Patriks Modiano

Tum�o bodī�u iela

�/

Veltīts Rudi jam Veltīts manam tēvam

I

Es neesmu nekas. �ovakar nekas vairāk kā gai�s siluets kafejnīcas terasē. Es gaidīju, kad beigsies lietus � īsti plūdi, kas uznāca tobrīd, kad Hitte atvadījās no manis.

Tikai pirms da�ām stundām mēs pēdējo reizi bijām kopā Aģentūras telpās. Hitte, kā parasti, sēdēja aiz masīvā rakstāmgalda, bet mēteli nenovilka, un tas radīja nenovēr�amas �ķir�anās sajūtu. Es sēdēju viņam pretim apmeklētājiem paredzētajā ādas zvilnī. Matētā stikla lampa izstaroja spilgtu gaismu, kas mani �ilbināja.

� Nu, Gī... Viss ir galā, � nopūzdamies sacīja Hitte.

Uz galda mētājās aktu vāki. Varbūt tiem bija kāds sakars ar sīko, melnīgsnējo vīreli uztūku�u seju, kur� gribēja, lai izsekojam viņa sievu. Pēcpusdienā viņa satiksies ar citu melnīgsnēju vīru uztūku�u seju Vitāla ielas mēbelētajās istabās, netālu no Pola Dumēra avēnijas.

Hitte domīgi glaudīja bārdu, tā viņam bija īsi apcirpta, sirmiem pavedieniem un pilnīgi nosedza vaigus. Lielo, gai�o acu skatiens raudzījās kaut kur tālumā. Kreisajā pusē rakstāmgaldam atradās pīts krēsls, kurā mēdzu sēdēt, kad strādāju. Hit-tem aiz muguras vai pusi sienas aizņēma tum�i koka plaukti un tajos priek�zīmīgi sakārtotas Botēna gadagrāmatas un visda�ādākās rokasgrāmatas par pēdējiem piecdesmit gadiem. Hitte bie�i atkārtoja, ka tās esot neatvietojami palīgi, no kuriem viņ� nekad ne�ķir�oties. Un vēl to, ka �īs Botēna gadagrāmatas veido visvērtīgāko, vissatrauco�āko bibliotēku, kādu vien var iedomāties, jo to lappusēs glabājas vārdi, notikumi, zudu�ās pasaules, kas ir viņu vienīgā liecība.

� Ko jūs iesāksiet ar Botēniem? � jautāju Hittem, pla�u �estu norādot uz plauktiem.

� Atstā�u �eit, Gī. Telpu īres līgumu es nepārtraucu.

Viņ� pameta �iglu skatienu visapkārt. Divviru durvis uz nelielo blakusistabu bija vaļā, un pa spraugu bija redzams vecais plī�a dīvāns, kamīns un spogulis, kurā atspoguļojās garā Bo-

tēnu un gadagrāmatu rinda un Hittes seja. �ajā istabā mūsu klienti bie�i gaidīja savu kārtu. Parketu sedza persie�u paklājs. Pie sienas blakus logam karājās ikona.

� Par ko jūs domājat, Gī?

� Ne par ko. Tātad jūs paturat �o dzīvokli?

� Jā. Laiku pa laikam es iegriezī�os Parīzē, un tādās reizēs Aģentūra būs mans patvērums.

Viņ� sniedza man portsigāru.

� Manuprāt, nebūs tik skumji, ja te viss paliks pa vecam. Mēs nostrādājām kopā vairāk nekā astoņus gadus. Hitte pats

bija dibinājis �o privāto policijas aģentūru 1947. gadā un līdz manai atnāk�anai nomainījis daudzus līdzstrādniekus. Mūsu pienākums bija piegādāt klientam to, ko Hitte dēvēja par �pasaulīgām vēstīm�. Viss norisinājās, kā viņ� mēdza sacīt, �pieklājīgā sabiedrībā�.

� Domājat, ka spēsit dzīvot Nicā?

� Nu, protams.

� Jums nebūs garlaicīgi?

Viņ� izpūta dūmu no cigaretes.

� Katram reiz pienāk diena, kad jādodas atpūtā, Gī.

Viņ� smagi piecēlās. Hitte sver vismaz simts kilogramus un augumā ir gandrīz divus metrus gar�.

� Vilciens atiet divdesmitos un piecdesmit piecās minūtes. Mēs vēl paspēsim iedzert pa glāzītei.

Man pa priek�u viņ� iznāca gaitenī, kas veda uz priek�namu. �ai telpai ir visai neparasta ovāla forma un izbalēju�as smil�u krāsas tapetes. Melns portfelis, tik piebāzts, ka ne aiztaisīt, bija nolikts uz grīdas. Hitte to pacēla, pasita padusē un nesa, pieturēdams ar otru roku.

� Kur tad jūsu mantas?

� Es jau laikus visu nosūtīju.

Hitte atvēra ieejas durvis, es nodzēsu priek�namā gaismu. Kāpņu telpā Hitte brīdi vilcinājās un tikai tad aizcirta durvis, bet metāliskā skaņa, tām aizkrītot, iedūrās man sirdī. Tā apzīmēja gara mana dzīves posma beigas.

� Uzmācās grūtsirdība, ko, Gī? � sacīja Hitte un izvilka no mēteļa kabatas lielu mutautu, ar ko noslaucīt pieri.

Pie durvīm vēl aizvien bija piestiprināta melna taisnstūraina marmora plāksnīte, uz kuras zelta burtiem rakstīts:

S. M. HITTE

Privāta izmeklē�anas aģentūra Lai ta paliek, -- sacīja Hitte un pagrieza atslēgu slē-

d/.CIH'

Mēs gājām pa Nīlas avēniju līdz Pereira laukumam. Arā jau bija satumsis, bet gaiss silts, kaut arī ziema pie durvīm. Pereira laukumā mēs apmetāmies kafejnīcas �Hortenzija� terasē. Hitte mīlēja �o kafejnīcu ar pītiem krēsliem kā �vecos laikos�.

� Un kas notiks ar jums, Gī? � viņ� jautāja, iebaudījis krietnu malku dārgā konjaka ar ūdeni.

� Ar mani? Esmu ticis uz pēdām ...

� Pēdām?

� Jā. Savas pagātnes pēdām ...

Izrunāju �o frāzi tik svinīgi, ka viņam bija jāpasmaida.

� Vienmēr esmu ticējis, ka reiz jums tas izdosies.

Nu viņ� bija nopietns, un es jutos aizkustināts.

� Bet, es nezinu, Gī, vai tas tie�ām ir pūļu vērts...

Hitte apklusa. Par ko viņ� domāja? Par pa�a pagātni?

� Atstā�u jums Aģentūras atslēgu. Varēsit kādreiz turp aizstaigāt. Es par to tikai priecā�os.

� Viņ� sniedza man atslēgu, es ieslidināju to bik�u kabatā.

� Un piezvaniet man uz Nicu. Es gribētu būt lietas kursā ... par jūsu pagātni...

Hitte piecēlās un paspieda man roku.

� Atļausit pavadīt jūs uz vilcienu?

� To gan nē... Tāpat jau nav diez cik priecīgs prāts ...

Viņ� izgāja no kafejnīcas ātriem soļiem, ne reizi neatskatījies, un es piepe�i sajutu dīvainu tuk�umu. �is cilvēks man nozīmēja pārāk daudz. Kas gan būtu noticis ar mani pirms desmit gadiem, kad pēk�ņi zaudēju atmiņu un taustījos kā pa miglu, ja nebūtu �ī cilvēka un viņa palīdzības. Mans liktenis bija viņu satraucis, un viņ�, izmantojot savus pla�os sakarus, pat bija sagādājis man jaunus dokumentus.

� Ņemiet, � viņ� teica, sniedzot man lielu aploksni ar pasi un personības apliecību. Tagad jūs sauksities par Gī Rolānu.

Un �is detektīvs, kuru biju uzmeklējis, lai viņ� liktu lietā savu izveicību un atrastu manas pagātnes pēdas un lieciniekus, vēl piebilda:

� Manu dārgo �Gī Rolān�, neskatieties vairs tik bie�i pagātnē, labāk domājiet par tagadni un nākotni. Piedāvāju jums strādāt kopa ar mani.

Ja Hitte juta pret mani zināmas simpātijas, tad dro�i vien tāpēc, ka arī pats savulaik, uzzināju to daudz vēlāk, � bija zaudējis atmiņas pavedienu, un pār veselu viņa agrākās dzīves posmu vienā mirklī bija sabiezējusi tik melna nakts, ka nepalika ne mazākā pieturas punkta, ne sīkākā cerību stariņa, kas spētu jelkad savienot viņu ar pagātni. Patiesi, kas gan �im

vecajam vīram apvalkātā mētelī, lielo, melno portfeli padusē varētu būt kopīgs ar kādreizējo tenisa zvaigzni, glīto, gai�mataino Baltijas baronu Konstantīnu fon Hitti?

� Hallo! Vai Pols Zonahidzes kungs?

� Viņ� pats.

� Te Gī Rolāns ... Vai atceraties, es ...

� Nu, protams, atceros! Vai varam satikties?

� Ja neiebilstat...

� Labi... tad �ovakar deviņos Anatola Delafor�a iela ... Piekrītat?

� Norunāts.

� Gaidī�u jūs. Uz drīzu tik�anos.

Viņ� tūlīt nolika klausuli; man pa deniņiem tecēja sviedri. Lai atgūtu drosmi, izdzēru glāzīti konjaka. Kā tik parasta lieta � kā vienkār�i piezvanīt pa telefonu � nācās ar tādām pūlēm, pat bailēm?

Anatola Delafor�a ielas bārā tobrīd nebija neviena apmeklētāja, viņ� stāvēja aiz letes izejamā uzvalkā.

� Jums laimējās, � viņ� teica. � Tre�dienas vakari man ir brīvi.

Viņ� panācās man pretim un uzlika roku uz pleca.

� Es daudz par jums domāju.

� Paldies.

� Zināt, viss ar jums notiku�ais man patiesi nedod miera ... Gribēju viņam sacīt, lai pārāk neraizējas manis dēļ, bet

nespēju atrast īstos vārdus.

� �ķiet, jūs nācāt kopā ar kādu, ko agrāk bie�i tiku redzējis ... Bet ar ko īsti?

Viņ� papurināja galvu.

� Varbūt jūs līdzēsit man atcerēties?

� Nē.

� Карее?

� Esmu zaudējis atmiņu, kungs.

Viņ� nosprieda, ka es jokoju. Un, tā kā runa bija par spēli vai mīklu, viņ� sacīja:

� Labi. Pats tik�u galā. Vai dodat man rīcības brīvību?

� Kā jums tīk.

� Tādā gadījumā �ovakar es ņemu jūs līdzi vakariņās pie kāda drauga.

Pirms doties projām, viņ� ar pierastu asu kustību atvienoja skaitītāju un noslēdza masīvās koka durvis, vairākkārt apgrie�ot atslēgu slēdzenē.

Viņa ma�īna stāvēja otrpus ielai. Tā bija melna un jauna. Viņ� pieklājīgi atvēra man durtiņas.

� Tanī pusē, kur Vildavrē robe�ojas ar Senklū, manam draugam pieder glu�i jauks restorāns.

� Mēs brauksim uz turieni?

� Jā.

No Anatola Delafor�a ielas mēs nogriezāmies pa Grandarmē bulvāri, un mani pēk�ņi pārņēma nepārvarama vēlē�anās izlēkt no ma�īnas. Man likās neiespējami braukt līdz pa�ai Vildavrē. Ta�u vajadzēja saņemties.

Kamēr aizbraucām līdz Senklū vārtiem, es nemitīgi pūlējos atbrīvoties no paniskām bailēm, kas mani bija pārņēmu�as. Es nemaz īsti nepazinu �o Zonahidzi. Varbūt viņ� ievilina mani kādās lamatās? Bet, klausoties viņa balsī, es pamazām nomierinājos., Viņ� man stāstīja par savu raibo darba mū�u. Zonahidze strādājis vispirms krievu naktslokālos, tad � Lan�ē � vienā no Elizejas lauku dārza restorāniem, pēc tam viesnīcā �Kastī-lija>> Kambona ielā un vēl daudzās citās vietās, iekams spējis atvērt pats savu bāru Anatola Delafor�a ielā. Ik nedēļas viņ� regulāri tikās ar savu draugu Zaņu Ertēru, pie kura patlaban braucam, divdesmit gadu laikā viņi izveidoju�i īstu tandēmu. Ertēram arī ir atmiņa. Gan jau viņi par abiem atrisinās manu mīklu.

Zonahidze brauca ļoti prātīgi, un pagāja turpat trīsceturtdaļ-stundas, kamēr nonācām galā.

Celtne atgādināja bungalo, tā kreiso pusi aizsedza sēru vītols. Labajā pusē saskatīju biezu krūmāju. Restorāna zāle bija pla�a. No tās dziļumiem, spo�as gaismas apmirdzēts, kāds cilvēks nāca mums pretim. Viņ� sniedza man roku.

� Ļoti priecājos ar jums iepazīties, kungs. Zans Ertērs.

Tad viņ� pievērsās Zonahidzem:

� Sveiks, Pol.

Viņ� aizveda mūs zāles attālākā stūrī. Tur bija klāts galds trim personām, galda vidū � ziedi.

Viņ� norādīja uz stiklotām durvīm:

� Man �ovakar ir klienti otrā bungalo. Kāzas.

� Vai agrāk �eit neesat bijis? � Zonahidze man jautāja.

� Nē.

� Tad jau, Zan, parādi viņam brīni�ķīgo skatu, kas paveras no �ejienes.

Ertērs aizveda mani uz verandu ar skatu uz dīķi. Kreisajā pusē mazs, izliekts ķīnie�u tiltiņ� savienoja mūsu bungalo ar otru tādu pa�u pretējā krastā. Spo�ā gaisma ļāva saskatīt caur stiklotām durvīm kustīgas ēnas. Tur dejoja. Brī�iem mēs saklausījām arī mūzikas skaņas.

� Viņu tur nav daudz, bet man tāds iespaids, ka �īs kazas beigsies �ar orģiju, � Ertērs sacīja. � Jums jāatbrauc �urp vasarā. Tad galdiņi novietoti arī verandā. Tur vakariņot mēdz būt ļoti patīkami.

Mēs atgriezāmies restorāna zālē, un Ertērs aizvēra stiklotās durvis.

� Es pasūtīju vienkār�as vakariņas.

Ertērs pamāja, lai sē�amies pie galda. Viņi apsēdās viens otram blakus, man pretim.

� Kādu vīnu jūs dzertu? � Ertērs man jautāja.

� Pēc jūsu ieskatiem.

� �Satopetrī�?

� Lieliska doma, 2an, � Zonahidze uzslavēja.

Mūs apkalpoja jauns cilvēks baltā vestē. Sienas lampas gaisma man krita taisni acīs un �ilbināja. Ertērs un Zonahidze sēdēja ēnā, bet mana vieta dro�i vien bija izraudzīta ar nolūku, lai būtu vieglāk pazīt.

� Nu, 2an?

Ertērs ķērās pie galerta un laiku pa laikam uzmeta man vērīgu skatienu. Viņam bija tikpat tum�i mati kā Zonahidzem un arī krāsoti. Grumbu izvagota seja, iekritu�i vaigi un plānās gardē�a lūpas.

� Jā ... jā, � viņ� murmināja.

Spilgtajā gaismā nemitīgi miedzu acis. Ertērs mums ielēja vīnu.

� Jā ... jā, �ķiet, ka esmu jūs kādreiz jau redzējis...

� Tā ir īsta mīkla, � Zonahidze piekrita. � Un kungs atsakās mums dot kādu norādi...

Izskatījās, ka viņu pārņēmusi iedvesma.

� Bet varbūt jums nemaz nav patīkami par to runāt? Varbūt gribat palikt inkognito?

� Nepavisam, � smaidot atbildēju.

Oficiants pasniedza teļa gaļu.

� Ar ko jūs nodarbojaties? � Ertērs vaicāja.

� Jau astoņus gadus strādāju К. M. Hittes privātā policijas aģentūrā.

Viņi blenza manī, galīgi apmulsu�i.

� Bet tam noteikti nav nekāda sakara ar manu iepriek�ējo dzīvi, tā ka varat neņemt to vērā.

� Dīvaini. Jūsu vecums nemaz nav nosakāms, � mani nopētījis, Ertērs pēk�ņi paziņoja.

� Tur dro�i vien vainīgas ūsas.

� Patiesi, bez ūsām mēs varbūt jūs uzreiz pazītu, � sacīja Zonahidze.

� Ak, Pol, tas bija tik sen ... Pagājusi vesela mū�ība, kop� nestrādājam naktslokālos ...

� Tu domā �Tanagru�?

Ertērs raudzījās manī aizvien vērīgāk.

� Piedodiet, � viņ� teica. � Vai jūs uz brīdi nepieceltos?

Es paklausīju. Viņ� noskatīja mani no galvas līdz papē�iem

un no papē�iem līdz galvai.

� Jūs tie�ām esat līdzīgs kādam mūsu klientam. Jūsu augums ... Acumirkli...

Viņ� pacēla roku un sastinga, it kā mēģinātu aizkavēt kaut ko, kas kuru katru mirkli var izgaist.

� Tūlīt. .. tūlīt... Rokā ir, Pol ...

Viņ� smaidīja kā uzvarētājs.

� Jūs drīkstat apsēsties .. .

Ertērs gavilēja. Viņ� ne�aubījās, ka tas, ko tūdaļ pasacīs, mūs ļoti pārsteigs. Pasvītroti ceremoniāli viņ� ielēja vīnu man un Zonahidzem.

� Un tā ... Jūs vienmēr nācāt kopā ar kādu, kur� augumā bija tāds pats kā jūs, varbūt pat garāks... Vai tas tev neko neizsaka, Pol?

� Bet par kādu laiku tu īsti runā? � Zonahidze jautāja.

� Par �Tanagru�, protams ...

� Tikpat gar� vīrietis? � Zonahidze klusiņām atkārtoja. � �Tanagrā�? ...

� Tu neatceries?

Ertērs paraustīja plecus.

Nu bija pienākusi Zonahidzes kārta uzvaro�i smaidīt. Viņ� viegli pamāja ar galvu.

� Es atceros ...

� Nu?

� Stjopa.

� Pareizi, Stjopa.

Zonahidze pievērsās man.

� Jūs ta�u pazināt Stjopu?

� Var gadīties, � es piesardzīgi atbildēju.

� Noteikti... � Ertērs teica. � Jūs bie�i nācāt kopā ar viņu ... Esmu par to pārliecināts.

� Stjopa ...

Ja spriestu pēc tā, kādā veidā Zonahidze �o vārdu izrunā, tas noteikti bija slāvu izcelsmes.

� Viņ� alla� lūdza, lai orķestris spēlē �Alaverdi� ... � Er-tērs teica. � Tā ir kaukāzie�u dziesma ...

� Vai jūs atceraties? � Zonahidze jautāja, cie�i saspie�ot manu elkoni: � �Alaverdi�...

Starojo�ām acīm viņ� nosvilpoja melodiju. Arī es pēk�ņi jutos dīvaini saviļņots. �ķita, ka es pazīstu �o melodiju.

Tobrīd viesmīlis, kas mūs apkalpoja, pienāca pie Ertēra un norādīja uz kādu zāles otrā galā.

Galvu rokās atbalstījusi, mijkrēslī pie viena no galdiņiem vientuļi sēdēja sieviete mēļi zilā kleitā. Par ko viņa sapņoja?

� Jaunlaulātā.

� Ko viņa tur dara? � Ertērs jautāja.

� Nezinu, � atbildēja viesmīlis.

� Vai pajautājāt, varbūt viņa ko vēlas?

� Nē. Nē. Viņa neko nevēlas.

� Un pārējie?

� Viņi pasūtīja vēl desmit pudeles �Kruga�.

Ertērs paraustīja plecus.

� Tas uz mani neattiecas.

Bet Zonahidze, kur� nebija pievērsis ne mazāko uzmanību nedz jaunlaulātajai, nedz tam, ko sacīja viesmīlis, bez mitas atkārtoja:

� Tātad Stjopa ... Vai atceraties Stjopu?

Zonahidze tik ļoti uzbudinājās, ka beidzot atbildēju viņam ar smaidu, kas man pa�am likās noslēpumains:

� Jā, jā. Mazliet...

Zonahidze pagriezās pret Ertēru un viņam svinīgi sacīja:

� Viņ� atceras Stjopu.

� Tā jau domāju.

Nelaimīgu seju oficiants baltajā vestē nekustīgi stāvēja Ertēra priek�ā un jutās pavisam neveikli.

� Saimniek, man liekas, viņi vēlēsies izmantot istabas. Kā rīkoties?

� Es jau zināju, ka �īs kāzas labi nebeigsies, � Ertērs atteica. � Ko nu vairs, mīļais, lai viss iet savu gaitu ... Tas uz mums neattiecas.

Jaunlaulātā joprojām nekustīgi sēdēja pie tā pa�a galdiņa. Tikai rokas sakrustojusi uz krūtīm.

� Nesaprotu, ko viņa tā sē� viena pati, � sacīja Ertērs. � Bet mums jau par to nav jābēdā.

Un viņ� savēcināja roku, kā gribēdams aizdzīt mu�u.

� Par ko mēs runājam, � viņ� turpināja. � Tātad jūs pieļaujat, ka pazināt Stjopu?

� Jā, � es nopūtos.

� Tātad jūs piederējāt pie tā pa�a bara ... nolādētā, jautrā bara, vai ne, Pol? ...

� Ak, ko nu ...! Viņi visi nozudu�i, � atteica Zonahidze drūmā balsī. � Izņemot jūs, godātais... Esmu laimīgs, ka iespēju jūs... jūs �lokalizēt�... Jūs piederējāt pie Stjopas bara... Apsveicu jūs. Tas bija skaists laiks, daudz skaistāks par tagadējo, un cilvēki bija labāki...

� Galvenais, mēs pa�i bijām jaunāki, � smiedamies piebilda Ertērs.

� Un kad tas īsti bija? � es jautāju puksto�u sirdi.

� Hronoloģija nav mūsu stiprā puse, � Zonahidze sacīja. � Tas katrā ziņā bija aizvēsturiskos laikos ...

Viņa sejai pēk�ņi pārslīdēja ēna.

� Ir nu gan sagadī�anās, � ierunājās Ertērs.

Viņ� piecēlās, aizgāja līdz bāram zāles galā un atgriezās ar avīzi, ko veikli pār�ķirstīja. Pēc tam Ertērs pasniedza avīzi man, norādot uz kādu sludinājumu:

�Dziļās sērās paziņojam par Mārī de Rezanas nāvi, kas viņu pārsteidza 25. oktobrī deviņdesmit divu gadu vecumā. Meita, dēls, mazbērni un mazmazbērni, kā arī draugi Zor�s Sa�ē un Stjopa de D�agorjevs.

Atvadī�anās no nelaiķes notiks Sent�enevjēvdebuā kapsētas kapli�ā 4. novembrī pl. 16.00.

Devītās dienas dievkalpojums 5. novembrī krievu pareizticīgajā baznīcā, Kloda Lorēna ielā 19, Parīzē, 16. rajons.

Aicināti visi.�

� Tātad Stjopa vēl dzīvs? � Zonahidze teica. � Vai jūs satiekaties?

� Nē, � es atbildēju.

� Jums taisnība. Jādzīvo tagadnē. Vai tu mums vēl neielietu, Zan?

� Ar lielāko prieku.

Likās, ka no �ī brī�a viņi bija pilnīgi aizmirsu�i Stjopu un manu pagātni. Bet kāda tam nozīme, ja beidzot esmu nonācis uz pēdām.

� Vai drīkstu paturēt avīzi? � apjautājos tēlotā vienaldzībā.

� Protams, � Ertērs atteica.

Mēs saskandinājām. No tā, kas es reiz biju, �o divu bārmeņu atmiņā palicis tikai neskaidrs tēls un arī to pa�u aizēno kāds Stjopa de D�agorjevs. Pat par �o Stjopu viņiem nav nekādu ziņu �kop� aizvēsturiskiem laikiem�, kā izteicās Zona-hidze.

� Tātad jūs esat privātdetektīvs? � Ertērs jautaja.

� Vairs neesmu. Mans �efs aizgāja pensijā.

� Bet jūs? Jūs ta�u vēl strādājat?

Es paraustīju plecus, atstājot jautājumu bez atbildes.

� Vienmēr bū�u priecīgs jūs redzēt. Brauciet �urp, kad vien vēlaties.

Viņ� piecēlās un sniedza mums roku.

� Atvainojiet... Gandrīz iznāk, ka metu jūs ārā, bet man vēl jāsaved kārtībā rēķini... Un vēl tie uzdzīvotāji...

Viņ� pamāja uz dīķa pusi.

� Uz redzīti, 2an.

� Uz redzīti, Pol.

Ertērs domīgi raudzījās manī. Tad rāmi teica:

� Tagad, kad esat piecēlies, jūs atgādināt man kādu citu ...

� Ko? � Zonahidze jautāja.

� Kādu klientu no viesnīcas �Kastīlija�, viņ� vienmēr atgriezās loti vēlu ... kad mēs tur strādājām ...

Tad arī Zonahidze vērīgi nopētīja mani vēlreiz.

� Galu galā, kas tur neiespējams, � viņ� teica, � varbūt arī esat bijis �Kastīlijas� klients ...

Es mulsi smaidīju.

Zonahidze satvēra mani aiz rokas, un mēs izgājām cauri restorāna zālei, kas likās vēl tum�āka nekā pirms tam. Jaunlaulātā mēļi zilajā kleitā bija aizgājusi. Ārpusē skanēja smiekli un mūzika, kas plūda �urp no dīķa otras malas.

� Lūdzu, vai jūs neatkārtotu man dziesmas meldiju, ko vienmēr dziedājis tas .. . nu tas ...

� Stjopa?

� Jā.

Viņ� nosvilpoja pirmās taktis. Tad apklusa.

� Gribat ar viņu satikties?

� Varbūt.

Viņ� cie�i saspieda manu roku.

� Tad pasakiet viņam, ka Zonahidze viņu bie�i atceras.

Viņa skatiens vēl kavējās pie manis.

� Galu galā, Zanam tomēr būs taisnība. Jūs bijāt viesnīcas �Kastīlija� klients ... Pamēģiniet atcerēties ... Viesnīca �Kastīlija� Kambona ielā . ..

Es novērsos un atvēru ma�īnas durvis. Kāds bija ierausies priek�ējā sēdeklī un atspiedies ar pieri pret stiklu. Noliecos un pazinu jaunlaulāto. Viņa gulēja, mēji zilā kleita uzrauta līdz puslieliem.

� Jādabū viņa laukā, � Zonahidze teica.

Es uzmanīgi sapurināju gu|o�o, bet viņa nepamodās. Tad apņemu viņu ap vidukli un izvilku no ma�īnas.

� Mes ta�u nevaram atstāt viņu te guļam, � es teicu.

Aiznesu viņu līdz restorāna zālei. Viņas galva balstījās pret

manu plecu un gai�ie mati glāstīja kaklu. Viņas rūgtenās smar�as man kaut ko atgādināja. Bet ko?

Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm se�i. Es lūdzu, lai taksometra �oferis pagaida mani mazajā Sarla Mārī Vidora ielā, bet pats gāju pa to uz aug�u līdz Kloda Lorēna ielai, kur atradās krievu baznīca.

Divstāvu celtne, pie logiem neilona aizkari. Ar pla�u aleju labajā pusē. Es nostājos otrpus ielai.

Vispirms ieraudzīju divas sievietes, kas apstājās pie ieejas ielas pusē. Viena no viņām � tum�mate, īsi apgrieztiem matiem, melnā vilnas �allē, otra � stipri izkrā�ļojusies gai�mate pelēkā musketieru cepurē. Dzirdēju, kā viņas sarunājas franciski.

No taksometra izrausās vecs, korpulents plikpauris, zem viņa slīpajām mongoļa acīm vīdēja pamatīgi maisiņi. Viņ� iegriezās alejā.

Kreisajā pusē pa Bualo ielu �urp nāca vēl pieci cilvēki. Divas sievietes pāri pusmū�am balstīja sirmgalvi, kas bija tik trausls un tik baltiem matiem, ka atgādināja izkaltētu ģip�a figūru. Viņiem aiz muguras divi viens otram stipri līdzīgi vīrie�i, bez �aubām, tēvs un dēls, abi ģērbu�ies eleganti piegrieztos pelēki svītrotos uzvalkos, � tēvs � īsts �vīts, dēls � gai�iem, cirtainiem matiem. Tobrīd viņiem blakus nobremzēja ma�īna, no kuras izkāpa vēl viens vecāks vīrietis smalkvilnas apmetnī, sirmie mati apcirpti ezītī, militāra stāja, stingrs, atsperīgs solis. Vai tas būtu Stjopa?

Visi iegāja baznīcā pa sāndurvīm alejas galā. Mīļu prātu būtu viņiem sekojis, bet sve�a cilvēka klātbūtne pievēr� uzmanību. Mani pārņēma aizvien lielākas bailes, ka es varētu nepazīt Stiopu.

Pa labi diezgan tālu no manis piestāja vēl kāda ma�īna. No tas izkāpa divi vīrie�i un sieviete. Viens no vīrie�iem bija ļoti gara auguma, tum�i zilā mētelī. Es pārgāju pāri ielai un gaidīju, kad tie pienāks tuvāk.

Viņi nāk, tuvāk un tuvāk. Man �ķiet, ka garais cie�i nopēta mani, pirms iegrie�as alejā kopā ar abiem pārējiem. Aiz augsto

logu vitrā�ām alejas pusē deg sveces. Viņ� pieliecas, lai ieietu pa durvīm, kas viņam daudz par zemām, un es jau zinu, ka tas ir Stjopa.

Taksometra motors rūca, bet pie stūres neviena nebija. Priek�ējās durvis pievērtas, it kā �oferis tikai uz brīdi izkāpis un tūlīt atgriezīsies. Kur viņ� varētu būt? Paraudzījos visapkārt un nolēmu apstaigāt kvartālu, lai viņu uzmeklētu.

�oferi atradu turpat netālu, Sardona Laga�a ielas kafejnīcā. Viņ� sēdēja pie galdiņa ar alus kausu.

� Vai kungs vēl ilgi domā �e uzkavēties? � viņ� jautāja.

� Nu ... minūtes divdesmit.

Blonds, ļoti gai�u ādu, tukliem vaigiem, zilām izvelbtām acīm. �ķiet, vēl nekad nebiju saticis cilvēku ar tik resnām ausu ļipiņām.

� Nekas, ka es neizslēdzu skaitītāju?

� Nekas.

Viņ� pieklājīgi pasmaidīja.

� Vai nebaidāties, ka kāds aizdzīs jūsu ma�īnu?

Viņ� paraustīja plecus.

� Zināt...

Viņ� pasūtīja sviestmaizi ar smalki sakapātu ceptu gaļu un rūpīgi to notiesāja, skumji lūkojoties manī.

� Ko jūs īsti gaidāt?

� Kādu, kuram drīz jāiznāk no krievu baznīcas, tepat netālu.

� Jūs esat krievs?

� Nē.

� Cik muļķīgi... Jums vajadzēja pajautat, cikos viņ� nāks ārā ... Tas iznāktu lētāk ...

� Jo ļaunāk man.

Viņ� pasūtīja vēl vienu kausu alus.

� Vai jūs man nenopirktu avīzi? � viņ� palūdza.

Viņ� jau bāza roku kabatā kā meklējot sīknaudu, bet es viņu atturēju.

� Tas ta�u sīkums ...

� Paldies. Ņemiet Le Herisson. Vēlreiz pateicos, ja ... Diezgan ilgi klīdu apkārt, iekams uzdūros avī�u kioskam

Versaļas bulvārī. Le Herisson izrādījās uz spilgti zaļa papīra iespiesta avīzīte.

Viņ� lasīja to, pieri saraucis, un ik reizi, kad vajadzēja pār�ķirt lapu, apslapināja īk�ķi mutē. Un es skatījos, kā �is res-

nais gai�matis ar balto ādu un zilajām acīm lasa savu zaļo avīzi.

Es neuzdro�inājos viņu �ajā nodarbē pārtraukt. Beidzot viņ� ieskatījās savā mazītiņajā pulkstenītī.

� Mums jāiet.

Viņ� apsēdās pie stūres Sarla Mārī Vidora ielā, bet es lūdzu, lai viņ� mazliet vēl pagaida mani. Atkal nogāju līdz baznīcai, bet �oreiz nostājos �aipus ielai.

Neviena. Varbūt visi jau prom? Tad nu gan vairs nav izred�u vēl kādreiz nokļūt uz Stjopas de D�agorjeva pēdām. �is vārds nav atrodams nevienā Parīzes Botēna gadagrāmatā. Alejas pusē aiz augsto logu vitrā�ām joprojām dega sveces. Vai arī es kādreiz pazinu veco sievieti, kuras piemiņai veltīts �is dievkalpojums? Ja tie�ām esmu bijis pazīstams ar Stjopu, viņ� dro�i vien tika stādījis mani priek�ā saviem draugiem, arī Mārī de Rezanai. Viņa jau tolaik bijusi krietni vecāka par mums.

Es nepārtraukti uzmanīju durvis, pa kurām viņi bija iegāju�i baznīcā un kas veda uz kapelu, kur notika dievkalpojums, tas pēk�ņi atvērās un parādījās gai�matainā sieviete musketieru cepure. Viņai sekoja tum�mate melnajā vilnas �allē, pēc tam tēvs un dels pelēki svītrotajos uzvalkos, balstot izkaltu�o sirmgalvi, kas sarunājās ar resno plikpauri slīpajām mongoļa acīm. Mongolis bija nedabiski saliecies, piebāzis ausi runātāja mutei: sirmgalvja balss dro�i vien bija vairs tikai vārga dvesma. Pārējie nāca nopakaļ. Puksto�u sirdi es lūkojos pēc Stjopas.

Beidzot viņ� parādījās, viens no pēdējiem. Nesamērīgi garais augums un tum�i zilais mētelis palīdzēja paturēt viņu acīs. Vairums ļau�u bija pāri pusmū�am, bet es pamanīju arī da�as jaunākas sievietes un pat divus bērnus. Visi sapulcējās alejā un kaut ko pārsprieda.

Glu�i kā garajā starpbrīdī provinces skolā. Izkaltu�o sirmgalvi nesēdināja uz sola, un visi pēc kārtas gāja ar viņu apsveicināties. Kas viņ� ir? Varbūt sludinājuma beigās pieminētais �2or�s Sa�ē�? Vai kāds no Pā�u korpusa biju�ajiem audzēkņiem? Iespējams, ka viņ� un Mārī de Rezana kopā piedzīvoju�i laimīgas dienas Pēterburgā vai Melnās jūras krastā vēl pirms juku Jaikiem? Arī resnais plikpauris mongoļa acīm baudīja vispārēju cieņu. Tēvs un dēls pelēki svītrotajos uzvalkos apsjaigaja visus pēc kārtas glu�i kā algoti dejotāji, kas viesībās slīd no galdiņa uz galdiņu. Viņu pa�apmierinātais izskats dūrās acīs, un tēvs, galvu atgāzis, bie�i smējās, kas man �ķita piedauzīgi.

Bet Stjopa nopietni tērzēja ar dāmu pelēkajā musketieru cepure. Ar cieņas pilnu maigumu viņ� palaikam pieskārās viņas

plecam vai saņēma viņas roku. Nenoliedzami, Stjopa reiz bijis ļoti glīts vīrietis. Viņam varēja būt gadu septiņdesmit. Mazliet uzblīdusi seja, no pieres atkāpu�ies mati, toties enerģiskais zods un lepni izslietā galva liecināja par viņa aristokrātisko izcelsmi. Vismaz man tā likās, vērojot no tālienes.

Laiks ritēja. Bija pagājusi jau vismaz pusstunda, bet viņi vēl aizvien sarunājās. Baidījos, ka kāds no viņiem beidzot ievēros, ka es tur stāvu. Un taksometra �oferis? Steig�us gāju atpakaļ uz Sarla Mārī Vidora ielu. Motors vēl arvien darbojās, un �oferis sēdēja pie stūres, iegrimis zaļajā avīzē.

� Nu kā? � viņ� jautāja.

� Nezinu. Varbūt būs jāgaida vēl kāda stunda, � es sacīju.

� Vai jūsu draugs vēl nav iznācis no baznīcas?

� Ir iznācis, ta�u viņ� sarunājas ar citiem cilvēkiem.

� Un jūs nevarat viņu pasaukt?

� Nē.

Lielās zilas acis satraukti raudzījās manī.

� Nesatraucieties, � es teicu.

� Tas jūsu dēļ ... esmu spiests darbināt skaitītāju ...

Es vēlreiz nostājos savā postenī pie krievu baznīcas.

Stjopa bija pavirzījies pāris metru tuvāk. Viņ� vairs nestāvēja alejas viņā galā, bet gan uz ietves kopā ar gai�mataino sievieti musketieru cepurē, ar tum�mati melnajā �allē, plikpauri slīpajām mongoļa acīm un vēl diviem citiem vīrie�iem.

�oreiz pārgāju pāri ielai un, pagriezis viņiem muguru, nostājos blakus. Mani sasniedza krievu valodas glāsto�ās skaņas, tā viena balss, tā rupjā ar metālisko pieskaņu, vai tā piederēja Stjopam? Es atskatījos. Stjopa bija apskāvis gai�mati musketieru cepurē, izskatījās, ka viņ� sievieti sapurina, bet pa�a seja savilkās sāpīgā grimasē. Pēc tam viņ� tāpat apskāva resno plikpauri mongoļa acīm un pārējos, visus pēc kārtas. Nodomāju, ka viņi atvadās. Aizskrēju līdz taksometram un aizelsies atkritu sēdeklī.

� Ātrāk ... taisni uz krievu baznīcu ...

Stjopa vēl aizvien sarunājās.

� Kas man jādara? � apjautājās �oferis.

� Vai redzat vīrieti tum�zilā mētelī?

� Jā.

� Ja viņ� atbraucis ar ma�īnu, iries viņam sekosim.

�oferis spēji pagriezās, noskatīja mani no galvas līdz kājām, zilajās acīs pavīdēja piesardzība.

� Ceru, cienītais, ka tas nav pārāk bīstami?

� Jums nav ko uztraukties, � atbildēju viņam.

Stjopa atrāvās no grupas, paspēra vēl da�us soļus un nepagriezies pamāja tiem ar roku. Pārējie sastingu�i noskatījās, kā viņ� aiziet. Dāma pelēkajā musketieru cepurē, nedaudz saliekusies, turējās visiem priek�ā kā īsts flagmanis, cepures lielā spalva vieglītēm plīvoja vējā.

Stjopa ilgi nevarēja atslēgt savas ma�īnas durvis. Man likās, ka viņ� sajaucis atslēgas. Kad viņ� beidzot apsēdās pie stūres, es pagriezos pret taksometra �oferi.

� Sekojiet ma�īnai, kurā iekāpa cilvēks tum�i zilajā mētelī.

Cerēju, ka dodos pa pareizām pēdām, jo patiesībā itin nekas

neliecināja, ka �is cilvēks patiesi ir Stjopa de D�agorjevs.

Stjoparn nebija grūti sekot, � viņ� brauca lēnām. Pie Maijo Vārtiem viņ� pārdrāzās pāri pie sarkanās uguns, bet taksometra �oferis neuzdro�inājās sekot viņa piemēram. Toties mēs noķērām viņu Morisa Baresa bulvārī. Pie pārejas mūsu ma�īnas nostājās līdzās. Viņ� uzmeta man izklaidīgu skatienu kā jau da�dien automobilisti, kas iekļuvu�i sastrēgumā.

