Ērvins �ovs

Vienam daudz, otram maz

Romāns

.

..

1945

ī

Vieglatlētikas treneris misters Donelli pārtrauca nodarbības pirms laika, jo Henrija Fullera tēvs bija atnācis uz skolas sporta laukumu pateikt Henrijam, ka tikko saņemta telegramma no Va�ingtonas, kurā teikts, ka Henrija brālis Vācijā kritis kaujā. Misters Donelli vispirms izkārtoja Henrijam iespēju vienatnē pārģērbties un kopā ar tēvu aiziet un tikai tad uzsvilpa, sa�pulcinādams kopā pui�us, un sacīja, lai, godinot kritu�ā piemiņu, visi ejot mājās.

Laukumā trenējās arī beisbola komanda, bet no beisbolistiem neviens �ajā pēcpusdienā nebija zaudējis brāli, tādēļ viņi palika un turpināja treniņu.

Rūdolfs D�ordeiks (200 m barjerskrējiens) iegāja ģērbtuvē un nodu�ojās, kaut gan nebija tā saskrējies, lai būtu svīdis. Mājās nekad nepietika karstā ūdens, tādēļ viņ�, kad vien bija iespēja, izmantoja skolas vingrotavas du�u. Vidusskola bija celta 1927. gadā, kad naudas nevienam netrūka, du�as telpas bija pla��as, karstā ūdens � cik uziet. Bija pat peldbaseins. Parasti Rū�dolfs pēc treniņa arī izpeldējās, bet �ajā dienā viņ� to nedarīja � godinot kritu�ā piemiņu.

Zēni ģērbtuvē runāja paklusu un nezirgojās kā parasti. Smailijs, komandas kapteinis, pakāpās uz sola un sacīja, ka, pēc viņa domām, ja vien notik�ot piemiņas dievkalpojums Henrija brālim, viņiem vajadzētu samest naudu un nopirkt vainagu. Ar piecdes�mit centiem pietiktu. No zēnu sejām bija skaidri nolasāms, kur� var pieciest piecdesmit centus un kur� nevar. Rūdolfs nevarēja tos pieciest, tomēr apzinīgi centās izlikties, ka var. Tūliņ gatavi ziedot savu artavu bija tie zēni, kurus vecāki rudenī veda uz Ņujorku iegādāties garderobi nākamajam mācību gadam. Rū�dolfs drēbes pirka turpat Portfilipā, Bernsteina universālveikalā.

Tomēr viņ� bija glīti un kārtīgi ģērbies � krekls ar apkak�līti un kaklasaiti, zem ādas vējjakas svīteris, brūnās bikses sa�glabāju�ās no uzvalka, kura svārkam bija izdilu�i elkoņi. Hen�rijs Fullers piederēja pie zēniem, kuriem drēbes pirka Ņujorkā, ia�u Rūdolfs skaidri zināja, ka �odien tas Henrijam nesagādā ne mazāko prieku.

Rūdolfs ātri pazuda no ģērbtuves, jo negribēja iet mājup kopā ar kādu no pārējiem zēniem un runāt par Henrija Fullera brāli. Ar pa�u Henriju viņ� sevi�ķi nedraudzējās, jo tas, kā jau visi svarcēlāji, bija pastulbs un Rūdolfs nevēlējās liekuļot pār�mērīgu līdzjūtību.

Skola atradās pilsētas visapdzīvotākajā rajonā uz ziemeļ�austrumiem no centra, un to iekļāva vairāk vai mazāk savrup izkaisītas ģimenes mājas, kas bija celtas vienā laikā ar skolu, kad pilsēta sāka plesties pla�umā. Sākumā tās visas bija būvētas pēc viena projekta, bet gadu ritumā īpa�nieki katrs savai mājai koka rotājumus un durvis bija nokrāsoju�i da�ādās krāsās, vārgā cerībā panākt daudzveidību pielipināju�i pa balkonam vai iz�veidoju�i kādu erkera logu.

Ar grāmatām padusē Rūdolfs nesteidzīgi gāja pa padrupu�ajām ietvēm. Bija vējaina, bet ne pārāk dzestra agrīna pavasara diena, un viņ� � pacilātā noskaņojumā pēc izkustē�anās saīsi�nātajā treniņā � izjuta �o pēcpusdienu gandrīz kā brīvdienu. Daudziem kokiem jau bija izplauku�as lapas un citiem brieda pumpuri.

Skola atradās pakalnā, no kura varēja pārredzēt Hudzonas upi, vēl saltu un nemīlīgu kā ziemā, visus pilsētas baznīcu tor�ņus un tālumā dienvidu pusē dūmojo�o Boilena ķieģeļu un flī�u cepli, kur strādāja viņa māsa Grētiņa, bet līdztekus upei � Centrālā Ņujorkas dzelzceļa sliedes. Portfilipā pa�laik nebija nekā pievilcīga, skaistums tai piemita pagātnē, kad baltās kolo�niālā stila ēkas mijās ar nopietnajām Viktorijas laika celtnēm. Ekonomiskais uzplaukums divdesmitajos gados icplūdināja pil�sētā daudz jaunu iedzīvotāju, galvenokārt strādniekus, kuru �au�rie, tum�ie mājokļi ātri izpletās pa visu pilsētu. Bet tad, depre�sijas laikā, ik otrais palika bez darba, nevī�īgi uzceltās mājeles sagrabēja arvien vairāk, un Rūdolfa māte alla� sūkstījās, ka pilsēta pārvērtusies graustos. Glu�i tā nebija. Pilsētas ziemeļu daļā vēl joprojām staltojās daudzi lieli, lepni nami, pletās platas ielas, un īpa�nieki bija pratu�i visās laiku mijās noturēt savus mitekļus pieklājīgā izskatā. Arī turpat blakus nolaistajiem nameļiem da�uviet bija lielas ģimenes mājas, kas nebija pamestas, un tās aiz pla�ajiem zālieniem un vecajiem kokiem vēl joprojām izskatījās greznas.

Kar� no jauna bija atmodinājis Portfilipu dzīvei: ķieģeļu un flī�u ceplis, tāpat ari cementa fabrika strādāja ar pilnu jaudu, pat miecētava un Baifīlda apavu fabrika bija atsāku�as darbu; jo saņēma armijas pasūtījumus. Ta�u kara laikā cilvēkiem prāts nenesās uz apkārtnes izdaiļo�anu, pietika gana citu rupju, un pilsēta, ja vien tas iespējams, izskatījās no�ēlojamāka nekā jeb�kad.

Sai dzedrajā, saulainajā pēcpusdienā raudzīdamies uz juku jukumis sabūvēto pilsētu, Rūdolfs ieprātojās, nezin vai jel kāds būtu ar mieru atdot dzīvību, lai �o pilsētu aizstāvētu vai ieņemtu, kā Henrija Fullera brālis bija atdevis dzīvību, lai ieņemtu kādu tikpat nenozīmīgu pilsētu kaut kur Vācijā.

Klusībā viņ� cerēja, ka varbūt kar� vēl ieilgs gadus divus, lai gan pa�reizējā situācija tādām cerībām pamatu nedeva. Drīz viņam būs septiņpadsmit, un vēl pēc gada viņ� varēs iestāties armijā. Viņ� jau redzēja sevi mundieri ar leitnanta uzple�iem, redzēja sevi atbildam uz kareivju sveicinājumu, redzēja sevi pamājam triecienvadam, lai seko viņam automātu uguni. Tā bija īstu vīru dzīve. Viņ� no�ēloja, ka armijā vairs nav kavalērijas. Tas tikai būtu ko vērts � zobenu vicinot, pilnos auļos uz priek�u drā�oties, vajāt nicināmo ienaidnieku!

Mājās viņ� par kaut ko tamlīdzīgu neiedro�inājās bilst ne pu�plēsta vārda. Viņa mātei uznāca histērija, tiklīdz kāds iemi�nējās vien, ka kar� varētu ieilgt un arī viņas Rūdolfs tiktu iesaukts. Viņ� zināja, ka da�i zēni mobilizācijas punktā uzdod nepareizu vecumu, klīda valodas par piecpadsmit, par �etrpa�dsmit gadus veciem zēniem, kas iekļuvu�i flotē un apbalvoti ar ordeņiem, ta�u viņ� nespēja mātei tik ļoti nodarīt pāri.

Kā parasts, viņ� apmeta līkumu līdz mājai, kur dzīvoja mis Leno. Mis Leno bija viņa fran�u valodas skolotāja. Pa�laik viņa nekur nebija redzama.

Tad viņ� devās lejup pa Brodveju, pilsētas galveno ielu, kas stiepās līdztekus upei un vienlaikus bija arī �oseja, pa kuru no Ņujorkas �tata varēja aizbraukt uz Elbeniju. Viņ� sapņoja par automa�īnu, tādu, kādas redzēja aizzibam cauri pilsētai. Kad viņam būs sava ma�īna, viņ� katru nedēļas nogali brauks uz Ņujorku. īsti labi gan viņ� nezināja, ko Ņujorkā darīs, bet brauks gari katrā ziņā.

Brodveja bija neaprakstāmi juceklīga satiksmes un tirdznie�cības iela, kur cits citam blakus rindojās skārņi, pārtikas pre�u tirgotavas un prāvi veikali, kuros pārdeva sievie�u apģērbus, lētas rotaslietas un sporta piederumus. Rūdolfs, kā parasts, ap�stājās pie Armijas un flotes veikala loga, kur kopā ar darba apaviem, dungriņbiksēm un kokvilnas krekliem, baterijām un kabatas na�iem bija izlikti mak�ķerē�anas piederumi. Viņ� ne�spēja novērst acis no slaidajiem, elegantajiem spiningiem un dār�gajām spolēm. Viņ� mak�ķerēja upē un sezonas laikā arī foreļu strautos, kur visiem atjauts mak�ķerēt, ta�u mak�ķeres viņam bija gau�ām primitīvas.

Izgājis cauri īsai �ķērsielai, viņ� iegriezās pa kreisi Vanderhofa ielā. Vanderhofa iela, kur viņ� dzīvoja, stiepās paralēli Brodvejai un it kā centās to imitēt, bet viss iznāca aplam no�ēlo�jami, apmēram tā, it kā ubags noskrandu�ā uzvalkā un nomītos zābakos mēģinātu izlikties, ka piebraucis kadiljakā. Veikaliņi bija mazi un logos izliktās preces noputēju�as, �ķiet, veikalu īpa�nieki pa�i saprata, ka tādai ekspozīcijai nav nekādas nozīmes. Vairā�kiem veikaliem skatlogi joprojām bija aizsisti ar dēļiem kop� 1930. vai 1931. gada, kad tirgotavas bija beigu�as eksistēt. Kad īsi pirms kara ielā atjaunoja kanalizāciju, Ūdensvada un kanali�zācijas saimniecības pārvalde nocirta visus kokus, kas bija ietvēm devu�i ēnu, un nevienam pat prātā nenāca iedēstīt jaunus. Van�derhofa iela bija gara, un, jo tuvāk Rūdolfa mājām, jo no�ēloja�māka tā kļuva, it kā ar katru soli dienvidu virzienā viņ� ietu pretī simboliskam pagrimumam.

Māte stāvēja maiznīcā aiz letes ar �alli ap pleciem, jo pa�stāvīgi sala. Māja atradās uz ielu stūra, maiznīcai bija divi lieli logi, un Rūdolfa māte mū�am sūdzējās, ka lielās rūtis neļaujot veikalu piesildīt. Patlaban viņa skaitīja kādai mazai meitenei duci apkaltu�u apalī�u brūnā papīra turzā. Skatlogā bija izliktas arī kūkas un smalkmaizītes, bet tās vairs maiznīcas pa�grabā ceptas netika. Karam sākoties, tēvs, kas pats cepa visu vajadzīgo produkciju, nosprieda, ka �is darbs nav pūļu vērts, un tagad ik rītu piebrauca ma�īna no kādas lielas ceptuves un at�veda kūkas un smalkmaizītes, bet Aksels cepa vairs tikai maizi un apalī�us. Kad smalkmaizes bija trīs dienas nostāvēju�as skatlogā, tēvs uznesa tās aug�ā dzīvokli pa�iem apē�anai.

Rūdolfs piegāja pie mātes un viņu noskūpstīja, un māte no�glauda dēla vaigu. Viņa mū�am izskatījās nogurusi, turklāt maz�liet �ķielēja, jo nemitīgi smēķēja un dūmi koda viņai acīs.

��� Kālab tik agri? �viņa apvaicājās.

�� Treniņ� �odien beidzās agrāk, � Rūdolfs atteica. Iemeslu viņ� nepaskaidroja. � Tagad es palik�u te. Tu vari iet aug�ā.

��� Paldies, � viņa sacīja. � Manu Rūdij! � Viņa vēlreiz noskūpstīja dēlu. Māte viņu ļoti mīlēja. Rūdolfs labprāt būtu gri�bējis, lai viņa kādreiz noskūpstītu arī brāli vai māsu, bet to viņa nekad nedarīja. Nekad viņ� ari nebija redzējis, ka māte noskūpstītu tēvu.

��� Ie�u aug�ā un pagatavo�u pusdienas, � viņa noteica. Māte bija vienīgā viņu ģimenē, kas vakariņas dēvēja par pusdienām.

Iepirkties gāja Rūdolfa tēvs, apgalvodams, ka viņa sieva esot pārāk iz�ķērdīga un neprotot at�ķirt labu preci no sliktas, bet galvenā ēdiena vārītāja tomēr bija viņa.

Viņa izgāja pa veikala durvīm. No veikala nebija tie�as ieejas priek�namā un kāpņu telpā, kas veda uz abiem aug�ējiem stāviem, kur viņi dzīvoja, un Rūdolfs redzēja māti smalkmai�zī�u ietvarā aizejam gar skatlogu un drebināmies vējā. Mati viņai sāka sirmot, un viņa gāja gāzelēdamās kā veca sieva.

Viņ� paņēma grāmatu un sāka lasīt. Vēl kādu stundu pir�cēju veikalā būs maz. Viņ� lasīja angļu valodas stundai uzdoto Bērkes runu �Par izlīg�anu ar kolonijām�. Runa bija tik pār�liecino�a, ka brīnumiem nenobrīnīties, kādēļ gan �ķietami gudrie viri parlamentā toreiz nebija ar oratoru vienis prātis. Kāda būtu Amerika �odien, ja viņi būtu uzklausīju�i Bērki? Vai Amerikā tagad būtu grāfi, hercogi un pilis? Viņam tas itin labi patiktu. Sers Rūdolfs D�ordeiks, Portfilipas karaliskās gvardes pulk�vedis.

Ienāca kāds itālie�u strādnieks nopirkt baltmaizes klaipu. Rūdolfs nolika Bērki un apkalpoja pircēju. �

Ģimene ēda virtuvē. Vakariņas bija vienīgā maltīte, ko visi ieturēja kopā, tādēļ ka tēvam tā iekrita darbalaiks. Tovakar vi�ņiem vakariņās bija sautēta jērgaļa. Par spīti kartītēm, viņiem galdā nekad netrūka gaļas, jo Rūdolfa tēvs draudzējās ar miesniekmeistaru Hāzu, kur� neprasīja kuponus, jo arī bija vācietis. Rūdolfu mocīja sirdsapziņa, ēdot �melnajā tirgū� pirktu gaļu tādā dienā, kad Henrijs Fullers bija saņēmis vēsti par brāļa nāvi, ta�u savu neapmierinātību viņ� izrādīja, vienīgi palūgdams pa�visam mazu gabaliņu gaļas un remdēdams izsalkumu galveno�kārt ar kartupeļiem un burkāniem; runāt ar tēvu par smalkām jūtu finesēm viņ� nespēja.

Viņa brālis Tomass, vienīgais gai�matis ģimenē, ja neskaita māti, kuru par īsti gai�matainu vairs nevarēja saukt, gan, �ķiet, neraizējās ne par ko, bet rītin aprija ēdienu. Tomass bija tie�i gadu jaunāks par Rūdolfu, bet gandrīz tikpat gar�, tikai daudz druknāks. Grētiņa, Rūdolfa vecākā māsa, nekad neēda daudz, jo rūpējās par figūru. Arī māte tikai mazliet ieknābāja. Tēvs, liels, smagnējs vīrs ar atrotītām piedurknēm, ēda kā negausis, brīdi pa brīdim ar delnas virspusi noslaucīdams biezās, melnās ūsas.

Grētiņa saldo ēdienu � tris dienas veco sacepumu ar ķir�u ievārījumu � negaidīja, jo viņai vajadzēja doties uz kara hos�pitāli ārpilsētā, kur viņa piecus vakarus nedēļā brīvprātīgi strā�dāja par sanitāri. Kad viņa piecēlās, tēvs palaida kārtējo dzēlibu.

� Piesargies, � viņ� sacija, � neielaidies ar zaldātiem! Mūsu māja nav tik liela, lai te iekārtotu bērnistabu.

��� Tēt! � Grētiņa pārmeto�i iesaucās.

��� Es zaldātus pazīstu, � Aksels D�ordeiks noteica. � Tā�pēc saku � piesargies!

Rūdolfs uzskatīja Grētiņu par pieklājīgu, kārtīgu, skaistu meiteni, un tēva valoda viņu sāpīgi aizskāra. Galu galā viņa vienīgā no visas ģimenes kaut kā palīdzēja nest karalaika grū�tības.

Pēc vakariņām pazuda arī Tomass � kā ik vakaru. Viņ� ne�kad nemācījās, atzīmes viņam bija drausmīgas. Kaut gandrīz se�padsmit gadus vecs, viņ� vēl joprojām deldēja solu vidus�skolas pirmajā klasē. Viņ� neklausījās nevienā.

Aksels D�ordeiks aizgāja uz dzīvojamo istabu, lai pirms do��anās uz ceptuvi naktsdarbā izlasītu vakara avīzi. Rūdolfs pa�lika virtuvē noslaucīt traukus, kad māte būs tos nomazgājusi. Ja es vispār kādreiz apprecē�os, domāja Rūdolfs, manai sievai ne�vajadzēs mazgāt traukus.

Kad trauki bija nomazgāti, māte uzstatīja dēli gludinā�anai, bet Rūdolfs uzkāpa aug�stāvā istabā, kuru apdzīvoja kopā ar brāli, un ķērās pie mācībām. Viņ� saprata: ja viņam jelkad iz�dosies izrauties no ē�anas virtuvē, no klausī�anās tēva valodās, no trauku slaucī�anas, tad vienīgi ar grāmatu palīdzību, tādēļ viņ� vienmēr bija labākais skolēns klasē, labākais visos pārbau�dījumos.

II

Varbūt, domāja Aksels D�ordeiks, rosīdamies lejā, ceptuvē, vajadzētu reiz vienā maizītē iecept indi. Tāpat vien. Pa jokam. Lai viņiem tiek. Tikai vienreiz, vienu pa�u reizi. Redzētu, kam tā patrāpītos.

Viskiju viņ� dzēra tie�i no pudeles. Uz darba beigām ari pudele bija gandrīz tuk�a. Rokas viņam bija miltos līdz elko�ņiem, arī uz sejas, sviedrus slaukot, tika milti. Izskatos pēc ga�tavā klauna, viņ� nodomāja, tikai sava cirka man nav.

Logs bija vaļā, no upes pagrabā spiedās nakts dzestrums un trūdo�u meldru smaka, kas viņam atgādināja Reinu, tomēr krāsns svelme neganti piekarsēja visu telpu. Es atrodos ellē, viņ� domāja, un kurinu elles sārtus, lai nopelnītu dieni�ķo maizi, lai izceptu savu dieni�ķo maizi. Pārķēra apalī�us es cepu ellē.

Piegājis pie loga, viņ� dziļi ievilka elpu, tā ka spēcīgie, kaut arī vecumā mazliet atslābu�ie muskuļi saspringa pret sasvīdu�o kokvilnas apak�kreklu. Upe, kas, abos krastos augstu palodama,

Vi plūda tikai pārsimt jardu no mājas, atbrīvojusies no ledus �ņau�giem, nesa ziemeļu ūdeņus dunēdama, itin kā garām soļotu ve�sels karaspēks, ziemas pēdējais arjergards. Līdz Reinai bija �etri tūksto�i jūd�u. Pa steigā uzceltiem pontonu tiltiem upei pāri cē�lās tanki un lielgabali. Kāds leitnants pārskrēja pār tiltu, kas nebija uzsprādzis gaisā. Kādu citu leitnantu upes otrā krastā, pēc tribunāla sprieduma, no�āva par to, ka viņ� nebija izpildī�jis pavēli � nebija uzspridzinājis tiltu. Armijas. Die Wacht am Rhein. Cēr�ils nesen esot iemīzis Reinā. Teiksmu upe. D�ordeika dzimtās puses upe. Vīnadārzi un nāras. Kāda sena pils. Ķelnes doms stāv, kā stāvējis. Vairāk gan tikpat kā nekā nav. D�ordeiks bija redzējis attēlus avīzēs. Dzimtene, mīļā dzimtā puse vecajā Ķelnē. Buldozeru nolīdzinātas drupu kaudzes un smirdoņa no līķiem, kas aprakti zem sagruvu�ajiem namiem. Izpostīta visskais�tākā pilsēta. D�orde&ā modās neskaidras jaunības atmiņas, un viņ� nospļāvās pa logu uz otras upes pusi. Neuzvaramā vācu ar�mija. Cik kritu�o? D�ordeiks vēlreiz nospļāvās un aplaizīja melnās ūsas, kuru gali nostiepās gar lūpu kaktiņiem. Dievs, svētī Ame�riku! Viņ� bija nokāvis, lai tiktu �urp. Vēlreiz viņ� ievilka krūtīs upes gaisu un aizkliboja atpakaļ pie darba.

Uz veikala skatloga virs pagraba bija rakstīts vina vārds. �MAIZNĪCA, īpa� A. D�ORDEIKS�. Pirms divdesmit gadiem, kad burtus uzkrāsoja, uzraksts skanēja � �īpa�n. A. D�ordeiks�, bet vienu ziemu �n� nodrupa, un viņ� nepapūlējās to atjaunot. Pārķēra apalī�us viņ� tikpat labi varēja pārdot arī bez �n�.

Kaķis gulēja pie pa�as krāsns un blenza uz viņu. D�ordeiki nekad nebija pat iedomāju�ies dot kaķim vārdu. Kaķa uzdevums bija izķert peles un �urkas, lai nelien pie miltiem. Kad D�ordeiks to uzrunāja, viņ� teica: �Kaķi.� Kaķis dro�i vien domāja, ka viņu tā sauc. Kaķis viņu vēroja augu nakti, ik nakti. Tas pārtika no bļodiņā ielietā piena un noķertajām pelēm un �urkām. Redzē�dams, kā kaķis viņu vēro, D�ordeiks bija pārliecināts, ka tas vē�lētos būt desmitreiz lielāks, tik liels kā tīģeris, lai varētu vienu nakti viņam uzklupt un reizi par visām reizēm pamatīgi pieēsties.

Krāsns bija pietiekami sakarsusi, viņ� piekliboja pie tās un ie�āva pirmo cepienu. Viņ� saviebās, kad no atvērtajām cepe��krāsns durvim sejā iesitās svelme.

III

Aug�stāvā �aurajā istabiņā, ko viņ� apdzīvoja kopā ar brāli, Rūdolfs meklēja kādu vārdu angļu-fran�u vārdnīcā. Uzdoto viņ� bija izmācījies. Viņ� meklēja vārdu �ilgoties�. Vārdus �mājiens� un �vīzijas� viņ� jau bija atradis. Viņ� rakstīja mīlestības vēs� tuli fran�u valodā savai fran�u valodas skolotājai mis Leno. Viņ� bija izlasījis �Burvju kalnu�, grāmata kopumā viņu garlai�koja, izņemot nodaļu par spiritisma seansu, ta�u viņu dziļi iespai�doja fakts, ka mīlas ainām izmantota fran�u valoda, un viņ� ar lielām pūlēm bija tās pats sev par prieku pārtulkojis. Mīlēties fran�u valodā viņam �ķita ļoti smalki. Un nav ne mazāko �aubu, ka visā Hudzonas ielejā tovakar nebija otra zēna, kas rakstītu mīlestības vēstuli fran�u valodā.

�Enfin,� viņ� rakstīja rūpīgi izkoptā, gandrīz drukātiem bur�tiem līdzīgā rokrakstā, kādā pēdējos divos gados bija ievingri�nājies, �enfin, je dois vous dire, chиre Madame, quand je vous vois par hasard dans les couloirs de l'йcole ou se promenant dans votre manteau bleu-clair dans les rues, j'ai l'envie,� � tas � �ķita piemērotākais vārds ilgu izpau�anai, �trиs profonde de voyager dans le monde d'oщ vous кtes sortie et des visions dйlicieuses de flвner avec vous а mes cфtйs sur les boulevards de Paris, qui vient d'кtre libйrй par les braves soldats de votre pays et le mien. Voire cavalier servant, Rūdolfs D�ordeiks (32.1 ' fran�u val. klase).�

Viņ� pārlasīja vēstuli, pēc tam izlasīja iepriek� sastādīto tek�stu angļu valodā. Rakstīdams viņ� bija ļoti centies, lai vēstule skanētu tik franciski, cik vien iespējams. �Beidzot man Jums jāpasaka, dārgā kundze, ka ikreiz, kad nejau�i redzu Jūs stai�gājam pa skolas gaiteņiem vai ejam pa ielu gai�zilajā mētelī, es izjūtu kvēlas ilgas aizbraukt uz to pasaules malu, kur Jūs esat dzimusi, un kā brīni�ķīgu vīziju loloju sapni pastaigāties roku rokā ar Jums pa Parīzes bulvāriem, ko'Jūsu un manas tēvzemes drosmīgie karavīri nesen atbrīvoju�i.�

Viņ� vēlreiz labpatikā izlasīja fran�u variantu. Nekādu �aubu. Ja vēlies izteikties eleganti, tad fran�u valoda ir īstākais izteik�smes līdzeklis. Viņam patika, kā mis Leno izrunā viņa uzvārdu � D�ordā�; tas izklausījās tik liegi un muzikāli, nevis � D�odek vai D�orda�, kā da�s labs mēdza viņu saukt.

Tad viņ� dziļā no�ēlā saplucināja abas vēstules sīkās driskās. Viņ� ta�u vēstuli mis Leno nekad nenosūtis. Viņ� jau agrāk bija uzrakstījis se�as vēstules un pēcāk tās saplēsis, jo viņa dro�i vien nodomātu, ka viņ� jucis prātā, un varbūt pat pateiktu direktoram. Nekādā ziņā viņ� nevēlējās arī, lai tēvs, māte, Grētiņa vai Toms atrastu viņa istabā vienalga kādā valodā rakstītas mīlestības vēstules.

Tomēr viņ� jutās apmierināts. Sēdēt trūcīgajā istabelē virs maiznīcas, klausīties, kā pārsimt jardu atstatu plūst Hudzona, �ķita gandrīz kā solījums, ko viņ� deva pats sev. Pienāks laiks, kad viņ� dosies tālos ceļojumos, brauks jahtā pa upi un da�ā�dās valodās rakstīs vēstules skaistām, interesantām sievietēm un �īs vēstules tie�ām nosutis.

Viņ� piecēlās un palūkojās apsūbēju�ajā, mazajā spogulītī, kas karājās virs apbru�ātā ozolkoka tualetes galdiņa. Viņ� bie�i pētīja savu seju, cenzdamies tajā saskatīt vīrieti, par kādu vē�lējās kļūt. Taisnie, melnie mati vienmēr bija nevainojami sasu�kāti; �ad tad viņ� izplūca divas trīs melnas spalviņas, kas auga starp uzacīm; konfektes viņ� neēda, lai paglābtos no pinnēm; viņ� centās nekad skaļi nesmieties, tikai pasmaidīt un arī ne pārāk bie�i. Apģērbu viņ� izvēlējās ļoti konservatīvu krāsā un bija rūpīgi izkopis gaitu: nekad nesteidzās, neaizelsās, bet gāja stalti, viegli, it kā slīdēdams. Nagus viņ� rūpīgi apvīlēja un reizi mēnesi |āva māsai tos manikirēt, kautiņos neielaidās, jo negri�bēja, lai salauzts deguns izķēmo seju vai pietūku�as locītavas sabojā viņa garās, slaidās plaukstas. Labas formas saglabā�a�nai viņ� nodarbojās ar vieglatlētiku. Dabu un vientulību baudīja mak�ķerēdams � ar vizuli, ja klāt bija vērotāji, citās reizēs iztikdams ar sliekām.

� Votre cavalier servant, � viņ� uzrunāja spoguli. Runādams franciski, viņ� vēlējās izskatīties pēc francū�a, glu�i tāpat kā mis Leno seja pēk�ņi kļuva īsti franciska, kad viņa uzrunāja klasi.

Viņ� apsēdās pie mazā, dzeltenā ozolkoka galdiņa, kuru iz�mantoja par rakstāmgaldu, un noklāja sev priek�ā papīra lapu. Viņ� centās precīzi atcerēties mis Lēno izskatu. Viņa bija gara auguma, �auriem gurniem, alla� ar apģērba palīdzību izaeltām krūtīm un tievām, taisnām kājām. Viņa staigāja augstpapē�u kurpēs, greznojās ar daudzām lentēm un lentītēm un bagātīgi lietoja lūpu zīmuli. Vispirms Rūdolfs viņu uzzīmēja apģērbtu, ne pārāk līdzīgu, tomēr ar abām raksturīgajām matu cirtām gar ausīm un pārliecino�i izceltām, tum�ām lūpām. Pēc tam viņ� mēģināja iztēloties, kāda viņa izskatītos bez drēbēm. Viņ� to uzzīmēja kailu sē�am uz ķebļa un vērojam sevi spogulī, ko turēja rokā. Ak dievs, ja nu� Viņ� saplēsa akta zīmējumu. Un no�kaunējās pats no sevis. Tik vien viņ�, nudien, pelnījis, lai dzī�votu virs maiznīcas. Ja kāds no tiem tur, lejā, uzzinātu, ko viņ� te, aug�ā, domā un dara �

Viņ� sāka posties gulē�anai. Noāvis kurpes, viņ� staigāja pa istabu zeķēs, jo negribēja, lai māte, kuras guļamistaba atradās zem viņa kambarī�a, dzirdētu, ka viņ� vēl neguļ. Ik rītu viņam jāceļas piecos, lai ar velosipēdu, kam pierīkota pie�kabe, izvadātu maizi, un māte pastāvīgi raizējās, ka viņ� dzīvo�jot miega badā.

Kādreiz vēlāk, kad būs guvis panākumus un kļuvis bagāts, viņ� stāstīs: es cēlos piecos no rīta, vienalga, saule vai lietus, un vedu apalī�us uz stacijas restorānu, uz �Ace Diner� un Sinovska grillbāru. Viņam gribējās, lai viņam būtu cits vārds, nevis Rū�dolfs.

IV

Kazino kinoteātrī Erols Flins apkāva bariem japāņu. Tomass D�ordeiks sēdēja tumsā vienā no pēdējām rindām un sūkāja karameles no turziņas, kuru bija izsitis teātra foajē no automāta ar plānu svina plāksnīti. Plāksnī�u taisī�anā viņ� bija īsts meis�tars.

��� Piespēlē man arī, vecīt, � sacīja Klods, mēģinādams ru�nāt tādā manierē, kādā gangsteris pieprasītu jaunu munīciju sa�vam �aujamrikam. Klodam Tinkeram tēvocis bija mācītājs, un, lai neitralizētu �īs radniecības posto�o ietekmi, viņ� pastāvīgi centās izturēties uzsvērti rupji. Toms pameta karameli gaisā, Klods to noķēra un, skaļi �āpstinādams, sāka sūkāt. Zēni sēdēja, dziļi atlaidu�ies sēdekļos, kājas atbalstīju�i uz tuk�o priek�ējo sēdekļu atzveltnēm. Viņi, kā parasts, bija ielavīju�ies kinoteātri pa re�ģu spraugu, ko bija izlauzu�i jau pirms gada. Re�ģi bija picrīkoti pie vīrie�u tualetes loga teātra pagrabstāvā. Laiku pa laikam viens vai otrs no viņiem iegāja zālē ar neaizpogātu bik�u priek�u, lai iespaids būtu reālāks.

Filma Tomu garlaikoja. Viņ� skatījās, kā Erols Flins ar da�ādiem iero�iem viens pats pieveic veselu japāņu vadu, un no�teica: � Phonus bolonus.

��� Kādā valodā jūs runājat, profesor? � Klods saskaņā ar spēles noteikumiem ievaicājās.

��� Latīniski, � Toms atteica, � tas nozīmē: gatavais sūds.

��� Cik tu esi gudrs! � Klods uzslavēja.

�� Paskat, � Toms sacīja, � tur, priek�ā pa labi! Tas zoļļuks ar skuķi.

Da�as rindas tālāk viņiem priek�ā, cie�i sakļāvu�ies, sēdēja kareivis ar meiteni. Kinoteātris bija pustuk�s: neviena cita ska�tītāja ne rindā, kur sēdēja zēni, nedz arī viņiem aiz muguras. Klods sarauca pieri. � Izskatās nejēdzīgi liels, � viņ� sacīja, � paskaties, kāds buļļa kakls.

��� Ģenerāli, � atsaucās Toms, � uzbrukums sākas rītausmā.

��� Tu vēl tiksi slimnīcā, � Klods sacīja.

�� Saderam? � Toms veikli nolaida kājas no priek�ējā sē�dekļa atzveltnes, piecēlās un izspraucās līdz celiņam. Viņ� kustē�

jās klusi � tenisa �ibās ieauto kāju soļi uz izmītā paklāja nebija sadzirdami. Toms pastāvīgi valkāja tenisa �ības. Apaviem jābūt tādiem, uz kuriem var paļauties, lai vajadzīgā brīdi dotu kājām ziņu. Viņ� sarāva kūkumā plecus, kas zem pulovera saspringa spēcīgi un vingri, ierāva vēderu, tīksmīgi izjuzdams stingros muskuļus zem cie�i savilktās jostas. Gatavs uz visu. Viņ� tumsā pasmaidīja, juzdams mostamies satraukumu, kāds viņu vienmēr pārņēma, kad bija gaidāma cīņa.

Klods negribīgi viņam sekoja. Klods bija gar�, lempīgs �ķeists ar tievām rokām, garu degunu, ķīļveida vāverģīmi un pastāvīgi pavērtām, mitrām lūpām. Turklāt viņ� bija tuvredzīgs un val�kāja brilles, kas viņa izskatu nepadarīja pievilcīgāku. Viņ� bija manipulators, kam patika darboties aiz kulisēm, bet, glu�i kā veikls advokāts, viņ� vienmēr prata izkulties no visām nepatik��anām, dievs vien zina, kā piedabūja skolotājus likt viņam labas atzīmes, kaut gandrīz nekad neielūkojās nevienā skolas grāmatā. Viņ� valkāja tum�us uzvalkus un kaklasaites, gāja uzkumpis un izskatījās nenozīmīgs, pazemīgs un val�ķīgs. Viņam netrūka iz�tēles, un iztēli viņ� izmantoja da�ādiem izlēcieniem pret sabied�rību. Viņa tēvs bija galvenais grāmatvedis Boilena ķieģeļu un flī�u ceplī, bet māte, Sv. Annas sievie�u koled�as absolvente, iesauk�anas komisijas priek�sēdētāja; tas viss, piedevām vēl kle�rikālais tēvocis un pa�a godīgais, mazliet pretīgais izskats pa�līdzēja Klodam nesodītam manevrēt savā nelietību un intrigu pasaulītē.

Abi zēni izgāja cauri tuk�ajai sēdekļu rindai un apsēdās ka�reivim un viņa mei�ai tie�i aiz muguras. Kareivis bija iebāzis roku meitenes blūzes izgriezumā un intensīvi spaidīja viņas krū�tis. Viņ� nebija noņēmis no galvas laiviņcepuri, un tā slējās vi�ņam virs pieres. Meitenes viena roka grima tumsā kaut kur starp kareivja kājām. Tiklab kareivis, kā meitene vērīgi sekoja filmas norisei. Ne viens, ne otrs nepievērsa uzmanību pienāku��ajiem zēniem.

Toms bija apsēdies aiz muguras meitenei, kas patīkami smar��oja. Ap viņu vēdīja vesels puķu aromāta mākonis, sajaukdamies ar grauzdētu kukurūzas graudu trekno, sviestaino smar�u, kas plūda no turziņas, kuru abi tikko bija iztuk�oju�i. Klods sēdēja aiz muguras kareivim. Galva kareivim bija maza, bet viņ� bija gara auguma un platiem pleciem, un viņa Iaiviņcepure aizēnoja Klodam lielu daļu ekrāna, tā ka tam vajadzēja nemitīgi liekties uz vienu un otru pusi, lai sekotu filmai.

� Paklau, � Klods �ukstēja, � kad es tev saku, �itais ir par lielu. Varu saderēt, ka viņ� sver vismaz simt septiņdesmit mār�ciņu.

��� Nerausties! � Toms tāpat �ukstus atsaucās. � Sācī � Viņ� runāja pārliecino�i, tomēr pirkstu galos un padusēs juta vieglas �aubu trīsas. Tādi nelieli �aubu un baiļu uzplūdi viņam nebija sve�i, bet tie tikai sakāpināja gaidas un prieku par spēles varmācīgo noslēgumu. � Sāc! � viņ� aizsmacis pa�ukstēja Klodam. � Mēs ta�u te nekvernēsim visu vakaru.

��� Lai iet, tu esi priek�nieks! � Klods atteica. Tad paliecās uz priek�u un ar pirkstu viegli uzsita kareivim uz pleca. � At�vainojiet, ser�ant, � viņ� sacīja, � vai jūs nebūtu tik laipns un nenoņemtu cepuri? Es lāgā nevaru redzēt ekrānu.

��� Es neesmu ser�ants, � kareivis, atpakaļ nepagriezies, no�teica. Cepuri viņ� nenoņēma un, roku no meitenes blūzes izgrie�zuma neizvilcis, mierīgi turpināja skatīties filmu.

Vairāk nekā minūti abi zēni sēdēja rāmi. Provokācijas taktiku viņi, kopā darbodamies, bija izstrādāju�i tik labi, ka nekāda īpa�a sazinā�anās nebija vajadzīga. Tad Toms paliecās uz priek�u un spēcīgi uzsita kareivim pa plecu.

��� Mans draugs jūs pieklājīgi palūdza, � viņ� ierunājās. � Jūs viņam neļaujat noskatīties filmu. Ja jūs nenoņemsiet cepuri, mēs sūdzēsimies.

Kareivis sakaitināts sakustējās. � Te ir divi simti tuk�u vietu, � viņ� sacīja, � ja tavs draugs grib skatīties filmu, lai apsē�as citā vietā. � Un viņ� atkal iegrima līdz�inējā nodar�bībā � mākslas un seksa baudī�anā.

��� Piekodās! � Toms pa�ukstēja. � Nu tikai neatlaidies �

Klods atkal piebikstīja ar pirkstu kareivim pie pleca.

��� Man ir ļoti reta acu kaite, � viņ� teica, � es varu redzēt vienīgi no �īs vietas. Visur citur � kā miglā. Nespēju at�ķirt Erolu Flinu no Loretas Jangas.

�� Tad aizej pie acu ārsta! � kareivis atcirta. Meitene par viņa joku iesmējās. Smiekli noguldzēja tā, it kā viņai dzerot ūdens būtu ieskrējis balssrīklē. Arī kareivis, apmierināts ar savu asprātību, pasmējās.

�� Man liekas, nav glīti smieties par cilvēka fiziskajiem trū�kumiem, � Toms ieteicās.

�� īpa�i kara laikā, � Klods piebilda, � kad visapkārt tik daudz sakropļotu varoņu.

�� Kas jūs esat par amerikāni? � Toms nerimās, patriotiskā sa�utumā paceldams balsi. � To es gribu pajautāt: kas par amerikāni jūs esat?

Meitene pagriezās pret viņiem. � Pazūdiet kokos, puikas! � viņa sacīja.

��� Gribu jums aizrādīt, ser, � Toms teica, � ka daru jūs at�bildīgu par jūsu draudzenes vārdiem.

��� Neklausies uz viņiem, And�ela, � sacīja kareivis. Viņam bija spalga tenora balstiņa.

Zēni atkal uz mirkli apklusa.

��� Jūrniek, �onakt tev jāmirst! � Toms ierunājās augstā falsetā, imitēdams japāni. � �onakt es tevi, jeņķu suns, izrūnī�u.

��� Pievaldi savu nolādēto mēli! � uzsauca kareivis, pagriez�dams galvu atpakaļ.

��� Varu saderēt, ka �is te ir drosmīgāks par pa�u Erolu Flinu, � Toms turpināja, � varu saderēt, ka mājās viņam pilna atvilktne ar ordeņiem, viņ� tikai aiz kautrības nesprau� tos pie krūtīm.

Kareivis sāka skaisties: � Vai jūs, sīkie, reiz neaizvērsieties? Mēs atnācām noskatīties filmu.

��� Bet mēs atnācām pamīlēties, � Toms atteica. Viņ� jūs�mīgi noglāstīja Kloda vaigu: � Vai nav tiesa, gribulit?

��� Piespied mani cie�āk, mīīīļumiņ! � Klods dvesa. � Man krū�galiņi jau trīc.

��� Es esmu traks pēc tevis, � Toms sacīja, � tava āda ir maigāka par maza bērna pakaļiņu.

��� Iebāz mēli man ausī, dārgumiņ, � Klods lūdzās. � Āāā, nupat ir labi!

��� Nu vienreiz pietiek! � kareivis bija sadusmojies no tiesas. Beidzot viņ� bija izvilcis roku no meitenes blūzes. � Vācieties ratā!

Viņ� runāja skaļi un nikni, da�i apmeklētāji no priek�ējām rindām pagriezās atpakaļ un sāka viņu ku�ināt.

��� Mēs esam samaksāju�i par biļetēm, � Toms sacīja, � un neiesim nekur.

�� To mēs vēl redzēsim. � Kareivis piecēlās. Viņ� bija ap�mēram se�as pēdas gar�. � Es eju pasaukt vietu ierādītāju.

��� Neņem ta�u tos sīkos ķēmus galvā, Sidnej, � ieminējās meitene. � Nāc sēsties!

��� Atcerieties, ko jums teicu, Sidnej, � es daru jūs perso�niski atbildīgu par jūsu draudzenes vārdiem, � Toms sacīja. � Sis ir pēdējais brīdinājums.

��� Vietu ierādītāj! � kareivis sauca pāri visai zālei, pagrie�zies pret pēdējo rindu, kur zern izejas spuldzītes snauda noplu�ku�ā tresotā svārkā ģērbies vietu ierādītājs.

��� S��! S��! � skanēja no visām pusēm.

��� Re, kur īsts karotājs, � ieteicās Klods. � izsauc palīg�spēkus!

��� Sēsties, Sidnej! � meitene paraustīja kareivi aiz piedur�knes. � Tie ta�u h tīrie puņķutapas.

��� Aizpogā blūzi, And�ela, � Toms aizrādīja, � tev ci�i rēgojas. � Dro�ības labad viņ� piecēlās, ja kareivis iedomātos zvelt.

��� Lūdzu, apsēdieties, � Klods pieklājīgi palūdza, kad pa tuk�o sēdekļu rindu nesteidzīgi tuvojās vietu ierādītājs, � �ī ir iilmas labākā daļa, un es negribētu to palaist neredzētu.

��� Kas te notiek? � jautāja vietu ierāditājs. Tas bija liela auguma gadus �etrdesmit vecs vīrs, kas izskatījās noguris, jo dienu strādāja mēbeļu fabrikā.

��� Aizvāciet tos zeņķus, � kareivis sacīja, � viņi dāmas klātbūtnē jēli izrunājas.

��� Es sacīju vienīgi: lūdzu, noņemiet cepuri. Vai tā nebija, Tom?

��� Tie�i tā viņ� sacīja, ser, � Toms apstiprināja un apsēdās.

��� Vienkār�i un pieklājīgi palūdza. Viņam ir ļoti reta acu kaite.

��� Kas? � vietu ierādītājs apjucis jautāja.

��� Ja jūs viņus tūlīt neizmetīsiet ārā, � kareivis uzstāja,

�� būs lielas nepatik�anas.

��� Kādēļ jūs, zēni, neapsē�aties citā vietā? � vietu ierādītājs pavaicāja.

�' Viņ� jau paskaidroja, � Klods sacīja, � man ir reti sa�stopama acu kaite.

��� Mēs dzīvojam brīvā valstī, � Toms teica, � cilvēks sa�maksā naudu un sē�, kur grib. Par ko �is sevi iedomājas � par Ādolfu Hitleru, vai? Lielais atradies! Tāpēc vien, ka viņam zal�dāta forma mugurā. Varu saderēt, ka tālāk par Kanzassitiju viņ� nav bijis un japāņus arī ne acīs nav redzējis. Bet atnāk uz kino un rāda jaunie�iem sliktu priek�zīmi � grābstās ap meiteni, visiem redzot. Ar formas tērpu mugurā.

��� Ja jūs viņus neizmetīsiet ārā, es viņus piekau�u! � aiz�smaku�ā balsī brīdināja kareivis. Viņ� stāvēja, dūres vīstīdams.

��� Tu izrunājies, kā neklājas, � vietu ierāditājs sacīja To�mam, � es pats savām ausīm to nupat dzirdēju. Bet tas nenotiks, �ajā teātrī ne. Vācieties ārā!

Nu jau murdēja visi pārējie skatītāji. Vietu ierādītājs palie�cās uz priek�u un sagrāba Tomu pie pulovera. Juzdams pieskā�rāmies lielo, spēcīgo roku, Toms saprata, ka ar �o vīru nevar ielaisties. Viņ� piecēlās.

��� Nāc, Klod, � viņ� noteica. � Viss kārtībā, mister, � viņ� piebilda vietu ierādītajam, � mēs nevienam negribam sagādāt nepatik�anas. Atdodiet tikai atpakaļ mūsu naudu � un mēs aiz�iesim.

��� Vēl ko nesagribēsi! � iesaucās vietu ierāditājs.

Toms atkal apsēdās. � Es zinu savas tiesības, � viņ� sacīja. Un tad ļoti skaļā balsī, pārmākdams lielgabalu dārdoņu uz ek�rāna, tā, lai dzird visa publika, kareivim: � Nu, nāc vien klāt un sit man, nezvērs!

�� Okei, okei, � nopūzdamies padevās vietu ierādītājs, � es jums atdo�u naudu, tikai pazūdiet.

Zēni piecēlās. Toms uzsmaidīja kareivim. � Esmu jūs brīdi�nājis, � viņ� sacīja, � un ārā pagaidī�u.

�� Ejiet pie memmes un palūdziet, lai jums apmaina auti�ņus, � kareivis noteica. Tad smagi atslīga sēdeklī.

Foajē vietu ierādītājs samaksāja zēniem katram trīsdesmit piecus centus no savas kabatas un lika parakstities par saņem��anu, lai būtu ko uzrādīt kinoteātra īpa�niekam. Toms parakstīja sava algebras skolotāja, bet Klods � tēva bankas direktora uz�vārdu. � Un tā ka jūs te vairs savas acis nerādītu! � vietu ie�rādītājs piekodināja.

��� Sis ir publisks kino, � Klods atcirta, � un pamēģi�niet tikai mūs nelaist iek�ā, es pateik�u savam tēvam!

��� Kas tad tavs tēvs ir? � vietu ierādītājs apjucis jautāja.

�� Gan jau, kad pienāks laiks, uzzināsiet, � Klods draudīgi atteica.

Zēni nesteigdamies un lepni izslāja no foajē. Tiku�i uz ielas, viņi sita viens otram pa muguru un smējās pilnā kaklā. Vēl bija diezgan agrs, līdz filmas beigām vismaz pusstunda laika, tādēļ viņi iegāja uzko�amo kafejnīcā ielas otrā pusē un par vietu ierādītāja naudu pasūtīja katrs pa tortes gabalam un kafiju. Aiz letes skanēja radio, un diktors pa�reiz stāstīja par amerikāņu armijas panākumiem Vācijā un par iespēju, ka vācu karaspēka virspavēlniecība atkāpusies uz Bavārijas Alpiem, lai koncentrētos pēdējai pretestībai.

Toms klausījās, un viņa bērna seja saviebās. Ziņas viņu gar�laikoja. Pret cīnī�anos viņam nebija iebildumu, dū�u viņam �ķe�bināja nemitīgā tērgā�ana par upuriem un ideāliem, par mūsu drosmīgajiem pui�iem. Viens bija dro�s: viņa armija neredzēs kā savas ausis.

��� Hei, kundzīt, � viņ� uzrunāja oficianti, kas aiz letes pu�lēja nagus, � vai nevarētu ieslēgt mazliet mūzikas? � Patrio�tismu viņ� lielās porcijās saņēma mājās no brāļa un māsas.

Oficiante laiski pacēla galvu. � Vai tad jūs nemaz negribat zināt, kur� karā uzvarēs?

�� Mēs esam karadienestam nederīgi, � Toms atteica, � mums ir smaga acu kaite.

�� Ak, mana retā acu kaite! � Klods, kafiju strēbdams, no�pūtās. Un abi atkal sāka nevaldāmi smieties.

Viņi stāvēja pie kazino, kad durvis atvērās un skatītāji sāka nākt ārā. Toms bija iedevis Klodam paturēt pulksteni, lai to nesadauzītu. Viņ� stāvēja pavisam rāms un savaldīgs, gar sā�niem nolaistām rokām un cerēja, ka kareivis nav izgājis no kino nenoskatījies filmu līdz galam. Kjods nervozi soļoja �urp un turp bāls un aiz uztraukuma nosvīdis.

��� Vai tu jūties dro�s? � viņ� vairākkārt apvaicājās. � Abso�lūti dro�s? Viņ� ir drausmīgi liels tēviņ�. Tev jājūtas pilnīgi dro�am.

�� Neraizējies par mani, � Toms atbildēja, � tu tikai atturi pūli, lai man ir kur pagrozīties, ringa cīņā es negribu ielaisties.� Acis viņam samiedzās pavisam �auras. � Re, kur viņ� nāk!

Kareivis ar meiteni iznāca uz ietves. Kareivis izskatījās gadus divdesmit divus vai divdesmit trīs vecs. Viņ� bija smagnējs, ar platu, īdzīgu seju. Formas svārks spīlējās pār viņa gadiem ne�piemērotu apaļu vēderiņu, tomēr viņ� �ķita spēcīgs. Uz svārka piedurknēm neredzēja uz�uvju, pie krūtīm nebija ordeņu lentī�u. Ar īpa�nieka �estu viņ� paņēma meiteni zem rokas un stūma viņu cauri gājēju straumei. � Esmu izslāpis, � viņ� sacīja, �'ejam izdzert pa kausam alus. � Toms piegāja viņam klāt un nostājās priek�ā, aizsprostodams ceļu.

��� Atkal tu te? � kareivis nikni sacīja. Viņ� uz mirkli ap�stājās. Tad grasījās iet tālāk, pagrūzdams Tomu ar krūtīm.

�� Negrūstieties! � Toms uzsauca. Viņ� sagrāba kareivi aiz piedurknes. � Nekur jūs neiesiet!

Kareivis pārsteigts apstājās. Viņ� skatījās lejup uz Tomu, kas augumā bija dro�i savas trīs collas mazāks par viņu un savā vecajā zilajā puloverā, sporta �ībās, ar gai�ajiem matiem izska�tījās kā tīrais eņģelis. � Saviem gadiem tu esi apbrīnojami bez�kaunīgs, � kareivis noteica, � bet tagad lasies nost no ceļa! � Un viņ� ar plecu pagrūda Tomu.

�� Ko tu, Sidnej, grūsties? � noprasīja Toms un asi iebelza ar sāniski sagrieztu plaukstu kareivim pa krūtīm. Garāmgājēji apstājās un ziņkārīgi sāka vērot, kas notiks tālāk. Kareivim sejā lēnām kāpa dusmu, sārtums. � Pievaldi nagus, puikiņ, skaties, ka nenoraujies!

��� Ko tu, mazais, īsti gribi? � ierunājās meitene. Pirms iz�nāk�anas no kinoteātra viņa gan bija no jauna nokrāsojusi lūpas, tomēr zods viņai bija notriepts ar lūpu krāsu � un viņa jutās neomulīgi, nokļuvusi uzmanības lokā. � Ja tu iedomājies, ka tas ir joks, tad teik�u, ka nekā jocīga tur nav �

�� Tas nav joks, And�ela, � Toms atteica.

��� Beidz and�elot! � kareivis uzsauca.

��� Es pieprasu atvaino�anos, � Toms neatlaidās.

��� Vismaz atvaino�anos, � Klods piebalsoja.

��� Atvaino�anos? Par ko man būtu jāatvainojas? � kareivis, to teikdams, pavērsās pret nelielo ļau�u pulciņu, kas bija sastā�jies viņiem apkārt. � Sitieni pui�eļiem, liekas, nav viss mājās.

��� Vai nu jūs atvainosieties par to, kā jūsu draudzene mūs apsaukāja, � Toms brīdināja, � vai arī atbildēsiet par visu!

��� Nāc, And�ela, � kareivis sacīja, � ejam iedzert alu. � Viņ� paspēra soli uz priek�u, bet Toms no jauna sagrāba viņu aiz piedurknes un spēcīgi parāva. Kaut kas nostirk�ķēja � bija pārplīsusi pleca �uve.

Kareivis sagriezās, lai apskatītu plīsumu. � Ei, sīkais ne�lieti, tu esi saplēsis manu formas tērpu!

��� Es teicu, ka jūs nekur neiesiet, � Toms sacīja. Rokas ar izplestiem pirkstiem sāniski pacēlis, viņ� mazliet atkāpās.

��� Savu formas tērpu dirāt neļau�u nevienam, � kareivis sacīja, � lai tas būtu kas būdams. � Atvēzējies viņ� belza. Toms pieliecās un saņēma sitienu ar kreiso plecu. � Ai! � viņ� iekau�cās, satvēris ar labo roku plecu, sakņupa, it kā ciestu drausmīgas sāpes.

��� Vai redzējāt? � Klods pavērsās pret skatītājiem. � Vai redzējāt, kā viņ� iesita manam draugam?

��� Paklau, draugs, � lietusmētelī tērpies sirms vīrs uzru�nāja kareivi, � nedrīkst ta�u tā piekaut pui�eli.

��� Es viņu tikai viegli iepliķēju, � kareivis atvainodamies sacīja sirmajam. � Visu vakaru viņ� nedod man mieru�

Pēk�ņi Toms izslējās un no lejas iegāza ar dūri kareivim pa �okli, ta�u ne pārāk spēcīgi, lai pretinieku neiebiedētu.

Nu kareivis vairs nebija valdāms: � Labi, puikiņ, tu pats uz�prasījies. � Viņ� gāja Tomam virsū.

Toms atkāpās, un arī pūlis atvirzījās tālāk.

��� Vietu! � Klods izrīkoja kā profesionāls ringa tiesnesis. � Izbrīvējiet vīriem vietu!

��� Sidnej! � meitene spalgi iekliedzās. � Tu viņu nositīsi.

��� Nēēē, � kareivis attrauca, � tikai mazliet izpurinā�u, lai viņam tiek mācība.

Toms izvairījās no kareivja sitieniem, bet tad ar strauju kreiso āķi iebelza viņam pa galvu un labo roku ietrieca dziļi pakrūtē. Kamēr Toms maziem solī�iem it kā dejodams atkāpās, kareivis ar gārdzienu izgrūda elpu no plau�ām.

��� Cik riebīgi! � iesaucās kāda sieviete. � Tāds liels lempis! Vai tad kāds nevar viņus iz�ķirt?

��� Lai jau, lai, � viņas vīrs atteica, � viņ� ta�u sacīja, ka puiku tikai pāris rei�u iepļaukā�ot.

Kareivis lūkoja trāpīt Tomam ar "smagu, lēnu labās rokas belzienu. Toms pieliecās un ar abām dūrēm ieurbās kareivja mīkstajā viduci. Kareivis sāpēs saguma gandrīz taisnā leņķī, un Toms ātri vienu pēc otras ietrieca dūres viņam sejā. Pa�ķīda asinis, kareivis nevarīgi pastiepa rokas uz priek�u, cenzdamies satvert Tomu klin�ā. Toms nicīgi ļāva, lai kareivis viņu sagrābj, bet paturēja labo roku brivu un sāka ar to spēcīgi dauzīt karei�vim pa nierēm. Kareivis lēnām noslīga uz ceļgala. Stiklainām acīm viņ� paraudzījās uz Tomu caur asinīm, kas plūda no pār�sistās pieres. And�ela raudāja. Pūlis klusēja. Toms atkāpās. Viņ� nebija pat aizelsies. Tikai vaigos zem gai�ās pūkas ziedēja viegls sārtums.

��� �ēlīgā debess, � sacīja dāma, kas bija lūgusi, lai kau�ļus kāds iz�ķir, � viņ� ta�u izskatās pavisam pēc bērna!

��� Nu, celsies aug�ā? � Toms jautāja kareivim. Kareivis tikai palūkojās uz viņu un gurdi papurināja galvu, lai notrauktu asi�nis, kas aizmigloja acis. And�ela notupās viņam blakus un sāka ar mutautiņu slaucīt pārsistās vietas. Viss nebija ildzis vairāk par pusminūti.

��� Tas, mīļie, �ovakar būtu viss, � noteica Klods. Viņ� no�slaucīja sviedrus no sejas.

Toms izgāja cauri nelielajam skatītāju pulciņam. Vīrie�i un sievietes stāvēja klusēdami, it kā �ai vakarā būtu redzēju�i kaut ko pretdabisku un bīstamu, kaut ko tādu, ko gribētos drīzāk aizmirst.

Pie stūra Klods panāca Tomu. � Vecīt, nu, vecīt, � Klods sacīja, � �ovakar gan tu nospīdēji! Kas par kombinācijām, vecīt, kas par kombinācijām!

Toms iesmējās. � �Sidnej, tu viņu nositīsi,� � viņ� ieru�nājās, cenzdamies imitēt meitenes baisi. Viņ� jutās brīni�ķīgi. Pievēris acis, viņ� atmiņā vēlreiz pārdzīvoja savu dūru pieskar��anos pretinieka ādai, kauliem, formas tērpa metāla pogām. � Tā nekas, �viņ� atteica, � tikai viss pagāja pārāk ātri. Va�jadzēja ļaut viņam mazliet patirināties. Bet tā jau bija mēslu �upa, ne vīrs. Nākamreiz pameklēsim kādu, kas prot kauties.

��� Oi, vecīt, � Klods tīksminājās, � man traki patika! Gri�bētos redzēt, kāds tam �alim ģīmis izskatīsies rīt. Kad tu atkal kaut ko uzsāksi?

Toms paraustīja plecus. � Kad būs garastāvoklis. Arlabunakti! � Viņ� vairs negribēja būt kopā ar Klodu. Gribēja palikt viens un atcerēties katru notiku�ās cīņas kustību. Klods pie �ādas aizraidi�anas bija pieradis. Talantiem ir savas tiesības.

� Arlabunakti, � viņ� noteica, � rīt tiksimies.

Toms pamāja un iegriezās avēnijā; līdz mājām bija tālu. Ja Toms gribēja izkauties, viņiem vajadzēja iet uz tālākiem pilsētas nostūriem. Tuvākajā apkārtnē viņu pārāk labi pazina. Ikviens grieza ceļu, tiklīdz redzēja, ka viņā mostas kau�anās kāre.

Ātrā gaitā viņ� pa tum�o ielu devās mājup, pretī labi pazīs�tamajai upes trupekļu dvakai, �ur tur palaizdams jautru dan�a soli ap apgaismes stabiem. �ovakar viņ� atkal tiem parādīja, ai, kā parādīja! Un parādīs vēl daudz labāk. Visiem tiem.

Iegriezies ap pēdējo stūri, viņ� redzēja no ielas viņa gala mājai tuvojamies māsu Grētiņu. Viņa steidzās, galvu nodūrusi, un brāli neredzēja. Toms atri pārgāja pāri ielai, paslēpās kādas parādes durvīs un nogaidīja. Viņ� nevēlējās ar māsu runāties. Kop� Toms kļuvis astoņus gadus vecs, māsa viņam nebija patei�kusi itin nekā patīkama. Viņ� vēroja, kā Grētiņa gandrīz skrie��us aizskrien pēdējo ceļa gabaliņu līdz durvīm blakus maiznīcas skatlogam un sameklē somiņā atslēgu. Varbūt viņ� kādreiz pa�sekos viņai un uzzinās, ko īsti viņa vakaros dara.

Grētiņa atslēdza durvis un iegāja iek�ā. Toms nogaidīja, ka�mēr jutās dro�s, ka viņa tie�ām uzgājusi aug�ā savā istabā, tad pārgāja pāri ielai un apstājās pie apsūbēju�ās, pelēkās re�ģu celtnes. Mājas. Viņ� piedzimis �ajā mājā. Mātei viņ� atskrējis ne�gaidot, priek�laikus, nav vairs bijis iespējams nogādāt māti slim�nīcā. Neskaitāmas reizes viņ� dabūjis noklausīties �ajā stāstā. Varena lieta � piedzimt mājās! Karaliene neizgāja no pils. Princis dienasgaismu ieraudzīja karaliskajā guļamistabā. Māja izskatījās pagalam nopluku�i, gatava nojauk�anai. Toms nospļā�vās. Skatoties uz dzimto māju, pacilātība pagaisa. Pagraba logā, kā parasts, spīdēja gaisma, tur, pagrabā, strādāja tēvs. Zēna sejā iezīmējās skarbums. Visu mū�u nokvernēt pagrabā. Ko gan viņi zina? � viņ� nodomāja. Nekā.

