņ� uzsauca bendem: �Nekar viņu! Slepkava esmu es!.�' � �Kādēļ tad tu viņu nokāvi?� valijs jau�tāja pārzinim, un tas atbildēja: �Vakar pa�ā vakarā es pārnācu mājās un redzēju, ka viņ� nokāpis pa cauruli un nozadzis manus gaļas krā�jumus, un es viņam iesitu ar veseri pa krūtīm, un viņ� nomira, bet es to aiznesu tirgū un nostatīju tādā un tādā vietā!� Un viņ� iesaucās: �Man nepietika ar to, ka es biju nokāvis musulmani, man bija vēl jā�nokauj kristietis! Nekar nevienu citu kā mani!� Un, pārziņa vārdus dzirdējis, valijs atlaida kristie�a starpnieku un sacīja bendem: �Pakar �o vīru saskaņā ar viņa atzī�anos!� Un tad nu bende noraisīja virvi no kristie�a kakla un uzmeta to pārziņa kaklā. Un, kad jau bende to nostatīja pie karātavām un dzīrās to kārt, te pēk�ņi lau�u baram cauri izgāja ebreju ārsts un uzsauca ļaudīm un bendem: �Nekar viņu! Vakar vakarā viņu nokāvu es. Es biju mājās, un pēk�ņi pie vārtiem pieklauvēja vīrietis un sieviete, un viņiem līdzi bija �is kupris, �is slimnieks, ko tie atveda. Un verdzenei tie bija iedevu�i naudu, un viņa to pateica man un naudu atdeva, bet vīrietis un sieviete kupri ienesa mājā un nolika to uz kāpnēm, un pa�i aizgāja. Un tad nu es nokāpu to tumsā apraudzīt un uzskrēju tam tie�i virsū, un viņ� nogāzās no , kāpņu aug�as un tūda] bija beigts. Un tad nu mēs ar sievu to paņēmām un uznesām uz jumta (un �ā pārziņa nams ir blakus manai māiai), un nolaidām to beigtu pārziņa pagalmā un, kad nu pārzinis atnāca un ieraudzīja kupri savā mājā, un �ķita to zagli, viņ� iesita tam ar veseri pa krūtīm, un kupris nokrita zemē. Bet pārzinim likās, ka kupri viņ� nokāvis. Man diezgan, ka es nonāvēju musulmani netī�ām, un lai uz mani krīt sods par vēl otra musulmaņa tī�u slepkavību!� Sos ebreja vārdus dzirdējis, valijs teica bendem: �Laid vaļā pārzini un pakar ebreju!� Un tad nu bende sagrāba ebreju un apmeta tam virvi ap kaklu, te pēk�ņi lau�u baru pa�ķīra drēbnieks un uzsauca: �Nekar viņu! Tikai es vienīgais esmu to nokāvis. Es palaidu dienu izpriecās un vakarā gāju mājās, un ieraudzīju �o noreibu�o kupri, kam bija tamburins, un viņ� sita to un dziedāja. Es aicināju to sev līdzi un aiz�vedu savā mājā, un nopirku zivis, un mēs piesēdāmies un sākām ēst, bet mana sieva paņēma zivs gabalu un iebāza to kuprim mutē, un joko�damās iegrūda rīklē, bet asaka aizspriedās, un viņ� tūdaļ aizrijās un nomira. Un mēs ar sievu paņēmām un aiznesām pie ebreja mājas, un

nokāpa verdzene un atvēra mums vārtus, un es tai sacīju: �Saki savam kungam, ka pie vārtiem viņu gaida vīrietis un sieviete, un tiem līdzi ir slimnieks! Ej un apraugi to!� Un es iedevu tai naudu, un tā aizgāja pie sava kunga, bet es uznesu kupri pa kāpnēm, pieslēju to pie sienas un aizgāju kopā ar sievu. Un tā nu ebrejs nokāpa lejā un uzskrēja kuprim virsū, un viņ� nu �ķita to nositis.� Un drēbnieks jautāja chic jam: �Vai tā ir taisnība?� Un tas atbildēja: �Jā.� Tad nu dīcbnicks pievērsās valijam un sacīja: �Laid vaļā ebreju un pakar manil� Un, dzirdējis viņa vārdus, valijs brīnījās par notikumu ar �o kupri un iesaucās: �Tik tie�ām, tādi notikumi jāieraksta grāmatās!� Un tad nu viņ� sacīja bendem: �Laid ebreju vaļā un pakar �o drēbnieku, kas pats ir atzinies.� Un tad nu bende viņu pieveda un sacīja: �Mēs esam piekusu�i, � vienu mēs pievedam, otru palai�am un nepakaram ne�vienu.� Un viņ� apmeta virvi drēbniekam ap kaklu.

Tā nu tas notika ar �iem. Bet par kupri stāsta, ka tas bija sul�tānā āksts un sultāns nevarēja no viņa �ķirties, un, kad nu kupris piedzērās un visu nakti un nākamo dienu līdz dienvidam pazuda, sultāns jautāja par viņu kādam, un tas atbildēja: �Ak valdniek vare�nais, pie valija viņu aiznesa beigtu, un valijs lika pakārt viņa slep�kavu, un, kad tas dzirās viņu kārt, atnāca otrais un vēl tre�ais slep�kava, un visi sacīja: �Tikai es viens pats viņu nokāvu!� Un katrs nu valijam stāstīja par slepkavības cēloni.� �os vārdus dzirdējis, sultāns uzsauca stāstītājam un sacīja tam: �Dodies pie valija un ved viņus visus pie manis!� Un tas aizgāja un redzēja, ka bende jau dzīrās kārt drēbnieku, un viņ� uzsauca tam: �Nekar viņu!� Un viņ� teica valijam, ko bija sacījis sultāns, un veda to sev līdzi un tāpat arī kupri, kuru nesa nē�us, un arī drēbnieku un ebreju, un kristieti, un pārzini, un visus viņ� noveda pie sultānā. Un, nonācis sultānā vaiga priek�ā, valijs noskūpstīja zemi pie viņa kājām un izstāstīja, kas noticis ar visiem �iem ļaudīm, � bet atkārtojums labumu nedod.

Un, kad nu sultāns bija stāstu dzirdējis, viņ� ļoti brīnījās un iedegās sajūsmā, un tad viņ� lika to uzrakstīt zelta burtiem, un jautāja tiem, kas bija viņa tuvumā: �Vai jūs esat dzirdēju�i ko brīni�ķīgāku par �ā kupra stāstu?� Un tad viņa priek�ā nostājās kristietis un sacīja: �Ak laika valdniek, ja tu man atļausi, es stāstī�u tev par to, kas piemeklēja mani, un tas būs brīni�ķīgāks un dīvaināks par kupra stāstu!� � �Stāsti mums savu stāstu!� sacīja sultāns.

�Ak laika valdniek,� iesāka kristietis, �kad es nonācu �ajās zemēs, es gribēju tirgoties, jo atvedu da�ādas preces, un likteņa lēmums mani noveda pie jums, bet dzimis es esmu Kairā. Un cēlies es esmu no

turienes koptiem un tur esmu ari audzināts, un tēvs man bija starp�nieks, un, kad es jau biju vira gados, tad nomira mans tēvs un viņa vietā par starpnieku kļuvu es. Te kādu dienu citu dienu skaitā es sē�u un pēk�ņi redzu: jauneklis, par kuru daiļāka nav visā pasaulē, un ģērbies viņ� visgreznākajās drēbēs un jāj uz ēzeļa. Un, mani ierau�dzījis, viņ� novēlēja man mieru, bet es aiz cieņas pret viņu piecēlos, un viņ� izvilka lakatiņu, kurā bija neliela sezama sauja, un jautāja: �Cik maksā �īs sēklas ardebs?� � �Simts dirhemu,� es atbildēju, un jauneklis teica: �Paņem līdzi krāvējus un mērītājus un dodies pie Uzvaras vārtiem, al D�avali hanā, un tur nu tad es bū�u.� Un tā viņ� atstāja mani un aizjāja, un atdeva man sezamu ar visu lakatiņu, kurā bija iesiets sēklu paraugs, un tā nu es apstaigāju pircējus, un katrs ardebs man deva simt divdesmit dirhemus. Un sev līdzi es pasaucu �etrus krāvējus un devos pie jaunekļa, un tas jau mani gaidīja. Mani ieraudzījis, viņ� piecēlās un atvēra noliktavu, un tā nu ātri bija tuk�a, un, kad mēs izmērījām visus graudus, to bija piecdesmit ardebas par pieciem tūksto�iem dirhemu. Un jauneklis teica: ��e tev par starp�niecību desmit dirhemi no ardebas, ņem savu naudu un atstāj pie sevis �etri tūksto�i un pieci simti dirhemu manas naudas, un, kad es bū�u beidzis pārdot savus krājumus, es atbrauk�u pie tevis un naudu no tevis paņem�u.� Un es sacīju: �Labi!� To teicis, es noskūpstīju viņam rokas un viņu atstāju, un todien es nopelnīju tūksto� dirhemu. Bet jauneklis bija projām visu mēnesi, un tad viņ� atnāca un jau�tāja: �Kur mana nauda?� Un es piecēlos un viņu apsveicu: �Vai tu negribi ko paēst pie mums?� Bet viņ� atteicās un sacīja: �Saskaiti manu naudu, es nāk�u un paņem�u to no tevis.� To teicis, viņ� aiz�gāja. Es saskaitīju viņa naudu un sēdēju, viņu gaidīdams, bet viņa nebija visu mēnesi, un es sacīju: ��is jauneklis ir pati labsirdības un uzticības pilnība!� Bet pēc mēne�a viņ� atjāja jā�us uz mūļa, un ģērbies viņ� bija krā�ņās drēbēs un pats bija līdzīgs mēnesim pilnmēness naktī, un viņ� bija kā iznācis no pirts � sārtiem vaigiem, mirdzo�u pieri un spulgojo�u laimes zīmīti sejā, līdzīgu ambras ripi�ņai, kā par to ir teikts:

Te mēnesis un saules staru kvēls Ir saliedēti vienā zvaigznājā, � Tie savā daiļumā un laimē staro Un mirdz un laistās abi mū�am spo�i! Kas viņu jaukumā spēj lūkoties, Tos abus dedzīgāk un kaislāk mīl, � Ak, svētā laimība, kad viņu balsis Ar savu līksmi aicina pie sevis! Tie gleznā dailes jaukumā tā mirdz, Ka dvēsele ikviena prieku jūt, Un gars tiem stiprināts ar spēku lielu, Kas savā atturībā katru �ēlo. Ak Allah augstais, esi sumināts,

Ka lādus brīnumus tu radījis!

Ko augstais kungs grib radījumiem saviem

Par prieku dāvāt, � to viņ� arī rada!

Un, jaunekli ieraudzījis, es piecēlos viņa priek�ā un noskūpstīju viņam rokas, un lūdzos viņam Allah svētību, sacīdams: �Ak, kungs, vai nu tu nepaņemsi savu naudu?� Un jauneklis atbildēja: �Kādēļ gan steigties? Es padarī�u, kas man darāms, un naudu no tevis p<i ņem�u.� To teicis, viņ� aizgāja, bet es iesaucos: �Pie Allah zvēru, j<> viņ� �oreiz atnāks, es ielūg�u viņu pie sevis, jo raugi: es esmu tir gojieis ar viņa dirhemiem un nopelnījis ar tiem lielu naudu!� Met, kad nu beidzies bija gads, viņ� pārradās, vēl krā�ņākās drēbēs ģērbis nekā senāk, un es lūdzu, lai viņ� atnāk pie manis un pamielojas ar maniem cienājumiem, un jauneklis sacīja: �Bet ar norunu, ka viss, ko tu par mielastu iztērēsi, būtu samaksāts no tās manas naudas, kas glabājas pie tevis!� Un es atbildēju: �Labi!� Un tā nu es viņu nosē�dināju un pats devos sagādāt tādus ēdienus un dzērienus, un da�ādus gardumus, kādi bija vajadzīgi, un tad atnesu viņam un sacīju: �Allah vārdā!� Un jauneklis piegāja pie galdiņa un, izstiepis savu kreiso roku, sāka ar mani kopā ēst, un par to man bija lieli brīnumi. Un, kad mēs beidzām ēst un dzert, es nomazgāju viņa rokas un pasniedzu viņam dvieli, ar ko tās noslaucīt, un mēs apsēdāmies un sākām tērzēt, kad viņa priek�ā es biju nolicis da�ādus saldumus. Un tad es sacīju: �Ak mans kungs, atvieglo manas rūpes un saki, � kādēļ tu ēd ar kreiso roku? Varbūt tev roka sāp?� To dzirdējis, jauneklis teica dzejas vārdus:

�Ak draugs mans, labāk nejautā tu man Pnr kvēlām cie�anām, kas krūtīs smeklz Un manā sirdī deg ar sāpju liesmu, Tu tikai manu postu gaismā celsi! Tas nebij manas labās gribas likts, Ka Leilu mainīju pret Seimu es, Bet zini: laimes dienas nu ir galā, � Tā liktenis mums bie�i noliek dzīvē!�

Un tad nu viņ� izvilka labo roku no piedurknes, un pēk�ņi es redzēju, ka tā ir nocirsta: dilbs bez plaukstas. Un par to es brīnījos, bet jauneklis man sacīja: �Nebrīnies un nesaki savā dvēselē, ka es pie tevis ēdu ar kreiso roku tikai lielības dēļ, jo raugi: manas labās rokas nocirtuma iemesls ir ļoti dīvains.� � �Un kas tas ir par iemeslu?� es jautāju, un jauneklis atbildēja: �Tad zini, ka dzimis es esmu Bag- dadē, un mans tēvs tur bija di�ens vīrs, un, kad man pienāca vīra gadi, es dzirdēju, ko stāsta ceļinieki, pasaules braucēji un tirgoņi par Ēģiptes zemēm, un viņu stāsti iedegās sirdī. Un, kad nu nomira mans tēvs, es paņēmu lielu naudu un saposu preces un drēbes, Bag- dades un Mosulas audumus, un, visu to savācis, izjāju no Bagdades,

un Allah augstais bija mani svētījis, un es nonācu �ai pilsēta.� Un tad nu viņ� sāka gau�i raudāt un teica, ko teicis bija dzejnieks:

�No bedres izsargājas aklais gan, Bet redzīgais tur bie�i iek�ā krīt. No vārda lāgiem atturēsies nelga, Bet prātīgo tas postā dzīs un bojā. Ar pūlēm maizi pelna ticīgais, Bet neticīgais visu atrod sev! Ko izdomāt, kā darīt goda vīram? Tā lēmis mūsu lēmējs, devējs augstais!�

Un, beidzis skaitīt dzejas pantus, viņ� sacīja: �Tā nu es nonācis biju Kairā un savus audumus noliku Masrura hanā, un atsēju savus saiņus, un iedevu kalpam naudu, lai tas mums nopērk ko ēdamu, un brīdi gulēju. Bet pamodies, es izstaigāju Beina al Kasreina ielu un pār�nācu un nogulēju visu nakti. Bet citu rītu es piecēlos un atraisīju audumu saini, un sacīju sev: �Ie�u un izstaigā�u tirgus, un redzē�u, kā būs ar veikaliem.� Un tā es paņēmu da�us audumus un devu tos nest kādam no saviem kalpiem un iegāju D�ird�isa tirgū, un tur nu mani sagaidīja starpnieki (jo viņi jau zināja, ka esmu viņu pilsētā) un paņēma manus audumus, un sāka saukt, tos piedāvādami, bet ne�nopelnīja tie ne savu maksu, un par to nu es biju gau�i noskumis. Un starpnieku �eichs man sacīja: �Ak mans kungs, es zinu ko, kas dos tev krietnu peļņu. Dari tā, kā dara tirgoņi, un atdod savus audumus parādā uz da�iem mēne�iem un dari to rakstītāja, liecinieka un mijēja acu priek�ā. Un būs tev nauda ik ceturtdienā un pirmdienā, un tu nopelnīsi dirhemus, no katra dirhema divus un vēl vairāk, un varēsi apskatīt Kairu ar visu Milu.� To dzirdējis, es teicu: �Tas ir pareizs padoms!� Un, līdzi aicinājs starpniekus, es devos uz hanu, un audumus tie tūdaļ ienesa tirgū, un es pārdevu tos un pierakstīju viņiem audumu maksu, un zīmīti atdevu mijējam, un, ieguvis tā pa�rakstu, devos atpakaļ uz hanu. Un tā es palaidu vairākas dienas, un augu mēnesi ik dienas es ēdu azaidu ar vīna kausu un baudīju jēra cepeti un da�ādus saldumus. Un tad nu pienāca tas mēnesis, kad man bija saņemama parādu nauda, un katru ceturtdienu un pirmdienu es gāju tirgū un piesēdos pie tirgoņu veikaliem, un mijējs un rakstītājs aizsteidzās un atnesa man naudu pēc dienvidus, bet es to saskaitīju, aizzīmogoju makus, paņēmu naudu un devos atpakaļ uz hanu. Te kādu dienu citu dienu skaitā (un notika tas pirmdien) es iegāju pirtī un pēc pirts devos hanā savā istabā, un paēdu azaidu ar vīna kausu, un kādu laiciņu gulēju, bet pamodies es apēdu vistu un iesmar�ojos, un iegāju kādā tirgoņa veikalā, un vārds tam bija Bedraddins al Bustani. Mani ieraudzījis, viņ� uzsauca man: �Esi sveicināts!� Un kādu laiku viņ� runājās ar mani, līdz atvēra tirgu, te pēk�ņi pienāca sie�viete, vijīga augumā, lepna savā gaitā, ar krā�ņu galvas lakatu, un izkūpēja no viņas burvīgas smar�as. Un, kad nu viņa pacēla plīvuru, es ieraudzīju melnas acis, un sieviete sveicināja Bedraddinu, un tas viņas sveicienu atņēma un stāvēja, ar viņu tērzēdams, un, kad nu es dzirdēju viņas valodu, manā sirdī iedegās mīlestība uz viņu. Viņa teica Bedraddinam: �Vai tev ir kāds zeltā izrakstītas drēbes atgrie�zums?� Un viņ� izvilka tai atgriezumu no tiem gabaliem, kurus tas bija nopircis no manis, un viņi salīga tūkstoti un divi simti dirhemu lielu maksu. �Es paņem�u �o atgriezumu un ie�u mājās, un naudu tev atsūtī�u,� sieviete sacīja tirgonim, bet viņ� pretojās: �Tā nevar, kundze, te ir drēbes īpa�nieks, un man ar viņu nolikts maksas laiks.� � �Vai tev!� iesaucās sieviete. �Es esmu ieradusies pirkt no tevis da�ā�das drēbes par lielu naudu un ļauju tev nopelnīt daudz vairāk, neka tu pats gribi, un naudu vienmēr tev atsūtu laikā.� Bet tirgonis at�bildēja: �Jā, bet �odien man jānomaksā!� Te nu viņa paņēma drēbes atgriezumu, iesvieda to Bedraddinam krūtis un iesaucās: �Jūsu cilts nevienu neprot cienīt!� To teikusi, sieviete piecēlās un gāja prom, un es jutu, ka viņai līdzi aizgāja mana dvēsele. Un es piecēlos un, viņu aizturējis, sacīju: �Ak mana kundze, esi vēlīga un virzi savus cēlos soļus uz mani!� Un tad nu viņa atnāca atpakaļ, pasmai�dīja un sacīja: �Tevis dēļ es nāku atpakaļ!� Un viņa apsēdās man pretim pie tirgotavas, bet es jautāju Bedraddinam: �Par cik tu pirki to?� � �Par tūkstoti un vienu simtu dirhemu,� tas atbildēja, un es sacīju: �Tev būs vēl simt dirhemu liela peļņa, dod papīra sloksnīti, es izrakstī�u tev zīmīti par �o naudu un parakstī�os.� Un es paņēmu no viņa drēbi un Bedraddinam uzrakstīju zīmīti ar savu roku, un drēbi es atdevu sievietei un sacīju: �Ņem un ej, un, ja gribi, atnes naudu nākamajā tirgus dienā, bet, ja vēlies, lai tad tā tev dāvana kā manai vie�ņai!� � �Lai Allah svētība ar tevi un lai tas- sūta tev manu naudu un tevi pa�u dod man par vīru!� teica sieviete (un Allah augstais uzklausīja viņas lūg�anu), bet es iesaucos: �Ak kundze, lai �is atgriezums ir tavs, un tev būs vēl otrs tāds pats un tikpat liels, bet ļauj man ielūkoties tavā sejā!� Un, kad es ielūkojos viņas sejā ar tādu skatienu, kas manā dvēselē modināja tūksto� no�pūtas, mīlestība manā sirdī iekvēlojās tik liela, ka es vairs nevaldīju savu prātu. Un tad nu viņa nolaida savu plīvuru un, paņēmusi at�griezumu, teica: �Ak mans kungs, neliec man ilgoties!� To teikusi, viņa aizgāja, bet es nosēdēju tirgū līdz pēcdienvidum, un prāts man izcaisa, un mani satvēra mīlestība. Un ar pēk�ņi uzliesmoju�ās mī�lestības spēku es piecēlos un jautāju tirgonim, kas ir �ī sieviete, un viņ� sacīja: �Viņai ir nauda. Viņa ir kāda emira meita, un viņas tēvs ir miris un atstājis viņai kuplu bagātību.� To dzirdējis, es atva dījos no tirgoņa un aizgāju, un, kad es biju nonācis hanā, man pa sniedza vakariņas, bet es atcerējos sievieti un neēdu neko, un aizgāju gulēt, bet miegs man nenāca. Un tā nu es negulēju līdz pa�am ritam un piecēlos, un, apģērbis greznākas drēbes nekā tās, kurās biju ģēr�bies vakar, un izdzēris vīna kausu un mazliet paēdis azaidu, es aizgāju uz tā pa�a tirgoņa veikalu. Es apsveicu viņu un apsēdos pie viņa, un jaunā sieviete kā da�dien atnāca vēl krā�ņākā ģērbā, nekā bija, un viņai līdzi bija verdzene. Un viņa sveicināja mani, bet Bedraddinu nesveicināja, un teica daiļā valodā, par kuru maigāku un saldāku es nebiju vēl dzirdējis: �Atsūti man kādu līdzi, lai tas atnes tūkstoti un divi simti dirhemu � maksu par drēbes atgriezumu.� � �Bet kādēļ gan stegties?� es teicu viņai, un viņa iesaucās: �Lai tu neesi mums jāzaudē!� Un viņa atdeva man naudu, un es sēdēju un tērzēju ar viņu. Un es rādīju viņai zīmes, un viņa saprata, ka es gribu viņu iegūt, un viņa pietrūkās pēk�ņās bailēs, bet mana sirds bija saistīta ar viņu. Un, kad es atstāju tirgu, pēk�ņi pie manis pienāca verdzene un teica: �Ak kungs, parunā ar manu kundzi!� To dzirdējis, es izbrīnā sacīju: �Mani neviens te nepazīst,� � bet verdzene iesaucās: �Ak kungs, cik drīz tu esi viņu aizmirsis! Mana kundze ir tā, kas �odien bija pie tā tirgoņa.� Un verdzenei līdzi es iegāju tirgū, un, mani ierau�dzījusi, viņas kundze pievilināja mani pie sevis un sacīja: �Ak mans mījais, tu esi ielauzies manā dvēselē un mīlestība uz tevi iedegusies manā sirdī, un no tā brī�a, kad tevi ieraudzīju, man tīkams nav bijis ne miegs, ne dzēriens, ne ēdiens.� � �Manā dvēselē deg vēl lielāka kaislība, bet es negribu skumt un gausties!� es atbildēju, un viņa jautāja: �Ak mīļais, vai pie manis vai pie tevis?� � �Es esmu �eit sve�inieks,� es sacīju, �un nav man cita patvēruma kā hans. Ja gribi būt �ēlīga, tad lai būtu pie tevis!� Un viņa atteica: �Labi, bet �odien ir piektdienas priek�vakars un nekas nevar būt, tad jau tikai rīt pēc lūg�anas. Noskaiti lūg�anas, sēdies ēzelim mugurā un dodies uz al Habaniju, un, kad būsi atjājis, tad pavaicā, kur nakiba Barkata, saukta Abu Sama nams, � un tur es dzīvoju. Bet nekavējies, es gaidu tevi!� Te nu es ieliesmojos lielā priekā, un tad mēs �ķīrāmies, un es iegāju hanā, kur es dzīvoju, un nakti pārlaidu bez miega, un neticēju, ka ataususi rīta blāzma. Un es piecēlos un apģērbu citas drēbes, un iesvai- dījos, un iesmar�ojos, un, līdzi paņēmis piecdesmit dinārus lakatiņā, es aizgāju no Masrura hana līdz Zuveila vārtiem un tur nu uzsēdos mugurā ēzelim, un teicu tā saimniekam: �Ved mani uz al Habaniju.� Un viņ� atjāja ātri un apstājās pie al Munkari kvartala vārtiem, un es sacīju viņam: �Ej kvartalā un pavaicā, kur nakiba nams!� To dzirdējis, ēzeļa saimnieks aizgāja, bet ilgi projām nebija, un, atpakaļ atnācis, sacīja: �Kāp zemē!� Un es viņam teicu: �Ej tu pa priek�u!� � �Rīt agri atnāc �urp, un tu aizvedīsi mani atpakaļ uz hanu!� es sacīju ēzeļa saimniekam, un tas atbildēja: �Allah vārdā!� Un es iedevu viņam zelta dinara ceturtdaļu, un viņ� to paņēma un aizgāja. Un tad nu es pieklauvēju pie durvīm, un pie manis iznāca divas jauniņas verdzenes augstām krūtīm, līdzīgas mēnesim, un teica man: �Nāc iek�ā, mūsu kundze tevi gaida! Viņa negulēja visu nakti, priecādamās par tevi.� Un es iegāju aug�ējās telpās ar septiņām durvīm, un tām visapkārt bija logi, kas vērās uz dārzu, un dārzā spulgoja da�ādi augļi un tecēja pilnūdeņa kanali, un dziedāja putni, un istaba bija balsināta ar sultānā kaļķiem, kuros cilvēks varēja redzēt savu seju, l>(>t gi irsti spulgoja zeltā ar debesziliem uzrakstiem, un tie izteica jaukus auni nājumus un staroja pretim tiem, kas skatījās. Bet grīda istaba bija izplāta ar raibu marmoru, un istabas vidū laistījās ūdens baseins, un baseina malas rotāja zeltā liedināti putni, kuri iz�ļāca ūdeni, kas zaigoja kā pērles un safiri, un visa telpa bija izklāta krāsainiem zīda paklājiem, un visapkārt bija nolikti sēdekļi. Un iegājis, es apsēdos . . .�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rītu un pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jauneklis sacīja kristietim: �Un iegājis es apsēdos un nepaguvu ne atjēgties, kad sieviete pie�nāca ar vainagu galvā, un vainagu rotāja pērles un dārgakmeņi, un bija viņa izkrāsojusi es un izgreznojusies, un, mani ieraudzījusi, tā uzsmaidīja man un mani apskāva un piekļāva pie savām krūtīm, un, savu muti pielikusi pie manas, viņa sāka sūkt manu mēli un es viņas mēli arī. Un viņa sacīja: �Vai tā ir patiesība? Tu esi atnācis pie manis?� Un es viņai atbildēju: �Es esmu tavs vergs!� Bet viņa iesaucās: �Esi sveicināts! Pie Allah zvēru, kop� es ieraudzīju tevi, man miegs vairs nebija salds un ēdiens gar�īgs.� � �Man arī!� es attraucu, un mēs apsēdāmies tērzēt, un galvu es turēju nokārtu aiz kauna. Un drīz man uz spo�a galdauta pasniedza jaukākos ēdienus: etiķī mērktu gaļu, apceptus ķirbjus bi�u medū un vistu ar pildījumu, un mēs abi paēdām, un man iedeva bļodu un ūdens krūzi, un es no�mazgāju rokas. Un tad nu mēs iesmar�ojāmies ar ro�ūdeni un mus- kusu un sēdējām tērzēdami, un viņa teica, ko teicis bija dzejnieks:

�Ja zinājusi būtu, ka tu nāksi, Es tavu ce]u noklājusi būtu Sirds asinīm, kas mīlā kvēl un kaist, Un savu acu melnumu kā samts! Es, tevi gaidot, būtu savus vaigus Zem tavām kājām mīļi palikusi, Lai plakstiem pāri ritētu tavs ceļ� Un pats uz skropstām būtu guldināts!�

Un viņa sūrojās man par to, kas bija viņu piemeklējis, un es sūro�jos viņai par to, kas noticis bija ar mani, un mīlestība mani satvēra, un visa nauda man �ķita nieks. Un mēs rotaļājāmies, kūvējāmies un skūpstījāmies, līdz satumsa nakts, un tad verdzenes mums atnesa ēdie�nus un vīnus, un pēk�ņi es redzēju, ka tās jau bija tīrās dzīres! Un tā nu mēs dzērām līdz pusnaktij, un tad gājām gulēt un aizmigām, un sagulējām līdz pa�am rītam. Un savu mū�u es nebiju piedzīvojis tādu nakti kā �o! Bet, kad atausa rīts, es piecēlos un pasviedu zem viņas gultas lakatiņu, kurā bija iesieti dināri, un tad atvadījos no viņas un devos prom, bet viņa sāka raudāt un sacīja: �Ak mans kungs, kad es redzē�u tavu daiļo vaigu?� Un es teicu viņai: �Es bū�u pie tevis vakarā.� Un izgājis es atradu ēzeļa saimnieku, kas vakar mani atveda, un tas mani gaidīja pie vārtiem. Un tā nu es uzkāpu ēzelim mugurā un nonācu Masrura hanā, un tur es nokāpu un ēzeļa saimnie�kam iedevu pusdinara, un sacīju tam: �Atnāc pie manis saules rietā.� To dzirdējis, viņ� atsaucās: �Labi!� Un, azaidu paēdis, es aizgāju saņemt naudu par audumiem, bet, atpakaļ pārnācis, iesaiņoju viņai ceptu jēru un nopirku saldumus, un tad pasaucu nesēju, sakrāvu to visu viņa grozā, samaksāju par nesumu un devos atpakļ savās gai�tās, un biju nodarbināts līdz pa�am saules rietam. Un rieta stundā ēzeļa saimnieks atnāca pie manis, un es paņēmu piecdesmit dinārus, iesēju tos lakatiņā un iegāju pie viņām, un tur nu es ieraudzīju, ka viņas bija uzspodrināju�as marmoru un varu, un saposu�as eļļas lam�piņas, iedegu�as sveces, saliku�as ēdienus un izkāsu�as vīnu. Mani ieraudzījusi, mana mīļā metās man ap kaklu un iesaucās: �Tu liki man ilgoties!� Un tad nu uzklāja galdus un mēs ēdām, līdz vairāk nevarējām, un verdzenes novāca galdus un pasniedza vīnu. Un mēs dzērām nepārtraukti, līdz pusnaktij, un tad devāmies miega istabā un gulējām līdz rītam, un es piecēlos un kā da�dien iedevu viņai piecdesmit dinārus, un viņu atstāju. Un es atradu ēzeļa saimnieku, un mēs aizbraucām uz hanu, un tur es brīdi gulēju, tad piecēlos un saposu vakariņas, un sameklēju riekstus un mandeles rīsu pilavai un ceptu aroniku, un nopirku vēl svaigus un �āvētus augļus, un puķes, un to visu aizsūtīju viņām. Mājās pārradies, es paņēmu piecdesmit dinārus, iesēju tos lakatiņā un izgāju, un kā da�dien abi ar ēzeļa saimnieku devāmies uz viņas māju. Un, kad nu es biju iegājis, mēs ēdām un dzērām, un gulējām līdz rītam, un tad es piecēlos un atstāju viņai lakatiņu un kā alla� atgriezos hanā. Un tā nu ilga kādu laiku, līdz reiz pēc pārgulētas nakts es atmodos un redzēju, ka man vairs nav ne dirhema, ne dinara. Un es sacīju sev: �Tas viss ir �aitana darbs!� Un teicu dzejas vārdus:

Dziest nabadzībā gaisma bagātam,

Kā vēlu vakarā bālst saules stars.

Kad nebūs viņa vairs, to nepieminēs,

Lai ies kurp iedams, � nebūs viņa tiesast

Viņ� tirgū tikai zag�us lo�ņāt var

Un tuksnesī liet gau�as asaras.

Pie Allah zvēru! Ja vīrs starp radiem īsts

Krīt nabadzībā, tad sve�s tas visiem ir!

Tad nu es izgāju no hana un staigāju pa Beina al Kasreina ielu, un nonācu līdz pa�iem Zuveila vārtiem, un tur es redzēju, ka ļaudis bija salasīju�ies barā un pieblīvēju�i visu vārtu telpu. Un tā nu bija nolikts, ka es ieraudzīju kareivi un neviļus piespiedu to, un mana roka atradās pie viņa kabatas, un es tai pieskāros un salūkoju tur naudas maku. Un es sajutu, ka mana roka pieskaras makam, un es izvilku to no kareivja kabatas, un kareivis saģidās, ka viņa kabata tapusi vieg�lāka, un viņ� iebāza tur roku, bet neko vairs neatrada. Tad nu viņ� pievērsās man un, pacēlis roku ar vēzdu, belza man pa galvu, un es nokritu zemē. Un ļaudis apstāja mūs un satvēra kareivja zirga iemauktus, un sacīja: ��īs drūzmas dēļ tu zvēli jauneklim lādu bel zienu!� Bet kareivis uzkliedza viņiem: �Tas ir nolādēts zaglis!� Te nu es at�ilbu un dzirdēju, ko teica ļaudis: �Tik skaists jauneklis! Nekā viņ� nav ņēmis!� Un da�i tam ticēja, citi neticēja, un minējumi un valodas nerimās. Un ļaudis vilka mani un centās atbrīvot no kareivja rokas, un tā nu bija nolemts, ka pēk�ņi vārtos iejāja valiji un nakibs, un sargi, un tie redzēja, ka ļaudis apstāju�i mani un ka�reivi. Un valijs jautāja: �Kas te notiek?� Un kareivis iesaucās, �Allah vārdā, ak kungs, � �is cilvēks ir zaglis! Man kabatā bija zils maks ar divdesmit dināriem, un viņ� to izvilka, kad mani bija apsēdis ļau�u bars.� � �Vai tev līdzi kāds bija?� valijs jautāja kareivim, un karei�vis atbildēja: �Nē!� Tad nu valijs pasauca nakibu, un tas mani sa�grāba, un Allah plīvurs bija man norauts. Un valijs teica nakibam: �Ģērbt viņu nost!� Un, kad nu es biju noģērbts, naudas maku atrada manās drēbēs. Un, kad maks bija atrasts, valijs paņēma to un atvēra, un, saskaitījis naudu, redzēja, ka tur bija divdesmit dināri, kā kareivis bija teicis. Un valijs sadusmojās un pasauca sargus, un mani pieveda pie tā, un tas nu jautāja: �Ak jaunekli, saki patiesību! Vai tu no�zagi maku?� Te nu es nodūru galvu un klusībā sacīju: �Ja es teik�u, ka neesmu zadzis, es bū�u melojis, jo viņ� pats to izvilka no manām drēbēm, bet, ja teik�u, ka esmu gan zadzis, es cietī�u mocības.� Un tad nu es pacēlu galvu un sacīju: �Jā, es maku izvilku!� Un, manus vārdus dzirdējis, valijs brīnījās un aicināja lieciniekus, un tie nu pie�nāca un apliecināja manus vārdus. Un tas viss notika Zuveila vārtos. Tad valijs pateica savu pavēli bendēm, un tas nocirta manu labo roku, un kareivja sirds nu ie�ēlojās, un viņ� mani aizstāvēja, un valijs atstāja mani un aizjāja. Bet ļaudis palika pie manis un deva man izdzert vīna kausu, un kareivis atdeva man maku un sacīja: �Tu esi skaists jauneklis, tu nevari būt zaglis!� Un tad es teicu, ko teicis dzejnieks:

�Pie Allah zvēru, neesmu zaglis bijis, Ak uzticīgais, krietnākais mans brāli! Es zvēru, labākais no ļaudīm, tev, Ka laupītājs un zaglis derdzas man! Bet liktenis man nolēmis bij postu, Kas pēk�ņi uzbruka un mani trieca, � Es biju smagu rūpju nomocīts, Un trūkums, nemiers mani draugi bij.

Tu, mīļā, nevēlēji manu postu, Tā Allah �autra bij, ko viņ� man meta, No manas galvas zemē notraukdams To varas vainagu, kas bij man dots!�

Un kareivis atstāja mani un aizgāja, atdevis man naudas maku. I 'n aizgāju es arī, savu roku ietinis lakatā un ievilcis azotē, un satriekta bija mana oma un seja nodzeltēja no visa, kas bija mani piemeklējis. Un glu�i slims es aizgāju pie daiļās jaunavas un apgūlos gultā, un viņa redzēja, ka mana seja pārvērtusies, un jautāja: �Kas tev sāp, un kas tevi satrauc, jo es to redzu savām acīm?� � �Man sāp galva, un man nav labi,� es atbildēju. Un tad nu viņa sadusmojās un zūdījās par mani, un iesaucās: �Nesadedzini manu sirdi, mans kungs! Sēdies, pacel galvu un stāsti man, kas tevi �odien piemeklējis! Man tavā sejā lasāmi daudzi vārdi.� � �Pasargi mani no sarunām!� es sacīju, un viņa sāka raudāt un iesaucās: �Tā vien �ķiet, ka tu vairs negribi mani! Es redzu � tu neesi tāds kā alla�.� To dzirdējis, es klusēju, un viņa sāka ar mani runāties, bet es viņai neatbildēju. Bet, kad satumsa nakts, viņa pasniedza man ēdienu, no kura es atteicos, bīdamies, lai viņa neierauga, ka es ēdu ar kreiso roku, un es sacīju: �Man negribas ēst.� � �Stāsti man, � kas noticis ar tevi un kādēļ esi tik noraizējies, un kādēļ satriekta ir tava sirds un dvēsele?� viņa jautāja, un es at�bildēju: �Es tūdaļ stāstī�u, tikai nesteigsimies!� Un viņa pasniedza man vīnu, sacīdama: ��e dzer, tas gainīs tavas raizes! Dzer un stāsti man, kas tev �odien noticis!� � �Vai tas tik vajadzīgs?� es jautāju, un viņa atbildēja: �Jā!� Un tad es sacīju: �Ja tas vajadzīgs, tad dzir�dini mani ar savu roku.� Un viņa pielēja kausu, un es to izdzēru, tin viņa pielēja to atkal un pasniedza man, un es paņēmu to no viņas ar kreiso roku, un asaras ritēja pār maniem vaigiem. Un es teicu dzejas vārdus:

�Ko Allah nolēmis būs darit vīram,

Kas prātīgs ir un redzīgs, dzirdīgs arī,

Viņ� satrieks to, tam dvēsli �ilbinās

Un prātu tā kā matu izraus tam.

Bet, kad nu spriedums izpildīts būs vīram,

Viņ� atdos prātu tam, lai mācīties tas spētu.�

Un, dzeju skandēt beidzis, es saņēmu kausu ar kreiso roku un sāku raudat, bet viņa skaļi iekliedzās un jautāja: �Ko tu raudi? Tu esi sadedzinājis manu sirdi! Kādēļ tu kausu ņēmi ar kreiso roku?� � �Man rokā iemeties augonis,� es atbildēju viņai, un viņa sacīja: �Izvelc roku, es augoni pārdur�u!� Bet es atteicu: �Tagad nav laiks pārdurt! Neapnīksti man! Es tagad nevilk�u roku no azotes!� Un tad es iz�dzēru vīna kausu, un viņa tikām mani dzirdīja, līdz mani uzveica reibonis un ēs aizmigu. Un tad viņa ieraudzīja manu roku bez plaukstas un, pārmeklējusi mani, atrada maku ar zeltu, un pēk�ņi viņu nomāca tik dziļas skumjas, kādas nebija nomāku�as nevienu cilvēku pasaule, un tā nu manis dēļ viņa cieta līdz rītam. Bet, no miega atmodies, es redzēju, ka viņa bija likusi darināt novāri un pasniedza to man, un pēk�ņi es redzēju, ka tā vārīta no �etrām vistām. Un vel viņa deva man izdzert vīna kausu, un es paēdu un padzēru, un noliku maku, un dzīros projām, te pēk�ņi viņa jautāja: �Kurp iesi?� �Uz kādu vietu, kurp man jāiet,� es atbildēju, bet viņa sacīja: �Neej prom, sēdies!� Un, kad nu es piesēdos, viņa iesaucās: �Un tava mil< . tība tevi dzina iztērēt visu savu naudu, un tādēļ tu zaudēji roku? Es apliecinu tev un Allah augstais ir mans liecinieks, ka es no tevis ne�ķir�os! Un drīz tu redzēsi manu vārdu patiesumu!� To teikusi, viņa lika aicināt lieciniekus, un, kad tie sanāca, viņa teica tiem: �Uzrakstiet manu laulības līgumu ar �o jaunekli un aplieciniet, ka esmu saņēmusi savu pūra naudu!� Un viņi uzrakstīja arī manu līgumu ar jaunavu, un tad viņa sacīja: �Aplieciniet, ka visa mana nauda, kas ieguldīta �ai lādē, un visi mani vergi un verdzenes pieder �im jauneklim!� Un viņi to apliecināja, un es pieņēmu dāvājumu, un tie nu visi aizgāja, saņēmu�i savu maksu. Un tad viņa saņēma mani aiz rokas un, likusi man nostāties pie mantu krātuves, atvēra lielu lādi, un sacīja man: �Paraugies, kas lādē iek�ā!� Un es palūkojos un redzēju, ka tā piekrauta lakatiņiem, un viņa sacīja: �Tā visa ir tava nauda, ko es no tevis ņēmu. Ikreiz, kad tu man devi lakatiņu ar piecdesmit dināriem, es salocīju to un iemetu �ajā lādē. Ņem savu naudu, tā atnākusi pie tevis atpakaļ, un �odien tu esi bagāts. Liktenis tevi satrieca manis dēļ, un tu pazaudēji savu labo roku, un es nevaru tev atlīdzināt to. Un, ja arī es ziedotu savu dvēseli, ar to vēl nepie�tiktu, lai es būtu ar tevi izlīdzināta.� Un vēl viņa sacīja man: �Ņem savu naudu!� Un viņas lādi es aiznesu pie savas un viņas naudu sabēru kopā ar savu naudu, ko biju viņai devis. Tad nu mana sirds ielīksmojās lielā priekā ūn manas raizes izgaisa. Un, noskūpstījis savu sievu, es pateicos viņai, un viņa teica: �Tu ziedoji savu roku, mani mīlēdams, � un kā lai es tev atlīdzinu? Pie Allah zvēru, ja, tevi mīlēdama, es būtu tev atdevusi visu savu dvēseli, es nebūtu tev atlīdzinājusi vēl neko!� Un tad nu viņa lika man norakstīt visu, kas viņai piederēja: visas greznās drēbes un dārglietas, un citas mantas, un tonakt v ņa gulēja vienās raizēs par mani. Un es stāstīju viņai visu, kas bija noticis ar mani, un nakti pārlaidu pie viņas. Un, kad nu apritējis bija nepilns mēnesis, viņa vērtās aizvien vārgāka, un viņas kaite pastiprinājās, un, nodzīvojusi vairs tikai piecdesmit die�nas, viņa iegāja aizsaules mājokļos. Un es apbedīju viņu un guldīju zemē, un norīkoju Korana lasī�anu pie viņas kapa, un viņas vārdā izdāvāju nabagiem daudz naudas. Un, kad nu es iznācu no viņas kapenes, es redzēju, ka viņai pieder lielas bagātības, pla�i zemes lauki, un citu viņas noliktavu skaitā bija kun�uta noliktava, tā pati, kuras daļu es pārdevu tev, un no tevis es biju �o laiku �ķirts tādēļ, ka pārdevu atliku�os krājumus un visu, kas noliktavās bija, un naudu es saņēmu aizvien vēl. Nepretojies tam, ko es tev teik�u, jo raugi: es esmu ēdis tavu ēdienu, � es dāvāju tev naudu par kun�utu, kas ir pie tevis. Tad nu tu zini, kādēļ ir nocirsta mana labā roka un kādēļ es ēdu ar kreiso.� � �Tu biji �ēlīgs un labvēlīgs,� es teicu viņam, un viņ� jautāja: �Saki, � vai tu negribi doties man līdzi uz manām zemēm? Tu varētu nopirkt Kairas un Aleksandrijas preces un mani pavadīt!� � �Labi!� es atsaucos un laiku noliku mēne�a sākumā. Un tad nu es pārdevu visu, kas man piederēja, un sapirku citas preces un kopā ar jaunekli devos uz �īm zemēm, uz jūsu malu. Un jauneklis pārdeva savas preces un to vietā jūsu zemē nopirka citas, un devās uz Ēģiptes zemēm. Un liktenis bija man lēmis �o nakti pārlaist te, un sve�umā mani piemeklēja tas, kas piemeklēja. Un vai �is stāsts, ak laika valdniek, nav brīni�ķīgāks par to, kas notika ar kupri?� � �Jūs visi esat pakarami,� atteica sultāns ��

Te nu Sechrezada logā ieraudzīja rītu un pazemīgi apklusa, pār�traukdama atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais sultan, ka Ķīnas valdnieks iesaucies: �Jūs visi esat pakarami!� Un pārzinis piegāja pie Ķīnas valdnieka un ieminējās: �Ja tu man atļausi, es stāstī�u tev, kas noticis ar mani �ai laikā, pirms es satiku �o kupri. Un, ja nu mans stāsts būs brīni�ķī�gāks par viņa stāstu, vai tu mums dāvāsi mūsu dvēseles?� � �Labi,� atbildēja sultāns, un pārzinis stāstīja:

�Tad zini, ka vakar es biju kādā sapulcē, kur lasīja Korānu un kur bija sanāku�i likumziņi, un, kad nu lasī�ana bija galā, tad uzklāja galdu, un visu pasniegto ēdienu skaitā bija cukurotas mandeles etiķī. Mēs piegājām un sākām ēst mandeles, bet viens no mums atvairījās un neēda tās, un lai gan mēs lūkojām viņu pierunāt, viņ� zvērēja mums, ka mandeles neēdīs. Mēs tomēr likām viņam ēst, bet viņ� iesaucās: �Nespiediet mani ar varu! Man jau pietiek ar to, kas mani piemeklējis tādēļ, ka es ēdu mandeles!� Un tad viņ� teica, ko teicis bija dzejnieks:

�Kar savos plecos zvārguļus un ej,

Ja patīk uzspēlēt, tad uzspēlē!�

Un tad mēs jautājām viņam: �Allah vārdā, saki, � kādēļ negribi ēst mandeles?� To dzirdējis, viņ� atbildēja: �Ja nu mandeles man jāēd, tad es tās ēdī�u, !bet tikai pēc roku mazgā�anas �etrdesmit reizes ar ziepēm, �etrdesmit reizes ar sodu un �etrdesmit reizes ar sārmu, pavisam simt divdesmit reizes.� Un, kad dzīru saimnieks bija saviem kalpiem licis atnest ūdeni un visu, ko jauneklis prasīja, un kad tas bija rokas nomazgājis tā, kā mēs stāstījām, viņ� piegāja pie galda un izstiepa roku kā sabiedēts, un paņēma mandeli, un sāka

to ēst ar piepūlēm, un mums par to bija lielu lielie brīnumi. Un jau�nekļa roka trīcēja, un viņ� izstiepa savas rokas īk�ķi, un pēk�ņi mēs ieraudzījām: tas bija nocirsts, un jauneklis ēda ar �etriem pirkstiem. Un mēs jautājām viņam: �Allah vārdā, stāsti, - kas kai� tavam īk�ķim? Vai tādu to Allah radījis, vai arī tam notikusi nelaime?� IJn jaunekllis atbildēja: �Ak brāļi, tāds nav man �is īk�ķis vien, lxl otis arī un abām kājām arī. Ja gribat, paraugieties!� Un viņ� paiadija otras rokas īk�ķi, un mēs redzējām, ka tas tāds pats kā laba ja ioka un kājas tam arī bija bez īk�ķiem. To redzot, mums bija vel lielāki brīnumi, un mēs teicām viņam: �Mums nav pacietības sagaidīt lavu stāstu un zināt, kādēļ nocirsti tavi pirksti un kādēļ tu rokas mazgāji simt divdesmit reizes!�

�Tad nu ziniet,� teica jauneklis, �ka tēvs mans bija tirgonis un bija viņ� viens no lielākajiem Bagdades tirgoņiem kalifa Haruna al Ra�ida varas dienās. Viņ� bija kaislīgs vīna dzērājs, un patika viņam klausīties auda un kanuna muziķu, bet pēc savas nāves viņ� neat�stāja neko. Un es apbedīju viņu un sarīkoju Korana lasī�anu viņa piemiņai, un skumu par viņu dienas un naktis, un kad es atvēru viņa tirgotavu, es redzēju, ka tur nekā daudz vairs nebija, bet paliku�i gan bija parādi. Aizdevējus es pierunāju parādus gaidīt un mīkstināju viņu sirdis. Un tad es sāku tirgoties no piektdienas līdz piektdienai un atdevu parādus aizdevējiem, un.tā nu kādu laiku tas ilga, līdz es biju samaksājis visus parādus, un savu naudu es vairoju dienām un naktīm. Te reiz kādu dienu citu dienu skaitā es sēdēju un pēk�ņi ieraudzīju jaunu sievieti, par kuru daiļāku nebija skatīju�as manas acis, un bija viņa rotājusies dārgakmeņiem un rotām, un sēdēja viņa mūlim mugurā, un einuchs gāja viņai pa priek�u, un einuchs nāca viņas pēdās. Un mūli viņa apturēja pie pa�as ieejas tirgū un iegāja, un einuchs gāja viņas pēdās un sacīja: �Ak kundze, nāc laukā un nestaigā tirgū, lai neviens tevi nepazīst, � tu iededzināsi uguni pret mums.� Un einuchs aizstājās viņai, priek�ā, kad viņa aplūkoja tirgo�tavas, un viņa neatrada nevienu, kas būtu savu tirgotavu atvēris, atskaitot mani, un tad nu viņa pienāca un einuchs viņas pēdās un apsēdās pie manas tirgotavas, un mani sveicināja, un es nu tie�ām nebiju vēl dzirdējis neko jaukāku par viņas vārdiem un maigāku par viņas runu. Un tad viņa atsedza savu seju, un es redzēju, ka tā bija līdzīga mēnesim, un es uzlūkoju viņu ar tādu skatienu, kas manā dvēselē izriesa tūksto� nopūtas, un mīlestībā uz viņu iekvēlojās mana sirds, un es lūkojos un lūkojos viņas sejā un teicu, ko teicis bija dzejnieks:

�Jel saki dailulei, kas zida ģērbā, Kas līdzīga ir dūjas spārnam liegam, � Tai saki � tikai nāve viena vairs Tik tie�ām atpūta no mokām man! Ak, dod man savu maigo tuvumu, Varbūt es tomēr palik�u vēl dzīvs! Es roku savu izstiepis jau esmu Pēc balvām tām, ko mīļi sniegt tu vari!�

Un, dzejas vārdus dzirdējusi, viņa atbildēja man ar citiem dzejas pantiem:

�Man zudīs pacietība manā milā, Ja aizmirst varējusi bū�u jūs, � Tik tie�ām nepazīst vairs mana sirds Pret citiem mīlas reibino�o prieku! Un, ja mans acu skatiens kādu reiz Būs citus uzlūkojis mīlas kaislē, Tad lai tam mīlas prieki visi sve�i, Kad satiku�ies būsim atkal abi! Pie Allah augstā zvēru, ka nemū�am Es aizmirst nevaru, pret jums ko jūtu, Un mana skumjā bēdu māktā sirds Būs līksma tikai tad, kad tiksimies. Man mīlas kauss līdz malām bija pilns, Ak, ja es dzerot dzirdinātu jūs! Sev līdzi ņemiet manus pī�ļus, garu, Un, kur jūs būsiet, zomē rociet mani! Pie kapa pieminiet tik manu vārdu, Jums atsauksies tad manu kaulu vaidi, Tie ilgi atskanēs un skumīgi, Kad jūsu balsi dzirdēju�i būs. Un, ja man jautātu: �Ko gribi gan No radītāja varenā tu sev?� � �Tik piedo�anu vien,� es atbildētu, �Lai piedod Allah augstais un jūs arī!��

Kad nu viņa bija beigusi skandēt dzejas pantus, viņa jautāja: �Ak jaunekli, vai tev ir skaisti audumi?� Un es atbildēju: �Ak mana kundze, tavs vergs ir nabags, bet pagaidi, kad tirgoņi atvērs savas tirgotavas, es atnesī�u tev, ko tu vēlies.� Un tad es sāku ar viņu runāties un nogrimu mīlas jūrā, un aizklīdu mīlas maldu ceļos, līdz tirgoņi atvēra savas tirgotavas, un tad es cēlos un sagādāju viņai visu, ko viņa prasīja, un maksa par to visu bija pieci tūksto�i dirhemu. Un sieviete to atdeva einucham, un einuchs paņēma visus audumus, un viņi atstāja tirgu. Tad pieveda viņai mūli un viņa aizjāja, ne�teikusi man, no kurienes viņa nākusi, bet man bija kauns ar viņu runāt par to. Bet tirgoņi lika man visu samaksāt, un es paliku viņiem parādā pieci tūksto�i dirhemu. Un mājās es pārnācu, mīlestībā ap�reibis, un, kad man pasniedza vakariņas, es apēdu tikai kumosu un atcerējos viņas daiļumu un visus viņas jaukumus un lūkoju aizmigt, bet miegs man nenāca un nenāca. Un tā nu es nodzīvoju visu nedēļu, un tirgoņi pieprasīja no manis naudu, bet es pierunāju viņus vel nedēļu pagaidīt, un pēc nedēļas viņa pēk�ņi atjāja mūlim mugurā, un viņai līdzi bija einuchs un divi vergi. Viņa sveicināja mani un sacīja; �Ak mans kungs, mēs aizkavējāmies tev samaksāt par audu�miem! Atsūti mijēju un saņem savu naudu!� Un mijējs aizgāja, un einuchs noskaitīja tam naudu, un es to paņēmu un sarunājos ar viņu, līdz atvēra tirgu. Un tad viņa sacīja: �Nopērc man to un to.� Un es nopirku no tirgoņiem, ko viņa gribēja, un viņa paņēma to un aiz gāja, neteikusi man par naudu ne vārda. Un, kad nu viņa bija aiz�gājusi, es gau�i no�ēloju, jo raugi: es biju tai sapircis, ko viņa vēlējas, par tūksto� dināriem. Un, kad viņa nozuda, es klusībā sacīju: �Kas la par mīlestību? Viņa atdeva man pieci tūksto�i dirhemu un mantas paņēma par tūksto� dināriem!� Un es noģidu, ka man pietrūks nau�das, ko tirgoņiem samaksāt, un sacīju: �Tirgoņi pazīst tikai mani! Sī sieviete ir tīrā blēde, � viņa maldināja mani ar savu daiļumu un jaukumu, un, redzēdama, ka esmu jauns, viņa pasmējās par mani, bet es pat nejautāju, kur viņa dzīvo.� Un tā nu es visu laiku dzīvoju vienā nemierā, un viņa projām bija ilgāk nekā mēnesi, un tirgoņi prasīja man naudu un plēsa mani plēsdami, un es liku pārdot savas zemes un nolēmu iet bojā. Te kādu dienu es sēdēju pārdomās un nepaguvu ne attapties, kad viņa nokāpa no ēzeļa pie tirgus vārtiem un ienāca pie manis. Un, viņu ieraugot, izklīda visas manas pārdomas un es aizmirsu, kas bija ar mani noticis, un viņa sāka ar mani tēr�zēt, un jaukas bija viņas runas. Tad viņa teica: �Ataicini mijēju un nosver naudu!� Un raugi: viņa atdeva ar piedevām visu maksu par to, ko bija pirkusi. Un tad viņa sāka ar mani runāties, un es gandrīz nomiru aiz laimes un prieka. Un viņa jautāja man: �Vai tev ir sieva?� To dzirdējis, es atbildēju: �Nē, es nepazīstu nevienu sievieti!� Un pēk�ņi es sāku raudāt. �Ko tu raudi?� viņa jautāja, un es atteicu: �Nekas!� Tad es paņēmu da�us dinārus un atdevu tos einucham, un lūdzu, lai viņ� ir mans starpnieks. Te nu viņ� pasmējās un teica: �Viņa daudz vairāk iemīlējusies tevī nekā tu viņā! Audumi, kurus viņa pirka no tevis, viņai nav nemaz vajadzīgi, un viņa tos pirka tikai tādēļ, ka tevi mīl. Runā ar viņu, saki viņai, ko gribi, viņa tev nepre�tosies.� Bet daiļā sieviete redzēja, ka es devu naudu einucham. Es apsēdos un teicu viņai: �Esi �ēlīga savam vergam un dod viņam, ko viņ� no tevis lūgs!� Un es teicu viņai visu, kas bija sakrājies manā dvēselē, un viņa atbildēja man piekrizdama un sacīja einucham: �Tu atnesīsi manus sūtījumus.� Bet man viņa teica: �Dari tā, kā einuchs tev teiks!� To sacījusi, viņa piecēlās un aizgāja, bet es atdevu tirgo�ņiem naudu, un viņi to saņēma ar peļņu, bet man bija tikai jāno�ēlo un jāapmierinās ar to, ka ziņas par viņu pārtrūka, un es negulēju visu nakti. Bet aizritēja tikai da�as dienas, un atnāca pie manis einuebs, un aiz cieņas pret viņu es jautāju tam par dailuli, un viņ� atbildēja:

�Viņa ir slima.� � �Stāsti, � kas viņa tāda?� es jautāju einucham,. un tas atbildēja: �So meiteni ir audzinājusi Sita Zubeida, kalifa Haruna al Ra�ida laulāta draudzene, un bija tā viņas verdzene. Viņa bija lūgusi savai kundzei atjauju brīvi nākt un iet un sasniedza to, ka viņu iecēla par pārvaldnieci, un tad nu viņa izstāstīja Sitai Zubeidai par tevi un lūdza, lai tā viņu apprecina ar tevi, bet Sita Zubeida sacīja: �Es to nedarī�u, līdz nebū�u redzējusi �o jaunekli! Ja viņ� ir līdzīgs tev, es do�u tevi viņam par sievu.� Un tagad nu mēs gribam ievest tevi pilī, un, ja tu tur nonāksi, tad būsi salaulāts ar viņu, bet, ja nu tava lieta nāks gaismā, tev nocirtīs galvu. Ko tu teiksi par to?� � �Es ie�u tev līdzi,� es atsaucos, �un izcietī�u visu, ko tu man stāstīji!� Un tad nu einuchs sacīja man: �Kad pienāks vakars, ieej mo�ejā, noskaiti lūg�anas un pārnak�ņo tur! Tā ir tā pati mo�eja, ko Sita Zubeida uzcēla Tigras krastā.� � �Ar mīlestību un prieku!� es atsaucos. Un, kad nu pienāca vakars, es iegāju mo�ejā, noskaitīju lūg�anas un pārlaidu nakti, bet rītausmā pēk�ņi laivā atbrauca divi einuchi, un tiem līdzi bija tuk�as lādes. Un, mo�ejā tās ienesu�i, einuchi aizgāja, bet viens no viņiem palika, un, viņā ielūkojies, es pēk�ņi redzēju, ka tas bija tas pats, kas nāca man par starpnieku ar viņu. Un drīz pie mums pienāca mana jaunā draudzene, un, kad nu viņa bija ienākusi, es piecēlos un apskāvu viņu, un viņa noskūpstīja mani un sāka raudāt, un kādu brīdi mēs klusi tērzējām. Tad nu viņa iebāza mani lādē un aizslēdza to un tad piegāja pie einueha, kam līdzi bija daudz un da�ādu lielu, un ņēma tās un salika �ajās lādēs un aizslēdza tās citu pēc citas, līdz saliktas bija visas mantas. Un lādes sakrāva laivā, un mēs aizbraucām, dodamies uz Sitas Zubeidas pili, un tad nu man uzmācās pārdomas, un klusībā es teicu: �Mana kaislība dzīs mani bojā! Vai es sasnieg�u to, ko vēlos?� Un, lādē ieslēgts, es sāku raudāt un piesaucu Allah augsto, lai viņ� atpestī mani no posta, bet tie tikai brauca, brauca, līdz ar visām lādēm nonāca pie kalifa durvīm. Un to lādi, kurā biju es, ienesa citām līdzi. Un jau�nava aizgāja garām da�iem einuehiem, kas bija nolikti pie harēma, un vairākiem kalpiem un nonāca pie veca einueha, kur� pamodās no miega un jaunavai uzkliedza, un jautāja tai: �Kas tur tajās lā�dēs?� � �Tur Sitas Zubeidas lietas, ar kurām lādes ir pilnas,� viņa atteica, un einuchs sacīja: �Atver tās vienu pēc otras, lai varu ielūko�ties, kas tur iek�ā!� Bet jaunava pretojās: �Kam tas vajadzīgs?� Tad nu einuchs uzkliedza: �Nevelc garumā, �īs lādes jāatver!� Un viņ� uz�kāpa un tūdaļ dzīrās atvērt lādi, kurā biju es. Un mani pienesa pie viņa, un prāts man izgaisa, un bailēs es apslapinājos, un mans slap�jums izlija no lādes. -To redzēdama, jaunava teica einucham: �Ak nakib, tu esi pazudinājis mani un sevi, jo sabojājis esi lietas, kas maksā desmittūksto� dinārus! Sai lādē ir krāsaini ģērbi un �etras Zemzema ūdens mannas, un tās nu ir vaļā, un ūdenī samirks dārgās drēbes, kas ir lādē, un tām nopluks spo�ās krāsas.� � �Ņem savas lādes un ej, lai Allah lāsts pār tām,� iesaucās einuchs, un vergi pacēla manu lādi un aizsteidzās, un citas lādes aiznesa manai līdzi. Un, viņiem ejot, manās ausīs pēk�ņi ieskanēja balss, kas sauca: �Ak, vai! Vai! Kalifs, kalifs!� To dzirdējis, es nomiru, dzīvs būdams,�un izrunāju vārdus, kuru teicēju nesatrieks mulsums: �Nav citas var<is un cita spēka kā tikai Allah augstā un varenā spēks! Nu esmu postā, ko pats sev uzvēlu!� Un es dzirdēju, ka kalifs jautāja savai verdzenei, manai draudzenei: �Ak, vai tev! Kas tev ir tajās lādēs?� Un viņa atbildēja: �Manās lādēs ir Sitas Zubeidas ģērbi.� Bet kalifs uzsauc. : �Atver tās manā priek�ā!� Un, dzirdējis to, es biju galīgi beigts un nodomāju: �Allah vārdā, �ī diena ir pēdējā no manas zemes dzīves dienām! Ja palik�u dzīvs, es viņu apprecē�u, tur nav ko runāt! Bet, ja nu manu dēku cels gaismā, man nocirtīs galvu!� Un tad nu es teicu: �Tik tie�ām, ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Muhameds ir viņa pravietis . ..�

Te nu Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi ap�klusa, un pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais sultāns, ka jauneklis iesaucās: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais!� Un viņ� turpināja: �Un es dzirdēju, ko jaunava sacīja: �Sajās lādēs ir man uzticētas Sitas Zube�idas drēbes un lietas, un viņa negrib, ka kāds tās redz.� Bet kalifs iesaucās: �Es atvēr�u tās un re'dzē�u, kas tur iek�ā!� Un tad viņ� uzkliedza einuehiem un sacīja tiem: �Dodiet man lādes!� Tad nu es ne�aubījos vairs, ka esmu pazudis, un pasaule man izgaisa. Un einuchi sāka pienest kalifam vienu lādi pēc otras, un kalifs tur redzēja smar�as un audumus, un greznus ģērbus. Un tā nu bija atvērtas visas lādes, un kalifs bija aplūkojis ģērbus un visu citu, kas tur bija, līdz palikusi vairs bija tikai tā, kurā biju es. Un tie jau izstiepa savas rokas, lai lādi atvērtu, te jaunava �igli piesteidzās pie kalifa un sacīja: �So lādi, kas nolikta pie tavām kājām, mēs atvērsim tikai Sitas Zubeidas acu priek�ā. Tur guldīts viņas noslēpums!� Un, dzir�dējis �os vārdus, kalifs lika lādes ienest, un einuchi pienāca un aiz�nesa mani lādē, un nolika istabas vidū starp citām lādēm (bet bija man mutē izkaltu�as visas siekalas). Un tad nu nāca mana draudzene, izlaida mani un sacīja: �Tev nav vairs jābīstas un jāraizējas! Tu vari izriest savas krūtis un mierināt savu sirdi, un pasēdi, līdz ienāks Sita Zubeida, varbūt viņa mūs abus svētīs.� Un, kad es biju brīdi sēdējis, pēk�ņi man tuvojās desmit verdzenes, un bija tās �ķistas jaunavas, līdzīgas mēnesim, un viņas nostājās divās ailās, piecas pretim piecām, un tad nāca vēl divdesmit verdzenes, jaunavas ar augstām krūtīm, un viņu vidū Sita Zubeida. Tā nevarēja paiet, jo bija tērpu�sies daudzos ģērbos un rotās, un, kad viņa ienāca, verdzenes ap viņu izvirknējās, un es piegāju pie viņas un noskūpstīju zemi viņas priek�a, un tad nu viņa rādija man zīmi sēsties. Un, kad es nosēdos viņas priek�ā, viņa sāka mani iztaujāt un izvaicāt par manu cilti, un es tai visu atbildēju. Tad viņa ielīksmojās un iesaucās: �Mūsu audzi�nā�ana nav mūs pievīlusi, mīļā meitiņa!� � �Zini,� viņa sacīja man vēlāk, �ka �ī jaunava mums ir pa�u meitas vietā, un viņa ir Allah ķīla, kas uzticēta tev!� Un atkal es noskūpstīju zemi pie viņas kā�jām, un Sita Zubeida bija mierā, ka es jaunavu precu. Un tad nu viņa lika man palikt pie tām desmit dienas, un es sabiju pie viņām �o laiku, bet neredzēju jaunavu, un tikai viena no visām verdzenēm nesa man pusdienas un vakariņas. Un, kad noliktais laiks bija aiz�ritējis, Sita Zubeida apsprieda ar kalifu manas precības ar jauno verdzeni, un kalifs atļāva man to precēt un lika tai izmaksāt desmit- tūksto� dinārus lielu pūra naudu. Un tad nu Sila Zubeida lika aicināt lieciniekus un kadijus, un tie uzrakstīja manu laulības līgumu ar jaunavu. Tad visiem deva saldumus un gardus ēdienus un nēsāja tos pa visām telpām, un tā aizritēja atkal desmit dienas. Un pēc divdesmit dienām jaunava iegāja pirtī, un tad mums pienesa galdiņu ar ēdie�niem un bija tur arī cukurotas mandeles etiķī, aplietas ar ro�ūdeni un muskusu, un brūninātas vistu krūtiņas un citi gardumi, kas mul�sināja prātu. Un, zvēru pie Allah augstā, es ar skubu uzklupu man�delēm un pieēdos, cik līda, un tad. noslaucīju rokas, bet aizmirsu tās nomazgāt. Un es redzēju, līdz satumsa nakts, un, kad iededza sveces, sanāca dziedones ar tamburiniem, un līgavu vienā laidā atklāja un apdāvināja ar zeltu, līdz viņa bija apgājusi visu pili, un tad viņu atveda un atviegloja no ģērbiem, kuros viņa bija ietērpta, un es pa�liku ar viņu vienatnē, un gultā es apkampu viņu un neticēju, ka viņu iegū�u. Te pēk�ņi viņa sajuta mandeļu smar�u manās rokās un, ieelpojusi to, skaļi iekliedzās, un verdzenes saskrēja no visām pusēm, un es satrūkos un nezināju, kas noticis. Un verdzenes jautāja viņai: �Kas tev kai�, māsiņ?� Un viņa atbildēja: �Vediet prom no manis �o trako! Bet es domāju, ka viņa prāts ir skaidrs!� � �Kur tad re�dzams man neprāts?� es jautāju, un viņa iesaucās: �Tu neprātīgais, kādēļ tu ēdi mandeles un nenomazgāji rokas? Pie Allah zvēru, es tev atmaksā�u par to! Vai tad var tāds kā tu iegūt tādu, kāda esmu es!� To teikusi, viņa paņēma turpat blakus nolikto pīto pātagu un sāka mani pērt ar to, un sita man pa muguru un pa dibenu, līdz es zaudēju samaņu no daudzajiem sitieniem, un tad viņa sacīja verdze�nēm: �Ņemiet un aizvediet viņu pie pilsētas pārvaldnieka, lai tas nocērt viņam roku, kuru viņ� nenomazgāja, kad bija ēdis mandeles!� Sos vārdus dzirdējis, es iesaucos: �Ir tikai viena vara un viens spēks pasaulē, un tas pieder Allah augstajam. Manu roku nocirtīs tādēļ, ka es to nenomazgāju, kad biju ēdis mandeles!� Un verdzenes pie�gāja pie viņas un teica tai: �Ak māsiņ, piedod �oreiz viņa nedarbu!� Bet viņa iesaucās: �Pie Allah zvēru, es nogriezī�u ko no viņa mie-

sas!� To teikusi, viņa aizgāja un nozuda desmit dienas, un es to neredzēju, bet pēc desmit dienām viņa atnāca un teica man: �Ak tu, kam seja melna kā nakts, es tevi iemācī�u mandeles ēst un ne�mazgāt rokas!� Un pasauca viņa verdzenes, un tās sasēja manas rokas, un jaunava pati paņēma asu bārdas nazi un nogrieza man īk�ķus, kā jūs to redzat savām acīm, kungi, un tad es zaudēju samaņu. Un tad viņa apkaisīja rētas ar pulveri, un asinis man vairs netecēja, un es sacīju: �Nekad es neēdī�u vairs mandeles, iekams nebū�u maz�gājis rokas �etrdesmit reizes ar sodu, �etrdesmit ar ziepēm un �etr�desmit ar sārmu!� Un viņa lika man apsolīties, ka es nekad neēdī�u mandeles, iekams nebū�u rokas nomazgājis tā, kā es sacīju, un, kad jūs atnesāt mandeles, mana seja nodzeltēja un es teicu klusībā: ��o mandeļu dēļ man nogrieza īk�ķus, bet, ka nu jūs likāt tās ēst ar varu, tad es sacīju: �Man jāpilda tas, ko esmu zvērējis!��

�Un kas notika ar tevi pēcgalā?� visi jautāja, un jauneklis at�bildēja: �Kad nu es biju tai zvērējis, viņas sirds ieguva mieru, un nakti es nogulēju ar viņu kopā. Un, kad nu bijām kādu laiku dzī�voju�i, te viņa sacīja man: �Nav labi, ka mēs dzīvojam kalifa pilī, kur cits neviens nav savu kāju spēris kā tikai tu, un arī tu te ienāci tikai ar Sitas Zubeidas �ēlastību.� To teikusi, viņa iedeva man piec�desmit tūksto�us dināru un sacīja: ��e tev �ī nauda, ej un nopērc mums pla�u un ērtu namu!� Un es aizgāju un nopirku pla�u namu, krā�ņu un ērtu, un tur viņa aiznesa visas savas dārglietas un visas sakrātās bagātības, un audumus, un retumus. Un tur nu mēs dzīvo�jām laimīgi, līdz notika, kā lēmis bija AUah augstais: pēc gada no�mira mana %ieva, un citu es vairs neprecēju, un, kad man uznāca dziņa doties pasaulē, es pārdevu visu savu mantu un atstāju Bagdadi. Un tā nu es ceļoju pa zemju zemēm, līdz nonācu jūsu pilsētā. Un tas ir iemesls, kādēļ man nogriezti īk�ķi. Un tad mēs paēdām un aizgā�jām, un ar kupri notika tas, kas bija noticis, un tas ir viss mans stāsts, un vairāk nekā.�

�Tas nemaz nav brīni�ķīgāks par kupra stāstu, glu�i otrādi: kupra stāsts ir brīni�ķīgāks, un jūs visi esat pakarami!� teica sultāns. Un tad nu viņa priek�ā nostājās ebrejs, noskūpstīja zemi pie sultānā kājām un sacīja: �Ak laika valdniek, es stāstī�u tev daudz brīni�ķī�gāku par kupra stāstu!�

�Stāsti, ko esi pieredzējis!� teica Ķīnas valdnieks, un ebrejs stāstīja: �Tas ir brīni�ķīgākais stāsts par notikumu, kas piemeklēja mani jau�nības dienās. Es dzīvoju Damaskā, Sirijas pilsētā, un mācījos tur ārst�niecības zinību, te kādu dienu citu dienu skaitā es sēdēju, un pēk�ņi

pie manis pienāca mameluks no Damaskas valdnieka pils un sacīja: �Nāc parunāt ar manu kungu un mūsu pavēlnieku!� Un es devos ar viņu kopā pie mūsu valdnieka, un iegājis uz pacilņa starp pīlāriem es ieraudzīju zelta svītrām izstigotu paegļu koka gultu, un gultā gulēja slimnieks, un bija tas jauneklis, par kuru daiļāks vēl nebija redzēts. Un es piesēdos viņa gultas galvgalī un noskaitīju lūg�anu par viņa veselību, un jauneklis man pamāja zīmi ar acīm, un es tam sacīju: �Ak kungs, sniedz man savu roku, un lai pasargā tevi Allah augstais!� Un tad nu viņ� izvilka un sniedza man savu kreiso roku, un man bija brīnums par to, un es nodomāju: �Ak Allah brīnums! Tik skaists jauneklis no di�ciltīga nama, bet tik neaudzināts! Tas nu gan ir brī�nums!� Un es salūkoju viņa sirds pukstus un parakstīju viņam zāles, un tā es gāju pie viņa desmit dienas, viņ� izveseļojās un iegāja pirtī, un iznāca nomazgājies un sveiks. Un valdnieks mani apbalvoja ar jauku balvu un iecēla mani par savas slimnīcas pārzini Damaskā. Un es gāju pirtī kopā ar jaunekli un liku viņa labā atbrīvot visu pirti, un vergi gāja viņam līdzi un noģērba viņam drēbes, un, kad nu jauneklis bija kails, es ieraudzīju, ka labā roka tam nesen no�cirsta un tādēļ viņ� ir saslimis. To redzējis, es brīnījos un noskumu par jaunekli, bet, viņa miesu apskatījis, redzēju rīk�u cirtienu zīmes, un tādēļ viņ� lietoja ziedes. Un tas nu mani satrauca, un satraukums atspoguļojās manā sejā, un jauneklis uzlūkoja mani un saprata, un sacīja man: �Ak mūsu laika lielais dziedinātāj, nebrīnies par mani! Es stāstī�u tev, kas noticis ar mani, kad iznāksi no pirts.� Un, kad nu mēs bijām iznāku�i no pirts un atnāku�i mājās, un paēdu�i, un atpūtu�ies, jauneklis jautāja: �Vai negribi izklaidēties balkonā?� Un es atbildēju: �Labi!� Un tad viņ� vergiem lika uznest gultu aug�ā un izcept jēru, un atnest mums augļus, un, kad nu vergi atnesa aug�ļus, mēs paēdām, un jauneklis ēda ar kreiso roku. �Stāsti man savu stāstu!� es viņam teicu.

�Ak mūsu laika dziedinātāj!� iesaucās jauneklis. �Uzklausies, kas notika ar mani! Zini, ka esmu dzimis Mosulā, un mans tēva tēvs no�mira un atstāja desmit dēlus, un mans tēvs bija viens no tiem, un bija viņ� vecāks par citiem. Un visi viņi izauga un apprecējās, un manam tēvam Allah deva mani, bet viņa deviņiem brāļiem bērnu nebija. Un es augu un dzīvoju savu tēvo�u vidū, un viņi priecājās par mani lielā priekā. Un, kad nu es izaugu un iesniedzos jau vīra gados, es iegāju reiz lielajā Mosulas mo�ejā (un bija tas piektdien, un mans tēvs bija mums līdzi), un mēs noskaitījām piektdienas lūg�anu. Tad visi ļaudis mo�eju atstāja, bet mans tēvs un tēvocis palika un sēdēja, un tērzēja par da�ādu zem.ju dīvainībām un pilsētu brīnumiem. Un, kad pieminēja Kairu, mani tēvo�i iesaucās: �Ceļinieki saka, ka zemes virsū nav skaistākas pilsētas par Kairu ar Nilu!� Un, kad es biju �os vārdus dzirdējis, man uznāca dziņa doties uz Ēģipti. �Kas Kairu nav redzējis, nav redzējis pasauli,� teica mans tēvs. �Tās zeme ir zelts, un Nila ir brīnums! Sievietes tur ir hurijas, bet nami � pilis, un gaiss tur rāms, un tas smar�o kā aloje. Un, kā gan Kaira lai tāda nebūtu, ja tā ir visa pasaule, un Allah lai svētī to, kas teicis:

Vai atstāt Kairu mīļo lemts man būs, Tās grezno dzīvi, visus jaukumus? Un kura pasaulē tad būs tā zeme, Kas manā dvēselē degs ilgu kvēli? Vai zemi atstā�u, kas smar�ās kūp, Tais burvju smar�ās, kādu cirtās nav? Kā gan no tās lai sve�umā es dodos, Ja dai)a tagad tā kā Allah dārzi, Kur katrā maurā, ko vien acis redz, Zib spilveni un paklājs laistās ko�s? Tā pilsēta, kas apbur skatu, prātu Ar savu brīni�ķo un glezno, Un katram dod tā, kas vien sirdij tīk, Vai nelietis vai arī ticigs tasi Tur uzticīgi brāli sanāk kopā, Zel vii?" draudzība kā palmu birze. Ak kairic�i! Ja Allah nolēmis, Mums sāpes būs no grūtās �ķir�anās, Tad solījumus, nomiņas viens otram Lai dodam uzticības spēkā stiprā! Par Kaini vējiem teikt jums bīties būs, � Tās dārzu elpu nesis citur tie!

�Bet, ja jūs Kairas dārzus redzētu vakaros, kad pāri tiem noliecas ēna,� turpināja mans tēvs, �tik tie�ām, jūs redzētu brīnumu, un tiektos uz to sajūsmas priekā.� � �Un tie nu sāka attēlot Kairu ar visu Nilu,� stāstīja jauneklis, �un, kad viņi bija beigu�i un es biju dzirdējis par �iem Kairas jaukumiem, mana sirds palika tur. Un tad nu visi piecēlās un devās uz saviem mājokļiem, un es aizgāju gulēt, bet miegs man tovakar nenāca, � to gaiņāja mana sajūsma par Kairu. Un nepatika man vairs ne ēdiens, ne dzēriens. Un, kad aizritēja da�as dienas, mani tēvo�i posās uz Ēģipti, bet es sāku raudāt un lūgties tēvu, līdz tas man savāca preces, un es devos viņiem līdzi. Un tēvs viņiem piesa- cija: �Nejaujiet viņam ieiet Kairā, lai savas preces viņ� pārdod Da�maskā!� Tad nu es atvadījos no tēva, un mēs devāmies ceļā un izjājām no Mosulas, un jājām, jājām, līdz nonācām Halebā, un, da�as dienas tur sabiju�i, mēs jājām tālāk un nokļuvām Damaskā, un redzējām, ka tā ir pilsēta ar kanaliem un kokiem, ar augļiem un putniem, un bija tā līdzīga paradizes dārzam, kur aug da�ādi augļi. Un mēs apmetāmies kādā hanā, un mani tēvo�i sāka pārdot un pirkt, un viņi pārdeva ari manas preces, un katrs dirhems nopelnīja piecus dirhemus, un es priecājos par labo peļņu. Un mani tēvo�i atstāja mani Damaskā un pa�i devās uz Ēģipti, bet es paliku un dzīvoju skaisti celtā namā, kuru attēlot valoda ir par vāju, un maksa par to bija divi dināri mēnesi.

Un laiks man aizritēja ēdot un dzerot, līdz visa mana nauda bija iz��ķiesta, un kādu dienu citu dienu skaitā es sēdēju pie nama vārtiem, te pēk�ņi pienāca greznās drēbēs ģērbta jauna sieviete, par kuru dai�ļāku nebija redzēju�as manas acis. Un es pamirk�ķināju viņai un viņa tūdaļ bija �aipus vārtiem, un, kad viņa ienāca, es iegāju viņai līdzi un aizvēru durvis aiz viņas un aiz sevis, un tad nu viņa atmeta no sejas plīvuru un noņēma izaru, un es ieraudzīju viņas reto dai�ļumu, un mīlestība iedegās manā sirdī. Un es piecēlos un atnesu gal�diņu ar labākajiem ēdieniem un augļiem un ar visu, kas vajadzīgs bija mielastam. Un, kad es biju to atnesis, mēs paēdām un parotaļājā�mies, bet pēc rotaļām dzērām vīnu un noreibām, un tad es nogulēju ar viņu līdz rītam vispatīkamāko nakti. Un es iedevu viņai desmit dinārus, bet viņas seja sadrūma, un viņa sarauca uza�us un sadusmo�jās, un iesaucās: �Kauns jums, mosulie�i! Tu laikam domā, ka man tava nauda vajadzīga!� To teikusi, viņa izvilka no aizkrekla piec�padsmit dinārus un zvērēja man, iesaukdamās: �Pie Allah zvēru, � ja tu to neņemsi, es nenāk�u atpakaļ pie tevis!� Un es pieņēmu viņas naudu, un viņa sacīja: �Ak mīļais mans, gaidi mani ik pēc trijām die�nām, � starp saules rietu un vakara lūg�anu es bū�u pie tevis! Sa�rīko mums par �iem dināriem to pa�u.� Un viņa atvadījās no manis, un mans prāts izgaisa viņai līdzi, bet, kad aizritēja trīs dienas, viņa atnāca, apģērbusies brokātā tērpā, laistīdamās dārgakmeņu un ģērba spo�umā, daudz lieliskāka nekā pirmo lāgu. Bet mielastu es biiu sarī�kojis iau pirms viņas atnāciena, un mēs paēdām un padzērām, un izgulējāmies kā da�dien līdz pa�am rītam, un viņa iedeva man piec�padsmit dinārus un norunāja ar mani, ka atkal pēc trijām dienām viņa būs pie manis. Un es sarīkoju viņai mielastu, un pēc da�ām dienām viņa atnāca vēl krā�ņākā ģērbā nekā pirmo un otro lāgu, un viņa jautāja man: �Ak mans kungs, vai es neesmu skaista?� � �Allah vārdā, jā!� es atsaucos, un viņa sacīja: �Vai tu man neatļausi atvest līdzi jaunu meiteni, vēl skaistāku par mani un gados jaunāku, lai viņa parotaļājas ar mums un pasmejas un lai uzjautrinās viņas sirds? Viņa sen jau sēro un lūdzas nākt man līdzi, un palaist nakti ar mani kopā.� To dzirdējis, es atsaucos: �Allah vārdā, jā!� Un tad mēs dzē�rām un apreibām, un nogulējām līdz rītam, un viņa izvilka piecpadsmit dinārus un sacīja: �Pieliec klāt mūsu mielastam meitenes tiesu, jo viņa nāks man līdzi.� To teikusi, viņa aizgāja, bet, kad pienāca ce�turtā diena, es sarīkoju mielastu kā da�dien, un pēc saules rieta viņa atnāca, un viņai līdzi bija kāda sieviete, ietinusies izarā. Viņas ienāca un apsēdās, un, kad es viņu ieraudzīju, es teicu, ko teicis bija dzejnieks:

�Cik brīni�ķīgs un jauks ir mūsu laiks, �

Ne nigris zaimo to, ne pēlējs pe].

Tik mīla, līksmība un reiboņtvaiks,

Kas prātu zudina, bet prieku ceļ!

No plīvura gai�s mēness ārā lied, Un ģērba krokās glezni zari līkst; Cik viņas vaigu rozes krā�ņi zied, Bet acu narcises cik gurdi tvīkst! Bez ēnām dzīve, � tāda mana mīla, Ar mī[o draudzība ir laimes ķīla!�

Tad nu es ielīksmojos un iededzu sveces, un viņas sagaidīju piic cīgs un laimīgs, bet viņas nometa visas savas drēbes, un jaun.i nln.i cēja atklāja savu seju, un es redzēju, ka tā līdzīga pilnam mēnesim un ka daiļāku es nebiju vēl skatījis. Un piecēlies es pasniedzu viņ.ini ēdienu un dzērienu, un mēs paēdām un padzērām, un es sāku barot jauno meiteni un pildīt viņas kausu, un sadzert ar viņu, un pirmā jaunava iekaisa greizsirdībā un iesaucās: �Allah vārdā, vai �ī mci tene nav skaistāka par mani?� � �Allah vārdā, jā!� es atsaucos, un viņa sacīja: �Es gribu, lai tu ar viņu pārguli nakti.� � �Ar mīlestību un prieku!� es atbildēju, un viņa piecēlās un uzklāja mums gultu, un es piegūlos pie jaunās meitenes un sagulēju ar viņu līdz rītam. Un pēk�ņi es sakustējos un sajutu mitrumu, un es �ķitu nosvīdis, un tad es piecēlos un sāku modināt meiteni, un kratīju viņu aiz pleciem. Un raugi: viņas galva novēlās no spilvena, un man izgaisa prāts, un es iesaucos: �Ak augstais sargs un glābējs, pasargā mani no ļauna!� Un, redzēdams, ka viņa nokauta, es apsēdos (un pasaule satumsa melna manās acīs), tad devos meklēt savu agrāko draudzeni, bet ne�atradu to un sapratu, ka meiteni nokāvusi viņa savā greizsirdībā. �Ir tikai viena vara pasaulē un pieder tā Allah augstajam un varenajam! Ko lai es daru?� es iesaucos un, brīdi domājis, piecēlos, noģērbu savas drēbes un izraku istabas vidū bedri, un bedrē ieguldīju meiteni ar visiem viņas dārgakmeņiem un tad atkal to aizbēru un apsedzu mar�mora plātnēm. Un tad es nomazgājos un apģērbu tīras drēbes, un, savu atliku�o naudu paņēmis, atstāju �o namu un aizslēdzu to, un aiz�gāju pie sava saimnieka un tur nu, stiprinājies savā dvēselē, samak�sāju tam par visu gadu un sacīju: �Es do�os pie saviem tēvo�iem uz Kairu.� Un tā nu es aizjāju uz Kairu un satiku savus tēvo�us, un tiem bija lieli prieki par mani, un viņi sacīja, ka savas preces pārdot jau beigu�i. �Kādēļ tu brauci �urp?� viņi jautāja, un es atbildēju: �Es sāku garlaikoties bez jums.� Bet es neteicu viņiem, ka man ļoti maz naudas līdzi. Un tā es ar viņiem nodzīvoju visu gadu, priecādamies par Kairu un tās Nilu, un, sācis tērēt savu atliku�o naudu, es ēdu un dzēru, līdz tuvojās laiks, kad tēvo�i bija nodomāju�i doties atpakaļ. Un tad nu es paslēpos no viņiem, un viņi meklēja mani, bet, ziņas par mani tic ieguvu�i, viņi sacīja: �Viņ� dro�i vien aizjājis uz Damasku.� T<i no domāju�i, viņi aizjāja, bet es iznācu no slēptuves un Kairā nodzīvoju trīs gadus, līdz naudas man nebija vairs nemaz. Bet nama saimniek.un ik gadus es sūtīju īres maksu, un pēc trim gadiem manas grūtības vērtās aizvien lielākas (un palikusi man bija vairs tikai gada maksa), un tad es devos uz Damasku un apmetos tai namā, par kuru es mak�sāju. Un nama saimniekam bija prieks par mani, un visas istabas es atradu aizslēgtas, kā biju tās atstāiis. un tad es atvēru tās un iznesu lietas, kas tur bija, un zem gultas, kurā es gulēju tonakt, kad nokāva jauno meiteni, es uzgāju zelta krelles, retiem dārgakmeņiem izrotātas. Es paņēmu tās, noslaucīju no tām nokautās meitenes asinis, un, aplū�kojis tās, es brīdi raudāju, un tā nu es nodzīvoju divas dienas un tre�ajā dienā iegāju pirtī un apmainīju drēbes, un naudas man nebija vairs nenieka. Te kādu reizi es iegāju tirgū, un pats �aitans bija ie�uk�stējis man padomu paņemt krelles un atdot starpniekam, jo raugi: tā bija tas nolikts. Un viņ� piecēlās un apsēdināja mani blakus mana nama saimniekam, un, nogaidījis, kad tirgū sāksies lielāka dzīvība, viņ� paņēma krelles un sāka piedāvāt tās slepus, bez manas ziņas. Un, kad nu krelles bija atzītas par dārgu retumu, es pārdevu tās pār diviem tūksto�iem dināru. Te pēk�ņi atnāca starpnieks un sacīja man: �Sīs krelles ir vara viltojums, franku darinājums, un maksa par tām noslī�dējusi līdz tūkstotim dirhemu.� To dzirdējis, es atbildēju viņam: �Jā, mēs kaldinājām tās kādai sievietei, lai par viņu pasmietos. Manai sievai tās krita mantojumā, un mēs gribējām tās pārdot. Ej un saņem tūksto� dirhemu ��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jauneklis sacīja starpnie�kam: �Ej un saņem tūksto� dirhemu.� To dzirdējis, starpnieks saprata, ka veikals ir bīstams, un viņ� aizgāja ar visām krellēm pie tirgus pār�ziņa un atdeva tās viņam, bet pārzinis aizgāja pie valija un teica tam: �Sīs krelles man nozaga, un mēs esam atradu�i zagli, kas ģērbies tir�goņu bērnu drēbēs.� Un es nepaguvu ne attapties, kad mani apstāja un sagūstīja sargi, un aizveda pie valija, un valijs jautāja man par �īm krellēm, un es teicu tam to pa�u, ko teicis biju pārzinim. Te valijs sāka smieties un iesaucās: �Tie nu gan nav patiesības vārdi!� Un es pat nesaģidu, kā man bija norautas jau drēbes un kā mani sāka pērt ar pātagām pa sāniem, un cirtieni dedzināja manu miesu, un es kliedzu: �Es tās nozagu!� Un klusībā es domāju: �Labāk ir atzīties, ka esmu nozadzis krelles, nekā stāstīt par jaunās meitenes nokau�anu manā mājā! Ja es pateik�u, ka kreļļu īpa�niece nokauta manā mājā, viņi nokaus mani.� Un tā nu valijs pierakstīja, ka krelles esmu nozadzis es, un man nocirta roku, un, kad cirtumu piededzināja, es pakritu ne�maņā, bet man iedeva vīnu, un es at�ilbu un, savu roku paņēmis, devos mājās. Un nama saimnieks man sacīja: �Ja tevi piemeklējusi tāda liksta, tad vācies laukā no manas mājas un meklē citu vietu, jo tu esi apvainots zādzībā!� Bet es atbildēju tam: �Ak mans kungs, pa�cieties divas vai trīs dienas, lai es sameklēju sev mitekli.� � �Labi,� viņ� atteica un aizgāja, un mani atstāja, un es paliku raudādams un sa�cīju: �Kā gan es pārradī�os mājās pie saviem tuviniekiem ar nocirstu roku? Viņi jau nezina, ka es neesmu vainīgs! Varbūt Allah augstais liks kam notikt!� Un tā nu es sāku gau�i raudāt, un, kad nama saimnieks aizgāja, man uzmācās lielas bēdas, un es noslimoju divas dienas, bet tre�ajā dienā es ne jutin nejutu, ka atnācis bija nama saimnieks un vi ņam līdz da�i sargi un tirgus pārzinis, un tas apliecināja, k<i ku lies esmu nozadzis es. Un es izgāju pie viņiem un jautāju: �Kas te noticis?� Bet viņi, neļaudami man attapties, sasēja mani un kaklā uzmeta va�u, un sacīja: �Krelles, kas tev bija, aiznesa Damaskas valdniekam, ve ziram un valijam, un tie nu sacīja, ka �īs krelles pazaudējis pats valdnieks pirms trijiem gadiem un krellēm līdzi savu meitu.� Un, kad nu es biju dzirdējis �os viņu vārdus, man sagura sirds un es iesaucos: �Pagalam ir tava dvēsele, un nav vairs �aubu! Allah vārdā, es izstās�tī�u valdniekam visu, kas mani piemeklējis, un, ja viņ� gribēs, viņ� mani nokaus, bet, ja gribēs, piedos man.� Un tā nu mēs aizgājām pie valdnieka, un viņ� lika man nostāties savā priek�ā, un, mani ierau�dzījis, viņ� uzlūkoja mani piemiegtām acīm un teica visiem, kas bija pie viņa: �Kādēļ jūs nocirtāt viņam roku? Viņ� ir nelaimīgs cilvēks, bez vainas, un jūs esat darīju�i viņam gau�i, roku nocirzdami.� �os vārdus dzirdējis, es stiprinājos savā sirdī un mana dvēsele norimās, un es iesaucos: �Pie Allah zvēru, ak mans kungs, es neesmu nekāds zaglis! Mani apsūdzēja gan un apvainoja par zagli, un sita pātagām pa�ā tirgus vidū, un ar varu lika atzīties, un es apmeloju sevi un atzinos, lai gan zadzis neesmu!� Un valdnieks sacīja: �Tu neesi vainīgs!� Un tad viņ� lika apcietināt tirgus pārzini un teica tam: �Atmaksā viņam nocirsto roku, citādi es tevi pakār�u un atņem�u visu tavu naudu!� Tad nu viņ� pasauca sargus, un tie sagrāba pārzini, un mēs palikām divi vien ar valdnieku. Tad man noraisīja va�as no kakla, un ar vald�nieka atļauju atraisīja man rokas, un valdnieks uzlūkoja mani un sacīja: �Ak mans bērns, esi patiess ar mani un stāsti, kā �īs krelles nokļuva pie tevis!� Un viņ� teica dzejnieka vārdus:

�Lai nāk kas nākdams, � patiess esi,

Kaut vēlāk patiesības liesmu kvēle

Ar mū�a mokām tevi biedētu

Un dedzinātu savās ugunīs!�

�Ak mans kungs, es teik�u tev patiesību!� es atsaucos un izstāstīju viņam, kas mani piemeklēja ar pirmo jaunavu un kā viņa atveda man otru un tad greizsirdībā to nokāva, un es stāstīju viņam visu no ,i kuma līdz galam. To dzirdējis, valdnieks pagrozīja galvu un labo ioku uzsita uz kreisās, un tad, sejai uzklājis lakatiņu, brīdi raudāja un teica, ko teicis bija dzejnieks:

�Es redzu, likstas krājas man pār galvu, Tās visa pasaule man sūtījusi, � Un to, kam lemts ir kjūmo slogu nest, Līdz pa�ai nāvei sloga smagums māks. Ikreiz, kad divi mīlētāji tiekas, Nāk �ķir�anās ar savu moku stundu, Bet viss, kas bijis tiem pirms �ķir�anās, Ir tikai krislltis un sīkais nieks.�

Un tad nu viņ� pienāca pie manis un sacīja: �Ak, zini, mans bērns, ka vecākā jaunava ir mana meita un es to sargāju ar stipru sardzi, bet, kad viņa bija liela izaugusi, es aizsūtīju to uz Kairu, un tur nu viņa apprecējās ar mana tēvo�a dēlu, bet tas nomira, un viņa pārradās pie manis atpakaļ. Un Kairā viņa bija samācījusies visādas nerātnības un netiklības, un tu jau pats esi Ēģiptē bijis un zini, cik palaidnīgas ir Kairas sievietes. Viņām nav gana ar vīrie�iem vien, viņas sapārojas viena ar otru un dzer daudz vīna, un dzen sevi postā. Un tā nu arī mana meita, � tiklīdz no Ēģiptes pārradās, tā iepazinās ar tevi un bija pie tevis �etras reizes, un tad viņa atveda tev otru manu meitu, savu jau�nāko māsu, jo viņa bija to jau samaitājusi un iemīlinājusi sevī, un tādēļ viņai nebija vairs grūti to pierunāt doties viņai līdzi pie tevis. Viņas abas ir vienas mātes meitas, un viņas mīlēja viena otru, un, kad nu vecāko māsu piemeklēja tas, kas bija viņu piemeklējis, viņa cēla savu noslēpumu gaismā jaunākajai, un tā nu lūdzās, lai viņu lai�ot māsai līdzi. Bet tad nu notika, ka vecākā atpakaļ pārnāca viena, un, kad es jautāju, kur palikusi mazā māsa, es redzēju, ka vecākā to apraud, un slepus viņa izstāstīja savai mātei (bet arī es turpat biju), kas bija noticis un ka viņa nokāvusi savu māsu. Un viņa raudāja vienā raudā�anā un sacīja: �Pie Allah zvēru, es nerim�u par viņu raudāt līdz nāvei!� Un tā ari bija. Tad redzi nu, mans bērns, kas notiek pa�saulē! Es gribu, lai tu nepretojies tam, ko es teik�u, � es gribu tevi apprecināt ar savu jaunāko meitiņu. Viņa gan nav miesīga māsa tām divām, bet viņa ir �ķīsta jaunava, un es neņem�u no tevis, pūru, bet nolik�u jums izmaksas, un tu būsi man dēla vietā.� � �Labi,� es teicu, �bet kā gan es varēju to cerēt!� Un valdnieks tūdaļ lika aicināt ka- diju un lieciniekus un uzrakstīja manu laulības līgumu, un es iegāju pie viņa meitas. Bet no tirgus pārziņa viņ� manā labā saņēma lielu naudu, un es nu biju valdnieka namā iecelts augstākajā goda vietā. Un tad nomira mans tēvs, un valdnieks nosūtīja savu sūtni, un tas atveda naudu, ko tēvs bija man atstājis, un tagad es dzīvoju jaukāko un patīkamāko dzīvi. Tas tad nu ir iemesls, kādēļ nocirsta mana labā roka.�

Man bija liels brīnums par to, un es nodzīvoju pie jaunekļa trīs dienas, un iedeva viņ� man lielu naudu, un es atstāju viņu un iejāju �ai jūsu pilsētā, un mana dzīve te bija laba. Un ar kupri man notika tas, kas noticis.

�Bet tas nav nekas brīni�ķīgāks par kupra stāstu,� iesaucās Ķīnas valdnieks, �un jūs visi esat pakarami! Bet vēl ir palicis drēbnieks, visu pārkāpumu sācējs. Klau, drēbniek!� viņ� sacīja, �ja tu izstāstīsi man ko brīni�ķīgāku par kupra stāstu, es piedo�u jums visus pārkāpumus!�

Tad nu sultānā priek�ā nostājās drēbnieks un sacīja: �Zini, ak laika valdniek, ka lielākais brīnums, kas vakar mani piemeklēja, ir tas, ka dienas sākumā, iekams es satiku kupri, es biju dzīrēs pie kāda no saviem draugiem, un pulcēju�ies tur bija kādi divdesmit �ās pil�sētas iedzīvotāji, un bija tur da�ādi amatnieki: gan drēbnieki un nam�dari, gan audēji un citi. Un, kad uzlēca saule, mums pasniedza ēdienu un mēs paēdām, un pēk�ņi nama saimnieks ienāca pie mums, un viņam līdzi bija jauneklis, Bagdades skaistulis, visgreznākās drēbēs un daiļā izskatā, bet tikai viņ� bija klibs. Un viņ� ienāca pie mums un mūs apsveica, un mēs visi piecēlāmies, viņu sagaidot, un, kad nu viņ� dzīrās piesēsties, viņ� ieraudzīja kādu cilvēku un sēsties vairs negri�bēja, bet grasījās projām no mums. Un raugi: �is cilvēks bija bārd- skuvis. Bet mēs nu viņu satvērām, un nama saimnieks ieķērās viņa drēbju stērbelēs un sāka viņu pierunāt, sacīdams: �Ko tad tu nāci iek�ā, ja gribi projām iet?� To dzirdējis, jauneklis atbildēja: �Allah vārdā, mans kungs, nepretojies man, lai es daru ko darīdams! Manas aizie�anas iemeslu glabā �is nelaimīgais bārdskuvis, kas te sē�.� Un, dzirdējis �os vārdus, nama saimnieks gau�ām nobrīnījās un sacīja: �Kā tad tā! �is jauneklis ir no Bagdades un viņa sirdi satraucis �is bārdskuvis!� Un tad nu mēs uzlūkojām jaunekli un sacījām tam: �Stāsti mums, kādēļ �is bārdskuvis tev aizdevis dusmas!� � �Ak mani kungi,� sacīja jauneklis, ��ī bārdskuvja dēļ es Bagdadē, savā pilsētā, pārlauzu kāju un sāku klibot, un es nozvērējos, ka nekad vairs nesē�dē�u ar viņu kopā vienā vietā vai pilsētā, kurā viņ� dzīvos, un es atstāju Bagdadi un apmetos �ai pilsētā, un �o nakti es palaidī�u ceļā.�

�Allah vārdā, stāsti mums savu notikumu!� mēs uzsaucām viņam.

Un jauneklis sacīja (bet bārdskuvja seja nodzeltēja): �Ak ļaudis, ziniet, ka tēvs mans bija Bagdades lieltirgotājs, un Allah augstais bija viņam devis tikai vienu bērnu, un tas biju es. Un, kad es izaugu un aizsniedzu jau vīra gadus, mans tēvs iegāja Allah �ēlastības valstībā un atstāja man naudu un kalpus, un es sāku labi ģērbties un brangi ēst. Bet Allah augstais bija man iedvesis naidu pret sievietēm, un kādu dienu citu dienu skaitā es gāju pa Bagdades �ķērsielām, un ceļā man gadījās sievie�u bars, un es aizbēgu no tā un ieskrēju citā �ķērs�ielā, kuras galā tad nu apsēdos uz sola. Un nebiju es necik vēl sēdējis, te pēk�ņi kāda nama logs atvērās un tur parādījās jaunava, tik daiļa

k<i mēness pilnmēness naktī, un daiļāku vēl nebija skatīju�as manas acis. Un viņa laistīja puķes, kas bija saliktas logā. Tad nu viņa pa�grozījās gan pa labi, gan pa kreisi, aizvēra logu un aizgāja, un manā sirdī iekvēlojās liesma, un visa mana dvēsele tiecās tikai uz viņu, un mans naids pārvērtās mīlestībā. Un tā es sēdēju līdz saules rietam, pazudis un izgaisis pasaulē. Te pēk�ņi jāja mūsu pilsētas kadijs un viņam pa priek�u vergi, bet viņa pēdās kalpi, un nokāpa viņ� no sava ēzeļa un iegāja mājā, kuras logā bija pārādījusies daiļā jaunava, un es sapratu, ka tas ir viņas tēvs. Tad es devos uz savu dzīvokli un apbēdināts, un noraizējies iekritu gultā, un pie manis ienāca manas verdzenes un apsēdās man visapkārt, nezinādamas, kas man kai�, bet es viņas neuzrunāju, un viņas sāka raudāt un noskuma par mani. Un tad nu pie manis ienāca veca sieva, un tā mani uzlūkoja un uzminēja manu kaiti. Viņa piesēdās manas gultas galvgalī un maigi uzrunāja mani, sacīdama: �Ak mans bērns, saki, kas tevi piemeklējis, un es tev palīdzē�u kā vien varēdama.� Un, kad es biju viņai izstāstījis, kas mani piemeklējis, viņa sacīja: �Ak mans bērns, tā ir Bagdades kadija meita, un viņu tur ieslēgtu. Tā vieta, kur tu viņu redzēji, ir viņas istaba, bet viņas tēvam lejā ir lielas istabas, un viņa sē� tur viena. Es bie�i eju pie viņiem, un tikai ar manu palīdzību tu vari būt pie viņas, � liec to vērā!� Viņas vārdus dzirdējis, es stiprinājos savā dvē�selē, un mani radi un tuvinieki bija priecīgi todien, un rīta agrumā es biju spirgts un sveiks. Un vecā sieva aizgāja un atnāca atpakaļ ar pārvērstu seju, un sacīja: �Ak mans bērns, tikai nejautā, kas man bija no viņas! Kad es viņai to pateicu, viņa atbildēja man: �Ja tu, nelaimīgā vecene, nebeigsi savas runas, es tie�ām tev nodarī�u to, ko esi pelnījusi!� � �Bet es tomēr ie�u pie viņas vēl citreiz!� Un, kad nu es biju to dzirdējis, mana slimība atkal pastiprinājās. Bet pēc da�ām dienām vecā sieva atnāca un sacīja: �Ak mans bērns, es gribu no tevis dāvanu!� Un, kad es to dzirdēju, mana dvēsele atplauka un es iesau�cos: �Tev netrūks nekāda labuma!� Un tad nu viņa teica: �Vakar es biju pie viņas, un, redzēdama, ka mana sirds ir salauzta un manas acis raud, viņa teica man: �Saki, sieviņ, � kas tavas krūtis tā spie�?� To dzirdējusi, es sāku raudāt un atbildēju: �Ak kundze, es nāku pie tevis no jaunekļa, kas tevi mīl, un tevis dēļ ir grūti slims un nāve tam vairs nav tālu.� Un viņa jautāja (jo mīkstināta bija viņas sirds): �No kurienes gan nācis �is jauneklis, par kuru tu runā?� Un es at�bildēju: �Tas ir mans dēls, manas sirds dārgākais auglis. Viņ� bija tevi pirms da�ām dienām ieraudzījis logā, kad tu laistīji puķes, un, tavu seju redzējis, iededzies mīlestības neprātā, un, kad es pirmo reizi viņam teicu, kas notika man ar tevi, viņa slimība pastiprinājās un viņ� ne�paceļ galvu no spilveniem. Un dro�i vien viņ� nomirs, es vairs ne�au�bos.� Un viņa iesaucās (un viņas seja nodzeltēja): �Un tas ir tikai manis dēļ?� Un es atbildēju: �Allah vārdā, jā!� � �Ej un aiznes viņam manu sveicienu, un saki, ka ar mani simtreiz vairāk tā pa�a, kas ar viņu!� jaunava sacīja. �Kad būs piektdiena, lai viņ� atnāk pie mūsu mājas pirms lūg�anas, un, kad viņ� būs atnācis, es nokāp�u lejā, atvēr�u viņam vārtus un ievedī�u viņu pie sevis, un mēs būsim kādu brīdi kopā, un viņ� aizies, iekams mans tēvs pārnāks no lūg�anas.� Un, kad nu es biju dzirdējis vecās sievas vārdus, manas mokas, ko es iz cietu, izgaisa un aprima mana sirds. Un atdevu es viņai drēbes, kur.is biju ģērbies, un viņa aizgāja, pateikusi: �Mierini savu sirdi!� Bel es sacīju: �Es nejūtu vairs nekādas cie�anas.� Un mani radi un dīciujņ priecājās par manu atgūto veselību. Un tā nu tas ilga līdz piektdienai. Un tad atkal vecā sieva atnāca pie manis un apvaicājās par manu vese�lību. Un es tai sacīju, ka esmu sveiks un vesels. Un tad es apģērbu savas drēbes, iesmar�ojos un sāku gaidīt, kad ļaudis dosies uz lūg�anu, lai es varētu iet pie savas jaunavas. Un vecā sieva man sacīja: �Tev laika vēl ir daudz un labi būtu, ja tu ieietu pirtī un liktu nogriezt matus, kas slimības laikā izaugu�i.� Un es atbildēju viņai: �Tev tais�nība, bet es noskū�u galvu un tad ie�u pirtī.� Un tad nu es liku aicināt bārdskuvi, kam bija noskūt gan galvu, un teicu savam kalpam: �Ej tirgū un atved man bārdskuvi, prātīgu un nepļāpīgu vīru, lai man nepārplīst galva no viņa runām!� To dzirdējis, kalps aizgāja un atveda �o kaitīgo veci. Un ienākdams viņ� sveicināja mani, un es viņa svei�cienu atņēmu, un tad viņ� teica: �Es redzu, tu esi izkrities miesās.� Un es atbildēju: �Es biju slims.� Tad viņ� iesaucās: �Lai Allah augstais atvaira tev visas raizes un bēdas, visu postu un skumjas!� � �Lai uz�klausa Allah tavu lūg�anu!� es atsaucos, un bārdskuvis sacīja: �Ak, priecājies, mans kungs, ka atkal esi sveiks un vesels! Vai tu gribi matus nogriezt vai nolaist asinis? Tā nu mums jāuzklausa ibn Abasa vārdi, � lai Allah augstais viņam vēlīgs! � ko sacījis pravietis: �Kas matus griezīs piektdien, tam būs novērstas septiņdesmit kaites,� � un vēl ir teikti �ādi viņa vārdi: �Kas piektdien pieliks sev dēles, tas būs pasargāts no redzes zuduma un daudzām kaitēm.�� � �Met �īs runas, celies un tūdaļ noskuj man galvu, es esmu vēl vārgs pēc slimības!� es sacīju, un bārdskuvis piecēlās un, roku izstiepis, izvilka lakatu, un to attina, un pēk�ņi es ieraudzīju astrolabu ar septiņiem sudraba iz�klātiem diskiem. To bārdskuvis paņēma un izgāja mājas pagalma vidū, un, galvu pacēlis pret saules stariem, brīdi lūkojās, tad sacīja: �Zini, ka no �ās dienas sākuma, un proti, no piektdienas, safara desmitās dienas se�i simti se�desmit tre�ā gada kop� pravie�a pārcel�anās (lai sargā viņu labākās lūg�anas un lai svētī viņu miers!) un septiņi tūk sto�i trīs simti divdesmitā gada kop� Aleksandra laika, ir pagāju�i astoņi gadi un se�as minūtes, un no skaitļu mācības man zināms, k,i Mirricha planēta �ai laikā satiekas ar Utarida planētu, kas stāv tni pretim, un tas nu rāda, ka matus skūt �odien ir labi, un tas man ari liecina, ka tu gribi satikt kādu cilvēku un �ī satik�anās būs tev lab vēlīga, bet pēcgalā notiks sarunas un lietas, par kurām tagad tev ne�teik�u.� � �Allah vārdā,� es iesaucos, �tu esi man apnicis un mani sa�triecis, un teicis man ļaunu pareģojumu, bet es liku tevi aicināt, lai tu tikai noskūtu man galvu! Tādēļ celies un noskuj man galvu, un nevelc garumā savas sarunas ar mani!� � �Allah vārdā,� atbildēja bārdskuvis, �ja tu zinātu, kas tevi piemeklēs, tu �odien nedarītu neko! Es dodu tev padomu darīt tā, kā es tev teik�u, jo raugi: tas ir rakstīts zvaigznēs!� Un es teicu: �Allah vārdā, es neesmu vēl redzējis tādu bārdskuvi, kas prot zvaig�ņu valodu, tu vienīgais tāds esi, bet es zinu arī to, ka tu sarunā daudzas aplamības un niekus. Es liku tevi aicināt uzpost manu galvu, bet tu esi atnācis ar savām nejaukajām runām!� � �Vai gribi, lai es tev vēl ko pielieku?� jautāja bārdskuvis. �Allah tev atsūtījis bārdskuvi, kas ir zvaig�ņu tulks un kam ir zinības alķīmijā un baltajā maģijā, gramatikā, sintaksē un valodā, retorikā, daiļrunībā, loģikā un astronomijā, un ģeometrijā, tiesību zinībās un Korana iz�skaidro�anā, un esmu es lasījis grāmatas un pētījis tās, un sācis dau�dzus darbus un paveicis, un mācījies esmu daudzas zinības un apguvis tās, un arī amatus es esmu mācījies un apguvis, un nodarbojies ar daudzām un da�ādām lietām, un paveicis tās visas. Tavam tēvam es patiku savas mazās pļāpības dēļ, un tādēļ tev kalpot ir mans pienā�kums, bet es nemaz neesmu tik pļāpīgs, kā tu saki, un tādēļ mani sauc par Klusētāju un par Cienīgo. Tev gan būtu jāslavē Allah augstais un nebūtu jāpretojas man, � es esmu tev patiess padomu devējs, tev labvēlīgs un uzticams, un es gribētu tev kalpot visu gadu. Un es to gribu, neprasīdams maksu no tevis.� To dzirdējis, es iesaucos: �Tu �odien mani nokausi��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jauneklis sacīja bārdskuvim: �Tu �odien mani nokausi!� Un tas atbildēja: �Ak mans kungs, es esmu tas, ko manas mazās pļāpības dēļ ļaudis dēvē par Klusētāju at�ķirībā no se�iem maniem brāļiem, kurus gan var saukt par pļāpām, jo raugi: manu vecāko brāli sauc al-Bakbuks, kas nozīmē pļāpu, un otro brāli � al Hadars, kas brēc kā kamielis, un tre�o � Fakiks, kas klunk�ķina kā resns vēders, ceturto � al Kuzals Asvani, Asuanas krūze, kas norāda, ka viņa mute nemitīgi vaļā kā krūzes kakls, piekto � al Fa�ars, mul�doņa, un sesto � Saka�iks, tuk�a muca, bet septīto � as Samits, klu�sētājs, un tas esmu es.� � �Un, kad nu bārdskuvis nerima runāt,� jau�neklis sacīja, �es jutu, ka man pārplīst �ults pūslis, un es teicu savam kalpam: �Dod viņam dinara ceturtdaļu, un lai viņ� iet no manis prom, un, Allah vārdā, dari to drīz! Man nav galva jāskuj!�� Bet, dzirdējis, ko es teicu savam kalpam, bārdskuvis iesaucās: �Ak kungs, kas tie nu par vārdiem! Pie Allah zvēru, es neņem�u no tevis maksu, līdz nebū�u tev pakalpojis, bet man tev jāpakalpo, vai tu gribi vai negribi! Mans pienākums ir tev kalpot un darīt visu, kas tev vajadzīgs, un man prātā nenāks ņemt no tevis naudu. Un, ja tu manu vērtību nezini, tad tavu es gan zinu, un tavs tevs, � lai Allah augstais viņam �ēlīgs! mums bija labvēlīgs, jo raugi: bija viņam cēla sirds, l'ie Allah /veru, tavs tēvs reiz aicināja mani tādā pa�ā dienā kā �i svētīta diena, un es aizgāju pie viņa (bet tie�i tobrīd viņam bija draugu sanāksme), un viņ� sacīja man: �Nolaid man asinis!� Un tad nu es paņēmu aslrolabu un noteicu zvaig�ņu augstumus, un atzinu, ka zvaigznes nav vin.un labvēlīgas un ka asinis nolaist tādēļ ir grūti, un to es pateicu viņam. Un, manus vārdus dzirdējis, viņ� paklausīja tiem un nogaidīja, un < teicu dzejas vārdus, viņu slavēdams:

Es biju atnācis pie sava kunga,

Lai asinis tam nolaistu ar �alti,

Bet redzēju, � laiks nācis nebija,

Lai viņa miesa būtu vesela.

Tā nu es piesēdos un lēni sāku

Par lietām dīvainām ar viņu tērzēt

Un dalīties ar viņu zinībās,

Tās gudri, rimti viņam izklāstot.

Tam tika klausīties, kad stāstīt sāku,

Un sacīja viņ�, cildinādams mani:

�Tev zinībās pār robe�u sniedz prāts,

Ak, gudrības un domu birums spo�s!�

Es atbildēju: �Nebūtu ja tevis.

Ak valdniek pār visiem gudriem prātiem,

Ja nebūtu man tavu atziņu,

Es gudrībā vis cēlies nebūtu!

Tu devīgs esi, laipni dāvāt proti,

Tev gai�s ir gars un sirds tev �ēlsirdīga, �

Ak atziņu un patiesību pūrs,

Ko apspīd pazemības lēnais gars!�

Un tavs tēvs ielīksmojās lielā sajūsmā un uzsauca savam kalpam, un sacīja tam: �Dod viņam simtu un trīs dinārus un drēbes!� Un viņ� man iedeva to visu, un, kad pienāca svētītā stunda, es nolaidu viņam asinis. Un viņ� nepretojās man un bija man pateicīgs, un pateicīgi bija man visi, kas bija pie viņa sanāku�i. Un, kad nu es biju nolaidis tam asinis, es nevarēju vairs klusēt un jautāju viņam: �Allah vārdā, ak kungs, kas tevi rosināja sacīt savam kalpam: �Dod viņam simtu un trīs dinārus!� Un viņ� atbildēja: �Dinārs par zvaig�ņu lasī�anu, dinārs par gudro sarunu, un dinārs par asiņu nolaidumu, bet simt dinārus un drēbes par tavu slavinājumu man!�� � �Lai Allah �ēlastība novēr�as no mana tēva, ja viņ� aicinājis tādu kā tevi!� es iesaucos, un �is bārd�skuvis pasmējās un teica: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Muhameds ir viņa pravietis! Lai slavēts tas, kas groza, bet pats ne�grozās! Es �ķitu tevi prātīgu, bet slimība tevi pārvērtusi par tuk�u pļāpu. Jo raugi: ir sacījis Allah augstais savā lielajā grāmatā: �Tie, kas nomāc dusmas un piedod cilvēkiem,� � un tādēļ lai piedots arī tev. Bet es nezinu tavas nepacietīgās steigas iemeslu, un zini, ka tavs tēvs un vectēvs nedarīja neko bez mana padoma. Jo ir ta�u teikts: �Padomu devējs ir pelnījis uzticību, un nepievilsies tas, kas padomu pieņems,� � un cita paruna saka: �Kam vecākā nav, pats nebūs vecā�kais.� Un dzejnieks ir sacījis:

Kad saposies tu būsi darīt to, Kas paredzēts un vajadzīgs ir tev, Tad prasi padomu tu gudrākam Un klausi to, un veiksies tev it viss.

�Tu neatradīsi nevienu, kam būtu lielākas zinības da�ādās lietās nekā man, un es stāvu kājās, tev kalpodams, un tu nemaz neesi man apnicis, � bet kā gan es būtu varējis apnikt tev? Es bū�u pacietīgs ar tevi to laipnību dēļ, ko sniedza man tavs tēvs.� � �Allah vārdā, ak tu ēzeļa aste, tu tikai garumā velc savas runas ar mani, bet es gribu, lai tu noskuj man galvu un ej no manis prom!� es iesaucos. Un tad nu bārdskuvis samērca manu galvu un sacīja: �Es saprotu, ka manis dēļ tev uzmākusies garlaicība, bet es tevi nevainoju, jo prāts tavs ir vāj� un tu vēl esi tikai bērns, un vakar vēl es sēdināju tevi plecos un nesu tevi uz skolu.� � �Ak mans brāli, Allah vārdā es tevi lūdzu, pacieties, līdz tavs darbs būs ar mani galā un dodies savu ceļu!� Es iesaucos un saplēsu savas drēbes. To redzējis, bārdskuvis paņēma nazi un sāka to slīpēt, un slīpēja, slīpēja, līdz gandrīz aptum�ojās mans prāts, un tad nu viņ� pienāca un noskuva galvas pusi, un tad pacēla roku un sacīja: �Ak mans kungs, steiga ir no �aitana, lēnums no Allah augstā un �ē�līgā!� Un viņ� teica, ko teicis bija dzejnieks:

�Jel pakavējies vēl un nesteidzies Uz to, ko sasniegt kārojis tavs prāts, Pret citiem cilvēkiem tu �ēlīgs esi, Lai �ēlīgi un labi tev tie būtu! Pār katru roku augstāk paceļas Visaugstā Allah roka varenā. Un neviens ļaundaris nav pārbaudīts Nekad ne citādi kā ļaundaris!�

�Ak mans kungs!� viņ� sacīja tad. �Es nedomāju vis, ka tev būtu īstā jēga par manu amatu, jo raugi: mana roka, kas skuj tavu galvu, krīt uz sultānu un emiru, un veziru, un gudrajo cienīgajām galvām, un dro�i vien par mani dzejnieks ir teicis:

Ir amati kā dārgakmeņu rotas, Sis bārdskuvis � visspo�ākā ir pērle, � Viņ� gudrajiem ir pāri pacēlies Un rokās tura. valdniekdzīvības!�

Tad nu es iesaucos: �Met to, kas nav tava daļa, tu esi sa�ņaudzis manas krūtis un satraucis manu sirdi!� Bet bārdskuvis jautāja: �Man �ķiet, tu steidzies?� � �Jā, jā, jā!� es klieg�us atkliedzu, un tad viņ� sacīja: �Laiks ir tavā ziņā, steiga ir no pa�a �aitana, un tā rada no��ēlas un vil�anos. Un teicis ir Muhameds (lai Allah miers ar to un mūsu lūg�anas!): �Labākais darbs ir tas, kas darīts bez steigas!� Bet, Allah vārdā, tava steiga modina man aizdomas. Man gribētos, lai tu man pasaki, uz ko tu ceri, jo raugi: es baidos, ka nenotiek glu�i otrādi. Jo līdz lūg�anas laikam paliku�as trīs stundas. Es negribu �aubītie; [><ir to,� viņ� piebilda vēl, �bet gribu zināt laiku noteikti un skaidri, j<> vārdus mest neziņā ir kauna darbs, sevi�ķi tādam, kāds esmu es, kura labo slavu daudzina visi ļaudis, un man nebūs runāt uz labu laimi, k.i da�dien mēdz darīt zvaig�ņu tulki.� To teicis, viņ� izmeta bārdas nazi no rokas un paņēma astrolabu, nostājās zem saules un ilgi stāvēja, un tad atnāca atpakaļ un teica man: �Līdz lūg�anas laikam paliku�as trīs stundas, ne vairāk, ne arī mazāk.� � �Allah vārdā, jel klusi!� es iesaucos. �Tu esi pārdūris manas aknas!� Un te nu bārdskuvis paņēma bārdas nazi un sāka to trīt, tāpat kā pirmo lāgu, un atkal noskuva man galvas daļu un sacīja: �Es esmu noba�ījies par tavu steidzību, un, ja tu būtu man pateicis savas steigas iemeslu, tas būtu labāk tev pa�am, jo tev ta�u zināms, ka tavs tēvs un vectēvs nedarīja neko, iekams ne�bija lūgu�i manu padomu. Un tad nu es sapratu, ka glābiņa no bārd�skuvja man nebūs, un es teicu sev: �Ir pienākusi lūg�anas stunda, bet es gribu aiziet agrāk, iekams ļaudis nāk laukā no lūg�anas. Ja es kaut brīdi aizkavē�os, tad es nezinu, kā pie viņas nonākt!� � �Saīsini un met �īs runas un savu pļāpību!� es teicu bārdskuvim. �Es gribu būt kāda drauga dzīrēs.� Un, dzirdējis dzīru vārdu, bārdskuvis iesaucās: �Tava diena ir svētīga man! Vakar es ieaicināju pie sevis da�us draugus un aizmirsu sarīkot viņiem ko ēdamu, un tikai nupat to at�cerējos. Ak, kāds man būs kauns no viņiem!� � �Neraizējies par to, ja tu zini, ka �odien es bū�u dzīrēs,� es sacīju. �Viss, kas manā mājā ir ēdams un dzerams, būs tavs, ja tu drīzāk beigsi skūt man galvu!� � �Lai Allah svētība ar tevi! Saki man, kas tev tur maniem viesiem labs, lai es to skaidri zinu!� bārdskuvis vaicāja, un es atbildēju: �Man ir pieci ēdienu veidi, desmit brūninātas vistas un jēra cepetis.� � �Atnes to �urp, lai es redzu!� iesaucās bārdskuvis, un es liku to visu viņam atnest. Un, ēdienus ieraudzījis, viņ� teica man: �Vēl paliek dzērieni!� � �Tie man ir,� es atteicu, un bārdskuvis iesaucās: �Atnes tos arī!� Un es tos atnesu viņam, un viņ� sacīja: �Tu esi Allah cie�nīgs! Cik cēla tava dvēsele! Bet vēl tad paliek smar�as un kvēpinā�mās zāles.� Un es atdevu viņam vīstokli, kurā bija neda un aloje, ambra un muskuss, kas maksāja piecdesmit dinārus. Bet laika nebija vairs daudz, un manas krūtis sa�ņaudzās, un es teicu viņam: �Se tev �is vīstoklis un noskuj man visu galvu, es tevi lūdzu Muhameda dzī�vības vārdā! (Lai Allah augstais viņu svētī un pasargā!)� Bet bārd�skuvis iesaucās: �Allah vārdā, es neņem�u to, līdz bū�u redzējis visu, kas tur iek�ā!� Un kalpam es liku attīt vīstokli, un tad nu bārdskuvis izmeta no rokām astrolabu un, apsēdies zemē, sāka apraudzīt smar��as un aloju, kas bija vīstoklī, un viņ� apraudzīja tās, līdz sa�ņaudzās manas krūtis. Un tad viņ� pienāca, paņēma bārdas nazi un, noskuvis manas galvas daļu, teica dzejnieka vārdus:

�Bērns izaug veidodamies tikai tāds, Kāds bijis savā dabā viņa tēvs! Tik tie�ām koks no saknēm aug�up ceļas, Un tikai tā tas galotni sniedz savu.�

�Allah vārdā, mans bērns,� viņ� sacīja, �tik tie�ām es nezinu, vai pateikties man tev vai tavam tēvam, jo visas manas �āsdienas dzīres devusi tava �ēlastība un tava labvēlība. Bet man jau nav neviena, kas būtu tās pelnījis, jo visi tie ir vienkār�i, lai gan cienījami ļaudis, � pie manis atnāks Zentuta, pirts saimnieks, un Salija, graudu tirgonis, un Salita � pupu pārdevējs, Inkri�i � sakņu pārdevējs, Humeida � mēslu vedējs, Svaida � kamieļu dzinējs, Suveida � nesējs, Abu Mukari�s � pirts mazgātājs, Kasima � sargs un Karima � zirgu puisis. Un zini, ka neviens no viņiem nav apnicīgs pļāpa vai uzmā�cīgs trakulis, un katram ir vai nu deja, ko tas nodejos, vai dzejas panti, ko tas noskandēs. Bet labākais viņiem ir tas, ka viņi, tāpat kā tavs kalps un vergs, nav pārāk runīgi un pļāpīgi! Pirts saimnieks, tas tamburina pavadījumā dzied ko burvīgu, dejo un dzied: �Ak mīļākā, es ie�u pieliet savu krūzi!� Bet graudu tirgonis prot labāk nekā visi citi dejot un dziedāt: �Ak raudātāja, mana pavēlniece, tu neesi kavē�jusi it nekā!� Kad visi sāk par viņu smieties, tad visiem aizraujas elpa. Bet mēslu vedējs dzied tā, ka putni apklust un klausās, un viņ� dzied: �Jauna ziņa manai sievai � tā kā lielā lādē.� Un skaists viņ� ir un jautrs, un par viņa skaistumu ir teikti dzejas vārdi:

Par mēslu vedi do�u dzīvību,

Jo skaists viņ� ir un tādēļ mīlu to!

Tik maigi viņa sejas panti gleznie,

Kā bana zars pats vijīgs tas un lokans.

Reiz liktens bija viņu sūtījis,

Un sacīju es viņam patiesi

(Bet kaislība drīz dedzināja mani.

Drīz atkal apdzisa un lēni smeldza):

�Tu manā sirdi guni sakūri!�

To dzirdējis, viņ� atbildēja man:

�Nav brīnums tad nekāds, ka mēslu vedis

Par kurinātāju ir pēk�ņi vērties!�

Un katrs ar savas mākslas pilnību sniedz jautras un smieklīgas izpriecas: �Bet stāsts nav tas, kas skatījums,� viņ� piebilda �un, ja tu labāk nāksi pie mums, tas būs laipnāk pret mums un pret tevi pa�u. Atsakies iet pie saviem draugiem, pie kuriem esi saposies! Tu neesi vēl glu�i atspirdzis no savas slimības, un varbūt tu aiziesi pie pļāpī�giem ļaudīm, kuri runā par to, kas nav viņu daļa, vai arī viņu pulkā atradīsies kāds pļāpa, un tev sāks sāpēt galva. Tu ta�u osi vēl vārgs pēc slimības.� � �Tas varēs būt kādu citu dienu,� es atbildēju un sāku aiz dusmām smieties. �Dari, kas tev padarāms, un es ie�u Allah augstā sargāts un glabāts, bet tu varēsi doties pie saviem draugiem, jo tie jau gaida tavu atnācienu.� � �Ak mans kungs,� teica l>ard skuvis, �es gribu tikai iepazīstināt tevi ar �iem jaukajiem ļaudīm, di�enu tēvu dēliem, kuru skaitā nav pļāpu un liekvār�u. Kop� esmu liels izaudzis, es neesmu varējis draudzēties ar tādiem, kuri jaut.i to, kas nav viņu daļa, un esmu draudzējies tikai ar tādiem, kuri, tāpat kā es, nav daudzrunīgi. Ja tu ar viņiem sadraudzētos un kaut reizi būtu ar viņiem kopā, tu pamestu visus savus draugus.� � �Lai Allah augstais piepilda tavu prieku! Es aizie�u pie viņiem kādu dienu,� es sacīju, un bārdskuvis iesaucās: �Es gribētu, lai tas būtu jau �odien! Ja tu esi nolēmis doties man līdzi pie maniem draugiem, tad ļauj man aiznest viņiem to, ko tu man dāvāji, bet, ja tev tomēr �odien jāiet pie taviem paziņām, tad es aiznesī�u �īs kuplās dāvanas, ar kurām tu mani pagodināji, un atstā�u tās saviem draugiem, lai ēd un dzer un mani negaida, un tad es nāk�u atpakaļ pie tevis un ie�u tev līdzi pie taviem draugiem. Mēs visi esam tādi, kas cits citu neapgrūtinām, un tādēļ nav nekā, kas mani traucētu viņus atstāt. Es bū�u drīz pie tevis atpakaļ un ie�u tev līdzi, lai tu ietu kurp iedams.�� �Nav citas varas un cita spēka pasaulē kā tikai Allah vara un spēks!� es iesaucos. �Ej pie saviem draugiem un priecājies tiem līdzi, un ļauj man doties pie maniem draugiem un �odien būt pie viņiem, � viņi gaida mani.� � �Es neļau�u tev iet vienam,� atbildēja bārdskuvis, un es sacīju: �Tai vietā, kurp es eju, nelai� citu nevienu kā mani.� Bet bārdskuvis sa�cīja: �Nu es redzu, ka tev ir noruna ar kādu sievieti, jo citādi tu ņemtu mani līdzi. Man ir lielākas tiesības uz to nekā visiem citiem, un es tev palīdzē�u iegūt to, ko tu gribi; es baidos, ka tu iesi pie sve�as sievietes un pazudusi būs tava dvēsele. Bagdadē, �ai pilsētā, neviens nevar tādas lietas darīt tādā dienā, kāda ir �odiena, un �īs Bagdades valijs ir bargs un godājams vīrs.� � �Vai tev, tu nejaukais veci, ej prom no manis! Kādus vārdus tu iedro�inies man sacīt!� es iesaucos, bet bārdskuvis teica: �Ak nelga, tu domā: �Kā viņam nav kauna!� � un tu slēpies no manis, bet es to saprotu un pārliecinājos par to, un gribu tikai tev palīdzēt �odien.� To dzirdējis, es satrūkos, ka mani tuvinieki un kaimiņi vēl izdzirdēs bārdskuvja vārdus, un ilgi klusēju. Bet mūs pārsteidza lūg�anas stunda, un pienāca sludinā�juma laiks, un bārdskuvis nobeidza skūt manu galvu, un es teicu viņam: �Ej pie saviem draugiem ar visiem �iem ēdieniem un dzērie�niem, es pagaidī�u, līdz atnāksi atpakaļ, � un tu nāksi man līdzi.� Un es nerimos vazāt aiz deguna �o nolādēto veci un viņu krāpt, cerē�dams, ka varbūt viņ� atstās mani, bet viņ� sacīja: �Tu gribi mani pie�krāpt un iesi viens pats, un kritīsi postā, no kura tev glābiņa nebūs. Allah vārdā, neej prom, iekams es bū�u atpakaļ, un es ie�u tev līdzi un redzē�u, kā tev veiksies.� � �Labi, neliec man gaidīt!� es sacīju, un viņ� paņēma visus ēdienus un dzērienus un visu citu, ko es iedevu, un aizgāja no manis. Un �is nolādētais atdeva visu nesējam, lai tas aiznes uz viņa māju, bet pats noslēpās kādā �ķērsielā. Bet es tūdaļ piecēlos (un muezini jau bija nodziedāju�i sveicinājumu pravietim), apģērbu savas drēbes un izgāju viens, un nonācu tai �ķērsielā un apstājos pie tās mājas, kur es ieraudzīju daiļo jaunavu, un vecā sieva tur jau stāvēja un mani gaidīja. Un ar viņu kopā es nu uzkāpu tajās istabās, kur bija jaunava, un iegājis pēk�ņi ieraudzīju: nama saim�nieks pārnācis savā dzīvoklī un pēc lūg�anas aizslēdzis vārtus! Un es ielūkojos lejā pa logu un redzēju, ka �is bārdskuvis (lai Allah lāsts pār viņu!) sē� pie pa�iem vārtiem! �Kas tam �aitanam pateicis par mani?� es nodomāju, un tie�i tobrīd notika (jo raugi: Allah augstais gribēja man noraut plīvuru), ka kāda no nama saimnieka verdzenēm bija nogrēkojusies un viņ� to pēra, un viņa kliedza, un tad iegāja saimnieka vergs, lai verdzeni glābtu, bet saimnieks piekāva arī viņu, un tas arī sāka kliegt. Un nolādētais bārdskuvis nodomāja, ka saim�nieks kauj mani, un viņ� sāka kliegt un plosīt savas drēbes un galvu apbēra ar smiltīm, un tad vaimanāja un sauca pēc palīga, un, kad ļaudis saskrēja visapkārt, viņ� sacīja: �Ak, mans kungs ir nokauts kadija namā!� Un tad nu viņ� kliegdams devās uz manu māju, bet ļaudis traucās viņa pēdās, un viņ� paziņoja to maniem tuviniekiem un kalpiem, un es nepaguvu ne atjēgties, kad visi jau bija pienāku�i saplosītās drēbēs un izspūru�iem matiem, saukdami un kliegdami: �Tik tie�ām mūsu kungs!� � un viņiem pa priek�u gāja bārdskuvis saplosītās drēbēs un kliedza, un ļaudis gāja viņam līdzi. Un mani tuvinieki kliedza, un viņ� kliedza līdzi tiem, kas gāja pirmie: �Tik tie�ām nokauts! Nokauts mūsu kungs!� Un visi devās uz to māju, kurā biju es. Un nama saimnieks izdzirdēja troksni un klaigas pie vārtiem un teica kādam no saviem kalpiem: �Paraugies, kas tur no�ticis!� Un kalps izgāja, tad devās atpakaļ pie sava kunga un sacīja: �Ak mans kungs, pie vārtiem ir vairāk nekā desmit tūksto�i vīrie�u un sievie�u, un visi tie kliedz: �Tik tie�ām nokauts!� Un kliegdami viņi rāda uz mūsu māju.� Un, kad nu to dzirdējis bija kadijs, viņ� redzēja stāvokļa nopietnību un sadusmojās, un pie�cēlies izgāja un atvēra vārtus. Un, ieraudzījis lielo ļau�u pūli, viņ� apstulba un jautāja: �Ak ļaudis, sakiet, � kas tur notiek?� Un mani kalpi viņam uzkliedza: �Ak tu nolādētais, ak tu suns, ak tu kuilis, tu esi nokāvis mūsu kungu!� Un kadijs jautāja: �Ak ļaudis, ko tad ļaunu bija darījis jūsu kungs, lai man viņ� būtu bijis jāno�kauj?��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kadijs jautāja maniem kal�piem: �Ko tad ļaunu bija darījis jūsu kungs, lai man viņ� būtu bijis jānokauj? Mans nams ir tepat jūsu priek�ā.� Un bārdskuvis viņam sacīja: �Tu nupat to pēri ar pātagu, un es pats dzirdēju viņa vaima nas.� � �Bet ko tad viņ� bija nodarījis, lai man būtu bijis viņ� ja nokauj, un kas viņu ievedis manā namā, un no kurienes uz kuiieni viņ� dodamies?� jautāja kadijs, un bārdskuvis iesaucās: �Neesi lik negants, veci! Es zinu visu, kas te noticis un notiek. Tava meita viņu mīl, un viņ� mīl tavu meitu, un, kad tu zināji, ka viņ� iegājis lav.i mājā, tu saviem kalpiem liki viņu piekaut, un tie viņu piekāva. Allali vārdā! Mūs samierinās un ķildu iz�ķirs tikai kalifs, � vai ved pie mums laukā mūsu kungu, lai viņa tuvinieki ņem to savā gādībā, iekams es ie�u pats un izvedī�u viņu no jūsu mājas, un tev būs tikai kauns!� Un kadijs atbildēja (bet viņ� runāja kā apmāts, un viņam bija kauns no ļaudīm): �Ja tu saki patiesību, tad ej iek�ā un ved viņu laukā!� � un bārdskuvis vienā lēcienā bija mājā, un, redzēdams, ka viņ� iegāja, es sāku meklēt ceļu, kā izkļūt un aizbēgt, bet neatradu to, līdz istabā, kur es biju, ieraudzīju lielu lādi. Un es ielīdu lādē un aizvēru vāku pār sevi, un aizturēju elpu. Bet bārdskuvis ienāca istabā, un, tiklīdz ienāca, viņ� sāka mani meklēt un zīlēja, un apsvēra, kur es varētu būt, tad pagriezās pa labi un pa kreisi un piegāja pie lādes, kurā es biju ielīdis, un aiznesa to uz galvas. Tad nu mana vīra drosme izgaisa, bet bārdskuvis mudīgi aizsteidzās, un, sapratis, ka viņ� mani neatstās, es iz�ķīros, atvēru lādi un izlēcu no tās, un lēkdams salauzu savu kāju. Un tad nu vārti atvērās, un pie vārtiem es ieraudzīju lielu ļau�u baru. Bet man piedurknē bija daudz zelta, ko es biju ielicis tādai dienai kā �ai un tādai lietai kā �ai, un �o zeltu es sāku kaisīt ļaudīm, lai tas viņus pievērstu sev. Un tie ķēra zeltu, bet es skrēju pa Bagdades �ķērsielām pa labi un pa kreisi, un nolādētais bārdskuvis dzinās manās pēdās un sacīja: �Tie gribēja mani sarūgtināt, darīdami ļaunu manam kungam! Lai slavēts Allah augstais, ka viņ� man palī�dzēja pret tiem un atpestīja manu kungu no viņu rokām! Tava nepie- sardzība visu laiku mani uztrauca, līdz tu padarīji to, ko padarīji. Ja Allah augstais nebūtu tev sūtījis mani, tu nebūtu varējis glābties no posta, kurā tu iekļuvi, un tu būtu iegāzts dziļā nelaimē, no kuras tu mū�am nebūtu izkūlies. Cik ilgi tad tu gribi, lai es dzīvoju tavā labā un tevi glābju? Allah vārdā, tu esi iedzinis mani postā ar savu nepie- sardzību, un tu vēl gribēji iet viens pats! Bet mēs neļaunosimies par tavu muļķību! Jo mēs zinām, ka prāts tev mazs un tu esi pārstei�dzīgs.� � �Tev nepietiek ar to, kas jau noticis, tu vēl skraidi manās pēdās un tirgos man saki tādus vārdus!� es iesaucos, un mana dvēsele gandrīz mani atstāja stiprās dusmās uz bārdskuvi. Un es iegāju hanā pa�ā tirgus vidū un palūdzu aizsardzību, un hana saimnieks nelaida bārdskuvi pie manis. Tad nu es apsēdos kādā istabā un sacīju sev: �Es nevaru vairs �ķirties no �ā nolādētā bārdskuvja, un viņ� būs pie manis dienu un nakti, bet es vairs nejaudāju izturēt viņa izskatu!� Un tūdaļ es liku aicināt lieciniekus un uzrakstīju mantojumu saviem radiem, un sadalīju savu naudu, un iecēlu aizgādni par to, un liku viņam pārdot māju un zemes gabalus, un teicu viņam norādījumus par lielām un par mazām lietām, un devos ceļā, un no tā laika es ceļoju, lai atpestītos no �ā savedēja. Es atjāju un apmetos jūsu pilsētā, un kādu laiku jau biju te nodzīvojis, kad jūs mani ieaicinājāt pie sevis, un es atnācu un ieraudzīju pie jums goda vietā �o sasodīto savedēju. Jo kā gan mana sirds var justies labi jūsu pulkā, ja viņ� man nodarījis tik daudz ļauna un ja viņa dēļ man salauzta kāja?�

To teicis, jauneklis atteicās sēsties, un, dzirdēju�i viņa stāstu par bārdskuvi, mēs jautājām bārdskuvim pa�am: �Vai taisnība, ko �is jauneklis par tevi stāsta?� Un viņ� atbildēja: �Allah vārdā, es to da�rīju saskaņā ar savu prātu un vīra drosmi, un, ja es nebūtu tur bijis, viņ� dro�i būtu beigts. Viņa glābējs esmu tikai es, un labi vēl, ka cietusi viņa kāja, bet dragāta nav viņa dvēsele! Ja es būtu daudz- runīgs, es nebūtu darījis viņam labu, bet es stāstī�u jums, kas notika ar mani pa�u, un jūs ticēsiet, ka es runāju maz un es neesmu pļāpīgs at�ķirībā no se�iem maniem brāļiem.�

�Un tā nu mēs klusi sēdējām,� teica drēbnieks, �un klausījāmies bārdskuvja stāstu par sevi pa�u.�

Un, roku pacēlis, bārdskuvis sāka savu stāstu:

�Es dzīvoju Bagdadē kalifa al Mustansira Billacha � al Mustadi Billacha dēla laikā, un kalifs bija toreiz Bagdadē (un mīlēja viņ� na�bagus un trūkumcietējus, un sēdēja viņ� kopā ar zinību vīriem un dzejniekiem). Te kādu reizi viņam dusmas aizdeva desmit nego�i, un Bagdades valdniekam viņ� lika atvest tos svētku dienā pie viņa (un bija tie zagļi, kas laupīja uz ceļiem). Un tad nu pilsētas valdnieks iz�brauca un sagūstīja tos, un iekāpa ar tiem vienā laivā. Un es redzēju tos un nodomāju: ��ie ļaudis dro�i vien sanāku�i svinēt dzīres, un jā�domā, ka diena viņiem aizrit �ai laivā ēdot un dzerot. Neviens viņu mielastā nepiedalīsies, bet mani tiem būs aicināt savās-dzīrēs!� Tad nu es piecēlos, ak cienījamie vīri, un savā lielajā vīra drosmā un sava prāta stiprumā es iekāpu pie viņiem laivā un iejaucos viņu pulkā. Un tad nu viņi pārbrauca pāri Tigrai un izkāpa otrā krastā. Un atnāca valdnieka sargi un kareivji ar va�ām un uzmeta tās zagļiem kaklā, un viņu barā va�as apmeta ap kaklu arī man. Un vai tas tikai negadījās manas vīra drosmes dēļ, ak cienījamā sapulce, un manas mazrunības dēļ, kura lika man klusēt un kuras dēļ man nebija dziņas runāt? Un mūs va�ās sietus nostatīja visu ticīgo pavēlnieka al Mustan- sira Billacha priek�ā, un viņ� lika nocirst galvu desmit zagļiem, un bende pienāca pie mums un, nosēdinājis mūs savā priek�a uz asiņu paklāja, izvilka �ķēpu, un nocirta galvas citu pēc citas, līdz visas desmit bija nocirstas, bet es vēl paliku. Tad nu kalifs to redzēja un jautāja bendem: �Kādēļ tu nocirti tikai deviņas galvas?� Un bende iesaucās: �Allah lai pasargā! Kā es būtu nocirtis deviņas, ja tu esi licis nocirst desmit galvas!� Bet kalifs sacīja: �Es domāju, ka tu esi nocirtis tikai deviņas, bet �is, kas stāv tavā priek�ā, ir desmitais!� � �Pie tavas �ēlastības zvēru,� atsaucās bende, �ka nocirstas ir desmit galvas!� � �Un tad nu tās saskaitīja,� stāstīja bārdskuvis, �un bija visas desmit. Tad kalifs uzlūkoja mani un jautāja: �Kas tev lika klusēt tādā brīdī? Kā tu iekļuvi notiesāto barā, un kāds tam iemesls? Tu esi gan liels savā augumā, bet prāts tev mazs.� Un, dzirdējis visu ticīgo pavēlnieka vārdus, es teicu viņam: �Zini, ak ticīgo pavēlniek, ka es esmu klusētāju �eichs, un gudrības man ir daudz, bet mana prāta go�dībai, manai sajēgsmei un mazrunībai nav robe�u un gala, un pēc amata es esmu bārdskuvis. Un vakar agrā rītā es ieraudzīju �os desmit vīrus, kuri gāja pie laivas, un es iejaucos viņu barā un iekāpu viņu laivā, domādams, ka �ie ir sarīkoju�i dzīres. Bet nepagāja necik ilgi, te atnāca sargi un uzlika tiem kaklā va�as un viņiem līdzi va�as uz�lika arī man, un savā lielajā vīri�ķībā es klusēju un neteicu ne vārda, un tas nu gan nav cits nekas kā vīra drosme. Un tad nu mūs atveda un nostādīja tavā priek�ā, un tu liki nocirst galvas desmit vīriem, un bendes priek�ā es paliku viens ar nenocirstu galvu, bet es nebiju neko jums teicis par sevi, un tas notika tikai manas lielās vīri�ķības dēļ, kura man lika doties nāvē viņiem līdzi! Bet tā man klājies visu mū�u: es daru cilvēkiem labu, viņi atmaksā man ar briesmīgāko maksu!� Un, kad nu kalifs bija manus vārdus dzirdējis un sapratis, ka es esmu ļoti vīri�ķīgs un nerunīgs, nevis pļāpīgs, kā apgalvo �is jauneklis, kuru es izglābu no briesmām, � viņ� sāka skaļi smieties un smējās, līdz pakrita aug�pēdu, un tad sacīja man: �Ak lielais klusē- tāj, vai tavi se�i brāļi tikpat gudri, mācīti un nerunīgi kā tu?� � �Lai tad viņi nedzīvotu �ai pasaulē, ja viņi līdzīgi man!� es atsaucos. �Tu apvainoji mani, ak visu ticīgo pavēlniek, un tev nebūs salīdzināt manus brāļus ar mani, jo raugi: savas pļāpības un gļēvulības dēļ tie visi ir kropļi: viens līks un greizs, otrs akls, tre�ais vārgulis, ceturtais bez ausīm un bez nāsīm, piektais ar no�ķeltu lūpu un sestais ar kupri mugurā. Tikai nedomā, ak visu ticīgo pavēlniek, ka es esmu pļāpa, man tikai vajadzēja tev visu izklāstīt un noskaidrot, un vīra drosntes man ir vairāk nekā viņiem visiem. Un katru to ir piemeklējusi ne�laime, kuras dēļ viņ� ir kroplis un, ja tu atļausi, es stāstī�u tev viņu stāstus.�

Zini, ak visu ticīgo pavēlniek, ka pirmais no maniem brāļiem (un tas bija kupris) bija drēbnieks Bagdadē, un viņ� strādāja mazā vei�kalā, ko nomāja no kāda bagāta vīra. Un �is vīrs dzīvoja virs veikala, un lejā viņa namā bija dzirnavas. Tā nu reiz mans kuprainais brālis sēdēja savā veikalā un �uva, te pēk�ņi viņ� pacēla galvu un nama logā ieraudzīja sievieti, līdzīgu austo�am mēnesim, kas noraugās lejup uz cilvēkiem. Un, kad nu mans brālis viņu ieraudzīja, viņa sirdī iede�gās mīlestība, un visu to dienu viņ� uzlūkoja tikai �o sievieti un pa�meta �ū�anu līdz pa�am vakaram. Un, kad pienāca nākamā diena, viņ� atvēra savu veikalu agrā rītā un piesēdās �ūt, un ikreiz, durdams adatu, viņ� vērās logā. Un tur nu viņ� ieraudzīja sievieti tādā pa�ā izskatā kā vakar, un viņa mīlestība iekvēlojās vēl karstāka. Bet, kad pienāca tre�ā diena, viņ� apsēdās savā vietā un raudzījās tikai uz viņu, un sieviete viņu redzēja un saprata, ka tas nu ir mīlestības gūsteknis, kas iemīlējies viņā. Un tad nu viņa sāka smieties tam tie�i pretim un viņ� pretim tai, un pēk�ņi tā nozuda un atsūtīja pie viņa savu verdzeni, kurai līdzi bija sarkanas zīda drēbes sainis, un ver�dzene piegāja pie viņa un sacīja: �Mana kundze lika nest tev svei�cienu ar lūgumu izgriezt ar savu �ēlīgo roku mums kreklu no �ās drēbes un labi pa�ūt!� Un viņ� atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tad nu viņ� izgrieza un beidza �ūt to pa�u dienu, bet nākamajā dienā verdzene jau rīta agrumā atnāca pie viņa un jautāja: �Mana kundze tevi sveicina un jautā, kā tu palaidi �o nakti. Viņa nav acis aizvērusi, tik dziļi tu esi ieņemts viņas sirdī.� To teikusi, viņa nolika tam priek�ā dzeltena atlasa gabalu un sacīja: �Mana kundze tev saka, lai no �ās drēbes tu izgrie�ot divus platbik�u pārus un �odien tos pa�ujot.� Un mans brālis atsaucās: �Ar mīlestību un prieku! Aiznes viņai daudzus sveicienus no manis un saki tai: �Tavs vergs dzird un paklausa tavu pavēli, un vari tu pavēlēt, ko vien tu kāro!� Un viņ� sāka izgriezt platbikses un centīgi tās pa�uva, bet pēc brī�a viņa parādījās savā logā un sveicināja to ar zīmēm, gan aizvērdama acis, gan uzsmaidī�dama viņam, un viņ� domāja, ka iegūs to. Un tad atkal viņa pēk�ņi pazuda, un atnāca pie viņa verdzene, kurai tas atdeva abus platbik�u pārus, un verdzene tos paņēma un aizgāja, un, kad satumsa nakts, viņ� iekrita gultā un augu nakti, līdz pa�am rītam negulējis grozījās un svaidījās. Bet citu rītu viņ� piecēlās un apsēdās savā vietā, un pie viņa atnāca verdzene un sacīja: �Mans kungs tevi aicina pie sevis!� To dzirdējis, viņ� izjuta lielas bailes, bet verdzene, redzēdama viņa izbailes, sacīja: �Tevi negaida nekas ļauns, tikai labs! Mana kundze iekārtoja tā, ka tu iepazīsies ar manu kungu.� Un �is cilvēks visai ielīksmojās un gāja verdzenei līdzi, un, iegājis pie verdzenes kunga un viņas kundzes vīra, tas noskūpstīja zemi pie viņas kunga

kājām, un viņ� atņēma tā sveicienus un iedeva tam daudz drēbju, un sacīja: �Pa�uj no tām man kreklus!� Un mans brālis atsaucās: �Dzirdu un paklausu!� Un viņ� nu grieza, grieza, līdz izgriezis bija divdesmit kreklus, līdz pa�am vakaram nepalūkojis ēdienu. Un saimnieks viņam jautāja: �Kāda būs maksa par to?� Bet viņ� atbildēja: �Divdesmit dirhemu.� Tad nu sievietes vīrs uzsauca verdzenei: �Dod divdesmit dirhemus!� Mans brālis neteica neko, bet sieviete logā māja viņam zīmes, lai neņemot no viņa neko! Un mans brālis tad iesaucās: �Allah vārdā, es neko no tevis neņem�u!� Un, pa�uvumu paņēmis, viņ� aiz gāja. Bet manam brālim ļoti bija vajadzīgs felss, un trīs dienas viņ� ēda un dzēra ļoti maz, lai tikai pa�ūts būtu viss, ko tie gribēja. Un verdzene atnāca un jautāja: �Ko tu esi paveicis?� Un viņ� atbildēja: �Viss ir darīts!� Un viņ� paņēma pa�ūtās drēbes un aiznesa tiem, un atdeva sievietes vīram un tūdaļ aizgāja. Bet sieviete pateica vīram par mana brāļa iemīlē�anos (bet mans brālis to nezināja), un viņi abi, vīrs un sieva, norunāja izmantot manu brāli, lai tas par brīvu pa�uj, ko tam liks, un lai par viņu jautri pasmietos. Un, kad nu pienāca rīts, viņ� iegāja veikalā, un atnāca pie viņa verdzene un sacīja: �Pa�runā ar manu kungu!� Un viņ� devās verdzenei līdzi, un, kad viņ� iegāja pie sievietes .vīra, tas sacīja: �Es gribu, lai tu man pa�uj piecas fard�ijas!� Un mans brālis pa�uva tās un aiznesa sievietes vīram, un tas cildināja labo darbu un lika pasniegt viņam naudas maku ar dirhe- miem, un bija viņ� jau izstiepis roku, kad sieviete aiz vīra muguras pamāja zīmi: �Neņem neko!� � un mans brālis teica viņas vīram: �Nesteidzies, kungs, laika ir diezgan!� To teicis, viņ� atstāja vīru, un bija viņ� pazemotāks par ēzeli, jo pret viņu apvienojās piecas varas: mīlestība un posts, bads, kailums un pagurums. Un, kad nu mans brālis bija veicis visus viņu darbus, tie blēdīgi apprecināja viņu ar savu verdzeni, bet tonakt, kad viņ� dzīrās iet pie tās, tie sacīja viņam: �Pārguli nakti dzirnavās, gan būs labi!� Un mans brālis ticēja, ka tā ir patiesība, un nakti pārlaida dzirnavās viens, bet sievietes vīrs aiz�gāja un pierunāja dzirnavnieku pret viņu, lai tas liek viņam dzirn�akmeni griezt. Un dzirnavnieks pusnaktī piegāja pie mana brāļa un sacīja: �Mans vērsis apslincis un visu nakti vairs negrie� akmeni, bet kvie�u mums ir daudz!� Un tad nu viņ� nokāpa dzirnavās un, piltuvi piebēris pilnu ar kvie�iem, piegāja pie mana brāļa ar virvi rokā, un uzmeta to viņam kaklā, un uzkliedza: �Griez ātrāk kvie�us, tu proti tikai ēst un smakoties, un ūdeņot!� To teicis, dzirnavnieks paņēma pātagu un sāka zvantēt ar to manu brāli, un tas nu sāka raudāt un kliegt, bet glābēju viņ� nesasauca un mala kvie�us gandrīz līdz pa�am rītam. Un tad nu atnāca mājas saimnieks, un, manu brāli ieraudzījis piesietu pie kārts, tas aizgāja, bet agrā rītā pie viņa atnāca verdzene un teica: �Man sirds sāp par to, kas tevi piemeklējis, mēs ar kundzi dzīvojam vienās raizēs par tevi.� Bet mans brālis bija tik stipri sasists un paguris, ka nebija viņam spēka atbildēt. Tad nu brālis aiz�gāja savā dzīvoklī, un pēk�ņi pie viņa atnāca �eichs, kas bija rakstījis viņa laulības līgumu ar jauno verdzeni, un sveicināja viņu un sacīja: �Lai Allah augstais dod tev ilgu mū�u! Un svētīta lai tava laulība! So nakti tu dro�i vien esi pārlaidis vienos priekos un baudās un cauru nakti nepārtrauktās skaujās!� � �Lai novēr�as Allah vaigs no krāp�nieka un melku]a!� iesaucās mans brālis. �Ak tūksto�kārtīgais ragaini, pie Allah zvēru, ka te tu mani noliki dzirnavnieka vēr�a vietā dzirnas griezt līdz pa�am rītam!� � �Stāsti man visu savu stāstu!� teica �eichs, un mans brālis stāstīja, kas bija viņu piemeklējis, un tad nu �eichs sacīja: �Tava zvaigzne nesaskan ar viņas zvaigzni, bet, ja gribi, es varu grozīt tavu līgumu.� � �Paraugies, vai tev nav vēl kāda cita viltība!� atbildēja mans brālis un atstāja �eichu, un aizgāja savā vietā gaidīt, vai kāds viņam neatnesīs darbu, lai varētu nopelnīt pārtiku, te pēk�ņi pie viņa atnāca verdzene un sacīja: �Nāc parunā ar manu kundzi!� � �Ej, nolādētā, man nav daļas gar tavu kundzi!� iesaucās mans brālis, un verdzene aizgāja un pateica to savai kundzei. Un brālis nepaguva ne attapties, kad tā jau lūkojās uz viņu savā logā un raudādama sauca: �Kādēļ, mans mīļais, mēs jau tik sve�i?� Bet viņ� tai neatbildēja, un viņa tam zvērēja, ka viņa nav to gribējusi, kas noticis ar �o dzirnavās, un ka tā nav viņas vaina. Un, kad nu mans brālis uzlūkoja viņas jaukumus un visu viņas daiļumu un dzir�dēja viņas saldo valodu, viņu atstāja tas, kas viņam bija, un pieņēma viņ� sievietes atvainojumus un priecājās, ka to skata viņa acis. Un viņ� sveicināja to un sarunājās, un brīdi sēdēja un �uva, te pēk�ņi atnāca verdzene un sacīja viņam: �Mana kundze tevi sveicina un liek tev pasacīt, ko teicis viņas vīrs, un proti: �onakt viņ� gulēs pie saviem draugiem, un, kad viņ� aizies, tu nāksi pie mums un ar kundzi nogulēsi saldu nakti līdz ritam.� Bet sievietes vīrs tai sacīja: �Ko va�rētu darīt, lai viņu atburtu no tevis?� Un viņa atteica: �Pagaidi, es izgudro�u viņam citu viltību, un visā pilsētā par viņu smiesies (bet mans brālis neko nezināja par sievie�u blēdībām).� Un, kad nu sa�tumsa vakars, pie viņa atnāca verdzene un ar manu brāli kopā aiz�gāja atpakaļ pie savas kundzes. Un, brāli ieraudzījusi, sieviete iesau�cās: �Allah vārdā, mans kungs, es esmu noilgojusies pēc tevis!� � �Allah vārdā, sniedz vispirms man skūpstu!� iesaucās mans brālis. Un, tiklīdz viņ� bija izrunājis �os vārdus, no blakus istabas iznāca sievie�tes vīrs un uzkliedza manam brālim: �Pie Allah zvēru, no tevis es �ķir�os tikai pie sardzes priek�nieka!� Un te nu mans brālis sāka viņu lūgties, bet �is pat neklausījās un brāli aizveda pie valija, un valijs lika viņu nopērt ar pātagu, sēdināt kamielim mugurā un vadāt viņu pa pilsētu. Un ļaudis, to redzēdami, skrēja viņa pēdās un kliedza: �Tāda ir atmaksa tam, kas ielau�as sve�ā harēmā!� Un tad nu viņu izdzina no pilsētas, un viņ� atstāja to un nezināja, kurp doties. Tad

es sabijos un viņu panācu, un apsolījos viņu uzturēt, un es Jāvu viņam dzīvot savā mājā līdz �obaltdienu.�

Manu stāstu dzirdējis, kalifs sāka smieties un sacīja: �Lieliski, ak klusētāj, � jauki tu stāsti, ak nerunīgais!� Un viņ� lika izmaksat man atzinības balvu un sūtīja mani prom, bet es iesaucos: �Neko es ne ņem�u no tevis, iekams bū�u tev izstāstījis, kas notika <n citiem maniem brāļiem, bet nedomā, ka es esmu pļāpīgs!�

Zini, ak visu ticīgo pavēlniek, ka manu otro brāli sauca par Bak- baku un nebija viņam nekāda amata, un man bija mū�īgas raizes ar viņa mīlestības dēkām. Te kādu dienu citu dienu skaitā viņ� gāja savās gaitās, un pēk�ņi viņu satika veca sieva un teica viņam: �Ak sve�ais vīrs, apstājies jel brīdi! Es gribu tev ko piesolīt, un, ja tev tas patiks, tad dari to manis dēļ un izlūdzies Allah padomu!� To dzirdējis, mans brālis apstājās, un viņa sacīja: �Es tev ko teik�u un parādī�u tev ceļu uz to, bet lai nav liekvārdīgas tavas runas!� � �Saki un stāsti!� atbildēja mans brālis, un vecā sieva jautāja: �Ko tu teiktu par krā�ņu pili un smar�ās kūsto�u dārzu, kur ūdens skrej un burbuļo, un par augļiem, vīnu un daiļu jaunavu sejām un augumiem, kurus tu apskausi no vakara līdz rītam? Ja tu darīsi, kā es tev saku, tu re�dzēsi visus �os jaukumus.� Un, viņas vārdus dzirdējis, mans brālis jautāja: �Ak mana kundze, bet kādēļ tu saki to man un nevis citam kādam? Ar ko es esmu tev paticis?� Un viņa atbildēja manam brālim: �Es tev sacīju, lai tavas runas nav liekvārdīgas! Klusē un nāc man līdzi!� To teikusi, vecā sieva pagriezās, un mans brālis devās viņas pēdās, kārodams to, ko �ī viņam apsolīja. Un tā nu viņi iegāja pla�ā namā ar daudziem kalpiem, un vecā sieva uzveda viņu aug�ā, un mans brālis ieraudzīja krā�ņu pili. Un, kad nu pils ļaudis viņu redzēja, tie jautāja: �Kas tevi �urp atvedis?� Bet vecā sieva sacīja: �Netrau�cējiet viņu, kļūsiet un nemulsiniet viņa sirdi, � viņ� ir strādnieks, un mums viņ� vajadzīgs.� To teikusi, viņa ieveda to izgreznotā liel- istabā, par kuru greznāku acis nebija vēl skatīju�as, un, kad viņi bija tur iegāju�i, piecēlās un manu brāli sveicināja daiļas jaunavas un apsēdināja viņu sev blakus. Un nepagāja necik ilgi, kad viņ� izdzir�dēja lielu troksni, un pēk�ņi pie viņa piegāja verdzenes, kuru vidū bija jaunava, līdzīga mēnesim pilnmēness naktī. Un mans brālis ne�novērsa acis no viņas un piecēlās kājās, un palocījās pret daiļo jau�navu, un tā viņu sveicināja un lika viņam sēsties, un, kad nu viņ� apsēdās, tā pievērsās viņam un jautāja: �Lai Allah augstais ar tevi, - � vai tu esi labs?� � �Ak mana kundze, ļaunuma man nav!� atbildēja mans brālis. Un tad nu viņa lika pasniegt ēdienu, un viņai atnesa jaukus ēdienus, un viņa apsēdās un sāka ēst. Bet jaunava nevarēja apvaldīt smieklus, un, kad mans brālis viņu uzlūkoja, viņa pie�vērsās savām verdzenēm, it kā smiedamās par tām. Un mans brālis viņai patika, un viņa lakstojās ar to, bet brālis, ēzelis, nekā nesaprata, un stiprā jūtu kaislībā, kas bija viņu satvērusi, viņam likās, ka jau�nava viņu mīl un sniegs viņam kārotās baudas. Un, kad nu bija pa�ēsts, tad ienesa dzērienus un ienāca desmit verdzenes, tik daiļas kā mēne�i, ar daudzstīgu darbukām rokās un sāka dziedāt patīkamām balsīm. Tad nu mans brālis ielīksmojās lielā sajūsmā un, paķēris kausu no jaunavas rokas, izdzēra to, un piecēlās viņas priek�ā kājās, un tad kausu izdzēra jaunava un mans brālis tai sacīja: �Uz tavu veselību!� To teicis, viņ� palocījās pret jaunavu, un tā viņam atkal pasniedza kausu, un, kad viņ� to izdzēra, viņa iesita tam pa kaklu. Tad nu mans brālis steig�us devās laukā un dzīrās prom, bet vecā sieva pamirk�ķi�nāja viņam ar acīm: �Nāc nu atpakaļ!� � un viņ� tai paklausīja. Un, kad jaunava lika viņam sēsties un viņ� apsēdās un sēdēja, ne vārda nerunādams, viņa atkal sita tam pa pakausi, bet viņai ar to vēl nebija gana, un viņa lika visām savām verdzenēm to sist un pērt, bet viņ� sacīja vecajai sievai: �Neko labāku par to es neesmu redzējis!� Un vecā sieva iesaucās: �Jā, mana kundze, Allah vārdā, viņam taisnība!� Un verdzenes sita viņu un pēra, līdz viņ� pakrita nemaņā, bet tad piecēlās savas vajadzības pēc, un vecā sieva viņu panāca un sacīja: �Pacieties mazliet, tu iegūsi to, ko kāro.� � �Cik ilgi lai es cie�u? Man jau galva apstulbusi no belzieniem pa pakausi,� sacīja mans brālis, bet vecā sieva atbildēja: �Kad viņa būs noreibu�i, tu sasniegsi, ko kāro!� To dzirdējis, mans brālis aizgāja atpakaļ savā vietā un ap�sēdās. Tad nu piecēlās visas verdzenes no pirmās līdz pēdējai, un sieviete viņām lika apkvēpināt manu brāli un aplaistīt viņa seju ar ro�ūdeni. Un, kad nu viņas to padarīja, jaunava sacīja: �Lai Allah tevi svētī un pasargā! Tu ienāci manā mājā un paklausīji, kas bija tev likts, bet visus, kas man pretojas, es dzenu prom. Bet, kas ir pa�cietīgs, tas sasniedz to, ko kāro.� � �Ak kundze, es esmu tavs vergs un tavās rokās!� mans brālis viņai atbildēja, un viņa sacīja: �Zini, ka Allah augstais man devis jautru garu, un, kas mani klausa, tas iegūst, ko tīko.� Un tad nu viņa lika verdzenēm dziedāt skaļā, balsī, un visi, kas istabā bija, ielīksmojās priekā, un tad viņa teica kādai jaunavai: �Ņem savu kungu, padari, kas padarāms, un tūdaļ ved viņu pie manis!� To dzirdējusi, verdzene aizveda manu brāli (bet viņ� nezi�nāja, ko �ī viņam darīs), un vecā sieva viņu panāca un sacīja: �Pa�cieties, daudz vairs nav palicis!� Tad nu mana brāļa sejā atspīdēja gaisma. Un viņ� piegāja pie jaunavas (bet vecā sieva vienā laidā atkārtoja: �Pacieties, tu esi jau sasniedzis to, ko kāroji!�) un jautāja vecajai sievai: �Saki, � ko grib darīt �ī jaunava?� Un vecā atbildēja: �Neko citu kā tikai labu! Es esmu ķīla par tevi! Viņa grib nokrāsot tavas uzacis un nocirpt tavas ūsas!� � �Uzacu krāsa mazgājoties no�zudīs,� teica mans brālis. �Bet, kad ūsas rauj, tad ta�u sāp!� � �Sar�gies viņai pretoties!� atsaucās vecā sieva. �Viņas sirds uz tevi vien tiecas!� Un mans brālis pacieta, ka viņam nokrāso uzacis un izrauj ūsas, un tad nu verdzene piegāja pie savas kundzes un teica tai, ka tas darīts, un tā sacīja: �Tad palikusi vēl viena lieta, � noskuj viņam bārdu, lai viņam nav lieku spalvu.� Un verdzene piegāja pie mana brāļa un teica tam, ko likusi viņas kundze, un mans muļķa brālis jau�tāja: �Bet kur es lik�os aiz kauna no cilvēkiem?� Un tad nu veea sieva sacīja: �Viņa grib to darīt tikai tādēļ, lai tu nebūtu spalvains un lai tavā sejā nebūtu nekā, kas duras. Tu esi iededzinājis lielu mī�lestību viņas sirdī, � pacieties, tu esi sasniedzis, ko kāro!� Un mans brālis izcieta un paļāvās verdzenei, un noskuva savu bārdu. Un jau�nava viņu ieveda, un raugi: viņ� bija ar nokrāsotām uzacīm un ap�cirptām ūsām, noskūtu .bārdu un sārtu seju! Un jaunava pārbijās no viņa un tad sāka smieties, un smējās tik stipri, ka pakrita aug�pēdu un iesaucās: �Ak mans kungs, tu esi mani savaldzinājis ar savu glezno seju!� Un viņa lūdzās savas dzīvības vārdā, lai viņ� ceļas un dejo, un mans brālis piecēlās un sāka dejot, un istabā vairs nebija neviena spilvena, ko viņa nebūtu sviedusi tam virsū, un visas verdzenes meta viņam da�ādus augļus � pomerances un citronus, skābus un saldus, līdz viņ� pakrita nemaņā no �iem metieniem un triecieniem, un sitie�niem pa pakausi. Un vecā sieva viņam sacīja: �Nu tu esi sasniedzis, ko kāroji! Un zini, ka sitieni tevi vairs nesāpinās, bet vēl kas palicis nedarīts. Un proti: viņai ir paradums, kad viņa apskurbusi, nevienam neļaut varu pār sevi, iekams viņa nometusi savas drēbes un novilkusi platbikses, un palikusi glu�i kaila. Un tad nu viņa liks tev noģērbties un skriet un pati skries tev pa priek�u, bet tu viņas pēdās, līdz tavs zebs būs tāds, kādam tam jābūt, un tad viņa ļaus tev varu pār sevi.� � �Velc nost savas drēbes!� viņa sacīja, un mans brālis tad noģērba visas drēbes (un visa pasaule viņam izgaisa), un tā nu viņ� bija glu�i kails ��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi pārtrauca atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais sultan, ka bārdskuvja otrais brālis, tiklīdz vecā sieva viņam pateica: �Velc nost savas drēbes!� � piecēlās (un pasaule viņam izgaisa), noģērba savas drēbes un palika glu�i kails, un tad nu jaunava viņam sacīja: �Celies un dodies skrie�us, un es skrie�u tev līdz!� Tad noģērbās viņa arī un iesaucās: �Ja tu ko gribi, tad dodies man līdzi!� Un viņa aizskrēja tam pa priek�u un viņ� tai pēdās, un viņa skrēja no vienas istabas otrā un mans brālis tai līdzi, un kaislība viņu svēla un viņa zebs bija glu�i satracināts. Un tad nu viņa manam brālim pa priek�u ieskrēja tum�ā istabā, un ieskrēja tur ari

mans brālis, dodamies viņas pēdās, un viņa kāja uzmina uz plāna dēja, un grīda pēk�ņi iegāzās, un nepaguva mans brālis ne attapties, kad bija nokritis ielas vidū ādmiņu tirgū, kuri izsauca savas ādas un pirka tās un pārdeva. Un, ieraudzīju�i manu brāli tādā izskatā, glu�i kailu, ar noskūtu bārdu un uzacīm un ar sarkanu seju, tirgoņi uz�kliedza viņam un plauk�ķināja rokas, un sita un kūla to ādām, līdz viņ� zaudēja samaņu. Un tad nu viņu uzcēla a�gārni ēzelim mugurā un aizveda pie valija, un valijs tiem jautāja: �Kas tas tāds?� Un ādmiņi sacīja: �Viņ� nokrita pie mums �ādā izskatā no vezira mājas.� Tad valijs viņam piesprieda simt pātagas cirtienus pa kaklu un iz�dzina viņu no Bagdades, bet es izsteidzos un viņu panācu, un slepus ievedu viņu pilsētā, un tad es noliku viņam tik, cik vajadzīgs uzturam. Un, ja es nebijis tik cēlsirdīgs, es nebūtu izturējis to, ko viņ�.�

�Bet mana tre�ā brāļa vārds ir Fakiks, un viņ� ir akls. Liktenis viņu noveda pie liela nama, un viņ� pieklauvēja pie vārtiem, cerē�dams, ka nama saimnieks viņu uzrunās un viņ� varēs tam ko palūgt. Un nama saimnieks jautāja: �Kas tur ir pie vārtiem?� Bet neviens viņam neatbildēja, un mans brālis sadzirdēja viņa jautājumu skaļā balsī: �Kas tur klauvē?� Bet mans brālis neatbildēja viņam un dzir�dēja, ka tas aizgāja un nonāca pie vārtiem, un atvēra tos, un tad jau�tāja manam brālim: �Ko tu gribi?� � �Allah vārdā, kādu dāvanu!� atteica mans brālis, un nama saimnieks jautāja: �Vai esi akls?� �- �Jā,� mans brālis atbildēja, un tad nu nama saimnieks viņam teica: �Sniedz man roku!� Un viņ� pasniedza tam roku, domādams, ka nama saimnieks viņam ko dos, bet tas nu saņēma viņa roku un ieveda mājā, un abi nu kāpa, kāpa no vienām kāpnēm pa otrām, līdz uzkāpa pa�ā aug�ā uz jumta. Mans brālis nu cerēja, ka �is viņu pabaros vai iedos ko līdzi, bet, kad viņi bija nonāku�i līdz galam, saimnieks jau�tāja: �Ko tu, aklais, gribi?� Un mans brālis atbildēja: �Allah vārdā, kaut vai ko!� � �Lai Allah augstais tev sūta to!� atsaucās nama saimnieks, un tad nu mans brālis sacīja: �Klausies, vīrs, � kādēļ tu neteici to lejā?� Bet nama saimnieks atteica: �Ak tu nelieti, bet ko tad tu man neatbildēji pirmo lāgu?� � �Un ko tu tagad gribi ar mani darīt?� mans brālis viņam jautāja. �Man nav nekas ko tev dot,� tas atbildēja, un mans brālis teica: �Kāp man līdzi pa kāpnēm!� � �Ceļ� ir tev priek�ā,� teica nama saimnieks, un mans brālis kāpa, kāpa, līdz viņu no vārtiem �ķīra divdesmit pakāpieni. Te nu viņa kāja paslīdēja, un viņ� uzkrita vārtiem un satrieca savu galvu. Un tā nu viņ� aizgāja, nezinādams, kurp doties, un viņu panāca da�i viņa aklie biedri un jautāja viņam: �Ko tu �odien esi ieguvis?� Un viņ� stāstīja tiem, kas bija viņu piemeklējis, un tad sacīja: �Ak mani brāļi, es gribu iz ņemt drusku no tās naudas, kas man palikusi, un notērēt to savā labā!� Bet nama saimnieks nāca viņa pēdās un dzirdēja viņa vārdus, bet mans brālis un viņa draugs to nezināja. Un tā nu mans brālis nonāca pie savas mājas un iegāja iek�ā, un saimnieks iegāja viņa pēdas (bet viņ� to nezināja), un mans brālis apsēdās, gaidīdams savus biedrus Un, kad tie ienāca, viņ� teica tiem: �Aizslēdziet durvis un pārmeklējiet māju, vai mūsu pēdās nav ienācis kāds sve�inieks!� Un, mana !>ia|a vārdus dzirdējis, sve�ais ienācējs piecēlās un uzvilkās aug�up pa virvi, kas nokarājās no griestiem, un tie izstaigāja visu māju un ne atrada nevienu. Un tad viņi sanāca atkal kopā un sasēdās cits citam blakus, izvilka naudu, kas viņiem bija, un saskaitīja to, un naudas bija pavisam divpadsmit tūksto�i dirhemu! Tad nu viņi naudu atstāja ista bas kaktā, un ikviens paņēma tik, cik viņam vajadzēja, bet atliku�o tiesu apru�ināja smil�u putekļiem, un tad viņi nolika savā priek�ā ēdienu un sāka ēst. Te nu mans brālis sev blakus sadzirdēja sve�u gremo�a�nas skaņu un sacīja saviem biedriem: �Pie mums ir sve�inieks!� Un viņ� izstiepa roku, skāra sve�ā cilvēka � nama saimnieka roku. Un tad nu viņi uzbruka tam ar sitieniem, bet, kad sist viņiem apnika, viņi sāka kliegt: �Ak musulmaņi, pie mums ienācis zaglis un grib nolaupīt mūsu naudu!� To dzirdēju�i, pie viņiem saskrēja ļaudis, un sve�inieks piegāja un apvainoja tos, apgalvodams par viņiem to pa�u, ko �ie ap�galvoja par viņu, un viņ� piemiedza acis, lai izskatītos līdzīgs tiem visiem, un neviens par to ne�aubījās. Un viņ� sāka kliegt: �Ak musul�maņi, Allah un sultānā vārdā es lūdzu Allah un valija padomu!� Un nepaguva viņ� ne attapties, kad Visus tos apstāja sargi un viņu skaitā arī manu brāli un tad visus aizdzina pie valija nama. Tur nu valijs lika tos ievest pie viņa un tad jautāja tiem: �Ko jūs esat noda�rīju�i?� Un nama saimnieks sacīja: �Ja nespīdzināsi, neko tu neno�skaidrosi! Sāc ar mani pa�u pirmo un tad �o, manu vadātāju,� � un viņ� ar roku norādīja uz manu brāli. Un tad nu �o vīru izstiepa un no�smalstīja ar �etrsimt rungas belzieniem pa dibenu, un sitieni viņam sāpēja, un viņ� atvēra vienu aci, bet, kad sitienu skaitu viņam pielika, viņ� atvēra arī otru aci. Un.valijs viņam jautāja: �Kas tie par nedar�biem, ak nolādētais?� Un viņ� atbildēja: �Saudzi mani! Mēs �etri izliekamies akli un krāpjam ļaudis, ejam mājās un uzlūkojam sievietes, un raugām tās samaitāt. Mums ir sakrājusies liela peļņa � divpa�dsmit tūksto�i dirhemu, un es teicu saviem draugiem: �Dodiet man, kas man pienākas, dodiet man trīs tūksto�i dirhemu,� � bet viņi piekāva mani un paņēma manu naudu, un es nu lūdzos palīdzību no Allah augstā un no tevis. Man ir vislielākās tiesības saņemt manu tiesu, un es gribu, lai tu redzētu manu vārdu patiesumu. Pasmalsti tos stiprāk nekā mani, un viņi atvērs savas acis.� Un tad nu valijs lika tos spī�dzināt un iesāka ar manu brāli, un piesēja viņu pie kāpnēm, un valijs teica viņam: �Ak nelie�i, jūs aizliedzat Allah �ēlastību un izliekaties akli!� � �Allah! Allah!� iesaucās mans brālis. �Pie Allah augstā zvēru, neviens no mums nav redzīgs!� Un viņu sita, līdz viņ� pakrita nemaņā, un valijs sacīja: �Lai viņ� guļ, līdz at�ilbs, un tad periet otru lāgu!� Un tad viņ� lika uzskaitīt katram viņa biedram vairāk nekā trīs simti rungu, un redzīgais sacīja tiem: �Atveriet acis, ja neatvērsiet, jūs sitīs atkal!� Un tad �is cilvēks sacīja valijam: �Sūti man kādu līdzi, un tas atnesīs tev naudu, �ie ļaudis acis neatvērs: tos baida kauns no cilvēkiem.� Un tad nu valijs aizsūtīja un naudu paņēma, un atdeva �im cilvēkam trīs tūksto�i dirhemu, ko tas apgalvoja par savu tiesu, un citu naudu viņ� paturēja sev un trīs aklos izdzina no pilsētas. Un es devos viņu pēdās, ak visu ticīgo pavēlniek, un pa�nācu savu brāli un jautāju viņam, un viņ� stāstīja man to, ko es stās�tīju tev, un slepus es ievedu viņu pilsētā un zag�us devu viņam ēst un dzert.�

Manu stāstu dzirdējis, kalifs sāka smieties un sacīja: �Dodiet viņam balvu, un lai viņ� iet!� Bet es iesaucos: �Allah vārdā, es ne�ņem�u no tevis neko, iekams bū�u visu ticīgo pavēlniekam izklāstījis, kas piemeklējis citus manus brāļus! Mans stāsts nebūs gar�, jo raugi: es nekad neesmu pļāpīgs.�

�Bet mans ceturtais brālis, ak visu ticīgo pavēlniek,� turpināja bārdskuvis, �bija greizacis, un bija viņ� miesnieks Bagdadē un pār�deva gaļu, audzēja aunus, un gaļu no viņa pirka di�vīri un bagātnieki. Un tā nu viņ� sapelnīja lielu naudu un nopirka nastu nesējus lopus un mājas, un tā nu dzīvoja ilgu laiku. Te kādu dienu citu dienu skaitā viņ� bija pie savas tirgotavas, un pēk�ņi viņa priek�ā nostājās �eichs ar lielu bārdu un deva viņam da�us dirhemus, sacīdams: �Dod man gaļu par �o naudu,� � un, naudu samaksājis, aizgāja (kad mans brā�lis bija iedevis tam gaļu). Un, aplūkojis �eicha sudrabnaudu, viņ� redzēja, ka �ie dirhemi ir balti un laistās spo�i, un viņ� atlika tos īpa�i. Un tā nu �eichs nāca pie viņa pieci mēne�i, un mans brālis meta viņa dirhemus īpa�ā lādē. Te viņam iegribējās dirhemus izņemt un nopirkt par tiem aunus, un, lādi atvēris, viņ� ieraudzīja, ka viss, kas tur bija, nav cits nekas kā balts, sagriezts papīrs. Un tad nu mans brālis sita savu seju un kliedza, un sanāca ļaudis pie viņa, un viņ� stāstīja tiem, kas �o piemeklējis, un visi par to brīnījās. Un tad mans brālis kā da��dien nokāva aunu un pakāra pie tirgotavas, un sauca: �Ak, Allah vārdā, ja atnāktu �is vecais blēdis!� Un necik ilgi, te pienāca �eichs ar savu sudrabu, un tad nu mans brālis piecēlās, ieķērās tam drēbēs un vaimanāja: �Ak musulmaņi, nāciet, nāciet pie manis! Dzirdiet, ko man nodarījis �is nelietis!� Viņa vārdus dzirdējis, �eichs jautāja: �Kas tev labāk patīk � no manis atstāties vai piedzīvot apkaunojumu ļau�u priek�ā?� � �Ar ko tad tu mani apkaunosi?� jauta ja man:; brālis. �Ar to, ka cilvēka gaļu tu pārdod par jēra gaļu,� atbildēja �eichs. �Tu melo, nolādētais!� iesaucās mans brālis, bet �eichs sacīja: �Nolādēts ir tas, kam tirgotavā pakārts cilvēks!� � �Ja patiesi ta ii, kā tu saki, tad mana nauda un manas asinis tev atļautas,� atbildēja mans brālis, un �eichs tad sacīja: �Ak ļaudis, ja gribat manu vārdu apliecinājumu un mana patiesuma apstiprinājumu, tad ejiet viņa Iii gotavā!� Tik tie�ām, �eichs ar balto bārdu bija burvis, kas pēk�ņi prata vienu lietu pārvērst par citu. Tad nu ļaudis iedrāzās mana brāļa tirgotavā un redzēja, ka auns pārvērties pakārtā cilvēkā, un, redzē�ju�i to, viņi ieķērās mana brāļa drēbju krokās un kliedza uz viņu: �Ak neticīgais! Ak nelietīgais vīrs!� Un viņam visdārgākais cilvēks sita viņa seju, sacīdams: �Tu baro mūs ar Ādama dēlu gaļu!� Tad nu �eichs zvēla viņam pa aci un izsita to. Un ļaudis aiznesa nokauto cilvēku sardzes nakibam, un �eichs tam sacīja: �Ak emir, �is vīrs nokauj cilvēkus un pārdod cilvēka gaļu jēra gaļas vietā, un mēs viņu atvedām pie tevis. Celies un spried Allah augstā un varenā taisno tiesu!� Un mans brālis gan aizstāvējās, bet nakibs viņu neuzklausīja un lika uzskaitīt viņam pieci simti rungas sitienu, un atņēma viņam visu naudu, un, ja nebūtu viņam bijusi nauda, viņ� dro�i vien būtu nosists. Un mans brālis piecēlās un devās prom uz labu laimi, un iegāja lielā pilsētā, un tur nu labs viņam �ķita kurpnieka amats, un viņ� atvēra veikalu un sēdēja strādādams, lai sagādātu sev pārtiku. Te kādu dienu citu dienu skaitā viņ� izgāja savās darba gaitās un izdzirdēja zirgu pakavu dimu, un, kad viņ� jautāja par to, viņam atbildēja: �Tur sultāns izjāj medībās,� � un mans brālis sāka lūko�ties sultānā skaistumā. Bet sultānā skatiens satikās ar mana brāļa ska�tienu, un sultāns nokāra galvu un sacīja: �Allah vārdā, �ī diena būs ļauna!� To teicis, sultāns pagrieza savu zirgu un jāja atpakaļ, un atpakaļ jāja arī visi viņa kalpi. Un tad nu sultāns lika saviem kalpiem panākt manu brāli, un tie nu viņu tik vārīgi piekāva, ka viņ� gan�drīz nomira, un mans brālis nezināja, kas ir viņa soda iemesls. Un viņ� aizgāja atpakaļ savā dzīvoklī ne dzīvs, ne miris. Un tad nu viņ� devās pie kāda vīra, kas bija sultānā kalps, un stāstīja tam, kas viņu piemeklējis, bet tas sāka tik aizrautīgi smieties, ka pakrita aug�pēdu, un tas sacīja viņam: �Ak mans brāli, zini, ka sultāns nevar uzlūkot greizaci, īpa�i, ja tam greiza labā acs, � un tādu viņ� vaļā nelaidīs, līdz tas būs nosists!� Tādus vārdus dzirdējis, mans brālis nolēma bēgt prom no �ās pilsētas, un viņ� cēlās un pilsētu atstāja, un devās uz citu novadu, kur nebija neviena, kas viņu pazītu, un tur nu viņ� nodzīvoja ilgu laiku. Un tad mans brālis sāka gudrot par savu vei�kalu, un kādu dienu viņ� izgāja staigāt un aiz sevis izdzirdēja zirgu pakavu dimu, un sacīja: �Ir pienācis Allah noliktais laiks!� Un viņ� nu sāka meklēt vietu, kur patverties, bet tādu neatrada un pēk�ņi ieraudzīja aizvērtas durvis. Un durvis viņ� pagrūda, un tās iekrita, un mans brālis iegāja un redzēja garu gaiteni, un devās prom pa to. Un nepaguva viņ� ne atjēgties, kad divi vīri to sagrāba un teica manam brālim: �Lai slavēts Allah, kas tevi devis mūsu rokās! Ak Allah ienaidnieks, nu jau trīs naktis tu laupi mūsu miegu un liec mums gaidīt savu nāvi!� � �Ak ļaudis, kas jums vajadzīgs?� jau�tāja mans brālis, un tie viņam atbildēja: �Tu esi krāpnieks un gribi mūs apkaunot! Tu izgudro visādas viltības un gribi nokaut mājas saimnieku! Tev un taviem dienderiem nepietika vēl, ka viņu izputinā�jāt! Velc laukā nazi, ar ko tu ik naktis mūs biedē!� To teiku�i, viņi izkratīja manu brāli un atrada viņam aiz jostas aizspraustu nazi, un mans brālis viņiem sacīja: �Ak ļaudis, bīstieties Allah augsto! Ziniet, ka notikums ar mani ir brīni�ķīgs!� � �Un kāds tad ir �is notikums?� viņi jautāja, un viņ� stāstīja tiem, kas viņu piemeklējis, gribēdams, lai tie lai� viņu vaļā, bet viņi neuzklausīja manu brāli un nepievērsa tam nekādu uzmanību, un tie piekāva viņu un saplēsa viņa drēbes, un ieraudzīja viņa miesā rungas belzienu pēdas, un tad tie sacīja viņam: �Ak nolādētais, tavā miesā redzamas sitienu pēdas!� Un tad nu manu brāli aizveda pie valija, un klusībā viņ� teica: �Es esmu iekritis nelaimē par saviem grēkiem, un mani atpestīs tikai Allah augstais un varenais!� Un valijs jautāja manam brālim: �Ak neģēli, kas tev licis to darīt? Tu ieej viņu mājā, lai viņus nokautu!� Un mans brālis iesaucās: �Allah vārdā tevi lūdzu, ak lielais emir, uzklausi manus vārdus un nesteidzies mani sodīt!� Bet valijs sacīja: �Vai mēs lai uzklausām zagļa vārdus, kam mugura rāda sitienu zīmes? Tas tev darīts tikai liela grēka dēļ!� teica valijs un lika uzskaitīt manam brā�lim simt sitienus, un, kad nu viņ� bija tos dabūjis, viņu uzsēdināja kamieļa mugurā, un ļaudis sauca: �Tā atmaksā tam, kas ielau�as sve�ā mājā, un tā vēl ir viegla atmaksa!� Un valijs lika viņu izdzīt no pilsētas, un mans brālis aizgāja uz labu laimi. To dzirdējis, es devos viņa pēdās un jautāju viņam, un viņ� stāstīja man, kas viņu piemek�lējis. Un visu laiku, ļaudīm kliedzot, es gāju viņam līdzi, un, kad nu viņu atlaida un nocēla no kamieļa muguras, es slepus ievedu viņu pilsētā un devu viņam ēst, un devu dzert, un ļāvu mierīgi dzīvot līdz nāves stundai.�

�Tāds nu ir stāsts par manu ceturto brāli, bet notikums, kas piemeklēja manu piekto brāli, tev rādīs, ak visu ticīgo pavēl�niek, cik daudzkārt piesardzīgāks un gudrāks es esmu par saviem brāļiem.�

>

�Bet manam piektajam brālim, ak visu ticīgo pavēlniek, bija no�grieztas ausis, un bija viņ� nabags un vakaros lūdzās dāvanas no ļaudīm, bet dienu notērēja, ko bija saubagojis. Bet mūsu tēvs bija nevarīgs sirmgalvis, jau tālu aizsniedzies savu gadu skaitā, un nomira viņ�, atstādams mums septiņi simti dirhemus, un katrs nu paņēina simtu. Un piektais brālis, savu tiesu saņēmis, glu�i samulsa un nezi�nāja, ko ar �o naudu darīt, un, tā gudrojot, pēk�ņi viņam ie�āvās prātā nopirkt par �o naudu da�ādus stikla traukus un iegūt labumu no trauku maksas. Un tā nu viņ� sapirka stikla traukus par simt dir- hemiem, salika tos uz lielas paplātes un apsēdās kādā vietā tos pārdot. Bet turpat viņam blakus bija siena, un viņ� piespiedās tai ar muguru un sēdēja, pārdomādams savu likteni. Un viņ� domāja: �Mana nauda � simt dirhemi ieguldīti �ai stiklā, bet es to pārdo�u par divi simti dirhemiem un tad atkal nopirk�u stiklu par diviem simtiem, un pārdo�u par �etriem, un tā es nebeig�u pirkt un pārdot, līdz man būs sakrāta liela nauda. Un par �o naudu es nopirk�u da�ādas preces, dārglietas un smar�as un iegū�u lielu peļņu, un tad es nopirk�u skaistu māju un vergus, un zirgus, un zelta seglus un ēdī�u, un dzer�u, un visā pilsētā nepaliks neviena dziedātāja vai dziedātājas, kas nebūs biju�i manā mājā. Un, ja tāds būs Allah prāts, es sakrā�u simttūksto� dirhemu �� Un to visu viņ� cilāja un apsvēra savā prātā, bet paplāte ar stikla traukiem vārtījās pie viņa kājām, un viņ� turpināja: �Bet, kad man būs simttūksto� dirhemu, es sūtī�u precinieces bildināt sul�tānu un veziru meitas un apprecē�u vezira meitu, jo raugi: man ir teikts, ka viņa ir pilnīga savā daiļumā un reta savā jaukumā, � un es do�u par viņu pūrā tūkstoti dināru. Un, ja viņas tēvs būs mierā, tad tā arī notiks, bet, ja ne, tad ņem�u to ar varu viņa degunam par spīti. Un, kad nu viņa būs manā mājā, es nopirk�u desmit mazus einuchus un nopirk�u sev drēbes no kalifu un sultānu drēbēm, un lik�u darināt sev zelta seglus un izrotā�u tos retiem dārgakmeņiem, un tad do�os izjādēs, un man līdzi būs vergi, un ies tie man pa priek�u un gar sāniem, un jā�u es pa pilsētu, un ļaudis mani sveiks un suminās. Un tad es ie�u pie vezira, jaunavas tēva (bet vergi būs man aiz muguras un manā priek�ā, un no manis pa labi un pa kreisi), un, kad nu tas mani ieraudzīs, viņ� piecelsies, mani sagaidot, un sēdinās mani savā vietā, bet pats sēdīsies zemāk par mani, jo viņ� būs mans sievastēvs. Un līdzi man būs divi einuchi ar diviem naudas makiem, un katrā makā būs tūkstotis dināru, un es do�u tam tūkstoti pūrā par viņa meitu un dāvā�u viņam vēl otru tūkstoti, lai viņ� redz manu di�enību un devību, un manas dvēseles cēlumu, un visu pasaulīgo lietu niecību ma�nās acīs. Un, kad viņ� uzrunās mani ar desmit vārdiem, es atbildē�u viņam da�us un tad jā�u mājās. Bet, kad atnāks kāds no manas sievas mājām, es do�u tam naudu un dāvā�u drēbes, un, ja viņ� at�vedis man balvu, es atdo�u to viņam atpakaļ un nepieņem�u, jo viņiem būs zināt, ka esmu lepns savā dvēselē un tā ir savā vietā. Un tad es lik�u tiem apģērbt mani, kā piederas, un, kad viņi būs to veiku�i, es lik�u ievest līgavu, un, kad nu mājās viss būs uzposts un pienācis būs līgavas atklā�anas brīdis, es apģērb�u visgreznākās drēbes un sēdē�u zīdā un brokātā, elkoni atspiedis un nepagriezdamies ne pa labi, ne pa kreisi, jo raugi: varens ir mans prāts un cienīga mana stāja. Un mana sieva stāvēs manā priek�ā kā mēness savos greznajos ģēr�bos un dārgakmeņos, un es viņu neuzlūko�u savā augstprātībā, līdz visi, kas būs tur sanāku�i, teiks: �Ak mans kungs, tava sieva un kal�pone stāv tavā priek�ā, jel uzlūko viņu, jo grūti viņai stāvēt!� Un tad nu tie vairāki lāgi noskūpstīs zemi pie manām kājām, un es pa�cel�u galvu un uzmetī�u tai skatienu, un tad galvu nodur�u. Un viņu ievedīs miega istabā, bet es pārģērb�os citās drēbēs un uzvilk�u vēl labāku ģērbu par to, kas man jau bija apģērbts, un, kad atvedīs pie manis līgavu, es neuzlūko�u viņu, līdz nebū�u vairāki lāgi lūgts to darīt, un tad nu es paraudzī�os viņā un nokār�u galvu, un tā es darī�u vienā laidā, līdz beigusies būs līgavas atklā�ana ��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta blāzmu un pazemīgi apklusa, pārtraucot atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka bārdskuvja brālis gudrojis: un tad es nokār�u galvu, un tā es darī�u vienā laidā, līdz beigusies būs līgavas atklā�ana, un tad lik�u kādam no saviem kalpiem pa�sniegt man naudas maku ar pieci simti dināriem, un, kad tas būs man rokā, es atdo�u to kalponēm un lik�u sevi vest pie līgavas. Un, kad nu mani ievedīs, es neuzlūko�u viņu un neuzrunā�u, lai ļaudis daudzina manu dvēseles lepnumu. Un tad ienāks viņas māte un no�skūpstīs man galvu un roku, un teiks: �Ak kungs, jel uzlūko savu kal�poni, viņa ilgojas pēc tava tuvuma, dziedini viņas sirdi!� Bet es neat�bildē�u viņai, un, kad viņa to redzēs, viņa piecelsies un vairāki lāgi noskūpstīs manas kājas, un sacīs: �Ak kungs, mana meita ir daiļa jaunava, kas vīrieti nav redzējusi, un, kad viņa redzēs tavu lielo at�turību, viņas sirds pārtrūks. Pieliecies pie viņas un parunā ar viņu!� Un viņa piecelsies un pienesīs man vīna kausu, un kausu paņems viņas meita, un, kad tā pienāks pie manis, es lik�u viņai stāvēt savā priek�ā, bet pats atspiedī�u elkoni iz�ūtā spilvenā, viņu neuzlūko�dams, lai redzams būtu manas dvēseles lielums, � līdz viņa man teiks, ka esmu sultāns savā godībā: �Ak mans kungs, Allah vārdā, � neatvairi kausu no savas kalpones rokām, jo raugi: es esmu tava ver�dzene.� Bet es viņai neko neatbildē�u, un viņa uzmāksies man un teiks: �Tas tev jāizdzer!� To sacīdama, viņa pieliks kausu pie manām lūpām, un es atvēzē�u roku viņai sejā un atsper�u viņu ar kāju, un darī�u tā!� Un viņ� pacēla un paspēra kāju, un paplāte ar stikla trau- kicm nokrita (bet bija viņ� augstā vietā) un nogāzās zemē, un viss saplīsa drumstalu drumstalās. Un tad mans brālis iekliedzās un teica: �Tas viss manas augstprātības dēļ!� Un tad nu, ak visu ticīgo pavel niek, viņ� sāka dauzīt savu seju un saplēsa savas drēbes, un s<ika gau�i raudāt un sevi sist, un ļaudis uzlūkoja viņu, iedami uz piekt�dienas lūg�anu, un da�i noraudzījās un �ēloja viņu, bet citi pai viņu nedomāja, un mans brālis nu bija zaudējis visu naudu un visu peļņu. Un tā nu viņ� sēdēja kādu laiku raudādams, te pēk�ņi ieraudzīju: daiļa sieviete jāja uz mūļa ar zelta segliem un viņai līdzi da�i kalpi, un no viņas izkūpēja muskusa smar�a, un jāja viņa uz piektdienas lūg�anu. Un, kad viņa redzēja sasistos stikla traukus un mana brāļa postu un dzirdēja viņa raudas, tai uzmācās skumjas un sa�ņaudzas sirds par viņu, un viņa jautāja, kas �o piemeklējis, un ļaudis viņai teica: �Viņam bija paplāte ar stikla traukiem, kurus viņ� pārdeva un ar to iztika, bet trauki saplīsa, un viņu piemeklēja tas, ko tu pati redzi.� Un tad nu viņa pasauca savu kalpu un teica tam: �Dod visu, kas tev ir līdzi, �im nabagam!� Un kalps manam brālim iedeva maku, un makā viņ� atrada pieci simti dināru, un, kad viņ� paņēma tos savā rokā, viņ� gandrīz nomira lielā priekā. Mans brālis nu svētīja daiļo sievieti un savā mājā atpakaļ iegāja bagāts un priecīgs, un viņ� sēdēja, iegrimis pārdomās, te pēk�ņi pie durvīm klauvēja. Un viņ� piecēlās un atvēra durvis, un redzēja: veca sieva, kuru viņ� nepazina. Un tā viņam sacīja: �Ak mans bērns, zini, ka lūg�anas stunda jau tuvu, bet es vēl neesmu mazgājusies, un es gribētu, lai tu ielaid mani savā mājā nomazgāties.� � �Dzirdu un paklausu!� atsaucās mans brālis un iegājis lika nākt viņai iek�ā, un, kad nu viņa bija iegājusi, viņ� iedeva tai ūdens krūzi. Un mans brālis apsēdās, līksmodams priekā par dināriem, un tad viņ� iesēja tos makā, un, kad tas bija darīts, vecā sieva bija nomazgājusies un, piegājusi pie tās vietas, kur sēdēja mans brālis, noskaitīja lūg�anu un otru lūg��anu noskaitīja par manu brāli. Viņ� pateicās tai par labo lūg�anu un, izstiepis roku pēc dināriem, iedeva tai divus dinārus un klusībā teica: �Tā ir mana dāvana.� Un, kad nu vecā sieva ieraudzīja dinārus, viņa iesaucās: �Allah vārdā, � lai viņam slava! Kādēļ tu to, kas tevi mīl, uzlūko kā ubagu? Ņem atpakaļ savu naudu, jo man tā nav vajadzīga, un liec to atkal pie savas sirds, bet, ja gribi satikties ar to, kas tev �o naudu deva, es aizvedī�u tevi pie viņas, viņa ir mana draudzene.� � �Ak labā sieva, kā gan lai nonāk pie viņas?� jautāja mans brālis, un viņa atbildēja: �Ak mans bērns, viņai patīk bagāti cilvēki, ņem līdzi visu savu naudu un nāc manās pēdās, un es aiz�vedī�u tevi pie tās, ko tu vēlies. Bet, kad būsi viņu saticis, ļauj vaļu visiem saviem glāstiem un laipnībām, un jaukiem vārdiem, un tu iegūsi no viņas jaukumiem un viņas naudas, cik vien pats gribēsi.� To dzirdējis, mans brālis paņēma visu savu zeltu un cēlās, un gāja vecajai sievai līdzi (un viņ� pats to neticēja), un vecā sieva gāja, gāja un viņ� tai pēdās, līdz abi nonāca pie lieliem vārtiem. Un tur nu viņa pieklauvēja, un iznāca grieķu verdzene, un tā atvēra vār�tus, un vecā sieva iegāja, likdama manam brālim iet viņai līdzi, un iegājis viņ� bija lielā mājā un lielā, pla�ā istabā, kuras grīdu sedza brīni�ķīgi paklāji un kurā bija izkārti glezni aizkari. Un mans brālis apsēdās un zeltu nolika sev priek�ā, bet savu turbānu uzmeta uz ceļiem, un nepaguva viņ� ne atģisties, kad ienākusi bija jaunava, par kuru daiļāku nebija redzēju�i tie, kas redz, un ģērbusies viņa bija krā�ņos tērpos. Te nu mans brālis piecēlās kājās, un, kad jau�nava viņu ieraudzīja, viņa smējās tam pretim un ielīksmojās par viņu, un māja viņam zīmi sēsties. Un tad viņa lika aizslēgt durvis un, piegājusi pie mana brāļa, saņēma viņa roku, un abi aizgāja, un iegāja viņi savrupā istabā, kas bija izklāta ar brokātu. Un mans brālis apsēdās, un viņa apsēdās tam blakus un brīdi ar viņu rota�ļājās, bet tad viņa piecēlās un sacīja: �Nekusties no vietas, līdz es bū�u atpakaļ!� To teikusi, viņa brīdi nozuda. Un, kad nu viņ� tā sēdēja, te pēk�ņi pie viņa piegāja milzīga auguma melns nēģeris, un rokā tam bija kails �ķēps. �Vai tev!� viņ� iesaucās. �Kas tevi atveda �ai vietā, un ko tu te dari?� Un, kad mans brālis to ieraudzīja, viņ� nevarēja tam atbildēt, jo mēle viņam sastinga un viņ� nevarēja izrunāt ne vārda. Un vergs viņam norāva visas drēbes un izģērba viņu kailu, un tikām viņu sita plakaniski ar �ķēpu, līdz viņ� no stipriem sitieniem pakrita nemaņā, un derdzīgais vergs nodomāja, ka tas viņu nositis. Un mans brālis dzirdēja, ka1 " tas sacīja: � �Kur sālītāja?� Un piegāja pie viņa jauna meitene, rokā nesot lielu trauku ar sāli, un vergs neatlaidīgi kaisīja sāli mana brāļa rētās, bet viņ� nepakustējās, bīdamies vergam rādīt, ka viņ� dzīvs, jo tad tas viņu nokaus un pazudināta būs viņa dvēsele. �Tad jaunā verdzene aizgāja,� teica stāstītājs, �un vergs uzkliedza: �Kur pagraba zinā�tāja?� Un vecā sieva piegāja pie mana brāļa un aiz kājām viņu ievilka pazemē, un pameta uz daudzu nokauto kaudzes. Un tur nu viņ� sabija divas dienas, un Allah augstais bija lēmis �ālim kļūt par viņa dzīvības avotu, jo raugi: sāls apturēja asinis, un mans brālis vēl izriesa tik daudz spēka, lai kustētos, un viņ� pagrabā pie�cēlās un virs galvas atvēra plātni, un lielās bailēs izkļuva laukā. Un Allah dāvāja viņam patvērumu: viņ� tumsā iegāja kādā ejā un pa�slēpās tur līdz ritam, bet, kad atausa rīts, nolādētā vecene izgāja meklēt jaunu medījumu, un brālis izslapstījās viņas pēdās, bet viņa to nezināja, Un tad nu viņ� nonāca savā dzīvokli un nebeidza dzie�dināties, līdz bija vesels. Un viņ� neatlaidīgi novēroja veco sievu, visu laiku lūkodamies, kā viņa ķēra cilvēkus un citu pēc cita veda uz to pa�u māju, bet mans brālis neteica ne vārda. Un, kad nu viņ� bija atguvis savu spēku un garu, viņ� paņēma lupatu, izdarināja no tās maku, piebēra to pilnu ar stiklu un piesēja sev pie jostas. Un viņ� pārģērbās, lai neviens viņu nepazītu, un apģērba persie�u tērpu, un, �ķēpu paslēpis zem drēbēm, viņ� ieraudzīja veco sievu un teica tai persie�u valodā: �Ak vecā sieva, es esmu sve�zemnieks un �orīt no�nācu �ai pilsētā, un nevienu te nepazīstu. Vai tev nav tādu svaru, kuros var nosvērt deviņi simti dināru? Es do�u tev arī 110 tiem.� To dzirdējusi, vecā sieva sacīja: �Mans dēls ir naudas mijējs, un viņam ir da�ādi svari. Nāc man līdzi, iekams viņ� nav aizgājis, un viņ� lavu zeltu nosvērs.� � �Ej tu man pa priek�u!� sacīja mans brālis, un viņa gāja pa priek�u, bet brālis viņas pēdās, un, piegājusi pie vār�tiem, viņa pieklauvēja, un iznāca tā pati jaunava un vārtus atviia. Un vecā sieva viņai uzsmaidīja un sacīja: ��odien es atnesu jums treknu gaļas klanci.� Un jaunava saņēma manu brāli aiz rokas un ieveda tai pa�ā telpā, kur brālis bija pirmāk. Un brīdi viņa sēdēja tam blakus, tad piecēlās un sacīja: �Neej prom, līdz es atnāk�u pie tevis atpakaļ!� To teikusi, viņa aizgāja, un nepaguva mans brālis ne attapties, te klāt jau bija nolādētais vergs, un rokā tam zibēja kails �ķēps. Un viņ� uzkliedza manam brālim: �Celies, nolādētais!� Tad nu mans brālis piecēlās, un vergs aizgāja viņam pa priek�u, bet brālis viņa pēdās. Un tad nu brālis satvēra �ķēpu, kas bija viņam zem drēbēm, un cirta ar to vergam un at�ķēla tam galvu, un tad aiz kājas pievilka to pie pagraba un uzkliedza: �Kur sālītāja?� Un tad iznāca verdzene ar sāls trauku, un, ieraudzījusi manu brāli un viņa rokā �ķēpu, tā dzīrās bēgt, bet brālis panāca to un nocirta tai galvu. Un tad nu viņ� uzkliedza: �Kur vecene?� To dzirdējusi, vecā sieva at�nāca, un brālis jautāja tai: �Vai mani pazīsti, ne�ķīstā vecene?� Bet viņa atbildēja: �Nē, ak kungs!� Un mans brālis teica tai: �Es esmu naudas īpa�nieks, pie kura tu atnāci un pirms lūg�anas mazgājies, un noskaitīji lūg�anu, un atvilināji mani �urp.� � �Bīsties Allah un padomā vēl par mani!� teica vecā sieva, bet mans brālis neuz�lūkoja viņu un cirta ar �ķēpu tā, ka sa�ķēla to �etros gabalos, un tad viņ� devās meklēt jaunavu, un, kad viņa to ieraudzīja, viņas prāts izgaisa un viņa iesaucās: �/tēlo mani!� Un mans brālis par viņu ap��ēlojās. �Kas tevi atveda pie melnā necilvēka?� viņ� jautāja tai, un jaunava sacīja: �Es biju kāda tirgoņa verdzene, un �ī vecā sieva nāca pie manis, un mēs iedraudzējāmies. Te kādu dienu citu dienu skaitā viņa teica man: �Pie manis būs kāzas, kurām līdzīgas vēl ne�būs redzētas, un es gribu, lai tu tās redzētu.� To dzirdējusi, es at�bildēju viņai: �Dzirdu un paklausu!� Un tad nu es ietērpos savā labā�kajā ģērbā un izrotājos dārgakmeņiem, un paņēmu līdzi arī maku ar simt dināriem, un gāju viņai līdzi, un viņa atveda mani �ai namā. Un ienākusi es nepaguvu ne atģisties, te melnais mani sagrāba, un tā es te nīkstu jau trīs gadus nolādētās vecenes viltus dēļ.� � �Un vai viņam kas ir �ai mājā?� jautāja mans brālis, un viņa sacīja: �Viņam ir daudz mantu, un, ja tu vari tās visas aiznest, tad nes ar Allah padomu un palīgu!� Tad nu mans brālis piecēlās un gāja viņai līdzi, un viņa atvēra tam lādes, kurās bija maisi. To redzot, mans brālis samulsa neziņā, bet jaunava sacīja viņam: �Tagad nu ej un atstāj mani te, un atved kādu, kas aiznestu naudu!� Un mans brālis aizgāja un salīga desmit vīrus, un ar tiem kopā nonāca pie vārtiem, bet tie bija vaļā, un viņ� neredzēja vairs ne jaunavu, ne maisus, bet tikai drēbes vien. Tad nu viņ� saprata, ka jaunava viņu piekrāpusi, un paņēma paliku�o naudu un, atvēris glabātavas, savāca visu, kas tur bija, un mājā neatstāja neko. Un nakti viņ� pārlaida jautrs un prie�cīgs. Bet, kad atausa rīts, pie vārtiem viņu sagrāba divdesmit sardzes kareivji un sacīja viņam: �Valijs tevi sauc!� Un tie nu veda viņu prom, un mans brālis lūdzās, lai tie ļauj viņam ieiet savā mājā, bet tie neļāva, un mans brālis tiem apsolīja daudz naudas, bet viņi at�teicās. Un tie cie�i sasēja viņu ar virvēm un aizveda, un ceļā viņiem gadījās mana brāļa draugs, un brālis ieķērās tam drēbju stērbelēs un lūdzās, lai �is brīdi paliek pie viņa un palīdz atbrīvoties no sardzes. Un tad nu �is vīrs apstājās un jautāja sargiem, ko tad mans brālis nodarījis, un viņi teica: �Valijs mums pavēlēja aizvest to pie viņa, un te nu mēs �o vedam!� Un mana brāļa draugs lūdza, lai tie viņu atbrīvo, un viņ� dos tiem pieci simti dināru, un viņ� sacīja tiem: �Kad aiziesiet pie valija, sakiet, ka jūs to neatradāt.� Bet viņi norai�dīja to un vilka manu brāli ar galvu lejup, un aizveda viņu pie valija. Un, kad valijs ieraudzīja manu brāli, tas jautāja viņam: �Kur tu ņēmi �īs drēbes un �o naudu?� � �Es lūdzu �ēlastību,� sacīja mans brālis, un valijs ap�ēlojās par viņu. Un tad nu mans brālis stāstīja viņam, kas bija noticis un kas bija viņu piemeklējis ar veco sievu, un viņ� stāstīja visu no sākuma līdz galam un stāstīja ari par jau�navas bēg�anu, un teica valijam: �Bet no tā, ko es paņēmu, ņem, cik pats gribi, atstāj man tikai uztura tiesu!� To dzirdējis, valijs paņēma visu naudu un visas drēbes, bet baidījās, ka ziņa par to var nonākt sultānā ausīs, un tādēļ viņ� ataicināja manu brāli un teica viņam: �Ej prom no �ās pilsētas, ja neiesi, es tevi pakār�u!� Un mans brālis at�bildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tā nu viņ� aizgāja uz kādu pil�sētu, un viņam uzbruka laupītāji un aplaupīja viņu glu�i kailu un piekāva, un nogrieza viņam ausis. Un, kad nu es dzirdējis biju ziņu par savu piekto brāli, es devos pie viņa un aizvedu viņam drēbes, un slepus ievedu viņu pilsētā, un dodu viņam dzert un ēst.�

Bet, runājot par manu sesto brāli, ak visu ticīgo pavēlniek, jā�saka, ka tas ir tas no maniem brāļiem, kam nogrieztas lūpas. Viņ� iekrita nabadzībā un kādu dienu citu dienu starpā izgāja ubagot, lai miesā uzturētu dzīvību, un raugi: kādu ceļu iedams, viņ� pēk�ņi redzēja krā�ņu namu ar pla�ām un augstām pīlāru ejām, un pie nama vārtiem bija nolikti kalpi, kas pavēlēja un aizliedza. Un viņ� jau�tāja kādam no tiem, un tas sacīja: �Tas ir kāda Barmakidu cilts pēc�nieka nams!� Un tad nu mans brālis piegāja pie vārtniekiem un lūdzās kādu dāvanu, un tie viņam teica: �Ej iek�ā pa vārtiem, tur tu atradīsi, kas tev patiks, un mūsu kungs to tev dos!� To dziidējis, mans brālis iegāja pīlāru ejā, un, kādu brīdi tā gājis, viņ� nonuca pie nama, kas bija daiļuma un saskaņas pēdējā robe�a, un biju im dārzs ar krā�ņiem kokiem un dziedo�iem putniem, kam līdzīgu viņ� nebija redzējis, bet nama grīda bija izklāta marmora plāksnēm, un visapkārt laistījās aizkari, kas deva dzestrumu viskarstākajā dienas tveicē. Un mans brālis samulsa neziņā un nezināja, kurp doties, un iegāja paaugstinātajā istabas galā, kur redzēja vīru ar skaistu seju un bārdu, un tas, manu brāli redzēdams, piecēlās, viņu sagaidot, un sveicināja viņu un jautāja par viņa labklājību, un brālis atbildēja, ka dzīvojot lielā trūkumā. Mana brāļa vārdus dzirdējis, �is cilvēks nobēdājās un, sagrābis sava ģērba krokas, saplēsa to un iesaucās: �Es dzīvoju �ai pilsētā, un tu te mirsti badā! Kā lai es to izturu?� Un viņ� apsolīja brālim da�ādus labumus un sacīja: �Tev jānāk ar mani pie viena galda!� Un mans brālis atbildēja: �Ak kungs, man vairs nav pacietības, es esmu izsalcis!� Tad nu saimnieks uzsauca: �Puika, pasniedz krūzi un bļodu!� Un viņ� sacīja manam brālim: �Ej nu no�mazgā rokas!� To dzirdējis, mans brālis piecēlās mazgāt rokas, bet neredzēja ne bļodu, ne krūzi. Bet saimnieks izraisīja tādas kustības, kā kad viņ� mazgātu rokas, un tad uzsauca: �Dodiet galdiņu �urp!� Bet mans brālis neredzēja un neredzēja neko. Un �is cilvēks viņam teica: �Lūdzu, ēd un nekaunies!� Un viņ� darīja, it kā viņ� ēstu, un sacīja manam brālim: �Brīnums gan, cik maz tu ēd! Neliedz sev ēdienu, es zinu, cik izsalcis tu esi!� Un tad nu mans brālis izlikās, ka viņ� ēd, bet saimnieks sacīja viņam: �Ēd un skaties, cik laba un balta �ī maize!� Bet brālis neredzēja neko un klusībā teica: ��im vīram patīk ņirgāties par cilvēkiem.� � �Ak mans kungs,� mans brālis uzrunāja viņu, �es neesmu savu mū�u redzējis baltāku un gar�īgāku maizi par �o!� Un tas atbildēja: �To cepusi verdzene, kuru es nopirku par se�i simti dināriem.� Tad nu nama saimnieks uzsauca: �Puika, pasniedz gaļas rausi, pirmo ēdienu, un pieliec tam taukus!� Un tad viņ� jautāja manam brālim: �Ak mans viesi, Allah vārdā! Saki, vai esi redzējis rausi, lielāku par �o? Manas dzīvības vārdā es tevi lūdzu � ēd, nekaunies!� Un tad viņ� uzsauca: �Puika, pasniedz mums gaļu etiķī, treknas irbes!� Un viņ� teica manam brālim: �Ēd, mans viesi, tu esi izsalcis, un ēdiens tev vajadzīgs.� Un mans brālis sāka �ķobīt �okļus un gremot, bet �is vīrs sauca un sauca ēdienu pēc ēdiena, bet neviens neko nenesa, un viņ� vienā laidā lika manam brālim ēst. Un tad viņ� uzkliedza: �Puika, pasniedz mums pistacijām pildītos cāļus!� Un manam brālim viņ� teica: �Pie savas dzīvības zvēru, ak mans viesi, �ie cāļi baroti ar pistacijām,- ēd, jo neko līdzīgu tu neesi savā mū�ā ēdis, un nekaunies!� � �Ak mans kungs, tie ir labi!� atbildēja mans brālis, un saimnieks lika roku pie mana brāļa mutes, kā viņu barodams, un skaitīja ēdienus, slavēdams tos manam izsalku�ajam brālim, un viņa izsalkums vērtās aizvien lielāks, un viņam iegribējās kaut vai mie�u plāceņa klanci. �Vai tu esi redzējis labākas baudvielas par tām, kas liktas �ajos ēdienos?� jautāja saim�nieks, un mans brālis atbildēja: �Nē, kungs,� � un tas sacīja: �Ed krietni un nekaunies!� � �Nu būs jau diezgan ēsts,� atbildēja mans brālis, un nama saimnieks uzkliedza: �Vāciet to visu prom un nesiet saldumus!� Un viņ� sacīja manam brālim: �Ed �o te, tas ir jauks ēdiens, un ņem �o tauklodīti! Allah vārdā, ņem drīzāk �o tauklodīti, iekams nav notecējusi visa sula!� � �Lai Allah svētība ar tevi, ak mans kungs!� iesaucās mans brālis un sāka izjautāt saimnieku, vai daudz muskusa viņ� liek tauklodītēs, un nama saimnieks atbildēja: �Man parasti liek katrā tauklodītē miskali muskusa un pusmiskali ambras.� To jautājot, mans brālis �ūpoja galvu, klak�ķināja mēli un mala �okļiem. �Ēd �īs mandeles, nekaunies!� skubināja nama saim�nieks, bet mans brālis atbildēja: �Ak kungs, man jau diezgan, es nevaru neko vairs ieēst!� Bet saimnieks iesaucās: �Ak mans viesi, ja gribi ko apēst un baudīt, Allah vārdā, � tad neesi izsalcis!� � �Ak mans kungs,� atsaucās mans brālis, �kā gan var izsalcis būt tas, kas apēdis visus �os ēdienus?� Un tad nu mans brālis klusībā nodomāja un sacīja: �Es tomēr viņam ko padarī�u, kas viņam liks no�ēlot �ādu rīcību!� Bet saimnieks uzkliedza: �Nesiet mums vīnu!� Un kalpi kusti�nāja rokas gaisā, it kā pasniegdami vīnu. Un saimnieks pasniedza brālim kausu un sacīja: �Se ņem �o kausu un, ja vīns tev patiks, tad saki man!� � �Ak mans kungs,� atbildēja mans brālis, �tam laba smar�a, bet es esmu radis dzert vecu vīnu, kam jau divdesmit gadu.� � �Pieklauvē pie �īm durvīm, bet tu jau nevarēsi necik daudz to dzert,� � sacīja saimnieks, un mans brālis iesaucās: �Ak kungs, ar tavu �ēlīgo laipnību!� To teicis, viņ� izlikās izdzēris un pasniedza manam brālim otru kausu, un tas nu kausu izdzēra un izlikās noreibis, un tad mans brālis negaidot to sagrāba un, roku pacēlis tā, ka redzams bija viņa paduses baltums, zvēla tam tādu belzienu, ka visa telpa noskanēja. Un tad viņ� zvēla vēl otru belzienu, un nama saimnieks iesaucās: �Ko tu dari, nelieti?� Bet mans brālis atbildēja: �Ak mans kungs, tu biji �ēlīgs savam vergam un ievedi to savā namā, un devi tam ēst un vecu vīnu dzert, un tas nu apreiba un sāka ar tevi kauties, bet tu būsi pietiekami cildens, lai paciestu viņa muļķību un piedotu viņa vainu.� Viņa vārdus dzirdējis, nama saimnieks sāka skaļi smieties un teica: �Jau ilgi es muļķojos ar cilvēkiem un ņirgājos par saviem

draugiem, bet neviens nav bijis tik izturīgs un atjautīgs, lai visu to padarītu. Un es esmu tev piedevis, un esi mans galda biedrs no visas tiesas, un nekad no manis ne�ķiries!� Un tad nu viņ� lika atnest dau�dzus un da�ādus ēdienus, kurus sākumā bija minējis, un viņi abi nu ēda, līdz bija paēdu�i, un tad iegāja dzeramistabā, un pēk�ņi tur sara�dās verdzenes, tik spo�as kā mēne�i. Un tās nu sāka dziedāt visās balsīs un visu instrumentu pavadījumā, un tad abi dzēra, līdz viņus uzveica reibums. Un �is cilvēks sadraudzējās ar manu brāli tā, ka bija abi kā brāļi, un iemīlēja viņu lielā mīlestībā un kupli apbalvoja viņu. Bet, kad atausa rīts, viņi atkal sāka ēst un dzert, un tā nu ilga divdesmit gadus, un tad �is cilvēks nomira un sultāns paņēma' viņa mantu un to, kas piederēja manam brālim, un tas atņēma viņam arī naudu un atstāja viņu kailu nabagu, kam nebija nekā. Un mans brālis devās ceļā uz labu laimi, un ceļa vidū viņam uzbruka staiguļi un sagūstīja viņu. Tie aizveda viņu savā nometnē, un tas, kur� viņu sagūstīja, sāka viņu tirdīt un sacīja viņam: �Izpērc savu dvēseli no manis par naudu, ja ne, es tevi nokau�u!� Bet mans brālis raudāja un teica tam: �Allah vārdā, man nav nekā! Es esmu tavs gūsteknis, dari ar mani, ko gribi!� Un staigulis izvilka nazi un nogrieza manam brālim lūpas, un aizvien vairāk viņam uzmācās ar savām prasībām. Bet bija viņam skaista sieva, un, kad viņ� nebija mājās, tā piedāvā�jās manam brālim un centās viņu iekairināt, bet viņ� atsacījās un atsacījās. Te kādu dienu citu dienu skaitā viņa savaldzināja manu brāli, un tas sāka niekoties ar viņu un noguldīja viņu uz saviem ceļiem. Un tie�i tobrīd pēk�ņi pie viņas ienāca viņas pa�as vīrs un, manu brāli ieraudzījis, uzkliedza: �Vai tev, tu nolādētais! Tu gribi samaitāt manu sievu!� To teicis, viņ� izvilka nazi un nogrieza tam zebu, un, brāli uzkrāvis kamielim mugurā, pameta to kalnā, un at�stāja. Un garām viņam gāja ceļinieki un viņu pazina, un baroja viņu, un dzirdīja, un tad paziņoja man visu, kas bija viņu piemeklējis, un es nu aizgāju pie viņa un ienesu to pilsētā, un noliku viņam tik, cik vajadzīgs uzturam, un tad atnācu pie tevis, ak visu ticīgo pavēl�nieki Un es baiļojos no �ejienes aiziet, iekams visu bū�u izstāstījis tev, jo raugi: tā būtu bijusi kļūda. Man ta�u jārūpējas un jāgādā par se�iem maniem brāļiem!�

Un, kad nu visu ticīgo pavēlnieks bija dzirdējis manu stāstu un to, ko es stāstīju viņam par saviem brāļiem, viņ� sāka smieties un sacīja: �Tev taisnība, ak Klusētāj, tu esi mazrunīgs, un_ pļāpīgs tu neesi, bet tagad nu ej un atstāj manu pilsētu, un dzīvo citā!� Un viņ� izdzina mani sardzes uzraudzībā, un tā nu es esmu izstaigājis pilsētu pilsētas un novadu novadus, līdz pienāca ziņa par viņa nāvi un par to, ka kalifs nu ir cits. Un tad es devos uz �o pilsētu un dzir�dēju, ka visi mani brāļi jau miru�i. Un nokļuvu es pie �ā jaunekļa, un, ja nebūtu manis, viņ� dro�i vien būtu nokauts, bet viņ� apsūdzēja mani par to, kas es nemaz neesmu. Un viss, ak cienījamā sanāksme, ko viņ� teica par manu pļāpību, ir meli. �ā jaunekļa dēļ es esmu izklaiņojis zemju zemes, līdz nonācu �ai zemē un satiku viņu pie jums, � un vai tā nav bijusi tikai mana cēlsirdība, ak svētītā sa�nāksme?

Un, kad nu mēs bijām dzirdēju�i bārdskuvja stāstu un viņa dau�dzās runas, un to, ka viņ� bija apvainojis klibo jaunekli, mēs atzi�nām, ka �is bārdskuvis bija briesmīgākais no visiem pļāpām un uzmācīgākais no visiem bārdskuvjiem zemes virsū. Un, nemeklēdami vēl lieku pierādījumu, nolēmām, ka klibais Bagdades jauneklis ir �ā bārdskuvja uzmācības upuris, un tādēļ viņ� sodāms. Un tad nu mēs to sagrābām un iespundējām tum�ā istabā pie �urkām, un pa�i sēdāmies mierīgi un rimti un paēdām un padzērām, un dzīres turpinājās līdz aicinājumam uz pēcpusdienas lūg�anu. Un tad es izgāju un devos uz māju, un mājās mani sagaidīja sieva sarauktām uzacīm un sa�cīja: �Tu dzīvo jautrībā un izpriecās, bet es mājās skumstu! Ja tu nevedīsi mani laukā un dienas atlikumu neiesi ar mani staigāt, es sarau�u savu auklu, un mūsu �ķir�anās būs tava vaina.� Un tā nu es izgāju ar viņu staigāt, un staigājām mēs līdz vakaram un, mājās pārnāku�i, satikām kupri, un tas bija piedzēries un teica, ko teicis bija dzejnieks:

�Ir stikla dzidrums glu�i tāds kā vīns, Ka tie tik līdzīgi, man tirais brīns! Vīns tā kā būtu, bet tad kausa nav, Kauss tā kā būtu, vīns ir izdzerts jau.�

Un es aicināju to sev līdzi un izgāju nopirkt ceptas zivis, un mēs piesēdāmies ēst, te mana sieva viņam iedeva maizes klanci un zivi un bā�us iebāza tos viņam mutē, un muti aizbāza, un kupris aizrijās un nomira, un es aiznesu to un ar viltīgu nodomu iemetu to �ā ebreju ārsta mājā, bet ārsts attapīgi iemeta to pārziņa mājā, pārzinis to manīgi nosvieda kristie�a starpniekam ceļā. Tas nu tad ir viss mans stāsts, un tas, kas vakar mani piemeklēja, � vai tas nav brīni�ķīgāks par kupra stāstu?

Un, dzirdējis �o stāstu, Ķīnas valdnieks sajūsmā purināja galvu un brīnījās, un teica: �Tik tie�ām, �is notikums ar jaunekli un pļā�pīgo bārdskuvi un stāsts par to ir labāks un jaukāks par melīgā kupra stāstu!� Un tad nu valdnieks lika kādam no saviem galminie�kiem: �Ejiet abi ar drēbnieku un atvediet bārdskuvi no cietuma, es paklausī�os viņa runas, un viņ� būs tas, kas atbrīvos jūs visus, bet �o kupri mēs apbedīsim un nosvinēsim viņa bēres ��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, pārtraucot atļauto stāstu, bet, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais sultan, ka Ķīnas valdnieks sacījis: �Atve�diet man bārdskuvi, un viņ� būs tas, kas atbrīvos jūs visus, bet �o kupri mēs apbedīsim un nosvinēsim viņa bēres, � jo viņ� ir miris kop� vakardienas, � un uzcelsim viņam kapenes.� Un nebija necik ilgi- te galminieks un drēbnieks no cietuma izlaida bārdskuvi un veda, veda to, līdz atveda �ā sultānā vaiga priek�ā. Bārdskuvi ierau�dzījis, sultāns ielūkojās viņā un pēk�ņi redzēja: vecs un nevarīgs sirmgalvis, jau pāri deviņdesmit gadiem, baltu bārdu un baltām uz�acīm, nocirstām ausīm un garu degunu, un dvēselē tam tikai muļ�ķība, bet stāja uzpūtīga un pa�lepna. Un sultāns sāka smieties pai vecā bārdskuvja izskatu un sacīja tam: �Ak Klusētāj, es gribu, lai tu man izstāsti kādu no saviem piedzīvojumiem, jo tu esot brīni�ķīgs stāstītājs!� Un bārdskuvis sacīja: �Ak laika valdniek, bet kāds ir �ā kristie�a un ebreja, un musulmaņa, un miru�ā kupra stāsts, un kas ir �ai vietā pulcinājis �o sanāksmi?� To dzirdējis, Ķīnas valdnieks sacīja: �Bet kādēļ tu to jautā?� Un bārdskuvis atbildēja: �Es jautāju par viņiem tādēļ, ka valdniekam būs zināt, ka es neesmu pļāpa un pļāpībā viņi veltīgi apvaino mani. Es esmu tas, kuru dēvē par Klu�sētāju, un manā vārdā ir sava tiesa manis pa�a, kā teicis dzejnieks:

Ja vārdā īpa�ā ir iesavikts kāds,

Tad tikai ieskaties, un redzams būs,

Ko parādījis tev ir skaidrais prāts:

Ka iesaukā tas savu jēgu gūs.

�Izstāstiet bārdskuvim �ā kupra stāstu un to, kas viņu piemeklēja vakarā, un ko stāstīja ebrejs un kristietis, pārzinis un drēbnieks!� sacīja valdnieks (bet atkārtot nav ne labuma, ne jēgas!), un tad nu bārdskuvis pagrozīja galvu un iesaucās: �Allah vārdā, tik tie�ām tas ir brīni�ķīgs stāsts! Atsedziet �o kupri!� Un, kad nu kupri viņam atsedza, tas nosēdās viņa galvgalī, nolika viņa galvu uz ceļiem, ielū�kojās viņam sejā un sāka tik neatlaidīgi smieties, ka atkrita aug��pēdu un tad iesaucās: �Katra nāve ir brīni�ķīga, bet �ā kupra nāve uzrakstāma zelta burtiem!� Un visus sanāku�os apmulsināja bārd�skuvja vārdi, un arī sultāns brīnījās par viņa vārdiem un jautāja: �Ak, stāsti, Klusētāj, kas noticis ar tevi!� Un bārdskuvis atbildēja: �Ak laika valdniek, es zvēru tavas �ēlastības vārdā, ka melīgajā kuprī iemājo gars!� To teicis, bārdskuvis izvilka no paduses mazu lādīti un, atvēris to, izņēma podiņu ar taukiem, un sazieda ar tiem kupra kaklu un kakla dzīslas, un tad nu viņ� izņēma no tās divus dzelzs kāsī�us un, iebāzis tos kuprim rīklē, izvilka no tās zivs klanci ar asaku, un, kad nu viņ� bija to izvilcis, redzams bija, ka tas ir asiņains. Te pēk�ņi kupris no�ķaudījās un pietrūkās kājās, noglauda seju un iesaucās: �Tik tie�ām, ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais, un Muhameds ir Allah sūtnis zemes virsū!� To dzirdēju�i un redzēju�i, visi brīnījās par to, ko redzēju�i bija savām acīm. Un Ķīnas vald�nieks sāka tik jautri smieties, ka pakrita nemaņā, un no smiekliem nemaņā pakrita arī visi citi. Tad nu sultāns sacīja: �Allah vārdār tas ir brīni�ķīgs stāsts, un es savu mū�u nebiju tādu dzirdējis!� Un sultāns jautāja: �Ak musulmaņi, ak visi karavīri, � vai esat savu mū�u redzēju�i, ka kāds būtu miris un tad atdzīvojies? Ja Allah augstais nebūtu sūtījis viņam �o bārdskuvi (bet dzīvību tam atdeva tie�i viņ�!), � kupris dro�i vien būtu miris.� Un tad visi sacīja: �Allah vārdā, tas ir brīnumains stāsts!� Tad nu Ķīnas valdnieks lika �o stāstu uzrakstīt zelta burtiem un to pierakstīja un noglabāja valdnieka mant�nīcā. Un tad viņ� apbalvoja ebreju ārstu, kristieti un pārzini un katram deva dārgus ģērbus, un lika iet projām. Un, kad nu tie aiz�gāja, sultāns pievērsās drēbniekam un dāvāja tam greznu ģērbu, un iecēla to par savu drēbnieku. Un nolika viņ� savam drēbniekam iz�maksas un samierināja to ar kupri, un apbalvoja kupri ar dārgām drēbēm, un nolika tam izmaksas, ieceļot to par savu galda biedru, bet bārdskuvi viņ� laipni aicināja pie sevis un iecēla to par valstī�bas bārdskuvi un savu galda biedru. Un tā nu viņi dzīvoja saldāko un patīkamāko dzīvi, līdz atnāca pie viņiem visu baudu Gainītā ja un visu sai�u Sarāvēja un Iz�ķīrēja.

Bet nav jau �is stāsts brīni�ķīgāks kā stāsts par diviem veziriem un Anisu al D�alisu.� � �Un kāds tad ir �is stāsts?� jautāja Dinazada.

Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Basrā reiz dzīvoja sultānu sultāns un maksāja tas meslus sa�vam pavēlniekam Harunam al Ra�idam, Un vārds tam bija Muhameds ibn Suleimans az Zeini. Un mīlēja viņ� nabagus un sērdieņus un �ēloja nelai�mīgos, un savu naudu izdāļāja tiem, kas ticēja mūsu pravietim Muhamedam � lai Allah miers ar viņu! Un rokas viņam bija devīgas kā jūra, un viņa vergi dzīvoja kā brīvi ļaudis. Nakts un diena, diena un nakts viņam kalpoja, un lielākais prieks viņam bija apbalvot savus vergus un karavīrus. Un bija viņ� dzejnieka vārdu cienīgs, jo raugi: viņa tikumus un labos darbus daudzināja dzies�mas vārdi:

Kad viņu aplencis pulks jātnieku, Ar asu �ķēpu viņ� to pī�ļos trieci Viņ� dusmās sirdis �ķel ar �ķēpu asu, Pats sevi sargādams ar vairogu.

Un bija viņam divi veziri: vienam vārds bija al Muins ibn Savi, un otru sauca al Fadls ibn Hakans. Te nu jāliek vērā, ka al Fadls ibn Hakans bija sava laika lielākais labdaris un bija viņam skaistas

un jaukas īpa�ības un tik cēli tikumi, ka visas sirdis viņam pretim sta�roja priekā un paļāvībā, un viņu cienīja un godāja visi gudrie un mācītie vīri, kas nāca pie viņa, lai viņ� atrisina grūtas mīklas. Un visa tauta un visi ļaudis, un sievas savos harēmos lūdza, lai Allah dod viņam saules mū�u, jo viņ� visiem darīja labu un vairījās ļauna un netaisnības, kā saka dzejnieks:

Viņ� cēls, un cēli visi viņa darbi, Un laiks ar viņu līdzi gavilē. Viņ� miers un patvērums ir cietējiem, Pie viņa durvīm ticīgi kas stāv.

Bet otrs vezirs Ibn Savi bija skops un netīrs, un skaudīgs vīrs, un ienīda viņ� savus tuvākos un zaimoja visu, kas bija labs, un mū�am dzinās tikai uz ļaunu. Un dzejnieks par viņu saka tā:

Kad viņu redzēju, es pietrūkos, Lai derglis nenāk manā tuvumā! Es sava ģērba krokas pacēlu, Lai tumsas vīrs �is nepieskaras man, Un lūdzos palīdzību savam zirgam, Lai drīzāk mani projām nes no tā.

Un par �iem diviem veziriem, kas bija tik da�ādi savā garā un savā sirdī, varēja sacīt dzejnieka vārdus:

Ak, līksmo jel, ka vari kopā būt Ar vīru cēlu, sirds kam skaidra, tīra, Kas di�a, godājama tēva dēls; Jo zini: pats kas di�ens ir un cēls, Tam arī sen�i tādi biju�i! Bet sargies tādam vīram tuvoties, Kas zems ir pats un dvēsele kam zema, Un dzimis kas no zemas sen�u cilts, Un vērā liec, ka derglis nejauks, īdzīgs No zemas cilts var tikai cēlies būt.

Cik al Muinu ibn Savi visi ienīda un nicināja, tik al Fadlu ibn Hakanu mīlēja. Un vezirs Savi ienīda labo veziru Fadlu un visādi lūkoja viņu nopulgot sultanam.

Te kādu dienu, un tā bija līdzīga citām dienām, Basras sultāns Muhameds ibn Suleimans az Zeini sēdēja savā dīvānā un savā vald�nieka krēslā, un apkārt viņam bija abi veziri un visi emiri, un citi galminieki. Un todien bija pienākusi ziņa, ka no daudzām zemes malām Basrā atvestas jaunas verdzenes. Te nu sultāns pievērsās sa�vam veziram Fadlam un sacīja: �Es gribu, lai tu atrodi man jaunu verdzeni, kurai līdzīgas nav visā pasaulē un kura būtu pati daiļuma pilnība un pārāka par visām sievietēm gudrībā un tikumu cēlumā, un sirds jaukumā un dvēseles spēka stiprumā.�

Un, sultāna vārdus dzirdējis, kas teikti bija veziram Fadlam, otrs vezirs iekaisa skaudībā, jo raugi: viņ� redzēja, ka tuiltans vairuk uzticas viņa sacensonim. Un, gribēdams sultānu atrunāt 110 tāda no�doma, viņ� iesaucās: �Ja tāda sieviete pasaulē atrodama, par viņu būs jāmaksā vismaz desmit tūksto�i zelta dināru!� Te nu sultāns, pikls par necerēto kavēkli, lika aicināt savu mantzini un sacīja tam: �Ņem desmit tūksto�us dināru un dod tos manam veziram Fadlam il>n I la kanam!� Un tā nu mantzinis steidzās paklausīt sava sultānā pavēli. Un to pa�u brīdi vezirs Fadls atstāja sultānā pili un devās sava kunga un pavēlnieka liktajās gaitās.

Un tā nu vezirs Fadls ik dienas gāja verdzeņu tirgū, bet neredzēja tādu jaunavu, kas būtu tik skaista, lai varētu patikt viņa sultanam. Un viņ� sasauca visus vergu tirgotājus, kas pirka un pārdeva baltas un melnās verdzenes, un lika tiem meklēt jaunavu, kādu sultāns gri�bēja, un teica tiem: �Ikreiz, kad esat dzirdēju�i, ka tirgū atvesta ver�dzene, par kuru prasa tūksto� dinārus, jums tūdaļ būs steigties pie manis un man to ziņot, un tad es redzē�u, vai mūsu sultanam tā būs tīkama.�

Un tie�ām, nepagāja ne diena, kad divi vai trīs tirgotāji veziram atveda skaistas verdzenes, bet vezirs vienmēr dzina tirgotājus at�pakaļ ar visām verdzenēm, jo neiedro�inājās nevienu pirkt. Un mē�ne�a laikā viņ� bija redzējis vairāk nekā tūkstoti jaunavu, un bija tās cita par citu skaistākas un ar savu daiļumu varēja apreibināt prātu tūksto� nevarīgiem sirmgalvjiem un iesvelt tos kaislību svelmē. Bet vezirs nevarēja un nevarēja izraudzīties.

Te kādu dienu, kas līdzīga bija citām dienām, vezirs Fadls dzīrās kāpt savā zirgā un jāt uz sultānā pili, un lūgt, lai sultāns vēl laiciņu gaida, un tad būs padarīts, kas viņam likts. Un tie�i tobrīd viņ� ierau�dzīja pazīstamu vergu tirgotāju, un tas nu piesteidzās viņam klāt un, kāp�ļus pieturēdams, bijīgi palocījās, un teica dziesmas vārdus:

�O tu, kas slavā savu laiku cēlis, No pī�ļiem gaismā vedis sen�u cilti, O vezir, mū�am uzvarējis tu! Ar balvu neskaitāmu devību Tu dzīvi vieglo nabagiem, kas cie�! Un tavi darbi mū�am patīkami Ir Allah augstam, debess valdniekam!�

Un, dziesmas vārdus izrunājis, tirgotājs sacīja: �Ak vezir! Ko mēs tik sen jau meklējam, klausīdami tavu augsto pavēli, nu ir sameklēts.� Un vezirs atbildēja: �Ved viņu �urp!� Un tad nu tirgotājs aizgāja un drīz jau bija atpakaļ, līdzi vedot verdzeni, un bija tā smuidra un vijīga kā bana zars, ar apaļām un pilnām krūtīm un melnu acu zibu, un gleznām skropstām, lokanu un tievu viduci, vingriem gurniem, slaidām kājām, liegu balsi un kairu elpu. Un viņas siekalas bija saldakas par d�ulebu un viņas vārdi mīlīgāki par vakarvēju, kas dār�zos puķes vēdina, un tērpusies tā bija ko�ākā ģērbā, kā daiņo par viņu dzejnieks:

Tai seja mirdz kā mēnesis un zvaigznes, Un savā ciltī viņa cēlākā, Kas līdzi auga tai, nīkst viņas ēnā. Tai Allah devis gleznu augumu, Par visām mantām rotu krā�ņāko, Un vaigu debesīs tai zvaig�ņu septiņ�. Tai āda liega, runa mīlīga, Ne lieki mēļo tā, ne vārds tai trūkst. Skan viņas valoda kā strautiņ� maigs, Kas dzidrs, priecīgs līku lo�u rit. Kad Allah teica: �Spīdiet!� � acis vērās, Kas sirdis apbūra kā dego�s vīns! Tik viņu mīlēt, sapņos viņu redzēt! Ak mila, dod ik nakts man kaisli kvēlu, Un tikai pastaros remd dienu sāpes! Kā melna nakts tai pierē cirtas zviln, Un laistās deniņi kā mirdzo�s rīts. Ja vaigā blen� tai kārdinātājs kāds, Tā viņu sveļ ar saviem zvaig�ņu stariem, Un ļaunais gars no debess vārtiem bēg!

Un tā nu, redzot daiļo verdzeni, veziram bija lieli brīnumi. Un viņ� pievērsās tirgonim un jautāja: �Cik �ī maksā?� Un tirgonis at�bildēja: �Ak kungs, viņa maksā desmittūksto� dināru, bet viņas saim�nieks zvēr, ka tāda nauda nav atmaksājusi ne jaunos gaiļus, ko tā apēdusi, ne goda ģērbus, ko tā dāvājusi saviem skolotājiem. Jo pa�tiesi: viņa prot daiļo rakstu un smalkās runas mākslu un arabu valodu un tās likumus, un mācījusies viņa izskaidrot svēto Korānu un tie�sības, un zināma tai ārstniecības un kalendara gudrība, un prot viņa spēlēt muziķu.� To dzirdējis, vezirs uzsauca: �Lai nāk viņas saim�nieks!� Un tūdaļ atnāca jau sirmu mū�u nodzīvojis persietis, kam laiks bija miesu pārvērtis par kauliem un ādu un viņa laimes zvaig�znei bija pametis tikai blāvu spīdumu; un bija viņ� veca ērgļa vai iegruvu�as sienas izskatā, un par viņu bija sakāmi dzejnieka vārdi:

Man laiks un liktenis ir virsū vēlies, Nu līka mugura un galva trīc. Kas laikam pretoties gan varētu? Reiz bija laiks, kad spirgts un stalts es gāju Un saulei pretim skrēju vingriem soļiem. Nu nogāzts es no saviem augstumiem, Un tikai vārgums, kaites mani draugi, Un stindzis miers ir mana mīļākā.

Te nu vezirs viņam sacīja: �Par �o jaunavu tev sultāns Muhameds ibn Suleimans az Zeini dos desmittūksto� dināru.� To dzirdējis, vecais persietis atbildēja: �Ja mana verdzene lemta pa�am sultanam, tad

pienākums man liek to viņam dāvāt un neprasīt nenieka.� [1] Bet vezirs tūdaļ lika atnest naudu un nosvēra persietim viņa tiesu. Un, kad nu verdzenes saimnieks ar savu naudu aizgāja, tirgotājs jautāja veziram: �Vai man atļauts lielā vezira ausīs teikt da�us vārdus?� Un Fadls atbildēja: �Saki, kas tev sakāms!� Un vergu tirgotājs sa�cīja: �Ak, paklausi, kungs, manu padomu un �odien vēl neved jau�navu pie sultānā, jo tālais ceļ� viņu nogurdinājis un viņai ir novār�dzis izskats. Paturi to �etrpadsmit dienas savā pilī, lai viņa atspirgst un atkal atstaro savā daiļumā. Un, kad tā atguvusi būs savu jaukumu, tad sūti viņu hamamā un liec viņu ietērpt krā�ņākā ģērbā! Un tad tu dro�i varēsi vest pie sultānā, un tava laime būs vēl lielāka.� Un vezirs pārdomāja vergu tirgotāja vārdus un atzina tos par labiem. Un persie�u jaunavu viņ� lika aizvest savā pilī. Tur nu viņa dzīvoja lielā un greznā istabā, un vezirs viņai gādāja ik dienas jaunus gaiļus un dārgus vīnus, un ko�ākos ģērbus. Un tā nu aizritēja noliktais laiks.

Bet veziram Fadlam ibn Hakanam bija skaists dēls, un mirdzēja tas kā mēness, un piere viņam staroja un vaigi tvīka sārti, un vaigu apaļumā vizmoja laimes zīme ar liegām pūkām, tik maiga kā ambras lāsma. Un par viņu bija teikti dziesmas vārdi:

Viņ� savām acīm mulsina kā mēness, Un viņa augums � vijīgs bana zars, Māj, apbur, vilina tas �ūpodamies; Viņ� laistās spo�s kā zelts, tik mati melni, Un saldums reibino�s no viņa līst. Cik cieta sirds, tik locekļi tam liegi, Ak, kam tie nava līdzi maigumā? Ja lēnums mīlīgs viņam sirdi siltu, Viņ� glāstus būtu devis mījākai, Ne sitis neganti un plēsis to! Bet tu, kam nievā mani, mīļais draugs. Ka savos valgos kaislība pin mani? Jel lūko saprast, mani nesodīt, Jo savā varā pats es neesmu vairs; Man visu miesu, visus manus spēkus Lau� niknas cie�anas un sāpes skaudras. Un zini, draugs, nav mana vaina tā, Nav vainīgs it neviens, tik mana sirds!

Bet skaistais jauneklis, vezira Fadla dēls, nezināja, kādēļ verdzene atvesta viņa tēva pilī. Un vezirs biedināja jaunavu no sava dēla, viņai sacīdams: �Zini, meita, kam tu nolemta! Es tevi nopirku sultanam Muhamedam, un tādēļ sargies no mana dēla, jo raugi: viņ� ir tīrais �aitans un paved visas meitas mūsu pilsētā. Un pielūko, lai viņ� ne�redz tavu seju un nedzird tavu balsi, un neaizmirsti, kas tevi gaida!� To dzirdējusi, jaunava atbildēja: �Dzirdu un paklausu!�

Un, kad nu persie�u jaunava bija da�u labu dienu jau dzīvojusi vezira pilī, te liktenis gribēja, lai viņa iet pirtī, kas turpat pilī bija izkurināta. Un, kad verdzenes viņu nomazgāja un ieģērba svētku drē�bēs, viņas daiļums staroja un laistījās burvīgā spo�umā. Un, tiklīdz daiļā persiete bija izgreznota, viņa steidzās pie savas pavēlnieces, vezira Fadla laulātās draudzenes. Tā nu laipni viņu sagaidīja un mīļi uzrunāja: �Lai pirts dod tev veselību, ak Anisa al D�alisa!� To dzir�dējusi, verdzene skūpstīja savai pavēlniecei roku un atbildēja: �Lai Allah prāts tavai laimei liek ziedēt mū�īgi, ak cēlā kundze!� Un, kad vezira sieva jautāja, vai viņai arī nebūtu jāizbauda pirts jaukumi, persie�u jaunava ielīksmojās un sacīja: �Pirtī ūdens ir tik mīlīgs un patīkams un gaida tavu jauno skaistumu.� Te nu pils kundze sacīja savām verdzenēm: �Nāciet, iesim pirtī arī mēs, jo sen jau ne�esam tur biju�as!� Un verdzenes attrauca vienā balsī: �Ak cēlā kundze, tu uzminēji mūsu vēlē�anos; jau sen mēs visas tā domājam.� Un kundze iesaucās: �Tad Allah vārdā, dosimies turp!� Bet aiziedama viņa lika divām verdzenēm apsargāt persie�u jaunavas istabu un sacīja tām: �Uzraugiet modri, lai neviens viņas istabā netiek!�

Un, kamēr nu vezira Fadla sieva bija pirtī un Anisa al D�alisa pēc pirts atdusējās mīkstos zida spilvenos, te negaidīts ienāca vezira dēls Ali Nuraddins un jautāja, kur viņa māte ar savām verdzenēm. Un abas verdzenes pazemīgi atbildēja: �Cēlā kundze ir pirtī.� Te nu Anisa al D�alisa savā istabā sadzirdēja Ali Nuraddina balsi un domāja: �Allah vārdā, es gribu redzēt jaunekli, kas runā aiz durvīm. Vai tas nav vezira dēls, no kura mani biedināja viņa pa�a tēvs?� Tā nodomā�jusi, viņa piecēlās no mīkstā sēdekļa, un visa viņas miesa spulgoja pirts uzburtā skaistumā, un viņa gāja pie durvīm skatīt Ali Nuraddinu. Un raugi: tur stāvēja jauneklis, tik skaists kā pilnais mēness, un, acis tam uzmetusi, viņa notrīsēja tūksto� �alkās. Un to pa�u mirkli jauneklis apcirtās, un viņu apbūra persietes daiļums, un tas lika viņam notrīsēt liegās tirpās. Un tā nu viņu liktenis iz�ķīrās un viņu sirdis ietina mīlestības tīkli. Te pēk�ņi Ali Nuraddins piesteidzās pie abām verdzenēm un uzkliedza tik bargi, ka izbailēs viņas aizskrēja līdz otrai sienai, kur abas palika noskatīties, ko �is nu darīs. Un Ali Nurad�dins nu devās pie istabas durvīm un, ar joni tās atrāvis, iedrāzās pie Anisas al D�alisas, un jautāja tai: �Vai tu tā verdzene, ko tēvs man nopircis?� Un viņa atsaucās: �Jā, kungs, es esmu tā!� Te nu viņ� noreiba priekā un metās viņai klāt, un mīlestības neprātā kļāva to pie savām krūtīm, un viņa kaislīgi apvija tam kaklu ar savām dre�bo�ajām rokām un sniedza viņam karstus skūpstus, un lēja laimes asaras.

To redzēdamas, abas verdzenes sāka skaļi kliegt, bet vezira dēls, bīdamies sava nedarba kļūmīgo seku, dzīrās bēgt. Un, kliedzienus izdzirdējusi, pils kundze pietvīkusi izsteidzās no pirts un sauca: �Kas manā namā tā kliedz un trok�ņo?� Un, piegājusi pie verdzenēm, kuras bija nolikusi pie daiļās persietes durvīm, viņa jautāja: �Ko vaima�nājat un saucat? Kas noticis?� Un verdzenes atsaucas: �Ak, mūsu kungs Ali Nuraddins pienāca pie durvīm un mūs sita. Mēs aizskrējām pie otras sienas, un viņ� iegāja Anisas al D�alisas istaba un apskāva to un skūpstīja. Un, ko viņ� vēl tai darīja, mēs neredzējām. Un, k.nl mēs sākām kliegt, viņ� aizbēga.� Te nu vezira sieva devas pie Anisas Al D�alisas un jautāja tai: �Kas �eit bija?� Un Anisa atbildēja: �Ak cēlā kundze! Es klusi un mierīgi sēdēju un nepaiedzeju ļaunu, te manā istabā ienāca skaists jauneklis un jautāja, vai es la verdzene, ko viņa tēvs �im nopircis. Un tik tie�ām, ak cēlā kundze, ka es viņa vārdus �ķitu dzīvu patiesību, es viņam atbildēju: �Ja, kungs, es esmu tā!� Un tad viņ� mani satvēra un apkampa.� Bet ve�zira sieva gribēja zināt vairāk un jautāja: �Un ko viņ� vēl tev da�rīja?� Un viņa atzinās: �Viņ� nolaupīja trīs skūpstus no manam lūpām.� � �Un vairāk neko?� Un, kad nu verdzene bikli klusēja, viņa iesaucās: �Ak, lai �ie skūpsti tevi neiedzen postā!� To teikusi, vezira sieva sāka gau�i raudāt, un viņai līdzi raudāja visas verdzenes un sita savas krūtis un sejas, jo raugi: viņas drebēja bailēs, ka Ali Nuraddina tēvs negantās dusmās nenokauj savu dēlu.

Un, kamēr nu kundze ar savām verdzenēm tā vaimanāja, pārradās vezirs un jautāja: �Ak, vai jums, stāstiet, kas noticis!� Bet nevienai lūpas neraisīja atzī�anās vārdi. Un, velti gaidījis atbildi, viņ� piegāja pie sievas un bargi uzsauca: �Tev būs sacīt skaidru patiesību!� Bet viņa atteica: �Allah vārdā, zvēri, ka manu stāstu uzklausīsi mierīgi!� Un, kad nu vezirs bija zvērējis, viņa stāstīja tam dēla nedarbu. To dzirdējis, vezirs nobēdājās lielās bēdās un saplosīja savas drēbes, sita savu seju un plēsa bārdu tik briesmīgi, ka deguns viņam asiņoja un oirkstos palika liela matu �ķipsna. Un viņa sieva iesaucās: �Ak mans nelaimīgais kungs, nedari nu pats sev galu! Es tev no savas naudas atdo�u desmittūksto� dināru, ko samaksāji par verdzeni.� Bet Fadls pievērsa tai savu vaigu un atbildēja: �Vai mani skumdina des�mittūksto� dināru? Lai verdzene maksā cik maksādama, tā nav mana bēda. Es bīstos par savu dzīvību un mantu. Un vai tu nezini, ka mums uzglūn mūsu nāvīgākais ienaidnieks al Muins ibn Savi?��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vezirs Fadls sacīja savai sievai: �Tiklīdz al Muins dzirdēs par mūsu dēla Ali Nuraddina nedarbu, viņ� steigsies pie sultānā un teiks: �Tu mū�am daudzini sava vezira Fadla uzticību un mīlestību. Bet vai tu neiedevi viņam desmittūksto� dināru, lai nopērk tev daiļāko verdzeni? Un zini: viņ� nopirka tik burvīgu un skaistu jaunavu, ka skaistākas nav visā pasaulē. Bet tā nu �im gau�ām patika, un viņ� teica savam dēlam: �Se, mans dēls, ņem daijo verdzeni, un viņa ir tava, jo tu viņas cienīgāks nekā sul�tāns.� Un viņ� to paņēma un bauda viņas jaukumus.� Gan sultāns viņam teiks: �Tu melo!� Bet al Muins viņam atbildēs: �Ja tu, ak kungs, man liktu, es tūdaļ steigtos un verdzeni atvestu tavā pilī.� Un tad nu sultāns to liks, un viņ� ar varu ielauzīsies manā namā un ver�dzeni aizvedīs. Un tad sultāns verdzenei vaicās: �Ko tu esi darījusi?� Un viņai būs jāsaka patiesība. Un tad nu al Muins varēs dro�i sacīt sultanam: �Redzi nu, ak kungs, es dodu tev labus padomus un vēlu tev saules mū�u! Bet man nav laimes, jo man tu neesi �ēlīgs un ļaudis mani nīst.� Un sultāns laupīs manu mantu un dzīvību, un ļaudis nāks un mielosies no mana labuma.�

Tādus vārdus dzirdējusi, vezira sieva atbildēja: �Vai nezini, ka Allah prāts ir taisns un �ēlīgs? Ak, paļaujies uz viņu, un viņ� tevi sargās un svētīs! Ja neteiksi pats, viss paliks slepenībā, jo neviens neko nav redzējis. Un Allah augstais, kas visu redz, gan tevi �ēlos.� Un tā nu sievas vārdi remdēja vezira skumīgo prātu, un viņ� lika atnest vīnu un ielīksmoja savu dvēseli.

Bet Ali Nuraddins, bīdamies soda par kļūmo dēku, augu dienu palaida pilsētas dārzos un līksmojās savu draugu pulkā. Un viņ� pār�radās tikai vēlu vakarā un klaudzināja pie durvīm, un durvis viņam atvēra mātes verdzenes. Un tā nu turpat mātes istabā viņ� gāja gulēt un pirms rīta lūg�anas jau atkal bija prom. Un tā viņ� nodzīvoja divi mēne�i, neredzējis tēva vaigu. Te kādu dienu vezira sieva teica sa�vam laulātajam draugam: �Ak mans kungs, vai savu dēlu un jauno verdzeni gribi postā dzīt? Ja negrozīsi savu prātu, tavs dēls meklēs patvērumu sve�ās pasaules malās.� To dzirdējis, vezirs iesaucās: �Ak, ko man darīt?� Un viņa atbildēja: �Ak, �onakt paliec nomodā un gaidi, kad viņ� pārnāks, tad saķer viņu un grasies nokaut. To redzē�dama, es piesteig�os un viņu glāb�u, bet tu ar viņu saderi mieru un dod viņam persie�u jaunavu, jo raugi: tā viņam mīļa un viņ� tai arī, un es tev samaksā�u desmittūksto� dināru.�

Un tā nu vezirs Fadls paklausīja sievas padomu un visu cauru nakti bija nomodā. Un, kad jau rīta blāzma sārtojās, un tas bija laiks, kad Ali Nuraddins nāca mājās, vezirs noslēpās pils tum�ā kaktā. Te drīz jau pie durvīm atskanēja klaudziens, un, kad verdzene kā da�dien durvis atvēra un ienāca vezira dēls, te viņa tēvs to sagrāba un nogāza zemē. Un Ali Nuraddins atskatījās: kas �im to darījis? Te nu viņ� ieraudzīja savu pretinieku, un raugi: tas bija viņa pa�a tēvs. Un, dēlu pasviedis zem kājām, Fadls uzlika celi uz viņa krūtīm, izvilka �ķēpu no jostas un turēja to dēlam pie kakla. Tad nu iesteidzās Ali Nurad�dina māte un iesaucās: �Ko grib'i viņam darīt?� Un vezirs attrauca: �Es gribu viņu nokaut!� Bet vezira dēls nu jautāja tēvam: �Ak tēvs, vai tev tik viegli nokaut savu dēlu?� To dzirdot, vezira acis lēja gau��as asaras un sirds iesila maigā �ēlumā. Un viņ� teica Ali Nuraddi- nam: �Ak dels, vai tikpat viegli tu nerotaļājies ar manu mantu un dzīvību?� To dzirdējis, jauneklis teica dziesmas vārdus:

�Kaut visu netikumu sirds man pilna, Bet vai tev nezināms, cik labu prātu It visu piedod dvēsles augstsirdīgās? l/n vai tev nezināms, ka pienākums Tev darīt tā ir taisni tālabad, Ka naidnieks tavs ir tavā patvarā, Un arī tad, ja lejā lūdzas viņ�, Bet kalna galā lepni stāvi tu?�

Tad nu vezirs noņēma savu celi no dēla krūtīm, jo līdzjūtības v.ii.i sildīja viņa sirdi, un Ali Nuraddins skūpstīja viņa kājas un rokas. Un vezirs uzlūkoja savu dēlu priecīgām acīm un sacīja: �Ak dēls, ja es zinātu, ka Anisai al D�alisai tu būsi labs, es atdotu viņu tev.� Un Ali Nuraddins iesaucās: �Ak tēvs, kam tad lai es būtu labs?� To dzir�dējis, vezirs nozvērināja savu dēlu: �Tev nebūs viņu pārdot un viņai pāri darīt vai viņai līdzi citu sievu precēt.� � �Ak tēvs!� jauneklis atsaucās. �Es zvēru, ka viņu nepārdo�u un pāri viņai nedarī�u, ne ari precē�u citu sievu!� Te nu Ali Nuraddins steidzās pie Anisas al D�a�lisas, un no tās dienas viņi dzīvoja laimīgi visu gadu.

Un Allah augstais lika, ka sultāns aizmirsa vezira dēla un persie�u jaunavas dēku. Al Muins ibn Savi visu zināja, bet baidījās pa�aut mēli, jo sultānā labvēlība pret veziru Fadlu bija liela un neizmēro�jama. Un, kad nu laimīgais gads bija aizritējis, te notika, ka vezirs iegāja pirtī un atstāja to viss vienos sviedros, un saltais gaiss viņam ieskrēja krūtīs, un, pilī pārnāku�u, viņu sāka kratīt drudzis. Un tā nu veziram bija jāliekas slimības gultā. Un, daudzas bezmiega naktis pārlaidis, vezirs sirga vārgāks un vārgāks, te kādu dienu viņ� lika ataicināt savu dēlu Ali Nuraddinu un sacīja tam:

�Ja nāve pirmreiz tevi aizmirst spētu, Tā otru reizi neaizmirsīs vairs. Un soliem steidzīgiem un ātriem mēs It visi tiecamies uz savu galu. Nav Allah acīs ieleju, ne kalnu, Ar zemi līdzās visi augstumi, Un nava cilvēku ne zemu, augstu, Ne valdnieks, pravietis vai valstība Nav saules mū�u dzīvoju�i vēl Un nāvi sauku�i uz cīņu dro�u.�

Un, dziesmas vārdus izrunājis, vezirs sacīja: �Kādu padomu tev lai dodu? Turies savā ticībā, vienmēr apdomā sava darba galu un ne�aizmirsti zvērestu par Anisu al D�alisu! Es ticu, ka Allah augstais būs man �ēlīgs.� Bet Ali Nuraddins iesaucās: �Ak tēvs, kas gan vēl būtu tev līdzīgs? Visās malās tevi cildina, un visi daudzina tavus cēlos darbus, un visās lūg�anās tu esi svētīts.� Te nu vezirs noskaitīja savu ticību nomiņu, izdvesa grūtu nopūtu un iegāja svētlaimīgo valstībā, un vina pilī nu nebeidza skanēt vaimanas un bēdu gaudas. Un vezira al Fadla ibn Hakana aizie�anu no �ās pasaules drīz daudzināja visā pilsētā, un nāves ziņa nonāca arī sultānā pilī. Un viņa nāvi apraudāja mazi bērni skolās un vīri svētnīcās, un sievas savos harēmos. Bet viņa dēls Ali Nuraddins sarīkoja krā�ņas bēru svinības, un bērēs sanāca emiri, veziri un pilsētas ļaudis, un atnācis bija arī vezirs al Muins, aizgājēja mū�īgais ienaidnieks. Un, tiklīdz zeme apklāja vezira kapu, te sērotāju pulkā kāds teica dziesmas vārdus:

�Es vīram sacīju, kas bija nācis

Ar savu roku mazgāt miesas tam:

�Nu dari, vīrs, ko lik�u tevim es,

Un zini, ka viņ� pats, kad dzīvs vēl bija,

Par labiem teica padomus, ko devu.

Ja gribi, mazgā krūtis svētūdenī.

Bet visu miesu neaizmirsti slacīt

Ar bēdu pilnās Slavas asarām!

Prom zāles, balzamu un smar�as meti

Lai īstā godībā viņ� smar�otu,

Liec viņa skaisto darbu, �ēlsirdības

Un devības viscēlās smar�ai līt!

Lai nonāk eņģeli no debesīm.

Nest pī�ļus dārgos �os un svaidītos,

Un viņu asarām lai gala nav!

Lai zārka smagums plecus nespie� mums.

Tie sen jau nesa viņa labdarību,

Ko, būdams dzīvs, viņ� bagātīgi deva!��

Un, kad nu bērinieki aizgāja un Ali Nuraddins, sāpju un bēdu sagrauzts, pārnāca mājās, viņ� klusībā skaitīja dzejnieka vārdus:

�Kad �ķīrās viņ�, bij ceturtdienas vakars, Un dvēsle viņam līdzi aizgāja. Ak dārgā dvēsele! Es bēdās saucu, Nāc atpakaļ un mīti viņā vēl! Kā viņā atgriezties man, dvēsle teica, Kam nava vairs ne miesas, asiņu? Kam asaras, kas rita nerimdamas, Nu tumsā gremdēju�as acis gai�ās, Un ausis, tik daudz ļauna dzirdēju�as,. Vairs nedzird vārdus laipni vēlīgos?�

Un dzijās bēdās par tēva nāvi Ali Nuraddins nu sēroja augu mē�nesi. Te kādu dienu, kad viņ� noskumis sēdēja tēva pilī, pie durvīm kāds klauvēja. Viņ� piecēlās un atdarīja durvis, un raugi: tas bija viņa tēva draugs un līdzgaitnieks viņa priekos. Un, roku noskūpstījis Ali Nuraddinam, viņ� sacīja: �Kas tādu dēlu atstājis, kāds esi tu, tas nav miris, jo tā ir nolicis pats pirmo un pēdējo kungs un pavēlnieks!

Ak, ielīksmo atkal savu sirdi un neskumsti vairs, un esi jautrs!� Tā nu Ali Nuraddins atkal iegāja viesību istabā, kur citkārt bija priecā�jies ar saviem draugiem, un lika sanest tur visu, kas bija vajadzīgs, un drīz viņ� atkal sapulcēja draugu baru, un bija �ai barā desmit jauni tirgotāju dēli. Un laiks viņiem aizritēja vienās gavilēs un jautrībā, un Ali Nuraddins saviem draugiem deva skaistas un bagātas balvas. Un da�reiz viņ� lika draugu pulkā ataicināt ari daiļo persie�u jaunavu Anisu al D�alisu, un Ali Nuraddina iz�ķērdībai nebija gala, Te kādu dienu pie vezira dēla ienāca pils pārzinis un viņam sacīja: �Vai nezini, kungs, parunu, kas saka: �Nauda ir laba gudra vīra rokā. Bet, ap�lami to �ķiezdams, pats staigāsi ar ubaga spieķi. Jo raugi: neapdo�mīgā iz�ķērdība un bagātās balvas tavu mantu izputinās, un kaut tā būtu lielāka par augstāko kalnu.� To dzirdējis, Ali Nuraddins viņam uzsauca: �Ak ej! Es negribu vairs dzirdēt tavus vārdus. Jo vai tu ne�zini, ko saka dzejnieks:

Ja bagāts es, bet devīgs nav mans gars, Tad roka lai man stinga, kāja tizlai Kur ir tāds skopulis, kas slavā cēlies. Kur miris devīgais ar lau�u nievu?

Un zini, es tev prasu tikai vienu: kamēr tev azaidam naudas gana, neliec man raizēties par vakariņām,� Ali Nuraddins sacīja. Un, kad nu pils pārzinis jautāja, vai tā esot viņa cēlā pavēlnieka griba, vezira dēls atbildēja: �Jā!� Un pils pārzinis aizgāja savu ceļu.

Bet Ali Nuraddins savu iz�ķērdību nepameta. Kad draugs viņam sacīja: �Raugies, kungs, cik krā�ņi zied tavs dārzs!� � viņ� atteica: ��o dārzu es dāvāju tev.� Un, kad cits draugs sacīja: �Cik brīni�ķīgi margo tavs nams!� � viņ� atbildēja: �So namu es atdodu tev.�

Un viņa draugi tikmēr labinājās, līdz Ali Nuraddinu pierunāja rak�stiski apliecināt savu dāvājumu. Un tā nu viņ� ar saviem draugiem ēda un dzēra, un līksmojās no rīta līdz vakaram, un tā nu bija visu cauru gadu. Te kādu dienu Anisa al D�alisa viņam nodziedāja �ādu dziesmu:

�Tev priecīgs prāts, kad dienas gai�i staro. Tu postu nebīsties, ko liktens slēpj. Viļ tevi nak�u mirdzums burvīgais, Bet zini: tumsa māc visgai�o nakti!�

Un, tiklīdz Anisa al D�alisa bija nodziedāju�i, te pēk�ņi pie durvīm kāds klaudzināja. Un Ali Nuraddins piecēlās un gāja atvērt, un kāds no viņa viesiem nemanīts aizzagās viņa pēdās. Un, durvis atvēris, Ali Nuraddins ieraudzīja savu pils pārzini un jautāja tam: �Ko esi nācis?� Un pils pārzinis atbildēja: �Ak mans kungs, ko sen jau bailēs pare�dzēju, nu ir piepildījies.� Te vezira dēls viņam jautāja: �Kā tavi vārdi saprotami?� Un pārzinis sacīja: �Tad uzklausi mani, ak kungs! No visas naudas, ko tu man iedevi, man nav vairs ne dirhema. Un �e tev, kungs, mantu saraksts, kas bija manā ziņā.�

To dzirdējis, Ali Nuraddins nodūra galvu un sacīja: �Lai notiek Allah prāts! Jo viņ� ir �ēlsirdīgs un visvarens!� Bet viesis, kas slepus izgāja viņa pēdās un noklausījās viņa sarunu ar pils pārzini, tūdaļ iesteidzās pie draugiem un teica tiem: �Apdomāsim nu, kas darāms. Ali Nuraddins tagad ir ubags.� To dzirdēju�i, visi attrauca: �Ja �im tāda klizma, ko tad mēs te gaidīsim!� Un, kad nu Ali Nuraddins no�raizējies ienāca atpakaļ pie viesiem un nepaguva ne lāgā apsēsties, te kāds no viņa draugiem piecēlās, uzlūkoja Ali Nuraddinu un sa�cīja: �Ak kungs, es lūdzu neļaunojies, ja es aizie�u.� Bet Ali Nurad�dins jautāja: �Kam tu �odien gribi mūs atstāt?� Un viņ� atbildēja: �Kungs, mana sieva �onakt dzemdēs, un es gribu viņas tuvumā būt, jo raugi: tas ir vīra gods un tikums.� Un, tiklīdz Ali Nuraddins vi�ņam atļāva aiziet, te piecēlās cits un lūdza to pa�u, sacīdams: �Kungs, es gribu apciemot savu brāli, jo �odien viņam dēla apgraizības.� Un tā nu visi aizlūdzās prom, bet katram bija savi iemesli. Un viņi aiz�gāja savmalu kurais, un no visiem desmit draugiem nepalika neviens. Un, kad nu Ali Nuraddins bija viens, viņ� pasauca Anisu al D�alisu un sacīja: �Ak, vai zini, kāds posts mani piemeklējis?� Un viņ� teica tai bēdu ziņu, ko pārzinis atnesa. To dzirdējusi, Anisa al D�alisa at�bildēja: �Ak nelaimīgais kungs, cik bie�i tavi īstie draugi un tuvinieki rāja tavu vieglo prātu, bet tu tikai nievāji viņu labos padomus. Un da�u labu nakti es pārlaidu, domādama, kā tevi biedināt, bet nerai�sījās man vārdi, un es klusēju, kad tavas lūpas skaitīja dziesmas vārdus:

Ja laime nākusi ir tava namā, Tver to bez bailēm, baudi, ko tā dod. Un tavu draugu bars lai līdzi tev Tos priekus bauda, ko tev laime nes. Jo laimes brīdis drīz var aizsteigties Un velti atpakaļ vairs saukt tad to! Bet, ja tai mīļa tava mājas vieta, Tu vari valdnieks būt pār savu laimi. Un it nekad tā neaptum�osies. Ja būsi devīgs, �ēlsirdīgs un laipns; Bet, savu vaigu ja tā novērsīs, Tavs spo�ums neaizkavēs to nekad.�

Te nu Ali Nuraddins iesaucās: �Tu jau zini, kur palika mana manta! Es izputināju to savu desmit draugu pulkā, bet es ticu, viņi nepametīs mani postā un trūkumā.� Bet Anisa al D�alisa atbildēja: �Tik tie�ām, ka Allah ir debesu un zemes valdnieks, viņi aizliegs tavu draudzību.� To dzirdējis, Ali Nuraddins iesaucās: �Es steig�os pie vi�ņiem un klaudzinā�u pie viņu durvīm, un varbūt viņi palīdzēs /nan tik daudz, ka varē�u sākt tirgoties, jo līksmībai un priekiem es atme�tī�u ar roku.� To teicis, Ali Nuraddins tūdaļ devās laukā un aizstei�dzās uz to pilsētas daļu, kur dzīvoja viņa desmit draugi. Un, kad nu viņ� klaudzināja pie pirmā drauga durvīm, tur iznāca jauna verdzene un vaicāja: �Kas tu tāds, un ko tu gribi?� Un viņ� sacīja: �Ak, saki savam kungam, ka Ali Nuraddins, svētlaimības valsti aizgā ju�a vezira Fadla dēls, viņam nu sūta sveicienu un, skūpstīdams viņa roku, lūdzas dāvanu.� Un, kad nu verdzene iegāja sava kunga istabā un pieminēja Ali Nuraddina vārdu, viņ� uzkliedza tai: �Ak, ej un saki, ka kunga nav mājās!� Un verdzene izgāja pie Ali Nuraddina un teica viņam: �Mūsu kunga nav mājās.� Un tad nu, noskumis un grūtu domu ap sēsts, viņ� gāja tālāk un klusībā sacīja: �Ak jā, �is nelietis ii mani aizliedzis! Bet ie�u pie citiem, visi jau tādi nebūs.� Un, kad viņ� pie klauvēja pie otra drauga durvīm, atkal iznāca verdzene un vaicāja viņa vārdu. To dzirdējusi,, viņa iegāja pie sava kunga, bet drīz jau bija atpakaļ un sacīja: �Mūsu kunga nav mājās.� Un Ali Nuraddins nu teica dziesmas vārdus:

�Nu viņi visi mani aizliegu�i, Pie kuru durvīm brīvi gāju es Un savas slāpes vienmēr remdināju, Un veldzi guvu sirdij guru�ai.�

Bet Ali Nuraddinam ielīksmojās prāts, un viņ� domāja: �Allah vārdā, es gribu viņus visus pārbaudīt, un varbūt viens taisnīgais no viņiem atsvērs deviņus viltniekus.� Tā nodomājis, viņ� apstaigāja savu jautro dienu draugus, bet neviens viņam durvis neatvēra un nepadeva ne ubaga riecienu. Te nu Ali Nuraddins sodījās par savu aplamību un, skaļi vaimanādams un asaras liedams, teica dziesmas vārdus:

�Ir laimes dienās cilvēks kokam līdzīgs-:

Pie viņa augļu svētības nāk visi;

Bet zari nobirst, ļaudis citu meklē,

To pamet putekļiem un negaisiem.

Ak, kauns! Ak, kauns par mūsu laika dēliem!

No desmit draugiem vienu neradu,

Ko sērga �ī jau nebij apsēdusi

Un krūtīs kam vēl drauga sirds bij slēpta.�

Un, kad nu Ali Nuraddins, vēl trīskārt skumīgāks, pārradās pie daiļās persie�u jaunavas, viņa jautāja: �Ak kungs, vai es neteicu, tu velti klaudzināsi pie viņu durvīm?� Un viņ� iesaucās: �Ak, neviens man nerādīja savu vaigu!� Bet viņa sacīja: �Kungs, pārdod savu nam- turību, un tev būs maize.� Un tā nu Ali Nuraddins pārdeva visu, kas pilī bija, un viņam nepalika vairs nekā. Un viņ� uzlūkoja Anisu al D�alisu un jautāja tai: �Kas vēl mums būtu pārdodams?� Un viņa atbildēja: �Ak kungs, klausi manu padomu, celies un ved mani tirgū pārdot! Jo raugi: tavs tēvs mani nopirka par desmittūksto� dināriem, varbūt ar Allah augstā palīgu tev laimēsies par mani dabūt tikpat lielu naudu. Un, ja nu Allah augstais nolēmis mūsu likteņus savienot, tad notiks viņa prāts.� To dzirdējis, Ali Nuraddins iesaucās: �Ak Anisa al D�alisa! Man grūti no tevis �ķirties kaut vienu stundu!� Bet viņa atbildēja: �Kungs, man vēl grūtāk �ķirties no tevis, bet trūkumam ir savi likumi, kā saka dzejnieks:

Ak draugs, ko liktens darīt tev ir licis, To dari vien un nebīsties nekā, Tik sargies tikumību nopulgot! Un velti neskumsti un nebēdājies, Jo tie�ām pasaulē nav tādu bēdu, Kam būtu iemesli jo svarīgi.�

Te nu Ali Nuraddins apkampa Anisu al D�alisu un noskūpstīja viņas matus, un, asarām' ritot kā sudrabainām lietus lāsēm, viņ� teica dziesmas vārdus:

�Ak rimsti! Ļauj tavās acīs vērties Un ilgi ielūkoties, neaizmirst To skatu, kas man ceļā līdzi nāks: Tas sirdij tālumā man balzams būs. Bet, ja es lūdzu pārliecīgi daudz, Tad manu lūgumu, ak, neklausi Un ļauj i skumt man klusā vientulībā Un ilgās tvīkt pēc tavu vaigu rozēm!�

Un, tirgus laukā nonācis, viņ� piegāja pie saucēja, kam vārds bija Had�i Hasans, un teica tam: ��e tev verdzene, ko es pārdodu, ieskaties viņā labi un zini, kas tev rokā!� Te Had�i Hasans atbildēja: �Ak kungs, es mū�am pieminē�u tavu cēlo cilti! Un vai �ī verdzene nav Anisa al D�alisa, ko mū�a mierā aizgāju�ais vezirs, tavs tēvs, no manis nopirka par desmittūksto� dināriem?� Un Ali Nuraddins atbildēja: �Jā, tev taisnība.� Tad nu saucējs aizgāja uzmeklēt vergu tirgotājus, bet tie bija izklīdu�i savmalu kurais, un brīdi viņ� gaidīja, līdz visi saradās ar savām verdzenēm, un bija tur nubietes un eiropietes, grie�ķietes un turcietes, �erkesietes un gruzinietes. Un, tirgus laukumā pamanījis raibo kņadu, viņ� tūdaļ piecēlās un sāka saukt: �Uzklausiet, tirgotāji! Uzklausiet, bagātnieki! Ne viss, kas apaļ�, ir rieksts; ne viss, kas garens, ir banans; ne viss, kas sarkans, ir gaļa; ne viss, kas balts, ir tauki; ne viss, kas tek, ir vīns. Ak, dzirdiet, bagātie tirgotāji! Ar ko jūs atslēgsiet mana skaistā dārguma vārtus? Jo raugi: mana verdzene ir krā�ņākā pērle un daiļākā par visām pasaules verdzenēm!�

Te pēk�ņi kāds vergu tirgotājs atsaucās: �Es solu �etri tūksto�i dināru!� Un, tiklīdz viņ� bija iesaucies, te tirgū ienāca vezirs al Muins ibn Savi. Un, ieraudzījis Ali Nuraddinu, viņ� nodomāja: �Ko gan te meklē Fadla dēls? Vai tad �im plītniekam vēl būtu palicis tik daudz, ka tas var nopirkt verdzenes?� Un, vērīgāk ielūkojies, viņ� tirgus vidū saskatīja saucēju, kas no visām pusēm bija vergu tirgotāju ap stāts, un klusībā viņ� sacīja: �Ja pareizi �ķietu, viņ� dro�i vien grib tirgū pārdot savu verdzeni. Ak, tas man būtu prieks!� Un, !<i nu klu�sībā nospriedis, viņ� pamāja saucējam, un, kad tas pioR.ij.i un no skūpstīja zemi pie viņa kājām, vezirs sacīja: �Es gribu nopirkt lavu verdzeni.� Un, bīdamies viņa pavēlei pretoties, saucējs aizveda vei dzeni pie vezira, un tā nu viņam gau�ām patika, un patiku viņam verdzenes smuidrais augums un mīlīgā balss, un viņ� jautāja: �Cik par viņu tev solīts?� Un saucējs atbildēja: �Pirmais solījums ir �etri tūksto�i un pieci simti dināru.� Tad nu al Muins sacīja: �Tad tā n mana.� To dzirdēju�i, vergu tirgotāji vairs neuzdro�inājās pārsolīt, jo viņi pazina vezira varmācību un viltību. Un raugi: vergu tirgū bija paradums nerādīt verdzeni nevienam, tiklīdz tirgotāji bija to redzē�ju�i un sāku�i solīt. Bet tirgotājiem nebija drosmes savu paradumu aizsargāt, un nabaga solītājs varēja tikai paklausīt. Un, kad nu Had�i Hasans vēl neziņā mulsa, te vezirs al Muins to uzlūkoja niknām acīm un uzkliedza: �Ko vēl stāvi? Ej prom un dari, kas tev darāms! Gādā man verdzeni par �etri tūksto�i dināriem un pieci simti paturi pats!� Te Had�i Hasans gāja pie Ali Nuraddina un sacīja viņam: �Ak mans kungs, nu ir pagalam tava daiļā verdzene un visa tava nauda.� Bet Ali Nuraddins jautāja: �Kā tavi vārdi saprotami?� Un saucējs atbildēja: �Mēs tavu verdzeni izsaucām par �etri tūksto�i dināriem, te uznāca varmācīgais al Muins ibn Savi, un verdzene �im ļoti patika, un viņ� teica: �Ej pie sava kunga un saki, ka tā ir mana par �etriem tūksto��iem dināru, un pieci simti es atdodu tev!�

�Un, man liekas, viņ� zina, ka Anisa al D�alisa ir tava verdzene, un, ja tas �etri tūksto�i dināru par viņu samaksātu tev skaidrā naudā, tā būtu Allah �ēlastība, bet es pazīstu viņa negantības un zinu, viņ� tev uzrakstīs tikai zīmi pie sava mantziņa un piekodinās tam: �Tin�cini Ali Nuraddinu cik varēdams un sargies samaksāt viņam naudu!� Un tā nu tu varēsi iet kad iedams un prasīt savu naudu kad prasī�dams, viņ� sacīs savu sakāmo: ��odien es nevaru maksāt, nāc rīt!� Tā nu viņi tevi tirdīs un nievās tavu cēlo dabu, bet, tavas neatlaidības mākti, viņi teiks: �Atdod vezira zīmi!� Un, tiklīdz tu būsi to atdevis, viņi to saplēsīs, un tava nauda par Anisu al D�alisu būs vējā.�

Had�i Hasana vārdus dzirdējis, Ali Nuraddins viņu uzlūkoja un jautāja: �Ko man darīt?� Un saucējs viņu pamācīja: �Ak kungs, pa�klausi manu padomu: ja paklausīsi, tev izies labi.� Un Ali Nuraddins jautāja: �Kādu padomu man teiksi?� Bet Had�i Hasans atbildēja: �Kad aizie�u atpakaļ savā saucēja vietā, tad steidzies man klāt un iz�liecies, ka dusmās tu būtu zvērējis savu verdzeni vest tirgū, bet pa�tiesībā negribi viņu pārdot. Un tu redzēsi, ka negantajam al Muinam mute būs ciet. Un, tiklīdz Anisu al D�alisu es aizvedī�u pie al Muina, it kā klausīdams tavu pavēli, tad rauj viņu man nost, sāc viņu sist un saki: �Vai tev, tu neliete! Nāc atpakaļ mājās! Mans zvērests nu ir piepildīts!� Un, kad būsi to darījis, tad visi ļaudis ticēs, ka tu neesi gribējis savu verdzeni pārdot.�

Te nu Ali Nuraddins iesaucās: �Tavs padoms ir labs!� Un Had�i Hasans viņu atstāja un aizgāja savā saucēja vietā tirgus lauka vidū. Un tur nu viņ� satvēra verdzenes roku un ļau�u drūzmā ieraudzīja veziru al Muinu ibn Savi, un sacīja: �Ak kungs un pavēlniek, tur nāk viņas saimnieks!� Un Had�i Hasans nepaguva izrunāt, te piestei�dzās Ali Nuraddins un verdzeni izrāva viņam no rokas, un iecirta viņai sejā pliķi. Un Ali Nuraddins uzkliedza verdzenei: �Vai tev, tu neliete! Es savu zvērestu esmu piepildījis un vergu tirgū tevi atve�dis! Nāc atpakaļ mājās un sargies nepaklausīga būt! Nauda, ko par tevi solīja, man nav vajadzīga, jo es varu pārdot savu mantu un savus dārgakmeņus, un par naudu man nebūs jābēdā.�

Un al Muins ibn Savi ieraudzīja Ali Nuraddinu un iesaucās: �Ak tu �eit melsīsi, ka mājās tev vēl kas pārdodams!� To teicis, al Muins dzīrās ieķerties Ali Nuraddinam plecā. Un vergu tirgotāji un saucēji bailēs uzlūkoja Ali Nuraddinu, ko viņi visi mīlēja. Un Ali Nuraddins tiem uzsauca: �Tik tie�ām, kā es �e stāvu, jums viņa varmācības un negantības nav sve�as!� Un vezirs atkliedza: �Tik tie�ām, kā Allah ir debesu un zemes valdnieks, ja jūs �eit nestāvētu, es būtu viņu no�kāvis!� To dzirdēju�i, tirgotāji saskatījās un klusi teica Ali Nuraddi�nam: �Ej un atriebies viņam, kā kāro tava sirds, un neviens tev ceļā nestāsies!� Tad nu Ali Nuraddins kā da�dien bra�s un ra�ens jauneklis piesteidzās pie al Muina ibn Savi, iededzies izrāva veziru no segliem un iegāza to mālu bedrē. Un tur nu viņ� varmācīgo veziru mieloja savām dūrēm un izdauzīja viņam zobus un balto bārdu nokrāsoja asinīs.

Bet veziram al Muinam līdzi jāja desmit mameluki, un tie nu, re�dzēdami, ko Ali Nuraddins nodarījis viņu kungam, satvēra �ķēpus un dzīrās drāzties viņam virsū un sakapāt viņu gabalos. Bet tirgotāji aizsteidzās mamelukiem priek�ā un teica: �Kur jums prāts? Vai nere�dzat, ka viens ir vezirs un otrs vezira dēls? Varbūt jau rītu viņi sade�rēs mieru, un, ja jūs palaidīsiet rokas, viņi abi jūs iedzīs postā! Labāk metiet viņus, lai pa�i tiek galā!�

Un, kad nu Ali Nuraddins bija veziru samietējis, viņ� paņēma daiļo jaunavu un aizveda mājās. Ar lielām mokām piecēlās arī vezirs al Muins ibn Savi, bet viņa baltais ģērbs nu bija māliem, asinīm un pelniem notraipīts. Un, savu izskatu aplūkojis, viņ� apsedzās ar palmu lapu izpletni, paņēma divus zāļu ku�ķus un devās uz sultānā pili. Bet, pilī nonācis, viņ� kliedza: �Ak laika valdniek, es esmu neganti piemek�lēts!� To dzirdējis, sultāns lika vest aug�ā to vīru, kas tur kliedza, un raugi: kad to aizveda pie sultānā, viņ� pazina savu veziru al Muinu ibn Savi, un jautāja tam: �Ak, saki, � kas tevi tik neganti apkau�nojis?� Te nu veziram bija rūgtas asaras, un, skaļi vaimanādams, viņ� teica dziesmas vārdus:

�Vai es lai varu cie�u tavā laikā?

Kad lauva tu, lai mani suņi plosa?

Kad visus tava labdarība remdē,

Lai tavā veldzes dārzā slāpēs nikstu?�

Un nebeidza viņ� vaimanāt un gausties: �Ak kungs, vai tikpnl kļūmi neklājas visiem, kas neslēpj, ka tavas valsts un tava p.i�.i labklājība tiem dārgāka par visu pasaulē? Nu redzi, ak laika vaid niek, kā zaimo tavus uzticamos kalpus!� To dzirdējis, sultāns sacijii: �Tik tie�ām, ka tavs gods man tikpat dārgs kā mana pa�a gods, saki, � kas noticis un kas tevi gāzis tādā kaunā?� Te nu al Muins stāstīja: �Tad zini, ak mans kungs un pavēlniek, es �odien aizgāju verdzeņu tirgū pirkt sev kalponi, te kādu verdzeni izsauca par �etri tūksto�i dināriem. Un raugi: kad es liku vest to savā priek�ā, es ieraudzīju tik daiļu jau�navu, kādu nebiju vēl redzējis un mū�am vairs neredzē�u. Un, ver�dzenes daiļuma ielīksmots, es jautāju viņas saucējam, kas viņas kungs. Un saucējs teica to Ali Nuraddinu, mū�a mierā aizgāju�ā vezira Fadla dēlu. Bet mans kungs un pavēlnieks vēl atcerēsies �im veziram iedevis desmittūkso�i dināru, lai par �o naudu tas nopērk verdzeni � dai�ļāko, gudrāko un cēlāko jaunavu. Un nopirka viņ� tādu verdzeni, bet tevi, ak kungs, tas �ķita viņas necienīgu un dāvāja to savam dēlam. Un, kad nu nomira viņa tēvs, viņ� sāka dzīvot plītnieka dzīvi un pār�deva visas savas zemes un krā�ņos dārzus, un dārgos traukus. Un tā nu viņ� iestiga postā un nabadzībā un aizveda tirgū savu verdzeni, un atdeva to saucējam. Kad tirgotāji bija par viņu sasolīju�i jau �etri tūksto�i dināru, te klusībā es nodomāju: �Es ņem�u to savam kungam un pavēlniekam, jo tā par viņa naudu jau pirkta.� Un es sacīju Ali Nuraddinam: �Mans dēls, �e tev �etri tūksto�i dināru, un verdzene lai ir mana. Es gribu to dāvāt sultanam, mūsu kungam un pavēlnie�kam, jo raugi: viņ� cienīgāks �ā lielā daiļuma.� Un manus vārdus dzirdēja Fadla dēls, un viņ� uzlūkoja mani zvērojo�ām acīm un at�kliedza: �Tu nelietīgais dergli! Tad labāk es atdotu to jūdam vai kris�tīgam nekā tev, tādam vecam siekstgalvim!� Un es viņam sacīju: �Vai tā ir tava pateicība mūsu sultanam, kura laipnība un �ēlastība tavu tēvu un mani iecēla tik augstā godā? To dzirdējis, viņ� iekaisa dus�mās un nelika vērā manu vecumu, un raugi: viņ� gāzās man virsū, norāva mani no zirga un sita mani vienā gabalā, līdz mani palaida tādā izskatā, kādā es nu stāvu tavā priek�ā. Un kas man būtu devis to piedzīvot, ja verdzeni es nebūtu pircis tev, ak mūsu svētlaimība!� To teicis, vezirs al Muins ibn Savi nokrita zemē un vaimanāja, un viņ� raudāja un drebēja, un vaibstījās kā neprātīgs.

Un, kad nu sultāns redzēja sava vezira al Muina izmisumu un dzirdēja viņa vārdus, tam pierē satūka dusmu dzīslas un acis zvēroja. Un viņ� uzlūkoja emirus un citus valsts di�vīrus, kas bijīgi stāvēja viņa tuvumā, un raugi: tur bija rindās sakārtoti �etrdesmit atriebības �ķēpa nesēji. Un viņ� uzsauca tiem: �Dodieties Ali Nuraddina namā un laupiet, un plēsiet visu, ko redzat, bet viņam pa�am un viņa drau�dzenei rokas sasieniet atmuguriski un raujiet tos uz mutes, un vediet manā priek�ā!� To dzirdēju�i, viņi atsaucās: �Dzirdam un paklausām!� Un tūdaļ viņi traucās uz Ali Nuraddina namu.

Bet sultanam bija vārtu sargs, vārdā Alams Eddins Sand�ars, un tas bija Fadla ibn Hakana � Ali Nuraddina tēva mameluks, kas sul�tānā pilī bija cēlies aizvien augstākā godā. Un, dzirdējis sultānā pavēli un redzējis, ka viņa laipnā un �ēlīgā kunga ienaidnieki grib nokaut viņa dēlu, viņ� iesila �ēlumā un tūdaļ kāpa zirgā, un cik vien ātri va�rēdams dzina to uz Ali Nuraddina namu. Viņ� pieklaudzināja pie dur�vīm, un iznāca Ali Nuraddins, un, pazinis sava tēva seno kalpu, viņ� dzirās to sveikt, bet Sand�ars iesaucās: �Ak kungs, mums nav laika ne sveicināties, ne lieki runāt, bet dzirdi, ko saka dzejnieks:

Ja bīsties nebrīvības kauna va�u,

Kas brīvo dvēseli var pazemot,

Tad pamet visu, steidzies bēgt un glābies!

Lai Jau�u mītnes �aurās pilsētās

Brūk virsū tiem, kas viņas cēlu�i.

Ak draugs, tu uziesi daudz jaukas zemes,

Jo Allah pasaulei nekur nav gala,

Bet citu dvēseli tu neradīsi.�

To dzirdējis, Ali Nuraddins jautāja: �Kas gan noticis, Alam Eddin?� Un Sand�ars atbildēja: �Ak, celies, mans kungs, un glābies ar savu verdzeni, jo al Muins ibn Savi tev izlicis briesmīgas lamatas, un, ja tu kavēsies, tu kritīsi viņa lamatās. Uz tavu namu sultāns jau izsūtīja �etrdesmit bruņotus mamelukus un lika viņiem tavu namu postīt un tevi ar verdzeni sasiet un rau�us raut uz viņa pili. Ak, klausi manu padomu un bēdz ar savu verdzeni, iekams posts nav nācis!� Te San�d�ars aizbāza roku aiz savas jostas un izvilka �etrdesmit dināru, un sniedza tos Ali Nuraddinam, sacīdams: ��e tev �etrdesmit dināru, kungs; ja varējis, būtu devis vairāk, bet nav vairs laika skaidroties.� Un Ali Nuraddins iesteidzās pie Anisas al D�alisas un teica viņai lielo postu. To dzirdējusi, viņa pakrita nemaņā.

Un tā nu viņi abi atstāja pilsētu, un Allah augstais pār viņiem iz�plēta savas svētības �ķidrautu. Un, upes krastā nonāku�i, viņi ierau�dzīja kuģi, kas posās ceļā, jo tie�i tobrīd kuģa kapteinis sauca: �Ja kāds grib ardievas teikt vai nopirkt maizi, vai aizmirsis ko krastā, lai steidzas drīz, mēs tūdaļ brauksim!� Bet visi atrauca: �Mums viss jau padarīts!� Un kapteinis uzsauca saviem kuģa ļaudīm: �Tauvas vaļā, enkuru aug�ā!� Te nu Ali Nuraddins jautāja kapteinim: �Uz kurieni?� Un viņ� atbildēja: �Uz Bagdadi, uz miera mājokli.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta ausmu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka, kapteiņa vārdus dzirdējis, Ali Nuraddins tam uzsauca: �Pagaidi mūs brīdi, mēs arī biaifksiml� Un tā nu Ali Nuraddins un Anisa al D�alisa iekāpa kuģī, un, Kad kuģi palaida, te buras piepūtās un labvēlīgs ceļa vēj� to dzina putna spārnu vieglumā, kā dzejnieks saka:

Tur kuģis brīni�ķīgs peld viļņu zaigā Un līksmi spārnots skrejā vēju veic, Tam vieglums tā kā putnam slaids un brīvs, Kas pēk�ņi bangās krīt no augstumiem.

Bet, kad nu �etrdesmit sultānā atriebības �ķēpa nesēji nonāca Ali Nuraddina namā un velti klaudzināja, viņi atlauza durvis un izvandīja visas istabas, bet neatrada vairs ne Ali Nuraddinu, ne viņa verdzeni. Un dusmās viņi sagrāva namu un pārradās sultānā pilī, un ziņoja tam, ko darīju�i. To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Meklējiet viņus visur, līdz atrodat!� Un mameluki atsaucās: �Dzirdam un paklausām!� Te nu sultānā mameluki izjāja meklēt Ali Nuraddinu un daiļo persie�u jau�navu, bet vezirs al Muins ibn Savi, ko sultāns bija tērpis jaunās gida drēbēs, sacīja: �Lai Allah miers ar tevi! Es atrieb�u tevi un Ali Nuraddinu bargi sodī�u!� Un apmierināts viņ� aizgāja mājās un sulta�nam vēlēja ilgu mū�u.

Tad nu sultāns lika saucējam jundīt savu pavēli visā pilsētā: �Uz�klausiet, ļaudis! Mūsu kungs un valdnieks sultāns Muhameds ibn Suleimans az Zeini licis godā iecelt to, kas uzies un sultānā pilī aiz�vedīs Ali Nuraddinu, un turklāt tas dabūs tūksto� dināru, bet, kas viņu slēps vai, viņa dzīves vietu zinādams, to nepateiks, tas zaudēs savu mantu un dzīvību, tik tie�ām, ka tāds to pelnījis.� To dzirdēju�i, visi ļaudis devās meklēt Ali Nuraddinu, bet viņa pēdas nesadzina.

Bet Ali Nuraddinu ar daiļo persie�u jaunavu tikmēr pavadīja Allah svētība, un viņi tuvojās sava ceļa galam. Un, kad nu laimīgi tie no�nāca Bagdadē, kuģa kapteinis sacīja: �Te nu ir Bagdade, miera un svētības pilsēta. To ziema ar salu jau atstājusi, un atnācis ziedonis ar burvīgām rozēm. Un visi koki kuplo ziedu krā�ņumā, un strauti bur�buļo.� Un, kapteinim samaksājis pieci dināri par braucienu, Ali Nurad�dins ar Anisu al D�alisu atstāja kuģi un brīdi staigāja, un liktenis viņu gaitas ieveda jaukos dārzos. Un iegāja tie uzpostā un aplaistītā laukumā, kur nolikti bija akmens soli un pakārtas ūdens krūkas, un laukumam pāri izplētās laktots meldru pinums, kas stiepās nelielas takas garumā, un takas viņā galā bija vārti uz dārzu, bet tie nu bija aizslēgti. To redzēdams, Ali Nuraddins sacīja Anisai al D�alisai: �Tik tie�ām, ka Allah ir debesu un zemes valdnieks, �ī vieta ir skaista un jauka!� Un viņa atbildēja: �Nāc atpūtīsimies solā.� Un viņi apsēdās un nomazgāja seju un rokas, un mīlīga vēsma viņiem vēdināja spirgtu dzesmu. Un tā nu drīz viņi iemiga, un, lai slavēts, kas mū�am nomodā! Un raugi: jaukais dārzs piederēja kalifam Harunam al Ra�idam, un sauca -to par prieka dārzu. Un dārza vidū margoja krā�ņa pils, un sauca to par laimības pili. Un pils sienās laistījās astoņdesmit logi, un pie katra loga karājās mirdzo�a spuldze, bet pa�ā vidū zaigoja liels un �uburains zelta lukturis. Un, kad nu kalifa sirdi nomāca skum�jas, viņ� nāca �ai dārzā un gāja krā�ņajā pilī. Bet, pilī iegājis, viņ� verdzenēm lika atvērt logus un sēsties kopā ar Abu I�aku, savu prie- cinātāju, un dziedāt viņ� lika jautras dziesmas, līdz viņa pierē atsta�roja prieks un visas rūpes un bēdas izgaisa.

Un dārzā nu dzīvoja vecs dārznieks, un tas bija �eichs Ibrachims. Un notika, ka �eichs bija aizgājis uz pilsētu iepirkties, bet pārradies viņ� dārza pievārtē ieraudzīja līksmotājus, kas mīlinājās ar vieglprātī�gām sievietēm un traucēja jaukās vietas klusumu. To redzēdams, �eichs iekaisa dusmās, bet savaldīja tās un gaidīja, kad viņ� būs pie kalifa, un tam nu viņ� stāstīja, ko bija redzējis. Te kalifs Haruns al Ra�ids viņam sacīja: �Es atjauju tev ar katru, ko redzi dārza pievārtē, darīt, ko pats gribi.�

Un tie�i todien �eichs bija atkal izgājis savās dienas gaitās, un, kad viņ� pārnāca, te uzgāja abus gulētājus, un apsegu�ies tie bija ar sievietes �ķidrautu. To redzēdams, �eichs nodomāja: �Viņi nezina, ka kalifs man jāvis nokaut katru, ko satik�u pie dārza vārtiem. Dzīvību es viņiem saudzē�u, bet do�u tādu pērienu, ka neviens vairs netīkos nākt dārza tuvumā.� Tā nodomājis, viņ� iegāja dārzā un, necik ilgi tur bijis, iznāca atpakaļ, un rokā nesa zaļu palmas stiebru, ko nogrie�zis bija krūmos. Tad nu viņ� piegāja abiem gulētājiem un atvēzēja savu roku ar palmas stiebru tik augstu, ka redzami bija kailie pleci, un viņ� grasījās tos sist, te pēk�ņi atģidās un sacīja: �Ko gribi darīt, Ibrahim? Kā vari viņus sist, ja nezini, kas tie tādi? Varbūt tie sve�i�nieki vai noguru�i ceļinieki, ko liktenis atdzinis mūsu malā? Tad labāk atseg�u viņiem vaigu un paskatī�os.�

Un, kad nu viņ� atsedza �ķidrautu, viņ� ieraudzīja cēlu jaunekli un daiļu jaunavu, un viņ� teica: �Allah vārdā, tie gan ir skaisti! Es nedrīkstu viņus sist!� Un atkal viņ� aizklāja gulētāju sejas un kutināja Ali Nuraddinam kāju, lai tas pamostas. Un tā nu Ali Nuraddins atvēra acis un ieraudzīja veco �eichu, un bikli viņ� pavilka kājas un piecēlās sēdus, tad saņēma �eicha roku un noskūpstīja to. Un Ibrahims jau�tāja: �Ak, saki, dēls, � no kurienes jūs nākdami?� Viņ� atteica: �Mēs esam sve�inieki, ak kungs.� Un no acīm viņam bira gau�as asaras. Te nu Ibrahims sacīja: �Ak, zini, dēls, ka lielais pravietis, � lai viņu svētī Allah augstais! � licis sve�iniekus cienīt un godāt, un darīt

viņiem labu. Ak, celies, dēls, un nāciet abi atveldzēties dārza vēsumā!� To dzirdējis, Ali Nuraddins jautāja: �Kas ir �ā dārza kungs?� Un Ibrahims atbildēja: ��is dārzs ir mana sen�a mantojums.� Tā sacī�dams, �eichs Ibrahims gribēja viņus iedro�ināt, lai viņi nebīstas iet dārzā.