Viņ� novietoja ma�īnu Ri�āra Vollesa bulvāra viņā galā, tuvu Pito tiltam un Sēnai, tad devās aug�up pa Ziljēna Potēna bulvāri. Es norēķinājos ar �oferi.

� Vēlu veiksmi, mesjē, � �oferis teica. � Esiet piesardzīgs ...

Jutu, ka viņ� pavada mani ar skatienu, kad savukārt nozudu Ziljēna Potēna bulvārī. Varbūt viņ� baidījās, ka ar mani kas nenotiek.

Krēsloja. �aurā iela, kuras abās pusēs nebeidzamā virknē rindojās bezpersoniskie divdesmito trīsdesmito gadu nami, iezīmējot vienu nebeidzamu fasādi, bija Ziljēna Potēna bulvāris. Stjopa gāja kādus desmit metrus man pa priek�u. Viņ� nogriezās pa labi Ernesta Deluazona ielā un iegāja pārtikas pre�u veikalā.

Bija pienācis laiks uzrunāt viņu. Pats būdams kautrīgas dabas, neparko nevarēju saņemties, baidījos, ka viņ� noturēs mani par juku�u, � es ta�u murminā�u kaut ko viņam nesaprotamu, izteik�u nesakarīgus priek�likumus. Vienīgi, ja viņ� mani tūlīt pazītu, tad es ļautu runāt viņam.

Stjopa iznāca no veikala ar papīra turzu rokās.

� Stjopa de D�agorjeva kungs?

Viņ� bija no tiesas pārsteigts. Abi bijām vienāda auguma, un es sakautrējos vēl vairāk.

� Viņ� pats. Un kas esat jūs?

Nē, viņ� nepazina mani. Un franciski runāja bez akcenta. Vajadzēja saņemties.

� Es, es jau sen gribēju tikties ar jums.

� Kāpēc, mesjē?

� Es rakstu ... es rakstu grāmatu par emigrāciju ... es ...

� Jūs esat krievs?

Tā bija jau otrā reize, kad man to jautāja. Arī taksometra �oferis jautāja to pa�u. Varbūt tā arī ir.

� Nē.

� Un jus interesējaties par emigrāciju?

� Es... es tikai rakstu grāmatu par emigrantiem. Tādēļ ... Tādēļ ... viens cilvēks man ieteica ar jums aprunāties ... Pols Zonahidze...

� Zonahidze?

Viņ� izrunāja �o vārdu krievu manierē. Tas skanēja ļoti maigi, � kā vēja �alkas koku lapotnē.

� Tas ir gruzīnu vārds ... Nepazīstu tādu ...

Viņ� sarauca uzacis.

� Zonahidze ... nē, neatceros ...

� Negribēju jūs traucēt, mesjē, bet atļaujiet uzdot da�us jautājumus.

� Laipni lūdzu ...

Viņ� pasmaidīja skumju smaidu.

� Emigrācija � traģisks temats ... Bet kā tas nāk, ka nosaucāt mani par Stjopu?

� Es ... ne ... es ...

� Vairums cilvēku, kas mani tā sauca, miru�i. Pārējos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

� Tādēļ ... �is Zonahidze ...

� Nepazīstu.

� Vai es drīkstētu ... uzdot jums ... da�us jautājumus?

� Lūdzu. Varbūt ienāksit pie manis? Tad parunāsimies.

Pagājām garām vārtiem Ziljēna Potēna bulvārī, �ķērsojām

skvēru, kuru no visām pusēm ieskāva nami. Iekāpām koka liftā ar divviru durvīm un re�ģi. Tajā bija tik �auri, ka nācās stipri saliekties, pagrie�ot galvu katram uz savu pusi, lai nesagrūstos ar pierēm.

Viņam bija divistabu dzīvoklis sestajā stāvā. Viņ� ieveda mani istabā, bet pats atlaidās gultā.

� Piedodiet, � viņ� atvainojās, � griesti par zemiem. Stāvot kājās, var noslāpt.

Patiesi, mana galva atradās tikai da�us centimetrus no griestiem, un es biju spiests saliekties. Starp citu, mēs abi bijām

IH

galvas tiesu garaki par durvju augstumu, un es iedomājos, ka viņ� dro�i vien bie�i ievainoja pieri.

� Arī jūs varat atgulties, ja vēlaties ... � Viņ� norādīja uz mazu ar gai�zaļu samtu apvilktu dīvānu pie loga.

� Nekautrējieties... Jums būs daudz ērtāk... Pat sē�ot, �ķiet, ka būrītis par mazu ... Dro�āk, dro�āk, liecieties slīpi...

Es apgūlos.

Viņ� iededza lampu ar la�u krāsas aba�ūru, kas stāvēja pie viņa gultas uz naktsgaldiņa, un maiga gaisma piepildīja telpu, veidojot griestos ēnas.

� Tātad jūs interesē emigrācija?

� Pat ļoti.

� Bet jūs esat par jaunu ...

Par jaunu? Nekad vēl līdz �im nebiju aizdomājies par saviem gadiem no �ī viedokļa. Liels spogulis zeltītā ietvarā karājās pie sienas gandrīz man blakus. Es vērīgi aplūkoju savu seju. Par jaunu?

� Ak ... tik jauns jau nemaz neesmu.

Iestājās klusums. Atlaidu�ies katrs savā istabas kaktā, mēs atgādinājām opija smēķētājus.

� �odien piedalījos piemiņas dievkalpojumā, � viņ� teica. � 2ēl, ka nepazināt veco kundzi, kas nu ir mirusi... Viņa būtu varējusi daudz ko pastāstīt... Viņa bija viena no emigrācijas visizcilākajām personībām.

� Tā?

� Neparasti drosmīga sieviete. Vispirms viņa atvēra mazu tējas salonu Montabora ielā, viņa visiem palīdzēja. Tas nācās sevi�ķi grūti.

Stjopa izslējās gultā sēdus, muguru saliecis, rokas sakrustojis uz krūtīm.

� Man toreiz bija piecpadsmit gadu ... Ja paskaita, mūsu vairs nav palicis daudz.

� Bet 2or�s Sa�ē? � ieteicos uz labu laimi.

� Viņam maz atlicis. Pazīstat viņu?

Vai viņ� domāja sa�uvu�o ģip�a ve�uku? Varbūt resno plikpauri mongoļa acīm?

� Klausieties, � viņ� pēk�ņi teica, � nespēju vairs par to runāt... Paliek tik skumji... Labāk parādī�u fotogrāfijas... Uz katras otrā pusē atzīmēts laiks, vārdi.. . Jūs pats tiksit galā.

� Tas ļoti laipni no jūsu puses, ka tik daudz noņematies ar mani.

Viņ� man uzsmaidīja.

� Man ir vesela kaudze fotogrāfiju. Es vienmēr atzīmēju uz tām vārdus un datumus, jo pēcāk viss aizmirstas.

Viņ� piecēlās un saliecies iegāja blakusistabā.

Dzirdēju, kā viņ� atrauj kādu atvilktni. Stjopa atgriezās ar lielu sarkanu kārbu rokās, apsēdās uz grīdas un ar muguru atspiedās pret gultas malu.

� Nāciet, sēdiet blakus. Tā būs ērtāk aplūkot bildes.

Es paklausīju. Uz kārbas vāka gotu burtiem bija iespiests konditora vārds. Viņ� to atvēra. Kārba bija pilna ar fotogrāfijām.

� Te glabājas emigrācijas ievērojamākās personības, � viņ� sacīja.

Viņ� sniedza man fotogrāfijas pa vienai, saucot vārdus un datumus, kas bija atzīmēti otrā pusē; tas bija kas līdzīgs litānijai, kurā krievu vārdi ieguva īpa�u skanējumu, brī�iem spalgu kā cimbalu skaņas, brī�iem �ēlabainu vai gandrīz dziesto�u. Trubetskojs. Orbeliāni. �eremetjevs. Goļicins. Eristovs. Bagrations. Cav�avadze. Obo|enskis ... Brī�iem viņ� vēlreiz paņēma no manis kādu fotogrāfiju, pārlasīja vārdu un datumu. Svētku uzņēmumi. Lielkņaza Borisa galds kādā pieņem�anā Basku pilī, protams, pēc revolūcijas. Vēl bezgaldaudz melnbaltu seju kādas dinejas fotogrāfijā 1914. gadā. Klases uzņēmums no Aleksandra liceja Pēterburgā.

� Mans vecākais brālis ...

Viņ� sniedza man fotogrāfijas aizvien pieaugo�ā tempā un vairs pat neskatījās tajās. Jutu, ka viņ� grib ātrāk to visu izbeigt. Pēk�ņi es pievērsu uzmanību kādai fotogrāfijai uz biezāka papīra. Otrā pusē nekādas norādes nebija.

� Nu? � viņ� jautāja. � Jūs kaut kas ieinteresējis, mesjē?

Centrā smaido�s stalts sirmgalvis sē�, izslējies atzveltnes

krēslā. Viņam aiz muguras � jauna, gai�mataina sieviete ļoti dzidrām acīm. Fonā vairākas ļau�u grupas, pārsvarā ar muguru pret objektīvu. Kreisajā pusē ļoti gara auguma vīrietis rūtainā uzvalkā, ne vecāks par trīsdesmit gadiem, tum�iem matiem, elegantām ūsām, viņa labā roka nav redzama, bet kreisā balstās uz gai�matainās sievietes pleca. Man pēk�ņi likās, ka tas esmu es.

Piesēdos tuvāk Stjopam. Mūsu muguras atbalstījās pret gultas malu, kājas � izstieptas uz grīdas, pleci � saskārās.

� Kas tie par cilvēkiem? � es viņam jautāju.

Viņ� paņēma fotogrāfiju un to izklaidīgi aplūkoja.

� Sis ir D�ord�adze.

Un viņ� norādīja uz krēslā sēdo�o sirmgalvi.

� D�ord�adze strādāja Gruzijas konsulātā Parīzē līdz pa�ai...

Viņ� aprāvās, it kā pārējais man būtu jāsaprot bez vārdiem.

� Jaunā sieviete ir viņa mazmeita ... Viņu sauca Geja ... Geja Orlova ... Kopā ar vecākiem emigrējusi uz Savienotajām Valstīm.

� Vai jus viņu pazināt?

� Ne sevi�ķi labi. Nē. Viņa ilgi dzīvoja Amerikā.

� Un �is vīrietis? � iejautājos neskanīgā balsī, norādot uz sevi fotogrāfijā.

� Sis vīrietis?

Stjopa sarauca uzacis. � �o ... �o vīrieti es nepazīstu.

� Tie�ām?

� Nē.

Es dziļi ieelpoju.

� Vai jums ne�ķiet, ka esmu viņam līdzīgs?

Stjopa paskatījās uz mani.

� Jūs viņam līdzīgs? Nē. Kāpēc?

� Tāpat vien.

Viņ� sniedza man vēl vienu fotogrāfiju.

� Skatieties . .. kāda likteņa ironija ...

Tā bija maza meitenīte gariem, gai�iem matiem, baltā kleitā, uzņemta kādā kūrvietā, jo fonā redzamas kabīnes, gabaliņ� pludmales un jūra. Otrā pusē ar violetu tinti rakstīts: �Gaļina Orlova � Jalta�.

� Redzat... tā ir tā pati... Geja Orlova ... Viņas īstais vārds bija Gaļina... Toreiz viņa vēl nebija to pārveidojusi amerikāņu manierē.

Un viņ� norādīja uz gai�mataino sievieti pirmajā fotogrāfijā, kuru vēl joprojām turēju rokās.

� Māte tās visas saglabājusi.

Viņ� strauji piecēlās.

� Vai nebūsit dusmīgs, ja mēs tagad beigsim? Man jau galva grie�as.

Viņ� pārbrauca ar roku pierei.

� Ie�u pārģērb�os... Varam kopā paēst vakariņas, ja neiebilstat.

Paliku viens sē�am zemē, visapkārt man izbārstītas fotogrāfijas. Saliku tās visas atpakaļ sarkanajā kārbā, bet uz gultas atstāju tikai divas: to, kurā stāvēju blakus Gejai Orlovai un vecajam D�ord�adzem, un to, kurā Geja Orlova bija redzama kā maza meitene Jaltā. Tad piecēlos un piegāju pie loga.

Jau satumsis. Pa logu redzams vēl viens namu ieskauts skvērs. Tālāk Sēna un Pito tilts. Un upē iepletusies sala. Pāri tiltam nebeidzamā virknē plūda ma�īnas. Lūkojos uz visiem �iem namiem, logiem, tādiem pa�iem kā tas, pie kura stāvēju, un �ajā kāpņu un liftu mud�eklī, starp tūksto�iem �ūnu biju atradis cilvēku, kas varbūt...

Piespiedu pieri pie rūts. Lejā katras mājas ārdurvis apgaismoja dzeltens lukturis, kas degs visu nakti.

� Restorāns ir pavisam tuvu, � teica Stjopa.

Paņēmu abas fotogrāfijas, ko biju nolicis uz gultas.

� D�agorjeva kungs, � es sacīju, � esiet tik labs, aizdodiet man uz laiku �īs abas fotogrāfijas!

� Es jums tās dāvinu.

Viņ� norādīja uz sarkano kārbu.

� Atdodu jums tās visas.

� Bet... es ...

� Ņemiet vien.

Tonis bija tik izteikti valdonīgs, ka nevarēju nepaklausīt. Kad gājām prom, es turēju lielo kārbu padusē.

Iznāku�i uz ielas, mēs nogriezāmies uz ģenerā|a Kēniga krastmalu.

Nokāpu�i lejā pa akmens kāpnēm, pa�ā Senas krastā ieraudzījām ķieģeļu māju. Virs durvīm uzraksts: �Salas bārs un restorāns�. Gājām iek�ā. Zālē ar zemiem griestiem galdi bija apklāti baltiem papīra galdautiem, pīti krēsli. Pa logiem bija redzama Sēna un Pito tilta ugunis. Mēs apsēdāmies pie galdiņa telpas galā. Bijām vienīgie klienti.

Stjopa parakņājās kabatās un izvilka turzu, kuru biju redzējis viņam rokā, iznākot no pārtikas veikala.

� Kā parasti? � jautāja oficiants.

� Kā parasti.

� Bet �im kungam? � viņ� jautāja vēlreiz, norādot uz mani.

� �is kungs ēdīs to pa�u, ko es.

Mūs apkalpoja zibenīgi � divas porcijas Baltijas siļķu un divas lielas glāzes ar minerālūdeni. No turzas, kas stāvēja uz galda, Stjopa izvilka gurķus, un mēs tos brālīgi sadalījām.

� Vai tā būs labi? � viņ� jautāja.

� Jā.

Sarkano kārbu es biju nolicis uz krēsla sev blakus.

� Vai tie�ām vairs nevēlaties glabāt �īs atmiņas? � es jautāju.

� Nē. Tagad tās pieder jums. Nododu jums stafeti.

Mēs ēdām klusēdami. Pavisam tuvu gar logu aizslīdēja bar�a, tik tuvu, ka paguvu saskatīt pasa�ierus, kas, sasēdu�ies ap galdu, pusdienoja tāpat kā mēs.

� Ja runājam ... par Geju Orlovu, � es ieteicos. � Vai nezināt, kas ar viņu noticis?

� Ar Geju Orlovu? Domāju, ka viņa mirusi.

� Mirusi?

� Domāju gan. Esmu viņu saticis kādas divas vai trīs reizes. Mēs gandrīz nebijām pazīstami... Patiesībā tā bija mana māte, kas draudzējās ar veco D�ord�adzi. Vēl gurķīti?

� Paldies.

� Domāju, ka Amerikā viņas dzīve bijusi visai vētraina.

� Varbūt jūs zināt kādu, kas man varētu ko vairāk pastāstīt par �o ... Geju Orlovu?

Stjopa raudzījās manī atvilgu�u skatienu.

� Neviens ... mans nabaga draugs ... Varbūt Amerikā.

Gar logu aizslīdēja vēl viena bar�a � melna, smagnēja, kā

pamesta.

� Desertā es vienmēr ēdu banānu, � viņ� sacīja. � Un jūs?

� Es arī.

Mēs apēdām pa banānam.

� Bet Gejas Orlovas vecāki? � es jautāju.

� Dro�i vien miru�i Amerikā. Cilvēki, vai zināt, mirst visur ...

� Un citu piederīgo D�ord�adzem Francijā nebija?

Stjopa paraustīja plecus.

� Kāpēc jūs tā interesē tie�i Geja Orlova? Vai viņa ir jūsu māsa?

Viņ� man mīļi uzsmaidīja.

� Kafiju? � viņ� jautāja.

� Nē, paldies.

� Es arī nē.

Stjopa gribēja samaksāt, bet es pasteidzos pirmais. Mēs iznācām no �Salas� bāra-restorāna, un, kamēr kāpām aug�ā pa kāpnēm līdz krastmalai, viņ� turējās pie mana elkoņa. Pilsētu bija apņēmusi migla: tik maiga, tik ledaina, ka jūsu elpa un plau�as pildās ar nebiju�u spirgtumu un rodas sajūta, ka lidojat. Stāvot ielas malā, tikai ar grūtībām varēju saredzēt namu sienas da�u metru attālumā.

Aizvadīju Stjopu līdz skvēram, glu�i kā aklo. Ieejas durvis izskatījās pēc dzelteniem traipiem un bija vienīgie orientieri. Viņ� paspieda man roku.

� Tomēr mēģiniet atrast Geju Orlovu, ja jums tas tik svarīgi, � viņ� teica.

Noskatījos, kā viņ� ieiet apgaismotā vestibilā. Viņ� vēl apstājās un pamāja man ar roku. Es paliku nekustīgi stāvam ar lielo sarkano kārbu padusē glu�i kā bērns, kas atgrie�as no dzim�anas dienas svinībām, un biju pārliecināts, ka �ajā brīdī viņ� vēl man kaut ko teica, bet migla noslāpēja viņa balsi.

V

Uz pastkartes Angļu promenāde Bicā. Vasara.

�Dārgo Gī, Jūsu vēstuli saņēmu. Man �eit visas dienas vienādas, bet Nica ir ļoti skaista pilsēta. Jūs varētu atbrauktmani apciemot. Dīvainā kārtā kaut kur uz ielas aizvien gadās sastapt cilvēkus, kurus neesmu redzējis vismaz trīsdesmit gadus, vai arī kādu, kuru sen domāju miru�u. Tā nu mēs viens otru biedējam. Nica ir rēgu un spoku pilsēta, bet gribas cerēt, ka vēl tik drīz nekļū�u par tās daļu.

Tagad par sievieti, kuru Jūs meklējat, � pareizākais būtu piezvanīt Bernardi: Mak-Maona 00-08. Viņ� joprojām vēl saglabājis cie�us kontaktus ar visda�ādāko dienestu ļaudīm. Domāju, ka viņ� ar prieku Jums palīdzēs.

Cerot uz drīzu tik�anos Nicā, manu dārgo Gī, vienmēr Jūsu padevīgais un uzticamais

HITTE.

P. S. Jūs jau zināt, ka Aģentūras telpas vienmēr Jusu rīcība.�

VI

1965. gada 23. oktobrī

Objekts: Orlova, Gaļina, saukta par �Geju� Orlovu.

Dzim�anas vieta: Maskava (Krievijā) 1914. gadā. Tēvs: Ki-rils Orlovs. Māte: Irina D�ord�adze.

Pavalstniecība: aparteids. (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība neatzīst Orlovas jaunkundzes vecākus un arī viņu pa�u par saviem pilsoņiem.) Orlovas jaunkundzei bija vienkār�ā uzturē�anās atļauja. Orlovas jaunkundze iebraukusi Francijā aptuveni 1936. gadā no Savienotajām Valstīm.

ASV noslēgusi laulību ar kādu Voldo Blantu, vēlāk �ķīrusies.

Dzīvojusi Parīzē attiecīgi:

Satobriāna viesnīcā, Cirka ielā 18, Parīzē (VIII rajonā),

Monteņa avēnijā 53, Parīzē (VIII rajonā),

Mar�ala Liotē avēnijā 25, Parīzē (XVI rajonā).

Pirms iera�anās Parīzē Orlova jaunkundze bijusi dejotāja Savienotajās Valstīs. Parīzē viņai nebija legālu ienākumu avotu, kas netraucēja piekopt īpa�i greznu dzīves veidu.

Orlovas jaunkundze mirusi 1950. gadā savās mājās Mar�ala Liotē avēnijā 25, Parīzē (XVI rajonā) no spēcīgas barbiturātu devas. Voldo Blanta kungs, Orlovas jaunkundzes biju�ais vīrs, dzīvo Parīzē kop� 1952. gada, strādā par pianistu naktslokālos. Viņ� saglabājis Amerikas pavalstniecību.

Dzimis 1910. gadā 30. septembrī �ikāgā.

Uzturē�anās atļauja Nr. 534HC828.

Pie �īs uzziņas ma�īnrakstā vēl klāt pielikta 2ana Pjēra Bernardi vizītkarte, uz kuras rakstīts:

�Tas ir viss, ko bija iespējams uzzināt. Sirsnīgākie novēlējumi. Sveiciens Hittem�.

Afi�a pie stiklotām durvīm vēstīja, ka �Pianists Voldo Blants spēlē katru vakaru viesnīcas �Hiltons� bārā no pulksten se�iem līdz deviņiem vakarā�.

Bārs bija pārpildīts, neviena brīva galdiņa, tikai viena vieta blakus japānim brillēs ar zelta ietvaru. Viņ� nesaprata, ko teicu, kad pieliecies viņam jautāju, vai drīkstu apsēsties, un, kad es to izdarīju, nepievērsa man nekādu uzmanību.

Sanāca vēl citi apmeklētāji: amerikāņi vai japāņi, tie sasaucās un runāja aizvien skaļāk, stāvot ejās starp galdiņiem. Da�i ar glāzēm rokās pat atbalstījās pret krēslu atzveltnēm vai roku paliktņiem. Kāda jauna sieviete sēdēja klēpī vīrietim ar sirmiem matiem.

Voldo Blants ienāca, nokavējies par stundas ceturksni, un tūlīt sēdās pie klavierēm. Neliela auguma patukls vīrelis ar pa-pliku galvvidu un smalkām Ūsiņām. Ģērbies pelēkā uzvalkā. Vjspirms viņ� atskatījās un aplūkoja galdiņus, ap kuriem spiedās ļaudis. Tad ar labo roku glāsto�i pārbrauca taustiņiem un tāpat vien uzsita da�us akordus. Man bija laimējies, jo sēdēju pie galdiņa, kas atradās viņam vistuvāk.

Viņ� sāka spēlēt kādu melodiju, kas izklausījās pēc �Vecajiem Parīzes tiltiem�, ta�u vispārējā murdoņa un smiekli noslāpēja mūziku, un pat es, sē�ot gandrīz blakus klavierēm, saklausīju tikai atsevi�ķas skaņas. Bet viņ� spēlēja, taisnu muguru, noliektu galvu, nesatricināms. Mani pārņēma �ēlums: nodomāju, ka dro�i vien viņa dzīvē biju�as arī gai�ākas dienas,

kad cilvēki ieklausījās Voldo Blanta spēlē. Kop� tā laika viņam būtu vajadzējis pierast pie pastāvīgā trok�ņa, kas noslāpēja mūziku. Ko viņ� teiks, kad izdzirdēs Gejas Orlovas vārdu? Vai tas kaut uz brīdi izraus viņu no vienaldzības valgiem, kuros sapinies viņ� spēlē savus gabalus? Varbūt �is vārds viņam neko vairs neizteiks, tāpat kā klavieru skaņas, ko noslāpē balsu kņada?

Pamazām bārs k|uva tuk�āks. Nu vairs bijām paliku�i tikai da�i: japānis ar brillēm zelta ietvaros, es un vēl jaunā sieviete, kura bija sēdējusi klēpī vīrietim ar sirmajiem matiem, bet tagad sarunājās ar apaļu sārtvaidzi gai�i zilā uzvalkā. Abi runāja vāciski. Ļoti skaļi. Voldo Blants spēlēja smeldzīgu melodiju, ko es labi pazinu.

Viņ� pagriezās uz mūsu pusi.

� Dāmas un kungi, vai nevēlaties, lai nospēlēju kaut ko pēc jūsu vēlē�anās? � viņ� jautāja dzedrā balsī ar vieglu amerikāņu akcentu.

Japānis man blakus nereaģēja. Viņ� sēdēja pavisam stings, neizteiksmīgu seju, un es nobijos, ka viņ� varētu nokrist no krēsla pie mazākā caurvēja, jo nebija nekādu �aubu, ka tas ir iebalzamēts līķis.

� Sag warum,¹ lūdzu, � aizsmaku�ā balsī izmeta sieviete no otra zāles gala.

Blants tikko manāmi pamāja un saka spēlēt �Sag warum�. Gaisma bārā lēni dzisa, kā da�os dansingos, atskanot slou pirmajām taktīm. Abi to izmantoja, lai sabu�otos, un sievietes roka ieslīdēja zem resnā sārtvaid�a krekla, tad zemāk. Japāņa brilles zelta rāmjos brī�iem iemirdzējās. Blants pie savām klavierēm izskatījās pēc lēkājo�a automāta: �Sag warum� mūzika ir nepārtraukts akordu lietus.

Par ko viņ� domāja, kamēr apaļais sārtvaidzis viņam aiz muguras glāstīja gai�matainās sievietes gurnus, bet iebalzamētais japānis dro�i vien jau vairākas dienas pēc kārtas tupēja �Hil-tona� viesnīcās bārā? Diez kāpēc biju pārliecināts, ka viņ� vispār nedomā. Viņ� kā pamiris peldēja pa straumi. Vai man bija tiesības tā pēk�ņi izraut viņu no �ī sastinguma, modināt varbūt sāpīgas atmiņas?

Apaļais sārtvaidzis un gai�mate devās uz bāra izeju, lai sameklētu istabu, protams. Vīrietis stingri turēja sievieti aiz elkoņa, un viņa vairs negrīļojās. Bijām paliku�i tikai divi: es un japānis. Blants atkal pagriezās un dzedri jautāja:

� Varbūt vēlaties, lai nospēlēju vēl kaut ko?

Japānis nepakustējās.

� Lūdzu, mesjē, �Kas palicis no mūsu mīlas�, � es teicu.

* So melodiju viņ� spēlēja dīvaini lēni, tā likās stiepta kā iestigusi no�u muklājā, no kurienes ar pūlēm izķepurojās. Brī�iem viņ� vispār pārstāja spēlēt, kā novārdzis un streipuļojo�s ceļinieks. Beidzot viņ� paraudzījās pulkstenī, strauji piecēlās, pamāja ar galvu uz mūsu pusi, kā pievērsdams uzmanību, un sa-cīj a:

� Pulkstenis ir tie�i deviņi, kungi. Ar labvakaru.

Viņ� izgāja. Es sekoju, atstājot iebalzamēto japāni bāra velvēs.

Blants gāja projām pa gaiteni, �ķērsoja tuk�o halli.

Es viņu panācu.

� Voldo Blanta kungs? ... Es gribētu aprunāties ar jums.

� Par ko?

Viņ� uzmeta man izbiedētu skatienu.

� Par kādu cilvēku, kuru jūs pazināt... Sievieti, kuru sauca par Geju ... Geju Orlovu ...

Viņ� sastinga halles vidū.

� Geja .. .

Viņ� samiedza acis, it kā tās būtu ap�ilbinājusi pro�ektoru gaisma.

� Jūs ... jūs pazināt. .. Geju?

� Nē.

Mēs izgājām no viesnīcas. Vesels bars vīrie�u un sievie�u kliedzo�os vakartērpos � granātkrāsas smokingos, garās gai�i zilās un za|ās vakarkleitās � gaidīja taksometrus.

� Negribēju jūs traucēt.. .

� Jūs jau mani netraucējat, � viņ� norūpējies atteica. � Pagājis ilgs laiks, kop� neesmu dzirdējis pieminam Geju .. . Bet kas jūs esat?

� Viņas brālēns. Es... es gribēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk ...

� Kaut ko vairāk?

Viņ� ar rādītājpirkstu noslaucīja deniņus.

� Ko lai jums tādu stāstu?

Mēs iegriezāmies �aurā ieliņā, kas veda no viesnīcas līdz pa�ai Sēnai.

� Man jāiet mājās, � viņ� teica.

� Es jūs pavadī�u.

� Vai patiesi esat Gejas brālēns?

� Jā. Mūsu ģimene nolēmusi uzzināt par viņu pēc iespējas visu.

� Viņa jau sen mirusi.

� Es zinu.

Voldo Blants gāja ātri, man ar grūtībām izdevās viņam sekot. Centos pielāgoties viņa soļu ritmam. Tā mēs sasniedzām Branlī krastmalu.

� Es dzīvoju tur, � viņ� teica, norādot ar roku uz otru Sē-nas krastu.

Mēs gājām pāri Birakeima tiltam.

� No manis jūs neko lielu neuzzināsit, � viņ� teica. � Es biju pazīstams ar Geju ļoti sen.

Viņ� sāka iet lēnāk, kā sajuzdamies dro�ībā. Līdz �im viņ� bija gājis ļoti ātri, varbūt domājot, ka viņam seko, vai arī, lai tiktu no manis vaļā.

� Nezināju, ka Gejai ir radinieks, � viņ� teica.

� Jā, ir ... no D�ord�adzes puses.

� Kā jūs teicāt?

� D�ord�adzes ģimene... Gejas vectēvu sauca par D�or-d�adzi.

� Ak tā ...

Blants apstājās un piespiedās pie tilta akmens margām. Es nevarēju darīt to pa�u, jo man no augstuma reibst galva. Tādēļ paliku stāvam, kur biju. Blants nekādi nevarēja saņemties.

� Vai jūs zināt, ka ... es biju precējies ar viņu?

� Zinu.

� Kā jūs to zināt?

� Izlasīju vecos dokumentos.

� Mēs kopā uzstājāmies vienā Ņujorkas naktslokālā. Es spēlēju klavieres. Viņa gribēja precēties tikai tādēļ, lai varētu palikt Savienotajās Valstīs, aiztaupot sev ar emigrācijas dienestiem saistītās grūtības.

Viņ� pa�ūpoja galvu, to atceroties.

� Viņa bija dīvaina meitene. Vēlāk sagājās ar Lūki Lu�āno. Geja iepazinās ar viņu, kad uzstājās Palmailendas kazino.

� Lu�āno?

� Jā, jā, Lu�āno .. . Viņi vēl bija kopā, kad viņu apcietināja Arkanzasā. Pēc tam Geja sapazinās ar kādu francūzi, un es uzzināju, ka viņa aizbraukusi tam līdzi uz Franciju.

Blanta skatiens noskaidrojās. Viņ� man uzsmaidīja.

� Zināt, mesjē, man ir prieks runāt par Geju.

Zem mums, skaļi dārdēdams, uz Sēnas labo krastu aizjoņoja metro vilciens. Tad vēl viens pretējā virzienā. Troksnis noslāpēja Blanta balsi. Bet viņ� joprojām runāja ar mani, redzēju to pēc lūpu kustībām.

� ... Visskaistākā meitene, kādu esmu pazinis ...

Teikuma fragments, ko man atkal izdevās saklausīt, pēk�ņi izraisīja spēju no�ēlu. Es stāvēju uz tilta nakts vidū ar sve�u cilvēku un pūlējos izdabūt no viņa kādas ziņas par sevi pa�u, bet metro vilcieni man nenovēlēja pat to.

� Varbūt paiesimies mazliet uz priek�u?

Viņ� bija tā iegrimis sevī, ka pat neatbildēja. Skaidrs, ka viņ� ļoti sen nebija domājis par Geju Orlovu, bet tagad viss, kas ar viņu saistījās, uzpeldēja virspusē, apdullināja glu�i kā viesulis, sabangojot jūru. Viņ� stāvēja, kur stāvējis, atbalstījies pret tilta margām.

� Varbūt tomēr paiesim uz priek�u?

� Vai pazināt Geju? Esat kādreiz ar viņu ticies?

� Nē. Tādēļ jau gribu uzzināt ko vairāk.

� Viņa bija gai�mate... zaļām acīm. Gai�mate ... ļoti īpatnēja krāsa. Kā to lai pasaka? Mati pelnu krāsā.

Gai�mate matiem pelnu krāsā. Varbūt viņai bijusi svarīga loma manā dzīvē. Uzmanīgāk jāielūkojas viņas ģīmetnē. Un pamazām viss atgriezīsies. Varbūt Blants uzvedinās mani uz precīzākām pēdām. Vai tā nebija īpa�a veiksme � atrast �o Voldo Blantu.

Saņēmu viņu aiz elkoņa. Mēs nevarējām mū�īgi palikt uz tilta. Nogājām līdz Passī krastmalai.

� Vai satikāties ar Geju arī Francijā? � es jautāju.

� Nē. Kad atbraucu �urp, viņas vairs nebija. Pa�nāvība ...

� Kāpēc?

� Geja man bie�i teica, ka baidoties novecot.

� Kad redzējāt viņu pēdējo reizi?

� Pēc Lu�āno aresta. Geja jau bija iepazinusies ar to francūzi. Mēs da�reiz satikāmies.

� Vai tolaik bijāt pazīstams ar �o francūzi?

� Nē. Geja teica, ka precēsies ar viņu, lai dabūtu Francijas pavalstniecību. Pavalstniecība � tā jau bija Gej as uzmācīgā ideja . ..

� Jūs jau bijāt �ķīru�ies?

� Protams ... Mūsu laulība turpinājās se�us mēne�us. Tie�i tik ilgi, lai nomierinātu Imigrācijas iestādes, kas dega nepacietībā izraidīt Geju no Savienotajām Valstīm.

Es sakoncentrējos, lai varētu izsekot notikumu secībai. Blanta balss bija stipri piesmaku�i.

� Viņa aizbrauca uz Franciju. Un es nekad vairs viņu neredzēju ... Tad uzzināju ... par viņas pa�nāvību.

� Kā jums tas izdevās?

� No kāda amerikāņu drauga, kas bija pazīstams ar Geju un tolaik uzturējās Parīzē. Viņ� atsūtīja man mazu avīzes izgriezumu.

� Saglabājāt to?

� Jā. Tas atrodas kaut kur mana rakstāmgalda atvilktnē.

Bijām nonāku�i līdz Trokadero dārziem. Strūklakas bija spo�i

izgaismotas un visur liela rosība. Tūristi apstāju�i strūklakas un Jēnas tiltu. Oktobra vakars, sestdiena, bet siltais laiks, zaļās lapas kokos un daudzie cilvēki, kas pastaigājās, radīja īsti pavasarīgu noskaņu.

� Es dzīvoju mazliet tālāk.

Mēs nogājām gar dārziem un iegriezāmies Ņujorkas avēnijā.

Tur, koku pavēnī, mani pēk�ņi pārņēma nelāga sajūta, ka sapņoju. Mans mū�s jau galā, un es neesmu nekas cits kā rēgs, kas lidinās apkārt sestdienas vakara rēnajā gaisā. Kamdēļ siet atgrieztas saites un meklēt sen aizaugu�as takas? Un mazais ūsainais plikpauris, kas soļoja man līdzās? Bija grūti noticēt, ka viņ� ir reāls.

� Brīnums gan, es pēk�ņi atcerējos, kā sauca to francūzi, ar kuru Geja iepazinās Amerikā.

� Kā viņu sauca? � es jautāju trīco�ā balsī.

� Hovards... Tas ir uzvārds... ne jau vārds... Pagaidiet ... Hovards de ... vēl kaut kas.

Es apstājos un pieliecos viņam tuvāk.

� Hovards de? ...

� De ... de... de Lies. L... I... C... S... Hovards de Lies .. . Pareizi, �is uzvārds mani pārsteidza: pa pusei anglisks, pa pusei francisks ... vai varbūt spānisks.

� Bet vārds?

� Nū, vārds ...

Viņ� bezcerīgi atmeta ar roku.

� Vai nezināt, kāds viņ� izskatījās?

� Nē.

Jāparada viņam fotogrāfijā, kura Geja redzama ar veco D�ord�adzi un vīrieti, kas izskatījās pēc manis.

� Un ar ko nodarbojās �is Hovards de Lies?

� Geja stāstīja, ka viņ� esot no di�ciltīgas ģimenes. Viņ� neko nestrādāja.

Blants iesmējās.

� Tomēr .. . tomēr . .. pagaidiet... Sāku atcerēties . . . Viņ� ilgi uzturējās Holivudā. Jā, Geja man par to stāstīja, Hovards de Lies bija aktiera D�ona Gilberta uzticības persona?

� Jā ... Gilberta mū�a nogalē.

Automobiļi lielā ātrumā traucās pa Ņujorkas avēniju, bet motoru troksnis nebija dzirdams, un tas tikai pastiprināja ne-realitātes sajūtu, kas bija mani pārņēmusi. Ma�īnas traucās garām, bet motoru radītais troksnis �ķita apslāpēts un izplūdis, it kā tās slīdētu zem ūdens. Nonācām līdz pārejai, aiz kuras sākās Almas tilts. Hovards de Lies. Pārāk neticama apstākļu sakritība, ja tas tie�ām būtu mans vārds. Hovards de Lies. Jā, �īs skaņas manī kaut ko aizskāra, kaut ko tik gaisto�u kā mēness atspulgs ūdenī. Ja tie�ām esmu bijis �is Hovards de Lies, tad nevar noliegt, ka mans dzīves gājums bijis visai oriģināls � no daudzām cienījamām un visnotaļ saisto�ām profesijām izvēlējos būt par �D�ona Gilberta uzticības personu�.

Tie�i pie Modernās mākslas muzeja mēs iegriezāmies mazā �ķērsieliņā.

� �eit es dzīvoju, � Blants sacīja.

Liftā bija izdegusi spuldze, bet kāpnēs automātiskais regulētājs to izslēdza brīdī, kad sākām braukt aug�up, tumsā bija dzirdami smiekli un mūzika.

Lifts apstājās, un es sajutu, kā Blants man blakus mēģina tumsā sataustīt durvju rokturi. Beidzot viņam tas izdevās, bet, kāpjot ārā no lifta, es uzgrūdos viņam virsū, jo bija totāla tumsa. Smiekli un mūzika skanēja tie�i no tā stāva, kurā atradāmies. Blants pagrieza slēdzenē atslēgu.

Durvis aiz mums viņ� tikai pievēra, mēs stāvējām slikti apgaismotā priek�namā, kur dega viena pati plika spuldzīte, kas nokarājās no griestiem. Galīgi apstulbis, Blants nekustējās no vietas. Gudroju, vai man labāk neiet prom. Mūzika bija apdullino�a. No istabas iznāca jauna sieviete rudiem matiem, baltā peldmētelī. Ieraudzījusi mūs, viņa izskatījās pārsteigta. Vaļīgais apģērbs atsedza skatienam viņas krūtis.

� Mana sieva, � Blants teica.

Viņa man viegli pamāja un abām rokām savilka cie�āk peld-mēteļa apkakli.

� Es tevi tik agri negaidiju, � viņa teica.

Mēs visi trīs nekustīgi stāvējām apgaismojumā, kas vērta mūsu sejas pavisam blāvas; es pagriezos pret Blantu.

� Tev vajadzēja mani brīdināt, � viņ� teica sievai.

� Es nezināju ...

Glu�i kā melos pieķerts bērns, viņa nolieca galvu. Apdullino�ā mūzika bija apklususi, ieskanējās saksofona melodija � tik dzidra, ka �ķita, tā iz�ķīst gaisā.