Pats ar savu atslēgu viņ� atdarīja durvis un uzkāpa tre��ajā stāvā istabā, ko apdzīvoja kopā ar Rūdolfu. Pa �īksto�a�jām kāpnēm viņ� soļus spēra ļoti piesardzīgi. Kustēties bez trok��ņa bija godalieta. Ie�ana un nāk�ana bija viņa personiskā darī��ana. īpa�i tādā vakarā kā �is. Uz pulovera piedurknes bija ne�daudz asiņu, un viņ� negribēja, lai kāds tās ieraudzītu un sāktu ņerkstēt.

Klusi aizvērdams aiz sevis istabas durvis, viņ� dzirdēja Rūdolfu miegā mierīgi elpojam. Jaukais, krietnais Rūdolfs, d�entl�menis no galvas līdz papē�iem, pēc zobu pastas smar�ojo�s, sa�vas klases labākais skolēns, visu luteklis, kas nekad nenāk mājās ar asinīm notriepies, katru nakti kārtīgi izguļas, lai otrā rītā nenokavētu novēlēt skolotājai labrītu vai nepalaistu garām kādu ģeometrijas teorēmu. Toms noģērbās tumsā un drēbes nevērīgi nometa uz krēsla. Viņ� nevēlējās atbildēt arī uz Rūdolfa jautāju�miem. Rūdolfs nebija sabiedrotais. Rūdolfs atradās otrā pusē. Lai tad arī paliek otrā pusē! Kas Tomam daļas!

Ta�u, kad viņ� apgūlās divguļamajā gultā, Rūdolfs pamodās.

��� Kur tu biji? � Rūdolfs samiegojies jautāja.

��� Tāpat vien � uz kino.

��� Un kā tur bija?

��� Draņķīgi.

Brāļi gulēja tumsā. Rūdolfs mazliet pavirzījās uz gultas otru malu. Gulē�anu vienā gultā ar brāli viņ� izjuta kā pazemojumu. Istabā bija auksti, jo logs stāvēja vaļā un no upes pūta ass vēj�. Rūdolfs ik vakaru pla�i atvēra logu. Toms varēja sade�rēt � ja vien pastāvēja kāds noteikums, Rūdolfs to kārtīgi iz�pildīs. Rūdolfs gulēja pid�amā. Toms nometa virsdrēbes un gulēja tāpat sporta biksītēs. Par to viņi strīdējās vairākas reizes nedēļā.

Rūdolfs pao�ņāja gaisu. � Dies pasarg, � viņ� sacīja, � tu ta�u smirdi kā me�a zvērs. Ko tu esi darījis?

��� Nekā, � Toms atteica. � Kā jau smirdu, tā smirdu, nav mana vaina. � Ja viņ� nebūtu mans brālis, Toms nodomāja, es viņu piedauzītu tā, lai aptaisās.

Viņ� vēlējās, kaut viņam būtu nauda, ar ko aiziet uz Alises namu aiz dzelzceļa stacijas. Tur viņ� par pieciem dolāriem bija zaudējis nevainību un pēc tam aizstaigājis vēl da�as reizes turp. Tas notika vasarā. Viņ� bija strādājis pie upes bagarē�anas un nedēļas izpeļņu uzdevis par desmit dolāriem mazāku, nekā īstenībā nopelnīja. Pie Alises bija tā lielā, tum�matainā meitene Florence no Vird�īnijas, kas ?iļāva Tomam par tiem pa�iem pie�ciem dolāriem aiziet vēlreiz, jo viņam bija tikai �etrpadsmit gadu un viņ� bija nevainīgs; tas būtu pienācīgs noslēgums �im vaka�ram. Rūdolfam viņ� par Alisi nekā nav teicis. Skaidrs, ka Rū�dolfs vēl nevainīgs. Sekss viņam neeksistē, vai arī viņ� gaida kādu kinozvaigzni, bet varbūt kļuvis par neaizmirstulīti. Kādu dienu viņ�, Toms, visu Rūdolfam izstāstīs, tad redzēs, kādu ģīmi �is rādīs. Me�a zvērs. Labi, ja jau par viņu tā domā, tad viņ� tāds ari būs � me�a zvērs.

Viņ� aizvēra acis un lūkoja atcerēties, kā izskatījās kareivis, kad ar asinīm noplūdu�u seju bija saļimis ceļos uz ietves. Aina iezīmējās skaidri, tomēr nesagādāja vairs nekādu prieku.

Viņ� notrīsēja. Istabā bija salti, ta�u tas nebija īstais iemesls viņa trīsām.

Grētiņa sēdēja pie nelielā spoguļa, kas bija nostatīts pret sienu uz maza tualetes galdiņa viņas istabā. Tas bija sagrabējis vir�tuves galds, ko viņa par diviem dolāriem bija nopirkusi pie veclietu tirgotāja un nokrāsojusi rozā. Uz galda stāvēja vairāki krēma trauciņi, matu suka sudraba ietvarā � dāvana astoņpa�dsmitajā dzim�anas dienā �, trīs mazas smar�u pudelītes un uz tīra dvieļa kārtīgi salikti manikira piederumi. Mugurā viņai bija vecs peldmētelis. Izvalkātais audums silti pieglaudās ādai, un viņai kļuva tikpat omulīgi un mājīgi kā pusaudzes dienās, kad viņa, ienākusi no āra aukstuma, līdz gulētie�anai uzvilka to mu�gurā. Un �ovakar viņai vairāk nekā jebkad vajadzēja siltuma un mierinājuma.

Ar lignīna gabaliņu viņa noslaucīja krēmu no sejas. Viņai bija ļoti balta āda, mantota no mātes, tāpat arī zilās acis ar violeto mirdzumu. Taisnie, melnie mati bija tādi pa�i kā tēvam. Grē�tiņa bija skaista, māte apgalvoja, ka Grētiņas vecumā viņa izska�tījusies glu�i tāda pati. Māte nemitīgi lūdzās, lai Grētiņa nenovīstot pirms laika, kā novītusi viņa. Novīst � tas bija mātes iemīļotais vārds. Vītums, māte pastāvīgi atgādināja, neizbēgami sākoties ar apprecē�anos. Katrs vīrie�a pieskāriens sievietei esot ista nelaime. Māte nelasīja Grētiņai lekcijas par vīrie�iem; viņa bija pārliecināta par meitas tikumību (otrs vārds, ko viņa bie�i un labprāt lietoja), tomēr izmantoja savu iespaidu, lai Grētiņas kleitas būtu vaļīgas, neapkļautu augumu. �Nav nekādas vajadzī�bas tī�ām meklēt nepatik�anas,� māte mēdza teikt, �nebūs ilgi jāgaida, kad tās pa�as tevi atradīs. Figūra tev ir nemoderna, bet nepatik�anas būs pavisam �odienīgas.�

Reiz māte bija Grētiņai uzticējusi, ka jaunībā ļoti vēlējusies kļūt par mūķeni. Tas Grētiņu samulsināja, un vēlāk, mātes teikto pārdomājot, viņai tas likās nesmalkjūtīgi. Mūķenēm nemēdz būt meitas, bet Grētiņa eksistēja un �ai marta vakarā gadsimta vidū sēdēja pie spoguļa tādēļ vien, ka viņas māte nebija sekojusi savam aicinājumam.

Pēc tā, kas �ovakar bija atgadījies, Grētiņa dziļā sarūgtinā�jumā domāja, ka pati labprāt iestātos klosterī. Ja vien ticētu dievam.

Pēc darba viņa, kā parasts, bija devusies uz hospitāli. Tas bija kara hospitālis ārpilsētā, pilns ar karavīriem, kas tur dzie�dēja Eiropā gūtos ievainojumus. Grētiņa strādāja brīvprātīgi pie�cus vakarus nedēļā, izdalīja kareivjiem grāmatas, �urnālus un pīrādziņus, lasīja priek�ā vēstules tiem, kam bija ievainotas acis, rakstīja vēstules tādiem, kam bija ievainotas vai amputētas rokas. Algu viņa nesaņēma, bet izjuta to kā minimālu devumu vispāribas labā. Bez tam �is darbs viņai darīja prieku. Kareivji bija patei�cīgi un savās cie�anās paklausīgi kā bērni, un hospitālī nebija saspringtā seksuālā noskaņojuma un pastāvīgo tuvo�anās mēģinājumu, ko diendienā vajadzēja izturēt kantorī. Zināms, dau�dzas māsas un da�as brīvprātīgās izpalīdzēs ielaidās ar ārstiem un vieglāk ievainotajiem virsniekiem, bet Grētiņa jau pa�ā sākumā lika noprast, ka nekā tamlīdzīga nevēlas. Bija tik daudz viegli pieejamu meiteņu, ka tikai retais papūlējās, lai censtos panākt savu. Lai no visa tā būtu vieglāk izvairīties, Grētiņa palūdza iedalīt viņai darbu lielajās ierindnieku palātās, kur kareivjiem nebija iespējas pabūt ar viņu vienatnē ilgāk par da�ām sekun�dēm. Ar kareivjiem viņa sarunājās brīvi un draudzīgi, bet nespēja ne iedomāties, ka viņai kāds varētu pieskarties. Protams, �ad tad viņu bija noskūpstīju�i zēni jaunie�u saie�anās vai ma�īnā pēc deju vakariem, ta�u zēnu neveiklie apskāvieni viņai vienmēr bija liku�ies nenozīmīgi, ne visai patīkami, pat mazliet komiski.

Ari skolā viņa nekad netika interesējusies par zēniem un ni�cināja tās meitenes, kas pielūdza futbola elkus un tādus pui�us, kuriem piederēja automa�īna. Tas viss likās tik bezmērķīgi. Vie�nīgais vīrietis, par kuru viņa tika mazliet jūsmojusi, bija angļu valodas skolotājs misters Polaks, vecs vīrs, varbūt ap gadiem piecdesmit, ar izbu�inātiem, sirmiem matiem, kur� runāja klusā, cēlā balsī un lasīja klasei priek�ā �ekspīru: �Nāk rītdiena� un atkal rītdiena un sīkiem soļiem dien' no dienas lien.� Grētiņa spēja sevi iedomāties viņa apskāvienā, spēja iztēloties viņa sē�rīgo, poētisko maigumu, bet viņ� bija precējies, viņam bija mei�tas Grētiņas gados, un viņ� nekad neatcerējās nevienas skolnieces uzvārdu. Ak, sapņi� Viņa nedomāja par sapņiem.

Viņa ne�aubījās, ka piedzīvos kaut ko nedzirdēti varenu, bet tas nenotiks ne �odien, ne rīt, nedz arī �ajā pilsētā.

Iedama apgaitā, Grētiņa, slimnīcas dotajā vaļīgajā, pelēkajā uzsvārcī tērpusies, izjuta kaut ko līdzīgu mātes sirsnībai un ap�zinājās, ka ir vajadzīga un vismaz nelielā mērā sniedz gandarī�jumu drosmīgajiem, pacietīgajiem pui�iem par visu, ko viņi izcie�tu�i tēvijas labā:

Palātās valdīja puskrēsla, jo slimniekiem jau vajadzēja atras�ties gultās. Grētiņa vēl, kā vienmēr, bija piegājusi pie kareivja Tolbota Hjūza, kur� bija ievainots kaklā un nespēja runāt. Viņ� bija pats jaunākais un no�ēlojamākais pacients palātā, un Grētiņai patika iedomāties, ka viņas pieskāriens un vakara sveiciens zē�nam palīdz vieglāk pārciest garās stundas lidz rītausmai. Viņa piekopa atpūtas istabu, kur kareivji lasīja, rakstīja vēstules, spēlēja kārtis un dambreti un klausījās skaņuplates. �urnālus viņa salika uz lielā galda kārtīgās kaudzītēs, novāca no dēlī�a �aha figūras un sabēra tās kastītē, iemeta atkritumu grozā divas tuk�as kokakolas pudeles.

Viņai patika namamātes solis vakara noslēgumā, apzinoties, ka visapkārt �im siltajam, mājīgajam lielās slimnīcas centram guļ daudzi jauni vīrie�i, kas paglābu�ies no nāves, kam kar� jau beidzies, � jauni vīrie�i, kas dziedē brūces, drīkst aizmirst bailes un cie�anas, � jauni vīrie�i, kas atkal tiku�i par vienu dienu tuvāk mieram un mājām.

Visu līdz�inējo mū�u pavadīju�ai mazās, �aurās istabās, viņai pla�ā atpūtas telpa ar sienām tīkamā, gai�zaļā krāsā, ar dzi�ļajiem, mīkstajiem atpūtas krēsliem lika justies gandrīz kā lielas, elegantas mājas namamātei pēc veiksmīgi noritēju�ām viesībām. Klusu dungodama, viņa, visu piekopusi, jau grasījās nodzēst gaismu un doties uz garderobi, lai pārģērbtos, kad atpūtas istabā iekliboja gara auguma nēģeru jauneklis, tērpies pid�amā un rūs�ganajā slimnīcas halātā.

� Labvakar, mis D�ordeika, � nēģeris sacīja. Viņu sauca par Arnoldu. Hospitālī viņ� gulēja ilgi, un Grētiņa viņu labi pazina. Visā blokā bija tikai divi nēģeri, un �ī bija pirmā reize, kad Grētiņa viņu redzēja vienu pa�u, bez drauga. Viņa alla� bija centusies izturēties pret abiem uzsvērti draudzīgi. Kāju Ar�noldam Francijā bija sadragājusi granāta, kas trāpīja viņa vadīto kravas ma�īnu. Viņ� bija pastāstījis Grētiņai, ka dzimis Sentluisā, ka viņam ir vienpadsmit brāļu un māsu un ka viņ� beidzis vidusskolu.

Ilgas stundas viņ� pavadīja lasīdams un lasot valkāja brilles. Kaut gan viņ� lasīja visu, kas gadījās pa rokai, � komiksus, �urnālus, �ekspīra lugas � , Grētiņa nolēma, ka viņ� nobriedis nopietnākai lasāmvielai. Ar armijas standartbrillēm uz acīm viņ� izskatījās pēc ļoti apdāvināta, vientuļa studenta no kādas Āfrikas valsts. Laiku pa laikam Grētiņa atnesa viņam pa grāmatai no sava, no brāļa Rūdolfa krājuma vai da�kārt arī no publiskās bib�liotēkas. Arnolds grāmatas izlasīja ātri, apgājās ar tām ļoti sau�dzīgi, atdeva tās atpakaļ neapbru�ātas, nekad neizteikdams par tām savu spriedumu. Grētiņai likās, ka viņ� klusē aiz kautrības, nevēlēdamies citu kareivju acīs izrādīties par intelektuāli. Viņa pati lasīja loti daudz, bet juku jukām, bez īpa�as izvēles, lai gan pēdējos divos gados viņas gaumi bija noteicis mistera Polaka katoliskais entuziasms. Tā viņa da�u mēne�u laikā bija Arnoldu apgādājusi ar tik at�ķirīgām grāmatām kā �Tesa d'Erbervila�, St. Vinsenta Mileja un Rūperia Bruka dzejoļiem un Skota Ficd�eralda ��aipus paradīzes�.

��� Labvakar, Arnold, � viņa smaidīdama sacīja, kad puisis ienāca. � Jūs kaut ko vēlaties?

��� Nē. Tāpat vien klīstu. Nevarēju lāgā iemigt. Tad ierau�dzīju te spīdam gaismu un nodomāju: jāaiziet apciemot mazo, smuko mis D�ordeiku, jāpārmij kāds vārds.

Viņ� uzsmaidīja Grētiņai, parādīdams baltus, veselus zobus. At�ķirībā no pārējiem kareivjiem, kas viņu sauca par Grētiņu, Arnolds konsekventi viņu uzrunāja uzvārdā. Valoda viņam bija mazliet laucinieciska, it kā viņa ģimene, pārceļoties uz ziemeļiem, būtu paņēmusi līdzi no Alabamas visu lauku dzīves smagumu. Viņ� bija ļoti tum�s un platajā halātā izskatījās gau�ām kārns. Grētiņa zināja, ka viņam, lai glābtu kāju, bija nācies pārciest divas vai trīs operācijas, un viņai likās, ka smalko grumbiņu tīklu ap muti viņam iezīmēju�as cie�anas.

��� Patlaban grasījos izdzēst gaismu, � Grētiņa sacīja. Pēc piecpadsmit minūtēm hospitālim garām ies autobuss, un viņa ne�gribēja to nokavēt.

Atspēries uz veselās kājas, Arnolds uztrausās uz galda malas. Tur viņ�, kājas �ūpodams, palika sē�am.

��� Jūs nemaz nevarat iedomāties, � Arnolds sacīja, � cik liela laime ir tā sēdēt, skatīties uz savām kājām un redzēt, ka abas ir klāt. Eita vien mājup, mis D�ordeika, dro�i vien laukā jūs gaida glīts puisis, un es negribu, lai viņam būtu jāraizējas, ka nevar jūs sagaidīt.

��� Neviens mani negaida, � Grētiņa atteica. Viņai uzmācās vainas apziņa, ka gribējusi nabaga puiku dabūt projām tikai tā�dēļ, lai nenokavētu autobusu. Gan jau nāks vēl kāds. � Es ne�steidzos.

Viņ� izvilka no kabatas cigare�u paciņu un piedāvāja Grētiņai cigareti. Viņa papurināja galvu.

��� Nē, paldies, es nesmēķēju.

Viņ� aizkūpināja cigareti un, vairīdamies no dūmiem, mazliet piemiedza acis. Kustības viņam bija apdomīgas un lēnas. Viņ� bija stāstījis Grētiņai, ka pirms iesauk�anas dienestā Sentluisā vidus�skolas gados spēlējis futbolu; pat ievainotajā kareivī vēl bija no�jau�ams kādreizējais sportists. Viņ� uzsita ar plaukstu pa galdu sev līdzās. � Kādēļ negribat uz brītiņu piesēst, mis D�ordeika? � viņ� ieteicās. � Jūs dro�i vien esat drausmīgi nogurusi � visu vakaru uz kājām, visu vakaru mūs aptekādama.

��� Nieki, � Grētiņa atteica. � Kantorī ta�u es sē�u cauru dienu. � Viņa tomēr apsēdās uz galda malas viņam blakus, lai pierādītu, ka nedomā tikai par to, kā drīzāk tikt uz mājām.

��� Jums ir glītas kājas, � Arnolds sacīja.

Grētiņa palūkojās uz savām praktiskajām brūnajām kurpēm ar zemiem papē�iem.

��� Nevaru sūdzēties, � viņa piekrita. Ari pa�ai viņai likās, ka kājas ir glītas � �auras, ne pārāk garas pēdas un slaidas potītes.

��� Esmu, armijā dienēdams, kļuvis par varenu lietpratēju visā, kas attiecas uz kājām, � Arnolds sacīja. Viņ� to izteica bez rūgtuma, glu�i tā, kā cits būtu sacījis: �Armijā esmu iemā�cījies salabot radioaparātus,� � vai: �Armijā mani iemācīja orien�tēties kartēs.� Redzot, kā klusais puisis ar gauso valodu runā par sevi bez jebkāda �ēluma, Grētiņu pārņēma dziļa līdzjūtība.

��� Drīz jūs būsiet pavisam vesels, � viņa teica, � māsas man stāstīja, ka dakteri ar jūsu kāju esot paveiku�i tīros brīnu�mus.

��� Jā gan, � Arnolds īsi iesmējās, � bet to gan neceriet, ka Arnolds dzīvē vairs diezin ko sasniegs.

��� Cik jums gadu, Arnold?

��� Divdesmit divi. Un jums?

��� Deviņpadsmit.

Viņ� pasmaidīja: � Abiem pa�i labākie gadi.

��� Tā varētu teikt. Ja vien nebūtu kara.

��� Es gan par to ne�ēlojos, � Arnolds sacīja, ievilkdams dūmu. � Kar� mani izpestīja no Sentluisas. Padarīja par vīru. � Viņa balsī ieskanējās zobgalība. � Neesmu vairs zaļ� puika. Ta�gad es zinu, kas tiek spēlēts un kas ir toņa noteicēji. Esmu redzē�jis pasauli un iepazinis interesantus cilvēkus. Vai esat bijusi Kornvolā, mis D�ordeika? Tā ir Anglijā.

��� Nē.

��� D�ordeika, � Arnolds bilda, � vai tas ir �ai pusē bie�i sastopams uzvārds?

��� Nē, � Grētiņa atbildēja, � tas ir vācu uzvārds. Mans tēvs ieceļojis no Vācijas. Viņ� arī tika ievainots kājā. Pirmajā pasaules karā. Viņ� cinījās vācu armijā.

Arnolds klusi iesmējās: � Tā viņi ļauj cilvēkam atnākt un aiziet, vai ne? Vai jūsu tēvam iznāk daudz staigāt?

��� Viņ� mazliet pieklibo, � Grētiņa piesardzīgi paskaidroja,

��� bet viņam tas, �ķiet, lielas grūtības nesagādā.

��� Jā, Kornvola � � Arnolds viegli �ūpojās uz galda malas. Viņam, liekas, bija apnicis runāt par karu un ievainojumiem.

��� Tur ir palmas un senas, mazas pilsētiņas, salīdzinājumā ar tām Sentluisa izskatās, it kā būtu tikai aizvakar uzcelta. Plata, balta pludmale. Jāā. Ak, jāā � Anglija. Un patiesi jauki cilvēki. Viesmīlīgi. Ielūdz jūs svētdienās pie sevis mājās uz pusdienām. Es jutos pārsteigts. Agrāk man likās, ka angļi ir iedomīgi.

Vismaz tā domāju es un tā domāja visi, ar kuriem puikas dienās sagajos Sentluisā.

Grētiņai radās iespaids, ka Arnolds, runādams maigi, ironiski korekti, par viņu zobojas. � Cilvēkiem jācen�as vairāk citam par citu uzzināt, � viņa kokaini atteica, pati juzdamās nelai�mīga par to, cik pārspīlēti izklausījās viņas vārdi, bet klusā, gausā, laucinieciskā balss viņu mulsināja, it kā spieda aizstā�vēties.

��� Protams, � viņ� piekrita, � katrā ziņā jācen�as. � Viņ� atspiedās uz plaukstām un pagriezās pret Grētiņu. � Un ko man jācen�as uzzināt par jums, mis D�ordeika?

��� Par mani? � Pārsteigums lika viņai īsi un mulsi iesmieties. � Itin neko. Esmu mazā pilsētiņā sekretāre, kas nekad nav nekur bijusi un nekad ari nekur nenokļūs.

��� Tam gan es nepiekrītu, � Arnolds nopietni sacīja, � nepa�visam nepiekrītu. Ja vispār esmu sastapis kādu meiteni, kuru gaida spo�a nākotne, tad tā esat jūs. Jūs protat tik jauki, iznesīgi iztu�rēties. Varu saderēt, ka puse pui�u no tiem, kas atrodas �ajā mājā, būtu uz vietas ar mieru jūs apprecēt, ja vien jūs viņus mazliet iedro�inātu.

��� Es vēl nedomāju par precē�anos.

��� Zināms, ka ne, � Arnolds nopietni pamāja. � Nav jā�steidzas tikt aiz atslēgas tādai meitenei kā jūs. Ar tik pla�u izvēli. � Viņ� nospieda smēķgalu pelnutraukā, kas stāvēja uz galda, tad automātiski iebāza roku halāta kabatā, izvilka jaunu cigareti, tomēr to neaizkūpināja. � Kornvolā man trīs mēne�us bija kāda meitene, � viņ� ierunājās. � Jaukākā, līksmākā, mīļākā meitene, ar kādu vien vīrietis jebkad var cerēt sastapties. Viņa bija precējusies, bet tas neko nenozīmēja. Viņas vīrs kop� 1939. gada atradās kaut kur Āfrikā, un viņa dro�i vien vairs pat neatcerējās, kāds viņ� izskatās. Mēs kopā staigājām pa krodzi�ņiem, un, kad svētdienās man bija atvaļinājums, viņa mani uzaici�nāja pusdienās, un mēs mīlējāmies kā Ādams un Ieva paradīzes dārzā.

Domās nogrimis, viņ� vērās lielās, tuk�ās istabas baltajos griestos. � Kornvolā es izjutu, ko nozīmē būt cilvēkam, � viņ� sacīja. � O jā, armija nenozīmīgo Arnoldu Zimzu no Sentluisas padarīja par vīru. Biju dziļi noskumis, kad saņēmu rīkojumu pamest mazo pilsētiņu un doties cīņā ar ienaidnieku. � Viņ� apklusa un nogrima atmiņās par mazo pilsētiņu jūras krastā, palmām un līksmo, mīļo meiteni, kurai Āfrikā bija senaizmirsts vīrs.

Grētiņa sēdēja, nebilzdama ne vārda. Viņa vienmēr jutās ne�veikli, ja kāds sāka runāt par milē�anos, Viņu nemulsināja pa�as

jaunavība, jo tas bija stāvoklis, kādu viņa pati bija izvēlējusies, bet mulsināja biklums, nespēja domāt vai vismaz runāt, par sek�suāliem jautājumiem viegli un lieti�ķi, kā to mēdza darīt daudzas viņas skolasbiedrenes. Ja viņa gribēja būt pavisam godīga, tad vajadzēja atzīties: liela daļa viņas bikluma cēlās no tā, ka tēva un mātes guļamistabu no viņas istabiņas �ķīra vienīgi �aurs gai�tenis. Piecos no rīta tēvs, smagiem soļiem klaudzot, klumburoja aug�up pa kāpnēm, drīz pēc tam viņ� ierunājās klusinātā, no garajā naktī izdzertā viskija piesmaku�ā balsī, atskanēja mātes �ēlabainie pīkstieni, pēc tam sekoja trok�ņi, kas izklausījās pēc rupjas varmācības, un otrā rītā mātei bija stinga mocekles seja.

Un �ovakar �ai namā, kur visi jau gulēja, pirmajā īsti intī�majā sarunā vienatnē ar kādu no kareivjiem viņa it kā bija pada�rīta par liecinieci aktam vai vismaz atmiņām par aktu, ko liedzās uzņemt savā apziņā. Ādains un Ieva paradīzes dārzā. Divi ķer�meņi � viens balts, otrs melns. Viņa centās nedomāt par to �ā�dās kategorijās, ta�u nespēja �o domu atvairīt. Un pui�a atmiņu stāstā viņa saklausīja kaut ko nozīmīgu, kaut ko tī�ām gribētu � tās nebija no kara pārnāku�a kareivja saldsērās atmiņas vēlā va�kara stundā, nē, muzikālajai, mulsino�ajai, �uksto�ajai balsij bija noteikts nolūks, noteikts mērķis. Viņa neskaidri nojauta, ka �is mērķis ir viņa pati, un viņā modās vēlē�anās aizbēgt.

��� Kad biju ievainots, aizrakstīju viņai vēstuli, � Arnolds sacīja, � ta�u atbildi nesaņēmu. Varbūt atgriezies viņas vīrs. Un kop� tās dienas neesmu sievietei pieskāries. Mani ievainoja pa�ā kara sākumā, un pēc tam es visu laiku gul�ņāju pa hospi�tāļiem. Pirmo reizi tiku ārā pagāju�o sestdienu. Mēs abi ar Biliju dabūjām atvaļinājumu visai pēcpusdienai. � Bilijs bija otrs nē�ģeris palātā. � Bet ko lai divi nēģerzēni �ajā ielejā iesāk? Nav jau Kornvola, varat man ticēt. � Viņ� iesmējās. � Visā pla�ajā apkārtnē nevienas krāsaino ģimenes. Liekas, mēs esam atsūtīti uz vienīgo kara hospitāli Savienotajās Valstīs tādā pilsētā, kur nav neviena nēģera. Izdzērām katrs pāris kausu alus, izstaigājām uni�versālveikalu, tad aizvizinājāmies autobusā gabaliņu gar upi uz aug�u, jo bijām dzirdēju�i, ka pie Upes stacijas dzīvojot kāda nē�ģeru ģimene. Izrādījās, tur, upmalā, tikai viens ve�uks no Dienvidkarolinas mitinās savā vecajā mājā, ģimene tam jau sen izklī�dusi visos vējos. Pacienājām viņu ar alu, mazliet samelojām, cik varonīgi esam kāvu�ies karā, un apsolījāmies nākamajā atvaļinā�juma dienā aizbraukt pamak�ķerēt. Pamak�ķerēt!

��� Esmu pārliecināta, � sacīja Grētiņa, palūkodamās rokaspulkstenī, � ka, ticis uz visiem laikiem ārā no slimnīcas un at�griezies mājās, jūs sastapsiet daiļu meiteni un kļūsiet ļoti lai�mīgs. � Viņa runāja kā guvernante, balss skanēja neīsti un nervozi, viņai bija kauns par sevi, bet viņa juta, ka jātiek pro�jām. � Ir drausmīgi vēls, Arnold, � viņa sacīja. � Bija jauki ar jums parunāties, bet tagad� � Viņa gribēja nolēkt no galda malas, bet Arnolds satvēra viņu aiz rokas un aizturēja � ne rupji, tomēr stingri.

��� Nemaz tik vēls nav, mis D�ordeika, � viņ� teica. � At�klāti runājot, es sen gaidīju �ādu izdevību parunāt ar jums vie�natnē.

��� Man jānoķer autobuss, Arnold. Es�

�� Mēs ar Vilsonu pārrunājām par jums. � Arnolds nelaida viņas roku vajā. � Un nolēmām, ka tuvākajā atvaļinājumā, tas iznāk �osestdien, labprāt uzaicinātu jūs pavadīt �o dienu kopa ar mums.

�� Jūs ar Vilsonu esat ļoti laipni, � Grētiņa sacīja, viņai bija grūti savaldīties, lai balss skanētu normāli, � bet sestdie�nās es esmu drausmīgi aizņemta.

��� Mēs pārspriedām, ka jums nebūtu ērti atklāti rādīties divu melnu pui�u sabiedrībā, � Arnolds turpināja, runādams balsi, kas nepauda ne draudus, ne aicinājumu, � jo �ī ir jusu dzimtā pļlsēta, cilvēki �eit pie tādiem skatiem nav pieradu�i, turklāt mēs abi esam tikai ierindnieki�

��� Tam nav nekāda sakara ar �

��� Jūs iesēdīsieties autobusā, kas uz Upes staciju atiet pus�vienos, � Arnolds turpināja, it kā viņa nekā nebūtu teikusi. � Mēs aizbrauksim agrāk, iedosim ve�ukam piecus dolārus, lai nopērk sev pudeli viskija un aiziet uz kino, un sagatavosim mums visiem trim gar�īgu maltīti. No autobusa pieturas jums jāpa�grie�as pa kreisi un jāpaiet apmēram ceturtdaļjūdzes gar upi uz leju, tad ieraudzīsiet vienīgo māju pa�ā krastmalā, apkārt nevie�nas dzīvas dvēseles, kas ok�ķerētu vai diezin ko sarunātu, tikai mēs trīs, draudzībā un sirsnībā satiku�ies.

��� Tagad es braucu uz mājām, Arnold, � Grētiņa skaļa balsī sacīja. Viņa saprata, ka kaunētos kliegt, tomēr centās radīt iespaidu, ka ir gatava saukt pēc palīdzības.

��� Gar�īgas pusdienas un pāris glā�u laba dzeramā, � Ar�nolds smaidīdams �ukstēja un turēja viņu ciet. � Mēs ilgi ne�esam biju�i mājās, mis D�ordeika.

��� Es klieg�u, � Grētiņa ar mokām izteica. Kā gan viņ� va�rēja � vienu brīdi tik pieklājīgs un draudzīgs � un tad pēk�ņi� Viņa nicināja pati sevi par to, ka tik vāji pazīst cilvēka dabu.

�� Mēs ar Vilsonu jūs ļoti cienām, mis D�ordeika. Kop� es jūs pirmoreiz ieraudzīju, es nespēju ne par vienu citu domāt. Un Vilsons saka, viņ� jūtot glu�i to pa�u .. .

��� Jūs abi esat vājprātīgi. Ja es to pateik�u pulkvedim� �

Grētiņa būtu gribējusi atbrīvot roku, bet, ja nu kādam gadītos ienākt un tas ieraudzītu viņus cīkstamies, izskaidro�anās būtu gau�ām nepatīkama.

� Kā jau teicu, mēs jūs ļoti cienām, � Arnolds atkārtoja, � un esam ar mieru par to samaksāt. Abi ar Vilsonu saņēmām daudz iekrāju�ās naudas, man bez tam vareni paveicās kauliņu spēlē tepat palātā. Paklausieties uzmanīgi, mis D�ordeika. Mums par abiem ir astoņi simti dolāru � un tie ir jūsu rīcībā. Par vienu pa�u pēcpusdienu upmalā � � Viņ� pēk�ņi palaida vaļā viņas roku un uz veselās kājas viegli noslīdēja no galda. Tad viņ� kliboja projām, un platajā, rūsganajā halātā lielais augums izskatījās lempīgs. Pie durvīm viņ� pagriezās atpakaļ. � Nesa�kiet �obrīd ne �jā�, ne �nē�, mis D�ordeika, � viņ� pieklājīgi uzbilda. � Pārdomājiet. Līdz sestdienai vēl ir divas dienas laika. Mēs būsim upmalā no pulksten vienpadsmitiem. Atbrauciet, kad esat ar darbiem galā, mis D�ordeika. Mēs jūs gaidīsim. � Un viņ� izkliboja ārā, stalti izslējies, nemeklēdams balstu pie sienas.

Mirkli Grētiņa sēdēja sastingusi. Vienīgais troksnis, ko viņa dzirdēja, bija ma�īnas dunē�ana kaut kur pagrabā � troksnis, kādu viņa nekad pirms tam neatcerējās dzirdējusi. Viņa pieskārās savam kailajam delmam zem elkoņa, ko vēl tikko bija turējusi Arnolda roka. Viņa noslīdēja no galda un izslēdza gaismu, lai kāds, nejau�i ienācis, nespētu saskatīt viņas seju. Viņa piespiedās pie sienas un aizsedza ar plaukstām muti. Tad aizsteidzās uz garderobi, pārģērbās pati savās drēbēs, bezmaz skrie�us izskrēja no hospitāļa un devās uz autobusa pieturu.

Viņa sēdēja pie tualetes galdiņa un noslaucīja pēdējās krēma paliekas no bālās ādas zem pietūku�ajiem plakstiem. Uz galdiņa viņai priek�ā rindojās krēma trauciņi un flakoniņi ar Vūlvorta skaistumkop�anas firmu etiķetēm � �Heizela Bi�opa�, �Coty�. Mēs mīlējāmies kā Ādams ar Ievu paradīzes dārzā.

Nedrīkst par to domāt, nedrīkst par to domāt! Rīt pat viņa aizies pie pulkve�a un lūgs, lai viņu pārceļ uz citu bloku. Tur viņa vairs nespēja atgriezties.

Piecēlusies viņa nometa peldmēteli un īsu brītiņu palika kaila virs tualetes galdiņa pakārtās lampas maigajā gaismā. Spoguļa atspulgā viņas augstās, pilnīgās krūtis vizēja ļoti baltas, un krū�u gali stūrgalvīgi slējās aug�up. Lejāk drūmais, tum�ais trijstūris draudīgi iezīmējās pret blāvajiem gurnu ciļņiem. Ko es varu pret to iesākt, ko es varu pret to iesākt?

Viņa uzvilka naktskreklu, nodzēsa gaismu un apgūlās aukstajā gultā. Viņa cerēja, ka �ī būs viena no tām naktīm, kad tēvs

neuzmāksies mātei. Vairāk par to, ko jau piedzīvojusi, viņa vienā naktī pārciest nespēja.

Autobuss, kas veda gar upi aug�up uz Elbenijas pusi, atiet ik pēc pusstundas. Sestdien tas būs bāztin piebāzts ar nedēļas nogalē atvaļinājumā palaistiem kareivjiem. Veseliem bataljoniem jaunu vīrie�u. Viņa redzēja sevi autoostā nopērkam biļeti, redzēja sevi apsē�amies pie loga un raugāmies uz tālo, pelēko upi, redzēja sevi izkāpjam no autobusa Upes stacijā un paliekam stāvot pie benzīna uzpildes tanka; zem augstpapē�u kurpēm viņa juta gran�tētā ceļa nelīdzeno virsmu, saoda parfīmu, ar ko bija iesmar�oju�sies, redzēja nopluku�o, nekrāsoto mājeli upes krastā un abus tum�ādainos vīrie�us ar tālskati rokā klusējot gaidām � zino�us sprieduma izpildītājus, likteņlēmējus, nekustīgus, pa�apzinīgus, ar viņas kauna samaksu kabatā, gaido�us dro�ā apziņā, ka viņa at�nāks, vērojam, kā viņa nāk atdoties ziņkārē un baudā, skaidri zi�not, ko viņi nolēmu�i abi kopā darīt.

Viņa paņēma spilvenu no pagalvja, ielika to starp kājām un cie�i saspieda lielus ap to.

VI

Māte stāv guļamistabā pie loga un caur me�ģīņu aizkariem no�lūkojas ar izded�iem piebērtajā maiznīcas pagalmā. Tur aug divi izstīdzēju�i koki, pie katra pienaglots viens latas gals, bet latas vidū �ūpojas smags cilindrveida ādas maiss, kas piepildīts ar smiltīm, tāds, kādus bokseri mēdz izmantot treniņiem. �aurajā, �oga iekļautajā pagalmā garenais ādas maiss izskatās kā pa�kārts cilvēks. Agrākajos gados �ās pa�as ielas pagalmos ziedēja puķes un starp kokiem karājās �ūpuļtīkli. Ik pēcpusdienu viņas virs uzvelk ar vilnu izoderētus cimdus, iziet pagalmā un divdesmit minūtes apstrādā maisu ar dūrēm. Viņ� metas tam virsū ar tādu niknumu, it kā cīnītos uz dzīvību vai nāvi. Reizēm, kad viņai gadās to redzēt, kad Rūdijs palicis veikalā, lai viņa varētu brītiņu atpūsties, viņai liekas, ka vīrs neuzbrūk nedzīvam ādas maisam, bet ka tā ir viņa, ko viņ� dauza un soda.

Viņa stāv pie loga zaļā satīna ritasvārkā, kas ir nosmulēts gar apkakli un piedurkņu galos. Viņa smēķē cigareti, un pelni, viņai nemanot, birst uz rītasvārka. Savā laikā viņa bija kārtī�gākā un spodrākā meitene, kādu vien varēja iedomāties, � kā puķe dzidrā stikla traukā. Viņa uzauga bāreņu namā, un klostermāsas prata meitenēm ieaudzināt kārtības iemaņas. Tagad viņa ir gatavā slampa un nevī�a, kas nerūpējas ne par saviem matiem, ne sejas ādu, ne apģērbu. Māsas viņu mācīja dievbijībā, mācīja cienīt baznīcas ceremonijas, bet nu viņa vairāk nekā divdesmit gadu nav apmeklējusi misu. Kad piedzima viņas pirmais bērns, meita Grētiņa, viņa ar pāteru norunāja visu par kristībām, bet vīrs atteicās iet pie kristāmtrauka un aizliedza viņai jelkad izdot kaut centu baznīcas labā. Turklāt viņ� bija uzaudzis katoļticībā.

Trīs nekristīti, neticīgi bērni un zaimotājs vīrs, kas ienīst baznīcu. Tāds ir krusts, kas viņai jānes.

Viņa nezina ne savu māti, ne tēvu. Bufalo bāreņu nams bija viņas māte un tēvs. Viņai tika dots vārds un uzvārds: Mērija Pcisa. Varbūt tas bija viņas mātes uzvārds. Domās viņa pati sevi vienmēr sauca par Mēriju Peisu, nevis par Mēriju D�ordeiku vai par Aksela D�ordeika kundzi. Kad pienāca laiks �ķirties no bā�reņu nama, māte priek�niece teica, ka varbūt Mērijas māte bijusi iriete, ta�u skaidri to neviens nezināja. Māte priek�niece viņu brīdināja vienmēr atcerēties, ka viņas dzīslās rit apgrēcībā kritu��as sievietes asinis, piekodināja stingri turēties pretī kārdināju�miem. Toreiz viņa bija se�padsmit gadus veca smalka sārtvaidze meitene ar zeltaini mirdzo�iem matiem. Kad piedzima meitiņa, viņa bērnu gribēja nosaukt par Kolīnu par godu savai īriskajai izcelsmei. Ta�u viņas vīram īri nepatika � un viņ� izlēma, ka meiteni sauks par Grētiņu. Viņ� sacīja, ka esot Hamburgā pazinis kādu ielasmeitu ar tādu vārdu. Tas notika tikai gadu pēc kāzām, bet viņ� sievu j.au toreiz ienīda.

Ar D�ordeiku viņa bija iepazinusies Bufalo Ezermalas resto�rānā, kur strādāja par viesmīli. Tur viņu bija iekārtoju�as bāreņu nama māsas. Restorāns piederēja vecīgam vācamerikāņu laulātam pārim � Milleriem, un bāreņu nama vadība izraudzījās viņus Mērijai par principāliem, tādēļ ka Milleri bija lāga ļaudis, gāja baznīcā un atļāva Mērijai apmesties jumtistabiņā virs viņu dzī�vokļa. Milleri pret meiteni izturējās labi, sargāja viņu, un neviens restorāna apmeklētājs neuzdro�inājās bilst viņai kādu piedau�zību. Milleri ļāva viņai trīsreiz nedēļā iet uz vakarskolu turpināt izglītību. Viņa negribēja visu mū�u palikt par viesmīli restorānā.

Aksels D�ordeiks bija mazrunīgs, klibs milzu auguma jau�neklis, divdesmito gadu sākumā imigrējis no Vācijas, un strādāja par matrozi uz Eri ezera tvaikoņiem. Ziemā, kad ezers bija aiz�salis, viņ� lāgiem izlīdzēja Milleriem virtuvē, izpildīdams pavāra un maizes cepēja darbu. Tolaik viņ� neprata gandrīz ne vārda angliski, tādēļ bie�i iegriezās Milleru restorānā, kur varēja paru�nāties dzimtajā valodā. Kad viņ�, cīnoties vācu armijā, bija ievai�nots un karam vairs nederēja, viņu iedalīja Frankfurtes kara lazaretē par pavāru.

Tādēļ, ka viena cita � sena kara laikā viens jauns vīrietis bija kropls izlaists no lazaretes un /neklējis patvērumu sve�ā zemē, viņa �ovakar stāvēja trūcīgā istabā virs maiznīcas pilsētas nabagu rajonā, kur diendienā, ik dienu divpadsmit stundu, bija drusku pa drusciņai atdevusi savu jaunību, savu skaistumu, sa�vas ceribas. Un gala tam nevarēja saredzēt.

Viņ� izturējās ļoti pieklājīgi. Nekad pat nemēģināja saņemt viņas roku un, kad brīvajās dienās iebrauca Bulalo, pavadīja viņu uz vakarskolu un sagaidīja pēc stundām, lai pavadītu mājup. Viņ� lūdza, lai Mērija palabojot viņa angļu valodu. Viņa ļoti le�pojās ar savējo. Cilvēki, dzirdēdami viņu runājam, alla� teica, ka viņa dro�i vien esot no Bostonas, un to viņa uzskatīja par lielu uzslavu. Māsa Katerina, kuru viņa cienīja vairāk par visām bāreņu nama skolotājām, bija dzimusi Bostonā un runāja ļoti pareizi, lietoja smalki izglītotu cilvēku leksiku. �Runāt nevī�īgi angļu valodā,� mēdza atgādināt māsa Katerina, �nozīmē dzīvot kā kroplim. Meitenei, kas runā kā dāma, dzīvē nebūs nekādu �ķēr�ļu.� Mērija centās visu darīt pēc māsas Katerinas priek�zī�mes, un, kad viņa �ķīrās no bāreņu nama, māsa Katerina uzdā�vināja viņai grāmatu � stāstus par īru varoņiem. �Mērijai Peisai, manai vislabākajai skolniecei,� � ar vīri�ķīgu, stāvu rokrakstu bija ierakstīts grāmatas titullapā. Arī rokrakstā Mērija centās atdarināt māsu Katerīnu. Māsas Katerinas audzinā�anas ietekmē viņai izveidojās priek�stats, ka viņas tēvs, lai būtu kas būdams, tomēr bijis d�entlmenis.

No Mērijas, kas viņam mācīja no māsas Katerinas apgūto sudrabaini skano�o Bostonas akcentu, Aksels D�ordeiks iemācījās pareizi runāt angļu valodā. Jau pirms kāzām viņ� runāja tik labi, ka cilvēki brīnījās, kad viņ� teica, ka dzimis un audzis Vā�cijā. Neviens nevarēja noliegt, ka viņ� ir inteliģents vīrs. Bet savu inteliģenci viņ� izmantoja, lai mocītu sievu, mocītu pats sevi, mocītu ikvienu savā tuvumā.

Pirms bildinā�anas viņ� netika Mēriju pat noskūpstījis. Viņai toreiz bija deviņpadsmit gadu glu�i kā pa�reiz viņas meitai Grētiņai un viņa vēl bija nevainīga. Viņ� bija ļoti uzmanīgs, vienmēr kārtīgi nomazgājies un noskuvies, vienmēr, atgriezdamies no braucieniem, pasniedza viņai sīkas dāvaniņas � saldumus vai ziedus.

Viņi bija pazīstami divus gadus, kad viņ� Mēriju bildināja. Viņ� paskaidroja, ka agrāk neesot iedro�inājies to darīt, bīdamies, ka tā viņu atraidīs, jo esot ārzemnieks un piedevām vēl klibs. Cik gardi viņ� dro�i vien pie sevis nosmējās, kad viņai acīs sa�kāpa asaras, klausoties, cik viņ� nedro�s un mazpārliecināts par sevi! Viņam bija velna daba, un visu mū�u viņ� dzīvoja, viltu vērpdams.

Viņa deva jāvārdu, bet ar zināmiem noteikumiem. Varbūt Mē�rija pat iedomājās, ka mīl viņu. Viņ� bija ļoti izskatīgs � mel�niem matiem, kas viņu padarīja līdzīgu indiānim, atklātu, �auru seju un skaidrām, brūnām acīm, kas bija pilnas maiguma un saudzības, kad uzlūkoja Mēriju. Viņa pieskārieni bija tik liegi, it kā viņa būtu darināta no porcelāna. Kad Mērija atzinās, ka dzi�musi ārlaulībā (viņas izteiciens), viņ� atbildēja, ka tas viņam jau zināms no Milleriem un ka tam neesot nekādas nozīmes, pat labāk � nebū�ot sievas vecāku, kas varētu viņu paļāt. Viņam pa�am nebija nekādas saskarsmes ar ģimeni. Tēvs bija 1915. gadā kritis krievu frontē, māte apprecējusies otrreiz un no Ķelnes pār�cēlusies uz Berlīni. Viņam bija jaunāks brālis, ar kuru viņ� neuz�turēja sakarus; tas bija apprecējis bagātu vācamerikāņu meiteni, kas pēc kara ciemojās Vācijā pie radiem. Brālis dzīvojot Ohaijo �tatā, bet Aksels pie viņa ciemos nebraucot. Viņ� tātad bija vientuļnieks tāpat kā viņa.

Viņas noteikumi bija stingri. Akselam vajadzēja pamest mat�ro�a darbu uz ezeriem. Viņa nevēlējās tādu vīru, kur� gariem laika sprī�iem nav mājās un savā darbā gandrīz neat�ķiras no parasta strādnieka. Un viņi nedzīvos Bufalo, kur visiem zināma viņas izcelsme, zināms, ka viņa augusi bāreņu namā, un kur viņa ik uz soļa sastaptu cilvēkus, kas redzēju�i viņu strādājam par viesmīli. Un vēl � viņiem jāsalaulājas baznīcā.

Viņ� piekrita itin visam. Ai, velna daba, īsta velna daba! Viņ� bija iekrājis nedaudz naudas un ar Millera starpniecību iepazinās ar kādu vīru, kuram Portfilipā piederēja maiznīca un kur� vairs negribēja atjaunot nomas, līgumu. Kad vajadzēja braukt uz Portfilipu noslēgt darījumu, Mērija piespieda Akselu nopirkt salmu platmali. Viņ� nedrīkstēja doties ceļā ar savu ierasto �okejcepuri, �o eiropeisko atribūtu, galvā. Viņam vajadzēja izskatīties kā pieklājīgam amerikāņu biznesmenim.

Divas nedēļas pirms kāzām viņ� aizveda Mēriju apskatīties maiznīcu, kur viņai bija lemts nodzīvot mū�u, un dzīvokli virs tās, kur viņa laidīs pasaulē trīs bērnus. Bija saulaina maija diena, veikala telpas tikko no jauna izkrāsotas, virs skatlogiem nolaistas lielas, zaļas markīzes, kas pasargāja no saules logos izliktās kūkas un cepumus. Iela bija spodra un gai�a, tur atradās vēl citi nelieli veikali � dzelzspre�u tirgotava un galantērijas veikals � un otrā ielas stūrī � aptieka. Bija pat modes salons, kura skatlogos greznojās uz statīviem uzliktas ar mākslīgiem ziediem rotātas cepures. Te iepirkās mierīgais dzīvojamo namu rajons, kas pletās starp ielu un upi. Prāvas, komfortablas mājas ar zaļu mauriņu visapkārt. Upē vējoja baltas buras, un, ka�mēr viņi sēdēja uz sola koka paēnā un noraudzījās vasarīgi zila�jos upes ūdeņos, garām aizslīdēja kuģītis ar ekskursantiem no Ņujorkas. No" klāja līdz viņiem atplūda orķestra spēlētā val�a skaņas. Aksela klibās kājas dēļ dejo�anas prieki viņiem, protams, bija liegti.

Ai, kādus plānus viņa izkala tajā saulainajā maija dienā up�malā, val�a melodijā klausīdamās! Tiklīdz viņi būs iekārtoju�ies, viņa veikalā novietos galdiņus, piekārs aizkarus, iedegs sveces, servēs kakao un tēju, vēlāk piepirks klāt kaimiņveikala telpas (viņa jau bija pamanījusi, ka tās stāv tuk�as, un atvērs nelielu restorāniņu, ne strādnieku traktieri kā Milleriem, bet tādu, kur iegriezīsies ceļojo�i aģenti un tirgotāji un visa pilsētas labākā sabiedriba. Viņa garā jau redzēja savu viru tum�ā uzvalkā ar tauriņa kaklasaiti vadām viesus pie galdiņiem, redzēja viesmīles sastīvinātos muslīna priek�autiņos steidzamies no virtuves ar pil�nām paplātēm, bet sevi pa�u sē�am kasē un smaidot izsitam �e�kus, dzirdēja sevi sakām: �Ceru, ka jums labi gar�oja,� � un redzēja sevi pēc darba kopā ar draudzenēm kavējamies pie kafijas un kūkām.

Kā gan viņa varēja zināt, ka visa tuvākā apkārtne paputēs, ka cilvēki, ar kuriem viņa labprāt būtu draudzējusies, nolūko�sies uz viņu no aug�as, bet tos, kas būtu gribēju�i draudzēties ar viņu, viņa uzskatīs zemākus par sevi, ka kaimiņmāju no�jauks un līdzās maiznīcai uzcels lielu autoremonta darbnīcu, kur dzel�i klaudzēs no rīta līdz vakaram, ka modistes salons pazudīs, ka mājas klusajā upmalas ielā pārvērtīsies par graus�tiem vai tiks nojauktas, bet to vietā uzcels metālapstrādes darb�nīcas?

Viņa nepiedzīvoja ne mazos galdiņus, uz kuriem pa�sniedz kakao ar kūkām, ne sveces un aizkarus, ne viesmīles, pa�lika tikai viņa savā maiznīcā, kur divpadsmit stundu dienā neapsēdusies pārdeva saziedēju�as maizes klaipus strādniekiem eļļai�nās drānās, slampīgām namamātēm un apskretu�iem bērniem, kuru vecāki sestdienas vakaros dzērumā uz ielas lamājās un kāvās.

Viņas cie�anu ceļ� sākās kāzu naktī. Otrās �ķiras viesnīcā pie Niagaras ūdenskrituma (brauciens no Bufalo uz turieni ne�maksā dārgi). Viss, par ko pirms astoņām stundām kautri bija sapņojusi biklā, smalkā sārtvaidze meitene, baltajā līgavas tērpā smaidot stāvēdamaTīdzās savam nopietnajam, glītajam jau�najam vīram, sabruka pī�ļos asinīm pietraipītajā, �īksto�ajā vies�nīcas gultā. Bezpalīdzīgi pakļauta milzīgajam, rētainajam, vel�ni�ķīgi nenogurdināmajam, melnīgsnējam vīrie�a augumam, viņa saprata, ka sācies soda izcie�anas laiks mū�a garumā.

Kad nedēļu ilgu�ais medusmēnesis tuvojās beigām, viņa uz�rakstīja zīmīti, ka dodas pa�nāvībā. Tad viņa to saplēsa. To pa�u viņa, gadiem ritot, atkārtos vēl daudz rei�u.

Dienā viņi izturējās kā visi jaunie pāri medusmēnesī. Viņ� bija nevainojami uzmanigs, ielu �ķērsojot, paņēma viņu zem rokas, pirka viņai sīkas rotaslietas un veda viņu uz teātri (tā bija pēdējā nedēja, kad viņ� izrādījās dāsns. Ļoti drīz pēc tam viņa atklāja, ka apprecējusi fanātisku skopuli). Viņ� veda sievu uz saldējuma kafejnīcām, pasūtīja milzīgus biķerus saldējuma ar lielām putukrējuma cepurēm (uz saldumiem viņa bija kāra kā bērns) un smaidīja iecietīgi kā mīj� onkulis, vērodams, kā viņa karoti pēc karotes notiesā kārumu kalnus. Viņ� aizvizināja viņu pa upi zem ūdenskritumiem un maigi turēja viņas roku, pastaigājoties ziemeļu vasaras spo�ajā saulē. Nekad viņi ne�runāja par naktīm. Kad viņ� pēc vakariņām aizvēra istabas durvis, varēja domāt, ka no debesīm nolaidu�ās divas vienotrai pilnīgi sve�as dvēseles, lai iemājotu viņu ķermeņos. Ne�bija tādu vārdu, kuros viņi būtu spēju�i runāt par to rēga i no cīņu, ko izcīnīja ik nakti. Klostermāsu puritāniskā audzinā�ana bija atstājusi Mēriju pilnīgā neziņā par īstenību un attīstījusi viņā nedabiskas ilūzijas par mīlas cēlumu. Viņas vīru savukārt bija skoloju�as ielasmeitas, iegalvodamas viņam to, kam viņ�, iespējams, arī ticēja, � ka ikviena sieviete, kuru vērts apprecēt, laulības gultā ir pārbijusies un bikla. Bet varbūt viņ� domāja, ka tādas ir visas amerikānietes.

Vēlāk, pēc vairākiem mēne�iem, viņ�, protams, atskārta, ko īsti nozīmē fatālā, saltā bezjūtība, un tas viņu satracināja. Nik�nums viņu pamudināja uzbrukt vēl me�onīgāk. Viņ� nekad negāja pie citām sievietēm. Viņ� nekad neuzlūkoja nevienu citu sievieti. Viņa apsēstības objekts gulēja viņa pa�a gultā. Tā bija viņas nelaime, ka vienīgā miesa, ko viņ� iekāroja, bija viņas miesa un pastāvīgi bija viņa rīcībā. Divdesmit gadus viņ� lenca viņu � lenca ienīzdams un bezcerīgi kā lielas armijas virspa�vēlnieks, kas neticamā kārtā apturēts un nav spējīgs ieņemt trauslu priek�pilsētas namiņu.

Viņa raudāja, kad atklāja, ka kļuvusi grūta.

Kad strīdējās, viņi nestrīdējās par to. Viņi strīdējās par naudu. Drīz vien viņa atklāja, ka viņai ir asa un neganta mēle. Viņa kļuva ka�ķīga pat pavisam niecīgu sīkumu dēļ. Izspiest no vīra desmit dolārus jaunu kurpju pārim vai vēlāk, lai no�pirktu Grētiņai pieklājīgu kleitu, ko skolā valkāt, nozīmēja mē�ne�iem ilgu sīvu cīņu. Viņ� nenovīdēja viņai pat dieni�ķo maizi. Viņa nedrīkstēja zināt, cik naudas viņam noguldīts bankā. Kā sajukusi vāvere viņ� krāja jaunam leduslaikmetam. Vācijā viņ� bija piedzīvojis, kā tika izputināta vesela tauta, un zināja, ka

Amerikā var notikt tas pats. Viņu bija veidojusi sakāve, un viņ� saprata, ka pret to imūns nav neviens kontinents.

Kad ilgos gados veikala sienām krāsa bija pavisam nolupusi, viņ� nopirka piecas kannas balsināmā �ķīduma un pārkrā�soja sienas. Kad viņa turīgais brālis, autoremonta darbnīcas īpa�nieks, atbrauca ciemos no Ohaijo un piedāvāja viņam līdz�dalību jaunā automa�īnu aģentūrā, ko varētu uzņemties, ja vien Aksels no savas bankas aizņemtos pāris tūksto�u dolāru, Aksels nolamāja brāli par zagli un blēdi un izsvieda pa dur�vīm. Brālis bija mazs, apaļīgs vīriņ�. Ik vasaru viņ� divas nedēļas atpūtās Saratogā un vairākas reizes gadā kopā ar savu resno, pļāpīgo sievu aizbrauca uz teātri Ņujorkā. Viņ� bija tēr�pies labi pa�ūtā tīrvilnas uzvalkā un patīkami smar�oja pēc losjona. Ja Aksels būtu bijis ar mieru aizņemties naudu, kā to darīja viņa brālis, ģimene visu mū�u būtu varējusi dzīvot bez�rūpībā, atbrīvoties no vergu darba maiznīcā, aizbēgt no graus�tiem, par kādiem tuvējā apkārtne arvien vairāk pārvērtās. Bet viņas vīrs neaiztika nevienu bankā noguldītu centu un neparko nebūtu piedabūjams parakstīt parādzīmi. Viņa tēvzemes naba�dzībā grimusi tauta, kurai vairs nepiederēja nekas cits kā ton�nām vērtību zaudējusi nauda, me�onīgām acīm vēroja katru dolāru, kas tika viņa rokās.

Kad Grētiņa pabeidza vidusskolu, vispār netika pat apsvērts jautājums, ka viņa varētu turpināt izglītību koled�ā, kaut gan viņa � tāpat kā Rūdolfs � alla� bija savas klases labākā skol�niece. Viņai tūliņ vajadzēja stāties darbā un ik piektdienu lielāko daļu algas atdot tēvam. Koled�a tikai samaitājot sievietes, pada�rot viņas par palaīstuvēm. Ar to tēvs savu vārdu bija pateicis. Vēl viena izpostīta dzīve nebeidzamajā ķēdē.

Vienīgi pret Rūdolfu viņas virs izturējās dāsni. Rūdolfs bija ģimenes cerība. Viņ� bija izskatīgs, uzvedīgs, pieklājīgs valodā, skolotāju ieredzēts, sirsnīgs. Rūdolfs bija vienīgais ģimenes lo�ceklis, kas māti noskūpstīja, no rīta aiziedams un vakarā pār�nākdams. Abi � viņa un vīrs � izjuta vecāko dēlu kā pa�u ne�izdevu�ās dzīves vienīgo gandarījumu. Rūdolfam bija dotības mūzikā, un skolas orķestrī viņ� pūta trompeti. Iepriek�ējā mā�cību gada beigās Aksels nopirka Rūdolfam trompeti, zeltā mir�dzo�u instrumentu. Tā bija Aksela vienīgā dāvana kādam no ģimenes locekļiem. Viss pārējais, ko tie no viņa saņēma, tika izcīnīts ar me�onīgu kaulē�anos. Bija tik neierasti, Rūdolfam vingrinoties, dzirdēt trompetes cēlās, triumfējo�ās skaņas atbal�sojamies pelēkajā, putekļainajā dzīvoklī! Rūdolfs spēlēja klubu rīkotajos deju vakaros, un Aksels vēl nepiedzīvotā jūtu uzplūdā bija viņam iedevis avansu smokinga iegādei � veselus trīsdes�mit piecus dolārus. Rūdolfam viņ� atļāva paturēt visu nopelnīto naudu._ �Iekrāj,� viņ� sacīja, �gan tev tā noderēs, kad iestāsies koled�ā.� Jau kop� pa�a sākuma bija skaidrs, ka Rūdolfam jā�tiek koled�ā. Gan jau kaut kā.

Māte jūtas vainīga Rūdolfa dēļ. Visu mīlestību viņa veltī vienīgi tam. Viņa ir pārāk izvārgu�i, lai bez sava izredzētā dēla mīlētu vēl kādu. Tā viņam pieskaras, kad vien var, ieiet viņa istabā, kad viņ� guļ, un noskūpsta viņu uz pieres, līdz nemaņai pagurusi, mazgā un gludina viņa veļu un drēbes, lai viņ� jeb�kurā laikā varētu rādīties ļaudīs skaistumā un godībā. No skolas avīzes viņa izgrie� ziņojumus par Rūdolfa uzvarām sporta sa�censībās, Rūdolfa liecības viņa rūpīgi ie�uj aktu vākos, ko glabā uz naktsgaldiņa kopā ar �Vējiem līdzi� sējumu.

