� Nākamreiz, kad vedīsi pasūtījumu, pievieno tam kādu nelielu dāvanu sev � �ķiņķi vai vēl kaut ko. Starp trijiem un pieciem es esmu vienmēr mājās.

� Jā, mem, � Vezlijs nenoteikti atbildēja. Vairāk misis Verfema viņu neiegūs. � Man jāiet. Man uz ielas stāv velosipēds.

� Es zinu. Neaizmirsti par �ķiņķi.

� Nē, mem.

Velosipēds bija pilnīgā kārtībā. Viņ� devās uz pastu. Viņ� jutās pretīgs pats sev. �ķiņķis. Viņa uzskata, ka viņu var nopirkt par gabalu kaut kāda tur �ķiņķa. Tas bija pazemojo�i. Viņ� juta, ka pienācis brīdis, kad visam jāmainās. Vairāk viņ� neiekāros to, ko viņam piedāvā. Amerikā ir daudz jauku meiteņu. Kaut vai jaukā un kaut-rīgā meitene no �Zīme�, kaut arī ne pirmās jaunības. Pietiek apmierināties ar visādiem mēsliem.

Kaut kur aiz Indianapolisas jābūt meitenei, ar kuru var parunāt, pasmieties, par kuru var jūsmot, pastāstīt par tēvu un sevi, meitenei, kuru var mīlēt, ar kuru var lepoties uri kura neliks justies kā cūkai, kad viņ� izkāps no viņas gultas. Bet pagaidām viņ� vienkār�i gaidīs.

Pastā viņam bija pienāku�as divas vēstules � viena no Tru�a un otra no tēvo�a Rūdolfa. Tagad, kad, pēc tēvo�a padoma, viņam rakstīja nevis uz mājām, bet uz pieprasījumu un viņ� pats gāja uz pastu, viņ� regulāri saņēma vēstules no Tru�a un Keitas. Viņu vēstules dzīvi Indianapolisā padarīja gandrīz izturamu. Nelasījis viņ� vēstules iebāza kabatā, jo veikala pārvaldnieks misters Saitrons vienmēr, kad Vezlijs aizkavējās kaut vai uz piecām minūtēm, skatījās uz viņu ar aizdomām, un misis Verfema jau tā nedaudz izjauca grafiku. Misteram Sai-tronam, Vezlijs nodomāja, nevainīgi uzsmaidot pārvaldniekam, dro�i vien galvā iemontēts sekun�u skaitītājs. �Nav nekā sliktāka kā strādāt citam,� bija viņam teicis tēvs.

Noliktavā aiz .veikala viņ� no kabatas izņēma vēstules. Pirmo viņ� atplēsa Tru�a vēstuli. Stingrais, noteiktais rokraksts radīja iespaidu, ka to rakstījis cilvēks, kas sver vismaz divsimt mārciņu.

Dārgais Vezlijl

Gribu Tev paziņot, ka �Klotildi� pārdeva par simts des-mit tūksto�iem dolāru. Būs vairāk naudas Tev un Keitaf ar mazuli. Tā ka apsveicu. Tagad es beidzot varu Tev pateikt, ka īstais tās īpa�nieks bija nevis D�onijs Hīts, kā tas rakstīts papīros, bet tavs tēvocis Rūdolfs. Dro�i vien viņam bija kādi iemesli to slēpt. Bet es jau baidījos, ka mēs nekad to nepārdosim. Es centos pierunāt tavu tēvoci mainīt tās nosaukumu, ta�u viņ� par to negribēja pat dzirdēt. Viņam visur principi � varbūt pat par daudz principu. Jahtu nopirka vācie�i, ļoti patīkami cilvēki; viņi zina par to, kas noticis, ta�u tas viņus it kā neuztrauc. Dro�i vien vācie�i nav māņticīga tauta. Jaunā īpa�niece sacīja, ka viņa iemīlējās �Klotildē� no pirmā skatiena. Viņi gribēja, lai es paliktu pie viņiem par kapteini, ta�u es nepiekritu. Tam ir daudz iemeslu, un man nav vajadzības Tev tos uzskaitīt.

Sentropezā es iepazinos ar kādu amerikāņu ģimeni � vīru, sievu un diviem bērniem � vienpadsmit un deviņus gadus veciem. Viņiem ir 43 pēdas gara jahta, un viņi man piedāvā darbu. Visa komanda � es viens pats, ta�u zēni sola palīdzēt uzturēt kārtību, bet viņu māte ar mieru gatavot. Tēvs it kā mākot nolasīt karti un varot stāvēt pie stūres. Paskatīsimies. Tā ka es palieku vecajā, labajā Vidusjūrā. Ceru, ka viss būs kārtībā. Labi, ka uz klāja ir divi bērneļi.

Nesen saņēmu ziņu no Keitas. Viņa iekārtojusies par bārmeni krodziņā netālu no mājām un visu brīvo laiku pavada ar bērnu. Tu dro�i vien zini, ka viņa nosaukusi viņu par Tomasu. Tomass D�ordeiks.

Zēl, ka Tu fiokļuvi tādā ķezā kā Indianapolisā. Ta�u, kad Tev paliks astoņpadsmit, Tu varēsi no viņiem aiziet. Līdz astoņpadsmit vairs nav nemaz tik ilgi jāgaida, bet laiks skrien ātri, tā ka pagaidi un nesastrādā nekādus brīnumus.

Mans jaunais kuģis ir �Doloresa� un ir nosaukts par godu tā saimniecei. Tas ir pierakstīts Sentropezā, tāpēc raksti tāpat kā agrāk uz ostas priek�nieka vārda, lai nodod man.

Lūk, tādi man ir jaunumi, draudziņ. Ja kādreiz esi mūsu pusē, atnāc mani apraudzīt.

Trusis

veziljs rūpīgi salocīja vēstuli un ielika atpakaļ aploksnē. Viņ� jau divas reizes bija Trusim jautājis, vai tas nav ko dzirdējis par Danovi�u, ta�u Trusis ne reizes par to nav bildis ne vārda. Viņ� raksta, ka laiks rit ātri. Var (jau būt, ka Vidusjūrā tas tā arī ir, ta�u ne �eit. Indiana-polisā viņam maz kas patika. Ja nu vienīgi vecā tirgus ēka ar augstajiem griestiem, kas bija piesātināta ar svaigi ceptas maizes smar�u un kuras letes bija nokrautas ar augļiem un dārzeņiem. Tas atgādināja ostas tirgu An-tibā, un viņ� gāja turp, tiklīdz radās izdevība.

Kad viņ� atvēra tēvo�a vēstuli, no aploksnes izkrita divas divdesmit dolāru banknotes. Viņ� tās pacēla un ielika kabatā. Viņ� nebija lūdzis naudu � ne reizes ne, ta�u bija pateicīgs, ka to saņēma. Tēvocim bija paradums visnegaidītākajos brī�os visiem palīdzēt. Labi, ja var to atļauties. Bet tēvocis Rūdolfs acīmredzot to varēja. Tā ka nav ko pārdzīvot. Viņ� atplēsa vēstuli un lasīja:

Dārgais Vezlij!

Pievērs uzmanību vēstules aug�daļā uzrakstītajai adresei � beidzot es esmu �ķīries no Ņujorkas. Pēc tam kad man uzbruka, pilsēta manās acīs zaudēja lielu daļu savas pievilcības, un es sāku uztraukties � dro�i vien par daudz � par Inīdas dro�ību. �eit, Brid�hemptonā � Longailendā, es uz gadu noīrēju māju. Tā ir klusa, burvīga vieta, izņemot vasaras mēnp�us, kad �urp atbrauc milzum daudz cilvēku, galvenokārt rakstnieki, mākslinieki un aktieri. Mana māja ir netālu no pludmales un piecpadsmit minū�u brauciena attālumā no manas biju�ās sievas mājas. Inīda visu nedēļu dzīvo pie viņas, bet sestdienas un svētdienas pavada pie manis, tāpēc mums nav vajadzīga aukle. Meitenei patīk dzīvot ārpus pilsētas, un viņas dēļ bija vērts pārnākt dzīvot uz �ejieni.

Es esmu pilnīgi atlabis pēc divām plastiskajām operācijām, un, kaut gan, skrienot pa pludmali, aizdegunes bojājuma dēļ es krācu kā veca, nospēlēta plate, visumā es jūtos brīni�ķīgi. Ārsts ieteica man izdarīt vēl vienu operāciju �skaistumam�, ta�u es nolēmu, ka no labuma labumu nemeklē. Grētiņa saka, ka ar saplacinātu degunu es vairāk līdzinoties tavam tēvam.

Starp citu, Grētiņa izvēlējusies sev jaunu darbības lauku. Nākamnedēļ viņa beidz Kinzellas filmas montā�u un ir nolēmusi kļūt par re�isori: viņa nopirka kādu scenāriju, kas viņai Joti iepatikās. Es to izlasīju, un arī man tas patika. Man kaut kur jāiegulda nauda, un es nolēmu finansēt Grētiņas filmu un tagad viņai delikāti dodu pa* domus, kā kārtot �ī pasākuma lieti�ķo pusi. Esi piesardzīgs, kad viņu nāko�o reizi satiksi. Viņa uzskata, ka Tu veiksmīgi tiksi galā ar vienu no galvenajām viņas filmas lomām. Mūsu ģimenē ir biju�i gandrīz visu profesiju cilvēki, izņemot kinozvaigznes, un es neesmu pārliecināts, ka viņu parādī�anās labi atsauksies uz D�ordeiku reputāciju.

Diem�ēl jezgas dēj, kura sekoja uzbrukumam, es aizmirsu izpildīt savu solījumu aizsūtīt Tev to cilvēku sarakstu, kuri Tev var pastāstīt par Tavu tēvu. Pirmkārt, tas ir D�onijs Hīts, kur� kopā ar sievu brauca uz �Klo-tildes�. Es neatceros, vai Tu jau tad biji uz jahtas. Tad Gudhārti, kuri arī fraktēja jahtu vairākas sezonas pēc kārtas. Es pievienoju viņu adreses uz atsevi�ķas lapas. Tajos tālajos laikos, kad Tavam tēvam bija tikpat gadu, cik tagad ir Tev, Portfilipā bija jaunietis � pats par sevi saprotams, tagad jau pieaudzis cilvēks �, kuru sauca par Klodu Tinkeru. Viņ� bija da�u Tava tēva piedzīvojumu līdzdalībnieks. Tinkeru ģimene, kā es dzirdēju, vēl arvien dzīvo Portfilipā. Tad ir vēl Teodors Boilens � tagad dro�i vien jau stipri vecs cilvēks �, kur� bija cie�i saistīts ar mūsu ģimeni.

Kā profesionālu bokseri es Tavu tēvu redzēju tikai vienu reizi � viņ� cīnījās ar Vird�ifu Voltresu, kuram dro�i vien arī ir ko atcerēties. Tavam tēvam bija mened�eris Sulcs, un reiz, kad man vajadzēja satikt Tavu tēvu, es sameklēju �o Sulcu ar �Ring Magazine� palīdzību.

Ja es atcerē�os vēl kādus uzvārdus, tad Tev uzrakstī�u. Ļoti �ēl, ka vasarā Tu nevarēji mani apciemot, ta�u es ceru, ka Tev to vēl izdosies izdarīt.

Pielieku vēstulei mazu dāvanu, sākoties jaunajam mācību gadam. Ja Tev nepiecie�ama nauda, dod man ziņu.

Apkampju Tevi, Rūdolfs

Vezlijs salocīja vēstuli un iebāza atpakaļ aploksnē tie�i tāpat, kā to bija izdarījis ar Tru�a vēstuli. Raksta, it kā būtu pieķēdēts, Vezlijs nodomāja. īstenībā viņ� pavisam nav tāds, vienkār�i starp to, kāds viņ� ir, un to, kāds izliekas, ir bezdibenis. Vezlijam gribējās, lai tēvocis izraisītu lielākas simpātijas,

Abas vēstules Vezlijs atdeva D�imijam, melnādainam pui�elim, ar kuru strādāja kopā produktu piegādē. Pie D�imija glabājās viņa tēva fotogrāfija boksera biksītēs, kuru viņam iedeva tā sieviete no �Time�, un visas viņam adresētās vēstules, jo viņa māte, meklējot grēka pēdas un visu citu, kas viņai varēja trāpīties, vismaz divas reizes nedēļā pārrakņāja viņa mantas. Tēvo�a, Keitas un Tru�a vēstules būtu pierādījums grandiozai sazvērestībai, kuras mērķis viņai atņemt dēla pieķer�anos, ar kuru viņa tik ļoti mēdza plātīties. Bet viņam bija grūti izturēt viņas periodiskos mātes mīlestības uzliesmojumus. Viņa viņu skūpstīja un apkampa, sauca par mazuli, stāstīja, ka, ja viņ� apgrieztu matus, tad kļūtu par ļoti skaistu zēnu, bet, ja nu iekļautos baznīcas klēpī, tad viņu aplaimotu līdz dzīves galam un ka nav nekā uz pasaules, ko viņi ar misteru Kreileru tad viņa labā nedarītu. Māte neizlikās *� Vezlijs zināja, ka viņa viņu patie�ām mīl un vēlas, lai viņ� būtu laimīgs, tikai viņi laimi saprata da�ādi. Viņas vētrainās mīlas izpausmes viņā izraisīja neveiklības sajūtu un mulsumu, un viņ� ar skumjām atcerējās Keitu.

Viņ� nekad nestāstīja D�imijam ne par savu māti, ne par misteru Kreileru, lai gan D�imijs �ajā pilsētā bija viņa vienīgais draugs.

Viņam negribējās iet mājās uz pusdienām *� pirmkārt, tāpēc, ka viņ� zināja � ēdiens būs negar�īgs, bet, otrkārt, māja jau tāpat pietiekami drūma; tagad � pēc tam, kad misters Kreilers saņēma paziņojumu, ka viņa dēls Maksis ir kritis Vjetnamā, � tā līdzinājās kapam. Mak�a līķis bija jāatved kuru katru brīdi, un laiks, gaidot �o brīdi, līdzinājās ieilgu�ām bērēm.

Vezlijs uzaicināja D�imiju pusdienās.

� �odien es varu uzdzīvot, � viņ� paziņoja D�imijam. � Mans bagātais tēvocis man �o to atmeta.

Viņi paēda nelielā restorāniņā netālu no universālveikala, kur par pusotru dolāru dod gabalu ceptas gaļas un neprasa dzim�anas apliecību, kad pasūti alu.

D�imijs aizrāvās ar rokmūziku. Viņ� da�reiz Vezliju uzaicināja ciemos un spēlēja viņam klarneti pianīna pavadījumā, pie kura sēdēja viena no viņa māsām, bet otra māsa cienāja viņus ar alu. D�imija mazā māja, kur valdīja draudzīga atmosfēra, kuru atdzīvināja divu jaunu, smaido�u meiteņu klātbūtne, bija vēl viena vieta Indianapolisā, kuru Vezlijs mīlēja. Indianapolisā, ar tās rūpnīcām un strādnieku pūļiem ielās rīta un vakara stundās, ar tās kā divas ūdens piles līdzīgajām vienādo māju rindām un netīrajiem trotuāriem, Antiba likās kā paradīze.

Vezlijs nestāstīja mātei par D�imiju. Viņa bija laipna ar melnajiem, ta�u uzskatīja, ka viņiem jāievēro distance, kā viņa izteicās. Tā acīmredzot bija pieņemts mormoņiem.

Pēc vakariņām Vezlijs palūdza D�imiju, lai no nākamās dienas viņ� piegādātu pasūtījumus misis Verfemai, nepaskaidrojot, kādēļ, ta�u D�imijs arī nejautāja.

Vēl viena īpa�ība, kas liecināja viņam par labu: viņ� neuzdeva dumjus jautājumus.

'Mājup Vezlijs gāja lēnām. Mājās valdīja nerakstīts likums: ja viņ� atgrie�as mājās līdz deviņiem, neviens nerīko nekādus skandālus,- kurus pavada histēriskas vaimanas par to, ka viņ� vazājas pa pilsētu un apkauno ģimeni, kā kādreiz to darīja tēvs. Stāvoklis mājās jau tāpat bija nomāco�s, bet scēnas, it sevi�ķi vakaros, viņu tā nomāca, ka viņ� pēc tam ilgi nevarēja aizmigt. Viņ� arvien bie�āk domāja par bēg�anu, ta�u viņ� gribēja dot mātei vēl vienu izdevību. Vajadzēja ta�u viņā kaut kam būt. Tēvs ta�u viņu kādreiz bija mīlējis.

Kad viņ� ieradās mājās, misters Kreilers viesistabā raudāja, turot rokās dēla fotogrāfiju. Fotogrāfijā Maksis Kreilers bija karavīra formas tērpā. Viņam bija vāja seja un tik skumjas acis, it kā viņ� zinātu, ka viņu nogalinās, pirms viņ� sasniegs divdesmit viena gada vecumu. Māte Vezliju sagaidīja koridorā.

� Misteram Kreileram paziņoja, � viņa �ukstēja, � ka Mak�a līķi atvedīs pēc divām dienām, un viņ� visu dienas otro pusi bija aizņemts, gatavojoties bērēm.

� Nedari viņam pāri, lūdzu, � viņa sacīja. � Viņ� dēlu ļoti mīlēja. Viņ� vēlas, lai tu rīt nogrieztu matus un atnāktu ar mani uz veikalu � tev bērēm jānopērk tum�s uzvalks.

� Mani mati tāpat ir kārtībā, �- Vezlijs iebilda. � Apgriezt matus es netaisos.

� Tādā brīdī, � māte turpināja �ukstēt, � tu varēji parādīt cieņu kaut vai miru�ajam.

� Es varu parādīt cieņu miru�ajam arī ar gariem matiem.

� Vai tad tev grūti izdarīt tādu sīkumu, lai izpatiktu mātei? � Un viņa sāka raudāt.

� Man mani mati patīk. Un neviens, izņemot tevi un viņu, � viņ� parādīja uz viesistabas pusi, � nekad man tajā sakarā nepiesienas.

� Tu vienkār�i esi ietiepīgs un cietsirdīgs pui�elis, �� viņa sacīja, ļaujot vaļu asarām. � Vai tad tu nekad un nevienā lietā nevari piekāpties?

� Varu, ja tur ir kāda jūga.

� Ja tu neapgriezīsi matus, misters Kreilers man ne-

is tev nopirkt jaunu uzvalku.

� Ie�u ar veco, Maksim tas būs vienalga.

� Tā nekojo. � Viņa atkal ieraudājās.

� Es arī nedomāju jokoties.

� Sis vecais uzvalks un mati kā indiānim � mēs baz* mcā sadegsim no kauna.

� Es varu neiet uz baznīcu. Un uz kapiem neie�u. Es Maksi nekad neesmu redzējis. Kāda tam visam jēga?

� Mammiņ, � no viesistabas pasauca misters Kreilers, � atnāc uz brīdi,

� Ie�u, dārgais, � Terēza atsaucās. Viņa uzmeta Vez� lijām naidīgu skatu un atvēzējusies iecirta viņam pliķi.

Vezlijs neko neteica, viņ� vienkār�i sastinga uz vietas. Māte aizgāja uz viesistabu, bet viņ� lēnām uzgāja savā istabā.

Ar to lieta arī izbeidzās. Kad Maksi Kreileru glabāja, Vezlijs izvadāja pa mājām pasūtījumus.

Kaprālis Hilijs, kur� arī dienēja Vjetnamā, ta�u mistera Kreiiera dēlu nepazina, pavadīja tā līķi uz Indiana-polisu. Misters Kreilers, pats būdams Korejas kara veterāns, piedāvāja kaprāli..i apmesties pie viņa, un Vezlijatn nācās gulēt ar viņu vienā gultā, jo viesistabā bija iekārtojusies mistera Kreiiera precētā meita Dorisa no �ikāgas. Dorisa, maza, klusa sieviete, pēc Vezlija domām, bija ļoti līdzīga misteram Kreileram.

Hilijs bija divdesmit trīs gadus vecs neliela auguma puisis ar diezgan patikamu izskatu; pie krūtīm viņam bija piesprausta medaļa �Purpura sirds� ar divām lentītēm, kas liecināja par to, ka medaļa viņam pasniegta divas reizes. Misters Kreilers, kur� Korejas kara laikā bija lietvedis Tokijā, visu dienu stāstīja Hilijam par to, kā viņ� karojis. Hilijs laipni klausījās, tomēr jāva Vezlijam no* jaust, ka labprāt aizbēgtu. Izmantodams vienu no nūs-tera Kreiiera pauzēm, Hilijs sacīja, ka viņ� vēlētos nedaudz pastaigāties, un pajautāja, vai nav iebildumu, ja Vezlijs viņu pavadīs, lai viņ� nenomaldītos. Misters Kioi-lers veca kareivja tonī atteica: �Protams, nē, kaprāli,� � un Terēze arī pamāja. Pēc scēnas koridorā viņa Vezlijam nebija pateikusi ne vārda, un Vezlijs bija pateicies Hilijam par to, ka viņ� sagādāja iespēju iziet no māja i.

� Ir nu gani �* Hilijs sacīja, kad viņi gāja pa ie lu. � Sājā mājā dienests nav no vieglajiem. Bet kas par putnu ir tā māsa, kā viņu sauca � Dorisa?

� Nezinu, � Vezlijs atbildēja. � Es pats tikai va�ar viņu pirmo reizi ieraudzīju.

� Viņa visu laiku man met ar aci. Kā tu domā, vienkār�i tāpat vai ar mērķi?

� Kā lai es to zinu?

� Da�reiz �īs pēc izskata vienkār�ās mazās lelli К s, kad nonāk līdz darī�anai, izrādās joti pievilcīgas. Tev nebūs iebildumu, ja es viņai pievērsī�os?

� Kas tad man ko iebilst! Tikai esi uzmanīgs. Mālē apsargā māju kā labs sargsuns.

� Labi, paskatīsimies, kāda būs situācija, � Hilijs sacīja. Viņ� bija dzimis Vird�īnijā, runāja mīksti un dziedo�i. � Bet jūsu misters Kreilers � tas ir kaui kas! Ja viņā paklausās, tad liekas, ka Tokijā katru dienu norisēja tuvcīņas. Un kā viņ� saspicēja ausis, kad es pastāstīju, kā mani ievainoja! Vismaz vienu es zinu noteikti: Amerikas leģionārā iestāties es netaisos. Savu es esmu nokarojis un negribu neko vairs dzirdēt ne par �o, ne kādu citu karu. Kur mēs varētu te iedzert alu?

� Te netālu ir viena vietiņa. Es tā arī domāju, ka tev gribēsies iedzert.

� Kad pavada nelaiķi, � Hilijs �ēlojās, � parasti pacienā, lai visi kaut nedaudz uzmundrinātos. Bet te. Dievs piedod, neiedeva pat tasi kafijas.

� Viņi ta�u ir mormoņi.

� Garlaicīga, rādās, ir viņu ticība, � Hilijs atsaucās. � Es arī, ja vien varu, katru svētdienu eju uz baznīcu, ta�u nespļauju sejā cilvēkiem. Galu galā Dievs ir radījis viskiju, alu, vīnu. Pat kafiju un tēju viņ� ir radījis. Kam tad tas viss, pēc viņu domām, ir radīts?

� Paprasi misteram Kreileram.

� Jā-ā, � Hilijs skumji novilka.

Viņi sēdēja restorānā, kur Vezlijs bija pusdienojis ar D�imiju, un dzēra alu. Vezlijs paskaidroja Hilijam, ka �ī ir vienīgā vieta, kur viņam nejautā, vai viņam ir astoņpadsmit gadu.

� Tu esi augumā padevies, � Hilijs piezīmēja. � Dro�i vien ir patīkami būt tik varenam � neviens tev īpa�i ne-piesiesies. Nevis kā cilvēkam ar manu augumu. Mums pamatīgi tiek.

� Piesieties var da�ādi, � Vezlijs atsaucās, � un no auguma tas nav atkarīgs.

� Tas tiesa, � Hilijs piekrita. � Es uzreiz ievēroju, ka misters Kreilers un tava māte nekvēlo pret tevi īpa�a maigumā un mīlestībā.

� Kas tad man? � Vezlijs paraustīja plecus. � Es pasmīnu un pacie�u.

� Starp citu, cik tev gadu?

� Se�padsmit.

� Bet pēc skata visi divdesmit viens.

� Es to arī izmantoju.

� Ko tu darīsi, kad tev būs astoņpadsmit un tevi iesauks?

� Vēl neesmu izdomājis.

� Gribi dzirdēt tāda cilvēka padomu, kur� tur pabijis un gandrīz vai palicis uz visiem laikiem? � Hilijs jautāja. � Dari, ko gribi, ta�u uz iesauk�anas punktu neej. Kar� � tā nav izklaidē�anās, Vezlij.

� Ko tad lai daru?

� Visu, kas ienāk prātā. Tikai neļauj sevi paņemt armijā. Tu nevari pat iedomāties, cik tur daudz cilvēku, kas zaudēju�i cerības un ticību. Uz viņiem �auj, viņi uzsprāgst uz mīnām, mirst no visām iespējamām slimībām, dzīvi sapūst d�ungļos � un neviens no viņiem nezina, kāpēc tur atrodas... Vari ticēt vai neticēt, Vezlij, bet es aizgāju brīvprātīgajos. Velns parāvis, saproti � brīvprātīgajos!

� Tēvs man reiz teica, � Vezlijs sacīja, � ka nevienā karā nevajag doties brīvprātīgi.

� Tavs tēvs ir zinājis, ko saka. Armija māk izsist no cilvēka patriotismu, un es, puis, arī to zaudēju, ne jau pateicoties pretiniekam. Pēdējais akords visā tajā mūzikā izskanēja, kad mēs ar draugu izkāpām no lidma�īnas Sanfrancisko, uzcirtu�ies parādes formā, ar visām regālijām. Mums pa priek�u gāja divas jaukas meitenēs, mēs paātrinājām soli, un, kad bijām nonāku�i viņām blakus, cs jautāju: �Meitenes, ko jūs darīsiet �ovakar?� Viņas apstājās un paskatījās uz mani tā, it kā viņu priek�ā būtu �ūska. Viņas neteica ne vārda, bet tā, kas bija tuvāk, vienā mierā iespļāva man ģīmī. Tu tikai stādies priek�ā! iespļāva! Tad viņas pagriezās un gāja tālāk. � Hilijs pakratīja galvu. � Tikai pirms desmit minūtēm mēs atgriezāmies mājās no frontes, abiem apbalvojumi par ievainojumu � �Purpura sirds�. Un- ar ko mūs sagaidīja! Uzvarētājiem � varoņiem, urā! � Viņ� rūgti iesmējās. � Tādu cilvēku dēj, Vezlij, sēsties ar dibenu ugunī nav vērts. Pārbrauc no vienas vietas uz citu, dari, ko gribi, tikai lai viņi tevi nedabūtu. Pui�i stāsta, ka visvieglāk paslēpties Eiropā. Parīze � punkts numur viens. Pat, ja nāksies piereģistrēties sūtniecibā, no turienes tevi nemēģinās izkvēpināt.

Saruna pie ugunskura, Vezlijs nodomāja. Vecas kaujas un mīlestības pilnas atmiņas par mājām.

� Es biju Eiropā, � viņ� sacīja. � Un diezgan labi runāju fran�u valodā.

� Es tavā vietā pārāk ilgi nevilcinātos, Vezlij. Savu astoņpadsmito dzim�anas dienu, draugs, sagaidi jautrajā Parīzē, � Hilijs teica un pasūtīja vēl divus alus.

Zārks, kuru viņ� pavadīja uz Indianapolisu, baznīcā unļ arī kapos bija pārklāts ar Amerikas karogu. Misters Krei-lers pieņēma �o karogu un pie pusdienām teica, ka piekār�ot Mak�a istabā, kur tagad dzīvoja Vezlijs.

Kad viņi atgriezās, māja grima tumsā. Paldies par to pa�u. Ja māte vēl negulētu, tad, jūtot no dēla nāko�o alus <maku, atkal sāktu raudāt un sarīkotu skandālu.

Viņi klusu uzgāja aug�ā un tikko sāka izģērbties, kad klusu pieklauvēja. Tad durvis atvērās un ienāca Dorisa. Viņa bija basām kājām un naktskreklā, kuram cauri vīdēja ķermenis. Uzmanīgi aizvērusi aiz sevis durvis, viņa pasmaidīja un pielika pirkstu pie lūpām:

� Es dzirdēju, zēni, kā jūs uzkāpāt, un nodomāju, ka varētu vēl pasēdēt kopā, lai, tā sakot, labāk iepazītos, � _# viņa sacīja. � Vai gadījumā kādam no jums nav cigaretes? � Viņa runāja klīrīgi un tajā pa�ā laikā kautrīgi. Vezlijs centās uz viņu neskatī-ties, tomēr ievēroja, ka vi-

Ijai ir nokāru�ās krūtis un resns, zems dibens. Ja es tā izskatītos, viņ� nodomāja, es tādā apģērbā riņķi nestaigātu, ja nu vienīgi pilnīgā tumsā. Ta�u Hilijs kļuva smaidīgs, un viņa acīs parādījās līdz �im neredzēts spīdums. Viņ� jau bija novilcis kreklu un tagad stāvēja līdz vidum kails. Viņ� arī nav diez cik labi veidots, Vezlijs nodomāja.

� Lūdzu, mana dārgā, � Hilijs sacīja, tēlodams d�entlmeni no Vird�īnijas. � Man kabatā ir vesela paciņa, � Viņ� �ķērsoja istabu, lai aizietu līdz krēslam un izņemtu no krekla kabatas cigaretes un sērkociņus, tad gribēja noņemt kreklu no krēsla atzveltnes.

� Dorisas dēļ jums nav jāapģērbjas, � Dorisa sacīja. Viņa paraustīja vājos pleciņus un tīksmi uzsmaidija Milijām. � Es esmu precējusies un zinu, kāds izskatās vīrietis.

Tātad viņa domāja par to, Vezlijs nolēma, kad dienā meta ar aci Hilijam.

Hilijs galanti Dorisai pasniedza uguni. Viņ� piedāvāja cigareti arī Vezlijam. Vezlijam cigaretes nepatika, ta�u viņ� nolēma uzsmēķēt � tikai tāpēc, ka atradās mistera Kreilera namā.

� Ak Dievs, � Dorisa sacīja, izpūzdama dūmu gredzenus. � Es atkal esmu dzīvo vidū. Nabaga Maksis. Viņ� nebija nekas sevi�ķs, un, lai sasniegtu savu vienīgo slavas mirkli, viņam bija jāatgrie�as �eit miru�am. Jā-ā, bīskapam vajadzēja pacensties, lai attēlotu Maksi par varoni. � Viņa līdzjūtīgi pakratīja galvu, bet pēc tam paraudzījās Vezlijā. � Vai tu tie�ām esi tik slikts, kā viņi par tevi runā?

� Tīrais velns, � Vezlijs sacīja.

� Varu iedomāties. Ar tādu izskatu. Runā, ka tu esot precētu sievie�u drauds.

� Ko?

� Vienkār�i gribu tev dot padomu, jo tu, manuprāt, esi jauks zēns: pasaki kādai misis V., lai viņa pati izņem vēstules no pastkastītes, nevis gaida, kad to izdarīs viņas vīrs.

� Par ko tu runā? � Vezlijs vaicāja, lai gan uzminēt nebija grūti. Vietējās tenku vāceles dro�i vien jau sen bija ievēroju�as velosipēdu ar kasti produktiem pie misis Verfemas mājas un pastāstīju�as par to mātei.

� Kamēr jūs staigājāt pa pilsētu, tu biji ģimenes apspriedes objekts, � Dorisa teica. � Pirmkārt, runāja par to, cik |oti tu at�ķiries no Mak�a, pie tam varu tev ziņot � ne jau labā nozīmē.

� Un kā vēl, � Vezlijs atsaucās.

� Kas attiecas uz tavu tēvu, tad tavai mātei ari viņam neatradās labi vārdi, � Dorisa turpināja. � Viņ� acīmredzot bija kārtīgs cilvēks, ja kaut vai puse no tā, ko viņa stāstīja, ir taisnība. Un tu ej pa viņa pēdām un Francijā biji pat arestēts par to, ka dzertuvē gandrīz nositi cilvēku.

� Oho! � Hilijs sacīja. � Nav slikti.

� Tālāk, � Dorisa turpināja, *� tu, tāpat kā tavs tētiņ�, esot seksuāls maniaks. Kaut vai tā pretīgā misis Verfema, kura tev derētu par māti, un to tikai viens pats Dievs zina, cik mājās tu vēl pagūsti iekļūt un cik namamā�u nenodro�ini tikai ar produktiem. � Viņa ieķiķinā-jās, un viņas nokarenās krūtis noļumēja zem caurspīdīgā naktskrekla.

� Ziniet, man prātā ie�āvās spīdo�a doma, � Vezlijs teica. Viņ� juta, ka smok �ajā istabelē, kas bija pilna ar tabakas dūmiem, koķetas, pusplikas, niknas mei�as un vīpsnājo�a karavīra sabiedrībā. � Jums abiem dro�i vien ir par ko parunāt vienam ar otru.

� Malacis, Vezlij, � Hilijs piezīmēja.

�� Man gulēt negribas, � Vezlijs sacīja, � es ar prieku paelpo�u svaigu gaisu un pēc kādas stundiņas atgriezī�os. � Viņ� viņus brīdināja. Viņam negribējās viņus atrast gultā, kad viņ� atgriezīsies.

� Bet es izsmēķē�u vēl vienu cigareti, � Dorisa teica. � Man ari negribas gulēt.

� Tāpat kā man, � Hilijs atsaucās.

Vezlijs gribēja nodzēst savu cigareti, kad pēk�ņi atvērās durvis. Uz sliek�ņa ar sastingu�u sejas izteiksmi stāvēja viņa māte. Iestājās klusums, un Terēze paskatījās vispirms uz Vezliju, tad Hiliju, pēc tam viņas skats uzkavējās pie Dorisas. Dorisa ieķiķinājās.

� Vezlij, � māte sacīja, � es neatbildu par mistera Hilija vai mistera Kreilera meitas uzvedību, viņa ir precēta sieviete. Tomēr par tavu uzvedību es esmu atbildīga. � Viņa svilpojo�i �ukstēja. � Es negribu modināt misteru Kreileru, tāpēc ļoti lūdzu: runājiet un izturieties klusu. Bet tevi, Vezlij, es palūg�u nākt man līdzi.

Tāds oficiāls tonis bija vēl sliktāks nekā histērija. Viņ� gāja viņai no muguras pa tum�ajām kāpnēm uz viesistabu. Karogs, kas no rīta sedza zārku, stāvēja uz galda.

Viņa pagrie�as pret viņu, uņ viņas seja sa�ķobījās.

� Atļauj man tev ko pateikt, Vezlij, � viņa vēl ar* vien svilpojo�i �ukstēja. � Neko riebīgāku es neesmu dzīvē redzējusi. Kur� pasauca tur to prostitūtu � vai tu? Kur� gribēja gulēt pirmais ar viņu � tu vai tas karavīrs? � No dusmām viņa aizmirsa visus savus dievbijīgos eifēmismus. � Un tas tajā pa�ā naktī, kad viņas tēva dēls un viņas brālis, kas atdevis dzīvību par dzimteni, tikko kā guldīts zemes klēpī... Ja es izstāstītu misteram Kreilerain, kas notiek viņa mājā, viņ� tevi nopērtu.

� Es neko netaisos paskaidrot, māt, � Vezlijs sacīja. � Bet misteram Kreileram vari pateikt, ka, ja viņ� iedro�ināsies man pieskarties, es viņu nositī�u.

Viņa sa�ūpojās, it kā viņ� viņai būtu iesitis.

� Es nepārklausījos? Tu sacīji �nositī�ot�, vai ne?

� Jā.

� Tev vienmēr bijusi slepkavas dvēsele. Man vajadzēja tevi atstāt pūt tajā fran�u cietumā. Tur ir tava īstā vieta.

� Nesagrozi, � Vezlijs viņu apstādināja. � Ar to, lai izdabūtu mani no cietuma, tev nebija nekāda sakara. To izdarīja mans tēvocis.

� Tad arī tavs tēvocis lai uzņemas atbildību par visām sekām. � Viņa paliecās ar visu ķermeni uz priek�u, viņas seja bija sa�ķobīta. � Es esmu izdarījusi visu, kas no manis bija atkarīgs, un cietusi neveiksmi. No �ī brī�a lai tavas kājas �ajā mājā vairs nebūtu. Nekad.

� Lieliski. Tie�i laikā.

� Un es brīdinu tevi, ka mans advokāts veltīs visas pūles, lai tu nedabūtu nevienu centu no sava tēva netīrās naudas. Ņemot vērā tavu pagātni, nebūs grūti pārlieci' nāt tiesnesi, ka nav nekādas jēgas atdot veselu bagātību slepkavas rokās. Vācies prom no �ejienes, ej pie savām prostitūtām un bandītiem. Tavs tēvs var lepoties ar tevi.

� Aizrijies ar to naudu!

� Un tas ir pēdējais vārds, ko tu saki savai mātei? � viņa teatrāli vaicāja.

� Jā. Mans pēdējais vārds.

Viņ� aizgāja, bet viņa turpināja stāvēt viesistabas vidū, smagi elpodama, it kā viņai teju teju sāksies sirdslēkme. Nepieklauvēdams viņ� iegāja savā istabā. Dorisas vairs nebija. Hilijs zvilnēja uz augsti sabu�inātiem spilveniem. Viņ� smēķēja, vēl joprojām bez krekla, ta�u biksēs.

� Velns parāvis, � viņ� teica. � Tava māmiņa ielau* zās visnepiemērotākajā brīdī.

� Jā, � Vezlijs noburk�ķēja, sviezdams mantas nelielā somā,

Hilijs ziņkārīgi viņu vēroja.

� Kur tu tā taisies, draugs?

� Kur acis rāda. Prom no �ejienes, � Vezlijs atteica. Viņ� ielūkojās kabatasportfelī, lai pārliecinātos, ka saraksts, kuram viņ� pakāpeniski pievienoja arvien jaunus uzvārdus, ir vietā. Viņ� nekad ne�ķīrās no kabatasport-feļa, lai māte nevarētu to atrast.

� Tagad � naktī?

� Nekavējoties.

� Jā, es tevi saprotu. No rīta brokastīs �eit ies jautri. � Viņ� iesmējās. � Nākamreiz, kad mani sūtīs pavadīt zārku, es pieprasī�u pilnas biogrāfijas datus par visiem ģimenes locekļiem. Ja būsi Aleksandrijā, sameklē mani.

� Sameklē�u, � Vezlijs sacīja. Viņ� paraudzījās apkārt, pārbaudot, vai nav aizmirsis ko svarīgu. It kā nekas nav aizmirsts. � Dzīvo vesels, Hilij.

� Tu tāpat, draugs. � Hilijs nokratīja cigaretes pelnus uz grīdas. � Neaizmirsti, ko es tev teicu par Parīzi.

� Neaizmirsī�u. � Aizvilcis vecās jakas rāvējslēdzēju, lai ārā nenosaltu, viņ� klusējot izgāja no istabas, nogāja pa tum�ajām kāpnēm un aizvēra aiz sevis mājas durvis.

Vēj� pūta no muguras, un viņ� gāja ar somu pār plecu pa tum�o ielu un atcerējās tēva vārdus par to, ka viena no viņa mū�a labākajām dienām ir bijusi tā diena, kad viņ� saprata, ka pārstājis ienīst māti. �Ta�u tas nebija uzreiz,� tēvs toreiz terca.

Un man arī tas nebūs uzreiz, Vezlijs nodomāja.

Bet pēc dienas viņ� jau bija �ikāgā. Tajā naktī viņ� sēdēja bufetē Indianapolisas nomalē, kad tur ienāca smagās ma�īnas �oferis, teikdams meitenei aiz letes, ka dodas uz �ikāgu. Var sākt arī ar �ikāgu, nodomāja Vezlijs un pajautāja �oferim, vai tas nepaņems viņu sev līdzi. �oferis atbildēja, ka priecāsies par kompāniju, un, ja neskaita to, ka Vezlijam bija jānoklausās stāsts par to, kā viņ� mokās ar savu septiņpadsmitgadīgo meitu, kas palikusi Ņūd�ersijā, Vezlijam brauciens deva baudījumu.

�oferis viņu izsēdināja priek�pilsētā, un, ielūkojies savā sarakstā, Vezlijs ieraudzīja Viljama Ebota adresi. Viņ� nolēma sākt no �ejienes un devās uz norādīto adresi. Bija jau gandrīz pusdienlaiks, ta�u Ebots vēl arvien staigāja pid�amā un apvalkātā peldmētelī. Viņa no�ēlojamais vienistabas dzīvoklis bija piebāzts ar pudelēm, kafijas plastmasas glāzītēm; blakus rakstāmma�īnai mētājās avīzes un saburzītas papīra lapas.

Viljams Ebots izlikās, ka zina par Tomasu D�ordeiku vairāk, nekā īstenībā zināja, un neatstāja uz Vezliju labu iespaidu, tāpēc viņ� pēc iespējas ātrāk devās prom.

Nākamajā divās dienās viņ� centās atrast kādu darbu lielajos universālveikalos, ta�u tur nevienu nevajadzēja, bez tam viņam visur lūdza uzrādīt arodbiedrības karti. Naudas Vezlijam gandrīz vairs nebija, un viņ� nolēma, ka �ikāga nav domāta viņam. Viņ� piezvanīja uz abonenta rēķina tēvocim uz Brid�hemptonu, lai brīdinātu, ka brauc pie viņa, jo citur viņam nebija kur braukt.

Rūdolfs runāja ar viņu īpatnēji, stiepti, it kā baidīdamies, ka viņus noklausās.

� Kas par lietu? � Vezlijs jautāja. � Ja jūs negribat, lai es aizbraucu, es nebrauk�u.

� Tas nav tā. � Rūdolfs bija norūpējies. � Pirms divām dienām zvanīja tava māte un interesējās, vai tevis �eit nav. Viņai ir orderis tavam arestam.

� Ko-o?

� Tavam arestam, � Rūdolfs apstiprināja. � Viņa domā, ka es tevi kaut kur slēpju.

� Arestam? Par ko?

� Viņa stāsta, ka, aizejot no mājām, tu esot nozadzis pusotra simta dolāru no krūzes, kas stāv virtuvē virs plīts un kur viņa tur saimniecības naudu. Piedraudēja tevi pārmācīt. Vai tu tie�ām paņēmi �o naudu?

� Labāk būtu paņēmis, � Vezlijs atsaucās ar rūgtumu balsī. Nolādētais Hilijs, viņ� nodomāja. Iemācījies armijā izmantot gadījumu. Varbūt ne, dro�i vien tā lētā skuķe Dorisa.

� Es to nokārto�u, � Rūdolfs mierino�i teica. � Ta�u tagad tev labāk nebraukt �urp. Tev vajadzīga nauda? Paziņo, kur tu atrodies, un es tev aizsūtī�u pa pastu.

� Nē, nekas, � Vezlijs apmulsa. � Ja es bū�u Ņujorkā, es jums piezvanī�u. � Un nepaspēja Rūdolfs neko pateikt, kad viņ� jau nolika klausuli.

Tās krūzes Indianapolisā man tikai trūka, viņ� nodomāja.

Un tad viņ� nolēma doties uz Ņujorku. Ņujorkā bez Rūdolfa viņam bija citi paziņas. Viņ� atcerējās jauko

meiteni no �urnāla �Time�, kura viņam teica, ka, ja vk ņam nepiecie�ama palīdzība, viņ� var griezties pie viņaS, Un nevienam nenāks prātā meklēt viņu �urnālā �Time�, Nākamajā rītā viņ� jau bija ceļā.

Pēc telefona zvana no �ikāgas viņ� netika runājis ar tēvoci apmēram divus mēne�us.

Iebraucis Ņujorkā, viņ� uzreiz devās uz redakciju pie Elizas Larkinas. Pēc cejā pavadītajām dienām viņ� dro�i vien izskatījās briesmīgi, jo, kad viņ� iegāja pie viņas mazajā istabiņā, viņa iekliedzās, it kā kāds būtu uzlējis viņai spaini auksta ūdens. Da�as dienas viņ� gandrīz neko neēda, gulēja kravas ma�īnu kabīnēs, nebija sku-vies, viņa krekla apkaklīte bija netīrā, bet uz biksēm bija eļjas traipi pēc tam, kad viņ� palīdzēja kādam �oferim pie Pitsburgas milzīgam treilerim nomainīt riteni; kabatā viņam bija tikai �etrdesmti pieci centi.

Tikusi galā ar izbrīnu, mis Larkina bija priecīga viņu redzot un aizvilka viņu uz kafejnīcu, lai gan viņ� pat ne-paspēja pateikt, kāpēc ieradies.

Paēdis un jūtoties atkal kā cilvēks, viņ� viņai izstāstīja gandrīz visu. Viņ� izlikās, it kā notiku�ajam nav liela nozīme, jokoja par saviem piedzīvojumiem: viņam negribējās, lai �ī mijā meitene uzskatītu viņu par pāraugu�u mazuli. Ar viņu bija viegli runāt: viņas acis aiz briļļu stikliem skatījās uzmanīgi.

Viņa nepārtrauca viņu, tikai laiku pa laikam nopūtās vai pamāja ar galvu, izsakot līdzjūtību vai sa�utumu.

� Un ko tu esi nolēmis darīt? � viņa jautāja, kad viņ� bija visu izstāstījis.

� Es ta�u jums teicu vēl pagāju�o reizi, kad �eit biju, � viņ� sacīja, � ka es jau sen gribu sameklēt cilvēkus, kas pazina manu tēvu, un saprast, kāds viņ� viņiem likās, nu, es domāju � da�ādiem cilvēkiem da�ādā viņu dzīves laikā. Es viņu pazinu mazāk nekā trīs gadus. � Viņ� tagad runāja ļoti nopietni, necen�oties izskatīties ironisks vai pieaudzis. � Un tāpēc man galva ir tuk�ums tajā vietā, kur vajadzētu būt viņam... lūk, es tad arī gribu pēc iespējas aizpildīt �o tuk�umu. Dro�i vien tas skan ļoti dumji..,

� Nē, � viņa iebilda, � nemaz nav dumji,*

r~ Es jums teicu, ka man ir saraksts... *� Viņ� izvilka kabatasportfeli un uzlika uz galda saburzītu, locījuma vietās sadilu�u p.apīru ar uzvārdiem. � �urnāls dro�i vien var sameklēt jebkuru, kas viņiem vajadzīgs, � viņ� sacīja, � un es nodomāju, ka, ja tas jus ne pārāk apgrūtina, varbūt brīvajā laikā .,,

� Mēs nebūt neesam tik visspēcīgi, kā tev... � Viņa apklusa, ievērodama apmulsumu viņa sejā. � Es gribu sacīt, ka mēs visu tik labi nezinām, kā tu iedomājies, ta�u sameklēt cilvēkus mēs mākam. � Viņa ielūkojās viņa sarakstā. � Tas prasīs laiku, un es nevaru galvot, ka viņus visus atradī�u, tomēr... � Viņa palūkojās uz viņu ar ziņkāri. � Kur tu esi apmeties Ņujorkā?

� Taisos,

� Kur?

Viņ� sagrozījās krēslā.

� Es vēl nekur neesmu apmeties. Tikko kā atbraucu, atnācu uzreiz �urp.

� Vezlij, � mis Larkina jautāja, � vai vari man godīgi pateikt, cik tev ir naudas?

� Bet kāpēc jums jāzina? � viņ� k|uva piesardzīgs.

� Tu izskaties kā putnubiedēklis, � viņa atteica. � Bet ēdi tu tā, it kā nedēju pat kripatu mutē nebūtu turējis. Tātad � cik tev ir naudas?

� �etrdesmit pieci centi, � viņ� samulsis pasmaidīja. � D�ordeika īpa�uma mantinieks. Protams, � viņ� steidzīgi piebilda, � es vienmēr varu piezvanīt tēvocim, un viņ� man palīdzēs, vienkār�i man pa�laik negribas pie viņa griezties.

� Tu neiebildīsi, ja es paņem�u �o sarakstu? � mis Larkina vaicāja. �� Tev, protams, būs jāpastāsta man, kas ir �ie cilvēki un kur viņus apmēram meklēt..,

� Lūdzu.

� Tas var prasīt ne vienu vien nedēļu,

� Es nesteidzos.

� Un visu �o laiku tu esi nodomājis dzīvot ar �etrdesmit pieciem centiem? � viņa dusmīgi prasīja, it kā viņ� būtu vainīgs.

� Gan jau kaut kas pagadīsies.

� Vai tu neapvainosies, ja es teik�u, ka kaut kas jau ir pagadījies? � Viņa nez kādēļ nosarka.

� Kas?

� Es, � viņa negaidīti skaļi sacīja. � Pagadījos es. Bet tagad klausies uzmanīgi. Man ir divas istabas un maza virtuvīte. Ir pilnīgi pieklājīgs dīvāns, uz kura tu varēsi gulēt. Es ne pārāk labi gatavoju, ta�u badā tu nenomirsi...

� Es nevaru tam piekrist.

� Kāpēc ne?

� Nevaru � un viss. � Viņ� atkal samulsis pasmaidīja.

� Tev ir kāds cits apģērbs?

� Ir tīrs krekls, zeķu pāris un kāda nebūt veļa. Es atstāju lejā pie sarga.

� Ir tīrs krekls, � viņa pamāja. � Cik es varu spriest, �ie cilvēki tavā sarakstā izmētāti pa visu valsti,, ,

� Tiesa. Mans tēvs nesēdēja uz vietas.

� Un tu esi nodomājis braukt pa visām Savienotajām Valstīm, apmeklēt �os cilvēkus viņu mājās un uzdot viņiem visintīmākos jautājumus, ja tev ir viens vienīgs tīrs krekls?

� Es par to īpa�i neesmu domājis, � viņ� aizstāvoties sacīja.

� Uzskati, ka tev ir paveicies, ja tev tādā paskatā izdosies tikt garām kaut vai sunim, � viņa sacīja. � Nevaru saprast, kā tevi te ielaida.

� Pēdējo dienu laikā es neesmu skatījies uz sevi spogulī, � viņ� atzinās.

� Es tev tagad izstāstī�u, ko es gatavojos ar tevi darīt, � viņa paziņoja ar pārliecību, kuru īstenībā nejuta. � Tu paliksi pie manis, un es aizdo�u tev naudu, lai tu nopirktu sev pieklājīgu apģērbu un ...

� Es nevaru jums to atļaut.

� Noteikti vari, � viņa stingri sacīja. � Tu dzirdēji, es teicu �aizdo�u�?

� Dievam tik zināms, kad es dabū�u savu naudu un vai vispār dabū�u.

� Es varu pagaidīt.

Viņ� smagi nopūtās. Viņa redzēja, cik viņ� jutās atvieglots.

� Nesaprotu, kāpēc jūs tā izturaties pret mani. Jūs ta�u mani gandrīz nemaz nepazīstat.

� Zinu pietiekami, lai tā izturētos. � Arī viņa nopūtās. � Es gribētu būt godīga pret tevi un tāpēc atklā�u tev noslēpumu. Es tā rīkojos nebūt ne labdarības nolūkā. Man tomēr ir sevi�ķs iemesls. Tīri personīgs, egoistisks iemesls tā rīkoties, un labāk, ka tu nezini par to uzreiz. Es ceru, ka tu neapvainosies.

� Kā es varu apvainoties uz cilvēku, kur� gatavs mani pieņemt un pienācīgi apģērbt?

� Es tev visu pateik�u. Kad tu aizgāji pagāju�o reizi.,, Nē, labāk es sāk�u no pa�a sākuma. Kā gandrīz visi, kas strādā mūsu �urnālā, es arī gribu rakstīt. Es uzskatu, ka mans �anrs � tas ir romāns. Kad es tevi satiku, es biju uzrakstījusi se�desmit lapas. Bet, kad tu aizgāji, es aizgāju mājās un saplēsu tās.

� Kāpēc? Un kāds tam sakars ar mani?

� Vistie�ākais. Pēc maniem meklējumiem un tava stāsta es sapratu, ka rakstu vienus niekus. Tas viss bija virspusējs un zināms. Un es nolēmu uzrakstīt par jaunu puisi, kuram nogalina tēvu ...

� Tad ir gan, � Vezlijs noteica. Tagad viņ� skatījās uz viņu piesardzīgi.

� Sis jaunais cilvēks, � viņa turpināja, nolaidusi acis un izvairoties viņa skatiena, � vēlas uzzināt, kas to ir izdarījis un kāpēc, kā nodzīvojis savu dzīvi viņa tēvs. Viņ� nepazina tēvu, jo viņa vecāki iz�ķīrās, kad viņ� bija vēl bērns, un tēvs aizbrauca. Vari neuztraukties: slepkavība nenotiek Eiropā, es par Eiropu neko nezinu, neesmu tur ne reizi bijusi. Ta�u visumā si�ets ne pārāk at�ķiras no tā, ko tu .,,

� Skaidrs.

� Tu būsi man blakus, es varē�u tevi izpētīt, ka arī palīdzē�u tev atrast visus cilvēkus. Ar vārdu sakot, to var uzskatīt par savstarpēju palīdzību. Vai tev tas būs nepatīkami?

� Nedomāju, � Vezlijs paraustīja plecus. � Lai gan es ne pārāk varu iedomāties sevi par kādas grāmatas varoni.

� Tas no tevis ari netiek prasīts, � mis Larkina teica. � Es uz tevi skatī�os kā uz literāro tēlu un paņem�u tikai tās īpa�ības, kas man vajadzīgas un kuras es varē�u izmantot.

� Un ja nu izrādīsies, ka es neesmu jūsu pūju vērts?

� Risks nav liels.

� Ar ko beigsies jūsu grāmata? � ziņkārīgi vaicāja Vezlijs. � Vai viņ� atradīs slepkavu?

� Galu galā atradis.

� Un ko viņ� tad darīs?

� Viņ� atriebs tēvu.

� Grāmatā tas būs vienkār�i, tiesa? � Vezlijs skumji pasmīnēja.

J⁹⁰

� Nē, ari nebūs vienkār�i.

� Un kas notiks ar puisi?

Viņa atkal nopūtās.

� Viņu nogalina.

Vezlijs, neskatoties uz viņu, it kā būtu tālu projām, pa-bungoja ar pirkstiem pa galdu.

� Skan loģiski, � viņ� sacīja.

� Tas ta�u ir izdomāts.

� Ir nu gan izdomāts!

� Ja tev ir darī�ana ar rakstnieku, � viņa nopietni sacīja, � vai kaut vai ar cilvēku, kas sevi uzskata par rakstnieku, jābūt gatavam, ka tev mēģinās nozagt kādu tavas dvēseles daju.

� Un es nemaz nezināju, ka man ir dvēsele, � Vez-lijs atsaucās.

� Par to Jauj spriest man, � Eliza paziņoja. � Klausies, ja tas tev �ķiet nepatīkami un stulbi, tev nav jāpie-kr it.

� Bet jūs ta�u vienalga rakstīsiet �o grāmatu?

� Mēģinā�u.

� Tad kāda starpība? � Viņ� pasmaidīja. � Ja man patie�ām ir dvēsele, es varu ziedot kādu tās daļiņu, lai pietiktu pāris lappusēm.

� Tad viss kartībā, � viņa teica lieti�ķā tonī, kaut gan viņai drebēja rokas. Viņa parakņājās somiņā. � Man jastrādā. Ņem kredītkarti veikalam �Bloomingdailtj�. Tas atrodas uz Piecdesmitdevītās ielas un Leksingtonavēnijas stūra. � To sakot, viņa rakstīja kaut ko uz �Time� veidlapas. � Uzrādīsi �o zirnīti kopā ar kredītkarti, lai viņi zinātu, ka esmu tev Jāvusi to izmantot. Nopērc sev pāris kreklu un flaneļa bikses. Pirkumu lai nogādā uz mājām, lai būtu skaidrs, ka tas ir mans pasūtījums. Tādā paskatā tu nevari staigāt. Se�os esi atpakaj, un es aizvedī�u tevi pie sevis. Jā, tev ta�u vajadzīga nauda autobusam. � Viņa atkal parakņājās somiņā un iedeva viņam piecus dolārus.

� Paldies. Un neaizmirstiet: viss, ko jūs man dodat, ir tikai aizdots. Kad man būs astoņpadsmit, es saņem�u kādus trīsdesmit tūksto�us dolāru.

� Neaizmirsī�u.

� Nē, jūs pierakstiet: pieci dolāri un datumu.

Viņa saviebās.

� Lūdzu, ja tu tā vēlies. � Viņa paņēma pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. Pēc tam to pastūma pāri galdam uz viņa pusi. � Esi apmierināts?

Viņ� nopietni paskatījās uz atvērto piezīmju grāmatiņas lappusi. - ■

-� Kārtībā.

Viņa ielika piezīmju grāmatiņu atpakaļ somiņā.

Vai tagad, kad esmu kļuvis par literāru tēlu, man jāuzvedas kaut kā īpa�i? Jāseko tam, kā es izsakos, vai varbūt man jāglābj nelaimē nonāku�as mei�as vai jādara kas cits?

� Vari darīt, ko gribi, � viņa sacīja. Sapratusi, ba viņ� joko, viņa iesmējās. � Tikai netaisies gudrāks, nel<ā tu īstenībā esi.

Pa�reiz viņ� brauca uz Portfilipu. � Var sākt tur, no kurienes viss ir nācis, � viņ� sacīja Elizai, kad viņa noskaidroja, ka Teodors Boilens bija saistīts ar viņu ģimeni, bet Portfilipu no Ņujorkas �ķir tikai divu stundu brau-ciens vilcienā.

Tagad Vezlijs bija labi apģērbts: flaneļa bikses, sportiska �akete un lieliski brūni zābaki no �Bloomingdaily�. Eliza uzstāja, lai viņ� nogrieztu matus, lai arī ne īsus, bet nolīdzinātu galus. Acīmredzot viņa bija apmierināta, ka viņ� uzturas viņas mazajā dzīvoklītī pilsētas Ziemeļu daļā netālu no centrālā parka. Viņa teica, ka viņai jau bija apnicis dzīvot vienai, bet tagad pēc darba viņa steidzas uz mājām, zinot, ka viņ� ir tur. Kad pēc viņas ienāca jauni cilvēki, lai kopā kaut kur aizietu, viņa stādīja viņu priek�ā kā brālēnu, kas atbraucis uz pāris nedēļām paciemoties no Rietumiem.

Gaidot, kamēr Eliza sameklēs viņam vajadzīgās ziņas, Vezlijs ar prieku klaiņoja pa pilsētu. Viņ� noskatījās daudzas filmas, apmeklēja �Radio-City� un Apvienoto Nāciju Organizācijas ēku, metās raibajā, mutuļojo�ajā Brodvejas dzīvē. Da�reiz Eliza viņu aizveda uz teātri, kur� atsedza viņam jaunu pasauli: viņ� iepriek� nekad nebija redzējis dzīvu uzvedumu.

Kad viņa savā istabā rakstīja, viņ� centās viņu netraucēt. Viņa nekad nepiedāvāja viņam izlasīt, ko bija uzrakstījusi, bet viņ� savukārt neuzdeva nekādus jautājumus. Da�reiz, lasot kādu �urnālu un ieklausoties rakstāmma�īnas klaudzoņā, viņu pārņēma dīvainas jūtas � kāds tepat blakus rakstīja par viņu vai vismaz izdomāja cilvēku, kas viņam bija ļoti līdzīgs. Da�reiz Eliza iznāca no savas istabas un klusēdama ilgi uz viņu skatījās, it kā viņu izpētot, cen�oties iekļūt viņa domu plūdumā, bet pēc tam atgriezās pie sevis un atkal apsēdās pie rakstāmma�īnas.

Katru reizi, kad viņi gāja uz teātri vai kafejnīcu, viņ� piespieda viņu pierakstīt biļetēm vai vakariņām iztērēto summu.

Vilciens dārdēdams traucās gar Hudzonu uz ziemeļiem. Bija jauka, saulaina diena, upe likās caurspīdīga un tīra, un Vezlijs domāja par to, cik labi Mtu, ja viņam piederētu maza jahta, ar kuru varētu braukt pa �iem pla�umiem uz aug�u, garām zaļajām, nokarenajām klintīm, mazajām, miegainajām pilsētiņām, naktī ieiet ostā, izkāpt malā un lūkoties, kā tur dzīvo cilvēki.

Osiningā viņ� ieraudzīja smago, drūmo Singsinga cietumu, un viņa sirds sa�ņaudzās, jūtot tuvību ar tur smoko�ajiem cilvēkiem, kuri caur restotajiem logiem skatās uz vareno, brīvo upi un skaita gadus. Nekad, viņ� nodomāja,, ar mani nekad tā nenotiks. Lai arī kas neatgadītos.

Ieradies Portfilipā, viņ� stacijā paņēma taksometru un teica: �Uz Boilena savrupmāju.� Vadītājs, ieslēdzot aizdedzi, palūkojās uz viņu spogulī ar interesi.

� Es turp jau gadus desmit nevienu neesmu vedis. Gatavojies tur strādāt?

� Nē, � Vezlijs atteica. � Braucu ciemos.

Taksists izdvesa nenoteiktu skaņu. Grūti bija saprast, vai viņ� noklepojās vai nokrek�ķinājās.

Kad viņi brauca pa pilsētu, Vezlijs skatījās pa logu. Pilsētele bija noplukusi, ielas netīras, it kā pārliecināju�ies par to, ka ir bezcerīgi kaut vai nedaudz uzspodrināt pilsētu, iedzīvotāji jau sen atmetu�i tai ar roku. Pilsēta nezin kāpēc viņam atsauca atmiņā klaidoņus, kuri guļ uz soliņiem parkā, bet atliek viņus iztraucēt �, un tie runā kā cilvēki, kas beigu�i koled�u.

Boilena īpa�uma vārtiņi bija salauzti un izrauti no eņģēm, celiņ�, kas veda uz māju, bija vienās bedrēs, zālājs aizaudzis ar augstu zāli, dzīv�ogs necirpts. Bet pati māja Vezlijam likās samazināta Singsinga kopija.

� Mirkli uzgaidiet, � viņ� palūdza �oferim, izkāpjot no taksometra un. norēķinoties par braucienu. � Nav zi-

nāms, vai mani ielaidis. � Viņ� piezvanīja pie parādes durvīm. Mājā bija nāves klusums; viņ� pagaidīja, tad atkal piezvanīja. Gaidot pie durvīm, viņ� palūkojās apkārt. Nezāles zālājā sniedzās gandrīz līdz jostasvietai, un me�vīnu stīgas bija apviju�as dārza sienas.

Pagāja vēl vairākas minūtes, un viņ� jau gatavojās iet uz taksometru, kad atvērās durvis. Pāri slieksnim uz viņu raudzījās sakumpis vecis svītrainajā kambarsulaiņa frakā.

� Ko jūs vēlaties?

� Es gribētu parunāt ar misteru Boilenu, � Vezlijs atteica. � Misters D�ordeiks.

Paliecies uz priek�u, lai labāk viņu saskatītu, vecis piesardzīgi lūkojās uz viņu.

� Es uzzinā�u, vai misters Boilens ir mājās, � viņ� sacīja un aizvēra durvis.

Taksists nepacietīgi piesignalizēja.

� Lūdzu, pagaidiet vēl minūti, � Vezlijs uzsauca.

Durvis drīz vien atkal atvērās.

� Misters Boilens drīz jūs pieņems, � vecis sacīja.

Vezlijs ar rokas mājienu atlaida taksistu, un ma�īna,

uzņēmusi ātrumu, aiztraucas garām mājai pa nogāzi uz pilsētas pusi.

Vecis veda Vezliju pa garu, tum�u halli un atvēra durvis.

� Lūdzu, ser, � viņ� sacīja, palai�ot viņu pa priek�u.

Vezlijs iegāja lielā istabā, kura arī bija tum�a, jo logus

sedza smagi aizkari, lai gan bija brīni�ķīga, saulaina diena. Dzijā ādas krēslā sēdēja cilvēks un lasīja grāmatu. Pie galdiņa, kas bija novietots pie viena no logiem ar skatu uz terasi, viena pretī otrai sēdēja divas jaunas sievietes ar kārtīm rokās. Kad ienāca Vezlijs, viņas ar ziņkāri paskatījās uz viņu. Lai gan tuvojās pusdienlaiks, viņas bija naktskreklos, kam pāri uzvilkti me�ģīnēm bagātīgi rotāti peņuāri.

Ādas krēslā sēdo�ais cilvēks lēnām piecēlās un rūpīgi nolika grāmatu ar vāku uz aug�u uz krēsla atzveltnes.

� Misters D�ordeiks? � Balss viņam bija smalka un sausa.

� Jā, ser.

� D�ordeiks, � vīrietis atkārtoja. � �is uzvārds man ir pazīstams. � Viņ� nepatīkami ieķiķinājās. � Es � Teodors Boilens. Sēdieties. � Viņ� norādīja uz tādu pa�u dziju ādas krēsiu, kas stāvēja pretī tam, kurā viņ� sēdēja.

Roku viņ� nesniedza. Viņam bija ļoti gai�i mati, kurus viņ� noteikti krāsoja, grumbaina seja, kurā trīcēja katrs muskulis, ass deguns un duļķainas acis.

Vezlijs apsēdās, juzdamies neērti zem �o divu sievie�u skatiem un vēlēdamies, kaut viņu �eit nebūtu.

� Kura atzars tad tu esi? � Boilens jautāja, atkal apsēzdamies. � Tirdzniecības prin�a vai nelabojamā slep-kavnieka?

� Mans tēvs � Tomass D�ordeiks.

� Tagad nelaiķis, � Boilens pamāja, it kā atbalstot �tādu notikumu gaitu. � Ilgi nepabija �ajā pasaulē. Tā viņam bija nolemts. Nogalināts, � viņ� griezās pie sievietēm, kas sēdēja pie loga, � brīni�ķīgākajā no valstīm. � Viņ� ļauni piemiedza acis, lūkojoties Vezlijā. � Ko tev te vajag?

� Redziet, � Vezlijs sāka, � man teica, ka jūs labi pazināt mūsu ģimeni...