� Vai jūsu tur daudz? � jautāja Blants.

� Nē, nē ... tikai da�i draugi.

Durvju spraugā pavīdēja kāda galva � blondiem, ļoti īsi apgrieztiem matiem, lūpas nokrāsotas gai�i sārtā tonī. Tad vēl viena � tum�iem matiem, matētu ādu. Spuldzes gaisma pārvērta �īs sejas maskās, tum�mate smaidīja.

� Tagad man jāatgrie�as pie draugiem. Tu vari nākt mājās pēc kādām stundām divām, trim ...

� Brīni�ķīgi, � Blants teica.

Viņa iegāja atpakaļ istabā līdz ar abām pārējām sievietēm un aizvēra durvis. Atskanēja skaļi smiekli, tur kāds laikam tvarstīja dāmas. Tad atkal � apdullino�ā mūzika.

� Nāciet, � Blants teica.

Atjēdzāmies kāpnēs. Blants piespieda apgaismojuma pogu un apsēdās uz pakāpiena. Viņ� deva man zīmi, lai sē�os līdzās.

� Mana sieva daudz jaunāka par mani... Trīsdesmit gadu starpība. Nekad nepreciet sievieti, kas par jums krietni jaunāka. Nekad ...

Viņ� uzlika roku man uz pleca.

� Tas nekad labi nebeidzas. Nezinu neviena gadījuma, kad tas būtu labi beidzies. Atcerieties to, vecīt...

Gaisma nodzisa. Acīmredzot Blantam nebija nekādas vēlē�anās atkal piespiest pogu. Starp citu, man arī nē.

� Ja Geja mani tagad redzētu ...

Sī iedoma izraisīja viņā smieklus. Skaļi, dīvaini smiekli tumsā.

� Viņa mani vairs nepazītu ... Pa �iem gadiem esmu pieņēmies svarā vismaz par trīsdesmit kilogramiem.

Atkal skaļi smiekli, bet citādi � nervozi, māksloti.

� Viņa būtu ļoti vīlusies. Padomājiet tikai! Pianists viesnīcas bārā ...

� Kādēļ tā?

� Pec mene�a es bū�u bezdarbnieks.

Blants saspieda manu roku virs elkoņa.

� Geja ticēja, ka no manis iznāks otrs Kouls Porters ...²

Piepe�i atskanēja sievie�u kliedzieni. Tie nāca no Blanta dzīvokļa.

� Kas tur notiek? � es jautāju.

� Nekas, viņi izklaidējas.

Kāda vīrie�a balss bļaustījās: �Atver man! Vai tu man beidzot atvērsi, Danij?� Smiekli. Durvis aizcirtās.

� Dānijā ir mana sieva, � Blants �ukstēja.

Viņ� pieceļas un ieslēdza gaismu.

� Iesim svaigā gaisā.

Mēs �ķērsojām Modernās mākslas muzeja esplanādi un apsēdāmies uz pakāpieniem. Redzēju kaut kur tālu apak�ā pa Ņujorkas avēniju traucamies ma�īnas � tā bija vienīgā zīme, ka kaut kur vēl pulsē dzīvība. Mums apkārt viss bija tuk�s un sastindzis. Pat Eifeļa tornis otrā Sēnas krastā, parasti tik suģestējo�ais, nomierino�ais Eifeļa tornis, atgādināja apdegu�u lū�ņu kaudzi.

� Te ir brīvāka elpa, � Blants teica.

Patiesi, esplanādē jautās silta vēja elpa, kas apņēma visu, arī lielās kolonnas un skulptūras, kas meta garas ēnas.

� Gribu jums parādīt da�as fotogrāfijas, � teicu Blantam.

Izvilku no kabatas aploksni un izņēmu no tās divas fotogrāfijas: to, kurā Geja Orlova bija uzņemta kopā ar veco D�ord�a-dzi un vīrieti, kurā, kā man likās, es pazīstu pats sevi, un otru, kur viņa vēl bija maza meitene. Pasniedzu viņam pirmo uzņēmumu.

� �eit ir pārāk tum�s, neko nevar redzēt, � Blants kurnēja.

Viņ� izņēma �ķiltavas, bet nācās tās uz�ķilt vairākkārt, jo vēj� tūlīt apdzēsa liesmiņu. Viņ� centās aizsegt uguni ar plaukstu un tuvināja �ķiltavas fotogrāfijai.

� Vai redzat �o vīrieti kreisajā pusē... Pa�ā stūrī? � es jautāju.

� Jā.

� Pazīstat viņu?

� Nē.

Blants bija noliecies pār uzņēmumu un pielicis plaukstu pie pieres kā cepures nagu, lai aizsargātu liesmu no vēja.

� Vai jums neliekas, ka �is vīrietis ir man līdzīgs?

� Nezinu.

Blants vēl kādu brīdi pētīja fotogrāfiju, tad atdeva to man.

� Kad iepazinos ar Geju, viņa bija tie�i tāda, � viņ� sacīja skumjā balsī.

� Un �is uzņēmums ir no viņas bērnības.

Pasniedzu viņam otru fotogrāfiju, un viņ� raudzījās tanī caur �ķiltavas liesmu, joprojām turot roku pie pieres kā pulksteņmeistars, kuram jāveic ārkārtīgi precīzs darbs.

� Geja bija glīts bērns, � viņ� teica. � Vai jums nav vēl kādas viņas fotogrāfijas?

� Diem�ēl nē ... Un jums? ³

33

� Man bija mūsu kāzu fotogrāfija, bet es to nozaudēju vēl Amerikā. Sāku �aubīties, vai maz noglabāju to avīzes izgriezumu par viņas nāvi...

Sākumā viņa tikko jau�amais amerikāņu akcents kļuva aizvien jūtamāks. Nogurums?

� Un jums bie�i nākas tā gaidīt, pirms tiekat mājās?

� Arvien bie�āk. Bet sākums bija labs. Sieva ļoti mīļa.

Blants ar grūtībām aizsmēķēja. Vēj�.

� Geja nu gan brīnītos, ja redzētu mani tādu ...

Viņ� pienāca klāt un atbalstījās pret manu plecu.

� Ka jums liekas, vecīt, vai tik Geja nedarīja pareizi, aizejot, kamēr nav par vēlu?

Skatījos uz Blantu. Viņā viss bija tāds apaļ�. Seja, zilās acis un pat mazās, lokveidā izdzītās Ūsiņas. Tāpat mute un tuklās rokas. Viņ� atgādināja man balonu, kādus bērni parasti tur piesietus aukliņā un kādreiz palai� vaļā, lai redzētu, cik augstu tāds balons var aizlidot. Arī viņa vārds � Voldo Blants � bija piepūties apaļ� kā balons.

� Man ļoti �ēl, vecīt... Neko lielu nevarēju jums pastāstīt par Geju.

Jutu, ka Blantu pārņēmis nogurums un nespēks, tāpēc modri uzmanīju viņu, baidījos, ka mazākā vēja pūsma varētu viņu pacelt gaisā un viņ� aizlidotu pāri esplanādei, atstājot mani vienu ar maniem jautājumiem.

Avēnija ved cie�i gar Oteijas hipodromu. Vienā pusē � sacīk�u skrejceļ�, otrā � jaunas, pēc tipveida projekta celtas mājas, ko citu no citas norobe�o skvēri. Pagāju garām visām �īm luksusa kazarmām un apstājos pretim tai, kurā nonāvējās Geja Orlova. Mar�ala Liotē avēnija 25. Bet kurā stāvā? Kop� tiem laikiem sardze, protams, nomainījusies. Vai visā mājā maz atrastos kaut viens cilvēks, kur� būtu sastapis Geju Orlovu kāpnēs, braucis ar viņu kopā liftā? Kāds, kur� varētu mani pazīt, jo agrāk redzējis �eit bie�i iegrie�amies?

Dro�i vien senāk da�u labu vakaru satrauktu sirdi kāpu aug�up pa mar�ala Liotē bulvāra 25. nama kāpnēm. Viņa mani gaidīja. No viņas logiem pavērās skats uz hipodroma skrejceļu. Jābūt jocīgai sajūtai, skatoties sacīkstes tā, no aug�as, � redzēt, kā kustas uz priek�u mazītiņas zirgu un �okeju figūriņas, kas pārvietojas no viena tribīnes gala līdz otram glu�i kā �autuvē un, ja trāpa visus mērķus, var saņemt lielo laimestu.

Kādā valodā mēs runājām viens ar otru? Angļu? Vai foto-

grāfija, kurā redzams vecais D�ord�adze, uzņemta �ajā dzīvoklī? Kā tas bija iekārtots? Par ko vispār varēja sarunāties tā saucamais Hovards de Lies � es? � no �di�ciltīgas ģimenes�, �D�ona Gilberta uzticības persona�, un bijusī dejotāja, kas dzimusi Maskavā un Palmailendā bijusi kopā ar Lūki Lu�āno?

īpatņi. No tiem, kuri atstāj aiz sevis vienīgi ātri gaisto�us dūmus. Mēs ar Hitti bie�i tikām par tādiem runāju�i. Viņi pēk�ņi uzpeld ne no kurienes un tikpat pēk�ņi atkal nozūd, īsu brīdi uzliesmoju�i kā salmu stiebri. Skaistuma karalienes. 2i-golo. Tauriņi. Lielākajam vairumam no viņiem, pat dzīviem esot, nav vairāk vielas blīvuma kā tvaikam, kuram nekad nav lemts kondensēties. Hitte minēja man vienu tādu piemēru par �pludmales cilvēku�, kā viņ� to sauca. �etrdesmit gadus �is cilvēks pavadījis pludmalēs vai pie baseiniem, bezbēdīgi tērgājot ar atpūtniekiem un dīkiem bagātniekiem. Tūksto�os brīvdienu uzņēmumu jūs redzēsit viņu stāvam peldbiksēs jautra bara ielenkumā kaut kur pa�ā stūrī vai pēdējā rindā, ta�u diezin vai kāds varētu pateikt viņa vārdu un kāpēc viņ� vispār tur atrodas. Un neviens arī nepamana, ka pēk�ņi �is cilvēks pazūd no fotogrāfijām. Nekad neesmu uzdro�inājies to pateikt Hittem, bet man liekas, ka arī es pats esmu tāds �pludmales cilvēks�. Bet, ja arī būtu pateicis, diez vai viņ� justos pārsteigts. Hitte bie�i mēdza teikt, ka būtībā mēs visi esam �pludmales cilvēki� un ka smiltis � es citēju viņa vārdus � �tikai da�us mirkļus glabā mūsu soļu pēdas�.

Vienā mājas galā bija skvērs, kas izskatījās pamests. īsts koku un krūmu biezoknis, sen nepļauts zālājs. Sājā saulainajā pēcpusdienā smil�u kastē mierīgi spēlējās bērns. Apsēdos zālājā un pievērsu skatienu namam, domājot par to, vai Gejas Orlovas logi nebija �ajā pusē.

Ir nakts, un Aģentūras matētā lampa spo�i apgaismo Hittes ar ādu apvilktā rakstāmgalda virsmu. Es sē�u pie �ī rakstāmgalda. �ķirstu vecos Botēnus, arī da�us jaunākus izdevumus, un metodiski pierakstu visu, ko atklāju.

Hovards de Lies (Zans Simetī) ar kundzi, dzimu�u Meiblu Donahjū, Valbrēzā, Ornā, tel. 21 un Renuāra ielā 23, tel. Oteijā 15-28.

� VKK. � MA.

Augstāko aprindu Botens, kurā tas atzīmēts, iznācis pirms trīsdesmit gadiem. Vai runa būtu par manu tēvu?

Tās pa�as ziņas � vēlāko gadu Botēnos. Pārbaudu pēc simbolu un saīsinājumu rādītāja

= nozīmē: militāro krustu,

CGP: Visu krāsu karoga klubs, MA: Zilā Krasta moto un jahtklubs, un: burukuģa īpa�nieks.

Pēc desmit gadiem pazuda norādes: Renuāra ielā 23, tel. Oteijā 15-28. Nozūd arī MA un ...

Vēl pēc gada palicis vienīgi: Hovards de Lies un kundze, dzimusi Meibla Donahjū, Valbrēzā, Ornā, tel. 21.

Pēc tam vairs nekā.

Es pārbaudu arī Parīzes gadagrāmatas par pēdējiem desmit gadiem. Ik reizi Hovarda de Lica vārds minēts �ādi:

Hovards de Lies, C., Anrī Patē skvērs 3, XVI rajons, tel. MOL 50-52.

Brālis? Brālēns?

Toties augstāko aprindu Botēnos par �iem pa�iem gadiem ne mazākās norādes.

� Hovarda kungs jūs gaida.

Sieviete dro�i vien bija �ī Basāno ielas restorāna īpa�niece, tum�mate, gai�ām acīm. Viņa pamāja man, lai sekoju, mēs nokāpām lejā, un viņa aizveda mani uz zāles viņu galu. Tur viņa apstājās pie galdiņa, pie kura vientuļi sēdēja kāds vīrietis. Viņ� piecēlās.

� Klods Hovards, � viņ� teica.

Viņ� norādīja uz krēslu sev pretim. Mēs apsēdāmies.

� Es nokavējos. Piedodiet.

� Tam nav nozīmes.

Viņ� raudzījās manī neslēptā ziņkārē. Vai viņ� mani pazina?

� Jūsu zvans mani ārkārtīgi saintriģējis, � viņ� sacīja.

Pūlējos pasmaidīt.

� īpa�i jūsu interese par Hovarda de Lica ģimeni, kuras pēdējais pārstāvis es esmu, mesjē ...

To visu viņ� pateica ironiskā tonī, kā zobodamies pats par sevi.

� Starp citu, tagad es saucos tikai par Hovardu. Tā ir vienkār�āk.

Viņ� pasniedza man ēdienkarti.

� Jums nebūt nav jāpasūta tas, ko esmu izvēlējies. Mana profesija ir restorānu reportā�as. Esmu spiests nogar�ot vietējos firmas ēdienus. Teļa cepeti un zivis flāmu gaumē.

Viņ� nopūtās. Viņ� patiesi izskatījās izmisis.

� Nespēju vairs... Lai kas man notiktu, esmu spiests nepārtraukti ēst.

Tur jau nesa mīklā ceptu pastēti. Es pasūtīju salātus un augļus.

� Ir gan jums veiksme... Man atkal jāēd ... Vēl �ovakar jāuzraksta atsauksme. Tikko atgriezos no �Zelta Tirgotāja� konkursa. Biju �ūrijas loceklis. Pusotras dienas laikā nācās norīt simt septiņdesmit porcijas dzīvnieku iek�u.

Nekādi nespēju noteikt viņa vecumu. Tum�ie, gandrīz melnie mati sasukāti atpakaļ, kastaņbrūnas acis un, par spīti ādas neparastajam bālumam, kaut kas no negroīda vaibstos. Bijām vieni �ajā restorāna lejaszāles daļā, kas izbūvēta pagrabstāvā un ap�ūta gai�i ziliem paneļiem, atlasa un kristāla lustru valstībā, kas atgādināja XVIII gadsimta lētu atdarinājumu.

� Es pārdomāju to, ko jūs man sacījāt pa telefonu... Ho-vards de Lies, kur� jūs tik ļoti ieinteresējis, nevar būt neviens cits kā mans brālēns Fredijs.

� Jūs tā domājat?

� Esmu pārliecināts. Ta�u es viņu gandrīz nepazinu.

� Fredijs Hovards de Lies?

� Jā. Kad bijām vēl mazi, mēs da�reiz kopā rotaļājāmies.

� Vai jums nav saglabājusies kāda viņa fotogrāfija?

� Neviena.

Viņ� norija gabaliņu mīklā ceptās pastētes un nepatikā noskurinājās.

� Viņ� jau nemaz nebija mans īstais brālēns. Drīzāk otrās vai tre�ās pakāpes brālēns. Hovardu de Licu nav daudz. Manuprāt, mēs ar tēvu un vēl Fredijs ar vectēvu bijām vienīgie ... Zināt, tā ir fran�u izcelsmes ģimene no Maurīcijas salas.

Ar gurdu kustību viņ� atgrūda �ķīvi.

� Fredija vectēvs apprecēja ļoti bagātu amerikānieti.

� Meiblu Donahjū?

� Jā. Viņiem piederēja lielisks īpa�ums Ornā.

� Valbrēzā?

� Jūs esat īsts Botēns, mans dārgais. � Viņ� uzmeta man pārsteigtu skatienu. � Un vēlāk viņi visu zaudēja, man �ķiet.. . Fredijs aizbrauca uz Ameriku. Diez vai ko precīzāku varē�u jums pastāstīt. Zinu to visu vienīgi no tenkām. Pat nezinu, vai Fredijs vēl dzīvs.

� Kā to varētu uzzināt?

� Ja mans tēvs būtu �eit... Es vienmēr visu uzzināju no viņa. Diem�ēl .. .

Izņēmu no kabatas vecā D�ord�adzes un Gejas Orlovas fotogrāfiju un norādīju viņam uz tum�mataino vīrieti, kas bija man līdzīgs.

Vai pazīstat �o cilvēku?

� Nē.

� Vai jums ne�ķiet, ka viņ� līdzīgs man?

Viņ� ieskatījās vērīgāk.

� Var jau būt, � viņ� �aubīdamies teica.

� Un gai�mataino sievieti jūs arī nepazīstat?

� Nē.

� Bet viņa ta�u bija jūsu brālēna Fredija draudzene.

Pēk�ņi likās, ka viņ� kaut ko atcerējies.

� Pagaidiet... man kaut kas atausa atmiņā. Fredijs aizbrauca uz Ameriku. Un tur, liekas, viņ� kļuva par aktiera D�ona Gilberta uzticības personu.

D�ona Gilberta uzticības persona. Man par to stāstīja jau otro reizi, bet kāds no tā labums.

� Zinu to tāpēc, ka toreiz saņēmu no Amerikas atklātni.

� Vai jūs to saglabājāt?

� Nē, bet vēl �odien atceros tekstu no galvas: �Viss kārtībā. Amerika ir skaista zeme. Man ir darbs: esmu D�ona Gilberta uzticības persona. Sveicieni Tev un Tavam tēvam. Fredijs.� Tas mani pārsteidza .. .

� Bet pēc viņa atgrie�anās Francijā jūs satikāties?

� Nē. Es nemaz nezināju, ka viņ� atgriezies.

� Ja viņ� tagad sēdētu jums pretim, vai jūs viņu pazītu?

� Baidos, ka nē.

Neuzdro�inājos viņam atzīties, ka Fredijs Hovards de Lies esmu es pats. Vēl man jau arī nebija tam nekādu tie�u pierādījumu, ta�u es nezaudēju cerības.

� Fredijs, kādu es viņu pazinu, bija desmit gadus vecs pui�elis. Tēvs reiz paņēma mani līdzi uz Valbrēzu, lai mēs kopā paspēlētos.

Zāles pārzinis pienāca pie mūsu galdiņa un gaidīja, kamēr Klods Hovards kaut ko izvēlēsies, bet tas pat nemanīja viņa klātbūtni, un cilvēks turpināja stīvi stāvēt glu�i kā sargkareivis.

� Atklāti sakot, mesjē, man �ķiet, ka Fredijs ir miris ...

� Tā nerunājiet...

� Bezgala mīļi, ka jūs tā interesējaties par mūsu nelaimīgo ģimeni. Mums nav laimējies. Domājams, esmu vienīgais, kas palicis dzīvs, un pats redzat, ar ko man jānodarbojas, lai nopelnītu iztiku.

Viņ� pabungoja ar pirkstu kauliņiem pa galda virsmu, bet viesmīļi tikmēr atnesa zivis flāmu gaumē, un restorāna īpa�niece pienāca pie mums, valdzino�i smaidīdama.

� Mesjē Hovard ... Vai �Zelta Tirgotājs� �ogad noritēja veiksmīgi?

Bet viņ� nedzirdēja jautājumu un pievērsās man:

� Patiesībā mums nekad nevajadzēja aizbraukt no Maurī-cijas salas, � viņ� sacīja.

Maza stacija, veca dzeltenīgi pelēka ēka ar glītu robotu cementa no�ogojumu katrā pusē, aiz tās perons, uz kura izkāpu no piepilsētas vilciena. Stacijas laukums būtu pavisam bez dzīvības, ja kāds bērns turpat koku paēnā neskrietu ar skrituļslidām.

Arī es te esmu skraidījis pirms daudziem gadiem, es nodomāju. Klusais laukums patiesi man kaut ko atgādināja. Mans vectēvs Hovards de Lies nāca man pretim uz Parīzes vilcienu, bet varbūt bija otrādi? Vasaras vakaros mēs ar vecomāti, dzimu�u Meiblu Donahjū, uz stacijas perona gaidījām vectēvu.

Mazliet tālāk ir ceļ�, ne sliktāks par �oseju, bet ma�īnas pa to brauc reti. Es gāju gar pilsētas dārzu, kuru no ielas no�ķīra tāds pats betona no�ogojums, kādu jau redzēju Stacijas laukumā.

Otrpus ceļam � da�i veikaliņi zem kopējas nojumes. Kinoteātris. Pa�ā ielas galā, kas ved lēzenā nokalnē, zaļumos slīgsto�a viesnīciņa. Valbrēzas plānu jau biju izpētījis, tāpēc ne�aubīdamies devos pa �o ielu aug�up. Tālāk, kokiem apstādītas ielas galā � augsts mūris un dzelzs vārti, pie kuriem piestiprināta satrunējusi koka plāksnīte ar padzisu�u uzrakstu, kuru iespējams izlasīt vienīgi tad, ja ir bagāta fantāzija: Valsts īpa�umu pārvalde. Aiz vārtiem � nekopts zālājs. Tālumā � iegarena akmens un ķieģeļu celtne Luija XIII stilā. Tās vidusdaļa izbūvēta par veselu stāvu augstāka, arī fasādes abos galos � kupoliem izrotāti sānu paviljoni. Visiem logiem priek�ā aizvirtņi.

Mani pārņēma kaut kas grūtsirdībai līdzīgs: varbūt es stāvēju pie nama, kurā biju pavadījis bērnību. Pagrūdu vārtiņus, un tie bez pūlēm padevās. Cik ilgi nebiju kāpis pāri �im slieksnim? Labajā pusē slējās ķieģeļu būve, dro�i vien biju�ie staļļi.

Zāle sniedzās man līdz ceļiem, un es centos, cik ātri vien iespējams, �ķērsot zālāju, ejot uz nama pusi. Mani intriģēja �ī

mēmā celtne. Baidījos atklāt, ka aiz veselās fasādes ir tikai nezāles un sabruku�u mūru drupas.

Kāds mani sauca. Es atskatījos. Tur, pie staļļiem, kāds stāvēja un māja man ar roku. Tad viņ� nāca �urp, pie manis, bet es stāvēju un skatījos uz viņu kā sastindzis zālāju d�ungļos. Viņ� bija liela auguma, drukns vīrietis zaļā velveta uzvalka.

� Ko jūs vēlaties?

Viņ� apstājās da�u soļu atstatumā no manis. Tum�matis ar ūsām.

� Mani interesē Mesjē Hovards de Lies.

Panācos uz priek�u. Varbūt viņ� pazīs mani? Katru reizi es cerēju un katru reizi piedzīvoju vil�anos.

� Kur� no Hovardiem de Liciem?

� Fredijs.

Es sacīju �Fredijs� glu�i pārvērstā balsī, it kā tas būtu mans vārds, ko skaļi izrunāju pēc daudziem aizmirstības gadiem.

Viņ� ieplēta acis.

� Fredijs ...

�obrīd es tie�ām noticēju, ka viņ� sauc mani vārdā.

� Fredijs? Viņa te vairs nav ...

Nē, viņ� mani nepazina. Neviens mani nepazina.

� Ko īsti jūs vēlaties?

� Es gribētu uzzināt, kas īsti noticis ar Frediju Hovardu de Licu ...

Viņ� neuzticīgi nopētīja mani un iebāza roku bik�u kabata. Tūlīt izvilks ieroci un piedraudēs man. Tomēr nē. Viņ� izvilka kabatlakatu un noslaucīja pieri.

� Kas jūs tāds esat?

� Es iepazinos ar Frediju Amerikā, pirms daudziem gadiem, un man gribētos kaut ko uzzināt par viņu.

Dzirdot �os melus, viņa seja pēk�ņi noskaidrojās.

� Amerikā? Jūs tikāties ar Frediju Amerikā?

�Amerikas� vārds, �ķiet, atstāja uz viņu maģisku iespaidu.

Likās, ka viņ� būtu gatavs mani vai apskaut, tik ļoti viņ� priecājās, ka esmu ticies ar Frediju Amerikā.

� Amerikā? Tad jau jūs pazināt viņu tolaik, kad viņ� bija uzticības persona ... nu ... nu ... tam ...

� D�onam Gilbertam.

Pēdējās neuzticības paliekas pagaisa kā nebiju�as.

Viņ� pat saņēma mani aiz piedurknes.

� Nāciet te.

Viņ� veda mani vairāk pa kreisi, gar akmens mūri, kur zāle nebija tik augsta. Varēja nojaust, ka kādreiz te bijusi taciņa.

� Man jau tik sen nav nekādu ziņu par Frediju, � viņ� nopietni teica.

Viņa zajais velveta uzvalks vietām bija stipri izdilis, bet uz pleciem, ce|iem un elkoņiem uz�ūti ādas ielāpi.

� Jūs esat amerikānis?

� Jā.

� Fredijs atsūtīja man no Amerikas vairākas atklātnes.

� Vai jūs tās saglabājāt?

� Protams.

Mēs gājām uz pili.

� Un jūs nekad neesat �eit bijis? � viņ� jautāja.

� Nekad.

� Un kur jūs dabūjāt adresi?

� No Fredija brālēna, � Kloda Hovarda de Lica ...

� Nepazīstu.

Mēs pienācām pie viena no paviljoniem ar kupolu, viena no tiem, kurus biju pamanījis jau pa�ā sākumā pils fasādes abos galos. Apmetām tam līkumu. Viņ� parādīja man mazas durtiņas:

� Vienīgās, pa kurām var iekļūt iek�ā.

Viņ� atslēdza durvis. Mēs iegājām. Viņ� izveda mani cauri tum�ai, tuk�ai telpai, tad tālāk pa gaiteni. Mēs nonācām citā telpā ar krāsainām vitrā�ām, kas to vērta līdzīgu kapelai vai ziemas dārzam.

� Te bija vasaras ēdamzāle, � viņ� teica.

Nekādu mēbeļu, tikai vecs, apdilis sarkans samta dīvāns, uz kura mēs apsēdāmies. Viņ� izvilka no kabatas pīpi un mierīgi to aizkūpināja. Caur vitrā�ām iespiedās dienasgaisma, kas vērta viņa ādu bāli zilganu.

Es palūkojos aug�up un ieraudzīju, ka arī griesti ir tādā pa�ā zilgani bālā krāsā ar gai�ākiem laukumiem � mākoņiem. Viņ� pamanīja manu skatienu.

� Fredijs pats apgleznojis sienas un griestus.

Telpas vienīgā siena bija nokrāsota zaļā krāsā, un, ja labi ieskatījās, uz tās vēl varēja saredzēt pusizdzisu�u palmu. Pūlējos iztēloties �o telpu tais senajos laikos, kad mēs �eit pusdienojām. Griestus, kurus biju pārvērtis debesīs. Zaļo sienu ar palmu, kurai bija jārada eksotiska tropu noskaņa. Vitrā�as, kas meta zilganu gaismu mūsu sejās. Kādas īsti bija �īs sejas?

� Sī ir vienīgā telpa, kurā vēl drīkst ieiet, � viņ� teica. � Visas pārējās durvis ir aizzīmogotas.

� Kāpēc?

� Māja ir sekvestrēta.

�ie vārdi mani apstulbināja.

� Viņi aizzīmogoja itin visu, bet mani atstāja �eit. Jājautā, uz cik ilgu laiku?

Viņ� ievilka dūmu un nogrozīja galvu.

� Laiku pa laikam te ierodas viens tips no Pārvaldes, lai visu pārbaudītu. �ķiet, viņi nevar pieņemt lēmumu.

� Kas?

� Pārvalde.

Es īsti nesapratu, ko viņ� ar to gribēja teikt, toties atcerējos satrunēju�o koka plāksni ar uzrakstu: �Valsts īpa�uma pārvalde�.

� Jūs jau sen �eit dzīvojat?

� O, jā ... es ierados, kad vecais kungs bija uz nāves gultas ... Fredija vectēvs... Es kopu parku un kalpoju kundzei par �oferi. Fredija vecmāmiņai...

� Un Fredija vecāki?

� Liekas, viņi miru�i ļoti agri. Frediju uzaudzināja vecvecāki.

Tātad mani uzaudzināju�i vecvecāki. Pēc vectēva nāves mēs dzīvojām �eit kopā ar vecmāmiņu, dzimu�u Meiblu Donahjū, un �o cilvēku.

� Kā jūs sauc? � es viņam jautāju.

� Robērs.

� Un kā Fredijs jūs sauca?

� Fredija vecmāmuļa sauca mani par Bobu. Viņa ta�u bija amerikāniete. Arī Fredijs mani sauca par Bobu.

Vārds Bobs neizraisīja manī nekādas emocijas. Bet arī �is vīrietis mani nepazina.

� Pēc tam vecā kundze nomira. Finansiālais stāvoklis jau tāpat nebija spīdo�s. Fredija vectēvs bija paguvis iz�ķērdēt visu sievas mantu. Tāda bagātība ... no Amerikas ...

Viņ� cienīgi izpūta dūmu, pret griestiem cēlās zilgani mākonī�i. �ī telpa ar augstajām vitrā�ām un Fredija zīmējumiem � maniem? � uz griestiem un sienām bija viņam kā patvērums.

� Pēc tam Fredijs nozuda. Nevienu nebrīdinājis ... Nezinu, kas atgadījās. Bet �ie visu sekvestrēja.

Atkal jau �is vārds �sekvestrēt�, kā durvis, kas aizcērtas jums pa�ā deguna galā brīdī, kad gatavojaties pārkāpt pār slieksni.

� Kop� tā laika es gaidu ... Gribētos zināt, ko viņi nodomāju�i darīt ar mani. Viņi ta�u neizliks mani aiz durvīm.

� Kur jūs dzīvojat?

� Vecajos staļļos. Vēl Fredija vectēvs lika tos pārbūvēt.

Viņ� raudzījās manī, pīpi zobos iespraudis.

� Un jūs? Pastāstiet labāk, kā iepazināties ar Frediju Amerikā.

� Ak ... tas ir gar� stāsts ...

� Vai nevēlaties izlocīt kājas? Parādī�u jums parku no �īs puses.

� Labprāt.

Viņ� atvēra stiklotās durvis, un mēs nokāpām pa akmens pakāpieniem. Te arī bija zālājs � tāds pats kā tas, kuru mēģināju �ķērsot, lai nokļūtu pie pils, vienīgi zāle nebija tik gara. Man par lielu izbrīnu, pils no �īs puses izskatījās glu�i citāda nekā no fasādes: tā bija celta no pelēkiem laukakmeņiem. Pat jumts bija citādāks, jo no �īs puses to sare�ģīja īpatnējās kores un slīpnes. Mājoklis, kas no pirmā acu uzmetiena atgādināja pili Luija XIII stilā, no sētas puses izskatījās pēc XIX gadsimta beigām raksturīgas peldu mājas, kuru retie paraugi vēl saglabāju�ies Biaricā.

� Mēģinu uzturēt kārtībā vismaz �o parka stūri, ta�u vienam cilvēkam tas nav pa spēkam, � viņ� teica.

Mēs gājām pa grantētu celiņu gar zālāju. Kreisajā pusē krūmi bija rūpīgi apgriezti cilvēka augumā. Viņ� norādīja uz tiem.

� Labirints. Vēl Fredija vectēva stādīts. Kopju to, cik labi prazdams. Vismaz kaut kam te jābūt kā senāk.

Iegājām �labirintā� pa vienu no sānu takām, pieliecot galvas zaļās lapotnes velvēs. Vairākas alejas krustojās, bija arī apaļi laukumi, riņķa virā�as, strupceļi, lapene ar zaļu koka solu . .. Bērnībā es dro�i vien spēlēju �eit paslēpes kopā ar vectēvu vai saviem vienaud�iem. Sājā maģiskajā jūklī, kas smar�o pēc skujām un verbēnas, dro�i vien esmu pavadījis savas dzīves skaistākos brī�us. Kad iznācām no �labirinta�, nespēju pārvarēt kārdinājumu, nepateicis savam pavadonim:

� Dīvaini... Sis labirints man kaut ko atgādina.

Bet viņ�, likās, mani nemaz nedzirdēja.

Zālāja malā � vecs, sarūsējis portiks ar tajā iekārtām divām �ūpolēm.

� Jūs atļausit...

Viņ� iesēdās vienās �ūpolēs un atkal aizkūpināja pīpi. Es iesēdos otrās. Rietēja saule, maiga, zeltaina gaisma iekrāsoja zālāju un labirinta krūmus. Un tā pati gaisma apspīdēja arī pils pelēkos akmeņus.

Izvēlējos �o brīdi, lai parādītu viņam uzņēmumu ar Geju Or-lovu, veco D�ord�adzi un mani.

� Vai pazīstat �os cilvēkus?

Viņ� ilgi pētīja fotogrāfiju, kūpinādams savu pīpi.

� So sievieti es labi pazinu ...

Viņ� ar rādītājpirkstu iebakstīja Gejas Orlovas sejā.

� Krieviete ...

Viņ� to izteica tādā kā sapņainā, uzjautrinātā tonī.

� Jūs domājat, vai pazīstu �o krievieti...

Viņ� īsi iesmējās.

� Pēdējos gados Fredijs bie�i brauca �urp kopa ar viņu ... Velna skuķis... Blondīne... Ja gribat zināt, viņa krietni meta ... Pazīstat viņu?

� Jā, � es teicu. � Redzēju viņu kopā ar Frediju Amerika.

� Iznāk, viņ� iepazinās ar krievieti Amerikā?

� Jā.

� Tad jajauta viņai, kur pa�reiz ir Fredijs. Patiesi, vajadzētu viņai pajautāt.

� Un �is tum�matainais vīrietis blakus krievietei?

Viņ� pieliecās vēl tuvāk un vērīgi aplūkoja fotogrāfiju. Mana sirds dauzījās kā negudra.

� Jā gan ... Es pazīstu arī viņu ... Pagaidiet... Nu jā ... Tas bija Fredija draugs. Viņi brauca �urp �etratā: Fredijs ar krievieti, �is vīrietis un vēl viena meitene. Liekas viņ� bija latīņ-amerikānis vai kaut kas tamlīdzīgs ...

� Vai jums ne�ķiet, ka viņ� ir man līdzīgs?

� Jā ... Kāpēc gan nē? � viņ� sacīja bez īstas pārliecības.

Beidzot es zināju noteikti, ka neesmu Fredijs Hovards de

Lies. Skatījos uz nekopto zālāju, pēdējie saules stari apspīdēja vienu tā maliņu. Tātad es nekad neesmu pastaigājies �eit kā bērns amerikāņu vecmāmiņai pie rokas. Nekad neesmu slēpies �labirintā�. Sarūsēju�ais portiks ar �ūpolēm nekad nav bijis domāts man. Zēl.

� Jūs sacījāt � latīņamerikānis?

� Jā ... Bet viņ� runāja franciski tāpat kā mēs abi.

� Un jūs bie�i viņu �eit redzējāt?

� Vairākas reizes.

� Kā jūs zināt, ka viņ� bija latīņamerikānis?

� Reiz man bija jābrauc viņam pakaļ uz Parīzi, lai atvestu �urp. Mēs norunājām, ka piebrauk�u pie viņa kantora ... Tā bija kādas Latīņamerikas valsts vēstniecība.

� Kādas valsts?

� Jūs prasāt no manis neiespējamo ...

Man bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās biogrāfijas. Es vairs nebiju senas ģimenes atvase, kuras vārds sastopams vecos augstākās sabiedrības Botēnos vai gadagrāmatās, bet tikai dienvidamerikānis, kura pēdas atrast būs nesalīdzināmi grūtāk.

� Liekas, viņ� bija Fredija bērnības draugs ...

� Viņ� brauca �urp kopā ar sievieti?

� Jā. Kādas divas vai trīs reizes. Francūziete. Viņi vienmēr ieradās �etratā kopā ar krievieti un Frediju ... Pēc vecmāmuļas nāves ...

Viņ� piecēlās.

� Varbūt iesim atpakaļ. Paliek drēgns.

Bija jau pavisam tum�s, un mēs atgriezāmies �vasaras ēdamzālē�.

� Fredija mīļākā istaba ... Vakaros viņi te nosēdēja līdz vēlai naktij kopā ar krievieti, latīņamerikāni un otru meiteni.

Dīvāna aprises bija vairs tikai izplūdis laukums, bet griestos garas ēnas veidoja rombus un kvadrātus. Velti es pūlējos atgriezt mūsu biju�o vakaru atbalsis.

� �eit viņiem stāvēja biljards... īpa�i iecienījusi to bija dienvidamerikāņa mazā draudzene. Viņa vienmēr uzvarēja . .. Zinu to tāpēc, ka vairākas reizes spēlēju kopā ar viņu. Kā redzat, arī biljards joprojām vēl te ...

Viņ� ievilka mani tum�ā gaitenī, iededza kabatas bateriju, un mēs izgājām akmens plāksnēm izliktā hallē, no kurienes aug�up veda iespaidīgas kāpnes.

� Parādes ieeja ...

Kāpņu galā es patie�ām ieraudzīju biljardu. Bobs apgaismoja to ar bateriju. Pamesta centrā gulēja baltā bumbiņa, it kā spēle būtu pārtraukta tikai uz mirkli un tūlīt to atkal turpinās. Jau Geja Orlova, es, Fredijs vai mistiskā francūziete, ar kuru biju atbraucis �urp, bet varbūt Bobs � nolieku�ies, lai dotu iz�ķiro�o triecienu.

� Jā, redzat, biljards joprojām vēl �eit. ..

Viņ� uzspīdināja gaismu lieliskajām kāpnēm.

� Kāpt aug�ā nav nekādas jēgas. Viņi visu aizzīmogoju�i ...

Nodomāju, ka Fredijam aug�ā bijusi istaba. Vispirms bērnistaba, tad pui�a kambaris ar grāmatplauktiem un pie sienām piespraustām fotogrāfijām, bet uz vienas no tām � kāpēc gan ne? � mēs visi �etri vai arī divatā ar Frediju, cie�i apskāvu�ies. Bobs atspiedās pret biljardu, lai no jauna aizkūpinātu pīpi. Bet es nespēju novērst acis no varenajām kāpnēm, kuras vairs nevienam nekalpoja, jo aug�ā viss bija �aizzīmogots�.

Izgājām ārā pa mazajām sāndurvīm, kuras viņ� atkal noslēdza, divreiz pagrie�ot atslēgu. Ārā jau bija satumsis.

� Man jātiek uz Parīzes vilcienu, � es viņam sacīju.

� Nāciet man līdzi.

Viņ� paņēma mani aiz rokas un veda cie�i gar akmens mūri.

Nonācām līdz vecajiem staļļiem. Viņ� atvēra stiklotās durvis un iededza petrolejas lampu.

� Elektrība jau sen atslēgta ... Bet par ūdeni viņi aizmirsu�i.

Mēs nokļuvām telpā ar tum�a koka galdu un pītiem klūgu krēsliem vidū. Pie sienām fajansa �ķīvis un vara trauki. Virs loga izbāzta me�acūkas galva.