Jaunākais dēls Tomass un meita ir tikai �īs mājas iedzīvo�tāji. Rūdolfs ir viņas bērns, viņas asinis. Raugoties uz Rūdolfu, viņai �ķiet, ka redz sava rēgainā tēva atveidu.

No Tomasa viņa necer nekā. Gai�matains puisis ar viltīgu, tuk�u seju. Kauslis, nemiera cēlājs, skolā pastāvīgi iekuļas ne�patik�anās, nekaunīgs, ņirdzīgs, savu ceļu staigātājs, bez mērķa un ideāliem, pazūd no mājām un atgrie�as, kā vien pa�am ienāk prātā, nav iebiedējams ne ar kādu sodu. Kaut kur, kaut kādā ne�zināmā kalendārā, viņas dēlam Tomasam iezīmēta kauna un ne�goda diena, iezīmēta asinssarkanā krāsā kā drausma svinamdiena. Tur nekas nav līdzams. Viņa nespēj �o dēlu mīlēt, nespēj tam pastiept pretī roku.

Pietūku�ām kājām pie loga stāv māte, klusajā mājā guļ vi�ņas ģimene. Bezmiega izmocīta, neapmierināta, pārstrādājusies, slimīga, izplūdusi, no spoguļiem vairīdamās, rakstīdama zīmī�tes, ka dodas pa�nāvībā, �etrdesmit divu gadu vecumā sirmot sākusi, ar cigaretes pelniem nobārstītos rītasvārkos.

Tālumā iesvilpjas vilciens, tas ved grabo�os vagonos sabāz�tus kareivjus uz tālām ostām, pretī lielgabalu dunai. Paldies die�vam, Rūdolfam vēl nav septiņpadsmit. Viņa nomirtu, ja Rūdolfu iesauktu armijā.

Viņa aizkūpina pēdējo cigareti, novelk rītasvārkus un, ciga�reti nevērīgi lūpu kaktiņā turēdama, iekāpj gultā. Guļ un smēķē. Uz da�ām stundām viņa iegrims miegā. Tornēr skaidri zina, ka pamodīsies, tiklīdz dzirdēs, ka pa kāpnēm smagi aug�up klumburo vīrs, no kura dvakos naktsdarba sviedri un izdzertais vis�kijs.

Kantora pulkstenis rādīja bez piecām divpadsmit. Grētiņa vēl klabināja rakstāmma�īnu. Pārējās meitenes, kā jau sest�dienā, bija metu�as mieru un posās promie�anai. Divas no vi�ņām, Luella Devlina un Pata Hauzere, bija aicināju�as Grētiņu aiziet kopā ar viņām paēst picu, bet viņa todien nejutās tādā noskaņojumā, lai klausītos abu tuk�ajā tērgā�anā. Vidusskolā viņai bija trīs labas draudzenes � Berta Sorela, Sjū D�eksone un Felicita Tērnere. Viņas bija �etras apdāvinātākās meitenes klasē un turējās kopā, sava pārākuma apziņā noslēdzoties no citām. Grētiņai ļoti gribējās, lai �īs trīs vai vismaz kāda no viņām �odien būtu pilsētā. Bet visas bija turīgu ģimeņu atvases, aizgāju�as uz koled�ām, un Grētiņa nebija atradusi nevienu citu, kas varētu aizpildīt draudzeņu atstāto tuk�o vietu viņas dzīvē.

Grētiņai gribējās, lai būtu tik daudz darba, ka varētu ar to aizbildināties un palikt kantorī visu pēcpusdienu, bet viņa pat�laban rakstija pēdējo pavadzīmi, ko misters Ha�inzs bija no�licis uz viņas galdiņa, un nebija nekādas iespējas �o nodarbību paildzināt.

Pēdējos divus vakarus viņa nebija gājusi uz hospitāli. Bija tikai piezvanījusi un pateikusi, ka nejūtas vesela, braukusi no darba tūliņ uz mājām un tur palikusi. Nemiera pilna viņa nespēja lasīt, tādēļ izkravāja skapi, izmazgāja blūzes, kurās ne�bija neviena traipiņa, un izgludināja kleitas, kas nepavisam ne�bija saburzītas, izmazgāja matus, manikirēja nagus, iztaisīja manikīru arī Rūdolfam, kaut gan pirms nedēļas bija to jau da�rījusi.

Piektdienas vakarā vēlu, nevarēdama aizmigt, viņa nokāpa pagrabā, kur strādāja tēvs. Viņ� pārsteigumā pacēla galvu, ierau�dzījis meitu uz kāpnēm, bet neteica ne vārda pat tad, kad viņa apsēdās un sāka labināt kaķi: � Minci, minci, minci! � Kaķis sabozās un nolīda kaktā. Sis kaķis zināja, ka cilvēki ir tā ienaid�nieki.

��� Tēt, � viņa sacīja, � gribu ar tevi parunāt.

D�ordeiks neatbildēja.

�� Tajā darbā, kur strādāju, man nav nākotnes, � Grētiņa sacīja, � nav ne mazāko izred�u vairāk nopelnīt, nedz arī iz�red�u izvirzīties uz aug�u. Un, tiklīdz kar� beigsies, darba ap�joms samazināsies, un es varē�u justies laimīga, ja mani neat�laidīs.

��� Kar� vēl nav beidzies, � D�ordeiks atteica, � pagaidām vēl netrūkst idiotu, kas gaidīt gaida, lai viņus nogalina.

���� Es domājus, ka man vajadzētu braukt uz Ņujorku un ap�skatīties pēc kārtīga darba. Esmu laba sekretāre, un avīzes ir pilnas ar da�ādiem piedāvājumiem; tur es varētu nopelnīt divtik, cik �eit.

�� Vai ar māti esi par to runājusi? � D�ordeiks ar veiklām kustībām, glu�i kā burvju mākslinieks, sāka no mīklas veidot apalī�us.

�� Nē, � Grētiņa atbildēja, � viņa nejūtas labi, un es ne�gribēju viņu satraukt.

�� Sajā ģimenē gan visi tik smalkjūtīgi, ka sirds vai gurst,� noteica D�ordeiks.

��� Tēt, � Grētiņa sacīja, � esi jel brītiņu nopietns!

��� Nē, � viņ� atteica.

��� Kādēļ ne?

�� Tādēļ, ka es tā saku. Uzmanies, nobārstīsi ar miltiem savu glauno kleitu!

��� Tēt, es varētu sūtīt daudz naudas uz mājām�

��� Nē, � D�ordeiks noskaldīja. � Kad tev būs divdesmit viens gads, tu varēsi laisties, kurp vien gribēsi. Bet vēl tev nav divdesmit viens. Tev ir deviņpadsmit. Vajadzēs vien tev vēl divus gadus pieciest sen�u nama viesmīlību. Ņem nu par labu. � Viņ� atkorķēja pudeli un iedzēra krietnu malku viskija. Ar tī�i rupju �estu viņ� novilka plaukstu gar muti, notriepdami visu seju ar miltiem.

��� Man jātiek projām no �īs pilsētas, � Grētiņa sacīja.

��� Ir sliktākas pilsētas par �o, � D�ordeiks atteica. � Sa�tiksimies pēc diviem gadiem.

Pulkstenis rādīja piecas minūtes uz vieniem. Grētiņa salika kārtīgi uzrakstītos papīrus sava galdiņa atvilktnē. Visi pārējie darbinieki bija aizgāju�i; viņa iegāja tualetē nomazgāt rokas un paraudzījās spogulī. Izskatījās satraukta. Viņa apslacīja pieri ar aukstu ūdeni, tad izņēma no somiņas smar�u liakonu un ar pirkstu galiem ieberza pāris pilienu aiz ausim.

No fabrikas ēkas viņa izgāja pa galvenajiem vārtiem, virs kuriem lieliem burtiem lepojās uzraksts �Boilena ķieģeļu un flī�u ceplis�. Ceplis un uzraksts ar ķeburaini izvītajiem burtiem, kas drīzāk �ķita piemēroti pavēstīt kaut ko lielisku un izklai�dējo�u, pastāvēja kop� 1890. gada.

Viņa pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai viņu negaida Rūdijs. Lāgiem viņ� atnāca un pavadīja māsu uz mā�jām. Rūdijs bija vienīgais cilvēks ģimenē, ar kuru viņa varēja aprunāties. Ja Rūdijs būtu atnācis, viņi varētu ieturēt restorānā azaidu un varbūt vēl aiziet uz kino. Bet tad viņa atcerējās, ka

Rādijs ar skolas komandu bija aizbraucis uz otru tuvējo pilsē�tiņu, kur notika vieglatlētu salidojums.

Viņa atjēdzās, ka iet uz autoostas pusi. Viņa gāja lēnām, bie�i apstādamās pie veikalu skatlogiem. Viņa centās sev iestās�tīt, ka autobusā, protams, nekāps. Bija gai�a diena un nakts fantāzijas nogrimu�as aizmirstībā. Kaut gan būtu itin atspir�dzino�i pabraukties kādu gabalu gar upi, kaut kur izkāpt un paelpot lauku gaisu. Laiks bija apmeties uz silto pusi un gaisā skaidri jūtams pavasaris. Bija silts, un augstu zilajās debe�sis peldēja viegli, balti mākonī�i.

Izejot no mājas, viņa mātei bija teikusi, ka pēcpusdienā pa�strādā�ot hospitālī par nokavētajām dienām. Viņa pati nezi�nāja, kādēļ pēk�ņi bija izgudrojusi tādu ieganstu. Gandrīz nekad viņa nemēdza vecākiem melot. Tas nebija vajadzīgs. Bet, aiz�bildinoties ar darbu hospitālī, viņa paglābās no mātes lūguma palīdzēt veikalā sestdienas pēcpusdienā, kad parasti sanāca pavairāk pircēju. Diena bija saulaina jau kop� pa�a rīta, un doma, ka ilgas stundas būs jānostāv sasmaku�ajā veikalā, viņu �aus�mināja.

Vienu kvartālu no autoostas viņa ieraudzīja brāli Tomasu. Huligāniska izskata puiku barā viņ� pretim aptiekai bija aiz�rāvies ar spēli uz sīknaudu. Kāda meitene, kas strādāja kopā ar Grētiņu, bija tre�dienas vakarā bijusi kazino, redzējusi kautiņu un pastāstījusi par to Grētiņai. �Tavs brālis,� meitene sacīja, �ir īsts briesmonis. Vēl tikai pui�elis, bet gatavais �ūskulēns. Es gan negribētu tādu zeņķi savā ģimenē.�

Grētiņa pateica Tomam, ka zina par notiku�o kautiņu. �Tu esi riebīgs puika,� viņa sacīja. Bet viņ� tikai pasmējās un izska�tījās ļoti pa�apmierināts.

Ja Toms būtu viņu ieraudzījis, viņa būtu griezusies atpakaļ. Viņa nebūtu iedro�inājusies ieiet autoostā, Tomam redzot. Bet viņ� māsu neredzēja. Bija pārāk aizrāvies, cenzdamies iemest monētu ietvē izdrupu�ajā bedrītē.

Viņa iegāja autoostā. Palūkojās pulkstenī. Piecas minūtes pāri pusvienam. Autobusam uz upes aug�teci vajadzēja būt aiz�gāju�am pirms piecām minūtēm, un viņa, protams, nekvernēs autoostā divdesmit piecas minūtes, lai gaidītu nākamo. Ta�u au�tobuss bija aizkavējies un vēl joprojām stāvēja pieturā. Viņa piegāja pie biļe�u kases. � Vienu līdz Upes stacijai, � viņa pa�lūdza.

Iekāpusi autobusā, viņa nosēdās netālu aiz �ofera. Ma�īnā sēdēja daudz kareivju, bet vēl bija tikai pusdienlaiks, tie nebija paguvu�i piedzerties, un, viņai iekāpjot, neatskanēja neviens svilpiens.

Autobuss sāka braukt. Ma�īnas �ūpo�ana viņu ie�ū�ināja, un viņa vaļējam acīm ielaidās tādā kā pussnaudā. Garām aizzibēja tikko saplauku�i koki, mājas, kāds upes līkums, neskaidras se�jas kadā apdzīvotā vietā. Kareivji viņai aiz muguras sāka dzie�dat, jauno vīrie�u balsis saplūda dziesmā �Bodij and Soul�. Dzie�dātāju vidū bija arī kāds vird�īnietis, kas ar savu gauso dien�vidnieka akcentu pie�ķīra smeldzīgajai dziesmai vēl lielāku saldmi. Nekas viņai nevarēja notikt. Neviens nezināja, kur viņa atrodas. Viņa �ūpojās starp diviem notikumiem, bez izvēles, pati neizvēlēdamās, it kā plīvoja līdzi kareivju ilgu pilnajām balsīm.

Autobuss pieturēja. � Upes stacija, mis, � �oferis atgādi�nāja.

� Paldies, � viņa pateicās un graciozi izkāpa uz �osejas. Autobuss brauca tālāk. Kareivji pa logiem sūtīja viņai gaisa skūpstus. Arī viņa noskūpstīja pirkstu galus un pamāja aiz�braucējiem. Viņa tos nekad vairs neredzēs. Tie nepazina viņu, un viņa nepazina tos, un tie nemū�am nevarēja uzminēt viņas ceļamērķi. Dziedātāju balsīm arvien tālāk pagaistot, autobuss pazuda ziemeļu virzienā.

Grētiņa palika stāvam uz ceļa sestdienas pēcpusdienas rā�majā saulē. Ceļa malā atradās benzīna uzpildes stacija un vei�kals. Viņa iegāja veikalā un nopirka pudeli kokakolas, kuru vi�ņai pasniedza sirms vīrs, kam mugurā bija tīrs, izbalojis zils krekls. Viņai �ī krāsa iepatikās. Viņa nopirks sev tādas krāsas kleitu � jauku, spodru, bāli zilu kokvilnas kleitu, ko valkāt va�saras novakarēs.

Viņa izgāja no veikala un apsēdās turpat tuvumā uz sola izdzert kokakolu. Dzēriens bija auksts kā ledus, salds un tīkami dzeldināja aukslējas. Viņa dzēra lēni. Nebija nekur jāsteidzas. Viņa vēroja grantēto taku, kas veda no �osejas uz upmalu. Ce�ļam, glu�i kā strauj� dzīvnieks, pārskrēja maza mākonī�a ēna. Abos upes krastos valdīja klusums. Koka sols saulē bija sasilis. Garām nepabrauca neviena ma�īna. Viņa iztuk�oja pudeli un no�lika to zem sola. Dzirdēja sava rokaspulksteņa tik�ķē�anu. Tad atlaidās pret sola atzveltni un ļāva saulei apspīdēt pieri.

Viņa, protams, neies uz to māju upmalā. Lai ēdiens atdziest, lai vīna pudeles paliek neatkorķētas, lai pielūdzēji upmalā nīkst nepiepildītās ilgās! Viņiem nezinot, viņu dāma ir tepat tuvumā un ķircinoties spēlē ar viņiem savu vienreizējo spēlīti. Viņai ra�dās vēlē�anās iesmieties, bet negribējās saplosīt ainavas rāmo klusumu.

Būtu burvīgi parisināt spēli vēl mazliet tālāk. Paieties pus�ceļu pa grantēto taku, pa birztalu, gar bērziem, kas slējās me�a zaļumā kā balti zīmuļi, Vai � vēl jaukāk � paklaiņot pa me�u, ienirt ēnās, atkal iznirt gaismā, kā jaunai indiānietei vienās zeķēs pa pērnajām lapām nozagties lejā līdz pa�am upes krastam un tur, koku aizsegā, kā īstai nevainīgo jaunavu spiedzei izlūkot, kā abi vīrie�i, savus miesaskārīgos plānus izperināju�i, sē� uz lie�veņa un gaida. Un pēc tam zagties atpakaļ, nekas, ka sastivinātā kleita būs saburzījusies gar koku stumbriem, lipīgo pumpuru satraipota, toties viņa būs atpakaļ dro�ībā, neskarta, tomēr pilnā savas uzvaras apziņā atkāpusies no bezdibeņa malas.

Viņa piecēlās un pārgāja pāri �osejai uz to vietu, kur sākās lapām apbiru�i grantētā taka. Viņa izdzirda no dienvidiem strauji tuvojamies automa�īnu. Uzgriezusi �osejai muguru, viņa palika stāvam, it kā gaidītu autobusu, kas brauc uz Portfilipu. Neviens nedrīkstēja redzēt viņu ieejam me�ā. Tam jāpaliek noslēpumā.

Ma�īna brauca pa otru �osejas malu tie�i �urp. Tad palēni�nāja gaitu un apstājās. Viņa nepagriezās, bet joprojām lūkojās, vai nenāk autobuss, kaut gan zināja, ka tas gaidāms tikai pēc stundas.

��� Hallo, mis D�ordeika! � kāds viņu uzrunāja vārdā, un tā bija vīrie�a balss. Griezdama galvu uz saucēja pusi, viņa juta. ka vaigos strauji sakāpj asinis. Viņa saprata, ka ir muļķīgi tā nosarkt. Viņai bija tiesības atrasties uz �osejas. Neviens nezināja nekā par abiem tum�ādainajiem kareivjiem, par ēdienu, dzērie�niem un astoņsimt dolāriem. Pirmajā mirkli viņa neuzpazina vīrieti, kas, sēdēdams pie stūres 1939. gada buika kabrioletā ar atsistu jumtu, bija viņu uzrunājis. Nevērīgi pārkāris vienu cim�doto roku pār ma�īnas malu, tas viņai uzsmaidīja. Tad viņa sa�prata, kas viņ� ir. Misters Boilens. Viņa to bija redzējusi tikai reizi vai pāris rei�u fabrikā, kas saucās viņa vārdā. Viņ� tur parādījās ļoti reti. Viņ� bija slaids, gai�matains, iededzis, ar gludi skūtu seju, spurainām, gai�ām uzacīm un ārkārtīgi spo�i nospodrinātām kurpēm.

�� Labdien, mister Boilen, � viņa sacīja, no vietas neizkustē�jusies. Viņa nevēlējās spert kaut soli tuvāk, lai viņ� nepamanītu viņas pietvīkumu.

��� Ko jūs darāt �ajā pamestajā zemes stūrītī? � gandrīz vai priek�nieka balsī izteikts jautājums. Un tomēr likās, ka viņu uz�jautrina nejau�ais atklājums � daiļa meitene augstpapē�u kur�pēs viena pati me�malā.

�� Diena ir tik burvīga � � vārdi nāca aizķerdamies. � Brī�vās pēcpusdienās es bie�i dodos nelielās ekskursijās.

�� Viena pati? � viņ� neticīgi jautāja.

�� Es ļoti mīlu dabu, � viņa neizteiksmīgā balsī atteica. Viņ� ta�u noturēs mani par galīgu stulbeni, viņa nodomāja. Un pamanīja viņa vīpsnu, kad viņ� nolūkojās uz viņas augstpapē�u

kurpēm. � Iesēdos autobusā tāpat vien, nekā nedomādama, � viņa meloja, necerēdama, ka viņ� noticēs. � Tagad gaidu auto�busu atpakaļ uz pilsētu. � Pēk�ņi viņa izdzirda aiz muguras kaut ko noskrapstam un, pārbīlī salēkdamās, apsviedās apkārt, pārliecināta, ka tie ir abi kareivji, kas kļuvu�i nepacietīgi un atnāku�i pārbaudīt, vai viņa atbraukusi. Bet tā bija tikai vāverīte, kas pārskrēja pāri grantētajai takai.

��� Kas jums notika? � Boilens iejautājās, pārsteigts par viņas sarau�anos.

��� Man likās, ka �ūska. � Ardievu! � viņa nodomāja.

��� Dabas miļotājai gan nevajadzētu būt tik drebelīgai, � Boilens nopietni noteica.

��� Tikai no �ūskām, � viņa sacīja. Stulbākais dialogs, viņa nodomāja, kādu savā mū�ā esmu dzirdējusi.

Boilens palūkojās pulkstenī. � Jūs ta�u zināt, ka autobuss vēl labu brīdi nenāks, � viņ� sacīja..

��� Tas nekas, � viņa atteica un pasmaidīja tik gai�u smaidu, it kā autobusu gaidī�ana sestdienu pēcpusdienās būtu viņai vis�tīkamākā nodarbo�anās. � �eit ir tik jauki un klusi!

�� Atļaujiet uzdot jums nopietnu jautājumu, � viņ� lūdza.

Nu tūliņ būs, viņa domāja. Viņ� noteikti gribēs zināt, ko es

te gaidu. Steigā viņa gudroja, ko varētu uzņemt sarakstā, lai viņ� noticētu. Brāli, draudzeni, kādu māsiņu no slimnīcas? Viņa bija tā nogrimusi sacerē�anā, ka palaida gar ausim Boilena vārdus, kaut gan bija dzirdējusi, ka viņ� kaut ko saka.

��� Piedodiet, � viņa teica, � es neieklausījos.

��� Es jautāju, vai jūs len�u jau esat ieturējusi, mis D�ordeika.

��� Es nemaz neesmu izsalkusi, tie�ām. Es �

��� Nāciet! � viņ� pamāja ar cimdoto roku. � Uzaicinu jūs uz len�u. Es nicinu ē�anu vienatnē.

Juzdamās maza un bērni�ķīga kā vienmēr, kad pieaugu�ie kaut ko pavēlēja, viņa pārgāja pāri �osejai un, kad viņ�, paliecies no stūres puses, atvēra durtiņas, iesēdās ma�īnā. Vienīgais cil�vēks, kuru viņa līdz �im bija dzirdējusi normālā sarunu valodā lietojam vārdu �nicināt�, bija viņas māte. Vecās skolotājas māsas Katerinas audzinā�anas paliekas.

��� Jūs esat ļoti laipns, mister Boilen, � viņa sacīja.

��� Sestdiena man ir laimīga diena, � viņ� noteica, iedarbinā�dams ma�īnu. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, ko viņ� ar to gribēja teikt. Ja viņ� nebūtu zināmā mērā viņas �efs uti turklāt tik vecs, vismaz gadus �etrdesmit vai �etrdesmit piecus, viņa būtu kaut kā atrunājusies. Viņai kļuva �ēl slepenās pastaigas pa me�u, kura nu vairs nenotiks, �ēl neķītrās, moko�ās iespējas, ka abi kareivji būtu varbūt viņu pamanīju�i un sāku�i vajāt� Divi klibi varoņi savas cilts medību laukos. Par krāsu karotāju ģīmju izkrāso�anai tiktu maksāti astoņi simti dolāru.

�� Vai zināt krodziņu �Pie labā saimnieka�?

��� Esmu par to dzirdējusi, � viņa atteica. Tā bija neliela viesnīca upes kraujā un slavena ar augstajām cenām.

Vairāk runāts netika, jo viņ� brauca ļoti ātri un pretvēj� rēkdams sitās gar vaļējo ma�īnu, piespiezdams Grētiņu piemiegt acis un pluinīdams viņai matus. Kara laikā benzīna taupī�anas nolūkā atļautais ātrums bija trīsdesmit piecas jūdzes stundā, ta�u tādam vīram kā misters Boilens, protams, nevajadzēja raizēties par benzīna trūkumu.

Boilens �ad tad, viegli pavīpsnādams, palūkojās uz Grētiņu. Viņa sajuta �ās vīpsnās ironiju un bija pārliecināta, ka viņ� no�jau� viņas melus, kādēļ viņa viena pati atradusies tik tālu no pilsētas, muļķīgi izlikdamās gaidām autobusu, kas pienāks tikai pēc stundas. Viņ� paliecās uz priek�u, atvēra cimdu glabātavu, izņēma no tās tum�as aviatora brilles un pasniedza viņai. � Sargājiet savas skaistās, zilās acis! � viņ� teica, pārklieg�dams vēju. Viņa uzlika brilles un nu �ķita sev eleganta kā kino�zvaigzne filmā.

Viesnīca �Pie labā saimnieka� bija sena pasta zirgu mainī��anas vieta, kad pēckoloniju laikā ceļotāji no Ņujorkas uz konti�nenta iek�ieni vēl izmantoja pasta karietes. Tā bija sarkana ēka ar baltiem koka rotājumiem, un zaļajā mauriņā bija uzstatīts liels furgona ritenis. Tas liecināja, ka īpa�nieks zina amerikāņu gaumi pusdienot pagātnes noskaņā. Sī viesnīca varētu atrasties simt jūd�u vai simt gadu attālumā no Portfilipas.

Grētiņa centās cik necik sasukāt matus, izmantojot ma�īnas sānspogulīti. Viņa jutās neveikli, jo manīja, ka Boilens viņu vēro. � Viens no jaukākajiem skatiem, kāds vīrie�a acij �ai pasaulē ļauts, � viņ� sacīja, � ir daiļa meitene, kas, rokas pa�cēlusi, sukā matus. Ne velti tik daudzi mākslinieki to izmantoju�i gleznās.

Sādu valodu viņa nebija radusi dzirdēt ne no zēniem, ar ku�riem kopā bija gājusi vidusskolā, ne no jaunekļiem, kas kantorī slaistījās ap viņas darba galdiņu, un nesaprata, vai viņai tā patīk vai nepatīk. Tā �ķita varmācīgi ielau�amies viņas privā�tajā dzīvē. Viņa cerēja, ka �odien vairs nesarks. Viņa grasījās atjaunot krāsu uz lūpām, bet viņ� pastiepa roku un viņu aizka�vēja. � Nevajag, � viņ� pavēlnieka balsī noteica, � lūpas jums pietiekami nokrāsotas! Vairāk nekā pietiekami. Ejam! �

Viņ� izlēca no ma�īnas � apbrīnojami viegli un veikli vīrietim viņa gados, nodomāja Grētiņa � un, apgājis apkārt ma�īnai, atvēra durtiņas.

Manieres, viņa neviļus konstatēja. Viņa sekoja viņam no auto�mobiļu stāvvietas, kur koku paēnā jau atradās piecas vai se�as ma�īnas, uz viesnīcas ieeju. Viņa bruņās kurpes (īstenībā tos sauca par puszābakiem, kā viņa vēlāk uzzināja) spīdēja un lais�tījās kā vienmēr. Viņ� bija ģērbies tvīda �aketē ar melnbaltu asaku rakstu, pelēkās vilnas flaneļa biksēs un kaklasaites vietā virs mīkstā vilnas krekla uzsējis kaklautu. Viņ� ta�u nemaz nav īsts, viņa nodomāja, viņ� ir izkāpis no modes �urnāla. Ko es te daru kopā ar viņu?

Līdzās viņam Grētiņa jutās nopluku�i un lempīga savā tum��zilajā kleitiņā ar īsajām piedurknēm, kuru no rīta bija izvēlēju�sies ar tādu rūpību. Viņa bija pārliecināta, ka viņ� jau tagad no��ēlo, ka viņas dēļ apturējis ma�īnu. Bet viņ� galanti atvēra dur�vis, palīdzīgi paņēma Grētiņu zem elkoņa un palaida sev pa priek�u bārā.

Divi pāri sēdēja bārā, kas bija iekārtots kā astoņpadsmitā gadsimta krodziņ� � ar tum�a ozolkoka mēbelēm un daudzām alvas krūkām un �ķīvjiem. Abas sievietes bija pajaunas, tērpu�ās zam�a svārkos un cie�i pieguļo�os puloveros, un runāja skaļā, pa�pārliecinātā balsī. Palūkojusies uz viņām, Grētiņa pēk�ņi iedo�mājās savas augstās krūtis un neviļus uzmeta kūkumu, lai tās izskatītos mazākas. Abi pāri sēdēja pie zema galdiņa telpas viņā galā. Boiiens aizvadīja Grētiņu pie bāra un palīdzēja viņai ap�sēsties uz augstā, masīvā koka ķebļa.

��� Paliksim �eit, � viņ� klusi sacīja, � tālāk no tām dā�mām. Tā mūzika manām ausīm nepatīk.

Pienāca nēģeris iestīvinātā baltā �aketē, lai pieņemtu pasū�tījumu.

��� Labdien, mister Boilen, � nēģeris pieklājīgi sveicināja, � ar ko varu jūs iepriecināt, ser?

��� Sveiks, Bernār! � Boiiens atņēma. � Jūs uzdodat jau�tājumu, kas mulsinājis filozofus kop� sirmas senatnes.

Spoks, nodomāja Grētiņa. Un pati mazliet iztrūkās, ka uz�dro�inās tā domāt par tādu cilvēku kā misters Boiiens.

Nēģeris pazemīgi pasmaidīja. Viņ� izskatījās tik kārtīgs un spodrs, ka varētu stāties pie operāciju galda. Grētiņa no sāniem viņu vēroja. Es zinu divus tavus draugus netālu no �ejienes, viņa domāja, kurus �ajā pēcpusdienā neviens neiepriecinās.

��� Dārgā, � Boiiens pievērsās viņai, � ko jūs dzersiet?

�� Vienalga. Ko jūs ieteiksiet. � Cilpa savilkās arvien cie��āk. Kā lai viņa zina, ko dzers? Viņa nekad nebija dzērusi neko citu kā kokakolu. Vēl vairāk viņa baidījās no brī�a, kad atnesis ēdienkarti. Dro�i vien tā būs fran�u valodā. Skolā viņa mācījās spāņu un latīņu valodu. Latīņu valodu!

��� Starp citu, � Boilens ieminējās, � vai jums ir pilni as�toņpadsmit gadi?

�� Jā, protams, � viņa atbildēja. Un nosarka. Cik muļķīgs brīdis nosark�anai! Par laimi, bārā bija tum�s.

�� Es negribētu nokļūt tiesas priek�ā par mazgadīgu meiteņu pave�anu, � viņ� smaidīdams paskaidroja. Viņam bija skaisti, balti zobi, kas liecināja, ka par tiem rūpējas dārgs zobārsts. Grūti izprast, kādēļ gan vīrietim ar tādu izskatu, ar tādiem zo�biem, tik elegantu apģērbu un tik bagātam jelkad vajadzētu sēsties vienam pie azaida galda.

�� Bernār, sagatavojiet kaut ko saldu. Sai jaunajai dāmai. Piemēram, jūsu ne ar ko nesalīdzināmo deikvīriju.

��� Pateicos, ser, � Bernārs atteica.

Ne ar ko nesalīdzināmo, viņa nodomāja. Kas gan runā tādiem vārdiem? Izjūta, ka viņa te neiederas ne ar savu vecumu, ne ar savu apģērbu, noskaņoja viņu naidīgi.

Grētiņa vēroja, kā Bernārs izspie� citronus, iemet mikseri ledus gabaliņus un ar manikirētām tum�ām rokām, kuru plauk�stas vizēja gai�i rozā, sāk kratīt kokteiļu trauku. Ādams un Ieva paradīzes dārzā. Ja misters Boilens nojaustu� Tad viņ� tādā augstmanīgā laipnībā nerunātu par pave�anu.

Ledus vēsinātais dzēriens bija burvīgs, un viņa to izdzēra kā limonādi. Boilens, mazliet teatrāli pacēlis vienu uzaci, vēroja, kā pazūd dzēriens.

��� Vēl vienu, Bernār, � viņ� sacīja.

Abi pāri iegāja ēdamzālē, viņi palika bārā vieni pa�i, Bernārs jauca otru kokteili. Grētiņa jutās brīvāk. Pēcpusdiena sāka iz�vērsties. Viņa nezināja, kāpēc prātā ie�āvies �is vārds, bet tie�i tā viņa to izjuta � sāk izvērsties. Gan viņa vēl sēdēs dau�dzos tum�os bāros un daudzi paveci, oriģināli ģērbu�ies vīrie�i cienās viņu ar brīni�ķīgiem dzērieniem!

Bernārs nolika viņai priek�ā glāzi.

��� Vai drīkstu dot jums padomu, mazulīt? � Boilens jau�tāja. � Es jūsu vietā �o dzertu mazliet lēnāk. Tur tomēr ir klāt rums.

��� Protams, � viņa ar lielu pa�cieņu atteica. � Man ļoti slāpa, dro�i vien tādēļ, ka biju nostāvējusies karstajā saulē.

��� Protams, mazulit, � viņ� apstiprināja.

Mazulīt. Neviens viņu nekad nebija tā saucis. Viņai �is vārds iepatikās, īpa�i veids, kādā viņ� to izteica � tik vienaldzīgi un neuzmācīgi. Maziem malciņiem kā īsta dāma viņa baudīja auk�sto dzērienu. Tas gar�oja tikpat labi kā pirmais. Varbūt pat labāk. Viņai sāka likties, ka �odien viņa vairs nesarks.

Boilens palūdza ēdienkarti. Viņ� gribēja ēdienus pasūtīt bārā un gaidot mierīgi izdzert glāzes. Ienāca vecākais viesmīlis ar divām lielām, cietām kartēm un, viegli palocījies, sacīja: � Prie�cājos jūs atkal redzēt pie mums, mister Boilen.

Visi priecājās redzēt misteru Boilenu lieliski nospodrinātajās kurpēs.

��� Atļausiet man pasūtīt? � Boilens jautāja Grētiņai.

Grētiņa no filmām zināja, ka restorānos ēdienus mēdz pasūtīt

kungi, bet redzēt to uz ekrāna bija pavisam kas cits nekā pa�ai piedzīvot.

��� Lūdzu, � viņa sacīja. Uz mata kā romānā, viņa triumfē�dama nodomāja. Debestiņ, cik tas dzēriens gards!

Misters Boilens un vecākais viesmīlis īsi, bet nopietni ap�spriedās par ēdieniem un vīnu. Vecākais viesmīlis aizgāja, apso�lījis viņus paaicināt, kad galds būs uzklāts. Misters Boilens iz�ņēma no kabatas zelta etviju un piedāvāja Grētiņai cigareti. Viņa papurināja galvu.

��� Jūs nesmēķējat?

�� Nē. � Viņa juta, ka nesmēķēdama neatbilst ne �īs vietas līmenim, ne �ai situācijai, bet divas trīs reizes, kad bija mēģinā�jusi smēķēt, cigarete viņai izraisīja klepu un sadzina asaras acis, tādēļ viņa eksperimentu vairs neatkārtoja. Bez tam māte smēķēja augām dienām un naktīm un Grētiņa negribēja darīt nekā tāda, ko dara māte.

�� Tas ir labi, � Boilens sacīja, aizkūpinādams cigareti no zelta �ķiltavām, ko izņēma no kabatas un nolika uz bāra letes Hdzās ar monogrammu izrotātajai etvijai. � Man nepatīk redzēt meitenes smēķējam. Tas viņām laupa jaunības burvīgumu.

Tuk�a pļāpā�ana, viņa nodomāja. Bet tagad tas viņu vairs neaizskāra. Viņ� gribēja viņai izpatikt. Pēk�ņi viņa atcerējās par�fīmu, ar kuru bija iesmar�ojusies kantora tualetes telpā. Viņa raizējās, ka smar�a viņam var likties lēta. � Es pabrīnījos, ka jūs zināt, kā mani sauc, � viņa sacīja.

��� Kādēļ?

�� Nu, man �ķiet, esmu jūs redzējusi tikai reizi vai pāris rei�u. Un kantorī jūs vispār nekad neiegrie�aties.

��� Es jūs gan esmu redzējis, � viņ� teica, � un nevarēju saprast, kas meitenei ar jūsu izskatu meklējams tādā drūmā ūķl kā Boilena ķieģeļu un flī�u ceplis.

��� Tik ļauni jau nemaz nav, � viņa aizstāvējās.

��� Nav? Priecājos dzirdēt! Man visu laiku likās, ka darbi�nieki tur jūtas necie�ami. Es nekad tur neuzturos ilgāk par piec�padsmit minūtēm mēnesī. Mani tā vieta nomāc.

Pienāca vecākais viesmīlis: � Galds uzklāts, ser.

��� Atstājiet glāzi tepat, mazulīt, � Boilens sacīja, palīdzē�dams viņai nokāpt no ķebļa. � Bernārs mums to atnesīs.

Viņi sekoja vecākajam viesmīlim ēdamzālē. Astoņi vai desmit galdiņi bija aizņemti. Kāds pulkvedis jaunu virsnieku sabiedrībā. Vairāki tvīdā tērpti pāri. Uz imitētā koloniju stila galdiņiem puķes, veselām rindām mirdzo�as glāzes. Te ta�u nav neviena, kam ienākumi mazāki par desmit tūksto�iem gadā, viņa nodo�māja.

Kad viņi sekoja vecākajam viesmīlim, kas viņus veda pie maza galdiņa loga tuvumā, sarunas uz mirkli pieklusa. Viņa juta pievēr�amies sev jauno virsnieku skatienus. Viņa neviļus at�glauda matus. Viņa zināja, ko virsnieki domā. Un no�ēloja, ka Boilens nav jaunāks.

Vecākais viesmīlis pacēla viņai krēslu, viņa apsēdās un vilci�nādamās izklāja klēpī lielo krēmkrāsas salveti. Bernārs atnesa aizsāktos kokteiļus un nolika tos uz galda.

��� Pateicos, ser, � viņ� sacīja un, atpakaļ kāpjoties, attā�linājās.

Vecākais viesmīlis pienāca ar pudeli fran�u sarkanvīna, bet viesmīlis atnesa pirmo ēdienu. Sajā viesnīcā vīrie�u personāla trūkums nebija jūtams.

Vecākais viesmīlis svinīgi ielēja mazliet vīna lielā, dziļā glāzē. Boilens vīnu paostīja, tad nogar�oja, acis pārgriezis, paraudzījās griestos un mirkli paturēja vīna malku mutē. Tad pamāja vecā�kajam viesmīlim. � Ļoti labs, � viņ� noteica.

��� Pateicos, ser, � sacīja vecākais viesmīlis. Kopā ar visiem �pateicos, ser�, nodomāja Grētiņa, rēķins izaugs līdz debesīm.

Vecākais viesmīlis ielēja vīnu vispirms viņas, tad Boilena glāzē. Boilens pacēla glāzi, un viņi abi maziem malciņiem dzēra. Vīnam bija putekļaini sausa gar�a, un tas bija siltens. Gan jau viņa kādreiz, to skaidri zināja, iemācīsies �o gar�u novērtēt.

��� Ceru, ka jums gar�o palmu serdes, � Boilens sacīja. � Man tās iegar�ojās Jamaikā. Tas, protams, bija pirms kara.

��� Brīni�ķīgas! � Ēdiens negar�oja ne pēc kā, bet viņai iepa�tikās doma, ka vesela cēla palma nocirsta tādēļ vien, lai viņai pasniegtu mazu, delikātu maltīti.

��� Kad kar� beigsies, � viņ� sacīja, bakstīdams ar dak�iņu �ķīvī, � es atkal do�os turp un apmetī�os tur uz dzīvi. Jamaikā. Nedarī�u nekā, tikai augu gadu gulē�u saulē. Kad atgriezīsies visi pui�i, �ajā zemē nebūs iespējams dzīvot. Pasaule, kas radīta varoņiem, � viņ� zobgalīgi piebilda, � nav piemērota Teodoram Boilenam. Jums būs jābrauc pie manis ciemos.

��� Noteikti, � viņa sacīja, � par algu, ko man maksā Boilena ķieģeļu un flī�u ceplī, es rumbas soli aizdejo�u līdz tu�rienei.

Viņ� iesmējās: � Mana ģimene lepojas un di�ojas ar to, ka jau kop� 1887. gada maksā saviem darbiniekiem viszemākās algas.

��� Ģimene? � viņa brīnījās. Cik viņai zināms, viņ� bija vie�nīgais Boilens. Visi zināja, ka viņ� viens pats apdzīvo mūra �oga iekļauto, milzīgo māju lielajā teritorijā ārpus pilsētas. Kopā ar kalpotājiem, protams.

���� Impērija, � viņ� atteica. � Mūsu spo�ums ple�as no viena okeāna līdz otram, no prie�u siliem Mainas krastos līdz apelsīnu birzīs grimsto�ajai Kalifornijai. Ne tikai Boilena ce�menta rūpnīca un Boilena ķieģeļu un flī�u ceplis Portlilipā, bet arī Boilena kuģu būvētavas, Boilena naftas sabiedrības, Boilena ma�īnu rūpnīcas krustu �ķērsu ple�as �ajā lielajā valstī, un visur priek�galā kāds Boilenu brālis, onkulis vai brālēns apgādā mūsu mīļoto tēvzemi ar kara materiālu, neaizmirstot iekasēt pieklājīgu peļņu. Ir pat viens ģenerālmajors Boilens, kas ar dro�u roku cīnās par nācijas taisno lietu, kalpodams armijas sagādes daļā Va�ingtonā. Ģimene? Kur vien jūtama dolāra smaka, tur kāds Boilens būs pirmais klāt.

Viņa, būdama vienkār�a un godīga, nebija radusi klausīties, ka cilvēks paļā savu ģimeni. Laikam viņas sejā parādījās vil��anās.

��� Es jūs dro�i vien �okēju, � Boilens sacīja. Atkal zobga�līgs, sāniski uzmests skatiens.

��� Ne pārāk, � viņa atteica un iedomājās pati savu ģimeni. � Katrā ģimenē tikai ģimenes locekļi pa�i zina, cik mīlestības kurais pelnījis.

��� Es nemaz tik slikts neesmu, � Boilens sacīja. � Viens tikums manai ģimenei piemīt pārpārēm, un to es apbrīnoju no visas sirds.

��� Proti?

��� Tā ir bagāta, � viņ� smiedamies atteica, � ļoti, ļoti ba�gāta.

��� Tomēr, � viņa iebilda, cerēdama, ka viņ� nav tik slikts, cik izliekas, bet tikai cen�as izrādīties, gribēdams �ā len�a laikā radīt iespaidu uz muļķa skuķi, � jūs ta�u tomēr strādājat. Un Boileni daudz darīju�i mūsu pilsētas labā �

��� Protams, � viņ� teica, � viņi to izsūku�i līdz pēdējai asinslāsītei. Un tagad izjūt pret to kaut ko līdzīgu sentimentālai interesei. Portfilipa ir impērijas visnenozīmīgākais īpa�ums, kurā nav vērts nodarbināt simtprocentīgi operativu Boilenu atvasi, bet no Portfiiipas �ķirties viņi arī negrib. Pēdējais un nenozīmīgā�kais dzimtas loceklis, jūsu padevīgais kalps, tika deleģēts uz at�paliku�o dzimto provinci, lai ar savu klātbūtni vismaz reizi vai divas reizes mēnesī kā visas dzimtas vārda un godības pār�stāvis pie�ķirtu relikvijai mirdzumu. Es �o rituālo pienākumu ap�zinīgi pildu un sapņoju par pārcel�anos uz Jamaiku, tiklīdz apklusīs lielgabali.

Viņ� ienīst ne tikai dzimtu, viņ� ienīst arī pats sevi, viņa nodomāja.

Viņa asās, gai�i blāvās acis pamanīja sīko pārvērtību viņas sejas vaibstos.

��� Es jums nepatīku, � viņ� sacīja.

�� Tas nav tiesa, � viņa atteica, � jūs tikai esat pavisam citāds nekā tie cilvēki, kurus es pazīstu.

��� Labāk vai sliktāk citāds?

��� Es nezinu, � viņa atbildēja.

Viņ� nopietni pamāja. � Atsaucu savu jautājumu, � viņ� teica. � Izdzeriet vīnu. Mums tūliņ atnesis citu.

Glu�i nemanot, viņi bija iztuk�oju�i pudeli jau pirms galvenā ēdiena. Vecākais viesmīlis nolika viņiem priek�ā citas glāzes, un vēlreiz atkārtojās vīna nogar�o�anas ceremonija. Seja Grētiņai no vīna bija pietvīkusi. Pārējo viesu sarunas likās atkāpu��ās, un balsis skanēja viņai ausīs kā tālu bangu vienmērīgā, rimtā �alkoņa. Pēk�ņi viņa senlaicīgo, pulēto mēbeļu vidū jutās kā mājās un skaļi iesmējās.

��� Par ko jūs smejaties? � Boilens aizdomīgi vaicāja.

��� Par to, ka atrodos �eit, � viņa atteica, � bet es ta�u būtu varējusi atrasties diezin kur citur.

�� Jums bie�āk jādzer, � viņ� sacīja, � vīns jums iet la�bumā. � Viņ� satvēra viņas roku un to noglāstīja. Viņa juta, ka roka, kas pieskārās viņējai, bija sausa un stingra. � Jūs esat skaista, mazullt, skaista, skaista!

��� Man arī tā �ķiet, � viņa piekrita.

Nu bija viņa kārta smieties.

��� �odien, � viņa piebilda.

Kad viesmīlis viņiem atnesa kafiju, viņa bija noreibu�i. Vēl nekad mū�ā viņa nebija piedzērusies, tādēļ pati nenojauta, ka nut ir piedzērusi. Viņa apjēdza vienīgi to, ka visas krāsas kļuvu��as spilgtākas, ka lejā upe viz kobalta zilumā, ka saule, kas debesīs jau slīdēja pretī klintīm rietumu pusē, spētu vai sirdi izkausēt ar savu zelta mirdzumu. Viss, ko viņa ēda un dzēra, gar�oja pēc vasaras, un vīrietis, kas sēdēja pretī, nebija sve�i�nieks, nebija viņas darba devējs, tas bija viņas labākais, tuvā�kais draugs, kura smalkā, iedegusi seja bija laipna un bezgala uzmanīga, kura rokas pieskārieni viņas rokai bija tīkami un no�mierino�i, kura smiekli rosināja viņas asprātību. Viņa spēja iz�stāstīt viņam visu, viņas noslēpumi piederēja viņam.

Viņa pastāstīja smieklīgus atgadījumus hospitālī � par ka�reivi, kur� bija dabūjis pa aci ar vīna pudeli, ko viņam sajūsmā sviedusi kāda francūziete, sveicot amerikāņu iesoļo�anu Parīzē, kā kareivis apbalvots ar medaļu, jo pēc gūtā ievainojuma, die�nesta pienākumu pildot, viņam bija cietusi redze � visi priek��meti dubultojās. Un par medicīnas māsu un jauno virsnieku, kas ik vakarus satikās stāvvietā noliktajā sanitārajā ma�īnā, līdz vienu nakti, kad ma�īna saņēma izsaukumu, bez diedziņa mugurā tika aizvesti līdz pat Pāfkīpsijai.

Runājot viņai kļuva skaidrs, ka viņa ir vienreizēji interesanta persona, kas dzīvo raibiem notikumiem bagātu dzīvi. Viņa pastāstīja par problēmām, kas viņu bija nodarbināju�as pēdējā skolas gadā, tēlojot Rozalindi lugā �Kā jums tik�. Re�isors mis�ters Polaks, kas bija redzējis desmitiem Rozalindu gan Brod�vejā, gan citur, teicis, ka būtu noziegums aizlaist viņas talantu postā. Gadu pirms tam viņa bija tēlojusi Porciju un tagad prā�toja, vai no viņas neiznāktu lieliska juriste. Pēc viņas domām, sievietēm mūsdienās vajadzētu pievērsties tādai dzīvei, nevis pre�cēties un laist pasaulē bērnus.

Viņa gribot Tedijam (desertu ēdot, viņ� jau bija Tedijs) at�klāt kaut ko tādu, ko neesot vēl uzticējusi nevienam cilvēkam pasaulē: kad kar� beigsies, viņa dosies uz Ņujorku un kļūs par aktrisi. Ar deikvīrija, vīna un divu glāzī�u benediktie�a atrai�sītu mēli viņa nodeklamēja fragmentu no �Kā jums tīk�: � �Nu, bildiniet mani, bildiniet mani, jo es �odien esmu svētku omā un viegli pierunājama uz visu! Ko jūs man sacītu, ja es būtu jūsu īstā Rozalinde?�

Kad viņa beidza, Tedijs noskūpstīja viņai roku, un viņa �o cildinājumu pieņēma iznesīgi un ar cieņu, sajūsmināta par citāta koķeto piemērotību situācijai.

Sava partnera nenogursto�ās uzmanības spārnota, viņa jutās glu�i kā elektrizēta, dzirksto�a un neatvairāma. Viņa atpogāja kleitas divas aug�ējās podziņas. Lai jau redz viņas daiļumus! Turklāt restorānā bija silti. Viņa spēja runāt par neiedomājamiem tematiem, lietot vārdus, kādus līdz �im bija redzējusi vienīgi pa�laidņu puiku uz�ņāptus uz �ogiem. Viņa bija zaudējusi aizsprie�dumus un iemantojusi aristokrātisku privilēģiju � uzdrīkstē�anos izteikties atklāti.

��� Es viņiem nepievēr�u ne mazāko uzmanību, � viņa sacīja, atbildot uz Boilena jautājumu par vīrie�iem kantori. � Viņi lun�cinās ap mani kā kucēni. Mazpilsētas don�uāni. Uzaicina uz kino, izmaksā saldējumu, bet pēc tam, uz mājām braucot, ma�īnas aiz�mugures sēdeklī sāk spaidīt, sagrābj tā, it kā es būtu misiņa rokturis karuseli, pie kā pieturēties. El� kā mirsto�i aļņi un cen��as par varēm iebāzt mēli otram mutē. Nē, pateicos, ar mani tas neiet cauri. Da�s kādreiz ir mēģinājis un dabūjis mācību. Man pat prātā nenāk steigties. � Tad viņa pēk�ņi piecēlās. � Pateicos par lielisko len�u, � viņa sacīja, � man jāiet uz tualeti. � Nekad viņa nevienam, ar kuru kopā tika izgājusi, ne�bija teikusi, ka viņai jāiet uz tualeti. Drīzāk viņa da�kārt kino�teātri vai viesībās bija cietusies, ka pūslis vai plīsa.

Tedijs piecēlās. � Pirmās durvis vestibilā pa kreisi, � viņ� paskaidroja. Tedijs bija gudrs, viņ� zināja visu.

Viņa nesteidzīgi gāja cauri ēdamzālei, pārsteigta, ka tur vairs nav neviena cilvēka. Viņa tī�i gāja lēnām, zinādama, ka Tedijs ar savām palsajām, gudrajām acīm vēro katru viņas soli. Mugura viņai taisna. To viņa zināja. Zem melnajiem matiem slaids, balts kakls. Viduklis �maugs, gurni skaisti izliekti, kājas garas ar ieapaļiem, stingriem lieliem. To visu viņa zināja un gāja ne�steidzīgi, lai Tedijs viņu labi apskata un visu iegaumē.

Dāinistabā viņa paraudzījās spogulī un noslaucīja no lūpām pēdējās pomādes paliekas. Man ir plata, aizraujo�a mute, viņa sacīja savam spoguļattēlam. Kāda muļķe biju, nokrāsodama to kā veca sieva!

Viņa izgāja no dāmistabas vestibilā. Pie bāra durvīm viņu gaidīja Tedijs. Viņ� bija samaksājis rēķinu un pa�reiz grasījās vilkt kreisajā rokā cimdu. Kad Grētiņa tuvojās, viņ� vēroja viņu ar grūtsirdīgu skatienu.

��� Es jums nopirk�u sarkanu kleitu, � viņ� sacīja, � ugu�nīgi sarkanu kleitu, kas izcels �o brīni�ķīgo sejas krāsu un me��onīgos, melnos matus. Kad jūs tajā parādīsieties, vīrie�i kritīs ceļos.

Viņa iesmējās: tātad viņas krāsa ir sarkanā. Tā vīrie�iem vienmēr vajadzētu runāt.

Viņa ieķērās Boilenam elkonī, un viņi aizgāja pie ma�īnas.

Viņ� nolaida jumtu, jo kļuva vēss, un viņi lēnām brauca dien�vidu virzienā; viņa labā roka, kurā viņ� tī�ām nebija uzvilcis cimdu, � uz viņas rokas starp viņiem abiem uz sēdekļa. Logi bija ciet un ma�īnā ļoti mājīgi. Viņus apņēma izdzertā alkohola vieglais aromāts, kas jaucās ar ādas sēdekļu smar�u.

��� Un tagad, � viņ� ierunājās, � pastāstiet, ko jūs istenibā darījāt pie autobusa pieturas Upes stacijā!

Viņa ieirgojās.

��� Tas bija neķītrs smiekliņ�, � viņ� sacīja.

��� Arī iemesls, kādēļ es tur atrados, bija neķītrs, � viņa at�teica.

Brīdi viņ� brauca klusēdams. Ceļ� bija tuk�s, un viņi brauca pāri ceļmalas koku garajām ēnām, kas mijās ar rieta saules palso mirdzu.

��� Es gaidu, � Tedijs atgādināja.

Kādēļ gan ne? � viņa nodomāja. Sajā brīni�ķīgajā pēcpus�dienā var runāt par visu. Viņiem vienam no otra nekas nav jā�slēpj. Viņi ir pacēlu�ies pāri sīkumainai kautrībai. Viņa sāka stāstīt par to, kas bija noticis hospitālī, sākumā vilcinādamās, bet tad aizvien raitāk.

Viņa notēloja abus nēģerus, vientuļus un sakropļotus, divus vienīgos tum�ādainos visā slimnīcā, pastāstīja, cik Arnolds vien�mēr bijis atturīgs un smalkjūtīgs, nekad neuzrunājis viņu vārdā, kā to darīja pārējie kareivji, lasījis viņas aiznestās grāmatas, cik inteliģents un skumj� tas viņai licies ar sakropļoto kāju un meiteni Kornvolā, kura neatbildēja uz viņa vēstulēm. Tad viņa pastāstīja par vakaru, kad visi jau gulēja un Arnolds sastapa viņu vienatnē, par viņu sarunu un to, kā tā izvērtās par pie�dāvājumu � divi pui�i un astoņsimt dolāru. � Ja tie būtu biju�i baltie, es būtu ziņojusi pulkvedim, � viņa sacīja, � bet tā �

Tedijs, pie stūres sēdēdams, saproto�i pamāja, ta�u nekā ne�bilda, tikai sāka braukt mazliet ātrāk.

���� Kop� tā vakara neesmu vairs hospitālī bijusi, � viņa sa�cīja. � Glu�i vienkār�i nespēju aiziet. Lūdzu tēvu, lai viņ� man ļauj braukt uz Ņujorku. Nespēju palikt vienā pilsētā ar �o cil�vēku, kas man bija teicis kaut ko tādu. Bet tēvs � manam tēvam pretī runāt nav nekādas nozīmes. Un es, protams, nevarēju vi�ņam pateikt, kādēļ gribu aizbraukt. Viņ� būtu aizgājis uz hospitāli un kailām rokām abus nositis. Un tad, �orīt� bija tik burvīga diena � es patiesībā negāju uz autobusu, mani kaut kas it kā aizvilka turp. Zināju, ka nevēlos iet uz to māju, bet man liekas, ka vēlējos redzēt, vai viņi tie�ām tur ir, vai tie�ām pasaulē ir vīrie�i, kas tā rīkojas. Pat tad � pat tad, kad izkāpu no auto�busa, es paliku turpat u% ceļa. Izdzēru pudeli kokakolas, brītiņu pasauļojos � Es � Varbūt es būtu pagājusies gabaliņu uz to pusi. Varbūt nogājusi līdz galam. Tikai lai redzētu. Zināju, ka esmu dro�ībā. Man nebūtu grūti bijis aizbēgt pat tad, ja viņi būtu mani ieraudzīju�i. Viņi ta�u ar savām klibajām kājām tik tikko kumuro uz priek�u .,.

Ma�īna palēnināja gaitu. Visu laiku viņa runādama noliektu galvu bija raudzīju�ies uz savām kurpēm. Tagad viņa pacēla acis un ieraudzīja, kur viņi atrodas. Pie benzīna uzpildes staci�jas. Pie veikala. Visapkārt neviena cilvēka.

Ma�īna apstājās tai vietā, kur sākās grantētā taka, kas veda lejup uz upmalu.

�� Tā bija rotaļa, � viņa sacīja, � muļķīga, cietsirdīga mei�tenes rotaļa.

��� Tu melo, � Boilens sacīja.

��� Ko? � viņa, it kā pa pieri dabūjusi, iesaucās. Ma�īnā bija drausmīgi karsti un smacīgi.

�� Tu dzirdēji, mazulīt, � Boilens sacīja. � Tu melo. Tā nebija rotaļa. Tu būtu nogājusi upmalā un ielaidusies ar viņiem.

�� Tedij, � viņa aizelsusies sēca, � lūdzu� lūdzu, atve�riet logu, man trūkst elpas!

Boilens paliecās un atvēra viņas pusē ma�īnas durtiņas.

��� Kāp ārā, mazulīt, � viņ� sacīja, � dodies turp, mazulīt! Viņi vēl būs tur. Ej papriecājies! Esmu pārliecināts, ka tu piedzīvosi kaut ko tādu, ko visu mū�u nespēsi aizmirst.

��� Lūdzu, Tedij � � Viņai sāka drausmīgi reibt galva, viņa balss �ķita pagaistam, bet tad glu�i piesmakusi atskanēja pie pa�as auss:

��� Par mājās tik�anu neraizējies. Es tevi �eit pagaidī�u. Man tikpat nav ko darīt. Ir sestdienas pievakare, un visi mani draugi izbrauku�i. Ej, nekautrējies! Pēc tam kad atnāksi, varēsi pastās�tīt. Man būs ļoti interesanti.

�� Man jātiek laukā! � viņa iesaucās. Viņai likās, ka galva pārplīsīs un viņa tūliņ nosmaks. Viņa izstreipuļoja no ma�īnas un, krampjaini rīstīdamās, sāka ceļa malā vemt.

Boilens nekustīgi sēdēja pie stūres, stingi vērdamies uz priek�u. Kad viņa bija izvēmusies un kaklu vairs ne�ņaudza konvulsijas, viņ� īsi noteica: � Labi, kāp atpakaļ iek�ā!

Nomocījusies glu�i vārga, viņa saltiem sviedriem norasoju�u pieri ietrausās ma�īnā un aizsedza muti ar plaukstu, lai aiztu�rētu pretīgo smaku.

��� Se, mazulīt, � Boilens draudzīgi teica. Viņ� pasniedza viņai lielu, raibu zīda mutautu, ko izvilka no svārku krū�kabatas.

��� Ņem �ito.

Viņa noslaucīja lūpas un nosvīdu�o seju. � Paldies, � viņa �ukstēja.

��� Ko tu istenibā gribi, mazulīt? � viņ� jautāja.

��� Es gribu uz mājām, � viņa �ēli kunkstēja.

��� Tādā stāvoklī tu mājās nevari rādīties, � viņ� teica.

Viņ� iedarbināja motoru.

�� Uz kurieni jūs mani vedīsiet?

��� Uz savām mājām, � viņ� atteica.

Viņa bija pārāk izvārgu�i, lai runātu pretim; atbalstījusi galvu pret sēdekļa atzveltni, viņa sēdēja aizvērtām acīm, kamēr ma��īna ātri traucās pa �oseju uz dienvidiem.

Viņ� paņēma viņu vakarā, pēc tam kad viņa bija ilgi vannas istabā skalojusi muti ar �ķidrumu, kas smar�oja pēc kanēļa, un divas stundas kā beigta nogulējusi viņa gultā. Pēc tam viņ�, ne vārda neteicis, aizveda viņu uz mājām.

Pirmdienas rītā, iegājusi pulksten deviņos kantorī, viņa uz sava galdiņa ieraudzīja garenu, baltu aploksni, uz kuras ma�īn�rakstā bija viņas uzvārds, bet vienā stūri uzkricelēts: �Perso�niski�. Viņa atplēsa aploksni. Iek�ā bija astoņas simtdolāru banknotes.

Viņam vajadzēja piecelties rītausmā, lai atbrauktu līdz pilsē�tai un iekļūtu aizslēgtajā fabrikā, pirms kāds ieradies darbā.

Klasē valdīja klusums, vienīgi spalvas cītīgi skrapstēja uz papīra. Mis Leno sēdēja pie skolotāju galda un lasīja, tikai �ad tad paceldama galvu un pārlaizdama klasei skatienu. Viņa bija uzdevusi īsu sacerējumu par tematu �Fran�u un amerikāņu draudzība�. Kad Rūdolfs vienā no pēdējiem soliem noliecās pār burtnīcu, viņ� bija spiests atzīt, ka mis Leno gan ir skaista un neap�aubāmi franciska, tomēr varētu būt apveltīta ar bagātāku iztēli.

Par rakstības kļūdu vai nepareizi uzliktu akcentu vērtējums tika samazināts par pusatzīmi, bet par pieļautu kļūdu grama�tikā � par veselu atzīmi. Sacerējumam vajadzēja aizpildīt vis�maz trīs lappuses.

Rūdolfs ar savām trim lappusēm drīz tika galā. Viņ� bija vie�nīgais skolnieks klasē, kura atzimes sacerējumos un diktātos pa�stāvīgi pārsniedza 90 punktus, un pēdējās trīs reizes viņ� uzde�vumu bija izpildījis par pilniem 100 punktiem. Fran�u valoda viņam padevās tik labi, ka mis Leno bija radu�ās aizdomas un viņa bija apvaicājusies, vai viņa vecāki nerunājot franciski. �D�ordā�s,� viņa sacīja, �nav amerikāņu uzvārds.� �o aizrādījumu

Rūdolfs sāpīgi pārdzīvoja. Viņ� daudzējādā ziņā vēlējās būt at��ķirīgs pārējo vidū, ta�u nekādā ziņā nevēlējās justies aizskarts savā amerikānismā. Viņa tēvs esot� vācietis, Rūdolfs skolotājai paskaidroja, bet, izņemot retumis kādu vācu vārdu, viņ� mājās esot dzirdējis vienīgi angļu valodu.