� Ļoti labi pazinu, � Boilens teica. � Pārāk labi. � Un viņ� atkal griezās pie sievietēm pie loga: � �ī jaunā cilvēka tante, kad es viņu satiku, bija nevainīga. Bet, kad no manis aizgāja, tad tāda vairs nebija. Un, vai varat iedomāties, bija brīdis, kad es piedāvāju viņai roku un sirdi! Viņa man atsacīja. � Viņ� pagriezās pret Vez-liju. � Vai viņa tev par to ir stāstījusi?

� Nē.

� Viņi tev dro�i vien par daudz ko nav stāstīju�i. Tava tante un tavs tēvocis ar lielu prieku apmeklēja �o māju. Toreiz tā bija labākā stāvoklī. Un es arī. � Viņ� atkal iehihinājās. � Es viņiem daudz ko iemācīju, kad viņi bija jauni un izbadēju�ies. Savas pirmās stundas viņi saņēma, lūk, �ajā mājā. Un ne reizi garajos gados nav atnāku�i apciemot ve�uku. Un tomēr, kā redzat, jaunais cilvēk, man �eit ir kompānija... � Viņ� pamāja uz divām sievietēm, kuras atkal bija ķēru�ās pie kārtīm. � Jaunas skaistules, � viņ� pasmīnēja, � lūk, bagātības priek�rocība: var nopirkt jaunību. Atnāk un pēc diviem trim mēne�iem aiziet, viņas man atlasa sena draudzene � kādas Ņujorkas iestādes saimniece, kuru nepārstāj izbrīnīt meiteņu stāsti par ve�a nepiepildāmo apetīti.

� Beidz nu, Tedij, � teica viena no viņām, pasējot kārtis.

� Meitenes, � Boilens teica, � es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs uz kādu brīdi atstātu vīrie�us vienus pa�us.

� Iesim, Elij, � teica tā pati sieviete pieceļoties, � viņam atkal uznācis.

Otra sieviete ari piecēlās, un viņas abas devās uz durvīm, �ūpodamās gurnos un klaudzinot kurpju papēdī�us.

� Algotam darbam ir liela priek�rocība, � Boilens teica, kad sievietes izgāja, aizvērdamas smagās durvis.

� Tie, kas strādā priek� tevis, ir tev uzticīgi. Un, kad esi palicis vecs, tad vērtē �o īpa�ību augstāk par pārējām. Tātad, jaunais cilvēk, jūs interesē jūsu augstdzimu-�ās ģimenes saknes ...

� Taisnību sakot, � Vezlijs sacīja, � mani galvenokārt interesē mans tēvs.

� Man viņ� zināms tikai ar saviem pārkāpumiem, � Boilens viņu pārtrauca, � ta�u Rūdolfu un Grētiņu es laikam gan pazinu pārāk labi. Tavs tēvocis Rūdolfs no zīdaiņa gadiem cieta no Amerikā pla�i izplatītas slimības � viņu interesēja vienīgi nauda. Es mēģināju vadīt viņu, es norādīju viņam ceļu, kā sasniegt augstu stāvokli, saprast skaisto dzīvē, ta�u viņam asinīs trakoja kaislība pēc visuvarenā dolāra. Es viņu brīdināju, ka viņ� sevi dzen postā, ta�u slimība nebija ārstējama... � Boilens paberzēja rādītājpirkstu pret īk�ķi. � Naudas skaņa viņa ausīm bija dievi�ķīgākā mūzika. Nebūdams mierā ar kapitālu, kuru ieguva pats, viņ� apprecēja lielu naudu, un galu galā tā viņu arī piebeidza. Viņa nākotne bija izlemta, es viņu brīdināju, ta�u viņ� dzirdēja vienīgi zelta arfas skaņas. � Viņ� priecīgs iesmējās, bet, mazliet nomierinājies, turpināja ieturētāki � Viņ� bija cilvēks, kuram trūka viena no pamatīpa�ībām � pateicības jūtas. Viņ� par to dārgi samaksāja, un man viņa nav �ēl.

� Klausieties, mister Boilen, � Vezlijs auksti sacīja,

� es neesmu �urp nācis, lai...

� Bet, kas attiecas uz Grētiņu, � Boilens turpināja, it kā nebūtu dzirdējis viņa vārdus, � viņa bija pati jaukākā meitene pilsētā. Izplauka kā peonija mēslu �upā. Bija tāda kautrīga, acis nolaistas, kautrule. Sākumā Bet pēc tam ne. Varēja dzīvot bez bēdām, baudīt cieņu, ceļot, es biju gatavs piedāvāt viņai, ko,viņa vien vēlas. Reiz es viņai nopirku spilgti sarkanu kleitu. Un, kad viņa ienāca, metot sarkanu atblāzmu, visiem, kas viņu redzēja, aizrāvās elpa. � Viņ� paraustīja plecus. � Manu priek�likumu viņa ar nicinājumu noraidīja. Viņai bija vajadzīgas vieglas uzvaras pār jauniem vīrie�iem, skaisti vārdi un gulta, gulta... Viņu pazudināja viņas neapvaldītais juteklī-gums. Ja viņu satiksi, neaizmirsti viņai pastāstīt visu, ko es teicu, vārds vārdā.

Marasms, Vezlijs domāja, pilnīgs marasms un apbrīnojama māksla kult tuk�us salmus. Viņ� centās tikt vaļā no savas tantes Grētiņas tēla sarkanā kleitā, kuru pircis �is vājprātīgais vecis.

� Es esmu atnācis �urp, � Vezlijs neatlaidīgi turpināja, � lai uzzinātu, kas mans tēvs ...

� Tavs tēvs, � Boilens nicīgi teica, � bija noziedznieks un dedzinātājs, un viņa vieta bija aiz restēm. Viņ� nāca �urp, lai izsekotu savu māsu. Viņ� uzstādīja kalna galā krustu un to aizdedzināja, jo kādu reizi atklāja, ka viņa māsa atrodas aug�stāvā manā gultā, bet es trajā pa�ā laikā �eit; �ajā istabā, stāvu kails un ieleju sev viskiju, Dego�s krusts! Fanātisma un necieņas simbols! � Boilens kliedza, �ķīstot siekalām, pārdzīvodams apvainojumu, kas viņam izdarīts pie pa�a mājas. � Tas viss, protams, tika noskaidrots pēc daudziem gadiem: pui�elis, kur� bija viņa līdzdalībnieks � viņu sauc Klods Tinkers, un viņ� tagad ir pilsēta cienījams cilvēks �, pats atzinās pie'lieliskām pusdienām manā pa�a mājā. Tavs tēvs! � Boilens savilka garo, tievo, veci�ķi sarkano degunu. � Laimīgi ticis vajā, es teiktu. Es sekoju viņa karjerai. Kā jau bija gaidāms, viņam nekas neizdevās, pat palikt dzīvam,

Vezlijs piecēlās.

� Esmu jums joti pateicīgs, mister Boilen, � viņ� sacīja, jūtot �ausmīgu naidu pret �o cilvēku. � Man pietiek. Es aizeju.

� Kā vēlaties, � Boilens vienaldzīgi teica. � Jūs zb nāt, kur ir izeja. Es domāju, ka jūs gribat dzirdēt patiesību � jūsu*vecumā patiesība bie�i vien ir labākais audzinātājs. Es esmu pārāk vecs, lai melotu vai auklētos ar jaunu pienapuiku tikai tāpēc, ka kādreiz man biju�i sakari ar viņa radiniekiem. � Viņ� paņēma grāmatu un atkal sāka to lasīt.

Bet Vezlijs, izejot no istabas un ejot ātriem soļiem uz izeju, domāja: tēvam ne vien krusts, bet visa �ī nolādētā vieta būtu jānodedzina kopā ar to kuņas dēlu.

Tās da�as jūdzes līdz stacijai viņ� aizgāja kājām un tie�i paspēja uz vilcienu. Eliza gaidīja viņu ar vakariņām. Viņa redzēja viņa sakniebtās lūpas un saspringto zodu. Viņi klusējot paēda. Viņa nejautāja, kā norisēji brauciens uz Portfilipu.

Eliza viņam paziņoja, ka tas pats Dominiks D�ozefs Agostino, kur� divdesmitajos trīsdesmitajos gados uzstājies ar D�o Agosa vārdu un bijis iesaukts par Bostonas skaistulīti, bet pēc tam bijis treneris sporta klubā, kad tur strādāja Tomass D�ordeiks, ir dzīvs un strādā iepriek�ējā vietā. Toms bija sastāstījis Vezlijam, ka Dominiks bija labi pret viņu izturējies, neatlaida viņu no darba, kad viņu apvainoja zādzībās kluba garderobē, un pat pierunāja uzstāties amatieru ringos. Tāpēc viņ� nemaz neno�ēloja, Tomass stāstīja dēlam, ka nodarbojās ar boksu, neraugoties pat uz to, ka galu galā tāpēc kļuva par klaidoni. �Es guvu apmierinājumu boksā,� Tomass teica dēlam. �Pie tam par to ari maksāja. Katrā gadījumā no sākuma.� Pēc tēva vārdiem, Dominikāni bija kāda brīni�ķīga īpa�ība. Ar kluba biedriem, ar kuriem viņ� boksējās, viņ� bija pieklājīgs kā kaut kādas lēdijas dienestmeita. Viņ� vienmēr runāja viņiem komplimentus, paskaidroja, cik labi viņiem viss izdodas un kā pieaug viņu meistarība tajā, ko viņ� dēvēja par Mākslu. Pie tam viņ� bija iemanījies ne uz sekundi neatklāt savu visapslēptāko un vissenāko vēlē�anos � uzspert gaisā �o klubu ar visiem viņa biedriem, lepnajām telpām un ar eļļas krāsām uzgleznotajiem vecu Bostonas aristokrātu portretiem.

�Lūk, kas mācēja uzvesties,� Tomass pacilāts teica, �un viņ� man daudz ko iemācīja.�

Vezlijs paņēma aviobiļeti uz Bostonu un atpakaļ � trīsdesmit se�i dolāri uz abām pusēm, kā viņ� ierakstīja īpa�ā grāmatiņā, lai pārbaudītu, vai Eliza sevi neapkrāpj, aizdodot viņam naudu. Lidojums būtu bijis patīkams, ja vien blakus nesēdētu biju�ais izpletņlēcējs, kur�, tiklīdz lidma�īna izgriezās uz pacel�anās joslu, sāka svīst un iecirtās ar nagiem sev plaukstās, bet, kad viņi pacēlās gaisā, bez mitas piesējās Vezlijam:

� Ieklausieties kreisā motora skaņā. Man tā nepatīk, mēs noteikti nokritīsim, bet viņi tur, pilota kabīnē, pat pirkstu nepakustina.

Jo vairāk par kaut ko zini, Vezlijs domāja, jo mazāk gūsti no tā prieka.

Lidma�īna nenokrita, un, tiklīdz viņi bija piezemēju�ies, biju�ais izpletņlēcējs pārstāja svīst, bet, kad viņi izkāpa no lidma�īnas, ne ar ko neat�ķīrās no pārējiem pasa�ieriem.

�Revere� klubā pie ieejas sēdo�ais ve�uks diezgan jo* cīgi paskatījās uz Vezliju, kad tas pajautaja, vai nevar runāt ar misteru Agostīno.

� Es esmu misters Agostīno, � vecais vīrs stādījās priek�ā. Viņ� runāja sīco�i �ukstēdams; pats viņ� bija maziņ� un kaulains, �veicara forma uz viņa karājās kā maiss, un cīpslainajā kaklā uz aug�u un leju kustējās ādamābols.

� Tas pats, kas strādāja sporta zālē?

� Tas pats. � Ve�uks aizdomīgi viņu nopētīja. � Es* jau gadus piecpadsmit tur nestrādāju. Velns pārāvis, esmu kļuvis vecs. Pie tam vēl artrīts. Tad nu pataisīja mani par �veicaru. Aiz labsirdības. Bet par ko tu gribi runāt ar Agostīno?

Vezlijs nosauca savu uzvārdu.

� Tomija D�ordana dēls? � Agostīno sausi teica. � Padomā tikai! Es viņu atceros. Viņu it kā nogalināja? Es kaut kur par to lasīju. � Sēco�ajā �ukstā ar stipru Dienvidbostonas akcentu nebija nekādu emociju. Ja �is uzvārds arī izraisīja kādas patīkamas atmiņas plikajā galvā, kuru rotāja da�i sirmi matiņi, tad viņ� to neizrādīja. � Meklē darbu? � viņ� nosodo�i jautāja un ar profestonālu skatu novērtēja Vezliju. � Esi labi veidots. Gribi iet ringā vai nodarboties vēl ar ko citu?

� Es neesmu bokseris, � Vezlijs atteica.

� Tas ir labi. Mūsu klubā ar boksu vairs nenodarbojas. Nolēma, ka tas nav d�entlmeņu sports, kad tajā parādījās melnie un visi pārējie. Tagad, kad jāatrisina strīds, tiesājas cits ar citu. � Viņ� iesmējās, ar svilpienu izpūzdams gaisu cauri retajiem zobiem.

� Man vienkār�i gribējās parunāt pāris minū�u par tēvu, � Vezlijs sacīja. � Ja vien jums ir laiks.

� Tavs tēvs... m-nu-m. Viņam bija labs sitiens ar labo. Bet kreiso roku viņam vajadzēja piesiet aiz muguras � labuma no tās nebija. Reiz es redzēju, kā viņ� uzstājas profesionāļu ringā. Nolika pretinieku nokautā. Ta�u pēc cīņas es viņam teicu: �Tu nekļūsi par pirm�ķirīgu bokseri, kamēr neiemācīsies strādāt ar kreiso.� Dro�i vien viņ� tā arī neiemācījās. Lai gan tagad varētu labi nopelnīt, jo bija baltais. Viņ� nebija slikts puisis, tavs tēvs. Viņā bija, es to nojautu, kaut kas no laupītāja, es to viņam nepārmetu � �ajā iestādē sienas vienalga ar dolāru zīmēm nolīmētas. Pēc tam kad viņ� aizgāja, te stāstīja visādus brīnumus. It kā viņ� �anta�ējis vienu no kluba biedriem, advokātu, kaut viņ� nosprāgtu, un dabūjis no viņa piecus tūksto�us dolāru. Advokāta tētiņ� to uzodis un visiem izstāstījis, ka viņa dēliņ� ir slims un cie� no kleptomānijas. Klubā nemitīgi zuda nauda, un es domāju, ka tavs tēvs kādu reizi pieķēra �o advokātu un piespieda samaksāt par klusē�anu. Tavs tēvs kādreiz tika par to stāstījis?

� Tika, � Vezlijs atteica, � viņ� teica, ka tā bijusi viņa laimīgākā diena.

� Nav slikta nauda � pieci tūksto�i, ko? Kur viņ� tos lika?

� Nopirka akcijas, � Vezlijs teica. � Taisnību sakot, viņa brālis nopirka. Un galu galā nopirka par to jahtu.

� Par to es izlasīju �urnālā, � Agostino atcerējās. � Jahta! Iedomājies tikai! Nav slikti, ja tev ir tāds brā-lis. Mēsls no mēsla, bet izrādās jahtas īpa�nieks. � Viņ� �ūpoja galvu. � Es lieliski ar viņu saprātos, cienāju viņu ar alu. Es arī pārāk nebrīnījos, kad viņu nogalināja. Jā-ā, es labprāt ar tevi papļāpāju,*ja tikai tev no manis nevajag neko vairāk.,. � Viņa balsī varēja just aizdomas. � Nekādam tur Toma D�ordana piemiņas fondam es netaisos ziedot, ja tu tāpēc esi �urp atnācis.

Nē, man neko nevajag. Es gribu tikai aprunāties.

Lūdzu, � Agostino pamāja. � Man tagad būs piecpadsmit minū�u pārtraukums. Mani �eit nomaina viens oficiants no mūsu restorāna. Te blakus atrodas alus bārs. Tur arī satiksimies. Tu uzcienāsi.

Pie galdiņa pienāca pilnīgs d�entlmenis melnā �aketē ar samta apkakli.

� Sveiks, D�o. Vai tev ir kādas vēstules priek�, manis? � viņ� jautāja.

� Labdien, mister Sonders, � Augustino atbildēja, nedaudz paklanoties. � Ļoti patīkami jūs atkal redzēt. Vai jūs pavisam izrakstījāties no slimnīcas?

� Jā, līdz nākamajai reizei, � pilnīgais d�entlmenis atteica un iesmējās.

Agostino aizsmacis iesmējās kopā ar viņu.

� Vecums, D�o, vecums, � d�entlmenis teica.

� Skumji, bet patiesība, � Agostino apstiprināja.

Viņ� pagriezās pret sienā ierīkotiem skapī�iem bez dur<

tiņām un pastiepa roku pret nodalījumu ar burtu �S�, bet Vezlijs devās uz izeju.

Viņ� sēdēja pie letes tum�ā bara dziļumā un dzēra alu.

� Vislabāk man prātā saglabājusies diena, � Agos-tino stāstīja, � kad es iesildījos ar vienu no kluba bied-riem � tāds veselīgs puisis, jauns, gadi divdesmit pieci divdesmit se�i, no vecas, lai viņi, draņķi, nosprāgtu, Bos-tonas ģimenes. �- Viņa balsī, viņa vēl joprojām melnajās kā ogles sicīlie�a acīs dega neviltots naids. � Kaut kādu tur viņu koled�u �empionāta uzvarētājs. Skaists puisis ar uzvārdu Grīnings. Līdz pat �im brīdim atceros �o uz-vārdu. Tad, lūk, �is Grīnings uzskatīja, ka par viņu nav neviena spēcīgāka, viņ� bija pussmagajā svara kategorijā, bet es tajā laikā svēru simts trīsdesmit se�as simts trīsdesmit astoņas mārciņas. Un tas kuņas dēls � no viņa sejas nekad nenogāja pārākuma apziņa �, tas kuņas dēls no visa spēka ar aprekotu dod man pa muti. Es domāju, ka man salūzīs �oklis. Es todien biju stipri saaukstējies, ta�u strādāju zālē, ievērojot, kā vienmēr, piesardzību, da jau, velns parāvis, iesitīsi kādam kluba biedram stiprāk, nekā glauda kaķi, nepaspēsi ne aci pamirk�ķināt, kad izlidosi no �ejienes. Bet ja no viņu augst-dzimu�ajiem deguniem iztecēs kaut pile asiņu!... Bet tas kuņas bērns nogāza mani no kājām, gandrīz vai visus zobus izsita � mute pilna ar asinīm, elpot nevaru, bet viņ� pēc tam bārā smiesies ar tādiem pa�iem pi�oniem asinssūcējiem, nelie�iem nolādētajiem. � Agostino pakratīja galvu � uz plikās galvas sa�ūpojās no�ēlojamie atliku�ie mati � un nobrauca ar roku pār kaulaino zodu, it kā gribētu atkal pārliecināties, ka tas nav salauzts; viņa �ērksto�ā un sa�utusī veci�ķā balss uz mirkli pieklusa.

Lūkojoties uz viņu, Vezlijs nevarēja iedomāties, ka �is cilvēks kādreiz bija jauns, viegli kustējās pa ringu, izdalīja sitienus. Vienu es zinu noteikti, viņ� domāja, vērojot, kā Agostino ar troksni iesūc sevī alu, neparko uz pasaules es negribu būt tik vecs.

� Ta�u pēc tam, � Agostino turpināja, � es guvu patiesu baudu. Grīnings sadusmojās, ka izjuka treniņ�, paziņoja, ka par velti ir izģērbies, un prasīja tavam tēvam, vai viņ� nevēlas ar viņu pacīkstēties pāris raundu. Es padevu tavam tēvam zīmi, un viņ� uzvilka cimdus. Nu, puis, uz to bija interesanti paskatīties. Tiesa, no sākuma tavs tēvs dabūja pāris stipru sitienu pa galvu, pirms tika ar viņu galā. Tas maita arī viņu gribēja piebeigt. Ta�u pēc tam Tomijs ņēmās dauzīt Grīningti, Viņi aizmirsa par raundiem un saķērās no tiesas. Un tad es jutu, ka tavs tēvs atriebjas par mani, par manu draņķīgo dzīvi. Un galu galā viņ� viņam tā iegāza, ka senās bostonie�u ģimenes atvase sāka staigāt pa apli ar stiklainām acīm kā piedzēries klauns. Toms jau gatavojās piebeigt viņu, ta�u es iejaucos. Es neraizējos par Tomu, viņ� zināja, ko dara, bet man bija jādomā par savu darbu. Un, lūk, ser, misters Grīnings atgriezās dzīvo pasaulē, un viņa draņķīgā harvardie�a seja bija vienās asinīs. Viņ� vienkār�i izgāja, pat nepateicis �paldies�. Tavam tēvam nebija nekādu �aubu. �Tur aiziet mans darbiņ� klubā,� viņ� sacīja. �Laikam gan,� es viņam atbildēju. �Bet tas bija to vērts. Vismaz man.�

Agostino jautri iesmējās, atceroties �īs tālās, laimīgās minūtes. � Bet pēc �etrām dienām man lika viņu atlaist. Atceros, es atvadoties viņam teicu: �Nekad neuzticies bagātajiem,� � tā arī viņam teicu. � Viņ� palūkojās pulkstenī virs letes. � Man jāiet. Bija patīkami ar tevi iepazīties, dēliņ Paldies par alu.�Viņ� paņēma no letes formas cepuri un joti taisni uzlika to galvā. Tā viņam bija par lielu, un viņa bālā, vājā seja zem tās līdzinājās no bada novājēju�a bērna sejiņai. Viņ� jau devās uz durvju pusi, ta�u tūlīt atgriezās. � Es tev, lūk, ko teik�u, dēliņ: daudzus vajadzētu nogalināt, pirms pienāktu kārta tavam tēvam.

Viņ� vilkās uz izeju, �ļūkādams kājas, � sakumpis, ar artrītu slims vecs bokseris �, lai ieņemtu savu vietu aiz letītes klubā, kur viņ� līdz mū�a galam izdalīs vēstules un uzmundrino�i uzsmaidīs, bet savā sicīlie�a dvēselē auklēs sapņus par atriebību un iznīcinā�anu.

Kad Vezlijs vakarā atgriezās Ņujorkā, Eliza uzreiz pamanīja, ka viņam pavisam cits noskaņojums nekā pēc Boilena apciemo�anas Portfilipā.

� Tas Agostino, � viņ� viņai stāstīja, palīdzot virtuvē gatavot vakariņas, kas galvenokārt gan izpaudās tādējādi, ka viņ� kārtoja uz galda �ķīvjus un dak�as un na�us, � ir apbrīnojams, dīvains cilvēks. Viņa dēļ bija vērts turp braukt. � Un pēc tam, cik vien precīzi iespējams, izstāstīja viņai visu, ko uzzināja no vecā boksera. Viņa vairākas reizes lika viņam atkārtot atsevi�ķas frāzes: �Ja iespējams, vārdu vārdā, Vezlij,� � it kā cenzdamās tās atcerēties, dzirdēt vecā vīra balsi, viņa runas ritmu un viņu iztēloties.

� Mājās, Sicīlijā, � viņa teica, � viņ� dro�i vien dedzinātu mui�as un nolaupītu priticipessas²⁴. Nabadziņ� ir iestrēdzis Bostonā, izdod pastu. Bet es �odien priek� tevis sadabūju jaunas ziņas. Es aizsūtīju uz Elīziju Ohaio �tatā vēstuli vienam vecam avī�niekam, kur� mums raksta, ja tur notiek kas interesants, un viņ� sameklēja Klo-tilcļi.

� Kā viņam tas izdevās? � Vezlijs vaicāja, lai gan, pēc tam, kad Eliza atklāja Dominika D�ozefa Agostino atra�anās vietu, viņ� sāka ticēt, ka no �urnāla �Time� neviens nevar noslēpties.

� Lieta tāda, ka pirms da�iem gadiem Elīzijā notika 9kaļa laulības �ķir�anas prāva, � Eliza teica, � respektabla birģera Harolda D�ordeika � uzvārds, es ceru, tev ir zināms? ...

� Nu, un kas bija tālāk?

� Viņa sieva pieprasīja �ķir�anos, jo viņa vīru pārsteidza kalpones gultā. Elīzijā tas bija liels notikums, bet mūsu korespondents � viņa uzvārds ir Farels, tu varēsi viņu tur sameklēt, ja tev būs laiks, � rakstīja par to vietējai avīzei. Farels teica, ka sieva sagrābusi visu: māju, pusi uzņēmuma, alimentus, bet tai sievietei tikusi tikai tās mazās Dieva aizmirstās pilsēteles sabiedrības nopēlums. Katrā ziņā tu vari nojaust, kas bija �ī sieviete, pārsteigta in flagrante delicto².

� Kas? � Vezlijs jautāja, lai gan nojauta, kā sauc sievieti, un pat to, kas ir in flagrante delicto.

� Klotilde, � Eliza uzvaro�i paziņoja. � Klotilde De-vero. Viņai pieder vejas mazgātava tie�i uz tās ielas, kur atrodas Farela avīze. Es pierakstīju adresi.

� Rīt es dodos uz Ohaio.

ч

Viņ� staveja uz miegainas ieliņas veļas mazgātavas priek�ā� No autoostas viņ� piezvanīja uz D�ordeika garā�u, gribēdams satikt Haroldu D�ordeiku, savu attālo radinieku, pirms meklēt Klotildi Devero. Tad viņa ceļojuma nepatīkamā daļa būtu garām. Kad Harolds D�or-deiks beidzot pienāca pie telefona un Vezlijs stādījās priek�ā, Harolds kliedza klausulē:

� Es ar tevi nevēlos stāties nekādās darī�anās. Un vispār ne ar vienu no jūsu ģimenes. � Viņ� runāja īpatnēji, ta�u akcents balss augstā tembra dēļ kļuva jūtamāks. � Man visai dzīvei pietiks nepatik�anu no tiem nolādētajiem D�ordeikiem, pat ja es nodzīvo�u deviņdesmit gadu. Un neiedro�inies pienākt par tuvu manai mājai, citādi es tev uzrīdī�u policiju. Un vispār es nevēlos neko kopīgu ar tā cilvēka, kas apkaunoja manu namu, dēlu. Vienīgais labais, ko es varu pateikt par tavu tēvu, ir tas, ka viņ� ir miris. Tu mani dzirdi?

� Dzirdu, � Vezlijs teica un nolika klausuli. Viņ� iznāca no telefona būdiņas, kratīdams galvu. Viņu satrieca tīrība un kārtība pilsētiņā � nopļauti zālāji, baltas Jaun-anglijas stila mājas, koka baznīcas ar tievām smailēm, un viņ� padomāja par to, kā tādā patīkamā vietā cilvēks var tik ilgi krāt ļaunumu. Dodoties uz veļas mazgātavu, kuras adresi viņam iedeva Eliza, viņ� nesteidzoties prātoja par to, vai varētu sadzīvot viņa māte un �is viņa radinieks Harolds D�ordeiks.

Veļas mazgātava ne ar ko neat�ķīrās no jebkuras citas standarta pa�apkalpo�anās mazgātavām � milzīgs spo-guļlogs, aiz tā veļas ma�īnu rindas un saliekamie soliņi, uz kuriem sēdēja sievietes, gaidot, kamēr izmazgāsies viņu veļa.

Viņ� stāvēja pie veļas mazgātavas un nevarēja saņemt dū�u ieiet. Tēva balsi, runājot par Klotildi, par viņas skaistumu un mīksto raksturu, skanēja tādas skumjas un no�ēla, ka viņ� nevarēja tik vienkār�i paiet garām dūco�ajām ma�īnām un pļāpājo�ām sievietēm pie lete's, kur stāvēja plecīga neliela auguma sieviete, kārtodama sve�u veļu, un teikt: �Es esmu sava tēva dēls. Viņ� man stāstīja, ka pirms daudziem gadiem, kad viņ� bija manā vecumā, viņ� jūs ļoti mīlēja.�

Ta�u ne jau tāpēc viņ� atbrauca no Ņujorkas uz Ohaio, lai blenztu logā. Viņ� iztaisnojās un iegāja, nepievēr�ot uzmanību ziņkārīgajiem skatieniem.

Sieviete stāvēja, pagriezusi muguru, un lika plauktos saiņus ar tīro veļu. Viņas tumsnējās rokas bija kailas, un viņ� ievēroja, kādas tās ir spēcīgas un pilnīgas. Pakausī pavir�i uzspraustie ogļmelnie mati atsedza kaklu, un, kad viņa ņēma un lika plauktā kārtējo paku ar veļu, viņ� redzēja, kā saspringst spēcīgie muskuļi.

Viņai mugurā bija brīva, raiba kleita, kurā viņas pleci un niugura izskatījās platāka nekā patiesībā. Viņ� gaidīja, kad viņa beigs kārtot veļu un apgriezīsies.

� Ko jums, lūdzu? � viņa laipni teica. Viņai bija gandrīz vara krāsas plata seja ar augstām uzacīm, kas kopā ar dziji sēdo�ām melnām acīm un ogjmelnajiem matiem viņu padarīja līdzīgu indiāņu cilts sievietei. Vezlijs atcerējās: tēvs viņam stāstīja, ka viņā dro�i vien tek kādas Kanādas prēriju indiāņu cilts asinis. Viņa likās viņam ārkārtīgi veca.

� Es meklēju misis Devero. Misis Klotildi Devero, �* viņ� sacīja.

Viņa uzmanīgi viņu vēroja, bez smaida, nedaudz saīgusi, it kā cen�oties kaut ko atcerēties.

� Es tevi pazīstu, � viņa teica. � Tu esi Toma D�or-deika dēls, vai ne?

� Jā.

� Ak Dievs! � viņa iesaucas. � Bet es jau domāju, ka redzu spoku. � Viņa pasmaidīja. � Spoks veļas mazgātavā. � Viņai bija dziļi krū�u smiekli, un viņ� pēk�ņi juta pret viņu simpātijas, tomēr vēl joprojām neredzēja �ajā novecot sāku�ajā pilnīgajā sievietē pat pēdas no tā skaistuma, par kuru stāstīja tēvs.

� Lūdzu, noliecies nedaudz, � viņa palūdza.

Viņ� noliecās pār leti, un viņa, saņēmusi viņa seju savās gludajās un stingrajās plaukstās, brīdi viņā saspringti lūkojās, bet pēc tam noskūpstīja viņu uz pieres. Viņ� dzirdēja, ka aiz muguras ieķiķinājās viena no sievietēm.

Viņa nolaida rokas, un viņ� atkal iztaisnojās, vēl joprojām juzdams viņas mīksto lūpu pieskārienu. Klotilde uzsmaidīja klusu, gandrīz sapņainu, skumju smaidu.

� Ak Dievs, Tomasa dēls ir �eit, �ajā pilsētā! � Viņa raisīja vaļā virs kleitas uzliktā priek�auta lences. � Mēs tūlīt iesim projām. �eit nevar pat parunāties. Sāral � viņa uzsauca kādam aiz plauktiem ar veļu. � Lūdzu, atnāc �urp.

Pie letes pienāca jauna sieviete ar gai�iem izspūru�iem matiem, un Klotilde teica:

� Sāra, es aizeju un �odien vairs neatgriezī�os. Līdz slēg�anai palikusi stunda, bet man ir svarīga tik�anās. Aiztaisi te, kā nākas, labi?

� Labi, mem, � sieviete atteica.

Klotilde pakāra priek�autu, izdarīja kaut ko ar saviem matiem � un tie pēk�ņi noslīdēja viņai uz pleciem. Tā viņa kļuva vēl līdzīgāka indiānietei. Viņa pagrūda durvis un iznāca �aipus letei. Viņai bija plati gurni, lielas krūtis, spēcīgas kājas bez zeķēm, un viņ� pēk�ņi sajuta gandrīz vai velko�as sāpes � tik stipri viņa atgādināja Keitu.

Viņa paņēma viņu pie rokas, kad viņi gāja garām sēdo�ajām sievietēm, kuras tagad atklāti'blenza uz viņiem, pretīgi smīnēdamas. Kad viņi izgāja, Klotilde sacīja:

� Pēc tā gadījuma tiesā viņi skatās uz mani tā, it kā es būtu Babilonijas netikle.

Viņa joprojām turēja viņu pie rokas, un viņi gāja pa ielu. � Ak Dievs, � smagi nopūzdamās, viņa teica, � cik labi svaigā gaisā pēc tam, kad visu dienu esi elpojis netīru veļu. � Viņa palūkojās viņā no sāniem. � Tu esi dzirdējis par to skandālu?

� Jā,.� viņ� atbildēja. � Pateicoties tam, es varēju jūs sameklēt.

� Slikta slava tālu aizskan, � viņa piekrita. � Es zinu, ka tava tēva nav dzīvo vidū. � Viņa pateica to tik vienkār�i, it kā jau sen būtu tikusi gaiā ar jūtām, ko izraisījusi �ī ziņa. � Tajā pa�ā korespondencē es izlasīju, ka viņ� bija divas reizes precējies. Vai viņ� bija laimīgs?

� Otrajā laulībā � jā.

Viņa pa�ūpoja galvu.

� Es baidījos, ka viņ� nekad vairs nekļūs laimīgs. Viņi turpināja viņu vajāt...

� Viņam bija jahta, � Vezlijs sacīja. >� Vidusjūrā. Viņ� ļoti mīlēja jūru.

� Iedomājies tik, � viņa sapņaini teica. � Toms Vidusjūrā. Man vienmēr gribējies ceļot, ta�u.,, � Viņa nepabeidza.

� Viņ� jahtu nosauca par �Klotildi�.

� Ak Dievs, � viņa iesaucās, � �Klotilde!�

Tagad viņ� ieraudzīja, ka viņa raud. No viņas tum�ajām acīm tectrja asaras, mirdzēdamas biezajās, melnajās skropstās.

� Kad viņam jautāja, kāpēc viņ� jahtai izvēlējies tādu nosaukumu, viņ� teica, ka tā sauca kādu Francijas karalieni. Bet man viņ� pateica patiesību.

� Pēc visiem �iem gadiem, � viņa ne bez izbrīna

teica, �■ pēc visa, kas noticis. Vai par to viņ� tev arī

izstāstīja? � viņa asi jautāja.

� Izstāstīja, � Vezlijs atteica. � Kā viņa tēvocis

uzzināja, ka jūs un tēvs... nu... bijāt kopā, un piedraudēja, ka jūs izsutis atpakaļ uz Kanādu par mazga

dīgo pavedinā�anu ...

� Un par visu pārējo arī izstāstīja? � Viņas balss kļuva pavisam asa.

� Jā. Par jums un viņa tēvoci � par to, kas atklājās tiesā un par ko 'rakstīja avīzes,* r- Vezlijs samulsis atzinās.

� Pretīgais vecis, � Klotilde saniknota no�ukstēja. � Es biju kalpone viņa namā. Atgriezties Kanādā es nedrīkstēju, jo mans vīrs mani nosistu. Es centos Tomu piespiest saprast to. Ta�u viņ� negribēja klausīties. Viņ�; gribēja, lai mēs kopā aizbēgtu. Se�padsmitgadīgs zēns.., � Viņa iesmējās, viņas smiekli saulainajā, kokiem iekļautajā ielā skanēja skumji.

� Galu galā viņ� saprata, � Vezlijs teica. � Viņ� man stāstīja. Un jahtas nosaukums to pierāda, tiesa?

� Dro�i vien. � Viņa notrauca asaras ar delnas virspusi un apklusa, � Vai viņ� tev stāstīja, kā es reiz ieliku viņam pie sviestmaizēm zīmīti, kad viņ� gāja uz darbu?

� Kaut kā neatceros.

� Es uzrakstīju: �Es tevi mīlu.� Lūk, tā arī viss sākās. � Viņa pēk�ņi iesmējās. � Ak Dievs, kāda viņam bija apetīte! Es nekad neesmu redzējusi cilvēku, kur� varētu tik daudz apēst. Un kādus ēdienus es viņam negatavoju! Rostbifi, svaigi dārzeņi, vislabākais, ko varēja dabūt, kad tēvocis ar savu pretīgo ģimeni aizbrauca uz Saratovu un mēs palikām mājās vieni. Vakaros es viņu gaidīju un dziedāju, stāvēdama pie plīts. Sīs divas nedēļas es atcerē�os līdz savas dzīves pēdējām dienām. � Viņa pēk�ņi apstājās, it kā viņu būtu saķērusi kāda neredzama roka, un pagriezās pret viņu. � Kāpēc tu atbrauci �urp? Tev kaut kas no manis vajadzīgs?

� M^āft neko nevajag. Es atbraucu tikai, lai dabūtu to, ko jūs pa�laik darāt, � lai parunātu par viņu.

Kādu brīdi viņas acis atkal kaut ko meklēja viņa sejā, bet pēc tam viņa atkal noskūpstīja viņu uz pieres.

� Tu esi tik līdzīgs viņam � pat nelabi metas. Viņ� bija ļoti skaists. Es reiz teicu viņam, ka viņ� līdzinās svētajam Sebastjanam. Tad viņ� aizgāja uz bibliotēku palasīt par to enciklopēdijā. Tur viņ� uzzināja, no kurienes cēlies mans vārds. Bija grūti iedomāties, ka tāds nevaldāms zellis rakātos enciklopēdijā. � Viņas seja atmaiga, un Vezlijs nodomāja, ka dro�i vien viņai bija tāda pali Sejas izteiksme, kad viņa tēvs atgriezās no bibliotēkas un pastāstīja viņai, ko viņ� tur uzzināja.

� Tu esi vīlies? � viņa jautāja.

� Kāpēc?

� Pēc visa, ko tēvs dro�i vien tev stāstīja par mani un nosauca manā vārdā jahtu... Padomā tikai � Francijas karaliene. � Viņa īsi iesmējās. � Bet tu satiec vecu, resnu tanti, kura stāv aiz veļas mazgātavas letes.

� Nē, es neesmu vilies. � Viņ� nebija pilnīgi pārliecināts, ka runā taisnību. Jaunībā viņa dro�i vien bija pavisam savādāka, viņ� nodomāja,

� Tu esi labs zēns, � viņa sacīja, kad viņi atkal gāja uz priek�u. � Ceru, ka tev būs vieglāk dzīvot nekā tavam tēvam.

� Dzīvoju tā nekas.

� Pēc tam kad mēs... nu... var sacīt, iz�ķīrāmies, lai gan turpinājām dzīvot vienā mājā un es viņu redzēju katru dienu un pasniedzu viņam kopā ar visiem ēdienu, mēs viens otram nepateicām nevienu vārdu, izņemot �uz redzē�anos�. Viņ� kļuva līdzīgs zvēram. Vakaros nāca mājās viss vienās asinīs pēc kautiņiem, cilvēki izturējās pret viņu kā pret klaiņojo�u bīstamu suni, viņ� gulēja ar katru skuķi pilsētā. Es, protams, par to dzirdēju. Dro�i vien tas bija kaut kas līdzīgs atriebībai, ta�u es viņu nevainoju, lai gan sapratu, ka tādā netīrā, divkosīgā pilsētelē tas labi nebeigsies. Viņu iesēdināja cietumā par izvaro�anu � padomā tikai! � par izvaro�anu, jo visas mei�as un sievas skrēja viņam pakaļ kā pui�eļi ugunsdzēsēju ma�īnai. Vai par to viņ� tev stāstīja?

� Jā.

� Un par dvīņu masam, kuru izvaro�anā viņu apvainoja? Viņu tēvs tad arī pieprasīja tiesāt viņu.

� Arī izstāstīja.

� Viņ� dro�i vien tevi ļoti mīlēja, ja stāstīja tādas lietas.

� Dro�i vien jā. Viņam patika stāstīt. � Vezlijs atcerējās naktis zem zvaig�ņotajām debesīm uz klāja vai tumsā stūres mājā.

� Protams, viņi viņu arī saķēra � ar tādu reputāciju viņu varēja vienalga par ko apvainot, � Klotilde teica ar rūgtumu balsī. � Tās dvīnes varēja izvēlēties tēvu saviem bērniem vismaz no pussimta vīrie�u! Ieskaitot arī to policistu, kur� Tomu arestēja. Es viņas redzēju � tās dvīnes, tagad jau nobriedu�as sievietes, viņas joprojām dzīvo �eit. Viņas tad arī es iesaku tev sameklēt. Viens no zēniem izskatās tā, it kā viņ� būtu tavs brālis. � Klotilde jautri iesmējās. � Beidzot �ajā pilsētā kaut vai kādam dzīslās tek daļiņa kārtīgu asiņu. Da�reiz naktīs, � viņa klusi teica, � es domāju: kā viss būtu iekārtojies, ja es būtu paklausījusi viņa neprātīgajai pierunā�anai un aizbēgusi kopā ar viņu � divdesmitgadīga kalpone un se�padsmit gadus vecs zēns, un abi bez gra�a kabatā... � Tad, it kā cen�oties atrast sev attaisnojumu, viņa jautāja: � Vai tad man bija tiesības rīkoties tik nelietīgi attiecībā pret viņu?

� Dro�i vien ne, � Vezlijs atteica.

� Bet es runāju un runāju. Tikai par sevi. Par to, kas bija sen sen. Bet ka tu? Kā dzīvo tu?

� Ne slikti.

� Vai tu esi apmierināts ar to, kā tev veicas?

� To gan es neteiktu.

� Un tomēr tu izskaties kopts � tu esi labi apģērbies un izskaties kā jauns d�entlmenis.

� Man vienkār�i kaut kādā ziņā paveicās, � Vezlijs teica. � Kāds par mani rūpējas.

� Tu izstāstīsi man pie pusdienām. Tu ta�u nesteidzies aizbraukt no pilsētas?

� Ne sevi�ķi, � Vezlijs atteica. � Es gribēju aizbraukt rīt.

� Es sagatavo�u tev cūkgaļu ābolu mērcē ar kartupeļiem un sarkanajiem kāpostiem. Tas bija tava tēva pats mīļākais ēdiens. � Viņa apklusa. � Tikai zini, Vezlij,� viņa �auboties teica, � es nedzīvoju viena. Man ir draugs, viņ� ir labs cilvēks, meistars mēbeļu fabrikā. Ta�u mēs neesam precēju�ies. Viņam ir sieva un divi bērni � viņi ir katoļi... Viņ� ari ēdīs vakariņas. Tu neiebilsti?

� Tas neskar ne mani, ne manu tēvu.

� Cilvēki ir da�ādi, nekad nevar zināt, ko viņi nodomās. � Viņa nopūtās. � Es dzīvoju divas dzīves uzreiz: vienu ikdienas dzīvi, kad vīrietis atnāk mājās, lasa savu vakara avīzi, dzer alu un neko tādu īpa�u tev nesaka, bet otra dzīve � atmiņas par brīni�ķīgajām jaunības dienām, kas pavadītas kopā ar nevaldāmu zēnu. Man tev, jāsaka, Vezlij, ka tavs tēvs bija pats maigākais vīrietis, par tādu sieviete var vienīgi sapņot, staigājot �īs zemes gaitas. Viņam bija tik maiga āda � kā zīds. Nekas, ka es tev par to stāstu, ko?

� Man tas vien vajadzīgs, � Vezlijs sacīja, juzdams, ka acīs sakāpj �ēluma asaras � ne jau pret sevi vai savu miru�o tēvu, bet pret viņam blakus ejo�o plecīgo, tum�o.

kā indiāniete, paveco sievieti, kurai lemts vienigi darbs un smagas vil�anās.

� Vai tu dzer vīnu pie vakariņām? � Klotilde vaicāja.

� Labprāt iedzeru, � Vezlijs atteica. � Es ta�u ilgi dzīvoju Francijā.

� Mēs tagad ieiesim veikalā, � Klotilde enerģiski sa-cīja, � un nopirksim pudeli teicama sarkanvīna, lai no-svinētu to, ka pie pavecas sievietes atbraucis viņas iemīļota skaistulis dēls. Frenks � tā sauc manu meistaru no mēbeļu fabrikas � tādam gadījumam var atteikties no sava alus.

Vecais Sulcs, viņa tēva mened�eris, dzīvoja, kā paziņoja Eliza, Bronksas veco ļau�u pansionātā.

� Tas ir tas resnais vecis, kur� sē� gaitenī katliņā un mētelī, it kā gatavotos uz pastaigu, � kalpotājs teica Vezlijam. � Tikai" viņ� nekur neiziet. Sē� tā katru dienu un klusē. Nezinu gan, vai viņ� ar jums runās.

Vezlijs devās pa tuk�o vestibilu uz to vietu, kur uz vienkār�a koka krēsla, ar pusaizvērtām acīm blenzdams pretējā sienā,- svilpojo�i elpodams, sēdēja neticami resns vīrs, kur� izskatījās tā, it kā būtu izspiedies ārā no uzvalka un mēteļa.

� Jūs esat misters Sulcs? � VezJijs griezās pie viņa. � Vai varu ar jums parunāt?

Ve�a grumbainie plaksti nedaudz pacēlās, lai gan galva nemainīja stāvokli.

� Kāda jums starpība � esmu vai neesmu Sulcs? � vecais nomurmināja. Viņa balss nāca it kā no pazemes, liekie zobi klabēja.

� Mans vārds ir Vezlijs D�ordeiks. Pirms daudziem gadiem jūs bijāt mana tēva Toma D�ordana mened�eris.

� Toms D�ordans, � vecais atkārtoja. � Es pat negribu dzirdēt �o uzvārdu. Man stāstīja, ka beidzot viņ� dabūja, ko bija pelnījis, � viņu nobeidza. Tikai neceriet dzirdēt, ka vecais Sulcijs viņu �ēlos. Tas viņam bija asinīs � kaut kur aizdrāzties un visam uzspļaut. Pavadīja divas nedēļas ar angļu mauku, ēda, dzēra kā cūka, bet es ta�u tik daudz iztērēju, lai padarītu viņu par bokseri. Un vēlāk, kad viņ� bija uz sēkļa, sameklēju viņam darbu Lasvegasā. Viņ� saņēma piecdesmit dolāru dienā, strādājot par Fredija Kveila treniņpartneri. Tas puisis bija vienīgā iespēja manā mened�era dzīvē iegūt

�empionu. Un kā jums liekas � ko nostrādāja Toms? Pārgulēja ar Kveila sievu, bet, kad Kveils devās pie viņa uz viesnīcas numuru noskaidrot attiecības, apstrādāja viņu tā, ka pēc tam Kveils nevarētu pat manu mammīti piekaut ... da es nebūtu par to idiotu Tomu ap�ēlojies un aizdevis savu ma�īnu, lai viņ� varētu aizvākties no Las-vegasas, viņu saplositu gabalos. Tavam tēvam nebija nekā, ar ko varētu lepoties ringā, puis, toties viesnīcu numuros gan viņ� rādīja klasi. Tikai, lai turētos naudiņa, jāuzstājas ringā divdesmit �etrām mārciņām pret divdesmit �etrām, pie tam jāgūst virsroka. Ja tavam tēvam ļautu cīnīties sienas skapī, viņ� līdz pat �im brīdim būtu pasaules �empions, kuņas bērns tāds. Bet mana vienīgā iespēja, Fredijs Kveils, kustējās kā dejotājs un pazuda sievi�ķa dēļ. Gribi, lai es tev pastāstu par tavu tēvu? Tad klausies: viņu ari pazudināja sievi�ķi.

� Bet jūs ta�u pazināt viņu arī pirms tā gadījuma. Bija ta�u arī kaut kas cits ...

� Sievi�ķi viņu pazudināja, � vecais atkārtoja, klabinot zobu protēzi un blen�ot sienā. � Es pasacīju visu. Bet tagad vācies, man nav laika pļāpāt ar tevi.

Vezlijs gribēja vēl ko teikt, ta�u saprata, ka tas ir bezcerīgi. Viņ� paraustīja plecus un izgāja, atļaujot vecim mētelī un katliņā blenzt sienā.

Nezinot � raudāt vai smieties, Vezlijs Elizai izstāstīja par �ulca apciemojumu.

� Varbūt man nevajag ne ar vienu satikties, vismaz �eit, Amerikā, � viņ� sacīja. � Varbūt ir tādas lietas, kuras dēlam nevajag zināt par tēvu. Kāpēc ļaut, lai manā klātbūtnē viņu apmētā dubļiem? Amerikā viņ� dro�i vien bija pavisam citādāks, jo tam cilvēkam, kuru es pazinu, un tam, par kuru man �eit stāsta, nav nekā kopēja. Ja vēl kāds man teiks, ka viņ� bija nelietis un ka viņi priecājas, ka viņ� ir miris, es atgriezī�os Indianapolisā, un lai māte mani ved pie friziera, bet pēc tam uz baznīcu,:' un es uz visiem laikiem aizmirsī�u par viņu... � Viņ�' apklusa, ieraudzīdams Elizas sejā nosodījumu.

� Tas nozīmē nospļauties uz visu.

� Varbūt, uz to pusi ir.

� Klotilde par tavu tēvu tā nerunāja, � Eliza teica'; viņas acis aiz briļļu stikliem dusmīgi zibsnīja.

� Resna tante no veļas mazgātavas, � Vezlijs ļauni iebilda.

� Tūlīt pat ņem savus vārdus atpakaļ, � Eliza teica, it kā audzinot skolnieku.

� Ņemu, � Vezlijs vienaldzīgi piekrita. � Atvainojiet. Ta�u man ir tāda sajūta, ka es veltīgi tērēju laiku un naudu. Savu laiku, � viņ� pasmējās, � un jūsu naudu.

� Par manu naudu vari neuztraukties.

� Jūsu grāmatas varonis dro�i vien ir patīkams un godīgs cilvēks, viņ� nekad nekrīt izmisumā un galu galā noskaidro, ka viņa tēvs bijis viens no viscildenākajiem cilvēkiem uz pasaules, kur� dzīvē to vien darījis, kā paveicis labus darbus, palīdzējis nabagiem, bijis pieklājīgs ar vecenītēm un nekad nav gulējis ar draugu sievām...

� Aizveries, � Eliza viņu pārtrauca. � Pietiek. Un, lūdzu, nestāsti man par to, ko es rakstu. Kad grāmata iznāks, ja tai būs lemts iznākt, varēsi to nopirkt, un tad arī man pastāstīsi, kas īsti ir darbojo�ās personas. Ta�u ne agrāk.

Viņi atradās viesistabā; Eliza sēdēja krēslā, bet viņ� stāvēja pie loga un raudzījās uz tum�o ielu. Eliza jau bija apģērbusies, lai dotos ciemos, un tagad gaidīja jauno cilvēku, kuram vajadzēja pēc viņas ienākt.

� Neieredzu �o nolādēto pilsētu, � Vezlijs teica, lūkojoties uz tuk�o ielu. � Ja varētu būt tūksto� jūd�u no �ejienes, uz jūrasl � Viņ� atgāja no loga un izstiepies nogāzās uz dīvāna. � Ak Dievs, ja tikai es varētu atkal būt Francijā, kaut vai uz vienu nakti, ar cilvēkiem, kurus es mīlu un kuri, es zinu, mīl mani ...

� Novāc kājas ar zābakiem no dīvāna, � Eliza sacīja, � tu neesi stallī.

� Atvainojiet. � Viņ� nolaida kājas uz grīdas. � Man nav mācītas labas manieres. Visi to vien apgalvo.

Viņ� izdzirdēja, ka viņa raud. Viņ� pielēca kājās un metās pie krēsla; viņa sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, viņas pleci drebēja. Viņ� nometās ceļos un apkampa viņu. Melnajā vakarkleitā viņa izskatījās maza un ļoti trausla.

� Piedodiet man, � viņ� klusi sacīja. � To es teicu vienkār�i tāpat, godavārds. Sadusmojos pats uz sevi, lūk, tad arī izspruka. Esmu ļoti pateicīgs par visu, ko jūs manā labā darāt, es negribēju jūs apvainot, tā sanāca...

Eliza pacēla galvu, viņas seja bija sarkana no asarām.

� Piedod, ka es sāku raudāt, � viņa teica. � Necie�u raudo�as sievietes. Man �odien arī bija smaga diena � uz mani visi kliedza. Vari gulēt uz dīvāna zābakos, cik vien tev gribas. � Viņa caur asarām iesmējās.

� Es nekad vairs negulē�u uz dīvāna ar zābakiem kājās, � viņ� sacīja, vēl arvien apkampis viņu, priecādamies, ka viņa smejas; viņam tā gribējās viņu aizstāvēt no vil�anās un no cilvēkiem, kuri visu dienu uz viņu kliedz, aizstāvēt no visas pilsētas un sava sliktā rakstura.

Viņi klusējot lūkojās viens otrā; aiz briļļu stikliem viņas skaidrās, mitrās acis likās vēl lielākas. Viņa bikli uzsmaidīja viņam. Viņ� maigi pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja. Viņa piekļāvās viņam. Viņai bija apbrīnojami mīkstas lūpas � viņ� nevarēja pat iedomāties, ka ir tādas lūpas. Beidzot viņa viņu atstūma, Asaras bija no�uvu�as.

� Tad, lūk, kas jādara, lai tevi kāds noskūpstītu, � viņa iesmējās.

Lejā pie ieejas durvīm atskanēja zvans, viņa pielēca kājās.

� Tas ir mans kavalieris. Pakavē viņam laiku, kamēr es sevi savedī�u kārtībā. Viņ� ir arheologs.

Un viņa pazuda vannasistabā.

Pie durvīm pieklauvēja, un Vezlijs gāja atvērt. Viņa priek�ā stāvēja gar�, vāj� jauns cilvēks ar augsti velvētu pieri un brillēm metāla rāmī.

� Labdien, � jaunais cilvēks teica. � Vai Eliza ir

mājās?

� Viņa būs gatava pēc minūtes, � Vezlijs atteica, aiz- ' vērdams aiz viņa durvis. � Man jūs jāizklaidē, kamēr viņa po�as. Mans uzvārds ir D�ordeiks, un es esmu Eli-zas brālēns.

� Robinsons, � jaunais cilvēks stādījās priek�ā. Viņi paspieda roku viens otram.

Ar ko lai viņu izklaidē, Vezlijs domāja.

� Vai vēlaties paklausīties radio? � viņ� jautāja.

� Ne sevi�ķi. Atļausiet apsēsties?

� Protams.

Robinsons apsēdās, sakrustojis garās kājas, un izņēma-no kabatas cigaretes.

� Smēķējat? � viņ� jautāja, pasniegdams Vezlijam paciņu.

� Nē, paldies.

Robinsons aizsmēķēja. Par ko runā ar cilvēku, kas nodarbojas ar arheoloģiju? � Es biju Francijā un redzēju tur kaut kādas drupas, � Vezlijs iesāka, cerēdams ierosināt sarunu. � Amfiteātri Nimā un Arlā un tamlīdzīgi.

� Jā? � Robinsons teica, izpū�ot dūmus. � Ļoti interesanti.

Interesanti! Irlteresanti, vai viņ� paliktu tikpat vienaldzīgs, ja viņam pateiktu, ka tie�i pirms viņa- atnāk�anas Vezlijs noskūpstīja Elizu Larkinu � meiteni, ar kuru �im tipam �odien ir tik�anās, � tajā pa�ā vietā, kur viņ� pa�laik sē�, bet pirms tam noveda viņu līdz asarām.

Ar iecietīgu pārākuma apziņu viņ� palūkojās uz garo puisi maisigajās biksēs' un ko�ā tvīda �aketē ar ādas uz�uvēm uz elkoņiem, lai gan tie�i tā varbūt ģērbjas visi arheologi un varbūt tāda forma nodro�ina cieņu viņu aprindās.

� Un kur jūs rakāt? � viņ� negaidot jautāja,

� Galvenokārt Sīrijā. Un nedaudz Turcijā.

� Un ko atradāt?

� Galvenokārt galvaskausus.

� Skaidrs.

� Jūs interesē arheoloģija?

� Nedaudz.

Iestājās klusums; Vezlijam �ķita, ka Robinsons garlaikojas.

� Un kā izskatās Sīrija?

� Drūma zeme. Drūma un skaista. Jums vajadzētu turp kādreiz aizbraukt.

� Es arī tā domāju, � Vezlijs piekrita.

� Un kādā koled�ā jūs stājaties?

� Es pagaidām neesmu pieņēmis galīgo lēmumu.

� Es jūsu vietā stātos Stenfordā. Protams, ja izdosies. Tur ir satrieco�i cilvēki.

� Es to ņem�u vērā.

Robinsons, tuvredzīgi savilcis pieri, palūkojās uz viņu caur brillēm.

� Tātad jūs esat Elizas brālēns?

� Jā.

� Es nezināju, ka viņai ir brālēns. Kur jūs dzīvojat?

� Indianapolisā, � ne mirkli nedomādams, atteica Vezlijs.

� Pretīga pilsēta. Un ko jūs darāt Ņujorkā?

� Atbraucu apciemot Elizu.

� Skaidrs. Un kur jūs esat apmeties?

� �eit, � Vezlijs atteica, juzdamies tā, it kā viņ� pats būtu kjuvis par izrakumu objektu.

� Jā? � Robinsons drūmi aplūkoja mazo istabu. � Nedaudz par �auru.

� Nē, nekas�

� Lai gan, protams, ērti: blakus Linkolna centrs un viss pārējais. � Robinsons acīm redzami saīga. � Un kur jūs gu|at?

� Uz dīvāna.

Robinsons nodzēsa cigareti un aizsmēķēja nākamo.

� Jā-ā, � viņ� nospiesti novilka. � Es domāju... Brālēns...

Istabā svaiga kā pumpurs ienāca Eliza. Viņa brilles bija nomainījusi pret kontaktlēcām, lai, kā viņa ne reizi vien bija teikusi Vezlijam, dodoties uz satik�anos, blakus savam kavalierim neizskatītos kā kantora �urka.

� Nu, � viņa jautri vaicāja, � vai patīkami papļāpājāt?

� Ne slikti, � Robinsons pieceldamies drūmi atsaucās. � Jau vēls. Mums jāiet.

Elizai laikam ne pārāk veicas, Vezlijs nodomāja, ja nav atradusi neko labāku par Robinsonu. Visu dzīvi rakājas pa galvaskausiem. Ja viņam būtu tagad divdesmit septiņi gadi! Labi, ka viņ� nedzirdēs, kā Eliza arheologam paskaidros, kāds brālēns viņ� ir.

� Vezlij, � Eliza teica, � ledusskapī ir divas sviestmaizes ar �ķiņķi un alus, ja būsi izsalcis. Jā, pavisam aizmirsu: caur Nacionālo jūrnieku apvienību es atradu tā cilvēka, kuru tu meklē, adresi un telefonu. Tas ir misters Renvejs, viņ� brauca uz kuģa kopā ar tavu tēvu. Es viņam �odien zvanīju, un viņ� teica, ka ar prieku ar tevi satiksies. Kad viņ� nebrauc jūrā, viņ� dzīvo pie brāļa, tas ir tepat blakām, Deviņdesmitajā ielā. Pa telefonu viņ� bija ārkārtīgi laipns. Vai aiziesi pie viņa? Rīt viņ� visu dienu būs mājās.

� Es nezinu, kāds man rīt būs noskaņojums, � viņ� atsaucās ne sevi�ķi laipni. Eliza nosodo�i palūkojās viņā.

Robinsons pasniedza Elizai mēteli un jau durvīs sacīja:

�� Neaizmirstiet par Stenfordu.

� Neaizmirsī�u, � Vezlijs atteica ar pamatotām aizdomām, ka Robinsons tā pastāv uz Stenfordu tikai tādēļ, ka �ī universitāte atrodas trīs tūksto�us jūd�u no Elizas Larkinas.

Apsedzies ar segu, viņ� aizmiga un pamodās no �ukstiem aiz durvīm, nesaprazdams, cik ir pulkstenis. Tad bija dzirdams, kā liek atslēgu slēdzenē, un Eliza viena klusu ienāca istabā. Viņ� juta, ka viņa uz viņu noraugās, ta�u nevēra vajā acis, izlikdamies, ka gu|. Viņa nopūtās un aizgāja. Viņas istabas durvis aizvērās, un nedaudz vēlāk sāka klaudzēt rakstāmma�īnas taustiņi.

� Interesanti, ko viņai no manis vajadzēja? � viņ� nodomāja, no jauna aizmigdams.

Kalvins Reinvejs bija līdzīgs Trusim Dvaieram: neliela auguma, sausnējs, ar maziem kauliem, ar izteiktiem roku muskuļiem un ar ādu gandrīz tādā pa�ā kafijas krāsā kā Trusim, kad tas visu vasaru bija strādājis saulē.

� �odien man ir priecīga diena, � viņ� sacīja, sasveicinoties ar Vezliju sava brāļa mājas durvīs; varēja just, ka viņa mīkstā balss vienmēr skan tikpat pieklājīgi.

� Ciemos atnācis Toma D�ordeika dēls. Nāc iek�ā, zēn, nāc! Dāma, kas runāja ar mani pa telefonu, teica, ka tu noteikti atnāksi. � Viņ� ieveda Vezliju viesistabā un pie-bīdīja'viņam vislielāko krēslu.

� Ierīkojies, zēn, ērtāk. Atnest tev alu? Puse dienas jau pagājusi, īstais laiks iedzert aliņu.

� Pateicos, nē, mister Renvej.

� Sauc mani vienkār�i par Kalvinu, � Renvejs teica.

� Es nu gan izbrīnījos, kad tā dāma man piezvanīja un teica, ka tu mani meklē... Cik daudz gadu es neesmu tavu tēvu redzējis... Brauc ar cilvēku, kur� tev ir vairāk nekā vienkār�i paziņa, bet pēc tam katrs iet savu ceļu � kā kuģi jūrā, ja tā var teikt... un pēk�ņi pie tevis atnāk jauns cilvēks... ak Dievs, kā skrien laiks... Es nekad neesmu bijis precējies, un dēla man diem�ēl arī nav. Jūrnieka dzīve � tā ir viena osla aiz citas, aplidot sievietes nav laika, bet tās, kuras tāpat būtu ar mieru pie tevis skriet, � viņ� jautri iesmējās, zibinot baltajiem zobiem, � tev negribētos redzēt kā savu bērnu māti � pēc tam visu mū�u jāmin, vai tu esi viņu tēvs vai ne. Tev skaidrs, par ko es runāju? Kas attiecas uz tevi, tur nekādas �aubas nevar rasties. Uzreiz redzams � Toma D�ordeika dēls. Jā, ser. Varu derēt, tēvs lepojas ar tevi...

� Mister Renvej... Kalvin, � Vezlijs neveikli teica,

� vai tad tā dāma jums nepateica ...

� Ko? � Renvejs brīnījās. � Viņa tikai pajautāja: �Vai jūs esat tas pats misters Renvejs, kur� kādreiz brauca uz kravas kuģa ar Tomu D�ordeiku?� Un, kad es atbildēju: �Jā, mem, tas pats,� � viņa teica, ka Toma D�ordeika dēls pa�laik ir Ņujorkā un gribētu parunāt ar mani.

Tas arī viss. Un vēl viņa pajautāja, vai man ir tā pati adrese, kuru viņai iedeva Jūrnieku apvienībā.

� Kalvin, � Vezlijs teica, �- tēvs ir miris. Viņu nogalināja Antibā.

� Ak Dievs! � Renvejs no�ukstēja un aizgriezās pret\ sienu, lai slēptu sāpes. Garās, tum�ās plaukstas patvaļīgi sa�ņaudzās un atlaidās. � Nogalināja, � viņ� klusi atkārtoja, no jauna pagriezdamies pret Vezliju. � Jā, vislabākos cilvēkus nogalina pirmos. Nestāsti man par to, zēn. Citreiz. Detaļas pagaidīs, es nesteidzos. Galvenais, ka tu atnāci un pateici man, kas ir noticis... Citādi es dzīvotu un nezinātu, dzertu alu kādā Marseļas vai Jaun-orleānas bārā un stāstītu, kā mēs kopā braucām uz �Elgas Andersenes� � dro�i vien visriebīgākā kuģa, kas �ķērso Atlantiju, � un kā viņ�, tēlaini izsakoties, izglāba man dzīvību, bet kāds vienaldzīgi teiktu: �AWToms D�or-deiks � viņ� ta�u sen jau miris.� Labāk tr J uzzināt tā, kā pa�reiz, un es tev esmu ļoti pateicīgs. Es saprotu, tev gribas parunāt par viņu, zēn, tu tāpēc esi atnācis...

� Ja jums nav nekas iebilstams, � Vezlijs sacīja.

� Tad bija citi laiki. Vismaz flotē. Tajā laikā ar vārdu �mister� pie mums neviens negriezās, mēs bijām �nigeri� un nekad par to neaizmirsām. Tavs tēvs nebija īpa�s melno draugs, ne arī sludinātājs, ta�u, kad viņ� no rīta gāja man garam, es vienmēr dzirdēju: �Sveiks, draugs, kā iet?� Parasts sveicinājums, ta�u uz tā riebīgā kuģa, kur gandrīz visi mani nicināja, tas skanēja kā mūzika. Vai tēvs tev kādreiz nosauca tādu uzvārdu � Falkoneti?

� Kaut ko stāstīja.

� Sliktāku par viņu es neesmu sastapis ne balto, ne melno vidū, � Renvejs turpināja. � īsts zvērs cilvēka paskatā, kas terorizēja visu komandu, sita cilvēkus tikai sava lopiskā prieka pēc un tāpēc, ka viņam bija zemiska dvēsele. Un lūk, �is Falkoneti sacīja, ka netaisās sēdēt vienā telpā ar melno, bet es biju vienīgais nēģeris uz borta, un tātad, tiklīdz viņ� ienāca, man bija jāceļas aug�ā un jāiet ārā, pat ja es nebiju apēdis pusi no pusdienām. Tad tavs tēvs, vienīgais cilvēks no visas divdesmit astoņu vīru komandas, kuram pietika vīri�ķības, sarīkoja viņam � ne jau manis dēļ, Falkoneti piesējās Trusim, Dvaieram � tādu kāvienu, kādu viņ� dzīvē nebija redzējis. Varbūt Toms piegrieza skrūves par cie�u, kā runāja komandā, bet viņ� Falkoneti pazemoja katru dienu.

Tiklīdz viņi satikās, tavs tēvs teica: �Nāc �urp, lempi!� � un trieca viņam dūri vēderā, bet tas vērsis rāvās �okurā, un visi stāvēja un skatījās.