� Gribu jums kaut ko uzdāvināt.

Bobs piegāja pie lādes, kas stāvēja otrā istabas galā, un to atvēra. Viņ� izņēma kādu kārbu un nolika to uz galda. Uz kārbas bija rakstīts �Lefebra biskvīti � Nante�. Bobs pastūma kārbu uz manu pusi.

� Jūs bijāt Fredija draugs, vai ne? � Bobs vaicāja drebo�ā balsī.

� Jā.

� Nu, tad ņemiet �o ...

Viņ� norādīja uz kārbu.

� Tās ir atmiņas no Fredija .. . Tīrie sīkumi, ko izdevās paglābt, kad viņi te visu aprakstīja.

Bobs bija no tiesas saviļņots. Man pat likās, ka viņa acis kļūst valgas.

� Fredijs man ļoti dārgs ... Pazīstu viņu no mazotnes. Viņ� bija no sapņotājiem. Nepaguris atkārtoja, ka, izaudzis liels, nopirk�ot burinieku. Viņ� mēdza teikt: �Bob, tu būsi man otrais palīgs...� Dievs vien zina, kur viņ� tagad... vai maz dzīvs . ..

� Gan atradīsies, � es teicu.

� Vecmāmuļa bija viņu pārāk izlutinājusi, zināt...

Bobs paņēma kārbu un sniedza man. Atcerējos Stjopu de D�agorjevu un viņa sarkano kārbu, kuru viņ� tāpat bija man atdevis. Patiesi, �ai pasaulē viss beidzas vecās biskvītu vai �okolādes kārbās. Bet varbūt cigāru?

� Paldies.

� Pavadī�u jūs uz vilcienu.

Gājām pa me�a taku, un Bobs ar lukturi apgaismoja mums ceļu. Vai viņ� iet pareizi? Man likās, ka brienam aizvien dziļāk me�ā.

� Pūlos atcerēties Fredija drauga vārdu. Nu tā pa�a, ko jūs rādījāt man fotogrāfijā ... Tā dienvidamerikāņa.

Mēs �ķērsojām klajumu, kur zāle fosforescēja mēnessgaismā. Pa�ā vidū � piejūras prie�u puduris. Bobs nodzēsa savu lukturi, jo te bija gai�s kā dienā.

� Fredijs mēdza jāt �urp kopā ar vēl vienu draugu. �okeju ... Vai Fredijs nekad nav jums stāstījis par �o �okeju?

� Nekad.

� Neatminos vairs viņa vārdu... Kaut gan viņ� bija slavens. Viņ� bija Fredija vectēva �okejs vēl tolaik, kad vecajam piederēja sacīk�u zirgi.

� Vai latīņamerikānis arī bija pazīstams ar �okeju?

� Skaidra lieta. Viņi te ieradās visi kopā. �okejs arī spēlēja biljardu kopā ar pārējiem. Ja nemaldos, tas bija viņ�, kas iepazīstināja Frediju ar to krievieti...

Baidījos, ka nespē�u atcerēties visus sīkumus. Vajadzēja to visu steig�us pierakstīt blociņā.

Ce|s ieslīpi veda aug�up, un es tikko varēju paiet � rudens lapu biezajā klājienā slīdēja kājas.

� Vai atcerējāties, kā sauca to latīņamerikāni?

� Tūlīt... tūlīt... mēģinā�u atcerēties ...

Es turēju cepumu kārbu, cie�i piespiedis to pie sāniem, un degu nepacietībā ātrāk uzzināt tās saturu. Varbūt es tajā atradī�u atbildes uz maniem jautājumiem. Savu vārdu. Vai vismaz �okeja vārdu.

Bijām nonāku�i jau līdz dzelzceļa uzbērumam. Vēl tikai jānokāpj lejā, un klāt Stacijas laukums. Tas �ķita glu�i tuk�s tāpat kā neonu apgaismotā ēka. Kāds riteņbraucējs lēni pārbrauca pāri laukumam un apstājās pie stacijas.

� Liekas ... viņu sauca ... Pedro ...

Abi stāvējām uzbēruma pa�ā malā. Bobs atkal bija izvilcis savu pīpi un spodrināja to ar kādu mazu, dīvainu rīku. Es klusībā atkārtoju vārdu, kas man bija dots piedzimstot, vārdu, kādā mani sauca mū�a lielāko daļu, vārdu, kas da�iem cilvēkiem varbūt atsauc atmiņā manu seju. Pedro.

Cepumu kārbā nebija nekā sevi�ķa. Aplupis alvas zaldātiņ� ar bungām. Uz baltas aploksnes uzlīmēts �etrlapu āboliņ�. Fotogrāfijas.

Divās no tām esmu arī es. Nav nekādu �aubu � tas ir tas pats cilvēks, kas redzams blakus Gejai Orlovai un vecajam D�ord�adzem. Gara auguma tum�matis � es � tikai bez ūsām. Vienā fotogrāfijā esmu uzņemts kopā ar vēl vienu tikpat gara auguma jaunu vīrieti manos gados, bet gai�ākiem matiem. Fre-dijs? Jā, jo otrā pusē kāds ar zīmuli uzrakstījis: �Pedro � Fre-dijs � Labola�. Mēs esam uzņemti jūras krastā ar peldmēte-ļiem mugurā. Kā redzams, ļoti vecs uzņēmums.

Otrā fotogrāfijā � esam visi �etri: Fredijs, es, Geja Orlova,

kuru es tūlīt pazinu, un vēl kāda jauna sieviete, sasēdu�ies uz grīdas, ar mugurām atbalstīju�ies pret vasaras ēdamzāles sarkano samta dīvānu. Labajā pusē redzams biljards.

Tre�ajā fotogrāfijā � tā pati jaunā sieviete, kas iepriek�, uzņemta kopā ar mums vasaras ēdamzālē. Viņa stāv pie biljarda galda un tur rokās kiju. Gai�ie mati brīvi krīt pār pleciem. Tā pati, ko vadāju pie Fredija? Vēl kādā citā fotogrāfijā viņa stāv, atspiedusies pret verandas margām.

Atklātne ar skatu uz Ņujorkas ostu uz Mesjē Robēra Brina vārda pie Hovarda de Lica. Valbrēza. Orna. Uz tās lasāmi �ādi vārdi:

�Dārgo Bob. Sveicieni no Amerikas. Uz drīzu tik�anos. Fre-dijs.�

Vēl kāds dīvains dokuments ar uzrakstu:

Consulado General de la

Republica Argentina Nr. 106.

Argentīnas republikas Ģenerālkonsulāts Francijā, Grieķijas intere�u pilnvarotais okupētajā zonā, apliecina, ka 1914.� 1918. gada Lielā pasaules kara laikā Saloniku pilsētas municipalitātes arhīvs gājis bojā ugunsgrēkā.

Parīzē, 1941. gada 15. jūlijā.

Argentīnas republikas Ģenerālkonsuls Grieķijas intere�u pilnvarotais Seko paraksts, zem kura lasāms:

R. L. de Oliveira Sezārs,

Ģenerālkonsuls.

Es? Nē. Viņa vārds nav Pedro.

Mazs avīzes izgriezums:

Hovarda de Lica sekvestrētā īpa�uma Publiska izsole-pārdo�ana pēc Valsts īpa�uma Pārvaldes Lūguma notiks

Valbrēzā (Ornā) Senlazāras pilī 7. un 11. aprīlī Nekustamais īpa�ums

Mākslas priek�meti, veclaicīgas un modernas mēbeles Gleznas � Porcelāns � Keramika Paklāji � Gultas veļa � Aizkari Flīģelis �Erard�

Ledusskapis u. c.

Izstāde: sestdien 6. aprīlī no pīkst. 14.00 līdz 18.00 un pārdo�anas rītos no pīkst. 10.00 līdz 12.00.

Atplē�u aploksni ar uzlīmēto �etrlapu āboliņu. Tajā glabājas �etras mazas kabatas formāta fotogrāfijas, kuras saucam par momentuzņēmumiem. Viena ir Fredija, otra � mana, tre�ā � Gejas Orlovas, bet ceturtā � jaunās sievietes ar gai�ajiem matiem.

Vēl atrodu neaizpildītu Dominikanas Republikas pasi.

Nejau�i apgrie�u otrādi gai�mates momentuzņēmumu un lasu:

Pedro: An�ū 15-28.

Uzrakstīts ar zilu tinti un tajā pa�ā nesalasāmajā rokrakstā, kas uz Amerikas atklātnes.

Vai vēl atradīsies kaut viena piezīmju grāmatiņa, kurā pierakstīts �is telefona numurs, kur� kādreiz bijis manējais? Bet varbūt tas glu�i vienkār�i bija dienesta numurs, pa kuru mani varēja atrast tikai noteiktās stundās pēcpusdienās?

Es uzgrie�u An�ū 15-28. Signāli seko cits citam, ta�u neviens neatbild. Kādā tuk�ā dzīvoklī vai sen neapdzīvotā istabā varbūt paliku�as manas klātbūtnes pēdas, kur telefons �ovakar zvana velti?

Man pat nav jāzvana uz izziņu biroju. Vajag tikai, atgrū�oties ar kāju, pagriezties ar ādu apvilktajā krēslā. Manā priek�ā pla�ā izvēlē sarindoti Botēni un gadagrāmatas. Viena no tām, gai�i zaļos �evro ādas vākos, ir plānāka par pārējām. Tie�i tā man vajadzīga. Te atrodami visi Parīzes abonentu telefona numuri ar attiecīgām adresēm par pēdējiem trīsdesmit gadiem. Trīco�iem pirkstiem �ķirstu lappuses. Un lasu:

An�ū 15-28 � Kambaserēsa ielā 10-b, VIII rajons.

Bet tā pa�a gada Botēnā, kurā telefona numuri sakārtoti pēc ielu nosaukumiem, nav ziņu par �o numuru:

Kambaserēsa (iela)

VIII rajons. ⁴

MIR 74-31 MIR 74-32 MIR 74-33

49

Cilvēks, kuru sauca par Pedro. AN20 15-28. Kambaserēsa ielā 10-b, Parīzes VIII rajons.

Viņ�, kā liekas, strādāja kādā Latīņainerikas diplomātiskajā misijā.

Pulkstenis, ko Hitte atstājis uz rakstamgalda, rada otro stundu. Lejā, pa Njelas bulvāri garām pabrauc vairs tikai retā ma�īna, un da�reiz, kad iedegas sarkanā gaisma, es dzirdu nokaucam bremzes.

�ķirstu vecos Botēnus. Pirmajās lappusēs aizvien atrodami vēstniecību, diplomātisko misiju un to darbinieku saraksti. Dominikanas Republika

Mesīnas avēnija 21 (VIII raj.) CARNO 10-18.

N... Ārkārtējais vēstnieks un pilnvarotais ministrs.

Doktors Gustavo H. Enrikess. Pirmais sekretārs.

Doktors H. Salvadore E. Paradass. Otrais sekretārs (ar kundzi), Elzasas iela 41 (X raj.),

Doktors M. Bjenvenido Karrasko. Ata�ejs.

Dekampa ielā 45 (XVI raj.), tel. TRO 42-91.

Venecuēla

Kopernika ielā 11 (XVI raj.) PASS! 72-29.

Kanceleja: Pumpja ielā 115 (XVI raj.) PASSI 10-98.

Doktors M. Karlo Aristimuno Kolls, Ārkārtējais vēstnieks un Pilnvarotais ministrs.

M. Haime Pikons Febres. Padomnieks.

M. Antonio Maturibs. Pirmais sekretārs.

M. Antonio Briuno. Ata�ejs.

Pulkvedis H. Lopes-Mendess. Militārais ata�ejs.

M. Padro Saloaga. Tirdzniecības ata�ejs.

Gvatemala

Zofra laukums 12 (VII raj.). Tel. SEGIR 09-59.

M. Adams Morisks Rioss. Pagaidu pilnvarotais padomnieks. M. Ismaēls Gonsaless Arevalo. Sekretārs.

M. Frederiko Murgo. Ata�ejs.

Ekvadora

Vagramas avēnija 91 (XVII raj.). Tel. ETUALA 17-89.

M. Gonsalo Saldumbide. Ārkārtējais vēstnieks un pilnvarotais ministrs (ar kundzi).

M. Alberto Puigs Arosemena. Pirmais sekretārs (ar kundzi). M. Alfredo Gangotena. Tre�ais sekretārs (ar kundzi).

M. Karloss Gusmans. Ata�ejs (ar kundzi).

M. Viktors Sevaljoss. Padomnieks (ar kundzi), Jēnas avēnijā 21 (XVI raj.).

Salvadora

Rikess Vega. Ārkārtējais vēstnieks.

Majors H. H. Vico. Militārais ata�ejs (ar meitu).

F. Kapurro. Pirmais sekretārs.

Luiss ...

Burti sāk lēkāt. Kas esmu es?

Nogriezieties pa kreisi un būsit pārsteigti par �īs Kambase-rēsa ielas daļas neparasto tuk�umu un klusumu. Nevienas ma�īnas. Es pagāju garām kādai viesnīcai, un man ap�ilba acis no spo�ās gaismas, ko izstaroja vestibila kristāla lustra. Spīdēja saule.

10-b ir �aurs piecstāvu nams. Augstiem logiem otrajā stāvā. Iepretim, otrpus ielai, de�urē policists.

Ārdurvju viena puse vaļā, kāpnēs iedegta gaisma. Gar� gaitenis pelēkām sienām. Galā � sīkrūtotas durvis uz atsperes, ka ar grūtībām atdarīju. Kāpnes, kas ved aug�ā, ir bez grīdsegas.

Apstājos pie dzīvokļa durvīm otrajā stāvā. Esmu nolēmis apjautāties visos stāvos, vai īrnieku telefona numurs senāk nav bijis AN�U 15-28, un man kaklā sakāpis kamols, jo es apzinos savas rīcības dīvainību. Pie durvīm ir vara plāksnīte, uz kuras lasu: Helēna Pilgrama.

Pārāk nolietotais zvans ieskanējās ļoti vāji un saraustīti. Uzspiedu īk�ķi zvana pogai un ilgi to neatlaidu. Durvis pavērās. Spraugā parādījās sievietes seja īsi apgrieztiem pelnu pelēkiem matiem.

� Kundze ... Es gribētu uzzināt...

Sieviete nopētīja mani. Viņai bija neparasti dzidras acis. Viņas vecums nebija nosakāms. Trīsdesmit, piecdesmit gadu?

� Vai jūsu agrākais telefona numurs nebija ANZO 15-28?

Viņa sarauca uzacis:

� Jā. Un tad?

Sieviete atvēra durvis. Viņai mugurā bija melni zīda vīrie�u rītasvārki.

� Kādēļ tas jūs interesē?

� Tādēļ ka ... Reiz es �eit dzīvoju . ..

Sieviete iznāca kāpņu laukumiņā un mani cie�i nopētīja.

� Bet.. . Jūs ta�u esat... mesjē ... Makevuā?

� Jā, � es teicu uz labu laimi.

� Nāciet iek�ā.

Viņa izskatījās patiesi saviļņota. Mēs stāvējām viens otram pretim vestibilā ar sabojātu parketa grīdu. Vairāki dēlī�i bija aizvietoti ar linoleja ielāpiem.

� Jūs neesat pārāk izmainījies, � viņa smaidot teica.

� Jūs arī ne.

� Vai tad jūs vēl atceraties mani?

� Atceros jūs ļoti labi, � es teicu.

� Cik mīļi...

Sievietes acis labpatikā kavējās pie manis.

� Nāciet...

Viņa ieveda mani istabā � pla�ā telpā ar ļoti augstiem griestiem un logiem, kurus jau biju ievērojis uz ielas. Parkets tikpat nolaists kā priek�namā, vietām noklāts ar baltiem vilnas paklājiņiem. Caur logiem rudenīga saule lēja istabā dzinta-rainu gaismu.

� Sēdieties ...

Sieviete norādīja uz ku�eti ar samta spilventiņiem, kas balstījās pret sienu. Pati apsēdās pa kreisi no manis.

� Dīvaini jūs atkal sastapt un tik negaidīti.

� Nejau�i gāju garām, � es teicu.

Tagad sieviete izskatījās daudz jaunāka nekā pirms brī�a, kad ieraudzīju viņu durvīs. Gludā seja bez nevienas krunciņas ap acīm, lūpu kaktiņos un uz pieres dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem.

� Liekas, jūs esat mainījusi matu krāsu, � es riskēju.

� Nē ta�u ... dabūju sirmus matus jau divdesmit piecu gadu vecumā ... Un nolēmu tādus arī atstāt...

Bez dīvāna ar samta spilventiņiem mēbeļu bija maz. Pie pretējās sienas gar�. �etrstūrains galds. Starp abiem lielajiem logiem � ar netīru smil�krāsas audumu apvilkts vecs manekens, kas dīvainā kārtā vedināja uz domām par �ū�anas darbnīcu. Starp citu, uz galda istabas stūrī ievēroju arī �ujma�īnu.

� Un �o dzīvokli jūs atceraties? � sieviete jautāja. � Redzat ... daudz kas vēl saglabājies ...

Viņa nevil�us pamāja ar roku uz drēbnieka manekena pusi.

� To visu Denīze atstāja ...

Denīze?

� Patie�ām, � es teicu, � �e maz kas mainījies ...

� Un Denīze? � viņa nepacietīgi jautāja. � Kā viņai klājas?

� Kā lai to pasaka, jau labi sen kā neesmu viņu redzējis, � es teicu.

� Ak tā ...

Sieviete izskatījās vīlusies un pa�ūpoja galvu par zīmi, ka sapratusi un par �Denīzi� vairs nerunās. Aiz smalkjūtības.

� Patiesībā jūs pazināt Denīzi jau labi sen? ... � es vaicāju.

� Jā ... Mūs iepazīstināja Leons.

� Leons?

� Leons van Allens.

� Nu, protams, � es sacīju, uztvēris viņas balsī gandrīz vai pārmeto�u toni par to, ka Leona vārds manī tūlīt nebija saistījies ar �o �Leonu van Allenu�.

� Un kā klājas Leonam van Allenam? � es apjautājos.

� Nu jau būs kādi... divi vai trīs gadi, kop� neesmu no viņa saņēmusi nekādas vēstis ... Viņ� aizbrauca uz Paramaribo, holandie�u Gviānu, kur nodibināja deju skolu.

� Deju skolu?

� Jā. Leons sākumā dejoja un tikai pēc tam kļuva par drēbnieku ... Jūs nezinājāt?

� Zināju, protams. Bet biju aizmirsis.

Viņa iekārtojās ērtāk, atspiedās ar muguru pret sienu un cie�āk savilka rītasvārkus.

� Un ar ko jūs tagad nodarbojaties?

� Es? ... Tāpat vien, ne ar ko īpa�u ...

� Jūs vairs nestrādājat Dominikanas Republikas diplomātiskajā misijā?

� Nē.

� Atcerieties, jūs kādreiz piedāvājāt pagādāt man dominikāņu pasi? Toreiz jūs teicāt, ka dzīvē vienmēr jānodro�inās pret nejau�ībām un katram gadījumam jātur gatavībā vairākas pases ...

�īs atmiņas sievieti uzjautrināja. Viņa īsi iesmējās.

� Kad jūs pēdējo reizi saņēmāt kādas ziņas no... Denī-zes? � es jautāju.

� Kad jūs abi kopā aizbraucāt uz Me�ēvu, viņa man no turienes atrakstīja pāris vārdu. Un kop� tā laika � klusums.

Sieviete lūkojās manī jautājo�u skatienu, bet acīmredzot neuzdro�inājās vaicāt bez aplinkiem. Un kas bija Denīze? Kāda loma viņai bijusi manā dzīvē?

� Zināt, � es sacīju, � mani bie�i pārņem sajūta, ka dzīvoju necaurredzamā miglā ... Man ir atmiņas zudumi... Grūtsirdības brī�i... Tāpēc, ejot pa �o ielu, gar jūsu māju, es atļāvos ... uzkāpt pie jums, lai atsauktu ... atsauktu ...

Velti meklēju īstos vārdus, tam nebija nekādas nozīmes, jo sieviete smaidīja, un �is smaids nozīmēja, ka mana rīcība viņu nepārsteidz.

� Jūs gribat teikt: atsaukt atmiņā vecos labos laikus?

� Jā. Tie�i to ... Vecos labos laikus ...

No zemā galdiņa dīvāna galvgalā sieviete paņēma zeltītu kārbu un atvēra to. Kārba bija pilna ar cigaretēm.

� Nē, paldies, � es sacīju.

� Jūs vairs nesmēķējat? Tās ir angļu cigaretes. Atceros glu�i labi � jūs smēķējāt angļu cigaretes... Vienmēr, kad satikāmies �eit visi trīs kopā ar Denīzi. Jūs nesāt man pilnu somu ar angļu cigaretēm ...

� Tā jau bija gan .. .

� Diplomātiskajā misijā jūs tās varējāt dabūt, cik vien kārojās...

Es pastiepu roku pēc zeltītās kārbas un saņēmu cigareti starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Tad piesardzīgi ieliku mutē. Aizkūpinājusi cigareti, sieviete pasniedza �ķiltavas man. Biju spiests tās �ķilt vairākkārt, pirms iedegās liesmiņa. Ievilku dūmu. Durstīgas sāpes plau�ās tūlīt izraisīja klepu.

� Esmu atradis, � es sacīju.

Nezināju, kā lai atbrīvojos no cigaretes, un joprojām turēju to starp īk�ķi un rādītājpirkstu, kamēr tā pamazām izdega.

� Tātad, � es sacīju, � tagad jūs dzīvojat �ajā dzīvoklī?

� Jā. Kad nesaņēmu vairs nekādu ziņu no Denīzes, atkal pārvācos uz �ejieni .. . Viņa jau pati man teica pirms aizbrauk�anas, ka es varot pārņemt dzīvokli.

� Pirms aizbrauk�anas?

� Nu ja ... Pirms jūsu aizbrauk�anas uz Me�ēvu.

Sieviete paraustīja plecus kā par kaut ko pa�u par sevi saprotamu.

� Man liekas, ka neesmu pārāk ilgi dzīvojis �ajā dzīvoklī . . .

� Da�us mēne�us kopā ar Denīzi...

� Un pirms tam �eit dzīvojāt jūs?

Viņa skatījās manī galīgi apmulsusi.

� Nu, protams, kā gan citādi ... Tas ta�u bija mans dzīvoklis .. . Es glu�i vienkār�i izlīdzēju Denīzei, jo man pa�ai uz pāris mēne�iem vajadzēja aizbraukt no Parīzes.

� Piedodiet... es domāju par ko citu.

� Denīzei �eit bija ļoti ērti... Pietiekami daudz vietas, lai iekārtotu �ū�anas darbnīcu.

�uvēja?

� Nespēju saprast, kādēļ mums ievajadzējās aiziet no �ejienes, � sacīju.

� Es tāpat...

Atkal �is jautājo�ais skatiens. Bet ko gan es varēju viņai paskaidrot? Zināju vēl mazāk par viņu. Es vispār neko nezināju. Beidzot iemetu pelnu traukā izdegu�o cigaretes galu, kas apsvilināja man pirkstus.

� Vai mēs ar jums jau bijām pazīstami, kad pārnācām uz dzīvi �eit kopā ar Denīzi? � es iedro�inājos pavaicāt.

� Jā. Pāris reizes bijām tiku�ies. Pie jums viesnīcā...

� Kādā viesnīcā?

� Kambona ielā. Viesnīcā �Kastīlija�. Vai atceraties zaļo istabu, kur dzīvojāt kopā ar Denīzi?

� Jā.

� Jus pametat �Kastīliju�, jo nejūtaties tur dro�ība. Vai ta nebija?

� Jā.

� Tas patiesi bija briesmīgs laiks.

� Kāds laiks?

Sieviete neatbildēja. Viņa aizkūpināja otru cigareti.

� Es gribētu parādīt jums da�as fotogrāfijas, � es teicu.

Izvilku no iek�kabatas aploksni, kurā biju salicis visas fotogrāfijas un vienmēr nesāju sev līdzi. Parādīju viņai fotogrāfiju, kurā mēs visi bijām redzami vasaras ēdamzālē � Fredijs Hovards de Lies, Geja Orlova, jaunā nepazīstamā sieviete un es.

� Vai pazīstat mani?

Viņa iegrozījās tā, lai varētu apskatīt fotogrāfiju saules gaismā.

� Jūs te esat kopā ar Denīzi, bet abus pārējos es nepazīstu ...

Tātad jaunā sieviete bija Denīze.

� Jūs nebijāt pazīstama ar Frediju Hovardu de Licu?

� Nē.

� Un Geju Orlovu?

� Nē.

Patiesībā cilvēki tomēr dzīvo pārāk savrup, jo pat viņu draugi cits citu nepazīst. Cik no�ēlojami.

� Man ir vēl divas viņas fotogrāfijas.

Pasniedzu viņai mazo personības apliecības foto un vēl to, kur Denīze redzama, atspiedusies pret verandas margām.

� �o uzņēmumu esmu jau redzējusi, � sieviete sacīja. � Liekas, Denīze atsūtīja man to no Me�ēvas. Neatceros vairs, kur esmu to likusi.

Paņēmu no viņas fotogrāfiju un to uzmanīgi aplūkoju. Me-�ēva. Denīzei aiz muguras bija redzams logs ar koka aizvir-

Jutos atvieglots, ka viņa atkārtoja manu vārdu, jo pirmo reizi, kad viņa to minēja, nebiju skaidri sadzirdējis. Gribējās to tūlīt pierakstīt, bet nebiju pārliecināts par pareizrakstību.

� Man |oti patīk, kā jūs izrunājat manu vārdu, � es teicu. � Francūzietei tas nemaz nenākas viegli... Bet kā jūs to rakstītu? Parasti daudzi, to rakstot, kļūdās ...

Pateicu to au�īgā tonī. Sieviete pasmaidīja.

� Ma .. . а ... к ... un e ... v ... u ... ā, � viņa nosauca pa burtiem.

� Vienā vārdā? Vai esat par to pārliecināta?

� Pilnīgi pārliecināta, � viņa apstiprināja, priecājoties, ka man nav izdevies viņu pieķert.

Tātad Makevuā.

� Bravo, � es teicu.

� Es nekad nekļūdos ortogrāfijā.

� Pedro Makevuā ... Es nu gan saucos dīvainā vārdā, kā jums �ķiet? Brī�iem man pa�am liekas, ka vēl neesmu pie tā pieradis ...

� Gandrīz piemirsu ... Ņemiet, � viņa teica.

Viņa izvilka no kabatas aploksni.

� Pēdējais, ko saņēmu no Denīzes ...

Atlocīju papīra lapu un izlasīju:

Me�ēva, 14. februārī

Dārgā Helēna,

Tas nu ir izlemts. Rīt mēs kopā ar Pedro pāriesim robe�u. Rakstī�u Tev no turienes, cik vien ātri varē�u.

Pagaidām uzdodu Tev kāda cilvēka telefona numuru Parīzē, kuram pateicoties varam sarakstīties:

Oļegs de Vredē Oteijā 54-73

Skūpstu.

Denīze.

� Un jūs zvanījāt?

� Jā, bet man ik reizi atbildēja, ka mesjē esot izgājis.

� Kas viņ� ir, �is de Vredē?

� Nezinu. Nekad agrāk Denīze viņu nav pieminējusi...

Saule pa to laiku bija klusi atstājusi istabu. Sieviete iededza

lampu, kas stāvēja uz zemā galdiņa dīvāna galā.

� Labprāt ielūkotos istabā, kur mēs dzīvojām, � es teicu.

� Protams ...

Mēs izgājām gaitenī, un sieviete atvēra kādas durvis labajā pusē.

� Te nu tā ir, � viņa teica. � Es to vairs neizmantoju. Pati guļu viesistabā. Jūs jau zināt... tajā, ar logiem uz pagalmu.

Paliku stāvam durvīs. Vēl bija gai�s diezgan. Logam gar abām pusēm vīnsārti aizkari. Sienas aplīmētas gai�i zilām rakstainām tapetēm.

� Atceraties? � sieviete jautāja.

� Jā.

Pie sienas matracis. Piegāju un apsēdos uz ta malas.

� Vai drīkstu te palikt kādu brīdi viens?

� Nu, protams.

� Pasapņo�u par �vecajiem labajiem laikiem� . ..

Viņa skumji paskatījās manī un nogrozīja galvu.

� Es uzvārī�u tēju ...

Arī �ajā istabā bija bojāts parkets, da�u dēlī�u trūka, bet neviens nebija pūlējies tos piesegt. Pretim logam balts marmora kamīns, virs ta � spogulis zeltītā rāmī, ko stūros vēl sare�ģīja glieme�vāku skulpturālie veidojumi. Izstiepos uz matra�a un lūkojos griestos, pēc tam tape�u rakstā. Gandrīz vai iebadīju ar pieri sienā, lai labāk saskatītu katru sīkumu. Lauku dzīves ainas. �ūpolēs � jaunas meitenes parūkās. Gani, kuplās biksēs, spēlē mandolīnu. Mēnesnīcas apspīdēti koki. Tas viss atstāja mani vienaldzīgu, kaut gan esmu tos neskaitāmas reizes skatījis, gulēdams �ajā gultā. Es meklēju griestos, pie durvīm, uz sienām kādu zīmi vai pēdas, pats īsti nezināju, ko. Bet nekas nesaistīja manu skatienu.

Piecēlos un aizgāju līdz logam. Palūkojos lejup.

Iela bija tuk�a un �ķita tum�āka nekā pirmīt, kad nācu �urp. Policists vēl joprojām stāvēja savā postenī otrpus ielai. Kreisajā pusē, ja pienāca pie pa�a loga, bija redzams tikpat tuk�s laukums un citi policisti postenī. Likās, ka apkārtējo namu logi absorbē krēslu, kas nolai�as pār pilsētu. Sie logi bija tum�i, un varēja noprast, ka aiz tiem neviens nedzīvo.

Tad manī it kā kaut kas pārtrūka. Skats, ko redzēju pa logu, viesa dīvainu satraukumu, tādu kā pazīstamu baiļu sajūtu. Namu fasādes, tuksnesīgā iela, policistu silueti mijkrēslī satrauca mani tikpat nodevīgi kā smar�a vai melodija, kas reiz bijusi tuva. Tagad es zināju, ka �ajā stundā bie�i esmu te nekustīgi stāvējis un paslepus glūnējis tumsā, neuzdro�inoties iedegt gaismu.

Kad beidzot atgriezos salona, man likās, ka tur vairs neviena nav, bet sieviete bija atlaidusies uz samta dīvāna. Viņa gulēja.

Es klusi piegāju un uzmanīgi apsēdos otrā galā. Paplāte ar tējkannu un divām tasēm bija nolikta uz baltās grīdsegas is-tabas vidū. Noklepojos. Viņa nepamodās. Ielēju tēju abās tasēs. Tā bija auksta.

Blakus dīvānam iedegtā lampa apgaismoja tikai da|u telpas, un es tikko varēju saskatīt galdu, manekenu un �ujma�īnu, ko �Denīze� �eit atstājusi. Kādi bija mūsu vakari �ajā istabā? Kā gan to uzzināt?

Dzēru tēju maziem malciņiem. Klausījos viņas elpā, gandrīz nemanāmā, bet istabā valdīja tāds klusums, ka pat mazākais troksnītis vai �uksts būtu nograndis kā īsts sprādziens. Kādēļ viņu modināt? Neko lielu jau viņa man pastāstīt nevarēja. Es noliku savu tasi uz baltā paklāja.

Kad gāju ārā no istabas, parketa dēlī�i zem manām kājām ie�īkstējās.

Tumsā meklējot izeju un kāpņu apgaismojuma slēdzi, tālāk gāju uz pirkstgaliem. Aizvēru durvis, cik vien klusu iespējams. Kad pagrūdu nākamās stiklrūtotās durvis, kas veda uz vestibilu un tālāk uz nama ārdurvīm, manī kaut kas pārtrūka otru reizi, kā tobrīd, kad lūkojos pa logu. Ieeju apgaismoja stikla lode, kas izstaroja baltu, spo�u gaismu. Pamazām manas acis sarada ar spilgto gaismu. Tā es tur stāvēju, aplūkojot pelēkās sienas un mirdzo�ās durvju rūtis.

Mani pārņēma sajūta, kas rodas, kad cilvēks, mostoties no miega, pūlas notvert ātri gaisto�a sapņa drumslas, kas palīdzētu atcerēties visu sapni. Redzēju sevi ejam pa naksnīgo Parīzi un atgrū�am �ī nama durvis Kambaserēsa ielā. Tad acis pēk�ņi ap�ilba un labu brīdi es neredzēju vairs itin neko, tik ļoti vestibila spilgtā gaisma kontrastēja ar āra tumsu.

Kad tas bija? Vai tad, kad vēl saucos Pedro Makevuā un mēdzu atgriezties �urp katru vakaru? Vai manā atmiņā saglabājies �is vestibils, lielais taisnstūrainais salmu paklājs, pelēkās sienas, ar vara gredzenu apjoztā stikla lode pie griestiem? Caur durvju rūtīm bija redzama kāpņu lejasdaļa, un mani pārņēma vēlē�anās vēlreiz uzkāpt pa tām, lai nostaigātu daudzkārt mīto ceļu, atkārtojot tās pa�as kustības.

Es ticu, ka namu kāpnēs vēl atbalsojas to cilvēku soļi, kuri tur dzīvoju�i un kuru sen vairs nav. Bet arī pēc viņiem vēl kaut kas turpina vibrēt � impulsi, kas kļūst arvien vājāki un kurus noteikti var sajust, ja vien cilvēks ir pietiekami uzmanīgs. Var jau būt, ka es nekad neesmu bijis �is Pedro Makevuā, vispār neesmu bijis nekas, bet impulsi sāku�i vibrēt manī, gan tikko manāmi, gan pietiekami spēcīgi, un zaudētās atbalsis, kas �e virmo gaisā, � izkristalizējās, un tas biju es.

Viesnīca �Kastīlija� Kambona ielā. Pretim portjē istabiņai � neliels salons. Grāmatu skapī ar stikliem � L. de Vīlkastela �Restaurācijas vēsture�. Varbūt kādu vakaru, kāpjot aug�ā uz savu istabu, es ņēmu palasīt vienu no sējumiem un aizmirsu tajā vēstuli, fotogrāfiju vai telegrammu, ko izmantoju par grāmatzīmi. Bet es neuzdro�inos lūgt portjē atļauju pār�ķirstīt septiņpadsmit sējumus, lai uzmeklētu manis atstātās pēdas.

Aiz viesnīcas redzams pagalms, ko ieskauj efejām apaugusi zaļa re�ģu siena. Pagalmu klāj okera krāsas bruģakmens tenisa kortu smil�u krāsā. Tur izvietoti galdi un krēsli.

Tātad esmu �eit dzīvojis ar Denīzi Kudrēzu. Vai mūsu istabas logi bija ielas vai sētas pusē?

Austerlicas krastmala 19. �etrstāvu nams, atvērtas ieejas durvis, pa kurām redzams gaitenis ar dzeltenām sienām. Kafejnīca ar nosaukumu �Pie jūrnieka�. Aiz stiklotajām durvīm pielikta plāksnīte, kurā spilgti sarkaniem burtiem rakstīts: �Men spreekt vlaamsch�.

Vismaz kādi desmit cilvēki spiedās ap leti. Es apsēdos pie brīva galdiņa. Pie galējās sienas � liela ostas fotogrāfija, apak�ā rakstīts � Antverpene.

Klienti pie letes ļoti skaļi sarunājās. Dro�i vien viņi visi strādāja netālu no �ejienes un tagad izdzēra savu ikdienas aperitīva devu. Pie stiklotajām durvīm biljarda spēles automāts, ap kuru darbojās vīrietis tum�zilā uzvalkā un ar kaklasaiti, kas �eit dīvaini kontrastēja ar pārējo apmeklētāju ādas jakām vai darba blūzēm. Vīrietis spēlēja bez īpa�as steigas, viegli novelkot automāta rokturi līdz galam.

Pīpju un cigare�u dūmi koda acīs un izraisīja man klepu. Oda pēc kausētiem cūku taukiem.

� Ko pasūtīsit?

Es pat nepamanīju viņu pienākam. Diez kāpēc biju iedomājies, ka neviens vispār nepienāks man klāt un nepieņems pasūtījumu, tik nemanāma �ķita mana klātbūtne pie malējā galdiņa.

� Vienu espresso kafiju.

Tas bija maza auguma cilvēks sirmiem matiem, tā ap gadiem se�desmit, sarkanu uzburbu�u seju, protams, no daudzajiem aperitīviem. Viņa gai�zilās acis �ķita vēl vairāk izbalēju�as ko�i sārtaja sejā. Un visā �inī baltā, sarkanā un porcelāna zilā

krāsu gammā bija kaut kas omulīgs, kas tonalitātes dzidruma dēļ atgādināja fajansu.

� Piedodiet, � es sacīju brīdī, kad viņ� jau devās atpakaļ pie letes. � Ko nozīmē �is uzraksts uz durvīm?

� �Men spreekt vlaamsch?�

Viņ� izrunāja vārdus skanīgā balsī.

� Jā.

� �eit runa flamiski.

Viņ� tūlīt novērsās un grīļīgā gaitā devās pie letes, nekautrīgi ar roku pastumjot sānis klientus, kas viņu traucēja.

Viņ� atgriezās, turot kafijas tasi abās sev priek�ā izstieptajās rokās, it kā viņam sagādātu briesmīgas pūles nenomest to zemē.

� Lūdzu.

Viņ� nolika tasi galda vidū, elsdams tikpat stipri kā maratona skrējējs pie fini�a.

� Mesjē... vai uzvārds Kudrēzs jums kaut ko izsaka?

Es uzdevu �o jautājumu pārāk negaidīti.

Viņ� iezvēlās krēslā man pretim un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Viņ� joprojām smagi elpoja.

� Kāpēc jūs jautājat? Vai pazināt... Kudrēzu?

� Nē, bet esmu �o to dzirdējis par viņu no saviem radiem.

Viņa seja ieguva ķieģeļsārtu toni, bet uz deguna izspiedās

sviedru lāsītes.

� Kudrēzs . . . Tepat jau viņ� dzīvoja, tre�ajā stāvā.

Viņ� runāja ar vieglu akcentu. Es noriju malku kafijas, cie�i nolēmis ļaut viņam runāt, lai nejau�i neizbiedētu ar nākamo jautājumu.

� Kudrēzs strādāja Austerlicas stacijā. Viņa sieva, tāpat kā es, bija no Antverpenes ...

� Un viņiem bija meita, vai ne?

Viņ� pasmaidīja.

� Jā. Glīta maziņā ... Pazināt viņu?

� Nē, bet esmu par viņu dzirdējis ...

� Kas ar viņu noticis?

� Tie�i to jau gribu noskaidrot.

� Viņa nāca pie manis lejā katru rītu, lai nopirktu tēvam cigaretes. Kudrēzs smēķēja tikai beļģu cigaretes � �Laurens�.

Viņ� iegrima atmiņās un, �ķiet, tāpat kā es, vairs nedzirdēja ne balsu �alu, ne smieklus, ne lielgabala �āvieniem līdzīgo* spēļu automāta troksni tepat blakus.

� Kudrēzs nu gan bija vīrs uz goda. Es bie�i gāju pie viņiem aug�ā vakariņās. Tad varēju parunāties flāmiski ar viņa sievu.

� Un jūs neko par viņiem nezināt?