�Vai jūs skaidri zināt, ka jūsu tēvs nav dzimis Elzasā?� mis Leno neatlaidās.

�Ķelnē,� Rūdolfs atteica, piebilzdams, ka vectēvs gan cēlies no EIzasas-Lotringas.

�Alors,� mis Leno sacīja, �tā jau domāju.�

Rūdolfam sāpēja, ja mis Leno, �is sievietes skaistuma un visas pasaules sievi�ķīgās burvības iemiesojums un viņa aizrau�tīgās pielūgsmes objekts, varētu kaut uz mirkli iedomāties, ka viņ� spētu viņai melot vai viņu krāpt. Viņam ļoti gribējās atklāt savas jūtas, un viņ� iztēlojās, ka pēc da�iem gadiem, kad jau būs pieredzējis koled�as students, atgriezīsies un pie skolas sa�gaidīs mis Leno, uzrunās viņu fran�u valodā, ko tad būs apguvis līdz pilnībai gan leksikā, gan izrunā, un, uzjautrinādamies par kādreizējo biklo zēnu, izstāstīs viņai savu skolniecisko aizrau�a�nos vidusskolas laikā. Un kas lai zina, kā tad būs? Literatūrā ta�u ir tik daudz piemēru par vecākām sievietēm un apdāvinātiem jaunekļiem, par skolotājām un viņu agri nobriedu�ajiem skolnie�kiem �

Viņ� vēlreiz pārlasīja sacerējumu, dusmodamies par banālo tematu, kas uzspieda viņa darbam savu zīmogu. Aizstāja pāris vārdu ar citiem � labākiem, uzlika vienu akcentu, ko bija pie�mirsis, un tad palūkojās rokaspulkstenī. Vēl atliku�as piecpadsmit minūtes.

��� Heil � no viņa pa labi atskanēja izmocīts �uksts. � Kā ir pagātnes divdabis no venir?

Rūdolfs mazliet pagriezās uz sava kaimiņa Semija Keslera pusi. Semijs Keslers, kūkumu uzmetis, dziļās mokās bija nolie�cies pār burtnīcu un izmisīgām acīm raudzījās uz Rūdolfu. Rū�dolfs pameta skatienu uz skolotāju. Mis Leno bija iegrimusi lasī��anā. Viņas stundā Rūdolfs nevēlējās sagrēkoties, bet nevarēja arī pieļaut, lai vinu uzskata par gļēvuli vai skolotājas lutek�līti.

��� Venu, � viņ� pa�ukstēja.

��� Ar �i�? � Keslers �ukstus jautāja.

��� Ar �u�, stulbeni, � Rūdolfs atteica.

Semijs Keslers, jau priek�laikus nolemts neveiksmei, mocīda�mies un svīzdams turpināja rakstīt.

Rūdolfs nenolaida acis no mis Leno. Viņam likās, ka �odien skolotāja izskatās sevi�ķi pievilcīga. Viņai bija gari auskari un spo�a, brūna kleita, kas līdzīgi ādai glaudās ap gurniem un at�klāja labu tiesu no krū�turos kā bruņukreklā iespīlētajām krū�tīm. Mute bija spilgts, lūpu zīmuļa uztriepts plankums. Lūpas viņa krāsoja pirms katras stundas. Viņas vecākiem piederēja ne�liels fran�u restorāns Ņujorkas teātru rajonā, un mis Leno āriene vairāk atgādināja Brodveju nekā Foburgu St. Onorē, ta�u Rū�dolfs, par laimi, �o at�ķirību neatskārta.

Aiz gara laika Rūdolfs paņēma papīra lapu un sāka zīmēt. Drīz vien viņa spalva ieskicēja seju, viegli sazīmējamās divas saskrullētās matu cirtas gar ausīm, viļņainos, biezos, vidū pār�ķirtos matus. Rūdolfs turpināja. Uzzīmēja auskarus un paresno, masīvo kaklu. Tad mirkli sastomījās. Tālāk bija jādodas bīstamā teritorijā. Viņ� vēlreiz uzmeta skatienu mis Leno. Viņa joprojām lasīja. Disciplīnas problēma mis Leno stundās neeksistēja. Viņa bez �ēlastības sodīja par visniecīgākajiem pārkāpumiem. Iregurālā verba se iaire� konjugācija, turklāt desmitreiz atkārtota, bija viens no visvieglākajiem sodiem. Viņa mierīgi varēja sēdēt un lasīt, tikai lāgiem paceļot skatienu, lai redzētu, ka viss kārtībā, ka klase nesa�ukstas, ka no sola uz solu nepārceļo zīmītes.

Rūdolfs ļāvās erotiskās mākslas baudai. Viņ� paturpināja līniju no mis Leno kakla līdz viņas labajai krūtij, kailai, pro�tams. Tad uzzīmēja kreiso krūti. Apmierināts viņ� konstatēja, ka proporcijas ir pareizas. Rūdolfs zīmēja viņu, stāvo�u ceturtdaļprofilā pret tāfeli, izstieptajā rokā krīts. Viņ� strādāja aizrautīgi. Katrs nākamais opuss izdevās labāks par iepriek�ējo. Gurnus uz�zīmēt bija viegli. Veneras kalniņu viņ� zīmēja, atsaucot atmiņā attēlus, ko bija redzējis no bibliotēkas paņemtajās mākslas grā�matās, tādēļ �ī daļa iznāca mazliet neskaidra. Ar kājām viņ� ju�tās apmierināts. Viņam būtu paticis atveidot mis Leno ar kailām kājām, bet kājas viņam labi nepadevās, tādēļ viņ� tās ieāva augstpapē�u kurpēs ar siksniņu ap potīti, kādas viņa parasti val�kāja. Tā kā zīmēļumā viņa kaut ko rakstīja uz tāfeles, arī viņ� nolēma kaut ko uzrakstīt. Je suis folle d'amour, viņ� uzvilka, precīzi atdarinādams mis Leno rokrakstu. Tad sāka mākslinie�ciski ēnot mis Leno krūtis. Viņ� nosprieda, ka zīmējums būs efektīgāks, ja radīs iespaidu, ka no kreisās puses staro spilgta gaisma. Viņ� izēnoja mis Leno gurnu iek�pusi. Viņam ļoti gribē�jās, kaut skolā būtu kāds draugs, kam varētu zīmējumu parādīt un kas prastu to novērtēt. Bet saviem labākajiem draugiem, zē�niem no vieglatlētu komandas, viņ� nevarēja uzticēties � tiem trūka nopietnas objektivitātes.

Patlaban viņ� ēnoja kurpju siksniņas, kad juta, ka pie sola kāds nostājies. Viņ� lēni pacēla galvu. Tur stāvēja mis Leno un raudzījās uz zīmējumu. Par spīti augstajiem papē�iem, viņa bija piesi ielējusi klusi kā kaķe.

Rūdolfs sēdēja nepakustēdamies. Pat mazākā kustība viņam �ai mirkli �ķita nepiemērota. Mis Leno tum�ajās, ar tu�u 'ap�vilktajās acīs zvēroja niknums, viņa ko�ļāja spilgti krāsotās lū�pas. Klusēdama viņa izstiepa roku. Rūdolfs paņēma papīra lapu un pasniedza viņai. Mis Leno pagriezās uz papē�iem un gāja atpakaļ pie sava galda, saritinājusi lapu tā, lai neviens nere�dzētu uzzīmēto.

īsi pirms zvana viņa uzsauca: � D�ordeik!

��� Jā, mis Leno. � Viņ� jutās lepns, ka spējis atbildēt tik�pat dabiski kā vienmēr.

��� Vai jūs pēc stundas uz mirkli nepakavētos?

��� Jā, mis Leno, � viņ� sacīja.

Atskanēja zvans. Sākās parastā kņada. Skolēni steidzās ārā no klases uz nākamās stundas kabinetu. Rūdolfs ļoti rūpīgi sa�kārtoja grāmatas portfelī. Kad pārējie bija aizsteigu�ies, viņ� piegāja pie mis Leno galda.

Viņa sēdēja kā tiesnesis. Un, kad ierunājās, balss bija le�daina. � Monsieur l'artiste, � viņa sacīja, � jūs esat aizmirsis pievienot savam �edevram ļoti svarīgu detaļu. � Atvilkusi galda atvilktni, viņa izņēma no tās zīmējumu un ar plaukstu to noglu�dināja, tā ka lapa noskrapstēja uz dzē�papīra, ar ko bija ap�klāts skolotājas galds. � Tam trūkst signatūras. Mākslas darbi, kā zināms, kļūst daudz vērtīgāki, ja autors ar savu roku tos pa�raksta. Būtu gau�ām �ēl, ja kādam ienāktu prātā ap�aubīt �ā krā�ņā darba izcelsmi. � Viņa pastūma zīmējumu Rūdolfam tuvāk. � Bū�u jums ļoti pateicīga, mesjē, � viņa sacīja, � ja būsiet tik laipns un parakstīsiet to ar savu vārdu. Salasāmi.

Rūdolfs izņēma pildspalvu un parakstījās zīmējuma apak��ējā labajā stūrī. To viņ� darīja lēnām un rūpīgi, ar īsu acu uz�metienu pārliecinādamies, ka mis Leno redz, kā viņ� vienlaikus vēl apskata zīmējumu. Viņ� netrīcēs viņas priek�ā kā pārbiedēts pui�elis. Mīlestībai ir pa�ai savi likumi. Ja viņam pietika vīra dū�as viņu kailu uzzīmēt, viņam pietiks arī vīra dū�as izturēt viņas dusmību. Parakstu viņ� piedevām izgreznoja ar bra�u līkumiņu.

Mis Leno pastiepa roku un rautin parāva zīmējumu sava galda pusē. � Mesjē, � viņa spalgi runāja, gandrīz aizelsdamās, � tiklīdz �odien beigsies stundas, jūs aiziesiet uz māju un atvedīsiet tēvu vai māti, lai es varu parunāt ar vieniem no jūsu vecākiem, tūliņ. � Uztraukumā mis Leno alla� pieļāva angļu va-

'lodā sīkas, ērmīgas kļūdiņas. � Man viņiem jāatklāj �is tas svarīgs par dēlu, ko viņi savā mājā izaudzināju�i. Es gaidī�u �eit. Ja jūs pulksten �etros neatgriezīsieties ar kādu vecāku, jums jārēķinās ar ļoti smagām sekām. Sapratāt?

�� Jā, mis Leno. Uz, redzē�anos, mis Leno! � Sis �uz redzē��anos� prasīja daudz drosmes. No klases viņ� izgāja ārā nedz ātrāk, nedz lēnāk kā parasti. Viņ� pat neaizmirsa pie�ķirt gaitai slīdo�o eleganci. Mis Leno elpoja tik strauji, it kā tikko būtu uzskrējusi divus stāvus pa kāpnēm.

Pārnācis pēc stundām no skolas, viņ� negāja veikalā, kur māte pa�reiz apkalpoja da�us pircējus, bet uzkāpa dzīvoklī, ce�rēdams tur sastapt tēvu. Lai notiktu kas notikdams, māte zīmē�jumu nedrīkst ieraudzīt. Tēvs viņu varbūt iekaustīs, tomēr tas būs labāk nekā redzēt mātes acīs izteiksmi, kas � par to viņ� bija pārliecināts � neizgaisīs līdz viņas nāves stundai, ja viņa būs kaut skatienu uzmetusi zīmējumam.

Tēva mājās nebija. Grētiņa darbā, bet Toms parasti ieradās mājās tikai da�as minūtes pirms vakariņām. Rūdolfs nomazgāja rokas un seju, sasukāja matus. Savam liktenim viņ� gribēja doties pretī kā d�entlmenis.

Viņ� nogāja lejā veikalā. Māte pa�laik skaitīja somā duci apalī�u kādai ve�ai, kas oda pēc saliju�a suņa. Viņ� pagaidīja, līdz ve�a aiziet, tad noskūpstīja māti. 1

��� Kā tev �odien gāja pa skolu? � māte jautāja, noglaudī�dama viņam galvu.

��� Okei! � viņ� atteica. � Kā parasti. Tētis tepat kaut kur tuvumā?

��� Dro�i vien lejā pie upes. Kālab tu jautā? � Sajā �kā�lab� skanēja aizdomas. Nebija parasts, ka ģimenes locekļi bez vajadzības meklētu viņas vīru.

��� Tāpat vien, � Rūdolfs vienaldzīgi atteica.

��� Vai tad �odien treniņa nav? � māte pra�ņāja.

��� Nē. � No�ķinda durvju zvaniņ�, veikalā ienāca divi pir�cēji, un viņam vairāk nevajadzēja melot. Kamēr māte sasvei�cinājās ar pircējiem, viņ� pamāja tai ar roku un izgāja ārā.

Tiklīdz viņu no veikala vairs nevarēja saredzēt, viņ� pie�lika soli un ātri devās uz upes pusi. Tēvs savu vieglo sacīk�u laivu turēja kādā vecā noliktavas �ķūnī upes krastā un parasti vienu vai divas pēcpusdienas nedēļā noņēmās ap laivu. Rūdolfs lūdza dievu, kaut �ī būtu viena no tām pēcpusdienām.

Sasniedzis noliktavas graustu, viņ� ieraudzīja tēvu ber�am ar smil�papīru mazo vienairu laiviņu, kas ar dibenu uz aug�u bija noguldīta uz malkas zāģeru bukiem. Tēvs bija atrotījis krekla piedurknes un ļoti rūpīgi apstrādāja gludo koka virsmu. Tuvāk piegājis, Rūdolfs redzēja tēva mezglainos muskuļus rit�miskās kustībās saraujamies un atslābstam. Diena bija silta,, un, kaut arī no upes plūda spirgts vēj�, tēvs bija nosvīdis.

��� Hi, tēt! � Rūdolfs uzsauca.

Tēvs pacēla galvu, kaut ko atņurdēja un turpināja strādāt.. Laiviņu viņ� bija dabūjis gandrīz izjuku�u par pusvelti, kad netālu kaimiņos bankrotēja kāda zēnu skola. Atmiņas par laiku, kad viņ� vēl bija jauns un vesels, zēna gadi pie Reinas viņu pamudināja laivu nopirkt, tagad viņ� to bija salabojis un vai�rākkārt nolakojis. Laiviņa spīdēja un laistījās, slidināmā sē�dekļa mehānisms bija nevainojami ieeļļots. Kad Vācijā viņu izlaida no lazaretes ar gandrīz gaudenu kāju, izkāmēju�u un novārgu�u, D�ordeiks bija fanātiski sācis trenēties, lai atgūtu spēkus. Darbs uz kuģiem bija padarījis viņu spēcīgu kā milzim un daudzās jūdzes, ko viņ� regulāri īrās pa straumei un pret straumi pa �o pa�u upi, palīdzēja turēties spēkos. Noķert viņ� ar savu klibo kāju nevienu nevarēja, bet, ja nostājās kādam pretī, radās iespaids, ka �īs spalvainās rokas spēj pieaugu�u vīru, saberzt miltos.

��� Tēt� � Rūdolfs ierunājās, cenzdamies pārvarēt satrau�kumu. Viņam tēvs nekad nebija iesitis, bet viņ� tika redzējis, kā pirms gada Tomass zaudēja samaņu no viena tēva dūres belziena.

��� Kas noticis? � D�ordeiks ar platiem, lāpstām līdzīgiem pirkstiem pārbaudīja koka virsmas gludumu. Viņa roku virsa un pirksti bija apaugu�i ar asiem, melniem matiem.

��� Runa ir par skolu, � Rūdolfs sacīja.

�� Tev nepatik�anas? Tev? � D�ordeiks uzlūkoja dēlu ne�viltotā izbrīnā.

�� �Nepatik�anas� būtu par stipru teikts, � Rūdolfs atbil�dēja, � bet radusies tāda situācija �

��� Kāda situācija?

��� Nu, � Rūdolfs minstinājās, � tā francūziete, kas mūsu; klasē māca fran�u valodu � Viņa grib ar tevi �odien parunāt.. Tūliņ.

��� Ar mani?

��� Nu, � Rūdolfs pielaidās, � ar vienu no vecākiem.

��� Un ko tad māte? � D�ordeiks jautāja. � Vai tu ar viņu runāji?

�� Tas ir, manuprāt, kaut kas tāds, ko viņai nevajadzētu uzzināt, � Rūdolfs noteica.

D�ordeiks pāri laivas korpusam nopētīja dēlu.

�� Fran�u valoda, � viņ� noteica, � man �ķiet, tas ir priek�mets, kur tev veicas labi.

�� Protams, � Rūdolfs sacīja. � Tēt, nav nozīmes par to runāt, tev jāaiziet pie viņas.

D�ordeiks notrauca no spo�ā koka puteklīti. Tad ar delnas virspusi noslaucīja sviedrus un sāka norotīt piedurknes. Viņ� pārmeta vēj jaku pār plecu kā strādnieks, paņēma �okej cepuri, uzlika to galvā un sāka iet. Rūdolfs viņam sekoja un pat neie�dro�inājās iedomāties, ka nebūtu par Jaunu, ja tēvs iegrieztos mājās un pirms sarunas ar mis Leno pārģērbtos uzvalkā.

Kad Rūdolfs ieveda tēvu klasē, mis Leno sēdēja pie galda un laboja burtnīcas. Skolas ēka bija tuk�a, bet no sporta lau�kuma � turpat zem klases logiem � skanēja balsis. Pēc likte�nīgās fran�u valodas stundas mis Leno bija vismaz trīs lāgus no jauna nokrāsojusi lūpas. Pirmo reizi Rūdolfs ievēroja, ka īstenībā viņai ir plānas lūpas un pilnīguma iespaids radīts mākslīgi. Viņiem ienākot, mis Leno pacēla galvu un saknieba lūpas. Pirms ieie�anas skolā D�ordeiks bija uzvilcis vējjaku un noņēmis cepuri. Tomēr viņ� joprojām izskatījās pēc strād�nieka.

Kad viņi tuvojās galdam, mis Leno piecēlās.

��� Tas ir mans tēvs, mis Leno, � Rūdolfs sacīja.

��� Labdien, ser, � viņa dzedri sveicināja.

D�ordeiks nebilda ne vārda. Viņ� stāvēja pie galda, ieņē�mis ūsu galu mutē, � pazemīgs proletārietis ar cepuri rokā.

��� Vai dēls jums pateica, kādēj es jūs �odien aicināju, mister D�ordeik?

��� Nē, � D�ordeiks atteica, � neatminu vis, ka būtu tei�cis. � Arī balss skanēja neparasti lēnīgi; tas nemaz nebija viņam raksturīgi. Vai tēvam bail no �īs sievietes? � izbrīnā domāja Rūdolfs.

��� Man ir grūti par to pat runāt. � Mis Leno balss atkal kļuva spalga. � Visus �os gadus, kop� strādāju par skoiotāju � tāds apvainojums � No skolnieka, kas visu laiku �ķita tik centīgs un apzinīgs. Viņ� tātad jums nepateica, ko ir izda�rījis?

��� Nē, � D�ordeiks atbildēja. Viņ� izskatījās tik pacietīgs, it kā viņam netrūktu laika nostāvēt visu dienu un vēl nakti, lai jautājumu noskaidrotu, vienalga, par ko būs runa.

��� Eh, bien, � sacīja mis Leno, � tad �is smagums jā�uzņemas man. � Viņa pieliecās, atvilka galda atvilktni un iz�ņēma no tās zīmējumu. Viņa uz to nepaskatījās, bet runā�dama turēja lapu pa gabalu no sevis ar zīmējumu uz leju.

� Vai zināt, ar ko viņ� nodarbojās �eit, manā klasē, kad viņarro vajadzēja rakstīt sacerējumu?

��� Nē, � D�ordeiks sacīja.

��� Ar �o! � viņa dramatiski pagrūda zīmējumu D�ordeilcam zem pa�a deguna. Viņ� paņēma papīra lapu un pacēla topret gaismu, lai labāk apskatītu. Rūdolfs bailīgi lūkojās tēvam' sejā, cenzdamies uzminēt viņa domas. Viņ� gandrīz bija saga�tavojies, ka tēvs tūliņ pagriezīsies un sitīs, un prātoja, vai vi�ņam pietiks drosmes noturēties, lai nesarautos vai neieklieg�tos. D�ordeika sejas izteiksme nepauda nekā. Viņ� tikai izska�tījās ieinteresēts, bet mazliet apmulsis.

Pēdīgi viņ� ierunājās: � Es diem�ēl neprotu franciski lasīt.

��� Ne jau par to ir runa, � mis Leno satraukta atteica.

��� Te kaut kas rakstīts franciski, � D�ordeiks ar platorādītājpirkstu pieskārās frāzei Je suis folle d'amour, ko Rūdolfsbija uzrakstījis uz tāfeles, pie kuras stāvēja kailā sieviete.

��� �Es jūku prātā aiz mīlestības�, �Es jūku prātā aiz mī�lestības�. � Mis Leno sīkiem solī�iem drasēja aiz galda �urp un turp.

��� Ko tas nozīmē? � D�ordeiks sarauca pieri, it kā visiem spēkiem cen�oties saprast, bet teiktais viņa sapra�anai par grūtu.

��� Tā tur rakstīts, � mis Leno pārskaitusies pastiepa pirk�stu uz zīmējuma pusi. � Tā skan tulkojumā tas, ko jūsu talan�tīgais dēls tur uzrakstījis. �Es jūku prātā aiz mīlestības. Jūku prātā aiz mīlestības!� � nu viņa jau kliedza.

�� Aha, nu es saprotu, � D�ordeiks teica, it kā tikai tagad viņam būtu ataususi gaisma. � Un vai tas franciski nozīmē kaut ko bezkaunīgu?

Mis Leno ar lielām pūlēm savaldījās, kaut gan atkal kodīja lūpas. � Mister D�ordeik, � viņa sacīja, � vai jūs esat gājis skolā?

��� Citā pasaules malā, � D�ordeiks atbildēja.

�� Vienalga, kurā pasaules malā, mister D�ordeik, bet vai kādā skolā tiek pieļauts, ka zēns zīmē savu skolotāju klasē kailu?

��� O! � D�ordeiks pārsteigts iesaucās. � Vai tā esat jūs?

�� Jā, � mis Leno atteica. Viņa uzmeta Rūdolfam spivu skatienu.

D�ordeiks vērīgāk ielūkojās zīmējumā. � Dieva vārds, � viņ� sacīja, � nudien līdzīga. Vai tad mūsu laikos skolotājasvidusskolās pozē kailas?

�� Es nedomāju klausīties jūsu zobgalībās, mister D�or�deik, � mis Leno sacīja ar saltu pa�cieņu. � Neredzu iemesla-

<IH mūsu sarunu turpināt. Esiet tik laipns un atdodiet man zīmē�jumu � � viņa pastiepa roku. � Atvadī�os no jums un ru�nā�u par �o jautājumu citā vietā, kur izpratīs, cik nopietna ir situācija. Direktora kabinetā. Gribēju aiztaupīt jūsu dēlam kaunu, kas būs jāpiedzīvo, kad neķītrais zīmējums nokļūs uz direktora rakstāmgalda. Tā, lūdzu, atdodiet zīmējumu, un es jūs ilgāk neaizkavē�u �

D�ordeiks pakāpās soli atpakaļ, neizlaizdams zīmējumu no rokas. � Jūs sakāt, to ir zīmējis mans dēls?

��� Tie�i to, � mis Leno atbildēja. � Tur ir viņa paraksts.

D�ordeiks palūkojās uz zīmējumu, lai pārliecinātos. � Jums

taisnība, � viņ� sacīja, � tas ir Rūdija paraksts. Tātad viņa zīmējums. Jums nav vajadzīgs advokāts, lai to pierādītu.

��� Jūs saņemsiet paziņojumu no direktora, � mis Leno teica. � Un tagad, lūdzu, atdodiet zīmējumu. Man jāstrādā, tikpat jau esmu notērējusi �im pretīgajam notikumam pārāk daudz laika.

��� Man �ķiet, es to paturē�u. Jūs pati teicāt, ka to zīmējis Rūdijs, � D�ordeiks rāmi sacīja. � Var redzēt, ka viņam ir talants. Un līdzība arī liela. � Viņ� atzinīgi pagrozīja galvu. � Nemaz nebiju domājis, ka viņ� tik apdāvināts. Vajadzēs likt to iestiklot, varēs pakārt mājās pie sienas. Brīvajā tirgū �odien vajadzētu samaksāt krietnu naudu par tik labu aktu kā �is.

Mis Leno tik sparīgi kodīja lūpas, ka labu brīdi nespēja iz�teikt ne vārda. Rūdolfs kā apstulbots skatījās uz tēvu. Sākumā viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā tēvs izturēsies, bet �ī liekulīgi nevainīgā, viltīgi laucinieciskā izlik�anās pārspēja visu iedomājamo.

Mis Leno vairs neklusēja. Pārliekusies pār galdu, viņa iz�gāza savu naidu aizsmaku�ā, �uksto�ā balsī, it kā spļaudama vārdus D�ordeikam sejā:

��� Vācieties ārā no �ejienes, riebīgais, netīrais, zemiskais ārzemniek, un pie reizes paņemiet līdzi savu smerdeli dēlu!

��� Es jūsu vietā tā nerunātu, mis, � D�ordeiks vēl jopro�jām mierīgā balsī noteica. � So skolu uztur nodokļu maksātāji, un es esmu viens no tiem, tādēļ aizie�u no �ejienes tad, kad uzskatī�u par vajadzīgu. Un, ja jūs negorītos klasē apspīlētos brun�os un pusplikiem ci�iem kā mauka, ko par diviem dolā�riem var nolīgt uz ielas stūra, tad jauniem puikām varbūt ne�rastos kārdinājums zīmēt jūs, kā no mātes miesām nāku�u. Un man domāt, ja kāds izlobītu jūs no korsetēm un krū��turiem, tad atklātos, ka Rūdijs savā mākslas darbā jums vēl ir krietni glaimojis.

Mis Leno tum�i piesarka, un mute viņai at�ņiebās naidā. � Es zinu visu par jums, � viņa sacīja, � sale boche.

D�ordeiks pasniecās pāri galdam un iecirta viņai pļauku. Sitiens noskanēja kā petardes sprādziens. Balsis sporta lau�kumā bija pieklusu�as, klasē valdīja baismīgs klusums. Mis Leno vēl mirkli palika stāvam, atbalstījusies pret galdu. Tad viņa sabruka uz krēsla un sāka skaļi raudāt.

�� Tādas runas es no jums necietī�u, fran�u slampa, � D�ordeiks sacīja. � Neesmu braucis �urp tālo ceļu no Eiropas, lai klausītos tādās valodās. Un, ja es būtu francūzis, tad gan pēc tam, kad fran�i no netīro bo�u pirmā �āviena laida ļekas vaļā kā zaķi, pāris rei�u apdomātos, pirms kādu apvainotu. Ja jums no tā kļūtu labāk, varu pastāstīt, ka 1916. gadā es ar durkli nogalināju francūzi, un jūs dro�i vien nepārsteigs, ka iegrūdu durkli viņam mugurā tad, kad viņ� grasījās bēgt uz mājām pie memmes.

Klausoties tēvā, kur� runāja rimti, it kā tērgātu par jauku laiku vai pasūtītu miltus, Rūdolfam pārskrēja �ermuļi. Vārdu ļaunīgumu jo necie�amāku padarīja vienaldzīgais, gandrīz laip�nais tonis, kādā tie tika izrunāti.

D�ordeiks nepielūdzami turpināja: � Un, ja jūs iedomā�jaties, ka varēsiet atspēlēties manam zēnam, tad ieteicu to pamatīgi apsvērt, jo es nedzīvoju tālu no �ejienes un man nav grūti piestaigāt. Divus gadus viņ� fran�u valodā ir bijis labā�kais skolēns, un, ja �oreiz mācību gada beigās viņam būs ze�māka atzīme, es atnāk�u un uzdo�u da�us jautājumus. Nāc, Rūdij, ejam!

Viņi izgāja no klases, atstādami �ņuksto�o mis Leno sē�am pie galda.

No skolas viņi izgāja, ne vārda nerunādami. Kad pa ceļam ielas stūri pagadījās atkritumu tvertne, D�ordeiks apstājās. Viņ� saplucināja zīmējumu sīkās driskās, darīdams to gandrīz neapzināti un ļaudams sīkajām papīra plēksnēm sabirt urnā. Tad viņ� paraudzījās uz Rūdolfu: � Tu ta�u esi gatavais stul�benis, ko?

Rūdolfs pamāja.

Tad viņi soļoja tālāk uz māju pusi.

��� Vai esi jau ar kādu gulējis?

��� Nē.

��� Tu runa taisnību?

��� Es tev pateiktu.

Ceru gan, � D�ordeiks sacīja. Brīdi viņ� atkal, stipri pli'Mlbodams, gāja klusējot. � Un ko tu gaidi?

��� Nav ko steigties, � Rūdolfs it kā aizstāvēdamies atteica. Ne tēvs, ne māte nekad nebija ar viņu runāju�i par seksuāliem tematiem, un �is patiesi nelikās īstais bridis to sākt. Viņam vēl joprojām stāvēja acīs mis Leno, tāda kā iziru�i un neglīta, raudās sabrukusi uz galda, un viņam sametās kauns, ka tāds muļķīgs, bļaustīgs sievi�ķis spējis viņu kaut uz mirkli aizraut.

��� Kad sāksi, � D�ordeiks ierunājās, � nepieķeries vienai vienīgai. Ņem viņas du�iem. Nekad nepaļaujies domai, ka pa�saulē ir tikai viena vienīga sieviete un ka tev viņa jāiegūst. Tā tu viegli vari izpostīt sev visu dzīvi.

�� Okei, � Rūdolfs atteica, zinādams, ka tēvs maldās, drausmīgi maldās.

Līdz nākamajam stūrim viņi atkal klusēja.

��� Vai tev �ēl, ka es viņai iesitu?

��� Jā.

��� Tu esi uzaudzis �aja zemē, � D�ordeiks sacīja, � tu ne�zini, ko nozīmē īsts naids.

�� Vai tu tie�ām to francūzi nogalināji ar durkli? � Viņam tas bija jāzina.

�� Jā, � D�ordeiks atbildēja. � Vienu no desmit miljoniem. Kāda tam nozīme?

Viņi gandrīz bija sasniegu�i mājas. Rūdolfs jutās nospiests un nelaimīgs. Būtu vajadzējis pateikties tēvam, ka tas nostā�jies viņa pusē, kā tikai retais tēvs to būtu darījis; to viņ� saprata, tomēr nespēja izteikt ne vārda.

��� Tas nav vienīgais cilvēks, ko esmu nogalinājis, � D�or�deiks sacīja, kad viņi apstājās pie maiznīcas. � Reiz es vienu nogalināju tad, kad kara nebija. Hamburgā, Vācijā, ar nazi. 1921. gadā. Man ienāca prātā, ka tev vajadzētu to uzzināt. Tev pienācis laiks kaut ko zināt par savu tēvu. Vakariņās tiksimies. Man jāievelk laiva zem jumta. � Zokejcepuri �ķērsām pakausī atstūmis, viņ� aizkliboja pa nopluku�o ielu.

Mācību gada beigās Rūdolfam fran�u valodā bija teicama atzīme.

Vingro�anas zāle pamatskolā netālu no D�ordeiku mājas pie�cus vakarus nedēļā bija atvērta līdz desmitiem. Toms D�or�deiks uz turieni gāja reizes divas vai trīs nedēļā � da�reiz paspēlēt basketbolu, da�reiz tāpat vien �izmest villu� ar zēniem un jaunajiem pui�iem, kas tur mēdza sapulcēties, vai ari piedalīties kauliņu spēlē, kas da�kārt notika zēnu tualetē, kur spēlētājus nevarēja redzēt vingro�anas skolotājs, kas tiesāja basketbola laukumā.

Toms bija vienīgais sava vecuma zēns, kas drīkstēja pie�dalīties kauliņu spēlē. Atļauju viņ� bija izcīnījis ar dūrēm. Kādu vakaru viņ� iespiedās starp spēlētājiem, nometās uz ceļ�gala, iesvieda bankas traukā dolāru un piebilda: �Ar tevi ir cauri.� To viņ� teica Sonijam D�eksonam, deviņpadsmit gadus vecam puisim, kas gaidīja iesaukumu un tika uzskatīts par grupas barvedi. Sonijs bija spēcīgs, drukns puisis, kauslīgs un ātri apvainojams. Savai debijai Toms apzināti bija izraudzījies tie�i Soniju. Sonijs nīgri paskatījās uz Tomu un pameta viņam dolāru atpakaļ. � Vācies, ķēms, � viņ� sacīja, � �itā ir vīru spēlīte!

Toms nekavējās, bet paliecās uz priek�u un, kājās nepiecēlies, iesita Sonijam ar plakaniski pagrieztu plaukstu. Kautiņā, kas toreiz sākās, Toms sev iedibināja reputāciju. Viņ� pārsita Sonijam aci un lūpas un nobeidza kautiņu, aizstiepjot preti�nieku uz du�as telpu, kur atgrieza aukstā ūdens krānu un vese�las piecas minūtes noturēja Soniju zem du�as. Kop� tās reizes pui�i vienmēr izbrīvēja Tomam vietu, kad viņ� ieradās skolas vingrotavas zēnu tualetē pie spēlētājiem.

�ovakar neviens nespēlēja. Sīka auguma divdesmit gadus vecs puisis, vārdā Pails, kas jau kara sākumā bija brīvprātīgi pieteicies armijā, rādīja samuraja zobenu, kuru pats esot iegu�vis kā trofeju Gvadalkanalā. Pēc trīskārtējas saslim�anas ar malāriju, viņ� tikko dzīvs, bija demobilizēts. Vēl tagad bija tik dzeltens, ka bail skatīties.

Toms skeptiski klausījās Paila stāstā, kā viņ� uz labu laimi ielidinājis kādā alā rokasgranātu un pēc tam kopā ar leitnantu, pistoli rokā, pats ielīdis alā, kur atradis beigtu japāņu kapteini ar �o zobenu pie sāniem. Tomam �is varoņdarbs drīzāk gan atgādināja Erolu Flinu Holivudas filmā nekā portfilipieti, kas karoja Klusā okeāna salās. Viņ� tomēr nekā neteica, jo bija miermīlīgi noskaņots, turklāt nevarēja ta�u piekaut puisi, kas izskatījās tik vārgs un dzeltens.

� Divas nedēļas vēlāk, � Pails stāstīja, � es ar �o zo�benu no�ķēlu vienam japānim galvu.

Toms juta, ka viņu kāds parausta aiz piedurknes. Tas bija Klods, kā vienmēr uzvalkā, ar kaklasaiti un sīkiem burbulī�iem ap lūpām. � Paklau, � Klods �ukstus sacīja, � man tev kaut kas jāpastāsta. Ejam prom no �ejienes.

�� Pagaidi mazliet, � Toms atteica, � gribu dzirdēt, kas būs tālāk.

��� Sala stabili bija mūsu rokās, � Pails turpināja, � to�mēr tajā vēl slapstījās japāņi, kas naktīs līda ārā no paslēptu�vēm, �audījās un noknieba daudzus mūsējos. Komandieris lēca vai no ādas laukā un trīsreiz dienā izsūtīja patruļas. Viņ� mums pavēlēja iztīrīt salu tā, lai no tiem nelie�iem tur nepa�liktu vairs ne smakas.

Nu, vienreiz arī es eju patruļā, un mēs ieraugām, kā viens no �iem lūko pārbrist pār strautu, nu, mēs peram �im virsū. Sis ievainots, bet ne pārāk smagi, uzceļas sēdus, izslien rokas gaisā un kaut ko vervelē japāniski. Patruļā nebija neviena virs�nieka, tikai kaprālis un mēs, se�i pui�i, un es saku: �Paklau, ve�i, jūs viņu pieturiet, es aizskrie�u paņem�u samuraja zo�benu � un notiesāsim viņu pēc visiem likumiem.� Kaprālis sā�kumā drusku raustījās, jo mums bija pavēlēts ņemt gūstekņus, ta�u, kā jau teicu, virsnieku klāt nebija, un galu galā � ko tie nelie�i darīja ar mūsējiem? � cirta galvas nost, un visi mēs nobalsojām, pui�i �o sasēja, un es aizgāju pēc sava samuraja zobena. Likām viņam, kā nākas, nomesties uz ceļiem, un �is pa�klausīja arī, it kā visu mū�u būtu tā vien darījis. Zobens pie�derēja man � tātad arī darbiņ� mans. Es savicināju zobenu virs galvas, un � klunks! � �im galva nost un noripo ar plati ieplestām acīm mums pie kājām kā tāds kokosrieksts. Asinis uz�ļāca, nudien, desmit pēdu augstumā. Es jums saku, � Pails noteica, lielā mīlestībā pārlaizdams pirkstu pār asmeni, � �itie zobeni ir ko vērts.

��� Muldi! � Klods skaļi ieteicās.

��� Ko? � Pails samirk�ķināja acis. � Ko tu teici?

�� Tu muldi, � Klods atkārtoja, � nevienam japānim tu galvu neesi nocirtis. Varu saderēt, ka zobenu nopirki suvenīru veikalā Honolulu. Mans brālis Als tevi pazīst, un viņ� man sacīja, ka tev neesot dū�as ne trusi no�miegt.

��� Klausies, sīkais, � Pails sacīja, � lai arī esmu slims, es tevi piekau�u tā, kā tu vēl nekad neesi piekauts, ja tūliņ nelasīsies projām. Nevienam gan neļau�u teikt, ka es muldu.

��� Es gaidu, � Klods sacīja. Noņēmis brilles, viņ� iebāza tās krū�kabatā. Viņ� izskatījās aizkustino�i bezpalīdzīgs.

Toms nopūtās. Viņ� nostājās Pailam pretī.

�� Ikvienam, kas domā ķerties klāt manam draugam, � viņ� sacīja, � vispirms jārunā ar rnani.

�� Lai iet! � Pails piekrita, pasniegdams zobenu kādam puisim. � Zaļ� tu vēl esi, bet dū�īgs.

��� Liecies mierā, Pail, � brīdināja puisis, kas turēja zo�benu, � viņ� tevi nositīs!

Pails neziņā pārlaida skatienu apkārtstāvētājiem. To sejās bija kaut kas tāds, kas viņu atskurbināja. � Neesmu atgriezies no Klusā okeāna karalauka, � viņ� skaļi sacīja, � lai pats savā pilsētā sāktu ka�ķi ar maziem puikām. Dod zobenu, man jāiet uz mājām.

Viņ� atkāpās. Pārējie, ne vārda neteiku�i, arī izklīda, at�stādami zēnu tualeti Toma un Kloda rīcībā.

��� Kāpēc tu to darīji? � Toms dusmīgi noprasīja. � Viņ� nekā ļauna negribēja. Un tu it labi zināji, ka citi viņam neļaus ar mani iesākt.

��� Es tikai gribēju redzēt, kādu ģīmi viņi rādīs, � Klods nosvīdis atņirdza, � vairāk nekā. Varu. Rupju varu.

��� Vienu dienu tu ar savu rupjās varas kāro�anu piedzīvosi, ka mani nosit, � Toms noteica. � Bet ko tu, velns parāvis, gribēji man sacīt?

��� Es redzēju tavu māsu, � Klods sacīja.

��� Lai tev gods un slava � tu redzēji manu māsu! Es viņu redzu katru dienu. Da�kārt pat divreiz dienā.

��� Es viņu redzēju pie Bernsteina universālveikala. Brau�kāju ar moci, ieraudzīju un, dro�s paliek dro�s, vēl lieku reizi aplaidu apkārt kvartālam, un redzēju, kā viņa iekāpj lielā buikā ar nolai�amu jumtu, un tas tips stāvēja pie ma�īnas un at�vēra viņai durtiņas. Skaidrs, ka viņa �o bija gaidījusi pie Bern�steina.

�� Un kas tur liels, � Toms sacīja, � iekāpa buikā pa�vizināties!

��� Gribi zināt, kas tai buikā sēdēja pie stūres? � Klodam acīs aiz brillēm zibēja sajūsma par pa�a atnestajām jaunajām ziņām. � Tu būsi beigts.

��� Gan jau nebū�u. Kas tad?

��� Pats godājamais misters Teodors Boilens, � Klods pa�ziņoja. � Redzi, kas. Kā tev patīk tāda pacel�anās augstākajā sabiedrībā?

��� Kad tu viņus redzēji?

��� Pirms stundas. Izmeklējos tevi pa malu malām.

�� Viņ� dro�i vien aizveda māsu uz hospitāli. Darbdienu vakaros viņa tur strādā.

��� �ovakar viņa nav hospitālī, vecīt, � Klods sacīja. � Es ar mocīti viņiem kādu gabalu sekoju. Viņi nogriezās pa ceļu, kas ved kalnā. Uz �ā mājas pusi. Ja gribi �ovakar atrast savu māsu, ieteicu pamest aci Boilena mui�as teritorijā.

Toms vilcinājās. Būtu pavisam kas cits, ja Grētiņa ar kādu sava vecuma puisi būtu ma�īnā aizbraukusi gar upmalu uz mīlnieku pļaviņu mazliet paķekoties. Pēc tam varētu viņu pavilkt uz zoba. Tu esi riebīgs puika. Varētu viņai to atgādināt. Bet ar tādu. veci kā Boilens, ar pilsētas di�vīru� Viņam nepavisam negribējās iejaukties. Nekad nav zināms, ar ko tādas bū�anas var beigties.

��� Es tev ko teik�u, � Klods sacīja, � ja tā būtu mana māsa, es mierā nepaliktu. Sitam Boilenam pilsētā nav laba slava. Tu jau nezini to, ko es dabonu dzirdēt, kad tēvs tiekas ar krusttēvu un viņi nezina, ka es noklausos. Tava māsa var iekulties milzīgās nepatik�anās �

��� Vai tev motocikls ir tepat ārā?

��� Jā. Bet vajadzētu mazliet benzīna. � Motocikls piederēja Kloda brālim Alam, kur� pirms divām nedēļām bija iesaukts ar�mijā. Als bija piedraudējis saberzt Klodu miltos, ja atgrie�oties redzēs, ka Klods ķēries klāt motociklam, ta�u Klods, tiklīdz ve�cāki vakarā kaut kur izgāja, nosūca no garā�ā paliku�ā ģimenes otra automobiļa nedaudz benzīna, izstūma motociklu ārā un jo�ņoja pa pilsētu, uzmanīgi vairīdamies no policijas, jo bija vēl par jaunu, lai iegūtu vadītāja tiesības.

��� Okei, � Toms noteica, � paskatīsimies, kas tur, kalnā, notiek!

Klods bija aptinis ap motociklu pagaru gumijas �ļūteni, un viņi aizstūma motociklu aiz skolas, kur bija tum�s, atskrūvēja tur novietota �evroleta benzīna tvertni, Klods iebāza tajā �ļūtenes galu un ņēmās no visa spēka sūkt; kad benzīns sāka tecēt, viņ� piepildīja motocikla tvertni.

Klods apsēdās pie stūres, Tomass uzlēca uz pakaļējā sē�dekļa, un viņi līklo�oja pa sānieliņām, līdz tika ārā no pilsētas un sāka braukt pa līkumoto ceļu kalnup uz Boilena nama pusi.

Nokļuvu�i pie galvenajiem � līdz galam atvērtajiem �ugunā kaltajiem vārtiem, kuri bija iemūrēti akmeņu �ogā, kas stiepās, kā zēniem �ķita, jūdzēm tālu uz abām pusēm, viņi noslēpa moto�ciklu krūmos. Lai neviens nedzirdētu viņu iera�anos, atliku�o ceļa gabalu vajadzēja iet kājām. Pie ieejas bija vārtsarga mājiņa, bet kop� kara sākuma tajā vairs neviens nedzīvoja. Teritoriju zēni pārzināja labi. Bērnībā viņi bija līdu�i pāri �ogam un ar gaisa pistolēm medīju�i putnus un tru�us. Teritorija bija pagalam no�laista un drīzāk atgādināja d�ungļus nekā parku ar zālainiem mauriem, kā tas bija sākotnēji �eit bijis.

Cauri me�iņam viņi aizgāja līdz kungu namam. Piegāju�i ieraudzīja pie namdurvīm buiku. Mājas priek�a bija tum�a, bet pa lielu logu apak�stāvā mirgoja gaisma.

Piesardzīgi viņi aizzagās līdz puķu dobei loga priek�ā. Logs sniedzās gandrīz līdz pa�ai zemei. Viena loga puse bija līdz galam atvērta. Aizkari nebija cie�i aizvilkti, un, kad Klods nometās uz ceļiem, bet Toms, kājas iepletis, nostājās viņam aiz muguras, abi varēja vienlaikus ielūkoties istabā.

Cik tālu bija pārskatāms, istabā neviena nebija. Pla�ajā kvad�rātveida telpā atradās flīģelis, gar� dīvāns, dziļi atpūtas krēsli un galdiņi, uz tiem �urnāli. Kamīnā kurējās uguns. Plauktos gar sienām bija daudz grāmatu. Istabu apgaismoja vairākas lampas. Divviru durvis iepretī logam bija atvērtas, un Toms redzēja ves�tibilu un kāpņu apak�ējos pakāpienus.

��� Tā tik ir dzīve, � Klods �ukstēja, � ja man būtu �itāda mājiņa, es varētu iegūt visas mūsu pilsētas ielenes!

��� Aizveries, � Toms sacīja, � te nekas nenotiek. Ejam!

��� Liecies mierā, Tom, � Klods protestēja, � ko tu uztrau�cies! Mēs ta�u tikko atnācām.

�� Nekāda superizrāde te nav gaidāma, � Toms sacīja, � kāda jēga stāvēt ārā aukstumā un blenzt istabā, kur neviena nav!

��� Pagaidi, dieva dēļ, kamēr notikumi sāks risināties, � Klods neatlaidās. � Viņi dro�i vien ir aug�ā. Visu vakaru ta�u viņi tur nepaliks.

Toms apzinājās, ka viņ� nevēlas nevienu redzēt ienākam is�tabā. Nevienu. Viņ� gribēja ātrāk tikt no �īs mājas projām. Un nekad vairs neatgriezties. Bet negribēja tomēr radīt iespaidu, ka cen�as izvairīties. � Labi, � viņ� piekrita, � uzgaidīsim vēl da�as minūtes. � Viņ� aizgriezās no loga, atstājis Klodu tupam uz ceļiem un lūram istabā. � Ja kaut kas notiek, pasauc mani, � viņ� noteica.

Vakars bija pavisam rāms. No miklās zemes sāka kāpt migla, kas pamazām sabiezēja, debesīs neredzēja nevienas zvaigznes. Lejā tālumā vāri mirgoja Portfilipas ugunis. Boilenu parks ple�tās no mājas uz visām pusēm; di�u, vecu koku miriādes, tenis�laukuma ie�ogojuma kontūras, kādus piecdesmit jardus atstatu vairākas zemas ēkas, dro�i vien kādreizējie staļļi. To visu apdzīvo viens pats cilvēks. Toms iedomājās gultu, kurā guļ kopā ar brāli. Nu jā, Boilens arī �ovakar neguļ gultā viens. Toms nospļāvās.

��� Hei! � Klods satraukts māja. � Nu, nāc �urp!

Lēnām Toms atgriezās pie loga.

��� Viņ� tikko ienāca, nokāpa lejā, � Klods �ukstēja. � Pa�skaties! Nu paskaties tikai uz �ito!

Toms paraudzījās iek�ā. Boilens stāvēja ar muguru pret logu istabas viņā galā. Viņ� bija nostājies pie galdiņa, uz kura atra�dās pudeles, glāzes un sudraba trauks ar ledu. Viņ� lēja viskiju divās glāzēs. Viņ� bija kails.

��� Ir gan mode tādam staigāt pa visu māju! � Klods sa�cīja.

��� Turi muti! � Toms pavēlēja. Viņ� vēroja, kā Boilens ne�vērīgi iemet glāzēs pa ledus gabaliņam un no �ifona pie�ļāc so�das ūdeni. Boilens nesteidzās paņemt glāzes. Viņ� aizgāja līdz kamīnam, piemeta ugunij vēl �ķilu, tad piegāja pie galdiņa, kas atradās netālu no loga, atvēra lakotu lādīti un izņēma no tās cigareti. To viņ� aizkūpināja no pēdu garām sudraba �ķiltavām. "Viņ� viegli smaidīja.

Stāvot tik tuvu logam, viņ� lampas gaismā bija skatāms visā pilnībā. Sajaukti gai�i mati, kārns kakls, vistas krūtis, rokas bez �muskuļiem, kaulaini ceļi, mazliet ielīkas kājas. Viņa daikts, gar�, resns, piesarcis, karājās tum�ā matu ērkulī. Tomu sagrāba draus�mīgs niknums, viņ� jutās kā izvarots, pret savu gribu kļuvis par liecinieku kaut kam neizsakāmi neķītram. Ja viņam būtu klāt re�volveris, viņ� uz vietas �o tēviņu no�autu. So no�ēlojamo skan�galu, plātīgo, smaido�o, pa�apmierināto vārguli, nekautrīgi ap�skatei atklāto drebelīgo, spalvaino mīkstmiesi ar viņa garo, trekno, sārteno instrumentu. Tas bija ļaunāk, nesalīdzināmi ļau�nāk, nekā būtu bijis, ja viņ� un Klods būtu ieraudzīju�i māsu kailu ienākam istabā.

Boilens aizgāja pa mīksto, biezo paklāju un izgāja vestibilā, aiz viņa novēdija cigaretes dūmi. Viņ� sauca aug�up uz otro stāvu: � Grētiņ, tu nāksi lejā, vai uznest dzeramo tev aug�ā? � Viņ� klausījās. Atbildi Toms nevarēja sadzirdēt. Boilens pamāja, ienāca atpakaļ istabā un paņēma abas glāzes. Tad ar glāzēm rokā izgāja no istabas un uzkāpa aug�stāvā.

��� Jēziņ, kas par skatu! � sacīja Klods. � Viņam ta�u au�gums kā vistai. Laikam jau tā ir � ja esi bagāts, tad vari izska�tīties kā Parīzes Dievmātes katedrāles kuprainis, tikpat visas slampas tev skries pakaļ.

��� Ejam projām, � Toms dobji noteica.

��� Kāda velna pēc? � Klods pārsteigts viņu uzlūkoja; gaisma, kas spiedās cauri aizkariem, palsi atspulgoja Kloda bril�lēs. � Izrāde nu tikai sāksies.

Toms izstiepa roku, sagrāba Klodu aiz matiem un nikni uz�rāva viņu kājās.

��� Hei, dieva dēļ, apdomā, ko dari! � Klods iesaucās.

��� Es teicu, ejam projām! � Toms cie�i turēja Klodu pie kaklasaites. � Un nevienam ne vārda par to, ko �ovakar te re�dzēji!

��� Nekā es neredzēju, � Klods ņaukstēja. � Ko es, ellē, la� būtu redzējis � kaulu kambari ar vecas �ļūtenes gabalu kāj�starpē! Kas tur ko klusēt?

��� Turi muti, tas viss! � Toms teica, pieliecies pavisam tuvu Kloda sejai. � Ja es no kāda dzirdē�u kaut pu�plēstu vārdu, es tevi tā piekau�u, ka tu visu mū�u to atcerēsies. Saprati?

�� Jēziņ, Tom, � Klods pārmeto�i sacīja un paberzēja sāpo�o galvu, � es ta�u esmu tavs draugs.

��� Saprati? � Toms nikni pārjautāja.

��� Skaidrs, skaidrs. Viss būs, kā tu teici. Tikai nesaprotu, par ko tik briesmīgi jāuztraucas.

Toms palaida viņu vaļā, pagriezās un aizslāja pa mauru pro�jām no mājas. Klods murk�ķēdams klumburoja viņam nopakaļ. � Puikas man cikreiz teiku�i, ka tu neesi pie pilna prāta, � viņ� sacīja, kad bija panācis Tomu, � un es vienmēr atbildēju, ka viņi pa�i ir juku�i, bet tagad, dieva vārds, es sāku viņus saprast. Velns, ir gan tev temperaments!

Toms neatbildēja. Kad viņi tuvojās vārtsarga mājiņai, viņ�jau sāka skriet. Klods izvilka motociklu no krūmiem, un Tomsuzmetās uz pakaļējā sēdekļa. Viņi aizbrauca līdz pilsētai, nepārmiju�i ne vārda.

II

Piepildīta un miegaina Grētiņa gulēja platajā, mīkstajā gultā un, rokas aiz pakau�a salikusi, raudzījās griestos. Tur atblāzmoja liesmas no kamīna, kuru Boilens bija iekūris, pirms sāka viņu izģērbt. Ik pave�ana �eit, kalna mājā, bija izplānota līdz. pēdējam sīkumam un viss tika izpildīts ar svinīgu precizitāti. Greznajā mājā valdīja pilnīgs klusums, nemanīja neviena kal�potāja, ne reizi neieskanējās tālruņa zvans, nekādas nepacietī�gas grābstī�anās, ne mazākās steigas. Neviens nesmalkjūtīgs starpgadījums nedrīkstēja izjaukt viņu vakara rituālu.

Apak�stāvā klusi nodunēja pulksteņa sitieni. Desmit. Sis bija brīdis, kad hospitālī atpūtas istaba pamazām tuk�ojās un ievainotie kareivji uz kruķiem vai stumjamos krēslos izklīda pa palātām. Grētiņa tagad strādāja hospitālī tikai divas vai trīsreizes nedēļā. Viņas dzīve, atstājot visu pārējo malā, koncentrē�jās vienīgi ap gultu, kurā viņa pa�reiz gulēja. Dienas pagāja gaidās, naktis � atmiņās. Gan viņa vēlāk panāks visu nokavēto darbā ar ievainotajiem.

Pat toreiz, tikko atplēsusi aploksni, kurā atradās astoņas simtdolāru banknotes, viņa jau zināja, ka atgriezīsies �ajā gultā.

Ja nu reiz Boilens juta nepiecie�amību viņu pazemot, viņa ne�pretojās. Pienāks diena, kad viņ� par to samaksās ar uzviju.

Ne Boilens, ne viņa nekad nebija pieminēju�i aploksni, ko viņa atrada darbā uz sava galda. Kad viņa otrdien izgāja no kantora, viņu sagaidīja buiks ar Boilenu pie stūres. Ne vārda ne�teikdams, viņ� atvēra ma�īnas durtiņas, viņa iekāpa, un viņ� aizveda viņu uz savu māju. Viņi mīlējās, pēc tam aizbrauca uz to pa�u viesnīcu pusdienās, atbrauca atpakaļ uz mājām un atkal mīlējās. Ap pusnakti Boilens aizveda viņu uz pilsētu, iz�laida ārā divus kvartālus no mājām, un atliku�o ceļa gabalu viņa aizgāja kājām.

Tedijs visu darīja priek�zīmīgi. Viņ� bija diskrēts, jo viņam patika noslēpumainība; viņai tas bija nepiecie�ams. Neviens par viņiem nekā nezināja. Viņ� gādīgi bija aizvedis viņu uz Ņujorku pie ārsta, lai viņai ieliek pesāriju; tātad arī par to nevajadzēja baiļoties. Tai pa�ā reizē viņ�, kā solījis, nopirka viņai sarkano kleitu. Tā karājās Tedija skapī. Gan jau pienāks laiks to uzvilkt mugurā.

Tedijs visu darīja priek�zīmīgi, tomēr Grētiņa nespēja viņam pieķerties un nepavisam nespēja viņā iemīlēties. Viņa ķermenis bija nevīri�ķīgs un nepievilcīgs; cik necik pievilcīgs viņ� kļuva vienīgi tad, kad ietērpās savos elegantajos uzvalkos. Viņ� bija cilvēks bez aizrautības, neapvaldīts savu iegribu apmierinā�anā, cinisks, pats atzina, ka viņam dzīvē neveicas, ka nav draugu un ka visuvarenā ģimene viņu kā nevajadzīgu aizmanevrējusi līdz �im vecajam graustam, kas drīzāk atgādināja Viktorijas laika pili nekā māju un kur lielākā daļa istabu pastāvīgi bija aizslēg�tas. Tuk�s cilvēks pustuk�ā mājā. Nebija grūti iedomāties, kādēļ skaistā sieviete, kuras fotogrāfija joprojām stāvēja apak�stāva istabā uz flīģeļa, bija no viņa �ķīrusies un aizbēgusi ar citu vī�rieti.

Viņ� nebija mīlams cilvēks, bet viņam piemita citas priek��rocības. Atteicies no visām parastajām savas �ķiras vīrie�iem raksturīgajām nodarbībām un aizrautībām � darba, karo�anas, sporta un draudzības, viņ� pilnā mērā nodevās tikai vienam � piegulē�ānai, kur lika lietā visu neizmantoto enerģiju un izmaņu. No viņas viņ� neprasīja nekā, vienīgi to, lai viņa būtu materiāls viņa visspēcības demonstrē�anai. Triumfu viņam sagādāja viņa pa�a spējas. Kaujas, ko bija zaudējis citur, viņ� uzvarēja, ielū�kodamies viņas sejā u� spilvena. Nopūtas, ko viņa baudā iz�dvesa, viņam skanēja kā uzvaras fanfaras. Grētiņa nelikās ne zinis gar Boilena uzvarām vai zaudējumiem. Pasīva tā gulēja viņa skavās, nepūlēdamās pat ar rokām apvīt nenozīmīgo ķer�meni, gulēja ļaudamās, tikai ļaudamās. Viņai viņ� bija cilvēks bez vārda, vīrie�a princips, abstrakts fails, kuru viņa, pati to ne�apzinādamās, bija gaidījusi visu mū�u. Viņ� kalpoja viņas bau�dai, pavēra durvis uz brīnumpili.

Viņa pat nejuta pateicību.

Astoņi simti dolāru salocīti gulēja �ekspīra Kopotos rakstos* starp �Kā jums tīk� otro un tre�o cēlienu.

Kaut kur sita pulkstenis, un istabā no lejas ieskanējās viņa baīss: � Grētiņ, tu nāksi lejā, vai uznest dzeramo tev aug�ā?

��� Nes aug�ā! � viņa atsaucās. Viņas balss bija kļuvusi zemāka, dobjāka. Grētiņa apzinājās, ka spēj modulēt balsi jaunā � smalkākā tonalitātē; ja pa�as nelaime mātei nebūtu padarījusi ausis kurlas pret �ādiem smalkumiem, viņa jau pēc pirmā dzirdētā teikuma būtu sapratusi, ka meita jautru prātu kuģo pa to jūru, kurā māte nogrimusi un noslīkusi.

Boilens kails, kamīna liesmu apspīdēts, ienāca guļamistabā, nesdams divas glāzes. Grētiņa piecēlās sēdus un izņēma glāzi viņam no rokas. Viņ� apsēdās uz gultas malas un nopurināja cigaretes pelnus trauciņā, kas stāvēja uz naktsgaldiņa.

Viņi iedzēra. Grētiņai bija iegar�ojies skotu viskijs. Viņ� pa�liecās uz priek�u un noskūpstīja viņas krūti. � Gribas zināt, kā tā gar�o kopā ar viskiju, � viņ� sacīja. Tad noskūpstīja otru krūti. Grētiņa iedzēra vēl mazu malciņu.

��� Tu rnan nepiederi, � viņ� sacīja. � Tu man nepiederi. Vienīgais brīdis, kad gandrīz spēju noticēt, ka tu esi mana, ir tad, kad esmu tevī un tu kulminē. Visu pārējo laiku, arī tad, kad tu kaila guli man līdzās un mana roka tevi glāsta, tu atrodies kaut kur tālu projām. Vai tu esi mana?

��� Nē, � viņa atbildēja.

�� Ak dievs, � viņ� sacīja, � deviņpadsmit gadu! Kāda tu būsi, kad tev būs trīsdesmit?

Viņa pasmaidīja. Tad viņ� būs aizmirsts. Varbūt jau agrāk. Daudz agrāk.

��� Par ko tu domāji, te gulēdama, kamēr es lejā salēju dze�ramo? � viņ� vaicāja.

��� Par maucību, � viņa atteica.

��� Vai tie�ām tev tā jārunā? � Viņ� pats runāja ļoti ko�rekti � tā bija palieka no bērnības laikiem, kad stingrajai auklei alla� gadījās pie rokas saimniecības ziepju gabals, ar ko izmaz�gāt muti maziem zēniem, ja tie lietoja nepieklājīgus vārdus.

��� Iekams sastapu tevi, es nekad tā nerunāju. � Viņa norija krietnu malku viskija.

��� Es tā nerunāju, � viņ� sacīja.

��� Tu esi liekulis, � viņa atcirta, � ko es daru, to drīkstu ari saukt vārdā.

��� Tu jau nu gan nekā sasodīti sevi�ķa nedari, � viņ� dzē�līgi atteica.

��� Esmu nabaga nepieredzējusi mazpilsētas meitene, � viņa sacīja. � Ja zināmais jaukais vīrietis todien nebūtu apturējis buiku, nebūtu mani piedzirdījis un pēc tam izmantojis, es būtu nodzīvojusi un sagaidījusi nāves stundiņu kā izkaltusi vecmeita.