Un Ali Nuraddins pateicās �eicham par viņa vārdiem, un abi ar Anisu al D�alisu cēlās un iegāja dārzā viņam līdzi. Un raugi: platos un sprai�ļotos vārtus apvija vīnogulāji ar sarkaniem un melniem ķeka�riem, un sarkanās vinogas kvēloja kā rubini un melnās spulgoja kā melnkoks. Un, dārzā iegāju�i, viņi nonāca lapenē, kur augļi nokarājās gan pa vienam, gan lielos �emuros. Un zaros vīteroja putni un skandi�nāja savas dziesmas, un saldi pogoja lakstīgalas, un ūbeles piedūdoja visu dārzu, melnie strazdi svilpoja kā cilvēki un zilie lauku balo�i gavilēja kā noreibu�i vīna dzērēji. Un koki līka no augļu svētības un auga pāriem vien, un bija tur kampara un mandeļu aprikozes, un plū�mes zalgoja kā daiļas jaunavas, ķir�i laistījās tik priecīgi, ka ielīk�smoja prātu, un vīģes nokarājās sarkanas, baltas un zaļas. Un puķes dārzā zaigoja kā pērles un korāļi, un ro�u sārtums apkaunoja daiļāko jaunavu vaigu kvēli, vijolītes liesmoja kā ugunī sērs, un mir�u, lefkoju, lavandu un anemoņu lapās laistījās mākoņu asaru dimanti, un, baltos zobiņus mirdzinādamas, smaidīja kamelijas, un narci�u melnās acis vērās uz rozēm, un oran�as spīdēja kā apaļi kausiņi, un citroni vizmoja kā sudraba lodes. Un tā nu visa zeme margoja kā brīni�ķīga puķu sega, un ziedoņa krā�ņumā staroja viss dārzs. Un strūklas �alca, un avoti �aloja, putni vid�ināja un trallināja, un gaisi dūca saldi un kairi, un maigajā gadalaikā, liegi dzisdamas, zuzēja mīlīgas vēsmas.

Tā nu �eichs Ibrahims viņus ieveda greznā telpā, un telpa līgoja uz izrotātiem pīlāriem, un viss �is krā�ņums un greznība apbūra viņu prātu. Viņi apsēdās �ilbino�ā loga gaismā, un Ali Nuraddins atcerējās savas aizgāju�o dienu viesības un pēk�ņi iesaucās: �Allah vārdā, �ī vieta ir brīni�ķīga! Un tā rāda manas aizgāju�ās dienas, un sirds mana sa�ņaudzas sāpēs, kas kvēlo kā karstas ogles.� Un, kad nu viņi ap�sēdās, �eichs viņiem atnesa ēdienu. Un, kad bija viņi paēdu�i un no�mazgāju�i rokas, Ali Nuraddins atkal piegāja pie gai�ā loga un pie�sauca daiļo jaunavu, un viņi priecājās par augļu bagātībā līksto�a�jiem kokiem. Tad nu viņ� jautāja �eicham: �Vai tev, ak Ibrahim, nav kas dzerams, jo paēdu�am alla� gribas dzert.� Un Ibrahims viņiem ienesa dzestru, saldinātu ūdeni. Bet. Ali Nuraddins sacīja: �Tādu dzē�rienu es negribēju.� Un �eichs vaicāja: �Vai tu kāroji vīnu?� Ali Nuraddins atbildēja: �Jā, es gribu vīnu.� Tad nu �eichs iesaucās: �Lai Allah mani pasargā! Trīspadsmit gadus vīnu neesmu mutē ņēmis, jo raugi: lielais pravietis, � lai Allah dod viņam ilgu mū�u! � ir nolā�dējis vīna. dzērājus un tecinātājus, un glabātājus.� Tad nu Ali Nurad�dins sacīja: �Uzklausi, ko tev teik�u!� Un �eichs atbildēja: �Saki!�

Un tad viņ� jautāja: �Ja tu vīnu neesi ne dzēris, ne tecinājis, ne gla�bājis, vai tad pravie�a lāsts uz tevi krīt?� Bet viņ� atteica: �Es domāju, ka nekrīt.� Un Ali Nuraddins sacīja: �Tad �e tev divi dināri un divi dirhemi, sēdies ēzelim mugurā un steidzies uz vīna tirgotavu, bet ne�jāj tai tuvu klāt! Gan jau kāds pircējs gadīsies, tad pasauc to un saki: �Se tev nauda, nopērc vīnu un ieliec mana ēzeļa tarbā!� Ta tu nebūsi ne vīnu tecinājis, ne dzēris, ne glabājis, un pravie�a lāstMes tev pāri.� Te nu �eichs Ibrahims sāka smieties un teica Ali Nurad- dinam: �Patiesi, mans dēls, es savu mū�u neesmu redzējis atjautīgāku un laipnāku cilvēku par tevi.� To teicis, viņ� aizjāja uz vīna tirgotavu.

Un, kad nu viņ� pārradās, Ali Nuraddins viņam sacīja: �Paļau�jies uz mums un gādā, kas mums vajadzīgs!� Un �eichs Ibrahims at�teica: �Te, dēls, tev visa mana ēdienu un dzērienu krātuve vaļā!� Un viņ� rādīja tam visu ticīgo pavēlnieka pārtikas krātuvi. �Ej vien iek�ā un ņem, ko sirds kāro, jo tur būs vairāk, nekā tu gribēsi.� Un iegājis Ali Nuraddins ieraudzīja zvīļojo�iem dārgakmeņiem izrotātus zelta, sudraba un kristālā traukus. Kuri trauki viņam bija vajadzīgi, tos viņ� iznesa un krūkās un pudelēs ielēja vīnu. Un tikmēr nu �eichs Ibrahims saviem viesiem atnesa gardus augļus un smar�īgas puķes, bet pats apsēdās notālēm no dzīru galda. Un Ali Nuraddins ar daiļo per�sie�u jaunavu nu ēda un priecājās, kamēr vīna vara viņus uzveica un vaigos pielēja kaisto�u tvīksmi. Un tā nu viņi raudzījās mīlā skur�bu�ām gaceļu acīm, un mati viņiem izira.

Te nu �eichs Ibrahims nodomāja: �Ko man sēdēt nomaļus? Ko es neeju viņiem blakus? Diezin kad atkal bū�u tik jauku un daiļu cil�vēku vidū, jo patiesi viņi ir daiļi kā divi mēne�i!� Tā nodomājis, �eichs Ibrahims piecēlās un piegāja viņiem tuvāk, un viņ� apsēdās uz pa�as dīvana malas. Un Ali Nuraddins viņam uzsauca: �Es zvēru pie savas dzīvības, tu būsi mums mīļāks, ja nāksi tuvāk!� Tad nu �eichs Ibra�hims piegāja viņiem klāt, un Ali Nuraddins tam pielēja kausu un, �eichu uzlūkodams, sacīja: �Dzer un baudi, kas ir saldums!� Bet Ibra�hims atsaucās: �Lai Allah augstais mani pasargā! Trīspadmit gadus es neesmu vīnu mutē ņēmis!� Bet Ali Nuraddins viņu neievēroja vairs un iztuk�oja savu kausu, un nokrita uz grīdas, it kā vīns būtu viņu jau noveicis. Tad Anisa al D�alisa pacēla savas acis uz �eichu Ibra- himu un sacīja: �Redzi, kāds viņ� ir!� Un �eichs jautāja: �Kas viņam kai�, ak pavēlniece?� Un viņa atbildēja: �Tā viņ� mū�īgi dzer, kamēr piedzeras un aizmieg, bet mani ar vīna kausu pamet, un man vairs nav, kas līdzi dzer. Jo raugi: ja man tiktos dzert, man nebūtu kausa pasniedzēja, un, ja man tiktos dziedāt, nebūtu dziesmu klausītāja.� Un viņas vārdi nu iesildīja �eicha Ibrahima sirdi, un, tiekdamies uz viņu maigā mīlestībā, viņ� sacīja: �Tā nu draugam gan neklājas.� Un daiļā jaunava pielēja kausu, pacēla savas acis uz �eichu un uzsauca: �Ak, manas dzīvības vārdā, dzer to sausu un stiprini manu sirdi!� Un �eichs Ibrahims izstiepa savu roku, satvēra kausu un to iztuk�oja, bet viņa atkal to pielēja, pacēla pret gaismu un uzsauca: �Vēl, kungs, �o vienu!� Un viņ� atsaucās: �Allah vārdā, es nevaru vairs, man tika gana no pirmā.� Bet viņa nepieļāvās: �Allah vārdā, tev jādzer, kungs!� Un tā nu viņ� satvēra otru kausu un iztuk�oja to līdz dibenam. 1 i*it viņa sniedza vēl tre�o, un, kad nu �eichs Ibrahims to satvēra un dziras luk �ot, te Ali Nuraddins piecēlās un sāka skaļi smieties.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Tā nu, ak laimīgais valdniek, Ali Nuraddins sāka skaļi smieties un apsēdās, un teica �eicham Ibrahimam: �Ak, kas nu manām acīm jā�redz, Ibrahim! Vai es tev pirmīt neteicu: �Dzer un baudi, kas ir sal�dums!� � bet tu manu kausu atraidīji, sacīdams: �Trīspadsmit gadus es neesmu vīnu mutē ņēmis!�� Un �eichs Ibrahims kautrīgi atbildēja: �Tā nebija mana vaina, viņa mani skubināja.� To dzirdējis, Ali Nurad�dins sāka jautri smieties, un viņi atkal sēdās un nebeidza līksmoties un dzert. Un daiļā verdzene klusi teica savam kungam un pavēlnie�kam: �Ak kungs, dzer viens pats, bet nedod vairs �eicham Ibrahimam! Mums būs ar viņu lieli joki.� To teikusi, viņa pielēja kausu un sniedza to savam kungam, un, kad nu kauss bija tuk�s, viņ� pildīja to un deva viņai. Un, kad nu vairāki lāgi viņi bija tā lēju�i un dzēru�i, �eichs Ibrahims sacīja: �Vai tā ir draudzība? Lai Allah lāsts par tādu netais�nību mūsu namā! Kam nepielējāt manu kausu ari?� Te nu viņi smējās, smējās par �eicha vārdiem, līdz pakrita nemaņā, un atkal viņi dzēra un sniedza �eicham arī. Tā viņi priecājās, līdz tre�ais nakts cēliens bija pāri, te daiļā persiete jautāja �eicham Ibrahimam: �Vai ļausi man celties un aizdegt vienu no �īm vaska svecēm, kas te tik jauki izliktas garās virknēs?� Un �eichs atbildēja: �Celies un dari, ko vēlies, bet dedzi tikai vienu sveci!� Te daiļā verdzene piecēlās un aizdedza visu virkni, un tā nu spulgoja un laistījās astoņdesmit sveces. Un atkal viņa sēdās tiem blakus, un Ali Nuraddins jautāja �eicham: �Saki, � kādus priekus tu vari man dot? Vai ļausi aizdegt vienu no mirdzo�a�jām spuldzēm?� � �Celies un dari, ko vēlies, bet dedzini tikai vienu spuldzi un neskumsti vairs!� Un viņ� piecēlās un aizdedza visas spul�dzes, un visa krā�ņā un zaigojo�ā telpa nu �ķita līgojam līksmā dejā. Un, kad nu vīns �eichu Ibrahimu reibināja aizvien vairāk, viņ� sacīja: �Jūs esat lielāki nebēdņi par mani.� To teicis, viņ� piecēlās un atdarīja visus logus, un" atkal viņ� sēdās tiem blakus, un viņi līksmojās un dzēra nerimdami un lasīja cits citam priek�ā jaukus dzejas pantus. Un viņu priekiem un jautrībai skanēja līdzi viss ārs.

Bet Allah varenais, kas visu nolicis pēc sava prāta, nu bija lēmis, ka tie�i �ai stundā kalifs Haruns al Ra�ids mēnesnīcā sēdēja pie savas pils loga, kas vērās uz Tigru. Un, neviļus palūkojies uz upes pusi, viņ� straumē ieraudzīja sve�u un spuld�u zaigo�anu, un, kad nu viņ� pameta acis dārzā uz pili un redzēja to zvīļojam spo�umā, viņ� tūdaļ lika aici�nāt D�iafaru al Barmaki. Un necik ilgi, te D�iafars jau stāvēja visu ticīgo pavēlnieka priek�ā. Tad nu kalifs viņam uzkliedza: �Tu suns, ne vezirs! Tu esi mans kalps un nezini, kas notiek manā pilsētā, man atņem Bagdadi, bet tu to nejūti?� Un D�iafars jautāja: �Kā tavi vārdi saprotami?� Bet kalifs sacīja: �Ja Bagdade būtu vēl mana pilsēta, tad laimības pils nestarotu spuld�u un sve�u mirdzumā un visi logi nebūtu vaļā. Vai tev! Kam būtu tāda drosme, ja kalifats būtu manās rokās?� Te D�iafars atbildēja, un pleci viņam drebēja bailēs: �Kas tev sacīja, ka laimības pilī deg spuldzes un sveces un ka visi logi tur vaļā?� Un kalifs attrauca: �Tad nāc un raugies savām acīm!� Tad nu D�iafars piegāja kalifam blakus un ieskatījās dārzā, un pili redzēja zvīļojam kā liesmu jūru, kuras spo�ums aptum�oja mēness gaismu. Un, �eichu Ibrahimu attaisnodams un redzēdams, ka pilī ienāku�i sve�inieki, viņ� sacīja kalifam: �Ak visu ticīgo pavēlniek! Viņnedēļ �eichs Ibrahims bija atnācis pie manis un sacīja: �Ak kungs, es gribu tavā un visu ticīgo pavēlnieka mū�ā reiz iepriecināt savus bērnus un svinēt viņiem līksmus svētkus. Tā nu es nācu tevi lūgt, vai nepagādāsi man kalifa atļauju svinēt savu dēlu apgraizības svētkus laimības pilī.� Un es viņam atbildēju: �Svini savu bērnu svētkus, kur esi nodomājis! Kad Allah būs lēmis man kalifu satikt, es viņam pateik�u.� To dzirdējis, viņ� aiz�gāja, bet es tev aizmirsu pasacīt.� Tad nu kalifs atbildēja: �Tev D�ia- far, bija tikai viena vaina pret mani, bet, kad nu es dzirdēju tavus vārdus, no vienas vainas izcēlās divas, un nu tu divkārt pret mani grēkojis. Tava pirmā vaina ir tā, ka tu aizmirsi man pasacīt, un otrā, ka neļāvi piepildīties �eieha ībrahima nodomam. Jo raugi: tā sacīdams, viņ� cerēja izlūgties �ēlastības dāvanu, ko samaksāt savu svētku iz�devumus. Bet ne tu pats viņam ko devi, ne pateici man, lai es būtu varējis dot.� Un D�iafars sacīja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, man ne�iekrita prātā.� Un kalifs zvērēja pie savu cēlo sen�u kapa, ka atliku�o nakts laiku palaidīs pie �eieha ībrahima: �Jo viņ� ir taisnīgs vīrs, kas satiekas ar dervi�iem un gādā par nabagiem, un priecē sērdieņus. Pie viņa dro�i vien būs �onakt sanāku�i gudrie �eiehi un dervi�i, un es gribu doties turp, jo viņu lūg�anas varbūt mums nesīs svētību un dos mums laimi �ai un viņā pasaulē, un varbūt es viņiem arī bū�u derīgs un viņ� ar saviem draugiem priecāsies par manu atnāk�anu.� Te D�iafars sacīja: �Ak visu ticīgo kungs un pavēlniek, jau lielākais nakts cēliens ir pāri, un, kamēr tu aiziesi, viesi būs jau prom.� Bet kalifs attrauca: �Kā sacīju, tā jābūt!� Tad nu D�iafars mulsumā apklusa un nejaudāja vairs, kur tverties.

Un tā nu kalifs Haruns al Ra�ids ar Iielveziru D�iafaru un savu atriebības �ķēpu nesēju Masruru atstāja valdnieka pili un pārģērbās tirgotāju drēbēs, un viņi devās pa pilsētas ielām un tirgus laukiem, līdz nonāca pie prieku dārza. Un, piegājis pie dārza vārtiem, kalifs ierau- dzija tos vaļā un brīnīdamies jautāja lielveziram: �Kā gan tik vēlā stundā, D�iafar, dārza vārti vēl vaļā? Tas nav �eieha ībrahima para�dums.� To teicis, kalifs iegāja dārzā un ar saviem pavadoņiem devās uz pili. Un, kad nu viņi izgāja visu dārzu un dārza viņā g<ilā nonāca pie margojo�ās pils, te kalifs sacīja veziram: �D�iafar, iekams kāpsim aug�ā, es gribu slepus noklausīties un redzēt, kā �eiehi nodarbina savas brīni�ķīgās gara dāvanas, kas apgaro viņu vientulību un ļau�u dzīvē viņus ieceļ godības spo�umā. Jo raugi: es aug�ā nedzirdu ļau�u balsis un sienās nekur nav redzamas viņu ēnas.� Un, apraudzijies un turpat saskatījis augstu riekstu koku, viņ� sacīja: �D�iafar, es gribu uzrāpties �ai kokā, jo viņa zari piesniedzas pie pa�iem logiem, un re�dzēt, ko viņi tur dara.� To teicis, viņ� iekāpa riekstu kokā un rāpās no zara uz zaru, līdz iekāpa kuplā zarā pie pa�a pils loga. Tur nu viņ� iesēdās un lūkojās logā, te pēk�ņi ieraudzīja burvīgi daiļu jaunavu un vēl daiļāku jaunekli, un abi tie bija tik skaisti kā divi mēne�i. Lai slavēts viņu radītājs! Un �eichu Ibrahimu viņ� redzēja paceļam zal�gojo�u kausu un dzirdēja to sakām daiļai persietei: �Ak cēlā un laipnā pavēlniece, tu daiļākā par visām sievām! Dzert nav prieks, ja līdzi neskan dziesmas un līksmas skaņas! Vai neesi dzirdējusi, ko saka dzejnieks:

Ak, nakts! Ak, acis! Jel nedzer bez dziesmas, ko draudzene dzied, Tāds vīna malks nepriecēs sirdi! Bra�s kumeļ� daudz kārāki ūdeni dzer, Kad skubina svilpiens to vēlīgs.

Ak, nakts! Ak, acis! Tad steidzies pie mīļās un līksmojies, draugs, Tver augumu vijīgo skaujās. To kaislīgi skūpsti un glāsti, Un baudi vissaldāko prieku!

Ak, nakts! Ak, acis!�

To redzot, kalifam pierē satūka dusmu dzīslas, un viņ� nokāpa no koka un sacīja D�iafaram: �Tādus svēto vīru brīnumus, kādus redzēju �onakt, es savu mū�u nebiju vēl skatījis. Kāp nu kokā tu ari, D�iafar. un pielūko, ka �eichu svētība tev neaiziet secen!� Un, kalifa vārdu mulsināts, D�iafars iekāpa koka galotnē un ieraudzīja Ali Nuraddinu, viņa verdzeni un �eichu Ibrahimu, kam rokā laistījās mirdzo�s vīna kauss. Un nāves bailēs viņ� nokāpa zemē un steidzās pie visu ticīgo pavēlnieka Haruna al Ra�ida. Un, redzēdams vezira bailes, kalifs sa�cīja: �Lai slavēts Allah augstais, kas mums liek bijāt svēto likumus un pasargā mūs no liekulības grēka!� Un tā nu kaunā un apmulsumā D�iafars nejaudāja izrunāt ne pu�plēsta vārda, bet kalifs viņu uzlūkoja un sacīja: �Es gribu zināt, kas ievedis �os ļaudis manā dārzā un ielaidis manā pilī. Bet es nekad nebiju redzējis tik daiļu jaunekli un tik mīlīgu jaunavu kā abus sve�iniekus.�

Un D�iafars, kam atkal uzausa cerība mīkstināt kalifa niknumu, at�bildēja: �Tev taisnība, ak lielais sultan!� Un kalifs sacīja: �Nāc, D�iafar, kāpsim abi kokā un palūkosimies vēl, ko viņi dara.� Tā nu viņi <ibi iekāpa kuplajā zarā un nolūkojās līksmotāju nebēdnībās. Un �eichu Ibrahimu viņi dzirdēja sakām daiļajai persie�u jaunavai: �Ak cēlā pa- vēlniece, grēku maisu nu mugurā uzvēlis esmu un padevies vīnam esmu, bet es saku: nav īsta prieka, kur nestrink�ķ stīgas!� Anisa al D�alisa atsaucās: �Allah vārdā, tev taisnība, Ibrahim! Biju�as mums kādas spēles, es būtu spēlējusi, un mūsu priekiem būtu pilna skaņa.� To dzirdējis, �eichs Ibrahims piecēlās, un kalifs jautāja D�iafaram: �Ko viņ� grib darīt?� Un D�iafars atbildēja: �Nezinu.� Necik ilgi, te Ibrahims jau bija atpakaļ un rokā nesa kokli. Un, kad nu kalifs to vērīgi aplūkoja, viņ� pazina sava priecinātāja Abu I�aka kokli un sacīja: �D�iafar, daiļā jaunava koklēs un dziedās! Ja viņa labi nedzie�dās un nespēlēs, es lik�u jūs visus pakārt, bet, ja viņas dziesma būs jauka, es bū�u viņiem �ēlīgs un krustā sitī�u tevi vienu pa�u.� To dzirdējis, kalifa lielvezirs iesaucās: �Ak laika valdniek, ja tāds tavs prāts, es lūg�u Allah visvareno, lai viņas dziesma tev derdzas!� � �Kādēļ tā?� kalifs jautāja. Un D�iafars atbildēja: �Lai tu pakārt liec mūs visus, jo pulkā vieglāka nāve.� Te nu kaiifs par vezira vārdiem sāka jautri smieties, bet daiļā jaunava paņēma kokli, noskaņoja stīgas un strink�ķināja tās tik saldi un liegi, ka tērauds būtu izkusis un ap�stulbotais atguvis sajēgsmi. Un viņas balss skanēja tik mīlīgi un dzidri, ka visas sirdis tiecās uz viņu, un viņa teica dziesmas vārdus:

�Ak, nakts! Kad viltīgs ienaidnieks mani ieraudzīja, Un kad tas redzēja, ka mīla man Ar savu dziesmu slāpes remdēja, Tas, dusmās nevarīgās �ņākdams, kliedza: �Ak, cik gan tum�a tava mīlas strāvai�

Ak, acis!

Un, ja nu draugs man �ādas runas klausa, Tad labāk lai viņ� zūd un projām iet! Bet vai viņ� kādreiz varēs aizmirst to, Ka visas seno dienu mīlas baudas Un visas saldās mīlas neprātības Tam pilnā vaļā devu vienīgam! Ak, saldā kaislība un neprātība!

Ak, nakts!�

Tad nu kalifs iesaucās: �Ak, zvēru pie Allah, D�iafar, es savu mū�u nebiju dzirdējis tik jauku un burvīgu balsi!� Un D�iafars jautāja: �Vai tavas dusmas nu pāri, ak laika valdniek?� Un kalifs atbildēja: �Tev taisnība, D�iafar, manas dusmas ir pāri.� Tad nu viņi nokāpa no riekstu koka, un kalifs sacīja D�iafaram: �Man tiktos iekāpt pie viņiem un dzirdēt viņas balsi tuvumā.� Un D�iafars atbildēja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, ja negaidīts tu uzkāpsi pie viņiem, tu viņus iztrūcināsi un �eichs Ibrahims nobeigsies nāves bailēs.� To dzirdējis, kalifs sacīja: �Tad nu, D�iafar, tev jāizgudro viltus, lai es varu �o noslēpumu izdi�bināt un lai viņi mūs nepamana.�

Un kalifs Haruns al Ra�ids ar savu lielveziru D�iafaru, domas no�grimu�i, gāja uz Tigras piekrasti, un tie�i tobrīd pie pa�iem pils logiem zvejnieks bija Tigrā izmetis tīklu, pelnīdams savu dieni�ķo maizi, (lan kalifs reiz bija licis ataicināt �eichu Ibrahimu un viņam jautājis: �Kas tur par troksni pie pils logiem?� Bet, kad nu viņam pateica, ka leja trok�ņo zvejnieki, kas sanāku�i zvejot, kalifs sacīja: �Steidzies lejā un dzen viņus prom, te viņiem nebūs nākt!� Un tā nu viņi bēga no jau�kās vietas, bet tie�i tonakt kāds zvejnieks, vārdā Kerims, gāja gar pili un dārza vārtus redzēja vaļā, un klusībā nodomāja: �Ak, laimes stunda, nu es izmetī�u tīklu un man ķersies bagāts loms!� Un viņ� izmeta tīklu, teikdams dziesmas vārdus:

�Ak nabags jūras braucējs bangu baismā!

Tu tālē traucies, briesmas nicinot, �

Bet cik gan ilgi velti �audīsies,

Līdz pats tu redzēsi, ka laimi negūt,

Ja pēdās dzīsies tai tik nerimts tu?

Ak, redzi jel, kā jūra mutujo

Un kā tur zvejnieks cauras naktis kvern,

Tik jaukas, zvaig�ņotas un dzidras naktis,

Kad margo debesis no zvaig�ņu dailes!

Kā tīklus izmestos tam viļņi vanda!

Un acis viņam neredz citu vairs,

Tik tīklus vien, ko bangas purina.

Ak braucēj lētticīgais, nedari,

Kā dara zvejnieks �is, bet paraugies

Uz vīru laimīgo, kas dzīvi zina,

Kas gudri baudīt prot, ko zeme dod,

Kas naktīm, dienām ļaujas zemes priekiem!

Cik laimīgs tas, cik sirds tam mierīga!

Rau, gai�ā rītā kājās ceļas viņ�

Pēc saldā tvīksmē izbaudītas nakts,

Un, mīlā noreibu�i, viņā veras

Ar acīm maigām jauna gacele.

Un acis �is tik viņam vienam smaida,

Tik viņam staro skati burvīgie

Un tikai viņam savu mirdzu dod!

lai Allah slavēts! Vienam dod viņ� visu,

Bet citam liedz! Viens zivis izzvejo,

Cits gardu muti apēd jauko lomu!�

Un, tiklīdz nu zvejnieks izrunāja dziesmas vārdus, te pēk�ņi savā priek�ā ieraudzīja kalifu, un kalifs pazina viņu un sauca vārdā: �Ke- rim!� Un, kad nu viņ� izdzirdēja savu vārdu un ieraudzīja visu ticīgo pavēlnieku, viņ� notrīcēja drebuļos un mulsumā sacīja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, es neesmu nācis te zvejot un nievāt tavu augsto pavēli, mani dzina rūpes par sievu un bērniem.� Un kalifs atbildēja: �Izmet savu tīklu uz manu laimi!� Te nu nabaga zvejnieks ielīksmots izmeta tīklu un gaidīja, kamēr tas nogrima un aug�ā vairs nenāca. Un drīz viņ� tīklu izvilka un uzgāja tur visādas jaukas zivis. To redzē�dams, kalifs priecājās un sacīja zvejniekam: �Kerim, novelc savas drēbes!� Un zvejnieks paklausīja un novilka simt rupjiem vilnas ielā�piem salāpītu kamzoli, kas �umēja un mud�ēja vienās utīs un blusās, un tās būtu varēju�as viņu aiznest līdz pasaules galam. Un no galvas viņ� notina turbānu, kas nebija noraisīts trīs gadus, bet savīstīts bija visādām sumpatām un skarām, ko staigādams bija salasījis zemē. Un, kad nu viņ� novilka savu kamzoli un notina driskaino turbānu, te kalifs noģērba Aleksandrijas un Baalbekas zīda uzvalku un vēl divus citus drēbju gabalus un sacīja zvejniekam: �Se tev manas drēbes un ģērb sev mugurā!� Bet kalifs uzģērba zvejnieka kamzoli un galvā uzlika viņa turbānu, un savu seju viņ� aizklāja ar litamu un sacīja: �Ej, Kerim, savu ceļu!� To dzirdējis, zvejnieks skūpstīja kalifa kājas un pateicībā noskaitīja dziesmas vārdus:

�Tu devi man tik lielu bagātību, Nu manai pateicībai nav vairs gala Un tavai devībai nav robe�u I Tev visu mū�u pateicigs es bū�u, Kaut mū�s būs ilgs, un ari kapā vēl Tev dziedās pateicību mani kauli!�

Un zvejnieks nebija vēl izrunājis dziesmas vārdus, te utis sāka lo�ņāt kalifam pa muguru, un, drīz ar labo, drīz ar kreiso roku tās ķerdams un projām mezdams, viņ� sauca: �Kerim, ko tas utu lēvenis meklē tavā kamzolā?� Un zvejnieks atteica: �Ak augstais pavēlniek, tās ko� tev tikai tagad, bet, iekams nedēļa aiztecēs, tu vairs ne jutin nejutīsi.� Tad nu kalifs smiedamies iesaucās: �Vai tev! Kā tavā kam�zolī es izturē�u!� Bet zvejnieks atbildēja: �Ak kungs, ja es nebītos kalifa dusmu, man būtu tev kas sakāms.� Te nu kalifs atbildēja: �Saki, kas tev padomā!� Un zvejnieks sacīja: �Ak visu ticīgo pavēlniek, man liekas tu gribi mācīties par zvejnieku, lai tavs amats būtu de�rīgs. Un, ja nu patiesi tāds tavs nodoms, tad kamzolis tev ir labu labais. Un tad nu kalifs nosmējās par zvejnieka vārdiem, bet, kad Kerims aizgāja, viņ� paņēma zivju grozu un apsedza to ar zaļu zāli un devās pie lielvezira D�iafara. Kalifu ieraudzījis, D�iafars �ķita to zvejnieku Kerimu un uzsauca tam: �Ko tu �e meklē, Kerim? Celies un staigā savu ceļu, un pielūko, ka izkūlies sveikā, jo kalifs �onakt ir pilī.� Un, D�iafara vārdus dzirdējis, kalifs sāka jautri smieties un smiedamies pakrita aug�pēdu. Te D�iafars piegāja pie viņa un jau�tāja: �Vai esi mūsu kungs un visu ticīgo pavēlnieks?� Un kalifs at�bildēja: �Jā, D�iafar, un tu esi mans vezirs, bet savu valdnieku ne�pazini, lai gan kopā atnācām. Kā gan apskurbu�ajam �eicham

Ibrahimam mani pazīt? Paliec te, kamēr es pārnāk�u!� To dzirdējis, D�iafars atbildēja: �Dzirdu un paklausu!�

Un tā nu kalifs devās uz pili un klusi klaudzināja pie durvīm. Un Ali Nuraddins sacīja: �Ibrahim, pie durvīm klaudzina.� Te nu �eichs Ibrachims piecēlās un jautāja: �Kas tur klaudzina?� Un kalifs atbildēja: �Es, ak kungs.� Bet �eichs sacīja: �Kas tu tāds?� � �Zvej�nieks Kerims, ak kungs. Es dzirdēju, tev sanāku�i viesi, un atnesu tev skaistas un labas zivis.� Un, dzirdējis par zivīm, Ali Nuraddins un daiļā persie�u jaunava priecīgi iesaucās, jo raugi: zivis tie lab prāt baudīja. Un viņ� teica �eicham: �Jel atdari, kungs, un aicini viņu iek�ā ar skaistajām zivīm! �Tā nu �eichs Ibrahims atvēra durvis, un kalifs iegāja zvejnieka drēbēs. Un, viņa sveicienu atņēmis, �eichs Ibrahims tam uzsauca: �Sveiks, zagli! Sveiks, nelieti un blēdi! Nāc un rādi savu lomu!� Un tā nu kalifs piegāja un rādīja savas zivis, un tās bija vēl dzīvas un grozā pērās un sitās. Te Anisa al D�alisa iesaucās: �Allah vārdā, kungs, viņa zivis ir skaistas! Ak, kaut tās biju�as ceptas!� Un Ibrahims atbildēja: �Tev taisnība, ak cēlā pavēl- niece!� Un viņ� jautāja kalifam: �Kur tavas zivis lai neceptas liek? Ej un izcep tās!� To dzirdējis, kalifs atsaucās: �Uz galvas apsviedī�os un steig�os cept savas zivis un drīz jau bū�u atpakaļ!� Un visi sauca viņam pēdās: �Bet ātri ātri!�

Un kalifs aizsteidzās un pasauca D�iafaru. Tad nu D�iafars jau�tāja: �Ko liksi paklausīt, ak visu ticīgo pavēlniek?� Un kalifs at�bildēja: �Viņi grib ceptas zivis.� Un D�iafars sacīja: �Dod, es izcep�u!� Bet kalifs atteica: �Zvēru pie sava tēva un savu cēlo sen�u kapa, es cep�u tās pats savām rokām!� To teicis, kalifs devās uz dārznieka būdiņu un meklēja, meklēja, līdz sameklēja, kas cep�anai bija vaja�dzīgs, un viņ� uzgāja ari sāli un safranu, un timianu, un sakūra viņ� uguni un izcepa zivis gardu gardās. Un, zivis izcepis, viņ� uzlika tās uz banana lapas un dārzā salasīja citronus, un devās atpakaļ uz pili. Tur nu savu cepumu viņ� nolika līksmotāju galdā, un tie ēda ēzdami un priecādamies. Un paēdu�i viņi nomazgāja rokas, un Ali Nurad�dins sacīja: �Allah vārdā, zvejniek, tu �onakt mums devi lielu prieku.� To teicis, viņ� iebāza roku kabatā, izvilka trīs dinārus no tiem, ko aizbraucot viņam iedeva Sand�ars, sultānā vārtu sargs Basrā, un no�meta tos kalifam, sacīdams: �Se tev, zvejniek, un nedusmo, ka ne�dodu vairāk! Būtu nācis, kad mani vēl nebija piemeklējis niknais posts, es būtu atraisījis tavu sirdi no nabadzības rūgtuma. Bet neni�cini mazumiņu, ar ko mani svētījis Allah augstais!� Un tad nu kalifs pacēla un noskūpstīja nomestos dinārus un iebāza tos kabatā. Bet, kad nu kalifa prāts vēl nebija remdināts, jo raugi, viņ� tīkoja dzirdēt daiļās jaunavas dziedā�anu, viņ� teica Ali Nuraddinam: �Ak kungs, man nav pateicības vārdu, kas līdzīgi būtu tavai laipnībai un �ēlastī�bai. Tu esi tik bagātīgi mani apbalvojis, bet es vēl gribu ko lūgt no t.ivas nebeidzamās devības. Ak, uzklausi, kungs, manu lūgumu un |iiuj man dzirdēt daiļās jaunavas dziedā�anu!� Te nu Ali Nuraddins uzsauca: �Anisa al D�alisa!� Un viņa atsaucās: �Jā, kungs!� Un viņ� sacīja: �Allah vārdā, ak, dziedi un ielīksmo nabaga zvejnieka sirdi, jo viņ� grib dzirdēt tavu balsi!� Un, paklausīdama savu kungu un pavelnieku, Anisa al D�alisa satvēra kokli un strink�ķināja liegi dūco��as stīgas, un viņa dziedāja saldā balsī:

�Tā liegiem pirkstiem koklei stigas glāsta, Ik strink�ķicns dvēselei liek gavilēt. Balss saldā ausis atver balo�iem, Un kurlais priekā sauc: �Ak brīni�ķīgā!��

Un, kad nu noskanēja jauks un burvīgs piedziedājums, viņa atkal locīja savu daiļo balsi:

�Mums prieks, ka mājas dod jums mūsu zeme: No jūsu gaismas staro tum�ā nakts. Es savu namu steig�os kvēpināt Ar ambru, muskusu un ro�ūdeni!�

Un daiļās jaunavas dziedā�ana ielīksmoja kalifa prātu, un, mīlas apmāts, viņ� iesaucās: �Allah vārdā, skaisti! Allah vārdā, brīni�ķīgi!� Un Ali Nuraddins viņam jautāja: �Saki, ak zvejniek, � vai tev patīk jaunava un viņas dziedā�ana?� Un kalifs atbildēja: �Allah vārdā, viņa man gau�ām patīk!� Te nu Ali Nuraddins sacīja: �Tad viņa ir tava, es viņu dāvāju tev, kā dāvā cēlais, kas savu balvu neno�ēlo un atpakaļ neprasa.� To teicis, viņ� piecēlās un paņēma savu mēteli, ko bija novilcis, un aizmeta to kalifam, un kalifu viņ� aizvien vēl �ķita nabaga zvejnieku. Un tad nu kalifam un jaunai verdzenei viņ� lika iet savu ceļu. Bet Anisa al D�alisa uzlūkoja viņu un sacīja: �Ak kungs, vai mani atstāsi, neteicis ardievas? Ja man no tevis jā�ķiras, tad ļauj vēl teikt tev ardievas.� Un viņa sacīja dziesmas vārdus:

�ICaut tālu dosies, manā sirdī būsi, Tur mājas vietas citam nava vairs. Gan Allah augstais atkal vienos mūs! To viņam lūg�u es kā �ēlastibu!�

Un, kad nu bija apklusu�as Anisas al D�alisas gaudas, Ali Nurad�dins piegāja pie viņas un teica dziesmas vārdus:

�No manis �ķīrās viņa skumju sirdi Un sēras lēja manā dvēselē. Tā gau�i raudādama jautāja: �Kad bū�u tālumā, ko darīsi?� � �To, mīlā, vaicā tam,� es atteicu, �Kas paliks �eit pēc rūgtās �ķir�anās!��

To dzirdējis, kalifs noskuma, jo raugi: viņ� zināja, ka abi jaunie�i ir �ķirti viņa vainas dēj, un viņam bija brīnums par vieglo prātu, ar kādu Ali Nuraddins viņam dāvāja �o brīni�ķīgo dārgumu, un viņ� jautāja tam: �Saki, ak jaunekli, atzīsties un nebīsties nenieka, saki, � vai tevi nebaida sods par daiļās jaunavas aizve�anu? Un vai giibi -ii dot to man, lai dzēstu savus parādus?� Te nir Ali Nuraddins vii,i.un sacīja: �Ak zvejniek, es zvēru pie Allah augstā, �o jaunavu un nicini piemeklējis tik brīni�ķīgs liktenis un tik liela nelaime, ka, adalii:. dūrieniem ierakstīta acu stūros, tā būtu krietna pamācība visiem, k.r. grib to lasīt ar bijīgu prātu.�

To dzirdējis, kalifs iesaucās: �Ak, stāsti par savu brīni�ķīgo lik teni, jo tu nevari zināt, vai atzī�anās neatvieglos tavu sirdi un tevi neglābs, jo raugi: Allah svētība mūs pavada visur!� Bet Ali Nurad�dins jautāja: �Ak zvejniek, kā lai tev stāstu par savu lielo postu � dzejā vai prozā?� Un kalifs atbildēja: �Proza ir iz�uvums zīdā, bet dzeja ir pērļu virkne!� Un Ali Nuraddins tad sacīja: �Lai tad nu raisās pērļu vija!� Un viņ� pievēra acis, nodūra galvu un noskaitīja dzejas pantus:

�Ak draugs, es aizbēgu no mijas mājas; Nu sirdī skumjas smeldz un dvēsle raud, Ka tālu mana dārgā dzimtene! Tur bij man tēvs ar mīlas pilnu sirdi, � Tik maigā tēva pasaulē vairs nav! Man vairs to neredzēt, jo kapa tumsa Uz mū�u mū�iem mājoklis tam lemts! Kop� viņas dienas zaimi, negants posts Man dragā dvēseli un sirdi plosa; Kad mījais, dārgais tēvs vēl bija dzīvs, Viņ� jaunu skaistuli man izraudzīja, Tik slaidu, vijīgu, kā niedri vāru, Ko līgo vēja plūsma dienvidū; Es mīlā neprātīgā iedegos, Un viņas dēl es �ķiedu tēva mantu. Tā mīļa bija man un dārgāka Par straujiem zirgiem, maniem lutekļiem; Bet diena atnāca, kad nabags kļuvu, Man mantas nebija vairs it nenieka, Un, sāpēs lūzdams, viņu tirgū vedu, Kaut bija �ķir�anās man pēdējs posts! Tiklīdz tā parādījās, tirgus saucējs Par viņas pārdo�anu vēstīja; Te vecis nevarīgs un derdzīgs klāt, Tai kaklā uzkar pārdodamo maksu, lai viņa drīzāk būtu rokās tam; Bet, veco kārībnieku ieraudzījis Un pikto dedzību vairs nevaldīdams, Es savu verdzeni tam atrāvu, Lai drīzāk to no tirgus projām vestu! Bet elles liesmās kvēlojo�u sirdi Jau vecais tvīka, kāri gaidīdams, Kad gļetā miesa savu baudu gūs.

Te pēk�ņi tam ar savu labo roku

Es smagu belzienu ar dūri zvēlu

Un vēl ar kreiso otru triecienul

Tam visas manas dusmas bija just!

Bet, viņa atriebības bīdamies,

Es steig�us savā mājā pārrados.

Un tomēr valdinic-ks pār pilsētu

Man sodu piesprieda un lika gūstā!

Te ātri atsteidzās mans jaunais draugs,

īsts godavīrs un valdniekpilī kalps;

Viņ� deva padomu, lai bēgu es

No mājām prom uz tālu, sve�u malu,

Kur skauģu vilti mani nesasniedz.

Un kopā es ar savai sirdij mīļo,

Nakts tumsas slēpts, ar vēja spārniem traucos

Uz miera pilsētu, uz Bagdadi.

Un zini, zvejniek, cita man vairs nav,

Tik dārgums �is, vismiļā draudzene!

To zvejniek, saņēmi kā balvu dārgu!

Ak draugs, ko �ajā brīdī es tev dodu,

Ir mana mīla, dziļi sirdī slēpta.

Tā stāstīs tev par manu draudzību.

Tev viņai līdzi savu sirdi dodu!�

Kad nu Ali Nuraddins savus pantus noskaitīja, kalifs viņam lūdza: �Ak kungs, stāsti man visu savu bēdīgo dzīves stāstu!� Un Ali Nu�raddins viņam stāstīja, kas bija viņu piemeklējis, un viņ� stāstīja visu no sākuma līdz galam. To dzirdējis, kalifs jautāja: �Uz kurieni nu esi nodomājis doties?� Un viņ� atteica: �Ak, Allah zeme ir pla�a!� Bet kalifs sacīja: �Es do�u tev da�as rakstu zīmes sultanam Muhame'dam ibn Suleimanam az Zeini. Un, kad manu rakstu viņ� būs izlasījis, viņ� būs tev �ēlīgs un labvēlīgs.��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kalifs sacīja Ali Nuraddi- nam: �Es do�u tev da�as rakstu zīmes sultanam Muhamedam ibn Su�leimanam az Zeini. Un raugi: kad manu rakstu viņ� būs izlasījis, viņ� būs tev �ēlīgs un labvēlīgs.� Un Ali Nuraddins viņam atbildēja: �Kur tādi brīnumi dzirdēti, ka nabaga zvejnieks sarakstās ar sultāniem?� Un kalifs atbildēja: �Tev taisnība, bet es tev teik�u, un tu to sapra�tīsi, jo zini: mēs abi gājām vienā skolā un lasīt mūs mācīja viens skolotājs, bet notika, ka laime viņu iecēla par sultānu, bet es paliku nabaga zvejnieks. Un es nekad neesmu velti viņam rakstījis, un viņa laipnība pret mani nekad nav aptum�ojusies. Un, kaut man būtu tūksto� vajadzību, viņ� visas apmierinās.� To dzirdējis, Ali Nuraddins viņam sacīja: �Tad raksti, lai es redzu, vai tavi vārdi patiesi!� Un kalifs paņēma tinti un spalvu un rakstīja pēc ierastā parauga: �Vis�varenā un vis�ēlīgā Allah vārdā! So vēstuli sūta Haruns al Ra�ids, al Machdi dēls, un sūta viņ� to Muhamedam ibn Suleimanam az Zeini, ko mana labvēlība iecēlusi par manas valstības daļas kungu un pavēl�nieku. Un raugi: �ās mana pa�a rokas rakstītās vēstules nesējs ir Ali Nuraddins, vezira Fadla dēls. Un tā nu tie�i tai stundā, kad Ali Nu�raddins būs nonācis tavā pilī un tu būsi paņēmis un izlasījis manu rakstu, tev būs atstāt savu valdnieka godību un viņam likt sēsties savā vietā! Jo raugi: no �ā brī�a es esmu tavā amatā iecēlis viņu, un tev nebūs manai pavēlei pretoties! Lai miers ar tevi un Allali sve tība!� Te nu kalifs atdeva vēstuli Ali Nuraddinam Fadla dēlam, un Ali Nuraddins to paņēma un noskūpstīja, un viņ� noglabāja to sava turbānā un devās ceļā.

Kad nu Ali Nuraddins bija aizgājis, �eichs Ibrahims uzlūkoja ka lifu un sacīja tam: �Tu nepateicīgais zvejniek, tu mums atnesi nieka zivis, kas nemaksā vairāk par divdesmit dirhemiem, bet dabūji par tām trīs dināri un vēl gribi daiļo jaunavu?� Te nu kalifs viņam bargi uzkliedza un ar rokas mājienu sauca savu �ķēpu nesēju Masruru. Un Masrurs uz pēdām bija klāt un metās virsū �eicham ībrahimam. Un D�iafars tikmēr bija aizsūtījis savu kalpu pie pils vārtu sarga atnest kalifam drēbes. Un, kad nu vārtu sargs drēbes atnesa un skūp�stīja zemi pie visu ticīgo pavēlnieka kājām, tas novilka zvejnieka kamzoli un apģērba spo�ās valdnieka drēbes, un iesēdās krēslā. Bet �eichs Ibrachims nu apstulbis stāvēja un skatījās, un mulsumā viņ� koda savu pirkstu galus un muldēja: �Vai esmu sapnī vai nomodā?� Te kalifs viņu uzlūkoja niknām acīm un sacīja: �Ak Ibrahim, vai tādu man bija tevi redzēt?� Un, kalifa vārdus atskārtis, �eichs Ibra�hims at�ilba un nometās pī�ļos, un teica dziesmas vārdus:

�Ak, piedod maldu soli, ko es spēru, Jo raugi: kungs pret vergu vienmēr cēls! Es savu aplamību atzīstu, Lai visu izlīdzina �ēlsirdība!�

Un tā nu kalifs viņam piedeva un daiļo jaunavu lika atvest savā pilī. Tur kalifs viņai deva krā�ņas istabas un uzticamus kalpus un sacīja: �Ak, zini, daiļā jaunava, es tavu kungu iecēlu par sultānu un aizsūtīju uz Basru, un saviem kalpiem es lik�u aizvest viņam goda drēbes un tevi pa�u līdzi, jo raugi: tāds ir Allah vis�ēlīgā prāts.�

Un Ali Nuraddins nu gāja dienas, gāja naktis, līdz atkal nonāca Basrā, un tūdaļ viņ� devās uz sultānā pili un sauca tik skaļā balsī, ka sultāns to dzirdēja un lika viņu aicināt pie sevis. Un, svinību telpā iegājis, viņ� nometās pī�ļos un skūpstīja zemi pie sultānā kājām, un viņ� izvilka kalifa vēstuli un sniedza to viņam. Un, kad nu sultāns redzēja un pazina visu ticīgo pavēlnieka rokrakstu, viņ� piecēlās, trīs lāgi noskūpstīja vēstuli un sacīja: �Dzirdu un paklausu Allah vis�vareno un visu ticīgo pavēlnieku!� To teicis, viņ� lika aicināt �etrus galvaspilsētas kadijus un visus emirus un sataisījās nolikt valdnieka godību. Te pēk�ņi ienāca vezirs al Muins ibn Savi, un sultāns viņam pasniedza kalifa rakstu, un viņ� to izlasīja un saplosīja sīkos gabalos, tad iebāza mutē, sakoda un atkal izspļāva. To redzējis, sultāns viņam uzkliedza bargās dusmās: �Vai tev! Kā iedro�inies nievāt visu ticīgo pavēlnieka gribu?� Bet vezirs atbildēja: �Ak kungs un valdniek! Allah vārdā, �is puisis nav bijis ne pie visu ticīgo pavēlnieka, ne pie viņa veziriem, jo raugi: viņ� ir pakarams blēdis un viltnieks, un pats �aitans. Un varbūt viņam gadījies uziet augstā pavēlnieka rakstu, un kas tad �im nekaitēja to viltoL un uzrakstīt, kas pa�am ienāca prātā! Kā vari tu atsacīties no sultānā amata, ja kalifs nav atsūtījis rakstītu pavēli? Un kas tādus ērmus ies ticēt, ka kalifs �o iecēlis tavā vietā! Un, ja nu patiesi tā būtu, viņ� dro�i vien būtu līdzi sūtījis savu veziru, bet raugi: �is atnācis viens.� Un sultāns viņam jautāja: �Ko nu lai daru?� Bet vezirs atbildēja: �Liec �im jauneklim nākt man līdzi, es viņu turē�u savā uzraudzībā un savam pilskungam lik�u to vest uz Bagdadi. Un, ja viņa vārdi būs patiesi, viņ� parādīsies ar kalifa iecel��anas rakstu, bet, ja būs nepatiesi, kalifs viņu raidīs atpakaļ pie mums un savam ienaidniekam es varē�u atriebties.� Un vezira al Muina vārdus dzirdējis, sultāns atdeva Ali Nuraddinu viņa ziņā. Un vezirs aizveda to savā namā un saviem kalpiem lika viņu nogāzt zemē un tikmēr mietēt un kapāt pātagām, līdz Ali Nuraddins pakrita nemaņā. Un tad nu viņ� lika to iekalt smagās va�ās un aicināja cietuma zinātāju, vārdā Kuteitu. Un, kad cietuma zinātājs atnāca un noskūpstīja zemi pie vezira kājām, tas sacīja: �Kuteit, �o puisi tev būs grābt un mest sava cietuma pazemē, un rāt viņu caurām dienām un naktīm!� Te cietuma zinātājs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tā nu Ali Nuraddinu aizveda un iemeta pazemē. Bet, durvis aizbultējis, viņ� lika uzpost akmens solu un ienest to pazemē, izklāt Ali Nuraddinam lūg�anu segu un uz sola uzlikt mīkstus spilvenus. Un, kad nu Ali Nuraddins gulēja uz mīkstā spilvena, Kuteits viņam atraisīja un noņēma va�as un bija viņam laipns un �ēlīgs, kaut vezirs katru dienu sūtīja savus kalpus pie cietuma zinātāja un lika viņam Ali Nuraddinu sist un pērt, un cietuma zinātājs ar gudru ziņu teicās vezira pavēli paklausījis.

Tā nu aizritēja �etrdesmit dienas, un �etrdesmit pirmajā dienā kalifs aizsūtīja ko�u balvu, kas sultanam gau�ām patika, un viņ� par to apspriedās ar saviem veziriem. Te kāds vezirs iesaucās: �Varbūt tā ir kalifa balva jaunajam sultanam?� Bet al Muins ibn Savi atbildēja: �Allah vārdā, mēs būtu labi darīju�i, ja viņa atnāk�anas dienā būtu liku�i tam nocirst galvu.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Allah vārdā, tu atkal daudzini viņu! Ej un uz pērlām ved viņu �urp, un es lik�u nocirst viņam galvu!� Un vezirs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Bet tad nu viņ� piecēlās un sacīja: �Es lik�u saucējam jundīt pilsētā, lai visi, kas grib redzēt Ali Nuraddina Fadla dēla galvas nocir�anu, nāk uz sultānā pili! Un, kad nu saskrējusi būs visa pasaule un mielos pie viņa savas acis, es veldzē�u karstās atriebības slāpes un remdē�u savu sirdi, un mani ienaidnieki kaunā un dusmās vai plīsīs.� Un (ad nu sultāns sacīja: �Dari, kā tev tik!� Un jautrs un priecīgs al Muins tūdaļ steidzās pie valija un sultānā vārdā viņam lika piepildīt savu nodomu.

Bet ļaudis, dzirdēju�i saucēja vārdus, gau�ām noskuma 1111 bēdā jās, un raudāja mazie bērni skolās un lielie cilvēki savās tirgotavas. Un cits aiz cita tie traucās uz sultānā pili, lai varētu nosēsties labakas vietās. Un tā nu daudzi satecēja pie cietuma vārtiem Ali Nuraddinu pavadīt uz soda vietu. Beidzot atnāca vezirs ar desmit mamelukiem, un, kad viņ� piegāja pie cietuma vārtiem, Kuteits viņam jautāja: �Ko liksi darīt, ak kungs un vezir?� Un vezirs al Muins atbildēja: �Ved laukā to blēdi!� Bet cietuma zinātājs sacīja: �Viņ� ir negani i sapērts un nav vairs cilvēka izskatā!� Bet, kad nu vezirs iegāja cie�tumā, viņ� dzirdēja Ali Nuraddina balsi, un tas skaitīja dziesmas vārdus:

�Ak, it neviens man palīgā vairs nenāks! Biezt posta ēnas aizvien tum�ākas, Un bālē pestī�anas zvaigzne mana! Nu mīļās tālums asins stindzina, Un dzīslās nestrāvo vairs dzīvība! Kas mani draugi bij, tos liktens kļūmais Par nikniem ienaidniekiem pārvērtis! Ak ļaudis, manu moku skatītāji, Vai jūsu sirdīs līdzcietība guļ? Vai neredz it neviens, cik liels mans posts, Vai mana balss jums pāri aizskanēs? Ak nāve, nāc, kaut baiga tu un drausma, Man dzīves nava vairs un cerības! Ak zemes radītājs un debess kungs. Kas savas prieeas vēsti sūti mums! Ak visu labo sir�u pavēlniek! Uz tevi veras visas manas brūces No manas lauztās, bēdu māktās sirds! Glāb mani, Allali, piedod manus grēkus, Lej prieku sirdī, kas tik skaudri sāp, Un grēku aizmirsti un manus maldus, Un manu viltību un zemsirdību!�

Kad nu Ali Nuraddins apklusa savās gaudās, cietuma zinātājs pie�gāja viņam klāt un teica, kas noticis, un palīdzēja novilkt viņam spod�rās drēbes, ko slepus bija tam iedevis, un apģērba viņu piesmaku�ās skrandās kā da�dien cietumnieku. Un tādā izskatā nu viņu aizveda pie vezira, un vezirs viņu sagaidīja, niknās dusmās zemi spārdīdams. Un, kad Ali Nuraddins viņu ieraudzīja, viņ� atskārta sava tēva ienaid�nieka lielo naidu pret sevi, un tomēr viņ� sacīja tam: �Vai tie�am tu likteņa nebīsties un tici, ka tas tev mū�am būs labvēlīgs? Vai nezini, ko saka dzejnieka vārdi:

Tie tiesu sprieda varas reibumā Un nozaimoja cēlās tiesības Un visus likumus, tin patiesību! Bet nezin tie, ka viņu spriedumam Drīz nebūs spēka vairs un nozīmes, Jo īstā patiesība gaismā nāks!�

Un vēl viņ� sacīja: �Ak vezir, piemini, ka Allah augstais � lai viņam slava! � mūsu likteņus nocerējis pēc sava prāta!� Te vezirs atbildēja: �Ak Ali Nuraddin, vai domā ar saviem vārdiem mani iebaidīt? Es tavu galvu lik�u nocirst jau �odien par spīti tev un visai Basras tautai. Un negribu es palikt tev parādā, un teik�u tev arī dzej�nieka vārdus:

Pats centies algot savus nopelnus, Lai algo laiks, kas viņam pagadās.

Un cik jauki teicis vēl cits dzejnieks:

Kas vienu dienu ilgāk nodzīvo Par sava ienaidnieka beigto mū�u, Tas mērķi ilgoto ir sasniedzis Un mierā aiziet var uz svētlaimi!�

To teicis, vezirs lika saviem kalpiem Ali Nuraddinu grābt un sēdi�nāt mūlim mugurā. Bet sargi mulsa un neiedro�inājās vezira pavēli paklausīt, jo viņi redzēja ļau�u baru, kas lūkojās uz Ali Nuraddinu un sauca tam: �Ak, saki, kungs, tikai vārdu, un mēs nomētāsim �o vīru akmeņiem un saplosīsim viņu gabalos, un lai tad jāmirst pa�iem!� Bet Ali Nuraddins atbildēja: �Ak nē! Tā vis nedariet un pieminiet dzejnieka vārdus:

Mums visiem zemes virsū laiks ir nolikts Un katram savi ceļi nolemti! Kad mūsu dienas galā, jāmirst mums! Kad lauva mani nestu biezoknī, Man nāves bailēs nedrebētu sirds, Ja beidzis ritēt nebūtu mums laiks!�

Te nu sargi sagrāba Ali Nuraddinu un uzsēdināja to mūlim mu�gurā, un veda to pa visu pilsētu, līdz nonāca sultānā pilī pie pa�iem sultānā logiem. Un vienā laidā viņi daudzināja: �Redzi, kādu sodu sprie� kalifa raksta viltotājiem!� Un Ali Nuraddinu viņi nosvieda soda vietas vidū, kur lija visu nāvei nolemto sultānā pavalstnieku asi�nis. Un bende ar kailu �ķēpu rokā piegāja pie Ali Nuraddina un teica viņam: �Ak kungs, es esmu tavs pazemīgs vergs! Ja vēl ko gribi, tad saki savu pavēli, un es tev paklausī�u! Ja gribi ēst vai dzert, tad saki man, un es darī�u pēc tava prāta! Jo zini: tiklīdz sultāns būs pienācis pie loga, tavs laiks būs beidzies!� Te nu Ali Nuraddins pavērās pa labi, pavērās pa kreisi un teica dziesmas vārdus:

�Ak, sakiet lūdzami, � vai jūsu barā Man drauga līdzcietīga nav neviena? Ir galā laiks mans, Iiktens piepilditsl Jau bendes cirvis manu galu glabā! Neviens vai nejūt manas cie�anas? Man mokas neremdē ar ūdens lāsi?�

To dzirdēju�i, visi ļaudis gau�i raudāja, un bende aizgāja un |>a ņēma kausu ūdens, un padeva to Ali Nuraddinam. Bet veziis al Muins ibn Savi pēk�ņi pietrūkās un izsita kaus.u no viņa rokām, un tas nu saplīsa drumstalās. Un bendem viņ� uzkliedza negantās dusmās: �Ko vēl gaidi? Cērt viņam galvu nost!� To dzirdējis, bende aizsēja Ali Nuraddinam acis, bet visa tauta kliegdama sacēlās pret veziru, un soda vietā skanēja lāsti un vaimanas. Te pēk�ņi tālumā no zemes izku pēja putekļu mākonis un aizsedza gaismu un visu lauku. Un, kad nu sultāns, savā pilī sēdēdams, to redzēja, viņ� lika saviem kalpiem: �Ejiet un skatiet, kas tur notiek!� Bet vezirs al Muins noģida, kas tur nāk, un sacīja sultanam: �Liksim, lai bende dara savu darbu!� Bet sultāns atbildēja: �Gaidi, jo mēs gribam zināt, kas tur steidzas!�

Un raugi: lielo putekļu mākoni sacēla D�iafars, kalifa vezirs, un viņa pavadoņi. Jau trīsdesmit dienas kalifam nebija prātā Ali Nurad�dins, un arī citi nebija tam pieminēju�i viņa vārdu, te kādu nakti viņ� gāja gar Anisas al D�alisas logiem un dzirdēja viņu gau�i raudam un liegu balsi dziedam:

�Vai tālu kavējies vai tuvu esi. Man dvēsle tikai tevi visur redz. Ne mirkli mana mēle nepiekūst Teikt tavu vārdu vien, to mū�am minēt.�

Un, kad nu viņas raudas neapklusa, kalifs Haruns al Ra�ids atvēra durvis un iegāja raudātājas Anisas al D�alisas istabā. Un, kalifu ierau�dzījusi, viņa nometās pī�ļos un trīs lāgi noskūpstīja zemi pie viņa kājām, un teica dziesmas vārdus:

�Ak cēlās cilts un di�ā nama pēcnieks, Tu koks, ko augļu smagums zemē liec, Tu augstas, daiļas, tīras ģintas auglis! So tavu solījumu pieminu, Ko tava �ēlsirdība deva man Un tava labvēlība brīni�ķā!�

Te nu kalifs viņai jautāja: �Kas esi tu?� Un viņa atbildēja: �Es Ali Nuraddina Fadla dēla verdzene un viņa balva tev, un lūdzu tevi, ak, sūti mani pie viņa, kā teicies! Jau trīsdesmit dienas es te nīkstu un neesmu baudījusi miega saldumu.� Un, viņas lūgumu uzklausījis, kalifs lika aicināt savu veziru D�iafaru un sacīja tam: �Jau trīsdesmit dienas aizritēju�as, un man nekas nav dzirdams par Ali Nuraddinu I adla dēlu. Es bīstos, vai sultāns Muhameds ibn Suleimans az Zeini nav laupījis viņam dzīvību, bet zvēru es pie savas galvas un sava teva un cēlo sen�u kapa, ja viņam pāri būs nodarīts pie dzīvības, es vainīgo nokau�u, lai tas man būtu cik dārgs būdams! Ak, steidzies uz Basru un atnes man vēstis, kas noticis ar sultānu Muhamedu az Zeini un ar Ali Nuraddinu Fadla dēlu! Un stāsti sultanam, manam brālēnam, kā es satiku Ali Nuraddinu un viņam iedevu savu vēstuli! Ja redzi, ka viņ� nepaklausa manas pavēles, tad ved viņu ar veziru �urp un nekavējies ilgi! Ja kavēsies ilgāk, nekā ceļā vajadzīgs, es lik�u tev nocirst galvu.�

Un D�iafars nu tūdaļ devās ceļā un jāja dienas, jāja naktis, līdz nonāca Basrā. Un, redzēdams satraukto un bangojo�o ļau�u baru un dzirdēdams ļau�u kliedzienus, D�iafars iesaucās: �Kas te par jūkli?� Un, kad nu viņam pateica, kāds liktenis gaida Ali Nuraddinu, viņ� tūdaļ steidzās pilī pie sultānā un sveicināja to, un teica viņam kalifa pavēli, ka Ali Nuraddinam nebūs darīt ļaunu, bet, kas �o pavēli neklausīs, tam kalifs liks nocirst galvu. Te nu D�iafars pielika roku sultanam, un viņa veziram al Muinam ibn Savi pavēlēja Ali Nuraddinu atlaist brīvā un par sultānu iecēla viņu Muhameda ibn Suleimana az Zeini vietā. Un, kad nu viņ� bija trīs dienas pārlaidis Basrā un atausa cetur�tās dienas rīts, Ali Nuraddins sacīja D�iafaram: �Ak, es ilgojos redzēt visu ticīgo pavēlnieka vaigu!� Un D�iafars sacīja sultanam Muhame�dam ibn Suleimanam az Zeini: �Nu sataisies ceļā, jo tiklīdz noskaitī�sim rīta lūg�anu, mēs dosimies uz Bagdadi!� Un sultāns atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Tā nu viņi noskaitīja rīta lūg�anu, un visi iekāpa seglos, un vezirs al Muins ibn Savi, no�ēlodams savu ļauno darbu, jāja blakus D�iafaram, un viņi jāja, līdz nonāca Bagdadē, miera pil�sētā.

Tur nu viņi tūdaļ devās pie visu ticīgo pavēlnieka, un D�iafars viņam stāstīja, ko pieredzējis. To dzirdējis, kalifs piesauca Ali Nurad�dinu Fadla dēlu un sacīja tam: ��e tev �ķēps un nocērt savam ienaid�niekam galvu!� Un viņ� paņēma �ķēpu un piegāja pie vezira al Muina ibn Savi, un tas viņu uzlūkoja un sacīja: �Es darīju tev, kā mana daba lika, dari nu tu, kā tava daba liek!� To dzirdējis, Ali Nurad�dins aizmeta �ķēpu un, kalifu uzlūkodams, iesaucās: �Ak visu ticīgo pavēlniek, viņ� grib mani uzveikt ar viltu!� Un viņ� teica dziesmas vārdus:

�Kad naidnieks nāca mans, es redzēju, Kā viņa sirdi savā varā gū�u! Ir viegli veicams cēlsirdīgais virs Ar viltus labsirdības vārdiem glaimiem.�

To dzirdējis, kalifs sacīja: �Lai notiek tā!� Un viņ� pasauca sava atriebības �ķēpa nesēju Masruru un teica tam: �Nāc un cērt viņam galvu nost!� Un, kad nu Masrurs piepildīja visu ticīgo pavēlnieka gribu, kalifs sacīja Ali Nuraddinam Fadla dēlam: �Ak, izlūdzies kādu �ēlastību!� Un Ali Nuraddins sacīja: �Ak kungs un pavēlniek, es ne�ilgojos Basras sultānā godības, jo mana karstākā dziņa u kalpot tev un skatīt tavu cēlo vaigu.� To dzirdējis, kalifs atbildēja: �Jauki vardi!� Un tūdaļ viņ� lika aicināt daiļo persie�u jaunavu, un kalils viņus bagātīgi apbalvoja un atdeva tiem vienu no savām kia�ņakajam pilīm Bagdadē, un nolika viņiem augstas gada maksas. Un Ali NiihhI dinu viņ� ieskaitīja savu uzticamāko draugu pulkā, un piedeva sulln nam Muhamedam ibn Suleimanam az Zeini un atkal to iecēla Basias valdnieka krēslā, bet lika tam modrāk uzraudzīt savus vezirus. Un tā nu viņi dzīvoja laimē un labklājībā, līdz atnāca visu prieku Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja.�

Un �echrezada stāstīja sultanam Sachriaram: �Un vēl man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sen aizgāju�ajās dienās un gados reiz dzīvoja laika valdnieku valdnieks un bija viņam lieli karapulki un daudzi miesassargi, un liela bija viņa vara un bagātība. Gan bija viņ� nodzīvojis ilgu mū�u, bet nebija svētīts ar vīrie�u kārtas bērniem. Un ne�miers nu plosīja viņa dvēseli, un lūdza viņ� aug�sto pravieti (lai Allah svētība ar viņu!), lai tas dod viņam dēlu, kas mantos viņa varu un spirdzinās viņa acis. Un tūdaļ viņ� cēlās un gāja savās istabās, un lika aicināt sava tēvo�a meitu un pieguleja to, un Allah augstais nu deva tai mātes cerības. Un tā nu viņa dzīvoja, līdz pienāca laiks savu slogu nomest, un raugi: viņai piedzima dēls, un daiļa bija viņa seja kā mēness loks �etrpa�dsmitajā naktī. Un sultānā dēlu kopa un audzināja, līdz pienāca viņa piektais mū�a gads.

Un sultanam bija gudrs vīrs, un bija tas gudrāks par gudrajiem un vārds tam as Sindibads. Un gudrais vīrs nu audzināja sultānā dēlu, un, kad tam bija desmit gadu, as Sindibads viņam mācīja da�ādas zinī-

bas, un sultānā dēls nu izauga tāds, ka zinībās un gudrībā nebija viņam līdzīga. Un tad nu sultāns pie viņa aicināja arabu bruņiniekus, un tie viņam mācīja kara mākslas. Un tā nu kaujas ugunīs viņ� au�ļoja un drasēja skaistākajos zirgos, un visus sava laika ļaudis viņ� pār�spēja veiklībā un varonībā. Te kādu dienu gudrais vns ielūkojas zvaigznēs un lasīja tās, un raugi: sultānā dēlam bija nolēmi:; nuit, ja tas nodzīvos septiņas dienas un izteiks vienu vārdu. Un gudiais vns nu aizgāja pie sultānā � jaunekļa tēva un teica tam, ko lasī jis zvaig znēs. Un jaunekļa tēvs viņam jautāja: �Ak, saki, gudrais vīrs, kad. būtu īstākais padoms?� Un gudrais atbildēja: �Ak valdniek, gudrakai;; padoms liek viņu sūtīt jautrā vietā, kur līksmas dziesmas skan, un liii lai viņ� dzīvo, līdz paies septiņas dienas.� Tad nu sultāns lika aicināt savu verdzeni, un bija tā skaistāka par citām verdzenēm, un viņ� atdeva tai savu dēlu un sacīja: �Ved savu kungu pilī un sargā viņu savā istabā, un pili viņam nebūs atstāt, līdz paies septiņas dienas!� Un tā nu verdzene ieveda jauno princi pilī, un bija �ai pilī �etrdesmit istabas un katrā istabā desmit verdzenes, un katrai verdzenei bija jautras spēles, un, ja nu kāda sāka spēlēt, tad skaņās līgoja visa pils. Un gar �o pili tecēja upe, un upes krastos auga brīni�ķīgi augļi un ziedēja skaistas puķes.

Un sultānā dēls bija skaists un burvīgs jauneklis, un, kad nu vienu nakti viņ� bija pilī nogulējis un verdzene (sultanam mīļāka par visām citām) to ieraudzīja, te viņas sirdī iedegās mīlestība. Un, savu sirdi nevarēdama klusināt, viņa apskāva daiļo jaunekli, un tas iesaucās: �Allah vārdā, kad es bū�u pie tēva, es viņam to pateik�u, un viņ� tevi nokaus!� To dzirdējusi, verdzene aizsteidzās pie sultānā un raudādama metās viņam ap kaklu, un sultāns viņai jautāja: �Kas tev kai�, ak drostaliņ? Kā klājas tavam kungam? Vai viņ� nav skaists?� Un ver�dzene atbildēja: �Ak valdniek, mans kungs sāka ar mani kaitēties un dzīrās mani nokaut, bet es viņam neļāvos un aizbēgu, un nekad vairs neie�u atpakaļ pie viņa uz pili!� Un, kad nu sultāns, jaunekļa tēvs, �os vārdus dzirdēja, viņ� iedegās negantās dusmās un aicināja savus vezirus un lika tiem jaunekli nokaut. Un veziri sacīja cits citam: �Ak, sultāns ir spītīgs, un viņ� grib nokaut savu dēlu, bet nokāvis pats viņa nāvi no�ēlos, jo raugi: tas viņam pārāk dārgs. Un Allah augstais viņam to dāvāja, kad visas cerības jau bija zudu�as. Un tad viņ� lādēs mūs un rāsies, kādēļ mēs �im ļāvu�i nokaut savu dēlu!�

Un tā nu veziri nosprieda jaunā prin�a nāvi novērst, un pirmais vezirs sacīja: ��odien es pasargā�u jūs no sultānā dusmām.� To sa�cījis, viņ� piecēlās un devās pie sultānā un, noskūpstījis zemi viņa roku starpā, tas lūdza atļauju runāt, un, kad nu sultāns atļāva, vezirs sacīja: �Ak valdniek, ja liktenis būtu tev lēmis tūksto� dēlus, tomēr neklausi savu dvēseli un nenokauj savu vienīgo dēlu, jo raugi: neviens nezina, vai verdzene runā patiesību vai melo. Un varbūt tā tikai viņas villiba pret tavu dēlu!� Tad nu sultāns jautāja veziram: �Ak vezir, vai tev kas zināms par sievie�u viltu?� Un vezirs atbildēja: �Jā.�

�Man teikts, ak augstais sultan, ka reiz kāds laika valdnieku vald�nieks iedegās mīlestībā pret sievietēm. Un kādu dienu viņ� ieslēdzās savā pilī, un viņa acis ieraudzīja sievieti, kas sēdēja uz savas mājas jumta, un �ī sieviete staroja burvīgā skaistumā un jaukumā. Un, kad nu sultāns to ieraudzīja, viņ� neklusināja mīlestību savā sirdī. Un, kad viņ� jautāja, kas tā par māju, viņam atbildēja: �Ak valdniek, tas tava vezira nams.� Un sultāns tūdaļ piecēlās un lika aicināt savu ve�ziru, un, kad tas atnāca un noskūpstīja zemi viņa roku starpā, viņ� lika tam doties uz savas valstības tāliem novadiem tos apraudzīt. Un tā nu vezirs aizbrauca, kā sultāns bija viņam licis, un, kad tas aiz�brauca, sultāns ielavījās vezira mājā. Viņu ieraudzījusi, sieviete to pazina un pietrūkās, un skūpstīja viņa rokas un kājas, sacīdama: �Ak valdniek, esi sveicināts mūsu namā!� Un viņa nostājās atstatu no sul�tānā, jo liela bija viņas rimtība un cieņa. Un tad nu viņa jautāja: �Ak valdniek, kas tavus soļus vedis mūsu namā, to svētīdams?� Un sultāns atbildēja: �Ak, tā ir mīlestība, kas deg manā sirdī, un tās ir manas ilgas pēc tevis!� Un otru lāgu viņa noskūpstīja zemi pie sul�tānā kājām un sacīja: �Ak valdniek, es nederu ne sultānā kalpiem par verdzeni, kur nu vēl tev par sievu!� Te sultāns izstiepa savu roku pēc viņas, bet viņa sacīja: �Ak valdniek, tas nekur nezudīs, bet pacieties un paliec pie manis �o dienu, un es tevi mielo�u ēdieniem un dzērie�niem.�

Un tā nu sultāns iesēdās vezira atzveltnī, un sieviete piecēlās un atnesa viņam grāmatu ar gudrām pamācībām, un viņa lika to sulta�nam lasīt, kamēr pati taisa ēdienu. Un sultāns paņēma grāmatu un sāka to lasīt, un tur viņ� uzgāja parunas un pamācības, un tās nu viņu atturēja no pavedēja gaitām un izdzēsa viņa karsto dedzību. Un tad nu sieviete ienesa ēdienus un nolika tos sultānā roku starpā, un bija tur deviņdesmit ēdieni. Un sultāns ēda no katra vienu karoti, un ēdieni gan bija daudzi un da�ādi, bet gar�a visiem viena. Un sultanam nu bija lieli brīnumi, un viņ� jautāja: �Ak jaunava, es redzu gan dau�dzus ēdienus, bet gar�a tiem visiem viena!� Un sieviete atbildēja: �Lai Allah augstais apskaidro sultānā prātu!.�o līdzību es devu tev par mācību.� Te sultāns jautāja: �Bet kādēļ tu tā dari?� Un sieviete sacīja: �Ak valdniek, tavā pilī ir deviņdesmit verdzenes un katrai sava krāsa, bet gar�a visām viena.� Un, kad nu sultāns bija dzirdējis �os vārdus, viņam sametās kauns un viņ� cēlās, un atstāja sava vezira namu, bet Jaunu prātu neturēja. Un mulsumā viņ� aizmirsa savu gre�dzenu zem sievietes spilvena.

Un tā nu sultāns iegāja savā pili, un, tiklīdz viņ� bija iegājis, te ienāca vezirs un noskūpstīja zemi viņa roku starpa, un tas nu viņam ziņoja par sultānā valstības tālajiem novadiem. Un vezirs atstāja sul�tānā pili un iegāja savā mājā, un viņ� apsēdās savā atzveltni un, roku palicis zem spilvena, tur atrada sultānā gredzenu. Un vezir. paņēma gredzenu un pielika to pie sirds, un visu gadu viņ� vairījās no sievietes un neteica tai ne vārda, bet viņa nezināja, kur apslēpts viņa dusmu cēlonis.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vezirs visu gadu vairījās no sievietes, bet viņa nezināja, kur apslēpts dusmu cēlonis. Un tā nu aizritēja laiks, un viņa nezināja. Tad nu viņa lika atnākt savam tēvam un sacīja tam, kas �ai gadījies ar vīru, jo visu gadu tas vairījies no viņas. Un tēvs viņai atbildēja: �Es viņu sūdzē�u, kad viņ� būs pie sultānā.� Un reiz viņ� veziru ieraudzīja pie sultānā un sūdzējās par viņu, sacīdams: �Ak valdniek, man reiz bija burvīgs dārzs, un to es biju stādījis un kopis savām rokām, un, dārzu kopdams, es biju iz�ķie�dis lielu naudu, un tas nu deva man labus augjus. Un savu dārzu es atdevu �im veziram, un viņ� tur izēda, kas viņa mēlei labāk gar�oja, un tad viņ� dārzu pameta un nelaistīja vairs, un visi ziedi nonīka, un izdzisa viss spo�ums, un izgaisa viss jaukums.�

To dzirdējis, vezirs sacīja: �Ak valdniek, �im vīram taisnība: es kopu �o dārzu un sargāju, un ēdu viņa augļus, bet reiz es iegāju savā dārzā un ieraudzīju lauvas pēdas, un tā nu bailēs es to atstāju.� To dzirdējis, sultāns saprata, ka pēdas, ko vezirs uzgājis, ir varas gre�dzens, ko viņ� bija pametis vezira namā. Un sultāns teica savam vezi�ram: �Ak vezir, ej dro�i savā dārzā un nebīsties briesmu, jo lauva tavu dārzu nav skāris. Man teikts, ka lauva gan tur iegājis, bet ļaunu nav darījis, un to es zvēru pie savu tēvu un savu sen�u goda!� To dzirdējis, vezirs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tad nu vezirs iegāja savā mājā, lika aicināt savu sievu un saderēja mieru ar viņu, jo raugi: viņ� ticēja savas sievas tiklībai.�

Un daiļā verdzene stāstīja sultanam par vilnas kārsēju un viņa dēlu. Un viņa sacīja:

�Man teikts, ak valdniek augstais, ka Tigras krastā reiz atnāca vilnas kārsējs un viņam līdzi atnāca viņa dēls, un dels iebrida upe un sāka peldēt, un tēvs viņam to neliedza. Bet reiz viņam peldoties pie�kusa rokas, un viņ� sāka slīkt. To redzēdams, pietrūkās tēvs un stei- dzēs dēlam palīgā, bet, kad tēvs viņu satvēra, dēls pieķērās pie viņa rokām, un noslīka abi. Tā arī tu, ak valdniek, noslīksi savam dēlam līdzi, ja viņam liegsi mani kārdināt.

Un vēl, ak augstais valdniek, man teikts par vīrie�u viltu. Un zini: kāds vīrietis reiz iemīlējās sievietē, un bija viņa skaista un bur�vīga. Un sievietei bija vīrs, kas viņu mīlēja, un viņa mīlēja savu vīru. Un bija �ī sieviete tikla un rimta, un iemīlējies vīrietis neatrada ceļu pie viņas. Un tā nu tas bija, līdz vīrietis izgudroja viltu. Jo raugi: pie sievietes vīra dzīvoja jauneklis, ko viņ� bija audzinājis savā namā, un �im jauneklim viņ� uzticēja visu. Un iemīlējies vīrietis nu aizgāja pie jaunekļa un tikmēr labinājās ar visādām balvām, līdz jauneklis paklausīja, ko �is gribēja. Un reiz nu vīrietis viņam sacīja: �Ak jaunekli, vai nevedīsi mani savā namā, kad tava kundze nebūs mājā?� Un jauneklis atbildēja: �Lai notiek tavs prāts!� Un, kad nu jaunekļa kundze iegāja pirtī un kungs aizgāja tirgū, jauneklis aiz�steidzās pie sava drauga un saņēma to pie rokas, un atveda mājā. Un tur nu viņ� rādīja tam visu, kas mājā bija redzams,

Bet iemīlējies vīrietis bija sagudrojis sievietei atriebties. Un bija viņ� traukā paņēmis olas baltumu, izlēja to uz palaga, bet jauneklis bija pavēries uz citu pusi un viņa nedarbu neredzēja. Un tad nu viņ� māju atstāja un aizgāja savu ceļu. Bet drīz atnāca sievietes vīrs tin piegāja pie gultas, un gribēja atpūsties, bet gultā viņ� salūkoja val�gumu un pielika tam savu roku. Un viņ� nodomāja, ka tur būs vainīgs vīrietis. Un, jauneklim uzmetis niknu skatienu, viņ� jautāja tam: �Ak, saki, � kur tava kundze?� Un jauneklis atbildēja: �Viņa iegāja pirtī un drīz būs atpakaļ.� Un, ticēdams savām aizdomām, viņ� uzsauca jauneklim: �Ej un uz pēdām atved savu kundzi!� Un, kad nu viņa atnāca, vīrs to sita un dauzīja, un viņ� sagrieza tai rokas un dzīrās viņu nokaut. Bet sieva sāka vaimanāt un sasauca kaimiņus, un, kad tie saskrēja, sieva sacīja: �Sis vīrs grib mani nokaut, bet es nezinu, kas mana vaina!�

Un kaimiņi sagrāba viņas vīru un sacīja: �Tev nebūs viņu zai�mot, un, ja tu gribi, tad �ķiries no viņas, bet, ja gribi viņu paturēt, tad paturi ar godu! Mēs visi zinām, cik viņa tikla, un viņa jau ilgi ir mūsu labā kaimiņiene, un nekad viņa nav staigājusi ļaunus ceļus!� Bet vīrs atsaucās: �Es redzēju, ka viņas gulta ir valga, bet nezinu, kas tas par valgumu.� To dzirdējis, piecēlās viņa kaimiņ� un sacīja: �Parādi man!� Un, kad nu kaimiņ� bija to redzējis, viņ� sacīja: �Dod man uguni un cepamo trauku!� Un to viņam atnesa, un olas baltumu viņ� izcepa uz uguns. Un tiklās sievietes vīrs to ēda un deva ari kai�miņiem, un visi nu redzēja, ka tas bijis olas baltums. Tad nu vīrs sa�prata, cik netaisnīgs bijis pret sievu, un viņ� redzēja, ka sieva nav vainīga. Un viņa mājā nu sanāca kaimiņi, un tie viņu samierināja ar sievu, kad viņ� jau bija no tās �ķīries.

Un tā nu �ī vīra viltība izjuka un neizdevās viņa atriebība. Un raugi: tāds ir vīrie�u viltus, ak augstais valdniek!�

Un, kad nu sultāns lika nokaut savu dēlu, te viņa priek�ā nostājās otrais vezirs un, noskūpstījis zemi sultānā roku starpā, sacīja: �Ak valdniek, nesteidzies nokaut savu dēlu! To Allah augstais devis viņa mātei, kad nebija vairs cerību, un mēs ticam, ka viņ� bus spo�ākais dārgums tavā valstībā un tavas bagātības sargs. Pacieties, ak vald�niek, varbūt viņ� teiks tev savu vainu, bet, ja tu pārsteigsies, lev pa�am būs jāno�ēlo, kā no�ēloja tirgotājs!� Te sultāns jautāja: �IJn ko tad tirgotājs no�ēloja, un kā tas bija, ak vezir?� Un vezirs staslija:

�Man teikts, ak valdniek, ka dzīvoja reiz tirgotājs un ē�anā un dzer�anā tas bija liels kārumnieks. Un, kad nu viņ� aizbrauca kādā sve�ā zemē, viņ� staigāja tirgū un pēk�ņi ieraudzīja vecu sievu, un tai bija divi smalkas maizes plācenī�i. Un viņ� jautāja sievai: �Vai tu tos pārdosi?� Un sieva atbildēja: �Jā.� Un tirgotājs tos nopirka no vecās sievas un samaksāja vislētāko maksu. Un plācenī�us viņ� aiznesa mājā un apēda tai pa�ā dienā, bet, kad atausa rīts, viņ� atkal devās tirgū un ieraudzīja veco sievu ar diviem plācenī�iem. Un nopirka viņ� arī tos, un tā viņ� darīja divdesmit dienas. Te pēk�ņi vecā sieva izgaisa, un tirgotājs pēc viņas taujāja, bet neviens par viņu nezināja neko teikt. Te glu�i nejau�i viņ� veco sievu ieraudzīja kādā ielā. Tad nu viņ� apstājās un to sveicināja, un viņ� jautāja, kur �ī izgaisusi ar gardajiem plācenī�iem. Un, kad nu sieva bija dzirdējusi viņa vārdus, tā bija kūtra atbildēt, bet tirgotājs neatlaidās un gribēja zināt. Un viņa sacīja: �Ak kungs, tad dzirdi manu atbildi! Es biju par kalponi kādam vīram, kam mugurkaulā bija iemeties vēzis, un bija viņam ārsts, kas miltus jauca ar kausētu sviestu, un to viņ� lika tur, kur manam kungam sāpēja, un tā nu bija visu nakti, līdz atausa rīts. Un no �iem miltiem es izcepu divus plācenī�us un pārdevu tos tev vai citam. Un, kad nu nomira mans kungs, man nav vairs miltu un nav vairs plācenī�u.� To dzirdējis, tirgotājs iesaucās: �Tik tie�ām, mēs visi piederam Allah visvarenajam un ejam pie viņa atpakaļ, un ir tikai Allah vara pasaulē, un tikai Allah augstais ir visvarens!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu im pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vecā sieva tirgotājam iz�stāstīja, kādēļ viņa necep vairs plācenī�us, un tirgotājs iesaucās: �Un tikai Allah augstais ir visvarens!� Un tā nu �is tirgotājs vēma, līdz sasirga, un viņ� no�ēloja savu kārumnieka dabu, bet veltas bija viņa no�ēlas un labuma no tām nebija.

Un man ir teikts, ak valdniek, par sievu viltu. Un zini: kāds vīrs reiz stāvēja blakus laika valdnieku valdniekam, un viņa rokās zvī�ļoja �ķēps, un �is vīrs mīlēja kādu sievieti. Un reiz viņ� aizsūtīja pie tās savu kalpu, un kalps kā da�dien aiznesa viņai vēstuli, un viņ� ap�sēdās sievietei blakus un sāka ar to kaitēties. Un tā locījās ap viņu un kļāva viņu pie savām krūtīm, un, kad nu kalps viņai lūdza mīles�tības priekus, tad viņa tos deva. Te pēk�ņi pie durvīm klaudzināja �ā kalpa kungs, un sieviete sagrāba kalpu un iemeta to pagrīdē, un tad viņa atvēra durvis, un kalpa kungs ienāca ar �ķēpu rokā. Un viņ� iesēdās sievietes gultā, un tā piegāja pie viņa un sāka ar viņu kaitēties un jokoties, un viņa kļāva to pie savām krūtīm un skūpstīja viņa lūpas, te pēk�ņi pie durvīm klaudzināja viņas vīrs. Un viņ� jau�tāja: �Kas tur klaudzina?� Bet viņa atbildēja: �Mans vīrs.� Tad nu kalpa kungs iesaucās: �Ko nu lai daru un kā lai izkuļos?� Un sie�viete atbildēja: �Celies un izvelc savu �ķēpu, nostājies pie durvīm un lamā mani, bet, kad ienāk mans vīrs, tad ej savu ceļu!� Un tā nu viņ� darīja, un sievietes vīrs iegāja un redzēja, ka sultānā kalps stāv ar �ķēpu rokā un lamā viņa sievu, bet sakaunējās sultānā kalps, redzē�dams viņas vīru, un iebāza �ķēpu makstī un aizgāja. Te nu vīrs jau�tāja sievai: �Kas te bija?� Un viņa atbildēja: �Ak, svētītā stunda, kad tu atnāci! Tu ticīgu dvēseli atpestīji no nāves. Jo raugi: es sēdēju uz jumta un vērpu, te pēk�ņi pie manis atskrēja jauneklis, bailēs elsā- dams un prātā mulsdams, bet �is vīrs ar kailu �ķēpu dzinās viņa pēdās kā neprātīgs. Un jauneklis nokrita pie manām kājām un skūpstīja manas rokas, un sacīja: �Ak kundze, glāb mani no tā, kas mani grib nokaut bez vainas!� Un tā nu es viņu noslēpu pagrīdē. Un, redzēdama, ka ienāca �is vīrs ar kailo �ķēpu, es liedzos jaunekli redzējusi, un �ķēpa nesējs nu sāka mani rāt un sodīties. Lai slavēts Allah augstais, kas tevi atveda pie manis! Es nezināju, ko lai daru, un mājā nebija neviena, kas būtu mani glābis.� Un viņas vīrs tai sacīja: �Ak sieva, tu esi labi darījusi! Tavu darbu algos Allah augstais, un viņ� dos tev savu svētību!�

Tad nu vīrs piegāja pie pagrīdes lūka un sauca jaunekli, sacīdams: �Nāc laukā, tevi negaida ļauns!� Un jauneklis bailēs izlīda no pagrī�des, bet sievietes vīrs viņam teica: �Lai nu atpū�as tava dvēsele un lai svētī tevi miers!� Un tā nu viņ� teica savu līdzjūtību jaunek�lim, un jauneklis viņam vēlēja Allah svētību. Un tad viņi abi aiz�gāja, bet nezināja, ko izgudrojusi bija sieviete. Tad zini, ak augstais valdniek, tā ir tikai viena sievietes viltība, un sargies ticēt viņu vārdiem!�

To dzirdējis, sultāns vairs negribēja nokaut savu dēlu. Un, kad pienāca tre�ā diena, sultānā pilī atnāca jaunā verdzene, noskūpstīja zemi viņa roku starpā un sacīja: �Ak augstais valdniek, sodi savu dēlu par viņa ļauno darbu un neliec vērā savu veziru vārdus! Jo

raugi: ļauniem veziriem nav labu padomu, un neesi tāds, kāds bija sultāns, kas klausīja ļauna vezira padomu.� Te nu sultāns jautāja: �Un kā tas bija?� Un verdzene stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ak tu, kas saka taisnīgu spiic dumu, ka kādam valdnieku valdniekam reiz bija dēls un savu dHu viņ� mīlēja un godāja, un pacēla to pāri citiem saviem bērniem. Un reiz viņa dēls tam sacīja: �Ak tēvs, es gribu doties medībās.� Un tad nu valdnieks lika rīkot medības un veziru sūtīja dēlam līdzi, un vr/.i ram bija jāklausa viss, ko sultānā dēls viņam lika. Un tā nu veziis paņēma visu, kas sultānā dēlam bija vajadzīgs, un viņam līdzi dev.is kalpi un vergi, un galminieki. Tad nu sultānā dēls izjāja medībās, un viņi nonāca zemē, kur zaļoja zāle un ganības un zalgoja ūdeņi, un gaisā lidinājās putni. Un sultānā dēls piejāja pie vezira un teica tam, kādas izpriecas patīk viņa prātam, un �ai zemē viņi dzīvoja vairākas dienas, un tās bija jaukākās dienas sultānā dēla mū�ā.

Tad nu sultānā dēls saviem ļaudīm lika medības sākt, un pēk�ņi viņ� ieraudzīja gaceli, kas bija noklīdusi no savām draudzenēm, un sultānā dēla dvēselē iedegās dziņa �o gaceli sagūstīt, un viņ� neva�rēja klusināt savu dziņu. Un viņ� sacīja veziram: �Es gribu dzīties gaceles pēdās.� Un vezirs atbildēja: �Dari, kā patīk tavam prātam!� Un tā nu sultānā dēls pats aizauļoja gaceles pēdās un no�ķīrās no citiem medniekiem, un viņ� dzinās visu dienu, līdz satumsa nakts. Bet gacele uzspurdza kraujā klintī, un sultānā dēlu ietina tumsa, un, kad nu viņ� gribēja doties atpakaļ, viņ� nezināja, uz kuru pusi virzīt savu soļu gaitu. Un samulsa viņa prāts, un noskuma viņa dvēsele. Un viņ� jāja sava zirga mugurā, līdz atblāzmoja rīta gaisma, bet glā�biņa viņam nebija. Un tad nu viņ� devās tālāk1 un jāja, jāja lielās bailēs, un viņu mocīja bads un izsalkums, un viņ� nezināja, kur dēties. Un, kad saule jau ritināja dienvidū un viņu dedzināja tveice, viņ� pēk�ņi piejāja pie pilsētas ar augstām celtnēm un debesīs zvīļojo��iem pīlāriem, bet pilsēta bija tuk�a un izpostīta, un nebija tur dzīva cilvēka, un tur brēca tikai kraukļi un vaidēja pūces.

Un tā nu, pie pilsētas vārtiem stāvēdams un brīnīdamies, viņ� pēk�ņi pacēla acis un pie kādas sienas ieraudzīja jaunavu, un jaunava gau�i raudāja. Te nu sultānā dēls piegāja pie viņas un jautāja: �Kas tu tāda?� Un jaunava atbildēja: �Es esmu at Temimas, at Taijacha � Pelēkās zemes valdnieka meitasmeita. Kādu dienu, kas bija līdzīga citām dienām, es izgāju savās gaitās, un mani nolaupīja efrils un aiz�nesa starp debesīm un zemi. Un viņu sadedzinaja uguns zvaigzne, bet es nokritu �ai pilsētā, un nu jau trīs dienas mani plosa bads un slāpes.

Un, kad nu manas acis ieraudzīja tevi, manā dvēsele iedegās dzīvības prieks.��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā at Taijacha meitas- meita sacīja sultānā dēlam: �Un, kad nu manas acis ieraudzīja tevi, manā dvēselē iedegās dzīvības prieks.� Un sultānā dēls iesila līdzjūtībā pret nelaimīgo jaunavu un uzsēdināja to zirgā aiz savas muguras, un sacīja: �Ak, mierini savu dvēseli un spirdzini savas acis! Ja Allah augstais � lai viņam mū�īga slava! � mani aizvedīs atpakaļ manā ciltī un manā dzimtā, es tevi aizsūtī�u pie taviem radiem.� Un tā nu sultānā dēls aizjāja, meklēdams glābiņu, un jaunava, kas sēdēja viņam aiz muguras sacīja: �Ak princi, ļauj man nokāpt zemē!� Un sultānā dēls apturēja zirgu, un jaunava nokāpa, un viņ� to gaidīja, bet viņa pazuda aiz sienas. Un, kad nu viņa iznāca atpakaļ, viņas izskats bija drausmīgs. Un, kad sultānā dēls to ieraudzīja, viņ� notrīcēja saltos dre�buļos un aptum�ojās viņa prāts, un viņ� sastinga lielās bailēs. Bet jau�nava uzlēca zirgā un nosēdās sultānā dēlam aiz muguras, un viņas izskats bija briesmīgs. Un viņa jautāja sultānā dēlam: �Ak princi, saki,� kādēļ tu esi pārvērties savā sejā?� Un sultānā dēls atbildēja: �Es atcerējos kādu notikumu, un tās ir manas raizes.� Bet jaunava sacīja: �Sauc palīgā sava tēva karapulkus un viņa bruņiniekus!� To dzirdējis, sultānā dēls atbildēja: �To, kas dara man raizes, nebaida karapulki un bruņinieki.� Bet jaunava sacīja: �Tad palīdzies ar sava tēva naudu un viņa dārgakmeņiem.� Un sultānā dēls atbildēja: �To, kas dara man raizes, neremdēs nauda un dārgakmeņi.� Tad nu jaunava iesaucās: �Jūs sakāt, jums debesīs esot dievs un tas redzot visu un pats esot neredzams, un viņa vara esot slēpta visās lietās.� Tad nu sul�tānā dēls sacīja: �Jā, mums ir tikai viens dievs, un tas ir Allah aug�stais (lai viņam mū�īga slava!).� Un jaunava viņam atbildēja: �Tad lūdz savu dievu, varbūt viņ� tevi atpestīs no manis.� Te sultānā dēls pa�cēla acis pret debesīm un kaislīgā sirds dedzībā skaitīja lūg�anu, un pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak Allah augstais, es saucu pēc tavas palī�dzības!� To sacīdams, viņ� pamāja ar roku uz jaunavu, un tā nu no�krita zemē un sadega.

Un sultānā dēls nu teica un slavēja Allah augsto � lai viņam mū�īga slava! � un viņ� dzina savu zirgu, un laime skrēja viņam pa priek�u, un Allah augstais rādīja viņam ceļu, līdz viņ� nonāca sava tēva valstībā, kad bija kritis jau izmisumā. Un tas nu viss notika ar vezira ziņu, jo raugi: tas gribēja, lai jājot tas pazūd neziņā, bet Allah augstais viņam palīdzēja. Un to es tev stāstīju, ak augstais valdniek, lai tu zinātu, ka ļauniem veziriem nav tīri nodomi un viņu domas nav labas par saviem valdniekiem. Ak, esi modrfgs un vairi viņu padomus!�

Un sultāns paklausīja verdzeni un lika nokaut savu dēlu, bet ienāca tre�ais vezirs un sacīja: ��odien es pasargā�u jus no sultānā dusmām.� To teicis, vezirs iegāja pie sultānā, noskūpstīja zemi viņam roku starpā un sacīja: �Ak valdniek, es esmu tev godīgs padomnieks un raizējos par tevi un tavu valstību, un es teik�u tev labu padomu. Ak, nestei�dzies nokaut savu dēlu, tavas sirds augli un tavu acu spirgtumu! V<n būt viņa nedarbs ir tikai nieks un verdzene tev visu pārspīlējusi. .Jo raugi: man teikts, ka kāda ciema ļaudis cits citu nokāvu�i tikai medus lāses dēļ.� To dzirdējis, sultāns jautāja: �Un kā tas noticis?� tin ve/.iis stāstīja:

�Man teikts, ak valdniek, ka tuksnesī kāds mednieks medīja zvērus, un kādu dienu viņ� iegāja kalnu aizā un atrada tur bedri, un bedre bija bi�u medus pilna. Un medu viņ� satecināja savā vīna maisā un maisu uzkrāva plecos, un aiznesa uz pilsētu. Un viņam līdzi bija me�dību suns, un �is suns viņam bija mīļ� un dārgs. Un tirgū mednieks apstājās pie sviesta pārdevēja un piesolīja tam medu, un sviesta pār�devējs to nopirka, atsēja vīna maisu un medu iztecināja. Bet medus lāsīte no vīna maisa nopilēja zemē, un uz medus lāses salaidās mu�as, un mu�ām uzklupa putni. Bet sviesta pārdevējam bija kaķis, un tas uzklupa putniem, un kaķi ieraudzīja mednieka suns, kas pieskrēja un to nokoda, un suni ieraudzīja sviesta pārdevējs un to nosita, un med�nieks pieskrēja pie sviesta pārdevēja un to nosita. Bet sviesta pārde�vēja pusē bija viss ciems, un viss ciems bija arī mednieka pusē. Un, kad nu ļaudis to dzirdēja, tie paķēra iero�us un bruņas, un dusmās iedegās ciems pret ciemu. Un tā nu ciema ļaudis cīnījās un vicināja savus �ķēpus, līdz daudzi bija nokauti, un viņu skaits ir zināms tikai Allah augstajam!

Un vēl, ak valdniek, man teikti citi stāsti par sievie�u viltu. Un zini: kāds vīrs savai sievai iedeva dirhemu un sūtīja to nopirkt rīsus, un dirhemu viņa paņēma un aizgāja pie rīsu pārdevēja, un tas viņai pārdeva rīsus un sāka ar viņu kaitēties un mirk�ķināja viņai acis, sacī�dams: �Rīsi ir labi tikai ar cukuru, un, ja gribi cukuru, nāc manā istabā!� Un sieviete iegāja viņa istabā, un rīsu pārdevējs sacīja savam vergam: �Nosver viņai cukuru par vienu dirhemu!� Te nu verga kungs pamāja zīmi savam kalpam, un vergs paņēma sievietes lakatu un izbēra no tā rīsus, un rīsu vietā iebēra zemi un cukura vietā � akme�ņus, un tad viņ� lakatu sasēja un nolika sievietei blakus. Un tā nu sieviete paņēma savu saini un aizgāja mājās, un viņa domāja, ka lakatā būs risi un cukurs, bet, mājās pārnākusi, viņa deva savu saini vīram, un tas uzgāja zemi un akmeņus.

Un, kad nu sieviete ienesa katlu, viņas vīrs tai jautaja: �Vai tad mēs celsim māju, ka esi mums atnesusi zemi un akmeņus?� To redzēdama, sieva atskārta, ka pārdevēja vergs viņu piemujķojis, un viņa sacīja savam vīram: �Ak, lielās raizēs, kas man uzmācās tirgū, man samulsa prāts, un es gāju pēc sieta, bet atnesu katlu.� To dzirdējis, vīrs jautāja: �Kas tev par raizēm?� Un viņa atbildēja: �Ak, dirhems, kas bija man līdzi, tirgū izkrita, un man bija no ļaudīm kauns to mek�lēt, un es raizējos par pazudu�o naudu. Un tā nu es sagrābu zemi tai vietā, kur dirhems nokrita, un es gribēju to izsijāt, bet gāju pēc sieta un atnesu katlu.� Un tad nu viņa aizgāja un atnesa sietu, un viņa. iedeva to vīram un sacīja: �Ak, izsijā zemi, tev skaidrākas acis nekā man.� Un tā nu vīrs sēdēja un sijāja zemi, līdz viņa bārda pieputēja putekļiem, bet viņ� nesaģida sievas viltu un to, kas viņas dēļ bija noticis. Tāds, ak valdniek, ir sievie�u viltus, un piemini vārdus, ko teicis Allah augstais: �Tik tie�ām, liels ir jūsu viltus!� Un piemini vēl citus viņa vārdus (lai viņam mū�īga slava!): �Tik tie�ām vāji ir �aitana vilti!�

Un, kad nu sultāns bija dzirdējis vezira vārdus, tie noskaidroja viņa prātu un sildīja viņa sirdi, un tie vairīja viņa ļauno gribu. Un, kad nu viņ� pārdomāja vezira pieminētos Allah vārdus, te viņa prāta un domu debesīs atmirdzēja labvēlīga gaisma, un viņ� vairs negribēja nokaut savu dēlu.

Bet, kad nu pienāca ceturtā diena, pie sultānā iegāja jaunā ver�dzene un noskūpstīja zemi viņa roku starpā, un sacīja: �Ak laimīgais valdniek, tu savām acīm redzēji manas tiesības, bet nievāji mani un negribēji atriebties manam pulgotājam, jo raugi: tas ir tavs dēls un tavas sirds asinis. Bet man pret viņu palīdzēs Allah augstais (lai viņam mū�īga slava!), kā viņ� palīdzēja sultānā dēlam pret veziru un pret viņa tēvu.� Tad nu sultāns jautāja: �Un kā tas bija?� Un jaunā ver�dzene stāstīja:

�Man teikts, ak valdniek, ka kādam sultanam reiz bija dēls, un citu bērnu viņam nebija. Un, kad nu dēls izauga liels, viņa tēvs to apprecināja ar cita sultānā meitu, un raugi: tā bija jauka un daiļa jau�nava. Un viņai bija brālēns, un tas �o bildināja viņas tēvam, bet viņa negribēja iet brālēnam par sievu. Un, kad nu tas dzirdēja, ka sultānā meita izgājusi pie cita vīra, viņu iesvēla nikna greizsirdība. Un sul�tānā meitas brālēns savā prātā nolēma sūtīt balvas veziram, kura kungs un pavēlnieks bija viņu izprecinājis savam dēlam. Un tā nu viņ� veziram aizsūtīja krā�ņas balvas un pulka naudas, un viņ� to lūdza ar viltu nokaut sultānā dēlu vai pierunāt, lai �is atsakās no sul�tānā meitas. Un viņ� devās pie vezira un sacīja tam: �Ak vezir, es degu lielā greizsirdībā pret sava tēvo�a meitu, un man nu jālūdz tava

�ēlastība!� Un, kad nu vezirs saņēma jaunekļa balvas, tas sūtīja �im ziņu: �Ak, mierini savu dvēseli un spirdzini savas acis, jo raugi: es do�u tev visu, ko tu kāro!�

Bet sultāns, jaunavas tēvs, sūtīja savus vēstne�us pie jauna prin�a un aicināja viņu savā zemē, lai tas iet pie viņa meitas. Un, k<id nu sultānā dēlam atnāca vēstule, tēvs viņam ļāva doties ceļā un līdzi sūtīja veziru, kas bija saņēmis krā�ņās balvas. Un sultānā dēlam līdzi devās jātnieku tūkstotis, un tas veda balvas, nestuves un teltis. Un l.i nu vezirs pavadīja sultānā dēlu un savā prātā gudroja par lamatām, kas izliekamas jauneklim. Un, kad nu viņi iejāja tuksnesī, vezirs atce�rējās, ka kalnos tur tek strauts un sauca to par Spo�o strautu, un, ja no tā dzēra vīrietis, tas pārvērtās par sievieti. To atcerējies, vezirs lika karavīriem steigties strauta tuvumā, bet pats kāpa zirgā un sacīja sultānā dēlam: �Vai negribi jāt man līdzi un redzēt ūdens strautu tuk�snesī?� Un sultānā dēls iekāpa seglos un aizjāja līdzi sava tēva vezi�ram, un viņi jāja divi vien. Un nezināja sultānā dēls, kas viņa dēj no�tika nezināmā pasaulē.

Un tā nu viņi jāja, līdz nonāca pie strauta, un sultānā dēls nokāpa no zirga un nomazgāja rokas, un padzērās no strauta, un pēk�ņi viņ� pārvērtās par sievieti. To redzēdams, viņ� sāka kliegt un raudāt un pakrita nemaņā, un vezirs piegāja pie viņa un teica līdzjūtības vārdu�. Un viņ� jautāja tam: �Kas tevi tā piemeklējis?� Un jauneklis viņam to stāstīja, bet, kad nu vezirs bija dzirdējis jaunekļa vārdus, tas sāka bēdāties un raudāt par sultānā dēla likteni. Un vezirs iesaucās: �Lai sargā tevi Allah augstais! Kā tevi piemeklējis tik negants posts un tik liela nelaime, jo raugi: mēs jājām līksmodami, un tu priecājies, ka varēsi iet pie sultānā meitas. Bet nu es nezinu, vai jāt pie viņas vai ne, un tas nu jāiz�ķir tev pa�am. Ak kungs, ko liksi man paklau�sīt?� To dzirdējis, jauneklis sacīja: �Dodies atpakaļ pie mana tēva un stāsti viņam, kas mani piemeklējis! Es palik�u tepat, līdz beigsies mana nelaime vai es nomir�u bēdās.�

Un sultānā dēls rakstīja vēstuli savam tēvam un ziņoja, kas viņu piemeklējis. Un vezirs paņēma vēstuli un devās atpakaļ uz sultānā pilsētu, un jaunekli viņ� pameta un atstāja tam karapulku. Un klusībā vezirs priecājās par sultānā dēla nelaimi, un viņ� iegāja pie sultānā un stāstīja tam par dēla kļūmo likstu, un iedeva tam prin�a vēstuli. Un sultāns bēdājās par savu dēlu, un lielas bija viņa bēdas. Un tad viņ� lika aicināt savas valstības gudrākos vīrus un noslēpumu zinā�tājus, un tiem nu bija izdibināt, kas piemeklējis viņa dēlu, bet atbil�des nebija nevienam. Un tad nu vezirs aizsūtīja prieka vēsti par sul�tānā dēla nelaimi jaunavas brālēnam, un, kad �is vēstuli izlasīja, tas ielīksmojās lielā priekā un gribēja precēt sava tēvo�a meitu. Un ve�ziram viņ� aizsūtīja lielas balvas un daudz naudas, un viņa patei�cībai nebija gala.

Bet sultānā dēls palika tuksnesi pie strauta, un viņ� palika tur trīs dienas un trīs naktis, un ne viņ� ēda, ne dzēra, bet paļāvās tikai uz Allah augsto (lai viņam mū�īga slava!), jo raugi: nav vīlies ne�viens, kas paļāvies uz viņu. Un, kad nu pienāca ceturtā nakts, viņ� pēk�ņi ieraudzīja jātnieku ar vainagu galvā, un jātniekam bija sul�tānā dēla izskats. Un jātnieks viņam jautāja: �Ak jaunekli, kas tevi atvedis �ai vietā?� Un viņ� stāstīja, kas �o tā pārvērtis un kā �is devies pie savas sievas un pie strauta viņu atvedis vezirs. Un, kad viņ� padzēries strauta ūdeni, te noticis tas, kas noticis. Un, tā nu stāstīdams, jauneklis rīstījās asarās un pēk�ņi sāka raudāt.

Un, kad nu jātnieks bija dzirdējis viņa vārdus, tas iesila līdzjūtībā un sacīja: �Tad lielajā postā tevi gāzis tava tēva vezirs, jo �ā strauta noslēpums zināxis tikai vienam cilvēkam pasaulē!� To teicis, jātnieks lika viņam sēsties zirgā, un, kad jauneklis iekāpa seglos, jātnieks viņam sacīja: �Jāsim uz manu māju, un �ovakar tu būsi mans viesis.� Te nu jauneklis sacīja: �Ak, saki, kas tu tāds, un es jā�u tev līdzi!� Un jātnieks atbildēja: �Es esmu d�inu valdnieka dēls, bet tu esi ļau�u valdnieka dēls! Ak, mierini savu dvēseli un spirdzini savas acis, jo tavas raizes un bēdas gainīt man ir tīrais nieks!� Un tā nu sultānā dēls aizjāja dienas ausmā un aizmirsa savus karavīrus, un viņ� jāja līdz pusnakts tumsai. Te d�inu valdnieka dēls viņam jautāja: �Vai zini, cik lielu ceļu mēs esam nojāju�i?� Bet jauneklis atbildēja: �Ak, es nezinu.� Un d�inu valdnieka dēls viņam teica: �Mēs esam jāju�i tik lielu ceļu, ko steidzīgs gājējs būtu veicis vienā gadā.� Te nu sultānā dēlam bija lieli brīnumi, un viņ� jautāja: �Ak, ko lai es daru un kā lai tieku atpakaļ savā zemē?� Un jātnieks atbil�dēja: �Tā nav tava, tā ir mana daļa! Un, kad tu būsi dziedināts no savas kaites, tu savā zemē nonāksi ātrāk nekā vienā mirklī, un man tas ir tīrais nieks!� Un, d�ina vārdus dzirdējis, jauneklis ielīksmo�jās savā sirdī, un viņam likās, ka tās tikai sapņu vēdas. Un lielā priekā viņ� iesaucās: �Lai slavēts visvarenais, kas nelaimīgos dara laimīgus!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka d�inu valdnieka dēls sacīja ļau�u valdnieka dēlam: �Un, kad tu būsi dziedināts no savas kaites, tu vienā mirklī būsi savā zemē.� Un sultānā dēls nu ielīksmojās savā sirdī. Un tā nu viņi jāja, jāja, līdz atausa rīts, un pēk�ņi viņi ierau�dzīja zemi, un tā zaļoja un ziedēja vienos ziedos, un �ai zemē auga smuidri koki un dziedāja putni, un kuploja dārzi, un zvīgoja greznas pilis. Un d�inu valdnieka dēls nokāpa no zirga un jauneklim lika steigties, un viņ� satvēra jaunekļa roku un ieveda to staltā pilī, un sultānā dēls tur ieraudzīja lielu varenību. Un todien viņ� ēda un <dzēra pie d�inu valdnieka dēla-, bet, kad pienāca nakts, d�inu vald�nieka dēls piecēlās un uzkāpa savā zirgā un viņam līdzi zirgā uzkāpa ļau�u valdnieka dēls, un viņi aizjāja nakts tumsā.

Un viņi jāja, jāja aizvien ātrāk, līdz atausa rils. Un pēk�ņi viņi attapās Melnajā zemē, un redzams tur nebija neviens. Visapkārt tur gaisā slējās tikai melnas klintis un rēgojās melni akmeņi. Tad nu ļau�u valdnieka dēls jautāja: �Kā sauc �o zemi?� Un d�ins atbildeja: �To sauc par Melno zemi, un tā pieder d�inu valdnieku valdniek,un, dēvētam par Divspārni, un neviens valdnieks nevar viņam uzlūkot, un neviens viņa zemē nevar ienākt bez viņa ziņas. Un tādēļ pagaidi tepat, es ie�u lūgt viņa atļauju.� Un jauneklis apstājās, un d�ins pēk�ņi izgaisa, bet drīz jau bija atpakaļ, un atkal viņi aizjāja, un ja ja, jāja, līdz nonāca pie strauta, kas iztecēja no melnajiem kalniem. Te nu d�ins sacīja jauneklim: �Kāp zemē!� Un, kad jauneklis nokāpa no zirga, d�ins viņam sacīja: �Padzeries no �ā strauta!� Un jauneklis pa�dzērās un tai pa�ā mirklī pārvērtās atkal par vīrieti, jo raugi: tā bija lēmis Allah augstais.

Un jauneklis ielīksmojās lielā priekā, par kuru lielāka nav pasaulē, un jautāja d�inam: �Ak mans brāli, kā sauc �o strautu?� Un d�ins atbildēja: �To sauc par Sievu strautu, un katra sieviete, kas dzer �ā strauta ūdeni, pārvēr�as par vīrieti. Ak, teic un slavē Allah augsto, jo nu tu esi dziedināts no savas kaites, un sēdies zirgā!� Tad nu sul�tānā dēls nokrita pī�ļos un skaitīja pateicības lūg�anas Allah aug�stajam, un viņi sēdās zirgā un aizjāja, un viņi jāja aizvien ātrāk, līdz nonāca atpakaļ d�inu zemē. Tur nu sultānā dēlam aizritēja jauka nakts, un viņi ēda un dzēra, līdz satumsa vēl otra nakts. Un tad nu d�inu valdnieka dēls viņam jautāja: �Vai gribi jau �onakt būt savā zemē?� Un sultānā dēls atbildēja: �Jā, es gribu, man jābūt atpakaļ!� Un d�inu valdnieka dēls tūdaļ pasauca sava tēva vergu, vārdā Rad�izu, un sacīja tam: �Ņem �o jaunekli un sēdini to plecos, un neliec rītam aust, iekams viņ� būs pie savas sievas un savas sievas tēva!� Un vergs atsaucās^ �Dzirdu un paklausu, un mīļu prātu!� To teicis, vergs nozuda un ienāca atpakaļ efrita izskatā. Un, kad nu jau�neklis to ieraudzīja, viņ� pēk�ņi apstulba un aptum�ojās viņa prāts. Bet d�inu valdnieka dēls viņam sacīja: �Tevi nepiemeklēs ļauns, sēdies tikai zirgā un no zirga muguras viņa plecā!� Un jauneklis at�bildēja: �Es kāp�u viņa plecos, bet zirgu pametī�u tev.� Un tad nu jauneklis uzrāpās vergam plecā, un d�inu valdnieka dēls viņam uz�sauca: �Aizmiedz acis!� Un, kad nu viņ� aizmiedza acis, vergs viņu aiznesa starp debesīm un zemi, un tas laidās neapstādamies. Bet jau�neklim samulsa prāti, un, nebija vēl atausis rīts, kad jauneklis jau attapās pie sievastēva pils.

Un, kad nu efrits bija nolaidies uz pils jumta, tas iesaucās: �Kāp zemē!� To dzirdējis, jauneklis nokāpa no verga pleciem. Un efrits sacīja: �Atver acis, un tu redzēsi sava sievastēva un viņa meitas pili.�

To teicis, efrits viņu pameta un izgaisa, un, kad atmirdzēja saule un jaunekļa bailes rimās, viņ� nokāpa no jumta. Un, viņu ieraudzījis, sievastēvs piecēlās un steidzās viņu sveikt, un tam nu bija lieli brī�numi, ka jaunekli bija redzējis uz savas pils jumta. Un viņ� tam sa�cīja: �Mēs esam redzēju�i, ka Jaudis nāk pa durvīm, bet tu laidies zemē no debesīm!� Un sultānā dēls viņam atbildēja: �Ak, viss notiek, kā nolicis Allah augstais, � lai slava viņa godībai!� Un sultāns nu brīnījās un priecājās par prin�a glābiņu, un, kad zaigot sāka dienas gaisma, sultāns lika savam veziram sarīkot greznas dzīres. Un sultāns sarīkoja dzīres, un kāzas bija varenas un krā�ņas. Un tad nu sultānā dels devās pie savas sievas un dzīvoja pie viņas divus mēne�us, un tad viņ� aizbrauca uz sava tēva pilsētu.

Bet jaunavas brālēns nobeidzās greizsirdības niknumā, kad pie viņas iegāja sultānā dēls, un Allah augstais � lai slava viņa godī�bai! � sultānā dēlam palīdzēja pret viņu un sava tēva veziru. Un tā nu, laimē līgodams, viņ� nonāca sava tēva pilī, un viņam līdzi bija jaunā sieva, un tēvs viņu sagaidīja ar saviem veziriem un karapul�kiem. �Un es lūdzu Allah augsto, lai viņ� liek tev uzvarēt savus ve- zirus, ak mūsu valdniek, un es lūdzu atmaksu par tavu dēlu.� Un, jaunās verdzenes stāstu dzirdējis, sultāns lika nokaut savu dēlu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunā verdzene sacīja sul�tanam: �Un es lūdzu atmaksu par tavu dēlu.� Un sultāns lika savu dēlu nokaut. Un tas nu notika ceturtajā dienā, bet pie? sultānā iegāja ceturtais vezirs, un tas noskūpstīja zemi viņa roku starpā un sacīja: �Lai Allah augstais stiprina mūsu sultānu un apskaidro viņa prātu! Ak valdniek, nesteidzies darīt, ko esi nolēmis, jo raugi: gudrais savu darbu nesāk, iekams nav pārbaudījis darba sekas. Un zini, ak vald�niek, ko saka paruna: �Kas neapdomā galu, tam liktenis nav draugs.��

�Man teikts, ak valdniek, stāsts par sievu viltu.� Un sultāns jau�tāja: �Kas tev stāstīts?� Un vezirs atbildēja: �Ak valdniek, man stās�tīts, ka bija reiz jauka un daija sieviete, un bija viņa tik burvīga, ka līdzīgas tai pasaulē nebija. Un skaistuli uz ielas ieraudzīja jauni kār�dinātāji, un viens no viņu pulka iedegās lielā mīlestībā, bet skaistule no viņa vairījās, un viņ� tai nepatika. Un notika, ka viņas vīrs reiz devās uz sve�u zemi, un jauneklis to katru dienu un vairāki lāgi dienā aicināja pie sevis, bet viņa tam neatbildēja. Un tad nu jauneklis aizgāja pie vecas sievas, un turpat tuvumā tā dzīvoja, un viņ� sāka tai gausties par mīlestību, kas iedegusies viņa sirdī, un par lielo kais-

lību pret skaistuli. Un vecajai sievai viņ� sacīja, ka kaislībā �is sadeg��ot, ja skaistule �im lieg�ot savus glāstus. To dzirdējusi, vecā sieva iesaucās: �Es galvoju, ka viņa būs tava un tevi nepiemeklēs nekas ļauns! Es tevi aizvedī�u pie viņas, ja tā būs lēmis Allah augstais!� Tad nu jauneklis iedeva viņai dināru un aizgāja savu ceļu. Un, kad atausa rīts, vecā sieva aizsteidzās pie skaistules un dēvējās poi viņas draudzeni, un tā nu viņa gāja katru dienu, un pie skaistules viņa eda azaidu un vakariņas un ar viņas ēdienu baroja vēl savus bērnu?;. Un vecā sieva tikmēr kairināja jauno skaistuli, līdz samaitāja viņas dabu.

Un tā nu skaistule vairs nevarēja �ķirties no vecās sieva ; no stundu, ne mirkli, un reiz notika, ka vecā sieva skaistules mājā pa�ņēma maizi un maizi sapiparoja un sazieda ar taukiem, un ar to nu viņa baroja suni, un tas pazemīgi tecēja viņas pēdās. Te kādu dienu vecā sieva maizē sabēra vēl vairāk piparu un sabaroja suni, un, kad nu suns to apēda, tam sāka asarot acis un vecās sievas pēdās tas te�cēja raudādams, bet skaistulei bija brīnumi, un viņa jautāja vecai sievai: �Ak, saki, � ko tavs suns raud?� Un sieva atbildēja: �Ak meitiņ, tas ir brīni�ķīgs stāsts. �is suns reiz bija sieviete, un tā bija mana draudzene, un bija viņa tik skaista un jauka, ka pasaulē nebija tai līdzīgas, bet uz ielas viņai uzplijās jauneklis un iedegās pret viņu lielā mīlestībā, un kaislībā viņ� sasirga un iegūlās spilvenos. Un viņ� to aicināja vairāki lāgi dienā un cerēja iesvelt viņas sirdi, bet viņa atsacījās, un es devu tai padomu: �Ak meitiņ, klausi, ko viņ� tev saka, un �ēlo viņu un esi viņam laipna!� Bet manu padomu viņa ne�klausīja. Un, kad nu jaunekļa pacietība sāka zust, viņ� sūdzējās sa�viem draugiem, un tie nu manu draudzeni apbūra, un viņa pārvērtās suņa izskatā. Un, redzēdama, kas viņu piemeklējis un kā pārvērties viņas izskats, viņa atnāca pie manis, jo raugi: es biju vienīgā, kas par viņu ie�ēlojās, un viņa sāka mani lūgties un skūpstīja manas rokas un kājas, un raudādama lēja gau�as asaras. Un, kad nu es viņu pazinu, es teicu tai: �Cik labu padomu es esmu tev devusi, bet svētības tiem nav bijis!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vecā sieva skaistulei stās�tīja par suņa likteni. Un viņa sacīja: �Un, kad nu apburtais suns atte- cēja pie manis un sāka raudāt, es teicu tam: �Cik labu padomu es esmu tev devusi, bet svētības tiem nav bijis.� Un tā nu mana sirds pret viņu iesila �ēlumā un es paturēju viņu pie sevis. Un tāds nu ir mans suns. Un, tiklīdz tas atceras, kas bijis senāk, tas raud un gau�as par savu likstu.�

Un, kad nu skaistule dzirdēja vecās sievas vārdus, viņu satvēra bailes un viņa iesaucās: �Ak māmuļa, tavs stāsts mani iztrūcināja!� Un vecā sieva jautāja: �Kas tevi tā baida?� Te nu skaistule sacīja: �Skaists jauneklis iededzies pret mani mīlestībā un vairāki lāgi mani aicinājis pie sevis, bet es viņu atraidīju un nu baidos, ka mani pie�meklēs tas pats, kas piemeklējis suni.� To dzirdējusi, vecā sieva iesaucās: �Ak, sargies, meitiņ, viņam pretoties, jo man ir lielas bailes par tevi. Ja nezini, kur viņ� dzīvo, tad saki, kāds viņa izskats, un es viņu aizvedī�u pie tevis. Un sevis dēļ neliec skumt nevienai sirdij!� Tad nu skaistule aprakstīja jaunekļa izskatu, bet vecā sieva izlikās to nepazīstam un sacīja: �Es ie�u un viņu meklē�u.�

Un, skaistules māju atstājusi, vecā sieva aizgāja pie jaunekļa un sacīja tam: �Ak, ielīksmo savu dvēseli, es piemuļķoju tavu skaistuli! Un rīt dienvidus stundā atnāc ielas galā un gaidi, līdz es nāk�u, un tad abi iesim viņas dzīvoklī, un tu varēsi ar viņu līksmoties visu no�vakari un visu nakti.� To dzirdējis, jauneklis ielīksmojās lielā priekā un vecajai sievai iedeva divi dināri, sacīdams: �Kad bū�u izpriecājies, cik kāro mana sirds, es do�u tev desmit dinārus.� Un vecā sieva stei�dzās atpakaļ pie skaistules un teica tai: �Nu redzi, es viņu uzgāju un visu viņam pateicu, un es redzēju, ka esi viņu sakaitinājusi un viņam padomā pret tevi kas ļauns. Bet es viņu pierunāju, un rīt viņ� atnāks, kad aicinās uz lūg�anu.� Un sieviete ielīksmojās un teica ve�cajai sievai: �Ak, ja viņa sirds būs mierināta un rīt viņ� atnāks, kā solījies, <es do�u tev desmit dinārus!� Bet vecā sieva atbildēja: �Kad viņ� būs atnācis, es tevi pasauk�u.�

Un, kad nu pienāca rīts, vecā sieva sacīja skaistulei: �Sarīko ēdienu un uzposies, un ģērbies greznākajās drēbēs, bet es ie�u un viņu atvedī�u!� Un skaistule sāka greznoties un rīkot ēdienus un dzē�rienus, bet vecā sieva aizgāja un gaidīja jaunekli, bet jauneklis ne�atnāca. Un viņa staigāja un meklēja jaunekli, bet viņa pēdas nesa- dzina, un klusībā tā sacīja: �Ko nu lai daru? Vai tie�ām vējā visi gar�die ēdieni, ko viņa sarīkojusi, un nauda, ko viņa man solīja? Nē, tam nebūs izputēt, es sameklē�u citu jaunekli un viņai aizvedī�u!� Un, tā nu staigādama, viņa pēk�ņi ieraudzīja skaistu jaunekli, un jaunekļa izskats rādīja, ka tas ir ceļinieks. Un vecā sieva piegāja pie viņa un, viņu apsveikusi, jautāja: �Ak jaunekli, vai sirds tev nekāro jau�kus ēdienus un dzērienus un skaistu sievieti?� To dzirdējis, jauneklis iesaucās: �Kur to lai rodu?� Un vecā sieva atbildēja: �Pie manis manā mājā.�

Un tā nu viņ� aizgāja vecajai sievai līdzi, un tā nezināja, ka jau�neklis ir skaistules vīrs. Pie vārtiem piegājusi, viņa klaudzināja, un iznāca skaistule un vārtus atvēra. Un, kad nu vecā sieva bija iegājusi, skaistule aizsteidzās uzposties un iesmar�oties. Un vecā sieva vīrieti ieveda viesu istabā un pati bija īgna un pūcīga, un, kad nu skaistule ienāca un ieraudzīja vīrieti, kam blakus sēdēja vecā sieva, viņa tūdaļ sagudroja viltību un tai pa�ā mirklī atģidās, kas darāms. Viņa noāva kurpi no kājas un sacīja savam vīram: �Ak negantais, vai tāda bija mūsu noruna? Nu es redzu tavu viltu un tavu ļauno dabu! Kad es dzirdēju, ka esi pārbraucis, es liku tevi pārbaudit �ai vecajai sievai, un tu iekriti lamatās, no kurām tevi jau biedināju. Un nu es zinu tavas gaitas, un tu esi lauzis mūsu zvērestu. Ak, es �ķitu tevi tīru, bet nu tevi redzēju ar �o veceni, un viņas pēdās tu nari netiklus ceļus!�

Un tā nu skaistule ar savu kurpi dauzīja vīra galvu, bet viņ� lie dzās un zvērēja, ka savu mū�u nav viņu vīlis un ka veltīgas viņas aizdomas, un viņ� zvērēja-Allah vārdā, bet sieva tikai dauzīja viņa galvu ar savu kurpi un raudāja, un kliedza: �Ak, nāciet, musulmaņi!� Un viņ� aizbāza tai muti ar roku, bet viņa tam koda un skrāpēja. Un vīrs pret viņu pazemojās un skūpstīja tai rokas un kājas, bet viņa negribēja tam piedot un nebeidza dauzīt viņa galvu. Un tad nu viņa pamirk�ķināja ar acīm vecajai sievai un rādīja tai zīmi, lai tā tur viņas roku, un vecā sieva piegāja pie skaistules un sāka skūpstīt tai rokas un kājas, un beidzot viņa abus apsēdināja. Un, kad nu viņi apsēdās, vīrs skūpstīja rokas vecajai sievai un sacīja tai: �Lai tevi svētī Allah augstais, jo tu mani pestīji no viņas nagiem!� Bet vecajai sievai nu bija lieli brīnumi par sievietes viltību. Un tāds, ak valdniek, ir stāsts par sievie�u viltību un neuzticību.� Un, vezira stāstu dzirdējis, sultāns smēlās labu pamācību un negribēja vairs nokaut savu dēlu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns dzirdēja ceturtā vezira stāstu un negribēja vairs nokaut savu dēlu. Bet, kad pienāca piektā diena, jaunā verdzene iegāja sultānā pilī, un viņai rokā bija indes kauss, un viņa sauca pēc palīdzības un sita savu seju, un sa�cīja: �Ak valdniek, ja nebūsi man taisnīgs un nedosi man atmaksu par savu dēlu, es izdzer�u �o indes kausu un nomir�u, bet grēks kritīs uz tevi un tad �ņaugs tevi līdz aug�āmcel�anās dienai. Tavi veziri mani daudzina viltīgu un ļaunu, bet pasaulē nav viltīgāku par taviem veziriem. Un vai tu, ak valdniek, neesi dzirdējis stāstu par zeltkali un verdzeni?� Te nu sultāns jautāja: �Un kas tad �iem noticis?� Un jaunā verdzene stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka dzīvoja reiz zeltkalis un tas ļāvās mīlestības priekiem un vīna baudai. Un reiz viņ� aizgāja pie sava drauga un ielūkojās viņa mājas sienā, un tur viņ� ieraudzīja daiļas jaunavas attēlu, un neviena acs nebija redzējusi tik skaistu un gleznu jaunavu. Un tā nu zeltkalis viņā lūkojās un brīnījās par burvīgā tēla jaukumu, un viņa sirds iesila mīlestībā uz jaunavas

attēlu. Tad nu zeltkalis sasirga un viņam tuvojās gals, un pie viņa atnāca sērst viņa draugs. Tas atsēdās viņam blakus un jautāja, kā Min klājas un kas �im kai�. Un zeltkalis sacīja: �Ak brāli, mana kaite ir mana mīlestība. Es esmu iemīlējies jaunavas attēlā, un tas redzams mana drauga mājas sienā!� Un zeltkaja draugs nu viņu rāja, sacīdams: �Tu neesi pilnā prātā! Kā tu vari iemīlēties attēlā, jo raugi: tas nav ne kaitīgs, ne derīgs, un ne tas redz, ne dzird, un ne tas ņem, ne tas dod!� Bet zeltkalis atbildēja: �Zīmētājs dro�i vien būs atveidojis dzī�vas skaistules līdzību.� Un draugs sacīja: �Bet varbūt zīmētājs to radī�jis no galvas?� To dzirdējis, zeltkalis iesaucās: �Lai būtu kā būdams, es mirstu savā mīlestībā! Un, ja nu pasaulē ir dzīva sieviete, �im at�tēlam līdzīga, tad es lūg�u, lai Allah augstais dod man tik ilgu mū�u, līdz es viņu ieraudzī�u!�

Un tad nu abi draugi sāka taujāt, kas zīmējis �o sievieti, un viņi izdibināja, ka zīmētājs aizbraucis uz sve�u zemi. Un viņi aizrakstīja tam vēstuli un sūdzējās par sava drauga kļūmo likstu, un viņi jau�tāja, kur radies jaunavas attēls: vai zīmētājs to radījis no galvas vai redzējis viņai līdzīgu pasaulē. Un zīmētājs atbildēja: ��ai attēlā zīmēta dzīvas jaunavas � vezira dziedones līdzība, un viņa dzīvo Indijā, Ka�miras pilsētā.� Un, kad nu zeltkalis to dzirdēja, viņ� saposās un devās ceļā, un devās viņ� uz Indiju, jo raugi: pats viņ� dzīvoja per�sie�u zemē. Un, ilgi ceļojis un klaiņojis, viņ� nonāca �ai pilsētā, un, pilsētā apmeties, viņ� aizgāja pie zāļu pārdevējā, un tas bija prātīgs un vērīgs vīrs, un zeltkalis tam jautāja par viņa sultānu un viņa valstību.

Un zāļu tirgotājs sacīja zeltkalim: �Ak kungs, par mūsu sultānu jāsaka, ka viņ� ir taisnīgs un labs un viņa laipnības saulē sildās visi' viņa valstības ļaudis, un taisnīga ir viņa tiesa, bet ar visu sirdi viņ� ienīst burvjus. Un viņ� met tos akā aiz pilsētas vārtiem, un tur nu tie nomirst.� To dzirdējis, zeltkalis jautāja zāļu pārdevējam par sul�tānā veziriem, un zāļu pārdevējs stāstīja par katra vezira dzīvi un darbu, un beidzot viņu valoda sāka raisīties par daiļo jaunavu, vezira dziedoni. Un zāļu tirgotājs zeltkalim pateica, pie kura vezira tā dzīvo. Un tā nu zeltkalis dzīvoja �ai pilsētā, līdz sagudroja viltību. Un kādā lietainā naktī, kad grandīja pērkoni un gaudoja vēji, viņ� sameklēja zagļa rīkus un devās uz vezira � daiļās jaunavas kunga māju. Pie vezira mājas viņ� pielika kāpnes un uzkāpa uz jumta, un tur nu viņ� ielūkojās pagalmā un redzēja, ka visas verdzenes jau gulēja un katra verdzene gulēja savā gultā.

Te pēk�ņi zeltkalis ieraudzīja marmora gultu, un gultā gulēja jau�nava, kas bija līdzīga mēnesim �etrpadsmitās nakts spo�umā, un viņ� devās pie jaunavas un apsēdās viņas gultas galvgalī. Te nu viņ� no�meta tai plīvuru un pēk�ņi redzēja, ka jaunavas plīvurs spulgo tīrā zeltā. Un gultas galvgalī mirdzēja sveces, un katra svece bija iesprausta zvīļa zelta lukturī, un pa�as sveces bija no tīras ambras. Un zem jaunavas spilvena laistījās sudraba vācelīte, un vācelītē bija visi viņas dārgumi, un raugi: tā bija aizslēgta. Tā nu zeltkalis izvilka savu nazi un iecirta to jaunavas vaigā, un viņ� iecirta tai dziļu rētu, un jaunava atmodās lielās izbailēs. Un, kad nu viņa ieraudzīja zeltkali, viņa baidījās kliegt un sasaukt ļaudis, un viņa klusēja, domādama, ka tas grib nozagt viņas bagātību. To redzēdama, jaunava sacīja: �Ak, ņem manu vācelīti ar visu, ko tur atrodi, bet mani nokaut tev nebūs labuma, un es zinu: tavs cēlums mani sargās.� Un tā nu zelt�kalis paņēma vācelīti ar visu, kas tur bija, un aizgāja.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka zeltkalis paņēma jaunavas vācelīti ar visu, kas tur bija, un aizgāja. Un, kad atausa rīts, viņ� ap�ģērba savas greznākās drēbes un paņēma jaunavas vācelīti ar visām rotas lietām, un devās pie pilsētas valdnieka, noskūpstīja zemi pie viņa kājām un sacīja: �Ak sultan, es kalpoju tev pazemīgi un nāku no Chorasanas. Es esmu nācis dzīvot tavas godības gaismā, jo manā zemē daudzināja tavu lēnprātību un tavu taisnīgo varu, un tā nu man uznāca dziņa stāties zem tava karoga. Sai pilsētā es ienācu, kad diena jau dzisa, un pilsētas vārtus es uzgāju aizvērtus un piekusis nogūlos pie vārtiem. Un, kad nu mans prāts līgoja starp miegu un nomodu, es pēk�ņi ieraudzīju �etras sievietes, un viena jāja uz slotas kāta un otra � uz vēdekļa, un te nu, ak valdniek, es redzēju, ka tās ir burves un raganas, kas lai�as tavā pilsētā. Un viena man pienāca un iespēra ar kāju un sejā iecirta ar lapsas asti, un viņas cirtiens man gau�ām sāpēja. Un sāpēs man sametās skaudīgas dusmas, un es saķēru nazi un iecirtu viņai vaigā, kad, projām laizdamās, tā vaigu pievērsa man. Un, kad nu es iecirtu tai rētu, tā aizlaidās, bet viņai izkrita �ī vācelīte ar visu, kas tur iek�ā, un to es paņēmu un atvēru, un iek�ā ieraudzīju dārgas rotas. Ņem tu tās, kur es tās lik�u! Jo raugi: es klaiņoju pa kalniem un zemes dzīvi esmu dzēsis savā sirdī, un esmu atsacījies no pasaules priekiem, un mana dvēsele tiecas tikai uz Allah visvareno.�

Un jaunavas vācelīti viņ� pameta sultanam un aizgāja, un, kad nu sultāns to atvēra un izņēma rotas, viņ� sāka tās cilāt un grozīt un pēk�ņi ieraudzīja ko�as krelles, ko bija dāvājis savam veziram, jau�navas kungam. Un tūdaļ viņ� lika aicināt �o veziru, un, kad tas at�nāca, viņ� sacīja tam: �Te ir krelles, ko es tev dāvāju!� Un, krelles ieraudzījis, vezirs tās pazina un atbildēja sultanam: �Ak valdniek, es dāvāju tās savai verdzenei, daiļajai dziedonei.� To dzirdējis, sultāns uzsauca veziram: �Uz pēdām ved viņu pie manis!� Un, kad nu vezirs jaunavu aizveda pie sultānā, tas sacīja veziram: �Atsedz viņas vaigu un paraugies, vai tur iecirsta rēta!� Un tā nu vezirs atsedza jaunavas vaigu un ieraudzīja na�a cirtienu, un viņ� teica sultanam: �Jā, ak valdniek, viņas vaigā ir cirtiena rēta.� Te pēk�ņi sultāns iesaucās: �Ak, viņa ir burve, kā man sacīja sve�inieks, un es to redzu savām acīm!� To teicis, sultāns lika jaunavu iemest burvju akā, un tai pa�ā dienā viņu aizveda uz aku.

Bet, kad satumsa nakts un zeltkalis zināja, ka laimējusies viņa viltība, viņ� aizgāja pie akas sarga un plecos nesa smagu maisu, un raugi: �ai maisa bija tūksto� dināru. Un tā nu viņ� tērzēja ar akas sargu līdz pa�ai pusnaktij, un tad viņ� sacīja: �Ak, zini, mans brāli, �ī jaunava nav vainīga, jo es pats viņu iedzinu �ai postā.� Un tā nu viņ� akas sargam izstāstīja visu no sākuma līdz galam un tad sacīja: �Ak brāli, �e tev �is maiss ar tūksto� dināriem un dod man jaunavu, un es viņu vedī�u uz savu zemi! Dināri tev būs derīgi, bet ko tev dos jau�navas cietums? Ņem savu balvu, un mēs abi lūgsim par tevi Allah augsto!� Un, zeltkaļa stāstu dzirdējis, sargs brīnījās par viņa viltību un paņēma maisu ar visu, kas tur bija, un jaunavu viņ� atdeva zelt�kalim, bet tas nu vairs nedrīkstēja palikt pilsētā nevienu stundu. Un zeltkalis paņēma jaunavu un tūdaļ aizsteidzās, un viņ� gāja, gāja aiz�vien ātrāk, līdz nonāca savā zemē. Un tā nu viņ� panāca, ko bija kārojis.

Tad redzi nu, ak valdniek, kāds ir vīrie�u viltus! Tavi veziri tev neļauj dot man atmaksu par tavu dēlu, bet rīt mēs stāvēsim taisnīgā soģa priek�ā un atmaksu man dosi tu, ak valdniek!� Un, jaunavas vārdus dzirdējis, sultāns lika nokaut savu dēlu. Bet viņa pilī ienāca piektais vezirs, un tas noskūpstīja zemi viņa roku starpā un sacīja: �Ak augstais valdniek, pagaidi un nesteidzies nokaut savu dēlu! Jo raugi: pēc steigas nāk no�ēlas, un es nu baidos, vai tev nebūs jāno��ēlo tāpat, kā no�ēloja vīrs, kas savu mū�u vairs nesmējās.� Tad nu sultāns jautāja: �Un kā tas bija, ak vezir?� Un vezirs stāstīja:

�Man teikts, ak valdniek, ka bija reiz di�ens vīrs no cēlas cilts, un bija viņam nauda un kalpi, un vergi un lielas zemes platības, un, kad viņ� nomira un iegāja Allah �ēlastības valstībā, viņ� atstāja mazu dēlu. Un, kad nu dēls izauga liels, tas sāka ēst un dzert, un dzīrot jautrā barā, un devīgs tas bija un iz�ķieda visu, ko tēvs bija atstā�jis, un viņa bagātība izputēja.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jauneklis drīz izputināja visu bagātību, ko tēvs viņam atstāja, un, kad nu viņam nekā vairs nebija, viņ� pārdeva savus vergus un savas zemes un iz�ķieda arī to, un iekrita nabadzībā. Un tā nu viņam bija jāstrādā, kā da�dien

strādniekam. Un tādā dzīvē aizritēja gads, un, kad nu reiz viņ� sēdēja pie pilsētas sienas un gaidīja, lai viņu kāds salīgst, viņam pienāca vecs vīrs, un skaista bija tam seja, un ģērbies tas bija greznās drēbēs, un tas viņu sveicināja, un jauneklis viņam jautāja: �Ak, vai tu mani pazīsti?� Un pienācējs atbildēja: �Es tevi nepazīstu, ak jaunekli, bet redzu tavas senās labklājības pēdas, kaut esi tagad postā.� To dzir�dējis, jauneklis iesaucās: �Ak, piepildījies ir augstais lēmums un no likums! Un saki, ak gai�ais vīrs, � vai tev kas darāms un vai es varu to padarīt?� Te nu pienācējs atbildēja: �Ak mans bērns, darbs, ko lev lik�u, nebūs grūts.� Un jauneklis jautāja: �Un kas tas būs?� Tad nu pienācējs sacīja: �Mēs esam desmit sirmgalvji, bet nav neviena, kas mūs apkalpo. Un mums ir tik daudz ēdiena un tik daudz drēbju, ka tev būs gana, un tev nu visi būs jāaptek. Un mēs tev dosim, ko būsi pel�nījis, un varbūt Allah augstais mums liks tev atdot laimi.� To dzir�dējis, jauneklis iesaucās: �Dzirdu un paklausu!� Un sirmgalvis sacīja: �Bet man jāuzliek tev noteikums.� Un jauneklis jautāja: �Un kāds tas būs?� Te nu sirmgalvis sacīja: �Ak bērns, tev būs glabāt mūsu noslē�pumus, un tev nebūs pieminēt, ko mūsu mājā redzēsi, un, kad tu redzēsi, ka mēs raudam, tev nebūs jautāt, kādēļ to darām.� To dzir�dējis, jauneklis atbildēja: �Labi, ak vectētiņ.� Un sirmgalvis sacīja: �Ak bērns, nāc man līdzi, jo raugi: tāds ir Allah prāts!�

Un jauneklis aizgāja sirmgalvja pēdās, un tas viņu aizveda uz pirti un no viņa miesas nomazgāja pielipu�os putekļus un dubļus. Un, kad nu sirmgalvis lika vergam atnest skaistas drēbes, tas apģērba jaunekli un aizveda viņu pie saviem ļaudīm. Un, mājā iegājis, jaunek�lis ieraudzīja augstus griestus un stiprus pīlārus, un istabas tur vērās cita pret citu, un lielā, pla�ā vidus telpā laistījās ūdens strūklas un pār strūklām vid�ināja putni, bet logi no visām pusēm vērās uz brī�ni�ķīgi skaistu dārzu. Un tā nu sirmgalvis jaunekli ieveda kādā istabā, un tā spulgoja da�ādās marmora krāsās, un griesti bija izkrāsoti debess zilumā, un griestu malas staroja tīrā zeltā, bet grīda bija izklāta zīda paklājiem. Un tur nu viņ� ieraudzīja desmit sirmgalvjus, un tie sēdēja cits pret citu, un ģērbu�ies tie bija skumju drēbēs, un visi viņi rau�dāja un lēja asaras. To redzēdams, jauneklis brīnījās un klusībā no�lēma jautāt sirmgalvim, ko viņi raud, te pēk�ņi viņ� atcerējās notei�kumu un iekoda mēlē. Un sirmgalvis iedeva jauneklim lādi, kurā bija trīsdesmit tūksto�i dināru, un viņ� sacīja tam: �Ak mans bērns, tērē no �ās lādes savu un mūsu tiesu, bet atceries manu padomu!� Un jauneklis atsaucās: �Dzirdu un paklausu!�

Un tā nu viņ� tērēja sirmgalvju tiesu, un aizritēja dienas, aizritēja naktis. Te kādu dienu viens no viņu pulka nomira, un viņa draugi to nomazgāja un ietina līķautā, un apraka dārzā pie mājas. Un nāve viņus pļāva citu pēc cita, un dzīvs palika tikai sirmgalvis, kas jau�nekli salīga pie pilsētas sienas.

II ii tā nu sirmgalvis ar jaunekli dzīvoja �ai namā, un viņi bija divi vien, un tā viņi nodzīvoja da�us gadus, te pēk�ņi sirmgalvis sasirga. Un, kad nu jauneklim vairs nebija cerību, ka sirmgalvis paliks dzīvs, viņ� piegāja tam un teica savas bēdas. Un viņ� sacīja sirmgalvim: �Ak vectētiņ, es esmu jums kalpojis divpadsmit gadus un izlaidis neesmu nevienu stundu, un es kalpoju jums uzticīgi un centīgi.� To dzirdējis, sirmgalvis atbildēja: �Jā, mans bērns, tu kalpoji mums, līdz sirm�galvji nomira un iegāja Allah �ēlastības valstībā, jo raugi: neviens no nāves nevar glābties.� Un jauneklis sacīja: �Ak mans kungs, tava dzīvība ir briesmās, un es gribu dzirdēt, kas jums lika tik gau�i raudāt un skumt, un izdvest nopūtas.� Bet sirmgalvis atbildēja: �Ak mans bērns, tas tev nav vajadzīgs, un neliec man darīt, ko nevaru. Es esmu lūdzis Allah augsto, lai viņ� nevienu nepārbauda tik neganti, kā pār�baudīts esmu es, un, ja negribi krist postā, kādā bijām kritu�i mēs, tad neatver �īs durvis!� To sacījis, viņ� rādīja ar roku uz durvīm un jaunekli biedināja, un viņ� teica: �Bet, ja gribi, lai tevi piemeklē mūsu liktenis, tad ver �īs durvis vajā un tu zināsi, kādēļ mēs darījām, ko tu redzēji, un tad tu no�ēlosi, bet veltīgas būs tavas no�ēlas.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sirmgalvis, kas palika dzīvs, sacīja jauneklim: �Sargies atvērt �īs durvis, un, ja atvērsi, tu no�ē�losi, bet tavas no�ēlas būs veltīgas.� Un tad nu sirmgalvis sirga aiz�vien vairāk, un viņ� nomira, un jauneklis to nomazgāja savām rokām un ietina līķautā, un apraka dārzā turpat, kur bija aprakti viņa draugi. Un jauneklis palika �ai istabā, kas bija aizslēgta, ar visu, kas tur bija, bet nemierīgs bija jaunekļa prāts, un viņ� nerima domāt par sirm�galvju likteni. Te kādu dienu, kas bija līdzīga citām dienām, viņ� pār�domāja sirmgalvja vārdus un atcerējās aizliegumu atvērt bīstamās durvis, un pēk�ņi viņam uznāca dziņa tur ielūkoties. Un tā nu viņ� piecēlās un meklēja, līdz ieraudzīja mazas durvis, un tās bija aizaudis zirneklis ar saviem tīkliem, un aizslēgtas tās bija �etrām tērauda atslē�gām. Un, kad nu jauneklis tās uzlūkoja, viņ� atcerējās sirmgalvja biedinājumu un steidzās prom. Bet dvēsele viņu kārdināja, un septiņas dienas viņ� izturēja, bet astotajā dienā viņ� iesaucās: �Un tomēr es durvis atvēr�u un redzē�u, kas man tādēļ būs! Ko Allah augstais no�licis, to nevar atvairīt, un viss notiek, kā lēmis viņa prāts.�

Un tā nu viņ� piecēlās un atvēra durvis, bet atslēgas viņam bija jāsalau�. Un, durvis atvēris, viņ� iegāja �aurā ejā, un viņ� gāja trīs stundas, te pēk�ņi iznāca lielas upes krastā. Un jauneklim nu bija lieli brīnumi, un viņ� staigāja gar krastu un lūkojās uz visām pusēm, te pēk�ņi no gaisiem nolaidās ērglis un jaunekli sagrāba savos nagos un aiznesa to starp debesīm un zemi. Un ērglis viņu nesa, līdz ielidoja kcidā salā, un tā bija pa�ā jūras vidū. Un jaunekli tas nu pameta salā un aizlaidās, bet jaunekļa prāti samulsa, un viņ� nezināja, uz kuru pusi doties. Te kādu dienu viņ� sēdēja, un jūrā pēk�ņi atmirdzēja kuģa buras kā zvaigzne debesīs, un jaunekļa domas vairs nenovērsās no kuģa, un viņ� cerēja, ka tas būs viņa glābiņ�.

Un tā nu jauneklis nenovērsa acis no kuģa, un kuģis piebrauca pie krasta, un, kad tas piebrauca, jauneklis ieraudzīja ziloņkaula un melnkoka laivu ar alojas irkļiem, un visa laiva zvīļoja tīra zelln, un laivā sēdēja desmit tiklas jaunavas kā skaisti mēne�i. Un, jaunekli ieraudzīju�as, tās izkāpa no laivas un skūpstīja viņa rokas, un pēk�ņi viņas iesaucās: �Ak visu līgavaiņu sultan!� Un tad nu viņam piegāja jaunava, un tā bija līdzīga skaidrai saulei dzidrās debesīs, un rokās tai laistījās zīda lakats, un lakatā spulgoja valdnieka drēbes un dārg�akmeņiem izrotāts zelta vainags, un piegājusi viņa apģērba jaunekli un galvā tam uzlika zelta vainagu. Un jaunavas uz savām rokām jaunekli pienesa pie laivas, un viņ� redzēja to izpu�ķotu krāsainiem zīda paklājiem. Te pēk�ņi jaunavas palaida buras, un viņus aiz�ūpoja jūras viļņi.

Un jaunavu pulkā nu jauneklim likās, ka viņ� redz tikai sapni, un viņ� nezināja, uz kurieni jaunavas viņu veda, bet, kad laiva pie�brauca krastā, jauneklis ieraudzīja karapulku, un viņu skaits bija zināms tikai Allah augstajam � lai slava viņa godībai! un kara vīri bija tērpti bruņu kreklos. Un jauneklim nu pieveda piecus z.ugus ar zelta segliem, un segli laistījās pērļu un dārgakmeņu niiid/.uma, un vienā zirgā nu jauneklis uzkāpa, bet �etrus veda viņa pēdas. Un, tiklīdz viņ� uzkāpa zirgā, pār viņa galvu sāka plandīties karogi, un visapkārt rībēja bungas un karavīri izkārtojās no viņ i pa labi un pa kreisi, un prāta apmulsumā jauneklis jautāja: �Vai es guļu vai esmu nomodā?�

Un tā nu viņ� jāja, pats neticēdams godībai, kas staroja visapk.ut, un viss viņam likās tikai sapnis, līdz visi nonāca zaļā pļavā, kui iimi goja pilis un ziedēja dārzi, un tecēja strautiņi, un putni dziedāja, sla�vēdami Allah vienīgo un vareno. Un te nu no visām pilīm un visiem dārziem iznāca karavīri, un tie plūda kā straume palu laikā, un di iz jau karavīru pilna bija visa pļava. Un, kad nu karavīri piegāja pie

jaunekļa, tie atstājās, un no viņu pulka izjāja sultāns, bet sultan������������.

pa priek�u gāja galminieki. Pie jaunekļa piejājis, sultāns nokāpa no zirga, un, kad nu jauneklis to redzēja, viņ� arī nokāpa no sava zirga. Un viņi sveicināja viens otru un abi atkal iesēdās seglos, un siiIImiih sacīja jauneklim: �Jāj man līdzi, tu esi mans viesis!� Un jauneklis aizjāja sultanam blakus, un jādami viņi tērzēja, un līdz pa�ai sullana pilij viņus pavadīja galminieki. Tad nu viņi nokāpa no /.ilgiem un visi iegāja sultānā pilī.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi npklu u, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns un jauneklis un viņu pavadoņi iegāja pilī, un jaunekļa roka bija ielikta sultānā rokā. Te nu sultāns lika jauneklim sēsties zeltītā valdnieka sēdeklī, un pats viņ� nosēdās tam blakus. Un, kad nu sultāns noņēma �ķidrautu no savas sejas, jauneklis pēk�ņi ieraudzīja daiļu jaunavu, kas bija līdzīga skaidrai saulei dzidrās debesīs, un bija viņa skaista un mirdzo�a, un glezna un valdonīga. Un, kad jauneklis viņu uzlūkoja, viņa dvēsele līgoja laimes līksmē, un viņ� brīnījās par jaunavas skaistumu un jau�kumu, bet viņa tam sacīja: �Ak sultan, zini: es esmu �ās zemes vald�niece, un visi karavīri, ko tu redzēji, un visi citi, ko skatīja tavas acis, ir sievietes, un nav mūsu vidū neviena vīrie�a. Bet vīrie�i mūsu zemē ar un sēj, un pļauj un strādā, un tie visi kopj zemi, ceļ pilsētas un gādā par citu ļau�u laimi, bet sievietes ir tiesne�i un galminieki, un karavīri.�

To dzirdot, jauneklim bija lieli brīnumi, un, tā nu runājot, pēk�ņi ienāca vezire, un tā bija sirma, veca sieva, bet viņa staroja godībā, un cienīga bija viņas gaita. Te nu valdniece sacīja: �Atved mums kadiju un lieciniekus!� Un vecā sieva aizgāja paklausīt savas valdnie�ces pavēli, bet valdniece pievērsās jauneklim un sāka ar viņu tērzēt un viņu priecināt, un maigiem vārdiem kliedēt viņa skumjas. Un pēk�ņi viņa tam jautāja: �Vai gribi mani par sievu?� Te jauneklis piecēlās un skūpstīja zemi valdnieces roku starpā, bet viņa neļāva jauneklim to darīt. Un jauneklis sacīja: �Ak kundze, es esmu nieka kalps un līdzīgs citiem taviem kalpiem!� Bet valdniece atjautāja: �Vai tavas acis neredz visus �os kalpus un karavīrus, un visas bagātības, un visus dārgumus?� To dzirdējis, jauneklis atbildēja: �Ak valdniece, es visu redzu!� Un viņa sacīja: �Tas viss ir tavs, un dari, ko kāro tava sirds, un dāvāt tu vari, ko gribi!� To teikusi, viņa rādīja tam aizslēgtas dur�vis un sacīja: �Bet liec vērā, ka tev nebūs atvērt �īs durvis, un, ja tās atvērsi, tu no�ēlosi, bet veltīgas būs tavas no�ēlas.� Un viņa nebija vēl izrunājusi �os vārdus, te ienāca vecā vezire un viņas pēdās kadijs un liecinieki, un, kad nu tie bija ienāku�i � un tās visas bija vecas sievas ar klaidā iziru�iem matiem un svinīgā un cienīgā izskatā � un nostāju�ies valdnieces krēsla priek�ā, viņa lika tiem noslēgt laulības līgumu. Un tā nu viņa bija jaunekļa sieva.