� Kudrēzs ir miris ... Viņa sieva atgriezusies Antverpenē.

Viņ� ar pla�u �estu noslaucīja galdu.

� Tas viss ... attiecas uz melnajiem laikiem.

� Jūs teicāt, ka viņa nākusi �urp tēvam pēc cigaretēm ... Kas tā īsti bija par mārku?

� �Laurens�.

Cerēju, ka varē�u to atcerēties.

� Jocīgs meitēns... desmit gadu vecumā viņa jau spēlēja biljardu ar maniem klientiem.

Viņ� norādīja uz durvīm zāles viņā galā, aiz kurām dro�i vien bija biljarda galdi. Tātad �o spēli Denīze iemācījusies �eit.

� Pagaidiet, � viņ� teica. � Gribu jums kaut ko parādīt.

Viņ� smagi piecēlās un devās pie letes. Un atkal ar rokas

vēzienu aizmēza visus, kas viņu traucēja ceļā. Vairumam klientu bija jūrnieku cepures, un tie runāja jocīgā valodā, dro�i vien � flāmiski. Nospriedu, ka tie, bez �aubām, ir no kuģiem, kas stāv, pietauvoju�ies Austerlicas krastmalā, zem Beļģijas karoga.

� Lūk ... Paskatieties ...

Viņ� atkal sēdēja man pretim un sniedza vecu modes �urnālu, uz kura vāka bija redzama jauna meitene kastaņbrūniem matiem, gai�ām acīm un mazliet eksotiskiem vaibstiem. Es tūlīt pazinu viņu � Denīze. Viņai bija melns bolero un rokās orhideja.

� Tā ir Denīze, Kudrēza meita. Kā redzat, glītiņa. Strādāja par manekeni. Bet es pazinu viņu kop� mazotnes .. .

�urnāla vāks bija nosmērēts un salīmēts ar sko�u.

� Vēl tagad redzu viņu tādu kā toreiz, kad viņa nāca pēc cigaretēm .. .

� Vai viņa nebija ... �uvēja?

� Nē. Domāju, ka ne.

� Un jūs tie�ām nezināt, kas ar viņu noticis?

� Nē.

� Varbūt jums ir viņas mātes adrese Antverpenē?

Viņ� papurināja galvu. Un izskatījās sarūgtināts.

� Tas viss bija tik sen, vecais ...

Kādēļ gan?

� Vai neaizdosit man �o �urnālu? � es palūdzu.

fl

� Protams, vecais, tikai apsoliet, ka atdosit man to.

� Apsolu.

� �urnāls man dārgs. Tikpat kā ģimenes relikvija.

� Cikos viņa nāca pēc cigaretēm?

� Precīzi bez ceturk�ņa astoņos. Pirms skolas.

� Kādas skolas?

� �enēra ielā: Mēs ar viņas tēvu da�reiz gājām meiteni pavadīt.

Pastiepu roku pēc �urnāla, paķēru to un, sirdij necie�ami pukstot, pavilku uz savu pusi. Viņ� ta�u vēl varēja pārdomāt un neatdot to.

� Paldies. Rīt atnesī�u atpakaļ.

� Tikai noteikti, labi?

Viņ� skatījās manī ar zināmām aizdomām.

� Bet kāpēc tas viss jūs interesē? Vai esat viņu radinieks?

� Jā.

Es nespēju atraut acis no �urnāla vāka. Denīze te izskatījās mazliet jaunāka nekā fotogrāfijās, kas man jau bija. Auskaru papardveidīgie karekļi nokarājās zemāk par orhidejas ziedu, ko viņa turēja rokās, un aizsedza pusi kakla. Fonā � no koka izgriezts eņģeļa tēls. Bet pa�ā apak�ā, lapas kreisajā pusē, uzraksts sīkiem, uz melnā bolero fona labi salasāmiem sarkaniem burtiņiem: ��ana Mi�ela Mansūra foto�.

� Varbūt jūs kaut ko iedzersit? � viņ� apjautājās.

� Nē, paldies.

� Nu tad uzskatiet, ka esmu jūs pacienājis ar kafiju.

� Ļoti mīļi no jūsu puses.

Es piecēlos un paņēmu �urnālu. Viņ� gāja pa priek�u, izbrīvējot man ceļu starp apmeklētājiem, kuru skaits pie letes bija krietni pieaudzis. Viņ� pārmija ar tiem kādu vārdu flāmiski. Mēs tikai ar grūtībām aizkļuvām līdz stiklotajām durvīm. Viņ� atvēra tās un noslaucīja no deguna sviedru lāses.

� Tikai neaizmirstiet atdot, labi? � viņ� teica, rādot uz �urnālu.

Viņ� aizvēra durvis un iznāca man līdzi uz ielas.

� Redzat... Viņi dzīvoja tre�ajā stāvā, tepat aug�ā ...

Logi bija gai�i. Vienā varēja saskatīt tum�u koka skapi.

� Tur tagad dzīvo citi īrnieki.

� Un kurā istabā jūs toreiz ēdāt ar viņiem vakariņas?

� Tanī... pa kreisi...

Viņ� norādīja uz logu.

� Bet Denīzes istaba?

� Tie logi ir otrā pusē, tie iziet uz pagalmu.

Viņ� stāvēja man blakus pavisam domīgs. Beidzot es sniedzu viņam roku.

� Uz redzē�anos. �urnālu jums noteikti atnesī�u.

� Uz redzē�anos.

Viņ� raudzījās manī, piespiedis rūtij savu lielo sarkano seju. Pie letes pīpju un cigare�u dūmi tina apmeklētājus dzeltenīgā dūmakā, bet lielās sarkanās sejas apveidi arvien vairāk izplūda, jo stikls aizsvīda no viņa straujās elpas.

Jau satumsis. �ajā laikā Denīze nāca mājās no skolas, protams, ja nepalika uz pēcpusdienas stundām. Pa kuru ielu viņa nāca? No kreisās vai labās puses? Biju piemirsis pajautāt to kafejnīcas saimniekam. �ajā stundā satiksme bija gausāka un platānu zari visgarām Austerlicas krastmalai veidoja kaut ko līdzīgu velvei. Pati stacija, kas atradās mazliet tālāk, izskatījās pēc kādas eksotiskas dienvidrietumu pilsētiņas. Vēl tālāk aiz stacijas botāniskais dārzs, aiz tā Vīna Tirgus neskaidrie apveidi, un nomāco�ais klusums pie�ķīra kvartālam īpa�u mieru.

Iegāju namā un nospiedu kāpnēs elektrības slēdzi. Gaiteņa grīda bija izklāta jau pavisam nodilu�ām melni pelēkām rombveida plāksnēm. Metāla stiepļu kājslauķis. Vēstuļu kastītes pie dzeltenās sienas. Un atkal �is kausētu cūku tauku smārds.

Man �ķita, ja es tagad aizvērtu acis, ja koncentrētos, paslēpis seju rokās, varbūt man izdotos saklausīt tik tikko dzirdamu viņas papēdī�u klaudzoņu kāpnēs.

Domāju, ka ar Denīzi mēs iepazināmies viesnīcas bārā. Es biju kopā ar cilvēku, kas redzams fotogrāfijās, ar Frediju Ho-vardu de Licu, manu bērnības draugu, un Geju Orlovu. Atgriezu�ies no Amerikas, viņi pagaidām bija apmetu�ies �ajā viesnīcā. Geja Orlova man sacīja, ka gaidot draudzeni � meiteni, ar kuru tikai nesen iepazinusies.

Tad viņa nāca pati, un mani tūlīt apbūra viņas seja. Aziā-tiski vaibsti kontrastēja ar gandrīz blondajiem matiem. Ļoti dzidras, ieslīpas acis. Plati vaigu kauli. Galvā maza, jocīga tirolie�u cepurīte, īsi apgriezti mati.

Fredijs un Geja lūdza uz brīdi viņus atvainot un uzkāpa aug�ā savā istabā. Mēs palikām sē�ot viens pretim otram. Viņa pasmaidīja.

Mēs klusējām. Denīzes dzidrajās acīs brī�iem pazibēja kaut kas zaļgans. ⁵

65

XIX

Mansūrs, 2ans Mi�els. Gabriēlas ielā 1. Parīzes XVIII rajons.

KLI 72-01.

XX

� Atvainojiet mani, � viņ� teica, kad apsēdos pie viņa galdiņa Blan�a laukuma kafejnīcā, kur bijām telefoniski vienoju�ies tikties se�os vakarā. � Atvainojiet, bet es vienmēr norunāju tik�anos ārpus mājas... īpa�i ar nepazīstamiem cilvēkiem ... Tagad varam uziet pie manis ...

Es pazinu viņu bez grūtībām, jo viņ� bija sīki sevi aprakstījis � tum�i zaļ� velveta uzvalks, ezītī apcirpti sirmi, glu�i balti mati. Klasiskais matu griezums nekādi nesaderējās ar garajām melnajām skropstām, mandeļveidīgajām acīm, ko viņ� nepārtraukti mirk�ķināja, un sievi�ķīgo muti � maigi izliektu virslūpu un saspriegtu, valdonīgu apak�lūpu.

Kad vīrietis piecēlās, redzēju, ka viņ� ir vidēja auguma. Viņ� uzvilka lietusmēteli, un mēs izgājām no kafejnīcas.

Kli�ī bulvārī viņ� norādīja uz namu netālu no Moulin-Rouge un teica:

� Vecos laikos būtu norunājis ar jums tik�anos pie Graffa. Lūk, tur ... Viss aizgājis uz neatgrie�anos.

Mēs �ķērsojām bulvāri un nogriezāmies pa Kustū ielu. Vīrietis pameta tramīgu skatienu uz pelēkzaļajiem bāriem ielas pretējā pusē un paātrināja soli, bet kad bijām nonāku�i līdz lielai garā�ai, viņ� jau gandrīz skrēja. Viņ� apstājās tikai Le-pika ielas stūrī.

� Piedodiet, � viņ� atvainojās, galīgi aizelsies, � �ī iela man saistās ar dīvainām atmiņām.

Viņ� tie�ām baidījās. Man pat likās, ka viņ� trīc.

� Būs labi... Tagad viss kārtībā.

Viņ� smaidīja, raugoties Lepika ielas spilgti izgaismotajos pārtikas veikalu skatlogos un uz letēm pārdo�anai izliktajās precēs.

Tālāk mēs gājām pa Mūķeņu ielu. Vīrietis soļoja rimti, mierīgi. Man briesmīgi gribējās pajautāt, kas tās par nelāgām atmiņām, kas saistās ar Kustū ielu, bet baidījos būt netaktisks, varbūt pat no jauna izraisīt savā ceļabiedrā dīvaino satraukumu, kas mani bija tā pārsteidzis. Piepe�i, pirms pa�a Mūķeņu laukuma, viņ� atkal paātrināja soli. Es gāju viņam labajā pusē. Brīdī, kad �ķērsojām �ermēna-Pilona ielu ar zemām, tum�ām

ēkām, kas lai�as diezgan strauji lejup līdz pa�am bulvārim, viņ� pameta turp �ausmu pilnu skatienu un stipri saspieda manu roku. Viņ� iekrampējās manī tā, it kā par katru cenu vēlētos atraut acis no �īs ielas. Es pārvedu viņu pāri uz otru pusi.

� Paldies . . . Zināt.. . Tas ir ļoti dīvaini...

Viņ� brīdi �aubījās, vai var man uzticēties.

� Mani ... Ik reizi, kad �ķērsoju Zermēna Pilona ielu, mani pārņem reibonis. Man ir . . . man rodas nepārvarama vēlē�anās iet pa to lejup . .. Tas ir kaut kas, kas stiprāks par mani...

� Un kādēļ tad jūs to sev liedzat?

� Tādēļ ka ... �ī iela ... Kādreiz tur bija ... Tur bija tāda vieta ...

Viņ� apklusa.

� Ak .. . Cik tas muļķīgi no manas puses, � viņ� mulsi pasmaidīja. � Monmartra kļuvusi pavisam citāda. Tas būtu pārāk gar� stāsts. Jūs jau nezināt, kāda bija Monmartra agrāk ...

Un ko zināja viņ�?

Vīrietis dzīvoja Gabriēla ielā, namā pie Svētās Sirds baznīcas dārza. Mēs kāpām aug�ā pa sētas trepēm. Viņ� ilgi nevarēja atslēgt durvis: trīs slēdzenes, kas slēdzās ar da�ādām atslēgām, un viņ� to darīja tik nesteidzīgi un rūpīgi, it kā rīkotos ar sare�ģītu seifa �ifru.

Mazītiņ� dzīvoklis. Tikai viesistaba un guļamistaba, kas patiesībā bija viena telpa. Viesistabu no otrās istabas nodalīja ar sudraba lentīti apņemti sārti satīna aizkari. Guļamistabā bija gai�i zila zīda tapetes, un tādas pa�as krāsas aizkari noslēpa vienīgo logu. Mēļi zaļu drānu pārklāti melni lakoti apaļi galdiņi uz vienas kājas, apkrauti nefrīta un ziloņkaula figūriņām, zemi atzveltnes krēsli, dīvāns, kas apklāts ar vēl blāvāku zaļi puķotu audumu, � tas viss kopā radīja sajūtu, ka atrodaties konfek�u kārbā. Istabu apgaismoja apzeltītas brā.

� Sēdieties lūdzu, � viņ� teica.

Es apsēdos uz puķotā dīvāna. Viņ� man blakus.

� Nu ... tad rādiet �urp ...

Es izvilku no vestes iek�kabatas modes �urnālu un rādīju vāku, uz kura bija redzama Denīze. Viņ� paņēma no manis �urnālu un uzlika uz acīm brilles biezā raga ietvarā.

� Jā ... jā ... 2ana Mi�ela Mansūra foto. Tas tie�ām esmu es. Nekādu �aubu.

� Vai atceraties �o meiteni?

� Nē, neatceros. Sim �urnālam es strādāju reti. Tas nebija visai populārs. Es strādāju galvenokārt Vogue, jūs ta�u saprotat ...

Viņ� gribēja uzsvērt savu līmeni.

� Un jums tie�ām par �o fotogrāfiju nekas vairāk nav zināms?

Viņ� skatījās manī, redzami uzjautrināts. Lampas gaisma ievēroju, ka viņa seja izvagota sīkām krunciņām un sētiņ nosēta vasarraibumiem.

� Tūlīt jums visu izstāstī�u, mans dārgais ...

Viņ� piecēlās, joprojām turot �urnālu rokās, un, vienu reizi pagriezis atslēgu, atslēdza durvis, kuras līdz �im nebiju ievērojis, jo tās, tāpat kā sienas, bija apvilktas ar gai�zilo zīdu. Aiz durvīm bija neliels kambaris. Dzirdēju, kā viņ� tur noņemas ap daudzām metāliskām atvilktnēm. Pēc da�ām minūtēm viņ� iznāca no turienes un rūpīgi aizdarīja durvis.

� Te būs, � viņ� sacīja. � Man ir reģistrācijas kartītes ar negatīviem. Es glabaju pilnīgi visu, no pa�a sākuma. Katalogs sa�ķirots pa gadiem, alfabētiskā secībā.

Viņ� atkal apsēdās man blakus un ielūkojās kartītē.

� Denīze ... Kudrēza ... Tā ir?

� Jā.

� Та bija vienīga reize, kad viņa man pozēja. Tagad es atceros �o meiteni. Viņa daudz fotografējusies pie Hoiningena-Hunnes...

� Pie kā?

� Pie Hoinigena-Hunnes, vācu fotogrāfa. Kā tad � tā ir. . . Viņa galvenokārt strādājusi ar Hoiningenu-Hunni.

Katru reizi, kad Mansūrs izrunāja �o vārdu tādā īpa�i �ēlabainā, mēnessērdzīgā balsī, jutu sev pievērstās Denīzes dzidrās acis tāpat kā pirmajā vakarā.

� Man ir viņas toreizējā adrese, ja tas jūs interesē...

� Tas mani interesē, � es atbildēju sve�ādā balsī.

� Romas ielā 97, Parīze, XVII rajons. Romas ielā 97.

Viņ� piepe�i pacēla galvu un paskatījās uz mani. Viņa seja

bija balta kā krīts, acis pla�i ieplestas.

� Romas ielā 97 ...

� Bet... kas par lietu? � es jautāju.

� Es ļoti labi atceros �o meiteni, tagad ... Man bija draugs, kas dzīvoja tanī pa�ā namā.

Mansūrs skatījās manī ar aizdomām, un viņ� izskatījās ne mazāk satrūcies kā pirms brī�a, kad �ķērsojām Kustū un 2er-mēna-Pilona ielu krustojumu.

� Cik dīvaina sagadī�anās ... Es atceros loti labi... Biju aizgājis pie viņas uz Romas ielu, lai fotografētu, un izmantoju gadījumu, lai pārmītu da�us vārdus ar draugu. Viņ� dzīvoja stāvu augstāk . . .

� Vai jūs iegājāt pie viņas?

� Jā. Bet vēlāk mēs fotografējām mana drauga dzīvoklī... Viņ� mums piebiedrojās ...

� Kas tas par draugu?

Viņ� kļuva vēl bālāks. Viņ� baidījās.

� Es ... es jums visu paskaidro�u ... Bet vispirms es labr prāt kaut ko iedzertu ... lai uztaisītu dū�u .. .

Viņ� piecēlās, piegāja pie maza galdiņa uz ritentiņiem un piestūma to pie dīvāna. Uz aug�ējā paliktņa bija vairākas karafes ar slīpētiem stikla aizbā�ņiem un sudraba va�iņās iekārtām plāksnītēm ar tajās iegravētiem liķieru nosaukumiem. Līdzīgas plāksnītes kaklā nēsāja Vērmahta mūziķi.

� Man ir tikai saldie liķieri . .. Vai tas jūs apmierina?

� Pilnīgi.

� Es iedzer�u mazliet Marie Brizard.. . un jūs?

� To pa�u.

Viņ� ielēja Marie Brizard �aurās glāzēs, un, kad es iebaudīju �o liķieri, tā salkanums sajaucās ar satīnu, ziloņkaulu un �ķebīgajiem zeltījumiem mums visapkārt. Liķieris iemiesoja �ā dzīvokļa īsto būtību.

� Manu draugu, kur� dzīvoja Romas ielā, noslepkavoja ...

Pēdējo vārdu Mansūrs izrunāja nedro�i, un varēja just, ka

viņ� pūlas manis dēļ, jo citādi viņam nebūtu drosmes lietot tik precīzu apzīmējumu.

� Viņ� bija Ēģiptes grieķis. Uzrakstīja vairākas poēmas un divas grāmatas.

� Jūs domājat, ka Denīze Kudrēza bija ar viņu pazīstama?

� Nu . .. viņi varēja sastapties kāpnēs, � Mansūrs visai izaicino�i teica, jo tāds sīkums viņam �ķita pārāk nenozīmīgs.

� Un .. . tas notika mājās?

� Jā.

� Denīze Kudreza tobrīd tur vel dzīvoja?

Viņ� pat nebija sadzirdējis manu jautājumu.

� Tas notika naktī... Viņ� bija uzvedis sev līdzi dzīvoklī kādu... Viņ� vispār mēdza vest pie sevis visda�ādākos ļaudis.

� Un slepkavu atrada?

Mansūrs paraustīja plecus.

� Tādus slepkavas parasti neatrod. Es zināju, ka ar viņu kaut kas tads notiks ... Ja jūs būtu redzējis da�u labu no tiem pui�iem, ko viņ� aicināja vakaros sev līdzi .. . Man būtu bijis bail pat gai�ā dienas laikā.

Viņ� pasmaidīja dīvainu smaidu, reizē izbrīnītu un satrauktu.

� Kā sauca jūsu draugu? � es jautāju.

� Aleks Skuffi. Aleksandrijas grieķis.

Mansūrs strauji piecēlās un atrāva vaļā debeszilos zīda aizkarus, kas aizklāja skatienam logu. Tad viņ� atkal apsēdās man blakus uz dīvāna.

� Atvainojiet... Brī�iem man liekas, ka aiz aizkariem kāds paslēpies. Vēl mazliet Marie Brizard? Jā, kādu lāsīti Marie Brizard. ..

Viņ� mēģināja izlikties jautrs un turklāt �ņaudza manu roku, it ka vēlētos pārliecināties, vai tie�ām vēl esmu �eit, viņam blakus.

� Skuffi bija pārcēlies uz dzīvi Francijā. Iepazinos ar viņu Monmartrā. Viņ� uzrakstījis brīni�ķīgu grāmatu �Noenkurojies kuģis�.

� Mesjē, � es cietsirdīgi sacīju, skaidri izrunājot katru vārdu, lai beidzot piespiestu viņu sadzirdēt manu jautājumu, � ja taisnība, ka Denīze Kudrēza dzīvojusi stāvu zemāk par Skuffi, tad ta�u viņai vajadzēja tonakt saklausīt kādas neikdieni�ķas skaņas ... Dro�i vien viņu toreiz izjautāja kā liecinieci.

� Var gadīties.

Viņ� paraustīja plecus. Nē, patiesi, �ī Denīze Kudrēza, kura man tik daudz nozīmēja, ka es būtu vēlējies dzirdēt par viņu mazāko nieku, nepavisam neinteresēja Mansūru.

� Visbriesmīgākais ir tas, ka es pazīstu slepkavu ... Viņ� prata izlikties � īsts eņģelis, nudien. Tomēr viņa acīs jautās cietsirdība. Tādas pelēkas acis ...

Mansūrs nodrebēja. It kā cilvēks, par kuru viņ� runāja, būtu līdzās un cie�i raudzītos viņā pelēkām acīm.

� Zemisks slaists, gnīda . . . Pēdējo reizi redzēju viņu okupācijas laikā Kambona ielas pagrabiņā. Viņ� bija kopā ar kādu vācieti.

No �īm atmiņām viņa balss aizlūza, un, kaut pats biju pārņemts ar domām par Denīzi Kudrēzu, griezīgā balss, niknā apsūdzība pildīja mani ar dīvainu sajūtu, ko grūti izskaidrot un kas bija tikpat spēcīga kā nesen pārdzīvotā pēk�ņā apgaismība, � būtībā Mansūrs apskauda drauga likteni un dusmojās uz cilvēku ar pelēkajām acīm par to, ka tas nav nogalinājis viņu pa�u.

� Viņ� vēl ir dzīvs. Joprojām Parīzē. Uzzināju to no viena cilvēka. Protams, viņ� vairs neizskatās pēc eņģeļa ... Vai gribat dzirdēt viņa balsi?

Es pat nepaspēju atbildēt uz �o dīvaino jautājumu, kad Mansurs jau bija paķēris telefona aparātu no sarkanā ādas spilvena turpat mums blakus un uzgriezis numuru. Viņ� pasniedza man klausuli.

� Tūlīt jūs viņu dzirdēsit... Ieklausieties ... Viņ� sevi dēvē par �Zilo bruņinieku�.

Sākumā dzirdēju tikai īsus, bie�us signālus, kas liecināja, ka līnija aizņemta. Tad intervālos starp signāliem saklausīju vīrie�u un sievie�u balsis, kas sasaucās: � Moriss un Zozī lūdz Renē viņiem piezvanīt... � Lisjēns gaida Zanno Konventa ielas stūrī... � Di Bārī kundze meklē partneri... � Alksiviads �ovakar ir brīvs .. .

Veidojās dialogi, balsis meklēja cita citu par spīti signāliem, kas tās nemitīgi slāpēja. Visas �īs neredzamās būtnes pūlējās apmainīties numuriem vai parolēm cerībā uz tik�anos. Beidzot izdzirdēju balsi, kas �ķita skanam no lielāka attāluma nekā pārējās, un tā atkārtoja:

� Zilais bruņinieks �ovakar brīvs ... Zilais bruņinieks �ovakar brīvs... Paziņojiet telefona numuru... Paziņojiet telefona numuru . ..

� Nu, � Mansūrs jautāja, � vai dzirdat viņu? Vai jūs viņu dzirdat?

Mansūrs piespieda ausi pie klausules, viņa seja gandrīz skāra manējo.

� Sis numurs jau sen nepieder nevienam abonentam, � viņ� paskaidroja. � Un �ie uzķēru�i, ka var tādā veidā sazināties.

Viņ� apklusa, lai paklausītos Zilajā bruņiniekā, bet es nodomāju, ka tās visas ir balsis no Viņpasaules, aizgāju�u cilvēku balsis � klīsto�ās balsis, kas spējīgas sasaukties vienīgi caur nepievienota telefona numuru.

� Tas ir briesmīgi... briesmīgi... � viņ� murmināja, spie�ot klausuli pie auss. � �is slepkava ... Jūs dzirdat?

Mansūrs strauji nosvieda klausuli. Viņ� bija nosvīdis slapj�.

� Es parādī�u jums sava drauga fotogrāfiju, nu tā pa�a, ko nogalināja �is kārnais mērglis. Un mēģinā�u atrast viņa romānu �Noenkurojies kuģis�. Jums tas noteikti jāizlasa.

Mansūrs piecēlās un iegāja telpā, kas bija atdalīta no viesistabas ar sārtu satīna aizkaru. Aiz tā bija redzama ar gvanako ādu pārklāta zema gulta.

Es aizgāju līdz logam un paraudzījos lejā uz Monmartras funikulera sliedēm, Svētās Sirds klostera dārzu un vēl tālāk � uz visu Parīzi ar tās ugunīm, jumtiem un ēnām. �ajā ielu un bulvāru ņudzeklī mēs reiz sastapāmies ar Denīzi Kudrēzu. Piepe�i krustojas ceļi, kurus Parīzē lieto tūksto�iem cilvēku, tāpat

kā milzīgā elektriskā biljardā brī�iem saduras tūksto�iem krāsainu bumbiņu. Un no tā visa nekas nav palicis pāri, pat mirdzo�a sliede ne, kādu parasti aiz sevis atstāj jāņtārpiņ�.

Aizelsies Mansūrs atkal parādījās starp sārtajiem aizkariem ar grāmatu un vairākiem fotouzņēmumiem rokās.

� Es atradu! ... Atradu! .. .

Mansūrs staroja. Viņ� dro�i vien bija baidījies, ka �īs relikvijas pazaudētas. Mansūrs apsēdās man pretim un sniedza grāmatu.

� Te būs . .. Grāmata man ļoti dārga, tomēr es jums to aizdo�u. Noteikti izlasiet. Lieliska grāmata. Un kāda priek�nojauta! ... Aleks paredzēja, ka viņam jāmirst...

Mansūrs sadrūma.

� Iedo�u jums arī pāris viņa fotogrāfiju.

� Kas tad jums pa�am paliks?

� Esiet bez raizēm! ... Man tādu ir daudz . .. Tad vēl visi negatīvi!

Man trakoti gribējās palūgt, lai viņ� nokopē arī da�as Denī-zes Kudrēzas fotogrāfijas, bet es neuzdro�inājos.

� Man prieks, ka varu atdot Aleka fotogrāfijas tādam cilvēkam kā jūs .. .

� Pateicos.

� Jūs skatījāties pa logu? Lielisks skats, vai ne? Un, ja vēl iedomājas, ka kaut kur tur mīt Aleka slepkava ...

Ar delnu nobraucot pār stiklu, Mansūrs noglāstīja visu Parīzi tur lejā.

� Tagad viņ� dro�i vien jau ir vecis ... atbaido�s, izkrāsojies vecis.

Sabozies Mansūrs drud�aini aizvilka sārtos satīna aizkarus.

� Bet labāk par to nedomāt.

� Man jāiet, � es teicu. � Liels paldies par fotogrāfijām.

� Jūs jau aizejat? Varbūt vēlaties vēl kādu lāsīti Marie Brizard?

� Pateicos, nē.

Mansūrs pavadīja mani līdz durvīm, kas veda uz sētas trepēm, pa tum�i zilu samtu iztapsētu priek�namu, kuru apgaismoja sienaslampas ar sīkiem kristāla piekariņiem. Jau stāvot durvīs, es ievēroju pie sienas piekārtu jauna vīrie�a fotogrāfiju ovālā ietvarā. Gai�matis, glītu, enerģisku seju un sapņainām acīm.

� Ri�ards Voilss, kāds amerikāņu draugs. Viņu arī nogalināja ...

Mansurs it kā saduga, it kā saruka manā priek�ā.

� Ir vēl citi, � viņ� �ukstēja. � ... Daudzi citi ... Ja es saskaitītu ... visus miru�os ...

Viņ� atvēra durvis. Redzot Mansūra nelaimīgo seju, apskāvu viņu.

� Neņemiet to tik ļoti pie sirds, vecais, � es teicu.

� Vai atnāksit mani vēl apraudzīt? Jūtos tik vientuļ�... Un es baidos ...

� Es atnāk�u.

� Galvenais, izlasiet Aleka grāmatu.

Es saņēmos.

� Lūdzu ... Vai jūs nenokopētu man da�as ... Denīzes Kud-rēzas fotogrāfijas?

� Protams. Visu, ko vien gribat. Nepazaudējiet Aleka fotogrāfijas. Un esiet piesardzīgs uz ielas.

Viņ� aiz manis aizvēra durvis, un es dzirdēju, kā viņ� aiz�auj aizbīdņus, vienu pēc otra. Kādu brīdi es paliku stāvam trepēs. Iztēlojos, kā Mansūrs caur tum�i zilo priek�namu atgrie�as sārtā un zaļā satīna viesistabā. Un tur, es to zināju, viņ� atkal paķers telefonu, uzgriezīs numuru, drud�aini spiedīs klausuli pie auss un, trīcēdams pie visām miesām, nevarēs vien beigt klausīties �Zilā bruņinieka� aicinājumu no nekurienes.

Torīt mēs izbraucām sevi�ķi agri Denīzes vaļējā ma�īnā, ja nemaldos, caur Senklū vārtiem. Dro�i vien spīdēja saule, jo Denīzei galvā bija salmu cepure platām malām.

Mēs iebraucām Sēnas un Uāzas vai Sēnas un Marnas departamenta ciematos un tālāk lejup pa kokiem apstādītu ielu. De-nīze nolika ma�īnu pie baltiem vārtiņiem, kas veda dārzā. Viņa iegāja pa vārtiņiem, bet es paliku gaidot uz ielas.

Pa�ā dārza vidū auga sēru vītols, bet viņā galā bija vasaras māja. Redzēju, kā Denīze ieiet mājā.

Denīze atgriezās ar gadus desmit vecu meitenīti gai�iem matiem, pelēkos svārkos. Mēs iekāpām ma�īnā visi trīs, meitenīte � aizmugurē, Denīze � pie stūres, bet es � blakus Denīzei. Kur mēs pusdienojām � vairs neatceros.

Bet pēcpusdienā mēs staigājām pa Versaļas dārzu un vēlāk vizinājāmies laivā kopā ar meitenīti. Saules staru zib�ņi ūdenī mani ap�ilbināja, un Denīze aizdeva man savas saules brilles.

Pēc tam mēs visi trīs sēdējām pie galdiņa zem liela saulessarga, un meitenīte ēda zaļu un rozā saldējumu. Mums apkārt

milzums ļau�u vasarīgos tērpos. Spēlēja orķestris. Pēc tumsas iestā�anās mēs vedām meitenīti mājup. Braucot cauri pilsētai, nezin kādēļ apstājāmies pie svētku tirdziņa.

Es atkal redzu plato, tuk�o ielu mijkrēslī, Denīzi un meitenīti vecā violetā autiņā, kas atstāja aiz sevis veselu dzirksteļu spietu. Viņas smējās, un meitenīte uz atvadām māja man ar roku. Kas bija �ī meitenīte?

Tovakar, sē�ot Aģentūras telpās, es pētīju fotogrāfijas, ko bija iedevis Mansūrs.

Tukls vīrietis sē� dīvāna pa�ā vidū. Viņam mugurā � ziedu rakstiem iz�ūts mājastērps. Labajā rokā, starp īk�ķi un rādītājpirkstu, cigarete ar iemuti. Ar kreiso viņ� pietur uz ceļiem nolikto grāmatu. Viņ� ir plikpauris, ar biezām uzacīm un smagiem plakstiem. Viņ� lasa. Strups, masīvs deguns, ap muti rūgta rieva, tukla, austrumnieciska seja kā bulterjeram. Virs galvas eņģelis, tas pats kokā grieztais eņģelis, ko jau biju redzējis fonā uz �urnāla vāka ar Denīzi.

Otrā fotogrāfijā tas pats vīrietis uzņemts visā augumā, tērpies baltā uzvalkā, rūtainā vestē, svītrainā krekla un ar tum�u kaklasaiti. Kreisajā rokā viņ� satvēris spieķi ar rokturi. Elkonī saliektā labā roka � ar aug�up pavērstu plaukstu � pie�ķir viņam visai klīrīgu izskatu. Viņ� stāv, izslējies glu�i stalts uz divkrāsu kurpju pa�iem pirkstgaliem. Tad pavisam lēnām kā dzīvs izkāpj no fotogrāfijas, un es redzu, kā viņ�, mazliet pieklibojot, slāj pa bulvāri koku paēnā.

1965. gada 7. novembris

Objekts: Skuffi, Aleksandrs.

Dzimis: Aleksandrijā (Ēģiptē), 1885. gada 28. aprīlī.

Tautība: grieķis.

Aleksandrs Skuffi pirmoreiz atbraucis uz Franciju 1920. gadā.

Viņ� dzīvojis pēc �ādām adresēm:

Neapoles ielā 26, Parīzē (VIII raj.)

Bernes ielā 11, Parīzē (VIII raj.), mēbelētās istabās Viesnīcā ��ikāga�, Romas ielā 99, Parīzē (XVII raj.) Romas ielā 97, Parīzē (XVII raj.), 6. stāvā.

Skuffi bijis rakstnieks, kur� bie�i publicējies �urnālos, sarakstījis da�ādu �anru dzeju un divus romānus: �Mēbelēto istabu pansions Pie Zelta zivs� un �Noenkurojies kuģis�.

Skuffi bija mācījies arī dziedā�anu un, kaut arī par profesionālu dziedoni nekļuva, da�reiz uzstājās Plejela zālē vai La Monē teātrī Briselē. Parīzē Skuffi pievērsis Tikumu policijas uzmanību. Bijusi paredzēta pat viņa kā nevēlamas personas izraidī�ana no Francijas.

1924. gada novembrī, kad Skuffi vēl dzīvojis Neapoles ielā 26, policija ierosinājusi pret viņu lietu par nepilngadīga zēna izvaro�anas mēģinājumu.

No 1930. gada novembra līdz 1931. gada septembrim Skuffi dzīvojis viesnīcā ��ikāga� (Romas ielā 99) kopā ar kādu divdesmit gadus vecu vīrieti Pjēru D., Versaļas astotā sapieru pulka kareivi. Skuffi, �ķiet, apmeklējis arī īpa�os Monmartras bārus. Viņam biju�i milzīgi ienākumi, ko nodro�ināja no tēva mantotie īpa�umi Ēģiptē.

Nogalināts savā vecpui�a dzīvoklī, Romas ielā 97. Slepkava tā arī nekad netika atrasts.

Objekts: De Vrede, Oļegs.

OTEija 54-73

Līdz pat �ai dienai nav izdevies identificēt personu ar �ādu vārdu. Tas varētu būt pseidonīms vai pieņemts vārds.

Viņ� varētu būt citas valsts pilsonis, kur� tikai īsu brīdi uzturējies Francijā.

Tālruņa numurs OTEija 54-73 nevienam nepieder kop� 1952. gada.

Desmit gadus, no 1942. līdz 1952. gadam, tas piederēja: Garā�ai �Komēta�

Fuko ielā 5, Parīzes XVI rajonā.

Garā�a slēgta 1952. gadā, tās vietā drīz atvērs apdro�inā�anas firmu.

�ai ma�īnraksta lapiņai pievienota maza zīmīte:

�Dārgais draugs, tās ir visas ziņas, kuras man izdevās sameklēt. Ja vajadzīga vēl kāda informācija, nekautrējieties, rakstiet. Un vissirsnīgākie sveicieni Hittem.

Jūsu 2ans Pjērs Bernardī.�

Bet kāpēc Skuffi, �is resnis ar buldoga seju, satrauc manu aptum�oto prātu vairāk nekā citi? Varbūt vainīgs baltais uzvalks? Spilgts moments, tāds pats, kā pārslēdzot radio, kad

starp atsevi�ķiem traucējumiem un visiem iespējamiem trok�ņiem pēk�ņi atskan orķestra mūzika vai dzidras, tīras balss skaņas.

Es atceros Skuffi uzvalka gai�ās aprises kāpnēs un viņa spieķa dobjos, regulāros piesitienus uz pakāpieniem. Viņ� apstājās katrā kāpņu laukumiņā. Ejot pie Denīzes, es viņu vairākkārt sastapu. Precīzi atceros smil�krāsas sienas ar tum�ām divviru durvīm un vara margas. Atceros spuldzes gaismu katrā stāvā un maigo, bēdīgo buldoga skatienu sejā, kas krēslā bija zaudējusi apveidu ... Liekas, ka garāmejot viņ� mani sveicināja.

Kafejnīca uz Romas ielas un Batiņola bulvāra stūra. Vasara. Galdiņi iznesti tie�i uz ietves, un es sē�u pie viena no tiem. Vakars. Es gaidu Denīzi. Pēdējie saules stari vēl kavējas uz garā�as fasādes un stiklotā jumta Romas ielas pretējā pusē, pie pa�a dzelzceļa.

Piepe�i es ieraugu Skuffi �ķērsojam ielu.

Viņam mugurā baltais uzvalks un labajā rokā spieķis ar rokturi. Viņ� mazliet pieklibo. Viņ� iet arvien tālāk uz Kli�ī laukuma pusi, un es nespēju novērst acu no baltā, stīvā silueta zem kokiem blakus uzbērumam. Tas kļūst arvien mazāks un mazāks un drīz izzūd pavisam. Es iedzeru malku ūdens ar piparmētru sīrupu un klusībā sev jautāju, ko gan viņ� tur meklē. Uz kādu tik�anos iet?

Denīze bie�i nokavējās. Viņa strādāja � tagad es visu atceros, pateicoties baltajam siluetam, kas attālinās no manis pa bulvāri, � viņa strādāja pie drēbnieka La Boestī ielā, tas bija izstīdzējis gai�matis, kur� vēlāk kļuva slavens, bet toreiz viņ� vēl tikai sāka savu karjeru. Es pat atceros viņa vārdu � 2aks � un, ja man pietiks pacietības, vecajos Botēnos Hittes aģentūrā es noteikti atradī�u arī uzvārdu. La Boestī iela ...

Bija jau satumsis, kad Denīze pievienojās man kafejnīcas terasē, bet tas mani neuztrauca, es vēl ilgi varēju tā sēdēt, malkojot piparmētru dzērienu. Gaidīt man labāk patika �eit kafejnīcā, uz terases, nevis Denīzes mazajā dzīvoklī tepat blakus. Pulkstenis deviņi. Skuffi, kā parasti, �ķērso bulvāri. Baltais uzvalks �ķiet fosforescējam. Reiz viņ� pārmija pāris vārdu ar Denīzi zem kokiem pie uzbēruma. �ilbino�i baltais uzvalks, melnīgsnējā buldoga seja, zaļā lapotne ielas apgaismojumā izskatījās vasarīgi un mazliet nereāli.

Mēs ar Denīzi gājām uz otru pusi � pa Kurselu bulvāri. Parīzes ielas, pa kurām mēs abi toreiz staigājām, bija tikpat vasarīgas un tikpat nereālas kā Skuffi fosforescējo�ais uzvalks. Mēs klaiņojām tumsā, kas smar�oja pēc verbēnām, līdz nonācām

pie Monso parka �oga. Ma�īnas tikpat kā neredzēja. Luksoforu sarkanās un zaļās acis klusi iedegās un dzisa bez kādas jēgas, un to nerimtīgā pulsācija bija tikpat nemanāma kā palmu vēdas.