�� Varu saderēt, � viņ� teica, � ka tu būtu aizgājusi pie abiem melnajiem.

Viņa daudznozīmīgi pasmaidīja: � To mēs vairs nekad neuz�zināsim, vai ne?

Boilens domīgi paraudzījās viņā. � Derētu tevi mazliet pa�skolot, � viņ� sacīja. Tad nospieda smēķgalu tik enerģiski, it kā būtu kaut ko svarīgu izlēmis. � Atvaino, lūdzu. � Viņ� piecēlās. � Man jāpiezvana pa tālruni. � �oreiz viņ� uzvilka rītasvārkus un nogāja lejā.

Grētiņa sēdēja, pret spilveniem atspiedusies, un lēnām iztuk��oja glāzi. Viņa bija atriebusies. Par to brīdi, kad �ajā vakarā nupat tik pilnīgi bija sevi atklājusi. Un tā viņa atriebsies ikreiz.

Viņ� atgriezās. � Ģērbies ciet, � viņ� sacīja. Viņa bija pār�steigta. Parasti viņi mēdza uzkavēties līdz pusnaktij. Ta�u viņa nekā neteica. Izkāpa no gultas un sāka ģērbties. � Vai mēs vēl iziesim? � viņa jautāja. � Kā man ģērbties?

��� Kā pati gribi, � viņ� atteica. Apģērbies viņ� atkal pār�vērtās par nozīmīgu, privileģētu cilvēku, pret kuru visi izturējās goddevīgi. Viņa turpretī, līdzko apģērbās, kļuva nedro�a. Viņ� mēdza kritizēt viņas tērpus � ne skadri, bet kā pa�pārliecināts lietpratējs. Ja nebītos no mātes izpra�ņā�anas, viņa paņemtu astoņsimt dolārus, kas atradās starp �Kā jums tīk� otro un tre�o cēlienu, un nopirktu sev vairākas jaunas kārtas.

Viņi izgāja cauri klusajai mājai, iekāpa ma�īnā un aiz�brauca. Viņa vairs nekā nejautāja. Izbrauku�i cauri Portfilipai, viņi traucās uz dienvidiem. Viņi nerunāja. Viņa neļaus izjust viņam gandarījumu, jautādama, kurp viņ� brauc. Viņai galvā bija precīza grāmatvedība par punktiem, cik katrs no viņiem guva savā labā.

Tā viņi nobrauca līdz pa�ai Ņujorkai. Pat ja viņi tūliņ griez�tos atpakaļ, viņa nenokļūtu mājās drīzāk kā rītausmā. Mātei dro�i vien uznāks histērija. Tomēr viņa necēla iebildumus. Ne�gribēja ierādīt, ka �āda doma spēj viņu satraukt.

Ma�īna apstājās pie aptum�ota �etrstāvu nama kādā ielā, kurai gar abām pusēm slējās līdzīgi nami. Ņujorkā Grē�tiņa bija vispār bijusi tikai da�as reizes, divreiz pēdējās trijās ne�dēļās ar Boilenu, un tagad viņai nebija ne jausmas, kādā pilsē�tas daļā viņi atrodas. Boilens, kā parasts, apgāja apkārt ma�īnai un atvēra durtiņas viņas pusē. Viņi nokāpa trīs pakāpienus le�jup un nokļuva nelielā, cementētā pagalmiņā aiz dzelzsre�ģu �oga; Boilens nospieda zvana pogu. Bija ilgi jāgaida. Grētiņai likās, ka viņus kāds novēro. Durvis atvērās. Tajās stāvēja liela auguma sieviete baltā vakartērpā un galvvidū uzsukātiem bie�ziem, sarkaniem, krāsotiem matiem. � Labvakar, draudziņ! � viņa sacīja aizsmaku�ā balsī. Ielaidusi viņus iek�ā, sieviete aiz�vēra durvis. Vestibilā bija pustum�s un visa māja ļoti klusa, it kā grīda būtu izklāta ar bieziem paklājiem un sienas apsistas ar vadmalu, kas noslāpē katru skaņu. Bija tāda sajūta, it kā mājā rosītos cilvēki, tikai ļoti klusi un piesardzīgi.

��� Labvakar, Nellij! � Boilens atņēma sveicienu.

��� Neesmu tevi redzējusi nabaga mū�u, � runāja sieviete, uzvezdama viņus pa kāpnēm un ielaizdama nelielā, ar sārtu gaismu pieliju�ā viesistabā parterstāvā.

��� Biju aizņemts, � Boilens sacīja.

��� To es redzu, � sieviete atteica, sākumā vērtējot, bet vē�lāk ar apbrīnu vērodama Grētiņu. � Cik jums gadu, mīļumiņ?

��� Simt astoņi, � Boilens atbildēja.

Viņi abi ar sievieti iesmējās. Grētiņa �ķietami mierīga stāvēja nelielajā, izdrapētajā telpā, pie kuras sienām karājās eļļā gleznoti akti. Viņa bija stingri apņēmusies neizrādīt nekādas jūtas, vispār ne uz ko nereaģēt. Viņa bija nobijusies, bet centās �o izjūtu pār�varēt un nevienam neļaut to nojaust. Visdro�āk bija sastingt tru�lumā. Viņa ievēroja, ka visiem lampu aizsegiem �ajā istabā bija bārkstis. Arī sievietes balto kleitu pie krū�u izgriezuma un svārku apmalē rotāja bārkstis. Vai tas kaut kā savstarpēji saistās? Grēļiņa piespieda sevi prātot par �iem sīkumiem, lai nomāktu vē�lē�anos apgriezties un bēgt projām no klusās mājas, kur radās baiga sajūta, ka aug�ējos stāvos zaglīgi kustas paslēpu�ies cil�vēki. Grētiņai nebija ne jausmas, ko no viņas �e gaida, ko viņai rādīs, ko ar viņu darīs. Boilens �ķita jautrs un omulīgs.

��� Domāju, ka viss jau gandrīz kārtībā, draudziņ, � sieviete sacīja, � jums vēl tikai da�as minūtes jāpakavējas. Vai jūs gai�dīdami nevēlētos kaut ko iedzert?

��� Nu, mazulīt, � Boilens pievērsās Grētiņai.

��� Kā tu gribi, � viņa atteica, ar pūlēm izmocīdama vārdus pār lūpām.

��� Manuprāt, glāze �ampanie�a nenāktu par ļaunu, � Boi�lens sacīja.

��� Tūliņ uzsūtī�u jums pudeli aug�ā, � teica sieviete. � �ampanietis ir auksts, tas stāv uz ledus. Nāciet tikai man līdzi. � Sieviete viņus izvadīja priek�telpā, un Boilens un Grē�tiņa sekoja viņai pa patum�ām, paklājiem izklātām kāpnēm uz otro stāvu. Sievietes tērps, viņai ejot, satrauco�i skaļi �aukstēja. Boilens nesa mēteli uz rokas, Grētiņa savējo nebija novilkusi.

Otrā stāva hallē sieviete atvēra kādas durvis un ieslēdza ne�spodru gaismu. Viņi iegāja istabā. Tur atradās liela gulta ar zīda baldahīnu, milzīgs, ar brūnu samtu pārvilkts atzveltņu krēsls un trīs graciozi, apzeltīti krēsliņi. Uz galda istabas vidū kā spilgts kontrasts lāsmoja liels ko�i dzeltenu tulpju pu�ķis. Loga aizkari bija aizvilkti un troksnis no garām brauco�ajām ma�īnām tikko sadzirdams. Vienu sienu aizsedza milzīgs spogu�lis. Telpa atgādināja savā laikā greznas, tagad drusku panīku��as viesnīcas mazliet vecmodīgi iekārtotu istabu.

��� Istabene jums tūliņ atnesīs �ampanieti, � sieviete sacīja. Viņa iz�alca ārā, klusu, bet cie�i aizvērdama aiz sevis durvis.

��� Vecā, labā Nellija, � ierunājās Boilens, nomezdams mē�teli uz polsterētā soliņa pie durvīm. � Uz viņu var paļauties kā vienmēr. Viņa ir slavena. � Viņ� nepaskaidroja, ar ko Nel�lija ir slavena. � Vai mēteli nenovilksi, mazulīt?

��� Vai tas jādara?

Boilens paraustīja plecus: � Vari darīt, kā tev tīk.

Kaut ari istabā bija silti, Grētiņa paturēja mēteli mugurā. Viņa aizgāja un apsēdās uz gultas malas, gaidīdama, kas būs tālāk. Boilens aizkūpināja cigareti un, kāju pār kāju pārlicis, omulīgi iekārtojās atzveltņu krēslā. Viegli smaidot, viņ� uzjaut�rināts palūkojās uz Grētiņu. � �is � tavai zinā�anai � ir bor�delis, � viņ� paskaidroja, � ja vien pati to neesi uzminējusi. Vai esi kādreiz jau bijusi �ādā iestādē, mazulīt?

Viņa zināja, ka Boilens tī�ām viņu ķircina. Bet, nejuzdamās dro�a par savu balsi, neuzdrīkstējās atbildēt.

��� Laikam jau ne, � viņ� turpināja, � tomēr katrai dāmai vajadzētu �ad tad kādā iegriezties � vismaz vienreiz. Palūko�ties, kā strādā konkurence.

Pie durvīm kāds klusu pieklauvēja. Boilens aizgāja tās at�vērt. Ienāca sīka vidēja vecuma sieviete un ienesa sudraba pa�plāti. Uz paplātes bija spainītis ar ledu, no tā rēgojās ārā �am�panie�a pudele. Vēl uz paplātes bija divas �ampanie�a glāzes. Istabene, ne vārda neteikdama, nolika paplāti uz galda līdzās tulpēm. Sejā viņai nebija nekādas izteiksmes. Acīmredzot viņai bija likts izturēties tā, it kā viņas istabā nemaz nebūtu. Viņa sāka rīkoties ap pudeles korķi. Grētiņa ievēroja, ka istabenei kā�jās filca �ības.

Viņa cīnījās ar korķi, seja viņai pietvīka un uz pieres noslī�dēja iesirma matu �ķipsna. Grētiņai viņa atgādināja vienu no tām pavecajām sievietēm ar mezglos savilktām kāju vēnām, ku�ras no rītiem pirms darba mēdz apmeklēt agro misi.

��� Laidiet, � Boilens sacīja, � labāk es pats. � Viņ� iz�ņēma pudeli sievietei no rokām.

��� Piedodiet, ser, � istabene noteica. Viņa bija pārkāpusi noteikumus. Līdz ar savu neveiksmi kļuvusi pamanāma.

Arī Boilenam neizdevās atkorķēt pudeli. Turēdams to starp kājām, viņ� korķi vilka un spaidīja ar īk�ķiem. Arī viņam sejā sakāpa sārtums, kad viņ� redzēja, ka istabene ar vainīgu sejas izteiksmi viņu vēro. Boilena rokas bija slaidas un mīkstas, derī�gas tikai vieglākam darbam.

Grētiņa piecēlās un paņēma pudeli. � Dod �urp, � viņa sa�cīja.

��� Vai tu ķieģeļu ceplī nodarbojies ar �ampanie�a pudeļu atkorķē�anu? � Boilens jautāja.

Grētiņa nelikās dzirdam. Spēcīgiem pirkstiem viņa satvēra korķi. Rokas viņai bija veiklas un stipras. Viņa pagrieza korķi. Tas izsprāga viņai no pirkstiem un uz�āvās līdz griestiem. �am�panietis iz�ļācās no pudeles un nolija viņai pār rokām. Viņa pa�sniedza pudeli Boilenam. Vēl viens punkts viņas labā. Boilens iesmējās. � Savs labums ir arī no strādnieku �ķiras, � viņ� no�teica. Kamēr istabene pasniedza Grētiņai dvieli, kur noslaucīt rokas, viņ� piepildīja glāzes. Istabene savās filca �ībās izslīdēja ārā. Gaiteņos �abēja klusi soļi, it kā tur skraidītu peles.

Boilens sniedza Grētiņai �ampanie�a glāzi. � Navigācija ar Franciju nostabilizējusies, kaut gan man stāstīts, ka vācie�i Franciju krietni patuk�oju�i, � viņ� sacīja. � Pērn, cik noprotu, vīnaudzētājiem bijis visai viduvējs gads. � Viņ� acīm redzami dusmojās par savu fiasko un Grētiņas veiksmi cīņā ar pudeli.

Maziem malciņiem viņi dzēra �ampanieti. Etiķetei pa diago�nāli pāri stiepās sarkans uzraksts. Boilens atzinīgi pamāja. � Nellijas namā vari būt dro�s, ka saņemsi tikai pa�u labāko, � viņ� sacīja. � Viņa justos aizskarta, ja zinātu, ka es viņas iestā�dījumu nosaucu par bordeli. Manuprāt, viņa pati to uzskata par tādu kā salonu, kur var dot pilnu vaļu savai viesmīlības tieksmei, ļaujot to baudīt saviem daudzajiem vīrie�u kārtas draugiem. Ti�kai nedomā, mazulīt, ka visas meitumājas ir �ādas. Tā domā�dama, tu smagi pieviltos. � Viņ� vēl joprojām īgņājās par ne�veiksmi pudeles atkorķē�anā un tagad centās atspēlēties. � Nel�lijas māja vēl ir reta palieka no jaukāka laikmeta, kad cilvēku un dzimumu vienlīdzības gadsimts vēl nebija visus sagrābis un ap�rijis. Ja tev bordeļi iepatiksies, mazulīt, tad palūdz man pareizās adreses. Citādi var gadīties, ka tu iekūlies drausmīgos zaņķos, un to ta�u mēs negribētu piedzīvot, vai ne? Vai �ampanietis tev gar�o?

��� Tas ir labs, � Grētiņa atteica. Viņa atkal atsēdās uz gul�tas malas � tikpat stīvi kā pirmāk.

Bez iepriek�ēja brīdinājuma spogulī iedegās gaisma. Blakus�istabā kāds bija ieslēdzis spuldzi. Izrādījās, ka spogulis īstenībā ir spoguļstikla logs, caur kuru Boilens un Grētiņa varēja redzēt, kas notiek otrā istabā. Gaisma tur plūda no lampas, kas karājās pie griestiem, bet tās spilgtumu slāpēja biezs zīda aizsegs.

Boilens uzmeta skatienu spoguļsienai. � Ā, � viņ� noteica, � orķestris sāk skaņot instrumentus. � Viņ� izņēma �ampanie�a pudeli no spainī�a un apsēdās uz gultas līdzās Grētiņai. Pudeli viņ� nolika turpat blakus uz grīdas.

Pa spoguļlogu viņi otrā istabā ieraudzīja jaunu sievieti ar gariem, gai�iem matiem. Viņai bija diezgan glīta seja ar niķīga, iekārīga, izlutināta bērna izteiksmi. Bet, kad viņa nometa sārto, ri�ām ap�ūto peņuāru, atklājās lielisks ķermenis ar garām, skais�tām kājām. Viņa pat mirkli neuzmeta spogulim, kaut gan dro�i vien neuzstājās pirmo reizi un zināja, ka viņu vēro. Viņa at�svieda gultas segu un harmoniskām, nepiespiestām kustībām at�krita gultā. Tur viņa gaidot palika guļam tik mierīgi, it kā būtu gatava tā nogulēt stundām, dienām, ļaujot sevi apbrīnot. Viss noritēja pilnīgā klusumā. Cauri spogulim neizlauzās ne mazā�kais troksnītis.

��� Vēl glāzi �ampanie�a? � Boilens jautāja, paceldams pu�deli.

��� Ne, pateicos. � Gretiņai bija grūti parunat.

Blakusistabā atvērās durvis, un pat tām ienāca jauns nēģe�ris.

Ai, nelietis, Grētiņa nodomāja, sīkais, atriebīgais nelietis. Bet viņa palika nekustīgi sē�am.

Jaunais nēģeris kaut ko bilda gultā guļo�ajai meitenei. Tā pamāja ar roku viņam sveicienu un pavēra lūpas mazu meiteņu �skaistumkonkursa uzvarētājas smaidā. Viss, kas norisinājās spo�guļa viņā pusē, līdzinājās pantomīmai un radīja ilūziju, it kā abi cilvēki blakusistabā nemaz nebūtu īsti un atrastos nereālā tālumā. Viss mānīgi nomierināja, ka nekas nopietns tur nevar notikt.

Nēģerim bija tum�zils uzvalks, balts krekls un sarkanpunktots kaklasaites tauriņ�. Kājās gai�i brūnas kurpes ar smailiem purniem. Viņam bija glīta, jauna seja un pakalpīgs �jā, ser� smaids.

��� Nellijai ir daudz draugu Harlemas naktsklubos, � Boilens sacīja, kad nēģeris sāka izģērbties un kārtīgi pakāra �aketi uz krēsla atzveltnes. � Viņ� dro�i vien spēlē trompeti vai kaut ko citu kādā orķestri un labprāt vakaros nopelna kādu lieku dolāru, pakavējot baltajiem laiku. Dots pret dotu. � Boilens pats Ts� iesmējās par savu asprātību. � Tu tie�ām negribi vēl malku �ampanie�a?

Grētiņa neatbildēja. Nēģeris sāka pogāt vaļā bikses. Viņa aiz�vēra acis.

Kad viņa acis atkal atvēra, vīrietis bija kails. Viņa ķermenis bija bronzas krāsā, āda vizmoja, pleci plati un muskuļaini, gurni �auri kā izcili trenētam sportistam. Salīdzinājums ar vīrieti, kas sēdēja viņai līdzās, iesvēla viņā negantu niknumu.

Nēģeris tuvojās gultai. Meitene, viņu sagaidot, atpleta rokas. Viegli kā kaķis viņ� ieslīdēja gultā un apskāva slaido, balto ķer�meni. Viņi skūpstījās, un viņas rokas apvijās vīrietim ap kaklu. Tad viņ� apsvieda meiteni apkārt, un tā lēnām un lietpratīgi sāka viņu skūpstīt � vispirms kaklu, tad krū�galus. Gai�ie mati izplūda pār vizmojo�o kafijkrāsas ādu, kad meitene noliecās un ar mēli pieskārās vīrie�a stingrajiem vēdera muskuļiem.

Grētiņa skatījās kā apburta. Viņai �ī izrāde likās skaista, ne�pavisam ne pretīga, tā �ķita kā solījums, kuram viņa nepratai atrast vārdus. Bet viņa nespēja to noskatīties, sē�ot blakus Boilenam. Tas bija netaisni, cūcīgi un netaisni, ka tāds kā Boilens varēja nopirkt �os krā�ņos ķermeņus, noīrēt kā dzīvniekus stallī savai izpriecai vai perversitātei, varbūt arī atriebības alku ap�mierinā�anai.

Uzgriezusi spogulim muguru, viņa piecēlās. � Es tevi pagai�dī�u ma�īnā, � viņa sacīja.

��� Nu tikai sāksies, mazulīt, � Boilens maigi teica. � Pa�skaties, ko viņa tagad dara. Te tu patie�ām vari daudz ko pamā�cīties. Tev būs vareni panākumi�

��� Satiksimies ma�īnā, � viņa noteica, izdrāzās no istabas un noskrēja lejā pa kāpnēm.

Sieviete baltajā kleitā stāvēja vestibilā netālu no durvīm. Viņa nekā neteica, tikai sardoniski pavīpsnāja, atvērdama Grētiņaī durvis.

Grētiņa izgāja ārā un iesēdās ma�īnā. Boilens ieradās pēc minūtēm piecpadsmit, viņ� nāca nesteidzīgi. Viņ� iekāpa ma�īnā un iedarbināja motoru. � Zēl gan, ka tu nepaliki, � viņ� sacīja, � tie savus simt dolārus nopelnīja godam.

Visu ceļu viņi nobrauca klusēdami. Bija jau gandrīz gai�s, kad viņ� apturēja ma�īnu pretī maiznīcai. � Nu, � viņ� ierunā�jās pēc stundām ilgās klusē�anas, � vai tu �onakt tiki gud�rākā?

�� Jā, � viņa atteica, � man jāatrod jaunāks vīrietis. Arlabunakti!

Durvis slēgdama, viņa dzirdēja, kā ma�īna apgrie�as. Kāpjot aug�up, viņa redzēja plūstam gaismu no vecāku guļamistabas atvērtajām durvīm. Uz krēsla, taisni izslējusies, sēdēja māte un stingi raudzījās gaitenī. Grētiņa apstājās un paskatījās uz māti. Mātei bija vājprātīga cilvēka acis. Nekas nebija līdzams. Mātes un meitas skatieni sastapās.

� Ej gulēt, � māte sacīja, � deviņos es piezvanī�u uz fab�riku un pateik�u, ka tu esi slima un darbā nebūsi.

Viņa iegāja savā istabā un aizvēra durvis. Viņa tās neaiz�slēdza, jo visā mājā nevienas durvis nebija aizslēdzamas. Viņa paņēma no plaukta �ekspīra sējumu. Astoņas simtdolāru bankno�tes vairs neatradās starp �Kā jums tīk� otro un tre�o cēlienu. Tomēr viņa tās, tikpat kārtīgi salocītas, tāpat aploksnē, atrada �Makbeta� piektā cēliena vidū.

Boilena mājā gaismas nebija nevienā logā. Visa pilsēta svi�nēja. Tomass un Klods redzēja raķetes un bengāliskās ugunis uzziedam vakara debesīs virs upes un dzirdēja dunam mazo lielgabaliņu, ko vidusskolnieki ducināja futbola sacīkstēs, kad pa�u komanda guva vārtus. Vakars bija silts un dzidrs, un, no zēnu 'novēro�anas punkta raugoties, Portfilipa laistījās spo�ā gaismā, jo pilsētā bija iedegtas visas spuldzes.

Torīt Vācija bija kapitulējusi.

Tomass un Klods bija klaiņoju�i pa pilsētu, noskatīju�ies, kā meitenes uz ielām skūpsta kareivjus un jūrniekus un vīri staigā ar viskija pudelēm rokā. Dienas ritumā Tomasam ar katru brīdi kļuva �ķebanāk. Vīrie�i, kas �etrus gadus bija izvairīju�ies no iesauk�anas, kantoristi formas tērpos, savu mū�u nebiju�i tā�lāk kā simt jūd�u no mājām, tirgoņi, kas sarausu�i bagātību �mel�najā tirgū�, tagad skūpstījās, bļaustījās un apdzērās, it kā pa�i savām rokām būtu nogalināju�i Hitleru.

��� Puņķutapas! � viņ� uzbilda Klodam, vērojot līksmotājus. � Es viņiem gan labprāt parādītu!

��� Jāā, � noteica Klods, � mums vajadzētu nosvinēt pa�iem uz savu roku. Uztaisīt pa�iem tādu nelielu uguņo�anu. � Tad viņ� apklusa un, noraudzīdamies, kā vecākā paaudze ālējas, kļuva domīgs. Viņ� noņēma brilles un sāka sūkāt vienu briļļu ragu; tā viņ� parasti darīja, kad gudroja kādu stiķi. Tomasam �īs pa�zīmes nebija sve�as, ta�u viņ� skaidri zināja, ka izlēcieniem nepiekritīs. Sī nebija tāda diena, kad var uzsākt ķildu ar kareiv�jiem, un jebkura kau�anās, pat ar civilistiem, būtu gau�ām ap�lama rīcība.

Pēdīgi Klods klāja vaļā, ko bija izplānojis, lai godam nosvi�nētu uzvaru Eiropā, un Tomass piekrita, ka tas tie�ām būtu �ai dienai cienīgs noslēgums.

Tā nu viņi bija ieradu�ies Boilenu pakalnā: Tomass stiepa benzīna kannu, bet Klods kulīti ar naglām un āmuru un lupatu paunu; piesardzīgi viņi zagās caur krūmu bie�ņu uz sabruku�u siltumnīcu, kas atradās kailā paugurā apmēram piecsimt jardus no dzīvojamās mājas. Viņi nebija brauku�i pa galveno ceļu, bet pielavīju�ies pa �auru zemesceļu kalna otrā pusē, pa kuru varēja piekļūt mājai no aizmugures. Motociklu viņi bija paslēpu�i pa�mestā grantsbedrē ārpus mui�as teritorijas un iekļuvu�i parkā pa nomaļiem vārtiņiem.

Viņi aizgāja līdz siltumnīcai kailajā paugurā. Stikli bija ap�putēju�i un daļēji izsisti, no pa�as siltumnīcas plūda satrunēju�uaugu smaka. Gar vienu pussakritu�ās celtnes sānu bija sakrauti sausi dēļi, turpat gulēja sarūsējusi lāpsta, ko zēni, sirodami pa teritoriju, bija ievēroju�i jau agrāk. Kad Tomass sāka rakt bedri,. Klods izraudzījās divus biezus dēļus un ņēmās tos krusteniski naglot kopā. Dienā viņi bija visu tik pamatīgi izplānoju�i, ka tagad vārdi bija lieki.

Kad krusts bija gatavs, Klods piesūcināja dēļus ar benzīnu. Tad viņi par abiem uzslēja krustu un iestiprināja to bedrē, ka Tomass bija izracis. Viņ� sabēra krusta pakājei apkārt zemi, cieti nostampāja to ar kājām un padauzīja ar lāpstu, lai krusts turētos dro�i. Klods samērcēja atnestās lupatas atliku�ajā benzīnā. Tad' viss bija sagatavots. No vidusskolas zāliena līdz kalnam atvēlās lielgabala duna, un ik pa brīdim tālu tum�ajās debesīs uz�āvās pa raķetei.

Tomass visu darīja mierīgi, kustējās apdomīgi. Viņam tas, koviņi darīja, nelikās pārāk nozīmīgs. Viņ� tikai lieku reizi savā iz�pratnē parādīs garu degunu pieaugu�ajiem stulbeņiem tur, lejā. Un piedevām vēl prieks, ka tas notiks tā plikā riebekļa Boilena parkā. Lai viņi, bu�odamies un �Zvaig�ņoto karogu� dziedot, mazliet pakustina smadzenes! Bet Klods izturējās glu�i kā jucis. Viņ� elsa, it kā viņam trūktu elpas, siekalojās, gandrīz vai burbu�ļus mezdams, un bez mitas slaucīja mutautā brilles, kas pastāvīgi aizsvīda. Klodam, kura krusttēvs bija mācītājs un kuru tēvs spieda ik svētdienu iet baznīcā, un kuram bez tam diendienā

sprediķoja par nāves grēku, ja viņ� neturēsies pretī kārdināju�miem, neglabās sirdi �ķīstu un tīru Jēzum, bet ielaidīsies ar pa�laidnīgām protestantu sievietēm, � jā, Klodam tas bija ārkārtīgi nozīmīgs notikums.

� Okei, � Toms klusi noteica un atkāpās.

Klodam trīcēja rokas, kad viņ� uz�ķīla sērkociņu, paliecās uz priek�u un pielaida uguni ar benzīnu piesūcinātajām lupatām krusta pakājē. Tai mirklī, kad lupatas uzliesmoja, viņ� nelabi iebrēcās un metās projām. Roka viņam liesmoja, kā akls viņ� bļaudams drāzās pāri klajumam. Tomass skrēja viņam paka), kliegdams, lai apstājas, bet Klods joņoja kā bez prāta. Tomass viņu panāca, ar vilnas pulovera aizsargātajām krūtīm uzmetās virsū dego�ajai rokai, lai apdzēstu liesmas.

Vienā mirklī viss bija darīts. Klods vaidēdams gulēja aug��pēdus zemē, turēja apdegu�o roku un kunkstēja, nespēdams iz�teikt ne vārda. i

Tomass stāvēja un skatījās uz draugu. Dego�a krusta at�blāzmā viņ� skaidri saredzēja katru sviedru lāsīti uz KJoda sejas. Jātiek drīzāk projām. Jebkuru mirkli var sanākt ļaudis. � Ce�lies! � Toms uzsauca. Ta�u Klods pat negrasījās celties. Ar sastingu�u skatienu viņ� valstījās no vieniem sāniem uz otriem, bet tas arī bija viss. i � Celies aug�ā, stulbais ķēms! � Tomass sakratīja Klodu aiz pleciem. Klods paraudzījās viņā ar baiļu sastindzinātu, trulu skatienu. Tomass noliecās, pacēla Klodu, pārmeta pār plecu un sāka skriet no pakalna lejā uz mazajiem vārtiņiem, lauzās cauri krūmiem, cenzdamies neklausīties Kloda �inkstē�anā: � Ak, Jēzu, Jēzu, ak, jaukā dievmāte Marija!

Meimurodams ar draugu pār plecu lejup no paugura, Toms saģuta smaku, kas �ķita pazīstama. Oda pēc apsvilu�as gaļas.

Lejā, pilsētā, joprojām ducināja lielgabals.

II

Aksels D�ordeiks lēnām īrās uz upes vidu, juzdams straumes pretestību. �ovakar viņ� nebija sēdies laivā, lai trenētos. Viņ� īrās upē, lai būtu tālāk no cilvēkiem. Viņ� bija nolēmis �onald nestrādāt; pirmā darbdienas nakts kop� 1924. gada, kad viņ� ne�ķērās pie darba. Lai pircēji rīt iztiek ar fabrikas maizi! Galu galā vācu armija zaudē kādu karu tikai reizi pa divdesmit septi�ņiem gadiem.

Uz upes bija dzestri, bet viņ� nesala savā biezajā, zilajā puloverā ar atrotāmo apkakli, kas viņam vēl bija saglabājies no

matro�a laikiem. Bez tam viņam bija līdzi pudele, kas palīdzējs atņemt gaisam dzelīgumu un noderēja, lai uzdzertu veselībastiem idiotiem, kuri atkal bija novedu�i Vāciju līdz sabrukumam. D�ordeiks nebija nevienas zemes patriots, bet naidu viņ� pagla�bāja zemei, kur bija dzimis. Sī zeme bija vainīga, ka viņam visu mū�u jābūt kroplim, ka viņ� nepaspēja pabeigt izglītību, bija spiests doties trimdā; tā bija viņu iemācījusi no visas sirds nici�nāt jebkuru politiku, visus politiķus, visus ģenerāļus, priesterus,, ministrus, prezidentus, karaļus, diktatorus, visus iekarojumus uti visas sakāves, visus kandidātus un visas partijas. Viņam patika, ka Vācija karu zaudējusi, bet viņ� neizjūta laimi par to, ka Ame�rika uzvarējusi. Viņ� cerēja, ka būs vēl dzīvajo vidū, kad Vācija pēc divdesmit septiņiem gadiem zaudēs nākamo karu.

Viņ� atcerējās savu tēvu, mazu, dievbijīgu, tirānisku vīreli, rakstvedi kādas fabrikas kantorī, kur� bija devies karā ar dziesmu un puķu pu�ķīti �autenes stobrā; laimīgs, karojo�s auns, kam bija lemts krist pie Tannenbergas, bet kas lepojās,"\ ka viņam paliek divi dēli, kuri arī cīnīsies par Vaterland, un sieva, kura noturē�jās atraitnes kārtā tikai nepilnu gadu. Otrreiz viņa bija gudrāka un apprecēja advokātu, kas pārlaida karu, pārvaldīdams īres na�mus aiz Aleksandra laukuma Berlīnē.

� Deutschland, Deutschland, ьber alles\ � D�ordeiks ņir�dzīgi dziedāja, atspiedies uz airiem un ļaudams Hudzonai nest laiviņu uz dienvidiem, kamēr viņ� cēla pie lūpām degvīna pudeli. Viņ� uzdzēra tostu naidam, ko izjuta pret Vāciju, būdams vēl jauneklis, tikko demobilizēts, kroplis starp kropļiem, � uzdzēra naidam, kas bija atdzinis viņu pāri okeānam. Amerika jau arī ir tīrais apsmiekls, bet vismaz viņ� �ovakar ir dzīvs, dzīvi ir viņa dēli, un māja, kurā viņ� dzīvo, nav sagrauta.

Mazā lielgabaliņa �āviņu atbalss aizvēlās pār ūdeņiem, un raķe�u atspulgs virmoja upē. Muļķi, D�ordeiks domāja, par ko viņi līksmo? Viņiem nekad nav klājies tik labi kā pa�reiz. Pēc pieciem gadiem viņi uz ielu stūriem tirgosies ar āboliem un būs gatavi cits citu saplosīt gabalos, stāvot pie fabrikām rindā, lai dabūtu darbu. Ja viņiem būtu tik daudz prātiņa, cik bija piedzim�stot, viņi �ovakar visi būtu baznīcā un lūgtu dievu, lai japāņi noturas vēl desmit gadus.

Tad viņ� ieraudzīja kalnā ārpus pilsētas pēk�ņi uzliesmojam uguni, mazu, spo�u liesmiņu, kas strauji auga augumā un drīz vien iezīmējās par krustu apvār�ņa malā. Viņ� iesmējās. BIZ�NESS PALIEK BIZNESS, SODS PAR UZVARU! PATURIET PRATA � NOST AR KATOĻIEM, MELNAJIEM UN ZĪDIEM! DEJOJIET �ONAKT, DEDZINIET VISU NOST RIT! AMERIKA

PALIEK AMERIKA. MĒS ESAM TE UN SAKĀM JUMS, KA TAS LIETIŅAS ĪSTI SASTĀV.

D�ordeiks ievilka vel malku no pudeles, ielīksmots par izrādi, par dego�o krustu, kas �ai brīdī pārvaldīja pilsētu; viņ� jau iepriek� izbaudīja liekulīgās gaudas, ko sacels rītdienas avīzes, rakstīdamas, kā nozaimota drosmīgo visu rasu un visu ticību karavīru piemiņa, kas kritu�i, aizstāvot ideālus, uz kuriem dibi�nāta Amerika. Un kur nu vēl sprediķi svētdien! Būtu gandrīz vērts aizstaigāt uz kādu baznīcu paklausīties, kā tie svētie nelie�i vaimanās.

Ja man kādreiz izdosies uzzināt, kas to krustu uzslēju�i, D�or�deiks nodomāja, es tiem vīriem paspiedī�u roku.

Kamēr viņ� vēroja, uguns pletās pla�umā. Laikam netālu no krusta būs atradusies kāda ēka. Un tā būs bijusi laba un sausa, jo pēc mirkļa liesmoja visa debess.

Pēc īsa brī�a viņ� izdzirda zvanām ugunsdzēsēju ma�īnas, kas traucās ārā no pilsētas kalnup.

Ja visu apsver, iznācis tīri jauks vakars, nodomāja D�ordeiks.

Viņ� iedzēra pēdējo malku no pudeles un tad sāka laiski irties atpakaļ uz krastu.

III

Rūdolfs stāvēja uz vidusskolas kāpnēm un gaidīja, kad zēni, kas apkalpoja mazo lielgabalu, iz�aus. Zālienā kustēja simtiem puiku un meiteņu, klaigāja, dziedāja, skūpstījās. Izņemot skūp�stī�anos, viss bija gandrīz tāpat kā tajos sestdienas vakaros, kad skolas futbola komanda bija uzvarējusi kādā ievērojamā ma�ā.

Nogranda lielgabals. Atskanēja daudzbalsīgs �urā!�.

Tad Rūdolfs pacēla trompeti pie lūpām un sāka spēlēt �Ame�rica�. Pirmajā brīdī jaunie�i apklusa un skanēja tikai lēnā mū�zika, noti pēc nots svinīgi paceļoties pāri visu galvām, tad da�i sāka dziedāt, un jau pēc mirkļa dziedāja visi: � America, Ame�rica! God. shed His Grace on thee, And crown thy good with brotherhood, From sea to shining sea �

Kad dziesma bija izskanējusi, uzbrāzmoja vētraini �urā!� sau�cieni un Rūdolfs sāka spēlēt �Stars and Sripes Forever�. To spēlējot, viņ� nespēja nostāvēt uz vietas, tādēļ sāka soļot pa zā�lienu. Pārējie sastājās aiz viņa, un drīz vien viņ� vadīja zēnu un meiteņu parādi � vispirms apkārt zālienam, tad, sekojot trom�petei, tālāk pa ielu. Zēni, kas apkalpoja lielgabaliņu, aizstūma to gājiena priek�galā tūliņ aiz Rūdolfa; katrā krustojumā viņi apstājās, iz�āva salūtu, zēni un meitenes uravoja, pieaugu�ie aplaudēja un māja ar karogiem.

Soļodams savai armijai pa priek�u, Rūdolfs spēlēja �Whew the Caissons Go Rolling Along� un �Columbia, the Gem of theOcean�, un vidusskolas himnu, un �Onward, Christian Soldiers�,. kamēr gaviļu gājiens soļoja pa pilsētas ielām. Viņ� aizveda pro�cesiju līdz Vanderhofa ielai, apstājās maiznīcas priek�ā un savai mātei par godu sāka spēlēt �When Irish Eyes are Smiling�. Māte* atvēra aug�stāva logu un pamāja viņam, un viņ� redzēja, ka> māte slauka acis mutautiņā. Viņ� izrīkoja pui�us, lai ar salūt�āvienu godina viņa māti; �āviens nodunēja, simtiem zēnu un meiteņu rēca, un māte raudāja glu�i atklāti. Viņam būtu paticis, ja māte, pirms atvēra logu, būtu sasukājusies, turklāt gau�ām nelāgi, ka viņa nekad neizņem cigareti no mutes. Pagrabā �o�vakar neredzēja gaismu � tātad tēva tur nebija. Būtu nācies vi�sai grūti tie�i �ovakar izvēlēties vispiemērotāko melodiju vācuarmijas veterānam.

Viņam būtu gribējies aiziet līdz hospitālim un nospēlēt sere�nādi māsai un ievainotajiem kareivjiem, bet hospitālis atradās pārāk tālu. Vēl pāris akordu mātei, tad viņ� veda procesiju uz pilsētas centru, spēlēdams �Boola-Boola�. Varbūt viņ� nākam�gad, pabeidzis skolu, aizies studēt uz Jēlu. �ovakar nekas nelikās neiespējams.

Viņ� nemaz nebija par to domājis, bet glu�i neviļus atradās ielā, kur dzīvoja mis Leno. Pietiekami bie�i viņ� bija stāvējispretī viņas mājai, paslēpies koka ēnā ielas otrā pusē,, un raudzījies gai�ajā otrā stāva logā, aiz kura, kā viņ� zināja^, dzīvoja viņa. Arī tagad istabā dega gaisma.

Viņ� bra�i nostājās ielas vidū pretī mājai un raudzījās aug��up uz logu. Visa �aurā ieliņa ar pieticīgajām divģimeņu mājām un mazajiem namiņiem bija pilna viņa sekotāju. Viņam kļuva �ēl mis Leno, kas atradās tik tālu no dzimtenes un dro�i vien domāja par draugiem un tuviniekiem, kuri �ajā brīdī līksmoja Parīzes ielās. Viņ� gribēja izlīgt ar nabaga sievieti, parādīt, ka ir viņai piedevis, parādīt, ka viņā slēpjas kaut kas dziļāks, par koviņai nav bijis ne jausmas, ka viņ� ir kas vairāk nekā izlaidīgs zeņķis, kuram ir vācietis tēvs ar neķītru valodu un kur� pats vingrinās pornogrāfisku bildī�u zīmē�anā. Viņ� pacēla trompeti pie lūpām un sāka spēlēt Marseljēzu. Sare�ģītā, uzvarā gavilē�jo�ā mūzika, piesātināta ar atmiņām par karogiem un kaujām, par izmisumu un varonību, pār�alca �auro, nabadzīgo ieliņu, unzēni un meitenes dziedāja melodiju līdzi � bez vārdiem, jo vār�dus viņi nezināja. Dieva vārds, Rūdolfs nodomāja, līdz �im vēl neviena vidusskolas skolotāja Portfilipā nav tā cildināta. Viņ� nospēlēja dziesmu līdz galam, ta�u mis Leno pie loga nepienāca. Kāda meitene ar kumeļastē uzsietiem gai�iem matiem iznāca no kaimiņmājas un, nostājusies Rūdolfam blakus, noraudzījās, kā viņ� spēlē. Rūdolfs sāka vēlreiz no pa�a sākuma, bet �oreiz iz�pildīja dziesmu mākslinieciskā solo variācijā, mainīja ritmu, im�provizēja � brī�iem liegi un lēni, tad bravūrīgi un skaļi. Pēdīgi logs atdarījās. Tajā stāvēja mis Leno rītakleitā. Viņa palūkojās lejup. Rūdolfs nevarēja saredzēt izteiksmi viņas sejā. Viņ� pa�gājās soli uz priek�u tā, ka ielas spuldze apgaismoja viņu visā augumā, pacēla trompeti tie�i pret mis Leno un spēlēja skaļi un dzidri. Viņai vajadzēja viņu pazīt. Mirkli viņa nepakustēdamās klausījās. Tad ar troksni aizcirta logu un nolaida �alūzijas.

Fran�u slampa, viņ� nodomāja un pabeidza Marseljēzu ar iz�smējīgu disonansi. Viņ� nolaida trompeti. Meitene, kas bija iz�skrējusi no kaimiņmājas, stāvēja viņam blakus. Viņa aplika roku Rūdolfam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Zēni un meitenes aplau�dēja. Lielgabali iz�āva salūt�āvienu. Viņ� smaidīja. Skūpsts bija burvīgs. Meitenes adresi viņ� tagad arī zināja. Viņ� atkal pacēla trompeti pie lūpām, uzsāka �Tiger Rag� un, gurnos viegli �ūpo�damies, soļoja projām. Zēni un meitenes milzīgā dejojo�ā barā sekoja viņam; viss gājiens devās uz pilsētas galvenās ielas pusi.

Visur valdīja uzvaras līksme.

IV

Viņa aizkūpināja jaunu cigareti. Viena pati tuk�ā mājā, viņa domāja. Viņa bija cie�i aizvērusi visus logus, lai iek�ā nelauztos pilsētas trok�ņi, gaviles, raķe�u sprak�ķi un mūzikas skaņas. Par ko viņai līksmot? Sis bija vakars, kad vīri gribēja būt kopā ar sievām, bērni ar vecākiem, draugi ar draugiem, pat glu�i sve�i cilvēki uz ielu stūriem krita cits citam ap kaklu. Neviens neiegriezās pie viņas, neviens nenāca viņu apskaut.

Viņa iegāja savas meitas istabā un iededza gaismu. Istaba bija nevainojami spodra, gultas pārsegs tikko izgludināts, lam�pas misiņa ietvars nospodrināts, uz tīkami nokrāsotā tualetes galdiņa krēma trauciņi un citi skaistumkop�anas piederumi. Amata rīki, Mērija D�ordeika rūgti nodomāja.

Viņa piegāja pie nelielā sarkankoka grāmatu plaukta. Grāma�tas katra savā vietā, kārtīgās jo kārtīgās rindās. Viņa izņēma no plaukta biezo �ekspīra lugu sējumu. Atvēra tajā vietā, kur starp �Makbeta� lappusēm gulēja aploksne. Palūkojās aploksnē. Nauda vēl joprojām, kur bijusi. Meita pat nebija papūlējusies to noslēpt kaut kur citur, kaut arī saprata, ka mātei slēptuve zināma. Viņa izņēma aploksni no �ekspīra sējuma, bet grāmatu nevērīgi iebāza atpakaļ plauktā. Tad paņēma pirmo pagadīju�os sējumu;

kā izrādījās, tā bija angļu dzejas antoloģija, no kuras Grētiņa bija mācījusies pēdējā vidusskolas klasē. Smalkā barība viņas smalkās meitas garam. Viņa atvēra grāmatu un ielika aploksni starp lapām. Lai meita panervozē vien par savu naudu! Ja tēvs būtu uzgājis, ka mājās ir astoņi simti dolāru, meitiņa tos grāmat�plauktā pat ar uguni nesameklētu.

Viņa izlasīja da�as dzejas rindas.

O, skaisti, skaisti�

Viņa iebāza grāmatu plauktā vecajā vietā. Iziedama no ista�bas, viņa pat nepapūlējās nodzēst gaismu.

Viņa izgāja virtuvē. Katli un �ķīvji, ko viņa, viena pati ēz�dama, bija lietojusi vakariņās, nemazgāti stāvēja izlietnē. Viņa apdzēsa cigareti pannā, kas bija līdz pusei pilna ar taukainu ūdeni. Vakariņās viņa bija ēdusi cūkgaļas karbonādi. Rupju ba�rību. Viņa palūkojās uz pavardu un ieslēdza cepe�krāsnī gāzi. Pievilkusi krēslu pie pavarda, viņa apsēdās un iebāza galvu ce�pe�krāsnī. Plūda nepatīkama smaka. Tā viņa brītiņu palika sē��am. Pilsētas līksmais troksnis spiedās cauri aizvērtajam logam virtuvē. Kaut kur viņa bija lasījusi, ka svētku dienās, piemēram, ziemsvētkos vai Jaungadā, notiekot vairāk pa�nāvību nekā citā laikā. Kur atrast vēl lielāku svētku dienu par �o?

Gāzes smaka kļuva spēcīgāka. Viņai uzmācās reibonis. Viņa izvilka galvu no cepe�krāsns un aizgrieza gāzes krānu. Nebija jau nekur jāsteidzas.

Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Kundze savā mājā. Viegla gā�zes smaka bija iespiedusies arī �ajā nelielajā istabā, kuras vidū uz izmīdīta sarkana paklāja stāvēja �etrstūrains ozolkoka galds, bet ap to ģeometriskā precizitātē bija novietoti �etri cietie krēsli. Viņa apsēdās pie galda, izvilka no kabatas zīmuli un ar skatienu meklēja papīru, bet uz galda atradās vienīgi klade, kur viņa ik dienu pierakstīja maiznīcā ieņemto naudu. Vēstules viņa nekad nerakstīja un nekad arī nesaņēma. Viņa izrāva no klades da�as pēdējās lapas un sāka uz rūtiņpapīra rakstīt.

�Mīļo Grētiņ,� viņa rakstīja, �esmu nolēmusi izdarīt pa�nā�vību. Tas ir nāves grēks, un es to zinu, bet nespēju vairs ilgāk ciest. Viena grēciniece raksta otrai. Nav vajadzības vēl ko pie�bilst. Tu saproti, ko es domāju.

Pār �o ģimeni guļ lāsts. Pār mani, pār Tevi, pār Tavu tēvu un Tavu brāli Tomu. Vienīgi Tavs brālis Rūdolfs ir paglābts, bet beigu beigās varbūt arī viņ� dabūs to izjust. Esmu laimīga, ka nepiedzīvo�u to dienu. Tas ir dzimuma lāsts. Pateik�u Tev to, ko osmu no jums visu mū�u slēpusi. Esmu bandubērns. Nekad ne�esmu pazinusi ne tēvu, ne māti. Nespēju panest domu par to, kādu dzīvi mana māte dzīvojusi un kādā dumbrājā bija iegri�musi. Mani nepārsteidz, ka Tu esi sākusi iet viņas pēdās un vār�ties notekās. Tavs tēvs ir lops. Tu guli līdzās mūsu guļamistabai, tādēļ zini, ko es gribu teikt. Savu iegribu dēļ viņ� veselus div�desmit gadus nemitīgi sitis mani krustā. Viņ� ir me�onīgs zvērs, un ir biju�as tādas reizes, kad domāju, ka viņ� mani nogalinās. Es redzēju, kā viņ� ar dūrēm bezmaz nosita cilvēku astoņu dolāru dēļ, ko tas liedzās maksāt par maizi. Tavs brālis Tomass mantojis tēva dabu, un es nebrīnī�os, ja viņ� mū�u beigs cietumā vai vēl ļaunāk. Es dzīvoju tīģeru būrī.

Pieņemu, ka pati esmu vainīga. Biju vāja un pieļāvu, ka tēvs mani atrauj no baznīcas un padara manus bērnus par pagāniem. Biju pārāk izmocīta un nospiesta, lai Tevi mīlētu un pasargātu no tēva un viņa ietekmes. Un Tu vienmēr �ķiti tik skaidra, spodra un uzvedīga, ka mana modrība iesnaudās. Kas no tā iznācis, to Tu pati zini labāk nekā es.�

Viņa pārtrauca rakstī�anu un apmierināta izlasīja uzrakstīto. Kad tā palaistuve atradīs māti miru�u un uz spilvena �o vēstuli no kapa, gan viņai grēcīgie prieki tad kļūs rūgti. Ikreiz, ļaudama vīrietim sevi aiztikt, Grētiņa būs spiesta atcerēties pēdējos vār�dus, ko viņai teikusi māte.

�Tavas asinis ir samaitātas,� viņa turpināja, �un tagad re�dzu, ka arī Tavs raksturs ir samaitāts. Tava istabiņa ir spodra un jauka, bet Tava dvēsele netīra kā stallis. Tēvam būtu vaja�dzējis apprecēt tādu kā Tu. Jūs būtu kā radīti viens otram. Mana pēdējā vēlē�anās ir, lai Tu aizietu tālu projām no mājām, tā paglābjot savu brāli Rūdolfu no ļaunas ietekmes. Ja no �īs drausmīgās ģimenes izaugs kaut viens kārtīgs cilvēks, varbūt tas dieva acīs atsvērs visu pārējo.�

Ārā atskanēja mūzika un līksmas balsis, troksnis 'pieņēmās spēkā. Tad viņa izdzirda trompeti un saprata, ka lejā zem loga spēlē Rūdolfs. Viņa piecēlās no galda, atvēra logu un pa�lūkojās ārā. Tur viņ� stāvēja milzīga zēnu un meiteņu pulka priek�galā un spēlēja �When Irish Eyes are Smiling�.

Viņa māja dēlam ar roku, juzdama, ka acīs rie�as asaras. Rūdolfs lika zēniem viņai par godu iz�aut salūt�āvienu, un tā at�balss nogranda pa visu ielu. Nu jau asaras lija aumaļām un va�jadzēja meklēt mutautu. Vēlreiz pamājis, Rūdolfs, trompetei ska�not, aizveda savu armiju tālāk.

Viņa atgāja no loga un �ņukstēdama apsēdās pie galda. Viņ� izglāba man dzīvību, viņa domāja, mans skaistais dēls izglāba man dzīvību.

Viņa saplēsa vēstuli, izgāja virtuvē un sadedzināja papīra plūksnas zupas katlā.

Liela daļa kareivju bija piedzēru�i. Tiklīdz radio izziņoja jauno vēsti, visi, kas vien spēja paiet un uzvilkt formas tērpu, atvaļinājuma zīmes negaidīdami, aizbēga no hospitāļa, ta�u da�i bija atgriezu�ies ar pudelēm, un atpūtas telpa dvakoja kā krogs, bet kareivji invalīdu ratiņos un uz kruķiem rosījās pa lielo istabu klaigādami un dziedādami. Pēc vakariņām svinē�ana iz�vērtās par īstu grautiņu � kareivji ar kruķiem dauzīja logus, rāva no sienām nost plakātus, taisīja no grāmatu un �urnālu lapām konfeti un, smieklos aurodami, bārstīja riek�avām sīko plēksnī�u, sarīkodami īstas karnevāla kaujas.

��� Es esmu ģenerālis D�ord�s S. Petons! � kāds kareivis sauca, ne pie viena īpa�i nevērsdamies. Pleci viņam bija tērauda statīvā, kas balstīja viņa sadragāto, virs galvas pacelto roku. � Kur jūsu kaklasaite, kareivi? Trīsdesmit gadus virtuvē pie kar�tupeļu mizo�anas! � Tad viņ� ar veselo roku satvēra Grētiņu un sāka ar viņu istabas vidū dejot, kamēr pārējie kareivji iztapīgi dziedāja �Praise the Lord and Pass the Ammunition�. Grētiņai vajadzēja puisi cie�i turēt, lai viņ� nepakristu. � Esmu pasaulē slavenākais vienrocis uz dejasgrīdas, rīt pat brauk�u uz Holi�vudu dejot valsi ar D�ind�eru Rod�ersu. Precē mani, bēbij, ar manu pilninvalīda pensiju mēs dzīvosim kā karaļi. Mēs uzvarē�jām karā, bēbij. Pasaule ir glābta, mēs to esam padarīju�i par pilninvalīdi. � Tad viņam vajadzēja atsēsties, jo kājas vairs ne�klausīja. Viņ� sakņupa uz grīdas un, galvu starp izslietajiem ceļ�galiem nokāris, nodziedāja pantiņu no �Liii Marleen�.

�ovakar Grētiņa nevarēja nekā viņu labā darīt. Viņa tikai centās visu laiku smaidīt un lūkoja iejaukties, kad konfeti kaujas pārāk iedegās, rūpēdamās, lai nesāktos īsti kautiņi. Atpūtas ista�bas durvīs parādījās medicīnas māsa un pamāja Grētiņai. Grē�tiņa piegāja pie viņas. � Man �ķiet, būs labāk, ja jūs te ilgāk neuzkavēsieties, � māsa teica klusā, rai�u pilnā balsī, � pēc brī�a te sāks iet pavisam traki.

��� Es nespēju viņiem to pārmest, � Grētiņa sacīja, � un jūs?

��� Es viņiem nekā nepārmetu, � māsa sacīja, � tikai grie�u ceļu.

Telpā no�ķindēja plīsto�i stikli. Kāds kareivis bija ietrie�cis tuk�u viskija pudeli loga rūtī. � Atklāt uguni iebiedē�anai! � kliedza kareivis. Viņ� pagrāba metāla atkritumu grozu un trieca to otrā logā. � Gāziet tiem nelie�iem mortīras virsū, leitnanti Ieņemiet augstieni!

���� Laime, ka pirms ievieto�anas slimnīcā viņiem atņēma iero��us, � māsa sacīja. � Te jau iet trakāk nekā Normandijā.

��� Padod japāņus �urp! � kāds auroja. � Es viņus nositīsi! ar pirmās palīdzības sainīti. Barizai!

Māsa pavilka Grētiņu aiz piedurknes. � Ejiet uz mājām, viņa sacīja, � �ovakar jaunām meitenēm te nav ko meklēt. At�nāciet rīt agrāk, varēsiet palīdzēt visu sadauzīto nokopt.

Grētiņa pamāja un sāka iet uz garderobi pārģērbties. Bet, tikko māsa bija aizgājusi, viņa griezās atpakaļ un aizsteidzās pa gaiteni, no laira zarojās atsevi�ķas palātas. Viņa iegāja palātā, kur gulēja galvā un krūtīs ievainotie kareivji. Tur valdīja pus�krēsla un klusums. Vairums gultu bija tuk�as, tikai �ur un tur manīja kādu ievainoto zem segas klusu guļam. Viņa aizgāja līdz pēdējai gultai pa�ā palātas kaktā, kur gulēja Tolbots Hjūzs; no pudeles, kas bija iestiprināta statīvā līdzās gultai, viņa delmā pilēja glikoze. Viņ� gulēja ar vaļā acīm, milzīgām, drud�ainām acīm izdilu�ajā sejā. Viņ� pazina Grētiņu un pasmaidīja. Klai�gas un dziedā�ana no lielās istabas līdz �ejienei atplūda kā ne�skaidrs troksnis no futbola stadiona. Grētiņa pasmaidīja pretim un atsēdās uz viņa gultas malas. Lai gan viņa tikai vakar bija apraudzījusi slimnieku, viņai �ķita, ka pēdējā diennaktī tas kļuvis daudz vājāks. Likās, ka marles saites ap kaklu ir vienīgais kom�paktais elements viņa augumā. Palātas ārsts viņai bija sacījis, ka Tolbots ilgāk par nedēļu nenodzīvo�ot. Ārsts vēl bija piebildis, ka īstenībā slimniekam nebūtu nekāda iemesla mirt; brūce dzija, protams, runāt viņ� gan nekad vairs nevarētu; Pēc normāla ap�rēķina, viņ� tagad jau būtu spējīgs uzņemt barību un pat piecel�ties un mazliet pastaigāt. Ta�u viņ� ar katru dienu vairāk izdila, laipni, bet stūrgalvīgi apņēmies nomirt, pats par to negremzdamies un nevienu neapgrūtinādams.

��� Vai gribat, lai �ovakar jums kaut ko palasu? � Grētiņa vaicāja.

Viņ� papurināja galvu, to no spilvena nepaceļot. Tad pastiepa Toku uz viņas pusi un satvēra viņas plaukstu. Viegla kā sīka putna kauliņi kalsnā roka gulēja Grētiņas plaukstā. Viņ� vēlreiz pasmaidīja un aizvēra acis. Viņa sēdēja nekustēdamās un turēja slimnieka roku. Tā viņa, ne vārda nebilzdama, nosēdēja minūtes piecpadsmit vai ilgāk, līdz redzēja, ka viņ� aizmidzis. Liegi viņa atbrīvoja savu roku un klusītēm izgāja no palātas. Rīt viņa pa�lūgs ārstu, lai padod ziņu, kad, pēc viņa domām, Tolbots Hjūzs, uzvaras vainagots, gatavosies �ķirties no dzīves. Viņa atnāks un turēs viņa roku, pasēdēs pie viņa kā tautas sēru personificējums, lai viņ� nebūtu pavisam viens, mirstot divdesmit gadus vecs, tik maz, tik maz pateicis.

Viņa a�i pārģērbās savās drēbēs un steig�us izgāja no hos�pitāļa.

Izgājusi pa galvenajām durvīm, viņa ieraudzīja Arnoldu Zimzu, atspiedu�os pret sienu netālu no durvīm, smēķējam. Sb bija pirmā reize, kad pēc vakara atpūtas istabā viņai to sastapa. Mirkli viņa saminstinājās, tad sāka iet uz autobusa pieturu.

��� Labvakar, mis D�ordeika! � Tā pati pieklājīgā laucinieka balss, kas tovakar.

Grētiņa apstājās. � Labvakar, Arnold! � viņa atņēma. Seja viņam bija laipna, it kā nekas nebūtu noticis.

��� Beidzot pui�iem radies iemesls izauroties, vai ne? � Ar�nolds ar galvu viegli pamāja uz to ēkas daļu, kur atradās atpū�tas istaba.

��� Iemesls, protams, ir, � Grētiņa atteica. Viņai gribējās iet projām, bet negribējās ierādīt, ka bīstas no viņa.

��� Mīļās, mazās Savienotās Valstiņas aizgāja un pieveica ienaidnieku, � Arnolds sacīja. � Labi nostrādāts; vai jums tā neliekas?

Tagad viņ� mani velk uz zoba. � Mums visiem vajadzētu būt ļoti laimīgiem, � viņa noteica. Un pati saprata, ka runā sa�māksloti.

��� Es ari esmu ļoti laimīgs, � viņ� sacīja. � Tie�ām. Traki laimīgs. �odien saņēmu labas vēstis. Sevi�ķi labas vēstis. Tādēļ es jūs �eit pagaidīju. Gribēju jums to pateikt.

��� Ko tad, Arnold?

�� Mani rīt lai� uz mājām, � viņ� sacīja.

��� Tās patiesi ir labas vēstis, � viņa teica, � apsveicu!

��� Jā gan, � viņ� sacīja,, � Savienoto Valstu augstākā medi�cīniskā padome oficiāli atzinusi, ka esmu spējīgs staigāt. Man jau rokā transporta pavēle, ar kuru jāierodas tuvākajā armijas sadales punktā, kur mani demobilizēs. Nākamnedēļ ap �o laiku bū�u atpakaļ Sentluisā. Arnolds Zimzs, turpmāk civilists.

��� Es ceru, ka jūs � � viņa aprāvās. Gandrīz būtu patei�kusi �būsiet laimīgs�, bet tas izklausītos muļķīgi. � �ka jums labi veiksies, � viņa piebilda. Iznāca vēl muļķīgāk.

��� O, protams, esmu laimīgs puisis, � viņ� atteica. _� Par mazo Arnoldiņu nevienam nebūs jāraizējas. �onedēļ saņēmu vēl citas labas vēstis. Sī man ir izcila nedēļa. īsta svētku nedēļa. Saņēmu vēstuli no Kornvolas.

� 0, cik jauki! � Kā īsta guvernante. � Jums atrakstīja ta meitene, par kuru stāstījāt? � Palmas. Ādams un Ieva paradīzesdārza.

��� Tā pati. � Viņ� aizsvieda cigareti. � Viņa tikko saņēmusi ziņu, ka viņas vīrs Itālijā miris, un nodomājusi, ka man būtu pa�tīkami to uzzināt.

Uz to nekas nebija sakāms, tādēļ Grētiņa klusēja.

��� Tad nu es jūs vairs neredzē�u, mis D�ordeika, � viņ� sacīja, � ja vien jums negadīsies kādreiz braukt cauri Sentluisai. Manu adresi atradīsiet telefona abonentu sarakstā. Es dzīvo�u pilsētas greznākajā rajonā. Ilgāk jūs neaizkavē�u. Jums dro�i vien jāsteidzas uz uzvaras balli vai uz kādu deju klubu. Gribēju tikai jums pateikt paldies par visu, ko esat kareivju labā darī�jusi, mis D�ordeika.

��� Lai jums labi klājas, Arnold! � viņa dzedri atteica.

��� 2ēl gan, ka jums neiznāca laika tosestdien atbraukt uz Upes staciju, � viņ� sacīja vienaldzīgā balsī, � mēs izcepām divus brangus gailēnus un sarīkojām divatā jauku pikniku. Mums bija �ēl, ka arī jūs nebijāt klāt.

��� Es cerēju, ka jūs nekad vairs par to nerunāsiet, Arnold. � Liekule, liekule.