Un valdniece, sarīkoja greznas dzīres un sapulcēja savus kara�vīrus, un, kad visi bija ēdu�i un dzēru�i, jauneklis gāja pie viņas, un raugi: viņa bija tikla un �ķīsta jaunava. Un, kad nu jauneklim bija dota viņas jaunavība, viņi nodzīvoja septiņus gadus vienā laimē un dzīves saldumā. Te kādu dienu, kas bija līdzīga citām dienām, viņ� atcerējās aizliegtās durvis un klusībā sacīja: �Ja aiz �īm durvīm nebūtu apslēpti vēl lielāki dārgumi par tiem, ko skatīju�as manas acis, tad sieva nebūtu liegusi tās atvērt.� Un raugi: viņ� piecēlās un atvēra durvis, un pēk�ņi atskrēja ērglis, kas bija viņu aiznesis no jūras krasta un pametis salā. Un, kad nu ērglis viņu ieraudzīja, tas iesaucās: �Nav pla�uma tam, kam nav veiksmes!� Un, ērgli ieraudzī�jis un dzirdējis viņa vārdus, jauneklis dzīrās bēgt, bet ērglis to sa�grāba un aiznesa starp debesīm un zemi. Un, kad nu visu stundu tas bija lidojis, tas jaunekli nometa tai pa�ā vietā, kur bija to nolaupījis, un tūdaļ izgaisa.

Kad nu jauneklis at�ilba, viņ� atcerējās, cik lielā laimē bij<i līgojis un cik varenā godībā starojis, un atcerējās viņ�, kā karavīri drasēju gar viņu un viņ� tiem pavēlēja un aizliedza, un pēk�ņi viņ� sāka gau�i raudāt. Un jūras krastā, kurā ērglis viņu pameta, aizritēja divi mēne�i, un viņam uznāca dziņa doties atpakaļ pie sievas. Te kādu nakti viņam nenāca miegs un viņu plosīja skumīgas domas, un pēk�ņi at�skanēja balss, un to viņ� gan dzirdēja, bet pa�u runātāju neredzēja, un balss viņam sauca: �Cik jauka bija tava dzīve, un tu gavilēji vienos priekos! Bet. nenāks, nenāks vairs tas, kas zudis! Un tavas skumjas augs augumā!� To dzirdējis, jauneklis vairs necerēja satikt valdnieci un atgūt savu laimi. Un viņ� iegāja namā, kur bija dzīvo�ju�i sirmgalvji, un te nu viņ� atskārta, ka sirmgalvjus piemeklējusi tā pati liksta, kas piemeklēja viņu, un raugi: tādēļ viņi raudāja un bēdājās. Un jaunekli nu �ņaudza skumjas, un viņ� iegāja sirmgalvju istabā un raudāja vienā raudā�anā, un ne viņ� vairs ēda, ne dzēra, ne smējās, un, kad viņ� nomira, viņu apraka blakus sirmgalvjiem.

Un zini, ak valdniek, ka vēlāk no�ēlo tas, kas steidzas. Un tāds ir mans padoms tev, ak mūsu valdniek!� To dzirdējis, sultāns paklau�sīja vezira padomu un negribēja vairs nokaut savu dēlu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns paklausīja vezira padomu un negribēja vairs nokaut savu dēlu. Bet, kad pienāca sestā diena, sultānā pilī iegāja jaunā verdzene, un viņai rokās zvīļoja kails �ķēps. Un, pilī iegājusi, viņa sacīja: �Ak, zini, kungs: ja neuzklau�sīsi manu sūdzību un nievāsi savas tiesības, tu nopulgosi savu godu pret tiem, kas nievāju�i mani, un tie ir tavi veziri, kas tev saka, ka sievietes ir viltīgas un grib tev laupīt tavas tiesības. Bet es tev rādī�u, ak valdniek, ka vīrie�i ir viltīgāki par sievietēm, jo raugi: es tev stās�tī�u par sultānā dēlu, kās palicis divatā ar tirgotāja sievu.� Te nu sultāns jautāja: �Un kas ar �iem noticis?� Un verdzene stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka dzīvoja reiz tirgotājs un bija viņ� ļoti greizsirdīgs, un viņam bija skaista un jauka sieva. Un lielās bailēs par savu skaisto sievu viņ� nedzīvoja ar to pilsētā, bet

aiz pilsētas uzcēla tai pili, un tā bija tālu no visām mājām, un pils bija augsta, un vārti bija neatverami, un aizslēgti tie bija ar stiprām atslēgām. Un, kad nu viņ� gāja projām, viņ� vārtus aizslēdza un at�slēgas paņēma līdzi un uzkāra savā kaklā.

Te kādu dienu tirgotājs bija pilsētā, un pilsētas sultānā dēls bija iznācis staigāt, un pēk�ņi tas ieraudzīja pamesto vietu. Un, kad nu ilgi bija lūkojies sultānā dēls, te atmirdzēja augstā pils, un kādā logā tas ieraudzīja grezni ģērbtu sievieti.

Un, kad nu jauneklis to ieraudzīja, viņa prātu mulsināja sievietes daiļums un viņam uznāca dziņa doties pie skaistules, bet viņ� to nevarēja. Un viņ� pasauca savu kalpu, un tas atnesa -viņam tinti un papīru, un, kad nu sultānā dēls to aprakstīja, stāstīdams par savu mīlestību, viņ� papīru piesprauda pie bultas un bultu iemeta pilī. Un tā nokrita pie sievietes kājām, kad viņa staigāja pils dārzā, un viņa sacīja savai verdzenei: �Ej pacel papīru un dod to man!� Un izlasī�jusi viņa saprata, ka sultānā dēls viņai stāsta par savu mīlestību un savām ilgām, un viņa rakstīja tam atbildi, sacīdama, ka viņas sirdī deg vēl lielāka mHestīlpa nekā jaunekļa krūtīs. Un tad viņa izliecās pils logā un ieraudzīja sultānā dēlu, un, kad viņa nometa tam savu atbildi, viņas ilgas- sāka kvēlot vēl karstākas, un sultānā dēls viņu ieraudzīja un piegāja pie loga, un sacīja: �Nomet man diegu, un, kad piesie�u �o atslēgu, tad velc to aug�ā!� Un tā nu viņa nometa diegu, un sultānā dēls piesēja atslēgu, un tad viņ� aizgāja pie saviem veziriem un teica tiem, cik lielu mīlestību viņa sirdī iededzinājusi �ī sieviete un viņam nav vairs spēka bez viņas dzīvot. To dzirdējis, kāds vezirs jautāja: �Un ko tu liksi man paklausīt?� Un sultānā dēls viņam sacīja: �Tev būs mani guldīt lādē un nonest tirgotāja pilī! Un izliecies, ka tā ir tava lāde, un �ī sieviete būs mana! Un, kad es bū�u ar viņu priecājies vairākas dienas, tu nāksi aiznest savu lādi.� Un vezrrs atbildēja: �Dzirdu un paklausu!�

Un sultānā dēls iegāja savā pilī un iegūlās lādē, un vezirs lādi aizslēdza un aiznesa to uz tirgotāja māju. Bet tirgotājs izgāja pie vezira, noskūpstīja tam roku un jautāja: �Vai mūsu lielajam veziram nav kāda vajadzība, ko mēs būtu laimīgi padarīt?� To dzirdējis, ve�zirs sacīja: �Es gribu, lai tu �o lādi aiznes tādā vietā, kas tev dārgāka par citām vietām pasaulē!� Un tirgotājs sacīja nesējiem: �Nesiet �o lādi!� Un nesēji lādi aiznesa, un tirgotājs to nolika savā mantu krā�tuvē. Un, kad nu tirgotājs aizgāja savās gaitās, te viņa sieva piegāja pie lādes un atslēdza to ar atslēgu, kas viņai bija, un no lādes izkāpa jauneklis, tik skaists kā pilnais mēness. Un, jaunekli ieraudzījusi, sieviete apģērba savas greznākās drēbes un ieveda viņu viesu istabā, un septiņas dienas viņi ēda un dzēra, un līksmojās vienos, priekos. Un ikreiz, kad pārnāca viņas vīrs, tā sultānā dēlu iebāza lādē un lādi aizslēdza. Te kādu dienu sultāns meklēja savu dēlu, un vezirs aizsteidzās uz tirgotāja māju un lādi lika aiznest uz sul�tānā pili.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vezirs aizsteidzas uz tirgo�tāja māju ūn lādi lika aiznest uz sultānā pili. Tad nu tirgot,ijs devas uz savu māju un klaudzināja pie durvīm, un, kad viņa sieva <> d/u dēja, tā sultānā dēlam lika iekāpt lādē, bet prāta mulsumā aizmirsa lādi aizslēgt. Un, kad tirgotājs atveda nesējus un tie dzīrās lādi paceli, tie pieķērās pie lādes vāka, un vāks atvērās, un nesēji tur ieraudzīja sultānā dēlu. Un, kad nu tirgotājs to redzēja un sultānā dēlu pazina, viņ� piegāja pie vezira un sacīja: �Nāc un ņem sultānā dēlu, jo mums pār viņu nav varas!� Un vezirs iegāja tirgotāja namā un aizveda sul�tānā dēlu, un, kad nu visi aizgāja, tirgotājs iz�ķīrās ar savu sievu un nozvērējās nekad vairs neprecēties.

Un vēl man teikts, ak laimīgais valdniek, ka reiz kāds mācīts vīrs aizgāja tirgū un ieraudzīja kalpu, ko tirgus saucējs izkliedza pārdo��anai. Un viņ� to nopirka un aizveda uz savu māju, un sacīja savai sievai: �Ak, gādā par viņu, lai tam labi klājas!� Un tā nu kalps dzī�voja mācītā vīra mājā, te kādu dienu vīrs sacīja sievai: �Ej rīt dārzā pastaigāties un iepriecini savu prātu!� Un sieviete atbildēja: �Mīļu prātu!� To dzirdējis, jaunais kalps visu nakti gādāja ēdienus un dzē�rienus, un viņ� sataisīja augļus un saldas maizītes un tad aizsteidzās uz dārzu un ēdienus nolika koka pazarē, un otra koka pavēnī viņ� nolika dzērienus. Un, kad pienāca rīts, mācītais vīrs lika kalpam pa�vadīt savu sievu un līdzi ņemt ēdienu, dzērienus un augļus. Un tā nu mācītā vīra sieva uzkāpa zirgā, un kalps jāja viņai blakus, līdzi viņi nonāca �ajā dārzā. Un, kad nu viņi tur iegāja, te ieķērcās krauklis, un kalps atsaucās: �Tev taisnība, kraukli!� Un viņa kundze jautāja: �Vai tu saprati, ko krauklis ķērca?� � �Jā, ak kundze,� viņ� atbil�dēja, un kundze vaicāja: �Ko tad �is teica?� Un kalps sacīja: �Ak kundze, viņ� saka, �ā koka pazarē esot nolikti ēdieni, tādēļ nāciet un baudiet tos!� To dzirdējusi, viņa kundze teica: �Nu es redzu, tu proti putnu valodu.� Un kalps atbildēja: �Jā.�

Un tā nu jaunā kalpa kundze piegāja pie koka un ieraudzīja jau�kus ēdienus, un, kad viņi paēda, te kundzei bija lieli brīnumi, ka viņas kalps prot putnu valodu. Un paēdu�i viņi staigāja dārzā, te pēk�ņi ieķērcās krauklis, un kalps tam sacīja: �Tev taisnība, kraukli!� Bet kalna kundze jautāja: �Ko �is saka?� Un kalps atbildēja: �Ak kundze, viņ� saka, �ā koka pavēnī esot nolikta ūdens krūze un ūdens esot piesmar�ots ar muskusu, un krūzei blakus esot nolikts vecs vīns.� Un tā nu, pie koka piegājusi, viņa visu to ieraudzīja, un lieli bija viņas brīnumi, un liels un varens viņai likās jaunais kalps. Un viņi sēdēja un dzēra, un dzēru�i pastaigājās dārzā, te pēk�ņi ieķērcās krauklis, un kalps tam uzsauca: �Tev taisnība, kraukli!� Bet kundze jautāja: �Ko krauklis saka?� Un kalps atbildēja: �Viņ� saka, te esot nolikti augļi un saldas maizītes.� Un viņi piegāja pie koka un visu to uzgāja, un, augļus un maizītes ēdu�i, viņi pastaigājās dārzā, te pēk�ņi ieķērcās krauklis, un kalps paķēra akmeni un meta to putnam. To redzējusi, kundze jautāja: �Kam tu viņu siti, un ko viņ� teica?� Un kalps atbildēja: �Ak kundze, viņ� saka vārdus, ko nedrīkstu tev sacīt.� Bet kundze viņam teica: �Saki vien un nekaunies, jo neviens mūs netraucē!� Un kalps atsaucās: �Nē, es nevaru!� Te nu kundze neatlaidās un viņam uzsauca: �Tev jāsaka!� Un tad viņ� sacīja: �Krauklis saka, lai savai kundzei es darot to, ko darot viņas vīrs.� To dzirdējusi, kundze sāka jautri smieties, ka pakrita aug�pēdu, un viņa iesaucās: �Tas jau nav grūti, un vai es tev to liedzu!�

Tad nu mācītā vīra sieva piegāja pie koka un pavēnī izklāja zīda paklāju, un sauca jauno kalpu. Un, kad viņi sāka kaitēties un mīli�nāties, te kalpam aiz muguras parādījās viņa kungs, un tas viņu pie�sauca un jautāja: �Saki, puika, � kas tavai kundzei kai� un ko viņa te guļ un raud?� Un kalps atbildēja: �Ak kungs, viņa nokrita no koka un nomira, un viņu atkal tev atdeva Allah augstais � lai slava viņa godībai! Un tā nu viņa atlaidās brīdi atpūsties.�

Un, kad nu skaistule ieraudzīja savu vīru, viņa piecēlās un izlikās slima, un, gauzdamās par niknām sāpēm, vaimanāja: �Ak, mana mu�gura! Ak, mani sāni! Ak, nāciet, mani mīļie, es neesmu vairs dzīvo�tāja!� Un samulsa prāti viņas vīram, un pasauca viņ� kalpu un sacīja tam: �Atved savas kundzes zirgu un sēdini viņu seglos!� Un, kad nu viņa iekāpa seglos, vīrs viņai turēja vienu kāju un kalps turēja otru, �un lielās skumjās vīrs iesaucās: �Lai Allah augstais tevi dziedina un svētī!�

Uņ raugi: tādas, ak valdniek, ir vīrie�u viltības! Un lai veziri tevi neatrunā no atmaksas, kas man piederas!� To teikusi, jaunā verdzene sāka raudāt, un, kad sultāns redzēja, ka raud viņa mīļākā verdzene, viņ� lika nokaut savu dēlu. Bet viņa pilī iegāja sestais vezirs un no�skūpstīja zemi viņa roku starpā, un sacīja: �Lai Allah augstais ap�skaidro mūsu sultānu! Es kalpoju tev uzticīgi un dodu tev labu pa�domu: ak, valdniek, aizkavē sava dēla nāvi!��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sestais vezirs sultanam deva padomu aizkavēt viņa dēla nāvi. Un sestais vezirs sacīja sulta�nam: �Tik tie�ām, meli ir kā dūmi, bet patiesībai ir stipri pamati. Un patiesības gaisma gaina melu tumsu, un zini, ka liela ir sievie�u vil�tība. Un teicis ir Allah augstais savā grāmatā: �Tik tie�ām, liels ir jūsu viltus!� Un man ir teikts par sievieti, kas viltu vērpusi ar val- stibas augstākajiem kungiem, un par viņas viltu lielāks nav bijis dzirdēts pasaulē.� Te nu sultāns jautāja: �Un kā tas bijis?� Un vezirs stāstīja:

�Man teikts, ak valdniek, ka kādai tirgotāja meitai biļ.i vīrs un bie�i tas devās pasaulē. Un tā nu reiz viņ� aizbrauca uz talu /cmi, un ilgs bija viņa brauciens. Un tirgotāja meita to vairs nciztmcja un iemīlējās skaistā jauneklī, tirgotāja dēlā. Un viņa mīlēja �o jau�nekli, un jauneklis mīlēja viņu, un liela un karsta bija viņu mīlestība. Un reiz �is jauneklis saķildojās ar kādu vīru, un tas viņu apsūdzēja pilsētas valijam, un valijs viņu ieslodzīja cietumā. Un to nu izdzir�dēja tirgotāja meita, viņa mīļākā, un aptum�ojās viņas prāts. Un viņa cēlās un apģērba savas greznākās drēbes, un iegāja valija namā, un viņa to sveicināja un iedeva viņam rakstu zīmi, kurā bija rakstīts: �Tas, ko tu ieslodzīji cietumā, ir mans brālis, un ļaudis, kas pret viņu liecināju�i, ir viltus liecinieki. Un raugi: viņ� netaisnīgi ieslodzīts tavā cietumā, un nav man neviena, kas pie manis nāktu un par mani gādātu, un es lūdzu mūsu valdnieka �ēlastību, lai viņ� lai� to laukā no cietuma.� Un, zīmi izlasījis, valijs uzlūkoja sievieti un viņā iemīlē�jās, un viņ� tai sacīja: �Nāc manā istabā, un es lik�u viņu atvest pie tevis un tad sūtī�u viņu uz tavu māju.� To dzirdējusi, sieviete iesau�cās: �Ak valdniek, man nav neviena palīga, un es esmu sve�iniece un nevaru iet nevienā namā!� Tad nu valijs sacīja: �Es nelaidī�u viņu laukā, līdz nebūsi ienākusi manā mājā un devusi man mīlestības priekus!� To dzirdējusi, sieviete atbildēja: �Ja tāds tavs prāts, tad tev būs jānāk pie manis, un tur tu varēsi sēdēt un gulēt, un atpūsties visu dienu.� Tad nu valijs viņai jautāja: �Kur ir tava māja?� Un viņa teica to valijam.

Un tad nu tirgotāja sieva atstāja valija māju, bet viņa palika valija sirdī. Un viņa aizgāja pie pilsētas kadija un sacīja tam: �Ak kadija kungs, izmeklē manu sūdzību, un Allah augstais algos tavu labo darbu!� To dzirdējis, kadijs jautāja: �Kas tev pāri nodarījis?� Un viņa atbildēja: �Ak kungs, man ir brālis, un cita gādnieka man nav, un viņa dēļ es nāku pie tevis, jo raugi: valijs to ieslodzījis cie�tumā un pret viņu liecināju�i viltus liecinieki. Un tā nu es nācu tevi lūgt, lai tu par viņu gādā.� Un kadijs uzlūkoja sievieti un viņā iemī�lējās, un viņ� tai sacīja: �Nāc manā mājā un ej pie verdzenēm, un tur tu varēsi atpūsties, bet mēs sūtīsim pie valija, lai tas izlai� tavu brāli no cietuma. Un, ja man būtu liela nauda, es dotu to par tavu mīlestību, jo tu mums esi patikusi ar savu daiļo valodu.� Tad nu sie�viete iesaucās: �Ja tā dari tu, tad nepelsim citus!� Un kadijs attrauca: �Ja nenāksi mūsu namā, tad ej savu ceļu!� Bet sieviete viņam sacīja: �Ja tā tu gribi, ak varenais, tad manā mājā būs labāk nekā tavā, jo tev ir kalpi un verdzenes un ļaudis te nāk un iet. Es esmu sieviete un tādas lietas nesaprotu, bet, kas darāms, tas jādara.� To dzirdējis, ka�dijs jautāja: �Un kur ir tava māja?� Un sieviete viņam to sacīja un kadijam nolika tik�anos tai pa�ā dienā, kad nolikusi bija valijam.

Un tā nu no kadija mājas viņa gāja uz vezira pili un veziram sūdzējās par sava brāļa postu. Un vezirs nu sāka viņu kārdināt un sacīja: �Ja dosi mums mīlestības priekus, mēs tavu brāli izlaidīsim no cietuma.� Bet sieviete atbildēja: �Ja tā tu gribi, tad labāk nāc uz manu māju. Tā labāk noslēps tevi un mani, un tu jau zini, ka sievie�tes māja ir tīra un spodra.� Tad nu vezirs jautāja: �Kur ir tava māja?� Un sieviete viņam to pateica un nolika viņam tik�anos tai pa�ā dienā.

Un tad nu viņa devās pie pilsētas sultānā un sūdzējās, un lūdza, lai sultāns izlai� viņas brāli no cietuma. To dzirdējis, sultāns jautāja: �Bet kas viņu ieslodzīja?� Un sieviete atbildēja: �Viņu ieslodzīja va�lijs.� Un, kad nu sultāns dzirdēja viņas vārdus, viņa sirdi ķēra mīles�tības bulta, un viņ� aicināja to savā pilī, kamēr viņ� aizsūtīs pie valija un no cietuma izlaidīs viņas brāli. Te sieviete sacīja: �Ak valdniek, tas nebūs tev grūti, un, ja no manis tu gribi to, ko gribi, tad tā ir mana laime. Un, ja tu ienāksi manā mājā, tas būs mans gods, jo raugi: manās sienās atskanēs tavi cēlie soļi, kā saka dziesmas vārdi:

Ak draugi, vai jūs dzirdēju�i esat, Ka manā mājā bij tik varens vīrs?�

To dzirdējis, sultāns sacīja: �Mēs paklausīsim tavu pavēli.� Un sieviete viņam nolika tik�anos tai pa�ā dienā, kad nolikusi bija citiem, un viņa pateica sultanam, kur viņa dzīvo.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tirgotāja sieva pateica sul- tairam, kur viņa dzīvo, un nolika viņam tik�anos tai pa�ā dienā, kad bija nolikusi valijam, kadijam un veziram. Un tad nu viņa atstāja sultānā pili un aizgāja pie galdnieka, un sacīja: �Tev jātaisa man skapis ar �etrām nodaļām un viena nodaļa jāliek otrai pāri, un katrai jācērt savas durvis. Saki, cik tas maksās, un es tev do�u naudu!� Un galdnieks atbildēja: ��etri dināri, bet, ja tu, ak daiļā kundze, dosi man mīlestības priekus, un tos no tevis kāro mana dvēsele, tad skapis ne�maksās nekā.� To dzirdējusi, sieviete sacīja: �Ja jau tāds mans lik�tenis, tad taisi skapim piecas nodaļas ar atslēgām!� Te nu galdnieks atsaucās: �Mīļu prātu!� Un sieviete ar viņu norunāja, ka skapi viņ� tai aiznesīs to pa�u dienu. Un galdnieks sacīja: �Ak kundze, piesēdies un pagaidi, un savu mantu varēsi ņemt līdzi, bet pats es aizie�u vēlāk.� Un sieviete nu sēdēja pie galdnieka, līdz tas izcirta skapi ar piecām nodaļām, un tad viņa aizgāja uz savu māju un skapi nolika tai vietā, kur sē� viesi. Un viņa paņēma �etrus apģērbus un aiznesa tos krāso�tājam, un apģērbus tas nokrāsoja katru savā krasa.

Un tad nu sieviete sāka vārīt ēdienus un dzērienus un sagādāja puķes un augļus, un smar�as, un, kad pienāca tik�anas diena, viņa apģērba savas greznākās drēbes un sasmar�ojās jaukākajām .smar/ani, un istabu izklāja krā�ņākajām segām, un pati apsēdās gaidīt nācējus. Par citiem agrāk atnāca kadijs, un, kad sieviete viņu ieiaud/.ija, la piecēlās un noskūpstīja zemi pie viņa kājām, un viņa iesēdina ja I" gultā un piegūlās tam blakus, un sāka ar viņu kaitēties un ķircināties. Un, kad nu kadijs gribēja baudīt mīlestības priekus, viņa sacīja tam: �Ak kungs, novelc savas drēbes un savu turbānu, uzvelc �o dzelteno kreklu un ietin galvu �ai plīvurā, un es atnesī�u ēdienus un dzērienus un do�u tev kārotos priekus.� To teikusi, viņa paņēma kadija drēbes un turbānu, un, tiklīdz viņ� uzvilka dzelteno kreklu, te pēk�ņi pie durvīm kāds klaudzināja. To dzirdējis, kadijs iesaucās: �Kas tur klau�dzina pie durvīm?� Un sieviete atbildēja: �Tas ir mans vīrs!� Bet kadijs atjautāja: �Ko nu lai daru un kur lai glābjos?� Un sieviete sacīja: �Ak, nebīsties, es tevi noslēp�u �ai skapī.� Tad nu kadijs teica sievietei: �Dari, kā liek tavs prāts!� Un sieviete saņēma viņa roku un lika viņam iekāpt skapī, apak�as nodaļā. Un, kad nu kadijs bija iekāpis, viņa skapi aizslēdza.

Un tirgotāja meita izgāja pie vārtiem, un, vārtus atslēgusi, viņa ieraudzīja valiju. To redzēdama, sieviete noskūpstīja zemi pie viņa kājām un saņēma viņa roku, un viņa lika tam sēsties gultā un sacīja: �Ak kungs, �ī vieta ir tava un tava ir �ī māja, un es tikai tava ver�dzene un kalpone. Paliec pie manis visu dienu un nomet savas drēbes, un ģērbies �ai sarkanā tērpā, jo raugi: tas ir miega tērps.� Un valija galvu viņa ietina lupatās un paņēma viņa drēbes, un tad viņa iegūlās gultā un sāka ar valiju kaitēties, un valijs kaitējās ar viņu, bet, kad viņ� izstiepa roku un dzīrās sievieti tvert, tā pēk�ņi iesaucās: �Ak varenais, �ī diena ir tava diena, un neviens to nedalīs ar tevi, bet esi �ēlīgs un labdarīgs un dod man rakstu zīmi, lai manu brāli izlai� no cietuma, un tad manai dvēselei būs miers!� To dzirdējis, valijs atsaucās: �Dzirdu un paklausu!� Un viņ� rakstīja zīmi savam mantu zinātājam, un tur bija rakstīts: �Tiklīdz �ī vēstule būs tavās rokās, tu izlaidīsi no cietuma �o jaunekli! Un visu tev būs darīt, kā piederas, un saviem vārdiem tev nebūs pretoties vēstules nesējam!� Un vēs�tuli viņ� tūdaļ aizdarīja, un sieviete to paņēma un sāka gultā kaitē�ties ar valiju, te pēk�ņi pie durvīm kāds klaudzināja. Un valijs iesau�cās: �Kas tur klaudzina?� Bet sieviete atbildēja: �Tas ir mans vīrs!� Te nu valijs jautāja: �Ko nu lai daru?� Un sieviete viņam sacīja: �Kāp �ai skapī, un vīru es aizvadī�u un nāk�u atpakaļ pie tevis.� Un viņa saņēma valija roku un lika tam gulties otrā nodaļā, un, kad viņa skapi aizslēdza, valijs dzirdēja viņu sarunu.

Tad nu tirgotāja meita izgāja pie vārtiem un vārtus atvēra, un i.iugi: atnācējs bija sultānā vezirs. To redzēdama, sieviete noskūpstīja zemi pie viņa kājām un sacīja: �Ak mans kungs, tu esi mūs pagodi�nājis, ienākdams mūsu mājā! Lai Allah augstais svētī tavu ienāk��anu!� Un viņa iesēdināja to gultā un sacīja: �Novelc savas drēbes un turbānu, un uzvelc �o vieglo kreklu!� Un vezirs noģērba, kas bija viņam mugurā, un sieviete viņu ieģērba zilā kreklā un galvā viņam uzlika sarkanu cepuri, un sacīja: �Ak varenais, lai paliek tavas vezira drēbes, līdz atkal pienāks tām laiks, bet tagad mūsu stundas lai rit jautrās sarunās un miegā!� Un, kad nu vezirs tā apģērbās, sieviete sāka ar viņu kaitēties, bet, kad viņ� dzīrās to skaut, viņa neļāvās un sacīja: �Ak kungs, tas nekur nezudīs!� Un, tā nu viņiem tērzējot, pie durvīm kāds klaudzināja, un vezirs jautāja sievietei: �Kas tur klau�dzina?� Un viņa atbildēja: �Mans vīrs.� Te nu vezirs iesaucās: �Ko nu lai izgudro?� Un sieviete sacīja: �Celies un paslēpies �ai skapī, un, kad aizies mans vīrs, es nāk�u pie tevis atpakaļ. Ak nebīsties, mans kungs!� Un tā nu veziru viņa ieguldīja tre�ajā nodaļā un skapi aiz�slēdza, un, kad atvēra durvis, viņas acis ieraudzīja pa�u sultānu.

Un, sultānu ieraudzījusi, sieviete noskūpstīja zemi pie viņa kājām un saņēma viņa roku, un, sultānā roku saņēmusi, viņa ieveda to ista�bas vidū un iesēdināja gultā, un viņa sacīja tam: �Ak valdniek, tu esi mūs pagodinājis, un, ja mēs dāvātu tev visu pasauli, tā nebūtu ne tava soļa vērts, ko esi spēris uz mūsu mājas pusi.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sieviete sacīja sultanam: �Un, ja mēs dāvātu tev visu pasauli, tā nebūtu ne tava soļa vērts, ko esi spēris uz mūsu mājas pusi.� Un sultāns iesēdās gultā, un sieviete viņam sacīja:�Ak, ļauj man teikt tev vienu vārdu!� To dzirdējis, sul�tāns atbildēja: �Ak, saki, ko vēlies!� Un viņa sacīja: �Ak valdniek, atpūtie's un novelc savas drēbes un turbānu!� Bet sultānā ģērbs, kas bija viņam mugurā, maksāja tūksto� dināru, un, kad nu viņ� to no�ģērba, sieviete viņam uzvilka driskainu kreklu, kas nemaksāja vairāk par desmit dirhemiem, un viņa sāka ar to spēlēties un kaitēties. Un to nu visu dzirdēja tie, kas bija ieslēgti skapī, bet runāt viņi nevarēja. Un, kad sultāns dzīrās savu roku apvīt ap sievietes kaklu, viņa sacīja tam: �Ak valdniek, tas nekur nepaliks, un es tev do�u, kas ielīksmos tavu prātu.� Un, tā nu viņiem runājoties, kāds klauvēja pie durvīm, un sultāns iesaucās: �Triec viņu prom, un lai viņ� aiziet labu prātu, ja ne, es ie�u un aizdzī�u to ar varu.� Bet sieviete atbildēja: �Ak valdniek, tā vis nedari, labāk pacieties, un es viņu aizvadī�u ar gud�rību.� To dzirdējis, sultāns atjautāja: �Bet ko tad es lai daru?� Un sieviete saņēma viņa roku un ieguldīja viņu ceturtajā nodaļā, un skapi viņa aizslēdza.

Un, kad nu tirgotāja meita atvēra durvis, viņa ieraudzīja gald�nieku. Un galdnieks ienāca un viņu sveicināja, un viņa sacīja tam: �Tavs skapis nekur nav liekams!� Bet galdnieks atjautāja: �Ak kundze, kas tad �im kai�?� Un sieviete teica: �Tam aug�iis nodaļa par �auru.� Te nu galdnieks iesaucās: �Ak kundze, tā ii diezgan plata!� Un sieviete viņam sacīja: �Iekāp un tu redzēsi, ka tev Un vietas nebūs.� Bet galdnieks nerimās un atbildēja: �Tur vielas (VI riem, ja vajadzīgs.� To teicis, galdnieks iekāpa skapī, un sieviete viņu ieslēdza aug�as nodaļā, un pati viņa piecēlās un paņēma lakstu zīmi, un devās pie valija mantu zinātāja. Un tas nu rakstu izla sīja un noskūpstīja, un jaunekli izlaida no cietuma. Un viņa slas tīja savus nedarbus jauneklim, un tas viņai jautāja: �Bet ko nu darīsim?� Un sieviete atbildēja: �Mums jāatstāj �ī pilsēta un jādo�das uz citu, jo raugi: te palikt vairs nevaram.� Un tā nu viņi saloci ja mantu saiņus, apkrāva kamieļus un to pa�u dienu devās uz citu pilsētu.

Bet tie, kas bija skapī ieslēgti, trīs dienas nonīka neēdu�i, un, kad nu viņiem bija jādara tas, kas jādara, tad galdnieks uzlaida uz galvas sultanam un sultāns � veziram, un vezirs � valijam, un valijs � kadijam. Un kadijs iekliedzās: �Kas tā par ne�ķīstību! Vai nav jau gana, kas mūs piemeklējis?� To dzirdējis, valijs atsaucās skaļā balsī: �Lai tevi algo Allah augstais, ak kadij!� Un, viņa balsi dzirdējis, ka�dijs pazina valiju. Te nu valijs pacēla savu balsi un iesaucās: �Kas tā par ne�ķīstību!� Un savu balsi pacēla vezirs un sacīja: �Lai tevi algo Allah augstais, ak valij!� Un, viņa balsi dzirdējis, valijs pazina veziru. Un, kad balsi pacēla vezirs, sultāns dzirdēja viņa vārdus un viņu pazina, bet viņ� klusēja un slēpa savas gaitas. Te nu vezirs iekliedzās pilnā kaklā: �Lai Allah augstais soda �o sievieti par viņas negantību! Te viņa sasaukusi visus valstības kungus un trūkst tikai pa�a sultānā!� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Ak, lai klusē tava mēle! Es pirmais iekritu negantnieces tīklos!� Un, vina vārdus dzirdējis, galdnieks jautāja: �Bet ko tad es �ai ļaunu darījis? Es izcirtu tai skapi par �etriem zelta dināriem un nācu pēc savas maksas, bet �ī mani iebaza skapī un skapi aizslēdza!�

Un tā nu viņi sāka triekt un tērzēt, un gainīt sultānā skumīgo prātu. Un atnāca mājas kaimiņi un redzēja, ka māja tuk�a, un viņi sacīja cits citam: �Mūsu kaimiņiene te bija vēl vakar, bet tagad te ne �iku, ne grabu un visi tā kā miru�i. Atlauzīsim vārtus un iesim lūkoties, kas noticis, bet lai tikai to nezina valijs vai sultāns, jo raugi: mūs iespundēs vēl cietumā.� Tad nu ļaudis atlauza vārtus un iegāja mājā, un viņi ieraudzīja koka skapi, bet skapī uzgāja cilvēkus, un badā un slāpēs tie kliedza un vaimanāja. Un atnācējiem bija lieli brīnumi, un tie jautāja cits citam: �Ak ļaudis, vai skapī paslēpies d�ins?� Te pēk�ņi kāds iesaucās: �Iesim salasīsim malku, lai d�inu aprij uguns liesmas!� Bet kadijs viņiem uzkliedza: �Ak ļaudis, tā nedariet!��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka ļaudis dzīrās sanest malku un skapi sadedzināt, bet kadijs tiem uzkliedza: �Ak ļaudis, tā ne�dariet!� Un ļaudis sacīja cits citam: �Vai tad nav dzirdēts, ka d�ini maina savu tēlu un runā cilvēku valodā!� To dzirdējis, kadijs noskai�tīja lielā Korana pantu un teica ienācējiem: �Ak ļaudis, pienāciet pie skapja, kurā mēs ieslēgti!� Un, kad nu ļaudis piegāja, viņ� teica, kas �is tāds esot, un skapī esot vēl citi godavīri. Tad nu ļaudis jautāja kadijam: �Un kas tevi te atveda? Ak, stāsti, kas noticis!� Un kadijs viņiem stāstīja visu no sākuma līdz galam, un viņi atveda galdnieku, un galdnieks atvēra skapi un izlaida kadiju un valiju, un veziru, un sultānu, un beidzot viņ� izlaida savu amata brāli, un visi viņi bija tais pa�ās drēbēs, kādas sieviete tiem apģērba. Un, kad nu viņi izkāpa no skapja un cits citu ieraudzīja, tie sāka jautri smieties un devās meklēt sievieti, bet to vairs neuzgāja. Un tad nu katrs uz savu māju sūtīja pēc jaunām drēbēm, un, kad drēbes atnesa, tie uzposās un izgāja ļau�u pilnās ielās.

Un tā nu redzi, ak valdniek, cik liela bija sievietes viltība un ko viņa darīja �iem ļaudīm.

Un vēl man teikts, ak valdniek, ka bija reiz kāds vīrs un tas savā mū�ā gribēja redzēt Godības Nakti. Un kādu nakti viņ� ielūkojās debesīs un ieraudzīja eņģeļus, un, kad atvērās debesu vārti, viņ� re�dzēja, ka visa pasaule nometās pī�ļos. To redzēdams, viņ� teica savai sievai: �Ak sieva, man Allah augstais parādīja Godības Nakti, un bija man nolikts, ka manas lūg�anas būs piepildītas, ja es to redzē�u un noskaitī�u trīs lūg�anas. Ak, saki savu padomu, � ko lai es lū�dzos?� To dzirdējusi, sieva teica savu padomu, un viņas padoms bija nelietīgs. Un, kad nu vīra lūg�ana bija paklausīta, viņa priek�a bija tik' smaga, ka viņ� nevarēja vairs stāvēt, un sieva no viņa bēgtin bēga. Un vīrs tai jautāja: �Ko nu lai daru? To lūgties man lika tava kaislība.� Bet sieva iesaucās: �Es tādu negribu!� Tad nu vīrs pacēla galvu pret debesīm un lūdzās: �Ak Allah augstais, atpestī mani no �īs nelaimes!� Un pēk�ņi vīram vairs nebija nekā. To redzēdama, sieva viņam uzsauca: �Kur es tevi tādu lik�u!� Un vīrs atbildēja: �Redzi nu sava ļaunā nolūka un sava kļūmā padoma sekas! Man bija trīs lūg�anas Allah augstajam, un tās man būtu devu�as svētlaimību zemes virsū un viņā pasaulē, bet nu jau divas lūg�anas pagalam un palikusi tikai viena!� Tad nu sieva sacīja: �Ak, lūdz Allah augsto, lai tu būtu, kāds biji!� Un tā nu vīrs lūdza debesu un zemes valdnieku, un raugi: viņ� atkal bija, kāds bijis.

Un tā nu, ak valdniek, notika tikai sievietes ļaunā nolūka dēļ. Un

to es tev stāstīju, lai tu redzi, ka sievietēm ir muļķa prāts un padomā tikai ļauns. Ak, neklausi viņu vārdus un neliec nokaut savu dēlu, un neizlej savas sirds asinis. Tu dzēsīsi atmiņu par sevi, kad pa�a vairs nebūs.�

Un tā nu sultāns vairs nelika nokaut savu dēlu, bet .septītajā dienā viņa pilī iegāja jaunā verdzene, un viņa kliedza vienā klieg�ana. Un bija viņa iekūrusi lielu uguni, un sultāns viņai jautāja: �Kam lu la darīji?� Bet viņa atbildēja: �Ja nedosi man atmaksu par savu dēlu, es metī�os uguns liesmās. Man dzīve derdzas, un, iekams nācu pie tevis, es novēlēju savu mantu un izdāļāju savu naudu, un es giil>u mirt, bet tev būs jāno�ēlo sava negantība, tāpat kā no�ēloja sultāns, kas pirtī spīdzināja jaunavu.� Te nu sultāns jautāja: �Un kā tas bija?� Un verdzene stāstīja:

�Man teikts, ak valdniek, ka bija reiz jaunava un bija �ī tikla un bijīga, un, kad viņa iegāja sultānā pilī, tad laime tecēja viņai pa priek�u un viņa atnesa svētību. Bet reiz kā da�dien viņa iegāja pilī un apsēdās blakus sultānā sievai, un tā viņai iedeva krelles, kas maksāja tūksto� dināru, un sacīja: �Ak jaunava, ņem un glabā �īs krelles, līdz es iznāk�u no pirts!� Un pirts bija turpat sultānā pilī, un jaunava paņēma krelles un apsēdās valdnieces istabā, un viņa gaidīja, kad valdniece ies pirtī un iznāks atpakaļ, un krelles viņa pa�bāza zem lūg�anu paklāja un sāka skaitīt lūg�anas. Te nu atlaidās putns un krelles paķēra, un ar knābi tās iebāza pils spraugā, bet sar- .gātāja bija izgājusi un to neredzēja. Un, kad nu sultānā sieva iznāca no pirts, viņa atprasīja savas krelles, bet jaunava tās neatrada un sāka meklēt, un velta bija viņas meklē�ana. Tad nu jaunava iesau�cās: �Allah vārdā, pie manis neviens nav bijis, un krelles es pabāzu zem lūg�anu paklāja un nezinu, kur tās izputēju�as. Varbūt tās pa�ņēmis kāds vergs, kamēr es skaitīju lūg�anu, bet tas zināms tikai Allah augstajam!� Un, kad nu sultāns to dzirdēja, viņ� lika savai sie�vai jaunavu tirdīt ar uguni un �aust viņas miesu.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns lika savai sievai jaunavu tirdīt ar uguni un �aust viņas miesu. Un tā nu valdniece viņu tirdīja un spīdzināja, bet sieviete neatzinās un nevienu neapsūdzēja. Un sultāns lika mest viņu cietumā un iekalt va�ās, un tā nu viņu ieslodzīja cietuma tumsā. Te kādu dienu sultāns sēdēja savā pilī, un visapkārt �aloja strūklakas, un viņa sieva sēdēja tam blakus. Un pēk�ņi sultāns ieraudzīja putnu, kas izvilka krelles no pils pak�ķa.

To redzēdams, sultāns pasauca verdzeni, un tā nu putnu panāca un krelles tam atņēma. Te sultāns atskārta, ka jaunava ir netaisnīgi sodīta, un viņ� gau�ām no�ēloja savu ļauno darbu. Un viņ� lika to atvest savā pilī, un, kad tā atnāca, sultāns skūpstīja viņas galvu un sāka raudāt, un lūgties piedo�anu, un viņa dvēsele noskuma par savu negantību. Un viņ� lika tai izmaksāt lielu naudu, bet sieviete to at�vairīja, un viņa piedeva sultanam un aizgāja, bet savā sirdī zvērēja nemū�am vairs neiet nevienā namā. Un tā nu viņa klīda pa kalniem un lejām un skaitīja lūg�anas Allah augstajam, līdz atnāca nāve.

Un vēl man teikts, ak valdniek, par vīrie�u viltu. Un raugi: kādu ziemu divi balo�i, tēviņ� un mātīte, savā ligzdā bija sakrāju�i kvie�us un mie�us, bet, kad pienāca vasara, graudi sakalta un izputēja. To redzēdams, tēviņ� uzsauca mātītei: �Tu tos esi aprijusi!� Bet mātīte dievojās: �Allah vārdā, neko es neesmu apēdusi!� Bet tēviņ� neticēja un sāka viņu pērt spārniem un kapāt ar knābi, līdz mātīti nosita. Un, kad nu pienāca saltais laiks un graudi atkal bija, kādi biju�i, te balo�u tēviņ� atskārta, ka netaisnīgi nokāvis savu sievu. Un tad nu viņ� gau��ām no�ēloja sievas nāvi, bet veltīgas bija viņa no�ēlas. Un viņ� notupās sievai blakus un raudāja par viņu un bēdājās, un ne viņ� vairs ēda, ne vairs dzēra, līdz sasirga un nomira.

Un vēl man teikts, ak valdniek, par vīrie�u viltu pret sievietēm, un raugi: �is stāsts būs brīni�ķīgāks par visiem citiem.� To dzirdē�jis, sultāns iesaucās: �Saki, kas tev stāstīts!� Un verdzene stāstīja: �Ak valdniek, reiz bija kāda jaunava, un bija tā sultānā meita, un viņas laikā nebija tai līdzīgas ne daiļumā, ne jaukumā, ne auguma smuidrumā, ne dārgakmeņu spo�umā, un nevienai nebija spēka vīrie��iem laupīt prātu tā, kā laupīja viņa. Un viņa pati sacīja: �Nav man līdzīgas manā laikā!� Un sultānu dēli steidzās viņu bildināt, bet viņa- tos negribēja, un ad Datma bija jaunavas vārds.

Un jaunava sacīja: �Mani apprecēs tikai tas, kas mani uzveiks srwā kaujā, un, kas mani uzvarēs, pie tā es ie�u ar līksmu sirdi! Bet, ja es uzvarē�u viņu, tad ņem�u viņa zirgu un ieroci, un bruņu ģērbu un rakstī�u viņa pierē: �To esmu atlaidusi.� Un sultāna dēli pie viņas nāca no malu malām, no tālām un tuvām zemēm, bet visus viņa uz�veica un meta kaunā, un visiem atņēma iero�us un pierē iededzināja kauna zīmi.

Te nu par viņu izdzirdēja kāds persie�u sultānā dēls, vārdā Bach- rams, un, tālu ceļu veicis, viņ� nonāca pie daiļās sultānā meitas. Un līdzi viņ� atveda naudu un zirgus, un ļaudis, un retākos dārgumus no sultānā mantu krātuvēm. Un nonācis tas viņas tēvam aizsūtīja krā�ņu balvu, un sultāns viņam bija laipns un �ēlīgs un cēla viņu lielā godā. Un tad nu sultānā dēls pie viņa sūtīja savus vezirus, un tie ziņoja, ka viņu kungs un valdnieks grib precēt viņa meitu. Un viņas tēvs sūtīja ziņu sultānā dēlam un sacīja: �Ak mans bērns, man nav varas pār savu meitu ad Datmu, jo raugi: viņa zvērējusi iet tikai pie tā, kas viņu uzveiks kaujas laukā.� Un sultāna dēls viņam atbil�dēja: �Es atbraucu no savas pilsētas, to zinādams!� Te nu sultāns sacīja: �Tad rīt tev jādodas ar viņu kaujā.�

Un, kad pienāca rītdiena, sultāns lika meitu aicināt sava pili. Un, dzirdējusi tēva vārdus, viņa saposās uz kauju un apģērba Inuņu dīc bes, un izjāja kaujas laukā, un cīņas priekā iedegās sultcin.i dda dvēsele. To dzirdēju�i, no malu malām sanāca ļaudis, un <id Datina izjāja apjozta un aizplīvurota, un sultānā dēls viņai pretim devas shp rās bruņās, un viņa rokās zibēja spo�i iero�i. Un tā nu viņi izuu|nja viens otram pretim, un ilgi viņi drasēja un kāvās, un sultānā meita redzēja sava pretinieka varonību un drosmi, ko citi nebija tai rādīju�i. Un viņa baiļojās, ka sultānā dēls viņu apkaunos visu ļau�u priek�ā, un viņa zināja, ka tas viņu uzveiks, un raugi: viņai prātā ie�āvās viltība pret sultānā dēlu. Te pēk�ņi viņa atsedza savu seju, un tā staroja spo��āka par mēnesi, un, viņu uzlūkojis, sultānā dēls apmulsa, un viņa spēki sagura, un izgaisa viņa drosme. To redzēdama, sultānā meita drāzās viņam pretim un notrieca viņu no segliem. Un sultānā dēls nu bija līdzīgs zvirbulim ērgļa nagos, un viņas vaigs tam apstulboja prātu, un viņ� nesaprata, kas to piemeklējis. Un tā nu jaunava pa�ņēma viņa zirgu un iero�us, un drēbes, un viņa pierē ierakstīja savu zīmi un atlaida to. Un, kad sultānā dēls bija at�ilbis, viņ� vairākas dienas ne ēda, ne dzēra, un skumjas laupīja viņa miegu, un sirdī iekvē�lojās mīlestība pret sultānā meitu.

Un tā nu sultānā dēls sūtīja vergus pie sava tēva un rakstīja viņam vēstuli, ka nevar doties atpakaļ uz savu zemi, līdz panācis būs, kas viņam vajadzīgs, jo citādi viņam jāmirst. Un, kad vēstuli izlasīja viņa tēvs, tas noskuma lielās skumjās un gribēja dēlam palīgā sūtīt savus karavīrus, bet veziri viņu pierunāja, lai esot pacietīgs. Un tā nu sul�tānā dēls savu mērķi gribēja sasniegt ar viltu. Viņ� pārģērbās par vārgu sirmgalvi un iegāja sultānā meitas dārzā, un satika tur dārznieku un teica tam: �Es esmu sve�inieks no tālām zemēm un jau kop� jaunī�bas protu zemi kopt un sargāt stādus un puķes, un cits neviens to neprot.� Un, viņa vārdus dzirdējis, dārznieks ielīksmojās un ieveda viņu dārzā, un saviem ļaudīm viņ� lika rūpēties un gādāt par sve�o sirmgalvi. Un tā nu sultānā dēls sāka audzēt kokus un gādāt par augļu svētību. Te kādu dienu dārzā ienāca vergi, un vergiem līdzi bija mūļi, apkrauti ar paklājiem un traukiem. Un, kad sultānā dēls tiem jautāja, ko �ie te nāku�i, viņ� dzirdēja vergu atbildi: �Sai dārzā grib pastaigāties sultānā meita.�

To dzirdējis, sultānā dēls aizsteidzās un atnesa rotas un drēbes, kas viņam bija līdzi no savas zemes, un viņ� apsēdās un da�as rotas nolika savā priek�ā, bet pats sāka trīcēt un raustīties, jo raugi: viņ� izlikās vārgs.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka persie�u sultānā dēls ap�sēdās dārzā un savā priek�ā nolika krā�ņās rotas un greznās drēbes, un pats sāka trīcēt un raustīties, izlikdamies vārgs. Un, kad nu aizri�tējusi bija stunda, te dārzā ienāca verdzene un einuchi, un viņu vidū staroja sultānā meita, un viņa bija līdzīga mēnesim zvaig�ņu pulkā. Un tā viņi staigāja dārzā un plūca augļus, un staigādami ieraudzīja vecu vīru, kas sēdēja koka pavēnī. Un, piegāju�i pie vecā vīra � bet tas bija persie�u sultānā dēls � un viņu uzlūkoju�i, tie ieraudzīja vārgu veci, kam trīcēja rokas un kājas, bet viņam priek�ā zaigoja rotas un dārgakmeņi no sultānā mantu krātuvēm. To redzēdamas, jaunās verdzenes brīnījās un sāka viņu iztaujāt, ko �is darot ar tik greznām rotām, un viņ� atbildēja: �Es gribu precēt kādu no jums, un tai piederēs �īs rotas.� Te nu jaunavas sāka par viņu smieties un sacīja: �Ko tu darīsi, kad apprecēsies?� Un sultānā dēls atbildēja: �Es noskūpstī�u savu sievu un tad �ķir�os no viņas.� To dzirdējusi, sultānā meita sacīja: �Sī jaunava būs tava sieva!� Un sultānā dēls piecēlās un klupdams un trīcēdams atspiedās pret savu spieķi, un viņ� noskūpstīja jauno verdzeni un atdeva tai greznās rotas un krā�ņās drēbes. Un jaunava ielīksmojās, un visi sāka smieties par sultānā dēlu, un izsmēju�ies tie iegāja pilī.

Un, kad nu pienāca otrā diena, verdzenes iegāja dārzā un ierau�dzīja sultānā dēlu, un viņ� sēdēja tai pa�ā vietā, un viņa priek�ā zai�goja vēl krā�ņākas rotas un greznākas drēbes. Un jaunavas piesēdās viņam blakus un jautāja: �Ak sirmgalvi, ko tu dari ar �īm rotām?� Un sultānā dēls atbildēja: �Es gribu precēt kādu no jums tāpat kā vakar, un tai piederēs �īs rotas.� To dzirdējusi, sultānā meita sacīja: �Es dodu tev �o jaunavu!� Un sultānā dēls piecēlās un noskūpstīja jauno verdzeni, un atdeva tai rotas un drēbes, un atkal visi iegāja sultānā pilī.

ifn, kad nu sultānā meita ieraudzīja daiļās rotas un ko�as drēbes, ko sultānā dēls bija atdevis verdzenēm, viņa klusībā sacīja: �Man pa��ai patīk �īs rotas, un man lielākas tiesības nekā manām verdzenēm, un tas jau nebūs nekāds ļaunums.� Un, kad atausa rīts, viņa atstāja pili viena, un ģērbusies viņa bija verdzenes drēbēs, un zagdamās viņa piegāja pie vecā vīra un sacīja: �Ak sirmgalvi, es esmu sultānā meita, vai gribi mani precēt?� Un sultānā dēls atsaucās: �Mīļu prātu!� To teicis, viņ� sultānā meitai atdeva vēl dārgākas rotas un mirdzo�ākas drēbes, un tad viņ� piecēlās to noskūpstīt, un viņa jutās dro�a un mierīga. Un, viņai piegājis, sultānā dēls to sagrāba ar niknu sparu un nosvieda zemē, un, kad laupīta bija sultānā meitas jaunavība, viņ� iesaucās: �Vai tad tu mani nepazīsti?� Bet sultānā meita jautāja: �Ak, kas tu tāds?� Un sultānā dēls atbildēja: �Es esmu Bachrams, persie�u sultānā dēls. Es pārvērtu savu izskatu un tevis dēļ pametu radus un savu valstību.�

To dzirdējusi, sultānā meita piecēlās, bet viņa neatbildēja tam�un neteica ne vārda, un klusībā nodomāja: �Ja es viņu nokau�u, man nebūs nekāds labums.� Un tad viņa savā nodabā sacija: �Man jabēg viņam līdzi uz Persiju, viņa valstību.� Un tā nu viņa salasīja avu naudu un savus dārgakmeņus un visu lika aizvest sultānā dēlam. Un viņa dzina to posties, un viņi norunāja nakti, kad jādodas ceļa Un tā nu viņi sēdās labākajos zirgos un aizjāja, un viņus ietina nakls sega, un nebija vēl atausis rīts, kad viņi jau bija tālās zemēs. U11 viņi jāja, jāja, līdz nonāca persie�u zemē un attapās sultānā � jaunekļa tēva pilsētas tuvumā. Un, kad sultāns izdzirdēja par dēla pārnāk�anu, viņ� sagaidīja to ar saviem karapulkiem un ielīksmojās lielā prieka.

Un, kad nu aizritēju�as bija vairākas dienas, viņ� sūtīja krā�ņas balvas ad Datmas tēvam un aizrakstīja tam vēstuli, un vēstulē bija ziņots, ka viņa meita dzīvo viņa pilī. Un, kad balvas bija aizvestas jaunavas tēvam, viņ� saņēma tās un nesējiem rādīja lielu godu, un priecīgs bija viņa prāts. Un tad nu viņ� sarīkoja kuplas dzīres un lika aicināt kadiju un lieciniekus, un viņ� uzrakstīja savas meitas un sultānā dēla laulības līgumu. Un viņ� apbalvoja sūtņus, kas atnesa persie�u sultānā vēstuli, un aizsūtīja pūru savai meitai, un persie�u sultānā dēls ar viņu dzīvoja, līdz viņus iz�ķīra nāve.

Tad redzi nu, ak valdniek, kādas ir vīrie�u viltības pret sievietēm. Un es neatkāp�os no savām tiesībām, kamēr mir�u!�

To dzirdējis, sultāns lika nokaut savu dēlu, te ienāca septītais ve- zirs un noskūpstīja zemi viņa roku starpā, un sacīja: �Ak sultan, nesteidzies, līdz būsi dzirdējis manu padomu! Kas gaida un kavējas, tam cerības piepildās, bet no�ēlo tas, kas steidzas. Es redzēju, cik neganta bija �ī sieviete, kas gribēja sultānu dzīt briesmās, bet uzticīgs tev ir vergs, ko svētījusi tava �ēlastība. Ak valdniek, par sievie�u viltību man teikts ir tas, kas zināms nav nevienam, un es zinu stāstu par vecu sievu un tirgotāja dēlu.� To dzirdējis, sultāns jautāja: �Un kas tur stāstīts?� Un vezirs stāstīja.

�Man teikts, ak valdniek, ka kādam tirgotājam reiz bija daudz naudas un bija viņam dēls, un tas bija viņam mīļ� un dārgs. Un kādu dienu dēls sacīja savam tēvam: �Ak tēti, es gribu no tevis ko lūgt, un ar to tu ielīksmosi manu sirdi.� Te nu tēvs viņam jautāja: �Un kas tas būs, mans bērns? Es do�u tev, ko lūgsi, un kaut tā būtu manu acu gaisma.� Un dēls sacīja: �Es gribu no tevis drusku naudas, un ļauj man tirgotājiem līdzi doties uz Bagdades zemēm, jo raugi: es gribu

t.is redzēt un palūkoties uz kalifu pilīm. Man citu tirgotāju bērni par tām stāstīju�i, un nu man pa�am gribas tās redzēt savām acīm.� To dzirdējis, jaunekļa tēvs iesaucās: �Ak dēliņ, kas tad paliks mājās, ja tu aizbrauksi?� Bet jauneklis atbildēja: �Ak tēti, es teicu, kas bija man sakāms, un es do�os uz Bagdadi, vai nu tu dosi, vai nedosi savu svētību. Jo raugi: manu dvēseli plosa skumjas, un tās man izgaisīs tikai Bagdadē.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tirgotāja dēls sacīja savam tēvam: �Manu dvēseli plosa skumjas, un tās man izgaisīs tikai Bag�dadē!� Un tad nu tēvs viņam sagādāja preces par trīsdesmit tūksto��iem dināru un laida viņu līdzi tirgotājiem, kuriem viņ� uzticējās, un tiem nu viņ� lika rūpēties par savu dēlu. Un jaunekļa tēvs pateica ardievas savam dēlam un devās atpakaļ uz savu māju, bet jauneklis aizbrauca savu biedru � tirgotāju pulkā, un viņi brauca, brauca, līdz nonāca Bagdadē, miera mājoklī.

Un, kad nu viņi nonāca Bagdadē, jauneklis aizgāja uz tirgu un sa�līga sev skaistu namu, un tas mulsināja viņa prātu un �ilbināja viņa acis, un raugi: tur vid�ināja putni un istabas vērās cita pret citu, un grīdas laistījās krāsaina marmora spulgā, un griesti staroja debesu zilumā. Un, kad vārtniekam viņ� jautāja, cik par �o māju mēnesī jā�maksā, tas atbildēja: �Desmit dināri, ak kungs!� Un jauneklis atjautāja: �Vai tu saki patiesību vai tikai smejies par mani?� Bet vārtnieks iesaucās: �Allah vārdā, es saku patiesību. Neviens �ai namā nedzīvo ilgāk par vienu vai divām nedēļām.� To dzirdējis, jauneklis jautāja: �Un kas tam par vainu?� Un vārtnieks viņam sacīja: �Ak mans bērns, ikviens, kas �ai namā dzīvojis, to atstājis slims vai miris, un tādu slavu tam daudzina visi ļaudis, un neviens tur neiet dzīvot, un tādēļ maksa tam tik maza.� Te nu jauneklim bija lieli brīnumi, un viņ� iesaucās: ��ai namā jābūt kādai vainai, kas ļaudīm liek saslimt vai mirt!� Tā nodomājis, viņ� piesauca Allah augsto, un viņ� to piesauca pret �aitanu, kas nomētāts akmeņiem, un gainīja visas bailes no sava prāta un gāja dzīvot �ai namā.

Un tā nu viņ� sāka pirkt un pārdot, un aizritēju�as jau bija vai�rākas dienas, bet viņ� aizvien vēl dzīvoja �ai namā, un viņu nebija vēl piemeklējis tas, par ko stāstīja vārtnieks. Un, kad nu reiz viņ� sēdēja pie nama vārtiem, viņam garām aizgāja sirma vecene, un bija tā līdzīga lāsainai �ūskai, un viņa teica un slavēja Allah visaugsto, no ceļa aizmēzdama akmeņus un sprunguļus. Te nu vecā sieva ierau�dzīja jaunekli, kas sēdēja pie vārtiem, un viņa to uzlūkoja un brīnī�jās, un jauneklis tai jautāja: �Ak sieva, vai tu mani pazīsti, un vai tu �aubies par mani?� Un, jaunekļa vārdus dzirdējusi, vecene mudīgi pietecēja pie viņa un viņu sveicināja, un jautāja: �Cik ilgi tu jau dzīvo �ai namā?� Te jauneklis atbildēja: �Ak vem māte, divus mē�ne�us.� Un vecene sacīja: �Man tīrais brīnums! Ak bērus, es tevi ne�pazīstu, un tu nepazīsti mani, un man nav par tevi �aubu, liet es brīnos, ka visi �o māju atstāju�i slimi vai beigti, bet tu vel dzīvo laimīgs. Ak bērns, tu tī�u prātu gāz briesmās savu jaunību. Vai lad tu neesi kāpis pils aug�ā un lūkojies no lieveņa lejā?� To teikusi, veca sieva aizgāja savu ceļu, bet jauneklis atcerējās viņas vārdus un klusībā sacīja: �Es neesmu kāpis pils aug�ā un nezināju, ka pilī ir lievenis.�

Un tai pa�ā mirklī jauneklis iegāja pilī un izstaigāja visus kaklus, līdz ieraudzīja mazas durvis, un durvju bultas bija aizaustas zirnekļu tīkliem. Un, durvis ieraudzījis, jauneklis klusībā sacīja: �Varbūt zir�neklis �īs durvis aizaudis tikai tādēļ, ka aiz durvīm gaida posts!� Un savā sirdī viņ� paļāvās uz Allah vārdiem: �Un saki: viss notiks ta, kā nolicis Allah augstais.�

Un tad nu viņ� atvēra durvis un uzkāpa pa mazām, �aurām kāp�nēm, un aug�ā viņ� ieraudzīja lieveni. Un tur viņ� apsēdās un gri�bēja atpūsties, un viņ� pavērās uz visām pusēm un ieraudzīja greznu telpu. Un tur nu pacēlās augsts lievenis, kas zvīgoja pāri visai Bag- dadei, un lievenī stāvēja jaunava, kas bija līdzīga hurijai. Un jaunava iesvēla viņa sirdi un laupīja viņa prātu, un viņa dvēselē tā pameta Aijuba cie�anas un Jakuba sēras. Un, kad nu jauneklis to ieraudzīja un ilgi viņā ielūkojās, viņ� nodomāja: �Varbūt ļaudis saka, ka neviens �ai namā nav dzīvojis, bet visi ir sasirgu�i vai miru�i tie�i �īs sievietes dēļ. Ak, kaut es zinājis, kur mana pestī�ana! Mans prāts ir zudis!�

To teicis, viņ� nokāpa lejā un domāja, kas nu būs, un viņ� sēdēja mājās, bet miera viņam nebija. Un tā nu viņ� izgāja laukā un apsēdās pie vārtiem, un viņ� nezināja, kur dēties, te pēk�ņi ieraudzīja veco sievu, kas nāca pa -ceļu, teikdama un slavēdama Allah augsto. Un, viņu redzēdams, jauneklis piecēlās un vēlēja viņai mieru, un viņ� sveicināja to un sacīja: �Ak vecā māte, es dzīvoju sveiks un vesels, līdz tu man devi padomu atvērt mazās durvis, un es tās atvēru un palūkojos no aug�as, un, ko es ieraudzīju, tas apstulboja manu prātu. Un nu es domāju, ka grim�u postā, un zinu, ka mans vienīgais ārsts esi tu.�

Un, jaunekļa vārdus dzirdējusi, vecā sieva sāka smieties un sacīja: �Ak jaunekli, tevi nepiemeklēs ļauns, ja tā būs nolicis Allah augstais!� Un, kad nu viņa jauneklim pateica �os vārdus, viņ� iegāja istabā un drīz jau bija atpakaļ, un rokā viņam bija simt dināri. Un viņ� sacīja vecajai sievai: �Ņem tos, ak vecā māte, un dari man, kā kungi dara vergiem! Nāc drīzāk man palīgā, un, kad es bū�u miris, tad aug�ām�cel�anās dienā tu tiksi jautāta par manām asinīm.� To dzirdējusi, vecā sieva atbildēja: �Mīļu prātu! Es tikai gribu, mans bērns, lai tu man drusku palīdzi, un, ja man palīdzēsi, tu sasniegsi, ko kāro tavs prāts.� Tad nu jauneklis viņai jautāja: �Un ko tu gribi, ak vecā māte?� Un viņa atbildēja: �Es gribu, lai tu man palīdzi un aizej zīda tirgū, un jautā Abu 1 Fatcha ibn Kaidama tirgotavu, un, kad to atradīsi, tad pasveicini pa�u tirgotāju, apsēdies pie viņa durvīm un saki: �Dod man zeltā �ūto �ķidrautu, kas ir tavā tirgotavā!� Un labāka par �o �ķidrautu viņam nav. Tad nopērc to, ak bērns, par visdārgāko maksu un noliec to pie savām kājām, un rit es bū�u pie tevis, ja Allah aug�stais tā būs lēmis.�

To teikusi, vecā sieva aizgāja, bet jauneklis visu nakti valstījās kā uz oglēm. Bet, kad atausa rīts, viņ� azotē iebāza tūksto� dinārus un aizgāja zīda tirgū, un tur viņ� jautāja, kur esot Abu 1 Fatcha tirgotava, un kāds tirgus vīrs viņam to pateica. Tur nonācis, jauneklis Abu 1 Fatcha priek�ā ieraudzīja vergus un kalpus, un pats viņ� bija cienīgā izskatā, un bija viņ� bagāts vīrs. Un viņa laime bija pilnīgāka vēl tādēļ, ka viņam piederēja �ī sieviete, un tai līdzīgas nav nevienam sultānā dēlam. Un, Abu 1 Fatchu ieraudzījis, jauneklis viņu sveicināja, un tirgotājs atņēma viņa sveicienu un lika viņam sēsties, un jauneklis apsēdās viņam blakus un sacīja: �Ak cienījamais tirgoni, es gribu pa�lūkoties tavā zeltā �ūtā �ķidrautā.� To dzirdējis, tirgotājs lika vergam atnest zīda saini, un, kad vergs to atnesa, Abu 1 Fatchs to atraisīja un izņēma da�us �ķidrautus, un viņu skaistums mulsināja jaunekļa prātu. Un, kad nu viņ� ieraudzīja zeltā �ūto �ķidrautu, viņ� nopirka to un tirgotājam samaksāja piecdesmit dinārus. Un līksmu prātu viņ� aiz�nesa to mājās.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jauneklis nopirka zeltā �ūto �ķidrautu un līksmu prātu aiznesa to mājās. Te pēk�ņi pienāca vecā sieva, un, kad jauneklis viņu ieraudzīja, tas piecēlās un �ķidrautu at�deva viņai, un sieva tam sacīja: �Izru�ini oglīti no uguns un atnes to man!� Un jauneklis atnesa viņai ogli, un vecā sieva tai pielika �ķidr�auta galu un izdedzināja to. Un tad viņa �ķidrautu satina, kā tas bija satīts, un paņēma līdzi, un viņa aizgāja uz Abu 1 Fatcha māju. Un, piegājusi pie mājas, viņa klaudzināja pie vārtiem, un, kad sieviete izdzirdēja viņas balsi, tā piecēlās un atvēra viņai vārtus. Bet vecā sieva draudzējās ar �ās sievietes māti, un tā viņu pazina, jo raugi: tā bija viņas mātes draudzene. Un sieviete jautāja: �Ak, saki, � kas tev vajadzīgs? Māte jau aizgāja mājās.� Bet vecā sieva atbildēja: �Ak meitiņ, es zinu, ka tavas mātes te nav, un es jau biju pie viņas, bet pie tevis mani atdzina bailes, ka paies lūg�anas laiks. Es gribu tavā mājā nomazgāties, jo raugi: es zinu, ka tu esi tīrīga un spodra ir tava māja.� Un tā nu sieviete ļāva viņai ieiet savā mājā, un vecā sieva viņu svei�cināja un vēlēja viņai Allah svētību, un tad viņa paņēma krūzi un nomazgājās, un noskaitīja lūg�anu. Un, lūg�anu noskaitījusi, viņa gāja pie sievietes un sacīja: �Ak meitiņ, tā vieta, kur es skaitīju lūg��anu, nav tīra, jo raugi: tur staigā tavi kalpi. Un palūko, vai es lūg��anu nevarētu noskaitīt citā vietā, jo tā, ko pirmīt skaitīju, ir zudusi.� Tad nu sieviete saņēma viņas roku un sacīja tai: �Ej 1111 skaiti lūg�anu manā gultā, kur sē� mans vīrs!� Un, kad viņa pieveda veco .'.ievu pie savas gultas, tā sāka skaitīt lūg�anu un piesaukt Allah augsto, un zemu locīties. Un, kad nu sieviete viņu neredzēja, tā �ķidi <iutn pa bāza zem spilvena. Un, lūg�anu noskaitījusi, vecā sieva vēlēja viņai Allah svētību, un viņa piecēlās un aizgāja.

Un, kad satumsa vakars, te atnāca tirgotājs, �ās sievietes vii:;, un apsēdās gultā, un sieviete atnesa viņam ēdienu. Un tirgotājs paēdu, cik gribējās, un nomazgāja rokas, un tad viņ� ar elkoņiem iespiedās spilvenos un pēk�ņi zem spilvena ieraudzīja �ķidrauta galu. Un tir�gotājs izvilka �ķidrautu un aplūkojis to pazina. Te nu viņam uzmācas aizdomas par savu sievu, un viņ� pasauca to un jautāja: �Kur tu ņēmi �o �ķidrautu?� Un sieva viņam zvērēja daudzus zvērestus un iesau�cās: �Pie manis neviens nav bijis, tikai tu vienīgais!� To dzirdējis, tirgotājs klusēja, bīdamies kauna, un klusībā nodomāja: �Ja es atvēr�u �īs durvis, manu kaunu daudzinās visa Bagdadē.� Un �is tirgotājs bija kalifa dzīru brālis, un bija viņam jāklusē, un tā nu viņ� neteica sievai ne vārda. Un tirgotājs pasauca sievu un sacīja: �Man teikts, tava māte esot slima un viņai sāpot sirds, un visas sievietes esot pie viņas un par viņu raudot. Un viņa lika aiziet arī tev.� Un tā nu sieviete � un vārds tai bija Machzija � aizgāja pie savas mātes, bet māti ieraudzīja sveiku un veselu. Un, kad brīdi viņa bija sēdējusi, te atnāca nesēji un atnesa viņas mantas no tirgotāja mājas. To redzēdama, māte jautāja: �Ak meitiņ, kas tevi piemeklējis?� Bet sieviete viņai to neteica, un viņas māte sāka gau�i raudāt, un sirds viņai noskuma par meitas �ķir��anos no vira.

Un, kad aizritēju�as bija da�as dienas, te vecā sieva aizgāja pie sievietes, kad viņa bija mājās, un līdzjūtīgi to sveicināja un jautāja: �Kas tev kai�, ak mīļā meitiņ? Tu apmulsināji manu prātu.� To tei�kusi, viņa iegāja pie sievietes mātes un jautāja tai: �Ak māsiņ, kas noticis un kas skuķim lēcies ar vīru? Man teikts, �is esot no viņas �ķīries. Un kas tad �ai par vainu, ka bija jā�ķiras?� Un sievietes māte atbildēja: �Varbūt vīrs atnāks atpakaļ, ja dosi savu svētību. Lūdz par viņu, ak māsiņ!� Un tad nu sagāja kopā sieviete un viņas māte, un vecā sieva, un visas sāka risināt valodas, te vecā sieva sacīja: �Ak meitiņ, neraizējies, ja Allah augstais būs nolicis, es tevi atkal savie�no�u ar tavu vīru.�

Un tad nu vecā sieva aizgāja pie jaunekļa un sacīja tam: �Spod�rini savu māju, jo �ovakar es tev atvedī�u to sievieti!� Un jauneklis piecēlās un sanesa ēdienus un dzērienus, kas bija vajadzīgi, un viņ� apsēdās un sāka gaidīt. Bet vecā sieva aizgāja pie sievietes mātes un teica tai: �Ak māsiņ, mums �ovakar būs kāzas, lai nāk tava meita man

Ildzi, lai priecājas un liksmojas, un aizdzen savas raizes, un es tev viņu atvedī�u, kādu aizvedu.� Te sievietes māte piecēlās un apģērba tai greznākās drēbes, un izrotāja to krā�ņākām rotām. Un tā nu sieviete aizgāja līdzi vecajai sievai, un māte abas pavadīja līdz vārtiem, un vecenei vēl piekodināja: �Tikai sargies, ka viņu neierauga kāds vīrie�tis, jo tu jau zini, cik liela viņas vīram vieta kalifa pilī! Nekavējies ilgi un nāc mājās drīz!� Un tā nu vecā sieva viņu aizveda, un abas nonāca pie jaunekļa mājas, un sieviete savā nodabā domāja, ka tas ir kāzu nams. Un, kad nu viņa iegāja mājā un viņu ieveda viesu istabā, te viņu sagaidīja jauneklis un apskāva viņu, un skūpstīja viņai rokas un kājas.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sieviete iegāja viesu istabā un jauneklis viņu sagaidīja un skūpstīja viņai rokas un kājas. Un sie�vieti apbūra jaunekļa skaistums un viss �is nams, un visas puķes, un visi ēdieni un dzērieni, kas tur bija, viņai likās tīrais sapnis. Un, viņas mulsumu redzēdama, vecā sieva sacīja: �Allah vārdā, nebīsties, ak meitiņ! Es tepat sē�u tev blakus un nepametī�u tevi ne mirkli. Tu esi laba viņam, un viņ� ir labs tev.� Un sieviete apsēdās lielā mulsumā, bet jauneklis tikmēr ar viņu kaitējās un viņu smīdināja jautriem stāstiem un ielīksmoja daiļiem dzejas pantiem, līdz viņas krūtis sāka cilāties viegli un viņas prāts iesila jautrībā. Un viņa ēda un dzēra, un, kad vīns tai likās patīkams, viņa paņēma kokli un sāka dziedāt, un visa viņas dvēsele tiecās uz jaunekļa skaistumu. To redzēdams, jau�neklis apreiba bez vīna, un viņa dvēsele tam likās niecīga, un vecā sieva viņus atstāja. Bet rīta ausmā tā atnāca pie viņiem un novēlēja labu rītu, un tad viņa jautāja sievietei: �Ak kundze, vai jauka bija tava nakts?� Un sieviete atbildēja: �Par to bija gādāju�as tavas garās rokas un tava savedējas māksla.� Bet vecā sieva viņai uzsauca: �Celies un iesim pie tavas mātes!�

Vecās sievas vārdus dzirdējis, jauneklis tai noskaitīja simt dinārus un sacīja: �Vēl �onakt pamet viņu pie manis!� Un tā nu vecā sieva viņus atstāja un aizgāja pie sievietes mātes un sacīja tai: �Ak, tava meita vēl tev mieru! Jo raugi: līgavas māte lika viņai zvērēt, ka �o�nakt tā paliks pie viņas.� To dzirdējusi, sievietes māte atbildēja: �Ak māsiņ, aiznes miera vēlējumu viņiem abiem! Ja manai meitai patīk, lai tad viņa paliek tur nakti un lai nu viņa priecājas un nekur nesteidzas, bet es tikai baidos par viņas vīra dusmām.�

Un tā nu vecā sieva jaunās skaistules māti ietina viltus tīklos, un savu viltu viņa vērpa septiņas dienas, un katru dienu tai jauneklis maksāja simt dinārus. Bet, kad septiņas dienas bija pagāju�as, te sie�vietes māte sacīja vecajai sievai: �Ved manu meitu mājās, jo raugi: mana sirds par viņu dreb! Jau pārāk ilgi viņa ir projām, un manā sirdī mostas aizdomas.� Un tā nu, viņas vārdu sakaitināta, vecā sieva aiz�gāja pie viņas meitas, savā rokā ielika viņas roku, un abas atstāja jaunekli, kad, vīna reibināts, tas gulēja gultā. Un viņas aizgāja pie sie�vietes mātes, un tā nu savu meitu sagaidīja jautri un laipni, un viņas priekiem nebija gala. Un sievietes māte sacīja: �Ak meitiņ, mana sirds par tevi baiļojās, un bargi es sarāju savu māsu, un mani vārdi viņu skumdināja.� To dzirdējusi, sieviete sacīja savai mātei: �Ak, celies un skūpsti viņai rokas un kājas, jo raugi: viņa man kalpoja labi un darīja visu, ko es gribēju, un, ja tu nedarīsi, ko es lieku, es nebu�u vairs tava meita un tu vairs nebūsi mana māte.�

Un tā nu jaunavas māte tūdaļ piecēlās un saderēja mieru ar veco sievu, bet jauneklis, no vīna skurbas at�ilbis, vairs neatrada sievieti. Bet viņa prāts bija priecīgs par to, ko viņ� bija baudījis. Un tad nu vecā sieva aizgāja pie jaunekļa un viņu sveicināja, un viņam jautāja: �Nu, kā tev patika mana viltība?� Un jauneklis atsaucās: �Tā bija gudra un jauka!� Tad vecā sieva sacīja: �Iesim un izlabosim, ko mēs samaitājām, un dosim sievieti atpakaļ vīram, jo raugi: viņi �ķīrās mūsu dēļ.� To dzirdējis, jauneklis jautāja: �Bet ko lai daru?� Un vecā sieva atbildēja: �Tu dosies pie tirgotāja un sveicināsi viņu, un sēdī�sies viņam blakus, bet es ie�u viņa tirgotavai garām, un, kad mani redzēsi, tad steidzies laukā un sagrāb mani, un velc mani aiz drēbju vīlēm, un lamā mani un biedē, un prasi atpakaļ �ķidrautu, un tad saki tirgotājam: �Ak varenais, vai atceries to �ķidrautu, ko nopirku no tevis par piecdesmit dināriem? Ak kungs, to plecos uzmeta mana ver�dzene un izdedzināja tam stūri, un �ķidrautu tā atdeva �ai vecajai sievai, lai aiznes kādam lāpītājam, un vecā sieva to paņēma un aizgāja, un no tās dienas vairs neesmu viņu redzējis.� Te nu jauneklis atsaucās: �Mīļu prātu!� Un tai pa�ā stundā un mirklī viņ� aizgāja pie tirgotāja un brīdi sēdēja pie tā, te pēk�ņi ieraudzīja veco sievu, kas gāja garām, un rokās viņai laistījās lūg�anu krelles, un viņa skaitīja tās.

Un, viņu redzēdams, jauneklis piecēlās kājās un izgāja no tirgo�tavas, un veco sievu viņ� saķēra un sāka to rāt un lamāt, bet viņa atbildēja tam mīlīgi un maigi: �Ak mans bērns, tev viss ir piedo�dams!� Un sanāca ļaudis un sāka cits citam jautāt: �Kas noticis?� Un jauneklis tiem atbildēja: �Ak ļaudis, es no �ā vīra nopirku �ķidrautu par piecdesmit dināriem, un mana verdzene to valkāja vienu stundu, un tad viņa apsēdās �ķidrautu piekūpināt smar�ām, bet nokrita dzirksts un izdedzināja tam malu. Un to mēs atdevām �ai vecajai sievai, lai viņa aiznes to salāpīt un atdod mums atpakaļ, un no tās dienas mēs viņu vairs neredzējām.� Te nu vecā sieva sacīja: �Ak ļaudis, �im jau�neklim taisnība! Jā, es viņa �ķidrautu paņēmu un ienesu kādā mājā, kur eju sērst, un to nu esmu kur aizmirsusi, bet pati nezinu, kur. Un raugi: es esmu nabaga sieva, es baidījos �ķidrauta saimnieka un nerādījos viņam acīs.� Un tirgotājs, �īs sievietes vīrs, viņu sarunu dzirdēja no sākuma līdz galam.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tirgotājs dzirdēja �o sarunu no sākuma līdz galam. Un, kad nu tirgotājs dzirdēja stāstu, ko izgud�roja vecā sieva un jauneklis, viņ� piecēlās kājās un iesaucās: �Ak, liels un varens ir Allah augstais! Un es lūdzu, lai Allah piedod manus grēkus un apskaidro manu prātu, kas kritis bija kārdinā�anā!� Un tā nu viņ� teica un slavēja Allah augsto, jo raugi: tas bija gaismā cēlis patiesību. Un tad viņ� piegāja pie vecās sievas un viņai jautāja: �Vai mūsu mājā tu nāc?� Un sieva atbildēja: �Ak bērns, es eju visās mājās un lūdzu �ēlastību, un no tās dienas es nevarēju sadzīt tava �ķidr�auta pēdas.� Bet tirgotājs atkal jautāja: �Un vai mūsu mājā tu esi to meklējusi?� Un sieva sacīja: �Ak kungs, es biju gan un taujāju, bet man atbildēja, ka tirgotājs esot �ķīries no mājas saimnieces, un tā es aizgāju un līdz �ai dienai neesmu vairs jautājusi nevienam.� Tad nu tirgotājs pievērsās jauneklim un sacīja: �Ļauj viņai iet, �is �ķidr�auts ir pie manis.�

To teicis, viņ� iznesa �ķidrautu no savas tirgotavas un lika to sa�lāpīt, un visi Jaudis to redzēja. Un tad nu viņ� steidzās pie savas sievas un iedeva tai naudu, un veda viņu atpakaļ savā mājā, un lūdza sievas piedo�anu. Viņ� teica un slavēja Allah augsto un nezināja, ko darījusi bija vecā sieva. Un tāda nu ir sievie�u viltība, ak augstais valdniek!

Un vēl man teikts, ak valdniek, ka sultāna dēls reiz izgāja staigāt un viņ� gāja gar zaļu dārzu, un dārzā zaļoja koki un spulgoja augļi, un dziedāja putni, un mirdzēdami ritēja strauti. Un jauneklim patika �ī vieta, un viņ� tur apsēdās un no kabatas izvilka �āvētus augļus un sāka tos ēst. Un, tā nu sēdēdams, viņ� pēk�ņi ieraudzīja lielus dūmus, kas vīdamies cēlās pret debesīm. Un lielas bailes uznāca sultānā dēlam, un viņ� piecēlās un uzkāpa kokā, un paslē�pās koka zaros. Un, zaros sēdēdams, sultānā dēls redzēja, ka no upes izkāpa efrits un uz galvas tas nesa koka lādi. Un lādi efrits no�lika dārzā un atvēra to, un no lādes izkāpa jaunava, kas līdzīga bija skaidrai saulei dzidrās debesīs. Un raugi: �ī jaunava bija cilvēka bērns.

. Un jaunavu efrits nosēdināja savā priek�ā un ilgi uzlūkoja to, un tad viņ� ielika tai klēpī galvu un aizmiga. Bet efrita galvu jaunava nolika uz lādes un pati piecēlās un sāka staigāt, un pēk�ņi viņa pa�cēla acis uz koku, kura zaros sēdēja sultānā dēls. Un, sultānā dēlu ieraudzījusi, viņa māja tam zīmes un sauca viņu lejā, bet lejā tas nekāpa, un jaunava to lūdzās, sacīdama: �Ja nekāpsi lejā un nedosi man to, ko tev teik�u, es modinā�u efritu, un viņ� tevi nokaus.� To dzirdējis, jauneklis satrūkās un nokāpa lejā, un, kad viņ� nokāpa, jaunava sāka skūpstīt viņa rokas un kājas, un visādi viņa to kārdināja un lūdza darīt, ko viņa tam lika. Un, kad nu jauneklis paklausīja viņas lūgumu un deva viņai mīlestības priekus, jaunava viņam sacīja: �Atdod man gredzenu, kas zaigo tavā pirkslāl� Un tā nu jauneklis atdeva viņai gredzenu, un viņa ietina to zīda lakata, bet lakatā jau bija ietīti daudzi gredzeni, un viņu skails bija vai rāk nekā astoņdesmit. Un tur nu jaunava ielika ari sultānā dēlu gredzenu.

To redzēdams, sultānā dēls jautāja: �Ko tu dari ar �iem gredze niem?� Un jaunava atbildēja: �Ak jaunekli, �is efrits mani nolaupīju un aizveda no mana tēva pils, un viņ� guldīja mani �ai lādē un lādi aizslēdza. Un, lai nu viņ� ietu kurp iedams, viņ� nes mani lādē uz savas galvas un nevar bez manis dzīvot ne mirkli, jo raugi: viņu plosa nikna greizsirdība, un viņ� nejauj man darīt, ko es gribu. Un tā nu es nozvērējos neliegt mīlestības priekus nevienam, ko es redzē�u, un �o gredzenu skaits ir tik liels, cik daudzi vīrie�i man palīdzēju�i pie�vilt efritu, jo raugi: kas devis man mīlestības priekus, tam es atņemu gredzenu un iesienu to savā lakatā.� Un, kad nu aizritēja ilgāks brī�dis, viņa sacīja: �Ak jaunekli, ej savu ceļu, bet es sagaidī�u citu, jo efrits tik drīz vēl nemodīsies.�

Un sultānā dēls negribēja ticēt jaunavas stāstam, un viņ� aizgāja savu ceļu, līdz nonāca sava tēva pilī. Bet sultāns nezināja par jaunavas viltību ar viņa dēlu. Un, kad nu sultāns dzirdēja, ka viņa dēla gre�dzens pazudis, viņ� lika jaunekli nokaut. Un viņ� cēlās un iegāja savā pilī, bet veziri viņu atrunāja no dēla nokau�anas. Te kādu nakti sultāns lika aicināt savus vezirus, un tie visi sanāca, un sultāns piecēlās un visiem pateicās, ka tie viņu atrunāju�i no dēla no�kau�anas. Un veziriem pateicās ari sultānā dēls, un viņ� sacīja tiem: �Cik jaukas bija jūsu domas, kas manam tēvam lika saudzēt manu dvēseli, un es jums atmaksā�u ar labu, ja tā būs lēmis Allah augstais.�

Un tad nu jauneklis veziriem stāstīja, kā bija nozudis viņa gre�dzens, un veziri viņam vēlēja ilgu mū�u un lielu godību, un, tā nu vēlēju�i, viņi atstāja sultānā pili. Tad redzi nu, ak valdniek, cik liela ir sievie�u viltība un ko viņas dara vīrie�iem.�

Tā nu sultāns vairs negribēja nokaut savu dēlu, bet, kad pienāca rīts, un tā bija astotā diena, viņ� iesēdās savā valdnieka krēslā un pie viņa atnāca dēls un noskūpstīja zemi sultānā roku starpā. Un sul- tana dēls sāka runāt skaistā valodā un cildināja savu tēvu un viņa vezirus un galminiekus, un visiem pateicās un visus slavēja un cii dināja. Un klāt tur bija emiri un zinību vīri, un karavadoņi, un di�i kungi, un tie nu visi brīnījās par sultānā dēla skaidro valodu un jauko runas mākslu. Un, kad nu sultāns to dzirdēja, viņ� ielīksmojās lielā

priekā, un viņ� lika aicināt savu dēlu, un, kad tas atnāca, viņ� no�skūpstīja to acu starpā un lika aicināt sava dēla audzinātāju as Sindi- badu. Un, kad tas ienāca, sultāns viņam jautāja, ko viņa dēls �īs sep�tiņas dienas klusējis.

To dzirdējis, as Sindibads teica sultanam: �Ak augstais valdniek, tā bija viņa svētība, ka viņ� nerunāja. Jo raugi: mani nomāca bailes, ka viņu nokaus �ai laikā, un to es zināju kop� viņa dzim�anas dienas un lasīju to zvaigznēs. Bet nu viss Jaunums no viņa novērsies, un tā ir tava laime, ak augstais valdniek!� Te nu sultāns ielīksmojās un jau�tāja saviem veziriem: �Ja es būtu nokāvis savu dēlu, kam tad būtu uzkrauts grēks: man vai verdzenei, vai as Sindibadam?� To dzirdēju�i, visi klusēja un neviens neatbildēja. Tad piecēlās sultānā dēla audzi�nātājs un sacīja jauneklim: �Atbildi tu, ak mans bērns!��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vecais as Sindibads sacīja sultānā dēlam: �Atbildi tu, ak mans bērns!� Un tad nu sultānā dēls stāstīja:

�Man teikts, ka kādam tirgotājam reiz bija viesis un saimnieks sū�tīja savu verdzeni tirgū nopirkt pienu, un verdzene lika pieliet krūzi un steidzās atpakaj uz kunga māju. Un, kad nu viņa gāja pa ceļu, tai pāri aizlidoja vanags, un nagos tas nesa �ūsku. Un vanaga nagi �ūsku sa�ņaudza tik stipri, ka tai tecēja asinis, un viena lāse iepilēja piena krūzē, bet verdzene to nezināja. Un, kad nu viņa atnāca mājā, te kungs paņēma krūzi un dzēra pienu, un viņam līdzi dzēra viesis, un piens vēl nebija vēderā sarūdzis, te viņi jau nomira. Tad redzi nu, ak valdniek, kas te vainīgs un kam te uzvelts grēks!� To dzirdējis, kāds sacīja: �Vainīgi tie, kas pienu dzēra.� Un cits kāds sacīja: �Vainīga ir verdzene, kas krūzi neapsedza.� Te nu piecēlās as Sindibads un jautāja sultānā dēlam: �Ak mans bērns, ko teiksi tu?� Un sultāna dēls atbildēja: �Es teik�u, ka maldās �ie ļaudis, jo raugi: ne verdzene bija vainīga( ne viņas kungs, ne viņa viesis, bet notecējis bija �o ļau�u laiks, un viņu nāve bija nolikta.� To dzirdot, visiem bija lieli brīnumi, un viņi pacēla savas balsis, vēlēdami laimi un svētību sultānā dēlam. Un viņi sacīja tam: �Ak varenais, tavai atbildei nav līdzīgas visā pa�saulē, un tu esi mācīts vīrs sava laika gudrāko vīru pulkā.� Un, viņu vārdus dzirdējis, sultānā dēls atbildēja: �Es neesmu mācīts vīrs, un, tik tie�ām, par mani gudrāks ir aklais sirmgalvis un trīs vai pieci gadi vecs bērns.� Te visi iesaucās: �Ak, stāsti mums par �iem, kas gudrāki par tevi!� Un sultānā dēls stāstīja:

�Man teikts, ka bija reiz kāds tirgonis un bija viņam pulka naudas, un viņ� ceļoja no vienas zemes malas uz otru. Un tā nu reiz viņam uznāca dziņa doties uz kādu zemi, un viņ� jautāja ļaudīm, kas bija no tās atbrauku�i: �Ar kādām precēm tur visvairāk var nopelnīt?� IJn tic viņam atbildēja: �Ar sandaļu koku, jo tas tur dārgi maks.i.� Un pai visu savu naudu tirgonis sapirka sandaļu koku un devās uz pit.Hu tālajā zemē. Un, kad nu viņ� tur nonāca, un tas jau bija pret novakai i, viņ� pēk�ņi ieraudzīja vecu sievu, kas dzina aunu baru. Un, tirgoni redzēdama, viņa tam jautāja: �Ak vīrs, kas tu tāds būsi?� Un tirgonis atbildēja: �Es esmu tirgonis no sve�as zemes.� To dzirdējusi, veca sieva sacīja: �Tad sargies �ās pilsētas ļau�u, jo tie ir viltnieki un zagļi, un sve�iniekus tie krāpj un apēd visu, kas tiem ir, Ak, klausi manu padomu!�

To teikusi, vecā sieva viņu atstāja, un, kad atausa rīts, te tirgoni satika kāds pilsētas vīrs, un tas viņu sveicināja un jautāja: �Ak kungs, no kurienes tu nāc?� Un tirgonis viņam atbildēja, no kuras pilsētas �is atbraucis, bet vīrs vēl jautāja: �Un kādas preces tu atvedis?� Un tirgonis atbildēja: �Sandaļu koku. Man sacīja, par to jūs maksājot lielu naudu.� To dzirdējis, vīrs teica tirgonim: �Ak, gau�i maldījies, kas devis tādu padomu. Ar sandaļu koku mēs kurinām katlus, un pie mums tas nav dārgāks par malku.� Un, kad nu tirgonis dzirdēja �ā vīra vārdus, viņ� noskuma savā sirdī, un vīram viņ� ticēja un neticēja. Un tirgonis bija apmeties kādā pilsētas chanā un sandaļu koku dedzi�nāja malkas vietā, un, kad nu pilsētas vīrs to redzēja, tas viņam jau�tāja: �Vai nepārdosi man �o koku, un lai tava dvēsele prasa cik pra�sīdama.� Un tirgonis atbildēja: �Es pārdo�u to mīļu prātu.� Un tā nu pilsētas vīrs viņa kokus aiznesa savā mājā, bet tirgonis cerēja iegūt tik daudz zelta gabalu, cik sandaļu koku viņ� pārdos.

Bet, kad pienāca rīts, tirgonis devās staigāt pilsētas ielās, un viņ� satika citu vīru, kam bija tikai viena acs. Un �is vīrs nu tirgonim uz�plijās un sacīja: �Manu aci izsiti tu, un es tevi vaļā nelaidī�u!� To dzirdējis, tirgonis sāka liegties, un viņ� iesaucās: �Tāds joks tev ne�izdosies!� Te viņus apstāja ļaudis, un tie nu lūdza greizaci, lai tas gaida līdz rītam, jo rīt tirgonis par viņa aci samaksās. Un, kad nu tirgonim radās galvinieks, tad ļaudis viņu palaida un viņ� aizgāja. Bet viņam bija saplīsusi pastala, kad greizacis viņu staipīja pa zemi, un viņ� apstājās pie kurpnieka un atdeva tam pastalu, sacīdams: �Salāpi manu pastalu, un es tev do�u, kas tev patiks!� To teicis, viņ� aizgāja un ieraudzīja ļaudis, kas sēdēja un spēlēja, un, bēdu un rūpju mākts, viņ� piesēdās tiem blakus, un tie nu viņu aicināja spēlēt, un viņ� spēlēja ar tiem. Un, kad tie viņu piekrāpa un lika viņam izraudzīties

vai nu izdzert jūru, vai atdot visu savu naudu, tad tirgonis piecēlās un sacīja: �Pagaidiet līdz rītam!� Un tā nu viņ� tos atstāja un rājās par savu vieglo prātu, un viņ� nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Un viņ� apsēdās kādā vietā, un viņu nomāca raizes un bēdas, te pēk�ņi viņam garām gāja tā pati vecā sieva. Tā uzlūkoja tirgoni un viņam jautāja: �Vai pilsētas ļaudis tev pāri darīju�i? Es redzu, tu esi noraizējies un noskumis ir tavs prāts.�

Un tirgonis tai stāstīja, kas viņu piemeklējis, un viņ� stāstīja tai visu no sākuma līdz galam. Un vecā sieva jautāja: �Kas tad tevi tik neganti piekrāpis? Sandaļu koks pie mums maksā desmit dināri par mēru. Bet es tev do�u padomu, un varbūt tavai dvēselei būs glābiņ�. Steidzies pie pilsētas vārtiem, jo raugi: tur sē� akls �eichs, un tas ir vecs un gudrs vīrs un daudz viņ� pieredzējis savā mū�ā. Pie viņa iet visi un jautā padomu, ja kāds ko iecerējis, un viņa padoms nes svē�tību, jo viņam zināmas visas viltības un visas blēdības. Un zini: viņ� ir liels gudrinieks, un naktī pie viņa sanāk citi gudrinieki. Ej pie viņa un paslēpies no saviem ienaidniekiem, un tu dzirdēsi viņu sarunu, bet pats paliksi neredzams. Un viņ� tiem stāstīs par uzvarētājiem un uzva�rētiem, un varbūt tu dzirdēsi kādu gudrību, kas tevi atpestīs no taviem ienaidniekiem.��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja.

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vecā sieva sacīja tirgo�nim: �Ej vakarā pie vecā gudrinieka un paslēpies, un varbūt tu dzir�dēsi kādu gudrību, kas tevi atpestīs no taviem ienaidniekiem.� Un tā un tirgonis aizgāja, uz kurieni viņu sūtīja vecā sieva, un viņ� paslēpās un ieraudzīja gudro �eiehu, un piesēdās viņa tuvumā. Un, ne par lāgu nebija aizritējusi vēl stunda, te sanāca ļaudis, pie viņa meklēdami taisnību. Un tie nu viņu sveicināja un sasēdās ap viņu, un pēk�ņi tirgonis ieraudzīja �etrus savus ienaidniekus. Un �eichs viņiem atnesa ēdienu, un paēdu�i tie �eieham stāstīja, kas todien viņus piemeklējis, un to stāstīja arī vīrs, kas bija nopircis sandaļu koku. Un viņ� stās�tīja, ka sandaļu koku nopircis par smiekla naudu un pirkums bijis tāds, ka pārdevējs varot piepildīt mēru, ar ko pats gribot. To dzir�dējis, �eichs sacīja: �Tavs pretinieks tevi uzveicis.� Bet gudrinieks atbildēja: �Un kā tad �is mani uzveicis?� Un �eichs viņam atbildēja: �Ja viņ� tev sacīs: �Es ņem�u pilnu mēru zelta vai sudraba,� � vai tu viņam dosi?� Bet gudrinieks atsaucās: �Do�u un bū�u vēl pelnījis!� Un �eichs jautāja: �Bet, ja viņ� tev sacīs: �Es ņem�u pilnu mēru blusu, pusi tēviņu un pusi mātī�u,� � ko tad tu darīsi?� Un tā nu gudrinieks saprata, ka viņ� ir uzveikts.

To dzirdējis, piecēlās vīrs ar vienu aci un sacīja: �Ak �eich, es �odien satiku vīru ar zilām acīm, un tas bija sve�inieks, un es sāku ar viņu ķildu teicu tam: �Tu izsiti man aci!� Un tikmēr es viņu ne�pametu, līdz ļau�u pūlis man galvoja, ka viņ� nāks pie manis atpakaļ un samaksās par manu aci.� Te nu �eichs sacīja: �Ja viņ� gribēs tevi uzveikt, viņ� uzveiks dro�i.� Bet greizacis jautāja: �Kā tad �is mani uzveiks?� Un �eichs atbildēja: �Viņ� tev sacīs: �Izrauj savu aci, un es izrau�u savu, un tad abas acis nosvērsim, un, ja mana būs līdzīgo tavai, tad tev būs taisnība!� Un tu būsi viņam parādā par viņa aci un paliksi akls, bet viņ� būs redzīgs ar otru aci.� Un tā nu greizacis saprata, ka tirgotājs viņu uzveiks.

Tad piecēlās kurpnieks un sacīja: �Ak �eich, es �odien satiku vun, kas atnesa man savu pastalu un sacīja: �Salāpi to!� Un es viņam jautāju: �Vai tu man samaksāsi?� Un �is man atbildēja: �Salāpi pus talu, un es tev do�u, ko pats gribēsi.� Bet es neņem�u nekā un gn bē�u tikai visu viņa naudu.� Tad nu �eichs sacīja: �Ja viņ� gribēs pa�ņemt savu pastalu un nedot tev neko, viņ� paņems to un tu nedabūsi neko.� Bet kurpnieks jautāja: �Kā tad tā?� Un �eichs "atbildēja: �Viņ� tev sacīs: sultānā ienaidnieki ir iznīcināti, viņa pretiniekiem nav spēka, un neskaitāmi ir viņa bērni un palīgi � un vai tu esi mierā vai neesi? Un, ja tu atbildēsi: �Es esmu mierā,� � viņ� paņems savu pastalu un aizies, bet, ja teiksi: �Nē,� � viņ� paņems savu pastalu un iesitis tev vaigā, un belzīs tev pa pakausi.� Un tā nu kurpnieks sa�prata, ka viņ� būs uzveikts.

Un tad nu piecēlās vīrs, kas bija ar tirgoni spēlējis, un sacīja: �Ak �eich, es satiku kādu vīru un sāku ar viņu spēlēt, un spēli viņ� zau�dēja, un es tam sacīju: �Ja izdzersi �o jūru, es do�u tev visu savu naudu, bet, ja neizdzersi, tad atdosi tu man savu naudu.� To dzirdējis, �eichs sacīja: �Ja viņ� gribēs tevi uzvarēt, viņ� uzvarēs.� Bet spēl�manis jautāja: �Kā tad �is uzvarēs?� Un �eichs atbildēja: �Viņ� tev sacīs: �Paņem rokā jūras kaklu un dod to man, un es to izdzer�u,� � bet tu to nevarēsi, un raugi: viņ� būs uzvarējis.�

To visu dzirdējis, tirgotājs saprata, kā nu viņam jāaizstāvas pret saviem ienaidniekiem. Un tad nu visi �eichu atstāja, un tirgotājs gāja uz savu māju, un, kad atmirdzēja rīta gaisma, pie viņa atnāca vīrs, kas bija ar viņu spēlējis, un tirgotājs tam sacīja: �Padod man jūras kaklu, un es to izdzer�u!� Un viņ� to nevarēja, un tirgotājs viņu uz�veica, un tas izpirkās ar simt dināriem un aizgāja. Tad atnāca kurp�nieks un prasīja to, kas viņam patiks, un tirgotājs sacīja: �Sultāns uz�varējis savus ienaidniekus un iznīcinājis savus pretiniekus, un neskai�tāmi ir viņa bērni, � un vai tu esi mierā vai neesi?� Te nu kurpnieks atbildēja: �Jā, es esmu mierā.� Un tirgotājs paņēma savu pastalu un nemaksājis aizgāja. Un tad atnāca greizacis un prasīja maksu par savu aci, bet tirgotājs viņam sacīja: �Izrauj savu aci, un es izrau�u savu, un tad tev būs taisnība un tu vari ņemt maksu par savu aci!� Tad nu greizacis atbildēja: �Pagaidi kādu laiku!� Un viņ� salīga ar tirgotāju par simt dināriem un aizgāja. Un tad nu pie tirgotāja atnāca sandaļu

pircējs un viņam sacīja: �Se tev maksa par taviem sandaļu kokiem!� To dzirdējis, tirgotājs jautāja: �Ko tu man dosi?� Un pircējs atbil�dēja: �Mēs norunājām, ka sandaļu mēru tu dosi pret citu mēru. Ja gribi, tad ņem pilnu mēru zelta vai sudraba!� Tad nu tirgotājs sacīja: �Es ņem�u tikai pilnu mēru blusu: pusi tēviņu un pusi mātī�u.� Un pircējs atbildēja: �Ak, to es nevaru!� Un tā nu tirgotājs bija viņu uzveicis, un pircējs ar viņu salīga par simt dināriem, bet sandaļu koku viņ� atdeva tirgotājam. Un tas nu savu koku pārdeva, par kādu maksu gribēja. Un tā nu tirgotājs nopelnīja naudu un atstāja �o pilsētu, un viņ� aizbrauca uz savu zemi.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tirgotājs pārdeva savu san�daļu koku un nopelnīja brangu naudu, un viņ� aizbrauca uz savu pil�sētu.

Un sultāna dēls sacīja: �Reiz bija kāds vīrs, un tas bija palaidnis; un mīlēja sievietes. Un viņ� dzirdēja, ka citā pilsētā dzīvo daiļa un jauka sieviete, un viņ� devās uz �o pilsētu un līdzi veda krā�ņu balvu. Un, pilsētā nonācis, viņ� aizrakstīja sievietei vēstuli, un vēstulē viņ� rakstīja, cik stipra kaislība dedzina viņa sirdi un cik lielas ilgas māc viņa dvēseli, un viņ� rakstīja, ka mīlestība �im likusi atbraukt pie viņas. Un tā nu sieviete izlasīja vēstuli un ļāva viņam nākt savā mājā, un, kad viņ� aizgāja, te sieviete piecēlās un viņu sagaidīja ar lielu cieņu. Un viņa noskūpstīja tam rokas un mieloja viņu tādiem ēdieniem un dzērieniem, ka labākus vairs nevarēja kārot. Bet sievie�tei bija triju gadu vecs bērns, un viņa to pameta un steidzās vārīt ēdienus. Un vīrietis viņai sacīja: �Nāc iesim gultā!� Un sieviete at�bildēja: �Mans bērns tepat sē� un mūs uzlūko.� Bet vīrietis sacīja: �Viņ� ir mazs un neko nesaprot, un viņam nav vēl valodas.� Un Sieviete atbildēja: �Ja tu zinātu, cik viņ� gudrs, tu tā nerunātu.�

Un, kad nu mazais puika redzēja, ka risi katlā jau pārsprāgu�i, viņ� sāka gau�i raudāt, un māte viņam jautāja: �Ak, ko tu raudi, mans bērns?� Un puisēns atbildēja: �Dod man rīsus un aplej tos ar sviestu!� Un māte viņam deva rīsus un aplēja tos ar sviestu, un puisēns tos apēda un atkal sāka raudāt. Te nu māte viņam jautāja: �Ak, ko tu raudi, bērns?� Un puisēns atbildēja: �Ak māmiņ, iemet rīsos cukuru!� To dzirdējis, vīrietis iekaisa dusmās un iesaucās: �Ak nelaimīgais puika!� Bet puisēns viņam atbildēja: �Tu esi nelaimīgāks par visiem,, jo raugi: tu brauc no vienas pilsētas uz otru un dzenies netiklības. Bet es raudāju tikai tādēļ, ka acī man iebira gruzis, un to es izdzinu

ar asarām, un tad es apēdu rīsus ar sviestu un cukuru, un nu man ii labi. Un saki nu, � kur� no mums ir nelaimīgāks?�

To dzirdējis, vīrietis sakaunējās mazā bērna vārdu, un viņu ap�skaidroja spēks no augstumiem. Un tai pa�ā stundā, tai pa�a kli

vīrietis kļuva tikls un godīgs, un viņ� nedzinās vairs per sievietes Un tā nu viņ� devās atpakaļ uz savu pilsētu un no�ēloja savu k|umigi> gaitu, un drīz viņ�'nomira.�

Un sultānā dēls vēl sacīja: �Man teikts, ak valdniek, ka �etri tii goņi salika kopā tūksto� dinārus un visu naudu sabāza vienā maka. un devās preces pirkt. Un ceļā viņi ieraudzīja krā�ņu dārzu un iegāja pa vārtiem, bet naudas maku atstāja vārtniecei. Un, dārzā iegāju�i, viņi staigāja un sāka ēst un dzert, un līksmoties. Te viens no viņiem sacīja: �Man ir jaukas smar�as, nāciet, izmazgāsim galvu �ai strautā un piesmar�osim savas drēbes!� Un otrs teica: �Mums būs vajadzīgas matu sukas.� To dzirdējis, tre�ais sacīja ceturtajam: �Pavaicā vārt�niecei, vai viņai nav matu sukas!� Un tā nu viens no viņiem aizgāja pie vārtnieces un uzsauca tai: �Atdod naudas maku!� Bet vārtniece atbil�dēja: �To es tev atdo�u, kad būsiet atnāku�i visi vai kad tavi draugi būs man liku�i to atdot.� Bet citi tirgoņi sēdēja tādā vietā, ka vārt�niece viņus redzēja un dzirdēja viņu sarunu. Tad nu tirgonis sacīja saviem draugiem: �Viņa negrib man dot neko.� Un tie viņai uzkliedza: �Dod viņam, ko viņ� prasa!� To dzirdējusi, vārtniece atdeva tirgo�nim naudas maku, un tas nu maku paķēra un aizskrēja. Un, redzēdami, ka viņu draugs vairs atpakaļ nenāca, tirgoņi aizgāja pie vārtnieces un jautāja tai: �Kādēļ tu nedevi viņam matu suku?� Un vārtniece atbil�dēja: �Viņ� prasīja tikai naudas maku, un to es viņam nedevu, iekams pa�i to ļāvāt, un tā jūsu draugs paņēma maku un aizgāja savu ceļu.�

Un dzirdēju�i, ko sacīja vārtniece, tirgoņi sāka pliķēt savas sejas un plēst savus matus, un viņi sagrāba vārtnieci un sacīja tai: �Mēs ļāvām dot tikai matu suku!� Bet vārtniece atbildēja: �Matu suku viņ� man neprasīja.� Un tā nu tirgoņi apsūdzēja vārtnieci kadijam un stāstīja tam visu, kas noticis, un kadijs nosprieda, ka vārtniecei jāat�dod naudas maks un ka viņa ir visu tirgoņu parādniece.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kadija spriedums vārtniecei lika atdot naudas maku un samaksāt parādu tirgoņiem. Un, spriedumu dzirdējusi, vārtniece samulsa savā prātā un aizgāja, neredzēdama ceļu. Un ceļā viņu satika puisēns, kam bija pieci gadi, un, redzēdams viņas apmulsumu, tas jautāja: �Ak māmuļa, kas tev kai�?� Bet viņa

tam neatbildēja, jo raugi: vārtniece to niecināja viņa gadu dēļ. Un puisēns savus vārdus atkārtoja vēl otru un tre�u lāgu, un vārtniece viņam stāstīja: �Pie manis dārzā ienāca �etri vīri un atstāja man savu naudas maku ar tūksto� dināriem, bet piesacīja, ka to es varu atdot tikai, visiem redzot. Un tad nu viņi iegāja dārzā, bet viens atnāca at�pakaļ un man uzsauca: �Atdod maku!� Un es viņam sacīju: �Es atdo�u, kad atnāks tavi draugi.� Bet viņ� sacīja: �Draugi man atļāva.� Un, kad nu es maku �im neatdevu, viņ� teica saviem draugiem: �Viņa nedod man neko.� Un viņa draugi man uzsauca: �Dod, ko viņ� prasa!� Un viņi visi turpat tuvumā bija, un maku es atdevu, un viņu draugs to paķēra un aizdevās savu ceļu. Bet, kad nu draugi nevarēja viņu sa�gaidīt, tie atnāca pie manis un jautāja: �Ko tu nedod viņam matu suku?� Un es atbildēju: �Viņ� prasīja man naudas maku.� Un tā nu viņi mani sagrāba un aizveda pie kadija, un kadijs man nosprieda atdot viņiem naudas maku.�

To dzirdējis, puisēns sacīja: �Dod man dirhemu, lai varu nopirkt saldumus, un es tev teik�u, kur tava pestī�ana.� Un vārtniece viņam iedeva dirhemu un jautāja: �Ko tu man sacīsi?� Un puisēns viņai atbildēja: �Ej atpakaļ pie kadija un saki tam, ka tev bija noruna maku atdot tikai visiem �etriem!� Un tā nu vārtniece devās atpakaļ pie kadija un teica tam, ko viņai bija sacījis puisēns. Tad nu kadijs lika aicināt tirgoņus un viņiem jautāja: �Vai tāda bija jūsu noruna?� Un tirgoņi atbildēja: �Jā.� To dzirdējis, kadijs sacīja: �Atvediet pie manis savu draugu un ņemiet savu maku!� Un tā nu vārtniece izkūlās sveikā un aizgāja savu ceļu.�

Un, kad nu jaunekļa vārdus bija dzirdējis sultāns un dzirdēju�i bija veziri un visi, kas tur bija, tie sacīja sultanam: �Ak mūsu valdniek, tavs dēls ir pārāks par visiem sava laika ļaudīm.� Un jauneklim un sul�tanam viņi vēlēja Allah svētību, un sultāns spieda pie krūtīm savu dēlu un noskūpstīja to acu starpā, un viņam jautāja, kas �im bijis ar jauno verdzeni. Un sultānā dēls nu zvērēja Allah un viņa cēlā pra�vie�a vārdā, ka verdzene viņu kārdinājusi, bet viņ� to atraidījis un teicies viņu sūdzēt savam tēvam. To dzirdējis, sultāns ticēja sava dēla dārdiem un sacīja: �Ak mans dēls, tiesā viņu tu, un, ja gribi, nokauj viņu vai dari, kā liek tavs prāts.� Un jauneklis sacīja sultanam, savam tēvam: �Es lik�u viņu izdzīt no pilsētas.�

Un tā nu sultānā dēls ar savu tēvu un māti dzīvoja mierā un priekā, un jauka bija viņu dzīve, līdz atnāca visu prieku Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja. Un tas nu ir gals tam stāstam, kas mums stāstīts par sultānu un viņa dēlu, un par jauno verdzeni un septiņiem veziriem.

Un vēl man teikts, ak laimīgais valdniek, ka senos, tālos laikos reiz dzīvoja Persijas sultāns, vārdā Saburs, un bija viņ� liels un varens valdnieks. Un piederēja viņam da�ādi dārgumi, un bija viņ� gudrs un redzīgs savā garā. Un bija viņam cēla dvēsele un laipns prāts, un viņa roka nepiekusa dāvāt �ēlastību. Un nekad viņ� neatraidīja tos, kas lūdza viņa palīdzību un kam tā bija vajadzīga. Viņ� viesmīlīgi atvēra savas durvis katram, kas lūdza patvērumu, un cilvēkus ar salauztām sirdīm viņ� prata mierināt ar lēnprātīgiem un laipniem vārdiem. Un labs un �ēlīgs viņ� bija na�bagiem, un neviens sve�inieks velti neklaudzināja pie viņa pils vār�tiem. Bet viņa bargā taisnība nepazina �ēlastību pret varmākām un patiesības pulgotājiem. Tāds nu bija �is sultāns.

Un sultanam Saburam bija trīs meitas, un viņas staroja kā trīs mēne�i pie skaidrām debesīm un zaigoja kā trīs brīni�ķīgi ziedi labi . koptā dārzā. Un bija viņam dēls kā dzidrākais debesu spīdeklis, un vārds tam bija Kamars al Akmars.

Ik gadus sultāns rīkoja divus svētkus savai tautai, un vienus viņ� rīkoja ziedoņa sākumā, un tie bija Nuruza svētki, bet otrus rudenī, un tie nu bija Michrgana svētki. Un svētku dienās viņ� lika atvērt visas durvis un izdajāja naudu, un ap�ēloja ļaudis, un iecēla un pa�augstināja savus karavadoņus un galminiekus. Un tā nu no visām viņa pla�ās valstības malām sanāca ļaudis sveikt savu valdnieku un viņa prātu ielīksmot da�ādām balvām, un tie viņam dāvāja ver�gus un verdzenes, un einuchus.

Un tā nu notika, ka ziedoņa svētkos sultāns sēdēja savā vald�nieka krēslā. Bet viņa cēlajām īpa�ībām vēl pieskaitāma bija liela zinību mīlestība, un par citām zinībām mīļāka tam bija ģeometrija un astronomija, un tā nu viņ� bija licis svētkos aicināt arī zinību vīrus. Un, kad viņ� sēdēja savā valdnieka krēslā, pie viņa ienāca trīs zinību vīri, un raugi: tie bija visnoslēpumaināko zinību un smalkāko mākslu pratēji, un Allah augstais bija viņiem devis brīni�ķīgas spējas daiļi veidot cilvēka miesu un izprast noslēpumus, kas mirstīgam prātam bija liegti. Un sultānā galvaspilsētā �ie zinību vīri bija ienāku�i no trijām zemēm, un katram bija sava valoda. Un pirmajam vārds bija Gandijs, otrajam � Rumijs, un tre�ajam, kas nācis bija no Persijas nomales, vārds bija Aijams.

Un tā nu pirmais zinību vīrs piegāja pie valdnieka krēsla, no�metās pie sultānā kājām un noskūpstīja zemi viņa roku starpā. Un, sultanam novēlējis prieku un laimi �ai svētku dienā, tas pasniedza viņam brīni�ķīgu balvu, un raugi: tā bija zelta statuja, ko izrotāja zeltā kalti dārgakmeņi, un statujai rokā bija zelta taure. To redzē�dams, sultāns Saburs viņam jautāja: �Ak, saki, cēlais vīrs, � kāds labums no �ās statujas?� Un viņ� atbildēja: �Ak valdniek, �im zelta cilvēkam ir derīgas un brīni�ķīgas īpa�ības. Ja noliksi to pie savas pilsētas vārtiem, tas stāvēs tur kā sargs, un, ja pilsētai tuvosies ienaid�nieks, viņ� redzēs to jau iztālēm un pūtīs savu tauri, un ienaidnieks sastings bailēs un pēk�ņi būs beigts.� To dzirdējis, sultāns brīnījās un sacīja: �Allah vārdā, ak cēlais vīrs, ja tu runā patiesību, tad do�u tev visu, ko kāro tavs prāts!�

Tad nu pie sultānā piegāja otrais zinību vīrs, kam vārds bija Rumijs, un viņ� noskūpstīja zemi pie sultānā kājām un sniedza viņam lielu sudraba bļodu, un bļodā pacēlās sudraba pāvs, un pāvam apkārt bija vēl divdesmit �etri sudraba pāvi. Un sultāns Saburs tos uzlū�koja lielā brīnumā un jautāja Rumijam: �Ak, saki, cēlais vīrs, � kāds labums no �iem pāviem?� Un zinību vīrs atbildēja: �Ak vald�niek, �ā pāva labums ir tas, ka, katrai dienas vai nakts stundai aiz�ritot, tas piesit savu knābi vienam no divdesmit �etriem pāviem, un, spārnus sizdams, viņ� nomin to, un tā mēs redzam, kā aizrit stun�das. Bet, kad pagājis mēnesis, pāvs atver savu knābi un viņa rīklē atspīd jaunais mēnesis!� Te nu sultanam atkal bija lieli brīnumi, un viņ� iesaucās: �Allah vārdā, ja tu runā patiesību, es do�u tev visu, ko kāro tavs prāts!�

Un tre�ais pie valdnieka krēsla piegāja Persijas zinību vīrs. Viņ� noskūpstīja zemi sultānā roku starpā, un pēc ierastiem sveicieniem un vēlējumiem viņ� sultanam deva ziloņkaulā un melnkoka izdrāztu zirgu. Un melnkoks bija tik tum�s un rets, kādu sultāns vēl nebija redzējis, un izrotāts tas bija zeltā kaltiem dārgakmeņiem. Un bija Min zirgam brīni�ķīgi segli un kāp�ļi, un glezni iemaukti, un raugi: t.idi bija tikai sultānu zirgiem. To redzot, sultānā Sabūra brīnumiem vairs nebija gala, un viņ� jautāja persietim: �Un kāds gan labums no tava zirga?� Un persietis atbildēja: �Ak valdniek, �is zirgs savu jāt�nieku aiznes gaisā zibeņātrumā, un tas lido, kurp viņa jātnieks kāro. Un vienā dienā tas jāj tik lielu tālumu, ko vienkār�s zirgs var no�skriet tikai gadā.� Un tā nu, visu triju brīnumu mulsināts, sultāns teica persietim: �Allah vārdā � un lai slavēts ir viņa vārds mū�īgi mū�am! � ja tavi vārdi ir patiesi, es do�u tev visu, ko kāro tavs prāts, un do�u tev vēl vairāk!�

Tad nu sultāns lika trīs dienas pārbaudīt �o triju balvu brīni�ķī�gās īpa�ības, un zinību vīri tās visādi rīkoja un kustināja. Un tie�ām notika, ka zelta vīrs pūta savu zelta tauri un pāvs sita knābi un nomina citus pāvus, bet persie�u zinību vīrs uzkāpa melnkoka zirgā un uzlidoja gaisā.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa sacīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka persie�u zinību vīrs, kam vārds bija Aijams, uzkāpa melnkoka zirgā un uzlidoja gaisā, un kā zi�bens �autra tas gaisā izlocīja pla�u loku un atkal bija turpat, kur bijis.

Un, kad nu sultāns Saburs bija to visu redzējis, viņ� sastinga brī�numā, un tad viņ� ielīksmojās tik lielā priekā, ka gandrīz pats uz�kāpa zirgā, lai uzlidotu gaisā. Un viņ� sacīja zinību vīriem: �Ak cēlie zinību vīri, nu es redzēju, ka jūsu vārdi ir paliesi, un man nu jāpilda savs solījums. Sakiet, ko kāro jūsu prāts, un uz pēdām jums viss būs dots!� To dzirdēju�i, zinību vīri atbildēja: �Ja nu mēs esam ieprieci�nāju�i mūsu sultānā prātu un viņam patiku�as mūsu balvas, un viņ� mums ļāvis lūgt, ko kāro mūsu prāts, tad lūdzam dot mums katram sultānā meitu par sievu, jo raugi: mēs gribam būt viņa meitu vīri! Un valstības mieru un kārtību tas nevarēs satricināt. Un, lai nu būtu kā būdams, bet pasaulē nav tāda sultānā, kas neturētu vārdu!� Tad nu sultāns atsaucās: �Jums tūdaļ būs dots, ko kāro jūsu prāts!� Un tā nu sultāns lika atsaukt kadiju un lieciniekus, un lika viņ� noslēgt triju zinību vīru laulības līgumus ar viņa trijām meitām. Un tas tad nu ir viss!

Bet notika, ka tai pa�ā laikā visas trīs sultānā meitas turpat sēdēja un viņus �ķīra tikai aizkari, un sultānā vārdus viņas dzirdēja. Un jaunākā māsa sāka aplūkot zinību vīru, kam bija kļūt viņas vīram, un raugi: viņas acis skatīja vecu, sirmu vīru, un bija tam vismaz simt gadu, ja vēl ne vairāk, un bija viņam balti mati, un to pa�u vairs nebija daudz, un galva viņam trīcēja un uzacis bija izkritu�as, un ausis nokarājās sasprēgāju�as, un asā bārda bija nokrāsota, un acis bija greizas un sarkanas, vaigi dzelteni un no�ļuku�i, un viss viņ� bija vienās baku rētās, un viņa deguns bija līdzīgs resnam un melnam badid�anam un seja bija savīstīta kā kurpnieka skotele, zobi izspiedās kā me�a kuilim un lūpas trīcēja un nokarājās. Un tā nu vecais vīrs viņai derdzās, un bija tas visneglītākais un kroplākais sava laika cilvēks. Un kā gan viņ� citāds varēja būt ar savu tuk�o muti, no kuras rēgojās tikai reti ilkņi, kas vērta to līdzīgu baigam efritam, no kura bīstas mazi bērni un kuru redzot vistas sāk izmisumā kladzināt un meklēt savu kūti.

Bet sultānā jaunākā meita bija sava laika daiļākā jaunava, maiga un lunkana kā gacele un liegāka par klusāko vēsmu, un daiļāka par pilnu mēne�i. Un tik tie�ām viņa bija radīta mīlestības priekiem! Kad viņa gāja, viņas līganā un vieglā gaita mulsināja �maugāko zaru kokā, un, kad viņa skrēja, viņas gleznos soļus apskauda visvieglākā gacele, un bija viņa pārāka par savām māsām daiļumā un miesas baltumā, un lēnprātībā. Un tāda nu viņa bija.

Un, kad nu viņa ieraudzīja zinību vīru, ko liktenis bija viņai lēmis, viņa satrūkās un ieskrēja savā istabā, un viņa pakrita uz grīdas un plosīja savas drēbes, skrāpēja vaigus un raudāja, un vaimanāja lielās bēdās. Un tie�i tobrīd no medībām pārradās viņas brālis Kamars al Akmars, kas viņu mīlēja vairāk par citām māsām. Un, viņas vaimanas un raudas dzirdējis, valdnieka dēls iegāja savas māsas istabā un jautāja viņai: �Ak, saki, māsa, � kas noticis un kas tev kai�? Ak, saki man visu un neslēp neko!� Un, krūtis sizdama, viņa iesaucās: �Ak mans vienīgais brāli, ak mīļais brāli, es neslēp�u tev neko. Un zini: es gribu atstāt tēva pili, un, ja tavs tēvs mani dos par sievu �im derglim, es aizbēg�u, un kaut viņ� nedotu man maizes riecienu! Jo Allah augstais mani nepametīs!�

Viņas vārdus dzirdējis, princis Kamars al Akmars teica savai māsai: �Bet saki, māsa, � ko nozīmē tava valoda un kas mulsina tavu prātu un skumdina tavu sirdi?� Un viņa atbildēja: �Ak mans vienī�gais brāli, tavs tēvs mani apsolīja vecam zinību vīram, un tas ir burvis, kas tēvam par balvu atvedis melnkoka zirgu un apbūris to, un piekrāpis ar savu viltību! Bet es neie�u pie �ā dergļa un labāk tad mir�u!�

To dzirdējis, brālis viņu mierināja un glāstīja, un tad steidzās pie tēva un sacīja tam: �Ak, saki tēvs, � kas tas par burvi, kam esi apsolījis manu jaunāko māsu par sievu? Un kas tā par ērmīgu balvu, kuras dēļ manai māsai jānes �is bēdu slogs? Ak tēvs, tas nedrīkst notikt, jo raugi: tas būtu netaisnīgi!� Bet persie�u zinību vīrs turpat stāvēja un sultānā dēla vārdus dzirdēja, un tie nu viņu saniknoja un apstulboja viņa prātu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā dēla vārdi snnik noja persie�u zinību vīru un apstulboja viņa prātu. Un sultan:; al bildēja: �Ak Kamar al Akmar, mans dēls, ja tu zinātu, kādu ziigu man dāvājis �is zinību vīrs, tu nebrīnītos un tava dvēsele neiekaistu dusmās!� To teicis, sultāns ar savu dēlu izgāja pils pagalmā un vci giem lika atvest melnkoka zirgu. Un, kad nu sultānā dēls to ierau dzija, viņ� ielīksmojās lielā priekā, jo zirgs viņam gau�ām patika. Un bija viņ� varens jātnieks un uzlēca zirgam mugurā, ielika kāju kāp�jos un piespēra pie�us. Bet zirgs nekustējās ne akls. To redzē�dams, sultāns teica zinību vīram: �Ej un paraugies, ko nekustas tavs zirgs, un palīdzi manam dēlam, un es do�u tev visu, ko kāros tavs prāts!� Un tad nu persietis, kam bija lielas dusmas, ka valdnieka dēls bija pretojies viņa laulībai, piegāja pie zirga, kurā tas sēdēja, un teica Kamaram al Akmaram: �Palūko, kur seglos ir zelta vītenis, tad pagriez to, un zirgs tevi uznesis gaisā.� Un valdnieka dēls pa�grieza vlteni, un pēk�ņi zirgs uzlidoja debesu mākoņos, un tas lidoja putna vieglumā un uzskrēja lielos augstumos un lidoja, lidoja, līdz neviens to vairs neredzēja.

Un tā nu sultāns redzēja, ka viņa dēls izgaisa mākoņos, un viņa dvēsele iedegās nemierā. Un viņ� sacīja persie�u zinību vīram: �Ak cēlais vīrs, gādā, lai mans dēls nāk atpakaļ!� Bet persietis atbildēja: �Ak augstais valdniek, es nevaru darīt neko, un savu dēlu tu redzēsi tikai aug�āmcel�anās dienā! Jo raugi: tavs dēls man neļāva izskaidrot visu un viņ� klausīja tikai savu lepnību, un vīteni, kas ir seglos, viņ� pagrieza par ātru.� Un, zinību vīra vārdus dzirdējis, sultāns Saburs iekaisa piktumā un saviem vergiem lika dauzīt to rungām un iemest tum�ākā cietumā, un pats viņ� norāva no galvas savu vald�nieka kroni, sita savu seju un plēsa savu bārdu. Un tad viņ� iegāja pilī un aizslēgtas tika visas durvis, un pilī raudāja un vaimanāja viņ� pats un viņa sieva, un visas trīs meitas, un vaimanāja visi kalpi un visi ļaudis pilsētā un sultānā pilī. Un tā nu prieki pārvērtās par bēdām, un laime pārvērtās par izmisumu.

Bet valdnieka dēls tikai lidoja un lidoja aizvien augstāk, un viņ� uzlidoja gandrīz līdz pa�ai saulei. Un tad viņ� atskārta, cik lielas briesmas un cik baiga nāve viņu gaida debesu augstumos. Un viņ� samulsa savā prātā un no�ēloja," ka bija kāpis zirgam mugurā, un savā dvēselē viņ� sacīja: �Tik tie�ām, zinību vīrs grib mani postā dzīt ar viltu, un viņ� to dara manas jaunākās māsas dēļ! Ak, pasaulē ir tikai viena vara, un tā ir Allah vara!� Un tad nu pēk�ņi viņam ie�āvās prātā: �Jāpameklē, vai seglos nav vēl cits vītenis, kas palī�dzēs man nolaisties zemē!� Un sultānā dēls bija gudrs un atjautīgs, un viņ� sāka aplūkot zirga locekļus, un pēk�ņi viņ� ieraudzīja tādu kā gaiļa galvu zirga labajā, plecā, un tādu pa�u gaiļa galvu viņ� ieraudzija kreisajā plecā. Un, kad nu viņ� pagrieza to, kas bija labajā plecā, zirgs viņu aiznesa vēl straujāk un cēlās vēl augstāk gaisā. Tad nu valdnieka dēls palaida vīteni un pagrieza otru, kas bija kreisajā plecā, un pēk�ņi zirgs sāka kustēties lēnāk un laisties lejup. Te pēk�ņi zirgs apstājās gaisā, tad ar joni drāzās lejup un atkal laidās lēni, un, jo tuvāk nāca zemei, jo lēnāk laidās burvju zirgs. Un tā nu beidzot zirgs viegli atsitās pret zemi, un jātnieks priecājās par savu glābiņu.

Un, kad nu valdnieka dēls redzēja un zināja, kur slēpts viņa glā�biņ�, viņ� ielīksmojās lielā priekā un pateicās Allah augstajam, kas viņu izglāba no nāves. Un viņ� grieza drīz vienu vīteni, drīz otru un iemauktus raustīja gan pa kreisi, gan pa labi, un zirgu dzina te uz priek�u, te atpakaļ, te aug�up, te lejup, kur vien pa�am patika. Un drīz tas skrēja kā zibens �autra, drīz līgoja lēni kā �ūpodamies, un beidzot viņ� zirgu vadīja, kā gribēja. Un tad nu-atkal viņ� pacēlās gaisā, bet jāja tik viegli un lēni, ka savas acis varēja mielot ar brīni�ķīgām ainām, kas bija redzamas lejā. Un tā viņ� varēja priecā�ties par debesu un zemes brīnumiem, un sirds viņam gavilēja, redzot da�ādas zemes un pilsētas, ko savu mū�u nebija redzēju�as viņa acis. Un pēk�ņi viņ� ieraudzīja krā�ņu pilsētu ar slaidi izkārtotiem namiem, un tā zvīgoja zaļā, jautrā zemes malā, kur ziedēja koki un sudraboja upes, un zaļoja pļavas, un pļavās kūvējās jautras gaceles.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka pļavās kūvējās jautras gaceles. Bet valdnieka dēls Kamars al Akmars bija ziņkārīgs savā prātā, un klusībā viņ� iesaucās: �Ak, ja es zinātu, kā sauc �o pilsētu un �o zemi un vai tur gaiss ir silts vai salts!� Un viņ� lidoja ap skaisto pilsētu, un lidoja no vienas puses uz otru un skatīja brīni�ķī�gas ainas. Tikmēr diena jau gāja uz galu un saule jau grima, un valdnieka dēls klusībā sacīja: �Allah vārdā, man labāku vietu ne�uziet, kur pārgulēt nakti! Es nakti palik�u �ai pilsētā, bet rīta ausmā do�os uz savu zemi pie saviem radiem un draugiem. Un viņiem stāstī�u, un stāstī�u savam tēvam, kas mani piemeklējis un ko redzē�ju�as manas acis!� Un tā nu viņ� sāka meklēt dro�u vietu pats sev un savam zirgam. Un, kamēr nu tā bija, viņ� pilsētas vidū ieraudzīja staltu pili, kas zaigodama pacēlās gaisā. Un pili ietvēra plata siena ar augstiem, izrobotiem torņiem, un to apsargāja �etrdesmit melnie vergi spīdīgās bruņās, un rokās viņiem laistījās pīķi, �ķēpi un bul�tas. To redzēdams, valdnieka dēls iesaucās: �Tik tie�ām, tā ir jauka vieta!� Un tā nu viņ� pagrieza vīteni un zirgs lēni laidās lejup kā noguris putns, un beidzot tas nolaidās uz pils jumta. Te nu Kamars al Akmars iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais!� Un viņ� nokāpa no zirga un staigāja tam apkārt, un, zirgu aplūkojis, sacija: �Allah vārdā, tik tie�ām, kas tevi izdrāzis, ir varens virs! Un, ja nu Allah augstais atliks man nolemto stundu un sveiku mani aizvedis mana dzimtenē, un ļaus man satikties ar tēvu un radiem, es darī�u tikai labu �im gudrajam vīram un bū�u viņam �ēlīgs!�

Un tā nu viņ� sēdēja uz pils jumta, līdz redzēja, ka visi ļaudis jau aizmigu�i. Te viņu sāka plosīt izsalkums un slāpes, jo raugi: viņ� nebija ne ēdis, ne dzēris, kop� bija atstājis savu tēvu. Un klusībā viņ� sacīja: �Tik krā�ņā pilī dro�i vien nebūs ēdiena trūkums!� Un, zirgu pametis uz jumta, viņ� aizgāja meklēt ēdienu. Te pēk�ņi viņ� ieraudzīja kāpnes un nokāpa lejā, un tur nu viņa priek�ā izplētās pagalms, un tas bija izlikts marmora un dzidra alabastra plāksnēm, ko nakts tumsā apvizēja mēnesnīca. Un skaistā pils viņu ielīksmoja lielā priekā, bet velti viņ� raudzījās pa labi un pa kreisi, jo neredzēja ne�vienu dzīvu cilvēku un visā pilī nedzirdēja nekādu trok�ņu. Un tā nu viņ� mulsumā apstājās un nejaudāja, uz kuru pusi doties, un savā dvēselē viņ� sacīja: �Labāk būs, ja kāp�u atpakaļ uz jumta un nakti pārgulē�u pie sava zirga. Bet, kad atausīs rīts un atspīdēs pirmie sau�les stari, es kāp�u zirgā un do�os prom!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Kamars al Akmars savā dvēselē sacīja: �Labāk būs, ja kāp�u atpakaļ uz jumta un nakti pār�gulē�u pie sava zirga, bet, kad atausīs rīts, es kāp�u zirgā un do�os prom!� Un, tā nu stāvēdams un savai dvēselei sacīdams tādus vārdus, viņ� pilī ieraudzīja gaismu un piegāja palūkoties, kas tur redzams. Un viņ� ieraudzīja, ka gaismu met pie harēma durvīm nolikta lāpa, un nolikta tā bija melna einueha galvgalī. Un melnais einuehs gulēja un skaļi krāca, un bija tas līdzīgs efritam, kas klausa Suleimanam vai kādam no melno d�inu cilts. Un einuehs bija izstiepies uz paklāja, kas �ķērsām bija izklāts pa�ās durvīs un ceļu traucēja labāk par koka celmu un par sētnieka solu. Un lāpas gaismā spo�i laistījās viņa �ķēpa rokturis, un pār viņa galvu pie granita pīlara karājās barības maiss.

Un, baisīgo nēģeri redzēdams, Kamars al Akmars sastinga �ausmās un izdvesa: �Tikai Allah augstais ir mans patvērums! Ak debesu un zemes valdniek vienīgais, tu mani jau glābi no dro�as nāves, glāb mani vēl un atpestī mani no ļauna, kas mani var piemeklēt �ai pilī!� To sacījis, viņ� izstiepa roku un paņēma melnā einueha barības maisu, tad atstāja istabu un atsēja maisu, un tur nu viņ� atrada vislabākos ēdienus. Un tā nu viņ� sāka mieloties un apēda visu, kas maisā bija. Un, stiprinājis savus spēkus, viņ� piegāja pie strūklakas, kas laistījās pagalma vidū, un tīrais un saldais ūdens nu remdēja viņa skaudīgās slāpes. Un tad viņ� gāja atpakaļ pie einueha un pakāra maisu, kur tas bija, un viņ� izvilka melnā verga �ķēpu no maksts un apjoza to pie saviem sāniem. Bet einuehs gulēja cietu miegu un krāca, kā bija krācis. Un tā nu viņ� aizgāja, nezinādams, ko liktenis glabā savā pūrā.

Tad nu viņ� iegāja pa�ā pili un nonāca līdz otrajām durvīm, un durvis aizklāja samta aizkars. Un, aizkaru pacēlis, viņ� ieraudzīja platu gultu no baltākā ziloņkaula, un gulta bija izrotāta spo�ām pēr�lēm un rubiniem, un citiem dārgakmeņiem, un uz grīdas tur gulēja �etras jaunas verdzenes. Un klusi viņ� piegāja pie gultas, gribēdams redzēt, kas tur guļ, un ieraudzīja brīni�ķīgi daiļu jaunavu. Un jau�navas augums bija līdzīgs alifa burtam, un garie mati viņu apņēma kā zīda krekls. Un viņa bija tik skaista, ka līdzīgs tai bija mēness, kas uzlec austrumos. Un viņas piere bija kā balta roze un vaigi kā maigas un sārtas anemones, un abu vaigu gleznā mirdzumā liegi ēno�jās divas laimes zīmītes, katrā vaigā viena, un bija viņa tāda, kā saka dzejnieks:

Ne vārda teikusi, tā nāca naktī, Kā mēness starodama debess tumsā. Ak daiļā! Līdzīgu tev nav �ai saulē Ne dailes spo�umā, ne gaismas zaigā! Kad acis ieraudzīja to, es saucu: �Lai slavēts, kas no asinīm to tvirtis!� No lau�u acīm slēpt es viņu gribu, � Ak Allah, sargā savu roku darbu!

Un raugi: tā bija �ās pilsētas sultānā meita, un tēvs viņu mīlēja lielā mīlestībā un uzcēlis viņai bija �o pili. Un ikreiz, kad skumjas �ņau�dza sultānā meitas krūtis, viņa nāca te ar savām verdzenēm un palika da�as dienas, un bie�i viņa palika vēl ilgāk, tad gāja atpakaļ uz tēva pili. Un notika, ka tovakar viņa bija atnākusi jautri izpriecāties. Un, redzēdams tik piemīlīgu daiļumu, jaunais princis Kamars al Akmars brīnījās un samulsa savā prātā, un gandrīz pakrita nemaņā. Un, kad nu viņ� attapās, viņ� piegāja pie jaunavas, kas saldi gulēja, un laimes līksmē un mīlestības kaislībā viņam trīcēja visas miesas, un viņ� no�skūpstīja tai labo vaigu. Te pēk�ņi jaunava atmodās un lielas, platas atvērās viņas acis, un, redzēdama Kamaru al Akmaru, kas stāvēja viņas galvgalī, viņa iesaucās: �Kas tu tāds un no kurienes nācis?� Un viņ� atbildēja: �Ak kundze, es esmu tavs vergs un iemīlējies esmu tavās acīs!� To dzirdējusi, viņa jautāja: �Un kas tevi �urp atveda?� Un viņ� atbildēja: �Ak kundze, manu soļu gaitu vadījis Allah aug�stais un mans liktenis, un mana laime!� Viņa vārdus dzirdējusi un ieraudzījusi viņa skaistumu, sultānā meita Samzennachara, jo tāds bija viņas vārds, neiztrūcinājās, bet mierīgi jautāja sultānā dēlam: �Var�būt tu esi tas, kas vakar mani bildinājis manam tēvam, bet mans tēvs tevi atraidījis, sacīdams: �Tavs izskats ir nejauks.� Bet, ja tas esi tu, tad, Allah vārdā, mans tēvs ir melojis, teikdams tādus vārdus, un tavs daiļums pamet ēnā mani, ak kungs!� Te nu Samzennachara piegāja pie jaunekļa, kas staroja kā gai�ais mēness, un viņa to apkampa un noskūpstīja. Un jauneklis noskūpstīja viņu, un abi noreiba savas jau�nības un sava daiļuma priekā. Un tā nu viņi ilgi apskāvās un glāsti jās un teica viens otram tūksto� mīļas aplamības, un viņi spēlējās un glāstījās te maigi, te nerātni, te pārgalvīgi.

Un, kad nu viņi tā kaitējās, pēk�ņi pamodās verdzenes un, snvu kundzi redzēdamas jaunā prin�a skaujās, iesaucās: �Ak kundze, kas ir �is jauneklis, kas pie tevis guļ?� Un viņa atbildēja: �Es nezinu! hs pamodos un viņu ieraudzīju sev blakus. Un man liekas, tas būs lus pats, kas vakar mani bildināja!� To dzirdēju�as, verdzenes samulsa un uztraukumā kliedza: �Lai Allah augstais tev �ēlīgs, ak kundze! Tas nav tas vīrs, kas vakar tevi bildināja, jo raugi: tas bija vecs un derdzīgs, bet �is jauneklis ir skaists un mīlīgs un dro�i vien viņ� aug�stas kārtas. Bet tas, ko aizdzina tavs tēvs, nav cienīgs �im par vergu būt!� Tad nu verdzenes piecēlās un gāja modināt melno einuehu, kas gulēja durvju spraugā. Un einuehs briesmīgi satrūkās, kad verdzenes viņam jautāja: �Tu esi pils un harēma sargs, bet kā esi ielaidis pie mums vīrieti, kad visas gulējām?�

To dzirdējis, einuehs pietrūkās un tvēra savu �ķēpu, bet neatrada to pie jostas un, bailēs trīcēdams, piecēlās, un piegāja pie aiz�kara. Un, kad nu viņ� aizkaru pacēla, viņ� savu kundzi ieraudzīja gultā un kundzei blakus jaunekli, kura daiļums ap�ilbināja viņa acis, un viņ� iesaucās: �Ak mans kungs, vai esi cilvēks vai d�ins?� To dzirdējis, Kamars al Akmars iesaucās: �Vai tev, ak nicinātais vergs, kā vari tu Hosroju sultānā dēlu sajaukt ar nekrietniem d�iniem un efritiem?� To sacīdams, viņ� iedegās dusmās kā ievainots lauva un satvēra savu �ķēpu, un tad iesaucās: �Es esmu sultānā meitas vīrs, viņ� deva man savu meitu par sievu un lika man nakti iet pie viņas!� Un, viņa vārdus dzirdējis, einuehs sacīja: �Ak mans kungs, ja tie�ām esi cilvēks, kā pats saki, tad mūsu jaunā kundze ir tava daiļuma cie�nīga un tu esi viņas cienīgs vairāk par visiem sultāniem un sultānu dēliem!� Tad nu einuehs aizsteidzās pie sultānā, un viņ� kliedza skaļā balsī un plosīja savas drēbes, un bēra pī�ļus uz savas galvas. Un, kad sultāns dzirdēja viņa kliedzienu, tas jautāja viņam: �Ak, saki, � kāds posts tevi piemeklējis? Saki dri'z, jo tu sabiedēji manu dvēseli. Stāsti, un lai tavi vārdi nav gari!� Un einuehs atbildēja: �Ak valdniek, steidzies glābt savu meitu, jo savā varā to guvis pats �aitans sultānā dēla izskatā! Skriesim un nokausim to!� Bet, einueha vārdus dzirdējis, sultāns iekaisa negantās dusmās un gandrīz nosita einuehu pa�u. Te pēk�ņi sultāns iesaucās: �Kā tu drīkstēji nolaist acis no manas meitas, kad biju tev licis viņu sargāt dienu un nakti? Un kā tu drīkstēji pie viņas laist d�inus un efritus?� Un tad nu sultāns steidzās uz pili, kur bija viņa meitas istabas, un viņu sagaidīja verdzenes, kas stāvēja bālas un bailēs drebēja. Un sultāns viņām jautāja: �Kas piemeklējis manu meitu?� Un verdzenes atbildēja: �Ak augstais valdniek, mēs nezinām, kas noticis, kad gulējām miegā, bet, kad atmodāmies, mēs kundzes gultā ieraudzījām jaunekli, kas līdzīgs pilnam mēnesim! Un savu mū�u mēs nebijām redzēju�as tik daiļu vaigu, un viņ� ar mūsu kundzi klusi un mierīgi tērzēja. Un, kad nu mēs viņam jautājām, kas �is tāds un no kurienes nācis, viņ� sacīja, ka tu �im devis savu meitu par sievu. Un vairāk mēs nezinām neko un nevaram tev sacīt, vai viņ� d�ins vai cilvēks. Bet tīru sirdi mēs tev liecinām, ka viņ� ir nevainīgs un laipns, un nevienam nedara ļaunu.�

Un, kad nu sultāns bija �os vārdus dzirdējis, viņa nemiers izgaisa, un lēni lēni viņ� pacēla aizkaru un ieraudzīja, ka jaunais princis sē� pie viņa meitas un viņi abi klusi un mīlīgi tērzē. Un skaists bija jaunekļa vaigs, un viņ� staroja kā pilnais mēness. To redzējis, sultāns iekvēlojās greizsirdībā pret savu meitu, un viņu dzina bai�les par meitas godu. Un tā nu ar joni viņ� pacēla aizkaru un iedrā�zās savas meitas istabā, un viņa rokā zibēja pacelts �ķēps, un viņ� me�tās tiem virsū kā saniknota gūla. Un, sultānu ieraudzījis, jauneklis jautāja viņa meitai: �Vai tas tavs tēvs?� Un viņa atbildēja: �Jā.�� Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunais Kamars al Akmars jautāja sultāna meitai: �Vai tas tavs tēvs?� Un viņa atbildēja: �Jā.� Tad nu jauneklis pietrūkās kājās un sagrāba savu �ķēpu, un viņ� uz�kliedza .sultanam tik briesmīgā balsī, ka tas apstulba un satrūkās. Un niknās dusmās viņ� jau pacēla �ķēpu un dzirās sultānu nokaut, bet sultāns atskārta, ka ienaidnieks par viņu stiprāks un straujāks, un �ķēpu viņ� iebāza makstī un stāvēja, un, kad jauneklis piegāja pie viņa, tas jautāja tam laipni un mīlīgi: �Ak jaunekli, vai esi cilvēks vai d�ins?� Un tas nu atbildēja: �Allah vārdā, ja es necienītu tavas tiesības tāpat kā savas un ja dārgs man nebūtu tavas meitas gods, es būtu izlējis tavas asinis! Kā tu vari mani sajaukt ar d�iniem un �aitaniem, ja esmu es Hosroju sultānā dēls, to pa�u sultānu, kas pī�ļos būtu satrieku�i tavu godību un varu un tavu valstību izputināju�i kā nieku, un laupīju�i tev visu tavu slavu un godu, un mantu!� Un, viņa vārdus dzirdējis, sultāns bijāja jauno princi un baiļojās par savu dzīvību. Un viņ� jautāja tam: �Ja esi sultānā dēls, tad saki, � kā tu bez manas ziņas iekļuvi manā pilī un apkaunoji manu cieņu, un ap�traipīji manas meitas godu? Tu sakies esot viņas vīrs, un tu saki, es viņu devis tev par sievu, bet zini: es esmu licis nokaut daudzus sul�tānus un sultānu dēlus, kas nāku�i viņu bildināt!� Un, savas niknās runas satraukts, sultāns turpināja: �Kas tevi glābs no mana niknuma? Ja es sauk�u savus vergus un kalpus un lik�u tevi nokaut, viņi nokaus tevi uz pēdām. Kas tevi glābs no manas varas?�

Un, sultānā vārdus dzirdējis, Kamars al Akmars atbildēja: �Tik tie�ām, es brīnos par tevi un tavu īso prātu! Vai tie�ām tu savai meitai gribi labāku vīru par mani? Un vai esi redzējis par mani dro��āku un stiprāku savā varā, un vai kādam ir lielāki kaiapulki un lie�lākas zemes nekā man?� Un sultāns atbildēja: �Allah vārdā, ne! Met es gribētu, ak jaunekli, lai manu meitu tu preci, kadijjem un liecinie kiem redzot, un es jums do�u savu svētību, bet slepena laulība ap kauno manu godu!� Te nu Kamars al Akmars iesaucās: �Ak valdniek, cik skaisti tavi vārdi! Bet, ak, ja atnāks tavi vergi un kalpi, un kara vīri un mani nokaus, kā pats sacīji, tad apkaunojis būsi pats sevi un savu godu, un valstību un tava tauta tev ne lāgā ticēs, ne lāga ne�ticēs! Un tā nu man liekas, ak valdniek, ka labāk būtu, ja tu klausītu manu padomu!� Un sultāns sacīja: �Ak, saki savu vārdu!� Un tad nu Kamars al Akmars viņam teica: �Tad uzklausi, ak valdniek, ko tev teik�u: vai nu tu nāksi ar mani divkaujā un tas, kas savu pretinieku uzvarēs, pacelsies augstākā godā un tam būs lielākas tiesības uz visu valstību, vai ari �onakt mani atstāsi pie savas meitas! Bet, kad atausīs rīts, tu sūtīsi pret mani savus jātniekus un kājniekus, un vergus. Bet saki, � cik liels ir viņu pulks?� Un sultāns atbildēja: �Viņu skaits ir �etrdesmit tūksto�i jātnieku, un vergus es neskaitu un neskaitu savu vergu kalpus un viņu tuviniekus, bet viņu pulks būs tikpat liels!� To dzirdējis, Kamars al Akmars sacīja: �Kad ausīs diena, tad sūti viņus pret mani!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Kamars al Akmars sacīja sultanam: �Kad ausīs diena, tad sūti viņus pret mani un saki tiem: ��is vīrs grib precēt manu meitu, un viņ� grib cīnīties ar jums visiem, un visus jūs viņ� uzvarēs, un jūs nevarēsiet viņam neko padarīt!� Un tad Jauj man spēkoties ar viņiem, un, ja tie mani nokaus, tavu noslēpumu necels gaismā neviens un tavs gods būs glābts, bet, ja veik�u es, tad tev būs atrast tādu meitas vīru, kas būtu man līdzīgs un ar ko varētu di�oties visslavenākie sultāni!� Un, jaunā prin�a vār�dus dzirdējis, sultāns paklausīja viņa padomu, bet viņa vārdus �ķita lielīgus un nezināja, kādēļ jauneklis grib doties tādās briesmās un cīnīties ar visiem karapulkiem. Un savā dvēselē viņ� ticēja, ka jau�neklis kritīs tik nevienlīdzīgā cīņā un viņa noslēpums būs sargāts un gods būs glābts.