Kādu vakaru kubrikā ienāca Falkoneti, mierīgs kā jērs, bet tur spēlēja radio. Tavs tēvs ieveda mani tur un sacīja: �Pasēdēsim kā d�entlmeņi, pasēdēsim te blakus �im kungam un paklausīsimies mūziku.�

Es apsēdos blakus Falkoneti. Sirds man sita. Zvēru tev � es vēl arvien no viņa baidījos, ta�u neviens pat uzacis nepakustināja. Tā mēs nedaudz pasēdējām, bet pēc tam tavs tēvs viņam teica: �Tagad vari iet, lempi.� Falkoneti piecēlās, izgāja no kubrika, uzkāpa uz klāja un pārmetās pār bortu.

Tavam tēvam tas popularitāti komandā neatnesa. Viņi runāja: viena lieta � pārmācīt cilvēku, bet pavisam cita � iegrūst viņu nāvē. Zini, Vezlij, es neesmu atriebīgs, ta�u es biju ar viņu vienis pratis: es nevarēju aizmirst, kā es sēdēju blakus tam pretīgajam cilvēkam, un skanēja mūzika, bet viņ� klusēja un neteica man ne vārda, un ko es tad jutu. Tā bija labākā diena manā mū�ā, un es līdz �im. to atceros ar apmierinājumu. Par to es tavam tēvam esmu pateicību parādā un par to nekad mū�ā neaizmirsī�u.

Renvejs runāja dziedo�ā balsī, viņa acis bija pusaiz-vērtas, it kā viņ� atkal redzētu visu �o notikumu un neatrastos vienā no kārtīgajām, tīrajām Deviņdesmito ielu viesistabām, bet kubrikā starp pieklusu�iem matro�iem, vēl reizi pārdzīvojot augstāko baudījumu, zinot, ka viņu aizstāv stiprs cilvēks, kura dēls tagad sē� viņa priek�ā.

� Es tev, lūk, ko teik�u, zēn. � Viņ� atvēra acis un domīgi palūkojās Vezlijā, � Ja tu kļūsi kaut uz pusi tāds, kāds bija tavs tēvs, tev katru dienu vajadzēs pateikties Dievam. Pagaidi mirkli. � Viņ� piecēlās un devās uz viesistabas otru galu. Vezlijs dzirdēja, kā viņ� izvilka, tad atkal aizgrūda atvilktni. Renvejs atgriezās, turēdams rokās kaut kādu zīdpapīrā ietītu priek�metu. Viņ� to iztina, un Vezlijs ieraudzīja mazu ar ādu apvilktu un zeltu izrakstītu lādīti.

■� Es nopirku �o lādīti Itālijā � Florencē. Tur viņi slaveni ar tādām lietām. Tā ir tev. � Renvejs pasniedza lādīti Vezlijam. � Ņem to.

� Es nevaru pieņemt tādu lietu. Tā dro�i vien maksā milzīgu naudu. Un kāpēc jums tā man jādāvina, ja līdz vakardienai jums nebija pat jausmas par manu eksistē�anu.

� Es tev saku � ņem, � Renvejs paaugstināja balsi. � Lai tā cilvēka dēlam, kur� manā labā izdarījis to, ko viņ� izdarīja, ir man dārga lieta, -� Un viņ� uzmanīgi ielika lādīti Vezlija rokā.

� Cik skaista, � Vezlijs teica. � Paldies.

� Pagaidām nav par ko. Bet tagad apģērbies, mēs ejam uz Simts divdesmit piekto ielu, un es tevi uzcienā�u ar vislabākajām pusdienām, kādas Hārlemā var pasūtīt.

Pusdienas bija sātīgas � cepti cāļi ar saldajiem kartupeļiem. Viņi iedzēra alu, un Renvejs, aizmirsis uz mirkli sāpes, izstāstīja Vezlijam par Glazgovu, Riode�aneiro, Triestu un par savu brāli, kur� visu laiku cen�as pierunāt viņu pamest jūru, ta�u viņam pietiek iedomāties, ka viņ� dzīvos uz sauszemes un nekad vairs neredzēs jaunas pilsētas, kas it kā paceļas no ūdens, kad viņam kļūst skaidrs, ka viņ� nekad nevarēs atteikties no klī�anas � uz labiem vai sliktiem kuģiem � pa okeāna pla�umiem.

Atvadoties Vezlijam vajadzēja zvērēt, ka, .tiklīdz Vezlijs uzzinās, ka viņ� parādījies pilsētā, viņ� viņu apciemos un viņi kopā paēdīs pusdienas.

Dodoties uz metro, Vezlijs nolēma, ka izmetīs savu sarakstu. Pēc tādiem vārdiem par tēvu vairs nav jēgas satikties vēl ar kādu, viņ� nodomāja un sajuta atvieglojumu, it kā no sirds būtu novēlies akmens.

Rūdolfs sēdēja uz iznomātās mājas terases un lūkojās uz balto smil�u joslu, kas bija redzama aiz augstajām kāpām, un Atlantijas okeāna viļņiem. Bija silts septembra rīts, saule patīkami sildīja, atspīdot no Grētiņas scenārija, kuru viņ� pārlasīja. Viņam blakus, izstiepusies uz piepū�amā matra�a, ģērbusies tikai peldkostīmā, gulēja Elena Morisone. Viņas māja atradās nedaudz tālāk, ta�u da�as dienas nedēļā viņa pavadīja pie Rūdolfa. Viņa bija �ķīrusies un reiz atnāca piQ viņa no kādām viesībām bla-kusmājā un stādījās priek�ā, sacīdama, ka esot daudz par viņu dzirdējusi. Viņa bija Grētiņas paziņa. Viņas bija iepazinu�ās Sievie�u atbrīvo�anās kustības sanāksmē, kuru bija organizējusi Ida Kohena. Pēc Grētiņas vārdiem, ironiskais lieti�ķīgums, ar kādu Elena pasniedza faktus un iezīmēja darbības programmu, bija kontrastā ar Idas vētrainajiem izlēcieniem, kas bija vērsti pret vīrie�u viltību. Elenā, kā paspēja ievērot Rūdolfs, naidīgumu pret vīrie�u dzimumu nevarēja just. �Tie�i pretēji,� viņ� viņai reiz sacīja. Viņa iesmiedamās tam piekrita. Fakts, ka viņa dzivoja no mistera Morisona alimentiem un sūtīja � tāpat uz mistera Morisona rēķina � savu trīspadsmit

f;adus veco dēlu priviliģētajā bīskapijas skolā zēniem, kā ikās, viņu galīgi neuztrauca. Rūdolfs, zinādams, cik bie�i viņa pa�a rīcība ir pretrunā ar viņa pārliecību, nekad ar viņu neapsprieda �o tematu.

Elena bija gara auguma slaida sieviete. Viņas sejas vaibsti pat ļņiiegā nezaudēja asumu. Viņa lieliski iztika bez krū�tura, bet tum�os, iesarkanos matus uzsprauda tikai vakaros, kad viņ� iegāja pie viņas, lai kopā dotos vakariņot. Dzīvodama kaimiņu republikāņu ielenkumā, viņa aktīvi nodarbojās ar demokrātiskās partijas lietām un tādēļ pazaudēja daudz draugu. Viņa piederēja pie sievietēm, uz kurām grūtā brīdī varēja paļauties vairāk nekā uz vīrie�iem.

No rīta viņa jau bija paspējusi izpeldēties, lai gan gaiss bija vēss un ūdens okeānā ar katru nakti kļuva arvien aukstāks. Viņa neaizmirsa par sava ķermeņa vajadzībām un neturēja slepenībā attiecības ar Rūdolfu.

Viņ� bija viņai ļoti pieķēries. Iespējams _f� pat vairāk nekā pieķēries. Ta�u viņ� nepiederēja pie cilvēkiem, kas cen�as uzreiz izrādīt savas jūtas vai dod pārsteidzīgus paziņojumus, � pienāks laiks, un tad varēs dot vaļu vārdiem un jūtām.

Bet tagad viņa domas nodarbināja filma, kuru Grētiņa gatavojās uzņemt. Izlasot scenāriju otru reizi, tas viņam iepatikās vēl vairāk. Tas saucās �Restaurācijas komēdija�; tā bija vārdu spēle, jo si�ets vēstīja par to, ka jauniņā filmas varone, sākumā lūgdamās un pierunādama, bet pēc tam iebaidot un draudot, cen�as piespiest izmirsto�u pilsētiņu Pensilvānijā ar izdomātu vārdu Londstona nodarboties ar brīni�ķīgu senu savrupmāju restaurāciju piecās ielās; ēkas bija galīgi nolaistas pēc tam, kad tika slēgta vienīgā rūpnīca pilsētā. Scenārijā enerģiskajai meitenei, izmantojot sievi�ķīgu viltību, skaistumu, koķetēriju un neierobe�ota humora izjūtu, bet da�reiz arī krāp�anu, uz kuru viņa skatījās ar tīri sievi�ķīgu pragmatismu, izdevās apvienot ciniskus baņķierus, negodīgus politiķus, nabadzīgus arhitektus, vientuļas sekretāres, iesīkstēju�us birokrātus, izputēju�us uzņēmējus un piespieda koled�as studentus kļūt par melnstrādniekiem, lai izveidotu estētiskām prasībām atbilsto�u ekonomiski neatkarīgu piepilsētu, kur, pateicoties jauniem ceļiem, varētu apmesties Filadelfijā un Kambdenā strādājo�ie.

Tomēr viņu mulsināja divi apstākļi: pirmkārt, nosaukums viņaprāt nedaudz atgādināja angļu literatūru un, otrkārt, viņ� nebija pārliecināts, ka Grētiņai pietiks spēju uzņemt filmu. Un tomēr ne jau tikai brāliskas iecietības dēļ viņ� piekrita segt tre�o daļu izdevumu un pavadīja neskaitāmas apspriedes ar D�oniju Hītu, lai aizstāvētu Grētiņas intereses, slēdzot kontraktus. Ida Kohena un Grētiņa sameklēja cilvēkus, kas deva viņām vajadzīgos līdzekļus, un, ja viņām būtu vairāk laika, viņas vispār iztiktu bez viņa finansiālās palīdzības.

Ta�u viņam tas deva apmierinājumu. Viņ� labprāt divas reizes nedēļā brauca uz Ņujorku un tagad neteica draugiem, ka viņi var viņam zvanīt jebkurā brīdī, jo viņ� vienmēr ir mājās.

Da�os mēne�os Rūdolfs labi iepazinās ar kinobiznesu. Ne jau viss viņam te patika, ta�u Grētiņa griezās pie viņa ne jau kā pie glābējeņģeļa, bet gan kā pie �cilvēka ar idejām�, jo, kad viņi domāja par to, kur ņemt pienācīgu vietu, viņ� puspajokam ieteica viņu dzimto pilsētiņu Port-filipu � tur jau vairāk nekā divdesmit gadus pilnīgi nolaists bija viens no kādreiz tik skaistajiem veco māju kvartāliem. Grētiņa aizbrauca turp ar arhitektiem un māksliniekiem, un viņi apliecināja, ka vieta ir izcili piemērota; Grētiņa jau iesaistījās pārrunās ar mēru un municipalitāti, lai varētu paļauties uz viņu palīdzību filmē�anas laikā. Rūdolfs nebija pārliecināts, ka atradīs sevī spēku apmeklēt filmē�anas grupu. Par Portfilipu un blakuseso�o Vitbiju viņam bija ne pārāk labas atmiņas.

Viņ� beidza lasīt scenāriju un apmierināts pasmaidīja.

� Tas tev vēl joprojām patīk? � Elena jautāja.

� Pat vairāk nekā agrāk.

Pēc Elenas domām, scenārijā trūka pozīcijas skaidrības. Tāpat viņa novērtēja ari Rūdolfa politiskos uzskatus.

� Tavu prātu un sirdi saindējis �aukstais kar��, � viņa teica, � un tad tam pievienojās korupcija Va�ingtonā, Vjetnamā un vispārējā ateroskleroze. Kad tu pēdējo reizi gāji vēlēt? ^/��

� Neatceros, � viņ� atbildēja, lai gan lieliski atcerējās, ka 1964. gadā balsoja par D�onsonu. Pēc tam vē-Ie�anas viņam sāka likties bezjēdzīgas.

� Kauns. � Elena aktīvi piedalijās visās vēlē�anās. Viņai, bez �aubām, aterosklerozes nebija. � Kā tev �ķiet, vai Grētiņai nav vajadzīgs konsultants politiskos jautājumos? Es varētu pastrādāt bez maksas.

� Manuprāt � nav vajadzīgs. Pat bez maksas, � Rūdolfs pasmīnēja.

� Galu galā es tevi piespiedī�u mainīt uzskatus.

� Uz kādu pusi?

� Uz D�efersona demokrātijas pusi. Lai arī kāda tā nebūtu.

� Es tevi lūdzu, atbrīvo no D�efersona demokrātijas, lai arī kāda tā nebūtu.

� Lūk, kur jārunā par politiku, � Elena iesmējās. � Pludmalē, saulītē, pēc labas peldes. Tad karu vispār nebūtu.

Viņ� noliecās un noskūpstīja viņu. Kāpēc viņam pēc Zannas tik ilgi nebija sievietes? Ta�u tagad, kad blakus ir Elena, nav jēgas �ķērsot okeānu.

� Da�ā ziņā, � viņ� nevērigi piezīmēja, � tu esi apbrīnojama.

� Vai tu kaut reizi esi pateicis sievietei komplimentu bez tādas piezīmes, kas visu noved līdz nullei?

� Neatceros. Es vispār neatceros nekādas citas sievietes.

� Kā tu domā, ja mēs nodarbotos ar mīlestību tūliņ pat � es visa sāļa un aplipu�i ar smiltīm un tu domās par naudu un kontraktiem �, vai kaimiņi būs �okēti?

� Viņi � nē, es bū�u.

� Nu, tev vēl daudz kas jāpārvar, �-viņa piezīmēja.

� Tiesa gan, tikai es neko netaisos pārvarēt.

� Bet pēc pusdienām? Manis gatavotām.

� Kas būs pusdienās?

� Kaut kas viegls, barojo�s un uzbudino�s, � viņa teica. � Piemēram, molusku zupa. Paskatīsimies, kā tu jutīsies divos dienā. Telefons! � Viņai bija apbrīnojami laba dzirde, un Rūdolfā vienmēr radās apbrīns, kad viņa dzīvas sarunas laika par kādu sev tuvu tēmu dzirdēja un vārdu vārdā varēja atkārtot otrā istabas galā �ukstus izteiktos vārdus, kas galvenokārt bija ļaunuma pilni un veltīti viņai.

� Vai pacelt? Ез teik�u, ka runā pārvaldnieks, bet tu pa�laik esi aizņemts ar jogas vingrojumiem un tevi nedrīkst traucēt.

� Es pats pieie�u, � viņ� teica. Viņ� jutās neērti, kad Elena cēla klausuli un diezgan skaidri ļāva noprast, ka viņa �eit nav sve�a. � Tikai neaizej, es tūlīt atgriezī�os.

� Neaizie�u. No saules man uznāca snaudiens.

Viņ� piecēlās un iegāja mājā. Sievietes, kura trīs reizes nedēļā ieviesa kārtību, �odien nebija. Ticis garām viesistabas lielajām stikla durvīm, kas veda uz okeānu, viņ� kā vienmēr ar labsajūtu uzmeta skatu ērtajiem, ar velve-tonu apvilktajiem dīvāniem, kuru muguras bija no gai�a koka, un vecajai dēļu grīdai, kas bija kārtīgi nospodrināta.

� Rūdolf, � Grētiņa teica, � man ir nepatik�anas. Tu neesi aizņemts?

Viņ� apspieda nopūtu. Grētiņai vismaz reizi nedēļā atgadījās nepatik�anas, kuru dēļ viņa viņam zvanīja. Ja viņa būtu precējusies, viņ� nodomāja, viņas rēķini par telefonu būtu divas reizes mazāki. Pagāju�ajā nedēļā nepatik�anas sagādāja Idas Kohenas tēvoci�-, biju�ais Holivudas producents, kur� pēc insulta vairs nestrādāja. Viltīgais vīrs labi pārzināja kinobiznesu un, izlasījis scenāriju, piekrita sadarbībai. Sē�ot mazā kantorī Ņujorkā, viņ� palīdzēja izvēlēties aktierus, nodarbojās ar nākamās kinofilmas iznomā�anu, kā arī pildīja visu melno ikdienas darbu: karoja ar aktieru aģentiem, ar vieniem parakstīja kontraktus, citiem laipni atteica viņu piedāvājumus. Ta�u viņ� jau trīs dienas slimoja, Grētiņa baidījās, ka viņam atkārtojusies insulta lēkme, un jautāja, ko darīt. Rūdolfs ieteica parunāt ar ārstu, un Grētiņa noskaidroja, ka vecais vīrs vienkār�i saaukstējies.

Pēc tam bija nepatik�anas ar Biliju Ebotu, kuras ārkārtīgi satrauca Grētiņu, un viņa uzmodināja Rūdolfu nakts vidū. Izrādījās, ka no �ikāgas viņai piezvanījis Bi-lija tēvs.

� �oreiz pilnīgi skaidrā, � Grētiņa piezīmēja. � Pasvītrojot stāvokļa nopietnību, Bilijs uzrakstījis viņam, ka domā palikt armijā vēl uz vienu termiņu. Vilijs tam ir pretī, tāpat kā es. Profesionāls karavīrs. Tas ir tie�i tas, par ko mēs sapņojām redzēt savu dēlu! Vilijs grib, lai mēs kopā aizbrauktu uz Briseli un viņu atrunātu, tu ta�u zini, ka es tagad nevaru ne uz minūti atstāt Ņujorku. Tad Vilijs ieteica iesaistīt Biliju manā filmā � par re�i �isora tre�o palīgu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet Bilijam pat nav nekādas jausmas, kā tiek taisītas filmas... dro�i vien arī uz kino viņ� bijis ne vairāk kā trīs reizes... mūsu dienās jaunam cilvēkam tas nav normāli... bez tam viņ� ir slims un uz viņu nevar paļauties... bet, ja viņ� piekristu strādāt, tā būtu tipiska protekcija, kas pazudināja vecās Holivudas studijas. Bez tam, ja viņam maksās algu, kaut arī nelielu, tas vienalga nozīmēs, ka mēs zogam naudu no tiem, kas mūs finansē, to skaitā arī no tevis. Es teicu Vilijām, ka nevaru piedāvāt Bilijam darbu un nevaru braukt uz Briseli un kāpēc viņam pa�am nedoties uz Briseli un netikt skaidrībā uz vietas. Un zini, ko viņ� man atbildēja? Ka viņam nav naudas, un jautāja, vai es nevaru aizdot ceļam! Aizdot! На! Man viss līdz pēdējam centam ieguldīts filmā. Tad viņ� teica � kāpēc man nepaņemt naudu no tevis, un es teicu, ka aizliedzu viņam griezties pie tevis. � Jo tuvāk nāca filmē�anas sākums, jo Grētiņa runāja arvien ātrāk, bet viņas balss kļuva arvien augstāka un saspringtāka. Slikta zīme, Rūdolfs nodomāja, viņai draud nervu sabrukums.

� Nu un tu? � Grētiņa tad vaicāja, nedaudz saminsti-nādamās. � Vai tev nekas nav darāms Eiropā?

� Nē, nekas. Uz kādu laiku es tai esmu pielicis punktu. Un kas tur tik briesmīgs, ja tavs dēls paliks armijā?

� Tu tikpat labi ka es zini, ka agrāk vai vēlāk izcelsies kārtējais kar�.

� Diez vai mēs ar tevi esam spējīgi to novērst, � Rūdolfs teica. � Tā ta�u ir?

� Tev viegli runāt, � viņa iebilda. � Tev ir meita.� Un nolika klausuli.

Pēc tam sekoja zvans jautājumā, kam dot galvenās varones jaunākā brāļa lomu � to pa�u, kurā Grētiņa gribēja izmēģināt Vezliju. Pēc scenārija tas bija skaists, skumj� un cinisks jauneklis, kur� to vien darīja kā no-placināja māsas sajūsmu; viņ� bija pāraudzis savu vecumu, ar vispusējām spējām, un tī�u prātu dzina sevi postā, visus nicinādams, strādāja par krāvēju vietējā lidostā, svētdienās spēlēja pa pusei profesionālā futbola komandā un satikās ar nelabojamiem sliņķiem un huligāniem. Grētiņa bija pārliecināta, ka Vezlijs ir apbrīnojami piemērots �ai lomai pat pēc izskata, pie tam viņam nav jāmāk tēlot, un ka neviens no tiem, ko viņa bija uzaicinājusi uz provēm, viņu neapmierina. Viņa vairākas reizes rakstīja Vezlijam, ta�u visas vēstules no Indianapo-lisas pasta atgriezās ar atzīmi � nepieprasītas, neuzrādot jauno adresi... tātad� vai Rūdolfs nezinot, kur atrodas Vezlijs? Rūdolfs teica, ka pēc telefona zvana no �ikāgas viņam nav nekādu ziņu no Vezlija. Viņ� nestāstīja Grētiņai par Indianapolisā izdoto aresta orderi, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu Vezlijs uzradīsies, bet Grētiņai �is paziņojums neko nedos. Pie tam Rūdolfs nebija pārliecināts, ka no Vezlija iznāks aktieris. Ja arī viņu kaut kas at�ķir no citiem, tad tā ir savaldība jūtu izrādī�anā, kas nebūt neliecina par kinozvaigznes spo�u karjeru. Rūdolfs pret aktieriem vispār izturējās ar nelabojamu snobismu, lai gan to nekādi neizrādīja. Sirds dzijumos viņ� aktierus uzskatīja par cilvēkiem, kas iemīlēju�ies pa�i sevī un kuri par ļoti lielu naudu spēlē bērnu spēlītes.

Stāvot pie telefona, viņ� redzēja, ka Elena piecēlās no piepū�amā matra�a un lēni saka veikt sare�ģītus vingrojumus, izstiepdamās un izliekdamās kā balerīna.

Klausulē skanēja, plosot viņa dzirdi, Grētiņas griezīgā balss: � Tagad tas patie�ām ir ļoti nopietni. � Katru reizi viņa teica to pa�u, ta�u Rūdolfs viņai to neatgādināja. � �odien piezvanīja Evenss Kinzella � viņ� vakar vakarā atlidoja no Kalifornijas. Viņ� esot pārdomājis un tagad pats grib uzņemt �Restaurācijas komēdiju�. Viņ� saka, ka viņam ir divi miljoni uzņem�anai, pirmtiesības uz iznomā�anu un divi slaveni aktieri galvenajām lomām. Viņ� ir ar mieru atlīdzināt visas izmaksas, bet tam, kas finansē filmu, izmaksāt vēl desmit procentus.

� Suņa bērns, � Rūdolfs teica. � Un ko tu viņam atbildēji?

� Ka man jāpadomā. Mēs satiksimies pēc pusstundas viņa viesnīcā.

� Parunā ar viņu un piezvani man. Ja vēlies, vari tūlīt atsacīties, ta�u nepiekrīti, neaprunājusies ar mani. � Viņ� nolika klausuli. Desmit procenti peļņas pēc diviem mēne�iem, viņ� nodomāja. Nav slikti. Tomēr �ī doma viņu neiepriecināja. Elena turpināja vingrot. Pēc Grētiņas zvana viņam gribējās pēc iespējas ātrāk ēst pusdienas, kuras atjauno spēkus un uzbudina.

Grētiņa rūpīgi nokrāsojās, uzbu�ināja matus, izvēlējās savu visskaistāko kostīmu un iesmar�ojās ar smar�ām, kuras, kā reiz bija teicis Evenss, viņai ļoti piestāv. Ida

Koliena dro�i vien mani nosodītu par �im pūlēm, Grētiņa nodomāja, jo priek�ā stāvo�ā tik�anās būs lieti�ķa un pie tam diezgan nepatīkama. Manā vecumā, Grētiņa domāja, lūkodamās lielā spogulī, arvien grūtāk ir būt pievilcīgai. Pēdējā laikā viņa slikti gulēja. Viņa tagad bie�i dzēra miegazāles, un to varēja redzēt. Lai viņ� iet pie velna � tas Kinzella. Un vēlreiz iesmar�ojās.

Tīri noskuvies Evenss gaidīja viņu savā viesnīcas �Regency� numurā. Viņ� bija �aketē un ar kaklasaiti, lai gan parasti viņu sagaidīja, ģērbies kreklā vai halātā. �oreiz acīmredzot viņ� bija nolēmis likt lietā visu savu valdzinājumu. Viņ� noskūpstīja Grētiņu, kā to dara parīzie�i � vispirms uz viena vaiga, tad otra �, un viņa juta, kā pa muguru skrien skudriņas. �obrīd viņa neieredzēja savu ķermeni.

Mākslinieciski iekārtotajā viesistabā sēdēja Ri�ards Senfords, jaunas �Restaurācijas komēdijas� autors, kā vienmēr vilnas kreklā ar atpogātu apkaklīti, vējjakā, d�insos un garos, netīros zābakos. Viņ� it kā izrādīja savu nabadzību un vienaldzību pret pieņemtajām normām. Interesanti, Grētiņa nodomāja, kā viņ� ģērbsies Holivudā pēc savas tre�ās filmas?

Senfords bija patīkams jauns cilvēks ar platu smaidu; attiecības ar Grētiņu viņam vienmēr bija draudzīgas un godbijīgas. Lai gan viņi redzējās gandrīz ik dienas, viņ� ne reizi nebija pat ieminējies, ka pazīst Evensu Kinzellu. Sazvērestība � Grētiņai pazibēja galvā.

Ta�u �odien no Ri�arda Senforda drāudziguma nebija ne vēsts � to viņa juta uzreiz. Jā, viņ� Kalifornijā tiks tālu, �is Ri�ards Senfords.

Turies tālāk no jauniem vīrie�iem, Grētiņa domāja, lūkojoties viņos. Lai gan Evensu Kinzellu, kur� savos trīsdesmit trīs gados jau tik daudz iemācījies no sve�ām filmām, tik daudz ko aizņēmies vai vienkār�i nozadzis, diez vai var nosaukt par jaunu cilvēku. Līdzsvaram vajadzēja līdzi paņemt Idu Kolienu, ta�u �is mazais vulkāns tūliņ sāktu izvirdumu. Turklāt viņa Idai nepateica par Kinzella zvanu. Vēl paspēs.

� Gribi iedzert? � Kinzella norādīja uz galdiņu, kur rūpīgi bija saliktas pudeles, glāzes un ledus. Tādas klases viesnīcās dro�i vien ir īpa�s oficiants, eksperts savā darbā, kur�, tiklīdz tiek saņemts telekss, kas ziņo par kārtējā jaunā aristokrātijas magnāta iera�anos, skrien uz

numuru salikt pudeles, kuru skaits un kvalitāte stingri atbilst tam, kādu vietu attiecīgajā brīdī viesis ieņem administratora rangu tabulā.

Ar |aunu prieku Grētiņa atzīmēja, ka Kinzellas bārs ir stipri viduvējs. Viņa pēdējā filma izgāzās, un viesnīcas administrators savā slepenajā �Almanach de Gotha�²⁵ neaizmirsa to piezīmēt. � Mēs ar mūsu jauno ģēniju jau nedaudz iedzērām, � Kinzella teica. � Uz ātro. Lai, tev atnākot, būtu svētku noskaņojumā. Ko dāma vēlas?

� Paldies, neko, � Grētiņa atteica. � Strādājo�ai sievietei par agru. � Viņa gribēja saglabāt �o vieglo un mierīgo toni, lai gan iek�ā viņai vārījās no sa�utuma. '

� Tātad, jaunais ģēnij, � viņa uzsmaidīja Senfordam,

� kā redzams, Evenss ir mainījis savas domas par jums.

� Vienkār�i es pārlasīju vēlreiz scenāriju, � Kinzella steidzīgi teica. � Pinnoreiz es dro�i vien lasīju to |oti steidzīgi.

� Cik es atceros, � Grētiņa teica medainā balstiņā,

� tu toreiz nosauci to par mēslu kaudzi. � Viņa apmierināti ievēroja, ka Senfords nosarkst, noliek glāzi un cie�i palūkojas Kinzella.

� Mākslas cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties, Dik, � Kinzella sacīja. (Ak, lūk kā, jau Diks, Grētiņa nodomāja.)

� Mūs ta�u burtiski rauj uz daļām. Piedod man. � Viņ� pagriezās pret Grētiņu un piespieda sevi pasmaidīt. � Bez pārējiem iemesliem mūsu mazo apspriedi var izskaidrot � mēs ar Diku, apspriedu�i scenāriju, nolēmām izdarīt da�as izmaiņas, pie tam diezgan būtiskas. Tā ta�u ir, Dik?

� Jā, � Senfords teica. Seja viņam joprojām bija sarkana.

� Pirms divām dienām, �� Grētiņa griezās pie viņa,

� jūs man teicāt, ka var sākt darbu un ka jūs netaisāties mainīt nevienu vārdu.

� Evenss norādīja man uz vairākiem momentiem, kurus es biju palaidis garām, � Senfords paskaidroja tādā tonī kā pui�elis, kur� saprot, ka viņu var sodīt par ietiepību. Acīmredzot sazvērestība sākusies pirms vairākām nedēļām, varbūt pat mēne�iem.

� Runāsim tie�i, Grētiņ, � Kinzella teica. � Ar diviem miljoniem, kas paredzēti filmas uzņem�anai, Sen-

fords saņems trīs reizes vairāk, nekā viņam piedāvā tu. Viņ� nav bagāts cilvēks, kā tu jau to zini. Viņam ir sieva un bērns...

� Maestro, � Grētiņa viņu pārtrauca, � �eit vijolei jāspēlē tremolo.

Kinzella uzmeta viņai ļaunu skatienu.

� Tu esi aizmirsusi, ko nozīmē būt nabadzīgam un plēsties, lai dabūtu naudu, ar ko katru mēnesi samaksāt par dzīvokli, mana dārgā. Tev ar tavu bagāto brālīti vien* mēr ir glābējs salmiņ�. Ta�u Dikam tāda nav.

� Tev vajadzētu aizmirst, Evens, ka man ir brālis. Bagāts vai nabadzīgs. Kas attiecas uz jums, Ri�ard ... � viņa lika uzsvaru uz vārdu, � es lūgtu jūs neaizmirst, ka jūs esat noslēdzis ar mani līgumu.

� Par to es arī gribēju runāt, � Kinzella teica. Viņ� jau bija saņēmis sevi rokās. � Es nekādā ziņā negribētu tevi un to tavu draudzeni Idu, �o ebreju Zannu d�Arku, nobīdīt malā. Es tev gribu piedāvāt filmas direktores posteni � ar visām no tā izrieto�ajām finansiālajām sekām, protams. Ida būs montā�as re�isore. Kas var būt vēl taisnīgāk? � Un viņa sejā atplauka smaids.

� Es ceru, Ri�ard, � Grētiņa teica, � ka jūs esat vienisprātis ar Evensu? Man gribētos, lai jūs pats to pateiktu. Arī jums, bez �aubām, ir patīkami dzirdēt, ka Idu Kohenu, kura dienu un nakti lieca muguru, lai jūsu scenāriji nonāktu līdz ekrānam, sauc par ebreju Zannu d�Arku?

� Nē, ar to es neesmu vienisprātis, � Senfords atkal nosarka. � Ta�u tam, ka ar diviem miljoniem var uzņemt labāku filmu nekā ar septiņi simti piecdesmit tūksto�iem dolāru, es piekrītu. Un, pirms jūs man nebijāt piedāvājusi ar jums strādāt, man nekad nebija ienācis prātā, ka �o filmu var uzņemt sieviete ...

��< Un tagad?

�■ Nu... � Viņ� bija apmulsis. � Es zinu, jūs esat gudra sieviete un jums ir liela pieredze... ta�u ne re�isores. Sl ir mana pirmā filma, Grētiņ, un man būs mierīgāks prāts, ja tāds cilvēks kā Evens Kinzella, ar viņa re�isora, kur� uzņēmsi veiksmīgas filmas, reputāciju...

� No viņa reputācijas vēdī mēslu smaka, � Grētiņa viņu pārtrauca. � Tiem, kas saprot, piemēram, es. Un, ja viņ� uzņems vēl vienu filmu tādā pa�ā garā kā viņa pēdējā filma, viņam Kalifornijā nedos pat kameras iznomā�anai.

� Redzi, Dik, � Kinzella iejaucās, � es tev teicu, ka viņa uzvedīsies kā prasts, atriebīgs sievi�ķis. Viņa bija precējusies ar re�isoru, kuru uzskatīja par otru Staņislav� ski. Ēs redzēju viņa filmas, ta�u, ja nebūtu redzējis, neko nebūtu zaudējis. Un, tā kā viņ� ir miris, viņa grib pa� nākt savu vienalga ar ko, ar katru re�isoru, un kļuvusi par divdesmitā gadsimta lielāko palaistuvi. Bet vecenīte Ida, kura nevienu vīrieti nevar piespiest sev pieskarties pat ar trīsmetru garu kārti, iedzen viņai galvā, ka viņas aicinājums ir sievietēin-re�isorēm iemīt taciņu uz Māk* slās akadēmijas augstāko balvu.

� Nelietis, intrigants! � Grētiņa viņam uzbruka. � Tāpēc vien, lai paskatītos, kā tu pārvērtīsi filmu tajā pa�ā mēslu �upā, ar kuru tu salīdzināji scenāriju, būtu vērts tev viņu atdot.

� � Kad es viņu nolīgu, � Kinzella turpināja, zaudējis savaldī�anos, � kāds paziņa man teica: nekad nelīgsti bagātnieku. Sevi�ķi bagātu sievi�ķi. Un nekādā gadījumā neguli ar viņu. Viņa tev nekad nepiedos, ja tu uz citu kaut vai tikai paskatīsies. Vācies projām, tu, mauka, �* viņ� iesaucās. � Es aizie�u uz tavas filmas pirmizrādi un labi izsmie�os.

� Grētiņ, � Senfords �ēli iesāka. Viņ� izskatījās tik izbijies, ka dro�i vien no�ēloja, ka vispār reiz piesēdies pie rakstāmma�īnas. � Lūdzu ...

� Ri�ard, � Grētiņa mierīgi sacīja, jūtoties apbrīno-jami tīra un ar skaidru galvu, � kad mēs sāksim filmē�anu, varat rīkoties, kā jums ienāk prātā: gribat � nāciet, negribat � nevajag. Uz redzē�anos, d�entlmeņi. � Un viņa ar cieņu pameta ar ziediem, pudelēm un ļaunumu pildīto viesistabu.

Liftā viņa smējās un raudāja, nepievēr�ot uzmanību blakus stāvo�ajiem cilvēkiem. Pagaidi, līdz es izstāstī�u to visu Idai! � viņa domāja.

Bet uz ielas viņa pieņēma stingru lēmumu: nekādus jaunus cilvēkus. Tagad un turpmāk, ja viņa izvēlēsies kādu vīrieti, viņ� būs par viņu vecāks, jutīs pret viņu pateicību, bet nevis gaidīs no viņas. Viņa gan nezināja, ko teiks Ida Kohena, ta�u viņu tas uztrauca maz.

Viņi sēdēja pie galda un ēda Elenas pagatavotās pusdienas � zupu no moluskiem un karstas bulciņas.

� Patīkami gatavot cilvēkam, kuram nav jāseko svaram, � Eiena teica. �inī mirklī pie durvīm piezvanīja. Elena nolamājās.

Pusdienas tāpat jau bija pārtraukusi Grētiņa, kura piecpadsmit minūtes telefona klausulē Rūdolfam stāstīja par tik�anos ar Kinzellu. Viņa ne�aubījās, ka Rūdolfs atbalstīs viņas rīcību. Ta�u, pretēji cerētajam, viņ� sevi�ķu sajūsmu neizrādīja.

Bet tagad zvanīja pie durvīm. Rūdolfs piecēlās un gāja atvērt. Aiz durvīm, septembra saules apspīdēts, stāvēja Vezlijs, ģērbies flaneļa biksēs un sportiskā �aketē, apgrieztiem un safrizētiem matiem, nedaudz novājējis, kā vienmēr noguru�u un noslēpumainu acu izteiksmi.

� Esi sveicināts, Vezlij, � Rūdolfs teica. � Es zināju, ka agrāk vai vēlāk tu ieradīsies. Tie�i uz pusdienām. Nāc iek�ā, lūdzu.

Bilijs ieinteresēts vēroja, kā D�ord�s uz galda uzmanīgi meistaro bumbas pulksteņmehānismu. īstenībā D�or-d�u nemaz nesauca D�ord�s, un Bilijam tas bija labi zināms. Monika, kuru D�ord�s sauca par Heidiju, stāvēja otrpus galdam. Viņas seja virs �ilbino�ā galdalampas staru kūļa palika ēnā.

� Tu uzmanīgi seko līdzi, D�on? � D�ord�s pavaicāja angliski ar spēcīgu spāņu akcentu, uzmetis skatienu Bilijam.

D�ons � �o vārdu viņam pie�ķīra grupā, un Monika grupas biedru klātbūtnē tā arī viņu godāja. Tas viss viņam atgādināja slepeno biedrību spēlītes, ko viņ�, puika būdams, spēlēja savas skolas pagalmā. Vienīgi � tagad viņam nebija darī�ana ar bērniem. Viens smaidiņ�, nodomāja viņ�, un viņi mani nobeigs.

Pieminot citus D�ord�a un Monikas-Heidijas draugus� no tiem viņ� bija saticis tikai divus, bet �ajā stundā Briseles graustu rajonā, mazajā istabiņā, kur D�ord�s meistaroja bumbu, viņu nebija. Bilijs nekad nebija D�ord�u redzpjis divreiz vienā un tajā pa�ā vietā. Pēc atsevi�ķiem sarunas vārdiem viņ� secināja, ka grupas, līdzīgas �ai, par kuras biedru^-viņ� tagad bija lduvis, darbojās arī citās Eiropas pilsētās, ta�u par to, kur tās atradās un ar ko nodarbojās, viņam pagaidām nebija nekāda priek�stata. Neraugoties uz to, ka savas dro�ības interesēs viņ� nepūlējās uzzināt vairāk par to, ko viņam pateica, viņ� tomēr jutās sa�utis, ka pret viņu aizvien vēl izturējās kā pret nepārbaudītu un neuzticamu sve�inieku, lai gan viņ� jau divreiz bija viņiem devis ma�īnu no garā�as, bet tonakt, kad D�ord�s novietoja bumbu spāņu tūrisma centrā Amsterdamā, pat pats sēdēja pie stūres. Viņ� nezināja, kādās operācijās vēl piedalīju�ies D�ord�s un Monika, bet bija lasījis avīzēs par sprādzienu Briseles Amerikas bankas nodaļā un pie sabiedrības, <rOltjmpic Airways� ēkas. Ja arī �ie sprādzieni bija D�ord�a un Monikas roku darbs, tad Monika izpildījusi savu solījumu � neviens cilvēks nebija cietis ne Briselē, ne Amsterdamā.

� Kā ir, vai pie vajadzības arī pats varēsi ko sameistarot? � D�ord�s viņam pavaicāja.

� Dro�i vien varē�u.

� Tad ir labi, � D�ord�s noteica.

Tas bija melnīgsnējs neliela auguma puisis ar maigām, skumjām acīm un mierīgām kustībām. Viņ� alla� runāja klusināti un likās pilnīgi nekaitīgs. Skatoties uz sevi spogulī, Bilijs domāja, vai arī pats būtu pieskaitāms bīstamu cilvēku kategorijai.

Monika � tā bija pavisam cita lieta. Mati viņai mū�īgi bija nekārtībā, acis spīdēja � īpa�i jau tad, kad viņa dusmojās. Ta�u viņ� dzīvoja kopā ar Moniku, baidījās no viņas � un mīlēja viņu vēl vairāk nekā agrāk. Monika lika viņam nokalpot armijā vēl vienu termiņu. Bet, kad viņ� teica, ka armija viņam līdz kaklam apriebusies, viņa saniknojās un paziņoja: tā esot pavēle, nevis priek�likums, viņa aizie�ot, ja viņ� rīkojumam nepaklausī�ot.

� Nākamreiz, � D�ord�s turpināja, � do�u tev pamēģināt � tāpat, lai būtu pieredze.

D�ord�s atsāka darboties, viņa mazās, izdilu�ās rokas uzmanīgi rīkojās ar vadiem. Ne viņ�, ne Monika neteica Bilijam, kur, kad un kādā nolūkā paredzēts novietot �o bumbu, ta�u tagad viņ� jau zināja, ka vaicāt ir nesaprātīgi.

� Tā, � D�ord�s sacīja, � gatava. Mazītiņa plastikāta bumba ar pulksteņa mehānismu un detonatoru nevainīgi gulēja uz galda spilgtajā lampas gaismā. � �odien stunda beigusies. Tev, D�on, tagad jāiet prom, bet

Heidija vēl uzkavēsies. Ej uz autobusa pieturu un brauc pretējā virzienā, ne uz savas mājas pusi. Nobraucis astoņas pieturas, izkāp no autobusa, nosoļo vēl trīs kvartālus kājām, pēc tam sēdies taksu Nosauc �oferim viesnīcas �Amigo� adresi. Ieej viesnīcā. Iedzer bārā, pēc tam kājām ej mājās.

*� Labi, D�ord�, � teica Bilijs. Sis teikums bija pēdējais viņa sarunā ar D�ord�u. � Tu būsi uz vakariņām? � viņ� pavaicāja Monikai.

*� Tas atkarīgs no D�ord�a.

*� No D�ord�a?

�� Neaizmirsti, � piekodināja D�ord�s, � vismaz desmit minūtes viesnīcā �Amigo�.

� Labi, D�ord�, � teica Bilijs.

Sē�ot autobusā, kur� brauca viņa mājai pretējā virzienā, sē�ot starp sievietēm, kuras ar pirkumiem steidzās mājup, lai pagatavotu vakariņas bērniem, kuri atgriezās no skolas, veciem vīriem, kuri bija iegrimu�i vakara avīzēs, viņ� domās smaidīja. Būtu viņi zināju�i, ar ko kādā mazā viņu pilsētas ieliņā nodarbojas �is augumā nelielais, patīkamais, jaunais amerikānis pieklājīgi atturīgajā uzvalkā .,,

Kaut ārī viņ� lūkoja izlikties mierīgs, vērojot D�ord�u meistarojot bumbu, tomēr viņa pulss paātrinājās aiz uztraukuma. Tagad, atguvis parasto mieru, vēsi no autobusa vērojot ikdienas dzīvi visapkārt, viņ�, jādomā, sauktu �o savu sajūtu citā vārdā ¹� prieks. Viņ� jau bija izbaudījis �o savādo sajūtu Amsterdamā � pie stūres, kad aiz muguras palika tūrisma aģentūra un viņ� brāzās, kurp acis rāda, se�us kvartālus iepakaļ saklausīdams tālu sprādzienu.

At�ķirībā no Monikas viņ� neticēja pastāvo�ās varas nenoturībal un neiedomājās, ka da�i sprādzieni te vienā, te otrā vietā varētu krasi �o sistēmu mainīt, toties tagad viņ� vismaz nejutās kā neievērojama, sīka, viegli nomaināma skrūvīte �ajā pretīgajā, necilvēcīgajā ma�īnā. Viņa darbībai centās izsekot, nozīmīgi cilvēki mēģināja uzminēt, kas viņ� tāds, kādi ir viņa mērķi un kur nāks trieciens nākamajā rēizē. Viņ� tagad ar ironiju uztvēra iero�biedru nicino�o izturē�anos, kad tie viņu teica esam pulkve�a mīluli_f �- �ī ironija sagādāja viņam jo vairāk priekā tāpē�, ka Viņi nevarēja ne iedomāties, ar ko viņ� patiesībā nodarbojās. Monikai arī nācās atzīt, ka viņa kļūdījusies, teikdama, ka viņ� nekur neder. Bet galu galā viņi ieliks viņam rokās ieroci un pavēlēs nogalināt. Un viņ� nogalinās. Bet nākamajā dienā, izlasījis rīta avīzes, klusībā lepodamies, pieticīgi ieradīsies dienesta vietā. Viņ� neticēja, ka Monika un D�ord�s, viņa rēgainie līdzdalībnieki, reiz sasniegs savu nereālo ieceru piepildījumu. Ta�u tas nebija svarīgi. Toties viņ� tagad nepeldēja pa straumi, nejutās atkarīgs no sīkām ikdienas nejau�ībām karavīra dzīvē, kur�, lai nopelnītu maizi, spiests padevīgi atkārtoja: �Jā, ser�, �Klausos, ser.� Tagad viņ� pats bija liktenis, gatavs uzliesmot ar degļa auklas liesmu, cilvēks, kas kaut ko nozīmē.

Autobuss zvalstījās aizvien tālāk, Bilijs skaitīja pieturas. Astotajā viņ� izkāpa. Smidzino�ajā lietū viņ� ātri nogāja vēl trīs kvartālus, kā bija licis D�ord�s, laipni uzsmaidīdams pretimnācējiem. Pie tre�ā kvartāla stūra stāvēja taksometrs, it kā speciāli viņam pasūtīts. Viņ� ērti iekārtojās aizmugures sēdeklī un ar prieku brauca uz viesnīcu �Amigo�.

Kad ienāca Monika, viņ� sēdēja pustum�ā bārā, kur nebija neviena cilvēka, izņemot divus sarkanmatainus zēnus pie stūra galdiņa, kuri runājās, kā likās, ivritā un beidza dzert alu.

Viņa uzrausās uz blakus sēdekļa un pasūtīja degvīnu ar ledu.

� Vai D�ord�s lika tev nākt �urp? � Bilijs pajautāja.

� Man �obrīd ir vajadzība būt cilvēkos.

� Tu esi Monika vai Heidija?

� Aizveries.

� Tu teici, ka gribi pabūt cilvēkos. Bet tu ta�u melo. Tevi sūtīja pārbaudīt, vai esmu izpildījis rīkojumus.

� Te visi saprot angliski, � viņa no�ukstēja, � runā par laiku.

� Par laiku, � viņ� atkārtoja. � �odien pa dienu bija diezgan karsts. Kā tu domā?

� Diezgan silts. � Bārmenis nolika viņai priek�ā glāzi, un viņa tam uzsmaidīja.

� Bet ko tu darīsi, ja mani nosūtīs atpakaļ uz Ameriku? � Bilijs grozīja rokās krūzi, kurā vēl bija atlicis kāds nieks alus.

� Tevi kaut kur norīko? � Monika bija kļuvusi uzmanīga. � Tu kaut ko no manis slēp?

� Nē ta�u. Vienkār�i pulkvedis pēdējā laikā kļuvis nervozs. Viņ� te ir jau sen. Bez tam armijā nekad nekas nav iepriek� zināms ..,

� Izmanto sakarus, � viņa sacīja, � iekārtojies kaut kur Vācijā.

� Tas nav tik vienkār�i, � viņ� iebilda.

� Ta�u pilnīgi iespējams, � viņa apņēmīgi teica.� Un tu to zini ne sliktāk par mani.

� Tomēr, � viņ� turpināja, � tu neatbildēji uz manu jautājumu. Ko tu tad darīsi?

Viņa paraustīja plecus.

� Tas būs atkarīgs no daudz kā_k

� No kā?

� Es jau teicu � no daudz kā. No tā, kur tevi sūtīs. No tā, ko tu tur darīsi. Kur es bū�u vajadzīga.

� Bet kā tad ar mīlestību?

� Nekā.

� Muļķīgam jautājumam muļķīga atbilde, � viņ� iesmējās.

� Ir daudz svarīgākas lietas, D�on, � teica viņa, ne bez ironijas uzsvērdama viņa jauno vārdu. � Mēs ne-drīkstam aizmirst savus svarīgākos pienākumus, vai. ne?

� Un kā vēl. � Viņ� pasūtīja vēl vienu krūzi alus. � Iespējams, ka nākamnedēļ es brauk�u uz Parīzi.

Viņa atkal uzmanīgi palūkojās puisī.

� Iespējams? Vai noteikti?

� Gandrīz noteikti. Pulkvedis uzskata, ka viņam jābrauc, un, ja viņ� brauks, tad ņems arī mani līdzi.

� Tev būtu laiks apjēgt, ka tādas lietas man jāzina iepriek�, � viņa teica.

� Es pats uzzināju to tikai �odien no rīta.

� Tikko tu to zināsi noteikti, uzreiz man paziņo. Skaidrs?

� Ak Dievs, izbeidz, lūdzama, runāt ar mani kā rotas komandieris!

Viņa palaida aizrādījumu gar ausīm.

, � Es nerunāju vienkār�i tāpat. Nākamnedēļ Parīzē jānogādā kāda paciņa. Kā tu lidosi? Ar parasto lidma�īnu?

� Nē. Ar kara lidma�īnu. Priek�niecība lido uz Ver-saļu, kur notiks kaut kāda ceremonija.

� Jauki.

� Bet kas būs paciņā?

� Uzzināsi, kad pienāks laiks.

Viņ� nopūtās un iedzēra vēl alu.

� Es visu laiku tiecos pēc patīkamām, vienkār�ām un nesamaitātām meitenēm.

� Mēģinā�u tev tādu sameklēt, � pēc gadiņiem pieciem se�iem.

Viņ� drūmi pamāja. Abi kaktā sēdo�ie rudmataiņi tagad bija sāku�i runāt ska|āk � laikam strīdējās.

� Vai tas ir ivrits? � viņ� jautāja.

Viņa ieklausījās.

� Nē, tā ir somu valoda.

� Vai tad ivrits un somu valoda ir līdzīgas valodas?

� Nē, nav līdzīgas. � Viņa iesmējās un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viņ� saprata, ka tagad viņa vairs nav Heidija, bet Monika.

� Tātad, � viņ� sacīja, � darbadiena ir galā.

� �odien jā.

� �odien, � atkārtoja viņ� un izdzēra atliku�o alu. � Vai zini, ko man tagad gribētos?

� Ko gan?

� Doties mājās un ar tevi apgulties gultā.

� O, dārgumiņ, � viņa klīrīgi noteica, � kas par zaldātu runām!

� Pēc �īs pēcpusdienas izdarībām man sagribējās mīlēties.

Viņa sāka smieties un no�ukstēja:

� Man arī. Norēķinies � un ejam.

Kad viņi nokļuva savā ielā, bija jau gandrīz pavisam tum�s. Viņi apstājās uz stūra, lai pārliecinātos, vai viņiem kāds neseko. Nekā aizdomīga nemanīja. Viņi sāka lēni iet � ne pa to ielas pusi, kur atradās Bilija miteklis, bet pa pretējo. Pie Bilija mājas stāvēja kāds cilvēks un smēķēja cigareti. Lietus vēl arvien smidzināja, �im vīram platmale bij-a uzvilkta līdz pa�ām uzacīm. Tumsā viņi nespēja saskatīt, vai bija viņu jau kādrei� agrāk redzēju�i.

� Neapstājies, � klusu teica Monika.

Viņi pagāja mājai garām, pagriezās ap stūri un iegāja kafejnīcā. Bilijām ļoti sagribējās iedzert vēl alu, bet Monika pasūtīja divas kafijas.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi izgāja. Cilvēks joprojām stāvēja iepriek�ējā vietā un smēķēja.

� Tu ej tālāk, � teica Monika, � bet es paie�u viņam garām un kāp�u aug�ā. Pēc piecām minūtēm nāc atpakaļ. Ja viss būs kārtībā, es iedeg�u gaismu � un tu ienāksi.

Bilijs pamāja, noskūpstīja viņas vaigu kā atvadoties un gāja tālāk. Aizgājis līdz stūrim, viņ� pavērās atpaka]. Profesionālais risks, viņ� nodomāja. Mū�īgās aizdomas. Cilvēks aizvien vēl stāvēja mājas priek�ā, Monika nebija redzama. Bilijs iegāja kafejnīcā un iedzēra alu, ko Monika viņam nebija ļāvusi dzert. Izgājis no kafejnīcas, viņ� ātri iegriezās savā ielā.

Dzīvoklī dega gaisma. Neapstājoties, galvu nodūris, viņ� pārgāja ielas otrā pusē, kur mājas priek�ā stāvēja sve�ais, un kāpa aug�ā pa kāpnēm, vilkdams no kabatas atslēgas.

� Sveicināts, Bilij, � cilvēks ierunājās.

� Ak Dievs! Tēvs! � izbrīnā viņam izkrita no rokām atslēgas, un viņi ar Viljamu Ebotu gandrīz vai sadūrās pierēm, vienlaikus saslēju�ies. Abi pasmējās. Tēvs pasniedza viņam atslēgas, viņi apkampās. Bilijs pie sevis nodomāja, ka nebija sajutis d�ina smar�u, kura viņam asociējās ar tēvu kop� bērnības.

� Nāc, iesim, � teica Bilijs. � Cik ilgi tu jau mani te gaidi?

� Kādas pāris stundas.

� Dro�i vien esi viscaur izmircis?

� Tas nav svarīgi, � teica Ebots. � Toties bija laiks �o to pārdomāt.

� Iesim aug�ā, � teica Bilijs, atvērdams durvis. � Hm, tikai zini, tēvs, mēs nebūsim vieni. Tur ir vēl

meitene, � viņ� piebilda, kāpdams tēvam pa priek�u aug�ā pa kāpnēm.

� Pacentī�os atturēties no spēcīgākiem izteicieniem, � Ebots atsaucās.

� Bilijs atslēdza durvis, viņi iegāja nelielā priek�namā, un viņ� palīdzēja tēvam novilkt slapjo lietusmēteli. Kad Ebots noņēma platmali, Bilijs ieraudzīja sirmojo�us matus un uztūku�u, dzeltenīgu seju. Viņ� atcerējās tēva fotogrāfiju kapteiņa uniformā. Skaists, jauns cilvēks, tum�matains un melnīgsnējs, kas jautri smaidīja par kādu joku. Tagad par skaistu viņu vairs nevarēja nosaukt. Sakumpis, sa�ļucis, uzaudzējis vēderiņu. Es neparko tāds nekļū�u, kad bū�u viņa gados, domāja Bilijs, aicinādams tēvu viesistabā.

Mazajā, pārblīvētajā viesistabā sēdēja Monika un lasīja grāmatu. Viņa sevi daudz neapgrūtināja ar mājas tīri-�anu un ar saimniecību nenodarbojās. Ieraudzījusi abus vīrie�us, viņa piecēlās.

� Monika, � teica Bilijs, � tas ir mans tēvs.

Monika pasmaidīja, viņas acis laipni uzmirdzēja, seja

noskaidrojās. Viņas garastāvokļi mainās vienā sekundē, nodomāja Bilijs, skatoties, kā Monika sasveicinās ar tēvu un viņi spie� viens otram rokas.

� Laipni lūdzam, ser, � viņa teica.

� Es redzēju jūs ieejam pa parādes durvīm, � Ebots sacīja. � Jūs mani ta savādi paskatījāties.

� Monika mēdz diezgan savādi skatīties uz vīrie�iem, � Bilijs viņu pārtrauca. � Tēv, sēdies. Vai gribi ko iedzert?

� Pēc tādas gaidī�anas kaut kas stiprāks nebūtu par lieku, � Ebots saberzēja rokas un nodrebinājās.

� Es tūdaļ atnesī�u glāzes un ledu, � Monika noteica un aizgāja uz virtuvi.

� Mājīgi, � ierunājās Ebots, atzinīgi noskatījis istabu. � Armijā tev nemaz slikti neklājas, vai ne, Bilij?

� Tā izskatās.

� Vai tas ir pagaidām vai pastāvīgi? � Ebots ar �estu norādīja uz virtuvi.

� Pagaidām un pastāvīgi.

Ebots iesmējās � un tūlīt izskatījās it kā jaunāks, neraugoties uz sirmajiem matiem un uztūku�o seju.

� Mū�īgā problēma Ebotu ģimenē.

� Bet kas tevi, tēv, atvedis uz Briseli?

� Vajadzība �o to uzzināt. � Ebots domīgi pavērās dēlā. � Par to mēs parunāsim vēlāk, labi?

� Protams.

� Bet ar ko nodarbojas jaunā dāma?

� Viņa strādā NATO par tulku, � teica Bilijs.'

Viņ� neuzskatīja par vajadzīgu stāstīt tēvam, ka Monika vēl organizē arī sazvērestības ar mērķi iznīcināt kapitālistisko sistēmu un gandrīz vai noteikti bija piedalījusies nesen notiku�ajā tiesne�a slepkavībā Hamburgā.

Monika atgriezās ar trim glāzēm, ledu un skotu viskija pudeli. Bilijs ievēroja, ar kādu kāri Ebots paskatījās uz pudeli.

� Man, lūdzu, pavisam nedaudz, � teica Ebots. � Pēc lidojuma pāri okeānam un vēl bezgalīgi garās dienas, kuru pavadīju, staigājot pa Briseli, es jūtos tā, it kā nebūtu gulējis jau vairākas nedējas.

Bilijs redzēja, kā trīcēja tēva roka, kad viņ� paņēma no Monikas glāzi. Sirds viņam skaudri sa�ņaudzās �ēlumā pret �o augumā nelielo cilvēku, kur� viņa atmiņās bija staltāks un vairāk pārliecināts par sevi.

� Par tēviem un dēliem. � Ebots pacēla glāzi. Viņ� skumji pasmaidīja un paskalināja ledu glāzē, bet dzert nesteidzās. � Cik gadus tad mēs ar tevi neesam redzēju�ies?

� Se�us, varbūt septiņus ...

� Diezgan sen, ko? Ta�u es atbrīvo�u jūs no pienākuma uzklausīt nodilu�as frāzes. � Viņ� lēni iesūca viskiju no glāzes un dziji, pateicīgi uzelpoja. � Sie gadi nav uz tevi atstāju�i manāmu iespaidu, Bilij, tu esi priek�zīmīgā formā.

� Es daudz spēlēju tenisu.

� Brīni�ķīgi. Skumji atzīties, ka es pēdējā laikā esmu tenisu pametis... � Viņ� atkal iedzēra no glāzes. � Tā ir mana kļūda. Bet pa se�iem vai septiņiem gadiem var vairākkārt kļūdīties. Un da�ādos līmeņos. � Viņ� pavērās Bilijā, piemiedzis acis kā cilvēks, kur� pazaudējis acenes. � Tu esi mainījies. Tas ir dabiski. Laikam esi pieaudzis, tā būtu pareizāk. Sejā parādījies spēks � un vēl �is tas cits. Ļoti pievilcīgi. Kā jūs uzskatāt, Monika?

Samērā, � Monika iesmējās.

� Bērnībā viņ� bija gau�i labiņ�, � Ebots teica, � tikai pārāk nopietns. Zēl, es neesmu paņēmis līdzi viņa bērnības dienu fotogrāfijas. Kad mēs iepazīsimies tuvāk, es kādreiz paaicinā�u jūs sānis un palūg�u pastāstīt, ko viņ� domā par savu tēvu. Vienkār�i aiz ziņkārības. Tēviem mū�īgi �ķiet, ka dēliem par viņiem ir nepareizi priek�stati. Tēvu liktenis � tā varētu sacīt.

� Bilijs pastāvīgi runā par jums ar mīlestību, � Monika noteica.

� Tev ir uzticīga draudzene, Bilij. Kā jau teicu, cilvēkiem raksturīgi kļūdīties, un iespējas to izdarīt ir bezgalīgas. �- Viņ� iesūca vēl vienu viskija malku. � Cik noprotu, Monika, jūs esat iemīlējusi manu dēlu.

� Tā liekas, � piesardzīgi atbildēja Monika.

Bilijs redzēja, ka tēvs nebija atstājis uz viņu labvēlīgu iespaidu.

� Viņ�, bez �aubām, būs jums teicis, ka vēlas palikt armijā vēl vienu iesaukuma laiku? � Ebots no jauna piepildīja glāzi.

� Teica.

Tā, tā, nodomāja Bilijs, tātad tas viņu atvedis uz Brk sēli.

� Amerikāņu armija ir taisnīga un vajadzīga organizācija, � sacīja Ebots. � Es pats kādreiz dienēju � ja atmiņa mani nevij. Jūs atbalstāt viņa nodomu pagarināt savu palik�anu �īs ļoti vajadzīgās un priek�zīmīgās organizācijas rindās?

� Tā ir viņa personīga lieta, � izvairīgi atteica Monika. � Esmu pārliecināta, ka viņa lēmumam ir iemesls.

� Monika, vai es nedrīkstētu būt ziņkārīgs, izmantojot tēva tiesības, tēva, kuram nav vienaldzīga dēla izvēle... es ceru, ka jūs neapvainoju ...

� Protams, ka ne, mister Ebot. Bilijs par mani zina visu � vai tiesa, Bilij?

� Pat pārāk daudz, � nosmējās Bilijs, sajutis, ka saruna ievirzās pilnīgi nepareizās sliedēs.

� Tātad, � Ebots turpināja, � apmieriniet manu ziņkāri... Man likās, ka pamanīju jūsu runā nelielu akcentu... Sakiet � no kurienes jūs nākat? Vai, pareizāk, kur esat dzimusi?

� Esmu no Vācijas. Esmu dzimusi Minhenē.

� Ahā, Minhenē. Reiz es atrados lidma�īnā, kura bombardēja Minheni. Par laimi, jūs esat tik jauna, ka toreiz tajā brīni�ķīgajā pilsētā nevarējāt būt. Tas bija �etrdesmit piektā gada sākumā. .

� Es piedzimu �etrdesmit ceturtajā.

� Lūdzu piedo�anu, � Ebots sacīja.

� Sie notikumi nav saglabāju�ies manā atmiņā, � viņa īsi atbildēja.

� Cik jauki, ka ir tāda iespēja � pateikt: nav saglabāju�ies atmiņā ...

� Tēv, � iejaucās Bilijs, � kar� jau sen ir beidzies.

� Visi tā saka, � Ebots lēni iesūca vēl vienu malku. � Tā vajadzētu būt.

� Bilij, � teica Monika, nolika uz galda neizdzerto glāzi, � es ceru, ka tu un tavs apburo�ais tēvs mani atvainosit. Esmu spiesta jūs atstāt. Man paredzēta lieti�ķa tik�anās ...

Ebots pieklājīgi piecēlās, lai gan ne bez grūtībām, � tā no rītiem ce|as no gultas reimatisma nomocīts ve�uks.

� Es ceru, dārgā, ka mums būs tas prieks kopīgi paēst vakariņas.

� Baidos, ka ne, mister Ebot. Man �odien vakars ir aizņemts.

� Nav j� - noteikti jāsatiekas �odien ..,

� Protams! � Monika noteica.

Bilijs kopā ar viņu izgāja priek�istabā un pasniedza viņai lietusmēteli. Viņa uzmeta izspūru�ajiem matiem �alli.

� Vai tu atgriezīsies? � viņ� no�ukstēja.

� Visdrīzāk, ka ne. Neklausi tēvu � viņ� var tevi ņemt un atrunāt. Tu ta�u zini, kāpēc viņ� atbrauca.

� Zinu, neuztraucies. Un atgriezies, kad vien gribi. Es tev apsolu, ka bū�u formā.

Viņa iesmējās, noskūpstīja viņu uz vaiga � un durvis aiz viņas aizvērās. Viņ� klusi nopūtās, piespieda sevi pasmaidīt un gāja atpaka] uz viesistabu. Tēvs lēja sev viskiju � �ajā reizē jau devīgāk.

� Interesanta meitene, � teica Ebots. Viņa roka, at�ķaidot sodas ūdeni, vairs nedrebēja. � Vai viņa kādreiz arī sasukājas?

� Viņu tādas lietas neinteresē.

� Es tā ari nodomāju, � sacīja Ebots, atkal apsēzdamies krēslā. � Es viņai neuzticos.

� Beidz ta�u, tēv. Tu viņu redzēji tikai kādas desmit minūtes. Kāpēc tu tā saki? Tikai tāpēc, ka viņa ir vāciete?

Ne jau tāpēc. Es pazīstu daudzus kārtīgus vācie�us, � teica Ebots. � Es tā saku tāpēc, ka tā pieņemts sacīt, pat ja tā nav taisnība. Es nepazistu vācie�us, man nav pret viņiem nekādu jūtu � ne labu, ne sliktu. Tomēr par sievietēm man ir savs uzskats, un es viņas pazīstu daudz labāk nekā vācie�us. Kad viņa, iek�ā ejot, tā savādi palūkojās manī, mani uzreiz pārņēma kāds nelāgs satraukums.

� Uz mani gan viņa nekādus satrauktus skatienus nemet.

� Pilnīgi iespējams, � Ebots vērtējo�i nopētīja Biliju. � Zēl, ka tavs augums līdzīgs manējam, nevis mātes augumam, tomēr ar tavām skaistajām acīm un stāju tu, kā liekas, spēj izraisīt sievietēs interesi.

� Viņas tomēr to neizrāda manā klātbūtnē, � Bilijs noteica.

� Es apbrīnoju tavu pieticību, � Ebots iesmējās. � Es tavos gados tik kautrīgs nebiju. Vai māte tev raksta?

� Raksta. Atrakstīja pēc tam, kad tu viņai paziņoji, ka esmu nolēmis palikt armijā uz vēl vienu iesaukuma laiku. Es nezināju, ka jūs esat tik cie�os sakaros...

� Tu esi viņas dēls, � sacīja Ebots, un viņa seja kļuva nopietna. � Un ari mans. Neviens no mums to neaizmirst, neraugoties uz to, ka mēs dzīvē ļoti daudz ko

aizmirstam.

Viņ� iesūca lielu viskija malku.

� Tēv, lūdzu, �odien nepiedzeries.

Ebots donfigi pavērās glāzē, tad piepe�i iesvieda to kamīnā. Glāze saplīsa sīkās drumslās, uz ķieģeļiem no viskija palika tum�s traips. Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, un �ajā klusumā Bilijs dzirdēja skaļo, nervozo tēva elpu.

� Piedod man, Bilij, � Ebots teica. � Es nedusmojos uz tevi par to, ko tu teici. Glu�i otrādi. Tie ir laba un rūpīga dēla vārdi. Es tev pateicos, ka tu rūpējies par manu veselību. Ja es uz kādu dusmojos, tad vienīgi uz sevi. � Viņa balsī varēja saklausīt rūgtumu. � Mans dēls gatavojas izdaHt milzīgu un, iespējams, nelabojamu kļūdu. Es aizņēmos naudu braucienam no �ikāgas uz Briseli � no vienīgā cilvēka �ajā pasaulē, kuru vēl reizēm- izdodas pierunāt, lai aizdod man kādu dolāru. Atbraucu �urp, lai lūkotu tevi pārliecināt... vai varbūt... pārdomāt. �odien visu laiku staigāju pa lietu, gudrodams argumentus, kuri spētu mainīt tavu lēmumu. Es spēju noturēties un nedzēru ne pilītes, lidojot pāri okeānam, tāpēc ka gribēju ierasties pie tevis normālā izskatā. � Viņ� greizi pasmīnēja. � Un ko es daru? Noskaņoju savu dēlu pret sevi meitenes dēļ � meitenes, kuru, kg tu pareizi sacīji, nemaz nepazīstu, � tikai tāpēc, ka viņa tā savādi palūkojās manī pie parādes durvīm, un iesāku ar viskija dubultporciju, kas tev noteikti atgādināja tās neizturamās nedējas nogales, kad māte sestdienā sūtīja tevi pie tēva. Tagad tu redzi Viliju Ebotu atkal iedegu�os.