��� Ak dievs, � viņ� teica, � jūs esat tik skaista, ka man gri�bas apsēsties un raudāt.

Viņ� pagriezās, atvēra hospitāļa durvis un iekliboja iek�ā.

Viņa lēnām gāja uz autobusa pieturu un jutās kā sadauzīta. Uzvara karā nebija nekāds atrisinājums.

Viņa stāvēja zem spuldzes un paskatījās rokaspulkstenī, prā�todama, vai tikai autobusu �oferi arī nesvin �ovakar uzvaru. Ga�baliņu tālāk koku ēnā stāvēja automobilis. Motors iedūcās, un ma�īna lēnām tuvojās. Tas bija Boilena buiks. Vienu mirkli viņai radās vēlē�anās skriet atpakaļ uz hospitāli.

Boilens apturēja ma�īnu viņai līdzās un atvēra durtiņas:

�� Vai drīkstu jūs aizvest, cienītā?

��� Pateicos, nē. � Viņa nebija redzējusi Boilenu vairāk kā mēnesi, kop� tās nakts, kad viņi atgriezā-s no Ņujorkas.

��� Man �ķiet, mēs varētu kopā pienācīgi pateikties dievam, ka viņ� pie�ķīris mūsu varonīgajai armijai uzvaru, � Boilens sacīja.

��� Pateicos, es labāk pagaidī�u autobusu, � viņa atteica.

��� Vai tu manas vēstules saņēmi? � viņ� apvaicājās.

��� Jā. � Uz sava galda kantorī viņa bija atradusi divas vēs�tules, kurās tika aicināta satikties ar Boilenu pie Bernsteina uni�versālveikala. Uz satik�anos viņa neaizgāja un uz vēstulēm ne�atbildēja.

��� Tavu atbildi laikam pastā pazaudēju�i, � viņ� uzbilda,

�� pasta piegāde mūsu dienās tie�ām nav savu uzdevumu augstu�mos.

Viņa atgaja tālāk no ma�īnas. Viņ� izkāpa ārā, piegāja viņai' klāt un saņēma viņu aiz rokas.

��� Brauc man līdzi uz mājām, � viņ� asi sacīja, � tūliņ! Viņa pieskāriens Grētiņu satrauca. Viņa Boilenu ienīda, bet

apzinājās, ka ilgojas pēc viņa gultas. � Laid mani vaļā! � viņaiesaucās un nikni izrāva roku no cie�ā tvēriena. Viņa aizgājaatpakaļ pie autobusa pieturas; viņ� sekoja viņai pa pēdām.

��� Labi, � viņ� sacīja, � tad pateik�u, kādēļ atbraucu �urp. Es gribu tevi precēt.

Viņa iesmējās. Pati nesaprata, kādēļ smejas. Pārsteigums�, vai.

��� Es sacīju, ka gribu tevi precēt, � viņ� atkārtoja.

��� Zini, ko es tev teik�u? � viņa sacīja. � Brauc uz Jamaiku, kā biji iecerējis, un es tev uz turieni aizrakstī�u. Atstāj savu ad�resi sekretārei. Un tagad atvaino � nāk autobuss.

Autobuss piestāja, un, tikko atvērās durvis, viņa tajā ielēca.. Pasniegusi �oferim biļeti, viņa izgāja cauri autobusam un atsēdās pa�ā pēdējā sēdeklī, kur bija viena. Viņa trīcēja. Ja autobuss ne�būtu pienācis, viņa būtu piekritusi precībām.

Kad autobuss tuvojās Portfilipai, viņa izdzirda ugunsdzēsēju ma�īnu sirēnas un paraudzījās uz kalnu. Kalnā kaut kas dega. Viņa cerēja, ka deg lielā māja un nodegs līdz pamatiem.

VI

Klods ar veselo roku bija apķēris Tomu, kamēr tas brauca pa �auro celiņu otrpus Boilena mājas parka. Tomam nebija sevi�ķas izmaņas brauk�anā, tādēļ viņ� brauca lēni, un Klods ievaidējās viņam ausī ikreiz, kad ma�īna sazvārojās vai ielīgoja kādā grambā. Toms nezināja, cik stipri Klodam roka apdegusi, bet sa�prata, ka visādā ziņā kaut kas jādara. Ta�u, ja viņ� aizvestu Klodu uz slimnīcu, tur tūliņ jautātu, kā gadījies roku apdedzināt, un tad nebūtu nemaz jābūt �erlokam Holmsam, lai izsecinātu sakaru starp zēnu ar apdegu�o roku un dego�o krustu Boilenu kalnā. Un Klods nekādā ziņā neuzņemtos vainu viens pats. Va�ronis Klods nav. Viens skaidrs: viņ� nemirtu moku kambarī, neizlaizdams noslēpumu pār lūpām.

� Paklau, � Toms ierunājās, samazinādams motocikla āt�rumu tiktāl, ka tas tikko vilkās uz priek�u, � vai jums ir ģimenes, ārsts?

��� Jā, � Klods atteica, � mans tēvocis.

Tā tik ir vērtīga ģimenīte! Priesteri, dakteri un dro�i vien kāds tēvocis advokāts, kas noderēs vēlāk, kad viņi būs apcieti�nāti.

��� Kur viņ� dzīvo? � Toms jautāja.

Klods nomurmināja adresi. Viņ� bija tā pārbijies, ka tikko spēja parunāt. Toms piedeva gāzi un, turēdamies nomaļākās ielās, sameklēja ārpilsētā māju, kur maurā bija uzstatīta izkārtnīte: �Dr. Roberts Tinkers. M. D.�.

Toms apturēja motociklu un palīdzēja Klodam nokāpt. � Uz�klausies, � viņ� sacīja, � iek�ā tu iesi viens pats, saprati, un saki savam tēvocim, ko gribi, bet nepiemini manu vārdu. Un la�bākais būtu, ja tu pierunātu tēvu, lai viņ� tevi jau �onakt aizgādā kaut kur projām. Rīt pilsētā ies kā pa trakomāju, un, ja kāds ieraudzīs tevi valkājamies apkārt ar apdedzinātu roku, nepaies ne desmit sekundes, kad viņi tev kritīs virsū kā zvēri.

Atbildes vietā Klods ievaidējās un pakārās Tomam kaklā. Toms viņu atgrūda nost. � Nostājies ta�u pats uz savām kājām, cilvēka bērns, � Toms sacīja, � un tagad ej iek�ā un skaties, ka satiec tikai tēvoci, nevienam citam acīs nerādies. Uti, ja es jeb�kad uzzinā�u, ka esi mani nodevis, es tevi nositī�u.

��� Tom, � Klods �inkstēja.

��� Tu dzirdēji, ko teicu, � Toms sacīja. � Es tevi nositī�u. Un tu zini, ka runāju nopietni. � Viņ� pagrūda Klodu uz nam�durvju pusi.

Klods piestreipuļoja pie durvīm. Pacēlis veselo roku, viņ� piezvanīja. Toms negaidīja, kamēr Klods iegāja iek�ā. Viņ� stei�dzās pa ielu projām. Virs pilsētas vēl versmoja ugunsgrēks, atblāzmodamies debesīs.

Toms nogāja upmalā netālu no noliktavas �ķūņa, kur tēvs gla�bāja laivu. Krastmalā bija pietiekami tum�s un oda pēc sarūsē�ju�iem dzel�iem. Toms novilka puloveru. Tas pretīgi smirdēja pēc sadegu�as vilnas � kā vēmekļi. Viņ� sameklēja prāvu akmeni, iesēja to puloverā un iemeta tīstokli ūdenī. C'dens dobji noplunk�ķēja, un viņ� redzēja, kā tas saputojas tai vietā, kur nogrima pulovers. Viņam bija �ēl zaudēt puloveru. Tas bija laimīgs pulovers. Ar to mugurā viņ� bija uzvarējis daudzās cīņās. Bet gadās tādas reizes, kad no lietām jā�ķiras, un �ī bija viena no tām rei�zēm.

Ejot no upes uz māju pusi, viņ� juta nakts dzestrumu spie��amies cauri kreklam. Iedams viņ� prātoja, vai tie�ām vajadzēs nosist Klodu Tinkeru.

I

Atkal ar saviem vācu ēdieniem, Mērija D�ordeika nodomāja, kad D�ordeiks ienāca no virtuves, nesdams uz paplātes ceptu zosi ar ķiļķeniem un zilajiem kāpostiem. Imigrants.

Viņa neatcerējās, kad pēdējoreiz bija redzējusi vīru tik labā garastāvokli. Tre�ā reiha kapitulācija, kas bija notikusi �ai ne�dēja, bija padarījusi viņu gandrīz vai jautru un pacilātu. Avīzes viņ� ritin aprija un irgoja, skatīdamies fotoattēlos, kur vācu ģe�nerāļi Reimsā parakstīja kapitulācijas dokumentus. �odien, svēt�dienā, bija Rūdolfa septiņpadsmitā dzim�anas diena, un D�ordeiks to izsludināja par svinamdienu. Visu pārējo ģimenes locekļu dzim�anas dienas viņ� pagodināja tikai ar ņurdienu. Rūdolfam viņ� bija nopircis greznu spiningu, dievs vien zina, cik tāds mak�sāja, un Grētiņai paziņojis, ka turpmāk viņa drīkst paturēt sev pusi algas līdz�inējās ceturtdaļas vietā. Viņ� pat bija iedevis To�masam naudu jauna pulovera iegādei tā vietā, kuru Tomass teicās pazaudējis. Ja vācu armija kapitulētu katru nedēļu, dzīve Aksela D�ordeika namā kļūtu glu�i cie�ama.

� Turpmāk, � D�ordeiks bija teicis, � mēs ik svētdienu pus�dienas ēdīsim visi kopā. � Viņa tautas asiņainā sakāve, �ķiet, bija viņā pamodinājusi sentimentālu interesi par asinssaitēm.

Tā nu viņi visi sēdēja pie galda � Rūdolfs ar cietinātu ap�kaklīti un kaklasaiti, pa�apzinīgs, kā jau notikuma centrālā figūra, ļoti taisnu muguru kā Vestpointas kadets; Grētiņa me�ģīnēm rotātā baltā blūzē izskatījās tā, it kā mu�u no deguna nespētu aizdzīt, palaistuve gatavā; un Tomass ar viltīgo azartspēlmaņa smīnu, kārtīgi nomazgājies un sasukājies. Kop� uzvaras svinībām Tomass bija līdz nepazī�anai pārvērties: nāca no skolas tie�i uz mājām, augiem vakariem nosēdēja pie mācību grāmatām un pirmo reizi mū�ā pat nogāja piepalīdzēt veikalā. Māte ļāva sirdī iezagties pirmo nedro�o cerību stariņam. Varbūt kāds nezināms burvju spēks līdz ar lielgabalu apklu�anu Eiropā savienos viņus normālā ģimenē.

Mērijas D�ordeikas priek�statu par normālu amerikāņu ģi�meni lielā mērā bija izveidoju�as mūķenes bāreņu namā un vēlāk � reklāmu sludinājumi ilustrētajos �urnālos. Normālās amerikāņu ģimenēs visi alla� bija ļoti tīri nomazgāju�ies, tīkami smar�oja un nepārtraukti cits citam uzsmaidīja. Ģimenes locekļi apbēra cits citu ar dāvanām ziemsvētkos, dzim�anas dienās, kā�zās, kāzu atceres dienās un Mātes dienā. Sīm ģimenēm bija mo�i, sirmi vecāki, kas dzīvoja uz laukiem, un vismaz viens automobilis. Dēli uzrunā tēvu ar �ser�, meitas spēlē klavieres un pastāsta mātei, ar ko norunāju�as satik�anos, un visi pastāvīgi lieto jodu. Brokastīs, pusdienās un svētdienās arī len�ā visi pulcējas kopā pie galda, pēc sirds aicinājuma apmeklē baznīcu un atvaļināju�mam nopērk ceļazīmi uz jūrmalu. Tēvs diendienā iet darbā, tēr�pies tum�ā uzvalkā, un ir par lielu summu apdro�inājis dzīvību. Nekas no tā visa nebija viņas prātā izkristalizējies, tomēr saplūda miglainā standartainā, kad viņa to salīdzināja ar savu dzīvi. No vienas puses, par biklu, no otras � par augstprātīgu, lai saietos ar kaimiņiem, � viņa bija pilnīgā neziņā, kā �ai pilsētā dzīvo citas ģimenes. Bagātie nebija aizsniedzami, bet nabagos viņa nelikās pat redzam. Vērtējot visu pēc sava sajauktā un haotiskā prāta, viņa sevi, savu vīru, Tomasu un Grētiņu neuzskatīja par ģimeni, vismaz ne par tādu, ko viņa spētu pieņemt un kas viņai sagādātu prieku. Drīzāk tas bija nejau�i kopā sagadījies ceļo�tāju pulciņ�, kurā neviens nav pats izraudzījies ceļabiedrus, un ceļojuma laikā drīkstēja vienīgi vēlēties, lai savstarpējo naidī�gumu varētu ierobe�ot līdz minimumam.

Rūdolfs, protams, bija izņēmums.

II

Aksels D�ordeiks ļoti apmierināts nolika zosi uz galda. Visu rīta pusi viņ� bija noņēmies, gatavodams mielastu, nebija laidis sievu virtuvei ne tuvumā, tomēr atturējies no parastajiem apvai�nojumiem par viņas pavārmākslu. Viņ� sagrieza cepeti lielos gabalos, bet darīja to prasmīgi un krāva visiem �ķīvjos milzu porcijas, vispirms mātei, par to viņa ļoti brīnījās. Viņ� bija nopircis divas pudeles Kalifornijas rīslinga un ceremoniāli pie�pildīja glāzes. � Uz mana dēla Rūdolfa veselību viņa dzim�anas dienā! � viņ� aizsmaku�ā balsī sacīja. � Lai viņ� piepilda mūsu cerības un sasniedz virsotnes un lai, tur nokļuvis, neaizmirst arī mūs!

Visi dziļā nopietnībā tuk�oja glāzes, bet māte ievēroja, ka Tomass mazliet saviebjas. Varbūt vīns viņam likās par skābu.

D�ordeiks tuvāk nepaskaidroja, kādās virsotnēs viņ� vēlas redzēt savu dēlu uzkāpjam. Specifikācija nebija nepiecie�ama. Pietika, ka �āda virsotne eksistē � no�ķirta, norobe�ota, tikai izredzētiem sasniedzama. Tur nonācis, cilvēks visu saprot, un tie, kas virsotni sasniegu�i jau agrāk, sagaida viņu ar �Ozianna!� saucieniem un kadiljakiem.

Rūdolfs zosi baudīja piesardzīgi. Viņam tā �ķita mazliet par treknu, un viņ� zināja, ka no taukiem ēdieniem metas pinnes. Arī kāpostus viņ� neēda daudz. Pēcpusdienā viņam bija noru�nāta satik�anās ar meiteni, kas gai�os matus valkāja sasietus kumeļastē un bija viņu noskūpstījusi pie mis Leno mājas, tādēļ viņ� nevēlējās, lai no viņa plūstu kāpostu smaka, kad viņi satik�sies. Vīnam viņ� tik tikko pieskārās. Viņ� bija apņēmies nekad mū�ā ncpiedzerties. Viņ� gribēja vienmēr skaidrā prātā valdīt pār savu garu un miesu. Tāpat viņ�, diendienā redzot, kā dzīvo tēvs un māte, bija stingri nolēmis nekad neprecēties.

Nākamajā dienā pēc gaviļu vakara viņ� aizgāja līdz mis Leno kaimiņmājai un paslaistījās ielas otrā pusē. Patiesi, pēc minūtēm desmit uz ielas iznāca meitene, tērpusies zilās d�insa biksēs un d�emperi, un pamāja viņam ar roku. Viņa bija tikpat veca kā Rūdolfs, ar zilām acīm un tāda cilvēka atklāto, sirsnīgo smaidu, kuram nekad nav gadījies sastapties ar kaut ko ļaunu. Viņi abi kopā aizgāja pa ielu, un pēc pusstundas Rūdolfam �ķita, ka viņ� meiteni pazīst jau gadiem. Viņa tikai nesen bija pārcēlusies no Koncktikutas uz �ejieni. Viņu sauca par D�ūliju, un viņas tēvam bija kaut kāds sakars ar Elektrifikācijas sabiedrību. Viņai bija vecāks brālis, karavīrs Francijā, un tas bija īstais cēlonis, kādēļ viņa tovakar noskūpstīja Rūdolfu � aiz prieka, ka brālis Fran�cijā dzīvs un ka tam kar� beidzies. Lai iemesls bija kāds būdams, Rūdolfs priecājās, ka meitene viņu noskūpstījusi, kaut arī pirmais sve�u lūpu pieskāriens sākumā viņu mulsināja un darīja biklu.

D�ūlija bija mūzikas apsēsta, viņai patika dziedāt, viņa uz�skatīja, ka Rūdolfs brīni�ķīgi spēlē trompeti, un viņ� puslīdz viņai apsolīja, ka pierunās sava ansambļa pui�us ņemt D�ūliju līdzi un ļaut viņai dziedāt nākamajā kluba saie�anas vakarā.

Viņai patīkot nopietni zēni, teica D�ūlija, un Rūdolfs bija nopietns � par to nevarēja būt ne mazāko �aubu. Viņ� jau bija pastāstījis Grētiņai par D�ūliju. Viņam patika atkārtot viņas vārdu. �D�ūlija, D�ūlija�� Grētiņa bija tikai pasmaidījusi, kā Rūdolfam �ķita, nevajadzīgi pārāku pieaugu�a cilvēka smaidu. Dzim�anas dienā Grētiņa bija viņam uzdāvinājusi tum�zilu vilnas flaneļa bleizeru.

Rūdolfs zināja, ka māte jutīsies vīlusies, ja dēls pēcpusdienā neizies ar viņu pastaigāties, ta�u, sprie�ot pēc tā, ka tēvs sācis izturēties pavisam citādi, varēja notikt brīnums un tēvs pats iziet ar māti pastaigā.

Rūdolfs vēlējās, kaut ari viņ� būtu tik pārliecināts par vir�sotņu sasnieg�anu, cik pārliecināti par to bija tēvs un māte.

Viņ� bija saprātīgs, turklāt pietiekami saprātīgs, lai zinātu, ka saprāts vien neko negarantē. Lai gūtu tādus panākumus, kādus no viņa cerēja tēvs un māte, nepiecie�ams kaut kas īpa�s � laime, cienījama ģimene, kāds talants. Viņ� nezināja, vai ir cil�vēks, kam dzīvē laimējas. Viņa ģimene nekādā ziņā nepiederēja pie tām, kas spēj palīdzēt karjeras veido�anā, un savus talantus viņ� ap�aubīja. Viņ� labi apzinājās citu dotības, bet pa�am savas vēl vajadzēja izpētīt. Ralfs Stīvenss, zēns no viņa klases, tik tikko spēja noturēties uz viduvēju atzīmi kopumā, bet bija īsts mate�mātikas ģēnijs, tīrā prieka labad nodevās integrālrēķiniem un fizikas uzdevumiem, kamēr klasesbiedri mocījās ar parasto al�gebru. Ralfam Stīvensam bija talants, kas norādīja dzīves mērķi kā magnēts. Viņ� zināja, kāds ceļ� ejams, jo tas bija viņa vie�nīgais ceļ�.

Rūdolfam bija daudz sīku talantu, ta�u neviens no tiem ne�norādīja noteiktu virzienu. Viņ� itin labi spēlēja trompeti, bet necentās vijt sevi ar domu, ka varētu kļūt par Beniju Gudmenu vai Luiju Ārmstrongu. No �etriem pārējiem pui�iem, ar kuriem viņ� kopā spēlēja orķestrī, divi bija par viņu labāki, bet otri divi � tikpat labi kā viņ�. Pats viņ� savu spēli novērtēja ar vēsu prātu un saprata, ka nav sasniedzis nekā sevi�ķa. Un nesasniegs arī, lai kā pūlētos. Sportā viņ� bija labākais barjerskrējienā, bet �aubījās, vai kādā lielpilsētas skolā viņu maz uzņemtu komandā; tāpat viņ� nevarēja līdzināties O'Braienam, kas spēlēja futbolkomandas aizsargos un bija atkarīgs no skolotāju iecietības, lai saņemtu pietiekamas atzīmes, kas viņam ļautu noturēties ko�mandā un spēlēt. Toties futbola laukumā O'Braiens bija viens no labākajiem spēlētājiem visā �tatā. Viņ� lieliski prata manevrēt un apmānīt pretinieku, prata sekundes desmitdaļā izmantot izde�vīgu situāciju un izdarīt vispareizākās kustības ar to liela spor�tista sesto prātu, ar kuru parasts intelektuālis nekad nespētu sa�censties. Daudzas koled�as, pat tālajā Kalifornijā, piedāvāja Stenam O'Braienam stipendiju, un, ja vien viņ� necietis kādu traumu, viņ� tiks Visamerikas valsts komandā un būs nodro�ināts līdz mū�a galam. Klasē Rūdolfs angļu literatūrā rakstīja labākus darbus nekā mazais Sendijs Houpvuds, kas rediģēja skolas avīzi un regulāri vairījās no visām dabaszinātņu stundām, ta�u pietika izlasīt vienu viņa rakstu avīzē, lai skaidri zinātu, ka nekas nespēs aizkavēt Sendiju kļūt par rakstnieku.

Rūdolfam piemita spēja patikt. To viņ� zināja un zināja arī, ka vienīgi tādēļ trīs reizes pēc kārtas ievēlēts par klases vecāko. Bet viņ� juta, ka tā nav īsta dotība. Viņam vajadzēja censties, lai patiktu, lai būtu cilvēkiem simpātisks, vajadzēja izlikties, ka interesējas par tiem, vajadzēja no laba prāta uzņemties da�ādus nepatīkamus uzdevumus, piemēram, organizēt deju sarīkojumus vai vadīt sludinājumu nodaļu skolas avīzē, lai iegūtu apkārtējo cilvēku labvēlību. Viņa spēja patikt nebija dabas dota, tā viņ� pats domāja, jo viņam nebija tuvu draugu un arī viņ� pats ne pārāk mīlēja cilvēkus. Pat ieradumā no rīta un vakaros noskūpstīt māti un svētdienās iziet ar viņu pastaigāties bija savs aprēķins � iemantot mātes pateicību un uzturēt viņā pārliecību, ka viņai ir uzmanīgs un mīlo�s dēls. Svētdienu pastaigas viņu garlaikoja, un viņam nepavisam nepatika, ka māte �ubinās ap viņu, kad viņ� to noskūpsta, tomēr viņ�, protams, nekad to neizrādīja.

Rūdolfam likās, ka viņ� salikts no diviem slāņiem � no viena, ko pazina tikai viņ� pats, un otra, ko rādīja pasaulei. Viņ� vēlē�jās būt tas, par ko izlikās, bet �aubījās, vai kādreiz spēs to pa�nākt. Lai gan zināja, ka māte un māsa, pat da�as skolotājas uzskata viņu par glītu zēnu, viņ� pats par savu glītumu nejutās īsti pārliecināts. Viņam likās, ka ir pārāk melnīgsnējs, ka deguns par garu, zods pārāk plats un stūrains, pabālās acis pārāk gai��as un pārāk mazas viņa olīvkrāsas sejai, bet melnajiem ma�tiem trūkst mirdzuma. Viņ� pētīja fotoattēlus avīzēs un �urnālos, lai redzētu, ko valkā labāko skolu zēni, piemēram, no Ekseteras un Sanpola skolas, kā ģērbjas Harvardas un Prinstonas koled�u studenti, un centās sava bud�eta robe�ās apģērbā kopēt viņu stilu.

Viņam piederēja pāris krietni apvalkātu baltu zam�a kurpju ar gumijas zolēm, un tagad viņam bija arī bleizers, ta�u viņ� netika vaļā no nepatīkamas sajūtas: ja viņu ielūgtu viesībās, kur pulcējas koled�u studenti, uzreiz kļūtu redzams, kāds viņ� patiesībā ir � mazpilsētas sīkmanis, kas pūlas izlikties par to, kas nav.

Saskarsmē ar meitenēm viņ� bija bikls un vēl nekad nebija iemīlējies, ja par mīlestību neuzskata muļķīgo jūsmo�anu par mis Leno. Viņ� izlikās neinteresējamies par meitenēm, izlikās pārāk aizņemts svarīgākās nodarbībās, lai nodotos tādām bērni�ķībām kā randiņi, flirts vai meiteņu murdzī�ana. Ta�u īstenībā viņ� vairījās no meiteņu sabiedrības tādēļ, ka baidījās: ja tie�ām ielaidīsies ar kādu tuvākās attiecībās, meitene konstatēs, ka aiz lielmanīgās fasādes slēpjas nepiedzīvojis lempis.

Zināmā mērā viņ� apskauda brāli. Tomass nelikās ne zinis, ko citi par viņu domā. Viņa talants bija negantība. No viņa bijās, viņu ienīda, un dro�i vien viņ� nevienam nepatika, bet viņ� nenomocījās, izvēloties, kādu kaklasaiti siet, un nedomāja, ko atbildēs angļu valodas stundā. Viņ� bija viengabalains, un, ja sadomāja kaut ko darīt, tad viņam nekad nevajadzēja priek�lai�kus ilgi un moko�i izprātoties.

Māsa � tā bija skaista, daudz skaistāka nekā lielākā daļa kinoaktri�u, ko Rūdolfs redzēja uz ekrāna, un ar tādu dabas dā�vanu pietiktu ikvienam.

� Zoss ir lieliska, tēt, � Rūdolfs sacīja, jo saprata, ka tēvs gaida viņa uzslavu, � tie�ām lieliska. � Viņ� jau tā bija ieēdis vairāk, nekā gribējās, tomēr pasniedza �ķīvi, palūgdams otru por�ciju. Ar pūlēm viņ� noturējās nesarāvies, kad redzēja, cik lielu gabalu tēvs uzliek uz �ķīvja.

IV

Grētiņa ēda klusēdama. Kad lai es viņiem to pasaku, kad būtu vispiemērotākais brīdis? Piektdien viņa fabrikā bija saņēmusi uz�teikumu. Misters Ha�inzs bija ieaicinājis viņu savā kabinetā un pēc īsa ievada par to, cik viņa uzcītīga un apzinīga, cik viņas darbs nevainojams un cik patīkami kopā ar viņu strādāt, beidzot paziņojis, ka pēc divām nedēļām viņai jāaiziet. No rīta viņ� bija saņēmis rīkojumu uzteikt darbu viņai un vēl vienai meitenei. Viņ� esot aizgājis pie direktora protestēt, teica misters Ha�inzs � un viņa sausajā balsī skanēja patiesas skumjas � , ta�u direk�tors atbildējis, ka diem�ēl nekas neesot līdzams. Līdz ar to, ka beidzies kar� Eiropā, samazinā�oties valdības pasūtījumi. Sagai�dāma ra�o�anas apjoma samazinā�anās, tādēļ jādzīvojot tau�pīgi un jāsamazinot darbinieku skaits. Grētiņa un tā otra meitene mistera Ha�inza nodaļā pieņemtas pēdējās, tādēļ arī viņām pir�majām jāaizejot. Misters Ha�inzs, runādams ar Grētiņu, bija tā noraizējies, ka vairākkārt izvilka no kabatas mutautu un skaļi no�ņauca degunu, lai pierādītu, ka nav pats to visu izdomājis. Trīs gadu desmiti darbā ar papīriem bija padarīju�i misteru Ha�inzu pa�u līdzīgu vecam papīram, sen samaksātam rēķinam, kas, ilgus gadus nogulējis aktu vākos, gar malām aplupis un apdzeltējis. Zēluma trīsas viņa balsij piedienēja apmēram tāpat, kā kancelejas skapim piedienētu asaras.

Grētiņa bija spiesta mierināt misteru Ha�inzu. Viņa teica, ka nepavisam neesot domājusi līdz mū�a galam nostrādāt Boilena ķieģeļu un flī�u ceplī un glu�i labi saprotot, kādēļ vispirms jā�atlai� tie darbinieki, kas pieņemti pēdējie. Viņa neatklāja misteram Ha�inzam atlai�anas īsto iemeslu un jutās vainīga tās otras meitenes dēļ, kas tika upurēta, lai nomaskētu Tedija Boilena atriebības aktu.

Vēl viņa nebija izdomājusi, ko darīt tālāk, un cerēja, ka varēs nogaidīt, kamēr būs izplānojusi kaut ko noteiktu, un tikai tad pateikt tēvam par atlai�anu. Bija paredzams pretīgs tracis, un viņa gribēja tam pienācīgi sagatavoties. Ta�u �odien tēvs pēk�ņi izturējās kā cilvēks, un varbūt maltītes beigās viņ�, iesilis no vīna un tīksminādamies par vienu no saviem bērniem, kļūs iecie�tīgāks arī pret otru. Viņa nolēma pagaidīt, līdz galdā cels saldo ēdienu.

V

D�ordeiks bija izcepis dzim�anas dienas torti un pats ienesa to no virtuves; uz glazūras dega astoņpadsmit svecī�u � sep�tiņpadsmit par nodzīvotajiem gadiem un viena nākamajam ga�dam � un viņi patlaban visi dziedāja �Happy birthday to you, dear Rudolph�, kad pie durvīm no�ķinda zvans. Sī skaņa pārrāva dziesmu pusvārdā. D�ordeiku mājā durvju zvans neskanēja gan�drīz nekad. Ciemos pie viņiem neviens nenāca, bet vēstules past�nieks iemeta durvīs ierīkotā spraugā.

��� Ko tad tas, velns parāvis, nozīmē? � D�ordeiks iesaucās. Uz visu negaidīto viņ� vienmēr reaģēja ar sapīkumu, it kā varētu sagaidīt vienīgi ļaunu.

��� Es noie�u, � Grētiņa piedāvājās. Viņai nemaldīgi likās, ka pie durvīm stāvēs Boilens, bet buiks būs piebraukts pie vei�kala. Viņ� bija spējīgs kaut ko tik neprātīgu izdomāt un arī izdarīt. Kamēr Rūdolfs pūta nost sveces, viņa jau skrēja pa trepēm lejā. Viņa priecājās, ka bija glīti uzposusies un no rīta � par godu Rūdolfa dzim�anas dienas svinībām � safrizējusies. Lai Tedijs Boilens apraud to, ko nekad vairs neiegūs!

Kad viņa atvēra durvis, tur stāvēja divi vīrie�i. Viņa pazina abus � misteru Tinkeru un viņa brāli � mācītāju. Misteru Tinkeru viņa pazina personiski, jo tas strādāja Boilena uzņēmumā, un pāteru Tinkeru, druknu vīru ar sarkanu seju, kur� izskatījās kā ostas strādnieks, kas aiz pārskatī�anās izvēlējies citu profe�siju, pilsētā zināja ikviens.

��� Labdien, mis D�ordeika! � sveicināja misters Tinkers, paceldams platmali. Balss viņam bija neizteiksmīga, un garais, gļēvais ģīmis izskatījās tāds, it kā viņ� nupat butu atklajis draus�mīgu kļūdu grāmatvedībā.

��� Hallo, mister Tinker! Labdien, pāter! � Grētiņa atņēma.

��� Ceru, ka neesam jūs iztraucēju�i, � sacīja misters Tin�kers, un �oreiz balss skanēja pat svinīgāk un dievbijīgāk nekā viņa svaidītajam brālim, � bet mums vajadzētu parunāt ar jusu tēvu. Vai viņ� ir mājās?

��� Jā, � Grētiņa atbildēja. � Lūdzu, nāciet aug�a. Mes gan pa�reiz ēdam pusdienas, bet�

�� Vai jūs, bērns, nebūtu tik laipna un nepalugtu viņu no�nākt lejā? � ierunājās mācītājs. Viņam bija labskanīga, pa�ap-zinīga balss, kas prata iedvest uzticību sievietēm. � Mums ar viņu jāparunā par kādu ļoti svarīgu jautājumu � vienatnē.

������� Uzie�u viņu pasaukt, � Grētiņa sacīja. Abi vīrie�i ienāca . mazajā, tum�ajā priek�namā un aizvēra ārdurvis, it kā nevēlēi damies, lai viņus no ielas redzētu. Grētiņa iededza gaismu. Viņai I bija neērti atstāt atnācējus �aurajā priek�telpā tumsā stāvam. t/Viņa steidzās aug�ā pa kāpnēm, apzinādamās, ka brāļi Tinkeri

vēro viņas kājas.

Rūdolfs patlaban grieza torti, kad viņa iegāja dzīvojamā istabā. Visi jautājot pavērās viņā.

��� Kas, ellē, tur bija? � noprasīja D�ordeiks.

��� Lejā ir misters Tinkers, � Grētiņa atbildēja, � kopā ar �savu brāli � mācītāju. Viņi grib runāt ar tevi, tēt.

�� Kāpēc tad neaicināji viņus aug�ā? � D�ordeiks paņēma Rūdolfa pasniegto �ķīvīti ar tortes gabalu un nokoda krietnu ku�mosu tortes.

�� Viņi negribēja. Teica, ka viņiem esot runājams kaut kas ļoti svarīgs ar tevi vienatnē.

Tomass no�āpstināja mēli gar zobiem, it kā starp tiem būtu ieķēru�ās drupatas.

D�ordeiks atstūma krēslu no galda. � �ēlīgā debess, � viņ� sacīja, � mācītājs! Man domāt, tie smerdeļi varētu vismaz svēt�dienas pēcpusdienā likt cilvēkus mierā. � Tomēr viņ� piecēlās un izgāja no istabas. Palicēji dzirdēja, kā viņ� klibodams noklampāja pa kāpnēm.

D�ordeiks nesasveicinājās ar abiem vīrie�iem, kas stāvēja priek�namā �etrdesmit vatu spuldzes gaismā. � Nu, d�entl�meņi, � viņ� sacīja, � kas tad tik traki svarīgs atgadījies, ka jums jāsauc darbacilvēks nost no svētdienas pusdienu galda, lai aprunātos?

�� Mister D�ordeik, � Tinkers sacīja, � vai varētu parunāt ar jums vienatnē?

�� Kāpēc tad nevar tepat? � D�ordeiks jautāja, stāvēdams uz pēdējā pakāpiena un vēl joprojām gremodams tortes kumosu. Priek�namā smar�oja pēc zoss cepe�a.

Tinkers palūkojās aug�up. � Es nevēlētos, ka sarunu kāds noklausītos, � viņ� teica.

�� Cik man zināms, � sacīja D�ordeiks, � man ar jums nav runājams nekas tāds, ko nedrīkstētu noklausīties visa pilsēta. Naudu es jums parādā neesmu � un jūs man arī ne. � Viņ� to�mēr nokāpa no pēdējā pakāpiena, atvēra ārdurvis un atslēdza maiznīcu ar atslēgu, ko pastāvīgi nēsāja kabatā.

Visi trīs iegāja maiznīcā, kuras lielajiem logiem, kā jau svētdienā, bija aizvilkti priek�ā audekla aizkari.

Aug�stāvā Mērija D�ordeika gaidīja kafiju uzvārāmies. Rū�dolfs visu laiku raudzījās pulkstenī, bīdamies, ka nokavēs satik��anos ar D�ūliju. Toms bija atgāzies krēslā, dungoja kaut ko bez meldijas un bungoja ar dak�iņu pa glāzi.

��� Lūdzu, liecies reiz mierā! � māte uzsauca. � Man jaui sāk sāpēt galva. _ /

��� Atvaino, � Tomass atteica, � savam nākamajam kon^ cērtam izvēlē�os trompeti.

Nevienu mirkli viņ� nespēj būt draudzīgs un labs, nodomāja Mērija D�ordeika. � Ko viņi lejā tur dara? � viņa erk�ķīgi iejautājās. � Tie�i �ai vienīgajā dienā, kad vienreiz kā normāla ģimene esam apsēdu�ies visi kopā pie galda. � Viņa pārmeto�i pavērsās pret Grētiņu. � Tu ta�u strādā kopā ar misteru Tinkeru, � viņa sacīja, � vai esi darbā izdarījusi kaut ko sliktu?

��� Varbūt viņi atklāju�i, ka esmu nozagusi kādu ķieģeli, � Grētiņa atteica.

��� Pat vienas dienas �ai ģimenei ir par daudz, � māte sa�cīja, � lai saglabātu drusciņ pieklājības. � Sagumusi kā mo�cekle, viņa aizgāja pēc kafijas.

Tad viņi dzirdēja D�ordeiku kāpjam aug�up. Viņ� ienāca istabā ar pilnīgi neizteiksmīgu seju. � Tom, � viņ� stingri sacīja, � nāc lejā!

��� Man Tinkeru ģimenei nav nekas sakāms, � Tomass teica.

��� Viņiem ir kaut kas sakāms tev. � D�ordeiks pagriezās un izgāja no istabas, un atkal nokāpa pa kāpnēm. Tomass paraus�tīja plecus. Viņ� noknauk�ķināja pirkstu locītavas, iesizdams vie�nas rokas dūri otras plaukstā, kā mēdza darīt pirms kautiņa, un sekoja tēvam.

Grētiņa sarauca pieri. � Vai tu saproti, ko tas nozīmē? � viņa vaicāja Rūdolfam.

��� Nepatik�anas, � Rūdolfs drūmi atteica. Viņ� saprata, ka nokavēs satik�anos ar D�ūliju.

VII

Abi Tinkeri, viens tum�i zilā uzvalkā, otrs līdz spīdumam novalkātā melnā priestera svārkā, uz maiznīcas tuk�o plauktu un marmora letes fona izskatījās kā divi kraukļi. Tomass iegaja, un D�ordeiks aizvēra aiz viņa durvis.

A'lan tomēr vajadzēs viņu nosist, Tomass domaja. � Lab�dien, mister Tinker, � viņ�, zēniski smaidīdams, sveicināja,

�� labdien, pāter!

��� Mans dēls, � mācītājs impozanti iesāka.

��� Pasakiet viņam to, ko teicāt man, � D�ordeiks viņu pār�trauca.

��� Mums, dēls, viss ir zināms, � sacīja mācītājs. � Klods sa�vam tēvocim visu izsūdzēja, un tas bija pareizi un dabiski. Grēk�sūdze izraisa no�ēlu un no�ēla � grēku piedo�anu.

��� Pietaupiet �ito vāvuļo�anu svētdienskolai, � D�ordeiks teica. Viņ� stāvēja, atspiedies ar muguru pret durvīm, it kā gri�bētu nodro�ināt, lai neviens neaizmūk.

Toms neteica nekā. Viņ� bija savilcis lūpas vieglā vīpsnā kā pirms cīņas.

��� Izdarīt tādu kauna darbu � dedzināt krustu, � mācītājs sacīja, � dienā, kas bija veltīta mūsu dro�sirdīgo, kaujās kri�tu�o karavīru piemiņai. Dienā, kad es savā baznīcā pats no altāra lasīju svēto misi viņu dvēseļu mieram. Izdarīt to, kad mums, katoļiem, jau bez visa tā �ajā zemē jācie� tik smagi pārbaudī�jumi, tāda neiecietība, kad mēs visiem spēkiem pūlamies panākt, lai mūsu lanātiskie tautie�i mūs pieņem. Un to briesmu darbu izdara divi katoļticīgi zēni! � Viņ�, dziļi noskumis, pagrozīja galvu.

��� Viņ� nav katolis, � noteica D�ordeiks.

��� Viņa tēvs un māte ir dzimu�i baznīcas klēpī, � priesteris sacīja, � esmu ievācis informāciju.

��� Vai tu to izdarīji vai ne? � D�ordeiks jautāja.

��� Izdarīju, � Tomass atbildēja. Kāds tas Klods gan ir lu�pata, kāds gļēvs nekrietnelis!

��� Vai vari iedomāties, mans dēls, � mācītājs turpināja,

��� kas notiktu ar tavu ģimeni un ar Kloda ģimeni, ja kļūtu zi�nāms, kas uzslējis liesmojo�o krustu?

��� Mēs tiktu padzīti no pilsētas! � sabudināts iejaucās mis�ters Tinkers. � Redzi, kas notiktu. Tavs tēvs vairs nespētu �ai pilsētā pārdot nevienu klaipu maizes. Sās pilsētas iedzīvotāji nav aizmirsu�i, ka jūs, pat ja pa�i negribat to atcerēties, esat sve��zemnieki, vācie�i.

��� Ak debess, nu tikai dodiet vaļā, � D�ordeiks teica, � sā�ciet �ķirot sarkanos, reakcionārus un baltos!

��� Fakti paliek fakti, � sacīja misters Tinkers, � un jums ar tiem jārēķinās. Minē�u vēl vienu faktu. Ja Boilens jebkad uz�zinās, kas aizdedzinājis viņa siltumnīcu, viņ� mūs izspiedīs kā citronus. Viņ� paņems gudru advokātu, kas pierādīs, ka vecā siltumnīca bijusi visvērtīgākā celtne starp Portfilipu un Ņu�jorku. � Viņ� pakratīja dūri pret Tomasu: � Tavam tēvam ne pliks grasis kabatā nepaliks! Jūs abi neesat pilngadīgi. Mēs esam atbildīgie, tavs tēvs un es. Visā mū�ā ietaupītais�

��� Nomierinies, D�on, � mācītājs apklusināja Tinkeru, � nav jēgas zēnu pārāk satraukt. No viņa labās gribas un saprāta ir atkarīgs mūsu visu glābiņ�. � Viņ� pagriezās pret Tomasu: � Es nejautā�u, kāda velni�ķīga iedoma tevi mudināja pierunāt mūsu Klodu uz �o sātana darbu �

��� Vai tad viņ� sacīja, ka tā bijusi mana ideja? � Tomass jautāja.

��� Tādam zēnam kā Klods, � mācītājs sacīja, � kas uz-i audzis kristīgā ģimenē, ik svētdienu iet uz misi, nemū�am neva-! rētu pa�am ienākt prātā tik briesmīga doma.

��� Okei, � atteica Toms. Lai velns par stenderi paliek, Klodu viņ� uzmeklēs!

��� Dieva laime, � mācītājs Tinkers rāmā gregoriāņu stilā turpināja, � ka tai drausmīgajā vakarā, kad Klods ar ne�ēlīgi savainoto roku ieradās pie sava tēvo�a daktera Roberta Tinkera,. dakteris Tinkers bija mājās viens pats. Viņ� sniedza zēnam palī�dzību, uzzināja, kas noticis, un aizveda savā ma�īnā Klodu uz mājām. Lai slavēts dievs, viņus neviens neredzēja! Bet apdegumi ir smagi, un Klodam vismaz vēl trīs nedēļas būs jāstaigā ar apsaitētu roku. Nebija iespējams paturēt viņu slepus mājās, līdz viņ� pilnīgi atveseļosies. Kalponei varētu rasties aizdomas, vei�kala izsūtāmais zēns varētu viņu ieraudzīt, kāds skolasbiedrs aiz līdzjūtības iegriezties �

��� �ēlīgā debess, Antonij, � iesaucās misters Tinkers, � kāp zemē no kanceles! � Bālajai sejai konvulsīvi raustoties, asinīm pieplūdu�ām acīm viņ� tuvojās Tomasam. � Vakarvakarā mēs to mazo nelieti aizvedām uz Ņujorku un �orīt iesēdinājām lidma��īnā, kas lido uz Kaliforniju. Sanfrancisko dzīvo viņa tante; pie tās viņ� paliks, kamēr varēs noņemt apsējus, pēc tam iestāsies karaskolā, un manis dēļ viņ� var neatgriezties �ai pilsētā pirms savas deviņdesmitās dzim�anas dienas. Un, ja tavs tēvs sapra�tīs, kas jādara, viņ� arī tevi aizgādās projām no �ejienes. Cik vien tālu iespējams, kur neviens tevi nepazīst un nevar tev uz�dot nevajadzīgus jautājumus.

��� Neraizējieties, Tinker, � D�ordeiks sacīja, � �ovakar pat viņa vairs pilsētā nebūs.

��� Tas būtu gan tas labākais, � Tinkers draudīgi noteica.

��� Labi, labi, � D�ordeiks teica, atvērdams durvis, � esmu diezgan ar jums runājis. Vācieties!

��� Iesim, D�on, � mācītājs sacīja, � esmu pārliecināts, ka misters D�ordeiks izdarīs visu, kā nākas.

Ta�u Tinkers gribēja paturēt pēdējo vārdu. � Jūs vēl viegli esat tiku�i cauri, � viņ� noteica, � visi. � Tad viņ� izdrasēja no veikala.

�� Lai dievs tev piedod, mans dēls! � novēlēja mācītājs un aizgāja brālim nopakaj.

D�ordeiks aizslēdza durvis un paskatījās uz Tomasu. � Tu, sūdabrāli, esi pakāris Damokla zobenu virs manas galvas, � viņ� sacīja, � un par to tu man samaksāsi. � Viņ� piekliboja pie Tomasa un pacēla dūri. Tā ar visu trieciena spēku ķēra Tomasa galvu. Tomass sagrīļojās un instinktīvi belza pretī; viņ� atrāvās no zemes un ar spēcīgāko sitienu, kādu viņa labā roka jebkad bija raidījusi, trāpīja tēvam pa deniņiem. D�ordeiks nepakrita, tomēr, rokas uz priek�u izstiepis, mazliet sazvārojās. Notiku�ajam neticēdams, viņ� raudzījās dēlā un sastapās ar naidā gailējo�ām, ledussaltām zilām acīm. Tad viņ� redzēja, ka Tomass pa�smaida un nolai� rokas.

��� Nu, nāc nodari darbu līdz galam, � Tomass nicīgi ierunā�jās, � saulainais zēns otrreiz savam drosmīgajam tētiņam vairs nesitīs!

D�ordeiks iesita vēlreiz. Tomasa sejas kreisā puse jau nā�kamajā mirklī pietūka un pietvīka tum�i sarkanā vīna krasā, bet viņ� stāvēja klusēdams un smaidīja.

D�ordeiks nolaida rokas. Pēdējais sitiens bija tīri simbolisks. Nav nekādas nozīmes, viņ� apjucis domāja. Dēli.

�� Okei, � viņ� sacīja. � Pietiek. Brālis kopā ar tevi aiz�brauks autobusā līdz Graftonai. No turienes tu ar pirmo vil�cienu dosies uz Elbeniju. Elbenijā tu pārsēdīsies vilcienā, kas iet uz Ohaijo. Viens pats. Pēc tam par tevi parūpēsies mans brālis. Es viņam �odien piezvanī�u, un viņ� tevi sagaidīs. Nenopūlies ar mantu kravā�anu. Es negribu, lai kāds redzētu tevi aizbraucam no pilsētas ar koferi rokā. � Viņ� atslēdza maiznīcas durvis. Tomass izgāja ārā un tūliņ samiedza acis pēcpusdienas s;mlē.

��� Pagaidi tepat, � D�ordeiks sacīja, � nosūtī�u tavu brāli lejā. Nebūtu nekāda prieka piedzīvot mātes atvadu vaimanas. � Viņ� noslēdza maiznīcas durvis un iekliboja mājā.

Tikai tad, kad tēvs bija aizgājis, Tomass aptaustīja sāpīgi jutīgo, pietūku�o vaigu.

VIII

Pēc desmit minūtēm D�ordeiks atgriezās kopā ar Rūdolfu. To�mass stāvēja, atspiedies pret maiznīcas logu, un mierīgi raudzījās uz ielas otru pusi. Rūdolfs nesa uz rokas Tomasa vienīgā � zaļgansvltrotā uzvalka �aketi. Uzvalks bija pirkts pirms diviem gadiem un krietni apaudzis. Uzvilcis �aketi, viņ� nevarēja brīvi pakustināt plecus, un piedurknes bija par īsu un par �auru.

Rūdolfs izskatījās apjucis un iepleta platas acis, kad ierau�dzīja Tomasa uzblīdu�o vaigu. Tēvs bija izskatījies glu�i slims. Zem viņa tum�ās sejas ādas pletās zaļgans bālums un acis bija pietūku�as. Viens belziens, nodomāja Toms, un paskat, kas ar viņu notiek.

��� Rūdolfs zina, kas darāms, � D�ordeiks sacīja, � es viņam iedevu naudu. Viņ� tev nopirks biļeti līdz Klīvlendai. Te būs on�kuļa adrese, � viņ� pasniedza Tomasam papīra strēmeli.

Es kāpju aug�up pa sabiedrības kāpnēm, Tomass domāja, man arī uzgadījies onkulis, kas var paglābt vajadzības brīdī. Sauciet mani par Tinkeru.

��� Nu, sāc kustēt! � D�ordeiks noteica. � Un proties turēt muti.

Zēni gāja pa ielu projām. D�ordeiks viņus vēroja, juzdams asinis pulsējam deniņos, kur bija trāpījusi Tomasa dūre, un acīm priek�ā aizmetās migla. It kā caur dūmaku viņ� redzēja aizejam savus dēlus pa nabagu kvartāla tuk�o ielu: viens � slaids un gar�, glīti apģērbies pelēkās vilnas flaneļa biksēs un tum�zilā bleizerā, otrs augumā gandrīz tāds pats, tikai druknāks un, �au�rajā svārciņā iespīlēts, izskatījās kā bērns. Kad zēni pazuda aiz stūra, D�ordeiks pagriezās un aizgāja uz otru pusi � uz upmalu. Sopēcpusdien viņam vajadzēja palikt vienatnē. Brālim varēs pie�zvanīt vēlāk. Brālis un viņa sieva ir pietiekami ļempau�i, lai pie�ņemtu tā vīra dēlu, kur� bija viņus, tā sakot, ar kājas spērienu izvadījis no mājām un pat nebija pateicies par ziemsvētku kar�tīti, ko varēja uzskatīt par vienīgo apliecinājumu tam, ka divi vīri, kas pirms daudziem gadiem piedzimu�i un uzaugu�i zem viena jumta Ķelnē, bet dzīvoja katrs savā malā Amerikā, īstenībā bija brāļi. Viņ� bezmaz vai dzirdēja brāli bilstam savai resnajai sievai neiedomājami vāciski skano�ā angļu valodā: �Ko tur galu galā būs darīt? Asinis ir biezākas par ūdeni.�

��� Kas, velns parāvis, īsti noticis? � Rūdolfs jautāja, tiklīdz tēvs viņus vairs nevarēja saredzēt.

��� Nekas, � Tomass atteica.

�� Viņ� ir tev iesitis, � Rūdolfs sacīja, � uz tavu vaigu bail paskatīties.

��� Sitiens bija baigs, � Tomass zobgalīgi noteica, � viņam derētu sacensties par meistartitulu.

��� Aug�ā uznācis, viņ� izskatījās kā sadauzīts, � Rūdolfs piebilda.

��� Es viņam arī vienreiz ievilku. � Tomass atcerēdamies pasmīkņaja.

��� Tu viņam iesiti?

��� Kādēļ gan ne? � Tomass jautāja. � Priek� kā tad cilvē�kiem ir tevi?

��� Jēziņ! Un tu vēl esi dzīvs?

��� Dzīvs gan, � Tomass atteica.

��� Nebrīnos, ka viņ� grib tikt no tevis vaļā, � Rūdolfs no�grozīja galvu._ Viņ� dusmojās uz Tomasu. Tomasa dēļ viņam iz�juka satik�anās ar D�ūliju. Viņam būtu gribējies apmest'līkumu gar D�ūlijas māju � ceļā uz autoostu tā atradās tikai pāris ielu sānis �, bet tēvs tika piekodinājis, lai Tomass nekavējoties atstajot pilsētu, turklāt tā, ka neviens to neievērotu. � Ko tu to�mēr esi savārījis?

��� Esmu bra�s, normāls, karstasinīgs amerikāņu zēns.

��� Tur jābūt kaut kam nāvīgi nopietnam, � Rūdolfs prātoja. � Viņ� man iedeva piecdesmit dolāru dzelzceļa biļetei. Ja viņ� �ķiras no piecdesmitnieka, tad tam jābūt kaut kam graujo�am.

��� Ir atklājies, ka es spiegoju japāņu labā, � Tomass maigā balsī paskaidroja.

��� Ķēms kas ķēms, � Rūdolfs noteica, un atliku�o ceļa ga�balu līdz autoostai viņi nogāja klusēdami.

No Graftonas autobusa viņi izkāpa pie pa�as dzelzceļa staci�jas, un Tomass apsēdās nelielajā parkā koka paēnā, kamēr Rū�dolfs iegāja stacijā pēc biļetes. Nākamais vilciens uz Elbeniju atgāja pēc piecpadsmit minūtēm, un Rūdolfs nopirka biļeti no pagalam krunkaina vīriņa, kas ar zaļu saules aizsegu uz pieres sēdēja pie kases lodziņa. Viņ� nopirka biļeti tūliņ cauri līdz Klīvlendai. Tēvs bija teicis, ka nevēloties, lai kādam kļūtu zināms Tomasa ceļa galamērķis, tādēļ Elbenijas stacijā Tomasam pa�am vajadzēs iegādāties biļeti tālākajam braucienam.

Saņemot naudas atlikumu, Rūdolfam radās pēk�ņa vēlē�anās nopirkt otru biļeti sev pa�am. Pretējā virzienā. Uz Ņujorku. Kā�dēļ lai Tomasam pirmajam laimējas aizkļūt no mājām? Bet viņ�, protams, biļeti uz Ņujorku nenopirka. Viņ� izgāja no stacijas, pa�gāja garām 1939. gada modeļa taksometriem, kuru �oferi ma�ī�nās snauda, gaidīdami vilcienu pienāk�anu. Tomass sēdēja uz sola koka paēnā, kājas uz priek�u izstiepis, ar papē�iem ieurbies panīku�ajā maurā. Viņ� izskatījās nesteidzīgs un tik mierīgs, it kā viņa dzīvē nekas īpa�s nebūtu noticis.

Rūdolfs pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka ne�viens viņus nenovēro.

��� 5e tava biļete, � viņ� sacīja, sniegdams to Tomasam, kur� laiski paskatījās uz biļeti. � Bāz kabatā, bāz kabatā, � Rūdolfs

skubināja, � un te ir atlikums no piecdesmit dolāriem. �etrdes�mit divi piecdesmit. Biļetei uz Klīvlendu. Man liekas, tev tur laba daļa paliks pāri.

Tomass naudu nepārskaitītu iebāza kabatā. � Vecais gan būs svīdis asinis, � viņ� ierunājās, � kad izvilka �ito no slēptuves. Vai tu redzēji, kur viņ� to �ūksni glabā?

��� Nē.

��� Zel gan. Es būtu varējis kada tum�a naktī iegriezties un to podu izcelt. Bet tu jau man tikpat neteiktu, ja arī zinātu. Pa�zīstu savu brāli Rūdolfu.

Viņi vēroja piebraucam apvidus ma�īnu, kurai pie stūres sē�dēja meitene, bet tai blakus gaisa spēku leitnants. Abi izkāpa no ma�īnas un aizgāja ēnā zem stacijas perona jumta. Tur viņi ap�stājās un skūpstījās. .Meitenei bija mugurā palsi zila kleita, ko vasaras vēj� plivināja viņai ap kājām. Leitnants bija gara auguma un tum�i iededzis, it kā būtu uzturējies tuksnesī. Viņa zaļo formas svārku greznoja ordeņi un dienesta at�ķirības zīmes, un rokā viņam bija līdz pēdējai iespējai piestūķēta lidsoma. Vēro�jot pārīti, Rūdolfam ausīs ieskanējās tūksto�iem lidma�īnu mo�toru rēkoņa sve�zemju debesīs. Atkal viņ� sajuta dzēlienu sirdī, ka piedzimis pārāk vēlu un nav ticis karā.

��� Skūpsti mani, mīlulīt, es bombardēju Tokiju! � sacīja To�mass.

��� Ko tu, velns parāvis, āksties! � Rūdolfs sacīja.

��� Vai esi kādreiz gulējis ar sievieti? � Tomass apvaicājās.

Sī atbalss tēva jautājumam todien, kad tēvs iecirta mis Leno

pļauku, Rūdolfu apmulsināja. � Kāda tev daļa?

Tomass paraustīja plecus, noskatīdamies pakaļ lidotājam un meitenei, kas iegāja pa stacijas atvērtajām durvīm. � Nekāda. Es tikai iedomājos, ka aizbraucu uz ilgu laiku un varbūt mums vajadzētu tā sirsnīgāk izrunāties.

��� Nu, ja jau tev tas jāzina, � nē, � Rūdolfs negribīgi at�teica.

��� Tā jau domāju, � Tomass sacīja. � Makinlija ielā ir Ali�ses nams, tur tu par piecām naudiņām vari saņemt pieklājīgu pakalpojumu. Saki, ka brālis tevi sūta.

��� Gan es pats par sevi parūpē�os, � Rūdolfs noteica. Viņ� par Tomasu bija gadu vecāks, bet brālis vienmēr piespieda viņu justies kā pui�elim.

��� Mūsu mīļotā māsiņa gan savu daļu saņem regulāri, � To�mass sacīja. � Vai tu to zināji?

��� Tā ir viņas darī�ana. � Bet Rūdolfs jutās satriekts. Grētiņa bija tik tira, tik jauka, tik pieklājīga. Viņ� nespēja māsu iedomāties dzimumsakaru pinekļos.

��� Vai tu zini, ar ko vina satiekas?

��� Nē.

��� Ar Teodoru Boilenu, � Tomass sacīja. � Kā tev patīk tik �smalks pielūdzējs?

��� Kā tu to zini? � Rūdolfs bija pārliecināts, ka Tomass melo.

���� Es biju kalnā, � Tomass sacīja, � un noskatījos pa logu. Sis nonāca lejā viesistabā galīgi pliks, un tā bū�ana viņam no�karājās līdz ceļiem, gatavais ērzelis; viņ� sajauca viskiju divās glāzēs un sauca uz otro stāvu: �Grētiņ, tu nāksi lejā, vai uznest dzeramo tev aug�ā?� � Tomass svepstēja, imitēdams Boilenu.

�� Vai viņa nonāca lejā? � Rūdolfs turpinājumu nevēlējās dzirdēt.

��� Nē. Nē, man �ķiet, viņa jutās itin labi turpat, kur atradās.

��� Tad jau tu nemaz neredzēji, ar ko viņ� runāja, � Rūdolfs meklēja glābiņu loģikā, lai aizsargātu māsu. � Tā ta�u varēja būt pavisam cita sieviete.

��� Vai tu Portfilipā zini daudz Grētiņu? � Tomass jautāja.

��� Bez tam Klods Tinkers bija redzējis viņus Boilena ma�īnā uzbraucam kalnā. Viņa tiekas ar �o pie Bernsteina veikala, kad visi domā, ka viņa ir hospitālī. Varbūt arī Boilens ir ievainots karā. Spāņu-amerikāņu karā.

��� Jēziņ! � Rūdolfs iesaucās. � Ar tādu neglītu veci kā Boilensl � Ja Grētiņa tiktos ar kādu, līdzīgu jaunajam leitnan�tam, kur� tikko bija iegājis stacijā, viņ� to joprojām uzskatītu par savu māsu.

��� Gan jau viņai no tā kaut kas tiek, � Tomass bezrūpīgi atteica, � pajautā kādreiz.

��� Vai tu esi viņai sacījis, ka zini?

��� Nē. Lai viņa mīlējās, cik uziet! Ne jau manu mantu tērē. Es tikai tāpat joka pēc aizgāju uz kalnu, � Tomass sacīja.

��� Man viņa nav nekas. Tralalā, tralalā, kā tie mazie bērniņi ro�das, mammucīt?

Rūdolfs brīnījās, kā gan brālis, būdams tik jauns, jau iemācī�jies tik neganti nīst.

��� Ja mēs būtu itālie�i vai kaut kas tamlīdzīgs, � Tomass sa�cīja, � piemēram, Dienvidu �tatu d�entlmeņi, mēs uzkāptu tai kalnā un atriebtu dzimtas negodu. Izrūnītu viņu vai no�autu, vai tamlīdzīgi. Es �ogad bū�u stipri aizņemts, bet, ja tu vēlies to iz�darīt, es tev savu atļauju neliedzu.

��� Tu varbūt brīnīsies, � Rūdolfs sacīja, � bet es, iespējams, tie�ām kaut ko izdarī�u.

��� Ne�aubos, � Tomass atteica, � ta�u informācijas labad varu tev atklāt, ka es kaut ko jau izdarīju.

��� Ko?

Tomass pētījo�i paraudzījas Rūdolfā. � Uzprasi tēvam, � viņ� sacīja, � tēvs zina. � Viņ� piecēlās. � Labs ir, iesim. Vilciens tūliņ būs klāt.

Viņi izgāja uz perona. Leitnants un meitene atkal skūpstījāsVarbūt viņ� nekad vairs neatgriezīsies, varbūt tas ir viņu pēdē�jais skūpsts; Dienvidjūras salās galu galā vēl karo, vēl ta�u no�tiek cīņas ar japāņiem. Meitene skūpstīja leitnantu un raudāja, un viņ� ar brīvo roku mierinādams glāstīja viņai muguru. Rū�dolfs iedomājās, vai būs reiz kāda meitene, kas raudās uz staci�jas perona, ja viņam vajadzēs no tās �ķirties.

Putekļu mākonī tinies, stacijā ieslīdēja vilciens. Tomass uz�lēca uz vagona kāp�ļa.