Ho�a bulvāra gandrīz pa�ā galā, kreisajā pusē tie�i Zvaigznes laukuma priek�ā, sera Bazila Zaharofa kādreizējās savrupmājas otrā stāva lielie logi vienmēr bija gai�i. Vēlāk, bet varbūt jau toreiz, es bie�i apgrozījos �ī nama otrajā stāvā, kur kabineti alla� bija ļau�u pilni. Vieni stāvēja grupās un sarunājās, citi drud�aini grieza telefona diskus. Nepārtraukta kustība. Visi �ie cilvēki pat nenovilka virsdrēbes. Kāpēc da�as pagātnes dzīves ainas nāk atmiņā ar tādu fotogrāfisku precizitāti?

Mēs vakariņojām netālu no Viktora Igo avēnijas basku restorānā. Vakar vakarā mēģināju to sameklēt, bet velti. Un es ta�u pārmeklēju visu kvartālu. Restorāns atradās divu klusu ieliņu krustojumā, no kura to norobe�oja koka toveri ar ko�umkrūmiem un liela sarkanzaļi svītraina audekla nojume. Uz terases daudz ļau�u. Vēl dzirdu neskaidru balsu murdoņu, glā�u �ķindu, redzu sarkankoka bāra leti, virs kuras garena freska attēlo Zilā Krasta ainavu. Vēl atmiņā iespiedu�ās da�as sejas. Gar�, kalsns gai�matis, pie kura Denīze strādāja La Boestī ielā un kur� reizumis piesēdās pie mūsu galdiņa. Ūsains tum�matis, kāda rudmate, vēl viens gai�matis cirtainiem matiem, kur� nepārtraukti smējās. Diem�ēl manā atmiņā �īm sejām nav vārdu... Bārmeņa plikais galvvidus, jaucot kokteili pēc viņam vien zināmas receptes. Pietiktu atcerēties kokteiļa nosaukumu � tāds bija arī restorāna nosaukums �, lai modinātu citas atmiņas, bet kā? Vakar vakarā, apstaigājot ielas, es lieliski apzinājos, ka tās ir tādas pa�as kā agrāk, bet es tās tomēr nepazinu. Tie pa�i nami, tikpat platas ietves, bet apgaismojums tolaik bija cits un gaisā jautās citas vēsmas ...

Mājās mēs atgriezāmies pa to pa�u ceļu. Nereti iegājām kvartāla kinoteātrī, � to es atradu Royal-Villiers Levisa laukumā. Laukums, Soli Morisa kolonna, koki, nevis kinoteātra fasāde, palīdzēja sazīmēt �o vietu tīri labi.

Ja es spētu atcerēties, kādas filmas mēs toreiz skatījāmies, laiku varētu fiksēt precīzāk, ta�u manā atmiņā saglabāju�ies tikai neskaidri attēli: pa sniegu slīdo�as ragavas, vīrietis smokingā, kas ienācis kuģa kajītē, dejojo�u cilvēku silueti aiz stikla.

Esam atnāku�i atpakaļ līdz Romas ielai. Vakar vakarā es nogāju pa to līdz 97. numuram un, �ķiet, pārdzīvoju tās pa�as bailes, ko toreiz, redzot metāla �ogu, dzelzceļa uzbērumu un aiz tā Dibonnē reklāmu, kura aizņēmusi veselu mājas sienu, un krāsas kop� tiem laikiem, protams, izbalēju�as.

^r

Viesnīca ��ikāga� Romas ielā 99 vairs nesaucas par ��ikāgas� viesnīcu, un neviens man nevarēja īsti pateikt, kad nosaukums mainīts. Tam gan nav nekādas nozīmes.

97. nams ir ļoti liels. Ja Skuffi dzīvojis sestaja stava, tad Denīze � tie�i zem viņa � piektajā. Labajā vai kreisajā puse? Visgarām fasādei ielas pusē namam ir vismaz divpadsmit logu katrā stāvā, tur dro�i vien ir divi un pat trīs dzīvokļi. Ilgi lūkojos uz nama fasādi, neskaidrā cerība atpazīt kādu balkonu, logu vai slēģus. Nē, �eit nekas nerosināja manu atmiņu.

Arī kāpnes ne. Mana atmiņa glabā citas margas ar blāvu vara spīdumu. Dzīvokļu durvis nav no tum�a koka. Bet īpa�i trūkst nespodrās gaismas, no kuras reizēm iznira Skuffi noslēpumainā buldoga seja. Izvaicāt durvju sardzi būtu veltīgi. Kada viņai gan vajadzība man uzticēties. Turklāt arī sardzes mainās kā viss uz �īs pasaules.

Diezin vai Denīze te vēl dzīvoja, kad nogalināja Skuffi? Tik traģiskam notikumam noteikti jāatstāj kādas pēdas, ja patiesi tolaik esam dzīvoju�i stāvu zemāk. Ta�u manā atmiņā no tā nekas nav palicis. Dro�i vien Denīze ilgi nedzīvoja Romas ielas 97. namā, varbūt tikai da�us mēne�us. Vai arī es tur dzīvoju kopā ar Denīzi? Vai varbūt man bija pa�am savs dzīvoklis kaut kur Parīzē?

Atceros, kādu nakti mēs atgriezāmies ļoti vēlu. Skuffi sēdēja uz pakāpieniem. Viņ� bija sakrustojis rokas uz spieķa roktura un zodu atbalstījis plaukstās. Skuffi izskats pauda galēju nomāktību, buldoga acīs jautās bēdas. Mēs apstājāmies viņa priek�ā. Skuffi mūs neredzēja. Mēs gribējām parunāt ar viņu, palīdzēt uzkāpt līdz dzīvoklim, bet Skuffi bija nekustīgs kā vaska lelle. Spuldzīte nodzisa, un neko vairs nevarēja redzēt, vienīgi baltā uzvalka fosforescējo�o plankumu.

Tas viss dro�i vien noticis pa�ā sākumā, tūlīt pēc tam, kad iepazinos ar Denīzi.

Es izslēdzu gaismu, bet tomēr vēl negāju ārā no Hittes kabineta un da�as minūtes paliku sē�am tumsā. Pēc tam gaismu atkal iededzu, tad no jauna izslēdzu. Iededzu tre�o reizi. Un izslēdzu. Tas man kaut ko atgādināja: redzēju sevi iededzam gaismu līdzīgā telpā nenosakāmā laikā. Zināju tikai, ka esmu to atkārtojis katru vakaru vienā un tanī pa�ā stundā.

Njelas avēnijas spuld�u atspīdums krīt uz Hittes rakstāmgaldu un krēslu. Arī toreiz, nodzēsis gaismu, es tāpat paliku brīdi nekustīgi stāvam tumsā, it kā man būtu bail iet ārā. Pie

gala sienas tajā istabā stāvēja grāmatu skapis, blakus pelēka marmora kamīns ar spoguli, rakstāmgalds ar daudzām atvilktnēm un pie loga dīvāns, uz kura bie�i atlaidos palasīt. Pa logu bija redzama klusa, kokiem apstādīta ieliņa.

Sājā nelielajā savrupmājā bija iekārtojusies kādas Dienvidamerikas valsts diplomātiskā misija. Nevaru vairs atcerēties, kādu amatu es tur ieņēmu un kāpēc man bija atsevi�ķs kabinets. Blakus divos citos kabinetos strādāja vīrietis un sieviete, kurus es tikpat kā neredzēju, tikai dzirdēju viņus klabinot rakstāmma�īnu.

Es uzklausīju retos apmeklētājus, kas lūdza izbrauk�anas vīzas. Apskaidrība nāca pār mani pēk�ņi, pārcilājot Valbrēzas dārznieka iedoto biskvītu kārbu un pētot Dominikanas Republikas pasi un personības apliecības fotogrāfijas. Bet es tur strādāju cita cilvēka vieta un aizvietoju viņu �ajā kabinetā. Konsulu? Lietu pilnvaroto? Neesmu aizmirsis, ka zvanīju viņam, lai saņemtu norādījumus. Kas viņ� bija?

Bet galvenais � kur atradās �ī misija. Vairākas dienas pēc kārtas es krustām �ķērsām izstaigāju visu XVI rajonu, jo klusā, kokiem apstādītā iela, kas atausa atmiņā, lielā mērā atgādināja �ī rajona ieliņas. Biju līdzīgs pazemes avotu pētniekiem, kuri uzmana mazāko kompasa adatas kustību. Es apstājos katras ielas galā klusā cerībā, ka �ie nami vai koki radīs atbalsi manā sirdi. Man likās, ka tas noticis Molitora un Mirabo ielas stūrī, pēk�ņi man radās pārliecība, ka ik vakarus, izejot no misijas, esmu te gājis garām.

Jau satumsis. Ejot pa gaiteni, kas veda uz kāpnēm, es dzirdēju rakstāmma�īnas klaboņu un pabāzu galvu pa durvju spraugu. Vīrietis jau bija prom, sieviete palikusi viena pie savas rakstāmma�īnas. Es atsveicinājos no viņas. Viņa pārstāja rakstīt un atskatījās. Glīta tum�mate � es labi atceros viņas spilgtos austrumnieciskos vaibstus. Viņa man kaut ko teica spāniski, uzsmaidīja un atkal turpināja strādāt. Brīdi vilcinājies vestibilā, es beidzot pārvarēju sevi un izgāju uz ielas.

Esmu pārliecināts, ka gāju pa Mirabo ielu, tik tuk�u, tik klusu, tik taisnu, ka es paātrināju soli un baiļojos, ka mani kāds nepamana, jo biju �eit vienīgais kājāmgājējs. Lejāk, laukumā, kur sākās Versaļas bulvāris, vēl apgaismota kāda kafejnīca.

Man gadījās iet arī uz otru pusi un nozust Oteijas klusajās ielās. Tur es jutos dro�ībā. No turienes beidzot iznācu uz Miet-tas �osejas. Vēl atceros namus Emīla O�jē bulvārī un ielu pa labi, kurā mēdzu iegriezties. Pirmā stāva logs ar pienbaltu

stiklu, kādi mēdz būt zobārstu kabinetos, vienmēr bija apgaismots. Denīze gaidīja mani netālu no tās vietas, krievu restorāna.

Es bie�i pieminu bārus un restorānus, bet kā gan es atrastu ceļu, ja laiku pa laikam neizlasītu plāksnīti ar ielas nosaukumu vai apgaismotu reklāmu?

�ī restorāna viena daļa bija iekārtota dārzā, ko apjoza mūra siena. Pa atvērtajām durvīm varēja saskatīt ar sarkanu samtu drapēto zāles iek�pusi. Bija vēl gai�s, kad mēs apsēdāmies pie viena no dārza galdiņiem. Kāds spēlēja cītaru. Skanīgais instruments, dārza mijkrēslis, lapu smar�a, kas atplūda �urp no tuvējā Buloņas me�a, � tas viss bija tā laika skumjas un mistērija. Mēģināju atrast krievu restorānu. Velti. Bet pati Mirabo iela nemaz nebija mainījusies. Tajos vakaros, kad man gadījās aizkavēties misijā, es parasti gāju mājup pa Versaļas bulvāri. Tikpat labi varēju braukt ar metro, bet man labāk patika pastaiga svaigā gaisā. Passī krastmala. Birakeima tilts. Tad Ņujorkas avēnija, pa kuru reiz gāju ar Voldo Blantu, un tagad man skaidrs, kāpēc toreiz tā iesmeldzās sirds. Pats to neapzinoties, es biju gājis pa ierasto ceļu. Cik rei�u esmu gājis pa Ņujorkas avēniju . .. Pirmā oāze, Almas laukums. Pēc tam Karalienes alejas koki un vēsums. Tad pāri Konkordijas laukumam, un esmu jau gandrīz pie mērķa. Palē-Ruajāla iela. Es nogrie�os pa labi Sentonorē ielā. Pa kreisi � Kambona iela.

Kambona ielā valda pilnīga tumsa, atskaitot violetu blāzmu, kas dro�i vien atspīd no skatloga. Esmu viens. Mani atkal sagrābj bailes � bailes, ko jūtu ik reizi, ejot pa Mirabo ielu, bailes, ka kāds mani varētu pamanīt, apturēt, likt uzrādīt dokumentus. Būtu �ēl, ja tas notiktu tikai da�us metrus no mērķa. Galvenais � mierīgi jāiet līdz galam.

Viesnīca �Kastīlija�. Es atgrū�u durvis. Portjē vieta ir tuk�a. Ieeju mazajā viesistabā, lai atgūtos un noraustu sviedrus no sejas. Vēl �o nakti esmu izbēdzis briesmām. Denīze gaida mani aug�ā. Viņa vienīgā gaida mani, tikai viņa uztrauktos par manu nozu�anu �ajā pilsētā.

Istaba ar gai�i zaļām sienām. Sarkanie aizkari aizvilkti. Gaisma plūst no naktslampiņas gultas kreisajā pusē. Sajūtu Denīzes smar�as, tās ir rūgtas, un es redzu vairs tikai vasar-raibumus viņas sejā un dzimumzīmīti virs kreisā gurna.

Parasti viņ� nāca kopā ar dēlu mājup no pludmales ap septiņiem vakarā, un �is brīdis viņam bija vismīļākais. Viņ� turēja bērnu pie rokas vai arī ļāva viņam skraidīt sev pa priek�u.

Iela bija tuk�a, tikai da�i slīpi saules stari vēl kavējās uz trotuāra. Viņi gāja garām arkādēm, un bērns ik reizi apstājās pie konditorejas �Pie karalienes Astrīdas�. Viņ� pats tikmēr aplūkoja grāmatu veikala skatlogu.

Tovakar viena grāmata skatlogā piesaistīja viņa uzmanību. Granātkrāsas burti veidoja vārdu: �Kastīlija�, un, kamēr viņ� ar dēlu pie rokas gāja uz priek�u un mazais uzjautrinājās, lēkājot pāri saules staru kūļiem, kas bija saraibināju�i asfaltu, �is vārds �Kastīlija� atgādināja viņam kādu viesnīcu Parīzē, Sent-onorē priek�pilsētā.

Reiz kāds cilvēks bija norunājis ar viņu tikties viesnīcā �Kastīlija�. Viņ� jau bija ar to saticies Ho�a avēnijas kantoros starp dīvainiem ļaudīm, kuri runāja par darījumiem tikai klusinātā balsī. �is cilvēks viņam piedāvāja dimanta piespraudi un divas rokassprādzes, jo pats gatavojās izbraukt no Francijas. Cilvēks uzticēja viņam dārglietas, kas bija ieliktas mazā ādas kārbiņā, viņi norunāja tikties nākamajā dienā viesnīcā �Kastīlija�, kur �is vīrs dzīvoja.

Viņ� atcerējās viesnīcas vestibilu, mazo bāru blakus un ar mūri apjoztu dārzu ar zaļu drā�u pinumu apkārt. �veicars iepriek� piezvanīja, lai viņu pieteiktu, pēc tam nosauca istabas numuru.

Cilvēks gulēja gultā ar cigareti zobos. Viņ� neievilka dūmu plau�ās, bet nervozi izpūta biezus mutuļus. Gara auguma tum�matis � dienu iepriek� viņ� bija stādījies priek�ā kā �biju�ais kadas Dienvidamerikas valsts misijas tirdzniecības ata�ejs�. Viņ� bija nosaucis tikai savu vārdu: � Pedro.

Tā saucamais �Pedro�, kautri smaidot, apsēdās uz gultas malas. Viņ� nevarēja saprast, kādēļ jūt simpātijas pret �o viņam glu�i sve�o Pedro. Pat te, viesnīcas istabā, Pedro izskatījās pec vajata dzīvnieka. Viņ� nevilcinoties atdeva Pedro ap-loksni_ ar naudu. Vēl tanī pa�ā vakarā viņam bija izdevies pārdot dārglietas ar lielu peļņu. �Te būs,� viņ� sacīja, �es pieliku klāt pusi no peļņas.� Pedro pateicās un ielika aploksni naktsgaldiņa atvilktnē.

Tobrīd viņ� ieraudzīja, ka skapja durvis iepretim gultai ir pavērtas. Tajā bija da�as kleitas un ka�okādas manto. Tātad Pedro dzīvoja te ar sievieti. Viņam no jauna uzmācās sajūta, ka abu stāvoklis, �īs sievietes un Pedro, nav pārāk dro�s.

Pedro atkal atlaidās^gultā un aizdedza jaunu cigareti. Dro�i vien savstarpējā uzticē�anās bija abpusēja, jo Pedro sacīja:

� Es aizvien retāk uzdro�inos iziet uz ielas ...

Un piebilda:

� Gadās, ka palieku gultā � tik lielas ir bailes... ⁶

81

Pēc daudziem gadiem viņam ausīs vēl skan �ie divi teikumi, kurus Pedro izteica neskanīgā balsī. Viņ� nezināja, ko atbildēt. Viņ� aprobe�ojās ar glu�i banālu frāzi, apmēram tādu: �Dīvaina laikā mēs dzīvojam.�

Piepe�i Pedro sacīja:

� �ķiet, esmu atradis iespēju izkļūt no Francijas. Nauda var visu ...

Viņ� atcerējās, ka toreiz aiz loga krita sīkas sniegpārsliņas, kas atgādināja lietus lāses. Krīto�ais sniegs, nakts aiz loga un �aurā istaba smacēja un neļāva elpot. Vai tie�ām iespējams aizbēgt no tā visa, pat ja ir nauda?

� Jā, � nomurmināja Pedro. � Es zinu, kā nokļūt Portugālē ... Caur �veici...

Vārds �Portugāle� viņam saistījās ar sauli, zaļu okeānu, apelsīnu dzērienu, ko sūc caur salmiņu, sē�ot zem saulessarga. Un, ja mēs ar Pedro vēl kādreiz tiktos, viņ� nodomāja, piemēram, vasarā kādā Lisabonas vai Estoriāla kafejnīcā? Bezrūpīgi atkorķētu Zeltera pudeli... Cik tālu viņam tagad likās viesnīcas �Kastīlija� mazā istabele ar tās tumsu un sniegu, Parīzi tajā drūmajā ziemā, visu, kas vēl bija vajadzīgs, lai to pārdzīvotu .. . Aizejot no turienes, viņ� bija novēlējis Pedro �labu izdo�anos�.

Diez, kur Pedro tagad atrodas? Viņ� karsti vēlējās, lai cilvēks, kuru viņ� bija sastapis sen atpakaļ tikai divas reizes, būtu tikpat laimīgs un mierīgs kā viņ� pats �ajā vasaras vakarā kopā ar bērnu, kur� bezbēdīgi lēkā pār pēdējiem rieto�ās saules stariem uz trotuāra.

�Manu dārgo Gī, pateicos Jums par vēstuli. Nicā jūtos ļoti laimīgs. Sameklēju veco krievu baznīcu Lon�āna ielā, kurp bērnībā mani bie�i veda vecmāmiņa. Tie�i toreiz, vērojot spēlējam Zviedrijas karali Gustavu, dzima mana lielā mīlestība uz tenisu ... Nicā katrs ielas stūris atgādina man bērnību.

Pieminētajā krievu baznīcā, par kuru stāstu, ir istaba, kurā visas �etras sienas aizņem stikloti grāmatu plaukti. Istabas vidū stāv liels galds, kas izskatās pēc biljarda, un veci krēsli. Katru tre�dienu mana vecmāmuļa gāja uz turieni, lai paņemtu da�as grāmatas, un es vienmēr viņu pavadīju.

Grāmatas izdotas deviņpadsmitā gadsimta beigās. �ī vieta, starp citu, saglabājusi tā laika lasītavu īpa�o �armu. Mēdzu tur nosēdēt garas stundas, lasot krieviski, kaut arī �ī valoda man jau krietni piemirsu�ies.

Visgarām baznīcai bagātīgi apēnots dārzs ar slaikām palmām un eikaliptiem. �o tropisko koku vidū izaudzis bērzs ar sidrabotu stumbru. Es domāju, ka tas te iestādīts, lai atgādinātu mūsu tālo Krieviju.

Jāatzīstas, dārgo Gī, ka esmu izlūdzies sev bibliotekāra vietu. Ja tas, kā es to ceru, izdosies, � man būs liels prieks uzņemt Jūs savā bērnības zemē.

Pēc savas pilnum grēcīgās dzīves (neuzdro�inos atzīties mācītājam, ka esmu bijis privātdetektīvs) es atgrie�os pie pirmavota.

Jums bija taisnība, kad teicāt, ka ikviena dzīvē pagātne ir nozīmīgāka par nākotni.

Tā kā Jūs lūdzāt man padomu, iesaku griezties pēc palīdzības organizācijā �Ģimenes interesēs�. Es pats aizrakstī�u de Svērtam, kur�, pēc manām domām, ir ļoti kompetents un varēs atbildēt uz Jūsu jautājumiem. Viņ� Jums ātri atsūtīs atbildi.

Jūsu Hitte.

P. S. Kas attiecas uz tā saukto Oļegu de Vredē, kura personību līdz �im nevarējām identificēt, gribu Jūs iepriecināt: ar nākamo pastu Jūs saņemsit vēstuli, kurā būs da�as ziņas par viņu. Aiz tīrās nejau�ības apprasījos veciem Nicas krievu kolonijas iedzīvotājiem, jo iedomājos, ka �Vredē� varētu būt slāvu vai baltu cilmes vārds, un man laimējās sastapties ar kādu Kahāna kundzi, kurai �is vārds saistījās ar noteiktām atmiņām. Starp citu, sliktām atmiņām, kuras viņa labāk būtu vēlējusies aizmirst, ta�u Kahāna kundze man apsolīja, ka aizrakstīs Jums visu, ko zina pati.�

Objekts: Kudrēza Denīze, Iveta

Dzimusi: Parīzē, 1917. gada 21. decembrī, tēvs � Pols Kud-rēzs, māte � Henrieta, dzimusi Bogarta.

Tautība: francūziete.

Salaulājusies 1939. gada 3. aprīlī XVII rajona mērijā ar D�i-miju Pedro �ternu, dzimu�u 1912. gada 30. septembrī Saloni-kos (Grieķija), pec tautības grieķi.

Kudrēzas jaunkundze dzīvojusi pēc �ādām adresēm: Austerlicas krastmalā 19, Parīzē (XIII raj.)

Romas ielā 97, Parīzē (XVII raj.)

Viesnīcā �Kastīlija�, Kambona ielā, Parīzē (VIII raj.) Kambaserēsa ielā 10-b, Parīzē (VIII raj.).

Kudrēza jaunkundze pozējusi modes �urnāliem ār pseidonīmu Mut. Vēlāk strādājusi par manekeni pie drēbnieka �. F., Boetī ielā, pēc tam kļuvusi par kompanjoni kādam van Allenam, holandie�u pavalstniekam, kur� 1941. gada aprīlī Operas skvērā 6, Parīzes IX rajonā atvēris modes salonu. Salonam gan bijis īss mū�s � līdz 1945. gada janvārim.

Kudrēzas jaunkundze pazudusi, mēģinot nelegāli Francijas un �veices robe�as pāriet 1943. gada februārī. Izmeklē�ana Me-�ēvā (Aug�savoja) un Annemasā (Aug�savoja) rezultātus nedeva.

Objekts: Sterns D�immijs, Pedro.

Dzimis: Salonikos (Grieķijā), 1912. gada 30. septembrī, tēvs � D�ord�s Sterns, māte � D�uvija Sarano.

Tautība: grieķis.

Salaulājies 1939. gada 3. aprīlī Parīzes XVII rajona mērijā ar Denīzi Ivetu Kudrēzu, francūzieti.

Sterna kungā apme�anās vieta Francijā nav zināma.

Saglabājusies tikai viesnīcas reģistrācijas kārtīte, kas datēta ar 1939. gada februāri un liecina, ka kāds D�immijs Pedro Sterna kungs ap to laiku dzīvojis:

Viesnīcā �Linkolns�

Baijāra ielā 24, Parīzē (VIII raj.).

Starp citu, ta ir tā pati adrese, kas uzrādīta XVII rajona mērijas reģistrētajā laulību līgumā.

Viesnīcas �Linkolns� vairs nav.

Viesnīcas �Linkolns� viesu reģistrācijas grāmatā ir attiecīgs ieraksts:

Vārds: Sterns D�immijs, Pedro

Adrese: Tum�o bodī�u ielā 2, Romā (Itālija)

Profesija: mākleris.

D�immijs Sterna kungs pazudis 1940. gadā.

Objekts: Makevuā Pedro.

Par Pedro Makevuā kungu bija ārkārtīgi grūti savākt kādas ziņas ne tikvien policijas Prefektūrā, bet arī adre�u galdā.

Mums paziņoja, ka Pedro Makevuā, Dominikanas Republikas pilsonis, strādājis Dominikanas Republikas misijā Parīzē un 1940. gada decembrī dzīvojis Ziljēna Potēna bulvārī 9, Neijē (Sēnas departamentā).

Pēc tam par viņu vairs nekas nav zināms.

Viss liecina par to, ka Pedro Makevuā kungs aizbraucis no Francijas pēdējā kara laikā.

Iespējams arī, ka �is cilvēks slēpies zem pieņemta vārda un dzīvojis ar sve�iem dokumentiem, kas tolaik bija visai bie�a parādība.

Denīzes dzim�anas diena. Tāds ziemas vakars, kas krīto�u sniegu pārvēr� dubļos. Ļaudis skubīgi nozuda metro un a�iem soļiem steidzās pa ielām. Sentonorē priek�pilsētas veikalu skatlogi laistījās vienās ugunīs. Tuvojās Ziemassvētki.

Es iegāju pie juveliera, � un es vēl joprojām atceros, kā �is cilvēks izskatījās. Viņam bija bārda un brilles ar tum�iem stikliem. Nopirku Denīzei gredzenu. Kad iznācu no veikala, joprojām sniga. Pēk�ņi nobijos, ka Denize varētu neatnākt uz satik�anos, un pirmo reizi mū�ā man ie�āvās prātā, ka mēs varētu viens otru pazaudēt milzīgajā pilsētā starp daudzajām ēnām, kas kaut kur steidzās.

Bet es vairs neatceros, vai tovakar saucos par D�immiju vai Pedro, Sternu vai Makevuā.

Valparaiso. Viņa stāv pie loga tramvaja aizmugurē, iespiesta pasa�ieru pūlī starp sīku vīreli melnās brillēs un tum�matainu sievieti ar mūmijas seju, kas sasmar�ojusies ar vijolītēm.

Pavisam drīz, pie E�aurena laukuma, tie visi izkāps, un viņa varēs apsēsties. Viņa brauc uz Valparaiso tikai divas reizes nedēļā, lai iepirktos, jo dzīvo aug�pilsētā �erro Alegres kvartālā. Tur viņa noīrējusi māju, kur iekārtojusi deju studiju.

Viņa neno�ēlo, ka pametusi Parīzi, nu jau būs pieci gadi pēc potītes lūzuma, kad viņai pateica, ka dejot vairs nevarēs. Toreiz viņa nolēma, ka jābrauc projām, jāsarauj visas saites, jāpamet viss, kas līdz tam bijusi viņas dzīve. Kāpēc tie�i Valparaiso? Tāpēc, ka tur viņai bija paziņa, Kuevasa baleta trupas biju�ais dejotājs.

Par atgrie�anos Eiropā viņa nedomā. Viņa paliks tepat kalnos, pasniegs stundas un varbūt beidzot aizmirsīs savas vecās reklāmas fotogrāfijas pie sienām no tiem laikiem, kad viņa vēl dejoja pulkve�a Bezila trupā.

Viņa reti domā par savu dzīvi pirms nelaimes. Viņas galvā viss sajucis. Viņa jauc vārdus, vietas, datumus. Tomēr ir kaut

kas, ko viņa atceras bie�i � divas reizes nedēļā, vienā un tanī pa�ā laikā un vietā, �īs atmiņas ir skaidrākas par citām.

Tas parasti notiek, kad tramvajs, kā �ovakar, apstājas lejā pie Errasurisas prospekta. �is koku apēnotais bulvāris, kas ved aug�up lēzenā nogāzē, viņai atgādina 2uīan�ozā ielu, kur viņa dzīvojusi bērnībā. Viņa atkal redz māju doktora Kurcena ielas stūrī, sēru vītolu, balto �ogu, protestantu baznīcu tie�i pretim un lejā, pa�ā ielas galā, krodziņu �Robins Huds�. Viņa atceras kādu svētdienu, kas nelīdzinājās citām. Viņai pakaļ bija atbraukusi krustmāte.

Viņa nezin itin neko par �o sievieti, atceras tikai viņas vārdu � Denīze. Viņai bija ma�īna ar nolai�amu jumtu. Tajā svētdienā viņu pavadīja tum�matains vīrietis. Visi kopā viņi vispirms ēda saldējumu, tad vizinājās laivā, un vakarā, braucot mājup no Versaļas, viņi apstājās pie svētku tirdziņa. Kopā ar krustmāti, �o Denīzi, viņas vizinājās ar autoskuteri, bet vīrietis skatījās uz viņām.

Viņa labprāt vēlētos uzzināt par �iem abiem kaut ko vairāk. Kā viņus sauc? Kur viņi dzīvo? Kā dzīvoju�i visus �os gadus? Tie�i par to viņa vienmēr domā, kamēr tramvajs rāpjas pa Errasurisas prospektu aug�up �erro Alegres virzienā.

Tovakar es sēdēju pie bāra degustācijas galdiņa bakalejas veikalā, kurp savulaik mani bija aizvedis Hitte un kas atradās Njelas bulvārī tie�i pretim Aģentūrai. Plauktos aiz letes eksotiskas preces: da�ādas tējas, pastilas, ro�lapiņu ievārījumi, Baltijas siļķes. �o bāru mēdza apmeklēt biju�ie �okeji, kas gremdējās atmiņās, rādot cits citam vecas, apbru�ātas fotogrāfijas, kurās viņi sēdēja mugurā zirgiem, kas jau sen nobeigu�ies.

Bārā klusi sarunājās divi vīri. Vienam mugurā bija gar� mētelis rudens lapu krāsā, kas sniedzās līdz potītēm. Kā vairums �ejienes klientu, viņ� bija neliela auguma. Viņ� pagriezās, protams, lai paraudzītos pulkstenī, kas karājās virs ieejas durvīm, un viņa skatiens nejau�i ķēra mani.

Viņ� nobāla. Viņ� cie�i skatījās manī pavērtu muti, izvalbītām acīm.

Saraucis pieri, viņ� man lēni tuvojās. Viņ� apstājās pie mana galdiņa.

� Pedro ...

Viņ� pieskārās manas �aketes piedurknei un pataustīja drēbi.

� Pedro, tas esi tu?

Es vilcinājos ar atbildi. Viņ� apmulsa.

� Piedodiet, � viņ� teica. � Vai jūs neesat Pedro Ma-kevuā?

� Jā, � es strupi atbildēju. � Ko jūs vēlaties?

� Pedro, tu ... tu mani neatceries?

� Nē.

Viņ� apsēdās man pretim.

� Pedro ... es esmu ... Andrē Vildmērs.

Viņ� bija satriekts. Viņ� saņēma manu roku.

� Andrē Vildmērs ... �okejs ... Tu mani neatceries?

� Atvainojiet, � es teicu. � Man ir atmiņas zudumi. Kad mēs esam tiku�ies?

� Tu ta�u labi zini... pie Fredija.

�is vārds mani ķēra kā zibens spēriens. �okejs. Valbrēzas vecais dārznieks bija stāstījis par kādu �okeju.

� Cik dīvaini, � es teicu. � Kāds man stāstīja par jums ... Valbrēzā.

Viņa acis kļuva miklas. Alkohola iespaids? Emocijas?

� Klausies, Pedro ... Vai tad tu neatceries, kā mēs braucām uz Valbrēzu kopā ar Frediju? ...

� Ne pārāk labi. Patiesībā man par to stāstīja Valbrēzas dārznieks.

� Pedro ... tad jau ... tad jau tu esi dzīvs?

Viņ� cie�i paspieda manu roku. Un nodarīja sāpes.

� Jā. Un tad?

� Tu ... tu dzīvo Parīzē?

� Jā ... kas tad ir?

Viņ� skatījās uz mani galīgi satriekts. Viņam bija grūti noticēt, ka esmu dzīvs. Kas tad īsti bija noticis? Es to labprāt gribētu zināt, bet viņ�, �ķiet, neuzdro�inājās runāt par to tie�i un atklāti.

� Es dzīvoju Zivernī... Uāzas departamentā, � viņ� sacīja. � Es ... es ļoti reti braucu uz Parīzi... Ko tu dzersi, Pedro?

� Marie Brizard, � es teicu.

� Labs ir, es arī.

Viņ� lēni salēja liķieri glāzītēs, un man likās, ka viņ� mēģina iegūt laiku.

� Pedro ... Kas īsti notika?

� Kad?

Viņ� iztuk�oja savu glāzi viena paņēmienā.

� Kad jūs abi ar Denīzi mēģinājāt pāriet �veices robe�u?

Ko es varēju viņam atbildēt?

� Jūs vairs ne reizi neatrakstījāt. Fredijs ļoti uztraucās.

Viņ� no jauna piepildīja savu glāzi.

� Mēs nospriedām, ka esat apmaldīju�ies dziļajā sniegā.

� Jums nevajadzēja uztraukties, � es teicu.

� Un Denīze?

Es paraustīju plecus.

� Vai jūs labi atceraties Denīzi? � es jautāju.

� Ko tu, Pedro, nu dabiski... Bet kāpēc tu visu laiku uzrunā mani ar jūs?

� Atvaino mani, vecais, � es teicu. � Pēdējā laikā ar mani nav īsti labi. Pūlos atcerēties pagātni... Ta�u viss ir kā miglā tīts.

� Es saprotu. Tas bija tik sen ... Vai atceries Fredija kāzas?

Viņ� smaidīja.

� Ne pārāk labi.

� Nicā ... Kad viņ� laulājās ar Geju.

� Ar Geju Orlovu?

� Protams, ar Geju Orlovu ... Ar kuru citu tad lai viņ� būtu laulājies?

Viņ� nemaz nebija priecīgs, konstatējot, ka �īs laulības man vairs neko īpa�u nenozīmē.

� Nicā ... Krievu baznīcā ... Laulības baznīcā ... Bez pilsonisku laulību reģistrācijas ...

� Kādā krievu baznīcā?

� Nelielā krievu baznīcā ar dārzu.

Vai tā būtu tā pati, kuru Hitte aprakstījis savā vēstulē? Dzīvē mēdz būt neizskaidrojamas sakritības.

� Kā tad,_� es atdzīvojos. �...kā tad... Mazā krievu baznīca Lon�āna ielā, ar dārzu un draudzes bibliotēku.

� Tātad tu atceries? Mēs bijām �etri liecinieki. Un turējām kroņus virs Gejas un Fredija galvām ...

� �etri liecinieki?

� Nu ja ... Tu, es, Gejas vectēvs ...

� Vecais D�ord�adze?

� Tie�i tā ... D�ord�adze.

Tātad fotogrāfija, kurā es biju redzams kopā ar Geju Orlovu un veco D�ord�adzi, bija uzņemta par godu �im notikumam. Es viņam to parādī�u.

� Bet ceturtais liecinieks bija tavs draugs Rubiroza.

� Kas?

� Nu, tavs draugs Rubiroza ... Porfīrio ... Dominikāņu diplomāts ...

Viņ� pasmaidīja, atceroties �o Porfīrio Rubirozu. Dominikāņu diplomāts. Varbūt misijā biju aizstājis tie�i viņu?

� Pēc tam mēs visi gājām pie vecā D�ord�adzes.

Es redzēju, kā ap pusdienas laiku mēs visi ejam pa platānām apstādīto Nicas bulvāri. Spīd saule.

� Vai Denīze arī bija tur?

Viņ� paraustīja plecus.

� Skaidrs ... Vai tu patiesi vairs galīgi neko neatceries?

Mēs visi septiņi gājām nesteidzīgā solī � �okejs, Denīze, es,

Geja Orlova ar Frediju, Rubiroza un vecais D�ord�adze. Mums mugurā bija balti uzvalki.

D�ord�adze dzīvoja daudzstāvu namā pie Elzasas-Lorēnas dārza stūra.

Augstu debesīs slienas palmas. Bērni vizinās ar toboganiem. Balts nams apelsīnkrāsas aizkariem logos. Mūsu smiekli kāpnēs.

� Vakarā tavs draugs Rubiroza vēl aizveda mūs vakariņās uz Eden-Roc, lai pienācīgi nosvinētu �īs kāzas... Nu? Vai atcerējies?

Viņ� nopūtās tā, it kā būtu smagi strādājis. Likās, ka, atsaucot atmiņā �o dienu, kad Fredijs ar Geju Orlovu noslēdza baznīcas laulību, saulaino, bezrūpīgo dienu, kas noteikti bija viena no jaukākajām mūsu jaunības dienām, viņ� izsmēlis savus pēdējos spēkus.

� Tad jau iznāk, � es teicu, � ka mēs ar tevi esam pazīstami ļoti sen ...

� Jā ... Bet Frediju pazinu vēl agrāk. Biju ta�u viņa vectēva �okejs. Diem�ēl tas nevilkās ilgi. Vecais visu pazaudēja ...

� Un Geja Orlova ... Tu zini, ka ...

� Jā, zinu ... Dzīvoju pavisam netālu no viņas, pie Alikānu skvēra.

Lielais nams ar logiem uz Oteijas hipodromu. Voldo Blants, Gejas pirmais vīrs, man stāstīja, ka viņa nonāvējusies aiz bailēm novecot. Pieņēmu, ka Geja bie�i vērojusi zirgu skrie�anās sacīkstes pa savu logu. Katru dienu un pat vairākas reizes dienā desmitiem zirgu metās uz priek�u, drāzās pa hipodroma skrejceļu un sasitās pret �ķēr�ļiem. Pat tie zirgi, kuri pārvarēja �ķēr�ļus, bija redzami skrejceļā labi ja pāris mēne�u, tad nozuda arī viņi. Un visu laiku tur gatavībā jaunus zirgus, ar kuriem nepiecie�amības gadījumā nomainīt vecos. Un katru reizi atkārtojas viens un tas pats � pārlieku spēku piepūle, kas neko nedod. �āda izrāde nevar provocēt neko citu, kā vienīgi depresiju un dziļu melanholiju, un varbūt Geja Orlova, tie�i tādēļ, ka dzīvoja blakus hipodromam . . . Man gribējās pajautāt Andrē Vildmēram, ko viņ� par to domā. Viņam to vajadzēja saprast, viņam īpa�i. Viņ� ta�u bijis �okejs.

� Cik skumji, � viņ� teica. � Geja bija �ika mei�a ...

Viņ� pieliecās, un mūsu sejas gandrīz saskārās. Viņam tā bija sarkana, bakurētaina, un acis brūnas. Pār labo vaigu rēta līdz pat zodam. Tum�i mati ar sirmu �ķipsnu, kas atsukata atpakaļ.

� Bet tu, Pedro ...

Neļāvu viņam pabeigt.

� Vai tu iepazinies ar mani, kad dzīvoju Ziljena Potena bulvāri Neijē? � es jautāju uz labu laimi, jo labi atcerējos �Pedro Makevuā� lietā norādīto adresi.

� Tu gribi teikt, ka dzīvoji pie Rubirozas? Nu protams...