Un tad nu viņi brīdi sēdēja un tērzēja, un sultāns pasauca vecāko einuehu un lika tam uz pēdām doties pie vezira, lai tas pulcē visus karavīrus un dod tiem iero�us, un sēdina tos zirgos. Un einuehs aiz�steidzās pie vezira un teica tam, ko sultāns bija licis. Un tad nu vezirs saaicināja karavadoņus un valstības di�vīrus un lika kāpt tiem zirgos un ietērpties bruņās. Un tā nu ar viņiem notika. Bet sultāns vēl brīdi palika pie jaunā prin�a un tērzēja ar to, jo raugi: viņam patika jau�nekļa runas un prāts, un skaistums.

Un, tā nu viņiem tērzējot, pēk�ņi atausa rīts, un sultāns piecēlās un devās savā divanā, un visiem karavīriem lika sēsties zirgos. Un vergiem viņ� lika no sultānā kūtīm izvest skaistāko zirgu un apseglot to jaunajam princim, bet tas iesaucās: �Ak valdniek, es nekāp�u zirgā, līdz nebū�u redzējis tavus karapulkus!� Un sultāns atbildēja: �Lai notiek tavs prāts!� Tad nu sultāns devās uz meidanu, un jaunais princis gāja viņam pa priek�u, un viņi nonāca klajā laukumā, kur izkārtoti bija sultānā karapulki, un jaunais princis varēja redzēt, cik lieli un labi tie bija. Un tad nu sultāns pievērsās saviem karapulkiem un uzsauca: �Ak mani karavīri, pie manis atnācis �is jauneklis un grib precēt manu meitu! Un savu mū�u es neesmu redzējis par viņu skaistāku un savā sirdī stiprāku, un dusmās varenāku vīru. Un viņ� solās uzveikt jūs viens pats, un, kaut jūs būtu simt tūksto�i, jūs būtu viņam tikai nieks. Un, kad sāksies jūsu cīņa, tad uz �ķēpu un pīķu galiem celiet viņu gaisā, un tā būs viņam krietna mācība, jo raugi: viņ� sācis lielu darbu!� Un tad nu sultāns teica jauneklim: �Ak mans dēls, te nu viņi ir, un rādi mums savu drosmi!� Bet jauneklis atbildēja: �Ak valdniek, tu neesi man taisnīgs. Kā lai cīnos ar viņiem visiem, ja esmu kājnieks, bet viņi zirgos?� Un sultāns iesaucās: �Es liku kāpt tev zirgā, bet tu jau nekāpi! �e tev mani zirgi, izraugies, kuru gribi!� Bet jaunais princis atbildēja: �Es negribu tavu zirgu un kāp�u mu�gurā tikai tam, ar kuru atjāju �ai pilsētā!� To dzirdējis, sultāns jau�tāja: �Un kur tad ir tavs zirgs?� Un Kamars al Akmars atbildēja: �Mans zirgs ir augstāk par tavu pili.� Tad nu sultāns iesaucās: �Kā tavi vārdi saprotami?� Un jauneklis atbildēja: �Uz tavas pils jumta.� To dzirdējis, sultāns viņu uzlūkoja un iesaucās: �Nu es redzu, tu esi prātā jucis! Ak vai tev! Kā tad zirgs var būt uz jumta? Bet tūdaļ re�dzēsim, kur tava patiesība, kur tavi meli.� Tad sultāns pievērsās savam karavadonim un sacīja: �Steidzies manā pilī un atved, ko atra�dīsi uz jumta!� Un ļaudis brīnījās par jaunekļa vārdiem un jautāja cits citam: �Bet kā gan zirgs varēs nokāpt no jumta? Tik tie�ām, tādu brīnumu mēs neesam redzēju�i savu mū�u!�

Un tā nu karavadonis, ko sultāns bija sūtījis savā pilī, uzkāpa uz jumta un redzēja, ka zirgs tur stāv, un skaistāku zirgu viņ� nebija vēl redzējis. Un viņ� piegāja tam tuvāk un sāka to aplūkot, un redzēja, ka zirgs izdrāzts no melnkoka un ziloņkaula. Un karavadonim līdzi uzkāpa da�i galminieki, un, tādu zirgu redzēdami, tie sāka smieties un sacīja cits citam: �Allah vārdā, tas pats būs tas zirgs, par kuru jauneklis stāstīja! Nu redzam, ka viņ� ir ļauno garu apsēsts. Bet mums jāizdibina skaidrība. Un varbūt viņam ir liela sūtība, varbūt vēl lielāka, nekā mums liekas, un jauneklis tie�ām ir augstas kārtas vīrs!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa,

un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā galminieki, redzē�dami Kamara al Akmara zirgu, sāka smieties un sacīja: �Un varbūt jauneklis ir augstas kārtas vīrs!� Un tad nu viņi zirgu pacel.i uz r<> kām un tikmēr nesa, kamēr aiznesa to sultanam un nolika l<> viņa priek�ā. Un melnkoka zirgu apstāja ļaudis un brīnījās pai viņa kur. tumu un seglu un pajūga spo�umu. Un zirgs patika arī pa�am :.ulia nam, un viņa brīnumiem un priekiem nebija gala. Un viņ� jauta ja Kamaram al Akmaram: �Ak jaunekli, vai tas tavs zirgs?� Un jauneklis atbildēja: �Jā, ak valdniek, tas ir mans zirgs, un drīz tu redzēsi, kādus brīnumus tas rādīs.� Te nu sultāns viņam sacīja: �Tad sēdies savam zirgam mugurā!� Bet jauneklis atbildēja: �Es kāp�u viņā tikai tad, kad visi ļaudis un tavi karavīri aizies.� Un sultāns lika saviem kara�vīriem, kas bija apstāju�i zirgu, atvirzīties bultas skrējiena tālumā. Bet jaunais princis iesaucās: �Ak valdniek, skaties labi! Es uzlēk�u savā zirgā un auļiem drāzī�os virsū taviem karapulkiem un aizdzī�u tos pa labi un pa kreisi, un viņu sirdis pārsprāgs izbailēs!� Tad nu sultāns atsaucās: �Dari, ko gribi, un netaupi viņus, jo viņi netaupīs tevi!� Un tā nu jaunais princis piegāja pie sava zirga, viegli pieķērās zirga kaklam un straujā lēcienā bija seglos. Un karavīri izkārtojās viņam pretim un sacīja cits citam: �Kad jauneklis piejās pie mūsu rindām, uzdursim viņu uz savu pīķu un �ķēpu galiem!� Te pēk�ņi kāds iesaucās: �Allah vārdā, man viņa �ēl! Kā lai nokaujam tik skaistu jaunekli, kam seja tik daiļa un augums tik slaids!� Un iesaucās vēl cita balss: �Allah vārdā, tikai nelgas var ticēt, ka mēs tik viegli viņu uzveiksim! Tik lielu darbu viņ� sācis tikai tādēļ, ka pazīst savas dvēseles cēlumu un tic savai uzvarai!�

Un, kad nu jaunais princis iekāpa seglos un pagrieza vīteni, kas zirgu cēla gaisā, te visu acis raudzījās uz viņu, jo visi gribēja redzēt, ko �is darīs. Un zirgs sāka tramdīties un kārpīties, un pēk�ņi tas samī- ņājās un salīgojās no vienas puses uz otru, un princis viņu jādelēja tik viegli, kā jādelē vislabākos sultānā zirgus. Te pēk�ņi zirga iek�as piepūtās un sāni notrīcēja, un zirgs kā bulta uz�āvās gaisā un uzlidoja ar visu jātnieku. To redzēdams, sultāns brīnījās un brīnīdamies gan�drīz pats uzskrēja gaisā. Un, kad nu zirgs cēlās aizvien augstāk, viņ� uzkliedza saviem karavadoņiem: �Ak, ķeriet to rokā, iekams nav aiz�lidojis!� Bet veziri un karavadoņi atsaucās: �Ak valdniek, vai tad cilvēks var panākt putnu, ko nes spārni? Tas nav cilvēks, tas ir varens burvis vai efrits, no kura tevi glābis Allah augstais! Lai slava un pateicība Allah augstajam, kas glābis tevi un tavus karapulkus!� Un lielā satraukumā sultāns iegāja savā pilī, un, pilī iegājis, viņ� steidzās pie savas meitas un stāstīja tai, kas meidanā noticis ar jauno princi. Bet, dzirdējusi, ka princis aizjājis gaisā, sultānā meita tik ļoti noskuma un tik gau�i raudāja un plosījās izmisumā, ka pēk�ņi viņa sasirga un karsonī gulēja savos spilvenos. Tādu viņu redzēdams, tēvs apkampa un �ūpoja to savās rokās, piespieda pie savām krūtīm un noskūpstīja viņu acu starpā, sacīdams: �Ak mana meita, slavē Allah augsto �- lai mū�am teikts ir viņa vārds! � un pateicies, ka viņ� mūs pestījis no ļauna burvja un melkuļa!�

Un sultāns atkal viņai stāstīja, kas noticis meidanā, un stāstīja, kā jaunais princis uzlidojis gaisā. Un, lai nu viņ� sacīja ko sacīdams un lai viņ� mierināja savu meitu kā mierinādams, bet sultānā meita ne�dzirdēja, ko teica viņas tēvs. Un viņa raudāja aizvien gau�āk un vai�manāja aizvien skaļāk, tad klusībā sacīja: �Allah vārdā, es negribu ne ēst, ne dzert, līdz Allah augstais mani savienos ar viņu! Es tikai rau- dā�u un izmisumā plēsī�u savus matus!� To redzēdams, sultāns, jauna�vas tēvs, pats noskuma, un bēdas plosīja viņa sirdi, un visa pasaule satumsa viņa acīs. Un, tiklīdz viņ� maigi uzrunāja savu meitu, viņas. mīlestība iedegās aizvien gai�ākās liesmās.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Samzennacharas � sultānā meitas mīlestība uz jauno princi iedegās aizvien gai�ākās liesmās. Un tā nu notika ar sultānu un viņa meitu Samzennacharu! Bet jaunais princis Kamars al Akmars tikmēr lidoja gaisa augstumos un zirga galvu pagrieza uz savas dzimtenes pusi, un viņ� atcerējās sultānā mei�tas mīlīgo daiļumu. Un viņ� sāka domāt par jaunu tik�anos ar sultānā meitu, bet tā viņam likās gau�ām grūta, kaut sultānā galminiekiem viņ� bija jautājis, kā sauc �o pilsētu un �ās pilsētas sultānā meitu. Un tā nu bija Sanas pilsēta, un bija tā Al Jemenas galvaspilsēta. Un tad nu jaunais princis dzina savu zirgu aizvien ātrāk un tuvojās sava tēva pilsētai. Un, gaisā novilcis pla�u loku, viņ� jāja tie�i uz sava tēva pili. Un viņ� nolaidās uz pils jumta un atstāja tur zirgu, un, lejā nokāpis, iegāja pie sultānā, sava tēva. Un tur nu viņ� redzēja visapkārt izkai�sītus pelnus un citas sēru zīmes un nodomāja, ka miris kāds no viņa tuviniekiem. Un, iegājis istabā, kur sanāku�i bija visi tuvinieki, viņ� ieraudzīja tēvu un māti un māsas, un raugi: tie visi bija sēru drēbēs, un viņu sejas bija dzeltenas un skumīgas, un tie visi bēdājās par viņu. Un, kad nu sultāns viņu ieraudzīja, tas piecēlās un viņu apkampa un spieda pie savām krūtīm, un lieli bija viņu tik�anās prieki. Bet māte un māsas raudāja vienā laidā un nebeidza viņu skūpstīt, un laimes līksmē viņas lēkāja un dejoja.

Un, kad nu nemiers bija izgaisis, te sākās taujā�ana par visu, kas viņu piemeklējis, un stāstīja viņ� visu no sākuma līdz galam. To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais par tavu glā�biņu, ak manu acu spirgtums, ak manas sirds gaisma!� Un viņ� sarīkoja lielus svētkus savai tautai, un visi līksmoja septiņas dienas. Un viņ� izdaļāja naudu un ap�ēloja cietumniekus, un visās ielās skanēja taures un staroja ziedi, Un tad nu sava dēla pavadībā sultāns apbraukāja visu pilsētu, un tauta priecājās, atkal redzēdama jauno princi, jo raugi: visi to �ķita jau zudu�u.

Bet, kad svētki bija beigu�ies, Kamars al Akmars jautāja savam tēvam, kur palicis persie�u zinību vīrs, kas izdrāzis bija zirgu. Un viņ� sacīja: �Ak mans tēvs, kāds liktenis viņu piemeklējis?� Un sul�tāns atbildēja: �Lai Allah augstais laupa savu svētību �im vīram un nolād bridi, kad es to ieraudzīju! Jo tikai viņa dēļ mums bija ja�ķiias no tevis, ak mans dēls! Un no tās dienas, kad tu aizjāji, viņ� ieslod/il:; tum�ā cietumā.� Bet, paklausīdams dēla lūgumu, sultāns lika persicli izlaist no cietuma un atvest viņu savā pilī. Un, kad nu zinību vīrs no�stājās sultānā vaiga priek�ā, jaunais princis viņam dāvāja goda drēbes un rādīja tam lielu �ēlastību un augstu godu, bet savu meitu sultāns viņam nedeva par sievu. Te nu zinību vīrs iedegās negantās dusmās un no�ēloja, ka jaunajam princim ļāvis sēsties savā zirgā. Un tā nu viņ� saprata, ka zirga noslēpums ir gaismā celts. Tad sultāns teica savam dēlam: �Labāk būs, mans dēls, ja tu vairs netuvosies burvju zirgam un no �ās dienas nekad vairs nekāpsi tam mugurā, jo tev nav zināmi viņa noslēpumi un tu vari gau�i maldīties.�

Un tad nu jaunais princis stāstīja savam tēvam, kas viņam gadījies ar Sanas sultānu un viņa meitu un kā viņam laimējies izbēgt no pil�sētas valdnieka dusmām. Un sultāns sacīja: �Ak mans dēls, ja Sanas sultanam būtu bijis lemts tevi nokaut, viņ� būtu tevi nokāvis, bet tava stunda vēl nav pienākusi.� Bet jaunā prin�a sirds nejutās laimīga dzīrēs un priekos, ko gādāja viņa tēvs, un tā skuma un ilgojās pēc sultānā � Sanas valdnieka meitas, un par to viņ� domāja ēzdams un dzerdams. Un tā nu sultāns, jaunā prin�a tēvs, lika aicināt savas ver�dzenes, kas skaisti dziedāja un tikpat skaisti spēlēja kokli, un verdze�nes spēlēja un dziedāja visjaukākās dziesmas. Un viena paņēma kokli un nolika to savā klēpī, kā māte pie savām krūtīm glauzdama bērnu, un, stīgas strink�ķinādama, viņa dziedāja �ādu dziesmu:

�Par tevi, mīļais, saldās atmiņas No sirds, kas mīlē, nedzēsīs ne laiks. Ne sāpju bultas, ko met �ķir�anās! Lai dienas skrien, lai neziņā zūd laiks, Bet manā sirdī mū�am nezudīs Pēc tevis ilgas manas, mana mīla! Es savā mīlas kvēlē gribu mirt, Un mīlā aug�āmcelsies dvēsle mana!�

Un, kad nu princis bija dziesmu dzirdējis, viņa sirdī iedegās vēl karstākas ilgas un skumjas un no�ēlas plosīja viņa prātu, un kaislība uzvandīja viņa iek�as. Un, nevarēdams remdēt savu mīlestību, viņ� tūdaļ cēlās un uzkāpa uz pils jumta. Un, neklausīdams tēva padomu, jaunais princis uzlēca melnkoka zirgā un pagrieza vīteni, un zirgs viņu aiznesa pa gaisu gaisiem un ielaidās pa�os debesu mākoņos. Un citu rītu sultāns velti savā pilī meklēja dēlu un nekur to neuzgāja. Un, uz jumta uzkāpis, viņ� sastinga �ausmās, jo raugi: zirga tur vairs nebija. Un tad nu sultāns koda pirkstus un bēdājās par savu dēlu, un viņ� lādējās un sodījās, ka burvju zirgu nebija sadauzījis drumstalās. Un klusībā viņ� sacīja: �Allah vārdā, ja manam dēlam būs lemts vēl pār�nākt, es sadauzī�u zirgu un manā sirdī būs miers par savu dēlu!� To sacījis, viņ� nokāpa pilī un atkal raudāja un vaimanāja. Un tas nu ir viss, kas notika ar sultānu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns nokāpa pilī un atkal raudāja un vaimanāja. Un tas ir viss, kas notika ar sultānu. Bet Kamars al Akmars, viņa dēls, tikmēr lidoja gaisā, līdz nonāca Sanas pilsētā. Un viņ� nolaidās tai pa�ā vietā, kur bija nolaidies pirmo reizi, un viņ� gāja, klusi zagdamies, līdz piegāja pie sultānā meitas durvīm, bet ne�bija tur ne sultānā meitas, ne viņas verdzeņu, ne einueha, kas viņu apsargāja. Un tā nu sadrūma viņa prāts un noskuma viņa sirds. Un tad viņ� staigāja un meklēja sultānā meitu, un atrada un uzgāja to citā istabā. Pie durvīm kā da�dien gulēja einuehs, un viņ� pārkāpa tam pāri un klusi piezagās pie aizkara, un, iekams to pacēla, viņ� sāka vērīgi klausīties. Un viņ� dzirdēja, ka viņa mīļā gau�i raudāja un skai�tīja sērīgus pantus, bet verdzenes viņu mierināja, sacīdamas: �Ak mūsu kundze, ko tu raudi par tādu, kas dro�i vien par tevi neraud!� Bet viņa atbildēja: �Ak nepra�as, ko jūs �alojat? Vai tie�ām jums lie�kas, ka jauneklis, ko es mīlu un par ko es raudu, ir tāds, kas aizmirst un ko aizmirst var citi?� Un atkal viņa raudāja un vaimanāja, un viņa raudāja tik gau�i, ka pakrita nemaņā.

Te nu jaunais princis juta, ka viņa sirds salūst gabalos un aknas pārsprāgst. Un, nekavēdamies vairs ne mirkli, viņ� pacēla aizkaru un iegāja sultānā meitas istabā. Tur nu viņa gulēja mīkstos spilvenos, un viņas drēbes bija tikai pa�as mati un spalvu vēdeklis. Un viņam . likās, ka sulana meita bija iesnaudusies, un viņ� piegāja un liegi pie�skārās tai. Un, kad nu viņ� izrunāja savu sveicienu, sultānā meita izdzirdēja viņa vārdus un atvēra acis, un viņa ieraudzīja to nolīku�u pie savas pieres un saklausīja viņa skumīgo �ukstu: �Ko tu raudi un vaimanā?� To dzirdējusi, sultānā meita pietrūkās un savām rokām ap�vija viņa kaklu, un viņa skūpstīja to un kļāva pie savām krūtīm. Un viņa atsaucās: �Es raudu, tevi mīlēdama, un vaimanāju, no tevis �ķirta, ak manu acu gaisma!� Bet jaunais princis atbildēja: �Ak mana kundze, ko lai es daru? Es visu laiku skumu par tevi!� To dzirdējusi, viņa sacīja: �Bet es tik ļoti ilgojos pēc tevis, un, ja vēl ilgāk tu nebūtu nācis, es būtu skumjās nomirusi!� Te nu princis viņai jautāja: �Ak mīļā, ko tu domā par notikumu ar tavu tēvu un par to, ko viņ� man darīja? Allah vārdā, ja es nemīlētu tevi, ak Jau�u kārdinātāja, ko ap�skau� zeme un saule, un mēness, es būtu viņu nokāvis par mācību visiem, kas būtu to redzēju�i! Bet, tevi mīlēdams, es mīlu ari viņu!� To dzirdējusi, viņa iesaucās: �Bet kā tu varēji mani atstāt, un vai tad mana dzīve ir salda bez tevis?� Un princis viņai jautāja: �Ja mani mīli, tad saki, � vai mani klausīsi un liksi vērā manus padomus?� Un sultānā meita atbildēja: �Saki, ko gribi, es tev paklausī�u, lai tu man liksi ko likdams, un nepreto�os tev nemū�am!� Un tad nu viņ� iesaucās: �Bet nu dod man ēst un dzert, jo esmu izsalcis un slāpes �ņaudz manu rīkli! Un, kad es bū�u paēdis un padzēris, tad parunāsim!�

To dzirdējusi, sultānā meita lika verdzenēm atnest ēdienus un dzē�rienus, un tā nu viņi abi ēda un dzēra, un tērzēja, līdz nakts jau gāja uz galu. Un, kad rītos svīda gaisma, Kamars al Akmars dzīrās prom, jo raugi: viņ� gribēja aiziet, iekams pamodies būs einuehs. Bet Sam�zennachara viņam jautāja: �Kurp gribi doties?� Un viņ� atbildēja: �Uz savu tēva māju! Bet Allah vārdā, es bū�u atpakaļ pie tevis, tiklīdz aiz�ritēju�as būs septiņas dienas!� Un, jaunā prin�a vārdus dzirdējusi, sultānā meita lēja gau�as asaras un iesaucās: �Visvarenā Allah vārdā es tevi lūdzu, ved mani līdzi un ved mani, kurp gribi, jo briesmīgas ir �ķir�anās sāpes!� Un tad nu viņa vaigs atstaroja priekā, un viņ� at�saucās: �Tad nāc man līdzi uz manu zemi un manu valstību!� Un viņa atbildēja: �Mīļu prātu!� Un viņ� tai uzsauca: �Tad celies un iesim!�

Un tā nu sultānā meita tūdaļ piecēlās un atvēra savu lādi, un lādē bija greznas drēbes un dārgas lietas. Un viņa izrotājās pērlēm un gredzeniem, rokassprādzēm un brīni�ķīgiem dārgakmeņiem. Un Kamars al Akmars saņēma viņas roku un lika viņai zvērēt Allah vārdā. Un tad nu viņi uzkāpa uz pils jumta, un princis uzlēca savā zirgā un viņu no�sēdināja aiz sevis, un viņ� piesēja to stiprām saitēm. Tad nu viņ� pagrieza vīteni zirga plecā, un raugi: zirgs uzlidoja gaisā, aiznesdams viņus abus. To redzēdamas, verdzenes sāka tik skaļi kliegt un vai�manāt, ka pilī pamodās pats sultāns, jaunavas tēvs, un pamodās arī viņas māte. Un, ne lāgā apģērbu�ies, tie uzskrēja uz jumta. Un sultāns pacēla savas acis gaisos un ieraudzīja melnkoka zirgu, kas abus nesa pa gaisu gaisiem. Un liels nu bija sultānā nemiers un apmulsums, un pēk�ņi viņ� iekliedzās un sacīja: �Ak sultānā dēls, es tevi lūdzu Allah vārdā, �ēlo mani un �ēlo manu veco sievu, un ne�ķir mūs no mīļās meitas!� Bet jaunais princis viņam neatsaucās, un pēk�ņi tam ie�āvās prātā, vai jaunava neskumst par �ķir�anos no tēva un mātes, un viņ� tai jautāja: �Ak mans prieks un greznība, ak manu acu gaisma, saki, � vai negribi atpakaļ pie tēva un mātes?� Bet viņa atbildēja: �Allah vārdā, ak kungs, es negribu atpakaļ! Es gribu būt pie tevis, un lai tu būtu kur būdams! Jo mana mīlestība mani novēr� no visa, un tā mani novēr� arī no tēva un mātes.�

Un, sultānā meitas vārdus dzirdējis, jaunais princis ielīksmojās liela priekā un zirgu palaida pilnos auļos, bet jaunava neiztrūcinājās un nesamulsa. Un tā nu viņi lidoja, līdz ieraudzīja zaļu pļavu, un pļavas vidū ritēja strauts ar dzidru ūdeni. Un tur viņi nolaidās un ēda, dzēra un atpūtās, un jaunais princis atkal uzlēca zirgā un sultānā meitu piesēja pie sevis, un atkal viņi aizlaidās. Un tā nu viņi lidoja, līdz jaunais princis nolaidās sultānā Sabūra � sava tēva pilsētā. Un viņa priekiem vairs nebija gala. Un princim uznāca karsta dziņa sul�tānā meitai rādīt savas varas mājokli un sava tēva valstību un viņai teikt, ka sultānā Sabūra � viņa tēva valstība ir lielāka par viņas tēva valstību. Un tā nu viņi nonāca krā�ņā dārzā, kur pastaigāties gāja viņa tēvs, un viņ� ieveda to klusā lapenē, kas celta bija sultānā Sabūra � viņa tēva atpūtai. Un, melnkoka zirgu atstājis pie lapenes durvīm, viņ� lika jaunavai savu zirgu sargāt. Un viņ� sacīja tai: �Es tevi atstā�u te īsu brīdi un steig�os pateikt savam tēvam, ka esmu atkal mājās. Bet neno�vērs acis no zirga! Un drīz pie tevis atnāks mans sūtnis, un tas tevi ieve�dīs pilī, ko pats esmu uzcēlis tev vienīgajai!� Tādus vārdus dzirdējusi, sultānā meita ielīksmojās un sacīja: �Ak mīļais, dari, kā gribi!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā meita ielīksmojās un sacīja: �Ak mīļais, dari, kā gribi!�

Un pēk�ņi viņa saprata, ka pilsētā viņa ieies visā godībā un grez�nībā, kā piederas viņas augstajai kārtai. Un tā nu princis viņu atstāja un aizgāja, un tikmēr gāja, līdz nonāca pilsētā un ieraudzīja savu tēvu. Un, kad nu sultāns Saburs savu dēlu pazina, viņ� lielā priekā gandrīz nomira, un, kad bija to apkampis un Allah vārdā novēlējis tam mieru, viņ� rāja savu dēlu, kas skumdinājis bija tēvu un māti, jo raugi: tie abi jau bija stāvēju�i uz nāves sliek�ņa. Un tad nu princis teica savam tēvam: �Ak, atmini, tēvs, ko esmu atvedis līdzi!� Bet sultāns atbildēja: �Allah vārdā, es nevaru atminēt!� Un princis sacīja: �Tad zini, tēvs, ka atvedis esmu pa�u Sanas sultānā meitu, daiļāko par visām Persijas un Arabijas jaunavām! Un es atstāju viņu pie pilsētas vārtiem mūsu dārzā un nācu tev sacīt, lai tu sapulcē savus galminiekus un dodies viņu sagaidīt un rādīt viņai savu varu un savus miesassargus un kara�pulkus.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Mīļu prātu, ak mans dēls, jo man ir prieks tevi ielīksmot!�

Un tai pa�ā brīdī viņ� saviem ļaudīm lika izgreznot pilsētu un devās jaunavu sagaidīt. Un savus jātniekus viņ� ieģērba zeltā �ūtās drēbēs un pats izgreznojās vislielākā spo�umā. Un tā nu viņ� jāja pa priek�u saviem karavīriem, galminiekiem un kalpiem, un gaisā līksmi plandījās gai�i karogi. Un viņi jāja pa visu pilsētu, un ļaudis gavilēja, un muzikanti spēlēja, un bungas rībēja, un sultānā pēdās skrēja sievas un bērni, un vienkār�ā tauta.

Bet Kamars al Akmars, jaunais princis, atvēra savas lādes un no savas pils iznesa greznas rotas un krā�ņas drēbes, un visu, kas glabājās sultānā mantu krātuvēs. Un Sanas sultānā meitai viņ� ierīkoja lepnas istabas, ko izrotāja zaļa, dzeltena un sarkana zīda brokāts. Un istabas vidū zeltā un dārgakmeņu vizmā zaigoja jaunās valdnieces goda kiesls, kas pacēlās uz nestuvēm, un nestuvēm pāri bija apjumts zelta iz�ūts zīda jumols. Un ap nestuvēm viņ� lika sēsties jaunām verdzenēm, un tās bija indie�u, rumie�u un abesiņu skaistules. Bet pie pa�a goda krēsla stāvēja �etras baltās verdzenes, un tās vēdināja lielus un kuplus brīni�ķīgu putnu spalvu vēdekļus. Līdz jostai kaili nēģeri savas nes tuves pacēla uz saviem pleciem un gājienam līdzi nesa tās uz daizu, un viņiem pēdās skrēja ļau�u pūlis, līksmi klaigādams un saukādams. Un jaunās verdzenes un visi ļaudis, kas drūzmējās apkārt, sauca ska�ļās balsīs: �Lu, lu!�

Bet Kamaram al Akmaram nebija pacietības jāt lēnajam gājienam līdzi, un viņ� aizauļoja īsāko ceļu un ātrāk par citiem nonāca dārzā, un iegāja lapenē, kur pametis bija Sanas sultānā meitu. Un viņ� mek�lēja, meklēja to, bet neatrada ne sultānā meitu, ne koka zirgu. Te nu viņ� sāka izmisumā dauzīt savu seju un plosīt savas drēbes, un prāta apmulsumā viņ� skraidīja dārzā kā neprātīgs. Un skriedams viņ� vai�manāja un pilnā kaklā sauca sultānā meitas vārdu. Bet, kad viņ� at��ilba un kad noskaidrojās viņa prāts, viņ� klusībā jautāja: �Ak, kā gan viņa izdibinājusi zirga noslēpumu, ja neesmu viņai teicis ne vārda? Varbūt persie�u zinību vīrs, kas zirgu izdrāzis, būs viņai uzbrucis un viņu nolaupījis, atriebdamies manam tēvam?� Tad nu jaunais princis saaicināja visus dārza sargus un jautāja, kas gājis tiem garām, un viņ� iesaucās: �Vai esat redzēju�i, kā dārzā kāds gājis jums garām? Bet sakiet taisnību, ja ne, es lik�u nocirst jums galvas!� To dzirdēju�i, dārza sargi sastinga �ausmās un visi vienā balsī atsaucās: �Allah vārdā, mēs neesam dārzā redzēju�i citu nevienu kā persie�u zinību vīru, jo raugi: viņ� bija nācis lasīt dziedniecības zāles.� To dzirdējis, jaunais princis skaidri zināja, ka jaunavu nolaupījis persie�u zinību vīrs, un viņa izmisumam nebija robe�u.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jaunā prin�a izmisumam vairs nebija robe�u. Satraukts un savā prātā samulsis viņ� steidzās pretim sultānā gājienam un, piejājis pie tēva, sacīja tam: �Ak tēvs, dodies atpakaļ savā pilī un liec atpakaļ iet saviem karapulkiem un saviem pavadoņiem! Es bū�u mājās tikai tad, kad noskaidro�u ļauno darbu!� Un, dzirdēdams dēla vārdus un redzēdams viņa nelokāmo gribu, sultāns sāka gau�i raudāt un vaimanāt un, sizdams savas krūtis, teica dēlam: �Ak mans dēls, jel klusini savas dusmas un bēdas un nāc mums līdzi uz pili! Un, kura sultānā meitu tu gribēsi par sievu, to es tev do�u!� Bet Kamars al Akmars nelika vērā tēva vārdus un nedzirdēja viņa lūg�anas. Un, tēvam pateicis ardievas, jaunais princis aizjāja, bet sultāns devās atpakaļ savā pili, un viņ� vaimanāja vienā vaimanā�anā. Un tā nu viņa prieki pārvērtās par skumjām un lielām bēdām. Un tas bija viss, kas stāstāms par tiem!

Bet ar burvi un sultānā meitu notika tā. Kad liktenis bija lēmis, ka jaunais princis dārza lapenē atstāja sultānā meitu un aizsteidzās uz sava tēva pili, dārzā ienāca persie�u zinību vīrs. Un viņ� no tiesas lasīja tur derīgas zāles, te pēk�ņi sajuta muskusa smar�u, kas bija pie�liju�i �ai vietā. Un tā nu, gaisu o�ņādams, viņ� gāja uz to pusi, no kuras nāca brīni�ķīgā smar�a. Bet smar�a kūpēja no princeses, un tā nu piekūpēja viss dārzs. Un viņ� gāja, līdz nonāca pie lapenes, un tur viņ� ieraudzīja savu roku darbu � melnkoka zirgu! To redzot, viņa sirds iesila priekā, jo raugi: viņ� visu laiku bija skumis par savu zirgu un nebija ne ēdis, ne dzēris, ne gulējis. Un viņ� piegāja pie zirga un aplūkoja to no visām pusēm, un, redzēdams, ka visas dajas tam veselas, viņ� dzīrās kāpt seglos un aizlaisties, bet klusībā sacīja: �Bet es gribu redzēt, ko jaunais princis te atvedis un ko viņ� atstājis pie zirga.� To teicis, viņ� iegāja lapenē un ieraudzīja sultānā meitu, kas laiski vā}ājās dīvānā, un bija tā līdzīga saules mirdzumam dzidrās debesīs. Un, viņu ieraudzījis, zinību vīrs atskārta, ka tā ir augstas kārtas jaunava un princis to atvedis melnkoka zirgā un pametis �ai lapenē, bet pats devies pilsētā sarīkot viņai krā�ņu sagaidī�anu.

Tad nu zinību vīrs piegāja pie jaunavas un noskūpstīja zemi viņas roku starpā, un jaunava pacēla acis pret viņu un redzēja, ka viņa iz�skats ir derdzīgs un viņa seja ir riebīga. To redzēdama, viņa aizvēra acis un jautāja: �Ak, saki, � kas tu tāds?� Un zinību vīrs atbildēja: �Ak kundze, es esmu jaunā prin�a Kamara al Akmara sūtnis. Viņ� sūtīja mani pie tevis un lika tevi aizvest citā dārzā �ās pa�as pilsētas tuvumā. Un tam nu tā jābūt, ak mana kundze, jo jaunā prin�a māte �odien ir slima, bet viņas sirds ir priecīga par tevi, un viņa pirmā grib tevi redzēt. Un, lai nu viņai nebūtu jāiet garais ceļ�, es tevi vedī�u, kur viņai tuvāk.� To dzirdējusi, sultānā meita jautāja: �Bet kur tad princis?� Un zinību vīrs atbildēja: �Viņ� ir pilsētā pie sultānā, sava tēva, un drīz jau būs pie tevis. Un viņam līdzi nāks karapulki un krā�ņi izgreznoti pavadoņi!� Un tad nu viņa jautāja: �Ak saki, � vai tad princim nebija citu sūtņu, ka viņ� sūtījis tevi?� Te nu zinību vīrs sāka smieties par viņas vārdiem, un raustīdamās raustījās viņa dzel�tenā, krunkainā seja, un viņ� atbildēja: �Allah vārdā, ak kundze, visā pilī nav par mani derdzīgāka mameluka! Bet lai mans riebīgais izskats tevi nemaldina, jo raugi: mana daba ir citāda. Ja tu pārbaudītu, ko es varu, un ja es tev dotu, ko esmu devis jaunajam princim, tu mani slavētu un teiktu visu mū�u! Un tik tie�ām, es esmu to pelnījis. Bet tie�i mani princis izraudzījās tādēļ, ka baisīgs ir mans izskats un riebīga ir mana seja, jo raugi: viņ� ir greizsirdīgs un tevi mīl! Bet mameluku un jaunu nēģeru, un einuehu vai kalpu viņam ir pilna pils. Un tie ir cits par citu skaistāki un jaunāki.� Kad sultānā meita bija dzirdējusi persie�a vārdus, tie neapmulsināja viņas prātu un viņu tiem ticēja. Un tad nu viņa piecēlās, ielika savu glezno roku pei.sie�u zinību vīra rokā un sacīja: �Ak mans tēvs, kā tu mani aizvedīsi*"��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusu, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā meita jautāju pei sie�u zinību vīram: �Ak mans tēvs, kā tu mani aizvedīsi?� Un zinību vīrs viņai atbildēja: �Ak mana kundze, tu aizjāsi tai pa�ā zirgā, kuru atjāji.� Bet viņa atsaucās: �Bet viena es nevaru viņā jāt.� Te nu pei sietis pavīpsnāja un atskārta, ka no �ā brī�a sultānā meita ir viņa varā, un viņ� sacīja: �Es pats jā�u līdzi!� To sacījis, viņ� uzlēca zirgā un sultānā meitu nosēdināja aiz sevis un piesēja to stiprām saitēm. Bet viņa nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Tad nu persietis pagrieza vīteni un zirga iek�as piepūtās, un tas notrīcēja un sakustējās, un ar joni pacēlās gaisā, un tas nu aizlaidās kā putns. Un tā nu viņi lidoja aug�stumos, līdz tālu lejā palika pilsēta un dārzi.

Izbailēs trīcēdama, sultānā meita iesaucās: �Kur tad nu paliek, ko tu man teici par jauno princi? Kādēļ tu neklausi, ko licis tavs kungs?� Bet zinību vīrs atbildēja: �Mans kungs, kas tad ir mans kungs?� Un viņa atkliedza: �Tavs kungs ir sultānā dēls!� Un viņ� jautāja: �Kāda sultānā?� � �Es nezinu!� viņa atbildēja. To dzirdējis, persie�u burvis sāka smieties un sacīja: �Ja tu te runā par jauno Kamaru al Akmaru, tad zini: tas ir no�ēlojams puika un nelietis, un lai Allah augstais ap�tum�o viņa prātu!� Tad nu sultānā meita iesaucās: �Ak vai! Tu ļaunā bārda! Kā drīksti pulgot savu kungu un neklausīt, ko viņ� licis!� Bet persietis atbildēja: �Viņ� nav mans kungs! Un vai tu zini, kas es tāds?� Un sultānā meita atbildēja: �Nē, par tevi es zinu tikai to, ko pats man sacīji!� Te nu viņ� atkal pavīpsnāja un teica: �Mans stāsts bija tikai viltīgas lamatas tev un jaunajam princim. Jo zini: �is nelietis nozaga manu zirgu, kurā tu sēdi, un viņ� nolaupīja manu roku darbu. Un ilgi viņ� dedzināja manu sirdi un lika skumt un bēdāties par manu zirgu. Bet nu jūs abi esat manā varā, un nu es dedzinu �ā zagļa sirdi, kā viņ� dedzināja manu! Un varas pār �o zirgu viņam nebūs vairs ne�mū�am! Bet mierini savu dvēseli un no�āvē savas acis, un es tev do�u vairāk laba nekā jaunais nelga. Es esmu varens un bagāts, un devīgs, un mani kalpi un vergi tev klausīs kā savai pavēlniecei, un es ģērb�u tevi greznākās drēbēs un izrotā�u retākiem dārgakmeņiem, un es klausī�u visu, ko tu man liksi. Un viss jau būs darīts, iekams būsi to teikusi!�

Tādus vārdus dzirdējusi, sultānā meita sita savu seju un iekliedzās: �Ak vai! Es esmu zaudējusi savu mīļāko, un tēvs un māte ir zaudē�ju�i mani!� Un tā nu viņa lēja gau�as asaras par to, kas bija viņu pie�meklējis, bet persietis savu zirgu dzina uz rumie�u zemi. Un viņ� jāja, jāja, līdz nolaidās zaļā pļavā, kur tecēja strauti un zaļoja koki. Un �ī pļava bija pilsētas tuvumā, un pilsētā bija sultāns, varens valdnieks. Un notika, ka tie�i todien sultāns bija izjājis medībās un jāja pļavai garām. Un tā nu viņ� pļavā ieraudzīja persie�u zinību vīru, kas stā�vēja pie zirga, un blakus tam bija jaunava. Un, nepaguva persietis ne atjēgties, te sultānā vergi viņu sagrāba, un viņam līdzi tie sagrāba jaunavu un zirgu un noveda tos sultānā vaiga priek�ā.

Un, kad nu sultāns ieraudzīja persie�a riebīgo izskatu un baisīgo seju un redzēja jaunavas burvīgo daiļumu, viņ� jautāja tai: �Ak mana kundze, kādas saites tevi sien ar �o veco dergli?� Bet viņas vietā steig��us atbildēja persietis: �Ak kungs, tā ir mana sieva un mana tēvo�a meita.� Bet sultānā meita viņu teica negantu meli un iesaucās: �Allah vārdā, ak augstais valdniek, es viņu nepazīstu un viņ� nav mans vīrs, viņ� ir burvis, kas mani nolaupīja ar varu un viltu!� Un, kad nu sul�tāns viņas vārdus dzirdēja, viņ� saviem vergiem lika persieti nopērt . rungām, un tie nu viņu sita tik centīgi, ka viņ� gandrīz izlaida garu. Tad sultāns lika viņu aiznest uz pilsētu un iemest cietumā. Un tā nu ar viņu bija darīts. Un sultānā meitu un zirgu viņ� aizveda sev līdzi, bet zirga noslēpums viņam nebija zināms. Un tas nu ir viss par persie�u zinību vīru un sultānā meitu.

Bet, kad jāstāsta par jauno princi Kamaru al Akmaru, tad zini: viņ� apoērba ceļa drēbes un paņēma naudu un ēdienu un devās ceļā, un sirds viņam bija skumīga, un samulsis bija viņa prāts. Un tā nu viņ� gāja un gāja un dzina pēdas sultānā meitai, un klīda no zemes uz zemi un no pilsētas un pilsētu, un visur viņ� taujāja par melnkoka zirgu, un visi par viņu brīnījās un lielus �ķita viņa vārdus.

Un ilgi viņ� gāja un taujāja, bet velti bija viņa meklējumi, un viņ� nedzirdēja neko par jaunavu un zirgu. Un tad nu viņ� devās uz sultānā meitas tēva pilsētu un jautāja, vai viņa nav atpakaļ sava tēva mājā. Bet neviens nebija par viņu dzirdējis un nezināja, kas viņu pie�meklējis, un par viņas tēvu tam stāstīja, ka veco sultānu satrieku�as bēdas. Un tā nu jaunais princis Kamars al Akmars traucās atpakaļ un devās uz rumie�u zemi, un meklēja tur jaunavas pēdas un taujāja par melnkoka zirgu. Un viņ� taujāja visur, kur vien gāja un kur vien apmetās.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka princis Kamars al Akmars taujāja visur, kur vien viņ� gāja un kur vien apmetās. Un notika, ka viņ� apmetās kādā chanā un redzēja tur tirgoņus, kas pulciņā sēdēja un tērzēja. Un viņ� piesēdās tiem tuvumā un dzirdēja, ka viens no tiem sacīja: �Ak mani draugi, manas acis nesen redzēja brīnumu, par kuru lielāka nav pasaulē.� Un citi viņam jautāja: �Un kas tas bija?�

Un viņ� atbildēja: �Es biju kādā zemē un savas preces pārdevu kādā pilsētā, � un viņ� nosauca tās pilsētas vārdu, kurā bija sultāna meita, � un tur nu es dzirdēju, ka pilsētas ļaudis cits citam stāstīja dīvainu notikumu. Un tie stāstīja, ka pilsētas sultāns kādu dienu iz�jājis medībās un viņam līdzi jāju�i viņa pavadoņi un galminieki. Un, kad tie iejāju�i ielejā un no turienes zaļā pļavā, sultāns iei.nidzijis vecu dergli un blakus tam sēdējusi daiļa jaunava, un jaunavai blokus bijis melnkoka un ziloņkaula zirgs. Un vecais vīrs bijis baisigs suv.i izskatā, bet jaunava bijusi daiļa un mīlīga, un viņa starojusi dmg akmeņu mirdzumā. Bet ziloņkaula zirgs bijis tīrais brīnums, un sk.ūs tāka zirga neesot visā pasaulē.� To dzirdēju�i, visi iesaucās: �Un ko tad sultāns �iem darīja?� Un tirgonis atbildēja: �Kad sultāns vecajam jautājis, kas esot �ī daiļā jaunava, tas teicis to savu sievu un sava tēvo�a meitu, bet jaunava �o teikusi negantu meli, un sultāns to �im atņēmis un pa�am licis noskūt galvu un iemest viņu cietumā. Bet par melnkoka zirgu es nezinu neko.�

Un, kad nu Kamars al Akmars bija dzirdējis tirgoņa vārdus, viņ� piegāja pie tā un klusi izjautāja pilsētas un viņas sultānā vārdu. Un, zinādams, kā sauc sultānu un viņa pilsētu, jaunais princis ielīksmojās lielā priekā, un, kad atausa rīts, viņ� devās ceļā un gāja, gāja, līdz no�nāca �ai pilsētā. Bet, kad nu viņ� dzīrās ieiet pilsētas vārtos, te vārtu sargi viņu sagrāba un gribēja vest pie sultānā, lai tas �o iztaujā, ko nācis viņa pilsētā un kādu amatu �is prot. Jo raugi: tāds bija �ās pilsē�tas sultānā ieradums.-Bet princis ienāca pilsētā, kad satumsis jau bija vakars, un tas bija laiks, kad ieeja pie sultānā nebija atļauta. Un tā nu vārtu sargi viņu sagrāba un veda uz cietumu. Bet, redzēdami jaunā prin�a daiļumu, tie negribēja mest viņu cietumā un atstāja savā pulkā. Un, kad nu atnesa viņiem ēst un dzert, Kamars al Akmars paēda un padzēra, cik gribējās, un tad viņi sāka triekt un tērzēt un jautāja prin�cim: �Ak, saki, jaunekli, � no kuras malas nākdams?� Un Kamars al Akmars atbildēja: �Es nāku no Persijas, no Hosroju zemes.� To dzir�dēju�i, sargi sāka smieties, un kāds iesaucās: �Ak, tad esi hosrojietis! Es esmu dzirdējis, kā ļaudis stāsta, un esmu redzējis, kā tie dzīvo, bet neesmu ne dzirdējis, ne redzējis tādu meli, kāds ir tavs tautas brālis, kas sē� mūsu cietumā!� Un cits vēl sacīja: �Tik tie�ām, ka Allah aug�stais ir pasaules valdnieks, es esmu redzējis daudzus cilvēkus un dzir�dējis viņu runas un stāstus, bet tādu ērmu, kāds sē� mūsu cietumā, es nebiju redzējis!� Un vēl kāds sacīja: �Allah vārdā, es neesmu redzējis tik baisīgu izskatu un tik riebīgu vaigu!� To dzirdējis, Kamars al Akmars jautāja: �Ko tad �is jums samelojis?� Un cietuma sargi atbil�dēja: �Viņ� daudzina sevi par zinību vīru un gudru ārstu. Mūsu sul�tāns to ieraudzījis, jādams medībās, un viņam līdzi bijusi neminami daiļa jaunava un melnkoka zirgs. Un daiļā jaunava nu dzīvo pie mūsu sultānā, un viņ� to kaislīgi mīlējis un gribējis to precēt, bet �ai aptum��ojies prāts! Un, ja nu �is virs būtu gudrs ārsts, par kādu dēvējās, viņ� dro�i vien būtu varējis to dziedināt. Un sultāns jau visu gadu �ķie� milzīgu naudu, viņu dziedinādams, un maksā ārstiem un zvaig�ņu lasītājiem, bet velti visi pūliņi! Un melnkoka zirgs ir noglabāts sul�tānā mantu krātuvē. Bet vecais riebeklis, kas bija viņai līdzi, sē� mūsu cietumā, un, kad satumst nakts, viņ� raud un vaimanā, un ltfupa mums miegu.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka cietuma sargi stāstīja jau�najam princim par persie�u zinību vīru, kas sēdēja viņu cietumā, un par to, ka naktīs viņ� raud un vaimanā, un laupa viņiem miegu.

To dzirdējis, Kamars al Akmars klusībā iesaucās: �Allah vārdā, nu esmu sadzinis pēdas! Nu tikai jāizdomā, kā labāk savu mērķi lai sa�sniedzu!� Bet cietumniekiem laiks jau bija gulēt iet, un tie nu princi ieveda cietumā un aizslēdza durvis. Un tad viņ� dzirdēja, ka persie�u zinību vīrs raudāja un sevi rāja, un gaudās par savu likteni, persie�u mēlē sacīdams: �Ak vai, ka postā iedzinu sevi un jauno princi un nolaupīju jaunavu, bet nepanācu neko! Un tāds liktenis mani pie�meklējis tikai tādēļ, ka ļauni bija mani nolūki un es meklēju, ko ne�esmu pelnījis un kas nav lemts tādam, kāds esmu es. Un, kas meklē to, kas nav tam lemts, tas nonāk tur, kur esmu nonācis es.� Un, kad nu princis izdzirdēja persie�a vārdus, viņ� atbildēja tam persie�u mēlē, sacīdams: �Vai tu vēl ilgi raudāsi un gaudosi? Un vai tu domā, ka tevi piemeklējis tik liels posts, kāds citu nav piemeklējis?� Un, jaunā prin�a vārdus dzirdējis, persietis iesila laipnībā un sāka viņam gausties par savu neveiksmi un savu postu. Un, tā nu triecot un tērzējot, viņiem aizritēja nakts. Bet citu rītu atnāca sargi un jauno princi aiz�veda pie sava sultānā, un sacīja tam: �Ak kungs un valdniek, �is jau�neklis ienāca pilsētā vakar, bet viņ� ienāca tik vēlā stundā, ka neva�rējām vest to pie tevis!� Un tad nu sultāns sāka princi iztaujāt un vaicāja tam: �No kādas zemes tu nākdams un kāds tavs vārds un amats, un ko tu meklē �ai pilsētā?� Un Kamars al Akmars atbildēja: �Persie�u mēlē mans vārds ir Hard�e, un mana zeme ir Persija, un esmu es zinību vīrs un protu dziedināt, kas juku�i prātā. Un tādēļ es dodos no vienas zemes uz otru un no pilsētas uz pilsētu un visur rādu savu mākslu un krāju jaunas zinības. Un, kad es redzu slimnieku, es dziedinu to, bet nedaru tā, kā dara zvaig�ņu lasītāji. Es nestiepju savu turbānu platumā un savas piedurknes garumā, un savā padusē nenēsāju grāmatu kaudzes, un es nemelnoju savus plakstiņus un kaklā nevalkāju tūksto� resnu zīļu krelles, un slimniekus es dziedinu, ne�muldēdams dīvainus vārclus noslēpumainā valodā un nepūzdams tiem sejā un nekozdams tiem ausīs! Un raugi: tāds ir mans amats, ak aug�stais valdniek!�

Un, jaunā prin�a vārdus dzirdējis, sultāns ielīksmojās un sacīja: �Ak cienīgais zinību vīrs, tu esi pie mums nācis īstā laikā!� Un sultāns viņam stāstīja par daiļās jaunavas kaiti un teica tam: �Ja tu to dziedi�nāsi un izdziedināsi viņas trakumu, es do�u tev visu, ko prasīsi!� To dzirdējis, Kamars al Akmars iesaucās: �Lai Allah svētība un �ēlastība tev, mūsu kungam un valdniekam! Bet tev nu jāstāsta man viss, ko esi redzējis un ko zini par viņas kaiti, jo raugi: man jāzina, cik ilgi viņa jau trako un kā tu viņu atradi un viņai līdzi veco persieti un koka zirgu.� Un tad nu sultāns viņam stāstīja visu no sākuma līdz galam un sacīja: �Vecais persietis sē� cietumā.� Bet jaunais princis jautāja: �Ak, saki, laimīgais valdniek, � kur tu liki zirgu, kas bija viņai līdzi?� Un sultāns atbildēja: �Tas noglabāts manās mantu krā�tuvēs.� Un tad nu Kamars al Akmars klusībā sacīja: �Vispirms man jāredz un jāaplūko zirgs, un, ja tas nebūs samaitāts un tam nebūs noticis ļauns, tad piepildījies būs viss, ko gribu. Bet, ja redzē�u, ka tas vairs nekustas, es izgudro�u jaunu viltību, lai atpestītu savu dvē�seli!� Un tad nu viņ� pievērsās sultanam un sacīja: �Ak valdniek, man jāredz �is zirgs, jo raugi: zirgu apraudzījis, es varbūt atradī�u līdzekli, ar ko varē�u dziedināt jaunavu.� To dzirdējis, sultāns atbildēja: �Mīļu prātu.�

Un sultāns piecēlās, saņēma jaunā prin�a roku un aizveda to tur, kur noglabāts bija koka zirgs. Un tad nu princis apskatīja un pārbau�dīja savu zirgu un redzēja, ka tas ir vesels un ļauns nav tam gadījies. Un princis ielīksmojās lielā priekā un iesaucās: �Lai Allah �ēlastība sultanam, mūsu kungam! Un nu es ie�u pie jaunavas un lūko�u, kas viņai kai�. Un es lūg�u Allah augsto, lai viņa būtu dziedināta no manas rokas. Un, ja tāds būs Allah prāts, tad viņa būs vesela ar �ā zirga palīdzību!� Un sargiem viņ� lika cītīgi apsargāt koka zirgu un pats kopā ar sultānu gāja uz sultānā meitas istabu. Viņas istabā iegājis, jaunais princis redzēja, ka Samzennachara lauzīja rokas un kā da��dien valstījās pa grīdu, sita savas krūtis un plosīja drēbes. Un princis tūdaļ redzēja, ka viņa tikai izliekas un neprātā viņu nav dzinis ne d�ins, ne cilvēks. Un'viņ� saprata, ka skaidrs ir sultānā meitas prāts un viņa trakoja, lai neviens viņai netuvotos.

Un, tādu viņu redzēdams, Kamars al Akmars piegāja pie viņas un sacīja: �Ak triju pasauļu kārdinātāja, lai zūd tavas mokas un cie�a�nas!� Un viņ� uzrunāja to maigiem vārdiem un ļāvās viņai pazīstams. Un, kad nu sultānā meita viņu pazina, viņa izkliedza skaļu prieka sau�cienu un pakrita nemaņā. Bet sultanam likās, ka viņa pakritusi lielās bailēs no ārsta. Te nu jaunais princis viņu at�ilbināja un, pielicis savas lūpas pie viņas auss, klusi �ukstēja: �Ak Samzennachara, ak sir�u kār�dinātāja, ak manu acu gaisma, sargi savu dzīvību un manu un gādā, lai neizlīst ne tavas, ne manas asinis, un esi izturīga un pacietīga! Tik tie�ām, te ir vieta, kur vajadzīga gudrība un prāta viltība, lai mēs

izkļūtu no varmācīgā sultānā spailēm. Un mūsu viltība būs tā, ka es le�u pie sultānā un sacī�u: �Ak valdniek, viņā iemetu�ies d�ini, un tā ir viņas kaite.� Un tad es lik�u salauzt tavas va�as, jo tikai tad no tevis izskries ļaunais gars, un es bū�u tevi dziedinājis. Un, kad pie tevis ienāks sultāns, saki viņam laipnus un labus vārdus, lai viņ� redz, ka esmu tevi dziedinājis ar savu noslēpumaino varu. Un raugi: tad piepildīsies viss, ko gribam!� To dzirdējusi, jaunava iesaucās: �Dzirdu un paklausu!�

Tad nu Kamars al Akmars viņu atstāja un piegāja pie sultānā, un jautrs un priecīgs viņ� sacīja tam: �Ak laimīgais valdniek, tev liktenis ir labvēlīgs, jo tas man deva līdzekli pret viņas kaiti, un tā ir tava laime, ka esmu �o jaunavu dziedinājis. Tad nu celies un ej pie viņas, un saki viņai klusus un laipnus vārdus, un soli viņai, kas ielīksmos viņas prātu, jo raugi: tad piepildīsies viss, ko gribi no viņas!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Kamars al Akmars sacīja sultanam: �Tad piepildīsies viss, ko gribi no viņas!� Un tad nu sultāns piegāja pie jaunavas, un, sultānu ieraudzījusi, viņa tūdaļ piecēlās un noskūpstīja zemi viņa roku starpā, un sacīja: �Ak augstais valdniek, tavu kalponi mulsina gods, ko �odien esi viņai rādījis, ienākdams pie viņas!� To redzot, sultanam bija lieli prieki, un visām verdzenēm un visiem einuchiem viņ� lika jaunavu gādīgi aptecēt un vest to hamamā, un izraudzīties viņai krā�ņākās drēbes un greznākās rotas. Un verdze�nes un einuchi iegāja pie sultānā meitas un locīja savus ceļus pie viņas kājām, un viņu sveicienu tā atņēma mīlīgā balsi un lēnprātīgiem vārdiem. Un tie nu viņu ieģērba valdnieces drēbēs un viņas kaklu izrotāja dārgakmeņu krellēm. Un verdzenes viņu ieveda hamamā un mazgāja viņu un aptecēja, un no hamama viņu ieveda atpakaļ ista�bās, un tur nu viņa staroja kā mēness �etrpadsmitajā dienā. Pie sultānā piegājusi, tā noskūpstīja zemi viņa roku starpā, un sultāns ielīksmojās, un viņa dvēsele atplauka. Un viņ� sacīja jaunajam princim: �Ak gud�rais ārst un lielais prātniek, zini, ka viss, kas manā pilī staro laimes priekā, ir tikai tavu roku darbs. Un lai nu Allah augstais vairo tavas � dziedino�ās dvesmas svētību!� Un jaunais princis atbildēja: �Ak vald�niek, viņa būs pilnīgi dziedināta un viņas laime piepildīsies, ja tu ar saviem miesassargiem un karapulkiem tūdaļ dosies uz to vietu, kur viņu uzgāji. Un ved sev līdzi arī viņu un liec tur aizvest koka zirgu, jo raugi: tas ir viens no pa�a Eblisa d�iniem, un tas iemeties viņā un laupījis viņai prātu. Un tur es ļauno garu apvārdo�u un nokau�u, un tas viņu atstās uz visu mū�u. Bet, ja nolādēto d�inu nenokau�u, tas katra mēne�a sākumā nāks atpakaļ un viņas dziedinā�ana būs jāsāk no gala.� Te nu sultāns iesaucās: �Lai notiek viss pēc tava prāta!�

Un sultāns saviem kalpiem lika zirgu aizvest pļavā, kur viņ� bija uz�gājis jaunavu. Un kalpi nu aizveda turp zirgu un persie�u zinību vīru. Bet sultāns pats un viņa karapulki sakāpa zirgos, un viņa zirgā jāja ari daiļā jaunava. Un ļaudis nezināja, kas sultanam padomu. Bet, kad nu visi bija nonāku�i pļavā, jaunais princis lika jaunavu un koka zirgu aizvest tālu no pa�a sultānā un viņa karapulkiem, lai tiem nebūtu redzama ne jaunava, ne zirgs. Un, kad nu tas bija padari I., j.ntti.iifi princis sacīja rumie�u sultanam: �Un nu ar tavu �ēlīgo atļauju es sāk�u kvēpināt un skaitīt burvības vārdus un nosvēpē�u ļauno garu, lai tun nekad vairs nepiemeklē daiļo jaunavu! Un tad es kāp�u melnkok.i zirgā un jaunavu sēdinā�u aiz sevis, un, kad tas būs darīts, tu redzēsi, ka zirgs sāks gorīties uz visām pusēm un pēk�ņi ieskriesies un apst.'i sies tavu roku starpā. Un tu redzēsi, ka d�ins ir mūsu varā. Un tad ar jaunavu tu varēsi darīt, ko gribi!�

Un, prin�a vārdus dzirdējis, sultāns ielīksmojās un viņa līksmībai nebija gala. Bet jaunais princis tikmēr uzkāpa zirgā un sultānā meitu nosēdināja aiz sevis, un piesēja to stiprām saitēm, un sultāns un viņa karavīri to visu redzēja un skatīja to savām acīm. Tad nu Kamars al Akmars pagrieza vīteni, un zirgs ar joni uzskrēja gaisā un aiznesa viņus abus. Un karavīri tikmēr blenza, līdz jaunais princis un sul�tānā meita izgaisa debesu augstumos. Un rumie�u sultāns, neko neno- ģizdams, pļavā stāvēja un gaidīja, kad zirgs nāks atpakaļ, bet velti viņ� bija gaidījis. Un viņu plosīja no�ēlas, un viņ� gaudās par �ķir�a�nos no daiļās jaunavas. Un tad nu viņ� saviem karapulkiem lika doties atpakaļ uz pilsētu.

Te nu sultāns atcerējās derdzīgo veci, kas sēdēja cietumā, un lika to aicināt pie sevis. Un sultāns sacīja: �Ak vecais nodevēj, kā tu drīkstēji man slēpt �ā burvju zirga noslēpumu? Tas nolaupīja man ārstu, kas dziedināja daiļo jaunavu, un pa�u ārstu un jaunavu tas uz�nesa gaisā. Un kas nu zina, kāds būs viņu liktenis! Un tev, vecais ne�lieti, būs jāsamaksā arī par greznajām drēbēm un visiem dārgakme�ņiem, ar kuriem liku viņu izgreznot, kad viņa iznāca no hamama! Un uz pēdām es lik�u nocirst tev galvu!� Un tā nu, paklausīdams sultānā mājienu, pienāca �ķēpnesis un ar vienu cirtienu pār�ķēla persieti pu�u.

Bet jaunais princis Kamars al Akmars un sultānā meita Samzenna�chara tikmēr lidoja pa gaisu gaisiem, līdz laimīgi nonāca sultānā Sa�būra galvaspilsētā un nolaidās uz pa�ā pils jumta. Un, jaunavu ievedis sava tēva pilī, princis aizsteidzās pie tēva un mātes un aiznesa tiem priecīgo ziņu, ka viņ� atkal mājās un viņam līdzi sultānā meita. Un iegāja viņ� istabā, kur asarās mirka sultāns, viņa tēvs, un viņa māte un trīs māsas. Un, visus apskaudams, viņ� vēlēja tiem mieru un laimi. Un, jauno princi redzot, visi ielīksmojās lielā priekā un no sirds visiem novēlās bēdu slogs. Un, svinēdams sava dēla un Sanas sultānā meitas pārnāk�anu, sultāns Sabūra savas pilsētas ļaudīm sarīkoja krā�ņus svētkus, un tie nu ilga visu mēnesi. Bet Kamars al Akmars līgoja laimē ar savu jauno sievu. Un tā nu viņiem aizritēja ilgas un daudzas svētītas naktis.

Un, lai nu dvēselei būtu miers, tad sultāns Saburs lika sadauzīt koka zirgu un pats savām rokām izjauca un sadragāja zirga iek�as. Bet rumie�u sultāns, savā pilsētā pārradies, skumīgs un bēdīgs ieslē�dzās pilī, un veziri un valstības kungi gāja vinu mierināt, sacīdami: �Tas vīrs, kas nolaupīja jaunavu, ir burvis, un lai slavēts Allah aug�stais, kas tevi glābis no viņa varas!� Un tā nu viņi sultānu nepameta, līdz viņa prāts bija aizmirsis daiļo jaunavu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka rumie�u sultānu nepameta viņa valstības veziri un kungi, līdz viņa prāts bija aizmirsis daiļo jaunavu.

Un tad nu Kamars al Akmars aizrakstīja vēstuli jaunavas tēvam, Sanas sultanam, un vēstulē viņ� izstāstīja visu, kas bija viņus pie�meklējis, un ziņoja, ka apprecējis viņa meitu un viņa ir laimīga. Un savu vēstuli viņ� aizsūtīja ar ziņnesi, un ziņnesi pavadīja ļaudis, kas nesa krā�ņas balvas un retus dārgumus. Un, kad nu ziņnesis nonāca jaunavas tēva pilsētā, kas bija Jemena, viņ� pasniedza tam vēstuli un visas balvas. Un, vēstuli izlasījis, sultāns ielīksmojās un balvas pie�ņēma, un rādīja ziņnesim lielu godu. Un tad viņ� sataisīja brīni�ķīgas balvas savam meitasvīram, sultānā Sabūra dēlam, un tas pats ziņnesis tās aizveda.

Un tā nu ziņnesis pārradās pie jaunā prin�a un stāstīja tam, ka sul�tāns, jaunavas tēvs, bijis priecīgs savā sirdī, kad dzirdējis, ka viņa meita ir sveika un vesela. Un priecīgs bija arī daiļais princis Kamars al Akmars, jo viņu plosīja grūtas domas, vai Sanas sultāns nerājas par savu meitu un viņas vīru. Un tā nu Kamars al Akmars ik gadus rakstīja vēstules savam sievastēvam un sūtīja viņam dārgas balvas. Un vē'tules viņ� rakstīja un balvas sūtīja līdz Sanas sultānā nāvei.

Un, kad nu nomira arī sultāns Saburs, viņa tēvs, viņ� mantoja sul�tānā valstību. Un viņa valdības laika pirmais darbs bija tas, ka savu jaunāko māsu viņ� izprecināja jaunajam Jemenas sultanam. Un savu valstību viņ� valdīja gudri, un taisnīgs viņ� bija pret saviem pavalst�niekiem un veda tos pa Allah ceļiem. Un tā nu viņ� iekaroja zemju zemes, un uzticīgi viņam bija �o zemju ļaudis. Un ar savu sievu Sam- zennacharu viņ� dzīvoja laimīgu un saldu dzīvi, līdz atnāca visu baudu Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja, un piļu un būdiņu Postītāja, un kapu Racēja.

Un lai nu slavēts dzīvais un nemirstīgais, kas savās rokās tur re�dzamās un neredzamās pasaules!�

Un Sechrezada stāstīja sultanam Sachriaram: �Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sen jau aizgāju��os laikos un tālās, senās dienās kādā Pērsijas pil�sētā, kas līdzīga bija citām pilsētām, reiz dzīvoja divi brāļi un vienam vārds bija Kasims un otram � Ali Baba. Un lai nu slavēts Allah aug�stais, kura priek�ā izlīdzinās visi vārdi un kur� visas dvēseles redz viņu kailumā un visus nodo�mus viņu dziļumā! Un slavēts lai ir likteņu vald�nieks visvarenais!

Un, kad nu Kasima un Ali Babas tēvs, kas bija vienkār�s nabaga vīrs, iegāja svētlaimības pasaulē, abi brāļi viņa mantojumu izdalīja uz pusēm. Bet drīz viņi visu apēda, un kādu dienu viņiem nebija vairs nekā un pāri nebija palikusi ne maizes vai siera smar�a. Jo raugi: tāda ir jaunības neprātība, kas aizmirst gudro vīru padomus!

Te nu vecākais brālis Kasims redzēja, ka viņu gaida bada nāve, un viņ� sāka meklēt labākas dienas. Un Kasims bija viltīgs un atjau�tīgs jauneklis, un viņ� iepazinās ar nelietīgu savedēju � lai izput visi ļaunie gari! Un savedēja redzēja, ka viņ� ir stiprs un veselīgs, un saprecināja to ar jaunavu, kurai bija jauks dzīvoklis un laba maize, un ra�ena veselība. Un bija viņa skaista un strādīga, un krietna bija viņas daba. Un lai slavēts Allah augstais, kas viņu radījis! Un tā nu par visiem priekiem, ko viņ� deva savai sievai, tā atdeva viņam labi ierīkotu tirgotavu pa�ā tirgus vidū. Jo raugi: tāds bija viņa liktenis un tas bija zīmēts viņa pierē. Tā nu bija ar viņu.

Bet, kad jāstāsta par Ali Babu, tad zini: viņam nebija patmīlības un viņ� bija bikls un kautrīgs. Un bija viņ� pieticīgs, un viņa acis nepazina skaudību, un savu dzīvi viņ� sāka nabadzībā un sūrā darbā. Un dzīvoja viņ� tik taupīgi, ka varēja iekrāt drusku naudas, jo grūtā dzīve bija viņu skolojusi. Un par savu naudu viņ� nopirka ēzeli un vēlāk divus, un beidzot trīs ēzeļus. Un tā nu ik dienas viņ� veda tos me�ā un sakrāva tiem mugurā malku un �agarus, kas senāk viņam bija jānes savos plecos.

Un tā nu, kā da�dien triju ēzeļu saimnieku, citi nabaga malkas cirtēji cienīja un bijāja Ali Babu, un viens no tiem �ķita augstu godu, ka savu meitu varēja dot viņam par sievu. Un, kad nu atnāca kadijs un liecinieki, tie laulības līgumā ierakstīja Ali Babas trīs ēzeļus, un ierakstīja viņi visu pūru un izpirkuma naudu par jaunavu, bet nabaga jaunava savam vīram nedeva neko, jo raugi: viņa bija nabaga meita. Bet neziņā zūd visa nabadzība vai bagātība, un mū�īgs ir tikai Allah visvarenais!

Un tā nu Ali Babas laulība ar malkas cirtēja meitu bija svētīta bērniem, un viņu bērni bija skaisti kā pilni mēne�i, un teica tie sava radītāja slavu. Un visa viņa dzimta godīgi pārtika ar to, ko viņ� no�pelnīja, pilsētā pārdevis malku un �agarus. Un vairāk par �o kluso labklājību viņ� nekāroja no sava radītāja. Te kādu dienu, kas bija līdzīga citām dienām, kad Ali Baba cirta malku neskartā biezoknī un ar cirvi kapāja kokus un viņa ēzeļi, savu nastu gaidīdami, turpat tuvumā ganījās, me�ā atskanēja Ali Babas likteņa balsis. Bet Ali Babam nebija jausmas, ka viņa liktenis jau ilgus gadus vērpa savus pavedienus. Te pēk�ņi Ali Baba me�ā izdzirdēja dobju dunoņu, un tā skanēja tālumā un nāca aizvien tuvāk. Un viņ� pielika ausi pie zemes un saklausīja daudzu zirgu pakavu dimu, un tā dimdēja aizvien stip�rāk un varenāk. Un, kā da�dien miermīlīgs vīrs, kas vairījās no visā�dām dēkām, Ali Baba satraucās lielā nemierā, jo raugi: viņ� bija viens un tuvumā bija tikai trīs viņa ēzeļi. Un viņa prāts tam sacīja, ka labāk būs uzrāpties liela un resna koka galotnē, no kurienes viņ� pār�skatīja visu me�u. Un tur nu, zaru paslēpts, viņ� varēja novērot visu, kas me�ā notiek. Un prātīgi viņ� bija darījis! Jo raugi: tiklīdz viņ� paslēpās kokā, te ieraudzīja vareni bruņotu jātnieku pulku, un tie nu auļoja tie�i uz to pusi, kur bija viņ�. Un viņu niknās sejas un zvē�rojo�ās acis, un viņu bārdas, kas bargi iz�ķīrās uz abām pusēm un plandījās kā asinskārīga kraukļa spārni, viņam rādīja, ka tie ir lau�pītāji un baisīgi slepkavas. Un Ali Baba nebija maldījies.

Un, kad nu tie uzjāja klin�ainā paugurā, kur paslēpies bija Ali Baba, pats neredzams, bet visu redzēdams, laupītāji nolēca no saviem zirgiem, paklausīdami sava pavēlnieka mājienam. Un viņu pavēlnieks bija briesmīgs vīrs milzeņa augumā. Un laupītāji izjūdza savus zirgus un no zirgu mugurām nocēla mie�u maisus, kas bija piesieti pie srg liem, un tos nu viņi uzkāra zirgiem kaklā un pa�us zirgus piesēju pie kokiem. Un tad nu no segliem viņi nosēja tarbas un uzmauca sev kaklā. Bet tarbas bija loti smagas, un laupītāji tās nesa salīku�i, tin Ali Baba, kokā sēdēdams, varēja tos saskaitīt, un viņ� saskaitīja �etr desmit laupītājus. Un nebija viņu ne vairāk, ne mazāk.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ali Baba saskaitīja �etr�desmit laupītājus, un nebija viņu ne vairāk, ne mazāk. Un, tā nu ap�krauti, tie tuvojās lielas klints pakājei un izkārtojās rindās. Un laupī�tāju pavēlnieks no saviem pleciem nocēla tarbu un nolika to zemē, un pēk�ņi viņ� pagriezās pret klinti un skaļā balsī sauca neredzamam spēkam:

�Sezam, atveries!�

Un tūdaļ pa�ķīrās klints, un laupītāju virsnieks atkāpās un palaida garām savus ļaudis. Un, kad nu visi ļaudis bija iegāju�i klints spraugā, viņ� pacēla savu tarbu un uzmauca to plecos, un viņ� aizgāja savu ļau�u pēdās. Un atkal viņ� uzsauca valdonīgā balsī: �Sezam, aizveries!�

Un klints siena atkal aizvērās, un neviens nebūtu varējis atminēt, ka atvēru�i to bija laupītāja burvju vārdi. To redzēdams, Ali Baba brīnījās savā dvēselē un klusībā sacīja: �Ja tie ar savu burvību tikai neceļ gaismā manu patvērumu un manu garumu neiedzen manā pla�tumā!� Un viņ� baidījās pakustēties, un viņu plosīja nemiers un raizes par ēzeļiem, kas me�a biezoknī mierīgi ganījās.

Un tā nu Ali Baba zināja, ka dobjā dima, kas bija līdzīga tālām pērkona graujām, bija �etrdesmit laupītāju tuvo�anās zīme. Un klints siena atkal pa�ķīrās, un �etrdesmit laupītāji iznāca atpakaļ, un visiem pa priek�u gāja viņu virsnieks. Un katram rokā bija tuk�a tarba, un gāja viņi atpakaļ pie saviem zirgiem un ielēca seglos, un pie segliem piesēja tuk�ās tarbas. Te pēk�ņi viņu virsnieks pievērsās alas sprau�gai un skaļi sauca burvju vārdus: �Sezam, aizveries!�

Un tā nu abas klin�u malas atkal savienojās un nepameta redza�mas pēdas. Un visi aizjāja to pa�u ceļu, ko bija atjāju�i, un Ali Baba vairs neredzēja viņu spīdīgās acis un izpluku�ās bārdas. Tā nu notika ar �etrdesmit laupītājiem. Bet Ali Babu nepameta viņa skaidrais prāts, ko citām balvām līdzi viņam bija devis Allah augstais, bet viņu nomāca raizes par saviem ēzeļiem. Un, paslēptuvē sēdēdams, Ali Baba klusībā sacīja: �Ja nu briesmīgie laupītāji savā alā ko aizmirsu�i un dodas atpakaļ savās pēdās, tad esmu viņu varā. Un tad tu, Ali Baba, redzēsi, kas jācie� nabagam, ja tas stājas ceļā tik vareniem vīriem!� Un, tā nu gudrodams, Ali Baba lūkojās, līdz baigie jātnieki izgaisa tālumā. Un aizritēja vēl brīdis pēc brī�a, līdz nebija tie vairs redzami, un no koka viņ� nokāpa tikai tad, kad me�ā atkal bija klusums. Un, zemē nokāpis, viņ� bikli raudzījās uz visām pusēm un bailīgi cilāja kājas no zara uz zaru.

Un, zemē nokāpis, Ali Baba piegāja pie laupītāju klints, un soļus viņ� spēra uz pirkstu galiem un aizturēja elpu. Un tā nu vispirms viņ� gribēja aplūkot savus ēzeļus un apmierināt sirdi, jo raugi: tie bija maizes devēji viņa bērniem, bet viņa dvēselē iedegās neklusi- nāma ziņkārība par to, ko viņ� bija redzējis un dzirdējis. Un raugi: tas bija viņa liktenis, kas viņu dzina �ai dēkā.

Un tā nu Ali Baba piegāja pie klints un aplūkoja to no aug�as līdz lejai, bet redzēja, ka klints ir pavisam gluda un tur nav nevienas spraugas, ne tik platas, ka varētu adatu iedurt. Un klusībā viņ� sa�cīja: �Bet �etrdesmit laupītāji te iegāja, un to es redzēju pats savām acīm! Allah vārdā! Ej nu zini, vai alā tie nav iegāju�i ar burvju vār�diem, kas man nav zināmi, bet pirmos vārdus es dzirdēju!� Un viņ� nodomāja: �Allah vārdā, es skaidri atceros tos burvju vārdus, kas alu atvēra un aizvēra! Kā būtu, ja es palūkotu, ja es gribētu izdibināt, vai manām lūpām ir tas pats spēks, kas likts milzīgā laupītāja lūpās!� Un te nu Ali Babu sauca viņa likteņa balss, un viņ� aizmirsa savu lēnprātību un pagriezās pret klinti, un sauca:

�Sezam, atveries!�

Un, kaut viņ� burvju vārdus izrunāja vārgā un nedro�ā balsī, klints tomēr pa�ķīrās un atvēra pla�u eju. Un lielās bailēs Ali Baba dzīrās jau bēgt, bet liktenis viņu apturēja un lika ielūkoties alā. Tur nu viņa acis neskatīja tum�as alas baismu, tās ieplētās brīnumā un ieraudzīja platu gaiteni, kas viņu ieveda lielā, sprai�ļotā telpā. Un �ī telpa bija iz�cirsta tai pa�ā klintī, un gaisma tur iespīdēja no aug�as. Un tā nu viņ� iegāja slepenajā vietā, un sākumā tur nebija nekādu briesmu. Un viņ� mierināja savu dvēseli, sacīdams: �Ir tikai viens patvērums un spēks, un tas ir Allah augstais!� Un �ie vārdi viņu stiprināja, un alā viņ� iegāja bez bailēm, te pēk�ņi klints sprauga klusi aizvērās, bet viņa prāts bija mierīgs, kaut nekāds lielais varonis viņ� nebija. Un tā nu viņ� nodomāja, ka ar �iem burvju vārdiem viņ� varēs atvērt visas durvis.

Un tā viņ� mierīgi gāja un redzēja, ka visas sienas līdz pat aug�stākajiem sprai�ļiem apkrautas ar greznām precēm. Un bija tur zīda un brokātā audumi un da�ādu ēdienu maisi, un milzīgas lādes, līdz malām pilnas ar sudraba naudu, un vēl citās lādēs laistījās zelta stieņi un dināri. Bet visas bagātības, kas bija te savāktas, nevarēja sakraut lādēs un sabāzt maisos, un tā nu visa zeme bija piekrauta zelta un dārgakmeņu kaudzēm. Un, tiklīdz kāja spēra soli, tā uzmina dārg�akmenim vai iekāpa zelta kaudzē. Un Ali Babam bija lieli brīnumi, jo raugi: viņ� savu mū�u nebija redzējis īstu zeltu un nebija baudījis zelta smar�u. Un, redzēdams neskaitāmos dārgumus, no kuriem vis niecīgākais varēja greznot katra sultānā pili, viņ� klusībā sacīja: �Si ala dro�i vien ir daudzu laupītāju paaud�u patvērums, un visas sis mantas nav sakrātas gados, bet gadu simteņos, un dro�i vien tās kia ju�i jau Babilonijas laupītāji.�

Un, kad nu Ali Baba jau bija attapies no brīnumiem, viņ� nodo māja: �Ak Ali Baba, nu tu redzi, kā noskaidrojies tava likteņa vaigs! Un no taviem ēzeļiem un taviem �agariem tas iemetis tevi zelta bedrē, kādu būs redzējis tikai Suleimans! Ak laimes svētītais malkas cirtēj, tev pirmā laimes brīdī liktenis devis burvju vārdus un viņu spēku, un tu esi atvēris klinti un brīni�ķīgo alu, kurā laistās visas zemes ba�gātības! Ak, liela ir Allah �ēlastība, jo tā tev devusi �īs bagātības, ko zagļu un laupītāju paaudzes te sakrāju�as. Un, ja nu liktenis to visu tev devis, tad tavai dzimtai vairs nebūs dzīvot trūkumā un sa�laupīto zeltu tev būs lietā likt!�

Un, tā nu domādams, Ali Baba noliecās pie ēdienu maisa, un maisu viņ� izkratīja un piebēra zelta dināriem, bet citus dārgumus viņ� pa�meta. Un zelta maisu viņ� uzkrāva mugurā un aiznesa gaiteņa galā. Un atkal viņ� iegāja sprai�ļotajā telpā un tāpat piebēra vēl otru un vēl tre�u maisu, un tā viņ� piebēra vēl daudzus maisus, cik vien va�rēja panest viņa ēzeļi. Un tad viņ� pagriezās pret alas spraugu un skaļi uzsauca: �Sezam, atveries!� Un akmens durvis tūdaļ atvērās visā platumā, un Ali Baba aizsteidzās pie saviem ēzeļiem un aizveda tos pie alas. Un tā nu viņ� apkrāva tos maisiem un maisus apsedza ar koku zariem. Un, apkrāvis savus ēzeļus, viņ� izrunāja burvju vār�dus, un klints siena tūdaļ aizvērās.

Tad nu Ali Baba sāka dzīt savus ēzeļus, kas nesa zelta maisus, un viņ� skubināja tos varenā balsī, bet neteica vairs lāstus un rājienus kā da�dien, soļodams viņu pēdās. Bet, ja nu Ali Baba savus ēzeļus lamāja tāpat kā visi ēzeļu dzinēji, tad ziniet: viņ� negribēja tos sāpi�nāt, jo viņ� tos mīlēja kā savus bērnus, bet viņ� tikai gribēja, lai ēzeļi klausa viņa skubinājumus. Bet �oreiz viņ� būtu bijis netaisns, ja savus ēzeļus būtu lamājis, jo raugi: tie nesa tik daudz zelta, cik nebija ne sultanam. Un, ēzeļus saudzēdams un necirzdams tiem ar pātagu, Ali Baba gāja viņu pēdās līdz pa�ai pilsētai.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad satumsa nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ali Baba, savus ēzeļus sau�dzēdams, gāja viņu pēdās līdz pa�ai pilsētai. Un tā nu Ali Baba pie�gāja pie savas mājas un redzēja, ka vārti aizcirsti ar lielu koka bultu.

To redzēdams, viņ� klusībā sacīja: �Kā būtu, ja es izsauktu burvju vārdus?� Un pēk�ņi viņ� uzsauca: �Sē�am, atveries!� Un tai pa�ā mirklī bulta atsprāga un vārti atvērās visā platumā. Un, nevienam vārda neteicis, Ali Baba iegāja savas mazās mājiņas pagalmā un iedzina tur ēzeļus. Un, pagriezies pret vārtiem, viņ� atkal uzsauca: �Sezam, aizveries!� Un vārti pagriezās savās virās un klusi aizvērās, un bulta aizkrita. Un tā nu Ali Baba redzēja, ka viņa rokās likts brī�ni�ķīgs noslēpums, un tas viņam maksāja tikai mazas bailes, redzot �etrdesmit laupītāju un viņu virsnieka baisīgos vaigus.

Bet, kad nu Ali Babas sieva savā pagalmā ieraudzīja ēzeļus un viņu pa�u, tā piesteidzās pie viņa, sasita rokas un iesaucās: �Ak, saki, vīrs, � kā tu atvēri vārtus, kad es pati biju tos aizbultējusi? Lai svētī mūs Allah miers! Un ko tu �ai laimes dienā atvedi savos pilnajos maisos, kas ir tik smagi, ka savu mū�u neesmu tādus redzējusi?� Un Ali Baba atbildēja: �Ak sieva, �os maisus mums sūtījis Allah augstais! Un labāk netaujā par vārtiem un par bultām, bet palīdzi ienest mai�sus mājā!� Un tā nu Ali Babas sieva klusināja savu ziņkārību un palīdzēja vīram maisus uzcelt plecos un citu pēc cita ienest mājā. Un, tiklīdz viņa aplūkoja maisus, viņa juta, ka tie piebāzti ar naudu, bet nodomāja, ka dro�i vien tur būs veci vara naudas gabali. Un tā nu viņa nezināja patiesību, un viņas dvēsele iedegās nemierā. Un beidzot viņa nosprieda, ka vīrs būs sadraudzējies ar zagļiem vai citiem blē��iem, un nolēma viņam jautāt, kur �is ņēmis tik smagus naudas maisus. Un, kad nu maisi bija sanesti mājā, viņa nevarēja vairs ilgāk nociesties un sāka sist savus vaigus un plosīt savas drēbes. Un pēk�ņi viņa iekliedzās: �Ak vai mums! Ak, mūsu bērnu posts un karātavas!�

Un, sievas vaimanas un gaudas dzirdēdams, Ali Baba iekaisa dus�mās un uzbrēca sievai: �Ak nolādētā, ko tu gaudo? Un ko tu brēc pēc soda, ko pelnīju�i zagļi?� To dzirdējusi, viņa sacīja: �Ak mana tēvo�a dēls, �ie naudas maisi mūsu mājā ienesu�i nelaimi! Ak, lū�dzams, krauj tos ēzeļiem mugurā un ved prom no mūsu sētas. Jo manai dvēselei miera nebūs, kamēr tie būs mājā!� Te nu viņ� iesau�cās: �Lai Allah augstais izdeldē visas sievietes, jo raugi: viņ� nav devis tām prāta! Ak mana tēvo�a meita, tu dro�i vien domā, ka nau�das maisi ir zagti! Nu, tad atmosties un iz�āvē savas acis, jo maisus sūtījis mums Allah augstais, kas �odien me�ā lika piepildīties manam liktenim! Un es tev stāstī�u, kas mani piemeklēja, bet negaidi ne vārda no manām lūpām, iekams maisus atvēr�u un tu redzēsi, kas tur iek�ā!�

Un tā nu Ali Baba izbēra visus maisus, un zelta naudas ripas aiz�skrēja uz visām pusēm, un malkas cirtēja nabadzīgajā istabā atmir�dzēja zvaig�ņu tūksto�i. Un, savā dvēselē gavilēdams, Ali Baba re�dzēja, ka viņa sieva bija glu�i ap�ilbu�i. Un viņ� iesēdās zelta kau�dzē, ievilka kājas un sacīja: �Tad nu uzklausi mani, ak sieva!� Un viņ� stāstīja tai visu no sākuma līdz galam, un neteikts nepalika nekas.

Kad nu Ali Babas sieva to bija dzirdējusi, te bailes izgaisa viņas sirdī un dvēsele līgoja lielā priekā, un jautrā garā viņa iesaucis: �Ak piena diena, ak baltā diena! Lai slavēts Allah augstais, kas devis mums labklājību un par labu griezis jaunus darbus, ko darīju�i <Vli desmit laupītāji! Ak, esi slavēts, devīgais un taisnais gādnieki�

Un tā nu viņa apsēdās pie zelta kaudzes un dzīrās skaitīt zrlla dinārus. Te pēk�ņi Ali Baba sāka smieties un sacīja: �Kā tu vai i tu visu saskaitīt, ak nabadzīte? Labāk celies un palīdzi man izrakt bedn, un zeltu sabērsim bedrē un izdzēsīsim visas pēdas. Un, ja tā nedarīsim, mēs tikai iededzināsim savu kaimiņu skaudību!� Bet Ali Babas sievai patika kārtība, un viņa gribēja saskaitīt visu bagātību, kas bija no debesīm nokritusi �ai svētajā dienā. Un viņa atbildēja: �Tev taisnība, es nevaru visu zeltu saskaitīt, bet nevaru to arī aiznest, iekams ne�zinu, cik lieli un smagi tavi zelta maisi. Un tā nu es tevi lūdzu, ak mana tēvo�a dēls, pagaidi vēl, līdz aizie�u pie kaimiņiem un paņem�u koka mēru. Un tikmēr tu varēsi rakt savu bedri. Un tā nu mēs varē�sim tērēt, cik vajadzīgs būs pa�iem un mūsu bērniem.�

Un Ali Baba gan neatzina sievas nodomu, bet pretoties viņai ne�gribēja, jo viņu prieki bija lieli. Un viņ� sacīja sievai: �Lai notiek tavs prāts! Bet ej un nāc drīz atpakaļ, un sargies izpļāpāt mūsu noslē�pumu vai izrunāt lieku vārdu!�

Un Ali Babas sieva devās meklēt mēru, un viņa nodomāja, ka to viņai aizdos Kasima, Ali Babas brāļasieva. Un viņa aizgāja pie Ka- sima sievas, un tā bija bagāta un uzpūtīga, un nekad tā nebija pie sava galda aicinājusi ne nabaga Ali Babu, ne viņa sievu. Un nekad nebija sūtījusi saldumus Ali Babas bērniem, kad tiem bija mājās svētki. Un viņa nebija tiem pirkusi ne turku zirņu sauju, ko dod vis�lielākie nabagi citu nabagu bērniem. Un tā nu, Kasima sievu apsvei�kusi, viņa lūdza tai aizdot koka mēru, un pēc brītiņa �ī atnesī�ot to atpakaļ.

To dzirdējusi, Kasima sieva brīnījās, jo raugi: viņa zināja, ka Ali Baba un viņa sieva ir nabagi. Un viņa nevarēja saprast, ko �ie darīs ar koka mēru, jo tādu mantu lietoja tikai lielie zemes kungi, bet citi ļaudis graudus vai sēklas pirka tikai no sīkiem labības tirgoņiem. Cit�reiz viņa būtu to atraidījusi un izdomājusi �ādu vai tādu iemeslu, bet �oreiz viņas ziņkārība iedegās tik liela, ka nevarēja to klusināt. Un viņa sacīja Ali Babas sievai: �Lai Allah augstais vairo saVu svētību pār jums! Bet kādu mēru tu gribi, ak Achmada māte, lielo vai mazo?� Un tā viņai atbildēja: �Ak mana kundze, labāk mazo!� Un tā nu Kasima sieva aizgāja sameklēt mēru.

Un velti �ī sieva nebija pelnījusi savedējas slavu, � lai Allah augstais laupa savu �ēlastību tādām sievietēm un izdeldē viņu sugu!

Jo raugi: gribēdama zināt, kādus graudus mēris nabaga radi, viņa iz�gudroja blēdību. Un tādas ir visas netiklu sievu meitas. Viņa aizstei�dzās un dabūja taukus, un notriepa ar tiem mēra dibenu, bet drīz jau bija atpakaļ pie savas radinieces un lūdza piedo�anu par nokavējumu. Un mēru viņa iedeva Ali Babas sievai, kura izrunāja neskaitāmus pateicības vārdus un steidzās atpakaļ uz māju. Un mēru viņa nolika uz zelta kaudzes, piebēra to un ar roku nolīdzināja, un tad ar ogli uz�vilka melnas �vīkas uz sienas. Un �vīkas rādīja, cik lāgus viņa mēru piebērusi un izbērusi. Un, kad nu darbu viņa bija beigusi, te ienāca Ali Baba, kas bija izracis bedri, un sieva viņam parādīja melnās �vī�kas sienā un pati trīcēja laimes līksmē. Un zeltu viņa lika aprakt bedrē, bet pati aizsteidzās pie Kasima sievas un aiznesa tai mēru. Bet nabadzītei nebija jausmas, ka mēra dibenā bija pielipis zelta dinārs, jo raugi: �is dibens bija notriepts ar taukiem. Un tā nu viņa aiznesa mēru bagātajai radiniecei, ko Kasimam bija pārdevusi nelie�tīgā savedēja, un viņa tai pateicās un sacīja: �Ak mana kundze, es mēru atnesu tev laikā, lai arī citreiz man atvērtos tava labā sirds.� To teikusi, viņa aizgāja savu ceļu. Un tā nu bija ar Ali Baba sievu.

Bet, tiklīdz Ali Babas sieva, pagrieza muguru, te Kasima sieva ap�lūkoja mēra dibenu. Un gala nebija viņas brīnumiem, kad viņa ierau�dzīja tauku kārtai pielipu�u zelta dināru, nevis pupu vai mie�a graudu. Un dzeltena kā safrans nobālēja viņas seja un acis satumsa. To redzot, viņas sirdī iedegās nikna skaudība. Un pēk�ņi viņa ieklie�dzās: �Lai drupās sagrūst viņu būda! Kur gan �ie nabagi rāvu�i tik daudz zelta, ka var to svērt un mērīt?� Un, niknumā nevarēdama sa�gaidīt, kad mājās pārnāks vīrs, viņa sūtīja pie tā savu kalponi. Un kalpone aizskrēja uz Kasima tirgotavu un lika tam steigties mājās. Un, kad nu Kasims aizelsies pārkāpa mājas slieksni, te sieva viņu sagaidīja skaļām vaimanām. Un viņa kliedza un vaimanāja tik ne�ganti, it kā vīru būtu pieķērusi laulības pārkāpumā.

Un, neļaudama vīram ne attapties, viņa piegrūda tam pie deguna zelta dināru un iesaucās: �Vai tu redzi? Un tas bija pielipis tikai mēra dibenam! Un tu domā, ka esi bagāts, un tu priecājies, ka katru dienu vari pirkt un pārdot, un tu tici, ka tavam brālim pieder tikai trīs ēzeļi! Nu, tad klausies un brīnies: �is badmira, �is malkas cirtējs, �is nieka Ali Baba zeltu mēro siekiem, bet tu to skaiti tikai pirkstiem! Allah vārdā, viņ� to bārsta no viena sieka otrā kā pupas vai auzas!�

Un, tā nu kliegdama un sodīdamās, viņa stāstīja vīram par savu viltību, kas gaismā cēlusi Ali Babas bagātību. Un viņa sacīja: �Bet tas vēl nav viss! Tev jāatrod viņa bagātības avots, tev jāizdibina, kur tavs nabaga brālis, �is sasodītais liekulis, smeļ savu zeltu!� Un, sievas vārdus dzirdējis, Kasims vairs ne�aubījās par sava brāļa laimi. Bet viņa sirds neiesila priekā, ka viņa tēva un mātes dēls nu atpestīts no trūkuma. Viņ� iedegās negantā skaudībā un juta, ka dusmās pārsprāgs viņa �ults pūslis. Un tūdaļ viņ� cēlās un aizskrēja pie sava brāļa, jo raugi: viņ� savām acīm gribēja redzēt, kas bija redzams.

Un Ali Babu viņ� satika ar lāpstu rokā, jo tas nupat bija beidzis aprakt savu zeltu. Un viņ� piegāja, savu brāli ne sveicinājis, ne vārdā nosaucis, un sacīja tam: �Ak tāds tu esi, lielais ēzeļu tēvs!� liti IhuIis viņam nebija vairs brālis, kop� viņ� bija apprecējis bagātu sievu, un viņ� to nicināja. Un vēl viņ� sacīja: �Tu gribi slēpt mums patiesību un kaisīt smiltis acīs! Labi! Tad, rādies visiem pliks un nabag ; un 1/ liecies, cik gribi, bet es zinu, ka savā utu perēklī tu zeltu mēro sie kiem un bārsti to kā pupas un auzas!�

Tādus vārdus dzirdējis, Ali Baba satrūkās, un viņam uzmācās bailes. Viņ� nebija skaudīgs un nebija mantkārīgs, bet viņu baidīja brāļa un viņa sievas piktums un skaudība. Un viņ� teica Kasimam: �Lai svētī tevi Allah augstais! Es nezinu, kā tavi vārdi saprotami. Bet saki man skaidri, un es tev atbildē�u patiesi un godīgi, un es nepie�minē�u ar ļaunu, ka nu jau gadi pagāju�i, kop� savu seju esi novērsis no manis un maniem bērniem un esi aizmirsis, ka abiem mums viens tēvs un viena māte!�

Te nu uzpūtīgais Kasims atsaucās: �Es te nerunāju par tēvu un māti, ak Ali Baba! Bet ko tu izliecies par muļķi un slapsties? Jo raugi: es zinu, kas tev no manis slēpjams!� Un, parādījis viņam zelta dināru, kas bija vēl aplipis ar taukiem, viņ� aizdomīgi uzlūkoja brāli un jau�tāja: �Cik zelta sieku tu slēp savā būdā? Un kur tu zagi tik daudz zelta? Nu, saki un atbildi, ak mūsu mājas kauns!� To teicis, Kasims izstāstīja, kā viņa sieva aptriepusi sieka dibenu un atradusi pieli�pu�o dināru.

Un, brāļa vārdus dzirdējis, Ali Baba saprata, ka viņa noslēpums ir gaismā celts. Un viņ� negribēja, ka brālis vēl ilgāk viņu tincina, un, nerādīdams ne pārsteiguma, ne dusmu zīmes, viņ� sacīja: �Ak mans brāli, devīgs un �ēlsirdīgs ir Allah augstais! Viņ� sūta mums savas balvas, iekams mūsu sirdis tās kāro! Lai slavēts Allah mū�u mū�os!� Un tā nu viņ� brālim izstāstīja, kas bija noticis me�ā, un viņ� stāstīja tam visu no sākuma līdz galam, bet burvju vārdus viņam nepateica. Un pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak mans brāli, mēs esam viena tēva un vienas mātes dēli! Un viss, kas pieder man, pieder arī tev, un es do�u tev pusi zelta, ko atvedu no laupītāju alas. Ak, esi �ēlīgs un neatraidi to!� Bet Kasima mantkārība bija tikpat liela, cik liela bija viņa nelietība, un viņ� atbildēja: �Jā, brāli, tā ir labi, un to es saprotu! Bet es gribu zināt, kā es pats varu aiziet pie laupītāju klints. Un es tev saku: labāk neslēp man neko, jo citādi es nodo�u tevi tiesai. Un tiesa tevi sodīs kā laupītāju līdzgaitnieku. Un raugi: tu būsi tikai zaudējis!�

Te nu labsirdīgais Ali Baba atcerējās savu sievu un bērnus, un viņu baidīja brāļa nodevību. Bet vairāk nekā bailes no ļaunā brāļa viņu dzina pa�a labā daba, un viņ� pateica brālim burvju vārdus, kas durvis atvēra un aizvēra. Un tā nu Kasims viņu atstāja un neteica viņam ne pateicības vārdu. Un Kasims savā prātā nodomāja visas laupītāju bagātības iegūt sev.

Un citu rītu, kad saule vēl nebija lēkusi, viņ� aizsteidzās uz me�u. Pa priek�u viņ� dzina desmit mūļus, un tie bija apkrauti lielām lādēm, jo raugi: viņ� cerēja tās piekraut ar zeltu. Un otrā gājienā viņ� gri�bēja doties ar lielāku mūļu skaitu, un, ja būtu vajadzīgs, ar vislielāko kamieļu karavanu. Un viņ� darīja visu, kā bija teicis Ali Baba, kas savā labsirdībā bija piedāvājies viņu pavadīt. Un viņ� būtu savu brāli pavadījis, ja viņu nebūtu biedēju�as Kasima un viņa sievas ne�gantās acis.

Un tā nu Kasims nonāca pie laupītāju klints, un viņ� pazina to citu klin�u pulkā, jo raugi: tā bija gluda un kaila un tai virsū auga koks. Un viņ� izstiepa rokas pret klinti un iesaucās: �Sezam, atveries!� Un tai pa�ā mirklī klints pār�ķēlās pu�u. Un Kasims, savus mūļus pie�sējis pie kokiem, iegāja alā, un ala tūdaļ aizvērās, tiklīdz viņ� izru�nāja otrus burvības vārdus. Bet vēl viņ� nezināja, kas viņu tur gai�dīja! Un viņa acis �ilbināja zelta kaudzes un dārgakmeņu gubas, un visas neskaitāmās bagātības. Un vēl jo lielāka viņa dvēselē iedegās dziņa iegūt visus �os dārgumus. Bet viņ� redzēja, ka to visu nevar aizvest ne vislielākā kamieļu karavana, un to būtu varēju�i tikai visi kamieļi, kas savas kājas cilā no Ķīnas līdz Iranai. Un klusībā viņ� no�domāja sarīkot īstu godības gājienu, bet �oreiz pieticīgi sabēra zeltu tik lielā maisu skaitā, cik varēja aiznest desmit mūļi. Un, maisus pie�bēris, viņ� devās atpakaļ pie vārtiem un uzsauca: �Miezi, atveries!� Jo Kasima prāts bija samulsis un viņa gars bija apstulbis no visa, ko viņa acis skatīja, un viņ� bija aizmirsis minamos vārdus. Un tā nu viņam nebija vairs cerību.

Un vairāki lāgi viņ� atkārtoja: �Miezi, atveries! Miezi, atveries!� Bet klints, kā bija aizvērta, tā palika. Tad nu viņ� uzsauca: �Auza, atveries!� Bet klin�u siena nepakustējās. Un viņ� iesaucās: �Pupa, atveries!� Bet klintī nepaspīdēja ne �aurākā �ķirbiņa. To redzot, Kasi- mam jau zuda pacietība, un viņ� sauca un kliedza vienā laidā: �Zirni, atveries! Kviesi, atveries! Griķi, atveries! Rīs, atveries!� Bet klints vārti neatvērās vis. Un lielās bailēs nu Kasims atskārta, ka viņ� ir ieslēgts klin�u sienās un ka zudu�i burvības vārdi. Un viņ� nostājās pie mēmās klints un sauca vārdā visus graudus un visas sēklas, kādas vien pasaules sējējs izkaisījis zemes virsū. Bet klints siena nekustējās, jo Ali Babas necienīgais brālis visu sēklu skaitā bija aizmirsis tikai vienu, un tie�i tai bija dots burvju spēks, un raugi: tas bija noslēpu�mainais sezams.

Un tā nu notiek mū�īgi, un agri vai vēlu, bet drīzāk agri nekā vēlu, liktenis aptum�o ļaunu cilvēku atmiņu un laupa tiem redzi un dzirdi, jo taisnīgs ir Allah prāts! Un Muhameds, Allah pravietis � lai viņu svētī mū�īgs miers! � ir sacījis par ļauniem ļaudīm: �Un Allah augstais tiem laupīs savu skaidrību un pametīs tos tumsā, Un raugi: aklie un kurlie, un mēmie vairs nevarēs atgriezties savās pēdās!� Un vēl ir teicis lielais sūtnis � lai Allah �ēlastība ar viņu! un teicis viņ� to par ļaunām dvēselēm: �Tiem ausis aizslēgtas ar Allah zīmogu, un acis tiem aizsietas, un sataisītas tiem ir briesmīgas mokas!�

Un tā nu ļaunais Kasims, necerējis tādu likstu, saģida, ka binvju vārdi viņam zudu�i. Un gan viņ� centās tos atcerēties un pūlējas vi siem spēkiem, bet velti bija viņa pūliņi. Un tad nu viņ� ļāva va|u bailēm un niknumam, un viņ� pameta zelta maisus un sāka skraidīt uz visām pusēm un meklēt izeju. Bet visapkārt pacēlās tikai gludas un mēmas klin�u sienas. Un viņa lūpas putoja asinīs kā saniknotam me�a zvēram, un izmisumā viņ� koda pirkstus. Bet tas vēl nebija viss viņa sods, jo raugi: viņam bija jāmirst. Un nāve nekavējās nākt.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tas vēl nebija viss Kasima sods, jo raugi: viņam bija jāmirst. Un tā nu pa�ā dienvidū kā da�dien pie savas alas atnāca �etrdesmit laupītāji. Un viņi ieraudzīja pie kokiem piesietus desmit mūļus, un tie bija apkrauti lielām lādēm. Un, paklau�sīdami sava virsnieka pavēli, viņi izrāva �ķēpus un aizauļoja pie alas vārtiem. Tur nu viņi nolēca no zirgiem un apstaigāja visu klinti, mek�lēdami vīru, kam piederēja mūļi. Bet velti bija viņu meklējumi, un viņu virsnieks nolēma doties alā. Un viņ� izstiepa savu �ķēpu pret neredzamiem vārtiem un izrunāja burvju vārdus. Te pēk�ņi klints siena pār�ķēlās un vārti atvērās.

Un Kasims dzirdēja zirgu pakavu dimu un laupītāju dusmu klie�dzienus, un viņ� vairs ne�aubījās par savu nāvi. Bet dārga viņam bija sava dvēsele, un viņ� gribēja to glābt. Un tā nu viņ� ielīda kaktā un sataisījās izlēkt no tā, tiklīdz pienāks glābiņa brīdis. Te pēk�ņi viņ� izdzirdēja burvju vārdus: �Sezam, atveries!� Tos dzirdējis, viņ� no�lādēja savu īso atmiņu, un, tiklīdz vārti atvērās, viņ� nodūra galvu kā auns un skrēja laukā. Bet viņ� skrēja kā apstulbis un neko nere�dzēja, un skriedams pagrūda �etrdesmit laupītāju virsnieku, kas tur�pat izstiepās gar�ļaukus. Bet krītot �is milzis norāva zemē pa�u Ka- simu, un ar vienu roku tas sagrāba Kasima galvu, ar otru roku sa�kampa viņa jozmeni. Un, tiklīdz laupītāji to redzēja, viņi steidzās palīgā savam virsniekam. Un tie grāba, kas bija no Kasima grābjams, un, kur cirta viņu �ķēps, tur atlēca roka vai kāja, vai galva. Un tā nu Kasims vienā mirklī bija sacirsts gabalos, un viņ� izlaida garu, iekams paguva attapties. Jo raugi: tāds liktenis bija viņam nolemts. Un tas nu ir viss par Kasimu.

Bet laupītāji, noslaucīju�i savus �ķēpus, iegāja alā un pie vārtiem ieraudzīja maisus, ko Kasims bija piebēris ar zeltu. Un maisus viņi sabēra tais pa�ās kaudzēs, no kurām tie bija piebērti, un steigā viņi neredzēja, ko aiznesis bija Ali Baba. Un tad nu laupītāji sasēdās visi kopā un sprieda un gudroja par dīvaino notikumu. Bet viņi nezināja, ka pēdas tiem sadzinis Ali Baba, un viņi nevarēja saprast, kā gan alā varējis nonākt dzīvs cilvēks. Un, nevarēdami to saprast, viņi ne�sprieda vairs, jo atbildes viņiem nebija. Un tā nu viņi nolika savu jauno laupījumu un brīdi atpūtās, un atkal viņi atstāja alu un sakāpa zirgos, un devās laupīt karavanas. Jo raugi, tie bija vīri, kas rīkojās, bet velti neprātoja. Bet lai nu viņi paliek, un par viņiem stāstīsim, kad pienākusi būs viņu kārta.

Un tā nu Kasima sieva, �ī nolādētā maita, savu vīru bija iedzinusi nāvē. Bet tādu galu viņ� pelnījis bija pats! Un, Kasimu gaidīdama un ne�aubīdamās, ka viņ� pārnāks sveiks un vesels, un atvedīs lielu ba�gātību, viņa bija uzklājusi galdu, lai svinētu �o laimes brīdi. Bet, re�dzēdama, ka satumst jau nakts un Kasima vēl ne jutin nejūt, viņa satraucās lielā nemierā. Ne jau nu viņa tik loti mīlēja savu vīru, bet viņ� deva tai priekus un baudas. Kad nu viņas nemiers auga augumā, viņa nolēma doties pie Ali Babas. Un tā nu viņa pārkāpa tās mājas slieksni, kuram nebija vēl soli pāri spērusi. Un viņas seja bija pār�vērsta, un viņa sacīja Ali Babam: �Lai miers ar tevi, ak mana vīra izredzētais brāli! Brāļiem jādzīvo kā brāļiem, un draugiem jāsatiekas kā draugiem. Es nācu pie tevis meklēt mieru savai dvēselei, jo raugi: man lielas ba�as par tavu brāli. Tu jau zini: viņ� aizgāja uz me�u, un nakts jau pienākusi, bet vēl nav pārnācis. Allah vārdā, ak labais vīra�brāli, steidzies raudzīt, kas viņu me�ā piemeklējis!�

Un Ali Baba, kam dvēsele bija smalka un jūtīga, iesila līdzcietībā, un viņ� sacīja Kasima sievai: �Lai Allah augstais novēr� ļaunu no tava vīra galvas, ak mana māsa! Ja Kasims būtu klausījis manu brāļa padomu un ņēmis mani līdzi, viss būtu bijis labi. Bet nebaiļojies lieki, jo viņ� būs nogudrojis mājās doties tumsā, lai ļaudis neredz viņa pār�nāk�anu.� Un Kasima sievai viņa vārdi likās ticami, kaut pa�a Kasima vairs nebija, un bija tikai se�i Kasima gabali: divas rokas un divas kājas, viducis un galva. Un laupītāji viņa sacirstos locekļus bija same�tu�i pie pa�iem alas vārtiem, jo raugi: ar savu baisīgo izskatu un ne�ganto smaku tiem bija baidīt katru, kas iedro�inātos pārkāpt aizliegto slieksni.

Un tā nu Ali Baba cik varēdams nomierināja savu brāļasievu un iestāstīja tai, ka meklē�ana nakts tumsā būs veltīga. Un nakti viņ� lika tai pārgulēt savā mājā, un Ali Babas sieva viņu guldīja savā gultā. Un rīta ausmā Ali Baba teicās doties uz me�u. Un, tiklīdz svīda dienas gaisma, te labais un krietnais Ali Baba jau bija savas mājas pagalmā pie saviem ēzeļiem. Un, nomierinājis Kasima sievu un savai sievai licis par viņu gādāt, lai tai netrūkst nekā, Ali Baba devās ceļā.

Un tā nu viņ� nonāca pie klints, bet Kasima mūļus neredzēja. Un sa�mulsa viņa prāts un dvēselē iekrita aizdomas, ka me�a notikusi ne�laime. Bet lieli bija viņa brīnumi, jo visā me�ā viņ� nebija redzējis nevienu cilvēku. Te pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka zemi pie laupītāju klints vārtiem krāsoja asinis, un nemiers nu plēsa viņa dvēseli. Tad nu viņ� izrunāja burvju vārdus, un ala atvērās.

Bet, alā iedams, viņ� ieraudzīja Kasima sacirstos locekļus, un bailes sāka trīcēt viņa ceļi. To redzēdams, viņ� pakrita nemaņā. Bet l>ia|u jūtas lika uzveikt nemieru un bailes, un viņ� steidzās pildīt savu pēdējo pienākumu pret brāli. Jo raugi: viņa brālis bija musulmanis un tā pa�a tēva, tās pa�as mātes dēls. Un tā nu turpat alā viņ� paņēma divus lielus maisus un maisos sabāza sava brāļa sacirstos gabalus, un viduci viņ� iebāza vienā, bet galvu un �etrus locekļus otrā maisā. Tos viņ� nu uzkrāva saviem ēzeļiem mugurā un sakapāja �agarus, un apsedza ar tiem maisus. Un klusībā viņ� nolēma līdzi aizvest da�us zelta mai�sus, lai ēzeļiem nebūtu mājās jāiet tuk�ā. Un, tāpat kā pirmo reizi, viņ� zelta maisus uzkrāva ēzeļu mugurā un apklāja tos ar zariem. Un klin�u vārtiem viņ� lika aizvērties un devās atpakaļ uz pilsētu. Bet savā dvēselē viņ� bija noskumis un raudāja par brāļa skumīgo galu.

Un, savas mājas pagalmā nonācis, Ali Baba pasauca Mard�anu, savu verdzeni, un lika tai nojūgt ēzeļus. Un Mard�ana bija jauna mei�tene, ko Ali Baba savā mājā bija ievedis, kad tā vēl bija maziņa. Un Ali Baba un viņa sieva tp audzināja un par viņu gādāja kā par savu bērnu. Un viņu mājā tā uzauga un palīdzēja aud�umātei, un raiti ritēja viņas darbi. Un bija viņa skaista un lēnprātīga, bet atjautīgs bija viņas gars, un viņas prāts nesās uz visādām izdomām, un viegli viņa at�ķetināja visgrūtākos likteņa re�ģus.

Un, pagalmā iegājusi, viņa noskūpstīja rokas savam aud�utēvam un sveicināja viņu kā da�dien, kad viņ� pārnāca mājās. Un Ali Baba viņai sacīja: �Ak Mard�ana, mana meita, tev �odien būs man rādīt savu smalko prātu un padevību, un savu pateicību!� To sacījis, viņ� Mard�anai stāstīja par sava brāļa kļūmīgo galu un tad vēl teica: �Un se�os gabalos sacirsts nu viņ� ir maisā, kas uzkrauts tre�ā ēzeļa mu�gurā. Un, kamēr es ie�u pateikt bēdu ziņu nabaga atraitnei, tev jāiz�gudro, kā viņu apraksim zemē, it kā viņ� būtu miris dabiskā nāvē. Un tev jāgādā, lai neviens par to nevar �aubīties!� Un viņa atsaucās: �Dzirdu un paklausu!� Un, ļaudams viņai visu izdomāt, Ali Baba aiz�gāja pie Kasima atraitnes.

Un, kad nu Ali Baba pie viņas iegāja, viņa seja izskatījās tāda, ka Kasima sieva sāka izlikdamās gaudot un vaimanāt. Un bija viņa sataisījusies plēst sev vaigus un klaidā palaist savus matus un saplosīt drēbes, bet Ali Baba prata visu pasacīt tik piesardzīgi, ka drīz jau klusināja viņas vaimanas, jo raugi: tās būtu varēju�as mulsināt kai�miņus un satraukt visu apkaimi. Un, iekams viņa apsvēra, vai savas gaudas izvaimanāt vai klusināt, Ali Baba jau iesaucās: �Allah augstais ir devīgs un �ēlsirdīgs, un viņ� man devis bagātību, un tā ir lielāka, nekā man vajadzīgs. Un, ja lielajās bēdās tevi var kas mierināt, tad bagātību, ko man sūtījis Allah augstais, es pieskaitī�u tai, kas tev jau dota. Un raugi: no �ās dienas tu vari nākt manā mājā par manu otru sievu. Un manu bērnu māte būs tev mīla un laba māsa. Un tā nu visi mēs dzīvosim mierā un pieminēsim nelaiķa labos tikumus.� To teicis, Ali Baba apklusa un gaidīja atbildi. Un tā nu notika, ka Allah augstais apskaidroja sirdi tai, ko pārdevusi bija savedēja, un viņ� to atpestīja no Jauniem tikumiem. Jo raugi: visvarens ir Allah augstais! Un viņa saprata Ali Babas labo sirdi un cēlo prātu un bija mierā kļūt par viņa otru sievu. Un laulība ar krietno goda vīru viņu pārvērta par jauku un labu sievieti. Un tas nu ir viss par viņu! Bet Ali Baba, klusinājis viņas vaimanas un pasargājis savu noslēpumu, jauno sievu pameta vecās sievas ziņā un aizgāja pie Mard�anas.

Te nu viņ� redzēja, ka Mard�ana bijusi laukā un nāca atpakaļ mājās. Jo raugi: viņa nezaudēja laiku un izgudroja visu, kas bija vaja�dzīgs lielajās grūtībās. Viņa aizgāja pie zāļu tirgotāja, kas dzīvoja turpat kaimiņos, un lūdza viņam zāles, kas dziedē nāvīgas kaites. Un zāļu tirgotājs viņai pārdeva pretindi, un viņa samaksāja tam naudu, bet tirgotājs jautāja, kas viņas kunga namā esot slims. Un Mard�ana nopūtās un atbildēja: �Ak, lielas ir mūsu bēdas! Nikna kaite apsēdusi mana kunga brāli, un viņ� ir atvests mūsu mājā, kur viņam būs labāka kop�ana. Bet nevienam nav jēgas par viņa kaiti! Viņ� nekustas, un viņa seja ir dzeltena kā safrans, un viņ� ir kurls un akls, un mēms! Ak, kaut �īs zāles varēju�as raisīt viņa stingumu!� To teikusi, viņa aiznesa zāles, kas viņas kunga brālim Kasimam vairs nevarēja līdzēt. Un tā nu viņa aizgāja pie Ali Babas, sava kunga.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Mard�ana aizgāja pie Ali Babas, sava kunga. Un viņa tam stāstīja, ko nodomājusi darīt. Un viņam bija lieli brīnumi par jaunās verdzenes smalko prātu, un viņ� cildināja Mard�anas gudro nodomu.

Un, kad nu atausa rīts, gudrā Mard�ana aizgāja pie tā pa�a zāļu pārdevēja un asarām acīs un nopūtām lūpās lūdza tam zāles, ko iedot mirējam. Un viņa aizgāja un sacīja: �Ak, bēdas, bēdas! Ja tavas zāles nelīdzēs, tad viss pagalam!� Bet visiem kaimiņiem viņa bija palaidusi ziņu, ka nav vairs glābiņa Kasimam, Ali Babas brālim. Un tā nu citu rītu, kad svīda gaismiņa, visus apkaimes ļaudis satrauca �ēli izmisuma kliedzieni. Un viņi saprata, ka vaimanā Kasima sieva un Kasima brāļa�sieva, un jaunā verdzene Mard�ana, un visas Ali Babas radinieces. Un raugi: viņas vaimanāja par Kasima nāvi. Bet Mard�ana rīkojās, kā bija nodomājusi savā gudrajā prātā. Un klusībā viņa sacīja: �Ak mīļā meitiņ, tu neesi vēl galā! Tev nedabiskā nāve jāpārvēr� dabiskā un tādēļ vēl jānovēr� vislielākās briesmas. Un nevienam nebūs redzēt, ka nelaiķis sa�ķelts se�os gabalos! Jo citādi krūze nepaliks bez plaisām!�

Ne mirkli nekavējusies, viņa aizskrēja pie vecā kurpnieka, kas viņu nepazina. Un viņa to sveicināja un rokā tam ielika zelta dināru, un sacīja: �Ak Mustaf, krietnais �eich, �odien mums vajadzīga tava roka!� Un vecais kurpnieks, jautrs un priecīgs vīrs, tūdaļ alsuu< as: �Ak, svētīti ir tavi skaidrie soļi manā namā! Ak mēness vaigs, ak mana kundze, saki savu vajadzību, un es tev atbildē�u!� Un Mar�d�ana sacīja: �Ak Mustaf, mans tēvoci, celies un nāc manās pēdas I Bet, ja gribi, lai viss būtu labi, tad paņem visu, kas vajadzīgs ādas �ū�anai!� Un, kad nu viss tā bija darīts, viņa aizsēja tam acis un sacīja: �Tāds ir mans noteikums, citādi es nevaru!� Bet kurpnieks atbildēja: �Vai tikai tu, ak jaunā mei�a, par vienu dināru man ne�liksi aizmirst sen�u ticību vai dzīsi mani noziegumā?� Bet viņa at�trauca: �Ak, nepiemini ļaunu, krietnais �eich! Un lai skaidras ir tavas domas! Nāc un ne�aubies, jo tev būs tikai kas jāaiz�uj!� To teikusi, viņa ielika tam rokā otru zelta dināru, un tas nu skubināja vecā kurp�nieka soļus, un viņ� aizgāja Mard�anas pēdās.

Un tā nu Mard�ana saņēma vecā kurpnieka roku un aizsietām acīm viņu ieveda Ali Babas nama pagrabā. Tur viņa atsēja tam acis un parādīja Kasima sakapātās atliekas, kas bija noliktas katra savā vietā, un viņa sacīja tam: �Nu tu redzi: tev tikai jāsa�uj �ie se�i gabali, un tādēļ es tevi atvedu.� Bet, kad nu kurpnieks izbailēs at�sprāga, te gudrā Mard�ana viņa rokā ielika vēl vienu zelta gabalu un apsolīja vēl vairāk, ja �is drīzāk beigs savu darbu. Un tā nu vecais kurpnieks sāka savu darbu. Un, kad nu tas bija galā, Mard�ana atkal aizsēja viņa acis un iedeva viņam apsolīto maksu, un viņa to aizveda līdz pa�ām viņa durvīm un tur viņu pameta. Un viņa steidzās atpakaļ un vienā laidā atskatījās, jo raugi: viņa baidījās, vai kurpnieks nenāk viņas pēdās. Un pārnākusi viņa nomazgāja sa�ūto Kasimu un apkvē�pināja to ar vīraku un smar�ām. Un viņa ietina to līķautā, un Ali Baba viņai palīdzēja. Tad nu ļaudīm viņa lika atnest nestuves un labi tiem samaksāja, bet tuvumā tos nelaida. Un Kasimu viņa guldīja �ķirstā un �ķirstu apklāja ar drēbi, un visu laiku viņai palīdzēja Ali Baba.

Un beidzot atnāca imams un citi mo�ejas svētnieki, un �etri kai�miņi nestuves uzcēla savos plecos. Tad nu sākās bēru gājiens, un tam pa priek�u gāja imams, un viņu pavadīja Korana lasītāji. Bet ne�sēja pēdās gāja Mard�ana, asaras liedama un vaimanādama, un visā spēkā dauzīdama sev krūtis, un plēsdama matus. Bet pa�ās beigās gāja Ali Baba un citi kaimiņi, un tie nu cits citam palīdzēja nest �ķirstu. Un tā nu viņi gāja, līdz nonāca kapsētā. Un bērēs bija saskrēju�as visas apkaimes sievas, un tās vaimanāja un brēca, un visas ielas ska�nēja no viņu gaudām. Un tā nu Kasima nāvi ietina noslēpums, un bērēs nevienam nemodās aizdomas. Un tas nu ir viss par Kasimu.

Bet �etrdesmit laupītāji visu mēnesi nenāca uz savu alu, jo raugi: viņus baidīja sacirstā Kasima trūdi, ko viņi pameta pavārtē. Un, kad beidzot viņi iegāja alā, viņiem bija lieli brīnumi, jo tur vairs nebija ne Kasima pēdu, ne viņa gara. Un tā nu viņiem uzmācās lielas ba�as, un viņu virsnieks sacīja: �Ak vīri, mūsu alas noslēpums ir gaismā celts! Un, ja mēs nepratīsim to sargāt, tad vējā būs visas bagātības, ko ar lielām pūlēm esam sakrāju�i mēs pa�i un mūsu sen�i. Un raugi: tās nolaupīs nokautā zagļa līdzgaitnieks. Mums nebūs kavēties, un mums jānokauj otrais zaglis! Un tā nu es redzu, ka vienam no jums, kam dro�āks prāts un gai�āka galva, jāiet uz pilsētu, pārģērbtam par kalenderu. Un tur viņam jāatrod, vai ļaudis nedaudzina to, ko mēs sacirtām se�os gabalos, un jāizdibina, kur dzīvoja �is vīrs. Bet mums jābūt piesardzīgiem, jo raugi: lieks vārds var visus iedzīt postā. Un tas, kas to darīs, būs pelnījis nāvi, ja savu darbu veiks vieglprātīgi!� To dzirdējis, kāds laupītājs iesaucās: �Es ie�u un to darī�u!� Tad nu laupītāju virsnieks viņu svētīja, un viņu slavēja visi viņa biedri. Un tā viņ� pārģērbās par kalenderu un aizgāja uz pilsētu.

Un, kad nu viņ� iegāja pilsētā, visi nami un visas tirgotavas bija vēl ciet, un tikai kurpnieks Mustafs bija atvēris savas durvis. Un Mustafs paņēma īlenu un dzīrās lāpīt dzeltenas ādas kurpi. Te pēk�ņi viņ� pacēla acis un ieraudzīja kalenderu, kas stāvēja un aplūkoja viņa darbu. Un tas nu pienāca un viņu sveicināja, un Mustafs atņēma viņa sveicienu. Un kalenderam bija brīnumi, ka tik lielā vecumā kurpnie�kam vēl bija laba redze un veikli pirksti. Un vecais kurpnieks jutās glaimots un lepni atbildēja: �Allah vārdā, ak �eich, es varu diegu ievērt adatā kā nieku! Un tikpat viegli es tum�ā pagrabā varu sa�ūt mironi, kas sacirsts se�os gabalos!� To dzirdējis, laupītājs ielīksmojās lielā priekā un gandrīz pakrita nemaņā. Un tas nu pateicās savam lik�tenim, kas viņu tik drīz bija novedis pie mērķa. Un viņ� izlikās gau��ām izbrīnīts un jautāja: �Ak veiklais vīrs, tu vari sa�ūt mironi, kas sakapāts se�os gabalos? Kā tavi vārdi saprotami? Vai �ai zemē tāds ieradums, ka miroņus sacērt se�os gabalos un tad �uj tos kopā? Vai to dara, lai redzētu, kas mironim iek�ā?� To dzirdējis, Mustafs sāka smieties un atbildēja: �Allah vārdā, tāda ieraduma te gan nav! Bet es zinu, ko es zinu, un, ko es zinu, to nezinās neviens! Un tur nu man ir daudzi iemesli un cits par citu svarīgāks! Bet �orīt mana mēle ir īsa un tā neklausa manai atmiņai!� Te nu kalenders sāka smieties, un vai nu viņ� smējās par kurpnieka vārdiem, vai gribēdams tam patikt.

Tad nu laupītājs mānījās, it kā viņ� gribētu spiest tam roku, un ielika tam saujā zelta dināru. Un viņ� tam sacīja: �Ak valodīgo ļau�u dēls, lai Allah mani sargā bāzt degunu, kur nav mana daļa! Bet raugi: es esmu ziņkārīgs sve�inieks un gribu tev ko lūgt. Ak, esi man laipns

un �ēlīgs un saki to māju, kuras pagrabā tu sa�uvi mironi!� Te nu vecais kurpnieks atbildēja: �Kā lai tev to pasaku, ak kalenderu virs�niek, ja pats to nezinu? Jo raugi: manas acis bija aizsietas, kad jauna burve mani veda un lika steigties lielā ātrumā. Bet to es zinu, k.i l.ilu �ī vieta nebija. Bet, ja man atkal aizsietu acis, es dro�i ir/ielu no māju, jo iedams ceļā samanīju da�as zīmes. Un zini, ak gudrais kalender, ka cilvēks ar saviem pirkstiem redz tāpat kā ar savām acim, ja tikai viņa āda nav tik bieza kā krokodila mugura. Un daudzi, kuriem es apaunu cienījamās kājas, ir akli, bet totiesu jo redzīgāki ar tām acīm, kas viņu pirkstu galos. Un par viņiem daudz aklāks ir sasodit.us bārdskuvis, kas katru piektdienu sagraiza manu ādu. Lai Allah aug stais viņam to atmaksā!��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vecais kurpnieks sacīja kalenderam: �Lai Allah augstais viņam to atmaksā!� To dzirdējis, kalenders iesaucās: �Ak, svētītas lai ir krūtis, kas tevi zīdīju�as! Un lai vēl ilgi tu varētu diegu ievērt adatā un apaut cienījamas kājas, ak gudrais �eich! Vai tad es liku meklēt to māju, kuras pagrabā notiek tik dīvainas lietas! Tu jau pats man stāstīji!� Te nu Mustafs piecēlās, un kalenders aizsēja viņa acis un izveda viņu uz ielas. Un tā nu lau�pītājs aizgāja kurpniekam blakus, un viņi gāja līdz pa�ai Ali Babas mājai. Te pēk�ņi Mustafs apstājās un iesaucās: �Tepat jau ir tā vieta! Es pazīstu �o māju pēc ēzeļu mēslu smakas un akmens, pret ko es paklupu!� To dzirdot, laupītāja priekiem nebija gala, un, iekams viņ� atsēja kurpnieka acis, viņ� ar krītu uzvilka zīmi uz mājas vārtiem. Un tad nu viņ� atsēja Mustafa acis, ielika tam saujā zelta dināru un aizgāja. Un aiziedams viņ� apsolījās kurpes pirkt tikai no viņa, un to viņ� apsolīja līdz sava mū�a galam. Tad nu viņ� aizsteidzās pa ceļu un ieskrēja me�ā, un visu ziņoja �etrdesmit laupītāju virsniekam. Bet viņ� nezināja, ka skrēja savā postā, jo raugi: viņa galva drīz noripoja no pleciem.

Un notika, ka gudrā un gādīgā Mard�ana bija aizgājusi tirgū un pārnākusi viņa ieraudzīja balto zīmi uz mājas vārtiem. To nu viņa vērīgi aplūkoja un nodomāja savā dvēselē: ��ī zīme pati nav parā�dījusies. Un roka, kas to uzvilkusi, dro�i vien ir ienaidnieka roka. Un ļaunais nodoms tādēļ jānovēr�!� Un tā nu viņa aizsteidzās un atnesa krīta gabalu, un tādu pa�u zīmi uzvilka uz visu māju vārtiem savā ielā. Un ikreiz, kad viņa vilka balto zīmi, savā dvēselē viņa uzrunāja laupītāju, kas bija vilcis pirmo zīmi: �Pieci manas labās rokas pirksti uz tavu kreiso aci, un pieci manas kreisās rokas pirksti uz tavu labo aci!� Jo raugi: viņa zināja, ka tie ir varenākie burvju vārdi, kas varēja novērst neredzamus spēkus.

Un, klausīdami savam ziņnesim, laupītāji otrā dienā ienāca pilsētā

un gribēja nopostīt apzīmēto māju. Bet lieli bija viņu brīnumi un ap�mulsa viņu prāts, kad visus vārtus tie ieraudzīja apzīmētus ar vienu zīmi. To redzēju�i, viņi steidzās atpakaļ uz savu alu. Un, atkal kopā sagāju�i, viņi izvilka vidū savu ziņnesi un nocirta tam galvu. Jo raugi: tas bija sods par viņa vieglprātību.

Bet laupītāju atriebība iedegās vēl sīvāka, un atkal viens pieteicās meklēt vainīgo. Un laupītāju virsnieks viņu svētīja, un viņ� iegāja pilsētā un sāka valodas ar Mustafu. Un tam nu viņ� lika sevi aizvest uz māju, kuras pagrabā tas sa�uvis mironi. Un uz vārtiem tas uzvilka sarkanu zīmi, bet tā bija maza un gandrīz neredzama. Un tad nu viņ� devās atpakaļ uz laupītāju alu. Bet, kad laupītāji, savu biedru vadīti, iegāja Ali Babas ielā, tie visus vārtus ieraudzīja apzīmētus ar sarkanu zīmi. Un visas zīmes bija uzvilktas vienā un tai pa�ā vietā. Bet gudrajai Mard�anai bija radu�ās aizdomas, un viņa bija modrīga dienu un nakti. Un, kad nu laupītāji nonāca pie savas alas, tie nocirta galvu savam pavadonim, tāpat kā nocirta to pirmajam. Bet velti viņi dzina pēdas vainīgajam un zaudēja tikai divus dro�ākos vīrus savā pulkā. Te nu laupītāju virsnieks brīdi domāja, tad pacēla galvu un sacīja: �Nu man jāpaļaujas tikai uz sevi!� To teicis, viņ� devās uz pilsētu viens.

Un viņ� nedarīja tā kā citi. Kad Mustafs viņam parādīja Ali Babas māju, viņ� nevilka ne baltu, ne sarkanu, ne zilu zīmi uz vārtiem, bet vērīgi to aplūkoja un ietvēra savā atmiņā. Bet tā nu gan bija, ka no citām kaimiņu mājām tā neat�ķīrās. Un, visu izpētījis, viņ� devās atpakaļ me�ā. Un tur viņ� sapulcēja trīsdesmit septiņus laupītājus, kas bija paliku�i dzīvi, un sacīja tiem: �Vainīgais nu ir rokā, un es zinu viņa māiu. Un Allah vārdā: viņa sods būs briesmīgs sods! Bet nu ejiet, zēni, un steig�us man atnesiet trīsdesmit astoņas lielas krūzes no dedzināta māla! Un tās lai ir ar platu kaklu un resnu viduci. Bet visām krūzēm jābūt tuk�ām, un tikai vienā ielejiet olivu eļļu! Bet raugieties, lai nevienai nebūtu plaisas! Un tad steig�us nāciet atpakaļ!� Un lau�pītāji bija ieradu�i uz pēdām paklausīt sava virsnieka pavēles, un viņi atsaucās: �Dzirdam un paklausām!� Un tā nu viņi aizjāja podu tirgū un jā�us aizveda trīsdesmit astoņas krūzes.

Tad nu laupītāju virsnieks viņiem uzsauca: �Noģērbiet savas drēbes un visi salieniet krūzēs! Un līdzi ņemiet tikai ieroci, kurpes un turbānu!� Un trīsdesmit septiņi laupītāji salīda lielajās krūzēs, un krūzes sakrāva zirgiem mugurā. Un katram zirgam mugurā bija divas krūzes � viena labajā, otra kreisajā pusē. Un tā nu viņi salīku�i tupēja lielajās krūzēs kā cālis olā divdesmitajā dienā. Un vienā rokā viņi turēja �ķēpu un otrā dunci, bet kurpes bija noliktas krūzes dibenā.

Kad nu visi laupītāji bija salīdu�i krūzēs, viņu virsnieks piegāja un visus aplūkoja, un krūzēm galus viņ� aizsedza ar palmu lapām. Un, lai gājējiem nebūtu aizdomu par to, kas krūzēs iek�ā, viņ� visām krūzēm ārpusi notriepa ar olivu eļļu. Un, kad viss bija darīts, laupī- tēju virsnieks pārģērbās par eļļas tirgoni un dzina savus zirgus uz pilsētu.

Un Allah augstais bija viņam lēmis laimīgu ceļu, un novakarē viņ� tuvojās Ali Babas mājai. Un likās, ka visas grūtības izgaist pa�as no sevis, jo raugi: viņam pat nebija jāklauvē pie vārtiem. Un t.i nu notika, ka Ali Baba sēdēja uz savas mājas sliek�ņa un spiidzinujus pirms vakara lūg�anas.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Ali Baba sēdēja uz savas mājas sliek�ņa un spirdzinājās pirms vakara lūg�anas. Te nu laupītāju virsnieks apturēja zirgus un piegāja pie Ali Babas, un viņ� to svei�cināja un sacīja: �Ak mans kungs, tavs vergs ir eļļas tirgonis! Un raugi: viņ� nezina, kur nakti pārgulēt, jo sve�a viņam �ī pilsēta. Un tā nu viņ� liek cerību uz tavu cēlo sirdi un viesmīlīgo prātu! Allah vārdā, dod līdz rītam patvērumu tavam vergam un viņa lopiem, un mēs apmetīsimies tavā pagalmā!�

To dzirdējis, Ali Baba atcerējās tos laikus, kad pats bija nabags. Un tā nu viņa sirds iesila �ēlumā par sve�inieku. Un nebija viņam aiz�domu, ka �is vīrs ir laupītāju virsnieks, ko nesen viņ� redzēja un dzirdēja me�ā. Un sve�iniekam par godu viņ� piecēlās un sacīja: �Ak mans brāli, lai mana māja dod tev atpūtu un lai tev te ērti un labi! Un lai svētīta tava ienāk�ana!� To teicis, viņ� saņēma laupītāju virs�nieka roku un ieveda to savā pagalmā. Un laupītāju virsnieks tur ieveda visus savus zirgus. Un tad nu viņ� pasauca Mard�anu un jauno vergu un lika tiem palīdzēt Allah sūtītajam viesim. Un tie nu palīdzēja nocelt krūzes no zirgu mugurām un pa�us zirgus pabarot. Un krūzes viņi nolika pagalma dibenā un zirgus piesēja pie sienas, un katram zirgam kaklā bija piesieta auzu un mie�u tarba.

Un Ali Baba, kā da�dien laipns un pakalpīgs vīrs, atkal saņēma sava viesa roku un ieveda viņu savā mājā. Un viņ� to sēdināja goda vietā un pats piesēdās tam blakus, un viņi ēda un dzēra, un tērzēja. Un, kad nu abi bija paēdu�i un padzēru�i, un pateiku�ies Allah aug�stajam par viņa �ēlastību, te Ali Baba, negribēdams traucēt savu viesi, aizgāja. Un aiziedams viņ� sacīja: �Ak mans kungs, �ī māja ir tava māja, un viss, kas ir �ai mājā, pieder tev!�

Bet, kad nu Ali Baba bija izgājis, te eļļas tirgonis, kas īstenībā bija laupītāju virsnieks, viņu pasauca un sacīja: �Allah vārdā, ak mans kungs, parādi man to vietu savā cienījamā namā, kur varu izkratīt savas iek�as!� Un Ali Baba to parādīja, un tā bija mājas stūrī blakus tai vietai, kur bija saliktas krūzes. To parādījis, Ali Baba tūdaļ aiz�gāja, jo raugi: viņ� negribēja apgrūtināt savu viesi. Tad nu laupītāju virsnieks piegāja pie katras krūzes, pieliecās pie tās un klusi �ukstēja: �Klausies! Tiklīdz tu dzirdēsi akmeņa piesitienu krūzei, kurā tupi.

tūdaļ lec laukā un steidzies pie manis!� Un pamācījis, kas katram vīram darāms, viņ� iegāja atpakaļ namā. Un Mard�ana, kas viņu gaidīja pie virtuves durvīm, ieveda viņu istabā un pati aizgāja. Un lai nu, darbu sākot, prāts būtu �irgtāks, viņ� steig�us izstiepās savā gultā un gribēja aizmigt līdz pusnaktij. Un nepagāja necik ilgi, te viņ� jau krāca kā veļas sievas katls.

Un tad nu notika tas, kam bija jānotiek. Kad Mard�ana virtuvē mazgāja traukus, te pēk�ņi nodzisa lampa, jo tai pietrūka eļļas. Tāds traucēklis sadusmoja Mard�anu, un viņa pasauca Abdalachu, Ali Babas jauno vergu. Un viņa teica tam, ka mājās pietrūcis eļļas, un jautāja, ko nu lai darot. Bet Abdalachs sāka smieties un iesaucās: �Lai Allah augstais mierina tavu prātu, ak Mard�ana, mana māsa! Kā tu vari sacīt, ka mājās pietrūcis eļļas, ja mūsu pagalmā pie sienām noliktas trīs�desmit astoņas krūzes ar olivu eļļu! Un, ja smar�a neviļ, tad tā ir vislabākā eļļa. Ak mana māsa, manas acis �ovakar vairs nepazīst ņipro un atjautīgo Mard�anu!� Un vēl viņ� sacīja: �Es ie�u gulēt, ak mana māsa, jo rīta ausmā man jāceļas un ar mūsu kungu jāiet ha�mamā!� To teicis, viņ� atstāja Mard�anu un iegāja savā istabā. Un viņa istaba bija turpat blakus eļļas tirgoņa istabai, un, tiklīdz viņ� apgūlās, viņ� sāka krākt kā bifelis.

Tad nu notika, ka Abdalacha vārdi Mard�anu sapukoja. Un viņa paņēma eļļas trauku un izgāja pagalmā, un traukā viņa gribēja ieliet eļļu. Un viņa piegāja pie pirmās lielās krūzes un krūzes kaklā iebāza trauku. Un pēk�ņi ieplētās viņas acis un sa�ņaudzās rīkle, un notrī�cēja visas iek�as. Jo raugi: krūzē viņa neiesmēla vis eļļu, bet tā at�sitās pret ko cietu. Un tūdaļ tur kas sakustējās, un Mard�ana ierau�dzīja cilvēka galvu, un galva sāka runāt un sacīja: �Allah vārdā, mūsu virsnieks vis nemet akmeni, bet virsū gā� visu klinti! Nu, tad iesim, jo ir jau laiks!� Un tā nu viņ� izbāza galvu un dzīrās līst no krūzes laukā. Un tā nu tas bija! Kur� gan, krūzē cerējis iesmelt eļļu, bet eļļas vietā ieraudzījis dzīvu cilvēku, nebūtu domājis, ka viņa gals jau klāt? Un tā nodomāja arī jaunā Mard�ana. Un pirmajā mirklī iz�trūcināta viņa nevarēja gainīt briesmīgās domas: �Nu es esmu pa�galam! Un pagalam visi mājinieki!� Bet bailēs un uztraukumā viņa atguva drosmi un savu skaidro galvu. Un viņa vis nekliedza un nevai�manāja, bet pieliecās pie krūzes un sacīja: �Vēl ne, vēl nav laiks, ak puisi! Tavs virsnieks vēl guļ, un pagaidi, kad viņ� modīsies!� Jo raugi: Mard�anas atjautīgais prāts pēk�ņi bija visu atminējis. Un tā nu viņa gribēja aplūkot arī citas krūzes, un briesmas viņu vairs ne�baidīja. Un viņa piegāja pie katras krūzes un piedūrās pie katras galvas, ko laupītājs tūdaļ izbāza, un katrai galvai viņa sacīja: �Vēl drusku pacieties!� Tā nu viņa saskaitīja trīsdesmit septiņas bārdainas laupītāju galvas. Un viņa redzēja, ka eļļa ielieta tikai vienā krūzē, un tā bija trīsdesmit astotā. Un tūdaļ viņa pielēja savu krūzi un aiz�skrēja iedegt lampu, jo raugi: viņa paredzēja briesmas un steidzās tās novērst.

Tad nu viņa zem veļas katla sakūra uguni un visu katlu pielēja ar eļļu, un trīsdesmit astotā krūze pagalmā nu bija tuk�a. Un, kad uguns sāka kurties, tas iekvēlojās spo�ās liesmās, un eļļa sāka vaidies. Un Mard�ana ienesa spaini no ēzeļu kūts un spaini pielēja ai veido�u eļļu, un tad viņa piegāja pie pirmās krūzes, un galvai, kas no las izlīda, viņa uzgāza briesmīgo viru. Un tā nu laupītājs bija sadedzinuls, un viņ� nepaguva ne iekliegties. Un Mard�anas dro�ā roka aplēja visus, kas tupēja krūzēs, un tie visi bija beigti. Jo raugi: neviens nevar glal� ties no sava likteņa, kaut viņ� būtu ielīdis krūzē ar septiņām sienām.

Un, savu varoņdarbu veikusi, Mard�ana nodzēsa uguni un krūzes apsedza ar palmu lapām, un iegāja atpakaļ virtuvē. Tur nu viņa no�pūta lampu un palika tumsā, un gaidīja, kas nu būs. Un, nosēdusies sarga vietā, viņa negaidīja vairs ilgi. Jo raugi: pa�ā pusnaktī eļļas tirgonis atmodās un izkāra galvu logā, kas vērās uz pagalmu. Un, ne�redzēdams ne gaismas stariņu un nedzirdēdams ne klusāko troksni, viņ� nodomāja, ka visa māja guļ. Un tad nu viņ� sāka krūzes apmē�tāt ar akmeņiem, ko bija sabāzis kabatās. Un acs viņam bija skaidra, un roka viņam bija dro�a, un katrs akmentiņ� ķēra savu mērķi. Un savām ausīm viņ� dzirdēja, ka akmeņi atsitās pret krūzēm. Un tā viņ� brīdi gaidīja un cerēja, ka tūdaļ ieraudzīs savus vīrus ar asajiem iero�iem. Bet notika, ka nekustējās neviens.

Un tad nu viņ� atģidās, ka visi būs aizmigu�i savās krūzēs, un meta jaunus akmeņus. Bet galvas nerādījās, un nekustējās neviens. Te laupītāju virsnieks iekaisa dusmās par savu ļau�u miegainību. Un piegāja viņ� pie krūzēm, klusībā sacīdams: �Ak nelietīgie suņi! Kur tādi liekami!� Un, tiklīdz piegājis, viņ� tūdaļ atsprāga, jo nāsīs iesitās verdo�as eļļas un dego�as miesas smaka. Un viņ� piegāja atkal un krūzēm pielika roku, un viņa roka sajuta, ka krūzes ir karstas kā cepļa sienas. Tad nu viņ� paņēma salmu kūlīti un aizdedzināja to, un ielūkojās krūzēs. Un pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka visi viņa ļaudis degdami kūp un tiem nav vairs dzīvības.

To redzēdams, laupītāju virsnieks atskārta, cik briesmīgā nāvē mi�ru�i viņa trīsdesmit septiņi gaitnieki. Tad nu ar pēk�ņu joni viņ� uzlēca uz pagalma �oga un otrā pusē nolēca uz ielas un laidās lapās, cik ātri vien kājas nesa. Un tā nu nakts tumsā viņ� skrēja vienā skrie�anā.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad satumsa nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka laupītāju virsnieks nakts tumsā skrēja vienā skrie�anā. Un, savā alā nonācis, viņ� ļāva vaļu baigām atriebības domām. Un tā nu �oreiz notika ar laupītāju virsnieku.

Bet Mard�ana, izglābusi sava kunga māju un dzīvību un visus, kas viņa mājā dzīvoja, redzēja, ka briesmas nu ir galā. Un viņa redzēja, ka viltus tirgonis ir aizbēdzis, un mierīgi viņa gaidīja, kad atausīs diena. Un, kad iesārtojās rīta blāzma, Mard�ana modināja Ali Babu, savu kungu. Un, kad nu viņ� atmodās, viņ� domāja, ka tūdaj jāiet hamamā. Bet Mard�ana viņu pieveda pie krūzēm un sacīja: �Ak mans kungs, pieej pie pirmās krūzes un ieskaties!� Un, kad nu Ali Baba ielūkojās krūzē, viņ� sastinga �ausmās. Un Mard�ana viņam izstāstīja, kas noticis, un viņa stāstīja visu no sākuma līdz galam. Un stāstīja viņa arī par baltajām un sarkanajām zīmēm, par kurām agrāk nebija teikusi ne vārda. Un Mard�anas � savas jaunās verdzenes stāstu dzir�dējis, Ali Baba sāka uztraukumā raudāt. Tad pēk�ņi viņ� iesila priekā par savu glābiņu un jaunavu kļāva pie savas sirds, un sacīja tai: �Ak cēlā jaunava, lai svētīta ir māte, kas tevi radījusi! Tu neesi velti ēdusi maizi mūsu mājā! Tu esi mums meita un manu bērnu mātes meita! Un no �ās dienas tu būsi pirmā manā namā un būsi tu vecākā manu bērnu pulkā!� Un tā nu viņ� cildināja Mard�anu un pateicās par viņas lielo modrību un gudrību.

Un tad nu Ali Baba sāka aprakt laupītājus, un Mard�ana un Abda- Iachs, jaunais vergs, viņam palīdzēja. Un viņ� nolēma tos aprakt tur�pat dārzā lielā bedrē un nekādas bēres tiem nerīkot, lai neredzētu kaimiņi. Un tā nu bija uzveikta �ī nolādētā suga, un uzveikta tā bija uz visiem laikiem.

Un Ali Babas nams nu da�as dienas līgoja priekā un jautrībā. Un visi cits citam stāstīja par brīni�ķīgo notikumu un pateicās Allah aug�stajam par savu glābiņu. Un Mard�ana nu pacēlās vēl lielākā cieņā, un Ali Baba nezināja, kādiem vārdiem teikt tai savu mīlestību. Un to nezināja arī abas viņa sievas un viņa bērni. Te kādu dienu Ali Babas vecākais dēls, kas vadīja Kasima veikalu, pārnāca no tirgus un sacīja savam tēvam: �Ak mans tēvs, es nezinu, kā pateikties savam kaimi�ņam, tirgotājam Huseinam! Tikai nesen viņ� ierīkojās mūsu tirgū, un mani viņ� pagodina katru dienu. Un pieci lāgi jau esmu bijis pie viņa ciemos, bet savā mājā aicinājis to neesmu. Un tā nu, ak tēvs, es gri�bētu viņu pacienāt un pateikties viņam ar greznām dzīrēm. Jo nebūtu labi vēl ilgāk pamest novārtā viņa lielo laipnību!� To dzirdējis, Ali Baba atbildēja: �Ak mans dēls, tas ir katra cilvēka pienākums. Un tev tas bija jāzina jau agrāk. Un tā nu raugi: rīt ir piektdiena, un tā ir mūsu atpūtas diena, un tad nu aicini savu kaimiņu vakariņās! Un, ja viņ� atsakās, tad nebīsties to ve�us atvest, jo mēs viņu pamielosim cienīgi. Un tā tu būsi godam atmaksājis viņa devību.�

Un tā nu otrā dienā pēc lūg�anas Ali Babas dēls apciemoja Huseinu, savu kaimiņu. Un viņi abi gāja pastaigāties. Un savu soļu gaitu viņ� virzīja uz to pusi pilsētā, kur bija viņa māja, un viņam līdzi nāca laipnais kaimiņ�. Un Ali Baba viņu sagaidīja uz mājas sliek�ņa, un visa viņa seja smaidīja. Un, kad nu viņ� bija to apsveicis un tas bija atņēmis viņa sveicienus, viņ� pateicās Huseinam par lielo laipnību pret viņa dēlu. Un viņ� lūdza to savā namā atpūsties un paēst vaka�riņas. Un Ali Baba sacīja sava dēla kaimiņam: �Lai es darītu ko darī�dams, ēs nevarē�u atmaksāt tavu labo sirdi. Bet mūsu viesmīlību tu neatraidīsi.� To dzirdējis, Huseins atbildēja: �Allah vārdā, <ik mans kungs, es zinu, cik liela ir tava viesmīlība! Bet kā lai to pieņemu, ja esmu solījies neēst sālītus ēdienus? Jo raugi: sāls nekad nav bijis manā ēdienā!� Tad nu Ali Baba sacīja: �Ak svētītais viesi, man sa- kāms tikai vārds, un ēdiens būs bez sāls!� Un viņ� nelikās miei.i, līdz tirgotājs iegāja viņa mājā. Un tūdaj viņ� steidzās pasacīt Mard�anai, lai ēdienā tā neber sāli un bez sāls lai ir visi cepumi un pildījumi. Bet Mard�anai nu bija lieli brīnumi par tādu viesi, kas neēda sālītus ēdie�nus, un viņa sāka par to spriest un gudrot. Un tūdaļ viņa ieskrēja vir�tuvē pie nēģerietes un teica tai Ali Babas � viņu kunga dīvaino pavēli.

Kad nu visi ēdieni bija sarīkoti, Mard�ana tos salika uz paplātēm un ienesa istabā, un Abdalachs, jaunais vergs, viņai palīdzēja. Bet viņai bija ziņkārīga daba, un lāgiem viņa zag�us uzlūkoja sava kunga viesi, kam nepatika sāls. Un, kad vakariņas bija paēstas, Mard�ana aiz�gāja un savam kungam ļāva mierīgi tērzēt ar dīvaino viesi. Bet ne�pagāja necik ilgi, te jaunā verdzene atkal bija istabā. Un Ali Babam nu bija lieli brīnumi, jo raugi: viņa bija apģērbusi dejotājas drēbes. Un viņas pieri greznoja krā�ņa zelta rota un kaklā laistījās dzintara krel�les, un viduci apjoza zelta gredzenu josta, bet rokas un kājas mirdzēja zelta sprād�u spo�umā, un pie sprādzēm karājās visādi trizuļi un zvār�guļi. Un, kā da�dien dejotājai, pie jostas tai karājās duncis ar nefrita rokturi un garu spalu. Un tas nu bija smails un asi trīts. Un viņas acis, kas bija līdzīgas iemīlēju�ās gaceles acīm, spulgoja lielas un platas, un bija tās apvilktas ar melnu loku līdz pa�iem deniņiem. Un, tā nu uzposta un izgreznota, viņa nāca līgodamās un viegli gorīdamās, bet augumu viņa nesa taisni, un krūtis bija izslietas. Un viņas pēdās ienāca jaunais vergs Abdalachs, un kreisajā rokā tam zaigoja zvārguļu sie�tiņ�. Un sietiņu viņ� piesita vienmērīgi un lēni, un viņa piesitieni bija saskaņā ar dejotājas soļiem. Un tā nu viņa nostājās sava kunga priek�ā un vijīgi palocījās, bet neļāva viņam atjēgties no lielā izbrīna, jo raugi: viņa pēk�ņi apcirtās un ar savām uzacīm māja zīmi jaunajam vergam. Un viņas soļi ņirbēja aizvien lielākā straujumā, un viņa dejoja kā putns.

Un tā viņa dejoja un nemekusa, un tik skaistas dejas nebija redzē�tas ne sultānu pilīs. Un viņa dejoja tā, kā dejot varēja tikai Dauds, mazais gans, lielā Saula priek�ā, kas sēdēja, drūmu skumju nomākts. Un viņa griezās plīvura dejā un �ķidrautu dejā, un spieķa dejā. Un viņa dejoja jūdu un grieķu, abesiņu un persie�u, un beduinu dejas, un viņas soļi ritēja tik viegli, un viņas dejas bija tik jaukas, un tā varēja dejot tikai Suleimana mīļākā!

Un, kad nu viņa nodejoja visas dejas un viņas kunga, un viņas kunga dēla, un viņas kunga viesa sirdis saistīja viņas soļu ņirboņa, un visas acis bija viņas burvīgā auguma gūstā, te viņa sāka vīties un locīties ar dunci rokā. Un pēk�ņi viņa izrāva zeltītu ieroci no sudraba maksts, un, satraukdama prātus ar sava auguma lokanību un savu kustību daiļumu, viņa slīdēja uz priek�u, un aizvien straujākas risa zvārguļu sietiņa skaņas. Un slaida un lunkana, kvēla un neprātīga viņa biedēja ar savu dunci, un likās, ka nes viņu neredzami spārni. Un drīz viņas duncis baidīja neredzamus ienaidniekus gaisā, drīz viņa to pa�grieza pret savām jaunavīgajām krūtīm. To redzot, skatītāji �ausmās iekliedzās, jo raugi: tik tuvu dejotājas sirdij nozibēja nāvīgais asmens. Bet skaņas līgoja aizvien gausākas, un zvārguļu �ķindoņa lēni apklusa un izgaisa. Un pēk�ņi Mard�ana apstājās, un krūtis viņai cilājās kā jūras bangas.