Viņ� negaidot piecēlās. � Iesim paēst vakariņas. Apsolu tev, ka neņem�u mutē ne pilītes, kamēr tu mani aizvedīsi uz viesnīcu. Tur gan piedzer�os līdz nemaņai. Rīt es nebū�u labākajā formā, bet būt skaidrā gan apsolu. Kur te pie tevis ir tualete? Gaidīju tevi veselu mū�ību, urīn-i pūslis vai pu�u plīst. Tevis un Savienoto Valstu armijas dēļ nesāku kārtot savas vajadzības uz ielas, lai mani neapvainotu necieņas izrādī�anā Briseles pieklājīgajiem birģeriem.

� Jāiet cauri guļamistabai, � teica Bilijs. � Tur gan ir briesmīga nekārtība. Mēs ar Moniku braucam uz darbu agri no rīta un visbie�āk atgrie�amies tikai uz vakari-

ņām. � Viņam negribējās, lai tēvs nodomātu, ka Monika ir nevī�a, lai gan pats �ad un tad viņai pārmeta nekār-tību, kādā abiem nācās dzīvot. Marksa, Мао un Ce Ge-varas mācībās, � viņ� tai nesen sacīja, � nekas nav teikts par to, ka īstenam revolucionāram pienāktos mētāt veļu pa grīdu, lai tā tur tiktu sabradāta. � Mēs kārtojam dzīvokli pa sestdienām, � viņ� teica tēvam.

� Netaisos izteikt jums kaut kādas piezīmes par to, kā dzīvojat, � Ebots atsaucās. � Es pats neesmu nekāds kārtīgais, bet, cik paradoksāli, ļoti cienu sievietēs kārtības mīlestību. Tomēr tam visam nav nekādas nozinies. Mēs apmierināmies ar to, ko esam ieguvu�i. � Viņ� jautājo�i pavērās Bilijā. � Paklausies, karavīr, kā tas nākas: tu dieni cienīgajā un vajadzīgajā Savienoto Valstu armijā � un nestaigā formas tērpā?

� Ārpus dienesta vietas mums ļauj staigāt civildrēbēs.

� Manā laikā bija savādāk. Netiku uzvilcis civildrēbes �etrus gadus. Bet labi vien ir, kari tagad pavisam citādi. � Viņ� stingrā solī devās uz tualeti.

Kad viņ� atgriezās, Bilijs nodomāja, ka uzvalks, kas viņam mugurā, ir ne mazāk kā desmit gadus vecs. Vai viņ� atļaus nopirkt jaunu?

Pie vakariņu galda tēvs daudz runāja � par visda�ādākajiem tematiem. Viņ� uzstāja, lai Bilijs pasūtītu sev vīnu, bet, kad viesmīlis gribēja ieliet arī viņam, apgrieza savu glāzi ar peciņu gaisā. Viņ� teica, ka ēdiens esot pirmklasīgā, tomēr tik tikko tam pieskārās. Viņ� vai nu runāja aizbildnieciskā tonī, vai taisnojās un izteica no�ēlu. Cinismu un agresivitāti turpat uz vietas nomainīja ticības apliecinājumi un cerības uz labāku nākotni. Viņ� vai nu lamāja pats sevi, vai bezatbildīgi lielījās.

� Neuzskati mani par beigtu cilvēku, � viņ� sacīja, � pat ja pēc izskata tā varbūt rādās. Man ir miljoniem ideju. Ja es neskatītos tik dziļi pudelē, tad būtu pirmais informācijas un reklāmas sfērā. Tā man teica visi labākie speciālisti �ikāgā... man piedāvāja darbu, bija gatavi maksāt se�ciparu summu, ja tikai es iestātos atturībnieku biedrībā... bet es vienkār�i nevaru iedomāties, kā es cilvēku pūļa priek�ā spētu ko no�ēlot � tādu cilvēku priek�ā, kuri no�ēlu izvēlēju�ies par savu profesiju. Bet ja tu atteiktos no sava neapdomīgā lēmuma palikt armijā... es vienkār�i ar prātu to nespēju aptvert, goda

vārds � tāds daudzsolo�s jauns cilvēks, izglītots, bet pat ne virsnieks... ko tu tur visu dienu vari darīt � izlaid ma�īnas no garā�as kā dispe�erskuķis, kas pa radio izsauc taksometru? da tu brauktu man līdzi uz �ikāgu, mēs varētu organizēt aģentūru � �Viljams Ebots un dēls�. Es ta�u atceros tavas vēstules... visu laiku vadāju tās sev līdzi... pirmais, ko es ņemu līdzi, pārbraucot no vienas vietas uz otru, ir kastīte, kurā tās glabāju ... tātad, es tev saku, tu labi raksti, da man būtu tāds talants, tad manā rakstāmgaldā nemētātos kaudze nepabeigtu lugu, nē, ser, tad kaut kas tāds nenotiktu. Mēs viņus pārsteigtu ... es ta�u pazīstu �o sfēru un varētu nodro�ināt mūsu pasākuma tehnisko pusi, mēs būtu pārkrauti ar reklāmas pasūtījumiem. Tu nedomā, ka �ikāga ir kaut kāda province. Reklāma ta�u dzimusi �ikāgā. Es zinu, ko tu domā par reklāmas biznesu: patērētāju sabiedrības pērkamā priekameita... un tamlīdzīgi. Bet, lai ko tu arī neteiktu, mēs dzīvojam �ajā sabiedrībā, kur valda d�ungļu likumi: vai nu tu norij citus, vai arī viņi norīs tevi. Atdod reklāmai divus savas dzīves gadus � un pēc tam varēsi darīt visu, kas vien iņs pie sirds, da gribi, raksti grāmatu, ja gribi � lugu. Kad es atgriezī�os �ikāgā, lik�u noņemt kopijas tavām vēstulēm un tev atsūtī�u. Tu būsi pārsteigts, kad tās visas izlasīsi. Paklausies, tava māte sevi uzturēja � un pieklājīgi nopelnīja � ar rakstiem da�ādiem �urnāliem, bet tavās vēstulēs, kuru uzrakstī�ana prasījusi tikai minūtes, ir kaut kas vairāk... Kā lai to pasaka... Vairāk noskaņojuma, vairāk dvēseliskuma, vairāk izpratnes nekā viņai � pat labākajos laikos. Bet viņu ta�u daudzi gudri cilvēki augstu vērtēja ... izdevēji visu laiku pasūtīja viņai rakstus... nav saprotams, kāpēc viņa to visu pameta. Viņas rakstītais patika izdevējiem, patika publikai, nepatika tikai viņai pa�ai. Viņa sapņoja sasniegt pilnību... pielūko, lai ar tevi arī kas tamlīdzīgs nenotiktu ... beigu beigās viņa vairāk nerakstīja. Ak Dievs, kādam no ģimenes ta�u pienāktos izsisties ļaudīs! Viņa sūdzas, ka tu gandrīz nemaz viņai neraksti. Es, protams, priecājos, ka tu man raksti bie�i, bet viņa ir tava māte, un tev nekas nenotiks, ja tu laiku pa laikam uzrakstīsi viņai da�as rindiņas. Es zinu, ka izturējos pret viņu kā pēdējais lops, neattaisnoju viņas cerības, izrādījos slikts vīrs. Viņa man bija par labu ... no visiem viedokļiem skatoties ... gan fiziski, gan garīgi, gan arī morāli. Viņa mani apspieda, bet tas man

■

neliedz viņu pēc tik daudziem gadiem pienācīgi novērtēt. Pilnīgi iespējams, ka ar citu cilvēku līdzās viņai vairāk paveiktos, viņa būtu tikusi tālāk,.. Bet Kolins Bērks gāja bojā ...

Ņemsim kaut vai tos D�ordeikus: vecais beidza dzīvi pa�nāvībā, Tomasu nosita, svētuli Rūdolfu arī gandrīz piebeidza viņa pa�a dzīvoklī. Ja viņ� būtu miris, tava māte pavisam zaudētu dū�u. Trīs no trijiem. Divi dēli un vīrs. Kāds procents? Bet �is puisis,' Vezlijs... es, �ķiet, tev stāstīju, ka viņ� bija atbraucis uz �ikāgu un sameklēja mani. Gribēja, lai izstāstu viņam par tēvu... tēva pagātne neliek viņam mieru... Elsinorgars... Viņu, protams, tur nevar vainot... bet viņ� ir kā rēgs, un uz viņu briesmīgi skatīties ... tikai Dievam vien zināms, kā viņ� beigs savu dzīvi. Es pat nebiju pazīstams ar viņa tēvu, ta�u teicu, ka esmu dzirdējis par viņu daudz laba, un laikam ķēru pāri mēram, jo puisis pielēca kājās teikuma vidū un noteica: �Paldies, ser. Man �ķiet, mēs velti tērējam laiku.�

Tu esi pa pusei D�ordeiks ... bet varbūt vairāk nekā pa pusei. Ja sievietes gēni mēdz ņemt virsroku, tad Grētiņa D�ordeika ir tie�i tāds gadījums... tāpēc esi uzmanīgs un nedomā, ka panākumi nāk tev līdzi mantojumā: tev nebija no kā tos mantot.

Klausies, ko tev teik�u: tiec va]ā no tās nolādētās armijas, brauc uz �ikāgu, strādāsim kopā, zvēru tev, es nekad mū�ā vairs neņem�u mutē ne piliena. Es zinu, ka tu mani rnili... mēs esam pieaugu�i cilvēki, varam saukt lietas to īstajos vārdos... tev ir iespēja, kāda dēliem reti gadās, glābt sava tēva dzīvību. Tu tagad neko vēl nesaki, bet, atgriezies �ikāgā, es gribētu saņemt vēstuli, kurā tu paziņotu par savu atbrauk�anu. Es bū�u tur apmēram pēc nedēļas. Rīt es aizbraucu uz Strasbūru, kur man jāsatiek kāds cilvēks. Gana smalkjūtīgas sarunas par kādu vecu parādu. Ķīmiķu sabiedrība. Būtu jāizpēta kāds francūzis � viņ� ņems maksu vai varbūt honorāru ... vienkār�āk sakot, kukuli, lai pārņemtu mana klienta lietas savā pārziņā. Neteik�u tev, kāda summa ar to saistīta. Tu apsēstos, ja es nosauktu skaitļus. Ja viss norisināsies apmierino�i, es saņem�u savu daļu. Tas, protams, nav patīkamākais paņēmiens, kā nopelnīt naudu iztikai, bet tikai uz tādiem noteikumiem man izdevās aizņemties naudu, lai atbrauktu �urp. Neaizmirsti, ko es tev teicu par d�ungļu likumu.

Ir jau vēls, tava meitene būs nogaidījusies, ari es jūtos Visai noguri?. Tātad � ja tev nav galīgi vienalga, kā tavs tēvs nodzīvos savas dzīves atliku�os gadus, tad, atgriezies �ikāgā, es atradī�u priek�ā tavu vēstuli. Tā, protams, ir �antā�a, nedomā, ka es to nesaprotu. Un, visbeidzot, par vakariņām maksāju es.

Iesēdinājis tēvu taksometrā, Bilijs lēni devās mājup pa piemirku�o pilsētu, kuru ar miglainu gaismu apgaismoja ielas lukturi. Iegājis dzīvoklī, viņ� apsēdās pie rakstāmgalda un vērās savā rakstāmma�īnā.

Bezcerīgi, domāja viņ�, pilnīgi bezcerīgi. Nabaga no�ēlojamais fantazētājs � cik mīļi! Un es tā arī nepateicu, ka gribētu nopirkt viņam jaunu uzvalku.

Gultā viņ� apgūlās viens.

Monika nakti nepārnāca.

Viņa ieradās no rīta, kad viņ� jau gatavojās iet uz darbu, un atnesa paku, kuru viņam pienācās nogādāt Gros-Cailloux ielā Parīzes septītajā kvartālā. Sainis bija necils � tikai desmit tūksto�i fran�u franku apbru�ātās naudaszīmēs un amerikāņu automātiskā pistole ar klusinātāju.

Pistole un rezerves aptveres gulēja viņa tenisa somā, kad bez divdesmit minūtēm �etros viņ� izkāpa no taksometra Svētā Dominika ielas un Boskē avēnijas stūrī. Viņ� jau iepriek� Parīzes kartē bija sameklējis Gros-Cailloux ielu, kura atradās starp Svētā Dominika un Grenela ielām, netālu no Augstākās kara skolas. Aploksne ar desmit tūksto�iem franku gulēja viņa svārku iek�kabatā.

Viņ� ieradās par agru. Monika teica, ka viņu gaidī�ot trijos trīsdesmit. Prātā viņ� atkārtoja adresi, kuru viņa bija likusi ielāgot, iemācoties no galvas. Viņ� gāja nesteidzīgi, vērodams veikalu skatlogus un domādams, ka viņu uzskata par dīku amerikāņu tūristu, kuram ir vairākas brīvas stundas līdz norunātajam tik�anās laikam ar tenisa partneriem. Kad līdz arkai, aiz kuras sākās vajadzīgā iela, bija vairs tikai kādi trīsdesmit metri, pa Svētā Dominika ielu pretēji kustības virzienam ar kauco�u sirēnu ātri aizbrauca policijas ma�īna un apstājās, aiz�ķērsojot ieeju Gros-Cailloux. No tās izlēca pieci policisti ar pistolēm rokās un metās zem arkas. Bilijs paātrināja soļus

un pagāja arkai garām. Kādas ēkas priek�ā jau stāvēja trīs policisti, kuri bija pieskrēju�i no otra ielas gala. Viņ� izdzirda kliedzienus un redzēja �os trīs metamies iek�ā mājā. Atskanēja �āvieni.

Viņ� pagriezās atpakaļ uz Boskē avēnijas pusi, piespiedis sevi iet lēnām. Diena bija auksta, viņu kratīja drebuļi kā drudzi, bet tajā pa�ā laikā viņ� stipri svīda.

Uz ielas stūra viņ� ieraudzīja banku un iegāja tajā � lai tikai neapstātos uz ielas. Aiz letes sēdēja meitene, un viņ� teica, ka gribētu noīrēt seifu, ar pūlēm izrunājot franciski �Coffre-fori�. Meitene piecēlās un aizveda viņu pie kalpotāja, kur� palūdza uzrādīt dokumentus. Viņ� parādīja savu pasi, un klerks aizpildīja vairākas veidlapas. Kad kalpotājs paprasīja viņa adresi, viņ�, mirkli padomājis, nosauca viesnīcu, kur viņi ar Moniku bija apmetu�ies, kad atbrauca uz Parīzi. �oreiz viņ� dzīvoja citā viesnīcā. Viņ� samaksāja par gadu uz priek�u un parakstījās uz divām kartītēm. Paraksts viņam pa�am likās savāds. Pēc tam kalpotājs aizveda viņu uz pagrabu un pasniedza seifa atslēgu sargam, kas stāvēja pie ieejas. Sargs pieveda Biliju pie seifu rindas glabātavas dziļumos, atvēra vienas durtiņas ar savu atslēgu, otras � ar Bilija atslēgu un atkāpās, atstādams Biliju vienu. Bilijs atvēra tenisa somu un salika visu � pistoli, patronas un aploksni ar desmit tūksto�iem franku � seifā. Viņ� aizvēra durtiņas un pasauca sargu, kur� aizslēdza seifu un atdeva Bilijam viņa atslēgu.

Bilijs uzgāja aug�ā. Neviens, kā �ķita, viņam nepiegrieza vērību, un viņ� uzdro�inājās iziet uz ielas. �āvieni vairāk nebija dzirdami, policiju neredzēja. Viņa tēvs, kā noskaidrojās, bija pārāk pesimistisks, kad deva viņam padomu nepaļauties uz mantoto veiksmi. Pagāju�ajās desmit minūtēs viņam bija veicies kā nevienam un nekad mū�ā.

Viņ� apturēja taksometru un nosauca �oferim savas viesnīcas adresi netālu no Elizejas laukiem.

Iegājis viesnīcā, viņ� pavaicāja, vai nav pienāku�as kādas vēstules vai paziņojumi. Nekā nebija. Viņ� aizgāja uz savu numuru un, nocēlis klausuli, nosauca telefonistei sava Briseles dzīvokļa telefonnumuru. Pēc da�ām minūtēm telefoniste paziņoja, ka numurs neatbild.

Pulkvedis bija atbrīvojis viņu uz visu dienu, un viņ�, palicis numurā, zvanīja uz Briseli ik pusstundu � līdz

divpadsmitiem naktī, kad komutators beidza darbu. Viņa numurs tā arī neatbildēja.

Viņ� mēģināja aizmigt, bet, tikko iesnaudās, tā tūlīt atmodās^Vienos sviedros.

$e�os no rīta viņ� atkal piezvanīja uz Briseli, bet atbildes nebija.

Viņ� izgāja uz ielas un nopirka rīta avīzes: �Le Figaro> un �Herald tribune�. Ēzdams brokastis kafejnīcā Elizejas laukos, viņ� meklēja paziņojumu par notiku�o. Abas avīzes par notiku�o ziņoja tikai garāmejot. Septītajā kvartālā bija no�auts nezināms vīrietis, kuru turēja aizdomās narkotiku tirgo�anā un kur� pretojās policijai; tā turpinot darbu �īs personas noskaidro�anā.

Jā, viņi bija ļoti uzmanīgi, nodomāja Bilijs. Neziņoja presē par labi zināmiem faktiem.

No viesnīcas viņ� atkal zvanīja uz Briseli. Atbildes nebija.

Pēc divām dienām viņ� atgriezās Briselē. Dzīvoklis bija tuk�s, un viss, kas piederēja Monikai, izrādījās nozudis. Nekāda zīmīte nebija atstāta.

Kad pēc da�ām nedēļām pulkvedis vaicāja viņam, vai viņ� vēl joprojām vēlas palikt armijām viņ� atbildēja:

� Nē, ser, es nolēmu to nedarīt.

5

Pēc spilgtās saules gaismas piekrastes joslā Vezlijs, iegājis krusttēvam pakaļ mājā, tik tikko jaudāja saskatīt priek�metus. Līdzās milzīgam logam ar skatu uz kāpām un Atlantijas okeānu pie galda, kur� bija klāts divām personām, sēdēja sieviete. Pretgaismā viņ� slikti redzēja viņas sejas vaibstus, un viņam pēk�ņi likās, ka tā ir Rūdolfa bijusī sieva. Viņ� no�ēloja, ka bija nācis �urp. Viņ� nebija redzējis �o sievieti kop� tēva nāves dienas un no tā laika pūlējās viņu aizmirst. Bet, kad acis aprada ar apgaismojumu, viņ� noprata, ka tā nav D�īna D�ordeika,

bet kāda nepazīstama gara auguma sieviete ar kupliem, brūnsarkaniem matiem. Rūdolfs viņus iepazīstināja.

Sieviete laipni pasmaidīja, piecēlās un aizgāja uz virtuvi. Viņa atgriezās ar paplāti; uz tās bija glāzes, �ķīvji, sudraba galda piederumi. Viņa uzlika traukus arī tre�ajai personai. No smar�as, kas nāca no liela māla poda, un no tikko ceptu maizī�u aromāta reiba galva. Viņ� bija izbraucis no pilsētas septiņos no rīta, pēc tam ceļojis ar gadījuma ma�īnām, nogājis kājām divas vai trīs jūdzes � no �osejas līdz pludmalei � un neko vēl nebija ēdis. Viņam �ad un tad nācās rīt siekalas.

Sieviete bija tērpusies peldkostīmā, ļoti iedegusi � un ne drusciņ nelikās līdzīga misis Verfemai. Biezā jūras molusku zupa tā iegar�ojās Vezlijam, ka viņ� centās ēst lēnāk. Eliza baroja viņu glu�i pieklājīgi, ta�u galvenokārt ar to, kas gadījās pa rokai, kad viņa pēc darba steidzās uz mājām, ar pirkumu saiņiem apkrāvusies. Viņai nepietika laika. Patīkamās atmiņas par dzīrēm, kuras rīkoja Keita uz �Klotildes�, noslīka salātu, sendvi�u un aukstas konservētas gaļas straumē � ar to visu viņu baroja Eliza. Viņ� jutās pateicīgs viņai par viesmīlību; protams, viņa daudz strādāja � gan redakcijā, gan mājās, sē�ot līdz vēlai naktij pie rakstāmma�īnas, bet viņas intere�u sfērā virtuve neietilpa, un viņ� bie�i vien nodomāja, ka dro�i vien būtu prātīgāk, ja viņa uzrakstītu kādu labu rakstu, pie plīts nespēdama izcelties.

Kad viņ� bija apēdis zupu un �etras maizītes, no kurām burtiski pilēja tauki, misis Morisone pielēja vēl zupu un atnesa maizītes.

� Jā, es atnācu īstajā laikā, � smējās Vezlijs, ticis galā ar otro zupas �ķīvi.

Pie pusdiengalda Rūdolfs viņam neko nopietnu nevaicāja, tikai noprasīja, kā viņ� nokļuvis līdz Brid�hempto-nai iln kā atradis māju. Vezlijs pats neko par sevi nestāstīja. Viņ� bija nodomājis atbildēt uz visiem jautājumiem, kad viņi paliks vieni.

� Mēs bijām domāju�i iztikt bez saldēdiena, � teica misis Morisone, � bet jaunam ģimenes loceklim, �ķiet, ledusskapī kaut kas atradīsies. Arī man ir dēls, es zinu, kāda jums apetīte. Kā liekas, no vakarvakara palicis melleņu pīrāgs, bet saldētavas kamerā � saldējums.

Vezlijs nosprieda, ka sieviete ir patīkama un ka tēvo�a dzīve būtu veidojusies pavisam citādi, ja viņ� būtu to saticis agrāk un salaulājies ar viņu, nevis ar to otru.

Pēc pusdienām sieviete uzmeta plecos peldmēteli un teica, ka viņai esot jāiet. Rūdolfs devās pavadīt viņu līdz ma�īnai; Vezlijs mājā palika viens.

� Cik izskatīgs zēns, � teica Elena, sēzdamās ma�īnā.

� Grētiņa domā, ka viņ� izskatās pēc jauna prin�a kādā florencie�u mākslinieka gleznā. Viņa grib izmēģināt viņu kādai lomai savā filmā.

� Un ko viņ� par to saka?

� Es viņam to vēl nepajautāju. Mūsu ģimenē pietrūkst vēl tikai kinoaktiera.

� Diem�ēl viņ� ieradās nelaikā.

� Tev taisnība. Pusdienas tie�ām bija ierosino�as, kā solīts.

�■ Vēl ta�u priek�ā rītdiena, � Elena iesmējās.

� Kāpēc ne �odien vakarā?

� Esmu aizņemta. Grauju republikāņu partijas pamatus. Un arī zēns, jā domā, gribēs nopietni parunāties ar tēvoci. Viņ� ta�u atbraucis tādu ceļa gabalu ne jau pusdienu dēļ.

Viņa, izbāzusi galvu pa ma�īnas logu, noskūpstīja Rūdolfu un ieslēdza motoru. Viņ� domīgi vēroja, kā viņa aizbrauc � sieviete, kurai ir mērķis dzīvē. Interesanti, vai arī viņa dzīvē vēl radīsies kāds mērķis? Viņ� nopūtās un iegāja atpakaļ mājā.

Vezlijs stāvēja pie loga un skatījās uz okeānu.

� Ja es kādreiz gribē�u noenkuroties, � viņ� teica, � tad tas būs tādā pa�ā vietā � viss okeāns kā uz delnas.

� Ar �o māju man ir veicies, �� Rūdolfs noteica.

■� Jā, noteikti veicies. Un kas par pusdienām! Viņa ir patīkama sieviete, vai ne?

� Ļoti patīkama, � teica Rūdolfs. Detaļas viņa attiecībās ar Elenu Morisoni un viņas īpa�ību novērtējums varēja arī pagaidīt. � Vai gribi izpeldēties? Peldbikses es tev atradī�u � tās te viesi atstāj, cik vajag... � Viņ� saprata, ka meklē iemeslu, lai atliktu sarunu, kuras dēļ Vezlijs dro�i vien bija atbraucis. �� Ūdens ir diezgan vēss, toties viss okeāns tavā rīcībā.

Izpeldēties � tas būtu lieliski! ■� teica Vezlijs.

Viņi izgāja uz dēļu laipas mājas priek�ā un nokāpa pa kāpnītēm mazā kabīnē, kur pie sienas karājās vismaz piecas peldbikses.

Beigu beigās Vezlijs peldbiksēs un ar dvieli ap kaklu iznāca no kabīnes, un Rūdolfs pavadīja viņu līdz pa�am ūdenim. Vezlijs nometa dvieli smiltis un da�as sekundes pastāvēja, nespēdams saņemties. Viņam bija vareni pleci, plakans atlēta vēders un garas, muskuļotas kājas.

Seja viņam inteliģentāka nekā tēvam, nodomāja Rūdolfs, bet augums � tēva auguma kopija, tikai mazliet garāka.

Varbūt Grētiņai taisnība, domāja Rūdolfs, kad puisis strauji metās uzplūsto�ajā vilnī.

Vezlijs ienira vilnī, pēc tam sāka līgani irties uz priek�u. .Bet Inīda aizvien vēl baidījās no okeāna un piesardzīgi plun�ājās krasta tuvumā. Rūdolfs arī nemēģināja attīstīt viņas drosmi. Viņ� negribēja kļūt viens no tiem tēviem, kuri dēla trūkuma dēļ lūko meitu audzināt vīri�ķīgu. Viņam bija gadījies satikt tādas meitas ar pārmēru attīstītu muskulatūru, un viņ� zināja: lai ko viņas runātu par saviem tēviem, sirds dziļumos viņas tos nolādēja.

Vezlijs peldēja aizvien tālāk un tālāk, tagad viņa galva zili spīguļojo�ajā tālē likās kā sīks punktiņ�. Rūdolfs sāka uztraukties. Ja nu zēns atbraucis �urp ar vienu vienīgu vēlē�anos noslīcināties viņa acu priek�ā? Atgriezās agrākā neērtības sajūta, kādu viņ� alla� juta, sarunājoties ar brāļadēlu � bīdamies, ka ik brīdi zēns var izdarīt vai pateikt kaut ko neprognozējamu, bīstamu, mulsino�u. Ja viņi būtu pavadīju�i kopā ilgāku laiku, varbūt tad viņ� spētu atbrīvoties no sajūtas, ka zēns apsver katru viņa vārdu un sprie� par viņu pēc kaut kādiem tikai viņam zināmiem kanoniem. Rūdolfs a�i pagriezās un devās uz māju.

Puskilometru no krasta Vezlijs gulēja uz muguras, vērdamies tīrajās, zilajās debesīs un sajuzdams gandrīz vai juteklisku prieku no tā, kā viļņi viņu pacēla un nolaida uz savām mugurām. Viņ� grima sapņos; viņam likās, ka blakus ir Eliza, ka viņi skūpstīdamies grimst lejā � bezsvara stāvoklī, ūdenskrituma aizrauti, kā ar me�ģīņu paklāju pārklāti �, pēc tam no jauna uznirstot virspusē, lai raudzītos viens otram sejā, okeāna pieskārienu skubināti, paziņodami visai .pasaulei par savu mīlestību. Pēc tā vienīgā skūpsta, kad viņ� kļuva rupj� un noveda viņu līdz asarām, viņi nepieskārās viens otram. Kāds nebijis spriegums, kāda kautrīga atturība, kura bija radusies viņu starpā, izmainīja abu attiecības � un ne jau uz labo pusi.

Tagad, ceļoties un grimstot glāsmainajos viļņos, viņ� domāja par Elizu un vēlmēm, kurās neuzdrīkstētos atzīties � ne viņai, ne ari kādam citam.

Ja tagad pludmalē Rūdolfa vietā stāvētu viņa tēvs, viņ� neuzdro�inātos aizpeldēt tik tāfu, jo tēvs, neraugoties uz viņa teicamo peldētmāku, viņu pamatīgi norātu.

�Nekad neriskē tikai tāpēc, lai visiem parādītu, cik tu esi brīnumspējīgs,� bija teicis tēvs. �Riskēt .vajag tikai tad, ja ir jēga.�

Vezlijam sāka salt, viņ� apmeta loku un peldēja atpakaļ. Sākās bēgums,viņ� visiem spēkiem centās nokļūt līdz tai vietai, kur viļņi gāzās pāri cits citam. Viens no tiem pacēla viņu un iegāza putu vērpetē, izsvie�ot uz gludās, cietās smil�u sēres. Saņēmis visus spēkus, viņ� piecēlās un izkāpa no ūdens.

Viņ� stāvēja, slaucīdams seju un ķermeni dvielī, un skatījās uz okeānu, kur� viļņoja līdz pa�ai apvār�ņa līnijai, un neredzēja neviena kuģa.

Lai kā beigu beigās iegrozīsies mana dzīve, viņ� domāja, tā noteikti būs saistīta ar jūru.

Kabīnē nomazgājies zem du�as un apģērbies, viņ� uzkāpa terasē un iegāja mājā. Viesistabā tēvocis runāja pa telefonu: �...ja viņ� nav aizpeldējis uz Portugāli.� Tēvocis uzsmaidīja viņam un teica klausulē:

� Pagaidi mirklīti, viņ� atnāca. Viscaur pārsāļojies.

Un pasniedza klausuli Vezlijam. � Та ir Grētiņa.Viņa

vēlas ar tevi sasveicināties.

Vezlijs paņēma klausuli.

� Labdien! Kā jūs dzīvojat?

� Esmu aizņemta līdz kaklam! � Ģrētiņa atsaucās. � Labi, ka tu beidzot esi ieradies. Es jau vairākus mēne�us tevi meklēju. Kur tu bfji?

� Sur un tur.

� Paklausies, Vezlij! Rūdolfs rīt no rīta brauc uz pilsētu, mums ar viņu ir jātiekas. Vai vari atbraukt kopā ar viņu? Man nepiecie�ams tevi sastapt. Viņ� tev paskaidros, kālab.

� Redziet... � Vezlijs teica, � viņ� man nav piedāvājis palikt te pa rrakti.

� Vari uzskatīt, ka ir piedāvājis, � teica Rūdolfs.

� Labi, mēģinā�u.

� Nemēģini, bet atbrauc. Neno�ēlosi.

� Vai gtdot klausuli Rūdolfam?

� Nav iaika. Uz redzē�anos, dārgumiņ.

Vezlijs nolika klausuli.

� Vai es nesabojā�u jums vakaru? � viņ� pavaicāja Rūdolfam.

� Glu�i otrādi, � teica Rūdolfs. � Es ar prieku to

pavadī�u kopā ar tevi.

� Viņa teica, ka man kaut kas jāpaskaidro. Vai kas

noticis?

� Nē, viss ir kārtībā. Nāc, apsēdīsimies ērtāk.

Viņi apsēdās viens otram pretī pie galda � turpat pie loga. Spilgtajā gaismā maiņas Rūdolfa sejā bija saskatāmas sevi�ķi skaidri. Lauztais deguns un rēta zem acs darīja viņa seju dzīvāku un tuvāku. Tagad tā bija tāda cilvēka sejā kur� daudz pārdzīvojis. Vezlijs pirmoreiz iedomājās par to, ka tēvocis ir apbrīnojami līdzīgs viņa tēvam. Līdz �im brīdim brāļu līdzība viņam nekad vēl nebija dūrusies acīs.

� �ie divi pui�i, kā rādās, jūs ir pamatīgi apstrādāju�i, � viņ� noteica.

� Vai es izskatos ļoti briesmīgs? � Rūdolfs pavaicāja.

� Nē, nudien, man pat tīri labi patīk. Laikam es vienkār�i esmu pieradis pie pārsistiem deguniem. Izskatās ģimenei raksturīgi. .� Norāde uz tēvu viņam bija izdevusies viegli un nepiespiesti, abi iesmējās.

� Grētiņa grib mani pierunāt operēties, bet es teicu, ka tāds deguns mani tikai izceļ uz vispārējā fona. Priecājos, ka tu tam piekriti.

� Bet kas jums būtu man paskaidrojams?

� Vai atceries � es tev rakstīju, ka viņa grasās uzņemt filmu?

� � Jā.

� Tātad viņa tagad visus priek�darbus ir paveikusi un pēc mēne�a sāks uzņem�anu. Nez kāpēc, � kā jokojot turpināja Rūdolfs, � viņa uzskata, ka tu esi ļoti izskatīgs jauneklis.

� Ko jūs, ko jūs! � apmulsis sacīja Vezlijs.

� Lai kā arī nebūtu, par gaumi nestrīdas. �ā vai tā, viņa ir pārliecināta, ka tu būtu piemērots kādai lomai �ajā filmā, un grib tevi tai izmēģināt.

� Mani? � izbrīnījies pārvaicāja Vezlijs. � Kino?

� Man grūti par to spriest, bet Grētiņa �īs lietas labi pārzina, un ja viņa tā uzskata .,,

� Es ar lielāko prieku esmu gatavs satikties ar Grē-tinu, � plecus paraustījis, noteica Vezlijs, � bet nekādām lomām filmā gan nepiekrītu. Man jau tā tik daudz darī�anu, negribas velti tērēt laiku. Un kam tas būtu vajadzīgs, lai cilvēki uz ielas nāk man klāt un saka: �Es jūs uzreiz pazinu, mister D�ordeik!�

� Es arī tā domāju, � Rūdolfs sacīja, � bet man �ķiet, ka būtu daudz pieklājīgāk sākumā uzklausīt Grē-tiņu un tikai pēc tam atteikties. Sā vai tā, cilvēki uz ielas neteiks �mister D�ordeik�, tāpēc ka kinoļaudis mēdz mainīt aktieru uzvārdus � un tādu kā D�ordeiks nomainīs vispirms � neviens nezinās, kā tas pareizi izrunājams.

� Nav slikta doma � nomainīt uzvārdu, � Vezlijs kļuva domīgs. � Un ne tikai kino vajadzībām.

Rūdolfs uzmanīgi nopētīja brājadēlu. Viņa gados tā bija savada valoda. Viņ� ne visai saprata, kas aiz tā slēpjas, ta�u tas viņu satrauca. Bija laiks mainīt sarunas tēmu.

� Ar ko tad tu pēdējā laikā nodarbojies? � viņ� pajautāja.

� Es aizgāju no mājas, � Vezlijs atbildēja.

� Tu man to sacīji pa telefonu.

� Mani izdzina, � Vezlijs paskaidroja, � to es jums nepateicu.

� Nē.

� Māte izdzina. Bet es viņu nevainoju. Mēs laikam esam pārāk da�ādi cilvēki, tāpēc nevaram dzīvot zem viena jumta. Un varbūt pat vienā pasaulē... Viņa jums piekasījās manis dēļ � sakarā ar apcietinā�anas orderi un visu pārējo?

� �is jautājums jau ir atrisināts, � Rūdolfs atbildēja.

� Jādomā, ka tas bija jūsu lēmums? � Vezlija balss skanēja gandrīz vai aizvainojo�i?

� Par to nav vērts runāt, � Rūdolfs atsaucās, � starp citu, kur tu visu �o laiku biji?

� Daudzkur, � izvairīgi atbildēja Vezlijs. � Vairākas reizes biju Ņujorkā.

� Tu man par to neziņoji, � Rūdolfs mēģināja noslēpt sarūgtinājumu.

� Jums pietiek pa�am savu rūpju.

� Es varētu tev palīdzēt.

� Varbūt, � Vezlijs iesmējās, � es jūs turēju rezervē � gadījumam, ja man patie�ām būtu nepiecie�ama palīdzība. � Viņa seja kļuva nopietna. � Man veicās. Es atradu sev labu draugu.

� Tu neizskaties slikti un esi pieklājīgi ģērbies... � Viņ� pēk�ņi iedomājās, ka, iespējams, kāds pievācis Vej-liju un izmanto viņu tum�iem darbiem: piespie� uzmeklēt suteneru vajadzībām autostacijās bezizejā nokļuvu�as meitenes vai pārvadāt /narkotikas. Pēc zvēriskās piekau-�anas viņa pa�a dzīvoklī Ņujorka Rūdolfa acīs bija ieguvusi jaunu � ļaunu auru. Nepieredzējis zēns, kas klaiņo pa Ņujorku bez centa kabatā... � Es ceru, ka tu nenodarbojies ar kaut ko neatļautu?

� Nē, � iesmējās Vezlijs. � Vismaz pagaidām ne. Mans draugs strādā �urnālā �Times�. Tā ir sieviete. Kad es atbraucu uz Ņujorku,.viņa man palīdzēja uzzināt kaut ko par tēvu, alrast cilvēkus, kuri viņu pazina. Izzināt viņu adreses un nodarbo�anos. Viņi tur, �urnālā, zina visu par visiem. Laikam viņai sametās manis �ēl. Sā vai tā, es neesmu kļūdījies: viņa mani uzvedināja uz daudzu cilvēku pēdām.

� Vai �o uzvalku tev nopirka viņa?

�� Viņa man aizdeva naudu, � aizstāvēdamies sacīja Vezlijs. � Un izvēlējās. Bez tam vēl kaut ko.

� Cik viņai gadu? � satraucies prasīja Rūdolfs, iedomādamies vecmeitu, kura ievilina savos tīklos nepieredzēju�u jaunekli.

� Viņa ir gadus divus vecāka par mani.

� Ak, tad jau visām, kuras jaunākas par trīsdesmit, ir cerības, � nosmējās Rūdolfs.

� Viņai līdz trīsdesmit vēl tālu.

� Vai tev ar viņu ir tuvas attiecības? Atvaino, ka es tik tie�i vaicāju.

Vezliju �is jautājums acīmredzot neaizvainoja.

� Nē. Es guļu uz dīvāniņa. Viņa sauc mani par brālēnu.

� Man gribētos satikt �o jauno dāmu.

� Viņa jums patiks. Viņa ir tik mīļa. Un patie�ām ļoti daudz manā labā darījusi.

� Ar ko tad tu esi runājis? � Rūdolfs ziņkārīgi pajautāja.

� Ar �etriem vai pieciem cilvēkiem da�ādās vietas. Vieni izrādījās labāki, citi � sliktāki. Bet, ja jums nav iebildumu, es negribētu to apspriest. Man pa�am tas viss vēl jāpārdomā,

� Vai tagad tev liekas, ka tu labāk pazīsti savu tēvu?

� Laikam jau ne, � nopietni atbildēja Vezlijs. � Vispār � tagad es zinu, ka jaunībā viņ� nokļuva da�ādās sare�ģītās situācijās. Un saprotu, kā viņ� tad jutās. Iespējams, ka tagad es pat vēl vairāk apbrīnoju viņu par to, kas viņ� kļuva pēc tāda dzīves sākuma, īsti nezinu. Galvenais � tagad es viņu labāk atceros. Baidījos, ka sāk�u viņu aizmirst. Bet tagad, � vaļsirdīgi sacīja Vezlijs, � viņ� visu laiku ir kopā ar mani, manā galvā, it kā sē� un ar mani runājas � vai saprotat?

� Kā �ķiet, esmu sapratis. Bet tagad paskaidro, kāpēc tu atbrauci? � Rūdolfs iesmiedamies sacīja. � Ja neskaita pusdienas.

� Atbraucu, lai jums ko palūgtu, � Vezlijs sastomījās un nodūra acis. � Ir pat divi lūgumi.

� Kādi?

� Es gribu aizbraukt uz Eiropu. Man gribētos satikties ar Keitu un paskatīties uz viņas bērnu. Un Trusi. Un Biliju Ebotu. Palūkoties, kā viņ� dzīvo. Satikt vēl vienu otru Antibā. Nezin kāpēc es Amerikā nejūtos kā mājās. Kop� tā laika, kad atbraucu �urp, man nav bijis nevienas priecīgas dienas. � Viņa balsī bija dzirdams tāds satraukums, ka to nevarēja uzlūkot par parastu sūdzē�anos, � Varbūt ar laiku pieradī�u, bet pagaidām es �eit esmu sve�inieks. Jās man kādreiz teicāt, ka tas Antibas advokāts domā � pēc gada man atļau�ot atgriezties Francijā. Tāpēc jau cs nodomāju: ja jūs uzrakstītu viņam un uzzinātu ...

Rūdolfs piecēlās un lēni devās pie kamīna.

� Es gribu tev uzdot vēl vienu tie�u jautājumu, Vez-lij, � viņ� teica. � Tu tikai tāpēc gribi braukt uz Eiropu, vai... � viņ� aprāvās.

� Vai � kas?

� Vai tu ceri sameklēt cilvēku, ar kuru tavs tēvs tika kāvies?

� Iespējams, ka tāda doma man ir ienākusi prātā, � pēc brī�a atbildēja Vezlijs.

� Tā būtu liela muļķība, Vezlij. Un tas ir ļoti bīstami.

� Apsolu būt uzmanīgs.

� Ceru, ka man nenāksies atgādināt tev �o solījumu. Un ko vēl tu man gribēji lūgt?

� Tas ir sare�ģītāk, � teica Vezlijs. Tagad viņa skatiens bija piekalts okeānam. � Tas ir saistīts ar naudu. Savu daļu mantojuma es saņem�u tikai pēc gada, kad

man paliks astoņpadsmit. Tad es nodomāju, ka... ja jūs tas pārāk neapgrūtinātu, varbūt jūs varētu man aizdot, teiksim, tūksto� dolārus. Tikko man paliks astoņpadsmit, es jums tos atdo�u ... �

� Runa nav par naudu, � teica Rūdolfs, tūdaļ iedomādamies, ka gandrīz visi viņa lēmumi tomēr ir saistīti ar naudu: atpirkties no Vezlija mātes un saņemt viņas piekri�anu laulības �ķir�anai, palīdzēt Grētiņai jaunajā darba laukā, panākt samierinā�anos ar Vezlija tēvu; pat viņa pārbrauk�anai uz �ejieni, kur viņ� tagad dzīvoja � Atlantijas okeāna krastā �, par iemeslu bija tas, ka viņam kabatā bija tikai da�i dolāri un sīknauda, kad par neveiksmi sa�utu�ie bandīti viņu Ņujorkā piekāva. Nauda palīdzēja izdabūt Vezliju no cietuma, tāpēc ka viltīgam, vecam advokātam Antibā uz viņa rēķina ar skaitļu kodu �veices bankā tika pārskaitīta apaļa summa. � Nē, runa nav par naudu, � viņ� atkārtoja, � mani vairāk par visu citu uztrauc tava nākotne.

� Arī mani pa�u tā uztrauc, � rūgti atbildēja Vez-lijs. � Kad man paliks astoņpadsmit un nāksies stāties uzskaitē karadienestam, es gribētu būt Francijā. Kaps Vjetnamā � tā nav pati labākā nākotne.

� To varētu atvairit, arī nebraucot prom no Amerikas, � sacīja Rūdolfs. Viņ� piegāja pie brāļadēla, kur� stāvēja pie loga. � Es tev tiku rakstījis par tirdzniecības flotes skolu ...

*� Atceros. Tas nebūtu slikti.

�� Kā tev iet ar matemātiku? Lai iestātos �ajā skolā, tas ir svarigi.

� Diezgan cie�ami. Matemātika man padevās samērā viegli.

� Tad ir jauki, � teica Rūdolfs. � Ta�u tur vajadzīgs vidusskolas diploms un kāda kongresmeņa rekomendācija. Rekomendāciju es varētu nokārtot. Bet to... � Piepe�i viņam ienāca prātā jauna doma. � Tu vari pārnākt dzīvot pie manis � tev ta�u te patīk?

� Un kā vēl!

� Atklāti runājot, tas man būtu ļoti pa prātam. Es domāju, tad tu beidzot varēsi teikt, ka tēv Amerikā nemaz nav tik slikti. Tu te pabeigsi skolu. Protams, ja neiejauksies krustmāte un neiztaisīs no tevis kinozvaigzni..,

� Neuztraucieties!

� Ap to laiku, kad tu beigsi skolu, kar� jau būs beidzies. Tam ta�u kādreiz jābeidzas.

� Kas to saka?

� Vēsture.

� Neesmu lasījis nevienu grāmatu, kur par ko tādu būtu runāts, � izsmejo�i sacīja Vezlijs.

� Es tev to sameklē�u. Un neviens kategoriski neple* prasa, lai tu pieņem lēmumu nekavējoties. Bet es pa to laiku uzrakstī�u advokātam. Kā ir � ar mieru?

� Ar mieru, � Vezlijs sacīja.

Kārtojot cejasomas aizbrauk�anai no Briseles, Bilijs palūkojās viņam izsniegtajā papīrā. Atbrīvots no dienesta ar pozitīvu raksturojumu. Viņ� skāņi pasmaidīja un ielika dokumentu cietā aploksnē.

Tajā pa�ā aploksnē viņ� ieiika arī tēva vēstuli: Tēvs priecājās, ka Bilijs pieņēmis saprātīgu lēmumu demobilizēties, un izteica no�ēlu par to, ka dēls nebrauks uz �ikāgu, lai gan saprata dzīves pievilcīgo pusi, kuru Eiropa spēja sagādāt jaunam cilvēkam. Vēstulē vēl bija jaunumi, kas attiecas uz viņa māti. Viņa uzņemot filmu. Tēvs uzskatīja, ka Bilijam vajadzētu uzrakstīt un apsveikt viņu. Visinteresantākais, piebilda tēvs, ka viens no galvenajiem aktieriem viņas filmā � Vezlijs � ir Bilija brālēns. D�or-deiki visādi atbalsta savas ģimenes locekļus, rakstīja tēvs. Zēl, ka Bilijs neesot ar māti tuvākās attiecībās.

Pēc tam Bilijs ielika ceļasomf spāņu�ang|u vārdnīcu. Be|ģu biznesmenis, ar kuru viņ� spēlēja tenisu un kur� nodarbojās ar kooperatīvo māju, villu un tenisa kortu celtniecību miestā, kuru sauca El-Faro pie Marabellas Spānijā, piedāvāja viņam pastrādāt tur kādu gadu par treneri. Pēc dzīves Briselē Spānija saistīja viņu daudz vairāk par �ikāgu, pie tam vienīgais, ko viņ� prata labi darīt, bija spēlēt tenisu. Darbs svaigā gaisā, tīrs un labi apmaksāts � un viņ� piekrita. Arī saulītē pasildīties nebūtu par ļaunu. �Sargies no senjoritām,� viņu brīdināja tēvs.

Tagad atlika vēl viena vēstule. Tā bija bez datuma, parakstīta ar vārdu �Heidija�. Viņ� atrada to aploksnē bez pasta zīmoga vakarvakarā savā patkastē. �Man steidzīgi jāaizbrauc sakarā ar drauga nāvi. Cik noprotu, tu demobilizējies. Atstāj jauno adresi, kaut gan es tevi sameklē�u tapat. Mums vēl jāhobeidz iesāktā lieta.�

Viņ� bez smaida izlasīja vēstuli, saplēsa to sīkos ga-balinos un nolaida klozetpodā. Jauno adresi viņ� neatstāja.

Uz Parīzi Bilijs devās ar vilcienu. Ma�īnu viņ� pārdeva. Monikai zināma tās inarka, izlaiduma gads, numurs. Kā lai zina, cik cilvēku, kuru rīcībā ir �ādas ziņas, tagad viņu meklē uz Eiropas ceļiem?

Viņ� Francijā nopirks sev jaunu ma�īnu. Viņ� var to atļauties. ļ3ankā Bosko avēnijas stūrī Parīzes septītajā kvartālā viņu gaida pieticīgs, bet pilnīgi pieklājīgs mantojums.

� Stop, � teica Grētiņa, un tūdaļ aktieru un uzņem�anas grupas darbinieku starpā sākās sarunas un atskanēja smiekli. Aina tika uzņemta paviljonā pie veca savrup-nama, filmē�anas laukuma pretējā mala robe�ojās ar ietvi. Namam tagad bija butaforiska fasāde. �īsdienas ainā Vezlijs un meitene, kura tēloja viņa māsu, neganti strīdējās par Vezlija dzīvesveidu. So scēnu uzņēma no rīta līdz vakaram. Rūdolfs, kur� bija atbraucis tie�i �ajā dienā, atradās uzņem�anas laukumā, un, lai gan viņ� vienīgi pamāja VezBjam ar roku, no viņa klātbūtnes vien Vezlijs samulsa vairāk nekā parasti. Tam gan nebija sevi�ķas nozīmes, jo viņ� spēlēja diezgan nerunīga un kūtra pui�a lomu, galvenā slodze �ajā ainā gūlās uz meiteni.

Pirmajos filmas fragmentos Vezlijs kameras priek�ā bija noslēgts un mulsa no tāda ļau�u pūļa, ta�u vēlāk saprata, kas no viņa tiek prasīts. Grētiņa teica, ka viņam viss ļoti labi padodoties. Lai gan krustmāte viņu uzlielīja tikai divatā, viņ� apjauta, ka viņa nav no tām sievietēm, kuras melo.

Viņam patika tā atmosfēra, kāda valdīja uzņem�anas grupā. Tās dalībnieki lielākoties bija jauni un draudzīgi noskaņoti, pastāvīgi jokoja un bija gatavi cits citam palīdzēt. Viņ� ieguva daudz jaunu draugu.

Grētiņa atļāva viņam saglabāt D�ordeika uzvārdu. Beigu beigās tēvs jau bija pazīstams ar �o uzvārdu, tātad kaut kādas tiesības uz to Vezlijam tomēr bija. Sākumā viņ� ļāvās pierunāties uz filmē�anos galvenokārt tāpēc, ka te vienā mēnesī varēja nopelnīt trīs tūksto�us dolāru. Tas deva viņam iespēju norēķināties at Elizu un aizbraukt uz Eiropu bez tēvo�a palīdzības. Ta�u tagad viņ� ik rītu priecīgs skrēja uz uzņem�anas laukumu pat tajās diejiās, kad pa�am uzņem�anā nebija jāpiedalās. Viņu aizrāva filmas tap�anas process, viņam patika viss � operatoru darbs, apgaismotāju un skaņu operatoru darbība, aktieru aizrautīgā spēle un Grētiņas mierīgā, pārliecino�ā darbība. Viņas manieres, izturē�anās pret cilvēkiem Vezlijam atgādināja tēvu. Pēc Frensisas Milleres sacītā � viņa tēloja Vezlija māsu un savos divdesmit divos gados teicami pārzināja visus apstākļus, jo strādāja �ovbiznesā jau kop� �etrpadsmit gadiem, � tādi apstākļi fiimas uzņem�anā gadoties reti.

Frensisai piemita savdabīgs, nedaudz me�onīgs skaistums � vasarraibumiem klāta trīsstūrveidīga sejiņa ar atstatus novietotām, dziji iegrimu�ām acīm, kuras pie�ķīra tai domīgu izteiksmi, apbrīnojami skaisti veidots augumiņ� un neticami maiga āda. Viņai bija asa mēle, un savu runu viņa bie�i vien papildināja ar lamuvārdu straumi. Viņa mīlēja iedzert, bet vēl labprātāk gulēja ar Vezliju. Uzreiz pēc iera�anās Portfilipā viņa ienāca pie viņa numurā, lai izmēģinātu uzņem�anas epizodi nākamajai dienai, un palika visu nakti. Vezliju ap�ilbināja viņas skaistums � un arī tas, ka viņa izvēlējās tie�i viņu. Viņ� pats nemū�am neiedro�inātos pirmais spert soli �ādā virzienā. Viņ� pagaidām vēl neapjauta, ka ir ļoti pievilcīgs, un stipri mulsa, kad nepazīstamas sievietes raudzījās viņā, acis neatraudamas. Vezlijs uzskatīja, ka ir iemīlējies Elizā, un, uzsākot romānu ar Frensisu, viņam bija mazliet neērti. Bet Eliza aizvien vēl sauca viņu par savu brālēnu, un, iebraucot Ņujorkā, viņam pa vecam bija jā-gu] uz dīvāniņa viesistabā.

Ta�u Frensisa atdevās viņam tik līksmi un pa�aizliedzīgi, ka justies par kaut ko vainīgam bija pilnīgi neiespējami.

Frensisa bija precējusies ar jaunu aktieri un pastāvīgi dzīvoja Kalifornijā. Viņas vīru Vezlijs mēģināja aizmirst. Cik viņam bija zināms, grupā neviens par viņu attiecībām nezināja, un citu klātbūtnē Frensisa uzvedās tā, it kā viņ� būtu viņas jaunākais brālis ne tikai filmā, bet arī dzīvē.

Ta�u Grētiņai viņu attiecības, protams, nebija noslēpums. Viendien, uzaicinājusi viņu vakariņās, viņa it kā garāmejot noteica, ka viņ� pēc filmē�anas beigām atgriezīsies Kaliforniiā, pēc tam atkal filmēsies kārtējā filmā

6*

259

un gulēs ar nākamo jauno filmas varoni, tāpēc lai Vez-lijs �o romānu pārlieku nopietni neuztverot.

� Es ta�u nerunāju tuk�u. Viņa daudziem � arī vecākiem par tevi � ir pamatīgi sabojājusi dzīvi. � Grē-tiņa noklusēja to, ka Frensisa Millere pusgadu bija Evensa Kinzellas mīļākā, viņ� lūdza meiteni iz�ķirties un apprecēties ar viņu, ta�u nākamajā dienā pēc filmas pabeig�anas viņa vairs neatbildēja uz sava pielūdzēja zvaniem. Grētiņa neteica ari to, ka viņa vēl aizvien bija greizsirdīga uz abiem un no�ēloja, ka tie�i Frensisa izrādījusies par vispiemērotāko aktrisi galvenajai lomai viņas filmā. � Pacenties ielāgot, ko es teicu, � viņa piebilda.

� Pacentī�os.

� Manu nabaga bērniņ, � Grētiņa pieliecās un noskūpstīja viņu uz vaiga. � Neļauj nevienam sevi apvainot. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz nelāgu cilvēku ir tavā apkārtnē.

Vezlijs kā parasti paēda vakariņas kopā ar citiem aktieriem viesnīcas restorānā. Grētiņa un Ida Kohena, Idas tēvocis, mākslinieks � dekorators un Rūdolfs ēda vakariņas aug�ā Grētiņas numurā. Pēc vakariņām Vezlijs un Frensisa nolēma pastaigāties.

Galvenā iela, kuru apgaismoja neona gaisma no ne-gaumīgajiem skatlogiem, bija gandrīz tuk�a, Portfilipa sēdēja pie televizoriem un agri devās gulēt. Frensisa vienaldzīgi vēroja vitrīnas.

� Es te neko nepirktu, � viņa teica. � Dzīvot �itādā caurumā! Bail pat iedomāties!

� Mana ģimene ir tie�i no �ejienes, � Vezlijs noteica.

� Nabadziņ�.

� Es pats te nekad neesmu dzīvojis. Bet mans tēvs, vectēvs... � Viņ� apklusa, tik tikko nepateicis �mana krustmāte Grētiņa�. Viņ� nevienam neteica, ka Grētiņa ir viņa radiniece, bet pati Grētiņa izturējās pret viņu vienkār�i kā pret jaunu iesācēju aktieri.

� Vai tu viņus satiec, kad �eit uzturies? � Frensisa

pajautāja. *

� Tagad te vairs neviena nav, visi aizbrauku�i.

� Es viņus pilnīgi saprotu.

� Vecmāmiņa stāstīja tēvam, ka toreiz, kad viņa atbraukusi �urp kā jauna meitene, te bijusi visskaistākā

vieta, � Vezlijs sacīja. Viņ� gāja pa tās pilsētiņas ielām, kurā bija dzimis, pavadījis bērnību un jaunību viņa tēvs, un viņam bija nepatīkami klausīties, ka skuķis no Kali-fornijas uzskata �o pilsētiņu par kaut kādu muklāju. Te kaut kur, viņ� domāja, noteikti būs saglabāju�ās tēva uzturē�anās pēdas.- Viņ� te aizdedzināja krustu. Vismaz Teodors Boilens to atcerējās. Interesanti, ko teiktu tēvs, redzēdams viņu pastaigājamies pa tām pa�ām ielām un apkampjamies ar sk listu, bezmaz slavenu kinozvaigzni. Un bez tam vēl nopelnām trīstūksto� dolāru mēnesī � spēlējoties, nevis nopūloties vaiga sviedros kā tēvs. � Vecāmāte teica, ka visur auga koki, � Vezlijs turpināja,

� visas mājas bija rūpīgi nokrāsotas un pie katras bija liels dārzs. Tēvs bie�i peldējās Hudzonā, tad ūdens tajā vēl bija tīrs ... � Viņ� apklusa, savlaicīgi pārtraucis stāstījumu, lai nepateiktu viņai, ka �ajā upē turklāt vēl noslīka viņa vectēvs.

� Jā, es sen jau gribēju tev pavaicāt � kādā studijā tu mācījies?

� Kādā studijā? � viņ� padomājis sacīja. � Nekādā.

� Tu tēlo tā, it kā būtu visu mū�u mācījies. Cik tev ir gadu?

� Divdesmit viens, � viņ� teica, neko nedomājot. Vienreiz viņ� bija vaļsirdīgi atbildējis Elizai, un viņa tagad izturējās pret viņu kā pret bērnu. Vairāk viņ� tādu

kļūdu nepieļaus.

� Bet kāpēc tad tu neesi armijā?

� Man ir bojāts menisks, � viņ� ātri atbildēja. Pēc atgrie�anās Amerikā viņ� bija iemācījies melot, ne aci nepamirk�ķinot.

� Saprotu, � viņa nepārliecino�i novilka. � Bet kur tu spēlēji agrāk?

� Es? � viņ� atkal muļķīgi pārvaicāja. � Tā... nekur īpa�i.

� Kā tad tev izdevās dabūt �o lomu?

� Misis Bērka... � viņam likās jocīgi nosaukt savu krustmāti par misis Bērku, � ieraudzīja mani pie kādiem paziņām un pajautāja, vai es negribētu pamēģināt. Kāpēc tu tā jautā?

� Kas tur sevi�ķs, ja meitene grib �o to uzzināt par cilvēku, ar kuru viņai ir romāns? Jāatzīstas, ka tu man sagādāji patīkamu pārsteigumu, � viņa jautri turpināja.

� Es pazinu gandrīz visus �ajā sarakstā, izņemot Vez-liju D�ordeiku. Man nudien nenāca ne prātā, ka mēslu.

�upā es atradī�u tādu dārgumu. Starp citu, vai tas ir tavs īstais uzvārds?

� Nē, � pēc brī�a atbildēja Vezlijs,

� Bet īstais?

� Tas ir gar� un grūti izrunājams, � viņ� izvairīgi noteica, � un slikti izskatītos titros.

� Si ir tava pirmā filma, � viņa atkal iesmējās,� bet tu ātri mācies.

� No zila gaisa, � viņ� pavīpsnāja.

� Bet ko tu pēc tam esi nodomājis darīt?

� Pagaidām vēl nezinu, � viņ� paraustīja plecus, �- brauk�u uz Eiropu, ja izdosies.

� Tu esi talantīgs puisis. Un tā nav tikai mana pār* liecība. Operators Fredijs Kāns jau noskatījās visu uzņemto materiālu, un viņ� ir sajūsmā par tavu spēli. Vai brauksi uz Holivudu?

� Varbūt, � viņ� uzmanīgi atbildēja.

� Atbrauc. Apsolu tev siltu sagaidī�anu.

Vezlijs dziji ievilka plau�ās gaisu.

� Bet tu ta�u esi precējusies.

� Kas tev to teica? � viņa asi noprasīja.

� Neatceros, kāds sacīja. Kopējā sarunā.

� Labāk būtu, ja cilvēki mazāk pļāpātu. Tā ir mana personīgā darī�ana. Vai tev nav vienalga?

� Ko tu atbildēsi, ja es teik�u, ka ne?

*� Atbildē�u, ka tu esi muļķis.

� Tad es to neteik�u.

�■ Tā ir labāk. Vai tik tu neesi manī iemīlējies?

� Kādēļ tu uzdod �ādu jautājumu?

� Tādēļ, ka man labāk patīk, ja manī iemīlas. Tāpēc jau es kļuvu aktrise.

� Labi, � teica Vezlijs, � tad es esmu tevī iemīlējies.

� Iesim un uz to kaut ko iedzersim, � viņa piedāvāja, redzi, tur stūrī ir bārs.

� Es devu sev vārdu nedzert, � viņ� teica. Viņam negribējās, lai Frensisas klātbūtnē bārmenis palūgtu viņam dokumentus, lai noskaidrotu gadus.

� Es gan mīlu iedzert, � viņa sacīja, � bet vīrie�us mīlu nedzērājus. Iesim, es paņem�u tev kokakolu.

Vezlijs un Frensisa iegāja bārā, kur ieraudzīja Rūdolfu ar mākslinieku�dekoratoru, jaunu, rudbārdainu cilvēku vārdā Donelli. Viņi sēdēja pfe atsevi�ķa galdiņa un sarunājās.

� Ehēl � no�ukstēja Frensisa. � Priek�niecība.

Visai uzņein�anas grupai bija zināms, ka Rūdolfe

finansē filmas uzņem�anu un ka tie�i viņ� dabūjis no Portfilipas valdes atļauju nakts filmē�anai, sarunājot ari to, lai policija attiecīgajās Ielās slēgtu kustību. Tomēr to, ka viņ� ir Vezlija tēvocis, neviens nezināja. Tajos retajos gadījumos, kad Vezlijs sarunājās ar viņu citu mākslinieku klātbūtnē, viņ� sacīja �mister D�ordeik�, bet Rūdolfs, uzrunādams brāļadēlu, teica �mister D�ordeik�.

Frensisai un Vezlijam nācās fet garām galdiņam, pie kura sēdēja Rūdolfs un Donelli. Rūdolfs uzsmaidīja viņiem, piecēlās un teicas

� Labvakar, jaunie ļaudis.

Vezlijs noburk�ķēja kaut ko neizprotamu, bet Frensisa uzsmaidīja savu visapburo�āko smaidu un teicas

� Kādu sazvērestību pret mums, nabaga aktieriem, gatavo d�entlmeņi �ajā trok�ņainajā midzenī?

Vezlijs saviebās.

� Glu�i otrādi, mēs uzteicām jūs � divus tik talantīgus aktierus, � teica Rūdolfs.

� Jūs esat ļoti laipns! � pasmējās Frensisa, � kādi brīni�ķīgi meli!

Donelli kaut ko nomurk�ķēja.

� Lūdzu, sēdieties, � sacīja Frensisa, � Holivudā neviens nekad statistu priek�ā nepieceļas.

Vezlijs atkal saviebās.

Rūdolfs apsēdās. Donelli drūmi blenza viņa priek�ā stāvo�ajā glāzē. Visā uzņem�anas laikā vēl neviens nebija redzējis viņu pasmaidām.

� Mister Donelli, � Frensisa koķeti sacīja, � agrāk es neuzdrīkstējos, bet tagad, kad filma ir gandrīz pa-< beigta, man gribētos pateikt jums, ka esmu sajūsmā par jūsu darbu. Es vēl neesmu redzējusi uzņemto materiālu un nezinu, kāds tas izskatās uz ekrāna, bet man vēl nekad nav bijis tik patīkami pārvietoties kameras priek�ā kā jūsu dekorācijās. � Viņa iesmējās, it kā samulsusi par savu drosmi.

Donelli atkal kaut ko noburk�ķēja.

Vezlijs ievēroja, ka Frensisa cie�i sakodusi zobus.

� Tagad es jūs vairāk netraucē�u, jūs �obrīd laikam lemjat mūsu likteņus, � viņa teica. � Man vēl mazliet jāpamēģina ar Vezliju, � tas izskanēja, it kā viņam būtu kādi desmit gadi, � un jāsagatavojas rītdienas uzņem�anai, jo mums būs grūta epizode.

Vezlijs paraustīja viņu aiz piedurknes, un, apveltījusi sēdo�os ar burvīgu smaidu, viņa tam sekoja. Viņa ap* stājās pie blakus galdiņa, ta�u Vezlijs uzstājīgi vedināja viņu bāra dziļumā, kur Rūdolfs un Donelli nevarēja viņus dzirdēt.

� Kamdēļ tu ar viņiem tik atklāti koķētēji? �* viņ� pavaicāja, kad abi apsēdās.

�> Mans dārgais, medū nokļūst vairāk mu�u nekā etiķī, � viņa saldā balstiņā sacīja. � Ja pēk�ņi �ie divi jaukie kungi iedomāsies uzņemt citu filmu, tad no viņiem būs atkarīgs, kurus uzaicinās tajā filmēties un kurus izsviedīs uz ielas.

� Tu pārlieku daudz āksties.

� Arī tā, mans mīļais, ir māksla, � Frensisa auksti atbildēja. � Ja gribi kaut ko panākt, tad arī tev laiks to apgūt.

� Es neko negribu panākt par �ādu cenu,

� Es arī tā spriedu, kad man bija �etrpadsmit. Bet, kad man palika piecpadsmit, es sāku domāt citādi. Tu vienkār�i esi nedaudz atpalicis savā attīstībā, dārgais.

� Un paldies Dievam.

Pienāca viesmīlis. Frensisa pasūtīja sev d�inu ar to* . niķu, bet viņam kokakolu.

� Kā būtu, ja tu nedzertu �o d�inu? � teica Vezlijs, kad viesmīlis aizgāja letes virzienā.

�- Bet kāpēc gan?

�- Tāpēc, ka pēc d�ina tu nepatīkami od.

� Neuztraucies, dārgais, � auksti noteica Frensisa, � man rīt no rīta jāiet pie friziera, un �odien es netaisos nodarboties ar vingro�anu.

Vezlijs drūmi klusēja. Viesmīlis atnesa d�inu un koka* kolu.