��� Paklau, � Rūdolfs sacīja, � ja tu ko vēlies no mājām,, atraksti. Es kaut kā lūko�u tev aizsūtīt.

��� No tām mājām man nevajag nekā, � Tomass atteica. Viņa dumpīgums bija atklāts un bez kompromisa. Vēl neizveido�jusies bērni�ķīgā seja �ķita līksma, it kā viņ� dotos uz cirku.

��� Labi, � Rūdolfs slābani atteica. � Laimīgu ceļul � Laf nu kā, Tomass bija viņa brālis, un dievs vien zina, kad viņi at�kal redzēsies.

��� Apsveicu! � Tomass sacīja. � Tagad visa gulta piederēs tev vienam pa�am. Tev nevajadzēs vairs �ņaukāties, ka es smirdu kā me�a zvērs. Neaizmirsti vakaros uzvilkt pid�amu.

Sevi neatklājis, noslēgts līdz pa�am pēdējam mirklim, viņ�, atpakaļ neatskatīdamies, iekāpa vagonā. Vilciens sāka iet, un Rūdolfs redzēja leitnantu stāvam pie vaļēja loga un mājam meitenei, kas skrēja pa peronu vilcienam blakus.

Vilciens uzņēma ātrumu, un meitene palika stāvam. Tad viņa pamanīja, ka Rūdolfs viņu vēro, un nolieca galvu, lai noslēptu atklātībai savas sāpes un mīlu. Viņa pagriezās un aizsteidzās; kleita vējā noplīvoja ap viņas augumu. Karavīra līgava.

Rūdolfs aizgāja atpakaļ uz parku un vēlreiz apsēdās uz tā pa�a sola, gaidīdams autobusu atpakaļ uz Portfilipu.

Kāda nolādēta dzim�anas diena!

IX

Grētiņa lika mantas koferī. Tas bija liels, nobru�āts, �etrstū�rains kartona �ausmonis ar dzelteniem raibumiem un misiņa slēd�iem, kurā pirms daudziem gadiem uz Portfilipu bija atvests viņas mātes pūrs. Grētiņa vēl nekad nebija nakti pavadījusi ār�pus mājām, tādēļ viņai arī nebija pa�ai savas ceļasomas. Kad tēvs pēc sarunas ar Tinkeriem bija uznācis aug�ā, lai pavēstītu, ka Toms uz ilgu laiku dosies projām, Grētiņa izlēma, ko darīt, un uzkapa bēniņos, kur stāvēja nobāztas tās' nedaudzās mantas, ko D�ordeiki bija atzinu�i par nevajadzīgām. Viņa atrada koferi tin nonesa to savā istabā. Māte redzēja viņu ar koferi rokā un dro�i vien uzminēja, ko tas nozīmē, ta�u neteica ne vārda. Māte nedēļām nebija ar viņu runājusi � kop� tās nakts, kad viņa ar Boilenu atgriezās no Ņujorkas. Mātei laikam likās, ka sarunājo�ties viņa varētu aplipt ar Grētiņas �ausmīgo netikumību.

Krīzes, nezināmo konfliktu noskaņojums, dīvainā izteiksme tēva acīs, kad viņ� ienāca dzīvojamā istabā un aizsauca Rūdolfu, beidzot sarosināja Grētiņu aktīvai darbībai. Aizie�anai piemēro�tāku dienu par �o svētdienas pēcpusdienu viņa nekad nesagaidīs.

Viņa rūpīgi pārdomāja, ko ņemt līdzi. Koferis nebija tik liels, lai paņemtu visu, kas varētu būt nepiecie�ams, tādēļ vajadzēja prast izraudzīties pareizās mantas, un viņa �o to izņēma ārā, lai ieliktu kaut ko citu, kas �ķita noderīgāks. Viņa cerēja,i ka izdosies izkļūt no mājas, pirms atgriezīsies tēvs, tomēr bija sagatavoju�sies stāties tam pretim aci pret aci, pateikt, ka viņa zaudējusi vietu un brauks uz Ņujorku meklēt citu darbu. Tēva seja, kad viņ� kopā ar Rūdolfu gāja lejup pa kāpnēm, bija atspoguļojies apjukums un nespēks, un viņai likās, ka �ī ir vienīgā diena, kad viņa varētu tikt projām bez cīņas.

Viņa dabūja izpurināt gandrīz visas grāmatas, līdz beidzot atrada paslēpto naudu. Mātes vājprātīgā rotaļa. Pastāvēja liela iespēja, ka māte beigs dzīvi psihiatriskajā slimnīcā. Viņa cerēja, ka varbūt tad beidzot spēs just mātei līdzi.

Grētiņai bija �ēl, ka būs jāaizbrauc, neatvadoties no Rūdolfa, bet sāka jau krēslot, un viņa nevēlējās nokļūt Ņujorkā pēc pus�nakts. Viņai nebija ne jausmas, kur viņa Ņujorkā piemetīsies. Gan jau kaut kur būs atrodama Y. W. C. A.� kopmītne. Daudzas meitenes savu pirmo nakti Ņujorkā pavadīju�as sliktākās vietās.

Pārlai�ot skatienu noplicinātajai istabai, viņa nejuta �ēluma. No tās viņa atvadījās ar vieglu sirdi. Paņēmusi iztuk�oto ap�loksni, viņa to nolika �ķērsām savā �aurajā gultiņā.

Viņa izstiepa koferi priek�namā. Māti viņa ieraudzīja sē�am pie galda un smēķējam. Pusdienu atliekas � aizēstā zoss, at�dzisu�ie kāposti, receklī peldo�ie ķiļķeni, notraipītās salvetes � vēl joprojām gulēja uz galda, tas viss tur gulēja jau stundām, kamēr māte klusēdama sēdēja un blenza sienā. Grētiņa iegāja istabā. � Mamm, � viņa sacīja, � man �ķiet, ka �odien mūsu mājās ir atvadu diena. Es sakravājos un braucu projām.

Māte lēni pagrieza galvu un ar trulu skatienu pavērās uz meitu. � Brauc vien pie sava glaunā kunga, � viņa �ļupstusnoteica. Viņas nicināmie vārdi bija saglabāju�ies no gadsimta sākuma leksikona. Viņa bija iztuk�ojusi abas vīna pudeles un nu bija piedzērusi. Grētiņa pirmo reizi redzēja māti piedzēru�u, un viņai gandrīz sanāca smiekli.

��� Es nebrauk�u ne pie viena. Mani atlaida, un es brauk�u uz Ņujorku meklēt jaunu darbu. Kad bū�u iekārtojusies, es at�rakstī�u un paziņo�u savu adresi.

��� Netikle, � māte sacīja.

Grētiņa saviebās. Kur� gan 1945. gadā teica �netikle�? Tas viņai aizie�anu padarīja vieglu, pat smieklīgu. Tomēr viņa pie�spiedās noskūpstīt māti uz vaiga. Ada bija raupja, plīsu�u kapilāru satīklota.

�� Viltus skūpsti, � māte, stingi blenzdama, sacīja, � rozēs apslēpts duncis.

Kādas grāmatas gan māte jaunībā lasījusi!

Māte ar delnas virspusi atstūma matu �ķipsnu no pieres � ar �estu, kas, �ķiet, palicis nemainīgs kop� viņas divdesmit pirmā' mū�a gada. Grētiņai likās, ka māte jau piedzimusi nomocīta un. pārguru�i un ka tādēļ vajadzētu daudz ko viņai piedot. Mirkli viņa vilcinājās, cenzdamās atrast sevī jel kādu drusciņu pieķer�a�nās �ai piedzēru�ajai sievai, kas, dūmu mākonī tīta, sēdēja pie nenokopta galda.

��� Zoss, � māte nicīgi ierunājās. � Kas gan ēd zosi?

Grētiņa bezcerīgi papurināja galvu un izgāja priek�namā, pa�ņēma koferi un klumburoja ar visu pa kāpnēm lejup. Lejā viņa atslēdza durvis un pārstūma koferi pāri slieksnim uz ielas. Saule pa�laik rietēja un ēnas uz ielas tumsa mēļas un indigozilas. Tai mirklī, kad viņa pacēla koferi, iedegās spuldzes � dzeltenbālas spuldzes, īstenībā par agru un bez vajadzības.

Tad viņa ieraudzīja Rūdolfu steidzamies uz māju pusi. Viņ� bija viens pats. Viņa nolika koferi zemē un gaidīja brāli. Kamēr viņ� tuvojās, Grētiņa vēroja, cik labi viņam piestāv bleizers, cik glīts viņ� izskatās, un priecājās, ka bija iztērējusies, bleizeru pirkdama.

Ieraudzījis māsu, Rūdolfs sāka skriet. � Uz kurieni tu? � viņ� jautāja, pienācis klāt.

�� Uz Ņujorku, � vina atbildēja ikdieni�ķā balsī. � Brauksi līdzi?

��� Kaut es varētu! � viņ� atteica.

��� Vai sameklēsi dāmai taksīti?

��� Man ar tevi jārunā.

��� Tikai ne �eit, � viņa sacīja, palūkodamās uz maiznīcas logu,

�� gribu drīzāk tikt tālāk no �ejienes.

� Jā, � Rūdolfs piekrita, paņemdams koferi, � �ī tie�ām nav īstā vieta, kur runāties.

Abi kopā viņi sāka iet pa ielu, raudzīdamies, kur atradīs tak�sometru. Ardiev, ardiev, Grētiņa klusībā dziedāja, kad viņi gāja garam izkārtnēm ar pazīstamajiem uzvārdiem, ardiev, Klensija autoremonta darbnīca, ardiev, Soriāno veļas mazgātava, ardiev, Fenelli lopkautuve, ardiev, A. un P. veikali, ardiev, Boltoka ap�tieka, ardiev, Vortona krāsu un dzelzslietu tirgotava, ardiev, Bruno frizētava, ardiev, D�ardīno augļu un sakņu bode! Ardievu dziesma skanēja viņai galvā jautrā_ ritmā, kamēr viņa raiti soļoja blakus brālim, tomēr līdzi ieskanējās viegls minora apak�tonis. Nav iespē�jams deviņpadsmit gadu vecumā �ķirties no kādas vietas pavisam bez skumjām.

Divus kvartālus tālāk viņi atrada taksometru un aizbrauca uz staciju. Kamēr Grētiņa piegāja pie kases nopirkt biļeti, Rūdolfs apsēdās uz vecmodīgā kofera un domāja � tā es savā septiņ�padsmitajā dzim�anas dienā atvadīdamies apbraukāju visas sta�cijas uz Ņujorkas Centrālās dzelzceļa līnijas.

Rūdolfu mazliet aizskāra māsas vieglā, līksmā gaita un jautrās dzirkstis viņas acīs. Galu galā Grētiņa ta�u neatstāja tikai tēva mājas, bet atstāja arī viņu. Kop� Rūdolfs zināja, ka māsa ielai�du�ies ar vīrieti, viņ� lāgā nesaprata, kā izturēties. Lai viņa mi�le jas, cik uziet! Viņam jāatrod melodiskāks izteiksmes veids.

Grētiņa paraustīja viņu aiz piedurknes. � Vilciens aties tikai pēc pusstundas, � viņa sacīja. � Man gribas iedzert. Pasvinēsim. Noliec koferi bagā�as glabātavā, un aiziesim otrpus ielai uz restorānu.

Rūdolfs paņēma koferi. � Es to nesī�u līdzi, � viņ� teica,

��� bagā�as glabātavā par bagā�u jāmaksā desmit centi.

� Būsim vienreiz lielmaņi, � Grētiņa smējās. � �ķiedīsim ■mantojumu. Lai nauda ripo!

Saņemdams bagā�as kvīti, Rūdolfs prātoja, vai tikai Grētiņa nav visu pēcpusdienu dzērusi.

Bārs bija tuk�s, tikai divi kareivji netālu no durvīm saīgu�i blenza ar karalaika alu pildītos kausos. Bārs bija tum�s un vēss, un viņi varēja pa logu nolūkoties uz staciju un tās ugunīm, kas mirguļoja krēslā. Viņi apsēdās pie galdiņa telpas dibenā, un, kad bārmenis, rokas priek�autā slaucīdams, pienāca pie viņiem, Grē�tiņa enerģiski pasūtīja:

' � Divus �Black and White�, lūdzu, un sodu.

Bārmenis nejautāja, vai viņiem ir pilni astoņpadsmit gadL Grētiņa bija pasūtījusi dzērienu tā, it kā visu mū�u būtu pavadī�jusi bāros, dzerdama viskiju ar sodu.

Rūdolfam īstenībā labāk būtu gribējies glāzi kokakolas. Pēc�pusdienā jau tā bija piedzīvots pārāk daudz.

Grētiņa viņam viegli ieknieba vaigā. � Netaisi tik drūmu ģīmi, � viņa sacīja, � tev ta�u ir dzim�anas diena!

��� Jāā, � viņ� atteica.

��� Kādēļ tētis aizsūtīja Tomiju projām?

�� Nezinu. Ne viens, ne otrs man to nepateica. Atgadījies kaut kas sakarā ar Tinkeriem. Tomijs iesitis tēvam. To es zinu.

��� Ooo� � Grētiņa klusi izdvesa. � Ir gan dieniņa, ko?

��� Ir, tie�ām ir, � Rūdolfs piekrita. Viņa nemaz nezina, cik �ī diena nozīmīga, viņ� nodomāja, atcerēdamies, ko Toms pirms brī�a bija pastāstījis par māsu. Pienāca bārmenis ar viskiju un sodas �ifonu. � Ne pārāk daudz sodas, lūdzu, � sacīja Grētiņa.

Bārmenis ie�ļāca mazliet sodasūdens Grētiņas glāzē. � Un jums? � viņ� pacēla �ifonu virs Rūdolfa glāzes.

�� Tāpat, � sacīja Rūdolfs, izlikdamies, ka viņam jau sen ir astoņpadsmit.

Grētiņa pacēla glāzi. � Uz Portfilipas sabiedrības zieda � D�ordeiku ģimenes veselību! � viņa sacīja.

Viņi dzēra. Rūdolfam viskijs vēl nebija iegar�ojies. Grētiņa izdzēra glāzi tik strauji, it kā gribētos drīzāk tikt vēl pie otras, pirms pienāks vilciens.

�� Kas par ģimeni, � viņa nogrozīja galvu, � slavena D�or�deiku oriģinālmūmiju kolekcija! Kālab tu negribi sēsties kopā ar mani vilcienā un pārcelties uz Ņujorku?

��� Tu glu�i labi zini, ka es to nevaru, � viņ� atteica.

��� Es arī domāju, ka nevaru, � viņa sacīja, � un tomēr tagad to daru.

��� Kādēļ?

��� Kādēļ � ko?

��� Kādēļ tu brauc projām? Kas noticis?

��� Daudz kas, � viņa nenoteikti atbildēja. Un iedzēra lielu malku viskija. � Galvenokārt viena vīrie�a dēļ. � Viņa izaici�no�i palūkojās brālī: � Viens vīrietis grib mani apprecēt.

��� Kas? Boilens?

Acis viņai iepletās, kļuva krēslainaja kroga istaba pavisam tum�as. � Kā tu zini?

��� Tomijs man pateica.

��� Kā viņ� to zina?

Lai iet, kādēļ gan ne, viņ� nodomāja. Viņa pati uzprasīja. Greizsirdība un kauns radīja Rūdolfā vēlē�anos māsu sāpināt: � Viņ� bija kalnā un skatījās pa logu.

��� Ko tad viņ� tur redzēja? � viņa dzedri jautāja.

��� Boilenu. Kailu.

���� Nabaga Tomijs,_ no tā viņam liela prieka nebija! � viņa iesmejās. Smiekli skanēja skadri. � No Tedija Boilena nav daudz ko redzēt. Vai Tomijam laimējās arī mani redzēt kailu?

��� Nē.

�� �ēl, � viņa noteica. � Tad tas kāpiens kalnā vismaz būtu bijis pūliņu vērts. � Māsas būtnē viņ� izjuta kaut ko asu, vēlē��anos pa�ai sevi mocīt, ko līdz �im nekad nebija manījis. � Kā viņ� zināja, ka tur atrodos es?

��� Boilens esot saucis uz otro stāvu, vai tu gribot, lai viņ� dzeramo nes aug�ā.

��� Ak tā, � viņa sacīja. � Tovakar. Kādreiz es tev par to pastāstī�u. � Viņa nopētīja brāli. � Nerādi tik niknu ģīmi! Mā�sām piemīt tāda īpa�ība, ka viņas pieaug un sāk iet ar pui�iem.

��� Bet Boilens, � viņ� sarūgtināts sacīja, � tas vecais grausts�

��� Tik vecs viņ� nemaz nav, � viņa atteica, � un tāds grausts arī ne.

��� Tev viņ� patika? � Rūdolfs pratināja kā apsūdzētājs.

��� Man patika tas, � viņa teica. Viņas sejas izteiksme kļuva lieti�ķa. � Man tas patika labāk, nekā jebkas mū�ā ir paticis.

��� Kālab tad tu mūc projām?

���� Ja es paliktu �eit ilgāk, viss beigtos ar to, ka es viņu ap�precētu. Bet Tedijs Boilens nav piemērots vīrs tavai �ķīstajai, skaistajai māsiņai. Sare�ģīti, vai ne? Vai tev arī dzīvē ir sare�ģī�jumi? Vai tu krūtīs auklē kādu tum�u, grēcīgu kaislību? Vai ir kāda pieaugusi sieviete, kuru tu apciemo, kamēr vīrs darbā, kāda �

��� Nezobojies par mani, � viņ� sacīja.

��� Piedod. � Viņa noglauda brāļa roku, tad pamāja bārme�nim. Kad tas pienāca, viņa sacīja: � Vēlreiz to pa�u, lūdzu. � Kamēr bārmenis aizgāja piepildīt glāzes, viņa teica: � Kad es gāju projām, mamma bija piedzērusi. Bija izdzērusi visu tavu dzim�anas dienas vīnu. Tā jēra asinis. Tas ir viss, kas �ai ģime�nei vajadzīgs � � viņa runāja tā, it kā runātu par sve�u ļau�u dīvainībām. � Piedzērusi, galīgi jukusi veca dāma. Viņa mani no�sauca par netikli. � Grētiņa iesmējās. � Mīļi pēdējie atvadu vārdi meitai, kas aizbrauc uz lielpilsētu. Ej projām! � viņa asi izsaucās. � Ej projām, iekams viņi tevi nav padarīju�i par pilnīgu kropli! Ej projām no mājas, kur nevienam nav draugu, kur durvju zvans mū�am klusē!

��� Es nejūtos kā kroplis, � viņ� sacīja.

��� Netēlo, brālīt! � Tas bija atklāts naidīgums. � Mani tis nepiemu)ķosi. Tu esi visiem mīļpuisītis, un būtībā tev nav ne silts, ne auksts, vai pārējā pasaule dzīvo vai mirst. Ja tā nav krop�lība, tad sēdini mani kaut �odien invalīda ratiņos.

Bārmenis atgriezās, nolika viņai priek�ā glāzi, kuru līdz pusei piepildīja ar sodasūdeni.

�� Velns parāvis, � sacīja Rūdolfs pieceldamies, � ja tu tā domā par mani, tad nav nekādas jēgas te nīkt. Tev manis neva�jag.

��� Ne, nevajag, � viņa atteica.

��� Te būs tava bagā�as kvīts, � viņ� pasniedza viņai kvīti.

�� Paldies, � viņa sausi atteica. � Tu savu �āsdienas labo darbu esi paveicis. Es savējo arī.

Rūdolfs atstāja viņu sē�am bārā un dzeram otru glāzi viskija;, burvīgā, ovālā seja ar pietvīku�iem vaigiem, mirdzo�ās acis, platā mute, dzīvīga, skaista, alkaina, rūgta; viņa atradās jau tūksto�iem jūd�u tālu no sasmaku�ā dzīvokļa virs maiznīcas, no tēva un ma�tēs, no brāļiem, no sava mīļākā, viņa bija ceļā uz pilsētu, kas ik gadu aprij miljonu meiteņu.

Viņ� lēnām gāja uz mājām, acīs viņam sakāpa asaras �ēlumā pa�am par sevi. Viņiem bija taisnība � taisnība viņiem bija, brā�lim un māsai; viņu'spriedums bija pareizs. Viņam jāmainās. Bet kā lai mainās, ko lai apmaina? Savus gēnus, savas hromosomas, savu zodiaka zīmi?

Tuvojoties Vanderhofa ielai, viņ� apstājās. Necie�ami būtu pa��reiz atgriezties mājās. Viņ� negribēja redzēt piedzēru�o māti, ne�gribēja redzēt apjuku�o, naida pilno skatienu � kā ļaunu sli�mību � tēva acīs. Viņ� gāja lejā uz upmalu. Debesīs vēl blāz�moja vāj� saulrieta atspulgs, un upe plūda kā izkusis tērauds, no tās cēlās dvaka kā no dziļa, dzestra pagraba, kas izrakts kaļķa zemē. Viņ� apsēdās pussabruku�ajā laivu piestātnē pie ve�cās'noliktavas, kur tēvs glabāja laivu, un raudzījās uz pretējo krastu.

Tālumā varēja redzēt kaut ko kustamies. Ta bija viņa teva mazā sacīk�u laiva; airi cilājās niknā, vienmērīgā ritma, �ķel�dami ūdeni pret straumi.

Viņam ienāca prātā, ka tēvs nogalinājis divus cilvēkus � vienu ar nazi, otru ar durkli.

Viņ� jutās iztuk�ots un salauzts. Izdzertais viskijs svilināja pakrūtē, un mutē bija skābena gar�a.

So dzim�anas dienu es neaizmirsī�u, viņ� domaja.

Merija D�ordeika sēdēja dzīvojamā istabā � tumsā, dūmu ur� zoss cepe�a smakā. Viņa to nemanīja, tāpat nemanīja arī etiķaino aromu, kas plūda no kāpostiem izrakātajā cepe�bļodā. Divi ir projām, viņa domāja, kauslis un netikle. Tagad man palicis tikai Rūdolfs, līksmoja viņas apreibu�ais prāts. Un, ja nu vēl sacel�tos vētra un nogremdētu laivu tālu, tālu saltajā upē, kas tā garc butu par brīni�ķīgu dienu!

Pie darbnīcas atskanēja automobiļa signālpūtiens, un Toms iz�līda no forda apak�as, kur bija strādājis remontbedrē, noslaucīja rokas lupatā un izgāja ārā, kur oldsmobilis bija piestājis pie viena no benzīna sūkņiem.

� Uzpildi! � sacīja misters Herberts. Tas bija pastāvīgs klients, nekustamu īpa�umu mākleris, kas par zemām karalaika cenām bija iepircis nomaļus zemes gabalus netālu no autoremonta darbnīcas un gaidīja pēckara bumu. Tagad, pēc Japānas kapitu�lācijas, viņa ma�īna bie�i apstājās pie remontdarbnīcas. Benzīnu viņ� alla� pirka pie D�ordeika, izmantodams �melnā tirgus� ta�lonus, ko Harolds D�ordeiks viņam pārdeva.

Tomass atskrūvēja benzīna tvertnes vāciņu un uzpildīja tvertni, visu laiku turēdams pirkstu uz �ļūtenes uzgaļa kloķī�a. Bija karsta pēcpusdiena, un, benzīnam plūstot, varēja saredzēt tvaikus, kas cēlās no tvertnes. Tomass aizgrieza galvu, lai nebūtu tie jā�ieelpo. No �ī darba viņam katru vakaru sāpēja galva. Kar� bei�dzies, viņ� domāja, bet vācie�i man uzbrūk ar ķīmiskām kaujasvielām. Tēvabrāli viņ� uzskatīja par vācieti, kaut gan pats savu tēvu nekad netika par tādu uzskatījis. Protams, akcents un abas palsi gai�matainās meitenes, kas svētku dienās valkāja bavārie�u tautastērpiem līdzīgas kleitas, un smagā barība � desas, kūpi�nāta cūkgaļa un skābie kāposti, � un Vāgnera un Sūberta dzies�mas, kas bez mitas tika spēlētas atskaņotājā, jo misis D�ordeika mīlēja mūziku. Tante Elza � tā viņa Tomasam bija vēlējusi sevi uzrunāt.

Tomass bija darbnīcā viens pats. Mehāniķis Koins �onedēļ sli�moja, bet otrs strādnieks bija izsaukts pie klienta. Pulkstenis rādīja otro pēcpusdienas stundu, un Harolds D�ordeiks vēl mājās ēda pusdienas. Marinētas gaļas cepetis ar ķiļķeniem, trīs pudeles �Mvller's Hing Life� alus un diendusa kopā ar resno sievu aug��stāvā platajā laulības gultā, lai nodro�inātos pret pārpūli un priek�laicīgu infarktu. Tomass priecājās, ka kalpone viņam pus�dienām līdzi uz darbu papīra kulītē ielikusi divas sviestmaizes un da�us augļus, ko viņ� varēja apēst turpat darbnīcā. Pietika jau ar to, ka viņam bija jādzīvo tēvo�a mājā mazītiņajā bēniņu kambarītī, saules piekarsētā būcenī, kur viņ� augu nakti mirka sviedros. Piecpadsmit dolāru nedēļā. Tēvocis Harolds prata iz�sist sev peļņu no Portfilipā liesmoju�ā krusta.

Mazliet benzīna pārlija pāri, un Tomass, pakāris �ļūteni un aizskrūvējis tvertni, noslaucīja benzīna �ļakatas no pakaļējā dubļu aizsarga. Viņ� nomazgāja arī ma�īnas priek�ējo stiklu un no mistera Herberta, kur� parasti deva desmit centus dzeramnaudas,' iekasēja �etrus dolārus un trīsdesmit centus.

� Paldies! � Tomass noteica labi tēlotā pateicībā un noskatījās pakaļ ma�īnai, kas aizbrauca uz pilsētu. D�ordeika remontdarb�nīca atradās pilsētas nomalē, tādēļ iznāca diezgan daudz darba ari ar garāmbrauco�ajām ma�īnām. Tomass pabeidza ieeļļot fordu un brītiņu bija brīvs, kaut gan tēvocis, ja vien būtu uz vietas, viņam darbu atrastu. Dro�i vien liktu uzmazgāt tualetes telpas va'i nospodrināt hromniķeļa detaļas jau tā mirdzo�ajām karosērijām lietoto automobiļu parkā. Tomass turpretī laiski apsvēra iespēju iztīrīt kasi un laisties lapās. Viņ� nospieda kases atsperi un palūkojās atvilktnē. Kopā ar mistera Herberta �etriem dolāriem un trīsdesmit centiem tur bija tie�i desmit dolāri un trīsdesmit centi. Tēvocis Harolds pirms do�anās pusdienās bija savācis priek�pusdienā ieņemto naudu, atstājot kasē tikai piecas dolāru banknotes un vienu dolāru sīknaudā, ja ievajadzētos kādam izdot. Tēvocis Harolds nebūtu kļuvis par remontdarbnīcas, lietoto auto�mobiļu parka un benzīna uzpildes stacijas īpa�nieku, ja butu neuzmanīgi apgājies ar naudu. _

Tomass vēl nebija ēdis, tādēļ paņēma sviestmai�u kulīti, iz�gāja no darbnīcas, atsēdās ēnā pie sienas uz veca, sagrabēju�a krēsla un noskatījās garāmbrauco�ajās ma�īnās. Skats bija diez�gan tīkams. Pa diagonāli novietotās lietotās ma�īnas, virs tam reklāmas transparenti ko�ās, jautrās krāsās diez kāpēc rosināja domas par jūrasbraucieniem. Tālāk aiz kokmateriālu laukuma viņ�pus ceļa pletās dzeltenīgi un zaļi_ tīrumi. Ja sēdēj a_ mierīgi, tad arī karstums nelikās moko�s, un tēvo�a Harolda atbutne vien jau radīja Tomasam labsajūtu.

Vispār viņ� �ai pilsētiņā nejutās nelaimīgs. Ehzija Ohaijo latā bija mazāka par Portfilipu, ta�u saimnieciski turīgākā, ne�bija graustu rajonu un tās panīkuma atmosfēras, ko Tomass mā�jās bija uzskatījis par dzīves sastāvdaļu. Netālu no pilsētiņas bija neliels ezers, turpat divas viesnīcas, kas darbojās tikai va�sarā, unvasarnīciņas, kas piederēja Klīvlendas iedzīvotājiem, tā�dēļ pilsētai piemita kūrorta spodrība, tur bija labi veikali un restorāni, tika rīkotas da�ādas izpriecas � �ķirnes zirgu izstādes un regates nelielām buru laivām. Likās, ka Elīzijā visi ir nau�dīgi, un tā nu bija būtiska at�ķirība no Portfilipas.

Tomass iebāza roku kulītē un izvilka sviestmaizi. Tā bija kār�tīgi ietīta pergamentpapīrā. Sviestmaize sastāvēja no �ķiņķa, salātlapas un tomāta uz plānas rudzu maizes �ķēles un bija bagātīgi pārlieta ar majonēzi. Nesen Klotilde, D�ordeiku kalpone, bija sākusi viņu lutināt ar brīni�ķīgām sviestmaizēm, ik dienu citādām, kas ļoti at�ķīrās no biezajām, ar Boloņas desu aplikta�jām rikām pirmajās nedēļās. Toms mazliet nokaunējās, redzē�dams, cik netīri ir viņa nagi un cik eļļainas rokas, kas turēja krā�ņo sviestmaizi. Labi, ka Klotilde neredzēja, kā viņ� ēd viņas gatavotās sviestmaizes. Klotilde bija jauka gadus divdesmit piecus veca Kanādas francūziete, kas strādāja no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā ar brīvu pēcpusdienu ik otrajā svētdienā. Viņai bija skumjas, tum�as acis un melni mati. Viņas blāvā, tum�ā sejas āda neglābjami nostādīja viņu uz zemākas sabiedrī�bas pakāpes nekā izaicino�i blondos D�ordeikus, it kā viņa būtu piedzimusi, lai kļūtu par �ās ģimenes kalponi.

Viņa bija arī pasākusi atstāt Tomam virtuvē uz galda gabalu plātsmaizes, kad viņ� pēc vakariņām bija aizgājis klaiņot pa pil�sētu. Tēvocis Harolds un tante Elza tāpat nespēja viņu noturēt vakaros mājās, kā nebija spēju�i vecāki. Viņam vajadzēja klai�ņot. Nakts viņu darīja nemierīgu. Neko lielu viņ� neuzsāka, lā�giem pilsētas apgaismotajā parkā uzspēlēja bumbu, aizgāja kād�reiz uz kino un pēc tam izdzēra glāzi limonādes, bija atradis arī meitenes. Viņ� nemeklēja draugus, kas varētu uzdot nepatīkamus jautājumus par Portfilipu, centās pret visiem izturēties pieklājīgi, kop� iera�anās pilsētā nebija vēl ne reizi kāvies. Līdz turpmāka�jam viņ� nevēlējās iekulties jaunās nepatik�anās. Atrasties tālu no pakļautības mātei un tēvam bija īsta svētība, un iespēja ne�dzīvot vienā mājā un negulēt vienā gultā ar brāli Rūdolfu no�zīmēja atpūtu nerviem. Tāpat liels atvieglojums bija tas, ka ne�vajadzēja iet skolā. Nekādas vainas nebija arī darbam garā�ā, kaut gan tēvocis Harolds prata kļūt gau�ām apnicīgs, pastāvīgi kaut ko aizrādīdams un likdamies ar visu neapmierināts. Tante Elza rūpējās par viņu kā klukste par cālēnu, izdzirdīja viņam glā�zēm apelsīnu sulas, uzskatīdama viņa iztrenēto kalsnumu par vājumu, kas radies no nepietiekamas barības. Kaut arī bija truli, viņi gribēja vienīgi labu. Abas mazās meitenes turējās no viņa savrup.

Neviens no abiem vecākajiem D�ordeikiem nezināja, kādēļ viņ� izraidīts no mājām. Tēvocis Harolds gan bija izmēģinājies to izdibināt, bet Tomass atbildēja visai neskaidri, pateica tikai, ka viņ� skolā slikti mācījies, tas tie�ām atbilda patiesībai, un ka, pēc tēva domām, būtu labāk, ja viņ� nedzīvotu vecāku mājās un iemācītos pats pelnīt naudu. Tēvocis Harolds atzina, ka no mo�rālā viedokļa ir pareizi sūtīt dēlu pasaulē, lai tas pats pelnītu sev iztiku. Viņ� tikai brīnījās, ka Tomass nesaņem no mājām nevienu vēstuli un ka pēc telefona sarunas tajā pēcpusdienā, kad Aksels viņam paziņoja, ka Tomass dodas ceļā, sakari ar Portfilipu bija pilnīgi pārtrūku�i. Harolds D�ordeiks pats bija īsts ģimenes cil�vēks, kas neprātīgi mīlēja abas meitas un iz�ķērdīgi apdāvināja sievu, kuras nauda viņam bija devusi iespēju iekārtot ienesīgu uz�ņēmumu Elīzijā. Runādams ar Tomu par Akselu, viņ� visnotaļ nopūtās par brāļu temperamenta nesaskanību. � Man liekas, Tom, � tēvocis Harolds reiz teica, � visam pamatā ir ievaino�jums. Tavs tēvs to ļoti smagi pārdzīvoja. Tas viņu padarīja tik drūmu. It kā pirms viņa neviens nebūtu ticis ievainots.

Ta�u vienā punktā viņa domas saskanēja ar Aksela D�ordeika koncepciju. Arī viņ� uzskatīja, ka vācie�os iemīt kaut kas bērni��ķīgs, kas viņus spie� alla� no jauna izraisīt karus. � Viņiem tikai vajag izdzirdēt orķestri spēlējam � un viņi jau mar�ē. Kas tur par jaukumu? � viņ� brīnījās. � Lampa�ot draņķa laikā un klausīties, kā ser�ants tev uzbļauj, gulēt dubļos, ja var gulēt blakus sievai mīkstā, siltā gultā, ļaut, lai uz tevi �auj cilvēki, ku�rus tu nekad neesi pazinis, un beigu beigās, ja tev laimējies, tu pārnāc mājās noskrandu�ā mundierī un tev nepieder ne nakts�pods. Tādam lielrūpniekam kā Krups jau nekas nekait; tas taisa lielgabalus un būvē karakuģus, bet mazajam cilvēkam� � Viņ� paraustīja plecus. � Staļingrada. Kam tā bija vajadzīga? � Par spīti savam vāciskumam, viņ� nepiedalījās nevienā vācamerikāņu kustībā. Viņam patika dzīvot tur, kur dzīvoja, un būt tam, kas viņ� bija, neielai�oties nekādos pasākumos, kas varētu viņu kompromitēt. � Man nav naida ne pret vienu, � viņ� deklarēja savu nostāju, � ne pret poļiem, ne fran�iem, ne angļiem, ne �ī�diem � vai kas nu kurais ir. Pat ne pret krieviem. Ikviens, kas vēlas, var nākt pie manis iegādāties automobili vai nopirkt desmit galonus benzīna, un, ja vien viņ� par to maksā labā amerikāņu naudā, viņ� ir mans draugs.

Tomass tēvo�a Harolda mājā dzīvoja miermīlīgi, ievēroja mā�jas likumus un tikumus, gāja pats savus ceļus, reizēm padusmojās par tēvo�a nepatiku, redzot Tomasu brītiņu pasē�am dīkā, bet

kopumā viņ� jutas pateicīgs par patvērumu. Tas ta�u būs tikai uz isu laiku. Viņ� zināja, ka agrāk vai vēlāk tikpat aizies. Bet ar to nebija jasteidzas.

Viņ� tikko grasījās bāzt roku kulītē pēc otras sviestmaizes, kad ieraudzīja tuvojamies dvīņu 1938. gada �evroletu. Ma�īna iegrie�zās uzpildes stacijā, un Toms redzēja, ka ma�īnā sē� tikai viena dvīņumāsā. Viņ� nevareja at�ķirt, vai tā bija Etela vai Edna. Tā�pat ka gandrīz visi �ās pilsētas zēni, viņ� bija gulējis ar abām, tomēr nespeja viņas pēc izskata at�ķirt.

Sevrolets aizrīdamies un �ķaudīdams apstājās. Meiteņu vecāki peldēja naudā, tomēr uzskatīja, ka vecais sevrolets ir pietiekami labs divām se�padsmit gadus vecām skuķēm, kas pa�as vēl nav nopelnīju�as ne centa.

��� Īlei, dvīni! � Toms uzsauca, sevi nenododams.

��� Hei, Tom! � Dvīņumāsas bija ļoti glītas meitenes, skaisti iedegu�as, ar_ taisniem, brūniem matiem un apaļiem, stingriem dibentiņiem. Ada viņām bija tik liega, it kā viņas būtu tikko iz�kāpu�as no kalnu strauta. Ja nezinātu, ka viņas izgulēju�ās ar visiem pilsētas puikām, būtu tīrais prieks rādīties ar viņām ļau�dīs.

��� Pasaki, kā mani sauc! � meitene tincināja.

��� Liecies nu mierā! � Toms atteica.

��� Ja nepateiksi, kā mani sauc, � meitene neatlaidās, � es pirk�u benzīnu citur.

��� Laimīgu taciņu, � Toms sacīja, 4nauda jau tiek manam onkulim!

��� Gribēju tevi uzaicināt uz pikniku, � meitene sacīja,

��� mēs �ovakar ezermalā cepsim desiņas, un mums ir trīs kastes alus. Bet, ja tu nepateiksi, kā mani sauc, es tevi neielūg�u.

Toms viņai uzsmaidīja, cenzdamies iegūt laiku. Viņ� pameta skatienu �evroletā, kam bija nolaists jumts. Skuķis brauca peldē�ties. Blakus uz sēdekļa bija nomests peldkostīms. � Es ta�u gri�bēju tevi tikai drusku panerrot, Etel, � viņ� sacīja. Etclai bija balts peldkostīms, bet Ednai zils. � Es tevi uzreiz pazinu.

��� Tad dod man trīs galonus, � Etela sacīja, � par to, ka pareizi uzminēji.

��� Es nemaz neminēju, � teica Toms, paņemdams �ļūteni,

�� tu manā atuiiņā neesi sajaucama.

��� Tā gan, � Etela noteica. Viņa pārlaida skatienu darbnīcai un sarauca degunu: � Kāda pretīga darbavieta! Tāds puisis kā tu varētu apskatīties pēc citas, varu derēt, ka tu atrastu daudz labāku. Vismaz kādā kantorī.

Toms, pirmoreiz tiekoties, bija viņai iestāstījis, ka ir deviņ�padsmit gadus vecs un tikko pabeidzis vidusskolu. Kādu sestdienas pēcpusdienu, kad viņ� minūtes piecpadsmit bija izdi�ojies uz tramplīna, viņa bija pienākusi klāt un sākusi runāties. � Man te patīk, � Toms sacīja, � es esmu āra cilvēks.

��� It kā es to nezinātu! � viņa irgodama attrauca. Saviem priekiem viņi bija nodevu�ies me�ā uz segas, ko meitenes glabāja ma�īnā zem papildsēdekļa. Ar viņas māsu Ednu Toms bija iz�priecājies tai pa�ā vietā uz tās pa�as segas, tikai citā vakarā. Dvīņumāsas bez liekiem sare�ģījumiem turējās pie principa, ka ar māsu dalīties nav grūti. Un viņas diezgan spēcīgi ietekmēja Toma samierinā�anos ar dzīvi Elīzijā un darbu pie tēvo�a Ilarolda. Viņ� tikai nezināja, ko iesāks ziemā, kad me�s būs piesnidzis.

Viņ� aizskrūvēja benzīna tvertni un pakāra �ļūteni. Etela iedeva viņam dolāru, bet neiedeva talonus.

��� Hei, � viņ� uzsauca, � kur tad taloni?

��� Brīnies nu, � viņa smaidīdama atteica, � nav.

��� Jābūt.

Viņa uzmeta lūpu. � Pēc visa tā, kas starp mums noticis� Vai tu domā, ka Antonijs Kleopatrai prasīja talonus?

��� Viņa nepirka no Antonija benzīnu, � Toms atteica.

��� Kāda starpība? � Etela jautāja. � Mans sencis pērk talo�nus no tava onkuļa. No vienas kabatas ārā, otrā � iek�ā. Ir ta�u kar�.

��� Kar� ir beidzies.

��� Nupat, tikai nupat.

�� Okei, � Toms noteica, � lai paliek � vienīgi tādēļ, ka tu esi skaista.

�� Vai tev liekas, ka esmu glītāka par Ednu? � viņa prati�nāja.

��� Simtprocentīgi.

��� Es viņai pastāstī�u, ka tu tā teici.

��� Kādēļ? � Toms jautāja. � Nav nekādas vajadzības cil�vēku sarūgtināt. � Viņam nemaz nepatika doma, ka �āda ne�vajadzīga informācija varētu samazināt viņa harēmu uzreiz par pusi.

Etela ieskatījās tuk�aja darbnīca. � Ka tev liekas, vai to var darīt arī tādā darbnīcā?

��� Pietaupies vakaram, Kleopatra, � Toms atteica.

��� Interesanti ir visu vienreiz izmēģināt, � viņa irgoja. � Vai tev atslēga ir?

��� Reizēm ir. � Tagad viņ� zinaja, ko iesāks ziemā.

�� Taisi ta�u to būdu ciet un brauc man līdzi uz ezeru! Es zinu vienu vietiņu, kur mēs varētu pliki nopeldēties. � Viņa iokarigi berzās uz saplaisāju�ā ādas sedekļa. Tīrais joks, ka

1:30 vienā ģimenē sagadīju�ies divi tik karsti pulveri. Toms ieprātojās � diezin ko doma viņu tēvs un rnate, ejot ar abām meitām svētdienas rītā uz baznīcu?

��� Esmu strādnieka cilvēks, � Toms sacīja, � un nepiecie��ams darbam rūpniecībā. Tādēļ jau ari mani neiesauc armijā.

�� Man gribētos, lai tu būtu kapteinis, � Etela teica. � Man tā patiktu izģērbt kapteini! Atpogāt vienu spo�u pogu pēc otras. Es tev atsprādzētu zobenu.

�� Laidies, � Toms mudināja, � pirms nav atnācis onkulis un apjautājies, vai esmu paņēmis no tevis talonus!

�� Kur es tevi �ovakar sastap�u? � viņa jautāja, iedarbinā�dama motoru.

��� Pretī bibliotēkai. Pusdeviņos, okei?

��� Pusdeviņos, mans mīļais, � viņa piekrita. � ILs gulē�u saule, visu pēcpusdienu domā�u par tevi un tvīk�u ilgās. � Viņa pamāja un aizbrauca.

Toms atsēdās ēnā uz salauztā krēsla. Nez vai viņa māsa Grētiņa arī tā runāja ar Boilenu?

Iebāzis roku kulītē, viņ� izvilka otru sviestmaizi. Uz sviest�maizes bija salocīta zīmīte. Rūpīgā skolēna rokrakstā uz tās ar zīmuli bija uzrakstīts: �Es tevi mīlu�. Rokrakstu viņ� pazina. Klotilde ik dienu sarakstīja visu, ko pa tālruni vajadzēja pasūtīt universālveikalā, un saraksts parasti atradās vienā un tai pa�ā vietā uz virtuves plaukta.

Toms klusi iesvilpās. Tad izlasīja skaļi: � �Es tevi mīlu.� � Viņ� tikko bija nosvinējis se�padsmito dzim�anas dienu, bet balss viņam vēl bija zēniski augsta. Divdesmit piecus gadus veca sie�viete, ar kuru viņ� nebija pārmijis vairāk kā da�us vārdus. Viņ� papiriņu rūpīgi salocīja un iebāza kabatā, tad ilgi noskatījās, kā ma�īnas traucas garām uz Klīvlendu, un tikai pēc laba brī�a sāka kost ar majonēzi bagātīgi samērcētajā �ķiņķa, salātlapas un tomāta sviestmaizē.

Viņ� zināja, ka �ovakar viņu neviens pat vilk�us neaizvilks uz pikniku ezermalā.

II

�River Five� spēlēja �Your Time is My Time�, un Rūdolfs pūta trompetes solo, ielikdams tajā visu, ko spēja, jo �ovakar klubā bija D�ūlija, sēdēja viena pati pie galdiņa, vēroja viņu, klausījās viņā. �River Five� � tā sauca Rūdolfa ansambli, kurā viņ� pats spēlēja trompeti, Keslers basu, Vestermans saksofonu, Deilijs sitamos instrumentus un Flenerijs klarneti. Ansambli

Rūdolfs bija tā nosaucis tādēļ, ka viņi visi dzīvoja Portfilipā Hudzonas krastā, un ari tādēļ, ka Rūdolfam nosaukums �ķita at�bilstīgs gan mākslinieciski, gan profesionāli.

Viņiem bija trisnedēļu anga�ements deju bārā netālu no Portfilipas. Bārs �D�eks un D�ila� nebija nekas vairāk kā liela dēļu baraka, kas drebēja no dejotāju kāju piesitieniem. Bārā bija gara lete un daudzi mazi galdiņi, un lielākā daļa apmeklētāju dzēra alu. Sestdienas vakaru apģērba cenzs bija atvieglots. Pui�i iera�dās polokreklos, un daudzas meitenes bija tērpu�ās biksēs. Mei�tenes nāca veselām grupām, bez pavadoņiem, gaidīja, kad kāds uzlūgs tās dejot, vai arī dejoja cita ar citu. Nebija jau tas glu�i anga�ements �Placā� vai Ņujorkas 52. ielā, ta�u nopelnīt varēja labi.

Spēlējot Rūdolfs iepriecināts redzeja, ka D�ūlija papurinaja galvu, kad puisis �aketē un ar kaklasaiti, dro�i vien students, piegāja un aicināja viņu dejot.

D�ūlijas vecāki atļāva viņai sestdienas vakaros atgriezties mājās vēlu, ja viņa izgāja kopa ar Rūdolfu, jo viņi Rūdolfam uzticējās. Viņ� laikam bija dzimis, lai patiktu vecākiem. Glu�i pamatoti. Ja viņa turpretī kristu nagos kādam vieglprātīgam pirmā kursa studentiņam, kas pārāk daudz dzer, deju laukumā spaidās, turklāt platas ar studentu �argonu, viņa varētu iekulties tādās nepatik�anās, ka pat runāt par to bail. Noraido�ais �ests, papurinot galvu, Rūdolfam likās kā solījums, kā saite, kas viņus vienoja ar saderinā�anās gredzena spēku.

Rūdolfs nospēlēja trīs akordus, kas ansamblim nozīmēja piecpadsmit minū�u pārtraukumu, un ar zīmēm aicināja D�ūliju iziet kopā ar viņu ārā ieelpot svaigu gaisu. Kaut arī barakā visi logi stāvēja līdz galam vaļā, iek�ā bija karsti un sutīgi kā Kongo.

D�ūlija saņēma viņa roku, kad viņi gāja uz koku puduri, kur bija novietotas ma�īnas. Viņas roka gulēja Rūdolfa plaukstā sausa, silta, mīksta un mīļa. Viņam �ķita gandrīz neticami, ka tik daudz sare�ģītu jūtu var iestrāvot ķermenī no tā vien, ka esi saņēmis plaukstā meitenes roku.

'� Kad tu spēlēji to solo, � D�ūlija sacīja, � es sēdēju un trīcēju. Kaut kur dziļi iek�ienē es sarāvos kā austere, kurai spie� virsū citrona sulu.

Viņ� pasmējās par salīdzinājumu. Arī D�ūlija smējās. Viņai krājumā bija vesels arsenāls dīvainu salīdzinājumu sava no�skaņojuma attēlo�anai. �Es jūtos kā ātrlaiva� � kad viņa pilsē�tas baseinā peldot centās panākt Rūdolfu. �Es jūtos kā mēness tum�ā puse� � kad vajadzēja palikt mājās un mazgāt traukus un nevarēja aiziet uz satik�anos.

Viņi aizgāja līdz pa�am stāvvietas galam, pēc iespējas tālāk no bāra lieveņa, kur drūzmējās dejotāji, kas nāca ārā no bara�kas. Zem kokiem stāvēja kāda vientuļa ma�īna, un Rūdolfs at�vēra priek�ējās durtiņas, ļaudams D�ūlijai iekāpt. Tad arī viņ� iekāpa un aizvēra durtiņas. Tumsā viņu lūpas sastapās. Cie�i ap�skāvu�ies, viņi skūpstījās neatraudamies. Viņas lūpas bija peonija, maigs kaķēns, piparmētru konfekte, viņas kakla āda � taurenī�a spārns. Viņi skūpstījās, kad vien tika kopā, ta�u nekad nespēra ne soli tālāk.

Kā slīcējs viņ� slīdēja un nira cauri avotiem, dūmiem un mā�koņiem. Viņ� bija trompete, kas spēlē pati savu dziesmu. Viņ� bija viss no viena gabala un mīlēja, mīlēja� Liegi viņ� atrāva lūpas no viņas mutes un sāka skūpstīt viņas kaklu, kad viņa at�lieca galvu pret sēdekļa atzveltni. � Es tevi mīlu, � viņ� sacīja. Visā ķermenī trīsēja neaprakstāma līksme, pirmo reizi izrunājot �os vārdus. Viņa kaisli pievilka Rūdolfa galvu pie sava kakla � pievilka ar peldētājas iedegu�ajām, brīnumaini spēcīgajām ro�kām, kas smar�oja pēc aprikoziem.

Durtiņas bez brīdinājuma atvērās, un vīrie�a balss ierunā�jās: � Velns parāvis, ko jūs abi te darāt?

Rūdolfs izslējās, ar vienu roku sargājot aptvēris D�ūlijas plecus. � Diskutējam par atombumbu, � viņ� salti atteica. � Ko gan mēs, pēc jūsu domām, varētu darīt? � Viņ� drīzāk būtu nomiris nekā ļāvis D�ūlijai nojaust, ka jūtas samulsis.

Vīrietis stāvēja pie ma�īnas Rūdolfā pusē. Ta�u bija pārāk tum�s, lai Rūdolfs varētu redzēt, kas īsti ārā stāv. Tad vīrietis negaidot iesmējās. � Uz muļķīgu jautājumu var saņemt vienīgi muļķīgu atbildi, � viņ� sacīja. Viņ� pakāpās soli sānis un no�kļuva zem kokiem iekārtās spuldzes palsajā gaismā. Tad Rūdolfs viņu uzpazina. Dzeltenos, galvai gludi pieglaustos matus, abus kuplos, gai�os uzacu ku�ķus.

�� Atvainojiet, D�ordeik, � Boilens sacīja. Pēc balss �ķita, ka viņ� uzjautrinās.

Viņ� mani pazīst, nodomāja Rūdolfs. Kā viņ� mani pazīst?

�� Ma�īna gan nejau�ā kārtā ir mana, bet, lūdzu, jūtieties kā mājās, � Boilens turpināja, � negribu traucēt mākslinieku viņa atpūtas brīdī. Esmu dzirdējis, ka dāmām esot vājība pret trompe�tes spēlmaņiem. � Rūdolfam būtu paticis to dzirdēt citos apstāk�ļos un no citas mutes. � Es tikpat vēl nedomāju braukt pro�jām, � Boilens sacīja, � aizie�u iebaudīt kādu malku. Jūs man parādītu godu, ja, beidzis spēlēt, kopā ar jauno dāmu piebiedro�tos un kopā ar mani izdzertu glāzīti labam miegam. � Viņ� viegli palocījās, klusi aizdarīja ma�īnas durtiņas un nesteidzīgi aizgāja.

D�ūlija sēdēja ma�īnas otrā malā, stīvi izslējusies, nokaunēju�sies. � Viņ� mūs pazīst, � viņa drebo�ā balsī ierunājās.

�� Mani, � Rūdolfs atteica.

��� Kas viņ� ir?

��� Viņu sauc par Boilenu, � Rūdolfs sacīja, � viens no Svē�tās Ģimenes.

��� 01 � D�ūlija noteica.

��� Pareizi, � sacīja Rūdolfs. � O! Vai vēlies braukt pro�jām? Pēc da�ām minūtēm aties autobuss. � Viņ� gribēja meiteni nosargāt līdz galam, tikai pats lāgā nezināja, pret ko.

��� Nē, � D�ūlija spītīgi noteica. � Man nekas nav slēpjams. Un tev?

��� Ne mazākā mcrā.

��� Noskūpsti mani vēlreiz, � pastieptām rokām viņa sniedzās viņam pretī.

Ta�u skūpsts iznāca pliekans. Viņ� vairs neslīdēja cauri mākoņiem.

Viņi izkāpa no ma�īnas un gāja atpakaļ uz baraku. Ieejot pa durvīm, viņi redzēja Boilenu pie bāra letes; viņ� stāvēja ar seju pret zāli un, atpakaļ atvilktos elkoņus atspiedis pret bāra leti, vēroja ienācējus. Viegli piesizdams ar pirkstgaliem pie pieres, Boilens viņus sveicināja.

Rūdolfs aizveda D�ūliju pie galdiņa, pasūtīja viņai vēl glāzi ingveralus, tad atgriezās orķestri un sāka kārtot notis turpināju�mam.

Kad orķestris pulksten divos bija nospēlējis �Good Night, Lādies�, muzikanti vāca kopā instrumentus un pēdējie dejotāji atstāja dejugrīdu, Boilens vēl arvien stāvēja pie bāra. Vidēja auguma pa�pārliecināts vīrietis pelēkās flaneļa biksēs un iecietinātā linaudekla �aketē. Ārkārtīgi neiederīgs polokreklu, kareivju blū�u un jauno strādnieku tum�zilo godauzvalku vidū � viņ� laiski pameta bāru, kad Rūdolfs ar D�ūliju aizgāja no estrādes.

��� Vai jums, bērni, ir satiksmes līdzeklis ceļam uz mā�jām? � viņ�, piegājis pie tiem, apvaicājās.

���� Būs.'� Rūdolfs, kuram ļoti nepatika vārds �bērni�, atbil�dēja. � Vienam no mūsu pui�iem ir ma�īna. Tur mēs parasti visi saspie�amies iek�ā. � Badija Vestermana tēvs mēdza aizdot dē�lam ģimenes automobili, kad vajadzēja braukt uz saie�anām; basu un bungas nostiprināja uz jumta. Ja kādam bija līdzi meitene, viņi vispirms aizveda meitenes uz mājām un tad visi vēl aiz�brauca paēst cīsiņus kādā visu nakti atvērtā uzko�amo bara.

��� Ar mani jums būs ērtāka brauk�ana, � noteica Boilens. Viņ� paņēma D�ūliju zem rokas un izveda uz lieveņa. Badijs Vesterma'ns neizpratnē sarauca uzacis, redzot viņus aizejam.

� Mus apsolījās aizvest uz pilsētu, � Rūdolfs paskaidroja, � tavs autobuss jau tā ir stāvgrūdām pilns. � Tāda neliela no�devība.

D�ulija sēdēja starp abiern vīrie�iem buika priek�ējā sēdekli; Boilens_ izgrieza ma�īnu no stāvvietas un izbrauca uz Portfilipas ceļa. Rūdolfs zināja, ka Boilena liels cie�i piespiedies pie D�ūlijas kājas. �ī pati miesa savā laikā bija piekļāvusies pie viņa māsas kailā ķermeņa. Tas, ka viņi visi trīs, kopā saspiedu�ies sēdēja tai pa�ā priek�ējā sēdekli, kur viņi ar D�ūliju vēl tikai pirms da�ām stundām bija skūpstīju�ies, viņam �ķita dīvaini, ta�u viņ� nolēma nebūt sīkmanīgs.

Viņ� jutās atvieglots, kad Boilens pavaicāja D�ūlijas adresi un teicās aizvest viņu pirmo uz mājām. Tad viņam nevajadzēs vēlāk celt ķildu, ka viņa palikusi divatā ar Boilenu. D�ulija glu�i pretēji savam paradumam klusēdama sēdēja starp abiem un vē�roja, kā buika starme�u gaismā ceļ� skrēja viņiem pretī.

Boilens brauca ātri un dro�i, mierīgi turēdams stūri, sacīk�u braucēja tempā viņ� aiztraucās garām citām ma�īnām. Rūdolfs jutās samulsis, ka bija spiests apbrīnot �ā cilvēka brauk�anas māku. So apbrīnu viņ� izjuta bezmaz kā nodevību.

�� Jauks ansamblītis, ko jūs, zēni, esat sakombinēju�i, � ierunājās Boilens.

��� Pateicos, � Rūdolfs sacīja, � mums tikai derētu vairāk samēģināties un pāris jaunu aran�ējumu arī nenāktu par ļaunu.

��� Jums ir tīkams, maigs ritms, � Boilens teica. Amatieris. � Man kļuva �ēl, ka mans dan�u laiks pagājis.

Rūdolfs pats pret savu gribu jutās spiests atzīt, ka tā ir prā�tīgā doma. Viņam likās, ja dejo cilvēki, kam pāri par trīsdesmit, tie kļūst smieklīgi, pat piedauzīgi. Atkal viņ� jutās vainīgs, jo atzina par pareizu, ko Boilens sacīja. Vismaz labi, ka Boilens nav ar Grētiņu dejojis un kopā ar viņu nav kļuvis cilvēkiem par apsmieklu. Paveci vīrie�i, kas dejo ar jaunām meitenēm, ir pats ļaunākais.

��� Un jūs, mis� � Boilens gaidīja, kad viens vai otrs no�sauks viņas vārdu.

��� D�ūlija, � viņa sacīja.

��� D�ūlija � un kā vēl?

�� D�ūlija Hornberga, � viņa visai atturīgi papildināja. At�tiecībā uz savu uzvārdu viņa bija ļoti jūtīga.

�� Hornberga? � Boilens pārjautāja. � Vai es pazīstu jusu tēvu?

��� Mēs tikai nesen pārcēlāmies �urp, � D�ūlija paskaidroja.

��� Vai viņ� strādā manā uzņēmumā?

��� Ne, � D�ūlija atteica.

Triumfa mirklis. Būtu pazemojo�i, ja arī misters Hornbergs būtu �ā vasalis. Lai gan Boilens, lāgiem tomēr rokas par īsu.

��� Vai jūs, D�ūlij, arī esat muzikāla? � Boilens vaicāja.

��� Nē, � viņa pārsteidzo�ā kārtā atbildēja. Viņa, cik vien spēja, izrādīja savu nepatiku. Boilens nelikās to ievērojam.

��� Jūs esat burvīga meitene, D�ūlij, � viņ� sacija, � raugo�ties uz jums, jūtos laimīgs, ka mans skūpstu laiks vēl nav pagā�jis kā mans dan�u laiks.

Cūcīgais, vecais izvirtulis, nodomāja Rūdolfs. Viņ� nervozi satvēra cie�āk trompetes futrāli un iepratojas, vai nepalūgt Boilenu, lai aptur ma�īnu, un abiem ar D�ūliju nekāpt ārā. Bet, kā�jām ejot, viņ� D�ūliju aizvestu mājās tikai ap pulksten �etriem. Viņ� atzīmēja skumju mmuspunktu savam raksturam. Brīdī, kad jāaizstāv gods, viņ� sprie� praktiski.

��� Rūdolf� jūs ta�u sauc par Rūdolfu, vai ne?

��� Jā. � Māsai valoda gan laikam plūdusi kā strautiņ�.

��� Vai jūs, Rūdolf, esat nolēmis profesionāli nodoties trom�petes spēlei? � Labais, vecīgais padomdevējs.

��� Nē. Es nespēlēju pietiekami labi.

��� Prātigi spriests, � Boilens piekrita. � Tā ir suņa dzīve. Turklāt jāsaskaras ar padibenēm.

��� Nezinu vis, � Rūdolfs sacija. Viņ� nedrīkstēja ļaut Boilenam ņemt virsroku visā. � Nedomāju, ka tādi viri kā Benijs Gudmens, Pols Vaitmans un Luijs Armstrongs būtu pieskaitāmi pie padibenēm.

��� Kas to lai zina, � Boilens atteica.

��� Viņi ir mākslinieki, � enerģiski iejaucās D�ūlija.

��� Viens otru neizslēdz, bērniņ, � Boilens mīlīgi pasmējās. � Rūdolf, � viņ� turpināja, uzskatīdams, ka D�ūlijai ir atbildē�jis, � ko jūs īsti domājat uzsākt?

��� Kad? �onakt? � Rūdolfs saprata gan, ka Boilens runājis par karjeru, tomēr negribēja viņam sevi par daudz atklāt. Viņā modās neskaidra nojauta, ka jebkura informācija kādā jaukā dienā var tikt izmantota pret viņu.

��� �onakt, ceru, jūs dosieties mājup un kārtīgi izgulēsietics,pēc �āvakara smagā darba esat to godam nopelnījis, � Boilens sacīja. Rūdolfu mazliet kaitināja Boilena izmeklētais runasveids. Leksika apmānī�anai. Angļu valoda ievilinā�anai. � Nē, � Boi�lens turpināja, � es domāju, vēlāk � izvēloties profesiju.

�� Vēl 'nezinu, � Rūdolfs atteica, � vispirms jātiek koled�ā.

��� Ak jūs gribat mācīties koled�ā? � Pārsteigums Boilena balsī nebija noslēpjams; sīks dūriens ar augstprātības adatiņu.

��� Kādēļ lai viņ� neietu uz koled�u? � noprasīja D�ūlija.

�� Viņam visur ir teicamas atzīmes, un nesen viņu uzņēma �Aristā�.