Te nu viņa pievērsās Abdalacham, jaunajam vergam, un, kad ar uzacīm viņa māja tam zīmi, tas aizmeta viņai zvārguļu sietiņu. Un viņa to saķēra gaisā un izstiepa to trijiem skatītājiem kā kausu, kurā jāmet nauda. Un to viņa darīja, kā da�dien dejotāja. Gan Ali Babu kaitināja viņa verdzenes pārgalvība, bet viņ� to algoja par viņas bur�vību un viņas mākslu, un raugi: viņ� sietiņā iemeta zelta dināru. Un Mard�ana viņam pateicās, zemu locīdamās un smaidīdama, un sietiņu sniedza Ali Babas dēlam. Un tas nu bija tikpat devīgs kā viņa tēvs. Un, visu laiku sietiņu turēdama kreisajā rokā, viņa sniedza to viesim, kam nepatika sālītie ēdieni. Un Huseins jau izvilka naudas maku un dzīrās izņemt da�as sudraba naudas un dot tās dejotājai, te pēk�ņi Mard�ana atsprāga divus soļus atpakaļ un uzklupa viņam kā me�a kaķe. Un līdz pa�am spalam viņa iedūra tam sirdī dunci, ko turēja labajā rokā. Un Huseins, kam acis pēk�ņi izvalbījās, atvēra muti un atkal to aizvēra, un, kad viņ� izgārdza vārgu nopūtu, viņ� noslīdēja uz paklāja. Un galva viņam noslīdēja pa priek�u, tad saļima kājas, un tā nu viņ� sastinga bez dva�as.

To redzot, Ali Baba un viņa dēls �ausmās un dusmās pieskrēja pie Mard�anas, un lielā uztraukumā tā slaucīja asiņaino nazi savā zīda �ķidrautā. Un viņi nodomāja, ka Mard�ana sajukusi prātā vai viņu krata drud�a murgi, un tie satvēra viņas rokas, gribēdami izraut ieroci. Bet viņa tiem sacīja mierīgā balsī: �Ak mani kungi, lai slavēts Allah augstais, jo raugi: viņ� jaunas, vārgas meitenes rokai lika atriebties jūsu ienaidnieku virsniekam! Un raugieties, vai �is mironis nav eļļas tirgonis un laupītāju virsnieks!� To teikusi, viņa atrāva miroņa drēbes, un zem garās bārdas un greznajām drēbēm visi nu redzēja savu ienaid�nieku, kas bija zvērējis viņus izdeldēt.

Un, kad nu Ali Baba pazina Huseinu, eļļas tirgoni un laupītāju virsnieku, viņ� atskārta, ka otru lāgu par viņa pa�a un viņa dzimtas glābiņu tam jāpateicas jaunajai Mard�anai. Un viņ� spieda to pie savām krūtīm un noskūpstīja to acu starpā, un viņa acīs zaigoja asa�ras. Un viņ� sacīja: �Ak Mard�ana, mana meita, nāc un dari manu laimi pilnīgu! Nāc manā dzimtā manam dēlam par sievu, jo viņ� ir jauks un skaists jauneklis!� Un Mard�ana noskūpstīja Ali Balias roku un atsaucās: �Pār manu galvu un pār manām acīm!� Un tu nu Mui d�anas un Ali Babas dēla kāzas aizritēja vienos priekos un lielu jaut rībā. Bet laupītāju virsnieku viņi slepus apraka tai pa�a bedre, kas bija kapa vieta viņa laupītājiem. Un lai nu Allah lāsts pai viņu!�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad satumsa nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka laupītāju virsnieku viņi ap raka turpat, kur citus laupītājus. Un lai nu Allah lāsts pār viņu! Di� pēc sava dēla kāzām Ali Baba klausīja visus Mard�anas padomus un lika vērā viņas spriedumus. Un, viņas padomu klausīdams, Ali Baba kādu laiku negāja uz laupītāju alu, jo viņam bija bail satikt tur divus laupītājus, kuru liktenis viņam nebija zināms. Bet tie, ak laimīgais valdniek, bija tie pa�i, kurus lika nonāvēt viņu virsnieks. Un, kad aiz�ritējis bija gads, viņa dvēseli atkal auklēja miers un viņ� nolēma doties uz alu. Un viņam nu līdzi devās viņa dēls un attapīgā Mar�d�ana. Un visu ceļu Mard�ana skatījās un lūkojās, un kad viņi no�nāca pie klints, te Mard�ana redzēja, ka �aurā taka aizaugusi ar lielu zāli un bieziem krūmiem. Un zemē nebija redzamas ne cilvēka kāju, ne zirga pakavu pēdas. Un tā nu viņi nosprieda, ka te jau ilgi neviens nav bijis. Un viņa sacīja Ali Babam: �Ak mans tēvoci, te briesmu vairs nav! Un alā mēs varam iet bez bailēm.�

Tad nu Ali Baba izstiepa roku pret klinti un izrunāja burvju vārdus:

�Sezam, atveries!�

Un tāpat kā senāk klints siena atvērās, it kā to būtu atgrūdu�i ne�redzami kalpi. Un tā atvēra brīvu ceļu Ali Babam un viņa dēlam, un jaunajai Mard�anai. Tad nu Ali Baba redzēja, ka nekas nebija pār�vērties, kop� pēdējo reizi viņ� bija alā. Un lepnā priekā viņ� rādīja Mard�anai un viņas vīram visu teiksmaino bagātību, kas nu piederēja viņam vienīgajam.

Un, kad nu viņi bija apskatīju�i visu, kas alā bija, viņi piebēra trīs maisus ar zeltu un dārgakmeņiem. Un, kad Ali Baba izrunāja burvju vārdus un klints atkal aizvērās, viņi devās uz māju.

Un tā nu viņi visi dzīvoja miera laimē, un jauka bija viņu dzīve, un pieticīgi un gudri viņi lietoja visu, ko devis bija lielais un devī�gais gādnieks. Un tā nu Ali Baba, nabaga malkas cirtējs un triju ēzeļu saimnieks, pacēlās savas pilsētas bagātākā un cienījamākā vīra slavā. Un slavēts lai ir tas, kas dod bez skaita tiem, kam lēnprātīgs gars!

Un vēl teikts, ak laimīgais valdniek, ka visu ticīgo pavēlnieka kalifa Karuna al Ra�ida laikos Bagdadē reiz dzīvoja kāds vīrs un vārds tam bija Sindbads, nastu nesējs. Un bija viņ� nabags un dieni�ķo maizi nopelnīja, par maksu uz savas galvas nes�dams smagas kravas. Un notika, ka reiz viņ� nesa tādu kravu un laiks tai dienā bija karsts. Un no�gura Sindbads un nosvīda nesdams, bet tveice dedzināja aizvien skaudīgāk. Un tā nu viņ� gāja gar kāda tirgoņa sētas vārtieim, un vārtu priek�a bija noslaucīta un nolaistīta, un gaiss tur bija tīrs un rēns. Un pie vārtiem viņ� ieraudzīja platu solu un uz sola nolika savu kravu, un tur nu viņ� gribēja atpūs�ties un ieelpot dzestro gaisu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka nesējam, kad viņ� kravu nolika uz sola un gribēja atpūsties un ieelpot dzestru gaisu, no vār�tiem uzpūta liega vēsma un maigas smar�as, un nesējs tās nu baudīja, apsēdies uz sola malas. Un tirgoņa namā viņ� izdzirdēja stīgu strink-

�ķē�anu un jauku dziedā�anu, un tā nu satrauca viņa prātu. Un dzir�dēja viņ� skaistu pantu lasī�anu un putnu balsis, kas sasaucās un da�ā�dās balsīs un mēlēs slavēja Allah visaugsto. Un dziedāja tur ūbelītes un persie�u lakstīgalas, un strazdi, un vienkār�as lakstīgalas, me�a balo�i un dziedātājas irbes. Te nu nesējs brīnījās savā dvēsele un ielīksmojās lielā priekā, un piegāja pie vārtiem. Un viņ� ieraudzīju lielu dārzu un dārzā kalpus un vergus, un tādas lietas, kas redzamus tikai sultānu un valdnieku galmos. Un maigās vēsmas viņam nāsis putu jauku ēdienu un dzērienu saldās smar�as. Un, acis pacēlis pret debe sīm, viņ� iesaucās: �Ak, slava tev, pasaules radītājam un visas svētības devējam! Tu savas balvas dāvā katram, kam gribi, un tavām balvām nav skaita! Ak Allah augstais, es lūdzu, piedod man visus grēkus un visus manus trūkumus! Ak Allah, kas tev var pretoties, kad savu tiesu esi jau spriedis, un neviens tev nejautā, ko tu dari, jo tavs spēks un tava vara ir visās lietās! Ak, slava, slava tev! Tu bagātībā pacel, kuru gribi, tu nabadzībā nogāz, kuru gribi, tu slavā cel un kaunā gremdē, kuru gribi! Cik augsts un liels tu esi, un cik stipra ir tava vara, un cik varena tava gudrība! Tu savu �ēlastību dāvā, kam gribi no saviem vergiem, un raugi: �ā nama saimnieks dzīvo laimes svētībā un bauda saldas smar�as, gardus ēdienus un brīni�ķīgus dzērienus! Tu saviem vergiem esi lēmis tādu tiesu, kādu nolicis tavs prāts, un viens pagurst grūtā darbā, bet citi līgo vienos priekos, viens dzīvo, laimē reibdams, bet citi nīkst pazemībā un nabadzībā kā es!�

Un, roku pielicis pie vaiga, nesējs skajā balsī skaitīja dziesmas vārdus:

�Cik daudz ir nelaimīgo, miers kam sve�s Un sve�a koka ēnā atpūta! Man katra diena jaunas mokas nes, Un smagāks katru brīdi aug mans slogs. Bet citi līgo vienā laimes līksmē Un vienu dienu nenes manu slogu! Tie bauda dzīvi, labi ēd un dzer Un slavā paceļas, un staro priekā! No vienas lāses visi saulē laisti, Es līdzīgs citiem, līdzīgi tie man! Un tomēr da�ādi mēs visi esam, Kā vīns un etiķis tik da�ādi! Es tādēļ nekurnu un saku klaji: Tu soģis gudrs un taisna tava tiesa!�

Un, kad nu Sindbads bija pantus noskaitījis, viņ� dzīrās pacelt savu kravu un aiziet, te pēk�ņi pa vārtiem iznāca kalps. Un tas nu bija jauns vergs ar skaistu vaigu un smuidru augumu, un ģērbies tas bija greznās drēbēs. Viņ� satvēra nesēja roku un sacīja tam: �Nāc iek�ā parunāt ar manu kungu, jo viņ� tevi sauc!� To dzirdējis, nesējs gan negribēja iet kalpa pēdās, bet atsacīties nevarēja. Un, savu kravu pa�metis pie vārtnieka, viņ� iegāja vergam līdzi un ieraudzīja krā�ņu māju. Un �ī māja staroja laipnības un godības spo�umā. Un, ielūkojies lielā viesu istabā, viņ� redzēja tur cēlus kungus un augstas kārtas brīvļaudis. Un istabā laistījās da�ādas puķes un smar�ās kūpēja stādi un augļi, un viņa acs tur ieraudzīja brīni�ķīgus ēdienus un smalkus vīnus. Un bija tur jaukas spēles jautrībai un saldām skaņām. Un spēles bija noliktas klēpī .daiļām verdzenēm, un tās sēdēja katra savā vietā, ko katrai ļāva viņas kārta. Un istabas vidū sēdēja cienījams un di��ciltīgs vīrs, un vaigos tam jau sudraboja balti mati, un skaists bija viņa vaigs un izskats di�ens un cēls. To redzēdams, Sindbads sastinga brīnumā un klusībā viņ� iesaucās: �Allah vārdā, es esmu ienācis para- dizes dārzos vai sultānā pilī!� Un viņ� darīja visu, ko prasīja pieklā�jības likumi, un visiem viņ� vēlēja mieru un svētību. Un, noskūpstījis zemi viņu priek�ā, Sindbads apstājās un godbijīgi nodūra galvu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, noskūpstījis zemi pie viņu kājām, apstājās un godbijīgi nodūra galvu. Un nama kungs ļāva viņam sēsties, un viņ� apsēdās. Tad nu kungs viņu piesauca pie sevis un lika sēsties sev blakus, un viņ� to dro�ināja, sacīdams, �Lai miers ar tevi!� Un viņ� lika nesējam dot. gardus ēdienus, labākos un smalkākos, kas vien tur bija. Un, pieminējis Allah vārdu, Sindbads sāka mieloties, un viņ� mielojās, līdz vairāk nevarēja. Tad nu viņ� iesaucās: �Lai slavēts Allah mū�īgi mū�am!� Un viņ� nomazgāja rokas un viesiem pateicās par viņu laipnību. Un nama kungs sacīja: �Esi sveicināts �ai namā! Un svētīta lai ir tava diena! Bet, ak mans viesi, saki, � kāds tavs vārds un amats?� To dzirdējis, Sindbads atbildēja: �Ak kungs, mans vārds ir Sindbads, un par maksu es uz galvas nesu sve�as mantas.� Te nu nama kungs pasmaidīja un sacīja: �Ak nesēj, zini: mans vārds ir tāds pats kā tev un esmu es Sindbads, jūras brau�cējs. Bet es, ak nesēj, gribētu dzirdēt pantus, ko tu skaitīji pie maniem vārtiem.� Un nesējs apmulsa un iesaucās: �Allah vārdā, nesodi mani bargi par manu neprātību! Jo raugi: darbs un trūkums cilvēku dara nelaipnu un pārgalvīgu!� Un Sindbads, jūras braucējs, teica nesējam: �Nemulsti un nekaunies par saviem pantiem, jo nu tu esi mans brālis! Bet steidzies skaitīt jaukos pantus, ko es dzirdēju, kad tu tos skaitīji pie maniem vārtiem. Jo raugi: dzejas daiļums apbūra manu prātu.� Tad nu nesējs nama kungam noskaitīja savus pantus, un tie gau�ām patika Sindbadam, jūras braucējam.

Un, kad nu nesējs bija beidzis, jūras braucējs viņam sacīja: �Ak nesēj, zini: arī mana dzīve bijusi brīni�ķīga! Un es stāstī�u tev visu, kas mani piemeklējis, iekams varēju līgot tai laimē un sēdēt tai vietā, kur tavas acis mani redz. Un tu redzēsi, ka manu laimi kalis sūrs darbs un briesmas un nelaimes ir biju�as manā ceļā. Ak, grūts bijis mans darbs, un lieli biju�i mani pārbaudījumi! Un esmu es devies septiņos

jūras braucienos, un par katru braucienu es varu stāstīt brīni�ķīgu stāstu, kas mulsina cilvēka prātu. Bet viss, ko stāstī�u tev un saviem cienījamiem viesiem, mani piemeklējis tikai tādēļ, ka tāds bijis mana likteņa lēmums. Un no tā, kas katram lemts, neviens nav iZbēdzis un nav atradis patvērumu nekur.

Ak cēlie ļaudis un tu, ak cienījamais nesēj, kam tāds pats vārds kā man, tad ziniet: mans tēvs bija bagāts tirgonis un bija viņam pulka naudas un neskaitāmas bagātības. Bet tēvs mans nomira, kad biju vēl bērns, un viņ� atstāja man naudu un zemi, un krā�ņus ciematus. Un, kad nu es uzaugu liels, es visam pieliku savu roku, un raugi: es sāku ēst labus ēdienus un dzert jaukus dzērienus. Un es sadraudzējos ar cēliem jaunekļiem un staigāju skaistās drēbēs, un pacienāju savus biedrus un draugus. Un man likās, ka tā būs mū�īgi un svētītai dzīvei nebūs gala. Un tā nu es dzīvoju ilgi, līdz attapos savā vieglprātībā un ņēmos prātā. Bet nu es redzēju, ka naudas man vairs nav un zaudēts ir viss, kas man reiz bija. Tad nu es satrūkos un apmulsu un no prāta man neizdzisa stāsts, ko dzirdējis biju no sava tēva. Un tas bija stāsts par mūsu kungu Suleimanu ibn Daudu (lai miers viņiem abiem!). Un, atkārtodams mūsu kunga vārdus, tēvs man sacīja: �Trīs lietas ir pa�saulē, un tās ir labākas par trijām citām lietām: par dzim�anas dienu labāka ir nāves diena, un dzīvs suns ic labāks par beigtu lauvu, un labāks par nabadzību ir kaps.� Un tā nu es cēlos un savācu visu, kas man bija palicis, un visu pārdevu un pārdevu vēl savu zemi un visu, ko vadīja manas rokas, un ievācu trīs tūksto�us dināru. Un man uznāca dziņa doties pasaulē un redzēt tālas un sve�as zemes, un es atcerējos dzejnieka vārdus:

Cik liels tavs darbs, tik aunstu, celsies pats; Kas tiecas augstumos, miegs bēg no tā. īsts pērļu zvejnieks dro�i dzelmē kāpj, Par pērlēm gūst viņ� bagātību, varu! Kas meklē augstumus ar vieglām pūlēm, Nīks veltās cerībās līdz pa�ai nāvei!

Kur visi tie, kas lielus darbus veica? Kas bija tie, kā cīnījās, kā cieta? Laiks piemin tos, kas pametu�i pēdas, Bet pa�i viņi krīt un aiziet nāvē!

Un, nolēmis doties pasaulē, es nopirku preces un da�ādas mantas, kas vajadzīgas ceļā, un sāku domāt par jūru. Un mana dvēsele ielīk�smojās par tāliem jūras braucieniem. Un tā nu Bagdadē es iekāpu

kuģi un citiem tirgotājiem līdzi izkāpu Basras pilsētā. Un no Basras mūsu kuģi dzina buras, un braucām mēs dienu, braucām nakti, un mūsu kuģis traucās garām daudzām salām. Un brauca tas no vienas jūras otrā un no viena krasta pie otra. Un visur, kur izkāpām krastā, mēs pārdevām un pirkām, un mainījām savas preces. Un reiz, kad da�as dienas bijām brauku�i, bet krastus neredzējām, mēs ieraudzījām salu, kas zaļoja un laistījās kā paradīzes dārzs. Un kuģa kapteinis pie�brauca pie salas krasta un izmeta enkuru, un nolaida kāpnes. Un tā nu visi, kas kuģī bija, laimīgi izkāpa krastā. Un tirgoņi ierīkoja cep�tuvi un iekūra uguni, un tie cepa un vārīja ēdienu, mazgāja veļu un darīja da�ādus darbus. Bet citi staigāja un atpūtās no tālā brauciena, un es biju to vīru pulkā, kas staigāja krā�ņajā salā un priecājās par jauko dabu, bet neaizmirsa arī ēst un dzert.

Un tā nu mēs sākām ēst un dzert, un priecāties, un spēlēties, te pēk�ņi sadrebēja visa sala, un grūdiens bija tik stiprs, ka uzsvieda mūs gaisā vairākas pēdas. Un tai pa�ā mirklī mēs kuģa galā ieraudzī�jām savu kapteini, kas, rokas vicinādams, kliedza un sauca briesmīgā balsī: �Ak mierīgie jūras braucēji, steidzieties atpakaļ savā kuģī! Metiet savas mantas un skrieniet, glābiet savu dzīvību un savas dvēseles! Bēdziet, kamēr neesat zudu�i postā! Jo raugi: sala, kurā mēs esam, nav sala, tā ir milzīga valzivs, un �ai jūrā tā dzīvo no seniem, tāliem laikiem! Un jūras smiltis tā sanesusi lielās kaudzēs, un smiltīs aug koki un zaļo zāle. Un, kad jūs iekūrāt uguni, tā sajuta karstumu un sāka kustēties! Ak ļaudis, glābieties, jo valzivs ieraus jūs jūrā un dzelmē jūs zudīsiet uz mū�īgiem laikiem! Ak, glābiet savas dvēseles, iekams posts nav pazudinājis jūs!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, ne�gribēdama veltīgi valkāt sultānā atļauju, bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka jūras braucēji izdzirdēja kapteiņa vārdus un tūdaļ steidzās un saskrēja kuģī, un pameta savas mantas un drēbes, un traukus. Un da�i iekāpa kuģī, bet citi nepaguva, un ērmīgā sala pēk�ņi nodrebēja un iegrima jūras dzelmē ar visu, kas bija uz tās. Un aizvērās viļņi krāco�ā jūrā, kas vēla un svaidīja niknas bangas. Un es nu biju to nelaimīgo braucēju pulkā, kas salā aizkavējās un nogrima dzelmē. Bet Allah augstais mani izglāba un neļāva man noslīkt, jo raugi: viņ� jūrā iemeta izdrāztu koka sili, kādā ļaudis mazgā veļu. Un es nu pieķēros pie siles un uzrausos jā�us uz tās, un spēku man deva dzīves saldums. Un ūdenī es spēros abām kājām kā airiem, un viļņi mani �ūpoja, mētādami no vienas puses uz otru. Bet kapteinis palaida buras un aizbrauca ar visiem tiem, kas bija paguvu�i iekāpt kuģī, un acis viņ� nepameta uz slīcējiem. Un es raudzījos uz kuģi, līdz tas nebija vairs saskatāms, bet satumsa nakts, un es redzēju, ka man jāzūd postā.

Un tā nu es ar jūras dzelmi kāvos dienu, kāvos nakti, un palīga man nāca vēj� un viļņi. Te mana sile atsitās pret klin�ainu salas krastu, un salā auga vīteņaini koki, un koku zari mirka jūrā. Un es pieķēros pie augsta zara un turējos, līdz izrāpos salas krastā. Un, savu miesu apraudzījis, es redzēju, ka manas kājas bija satūku�as un zivis bija miesā izkodu�as lielus robus, bet es nejutu sāpes, jo lielas bija manas bēdas un bailes. Un vēl lielāks bija mans nogurums. Un ta nu es atlaidos zemē un gulēju kā mironis, un nemaņas stingumā sabiju visu dienu. Te pēk�ņi atspīdēja saule, kas sildīja manu miesu, un es pam<> dos salā un redzēju, ka manas kājas vēl bija satūku�as un visi locekļi bija kā stingu�i, un atkal es pakritu zemē. Un, noskumis par savu 'kļūmīgo likstu, es līdu lī�us un rāpos uz ceļiem, meklēdams sev ba�rību. Un beidzot es nonācu auglīgā ielejā, kur zaļoja koki un �aloja strauti ar dzidru ūdeni. Un ēdu as �o koku augļus un dzēru �o avotu ūdeni. Un tā nu es atpūtos vairākas dienas un naktis, un mana dvēsele atspirga un atausa mans gars, un atkal stipri bija mani locekļi. Un tā es staigāju salas krastā un domāju, un brīnījos par visu krā�ņumu, ko radījis Allah visaugstais. Un no koku zariem es izdrāzu sev zizli un atspiedos pret to, kad nogura manas kājas.

Un tā nu es dzīvoju, te kādu dienu, krastā staigādams, tālumā ierau�dzīju baisīgu nezvēru. Un, savu uztraukumu nomācis, es devos uz priek�u, līdz nonācu pie dīvainā rēga, te pēk�ņi ieraudzīju milzīgu zirgu ērmīgā izskatā, un tas bija piesiets pie staba pa�ā jūras krastā. Un zirgs bija tik skaists, ka man uznāca dziņa pieiet tam tuvāk, te zirgs izkliedza briesmīgu kliedzienu, un es sastingu izbailēs, kā pie zemes piekalts. Un, kad nu es dzīros atpakaļ, te pēk�ņi no zemes izlīda cilvēks un uzrēca man baigā balsī, un, lieliem soļiem nākdams manās pēdās, viņ� jautāja: �Kas esi tāds, no kurienes tu nācis, un ko tu te meklē �ai vietā?� Un es atbildēju: �Ak, zini, mans kungs: es esmu sve�inieks un braucu kuģī, un sāku slīkt, un tāpat klājās citiem kuģa braucējiem. Bet Allah augstais man deva koka sili, un es uzrāpos tai virsū, un viļņi mani izmeta �ai salā.� To dzirdējis, tas satvēra manu roku un sacīja: �Nāc man līdzi!�

Un tā es gāju viņam līdzi, un viņ� ieveda mani pazemes alā, un mēs iegājām lielā istabā, un istabas vidū viņ� iesēdināja mani goda vietā un atnesa man da�ādus ēdienus. Kā da�dien izsalcis, es kāri ēdu, līdz vairāk nevarēju, un mana dvēsele atspirga un atpūtās. Un tad nu �is cilvēks jautāja, kas mani piemeklējis, un es stāstīju viņam visu no sākuma līdz galam, un viņam bija lieli brīnumi. Un, savu stāstu bei�dzis, es iesaucos: �Allah vārdā, ak mans kungs, nesodi mani par jau�tājumu, ko tev teik�u! Es tev sacīju patiesību par to, kas mani pie�meklējis, bet nu gribu zināt, kas tu tāds un ko tu nīksti �ai pazemes alā, un ko tu �o zirgu piesējis jūras krastā?� Bet viņ� atbildēja: �Ak, zini: �ai salā mēs esam daudzi un izklīdu�i uz visām pusēm. Jo raugi: mēs esam sultānā Al Michrd�ana zirgu pui�i, un mums jāsargā viņa zirgi. Un ikreiz, kad ataust jaunais mēness, mēs atvedam �urp tīrasiņu ķēves un piesienam tās krastā, bet pa�i ielienam pazemes alā, lai neviens mūs neredz. Un tad nu ķēves ar savu smaku izvilina jūras ērzeļus, un tie iznāk un raugās uz visām pusēm, un, nevienu neredzē�ju�i, drā�as virsū ķēvēm. Un, kad tie darīju�i savu darāmo, tie ķēves grib vest sev līdzi, bet tās ir piesietas un nevar aiziet. Tad nu jūras ērzeļi sāk skaļi zviegt un ķēves tie sit ar savām galvām un kājām, un tie zviedz aizvien lielākā skaļumā. Un viņu zvieg�ana mums rāda, ka viņu darbs ir galā, un mēs izlienam no alas un kliegdami skrējām tiem virsū. Un, no mūsu kliedzieniem bīdamies, tie gā�as atkal jūrā, bet mūsu kunga un pavēlnieka ķēvēm atlec kumeļi. Un tie ir tik brīni�ķīgi skaisti, ka par tiem maksā zelta maisu, jo līdzīgu nav visā pasaulē. Un tie�i �odien mēs gaidām jūras ērzeļus, un, ja nu tā būs lēmis Allah augstais, es ņem�u tevi līdzi un vedī�u tevi pie sultānā Al Michr�d�ana.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā Al Michrd�ana zirgu puisis teica Sindbadam, jūras braucējam: �Es ņem�u tevi līdzi un vedī�u pie sultānā Al Michrd�ana, un rādī�u tev mūsu zemi. Un zini: ja tu nebūtu saticis mūs, neviena dzīva dvēsele tevi nebūtu redzējusi �ai salā un tu būtu skumjās nomiris. Un neviens tad nezinātu, kas tevi piemeklējis. Lai slavēts Allah, kas lēmis bija mums satikties, jo es tev atdo�u dzīvību un aizvedī�u atpakaļ tavā zemē.�

To dzirdējis, es pateicos zirgu puisim par viņa �ēlastību, un, mums tērzējot, no ūdens izskrēja jūras ērzelis un skaļi iezviedzās. Un, kad da�rīts bija, kam bija jānotiek, tas gribēja ķēvi aizvest līdzi, bet raugi: tā bija piesieta, un tā spārdījās un zviedza. Te nu zirgu puisis satvēra savu �ķēpu un ādas vairogu un skrie�us izskrēja no pazemes alas, un viņ� sauca saviem biedriem: �Nāciet ārā, ērzelis atskrējis!� To sacī�dams, viņ� sita �ķēpu pret vairogu. Un saskrēja ļau�u bars ar �ķēpiem, un, kliedzienu iztrūcināts, ērzelis aizauļoja savu ceļu un iedrāzās jūrā kā me�a vērsis, un izgaisa viļņos. Tad nu zirgu puisis brīdi sēdēja, līdz sanāca viņa biedri, un katrs veda savu ķēvi. Mani ieraudzīju�i, tie jautāja, kā es nokļuvis �ai salā, un es viņiem stāstīju to pa�u, ko pirmajam zirgu puisim. Un tā nu �ie ļaudis piesēdās man tuvāk un nolika ēdienus un dzērienus, un viņi ēda pa�i un mieloja mani, un es ēdu un dzēru viņiem līdzi. Tad viņi piecēlās un sakāpa zirgos, un mani tie uzsēdināja skaistā zirgā.

Un tā mēs visi aizjājām un jājām dienu, jājām nakti, līdz nonācām sultānā Al Michrd�ana pilsētā. Un, kad nu zirgu pui�i iegāja pie sul�tānā un stāstīja tam manu dēku, sultāns lika mani aicināt pie sevis. Un viņi ieveda mani sultānā pilī, un es vēlēju sultanam mieru, un to pa�u viņ� vēlēja man un apsveica mani ar svinīgu cieņu. Un, kad nu sultāns lika man stāstīt, ko es izcietis, es stāstīju viņam visu, no sa�kuma līdz galam un neizlaidu nenieka. To dzirde?jis, sultāns brīnījās un sacīja: �Allah vārdā, ak mans bērns, tu esi ieguvis vairāk neka savu glābiņu. Un, ja nu Allah augstais nebūtu tev lēmis ilgu mū�u, tu būtu nobeidzies savā postā un savās mokās. Bet lai slavēts Allah, kas tevi glābis!�

Un tā nu viņ� sacīja man daudzus laipnus vārdus un bija man �ēlīgs un labvēlīgs. Un, rādīdams man savu uzticību, viņ� iecēla mani par savas salas ostu zinātāju un lika man pierakstīt visus kuģus, kas piebrauca krastā un aizbrauca. Tā nu es dzīvoju sultānā tuvumu un darīju, ko viņ� man lika. Un sultāns mani apveltīja daudzām balvām un katru dienu mani iz�ķērdīgi algoja. Un viņ� lika mani ieģērbt skaistās un krā�ņās drēbēs, un viņa uzticība un labvēlība bija tik liela, ka visi viņa valstības ļau�u lūgumi un visas viņu vajadzības nonāca manās rokās, un tā nu �iem ļaudīm es nesu svētību un lab�klājību. Un tā es pie viņa dzīvoju ilgi, bet, tiklīdz gāju pa jūras krastu, man uznāca ilgas pēc dzimtenes, un es jautāju visiem tirgo�ņiem un jiiras braucējiem, vai tie nav biju�i Bagdadē un vai tie ne�zina, kurā debesu pusē tā rodama, jo raugi: es cerēju, ka gadīsies kāds, kas varēs man stāstīt par Bagdadi, miera mājokli, un aizvedis mani dzimtenē. Bet neviens nebija dzirdējis par Bagdadi, un neviens nezināja, kas uz turieni brauc. Un tā nu es samulsu savā prātā, un sve�ums mani plosīja. Un, dzīvodams �ai salā, es pieredzēju brīni�ķī�gas lietas.

Un tā nu reiz kā da�dien es iegāju pie sultānā Al Michrd�ana un pie viņa ieraudzīju indie�u baru. Es vēlēju tiem mieru, un man viņi vēlēja to pa�u, sacīdami: �Lai miers ar tevi!� Un es tiem lūdzu, lai stāsta par savu zemi.�

Te �echrezada ieraudzīja rīta gaismu un negribēja vairs velti valkāt sultāna atļauju, bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, sacīja: �Un indie�iem es lūdzu, lai tie stāsta par savu zemi. Un tie nu stāstīja, ka Indijā dzīvo daudzas ļau�u kārtas, un godājamākā no tām ir �akiritu � cēlu un taisnīgu ļau�u kārta, kas nevienu nepazemo un nevienam neuzmāc savu varu, un ir vēl tīri un skaidri cilvēki, dēvēti par brachmaņiem, un tie ir ļaudis, kas nedzer vīnu, bet dzīvo un dzīvi bauda lēnprātīgi un jautri, un viņi klausās muziķu, un viņiem ir kamieļi, zirgi un lopi. Un viņi stāstīja, ka indie�u tauta sa�ķirota septiņdesmit divās kārtās un �īs kārtas dzīvo �ķiru dzīvi. To dzirdot, man bija lieli brīnumi. Un sultānā Al Michrd�ana valstībā es redzēju kādu salu citu salu pulkā, un sauca to par Kasilu. Un katru nakti tur skanēja cimbalas un bungas, un �o salu pazinēji un ceļinieki man stāstīja, ka ļaudis tur dzīvo cēlu domu pasaulē un tiem ir pareizi dzīves uzskati. Un reiz �ās tālās zemes jūrā es ieraudzīju lielu zivi, un tā bija divi simti olek�u gara, un es redzēju vēl tādu zivi, kas bija līdzīga pūcei. Un tā nu, ak mani kungi, �ai braucienā es redzēju daudzus brīnumus, bet, ja es sāktu tos stāstīt, manam stāstam būtu vajadzīgs ilgs laiks.

Un tā nu �ajās salās es dzīvoju ilgi un skatīju, kas tur bija. Te reiz, kā da�dien jūras krastā stāvēdams un rokā turēdams zizli, es redzēju, ka ostā iebrauca liels kuģis ar daudziem tirgoņiem. Un, kad nu kuģis iebrauca pilsētas ostā, kapteinis nolaida buras, un kuģis piebrauca pie pa�a krasta un izmeta kāpnes, un matro�i nesa krastā visu, kas kuģī bija, bet es stāvēju un visu pierakstīju. Un es jautāju kuģa kapteinim: �Vai tavā kuģī vēl nav kas palicis?� Bet viņ� at�bildēja: �Jā, mans kungs, kuģa dibenā vēl palika da�as preces, jo viņu saimnieks noslīka jūrā pie kādas salas. Un tā nu viņa preces mums jāsargā, bet mums gan gribētos tās pārdot un naudu aizvest viņa tuviniekiem Bagdadē, miera mājoklī.� To dzirdējis, es iesaucos lielā uztraukumā: �Kā sauc �o pre�u saimnieku, ak kapteini?� Un viņ� atbildēja: �Viņa vārds ir Sindbads, jūras braucējs.� Un, kapteiņa vārdus dzirdējis, es ielūkojos viņa sejā un viņu pazinu, un tad ieklie�dzos lielā priekā un sacīju: �Ak, zini, kapteini: �o pre�u saimnieks esmu es! Es esmu Sindbads, jūras braucējs, kas citiem tirgotājiem līdzi nokāpa no kuģa kādā salā, kas bija zivs mugurā. Un, kad nu zivs sāka kustēties un tu mūs sauci kuģī, tad kuģī iekāpa tie, kas iekāpa, bet citi noslīka. Un raugi: es biju slīcēju pulkā, bet Allah augstais glāba manu dzīvību, jūrā iemezdams platu sili. Un es uzrāpos silei virsū un savām kājām īros kā ar irkļiem, un vēj� un viļņi mani dzina, līdz es nonācu �ai salā un izkāpu krastā. Un tā nu ar Allah palīgu es satiku sultānā Al Michrd�ana zirgu pui�us, un tie mani at�veda �ai pilsētā. Un viņi aizveda mani pie sultānā Al Michrd�ana, un sultanam es stāstīju visu no sākuma līdz galam. Un viņ� bija man �ēlīgs un mani iecēla par ostas zinātāju savā pilsētā. Un tā nu es viņam kalpoju, un sultāns man ir laipns un �ēlīgs. Bet �īs preces, ko ved tavs kuģis, ir manas preces, un tā ir mana manta.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, sacīja kuģa kapteinim: ��īs preces, ko ved tavs kuģis, ir manas pre�ces, un tā ir mana manta.� Un, manus vārdus dzirdējis, kapteinis iesaucās: �Ir tikai viena vara pasaulē, un tā ir Allah augstā vara! Bet nav vairs �ās zemes ļaudīm ne goda, ne sirds!� Te nu es attraucu: �Ak kapteini, kam tu tā runā?� Un kapteinis atbildēja: �Tu, viltniek, dzirdēji, ka manā kuģī ir preces, kuru saimnieks noslīcis, un nu gribi tās nolaupīt! Mēs pa�i savām acīm redzējām, ka Sindbads, jūras brau�cējs, noslīka un viņam līdzi noslīka citi tirgoņi, un glābiņa nebija nevienam. Un kā tev nav kauna melot, ka �o pre�u saimnieks esi tu?� Un es atbildēju: �Ak kapteini, uzklausi mani un saproti manus vārdus, un manu taisnību tu redzēsi pats savām acīm, jo meli tie�am ir blē�u un liekuļu tiesa.�

Tad nu es kapteinim stāstīju visu, kas bija mani piemeklējis, kops abi izbraucām no Bagdades un nokļuvām salā, kur daudzi noslīka. Un vēl es viņam stāstīju da�us notikumus, ko zināja tikai viņ� un es. Te nu kapteinis un tirgoņi vairs ne�aubījās par manu taisnību, un visi mani pazina un priecājās par manu glābiņu. Un viņi sacīja: �Allah vārdā, mēs nevarējām ticēt, ka tu būsi izglābies, bet Allah augstais tev devis jaunu dzīvību!�

Un kapteinis man atdeva visas manas mantas, un es redzēju, ka uz. tām bija rakstīts mans vārds un pazudis nebija nekas. Un preces es tūdaļ liku aiznest tirgū un lielāko tiesu pārdevu ar lielu peļņu. Bet no saviem saiņiem es izņēmu skaistākās un dārgākās lietas, un kuģa ļaudis nāca manās pēdās un nesa tās sultanam Al Michrd�anam par balvu. Tad nu es sultanam sacīju, ka tas ir tas pats kuģis, kurā es braucu, un stāstīju viņam, ka neviena no manām mantām nav zudusi un ka arī �ī balva ir vesta tai pa�ā kuģī. Te nu sultanam bija lieli brīnumi, un viņ� redzēja, ka viss ir taisnība, ko biju viņam stāstījis. Un sultāns iemīļoja mani lielā mīlestībā un negribēja palikt man parādā, un, pateikdamies par manu balvu, viņ� dāvāja man daudzas skaistas lietas.

Un tā nu es pārdevu savus saiņus un nopelnīju lielu naudu. Un sultānā Al Michrd�ana pilsētā es sapirku preces un da�ādas lietas, un, kad nu tirgoņi dzīrās doties ceļā, es sakrāvu kuģī visu, kas man bija, un aizgāju pie sultānā pateikties par viņa �ēlastību un viņa lab�darību. Un es lūdzu, lai viņ� ļauj man doties atpakaļ uz manu zemi pie mīļiem tuviniekiem. Un sultāns teica man ardievas un dāvāja man dārgas lietas, un tās es nepārdevu, bet glabāju kā dārgu piemiņu. Un tā nu es no viņa atvadījos un iekāpu kuģī, un mēs devāmies ceļā ar Allah svētību. Un laime skrēja mums pa priek�u, un liktenis bija mums vēlīgs, un mēs' braucām nakti, braucām dienu, līdz sveiki un veseli nonācām Basras pilsētā. Bet, ilgi tur nepaliku�i, mēs braucām pa upi, un sirds mana priecājās par glābiņu un par dzimteni.

Tad nu es devos uz Bagdadi, uz miera mājokli, un līdzi vedu dau�dzus pre�u saiņus, kas maksāju�i bija lielu naudu. Un tur es nonācu savā ielā un iegāju savā mājā, un sanāca tur visi mani radi un draugi. Un es nopirku sev daudzus kalpus un vergus un skaistas verdzenes, un to nu man bija liels pulks. Un nopirku es zemi un mājas, un mana bagātība nu bija lielāka, nekā bijusi. Un atkal man bija jauku draugu un mīļu biedru pulks, un mēs dzīvojām jautri un laimīgi. Un es aiz�mirsu visu, ko biju iz�ietis, un aizmirsu sve�umu un grūtības, un visas ceļa briesmas. Un es baudīju, kas patika manai dvēselei, un priecājos

un ēdu dārgus ēdienus, un dzēru brīni�ķīgus dzērienus. Un tā es dzīvoju ilgi. Un raugi: tāds ir mans pirmais brauciens! Bet rīt, ja Allah augstais tā būs lēmis, es stāstī�u jums, ak mani viesi, par savu otro braucienu.�

Te nu Sindbads, jūras braucējs, aicināja otru Sindbadu, nesēju, vakariņās un lika tam izmaksāt tūksto� dināru, un sacīja tam: �Tu iepriecini manu prātu ar savu pazemību un lēnprātību.� Un nesējs atsaucās: �Lai mū�īgs prieks ir tavā sirdī un tavā mājā, ak mans kungs!� Un tā nu nesējs pateicās un paņēma, ko Sindbads, jūras brau�cējs, bija viņam dāvājis, un viņ� aizgāja, domādams par cilvēku gai�tām. Un visu nakti viņ� domāja par to, ko bija redzējis un dzirdējis. Un tā nu �onakt viņ� gulēja savā mājā, bet citu rītu steidzās pie jūras braucēja un, viņa mājā iegājis, vēlēja tam mieru un Allah svētību. Un tas nu viņu laipni sagaidīja, sacīdams: �Lai draudzība tevi nenomāc un Allah pa�ķir tavus ceļus!� To teicis, jūras braucējs, no�sēdināja nesēju sev blakus, un, kad sanāca citi viņa draugi, tie sasē�dās ap galdautu, uz kura kūpēja jēra cepetis un zeltaini cāļi, un riekstu un vīnogu mīklas lodītes. Un tā nu viņi ēda un dzēra un savas ausis mieloja ar saldām skaņām, un dziedot un tērzējot laiks aizritēja vienā līksmībā.

Un, kad nu visas skaņas apklusa, Sindbads, jūras braucējs, stāstīja par savu otro braucienu.

�Ak brāļi, ziniet: es dzīvoju laimīgāko un saldāko dzīvi un baudīju tīrākos priekus, kā vakar jums jau stāstīju, te reiz manai dvēselei uznāca dziņa redzēt tālas zemes un salas un vaļu ļaut savai ziņkārībai, bet nepalaist arī izdevību tirgoties.��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, sacīja saviem draugiem: �Un tā nu es nolēmu doties pasaulē un par lielu naudu tirgū sapirku da�ādas preces, kas bija vedamas uz sve�ām zemēm. Un tās es sasēju lielos saiņos un aiznesu uz krastu, un krastā drīz jau ieraudzīju skaistu, jaunu kuģi ar stiprām burām un kuģī daudz ļau�u. Un citiem pazīstamiem tirgotajiem līdzi es ienesu kuģī savus saiņus, un tai pa�ā dienā mēs devāmies ceļā. Un mūsu brau�ciens ritēja laimīgi, un braucām mēs no vienas jūras otrā un no vienas salas pie otras. Un, kur vien piebraucām, tur satikām tirgoņus un valstību kungus, pircējus un pārdevējus. Un pirkām mēs un pārde�vām, un mainījām preces, un pa�i krietni pelnījām. Un tā nu mums

labi veicās, līdz likteņa roka mūs aizveda skaistā salā, kur auga koki ar ieteku�iem augļiem un smar�oja puķes, un dziedāja putni, un bur�buļoja skaidri strauti, bet nebija tur ne cilvēku, kas pavardā pūta uguni, ne cilvēku mājokļu.

Un kapteinis paklausīja mūsu lūgumu un pieveda mūs salas krastā. TJn tā nu visi izkāpa salā un aplūkoja kokus, kas tur auga, un klau sījās putnu dziesmas, kas slavēja Allah augsto, pasaules vienīgo vaid nieku. Un, brīnīdamies par Allah varenību, salā izkāpu es arī, un Iz kāpa visi citi, kas kuģī brauca. Un tur nu es apsēdos pie dzidra sliuuta koku pavēnī. Un līdzi man bija paņemti ēdieni, un es apsēdos un sāku ēst, ko Allah bija devis. Un liegas vēsmas tur mīlīgi zuzēja, un visa pasaule likās bez mākoņiem un ēnām. Un, maurā atlaidies, es iegrimu snaudā un atpūtos, un ieelpoju mīlīgos vējus un saldas smar�as. Bet atmodies es salā neredzēju ne cilvēku, ne d�inu, un palicis biju viens. Bet kuģis ar visiem ceļabiedriem bija aizbraucis, un nevienam nebija prātā ienācis par mani, un tā nu viņi mani pa�meta. Un velti es raudzījos pa kreisi un pa labi, un visā salā redzēju un satiku tikai pats sevi. Te mani nomāca tik lielas skumjas, par kurām lielāku vairs pasaulē nav, un raizēs un bēdās man gandrīz pārsprāga �ults pūslis. Bet līdzi man nebija nekā, ar ko Allah augstais svētījis dzīvi �ai pasaulē: ne ēdienu, ne dzērienu, un biju es viens, un mana dvēsele bija nogurusi. Un mani plosīja izmisums, un klusībā es sacīju: �Vai krūze vienmēr paliks sveika? Ja es iekūlos pirmoreiz un satiku ļaudis, kas mani aizveda no salas, tad �oreiz tā vis nebūs un nenāks neviens, kas mani aizvedīs pie cilvēkiem!�

Tad nu es sāku gau�i raudāt un vaimanāt, un sevi �ēlot, un manu dvēseli nomāca lielas bēdas. Un klusībā es sāku rāties par to, ko biju darījis, un ka biju devies grūtā braucienā. Jo raugi: kas man kai�tēja savā mājā un savā zemē, kur dzīvot varēju laimē un pieticībā un kur man bija jauki ēdieni un dzērieni, un skaistas drēbes, un kur man netrūka ne naudas, ne mantas? Un gau�i es no�ēloju, ka atstājis biju Bagdadi, miera mājokli, un pēc visām grūtībām pirmā braucienā, kas gandrīz iedzina mani nāvē, atkal biju devies jūras briesmās. Tā domādams, es pēk�ņi iesaucos: �Tik tie�ām mēs visi piederam Allah visvarenajam un ejam pie viņa atpakaļ!� Un todien es biju kā prātā jucis.

Un, kad nu es redzēju, ka visas manas gaudas ir veltīgas, es pa�ļāvos savam liktenim. Es piecēlos un sāku staigāt pa salu, un, bīdamies me�a zvēru vai nezināmu ienaidnieku, es nevarēju vairs sēdēt uz vietas un uzkāpu augstā kokā. Un, kokā uzkāpis, es raudzījos uz visām pusēm, bet redzēju tikai debesis un jūru, un kokus, un putnus, un salas, un smiltis. Un, kad nu ielūkojos vērīgāk, es �ķitu apvār�ņa malā ieraudzījis milzīgu, baltu rēgu. To redzēdams, es nokāpu no koka un lēni gāju uz rēga pusi, un tikmēr gāju, līdz ieraudzīju lielu, baltu jumolu. Un jumols zvlgoja pret debesīm un laistījās �ilbino�i balts un augsts. Tad nu es piegāju pie jumola un staigāju tam apkārt, bet durvju tam nebija, un man trūka spēka un drosmes jumolā uzkāpt, jo tas bija gluds un slidens. Un ar kāju es ievilku smiltīs zīmi, un no tās vietas sāku iet apkārt jumolam un skaitīju soļus. Un apgājis es redzēju, ka jumola platums ir piecdesmit lieli soļi. Un es sāku gudrot viltību, kas man palīdzētu ieiet jumolā, bet sāka tumst jau vakars un sārtoties saules riets. Te pēk�ņi saule nozuda un diena pārvērtās par melnu nakti. Sākumā man likās, ka saulei priek�ā aizgājis biezs māko�nis, kaut bija vasaras vidus, un man bija lieli brīnumi. Tā nu es pacēlu galvu un ieraudzīju lielu putnu ar platiem spārniem. Un putns lidoja gaisā, aizsegdams sauli, un visu salu tas pielēja ar melnu tumsu. Te maniem brīnumiem vairs nebija gala, un es atcerējos kādu stāstu, ko manās jaunības dienās bija stāstīju�i jūrnieki un pasaules braucēji.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbada, jūras braucēja, brīnumiem vairs nebija gala, un viņ� atcerējās kādu stāstu, ko viņam bija stāstīju�i jūrnieki un pasaules braucēji. Un Sindbads sacīja: �Tie stāstīja, ka tālās salās dzīvo milzīgs putns, vārdā ruchs, un savus mazu�ļus tas baro ar ziloņa gaļu. Un tā nu es nolēmu, ka putns, ko es re�dzēju, ir tas pats ruchs un baltais jumols, pie kura es stāvēju, ir rucha ola. Un es brīnījos par to, ko Allah augstais bija radījis. Un, kad nu es redzēju, ka tie�i tā tas bija, te putns nolaidās uz jumola un ap�ņēma to saviem spārniem, un kājas izstiepa gar zemi, un tūdaļ aiz�miga. (Lai slavēts tas, kas neguļ!) To redzēdams, es piecēlos un atri�tināju savu turbānu, tad saliku to divās kārtās un noviju milzīgi resnu virvi. Un ar �o virvi es apsēju savu jozmeni un abus galus apmetu ap putna kājām, un cie�i savilku cilpu. Un tad nu klusībā sacīju: �Gan lielais putns laidīsies prom un aiznesīs mani, kur dzīvo cilvēki un staro pilsētas. Un, lai tas nestu mani kurp nesdams, visur būs labāk nekā �ajā salā, kur esmu glu�i viens!� Un gan es visādi kustējos, bet putns to nejuta, it kā es būtu sīks kukainītis vai maza skudriņa, kas rāpo zālē.

Tā nu nakts man aizritēja bez miega, jo raugi: es baidījos, ka aiz- mig�u un putns mani aiznesīs miegā. Bet, kad sāka sārtoties rīta blāzma un atausa diena, lielais putns nolaidās no savas olas un iz�kliedza baisīgu kliedzienu, un aiznesa mani gaisā. Un putns cēlās aiz�vien augstāk, un es �ķitu ielidojis debesu mākoņos. Te pēk�ņi tas nolaidās tik lielā ātrumā, ka es vairs nejutu savu smagumu, un tas notupās augstā un klin�ainā vietā. Un, tiklīdz manas kājas skāra zemi, es lielās bailēs atsēju virvi, bet veltas bija manas bailes, jo putns mani neredzēja un nebija mani jutis. Un tā nu, bailēs trīcēdams, es nosējos no putna kājas un sāku staigāt jaunajā vietā. Te pēk�ņi putns

kaut ko paķēra savos nagos un uzlidoja debesu augstumos. Un es raudzījos, ko putns bija sagrābis, un ieraudzīju milzīgu �ūsku, un putns to aiznesa uz jūras pusi.

Tā staigādams, es pēk�ņi apstājos un pavēros visapkārt, un pēk�ņi sastingu �ausmās. Es redzēju, ka putns mani nometis uz augstas klints, no kuras lejā rēgojās dziļa un plata ieleja. Un pa�ā galā klin�u kiauja iesniedzās debesu tālumos, un neviens nevarēja saskatīt, cik augstu tā sniedzās, un nevienam nebija spēka uzkāpt galotnē. To redzēdams, es sāku sevi rāt un izmisumā iesaucos: �Ak, labāk būtu palii is lai pa�ā salā! Tā bija daudz jaukāka par �o tuksnesi, un tur es vai eju ēst augļus un saldu ūdeni dzert no skaidriem strautiem, bet te ir tikai kailas klintis un nav ne koku, ne augļu, ne strautu. Ir tikai viens pa�tvērums un spēks, un tas ir Allah augstais! Un, tiklīdz no viena posta esmu laukā, te krītu citā, un tas ir vēl lielāks un briesmīgāks!�

Un es piecēlos un, sevi dro�inādams, aizgāju pa ieleju, un es re�dzēju, ka zemes te nav, bet visur laistās dimanta akmeņi, ar kuriem grie� dzelzi un dārgakmeņus. Un tas ir ciets un sauss, un to nevar skaldīt ne tērauds, ne krams, un neviens nevar at�ķelt tam ne �ķem�beli, un to var tikai ar svina akmeni. Un tā nu es lūkojos dimanta klintīs, un mana ziņkārība auga augumā. Te pēk�ņi es apstājos, kā pie zemes piekalts, jo tas, ko ieraudzīju, bija briesmīgāks par visu, ko manas acis bija skatīju�as. Un es redzēju, ka dimantu klintīs lo�ņā klin�u sargi, un tās bija melnas �ūskas. Un �ūskas bija tik resnas kā palmas un tik lielas, ka būtu varēju�as aprīt visu ziloni. Un tie�i to�brīd tās vilkās atpakaļ savās alās, no kurām izlīda tikai nakts tumsā, bet dienas gaismā atkal paslēpās, jo raugi: tās baidījās, ka milzīgais . ruchs vai ērglis tās aiznesīs un saplosīs.

Un tā nu es paliku �ai ielejā un gau�ām no�ēloju, ko biju darījis, un klusībā sacīju: �Allah vārdā, es neesmu pelnījis likteņa �ēlastību un tī�u prātu dzinies savā postā!� Un diena jau slīga uz rietu, un es staigāju un meklēju vietu, kur pārgulēt nakti. Un, bīdamies no �ūs�kām un visādiem mo�ķiem, es biju aizmirsis par ē�anu un dzer��anu. Te pēk�ņi turpat tuvumā es ieraudzīju alu un, tuvāk piegājis, redzēju, ka ieeja tur ļoti �aura, bet cilvēks ielīst varēja. Un tā nu es ielīdu alā un ejai priek�ā aizvēlu lielu akmeni. Tad, sevi mierinā�dams, sacīju: �Nu esmu dro�ībā. Bet, kad atausīs diena, es ie�u laukā un redzē�u, ko liktenis man atkal sūtījis.� Un, kad nu ielūkojos alā un meklēju vietu, kur atlaisties, es ieraudzīju milzīgu �ūsku, kas alas vidū saritinājusies perēja savas olas. To redzot, mani kratīja �ermuļi un es trīcēju kā sausa lapa. Un es pacēlu galvu un paļāvos Allah augstajam. Un visu nakti man nenāca miegs, un, kad blāzmojās jau rīts, es novēlu akmeni no ejas un izlīdu no alas. Un biju es glu�i kā noreibis un ne�varēju noturēties kājās, jo bezmiegs, izsalkums un nemitīgās bailes bija laupīju�as man spēkus.

Un tā es atkal staigāju pa ieleju, te pēk�ņi pie manām kājām no�krita liels gaļas gabals. To redzēdams, es mirkli sastingu, tad soli atsprāgu un pacēlu galvu, gribēdams redzēt, kas tīkojis mani nokaut.. Bet es neredzēju nevienu, un man bija lieli brīnumi, te pēk�ņi man prātā ie�āvās stāsts, ko sen jau biju dzirdējis no pasaules gājējiem un dimanta meklētājiem. Tie stāstīja, ka dimanta kalnos esot lielas briesmas un neviens nevarot piekļūt �im akmenim. Bet tirgoņi, kas dimantu pārdod, tomēr izgudroju�i viltību un dārgakmeņus atrodot. Tie nokāvu�i aunus un gaļu sagriezu�i gabalos, un metu�i to ielejā, un gaļas gabali tur nokritu�i mīksti, un dimanti iespiedu�ies gaļā. Tad gaļas gabalus tirgoņi pametu�i lejā līdz dienvidum, un dienvidū tur nolaidu�ies putni, ērgļi un vanagi, un satvēru�i tos nagos un uznesusi kalnā. To redzēdami, tirgoņi un dimanta meklētāji kliegdami drāzu- �ies putniem virsū, un putni bailēs gaļu pametu�i, bet dimanta meklē�tāji no tās izlasīju�i dārgos akmeņus. Un tā nu gaļu tie pametu�i putniem un zvēriem, bet dimantus aizvedu�i savā zemē. Un tikai ar tādu viltību varot nokļūt pie dimanta klintīm.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, saviem draugiem izstāstīja visu, kas bija viņu piemeklējis dimanta kalnos. Un viņ� sacīja tiem, ka tikai ar viltu varot nokļūt pie dimanta klintīm. Un tad viņ� turpināja: �Un tā nu, gaļas gabalu ieraudzījis, es atcerējos stāstu un piegāju pie nomestā gabala, un no tā es izla�sīju daudzus akmeņus un bāzu tos azotē un kabatās. Un es lasīju akme�ņus un bāzu azotē un aiz jostas, un turbānā, un visās drēbēs. Te pēk�ņi ieraudzīju citu gaļas gabalu, atritināju savu turbānu un atgūlos aug��pēdu, un gaļas gabalu uzliku uz savām krūtīm, un piesēju to ar sava turbānā galiem. Un raugi: no augstumiem nolaidās ērglis, iecirta nagus gaļas gabalā un uznesa to gaisos. Un tā nu ērglis mani nesa, līdz nolaidās kalna galotnē, kur bija viņa ligzda. Tur nu ērglis būtu sācis knābāt gaļu un manu miesu un barot mazuļus, bet pēk�ņi at�skanēja skaļ� un briesmīgs kliedziens, un kalna galā nograndīja dīvains rībiens. To dzirdot, ērglis satrūkās un uzlidoja gaisā, un es atraisījos un stāvēju uz savām kājām, bet manas drēbes bija vienās asinīs. Un dimanta meklētājs, kas ērglim uzkliedza, tūdaļ piesteidzās pie gaļas gabala un ieraudzīja mani, bet, mani redzēdams, viņ� samulsa un ne�teica ne vārda. Tad nu viņ� pieliecās pie gaļas gabala un cilāja to un grozīja, bet dimantus neuzgāja. Un, savas garās rokas pacēlis pret debesīm, viņ� kliedza un vaimanāja: �Ak, kāda neveiksme! Ir tikai viens patvērums un spēks, un tas ir Allah augstais! Lai Allah mani pasargā no �aitana, no ļaunā gara!� Un savās bēdās viņ� lauzīja rokas un sacīja: �Ak, bēdas, bēdas, tās no�ņaugs manu dvēseli!�

To redzēdams, es piegāju pie viņa un vēlēju tam mieru, bet viņ� neatņēma manu sveicienu un niknumā iesaucās: �Kas tu tāds esi, un ko tu nāc �ai vietā?� Bet es atbildēju: �Nebīsties, ak godājamais tir�goni, es esmu labu ļau�u un biju tāds pats tirgonis ka tu, bet liktenis man bija lēmis briesmīgas dēkas. Un stāsts par to, kā es nokļuvu �ai kalnā, ir brīni�ķīgs, un to es tūdaļ tev stāstī�u. Ak, nebīsties, no manām rokām nāks tev svētība! Sai baisīgajā ielejā, kur ielūkoju�u s nav cilvēka acs, es salasīju daudzus dimantus un do�u tev tik, cik lev būs gana, un tā būs tava peļņa, ko tu nekad nebūtu varējis cerel. Tādēļ neskumsti un nebīsties!� Te nu dimanta meklētājs ielīksmoju:, lielā priekā un pateicās man, sacīdams: �Ak mans kungs, lai Allah sve tība un �alastība ar tevi! Ar vienu tādu dimanta akmeni es varu dzi vot laimīgi līdz savu dienu galam! Un tādus dimantus es savu mū�u neesmu redzējis ne sultānā galmā!� Un atkal viņ� man pateicās un vēlēja mieru un svētību, un tad pasauca citus tirgotājus. Un tie nu vē�lēja man mieru un priecājās par manu glābiņu. Bet es viņiem stāstīju, ko biju izcietis savā braucienā un kā biju nokļuvis �ai ielejā. Un tam, kam piederēja gaļas gabals, ko es biju piesējis pie savām krūtīm, es atdevu daudz no tā, kas man bija, un viņ� ielīksmojās un pateicībā vēlēja man Allah svētību. Un tirgoņi sacīja: �Allah vārdā, viņ� lēmis tev jaunu dzīvi!� Neviens, kas nonācis �ai vietā pirms tevis, vēl nav glābies, bet lai slavēts Allah, kas tevi pestījis!� Un, redzēdami, ka nogurums un slāpes, un izsalkums plosa manu miesu, viņi deva man ēst un dzert un ieveda mani teltī, un visu dienu un nakti viņi sargāja manu miegu.

Un, kad nu atausa diena, mēs cēlāmies un gājām pa kalnu, un no kalna ielūkojāmies ielejā un redzējām tur �ūsku mud�ekli. Un tā nu mēs gājām, gājām, līdz nonācām dārzā, kas ziedēja lielā un skaistā salā. Un dārzā auga kampara koki, un katra koka pavēnī bija patvē�rums simt vīriem. Un, ja nu kāds grib iegūt kamparu, tas koka galotnē izurbj robu un satecina traukā sulu, kas tek no koka. Un raugi: tie ir kampara sveķi, un tie sabiezē kā līme, un, kad nu kokam sula izte�cējusi, tas nokalst un to sacērt malkā.

Un �ai salā es redzēju briesmīgu dzīvnieku, ko dēvē al karkadanu, un tas tur ganās, tāpat kā mūsu zemē ganās govis un bifeļi. Bet �ie dzīvnieki ir lielāki par kamieļiem, un tie ēd zaļu zāli. Un galvas vidū tam ir liels un resns rags desmit olek�u garumā un ragā redzams cilvēka attēls. Un �is rags ir tik stiprs, ka karkadans spēkojas ar ziloni un uzveic to, un, ragu iegrūdis tam iek�ā, paceļ ziloni gaisā, līdz tas izlai� garu. Un beigtā ziloņa tauki ietek karkadanam acīs, un tas no�beidzas aklumā. Un tad nu pie abiem līķiem nolai�as baisīgais putns ruchs un aiznes tos savā ligzdā.

Un vēl �ai salā es redzēju da�ādas bifeļu sugas, kurām līdzīgu nav mūsu zemē. Un tur nu mēs kādu laiku dzīvojām un atpūtāmies spirgtā gaisā. Un par maniem dimantiem tirgoņi man deva preces ūn da�ādas mantas, un zelta un sudraba dinārus. Un tā nu mēs gājām, skatīdami sve�as zemes un priecādamies par visu Allah radību. Un gājām mēs no z<>mes uz zemi, no pilsētas uz pilsētu, no salas uz salu un pirkām tin pārdevām da�ādas mantas, līdz beidzot nonācām Basras pilsētā. Un, da�as dienas tur dzīvoju�i, braucām pa upi un iebraucām Bagdadē, miera mājoklī.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, nonāca Bagdadē, miera mājoklī, un devās uz savu ielu un iegāja savā mājā. Un līdzi viņ� nesa daudzus dimanta akmeņus, un bija viņam nauda un manta, un da�ādas preces. Viņ� satikās ar saviem radiem un draugiem, un visiem izdāļāja balvas un neaizmirsa nevienu. Un, visus apbalvojis, viņ� sāka labi ēst un dzert, un ģērbties labās drēbēs, un sadzīvot ar jaukiem cilvēkiem. Un tā nu drīz viņ� aizmirsa visu, ko bija izcietis un pieredzējis. Un dzīvoja viņ� jautru dzīvi, ar gai�u prātu un izslietām krūtīm, un laiku viņ� palaida rotaļās un priekos. Un katrs, kas bija dzirdējis, ka Sindbads jau pārbraucis no tālā sve��uma, nāca pie viņa un jautāja par dzīvi sve�ās zemēs un par tāliem braucieniem. Un Sindbads viņiem stāstīja, ko bija redzējis un izcietis. Un visiem bija lieli brīnumi par viņa brauciena grūtībām un briesmām un visi priecājās par viņa glābiņu. Tas nu bija tas, ko Sindbads pie�redzēja savā otrajā braucienā. Un tad viņ� sacīja saviem draugiem: �Bet rit, mans draugs, ja tāds būs Allah prāts, tu nāksi pie manis un es stāstī�u tev par savu tre�o braucienu.�

Un, kad nu Sindbads, jūras braucējs, bija beidzis savu stāstu nesē�jam, visi brīnījās par to un vergi nesa viesiem ēdienus un dzērienus. Un viņ� lika nesējam izmaksāt simt zelta gabalus, un nesējs paņēma tos un aizgāja savu ceļu, brīnīdamies par Sindbada, jūras braucēja, dēkām. Un viņ� slavēja to un savā mājā lūdza par viņu Allah augsto. Bet, kad atausa rīts un atspīdēja un zaigot sāka dienas gaisma, Sind�bads, nastu nesējs, piecēlās un noskaitīja rīta lūg�anu, un atkal viņ� gāja uz Sindbada, jūras braucēja, māju, jo raugi: tā viņ� bija tam licis. Un viņ� iegāja pie tā un novēlēja labu rītu, un jūras braucējs viņam sacīja: �Esi sveicināts manā mājā!� Un tā nu viņi sēdēja abi kopā, līdz sanāca citi draugi. Un, kad viņi bija ēdu�i, dzēru�i un līksmo�ju�ies, spēlēju�i un dziedāju�i, Sindbads, jūras braucējs, sāka stāstu par savu tre�o braucienu.

�Ak, ziniet, brāļi, un klausieties stāstu par manu tre�o braucienu, un tas būs brīni�ķīgāks par tiem, ko esat jau dzirdēju�i. Bet Allah augstais labāk par mums visiem zina, kas apslēpts visās lietās, un viņ� ir gudrāks par mums visiem. Un raugi: sen aizgāju�os laikos es pārrados no sava otrā brauciena un dzīvoju vienā jautrībā, un prie�cājos par savu labklājību. Es iedzīvojos lielā naudā, kā vakar stāsti ju, un Allah augstais man atlīdzināja visu, ko biju zaudējis. Un Bagdadē es nodzīvoju priekā un laimē, un jautrībā, un pārticībā. Bet man,ii dvēselei uznāca dziņa doties pasaulē, un tā tiecās tirgoties un pelnīt naudu, jo raugi: dvēsele cilvēku dīda uz ļaunu. Un tā nu es nolēmu savā prātā un sapirku daudzas preces, kas bija derīgas jūras brau- cienā. Un es sasēju tās lielā sainī un aizbraucu no Bagdades uz liasias pilsētu.

Un tā es nonācu upes krastā un ieraudzīju lielu kuģi, un kuģī bija daudz tirgoņu un pasaules braucēju. Un visi tie bija krietni vīri, ui> bija tie ticīgi, taisnīgi un cēlsirdīgi. Un viņiem līdzi es iekāpu �ai kuģī, un aizbraucām mēs ar Allah svētību un palīdzību un cerējām, ka laime skries mūsu kuģim pa priek�u. Un braucām mēs no vienas jūras otrā un no vienas salas pie otras, un braucām no pilsētas uz pilsētu, un katrā vietā, kur izkāpām, mēs gājām staigāt un pārdevām savas preces un pirkām'jaunas, un dzīvojām jautri un priecīgi. Te kādu dienu mūsu kuģis �ūpojās trakojo�ā jūrā, kur vandījās un kūlās augstas bangas, un kapteinis, kuģa galā stāvēdams un lūkodamies bangu brāzmā, pēk�ņi sāka dauzīt savu seju un nolaida kuģa buras, un izmeta enkuru. Un plēsa viņ� savu bārdu un lupatās saplosīja savas drēbes, un mūsu ausīs atskanēja viņa briesmīgais kliedziens. To dzir�dēju�i, mēs jautājām: �Ak kapteini, kas noticis?� Un viņ� atsaucās: �Ak, ziniet, mierīgie jūras braucēji, ka pretvēj� mūs pārspējis un no�dzinis no ceļa jūras vidū. Un liktenis, mums ļaunu vēlēdams, mūsu kuģi atdzinis pie pinkaino pērtiķu kalna. Un raugi: tie ir pērtiķiem līdzīgi cilvēki, un neviens, kas nonācis �ai vietā, nav glābies, un mana sirds jūt, ka mūsu gals ir klāt.�

Un, kapteinis vēl nebija paguvis izrunāt, te mūsu kuģi no visām pusēm apsēda pērtiķi, un viņu skaits bija tik liels, ka �ķita līdzīgs siseņu baram, kas pieplaka kuģim un zemei. Un mēs trīcējām bailēs, ka viņu lielais skaits mūs no�ņaugs, jo skaits ir stiprāks par tikumu, un mums nebija drosmes tos sist vai aizdzīt. Un bailes mums bija arī par to, ka viņi nolaupīs mūsu mantu un preces. Un tā nu viņi mācās mums virsū no visām pusēm. Un bija tie derdzīgi savā izskatā, un viņu miesu sedza melnas un pinkainas spalvas, un neviens nesa�prata vinu valodu, un neviens par viņiem nezināja neko. Un bija viņi baigāki par balsīgākiem ērmiem, un, cilvēkus redzēdami, tie ap�stulba un samulsa. Un acis tiem bija dzeltenas un sejas glu�i melnas, bet augumā tie bija mazi, un no zemes tie pacēlās tikai �etras pēdas.

Un pērtiķi uzrāpās uz kuģa tauvām un sakoda tās zobiem, un kuģis sa�ķiebās uz sāniem, un vēja brāzma to pēk�ņi piegrūda pie pērtiķu kalna. Un, kad nu kuģis �ūpojās pa�ā krastā, pērtiķi sagrāba visus braucējus un nolaupīja kuģi ar visām mantām, un aizgāja savu ceļu. Tā nu mēs palikām sve�ā salā, un kuģis nozuda, un mēs nezinājām, uz kuru pusi tas aizbraucis.

Tā nu mēs dzīvojām �ai salā un ēdām augļus un ogas, kas tur auga, un dzērām skaidru ūdeni no upēm, kas tecēja salā. Te pēk�ņi mūsu acis saskatīja lielu māju pa�ā salas vidū. Un, iedami uz mājas pusi, mēs pēk�ņi ieraudzījām, ka tā ir krā�ņa pils ar stipriem pīlāriem un augstām sienām. Un pils vārti ar divviru durvīm bija pamesti vaļā, un durvis bija darinātas no tīra melnkoka. Un, kad nu vārti bija vaļā un neviens tos nesargāja, mēs iegājām pilī un ieraudzījām pla�u telpu, un tā bija līdzīga lielam, pla�am pagalmam. Un visapkārt tur bija augstas durvis, bet pa�ā vidū pacēlās augsts sols, un pie sola bija nolikti virtuves trauki, un ap traukiem mētājās kauli. Un da�i kauli jau bija izbaloju�i, bet citi vēl bija jauni, un tādēļ tur bija ne�jauka smaka, kas stipri kairināja mūsu nāsis. Bet mēs neredzējām tur nevienu, un mums nu bija lieli brīnumi. Un tā mēs brīdi sēdējām pils pagalmā, bet nogurums un bailes māca mūsu locekļus. Tad nu mēs nogūlāmies un aizmigām, un gulējām no saules lēkta līdz pa�am rie�tam. Un, kad nu norietēja saule, pēk�ņi nodrebēja visa zeme, un gaisā atskanēja briesmīgs dimdiens, un tas likās līdzīgs pērkona graujam. Te izbailēs mēs redzējām no pils iznāku�u milzīgu ērmu cilvēka iz�skatā, un bija tas glu�i melns un liels, un līdzīgs milzīgai palmai. Viņa acis zvēroja kā dego�a ēze, viņa zobi bija kā me�a kuiļa ilkņi un mute milzīga, kā aka, un lūpas kā kamielim, un abas ausis, kas bija līdzīgas milzīgiem akmeņiem, uzgūlās viņa platajiem pleciem, un viņa roku nagi bija līki kā lauvas nagi. Tādu briesmoni redzēdami, mēs izgaisām no pasaules, un mūsu �ausmas un izbailes auga augumā, un savās bailēs un bēdās mēs sastingām kā miroņi.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, ieraudzījis baisīgo ērmu, pēk�ņi sastinga izbailēs, un �ausmas kratīja viņa draugus. Un Sindbads turpināja: �Un tā nu briesmonis iesēdās augstajā solā un mierīgi mūs uzlūkoja savām baisīgajām acīm. Te pēk�ņi tas piecēlās un pienāca pie mums, un no visiem maniem drau�giem tas izraudzījās tie�i mani. Un tas sagrāba manu roku un pacēla mani no zemes un sāka mani spaidīt un grozīt uz visām pusēm, un viņa rokā es biju kā pēdējais nieks. Un tas spaidīja un lūkoja mani, kā miesnieks spaida kaujamu aunu. Un, redzēdams, ka esmu novār�dzis bēdās un tālā ceļa grūtībās un ka mana miesa izdēdējusi, tas pa�laida mani un sagrāba citu manu ceļabiedru un sāka to spaidīt un grozīt tāpat kā mani. Un viņ� palaida to arī un tikmēr mūs valstīja un grozīja, līdz viņa rokas sagrāba kuģa kapteini. Bet mūsu kapteinis bija resns un plēsīgs vīrs, un viņa rokās bija varens spēks, un tas nu gau�ām patika baigajam ērmam. Tas kapteini sagrāba, kā miesnieks sagrābj savu upuri, un viņ� nometa to zemē un uzmina viņa kaklam savu kāju, un salauza viņam sprandu. Un tad nu tas atnesa lielu, gani iesmu un iesmā uzdūra mūsu kapteini. Tad briesmonis sakūla uguni un uguns liesmās iekāra iesmu, kurā bija uzdurts kapteinis, un tikmēr to grozīja uz oglēm, līdz kapteinis bija sacepis. Un, iesmu noņēmis n<> ugunskura, viņ� nolika to savā priek�ā un kapteini saplēsa, ka cilvēks saplē� mazu cāli. Un tā nu viņ� saviem nagiem to plēsa un rija, līdz visu gaļu bija apēdis un visus kaulus aplaizījis, pāri nepaniezd.inis nenieka. Un, kapteiņa kaulus iemetis kaktā, �ausmu vīrs brīdi sedeļa, tad pakrita solā un aizmiga. Un viņ� sāka krākt, un viņa krāciens bija līdzīgs aizkauta lopa gārdzienam. Un tā tas gulēja līdz pa�am rītam, un, kad atmirdzēja dienas gaisma, briesmonis piecēlās un aizgāja savu ceļu. Un, redzēdami, ka briesmīgais ērms jau lielā gabalā, mes sākām risināt valodas un raudāt par savu kļūmo likteni, sacīdami: �Ak, labāk būtu bijis, ja mēs būtu noslīku�i jūrā vai pērtiķi būtu mūs apriju�i! Bet �ausmīgi redzēt, kā dzīvu cilvēku cepina uz oglēm! Allah vārdā, tā ir nejauka un derdzīga nāve, bet, ko gribējis Allah prāts, tam jānotiek! Ir tikai viena vara pasaulē, un tā ir Allah augstā vara! Mēs nomirsim savās skumjās un bēdās, un nevienam nebūs zināms par mūsu likteni, un nav mums glābiņa no posta vietas!�

Un tad nu mēs cēlāmies un izgājām salā apraudzīties, vai nav kāda vieta, kur varētu paslēpties, un vai nav kāds ceļ�, pa kuru varētu aizbēgt. Un nāve mums likās tik viegla, bet bailes, ka mūsu miesu necepina uz oglēm, auga aizvien lielākas. Bet tādu vietu mēs neuzgājām, kur būtu varēju�i patverties. Un, kad nu sāka tumst jau vakars, mēs lielās bailēs gājām atpakaļ uz pili. Kad bijām bridi sēdē�ju�i, te pēk�ņi nodrebēja visa zeme un atkal atnāca melnais �ausmu vīrs. Un atkal viņ� sāka mūs spaidīt un valstīt un tikmēr grozīja, līdz viens viņam atkal patika. Tad nu viņ� sagrāba to un darīja tāpat kā ar kuģa kapteini: viņ� izcepa un apēda to, un aizmiga solā, un sagulēja visu nakti, gārgdams kā aizkauts lops. Bet, kad atspīdēja dienas gaisma, tas piecēlās un aizgāja savu ceļu, un kā da�dien mūs pameta. Un mēs sagājām visi vienā pulciņā un sacījām cits citam: �Allah vārdā, iesim un lēksim jūrā, jo slīkonim vieglāka nāve nekā iesmā cepinātam un aprītam! Ak, briesmīga ir tāda nāve!�

Te pēk�ņi kāds iesaucās: �Uzklausiet manus vārdus, ak draugi! Lūkosim ar viltu nokaut briesmoni, un mēs būsim brīvi no visām raizēm un atpestīsim visus musulmaņus no melnā �ausmu vīra �ņau�giem!� To dzirdējis, es iesaucos: �Ak brāļi, ja gribam nokaut melno ērmu, tad celsimies un salasīsim baļķus, kas izkaisīti krastā, un sane�sīsim tos kopā un sasiesim plostu, kas būtu līdzīgs kuģim. Un ar to mēs varēsim aizbraukt no �īs nolādētās salas, kad pasauli būsim pestī�ju�i no baisīgā musulmaņu rijēja! Mēs varēsim piebraukt pie citas salas un krastā gaidīt Allah �ēlastību, jo raugi: varbūt mums garām brauks kāds kuģis un aizvedīs mūs dzimtenē! Bet, ja briesmoni no�kaut nevarēsim, tad bēgsim un lēksim jūrā, un kaut mēs jūrā no�slīktu! Vismaz mūs necepinās uz oglēm un neaprīs. Un, ja mēs glābsi�mies, tad glābsimies, bet ja noslīksim, tad nebūsim miru�i mocekļu nāvē!� To dzirdēju�i, visi iesaucās: �Allah vārdā, tā būs labi un pareizi!�

Un tā nu mēs norunājām un sākām rīkoties. Mēs sanesām baļķus un uzcēlām kuģi, un piesējām to jūras krastā, tad kuģī sanesām da�ā�dus ēdienus un gājām atpakaļ pilī. Un, kad satumsa vakars, te pēk�ņi nodārdēja zeme un ienāca melnais vīrs, bet mums visiem likās, ka ienācis ir milzīgs, traks suns. Un viņ� grozīja mūs un valstīja citu pēc cita, un beidzot paņēma to, kas viņam patika. Un viņ� darīja to pa�u, ko bija jau darījis: viņ� apēda to un aizmiga solā, un viņa gārdzieni bija līdzīgi pērkona grandoņai.

Tad nu mēs piecēlāmies un paņēmām divus dzelzs iesmus, kas tur�pat karājās pie sienas, un iesmus iebāzām stiprās uguns liesmās. Un, kad nu iesmi kvēloja sarkani kā ogles, mēs sa�ņaudzām tos savās rokās un piegājām pie melnā biedēkļa, kas turpat gulēja un krāca, tad sakaitētos iesmus iegrūdām gulētājam acīs, un, visi uzgūlu�i iesmiem, spiedām tos ar visu savu spēku. Un, kad nu viņam vairs nebija acu, viņ� izrēca baigu un briesmīgu kliedzienu, no kura no�drebēja mūsu sirdis. Te pēk�ņi viņ� pietrūkās un sāka mūs meklēt, bet mēs no viņa mukām pa labi un pa kreisi, un viņ� mūs neredzēja, jo raugi: viņa acis bija aklas. Un viņ� baidīja mūs lielās bailēs, un mēs redzējām, ka mūsu gals ir klāt un glābiņa mums vairs nav. Tad briesmonis taustīdamies pielīda pie vārtiem un izgāja laukā, ne�labā balsī kliegdams, un mēs trīcējām �ausmās, un visa zeme drebēja no viņa kliedziena. Un tā nu briesmu vīrs izgāja no pils, un mēs zagā- mies viņa pēdās, un viņ� aizgāja savu ceļu, mūs mek'ēdams, bet dnz jau bija atpakaļ. Un viņam līdzi nāca sieviete, vēl lielāka par viņu un vēl baisīgākā izskatā. Un, ieraudzīju�i to, kas nāca viņam līdzi, mēs drebējām lielās bailēs un mums aptum�ojās prāts. Bet mēs jau bijām aizgāju�i pie jūras un sakāpu�i savā kuģī, un, kad nu tie abi mūs ieraudzīja, tie steidzās pie krasta, bet mēs atsēiām savu kuģi un grū�us iegrūdām to jūrā. Krastā atskrēju�i, abi briesmoņi sāka rēkt baigā balsī, un abi sagrāba milzīgas klin�u �ķautnes un meta tās mūsu kuģī, līdz visus manus ceļabiedrus nosita, un dzīvi palikām tikai trīs.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, ar saviem draugiem iekāpa kuģī, bet melnais �ausmu vīrs un melnā briesmone kuģī meta klin�u �ķautnes un braucējus nosita, bet dzīvi palika tikai trīs vīri. Un Sindbads sacīja: �Tā nu kuģis �ūpojās jūras klajumā, un uzpūta vēj� un aizdzina to krastā. Un raugi: �is krasts bija dienas gājumā no salas, kurā melnais briesmonis būtu izcepis mūs iesmā.

Un bija �ai salā saldi augļi, un tie mūs izglāba no bada nāves. Kad nu satumsa nakts, mēs uzrāpāmies lielā kokā un koka zums gul�' jām līdz rīta gaismai. Un, kad almodāmies, mūsu acis ieraudzīja mil�zīgu pūķi, un bija tas tikpat resns, cik koks, kurā tupējām. Un pnķis uzlūkoja mūs zvērojo�ām acīm un atvēra savu plato rīkli, un pēk�ņi tas izstiepās un sagrāba vienu no maniem ceļabiedriem, un ierija t<> savā rīklē līdz pleciem, bet ar otru guldzienu iekampa arī viņa galvu. Un mēs dzirdējām, kā pūķa vēderā salūza nelaimīgā ceļabiedra ribas. Un, kad nu pūķis aizgāja savu ceļu, mūsu brīnumiem un bailēm nebija gala, un mēs skumām par savu draugu un trīcējām bailēs par savu likteni. Un mēs iesaucāmies visi vienā balsī: �Allah vārdā, katra jauna nāve ir baigāka par biju�o! Mēs bijām priecīgi, glābu�ies no melnā �ausmu vīra, bet mūsu prieks nebija pilnīgs! Ir tikai viena vara pa�saulē, un tā ir Allah vara! No melnā briesmoņa mēs esam glābti, un jūra mūs izskaloja krastā, bet kā nu glābsimies no �ā posta?�

Un tomēr mums netrūka spēka norāpties no koka, un mēs noplū�cām augļus un apēdām un savas slāpes dzesējām strautu ūdenī. Un tad mēs cēlāmies un gājām klaiņot pa salu, un gājām, gājām līdz pa�am vakaram, līdz ieraudzījām lielu un augstu koku. Un, kokā salīdu�i, mēs aizmigām pa�ā galotnē, un es biju uzkāpis visaugstākajā zarā. Un, kad nu satumsa nakts, mēs sākām jau aizmigt, te pēk�ņi mūs atmodināja dīvaina svilpoņa un lūsto�u zaru brīk�ķi. Un raugi: bija atskrējis pūķis un, pavēries uz visām pusēm, tas pienāca pie koka, kurā mēs gulējām, un sagrāba manu draugu, kas bija zemāk par mani. Un pūķis ierija to līdz pleciem un apvijās ap koku, un es dzirdēju, kā mana drauga kauli krak�ķēdami lūza pūķa vēderā. Un tad pūķis norija to līdz galam, un es to redzēju pats savām acīm. Tad nu pūķis novijās no koka stumbra un aizlocījās savu ceļu, bet es paliku kokā līdz rīta gaismai. Un, kad starot sāka gai�a diena, es nokāpu no koka, sastin�dzis izbailēs un bēdās, un gāju uz jūru un dzīros atpestīties no �ās zemes gaitām, bet mana dvēsele sāka pretoties, jo raugi: tā atskārta, cik dzīve jauka. Un dvēsele man parādīja pestī�anas ceļu, un tā es biju glābts.

Un tad es gāju un meklēju kokus, un drīz tos uzgāju, un, zemē nogūlies, lielu, platu baļķi piesēju �ķērsām pie kājām un otru baļķi gareniski pie kreisajiem sāniem, un tādu pa�u pie labajiem sāniem un vēdera, bet citu, tikpat garu un platu, es piesēju �ķērsām pār galvu. Un tā nu mani no visām pusēm ietvēra plati baļķi, un es tos stipri sasēju un gulēju zemē glu�i kā istabā. Un, kad pienāca nakts, kā da�dien atskrēja pūķis, paraudzījās uz mani un dzīrās mani grābt, bet norīt nevarēja, jo baļķi mani aizsargāja no visām pusēm.

Tā nu pūķis lo�ņāja ap mani, bet sagrābt nevarēja, un es to redzēju un lielās bailēs biju kā beigts. Un pūķis drīz atkāpās no manis, drīz atkal drāzās man virsū, un tā tas darīja vienā laidā. Bet, tiklīdz tas dzīrās mani grābt un aprīt, baļķi to neļāva. Un tā nu pūķis rāvās no saules rieta līdz rīta blāzmai, un, kad atausa diena un atspīdēja saule, tas trakās dusmās aizgāja savu ceļu. Un bija tas sakaitināts un briesmīgi saniknots, bet es izstiepu roku un atraisījos no baļķiem, un biju es kā mironis no izbailēm un briesmām. Tad nu es piecēlos un staigāju pa salu, un aizgāju tur līdz pa�am galam, tad ielūkojos jūras tālumā un saskatīju kuģi, ko �ūpoja bangas. Un, lielu koka zaru paķēris, es sāku to vicināt un saukāt, lai braucēji varētu mani saredzēt un sa�klausīt, un, mani ieraudzīju�i, tie sacīja: �Mums jāredz, kas tas tāds, varbūt tas ir cilvēks.� Un pēk�ņi es ieraudzīju, ka kuģis maina vir�zienu un dodas tie�i uz mani. Un kuģa braucēji, manu kliedzienu izdzirdēju�i, piebrauca pie krasta un mani iesēdināja savā kuģī. Tie jautāja, kas mani piemeklējis, un es stāstīju, ko biju izcietis un kādu postu pieredzējis, un stāstīju es visu no sākuma līdz galam. Un, manu stāstu dzirdēju�i, kuģa braucēji, kas bija tirgoņi, gau�ām brīnījās un tad ieģērba mani savās drēbēs un pamieloja mani ēdieniem un dzērie�niem, un es ēdu un dzēru, līdz vairāk negribējās. Un sirds mana atkal bija dzīva un dvēsele atspirga, un mani auklēja liels miers.

Man jaunu dzīvību pēc nāves bija devis Allah augstais, un es teicu un slavēju Allah vareno par viņa svētību un �ēlastību. Un mani spēki atkal brieda un raisījās, un man likās, ka viss, kas mani piemeklējis, ir tikai sapnis. Un tā nu mēs braucām, braucām, un labvēlīgi vēji dzina mūsu kuģi, un Allah roka mūs pieveda pie salas, ko dēvēja par as Salachita salu, un raugi: pie �ās salas kapteinis piebrauca savu kuģi.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un negribēja vairs velti valkāt sultānā atļauju, bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kuģis, kurā iekāpa Sind�bads, jūras braucējs, piestāja salas krastā, un visi braucēji un tirgoņi izkāpa malā un izkrāva savas preces, lai varētu tirgoties un pārdot, un pirkt. Un Sindbads, jūras braucējs, stāstīja: �Tā nu kuģa saimnieks uzrunāja mani, sacīdams: �Uzklausi manus vārdus! Tu esi nabags sve�inieks, un tu mums stāstīji, cik lielas briesmas tevi plosīju�as. Tad zini: es gribu tev palīdzēt, lai vari nonākt savā dzimtenē un skai�tīt par mani lūg�anas Allah augstajam.� To dzirdējis, es atsaucos: �Labi, es skaitī�u savas lūg�anas par tevi!� Un kapteinis sacīja: �Tad zini, ka mūsu kuģī bija kāds pasaules braucējs, bet mēs to zaudējām un nezinām, vai viņ� vēl dzīvs vai miris, un nav mums zināms par viņu nekas. Es atdo�u tev viņa mantu saiņus, un tu �ai salā varēsi mantas pārdot, bet maisi tev jāpaglabā, un par taviem pūliņiem mēs tevi algosim. Un to, kas paliks pāri, mēs vedīsim līdzi, un, kad būsim atkal Bagdadē, miera mājokli, mēs sameklēsim �ā vira radus un tuvi�niekus un atdosim tiem atliku�ās preces un naudu par tām, kas pār�dotas. Vai gribi ņemt �īs preces un izkāpt �ai salā, un pārdot tās, kā pārdod tirgoņi?� Un es atbildēju: �Dzirdu un paklausu, ak kungs, jo liela ir tava laipnība un �ēlastība!�

Un pateikdamies es vēlēju kapteinim Allah svētību, un kapteinis lika nesējiem un kuģa ļaudīm izkraut preces krastā un atdot man. Un kuģa skaitītājs jautāja kapteinim: �Ak kapteini, kas tie pai sai ņiem, ko kuģa ļaudis nes krastā, un kuram tirgonim tos lai pierakstu?� Un kapteinis atbildēja: �Uzraksti tiem Sindbada, jūras braucēja, vardu, jo raugi: viņ� brauca mūsu kuģī un noslīka bangās salas piekraste, un nav mums zināms par viņu nekas. Mēs gribam, lai �is sve�inieks viņa preces pārdod un atnes mums naudu par tām. Un par viņa pūli ņiem mēs atdosim tam daļu, bet, kas paliks pāri, to vedīsim atpakaļ uz Bagdadi. Ja atradīsim pa�u saimnieku, atdosim tās viņam, ja ne�atradīsim, preces atdosim viņa radiem Bagdadē.� To dzirdējis, skai�tītājs sacīja: �Tavi vārdi ir jauki, un labas ir tavas domas.�

Kapteiņa vārdus dzirdējis un sapratis, ka visi �ie saiņi ir mani, es klusībā iesaucos: �Allah vārdā, Sindbads, jūras braucējs, ta�u esmu es pats! Es slīku salas piekrastē kopā ar tiem, kas noslīka!� Tad nu es stiprinājos izturībā un pacietībā, un, kad tirgoņi nokāpa no kuģa un sāka valodas par saviem veikaliem, es piegāju pie kuģa saimnieka un sacīju tam: �Ak, vai zini, mans kungs, kas bija �o mantu saimnieks, kura vietā man jāpārdod viņa preces?� Un kapteinis atbildēja: �Es nezinu, kas viņ� tāds, vai viņ� nabags vai bagāts, bet tas bija vīrs no Bagdades un sauca viņu par Sindbadu, jūras braucēju. Mēs bijām reiz piebrauku�i pie kādas salas, un salas piekrastē noslīka daudzi mūsu ļaudis, un citiem līdzi pazuda arī viņ�, un mēs nezinām, kāds liktenis to piemeklējis.� Te nu es iekliedzos un sacīju: �Ak, zini, miera kapteini, ka Sindbads, jūras braucējs, esmu es! Es nenoslīku salas piekrastē, bet, kad tu piebrauci pie salas krasta un tirgoņi un pasaules braucēji izkāpa malā, es izkāpu citiem līdzi, bet kuģī atpakaļ vairs netiku. Un bija man �is un tas ēdams, un salā es to apēdu. Un tad es padzēros dzidrā avotā un man uznāca snaudiens, un es aiz�migu, bet pamodies kuģi vairs neredzēju, un manā tuvumā nebija ne�viena. Sīs mantas ir manas mantas, un �īs preces ir manas preces, un mani redzēja visi tirgoņi, kas tirgojas ar dimanta akmeņiem, un tie redzēja mani, kad biju dimanta kalnā. Ak kapteini, tie visi var ap�liecināt, ka Sindbads, jūras braucējs, esmu es, jo raugi: es tiem stāstīju, kas bija mani piemeklējis un kas bija man noticis ar jums �ai kuģī, un es teicu tiem, ka jūs mani pamētāt salā aizmigu�u, bet, kad es atmodos un piecēlos, vairs neredzēju nevienu, un notika tas, kas notika.�

To dzirdēju�i, tirgoņi un kuģa braucēji mani apstāja, un da�i ticēja maniem vārdiem, bet citi mani �ķita negantu meli. Te pēk�ņi kāds tirgonis, dzirdēdams manu stāstu par dimanta ieleju, piecēlās un pienāca pie manis, un sacīja citiem tirgoņiem: �Ak ļaudis, uzklausiet, ko jums teik�u! Es stāstīju jums lielāko brīnumu, ko biju redzējis savos braucienos, jo raugi: kad dimanta ielejā kā da�dien mēs ieme�tām gaļas gabalus, tad manam gabalam līdzi atlaidās cilvēks, kas bija tam pieķēries, bet jūs man neticējāt un teicāt mani vislielāko meli!� Te nu citi viņam atbildēja: �Jā, to tu stāstīji gan, un mēs tev neti�cējām.� Un tirgonis iesaucās: �Sis ir tas vīrs, kas bija pieķēries manam gaļas gabalam! Viņ� iedeva man dimanta akmeņus, par ku�riem dārgāku un krā�ņāku nav visā pasaulē, un viņ� iedeva man vairāk akmeņu, nekā mans gaļas gabals bija aizķēris. Un tā nu �o vīru es aizvedu līdzi, un mēs nonācām Basras pilsētā, un tad nu viņ� devās uz savu zemi un ardievojās no mums, bet mēs aizbraucām katrs uz savu dzimteni. Jā, tas ir tas pats vīrs, un viņ� mums sacīja, �im vārds esot Sindbads, jūras braucējs, un viņ� atstāstīja mums, kā kuģis aizbraucis, kamēr �is sēdējis salā. Un ziniet: �is vīrs tikai tādēļ te gadījies, ka nācis apliecināt vārdus, ko biju jums sacījis. Un visas �īs preces ir viņa mantas, jo viņ� mums stāstīja par tām, kad bijām satiku�ies, un viņa vārdu patiesība mums bija skaidra.�

Tirgoņa vārdus dzirdējis, kapteinis piecēlās un pienāca pie manis, ilgi ielūkojās manā sejā un beidzot jautāja: �Saki, � kādas zīmes ir tavām precēm?� Un es teicu, kādas zīmes ir manām precēm, un kapteinim stāstīju, kas notika, kad viņam līdzi es iekāpu kuģī Basras pilsētā. Un tā nu viņ� redzēja, ka esmu Sindbads, jūras braucējs, un viņ� apkampa mani kā savu dēlu un vēlēja man mieru un Allah svētību. Un viņ� iesaucās: �Allah vārdā, ak kungs, tava dzīve ir brī�numaina, un dīvainas ir tavas dēkas! Lai slavēts Allah augstais, kas savienojis mūsu gaitas un atdevis tev mantas un preces!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka kapteinis, redzēdams, ka viņ� ir Sindbads, jūras braucējs, teica tam: �Lai slavēts Allah augstais, kas atdevis tev mantas un preces!� Tad nu Sindbads turpināja savu stāstu. �Es rīkojos gudri un prātīgi ar savām precēm, un tās �ai brau�cienā man deva krietnu peļņu, un es ielīksmojos lielā priekā un gavilēju par savu glābiņu, un priecājos par savas bagātības atgu- vumu. Un tā mēs pārdevām un pirkām �ajās salās, līdz nonācām Sinda zemēs, un tur nu arī pirkām un pārdevām. Un turienes jūrā es redzēju daudzus brīnumus, bet kas nu tos lai saskaita! Un redzēju es �ajā jūrā zivi govs izskatā un dīvainu ērmu ēzeļa izskatā, un redzēju putnus, kas izlien no jūras glieme�vākiem un uz ūdens izdēj olas un izperē cāļus, un mū�am neizkāpj krastā. Un tad nu mēs braucām, braucām, un Allah svētīja mūsu gaitas, jo raugi: labs bija mūsu

ceļavēj�, kas aiznesa mūs Basras pilsētā. Tur nodzīvojis īsu laiciņu, es devos prom un nonācu Bagdadē, un tūdaļ steidzos uz savu ielu un iegāju savā mājā, sveicināju savus radus, draugus un vecos bied�rus, un priecājos par savu glābiņu. Tad nu es devīgi izdāļāju balvas atraitnēm un bāriem, un visus apģērbu labās drēbēs. Un atkal pulci nāju savus draugus un tuviniekus, un laiks mums aizritēj.i ēdot un dzerot, un līksmojot priekā un jautrībā. Es ēdu labi un labi dzeru, un priekos aizmirsu visu, kas bija mani piemeklējis, un aizmiru visu postu un visas briesmas, ko biju izcietis. Un �ai brauciena es nopelnīju tik, cik nav ne saskaitāms, un tie bija lielākie brīnumi, ko es redzēju �ai jūras braucienā, bet rīt, ja tā būs lēmis Allah aug�stais, tu nāksi pie manis un es stāstī�u tev par savu ceturto brau�cienu, un tas ir brīni�ķīgāks par tiem, ko esmu jau stāstījis.�

Tad nu Sindbads, jūras braucējs, kā da�dien deva Sindbadam, nesējam, simt zelta gabalus un lika galdus klāt, un, kad nu galdi bija klāti, viesi sēdās un ēda vakariņas, brīnīdamies par Sindbada stāstu un par to, kas bija viņu piemeklējis. Un paēdu�i visi aizgāja savmalu kurais, un nesējs paņēma zeltu, ko jūras braucējs bija licis tam dot, un devās savu ceļu, brīnīdamies par to, ko Sindbads, jūras braucējs, bija stāstījis. Nakti viņ� pārgulēja savā mājā, un, kad pienāca rīts un starot sāka gaisma, Sindbads, nesējs, cēlās un, rīta lūg�anu no�skaitījis, devās pie Sindbada, jūras braucēja. Un tā nu nesējs iegāja jūras braucēja namā, un tas viņu sagaidīja jautru un priecīgu prātu un nosēdināja sev blakus, bet, kad sanāca citi viņa draugi un visi bija ēdu�i un dzēru�i, un līksmoju�ies, Sindbads, jūras braucējs, sāka stāstu par savu ceturto braucienu.

Un teica Sindbads, jūras braucējs: �Ak, ziniet, mani brāļi, ka, Bagdadē pārradies, es satiku radus un draugus, un visus savus mīļos un dzīvoju kā da�dien priekos un jautrībā. Un aizmirsu es visu, kas bija mani piemeklējis, jo biju nopelnījis lielu naudu. Un es ļāvos izpriecām un smalkām sarunām ar mīļiem draugiem un dzīvoju vis�saldāko dzīvi. Bet ļaunā dvēsele mani dīdīja un dzina doties sve�ās zemēs. Un tā nu man gribējās sadraudzēties ar da�ādiem ļaudīm un pārdot preces, un iedzīvoties naudā. Un es nolēmu doties pasaulē un sapirku labas preces, un, sasējis tās daudzos saiņos, daudz vairākos nekā da�dien, es atstāju Bagdadi un devos uz Basras pilsētu. Un savus saiņus es sakrāvu kuģī un piepulcējos cienījamiem Basras vīriem. Un tā nu mēs devāmies ceļā, un ar Allah svētību mūsu kuģis �ūpojās jūrā, kur krākdamas brāzās bangas, un mūsu brauciens bija laimīgs.

Un mēs braucām dienas, braucām naktis un līgojām no vienas salas pie otras un no vienas jūras otrā. Te kādu dienu mūs sāka svaidīt vēji, pūzdami no visām pusēm, un kapteinis izmeta enkuru un kuģi aptu�rēja jūras vidū, jo raugi: viņ� baidījās, ka kuģis nenogrimst dzelmē. Un, kad nu bijām tik kļūmīgā likstā un raidījām savas lūg�anas Allah augstajam, te sagrāba mūs sīva vēja brāzma, un tā saplosīja buras, un ļaudis nogrima ar visiem saiņiem un visām mantām. Un tā nu citiem līdzi sāku grimt es arī, un ilgi mani �ūpoja viļņi. Un es jau atsacījos pats no sevis, te Allah augstais man jūrā iemeta koka dēli, un tam nu es uzsēdos virsū, un man līdzi uzsēdās vēl citi tirgoņi.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads uzrāpās uz koka dēļa un izpeldēja malā, un viņam līdzi izpeldēja arī citi tirgoņi. Un viņ� stāstīja: �Un tā nu mēs saspiedāmies visi kopā un peldējām, airēdamies kājām, un viļņi un vēj� mums nāca talkā. Un mēs peldē�jām dienu, peldējām nakti, un kad atausa rīts, jau agrā ausmā sacēlās pretvēj�, un jūra sāka krākt, un bangas brāzās aiz�vien niknākas, un milzīgs vilnis mūs izmeta salā. Un tur nu mēs bijām kā beigti, jo spēkus mums bija laupījis bezmiegs un sals, un bads, un bailes, un skaudīgas slāpes. Un, staigādami salā, mēs ieraudzījām augļus un izdzirdējām strautu �alas, un mēs nu ēdām augļus un dzē�rām strautu ūdeni, un nakts mums aizritēja salas malā. Bet, kad nu iesārtojās rīti un mirdzēdama atmirdzēja dienas gaisma, mēs cēlāmies un izstaigājām visu salu, te pēk�ņi tālumā ieraudzījām kādu celtni. Un tad mēs aizgājām pie celtnes, ko bijām ieraudzīju�i tālumā, un apstājāmies pie vārtiem. Un, kad nu mēs tur stāvējām, no vārtiem iznāca kailu ļau�u bars, bet neviens mūs neuzrunāja, tikai sagrāba un aizveda pie sava sultānā. Un salas sultāns mums lika sēsties, un mēs apsēdāmies, un mums atnesa ēdienu, ko nebijām ne ēdu�i, ne redzē�ju�i. Un mana dvēsele atvairīja �o ēdienu, un es neapēdu ne kripatas, kaut mani bēdubrāļi to ēda vienā ē�anā. Un raugi: tā bija Allah �ēlas�tība, kas atvairīja manu dvēseli no ēdiena un ļāva man dzīvot līdz �ai baltai dienai. Un, kad mani draugi sāka ēst, tiem aptum�ojās prāts, un viņi rija kā apmāti, un viņu sejas izvaibstījās, un viņu izskats pārvērtās. Un tad viņiem atnesa kokosa eļļu un ar to viņus dzirdīja un iezieda viņu miesu. Un, kad nu viņi bija �o eļļu dzēru�i, viņu acis izvalbījās, un es nezināju, kas viņiem lēcies, bet mana dvēsele par viņiem skuma, un man uzmācās lielas raizes, jo raugi: �ie kailie vīri mani drebināja lielās bailēs.

Un, kailos vīrus uzlūkojis, es redzēju, ka tie ir burvji un gūla ir viņu pilsētas valdniece. Un visus, kas ienāk viņu pilsētā un ko viņi ierauga vai satiek ielejā, tie ved pie savas valdnieces un baro ar �o ēdienu, un miesu iezie� ar �o eļļu. Un tad nu pietūkst viņu vēders un viņi rij bez sāta, un aptum�ojas viņu prāts, un viņi ir ka apstul�boti. Bet niknie burvji liek viņiem ēst un dzert vēl vairāk, un, kad tie nobaroti trekni un brangi, tad kailie vīri viņus nokauj 1111 ēdina savu valdnieci. Bet valdnieces kalpi rij cilvēka gaļu jēlu, ne cepu�i to, ne vārīju�i. To redzēdams, es gau�ām noskumu par sevi un saviem biedriem, bet viņu prāts jau bija tik stulbs, ka viņi ncsagida, kas tos piemeklējis. Un katru dienu kāds vīrs viņus dzina ganībās ka da� dien lopus.

To visu redzēdams, es izdēdēju lielās bailēs, un mana miesa pa nīka un pāri palika tikai kauli un āda. Un, redzēdami manu izkaltu�o miesu, burvji mani pameta un aizmirsa, un nelikās par mani zinis. Un tā nu es ar viltu izkūlos no �ās vietas un staigāju pa salu, un, aizgājis tālu no turienes, kur biju, es ieraudzīju ganu, kas sēdēja pa�ā jūras vidū. Un, viņā ielūkojies, pēk�ņi ieraudzīju to pa�u vīru, kam ganīt bija likts manus biedrus. Un ganāmpulkā bija daudz tādu pa�u kā viņi. Un, mani redzēdams, gans saprata, ka mans prāts vēl ir skaidrs un mani nav piemeklējis posts, kas piemeklējis manus draugus. Un iztālēm viņ� māja man zīmi un sacīja: �Ak, dodies atpa�kaļ ur * ej ceļu, kas aizlokās pa labi, un tu uziesi uz sultānā ceļa!� Un tā nu es devos atpakaļ, kā gans man bija licis. Un pa labi es ierau�dzīju ceļu un gāju to, un neapstājos, te bailēs skrie�us skriedams, te gausi vilkdams savus soļus. Un tā nu es gāju, līdz manas acis vairs neredzēja to vīru, kas lika �o ceļu iet. Un es neredzēju vairs viņu, un viņ� neredzēja mani. Un saule norietēja, un satumsa nakts. Tad nu es apsēdos un gribēju aizmigt, bet tonakt man nenāca miegs, jo raugi: mani plosīja bailes un izsalkums, un es biju gau�ām noguris. Un, kad nu bija jau pusnakts, es piecēlos un aizklīdu salā, un gāju, gāju, līdz atausa diena. Un, kad iesārtojās rīta blāzma un atspīdēja gaisma, un kalnus un lejas apmirdzēja saule, es biju gau�ām piekusis un mani tirdīja izsalkums un slāpes. Un es ēdu zāles un augus, ko salā atradu, un tikmēr ēdu, līdz vairāk nevarēju. Un tad es cēlos un gāju dienu, gāju nakti, un, tiklīdz sajutu badu, es ēdu zaļu zāli un visādus augus.

Un tā nu es klīdu septiņas dienas un septiņas naktis, bet astotās dienas ausmā pacēlu acis un tālumā ko ieraudzīju. Un es devos uz to, ko redzēju, un gāju, gāju, līdz saules rietā nonācu, bet mana sirds drebēja bailēs, jo nebiju vēl aizmirsis, ko pieredzēju pirmo un otro lāgu. Un ielūkojies es ieraudzīju ļau�u pūli, kas bija nācis lasīt piparu graudiņus. Un, mani redzēdami, ļaudis piesteidzās un mani apstāja no visām pusēm, un taujāja: �Kas tu tāds un no kurienes nācis?� Bet es atbildēju: �Ak ļaudis, ziniet: es esmu nabaga vīrs.� Un es stāstīju tiem par visām briesmām un likstām, kas bija mani pie- meklēj u�as.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, ļaudīm stāstīja par visām briesmām un likstām, kas bija viņu piemek�lēju�as. To dzirdēju�i, viņi iesaucās: �Allah vārdā, tās gan ir bries�mas! Bet kā tu izglābies no melnajiem, un kā tu aizgāji tiem garām? Viņu skaits ir liels, un viņi ēd cilvēku gaļu, un vēl neviens no viņiem nav glābies un neviens nav aizgājis tiem garām.� Un es stāstīju, ka melnie vīri sagūstīja manus biedrus un baroja tos ar savu ēdienu, bet es to neēdu. Un tā nu visi priecājās par manu glābiņu un brīnījās par to, kas bija noticis. Un viņi sēdināja mani savā pulkā un atnesa man labu ēdienu, un es paēdu, jo biju gau�ām izsalcis, un brītiņu pie viņiem atpūtos. Un tad viņi iesēdināja mani laivā un aizveda savā salā, kur viņi dzīvoja. Un tie nu mani aizveda pie sava sultānā, un es vēlēju tam mieru un Allah svētību, un viņ� man sacīja: �Ak, esi sveicināts manā pilī!� Un sultāns man rādīja lielu cieņu un jau�tāja, ko es pieredzējis, un es stāstīju viņam visu, kas bija mani pie�meklējis, kop� atstāju Bagdadi un līdz tam brīdim, kad ļaudis mani atveda pie sava sultānā.

Un salas sultanam un viņa ļaudīm bija lieli brīnumi par to, ko es biju pieredzējis. Un viņ� lika man sēsties sev blakus, un es apsēdos. Un, kad nu atnesa ēdienus, es paēdu, cik man gribējās, un nomazgāju rokas un teicu un slavēju Allah augsto. Un tad nu es atstāju sultānā pili un izstaigāju visu pilsētu, un redzēju, ka pilsēta ir krā�ņa un bagāta, un ļau�u apdzīvota. Un bija tur da�ādi ēdieni un tirgi, un preces, un bija daudz, kas pirka un pārdeva, un mana dvēsele atpūtās un gavilēja priekā, ka biju nonācis �ai pilsētā. Un tā nu es piejūku pie �iem ļaudīm, un viņi mani cienīja, bet viņu sultāns mani godāja vēl vairāk nekā savas valstības kungus.

Un es redzēju, ka visi pilsētas ļaudis, vai tie nu bija lieli, vai mazi, jāja skaistos tīrasiņu zirgos, bet apsegloti tie nebija. To redzē�dams, es brīnījos un jautāju sultanam: �Ak, saki, valdniek, � ko tu nejāj seglos? Seglos jātnieks atpū�as un stiprina savus spēkus.� Bet sultāns jautāja: �Kas tie segli tādi ir? Mēs savu mū�u neesam tos redzēju�i un seglos neesam jāju�i.� To dzirdējis, es jautāju: �Vai ļausi man darināt tev seglus? Un tad tu jāsi un redzēsi, cik seglos jauka jā�ana!� Un sultāns atsaucās: �Es atļauju un lūdzu!� Tad nu es sacīju: �Liec atvest man koku!� Un tad nu sultāns lika atvest man visu, kas vajadzīgs, un es uzgāju veiklu galdnieku un mācīju tam izdrāzt seglus. Un es paņēmu vilnu un izkār�u to un savēlu tūbā, un atnesu ādu, apvilku to kokam un nospodrināju, un tad segliem pierīkoju siksnas un apjozu jostu. Un tad liku atnākt kalējam un iz�stāstīju tam, kāds izskatās seglu kāpslis, un kalējs izkala lielu kāpsli, un es to nospodrināju un piesēju tam zīda bārkstis. Un tad nu es cēlos un atvedu zirgu no sultānā kūtīm, un uzliku tam seglus, piekāru kāp�ļus un piesprādzēju iemauktus, un zirgu aizvedu sultanam. To redzēdams, sultāns neslēpa savu prieku un pateicību, un viņ� iekāpa seglos, un līksms nu bija viņa prāts. Un par manu darbu sultāns sa�maksāja lielu naudu, bet, kad nu to redzēja sultānā vezirs, viņ� lika darināt sev citus seglus, un es tos izdrāzu. Un tā nu visi valstības kungi un sultānā galminieki lika man taisīt seglus, un es tos taisīju. Un savu amatu es iemācīju galdniekam, un tas pārdeva seglus visiem valstības kungiem. Un tā es iedzīvojos lielā naudā, un augsta 1 >ī |.i mana vieta �o ļau�u vidū, un viņu sirdis man atvērās lielā mīlestību. Tā nu es pacēlos lielā godā, un mani cienīja un mīlēja pats sultāns un .pilsētas un visas valstības di�vīri.

Te kādu dienu es sēdēju sultānā pilī un priecājos un gavilēju savā sirdī, un, tā nu man sē�ot, sultāns sacīja: �Ak, zini: mēs visi tevi cienām un godājam, un tu esi pacēlies mums visiem līdzīgs, un mēs nevaram no tevis �ķirties, un mūsu sirdis būs skumīgas, ja atstāsi mūsu pilsētu. Es gribu tev ko dot, bet tu nedrīksti mani neklausīt un manus vārdus niecināt.� To dzirdējis, es jautāju: �Ak valdniek, ko gribi man dot? Es neniecinā�u tavus vārdus, jo tu esi bijis man labs un �ēlīgs, un tavā valstībā man nākusi Allah svētība. Un Allah augstais lai ir slavēts, ka esmu viens no taviem kalpiem!� Tad nu sultāns sacīja: �Es gribu tevi izprecināt skaistai un jaukai sievai, un visu mū�u tev būs dzīvot manā valstībā, un tavs mājoklis būs mana pils. Un tādēļ nepretojies un neniecini manus vārdus!� To dzirdējis, es dairi klusēju un lielā apmulsumā neatbildēju ne vārda. Un sultāns jautāja man: �Ak mans bērns, ko tu neatbildi?� Bet es atsaucos: �Ak valdniek, pavēle ir tava tiesa!� Te nu sultāns uz pēdām lika aicināt kadiju un lieciniekus, un viņ� mani apprecināja ar daiļu jaunavu no cēlas cilts un augstas kārtas. Un bija viņa bagāta un skaista, un viņai piederēja lielas zemes platības, un liela un cēla bija viņa pati.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns apprecināja Sind- badu, jūras braucēju, ar daiļu jaunavu no cēlas cilts, un piederēja viņai lielas zemes platības, un liela un cēla bija viņa pati. Un Sind�bads sacīja: �Un tad viņ� iedeva man lielu, skaistu māju un kalpus, un vergus, un nolika man augstu gada maksu, un es dzīvoju jautri un mierīgi un aizmirsu visas likstas un visu postu. Un es nodomāju: kad brauk�u atpakaļ uz savu zemi, es vedī�u sievu līdzi. Bet notiek viss, kas cilvēkam lemts, un neviens nevar zināt, kas viņu piemeklēs. Un es iemīļoju savu sievu, un sieva iemīļoja mani, un mēs dzīvojām saldu dzīvi jaukā saticībā.

Un tā nu mēs dzīvojām, līdz Allah augstais nolaupīja sievu manam kaimiņam un manam draugam. Un, kad es aizgāju draugu mierināt, te ieraudzīju viņu lielās bēdās un raizēs. Un, viņu mierinādams, es sacīju: �Ak, neskumsti, draugs, par savu sievu, jo Allah augstais dos tev svētību un labāku sievu par pirmo! Un ilgs būs tavs mū�s, jo tāds būs Allah �ēlīgais prāts.� To dzirdējis, mans kaimiņ�, lēja gau�as asa�ras un sacīja: �Ak draugs, kā es varu precēt citu sievu un kā man Allah augstais var dot labāku sievu par pirmo, ja manā mū�ā atlikusi tikai viena diena?� Un es atbildēju: �Ak brāli mans, ņemies prātā un nesauc savu nāvi! Tu esi sveiks un vesels, un tu dzīvosi ilgu mū�u.� Bet kaimiņ� iesaucās: �Ak mans draugs, es zvēru pie tavas dzīvības, ka rīt manis vairs nebūs un mū�am tu mani vairs neredzēsi.� Tad nu es jautāju: �Kā tavi vārdi saprotami?� Un kaimiņ� atbildēja: ��odien nomira mana sieva un mani apraks kapā viņai līdzi. Jo tāds mūsu zemē ieradums: ja nomirst sieva, tad vīru aprok dzīvu viņai līdzi, un, ja nomirst vīrs, tam līdzi dzīvu aprok viņa sievu, jo raugi: tiem nebūs dzivi baudīt pēc drauga nāves.� To dzirdējis, es iesaucos: �Allah vārdā, tas ir nejauks ieradums, un neviens to nevar izturēt!�

Un mūsu sarunas laikā sanāca pilsētas Jaudis un mierināja manu draugu, un tie sāka apkopt viņa miru�o sievu, kā lika iera�as. Un viņi atnesa �ķirstu un �ķirstā ieguldīja mana drauga sievu, un iznesa to no pilsētas, un mans draugs gāja viņiem līdzi. Un viņi nonāca kādā vietā pie kalna, un raugi: tas bija jūras krastā. Un viņi piegāja pie liela akmens, un, kad to pacēla, te parādījās akmens vāks, un tas bija līdzīgs akas malai. Un tur nu viņi iemeta mana drauga miru�o sievu, un tā bija dzija aka kalna pakājē. Un turpat ļaudis atveda viņas vīru un viņa krūtis apsēja ar palmu lūku virvi, un ielaida viņu akā, un viņam līdzi ielaida lielu krūzi ar sāju ūdeni un septiņus plā�cenī�us. Un, kad nu mans draugs bija ielaists akā, viņ� nosvieda no savām krūtīm virvi, un ļaudis to izvilka laukā, un akai viņi uzvēla akmens vāku, un visi aizgāja savu ceļu, manu draugu pametu�i akā pie miru�ās sievas. To redzēdams, es klusībā sacīju: �Allah vārdā, nav grūtākas nāves par mana drauga nāvi!�

Tad nu es aizgāju pie pilsētas sultānā un sacīju: �Ak valdniek, kā jūs tā varat dzīvu aprakt kopā ar miru�u?� Un sultāns atbildēja: �Ak, zini: tāds mūsu zemes ieradums. Kad nomirst vīrs, mēs viņam līdzi aprokam sievu, un, kad nomirst sieva, mēs dzīvu viņai līdzi ap�rokam vīru, lai ne�ķirtu viņus ne dzīvē, ne nāvē. Un raugi: �ī iera�a ir mantojums no mūsu sen�iem.� Te nu es jautāju: �Ak valdniek, vai tāpat jūs darāt sve�iniekam, kāds jūsu zemē esmu es?� Un sultāns atbildēja: �Jā, mēs aprokam viņu kopā ar sievu un darām tāpat, kā tu redzēji.� Un, kad nu es dzirdēju viņa vārdus, te lielās skumjās ]Sar manu likteni pārsprāga mans �ults pūslis un aptum�ojās mans prāts. Un es sāku baiļoties, ka mana sieva nomirs agrāk par mani un mani dzīvu apraks viņai līdzi, bet tad es sevi mierināju un sacīju: �Varbūt es nomir�u pirmais, jo neviens nevar zināt, kur� būs pirmais, kur� pēdējais.�

Un, skumjas gainīdams, es darīju �o un darīju to, bet nepagāja necik ilgi, te mana sieva sasirga un, da�as dienas dzīvojusi, nomiiu. Un pilsētas ļaudis nāca mani mierināt, un tie mierināja ari manas sievas radus. Un manu sirdi remdēt atnāca pilsētas sultāns, jo luugi: tāds viņu zemē bija ieradums. Tad nu viņi atveda mazgātāju un no mazgāja manu sievu, un apģērba viņu greznākajās drēbēs, un Izro�tāja krellēm un dārgakmeņiem. Un apģērbtu un izrotātu tie guldīju viņu �ķirstā un aiznesa pie tā pa�a kalna, un pacēla akmeni no akas malas un akā iemeta miru�o sievu. Un tad nu mani apstāja visi diumd un sievas radi un sāka teikt man ardievas, bet es kliedzu skajā balsi: �Es esmu sve�inieks jūsu zemē, un mana sirds nevar izturēt jūsu iera�as!� Bet viņi nedzirdēja manus vārdus un nelika vērā manas runas. Un tā nu viņi sagrāba un sasēja mani ar varu, un piesēja man lielu krūzi ar sāļu ūdeni un septiņus plācenī�us, un ielaida mani akā. Un tur es pēk�ņi redzēju, ka tā ir milzīga ala zem augsta kalna. Un viņi uzsauca man: �Noraisi virves no savām krūtīm!� Bet es nepa�klausīju, un virves viņi pameta man, bet akai tie uzvēla lielo akmeni un aizgāja savu ceļu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbadu, jūras braucēju, ielaida akā līdzi viņa sievai, kas bija mirusi, un tad akai uzvēla lielo akmeni un ļaudis aizgāja savu ceļu. Un Sindbads sacīja: �Un, alā no�laists, es redzēju tur daudzus miroņus, un no tiem nāca derdzīga smaka. Un es nerimu sevi rāt par to, ko biju darījis, un iesaucos: �Allah vārdā, es esmu pelnījis to, kas mani piemeklējis!� Un tā nu es vairs neat�ķīru dienu no nakts un ēdu tikai tad, kad bads jau pu�u plēsa iek�as, un dzēru tikai tad, kad rīkle bija izkaltusi, jo raugi: es baidījos, ka man pietrūks ēdiena un dzēriena. Un es iesaucos: �Tikai Allah augstais ir mans patvērums! Ak, kas gan lika man pre�cēties �ai pilsētā! Un, tiklīdz no viena posta izkūlies, es iekļiļos citā, vēl lielākā. Ak, Allah vārdā, tāda nāve ir baiga un briesmīga! Ak, kaut es būtu jūrā noslīcis vai nobeidzies kalnos, es būtu nemiris labākā nāvē!� Un tā nu es vārgu, sevi rādams un sodīdams, un gulēju uz miroņu kauliem un saucu Allah �ēlastību, un ilgojos nāves, bet nāve nenāca, un man bija gau�ām grūti.

Un tā nu es nīku, līdz izsalkums sadedzināja manu sirdi un slāpes iz�āvēja manu rīkli. Un tad es apsēdos un tumsā salūkoju maizes rie�cienu, un to es apēdu un izdzēru ūdens malku. Tad piecēlos kājās un sāku staigāt pa alu, un es redzēju, ka tā ir liela un tuk�a un vis�apkārt valstījās miroņi un kauli, kas tur baloja jau sen. Un tad es ierīkojos pa�ā alas malā un miroņi palika no manis tālu. Tur nu es gulēju, bet mana barība zuda, un pāri bija paliku�as tikai da�as drus�kas. Un drīz tikai pēc da�ām dienām es iemetu kādu kripatu mutē un dzēru tikpat reti, jo raugi: es baiļojos, ka man pietrūks maizes un ūdens, kad nebū�u vēl miris. Un tā es dzīvoju, te kādu dienu, sēdē�dams un domādams, ko nu darī�u, es redzēju, ka aug�ā ir novelts akmens un alā iespīd gaisma. To redzēdams, es iesaucos: �Ak, kaut varētu redzēt, kas tur notiek!�

Te pēk�ņi es ieraudzīju, ka aug�ā pie akas stāvēja ļaudis un akā laida miru�u vīrieti un viņam līdzi dzīvu sievieti, un sieviete kliedza un raudāja, un viņai līdzi nolaida daudz maizes un ūdens. Un es lūko�jos uz �o sievieti, bet viņa mani neredzēja, un ļaudis akai uzvēla akmeni un aizgāja savu ceļu. Tad nu es piecēlos un paņēmu miru�a vīrie�a stilba kaulu, piegāju pie sievietes un ar �o kaulu zvēlu tai pa galvu, un viņa pakrita nemaņā. Un es situ viņai vēl otru, tre�u lāgu, un viņa bija beigta. Un tad nu es paņēmu viņas maizi un visu, kas tai bija. Un bija viņai greznas drēbes un rotas, un krelles, un dārgakmeņi. Un, paņēmis sievietei līdzi doto ūdeni un maizi, es ap�sēdos alas stūrī, ko biju sev ierīkojis, un sāku ēst un dzert, bet es ēdu un dzēru taupīgi, lai nenomirtu slāpēs un badā. Un tā nu es dzī�voju �ai alā, un, tiklīdz ielaida kādu mironi un viņam līdzi dzīvu sie�vieti vai vīrieti, es to nositu un paņēmu līdzi doto maizi un ūdeni. Bet reiz es gulēju un pamodies izdzirdēju, ka alas kaktā kas kustas. Un klusībā es jautāju: �Kas tas varētu būt?� Un es piecēlos un pa�ķēru vīrie�a stilba kaulu, un gāju uz to pusi, no kuras atskanēja troksnis, un, kad trok�ņotājs mani noģida, tas pēk�ņi aizskrēja, un es redzēju, ka tas bija kāds zvērs.

Un zvēra pēdās es d�inos līdz alas vidum, te pēk�ņi man acīs iespī�dēja gaisma, kas lauzās cauri mazai �ķirbai un spulgoja kā zvaigzne. Un �ī gaisma drīz atspīdēja, drīz atkal izdzisa. To ieraudzījis, es gāju uz to pusi, un raugi: gaismas sprauga vērtās aizvien pla�āka. Un tad nu es redzēju, ka alā ir izcirtums, un klusībā es teicu: �Bez pamata tas nebūs. Vai nu tas būs tāds pats caurums, pa kādu mani ielaida alā, vai tas ir izcirtums.� Un tā nu es klusībā domāju, te pēk�ņi re�dzēju, ka tas ir izlauzts robs kalna mugurā un izlauzu�i to zvēri, kas ielien alā un aprij miroņus, un atkal lien laukā. Un, kad nu es to redzēju, mans gars aprima un zuda manas dvēseles nemiers, un at�pūtās mana sirds. Nu es zinām, ka atkal dzīvo�u pēc savas nāves, un raugi: tas viss man likās kā sapnī.

Un es nu pūlējos un lauzos, līdz izkūlos no alas. Un redzēju, ka esmu iznācis Sāls jūras krastā, liela kalna galā, un lielais kalns no��ķīra jūru no salas un pilsētas, un nokļūt tur nevarēja neviens. To redzēdams, es teicu un slavēju Allah augsto un ielīksmojos lielā priekā, un sirds mana gavilēja. Un tad pa izcirsto robu es ielīdu atpakaļ alā un no tās iznesu visu maizi un ūdeni, ko biju sakrājis. Un miro�ņiem es novilku drēbes un apģērbos, un nolaupīju tiem krelles un dārgakmeņus, un pērles, un zelta un sudraba rotas. Un savās vecajās drēbēs es ietinu visu, ko biju nolaupījis miroņiem, un uznesu kalnā un stāvēju pie jūras. Un tā nu ik dienas es līdu alu un kultam, ko todien glabāja, es atņēmu maizi un ūdeni un pa�u nositu, un es ne vēroju, vai tas bija vīrietis vai sieviete. Tad es apsēdos jums kiustā un gaidīju, ka Allah augstais mani glābs un sūtīs kuģi, kas luauks man garām. Un tā nu no miroņu alas es iznesu visas rotas, ko tin redzēju, un ietinu tās miroņu drēbēs. Un tā es sēdēju jūras krustu un gaidīju glābiņu.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusu, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, sēdēja jūras krastā un gaidīja glābiņu. Un viņ� sacīja: �Tā nu es se dēju reiz jūras krastā un domāju par savu likteni. Un pēk�ņi redzēju, ka trakojo�ā jūrā, kur bangas brāzās un �ķīda, peldēja kuģis. Un es paņēmu baltu drēbi, ko biju nolaupījis miroņiem, piesēju to pie run gas un aizsteidzos jūras krastā. Tur nu ar balto drēbi es metu zīmes jūras braucējiem, un tie mani ieraudzīja, kad es stāvēju kalna galā. Tie izdzirdēja manu balsi un sūtīja man laivu, un laivā bija daudzi kuģa braucēji. Un, tuvu piebrauku�i, tie man jautāja: �Kas tu tāds, un ko tu sēdi �ai vietā? Kā nokļuvi �ai kalnā, jo savu mū�u neesam redzēju�i, ka te būtu varējis kāds nokļūt?� To dzirdējis, es atbildēju: �Es esmu tirgonis, un kuģis, kurā braucu, nogrima, bet es izpeldēju uz dēļa, un man līdzi bija manas mantas. Un Allah augstais man ļāva izkulties �ai vietā, jo raugi: viņ� ir algojis manas pūles un manu veiklību un mani glābis pēc lielām bēdām!� Un tā nu viņi iesēdināja mani laivā un sakrāva tur visu, ko es biju iznesis no alas un satinis miroņu drēbēs un līķautos. Un jūras braucēji mani ar visām mantām aizveda pie kuģa kapteiņa. Un, mani ieraudzījis, kapteinis jautāja: �Ak, saki, � kā tu nonāci �ai vietā? Jo raugi: tas ir augsts kalns un aiz kalna ir liela pilsēta, bet es visu mū�u esmu braucis �ai jūrā un gar �o kalnu, bet manas acis te redzēju�as tikai putnus un zvērus.� Un es atbildēju: �Es esmu tirgonis un braucu lielā kuģī, bet kuģis sa�ķīda, un visas manas mantas, ko te redzi, sāka grimt, bet es tās sakrāvu uz kuģa dēļa, un liktenis man bija lēmis uzkāpt �ai kalnā. Un tā nu es gaidīju, kad kalnam garām brauks kāds kuģis un mani aizvedīs.�

Un es neteicu �iem ļaudīm, kas bija mani piemeklējis pilsētā, jo raugi: es baidījos, ka viņu kuģī nav kāds no �ās pilsētas. Un tad es kuģa kapteinim piesolīju daudzas no savām mantām un sacīju tam: �Ak kungs, ak mans glābēj, ņem �īs mantas, jo tā ir mana pateicība par tavu �ēlastību!� Bet kapteinis neņēma neko un atbildēja: �Par saviem darbiem mēs maksu neprasām. Ja mēs redzam, ka bojā gājis

kuģis kādu izmetis jūras krastā vai salā, mēs ļaujam kāpt tam savā kuģī. Un mēs ēdinām to un dzirdinām, un, ja tas ir kails, tad apģērbjam, un, kad iebraucam dro�ā ostā, mēs dodam viņam balvas. Un tā ir mūsu laipnība un �ēlastība Allah vārdā.� Tad nu es viņam novēlēju ilgu mū�u, un mēs braucām no vienas salas pie otras un no vienas jūras otrā, un es cerēju glābties un priecājos par savu lielo laimi. Bet, tiklīdz atcerējos, ka biju pazemes alā pie miroņiem, man aptum��ojās prāts.

Un tā nu mēs laimīgi nonācām Basras pilsētā, jo raugi: tāds bija Allah prāts. Un es iegāju pilsētā un paliku tur da�as dienas, tad devos uz Bagdadi un tur nu iegāju savā ielā. Un savā mājā es satiku radus un draugus un vaicāju, kā viņiem klājies, un viņi priecājās par manu glābiņu un vēlēja man Allah svētību. Un visu, kas man bija, es no�glabāju mantu krātuvē un izdāļāju da�ādas balvas, un apģērbu at�raitnes un bāriņus, un dzīvoju vienos priekos un vienā jautrībā. Un, kopdams senās draudzības saites, es ļāvu laikam ritēt izpriecās un līksmībā.

Un tā nu raugi: tas bija brīni�ķīgākais notikums manā ceturtajā braucienā. Bet paēd vakariņas manā namā, ak mans brāli, un ņem, kas te ņemams, bet rīt atkal nāc pie manis un es tev stāstī�u, kas manī piemeklēja piektajā braucienā. Un tie biis vēl lielāki brīnumi par tiem, ko pieredzēju savos pirmajos braucienos.�

Un tad nu Sindbads, jūras braucējs, kā da�dien lika dot nesējam simt zelta gabalus. Un, kad uzklāti bija galdi, tad visi paēda un aiz�gāja savmalu kurais, un visiem bija lieli brīnumi par Sindbada stās�tiem. Un nesējs aizgāja uz savu māju, un nakts viņam aizritēja jautri. Bet, kad atausa rīts un starot sāka gaisma, nesējs cēlās un, rīta lūg��anu noskaitījis, aizgāja pie Sindbada, jūras braucēja. Un, novēlējis viņam labu rītu, jūras braucējs sacīja: �Esi sveicināts manā namā!� To teicis, viņ� nesēju nosēdināja sev blakus, un, kad nu sanāca citi viņa draugi, tad visi ēda un dzēra, un līksmojās, un sāka triekt un tērzēt. Un Sindbads, jūras braucējs, sāka savu stāstu.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, sāka savu stāstu par piekto braucienu.

Un Sindbads sacīja: �Ak, ziniet, mani brāļi, ka, pārradies no sava ceturtā brauciena, es ļāvos jautrībai un priekiem un aizmirsu visu, kas bija mani piemeklējis un ko biju redzējis un izcietis. Un bija man

prieks par savu lielo peļņu, un dvēsele mani skubināt skubināja doties pasaulē un redzēt sve�as zemes un salas. Un tā nu es cēlos un nolēmu piepildīt, ko kāro mana dvēsele. Un sapirku es labas pieies, kas bija derīgas jūras braucienā, sasēju tās saiņos un atstāju Bagdadi, un devos uz Basras pilsētu. Tur nu staigāju gar krastu un ieraudzīju lielu, staltu kuģi, un tas man gau�ām patika. Un skaisto kuģi es nopirku un sade rēju kapteini un kuģa ļaudis, un mani kalpi un vergi to uzi.nidzi|u Un, kad nu es kuģī sakrāvu savus saiņus, pie manis atnāca liigoņi un manā kuģī sakrāva savas preces, un samaksāja man lielu naudu, t u tā mēs aizbraucām jautri un laimīgi, un cilāja mūs prieks un eeuki labi nopelnīt.

Un mēs braucām no vienas salas pie otras un no vienas jūras otra, un mūsu acis skatīja da�ādas salas un zemes. Un, malā izkāpu�i, mēs pirkām un pārdevām, un braucām dienas, braucām naktis, līdz nona cām pie lielas salas, kur nedzīvoja neviens, un pati sala bija izpostīta un kaila kā tuksnesis. Un salā laistījās liels, balts jumols, un, k.id izgājām to aplūkot, mēs pēk�ņi redzējām, ka tā ir milzīga rucha ola. Un, kad nu tirgoņi piegāja un to aplūkoja, bet nezināja, ka tā ii rucha ola, viņi dauzīja to akmeņiem, un ola sa�ķīda, un no olas izte�cēja ūdens �ļāces. Te pēk�ņi iz�ķīlās rucha cālēns, un tirgoņi to iz�vilka no olas un nokāva, un viņiem nu bija lieli gaļas krājumi. Bet pats es tikmēr biju kuģī, un neviens man neteica, ko tirgoņi darīju�i. Te kāds jūras braucējs man sacīja: �Ak kungs, celies un dodies aplū�kot olu, kas iztālēm tev �ķita balts jumols.� Un es piecēlos un gāju aplūkot olu, un redzēju, ka tirgoņi to dauza akmeņiem. To redzēdams, es uzsaucu: �Ak, nedariet tā, jo atskries lielais ruchs un salauzīs mūsu kuģi, un mēs būsim postā!� Bet manus vārdus tie neklausīja, un, kad notika tas, kas mani baidīja, te pēk�ņi izdzisa saule un diena aptum�ojās, un pāri mūsu galvām sabiezēja baisīgs mākonis. Un tad nu mēs pacēlām galvas un raudzijāmies, kas �ķīris mūs no saules, un pēk�ņi redzējām, ka sauli aizsegu�i rucha spārni.

Un, kad nu notika, ka atlaidās ruchs un redzēja, ka viņa ola sa�sista, tas uzbrēca mums baigā balsī, un tūdaļ atlidoja rucha māte. Un abi putni aplidoja mūsu kuģi un brēca tādā balsī, kas bija skaļāka par pērkona graujām. Tad nu es uzkliedzu kapteinim un kuģa ļaudīm: �Atstumiet kuģi un meklējiet glābiņu, iekams esam zudu�i!� To dzir�dējis, kapteinis steidzās darīt, kas bija viņam likts, un, kad tirgoņi sakāpa kuģī, mēs aizbraucām gar krastu. Un, redzēdams, kā viļņi mūs aiz�ūpoja, ruchs bridi izgaisa, un mēs braucām tālāk, un kuģis skrēja aizvien ātrāk, jo raugi: mēs gribējām glābties no baisīgajiem putniem un steigties prom no viņu zemes.

Bet putni sāka dzīties mūsu pēdās un bija jau tuvu mūsu kuģim, un katram putnam nagos rēgojās liels akmens. Un pēk�ņi ruchs meta savu akmeni uz mūsu kuģi, bet kapteinis to sagrieza, un akmens iekrita jūrā pie pa�a kuģa. Un kritiens bija tik smags un spēcīgs, ka kuģis sāka grimt un celties, un mūsu acis jau saskatīja selgas dibenu. Bet, kad nu akmeni nometa rucha māte, tam liktenis bija lēmis uz�krist kuģa galam un to sadauzīt, un stūre sa�ķīda divdesmit gabalos. Un viss, kas kuģī bija, nogrima jūrā, un, dzīvi mīlēdams, es meklēju glābiņu, te Allah augstais man viļņos iemeta kuģa dēli. Un tā nu es pieķēros dēlim un peldēju, līdz beidzot uzsēdos uz tā un sāku irties kājām, un vēji un viļņi nāca man talkā. Bet kuģis nogrima pie kādas salas pa�ā jūras vidū, un Allah augstais bija lēmis, ka bangām būs mani izmest �ai salā.

Un, kad nu es izkūlos no vēju kultajiem viļņiem, man nebija vairs jaudas un es saļimu kā mironis, un manus spēkus bija salauzis nogu�rums un bads, un niknas slāpes. Un es gulēju jūras krastā, un mana dvēsele atpūtās, un atspirga mana sirds. Tad nu es devos staigāt pa salu un redzēju, ka tā ir līdzīga paradizes dārzam, jo raugi: tur zaļoja koki un laistījās strauti, un putni vīteroja un slavēja to, kam pieder godība un mū�ība. Un salā bija da�ādi koki, un visos kokos spulgoja augļi, un visapkārt ziedēja puķes. Un es ēdu �os augļus, līdz biju pa�ēdis, un dzēru dzidro ūdeni, līdz biju padzēries. Un es teicu un slavēju Allah augsto un pateicos par viņa svētību un �ēlastību.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, izkāpa salā, paēda augļus un padzērās ūdeni no skaidriem strautiem, un teica un slavēja Allah augsto. Un viņ� sacīja: �Un tā nu es sēdēju salā, līdz pienāca vakars un satumsa nakts, un tad es piecēlos, bet mani locekļi bija kā salauzti, jo raugi: mani plosīja nogurums un bailes, un visā salā es nedzirdēju dzīvu balsi un neredzēju nevienu dzīvu dvēseli. Un tur nu es nogulēju līdz rīta gaismai, tad cēlos un gāju staigāt koku pavēnī. Un strauta malā es ieraudzīju veldzējo�u aku, un pie akas sēdēja skaists sirmgalvis, un ģērbies tas bija koku lapu uzpletnī. To redzēdams, es klusībā sacīju: �Varbūt �is sirmgalvis ir viens no tiem, kas grima jūrā, bet ir izpeldējis krastā.�

Un tā nu es tuvojos skaistajam sirmgalvim un sveicināju to, bet manu sveicienu viņ� atņēma tikai zīmēm un neatbildēja ne vārda. Un es jautāju: �Ak sirmgalvi, � ko sēdi �ai vietā?� Un sirmgalvis sku�mīgi pagrozīja galvu un māja man zīmi ar roku, gribēdams teikt: �Cel mani savos plecos un aiznes mani akas viņā pusē!� To dzirdējis, es klusībā sacīju: �Es bū�u viņam �ēlīgs un nesī�u viņu, kur viņ� liks. Un varbūt man lemta būs alga par labo darbu.� Un tā nu es piegāju pie sirmgalvja un uzvēlu to savos plecos un aiznesu tai vietā, kur viņ� lika. Un tad es sacīju viņam: �Kāp nu zemē, bet nesteidzies!� Bet viņ� nenokāpa no maniem pleciem un savām kājām apvija manu kaklu, un, viņa kājas uzlūkojis, es redzēju, ka tās ir melnas un cietas ka bifeļa āda. Tad nu es satrūkos lielās izbailēs un dzīros sirmgalvi nomest no pleciem, bet savām kājām viņ� �ņaudza manu kaklu tik stipri, ka pasaule satumsa manās acīs un es pakritu zeme un biju kn beigts. Un sirmgalvis sāka dauzīt manu muguru un manu plecus, un pēk�ņi es sajutu skaudīgas sāpes un piecēlos kājās, hel sirmgalvis aizvien vēl sēdēja manos plecos, un es piekusu no viņa smaguma. I n ar roku viņ� māja man zīmi: �Kāp kokā un plūc vislabākos augļus!� Un, ja es viņu neklausīju, viņ� sita mani savām kājām, un �ie sitieni bija niknāki par pātagas cirtieniem. Un vienā laidā viņ� rādija man zīmes, sacīdams, kurp viņ� grib iet. Un tā nu es viņu nesu un nesu, un, jo mani soļi vilkās gausāki, jo viņ� mani sita, un es biju viņa gūsteknis.

Un mēs iegājām salas vidū, kur zaļoja koki, un viņ� nenokāpa no maniem pleciem ne dienu, ne nakti. Un, kad viņam uznāca miegs, viņ� kājām apvija manu kaklu un brīdi gulēja, tad atkal pamodās un mani sita, un es steig�us cēlos un viņu paklausīju. Un tā viņ� lika man izciest negantas mokas, un es sevi rāju, ka biju uzvēlis to savos plecos. Un tā nu es dzīvoju, mū�īgi piekusis, un klusībā sacīju: �Fs darīju viņam labu, bet viņ� man atmaksā ar ļaunu! Allah vārdā, es mū�am vairs nedarī�u labu nevienam!� Un katru stundu un katru brīdi es lūdzu Allah augsto, lai viņ� sūta man nāvi, jo lielas bija manas cie�anas.

Te reiz es sirmgalvi aiznesu kādā vietā, kur ieraudzīju putras ābolu lēveni, bet daudzi āboli bija sakaltu�i. Un tad es paņēmu lielu, sausu ābolu, no aug�as to at�ķēlu un iztīrīju, un tad piegāju pie vīnogu cera un sabēru tur vīnogas, un at�ķelto spraugu aizdarīju. Un putras ābolu es noliku saulē un pametu da�as dienas, līdz vīnogas iztecēja par tīru vīnu. Un tā nu ik dienas es dzēru tīru vīnu un stiprināju savus spēkus pret baigo �aitanu. Un, jo vīns mani vairāk reibināja, jo stip�rinājās mana griba. Un, kad nu sirmgalvis reiz redzēja, ka es dzeru vīnu, viņ� māja man ar roku, jautādams: �Kas tev tur ir?� Un es atbildēju: �Tā ir burvīga dzira, kas stiprina sirdi un ielīksmo prātu.�

Un, vīnu padzēris, es sāku skriet un lēkāt koku pavēnī, bet sirm�galvis turējās manos plecos. Un mana dvēsele līgoja tik jautra, ka es sāku dziedāt un plaukstas sist. To redzēdams, sirmgalvis rādīja man zīmes un lika viņam iedot putras ābolu, jo raugi: viņ� gribēja baudīt saldo sulu. Un, bailēs trīcēdams, es devu, ko viņ� kāroja, un viņ� to izdzēra un nometa zemē. Te nu viņam uznāca jautrība, un viņ� dīdī- jās un spārdījās manos plecos, līdz apreiba, un visi viņa locekļi sa��ļuka. Un raugi: viņ� sāka manos plecos grīļoties un svaidīties, un, kad es atskārtu, ka viņ� noreibis, es izstiepu roku un saķēru viņa kājas un atrāvu tās no mana kakla. Un tad es pieliecos pie zemes un apsēdos, un ar joni nosviedu savu briesmīgo slogu.��

Te �echrezada loga ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, nosvieda no saviem pleciem �aitanu. Un viņ� sacīja: �Bet es neticēju, ka esmu brīvs un glābies no sava posta. Un, bīdamies, ka sirmgalvis at�ilbs no reibuma un atkal mani tirdīs, es paķēru lielu akmeni, ko uz�gāju koku pavēnī, un zvēlu tam pa galvu, kad tas miegā krāca. Un tā nu viņa asinis sajuka ar miesu, un viņ� bija beigts (un lai nemū��am viņam nepieder Allah svētība un �ēlastība!).

Un tad nu es staigāju salā un atspirga mans gars, un es nonācu tai vietā, kur jau biju, un tas bija pa�ā jūras krastā. Un, augļus ēzdams un slāpes remdēdams ar strauta ūdeni, es dzīvoju salā un gaidīju kuģi, kas brauks man garām. Te kādu dienu es sēdēju un domāju, kas mani piemeklējis, un klusībā sacīju: �Es gribu redzēt, vai Allah augstais būs lēmis man sveikam un veselam pārrasties mājās un satikt radus un draugus.�

Te pēk�ņi jūrā, kur viļņi kauca un bangas brāzās, manas acis ieraudzīja kuģi, un tas brauca, līdz piestājās salas krastā. Un braucēji izkāpa salā, un es piegāju pie tiem, un, mani redzēdami, tie apstāja mani no visām pusēm un sāka iztaujāt, kas mani piemeklējis un kā es nokļuvis �ai salā. Un es viņiem stāstīju, kas bija noticis, un viņi brīnī�jās un sacīja: �Tas vīrs, kas sēdēja tavos plecos, ir jūras �eichs, un no viņa kāju �ņaugiem tu vienīgais esi glābies. Lai tad nu slavēts Allah augstais par tavu glābiņu!�

Un viņi atnesa man ēdienu, un es ēdu, līdz biju paēdis, un viņi deva man drēbes, kas apslēpa manu kailumu. Un viņi ieveda mani kuģī, un mēs braucām dienas, braucām naktis, un liktenis mūs aizveda pilsētā ar staltām celtnēm. Un visas durvis �iem namiem vērās uz jūru, un raugi: tā bija pērtiķu pilsēta. Kad satumsa nakts, �ās pilsētas ļaudis atdarīja vārtus, kas vērās uz jūru, iekāpa laivās vai kuģos un nakti gulēja jūras vidū, bīdamies, ka naktī viņiem uzbruks pērtiķi, kas dzīvoja kalnos.

Un tā nu es devos apraudzīt pilsētu, un es staigāju, līdz kuģis aiz�brauca, bet es to nezināju. Un es no�ēloju, ka biju gājis pilsētā, un atcerējos savus draugus un visu, kas bija man noticis ar pērtiķiem pirmo un otro reizi. Un noskumis es sēdēju un raudāju, te pienāca kāds vīrs un man jautāja: �Ak kungs, tu dro�i vien esi sve�inieks �ai zemē?� To dzirdējis, es atbildēju: �Jā, es esmu sve�inieks un nabags. Es braucu kuģī, kas piestāja �ās pilsētas krastā, bet es iz�kāpu malā ielūkoties pilsētā, un, kad atnācu atpakaļ, es kuģi vairs neredzēju.� Tad nu �ās zemes vīrs man sacīja: �Celies un nāc man līdzi, un sēdies laivā! Ja nakti paliksi pilsētā, pērtiķi tevi saplosīs.� Un, vīra vārdus dzirdējis, es atsaucos: �Dzirdu un paklausu!� Un uz pēdām es piecēlos un gāju viņam līdzi, un iekāpu laivā, kas bija ļau�u pilna. Un laivu tie atstūma no krasta un iebrauca jūrā visu jūdzi.

Un tā nu viņiem aizritēja nakts un man viņiem līdzi, bet, kad ut ausa rīts, tie laivā devās atpakaļ uz pilsētu un izkāpu kiaslā, un vi i gāja savās gaitās. Un tā viņi darīja katru nakti, bet to, kus n.ikli uiz kavējās pilsētā, sagrāba un saplosīja pērtiķi. Bet dienas gaismu pntiķi aizskrēja kalnos, un kalnu dārzos viņi ēda augļus un līdz vakara lum .ui gulēja. Un tad viņi devās atpakaļ pilsētā, un �ī pilsēta bi ja lulus, ncmi namās zemēs. Un nu es stāstī�u vislielāko brīnumu, kas mani pienu k lēja �ai pilsētā.

Te kāds no tiem, ar kuriem kopā es nakti pārgulēju laivu, mun juu tāja: �Ak kungs, tu esi sve�inieks �ais zemēs, un vai tu proti kādu amatu?� Un es atbildēju: �Allah vārdā, ak mans brāli, es neprotu ne kādu amatu. Es esmu tikai tirgonis, un man ir nauda un bagātība, un man bija varens kuģis, piekrauts ar naudu un precēm, bet tas jūra sa�ķīda un nogrima ar visu, kas tur bija, un mani glāba tikai Allah �ēlastība. Un Allah augstais man iemeta jūrā dēli, un es uzrāpos uz tā, un viļņi mani izmeta krastā.�

Te nu vīrs piecēlās un atnesa man maisu, un sacīja: ��e tev maiss, un pieber to ar pilsētas akmeņiem un ļau�u baram līdzi izej pa pilsētas vārtiem, un es tiem lik�u par tevi gādāt! Dari to pa�u, ko dara viņi, un varbūt tu nopelnīsi drusku naudas un varēsi braukt atpakaļ uz savu zemi.� To teicis, vīrs mani izveda no pilsētas, un es salasīju akme�ņus un sabēru tos maisā, te pēk�ņi redzēju, ka no pilsētas iznāca liels ļau�u bars. Un �is vīrs mani atstāja ļau�u ziņā un sacīja tiem: �Ak ļaudis, viņ� ir sve�inieks, ņemiet viņu savā pulkā un iemāciet viņam savu darbu! Varbūt viņ� nopelnīs savu dieni�ķo maizi, bet jums būs alga un pateicība.� Un ļaudis atsaucās: �Dzirdam un paklausām!� Un tā nu ļaudis mani apsveica un ņēma savā pulkā, un katram līdzi bija tāds pats maiss kā man, un visi maisi bija piebērti akmeņiem.

Un ļaudis mani veda, līdz mēs nonācām pla�ā ielejā, kur zaļoja koki, un neviens nevarēja �ajos kokos uzrāpties. Un ielejā dzīvoja neskaitāmi pērtiķu bari, un, kad nu tie ieraudzīja mūs, te pērtiķi aiz�skrēja un uzspurdza kokos. Un ļaudis meta tiem akmeņus, kas bija viņu maisos, bet pērtiķi �ķina augļus no kokiem un meta tos virsū cil�vēkiem. Un es lūkojos uz augļiem, ko meta pērtiķi, un redzēju, ka tie ir indie�u rieksti. Un, darīdams to pa�u, ko darīja pilsētas ļaudis, es piegāju pie liela koka, kurā bija daudz pērtiķu, un sāku mest tiem akmeņus, bet pērtiķi �ķina riekstus un meta tos man virsū. Un tā nu es lasīju riekstus, tāpat kā tos lasīja citi ļaudis, un nebiju vēl izsviedis visus akmeņus, te riekstu kaudze jau bija samesta lielu lielā.

Un, savu darbu beigu�i, ļaudis salasīja riekstus, un katrs nesa cik varēdams, un tad visi devāmies atpakaļ uz pilsētu. Un es aizgāju pie sava drauga, kas mani ieveda ļau�u pulkā, un atdevu tam visu, ko biju salasījis, un pateicos par viņa �ēlastību. Un viņ� sacīja: �Ej un riekstus pārdod, un naudu paturi pats!� To teicis, viņ� iedeva man savas mājas atslēgu un sacīja: �Saber kaktā tos riekstus, kas paliks tev pāri, un, kā tu �odien gāji ļau�u barā, tā izej katru dienu! Un, kad pārnesīsi riekstus, tad izlasi liesākos un ej tos pārdot, un naudu paturi pats, bet treknākos saber �ai kaktā, un varbūt tu sakrāsi tik lielu kaudzi, ka varēsi to pārdot un aizbraukt.� Tad nu es iesaucos: �Lai Allah svē�tība un �ēlastība ar tevi!� Un tā nu es darīju, kā labais vīrs man bija licis.

Un katru dienu es maisu piebēru ar akmeņiem un gāju ļaudīm līdzi, un darīju to pa�u, ko darīja viņi. Un pilsētas ļaudis par mani rūpējās un gādāja, un sūtīja mani pie tiem kokiem, kas līka no augļu svētības. Un tā nu es dzīvoju un biju sakrājis treknāko riekstu kaudzi, un, kad to pārdevu, es nopelnīju lielu naudu un pirku visu, ko redzēju un kas ielīksmoja manu sirdi. Un raugi, neapēnots ritēja mans laiks un pilsētā man bija laba dzīve.