� Tā vai citādi, ja kādas pilnīgi nekaitīgas sievie�u iz* daribas izsauc tevī sa�utumu, � sacīja Frensisa, sūkdama d�inu ar toniku, � zini, ka ir cilvēki, kuri tās atzīst par apburo�ām. Piemēram, tas patīkamais misters D�ordeiks, kuram ir tik daudz naudas. Kad viņ� skatās manī, viņam tūlīt iedegas acis.

�� Nebiju ievērojis, � teica Vezlijs, apvainojies par to, ka viņa tēvoci kāds uzdro�inās nosaukt �tas patīkamais misters D�ordeiks�.

� Bet es, iedomājies, ievēroju, � pārliecināti sacīja Frensisa. � Un varu saderēt: kā vīrietis viņ� ir lietojams.

Es �o tipu pazīstu � auksta angļa āriene, bet iek�ā vulkāns.

� Bet viņ� ta�u varētu būt tev tēvs.

� Tikai tādā gadījumā, ja viņ� ar to sāka nodarboties ļoti agri. Deram, ka tā arī ir bijis.

Vezlijs piecēlās.

� Man apnicis klausīties tamlīdzīgās blēņās! Es aizeju. Paskatīsimies, kā tev veiksies ar to patīkamo misteru D�ordeiku, kuram ir tik daudz naudas.

� Ak mans Dievs, � teica Frensisa, neizkustējusies no vietas, � cik mēs �odien esam jūtīgi.

� Arlabunakti.

� Arlabunakti, � Frensisa mierīgi atbildēja, � neapgrūtini sevi ar rēķinu apmaksu.

Vezlijs pagāja garām galdiņam, pie kura sēdēja viņa tēvocis un Donelli. Neviens pat nepaskatījās uz viņu. Viņ� izgāja uz ielas, sapīcis kā apvainots bērns; krūtīs'viņam vārījās.

Pēc piecām minūtēm arī Frensisa piecēlās un devās uz izeju. Pie galdiņa, kur sēdēja Rūdolfs un Donelli, viņa apstājās un lūkoja uzsākt sarunu, ta�u viņi nelikās ne zinis. Sājā reizē viņa, viesnīcā iegājusi, devās taisni uz savu numuru un tur ilgi pētīja sevi spogulī.

Bāra Donelli un Rūdolfs nerunāja par kino. Donelli bija students arhitekts, ta�u tagad strādāja par dekoratoru, jo mazu, vienkār�u namiņu projektē�anu viņ� uzskatīja par sava talanta necienīgu iznieko�anu, arī nelielā samaksa viņu neapmierināja. �Restaurācijas komēdijas� sagatavo�anas laikā viņ� iedraudzējās ar Rūdolfu un sākumā kautrīgi, bet vēlāk sakāpināti stāstīja viņam savus godkāros plānus, kuriem bija nepiecie�ams finansiāls atbalsts. Ari tagad viņ� iepazīstināja Rūdolfu ar �āda plāna detaļām.

� Mēs dzīvojam pārmēru savairoju�os cilvēku pārapdzīvotā gadsimtā, kā saka angļi, � teica viņ�, � runa nav tikai par to, ka parādīju�ās jaunas ma�īnas vai strauji pieaudzis iedzīvotāju skaits, bet arī par noveco�anu. Cilvēki aiziet atpūtā � vai nu tādēļ, ka vigiem apnicis strādāt un ir pietiekami daudz līdzekļu, vai arī tādēļ, ka viņi neiztur pastāvīgo slodzi � iespējams,- ka viņus izspie� jaunā paaudze. Bērni izaug un parnet dzimto māju. Vecās mājas pēk�ņi top par lielām to īpa�niekiem,

pilsēta, kur viņi dzīvo, viņus biedē vai vismaz zaudē bi-ju�o pievilcību. Pensiju apmēri vai līdzekļu uzkrājumi neatļauj viņiem nodarbināt kalpotājus; tagad viņiem ir pa kabatai tikai mazi dzīvoklī�i, ta�u tādās mājās parasti dzīvo jauni pāri ar bērniem, tie skatās uz vecajiem kā uz ieceļotājiem no pagāju�ā gadsimta; draugu, kuri atbilstu viņu vecumam, blakus arī vairs nav. Tie aizbrauku�i, risinādami tamlīdzīgas problēmas... Vecie grib saglabāt neatkarību, bet baidās no vientulības. Viņiem vajadzīga jauna dzīves vide, atbilsto�a viņu jaunajām vajadzībām un iespējām, vide, kur viņu apkārtni veidotu tādi pa�i cilvēki viņu gados ar tādām pa�ām problēmām un vajadzībām, cilvēki, kuri būtu gatavi katrā laikā nākt palīgā, bet varētu arī pa�i griezties pēc palīdzības pie kaimiņa. Viena vienīga doma par to liek cilvēkam just, ka viņ� �ajā pasaulē nedzīvo velti, � Donelli runāja pārliecināti, kā ģenerālis, kas izklāsta aplenkta garnizona atbrīvo�anas plānu. � Tam ir jābūt īstam kompleksam, � viņ� turpināja, izteiksmīgi �estikulējot ar savām lielajām rokām, it kā jau mūrējot sienas, maisot javu, ceļot jaunas ēkas: veikalu, kinoteātri, nelielu viesnīcu viesiem, golfa laukumu, peldbaseinus, tenisa kortus, loteriju � tas viss, protams, nebūtu domāts nabagiem. Kuram gan, izņemot valsti, būtu pa spēkam atrisināt nabagu problēmu? Nezinu, un neesmu tik godkārs, lai domātu, ka varu pārveidot amerikāņu sabiedrību. Nē, es esmu ņēmis vērā cilvēkus ar vidējiem ienākumiem � tos, kuru dzīvesveids krasi mainās, tiklīdz ģimenes galva pārstāj strādāt. � Viņa balsī bija dzirdams lepnums. � Es zinu visu to no savu vecāku pieredzes. Viņiem ir nedaudz naudas, arī es viņiem palīdzu, tomēr no draudzīgiem, sabiedriskiem cilvēkiem viņi pārvēr�as drūmos, īdzīgos ve�os, kuri bēdīgi un veltīgi velk savas dzīves pēdējos gadus. $ī ideja man prātā ienāca ne jau �odien. Tā visur atrada atbalstu, bet man pagaidām neizdevās ieinteresēt cilvēkus, kuriem ir līdzekļi, jo pasākums nesola lielu peļņu. Sākumam jānopērk liels zemes gabals kaut kur gleznainā piepilsētas vietā, ne pārāk tālu, lai ikkatrs, kam rastos vēlē�anās, varētu izmantot pilsētas dzīves pievilcīgo pusi, un jāuzbūvē neliels ciemats ar labi izprojektētām, nelielām, ne pārāk dārgām, savstarpēji savienotām mājiņām, kuras atbilstu divu novecojo�u cilvēku vajadzībām. Nāktos organizēt autobusu satiksmi, nodro�ināt pastāvīgu ārsta un medmāsu klātbūtni, kā arī radīt administrāciju, kura

profesionāli, zino�i un nepiespiesti vadītu �o kompleksu. Tā nebūtu nabagmāja ar tai raksturīgo izmisumu, turp brauktu jaunie�i � dēli, meitas, mazbērni � viņu dzīves prieks un nākotnes cerība. Jūsu māsa man stāstīja, ka jūs uztraucot tas, kā dzīvo mūsu sabiedrība, ka jums esot sakari finansu pasaulē un jūs gribot sev atrast kādu nodarbo�anos. Cik varu spriest, kinofilmu ra�o�ana ne visai atbilst jūsu idejai par kalpo�anu sabiedrībai

Rūdolfs iesmējās.

� Ne visai, jums taisnība.

� Tāpat viņa teica, ka jūs esot dzimis celtnieks, ka jaunībā jūs glu�i klajā vietā uzbūvējāt tirdzniecības centru un pārvērtāt to īstā mazā pilsētiņā. Sajās dienās es aizbraucu apskatīt Koldervuda kompleksu un biju pārsteigts. Cik daudz fantāzijas! īsts solis nākotnē.

� Jaunībā, �-atkārtoja Rūdolfs. Pēc viņa sejas nebija iespējams pateikt, ko viņ� domāja, klausoties Donelli teiktajā, ta�u īstenībā viņu pamazām pārņēma satraukums. Tas bija kaut kas jauns, tomēr pazīstams, bet sen jau aizmirsts. Viņ� jau labu laiciņu bija nogaidītāja lomā, bet, ko gaidīja, � to viņ� pats nevarēja pasacīt. Varbūt �ī iecere bija tie�i tas, ko viņ� bija gaidījis.

� Man ir sagatavoti ēku projekti, maketi, tāmes... vispār itin viss ...

� Būtu labi tos aplūkot, � Rūdolfs noteica.

� Vai jūs varat rit atbraukt uz Ņujorku?

� Domāju, ka varu.

� Teicami. Es jums visu parādī�u.

� Protams, viss būs atkarīgs no tā, kādu zemesgabalu izdosies iegādāties, kā to varēs izmantot un cik tas maksās, � Rūdolfs teica.

Donelli palūkojās apkārt tuk�ajā bārā, it kā gribētu pārliecināties, ka viņus neviens nenoklausās.

� Esmu jau atradis zemesgabalu, � viņ� teica pieklusinātā balsī. � Tie�i tādu, kāds vajadzīgs. Tā ir pamesta fermera zeme, ļoti lēta, Konektikutas �tatā, gleznainā un paugurainā vietā, stundas brauciena attālumā no Ņūhei-venas, divu stundu brauciena attālumā no Ņujorkas. Varētu domāt, ka �ī vieta taisni radīta �ādai pilsētiņai.

� Vai varat man �o zemesgabalu parādīt?

Donelli uzmeta sarunbiedram pēto�u skatienu, it kā pēk�ņi viņam būtu radu�ās aizdomas par Rūdolfa īstajiem nodomiem.

� Bet vai jūs tas patie�ām interesē?

� Jā, interesē.

� Labi, � Donelli piekrita. � Ziniet ko, � viņa baiss skanēja glu�i svinīgi, � domāju, ka pats liktenis lika man pieņemt jūsu māsas piedāvājumu, kad viņa piedāvāja man strādāt pie �īs filmas! Es jūs noteikti turp aizvedī�u � un jūs pats visu redzēsiet.

Rūdolfs nolika uz galda naudu samaksai par izdzerto un piecēlās.

� Ir jau vēls, � viņ� teica. � Iesim.

� Ja jums nav iebildumu, � teica Donelli, � es vēl pasēdē�u.

� Uz nakti ieņemiet divas tabletes aspirīna, � teica Rūdolfs.

Kad viņ� gāja ārā no bāra, Donelli pasūtīja sev viskiju, pateikdamies liktenim, kas bija viņu savedis kopā ar Rūdolfu D�ordeiku.

Rūdolfs viens pats lēnām gāja pa pazīstamajām ielām. Kop� tā laika, kad viņ� bija te braukājis ar divriteni, izvadādams maizītes no ģimenes ceptuves, tās bija novecoju�as, ta�u viņam nez kādēļ likās, ka �eit viss ir pa vecam un viņ� atkal ir jauns, pilns grandiozu plānu, kurus realizēs dzīvē. Un atkal � kā reiz jūras krastā Nicā � viņam sagribējās skriet tumsā, vēlreiz izbaudot prieku, kāds viņu pārņēma, kad viņ� uzvarēja divsimt divdesmit jardu barjerskrējienā. Viņ� veica da�us iesildī�anās izrāvienus un gandrīz jau sāka skriet, ta�u, ieraudzījis tuvojo�ās automa�īnas ugunis, no jauna atguva savu parasto, cienīgo gaitu.

Viņ� pagāja garām lielai ēkai, kur bija izvietojies Kol-dervuda universālveikals, palūkojās skatlogos un atcerējās, ka naktīs bija nodarbojies ar to noformē�anu. Uzskatot, ka viņa laimes zvaigzne uzlēkusi kādā noteiktā vietā, bija jādomā, ka tā iemirdzējusies tie�i �eit. Tagad veikali' izskatījās pārmēru pieticīgi un atgādināja nekārtīgi no-grimēju�os veceni � lūpu krāsa izsmērējusies, zem acīm ēnas pārvērtu�ās plankumos. Jaunības imitācija, ar kuru nevienu nevarēja piemānīt. Vecais Koldervuds aiz dusmām apraudātos, redzēdams, par ko pārvērties viņa mū�a darbs. Vai tas bijis lietderīgs? Vai varbūt lieks un nevajadzīgs?

Rūdolfs atcerējās, kā viņ� gāja taurēdams skolēnu gājiena priek�galā � tās dienas vakarā, kad beidzās kar�, � un ticēja, ka viņu gaida skaista nākotne. Vakar pilsētas avīzē viņ� izlasīja par citu skolēnu gājienu � demonstrā*

ciju, �oreiz protestējot pret karu Vjetnamā. Bija arestēti vienpadsmit cilvēki. Toreiz Trumens, tagad Niksons. Viss ripoja no kalna lejā. Viņ� nopūtās. Labāk bija neaiztikt pagātni.

Interesanti, ko jutīs Donelli pēc gadiem desmit, kad jau būs daudz ko dzīvē sasniedzis, staigājot pa dzimtās pilsētas ielām un vairs nepazīstot ne ielas, ne namus. Rūdolfam patika Donelli; arī Grētiņai viņ� patika. Interesanti, vai viņu starpā kas bija? Cik reāls un dzīvē īstenojams bija Donelli plāns? Vai viņ� nebija pārāk jauns un godkārīgs? Rūdolfs apsolīja sev nesteigties, visu rūpīgi pārbaudīt � kā viņ� to darīja, kad bija Donelli gados.

Viņ� par �o lietu apspriedīsies ar Elenu Morisoni. Viņa bija sieviete ar skaidru prātu. Uz viņu varēja paļauties. Ta�u Elena �obrīd bija Va�ingtonā. Viņai tur piedāvāja darbu pie kāda kongresmeņa, kuru viņa apbrīnoja, un viņa pārcēlās uz galvaspilsētu. Nāksies viņu tur apmeklēt.

Viņ� iedomājās par Zannu. Viņi paretam apmainījās ar vēstulēm, ta�u rakstīt kļuva aizvien grūtāk: tā nedēļa Vidusjūras krastā pakāpeniski nogrima pagātnē. Varbūt tad, kad Vezlijs būs Francijā, varēs izmantot izdevību un apmeklēt Zannu. Advokāts no Antibas beidzot atrakstīja viņam, ka viss esot nokārtots un Vezlijs drīkstot atgriezties, bet Rūdolfs to pagaidām Vezlijam netika teicis. Viņ� gaidīja uzņem�anas beigas, jo baidījās, ka Vezlijs varētu būt spējīgs visu pamest un drāzties uz Eiropu. Vezlijs nebija vieglprātīgs puisis, ta�u atradās atmiņu varā, un viņa iespējamā rīcība bija neprognozējama.

Tiesa, arī pats Rūdolfs bija kā apsēsts, viņu dzina uz priek�u pa�a tēva ēna � cerības zaudēju�a neveiksminieka un pa�nāvnieka ēna, kur� bija zaudējis prātu nabadzības un sabruku�u ieceru dēļ. Tādējādi viņ� kaut kādā mērā savu brāļadēlu saprata.

Rūdolfs iegāja viesnīcā, kur visi jau sen gulēja, uzkāpa savā numurā, izģērbās un apgūlās aukstajā gultā. Miegs nenāca. Viņ� gulēja un domāja par piemīlīgo un koķeto skuķi bārā, par meitenes gurniem, kurus izcēla apspīlētie d�insi, viņas profesionālo, divdomīgo smaidu. Interesanti, kā būtu ar viņu kopā? Pavaicā savam brāļadēlam, skaudīgi nodomāja Rūdolfs. Viņ� tagad dro�i vien ir ar to skuķi gultā. Cita paaudze. Viņ� pats Vezlija vecumā vēl nepazina sievietes. Viņ� kaunējās par �o skaudību un ne�aubījās, ka vēlāk liktenis liks puisim ciest,

kas izcie�ams. Viņ� jau cieta � no bāra izgāja viens. Nebija pieradis pie tādām lellītēm. Ta�u arī viņ� pats nebija pie tām pieradis. Cilvēks cie� atkarībā no savām spējām ciest, un Vezlija spējas �ajā virzienā bija saskatāmas ar neapbruņotu aci.

Viņu pamodināja dzērāju bļaustī�anās uz ielas. Viņ� pazina aso un piesmaku�o Donelli balsi. Mācījies Jēlas universitātē, bet neatgādina tās beidzēju, pa miegam nodomāja Rūdolfs. Bauro�ana beidzās. Viņ� pagriezās uz otriem sāniem un no jauna iemiga.

Grētiņa sēdēja savā numurā, gatavodamās rītdienas uzņem�anai. Uzņem�anas laukumā viņa centās būt mierīga un pārliecināta � pat tad, ja viņai gribējās spiegt aiz dusmām un īgnuma. Ta�u tad, kad viņa strādāja viena, aiz bailēm un neuzņēmības viņai reizumis trīcēja rokas. No viņas ta�u bija atkarīgi tik daudzi cilvēki, un katrs viņas lēmums bija tik ]oti noteikts. Tāpat bija ar Kolinu Bērku, kad viņ� mēģināja lugu vai uzņēma filmu, un viņa tad vienkār�i nejaudāja saprast, kā viņ� ar to visu tika galā. Tagad viņu pārsteidza tas, ka cilvēks ko tādu spēj izturēt veselu mēnesi vai pat ilgāk;

Uz ielas bija dzirdama Donelli bļaustī�anās. Grētiņa skumīgi pa�ūpoja galvu, iedomājusies par talanta un alkohola cie�ajām saitēm amerikāņu mākslā. Un atkal atcerējās Kolinu Bērku, kuru nekad nebija redzējusi piedzēru�os. Viņ� bija izņēmums daudzējādā ziņā. Sajās dienās viņa bie�i par viņu domāja, lūkodama apjaust, kur viņ� novietotu kameru, kā apsauktu saniķoju�os aktieri vai atrisinātu sare�ģītu epizodi.

Vāvujo�ana uz ielas beidzās, viņa varēja lolot cerības, ka Donelli no rīta me�onīgi nesāpēs galva. Tas bija viņa pa�a interesēs, jo, nākot uz filmē�anas laukumu paģirainam, viņam bija tik apmulsusi seja.

Pie durvīm pieklauvēja.

� Ienāciet, � sacīja Grētiņa. Viņa nekad neslēdza ciet durvis.

Durvis atvērās un ienāca Donelli, turēdamies gandrīz vai taisni.

� Labvakar, � viņa sacīja.

� Nupat es pavadīju kopā ar jūsu brāli nozīmīgu saivas dzīves stundiņu. Jūsu brālis man ir Joti mīļ�, es nodomāju, ka man jums tas būtu jāpasaka.

� Es arī mīlu savu brāli, � viņa pasmaidīdama no* teica.

� Mēs ceram kopā dabūt gatavu vienu lielu, nē, pat grandiozu pasākumu. Mēs ar viņu esam vienas sugas.

� Pilnīgi iespējams, � labsirdīgi atteica Grētiņa. � Mūsu māte bija īriete, vismaz viņai tā likās. Tomēr mūsu tēvs bija vācietis.

� Es cienu kā īrus, tā arī vācie�us, � sacīja Donelli un, lai nezaudētu līdzsvaru, ar roku atbalstījās pret durvju stenderi, � bet man nebija ne prātā par to runāt. Es runāju par garīgo tuvību. Vai es jums netraucēju?

� Esmu jau gandrīz pabeigusi. Ja jūs gribat mazliet papļāpāt, nebūtu par ļaunu aizvērt durvis.

Lēni un ar cieņu Donelli aizvēra durvis un atbalstījās ar muguru pret tām.

� Vai vēlaties kafiju? � Grētiņa pamāja uz termosa pusi. Tas atradās uz galda turpat tuvumā. Mo�uma uzturē�anai viņa dzēra ne mazāk kā divdesmit tasītes dienā.

� Man vienmēr nezin kāpēc piedāvā kafiju, � aizvainots sacīja Donelli. � Manuprāt, tas ir pazemojo�i. Es kafiju ciest nevaru.

� Diem�ēl neko stiprāku es jums nevarē�u piedāvāt,� teica Grētiņa, ļoti labi atcerēdamās, ka bufetē viņai bija viskija pudele.

� Es netaisos dzert, madame. Atnācu �urp ar noteiktu mērķi � ar paziņojumu.

� No kā?

� No Dēvida P. Donelli, īsāk sakot, no manis pa�a.

Grētiņa sāka smieties.

� Pasakiet man savu paziņojumul Pēc tam ieraku jums doties gulēt.

� Es to jau pa pusei esmu pateicis. Es mīlu jūsu brāli. Otrā paziņojuma daļa ir sare�ģītāka. Es mīlu viņa māsu.

� Jūs esat daudz dzēris.

� Pareizi. Piedzēries es mīlu viņa māsu un, arī skaidrā būdams, mīlu viņa māsu.

� Pateicos jums par paziņojumu, � sacīja Grētiņa, palikdama sē�ot, kaut gan viņai gribējās lēkt kājās un viņu noskūpstīt.

� Vai jūs neaizmirsīsiet, ko es teicu? � Viņa acis kvēloja ar bārdu apaugu�ajā sejā.

� Neaizmirsī�u.

� Tādā gadījumā, �� viņ� cienīgi sacīja, � es dodos-gulēt. Arlabunakti, madame�

� Labu nakti. Dusiet saldi.

� Apsolu grozīties un svaidities no vieniem sāniem uz otriem. Ak, es nelaimīgais!

� Jūs � un nelaimīgs!... � Grētiņa pasmējās.

Ja viņ� kavētos vēl kaut desmit sekundes, viņa būtu pielēkusi kājās un metusies viņu apkampt. Bet viņ� at* vadīdamies svinīgi pamāja viņai ar roku un tikpat kā ne* grīļodamies izgāja.

Gaiteni viņ� sāka dziedāt.

Viņa sēdēja, lūkodamās uz durvīm, un domāja: �Bet kāpēc gan ne?� Un pa�ūpoja galvu. Pēc tam kad darbs būs pabeigts. Varbūt.

Klusajā istabā, kur vēl joprojām vēdīja viskija smar�a,

viņa atsāka pētīt re�isora scenāriju.

Bet Vezlijs stāvu zemāk nekādi nejaudāja aizmigt. Viņ� gulēja un gaidīja, cerēdams, ka kuru katru brīdi pagrie-zīsies durvju rokturis, atskanēs klusi soji � un tum�ajā istabā ielavīsies Frensisa.

Ta�u durvju rokturis nepagriezās un nebija dzirdamas nekādas skaņas, ja neskaita atsperu �īkstē�anu, viņam grozoties no vieniem sāniem uz otriem.

Viņ� bija teicis, ka mīl viņu. Tiesa gan, atzī�anās notika spiestā kārtā, tomēr, sacīdams �os vārdus, viņ� tiem ticēja. Un vai gan mīlot bija iespējams apjēgt, kad meitene izlikās vai mānījās, vai tad viņai bija iespējams pateikt, ka viņa uzvedās dumji? Bija dzirdēts, ka mīlestība tā aizraujot cilvēku, ka, atzīstoties tajā, viss pārējais zaudējot jēgu. Bija dzirdēts, ka mīlestība esot akla. Nē, �odien viņ� nebija akls. Viņ� redzēja Frensisu bārā spēlējam melīgu un pretīgu komēdiju un pateica to viņai. Varbūt viņam bija jāmācās savas domas paturēt pie sevis. Tādā gadijumā viņ� �obrīd, pulksten divos naktī, negulētu gultā viens.

Viņ� alka pēc viņas roku pieskārieniem, viņas ķermeņa. Ja tā nebija mīlestība, tad kas gan cits? Kad viņa gulēja gultā blakus viņam, viņ�, neraugoties uz Grētiņas brīdinājumu, nespēja sevi piespiest noticēt, ka viņa atgriezīsies pie vīra vai aizies ar citu vīrieti. Viņam patika uzjautrināties ar pasa�ierēm uz �Klotildes�, kamēr viņu vīri lejā gulēja vai spēlēja kazino, viņam patika iegriezties pie misis Vertemas, bet tā jau nebija mīlestība. Nebija vajadzīga sevi�ķa pieredze, lai sajustu starpību starp to, kas bija tad un starp to, kas bija tagad ar Frensisu.

р

Viņ� atcerējās, kā Frensisa gulēja viņa skavās �aurajā gultā, kā tumsā savijās kopā abu ķermeņi un Frensisa �ukstēja: �Es tevi mīlu.� Ko tad tas varēja nozīmēt? Viņ� klusu iekunkstējās.

Ar ko aprunāties, lai saprastu viņu un sevi? Ar māti? Viņa dro�i vien pateiktu, ka viņ�, glu�i tāpat kā tēvs, ir apkaunojums un nelaime kārtīgai kristie�u ģimenei. Ar tēvoci? Tam viņ� visdrizak bija apgrūtino�a nasta, kas saņemta mantojumā, nepateicīgs pui�elis, kur� parādās tikai tad, kad kaut kas vajadzīgs. Ar Grētiņu? Jocīgais, kas dabas untuma dēļ apveltīts ar talantu, kuru muļķības un godkārības trūkuma dēļ grasās ierakt zemē. Ar Elīzu? Tai viņ� ir naivs, savā vaļā pamests pui�elis, kuram vajadzīga palīdzība un mātes mīlestība. Ar Trusi? Labs palīgs uz jahtas, bet viņ� nekad nekļūs par tik brīni�ķīgu cilvēku kā viņa tēvs. Ar Keitu? Vienu asiņu brālis viņas dēlam, dzīvs un rūgts atgādinājums par miru�o vīru. Ja sakārtotu kaut kādā kārtībā visu �o cilvēku spriedumus par viņu � kas tad viņ� būtu par cilvēku?

Varbūt viņ� ir tāds tāpēc, ka vēl pārlieku jauns un nav pārliecināts par sevi? Attīstībā atpalicis � kā teica Frensisa? Ta�u neviens no viņa vienaud�iem dro�i vien tā nenomokās, visi ir skaidrībā pa�i ar sevi.

Gulēdams viens pats tum�ā istabā, Vezlijs bija skaidrībā tikai tiktāl, ka viņ� nepaliks tāds, kā bijis. Ta�u � kāds viņ� būs? Būtu interesanti, ja viņ� varētu paraudzīties uz sevi, kad viņam būs divdesmit viens, divdesmit pieci vai varbūt visi trīsdesmit gadi. Diez ko tad viņ� par sevi teiktu?

Iespējams, ka pēc tam, kad viņa aizrau�anās ar Frensisu pāries, viņ� sekos krustmātes padomam un kļūs aktieris. Iemācīsies tēlot ne tikai kameras priek�ā, bet � tāpat kā Frensisa � pastāvīgi: katru dienu, katru minūti. Laikam jau viņa ir pārliecināta, ka sabiedrība grib viņu redzēt tie�i tādu, bet, ja tas tā, tad lai tā notiek.

Rīt no rīta Vezlijam bija jātēlo neganta un nevaldāma pui�a loma. Tas nenācās grūti. Varbūt gadu vai divus viņ� ziedos �ai profesijai. �is sākums nudien nebija sliktāks par jebkuru citu.

Kad viņ� beidzot iemiga, viņam rādījās sapņos, ka viņ� sē� Eliza�s viesistabā, ēd sviestmaizi ar aukstu gaļu un dzer alu, tikai pretī pie galda nesē� vis Eliza, bet gan Frensisa Millere.,

No Bilija Ebota piezīmju grāmatiņas 1971

No jauna sē�os pie rakstāmma�īnas. Slikti paradumi izzūd ar grūtībām. Bez tam �eit pieņemts pēc pusdienām kādu laiciņu nogulēt, bet es pie tā nevaru pierast, un. ja jau nav, ar ko aprunāties, kamdēļ neizrunāties ar sevi? Sā vai tā � nav pamata domāt, ka Franko policija iein-teresēsies par amerikāņu tenisista rakstudarbiem, ja amerikānis, strādādams par treneri �ajā bagātnieku paradīzē,, garlaicībā tos- raksta sava prieka pēc. Beļģijā gan viss bija citādi.

Pēc Briseles Spānijas dienvidu klimats tie�ām atgādina paradīzi, un atliek tikai pabrīnīties, kādēļ cilvēki, kuriem ir iespējas izvēlēties, turpina dzīvot tālāk Luāras ziemeļpusē.

Atbraucu �urp mazā, vaļējā pe�o, kuru Parīzē gadījās nopirkt par pieņemamu cenu no lietotu ma�īnu tirgotāja. Tikko �ķērsoju Pirenejus, tūdaļ izjutu kādu īpa�u prieku � it kā visus �os ciematus, laukus un upes būtu redzējis kādā cilā dzīvē un tagad pēc ilgiem klejojumiem atgrieztos mājās.

Kamēr es klusēju, visai atgādinu spāni. Vai tad nevarēja gadīties, ka F.botu ģimenes locekļi kļuvu�i tum�mataini caur kādu grēku, ja temperamentīgie andalūzie�i sagrēkoju�i tajos laikos, kad Neuzvaramā Armāda gāja bojā pie Anglijas un Skotijas krastiem?

Viesnīca, kurā dzīvoju, ir būvēta pavisam nesen, paies vēl gadi desmit, kamēr to pamazām sāks bojāt vēj� un ūdens. Man ir ērts, pla�s numurs ar skatu uz golfa laukumiem un jūru. Bez iesācējiem un tūļām, kurus es apmācu spēlēt tenisu, te ir ari spēcīgi spēlētāji, ari ar viņiem ik dienas pāris stundu var pasist bumbiņu. Esmu neizvēlīgs cilvēks ar nepārspīlētu gaumi.

Spāņi ir skaisti, patīkami un laipni � visai ass kontrasts pēc amerikāņu armijas. Daudzi �urp atbrauku�i vienkār�i atpūsties un cen�as izrādīt savas labākās īpa�ības. Pagaidām mani vēl neviens nav apvainojis, nedz ari izsaucis uz divkauju, neliek man noskatīties vēr�u cīņas vai piedalīties pastāvo�ās iekārtas grau�anā.

Pret dāmām cen�os izturēties vislielākajā mērā korekti. Viņu viri vai mīļākie turas notālēm, bet ar lielām aizdomām novēro jauno amerikāņu sportistu, kas puspliks ik dienas vismaz kādu stundu pavada kopā ar viņu dāmām. Stundu laikā viņi palaikam drūmā izskatā parādās pie korta. Man nemaz negribas, lai mani ar kaunu padzen no pilsētas par to. ka esmu laupījis godu kādai spāņu d�entlmeņa sievai vai mīļākajai. Man nav nodoma nokļūt nepatīkamā situācijā.

Pēc Monikas vecpui�a dzīves prieki ir sevi�ķi patīkami. Necie�u tra�us � kā gultā, tā ārpus tās.

Esmu teicami iededzis un lieliskā formā. Man maksā ļoti labi, ir ari papildienākumi. Jau uzkrājusies ievērojama naudas summa � pirmoreiz dzīvē.

Te gandrīz ik vakaru rīko ballītes, mani aicina uz itin visām. Dro�i vien. tāpēc, ka esmu tikai nesen ieradies. Cen�os nedzert pārāk daudz un nerunāt ne ar vienu dāmu ilgāk'par piecpadsmit minūtēm. Jau esmu apguvis spāņu valodu tik labi, ka saprotu lielāko daļu no niknajiem politiskajiem strīdiem. Te bie�i runā par asinsizlie�anas draudiem, ekspropriācijām, komunismu un Spānijas nākotni pēc vecā nāves. Es turu mēli aiz zobiem, pateikdamies liktenim, ka esmu pārcēlies � lai ari uz īsu laiciņu � uz �o brīni�ķīgo zemi, kura pilnīgi atbilst manam temperamentam; izsaku savas domas tikai vislielākās nepiecie�amības gadījumos � piemēram, kā turēt raketi, izpildot servi.

Man vēlreiz nākas nepiekrist tēva apgalvojumam, ka esmu dzimis neveiksminieku ģimenē.

Māte atrakstīja man da�as vēstules. Tāpat kā agrāk, adresi viņa uzzināja no mana tēva, kuram es rakstu ar to godkāro pārliecību, ka vienīgi manas vēstules uztur viņu �ajā pasaulē un neļauj viņam mesties Mi�igana ezerā. Mātes vēstules kļuvu�as manāmi mīļākas. Viņa, kā liekas, iedomājusies, ka es nepaliku armijā viņas dēļ, un uzskata to par apliecinājumu, ka beidzot esmu sasniedzis ilgi gaidīto briedumu. Tagad viņa parakstās �tevi mīlo�ā māmiņa�. Daudzus gadus viņa parakstījās vienkār�i �mamma�, tādējādi parādot man savu nepatiku. Atbildēju viņai ar tādu pa�u laipnību un parakstīju vēstules �tevi mīlo�ais Bilijs�.

Viņa raksta, ka viņai ļoti patīkot darboties re�ijā; tas mani it nemaz nepārsteidz � viņa alla� centusies izko-piandēt visus savā apkārtnē. .Viņa pacilāti apraksta man

brālēna Vezlija aktierdotibas. Tā ir profesija, par kuru man būtu derejis padomāt jau agrāk, jo es ne sliktāk par citiem protu būt gan atklāts, gan melīgs, ta�u tagad diem�ēl ir par vēlu. Māte raksta, ka Vezlijs gribot mani apmeklēt. Ko lai saku viņam satiekoties? Laipni lūdzu, cie-tējbrāl?

Ak Dievs! Ir pagāju�as divas dienas kop� iepriek�ējām piezīmēm, un �eit ir parādījusies Monika, kuru pavada pavecāks vācu biznesmenis, kas nodarbojas ar saldētu produktu tirdzniecību. Viņai �obrīd ir uzplaukuma periods � viņa tērpusies dārgās lupatās, skaisti safrizēta. Izliekas, ka mēs neesam pazīstami, bet, jādomā, tas ir klusums pirms vētras. Visu laiku domāju par to, ka vajadzētu laisties lapās.

Paspēlēju da�as partijas cilvēkam., kuru biju uzvarējis se�as dienas pēc kārtas.

Tradicionālajā ballītē Ņujorkas studijas filmē�anas paviljonā operators Fredijs Kāns pēdējās filmē�anas dienas beigās, pacēlis Grētiņas roku, diriģēja viņai slavas dziesmu. Aktieri, studijas darbinieki un uzaicinātie draugi dziedāja skaļi un no visas sirds. Grētiņai gribējās gan smieties, gan raudāt. Ida Kohena par godu �im gadījumam bija safrizējusies un neslēpa prieka asaras. Kāns pasniedza Grētiņai pulksteni � aktieru dāvanu, kura iegādei tikai Vezlijs bija iedevis piecdesmit dolārus, � un palūdza Grētiņu teikt da�us vārdus.

� Liels paldies jums visiem, paldies, � Grētiņa iesāka mazliet trīco�ā balsī, � jūs visi strādājāt teicami, gribu pateikties katram no jums atsevi�ķi un arī visiem kopā par to, ka palīdzējāt, atbalstīdami manu pirmo mēģinājumu re�ijā. Tiesa, Holivudā mēdz teikt: �Parādiet man laimīgu filmē�anas grupu � un es parādī�u jums pretīgu filmu.�

Atskanēja smiekli un skaļi izsaucieni: �Tas nav par mums!�

Grētiņa pacēla roku, pieprasīdama klusumu.

� Jums visiem darbs pie �īs filmas ir galā; ceru, ka jūs turpmāk gaida interesantākas un ievērojamākas filmas, kad jūsu kļūdas aizmirsīsies, toties panākumi paliks atmiņā mū�īgi vai vismaz līdz tam laikam, kad Akadēmija piespriedīs jums balvas. Turpretī da�iem no mums�■ tiem, kuri nodarbojas ar montā�u, filmas ieskaņo�anu,

komponistiem un mūziķiem, tāpat misteram Kohenam, kuram uzticēts nepateicīgais darbs � pārdot filmu demonstrē�anai, � viss vēl tikai sākas. Novēliet mums panākumus, tāpēc ka priek�ā ir intensīva darba mēne�i; atkarībā no tā, kā mēs �o darbu paveiksim, mūs gaida panākumi vai izgā�anās, � viņa runāja pieticīgi, ta�u Vezlijs, kas stāvēja turpat netālu, varēja saskatīt viņas acis uzvaras prieka mirdzumu. � Ida, � viņa teica, � beidz raudāt. Sīs ta�u nav bēres. � Ida ie�ņukstējās. Kāds pasniedza Grētiņai viskija glāzi, un viņa pacēla to. � Par jums visiem � no pa�iem vecākajiem līdz... � viņa pagriezās pret Vezliju, � līdz visjaunākajiem.

Vezlijs, kas arī turēja rokā viskija glāzi, kurai pagaidām vēl nebija pieskāries, pacēla to kopā ar visiem. Viņ� nesmaidīja, un viņa seja nestaroja sajūsmā, jo tikko bija redzējis, kā Frensisa Millere un viņas vīrs saskandināja un saskūpstījās. Pēc tā vakara Portfilipas bārā Vezlijs un Frensisa salīga mieru, viņa atkal viesnīcā nāca pie viņa, bet viņ� vairākas reizes palika pa nakti viņas Ņujorkas dzīvoklī, kad viņiem sākās filmē�ana paviljonā. Ta�u pirms trim dienām no Kalifornijas atbrauca viņas vīrs � sportiska izskata gai�matis, pietieko�i skaists pat pēc Holivudas standartiem. Redzēdams, ar kādiem skatieniem apmainās Frensisa un viņas vīrs un cik maigi viņi saskūpstās, Vezlijs no�ēloja, ka nācis uz �o ballīti.

Eliza arī bija te, lai gan viņ� dekorāciju ēnā nejaudāja viņu saskatīt. Kā parasti, viņa centās nepievērst sev apkārtējo cilvēku uzmanību. Pēc tam kad viņ� da�as naktis nebija nak�ņojis dzīvoklī, viņa sāka izturēties diezgan savādi, runāja ar viņu oficiāli, ar pārākuma pieskaņu balsī. Kad viņ� pateica par ballīti, viņa atbildēja, ka ļoti vēlētos piedalīties, jo viņa nekad neesot bijusi tādās ballītēs kinostudijas paviljonā. Viņ� ielūdza Elizu, gribēdams viņai sagādāt patīkamu vakaru, ta�u viņam tas nenācās viegli. Dro�i vien gadu gaitā, domāja viņ�, cenzdamies neskatīties uz Frensisu un viņas vīru, varēs iemācīties, kā uzvesties tamlīdzīgās situācijās.

Vezlijs iesūca lielu viskija malku ar sodas ūdeni un pie tam atcerējās, ka pēdējoreiz dzēra viskiju Kannās, bārā �La Porte Rose�. Viskijam bija patīkama gar�a, un viņ� iesūca vēl vienu malku.

Grētiņa staigāja pa filmē�anas laukumu � kādam spieda roku, kādu citu skūpstīja uz vaiga, daudzām sievietēm bija asaras acīs. Neviens negāja prom, it kā gri-

bētu saglabāt biju�ās attiecības, kas izveidoju�ās kopīgā darba laikā. Vezlijs dzirdēja, kā padzīvojusi raksturlomu tēlotāja teica Grētiņai:

� Lai Dievs jūs svētī, dārgā, labāk nekā bija jau vairs nevar būt.

Vezlijs pabrīnījās, ka pierasts aktiera darbs kopējā filmas uzņem�anā spēj izraisīt tik daudz emociju. Viņ� ar prieku bija piedalījies filmē�anā, tomēr viņam bija vienalga, vai vēlāk satiks kādu no grupas, izņemot Frensisu un Grētiņu, vai ne. Varbūt, neraugoties uz Grētiņas sacīto, viņ� tomēr nebija dzimis aktieris?

� Vezlij D�ordeik, man bez tevis būs gar� laiks! � teica Grētiņa, piegājusi pie viņa un noskūpstījusi puisi uz vaiga. Vezlijs redzēja, ka viņa saka patiesību.

� Jūs ļoti labi runājāt.

� Paldies tev, mīļais, � viņa pateicās, turpinādama lūkoties apkārt � tā, it kā kādu meklētu. � Vezlij, vai Rūdolfs tev neteica, ka aizkavēsies vai vispār neatnāks?

� Nē, neteica. � Pēdējās filmē�anas dienās tēvocis Rūdolfs bija viņam pateicis tikai to, ka, pēc Antibas advokāta sacītā, viņ� varot atgriezties Francijā. Biļeti Vezlijs pagaidām vēl nebija nopircis. Kaut arī viņ� negribēja sev atzīties, ta�u aizbraukt no Amerikas viņ� vēl nebija gatavs � pārāk daudzi jautājumi te paliktu neatrisināti.

� Viņ� �odien atkal, taisījās braukt uz Konektikutu kopā ar misteru Donelli, � teica Grētiņa, turpinādama lūkoties pāri viesu galvām, � bet apsolījās atgriezties ap pulksten pieciem. Tagad jau ir pāri septiņiem. Tas nemaz pēc viņa neizskatās. Es tagad nevaru no �ejienes aiziet, esi tik labs, piezvani uz viesnīcu un uzzini, vai viņ� nav lūdzis ko pateikt.

� Tūlīt piezvanī�u, � sacīja Vezlijs un devās pie tele-fonautomāta aiz uzņem�anas laukuma. Tēvocis parasti rezervēja sev numuru viesnīcā �Aigonquin� un pārgulēja tur, kad viņam nācās aizkavēties Ņujorkā.

Vezlijam iznāca gaidīt � pa telefonu, skaļi ķiķinādama, valodoja Frensisa. Viņ� pagāja nost, lai nedzirdētu, par ko viņa tērzē. Tomēr viņa nesteidzās aiziet un visu laiku meta automātā desmitcentu monētas. Viņ� bija paņēmis sev līdzi glāzi viskija un tad, kad Frensisa beidza sarunu, izdzēra visu bez atlikuma. Viņas balss skaņas satraukts, viņ� ietiepīgi atkārtoja: �Vairs nekad mū�ā!� � lai gan pats saprata, ka melo.

Beigās pasmējusies, Frensisa pakarināja klausuli un devās uz paviljona durvīm, kur stāvēja Vezlijs.

� Ahā, � viņa teica, vēlreiz pasmējusies, � brīnumbērns ir mū�am gatavs.

� Vienkār�i man jāzvana pa telefonu, bet vispirms. .. � Viņ� pēk�ņi saķēra meiteni un noskūpstīja uz lūpām.

� Beidzot tu no aktieriem esi kaut ko iemāgījies. Piemēram, parādīt savu kaislību vīra klātbūtnē, � viņas balss no izdzertā viskija bija nedaudz aizsmakusi.

� Kad mēs tiksimies? � Vezlijs nelaida viņu vajā, noturēdams ar spēku..

� Kas to lai zina? � izsmejo�i noteica Frensisa. � Varbūt nekad, varbūt tad, kad tu paaugsies.

� Tu ta�u to nedomā nopietni?

� Neviens nezina, ko es īstenībā domāju. Arī es pati to nezinu. Gribu dot tev labu padomu. Mēs labi papriecājāmies, bet tagad tev tas jāaizmirst.

Paviljona durvis atvērās � un viņi ieraudzīja Frensi-sas vīru.

� Laid viņu vaļā.

Vezlijs palaida meiteni un nedaudz atkāpās.

� Es zinu, ar ko jūs visu laiku nodarbojāties. Palais-tuve.

� D�ek, lūdzu, nomierinies, � rūpīgi izrunādama vār* dus, sacīja Frensisa.

Vīrs iecirta viņai pļauku.

� Bet, kas attiecas uz tevi, iznireli, � viņ� teica Vez₁ lijām, � ja vēl manī�u, ka tu tinies apkārt manai sievai apgriezī�u tev sprandu.

� Supermens, � nicīgi noteica Frensisa. Viņa pat ne pieskārās ar roku vaigam, it kā vīrs viņai nemaz nebūti pieskāries. � Vienmēr un visur, izņemot gultu.

Viņ� dziļi ievilka elpu un no jauna � vēl stiprāk -r iesita viņai pa vaigu.

Tomēr Frensisa arī �oreiz nepacēla roku pie vaiga.

� Tu esi tāds pats cūka kā tavi spiegi.

Vīrs saķēra viņu aiz rokas.

� Tagad tu nāksi man līdzi un smaidīsi � tāpēc, ka tavs vīrs, kuru rietumpiekrastē aizkavēja darī�anas, ir ticis uz Ņujorku, lai pavadītu kopā ar tevi nedēļas nogali.

� Kā vēlies, cūci, � atbildēja Frensisa. Viņa paņēma vīru zem rokas un, uz Vezliju nepaskatījusies, kopā ar

vīru devās atpakaļ uz paviljonu, kur tagad spēlēja mūzika un dejoja pāri.

Vezlijs stāvēja nekustēdamies, viņa seja raustījās. Pēc tam viņ� saspieda tuk�o plastmasas glāzi un svieda to pret sienu. Tā viņ� stāvēja vairākas minūtes, līdz sajuta, ka vairs nemetīsies abiem pakaļ un negrābs to cilvēku aiz rīkles.

Pārliecinājies, ka balss netrīc, viņ� piezvanīja uz viesnīcu. Komutatora telefoniste pasacīja, ka misters D�or-deiks neesot licis nevienam neko pateikt. Vezlijs vēl laiciņu pastāvēja pie telefona, pēc tam atgriezās paviljonā, sameklēja krustmāti un nodeva viņai telefonistes ziņojumu. Pēc tam viņ� piegāja pie bāra, pasūtīja viskiju, izdzēra pasniegto glāzi, pasūtīja vēl vienu. Pēk�ņi viņ� sajuta rokas pieskārienu savam plecam. Pagriezies viņ� ieraudzīja blakām Elizu. Viņas sejā bija tā pati augstprātīgā profesionālas medmāsas izteiksme, kas viņu tā biedēja.

� Man liekas, � Eliza mierīgi sacīja, � tev nenāktu par sliktu savest sevi kārtībā. Tev visa seja noziesta ar i lūpu krāsu.

� Paldies, � viņ� kokainā balsī atbildēja, izvilkdams kabatas lakatu un noslaucīdams ar to lūpas un vaigus.

� Vai tā ir labāk?

� Jā, daudz labāk. Tā, man laiks iet. Esmu pārliecinājusies, ka kinoaktieru ballītes ir tikpat ikdieni�ķas kā visas citas, lai arī par tām stāsta diez ko.

� Arlabunakti, � teica Vezlijs. Viņam gribējās lūgt piedo�anu, gribējās, lai viņas acis vairs nebūtu aukstas un sve�as, ta�u viņ� neprata ne to pateikt vārdos, ne izskaidrot, par ko būtu jālūdz piedo�ana. � Pagaidām. Gan jau vēlāk saredzēsimies.

� Var jau būt.

Mans Dievs, viņ� nodomāja, ko es izdarīju! Laiks aiz- ; vākties no Ņujorkas. ii

Viņ� atkal pagriezās pret leti un pa-sūtīja sev viskiju.

Kad viņ� pastiepa roku pēc glāzes, pie viņa pienāca Rū- ' dolfs.

� Vai labi pavadāt laiku, mister D�ordeik?

� Brīni�ķīgi. Grētiņa jūs meklē. Viņa uztraucas. Pat lūdza, lai piezvanu uz viesnīcu.

� Man nācās aizkavēties. Ie�u pameklēt viņu. Bet pēc tam gribu ar tevi parunāties. Kur tu būsi?

� �eit.

Rūdolfs sadrūma.

.

� Nesteidzies, puisīt, � viņ� noteica, � Ņujorkā vis� kija pudeli atradīsi arī rīt no rīta, ja pameklēsi.

Viņ� draudzīgi uzsita Vezlijam uz pleca un devās meklēt Grētiņu.

Rūdolfs pamanīja viņu otrpus laukumam, kur dejoja pāri. Grētiņa runājās ar scenāristu Ri�ardu Senfordu. Rūdolfs nodomāja, ka Senfords nekad ne�ķiras no nemainīgās jakas un vilnas krekla ar atpogāto apkakli � pat par godu savas pirmās filmas pabeig�anai.

� Visvairāk mani uztrauc tas, � Senfords nopietni teica, � ka materiālā, kuru es pagaidām esmu noskatījies, trūkst filmas varones liela mēroga uzņēmumu, bet vidējiem pietrūkst izteiksmīguma un ...

� Dārgais Ri�ard, � sacīja Grētiņa, � baidos, ka jūs līdzīgi citiem scenāristiem aizraujaties ar aktrises ārējiem jaukumiem, nevis ar viņas spējām.

Senfords nosarka.

� Tas atkrīt, � viņ� nomurmināja, � es ar viņu tikpat kā nerunāju.

� Toties viņa ar jums runā, � teica Grētiņa. � Ja ir darī�ana ar tādu jaunu sievieti, ar to pietiek. Jūtu jums līdzi tāpēc, ka citu darī�anu dē| viņa jums nepiegrie� nekādu vērību.

� Jūs mani nenovērtējat, � Senfords apvainojās.

� Sī problēma nodarbina mākslas kalpus vairāk nekā piectūksto� gadu. Pie tās jūs vēl pieradīsiet.

� Mes ar jums neesam draudzīgās attiecībās. Jūs vienkār�i kaitina tas, ka es esmu vīrietis. Jutu to kop� pa�a sākuma.

� Pirmkārt, tas neattiecas uz lietu, otrkārt � tās ir pilnīgas blēņas. Ja jūs pats vēl to neapjēdzat, tad Jaujiet jums pateikt, jaunais cilvēk, ka mākslas pamatā nemēdz būt draudzīgas attiecības.

� Jūs vienkār�i esat ļauna, novecojo�a sieviete, � mēne�iem krātais sa�utums izlauzās uz āru, � tas, kā jums trūkst, ir kārtīgs vīrs. Diem�ēl neatrodas neviens pieklājīgs cilvēks, kas gribētu jums palīdzēt.

Grētiņa izberzēja acis, pēc tam atbildēja;

� Jūs esat talantīgs, bet nepatīkams jauneklis. Ar gadiem jūs kļūsiet mazāk netīkams un, iespējams, arī mazāk¹ talantīgs.

� Kāpēc jūs mani apvainojat?

� Mūsu profesijā, � Grētiņa sacīja, � apvainojumiem nav nekādas nozīmes. Jūs mani kaitināt. Kā �ķiet, es jūs

ari. Tomēr � tarr^visam nav nekādas nozīmes. Ta�u, dārgais Ri�ard, � viņa viegli pieskārās jaunekja vaigam, vienlaikus gan laipni, gan brīdino�i, � apsolu jums pakalpot pēc labākās sirdsapziņas. Vairāk neprasiet. Apsolu tik daudz skatu un jūtu �ajā filmā, cik skatītājs spēs izturēt. Ar mūsu varoni ir tā, ka runa nav par viņas reto -parādī�anos uz ekrāna, bet par cen�anos nerādīt viņu pārāk bie�i.

� Jums uz visiem jautājumiem ir gatava atbilde. Strīdā ar jums man ne reizi nav izdevies gūt virsroku. Kinzella mani brīdināja ...

� Kā iet mūsu dārgajam Evensam? � Grētiņa pēk�ņi jautāja.

� Labi, � Senfords samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru. � Viņ� man piedāvāja rakstīt scenāriju jaunajai filmai.

� Vai tas nozīmē, ka jūs esat ceļā uz Holivudu?

� Visā visumā ... jā.

� Ļoti priecājos par jums abiem, dūs, bez �aubām, būsiet viens ar otru apmierināti. Bet tagad atvainojiet, man jāparunā ar brāli.

Senfords bezcerīgi pa�ūpoja galvu. Kad viņa nokļuva līdz Rūdolfam, tas smējās,

� Par ko tu tā?

� Redzēju, kāda sejas izteiksme bija tam jauneklim, kad tu viņu at�uvi.

Grētiņa savilka seju grimasē.

� Mēs nodarbojamies ar lietām, kas prasa visu rado�o spēku sasprindzinājumu, cen�amies pēc iespējas viens otru apvainot. Viena filma � un viņ� sevi jau uzskata par galveno redaktoru <rCahier du cinetna� kino�ur-nālā. Pazudusī dvēsele. Bet nav liela nelaime. Amerika ir pilna talantu, kuri spēj radīt tikai vienu vienīgu darbu. Bet kur tu biji visu �o laiku? Es jau uztraucos.

� Mums ir nepatik�anas Konektikutā. Donelli gatavs kost sev rokās. Izskatās, ka mūsu projekts brūk kopā.

� Kādēļ? Kas to saka?

� Kaut kāda draņķīga vides aizsardzības biedrība ierosinājusi pret mums lietu � pieprasa pārtraukt celtniecības darbus. Mēs veselu'dienu pavadījām kopā ar advokātiem.

■� Es domāju, ka viss būs kārtībā.

� Es ari tā domāju � līdz vakardienai. Mēs ta�u pirkām pamestu fermera zemesgabalu. Bet tagad mums saka, ka �T esot dārga, aizsargājama zeme, kur pilns retiem putniem, brīni�ķīgiem brie�iem un varen jaukām �ūskām. Pēdējos gados pat redzēti trīs lū�i. Vecī�u aplaimotāji izrādījās par pilsētas ierāvējiem, kuri mērķtiecīgi bendē dabu suverēnajā Konektikutas �tatā, pie tam vēl nepārspējamo lū�u nīdētāji, � viņ� izsmejo�i pa�ūpoja galvu.

� Bet ko saka advokāti?

� Ka beigu beigās, ja arī prāvu vinnēsim, tiesājoties paies gadi. Donelli gandrīz vai raudāja aiz sa�utuma, kad saprata, cik ilgu laiku mūsu nauda būs iesaldēta,

� Bet kur viņ� ir?

� Noliku viņu gulēt � viņ� bija galīgi piedzēries. Rīt viņam garastāvoklis būs vēl bēdīgāks. Jā, un vēl kas. Vakar man zvanīja no Kalifornijas viens pazīstams aģents vārdā Boens.

� Es arī viņu pazīstu, � teica Grētiņa, � viņam ir

solīds kantoris.

� Viņ� saka, ka esot dzirdējis par Vezliju un varot nodro�ināt viņam izdevīgu kontraktu. Ja Vezlijs ir nodomājis turpināt savu aktiera karjeru, tad viņam noteikti būs vajadzīgs aģents, bet Boens ne par mata tiesu nav sliktāks par citiem. Gribu ar Vezliju parunāt.

� Pēdējā reizē, kad viņu redzēju, viņ� bija viscaur noziests ar lūpukrāsu un metās uzbrukumā bāram.

� Es arī viņu tur redzēju. Mēģinā�u dot viņam labu tēvo�a padomu. � Rūdolfs pieliecās un noskūpstīja Grē-tiņu uz vaiga. � Apsveicu tevi. Tu teicami pastrādāji. Tā uzskata ne tikai tavs brālis vien.

Viņ� atkal devās bāra virzienā, bet Vezlija tur nebija. Bārmenis sacīja, ka viņ� aizgājis pirms pāris minūtēm.

Kad ienāca Vezlijs, Eliza sēdēja viesistabā un lasīja. Mājupceļā viņ� iegriezās vēl divos bāros, kur bija tik tum�s, ka neviens neprasīja, cik viņam gadu. Mājupgā-jiens kājām izrādījās visai sare�ģīts: ietve nesaprotami kārtā visu laiku slīdēja ārā no kājapak�as, bet, ejot pāri ielai, traucēja ietvju apmales.

� Labvakar, � viņ� drūmi sveicināja Elizu.

� Labvakar, � viņa atbildēja, nepaceldama acis no grāmatas. Viņ� ievēroja, ka dīvāns nav uzklāts kā parasti. Viņam bija savāda sajūta � it kā viņ� skatītu savā priek�ā nevis Elizu, bet viņas atspulgu sīkiem vilnī�iem izraibinātā ūdens virsmā.

Mēģinot apsēsties, viņ� nepareizi aplēsa attālumu un gandrīz vai nokrita. Bet pēc tam blenza Elizā, kura joprojām peldēja viņa acu priek�ā.

� No manis nekas derīgs neiznāks. Tu velti tērē savu laiku.

� Pirmkārt, tu esi piedzēries, bet otrkārt, es savu laiku netērēju.

� Rīt, � viņ� teica, un pa�a balss skaņa viņam likās tāla un savāda, � atdo�u tev visu parādu līdz pēdējam centam un aiz ... aiz ... aizbrauk�u no �ejienes.

� Kaut vai tūlit, � teica Eliza, vēl arvien lūkodamās grāmatā. � Esmu pārliecināta, ka tev nebūs grūti atrast citu vietu, kur pavadit nakti. Par naudu nav ko runāt. Tu man neko neesi parādā. Viss, ko es tavā labā darīju, netika darīts naudas dēj.

Puisis lūkojās viņā, ar pūlēm jaudādams viņu saskatīt.

�■ Vai tu neiebildīsi, ja pateik�u paldies?

� Es Iebilstu pret visu, ko tu man varētu sacīt, � viņa noteica, � Holivudas jampampiņ�.

� Nekad neesmu bijis Holivudā, pat Kalifornijā ne, � viņ� muļķīgi atbildēja.

� Pie palaistuvēm gan bijil � Viņa nosvieda grāmatu uz grīdas. � Kāda velna pēc es te lasu to nolādēto grāmatu?

� Es domāju, ka tu man esi... tā.,, kā māsa.

� Es tev neesmu māsa.

Vezlijs meklēja vārdus, ta�u domas un mēle neklausīja.

� Tu teici, ka es mirstu. Tavā grāmatā. Tu gribi, lai es uzvedos priek�zīmīgi un mirstu. Tu gribi no manis pārāk daudz....

� Ak Dievs! � Viņa saķēra pui�a galvu un piespieda sev klāt. � Piedod man. Es negribu, lai tu mirtu, Vezlij. Goda vārds.

� Visi grib no manis kaut ko tādu, ko es nevaru dot,� teica Vezlijs. � Es nezinu, kur es bū�u. Meklē mani rit atrasto mantu galdā.

� Es tevi lūdzu, Vezlij. Nerunā tā.

� Tu kādreiz teici, ka zodz daļu no manas dvēseles... Es klausos, kā tu pa naktīm klabini rakstāmma�īnu, un saku sev: �Tur aiziet vēl viena daļiņa.�

� Ak, lūdzu, mīļais... � Viņa vēl cie�āk piespieda pui�a galvu sev klāt, lai viņ� neko vairāk nevarētu pateikt. � Tu ar tādiem vārdiem mani galini nost.

� Visi to vien dara kā mani kaunina. Ko visu es �odien nepieredzēju... un tagad vēl tu... neesmu attaisnojis tavas cerības. Es to zinu, bet...

� Ku�-�-�, mīļumiņ.

� Es tevi mīlu, � viņ� teica.

Viņa pievilka puisi sev klāt. Un piepe�i iesmējās.

� Cik laika tev vajadzēja, lai to man pateiktul?

Viņa aptupās uz ceļiem un maigi viņu noskūpstīja.

. � Es tevi mīlu.

� Tev ir briesmīgs izskats.

� Es arī jūtos �ausmīgi. Otro reizi dzīvē esmu piedzēries. Piedod, lūdzu, bet es tūlīt vem�u. � Viņ� piecēlās stāvus un ar nedro�ām kājām steberēja uz tualeti.

Vezlijs vēma, tomēr vieglāk viņam nekļuva. Viņ� lēnf izģērbās, ilgi tīrīja zobus, bet pēc tam palīda zem aukstas du�as. Slaukoties dvielī, viņa sajūtas nedaudz uzlabojās, lai gan galvu varēja pagriezt tikai ar grūtībām, turpretī! kuņģī bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu sarijies naglas. Vezlijs uzvilka peldmēteli, kuru viņam bija nopirkusi Eliza, .un ar slapjiem matiem gāja atpakaļ uz viesistabu, turēdamies pie sienas.

Viesistaba bija tuk�a, dīvāns vēl aizvien nebija saklāts.

� Es esmu te, � no guļamistabas bija dzirdama Eli-zas balss. � �odien tev nenāksies gulēt uz dīvāna.

Viņ� iegāja guļamistabā. Tur dega tikai maza nakts-lampiņa un valdīja puskrēsla, bet Eliza gulēja zem segas platajā gultā, bet viņa redzeslokā viss vēl aizvien turpināja viļņoties.

� Nāc �urp, zem segas..,

Nenovelkot peldmēteli, viņ� grasījās apgulties.

� Velc nost to pretīgo lupatu.

� Izslēdz gaismu.

Viena vienīga doma par to, ka Eliza Larkina, �ī kautrīgā jaunava, ieraudzīs viņu kailu, stipri satrauca viņu.

Viņa iesmējās un nodzēsa gaismiļ.

No Bilija Ebota piezīmju grāmatiņas

Viņa aizvien vēl ir �eit.

Tomēr pagaidām izliekas mani nepazīstam. Cik no� protu, viņa un viņas saldēto produktu tirgotājs no Disel-dorfas ne ar vienu nerunā � ne reizes neesmu viņus te-

āzējis citu viesu sabiedrībā. Ballītēs mēs līdz �im neesam tiku�ies. Viņ� katru dienu spēlē golfu. Viesnīcas reģistrā viņa saucas �senjorita Monika Hitimane� � nebūt ne savā uzvārdā. Kad mēs nejau�i tiekamies � neatkarīgi no tā, vai viņa ir viena vai kopā ar savu draugu, � mēs pa-ejam viens otram garām kā sve�i, tikai mani tad pārņem tāds ledains aukstums, it kā es peldētu gar milzīgu le-duskalnu.

Laiku pa laikam � reizēm viena, reizēm kopā ar savu draugu �.viņa parādās tenisa kortu tuvumā un apstājas paskatīties spēli.

Ar katru dienu es spēlēju aizvien sliktāk.

Pie tam ir radies vēl kāds sare�ģījums. Mani lenc, ja tā var izteikties, jauniņa spāniete vārdā Karmena (vai tie�ām neizdosies atbrīvoties no tik pazīstamā meldiņa?). Viņa nikni un nepagursto�i spēlē tenisu. Dzimusi viņa Barselonā, kur viņas tēvs, kā man kļuva zināms, ieņēmis augstu posteni fratikistu valdībā. Reizēm viņ� meitu pavada � stalts, sirms d�entlmenis ar skarbu seju.

Viņai ir divdesmit gadu, bīstami tum�as acis, gai�i mati un kustības kā tīģerienei gan kortā, gan ari ārpus tā. Rodas iespaids, ka viņa nolēmusi neatpalikt no operas varones. Vienspēlē viņa mani galīgi notrenkā. Pēc spēles � un vispār katrā izdevīgā gadījumā � viņa aicina mani iedzert un uztic visādus noslēpumus, kurus man nav nekādas vēlē�anās uzzināt. Viņa mācījusies Anglijā un labi runā angliski, tiesa gan, ar pamatīgu akcentu. Viņas klātbūtnē es tēloju savu muļķīgo sportista lomu, bet viņa � tā viņa saka � redz man cauri; baidos, ka tā tie�ām ir. Viņa man pastāstīja, ka viņas tēvs, lai gan ir katalonie-tis, tomēr cīnījies Franko pusē, atbalstīdams tos pa�us uzskatus, kurds paudu�i Ferdinands un Izabella, kuri izraidīja no Spānijas maurus un ebrejus. Viņa dievina savu tēvu, tomēr bie�i izved viņu no pacietības, runādama ar viņu kataloniski. Viņas vārdiem runājot, viņa jutī�oties laimīga tikai tad, kad virs Barselonas plīvos Katalonijas karogs un �viņas dzimtenes� dzejnieki sāks par to rakstīt vārsmas �ajā valodā. Viņa ar Moniku, kura tāpat lielu lomu pie�ķir Eiropas sadalījumam pēc lingvistiskām pazīmēm, uzreiz atrastu kopīgu valodu, kaut gan Karmena nav uzspridzinājusi nevienu bumbu. Viņa izplata kaut kādas lapiņas, kuras dro�i vien nav atļautas ar likumu. Viņai ir brīni�ķi lokans augumiņ�. Es nezinu, cik ilgi vēl jaudā�u izturēt �o aplenkumu, lai kā baidos no viņas tēva,

kur� mani vēro, kaut ari ļoti, loti reti, auksti un alzdo-migl. Karmena saka, ka viņ� ar aizdomām izturoties pret visiem ārzemniekiem, it īpa�i pret amerikāņiem, ta�u es nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka viņa antipātijas izraisa ne tikai �ovinistiski apsvērumi vien.

Karmena līdzinās spānietēm, kuru fotogrāfijas bie�i re-dzamas spāņu presē. Viņas parasti stāv pie barjeras, bet matadori viņām par godu nodur vēr�us. Viņas nemaz ne� izskatās pēc tām meitenēm, kuras Amerikā izplata uzsaukumus.

Vēl kāda līdzība ar Moniku � no viņas nemū�am neiznāktu kārtīga sieva.

Nākamā diena izrādījās Bilijam Ebotam visai nepatīkama. Monika atnāca uz kortu ar savu draugu un pierak-' stijās uz nodarbībām.� uz veselu nedēļu, ik dienas pulksten vienpadsmitos no rīta.

Bilijs pasniedza viņai pirmo stundu. Viņa bija bezcerīga. Parunāties ar viņu neizdevās, jo visas �etrdesmit piecas minūtes viņas draugs sēdēja pie korta un skatījās, kā viņi spēlē. Viņa sauca Biliju par �misteru Ebotu�, bet viņ� uzrunāja viņu �senjorita Hitimane�. Piespēlējot viņai bumbiņas, kuras viņa lielākoties palaida garām, viņ� domāja, ka vajadzētu viņu paaicināt malā un pavaicāt, ko viņa taisās uzsākt. Nevarēja ta�u viņu uz Elfaro atvilināt tīrā nejau�ība.

Dienā Bilijs gandrīz vai paspēlēja Karmenai. Viņa bija sapīkusi un spēlēja ļoti agresīvi.

Pēc spēies, kad viņi sēdēja viesnīcas bārā, viņ� tai pavaicāja, kas noticis.

� Vai lasījāt rīta avīzes?

-r Nē.

� Pirmajā lappusē ievietota fotogrāfija, kur redzams jūsu admirālis, kas saņem apbalvojumu no Franko.

� Admirālis tādēļ arī pastāv, � viņ� atbildēja, paraustīdams plecus. � Atklāti runājot, man nekas nav pretī, ja viņ� saņem kādu medaļu, ta�u tas, ka viņ� ar saviem kuģiem � un arī mūsu gaisa spēki ar savām lidma�īnām � atrodas te, man nepavisam nepatīk. Es ilgi dienēju armijā un stipri �aubos; vai krīzes gadījumā no viņiem būs liels labums.