Atkal �is Rubiroza.

� Mēs ar Frediju bie�i turp gājām... Iedzer�anas gaja vaļā katru vakaru.

Viņ� skaļi iesmējās.

� Tavs draugs Rubiroza mēdza aicināt mūziķus... līdz se�iem no rīta ... Vai atceries tās divas melodijas, kuras viņ� spēlēja uz ģitāras?

� Nē...

� �E1 Reloj�⁷ un �Tu me acostumbraste�⁸. īpa�i bie�i �Tu me acostumbraste� ...

Viņ� nosvilpoja da�as taktis.

� Nu?

� Ja ... ja ... tagad atceros, � es teicu.

� Jūs sagādājāt man Dominikanas pasi... bet liela labuma man no tās nebija.

� Vai tu esi bijis pie manis misijā? � es vaicāju.

� Jā. Toreiz, kad tu iedevi man Dominikanas pasi.

� Nekādi nevaru saprast, ko es darīju �ajā misijā.

� Es arī to nezinu ... Reiz tu man teici, ka izpildot Rubirozas sekretāra pienākumus un ka tas tev esot labs aizsegs. Cik �ēl, ka Rubijs gāja bojā autokatastrofā.

Jā, �ēl gan. Vēl viens zudis liecinieks, kuru es vairs nevarē�u iztaujāt.

� Saki, Pedro ... Kāds ir tavs īstais vārds? Mani tas aizvien intriģējis. Fredijs teica, ka tevi nesaucot Pedro Makevuā ... Rubijs tev pagādājis viltotus papīrus.

� Mans īstais vārds? Cik labprāt es pats to uzzinātu.

Un es pasmaidīju, lai viņ� to uztvertu kā joku.

� Fredijs gan zināja, jūs abi ta�u mācījāties kopā koled�ā ... Galva vai pu�u plīsa no jūsu Luīzas koled�as stāstiem.

� Kādas koled�as?

� Luīzas ... Tu to ļoti labi zini... Netēlo nu muļķi... Kā reiz tavs tēvs izbraucis jums abiem pretim ar ma�īnu ... un atļāvis Fredijam sēsties pie stūres, kaut gan viņam vēl nebija tiesību. Esmu to dzirdējis vismaz simt rei�u.

Viņ� pakratīja galvu. Tātad man ir bijis tēvs, kas vedis mani mājās no Luīzas koled�as. Interesanti.

� Un tu? Joprojām noņemies ar zirgiem? � es jautāju.

� Man ir trenera vieta kādā Zivernī manē�ā.

Andrē to pateica tik nopietni, ka jutos pārsteigts.

� Tu jau zini, ka pēc tā nelaimes gadījuma man sākās īsta lejupslīde...

Kas par nelaimes gadījumu? Neuzdro�inājos viņam jautāt...

� Jau toreiz, kad pavadīju jūs uz Me�ēvu, nu tevi, Frediju, Denīzi un Geju, man diez cik spo�i vis negāja. Biju zaudējis trenera vietu. Viņi nobijās no tā, ka esmu anglis. Viņi gribēja vienīgi fran�us.

Anglis? Jā. Viņ� runāja ar vieglu akcentu, ko nebiju pat īsti pamanījis. Kad Vildmērs izrunāja vārdu �Me�ēva�, mana sirds iepukstējās straujāk.

� Cik dīvaina iedoma, �is ceļojums uz Me�ēvu, vai ne? � es riskēju.

� Kāpēc dīvaina? Mums nebija citas izejas...

� Tu domā?

� Tur bija dro�āk... Parīzē kļuva pārāk bīstami.

� Tu tie�ām tā domā?

� Bet, Pedro, mēģini atcerēties... Dokumentu pārbaudes notika aizvien bie�āk un bie�āk. Es biju anglis. Fredijam bija angļu pase ...

� Angļu?

� Nu ... Fredija ģimene cēlusies no Maurīcijas salas. Arī tavs stāvoklis nebija no spīdo�ajiem. Bez tam, mūsu tā saucamās �Dominikanas pases� arī vairs īpa�i neaizsargāja. Atceries .. . Pat tavs draugs Rubiroza ...

Teikuma beigas es nesadzirdēju. Domāju, Vildmēram aiztrūka balss.

Viņ� iedzēra malciņu liķiera, un tobrīd bārā ienāca �etri cilvēki, visi pastāvīgie apmeklētāji � biju�ie �okeji. Es pazinu viņus pēc izskata, jo it bie�i noklausījos viņu sarunās. Viens no viņiem alla� valkāja vecas jājambikses un viscaur notraipītu ādas jaku. Viņi uzsita Vildmēram uz pleca. Viņi runāja visi reizē, skaļi smējās, un tas viss radīja pārāk lielu troksni. Vildmērs mūs neiepazīstināja.

Viņi apsēdās pie bāra letes un turpināja skaļi sarunāties.

� Pedro ...

Vildmērs pieliecās man tuvāk. Viņa seja bija tikai da�us centimetrus atstatu no manējās. Viņ� tā vaikstījās, it kā vārdi, ko vajadzēja izrunāt, prasītu no viņa pārdabisku piepūli.

� Pedro... Kas notika ar Denīzi, kad jūs mēģinājāt pāriet robe�u?

� Vairs neatceros, � es atbildēju.

Vildmērs noskatīja mani ilgu skatienu. Viņ� jau bija mazliet iereibis.

� Pedro ... Pirms jūs gājāt, es tevi brīdināju, ka tam tipam nevar uzticēties ...

� Kādam tipam?

� Tam, kur� piedāvājās jūs pārvest pāri uz Sveici. Krievs ar īstu �igolo ģīmi.

Vildmērs ko�i piesarka. Viņ� iedzēra vēl malku liķiera.

� Atceries ... Es teicu, ka nevajag uzticēties arī tam otram ... Nu, slēpo�anas instruktoram ...

� Kādam slēpo�anas instruktoram?

� Tam, kur� bija jūsu pavadonis. Pats labi zini... So Bobu, kā viņu ... Bobu Bessonu ... Kāpēc jums vajadzēja iet? Jums ta�u bija tik labi kalnu mājiņā kopā ar mums.

Ko tur teikt? Pa�ūpoju galvu. Vildmērs iztuk�oja savu glāzi vienā rāvienā.

� Viņu sauca Bobs Bessons? � es pārjautāju.

� Jā. Bobs Bessons ...

� Un krievu?

Vildmērs sarauca pieri.

� Vairs neatceros ...

Vildmēra uzmanība atslāba. Ar me�onīgu piepūli viņ� bija mēģinājis runāt ar mani par pagātni, bet nu tas bija gala. Та izvārdzis peldētājs pēdējiem spēkiem vēl izslien galvu virs ūdens un tad lēni grimst. Un es tik maz biju palīdzējis viņam atcerēties.

Viņ� piecēlās un pievienojās pārējiem. Viņ� atkal ļāvās saviem paradumiem. Es dzirdēju, kā viņ� skali spriedelē par �odienas sacīkstēm Vensēnā. Tas, ar jājambiksēm kājās, visus uzcienāja. Vildmērs, atguvis balsi, runāja tik sparīgi, tik dedzīgi, ka pat aizmirsa aizdedzināt cigareti. Izdzisusi tā rēgojas viņa mutē. Ja es tagad nostātos Vildmēra priek�ā, viņ� mani nepazītu.

Aizejot es atsveicinājos no viņa un pamāju ar roku, bet viņ� nelikās to manām. Vildmērs bija pilnīgi iegrimis sarunā.

Vi�l. Amerikāņu ma�īna nobremzē pie Avotu dārza �oga blakus viesnīcai �Miers�. Tās karosērija no�ķiesta dubļiem. No ma�īnas izkāpj divi vīrie�i un sieviete un iet uz viesnīcas durvīm. Abiem vīrie�iem neskūti vaigi, un garākais no viņiem pietur sievieti pie elkoņa. Durvju priek�ā stāv vesela rinda pītu krēslu, kuros, galvu klanīdami, snau� cilvēki, daudz nebēdādami par jūlija sauli, kas necie�ami karsē.

Viesnīcas vestibilā visiem trim nenākas viegli izlauzt sev ceļu līdz portjē. Viņiem jāapiet apkārt krēsliem un pat saliekamām gultām, kurās atlaidu�ies citi gulētāji, da�i militārās uniformās. Piecu līdz desmit cilvēku grupas saspiedu�ās otrā zālē aiz vestibila un sasaucas cita ar citu tā, ka balsu kņada nomāc vēl stiprāk par nogurdino�o karstumu ārā. Beidzot viņi nokļūst līdz portjē, un viens no vīrie�iem, tas garākais, sniedz viņam trīs pases. Divas pases izsniegusi Dominikanas Republikas misija Parīzē: vienu uz Porfīrio Rubirozas, otru � uz Pedro Makevuā vārda, tre�ā ir fran�u pase uz Denīzes Ivetas Kudrēzas vārda.

Portjē, pilo�u, sviedriem noplūdu�u seju, ar gurdu kustību atdod viņiem atpakaļ visas trīs pases. Nē, visā Vi�ī ��ajos apstākļos� vairs nav nevienas brīvas istabas. Sliktākajā gadījumā vēl varētu izlīdzēties ar diviem atliku�ajiem krēsliem, ja tos uznestu veļas mazgātavā vai noliktu pirmā stāva tualetes istabā. Viņa balsi noslāpē visaptvero�ais sarunu troksnis, klaudzo�o lifta durvju metāliskā skaņa, telefona zvani un saucieni, kas skan no virs portjē letes piestiprinātā skaļruņa.

Abi vīrie�i un sieviete, nogurumā grīļodamies, iznāca no viesnīcas. Debesis pēk�ņi apmācas, tās aizklāj pelēki violeti mākoņi. Viņi iziet caur Avotu dārzu. Visgarām mauriņam lapenēs zem slēgtām galerijām cie�ās grupās drūzmējas ļaudis vēl lielākā skaitā nekā viesnīcas hallē. Visi runā ļoti skaļi, da�i pāriet no grupas uz grupu, citi piebiedrojas pārējiem un tikai pēc tam, nodalīju�ies pa diviem trim, apsē�as uz soliem vai dārza dzelzs krēsliem ... Pārņem sajūta, ka atrodies milzīgā skolas pagalmā un nepacietīgi gaidi zvanu, kas atpestīs no aizvien pieaugo�ās kņadas un jezgas, kas apdullina ar katru mirkli vairāk. Bet zvans vēl neskan.

Garais tum�matis joprojām balsta sievieti, tikām otrs ir novilcis �aketi. Viņi joprojām iet, un viņus nemitīgi grūsta cilvēki, kas nepārtraukti skraida visos virzienos, meklējot kādu personu vai veselu ļau�u grupu, kuru tie uz brīdi atstāju�i, kura drīz pēc tam izjukusi un kuras pārstāvji atkal iejuku�i citās grupās.

Visi trīs nonāk pie kafejnīcas �Restaurācija� terases. Terase ir pārpildīta, bet laimīgā kārtā pieci cilvēki pēk�ņi pieceļas no galdiņa, un abi vīrie�i un sieviete atkrīt pītos klūgu krēslos. Trulu skatienu viņi raugās uz ļaudīm pie kazino.

Bieza dūmaka pārņēmusi visu dārzu, un koku kuplā lapotne to vēl aiztur un sabiezina. Dūmi sakāpj jums rīklē, pēdīgi aizsedz cilvēkus, kas sapulcēju�ies pie kazino, un slāpē viņu balsis. Pie blakusgaldiņa kāda veca dāma izplūst asarās un nemitīgi atkārto, ka robe�a Andaē esot slēgta.

Sievietes galva noslīgusi uz garā tum�matainā vīrie�a pleca. Viņa aizvērusi acis. Viņa guļ dziļā bērna miegā. Abi vīrie�i sasmaidās. Tad viņi atkal raugās uz ļaudīm pie kazino.

Gā� lietus. īsts musona lietus. Tas izspie�as cauri biezajai platānu un kastaņu lapotnei. Ļaudis pie kazino, uzgrūzdamies cits citam, steidz paslēpties zem stikla nojumēm vai steidzīgi atstāj terasi un cen�as iekļūt kafejnīcā.

Vienīgi abi vīrie�i un sieviete paliek savās vietās, jo saulessargs virs galdiņa pasargā viņus no lietus. Sieviete joprojām guļ, atspiedusi vaigu pret garā tum�mata plecu, viņ� vienaldzīgi raugās vienā punktā, kamēr viņa biedrs izklaidīgi svilpo �Tu me acostumbraste� melodiju.

Pa logu redzams liels maurs un ar granti nokaisīta aleja. Aleja gandrīz nemanāmi vijās aug�up līdz pat ēkai, pie kuras es stāvēju un kura man atgādināja baltos namus Vidusjūras krastā. Uzkāpis uz lieveņa, es tūlīt ieraudzīju uzrakstu sudraba burtiem, kas greznoja ieejas durvis: �Luīzas un Albāni koled�a�.

Lejā, maura viņā galā, � tenisa korts. Pa labi bērzu rinda un baseins, no kura izlaists ūdens. Lecamtornis pa daļai sabrucis.

Viņ� panāca mani un nostājās līdzās pie loga.

� Ak, jā ... Man ļoti �ēl, cienītais kungs ... Visi koled�as arhīvi sadegu�i. Pilnīgi visi.

Gadus se�desmit vecs vīrietis tvīda �aketē un brillēm gai�os raga ietvaros.

� Un �an�mita jaunkundze tāpat nebūtu devusi savu piekri�anu. Kop� vīra nāves viņa pat dzirdēt vairs negrib par Luīzas koled�u.

� Varbūt saglabāju�ies kādi veci kla�u uzņēmumi? � es jautāju.

� Nē, mesjē. Es jau teicu, viss ir sadedzis ...

� Vai jūs jau sen �eit strādājat?

� Divus pēdējos Luizas koled�as pastāvē�anas gadus. Pēc tam mūsu direktors, Zan�mita kungs, nomira. Bet koled�a jau vairs nebija tā, kas senāk.

Domīgu seju viņ� raudzījās pa logu.

� Man, kā vienam no biju�ajiem audzēkņiem, gribētos kaut ko par piemiņu, � es sacīju.

� Es saprotu. Diem�ēl ...

� Un kas notiks ar koled�u?

� Ak, viņi visu pārdos izsolē.

Viņ� ar pla�u �estu aptvēra mauru, tenisa kortu, baseinu, kas pletās mūsu priek�ā aiz loga.

� Varbūt jūs vēlētos pēdējo reizi apskatīt guļamtelpas un klases?

� Nav vērts.

Viņ� izvilka pīpi no �aketes kabatas un ielika mutē. Viņ� joprojām stāvēja pie loga.

� Un kas tā par koka ēku pa kreisi?

� Ģērbtuves, mesjē. Tur pārģērbās pirms sporta nodarbībām.

� Ak j ā...

Viņ� piebāza savu pīpi.

� Esmu visu aizmirsis ... Vai mums bija arī formastērps?

� Nē, mesjē. Vienīgi vakariņās un izejamās dienās tum�i zilais bleizers bija obligāts.

Es piegāju tuvāk pie loga. Gandrīz piespiedos ar pieri pie stikla. Lejā pie baltās ēkas bija ar granti apkaisīts laukums, caur kuru jau spiedās nezāles. Es iztēlojos mūs ar Frediju bleizeros. Un vēl es mēģināju iztēloties, kāds izskatījās cilvēks, kur� reiz brīvdienā atbrauca mums pakaļ, izkāpa no ma�īnas un panācās pretim � mans tēvs.

E. Kahāna kundze Nicā, 1965. gada 22. novembrī

Pikardijas ielā 22

Nica

Pēc Hittes kunga lūguma, rakstu Jums, lai izstāstītu visu, ko zinu par tā saukto Oļegu de Vredē, kaut arī man smagi cilāt nepatīkamas atmiņas.

Reiz es iegāju krievu restorānā �Pie Arkādija� Fransuā Pirmā ielā; restorāns piederēja kādam krievu kungam, kura vārdu vairs neatminu. Restorāns bija vienkār�s, cilvēku � nedaudz. Administrators, pāragri novecojis cilvēks ar nelaimīgu, slimīgu seju, kā cietējs sēdēja pie galdiņiem ar uzkodām; tas varēja būt ap trīsdesmit septīto gadu.

Es pievērsu uzmanību kādam jaunam cilvēkam, tā ap gadiem divdesmit, kur� restorānā jutās kā mājās. Pārāk labi ģērbies, uzvalks, krekls un pārējais � viss nevainojams.

Jaunajam cilvēkam bija uzkrīto�a āriene: neremdināma dzīvotgriba, �auras, zilas acis glu�i kā no porcelāna, �ilbino�s smaids, nerimtīgi smiekli. Bet aiz tā visa � viltīgs dzīvnieks.

Viņ� sēdēja pie blakusgaldiņa. Nākamajā reizē, kad ienācu �ajā restorānā, viņ� man sacīja, norādot uz restorāna administratoru:

� Jūs laikam domājat, ka esmu �ī kunga dēls?

Viņa tonī bija tādas nievas pret nabaga veco, kas patie�ām bija viņa tēvs.

Tad viņ� parādīja man rokassprādzi ar iegravētu vardu: �Luī de Vredē, Monpansjē grāfs� (restorānā viņu sauca par 0|egu, tas ir krievu vārds). Es jautāju, kur ir viņa māte. Viņ� atbildēja, ka māte esot mirusi. Es apprasījos, kur tad viņa varēja iepazīties ar Monpansjē (ja nemaldos, tas ir Orleānas hercogu jaunākais zars). Viņ� atbildēja � Sibīrijā. Tas viss nerīmējās kopā. Es nopratu, ka viņ� ir slaists, kur� ļauj sevi uzturēt abiem dzimumiem. Kad jautāju, ar ko viņ� nodarbojas, viņ� atteica, ka spēlējot klavieres.

Pēc tam viņ� uzskaitīja visus savus Augstāko aprindu sakarus � Izē hercogiene esot viņam labvēlīga, viņ� lieliski sa-prototies ar Vindzoras hercogu ... Es jutu, ka viņa stāstos_ ir gan patiesība, gan meli. Augstos ļaudis dro�i vien pārliecināja viņa �vārds�, viņa smaids, viņa ledainā, bet patiesā laipnība.

Kara laikā, domāju, ka tas varēja būt ap �etrdesmit pirmo vai �etrdesmit otro gadu, es biju Juan-les-Pins pludmalē, un pēk�ņi redzu, ka pie manis, skaļi smiedamies, skrien neviens cits kā �is �Oļegs de Vredē�, kā vienmēr, lieliskā formā. Viņ� pastāstīja, ka bijis gūsteknis un augsta ranga vācu virsnieks rūpējies par viņu. �obrīd viņ� da�as dienas atpūtī�oties �eit pie savas �kara laika krustmātes� � pie Anrī Divernuā atraitnes. �Bet,� viņ� turpināja, �viņa ir briesmīgi skopa un nedod man naudu.�

Viņ� arī paziņoja, ka drīz atgriezī�oties Parīzē, �lai strādātu pie vācie�iem�. Par ko? � es jautāju. �Pārdo�u viņiem ma�īnas.�

Vairāk neesmu viņu sastapusi un nezinu, kāds ir viņa tālākais liktenis. Tas ir viss, dārgo mesjē, ko varēju Jums pastāstīt par �o cilvēku.

Ar cieņu,

E. Kahāna.

Tagad pietiek tikai aizvērt acis. Atmiņā fragmentāri ataust notikumi pirms mūsu brauciena uz Me�ēvu. Tie ir augsti apgaismoti logi kādreizējā Zaharofa savrupmājā Ho�a bulvārī, Vildmēra saraustītā valoda, vārdi, tādi kā �is, no purpura un dzirkstīm, �Rubiroza� vai �is neizteiksmīgais, blāvais �Oļegs de Vredē�, vēl citi netverami sīkumi � pat Vildmēra balss, aizsmakusi un tikko dzirdama � tas viss man noder par Ariad-nes pavedienu.

Dienu iepriek�, vakara pusē, es biju Ho�a bulvārī kādreizējas Zaharofa savrupmājas otrajā stāvā. Daudz ļau�u. Un, kā parasti, neviens nenovelk virsdrēbes. Es gan biju uzvalkā. �ķērsoju galveno zāli, kur vismaz piecpadsmit cilvēku, stāvot kājās ap telefoniem vai sē�ot ādas krēslos, apsprieda savus darījumus, ieslīdēju mazā kabinetā un aizvēru aiz sevis durvis. Cilvēks, kuru man vajadzēja satikt, jau gaidīja. Viņ� ievilka mani istabas kaktā, kur mēs apsēdāmies krēslos viens otram pretim pie zema galdiņa. Noliku uz tā avī�papīrā ievīstītus luidorus. Viņ� man tūlīt sniedza pretim vairākas bankno�u paciņas, kuras es nepapūlējos pārskaitīt un sabāzu kabatās. Dārglietas viņu neinteresēja. Mēs reizē iznācām no kabineta un izgājām cauri lielajai zālei, kur balsu neskaidrā murdoņa un virsdrēbēs tērpto cilvēku nepārtrauktā kustība dīvaini satrauca. Uz ielas viņ� iedeva man kādas sievietes adresi Malerba bulvārī, kura varbūt nopirks dārglietas, un piekodināja viņai pasacīt, ka viņ� mani suta. Sniga, bet es nolēmu doties turp kājām. Mēs ar Denīzi bie�i gājām pa �o ceļu mūsu pazī�anās sākumā. Tagad viss bija mainījies. Krita sniegs, un es tikko varēju pazīt �o bulvāri ar kailajiem kokiem un nomelnēju�ām namu fasādēm. Kur palikusi maigā verbēnu smar�a, ejot gar Monso dārza �ogu, � tikai slapjas zemes un trūdu smaka.

Aklās ieliņas pa�ā galā vienstāva nams, no tiem, kurus mēdz devet par �villām� vai �skvēriem�. Viņa ieaicināja mani istabā, kas nebija mēbelēta. Tikai dīvāns, uz kura mēs apsēdāmies, un telefons uz �ī pa�a dīvāna. Nervoza sieviete rudiem matiem, gadus �etrdesmit veca. Telefons zvanīja nepārtraukti, bet viņa ne vienmēr atbildēja un, kad atbildēja, tad blociņā pierakstīja visu, ko viņai teica. Es parādīju dārglietas. Biju ar mieru atdot safīru un abas bro�as par puscenu, ja vien viņa samaksātu tūlīt un skaidrā naudā. Viņa piekrita.

Uz ielas, kamēr soļoju uz metro �Kurselu stacija�, es domāju par jauno cilvēku, kur� bija atnācis pie mums pirms da�iem mēne�iem uz viesnīcu �Kastīlija�. Viņam bija izdevies ļoti ātri pārdot piespraudi un abas briljantu rokassprādzes, un viņ� augstsirdīgi piedāvāja man pusi peļņas. Sirsnīgs cilvēks. Biju viņam uzticējies, izstāstot par mūsu aizbrauk�anas nodomiem, kā arī par bailēm, kas palaikam kavēja mani iziet no-viesnīcas. Viņ� sacīja, ka mēs dzīvojot dīvainā laikā.

Vēlāk es gāju pretim Denīzei uz dzīvokli Eduarda VII skvērā, kur viņas holandie�u draugs van Allens bija ierīkojis modes salonu:� tas atradās otrajā stāvā, tie�i virs_ �Sintras�_L Es to labi atceros, jo mēs ar Denīzi bie�i apmeklējām �o bāru, galvenokārt tāpēc, ka zāle atradās pagrabstāvā un no tās varēja viegli izmukt pa otrām durvīm. Man liekas, ka tolaik zināju Parīzē visas sabiedriskās vietas, visus namus ar divām izejām.

Mazajā modes salonā valdīja tāds pats satraukums kā Ho�a bulvārī, tikai vēl drud�aināks. Van Allens gatavoja savu vasaras kolekciju, un mani pārsteidza viņa lielie pūliņi un neizmērojamais optimisms, jo es �aubījos, vai vasara vēl vispār būs. Viņ� pa�laik pielaikoja vieglu balta auduma kleitu tum�matainai meitenei, un citas manekenes te parādījās, te atkal nozuda pielaiko�anas kabīnēs. Vairākas personas apspriedās, stāvot pie Luija XV stila galda, uz kura mētājās skices un audumu gabali. Istabas kaktā Denīze tērzēja ar kādu gai�matainu sievieti ap gadiem piecdesmit un jaunu vīrieti tum�iem, cirtainiem matiem. Es viņiem piebiedrojos. Viņi abi: viņa un viņ� gatavojās braukt uz Zilo Krastu. Vispārējā troksnī mēs vairs nevarējām viens otru sadzirdēt. Kāds salēja glāzēs �ampanieti, bet neviens īsti nezināja, kādēļ.

Mēs ar Denīzi izlauzāmies līdz vestibilam. Van Allens mūs pavadīja. Es vēl atceros viņa gai�ās, zilās acis un smaidu,, kad viņ�, pabāzis galvu pa durvīm, sūtīja mums gaisa skūpstu, novēlot veiksmi.

Pēdējo reizi mēs ar Denīzi gājām pa Kambaserēsa ielu. Mantas bija sakravātas, �emodāns un divas ādas somas, kas noliktas salonā pie lielā galda. Denīze aiztaisīja slēģus un aizvilka aizkarus. Viņa uzlika �ujma�īnai vāku un noņēma balto audumu, kas ar kniepadatām bija piesprausts drēbnieku manekenam. Es iedomāju vakarus, kurus bijām �eit pavadīju�i. Viņa piegrieza pēc van Aliena veidotajiem modeļiem vai �uva, bet es, atlaidies uz dīvāna, lasīju grāmatu � kādus �Memuārus� vai kriminālromānu no sērijas �Maska�, kuri viņai tā patika. Mūsu vakari bija vienīgie atelpas brī�i, ko pazinu, vienīgie brī�i, kad varēju ļauties ilūzijām, ka mēs mierīgi dzīvojam mierīgā pasaulē.

Es atvēru �emodānu un sabāzu bankno�u paciņas, kas izspīlēja manas kabatas, kreklos, svīteros un kurpēs. Denīze pārbaudīja somu saturu, lai pārliecinātos, ka nav neko aizmirsusi. Caur gaiteni iegāju guļamistabā. Neiededzis gaismu, es piegāju pie loga. Joprojām* sniga. Policists, kas stāvēja savā postenī uz pretējās ietves, bija iegājis būdiņā, kura tikai pirms da�ām dienām, iestājoties ziemai, tika uzstādīta. No Sosē laukuma puses sargbūdai steidzīgi tuvojās cits policists. Viņ� apsveicinājās ar.kolēģi, sniedza viņam termosu, un viņi pēc kārtas iedzēra no vāciņa.

Ienāca Denīze. Viņa nostājās man līdzās pie loga. Viņai mugurā bija ka�okādas mētelis, viņa man cie�i piespiedās. Es sajutu viņas rūgtenās smar�as. Zem ka�oka viņai mugurā bija tikai kombinē. Mēs kri�us iekritām gultā, uz kuras bija atlicis vienīgi kails matracis.

Lionas stacija, Geja Orlova un Fredijs gaidīja mūs pie izejas uz perona. Ratiņos viņiem blakus bija sakrauti neskaitāmi �emodāni. Gejai Orlovai bija milzīgs �etrkantains �emodāns. Fredijs pļāpāja ar nesēju un piedāvāja viņam cigareti. Denīze runājās ar Geju Orlovu un painteresējās, vai Fredija noīrētais �alē bū�ot pietiekami liels mums visiem. Stacija bija tum�a, izņemot vienīgi peronu, uz kura stāvējām, � tas grima dzeltenīgā gaismā. Vildmērs mums piebiedrojās, tērpies rūsas krāsas mētelī, kas, kā vienmēr, sitās viņam gar potītēm. Filca cepure bija uzmaukta dziļi pāri pierei. Mēs lūdzām, lai ienes bagā�u mu�u vietās guļamvagonā. Uz perona pie vagona gaidījām, kad paziņos vilciena atie�anu. Geja Orlova ieraudzīja starp braucējiem kādu paziņu, bet Fredijs lūdza, lai viņa ne ar vienu nerunā un nepievēr� mums lieku uzmanību.

Kādu laiku uzkavējos ar Denīzi un Geju viņu kupejā. Logu markīze bija tikai daļēji nolaista, un pieliecoties es redzēju, ka mes braucam cauri priek�pilsētai. Turpināja snigt. Es noskūpstīju Denīzi un Geju Orlovu un atgriezos savā kupejā, kur

7*

r

99

Fredijs jau bija iekārtojies. Drīz vien mūs apciemoja Vildmers. Viņ� pagaidām bija kupejā viens un ļoti cerēja, ka neviens neieradīsies līdz pat brauciena beigām. Viņ� baidījās, ka viņu kāds nepazīst, jo pirms da�iem gadiem pēc nelaimes gadījuma Oteijas hipodromā Vildmēra foto bie�i greznoja da�ādus sporta �urnālus. Mēs mēģinājām viņu iedro�ināt, teikdami, ka �okeju sejas ātri aizmirstas.

Mēs ar Frediju apgūlāmies savās vietās. Vilciens bija uzņēmis ātrumu. Naktslampiņas bijām atstāju�i degot, tm Fredijs nervozi smēķēja. Viņ� mazliet uztraucas par tuvojo�os dokumentu pārbaudi. Es arī uztraucos, bet centos to neizrādīt. Pateicoties Rubirozam, mums visiem � man, Fredijam, Gejai Or-lovai un Vildmēram � bija dominikāņu pases, bet mēs nevarējām būt pilnīgi pārliecināti, ka tās garantēs dro�ību. Rubijs arī pats bija mani brīdinājis. Bijām pilnīgi pakļauti kāda policista vai piekasīga kontroliera varai. Tikai Denīze ne ar ko neriskēja. Viņa patie�ām bija īsta francūziete.

Vilciens pirmo reizi apstājas. Di�ona. Sniegs noslāpē skaļruni. Mēs dzirdam, ka kāds iet pa gaiteni. Kāds atver blakus kupejas durvis. Varbūt iegāja pie Vildmēra. Pēc tam mums ar Frediju uznāk nervozu smieklu lēkme.

Salonsirsonas stacijā vilciens stāvēja pusstundu. Fredijs aizmiga, un es nodzēsu naktslampiņu. Nezinu kāpēc, bet tumsā jutos daudz dro�āk.

Es centos domāt par ko citu un nepievērst uzmanību soļiem gaitenī. Uz perona sarunājās cilvēki, un es uztvēru da�us vārdus no viņu sarunas. Viņi dro�i vien stāvēja pie mūsu loga. Viens no viņiem klepoja, viņam bija smags, sauss kāss. Otrs svilpoja. Pretimbrauco�a vilciena ritmiskā klaudzoņa noslāpēja viņu balsis.

Pēk�ņi durvis atsprāga vaļā un gaiteņa gaismas fonā parādījās vīrie�a siluets lietusmētelī. Viņ� apgaismoja kupeju no aug�as uz leju ar savu elektrisko bateriju, lai pārbaudītu, cik mēs esam. Fredijs uztrūkās no miega.

� Jūsu dokumentus ...

Mēs iedevām viņam savas dominikāņu pases. Viņ� tās izklaidīgi pārbaudīja� tad atdeva kādam, kur� stāvēja viņam blakus aiz durvīm un kuru mēs no kupejas nevarējām redzēt. Es aizvēru acis. Viņi klusu pārmija da�us vārdus.

Viņ� ienāca kupejā. Viņ� turēja rokā mūsu pases.

� Jūs esat diplomāti?

� Jā, � es mehāniski atbildēju.

Pec brī�a es atcerējos, ka Rubiroza mums bija pagādājis diplomātiskās pases.

Ne vārda neteicis, viņ� atdeva mums pases un aizvēra durvis.

Mēs tumsā aizturējām elpu. Mēs klusējām līdz pat vilciena atie�anai. Vilciens sakustējās. Es izdzirdu Fredija smieklus. Viņ� iededza gaismu.

� Apciemosim pārējos? � viņ� jautāja.

Denizes un Gejas Orlovas kupeja nebija pārbaudīta. Mēs viņas pamodinājām. Viņas nesaprata mūsu satraukuma iemeslu. Pēc tam mums piebiedrojās Vildmērs ar drūmu ģīmi, jo viņam smiekli nenāca. Viņ� vēl aizvien trīcēja. Viņam arī jautāts, vai viņ� esot �dominikāņu diplomāts�. Bet viņ� neuzdro�inājies atbildēt aiz bailērn, ka starp policistiem civilā un kontrolieriem varētu atrasties kāds sacīk�u mīļotājs, kas viņu pazītu.

Vilciens slīdēja cauri baltam sniega klājienam. Cik rimta un draudzīga bija �ī aina. Es sajutu skurbumu un uzticē�anos, kādu nekad līdz �im nebiju jutis, redzot �īs dziļā miegā ieslīgu�ās mājas.

Kad iebraucām Salan�ā, bija vēl tum�s. Stacijas priek�ā stāvēja autobuss un liela melna ma�īna. Mēs ar Frediju un Vild-mēru stiepām �emodānus, bet divi nesēji parūpējās par Gejas Orlovas milzīgo �emodānu. Mēs bijām kādi divpadsmit pasa�ieri, kuri vēlējās braukt ar autobusu līdz Me�ēvai, un �oferis ar abiem nesējiem jau iekrāva aizmugurē bagā�u, kad pie Gejas Orlovas pienāca gai�matains vīrietis, tas pats, ko viņa iepriek�ējā vakarā bija pamanījusi Lionas stacijā. Viņi pārmija da�us vārdus franciski. Vēlāk viņa mums paskaidroja, ka tas esot kāds gadījuma paziņa, krievs, kuru saucot par Kirilu. Ki-rils norādīja uz lielo melno automobili, pie kura stūres kāds sēdēja, un piedāvājās mūs aizvest līdz Me�ēvai. Bet Fredijs noraidīja �o piedāvājumu, teikdams, ka viņ� labāk izvēloties autobusu.

Sniga. Autobuss brauca lēni, un melnā ma�īna mūs apdzina. Mēs braucām pa ceļu, kas veda kalnup, un ik reizi, kad autobuss palielināja ātrumu, tā korpuss drebēja. Man �ķita, ka autobuss salūzīs, vēl nesasniedzis Me�ēvu. Nu un kas par to? Kamēr nakts lēni atkāpās, dodot vietu palsai biezai miglai, kas tikko spiedās cauri biezajām egļu skujām, es biju dro�s, ka neviens mūs �eit nemeklēs. Mēs ne ar ko neriskējām. Mēs pamazām kļuvām neredzami. Pat mūsu pilsētas apģērbs, kas varētu pievērst uzmanību, � Vildmēra rūsas krāsas mētelis un tum�i zilā filca cepure, Gejas leoparda ādas manto, Fredija kamieļ-vilnas mētelis, zaļā �alle un melnibaltās platās golfa kurpes � izplūda miglā. Kas zina? Varbūt pēc kāda laika mēs pavisam izplēnēsim. Vai arī mēs būsim vairs tikai sarma logos, tā noturīgā, ko nevar tik viegli noslaucīt ar roku. Kā gari �oferis vēl orientējās? Denize bija aizmigusi, un viņas galva atslīgusi man uz pleca.

Autobuss apstājās laukuma vidu pie mērijas. Fredijs lika pārkraut mūsu bagā�u ragavās, kas tur jau gaidīja, un mēs iegājām konditorejā-tējas salonā netālu no baznīcas iedzert kaut ko siltu. Salons bija nupat atvērts, un kundze, kas mūs apkalpoja, likās pārsteigta par mūsu apmeklējumu tik agrā rīta stundā. Bet varbūt par mūsu pilsētniecisko apģērbu vai Gejas Orlovas akcentu? Vildmērs par visu sajūsminājās. Viņ� nekad nebija bijis kalnos un nodarbojies ar ziemas sportu. Pavērtu muti, ar pieri pieplacis pie loga, viņ� skatījās, kā snieg pār Me-�ēvas mēriju un pieminekli kritu�ajiem. Viņ� apjautājās īpa�niecei, kā strādā tro�u ceļ� un vai varētu pierakstīties slēpo�anas kursos.

Salē saucās �Dienvidu Krusts�. Tā bija liela, tum�a guļbūve ar za]iem slēģiem. Domāju, ka Fredijs to izīrējis no kāda sava Parīzes drauga. �alē slējās asā ce|a pagriezienā, bet no ceļa nebija redzams, jo to aizsedza bieza eg|u siena. No liela ceja pie tā noveda līklo�u taciņa. Arī ceļ� tālāk vijās aug�up, bet mana ziņkāre tālāk nesniedzās. Mūsu istaba, mana un De-nīzes, atradās otrajā stāvā, un no loga, pāri egļu galotnēm, varēja redzēt visu Me�ēvas ciemu. Skaidrās dienās es iemācījos at�ķirt baznīcas zvanu torni, okera krāsas traipu � viesnīcu Ro�brinas pakājē, autostaciju, slidotavu un kapsētu^ tālumā. Fredijs un Geja Orlova aizņēma istabu pirmajā stāva, blakus viesistabai, bet, lai nokļūtu Vildmēra istabā, vajadzēja nokāpt vēl vienu stāvu zemāk, jo tā atradās pagrabstāva, un viņa logs, apaļ� kā iluminators, bija vienā līmenī ar zemi. Bet Vildmērs bija pats izvēlējies �o istabu � savu alu, kā viņ� rnedza teikt.

Sākumā mēs visu laiku uzturējāmies �alē. Mēs spēlējām nebeidzamas kār�u partijas viesistabā. �ī telpa diezgan precīzi saglabājusies manā atmiņā. Vilnas paklājs. Ar ādu apvilkts dīvāns, virs kura grāmatplaukti gar visu sienu. Zems galds. Divi logi, kas iziet uz balkonu. Kāda sieviete, kas dzīvoja kaimiņos, apņēmās iepirkt mums produktus Me�ēvā. Denīze lasīja kriminālromānus, ko bija atradusi plauktos. Es arī. Fredijs ataudzēja bārdu, bet Geja Orlova ik vakarus gatavoja mums bor��u. Vildmērs bija sarunājis, ka viņam regulāri nesīs no ciema Pars-Sport, ko viņ� lasīja, noslēpies savā �alā�. Kādu vakaru, kad mēs spēlējam brid�u, viņ� ienāca pārvērstu seju, vicinādams �o avīzi. Viens no sporta komentētājiem aprakstīja ievērojamākos notikumus pasaules jā�anas sportā, starp citu pieminot ari �angļu �okeja Andrē Vildmēra satrieco�o kritienu Oteijā�. Rakstu ilustrēja vairāki uzņēmumi, arī mazītiņ� Vildmēra foto, niecīgāks par pastmarku. Tie�i tas viņu satrauca līdz ārprātam: kāds ta�u varētu atcerēties redzējis� viņu Salan�as stacijā, pa�ā Me�evā vai konditorejā pie baznīcas.� Ka tik sieviete, kas nesa mums pārtiku un sakopa māju, nesazīmētu viņā �angļu �okeju Andrē Vildmēru�. Vai tad nedēļu pirms aizbrauk�anas viņa dzīvoklī, Alikānu skvērā, neatskanēja anonīms zvans?_ Piesmaku�i balss bija teikusi: �Hallo? Joprojām Parīzē, Vildmer?� Atskanēju�i smiekli, un klausule nolikta.

Mēs velti bez mitas atkārtojām, ka viņ� ne ar ko neriskē, jo ir �Dominikanas republikas pilsonis�, Vildmērs tomēr briesmīgi nervozēja.