Un kādu dienu es dzīvoju jūras krastā, te pēk�ņi pie pilsētas pie�brauca kuģis, un kuģī bija tirgoņi ar skaistām precēm. Un tie nu sāka pirkt un pārdot indie�u riekstus un citas mantas. To redzējis, es stei�dzos pie sava drauga un stāstīju, ka pilsētā iebraucis kuģis, un teicos doties atpakaļ uz savu zemi. Un viņ� atbildēja: �Tev pa�am būs lemt par savām gaitām.� Tā nu es teicu viņam ardievas un pateicos par viņa �ēlastību, tad aizgāju pie kuģa un salīgu ar kapteini, un kuģī es sakrāvu savas riekstu kaudzes un citas mantas un devos ceļā.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, aizgāja pērtiķu pilsētā pie kuģa kapteiņa un salīga ar to, un, kuģī sa�krāvis indie�u riekstu kaudzes un citas mantas, viņ� devās ceļā. Un viņ� sacīja: �Un kuģis aizbrauca to pa�u dienu, un mēs braucām no salas uz salu un no jūras jūrā, un visās salās, kur piebraucām krastā, es pārdevu riekstus un pirku preces. Un Allah augstais man deva vairāk, nekā man bija un pazuda. Un mēs braucām gar kādu salu, kur auga pipari un kanēlis, un ļaudis mums stāstīja, ka pie katra piparu ķekara tie redzēju�i lielu lapu, kas to apēnojot un sargājot no lietus, bet, kad lietus vairs nelīstot, tad lapa atliecoties no ķekara un nolīkstot. Un tā nu �ai salā es apmainīju piparus un kanēli pret indie�u riekstiem. Un vēl mēs braucām gar al Asiratu salu, un tā ir sala, kurā aug Kamaranas aloje. Un vēl mēs braucām gar citu salu, kuras piekraste ir tik gara, ka apbraucama tikai piecās dienās, un tur auga Ķīnas aloje, un tā ir labāka par Kamaranas aloji, un �ās salas ļau�u dzīve un ticība nebija tik laba kā Kamaranas aloju salā, jo raugi: tiem patika neķītras iz�priecas un viņi dzēra vīnu un neskaitīja lūg�anas. Un beidzot mēs pie�braucām pie pērļu zvejniekiem, un ūdenslīdējiem es iedevu da�us

indie�u riekstus un teicu tiem: �Lieniet ūdenī uz manu laimi!� Un viņi ielīda dzelmē un izvilka lielas un dārgas pērles, un sacīja man: �Allah vārdā, ak kungs, tava laime ir liela!� Un visu, ko viņi izvilka, es sanesu kuģī, un tā nu mēs braucām ar Allah svētību un braucām dienas, braucām naktis, līdz nonācām Basrā.

Tā nu es izkāpu Basras pilsētā un kādu laiku tur dzīvoju, un no turienes devos uz Bagdadi un aizsteidzos uz savu ielu,�un iegāju sava mājā. Tur nu es satiku savus radus un draugus, un viņi priecājās par manu glābiņu. Un visas savas mantas un preces, ko biju atvedis, es noglabāju mantu krātuvē un apģērbu atraitnes un bāriņus, un ap balvoju savus radus un draugus. .Un Allah augstais man deva viela �etrkārtīgi. Un es aizmirsu visu, kas bija mani piemeklējis, un ka da��dien draudzējos ar ļaudīm un priecājos ar saviem draugiem. Tas nu bija lielākais brīnums manā piektajā jūras braucienā, bet nu, ak mani draugi, ēdiet vakariņas!�

Un, kad nu vakariņas bija paēstas, Sindbads, jūras braucējs, lika izmaksāt otram Sindbadam simt zelta gabalus. Un nesējs paņēma zeltu un aizgāja, brīnīdamies par to, ko jūras braucējs bija stāstījis. Un nakti viņ� pārgulēja savā mājā, bet, kad atausa rīts, viņ� piecēlās un noskaitīja rīta lūg�anu, un aizgāja uz Sindbada, jūras braucēja, māju. Un, kad nu viņ� tur iegāja, viņ� novēlēja labu rītu Sindbadam, jūras braucējam, un tas nu lika viņam sēsties. Un nesējs apsēdās jūras braucējam blakus, un abi trieca un tērzēja, līdz sanāca citi draugi. Un brīdi tērzēju�i, viņi sāka ēst un dzert, un līksmoties. Un Sindbads. jūras braucējs, sāka stāstu par savu sesto braucienu.

Un teica Sindbads, jūras braucējs: �Ak, ziniet, mani brāļi, ka, pār- radies no sava piektā brauciena, es aizmirsu visu, ko biju izcietis, un dzīvoju kā da�dien priekos un jautrībā, un lielā laimē. Un tā nu es dzīvoju, līdz kādu dienu, un tā bija līdzīga citām dienām, es sēdēju priecīgā un jautrā prātā, un man garām aizgāja tirgoņu bars. Un es redzēju, ka tie pārradu�ies no jūras brauciena.

Te pēk�ņi es atcerējos dienu, kad pārrados no sava piektā brau ciena, un atcerējos prieku, kad satikos ar radiem un draugiem. Bet ļaunā dvēsele mani dīdīja un dzina doties sve�ās zemēs un tirgoties. Un tā nu es nolēmu doties pasaulē un sapirku skaistas un greznas preces, un sasēju tās saiņos, un saiņus aizvedu no Bagdades uz Basras pilsētu. Un tur es ieraudzīju lielu kuģi, kurā brauca stalti kungi un tir�gotāji ar skaistām precēm, un savus saiņus es iekrāvu kuģi, un ar Allah svētību mēs aizbraucām no Basras.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, savus saiņus sakrāva kuģī, kur sakrautas jau bija citu tirgotāju preces, un ar Allah svētību viņ� aizbrauca no Basras. Un viņ� sacīja: �Un tā 11u mēs braucām no vienas vietas uz otru, no pilsētas un pilsētu, un mēs pārdevām un pirkām, un skatījām sve�as zemes. Un laime tecēja mūsu braucienam pa priek�u, un mēs nopelnījām labu tiesu naudas. Te kādu dienu kuģa kapteinis sāka kliegt un vaimanāt un nometa savu turbānu no galvas, un sita savu seju, un plosīja savu bārdu. Un lielās bēdās un izmisumā viņ� iekrita kuģa pre�u telpā. Un tur viņu apstāja kuģa braucēji, un tirgotāji viņam jautāja: �Ak kapteini, kas noticis?� Un viņ� atbildēja: �Ak ļaudis, ziniet, ka mūsu kuģis nomaldījies no ceļa un mēs nu esam iebrauku�i sve�ajā jūrā, kur ceļu nezina neviens. Un, ja Allah augstais mūs neglābs un no �ās jūras neizvedīs, mums visiem būs gals. Ak, skaitiet lūg�anas Allah augstajam, lai viņ� sūta mums glābiņu!�

To teicis, kapteinis piecēlās kājās un uzrāpās mastā, un dzīrās pa�laist buras. Te vēji sāka pūst aizvien niknāki un kuģa pakaļgalu pa�grieza uz priek�u, un stūre kapteiņa rokā salūza pie augsta kalna. Un kapteinis nokāpa no masta un iesaucās: �Ir tikai viena vara pasaulē, un tā ir Allah vara, un neviens nevar novērst, ko lēmis Allah aug�stais! Allah vārdā, mēs esam lielā postā, un glābiņa mums nav!�

Un tā nu visi braucēji skumīgi gaudās par savu likteni un teica cits citam ardievas, jo raugi: viņu dzīve bija galā un cerību vairs ne�bija. Un kuģis aizlīgoja uz �o kalnu un sa�ķīda pret to, un kuģa dēļus aizskaloja viļņi. Un jūras dzelmē nogrima viss, kas kuģī bija, bet tirgoņi iekrita viļņos, un da�i noslīka, bet citi pieķērās pie klints un izkāpa kalnā. Un izkāpēju pulkā biju es ari, un pēk�ņi es redzēju, ka kalns paceļas lielā salā, un salas tuvumā es ieraudzīju daudzus sadra�gātus kuģus. Un salā pa�ā jūras krastā bija daudzas un da�ādas mantas, ko jūra bija izmetusi no grimsto�ajiem kuģiem. Un �īs mantas mul�sināja prātu katram, kas tās redzēja.

Un tā nu es izkāpu �ai salā un staigādams ieraudzīju sālsūdens strautu, kas iztecēja no kalna nogāzes un izgaisa nogāzes viņā galā. Un salā izkāpa visi kuģa braucēji un staigādami ieraudzīja daudzās mantas, un apstulba viņu prāts, un viņi bija kā apmāti no lielā mantu daudzuma, ko viņu acis saskatīja jūras krastā. Un strauta dibenā man pretim atmirdzēja dārgakmeņi un kristāli, un lielas, zalgojo�as pērles, un strauta gultnē tās spulgoja kā oļi, un tā nu dzirkstīja un zaigoja viss strauta dibens.

Un salā mēs uzgājām vislabāko Ķīnas un Kamaranas aloji. un tur iz�ļācās ambras strūkla, kas tecēja gar strauta malām kā izkausēts vasks, jo raugi: to bija izkausējusi stipra saules tveice, un tā aiztecēja gar visu jūras krastu. Un no jūras izkāpa zvēri un ambru norija, un atkal tie iegrima jūras viļņos. Bet ambra sakarsa viņu vēderā, un zvēri to izvēma jūrā, un ambra sasala ūdens virsū, un pēk�ņi pārvērtās tās krāsa un izskats. Un viļņi to izskaloja krastā, un tirgoņi un jūras brau�cēji, kas zināja, cik ambra dārga, to salasīja un pārdeva. Bet tīrā ambra, ko zvēri neaprija, tecēja gar strauta krastiem un sasala strauta dibenā. Bet, kad atspīdēja saule un sāka tveicē svelt, tā sāka tecēt un visu ieleju piekūpināja ar savu smar�u, un bija tā līdzīga muskusa smar�ai. Bet, kad saule norietēja, ambra atkal sasala. Un tur nu, kur bija tīrā ambra, neviens nevarēja piekļūt, jo raugi: visu salu ietvēra kalni un kalnos uzkāpt nevarēja neviens.

Un tā nu mēs klīdām �ai salā, un bija mums lieli brīnumi par to, ko Allah augstais radījis. Un mēs nezinājām, kas tas bija, ko redzēja mūsu acis, un mēs trīcējām lielās bailēs. Un salas piekrastē mēs sa�nesām savu barību un sākām to taupīt, un ēdām tikai divi lāgi dienā, bīdamies, ka ēdiena mums pietrūks un mēs nomirsim badā un bailēs. Un katru, kas no mums nomira, mēs nomazgājām un ietinām drēbēs, ko salas krastā bija izskalojusi jūra. Un nomira daudzi, un dzīva palika tikai maza saujiņa.

Mēs bijām novārgu�i no vēdergraizēm, kas cēlās no jūras ūdens, un nepagāja necik ilgi, te mani draugi un ceļabiedri nomira cits pēc cita. Un katru, kas nomira, mēs ietinām drēbēs un apbedījām. Un tad nu beidzot es paliku viens pats, un barības man nebija vairs daudz, un es sāku gau�i raudāt par savu kļūmo likstu un iesaucos: �Ak, kaut es būtu nomiris agrāk nekā mani draugi, un viņi būtu mani nomaz�gāju�i un apbedīju�i! Ir tikai Allah vara pasaulē, un viss ir zināms tikai Allah augstajam!��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, apraka visus savus draugus un salā palika viens pats. Un viņ� sacīja: �Un tā nu man aizritēja laiks, un tad es piecēlos un salas krastā izraku sev dziļu bedri, un klusībā teicu: �Kad bū�u novārdzis un zinā�u, ka pie manis atnākusi nāve, es iegul�os kapā un nomir�u, un vēji sapu�tinās smiltis, kas mani apsegs, un es bū�u aprakts �ai bedrē.� Un tā nu es sāku sevi rāt par savu negudrību un par to, ka atstāju savu zemi un savu pilsētu, un devos sve�ās zemēs un neliku vērā, ko biju izcietis pirmajos piecos braucienos, jo raugi: katrā braucienā es izcietu lie�lākas briesmas un kritu dziļākā postā nekā biju�ajos.

Un es neticēju vairs glābiņam un no�ēloju, ka biju devies jūrā, jo naudas man nevajadzēja, un visu, kas man bija, es nebūtu varējis notērēt savā mū�ā, cik ilgs tas bija man lemts, un visa man būtu pie ticis atlikulikām. Tā nu es klusībā domāju un tad sacīju: �Allah vārdā, �ai upei ta�u ir gals un sākums, un te jābūt vietai, pa kuru var izkļūt apdzīvotā zemē. Vislabāk būs, ja es sasie�u mazu laiviņu un ie�u un ielaidī�u to upē, un laivā aizbrauk�u. Un tad es bū�u glābts un bū�u brīvs, un mani pestījis būs Allah augstais, bet, ja glābiņ� man nav lemts, tad labāk mirt upē nekā �ai salā.� Un tā nu es bēdājos par savu likteni, tad piecēlos un gāju salasīt kuģa dējus un alojas zaru,. Un to visu nu juras krastā es sasēju ar nogrimu�u kuģu virvēm. Un visi kuģa dēļi bija vienādi, un tos es sasēju par laivu, un mana laiva bija �aurāka par upes platumu. Un es salasīju dārgakmeņus un lielās pērles, kas spulgoja kā oļi, un salasīju vēl citas mantas, ko salā atradu, un visu sakravu savā laivā. Un, laivā ielicis atliku�o ēdienu, es iestūmu to upē un abās laivas malās piesēju rungas, un tās bija mani irkļi. Un es darīju, kā saka dzejnieks:

Met vietu, kas tev pasaulē par �auru. Nams pats lai raud par savu namdari I Tu citu zemi visur atrast vari, Bet citu dvēseli tev nerast mū�am! Par dienu zudību, ak, neraizējies: Jo katrai nelaimei reiz pienāk gals. Kam nāve lemta vietā noliktā, Tas citur nomirt nevarēs nekuri Ar ziņu svarīgu skries sūtnis velti: Dod pati dvēsele sev padomu!

Un tā nu es aizbraucu savā laivā pa upi un domāju par savu nākotni, un es braucu, braucu uz to vietu pakalnē, kur ietecēja upe. Un laiva iebrauca kalna spraugā, un pēk�ņi es attapos dziļā tumsā. Un laiva mani nesa pa straumi un iebrauca tādās sprukās, kur laivas sāni trinās pret upes krastu, bet mana galva berzējās gar klin�u sienu, un atpakaļ man ceļa vairs nebija. Un tā nu es sodījos par savu neprātību un sacīju: �Ja upe savilksies tik �aura, ka laiva nevarēs vairs braukt, tad atpakaļ vairs netik�u un nomir�u bēdās.� Un es iegūlos laivā uz vēdera un braucu uz priek�u, un dziļā tumsā neat�ķīru vairs dienu un nakti. Un es drebēju bailēs, ka gaismu vairs neredzē�u.

Un es braucu pa �o upi, un upe drīz izplētās platumā, drīz atkal sarāvās, un tumsā es paguru un man uzmācās snauda. Un es aizmigu laivā, gulēdams uz mutes, un laiva mani nesa, bet es nezināju, cik ilgi tas bijis. Te pēk�ņi es pamodos, un visapkārt staroja gaisma. Un tad es atvēru acis un ieraudzīju pla�u klajumu, un mana laiva bija pie�sieta salas krastā, un mani bija apstājis indie�u un abesiņu bars. Un, redzēdami, ka es pieceļos sēdus, viņi pienāca un sāka ar mani valodas savā mēlē, bet es nesapratu, ko tie sacīja. Un visu es �ķitu tikai sapni, jo lielas bija manas skumjas un manas bēdas.

Un, kad nu viņi sāka ar mani valodas un es nesapratu, ko tie sacīja, un viņiem neatbildēju, te pienāca pie manis kāds vīrs un teica arabu mēlē: �Lai svētī tevi miers, ak mūsu brāli! Kas tu tāds būsi, un no kurienes tu nācis, un kā tu atkūlies �ai vietā? Kur tu iebrauci �ajā upē, un kāda zeme ir aiz �ā kalna? Mums zināms, ka neviens no �ās zemes nevar atnākt pie mums.� To dzirdējis, es jautāju: �Bet sakiet, � kas jūs tādi un kas �ī par zemi?� Un vīrs man atbildēja: �Ak mans brāli, mēs esam druvu un bir�u saimnieki un atnācām aplaistīt savas birzes un druvac , un redzējām, ka tu laivā guli, un tavu laivu mēs piesējām krastā un gaidījām, kad tu modīsies. Ak, stāsti, � ko meklē �ai vietā?� Un es atsaucos: �Allah vārdā, ak kungs, dod man ēst, jo esmu izsalcis! Un, kad es bū�u paēdis, tad jautā man, ko gribi!� Tad nu viņ� aizsteidzās un atnesa man ēdienu, un es paēdu un atpūtos, un norima manas bailes. Un es biju labi paēdis, un atkal noskaidrojās mans gars. Tad nu es iesaucos: �Lai slavēts Allah augstais!� Un es priecājos par savu glābiņu un par �iem ļaudīm un stāstīju viņiem, kas bija mani piemeklējis, un stāstīju visu no sākuma līdz galam.��

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, labi paēda un atpūtās un indie�iem un abesiņiem stāstīja, kas viņu pie�meklējis. Un �ie ļaudis sarunājās cits ar citu un sacīja: �Ņemsim viņu līdzi un vedīsim pie sava sultānā, lai viņ� tam stāsta savas brīni�ķīgās dēkas.� Un Sindbads stāstīja: �Un tā nu �ie ļaudis mani aizveda līdzi un . aizveda arī manu laivu ar visu naudu un visiem dārgakmeņiem, un visu, kas tur bija. Un viņi ieveda mani pie sava sultānā un stāstīja tam, ko redzēju�i. Un sultāns vēlēja man laimes un sacīja: �Esi svei�cināts manā pilī!� Un, kad nu sultāns jautāja, kas mani piemeklējis, es stāstīju viņam visu no sākuma līdz galam. Un bija viņam lieli brīnumi, un viņ� priecājās par manu glābiņu.

Un tad nu es gāju un no savas laivas izkrāvu dārgakmeņus un aloji, un tīru ambru, un dāvāju to sultanam. Un manu dāvanu viņ� pieņēma un mani godināja ar lielu godu. Un lika viņ� man dzīvot savā pilī, un es sadraudzējos ar viņa valstības cēlākajiem vīriem. Un tie nu godināja mani, un es dzīvoju sultānā pilī. Un ļaudis, kas atnāca �ai salā, taujāja par manu zemi, un es tiem stāstīju par to un jautāju, kā klājas viņu zemēs, un viņi man atbildēja. Un, kad nu viņu sultāns reiz jautāja par manu zemi un par kalifa valdību Bagdades pilsētā, es stāstīju par kalifa taisnīgajiem likumiem, un sultāns brīnījās un sacīja: �Allah vārdā, gudri ir kalifa darbi un patīkami Allah augstajam! Tavi vārdi manā sirdī iededzināja mīlestību uz tavu augsto valdnieku, un ar tevi es gribu viņam sūtīt savu balvu.� To dzirdējis, es atbildēju: �Ak valdniek, dzirdu un paklausu! Tavu balvu es aizvedī�u un stāstī�u kalifam, cik karsti tu to mīli.�

Un tā nu es dzīvoju sultānā pilī, un visi mani godāja, un grezna un jauka bija mana dzīve. Bet reiz es sēdēju un dzirdēju, ka pilsētā kādi ļaudis taisoties kuģī braukt uz Basras pusi. Un klusībā es sacīju: �Nekas man nebūs tik jauks kā brauciens �o ļau�u kuģī!� Un to pa�u brīdi es noskūpstīju roku sultanam un sacīju, ka gribu braukt �o ļau�u kuģī, jo mana dvēsele iztvīkusi pēc savas zemes un saviem ra�diem. Un sultāns atbildēja: �Tev pa�am būs lemt par savu likteni.� Bet, ja gribi palikt pie mums, lai notiek tā! Tu devi mums lielu prieku.� Tad nu es sacīju: �Allah vārdā, ak mans kungs, es līgoju tavas �ēlas�tības viļņos, bet mana sirds ilgojas pēc dzimtenes un radiem.� Un, manus vārdus dzirdējis, sultāns ataicināja tirgoņus, kas bija sarīkoju�i kuģi, un lika tiem gādāt un rūpēties par mani. Un viņ� dāvāja man skaistas balvas un samaksāja manu kuģa maksu, un lika man aizvest dāvanu kalifam Harunam al Ra�idam Bagdadē, miera mājoklī.

Un tad nu es teicu ardievas sultanam un saviem draugiem un tirgo�ņiem līdzi iekāpu kuģī, un mēs aizbraucām. Un labs bija mūsu ceļa�vēj�, un Allah augstais svētīja mūsu braucienu. Un mēs braucām no jūras jūrā un no salas salā, līdz laimīgi nonācām Basras pilsētā. Tur nu es izkāpu no kuģa un Basras zemē dzīvoju dienas, dzīvoju naktis, tad sāku posties ceļā un sasēju savus saiņus, un devos uz Bagdadi, uz miera mājokli.

Un iegāju es kalifa Haruna al Ra�ida pilī un atdevu viņam sultānā balvu, un stāstīju viņam visu, kas bija mani piemeklējis. Un savus dārgakmeņus un savas preces es noglabāju mantu krātuvē un aizgāju uz savu māju. Un tur nu atnāca mani radi un draugi, un visiem es izdāļāju savu �ēlastību. Te kādu dienu kalifs mani aicināja savā pilī un jautāja, kas tā par balvu, ko �im atvedis, un kas to devis. Un es atbildēju: �Allah vārdā, ak visu ticīgo pavēlniek, es nezinu, kā sauc to pilsētu un kā sauc tās pilsētas valdnieku, kas tev sūta �o balvu, un es nezinu arī ceļu uz turieni, bet, kad nogrima kuģis, kurā es braucu, es izkāpu kādā salā un sasēju laivu, un laiva mani aiznesa pa upi, kas tecēja salā.�

Un es stāstīju kalifam visu, ko biju pieredzējis �ai braucienā, un stāstīju viņam, kā izkūlos no upes un nonācu pilsētā un kādēļ man lika tam nest �o balvu. Tad nu kalifam bija lieli brīnumi, un manu stāstu viņ� lika uzrakstīt un noglabāt savā mantu krātuvē par pamācību visiem, kas to redzēs un lasīs. Un raugi: kalifs mani iecēla lielā godā, >in es paliku Bagdadē un dzīvoju saldu dzīvi. Un es aizmirsu, kas bija mani piemeklējis, un dzīvoju vienos priekos un vienā līksmībā. Tie nu, ak brāļi, bija mani piedzīvojumi manā sestajā braucienā, un, ja Allah augstais būs lēmis, es rīt jums stāstī�u par savu septīto braucienu, jo raugi: tas ir brīni�ķīgāks par visiem citiem.�

Tad nu viņ� lika galdus klāt, un visi viņa namā paēda vakariņas, un Sindbadam nesējam viņ� deva simt zelta gabalus. Un nesējs tos pa�ņēma un aizgāja savu ceļu, un aizgāja arī citi draugi, brīnīdamies par to, ko Sindbads, jūras braucējs, bija stāstījis.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un,, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, draugiem izstāstīja savu sesto braucienu un visi aizgāja savu ceju Bet nesējs nakti pārgulēja savā mājā, un, kad pienāca rīts, viņ� no�skaitīja rīta lūg�anu un devās uz Sindbada, jūras braucēja, māju. Uii tur nu sanāca citi viņa draugi, un, kad visi bija saradu�ies, Sindbads, jūras braucējs, sāka stāstu par savu septīto braucienu.

Un Sindbads, jūras braucējs, sacīja: �Ak, ziniet, mani brāļi, ka, pārradies no sestā brauciena, es atkal sāku dzīvot, kā biju dzīvojis, un ļāvos jautrībai un priekiem. Un tā nu es dzīvoju, līksmodamies dienu un nakti, jo raugi: mana peļņa bija liela un naudas man netrūka. Bet manai dvēselei uznāca dziņa redzēt sve�as zemes un izbraukāt jūras, un sadraudzēties ar tirgoņiem, un dzirdēt viņu nostāstus. Un nolēmu es doties pasaulē un savas greznās preces sasēju saiņos, un no Bagdades tās aizvedu uz Basras pilsētu. Un tur nu es ieraudzīju kuģi, kas bija sarīkots braucienam. Un kuģī bija sakāpu�i tirgoņi, un ar tiem es sadraudzējos, un visi kopā aizbraucām. Un tā nu sveiki un veseli mēs devāmies ceļā, un vēj� mums bija labvēlīgs, un tas mūs aiznesa kādā pilsētā, kurai vārds bija Sina. Un līgojām mēs lielā priekā un līksmībā un cits ar citu tērzējām par savu braucienu un saviem veikaliem.

Un tā nu viss bija, līdz jūrā sacēlās brāzmaini vēji un sāka līt skaudīgs lietus. Un lietū mēs izmirkām, un samirka mūsu pre�u saiņi. Tad preces mēs apsedzām ar buru audekliem, jo mums bija bailes, ka tās neaiziet bojā. Un mēs piesaucām Allah augsto un lūdzām vina �ēlastību.

Te kuģa kapteinis piecēlās un savilka jostu, uzlocīja drēbju krokas- un uzrāpās mastā. Un viņ� pavērās pa labi, pavērās pa kreisi un uz�lūkoja kuģa braucējus, un viņ� sita savu seju un plēsa savu bārdu. To redzēdami, mēs jautājām: �Ak kapteini, kas noticis?� Un viņ� at�bildēja: �Ak, lūdziet glābiņu no Allah augstā un raudiet par sevi! Sakiet ardievas cits citam un ziniet, ka vēj� mūs uzveicis un iedzinis pasaules pēdējā jūrā!� To teicis, kapteinis nokāpa no masta un atvēra savu lādi, un no lādes viņ� izvilka kokvilnas maisu un atsēja to, un no maisa viņ� izkaisīja pulveri, kas bija līdzīgs pelniem. Un pulveri viņ� samērcēja ūdenī un brīdi gaidīja, tad paostīja to un no lādes izvilka mazu grāmatiņu, kurā viņ� ielūkojās un sacīja: �Ak, ziniet, jūras braucēji, �ai grāmatā ir rakstītas brīni�ķīgas lietas, un tur teikts.

kci neglābsies neviens, kas nonāks �ai zemē. Un �o zemi sauc par Vald�nieku Gaisu, un tur ir mūsu kunga Suleimana, Dauda dēla kaps (lai svētī miers viņus abus!). Un �ai zemē dzīvo milzīgas �ūskas baisīgā izskatā, un katru kuģi, kas iebrauc �ās zemes krastos, aprij briesmīga zivs, un aprij visu, kas kuģī brauc.�

Un, kapteiņa vārdus dzirdēju�i, mēs brīnījāmies par viņa dīvaino grāmatu. Un kapteinis vēl nebija beidzis savu runu, te kuģis sāka �ūpoties un grimt, un celties. Un mēs izdzirdējām drausmīgu kliedzienu, kas bija līdzīgs pērkona dārdiem. To dzirdot, mūs sagrāba bailes, un mēs bijām kā beigti un atskārtām, ka glābiņa mums nav. Te pēk�ņi pie kuģa piepeldēja zivs, kas bija līdzīga augstam kalnam, un izmisuma bailēs mēs sākām gau�i raudāt par savu sūro likteni un taisījāmies mirt. Un drebējām mēs �ausmās par milzīgā ērma baigo izskatu. Te izpeldēja otra zivs, par kuru lielāku mēs nebijām redzēju�i, un mēs teicām ardievas cits citam un rūgti raudājām. Un pēk�ņi no jūras dzīlēm iz�āvās vēl tre�ā zivs, daudz lielāka par divām pirmajām, un tad nu mums aptum�ojās prāts un lielās izbailēs mēs apstulbām.

Un zivis sāka griezties ap mūsu kuģi, un tre�ā zivs ieplēta savu rīkli, grasīdamās aprīt kuģi ar visiem ļaudīm un visām precēm. Te pēk�ņi uzpūta pretvēj� un kuģi uz�ūpoja gaisā, un, kad nu kuģis no�krita uz liela kalna, tas sa�ķīda drupās. Un kuģa dēļi izira uz visām pusēm, un braucēji un tirgoņi, un visi pre�u saiņi nogrima jūrā. Un es ņometu visas drēbes, un mugurā palika tikai krekls, un, gabaliņu peldējis, es pieķēros pie kuģa dēļa, tad uzkāpu uz tā, un viļņi un vēji ar mani rotaļājās. Bet es turējos pie dēļa, un bangas mani svaidīja gan aug�up, gan lejup, un es izcietu negantas mokas un bailes, un badu, un slāpes. Un es sodījos un rājos par to, ko biju darījis, un mana dvēsele nogura. Un klusībā es sacīju: �Ak Sindbad, jūras brau- cēj, izkreiz tevi piemeklē posts un nelaime, bet tu neatsakies no saviem jūras braucieniem. Un, ja tu atsakies, tad tu melo. Ak, ciet un izturi, kas tev uzlikts, jo raugi: tu esi to pelnījis.��

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, klusībā sacīja: �Ak, ciet un izturi, kas tev uzlikts, jo raugi: tu esi to pelnījis. Un to man lēmis Allah augstais, lai es atsakos no savas kārī�bas. Un viss, kas man jācie�, ir manas kārības dēļ, jo naudas man ir daudz.� Un Sindbads sacīja: ��ai braucienā es liecu savus ceļus pret Allah augsto un no�ēloju, ko esmu darījis. Un savu mū�u vairs ne�do�os nevienā jūras braucienā un par to vairs nedomās mans prāts un neminēs mana mēle!� Un tā nu es lūdzu Allah augsto vienā lūg�anā, un, asaras liedams, atcerējos, cik lielā mierā un jautrībā es dzīvoju. Un tā nu aizritēja mana pirmā diena un aizritēja otrā diena, un beidzot

es izkūlos lielā salā, kur, zaļoja koki un tecēia strauti. Un es ēdu �o koku augļus un dzēru �o strautu ūdeni, līdz atkal mana dvēsele bija dzīva un manas krūtis cilājās brīvi.

Un tad es salā aizklīdu un viņā galā ieraudzīju lielu straumi ar sāju ūdeni, bet straume joņoja ar varenu spēku. Te pēk�ņi man prātā ienāca laiva, kādā es biju jau braucis. Un klusībā es sacīju: �Man jātaisa tāda pati laiva, varbūt tā mani glābs no lielā posta. Un, ja es glāb�os, tad sasniegts būs viss, kas mani valdzinājis. Un Allah augstajam es izsūdzē�u, ko esmu darījis, un jūrā vairs nebrauk�u ne�kad. Bet, ja es aizie�u bojā, tad mana dvēsele atpūtīsies no grūtajiem pūliņiem un noguruma.� Un tā nu es piecēlos un sāku lasīt sandala- koka zarus, bet nezināju, cik dārgs �is koks un ka līdzīga tam pasaulē nav. Un, zarus salasījis, es saplūcu zāli, kas auga salā, un no zāles saviju auklas, sasēju laivu un klusībā iesaucos: �Ja glābiņ� man būs lemts, tad tas būs Allah prāts!�

Un tā nu es iekāpu laivā un braucu pa upi, un aizbraucu līdz salas viņam galam. Un laiva mani aiznesa no salas, un es braucu pirmo, braucu otro un tre�o dienu. Un es tikai gulēju laivā un neēdu neko, bet, kad gribējās dzert, es dzēru upes ūdeni. Un izsalkums un bailes, un lielais nogurums mani pārvērta par apstulbu�u cālēnu. Un laiva mani aizvizināja pie augsta kalna, kur upe ietecēja pakalnē. To redzē�dams, es notrīcēju baiļu �alkās, jo raugi: man likās, ka mani piemeklēs tas pats, kas mani piemeklēja viņreiz. Un tad nu es gribēju laivu ap�turēt un uzkāpt kalnā, bet straume to aizrāva savos mutuļos, un es redzēju, ka glābiņa man nav. Te pēk�ņi es iesaucos: �Ir tikai viena vara pasaulē, un tikai Allah ir visvarens!�

Bet pakalnē laiva brauca tikai mazu gabaliņu, un pēk�ņi es attapos pla�ā klajumā. Un tur nu es ieraudzīju upi, un ūdens upē krāca un mutuļoja, un �ie krācieni bija līdzīgi pērkona rīboņai. Un pati upe brāzās kā vētras joņi. To redzēdams, es abām rokām pieķēros pie lai�vas malām, jo raugi: es baidījos izkrist. Un viļņi upes vidū mani �ūpoja un svaidīja pa labi un pa kreisi, un straume laivu rāva lejup, un es nevarēju to turēt, un man nebija spēka to virzīt pret krastu. Tad nu beidzot laiva apstājās pie lielas pilsētas, kurā zvīgoja daiļas celtnes, un pilsētas ielās drūzmējās ļau�u bari. Un, redzēdami, ka straume mani nesa laivā, ļaudis iemeta laivā tīklu un virves un izvilka to malā. Tad es pakritu pie ļau�u kājām un biju kā miris, jo mana miesa bija novārgusi badā un bezmiegā, un lielās bailēs.

Un pēk�ņi no ļau�u bara rnan pienāca stalts sirmgalvis un sacīja: �Lai svētī tevi miers!� Un �eichs man iedeva skaistas drēbes, kas aiz�sedza manu kaunu. Un viņ� aizveda mani uz pirti un atnesa spirdzi�no�u dzērienu un jaukas smar�as. Un, kad nu izgājām no pirts, viņ� aizveda mani uz savu māju, un visi viņa mājas ļaudis priecājās par manu atnācienu. Un �eichs mani iesēdināja skaistā atzveltnī un lika

atnest man brīni�ķīgus ēdienus, un es ēdu, līdz vairāk nevarēju. Un pateicos Allah augstajam par savu glābiņu.

Un tad nu viņa kalpi man ienesa karstu ūdeni, un es nomazgāju savas rokas. Un verdzenes man atnesa zīda dvieļus, un es no�āvēju rokas un noslaucīju muti. Un tai pa�ā mirklī piecēlās �eichs un ieveda mani no�ķirtās istabās. Un saviem kalpiem un savām verdzenēm viņ� lika mani aptecēt un paklausīt visu, ko tiem lik�u. Un tā nu viņa kalpi par mani gādāja un raizējās. Un �eicha namā, �ai viesmīlības mājoklī, es nodzīvoju trīs dienas un labi ēdu, un labi dzēru, un ieelpoju burvīgas smar�as. Un mana dvēsele atkal bija dzīva, un manas bailes izgaisa, un atpūtās mans gars.

Bet, kad pienāca ceturtā diena, �eichs man sacīja: �Ak mans bērns, tu esi ielīksmojis mūsu prātu! Lai slavēts Allah par tavu glā�biņu! Vai gribi nākt man līdzi uz upes krastu un ieiet tirgū? Tur tu pārdosi savas preces un nopelnīsi naudu, un varbūt nopirksi tādas mantas, ar kurām varēsi tirgoties.� To dzirdējis, es brīdi klusēju un klusībā jautāju: �Bet kur lai es ņemu preces, un ko nozīmē �ie vārdi?� Bet �eichs turpināja: �Ak mans bērns, jel neskumsti un neplosi sevi grūtām domām! Iesim tirgū, un, ja redzēsim, ka par tavām precēm kāds maksā, cik tu gribi, es tās pārdo�u, bet, ja par precēm tev nedos, cik tu gribi, es nolik�u tās savās mantu krātuvēs un gaidī�u, līdz pienāks pirk�anas un pārdo�anas dienas.� Un, domādams par savu kļūmo likteni, es teicu savam prātam: �Paklausi viņu, tad redzēsi, kas tās būs par precēm!� Un, tā nu nodomājis, es atsaucos: �Dzirdu un pa�klausu, ak mans tēvoci �eich! Tavs darbs ir svētīgs, un es nevaru tev pretoties.� Un tad nu mēs abi iegājām tirgū, un es redzēju, ka �eichs atraisīja laivu, kurā es atbraucu, un tā bija sandala koka laiva, un tirgus saucējam viņ� lika izsaukt dārgo koku.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, ar veco �eichu aizgāja upes krastā un redzēja, ka sandala koka laiva, kurā viņ� atbrauca, jau izārdīta. Un viņ� ieraudzīja tirgus saucēju, kas centās pārdot dārgo koku. Tad nu sanāca tirgoņi un atvēra makus augstai maksai, un par laivu viņi sasolīja tūksto� dinārus. Un, kad tirgotāji vairs nesolīja, �eichs pievērsās man un sacīja: �Redzi, ak bērns, tādu maksu par tavu laivu dod �odien. Vai pārdosi to vai gai�dīsi, un es to noglabā�u savā mantu krātuvē, līdz pienāks diena, kad maksa būs lielāka un mēs to pārdosim?� To dzirdējis, es atbildēju: �Ak mans kungs, lai notiek tavs prāts, un dari, kā gribi!� Un �eichs sacīja: �Ak bērns, vai pārdosi man �o koku, ja maksā�u tev vairāk, nekā tev solīja tirgoņi?� Tad nu es atsaucos: �Jā, es esmu �o preci pārdevis tev un naudu saņēmis.� Un tad nu �eichs saviem kalpiem lika dārgo koku aiznest uz viņa mantu krātuvi, un abi gājām atpakaļ uz �eicha namu. Un mēs apsēdāmies blakus, un �eichs man noskaitīja maksu par laivas kokiem un lika atnest makus, un viņ� sabēra tur naudu un makus ieslēdza dzelzs skapī, un atslēgu atdeva man. Un, kad nu aiz�ritēju�as bija da�as dienas un naktis, �eichs man sacīja: �Ak bērns, man tev kas sakāms, un es gribu, lai tu mani uzklausi.� To dzirdējis, es jautāju: �Un kas tas būs?� Un �eichs atbildēja: �Tad zini, ak mans bērns: es esmu jau vecs, un man nav dēla, bet man ir jauna meita, un viņa ir skaista un bagāta. Un es gribu viņu dot tev par sievu, un tev jāpaliek mūsu zemē, un es atdo�u tev visu, kas man pieder, un tu paliksi manā vietā.� Tad nu es klusēju un neteicu ne vārda, bet �eichs sacīja: �Paklausi mani, ak bērns, jo es vēlu tev labu. Ja paklausīsi, es do�u tev savu meitu un tu man būsi dēla vietā. Un viss, kas likts manās rokās un man pieder, būs tavs, un, ja gribēsi tirgoties un doties uz savu zemi, neviens tevi neatrunās, un tev būs tava nauda. Un dari, kā liks tavs prāts un kā tu izraudzīsies.� To dzirdējis, es atbildēju: �Allah vārdā, ak �eich, mans tēvoci, tu esi man kā tēvs, un es esmu izcietis tik lielas briesmas, ka man vairs nav ne domu, ne sprieduma! Ak, dari, kā esi nodomājis.�

Un tad nu �eichs saviem kalpiem lika atvest kadiju un lieciniekus, un, kad tos atveda, viņ� salaulāja mani ar savu meitu un sarīkoja mums greznas kāzas un lielas dzīres. Un, kad viņ� ieveda mani pie savas meitas, es redzēju, ka viņa ir skaista un daija un stalts ir viņas augums, un viņu grezno krā�ņas drēbes un ko�as rotas, un laistījās viņa kreļļu un dārgakmeņu mirdzumā, un viss �is greznums maksāja dau�dzus zelta dināru tūksto�us. Un, kad nu es iegāju pie �eicha meitas, tā man gau�ām patika, un mūsu sirdis iesila mīlestībā. Un tā nu kādu laiku es dzīvoju vienos priekos un vienā līksmībā.

Un, kad jaunavas tēvs iegāja Allah �ēlastības pasaulē, mēs viņu grezni apģērbām un apbedījām, un manā rokā nu bija likts viss, kas viņam piederēja, un visi viņa kalpi nu bija mani kalpi. Un tirgoņi mani iecēla viņa vietā, bet viņ� bija tiem pavēlnieks. Un neviens neko nedarīja bez viņa ziņas un atļaujas, jo raugi: tas bija viņu �eichs un nu es biju viņa vietā. Un, satikdamies ar pilsētas ļaudīm, es redzēju, ka viņu izskats pārvēr�as katru mēnesi un viņiem aug spārni, kas viņus aiznes debesu mākoņos, bet pilsētā paliek tikai bērrti un sievie�tes. To redzēdams, es klusībā sacīju: �Kad pienāks jaunais mēnesis, es lūg�u, lai tie mani aiznes, uz kurieni viņi pa�i dodas.� Un, kad nu pienāca jaunais mēnesis, �ās pilsētas ļau�u krāsa pārvērtās un viņu izskats bija cits, un es aizgāju pie kāda vīra un sacīju: �Allah vārdā, aiznes mani sev līdzi, un es redzē�u, ko redzēs jūsu acis, un nāk�u atpakaļ jums līdzi!� Un �is vīrs atbildēja: �To es nevaru.� Bet es tik�mēr lūdzos, līdz manu lūgumu tas paklausīja, un es pieķēros pie viņa, un viņ� aiznesa mani gaisā, bet to nezināja neviens, ne mani kalpi, ne draugi. Un tā nu vīrs mani nesa savos plecos, līdz uzlidoja debesu augstumos, un es dzirdēju eņģeļu slavas dziesmas debess jumā un lielā brīnumā iesaucos: �Lai slavēts Allah augstais!� Un es nebiju paguvis vēl izrunāt savus vārdus, te no debesīm nokrita uguns un gandrīz sadedzināja �os ļaudis. Tad nu viņi visi nolaidās un pameta mani augstā kalnā. Lielās dusmās kvēlodami, viņi aizlaidās un mani atstāja, un es paliku viens �ai kalnā un sodījos, un rājos par to, ko biju darījis. Te pēk�ņi es iesaucos: �Ir tikai Allah vara pasaulē, un tikai Allah ir visvarens! Tiklīdz no viena posta es izkuļos, te iekrītu citā, vēl lielākā postā.�

Un tā nu es paliku �ai kalnā un nezināju, uz kuru pusi dcties. Un pēk�ņi man garām aizgāja divi jaunekļi, tik skaisti kā pilni mēne�i, un katram rokā bija zelta spieķis, pret kuru tas atspiedās. Un es pie�gāju pie viņiem un viņus sveicināju, un viņi atņēma manu sveicienu. Un es jautāju: �Allah vārdā, kas jūs tādi un kas jūsu darbs?� Un viņi atbildēja: �Mēs esam Allah augstā � zemes un pasaules valdnieka vergi!� To teiku�i, viņi iedeva man tīra zelta spieķi un aizgāja savu ceļu, un mani pameta. Un tā es paliku kalna galā un, atspiedies uz spieķa, domāju par jaunekļiem. Un pēk�ņi no kalna apak�as izlīda �ūska, un �ūskai rīklē bija cilvēks, ko tā bija ierijusi līdz nabai, un tas nu kliedza un vaimanāja: �Kas mani pestīs, to Allah augstais glābs no visa posta!� Un tad nu es piegāju pie �ūskas un ar zelta spieķi iesitu tai pa galvu, un raugi: tā cilvēku izmeta no savas rīkles.�� Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Sindbads, jūras braucējs, �ūskai iesita ar zelta spieķi un cilvēku tā izmeta no savas rīkles. Un Sindbads sacīja: �Tad nu �is vīrs pienāca pie manis un sacīja: �Ja no �ūskas mani glāba tavas rokas, tad es vairs ne�ķir�os no tevis un' tu būsi mans biedrs �ai kalnā.� To dzirdējis, es atbildēju: �Lai notiek tā!� Un tad nu mēs abi aizklīdām kalnā, te pēk�ņi mums pienāca dīvaini ļaudis, un es tos uzlūkoju un ieraudzīju vīru, kas bija mani uznesis debesu mākoņos. Un es piegāju pie viņa un, taisnodamies un viņam pielabinādamies, sacīju: �Ak mans draugs, tā nedara draugs drau�gam!� Un vīrs man atbildēja: �Tu iegāzi mūs postā, sēdēdams man plecos un slavinādams Allah!� To dzirdējis, es sacīju: �Nedusmojies, jo es to nezināju, bet vairs tā nerunā�u!� Tad nu vīrs bija mierā ņemt mani līdzi, bet lika man neminēt Allah augsto, kamēr sē�u viņam plecos. Un viņ� aiznesa mani un aizlaidās tāpat kā pirmo lāgu, un raugi: es atkal biju savā mājā. Un iznāca mana sieva un priecājās par manu glābiņu, un sacīja: �Sargies ar �iem ļaudīm satikties un drau�dzēties, jo raugi: tie ir �aitana brāļi un tie nezina, kā musulmaņa mēle slavē Allah augsto!� Tad nu es jautāju: �Un kā ar viņiem sadzīvoja tavs tēvs?�J Un viņa atbildēja: �Mans tēvs nebija viņu pulkā un ne�darīja tā kā viņi. Un, ja nu mans tēvs ir miris, tad pārdod visu, kas mums pieder, un sapērc preces un dodies atpakaļ uz savu zemi pie saviem radiem, un es do�os tev līdzi. Pēc tēva un mātes es negribu vairs palikt �ai pilsētā.�

Un es pārdevu �eicha mantas un gaidīju, kad pilsētu kāds atstās un es varē�u doties tam līdzi. Un tā nu arī notika. Jo raugi: da�i pilsētas ļaudis gan gribēja aizbraukt, bet nevarēja samaksāt kuģi. Un viņi nopirka baļķus un uzcēla sev lielu kuģi, un, kad es salīgu un samaksāju kuģa maksu, es sakrāvu kuģī visu, kas mums piederēja, un tad abi ar sievu iekāpām kuģī un aizbraucām.

Un mēs braucām no salas uz salu un no jūras jūrā, un mūsu kuģi dzina labi ceļavēji, līdz laimīgi nonācām Basras pilsētā. Bet tur es ne�paliku un salīgu citu kuģi, un sanesu tur visas mantas, un devos uz Bagdadi, uz miera mājokli. Tur nu es aizsteidzos savā ielā un iegāju savā mājā, un satiku radus un draugus. Un, kad visas savas mantas un preces biju noglabājis mantu krātuvē, tad radi sāka skaitīt, cik ilgi es bijis projām septītajā braucienā. Un raugi: bija aizritēju�i divdesmit septiņi gadi, un neviens vairs necerējis sagaidīt mani mājās. Bet, kad nu es pārnācu un viņiem izstāstīju, kas bija mani piemeklējis, tad visiem bija lieli brīnumi, un viņi priecājās par manu glābiņu. Un Allah vārdā es nozvērējos nekad vairs nedoties ne jūras, ne zemes braucienos, jo raugi: septītais brauciens bija dzēsis manu trako kais�lību. Un tad nu es pateicos Allah augstajam un viņu teicu un slavēju, un gala nebija manam priekam, ka Allah augstais mani atvedis atpakaļ manā zemē un manā dzimtenē. Un tā nu zini, ak Sindbad, zemes gaitu gājēj, kas mani piemeklējis un kādi biju�i mani ceļi!�

To dzirdējis, nesējs sacīja Sindbadam, jūras braucējam: �Allah vārdā, nedusmojies un nepiemini ar ļaunu, ko esmu tev darījis!� Un tā nu viņi dzīvoja draudzībā un mīlestībā, un jautra un priecīga bija viņu dzīve, līdz atnāca visu prieku Galētāja un visu pulku Iz��ķīrēja, un piļu un būdiņu Postītāja, un kapu Atvērēja. Un slavēts lai ir dzīvais, kas nemirst!�

Un Sechrezada stāstīja:

�Man teikts, ak svētītais valdniek, ka senos lai�kos reiz dzīvoja tirgonis, un bija viņ� bagāts vīrs un divu bērnu tēvs. Un vārds viņam bija Eijubs. Un viņa dēlam vārds bija Hanems ben Eijubs, saukts E1 Motims el Maslubs. Un bija viņ� skaists kā pilnais mēness nakts vidū un apveltīts ar bur�vīgu daijrunību un brīni�ķīgu vārdu maigumu. Un tirgoņa meitai, Hanema māsai, vārds bija Fetna, jo bija viņa bur�vīgi jauka un skaista.

Mirdams tēvs viņiem atstāja kuplu mantojumu . . .�

Te Sechrezada redzēja, ka nāk jau rīts, un pazemīgi apklusa. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja.

�Mirdams tēvs atstāja viņiem kuplu mantojumu. Un citām man�tām līdzi viņ� atstāja tiem simt kravas zīda un samta drēbju un citus dārgus audumus, un simt traukus, pilnus vistīrākā muskusa. Jau bija viss sakrauts, un uz katra saiņa lieliem un skaistiem burtiem uz�rakstīts: �Uz Bagdadi,� � jo raugi: Eijubs nedomāja, ka viņam tik drīz būs jāmirst, un posās pats uz Bagdadi pārdot savas dārgās preces.

Bet Allah prāts savā bezgalīgajā �ēlastībā aizsauca tirgoni Eijubu pie sevis, un pēc sēru laika jaunais Hanems posās uz Bagdadi sava tēva vietā. Viņ� pateica ardievas mātei un māsai Fetnai, un visiem radiem, un tuvākajiem kaimiņiem; tad aizgāja viņ� tirgū, salīga ka�mieļus, apkrāva tos ar savām precēm un devās citiem tirgoņiem līdzi uz Bagdadi. Un tā nu viņ� atstāja māju, savu likteni licis visvarenā Allah rokās. Un Allah sargāja viņu modri, un drīz viņ� laimīgi iebrauca Bagdadē ar visām savām precēm.

Un, tiklīdz viņ� iebrauca Bagdadē, miera pilsētā, viņ� tūdaļ stei�dzās salīgt skaistu māju un pildīja to greznām lietām; un izgreznoja viņ� to krā�ņām segām, dīvāniem un spilveniem un neaizmirsa pie durvīm un pie logiem piekārt aizkarus. Un tad nu viņ� lika nokraut savas preces no kamieļiem un mūļiem, un brīni�ķīgajā mājā viņ� pa�lika atpūsties no grūtā ceļa un mierīgi gaidīja, kad visi Bagdades tir�goņi un di�vīri cits pēc cita nāks pie viņa un vēlēs viņam laimi un labklājību.

Un sāka viņ� gudrot par savu pre�u pārdo�anu tirgū. Vienā sainī viņ� sasēja desmit skaistus audumus un smalkākās zīda drēbes; uz katra saiņa bija uzrakstīta pēdējā maksa, no kuras vairs nevarēja atkāpties; un tirgū viņ� gāja uz to vietu, kur tirgojās bagātākie tirgoņi. Un tūdaļ viņam pretim gāja visi tirgoņi, vēlēja viņam mieru, aicināja atpūsties un sagaidīja viņu laipni un sirsnīgi. Un tad nu tie veda viņu pie tirgus �eicha, un, viņa preces uzlūkojis, tas tūdaļ nopirka tās visas. Un Hanems ben Eijubs par katru pre�u vērtības dināru nopelnīja divus zelta dinārus. Ar tik labu peļņu viņ� bija gau�ām apmierināts, un tā nu ik dienas viņ� pārdeva da�us audumus un da�us muskusa traukus, nopelnīdams par vienu dināru divus. Un raugi: tā nu viņ� tirgojās visu cauru gadu.

Bet otra gada sākumā viņ� kā da�dien aizgāja reiz tirgū. Te nu viņ� redzēja, ka visas tirgotavas bija aizslēgtas un aizslēgti bija arī lielie vārti. Bet tā nebija svētdiena, ta bija darba diena, un tādēļ viņ� ļoti brīnījās un jautāja, ko tas nozīmē. Viņam sacīja, ka nupat no�miris viens no lielākajiem tirgoņiem un visi citi aizgāju�i viņa bērēs, bet kāds ielas gājējs viņam teica: �Tu labi darīsi, ja arī iesi nelaiķi pavadīt uz mū�a dusu, jo zini: labos darbus Allah bagātīgi algo.� To dzirdējis, Hanems atbildēja: �Es ie�u! Es tikai gribētu zināt, kur �īs bēres svin.� To nu viņam parādīja, un viņ� tūdaļ iesteidzās mo�ejas pagalmā, pie strūklakas nomazgājās un devās uz parādīto vietu. Un nozuda viņ� tirgoņu barā un viņiem līdzi iegāja lielajā mo�ejā, kur visi noskaitīja lūg�anas par aizgājēju. Un tad nu bēru gājiens devās uz kapsētu; un bērinieki gar daudziem pieminekļiem nonāca pie lielas ēkas ar krā�ņu jumolu, kur nelaiķis bija guldāms zemes klēpī.

Nelaiķa radi jau bija pār kapu uzcēlu�i lielu, pla�u telti un iekā�ru�i tur lukturus un lāpas, un visi bērinieki varēja teltī sasēstiēs. Te nu atvēra kapu, guldīja tur nelaiķa miesas, un �ķirsta vāku atkal aiz�darīja. Un imami un citi svētnieki, un Korana lasītāji pie kapa sāka lasīt svētos pantus un noliktās nodaļas. Un visi tirgoņi un ne�laiķa radi nu sasēdās ap kapu uz segām, kas bija izklātas teltī, un bijīgi klausījās svētajos vārdos. Gan Hanemam ben Eijubam bija jā�steidzas mājās, bet, bijādams radus, viņ� negribēja aiziet viens pats, un tā nu viņ� palika citiem līdzi.

Bēru svinības beidzās tikai vēlu vakarā. Te nu nāca un gāja vergi, nesdami lielas paplātnes, uz kurām bija nolikti gardi ēdieni un sal�dumi, un visus bēriniekus tie bagātīgi mieloja. Un tie nu ēda un dzēra, līdz vairs nevarēja, kā jau da�dien bērēs. Un tad ienesa viņiem ūdens krūzes un mazgājamos traukus, un viņi nomazgāja rokas un kā da��dien klusēdami sasēdās visi kopā.

Kādu laiku sēdējis, viņ� redzēja, ka visiem �eit būs jāpaliek līdz rītam, un Hanems sāka zūdīties par savām mājās pamestajām pre�cēm, un sāka viņ� baiļoties par zagļiem un klusībā teica: �Es esmu �eit sve�inieks, un mani daudzina par bagātu vīru. Un, ja nu es visu nakti nebū�u mājās, zagļi to var aplaupīt, aiznest visu naudu un visas manas mantas.� Un, kad nu viņa nemiers vērtās aizvien lielāks, viņ� nolēma celties, lūgt citu viesu piedo�anu un teikt, ka steidzīgas gaitas skubina viņu mājās. Un tā nu viņ� aizgāja no bēru nama. Pa taciņu viņ� tumsā aizklīda līdz pa�iem pilsētas vārtiem, bet bija jau pusnakts, un vārti bija aizslēgti, un neviens pa tiem nenāca ne ārā, ne iek�ā. Un dzirdamas bija tikai suņu rejas un �akaļu gaudas tālumā, un vilku kauk�ana. Te nu viņ� bailēs un nobēdās iesaucās: �Tikai Allah ir liels un varens! Nupat es baiļojos par savām precēm, nu jau bīstos par savu dzīvību!� Un to pa�u ceļu viņ� gāja atpakaļ, meklēdams pa�tvērumu, kur varētu pārgulēt nakti. Beidzot viņ� uzgāja tirbechu, kam visapkārt pacēlās augsta siena, un sienā bija vaļā pamestas granita durvis, un pagalma vidū auga stalta palma. Un tā nu Hanems iegāja tirbechā un apgūlās tur; bet miegs viņam kā nenāca, tā nenāca, un kapu vidū viņu pēk�ņi sāka plosīt vientulības bailes. Te nu viņ� pie�cēlās, atvēra durvis un palūkojās laukā. Un tālumā uz pilsētas vārtu pusi viņ� ieraudzīja savādu gaismu. Un devās viņ� uz turieni, kur spīdēja gaisma, bet redzēja, ka gaisma pati nāca aizvien tuvāk uz tirbechu. Te nu Hanems iztrūcinājās un gāja atpakaļ tirbechā, un aiz�slēdza smagās durvis, un aiz�āva vēl bultu priek�ā. Un mo�ejas mazajā pagalmā viņ� aprima tikai tad, kad uzrāpās palmas galotnē un pa�slēpām tās zaros. Tur nu sēdēdams, viņ� redzēja, ka gaisma nāk aizvien tuvāk, un beidzot saskatīja trīs nēģerus, no kuriem divi stiepa lielu lādi, bet tre�ais nesa lukturi un kapļus. Kad nu tie pienāca pie tir�bechā, viens no viņiem, redzēdams, ka draugs, kas nesa pre�u lādi, pēk�ņi apstājās, sacīja tam: �Kas tev kai�, Sauab?� Un Sauabs atbil�dēja: �Vai tad neredzi?� Bet pirmais iesaucās: �Ko tad?� Un Sauabs attrauca: �Ak Kafur, vai tu neredzi, ka tirbecha durvis, ko vakar pa�metām vaļā, nu aizslēgtas un aizbultētas no iek�as?� Te nu tre�ais nēģeris, kam vārds bija Bakita, viņiem teica: �Cik jūs gan lieli nelgas! Vai tad nezināt, ka zemkopji ik dienas atstāj pilsētu un dodas ap�raudzīt savus laukus, un, apraudzīju�i tos, nāk atpūsties? Viņi nāk �urp, un, kad satumst vakars, tie aizslēdz durvis, bīdamies no tādiem nēģeriem, kādi esam mēs, jo raugi: viņi zina, ka mēs tos nolaupām un cepam, un mielojamies ar viņu balto gaļu.� Te nu Kafurs un Sauabs teica Bakitam: �Tik tie�ām, Bakita, ja viens no mums ir muļķis, lad tikai tu!� Bet Bakita atbildēja: �Es redzu, ka jūs man ticēsiet tikai tad, kad pa�i būsiet iegāju�i tirbechā un savām acīm tur kādu redzē�ju�i. Un es jums saku, ja tur kāds būtu bijis, tad, mūsu luktura gais�mas iztrūcināts, viņ� �ausmās būs uzlīdis pa�ā palmas galotnē. Un tikai tur mēs viņu uziesim.�

Nēģera Bakita vārdus dzirdējis, sabiedētais Hanems klusībā sacīja: �Kāds viltnieks gan ir �is nēģeris! Lai Allah aptum�o prātu visiem sudaņiem, jo viņi ir viltīgi un neganti!� Un, aizvien lielākas izbailes juzdams, viņ� iesaucās: �Tikai augstais un varenais Allah ir liels un spēcīgs! Kas mani varētu glābt no �ā posta?�

Te nu abi nēģeri, kas nesa lādi, teica tam, kas nesa lukturi: �Ak Sauab, uzrāpies nu uz sētas un ielec tirbecha pagalmā, un atver mums �īs durvis, kas aizslēgtas no iek�as, jo raugi: mūsu pleci un mūsu skausti salīku�i no smagā sloga. Un, ja tu mums atvērsi �īs durvis, mēs apsolām tev atdot visresnāko un vistreknāko vīru, ko tur uziesim, un to mēs tev izcepsim, kā piederas, un tici mums: tu nebūsi zaudējis nevienu viņa tauku lāsīti!� Bet Sauabs atbildēja: �Bet pēc mana muļķa prāta mums būtu jādara tā: �o lādi mums lika atnest uz tirbechu, un atnesta tā nu ir, bet, lai no tās atpestītos, sviedīsim to pār sētu tir�bechā!� Otri divi nēģeri sacīja: �Ja mēs lādi sviedīsim pār sētu, tā saplīsīs!� Bet Sauabs teica: �Jā! Bet, ja mēs ieiesim tirbechā, mums var uzbrukt laupītāji, kuri tur slēpjas un nokauj un aplaupa ceļa gājējus! Jo tirbechā viņi vakaros sanāk dalīt savu laupījumu.� Un otri divi viņam atbildēja: �Ak tu tavu muļķa pauri! Vai tie�ām tu esi tāds nelga, ka tici �ādām pasakām!�

To teiku�i, otri divi nēģeri nolika lādi zemē, uzrāpās uz sētas un ielēca pagalmā, lai atvērtu durvis, bet tre�ais viņiem rādīja gaismu. Tā trijatā viņi ienesa lādi, durvis atkal aizslēdza un apsēdās tirbechā atpūsties. Un viens no viņiem sacīja: �Tik tie�ām, ak mani brāļi, mēs esam piekusu�i, tālo ceļu iedami, pār sētu rāpdamies un durvis atvēr�dami, un ir jau pusnakts. Atspirgsim nu da�as stundas mierā, iekams sāksim bedri rakt, kurā mums likts �o lādi noglabāt, kaut mēs nezinām, kas tur iek�ā. Kad būsim atspirgu�i, sāksim savu darbu. Un uzklausiet, ko jums teik�u: lai patīkami aizritētu īsais atpūtas bridis, ikvienam no mums, melnajiem einuchiem, būs stāstīt, kādēļ un kā viņ� kļuvis par einuchu! Un lai nu savu stāstu ikviens stāsta no sākuma līdz galam! Un tā mēs patīkami būsim pārlaidu�i �o nakti.��

Te nu Sechrezada redzēja, ka sārtojas jau rīts, un pazemīgi ap�klusa. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Ak svētītais valdniek, es tev stāstī�u, ko esmu dzirdējusi par sudaņu nēģeriem. Kad viens no viņiem teica, lai ikviens stāsta, kā tas kļuvis par einuchu, te nēģeris Sauabs, tas, kur� nesa lukturi un kapļus, sāka runāt pirmais un sacīja: �Vai gribat, lai es pirmais stāstu, kā es kļuvu par einuchu?� Un otri divi atsaucās: �Stāsti! Stāsti drīz!�

Tad ziniet, ak mani brāļi, ka bija man tikai pieci gadi, kad vergu tirgotājs mani paņēma un no ma�nas dzimtenes atveda uz Bagdadi. Un pārdeva viņ� mani kādam karavīram, un es dzīvoju greznā pilī. Un bija �im vīram meita, toreiz tikai trīs gadus veca. Un audzināja mani kopā ar viņu; es pilī visus ielīksmoju, rotaļādamies ar mazo meitenīti, dejodams viņai jautras un jocīgas dejas un dziedā�dams viņai dziesmas, kādas nu mācēju; un mazo nēģerēnu visi mīlēja.

Un tā nu mēs kopā augām, un bija man jau divpadsmit, viņai desmit gadu. Un nevienam prātā nenāca mūs �ķirt. Te kādu dienu, ieraudzījis viņu vientulīgā vietā, es kā da�dien piegāju viņai klāt.

Tie�i tobrīd viņa bija iznākusi no hamama; jau iztālēm no viņas kūpēja burvīgas smar�as, un viņa bija brīni�ķīga un starojo�a; un viņas seja bija kā mēness �etrpadsmitajā naktī. Mani ieraudzījusi, viņa pieskrēja man klāt, un mēs sākām rotaļāties, lakstoties un joko�ties; un viņa koda man, es viņai skrāpēju, viņa kutināja mani, es viņu arī, un tā nu es iedegos pārlieku. Te nu meitene sāka skaļi smie�

ties un metās man virsū, apgāza mani aug�pēdu un uztupās man jā�us virsū. Un viņa kļāvās un glaudās pie manis un cie�i cie�i mani apkampa. Te pēk�ņi � es pats nezinu, kā tas notika, � es vienā mirklī viņu apgāzu un laupīju viņas jaunavību. Un, kad nu tas bija noticis, viņa atkal sāka smieties un apkampa un glāstīja mani; bet bailēs par savu darbu es sastingu un, atraisījies no viņas skaujam, aizskrēju un paslēpos pie kāda no saviem draugiem, pie jauna nē�ģera.

Bet meitene aizgaja mājas; un drīz nu viņas māte redzēja sabur�zītās drēbes, neganti rāja viņu un aplūkoja viņas miesu, un ierau�dzīja to, ko ieraudzīja. Un dusmās viņa pakrita nemaņā. Bet viņa atkal at�ilba, un, neko vairs nevarēdama par labu vērst, viņa samie�rinājās un visiem spēkiem centās nelaimi slēpt, lai viņas vīram, meitenes tēvam, nekas nebūtu zināms. Un viņai laimējās: divus mēne�us viņa mierīgi un pacietīgi gaidīja, līdz izdibināja, kas bija vainīgais; bet viņa mani glāstīja tikpat mīļi kā senāk un deva man jaukas balvas, lai mani aizvilinātu atpakaļ mana kunga namā. Un, kad nu es pārrados pilī, viņas aizvien vēl visu slēpa un ne vārda neteica meitenes tēvam, kur� dro�i vien mani būtu nokāvis; bet tādu likteni neviens man nevēlēja, jo viņi visi mani ļoti mīlēja.

Kad nu pagāju�i bija divi mēne�i, mātei laimējās meiteni saderināt ar jaunu bārdskuvi, kur� bie�i nāca viņu namā pie tēva. Un pati par savu naudu viņa pielocīja pūru un ļoti rūpējās un gādāja par to. Un tad nu viņa sāka domāt par kāzām. Tad atveda jauno bārdskuvi ar visiem rīkiem; mani saķēra, sasēja un izgrieza to, kas bija izgrie�ams, un raugi: tā nu es kļuvu par einuehu. Nosvinēja kāzas, un mani no�lika par einuehu pie manas jaunās kundzes, un no tā laika man bija viņa jāpavada uz tirgu, uz viesībām un uz tēva namu. Un māte to visu izrīkoja tik veikli, ka neviens neko neizdibināja, ne jaunais vīrs, ne radi, ne draugi. Un, lai nu kāzu viesi ticētu meitas jaunavībai, māte nokāva balodi un ar tā asinīm nokrāsoja jaunās sievas kreklu un uz rīta pusi kā da�dien lika to sniegt no rokas rokā, un visas kāzās aicinātās sievas, to redzēdamas, raudāja aizgrābtības asaras.

Un no tās dienas es dzīvoju savas jaunās kundzes un viņas vīra � jaunā bārdskuvja namā. Tā nu es nesodīts un netraucēts varēju prie�cāties par viņas daiļās miesas pilnīgo skaistumu un burvību. Un savu kundzi es varēju skūpstīt un apskaut, un glāstīt līdz viņas nāves dienai. Bet, kad nomira viņas vīrs un viņas vecāki, tad mani aiz�veda uz sultānā pili un es kļuvu par galma einuehu. Un tā nu es esmu jūsu biedrs, ak brāļi mani nēģeri!� To teicis, Sauabs apklusa, un Kafurs, otrais nēģeris, sāka savu stāstu:

Tad ziniet, ak mani brāļi, man bija astoņi gadi, kad sākās �is notikums. Bet melo�anas mākslā es biju tik ievingrināts, ka katru gadu, bet tikai reizi gadā, es tik briesmīgi meloju vergu tirgonim, ka brīnīdamies tas pakrita aug�pēdu uz grīdas. Un tādēļ nu vergu tirgonis gribēja jo drīzāk no manis atpestīties un atdeva Imani tirgus saucējam, un tam nu lika saukt �ādus vārdus: �Kas grib pirkt nēģerēnu ar jocīgu netikumu?� Un tā nu sau�cējs ar mani kopā izbraukāja visus tirgus un sauca savu saucamo.

Te nu kāds godavīrs no tirgoņu kārtas tirgū piegāja pie saucēja un sacīja tam: �Kas tas ir par netikumu �im nēģerēnam?� Un saucējs atbildēja: �Viņ� melo tikai reizi gadā un vairāk nekad!� To dzirdējis, tirgonis jautāja: �Un cik tev maksāja par nēģerēnu un viņa jocīgo iera�u?� � �Tikai se�i simti drachmas.� Un tirgonis sacīja: �Es no�pērku to. Un dodu es tev divdesmit drachmas! Tā lai nu ir tava peļņas tiesa.� Un turpat uz karstām pēdām bija saaicināti lieci�nieki, un saucējs ar tirgoni noslēdza savu veikalu. Un saucējs mani aizveda uz mana jaunā kunga namu, saņēma savu maksu un peļņas tiesu un aizgāja.

Mans kungs mani ģērba tīri un glīti, un visās drēbēs es izskatījos labi, un tā nu es pie viņa dzīvoju līdz gada beigām, un noticis nebija nekas. Bet pienāca jaunais gads, un tas solīja labu ra�u un auglības svētību. Un tirgoņi cits citam nu rīkoja spo�as dzīres savos dārzos, un visi viņi �ķieda mantu un naudu, līdz pienāca kārta arī manam kungam. Te nu mans kungs savā dārzā, kas bija aiz pilsētas, saaici�nāja tirgoņus un lika tur aiznest visādus ēdienus un dzērienus, � un visi nu sēdās ēst un dzert no agra rīta līdz dienvidam. Te nu manam kungam bija ievajadzējusies kāda lieta, ko viņ� bija aiz�mirsis mājās, un viņ� teica man: �Klau, vergs, sēdies nu manam mūlim mugurā, jāj drīzāk mājās un pavaicā savai kundzei to un to, un tūdaļ steidzies atpakaļ!� Es paklausīju, ko kungs man bija licis, un, cik ātri vien varēdams, jāju mājās.

Pie mājas piejājis, es sāku skaļi kliegt un vaimanāt un birdināju lielas asaras; un tūdaļ mani apstāja mūsu ielas ļaudis, lieli un mazi. Un sievietes raudzījās pa logiem un pa durvīm, un mana kunga sieva dzirdēja manus kliedzienus, atvēra nama durvis, un mani sagaidīja viņa pati un viņas meitas. Un visi jautāja, kādēļ es atjājis mājās. Te nu es raudādams atbildēju: �Mans kungs bija dārzā pie saviem vie�siem, bet viņam uznāca sava vajadzība, un viņ� aizgāja nomaļus pie dārza sienas. Te pēk�ņi siena sagruva, un kungs mans pazuda drupu kaudzē. Ar �ausmās aptum�otu prātu es lēcu mūlim mugurā un stei�dzos mājās stāstīt jums �o briesmīgo bēdu ziņu.� Kad nu sieva un meitas bija manus vārdus dzirdēju�as, viņas sāka gau�i vaimanāt, plosīt savas drēbes un dauzīt galvu; un saskrēja un viņas apstāja visi kaimiņi. Te nu mana kunga sieva, vaļu ļaudama bēdām, un kā da��dien to dara kunga pēk�ņas nāves gadījumā, sāka uzvandīt visu māju, lauzt galdus un krēslus, sviest tos laukā pa logu, sist un dauzīt visu, kas bija sasitams, un lauzt un plēst logus un durvis. Un tad nu viņa lika visas ārsienas izkrāsot zilas un mest uz tām dubļu pikas. Un man viņa bargi uzkliedza: �Ak tu nelieti, ko tu stāvi kā mirla? Nāc un palīdzi man sadauzīt �os skapjus, izpostīt �o iedzīvi un sasist �o porcelānu!� To dzirdējis, es negaidīju vairs otru saucienu un kājām, rokām sāku postīt un dauzīt skapjus, dārgos krēslus un galdus un porcelānā traukus; es dedzināju krā�ņās segas un gultas; un aiz�karus, retos un dārgos audumus un spilvenus, un, kad nu tas viss bija izpostīts, es sāku graut pa�u namu, griestus un sienas un izdeldēt visu, kas vien bija redzams. Un es raudāju un vaimanāju vienā laidā: �Ak mans nabaga kungs! Mans nelaimīgais kungs!�

Tad nu mana kundze un viņas meitas atraisīja plīvurus un vaļā sejām, iziru�iem matiem izgāja uz ielas, un teica man: �Ak Kafur, ej mums pa priek�u un rādi ceļu, un ved mūs turp, kur gruvekļi ap�raka tavu kungu! Jo mums viņ� jāatrod un jāgulda �ķirstā, jāved mājās un jānosvin bēres, kā prasa viņa gods un cieņa!� Un tā nu es gāju viņām pa priek�u, kliegdams vienā klieg�anā: �Ak mans na�baga kungs!� Un visi tad nāca manās pēdās, un sievietes nāca ar klajām sejām, izspūru�iem matiem, vaimanādamas un gaudodamas. Un tā nu mums līdzi nāca ļaudis no visām ielām, pa kurām gājām, vīrie�i, sievietes un bērni, un jaunas meitenes, un vecas sievas; un visi sita savas sejas un gau�i gau�i raudāja. Bet es jutos varen liels, ka varu viņus vadāt pa visu pilsētu un pa visām ielām; un visi ielas gājēji nu jautāja, kāda gan nelaime piemeklējusi �os ļaudis, un tiem stāstīja, ko citi bija dzirdēju�i no manām lūpām, un viņi iesaucās: �Tikai Allah ir varens un �ēlīgs!�

Da�i mana kunga sievai deva padomu iet pie valija un stāstīt tam par lielo nelaimi. Un tā nu visi aizgāja pie valija; bet es teicos do�ties uz dārzu, kur drupu kaudzē aprakts mans kungs.��

Te nu Sechrezada logā redzēja, ka aust jau rīts, un pazemīgi pār�trauca savu stāstu. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Un man ir stāstīts, ak laimīgais valdniek, ka einuchs Kafurs savu stāstu turpināja tā:

�Te nu es iesteidzos dārzā, bet sievietes un visi citi ļaudis devās pie valija un stāstīja tam, kas noticis. Un valijs nu cēlās un sēdās zirgā, un līdzi pasauca racējus ar darba rīkiem, maisiem un gro�ziem, un tā nu visi steidzās uz dārzu, ticēdami visam, ko es biju stāstījis.

Bet es savu galvu apbēru ar zemi, situ savu seju un dārzā iegāju vaimanādams: �Ak mana nabaga kundze! Ak manas nelaimīgās jau�nās kundzes! Ak mani nelaimīgie kungi!� Un tā nu es iegāju viesu barā. Un, kad mans kungs mani ieraudzīja ar apbērtu galvu un dzir�dēja manas vaimanas: �Ak, kas nu man patvērumu dos? Ak, kur gan pasaulē ir vēl otra sieviete, kas pret mani būs tik laba kā mana na�baga kundze?� � te pēk�ņi viņa seja pārvērtās glu�i dzeltena un viņ� jautāja man: �Kas tev kai�, jel saki, ak Kafur? Un stāsti, � kas no�ticis?� Un es viņam atbildēju: �Ak mans kungs, kad tu man liki jāt mājāa un atvest tev, ko biji aizmirsis, es māju ieraudzīju sagrautu un kundzi un viņas bērnus redzēju drupu kaudzē apraktus!� To dzir�dējis, viņ� iesaucās: �Bet vai tad tava kundze glābties vairs neva�rēja?� Un es sacīju: �Ak vai! To viņa vairs nebija varējusi. Glābties neviens nebija varējis, un pirmā gruve�os nozuda mana vecākā kundze!� Un viņ� jautāja: �Bet vai tava jaunākā kundze, mana jau�nākā meita, arī nebija vairs glābjama?� Bet es atsaucos: �Ak nē!� Un viņ� sacīja: �Vai ari mūlim, kurā es vienmēr jāju, vai arī tam vairs nebija glābiņa?� Un es atbildēju: �Ak nē, mans kungs, jo nama sienas un zirgu kūts sienas apraka visu, kas mājās bija dzīvs, pat tavus aunus, tavas zosis un vistas! Viss pēk�ņi pārvērtās baigā drupu kaudzē, un dzīvs nepalika nekas.� To dzirdējis, viņ� iesaucās: �Un miris arī mans vecākais dēls?� Un es sacīju: �Ak vai! Tik tie�ām, dzīvs vairs nav neviens. Un nav ne mājas vairs, ne cilvēku, kas tur dzīvoja, un nav vairs ne miņas no visa. Bet aunus, zosis un vistas dro�i vien apēdīs suņi un kaķi.�

Un, kad nu mans kungs bija manus vārdus dzirdējis, gaisma viņa acīs izdzisa, sirds viņam sastinga un aptum�ojās prāts, un pēk�ņi viņ� sagrījojās, un mugura viņam salīka. Un sāka viņ� plosīt savas drēbes un savu bārdu, un no galvas viņ� norāva turbānu. Tā nu viņ� plo�sījās, līdz atģidās, ka visa seja tam vienās asinīs.

Un skaļā balsī viņ� kliedza: �Ak mani bērni! Ak mana sieva! Cik negants posts mūs piemeklējis! Un pasaulē nav vairs otra tik nelai�mīga cilvēka, kāds esmu es!� Te viņam līdzi sāka vaimanāt un rau�dāt visi viņa draugi un tirgoņi, un dziļā līdzjūtībā tie arī saplēsa savas drēbes.

Tad nu mans kungs, visu savu viesu pavadīts, atstāja dārzu un nebeidza sist savu seju. Un bija viņ� kā apreibis. Bet, tiklīdz nu viņ� kāju iespēra dārza vārtos, viņ� ieraudzīja putekļu mākoni un izdzir�dēja skaļus kliedzienus un �ēlas vaimanas. Un drīz viņ� jau redzēja valiju un visus viņa ļaudis, un tiem līdzi sava nama'sievietes, visus savus kaimiņus un visus citus, kas ceļā bija piepulcēju�ies ziņkārī�bas dēļ. Un visi tie nu gau�i raudāja un sāpēs kliedza.

Pa�u pirmo mans kungs nu ieraudzīja kundzi, savu laulāto drau�dzeni, un arī savus bērnus. Tos redzēdams, viņ� sastinga kā stabs un �ķita prātu zaudējis; te pēk�ņi viņ� sāka smieties, un visi nu stei�dzās viņu apskaut, un visi raudāja un sauca: �Ak mūsu tēvs! Lai slavēts Allah augstais, ka esi sveiks un vesels!� Bet viņ� tiem atbil�dēja: �Bet sakiet, � kā tad jūs pa�i izglābāties un kāds posts bija piemeklējis mūsu māju?� Tad 'nu mana kunga sieva sacīja: �Lai slavēts Allah, ka ļāvis mums redzēt tevi dzīvu un veselu! Bet kā tu bez citu palīdzības varēji piecelties no gruve�iem? Mēs visi esam sveiki un veseli. Un, ja nu Kafurs nebūtu mums atnesīs kļūmo ziņu, mūsu mājās nebūtu noticis nekas!� To dzirdējis, mans kungs nu iesaucās: �Kādu ziņu?� Un viņa atbildēja: �Kafurs atjāja ar kailu galvu, saplosītām drēbēm un kliedza: �Ak mans nabaga kungs! Ak nabaga kungs!� Mēs viņam jautājām: �Saki, - Kafur, � kas noticis?� Bet viņ� tikai kliedza: �Mans kungs bija dārzā pie saviem viesiem, bet viņam uznāca sava vajadzība, un viņ� aizgāja nomaļus pie dārza sienas. Te pēk�ņi siena sagruva, un kungs mans dzīvs pazuda drupu kaudzē!��

Te nu mans kungs iesaucās: �Tik tie�ām, kā Allah mans lieci�nieks, Kafurs nupat atskrēja pie manis, arī tāpat kliegdams: �Ak mana kundze! Ak mana kunga nabaga bērni!� Un es viņam jautāju: �Saki, ak, saki, � kas noticis, Kafur?� Un viņ� atbildēja: �Manu kundzi nupat apraka drupu kaudzē un viņai līdzi manas jaunās kundzes!�

To visu dzirdējis, mans kungs nu pēk�ņi pievērsās man un redzēja, ka es aizvien vēl uz savas galvas beru pī�ļus, vaimanāju un plosu drēbes. Un sauca viņ� mani briesmīgā un negantā balsī, un, kad es piegāja viņam klāt, viņ� man uzkliedza: �Ak tu nelietīgais vergs! Tu nēģeru derglis, tu ne�ķīstas sievas un tūksto� suņu dēls! Ak tu saso�dītais diedelnieks, lai nolādēts ir viss tavs dzimums! Ko tu liki mums visiem izciest �īs mokas un sacēli tik briesmīgas jukas? Bet, Allah mans liecinieks, es tevi sodī�u, kā esi pelnījis! Un norau�u tev ādu no tavām miesām un salauzī�u tavus kaulus!� Bet es viņam atbildēju bez bailēm: �Zvēru pie Allah, tu nedarīsi man, ko dusmās solījies, jo pirki mani ar visu manu jocīgo un kļūmo netikumu, un liecinieki teiks, ka pats tu zināji, ko esi pircis. Un tu zināji, ka katru gadu, bet tikai reizi gadā, es meloju, un to sauca arī tirgus saucējs. Bet es aiz�mirsu tevi brīdināt, ka tā bija tikai puse no maniem gadskārtējiem meliem un līdz gada beigām es izmelo�u vēl otru pusi!� �os vārdus dzirdējis, mans kungs nu iesaucās negantā piktumā: �Ak tu nēģeru suns! Ko tu saki? Un vēl bija tikai puse? Ak, tavu postu! Ej pazūdi un nerādies vairs manās acīs! Tu esi brīvs un vari iet, kurp gribi!� Bet es atbildēju: �Zvēru pie Allah! Es nevaru no tevis aiziet, kaut arī tu mani aizdzen! Un es negribu aiziet, līdz nebū�u izmelojis savu melu otru pusi. Jo tikai tad tu varēsi vest mani tirgū un pārdot par to pa�u maksu, par kādu tu pirki mani un manu netikumu. Bet tik�mēr tu nevari mani pamest, jo es neprotu nekādu amatu, kas man var dot manu dieni�ķo maizi. Un viss, ko es tev saku, ir likumīgs, un liku�mīgi to atzina tiesne�i, kad pats tu mani pirki!�

Un, kamēr nu mēs tā runājām, visi, kas bija nāku�i bērēs, jautāja, kas noticis. Un sanāku�ajiem ļaudīm un valijiem, un visiem tirgotājiem un draugiem tad nu pateica, ka tie biju�i mani meli un turklāt vēl � tikai puse! To dzirdēju�i, visi iegrima pārdomās un beidzot atzina, ka arī pirmā puse jau bijusi pārlieku sūra. Un viņi nolādēja un lamāja mani cik mācēdami. Bet es stāvēju un tikai smējos, un sacīju: �Kā jūs varat mani rāt un sodīt, ja pa�i mani pirkāt ar visu manu neti�kumu?�

Un tā nu drīz mēs nonācām ielā, kur dzīvoja mans kungs, un pats viņ� savām acīm redzēja, ka viņa nams sagāzts gruve�os, un dzir�dēja, ka es bijis viņa nama lielākais postītājs, un viņa laulātā drau�dzene sacīja: �Tā nu zini, ka Kafurs sasita daudzas dārgas lietas, skaistas vāzes un porcelānā traukus, salauza krēslus un galdus un visu saplēsa!�

Te nu mans kungs iedegās vēl karstākās dusmās un teica: �Es savu mū�u nebiju redzējis tādu riebekli kā �o nēģeri! Un vēl viņ� saka, ka tā bijusi tikai puse no visiem viņa meliem! Kādi tad nu būtu biju�i viņa pilnie meli? Tad jau viņ� būtu izpostījis visu pilsētu un varbūt divas pilsētas!�

To teicis, viņ� aizveda mani pie valija, kur� lika man uzskaitīt tik daudz rik�u, ka es pakritu nemaņā. Un, kamēr es nu gulēju kā miris, mans kungs lika atsaukt bārdskuvi, un tas nu man izgrieza, kas bija izgrie�ams, un rētu piededzināja ar kaitētu dzelzi. Un at�il�bis es ieraudzīju, ka bū�u einuehs līdz sava mū�a galam.

Un tad nu mans kungs sacīja: �Kā tu manu sirdi dedzināji, gribē�dams tai laupīt, kas tai dārgāks par visu pasaulē, tā es nu dedzinu tavu sirdi, laupīdams tev to, kas tev par visu dārgāks!� To teicis, viņ� aizveda mani tirgū un pārdeva par daudz lielāku maksu, nekā pats bija pircis, jo es nu biju einuehs, un tādēj mana maksa bija dārgāka.

No tās dienas es Visos namos, kur esmu kalpojis kā einuehs, esmu sējis tikai Jaunu un gājis no viena kunga pie otra, no viena sultānā pie otra, no viena di�ciltīga bagātnieka pie otra,' līdz mani aizveda visu ticīgo pavēlnieka � lielā emira galmā. Bet es jau sen vairs ne�esmu tas pats, kas biju senāk, un mani spēki ir zudu�i.

Tāds, ak mani brāļi, ir stāsts par to, kā es kļuvu par einuehu. Un es nu esmu galā! Uassalam!�

Sava biedra Kafura stāstu dzirdēju�i, abi nēģeri sāka par viņu smieties un teica: �Tu esi briesmīgs blēdis un vēl briesmīgāka blē�a dēls! Un tavi meli tie�ām biju�i �ausmīgi meli!�

Te nu savu stāstu sāka tre�ais nēģeris, kam vārds bija Bakita, un, savus draugus uzlūkojis, viņ� stāstīja:

ad ziniet, ak mana tēvo�a dēli, ka viss, k� jūs �eit dzirdējāt, ir tikai nieks un man par to jāsmejas. Kad būsiet dzirdēju�i, kā es kļuvu par einuchu, tad redzēsiet, ka mans liktenis bijis daudz grū�tāks nekā jūsu. Jo es skūpstīju savu kundzi un savas kundzes dēlu apgānīju ar ne�ķīstību.

Bet �is ne�ķīstības stāsts ir tik brīni�ķīgs un ar tik bagātiem notikumiem saistīts, ka tagad nav vaļas to stāstīt. Jo nāk jau rīts un gaisma atausīs, iekams būsim izraku�i bedri un bedrē ieraku�i lādi, ko pa�i atnesām; bet, ja nu mēs savu darbu nebūsim veiku�i, mūsu dzīvība būs bries�mās. Darīsim, kas mums �eit darāms, kādēļ esam atsūtīti, un tad jums stāstī�u, kādēļ un kā es kļuvu par einuchu.

To sacījis, nēģeris Bakita piecēlās, un viņam līdzi piecēlās otri divi nēģeri, labi atspirgu�i, un visi trīs nu luktura gaismā viņi raka tikpat lielu bedri, cik liela bija lāde; Kafurs un Bakita raka, bet Sauabs bēra zemi grozos; un tā nu viņi raka, līdz izraka bedri gandrīz cilvēka augumā, un, ieguldīju�i tajā lādi, apbēra to un zemi

piemīdīja. Tad viņi paņēma savus darba rīkus un lukturi, atstāja tirbechu, aizslēdza durvis un ātri aizsteidzās.

Hanems ben Eijubs, aizvien vēl paslēpies palmas galotnē, visu dzirdēja un redzēja, kā einuchi aizgāja. Pārliecinājies, ka palicis viens, viņ� sāka gudrot, kas lādē varētu būt, un savā nodabā sacīja: �Ko viņi būtu tur apraku�i?� Bet viņ� vēl neiedro�inājās nokāpt no palmas, jo viņu baidīja tumsa, un sāka nepacietīgi gaidīt pirmos ausmas starus. Tad nu viņ� nokāpa lejā un sāka rokām zemi rakt, līdz atraka lādi un izvilka to no bedres.

Te Hanems sameklēja kramu un tikmēr dauzīja lādes atslēgu, līdz beidzot to salauza. Un viņ� pacēla vāku un lādē ieraudzīja jaunu meiteni; tā nebija mirusi, tikai aizmigusi, jo dzirdama bija viņas elpa, un dro�i vien viņa bija iemidzināta ar ban�u.

Un meitenes skaistums staroja tik spo�i, ka �ilbināja acis; viņas āda bija liega un glezna un sejas krāsa apburo�i jauka. Un viss viņas augums laistījās dārgakmeņu un brīni�ķīgu rotu mirdzumā; kaklu vi�ņai rotāja zelta krelles un ausīs zaigoja lieli dārgakmeņi, bet uz kājām un rokām spulgoja zelta un briljanta sprādzes un aproces, un tas viss dro�i vien maksāja vairāk nekā visa sultānā valstība.

Kad nu Hanems ben Eijubs uzlūkoja jauno skaistuli un redzēja, ka einuehu kārības nebija viņu apgānīju�as, viņ� pacēla to klēpī un vārīgi noguldīja zemē. Un, tiklīdz skaistule ieelpoja spirgto gaisu, viņas sejā atplauka dzīvība un viņa izdvesa grūtu nopūtu, nokāsējās un no�ķaudījās, un no mutes viņai pēk�ņi izkrita tik liela ban�as pika, kas būtu varējusi uz visu dienu ziloni iemidzināt. Te nu viņa atvēra acis, brīni�ķīgas acis! Un, aizvien vēl ban�as reibuma mākta, viņa savus burvīgos skatienus pievērsa Hanemam ben Eijubam un mīlīgā un maigā balsī teica:

�Kur esi tu, mana mazā Richa? Vai neredzi: es gribu dzert! Jel steidzies mani spirdzināt! Un kur tad tu, mana Zara? Un tu, Sabi�a? Un tu, Sacharat al Dorra? Un tu, Nur al Gada? Un tu, Nagma? Un tu, Subchija? Bet visvairāk tu, mana mazā Nozcha, ak mijā, lēnprātīgā Nozcha? Kur esat jūs visas, kam neatsaucaties?�

Un, ka nu neviena viņai neatbildēja, jaunā skaistule beidzot at�vēra acis, pavērās uz visām pusēm un izbailēs iesaucās: �Ak, vai man, es esmu �eit viena un visapkārt tikai kapi! Ak, kas mani nolau�pījis un aizvedis no manas pils un no manām istabām ar skaistiem aizkariem un greznām sienām, un pametis mani, kur rēgojas tikai kapu akmeņi? Kas gan var izdibināt, kas slēpjas cilvēka sirdī? Ak tu, kam zināmi visi noslēpumi, ak visu cie�anu remdētājs, tu savā aug��āmcel�anās un savā tiesas dienā reiz �ķirsi ļaunos no labajiem!�

Un Hanems to visu dzirdēja un nepakustējās. Beidzot viņ� pie�gāja tai klāt un sacīja: �Ak daiļuma valdniece, tu, kuras vārdam jābūt saldākam par vīģu sulu un kuras augums ir vijīgāks par pal-

mas zaru, es esmu Hanems ben Eijubs. Seit tie�ām nav ne pils ai skaistiem aizkariem, ne kapu ar miroņiem, bet ir tavs vergs, ko sūtī�jis pats Allah tevi sargāt no visām likstām, no visām bēdām un tevi aizvest tavās mājās! Un varbūt tad tu man pievērsīsi savu daiļo vaigu, ak manu ilgu ķēniņiene!� To teicis, viņ� apklusa.

Atskārtusi, ka tas, ko viņa skata dzīvām acīm, nav sapnis, jaunā skaistule sacīja: �Ir tikai viens dievs, un tas ir Allah augstais! Un Muhameds ir viņa pravietis!� Te nu viņa mirdzo�ām acīm uzlūkoja Hanemu ben Eijubu, pielika roku pie sirds un teica savā saldajā balsī: �Ak svētītais jaunekli, es esmu atmodusies sve�ā vietā! Vai nezini, kas mani �urp atnesa?� Un viņ� atbildēja: �Ak mana pavēlniece, tevi �ķirstā atnesa trīs nēģeri, trīs einuchi.� Un Hanems nu skaistulei stāstīja visu, kas bija viņu piemeklējis un ko viņ� savām acīm bija redzējis, un kā viņu aiz pilsētas vārtiem pēk�ņi ietina nakts, un kā tas noticis, ka viņam tā bija jāizceļ no �ķirsta, kurā viņa būtu no- smakusi, ja negadījies viņ�. Un Hanems nu lūdza, lai daiļā meitene viņam stāsta �ā brīni�ķīgā notikuma cēloņus. Bet viņa atbildēja: �Ak jaunekli, lai slavēts Allah, ka viņ� man sūtījis tik labu cilvēku, kāds esi tu! Bet nu es tevi lūdzu: guldi mani lādē atpakaļ, izej uz ceļa un uzmeklē mūļa dzinēju vai kādu vīru, kas iznomā kravu lopus, tad uzsien �o lādi mūlim mugurā un ved mani uz savu māju! Un tikai tad tu redzēsi, cik liels labums tev būs no manis, un es tev gādā�u laimi un prieku! Un tad es tev stāstī�u, kas mani piemeklējis, un tu dzirdēsi dīvainu stāstu par manām dēkām.�

To dzirdējis, Hanems ielīksmojās laimes priekā un tūdaļ aizskrēja meklēt mūļu dzinēju; un, ka nu diena jau bija gai�a un saule laistī�jās visā spo�umā, viņam nebija grūti to atrast: Hanems bija drīz atpakaļ ar mūli un ar dzinēju; jauno skaistuli viņ� jau pirmāk bija ieguldījis lādē, un nu viņ� tikai palīdzēja dzinējam to uzcelt mūlim mugurā, un visi trīs viņi steig�us devās uz māju. Un ceļā Hanems juta, ka skaistule viņa sirdi iesilda mīlestībā; un viņ� gavilēja svēt- laimībā, domājot, ka drīz viņam piederēs �ī daiļā jaunava, par kuru, ja tā būtu verdzene, tirgū neviens nesolītu mazāk par desmit tūksto��iem zelta dināru un kuras augums bija izrotāts visdārgākiem audu�miem un dārgakmeņiem. Un, savām līksmajām domām ļaudamies, viņ� steidzās mājās. Beidzot, mūlim pa priek�u iedams, viņ� pārradās mā�jās, palīdzēja nocelt lādi un ienest to istabā.�

Te nu Sechrezada logā ieraudzīja rīta blāzmu un pazemīgi ap�klusa. Bet, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Un tā nu, ak cēlais valdniek, Hanems ben Eijubs pārnāca mājās ar visu lādi un izcēla no tās jauno skaistuli. Un viņa pavērās uz visām pusēm un redzēja, ka nams bija skaists, viss izrotāts ko�ām segām, un tās nu laistījās gai�ās krāsās, un izklāts tas bija dārgiem un krā�sainiem audumiem, kas maigi glāstīja acis. Un bija tur dārgi krēsli

un galdi un citas brīni�ķīgas lietas. Un ieraudzīja viņa lielus pre�u saiņus, zīda un samta audumu kaudzes un traukus, pilnus ar muskusu. Te nu viņa saprata, ka Hanems ir bagāts tirgonis un di�ciltīgs vīrs. Un tad viņa pacēla savu plīvuru, kas aizklāja tai seju, un vērīgi uz�lūkoja jauno Hanemu, un redzēja, ka jauneklis bija skaists un mīlestī�bas cienīgs, un viņa iesila mīlestībā un sacīja tam: �Ak Hanem, tu redzi, tev es savu seju neaizsedzu, bet esmu ļoti izsalkusi un lūdzu: steidzies un gādā, lai es būtu paēdusi!� Un Hanems atbildēja: �Dzirdu un paklausu, un steidzos darīt, ko man liki!�

Un tā nu Hanems aizsteidzās tirgū un nopirka krāsnī ceptu jēru, gardus rau�us, ko uzgāja pie Bagdades labākā saldumu tirgoņa Had�i Soleimana, un lielu paplātni ar mandelēm, pistacijām un citiem aug�ļiem, un pilnu krūzi veca vīna, un beidzot visda�ādākās puķes. Un to visu viņ� nu aiznesa mājās, augļus salika lielos porcelāna traukos un puķēm izrotāja dārgās vāzes, un visu nolika savai skaistulei bla�kus. Te nu viņa uzsmaidīja tam un glaudās pie viņa krūtīm, rokām apvija tam kaklu un sāka viņu glāstīt un sacīt viņam saldu vārdu tūksto�us. Un Hanems nu juta, ka mīlestības kvēle viņa miesā un viņa sirdī iedegās aizvien karstāka, un viņi ēda un dzēra līdz vēlam vakaram. Un tā viņi pierada viens pie otra un viens otru mīlēja, jo raugi: viņi abi bija jauni un skaisti. Un, kad satumsa nakts, Hanems ben Eijubs iededza lukturus un lāpas, un no viņu starojo�ajām sejām visā telpā izlija vēl spo�āka gaisma nekā no �ilbino�ajām ugunīm. Tad nu Hanems atnesa mūzikas instrumentus, piesēdās skaistulei bla�kus un vienā laidā dzēra vīnu un lēja arī viņai, un viņai līdzi ļāvās tūksto� jautrām spēlēm, priecīgi smējās un dziedāja kvēlākās dzies�mas, un skandināja jaukākos pantus. Un muziķa vēl liesmaināku iesvēla viņu kaislību, kurā viņi abi jau bija iedegu�ies. Lai slavēts, kas vieno sirdis un ielīksmo mīlētājus!

Hanems un jaunā skaistule savām spēlēm mieru meta tikai rīta ausmā. Un, kad nu miegs jau slēdza viņu plakstiņus, viņi aizmiga viens otra skaujās, bet līdz galam savā kaislībā neizkvēloja.

Un, tiklīdz Hanems piecēlās, viņ� steidzās izpildīt viesmīlības pie�nākumu un devās tirgū pirkt gaļu un augļus, puķes un vīnus, kas visai dienai bija vajadzīgs, un to visu viņ� nu pārnesa mājās un no�sēdās blakus skaistulei; un abi viņi ēda un dzēra, līdz vairāk nevarēja. Un, kad Hanems atnesa jaunus dzērienus, viņi abi dzēra un līksmoja, līdz sejas iedegās ro�ainās liesmās, vaigi pietvīka un acis spulgoja vēl melnākas un spo�ākas. Te nu Hanems ben Eijubs iekaisa netu�ramā dziņā skaistuli skūpstīt un baudīt viņas daiļās miesas priekus. Un viņ� iesaucās: �Ak manas dvēseles pavēlniece, ļauj man skūpstīt tavas lūpas, lai tavi skūpsti remdē liesmu, kas deg manās asinīs!� Un viņa atbildēja: �Ak Hanem, gaidi vēl brītiņu un ļauj man noreibt un aizmirsties; un tad es ļau�u tev laupīt �o skūpstu no manām lūpām, jo raugi, es nekā vairs nejutī�u!� Tā nu viņa sacīja un, aizvien vairāk noreibdama, piecēlās, un nometa visas savas drēbes, un vir,uis miesu sedza tikai plāns zīda krekls un galvu klāja viegls balta zīda �ķidrauts ar zelta vizuļiem. Viņas daiļumu ieraugot, Hanemu satvēra vel kaislāk.i kvēle, un viņ� sacīja: �Ak mana pavēlniece, vai nu man ļausi skupslit savas lūpas?� Un daiļā jaunava atsaucās: �Zvēru pie Allah! To es vel nevaru tev ļaut, ak Hanem, kaut tevi mīlu, to neļauj vārdi, k<is ierakstīti mana naktsģērba jostā! Bet tagad nav laiks �os vārdus Iov rādīt!� Te nu Hanems, kā da�dien aizliegtu augļu kārdin.ils, :,<iv.i sirdī juta kaislību svelmi un, kokli strink�ķinādams, dziedāja dziesmu, ko pats tobrīd sacerēja:

�Tik vienu skūpstu lūdzu es no lūpām, Kas svel un plosa manu dvēseli! Tik vienu skūpstu, vienu vienīgo, Kas manu milas kvēli remdinātu! Bet lepni viņa teica: �Nē, ak nē! Nemū�am ne!� Bet es: �Jā, jā!� � tik saucu Kā neprātīgs, ko mīla mulsina. Un viņa sacīja: �Vai skūpsts ir skūpsts, Ja sir�u liesma tajā nekvēlo? Vai tie�ām tu no manām lūpām skūpstu Ar varu laupītu, pret manu gribu?� �Bet skūpsts, ko nolaupām ar varu mēs. Ir tikpat maigs un salds!� es atteicu. �No manām lūpām ne!� tā atbildēja. �Ar varu laupīts skūpsts tik tad ir salds, Ja zagts no lūpām ganu meitai tas!��

Tā nu dziesmu nodziedājis, Hanems juta, ka kaislības neprāts viņu apstulbo un viņu satver nedzē�amas liesmas. Bet daiļā jaunava viņam neļāva neko, bet nebeidza arī apliecināt viņam savu mīlestību. Un tā nu ilga līdz pa�am vakaram: viņu dedzināja kaislība, bet viņa ne�ļāva to remdināt. Tad nu Hanems piecēlās un iededza visus lukturus, un istabā izlija spo�a un silta gaisma. Te pēk�ņi viņ� nometās ceļos pie jaunās skaistules kājām, un viņ� skūpstīja burvīgo kāju pēdas, kuras bija maigas un baltas kā piens; un savu galvu viņ� guldīja jaunavas klēpī un dzēra viņas liegās un siltās miesas smar�u, muskusa un ro�u, un jasmina smar�u. Un viņa trīsēja liegās �alkās kā maigs un bikls putniņ�. Un Hanems iesaucās: �Ak mana pavēlniece, ap�ē�lojies par savu vergu, kas apreibis mīlestībā, ap�ēlojies par nabaga mīlētāju, ko uzvarēju�as tavas acis, ko satriekusi tavas miesas bur�vība! Ja tevis nebūtu, es būtu dzīvojis klusā miera laimē.� Te nu Hanems juta, ka acis viņam top valgas no asarām. Un jaunā skaistule viņam sacīja: �Zvēru pie Allah, ak mans pavēlniek, ak manu acu gaisma, tava mīlestība mani reibina un tava kaislība mani mulsina! Bet sevi iegūt tev neļau�u nemū�am!� To dzirdējis, Hanems iesaucās:

�Ak, saki jel, � kādēļ?� Un viņa atbildēja: �Varbūt �o pa�u nakti es tev teik�u to, un tu varbūt man piedosi!� Hanema vārdus dzirdē�jusi, viņa pieglaudās tam klāt un apskāva, un glāstīja viņu, un apso�līja viņam daudzus jaukumus. Un tā nu viņi savas spēles beidza tikai rīta agrumā, bet jaunā skaistule viņam neteica, kādēļ negrib viņam piederēt.

Un tas pats tad nu notika katru dienu un katru nakti, un tā nu ilga visu mēnesi. Un viņu mīlestības svelme kaisa aizvien kvēlāka. Te kādu nakti kad Hanems gulēja viņai blakus un viņus reibināja vīns un neremdinātās kaislības tvīksme, Hanems skāra viņas miesu zem plānā krekla un liegi glāstīja viņas kairi trīso�o ādu, un viņa roka lēni aizsniedzās līdz pa�iem krū�u galiem. Un tie nu atvērās kā kristālā kausi, un viņ� liegi kutināja tos ar pirkstu. No �ā pieskā�riena jaunā skaistule pēk�ņi notrīcēja saldos drebuļos un tūdaļ at��ilba, ar strauju kustību palūkoja savu naktsģērbu un redzēja, ka to aizvien vēl cie�i tur zelta bārkstīm izrotātā josta. Un, kad nu viņa apmierinājās, viņa iegrima vieglā snaudā. Te Hanems atkal noglāstīja viņas burvīgo un glezno miesu un pieskārās jostai, ar kuru bija sa�vilkts viņas naktsģērbs, un lēni parāva to, lai atristu kairi �auksto�ais zīds, kas slēpa visu zemes baudu brīni�ķīgāko vīna dārzu. Te nu skais�tule pamodās un piecēlās sēdus, un viņa teica Hanemam: �Ko gribi man darīt, ak Hanem?� Un viņ� tai atbildēja: �Es gribu tevi iegūt, tevi mīlēt un ar tevi kopā līgot svētlaimībā.� To dzirdējusi, viņa sacīja: �Ak Hanem, jel uzklausi mani! Es teik�u tev visu savu noslēpumu. Varbūt tad tu atzīsi, ka man bija iemesls �o prieku tev liegt, ko pati kāroju no visas sirds!� � �Es klausos,� teica Hanems. Un te nu daiļā jaunava pacēla sava krekla malu, saņēma naktsģērba zeltīto jostu un sacīja: �Ak Hanem, mans pavēlniek, lasi nu, kas rakstīts jostas galā!� Un Hanems paņēma jostas galu un izlasīja, kas rakstīts tur bija ar zelta burtiem: �Es esmu tava, tu esi mans, ak pravie�a cēlais pēc�nieks!�

Un, kad nu Hanems bija izlasījis, kas zelta burtiem rakstīts jostas galā, viņ� pēk�ņi atrāva roku un uztraukts iesaucās: �Jel stāsti drīz, ko tas gan nozīmē!� Un jaunā skaistule stāstīja:

�Tad zini, ak Hanem, ka esmu kalifa Haruna al Ra�ida mīļākā, un vārdi, kas rakstīti jostā, tev rāda, ka piederu visu ticīgo emiram un tikai viņam vienīgajam. Mans vārds, ak, Hanem, ir Kuata al Kuluba. Kop� bērnības es esmu augusi kalifa pilī, izplaukusi tik pilnīgā skais�tumā, ka kalifs, mani redzējis, ielīksmojās par maniem tikumiem un manu daiļumu, un manām gara dāvanām, ko man devusi mūsu radī�tāja svētība. Un skaistums mans tik ļoti apbūra kalifu, ka viņ� mani iemīlēja un savā pilī man deva krā�ņas istabas un desmit jaunas verdzenes, mīlīgas un jaukas izskatā un kustībās. Un apbalvoja viņ� mani ar visiem dārgumiem, ko pats savām acīm tu redzēji, kad gulēju

�ķirstā. Un biju es viņam mīļāka par visām citām sievietēm pilī un arī par viņa mīļo sievu un radinieci Setu Zobeidu. Bet Zobeida mani ienīda, un drīz jau bija redzami viņas naida darbi. Un, kad nu kalifs devās karā pret kādu no saviem dumpīgajiem karavadoņiem, Zobeida tūdaļ steidzās piepildīt savu ļauno nodomu. Viņa pierunāja kādu no manām verdzenēm, lika to aicināt pie sevis un teica tai: �Kad tava kundze Kuata al Kuluba būs aizmigusi, tev jāieliek viņai mutē �ī ban�as pika, un, iekams to dari, tev ban�u būs iemest arī viņas dzē�rienā. Es tevi krietni algo�u un do�u tev bagātību un brīvību!� Un jaunā verdzene, kas senāk bija kalpojusi Zobeidai, atbildēja: �Es darī�u to, jo tevi mīlu no visas sirds!� Un, priecādamās par savu gai�dāmo algu, viņa ienāca manā istabā un deva man dzērienu, kurā bija iemesta ban�a. Un, nebiju vēl es kausu dzērusi, te pakritu zemē, un mani plosīja negantas sāpes, un manu kāju pēdas skāra pieri, un man jau likās, ka aizie�u uz viņpasauli. Un, ieraudzījusi mani guļo�u, verdzene aizgāja pie Zobeidas, kura atnāca un lika mani guldīt lādē. Tad slepus ataicināja trīs einuchus un bagātīgi apbalvoja tos, un ap�balvoja arī pils vārtu sargus, un einuchiem lika mani nest uz tirbechu, kur augstais Allah atsūtīja tevi, ak Hanem, un lika tev rāpties palmas galotnē! Jo tikai tev, ak Hanem, ak manu acu gaisma, es esmu pa�teicīga, ka glābos no nāves smacīgajā tirbecha kapā! Un tikai tu mani atvedi sava viesmīlīgā nama dro�ībā! Bet mani mulsina raizes un rūpes par kalifu, jo nezinu, ko viņ� domāja, ko viņ� darīja, kad pārradās pilī un mani neredzēja. Un mani skumdina, ka nevaru raisīt sava ģērba jostu un piederēt tev, ak Hanem, ar visu savu miesu un dvēseli. Tāds nu ir mans stāsts, un es tevi lūdzu, glabā to kā savu svētāko noslēpumu!� Dzirdējis Kuatas al Kulubas stāstu un izdibinājis, kādas saites viņu saista ar visu ticīgo emiru, un zinādams, ka viņa ir kalifa mīļākā, Hanems dziļā godbijībā pret kalifa vārdu bikli ieslēpās kaktā un neiedro�inājās vairs uzlūkot jauno skaistuli, jo tā nu viņam likās svēta; un apsēdās viņ� kaktā viens un sāka sevi neganti rāt, ka bijis tik pārdro�s un dzīries jau skart kalifa mīļākās cēlo miesu.

Un pēk�ņi viņ� atģidās, kāds posts ir viņa kaislība un cik bēdīgs viņa liktenis. Un viņ� apsūdzēja likteni par viņa lielo netaisnību un par nepelnīto sodu. Un piesauca viņ� augsto Allah un sacīja: �Lai slavēts, kas cēlām sirdīm velti neliek skumjās tvīkt un bēdas, un rūgtumu gaisina ļaunu un zemu cilvēku sirdīs!� Un tā nu viņ� teica dziesmas vārdus:

�Nemū�am mieru nepazīst sirds tā. Ko mīlestības liesma apbūrusi, Un mīlētāja prātu tumsa māks, Līdz sievas daiļums nebūs vaļā vērts! �Kas mīla ir?� mans draugs reiz jautāja. �Tā gardums brīni�ķīgs ar sulu saldu, Bet rūgtu kodolu,� es atteicu.�

Te nu jaunā skaistule piegāja pie Hanema un kļāva viņu pie sa�vām krūtīm, un savām rokām apvija tam kaklu; un, lūkodama viņu ielīksmot, tā bagātīgi �ķieda savus glāstus, tikai vienu līdzekli ne�izlietoja; bet Hanems vairs neiedro�inājās pieskarties visu ticīgo emira mīļākajai un, viņas glāstus gan nevairīdams, tomēr nesniedza tai savus skūpstus un savās skaujās to vairs neslēdza. Bet Kuata al Kuluba, pirms da�iem mirkļiem vēl jutusi Hanema liesmaino kvēli, nu redzēja to bijīgu un mēmu un savos glāstos lēja vēl kaisto�āku svelmi, un centās viņu iededzināt, lai remdinātu savu kaislību, ko iesvēlusi bija Hanema vairī�anās. Bet Hanems visu dienu ne dzirdēt negribēja tādas runas, un, kad nu nāca jau rīts, viņ� steidzās tirgū pirkt visai dienai pārtiku. Un mājās viņ� nepārnāca visu stundu, jo, zinādams savas vie�ņas augsto kārtu, viņ� pirka vislabāko un visdārgāko, kas vien tirgū bija atrodams. No puķu pārdevējām viņ� nu nopirka visus ziedus, no miesnieka vislabāko auna gaļu un no maiznieka visgar�dākos cepumus un saldumus, un pirka viņ� visdārgākās maizes un sulīgākos augļus. Un to nu visu viņ� aiznesa Kuatai al Kulubai. Bet, tiklīdz Hanems iegāja pie viņas, tā cie�i pieglaudās pie viņa krūtīm kaislības aptum�otām, baudkārē valgi tvīksto�ām acīm un smaidī�dama viņam teica: �Zvēru pie Allah! Cik sen jau neesi tu bijis pie manis, ak mīļais mans, ak manas sirds ilgotais pavēlnieki Tu nebiji stundu vien, tu biji visu gadu no manis prom! Un nu es jūtu, ka ne�varu savu liesmu dzēst! Manai kaislībai nav gala, un tā dedzina manu miesu! Ak Hanem, nāc, es esmu tava! Es gribu tev piederēt, es mirstu!� Bet Hanems viņu liegi atvairīja un teica:

�Ak Kuata al Kuluba, mana pavēlniece, lai Allah mani pasargā no grēka! Nemū�am ne! Kā suns var stāties lauvas vietā? Jo vergam nevar piederēt, kas pieder kungam!� Un Hanems atraisījās no viņas skaujām un ielīda kaktā, un bija viņ� noskumis un noraizējies. Bet Kuata al Kuluba saņēma viņa roku un lika sēsties sev blakus uz segas un viņai līdzi ēst un dzert. Un Hanemu viņa apreibināja da�ā�diem dzērieniem, un viņ� apskurba, un te nu viņa kā mulsumā kļāvās tam klāt, un, kas lai zina, ko tā viņam darīja bez viņa pa�a ziņas! Un pēk�ņi viņa satvēra kokli un dziedāja skumju dziesmu:

�Nu mana sirds, kas mīlēja, ir lauzta, Viņ� mani atstūma un prieku liedza! Vai dzīvot varē�u �ai sāpju smeldzē? Ak draugs mans saldais, draugs mans dārgākais, Kam bēdz no manis, vainīga kad neesmu? Ak, kaisle, �ķir�anās un skumju rūgtums � Viss mani māc kā nepanesams slogs! Ak, mana sirds vai ilgi izturēs So bēdu postu, kas man virsū vēlies?�

Sos vārdus dzirdējis, Hanems ben Eijubs pēk�ņi at�ilba un sāka gau�i raudāt, un, viņa asaras redzēdama, tā raudāja viņam līdzi. Bet drīz viņi atkal dzēra vīnu un līdz vēlai tumsai skaitīja daiļākos dzejas pantus.

Te nu Hanems uzklāja divas gultas, bet katru pai sevi; to redze dama, Kuata al Kuluba iekaisa dusmās un viņam sacīja: �Kam 1 <u I būs �ī otra gulta?� Un viņ� atbildēja: �Viena tev, un oti.i nīdiil Un no �ās nakts mēs nekad vairs negulēsim kopā, jo vergam nevar piedc rēt, kas pieder kungam, ak Kuata al Kuluba!� Bet viņa attniuc.i: �Ak dārgais mans pavēlniek, aizmirsīsim veco tikumību! Tversim b.iudu mirkli �odien, varbūt jau rīt tas bēgs no mums! Un, kam būs jim<> tiek, tas notiks, un, kas būs rakstīts likteņu grāmatā, tam jāpiepild.i � Bet Hanems vairījās no viņas. Un viņa iekaisa aizvien karstākā kvele un kaislīgi iesaucās: �Pie Allah visvarenā es zvēru: �ai naktij nebūs mūs �ķirt, un gulēsim mēs kopā!� Viņ� sacīja: �Lai Allah mūs p<i sargā!� Bet viņa neatlaidās: �Ak Hanem, nāc pie manis, es atvēr�u tev visu savu miesu, jo mana kaislība tevi sauc un kliedz tavu vārdu! Ak Hanem, tev pieder visa mana būtne, baudi �īs ziedo�ās lūpas, baudi �o miesu, kas nobriedusi tavai kaislību pļaujai!� Un Hanems iesaucās: �Lai Allah mūs glābj un pasargā!� Bet viņa nerimās: �Ak Hanem, vai neredzi, ka mana miesa gurst, tevis tvīkdama, un mans kailums ļaujas taviem skūpstiem! Ak Hanem, manas miesas smar�a ir saldāka par jasminu smar�u! Skar to, un tu noreibsi!� Bet Hanems atbildēja: �Ak Kuata al Kuluba, kas pieder kungam, tas nevar pie�derēt vergam!� Un te nu jaunā skaistule raudāja gau�as asaras, pa�ņēma kokli un dziedāja:

�Es daiļa esmu, kam tu manis vairies,

Jel uzlūko un skati: cik es skaista,

Cik pilna burvības ir mana būtne!

Ar saltu prātu kam tu nievā mani?

Es visām acīm miegu laupījusi

Un visās sirdīs liesmas svēlusi,

Bet neskarts vēl mans ugunīgais zieds!

Es bona zars, bet zari lieli aug,

Lai lauztu tos, �os zarus vijīgos,

Kas ziedu burvībā tik daiļi līkst!

Vai manus ziedus plūkt tu negribi? �

Jel raugies: gacele es glezna, viegla,

Ko Allah lēmis jautrām medībām.

Es gacele ar mīlas pilnu sirdi

Un taviem tīkliem lemta, mediniek!

Kam negribi tu mani gūstā tvert? . . .

Es burvīgs zieds, kas liegās smar�ās likst,

Un ziedi kairie, ziedi reibino�ie

Ir lemti sirdij, ko tie spirdzina!

Ja zieds es tāds, kā dzejnieks līksmi daiņo,

Kam nievā manas smar�as brīni�ķīgās?�

Lai gan Hanems savu mū�u vēl nebija tik kaislīgi mīlējis kā tagad, viņ� tomēr nenoziedzās pret kalifu un visu mēnesi atvairīja jaunās skaistules mīlestību. Tāds nu ir stāsts par Hanemu un Kuatu al Ku- lubu, visu ticīgo emira mīļāko.

Bet stāsts par Zobeidu ir �āds:

Kad nu kalifs aizgāja karā un Zobeida savai sāncensei nodarīja to, kas tai bija nodarīts, viņai uzmācās grūtas domas, un savā nodabā viņa jautāja: �Ko nu es teik�u kalifam, kad viņ� man jautās par Kuatu al Kulubu, un kādām acīm es varē�u lūkoties viņa vaigā?� Un tā nu viņa lika ataicināt vecu sievu, kuru viņa pazina no bērnības un kuras padomus viņa paklausīja, un teica tai savu noslēpumu. Viņa jautāja vecajai sievai: �Ko nu es lai daru, kad noticis tas, kas noticis?� Un sieva atbildēja: �Es visu saprotu, ak mana kundze un pavēlniece! Bet laiks ir īss, jo kalifs var pārrasties katru brīdi. Es varētu teikt tev daudzus padomus, kā tu visu varētu no viņa noslēpt, bet teik�u tikai visvieglāko, visdro�āko un visātrāko. Tad nu klausies un dzirdi: liec tūdaļ ataicināt galdnieku, lai tas izcērt koka lelli miroņa izskatā! Un to tad nu guldīs kapā, un tai būs sarīkotas krā�ņas bēru svinības, un pie kapa būs iedegtas lāpas un vaska sveces, un visam galmam, visām tavām verdzenēm un visiem Kuatas al Kulubas vergiem tu liksi ģērb�ties sēru drēbēs. Un vergiem un einuchiem tu liksi visu pili un visus vārtus ietīt sēru tērpā, un tā nu visi sēros līdz kalifa pārnāk�anai. Bet, kad nu izbrīnītais kalifs jautās, ko tas nozīmē, galma ļaudis vi�ņam atbildēs: �Ak mūsu pavēlniek, tava mīļā Kuata al Kuluba ir mirusi pēc Allah �ēlīgā prāta! Un Allah lai dod tev ilgu mū�u, kāds nebija lemts viņai! Mūsu kundze un pavēlniece Zobeida viņai parādīja lielu godu, kas mūsu kunga un viņas cienīgs, un lika viņu apbedīt pa�ā pilī zem jumola, kas uzcelts pār viņas kapu.� To dzirdējis, kalifs būs aizkustināts par tavu labo sirdi, un viņ� raudās un būs tev pa�teicīgs. Un tad nu viņ� aicinās Korana lasītājus un liks tiem dienu un nakti pie viņas kapa skaitīt bēru dziesmas. Bet, ja nu kalifs, zinā�dams, ka Kuata al Kuluba tev nekad nav bijusi mīļa, teiks: �Bet var�būt mana tēvo�a meita Zobeida ir nāvē dzinusi Kuatu al Kulubu,� � un ja viņa aizdomas nerimsies un viņ� liks atrakt kapu, un gribēs redzēt, kādā nāvē mirusi viņa mīļākā, tev, mana pavēlniece, nebūs baiļoties! Jo raugi: kad kapu atraks un no tā izņems cilvēkam līdzīgu lelli, un kalifs redzēs dārgās drēbes un krā�ņo, līķautu un gribēs to pacelt, lai pēdējo reizi vēl ielūkotos savas mīļākās vaigā, tev nebūs viņam to ļaut, ak mana kundze, un arī citi viņam to neļaus, sacīdami: �Ak visu ticīgo emir, likums neļauj uzlūkot miru�as sievietes ne�apsegtu miesu!� Un tad nu kalifs redzēs, ka viņa mīļākā tie�ām mirusi, un liks to atkal aprakt un būs tev pateicīgs par visu, ko esi darījusi! Un, ja nu Allah prāts tā būs lēmis, tev visas rūpes būs zudu�as!�

Tā nu, vecās sievas padomu uzklausījusi, Zobeida teica to labu un bagātīgi viņu apbalvoja, deva tai krā�ņas goda drēbes un daudz nau�das, un visu lika darīt viņai pa�ai. Un vecā sieva nu galdniekam lika izcirst lelli un aiznesa to Zobeidai, un abas kopā viņas ietērpa to Kuatas al Kulubas greznajās drēbēs un ietina viskrā�ņākā līķautā, no�svinēja bagātas bēres un guldīja to kapā zem dārga jumola, ko pati bija likusi tai uzcelt, un iededza lukturus un lāpas, un vaska sveces, un pie kapa izklāja dārgas segas lūg�anām un bēru svinībām. Un visu pili Zobeida lika ietīt melnā plīvurā un visām verdzenēm ģērbties sēru drēbēs. Un Kuatas al Kulubas nāvi nu daudzināja visā pilī un visi, un arī Masrurs un einuchi, tai ticēja.

Tikām nu kalifs pārradās no tālā ceļa, iegāja pilī un tūdaļ steidzās Kuatas al Kulubas istabās,� jo tikai par viņu vien viņ� domāja. Un savas mīļākās kalpus un verdzenes viņ� ieraudzīja drūmās sēru drē�bēs un notrīcēja baigās jausmās; un drīz nu pie viņa iznāca Zobeida, arī sēru drēbēs. Un, kad viņ� jautāja, kādēļ visi sēru drēbēs tērpti, viņam atbildēja, ka nomirusi viņa mīļākā Kuata al Kuluba. To dzir�dējis, kalifs pakrita nemaņā. Bet at�ilbis viņ� jautāja, kur Kuatas al Kulubas kaps, jo viņ� tūdaļ gribēja to redzēt. Te nu Zobeida viņam sacīja: �Zini, ak visu ticīgo emir, ka Kuata al Kuluba man bija mīļa un apbedīt es viņu liku pati savā pilī!� Un, ceļa drēbes nenoģērbis, kalifs devās uz to vietu pilī, kur bija Kuatas al Kulubas kaps. Un tur nu viņ� redzēja lāpas un vaska sveces, un visapkārt izklātas segas. To ieraudzījis, viņ� pateicās Zobeidai un cildināja viņas labo darbu, un gāja pilī atpakaļ.

Bet kalifa prāts bija aizdomīgs, un drīz viņu sāka plosīt �aubas un nemiers, un, gribēdams atraisīties no tirdo�ajām aizdomām, viņ� lika kapu atrakt un izņemt savas mīļākās dzisu�ās miesas. Un tas nu tūdaļ bija darīts. Bet Zobeidas viltība visu izrīkoja tā, ka kalifs ieraudzīja līķautā tītu koka lelli un ticēja, ka tās ir viņa mīļākās mirstī�gās atliekas. Un tad nu viņ� lika guldīt to kapā atpakaļ un ataicināja svētniekus un Korana lasītājus, kuri nu vienā laidā skaitīja bēru lūg�anas, bet pats viņ� sēdēja uz segas un tik gau�i raudāja, ka bei�dzot pakrita nemaņā, jo skumjas viņam bija laupīju�as spēku.

Un tā nu augu mēnesi kalifs lika pie savas mīļākās kapa aicināt svētniekus un Korana lasītājus un gāja pats pie viņas kapa, un rau�dāja gau�as asaras.�

Te nu Sechrezada logā ieraudzīja rīta blāzmu un pazemīgi apklusa. Un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Tā nu, ak svētītais valdniek, kalifs augu mēnesi gāja pie savas mīļākās kapa. Un mēne�a pēdējā dienā lūg�anas un Korana lasī�ana ilga no rīta ausmas līdz saules rietam; un tikai tad visi varēja doties, pie miera. Un, asaru un noguruma mākts, kalifs iegāja atpakaļ savā pilī un negribēja redzēt nevienu, ne savu veziru D�iafaru, ne savu laulāto draudzeni un radinieci Zobeidu, un drīz viņ� aizmiga grūtā miegā, un pie viņa gultas sēdēja un viņu apsargāja divas verdzenes. Viena sēdēja gultas kājgalī un otra galvgalī, un, kad nu aizritējusi bija kāda stunda un miegs vairs nebija tik dziļ�, kalifs dzirdēja, ka sieviete, kas sēdēja pie viņa pagalvja, teica tai, kura sēdēja viņa kāj�galī: �Ak mana draudzene Subchija, kāds posts ir piemeklējis mūsu kungu!� Un Subchija jautāja : �Kāds posts, ak mana draudzeņe Nozcha?� Un Nozcha sacīja: �Mūsu kungam un pavēlniekam dro�i vien nekas nav zināms, jo cauras naktis viņ� sē� un raud pie kapa, kurā guldīta galdnieka izcirsta koka lelle.� To dzirdējusi, Subchija iesaucās: �Ko tas nozīmē, ak Nozcha, mana māsa? Kur gan palikusi Kuata al Kuluba? Un kāds liktenis viņu piemeklējis?� Un Nozcha at�bildēja: �Tad zini, ak Subchija, ka man visu izstāstīja mūsu māsa, mūsu kundzes Zobeidas mīļā verdzene. Jo mūsu kundze Zobeida lika verdzeni aicināt pie sevis un deva tai ban�u, lai tā iemidzina Kuatu al Kulubu; un verdzene darīja, kas viņai bija likts, un Kuata al Ku�luba aizmiga. Tad nu mūsu kundze un pavēlniece lika guldīt to lādē un trijiem einuchiem � Sauabam, Kafuram un Bakitam bija to aiz�nest tālu no pils un aprakt kapa bedrē.� Un asaru pilnām acīm Sub�chija jautāja: �Ak Nozcha, esi �ēlīga un saki man drīz, � vai mūsu mīļā un laipnā kundze Kuata al Kuluba jau mirusi �ai briesmīgajā nāvē?� Bet Nozcha atbildēja: �Lai Allah viņas jaunību pasargā no nāves! Nē, Subchija, viņa nav mirusi, jo es dzirdēju, ka mūsu kundze Zobeida teica savai verdzenei: �Es dzirdēju, ak Zara, ka Kuata al Kuluba no bedres izrakta un dzīvo jauna Damaskas tirgoņa mājās, un �o tirgotāju sauc Hanemu ben Eijubu el Motimu el Maslubu; un tur jau viņa dzīvo �etrus mēne�us!� Tā nu tu redzi, ak Subchija, cik nelaimīgs ir mūsu kungs, di�ais kalifs, jo viņ� nezina, ka viņa mīļākā ir dzīva, un cauras naktis viņ� sē� pie kapa, bet kapā nav vis guldī�tas Kuatas al Kulubas miesas!� Un tā nu verdzenes vēl kādu laiku runāja, un kalifs dzirdēja visus viņu vārdus.

Un, kad nu verdzenes vairs nerunāja un kalifam nekas vairs ne�bija jāklausās, viņ� pēk�ņi pietrūkās no spilveniem un kliedza tik baigā balsī, ka mazās verdzenes aizskrēja savmalu kurā, un viņ� iekaisa negantās un briesmīgās dusmās. Un, domājot, ka viņa mīļākā jau �etrus mēne�us dzīvo jaunekļa Hanema ben Eijuba namā, viņ� ar joni uzlēca kājās un lika pie sevis aicināt visus emirus un galma ļaudis, un arī savu veziru D�iafaru al Barmaki, kur� tūdaļ atsteidzās pie sava pavēlnieka un skūpstīja zemi pie viņa kājām, atspiedies uz abām rokām. Un sadusmotais kalifs viņam teica: �Ak D�iafar, tev būs uz karstām pēdām bruņot sargus un izdibināt, kur jaunā Damaskas tirgoņa Hanema ben Eijuba el Motima el Masluba nams! Un sargiem būs �o namu apsēst, no gultas izraut manu mīļāko Kuatu al Kulubu un pie manām kājām atvest pārdro�nieku, kam lik�u izciest visniknā�kās mocības!� Un D�iafars to dzirdēja un paklausīja. Un viņ� pa�ņēma līdzi sargus un pilsētas valiju ar viņa ļaudīm, un visi nu devās meklēt Hanema ben Eijuba namu un mieru nemeta, līdz uzgāja to.

Un tie�i tobrīd Hanems bija tikko pārnācis no tirgus, kur bija nopircis pārtiku visai dienai, un sēdēja blakus Kuatai al Kulubai, un priek�ā viņiem kūpēja brīni�ķīgs auna cepetis un daudzi citi ēdieni, un viņi ēda tos ar pirkstiem un priecājās, cik tie gardi. Pagalmā troksni iz�dzirdējusi, Kuata al Kuluba ielūkojās logā un tūdaļ saprata, kādās briesmās nu Hanema ben Eijuba nams; viņa redzēja, ka namu no vi�sām pusēm apsēdu�i sargi un �ķēpne�i, un jātnieļki, un karavadoņi, un pa�ā priek�ā viņa ieraudzīja pilsētas valiju un kalifa veziru D�ia- faru. Un pēk�ņi viņa atskārta, ka kalifam viss jau zināms; bet viņa atģidās, ka kalifs dro�i vien ir greizsirdīgs uz Hanemu, pie kura viņa dzīvoja jau �etrus mēne�us. Te nu viņa nobālēja glu�i dzeltena, un viņas skaistā seja izvaibstījās lielās bailēs, un �ausmās viņa pievēr�sās Hanemam un teica: �Ak mīļais, nu tev jādomā par bēg�anu! Glā�bies, bēdz!� Bet viņ� atsaucās: �Ak mīļā draudzene, ak manu acu gaisma, kā varu bēgt un atstāt māju, ko ienaidnieks apsēdis no visām pusēm?� Un viņa atbildēja: �Ak mīļais, nebīsties!� Un tūdaļ viņa no�vilka tam drēbes un apģērba to vecās skrandās, kas sniedzās viņam līdz ceļiem, paņēma lielu katlu, uzmauca to viņam galvā un uz katla uzlika paplātni ar pusdienu atliekām porcelānā traukos, un sacīja viņam: �Nu tu vari iet, jo tādā izskatā viņi �ķitīs tevi ēdienu mājas kalpu, un neviens tev gau�i nedarīs. Un par visu citu ļauj gādāt man, jo es zinu, cik liela mana vara pār kalifu!� To dzirdējis, Hanems ne�paguva ne atvadīties un steig�us atstāja māju, un aizgāja viņ� garām sargiem un jātniekiem, katlu turēdams uz galvas, un nekas ļauns viņam nenotika, jo viņu sargāja augstais gādnieks, kas visus labos ļaudis pasargā no briesmām un no kļūmām likstām!

Bet vezirs D�iafars drīz nokāpa no zirga un iegāja Hanema namā, un kādā istabā viņ� ieraudzīja pre�u saiņus un daiļo Kuatu al Kulubu, kura jau bija paguvusi ietērpties krā�ņākās drēbēs un izrotāties ko�ā�kiem dārgakmeņiem, un lielā lādē sakraut savas dārgākās mantas: zelta rotas, dārgakmeņus un citus greznumus. Un, tiklīdz vezirs D�ia�fars iegāja istabā, viņa piecēlās un palocījās pret to, un, noskūpstījusi zemi viņa izstiepto roku starpā, tam sacīja: �Ak kungs mans D�iafar, ir noticis, ko lēmis Allah prāts, un es mierīgi ļaujos tavai varai!� Bet D�iafars atbildēja: �Zvēru pie Allah! Ak mana kundze, man kalifs lika sagūstīt tikai Hanemu ben Eijubu! Saki mums, kur viņ� atro�dams!� Un viņa teica: �Ak D�iafar, Hanems sakrāva savas preces un jau pirms divām dienām aizbrauca uz savu dzimtenes pilsētu Damasku sērst pie savas mātes un māsas Fetnas. Vairāk neko es nezinu un ne�varu tev sacīt. Bet manu lādi, ko �eit redzi, un kurā es saliku savas dārgākās mantas, es lūdzu, labi apsargā un nogādā visu ticīgo emira pilī!� Un D�iafars atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Te nu viņ� saviem kalpiem lika nest �o lādi, un, Kuatai al Kulubai parādījis pienācīgo godu, lūdza, lai tā dodas viņiem līdzi pie visu ticīgo emira. Un tā nu viņi visi atstāja Hanema ben Eijuba namu un, paklausīdami kalifa pavēli, aplaupīja to līdz pēdējai paliekai.

Kad nu D�iafars piegāja pie kalifa, viņ� stāstīja tam visu, ko bija darījis, un teica, ka Hanems aizbraucis uz Damasku un ka pilī viņ� atvedis Kuatu al Kulubu. Bet kalifs domāja, ka Hanems viņa mīļāka�jai darījis visu, ko var darīt jaunai un skaistai sievietei, kas pieder citam, un viņ� iekaisa baigās dusmās un negribēja uzlūkot Kuatu al Kulubu, bet Masruram lika to ieslodzīt tum�ā istabā un pie viņas durvīm nosēdināja vecu sievu, kurai �ādi darbi vienmēr bija darāmi.

Bet Hanemu viņ� saviem jātniekiem lika meklēt visās malās; un pats ar savu roku viņ� gribēja rakstīt vēstuli Damaskas sultanam Mobamadam ben Suleimanam el Zeini; un viņ� paņēma papīra loksni un kaļamu un rakstīja �ādu vēstuli:

�Viņa augstībai sultanam Mohamadam ben Suleimanam el Zeini, Damaskas valdniekam, no visu ticīgo emira Haruna al Ra�ida, Bani Abasa di�o pēcnieku piektā kalifa.

Mū�am �ēlīgā un �ēlsirdīgā Allah vārdā!

Vispirms es apvaicājos par tavu mums dārgo veselību un lūdzu Allah, lai tu laimē un priekā vēl dzīvo ilgu mū�u.

Un tad nu dzirdi:

Ak mūsu varas vietniek, tev nu būs zināms, ka tavas pilsētas tir�gonis, vārdā Hanems ben Eijubs, iebraucis Bagdadē un pavedis, un ar varu ieguvis manu verdzeni, daiļāko par visām verdzenēm, un padarījis viņai to, ko padarījis. Bet viņ� aizbēdzis no manām dusmām un manas atriebības un paslēpies tavā pilsētā, kur viņam tagad jābūt pie savas mātes un māsas.

Un tev nu būs viņu sagūstīt un sasiet, un uzskaitīt viņam pieci simti siksnas cirtienu. Un tad tev būs viņu vadāt pa visām tavas pil�sētas ielām, un saucējam, kas ies pa priek�u kamielim, kuram viņ� sēdēs mugurā, būs kliegt: �Skatiet, kāds sods sagaida vergu, kas iekāro sava kunga mantu!�

Un tad nu tev būs sūtīt viņu pie manis, lai es lieku viņu spīdzināt un daru viņam to, ko viņ� pelnījis.

Un vēl tev būs aplaupīt un līdz pa�iem pamatiem izpostīt viņa namu, lai akmens uz akmens vairs nepaliek!

Un tu zini, ka Ilanemam ben Eijubam ir māte un jauna māsa, un tās tev būs kailas izģērbt, lai trīs dienas viņas stāv kailas par ap�smieklu visas pilsētas ļaudīm; un, kad nu tas būs noticis, tev būs viņas izdzīt no savas pilsētas. Tad steidzies un centīgi pildi mūsu pavēli!

Uassalam!�

Un, kalifa pavēli paklausīdams, uz Damasku tūdaļ devās sūtnis' un tik ļoti steidzās, ka nenonāca tur vis pēc divdesmit vai vēl vairā�kām, bet tie�i pēc astoņām dienām. Un, kad nu sultanam Mohama-

dam pasniedza kalifa vēstuli, viņ� pielika to pie lūpām un pieres un, izlasījis to, tūdaļ steidzās kalifa pavēli pildīt. Un saucējam viņ� lika staigāt pa pilsētu un kliegt:

�Lai visi, kas grib laupīt, dodas uz Hanema ben Eijuba namu un laupa, cik sirds tiem kāro!�

Un tūdaļ uz Hanema namu devās pats sultāns ar saviem sargiem un klaudzināja pie viņa durvīm, un viņa jaunā māsa Fetna piesteidzās un jautāja: �Kas tur klaudzina?� Un sultāns atsaucās: �Tas esmu es!� Tad nu viņa atvēra durvis, un, savu mū�u vēl neredzējusi sultānu Mohamadu, viņa seju aizsedza ar plīvura stūri un aizskrēja brīdināt māti.

Bet tie�i tobrīd Hanema māte sēdēja pie dēla kapa zem grezna jumola, ko bija likusi uzcelt sava dēla Hanema piemiņai, jo �ķita to jau miru�u; visu gadu viņai nebija pienāku�as ziņas no dēla, un viņa raudāja vienā raudā�anā un neko ne ēda, ne dzēra. Un meitai viņa sacīja, lai tā ielai� sultānu Mohamadu, un tas nu iegāja tirgotāja namā, piegāja pie kapa, un, ieraudzījis Hanema māti, kura mirka gau�ās asarās, viņ� teica tai: �Es nācu tavu dēlu Hanemu vest pie kalifa.� Bet viņa atbildēja: �Ak, es nelaimīgā! Mans dēls Hanems, mana klēpja auglis, nu jau vairāk nekā gadu atstājis mani un savu māsu, un mēs nezinām, kāds liktenis to piemeklējis!� Te nu sultanam Mohamadam, krietnam vīram ar cēlu dvēseli, bija jāpaklausa kalifa pavēle; un viņ� nu lika aplaupīt visu māju, aizvest krā�ņās segas, porcelānā traukus un dārgakmeņus, un visas greznās lietas, un pa�u māju viņ� lika izpostīt un visus akmeņus iznest no pilsētas. Un, lai gan �ī pavēle viņam derdzās, viņ� lika kailu noģērbt Hanema māti un Fetnu, viņa māsu, un trīs dienas tām nu bija stāvēt visiem pilsētas ļaudīm par apsmieklu. Un tad viņ� izdzina tās no Damaskas. Un tā nu kalifa ļaunais prāts no Damaskas izdzina daiļo Fetnu un viņas māti.

Bet Hanems ben Eijubs, saukts el Motims el Maslubs, atstāja Bag�dadi un gāja raudādams, līdz sirds viņam skumjās pagura; un gāja viņ� visu dienu ne ēdis, ne dzēris; un izsalkums un sāpes viņu novār�dzināja. Un, gandrīz jau mirdams, viņ� beidzot nonāca kādā ciematā. Un, mo�ejas pagalmā iegājis, viņ� nespēkā pakrita uz salmu izklāja un muguru piespieda pie sienas. Tā nu viņ� bez jūtām, ar drud�aini puksto�u sirdi nekustēdamies nosēdēja līdz rītam, un viņam nebija spēka kādam ko pavaicāt. Un rīta agrumā, kad ciema ļaudis nāca mo�ejā lūg�anas skaitīt, tie viņu ieraudzīja nemaņā pakritu�u. Un viņi atskārta, ka nabaga ceļinieks dro�i vien būs izsalcis un izslāpis, un atnesa viņam divus maizes kukuļus un medus podu, un tad nu viņi to padzirdīja un iedeva tam kreklu bez piedurknēm un salāpītu, un utu pilnu. Un viņi jautāja tam: �Kas esi tu un no kurienes, ak sve- �iniek?� Te nu Hanems atvēra acis, palūkojās uz visām pusēm, bet nevarēja izrunāt ne vārda; un sāka viņ� rūgti raudāt. Un ciema ļaudis vēl bridi pie viņa stāvēja, tad beidzot aizgāja savmalu kurais, jo visiem bija darāms savs darbs.

Bēdas un posts nu Hanemu satrieca tik ļoti, ka viņ� sasirga un mo�ejā uz salmu izklāja visu mēnesi sagulēja slims; un viņa miesa novārga un sejas krāsa pārvērtās, un viņu ēda blusas un blaktis, un bija viņ� nu tik no�ēlojams, ka mo�ejas lūg�anu skaitītāji nosprieda viņu vest uz Bagdades slimnīcu, jo citur nekur slimnīcas nebija. Un raugi: viņi aizgāja meklēt kamieli un kamieļu dzinēju un sacīja tiem: �Liec �o slimo jaunekli kamielim mugurā, ved viņu uz Bagdadi un pamet viņu pie slimnīcas durvīm! Cits gaiss un dziedinā�ana slimnīcā viņam gan līdzēs. Bet mēs tev samaksāsim par kamieli un par tavu darbu!� Un kamieļu dzinējs nu atbildēja: �Dzirdu un paklausu!� Un tā nu viņ� pacēla Hanemu, un citi viņam palīdzēja, un ar visu izklāju, uz kura viņ� gulēja, uzsēdināja to kamielim mugurā un cie�i piesēja ar stipru virvi.

Un tie�i tobrīd, kad kamieļu dzinējs jau dzīrās ceļā doties un Hanems apraudāja savu rūgto likteni, divas nabadzīgi ģērbtas sievas, kas stāvēja ļau�u barā, pēk�ņi ieraudzīja slimo jaunekli un iesaucās: �Cik nabaga slimnieks gan līdzīgs mūsu Hanemam! Bet nevar jau būt, ka tas būtu viņ�, jo tas ir izdilis kā ēna!� Un abas sievietes, vienos putekļos un tikko atnāku�as �ai vietā, sāka �ēli raudāt, piemi�nēdamas Hanemu, jo tie�ām tā bija viņa māte un Fetna, viņa māsa, abas izdzītas no Damaskas un nu dodamās uz Bagdadi.

Bet dzinējs uzkāpa ēzelim mugurā un, kamieli turēdams pavadā, jāja uz Bagdadi. Un drīz viņ� nonāca sava mērķa galā un piejāja pie pa�as slimnīcas, bet rīts vēl bija agrs, un slimnīcas durvis bija ciet, un Hanemu viņ� pameta pie sliek�ņa un pats devās savās gaitās.

Un tā nu Hanems gulēja pie slimnīcas durvīm, līdz ļaudis sāka laukā nākt no saviem namiem; tie redzēja viņu vāju un izdilu�u kā ēnu un, apstāju�i viņu no visām pusēm, gudroja un minēja, kas viņ� tāds un kas viņu tik neganti piemeklējis. Bet tie�i tobrīd garām jāja vecākais tirgus �eichs, un tas nu ļau�u baram lika tūdaļ atkāpties, un piegāja viņ� pie slimā jaunekļa un savā nodabā sacīja: �Pie Allah zvēru! Ja �o jaunekli ieliks slimnīcā, viņ� dro�i būs nāvei nolemts, jo raugi: neviens viņu tur nekops, kā vajadzīgs! Ņem�u viņu pie sevis, un Allah mani algos savos paradizes dārzos!� Un tā nu �eichs saviem jaunajiem vergiem lika viņu nest uz savu māju, un pats viņ� gāja tiem pēdās un, mājās pārnācis, tūdaļ ierīkoja jaunu, labu gultu, un ielika tur jaunu, tīru spilvenu. Un tad nu viņ� pasauca savu sievu un sacīja tai: �Ak mana sieva, es atvedu mājās viesi, ko Allah pats mums sūtījis! Un tev nu būs viņu kopt un par viņu gādāt!� Un viņa atbildēja: �Es sargā�u viņu kā savu acuraugu!� To teikusi, viņa at�locīja piedurknes, sasildīja ūdeni lielā katlā un mazgāja viņam rokas un kājas, un visu miesu; un ieģērba viņa sava vīra drēbēs, atnesa tam krūzi visjaukākā sorbeta un seju viņam slacīja ar ro�ūdeni. Un Hanemam nu krūtis sāka cilāties vieglāk; un spēki viņam lēni raisī�jās un pamodās atmiņas par pagātni un par viņa mīļo draudzeni Kuatu al Kulubu. Tas nu ir stāsts par Hanemu ben Eijubu el Motimu el Maslubu. Bet stāsts par Kuatu al Kulubu ir tāds: kad nu kalifs iedegās niknās dusmās uz viņu ��

Te �echrezada redzēja, ka logā jau blāzmojas rits, un pazemīgi apklusa. Un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Tā nu, ak laipnais un cēlais valdniek, kad kalifs iedegās tik nik�nās dusmās uz Kuatu al Kulubu, ka lika viņu ieslodzīt tum�ā istabā vecās sievas � pils kalpones uzraudzībā, viņa tur sabija astoņdesmit dienas, neredzējusi nevienu citu cilvēku. Un beidzot kalifs bija viņu pavisam aizmirsis, bet kādu dienu, garām iedams Kuatas al Kulubas istabai, viņ� dzirdēja to skumjā balsī dziedam daiļas dziesmas un skaļi sarunājamies pa�u ar sevi: �Ak draugs mans Hanem ben Eijub, cik skaista ir tava dvēsele un cik skaidra un cēla tava sirds! Tu biji cēls pret savu varmāku, un tu bijāji tā vīra sievas tikumu, kas izdzina tavu māti un māsu no tavas mājas, un tu glābi tā vīra sievas godu, kas tevi pa�u un tavus tuviniekus gāza tik briesmīgā kaunā! Bet pie�nāks reiz diena, kad tev un kalifam būs jāiet vienīgā un taisnīgā soģa priek�ā, un tad tu uzvarēsi, tu uzvarēsi savu varmāku, un Allah būs tavs sargs un glābējs, un viņa eņģeļi būs tavi liecinieki!�

Viņas vārdus dzirdējis un sapratis, ko nozīmē �īs gaudas, kuras dzirdēja tikai viņ� viens pats, kalifs nu atskārta savu lielo netaisnību pret Kuatu al Kulubu un pret Hanemu. Un tūdaļ viņ� lika aicināt vecāko einuchu, un tam nu Kuata al Kuluba bija jāved pie viņa. Un, kad tā nu atnāca pie viņa un stāvēja viņa priek�ā, asaru pilnās acis nodūrusi un sāpēs lūsto�u sirdi, kalifs viņai sacīja: �Ak Kuata al Kuluba, es dzirdēju, kā tu mani apsūdzēji par netaisnību un par var�mācību, un tu teici, ka es ļaunu darījis tam, kas man darījis labu! Kas ir tas vīrs vai jauneklis, kas saudzēja sievieti, kura piederēja man, un kam es nesaudzēju ne māti, ne māsu?� Un Kuata al Kuluba atbil�dēja: �Tas ir Hanems ben Eijubs el Motims el Maslubs! Es zvēru tev, ak kalif, un zvēru pie tavas �ēlastības un pie taviem labajiem dar�biem, ka Hanems nav mani iekārojis; un nekad viņ� nav man darījis gau�i! Jo raugi: rupjības un nekaunības netikumi viņam sve�i!� To nu kalifs gainīja visas �aubas un iesaucās: �Ak, kāds posts un kāda nelaime, ak Kuata al Kuluba! Un tik tie�ām nav citas gudrības un citas varenības kā tikai tā, ko glabā Allah prāts! Tādēļ, ak dzirdi, ko tev teik�u, Kuata al Kuluba: lūdz, un visi tavi lūgumi būs paklau�sīti!� Te nu Kuata al Kuluba sacīja: �Ak visu ticīgo emir, es lūdzu: dod man Hanemu ben Eijubu!� Un kalifs, gan savu verdzeni vēl mīlē�dams, viņai atbildēja: �Tas notiks, ja tas būs Allah prāts! Un to es tev apsola no visas sirds, un sirds mana nekad nekāro atpakaļ, ko pati devusi! Un viņu es iecel�u augstā godā un slavā!� To dzirdējusi, Kuata al Kuluba sacīja: �Ak visu ticīgo emir, es gribu, lai Hanems pārnāk pie manis un dāvā tu mani viņam, lai esmu viņam mija lau�lātā draudzene!� Un kalifs atbildēja: �Kad Hanems pārnāks, tu piede�rēsi viņam un būsi viņa laulātā draudzene!� Bet Kuata al Kuluba sa�cīja: �Ak visu ticīgo emir, nevienam nav zināms, kur Hanems skaita savus soļus; un arī pats Damaskas sultāns tev sacīja, ka nezinot, kāds liktenis viņu piemeklējis. Tad ļauj man pa�ai viņu meklēt, jo es ceru, ka Allah man palīdzēs viņu uziet.� Un kalifs atbildēja viņai: �Tev atļauts ir darīt, ko vien tu vēlies!�

To dzirdējusi, Kuata al Kuluba juta, ka krūtis viņai cilājas līksmā elpā un sirds atplaukst gai�ā priekā, un viņa steidzās atstāt pili, ceļā līdzi paņēmusi naudas maku, kurā bija tūksto� zelta dināru.

Pirmajā dienā viņa izstaigāja visu Bagdadi un gāja pie visu pil�sētas novadu un visu ielu �eichiem, un jautāja visiem, bet neizdibi�nāja neko.

Otrajā dienā viņa devās uz tirgu pie tirgoņiem un piegāja pie vecākā tirgus �eicha; un viņa stāstīja tam visu, kas nomāca viņas sirdi, un deva tam daudzus dinārus un lūdza, lai viņ� tos dāvā nabaga sve�iniekiem.

Un tre�ajā dienā viņa aizgāja zelta un sudraba lietu un dārgakmeņu tirgū un līdzi paņēma otru tūkstoti dināru. Un tad nu viņa lika aici�nāt tirgus �eichu, un viņa deva tam zeltu un sudrabu, lai izdāvā to nabaga sve�iniekiem, un �eichs nu viņai sacīja: �Ak mana kundze, es pats savā mājā esmu patvērumu devis slimam jauneklim no sve�as zemes malas, bet man nav zināms ne viņa vārds, ne viņa kārta. (Un raugi, tas bija Hanems ben Eijubs, bet �eichs to nezināja.) Un dro�i vien viņ� ir ļoti bagāta tirgoņa dēls no cēlas un di�enas cilts. Jo viņ� gan novārdzis un izdēdējis kā ēna, bet viņa seja ir skaista, un viņam ir visas labās un cēlās īpa�ības. Un �ai postā viņu dro�i vien iedzi�nu�i lieli parādi, jo viņ� nebūs varējis tos samaksāt, vai arī nelaimīgas mīlestības pārbaudījumi un �ķir�anās sāpes. Un, �eicha vārdus dzirdē�jusi, Kuata al Kuluba juta, ka sirds viņai sāk pukstēt strauji un ne�mierīgi, un viņa notrīcēja visās miesās un sacīja �eicham: �Ak �eich, ja tu �ai stundā nevari atstāt tirgu, tad liec kādam mani aizvest uz tavu māju!� Un �eichs nu lika viņu pavadīt jaunam puisēnam, kas tirgū kalpoja un zināja, kur ir viņa māja. Un puisēns aizgāja pa priek�u un Kuatu al Kulubu ieveda �eicha namā, kur dzīvoja slimais sve�inieks.

Un, istabā iegājusi, Kuata al Kuluba palocījās pret �eicha sievu, un �eicha sieva viņu tūdaļ pazina, jo tā pazina visas di�ciltīgās dāmas Bagdadē un bie�i gāja pie tām ciemā, un pret Kuatu al Kulubu viņa palocījās līdz pa�ai zemei. Un, kad nu viņas bija sasveicināju�ās,

Kuata al Kuluba jautāja: �Vai nevari man pasacīt, kur ir slimais un sve�ais jauneklis, kam esat patvērumu devu�i savā namā?� Un �eicha sieva nu sāka gau�i raudāt un ar pirkstu rādīja istabas kaktā, kur bija nolikta gulta, un sacīja: �Tur viņ� guļ. Viņ� dro�i vien ir jauneklis no di�as cilts, jo tie�ām visas zīmes to rāda.� Te nu Kuata al Kuluba palūkojās uz gultu, kurā gulēja jaunais sve�inieks, un uzlūkoja viņu vērīgām acīm, un viņa ieraudzīja vārgu un izdēdēju�u jaunekli un nepazina Hanemu, bet iesila pret viņu maigā �ēlumā un sāka raudāt, un teica: �Ak, cik nelaimīgi ir sve�inieki, kaut savā zemē viņi būtu vai emiri!� To teikusi, viņa atdeva zelta dināru tūkstoti zeltkaju un dārg�akmeņu tirgus �eicha sievai un lūdza, lai jaunekļa labā tā ne�ēlo neko; un tad nu pati viņam sniedza un lika izdzert zāles, un, ilgāk nekā stundu sēdējusi viņa gultas galvgali un �eicha sievai novēlējusi mieru un lab�klājību, uzsēdās mūlim mugurā un pārradās pilī.