Karmena noblisināja acis.

� Vai tad jūs gribat, lai krievi sagrābj EiroDU?

�■ Ja viņi to vēlētos, tad sen jau būtu Izdarīju�i. Mūsu karaspēks Eiropā kaitina viņus, bet ir pārāk mazs, lai stātos krieviem pretī. Kara gadījumā iz�ķiro�ā loma būs raķetēm, nevis sauszemes karaspēkam. To ziedos jau pirmajās dienās. Es dienēju �ajās daļās un neizjutu tur lielu patik�anu.

� Man vienkār�i paveicies, � sarkastiski noteica Kar* mena, � ka man ir personīgais amerikāņu kara eksperts, kas izskaidro īsteno stāvokli.

� 1as viss tiek darīts reklāmas dēj, � Bilijs turpināja. Kāpēc viņ� strīdējās? Varbūt tāpēc, ka pēdējā partija beidzās ar 8:6 viņas labā? Iespējams, ka viņam vienkār�i bija apnicis, ka pievilcīgas, jaunas sievietes centās viņu izglītot politikā.

�* Karabāzu radī�ana visā pasaulē dod militāristiem iespējas rosīties un izspiest kongresam lielu naudu, lai pēc tam braukātu greznās ma�īnās un dzīvotu te piecreiz labāk nekā mājās. � Un, visdrīzāk, lai paķircinātu viņu, nevis nopietni, viņ� piebilda:

� Ja mēs liktu novilkt formas visiem amerikāņu kareivjiem un nosūtītu viņus uz mājām nodarboties ar ko derīgāku, visi būtu tikai vinnēju�i � arī spāņi.

� Vārgie un sliņķi mū�dien atrod attaisnojumu savam vārgumam un slinkumam, � sacīja Karmena. � Jāpateicas Dievam, ka visi amerikāņi nav tādi kā jūs. � Viņas pa�as politiskie uzskati bija pietiekami sare�ģīti. Viņa necieta Franko, neieredzēja komunistus un tagad acīmredzot kopā ar admirāli � amerikāni viņu arī. � Tas, ka amerikānis atrodas �eit, nav nekas sevi�ķs, bet tas, ka viņ�, amerikānis, Jauj sev uzkārt uz krūtīm tādu medaļu, ir netikumīgi. Viena lieta ir aizstāvēt kādu valsti, pavisam cita � atbalstīt pretīgu re�īmu. Ja es būtu amerikāniete, es nekavējoties iesniegtu protestu kongresam, valsts departamentam, prezidentam, visās avīzēs. Ja gribat izdarīt kaut ko derīgu, uzrakstiet kaut vai vēstuli �Herald Iribune�.

� Cik ilgi es, jūsuprāt, te noturē�os, ja tādu vēstuli publicēs?

� Divdesmit �etras stundas. Un tomēr tas derētu.

� Cilvēkam, starp citu, ir arī jāēd.

� Protams, � nievājo�i teica Karmena, � tādiem cilvēkiem kā jūs galvenais ir nauda.

� Atļaujiet man jums atgādināt, ka man nav bagāta papucī�a kā da�iem maniem paziņām.

� Kā jūs uzdro�ināties tā runāt! Spāņi vismaz neizmaina savu dzīvi dolāros un centos.

� Spāņi, kurus es redzu �eit, ir ļoti bagāti un nodarbojas tikai ar savas bagātības vairo�anu. Piemēram, pērk olīvkoku birzis un pārvēr� tās par slazdiem, lai ķertu tūristus. Arī �o milzīgo jahtu īpa�nieki nav nekādi nabagi.

� Tās ir padibenes bez sirdsapziņas. Dara visu, ko liek Franko un viņa banda. Viņiem rūp tikai savas mui�as un īpa�umi, jahtas un mīļākās, bet pārējie lai cie� badu. Es neesmu komuniste, bet, kad redzu, kā nākas nopūlēties vienkār�ajiem jautiņiem, lai pabarotu ģimeni, varu saprast, kāpēc viņi pievēr�as komunistiem.

� Tad ko jūs vēlētos � vēl vienu pilsoņkaru? Vēl miljonu nogalināto? Asinis uz ielām?

� Ja tiktāl nonāks, � teica Karmena, � tad vainīgi būs jūsu draugi � jahtu īpa�nieki. Protams, ka es to negribu. Es gribu mierīgus un plānveidīgus pārveidojumus. Ja tas ir iespējams Amerikā, kādēļ lai nebūtu �eit?

� Es nenodarbojos ar spāņu nacionālā rakstura studijām, bet esmu dzirdējis, ka jūsu tautie�i uzbudinātā stāvoklī mēdz būt ļauni, asinskāri un nevaldāmi.

� Mans Dievs, kā es esmu nogurusi no �ādām sarunām, � iesaucās Karmena. � It kā Spānija nozīmētu tikai vēr�u cīņas, flagelantus²⁶ un atriebējus par aizskarto godu. Kāpēc neviens nepiemin vācie�u cietsirdību pēc tā, ko viņi pastrādāju�i Eiropā? Vai fran�u � pēc Napoleona? Es vēl nepieminēju to, ko savā laikā veiku�i amerikāņi. Ak jūs, nabaga no�ēlojamais tenisist! � Karmena nicīgi paņēma pasniegto rēķinu. � Tā, jūs esat ietaupījis naudu par �etrām d�ina glāzēm ar toniku. Vai jūs nepriecājaties, ka atbraucāt uz cietsirdīgo un trauksmaino Spāniju, lai kļūtu par bagātnieku sulaini?

� Kā liekas, � Bilijs apvainots sacīja, � mums vairāk nevajadzētu tikties. Meklējiet sev citu partneri.

*� Jūs spēlēsiet ar mani tenisu tāpat kā agrāk, jo jums par to maksā. Rīt � tajā pa�ā laikā. � Viņa izgāja, atstājusi viņu vienu milzīgajā, tuk�ajā bārā. Mans Dievs, viņ� domāja, un es biju iedomājies, ka viņa mani uzkārojusi! Sākumā Monika ar savām bumbām, un tagad vēl �ī!

Nāko�ajā rītā Monika parādījās kortā viena. Bilijarn nācās atzīt, ka viņa izskatījās kā īsta tenisiste � maza, slaida, ar skaistām kājām, īsā tenisa kleitiņā, ar lentu ap galvu, lai neizjuktu kārtīgi sakārtotie mati.

Kad viņi kopā gāja uz kortu, Bilijs klusi pajautāja:

� Monika, bet kādu spēli tu tagad esi sākusi?

� Mister Ebot, mani sauc senjorita Hitimane, � viņa auksti atteica.

� Ja tev būtu vajadzīga tā nauda, kuru es vedu uz Parīzi un... pārējais, tad es tev to visu atdo�u. Tiesa gan, tam būs nepiecie�ams laiciņ�, bet es to varē�u izdarīt.,.

� Es nesaprotu, par ko jūs runājat, mister Ebot.

� Atmet ta�u �o �mister Ebot�, � viņ� pārskaities sacīja, � vai tad tu nesauci mani vārdā, kad mēs Briselē gulējām vienā gultā?

� Ja jūs, mister Ebot, turpināsiet tādā pa�ā garā, es bū�u spiesta ziņot administrācijai, ka jūs tērējat laiku nevajadzīgai pļāpā�anai tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, tas ir, mācītu man tenisa spēli.

� Tu nekad neiemācīsies spēlēt tenisu.

� Tādā gadījumā, � viņa mierīgi teica, � tā būs vēl viena neveiksme, kuru vecumdienās ar no�ēlu atcerēties. Bet tagad ar jūsu atļauju es gribētu sākt nodarbību.

Nopūties viņ� devās uz korta otru pusi un sāka padot viņai bumbiņas. Viņas atbildes sitieni nebija ne par matu labāki par tiem, kādus viņa izpildīja vakar.

Kad stunda bija beigusies, viņa noteica:

� Pateicos jums. mister Ebot, � un pameta kortu.

Dienā viņ� pieveica Karmenu ar rezultātu 6:0, 6:3,

tī�i nokausēdams viņu ar labi aprēķinātiem sitieniem, lai piespiestu skraidīt, kamēr viņas seja sāka kūpēt.

� Jūs spēlējat kā pēdējais kastrāts. � Tas bija viss, ko viņa pateica, aiziedama no korta. Viņa neaicināja Bi* liju pasēdēt bārā un viena pati aizgāja uz viesnīcu. No* lūkodamies viņai pakaļ, Bilijs nodomāja, ka Spānija viņam �ķiet aizvien mazāk pievilcīga.

Vezlijs ar vilcienu brauca no Londonas uz Batu un priecīgi vēroja pa vagona logu kārtīgās, zaļās Anglijas lauku ainavas. Pēc Amerikas sasprindzinājuma un nenoteiktības pastaigas pa Londonu uz viņu iedarbojās nomierino�i, viņ� nevienu te nepazina, un neviens viņam neko nevaicāja. Reiz kādā uzko�amo tirgotavā Vezlijs izdzirda vies* mīlēs balsi, kura ļoti līdzinājās Keitas balsij, un pēk�ņi sajuta, cik ļoti viņ� ir pēc tās noilgojies. Viņ� apēda savu sendvi�u, aizgāja uz staciju un ar pirmo vilcienu devās uz Batu. Tas tik būs pārsteigums Keitai, kad viņa to ieraudzīs! Un dro�i vien priecāsies.

Batā viņ� pateica taksistam adresi un, sē�ot uz pakaļējā sēdekļa, ziņkāri vēroja tīras, sakoptās ieliņas un skaistos namus. Jā, te vis nebija Indianapolisa.

Taksometrs apturēja pie mazas, baltas mājiņas, kura atradās tie�i tādu pa�u mājiņu rindā. Vezlijs norēķinājās ar taksistu un piezvanīja.

Durvis tūlīt pat atvērās, un neliela auguma sirma sieviete ar priek�autu ap vidu sacīja viņam:

� Sveicināti.

� Sveicināti, mem. Keita mājās?

� Piedodiet, bet kas jūs esat?

� Vezlijs D�ordeiks, mem.

� Ak Dievs! � Sieviete plati pasmaidīja un pastiepa viņam roku � cietu, tulznainu darba cilvēka roku. � Es tik daudz esmu par tevi dzirdējusi! Nāc, nāc iek�ā, puisīt. Es esmu Keitas māte.

� Priecājos iepazīties, misis Beilija.

Viņi iegāja mazītiņā viesistabā. Uz grīdas sētiņā spēlējās mazulis.

� Tas ir tavs brālis, � sacīja misis Beilija. �*� Pareizāk sakot, tavs pusbrālis. Viņu sauc par Tomu. t

� Es zinu, � teica Vezlijs, ar interesi aplūkodams mazuli, � varens puika!

� īsts brīnums. Tik jautrs! Vai tēju gribi?

� Nē, pateicos. Vai Keita mājās?

� Darbā. Vari turp aiziet. Bufetē �Ķings Arms�, glu�i netālu. Ak, kā viņa priecāsies! Vai paliksi uz vakariņām?

� Pagaidām nezinu. Sveicināts, Tomij, � viņ� teica, tuvodamies sētiņai � Kā klājas?

Mazulis pasmaidīja un sāka dūdot. Vezlijs pieliecās un pasniedza viņam roku, vispirms pasniegdams vienu pirkstu. Mazulis apsēdās, pēc tam pieķērās pie pirksta, uzslējās un sāka uzvaro�i smieties. Tas tik ir ķēriens, Vezlijs nodomāja.

� Tomij, � viņ� teica, � tu ta�u esi spēcīgs puika. � Mazais bija līksms. Varbūt arī viņ� pats tādā vecumā jutās līksms. Interesanti, vai brālis ilgi būs tik priecīgs. Pie tādas mātes kā Keita varbūt pat visu mū�u.

� Kur ir tā bufete? � viņ� vaicāja. � Kā uz turieni tikt?

� Kad iziesi no mājas, griezies pa kreisi. Tā ir pēc trim kvartāliem no �ejienes, tie�i uz stūra. � Misis Bei-lija atvēra viņam durvis. Viņa stāvēja puisim blakus, tik tikko sniegdamās viņam līdz pleciem, viņai bija vienkār�a, ļoti patīkama seja. � Gribu, lai tu zinātu, Vezlij, � viņa nopietni sacīja, � laiks, kuru mana meita pavadīja kopā ar tavu tēvu, bija labākais laiks viņas dzīvē. Viņa nekad to neaizmirsis. � Sieviete soli atkāpās un pasmaidīja, bet viņ� redzēja viņas acis asaras. � Atceries � mēs tev neesam sve�i!

� Es noteikti atgriezī�os. Kādam ta�u jāmāca viņam kriketa vietā spēlēt beisbolu. Kāpēc tas nevarētu būt es?

� Tu esi labs zēns, � iesmējās misis Beilija. � Tie�i tāds, kā Keita stāstīja. Tā jau man likās.

Viņa stāvēja pie atvērtajām durvīm un skatījās, kā viņ� iet pa saules apspīdēto ielu.

Pulkstenis bija gandrīz trīs, laiks vērt bufeti ciet, un �Kitigs Arms� bija glu�i iztuk�ojies, tikai kāds ve�uks vēl snauda pie alus kausa uz maza, apaļa galdiņa. Keita maz-gāja glāzes, bet kāds vīrietis, aplicis priek�autu, kārtoja pudeles plauktā.

Vezlijs klusēdams nostājās pie letes, gaidot, kad Keita beigs darbu. Beidzot viņa, galvu nepagriezusi, pavaicāja:

� Ko jūs vēlaties, ser?

Vezlijs iesmējās. _v

� Vezlij! � viņa iesaucās. � Cik ilgi tu jau te stāvi?

� Piecpadsmit minūtes. Mirstu aiz slāpēm.

� Vai gribi alu?

� Nē. Es vienkār�i gribu paskatīties uz tevi.

� Es izskatos briesmīgi.

� Ko tu, ko tul

Viņa gandrīz nemaz nebija mainījusies, tikai seja un krūtis bija pilnīgākas, arī iedegums bālāks.

� Tu esi ļoti skaista.

Viņa nopietni palūkojās pretī.

� Tā nav taisnība, bet vienalga ir patīkami to dzirdēt.

Pulkstenis virs letes nosita trīs, un Keita skaļi noteica:

� Ir laiks, d�entlmeņi, es jūs lūdzu.

Ve�uks pie galdiņa sarosījās, izdzēra alu un aizgāja.

Keita pameta leti un nostājās Vezlija priek�ā.

� Esmu tik priecīga, tevi atkal redzotl � Viņa apkampa Vezliju un nomutēja. � Kā tu uzzināji, kur tļiani atrast?

� Biju pie tevis mājās.

� Vai mazo redzēji?

� dā. Kārtīgs puika.

� Nav jau nemaz tik kārtīgs, bet tā nekas. � Vezlijs redzēja, ka viņa ir glu�i apmierināta. � Pagaidi, es tūlīt uzmetī�u plecos mēteli, mēs iziesim uz ielas, un tu izstāstīsi, kā visu �o laiku dzīvoji.

Aizejot viņa pamāja ar roku vīrietim aiz letes un noteica:

� Līdz se�iem, Elij.

Vīrietis par atbildi noburk�ķēja kaut ko nesaprotamu.

� Skaista pilsētele, � sacīja Vezlijs, viņiem izejot uz ielas � Te varētu būt patīkama dzīvo�ana.

� Bata ir pieredzējusi arī labākas dienas, � viņa paraustīja plecus. � Agrāk �urp brauca augstākā sabiedrība: d?ēra minerālūdeņus, izdeva pie vīriem meitas, spēlēja Kazino. Bet tagad te vairāk apgrozās tūristi, un reizēm liekas, ka mēs dzīvojam muzejā. Nezinu, kurp tagad brauc augstākā sabiedrība un vai tāda vēl vispār pasaulē saglabājusies.

� Vai skumsti pēc Vidusjūras?

� Da�ā ziņā jā ... par to pārējo nemaz, � viņa atbildēja, domīgi lūkodamās savā priek�ā. � Tomēr labāk par to nerunāsim. Tu labāk pastāsti par sevi.

Vezlijs stāstīja ilgi, pa to laiku viņi bija izstaigāju�i gandrīz visu pilsētu no viena gala līdz otram. Viņ� iesāka ar Indianapolisu, un Keita, klausīdamās viņā, bēdīgi �ūpoja galvu. Kad Vezlijs tika līdz cilvēkiem, ar kuriem viņ� bija ticies un runājis par tēvu, viņa gau�i noskuma, toties tad, kad viņ� stāstīja, kā filmējies filmā, viņa lūkojās Vezlijā gandrīz vai dievinādama.

� Aktieris! Tas ir ko vērts! Vai tu arī turpmāk ar (o nodarbosies?

� Iespējams, bet vēlāk. Tagad man ir darī�anas Eiropā.

� Kur � Eiropā? � Keita aizdomīgi vaicāia. � Vai tikai tās nav Kannās?

� .lā, Kannās.

Viņa pamāja.

� Trusis baidījās, ka agri vai vēlu tā notiks, no tā nevarēs izbēgt.

� Agri vai vēlu.

� Man arī gribētos atriebties visai �ai nolādētajai pasaulei, bet es bārā pasniedzu alu. Atriebībai kaut kur ir jābeidzas.

� Vispirms ir jābiit sākumam.

� Bet, ja tevi nobeigs, � kas tad atriebsies? � viņas balsī tagad bija saklausāms rūgtums.

� Par to nāksies domāt kādam citam.

� Negrasos ar tevi strīdēties. Tu pārlieku atgādini savu tēvu. Ja viņ� kaut ko iedomājās, atrunāt nebija iespējams. Vēlu tev panākumus. Bet ko tu darīsi pēc tam?

� Arī par to esmu domājis. Par naudu, ko saņem�u mantojumā, un par to, ko nopelnī�u filmēdamies, pēc pāris gadiem nopirk�u jahtu � kaut ko līdzīgu �Klotildei�. Es arī vadā�u pasa�ierus.

Keita lēnām nogrozīja galvu.

� Tu neesi Toms, bet viņa dēls. Dzīvo savu pa�a dzīvi, Vezlij.

� Tā arī būs mana dzīve. Es pat iedomājos, ka tu varbūt gribēsi kļūt man par kompanjonu, varbūt pat par komandas locekli. Tad, kad mēs varēsim nopirkt jahtu, mazais... Tomijs ... jau būs pietiekami paaudzies, viņu varēs ņemt līdzi un .,.

� Sapņi. Seni sapņi.

Viņi klusēdami nogāja vēl kādu puskvartālu,

� Mati tev kas ļāsaka, Vezlij. Par naudu. Tās man vairāk nav.

� Izbeidzās? � neticīgi noprasīja Vezlijs. � Tā, kā tu dzīvo...

� Es zinu, kā dzīvoju, � viņa rūgti sacīja, � dzīvoju kā muļķe. Ir kāds cilve_ks, kur� saka, ka gribot ar mani apprecēties. Viņam Batā ir uzņēmums, neliels kravu pārvadā�anas kantoris. Viņ� palūdza man naudu, lai paglābtos no bankrota.

� Un tu visu viņam atdevi?

Viņa pamāja.

� Domāju, ka mīlu viņu. Tev mani jāsaprot. Es nevaru dzīvot viena, bez vīrie�a. Mēs ar viņu tiekamies gandrīz katru dienu � pēc bāra slēg�anas. Arī �odien viņ� mani gaida, un, kad pateik�u, ka pavadīju visu �o laiku kopā ar Toma dēlu, viņ� būs nikns. Viņ� ta�u neskatās mazulim ne virsū, kad ienāk pie manis.

� Vai tu gribi iziet pie tāda vīra?

�■ Viņ� nebija tāds, kamēr nebija izputējis. Pirms tam viņ� bija tik labs un laipns. Pret mani, pret māti, pret mazo... � viņa nopūtās. � Tu vēl esi jauns. Pēc tavām domām pasaulē ir tikai melns un balts... Tad es tev tagad kaut ko pateik�u. Sievietei manos gados � ar bērnu, neizskatīgai, visu mū�u pa�u melnāko darbu darīju�ai � tas nav tik vienkār�i. � Viņa palūkojās pulkstenī. � Jau gandrīz pieci. Pārtraukumā cen�os kaut vai stundiņu pavadīt kopā ar Tomiju.

Viņi bija klusējot atnāku�i līdz viņas mātes mājai. Mājas priek�ā stāvēja ma�īna, pie stūres sēdēja vīrietis.

� Tas ir viņ�, � Keita sacīja, � gaida un skai�as.

Kad Vezlijs un Keita tuvojās mājai, vīrs izkāpa no

ma�īnas. Tas bija liela auguma, paresns, no viņa nāca degvīna smaka.

� Kur tu blandies apkārt, velns parāvis! � viņ� skaļi ierunājas. � Es tevi gaidu jau kop� trijiem.

� Es mazliet pastaigājos ar �o jauno cilvēku, � viņa mierīgi atbildēja. � Harij, tas ir Vezlijs D�ordeiks. Viņ� atbraucis mani satikt. Harijs Donsons.

� Mazliet pastaigājies, ko? � pārjautāja Donsons un stipri iesita viņai pa seju. Tas notika tik ātri, ka Vezlijs nepaspēja iejaukties. � Es tev parādī�u, kā mazliet pastaigāties! � Donsons kliedza, atkal pacēlis roku.

� Vienu mirklīti, draudziņ, � teica Vezlijs un, saķēris viņa roku, pagrūda viņu tālāk no Keitas.

� Laid vaļā, izdzimteni... tu, kraupainais jeņķi! � �ņāca Donsons, cenzdamies atbrīvoties.

*� �odienai pietiks kauties, mister, � Vezlijs stūma Donsonu ar plecu aizvien tālāk. Te Donsons izrāvās un iesita Vezlijam pa galvu. Vezlijs sagrīļojās, ta�u noturējis kājās. Tad viņ� vilka Donsonam pa �okli. Donsons krita, un abi nogāzās uz bruģa. Vezlijs saņēma vēl divus sitienus pa galvu, bet pēc tam trāpīja Donsonam ar celi к �starpā un ņēmās zvetēt ar dūrēm pa seju. Donsons saļima uz bruģa, un Vezlijs piecēlies vēl divreiz nikni iespēra Donsonam ar kāju pa galvu.

Kautiņa laikā Keita stāvēja sarāvusies, neteikdama ne vārda, bet tagad viņa metās pie Vezlija un, apķērusies viņam apkārt, vilka viņu projām no zemē gulo�ā Don-sona,

� Pietiek, mitējies! � viņa kliedza. � Vai tu gribi viņu nosist?

� Tie�i to es gribu, � teica Vezlijs, trīcēdams aiz шк-numa. Tomēr no Keitas rokām ārā nerāvās.

� Vai viņ� tevi stipri sasita? � viņ.a vaicāja, arvien vēl nelaizdama puisi vaļā.

� Nē-ē, � viņ� atteica, lai gan galva viņam dūca. � Nekā sevi�ķa. Vari laist mani vajā. Es vairs neaiztik�u tavu drauģeli.

� Vezlij, � ātri sacīja Keita, � tev nekavējoties jā-pazūd. Sēdies pirmajā vilcienā un brauc uz Londonu. Kad viņ� celsies ...

� Viņ� neko vairāk neizdarīs, viņ� savu ir jau saņēmis.

� Viņ� atgriezīsies un atvedīs līdzi draugus. Viņi nāks ne jau ar tuk�ām rokām, ej tūlīt pat..,

� Bet kā tad tu?

� Par mani neuztraucies. Man nekas nenotiks. Tikai tu brauc prom.

� Es nevaru atstāt tevi kopā ar �o laupītāju, � viņ� uzlūkoja Donsonu. Tas pakustējās, lai gan acis neatvēra.

� Viņ� vairs pie manis nenāks. Es izbeig�u ar viņu attiecības.

� Tu to saki tikai tāpēc, lai es ātrāk aizbrauktu?

� Zvēru tev, ka tā ir taisnība. Ja viņ� mēģinās man tuvoties, es viņam uzrīdī�u policiju. � Viņa noskūpstīja Vezliju uz lūpām. � Uz redzē�anos, Tomij.

� Tomij? � Vezlijs iesmējās.

Keita ari iesmējās un apmulsusi piesedza seju ar roku.

� Par daudz notikumu vienai dienai. Sargā sevi, Vezlij. Zēl, ka tev iznāca iepīties �ajā notikumā. Bet tagad ej.

Vezlijs palūkojās uz Donsonu. Tas mēģināja apsēsties, asiņojo�ām lūpām kaut ko murminādams. Vezlijs nokrita ceļos un saķēra viņu aiz kaklasaites.

� Paklausies, tu, mērkaķi, � viņ� teica, noliecies pie sapampu�ās auss, � ja es uzzinā�u, ka tu viņu esi aizticis, es atgriezī�os. Un tas, ko tu saņēmi �odien, ir tikai nieks, salīdzinot ar to, kas būs tad. Vai saprati?

Donsons noburk�ķēja kaut ko nesaprotamu.

Vezlijs noskūpstīja Keitu uz vaiga un aizgāja pa ielu neatskatoties. Galva viņam aizvien vēl sāpēja, bet gāja viņ� atsperīgi, juzdamies ar katru soli arvien labāk � atmiņas par kautiņu kaut kādā ziņā viņu nomierināja. Ari! vilcienā, ceļā uz Londonu, viņ� jutās lieliski.

Bilijs spēlēja ar Karmenu � �oreiz bez kādām dusmām �, kad pie korta uzradās jauns puisis ar saulē izbalēju�iem, gai�iem matiem, d�insos un ar mugursomu plecos; viņ� kādu laiciņu pastāvēja, pavēroja spēli, pēc tam noņēma mugursomu un ērti iekārtojās zālē. Ceļotāji ar mugursomām Elfaro nebija parasta parādība, un Bilijs arvien pavērās uz viņa pusi. Puisis ar interesi sekoja spēlei, tomēr neizrādīja ne apbrīnu par labiem sitieniem, ne sa�utumu par kļūdām.

Bilijs ievēroja, ka arī Karmena kļuvusi ziņkārīga, puisi vērodama.

� Vai jūs nezināt, kas viņ� tāds? � viņa vaicāja, kad viņi mainījās vietām.

� Es viņu pirmoreiz redzu, � sacīja Bilijs, slaucīdams pieri dvielī.

� Labāk jau viņ� nekā tā Hitimane, � Karmena piezīmēja. Monika katru dienu parādījās pirms pieciem � tie�i tajā laikā, kad Karmena un Bilijs izgāja uz korta,� un uzmanīgi sekoja viņu spēlei. � Viņā ir kaut kas savāds, it kā viņu neinteresētu teniss, bet mēs pa�i. Un interese liekas kaut kādā ziņā aizvainojo�a.

� Es nodarbojos ar viņu katru rītu, � Bilijs sacīja. Viņa tēvs, ieraudzījis Moniku Briselē, arī teica, ka viņā esot kaut kas savāds. � Varbūt viņa nolēmusi ziedoties tenisa studijām.

Viņi atkal atsāka spēli, un Bilijs uzvarēja; �oreiz Karmena viņu neapsaukāja par pēdējo kastrātu.

� Paidies, � viņa sacīja, vilkdama mugurā svīteri, � �odien tas jau vairāk atgādināja tenisu.

Viņa neaicināja uz bāru iedzert, bet, iedama garām sēdo�ajam puisim, uzsmaidīja viņam. Tomēr atbilde viņas smaidam nesekoja.

Sājā dienā Bilijs vairāk nevienu nemācīja, tāpēc ari viņ� uzvilka puloveri un taisījās projām. Puisis piecēlās.¹

� Mister Ebot?

� Jā, � Bilijs bija izbrīnījies, ka viņu uzrunā uzvārdā. Puisis noteikti nebija no tiem, kam pa kabatai apmaksāt tenisa stundas Elfaro.

� Esmu tavs brālēns, � teica jaunais cilvēks. � Vezlijs D�ordeiks.

� Ak tad tā! Esmu daudz par tevi dzirdējis.

Viņi paspieda viens otram roku. Brālēna roka bija cieta un spēcīga.

� Arī es daudz esmu par tevi dzirdējis.

� Vai ko labu?

� Ne sevi�ķi, ¹� Vezlijs iesmējās. � Tu tomēr labi spēlē tenisu.

� Rouzvolls¹ var gulēt mierīgi, � atturīgi noteica Bi-lijs, lai gan kompliments viņam gāja pie sirds.

� Un meitene arī, � teica Vezlijs. � Viņa nespēlē slikti, vai ne?

� Viņa ir labā formā.

� Ja visas tavas skolnieces tā izskatās, tad tu neesi slikti iekārtojies.

� Ne visas tā izskatās. Bet kur tu esi apmeties?

� Nekur. Braukāju �urpu turpu.

� Kāpēc tu atbrauci �urp?

� Palūkoties uz tevi, � Vezlijs nopietni atbildēja.

� Uz mani?

� Nolēmu beidzot apskatīt jaunās D�ordeiku paaudzes otro pārstāvi.

� Un kā ir?

� Tev ir laba serve, un tu pieklājīgi spēlē pie tīkla.� Abi sāka smieties.

� Tas vēl nav nekas, � teica Bilijs. � Paklausies, es vienkār�i mirstu aiz slāpēm. Vai iesim iedzert alu?

� Ar lielāko prieku, � sacīja Vezlijs, uzmetis mugursomu plecos.

Ceļā uz viesnīcu Bilijs ne bez skaudības nopētīja labi noaugu�o, spēcīgo puisi, kur� nule tik viegli bija uzmetis plecos smago mugursomu, � brālēns viņam noteikti patika.

� Mans... mūsu tēvocis Rūdolfs saka, ka tu esot pazinis manu tēvu, � teica Vezlijs.

� Es viņu redzēju tikai vienu reizi. Vēl būdams pui�elis. Mājās pie vecāsmātes. Mēs pārgulējām vienā istabā.

� Un kāds viņ� tev likās? � Vezlijs vaicāja uzsvērti vienaldzīgā tonī.

� Viņ� man patika. Viņam līdzās visi pārējie izskatījās pēc mīkstmie�iem. Man gribējās dzīvot tāpat kā viņ� � kauties, kuģot pa jūrām uz tālām zemēm. Un vēl, � Bilijs pasmaidīja, � viņ� negulēja pid�amā kā visi pārējie. Tas man kļuva par brīvās dzīves simbolu. ²⁷²⁸

� Tu laikam biji dīvains puika, � Vezlijs iesmējās.

� Ne pārāk dīvains, � Bilijs atbildēja.

Viņi iegāja bārā un pasūtīja divus alus.

Bārā kopā ar savu tēvu sēdēja Karmena. Viņa ziņkāri nolūkojās ienācējos, ta�u nekādi citādi savu interesi neizrādīja.

� Ta�u iznāca tā, � Bilijs turpināja, � ka es ne reizi ne ar vienu neesmu kāvies, nekur neesmu bijis un visu laiku guju pid�amā. � Viņ� paraustīja plecus. � Un vēl mani pārsteidza, ka tavam tēvam bija pistole. Tas ir kaut kas, es nodomāju, vismaz ģimenē ir viens īsts vīrietis. Nezinu tikai, kam tā viņam bija vajadzīga.

� Nekam. Kad pistole bija vajadzīga, tā neatradās pie rokas.

Abi apklusa.

� Man ļoti �ēl, Vezlij, � laipni sacīja Bilijs, � ka viss tā beidzās.

� Jā-ā-ā.

� Bet kādi ir tavi plāni? Gan �obrīd, gan vispār?

� Pagaidām nekādi. Palūkosimies, kas pagadīsies.

Bilijam bija tāda sajūta, ka Vezlijam kādi plāni tomēr

ir prātā, tikai viņ� nevēlas tos apspriest.

� Māte uzskata, ka tevi kinopasaulē gaida liela nākotne.

� Esmu gatavs apspriest priek�likumus, bet ne tūlīt. Pagaidīsim, paskatīsimies, kāda filmai būs piekri�ana.

� Māte raksta, ka jūsu filmu gribot sūtīt uz Kannu festivālu.

� Tas ir kas jauns, � teica Vezlijs. � Grētas tante mani iepriecina. Viņa ir kārtīga sieviete. Tev arī būtu laiks labāk pret viņu izturēties. Ja viņa būtu mana māte, es darītu viņas labā visu, kas manos spēkos. Paklausies, bet kāpēc tu Kannās nevarētu viņu apciemot?

� Nav slikta doma, � domīgi sacīja Bilijs. � Vai tu taisies uz turieni?

� Jā. Man ir tur vēl citas darī�anas arī.

� Tad brauksim kopā. Ar ma�īnu? Kad būs festivāls?

� Maija beigās.

� Tas ir, pēc pusotra mēne�a. Ļoti labs laiks braucienam.

� Vai tevi laidīs?

� Vai esi dzirdējis par �tenisa elkoni�? � iesmējās Bilijs.

� Dzirdēju.

Tad tā. Man �ķiet, ka man drīz būs.sare�ģījumi, bet tas nozīmē, ka vismaz divas nedēļas jāpavada pilnīgā mierā. Bet ar ko nodarbosies tu?

� Nezinu, � Veziijs noteica, paraustīdams plecus. �� Pagrozī�os tepat, ja tev nav iebildumu. Varbūt pamācī�os pie tevis paspēlēt tenisu, varbūt pastrādā�u piestātnē.

�- Kā tev ar naudu?

� Pagaidām �is tas ir, � teica Veziijs, � bet kaut kas vairāk nebūtu par lieku.

� Te viens puisis strādāja baseinā � tīrīja to, vilka ārā piepū�amos matra�us, piestrādāja arī par slīcēju glābēju, bet viņ� pirms divām dienām aizgāja no darba. Vai tu peldēt proti?

� Tīri pieklājīgi.

� Vai gribi, lai apvaicājos par �o vietu?

� Tas būtu lielisks gājiens.

� Manā istabā ir divas gultas. Tā ka � vari iekārtoties.

� Vai tad tev nav meitenes?

� �obrīd nav, � teica Bilijs. � Un pagaidām nav paredzama.

� Es negribētu tevi apgrūtināt.

� Brālēni tādēļ arī pastāv, � Bilijs atsacīja, � lai apgrūtinā'u viens otru.

Nākamajā dienā Veziijs sāka strādāt baseinā, bet vakarā lukturu gaismā Bilijs mācīja viņu spēlēt tenisu. Veziijs bija dzimis atlēts ar teicamu reakciju un drīz vien pārspēja pārējos Bilija audzēkņus. Viņ� spēlēja aizrautīgi, aizmirstot visu citu uz pasaules. Bilijs lepojās ar sava audzēkņa panākumiem, ta�u slēptais niknums Veziija spēlē izraisīja ba�as, un brī�iem viņam gribējās aizrādīt: �Attopies, tā ta�u ir tikai spēle!� Viņam bija tāda sajūta, kura nepārgāja, ka spēle tās parastajā nozīmē brālēna dzīvē nemaz neeksistē.

Bilijs kavējās Vezlija sabiedrībā un drīz vien pamanīja, ka viņam gadījies ideāls kaimiņ�, kas uztur priek�zīmīgu kārtību. Tas bija tik patīkami pēc Monikas juceklīgās saimnieko�anas. Viesnīcas pārvaldnieks bija ar Vez-liju apmierināts un apsveica Biliju ar tādu vērtīgu atradumu. Pēc tam kad Bilijs iepazīstināja Vezliju ar Karmenu, viņas izturē�anās bija mainījusies, un viņa sāka aicināt abus vakariņās mazā restorāniņā pie ostas � tad,

kad viņas tēva viesnīcā nebija. Veziijs izturējās pret Karmenu izturēti un pieklājīgi, un drīz vien Bilijs atklāja, ka tagad Karmena, kura līdz tam par peldē�anu neinteresējās, gandrīz visus rītus pavadīja baseinā. Uzzinājusi, ka Bilija māte ir filmas re�isore, pie kuras filmējies Vez-lijs, Karmena pat sāka izrādīt abiem cieņu, un, kad pilsētā rādija viņasprāt interesantu filmu, viņa aicināja abus uz kino. Viņai patika filmas, kur plūda daudz asiņu, ar bēdīgām beigām; tad viņa bie�i iznāca no kinoteātra ar asarām acis.

Pēc divām nodarbību nedēļām Monika Bilijam paziņoja, ka nākamajā rītā viņa aizbraucot. �Ta�u,� piebilda viņa, iedevusi viņam bagātīgu dzeramnaudu, �noteikti atgriezī�os, tikai nezinu, kad.�

� Būsim priecīgi tevi atkal redzēt, � viņa teica, bet nebija skaidrs, kurus �mēs� viņa domāja.

� Vai tevi gadījumā neinteresē, kas notika Gros-Cail-loux ielā? � viņ� pajautāja. � Tur kļūdas dēļ nogalināja kādu cilvēku. Un vēl da�us.

� Es tev zvanīju.

� Un aizmirsi atstāt savu adresi. Neatkārto to pa�u kļūdu vēl citu reizi. Vai tu esi nodomājis visu mū�u pavadīt kā tenisa treneris �ajā nelaimīgajā valstī?

� Nezinu.

� Kur tu iepazinies ar puisi, kas strādā baseinā?

� Viņ� vienkār�i kādā jaukā dienā te ieklīda, � Bilijs meloja. Viņ� nevienam neteica, ka Veziijs ir viņa brālēns, bez tam viņam negribējās, lai Veziijs sapītos ar Moniku.

� Es tev neticu, � mierīgi noteica Monika.

� Es tur neko nevaru līdzēt.

� Viņam ir atklāta seja. Spēcīga un kaislīga. Kādreiz man būtu ar viņu nopietni jāparunā.

� Liec viņu mierā.

� Lūdzu iegaumē � man tavi norādījumi nav nepiecie�ami.

� Iegaumēju. Un ne tikai to. Vēl daudzas lielas. Da�as no tām ir brīni�ķigas. Kā tev ar atmiņu?

� Slikti. Ļoti slikti. Pateicos par pacietību, kādu tu parādīji man kortā, ta�u tā ne visai nāca man nar labu, vai ne?

� Nepavisam nenāca. Tu esi bezcerīga,

� Ceru, ka ar citiem audzēkņiem būs lielam panākumi. Piemēram, ar to spāņu palaistuvi. Cik viņa tev maksā? Tu ta�u esi �igolo lomā! Bet Spānijā �igolo ir jābūt arod-*

biedrības biedriem.

� Man nav jāuzklausa tavas nejēdzības, � viņ� nikni noteica.

� Pēc da�iem gadiem nāksies pierast. Adios\ mazais.

Viņ� noskatījās tai pakal, pēc tam ar tnco�ājn rokām

iebāza kabatā dzeramnaudu un paņēma raketi. Viņu nepameta cerība, ka Monika varētu atgriezties, pateikt, kurā numurā viņu atrast, un uzaicināt ienākt pēc pusnakts.

Pēc divām nedēļām Vezlijs sēdēja pie galda viņu numurā un rakstīja vēstuli. Bilijs ģērbās, posdamies uz fla-mcrtko vakaru. Uz vakaru bija aicināti �igāni, viesus lūdza ierasties spāņu tautastērpos. Bilijs nopirka sev ko�u kreklu ar me�ģīnēm uz krūtīm un palūdza no kāda muzikanta �auras, melnas bikses, bolero jaciņu un kurpes uz augstākiem papē�iem. Vezlijs arī bija ielūgts, ta�u nolēma deju vietā veltīt savu laiku vēstulēm un piebilda, ka tādā ietērpā justos idiotiski.

No rīta viņ� bija saņēmis vēstuli no Grētiņas. Viņa ziņoja, ka �Restaurācijas komēdija� nosūtīta uz Kannu festivālu, lūdza viņu doties turp un dalīties slavas lau-ros. Kopā ar viņu un Dēvidu Donelli turp brauk�ot arī Rūdolfs. Centī�os atbraukt � kaut vai uz trim dienām � arī Frensisa Millere. �is divas nedējas bū�ot ļoti interesantas. Viņa ļoti priecājoties, ka viņi abi ar Biliju beidzot iepazinu�ies un viens otram iepatiku�ies. Tālāk Grē-tiņa izteica cerību, ka viņam izdo�oties iespaidot Biliju, pārliecinot ari viņu atbraukt uz Kannām.

� Bilij, � sacīja Vezlijs, � es rakstu vēstuli tavai mātei. Viņa lūdza mūs abus atbraukt uz Kannām. Ko lai viņai atbildu?

� Uzraksti.., � Bilijs sāka apdomāties. Viena kurpe jau bija uzstīvēta, otra vēl stāvēja uz grīdas. � Uzraksti viņai... ka aizbrauksim, kāpēc gan ne?

� Viņa priecāsies.

� Labi, � teica Bilijs, bāzdams kāju otrajā kurpē un pieceldamies, � domāju, ka reizi desmit gados cilvēks var sagādāt savai mātei arī kādu patīkamu pārsteigumu. Kā es izskatos? ²⁹

� Idiotiski.

� Tā jau es domāju. Tad es eju pie �igāniem,

� Novēlu labi uzjautrināties.

� Ja līdz ritam neesmu atpakaj, tad tas nozīmēs, ka esmu nolaupīts. No �igāniem var sagaidīt visu ko. Izpirkuma naudu vairāk par trīsdesmitarpus dolāriem nedod.

Un viņ� izgāja, svilpodams toreadora āriju no �Karmenas�.

�igāni bija jauki, ģitāras un kastaņetes iededzināja ugunis asinīs, mūzika un dziesmas pildīja sirdi ar skumjām, spieda to straujāk pukstēt, mīlas priekus gaidot, dejas tika izpildītas lepni un temperamentīgi, bet vīns lija straumēm. Un atkal � kā pirmajā dienā Spānijā � Bilijs sajuta, ka viņ� nonācis valstī, kura viņam kā radīta.

Viens no dejotājiem tuvojās Karmenai un uzlūdza viņu. Viņa dejoja līksmi un viegli. Ne sliktāk par profesionālu dejotāju, nolēma Bilijs. Viņas garie, spīdīgie mati plīvoja, seja kā parasti pauda lepnu nicinājumu. Kad deja beidzās, viesi � arī Bilijs � skaļi aplaudēja. Un tad, pat nedomādama atkal apstāties, Karmena piegāja pie viņa un piecēla puisi no vietas. Vispārēju smieklu un aplausu pavadībā Bilijs sāka dejot ar viņu, mazliet atdarinot �igānu kustības.

Kad deja beidzās, Karmena apveltīja nosvīdu�o Biliju ar skūpstu.

� Es gribu svaigā gaisā, � viņ� teica. Viņi izgāja terasē. Debesis izskatījās tum�as un trauksmainas, melni un plu�ķaini mākoņi palaikam aizsedza mēnesi.

� Tu biji neatkārtojams, � Karmena sacīja.

Bilijs apkampa viņu un noskūpstīja.

� Vēlāk, � viņ� pa�ukstēja,� es atnāk�u pie tevis.

Meitene pamira viņa skavās, bet pēc tam atgrūda viņu

nost.

� Es esmu gatava dejot ar tevi, � viņa auksti noteica, � spēlēt tenisu un strīdēties. Bet man nenāk ne prātā tev atdoties ...

� Bet tu uz mani tā paskatījies ...

� Dejojot visi tā skatās, � viņa teica, nicino�i slaucīdama muti. � Tikai tāpēc. Ja es iedomā�os kādam atdoties, tad tas būs puisis, kas strādā baseinā.

� Saprotu, � viņ� atbildēja, aiz dusmām un aizvaino* juma aizsmacis, � vai gribi, lai es viņam to pasaku?

� Pasaki, ja jau tik tālu nonācis.

� Es to izdarī�u. Kā vienmēr esmu gatavs jums pakalpot, jaunkundz.

� Mans numurs ir trīssimt pirmais. Vai neaizmirsīsies?

� Atcerē�os � līdz zārka dēlim.

Viņa iesmējās. Un smiekli neskanēja patīkami,

� Man laiks doties atpakaļ. Visi redzēja mūs kopā izejam ārā. Jums būs zināms, ka Spānija ir atpalikusi valsts, kur jāievēro pieklājība. Vai nāksiet kopā ar mani?

� Nē. Man ta�u jāizpilda uzdevums. Bet pēc tam ie�u gulēt.

� Jaukus sapņus! � Pagriezusies viņa devās zālē, pretī mūzikas skaņām.

Viņ� lēnām devās atpakaļ uz savu numuru, pēk�ņi ar visu ķermeni sajutis nakts vēsumu. �Vairies no senjori-tām,� tēvs viņam rakstīja. Vecais zināja, ko rakstīja.

Kad' Bilijs iegāja numurā, Vezlijs jau gulēja. Viņ� gulēja nemierīgi, grozījās un raustījās miegā, brī�iem pat stenēja, it kā naktī viņu būtu pārņēmu�as kādas necie�amas sāpes, kuras dienā izdevās aizgainīt vai neievērot. Bilijs nolūkojās uz savu jauniegūto brālēnu, pats nesaprazdams, vai viņ� to �ēlo, mīl vai neieredz.

Viņ� jau taisījās izģērbties un līst gultā, atstājis Vez-liju viņa drūmajos sapņos, ta�u nodomāja: �Kāda velna pēc es tā uzvedos, mes ta�u esam no vienas ģimenes!� Un viņ� ņēmās Vezliju modināt.

�� Kas noticis? � pamodies vaicāja Vezlijs.

� Man jāpasaka tev jaunums. Trīssimt pirmajā numurā tevi gaida dāma. Viņu sauc Karmena. Viņa lūdza mani tev to pasacīt.

� Tu joko! � Vezlijs jau bija galīgi pamodies.

� Nekad dzīvē neesmu runājis nopietnāk.

� Kas tad viņu tā uzkurināja?

� Es tavā vietā neuzdotu jautājumus, bet kaltu dzelzi, kamēr tā karsta. Tu pats teici, ka viņa ir skaista.

� Es viņu nemīlu, � apvainojies kā mazs pui�elis, kuram pirmoreiz liek darīt kaut ko nepatīkamu, sacīja Vezlijs; Bilijs atcerējās gadu starpību � �os septiņus gadus. � Dro�i vien tas ir stulbi. Bet es nevaru. Esmu iemīlējies kādā neparastā meitenē. Viņa ir Ņujorkā. Varbūt drīz viņa atbrauks uz Eiropu. Man nav daļas par to, ko �ī dāma par mani nodomās, � viņ� izaicino�i piebilda, � es gaidī�u savu meiteni.

� Vēlāk no�ēlosi, � Bilijs brīdināja.

� Nekad. Karmena ta�u tev arī patīk, un tu pazīsti viņu daudz labāk; kāpēc tu pats neej?

� Viņa skaidri lika saprast, ka mani viņa negaida. Labs ir, es savu pienākumu esmu izpildījis un eju gulēt... Ar labu nakti, Vezlij. Tev bija nopietns pārbaudījums, un tagad tev vajadzīga atpūta.

� Jā. Izslēdz ta�u to sasodīto gaismu.

Bilijs pastiepa roku un nodzēsa gaismu. Viņ� ilgi gulēja ar vaļējām acīm un lūkojās tum�ajos griestos. Pēc minūtēm piecām viņ� saklausīja Vezlija vienmērīgo elpu, kuru paretam pārtrauca klusa ievaidē�anās. Puisim atkal rādījās murgi. Bilijs gulēja neaizmidzis līdz tam laikam, kamēr sāka svīst gaisma. No tālienes aizvien vēl skanēja mūzikas skaņas. Spānijā, domāja viņ�, �is laiks atvēlēts seksam.

Nākamajā dienā tie�i pulksten �etros Karmena parādījās kortā. Viņa izskatījās mierīga un atpūtusies. Viņiem bija paredzēta dubultspēle. Partneri jau gaidīja, Karmena sveicināja gan viņus, gan Biliju ar nemainīgu, starojo�u smaidu. Abi partneri bija vīrie�i, bet spēlēja ievērojami vājāk nekā Karmena, tāpēc viņi ar Biliju atradās da�ādās laukuma pusēs. Karmena pārspēja pati sevi, un pretiniekiem nācās diezgan daudz paskraidīt. Kad rezultāts bija 4:4, pēc ilgākas sitienu maiņas viņa ar spēcīgu sitienu raidīja bumbiņu pāri Bilija galvai. Mezdamies atpakaļ, viņ� pamanīja viņai sejā ironisku smīnu, augstu palēcās � un paspēja atsist bumbu gaisā, to nikni sitot Karmenai pa kājām, lai viņa nevarētu atsist, ta�u viņa metās pie tīkla, paklupa � un bumba trāpīja viņai pa aci. Karmena iekliedzās, nometa raketi un aizsedza seju ar rokām.

Ak Dievs, nodomāja Bilijs, lecot pāri tīklam un skrienot pie viņas, tā tik man vēl trūka.

Ārsta ^ja bija nopietna.

� Acs ir bīstamā stāvoklī, � viņ� teica. � Karmenai nekavējoties jābrauc uz Barselonu pie pieredzēju�a speciālista. Iespējams, ka būs jātaisa operācija.

� Lūdzu, piedodiet man, � teica Bilijs, kad viņi no ārsta devās atpakaļ uz viesnīcu.

� Jums nav jālūdz man piedo�ana, � kategoriskā tonī sacīja Karmena. Viņ� redzēja, ka viņai ļoti sāp. � Tā nav jūsu vaina. Man nevajadzēja mesties pie tīkla. Es gribēju jās izprovocēt, lai jūs nopūdelētu. Jūs nedrīkstat domāt, ka esat vainīgs.

Viņ� pieliecās un noskūpstīja viņu uz vaiga. �oreiz viņa to neatgrūda.

Ta�u, lai kā arī nebūtu, viņ� labi apzinājās, ka ir vainīgs; ja nebūtu vakarvakarā, viņ� nekad nesistu bumbu ar tādu spēku.

Nākamajā rītā viņu izsauca pie pārvaldnieka.

� Jaunais cilvēk, kā liekas,�jūs esat pārcenties. Man nupat zvanīja viņas tēvs. Speciālists uzskata, ka bez operācijas varēs iztikt. Dro�i vien viss nokārtosies, turpretī tēvs glu�i vienkār�i trako. Ja runājam par mani, tad es jūs pieņēmu ne jau tāpēc, lai kropļotu iemītniekus. Tēvs pieprasa, lai es jūs atlai�u, un, lai gan meita man zvanīja un draudēja, ka viņa man to nekad nepiedo�ot, diem�ēl esmu spiests paklausīt tēvam. Tā ka esiet tik laipns, sakravājieties un brauciet prom. Jo ātrāk, jo labāk būs jums pa�am. � Pārvaldnieks izņēma no galda atvilktnes aploksni un pasniedza to Bilijam. � Te ir jūsu mēne�a alga. Nekādus atvilkumus es neieturēju.

� Pateicos jums, � pieticīgi noteica Bilijs.

� �ēl, ka jums jāaizbrauc. Jūs �eit visiem patikat. � Pārvaldnieks uz �ķir�anos paspieda viņam roku.

Pa ceļam uz baseinu, lai izstāstītu Vezlijam notiku�o, ļ3ilijs atminējās tēva vārdus par neveiksmēm, kuras vajājot D�ordeikus. Tiesa, viņa uzvārds ir Ebots, nevis D�ordeiks, ta�u tam nebija nozīmes.

Tajā pa�ā dienā vaļējā pe�o, siltas, maigas saulītes apspīdēti, viņi j*au brauca uz Franciju. Bilijs lūkoja pārlie-£ināt Vezliju, ka ir muļķīgi pamest darbu, ta�u Vezlijs ņepiekrita, un Bilijs neuzstāja. Viņam patika brālēns, un perspektīva ar kopējo ceļojumu automa�īnā pa pavasarīgo Spāniju un Franciju likās ļoti vilino�a. Viņi brauca nesteidzīgi, apskatīdami ievērojamas vietas un ieturēdamies olīvkoku ēnā ceļa malā vai arī pie vīnadārzietn. Viņi ēda desu, vienkār�u lauku maizi un piedzēra vīnu no pudeles. Bumbiņas un raketes bija viņiem līdzi, un gandrīz katrā pilsētiņā viņiem izdevās atrast kortu un uzspēlēt da�as partijas.

� Ja tu trenēsies, � sacīja Bilijs, � tad pēc diviem gadiem mani pieveiksi.

Jo tālāk uz ziemeļiem viņi tika, jo vairāk Bilijs priecājās par to, ka viņi ir prom no Elfaro. Viņam bija �ēl �ķirties no Spānijas, toties tagad nenāksies katru dienu domāt par to, ka ik brīdi var uzrasties Monika ar saviem aizplīvurotajiem draudiem par nākamajām nepatik�anām un pilnīgu apsīkumu tenisa spēlē.

Vezlijs kļuva atklātāks un pastāstīja viņam par tik�anos ar cilvēkiem, kuri pazinu�i viņa tēvu, kā arī par savu iera�anos Batā. Kautiņu ar Dousonu viņ� noklusēja, runāja tikai par Keitu un � visnotaļ maigi � par savu mazo pusbrālīti.

� Tāds simpātisks mazulītis. Spēkpilns kā vērsēns. Laikam tad, kad izaugs, izskatīsies pēc sava.., mūsu tēva. Un viņ� ir patie�ām laimīgs.

� Tu, kā man �ķiet, gan neesi, � teica Bilijs. � Jauns, spēcīgs, skaists puisis � un māte raksta, ka tevi gaida lieliska karjera, ja vien tu to gribēsi, tomēr laimīgs tu neizskaties.

� Esmu laimīgs, � ieturēti atbildēja Vezlijs.

� Bet tad, kad tu esi aizmidzis, neko tamlīdzīgu nevar apgalvot. Kāpēc tu visu cauru nakti vaidi?

� Vienkār�i man rādās murgaini sapņi. Tas neko nenozīmē.

� Psihiatri tā neteiktu.

� Un tu? � negaidot jautāja Vezlijs.

� Es uzskatu, ka tevi kaut kas nomāc. Kaut kas baigs. Ja tu to izstāstītu, tev varbūt paliktu vieglāk.

� Varbūt kādreiz arī izstāstī�u, tikai ne tagad. Runāsim par ko citu.

Pārbrauku�i Francijas robe�u, viņi apstājās pārlaist pirmo nakti mazītiņā piejūras viesnīcā Porvāndrā.

� Man ir vienreizēja ideja, � teica Bilijs. � Mūs gaida Kannās tikai pēc divām nedēļām. Kāpēc lai mēs neaizlaistu uz Parīzi papriecāties?

� Nē, � pa�ūpoja galvu Vezlijs, � man jābrauc uz Kannām. Es visu laiku to atliku, bet tagad pienācis laiks.

� Kādēļ?

Vezlijs tā savādi paskatījās Bilijā.

� Man vajag satikt Trusi. Viņ� kuģoja ar mani kopā uz �Klotildes�... un tagad viņ� ir Sentropezā. Viņam varētu būt man nododamas svarīgas ziņas. Tu brauc uz Parīzi, bet es ar gadījuma ma�īnām do�os tie�i uz turieni.

� Kādas ziņas?

Atkal no jauna Vezlijs viņu savādi uzlūkoja.

� Es meklēju vienu viru, un Trusis varētu zināt, kur viņu atrast. Tas arī viss.

� Vai tad �is cilvēks nevar pāris nedēļu pagaidīt?

� Viņ� jau tā pārāk ilgi gaida.

� Bet kur� tas ir?

� Tas ir cilvēks, kura dēļ es tik slikti guļu. Es katru nakti redzu viņu sapni. Man rādās, ka es duru viņam ar nazi � vēl un vēl, bet viņ� nekrīt, stāv un ņirdz man sejā... Kad es mostos, man ausīs vēl aizvien skan viņa smiekli.

� Vai tu viņu pazīsti? Es domāju � sapņos pazīsti?

Vezlijs lēnām pamāja.

� Tas ir cilvēks, kas nogalināja manu tēvu.

Vezlijs pateica to tādā tonī, ka Bilijam kļuva baigi.

� Ko tad tu taisies darīt, kad viņu atradīsi?

Vezlijs dziļi uzelpoja.

� Agrāk vai vēlāk tik un tā nāksies kādam to pateikt. Kādēļ lai tas nebūtu tu? Es gatavojos viņu piebeigt.

� Ak Dievs!

Viņi sēdēja klusēdami un skatījās uz jūru.

� Un kā tu domā to izdarīt? � Bilijs beidzot vaicāja.

� Nezinu, � Vezlijs paraustīja plecus. � Kad pienāks laiks, tad izlem�u. Varbūt ar nazi.

� Vai pistole tev ir?

� Nē.

� Viņam varbūt ir?

� Pilnīgi iespējams.

� Tas nozīmē, ka piebeigs tevi.

� Pacentī�os, lai tas nenotiktu, � drūmi noteica Vezlijs.

� Ja arī tev izdotos viņu piebeigt, tevi tūlīt sāks meklēt policija. Vai tu to saproti?

� Pieņemsim.

� Labākajā gadījumā tiksi cauri ar divdesmit gadiem. Tev tik ļoti gribas nonākt cietumā?

� Nē.

� Un tomēr tu gribi braukt uz Kannām un to izdarīt?

� Jā.

� Paklausies, Vezlij, � Bilijs teica, � es nepieļau�u, ka tu zaudētu galvu un ietu nāvē. Es tev palīdzē�u.

� Kā?

� Vispirms man Parīzē ir noslēpta pistole ar klusinātāju.

� Tā var noderēt, � Vezlijs piekrita.

� Es varētu tev palīdzēt izdomāt plānu ... novāk�anai, � Bilijs sastomījās pie �ā vārda. � Es tomēr esmu dienējis armijā un zinu, kā jārīkojas ar iero�iem. Bez tam es daudz labāk par tevi runāju franciski. Es tev tūlīt kaut ko pateik�u � kaut ko tādu, ko tu nedrīksti teikt nevienam cilvēkam. Kad es biju armijā, es iestājos teroristu grupā Briselē ...

� Tu? � neticīgi pārvaicāja Vezlijs.

� Jā, es. Un piedalījos spāņu tūrisma aģentūras uzspridzinā�anā Amsterdamā. Es protu izgatavot bumbas. Labāku palīgu �ajā lietā tev neatrast! Mēs darīsim tā: kamēr tu ceļosi uz Sentropezu, es aizbrauk�u uz Parīzi, paņem�u pistoli un uzmeklē�u tevi vai nu Sentropezā, vai Kannās. Kā būs � vai ar mieru?

Vezlijs domīgi uzlūkoja Biliju.

� Bet vai tu nepiemānīsi?

� Ko tu runā! � apvainojies iebilda Bilijs. � Nekad mū�ā. Ko gan tu vari zaudēt? Pēc da�ām dienām es atbrauk�u. Atvedī�u pistoli. Un pietiekami daudz patronu, lai varētu pavingrināties. Vai tev tas izskatās pēc mānī�anās?

� Laikam jau ne. Labs ir. Paziņo, kur tu Parīzē apmetīsies, tad es tev piezvanī�u un pateik�u, kur mani atrast.

� Vai nederētu kaut ko iedzert? � Bilijs pavaicāja.

� Jā, gandrīz tā ir, � Vezlijs piekrita.

Nākamajā dienā viņi abi kopā aizbrauca līdz Nimai, kur Bilijam bija jānogrie�as uz ziemeļiem � uz Parīzes pusi. Novietoju�i ma�īnu ceļa malā, papeles ēnā, viņi �ķīrās. Bilijs klusēdams sēdēja pie stūres, Vezlijs izvilka no ma�īnas mugursomu un uzmeta plecos. Viņi bija norunāju�i, ka Bilijs pa telegrāfu uz pieprasījumu nosūtīs uz Sentropezu savu Parīzes adresi.

� Tad pagaidām, � sacīja Vezlijs, � skaties ar abām acīm.

� Un tu arī, � atbildēja Bilijs. � Vai tu bez manis neko nesavārīsi? '

� Nē. Apsolu! � Viņi paspieda viens otram roku. � Man būs garlaicīgi bez tenisa.

� Iegaumē, ka fran�u cietumos tenisu nespēlē.

� Iegaumē�u, � teica Vezlijs un atkāpās soli atpakaļ. Bilijs iedarbināja motoru, pavicināja ar roku � un

auto izbrauca uz ceļa. Spogulī ma�īnas aizmugurē bija redzams garais, slaidais Vezlija siluets, kas soļoja Kannu virzienā.

Parīzē Bilijs noīrēja numuru Kreisā Krasta viesnīcā un tūlīt pasūtīja sarunu ar Ameriku. Izdzirdis Rūdolfa balsi, Bilijs teica:

� Tēvoci Rūdolf, te Bilijs Ebots. Es esmu Parīzē, vies* nīcā �Alemberi�. Man steidzīgi vajadzīga jūsu palīdzība. Ar Vezliju var notikt kas briesmīgs, un arī ar mani, ja... � viņ� apklusa.

� Ja ... kas, Bilij?

� Ja mēs kaut kur neiejauksimies. Tā nav telefona saruna.

� Rīt es bū�u Parīzē.

� Paldies Dievam! � teica Bilijs, � Tas ir patīkamākais, ko es varēju izdzirdēt.

Viņ� noguris apgūlās gultā un pēc mirkļa jau cie�i gulēja.

� Un tagad, Bilij, � teica Rūdolfs, kad viņi nogriezās uz autostrādes, kas veda no lidostas uz Parīzi, � paskaidro man, kas~ par lietu.

� Runa ir par Vezliju, � teica Bilijs, uzmanīgi vadot ma�īnu. Lija lietus, un vakarīgās ma�īnu plūsmas ugunis atspīdēja slapjajā asfalta virsmā. � Viņ� tagad ir Francijas dienvidos un meklē slepkavu.

Rūdolfs atbīdīja platmali pakausī un pārvilka ar plaukstu par pieri, it kā aizgainīdams sāpi.

� Kā tu to zini? � viņ� piesmaku�ā balsī vaicāja.

� Viņ� pats pastāstīja. Mēs iedraudzējāmies Spānijā. Dzīvojām vienā numurā. Kad viņ� gulēja, varēja nodomāt, ka viņ� guļ karalauka ierakumā, bet apkārt aizvien tuvāk un tuvāk sprāgst �āviņi. Es sapratu: puisi kaut kas nomāc. Visbeidzot jautāju viņam, un viņ� man izstāstīja.

� Tu domā, ka viņ� runāja nopietni?

� Protams, ka nopietni. Viņ� nav no jokupēteriem. Viņ� pat tenisu spēlējot ir tik nopietns, ka skatīties baigi. Es tādu vēl nebiju saticis pat starp padzīvoju�iem vīriem.

� Vai viņ� ir pie pilna prāta?

� Visur citur, izņemot �o punktu.

� Kāpēc tu nepaliki pie viņa? � Rūdolfs nosodo�i vaicāja.

� Tā ... � apmulsis novilka Bilijs, � vel ir stāsta otra puse. Es solīju viņam palīdzēt.

� Ko?

Bilijs nervozi sakustējās sēdeklī un pārtvēra stūri.

� Apsolīju dalīties viņa darī�anās un izdomāt ko tādu, lai mūs nenoķer. Ņemot vērā manu militāro sagatavotību un tamlīdzīgi.

� Un vai tu arī esi pie pilna prāta? � asi noprasīja Rūdolfs.

� Visu laiku tiku domājis, ka jā.

� Un tu tie�ām gatavojies savu solījumu pildīt?

� Pat nezinu. Tomēr viņu es, protams, nepametī�u. Jūs ar mani runājat kā policists, kas pratina ieslodzīto.

Rūdolfs bezcerīgi atmeta ar roku.

� Divi plānprātiņi. Divi zaļi augļi vienā kokā.

� Tas ir mūsu ģimenes mantojums, � apvainojies teica Bilijs. � Laipni ielūdzu, tēvoc, uz plānprātiņu valsti, uz Eiropas nodaļu.

� Bet kāpēc tu sēdi Parīzē, kad viņ� tur gudro sazin ko? � Rūdolfs aizvien vairāk saskaitās.

� Es pateicu viņam, ka Parīzē man ir pistole ar klusinātāju, un apsolīju viņam to aizvest.

� Vai tā tev patie�ām ir?

� Jā.

� Ar ko, velns parāvis, tu te esi pēdējos gados nodarbojies?

Bilijs atkal nervozi sakustējās sēdeklī.

� Es negribētu par to runāt. Būtu labāk jums.,, un arī man ... ja jūs nezinātu.

Rūdolfs dziļi ieelpoja, pēc tam trok�ņaini izpūta gaisu.

� Vai tevi meklē policija?

� Nē. Vismaz man par to nekas nav zināms, � teica Bilijs, apmierināts, ka viņam jāgroza stūre Un nav iespējas vērot tēvo�a sejas izteiksmi,

Ш

Rūdolfs noguris novilka ar roku pār noskūto vaigu.

� Tev nāksies to pistoli atdot man.

� Bet es Vezlijain apsolīju pēc pāris dienām aizvest to viņam.

� Paklausies, Bilij, � teica Rūdolfs, cenzdamies runāt mierīgi, � tu ta�u teici, ka tev ir vajadzīga palīdzība. Es izlidoju ar pirmo lidma�īnu. Tu darīsi to, ko es saku, vai... � viņ� apklusa.

� Vai � kas?

� Pagaidām vel nezinu. Kur �obrīd ir Vezlijs?

� Sentropezā. Mēs norunājām, ka es paziņo�u viņam pa telegrāfu savu Parīzes adresi. Viņ� man piezvanīs, tad arī vienosimies, kur un kad tiksimies dienvidos.

� Vai esi aizsūtījis telegrammu?

� �odien no rīta.

� Kāpēc tu ta steidzies? Kāpēc nevarēji sagaidīt manu iera�anos? �ķiet, būtu labāk, ja viņ� nezinātu, kur tevi atrast.

� Viņ� jau tā izturas pret mani ar aizdomām, � Bi-lijs aizstāvējās. � Ja es viņu piemānī�u, viņ� nospļausies par mani un darbosies tālāk viens pats.

� Varbūt tev taisnība. Vai viņ� jau zvanīja?

� Vēl ne.

� Teicami. Kad zvanīs, pasaki, ka es esmu �eit. Saki, ka tev neizdevās dabūt to nolādēto pistoli, ka tas izrādījās sare�ģītāk, nekā tu biji domājis.

� Bet ko tas dos?