Reiz naktī, ap pulksten trim, Fredijs spēcīgi dauzīja pa Vild-mera �alas� durvīm, rēcot: �Mēs zinām, ka jūs esat �eit, Andrē Vildmer .. . Mēs_ zinām, ka jūs esat angļu �okejs Andrē Vild-mers ... Tūlīt nāciet ārā ...�

Vildmērs nenovērtēja �o joku un nerunāja ar Frediju veselas divas dienas. Pec tam viņi izlīga.

Ja neskaita �o nenozīmīgo notikumu, pirmās �alē pavadītās dienas pagaja ļoti mierīgi.

Bet pamazām Fredijam un Gejai Orlovai apnika mūsu vienmuļais dienas ritms. Pat Vildmērs, par spīti bailēm, ka viņā varētu pazīt �angļu �okeju�, nevarēja nekur rast sev vietu. Viņ� bija sportists un nespēja pierast pie bezdarbības.

Pastaigājoties Me�ēvā, Fredijs un Geja Orlova bija sastapu�ies ar kaut kādiem ļaudīm. Kā likās, daudzi līdzīgi mums bija atbrauku�i uz �ejieni, lai paslēptos. Viņi apmeklēja cits citu, rīkoja �svētkus�. Mes dzirdējām atsauksmes par �īm sanāk�anām no Fredija, Gejas Orlovas un Vildmēra, kuri nekavējās iesaistīties Me�evas nakts uzdzīvē. Es sve�iem lāgā neuzticējos. Uzskatīju par labāku palikt �alē divatā ar Denīzi.

Tomēr ari mēs reizēm nokāpām līdz ciemam. Mēs izgājām no �alē ap desmitiem no rīta un devāmies lejup pa ceļu, kur gandrīz katrā līkumā bija maza kapela ar krustu. Da�reiz mēs pie kādas apstājāmies, un Denīze nolika svecīti. Da�as kapelas bija slēgtas. Mēs gājām lēnām, lai nepaslīdētu sniegā.

Vēl zemāk apaļa laukuma vidū slējās akmens krucifikss, no tā krauja taka veda lejup. Tiesa, līdz pusceļam bija izcirsti koka pakāpieni, kurus tagad klāja sniegs. Es gāju Denīzei pa priek�u, lai varētu noturēt, ja viņa paslīdētu. Ceļa galā bija ciems. Mēs gājām pa galveno ielu līdz mērijai, gar viesnīcu �Monblans�. Nedaudz tālāk, ielas labajā pusē, slējās pelēcīga betona ēka � pasts. No turienes mēs nosūtījām da�as vēstules Denīzes draugiem: Leonam, Helēnai, kas bija mums atļāvusi dzīvot savā dzīvoklī Kambaserēsa ielā... Es uzrakstīju pāris vārdus Rubirozam, lai pavēstītu, ka esam laimīgi nonāku�i galā, pateicoties viņa sagādātajām pasēm, kā arī ieteicu viņam atbraukt pie mums, jo pēdējo reizi, kad tikāmies misijā, viņ� sacīja, ka esot nodomājis �izvēdināt galvu�. Es paziņoju viņam mūsu adresi.

Mēs kāpām aug�up uz Ro�brīnu. No visām viesnīcām ceļa malā nāca ārā bērnu grupas tum�i zilos sporta tērpos treneru pavadībā. Visi nesa plecos slēpes vai slidas. Patiesi, pirms da�iem mēne�iem visas �ejienes kūrorta viesnīcas tika atvēlētas lielo pilsētu nabadzīgajiem bērniem. Pirms doties mājup, mēs no tālienes skatījāmies, kā ļaudis spie�as ap tro�u ceļa kasi.

Virs �alē �Dienvidu Krusts�, ejot aug�up pa taku starp eglēm, atradās vēl viena ļoti zema vienstāva �alē. Tajā dzīvoja sieviete, kas apgādāja- mūs ar pārtiku. Viņas vīram piederēja da�as govis, viņ� arī uzraudzīja �Dienvidu Krustu� tā īpa�nieku prombūtnes laikā un bija ierīkojis savā �alē lielu zāli ar zemiem, vienkār�iem galdiem, nelielu bāru un biljardu. Kādā pēcpusdienā mēs ar Denīzi uzkāpām pie �ā vīra pēc piena. Viņ� saņēma mūs diezgan nelaipni, bet Denīze, ieraudzījusi biljardu, apvaicājās, vai drīkst uzspēlēt. Sākumā viņ� izskatījās pārsteigts, tad piekāpās. Viņ� atļāva Denīzei nākt un spēlēt, kad vien tīk.

Mēs bie�i gājām turp vakaros, kop� Fredijs, Geja Orlova un Vildmērs bija mūs pametu�i, lai piedalītos tā laika Me�ēvas saviesīgajā dzīvē. Viņi aicināja mūs piebiedroties �Ekipā� vai kādā citā �alē �svētkos draugu vidū�, bet mums labāk patika uzkāpt aug�ā. Zor�s � tāds bija saimnieka vārds � un_ viņa sieva mūs gaidīja. Man liekas, mēs viņiem bijām simpātiski.

Mēs spēlējām biljardu ar Zor�u un diviem, trim viņa draugiem. Vislabāk^spēlēja Denize. Es viņu redzu tik trauslu, ar biljarda kiju rokā, es redzu viņas maigo, eksotisko seju, gai�ās acis, brūnos cirtainos matus ar vara spīdumu, kas brīvi krīt līdz pat gurniem ... Denīzei mugurā bija Fredija iedotais sarkanais svīteris.

Ar Zor�u un viņa sievu parasti aizpļāpājāmies līdz vēlai naktij. Zor�s teica, ka drīzumā gaidāms kāds blīk�ķis un dokumentu pārbaude, jo daudzi no tiem, kas atbrauku�i uz Me�ēvu atpūsties, rīkojot saviesīgus vakarus un pievēr�ot sev uzmanību. Mēs neesot tādi kā tie citi. Viņa sieva un viņ� briesmu gadījumā par mums parūpē�oties ...

Denīze atzinās, ka Zor�s viņai atgādinot tēvu. Viņ� bie�i kurināja krāsni ar īstu malku. Klusas un mīļas ritēja stundas, un mes jutāmies glu�i kā mājās.

Da�reiz, kad visi bija prom, mēs ar Denīzi palikām vieni �Dienvidu Krustā�. Salē piederēja mums. Es gribētu vēlreiz piedzīvot skaidrās naktis, kad mēs no aug�as vērojām sniegā tik labi saskatāmo ciematu miniatūrā, līdzīgu tām rotaļlietām, ko Ziemsvētkos izliek veikalu skatlogos. �ādās naktīs viss likās vienkār�s un nomierino�s, un mēs sapņojām par nākotni. Mēs apmetīsimies �eit, mūsu bērni apmeklēs ciema skolu, vasaras nāks pie mums ar ganāmpulku zvaniņu �ķindu ... Mūsu dzīve būs laimīga un mierīga.

Citas naktis sniga, un man likās, ka es smoku. Mēs ar Denīzi nekad nespēsim atbrīvoties. Mēs esam gūstekņi �ajā ielejā, un sniegs pamazām mūs apraks. Kas var iesvelt lielāku depresiju par kalniem, kas aizsedz apvārsni. Mani pārņēma panika. Tādos gadījumos es atvēru durvis un mēs izgājām uz balkona. Es ieelpoju auksto gaisu, kas smar�oja pēc skujām. Es vairs nebaidījos. Tie�i otrādi, es jutu atsve�inātību, vieglas skumjas, ko uzvēdīja ainava. Un kas esam mēs �ajā ainavā? Man likās, ka mūsu rīcība, mūsu dzīves gaisma noslāpst no debesīm krīto�o pārslu baltajā vatē, kas viegli mūs apsedz, kā apsedz baznīcas zvanu torni, slidotavu, kapsētu un tum�o ceļa līniju, kas �ķērso ieleju.

Un tad Geja Orlova un Fredijs vakaros sāka aicināt ciemiņus uz �alē. Vildmērs vairs nebaidījās, ka viņu pazīs, un lieliski tēloja sabiedrības dvēseli. Ap pusnakti pilnīgi negaidīti ieradās cilvēku desmit, � bie�i pat vairāk, un prieki, kas bija iesāku�ies citā �alē, �eit sita vēl augstāku vilni. Mēs ar Denīzi mēģinājām izvairīties, bet Fredijs tik mīļi lūdza palikt, ka da�reiz mēs viņam piekāpāmies.

Neskaidri atceros da�us cilvēkus. Enerģisku tum�mati, kas nemitīgi piedāvājās saspēlēt pokeru un brauca ar Luksemburgā piereģistrētu automobili; kaut kādu Andrē Kārlu, gai�mati sarkanā svīterī ar rūdīta slēpotāja seju; vēl kādu kaulainu indivīdu viscaur melnā samtā, kas manās atmiņās nebeidz dūkt kā tāda liela kamene... Sporta karalienes, no kurām viena bija �Zaklīna� un otra �Kampāna kundze�.

Da�reiz pa�ā vakara kulminācijā viesistaba pēk�ņi nodzēsa gaismu vai kāds pārītis nozuda atsevi�ķā istabā.

Un visbeidzot par Kirilu, kuru Geja Orlova bija sastapusi Salan�as stacijā un kur� piedāvāja mums vietu savā ma�īnā. Krievs, kas apprecējis francūzieti, brīnumdaiļu sievieti. Man �ķiet, viņ� �eftējās ar gleznām un alumīniju. Kirils bie�i zvanīja no mūsu �alē uz Parīzi, un es bez mitas atgādināju Fredijam, ka �ie zvani pievēr� mums uzmanību, bet Fredijs, tāpat ka Vild-mērs, bija aizmirsis jebkuru piesardzību.

Tie�i Kirils ar sievu kādu vakaru atveda pie mums uz �alē Bobu Bessonu un jau pieminēto Oļegu de Vredē. Bessons bija slēpo�anas instruktors, kura klientu vidū biju�as arī slavenības. Agrāk viņ� lēca no tramplīna, un nelaimīgi kritieni bija atstāju�i rētas viņa sejā. Viņ� viegli piekliboja. Neliela auguma tum�matis, dzimis Me�ēvā. Bessons daudz dzēra, kas nebūt netraucēja viņu slēpot jau no astoņiem rītā. Bez tam, Bessons vēl strādāja produktu piegādes dienestā, tādēļ viņ� braukāja ar melno slēgto automobili, ko biju ievērojis stāvam Salan�as stacijā mūsu iera�anās dienā. Vredē, jaunais krievs, ko Geja Orlova satikusi jau agrāk Parīzē, Me�ēvā bija bie�s viesis. �ķiet, viņ� �eftējās ar automobiļu rezerves daļām un riepām, pirka tās un pārdeva, jo tikpat bie�i kā Bessons no �alē zvanīja uz Parīzi, un es vienmēr dzirdēju, ka viņ� taujā pēc kādas mistiskas garā�as Komēta.

Kāpēc es tovakar ielaidos sarunā ar Vredē? Varbūt tāpēc, ka viņ� bija patīkams sarunu biedrs. Viņam bija atklāts skatiens un bezrūpīgi naiva sejas izteiksme. Viņ� smējās par katru nieku. Pārsteidzo�i uzmanīgs pret visiem, viņ� nemitīgi apvaicājās, �vai jūs labi jūtaties�, �vai nevēlaties vēl iedzert kādu lāsīti alkohola�, �vai jums nebūtu ērtāk sēdēt uz dīvāna, nevis uz �ī krēsla� un �vai jūs labi gulējāt izgāju�o nakti� ... Un vēl �ī īpa�ā maniere klausīties, uztvert katru jūsu vārdu un mazliet izbrīnēti, saraucot pieri, lielām acīm raudzīties uz jums, it kā jūs būtu pravietis.

Viņ� ātri izprata mūsu stāvokli un tūlīt vaicāja man, vai mēs esot nodomāju�i ilgi uzkavēties ��ajos kalnos�. Kad es atbildēju, ka mums nav izvēles, Vredē man klusā balsī pavēstīja, ka zinot, kā nelegāli pāriet �veices robe�u. Vai tas mani interesējot?

Es brīdi vilcinājos, tad atbildēju apstiprino�i.

Viņ� sacīja, ka tas maksā�ot 50 000 franku katram, arī Bessons esot iesaistīts. Viņi ar Bessonu aizvedī�ot mūs līdz kādai vietai, kas atrodas vistuvāk robe�ai, un tur viens no viņa draugiem, pieredzējis pavadonis, viņus nomainī�ot. Tādā veidā viņi jau esot nogādāju�i �veicē vismaz desmit cilvēku, kuru vārdus Vredē nosauca. Man vēl esot laiks padomāt. Viņ� tagad braucot uz Parīzi, bet jaunnedēļ bū�ot atpakaļ. Viņ� atstāja man kādu Parīzes telefona numuru: OTEija 54-73, pa kuru viņu varot sazvanīt, ja esot kas steidzams.

Es pastāstīju par to Gejai Orlovai, Fredijam un Vildmēram. Geja Orlova brīnījās par to, ka Vredē nodarbojas ar cilvēku pārve�anu pār robe�u, jo viņa vienmēr bija uzskatījusi Oļegu par jaunu, vieglprātīgu vīrieti, kur� pārtiek no spekulācijas. Fredijs domāja, ka ir muļķīgi braukt prom no Francijas, jo mūs sargā dominikāņu pases. Vildmērs sacīja, ka Vredē esot ��i-golo ģīmis�, bet īpa�u netīksmi viņ� jūtot pret Bessonu. Vildmērs apgalvoja, ka Bessona rētas esot mākslīgas un viņ� pats katru rītu tās uzzīmējot sejā spoguļa priek�ā ar grima palīdzību. Sportistu sāncensība? Nē, patie�ām Vildmērs nespēja paciest Bessonu, kuru saukāja par �mīklas kluci�. Denīzei turpretim Vredē �ķita �simpātisks�.

Viss atrisinājās pats no sevis. Sniega dēļ. Veselu nedēļu nepārtraukti sniga. Es atkal piedzīvoju smak�anas sajūtu, kas mani vajāja jau Parīzē. Man likās, ka, ja mēs �eit paliksim ilgāk, tad iekritīsim slazdā. Es izskaidroju to Denīzei.

Nākamajā nedēļā atgriezās Vredē. Mēs vienojāmies un pārrunājām ar viņu un Bessonu visu, kas saistīts ar robe�as pārie�anu. Nekad vēl Vredē man nebija licies tik sirsnīgs un uzticības cienīgs. Viņa draudzīgā maniere uzsist sarunu biedram uz pleca, viņa gai�ās acis un baltie zobi, viņa laipnā izturē�anās � tas viss man ļoti patika, kaut arī Geja Orlova smiedamās bija bie�i teikusi, ka no krieviem un poļiem vajagot uzmanīties.

Tajā rītā mēs ar Denīzi jau agri sakravājām bagā�u. Pārējie vēl gulēja, un mēs negribējām viņus modināt. Es uzrakstīju Fredijam zīmīti.

Viņi mūs gaidīja ceļa malā, Bessona melnajā automobilī, � tanī pa�ā, ko es biju redzējis Salan�ā. Vredē sēdēja pie stūres, Bessons viņam blakus. Es pats atvēru bagā�nieku, lai ieliktu tur mūsu mantas, un mēs ar Denīzi iekārtojāmies aizmugures sēdeklī.

Visu brauciena laiku mēs cietām klusu. Vredē manāmi nervozēja.

Sniga. Vredē lēni vadīja ma�īnu. Mēs braucām pa maziem kalnu ceļiem. Tas vilkās vismaz divas stundas.

Tikai tobrīd, kad Vredē apturēja ma�īnu un pieprasīja naudu, mani pārņēma neskaidra priek�nojauta. Es sniedzu viņam bankno�u paciņas. Viņ� tās saskaitīja. Pēc tam viņ� pagriezās pret mums un uzsmaidīja. Viņ� sacīja, ka tagad, piesardzības dēļ, mums bū�ot jāiz�ķiras, lai vieglāk tiktu pāri robe�ai. Es ie�ot ar Bessonu, bet viņ� brauk�ot ar Denīzi un bagā�u. Pēc stundas mēs atkal satik�oties otrā pusē pie draugiem ... Viņ� joprojām smaidīja. Tas bija dīvains smaids, kuru vēl tagad reizēm redzu sapņos.

Mēs ar Bessonu izkāpām no ma�īnas. Denīze apsēdās priek�ā, blakus Vredē. Es palūkojos uz viņu, un atkal ļaunā priek�nojautā man ietrīcējās sirds. Es gribēju atvērt durtiņas un teikt, lai viņa kāp ārā. Mums jāiet abiem kopā. Bet tad iegalvoju sev, ka neuzticība ir manā dabā un es mū�īgi kaut ko izdomāju. Pati Denīze, �ķiet, nejuta nekādu satraukumu un bija labā noskaņojumā. Viņa sūtīja man gaisa skūpstu.

Torīt viņai mugurā bija skunksa ka�oks, pulovers �akarda rakstā, gari, kastaņbrūni mati, zaļas acis, augums � viens metrs se�desmit pieci centimetri. Mūsu bagā�a nebija liela � divas ādas somas un mazs tum�brūns �emodāns.

Vredē, joprojām smaidīdams, iedarbināja ma�īnu. Es pamāju Denīzei ar roku, viņa izliecās pa nolaisto logu. Ar skatienu sekoju aizbrauco�ajai ma�īnai. Tā vairs bija tikai mazs, melns punkts tālumā.

Tad gāju līdzi Bessonam. Vēroju viņa muguru un pēdu iespiedumus sniegā. Pēk�ņi viņ� sacīja, ka robe�a esot tuvu un viņam jāejot izlūkos. Viņ� lūdza mani pagaidīt.

Pēc desmit minūtēm es sapratu, ka viņ� neatgriezīsies. Kāpēc biju ievilcis Denīzi �ajās lamatās? Visiem spēkiem pūlējos nedomāt par to, ka Vredē tāpat pametīs Denīzi un ka no mums abiem nekas nepaliks pāri.

Vēl vienmēr sniga. Es turpināju iet, velti meklējot kādu pieturas punktu. Es gāju stundām ilgi. Beidzot es apgūlos sniegā. Man visapkārt viss bija baltiņ balts.

Es izkāpu no vilciena Salan�ā. Spīdēja saule. Autobuss gaidīja stacijas laukumā ar ieslēgtu motoru. Vienīgais taksometrs, DS-19, stāvēja pie ietves. Es iekāpu tajā.

� Uz Me�ēvu, � es sacīju �oferim.

Ma�īna sāka braukt. �oferis, gadus se�desmit vecs vīrietis, iesirmiem matiem, bija vējjakā ar apdilu�u ka�okādas apkakli. Viņ� sūkāja konfekti vai pastilu.

� Labs laiciņ�, ko? � viņ� vērsās pie manis.

� Jā gan ...

Es raudzījos pa logu un pūlējos atcerēties ce|u, pa kuru toreiz braucām, ta�u bez sniega tas izskatījās glu�i citāds. Saules pielietas pļavas un egles, saviju�ies koku zari, kas veidoja velves pāri ceļam, � viss �is zaļumu lērums mani glu�i vai apstulbināja.

� Neko te vairs neatceros, � es sacīju �oferim.

� Vai esat �eit jau kādreiz bijis?

� Jā, bet ļoti sen ... un ziemā ...

� Ziemā te izskatās pavisam citādi.

Viņ� izvilka no kabatas mazu, apaļu metāla kārbiņu un sniedza man.

� Vai drīkstu piedāvāt kādu pastilu?

� Paldies.

Viņ� arī vienu paņēma.

_� Pirms nedēļas atmetu smēķē�anu. Dakteris man ieteica sūkāt pastilas. Vai jūs smēķējat?

� Arī es esmu atmetis ... Sakiet... Jūs pats esat me�ēvie-tis?

� Jā, mesjē.

� Man Me�ēvā bija paziņas... Labprāt gribētu uzzināt, kā viņiem klājas. Es biju pazīstams, piemēram, ar tādu Bobu Bes-sonu.

Viņ� mazliet piebremzēja un pagriezās uz manu pusi.

� Robēru? Instruktoru?

� Jā.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

� Es ar viņu mācījos vienā skolā.

� Ar ko viņ� tagad nodarbojas?

� Viņ� ir miris. Pirms da�iem gadiem nositās, lecot no tramplīna.

� Ak tā ...

� Viņ� vēl būtu varējis paveikt ko vērtīgu ... Bet... Jūs tie�ām bijāt ar viņu pazīstams?

� Ne visai labi.

� Robērs jaunībā bija tīri ķerts, tas klientu dēļ . ..

�oferis attaisīja kārbiņu un norija pastilu.

� Viņ� bija uz vietas beigts ... krita lēcienā.

Autobuss brauca kādus divdesmit metrus aiz mums. Debeszils autobuss.

� Viņ� bija lielos draugos ar kādu krievu, vai ne? � es jautāju.

� Ar krievu? Bessons bija draugos ar krievu?

Viņ� nesaprata, ko es ar to gribēju teikt.

� Zināt, Bessons nemaz nebija tik labs cilvēks. Slikta iedzimtība.

Es sapratu, ka viņ� vairs neteiks ne vārda par Bessonu.

� Vai zināt Me�ēvā �alē, ko sauc par �Dienvidu Krustu�?

� �Dienvidu Krusts�? Se ir daudz tādu �alē ar �ādu nosaukumu ...

�oferis man atkal piedāvāja pastilu. Es vienu paņēmu.

� Sis �alē bija ceļa pagriezienā, � es teicu.

� Kāda ceļa?

Jā, patiesi, kāda? Ceļ�, ko skatīju savā atmiņā, bija līdzīgs simtiem citu kalnu ceļu. Kā to atrast? Varbūt vairs nav arī pa�a �alē. Un pat, ja vēl ir ...

Es pieliecos �oferim. Mans zods pieskārās viņa vējjakas ka�okādas apkaklei.

� Grieziet atpakaļ uz Salan�as staciju, � es teicu.

Viņ� pagriezās pret mani. Viņ� izskatījās pārsteigts.

� Kā vēlaties, mesjē.

Objekts: Hovards de Lies, Alfrēds, Zans.

Dzimis: Portluī (Maurīcijas salā), 1912. gada 30. jūlijā. Tēvs � Hovards de Lies, Zans Simetī, un māte � Luīza, dzimusi Fukero.

Pavalstniecība: angļu (un amerikāņu)

Hovards de Lica kungs dzīvojis pēc �ādām adresēm: Senlazāras pils, Valbrēzā (Orna)

Renuāra ielā 23, Parīzē (XVI raj.) ��atobriāna� viesnīca, Cirka ielā 18, Parīzē (VIII raj.)

Montēņa avēnijā 56, Parīzē (VIII raj.)

Mar�ala Liotē avēnijā 25, Parīzē (XVI raj.)

Mesjē Hovardam de Licam, Alfrēdam Zanam, Parīzē nav bijis noteiktas nodarbo�anās.

1934. līdz 1939. gadam viņ� nodarbojies ar senlaicīgu mēbeļu noieta izpēti un pārdo�anu kādam Francijā dzīvojo�am grieķim, D�immijam Sternam, un �ādā nolūkā devies ilgsto�ā cejojumā uz Savienotajām Valstīm, kur dzimusi viņa vecmāmiņa.

�ķiet, ka Hovards de Lies, neraugoties uz savu piederību fran�u ģimenei no Maurīcijas salas, vēl izmantojis savu dubulto ang|u un amerikāņu pavalstniecību.

1950. gadā Hovards de Lies aizbraucis no Francijas un pārcēlies uz dzīvi Polinēzijā, Padipi salā, kas atrodas pie Bora-Bora (lies de la Societe).

Izziņai bija pievienota �āda zīmīte:

�Dārgais mesjē, atvainojiet, ka nosūtu Jums ar tādu nokavē�anos par Hovardu de Licu savāktās ziņas. Tās bija grūti sameklējamas: mesjē Hovards de Lies, būdams britu (vai amerikāņu) pavalstnieks, nav atstājis nekādas pēdas mūsu dienestos.

Sirsnīgi sveicieni Jums un Hittem.

Z. P. Bernardī.�

�Dārgais Hitte, nākamnedēļ es aizbraucu no Parīzes uz kādu Klusā okeāna salu, kur man varbūt laimēsies sastapt cilvēku, kas varētu sniegt ziņas par manu agrāko dzīvi. Runa ir par kādu manu jaunības draugu.

Līdz �im man viss licies pārāk haotisks, sadrumstalots . . . Kaut kādi fragmenti, atmiņu drumslas man pēk�ņi nāk prātā meklējumu gaitā .. . Bet var jau būt, ka tā arī ir īstā dzīve.

... Bet vai tā tie�ām ir manējā? Vai varbūt kāda cita, kurā esmu iejuties?

Atrakstī�u Jums no turienes.

Ceru, ka Jums Nicā klājas labi un ka esat dabūjis to bibliotekāra vietu, ko tā kārojāt un kur mīt Jūsu bērnības atmiņas.�

OTEija 54-73: Garā�a �Komēta� Fuko ielā 5, Parīzes XVI rajonā.

Iela ved uz krastmalu vēl pirms Trokadēro dārziem, un tajā, kā liekas, dzīvoja Voldo Blants, amerikāņu pianists, Gej as Orlovas pirmais vīrs, kuru es reiz pavadīju līdz mājai.

Garā�a jau sen slēgta, kā var spriest pēc lielām, sarūsēju�ām dzelzs durvīm. Virs tām uz pelēkās sienas vēl varēja izlasīt: garā�a �Komēta�, kaut zilie burti jau daļēji izdzisu�i.

Otrā stāva labās puses logam oran�s aizkars. Istabas logs? Vai varbūt kabineta? Vai �ajā telpā atradās krievs, kad es zvanīju viņam no Me�ēvas pa telefonu OTEija 54-73? Ar ko viņ� nodarbojās garā�ā �Komēta�? Kā to uzzināt? Redzot �o pamesto ēku, viss likās tik tāls ...

Es apmetu loku un brīdi paliku krastmalā stāvam. Es skatījos uz garāmbrauco�ām ma�īnām un uguņiem Sēnas otrā krastā pie Marsa laukuma. Varbūt kāda manas dzīves daļiņa vēl eksistēja kaut kur tur, mazā dzīvoklītī netālu no Trokadēro dārziem, varbūt tur vēl palicis kāds cilvēks, kas mani tolaik pazina un vēl atcerējās.

Saigonas un Rida ielas stūrī pirmajā stāvā pie loga stāv sieviete. Spīd saule, un mazliet tālāk bērni spēlē bumbu uz trotuāra. Bērni bez mitas sauc: �Pedro�, jo vienu no viņiem patiesi tā sauc, un viņi spēlējoties sasaucas. Sis vārds �Pedro�, skanīgu bērnu balsu izrunāts, dīvaini atbalsojas uz ielas.

No sava loga viņa bērnus nevar saredzēt. Pedro. Ļoti sen atpakaļ viņa pazina cilvēku, kuru tā sauca. Viņa mēģina atcerēties, kad tas bija, skanot smiekliem, kliedzieniem un bumbas atsitieniem pret sienu. Kā tad. Tas bija toreiz, kad viņa strādāja par manekeni pie Alek�a Magī. Tur viņa bija iepazinusies ar Denīzi, blondīni eksotiskiem vaibstiem, � viņa arī strādāja pie Alek�a. Viņas tūlīt viena otrai iepatikās.

Sī Denīze dzīvoja kopā ar vīrieti, ko sauca par Pedro. Dro�i vien � latīņamerikāni. Viņa atcerējās, ka Pedro patiesi strādāja misijā. Liela auguma tum�matis, kura seju viņa vēl diezgan skaidri atceras. Vēl �odien viņa to pazītu, kaut viņ� dro�i vien stipri novecojis.

Reiz viņi bija atnāku�i �urp uz Saigonas ielu. Viņa bija uzaicinājusi vakariņās da�us draugus. Kādu japāņu aktieri ar sievu � koraļļu krāsas matiem, kas dzīvoja turpat netālu � Salgrēna ielā, vēl tum�mati Evelīnu, ar kuru bija iepazinusies pie Alek�a Magī un kura atnāca bāla, jauna vīrie�a pavadībā, vēl kādu sievieti, viņa vairs neatceras, kuru tie�i, un beļģi, �o 2anu Klodu, kur� viņu aplidoja ... Vakariņas pagāja ļoti jautri.

Viņa toreiz bija nospriedusi, ka Denize un Pedro ir skaists pāris.

Viens no bērniem satver bumbu lidojumā, piespie� to sev pie krūtīm un metas bēgt, ko kājas nes. Viņa redz bērnus paskrienam garām logam. Tas, kur� saķēris bumbu, aizelsies jau izskrien uz Grandarmē avēnijas. Viņ� �ķērso ielu, piespiedis bumbu sev cie�i klāt. Pārējie neuzdro�inās viņam sekot un paliek nekustīgi stāvam, skatīdamies, kā viņ� skrien un skrien pa pretējo ielas pusi. Viņ� padzen bumbu ar kāju. Saule apspīd velosipēdu hromētās daļas sporta piederumu veikala skatlogos, kas rindojas visgarām avēnijai.

Viņ� ir aizmirsis pārējos. Viņ� skrien viens pats, driblējot bumbu sev pa priek�u, un nogrie�as pa labi Anatola de la Fer�a ielā.

Es piespiedu pieri pie iluminatora. Divi vīrie�i pastaigājās uz priek�u un atpakaļ pa klāju un tērzēja, bet mēness iekrāsoja viņu sejas pelnu krāsā. Beigu beigās viņi apstājās pie reliņa.

Es nevarēju aizmigt, kaut jūra bija mierīga. Es pārlūkoju pa vienai visas mūsu fotogrāfijas: Denīzes, Fredija, Gej as Orlovas, un, kamēr kuģis turpināja braucienu, �ie cilvēki pamazām zaudēja realitāti. Vai viņi vispār eksistēju�i? Es atcerējos, kas man tika stāstīts par Fredija darbību Amerikā. Viņ� bijis �D�ona Gilberta uzticības persona�. �ie vārdi manā iztēlē radīja ainu: divi vīrie�i plecu pie pleca iet pa aizaugu�u dārzu gar tenisa laukumu, kas klāts rudens lapām un vēja salauztiem zariem, garākais no abiem � Fredijs � pieliecas savam ceļabiedram, kur� viņam kaut ko stāsta klusā balsī, � �is cilvēks nepārprotami ir D�ons Gilberts.

Tad es izdzirdu kņadu, skaļas balsis un smieklus gaitenī. Tur strīdējās, kur� labāk varēs nospēlēt uz trompetes dziesmiņas �Blakus manai gai�matei� pirmās taktis. Noklaudzēja blakus kajītes durvis. Tur bija vesela kompānija. No jauna atskanēja smiekli, glā�u �ķinda saskandinot, paātrināta elpa, kluss, gar� vaids...

Kāds lo�ņāja pa gaiteņiem, skandinot mazu zvaniņu, un atkārtoja trauslā bērna balsī, ka esam �ķērsoju�i ekvatoru.

Tālumā mirk�ķina sarkanās signālugunis, un sākumā var likties, ka tās peld gaisā, � tikai vēlāk es sapratu, ka tās iezīmē ⁹ krasta līniju. Iezīmējās kalnu kontūras glu�i kā no tum�i zila zīda. Pabraucot rifiem garām, pilnīgs bezvēj�.

Mēs tuvojamies Papeltes reidam.

Mani nosūtīja pie kāda Fribūra. Viņ� dzīvojot Bora-Bora jau trīsdesmit gadus un taisot dokumentālas filmas par Klusā okeāna salām, kuras tad vēlāk rādot Parīzē Pleijela zālē. Tas esot cilvēks, kas vislabāk pazīstot Okeāniju.

Man pat nevajadzēja rādīt viņam Fredija fotogrāfiju. Viņ� bija Frediju saticis vairākkārt, kad uzturējās Padipi salā. Viņ� man aprakstīja Frediju kā vismaz divus metrus garu vīrieti, kas nekad neatstāj salu, un, ja tomēr atstāj, tad vienīgi pats ar savu kuģi, �oneri, kad dodas garos braucienos pa Tuamotu atoliem un līdz pat Marķīza salām.

Fribūrs piedāvājās aizvest mani uz Padipi salu. Mēs devāmies ceļā ar kaut ko līdzīgu zvejas laivai. Mūs pavadīja resns maors, kur� neatgāja ne soli no Fribūra. Man �ķiet, viņi dzīvoja kopā. Dīvains pāris � mazais vīrelis ar acenēm metāla ietvarā, kur� izskatījās pēc biju�ā skautu vadoņa un valkāja apdilu�as golfa bikses un vesti, un resnais maors ar vara krāsas ādu. Maoram bija gurnauts un gai�i zils kokvilnas bezrocis. Brauciena laikā viņ� klusā balsī stāstīja man, kā pusaud�a gados spēlējis futbolu kopā ar pa�u Alēnu Zerbo.¹⁰

Piestāju�i salā, mēs gājām pa zālēm apaugu�u ceļu, kura abās pusēs auga kokospalmas un maizes koki. Laiku pa laikam balts stabs krū�u augstumā iezīmēja kādu īpa�uma robe�u, kura pa�ā vidū pacēlās māja ar verandu un zaļi krāsotu skārda jumtu, kā visas �ajā salā.

Mēs nonācām lielā dzeloņstieplēm apjozta pļava. Kreisajā pusē gar pa�u malu slējās angāri un ķieģeļsārta trīsstāvu ēka. Fribūrs paskaidroja, ka te agrāk bijis aerodroms, ko uzcēlu�i amerikāņi vēl Klusā okeāna kara laikā, � un tie�i �eit dzīvojot Fredijs.

Mēs iegājām �ai trīsstāvu ēkā. Pirmajā stāvā bija istaba ar gultu, moskītu tīklu, rakstāmgaldu un pītu krēslu. Kādas durvis veda uz primitīvu vannas istabu.

Otrā un tre�ā stāva istabas bija tuk�as un logu stikli izdauzīti. Gaiteņi pilni būvgru�iem. Pie sienas aizmirsta karājās Klusā okeāna dienvidu da|as militārā karte.

Mēs vēlreiz iegājām istabā, kur dro�i vien dzīvoja Fredijs. Putni brūnām spalvām te ielidoja pa pavērto logu un cie�ās rindās tupēja uz gultas, rakstāmgalda, grāmatplaukta pie durvīm. To saradās aizvien vairāk un vairāk. Fribūrs teica, ka tie esot īpa�i strazdi, kas aprijot itin visu � papīru, koku, pat māju sienas.

Istabā ienāca kāds vīrs. Viņam bija balta bārda un gurn-auts. Viņ� vērsās pie resnā maora, kur� kā ēna visur sekoja Fri-būram, un resnis tulkoja, viegli gorīdamies. Pirms nedē|ām divām �oneris, ar kuru Fredijs gribējis doties līdz Marķīza salām, uzskrējis virsū koraļļu rifiem, bet Fredijs vairs nav bijis uz klāja.

Viņ� jautāja, vai mēs negribot apskatīt �oneri, un aizveda mus uz lagūnas krastu. Tas tur stāvēja ar nolauztu mastu un, lai tas varētu noturēties virs ūdens, sānos tam bija piesietas vecas autoriepas.

Fribūrs paziņoja, ka mēs pieprasīsim, lai varas iestādes organizē meklē�anu, tiklīdz atgriezīsimies. Resnais maors gai�i zilajā gurnautā runāja ar otru ļoti spalgā balsī. Likās, ka viņ� izgrū� īsus kliedzienus. Drīz vien es vairs nepievērsu viņiem nekādu uzmanību.

Nezinu, cik ilgi paliku lagūnas krastā. Es domāju par Fre-diju. Nē, viņ�, protams, nav pazudis jūrā. Viņ� būs nolēmis saraut pēdējās saites un noslēpies kādā no atoliem. Es noteikti viņu atradī�u. Un bez tam man vēl jāveic pēdējais mēģinājums: jāaizbrauc uz Romu � manu biju�o adresi, Tum�o bodī�u ielu 2.

Satumsa. Lagūna kļuva aizvien tum�āka, līdz izzuda pavisam, zaļajai krāsai pamazām uzsūcoties. Ūdens vēl meta garas pelēki violetas ēnas un vāji fosforescēja.

Es neviļus izvilku no kabatas mūsu fotogrāfijas, kuras vēlējos parādīt Fredijam, � starp tām arī Gejas Orlovas bērnības gadu uzņēmumu. Līdz �im nebiju pamanījis, ka viņa raud. To varēja nojaust pēc viņas sarauktās pieres. Uz brīdi domās aizklīdu tālu prom no lagūnas uz otru pasaules malu, kādu kūrvietu Krievijas dienvidos, kur pirms daudziem gadiem izdarīts �is uzņēmums. Krēslas stundā maza meitenīte atgrie�as no pludmales kopā ar savu māti. Viņa raud tāpat, glu�i bez iemesla, jo vēl grib turpināt rotaļu. Viņa iet aizvien tālāk. Viņa jau nogriezusies ap ielas stūri, un vai arī mūsu dzīve tikpat ātri neizgaist vakara krēslā kā bērna skumjas?

nāk klajā

Latvie�u rakstniece Konstance Miķelsone dzimusi 1905. gadā Jaungulbenes pagastā, mirusi 1955. gadā ASV; ir se�u lugu, trīs noveļu un stāstu krājumu un divu romānu (�Nakts parāde�, �Ēdenes rapsodija�) autore. Pirmās publikācijas � lugas � Latvijā, 30. gadu sākumā, pārējais tapis trimdā, abiem romāniem (1953. un 1954. g.) noslēdzot ne vien daijrades, bet arī dzīves ceļu.

Rakstnieces tēlotā vide, personā�i, problēmas mainās līdztekus pa�as piedzīvotajam gan skaudro vēsturisko apstāk|u, gan vides maiņas ziņā, tomēr saglabājot rakstības stilam iezīmīgo neparasti smalko psiholoģismu, tēlojuma lakonismu, precīzo, brī�iem senten�veidīgo un ironisko izteiksmes formu.

Tāpat kā mēdzam runāt par mīlestības dzejniekiem, K. Miķel-soni dro�i varam nosaukt par mīlestības prozaiķi. Viņas darbu būtība alla� ir kādu spēcīgu kaislību drāma, un varam vienīgi apbrīnot rakstnieces prasmi neieslīgt daudzlasīfā parasfumā, attēlojot �īs jūtas.

Arī romāna �Nakts parāde� centrā ir jūtām pārbagātas sievietes mīlestība, mīlestība, kas neatzīst �ķēr�ļus un nespēj rast attaisnojumu nodevībai, ta�u grāmata nav par mīlestību vien � autore lieliski pratusi ieturēt līdzsvaru, izsmejo�i aprādot trimdas latvie�u dzīvi Vācijas pārceļotāju nometnē, pagaidu dzīvi starp bezcerīgā tālumā paliku�o Latviju un par to reālāku �ķietamo sve�o Ameriku. Grāmata ir �brīdis pirms�, pirms latvie�u do�anās nezināmā nākotnē, kad tiek kārtoti izbrauk�anas papīri, lieti�ķi izvērtēts līdzņemamais, saglabātas nebūtiskas lietas un zaudēti būtiski cilvēki.

�Saki, kāpēc� (vācu vai.).

Kouls Porters (1892�1964) � amerikāņu komponists. Vairāku populāru mūziklu autors.

� 992

� 992

� 992

� 992

�Pulkstenis� (spān.).

�Tu mani pieradini� (spān.).

� 992

2erbo Alēns (1893�1948) � fran�u jūrasbraucējs.