Un tā nu ik dienas viņa staigāja pa tirgiem un nerimās meklēt, līdz kādu dienu pie viņas atnāca �eichs un sacīja: �Ak mana kundze Kuata al Kuluba, tu liki man visus sve�iniekus, kas Bagdadei cauri brauc, atvest pie tevis, un tā nu es atvedu un tavā cēlā ziņā lieku divas sie�vietes, vienu precētu sievu, bet otru jaunu meiteni; un viņas abas dro�i vien būs no di�ciltīga nama, jo raugi: viņu sejas to gai�i rāda, bet viņu miesas sedz nabadzīgs un netīra kazādas ģērbs, un plecos viņām uzmestas tarbas kā ubadzēm. Un acīs viņām zaigo asaras, bet sirdī smeldz neminamas skumjas. Un raugi: es atvedu viņas pie tevis, jo tikai tu, ak �ēlsirdības valdniece, viņu sāpes varēsi remdināt un viņas atpestīt no kauna un negoda, kas viņām jāizcie� no uzmācīgiem un nekaunīgiem jautājumiem. Un ceru es, ka mūsu labo darbu algos Allah augstais un Jaus mums vietu savos paradizes dārzos!� Un Kuata al Kuluba atbildēja: �Zvēru pie Allah! Tu manā sirdī, ak mans kungs, esi modinājis neklusināmu dziņu viņas redzēt! Kur viņas ir?� Te nu �eichs izgāja laukā pie durvīm un abas sievietes ieveda pie Kuatas al Kulubas. Un, kad nu jaunā Fetna un viņas māte iegāja Kuatas al Kulubas istabā, tā uzlūkoja viņas un, redzēdama viņu skais�tumu un skrandās tīto cēlumu, sāka rūgti raudāt, un iesaucās: �Zvēru pie Allah! �īs sievietes ir no di�as cilts un nabadzībā nav radu�as dzīvot! Viņu vaigā es redzu, ka viņas augu�as godībā un bagātībā!� Bet �eichs atbildēja: �Tik tie�ām, tavi vārdi ir patiesi, ak mana kundze! Un viņu mājas dro�i vien būs piemeklējusi liela nelaime, un nu viņas nomāc trūkums, jo viņu manta ir nolaupīta. Ak, palīdzēsim viņām, jo visi nabagie un nelaimīgie mums mīļi, un tā mēs iemanto�sim Allah �ēlastību!� �os vārdus dzirdēju�as, māte un meita sāka gau�i raudāt, un viņas atcerējās Hanemu ben Eijubu el Motimu el Maslubu. Un, viņu asaras redzēdama, Kuata al Kuluba pati sāka raudāt viņām līdzi. Un Hanema māte sacīja: �Ak cēlā kundze, lai ; Allah mums palīdz atrast to, ko mēs meklējam ar skumju pilnu sirdi!

Un abas mēs meklējam manu dēlu un mūsu sir�u liesmu, manu dēlu Hanemu ben Eijubu el Motimu el Maslubu!�

So vārdu izdzirdējusi, Kuata al Kuluba iesaucās skajā balsī, jo saprata, ka tā ir Hanema māte un viņa māsa, un pēk�ņi pakrita nemaņā. Bet, kad nu viņa- at�ilba, viņa apskāva abas sievietes un sacīja tām: �Paļaujieties uz Allah augsto un uz mani, ak manas māsas, jo �ī diena būs pirmā jūsu laimes diena un pēdējā jūsu posta un bēdu diena! Ak, neskumstiet vairs un nezūdieties!��

Te nu �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa. Un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Un Kuata al Kuluba, ak svētītais valdniek, teica Hanema mātei un Fetnai, viņa māsai: �Ak, neskumstiet vairs un nezūdieties!� To teikusi, viņa pievērsās �eieham un iedeva tam tūksto� zelta dinārus, un sacīja tam: �Ak �eich, tad ved nu viņas uz savu māju un saki savai sievai, lai tā viņām izkurina hamamu un ietērpj viņas viskrā�ņākajās drēbēs; un lai nu viņa gādā un rūpējas par tām un viņu labklājībai lai netrūkst nekas!�

Un otrā dienā Kuata al Kuluba nu pati devās uz �eicha māju, jo gribēja redzēt, vai viss ir padarīts, kā viņa likusi. Un, tiklīdz nu viņa iegāja istabā, te �eicha sieva viņu pazemīgi un laipni sagaidīja un noskūpstīja viņai rokas, un pateicās par viņas devību; un tad nu viņa pasauca Hanema māti un māsu, kuras bija iznāku�as no hamama, un sejas viņām staroja daiļumā un cēlumā. Un visu stundu Kuata al Kuluba ar viņām laipni tērzēja, un �eicha sievai viņa apvaicājās par slimo jaunekli. Bet tā nu atbildēja: �Viņ� aizvien vēl nav atspir�dzis.� Un Kuata al Kuluba sacīja: �Iesim visas pie viņa un lūkosim viņu spirdzināt.� Te nu viņa pasauca līdzi abas sievietes, kuras bija apmetu�ās sievie�u pusē un nevarēja slimnieku redzēt, un visas nu iegāja pie sve�ā jaunekļa un uzlūkoja viņu maigām un līdzjūtīgām acīm, un piesēdās pie viņa gultas, un sāka tērzēt; un sarunas vidū pēk�ņi atskanēja Kuatas al Kulubas vārds! Un, tiklīdz jauneklis �o vārdu izdzirdēja, viņa bālajā sejā atplauka dzīvības sārtums un novārgu�ajā miesā iz�alca spēka vilnis, un dvēsele atraisījās no stin�guma; un tā nu viņ� pacēla galvu un dzīvības priekā dzirksto�ām acīm iesaucās: �Kur esi tu, ak Kuata al Kuluba?�

Un, kad nu Kuata al Kuluba dzirdēja savu vārdu no sve�ā un slimā jaunekļa lūpām, kuras �ai namā atvērās pirmo reizi, viņa tūdaļ pazina Hanema ben Eijuba balsi, pēk�ņi noliecās pie viņa un līksmi iesau�cās: �Ak mīļais! Vai esi Hanems ben Eijubs?� Un viņ� tai atbildēja: �Jā, es esmu Hanems!� To dzirdējusi, Kuata al Kuluba pakrita nemaņā un gulēja aug�pēdu. Un arī Hanema māte un viņa māsa Fetna, �os vārdus dzirdēju�as, iekliedzās un pakrita, un zaudēja samaņu.

Bet drīz viņas atkal at�ilba, un visas nu steidzās pie Hanema un, kā jau da�dien tādos brī�os, sāka raudāt un priekā saukt, un viņu skūpstīt.

Un, mazliet rimusi, Kuata al Kuluba viņam sacīja: �Lai slavēts Allah, kas man, tavai mātei un tavai māsai ļāva tevi satikt!� Un viņa stāstīja tam visu, kas bija noticis, un beidzot teica: �Manus vārdus dzirdējis, kalifs man ticēja un ir tev �ēlīgs, un teicās ļoti gribot tevi re�dzēt; un viņ� dāvā mani tev!� To dzirdējis, viņ� ielīksmojās vislielākā priekā un vienā laidā skūpstīja roku Kuatai al Kulubai, un tā nu skūpstīja viņam galvu un acis. Un Kuata al Kuluba teica viņiem visiem: �Gaidiet mani tepat! Es bū�u drīz atpakaļ!� Un viņa aizstei�dzās uz pili un atvēra lādi, kurā glabājās dārgakmeņi, izņēma daudzus dinārus un aizgāja uz tirgu, un atdeva tos �eicham, sacīdama: �Nopērc viņām abām un arī Hanemam �etrus viskrā�ņākos ģērbus no visdār�gākā auduma un divdesmit lakatus, un desmit jostas, un desmit no katra drēbju gabala!� Un viņa devās atpakaļ uz to māju, kur bija Hanems un viņa māte, un māsa, un veda viņus visus hamamā. Un tad nu viņa lika izvārīt cāļus un citu gaļu un pagādāt visskaidrāko vīnu, un trīs dienas viņa pati tos baroja un dzirdīja savā pilī; un pēc triju dienu stiprino�ās barības viņi visi juta, ka miesa un dvēsele atkal ir dzīvī�bas pilna. Un Kuata al Kuluba vēl viņus ieveda hamamā un lika viņiem apģērbt citas drēbes, un atkal aizveda viņus uz �eicha māju. Bet pati viņa aizgāja pie kalifa, līdz zemei palocījās pret viņu un stāstīja tam par Hanema ben Eijuba un viņa mātes, un viņa māsas Fetnas pār�nāk�anu. Un viņa neaizmirsa tam pasacīt, cik skaista un cik jauna un burvīga ir Fetna. Te nu kalifs teica kādam no saviem vergiem: �Stei�dzies un pasauc D�iafaru! Un vezirs D�iafars ienāca, un kalifs viņam sacīja: �Ej un atved pie manis Hanemu ben Eijubu!� Un D�iafars tūdaļ devās uz �eicha māju, kur viņam pa priek�u jau bija aiztecējusi Kuata al Kuluba un visiem ziņoja par vezira D�iafara nāk�anu, sacīdama: �Ak Hanem, nu tev būs kalifam, kas savam veziram D�iafaram licis tevi vest pie viņa, rādīt visu tavas daiļrunības spēku un tavas sirds skaidrību, un tavu vārdu patiesību!� To teikusi, viņa ietērpa Hanemu krā�ņākajā no visiem jaunajiem, tirgū pirktajiem ģērbiem, iedeva viņam daudzus dinārus un sacīja: �Neaizmirsti zeltu saujām kaisīt, kad būsi iegājis kalifa pilī un iesi cauri einuchu un citu kalpu rindai!�

Tikmēr nu D�iafars uz sava mūļa piejāja pie �eicha mājas un Hanems izsteidzās viņu sveikt un skūpstīja zemi viņa priek�ā. Un bija viņ� atkal tas pats senais skaistulis Hanems ar cēlo vaigu un apburo�o izskatu! Un D�iafars nu viņu lūdza, lai viņ� nāk tam līdzi, un tas aiz�veda viņu pie kalifa. Un Hanams nu ieraudzīja visu ticīgo emiru viņa veziru, viņa varas vietnieku, viņa galma ļau�u un karavadoņu pulkā. Bet Hanemam bija daiļa valoda un skaidra sirds, un bija viņ� atjau�tīgs un veikls stāstītājs un brīni�ķīgs pantu teicējs. Un tā nu viņ� apstājās kalifa acu priek�ā, brīdi iegrima domās, tad pēk�ņi pacēla galvu un teica �ādus pa�a sacerētas dziesmas vārdus:

�Ak dienu valdniek, tu lielais, cēlais!

Kad Allah acs �o zemi uzlūkoja,

Viņ� auglību tai deva bagātu.

Mēs � auglības �ās dēli visi esam

Un visi paklausām, ko liek tavs prāts.

Nāk sultāni un emiri pie tevis

Un tavu pēdu pī�ļus slauka tie

Ar savām bārdām, savu drēbju krokām.

Un tavai godībai tie balvas nes,

Liek zelta vainagus pie tavām kājām!

Par �auru zeme, visa planēta,

Lai visiem taviem uzticīgiem kalpiem

Tā patvērumu dotu savā klēpīl

Ak laika valdniek, no dienas �īs

Sev teltis celsi tālās planētās,

Kas zibot telpas bezgalībā �aujas!

Lai zvaigznes, visi spīdekļi tev klausa

Un gājiens tavs lai staro, laistās spo�i,

Ak gara valdoni! Lai zemi svētī

Tavs taisnais, gudrais prāts un tava gaisma,

Lai dzē� tas noziegumus, grēkus baigos

Un visiem taisnīgajiem laimi dod!�

Un kalifu apbūra pantu daiļums un brīni�ķīgais ritums, un valodas skaidrība, un vārdu vieglums.�

Te nu �echrezada ieraudzīja logā gaismu un pazemīgi apklusa. Un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Un, kad nu Hanems ben Eijubs, ak augstais valdniek, tā bija ap�būris kalifu Harunu al Ra�idu, kalifs viņam lika tuvoties savam vald�nieka krēslam un sacīja: �Stāsti man visu savu kļūmo stāstu un neslēp neko!� Te Hanems apsēdās un kalifam stāstīja visu savu bēdu stāstu no sākuma līdz galam. Bet visu to atkārtot būtu lieki. Un raugi: kalifs nu ticēja, ka Hanems ben Eijubs nav bijis vainīgs, un viņ� ticēja Hanema sirds skaidrībai, jo sevi�ķi, kad redzēja, cik dziļu bijību Ha�nems jutis pret vārdiem, kas bija ierakstīti viņa mīļākās naktsģērba jostā, un viņ� sacīja tam: �Ak Hanem, es lūdzu tevi, atpestī manu sirdsapziņu no lielās netaisnības, kas tev bija jāizcie� manis dēļ!� Bet Hanems viņam atbildēja: �Ak visu ticīgo emir, es esmu tevi jau at�pestījis! Jo viss, kas pieder vergam, pieder arī viņa kungam!�

Un savā priekā kalifs neaizmirsa Hanemu iecelt savas valsts augstā�kajā goda kārtā. Un viņ� dāvāja tam krā�ņu pili un nolika lielu algu, un deva tam daudzus vergus un tikpat daudzas verdzenes. Bet Hanems steidzās uz jauno pili aizvest savu māti un Fetnu, savu māsu, un savu mīļo draudzeni Kuatu al Kulubu. Un kalifs, dzirdējis, ka Hanemam ir brīni�ķīgi daiļa māsa, vēl jauna un �ķīsta, vārdā Fetna, lūdza, lai Hanems dod to viņam, un Hanems atbildēja: �Viņa ir tava kalpone un es tavs vergs!� Kalifs nu viņam bagātīgi pateicās un deva viņam simt tūksto�i zelta dināru, un tad nu lika aicināt kadiju un lieciniekus

un pavēlēja rakstīt Fetnas laulības līgumu. Un to pa�u dienu, to pa�u stundu kalifs vienā pusē un Hanems otrajā aizgāja katrs pie savas jaunās sievas: Fetnu apprecēja kalifs, bet Kuatu al Kulubu appreceja Hanems ben Eijubs el Motims el Maslubs.

Un tā nu citu rītu kalifs bija tik priecīgs par burvīgo nakti, ko bija pārlaidis Fetnas jaunavīgajās skaujās, un par saviem jaukajiem panā�kumiem, ka lika aicināt visus rakstītājus ar vislabāko un visskaistāko rokrakstu, un tiem nu bija jāuzraksta Hanema stāsts no sākuma līdz galam, lai tas glabājas kalifa rakstu krātuvēs un māca pēcnieku pa�audzes, un brīnīties liek gudrajiem, kuri būs aicināti to lasīt dziļā bijībā un sumināt dienas un nakts radītāja cēlo darbu.�

Bet �echrezada vēl sacīja sultanam Sachriaram: �Ak laiku valdniek, tikai nedomā, ka �is stāsts bija brīni�ķīgāks un burvīgāks nekā stāsts par Kodadadu un viņa brāļiem!� Tad nu sultāns Sachriars sacīja: �Tad stāsti man �o stāstu, ko neesmu vēl dzirdējis!�

Un �echrezada stāstīja sultanam Sachriaram: �Reiz dzīvoja bagāts un varens sultāns, un Dia- berkiras valstībā viņ� valdīja Haranas pilsētu. Un mīlēja viņ� savus pavalstniekus, un tie viņam klausīja un pazemīgi kalpoja. Un daudz bija viņam sievu, bet Vienu viņ� izdzina no sava galma, un vārds tai bija Piruza. Un izdzītā sieva dzīvoja Samarijā, sultānā brāļadēla pilī. Tur nu viņai piedzima dēls, un tas bija skaists kā dzidrākā diena. Un Samarijas valdnieks tūdaļ rakstīja Haranas sultanam un sūtīja tam prieka vēsti par dēla piedzim�anu. Un viņ� vēlēja tam svē�tību un Allah �ēlastību. Un lieli bija sultānā prieki, un rakstīja viņ� princim Samēram, savam brāļadēlam, lai tas audzina Piruzas dēlu un dod tam Kodadada vārdu. Un, ja nu viņa dvēsele ilgo�oties pēc dēla, lai tad �o siltot uz viņa pilsētu.

Un tā nu Samarijas valdnieks audzināja jauno princi un mācīja to jāt un bultas �aut, un viņ� mācīja tam visu, kas piederējās sultānā dēlam. Un, kad nu Kodadadam pienāca astoņpadsmitais mū�a gads, viņ� visiem likās tīrais brīnumu brīnums. Kā da�dien sultānā dēls,

viņ� bija cēls un drosmīgs, un kādu dienu viņ� sacīja savai mātei: �Ak māte, manu dvēseli skumdina garlaicība! Es krūtīs jūtu slavas dziņu, un tādēļ ļauj man doties kara briesmās! Jo raugi: manam tēvam, Haranas sultanam, ir daudzi ienaidnieki, un kaimiņu sultāni grib laupīt viņa mieru. Ak māte, ko viņ� nesauc mani palīgā, un ko tik ilgi man jādzīvo bērna dzīve? Ak, visiem maniem brāļiem lemta laime kau�ties viņa karapulkos, � un vai tad manai dzīvei būs aizritēt dīkā?� To dzirdējusi, Piruza atbildēja: �Ak dēls, es gribu slavā celt tavu vārdu! Un man būtu prieks, ja tu jau cīnītos ar sava tēva ienaidniekiem, bet raugi: tev vēl jāgaida, līdz viņ� tevi sauks.� Bet Kodadads attrauca: �Ak mīļā māte, es pārāk ilgi jau esmu gaidījis! Es mir�u, ja neredzē�u sultānu, es gribu viņam kalpot. Es ie�u viņa galmā kā jauns sve�i�nieks, un viņ� mani neatraidīs, un tikmēr es nelik�os pazīstams, līdz bū�u veicis tūksto� varoņdarbu!� Un tā nu Piruza svētīja viņa cēlo dziņu, un, lai princis Samērs nevarētu tam pretoties, Kodadads nesa�cīja viņam ne vārda. Un kādu dienu viņ� teicās doties medībās un klusībā atstāja Samariju.

Un tā nu viņ� aizjāja baltā zirgā ar zelta iemauktiem un pakaviem, un zila atlasa segliem, kas zaigoja pērļu mirdzumā. Un raugi: �ķēpa rokturis laistījās vienos dimantos, un maksts tam bija no sandala koka, un tā bija izrotāta smaragdiem un rubiniem. Un vienā plecā viņam bija uzmaukta bultu soma, bet otrā laistījās loks. Un, tā nu apģērbts un izpu�ķots, viņ� iejāja Haranas pilsētā. Un tūdaļ viņ� steidzās pie Haranas sultānā, un tam bija lieli brīnumi un prieks par viņa skais�tumu un daiļo augumu. Un dro�i vien tā bija asiņu balss, kas viņa sirdi dzina uz skaisto jaunekli. Un sultāns viņam rādīja lielu godu un jautāja viņa vārdu un kārtu. Un Kodadads atbildēja: �Ak aug�stais valdniek, es esmu Kairas emira dēls. Man uznāca dziņa doties pasaulē, un es atstāju savu dzimteni, bet tavi ļaudis man stāstīja, tu esot naidā ar saviem kaimiņiem. Un tā nu -es devos uz tavu valstību un gribu cīnīties ar taviem ienaidniekiem.� To dzirdējis, sultāns ielīk�smojās un bija jauneklim �ēlīgs, un savā karapulkā viņ� iecēla to augstā amatā.

Un jaunā prin�a varonību drīz teica un slavēja karavadoņi un kara�vīri, un sultānā sirds uz viņu iesila mīlestībā. Un veziri un galminieki nāca lūgties Kodadada �ēlastību, un citus sultānā dēlus viņ� pameta ēnā. Un tā nu jaunie prin�i iedegās dusmās un skaudībā, un viņu sirdis kvēloja naidā pret sve�o jaunekli. Bet sultāns viņu cēla aizvien lielākā godā un vienmēr to tīkoja savā tuvumā. Un lieli bija viņa brīnumi 'par jaunekļa gudro valodu un smalko prātu. Un, citiem rādīdams, cik augstu viņ� ciena jaunekļa gudrību, viņ� lika tam uzraudzīt citus prin�us, kaut viņi visi bija vienā vecumā. Un tā nu Kodadads bija savu brāļu kungs un pavēlnieks.

Bet sultānā dēlu naids auga augumā. Un viņi sacīja: �Vai tad nar jau gana, ka sultanam, mūsu tēvam, sve�inieks mīļāks par saviem dē�liem, bet viņ� to ieceļ vēl mums par kungu! Un bez viņa ziņas mēs nedrīkstam darīt neko! Nē, to mēs neļausim un sve�inieku no kakla nokratīsim!� Tad nu viens no viņiem iesaucās: �Uzbruksim viņam un viņu nokausim!� Bet otrs atbildēja: �Ak nē, tā pa�i iekritīsim bedrē. Viņa nāve sultānā sirdī iededzinās naidu, un mēs vairs nevarēsim man�tot valdnieka godu. Mums sve�inieks jāuzveic ar viltu. Iesim un lūgsim viņa atļauju izjāt medībās, un, kad būsim aizjāju�i tālu no pils, tad dosimies uz kādu pilsētu un paliksim tur labi ilgi. Un tā nu sultāns brīnīsies, kur esam aizklīdu�i, un viņu plosīs nemiers, un sve�inieku viņ� liks nokaut. Un, lai tad nu būtu kā būdams, bet no galma viņ� to aizdzīs, jo raugi: viņ� ļāvis mums atstāt sultānā pili.� Sis padoms nu patika visiem sultānā dēliem, un viņi steidzās pie Kodadada un lūdza atļauju izjāt medībās. Un Kodadadam, savam pavēlniekam, viņi apso�lījās pārnākt tai pa�ā dienā.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Kodadadam viņi apsolījās pārnākt tai pa�ā dienā. Un tā nu Piruzas dēls iekrita lamatās, jo saviem brāļiem bija atļāvis jāt medībās. Un tie nu aizjāja un mājās nepārnāca. Un, kad aizritēju�as bija trīs dienas, te sultāns jautāja Kodadadam: �Ak jaunekli, kur mani dēli? Es neesmu tos ilgi redzējis.� Un Kodadads palocījās un viņam atbildēja: �Ak augstais valdniek, nu jau trīs dienas, kop� viņi izjāja medībās. Bet viņi apsolījās pārnākt tai pa�ā dienā.� To dzirdot, nemiers plosīja sultānā sirdi, un, kad pagāja vēl diena, bet prin�i nepār radās, viņa dvēseli plosīja izmisums un nomāca skumjas. Un skumjas izkvēloja dusmās, un viņ� teica Kodadadam: �Ak vieglā prāta jaunekli, kā tu varēji palaist manus dēlus un pats viņus nepa�vadīji? Vai tā tu dari savu darbu, ko esmu tev licis? Ak, ej un stei�dzies, un uz pēdām atved manus dēlus, un, ja tu viņus neatvedīsi, tev jāmirst būs pa�am!�

Urļ kad nu Piruzas nelaimīgais dēls bija dzirdējis sultānā vārdus, viņu nomāca bēdas un bailes. Un viņ� apjoza bruņas un uzkāpa zirgā, un aizauļoja uz pilsētu. Kā gans, kas pazaudējis savas avis, viņ� visur taujāja un meklēja savus brāļus un izjāja ciemus, izjāja pilsētas, bet brāļu pēdas nesadzina. Un tā nu viņa sirdi �ņaudza negantas sāpes, te pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak mīļie brāļi, kur esat? Vai esat kritu�i mūsu ienaidnieku gūstā? Un vai tādēļ man bija nākt Haranas sultānā galmā, lai pa�u sultānu gāztu tik negantās cie�anās?� Un viņa sirdij nu ne�bija miera, ka sultānā dēliem bija ļāvis izjāt medībās un pats nebija tos' pavadījis.

Un vairākas dienas viņ� velti taujāja un meklēja, līdz nonāca lielā un pla�ā ielejā, un ielejas vidū zvīļoja melna marmora pils. Un tā nu viņ� jāja uz pili un pils logā ieraudzīja brīni�ķīgi daiļu jaunavu, un jaunavas vaigā bija redzamas lielas bēdas. Un, tiklīdz viņa ieraudzīja sve�o jaunekli un domāja, ka viņ� to dzirdēs, te jaunava uzsauca Ko- dadadam: �Ak jaunekli, steidzies prom no �ās posta pils, un, ja tu kavēsies, tevi sagrābs resnais milzis, kas pilī dzīvo! Un zini: viņ� sūc un dzer cilvēku asinis un viņ� sagrābj visus, kam kļūmais liktenis soļus dzen �ai ielejā. Un viņ� met tos tum�ā cietumā un no cietuma izlai� tikai tad, kad grib tos aprīt.�

To dzirdējis, Kodadads jautāja: �Ak, saki, mana kundze, � kas tu tāda?� Un jaunava atbildēja: �Ak jaunekli, mana tēva māja ir Kairā, un esmu no cēlas cilts. Es devos uz Bagdadi, miera mājokli, un vakar jāju garām �ai pilij, te melnais milzis mani ieraudzīja un visus manus ļaudis nokāva, bet pa�u atveda savā pilī. Ak, nekavējies ne mirkli un glābies, jo melnais drīz būs atpakaļ! Viņ� ielejā bija saskatījis da�us ceļiniekus un izgāja tos medīt. Ak, steidzies, un es vairs nezinu, vai varēsi vēl aizbēgt!�

Bet jaunava nepaguva izrunāt savus vārdus, te melnais milzis jau bija klāt. Un raugi: viņa izskats bija baisīgs, un milzīgs bija viņa augums, un viņ� jāja lielā un augstā zirgā un rokā vicināja platu un smagu �ķēpu, ko pacelt varēja viņ� vienīgais. To redzot, Kodadadam bija lieli brīnumi, un viņ� piesauca Allah augsto un izvilka savu �ķēpu, un dro�i sagaidīja melno milzi. Tas nu niecināja tik vāju pretnieku un lika tam zemoties bez cīņas. Bet Kodadads tam rādīja zīmes, ka ies par savu dzīvību cīņā, un viņ� auļoja tam pretim un belza tam pa�kausī smagu cirtienu. Un, kad nu melnais milzis to sajuta, tas izrēca baisīgu kliedzienu, un pēk�ņi nodrebēja visa ieleja. Un, dusmās puto�dams, viņ� saslējās kāp�ļos un dzīrās Kodadadam zvelt ar savu bries�mīgo �ķēpu. Un viņa vēziens bija tik varens, ka jauno princi tas būtu notriecis, ja tas veikli nesagriezis savu zirgu un neizvairījies. Un tā nu �ķēps no�ņāca gaisā. Un, iekams melnais milzis paguva zvelt otru belzienu, te Kodadads tam nocirta labo roku. Un briesmīgais �ķēps nu nokrita zemē ar visu roku, un cirtiena spars lika sagrīļoties melnajam milzim, un kāja tam izslīdēja no kāp�ļa. Un visa zeme nodimdēja, kad tas nogāzās no sava zirga. Te pēk�ņi jaunais princis nolēca no zirga un piesteidzās pie sava ienaidnieka, un nocirta tam galvu.

Un daiļā jaunava nu skatīja �o cīņu un raidīja karstas lūg�anas Allah augstajam, un raugi: viņa lūdzās par jauno princi. Un, redzē�dama, ka noripoja mil�a galva, viņa iekliedzās lielā priekā un sacīja Kodadadam: �Ak princi, nu piepildi savu darbu! Jo grūtā cīņa un spo�ā uzvara man rāda, ka esi no cēlas cilts. Un zini: pils atslēgas ir melnajam milzim, un ej un paņem tās, un atpestī mani no gūsta!� Un tā nu Kodadads izmeklēja pī�ļos notriektā mil�a kabatas un uzgāja tur daudzas atslēgas.

Tad nu Kodadads atvēra pirmos vārtus un iegāja lielā, pla�ā pa�galmā, un tur viņ� ieraudzīja daiļo jaunavu. Un lielā priekā viņa steidzās tam pretī un pateicībā dzīrās mesties pie Kodadada kājām, bet jaunais princis to neļāva. Un viņa slavēja jaunā prin�a varonību un teica viņu lielāku par visiem pasaules varoņiem. Un viņas laipnību tas atņēma ar laipnību, un tuvumā viņa likās vēl daiļāka nekā iztālēm. Un tā nu nevarēja zināt, kam bija lielāks prieks: vai viņai, ka bija izkūlusies no briesmām, vai viņam, ka varējis glābt tik daiļu jaunavu.

Un, kad nu viņi sāka risināt valodas, te pēk�ņi atskanēja kliedzieni un vaimanas. Un Kodadads iesaucās: �Ak cēlā kundze, ko es te dzirdu? No kurienes skan �ie �ēlie vaidi?� Bet jaunava, ar pirkstu rādīdama zemas durvis pagalmā, atbildēja: �Tie skan no turienes. Jo raugi: tur pazemes tumsā nīkst daudzi nelaimīgi cilvēki, ko viņu ļaunā zvaigzne iemetusi mil�a rokās. Tie visi ir va�ās slēgti, un katru dienu melnais viņus mocīja un tad aprija.� To dzirdējis, Kodadads sacīja: �Ak, kāds man prieks, ka mana uzvara tiem glābusi dzīvību! Nāc, ak, cēlā kundze, un laidīsim viņus brīvībā. Un savā sirdī tu jutīsi viņu lielo prieku.�

Un, tā nu runājoties, viņi tuvojās cietuma vārtiem. Un, jo tuvāk viņi gāja, jo skaidrāk ausīs ieskanēja gūstekņu vaimanas. Un tās plosīja kodadada dvēseli un stindzināja viņa locekļus. Un, gribēdams jo drīzāk gainīt viņu mokas, viņ� atslēgu iegrūda durvju caurumā. Bet tā nebija īstā atslēga, un viņam bija jāmeklē cita. Un, dzirdot atslēgu grabē�anu, nelaimīgajiem likās, ka melnais milzis nāk viņus aprīt. Un tā nu viņu baiļu kliedzieni un izmisuma gaudas cēlās pret debesīm. Un likās, ka vaidu balsis nāk no pa�ām zemes dzīlēm.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka vaidu balsis Kodadads �ķita izskanam no pa�ām zemes dzīlēm. Te Kodadads atvēra durvis un ierau�dzīja kraujas kāpnes, un pa tām viņ� nokāpa dziļā un platā alā, un alā iespīdēja vāji gaismas stari. Un tur nu viņ� atrada vairāk nekā simt cilvēku, un visi tie bija ieslēgti va�ās un piesieti pie stabiem. To redzēdams, viņ� teica nelaimīgajiem: �Ak nelaimīgie ceļinieki, kas gai�dījāt tikai negantās nāves mirkli, esiet pateicīgi Allah augstajam, kas pestījis jūs ar manu roku! Jo raugi: es nokāvu melno �ausmu vīru, kam bijāt lemti par upuriem, un nu es nāku salauzt jūsu va�as.� Un, kad nu gūstekņi viņa vārdus bija dzirdēju�i, tiem bija lieli brī�numi, un priekā viņi sāka skaļi kliegt. Un Kodadads un daiļā jaunava sāka raisīt viņu va�as, un tie, kas bija jau atraisīti, viņiem palīdzēja. Un tā nu nepagāja necik ilgi, te visi varēja priecāties par savu brīvību.

Un vi^i nu metās pie Kodadada kājām un viņam pateicās, un tad izkāpa no dziļās alas. Un lieli bija Kodadada brīnumi, kad gūstekņu pulkā viņ� ieraudzīja savus brāļus, ko bija meklējis, bet atrast necerēja. Un pēk�ņi viņ� iesaucās: �Ak mīļie brāļi, vai acis mani nemaldina? Allah vārdā, vai tie esat jūs? Ak, kāds man prieks, ka varē�u jūs aizvest sultanam, jūsu tēvam, jo raugi: viņa dvēsele ir noskumusi par jums! Bet vai esat visi sveiki un veseli, un vai kāds nav jāapraud? Ak, tad viņa nāve aptum�otu manu prieku par jūsu glābiņu!�

Bet Kodadads bija glābis visus sultānā dēlus, un viņ� tos apskāva un stāstīja, cik nemierīgs bijis sultānā � viņu tēva prāts. Un viņi teica un slavēja savu glābēju, un to pa�u darīja citi gūstekņi. Un tā nu visi iegāja mil�a pilī, un viņu acis �ilbināja rotas un dārgakmeņi, un zelta brokāts, un persie�u paklāji, un ķīnie�u atlass, ko melnais bija nolau�pījis tirgoņu karavanām. Bet lielāko tiesu �īs mantas piederēja gūstek�ņiem, kurus atpestīja Kodadads. Un tā nu katrs pazina savu mantu un centās to atgūt. Un Kodadads viņiem atdeva visu un izdalīja vēl citas mantas. Un viņ� sacīja tiem: �Bet kā savas mantas aizvedīsiet? Jo raugi: mēs esam tuksnesī, un dro�i vien te zirgu nebūs.� To dzirdējis, kāds atbildēja: �Ak kungs, mums melnais nolaupīja kamieļus, un var�būt tie ieslēgti pils kūtīs.� Tad nu Kodadads sacīja: �Tas var gan būt, un tādēļ iesim meklēt. Un, kad nu viņi iegāja kūtīs, viņi atrada tirgo�tāju kamieļus un sultānā dēlu zirgus. Un visi nu ielīksmojās lielā priekā. Un kūtīs bija arī melnie vergi, un, redzēdami gūstekņus brīvā, tie atskārta, ka viņu kungs ir beigts, un lielās bailēs visi aizbēga. Bet neviens negribēja dzīties viņu pēdās. Un tirgoņi priecājās par savu brīvību un saviem kamieļiem, un visi taisījās un posās uz savu dzimteni.

Un, kad nu visi bija prom, te Kodadads pievērsās daiļajai jauna�vai un jautāja: �Ak daiļā kundze, uz kurieni tu gribi doties? Un kāda bija tavu soļu gaita, kad melnais tevi sagrāba? Es aizvedī�u tevi, uz kurieni dzenas tavs prāts, un mājās gribēs doties arī sultānā dēli.� Bet Haranas sultānā dēli teicās jaunavu nepamest, iekams viņa būs aizvesta savā zemē.

To dzirdējusi, viņa teica Kodadadam: �Ak mans kungs, mana zeme ir tālu, un tev nebūs doties tik tālu ceļu! Un zini, es savu dzimteni esmu atstājusi uz visiem laikiem. Un es jau sacīju, ka mana dzimtene ir Kaira, bet tu biji man labs, un es esmu tev pateicīga, un tādēļ ne�slēp�u tev patiesību. Ak kungs, es esmu sultānā meita. Bet manam tēvam dzīvību laupīja kāds varas tīkotājs, un tas iesēdās mana tēva valdnieka krēslā. Un, savu dzīvību glābdama, es bēgu no sava tēva valstības.�

Te nu Kodadads un viņa brāļi lūdza sultānā meitu, lai �ī stāsta savu bēdu stāstu. Un viņi apsolījās darīt, ko vien kāros viņas prāts, lai tikai laime viņai tecētu pa priek�u. Un viņa pateicās sultānā dēliem par viņu solījumu un remdēja viņu ziņkārību. Un tā nu viņa sāka savu stāstu.

�Kādā salā bija liela pilsēta, un vārds tai bija Deriabara. Un pil�sētā ilgi valdīja varens un bagāts sultāns, un sultanam bija tikai viena meita. Un raugi: �ī nelaimīgā sultānā meita esmu es. Un tēvs mani skoloja un labi audzināja, jo dēla viņam nebija, un viņ� mācīja mani valdīt, lai pēc viņa nāves es celtos valdnieces godā.

Te kādu dienu sultāns izjāja jautrās medībās un ieraudzīja me�a ēzeli. Un viņ� dzinās ēzeļa pēdās, bet noklīda no pavadoņiem un savā dedzībā vairs neatskārta, ka ir apmaldījies. Tad nu viņ� nokāpa no zirga un apstājās me�malā, kur ieskrēja ēzelis. Un, tiklīdz satumsa nakts, te feultans me�ā ieraudzīja gaismu un �ķita nonācis ciema tuvumā. Tā domājot, viņ� ielīksmojās cerībā, ka varēs pārgulēt tur nakti un saviem pavadoņiem aizsūtīt ziņu. Un tā nu viņ� cēlās un gāja pretim gaismai.

Bet drīz jau sultāns alģidās, ka gaisma viņu maldinājusi. Un raugi: tā bija tikai sīka uguntiņa, un tā dega me�a būdā. Un, kad nu viņ� pie�gāja pie būdas, viņa brīnumiem nebija gala, jo pēk�ņi viņ� ieraudzīja melnu vīru. Un tas bija briesmīgs milzis, un tas sēdēja platā atzveltnī, un pie kājām tam bija nolikta liela vīna krūka. Un uz kvēlojo�ām oglēm tas cepa vērsi, kam bija nodīrājis ādu. Un drīz viņ� noplēsa vēr�sim gabalu un aprija to, drīz pielika krūku pie mutes un dzēra kāriem malkiem. Bet sultānu, manu tēvu, visvairāk valdzināja daiļa jaunava, ko viņ� ieraudzīja mil�a būdā. Tā viņam likās dziļu bēdu nomākta, un rokas tai bija sasietas, un pie viņas kājām bija nolikts mazs bērns. Un bērns tur raudāja vienā raudā�anā, un likās, ka savai mātei viņ� līdzi cieta lielajā postā.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka bērns tur raudāja vienā rau�dā�anā. To redzot un dzirdot, noskuma mana tēva dvēsele, un viņ� gribēja doties būdā un milzi nokaut. Te pēk�ņi viņ� vieda, ka cīņa nebūs līdzīga, un savā prātā nodomāja milzi uzveikt ar viltu. Un, vēr�a pusi aprijis un lielo krūku izdzēris, milzis sacīja daiļajai jau�navai: �Ak skaistule, ko esi tik cieta un tī�u prātu mani kaitini? Ja būsi gudra, es nebū�u vairs tik bargs, un tu līgosi vienā laimē. Ņem mani par vīru, un es bū�u tev maigs un �ēlīgs.� Bet daiļā jaunava atbil�dēja: �Ak zvēresta lauzēj, ak neuzticīgais pavalstniek, jel nedomā, ka laiks manas dusmas mazinās! Tu esi man derdzīgāks par baisīgāko dergli, un tu esi sacēlies pret manu tēvu, savu kungu un pavēlnieku. Tad labāk mirstu, nekā esmu tava!� Bet viņas vārdi melno milzi iesvēla trakās dusmās, un tas atrēca: �Ak, valdi savu mēli un zini: mana nonie�vātā mīlestība izkvēlos naidā, un tā jau brēc pēc tavas nāves! Un raugi: tavs gals ir jau klāt!� To teicis, viņ� izrāva �ķēpu un dzīrās nocirst viņai galvu, te pēk�ņi sultāns, mans tēvs, iz�āva bultu, un tā ieskrēja mil�a krūtis. Un tā nu �ausmu vīrs sagrīļojās un nogāzās zemē.

Mans tēvs tad iegāja būdā un atraisīja nelaimīgo sievieti, un viņ� jautāja, kas �ī tāda esot un kāda dēka �o iedzinusi tādā postā. Un viņa atbildēja: �Ak kungs, pa�ā jūras krastā dzīvo saraceņu ciltis, un �o cil�u valdnieks ir mans vīrs. Un melnais milzis, ko nupat nokāvi, bija viņa miesassargs, bet viņ� krita grēkā, un mans vīrs viņu izdzina no savas valstības. Un, savam valdniekam atriebdamies, viņ� nolau�pīja mani un manu bērnu un atbēga �ai posta malā. Un tāds, ak kungs, ir mans stāsts. Un tici: es bū�u tavas līdzjūtības cienīga, un tev nebūs jāno�ēlo tavs cēlais darbs.� To dzirdējis, mans tēvs atbildēja: �Ak cēlā valdniece, tava nelaime plosa manu sirdi, un es gādā�u, lai atkal skaidra būtu tava dzīve. Un rīt, tiklīdz diena aizdzīs nakts ēnas, at�stāsim �o me�u un meklēsim ceļu uz Deriabaru, lielo pilsētu. Jo raugi: es esmu �ās pilsētas sultāns. Un, ja tev patiks, tu varēsi dzīvot manā pilī, līdz atnāks tavs vīrs, saraceņu valdnieks, un tevi aizvedīs.�

Un tā nu saraceņu valdniece bija mierā un devās līdzi sultanam, manam tēvam. Te pēk�ņi me�malā viņ� ieraudzīja visus savus ļaudis. Tie bija viņu meklēju�i visu nakti, un lielās raizēs skumīgs bija viņu prāts. Bet nu jo lielāks bija viņu prieks, kad sveiku ieraudzīja savu sultānu. Un lieli bija viņu brīnumi, manu tēvu redzot kopā ar skaistuli, kuras daiļums laupīja viņiem prātu. Un viņ� tiem stāstīja, kā skaistuli atradis un kādās briesmās devies, kad tuvojies mil�a būdai. Un milzis būtu viņu nokāvis, ja būtu redzējis. Un, kad nu viss bija izstāstīts, te mana tēva miesassargs skaistuli sēdināja savā zirgā, un otrs savā zirgā veda mazo bērnu.

Un tā nu viņi jāja, jāja, līdz nonāca sultānā � mana tēva pilī. Un daiļajai saraceņu valdniecei viņ� ierīkoja krā�ņas istabas un gādāja par viņas bērnu. Gan sākumā viņu plosīja nemiers, ka vīrs viņu neved mājās, bet drīz viņu auklēja miers, un sultānā pilī viņai klājās labi.

Un gadi ritēja, un gadi gāja, un valdnieces dēls izauga liels. Un bija viņ� labi audzināts un krietni izglītots, un viņ� patika sultanam, manam tēvam. Un visi galminieki redzēja sultānā mīlestību, un visi domāja, ka jauneklis mani precēs. Un tā nu visiem likās, ka valdnieka godā pēc tēva nāves celsies viņ�, un visi viņam glaimoja un tiecās gūt viņa labvēlību. Un jauneklis to redzēja un bija priecīgs, un viņam likās, ka sultāns savu meitu atdos viņam un atraidīs visus pasaules prin�us. Te nu jauneklis iedegās nepacietībā, jo sultāns kavējās viņam solīt manu roku, un viņ� pārgalvīgi lūdza to pats. Gan sultāns saīga par tādu pārdro�ību, bet mierināja savu prātu un jauneklim sacīja, ka viņam esot citi nodomi ar mani. To dzirdējis, jauneklis iekaisa dus�mās un nevarēja sultanam piedot, ka tas atraidījis viņa bildinājumu. Un tā nu jauneklis nolēma sultanam atriebties.

Un viņa nepacietība bija tik liela, ka pasaulē nebija tai līdzīgas. Un pret sultānu viņ� sakūdīja sazvērniekus un viņu nokāva. Un tā nu ap viņu pulcējās visi kurnētāji un visi nemiernieki, un raugi: tie iecēla viņu par Deriabaras sultānu.

Un, kad nu sultānu, manu tēvu, viņ� bija nogāzis, viņa pirmie soļi veda manā istabā, un viņu pavadīja citi sazvērnieki. Un bija viņ� nācis mani nokaut vai ar varu mani gūt par sievu. Bel Allah augstais bija man �ēlīgs un Jāva man aizbēgt. Jo raugi: tiklīdz viņ� no�ņaudza manu tēvu, pie manis atsteidzās lielvezirs, sava kunga un pavēlnieka uzti�cams kalps. Un tas nu mani aizveda no pils un nogādāja dro�ībā pie sava drauga. Un tur es slēpos, līdz vezirs lika slepus sarīkot kuģi un uzvilkt buras. Un tā nu es atstāju salu, un mani pavadīja verdzene un tēva vezirs, kas labāk devās sava kunga meitai līdzi nelaimē nekā kalpoja varmākam.

Tā nu vezirs gribēja mani aizvest kaimiņu sultānā galmā un pa�u sultānu aicināt uz atriebību par mana tēva nāvi. Bet Allah augstais ne�bija lēmis mūsu nodomam piepildīties. Jo raugi: kad mūsu kuģis bija da�as dienas braucis, te jūrā sāka trakot nikna vētra. Un mūsu kuģi svaidīia vēji un �ūpoja viļņi, un tas atsitās pret krastu un saira. Un jūra savā dzelmē ierāva manu verdzeni un iielveziru, un visus kuģa ļaudis. Un lielas bija manas izbailes, un aptum�ojās mans prāts, un es pakritu nemaņā. Bet Allah augstais bija lēmis mani glābt, un es nezi�nāju, vai krastā mani iznesu�i kuģa koki vai noticis debesu brīnums. Un lai nu bija kā būdams, bet, kad at�ilbu, es biju krastā.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultānā meitu krastā bija iznesu�i kuģa koki vai noticis bija debesu brīnums, bet, kad viņa at�ilba, tā bija krastā. Un viņa sacīja: �Bet raugi: nelaimē mēs bie�i esam netaisni. Un tā nu notika, ka es neskaitīju pateicības lūg�anas Allah augstajam, bet pacēlu acis pret debesīm un sodījos par savu glābiņu. Un es neraudāju par veziru un savu verdzeni, bet apskaudu viņu likteni. Un tā nu mulsa mans prāts, un es nolēmu mesties jūrā. Un, tiklīdz es dzīros ielēkt bangu klēpī, te pēk�ņi aiz muguras izdzir�dēju ļau�u kņadu un zirgu pakavu dimu. Un, kad atskatījos, es ierau�dzīju bruņotus jātniekus, un viens no tiem jāja staltā arabu zirgā. Un pats viņ� bija ģērbies sudraba mētelī, ko apjoza dārgakmeņu josta, un galvā viņam laistījās krā�ņi rotāts kronis. Un, ja viņa drēbes nebūtu rādīju�as, ka viņ� ir citu jātnieku pavēlnieks, tad to man būtu teicis viņa cēlums un di�enība. Jo raugi: viņ� bija mācīts un skaists jau�neklis, un bija viņ� daiļāks par mirdzo�u dienu. Un brīnījās viņ�, �ai vietā ieraudzījis vientulīgu jaunavu, un savus miesassargus viņ� sūtīja mani izjautāt, kas es tāda un no kurienes nākusi. Un es tiem atbildēju, gau�i raudādama. Un, krastu redzēdami pilnu kuģa drupām, viņi nosprieda, ka Allah augstais mani glābis no vētras sadragāta kuģa. Un tā nu sultānā ļaudis man jautāja tūksto� jautājumu un savu sultānu teica cēlu un laipnu valdnieku, un man tie sacīja, ka viņa galmā manu dvēseli auklē�ot miers.

Un, kad nu sultāns redzēja, ka viņa ļaudis nenāca atpakaļ, viņ� piejāja pats pie manis un jautā'a, kas es tāda esot. Un viņ� uzlūkoja mani, un viņa sirds iesila �ēlumā. Un, kad nu, asaras rīdama, es neva�rēju atbildēt, viņ� saviem ļaudīm aizliedza mani iztaujāt. Te nu viņ� pievērsās man un sacīja: �Ak daiļā sve�iniece, es gainī�u tavas skum�jas. Ja debesis savās dusmās tevi pārbauda, tad tev nav jākrīt izmi�sumā! Ak, esi stipra, jo raugi: mainīgs ir liktenis un jau rīt tev var uzsmaidīt laime. Un zini: ja savā nelaimē tu vari atrast miera mājokli, tad tā būs mana valstība. Nāc un dz;vo manā pilī, un mana māte tevi mierinās. Es gan vēl nezinu, kas esi, ak daiļā kundze, bet tavs liktenis skumdina manu sirdi.�

Un tā nu es pateicos jaunajam sultanam un rādīju, ka neesmu viņa necienīga, un teicu viņam, kas es esmu Un. kad es stāstīju par jaunā saraceņa negantību, te sultāns un viņa ļaudis noskuma par manu ne�laimi. Un, kad mans stāsts bija ga!ā, viņ� mani aizveda uz savu pili. Un tur nu atkal man bija jāstāsta par savām likstām, un stāstīdama es lēju gau�as asaras. Un jaunā sultānā mātes sirds man atvērās lielā mīlestībā. Un jaunais sultāns man piedāvāja savu roku un valdnieka godību, un krā�ņi bija mūsu kāzu svēiki.

Un visa tauta līksmojās sava valdnieka prieka svētkos, te kādu nakti salā iejāja kaimiņu valdnieks ar saviem karapulkiem. Un raugi: tas bija Cangueburas sultāns. Un visus mana laulātā drauga pavalst�niekus viņ� nokāva ar savu aso �ķēpu. Un viņ� būtu aizvedis mūs gūstā, ja Allah augstais nebūtu mūs sargājis. Jo raugi: ar saviem ļau�dīm viņ� bija ielauzies pilī, bet mēs aizbēgām uz jūras krastu. Un tur nu mums gadījās zvejnieka laiva, un mēs iekāpām laivā un aizbraucām.

Un viļņi mūs �ūpoja divas dienas, un vēji dzenāia mūsu laivu, un mēs nezinājām, kāds dienai būs vakars. Bet tre�ajā dienā mēs ieraudzī�jām kuģi, un pilnās burās tas traucās uz mums. Un lieli nu bija mūsu prieki, jo to mēs �ķitām tirgoņu kuģi, kas sola mūsu glābiņu. Bet kas lai nu pasaka, cik lie's bija mūsu brīnums, kad kuģis piebrauca tuvāk un klājā mēs ieraudzījām divpadsmit bruņotus jūras laupītājus. Un laupītāji mūs sasēja un ieveda kuģī, te pēk�ņi sultānu, manu laulāto draugu, viņi iegāza jūrā. Un laupītāju virsnieks teicās mani vest uz Kairu un pārdot vergu tirgū.

Un sāpēs un bēdās aptum�ojās mans prāts, un es būtu metusies jūrā, ja laupītājs nebūtu mani atrāvis. Un viņ� redzēja, ka mana dvē�sele tiecās uz savu galu, un viņ� piesēja mani pie lielā masta, uzvilka buras un piebrauca krastā. Un, krastā izkāpis, tas atraisīja manas rokas un ieveda mani mazā pilsētā. Tur nu viņ� nopirka kamieļus un teltis, un vergus, un devās uz Kairu. Un, cik viņ� mani uzrunāja, tik teicās mani pārdot vergu tirgū.

Un vairākas dienas mēs bijām ceļā, te iebraucām �ai ielejā un ieraudzījām melno milzi. Un, kad nu mūsu acis to ieraudzīja, mums likās, ka tas ir milzīgs tornis, bet, kad viņ� pienāca tuvumā, mums grūti bija ticēt, ka tas bija cilvēks! Un pēk�ņi viņ� izrāva platu �ķēpu un jūras laupītājiem lika padoties ar visiem vergiem. Bet laupītāju virsnieks bija dro�sirdīgs vīrs, un viņ� devās cīņā ar milzi. Un viņam palīgā gāja visi vergi, jo raugi: tie bija zvērēju�i viņam uzticību.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka laupītāju virsnieks devās cīņā ar milzi un viņam palīgā gāja visi vergi. Un ilgi kaisa karstā cīņa, līdz satriekts bija laupītāju virsnieks un visi viņa vergi. Un tie nu gribēja labāk mirt nekā viņu atstāt. Un tā nu melnais milzis mani ieveda savā pilī un ienesa tur nokauto laupītāju virsnieku, un apēda to vakariņās. Un paēdis viņ� ieslēdza mani istabā, no kuras tu, ak kungs, mani atpestīji. Un man nebija vairs cerību, un manas acis skatīja nāvi. Un es lūdzu Allah augsto, lai dod man spēku un izturību, un, asaras liedama, es aizmigu. Un tas viss notika vēlu vakarā. Bet �orīt viņ� pienāca pie mana loga un sacīja, ka �odien man jāmirst. To teicis, viņ� aizslēdza visas durvis un devās aplaupīt ceļiniekus, ko tālumā bija ieraudzījis. Bet tie nu laikam bija izbēgu�i, jo raugi: viņ� pārnāca bez laupījuma. Un, tiklīdz viņ� pārnāca, tu biji jau klāt.�

Un, kad nu sultānā meita beidza savu stāstu, te Kodadads iesila vēl lielākā �ēlumā. Un viņ� sacīja tai: �Ak mana kundze, no �ās dienas tu varēsi dzīvot miera laimē. Jo Haranas sultānā dēli tev sola patvērumu sava tēva galmā. Un es lūdzu, neniecini viņu labo sirdi! Tur tu celsies lielā godā, un, ja tev nav nicināma tava glābēja roka, tad es piedā�vāju to tev. Un lai nu visi �ie sultānā dēli to redz un dzird, ka es gribu tevi precēt. Un viņi būs mūsu laimes liecinieki.�

Un tai pa�ā dienā viņi svinēja kāzas melnā mil�a pilī, kur netrūka ne ēdienu, ne dzērienu. Un tur viņi atrada da�ādus augļus un mielojās ar tiem, un, lai viņu prieks būtu pilnīgs, viņi dzēra smalku un labu vīnu.

Un, tā nu ēdu�i un dzēru�i, cik gribējās, viņi atstāja mil�a pili un devās uz Haranas sultānā galmu. Un jāja viņi dienas, jāja naktis un apmetās tikai jaukākajās vietās. Un, kad no Haranas viņus �ķīra tikai dienas gājums, viņi apstājās un izdzēra visu vīnu, jo raugi: viņiem nebija vairs jātaupa. Te pēk�ņi Kodadads sacīja: �Ak sultānā dēli, nu laiks ir klāt un man jāsaka, kas es esmu. Jūsu glābējs nav sve�inieks, tas ir jums līdzīgs, un ilgāk es negribu vairs slēpties. Tad ziniet: es esmu Kodadads, jūsu miesīgais brālis. Un esmu es Haranas sultānā dēls, tāpat kā jūs. Un audzinājis mani Samarijas valdnieks, un vald�niece Piruza ir mana māte.�

To dzirdējusi, sultānā meita ielīksmojās savā sirdī un sveica savus vīrabrāļus, un pateicās Allah augstajam par lielo laimi. Un viņa teica Kodadadam: �Ak kungs, par mani ap�ēlojies Allah augstais, nu manu pārbaudījumu laiks ir galā!� Un Kodadadam laimes vēlēja arī sultānā dēli, bet savās sirdīs tie īga un pukojās. Un tā nu jo lielāks iedegās viņu naids pret laipno un labo brāli. Un kādu nakti tie aizgāja slepenā vietā un visi nosprieda savu brāli nokaut. Un kāds sacīja: �Citādi mēs nevaram, jo raugi: ja tēvs zinās, ka sve�inieks, kas viņam tik mīļ�, ir viņa pa�a dēls, un ka viņ� viens pats varējis uzveikt melno milzi, ko mēs nevarējām visi kopā, tad viņ� to iecels par savas varas vienīgo man�tinieku. Un mums būs jākrīt pī�ļos pie sava brāļa kājām un viņam jāklausa.�

Un tā nu uz pēdām viņi aizsteidzās pie Kodadada un uzbruka tam miegā. Tie viņam iegrūda tūksto� dun�a dūrienus un, kā da�dien mironi, pameta to teltī. Un viņi turpināja ceļu uz Haranas pilsētu un nonāca tur otrajā dienā.

Un sultānā priekiem nu nebija gala, kad dēlus viņ� ieraudzīja svei�kus un veselus. Un, kad viņ� jautāja, kur �ie tik ilgi biju�i, tad dēli viņam noslēpa patiesību. Un viņi nepieminēja ne melno milzi, ne Ko- dadadu, un sacīja, ka liela bijusi viņu dziņa doties uz kaimiņu pil�sētām.

Un tikmēr nu Kodadads gulēja savā teltī un bija vienās asinīs. Un tikpat sūra liksta piemeklēja sultānā meitu, viņa sievu. Viņa pie�kliedza gaisu savām vaimanām un plēsa matus, un vīra seju mazgāja savām asarām. Un vienā laidā viņa sauca: �Ak Kodadad, mans mīļais, dārgais Kodadad, vai manām acīm būs redzēt tavu nāvi? Ak, kādas negantnieka rokas tev to darīju�as? Vai tavi brāļi tik briesmīgi sa�cirtusi tavu miesu? Tavi brāļi, kurus tu tik varonīgi glābi! Vai pats �aitans bija nācis viņu izskatā un laupījis tavu dzīvību? Ak necilvēki, lai jūs būtu kas būdami, vai tā jūs atmaksājāt viņa cēlo darbu! Ak nelaimīgais Kodadad, ko es te pulgoju tavus brāļus? Tava nāve ir tikai mana vaina! Tu savu likteni gribēji savienot ar manu, un nu tevi piemeklē tas pats posts, kas plosa mani, kop� esmu atstājusi tēva pili. Ak debesis, kas lēmu�as man tekuļa un bēguļa dzīvi, ko likāt atrast man vīru, ja negribat to dot? Tas nu jau otrais, ko jūs tik neganti man laupāt, kad sirds jau bija iesilusi mīlestībā!�

Un tā nu vaimanāja nelaimīgā jaunava, Deriabaras sultānā meita, un izkliedza savas sāpes. Un acis viņa nenovērsa no Kodadada, bet tas nevarēja viņu dzirdēt. Un tomēr viņ� nebija vēl miris, un, kad sul�tānā meita redzēja, ka viņa krūtis vēl cilājās dzīvā elpā, viņa aizsteidzās uz ieleju un meklēja ārstu. Un, ārstu atradusi, viņa aizveda to pie Kodadada. Bet, kad viņa iegāja teltī, Kodadada tur vairs nebija. Un t<i nu viņa nodomāja, ka me�a zvēri to aiznesu�i un apriju�i. Un sul�tānā meitai vairs nebija spēka izkliegt savas sāpes, un klusas un smel�dzīgas bija viņas vaimanas. Tās dzirdējis, ārsts noskuma par viņas likteni un negribēja viņu pamest. Un tā nu sultāna meitu viņ� aizveda uz savu māju un visādi viņai palīdzēja.

Un, nezinādams, kas viņa tāda, ārsts viņu cienīja un bijāja. Un viņ� to mierināja, bet velti centās klusināt viņas sāpes. Te kādu dienu viņ� sacīja tai: �Ak mana kundze, stāsti, kāda nelaime tevi piemeklējusi! Un saki, no kādas zemes tu nākusi un kādas kārtas tu esi! Un, ja to zinā�u, varbūt es varē�u dot tev labu padomu. Jo raugi: nav tāda posta pasaulē, kas nav veicams.�

Un tā nu princese viņam stāstīja par savām likstām un nelaimēm, un viņa stāstīja tam visu no sākuma līdz galam. To dzirdējis, ārsts sacīja: �Ak mana kundze, tev nebūs ļauties savām bēdām! Esi stipra un dro�a un dari, kas darāms cēla vīra sievai. Ej atriebties par savu vīru, un, ja gribi, es bū�u tavs pavadonis! Un dosimies uz Haranas sultānā pili, jo raugi: viņ� ir labs un taisnīgs valdnieks. Un, ja tu viņam stāstīsi, ko Kodadadam ļaunu darīju�i viņa brāļi, tad zini: sultāns sprie�dīs taisnīgu un bargu tiesu.� To dzirdējusi, sultānā meita atbildēja: �Tev taisnība, man jāatriebj Kodadads, un, ja tu gribi mani pavadīt, tad iesim kopā!� Un, tiklīdz viņi bija tā nolēmu�i, te ārsts lika atvest divus kamieļus, un vienā uzkāpa viņ� pats un otrā sultānā meita, un viņi devās uz Haranas pilsētu.

Tur nu viņi iegāja pilsētas chanā un chana saimniekam jautāja, vai sultānā galmā nav lēcies kas jauns. Un saimnieks atbildēja: �Ak mans kungs, mūsu sultānā dvēsele ir lielā nemierā. Jo raugi: viņam bija dēls, un viņa galmā tas ilgi dzīvoja kā sve�inieks, un nu neviens vairs nezina, kāds liktenis to piemeklējis. Un viņa māte ir sultānā sieva Piruza, un viņa velti to meklējusi malu malās. Un tā nu visi skumst un sēro par sultānā dēlu, jo bija viņ� laipns un �ēlīgs. Gan mūsu sulta- nam ir citi dēli, bet tie nevar viņu mierināt pēc Kodadada nāves. Jā gan, pēc viņa nāves, jo dzīvs tas dro�i vien vairs nav.�

Un, chana saimnieka vārdus dzirdējis, ārsts deva padomu sultānā meitai doties pie Kodadada mātes. Bet tas nu bija bīstams gājiens, jo raugi: Haranas sultānā dēli varēja izdibināt savas brāļasievas nolūku un viņu nokaut, iekams viņa satikusi Kodadada māti.�

Te Sechrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka Haranas sultānā dēli varēja izdibināt savas brāļasievas nolūku un viņu nokaut. Un tā nu ārsts domāja �ā un domāja tā, jo briesmas bija gaidāmas arī viņam pa�am. Un viņ� bija modrīgs un sultānā meitai lika palikt chanā, bet pats aiz�gāja uz sultānā pili. Tur nu viņ� lūkoja iztaujāt ceļu, kas sultānā meitu dro�i aizvestu pie Piruzas � sultānā sievas un Kodadada mātes.

Un tā nu ārsts iegāja pilsētā, un viņa soji tuvojās sultānā pilij. Un viņ� gāja kā da�dien ziņkārīgs sve�inieks, kas grib tikai redzēt krā�ņo pili. Te pēk�ņi viņ� ieraudzīja sievieti, kas jāja grezni izrotāta mūļa mugurā, un to pavadīja jaunas verdzenes, kas visas jāja uz mūļiem. Un vēl tai līdzi gāja daudzi miesassargi un karavīri, un melno vergu pulks.

Un ļau�u bari izkārtojās rindās un viņu sveicināja, un tie krita ceļos un zemi skāra ar pieri. Un citiem līdzi viņu sveicināja ārsts, un viņ� jautāja kalenderam, kas stāvēja turpat blakus, vai tā būtu kāda no sultānā sievām. Un kalenders atbildēja: �Jā, ak brāli, tā ir sultānā sieva, un tautai tā mīļāka par citām, jo raugi: tā ir jaunā prin�a Koda�dada māte. Un par pa�u princi tu dro�i vien jau būsi dzirdējis.�

Un vairāk ārsts vairs negribēja zināt un gāja Piruzas pēdās līdz mo�ejai. Un viņ� iegāja mo�ejā un izdāļāja dāvanas nabagiem, un no�klausījās tautas aizlūgumu par Kodadadu. Un tā nu tauta satecēja no malu malām un skaitīja lūg�anas par savu mīļo princi, un visi sauca Kodadada vārdu. Te nu ārsts izlauzās ļau�u drūzmai cauri un nonāca pie sultānā sievas miesassargiem. Un, kad nu Piruza iznāca no mo�ejas, ārsts piegāja pie verga un �ukstēja tam ausī: �Ak brāli, man valdniecei sakāms liels noslēpums, un vai nevari mani ievest viņas istabā?� Un vergs viņam atbildēja: �Ak kungs, ja tavam noslēpumam sakars ar princi Kodadadu, tad valdnieci tu redzēsi vēl �odien. Ja ne, tad neceri velti, jo zini: viņa domā tikai par savu dēlu un vienaldzīga viņai visa pasaule.� To dzirdējis, ārsts sacīja vergam: �Es viņai stāstī�u par princi Kodadadu!� To dzirdējis, vergs atsaucās: �Tad nāc uz pēdām līdzi, un �ai pa�ā stundā tu būsi pie viņas!�

Un tā nu notika. Un, tiklīdz Piruza iegāja savā istabā, te vergs viņai ziņoja par sve�o vīru, kas atnesis vēstis par princi Kodadadu. To dzirdējusi, Piruza ielīksmojās un lika tūdaļ aicināt sve�inieku. Un vergs viņu ieveda valdnieces istabā, un Piruza atlaida savas ver�dzenes, un pie viņas palika tikai divas, jo raugi: tām bija zināmi visi viņas noslēpumi. Un, tiklīdz viņa ieraudzīja ārstu, viņa nevarēja slāpēt savu karsto dziņu, un viņa jautāja, ko �is zinot par Kodadadu. Un tad nu ārsts noskūpstīja zemi pie valdnieces kājām un sacīja: �Ak cēlā valdniece, mans stāsts būs gar�, un tev būs lieli brīnumi, kad būsi to dzirdējusi.�

Un viņ� stāstīja Piruzai visu, kas Kodadadam gadījies ar viņa brāļiem. Un, kad nu viņa klausījās, viņas ziņkārībai nebija gala. Bet, kad ārsts tai stāstīja par nodevīgo slepkavību, viņa samulsa savā prātā un pakrita nemaņā. Jo katrs viņa vārds bija dūriens mātes sirdī, kā viņas dēla miesā dūrās atriebīgo roku cirstie dun�i. Te nu piesteidzās abas verdzenes un vēdināja vēdekļus, un viņa atkal at��ilba. To redzēdams, ārsts turpināja savu stāstu, un, kad tas bija galā, Piruza sacīja: �Ak, steidzies atpakaļ pie sultānā meitas un saki viņai manā vārdā, ka sultāns viņu cels savas vedeklas godā! Un tava alga, ak sve�iniek, būs tikpat liela, cik liels tavs labais darbs.�

Kad nu ārsts atstāja sultānā pili, Piruzas dvēseli ietina skumju plīvurs, un viņa atcerējās savu dēlu un iesaucās: �Ak mans dēls, un tā nu man uz mū�u laupīts tavs mīļais vaigs! Kad tu no Samarijas devies uz sava tēva galmu un teici man ardievas, ak, vai es zināju, ka tevi gaida tik briesmīga nāve! Ak mīļais, nelaimīgais Kodadad, ko tu mani atstāji? Tu nebūtu gan cēlies tik augstā slavā, bet jauka būtu bijusi tava dzīve, un tava māte nebūtu lējusi tik gau�as asaras.� To teikusi, viņa rūgti raudāja, un abas verdzenes savas asaras sajauca ar savas kundzes un pavēlnieces asarām.

Un, kad nu visas trīs viņas sēdēja savās bēdās, te Piruzas istabā ienāca pats sultāns. Un, redzēdams tik lielas skumjas viņas pierē, sultāns jautāja Piruzai, vai no Kodadada pienāku�as bēdu ziņas. Un Piruza atbildēja: �Ak jā, mans kungs, es raudāju par savu dēlu: viņ� miris, un mans bēdu kauss līst malām pāri, jo es nevaru pat viņa bēres nosvinēt. Un, jādomā, ka viņu saplosīju�i nikni zvēri.� To teikusi, viņa stāstīja sultanam visu, ko ārsts bija teicis. Un viņa stās�tīja, cik neganti to nokāvu�i viņa pa�a brāļi.

Bet sultāns neļāva Piruzai beigt savu stāstu. Un pēk�ņi viņ� iekaisa piktumā un dusmās iesaucās: �Ak mīļā sieva, bargs sods būs tiem, kas liku�i tev liet tik karstas asaras un tavu sirdi plosīju�i tik skaudrām sāpēm!� Un sultānā acis meta zibeņus, un saniknots viņ� iegāja divanā. Tur viņu sagaidīja veziri un galminieki, un pavalst�nieki, kas bija nāku�i ar saviem lūgumiem. Un, sultānu redzēdami tik sīvās dusmās, tie brīnījās un nesaprata, kas tās iesvēlis. Un viņi baiļojās, ka savas dusmas tas neizgā� uz visu tautu, un bailēs nodrebēja viņu sirdis. Tad nu viņ� uzkāpa valdnieka krēslā un pie�sauca savu lielveziru, un sacīja tam: �Ak Hasan, uzklausi manu pa�vēli! Celies un sauc sev līdzi tūksto� vīru no maniem miesassargiem, un apcietini visus prin�us, manus dēlus. Met viņus slepkavu tornī un dari to uz pēdām!�

Un, sultānā pavēli dzirdēju�i, visi trīcēja un drebēja, un lielvezirs, ne vārda neteicis, pielika roku pie galvas un steidzās darīt, kas bija viņam likts. Un sultāns atraidīja visus, kas bija pie viņa nāku�i, un paziņoja, ka visu mēnesi nenāks divanā. Un, kad nu vezirs atnāca atpakaļ, sultāns vēl sēdēja savā valdnieka krēslā. Un viņ� jautāja veziram: �Ak Hasan, � vai visi mani dēli jau iemesti tornī?� Un vezirs atbildēja: �Jā, ak augstais valdniek, tava pavēle ir piepildīta.� Tad nu sultāns iesaucās: �Bet tūdaļ tu dzirdēsi vēl citu pavēli!�

To teicis, sultāns atstāja divanu un iegāja Piruzas istabā, un vezirs tecēja viņa pēdās. Tur nu sultāns jautāja savai sievai, kur dzīvo Kodadada � viņa mīļā dēla atraitne. To viņam pasacīja Piruzas ver�dzenes, jo ārsts nebija aizmirsis to ziņot. Te pēk�ņi sultāns pievērsās veziram un sacīja: �Ak Hasan, steidzies uz pilsētas chanu un ved jauno princesi uz manu pili! Un rādi viņai cieņu un bijību, ko prasa viņas augstā kārta!�

Un vezirs tūdaļ paklausīja sultānā pavēli. Viņ� uzkāpa zirgā, un viņam līdzi zirgos uzlēca visi emiri un citi galminieki, un visi aiz�jāja uz chanu, kur apmetusies bija Deriabaras sultānā meita. Un, pa�teicis viņai sultānā pavēli, vezirs lika atvest tai skaistu, baltu mūli, un segli un iemaukti tam laistījās tīrā zeltā un rubinu un smaragdu zaigā. Un, kad nu sultānā meita iekāpa seglos, tie visi aizjāja uz pili. Un viņu pēdās jāja ārsts, un tas sēdēja skaistā zirgā, ko vezirs bija licis atvest. Un visās ielās stāvēja ļaudis, un tie lūkojās pa saviem logiem un noskatījās krā�ņajā gājienā. Un, kad nu visi zināja, ka sultānā meita, ko tik svinīgi pavadīja uz pili, ir Kodadada sieva, tad visu sirdis atraisījās skaļās gavilēs. Un gaisu tricināja līksmi prieka saucieni, bet tie būtu pārvērtu�ies par vaimanām un gaudām, ja tauta būtu zinājusi mīļā prin�a skumīgo likteni. Jo raugi: nevienu tauta tā nemīlēja kā sava valdnieka skaisto un gudro dēlu.�

Te �echrezada logā ieraudzīja rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka tauta nevienu nemīlēja tā kā sava valdnieka skaisto un gudro dēlu. Un Deriabaras sultānā meitu pie pils vārtiem sagaidīja pats sultāns. Un, jaunavas rokas sa�ņēmis, viņ� ieveda to Piruzas istabā, un tur nu notika tas, kas tur notika. Kad sultānā meita ieraudzīja sava vīra tēvu un māti, viņas sirdi sa�ņaudza un dvēseli nomāca viss bēdu slogs. Un, sava dēla sievu redzēdams tik satriektu, sultāns neizcieta un ļāva vaļu gau�ām asarām, un viņam līdzi raudāja Kodadada māte. Un, asaras liedama, sultānā meita nometās pie valdnieka kājām, bet sāpēs nevarēja izru�nāt ne vārda. Un tā nu savas nopūtas un asaras visi trīs sajauca dziļu cie�anu klusā skumībā.

Un, kad nu sultānā meita beidzot at�ilba, viņa stāstīja par noti�kumu melnā mil�a pilī un par Kodadada lielo postu. Un, stāstu bei�gusi, viņa prasīja taisnīgu sodu Kodadada slepkavām. To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Jā, mana meita, �iem nepateicīgajiem jāmirst! Bet, lai nu tauta nesāktu kurnēt par manu dēlu nokau�anu, tad steig�os tai ziņot par Kodadada nāvi. Gan mīļā dēla atliekas ir tālumā, bet mums jārāda tam pēdējais gods.� To teicis, sultāns pievērsās savam veziram un lika uzcelt kapa pieminekli ar balta marmora jumolu, un to viņ� lika uzcelt skaistā ielejā, kuras vidū pacēlās Haranas pilsēta. Un Deriabaras princesei, ko sultāns iecēla savas vedeklas godā, viņ� lika ierīkot krā�ņu mājokli savā pilī.

Un vezirs lika darbā tik daudz ļau�u, ka kapa piemineklis bija uzcelts da�ās dienās. Un zem jumola tur bija grezna kapli�a, un kap�li�ā staroja akmenī izcirsts Kodadada tēls. Un tad nu sultāns lika svinēt sava dēla nāves dienu, un �ai dienā visiem bija jāskaita lūg�a�nas Allah augstajam.

Un, kad nu �ī diena bija galā, te otrā dienā visās mo�ejās tauta aizlūdza par savu mīļo princi. Un tā nu visi jauno princi pieminēja astoņas dienas. Bet devītās dienas vakarā sultāns lika nocirst galvas saviem dēliem. Un liels bija sa�utums par Kodadada slepkavām, un visi gaidīja, kad noripos viņu galvas. Te pēk�ņi izpaudās ziņa, ka kaimiņu valdinieki, Haranas sultānā ienaidnieki, ar lieliem karapul�kiem tuvojas pilsētai. Un, kad nu �ī ziņa visus satrieca, tie atkal ap�raudāja Kodadada nāvi, jo raugi: viņ� jau bija tik laimīgi vadījis sultānā karapulkus pret tiem pa�iem ienaidniekiem. Un ļaudis sa�cīja: �Ak, ja dzīvs vēl būtu cēlais Kodadads, tad mums nebūtu baiļu no ienaidniekiem!� Bet sultāns nepaļāvās gļēvām bailēm un lika pul�cēt lielus karapulkus. Un, lai nu ienaidnieks negāztos viņa pilsētā, viņ� dro�i devās tam pretim. Un, kad nu ienaidnieks dzirdēja, ka tam tuvojas Haranas sultānā karapulki, tas karagājienu apturēja ielejā un savus pulkus izkārtoja kaujas rindās.

To redzēdams, Haranas sultāns izkārtoja arī savus pulkus un lika pūst kaujas tauri. Un tā nu viņ� varonīgi drāzās virsū savam ienaid�niekam. Bet tas sīvi pretojās, un asinis lija aumaļām, un uzvara ne�bija lemta ne vienam, ne otram karapulkam. Un beidzot jau likās, ka uzvarēs Haranas sultānā ienaidnieks, kas bija lielāks skaitā, te pēk�ņi ielejā ieauļoja jātnieku pulks, un skaistās rindās tas iedrāzās kaujas laukā. Un samulsa abi karapulki un nezināja, no kurienes nāk jaunie karotāji. Bet neziņa nebija ilga, jo raugi: skaistie jātnieki metās virsū Haranas sultānā ienaidniekiem. Un tie nu cīnījās ar niknu sparu, un drīz jau ienaidniekam bija jābēg. Bet tās vēl nebija cīņas beigas, jo greznie jātnieki tam dzinās pēdās un nokāva gandrīz visus ienaid�nieka karavīrus.

Un Haranas sultāns brīnījās un modri vēroja greznos jātniekus, kas viņam deva necerētu uzvaru. Bet par visiem vairāk viņam patika jātnieku virsaitis, jo raugi: tas cīnījās kā lauva. Un tā nu viņ� gri�bēja izdibināt �ā cēlā varoņa vārdu, un, gribēdams to redzēt un tam pateikties, sultāns piejāja pie viņa. Un, sultānu ieraudzījis, jātnieks auļoja viņam pretim. Un tā nu satikās abi valdnieki, un Haranas sultāns pazina savu dēlu Kodadadu, kas bija sakāvis viņa ienaidnieku. Un ilgi sultāns mulsa brīnumā un lielā priekā. Te Kodadads iesaucās: �Ak cēlais valdniek, tev nu brīnums, ka tavas acis redz vīru, ko tu �ķiti jau beigtu. Un beigts es būtu bijis, ja Allah augstais nebūtu sūtījis man glābiņu un palīdzību tev pret ienaidniekiem.� To dzirdējis, sultāns iesaucās: �Ak mans dēls, tu atkal esi man atdots! Lai slavēts Allah augstais, kas piepildījis manas cerības!� Un tā nu viņ� izstiepa savas rokas un jauno varoni spieda pie savām krūtīm.�

Te �echrezada ieraudzīja logā rīta gaismu un pazemīgi apklusa, un, kad pienāca nakts, viņa stāstīja:

�Man teikts, ak laimīgais valdniek, ka sultāns izstiepa savas rokas un jauno varoni spieda pie savām krūtīm. Un, ilgi turējis to savās skaujās, sultāns sacīja: �Ak dēls, es zinu visu. Es zinu, kā tavi brāļi tev atmaksāja par viņu pestī�anu no melnā mil�a varas, bet rīt tu būsi atriebts! Nu nāc un iesim uz pili, jo tava māte mirkst asarās un tevi gaida. Un priecāsimies visi kopā par skaisto uzvaru. Un vēl lielāks būs viņas prieks, ka mana uzvara ir tavu roku darbs!� Te nu Kodadads atbildēja: �Ak cēlais valdniek, saki, � kas tev stāstīja par notikumu mil�a pilī? Vai atzinies būtu kāds no maniem brāļiem, ko grauzu�as sirdsapziņas ēdas?� Bet sultāns sacīja: �Ak nē, mans dēls, �o ziņu man atnesa Deriabaras sultānā meita. Un zini: viņa dzīvo manā pilī, un viņa nākusi prasīt atriebību par tavu brāļu kauna darbu.� To dzirdējis, Kodadads ielīksmojās, ka princese ir viņa tēva pilī, un iesaucās: �Ak valdniek, steigsimies pie mātes, kas mūs gaida! Es ne�varu vairs ilgāk gaidīt, jo gribu �āvēt asaras savai mātei un Deriaba�ras sultānā meitai!�

Un tā nu sultāns ar saviem karapulkiem devās atpakaļ uz pilsētu. Un krā�ņā gājienā viņ� iejāja savā pilī, un viņa pēdās gāja tauta un skaļi gavilēja. Un visas mēles sauca Allah �ēlastību savam kungam un valdniekam. Un visi sauca Kodadada vārdu, un tas aizskanēja līdz pa�ām zvaigznēm. Un Piruza un sultānā meita sēdēja abas kopā un gaidīja sultānu, lai vēlētu tam laimi. Bet, kas gan būtu varējis izteikt viņu lielo prieku, kad sultanam blakus viņas ieraudzīja jauno princi! Un, kad nu visi apkampās, tie lēja asaras, bet tās bija prieka un laimes asaras. Un, kad nu visus laimīgos auklēja miers, tie jautāja Piruzas dēlam: �Ak, stāsti, kāds brīnums glābis tavu dzīvību!�

Tad nu Kodadads stāstīja, ka viņa teltī ienācis zemnieks, kas jājis uz sava mūļa. Un, kad nu zemnieks viņu redzējis vienās brūcēs, tas viņu iesēdinājis seglos un aizvedis uz savu māju. Un viņa brūces tas dzie�dinājis da�ādām zālēm, un nepagājis necik ilgi, te viņ� cēlies sveiks un vesels.

To teicis, Kodadads iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais, kas man sūtīja �o glābēju! Un, kad nu es biju dziedināts, es atdevu savam glābē�jam visus dārgakmeņus, kas man bija. Un es steidzos uz Haranas pil�sētu, bet ceļā dzirdēju, ka kaimiņu valdnieki grib kauties ar mūsu sultānu. Un es gāju no viena ciema otrā un lēju drosmi tautas sirdī. Un, kad biju apbruņojis lielu jaunekļu pulku, es sēdos zirgā un devos cīniņā. Un, kad es iejāju Haranas ielejā, te abi karapulki jau kaisa niknā kaujā.�

Kad nu Kodadads savu stāstu bija beidzis, sultāns iesaucās: �Lai slavēts Allah augstais, kas glābis mūsu mīļo dēlu! Bet nezvēriem, kas tīkoja viņa nāvi, jāmirst jau �odien!� To dzirdējis, Piruzas cēlais un

krietnais dēls sacīja: �Ak augstais valdniek, lai viņi būtu cik ļauni un nepateicīgi būdami, viņi ir tavi dēli. Un viņi ir mani brāļi, un es viņiem piedodu un lūdzu tavu �ēlastību.�

Un, Kodadada cēlo garu redzēdams, sultāns lēja laimes asaras, un veziram viņ� lika sapulcēt savu tautu, un tai nu viņ� ziņoja, ka Ko�dadads būs viņa varas mantinieks. To teicis, sultāns lika no torņa iz�vest jaunos prin�us, un tie visi bija ieslēgti smagās va�ās. Te nu Piru�zas dēls viņu va�as atraisīja un viņus apkampa, tāpat kā melnā mil�a pilī. Un visi ļaudis gavilēja par Kodadada cēlo sirdi un vēlēja viņam Allah svētību un saules mū�u. Un augstā godā sultāns iecēla arī ārstu, kas bija palīdzējis Deriabaras princesei.

Un tā nu visi dzīvoja laimīgi, un jauka bija viņu dzīve, līdz atnāca visu prieku Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja. Un lai slavēts Allah augstais, kas nāvi nepazīst un savās rokās tur redzamās un neredza�mās pasaules likteņus un likteņu atslēgas.�

�Sechrezada nokrita pī�ļos pie sultānā Sachriara kājām un, zemi skūpstīdama, iesaucās: �Ak laiku valdniek, es esmu tava ver�dzene un ielīksmoju tavu prātu, stāstīdama TŪKSTOTS UN VIENAS NAKTS PASAKAS. Un es tev stāstīju, kas piemeklējis mūsu sen��us un kas noticis tālajos, senajos laikos. Un raugi: mana dzīvība ir tavās rokās un tu vari mani sodīt vai �ēlot. Bet, iekams mirstu, ļauj man izteikt, ko es vēlos!� Un sultāns Sachriars atbildēja: �Ak, saki, Sechrezada, un notiks, kā tu vēlies!� To dzirdējusi, Sechrezada lika aicināt savas aukles un savus einuchus, un viņa sacīja tiem: �Ak, atnesiet manus dēlus!� Un tie nu aizsteidzās un atnesa viņas dēlus, trīs jaukus un daiļus pui�sēnus. Un raugi: vecākais jau staigāja, otrais rāpoja, bet tre�ais zīda vēl krūti. Un savus dēlus viņa nolika pie sultānā kājām un noskūpstīja zemi viņa roku starpā, un sacīja: �Ak laika valdniek, paraugies! Tie ir tavi dēli, un, viņus mīlēdama, es tevi lūdzu: �ēlo mani un dāvā man dzīvību! Bet, ja tu mani nokausi, tie paliks bez mātes, un neviena sie�viete pasaulē nevarēs viņus audzināt ar īstu mīlestību un gādību!� Un, viņas vārdus dzirdējis, sultāns lēja gau�as asaras un spieda pie krūtīm

savus dēlus, un sacīja �echrezadai, savai laulātajai draudzenei: �Allah vārdā! Ak �echrezada, es biju tevi jau ap�ēlojis, iekams man atnesa manus dēlus, jo raugi: es zinu, cik tu �ķīsta un rimta, un cik skaidra un cēla tava sirds. Un lai nu Allah augstais svētī tevi un tavu tēvu un māti, un lai svētītas ir tavas dzīvības saknes, tāpat kā viņu atvases! Un Allah augstais ir mans liecinieks: es esmu tevi ap�ēlojis un savu mū�u nedarī�u tev ļaunu!�

Te nu �echrezada pateicībā skūpstīja sultānā rokas un kājas un, priekā gavilēdama, iesaucās: �Lai Allah augstais dod tev saules mū�u, ak laika valdniek, un lai tas vairo tavu spēku un varu! Un lai Allah svētī tevi un tavus dēlus, un tavas varas mantiniekus, un visu tavu valstību, un visu tavu tautu, un es tevi svētīdama svētī�u!�

Un vēsts par sultānā �ēlastību vienā mirklī izpaudās sultānā pilī un visā pilsētā. Un laimes līksme cilāja visas sirdis, un visi ļaudis gavilēt gavilēja. Un nakts �ī bija gai�āka par dienu, un vēl nemū�am visa pilsēta un visa zeme tā nebija gavilējusi. Un, kad nu atmirdzēja rīts, te laimīgais sultāns, kam dvēseli auklēja miers, savā pilī lika sanākt visiem emiriem un veziriem, un visiem savas valstības kungiem. Un, ataicinājis savu lielveziru, Sechrezadas tēvu, viņ� sacīja tam: �Lai svētī tevi Allah augstais, ak vezir, ka devi man par sievu savu daiļo un cēlo meitu! Jo raugi: viņa lika man no�ēlot seno negantību pret visām manam sievām! Un nu es zinu, ka viņa ir �ķīsta un tikla, un skaidra ir viņas sirds, un cēls ir viņas gars. Un, dāvādams viņai dzī�vību, es zvērēju nedarīt viņai ļaunu. Un Allah augstais man devis no viņas trīs dēlus, un tie nu mantos manu valstību pēc manas nāves. Lai teikts un slavēts Allah augstais mū�īgi mū�am, un slavēta lai ir viņa �ēlsirdība un viņa laipnība!�

Un tā nu sultāns Sachriars savam lielveziram dāvāja dārgākās goda drēbes, un krā�ņas balvas viņ� izdāļāja visiem emiriem un vezi�riem, un visiem savas valstības kungiem. Un trīsdesmit dienas viņ� lika greznot pilsētu un rīkot līksmus tautas svētkus. Un tā nu pilsēta bija izgreznota un izrotāta neredzētā krā�ņumā. Un bungas rībēja, un taures skanēja, un spēlmaņi un dziesminieki, un dejotāji deva priekus visai tautai. Un sultāns izdāļāja neskaitāmas balvas saviem pavalst�niekiem, un bija viņ� �ēlīgs un devīgs nabagiem un bāriņiem. Un no �ās dienas viņa sirdi auklēja miers, un labklājībā zēla un plauka visa viņa valstība.

Un tā nu viņ� ar savu tautu dzīvoja laimē un priekā, un jauka bija viņu dzīve, līdz atnāca visu prieku Galētāja un visu pulku Iz�ķīrēja un kapu Atvērēja.

Un slavēts lai ir Vienīgais, ko nenokauj laiks un kas nepārvēr�as un nav pārvēr�ams! Un slavēts lai ir visa Zinātājs un visa Turētājs un Glabātājs savās rokās! Un slavēts lai ir Tas, kas nekā neaizmirst!

Un mū�īgi mū�am lai slavēts Viņ� Vienīgais, kas staro savā pilnībā!

Un lai nu miers un svētība Viņa varenības Imamam un Mu�hamedam, mūsu pavēlniekam un visas cilvēces valdniekam vis�varenajam, un mūsu gala glabātājam, ko pazemīgi mēs pielūdzam un bijājam!

.

Pasaulē nav nekā, kas nevarētu būt pamāco�s � nav arī tādu pasaku, kurās nebūtu ('didaktikas�, pamācības. Pasakās vispirms pamāco�a ir �izdoma� � mūsu domu apbrīnojamās spējas aizsteigties tālu priek�ā faktiem. �Lidojo�ie paklāji� pasaku stāstī�tāju fantazijā mitu�i jau tūksto�iem gadu pirms lidma�īnas izgudro�anas. Par pārvie�to�anās teiksmainajiem ātrumiem tā paudusi jau sen pirms lokomotives, pirms iek��dedzes un elektromotora izgudro�anas.

Es domāju, ka tie�i fantazija, �izdoma� radījusi un izkopusi vienu no cilvēka visbrīni�ķīgākajām īpa�ībām � intuiciju, proti, nojautu, kas dodas palīgā dabas pētnie�kam tai brīdī, kad viņa domas mērīdamas, skaitīdamas apstājas izmērītā un saskaitītā priek�ā, nespēdamas saistit savus novērojumus, izlobīt no tiem precizu praktisku seci�nājumu. Tad pētniekam palīgā nāk nojauta: �Bet varbūt tas ir tā?� Un, papildinādams savu novērojumu pārtraukto virkni ar pieņēmuma posmu, zinātnieks rada �hipotēzi�, kuru vai nu attaisno turpmākie faktu pētījumi, � un tad mēs iegūstam stingri zināt�nisku teoriju, � vai arī fakti un mēģinājumi apgā� �o hipotēzi.

Arī daiļliteratūrā fantazijai, izdomai, intuicijai ir iz�ķīrēja loma. Par maz ir no�vērot, izpētīt, zināt, nepiecie�ams vēl �izdomāt�, jaunradīt. Jaunrade ir daudzu sīkir novērojumu apvieno�ana kādā vairāk vai mazāk pilnīgā literārā tēlā. Tā radu�ies visi pasaules literatūras lielākie darbi, visi di�enākie �tipi� � Robinsons Kruzo, Dons Kichots, Hamlets, Verters, Karamazovi, Oblomovs, Bezuchijs u. c. tipi, vairāk vai mazāk savu laiku pāidzivoju�i un tomēr mūsu vidū mīto�i.

Tautas mutiskās jaunrades lieliskāko pieminekļu skaitā �Sechrezadas pasakas� ir vis�monumentālākais piemineklis. Sīs pasakas ar apbrīno'amu pilnību izteic darba tautas tieksmi ļauties �saldo izdomu burvībai�, brīvai vārda spēlei, tās izteic Austrumu tautu � arabu, persie�u, indie�u krā�ņās fantaziļas brāzmaino spēku. Sis vārdu raksts radies dziļā senatnē; tā krāsainie zīda pavedieni izstiepti pa visu zemi, apklājot to ar brī�ni�ķīga daiļuma vārdu paklāju.

Mācīti speciālisti konstatēju�i, ka ķīnie�u pasakas savāktas un iespiestas jau 2200 gadus pirms mūsu laikmeta � pirms �Kristus dzim�anas�, kā senāk teica, � un ka �o pasaku tēmās un nozimē ir daudz kas kopīgs ar Indijas un Eiropas tautu pasa�kām. Sis apgalvojums dod man tiesības domāt, ka jautājumu par pasaku izplatī�anos pareizi risina tie speciālisti, kuri, kā mūsu ievērojamais Aleksandrs Veselovskis, pa�saku tematisko radniecību un pla�āku izplatī�anos izskaidroja ar vienas tautas aizguvi no otras. Aizguve ne vienmēr ir kropļojums, lāgiem tā labo, papildina ar labāko.

Diezin vai var �aubīties par to, ka katras rases, nācijās, katras �ķiras īpatnību aizgū�anas un papildinā�anas procesam senajās pasakās ir bijusi ievērojama loma prāta un tautas jaunrades kulturas attīstībā. Cilvēki iepazīstas ar jaunām lietām ne vien tie�i, redzot un taustot tās, bet arī dzirdot stāstus par tām. Jādomā, ka pasakas veicināju�as da�u amatu attīstību, piemēram, podnieka, kalēja, audēja, iero�u meistara un citu.

Amatniecība, kā to mums rāda muzeji, spējīga pāraugt mākslā. Es domāju, ka atradīsies vēl daudzi citi pasaku kulturālās ietekmes pierādījumi. Kulturas un ari mākslas vēsturnieki maz un neskaidri runā par pasaku kulturālās ietekmes pla�umu un spēku.

Sevi�ķi nozīmīga un nenoliedzama ir mutiskās jaunrades ietekme uz rakstīto litera�tūru. Pasakas un pasaku tēmas kop� seniem laikiem lietoju�i visu zemju un visu laik�metu literāti. Apuleja romāns �Zelta ēzelis� ir aizgūts no pasakas. Pasakas izmantojis arī Herodots. Itālijā tās izmanto, sākot ar 14. gadsimtu � Boka�o �Dekameronā�; pasaku ietekme glu�i skaidri redzama �Pentameronā�, �Hektameronā�, Cosera �Kenterberijas stāstos�. Pasakas izmantoju�i Gēte, Zanliss, Balzaks, Zor�a Zanda, Dodē, Kopē, Labulē, Anatols Franss, Karmene-Silva, Andersens, Topeliuss, Dikenss � vai nu visus var atce�rēties. Mums pasakas izmantoju�i vairāki ievērojamākie rakstnieki, to skaitā Hemnicers, 2ukovskis, Pu�kins, Ļevs Tolstojs. Daiļliteratūras formālā, si�etiskā un didaktiskā atka�rība no tautas mutiskās jaunrades ir glu�i neap�aubāma un ļoti pamāco�a.

Man personīgi jāatzīst, ka manu intelektuālo attīstību pasakas, kad es tās dzirdēju no savas vecmāmuļas un ciema pasaku teicējiem, ietekmēju�as pavisam pozitivi. Se�vi�ķi mani pārsteidza un pasaku nozīmes novērtlbu pacēla tas, ka tās iespie� rakstos. Divpadsmit gadu vecumā es izlasīju �Jaunās arabu pasakas� � kādu 18. gadsimta provinces izdevumu. Toreiz es domāju, ka viss grāmatās iespiestais ir � īstenība.

Es esmu pārliecināts, ka iepazī�anās ar pasakām un vispār ar tautas mutiskās jaunrades neizsmeļamajiem dārgumiem ir ārkārtīgi derīga jauniem iesācējiem rakst�niekiem. Ne jau nu es viens esmu ievērojis, ka tie savā vairākumā, pazemīgi un ne�vairāmi pakļaujoties īstenībai un fotografējot to dzejā un prozā, dara to ārkārtīgi sausi, mazasinlgi, remdeniem vārdiem, bet laiks prasa patosu, degsmi un ironiju. Protams, ka pasakas nevar cilvēkam dot to, kas viņam organiski sve�s. Es domāju, ka aritmētikas skolotājs var būt tikai ļoti vāj� dzejnieks. Bet pasakas palīdzētu stipri attīstīt rakstnieka fantaziju, liktu viņam pareizi novērtēt izdomas nozīmi mākslā, bet galvenais � kuplināt viņa nevarīgo valodu, viņa nabadzīgo leksiku, kuru viņ� bie�i vien neveiksmīgi un gandrīz vienmēr kropli cen�as kuplināt ar �provinciālismiem�, �vietējiem izteicieniem� vai �uz ātru roku� sagudrotiem vārdiņiem, kas jau nedzīvi dzimu�i.

M. G o r k i�j a priek�vārds �Tūkstots un vienas nakts� pilnajam izdevumam Maskavā

�Tūkstots un vienas nakts� pasaku un stāstu krājumi �ķiet aptverti ar vienu moto: �Kas daudz dod, tas katram ko dod.� Pasaku un leģendu, romānu un noveļu, sagu un fabulu, jautru joku un anekdotu sajaukums atgādina raibu austrumnieku paklāju vai arabu un persie�u manuskripta mākslinieciski izrotātu titullapu, vai ari daudzu puķu piekaisītu pļavu kādā Austrumu zemē. Bie�i vien jābrīnās, cik daudzas un da�ā�das krāsas tur savienotas. Paturot salīdzinājumu par pļavu, mums tūdaļ jādomā, ka daudzām skaistām puķēm blakus tur atrodamas ari da�as nezāles. Tā mums jāsprie� vismaz mūsu tagadējā uztvērumā. Citi laiki, citi tikumi! Grieķu komēdijās, Boka�o �Dekameronā�, �ekspīra drāmās ir lietas, kas tagad var apvainot gaumi, bet kas �o literatūras darbu ra�anās laikā pilnīgi saskanēja ar cilvēces tikumisko un estētisko līmeni. Bet, ja mēs gribam radīt �āda laika zinātnisku kulturvēsturisku aptvērumu, tad mums jāuztver visa neizrotātā īstenība. Jāņem līdz ari nezāles, bet tās jānoliek tādā vietā, kāda tām piederas. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tādus stāstus ierosināju�i pavisam citi motivi. Ja ir stāstīts par sievietes sakaru ar pērtiķi, tad tur slēpta sena māņticība. Austrumos bie�i vien velns domāts kā pērtiķis, un tādēļ arabu valodā pērtiķi eifemiski dēvē par �laimes nesēju�. Un mēs zinām, ka ari Rietumu viduslaikos zināmām sievietēm jeb raganām piedēvēja saderību ar velnu. Bet Austrumos vēl tagad tic, ka dēmoni var nodibināt laulību ar mirstīgajiem cilvēkiem.

Eiropā �ie �Tūkstots un vienas nakts� stāsti pirmo reizi kļuva pazīstami Francijā 18. gadsimta sākumā Galāna atveidojumā. Drīz jau tos pārtulkoja visās Eiropas kulturas valodās, un notika pat attulkojumi austrumnieku valodās. Bet simt gadus pēc pirmās iznāk�anas viss �is darbs Eiropā bija tikai laika kavēklis, nevis zinātniskas pētī�anas priek�mets. Austrumos vēl tagad zinātnieki niecina �os tautas mūzas veidojumus, kā viņi to darīju�i vienmēr, bet kā laika kavēkli to nenicina. Rietumos, sevi�ķi pēc Herdera pētījumiem, aizvien vairāk noskaidrojusies apziņa par prāta, fantazijas spēka un dvēseles cēluma vērtībām �ais Austrumu tautu garamantās. 19. gadsimtā un 20. gad�simta sākumā vairāki ievērojami orientalisti centās izpētīt manuskriptu savstarpējās attiecības, vielu izcel�anos, visa krājuma uzbūvi un formu. Sie pētījumi vēl nebūt nav nobeigti, jo darba lauks ir bezgalīgi pla�s, bet darbinieku skaits tik mazs, un mums trūkst �ā darba patiesi senu manuskriptu. Un tomēr da�os punktos jau sasniegti skaidri rezultāti.

Saprotams, ka tādos darbos, kas nepieder pie augstākās literatūras un kam nav noteikta likuma un ievērojama autora vārda, notiek stipras svārstības. Katram stāstī�tājam vai rakstītājam liekas, ka tam ir tiesības tos grozīt, īsināt vai papildināt, glu�i tāpat, kā to dariju�i un aizvien vēl dara tā dēvēto tautas dziesmu daiņotāji. Par �Tūkstots un vienas nakts� pasakām tas jāsaka jo sevi�ķi. Galāns tās tulkojis pēc arabu manuskripta, kas it kā ietverts �etros sējumos, bet no kura Parizē zināmi tikai trīs. Mums zināms arī, ka daudzas pasakas Galānam mutiski stāstījis kāds Sirijas kristietis � maronits Hanna. Es atzīstu, ka pilnīgi nenoskaidrots jautājums ir arī tas, vai visas tās pasakas, kas biju�as Galāna rokās, ir īsts arabu oriģināls. Par vienu no �im pasa�kām � �Aladinu un burvja lampu� es varu skaidri teikt, ka arabu teksts, ko tikai daudz vēlāk atkal atrada un klajā laida Cotenbergs, ir attulkots no fran�u valodas. Bez �aubām, tas tomēr negroza faktu, ka pasaka pati cēlusies Austrumos, glu�i tāpat kā pasakas ar līdzīgu saturu vēl tagad stāsta Austrumu zemēs. Galānam līdzi parādīju��ies da�ādi arabu manuskripti, kurus glabā Eiropas bibliotēkas un no kuriem da�as daļas ir jau arī publicētas. 19. gadsimta pirmajā pusē parādījās arī arabu teksta izde�vumi Austrumos (Indijā un Ēģiptē). Driz noskaidrojās, ka otrais Kalkutas (vienīgais pilnīgais) izdevums dibināts uz Indijas un Ēģiptes paraugiem. Un, ja nu mēs blakus noliekam Indijas izdevumus, sirie�a Hannas sniegumus, Ēģiptes izdevumus, kādu Tuni�sas manuskriptu un turklāt vēl kādu pazudu�u Bagdades manuskriptu, tad jau zināmā mērā iegūts ārējs norādījums, kurā zemē atrodams �Tūkstots un vienas nakts� pasaku krietnas daļas pirmpamats un kādas pārvērtibas �ais pasakās notiku�as tais zemēs, kur runā arabiski.

Pētijumi pierādīju�i, ka ap 800. gadu arabu valodā Bagdadē pārtulkota kāda per�sie�u pasaku grāmata, kas nosaukta par �Tūkstots pasakām�. Sai grāmatā lielākā daļa bija indie�u pasaku un stāstu, bet persie�u uzskati tos pārvērtu�i un papildināju�i ar savām pasakām. Arabu tulkojumā to nosauca par �Tūkstots nak�u grāmatu�. Bagdadē �īm pasakām pievienojās daudzas citas un arī tādas, kas tur bija nonāku�as no Indijas caur Persiju, bet kas sākumā nebija ietvertas �Tūkstots pasaku� grāmatā. Sī attīstība varētu būt beigusies ap 1000. gadu. Sis otrais, papildinātais izdevums nonāca Ēģiptē, kur tas kļuva pazīstams ap 1200. gadu. Protams, Ēģiptē �im izdevumam pievienoiās jaunas pasakas un jauni stāsti, un arī pēc 1200. gada �ī attīstība vēl nenobeidzās. Sirijā, tāpat kā Ēģiptē, veciem izdevumiem pievienojās vienmēr jaunas pasakas un vecās izmeta un stipri pārveidoja. Vielu izvēlē un izkārtojumā notika mū�īgas svārstības.

Tikmēr bija pieņemts visa pasaku krājuma izveidojuma svarīgs princips. Sākumā �Tūkstots pasakas� nozīmēja tikai ļoti lielu pasaku skaitu, un tā arī teikts par pasaku stāstītāju Sechrezadu, ka tā savākusi �Grāmatu tūkstoti�. Vienkār�am prātam simts jau ir liels skaitlis un �pirms simtu gadiem� nozīmē ļoti senu laiku; tādēļ jāsargās simtu uztvert burtiski. Bet tūkstotis Jau lr tas pats, kas �neizskaitāms�. Un �Tūkstots nak�u grāmata�, kas arabu valodā bija pazīstama Bagdadē, bez �aubām, nebūs bijusi iedalīta tūkstots atsevi�ķās naktīs. Kā tad nu notika, ka vēlāk tās dēvēja par �Tūkstots un vienu nakti�? Man liekas, te nav noliedzama turku valodas ietekme, par ko nebūtu ari jābrīnās, jo vispirms Persija, tad Mezopotamija un Sirija, un beidzot arī citas islama Austrumu zemes kop� 11. gadsimta nokļuva turku ietekmē. Un turki, apzīmē�dami sevi�ķi lielu skaitu, labprāt saka: bin bir, kas nozīmē tūkstoti un vienu. Tā arī kādas drupas Mazazijā dēvē Bin-bir-kilisse (Tūkstots un viena baznīca), kaut īstenībā lik liela skaita tur nav. Ja ari persie�u valodā ļoti lielu skaitu apzīmē ar tūkstoti un vienu, tad �o formu dro�i vien ietekmējusi turku valoda. Bet vēlākais laiks to racionali�zēja un deva tai burtisku nozimi. Un tādēļ radās tieksme iegūt taisni tūkstots un vienu nakti. Tā nu da�ādie pārveidotāji Jāvu�i vaļu savai gaumei un savām tendencēm, un materialu, kas bijis viņu rīcībā, tie izveidoju�i tik loti da�ādi.

To mēs redzam, piemēram, kādā Tībingas manuskriptā, ko apstrādājis kristietis. Sis manuskripts ietver ari prof. Zeibolda publicētu un pārtulkotu pasaku par Sulu un Sumulu, un tā izdota kā �Tūkstots un vienas nakts� daļa. Vērīgs lasītājs tūdaļ redz, ka tur tā neiederas. Arabu varonis, vārdā Suls, meklē savu mīļo Sumulu, kas paslēpta kristīgo klosterī. Bet klosteri un kristīgās iera�as pasakā tēlotas ar tādu precizitāti, kādu nevar iedomāties musulmanis. Un svarīgākais ir tas, ka tur tēlota musulmaņu varoņa pievēr�ana kristietībai. Muhamedanim tā jau ir pilnīga neiespējamība. īstajās �Tūkstots un vienas nakts� pasakās bie�i gan stāstīts par kristie�u, uguns pielūdzēju vai pagānu pievēr�anu islamam, bet otrādi nekad. Sula cīņu tēlojumi varētu būt aiz�gūti no arabu beduīnu stāstiem, un tie liekas radu�ies tuksnesī, bet visa pasaka ir vāja pretdarbība bruņinieku romanam par Omāru ibn an Numanu un viņa dēliem Sarr Kanu un Dau al Makanu, kas pilda Austrumu izdevumu krietnu dalu.

Ja nu �Tūkstots un vienas nakts� pasaku izcel�anās procesā līdzdalīga ir Indija, Persija, Mezopotamija, Sirija, Ēģipte un Turcija, tad mums jāliek vērā, ka tur ieveido�ta viela no visām �īm zemēm un tautām. Un tā tas īstenībā ir. Vispirms ievērosim kādu ārēju pazīmi � īpa�vārdus. Mēs nevaram no �īm pasakām' prasīt nekādus vēstu�riskus faktus, ne precizas ģeogrāfiskās zinā�anas, jo lielāko tiesu tās ir brīvas fanta- zijas radītas, un tikai lāgiem tās saistītas ar atmiņām par vēsturiskiem notikumiem. Un tomēr personu un vietu vārdi var dot svarīgus norādījumus par da�u pasaku izcel�anos vai izveido�anos. Tur atrodami indie�u vārdi � Sindbads, turku � Ali Baba vai Cha- tums. Bet Sechrezadas un Dinazadas, Sachriara un Sachzamana vārdi ir persiski un tie�ām atrodami persie�u sagā. Arī Rustema, Afriduma, Arde�ira vārdi ir persiski. Bet lielākā tiesa ir arabu vārdi, tiklab seni arabu vārdi no arabu beduinu laikiem, kā no vēlākā islama laika. Sais pasakās atrodami ari grieķu vārdi, sevi�ķi tur, kur tēlotas musulmaņu cīņas ar bizantie�iern. Bet seneģiptie�u vārdi, kas lielāko tiesu attiecas uz vietām, saglabāti viņu koptiskas formās. No ebreju vārdiem �Tūkstots un viena nakts� pasakās minēts tikai Zalamana un Davida vārds, jo abiem ir svariga loma ari musul�maņu sagā. Tā mums �ie vārdi dod zināmu ārēju pieturu, meklējot pasaku izcel�anos.

Otra ārēja pazīme ir visa darba un daudzu tā daļu iecere. �Tūkstots un vienas nakts� pasakas iekļautas cita citā, un atsevi�ķās pasakās izaug vienmēr jauni iepinumi. Tās ir līdzīgas ķīnie�u burvju lādītei ar vienmēr mazākām lādītēm, kas ietvertas cita citā. Tāda forma gan atrodama jau seneģiptie�u literatūrā, bet sevi�ķi raksturīga tā Indijai. Indie�u pasakās bie�i teikts tāpat kā �Tūkstots un vienā naktī�: �Nedari tā, citādi tev klāsies tāpat kā tam vai tam.� � �Un kā tad �im klājās?� Un sākas jaunas pasakas stāstījums. Te diezgan skaidri redzama stāstījuma stila izcel�anās. Vēlākās pasakas no Bagdades un Ēģiptes lielāko tiesu tikai vaļīgi saistītas ar vārdiem: �Un vēl ir stāstīts.� Glu�i to pa�u mēs redzam kādā arabu antoloģijā, kur viena un tā pa�a dzejnieka panti vai da�ādu dzejnieku dzejas saistītas cita ar citu.

Svarīgākās pazīmes ir iek�ējās, tās ir pasaku viela un motivi. Atkarībā no kultu- ras, kas tās radījusi, mēs varam tās sadalīt noteiktās grupās: 1) indie�u; 2) persie�u.

un proti: senpersie�u un jaunpersie�u, no kurām pēdējām ir sakari ar turkiem un pat ar ķīnie�iem; 3) babilonie�u, kas tikai nejau�i atrodamas; 4) arabu, un proti: īstās seno arabu pasakas un tādas, kas radu�ās arabu islama kalifu valsts laikā; 5) sirie�u, jūdu un kristie�u; 6) eģiptie�u un proti: motivi no seneģiptie�u laikiem, no helenistiskā un no islamiski eģiptiskā laika; 7) krusta karu laikos varēja ieviesties arī da�i atsevi�ķi eiropie�u vaibsti. Un, lai visus �os pavedienus at�ķetinātu, vajadzīga daudzu zinātnieku ilgu gadu darbība un katram �ādam zinātniekam vajadzēja būt lietpratējam kādā no �iem novadiem. Es centī�os te noskaidrot jautājumu, kas �Tūkstots un vienas nakts� pasakās ir īsti arabisks. Bet, iekams es to sāku, gribu pieskarties ari citiem novadiem.

I n d i s k a, kā jau teikts, ir �o pasaku ietvara forma. Sen aizgāju�os laikos dzī�voja divi brāļi, vienam vārds bija �achriars, un tas bija Indijas valdnieks, bet otram vārds bija Sachzamans, un tas bija Samarkandas sultāns. Sachriaram uznāca ilgas pēc jaunākā brāļa, un viņ� lūdza to pie sevis. Sachzamans sāka posties cejā, bet, tiklīdz bija atstājis pilsētu, viņ� atģidās savā pilī ko aizmirsis. Viņ� jāja atpakaļ un pilī ieraudzīja savu sievu melnā verga apkampienos. Viņ� tūdaļ abus nosita un devās pie sava brāļa. Bet, pie brāļa dzīvojot, tas nevarēja aizmirst savas cie�anas un viņa prāts bija no�skumis. �achriars aicināja viņu līdzi medībās, bet Sachzamans palika sava brāļa pili. Viņa istabas logs vērās uz pils dārzu. Kad �achriars bija aizjājis, Sachzamans ielūkojās logā un redzēja, ka viņa brāļa sieva un viņas verdzenes apskāvās un skūpstījās ar melnajiem vergiem. Tad nu viņ� klusībā sacīja, ka posts, kas piemeklējis viņu, nav tik liels kā viņa brāļa nelaime. Un viņ� gainīja savas skumjas, un viņa prāts atkal bija priecīgs. Kad �achriars pārradās no medībām, viņam bija lieli brīnumi par brāļa pār�vērtību un viņ� jautāja tam, kādi �is pārvērtības iemesli. Un Sachzamans stāstīja, kādēļ viņ� bijis tik skumīgs, bet, kad �achriars gribēja dzirdēt, kādēļ viņa prāts atkal ir priecīgs, tad brālis stāstīja ari to, ko dārzā redzējis. �achriars negribēja brālim ticēt, bet, kad viņ� paziņoja, ka atkal dosies medībās, un pats paslēpās pie sava brāļa, lai redzētu, ko redzējis bija viņa brālis, tad viņam bija jāredz skumigā patiesība. Nu abiem brāļiem dzīve bija aptum�ota, viņi atsacījās no savas valdnieka godības un kā svētceļnieki devās pasaulē atrast cilvēku, ko piemeklējusi tāda pati liksta kā viņus. Tā nu viņi kādu dienu nonāca pie koka, kas auga strauta malā Sāls jūras piekrastē. Izbailēs viņi uzrāpās kokā un redzēja, ka dūmu stabs, kas vīdamies iz�ļāca no jūras, ir milzīgs efrits, un uz galvas tas nesa lādi. Efrits nolaidās zemē, nolika savu lādi un pacēla lādes vāku, tad izņēma no tās lielu kārbu, no kuras izkāpa burvīgi daiļa jaunava. Un, galvu guldījis jaunavas klēpi, efrits aizmiga dziļā miegā. Bet jaunava aicināja abus brāļus, kas sēdēja kokā pie sevis. Un, kad nu viņi negribēja nokāpt un iet pie jaunavas, tā sadusmojās un teicās modināt efritu. Bet, kad abi sultāni bija no�kāpu�i zemē, jaunava viņiem lika sevi glāstīt. Tad viņa no savas kabatas izvilka krelles, kas bija savērtas no pieci simti septiņdesmit gredzeniem, kuru īpa�nieki ar viņu pie�vīlu�i efritu, un atņēma tiem arī viņu gredzenus. Tad viņa tiem stāstīja, kā efrits kāzu nakti �o nolaupījis un aizvedis, un glabājis to savā lādē. Un tomēr viņa to pievīlusi ar pieci simti septiņdesmit vīrie�iem, kuriem tā nomauku�i gredzenus. To dzirdēju�i, abi sultāni aizsteidzās un sevi mierināja ar domām, ka efrita kauns un nelaime ir lielāka par viņu postu. Kad nu abi brāļi pārradās sultānā Sachriara galvaspilsētā, tas lika nocirst galvu valdniecei un visām verdzenēm, un visiem vergiem. Un no tā laika sultāns

Sachriars lika katru nakti viņam atvest daiļu jaunavu un pēc kāzu nakts lika nocirst tai galvu. Tā nu �is negantības ilga trīs gadus. Tad tauta sāka kurnēt un visas jaunavas aizbēga no pilsētas. Bet sultāns atkal lika savam veziram, lai tas atved viņam skaistu jaunavu. Vezirs, nevarēdams nevienu jaunavu atrast, skumīgs gāja mājās. Tad nu viņa gudrā un skaistā meita Sechrezada mierināja savu tēvu un sacīja tam: �Allah vārdā, tēvs, dod mani par sievu sultanam! Es gribu ziedoties, lai glābtu musulmaņu meitas un atpestītu viņas no sultānā dusmām!� Pie sultānā nonākusi, Sechrezada lūdza, lai pili atnāk arī viņas jaunākā māsa Dinazada. Atnākusi jaunākā māsa lūdza, lai Sechrezada stāsta savas brīni�ķīgās pasakas. Un tad nu raibā maiņu virknē- raisās visas tūkstots un vienas nakts pasakas, teikas un stāsti, kas nomierina sultānu Sachriaru, un Sech- rezadas nokau�anu tas atliek no nakts uz nakti, jo katru pasaku un stāstu viņ� grib dzirdēt līdz galam.

So ietvara formu loti pamatīgi izpētījis folklorists Koskēns. Viņa rezultāti atzīstami par noslēdzo�iem. Viņ� pierādījis, ka �ie īsie stāsti un pasakas izveidojas no trim da��ādām da]ām, kas sākumā biju�as patstāvīgas; un visas trīs tās radu�ās Indijā, no kurienes nonāku�as Austrumos un Rietumos, un Ziemelos. Atsevi�ķlbas apcerēt nav mans uzdevums, tādē} snieg�u tikai da�us norādījumus. Pirmajā no trim stāstiem ir runa par viru, kuru pievil viņa sieva, bet viņa cie�anas izgaist, un viņ� atkal ir sveiks un vesels, kad redz, ka tikpat nelaimīga ir kāda augstāka persona. Arabu valodā tas vēl tagad atrodams kā patstāvīgs stāsts. Otrajā stāstā vai pasakā ir runa par kādu dēmonu vai milzi, kuru izjoko vai krāpj viņa sieva vai viņa gūstekņi ar citu vīru palīdzību. Interesantu paralēli �im stāstam Koskēns atradis pat Krievijas ziemeļos; tur kādā tautas baladē stāstīts par milzi Svjatogoru un viņa sievu, ko tas nes lielā lādē; kā redzams, �ī balade līdzīga pasakai par dēmonu, ko satiek abi brāli � sultāni Sachriars un Sachzamans. Un tre�ais patstāvīgais stāsts mums rāda gudru jau�navu, kas ar savu veiklo un nebeidzamo stāstītājas mākslu novēr� kādu nelaimi, gai�dāmu viņai pa�ai vai viņas tēvam, vai abiem. Sis pētījuma rezultāts pilnīgi noskaidro ietvara stāstu formu. Liekas, no visām trim daļām pie īstajām �Tūkstots un vienas nakts� pasakām pieder tikai tre�ā daļa; jo tikai tā ir minēta senākās ziņās par �o darbu un tikai tai ir cie�s iek�ējs sakars ar visu. Kad un kur tā saaugusi ar citām daļām, tas ir cits jautājums.

�Tūkstots un vienā nakti� indiska nav �i ietvara forma vien, tā ietver ari citas indiskas vērtības. Vispirms te minami stāsti par tiklajiem vīriem, kas atgādina budistu cildenos un pamāco�os stāstus; tas pats sakāms par dzīvnieku fabulām, kuru liela daļa radusies Indijā un no kurām da�as jau Ptolemaja laikos �ķiet nonāku�as Ēģiptē, tāpat kā indiski stila elementi redzami arī koptu mākslā; un, beidzot, te minami veseli stāstu cikli, piemēram, stāsts par Sindbadu, par septiņiem gudrajiem un par desmit veziriem. �Tūkstots un vienas nakts� pasakās atrodami ari atsevi�ķi indiski motivi, piemēram: princesi no riebuma pret vīrie�iem izdziedina ar atjautīgu un veiklu gleznu, kurā attēlots putnu ķērājs, dūja un balo�u tēviņ�. Bie�i vien grūti iz�ķirt, cik no tā pieder pie pirmveidotā darba un cik bijis tulkots no persie�u valodas. Par Sindbadu un septiņiem gudrajiem zināms, ka �is pasakas pievienotas vēlāk, bet dro�i vien jau tad, kad Bagdades izdevums vēl nebija nonācis Ēģiptē.

P e r s i s k i ir �o pasaku personu vārdi. Tas skaidri un dro�i liecina par sve�as vielas transponējumu uz savas nacionālās teikas personām. Te vēl pieminams, ka Dina- zada nebija vis Sechrezadas māsa, bet tikai kalpone; un ir jau ari ticamāk, ka jaunā valdniece uz pili līdzi ved savu veco kalponi, nevis savu māsu. Tūkstots un vienas nakts ievada pirmais teksts stāsta tikai par sultānu Sachriaru, jauno valdnieci Sechre- zadu un viņas kalponi Dinazadu. Bet, kad jau figurēja divi brāļi � sultāni �achriars un Sachzamans, tiem pretlika divas māsas � Sechrezadu un Dinazadu, un tas ir noticis tīri ārēju iemeslu dēj, literārās simetrijas labā. Pagaidām vēl nav noskaidrots, vai �Tūkstots un vienas nakts� stāsti un pasakas visā savā izveidojumā radu�ies Persijā, bet neap�aubāmi ir da�i Persijā radu�ies motivi un atsevi�ķas pazīmes. Garu un feju pasaule, kas, suvereni darbojoties, ieau�as cilvēku dzīvē, izveidojusies irāņu fantazijā, kā apliecina profesors Estrups; un tā pilnīgi at�ķiras no arabu tuksne�a baisīgās dē�monu pasaules. Stāstā par princesi Achmedu un feju Peri Banu ietverts senpersie�u motivs par labāko bultas �āvēju. Sā stāsta austrumniecisku pirmtekstu es neesmu līdz �im vēl atradis; tādēļ pagaidām jāpieņem, ka vēlajos viduslaikos tas no Persijas no�nācis Mezopotamijā un Sirijā, kur to atrada maronits Hanna. Persiskas parādības bie�i minētas ari Bagdades stāstos, bet, saprotams, tās izveidotas no islamiska viedokļa. Diez�gan bie�i darbojas Jauni burvji, uguns pielūdzēji, kas savam uguns dievam ziedo cil�vēku upurus. Ar sevi�ķu prieku te stāstīts par burvju pievērsumu islamam.

Bagdadē atrodas senās Babilonijas teritorijā. Tādēļ ari seno babilonie�u uz�skati dro�i vien aizsniegu�i arabus, un grieķu un persie�u laiki �os uzskatus saglabā�ju�i. Dēmoniskās teiku būtnes, kas ir pusē cilvēki un pusē zvēri, varētu būt radu�ās senajā Babilonijā. �Dzīvības ūdens� iegū�ana dro�i vien aizgūta no Gilgame�a (babi�lonie�u un asirie�u mitoloģiskās dzejas krājuma), un babdonie�u paraugs ietekmējis arī priek�statu par mū�īgo jaunību. Bet persie�i un arabi �o dzīvības ūdeni un mū�īgo jaunību dro�i vien smēlu�i tikai no Aleksandra romana. Bet ir kāds tīri babilonisks stāsts, kas da�os manuskriptos pieskaitīts �Tūkstots un vienai naktij�, un tas ir stāsts par gudro Haikaru.

Līdzi indie�u un persie�u, un babilonie�u mantojumam ar islamu Bagdadē satikās ari jūdu un kristie�u tradicijas. Jūdi un kristie�i darbojās kā ārsti un zinību vīri kalifu galmos. Kristietība jau pirms islama ieviesās mazajā lachmidu robe�valstiņā Babilonijas zemē. Bagdadē stāstīja �izraelie�u nostāstus�. Bet Korānā jau izstrādāta viela no Vecās un Jaunās derības, no jūdu un kristie�u apokrifiem, un no Talmuda, lai gan bie�i vien ļoti sajauktā formā. No visiem jūdu teiku tēliem nevienam nav tik liela ietekme uz arabu stāstu rakstniecību kā Zalamanam ar viņa burvju gredzenu, viņa lidojo�o paklāju, viņa varu pār cilvēkiem, zvēriem un demoniem. �Tūkstots un vienas nakts� tālākajā attīstībā Sirijā redzama ari kristie�u loma, jo tie sevi�ķi rosīgi piedalās islama garīgajā dzīvē. Pirmās ziņas par �o grāmatu Eiropā ieveda sī�rie�u maronits; kādā Jeruzalemes kristie�u ģimenē man stāstītas daudzas modernas pasakas, kas sniedzas atpakaļ pie �Tūkstots un vienas- nakts�; arī stāsts par desmit veziriem saglabāts kādā kristie�u-arabu manuskriptā ar sirie�u burtiem. Kristie�iem jāpateicas ari par gudrā Haikara pasakas ietvērumu da�os manuskriptos, jo, kā prof. Neldeke atzinis, �ā romana arabu tulkojums ir kāda kristie�a darbs. �Tūkstots un vienas nakts� senajās Bagdades sastāvdaļās nav izjūtams nekāds naids pret kristietību; tur reliģiskais pretspēks vēr�as tikai pret uguns pielūdzējiem. Pretēja pārvērtība sākas tikai krusta karu laikos; bruņinieku romānā par Omāru ibn an Numanu jau ir noteikts naids pret kristietību. So romānu pievienoja tad, kad sākās �Tūkstots un vienas nakts� skaita piepildī�ana. Bet viss �ā romana saturs nebūt nav radies krusta karotāju laikā, jo tā ir cīņa par Mazazijas un Konstantinopoles iegū�anu. Bet, tā kā Bizantijas ķeizaram pienāk palīgspēki no Rietumiem, tad �ī līnija ir radusies krusta karos vai drīz pēc tiem.

Ēģiptē izcēlu�ās da�as jaunas �Tūkstots un vienas nakts� pasakas. Sevi�ķi rak�sturīgi ir veiklie un humora pilnie stāsti par zagju un blē�u nedarbiem, ko izpētījis prof. Neldeke. Cik no tiem ir īstu seneģiptie�u stāstu, tas grūti konstatējams, jo no visas seneģiptie�u stāstu rakstniecības, kas bijusi ļoti bagāta, saglabāta tikai samērā niecīga daļa. Un tā mums trūkst salīdzinājuma materiala. Ēģiptes lielāko pilsētu tauta no senākiem līdz jaunākiem laikiem bijusi ļoti priecīga un dzīvojusi vieglu dzīvi. Un, tā kā �is gars pārdzīvojis gadsimtus un to nav sadragāju�as un pārvērtu�as arī da�ā�dās reliģijas, tad pilnīgi iespējams, ka arī stāstu viela no faraonu laikiem pārnākusi mamoluku laikos, nevērojot valodu un reliģiju maiņas. Kristie�u Ēģiptē tautas laicīgās tieksmes remdēja ar brīni�ķīgākām svēto leģendām. Bet es esmu izpētījis, ka arī mu�hamedāņu teicēji musulmaņu ticības svētkos stāsta vai dzied līdzīgas leģendas. Sevi�ķi iemīļota ir svēto lido�ana gaisā. Bez �aubām, tas ir sens pasaku motīvs, un tas pazīs�tams ne vien Ēģiptē, bet arī citās zemēs, piemēram, Persijā. Pasakā, tāpat kā sapnī, var lidot gaisā visda�ādākajos veidos: grozā, uz paklāja, lidojo�ā zirgā, plēsīga putna nagos, uz dēmona pleca vai arī glu�i vienkār�i ar vēja spēku. Tā arī da�as �Tūkstots un vienas nakts� brīnumpasakas ir cēlu�ās Ēģiptē. Bet līdz �im vēl nav izdevies atrast veselu stāstu vai pasaku seneģiptiskos pamatus; citādas sekmes ir atsevi�ķu raksturīgu pazīmju pētī�anā. Pasakā par nesēju un trijām Bagdades jaunavām otrais �eichs stāsta, ka efrits viņu nobūris par pērtiķi un pērtiķa izskatā viņ� aizvests pie sultānā, kura labvēlību tas ieguvis ar savu skaisto rokrakstu. Prof. �pīgelbergs pierādījis �ās pasakas centrālās personības līdzību ar seneģiptie�u svētrakstītāju Totu, kas bie�i veidots pērtiķa izskatā. Līdzīgas pazīmes atrodamas vēl daudzas. Ēģiptie�u stāstam par vīru, kas piedzīvojis kuģa bojā eju, un stāstam par Jafas iekaro�anu ir nenoliedzama līdziba ar �Tūkstots un vienas nakts� jūras braucēju Sindbadu un Ali Babu. Sindbada braucie�nos saglabāti da�i senatnē pazīstamu jūras braucēju romānu motivi; tur vērojama arī Polifema teika, kas mums pazīstama no Homēra Odisejas. Tie�s sakars ar Odiseju te nebūtu konstatējams, jo Homēra tulkojums arabu valodā mums nav zināms, kaut sīrie�u valodā tas pazīstams. Sindbada braucienos atrodami arī Aleksandrijā radītā Aleksandra romana refleksi un līdz ar to seneģiptiski elementi; bet jūras braucēju tautās glu�i dabīgi izaug �ādu braucienu dēkas, un cita no citas neatkarīgi tās izveido �ādu dnku aprakstu krājumus, kas da�os punktos cits citam līdzīgi. Tas pats sakāms par Jātas iekaro�anas stāstu. Kad mēs lasām, ka eģiptie�u karavadonis savus karavīrus noslēpis maisos un ar viltu tos nogādājis aplenktajā pilsētā, tad glu�i neviļus mums jādomā par �etrdesmit laupītājiem, kurus viņu komandieris krūzēs nogādā Ali Babas mājā. Bet �ādas kara viltības pazīstamas arī citu tautu tradīcijās. Trojas zirgs savā būtībā dibināts uz to pa�u ideju. Sim Ali Babas pasakas motivam ir tie�āks sakars ar seno arabu teiku par Kasiru, kas savus bruņu vīrus vedis maisos paslēptus. Bet ir kāds pavisam cita veida stāsts, un tas ir ļoti izplatīts stāsts par verdzeni Tavadudu, par kuru varētu domāt, ka �Tūkstots un vienai naktij� tas pievienots Ēģiptē, jo �ai stāstā minēti koptiskie mēne�u nosaukumi, un arī citas pazīmes varētu norādīt tie�i uz Ēģipti. Bet tādā formā, kādā tas ietverts �Tūkstots un vienas nakts� krājumā, �is stāsts liek domāt par kāda senāka Bagdades stāsta eģiptiski arabisku izveidojumu, kurā eģiptiskie vaibsti jau izdzēsti. Kā zināms, Tavaduda vēlāk nonākusi Spānijā un tur to dēvē par Teodoru.

Ir pieņemts, ka �Tūkstots un vienā naktī� ieviesusies arī eiropie�u viela; izteiktas domas, ka Eiropā radusies pasaka par jostu pinēju Marjamu, franku ķēniņa meitu, kura no Eiropas bēg savas milas dēļ ar jaunu un skaistu eģiptieti un pievēr�as islamam. Bet tāda varbūtiba ir ļoti neticama. Tas pats stāstīts par princesi Husnu Mar�jamu pasakā par Ala ad Dinu a� Samatu; par to, ka pēdējā pasaka cēlusies Ēģiptē, kaut darbība lielāko tiesu norisinās Bagdadē, pētnieki ir vienis prātis. Tomēr iespē�jams, ka, vērīgāk ielūkojoties, vēlākās daļās saskatāmas da�as eiropie�u tradicijas, jo lāgiem tur atspoguļojas Austrumu un Rietumu attiecības.

Bet kas tad nu �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā ir īsti arabisks? Vis�pirms visas grāmatas valoda. Bez �aubām, tā vairs nav senās klasiskās literatūras, tuksne�a dziesmu un seno beduinu stāstu valoda. �Tūkstots un viena nakts� ir neolo�ģismu un vēlākās tautas valodas formu pilna. Par to nav jābrīnās, jo �īs pasakas un �ie stāsti sevi�ķi dzīvoja zemākajā tautā, kaut visa grāmata dibināta uz pretenziju, ka valdnieka meita to stāsta sultanam. Tādēļ izteiksmes veids, sevi�ķi tais manuskriptos, kuri iespiesti ar tie�u precizitāti, bie�i vien ir ļoti tautisks, bet Austrumu iespiedumos lasāma daudz korektāka valoda; te nu jāliecina, ka �os Austrumu iespiedumus mākslīgi veidoju�i pa�i izdevēji. Bet divās �Tūkstots un vienas nakts� valodas īpatnībās redzama tīri senarabiska tradicija. Viena no tām ir atskaņotas prozas lieto�ana, un otra ir prozas un poēzijas maiņa.

Arabu valodā ir sevi�ķi liela atskaņu bagātība; varētu gandrīz teikt, ka arabu sa�runas valodā grūti izvairīties no atskaņām, jo tur ir sevi�ķi liels vārdu daudzums ar vienādām galotnēm. Tādēļ arabi to jau agri izlietoju�i prozā un poēzijā; atskaņotā proza tapusi par arabu stila formu. Atskaņa rada svinību un pacilātību visā tēlojumā. Tādēļ arabu zīlnieki savos teicienos un Muhameds savā Korānā izraudzīju�ies atskaņoto prozu. Islama puritāņi pirmajos gadsimtos pēc hid�ras (Muhameda pārcel�anās nO' Mekas uz Medinu, no kuras skaita muhamedaņu eru) to atmet un apkaro, domādami par pagānisko zīlnieku teicieniem, nevis par Korānu. Bet �i pretestība nelīdzēja. Glu�i otrādi, arabu literatūras ziedu laikā Bagdadē atskaņotā proza pacēlās lielā cieņā; to prasija arī labais tonis vēstuļu rakstī�anā. Blakus minot, tā ieviesās arī jaunpersie�u literatūrā. Un, kad tā atkal atdzima arabu valodā, to lietoja ari dievkalpojumos, un tā izveidoja episko stilu. Mēs zinām, ka semiti, tikai da�us izņēmumus atskaitot, nav radīju�i episko poēziju; nevienai semitu tautai nav nacionalā epa. Arabu dzeja ir tik subjektiva, ka pat tur, kur tā tiecas uz episku veidojamu, gandrīz vienmēr paliek liriskā jutoņa. Semitu epu reprezentē cilts teika. Bet, tā kā arabi tomēr jūt poētiska stāstījuma dziņu, tie izraugās atskaņoto prozu. Sai stila formā tādēļ radu�ies daudzi darbi; te būtu sevi�ķi minama Makamena dzeja un Saladina darbu chronika. Atskaņoto prozu bie�i lieto vienkār�ā stāstā tikai da�ās vietās, lai sevi�ķi tās izceltu. Tā tas darīts ari �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā. Atskaņotās prozas izlieto�anu �ais stāstos un.

pasakās varētu sadalīt da�ās kategorijās, bet iepriek� jāpiezīmē, ka da�ādās daļās tft izlietota ļoti da�ādi un ka da�as �ādas vietas izveidoju�i tikai vēlāku laiku apstrādātāji un izdevēji. 1) Daiļu jaunavu, piļu, dārzu, ainavu, arī kauju, pēk�ņu nn negaiditu no�tikumu aprakstos; 2) vēstulēs; 3) dialogos, kuri sevi�ķi izceļami; 4) parodijās; tā kā arabi bie�i parodizē īsto dzeju, tad arī atskaņotā proza nav pasargāta no �ā likteņa; 5) parunās, kuras labprāt atskaņo visas tautas, kaut tās nav sacerētas īstos metros. No atskaņotā prozā sacerēto vietu lielā daudzuma te minētas tikai da�as. Dialogus atskaņotā prozā sevi�ķi labprāt liek runāt beduiniem, jo pilsētnieki (un zināmā mērā dibināti) domā, ka tuksnesī ir dzīva istā arabu valoda un smalkās runas māksla. Da��reiz atskaņotā prozā izveidota ari īsta atbilde kādam jautājumam, bet tad �ādai atbildei jābūt sevi�ķi ietekmīgai.

Otrā tīri arabiskā īpatnība �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā ir poēzijas un prozas maiņa. Sī maiņa gan pazīstama arī seneģiptie�u pasakās un nav sve�a klasiskajā literatūrā, bet, tā kā jau seno arabu cilts teikās, kuru stāstī�anas māksla sasniegusi augstu pakāpi, bie�i redzama �ī saistītās un nesaistītās valodas maiņa, tad �ī parādība atzīstama par tīri arabisku; tikpat neatkarīgi tā attīstījusies seno ziemeļnieku teikās. Bet, ja ziemeļu teikās, ja esmu pareizi informēts, prozas stāstījums un pants veidots cie�ā saistībā un viens otru papildina, un viens bez otra nav domājams, tad austrumu tautās gan vienmēr tā nav. Te vispirms jānoskaidro, vai prozas stāstījums ir pantu izskaidrojums vai pants ir tikai prozas izrotājums un tādēļ viegli izmetams, neradot jūtamu robu. Senarabu cilts teikās, tāpat kā indie�u jatakās, lielāko tiesu proza ir pantu izskaidrotāja un prozas stāstījums bie�i izaug tikai no pantiem. Bet �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā ir glu�i otrādi; te gandrīz visos gadījumos panti ir tikai prozas izrotājumi, un tos varētu izmest, netraucējot darbības norisi. Bie�i vien kāds varonis pantā stāsta savu dzīves gājumu, bet tikai tad, kad viss jau izstāstīts prozā. Sīm dzejām tādēļ Sr episks raksturs, bet tās nav līdzīgas augsta stila balādēm. Lielāko tiesu tie ir vaļīgi iepīti liriski panti un īsti sentimentālās mīlestibas lirikas paraugi. Lasot �īs bie�i atkārtotās mīlestības sāpju un ilgu dzejas, mēs jūtamies kā arabu kafejnīcā, kur klau�sāmies viņu dziedātājus un dziedātājas, kas kokles pavadījumā tās dzied gaudīgās degunskaņās. Arabu kafejnīcu klausītāji ir tikpat sajūsmināti kā tās personas, par ku�rām stāstīts �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā. Kafejnīcas klausītāji savu apbrīnojumu izteic sajūsminātiem iesaucieniem, bet �Tūkstots un vienas nakts� stāstu personas �brīnās un ielīksmojas lielā priekā�, un sajūsmā pakrīt nemaņā. Sentimentālai dzejai arabu vēlākā laika poēzijā ir ļoti liela loma. Bet �ās dzejas paraugi atrodami jau seno beduinu laikos. Kaiss, Magnuns, Kutairs un Gamils, senarabu mīlestības dzejnieki, figurē arī �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā. Bet prof. Horovics pierādījis, ka lirisko dzeju' iepinumi te radu�ies vēlākā laikā. Autors minēts tikai retos gadījumos. Prof. Horovics ir konstatējis anonimo dzejnieku citātu ceturtās daļas autorus, un te nu re�dzams, ka lielāko tiesu tie ir hid�ras 6. un 8. gadsimta dzejnieki, tātad tas ir 12. un 14. gadsimts mūsu erā. Citiem vārdiem sakot, tas ir �Tūkstots un vienas nakts� attīstības eģiptiskais periods.

Atskaņotās prozas un dzejas pantu ārējā valodas forma, kādu mēs to tagad pa�zīstam, ir vēlākā laika veidojums. Un tomēr abās atspoguļojas kāda iek�ēja forma, kas saistās ar īsti arabiskām īpatnībām.

Nu vēl atlicis jautājums, kāda arabu stāsta viela ietverta �Tūkstots un vienas nakts� pasakās un stāstos. Bagdadē un Kairā, kur izveidojusies �ās arabu grāmatas lielākā da)a, bija augsti attīstīta pilsētas kultura, kurā ietilpa ļoti da�ādi elementi, un Islams centās tos apvienot. Un tie�i �ī pilsētas kultura izteikta gandrīz visā grāmatā. Tā mēs iegūstam �o pilsētu tautas dzīves skaidru ainu, kas ir daudz pirmbūtīgāka nekā daudzo Eiropas ceļotāju apraksti. Sevi�ķi spilgti tur zīmēti austrumu tirgus tipi. �o tipu skaitā minams arī Bagdades pļāpīgais bārdskuvis, kas attēlots vienā no skaistā�kām �Tūkstots un vienas nakts� pasakām. Zemākās tautas dzīve visā grāmatā tēlota pareizi, bet par sultāniem un princesēm bie�i vien stāstītas visdīvainākās lietas. �Tūk�stots un vienas nakts� lielākā daļā, kaut sacerēta arabu valodas formā, tomēr ir starp�tautiska, un tādēļ arī Eiropā tā pazīstama visās tautās. Bet īstā senarabu literatūra, proti, tuksne�a dziesminieku dzeja un arabu beduinu teikas, ir tik nacionali norobe�ota, ka citu tautu literatūrā tai nav bijusi vērā liekama ietekme. Ja da�i pētnieki, un varbūt glu�i dibināti, atzīst, ka viduslaiku minnezengeru dzeja balstās uz arabu paraugiem, tad te nav jādomā tuksne�a arabu poēzija, bet arabu Spānijas dzejas māksla, kas gāja savus ceļus. Tādēļ jāatzīst, ka no senās arabu literatūras daudz nekas nav ieviesies �Tūkstots un vienas nakts� pasakās un stāstos. Tikai da�ās pasakās vēl jau�ams senais gars, kas beduinus rāda kā cēlus, devīgus un viesmīlīgus varoņus. Tā kā �ie stāsti ņemti no arabu literatūras rakstītiem avotiem, tad grūti teikt, vai �Tūkstots un vienas nakts� grāmatai tie pievienoti Bagdadē vai tikai Kairā; drīzāk būtu jādomā, ka tas noticis Bagdadē, jo tur sakars ar arabu senatni tomēr bija dzīvāks nekā Ēģiptē un tur dzīvoja arī senarabu garamantu lielākā krājuma autors. Te gan sevi�ķi jāuzsver milzīgā starpiba starp īstajiem un rēgainajiem tuksne�a stāstiem un krāsainajiem fantazijas veidojumiem, ko mēs ietveram �Tūkstots urt vienas nakts� nosaukumā. Sais tuksne�a stāstos ir pavisam cits gars, un tādēļ tie nepieder pie īstās �Tūkstots un vienas nakts�.

īsti arabiskajos stāstos tēloti notikumi ar devīgiem un savu godību apzino�iem 'beduīniem, kuriem vēl nebija rupju laupītāju slavas, vai arī tur stāstītas anekdotes par Omaijadu kalifiem. Arabu lielais varoņu laiks, toreiz pazīstamās puspasaules iekaro�ana, �ā laika dzejai pagājis garām gandrīz bez pēdām. Arī �Tūkstots un vienas nakts� grāmatā, atskaitot bruņinieku romānus, vērojamas tikai da�as �ā lielā laika pēdas. Te minams stāsts par Labtas pilsētu, urf tur stāstīts, kā musulmaņi iekaro kādu rumie�u (romie�u) pilsētu un atrod tur brini�ķīgus dārgumus. Pilsēta ieņemta, kad kāds uzurpators atvēris aizslēgtu torni, kurā atrasts ieraksts, kas teicis, ka pilsēta kritīs, kad atvērts būs �is tornis. Sī Labta man liekas senā mauru Sabta, tagadējā Tuata Marokā.

�Tūkstots un vienas nakts� tema ir neizsmeļama. Sai rakstā es varēju norādīt tikai uz ļoti niecīgu visas grāmatas daļu. Un, kaut es centos nenovērsties no sava uzde�vuma vado�ajām domām, tomēr �ī mazā daļa izvērtās tik daudzveidīga un raiba, kādas ir pa�as �Tūkstots un vienas nakts� pasakas. Un, ja man būtu laimējies problēmas, ko te apcerēju, da�os punktos noskaidrot un modināt lasītāju interesi par tām, tad -es gribētu �ai vietā atkārtot filologa Dila vārdus: �Kas godīgā darbā kopj savu zināt�nisko izglītību, tas darbojas visas cilvēces labā.�

Ah�ans � sve�zemnieks.

Alifs � arabu alfabēta pirmais burts vertikālās svītras veidā. �Viņas augums bija lidzīgs alifa burtam.�

A r d e b a � tilpuma mērs, aptuveni līdzīgs 2 hektolitriem.

Arabu taukaste. � Lai gan eiropietim neparasts salīdzinājums, zīmējoties uz sievieti, tomēr tas pilnīgi saskan ar arabu skaistules �abloniska attēlojuma stilu. Viena no viņas nepiecie�amajām īpa�ībām ir stipri attīstītas gū�as.

Ban�a � dārza kaņepju pasuga Indijā. No sulas, ko izspie� no �ā auga ziediem, darina stipru narkotisko vielu, ko Eiropā dēvē par ha�i�u.

Dinārs � zelta nauda, kuras vērtība stipri svārstījās arabu vēstures da�ādos laikmetos.

D i r h e m s � sudraba nauda, pirmsākumā Vao dinara. Mameluku valdī�anas beigās Ēģiptē (15. gadsimtā) dirhema kurss stipri nokritās un par pilnvērtīgu dināru deva da�us simtus dirhemu.

D i v a n s � �im vārdam arabu valodā ir vairākas nozīmes, bet parasti tas no�zīmē �sanāksmi�, sultānā galminieku sapulci.

D�ins � visu garu, labo un Jauno, kopējs nosaukums. Ļaunos d�inus visbie�āk gan dēvē par efritiem jeb maridiem, bet precizu robe�u starp �īm garu kategorijām novilkt nevar. Islams atzīst d�inu eksistenci un dala tos �ticīgajos� un �neticīgajos atkritējos�.

F a ķ i r s � trūkumcietējs, te domāts Allah �ēlastības trūkums; arabu zemēs tā dēvē ubagotājus mūkus. Eiropas valodās �is vārds nozīmē indie�u askētus (jogus).

Fard�ija � virsvalks ar garām un platām piedurknēm.

Farkade � zvaigzne Mazā Lā�a zvaigznājā.

F e 1 s s � vara sīknauda.

Gūla � fantastiska būtne sievietes izskatā, kas uzglūn vientuļiem ceļiniekiem un aprij tos.

H a d � i (precizāk � had��) � svētceļnieks; musulmaņi tā dēvē tos, kas biju�i vai po�as svētceļojumā uz Meku.

H a m a m s � pirts.

Hans � iebraucamā vieta tirgoņiem.

I b I i s s � velns.

I z a r s � vilnas vai zīda auduma gabals, kurā ietinas arabu sievietes, izejot uz ielas. Izara aug�galu mugurā savelk uz galvas un sasien uz pieres ar auklu, bet lejgals noslīgst uz muguras un gar sāniem, gandrīz pilnīgi aizsedzot sievietes augumu. Priek�ā izara malas pietur rokām vai da�reiz piesprau� pie krūtīm ar saktu.

K a d i j s � tiesnesis.

Kafs � kalnu grēda, kas saskaņā ar musulmaņu kosmografu mācību no visām pusēm ietver zemi.

Kaļams � niedres spalva, ko arabi lietoja burtu rakstī�anai. Musulmaņu teiksma stāsta, ka Allah vispirms radījis spalvu (�kaļam�), kura jau iepriek� uzrakstījusi visu, kas notiks nākotnē, līdz pastardienai.

Kalenderi � mūku ordeņa locekļi, kuri iztika no ubagdāvanām. Tie valkāja īpa�u apģērbu un skuva galvu ūn bārdu.

K a s i d a s .� sākumā bija garas liriskas dzejas, kas at�ķīrās ar vairākām formā�lām un tematiskām īpatnībām. Kasidu forma bija izkopta jau pirmsislama dzejā. Vēlākā laikā par kasidām sāka dēvēt katru garāku lirisku dzejoli.

Kun�uts � sezama dzimtas augs. To kultivē eļļas dēļ, kuru spie� no tā sēklām.

Mags � par magiem (mad�us) musulmaņi dēvē mazdeizma piekritējus; tā ir seniraņu reliģija, kuras kulta centrs ir uguns.

Mameluks � baltais vergs, augstmaņu miesassargs.

Manna � tilpuma mērs, aptuveni līdzīgs 1 litram.

M i s k a 1 s � svara vienība, aptuveni līdzīga 4,5 gramiem.

M e i d a n s � da�ādu spēļu vieta, ari tirgus laukums.

M e 1 d r i s � rakstāmspalva.

Mihrabs � ni�a mo�ejas sienā, kas rāda, kādā virzienā atrodas Meka.

M i r r i h s � planēta Marss.

Muezins � mo�ejas kalpotājs, kas ar īpa�u saucienu aicina ticīgos uz lūg�anu.

M u � t a r i � planēta Jupiters.

�Mute kā Zalamana zīmogs� � Zalamana zīmogs ir liliju dzimtas augs, ar kura ziedu dzejnieki salīdzina daiļavas lūpas.

Nusranijs � nacarietis, kristīgais.

Raksts � musulmaņu lūg�anas daļa, ko veido vairākas ķermeņa kustības un dievbijīgi izsaucieni.

R i 11 s � svara mērs, mazliet mazāks par pieci simti gramiem.

R u m i � tā arabi dēvēja bizantie�us.

S a f a r s � musulmaņu gada otrais mēnesis.

S a b a n s � musulmaņu gada astotais mēnesis. Sabana pēdējā dienā (jauna mē�ne�a dienā) ticīgie musulmaņi cen�as debesīs saskatīt mēness sirpi iespējami agrāk, jo jaunajam mēnesim līdzi sākas gavēņa mēnesis � Ramadans.

�eichs � sirmgalvis, vecākais.

U t a r i d s � planēta Merkurs.

Valijs � pilsētas policijas priek�nieks.

V e k i 1 s � pils intendants.

Vezirs � arabu kalifu pirmā ministra tituls.

Zemzems � svētā aka Mekā, kuras ūdens atzīts par dziedino�u. Teika stāsta, ka to racis pravietis Ibrahims (Ābrams).

Z i n d � i � Zanzibaras salas (austrumu Āfrikā) melnādainie iedzīvotāji. Bie�i vien �is vārds attiecināts uz nēģeriem vispār.

Z u h a 1 s � planēta Saturns.

Z u h r e � planēta Venera.

�Allah prāts lai notiek I ��������������������������������. 5

Pasaka par sultānu Sachriaru un viņa brāli ���������������������� 7

Stāsts par vērsi un ēzeli ����������������������������. 12

Pasaka par tirgoni un efritu ����������������������������� 16

Pirmā �eicha stāsts ������������������������������.. 18

Otrā �eicha stāsts �������������������������������.. 21

Tre�ā �eicha stāsts�������������������������������. 23

Pasaka par zvejnieku un efritu �����������������������.. �� 26

Stāsts par sultānā Junana veziru un ārstu Dubanu ��������������� 31

Stāsts par sultānā Sindbada vanagu ����������������������. 34

Stāsts par laulāto viru un papagaili ����������������������.. 35

Stāsts par sultānā dēlu un gūlu ������������������������.. 36

Stāsts par apburto jaunekli un zivīm ���������������������� 47

Pasaka par nesēju un trim māsām �������������������������.. 56

Pirmā kalendera stāsts ����������������������������� 71

Otrā kalendera stāsts �����������������������������.. 77

Tre�ā kalendera stāsts����������������������������.

Zobeīdas � pirmās jaunavas stāsts ���������������������.. 111

Aminas � otrās jaunavas stāsts �����������������������. 119

Pasaka par D�ubeiru Ibn Umeiru un Buduru �������������������.. 129

Pasaka par se�ām verdzenēm ���������������������������. 142

Pasaka par trim āboliem ������������������������������ 153

Pasaka par veziru Nur Ad Dinu un viņa brāli�������������������.. 160

Pasaka par kupri����������������������������������� 203

Kristie�a stāsts �������������������������������..

Sultāna virtuves pārziņa stāsts ������������������������.. 21�

Ebreju ārsta stāsts �������������������������������. 225

Drēbnieka stāsts ��������������������������������. 233

Bārdskuvja stāsts par sevi pa�u������������������������� 244

Stāsts par bārdskuvja pirmo brāli �����������������������.. 246

Stāsts par bārdskuvja otro brāli������������������������� 249

Stāsts par bārdskuvja tre�o brāli �����������������������.. 252

Stāsts par bārdskuvja ceturto brāli ���������������������.. 254

Stāsts par bārdskuvja piekto brāli����������������������. 257

Stāsts par bārdskuvja sesto brāli �����������������������. 262

Stāsts par diviem veziriem un Anīsu AI D�alisu �����������������. 269

Pasaka par sultānā dēlu un septiņiem veziriem������������������� 308

Pirmā vezira stāsts �����������������������������.. 310

Verdzenes pirmais stāsts ��������������������������.. 311

Otrā vezira stāsts ������������������������������.. 313

Verdzenes otrais stāsts ���������������������������.. 315

Tre�ā vezira stāsts ������������������������������ 317

Verdzenes tre�ais stāsts ��������������������������. ; 318

Ceturtā vezira stāsts ������������������������������ 322

Verdzenes ceturtais stāsts �������������������������� 325

Piektā vezira stāsts �����������������������������.. 328

Verdzenes piektais stāsts ���������������������������. 333

Sestā vezira stāsts ������������������������������� 337

Verdzenes sestais stāsts ���������������������������.. 343

Septītā vezira stāsts ������������������������������ 347

Stāsts par verdzeni un pienu �������������������������.. 356

Stāsts par tirgoni un aklo sirmgalvi ����������������������. 357

Stāsts par mazu bērnu ����������������������������.. 360

Stāsts par bērnu un dārza vārtnieci ����������������������. 361

Pasaka par melnkoka zirgu ����������������������������.. 363

Pasaka par Ali Babu un �etrdesmit laupītājiem �����������������.. 391

Pasaka par Sindbadu, jūras braucēju������������������������. 416

Sindbada pirmais stāsts, un tas ir viņa pirmais brauciens ����������� 419

Sindbada otrais stāsts, un tas ir viņa otrais brauciens ������������� 426

Sindbada tre�ais stāsts, un tas ir viņa tre�ais brauciens������������. 432

Sindbada ceturtais stāsts, un tas ir viņa ceturtais brauciens����������. 441

Sindbada piektais stāsts, un tas ir viņa piektais brauciens ���������� 451

Sindbada sestais stāsts, un tas ir viņa sestais brauciens ������������ 457

Sindbada septītais stāsts, un tas ir viņa septītais brauciens ���������.. 463

Pasaka par Hanemu Ben Eijubu un Fetnu, viņa māsu ���������������. 470

Stāsts par nēģeri Sauabu, pirmo sudaņu einuehu �����������������.. 475

Stāsts par nēģeri Kafuru, otro sudaņu einuehu ������������������� 477

Stāsts par nēģeri Bakitu, tre�o sudaņu einuehu������������������� 483

Pasaka par Kodadadu un viņa brāļiem ����������������������� 506

Stāsts par Deriabaras sultānā meitu ���������������������. 512'

M. G o r k i j s. Par pasakām ���������������.. T����������� 527

E. L i t m a n i s. Tūkstots un viena nakts arabu literatūrā ������������� 529

[1] laipnības forma, kas nozīmē vēl lielākas maksas prasību.