� Vismaz to, ka es pagū�u izdomāt kaut kādu izeju,� dusmīgi noteica Rūdolfs. � Un tev arī nebūtu par ļaunu pakustināt smadzenes. Bet tagad paklusē, lūdzams. Pēc pārlidojuma man ļoti gribētos da�as minūtes pasēdēt ar aizvērtām acīm, varbūt pēk�ņi mums ar tevi ienāks prātā kāda pieņemama ideja.

Viesnīcā, pirms viņi �ķīrās, Rūdolfs noteica:

� Neaizmirsti � rīt pistolei jābūt pie manis. Un vēl viens lūgums: lai Vezlijs nedabūtu to ne redzēt.

� Tad viņ� ņems nazi vai mietu vai ies kailām rokām. Jūs vienkār�i viņu nepazīstat, � iebilda Bilijs.

� Nezinu vis, bet ir ļoti slikti, ka saku viņu iepazīt tikai tagad.

� Paklausieties, � teica Bilijs, � ja jums negribas iejaukties tādā lielā, es pacentī�os tikt galā pats. Varat uzskatīt, ka es jums nekā neesmu teicis.

Rūdolfs domīgi palūkojās Bilijā, it kā domādams, kas viņu sagaida, ja viņ� piekritīs �im priek�likumam, bet pēc tam pa�ūpoja galvu,

� Laikam jau meklēt Danovi�u bija mans pienākums. Un jau sen. Tikai līdz �im vakaram man tas nebija ie�āvies prātā. Nē, uzskatīt, ka tu man neko neesi teicis, nav atrisinājums. Ar labu nakti, Bilij. Ja naktī tev ie�ausies prātā kāda ideja, piezvani man. Cie�i aizmigt dro�i vien neizdosies.

Viņ� atkal vairākas reizes pārvilka ar roku pār seju un lēni, smagā gaitā devās pie lifta.

�Es ne reizi neesmu Iedomājies par viņa gadiem,� Bi-lijs pārmeta pats sev, kad lifta durvis aizvērās.

No rīta viņi brokastoja kopā. Rūdolfa seja bija nogurusi, zem acīm maisiņi, viņ� ēda klusēdams, dzerdams kafiju krūzi pēc krūzes.

� �odien tu paņemsi... to priek�metu, � viņ� galu galā noteica, � un atdosi to man.

� Vai jūs patie�ām to gribat... � iesāka Bilijs.

� Vienīgais, ko es patie�ām gribu, � Rūdolfs noteikti atteica, � lai man nenāktos uzklausīt tavus iebildumus.

� Labs ir, es pakļaujos. � To pateicis, viņ� sajuta lielu atvieglojumu: atbildība par pieņemto lēmumu tagad gūlās ne tikai uz viņa pleciem vien.

Zālē ienāca durvjusargs un franciski uzrunāja Biliju:

� Jūs lūdz pie telefona, tepat vestibilā, mister Ebot.

� Pateicos, � Bilijs piecēlās. � Tas dro�i vien ir viņ�. Neviens cits nezina, ka es esmu �eit.

� Esi piesardzīgs un nesaki neko lieku. Pacenties, lai viss izklausītos pēc patiesības.

� Centī�os, bet no �ā pui�a var sagaidīt visu, ko vien vēlies, � Bilijs noteica un- izgāja no restorāna. Pēc kafijas dzer�anas viņam mutē pēk�ņi bija radusies rūgtuma sajūta. Vestibilā viņ� iegāja telefona būdiņā un paņēma klausuli.

� Bilij, � viņ� izdzirda Vezlija balsi � nedaudz klusinātu lielā attāluma dēļ, �� vai tu vari runāt?

�- Ne sevi�ķi brīvi.

� Es esmu viesnīcā �Le Pineau�, Sentropezā. Kad tu

atbrauksi?

� Pēc da�ām dienām, ne agrāk, Vezlij. Ar to mantu sākās da�i sare�ģījumi, � pa�a balss skaņa viņam likās samākslota.

� Kādi sare�ģījumi? � Vezlijs asi vaicāja.

Pastāstī�u, kad tiksimies.

� Tad tu dabūsi vai ne?

� Noteikti dabū�u. Tikai vajag vēl mazliet laika.

� Cik?

� �etras vai piecas dienas.

� Ja tu pēc piecām dienām neparādīsies, tad es braucu uz Kannām, � teica Vezlijs. � Viens pats. Vai tu sa< prati, ko es teicu?

� Tu neuztraucies, Vezlij. Es daru visu, kas no manis

atkarīgs.

� Manuprāt, tu velc laiku, Bilij.

� Neko es nevelku. Vienkār�i ir radu�ies da�i �ķēr�ļi.

� Viss skaidrs, � teica Vezlijs un nolika klausuli.

Bilijs lēnām atgriezās restorānā.

� Viņ� ir viesnīcā <rLe Pineau� Sentropezā, � viņ� apsēzdamies ieica. � Viņ� ir neapmierināts un deva rnan tikai piecas dienas laikā.

Rūdolfs pamāja.

� Tu vēl nepateici viņam, ka es esmu �eit?

� Nē.

� �ovakar es brauk�u uz Antibu ar vilcienu. Negribu, lai lidostā mani pārbauda. Ja tev radīsies nepiecie�amība ar mani runāt, es bū�u viesnīcā �Colombe d�Or�.

� Jums �onakt ienākusi prātā kāda ideja?

� Iespējams, � Rūdolfs drūmi pasmaidīja.

� Vai negribat man pateikt?

� Negribu. Tu pats vakarvakarā teici, ka par da�ām lietām nevajag runāt. Tā būs labāk mums abiem.

� Kas attiecas uz noslēpumiem, tad mūsu ģimenīte ir par simts punktiem priek�ā jebkurai citai.

� Jā, gandrīz vai, � Rūdolfs piecēlās. � �odien esmu nolēmis Parīzē izklaidēties, varbūt pat aizie�u uz Luvru. Satiksimies te pulksten piecos. Nepastrādā kādas muļķības līdz tam laikam.

� Pacentī�os. Redzēsimies piecos.

Pēc Rūdolfa aizie�anas Bilijs ar taksometru brauca uz banku. Viņ� negribēja, lai kāds pievērstu uzmanību pe�o ar atvā�amo jumtu un varbūt pat iedomātos pierakstīt ma�īnas numuru.

Viņ� paņēma līdzi tenisa somu, un, kad kalpotājs, atslēdzis abas durtiņas, aizgāja pie sava galda, ielika tajā automātisko pistoli un. rezerves patronas, tāpat to, kas bija atlicis no desmit tūksto�iem franku. Bilijs uzgāja aug�ā, pateica bankas ierēdnim, ka seifs viņam vairāk nebūs vajadzīgs, un atdeva atslēgu.

Pēc tam af somu rokās viņ� ar taksometru atgriezās viesnīcā, nolika somu uz gultas un, nenovērsdams acis no tās, nosēdēja numurā līdz pulksten pieciem.

Izkāpis no vilciena, Rūdolfs nonāca dienvidu saules piesildītā Antibas rītā. Ma�īna, kuru viņ� bija pasūtījis Hertca aģentūrā, gaidīja viņu stacijā. Pie letes parakstījies par saņem�anu, viņ� visu laiku turēja kāju pie ceļasomas, kura atradās uz grīdas.

Piebraucis pie viesnīcas �Colombe d�Or�, viņ� pats ienesa ceļasomu vestibilā un, pasūtījis nufnuru, sekoja kalpotājam pa pēdām, neizlai�ot ceļasomu no acīm.

Kad kalpotājs aizgāja, Rūdolfs piezvanīja vecajam advokātam Antibā un norunāja tikties ar viņu pulksten vien-^ padsmitos. Pēc tam noskuvās, ielīda vannā un ilgi snauda siltajā ūdenī. Pēc Ņujorkas laika pulkstenis bija divi pēc pusnakts, viņa organisms vēl nebija pielāgojies. Kustēda-, mies kā sapnī, viņ� saģērbās un pasūtīja turpat numurā lielu kafijas krūzi. Tas bija tas pats numurs, kurā viņ� mēdza apmesties agrāk. �urp bija nākusi �anna, un at-' miņas par kopā pavadītajām stundām atmodināja senās vēlmes. Viņ� paņēma papīra lapu un rakstīja: �Dārgā Zanna! Es atkal esmu mūsu viesnīcā, varbūt, ja esi brīva...�

Viņ� neuzrakstīja turpmāko un saburzīja lapu. Par vēlu. Viss jau bija pagātnē.

Pusvienpadsmitos viņ� aizslēdza ceļasomu, nokāpa lejā, iesēdās ma�īnā un brauca uz Antibu.

Vecais gaidīja viņu aiz liela, pulēta galda, bet aiz viņa muguras milzīgajā logā kā skaistā gleznā spīguļoja saules pielietā, spilgti zilā jūra.

� Vai te mēs varam runāt? �* Rūdolfs apsēdies jautāja.

� Bez �aubām.

� Es domāju � vai �eit galdā nav magnetofonu vai vēl kādas citas tehnikas.

� fr, � advokāts atzinās, � tikai tā nav ieslēgta. Es to izmantoju tikai pēc klienta lūguma.

� Ceru, ka neapvainosities, ja palūg�u likt to galdā � pilnīgas pārliecības labad.

� Kā vēlaties, ser, � auksti atteica vecais. Sadrūmis viņ� atvilka atvilktni un nolika uz galda malas mazu aparātu.

Rūdolfs piecēlās, lai to tuvāk aplūkotu. Magnetofons tie�ām nebija ieslēgts.

� Pateicos, ser, � viņ� teica un atkal apsēdās. � Tāpat es palug�u jūs neko nepierakstīt � ne tagad, ne arī pēc tam, kad bū�u aizgājis.

�� Labi, nebūs nekādu pierakstu, � vecais pamāja.

� Lieta, kuras deļ esmu pie jums atbraucis, ir loti delikāta. Runa ir par mana nogalinātā brāļa dēla dro�ību.

Vecais atkal pamāja.

� Ļoti bēdīgs gadījums. Ceru, ka laiks mazliet dziedējis brūces...

� Tikai mazliet.

� Un ka mantojums sadalīts ar minimālām... mhm ... nepatik�anām.

� Ar maksimālām, � Rūdolfs drūmi atbildēja.

� Diem�ēl, � sacīja vecais, � ģimenes problēmas...

� Mans brāļadēls tagad ir Francijas dienvidos. Viņam nav zināms, ka esmu �eit, un es vēlētos, lai �is stāvoklis paliktu, kāds tas ir.

� Ļoti labi.

� Viņ� atbrauca �urp, lai sameklētu Danovi�u.

� Oho! � vecais iesaucās.

�� Viņ� taisās to nogalināt.

Vecais ieklepojās, it kā viņam kaut kas būtu iestrēdzis rīklē. Tad viņ� izvilka lielu, baltu kabatlakatu un noslaucīja lūpas.

� Es atvainojos, � viņ� teica, *� tagad man ir skaidrs, kādēļ jūs �o lietu nosaucāt par delikātu.

� Es negribu, lai viņ� Danovi�u atrastu.

� Glu�i dabiska vēlē�anās, � atsaucās advokāts. � Bet ko es varu jūsu labā darīt?

Rūdolfs dziļi ievilka elpu.

� Ja Danovi�u nogalinātu līdz tam laikam, kad mans brāļadēls uzzinās viņa atra�anās vietu, tad problēma būtu atrisināta.

� Saprotu, � domīgi sacīja vecais. Viņ� no jauna ieklepojās un izvilka kabatlakatu. � Un kā, pēc jūsu do-mārn, es varu jums palīdzēt sasniegt vēlamo rezultātu?

� Sava laikā, ser, jūs dro�i vien nodarbojāties ar lietām, kuras saistītas ar zināmām aprindām �ajā Piekrastē.

Advokāts pamāja.

� Savā laikā, � viņ� klusi noteica, � jā.

� Ja jus iepazīstinātu mani ar cilvēku, kur� zina, kur atrodas Danoviīs, un ja �is cilvēks būtu ar mieru nokārtot �o lielu, es ļoti labi samaksātu par viņa ... pakalpojumu.

� Saprotu, � teica advokāts.

� Saprotams, � Rūdolfs piebilda, � ka esmu gatava pārskaitīt ievērojamu summu arī uz jūsu rēķina �veices bankā.

� Dabiski, � advokāts piekrita nopūties � vai nu iedomādamies gaidāmo risku, vai arī lielo naudas summu �veices bankā.

� Tam jānotiek ātri, � sacīja Rūdolfs. � Tas zēns ir trakulīgs un nepacietīgs.

� Es jūtu jums līdzi, mesjē D�ordeik, � advokāts pamāja ar galvu, � bet jūs saprotat, ka tādas lietas nav paveicamas vienā naktī, ja vispār ir paveicamas.

� Esmu gatavs samaksāt divdesmit tūksto�us dolāru.

Advokāts atkal klepoja. Un atkal slaucīja muti kabat*

lakatā.

Ilgāku laiku istabā valdīja klusums. Rūdolfs moko�i domāja par to, ko tad viņ� īsti dara. Visu mū�u viņ� ticēja labsirdībai un krietnumam, bet tagad plāno noziegumu. Un kā vārdā viņ� to dara? Lai novērstu vēl lielāku noziegumu. Krietnums var izrādīties par lamatām, viņ� domāja, tāpat kā daudzi citi skaisti jēdzieni. Jājautā, kas tev ir svarīgāk � tavi principi vai tava pa�a miesa un asinis?

Nepagriezies pret Rūdolfu, advokāts teica:

� Es padomā�u, ko varētu izdarīt. Pacentī�os saistīties ar vienu cilvēku un, ja viņ� izrādīs interesi, palūg�u sameklēt jūs. Es ceru, ka jūs saprotat � ar to mana līdzdalība �aja lietā aprobe�ojas.

� Saprotu. � teica Rūdolfs pieceldamies. � Esmu apmeties viesnīcā <rColombe d�Or�. Es gaidī�u zvanu.

� Es neko neapsolu, dārgais mesjē, � sacīja advokāts. Viņ� pagriezās un, stāvot ar muguru pret jūru, piespiesti pasmaidīja. � Atklāti sakot, man labāk patiktu.

ja jūs pārliecinātu savu brāļadēlu atteikties no riskantā un bezjēdzīgā pasākuma.

� Man arī, bet �aubos, vai man izdosies.

� Ak, �ī jaunatne, � advokāts drūmi pamāja, � labs ir, es mēģinā�u kaut ko. izdarīt.

� Paldies, � Rūdolfs sacīja un piecēlās. Kad viņ� gāja ārā no kabineta, advokāta skats atkal bija pievērsts jūrai. �ķiroties viņi paspieda viens otram roku.

Naudas spēks, domāja Rūdolfs, braucot pa ostas ieliņām. Interesanti, vai Hamlets uzpirktu Rozenkrancu un Gildern�temu, lai tie nogalina viņa tēvoci � karali, ja viņam pietiktu naudas?

Ticis viesnīcā, viņ� piezvanīja uz Parīzi. Laimīgā kārtā Bilijs bija numurā. Rūdolfs nezināja, ka pēc brauciena uz banku Bilijs nebija izgājis no viesnīcas.

� Bilij, man tomēr radās cerība. Es neko nevaru tev pastāstīt, tāpēc nemaz neprasi � ne tagad, ne vēlāk. Tomēr cerība ir. Tagad galvenais ir novilcināt laiku. Tev Vezlijs jāaptur. Vai tu mani labi dzirdi?

� Pārāk labi. Kā tad lai es viņu apturu?

� Piektajā dienā brauc uz Santropezu. Izdomā kaut ko ... tu ta�u esi prātīgs puisis...

� Visi man to vien saka, � bēdīgi atsaucās Bilijs.

-r- Neatstāj viņu vienu, lai viņ� kaut kur nepazūd.

Mums visu laiku jāzina, kur viņ� ir. Vai skaidrs?

� Skaidrs, � bez jebkāda entuziasma sacīja Bilijs.

� Ja būs nepiecie�ams, pasaki viņam, kur es atrodos. Es to negribētu, bet, ja savādāk viņu nebūs iespējams noturēt, tad nāksies pateikt.

� Cik ilgi tad man vajadzēs viņu atturēt?

� Tik, cik būs vajadzīgs.

� Simpātiski. Jauks brītiņ�.

� Lūdzu, bez izsmiekla, � asi noteica Rūdolfs. � Es darī�u savu darāmo, tu � savu.

� Klausos, ser. Nākamās pāris dienas veltī�u pārdomām, lai kaut ko izdomātu.

� Tas jau izklausās labāk.

� Tikai tas, vai man izdosies to neprāti pārliecināt, jau ir cits jautājums.

� Vēlu sekmes, � sacīja Rūdolfs un nolika klausuli.

�Klotilde� bija noenkurojusies Sentropezas ostā � netālu no jahtas, ar kuru brauca Trusis. Viņ� ar Vezliju devās turp, lai to apskatītu. Trusis Vezliju ilgi atrunāja.

� Tu jau tāpat to esi pietiekami ilgi aplūkojis, � viņ� teica.

� Neuztraucies, Trusi, � teica Vezlijs, � es nesāk�u raudāt un nevienu nesitī�u. Tā ir vienīgā mītne, kur man labi klājies. Es tikai paskatī�os uz to un atcerē�os, kā viss bija, kad uz tās kuģoja mans tēvs. Kop� tā laika esmu redzējis vēl daudz ko ļaunāku ..,

Gaidot Biliju, Vezlijs dienām un naktīm blandījās pa Sentropezas un Kannu naktsklubiem. Viņ� neiedro�inājās tie�i pajautāt Trusim, vai tas nav saticis Danovi�u, tāpēc ka tad Trusis tūlīt iesāktu strīdu. Vezlijs nevarēja vaicāt par Danovi�u arī nevienam citam: viņ� negribēja, lai Danovi�s un galu galā arī policija uzzinātu, ka viņ� to meklējis. Ta�u meklēt viņ� varēja. Viņ� meklēja katru dienu un jutās pārliecināts, ka agri vai vēlu Danovi�s kaut kur noteikti parādīsies. Laika Vezlijain bija atliku likām. Viņam par izbrīnu Kannas un Antiba �ajā klusajā pirmssezonas mēnesī uz viņu iedarbojās nomierino�i. Viņ� tagad gulēja mierīgāk. Murgainie sapņi, kuri tik ilgi bija viņu vajāju�i, vairs neatkārtojās.

Tiku�i līdz tai vietai, kur bija pietauvota �Klotilde�, viņi apstājās. Jahta izskatījās vecmodīga un ērta, Vezli-jam bija patīkami, ka tā uzturēta tīra un kārtīga.

� Viņi to labi apkopj, vai ne? � viņ� pavaicāja Trusim.

� Vācie�i. Tāda tīrība � uz klāja var pusdienas ēst. Vai gribi uzkāpt uz tās un paskatīties? Viņi uzstādīju�i autopilotu.

� Nē, � Vezlijs pakratīja galvu. � Pietiks ar to pa�u, Priecājos paskatīties iztālēm.

Viņi gāja atpakaļ uz Tru�a jahtu, kur pusdienām cepās zivis. Pusdienas ēst bija paredzēts trijatā, jo Trusis bija iedraudzējies ar meiteni, kura strādāja ostas veikaliņā, - un viņa tagad katru dienu ēda ar Trusi kopā pusdienas. Pievilcīga, tum�mataina meitene, kas diezgan pieklājīgi runāja angliski. Trusis viņas dēļ bija kā bez prāta, un, cik Vezlijs varēja noprast, arī viņai Trusis patika. Viņa nāca uz jahtu pēc darba, reizēm palikdama arī pa nakti. Viņi taisījās precēties un pēc tam kopā salīgt uz kāda lielāka kuģa.

Pusdienas bija līksmas un sātīgas, ar pudeli atdzesēta vīna. Vezlijs bija lūdzis Trusim, lai nevienam nestāsta, ka viņ� ir filmējies filmā, kuru rādīs arī Kannās, ta�u tobrīd, kad meitene � viņu sauca Nadīne � pavaicāja Vezlijam, ar ko viņ� nodarbojas, Trusis nenocietās:

� Viņ�, velns parāvis, ir kinoaktieris. Kā tev tas patīk, mans vecais kuģojumu biedrs?

Lai būtu, nodomāja Vezlijs, ja jau tas ceļ Tru�a akcijas meitenes acīs, tad nekā slikta te nav.

� Vai tā ir taisnība? � Nadīne neticīgi lūkojās viņā.

� Taisnība. Kad īilma būs parādīta, tad mani, iespējams, jau uzskatīs par biju�o kinoaktieri.

� Vai jūs mani apceļat? � Nadīne pārvaicāja.

� Pati pārliecināsies, � teica Trusis, � viņ� spēlē filmā, kuru rādīs festivālā.

� Ne jau galveno lomu, � protestēja Vezlijs. � Man tur ir epizodiska loma.

Nadīne cie�i palūkojās viņā.

� Es jau tā domāju � tu pārāk labi izskaties, lai nebūtu nekas sevi�ķs. Kopā ar mani strādā viena meitene,� Nadīne turpināja, � mana labākā draudzene, apbrīnojami mīļa būtne, viņa neprātīgi mīl kino. Vai uzaicināt viņu �odien uz vakariņām?

� Es bū�u Sentropezā ļoti īsu laiku, � teica Vezlijs visai apmulsis; atminēdamies Elizas solījumu atbraukt uz Eiropu un pavadīt te kādas divas nedēļas, viņ� negribēja, lai viņu pavedinātu apbrīnojami mīļa fran�u meitene.

� Viņa labi runā angliski.

� Redziet, man �odien ir norunāta satik�anās. � Sī bija piektā diena �eit, un viņ� gribēja tikties ar Biliju viesnīcā, kad viņ� tur ieradīsies�

� Kā tad ar rītdienas vakaru? � Nadīne neatlaidās.

� Rītvakar es, iespējams, bū�u Kannās. Citreiz.

� Bet, ja mēs atbrauktu uz Kannām, � Nadīne vaicāja, � vai tu varēsi dabūt mums biļetes uz savu filmu?

� Dro�i vien varē�u. Trusis zinās, kur bū�u apmeties.

Velns parāvis, nodomāja Vezlijs, tā tik vēl trūka, lai

man kaklā karātos divas fran�u meitenes tad, kad uz-klup�u tam kuņasdēlam Danovi�am.

� Bet vai tu neaizmirsīsi? � vaicāja Nadme. gatavodamās atgriezties savā veikaliņā.

� Neaizmirsī�u, � Vezlijs sameloja.

Nadīne noskūpstīja Trusi, un viņi abi ar Vezliju nolūkojās pakaļ viņas labi veidotajam augumiņam, kad tas dejojo�ā gaitā ātri attālinājās krastmalas virzienā.

� Kāda viņa tev liekas? � Trusis pavaicāja. Agrāk viņ� nebija uzdrīkstējies uzdot �ādu jautājumu.

� Ļoti pievilcīga.

� Vai tu domā, ka viņa ir pārāk vieglprātīga, lai būtu laba sieva? � Trusis satraukti vaicāja.

� Viņai nav nekādas vainas, � teica Vezlijs. Viņ� negribēja uzņemties atbildību tik nopietnā lietā kā Tru�a precības. � Bet es ta�u viņu tikpat kā nepazīstu.

� Paklausies, ko es tev teik�u. Ar tavu ārieni un kino bū�anām, un to, ko tu esi apguvis no tēva, varu derēt, ka tu tagad saproti no sievietēm simtreiz vairāk nekā es. Man �ī visu laiku bijusi vājā vieta, es baidos kļūdīties.� Viņ� padomāja un turpināja: � Vai tev nelikās, ka viņa mēģināja ar tevi koķetēt?

� Ej nu ej, Trusi, � Vezlijs izbrīnījies noteica.

� Man negribētos saistīties ar skuķi, kur� met acis uz maniem draugiem.

� Tu velti uztraucies. Viņa man pat ar uzaci nepameta.

� Priecājos dzirdēt. Bet kā tad ar tevi?

� Kas ir ar mani?

� Tu ta�u ieradies Rivjērā ne jau tādēļ, lai satiktu vecu draugu un noskatītos kādu muļķīgu filmu.,,

� Ko tu iedomājies ... Es tikai...

� Neko es neiedomājos, � teica Trusis. � Es vienkār�i tevi labi pazīstu. Zinu, kad tu esi labā garastāvoklī. Zinu, kad tevi māc satraukums. Tagad tu kaut ko slēp. Es visu laiku tevi novēroju, un tāds tu man nepatīc, Vez-lij.

� Tas ir muļķības, � Vezlijs asi noteica. � Ko tu vaidi kā veca sieva!

� Vienu es zinu: tavam tēvam ļoti negribētos, lai tu iekultos nelaimē, īpa�i jau tā Danovi�a dēļ. Vai tu klausies, Vezlij?

� Klausos.

� Viņ� mīlēja tevi vairāk par visu �ajā pasaulē un gribēja, lai tev dzīvē ietu labi. To pa�u gribu arī es. Man nav vēlē�anās redzēt tevi slimnīcā vai cietumā, varbūt pat identificēt morgā.

� Nespied mani no�ēlot, ka esmu ar tevi ticies.

� Man nospļauties par to, ja tu mani nekad vairs neredzēsi, � teica Trusis, � kaut tikai tu kaut cik pieņemtos prātā. Tev priek�ā ir skaista dzīve. Neizposti to. tava tēva vairs nav starp dzīvajiem, tur vairs neko nevar

darīt. Parādi cieņu atmiņām par viņu. Tas ir viss, ko tev lūdzu.

� Man laiks doties uz viesnīcu, � teica Vezlijs. � Es gaidu telefona zvanu.

Trusis palika uz jahtas, bet Vezlijs, viņa nosodo�ā skatiena pavadīts, sēdās seglos iznomātam viencilindra mopēdam un tark�ķēdams aizdrāzās uz viesnīcas pusi.

Piebraucis viņ� pamanīja stāvvietā pe�o ar nolai�amo jumtu.

� Jūs bārā gaida kāds d�entlmenis, � sacīja portjē, pasniedzot numura atslēgu.

Tuk�ajā bārā Bilijs vienatnē lēni sūca alu. Viņ� sēdēja sakumpis un likās mazs un nelaimīgs. Viņa uzvalks bija saburzīts, vēja sajauktie mati tā arī bija paliku�i nesasukāti. Pēc brauciena vaļējā ma�īnā � līdz Parīzei un pēc tam �urp � viņa seja, jau tāpat melnīgsnēja, bija kļuvusi glu�i tum�a. Izskatās pēc arāba, � iedams pie viņa, nodomāja Vezlijs. Bilijs piecēlās, un viņi paspieda viens otram roku.

� Tev, brālēn, sen jau bija laiks atbraukt, � Vezlijs teica.

� Vai citā tonī tu sarunāties neproti?. � apskaities pajautāja Bilijs.

� Iesim pie manis, � Vezlijs teica, pamādams uz bārmeņa pusi, kur� otrā letes galā grieza citronus, � runāsim tur.

� Pagaidi, tūlīt izdzer�u, Arī tev pa�am alus krūze nebūtu lieka.

� Man daudz kas nebūtu lieks. Dzer ātrāk!

Bilijs palūkojās apkārt.

� Laba viesnīca. Numurs dro�i vien maksā lielu kaudzi naudas.

� Es. ta�u taisos te uzturēties tikai divas dienas, nevis visu sezonu. Kā ir � vai izdzēri savu alu?

� Izdzēru, bet vēl jāsamaksā.

� Pierakstiet uz mana rēķina, � Vezlijs pateica bārmenim.

� Paldies, � sacīja Bilijs, kopā ar Vezliju iziedams no bara.

� Tas ir mazākais, ko varu tavā labā izdarīt, � izsmējīgi noteica Vezlijs, � sava uzticamā brālēna labā.

Numurā Vezlijs uzreiz sāka Biliju pratināt.

� Vai dabūji? � viņ� noprasīja.

� Tūlīt es tev visu paskaidro�u. Cilvēks, pie kura �ī mantiņa glabājas, slēpjas no policijas. Parīzē viņa nav, un viņa skuķis teica, ka nezinot, kur viņ� uzturoties. Bet viņ� piezvanī�ot un ...

� Kad? Kad viņ� taisās viņai zvanīt?

� Noteikti nav zināms. Dro�i vien drīz.

� Drīz? Neatkarības dienā? Vai varbūt Ziemassvētkos?

■� Kāda velna pēc tu ar mani tā runā? Esmu izdarījis

visu, kas bija no manis atkarīgs.

� Manuprāt, Bilij, tu melo, *� Vezlijs mierīgi sacīja.

�� Kāpēc tu visus turi aizdomās? Es ta�u pats uzņēmos tev palīdzēt, vai nav tiesa? Neviens, ar pistoli draudēdams, nespieda mani to darīt. Es centos visiem spēkiem.

� Melol Tu ta�u zini, kur ir pistole... ja tāda vispār eksistē...

� Tā eksistē. Es tev zvēru.

� Tad tu arī zināsi pateikt, kur tā atrodas. Tūlīt pat,� un Vezlijs kā kaķis pielēca klāt Bilijam, sākdams viņu �ņaugt. Bilijs izmisīgi pretojās, ta�u Vezlijs bija smagāks par kādām �etrdesmit mārciņām. Viņi klusēdami turpināja cīnīties. Zaudējis līdzsvaru^ Bilijs nokrita, Vezlijs piespieda viņu ar celi. Viņa seja bija mierīga tāpat kā agrāk, bet krampjaini maniaka pirksti spieda Bilija kaklu. Tikai tad, kad Bilijs jau sāka zaudēt samaņu, Vezlijs nedaudz atlaida pirkstus.

� Tu teiksi vai ne!

� Laid vaļā, � Bilijam trūka elpas. � Tu varēji mani no�ņaugt.

� Pilnīgi iespējams, � Vczlija rokās atkal sāka spiest' viņa kaklu.

� Rūdolfs... Viņ� ir viesnīcā <rColombe d�Or�. Laid

vaļā!

Vezlijs lēni atlaida rokas un piecēlās. Viņ� palīdzēja Bilijam piecelties, un Bilijs atkrita krēslā, taustīdams savu kaklu.

� No kurienes uzradās tēvocis Rūdolfs? Tikai bez meliem.

� Es zvanīju viņam uz Ņujorku. Es domāju: ja kāds var tev palīdzēt, tad vienīgi viņ�. Tikai tevis dēļ. Tu ta�u nedomā, ka es uztraucos par sevi?

� Nobijies, � nievājo�i noteica Veziijs. � Un pasauci palīgā Santa Klausu. Man vajadzēja lo paredzēt. Ko gan vēl, velna bū�ana, var sagaidīt no tenisista?

� Dodies tagad uz �Colombe ci'Or�, asinskārais idiot, un pamēģini no�ņaugt arī tēvoci Rudolfu.

� Varbūt es tā ari darī�u. Bet tu pazūdi no �ejienes! Un lai es tevi vairāk neredzētu, citādi no�ēlosi!

� Vairāk es pie tevis bez du�a nenāk�u, � Bilijs pieceldamies sacija, � brīdinu.

� Pateicos. Ņem�u to vērā.

Durvīs Bilijs apgriezās.

� Vēl vienu vārdu. Lai ko tu arī nedomātu � es esmu tavs draugs.

Veziijs pa�apzinīgi pamāja, un Bilijs izgāja no numura.

No vestibila viņ� piezvanīja Rūdolfam un pastāstīja par notiku�o.

� Ak Dievsl � teica Rūdolfs. � Vai tie�ām viņ� ir tādā stāvoklī?

� Vēl jaunāk, � sacīja Bilijs, � zaudējis prātu. Jūs labāk pārvācieties uz citu viesnīcu, viņ� var uzbrukt arī jums.

� Nekur es nepārbrauk�u, � mierīgi sacīja Rūdolfs, � lai nāk.

� Tikai nesatiecieties ar viņu vienatnē, � teica Bilijs, apbrīnodams tēvo�a mieru.

� Es esmu gatavs satikties ar viņu, kā vien viņ� velns.

� Vai esat kaut ko izdomājis?

� Iespējams.

� Es jūsu vietā tomēr atbrīvotos no tās mantiņas līdz viņa atnāk�anai. Iemetiet to jūrā.

� Nē, � domīgi teica Rūdolfs. � Domāju, ka tie�i to nevajadzētu darīt. Tā tuvākajā laikā var izrādīties noderīga.

� Vēlu sekmes.

� Tiksimies nāko�nedēļ festivālā Kannās. Pasūtīju mums visiem numurus viesnīcā �Majestic�. Biju tev paredzējis kopēju numuiu ar Vezliju. Bet �ādos apstākļos ... � viņ� iesmējās, � nāksies novietot tevi cita stāvā.

� Jūs gan visu paspējat paredzēt, � sarkastiski noteica Bilijs.

� Gandrīz visu, � Rūdolfs atbildēja,

Bilijs nolika klausuli un, piegājis pie portjē, teica:

� Lūdzu, pierakstiet �o sarunu uz mistera D�ordeika rēķina

Veziijs nezvanīja ne tajā dienā, nedz ari nāko�ajā. Toties piezvanīja advokāts no Antibas.

� Man ir �ādi tādi jaunumi, � viņ� teica, � cilvēks, ar kuru es biju nodomājis runāt, lai kārtotu jūsu lietu, pa�reiz sē� cietumā. Bet pēc divām nedēļām viņ� nāk ārā, lai atgrieztos mājās � Marseļā. Es ar viņu runā�u un pateik�u, kur viņ� var jūs atrast.

� Es bū�u viesnīcā �Majestic� � Kannās, � Rūdolfs teica.

� Atvainojiet par aizkavē�anos.

� Neko nevar darīt. Pateicos par padarīto. Es gaidī�u zvanu.

Neko nevar darīt, nodomāja Rūdolfs, noliekot telefona klausuli. Labs virsraksts manam dzīvesstāstam. Neko nevar darīt.

Filmas �Restaurācijas komēdija� reklāmas aģents publicēja rakstu par Grētiņu � sievieti, kuras pirmais re�ijas darbs pelnījis godu kopā ar citām filmām pārstāvēt amerikāņu kinomākslu Kannu festivālā. Tāpēc, kad Grētiņas lidma�īna nosēdās Nicas lidostā, viņu jau gaidīja fotogrāfi. Viņi iemū�ināja Grētiņas iznāk�anu no lidma�īnas, tik�anos ar Biliju un Rūdolfu. Grētiņa cie�i apskāva un noskūpstīja dēliņ ar grūtībām novaldīdama asaras.

� Cik ilgs laiks pagājis! � viņa no�ukstēja.

Biliju aizkustināja mātes jūtu uzplūdi fotogrāfu klātbūtnē, tomēr viņ� maigi, bet apņēmīgi atbrīvojās no mātes apkampieniem.

� Mamma, � viņ� teica, � lūdzu, atliksim �īs ģimenes lietas uz vēlāku laiku.

Viņam nepavisam negāja pie sirds izredzes nonākt avīzēs, pie tam vēl pusno�ņaugtā izskatā, radnieciskos apkampienos, vienalga, vai tādu fotogrāfiju parādī�anās, nāktu par labu demonstrējamajai filmai vai ne.

Grētiņa atkāpās, viņas lūpas cie�i sakniebās tik labi Bilijam pazīstamajā, smalkajā un saltajā līnijā.

� Bilij, � viņa sacīja oficiālā tonī, � ļauj man stādīt tevi priek�ā misteram Donelli, mūsu māksliniekam.

Bilijs paspieda roku rudbārdainam jaunam cilvēkam.

� Ļoti priecājos iepazīties, ser, � viņ� teica. Vēl viens. Viņa nekādi nespēja bez viņiem iztikt. Viņ� ievēroja, ar kādu aizgādniecisku īpa�nieka �estu �is Donelli turēja māti zem rokas, kad viņi gāja cauri nelielajam pūlim, kāds bija izveidojies pie izejas no muitas zāles. Sīs tik�anās laikā � tā bija pirmā pēc tik ilgiem gadiem � Bilijs bija gribējis izturēties maigi un smalkjūtīgi, ta�u māte izskatījās tikpat skaista kā parasti, tērpusies greznā, gai�zilā ceļojuma kostīmā, iedama zem rokas ar cilvēku, kur� tikai nedaudz vecāks par viņu pa�u. Tas izsauca nepatiku.

Tomēr viņ� sakaunējās, ka ļāvis �īm jūtām gūt virsroku. Beigu beigās viņa māte ta�u ir pieaudzis cilvēks, un tā ir viņas pa�as darī�ana, ko viņa darīja brīvajā laikā un kuru izvēlējās. Tāpēc tagad, ejot kopā uz ma�īnu, viņ� maigi paspieda viņai roku, it kā atvainodamies par pirmītējo piezīmi un ģimenes lfetām. Viņa izbrīnīti palūkojās viņā, pēc tam priecīgi pasmaidīja un noteica:

� Mūs gaida divas brīni�ķīgas nedēļas.

� Es ceru. Degu nepacietībā drīzāk redzēt tavu filmu.

� Tiem, kas to redzēju�i, tā patika, vismaz palika tāds iespaids.

� Pateikt �patīk� ir par maz, � sarunā iejaucās Rūdolfs, � visi ir vienkār�i sajūsmā. Man jau piedāvāja pārdot manu daļu ar simtprocentīgu peļņu, bet es atteicos.

� Uzticīgs brālītis, � jautri noteica Grētiņa, ta�u tūlīt pat sadrūma. � Rūdij, tu slikti izskaties. Tev ir tāds izskats, it kā tu pa naktīm negulētu. Kas noticis?

� Nekas, �� samulsis iesmējās Rūdolfs, �laikam pārmēru ilgi nosē�u kazino.

� Atklāti runājot, esmu noba�ījusies, � teica Grētiņa, kamēr nesēji kopā ar �oferi novietoja ceļasomas ma�īnā.

� Par ko?

� Par to, ka Vezlijs neieradās mani sagaidīt.

Rūdolf? ar Biliju saskatījās.

� Vai tad viņ� nav kopā ar mums apmeties vienā viesnīcā? � Grētiņa apvaicājās.

�� Nē, � atbildēja Rūdolfs.

�- Bet viņ� ta�u ir Kannās? Pēc filmas demonstrē�anas avīzes un televīzija viņu vai gabalos saraustīs. Viņam jāuzvedas kā aktierim � pat tad, ja viņ� pats sevi par tādu neuzskata.

� Grētiņ, � uzmanīgi ieteicās Rūdolfs, � mēs zinām, kur viņ� pa�laik ir. Viņ� ieradās Sentropezā, tā ir pēdējā vieta, no kuras mēs saņēmām ziņas par viņu, pēc tam viņ� kaut kur nozuda.

� Ko tas nozīmē?

� Neko īpa�u, � meloja Rūdolfs. �� Neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka viņ� parādīsies.

� Jā, labāk būtu, ja viņ� parādītos, � teica Grētiņa, sēzdamās ma�īnā kopā ar Donelli. � Citādi man nāksies izsludināt meklē�anu.

Bagā�as dēļ ma�īnā Rūdolfam vairs nebija vietas, un viņi ar Biliju devās uz stāvvietu pēc pe�o.

� Steidzīgi jāizdomā kāds iemesls, kam viņa noticētu,� Rūdolfs teica.

� Sājā reizē izdomājiet pats, � sacīja Bilijs. � Tas, ko es izdomāju pēdējā reizē, man gandrīz maksāja dzīvību.

� Varbūt, ieraudzījis avīzēs Grētiņas fotogrāfiju, viņ� uzradīsies. Uzņem�anas laikā viņ� bija viņai pieķēries.

� Zinu. Viņ� man stāstīja. Tagad viņu nodarbina tikai viens � kā atrast kādu dienvidslāvu. � Bilijs ziņkāri uzlūkoja Rūdolfu. � Vai jums ir kādi jaunumi?

� Iespējams, ka pēc da�ām dienām būs.

� Jūs joprojām negribat pasacīt man, ko izgudrojāt?

Nē, � -apņēmīgi atbildēja Rūdolfs, � nemaz neuzstāj.

Kādu laiku Bilijs klusēja, uzmanīgi vērodams ceļu. Gaidot mātes iera�anos, viņ� nomazgāja ma�īnu un uzvilka tīru, izgludinātu uzvalku. Viņam bija �ēl, ka sagaidī�anu aptum�o Vezlija prombūtne.'

� Ceru, ka viņ� nesabojās mātei �o svinīgo dzīves brīdi. Lidostā viņai bija tik teicams garastāvoklis. Un �odien viņa bija tik skaista, vai ne?

� Ļoti.

� Bet kas viņai ir ar �o Donelli? � Bilijs noprasīja un pagrieza galvu, lai palūkotos uz Rūdolfu.

� Nekas, cik man zināms, � diezgan asi atbildēja Rūdolfs. � Abi kopā ir diezgan labi pastrādāju�i, bet tagad mēs ar viņu gatavojam kādu pasākumu. Bet arī te labāk neizrādi savu ziņkāri.

� Es vienkār�i pavaicāju, � Bilijs teica. � Dabisks dēla satraukums par māti, Kas viņ� ir par cilvēku?

� Teicams puisis: talantīgs, godkārīgs, godīgs, turklāt vēl iemetējs.

� Pie tā viņa jau sen varēja pierast, dzīvojot kopā ar tēvu. Es, protams, runāju par dzer�anu.

� Tavu tēvu viņa arī tika aicinājusi �urp. Bet viņam tagad esot kaut kāds jauns darbs, viņ� nevarot aizbraukt no �ikāgas. Iespējams, ka viņ� beidzot saņēmis sevi rokās.

� Neesmu pārliecināts. Pietiek jau ar to, ka viņ� paveicis kaut ko dēlam derīgu.

� Ko tie�i?

� Iedvesis man riebumu pret dzer�anu, � Bilijs iesmējās. � Paklausieties, man ir ideja. Tā gan neattiecas uz vecākiem, bet uz Vezliju.

� Kāda tad?

� Jūs, protams, zināt, ka policija savāc kartiņas, kuras aizpilda, ierodoties viesnīcā .,,

� Jā.

� Vezlijam te, Kannās, noteikti nav paziņu, viņam nav pie kā apmesties, tāpēc viņ� visdrīzāk ir apmeties kādā viesnīcā. Varam aiziet uz policiju un uzzināt. Beigu beigās viņ� ta�u filmējies vienā no festivāla filmām. Teiksim, ka viņu meklē, lai nofotografētu un intervētu.,.

� Nē, to nevar. Jo mazāk policija interesēsies par Vezliju, jo labāk mums visiem. Viņu meklēt nāksies mums pa�iem. Paklejo pie ostas, ielūkojies naktsklubos, vispār paveries uz visām pusēm. Mātei pagaidām pasaki, ka viņ� kautrējas un negrib nekādu troksni, kas būtu saistīts ar viņa personu, vismaz pirms filmas demonstrē�anas, saki, ka viņam liekas, ka viņ� filmā nav notēlojis tik labi, kā būtu varējis, un baidās, ka par viņu smiesies, tāpēc cen�as nerādīties sabiedrībā ...

� Vai jūs domājat, ka viņu tas pārliecinātu? � �aubīgi pavaicāja Bilijs.

� Iespējams. Viņa zina, ka viņ� ir savādnieks, varbūt pat sacīs, ka no viņa ko tādu varēja sagaidīt.

� Mani pārsteidz, � teica Bilijs, � ka viņ� neieradās pie jums un pat nepiezvanīja.

� Biju gandrīz vai pārliecināts, ka viņ� to nedarīs. To, ko viņ� meklē, viņ� no manis nedabūs un ļoti labi to apzinās.

� Vai pistole vēl ir pie jums? � Bilijs vaicāja.

� Pie manis.

Bilijs atkal iesmējās.

� Varu derēt, ka jūs esat vienīgais cilvēks festivāla viesu vidū, kuram kabatā ir pistole ar klusinātāju.

� No tādas priek�rocības es ar lielāko prieku atteiktos, � drūmi noteica Rūdolfs.

Kad viņi brauca pa Kruazetkrastmalu Kannās, starp daudzajām afi�ām pavīdēja arī �Restaurācijas komēdijas� afi�a ar Grētiņas uzvārdu.

� Tagad, � jokodamies teica Bilijs, � bez visām citām raizēm man vēl jāmācās būt slavenas mātes dēlam. Ko lai saku, kad mani intervēs un vaicās, kā tas ir?

� Atbildi, ka tas ir satrieco�i.

� Nāko�ais jautājums, mister Ebot. Vai jūs neuzskatāt, ka māte ziedojusi jūs karjeras labā? Atbilde: tikai pēdējos desmit, piecpadsmit gados.

� Tā tu vari jokoties tikai ar mani, � asi teica Rūdolfs, � un ne ar vienu citu. Ceru, ka tas tev ir skaidrs?

� Jā, ser. Protams, ka es muļķojos.

� Tā vai citādi, pagaidām viņa vēl nav slavenība; un vispār � �odien tu esi slavens, bet rīt vairs ne. Tavai mātei �is ir sare�ģīts un saspringts periods, mums pret viņu jāizturas loti uzmanīgi.

� Es balstī�u viņu kā varens ozols, viņa nepazīs savu nepaklausīgo dēlu un brīnīdamās varēs lūkoties viņā.

� Ar visu to, ka tu nedzer kā tavs tēvs, Bilij, tomēr tu esi mantojis viņa spējas un izskaties pēc cilvēka, kas neko neuztver nopietni.

� Tas ir pa�aizsardzības paņēmiens, kuru tēvs nodevis dēlam, lai slēptu no sve�ām acīm maigu un trauslu dvēseli.

� Tad lai tā kaut vai paretam parādās skatam. Tu tāpēc necietīsi.

Kad viņi iegāja viesnīcas vestibilā, Rūdolfs pajautāja, vai viņam kāds nav atstājis ziņu. Ta�u ziņas nebija.

Vestibilā sēdēja Grētiņa �urnālistu un fotogrāfu ielen-, kūmā. Galvenās slavenības Kannās vēl nebija ieradu�ās, un �Restaurācijas komēdijas� reklāmas aģents centās maksimāli izmantot �o laiku. Grētiņa runāja, smaidīja un, kā redzams, jutās visai pacilāta.

Ieraudzījusi viņus, Grētiņa ar mājienu lūdza abus nākt tuvāk, bet Bilijs noraido�i pa�ūpoja galvu.

� Es aizeju, � viņ� sacīja Rūdolfam, � pastaigā�u ap ostu un pameklē�u pazudu�o eņģelīti. Pasakiet mātei, ka es viņu mīlu, bet man ir darī�anas.

Ш

Rūdolfs piegāja pie Grētiņa�, un viņa iepazīstināja viņu ar reportieriem, teikdama, ka tas esot viņas brālis un viens no filmas finansētājiem. Kur palicis Bilijs, viņa nejautāja. Kad viens no fotogrāfiem lika viņiem nostāties blakus, Rūdolfs pajautāja, kur nozudis Donelli.

� To nav grūti uzminēt, � viņa uzsmaidīja Rūdolfam, skatīdamās objektīvā.

Rūdolfs devās uz bāru; tur drūms un sakumpis pie viskija glāzes kūkoja Donelli.

� Baudāt slavenā festivāla līksmību un priekus? � Rūdolfs pajautāja.

Donelli sadusmots pavērās viņā.

� Man nevajadzēja �urp braukt.

� Kāpēc? � Rūdolfs brīnījās.

� Tas puika � viņas dēls Bilijs � lidostā tā uz mani paskatījās...

� Jums tikai tā likās.

� Nelikās. Baidos, ka viņ� manis dēļ sarīkos Grētiņai skandālu. Viņ� ir greizsirdīgs, vai ne?

� Nē. Varbūt vienkār�i uztraucas; jūs ta�u esat jaunāks par Grētiņu, un viņ� baidās, ka viņai pēc tam varētu rasties sare�ģījumi.

� Vai viņ� jums tā teica?

� Nē, � Rūdolfs atzinās. � Viņ� neko neteica.

� Viņa man. par dēlu stāstīja. � Donelli izdzēra viskiju un ar mājienu lika bārmenim atnest vēl. � Viņ� jau bērnībā esot sagādājis visādas raizes.

� Viņ� teica, ka savā dzīvē at�ķirot jaunu lapaspusi.

� Nicas lidostā viņ� nekādu lappusi ne�ķīra � tas ir skaidrs. Un kur ir otrs puisis � tas Vezlijs? Grētiņa teica, ka viņiem abiem bijis jābrauc ar ma�īnu no Spānijas.

� Viņ� ir �eit, � Rūdolfs nenoteikti atbildēja.

� Kur tas ir � �eit? � Donelli neatlaidās. � Kad mēs atlidojām, viņa te nebija, bet viņ�, velns parāvis, ta�u ir lielu pateicību Grētiņai parādā par visu, ko viņa ir viņa labā darījusi, viņam bija jābūt lidostā! � Viņ� alkatīgi iedzēra no glāzes. � Varu derēt, ka viss ir viņas dēliņa roku darbs.

� Kāpēc tāds uztraukums par kaut kādu skatienu lidostā? Es jums galvoju, ka viss būs kārtībā.

� Gribētos tam ticēt. Tādēļ, ka.,, ja viņ� sabojās savai mātei arī �īs divas nedēļas, es apgriezī�u viņam sprandu. Tā arī pasakiet. Un vēl pasakiet, ka es уща māti bildināju.

� Un ko viņa atbildēja?

� Smējās.

� Apsveicu.

� Es viņas dēļ esmu kā sajucis, neko apkārt neredzu, � drūmi noteica Donelli.

� Ja beigsiet tā aizrauties, tad redzēsiet labāk.,, �� noteica Rūdolfs un viegli piesita bāra letei.

� Vai arī jūs esat nodomājis mani pāraudzināt?

� Grētiņa laikam jau būs �o tēmu skārusi?

� Protams, skāra. Es viņai apsolīju, ka tad, kad viņa nāks pie manis par sievu, es pārie�u uz vīnu.

� Un ko viņa atbildēja?

� Atkal smējās.

Rūdolfs pasmaidīja.

� Novēlu jums Kannās labi pavadit laiku. -

� Pacentī�os, bet tikai tad, ja Grētiņai ies fabi. Starp citu, pirms mūsu izlido�anas no Ņujorkas man piezvanīja advokāts un teica, ka mūsu lieta Konektikutā, domājams, nokārtosies līdz gada beigām.

� Redziet, viss vēr�as uz labo pusi, un nav iemesla te nīkt ar tik traģisku seju.

Rūdolfs draudzīgi uzsita Donelli uz pleca un izgāja no bāra. Preses konference vestibilā bija beigusies, bet reklāmas aģents Simpsons vēl vāca kopā papīrus.

� Kā ir, vai viss pagāja normāli? � Rūdolfs viņam pavaicāja.

� Brīni�ķīgi, � viņ� atbildēja. � Viņa prot apburt. Vai zināt, es biju uz noskatī�anos Parīzē un domāju, ka mums ir nodro�ināta kāda no godalgotajām vietām.

Rūdolfs piekrīto�i pamāja, kaut gan neviens reklāmas aģents pasaulē jau pirmajā nedēļā neatzīs, ka viņa klientu gaida caurkri�ana.

� Man gribētos, lai ftvīzēs būtu vairāk Vezlija fotogrāfiju.

� Nekādu problēmu, � teica aģents. � Par viņu jau tā visi runā, ka viņ� esot brīnums, � fotogrāfijas nekaitētu.

� Viņ� ir kaut кмг tepat, un tad, ja viņu sāks pazīt uz ielas, mēs viņu tūlīt atradīsim. Tad avī�nieki varēs viņu intervēt � vēl pirms filmas parādī�anas.

� Tiks izdarīts. Man �is materiāls arī pa�am noderētu.

� Paldies, � teica Rūdolfs un devās uz savu numuru. Ceļasoma stāvēja uz krēsla � tur, kur viņ� bija to at-stājis. Viņ� uzstādīja �ifru un atvēra to. Pistole gulēja savā vietā. Cik pretīgs daikts, viņ� nodomāja, no jauna aizslēdzot ceļasomu. Viņ� pieķēra sevi atveram ceļasomu ne mazāk kā desmit reizes dienā.

Iegājis vannasistabā, viņ� ieņēma divas nomierino�as tabletes. Kop� tā laika, kad viņ� ieradās Parīzē, Rūdolfs visu laiku bija galēji uzbudinātā stāvoklī � viņam brī�iem pat seja raustījās. Tabletes iedarbojās tikai divas stundas.

Kad viņ� iegāja guļamistabā, iezvanījās telefons. Viņ� nocēla klausuli, un sievietes balss vaicāja:

� Vai varētu palūgt misteru Rūdolfu D�ordeiku?

� Es esmu pie telefona.

� Jūs mani nepazīstat, � teica sievietes balss. � Es esmu Vezlija paziņa. Mani sauc Eliza Larkina.

� Jā, Vezlijs man par jums stāstīja. Kur jūs tagad atrodaties?

� Ņujorkā. Vai Vezlijs ir kopā ar jums?

� Nē.

� Vai jūs nezināt, kur viņ� ir?

� Par no�ēlo�anu �obrīd ne.

� Viņam bija man jāpiezvana vēl pagāju�ajā nedēļā,� teica Eliza. � Es gribēju palūgt atvaļinājumu un uz da�ām dienām atlidot uz Kannām. Jādomā, ar atvaļinājumu viss būs kārtībā, bet man gribējās zināt, vai viņam nav mainīju�ies plāni.

� Man �ķiet, jums vajadzētu mazliet nogaidīt, pirms pieņemat galīgo lēmumu. Lieta tā, ka Vezlijs ir kaut kur nozudis. Ja viņ� parādīsies, tad es pateik�u, lai viņ� jums piezvana.

� Vai ar viņu nekas nav noticis? � viņa satrauktā balsī vaicāja.

� Cik man zināms, ne, � atbildēja Rūdolfs, apsverot katru vārdu. � Ta�u gJvot par to es nevaru. Viņ� ir neaprēķināms.

� Kas tiesa, tas tiesa, � tagad viņas balss skanēja dusmīgi. � Tā vai citādi, ja jūs viņu ieraudzīsiet, tad novēliet viņam no manis vissatrieco�ākos panākumus.

� Noteikti. � Viņ� lēnām nolika klausuli. Tabletes vēl nebija iedarboju�ās. Tas apsēstais var padarīt cilvēku traku. Varbūt, viņ� iedomājās, kad es viņu satik�u, iedot viņam to nolādēto pistoli un mazgāt rokas nevainībā? Rūdolfs piegāja pie loga un paskatījās uz jūru � zilu un mierīgu. Lejā Kruazetkrastmalā pastaigājās ļaudis; pār viņu galvām spīdēja saule, vējā jautri plīvoja festivāla karogi. Laimīgie, nodomāja Rūdolfs, skatīdamies uz raibo pūli. Varētu mainīties ar kādu no viņiem!

Bilijs atgriezās savā numurā, kad jau krēsloja. Viņ� visu dienu bija pētījis veco ostu, aplūkojis jahtas, iegrie-, zies bāros un restorānos. Vezlija nekur nebija. Viņ� piezvanīja mātei uz viesnīcu, bet telefoniste atbildēja, ka misis Bērka lūgusi viņu ne ar vienu nesavienot. Laikam viņa bija gultā ar savu bārdaini. Labāk jau par to nedomāt.

Viņ� izģērbās un nomazgājās zem du�as. Pēc tik ilgas un karstas dienas bija ļoti patīkami stāvēt zem asām ūdens strūkliņām, aizmirstot visu pasaulē un jūtot tikai patīkamo durstī�anu.

Kad viņ� iznāca no du�as, pie numura durvīm kāds pieklauvēja. Bilijs aptina ap gurniem dvieli un, atstājot uz paklāja slapjas pēdas, piegāja pie durvīm. Viņa priek�ā stāvēja smaido�a Monika.

� O! � pārsteigti izdvesa Bilijs.

� Es redzu, ka tu gatavojies viesu uzņem�anai, � viņa teica. � Vai drīkstu ienākt?

Viņ� ielūkojās gaitenī, pārbaudīdams, vai viņa ir viena.

� Neuztraucies, �ī ir vienkār�i pieklājības vizīte. Tur neviena nav. � Viņa ieslīdēja numurā, un Bilijs aizvēra durvis. � Tu re ko, � viņa teica, � mēs izvēr�amies! Tas vairs nav tas, kas Briselē. Kapitālisms tev piestāv, manu puisīt.

� Kā tu mani atradi? � jautāja Bilijs, palaidis gar ausīm viņas teikto par Briseli.

� Ļoti vienkār�i. Sājā reizē ta�u tu atstāji savu jauno adresi.

� Turpmāk mēģinā�u izvairīties no līdzīgas kļūdas. Kas tev vajadzīgs?

� Man vienkār�i sagribējās tevi satikt. � Viņa pasmaidīja un, sakrustojusi kājas, apsēdās. � Vai tev nebūs nekas pretī, ja es uzsmēķē�u?

� Un ja nu es teik�u, ka nepiekrītu?

� Es tomēr uzsmēķē�u. � Viņa iesmējās, izņēma no somiņas cigareti, ta�u uguni nepielika.

� Ie�u apģērbties. Neesmu pieradis pliks pieņemt sve�as sievietes. � Viņ� pagriezās un devās uz vannasis-tabas pusi, kur atradās bikses un krekls, ta�u Monika, nometusi cigareti, saķēra viņu aiz rokas.

� Nevajag. Es ta�u tev neesmu sve�a. Turklāt � jo mazāk tev mugurā, jo tu labāk izskaties. � Viņa pacēla galvu un palūkojās uz viņu. � Noskūpsti mani.

¹ Puisis mēģināja atbrīvoties, ta�u viņa turēja to stingri.

� Ko tad tu �ajā reizē esi nodomājusi? � viņ� skarbi pavaicāja, lai gan izjuta pazīstamo satraukumu.

� Aizvien vēl to pa�u, � viņa iesmējās.

� Spānijā ta�u tā nebija, � viņ� noteica, nolādot pēk�ņi uznāku�o vēlē�anos.

� Spānijā es biju aizņemta ar citām darī�anām. Bez tam, ja tu atceries, es tur nebiju viena. Tagad esmu viena un brīva � un viss būs pa vecam. Kā �ķiet, es jau tev esmu teikusi, ka �jaunie kreisie� mani neapmierina. Kop� tā laika nekas nav mainījies.

� Ak Dievs! � Viņ� juta, ka galu galā dabūs to no�ēlot. � Iesim gultā.

� Tāpēc jau es vispār atnācu. � Viņa piecēlās, un abi saskūpstījās. � Es ilgojos pēc tevis, � viņa no�ukstēja. � Ej apgulies, es noģērb�os.

Viņ� apgūlās, nenoņēmis ap gurniem aptīto dvieli. Monika pāri galvai novilka kleitu. Viņ� aizvēra acis. Tikai vietiu � pēdējo reizi, nodomāja viņ�, pie velna visu. Stāvu augstāk māte acīmredzot nodarbojās ar to pa�u. Viņ� dzirdēja, ka Monika kailām kājām nāk uz gultu. Slēd�a klik�ķis � viņa nodzēsa gaismu. Bilijs nometa dvieli. Viņa ar klusu vaidu uzkrita viņam virsū, un viņ� ar spēku to apkampa.

Viņ� gulēja uz muguras tveicīgā, tum�ā istabā, bet Monika bija ērti iekārtojusies blakus, uzlikusi galvu viņam uz pleca. Viņ� nopūtās.

� Labāk nevar būt. Visi, kas piekrīt, lai saka �jā�.

� Jā, � teica Monika. � Tikai neaizmirsti atstāt savu adresi.

� Neaizmirsī�u, *� viņ� sacīja, nebūdams pārliecināts, vai saka taisnību. Viņa bija piespiedusi puisi iziet cauri daudziem pārbaudījumiem, un vienīgā vieta, kur, atrodoties kopā ar viņu, viņ� jutās dro�ībā, bija gulta. � Bet kāda ir tava adrese �obrīd?

� Kam tev tā?

� Gadījumam, ja ie�u garām tavai viesnīcai un mani pēk�ņi pārņems nepārvarama vēlē�anās.

� Kad neparvarama vēlē�anās uznāks man, es atradī�u tevi �eit. Es negribu, lai mani redzētu ar tevi kopā. Tu redzēsi mani pietiekami bie�i, bet fikai �ajā istabā.

� Velns parāvis! � Viņ� atbrīvoja roku un apsēdās.

� Kāpēc iniciatīvai mū�īgi jānāk no tevis?

� Tāpēc, ka man patīk tā rīkoties.

� Rīkoties! Man nepatīk �is^ vārds.

� Nāksies pierast, mīļais, � teica Monika. Viņa ari bija piecēlusies sēdus un meklēja uz tualetes galdiņa cigaretes. Izņēmusi no paciņas cigareti, viņa uzrāva sērkociņu, un liesma apgaismoja gan viņas seju, gan acis.

� Man liekas, tu teici, ka tagad esi brīva.

� Brīvais laiks arī kādreiz beidzas.

� Ja tu nepateiksi, kur es tevi varu sameklēt, tad �ī būs mūsu pēdējā tik�anās.

� Mēs redzēsimies �eit, � viņa teica, ievelkot dūmu.

� Rīt, �ajā pa�ā laikā.

� Kuce.

� Mani alla� pārsteidzis tavs leksikons. � Viņa piecēlās un sāka tumsā ģērbties. � Starp citu, �odien pie kādas viesnīcas es redzēju tavu brālēnu. To pa�u puisi, ar kuru tu spēlēji tenisu.

� Jā? Kas tev teica, ka viņ� ir mans brālēns?

� Es atradu viņu izziņu krājumā �Kas ir kur��.

� Kā parasti � ļoti asprātīgi. Pie kādas viesnīcas tu viņu redzēji?

� Vai tad viņ� nedzīvo kopā ar jums? � pēc brī�a Monika pajautāja.

� Nē. Tātad � pie kādas viesnīcas mums viņu meklēt?

� Kas tie tādi � mēs?

� Labi, atstāsim to.

�� Redzi, es aizmirsu viesnīcas nosaukumu.

� Tu melo.

� Var jau būt, � iesmējās viņa. � Ja tu � kā labs puisītis � rītvakar mani te gaidīsi, es varbūt atcerē�os.

� Vai tu ar viņu runāji?

� Nē. Mani interesē cits ģimenes loceklis.

� Mans Dievs, � teica Bilijs. � Kā tu proti sare�ģīt seksu.

� Seksu? Kādreiz tu to sauci par mīlestību

� Tas bija sen, � drūmi atteica Bilijs-

� Lai notiek pēc tava prāta, puisīt. � Viņa nometa cigareti, piegāja pie gultas, pieliecās un noskūpstīja viņu. � Ar labu nakti, puisīt. Man ir laiks.

Kad durvis aiz viņas aizvērās, Bilijs atspiedās spilvenos un vērās tum�ajos giiestos. Atkal jauna problēma � vai teikt Rūdolfam, ka Vezlijs �odien redzēts pilsētā pie kādas viesnīcas, kuias nosaukumu viņ� nezina, bet rīt varētu noskaidrot? Tad nāksies paskaidrot, kā viņ� to uzzinājis un kāpēc jagaida līdz ritam. Ta�u paskaidrot kaut ko, neminot par Moniku, nebija iespējams. Rūdolfam ari bez Monikas bija pietiekami daudz rūpju.

Zvanīja telefons. Tas bija Rūdolfs, kas pateica viņam, ka pēc pusstundas viņi visi pirms vakariņām satiekas bārā. Nolicis klausuli, Bilijs iegāja vannas istabā un atkal nomazgājās zem du�as. Interesanti, ko tagad dara māte � varbūt arī mazgājas zem du�as?

ii

� Nē, � teica Grētiņa, � es negribu neko organizēt. Esmu nogurusi, labi būtu apgulties un necelties kādas pāris diennaktis. � Viņa sēdēja sava numura viesistabā kopā ar Donelli un Rūdolfu.

Rūdolfs ieteica pēc filmas demonstrē�anas organizēt svinīgas vakariņas �ūrijas locekļiem, filmu nomas sabiedrību pārstāvjiem un �urnālistiem, ar kuriem Grētiņai un Rūdolfam bija nodibināti kontakti. Jo mazāk dienu palika līdz filmas demonstrē�anai festivālā, jo vairāk Grētiņa uztraucās; tāds vakars varbūt palīdzētu nomierināties.

� Ja �eit bez mums trijiem būtu vēl kāds, � teica Grētiņa, � tad varbūt būtu vērts kaut ko uzsākt. Es negribu viena pieņemt visus pagodinājumus, ja tādi būs, vēl jo vairāk skatīties drūmos ģīmjos vienatnē, ja filma izgāzīsies, � tam nav jēgas. Ja te būtu Frensisa Millere un Vezlijs, tad es piekristu, ta�u tā kuņa neatbrauca un Vezlijs ir kaut kur pazudis, bez tam es esmu par vecu tādām sanāk�anām ...

� Lieliski, � atbildēja Rūdolfs. � Mēs vienkār�i paēdīsim vakariņas �aurā lokā un apsveiksim cits citu. � Viņ� paskatījās pulkstenī. � Jau vēls. Apgulies un mēģini aizmigt. � Viņ� noskūpstīja Grētiņu un devās uz durvīm.

� Es ie�u kopā ar jums, � teica Donelli, � man vajag izgulēties. Protams, ja Grētiņa negrib, lai es palieku.

� Nē, paldies, � teica Grētiņa, � redzēsimies rīt no

rīta.

� Man ar jums jāparunājas, Rūdij, � teica Donelli pa ceļam uz liftu. � Es uztraucos. Viņa tik smagi visu to pārdzīvo. Neguļ, dzer tabletes un raud, kad tuvumā nav sve�u cilvēku. Es vienkār�i nezinu, kā viņu nomierināt.

� Labi ir būt sievietei, � atsaucās Rūdolfs. � Es pats ar prieku paraudatu.

� Bet es biju domājis, ka jūs esat optimisma pārpilns, � izbrīnījies noteica Donelli.

� Tā tas ari ir, ta�u tā lieta nav sakarā ar filmu.

� Ar ko tad?

� Kādreiz vēlāk izstāstī�u.

� Vai es nekādi nevaru palīdzēt?

� Varat. Parūpējieties par Grētiņu.

� Kā būtu, ja mēs ar viņu pēc filmas demonstrē�anas pabraukātos ma�īnā pa apkārtni? Tad viņa vismaz uz pāris dienām izrautos no �īs trakomājas.

� Esmu par to, � teica Rūdolfs, � ja jums izdotos viņu pierunāt.

� Rit no rīta pamēģinā�u.

� jauki, � teica Rūdolfs. Lifta durvis atvērās. � Ar labu nakti, Deivid. Atpūtieties. � Donelli devās atpakaļ pa gaiteni un apstājās pie Grētiņas durvīm. Viņ� gandrīz pacēla roku, lai pieklauvētu, bet pārdomāja. �odien viņai, kā �ķiet, labāk būtu gulēt vienai. Viņ� atgriezās pie lifta un nobrauca bārā. Kad bārmenis vaicāja, ko viņ� dzers, viņ� labu brīdi klusēja. Un beidzot pasūtīja viskiju ar sodas ūdeni. Vīns varēja pagaidīt.

Atvēris numura durvis, Rūdolfs izdzirda uzstājīgu telefona zvanu. Viņ� steig�us nocēla klausuli.

� Mesjē D�ordeiks? � jautāja vīrie�a balss.

� Jā.

� L'avocat d�Antibes m�a dit que vous voulez те par-ler..

� Jūs runājat angliski? � jautāja Rūdolfs. Ja tas bija tas cilvēks, tad bija nepiecie�ams, lai viņ� saprastu katru vārdu.

� Runāju � nedaudz. � Viņam bija zema, rupja balss. � Advokāts Antibā teica, ka mums iespējams kopīgs mazs bizness...

� Kad mēs varam satikties?

� Tūlīt, � atbildēja vīrie�a balss.

� Kur?

� A la gare. Stacijā. Es bū�u pie bufetes letes.

� Es bū�u pēc desmit minūtēm, � Rūdolfs teica. � Kā es jūs pazī�u?

� Man kājās ir zilas bikses, cilvēks atbildēja, � �akete brūna. Es � maziņ�, ar liels vēders.

� Norunāts, � teica Rūdolfs. � Pēc desmit minūtēm. � Viņ� nolika klausuli. Zilas bikses, brūna �akete, liels vēders. Beigu beigās skaistums un gaumīgs apģērbs tagad nebija pats galvenais. Viņ� atslēdza ceļasomu un ieskatījās tajā. Pistole bija savā vietā. Viņ� aizvēra ceļasomu, aizslēdza to un izgāja.

Nokāpis lejā, viņ� iegāja kasiera istabā aiz portjē letes un palūdza atvērt seifu. Ņujorkas banka bija atsūtījusi viņam desmit tūksto�us dolāru, un Rūdolfs bija samainījis tos frankos. Viņ� zināja: tas, kas notiks � labs vai slikts �, maksās naudu. Viņ� aplūkoja kārtīgās bankno�u paciņas, mirkli padomāja un paņēma piecus tūksto�us franku. Pārējās paciņas viņ� atstāja seifā un aizslēdza to. Pēc tam izgāja no viesnīcas, iekāpa taksometrā un sacīja:

� La gare.¹

Pa ceļam uz staciju Rūdolfs centās neko nedomāt. Norēķinoties viņ� nejau�i izvilka no kabatas vairākas des-mitfranku banknotes. Kad viņ� saņēma atlikumu un deva �oferim dzeramna'udu, viņa rokas trīcēja. .

Resnuli zilajās biksēs un brūnajā �aketē viņ� ieraudzīja pie bāra letes. Viņam priek�ā stāvēja dzēriena glāze.

� Labvakar, mesjē, � teica Rūdolfs, pienācis tuvāk.

Cilvēks pagriezās un noskatīja Rūdolfu ar vērtējo�u

skatienu. Viņ� bija tum�matains, ar tuklu seju, mazām, dziļi iegrimu�ām, melnām a�elēm un biezām, mitrām lūpām. Viņam pakausī bija atbīdīta nejēdzīga, gai�zila �o-kejnīca, paverot skatam augstu, grumbainu pieri. Citos apstākļos Rūdolfs �ādam cilvēkam neuzticētos.

� Varbūt iziesim pastaigāties, � vīrietis teica. � Te к tik spilgta gaisma � tā kaitīga acīm.

Viņi sāka iet pa �auru, tum�u un tuksnesīgu ieliņu, Kur nekas neatgādināja spo�o, daudzskaitlīgo un trok�ņaino festivālu.

� Es jūs klausos.

� Vai jūs pazīstat cilvēku, kura uzvārds ir Dano-vi�s? � Rūdolfs vaicāja. � Dienvidslāvs.

Vīrelis klusēdams paspēra vēl so|us desmit un pa�ūpoja galvu.

� Varbūt pazīstu, bet ar citu uzvārdu. Kur, pēc jūsu

domām, viņ� atrodas?

� Visdrīzāk Kannās, � teica Rūdolfs. � Pēdējo reizi viņ� redzēts naktsklubā �La Porte Rose�.

� Nelāga vieta, � pamāja vīrelis, � ļoti nelāga.

� Taisnība.

� Kas būs, ja es viņu uzmeklē�u?

�� Jūs saņemsiet zināmu summu, ja tiksiet ar viņu galā.

� Ko tas nozīmē � tiksiet galā?

� Piebeigsiet.

Dievs augstais, nodomāja Rūdolfs, vai tie�ām es to teicu?

� Compris³⁰, � vīrietis teica. � Tagad par naudu. Cik tas būtu � zināma summa?

� Teiksim, piecdesmit tūksto�i franku vai apmēram desmit tūksto�i dolāru, ja vēlaties saņemt dolāros.

� Un kāda rokasnauda? Meklē�anai...

� Man līdzi ir pieci tūksto�i franku, � Rūdolfs teica. � Varat tos saņemt.

Vīrelis apstājās un pastiepa īsu, resnu roķeli.

� Mans ņem naudu tūlīt.

Rūdolfs izvilka kabatas portfeli un izņēma naudu. Vīrietis blāvā ielas luktura gaismā to rūpīgi pārskaitīja.

�Interesanti, ko viņ� teiktu, ja es viņam paprasītu kvīti?� Tā nodomājis, Rūdolfs gandrīz iesmējās.

Pasaulē, kurā viņ� tagad kārtoja darī�anas, ir tikai viena garantija � atriebība. Vīrelis iebāza naudaszīmes �aketes aug�kabatā.

� Kad es atradīs, � viņ� teica, � cik es dabūs?

� Pirms vai pēc ... darba?

� Pirms.

� Divdesmit tūksto�us. � Rūdolfs teica. � Tad būs

tie�i puse.

� D'accord, � vīrelis piekrita. � Bet kā saņemt pārējo?

� Kā jūs vēlaties.

Cilvēciņ� mirkli padomāja.

� Kad es pateik�u, ka viņ� atrasts, jūs atdos advokātam divdesmit pieci tūksto�i. Advokāts lasa laikraksts �Nice Matiņ�, ka ar to cilvēku ... kā jūs teicāt?

� Tikts galā, � Rūdolfs teica.

� Jā, tikt galā, un mans draugs iet pie advokāta un paņem naudu. Ar mieru? � un viņ� pastiepa Rūdolfam roku.

Rūdolfs savā mū�ā ar rokasspiedienu bija apstiprinājis daudzus darījumus un pēc tam nosvinējis to noslēg�anu. Sājā reizē nekādu svinību nebūs.

� Turieties tuvāk pie telefona, � vīrelis teica, pagriezās un ātri devās projām no stacijas.

Dziji ieelpojis, Rūdolfs lēni devās uz Croisette krastmalu, uz savu viesnīcu. Viņ� domāja par tiem diviem laupītājiem, kuri viņam uzbruka Ņujorkā un saniknojās, atradu�i tik bagāta cilvēka kabatās tikai da�us dolārus. Kā būs, ja kādam ienāks prātā aplaupīt viņu Kannu tum�ajās ielās? Izok�ķerēju�i viņa kabatas, tie viņu tūlīt nobeigtu. Ar naudu, kas bija palikusi viņam kabatā, diezin vai pietiktu samaksai par taksometru, lai tiktu līdz viesnīcai.

Biliju pamodināja klauvējieni pie durvīm. Vēl neaizgai-nījis miegu, viņ� piecēlās, piegāja pie durvīm un tās atvēra. Viņa priek�ā stāvēja Monika. Viņa ātri ienāca iek�ā, viņ� aizvēra durvis un iededza lampu.

� Sveicinu, � teica Bilijs. � Es visu laiku domāju � kad tu beidzot parādīsies? � Pēc viņas vizītes bija pagāju�as �etras dienas.

� Tu esi noilgojies pēc manis? � Viņa novilka pu-tekļumēteli un smaidīdama apsēdās uz neuzklātās gultas.

� Vēlāk pastāstī�u. Cik ir pulkstenis?

� Divpadsmit trīsdesmit.

� Tev ir savāda dienaskārtība.

� Labāk vēlu nekā nekad. Vai tu nepiekrīti?

� Par to arī es tev pastāstī�u vēlāk. Diena man atbilst labāk.

� Tu esi pārlieku eiropeizējies.

� Bet ar ko tad tu dienā nodarbojies^ ³⁰

� Ziņkārība ne pie. kā laba neved, � smaidīdama mākslotā kautrībā, atbildēja Monika.

� Kā redzu, tev �odien ir nodrāzto frā�u diena. Vai tu atcerējies tās viesnīcas nosaukumu, pie kuras redzēji manu brālēnu?

� Es ļoti cen�os atcerēties. Reizēm man liekas, ka tas nupat, nupat būs uz mēles ...

� Ej tu ... � Bilijs noteica.

� Cik jauks izteiciens. � Viņa nometa cigareti un iemīdīja to grīdsegā. Bilijs saviebās. Ģērbties viņa ir iemācījusies, bet manieres paliku�as Briseles līmenī. Viņa piecēlās, piegāja pie Bilija, apkampa viņu un noskūpstīja. Viņā tūdaļ pamodās vēlē�anās. Viņ� lūkoja domāt par kaut ko citu � vai nav pienācis laiks nomainīt eļļu ma�īnai, rīt aiziet uzspēlēt tenisu, varbūt nodot izgludināt smokingu, kuru viņam nāksies uzvilkt pēc divām dienām � filmas �Restaurācijas komēdija� demonstrē�anas vakarā? Bet tas nelīdzēja.

� Iesim pagulēt, � viņ� nomurmināja.

� Es visu laiku domāju � kad tu beidzot to pateiksi.� Un viņa sāka smieties, pārliecināta par savu varu pār Biliju.

Pēc stundas viņa noteica:

� Bet naktī arī nav slikti, vai tiesa?

Viņ� noskūpstīja Moniku uz kakla, bet viņa atbrīvojās no apskāviena un piecēlās.

� Man laiks iet.

� Kāpēc, velns parāvis, tu nevari palikt pa nakti? Kaut vai vienu reizi.

� Nevaru. Ir vēl kāda noruna. � Viņa apģērbās un, pie spoguļa sukādama matus, noteica: � Starp citu, mēs esam nolēmu�i saņemt no tevis parādu.

Viņa ķermenim pārskrēja auksti drebuļi, un viņ� uzvilka sev virsū segu.

� Ko tu ar to domā? � viņ� pajautāja, cenzdamies saglabāt mieru.

� Parīzes parādu, � viņa teica. � Jādomā, ka tu to atceries, ko?

Viņ� neko neatbildēja un joprojām gulēja nekustēdamies.

� Klausies, kas tev jādara, � turpināja viņa, sukādama sajauktos matus. � Parīt pulksten se�os vakarā tev jāaiziet uz bāru �Voile Ver� Antibas ielā. Tur tu ieraudzīsi cilvēku ar �urnālu �Express� un vēl �Nouvel Obser-vateur�. Tu apsēdīsies pie viņa galdiņa un pasūtīsi sev vīnu. Viņ� izvilks no galda apak�as se�padsmit milimetru kinokameru.

� Tikai īstenībā tā nebūs se�padsmit milimetru kinokamera, � rūgti sacīja Bilijs.

� Tu kļūsti gudrāks.

� Izbeidz ta�u vienreiz to sukā�anos!

� Ar �o kameru tu ieiesi Festivālu pilī, izņemsi to, kas tajā paslēpts, un noslēpsi kādā nomaļā vietā. Pulksteņa mehānisms nostrādās deviņos �etrdesmit piecās. � Monika beidzot nolika ķemmi un sāka ar roku kārtot savus matus, cenzdamās turklāt sevi apskatīt profilā.

� Vai tu esi jukusi? � Bilijs noprasīja. � Deviņos �etrdesmit piecās tur demonstrēs manas rnātes filmu.

� Pilnīgi pareizi. Tevi neviens neturēs aizdomās. Tur būs ļoti daudz cilvēku ar kamerām, tu varēsi staigāt pa visu ēku, tev neviens neko nejautās. Tāpēc jau tevi izvēlējās �im uzdevumam. Neuztraucies. Neviens bojā neies.

� Citiem vārdiem runājot, tā būs mīļa, nekaitīga bumbiņa?

� Tu varētu atmest savus jociņus. Pulksten deviņos uz policiju piezvanīs un paziņos, ka ēkā ir bumba. Piecās minūtēs viņi izdzīs visus no telpām. Mēs netaisāmies nevienu nogalināt, vismaz �ajā reizē.

� Tad kāpēc tas viss? � Bilijs jautāja, kaunēdamies savas drebo�ās balss.

� Tā būs demonstrācija, par kuru uzzinās visi, pateicoties presei un televīzijai un visā pasaulē pazīstamām slavenībām, kuras grūstīsies, cen�oties drīzāk nokļūt pie izejas. Kā gan vēl pārliecino�āk varētu parādīt visas mūsu satrupēju�ās sistēmas nejēdzību � ja ne izjaucot �o pretīgo cirku?

� Bet ja es atteik�os?

� Tad ar tevi nodarbosies, � mierīgi sacīja Monika. � Ja viss tiks izdarīts, kā pienākas, tad es pacentī�os atcerēties tās viesnīcas nosaukumu, kur dzīvo tavs brālēns. Neaizmirsti: bārs �Voile ver�, divi �urnāli, pulksten se�os vakarā. Ar labu nakti, puisīt. � Viņa paņēma somiņu, uzmeta plecos putekļumēteli un izgāja.

Kāpjot pa Festivālu pils kāpnēm kopā ar Grētiņu, Rūdolfu un Donelli, Bilijs teica, ka apsēdīsies parterā �kopā ar vienkār�iem laudim�, lai gan visiem �etriem bija vietas balkonā. Viņ� noskūpstīja māti un pa�ukstēja viņai ausī:

� Merde.¹

� Ко? � izbrīnījusies pārvaicāja Grētiņa.

� Tā fran�u �ovbiznesā novēl sekmes.

� Ceru, k*a filma tev patiks, � Grētiņa pasmaidīja un noskūpstīja viņu uz vaiga.

� Es arī ceru, � Bilijs nopietni atbildēja. Viņ� parādīja savu biļeti un iegāja zālē. Zāle bija jau pilna, lai gan līdz demonstrācijai bija paliku�as vairs tikai minūtes desmit. Nomaļa vieta, domāja viņ�, kur gan tādu lai�atrod? Viņ� iegāja vīrie�u tualetē. Tur bija tuk�s. Uz grīdas pie izlietnes stāvēja tvertne izlietotiem papīra dvieļiem.

� Trīsdesmit sekundēs � ja neviens viņu netraucēs � viņ� paspēs noņemt kameras vāku, izņemt bumbu un noslēpt to. Ja neviens netraucēs.

Durvis atvērās, ienāca vīrietis puķainā kreklā un uzreiz devās pie pisuāra. Bilijs konspirācijas dēļ nomazgāja rokas un, izvilcis papīra dvieii, rūpīgi tās noslaucīja. Viņ� atgriezās zālē un apsēdās pirmajā rindā, kur vēl bija paliku�as da�as brīvas vietas. Viņ� bija tik satraukts, ka nezināja, vai spēs filmu noskatīties līdz galam, � tāpēc nebija gribējis sēdēt blakus mātei. Ta�u filma uzreiz viņu aizrāva, un komiskajās vietās viņ� pat smējās kopā ar citiem. Vezlija spēle viņu vienkār�i satrieca.

Kad filma beidzās, skatītāji aplaudēja ilgi un vienprātīgi. Pēc tam viņi pagriezās pret balkonu, un Bilijs redzēja, ka viņi aplaudē viņa mātei, kura tagad stāvēja pie balkona margām un kautrīgi smaidīja. Saviļņots par mātes panākumiem, Bilijs aplaudēja skaļāk par visiem un domās sevi rāja par to, ka tik daudz gadu izturējies pret viņu kā pēdējais cūka.

Kruazetkrastrrialā viņ� ieraudzīja bariņu jaunu autogrāfu mednieku, kuri ielenca kādu cilvēku, kas bija pagriezies pret viņu ar muguru. Bilijs gribēja paiet garām, ta�u apstājās. Cilvēkā, kur� parakstījās uz programmām, burtnīcām un pat papīra sloksnītēm, viņ� pazina Vezliju. Bilijs iesmējās: �Aktiēris ta�u nevar noturēties pretī kārdinājumam uz sevi paskatīties, kā es uzreiz par to neiedomājos?� Viņ� sāka gumzīties tuvāk, pēc iespējas mazāk grūstoties un tuvojoties Vezlijam, kur� tobrīd saliecies rakstīja autogrāfu maza auguma mei�ai �igāniskos brun�os.

� Mister D�ordeik, � �ļupstēja Bilijs augstā sievietes baisi, � parakstiet arī man! Es jūsu dēļ esmu kā bez prāta!

Vezlijs pacēla acis.

� Ej pie velna! � viņ� teica. Tomēr viņa sejā parādījās apmierināts smaids.

Bilijs cie�i saņēma viņa roku.

� �ai dienai pietiks, viss, � viņ� skaļi noteica. � Misteru D�ordeiku gaida preses konferencē. Iesim, ser. � Un viņ� sāka virzīties uz priek�u, joprojām cie�i turēdams Vezliju aiz rokas. Vezlijs sākumā mazliet pretojās, vēlāk sāka paklausīgi soļot blakus.

Tu tagad esi mātei vajadzīgs vairāk par visu, � teica Bilijs, � un nedrīksti viņu pievilt.

� Jā-a, � Vezlijs novilka, � viņa ir vienkār�i nepārspējama.

�< Un kā vēl! Tev tas noteikti viņai jāpasaka. Zini, bet arī tev viss ir labi izdevies.

� Tā nekas, � Vezlijs apmierināti atbildēja. Tagad smaids vairs neizzuda no viņa sejas.

Stāvot un gaidot liftu, Bilijs klusi pajautāja.

� Kā ir � vai tu atradi to cilvēku?

Vezlijs papurināja galvu.

� Bet vai tev nebūtu laiks to aizmirst?

Beidzot Vezlijs pārtrauca smaidīt.

� Nē, nav laiks.

� Kinozvaigznei nepiestāv skraidīt pa pilsētu, lai galētu nost cilvēkus.

� Es neesmu kinozvaigzne.

� Tagad Kannās katrs suns pazīst tavu seju. Tu pat mu�u nenositīsi bez lieciniekiem, nemaz nerunājot par cilvēku.

Pie lifta pienāca vēl divi cilvēki, un Bilijs apklusa.

Kad Bilijs un Vezlijs ienāca konferen�u zālē, Grētiņa, �urnālistu ielenkta, jau bija sākusi runāt, ta�u, viņus ieraudzījusi, aprāvās pusvārdā.

� Dāmas un kungi, � viņa satraukti sacīja, � ir atnācis viens no daudzsolo�ākajiem jaunajiem aktieriem, kādu vien man līdz �im gadījies redzēt. Vezlij, lūdzu, nāc �urp.

� Ak Dievs! � Vezlijs nomurmināja.

� Ej ta�u, idiot, � Bilijs pastūma viņu uz skatuves pusi, kur stāvēja Grētiņa.

Vezlijs izgāja cauri zālei un uzkāpa uz skatuves. Grētiņa noskūpstīja viņu, bet pēc tam uzrunāja auditoriju:

� Man ir tas gods iepazīstināt jūs ar Vezliju D�or-deiku.

Zālē aplaudēja, zibsnīja fotogrāfu zibspuldzes, bet Vez-lija sejā atkal parādījās smaids, tagad jau nedaudz mākslots. Bilijs nemanot izslīdēja no zāles.

Kruazetkrastmalā viņ� iegāja kafejnīcā, pasūtīja alu un, iesūcis malku, palūdza telefona �etonu. Lejā � telefona būdā viņ� pa�ķirstīja telefonu grāmatu un uzgrieza policijas prefektūras numuru.

� Hallo, � sacīja vīrie�a balss.

� �ovakar kafejnīcā �Voile ver� Antibas ielā, � teica Bilijs franciski ar raksturīgo Dienvidfrancijas iedzīvotāju akcentu, � jūs atradīsiet cilvēku ar �urnāliem �Express� un �Nouvel Observateur� ...

� Vienu mirkli 1 � policists sauca. � Kas runā? Ko jums vajag?

� Uz grīdas zem galdiņa, � Bilijs turpināja, � būs bumba.

� Bumba! � iekliedzās policists. � Ko jūs sakāt? Kāda bumba?

� Bumbas mehānisms nostādīts uz pulksten deviņiem un �etrdesmit piecām vakarā. Atkārtoju: �odien, pulksten se�os, kafejnīcā �Voile ver�.

� Pagaidiet! Man vajag... � vēl skajāk kliedza policists.

Bilijs nolika klausuli, uzkāpa aug�ā un izdzēra savu alu.

Pēc vakara demonstrācijas viņi sēdēja pie Grētiņas un dzēra �ampanieti. Simpsons � reklāmas aģents � teica:

� Mēs vedīsim mājās visas godalgas � par labāko filmu, par labāko sievie�u lomas izpildījumu, par labāko otrā plāna vīrie�u lomas tēlojumu. Es to garantēju. Parasti es sliecos domāt visļaunāko, bet �oreiz... � Viņ� pa�ūpoja galvu, it kā nevarētu aptvert viņam uzticētās bagātības īsto vērtību. � Es braucu uz Kannām jau piecpadsmit gadus pēc kārtas un, teik�u jums, tik pacilātu uzņem�anu vēl netiku pieredzējis. Bet, ja runājam par jums, jaunais cilvēk, � viņ� uzrunāja Vezliju, � ja runājam par jums, tad es jautu sev roku nocirst, ja jūs no �ejienes aizbrauktu bez prēmijas.

Vezlijs sēdēja klusēdams, ar mākslota smaidā sasalu�u seju. Bilijs piecēlās un ielēja sev piekto glāzi �ampanie�a. Visu filmas sākumu viņ� nosēdēja, truli vērdamies ekrānā. Tur notieko�ais tagad viņam likās gau�ām bezjēdzīgs, vārdi � tikai tuk�a skaņa. Viņ� visu laiku skatījās pulk-steni, bet deviņos �etrdesmit piecās atspiedās pret krēsla atzveltni un aizvēra acis.

Grētiņa, bāla un nogurusi, nepārtraukti grozīja gre-dzenu savā pirkstā. �ampanietim viņa nepieskārās un pa visu vakaru nebija pateikusi ne vārda. Viņai blakus uz dīvāna sēdo�ais Rūdolfs laiku pa laikam papliķēja viņas roku, lūkodams uzmundrināt. Donelli stāvēja, balstīda-mies pret kamīnu, un bu�ināja savu bārdu. Aģenta prātojumi viņu acīm redzami kaitināja.

� Rīt, � ne/imās Simpsons, � jums, Grētiņ, un arī jums, Vezlij, būs ļoti saspringta diena! Katrs gribēs ar jums parunāt un jūs nofotografēt. Rīt no rīta deviņos es iedo�u jums programmu un ...

Rūdolfs un Donelli saskatījās, un Rūdolfs piecēlās.

� Ja rīt mums ir tik smaga diena, � viņ� teica, pārtraucis Simpsonu pusvārdā, �*� tad Grētiņai jāiet atpūsties. Iesim uz saviem numuriem.

�* Es arī tā domāju, � Donelli viņam pievienojās.

� Protams, protams, � Simpsons piekrita. �� Vienkār�i es �obrīd esmu tik satraukts, ka ...

� Mēs visi to saprotam, draudziņ, � teica Rūdolfs. Viņ� pieliecās un noskūpstīja Grētiņu. � Ar labu nakti, māsiņ.

Viņa neviļus pasmaidīja. Kad viņi devās ārā, viņa piecēlās un, piegājusi pie Donelli, saņēma viņa roku.

� Deivid, � viņa sacīja, � pagaidi vēl mirklīti.

� Ar prieku, � atbildēja Donelli, drūmi blenzdams Bilijā.

Bilijs mēģināja pasmaidīt un noskūpstīja Grētiņas vaigu.

� Paldies, mammu, � viņ� teica, � �odien bija tik skaista diena!

Grētiņa saķēra viņa roku un ie�ņukstējās.

� Atvaino, � teica viņa, � tas vienkār�i... vienkār�i tas ir pārāk daudz vienai dienai. Rīt no rīta es bū�u pilnīgā kārtibā. � Un, uzrunādama jau durvīs stāvo�o Vez-liju, pajautāja:

� Vai tu nepazudīsi?

� Nē,, mem, � atbildēja Vezlijs. � Ja es jums bū�u vajadzīgs, tad esmu tikai divus stāvus zemāk. � Rūdolfs bija gribējis brālēnus novietot vienā numurā, ta�u Bilijs atteicās: vai maz kas var ienākt tam trakajam galvā. Viņ� neteica Rūdolfam, no kā īstenībā baidījās. Ja viņam, Bi-lijām, paveiksies, Rūdolfs to nekad neuzzinās.

Gaitenī Rūdolfs sacīja:

� Man �odien nepavisam negribas gulēt. Manā numurā ir pudele �ampanie�a. Iesim un izdzersim to.

� Man rit no rīta norunāta nopietna tik�anās, � teica t Simpsons, � bet jūs gan ejiet. � Viņ� stāvēja, atbalstījies pret lifta sienu � gar� un drūms, viņam visu mū�u bija lemts lielīt citus; atvadoties viņ� skumji pamāja ar roku tēvocim un abiem brālēniem, kuri bija nodomāju�i turpināt svētku vakaru pie pudeles �ampanie�a, un devās gatavoties rītdienas darbiem.

Iz�audams �ampanieti, Rūdolfs ievēroja, ka Vezlijs nenovēr� acis no aizslēgtās ceļasomas, kas atradās uz krēsla pie loga.

� Varu derēt, � sacīja Vezlijs, kad korķis izlidoja un Rūdolfs sāka pildīt glāzes, � ka tas ir �eit.

� Kas ir �eit? � pārprasīja Rūdolfs.

� Jūs zināt, par ko es runāju.

� Labāk iedzersim, � teica Rūdolfs.

Vezlijs nesteidzīgi nolika glāzi uz gaida un izvilka no kabatas mazu pistoli.

� Tas tur man tik un tā vairs nav vajadzīgs, � viņ� ļoti mierīgi teica, � jūs varat to uzglabāt kā suvenīru.

� Tā arī palicis nenormāls, � Bilijs noteica.

� Par to es iedzer�u, � sacīja Vezlijs.

Viņi iedzēra.

Vezlijs iebāza pistoli atpakaļ kabatā.

� Tātad, �� teica Rūdolfs, *� tu skatījies filmu, bet pēc tam uzklausīji apsveikumus ar to daiktu kabatā?

� Tie�i tā, � atbildēja Vezlijs. � Mērķis ta�u var uzrasties jebkurā brīdī.

Rūdolfs sadrūmis soļoja uz priek�u un atpakaļ pa istabu.

� Bet, ja es tev pateik�u, Vezlij, ka ar �o lietu jau nodarbojas un tev pa�am vairs nekas nav jādara?

� Kā to saprast � nodarbojas?

� Tā, ka �obrīd, kad mēs te dzeram �ampanieti, �o cilvēku meklē profesionālis.

*� Es nevēlos, lai kāds to izdara manā vietā, � Vezlijs auksti sacīja, � un man vairs nav vajadzīga ne jūsu, ne kāda cita labdarība.

� Bū�u Kannās līdz festivāla beigām. Vēl desmit dienas. da līdztam laikam �is darbs nebūs paveikts, tad es braucu mājās un lieku tai lietai punktu. Tikai apsoli man, ka desmit dienu laikā tu neko neuzsāksi. Pēc tam dari, kā gribi.

� Es neko nevaru solīt.

� Vezlij... � iesāka Bilijs.

� Bet tu nebāzies, � Vezlijs aizrādīja, *� pietiek.

� Nomierinieties, � teica Rūdolfs, � abi nomierinieties. Jā, vēl kas, Vezlij. Sajās dienās zvanīja tava pazina, mis Larkina.

� Un ko viņa teica?

� Ka gribot atbraukt �urp. Viņa domā, ka dabūs atvaļinājumu uz divām nedēļām, un gaida tavu zvanu.

� Lai pagaida, � Vezlijs noteica un izdzēra savu �ampanieti.

� Viņa teica, ka tu pats esot gribējis, lai viņa atbrauc.

� Es domāju, ka ap to laiku viss būs izdarīts. Bet nekas neiznāca. Satiksimies vēlāk.

� Kā zini, � teica Rūdolfs, � es netaisos te tēlot Ku-pidonu � man bez tā ir darba diezgan. Dzersim to pudeli tuk�u, un es eju gulēt.

� Un ko tu tagad darīsi? � jautāja Bilijs, kad viņi ar Vezliju izgāja no viesnīcas uz ielas.

~~ Ie�u pastaigāties. Ja gribi � iesim kopā?

� Nē.

� Bet ko tu vispār par to visu domā?

� Esmu līdz nāvei nobijies, � teica Bilijs, � baidos par mums visiem.

Vezlijs nopietni pamāja ar galvu.

� Es ie�u tev līdzi līdz stāvvietai, � teica Bilijs. � Esmu aizmirsis pacelt ma�īnas jumtu, bet drīz, kā liekas, sāks līt. � Stāvvietā Vezlijs palīdzēja viņam pacelt jumtu un aizdrīvēt logus. � Vezlij, � sacīja Bilijs, � varbūt mums tomēr derētu ar ma�īnu aizbraukt līdz Parīzei? Pa ceļam mēs uzspēlētu tenisu, uzdzīvotu... Tu varētu piezvanīt savai meitenei un pateikt, ka viņa var braukt uz turieni. Padomā, kaut kādas desmit dienas! Pagāju�i tik daudzi gadi...

� Esmu ar mieru spēlēt ar tevi tenisu, � Vezlijs atbildēja, �- bet vienīgi �eit. Ar labu nakti, draudziņ.

Bilijs noskatījās pakaļ garajam augumam tum�ajā uzvalkā ar mazliet izspiedu�os kabatu, pa�ūpoja galvu un devās uz viesnīcu. Durvis viņ� aizslēdza ar diviem atslēgas apgriezieniem.

Nākamajā rītā viņ� pamodās agri un palūdza atsūtīt rīta avīzes. Viņam atnesa speciālizlaidumus, kas bija veltīti festivālam, un arī �Niche Matiņ�. Pirmajā lappusē Bilijs ieraudzīja fotogrāfiju � cilvēks tum�ās brillēs stāvēja starp diviem policistiem. Viņa seja Bilijam likās pazīstama. Viņ� pazina Monikas draugu no Diseldorfas � saldēto produktu tirgotāju. Zem fotogrāfijas bija rakstīts, ka �is cilvēks arestēts pēc kāda zvana uz policiju un ka pie viņa atrasta bumba, kura paslēpta kinokamerā. Cilvēks, kur� zvanījis uz policiju, runājis franciski ar stipru dienvidnieka akcentu.

Lasot �īs rindiņas, Bilijs pasmaidīja. Arī bez Vezlija, viņ� nodomāja, mūsu ģimenē aktieru pietiek.

Nākamajā rītā viņi mazajā, vaļējā auto brauca uz kluso ārpilsētas klubu spēlēt tenisu. Vezlijs bija uzvilcis d�insus, izbalēju�u kokvilnas kreklu un tvīda �aketi ar apdilu�ām piedurknēm un nepavisam neizskatījās pēc aktiera, kuram prese paredzēja galvu reibino�u aug�upeju. Bilijs ar pretīguma sajūtu aptaustīja viņa kabatu.

� Vai tie�ām tu nevari �ķirties no tā nolādētā daikta pat tad, kad dodies spēlēt tenisu? Man visu laiku liekas, ka tad, ja es uzvarē�u, tu mani no�ausi.

� Kur esmu es, tur ir arī tas. � Vezlijs augstprātīgi pasmīnēja.

Kad viņi pārģērbās un devās uz kortu, viņ� uzmeta �aketi virs sporta tērpa, bet pirms spēles rūpīgi salocīja to un nolika uz soliņa pie tikla, kur tā visu laiku bija redzama.

Pirmajā dienā Vezlijs spēlēja ar tādu pa�u aizrautību kā Spānijā, ar niknumu sita pa bumbiņu un visbie�āk trāpīja tīklā vai raidīja bumbu autā. Pēc divām stundām Bilijs sacīja:

� �odien pietiks. Ja tu tā būtu spēlējis filmā, tad tevi zālē pat ar biļeti nelaistu iek�ā.

� Jaunības aizrautība, � nosmējās Vezlijs, uzmetis �aketi virs sasvīdu�ā krekla. � Apsolu laboties.

� Kad tad tas būs?

*- No rītdienas, � Vezlijs apgalvoja.

Ģērbtuvē bez viņiem neviena nebija, bet Vezlijs pieprasīja, lai viņi ietu zem du�as viens pēc otra un neatstātu �aketi bez uzraudzības.

� Es esmu izdarījis daudz muļķību, � Bilijs ņurdēja, � bet sargāt �aketi man vēl nav nācies. � Vezlijs sāka izģērbties. Skatoties uz viņa rnuskujoto muguru un garajām, spēcīgajām kājām, Bilijs piebilda: � Ja man būtu tāda uzbūve, es jau sen būtu ticis līdz finālam Vimbi-tonā.

� Nav iespējams iemantot visu uzreiz, � Vezlijs piezīmēja, � tu toties esi gudrs.

� Vai tad tu ne?

� Nav ar ko lielīties.

� Tu savā profesijā tiksi tālu.

� Ja es to izvēlē�os, � Vezlijs teica, mazgādamies zein du�as.

Minūti vēlāk Bilijs dzirdēja līsto�ā ūdens troksnī Vez-liju dziedam: �Pār inanu galvu �ļāc lietus lāses...� Ja kāds ienāktu ģērbtuvē, nodomāja Bilijs, un dzirdētu �o bezrūpīgo dziedā�anu, tad nemū�am nevarētu iedomāties, ka �is puisis dienu un nakti nēsā sev līdzi pistoli.

Kad viņi gāja uz ma�īnu, Bilijs teica:

> � Ja tu pametīsi kino, māte nekad tev to nepiedos. Un

es arī.

Vezlijs klusēdams iesēdās ma�īnā un sāka svilpot melodiju no savas filmas.

Nākamajā rītā Vezlijs turēja vārdu un spēlēja mierīgi. Likās, ka viņ� piepe�i apguvis spēles taktiku � variēja sitienus, nemēģinot noteikti atsist katru bumbiņu. Pēc divām stundām Bilijs jutās gau�ām piekusis, lai arī bija uzvarējis visos �etros setos. Turpretī Vezlijam pat elpo�ana nebija paātrināta kaut arī viņ� bija skraidījis divreiz vairāk par Biliju. Un atkal � tāpat kā iepriek�ējā dienā � viņ� lika Bilijam sargāt savu �aketi, kamēr mazgājās du�ā.

Tre�ajā dienā viņiem izdevās spēlēt tikai stundu: Bilijs bija solījies atgriezties agri, lai Grētiņa un Donelli varētu ar viņa ma�īnu aizbraukt uz Mu�ēnu paēst pusdienas. Kannās pēc filmas parādī�anas Grētiņai nebija ne mirkja miera, un pastāvīgais sasprindzinājums jau sāka viņu nevēlami ietekmēt.

Sājā stundā Bilijs ar Vezliju nospēlēja tikai vienu setu, Bilijam nācās cīnīties par katru punktu, tomēr viņ� uzvarēja ar rezultātu 6 :3.

� Uff! � viņ� noelsās pa ceļam uz ģērbtuvi, � es veltīgi tevi nomierināju. Ja tā turpināsies tālāk, tad no manis nekas nepaliks pāri.

� Bērnu spēlīte, � Vezlijs pa�apmierināti noteica.

Kad viņi ģērbās, nogranda pamatīgs sprādziens.

� Kas tad tas? � noprasīja Bilijs.

Vezlijs paraustīja plecus.

� Laikam gāzes caurule uzsprāgusi.

� Pēc gāzes caurules tas neizklausās, � teica Bilijs. ' Viņam viegli noreiba galva, un viņ� apsēdās uz sola. Ģērbtuvē iesteidzās pārvaldnieks.

� Mesjē Eb-bot... � viņ� stostījās no bailēm. � Ejiet ātrāk. Tā jūsu ma�īna ... Notika nelaime!

� Tūlīt eju, � teica Bilijs, turpinādams nekustīgi sēdēt. Bija dzirdami policijas ma�īnas sirēnas kaucieni. Bilijs uzvilka kreklu un lēnām sāka aizpogāt pogas; Vezlijs steig�us vilka kājās d�insus.

� Vezlij, � teica Bilijs, � neej turp.

� Kā tā � neej?

� Vai tie�ām nav skaidrs? Pēc da�ām sekundēm tur būs policija. � Bilijs runāja steidzīgi, norijot vārdus. � Tavs foto būs visās avīzēs. Sēdi tepat. Un noslēp savu muļķīgo pistoli dro�ā vietā. Ja tev ko prasīs, tad tu nekā nezini.

� Bet es arī patiesībā neko nezinu ...

� Tas ir jauki. Tā tu visiem sacīsi. Bet es ie�u paskatīties, kas tur lēcies. � Viņ� beidza aizpogāt kreklu un nesteidzīgi izgāja no ģērbtuves.

No tuvējām dzīvojamām mājām uz klubu steidzās cilvēki. Vārtos iebrauca maza policijas ma�īna ar ieslēgtu sirēnu un strauji nobremzēja. No tās izlēca divi policisti un metās turp, kur bija stāvējusi Bilija ma�īna. Bilijs redzēja, ka no ma�īnas gandrīz nekas nebija palicis pāri � priek�ējo riteņu nebija, motora pārsegs gulēja patālu no pārējām auto paliekām. Kāda sieviete, aizrautīgi �estikulēdama, stāstīja policistam, ka viņa, iedama garām vārtiem, redzējusi kādu vīrieti rakņājamies ma�īnas motorā, bet tad, kad viņa jau bijusi vārtiem garām, atskanēja sprādziens.

Policists pajautāja kluba pārvaldniekam, kam piederot ma�īna; pārvaldnieks norādīja uz Bitiju.

Bilijs pievirzījās tuvāk un tikai tad ieraudzīja saTTrop-jotu, asinīm noplūdu�u vīrie�a ķermeni, kur� gulēja ar seju lejup � blakus tam, kas bija bijis pe�o radiators.

� Mesjē, � teica Bilijs, � tā ir mana ma�īna. � da nebūtu klāt pārvaldnieka, viņ� būtu runājis tikai angliski.

Kad policists apgrieza miru�ā ķermeni ar seju aug�up, Bilijs aizgriezās prom. Pūlis atkāpās, atskanēja sievietes spiedziens.

� Mesjē, � viens no policistiem uzrunāja Biliju, �vai jūs pazīstat �o cilvēku?

� Es negribētu skatīties, � teica Bilijs, joprojām lūkodamies uz citu pusi.

� Es jūs lūdzu, mesjē, � teica policists � jauns puisis ar �ausmās nobālu�u seju. � Jūsu pienākums ir pateikt mums, vai jūs pazīstat �o cilvēku. Ja jūs neizdarīsiet to tagad, tad jums vēlāk nāksies braukt uz morgu.

Otrs policists bija nometies cejos pie ķermeņa un pārlūkoja to, kas bija palicis pāri no kabatām. Pēc tam piecēlās un pa�ūpoja galvu;

� Nekādu dokumentu nav.

� Es jūs lūdzu, mesjē, � jaunais policists uzstāja.

Bilijs piespieda sevi paskatīties lejup uz cilvēka paliekām. Krū�u vietā rēgojās liels, sarkans caurums, seja bija sakropļota, tajā bija sastingusi �ausmu grimase, atsedzot izsistos zobus starp pāiogļotajām lūpām, � bet Bilijs tomēr pazina �o seju. Viņ� bijā saticis �o cilvēku Briselē � tur viņu sauca par D�ord�u.

� Atvainojiet, mesjē, � kratīdams galvu, sacīja Bilijs, �- es nekad savā mū�ā neesmu �o cilvēku redzējis.

1

Bilijs dirnēja tuk�a istabā pie rakstāmgalda pilsētas jaunāko ziņu nodaļā, nenovērsdams acis no rakstāmma�īnas. Visu �odien padarāmo viņ� bija paveicis un varēja doties mājās. Ta�u viņa mājas bija necils vienistabas dzīvoklītis, kur viņu neviens negaidīja. Viņ� pats bija tādu dzīvesveidu izvēlējies. Pēc sprādziena viņ� vairījās no cilvēkiem.

Viņam priek�ā uz galda gulēja bieza aploksne � vēstule no tēvo�a Rūdolfa � no Kannām, kura bija pienākusi jau pirms trim dienām. Tēvocis rakstīja pārlieku bie�i, vilinādams viņu ar stāstiem par zelta jaunatnes apskau�amo dzīvi, � �ie jaunekļi saņēma algas Va�ingtonā, kur Rūdolfs tagad pavadīja lielāko daļu laika, izpildot kaut kādus neapmaksātus, bet laikam jau demokrātu partijai ļoti vajadzīgus uzdevumus. Sā vai tā � viņa vārdu aizvien bie�āk minēja avīzēs, reizumis blakām Helēnas Mo-risones vārdam un Konektikutas �tata senatoram, ar kuru kopā viņ� darījumbraucienos apmeklēja Eiropu.

Bilijs jau gatavojās paņemt vēstuli, bet tad iezvanījās telefons. Viņ� paņēma klausuli.

�� Ebots klausās.

� Bilij, te Roda Flinneja. � Klausulē bija dzirdama mūzika un balsis.

� Sveika Roda, � viņ� atbildēja. Roda bija reportiere � iesācēja � un arī piemīlīga mei�a. Viņa tika galā daudz labāk nekā viņ� � viņas materiāli jau drukājās ar parakstu. Redakcijā viņa visu laiku ar Biliju koķetēja � bija metusi uz viņu aci.

� Pie manis ir ballīte, � teica Roda, � un vēl da�i vīrie�a cilvēki nebūtu par lieku. Es domāju � ja tu neesi aizņemts...

�- Atvaino, Roda, bet es vēl strādāju. Kādā citā reizē.

� Ja citu reizi, tad lai būtu cita reizi... � Viņas balsī bija saklausāma vil�anās. � Tikai nepārcenties! Es zinu, cik viņi tev maksā, tāpēc nevajag viņus lutināt.

� Paldies par padomu. Novēlu tev labi papriecāties.

Nolicis klausuli, viņ� atkal blenza rakstāmma�īnā. Klusumu traucēja tikai teletaipa stirk�ķi tālumā, bet ausis joprojām atbalsojās troksnis un jautrība, kas skanēja klausulē. Viņam nebūtu nekas pretī aiziet uz ballīti un patērzēt ar kādu piemīlīgu meiteni � ta�u par to, par ko viņ� gribētu runāt, viņ� nedrīkstēja runāt ne ar vienu.

Pie velna, viņ� nodomāja, ja nevaru runāt ar citiem, tad parunā�os kaut vai pats ar sevi.

Viņ� ielika rakstāmma�īnā tīru papīra lapu un iesāka rakstīt.

1972. gads. Da�ādu iemeslu dēļ pēc Spānijas es neesmu rakstījis nekādas piezīmes. Pa�reiz dzīvoju vienatnē Ci-kāgā, vairīdamies no cilvēkiem un baiļu pārņemts.

Es uzskatu, ka manas paaudzes cilvēkam ar manu biogrāfiju ir ko pastāstīt citiem un �is stāsts nebūs neinteresants ari nākamo paaud�u jaunie�iem.

Es kļūstu neirastēniķis, bet varbūt ari ne. Man liekas, ka man pastāvīgi seko. Man �ķiet, ka sve�i cilvēki vērīgi raugās mani � izspiego mani. Esmu ieguvis paradumu negaidot atskatīties, kad eju pa ielu. Pēdējā pusgadā esmu �etras reizes mainījis dzīvokli. Pagaidām nevienu aizdomīgu neesmu saslapis. Varbūt esmu apveltīts ar paredzē�anas spējām, tāpēc man rodas nojauta, ka ar mani kaut kas noliks. Bet varbūt laiks virzās pa apli, nevis pa spirāli, un �ajā apli kāds kustas pretējā virzienā. Viljama Ebota�jaunākā neiroze pagaidām zinātnei nav pazīstama.

Ja mani nogalinās vai es aizie�u bojā savādos apstākļos, tad tur būs vainojama sieviete, kura pevi sauca par Moniku Volneri, kad vēl strādāja par tulku NATO, bet es dienēju armijā Briselē, un par Moniku Hitimani, kad vēlāk satiku viņu Spānijā, mazpilsētiņā Elfaro, netālu no Malagas. Viņa bija un, es domāju, ir joprojām teroristu organizācijas biedre � tā dro�i vien vēl joprojām darbojas visā Eiropā un, iespējams, tai ir sakari ar analoģiskām organizācijām ari Amerikā.

Cilvēks, kur� gāja bojā, sprāgstot bumbai bridi, kad viņ� to novietoja manā automa�īnā Francijā, man pazis-tams tikai ar vārdu D�ord�s; viņ� vadi ja grupu, kurā darbojās ari Monika Volnere�Hitirnane. Viņ� bija �aujamiero�u un sprāgstvielu speciālists un gatavoja bumbas ar laika degļiem un pulksteņmehānismiem.

Es to visu rakstu avīzes �Chicago Tribune� jaunāko ziņu nodaļā, kur mani pieņēma darbā pirms pusgada, pateicoties tēva draudzīgajiem sakariem ar vienu no redaktoriem. Tēvs zinās, kur glabājas manas piezīmes. Turē�u �is piezīmes kopā ar grāmatām un citiem papīriem, vecām drēbēm un da�neda�ādiem sīkumiem, kuri sakrāju�ies ceļojumu laikā, savā armijas lādē tās mājas pagrabā, kur viņ� dzīvo, jo manā mazajā istabiņā to nav kur novietot. Tēvs zinās, ka �ajā lādē atrodas kaut kādi mani rakstu-darbi, ta�u neko nebūs lasījis. Es viņu pārliecināju, ka tie ir romāna uzmetumi, jo viņ� pastāvīgi cen�as mani pierunāt rakstīt romānu.

Kop� tā laika, kad es aizbraucu no Kannām, kur mani ļoti stingri pratināja fran�u policija (tur pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka starp mani un cilvēku, kuru es pazinu kā D�ord�u, pastāv kāda saite � ta�u nekā nevarēja pierādīt), es neesmu redzējis nevienu no savas ģimenes locekļiem � drīzāk bailēs pakļaut viņus briesmām, nevis ģimenes sai�u trūkuma dēļ. Man neiziet no galvas doma. ka es būtu pēc divdesmit minūtēm nodevis ma�īnu mātes un viņas drauga rīcībā. Ja tā nebūtu tobrīd uzsprāgusi... Viņi gribēja kopā izbraukt ārpus pilsētas pusdienās. Un tikai tagad es pirmoreiz sasparojos uzrakstīt par to, kas notika Rivjērā.

Viņ� pārtrauca rakstīt, apcerēdams, kā viņu pratināja divi policisti � sākumā pieklājīgi un līdzcietīgi, bet pēcāk asi un rupji, ar neslēptu naidīgumu. Viņi draudēja ar arestu un apcietinājumu, ta�u viņ� saprata, ka viņu cen�as iebiedēt, un pastāvēja pie sava, aizvien no jauna apgalvojot, ka atbraucis uz Kannām noskatīties mātes uzņemto filmu un nekad nav sastapis �o cilvēku, noliegdams arī to, ka viņam varētu būt kādi ienaidnieki. Acīmredzot � notikusi kāda traģiska kļūda.

Beidzot viņi viņu atlaida, brīdinādami, ka lieta nav izbeigta un ka starp Franciju un Savienotajām Valstīm noslēgta vieno�anās par noziedznieku izdo�anu.

Rūdolfs kaut kā savādi viņu uzlūkoja, ta�u to jau varēja gaidīt � pēc notikuma ar pistoli un klusinātāju.

� Tev veicas, � noteica Rūdolfs nākamajā dienā lidostā, pavadot Biliju uz Ņujorku. � Turpini tā turēties.

� Neuztraucieties, � Bilijs atbildēja.

Vezlijs, kur� bija kopā ar viņiem, tagad vairs nesmaidīja un klusēdams paspieda viņam roku.

Grētiņa nevarēja atbraukt. Kad viņa uzzināja par bumbu � to noslēpt neizdevās �, viņai kļuva slikti un viņa saslima. Ārsts konstatēja viņai augstu temperatūru, ta�u diagnozi noteikt nevarēja un lika viņai vismaz piecas dienas pavadīt gultā.

Kad Bilijs iegāja no mātes atvadīties, viņu pārsteidza viņas izskats. Viņa bija zilganbāla un da�ās stundās itin kā augumā sarukusi.

Bilij, es tevi ļoti lūdzu... manis dēļ... esi uzmanīgs! � viņa ļoti klusi sacīja.

� Centī�os, � viņ� atbildēja un pieliecies noskūpstīja māti uz karstās pieres.

Bilijs papurināja galvu, aizgainīdams uzbangoju�ās atmiņas, un atsāka drukāt.

Ja es varētu izstāstīt policistiem visu patiesību, tad man, iespējams, iedotu Goda leģiona ordeni. Galu galā daļēja noziedznieku bandas likvidācija vai ievērojama samazinā�ana ir mans nopelns, un �ī banda terorizēja visu Eiropu. Protams, tas notika nejau�i, ta�u ari nejau�ības � varbūt vēl vairāk nekā jebko citu � būtu jāņem vērā. Visa manas ģimenes vēsture ir vienas vienīgas nejau�ības � gan labas, gan sliktas. Dro�i vien tāpat notiek ari ar citām ģimenēm. ,

Neraugoties uz to, ka es vispār izvairos no radu apmeklējumiem, viņi bie�i man raksta un informē par visām savām darī�anām. Es tāpat atbildu viņiem � ar izvērstām vēstulēm pacilātā toni. Tajās var izlasīt, ka tēvs ir gandrīz atmetis dzer�anu un avīzē man klājas spo�i. Tas viss gan ir ļoti tālu no patiesības, jo es rakstu tikai par policijas darbu un sīkiem noziegumiem. Kaut arī es nemēģinu pārliecināt tēvu, ka romāns, pie kura teorētiski strādāju, ir kaut kas �Karam un mieram� līdzīgs vai Lielais Amerikāņu Romāns, es saku viņam, ka man veicas labi.

Tēvocis Rūdolfs � glābējs, sirdsapziņa, ģimenes sargeņģelis � svēti kopj ģimenes saites, kaut gan kā alla� dzenas pēc labiem darbiem kaut kur starp Longailendu,

Konektikuiu, Va�ingtonu un Eiropas galvaspilsētām, atrod laiku rakstīt garas vēstules ar brīdinājumiem un padomiem, kurus neviens no mums neievēro. Pateicoties viņa pūlēm � es neesmu sastapis vēl citu cilvēku, kuram tā paliktu rakstīt vēstules, � uzzinu, kā dzīvo viņ� pats, māte, kura tagad ir misis Donelli, un mans brālēns Vez-lijs, kur� palika Kannās un salīga uz kādas jahtas. Tēvocis Rūdolfs izbrīvē laiku un viņu apmeklē sakarā ar kādu lietu, kura ...

Viņ� pārtrauca drukāt, piecēlās un sāka staigāt apkārt rakstāmgaldam. Pēc tam atkal apsēdās, pārlūkoja ma�īnā ielikto papīra lapu un atsāka rakstīt � tagad jau nedaudz lēnāk.

Vēl tagad es turpinu uzskatīt, ka par to, kas saistās ar Vezlija neprātīgajām iedomām, labāk nerakstīt. Mēs visi � māte, tēvocis un es � mēģinājām aizdabūt viņu projām no A�ūra krasta. Laimīgas atmiņas, atklāti runājot, mums ar �im vietām nesaistās. Pat festivāls sagādāja, pilnīgu vil�anos. Pretēji Simpsona. apgalvojumiem �ūrija nepiesprieda mūsu filmai nevienu godalgu. Māte, kura nodomājusi drīzumā sākt nākamās filmas uzņem�anu, raksta, ka Vezlijs atteicies no viņam piedāvātās lomas, kas viņam nodro�inātu veselu kaudzi naudas, tāpat ari no visiem citiem līdzīgiem piedāvājumiem. Vispār Vezlijs �obrīd ir potenciāli visbagātākais matrozis visā Vidusjūras piekrastē. Pēdējā vēstulē viņ� man raksta, ka tad, kad būs padarījis savu darāmo A�ūra krastā, intensīvi pastrādās kino, lai sakrātu naudu jahtai un pēc tam. � tāpat kā viņa tēvs � vadātu pasa�ierus. Sprie�ot pēc vēstulēm, viņa garastāvoklis ir diezgan mo�s, ta�u īstenībā tas var būt pavisam citāds, jo ari es ta�u rakstu radiniekiem spriganas vēstules. Tomēr viņā ir kaut kas tāds, kā man nav un kas var kalpot par mo�uma avotu. - Kad viņ� kļuva astoņpadsmit gadus vecs, tad saņēma trīsdesmit tūksto�us dolāru � gan atskaitot diezgan ievērojamu summu nodokļu apmaksai, bet viņa meitene pārgājusi strādāt �Times� Parīzes birojā un palaikam lido pie viņa uz Kannām. Vēl viņ� raksta, ka, neskaitot vasaras mēne�us, daudz spēlējot tenisu un tagad laikam varētu mani uzveikt. Ta�u es vairs neesmu ņēmis rokā raketi.

Policijai tā ari neizdevās noskaidrot, no kurienes bija atbraucis D�ord�s un ari viņa isto vārdu. Bet man visu laiku ir tāda sajūta, ka es, paceļot acis no rakstāmgalda, ieraudzī�u savā priek�ā Moniku. Viņa pastāvīgi rādās man sapņos � sapņi ir erotiski, laimīgi, bet, kad pamostos, mani pārņem izmisums.

Bilijs mitējās rakstīt, .sadrūma un izlamājās. Viņ� izņēma no ma�īnas apdrukāto lapu un ielika to kopā ar divām pārējām lielā aploksnē, lai nestu mājās. Pēc tam piecēlās, uzvilka �aketi un jau gribēja doties projām, ta�u viņa skatiens pievērsās tēvo�a Rūdolfa vēstulei no Kannām. Tagad ta�u es varu to izlasīt, viņ� nodomāja, kādreiz tas tomēr būs jādara.

Viņ� atplēsa aploksni un ieraudzīja vecu, locījumos apdilu�u avīzes lapu ar abās pusēs piespraustām zīmītēm. Uz pirmās tēvo�a rokrakstā bija rakstīts: �Izlasi raksta, kas apvilkts ar sarkanu zīmuli, bet pēc tam zīmīti otrajā pusē.�

Bilijs sapīcis pa�ūpoja galvu. Joki gan, viņ� nodomāja. Tas nemaz neizskatījās pēc tēvo�a Rūdolfa. Ziņkārības dzīts, viņ� apsēdās pie galda, tuvāk gaismai. Kreisajā aug�ējā lapas stūrī bija lieliem burtiem iespiests <rMar-seilles�¹ un ar nedaudz sīkākiem �page deux�³¹³². Sleja ar nosaukumu �Faits divers�³³³⁴ bija apvilkta ar sarkanu zīmuli.

�Mort d�un voifou� Bilijs izlasīja. Izrādās, viņ� vēl nebija piemirsis fran�u valodu. Raksts vēstīja:

�Vakar vakarā Vecajā ostā atrada cilvēka līķi, kuru vēlāk policija identificēja kā Dienvidslāvijas pilsoni Ja-nosu Danovi�u. Viņ� bija noslepkavots ar diviem �āvieniem galvā. Pēc policijas datiem, viņ� piederēja pie Mar�ējas un A�ūra krasta mafijas, ir vairākkārt arestēts par sutenera darbību un aizdomām par bruņotu laupī�anu, ta�u ne reizes nav ticis notiesāts. Policija domā, ka �ī slepkavība ir kārtējās noziedznieku savstarpējo rēķinu kārto�anas sekas, un turpina izmeklē�anu.�

Bilijs lēnām nolika avīzes izgriezumu uz galda. Mans Dievs, nodomāja viņ�, Rūdolfs laikam zaudējis sajēgu! Kāpēc viņ� sūta pa pastu tādas lietasl Ja nu vēstule nejau�i nonāktu pie cita adresāta, vai to nejau�i kāds atplēstu? Mū�īgi ta�u atrodas kāds padibeņok�ķeris, kuru var interesēt, kāpēc amerikāņu senatora padomnieks izrāda tādu interesi par sīka noziedznieka slepkavību Mar-seļā, un varētu sākt rakņāties... Viņ� jau gribēja saplēst izgriezumu sīkos gabaliņos, ta�u atcerējās otro zirnīti.

Viņ� apgrieza izgriezumu otrādi, noņēma piesprausto zīmīti un izlasīja: �Paskaties datumu!� Bilijs uzmeta skatienu avīzes aug�ējai daļai. Tā bija avīzes �Meridional� pirmā lappuse, un uz tās bija uzdrukāts datums: SESTDIEN, 1970. gada 24. oktobrī.

1970. gads! Danovi�s jau bija pusgadu kā miris, kad Vezlijs devās uz Eiropu. Bilijs atspieda galvu rokās un sāka smieties. Kad smieklu lēkme beidzot pārgāja, viņ� nocēla klausuli un piezvanīja Rodai Flinnejai. Izdzirdis viņas balsi, viņ� teica:

� Sveika, Roda! Vai ballīte vēl turpinās?

� Ja tu varētu atbraukt, � atbildēja Roda, � tad jā.

� Braucu. Kāda ir adrese? � Viņa nodiktēja adresi. � Bū�u pēc desmit minūtēm. Sagatavo, lūdzu, kaut ko stiprāku. �odien tas man ir vajadzīgs.

Kad viņ� izgāja no redakcijas un devās uz priek�u pa Mi�iganas avēniju, lūkojoties pēc brīva taksometra, viņam atkal likās, ka aizmugurē kāds seko. Viņ� atskatījās � aiz muguras kādu puskvartālu iepakaļ nāca tikai divi pārī�i. >

Būs jāpajautā Rūdolfam, viņ� nodomāja, vai viņam nav saglabājusies tā pistole. Viss var gadīties � var būt, ka noder.

Pēc tam viņ�, ieraudzīja taksometru, iesēdās tajā un brauca uz ballīti.

D�eks Londons �SALINIEKS D�ERIJS�

Kopoto rakstu VIII sējumā tika ievietots stāsts �Maikls, D�erija brālis�. Ta�u ar pa�u D�eriju mēs netikām iepazīstināti. D�erijs ir īru terjers, kura dēkas kanibālu zemē patiesi ir viena riktīga �fella puis� cienīgas. Par to, kā tapis �is aizraujo�ais gabals, D�. Londons raksta:

�... mana suņa, �ās grāmatas varoņa, dēkas tie�ām norisināju�ās īstā kanibālu zemē. Nudien! � kad es paņēmu savu sjevu līdzi �Minotas� braucienā, mēs atradām uz klāja nēģerus trenkājam kādu mazu glītu īru terjeru, kura spalva bija tikpat gluda kā D�erijam. Tā bija Pe-gija. Bez viņa �ī grāmata nekad nebūtu uzrakstīta. Skaistā kucīte bija �Minotas� kapteiņa lielākais dārgums. Mēs ar sievu viņu tā iemīļojām, ka pēc �Minotas� avārijas mana mīļā draudzene bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem un pilnīgi bezkaunīgi Pegiju kapteinim nozaga. Jāatzīstas, ka es pats �o savas sievas zādzību glu�i apsvērti un pilnīgi bezkaunīgi atbalstīju. Pegija ta�u bija tik mīļa! Sis mīļais un skaistais sunītis! Tagad viņ� aprakts jūrmalā Austrālijas austrumu krastā. Man vēl tikai jāpiebilst, ka Pegija, tāpat kā D�erijs, bija dzimusi Meringas plantācijā pie Meringas lagūnas. Viņas dzimtene tātad ir Izabellas sala, kas atrodas uz ziemeļiem no Floridas salas, kur ir gubernatora rezidence un kur dzīvo mr. К. M. Vudfords. Vēl jāpiemin, ka pazinu arī Pegijas vecākus. Bie�i man ietrīsējās sirds, redzot �o uzticīgo pāri, Terensu un Bidiju, skraidām gar jūras malu.�

D�eks Londons

LIELĀS MĀJAS MAZĀ SAIMNIECE

Romāns ir viens no pēdējiem D�eka Londona izcm rado�ā mū�a darbiem.

Kad romāna varonim Dikam Forestam bija trīspadsmit gadu, viņam palika divdesmit miljonu liels mantojums un nebija visā pasaulē neviena pa�a radinieka, kas par viņu rūpētos. Viņam bija sava pils, sulaiņi, jahta, zirgu staļļi � un aizbildņi. Zēns aizbēg no mājām un turpmākajos trīs gados iziet bargu �dzīves skolu�, tad atgrie�as un turpina pārtraukto izglītību. Trīsdesmit gadu vecumā apprecējis burvīgo Paolu Destenu, Diks nolemj uzbūvēt Lielo Māju. Un Paola kļūst par Lielās Mājas mazo saimnieci. Diks un Paola ir patie�ām laimīgi, dzīvo saskaņā ar sevi un dabu. Ta�u Dika drauga Evansa Grenbija iera�anās izjauc ierasto dzīvi un viss liecina par strauji tuvojo�os traģēdiju.

D�eks Londons TRIJU SIRDIS

D�eks Londons priek�vārdu romānam �Triju sirdis� uzrakstījis 1916. gadā, kad kino sāka kļūt populārs un bija vajadzīgs literārs materiāls ekranizējumiem. Tā radās �is asa si�eta darbs. Priek�vārdā autors raksta: �Savā mū�ā esmu sarakstījis vairākus piedzīvojumu romānus, bet nekad vēl neesmu radījis tik daudz darbības un kustības, kā vienā pa�ā romānā �Triju sirdis�. Man būs brīnums, ja �i grāmata jo pla�i neiekaros lasītāju sirdis.�

Romāna galvenais varonis Franks Morgans ir daudzu miljonu mantinieks. Kamēr Franks dodas izklaides braucienā pa Dienvidamerikas vietām, Volstrītā pret viņu tiek gatavota finansiāla sazvērestība. Braukādams viņ� sastopas ar savu brālēnu, kas meklē apslēptus vecā Morgana dārgumus. Te darbojas gan iedzimtie, gan skaistule Leon-�ija, tiek vicinātas pistoles un arī �auts ar tām. Te ir bēg�anas un vajā�anas, bezizejas situācijas un fantastiskas izglāb�anās, nodevība, zelts, dabas katastrofas, Maiju dārgumi un vēl daudz kas cits. Romāna beigās Franks sveiks un vesels atgrie�as mājās, paspēj novērst finansiālo krahu Volstrītā un savienojas ar daiļavu Leon�iju.

�is ir visīstākais dēku gabals, ko sarakstījis ļoti populārs rakstnieks. Atliek vienīgi apbrīnot D�. Londona lielo izdomu un iztēli.

D�eks Londons MĒNESS IELEJA

Ir 20. gs. pirmā puse. Oklendas gludinātavas strādniece Saksona, par kuru sapņo daudzi vīrie�i, beidzot atrod savu mīļoto � va�oni Biliju Robertsu, kas arī izcils bokseris.

Pēc kāzām viņu laimīgo dzīvi izjauc streiku vilnis, kas pārņem pilsētu. Bilijs aktīvi cīnās ar streiklau�iem. Asiņaini kautiņi un cilvēku nāve kļūst par ikdieni�ķu parādību.

Biliju ieliek cietumā par sava apak�īrnieka piekau�anu. Sājā laikā Saksona gandrīz aiziet bojā.

Pēc Bilija atgrie�anās viņi nolemj pamest Oklendu, lai aizietu no strādnieku dzīves problēmām un uzsāktu saimnieko�anu laukos. Ilgi Saksona un Bilijs meklē savu Mēness ieleju, par kuru viņi sapņoju�i kop� ceļojuma sākuma. Iepazīstot fermeru ikdienu, Saksona un Bilijs gūst daudz jaunu atziņu par saimnieko�anu un tirgus iespējām. Beidzot viņi atrod savu sapņu zemi, lai kļūtu bagāti un laimīgi.

Pla�am lasītāju lokam, īpa�i piedzīvojumu romānu cienītājiem.

D�eks Londons DEGO�Ā DIENASGAISMA

�Dego�ā Dienasgaisma� � tā Aļaskas zeltra�i iesauku�i savu biedru, kur� ir tik trauksmains, spilgts un neatkārtojams savā raksturā. Visās lietās viņ� metas iek�ā ar pilnu krūti: viņ� spēj visātrāk braukt ar suņu pajūgu, ir stiprākais rokas noliek�anā, ari krogā līksmo skaļāk un trakulīgāk par citiem. Bet tas viņam netraucē būt labsirdīgam, cilvēciskam pret apkārtējiem. Viena īpatnība gan viņam piemīt � viņ� baidās no sievietēm. Kad Aļaskā sākas zelta drudzis, viņ� daudzreiz riskē, bet darbojas ļoti veiksmīgi un iegūst lielu bagātību. Viņ� dodas uz Savienotajām Valstīm un izvēr� tur liela mēroga finansiālu darbību; sākumā arī kļūdās, bet prot ņemt virsroku un kļūst par miljonāru. Tomēr ir kāda būtne, kas prot viņam �os miljonus atņemt. Kā? Ar mīlestību...

Parakstīta iespie�anai 24.02.94. Reģ. apl. Nr. 2-0290. Formāts 84X108/32. Pasūt. Nr. 653. Izdevniecība �Avots�, LV 1050 Rīgā, Aspazijas bulv. 24. Iespiesta tipogrāfijā �Rota�, LV 1011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.