�� Tie�ām? � Boilens sacīja. � Piedodiet manu nezinā�anu � bet kas ir �Arista�?

�� Tā ir biedrība, kur uzņem labakos skolēnus, � Rūdolfs atbildēja. Viņ� nevēlējās tikt aizstāvēts tik bērni�ķīgā veidā.

��� Tā nav nekas sevi�ķs, � viņ� turpināja, � praktiski pietiek, ja prot rakstīt un lasīt�

��� Tu ļoti labi zini, ka tas ir kaut kas daudz vairāk, � D�ū�lija dusmīgi attrauca, neslēpdama vil�anos par to, ka viņ� tī�ām pazemina savu vērtību. � Ja es būtu �Aristā�, es to gan tā ne�noniecinātu.

��� Esmu pārliecināts, ka tas ir liels pagodinājums, D�ūlij, � Boilens samierinādams ieteicās.

��� Protams, � viņa stūrgalvīgi palika pie sava.

��� Rūdolfs tikai negrib to atzit, � Boilens sacīja, � vīrie�i mēdz liekulīgi tēlot kautrigos.

Atmosfēra ma�īnā, D�ūlijai sē�ot starp Boilenu un Rūdolfu un dusmojoties uz abiem, bija kļuvusi grūti panesama. Boilens pasniedzās uz priek�u un ieslēdza radio. Kad tas iesila, no garām joņojo�ās nakts atskanēja diktora balss, kas lasija ziņas. Kaut kur bija notikusi zemestrīce. Viņi bija ieslēgu�i radio pārak vēlu, lai dzirdētu, kur. Simtiem nogalinātu, tūksto�iem bez pajumtes paliku�u cilvēku � skanēja viņu ausis vēsts no svelpjo�ās, tum��ās radiovalsts pasaules.

��� Varētu gan domāt, � sacīja D�ūlija, � ka tagad, kad kar� beidzies, dievam vajadzētu kādu bridi novēlēt cilvēkiem mieru.

Boilens pārsteigts palūkojās uz D�ūliju un izslēdza radio.

��� Dievs nekad nenovēl cilvēkiem mieru, � viņ� noteica.

Vecais liekulis, Rūdolfs nodomāja. Runā par dievu. Pēc visa

tā, ko ir darījis.

��� Kurā koled�ā jūs domājat iestāties, Rūdolf? � Boilens jau�tāja pāri D�ūlijas mazajām, apaļajām krūtīm.

��� Neesmu vēl izlēmis.

��� Ir ļoti svarīgi iz�ķirties par pareizo, � Boilens sacīja,

�� cilvēki, kurus tur sastapsiet, iespējams, iegrozīs visu jūsu tur�pmāko dzīvi jaunās sliedēs. Ja jums vajadzīga palīdzība, es varētu iemest kādu labu vārdu savā Alma Mater. Tagad, kad atgrie�as visi varoņi, zēniem jūsu vecumā sagaidāmas grūtības.

�� Pateicos. � Ne par kādu naudu. � Man vel vairāki mē�ne�i laika. Kādā koled�ā jūs mācījāties?

��� Vird�īnijā, � Boilens atteica.

Vird�īnijā, Rūdolfs nicīgi nodomāja, Vird�īnijā nav nekāda māksla tikt koled�ā. Bet runā tā, it kā būtu studējis Harvardā, Prinstonā vai vismaz Amhērstā.

Viņi piebrauca pie D�ūlijas mājas. Rūdolfs automātiski pa�meta skatienu uz mis Leno logu kaimiņmājā. Logs bija tum�s.

�� Te nu mēs būtu, bērniņ, � sacīja Boilens, kad Rūdolfs at�vēra savā pusē durtiņas un izkāpa. � Bija ļoti jauki ar jums pa�runāties.

��� Paldies par vedumu, � D�ūlija pateicās. Viņa izkāpa, padrāzās garām Rūdolfam un aizsteidzās uz savām namdurvīm. Rū�dolfs metās viņai pakaļ. Lieveņa ēnā viņ� gribēja vismaz pateikt viņai �arlabunakti!� un viņu noskūpstīt. Kamēr viņa somiņā mek�lēja atslēgu, galvu nodūrusi, tā ka kumeļaste aizkrita sejai priek�ā, Rūdolfs mēģināja pacelt viņas zodu, lai varētu viņu no�skūpstīt, bet viņa nikni atrāvās. � Zābaklai�a! � viņa noteica un tad mēdīgi: � �Tas nav nekas sevi�ķs � praktiski pietiek, ja prot rakstīt un lasīt��

��� D�ūlij �

��� Tā pielaizīties bagātniekam � � Nekad viņ� nebija redzē�jis D�ūlijas seju tādu kā pa�reiz, tik bālu un noslēgu�os. � Krau�pains vecis. Viņ� ta�u balina matus. Un uzacis. Ai, ir cilvēki, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai pavizinātos ma�īnā, vai ne?

��� Nu tu, D�ūlij, runā aplam. � Ja viņa zinātu visu patiesību par Boilenu, viņas sa�utums būtu saprotams. Bet tikai tādēļ vien, ka viņ� uzvedies pieklājīgi�

��� Pievāc rokas! � Viņa bija atradusi atslēgu un, joprojām smar�odama pēc aprikoziem, slēdza vaļā durvis.

��� Es pienāk�u rīt ap �etriem �

��� Tā tev liekas, � viņa atcirta. � Pagaidi, līdz es iegādā��os buiku, un pienāc tad! Tas vairāk atbilst tavam tempam. � Durvis nu bija vaļā, un viņa pazuda aiz tām � no�alca, pazibēja kā viegla, �igla ēna, � un durvis ar troksni aizcirtās.

Rūdolfs lēnām gāja atpakaļ uz ma�īnu. Ja tā ir mīlestiba, tad pie velna ar to! Viņ� iekāpa buikā un aizcirta durtiņas. � Cik īsas atvadas, � Boilens ierunājās, � mēs savā laikā pakavējā�mies ilgāk!

��� Vecāki grib, lai viņa laikus būtu mājās.

Boilens brauca pa pilsētu Vanderhofa ielas virzienā. Viņ�, pro�tams, zina, kur es dzīvoju, domāja Rūdolfs. Viņ� pat necen�as to slēpt.

��� Mazā D�ūlija ir burvīga meitene, � Boilens sacīja.

��� Jā.

��� Un jus tikai skūpstāties, vairāk nekā?

�� Tā ir mana darī�ana, ser, � Rūdolls atteica. Pat dusmo�damies uz vīrieti, kas sēdēja blakus, viņ� apbrīnoja savu spēju atbildēt � nocirst kā ar cirvi. Neviens nedrīkstēja izturēties pret Rūdolfu D�ordeiku tā, it kā Rūdolfs D�ordeiks būtu kāds nekrietnelis.

��� Protams, � atteica Boilens un nopūtās. � Kārdinājums dro�i vien ir liels. Kad es biju jūsu gados � � viņ� nepabeidza teikumu, Jaudams iedomāties veselu jaunavu procesiju, kuras vairs nebija jaunavas.

��� Starp citu, � viņ� it kā tērgājot ieminējās, � vai saņemat ziņas no māsas?

��� Sad tad, � Rūdolfs piesardzīgi atteica. Grētiņa viņam rak�stīja uz Badija Vestermana adresi. Viņa nevēlējās, ka māte lasitu viņas vēstules. Viņa dzīvoja Y. W. C. A. kopmītnē pilsētas cen�trā. Esot apstaigājusi visas teātru aģentūras, meklēdama aktrises vietu, bet producenti nesteidzoties pa kaklu pa galvu anga�ēt meitenes, kas vidusskolā tēloju�as Rozalindi. Darbu viņa vēl neesot atradusi, bet Ņujorku gan iemīlējusi. Pirmajā vēstulē viņa atvainojās Rūdolfam, ka tik nejauki izturējusies aizbrauk�a�nas vakarā. Viņa bijusi pārāk satraukta un nespējusi atbildēt par saviem vārdiem. Ta�u vēl joprojām uzskatot, ka Rūdolfam esot kaitīgi palikt mājās. D�ordeiku ģimene esot plūsto�ā smilts. Ne�kas nespējot grozīt viņas domas �ai jautājumā.

��� Vai viņai klājas labi? � Boilens vaicāja.

��� Okeil

��� Jūs zināt, ka es viņu pazīstu? � viņ� vienaldzīgi turpi�nāja.

��� Jā.

��� Vai viņa jums kaut ko stāstījusi par mani?

��� Neatceros gan dzirdējis, � Rūdolfs atteica.

��� Aha. � Bija grūti pateikt, ko Boilens ar to domāja. � Vai jums ir viņas adrese? Es lāgiem aizbraucu uz Ņujorku un lab�prāt atlicinātu laiku, lai izmaksātu meitenei pieklājīgas pusdienas.

��� Nē, viņas adrese man nav zināma, � Rūdolfs sacīja,

��� viņa gatavojās pārvākties.

��� Saprotu. � Boilens, protams, redzēja viņam cauri, tomēr neuzmācās. � Ja saņemat kādas ziņas, pasakiet man arī. Pie manis ir kāda viņas manta, kas viņai varētu noderēt.

��� Jā.

Boilens iegriezās Vanderhofa ielā un apturēja ma�īnu pretī maiznīcai.

��� Esam klāt, � viņ� noteica, � godīgu darbacilvēku mā�jās. � Ņirdzigumu viņa balsī nebija iespējams pārprast. � Arlabunakti, jaunais cilvēk! Bija loti patīkams vakars.

��� Arlabunaktil � Rūdolfs atteica un izkāpa no ma�īnas.

��� Pateicos.

��� Jūsu māsa stāstīja, ka jums patīkot mak�ķerēt, � Boilens vēl piebilda. � Manā teritorijā ir diezgan jauka upīte. Tur gadu no gada sanāk foreles. Nezinu, kādēļ. Neviens gar tām vairs ne�liekas ne zinis. Ja gribat izmēģināt roku, būsiet gaidīts viesis.

��� Pateicos, � Rūdolfs sacīja. Paskat, izliek ēsmu. Un viņ� zināja, ka piekodīsies. Glumās, nevainīgās foreles. � Es piestai�gā�u.

��� Labi, � Boilens sacīja. � Mana virēja tās sagatavos, un mēs varēsim kopā paēst pusdienas. Jūs esat interesants zēns, un rnan ir tīkami ar jums sarunāties. Varbūt jūs līdz tam laikam bū�siet saņēmis vēstis no māsas līdz ar jauno adresi.

��� Varbūt. Vēlreiz � paldiesl

Boilens pamāja un aizbrauca.

Rūdolfs iegāja mājā un pa tumsu devās uz savu istabu. Viņ� dzirdēja tēvu krācam. Bija sestdienas nakts, un sestdienu naktīs tēvs nestrādāja. Rūdolfs pagāja garām vecāku istabai un klusi uzkāpa aug�ā savējā. Viņam negribējās pamodināt māti un ar viņu runāt.

III

��� Es pārdo�u savu miesu � to saku skaidri, � teica Mērija D�eina Heketa. Viņa bija no Kentuki. � Viņiem vairs nav vajadzīgs talants, bet plika, sulīga miesa. Tiklīdz kaut kur pieprasīs kabareja gērlas, es teik�u: �Ardievu, Staņislavski!� � un sāk�u par naudu gorīt savu mazo, veco diksidibentiņu.

Grētiņa un Mērija D�eina Heketa sēdēja �aurajā, afi�ām iz�tapsētajā Nikolsa kantora priek�istabā Rietumu 46. ielā kopā ar baru citu meiteņu un jaunu vīrie�u, gaidot pieņem�anu pie Bejarda Nikolsa. Telpa, kurā atradās tikai trīs krēsli, bija pārda�līta ar koka barjeru, kas gaidītājus �ķīra no Nikolsa sekretāres, kura pie sava galdiņa negantā neatlaidībā tā dauzīja rakstamma�īnas taustiņus, it kā angļu valoda būtu viņas personiska ienaidniece, kas jāiznīcina, cik vien ātri iespējams. -j-.

Uz tre�ā krēsla sēdēja raksturlomu tēlotāja, ietinusies ka�ok�ādas apmetnī, kaut ari temperatūra bija trīsdesmit grādu ēnā.

Ne uz sekundi nepārtraucot mocīt rakstāmma�īnu, sekretāre tomēr ikreiz uzsauca: � Hallo, mīlulīt! � kad pavērās durvis un ienāca vēl kāds aktieris vai aktrise. Bija paklīdu�as valodas, ka Nikolss meklējot se�us aktierus jaunai lugai � �etrus vīrie�us un divas sievietes.

AAērija D�eina Heketa bija gara auguma slaida mei�a ar pla�kanām krūtīm un galvenokārt pelnīja naudu, strādādama par ma�nekeni. Grētiņa bija pārāk reljefa, lai kļūtu par manekeni. Mērija D�eina Heketa bija tēlojusi divās caurkritu�ās lugās Brodvejā un pussezonu piedalījusies vasaras izrā�u turnejā, tādēļ runāja kā īsta veterāne. Viņa pārlaida skatienu aktieriem, kas stutēja sienas, graciozi atspiedu�ies pret Bejarda Nikolsa jaunāko uzve�dumu afi�ām. � Varētu gan domāt, � teica Mērija D�eina He�keta, � ka par saviem grāvējiem, kas sniedzas tum�ā aizvēsturē līdz 1935. gadam, Nikolsam � ar dieva �ēlastību � būtu iespē�jams atļauties labākas telpas par �o sapelēju�o �urku būdu. Būtu, dieva dēļ, kaut vai kondicionē�anas ierīci uzstādījis! Viņ� dro�i vien saglabājis pat pirmo nopelnīto desmitcentu monētu. Nesa�protu, ko es te meklēju. Viņ� ta�u gatavs izlaist garu, ja jāsa�maksā vairāk par minimumu, un ir tad vēl nolasa garu lekciju par to, kā Franklins Rūzvelts novedis �o zemi līdz galigam pos�tam.

Grētiņa noraizējusies palūkojās uz sekretāri. Telpa bija tik maza, ka sekretāre nevarēja nedzirdēt Mērijas D�einas vārdus. Bet tā tikai rakstīja kā neuzticīga verdzene, kas izvaro angļu valodu.

��� Paskatieties uz viņiem, � Mērija D�eina ar galvu pamāja uz jaunekļiem. � Viņi ta�u nesniedzas man ne līdz plecam. Ja kāds sāktu rakstīt lugas, kurās sievie�u lomu tēlotājas visu laiku spēlē, ceļos nometu�ās, varbūt tad man būtu cerības dabūt darbu. Amerikāņu teātris � Kungs, esi �ēlīgs! Vīrie�i ir punduri, un tic, kas izaugu�i garāki par piecām pēdām, visi ir mīkstie.

�� Ak tu, nejaukā, nejaukā Merija D�eina! � noteica kāds gara auguma puisis.

��� Kad tu pēdējoreiz noskūpstīji meiteni? � Mērija D�eina noprasīja.

��� Deviņsimt divdesmit astotajā gadā, � puisis atbildēja, � kad Herbertu Hūveru ievēlēja par prezidentu.

Visi no sirds pasmējās. Nesmējās vienīgi sekretāre, kas jo�projām klaudzināja ma�īnu.

Kaut ari Grētiņa vēl nebija dabūjusi darbu, viņai ļoti patika �ī jaunā pasaule, kurā tik pēk�ņi bija nokļuvusi. Katrs sarunājās ar katru, sauca cits citu priek�vārdā. Alfrēds Lunts bija Alfrēds visiem, kas jel reizi bija tēloju�i kopā ar viņu, kaut art lomiņā, kur izrunājami divi teikumi pirmā cēliena sākumā; visi cits citam palīdzēja. Ja kāda meitene izdzirdēja, ka meklē aktrisi lomai jaunā lugā, viņa to pateica visām draudzenēm un, ja vajadzēja, pat aizdeva savu kleitu gājienam pie producenta. Grētiņai likās, ka viņa iekļuvusi draudzīgā klubā, kur iestājnoteikumi prasa nevis augstdzimtību vai naudu, bet gan jaunību, godkāri un ticību citcita talantam.

Velgiina drogu veikala pagrabiņā, kur viņi visi tikās pie neskai�tāmām kafijas tasēm, lai dalitos pieredzē, noniecinātu panāku�mus, parodētu pēcpusdienas izrā�u elkus un apraudātu grupu te�ātra bojā eju, Grētiņa bija uzņemta par savējo un tikpat brīvi kā visi pārējie sprieda, kādi idioti ir kritiķi, kādam �Kaijā� jā�būt Trigorinam, kā neviens vairs nespēj līdzināties Loretai Teilorai, kā zināmi producenti cen�as izgulēties ar katru meiteni, kas iegrie�as viņu kantori. Divos mēne�os, kas bija pavadīti jaunie�u balsu �alā, kur skanēja D�ord�ijas, Menas, Teksasas un Oklahomas akcenti, Portfilipas papluku�ās ielas bija pilnīgi izgaisu�as, pali�ku�as vienīgi kā sīki punktiņi pie atmiņu apvār�ņa.

Bez mazākās vainas apziņas viņa rītos gulēja līdz desmitiem. Gāja pie jauniem vīrie�iem uz mājām un, mēģinot lugu ainas, no�dzīvoja tur līdz rīta gaismai, neraizēdamās, ko runās cilvēki. Kop�mītnē, kur viņa bija nolēmusi dzīvot, kamēr dabūs darbu, viņai gadījās atvairīt kādas lezbietes tuvo�anās mēģinājumus, tomēr viņas palika labas draudzenes un vēl tagad da�kārt ēda kopā pusdienas vai aizgāja uz kino. Trīsreiz nedēļā viņa apmeklēja ba�leta kursus, lai iemācītos uz skatuves skaisti kustēties, un bija apguvusi pavisam citu ie�anas manieri � gāja ar paceltu galvu, turklāt tik līdzeni, ka, pat pa kāpnēm aug�up vai lejup kāpjot, būtu varējusi balansēt uz galvas ūdensglāzi� bijusī balerīna, kas vadīja nodarbības, dēvēja to par primitīvo rimtumu.

Grētiņa juta, ka cilvēki, palūkojoties uz viņu, bija pārliecināti, ka viņa dzimusi un augusi lielpilsētā. Viņa sevi vairs neuzskatīja par biklu. Da�kārt viņa gāja pusdienot kopā ar jaunajiem aktie�riem un nākamajiem re�isoriem, ko bija sastapusi pie Veļ grīna vai producentu kantoros un studijās, un pati samaksāja savu tē�riņu. Cigaretes dūmi viņai vairs nelikās nepatīkami. Mīļāko ne�bija. Ar to viņa bija nolēmusi pagaidīt, līdz atradīs darbu. Visam savs laiks.

Viņa kādreiz jau grasījās aizrakstīt Tedijam Boilenam, lai at�sūta dāvināto sarkano kleitu. Varēja ta�u gadīties, ka viņu ielūdz kādās viesībās.

Kabineta durvis atvērās, un pa tām iznāca Bejards Nikolss kopā ar kalsnu neliela auguma vīrieti gaisa spēku kapteiņa smil�krāsas uniformā. � � Ja kaut kas patrāpīsies, Viliļ, es tev pado�u ziņu, � Nikolss sacīja. Viņam bija sērīga balss, jo viņ� mē�dza atcerēties vienīgi savas neveiksmes. Viņa acis pārslīdēja pār sanāku�ajiem apmeklētājiem, nevienu neredzot, kā bākas gaismas stars un atkal satumsa sevī.

� Es kaut kad nākamnedēļ iegriezī�os un izspiedī�u no tevis pusdienas, � noteica kapteinis. Viņ� runāja padobjā baritonā; to nemaz nevarēja gaidīt no vīrie�a, kas dro�i vien nesvēra vairāk par simt trīsdesmit mārciņām un nebija garāks par metru se��desmit pieci. Viņ� turējās tik taisni, it kā vēl būtu aviācijas sko�las kadets. Bet seja viņam nebija militāra, un kuplie, kastaņbrūnie mati bija pārāk gari karavīram, tie nesaderējās ar uniformu. Augstā, viegli izliektā, masīvā, domīgā piere mazliet atgādināja Bēthovenu; acis viņam bija zilas kā Vcd�vuda porcelāns.

��� Tu ta�u vēl esi tēvo�a Sema maizē, � Nikolss sacīja kap�teinim, � un pārtiec no nodokļiem, ko es maksāju. Tātad pus�dienas es izspiedī�u no tevis. � Pēc balss izklausījās, ka viņ� ir cilvēks, kura paēdinā�ana dārgi nemaksā. Viņa gremo�anas traktā dro�i vien ik vakaru notika Elizabetes laika traģēdijas izrāde. Pa divpadsmitpirkstu zarnu slapstījās slepkavas. Aiz stūriem glūnēja kuņģa �ūlas. Viņ� alla� no jauna apņēmās nākamajā pirmdienā atmest dzer�anu. Viņam laikam varētu palīdzēt vienīgi psihiatrs vai jauna sieva.

�� Mister Nikols � � jaunais cilvēks, kas bija mēļojis ar Mēriju D�einu, pagājās soli uz priek�u.

�� Nākamnedēļ, Bernij, � misters Nikolss viņu pārtrauca. Vēl viens bākas gaismas stars. � Mis Saundersa, � viņ� sacīja sek�retārei, � vai drīkstu jūs uz mirkli palūgt? � Var� dispeptiķa mājiens ar roku � un viņ� pazuda kabinetā. Sekretāre uzdārdināja vēl vienu zalvi uz rakstāmma�īnas, noguldot vienā kritu�o pulkā visu dramaturgu ģildi, tad, paņēmusi stenogrammu bloku, sekoja �efam. Durvis aiz viņas aizvērās.

��� Lēdijas un d�entlmeņi, � kapteinis uzrunāja telpā stāvo��os, � mēs visi esam izvēlēju�ies aplamu profesiju. Es iesaku tirdzniecību ar armijas krājumu pārpalikumiem. Pieprasījums pēc lietotām bazukām būs milzīgs. Hallo, maziņā! � Ar pēdējiem vār�diem viņ� pievērsās Mērijai D�einai, kas piecēlās visā augumā, tad pieliecās un noskūpstīja kapteini uz vaiga.

��� Priecājos redzēt, ka tu, Vilij, esi dzīvs atgriezies no tās ballītes, � Mērija D�eina sacīja.

�� Atzīstos, ka biju gan mazliet iedzēris, � kapteinis nelie�dzās, � mēs noskalojām no dvēseles drūmās kauju atmiņas.

�� Nevis skalojāt, es teiktu, bet slīcinājāt, � Mērija D�eina pārlaboja.

��� Neskaud mūsu mazo, nevainīgo izklaidē�anos, � sacīja kapteinis, � neaizmirsti, ka tu demonstrēji publikai zeķturi, kad mēs zenitartilērijas ap�audē plīvojām baismīgajās debesīs virs Berlīnes.

��� Tu esi lidojis virs Berlīnes, Vilij? � Mērija D�eina jau�tāja.

��� Protams, ne, � atteikdamies no varonības, viņ� uzsmaidīja Grētiņai. � Es, maziņā, stāvu un pacietīgi gaidu.

��� O! � Mērija D�cina attapās. � Grētiņa D�ordeika � Vilijs Ebots.

��� Esmu laimīgs, ka �odien iegriezos 46. ielā, � Ebots sa�cīja.

��� Hallo! � Gretiņa atbildēja un bezmaz pietrūkās kajas. Galu galā viņ� tomēr bija kapteinis.

��� Pieņemu, ka esat aktrise.

��� Mēģinu būt.

��� Drausmīgs amats, � Ebots sacīja, � tā ta�u teicis pats �ekspīrs, vai ne?

��� Neizrādies, Vilij, � Mērija D�eina atgādināja.

��� Jūs kādreiz būsiet lieliska sieva un māte, mis D�ordeika, � libots turpināja, � pieminiet manus vārdus. Kādēļ neesmu vēl nekad jūs redzējis?

��� Viņa tikai nupat pārcēlusies uz Ņujorku, � Mērija D�eina steidzās paskaidrot, pirms Grētiņa paguva muti atvērt. Tas bija brīdinājums, signāls, ka jāpiebremzē. Greizsirdība?

��� Ai, meitenes, kas tikko sāk dzīvot Ņujorkā! � izsaucās Ebots. � Vai drīkstu apsēsties jums klēpī?

��� Vilij! � Mērija D�eina aizrādīja.

Grētiņa iesmējās, un Ebots smējās kopā ar viņu. Viņam bija ļoti balti, vienādi, nelieli zobi. � Es bērnībā esmu par maz ap�mīļots.

Kabineta durvis atvērās, un priek�telpā iznāca mis Saundersa.

�� Mis D�ordeika, � viņa sacīja, � misters Nikolss jūs gaida. Grētiņa piecēlās, pārsteigta, ka mis Saundersa atceras viņas

uzvārdu. Viņa vēl ne reizes nebija pārmiju�i ne vārda ar Nikolsu. Kamēr mis Saundersa pavēra viņai barjeras durtiņas, viņa ner�vozi ar plaukstām noglauda kleitu.

��� Pieprasiet tūksto� dolāru nedēļā un desmit procentus no bruto ienākumiem! � Ebots nosauca viņai pakaļ.

Grētiņa iegāja pa atvērtajām durtiņām un devās uz Nikolsa kabinetu. � Visi pārējie var iet mājās, � sacīja mis Saundersa,

��� misteram Nikolsam pēc piecpadsmit minūtēm norunāta tik�a�nās.

��� Zvērs! � no�ņācās raksturlomas tēlotāja ka�okādas man�tijā.

��� Es te esmu tikai darbiniece, � mis Saundersa atteica. Galīgs izjūtu sajukums. Prieks, ta�u arī bailes no pārbaudes.

Vainas apziņa, ka viņa izraudzīta, bet citi atraidīti. �ēlums, ka Mērija D�eina aizies ar Viliju Ebotu. Zcnītartilērija virs Berlīnes.

��� Vēlāk satiksimies! � nosauca Mērija D�eina. Viņa ne�pateica, kur. Ebots neteica nekā.

Nikolsa kabinets bija drusku lielāks par priek�istabu. Sienas kailas, rakstāmgalds nokrauts ar lugu manuskriptiem un imitē�tas ādas mapēm. Istabā atradās trīs dzelteni koka atzveltņu krēsli, logu rūtis bija aizkūpēju�as. Telpa atgādināja tāda cilvēka darbistabu, kur� nododas ne visai tīriem darījumiem un nezina, kā mēne�a pirmajā datumā sagrabinās īres maksu.

Kad viņa iegāja kabinetā, Nikolss piecēlās un sacīja:

��� Ļoti laipni, ka pagaidījāt, mis D�ordeika. � Viņ� pamāja uz krēslu, kas stāvēja blakus rakstāmgaldam, un apsēdās tikai pēc tam, kad viņa bija apsēdusies. Viņ� ilgi nopētīja Grētiņu, ne�teikdams ne vārda, bet ar mazliet īdzīgu sejas izteiksmi � kā cilvēks, kuram piedāvā gleznu ar ap�aubāmu autora signatūru. Viņa kļuva tik nervoza, ka juta ceļgalus trīcam. � Man �ķiet, � viņa ierunājās, � jūs gribēsiet kaut ko zināt par manu darba pieredzi; jāteic, ka pagaidām �

��� Nē, � viņ� sacīja, � pa�reiz nav runa par pieredzi, mis D�ordeika, loma, ko esmu jums paredzējis, atklāti sakot, ir ab�surda. � Viņ� skumji pagrozīja galvu, it kā juzdams pats sev līdzi to grotesko pienākumu dēļ, kādus profesija viņam uzliek. � Sakiet � vai jums būtu iebildumi pret uzstā�anos peldkos�tīmā? Precīzāk sakot � trijos peldkostīmos?

�� Nu� � viņa nedro�i iesmējās, � tas ir atkarīgs� � Idiotei No kā tad lai tas būtu atkarīgs? No peldkostīma izmēra? No lomas izmēra? No krū�u apkārtmēra? Viņa atcerējās mali. Māte nekad negāja uz teātri. Dieva laime!

��� Diem�ēl tā ir loma bez teksta, � Nikolss sacīja. � Mei�tene tikai pāriet peldkostīmā pār skatuvi � vienu reizi katrā cē�lienā. Trijos da�ādos peldkostīmos. Lugas darbības vieta ir kāds liedaga klubs.

��� Saprotu, � Grētiņa noteica. Viņa dusmojās uz Nikolsu. Tāda dēļ viņa bija ļāvusi Mērijai D�einai kopā ar Viliju Ebotu pazust lielajā pilsētā. Ķaplein, kaptein� se�i miljoni iedzīvo�tāju. Iekāp liftā � un tu esi pazudis uz visiem laikiem. Un tas � par pastaigā�anos pa skatuvi. Gandrīz kailai.

��� Sī meitene ir simbols. Tā vismaz dramaturgs man ap�galvo, � sacīja Nikolss, un garās stundas, kas pavadītas cīņ:is ar slīpētiem, āķīgiem aktieriem, atbalsojās viņa runā kā grim�sto�a kuģa zvans. � Jaunība. Miesas skaistums. Mū�īgās sievi��ķības noslēpums. Skaistuma sirdi ploso�ā nīcība. Es citēju autoru. Kad viņa iet pāri skatuvei, ikvienam vīrietim publikā iz�misīgi jāizjūt: �Ak dievs, kādēļ es esmu precējies?� Es joprojām citēju. Vai jums ir peldkostīms?

�� Man� man liekas. � Viņa papurināja galvu, tagad apskaitusies pati uz sevij � Protams.

�� Vai jūs varētu atnākt piecos uz Belasko teātri un paņemt Ildzi peldkostīmu? Tur būs autors un re�isors.

�� Piecos. � Viņa pamāja. Ardievu, Staņislavski! Viņa juta, ka vaigos kāpj tvīkums. Klīrīgā lelle. Darbs paliek darbs.

�� Tas būs ļoti laipni no jums, mis D�ordeika. � Nikolss stā�vēja sērīgā izskatā. Arī Grētiņa stāvēja. Tad Nikolss viņu pava�dīja un atvēra viņai durvis. Priek�istaba bija tuk�a, tikai mis Saundersa dauzīja ma�īnu.

�� Piedodiet, � Nikolss sērīgi nomurmināja un iegāja at�pakaļ kabinetā.

�� Uz redzē�anos! � Grētiņa teica, iedama garām mis Saundersai.

�� Uz redzē�anos, mīlulīt! � mis Saundersa atbildēja, galvu nepaceldama. Viņa oda pēc sviedriem. Skaistuma nīcība. Es ci�tēju.

Grētiņa izgāja gaitenī. Viņa neizsauca liftu, pirms no vaigiem nebija izgaisis tvīkums.

Kad lifts beidzot piestājās, tur jau bija priek�ā jauns vīrietis konfederātu virsnieka formas tērpā ar kavalērista zobenu makstī. Galvā viņam bija uniformai piedienīga � ar spalvām rotāta ce�pure (oti platām malām. Zem tās viņa 1945. gada ņujorkie�a daudz pieredzējusī seja ar smailo degunu izskatījās kā pārpra�tums. � Vai kari tie�ām nekad nebeigsies? � viņ� draudzīgi uz�bilda Grētiņai, kad viņa iekāpa liftā.

Mazajā, restotajā kabīnē bija ļoti smacīgi, un viņa juta, ka piere noraso. Viņa to noslaucīja lignīna mutautiņā.

Viņa izgāja uz ielas. Ģeometriskie bloki, karsta, stiklaina gaisma un dzelzsbetona pavēnis. Ebots un Mērija D�eina stāvēja otrpus ielas un gaidīja viņu. Viņa pasmaidīja. Pilsētā se�i miljoni iedzīvotāju. Lai ir se�i miljoni! Sie abi bija viņu gaidīju�i.

��� Man būtu prātā tagad paēst, � Vilijs sacīja.

��� Es mirstu aiz izsalkuma! � Grētiņa atsaucās.

Pa ielas ēnas pusi viņi devās pusdienās � abas garās meite�nes un vidū slaidais, sīkais karavīrs, bezbēdīgi atgādinādams, ka daudzi citi karotāji arī esot biju�i maza auguma � Napoleons, Trockis, Cēzars un, domājams, arī Tainerlāns.

Kaila viņa stāvēja ģērbtuves spoguļa priek�ā un pētīja sevi. Iepriek�ējā svētdienā viņa kopā ar Mēriju D�einu un diviem pui��iem bija aizbraukusi uz D�onsbī�u, un plecus, rokas un lielus klāja viegli sārtens iedegums. Vasaras karstumā viņa bija atteikusies no zeķtura un zeķēm, tādēļ gurnu maigajā ieliekumā neredzēja prozaiskus gumijas iespiedumus. Viņa noraudzījās uz

savām krūtīm. Gribas zināt, kā tās gar�o kopā ar viskiju. Pusdie�nās viņa kopā ar Mēriju D�einu un Viliju bija izdzērusi divas �Asiņainās Mērijas� un bez tam vēl par visiem trim viņi bija iz�tuk�oju�i pudeli baltvīna. Vilijs dzēra labprāt. Viņa uzvilka savu melno viengabala peldkostīmu. Tajā vēl bija patvēru�ies smil�u graudiņi no D�onsbī�as. Viņa atkāpās no spoguļa, tad pagājās tam pretī, visu laiku kritiski sevi vērodama. AAu�īgās sievi�ķības noslēpums. Gaita likās pārāk nenozīmīga. Atcerieties primitīvo rimtumu. Vilijs un Mērija D�eina gaida viņu �Algonkvīna� bārā, lai dzirdētu, kā viss izdevies. Viņa centās soļot ne tik bikli. Pie durvīm kāds pieklauvēja. � Mis D�ordeika, � sacīja re�isora palīgs, � ja esat gatava, varam sākt.

Durvis atverot, viņa atkal nosarka. Par laimi, skaudrajā gaismā uz skatuves neviens to nevarēja pamanīt.

Viņa sekoja re�isora palīgam. � Paejieties, lūdzu, pāris rei�u pa skatuvi �urp un turp, � viņ� pamācīja. Tum�ajā partcrā ap�mēram desmitajā rindā sēdēja cilvēki. Skatuves grīda bija ne�slaucīta, un aizmugures sienas neapmestie ķieģe|i atgādināja Se�nās Romas drupas. Viņa bija pārliecināta, ka viņas nosarkums redzams pat ārā uz ielas. � Mis Grētiņa D�ordeika! � pagrie�zies pret zāles tum�o alu, paziņoja re�isora palīgs. Pudelē ieslo�dzīta vēsts sēdekļu rindu melnajiem viļņiem. Esmu bangu varā. Viņai uznāca vēlē�anās aizbēgt.

Viņa gāja pāri skatuvei. Un jutās, it kā ar mokām rāptos kalnā. Erms peldkostīmā.

Auditorijā ne skaņas. Viņa soļoja atpakaļ. Joprojām ne ska�ņas. Viņa vēl divas reizes nosoļoja turp un atpakaļ, bīdamās, ka ieraus skabargas kailajās pēdās.

� Sirsnīgi pateicamies, mis D�ordeika, � atskanēja Nikolsa melanholiskā balss. � Ļoti labi. Pienāciet rīt kantorī, uzrakstī�sim līgumu.

Tik vienkār�il Pietvīkums izzuda vienā mirklī.

Vilijs ar viskija glāzi priek�ā, ļoti taisni izslējies, sēdēja uz augstā ķebļa �Algonkvīna� bāra dziļjūras dzelmes zaļganajā puskrēslā. Viņ� pagriezās, kad ieraudzīja ienākam Grētiņu ar impregnēto pludmales somu, kurā atradās viņas peldkostīms. � Skaistā meitene izskatās kā skaista meitene, kas tikko anga��ēta Mū�īgās sievi�ķības noslēpuma lomā Belasko teātrī, � viņ� sacīja, piebilzdams: � Es citēju. � Len�a laikā viņi visi trīs bija smēju�ies par Grētiņu un viņas sarunu ar Nikolsu.

Viņa apsēdās uz otra ķebļa viņam lidzās. � Jums taisnība, � viņa teica, � Sāra Bernāra sāk savu karjeru.

��� Viņa to nemū�am nebūtu varējusi, � Vilijs sacīja, � vi�ņai bija koka kāja. Vai dzersim �ampanieti?

��� Kur Mērija D�eina?

�� Aizgāja. Uz satik�anos.

��� Dzeram �ampanieti! � Viņi abi iesmējās.

Kad bārmenis nolika viņiem priek�ā glāzes, viņi dzēra uz Mē�rijas D�einas veselību. Burvīgā atbūtne. �ampanieti Grētiņa dzēra otro reizi mū�ā. Pustum�ā, bezgaumīgi piebāztā istaba no�maļās ielas �etrstāvu namā, krā�ņā prostitūta ar bērna sejiņu, triumfāli izlaidusies platajā gultā.

�� Mums ir daudz iespēju, � Vilijs teica, � mēs varam pa�likt �eit un visu nakti dzert vīnu. Varam iet vakariņās. Varam nodoties mīlestībai. Varam iet uz viesībām Piecdesmit sestajā ielā. Vai jums patīk viesības?

��� Patiktu, � Grētiņa atbildēja. Viņa ignorēja iespēju �nodo�ties mīlestībai�. Tas dro�i vien bija joks. Ar Viliju viss bija joks. Viņai likās, ka pat karā, vislielāko briesmu brī�os, viņ� bija pra�tis pajokot par granātu �ķembām, notriektām lidma�īnām, liesmojo�iem lidma�īnu spārniem. Ainas no ilustrētajiem �urnā�liem, no kara filmām. �odien trāpīja vecajam D�onijam. Tagad, puikas, būs mana kārta\ Vai tā? Kādreiz, kad viņi būs labāk pa�zīstami, viņa pajautās.

��� Tātad viesības, � viņ� izlēma. � Mums nav jāsteidzas � tās turpināsies visu nakti. Bet tagad, pirms metamies trakajā uz�dzīves virpulī, varbūt man vajadzētu �o to par jums uzzināt? � Vilijs ielēja �ampanieti savā glāzē. Roka viņam mazliet trīcēja, un pudele klusi ieskanējās, atsizdamās pret glāzes malu.

��� Piemēram, ko?

��� Sāksim no pa�a sākuma, � viņ� sacīja. � Jūsu rezidence?

��� Y. \V. C. A. kopmītne, � viņa atbildēja.

��� Ak dievs! � viņ� ievaidējās. � Ja es uzvilktu brun�us, vai mani noturētu par jaunu kristīgu sievieti un es varētu noīrēt istabiņu līdzās jūsējai? Esmu maziņ�, un bārda man aug vāji. Es kaut kur aizņemtos parūku. Mans tēvs visu mū�u vēlējās meitu.

��� Diez vai, � Grētiņa atteica. � Tā vecā dāma, kas sē� pie durvīm, simt jardu attālumā at�ķir puisi no meitenes.

�� Tālāk. Pui�i?

��� Pa�reiz nav. � viņa, mirkli vilcinājusies, atbildēja. � Un jums?

�� Zenēvas konvencijā teikts: gūstā krītot, gūsteknim jāuzdod vienīgi vārds, dienesta pakāpe un personiskais identificē�anas nu�murs, � Viņ� uzsmaidīja Grētiņai un uzlika savu roku uz viņē�jus. � Nē, � viņ� sacīja, � es jums izteik�u visu. Atklā�u savu dvēseli. Daudzos turpinājumos izstāstī�u, kā gribēju noslepkavot tevu, kad biju zīdainis un vēl gulēju ratiņos, ka māte mani zīdīja līdz trīs gadu vecumam un ko mēs, puikas, senos vasaras vaka�ros aiz �ķūņa darījām ar kaimiņu skuķēm. � Tad viņ� kļuva no�pietns un atglauda matus, atklādams plato pieri. � Labāk jau pateikt tūliņ nekā vēlāk, � viņ� sacīja, � esmu precējies.

�ampanietis viņai pēk�ņi sāka svilināt rīkli. � Man jūs la�bāk patikāt tad, kad jokojāt, � viņa sacīja.

��� Arī man ir tāda sajūta, � viņ� nopietni atteica. � Ta�u glu�i tik drūmi nav. Esmu iesniedzis laulības �ķir�anas pieprasī�jumu. Kamēr tētiņ� spēlēja zaldātiņus, kundze atrada citur iz�klaidē�anos.

��� Kur viņa ir � jūsu sieva? � viņa tikai ar mokām dabūja vārdus pār lūpām.

�� Kaliforrūjā, � viņ� sacīja, � Holivudā. Man laikam pie�mīt vājība uz aktrisēm.

Kontinenta viņā malā. Izdegu�i tuksne�i, nepārejamas kalnu grēdas, auglīgi līdzenumi. Skaistā, pla�ā Amerika.-Cik ilgi jūs esat precējies?

��� Piecus gadus.

��� Cik tad jums īstenībā gadu? � viņa noprasīja.

��� Vai apsolāties mani nepamest, ja pateik�u taisnību?

� Nerunājiet blēņas! Cik?

�� Divdesmit un vēl, nolādēts, deviņi, � viņ� sacīja. � Ak dies!

��� Pēc izskata es būtu devusi divdesmit trīs. � Grētiņa ap�brīnā pa�ūpoja galvu. � Kur meklējama atbilde jūsu noslēpu�mam?

��� Dzer�anā un izlaidīgā dzīvē, � Vilijs sacīja. � Mans ģī�mis ir mana nelaime. Es izskatos kā dzīva reklāma zēnu ap�ģērbu veikalam. Divdesmit divus gadus vecas sievietes kaunas kopā ar mani rādīties sabiedrībā. Kad man pie�ķīra kapteiņa pa�kāpi, eskadriļas komandieris sacīja: ��e, Vilij, zelta zvaigzne par to, ka �omēnes skolā biji rātns puisītis.� Varbūt man vaja�dzētu uzaudzēt ūsas.

�� Maziņais Vilijs Ebots, � Grētiņa noteica. Vilija �ķietamais jaunums viņu patīkami nomierināja. Viņa atcerējās Tedija Boilena visu nomāco�o briedumu. � Ko jūs darījāt pirms kara? � viņa jautāja, jo gribēja uzzināt par viņu itin visu. � Ka jus iepazināties ar Bejardu Nikolsu?

��� Piedalījos da�ās viņa izrādēs. Nav pasaulē nejēdzīgākas profesijas par manējo. Es darbojos reklāmā. Vai gribat redzēt savu bildi avīzē, meitenīt? � Riebums nebija mākslots. Viņam ne�maz nevajadzēja uzaudzēt ūsas, lai izskatītos vecāks. Pietika parunāt par savu profesiju. � Kad aizgāju armijā, cerēju, ka bei�dzot esmu ticis no tas vaļā. Bet viņi ieskatījās kartītē un nosūtīja mani uz preses dienestu. Mani vajadzētu iespundēt par to, ka tē�loju virsnieku. Iedzeriet vēl �ampanieti! � Viņ� atkal piepildīja glāzes, pudele noskandināja ledainu izmisuma kodu pret glāzēm, jo nikotīnā nodzeltēju�ie pirksti manāmi drebēja.

��� Bet jūs ta�u bijāt viņpus okeāna. Jūs lidojāt, � viņa sa�cīja. Pusdienlaikā viņ� bija runājis par Angliju.

�� Pāris uzbrukumos. Tie�i tik daudz, lai saņemtu ordeni un Londonā nejustos kails. Es biju pasa�ieris. Apbrīnoju, kā citi vīri karo.

�� Tikpat jūs varēja nogalināt. � Viņa rūgtums Grētiņu no�māca, un viņai ļoti gribējās to izkliedēt.

��� Esmu par jaunu, lai mirtu, pulkvedi, � viņ� atsmēja. � Izdzeriet burbuļūdeni. Visā pilsētā mūs gaida.

��� Kad jūs demobilizēsieties?

��� Esmu pēdējā atvaļinājumā, � viņ� atbildēja. � Formas tērpu valkāju tādēļ, ka tas man dod iespēju bez maksas apmeklēt mākslas iestādes. Bez tam man vēl pāris rei�u nedēļā jāapciemo hospitālis, kur ārstē manu muguru, un, ja es nebūtu tērpies uni�formā, neviens nenoticētu, ka esmu kapteinis.

�� Ārstē? Jūs bijāt ievainots?

�� Ne īsti ievainots. Reiz mēs nosēdāmies bez �asijām un pa�matīgi atsitāmies pret zemi. Manai mugurai tas beidzās ar ne�lielu operāciju. Pēc divdesmit gadiem stāstī�u, ka tā rēta man ir no �ķembas. Izdzērāt visu, kā labai, mazai meitenei pieklājas?

�� Jā, � Grētiņa atteica. Visur ievainotie. Arnolds Zimzs rūsganajā halātā sē� uz galda malas un noraugās uz savu kāju, kas nekad vairs nebūs skrējēja. Tolbots Hjūzs ar sa�ķaidīto kaklu klusēdams lēni mirst palātas kaktā. Viņas pa�as tēvs atgriezies no cita kara ar klibu kāju.

Vilijs samaksāja par dzērieniem, un viņi izgāja no bāra. Grē�tiņa pabrīnījās, kā viņ� ar ievainotu muguru spēj turēties tik taisni.

Kad viņi izgāja uz ielas, krēsla bija pārmetu�i Ņujorkai liegi zilganu plīvuru. Akmeņainā tuksne�a svelme bija atdzisusi līdz vasarīgu pļavu siltumam, un viņi roku rokā gāja pretī vieglam vakara vējiņam. Gaiss likās ziedputek�ņu piesātināts. Līdz trim ceturtdaļām paaudzies mēness porcelāna blāvuma peldēja virs iestā�u debesskrāpjiem.

�� Vai zināt, kas man jūsos patīk? � Vilijs jautāja.

�� Nu, kas?

�� Tas, ka jūs neuzstājāt iet uz mājām pārģērbties, kad es ierunājos par viesībām.

Viņai negribējās atzīties, ka uzvilkusi mugurā savu labāko kleitu un viņai nav ko pārģērbt. Tā bija rudzupuķu zila linaudekla kleitiņa, no aug�as lidz apak�ai pogājama, ar īsām pie�durknēm un stingru sarkana audekla jostu. Viņa to uzvilka, kad pēc len�a bija aizgājusi uz kopmītni paņemt peldkostīmu. Se�i dolāri deviņdesmit pieci centi, pie Orbaiia. Vienīgais apģērba gabals, ko viņa bija nopirkusi pēc apme�anās Ņujorkā. � Vai es jūs apkauno�u draugu priek�ā? � viņa vaicāja.

��� Ducis manu draugu jūs �ovakar apstās un lūgs jūsu tāl�ruņa numuru, � viņ� atteica.

��� Vai man viņiem to teikt?

��� Tikai tad, ja jums nav dzīvības �ēl, � Vilijs atbildēja.

Viņi lēnām gāja pa Piekto avēniju, ielūkodamies visos skatlo�gos. Fin�lijs bija izstādījis logā tvīda auduma sporta �aketes. � Tādā man vajadzētu ietērpties, � Vilijs sacīja. � Tā mani padarītu cienīgu. Vilijs Ebots, tvīdā tērpts lauku d�entlmenis.

�� Tvīds jums nepiestāv, � Grētiņa atteica, � man jūs pa�tiktu gludā, mīkstā audumā.

��� Norunāts, bū�u gluds un mīksts, � sacīja Vilijs.

Ilgi viņi nostāvēja pie Brcntāno skatloga un pētija grāmatas. Tur bija vesela jaunāko lugu ekspozīcija: Odetss, Helmane, Servuds, Kaufmane un Hārts. � Literārā dzīve, � Vilijs ierunā�jās. � Man jums jāizsūdz grēki. Es rakstu lugu. Kā ik otrais, kas strādā reklāmā.

��� Arī tā reiz būs �eit logā.

��� Lai dievs dod, ka tā nokļūtu logā, � viņ� sacīja. � Vai jūs varat tēlot?

��� Esmu vienas lomas aktrise. Mū�īgās sievi�ķības noslē�pums.

��� Citēju, � viņ� piebilda. Viņi abi pasmējās. Zināja, ka smejas par muļķībām, ta�u arī tas likās jauki, jo saistījās ar kopīgām atmiņām.

Aizgāju�i līdz Piecdesmit piektajai ielai, viņi nogriezās no Piektās avēnijas. Zem Santred�isa baldahīna no taksometriem kāpa ārā kāzinieki. Līgava bija ļoti jauniņa, ļoti slaida, balts tulpes zieds. Līgavainis � jauns kājnieku leitnants bez izdie�nas zīmotnēm, bez apbalvojumiem, gludi skūts, sārtiem vaigiem, �ķīsts.

��� Lai dievs jūs svētī, bērni! � Vilijs, garām ejot, novēlēja.

Līgava, savā baltajā rotā dzidra prieka pārpilna, pasmaidīja

un pameta viņiem gaisa skūpstu. � Pateicos, seri � leitnantiņ� miera stājā salutēja pēc visiem reglamenta noteikumiem.

� Jauks vakars kāzām, � sacīja Vilijs, kad viņi gāja tālāk, � temperatūra cie�ama, redzamība neaprobe�ota, un pa�reiz ne�viena kara.

Viesību nams atradās starp Parka un Leksingtona avēniju. Kad viņi pie Piecdesmit piektās ielas �ķērsoja Parka avēniju, ap stūri nogriezās taksometrs un aizdrāzās uz Leksingtona avēnijas pusi. Taksometrā sēdēja Mērija D�eina bez pavadoņa. Gabaliņu tālāk taksometrs apstājās, Mērija D�eina izkāpa un skrie�us ieskrēja kādā piecstāvu mājā.

�� Mērija D�eina, � Vilijs sacīja. � Redzējāt?

��� Aha. � Viņi tagad gāja pavisam lēni.

Vilijs uzmeta Grētiņai vērīgu skatienu. � Man ie�āvās kaut kas prātā, � viņ� ieminējās. � Sarīkosim pa�i savas viesības.

��� Es cerēju, ka jūs tā teiksiet, � Grētiņa sacīja.

��� Rota, apkārt griez-ties! � viņ� norēcās. Tad stalti karei�viski apgriezās un sasita papē�us. Viņi sāka iet atpakaļ uz Piek�tās avēnijas pusi. � Man lāgā netīk iedomāties, kā pui�i neliks jūs mierā, prasīdami tālruņa numuru, � viņ� sacīja.

Grētiņa paspieda viņa roku. Tagad viņa jutās gandrīz vai pārliecināta, ka Vilijs gulējis ar Mēriju D�einu, tomēr cie�i pa�spieda viņa roku.

Viņi iegriezās �Plaзas� ozolkoka bārā un dzēra vēsinātu piparmētru degvīnu no apsarmoju�iem alvas trauciņiem.

Izdzēru�i to, viņi izgāja no �Plaзas�, iekāpa Piektās avēnijas autobusā, kas brauca uz centru, un apsēdās aug�stāva vaļējā platformā. Vilijs noņēma laiviņcepuri, uz kuras bija divas sud�raba svītras un virsnieka at�ķirības zīmes. Vēj� pluinīja viņa matus, un viņ� izskatījās vēl jaunāks. Grētiņai gribējās satvert viņa galvu, pieglaust to sev pie krūtīm un noskūpstīt, bet vis�apkārt bija cilvēki, tādēļ viņa tikai paņēma cepuri un ar pirkstu galiem viegli glāstīja uz�uves.

Pie Astotās ielas viņi izkāpa no autobusa, �Brēvurtā� at�rada brīvu galdiņu uz terases, un Vilijs pasūtīja martīni. � Ēst�gribas uzlabo�anai, � viņ� paskaidroja, � informācija kuņģa sulai. Pirmā gatavības pakāpe.

�Algonkvīns�, �Pla�a�, �Brēvurts�, anga�ements, kapteinis. Viss vienā dienā. Kā no pārpilnības raga.

Vakariņās viņi ēda meloni un ceptu vistiņu, piedzerdami Kalilornijas sarkanvīnu no Napas ielejas. � Patriotisms, � Vilijs sacija, � un vēl tādēļ, ka esam uzvarēju�i karā. � Viņ� viens pats izdzēra lielāko daļu pudeles. Nekas no visa izdzertā nelikās viņu ietekmējam. Acis bija skaidras un valoda tāda pati, kā bi�jusi.

Viņi vairs daudz nerunāja, tikai pāri galdiņam raudzījās viens otrā. Ja drīz nevarē�u viņu noskūpstīt, domāja Grētiņa, mani aizvedīs uz Belvī slimnīcu.

Pēc kafijas Vilijs pasūtīja viņiem abiem konjaku. Grētiņa ap�rēķināja, ka, sākot ar len�u pusdienlaikā un beidzot ar visu, ko viņi vakarā bija ēdu�i un dzēru�i, diena Vilijām izmaksājusi ne mazāk par piecdesmit dolāriem. � Vai jūs esat bagāts? � viņa jautāja, kad viņ� bija samaksājis rēķinu.

��� Bagāts vienīgi garā, � Vilijs atteica. Viņ� apvērsa savu kabatas portfeliti � un uz galdiņa nokrita se�as banknotes. Di�vas simt dolāru, pārejās � piecu dolāru zīmes. Tas ir viss Ebotu kapitāls, � viņ� sacīja. � Vai vēlaties, lai pieminu jūs savā testamentā?

Divi simti divdesmit dolāru. Viņa nobijās par niecīgo summu. Tad jau viņai pa�ai bankā bija vairāk � atlikums no Boilena astoņiem simtiem. Viņa nekad par vienu maltīti neizdeva vairāk kā deviņdesmit piecus centus. Tēva asinis, vai? Sī doma viņai nepatika.

Viņa noskatījās, kā Vilijs savāca naudu un nevērīgi iestūķēja kabatā. � Kar� man iemācīja saprast, ko nauda ir vērts, � viņ� sacīja.

��� Vai jūs augāt bagātā ģimenē? yGrētiņa jautāja.

��� Mans tēvs bija muitas inspektors uz Kanādas robe�as, � viņ� sacīja, � turklāt godīgs. Bijām se�i bērni. Dzīvojām ka ka�raļi. Gaļa trīsreiz nedēļā.

�� Es raizējos naudas dēļ, � Grētiņa atzinās, � redzēju, ko naudas trūkums nodarīja manai mātei.

��� Iedzeriet krietnāku malku! � Vilijs mudināja. � Jums ne�būs jāpiedzīvo mātes liktenis. Visdrīzākajā nākotnē es atgriezī�os pie savas zeltneses rakstāmma�īnas.

Viņi iztuk�oja konjaka glāzes. Grētiņa sāka viegli reibt, bet nebija piedzērusi. Nepavisam ne piedzērusi.

�� Vai sapulce ir ar mani vienis prātis, � Vilijs jautāja, kad viņi piecēlās no galdiņa un pa terases abās pusēs puķēm apstā�dīto celiņu izgāja uz ielas, � ka vēl kaut kas jāiedzer?

��� Es �ovakar vairāk nedzer�u, � Grētiņa noteica.

��� Uzticieties sievietes nemaldīgajai gudrībai, � Vilijs sa�cīja. � Māte Zeme. Delfu orākula priesterienes ar mīklās slēptu patiesību. �ovakar vairāk dzerts netiks. Taksi! � viņ� uzsauca.

�� Mēs ta�u varam aiziet līdz kopmītnei kājām, � Grētiņa iebilda, � nebūs ilgāk par minūtēm piecpadsmit�

Taksometrs piebremzēja, Vilijs atvēra durtiņas, un viņa iekāpa. � Uz Stenlija viesnīcu, � Vilijs sacīja, iekāpis ma��īnā, � Septītajā avēnijā.

Viņi skūpstījās. Lūpu oāze. �ampanietis, skotu viskijs, Kentuki piparmētras, spāņu Kalifornijas Napas ielejas sarkanvīns, konjaks � velte no Francijas. Viņa pievilka Vilija galvu sev pie krūtīm un iespieda seju mīkstajos, zīdainajos matos. Ciets galvaskauss zem tiem. � So brīdi es gaidīju visu dienu, � viņa sacīja. Un cie�i apskāva bērni�ķīgo karavīru. Viņ� atpogāja klei�tas divas aug�ējās pogas un noskūpstīja iedobīti starp viņas krū�tīm. Pāri pieglaustajai galvai Grētiņa redzēja �oferi � ar mu�guru pret viņiem � visu uzmanību veltījam sarkanajai gaismai, zaļajai gaismai, pārsteidzīgiem gājējiem. Ko dara pasa�ieri � tā ir pasa�ieru darī�ana. No apgaismotā tablo pretī raudzījās viņa ģīmetne. Gadus �etrdesmit vecs vīrs ar caururbjo�ām, spītīgām acim un nieru kaites pazīmēm sejā, vīrs, kas redzējis visu, kas pazīst �o pilsētu caurcaurēm. Viņa vārds � Elijs Lefkovics � saskaņā ar policijas noteikumiem uzrakstīts ļoti salasāmi. Nekad viņa to neaizmirsīs. Elijs Lefkovics, nekā neredzo�ais mīlas ve�dējs.

Satiksme �ai stundā vairs nebija sevi�ķi dzīva, un ma�īna strauji joņoja projām no centra. Pilots liesmainās debesīs.

Vel viens � pēdējais skūpsts par godu Elijam Lefkovicam � un viņa aizpogāja kleitu, lai ieietu kāzu namā, kā pieklājas.

Stenlija viesnīcas fasāde ātstāja impozantu iespaidu. Arhitekts bija vai nu pats bijis Itālijā, vai saskatījies fotoattēlus. Dod�u pils plus Velgrina drogu veikals. Adrijas krastmala Septītajā avēnijā.

Grētiņa mazliet pastaigājās pa vestibilu, kamēr Vilijs aizgāja pie administratora pēc atslēgas. Palmas podos, tum�i koka krēsli itālie�u stilā, mirdzo�a gaisma. Rosīgas sievietes ar policijas darbinie�u seju un lētu leļļu blondām sīksprodziņām. Kaktos hipodroma derību slēdzēji, caurbraucēji kareivji, divas rēviju gērlas ar apaļiem dibeniem un garām, pielīmētām skropstām, veca dāma vīrie�u darba kurpēs ar <rSeventeen� rokā, laikam kādam māte, ceļojo�i aģenti pēc neveiksmīgas darbdienas, detektīvi, aiz�vien gatavi modri sargāt tikumību.

Viņa devās uz liftu, it kā būtu viena, un pat nepaskatījās uz Viliju,' kad viņ� ar atslēgu tuvojās. Ātri apgūts manevrs. Liftā viņi nesarunājās.

� Septītais stāvs, � Vilijs sacīja liftniekam.

Septītajā stāvā vairs nebija ne jausmas no Itālijas. Arhitekta izdoma pa ceļam bija izsīkusi. �auri gaiteņi, tum�i brūnas me�la la durvis, no kurām krāsa lobījās nost, kaila flī�u grīda, kas savā laikā bijusi balta. Piedodiet, ļautiņi, mānī�anās beigusies, labāk būs, ja rtiudzisieties patiesībai acis: jūs esat AmerikāI

Viņi devās pa �auru gaiteni uz priek�u, un Grētiņas papē�i klabēja kā ponija pakavi. Viņu ēnas plīvoja uz nespodrajām sie�nām, rēgaini nemiergari, patvēru�ies vēl no 1925. gada buma. Viņi apstājās pie durvīm, kas ne ar ko neat�ķīrās no visām pārē�jām. 777. Septītā avēnija, septītais stāvs. Maģiskā skaitļu kārta.

Vilijs pagrieza atslēgu � un viņi iegāja Septītās avēnijas Stenlija viesnīcas 777. istabā. � Tu jutīsies labāk, ja es ne�iedeg�u gaismu, � Vilijs sacīja. � īsta ala. Bet vienīgā, ko vis�pār varēju dabūt. Un pat �o man iedeva tikai uz piecām dienām. Pilsēta pārpildīta.

Ta�u caur salauztajām �alūzijām no elektriTicētas Ņujorkas iespiedās pietiekami daudz gaismas, lai varētu redzēt, kā istabā izskatās. Mazs kambarītis, zema vienguļama gulta, viens koka krēsls ar taisnu atzveltni, mutesbļoda, ne vannas, ne du�as. Uz kumodes neskaidri viedās kaudzīte virsnieka kreklu.

Vilijs apcerīgi sāka viņu izģērbt. Vispirms noņēma sarkano jostiņu, tad atpogāja kleitas aug�ējo pogu, pēc tam pa vienai vien visas pārējās. Viņ� bija nometies ceļos, un Grētiņa skaitīja viņa kustības: ��septiņas, astoņas, deviņas, desmit, vienpa�dsmit �� � cik nebija spriests, cik galvu netika lauzīts �ū�anas darbnīcās lejāk Septītajā avēnijā, līdz pieņēma pēdējo � iz�ķi�ro�o lēmumu: ne desmit pogu, ne divpadsmit, bet VIliNPA�DSMITI

�� Ar to jau paiet pilna darbadiena, � Vilijs noteica. Viņ� noņēma kleitu viņai no pleciem un kārtīgi uzklāja uz krēsla at�zveltnes. Virsnieks un d�entlmenis. Viņa pagrieza muguru, lai viņ� attaisa krū�turi. Boilena skola. Gaisma, kas plūda iek�ā pa logu, iezīmēja uz viņas ādas tīģera svītras. Vilijs mocījās ar āķī��iem. � Būtu gan laiks izgudrot kaut ko jēdzīgāku! � viņ� pukojās.

Grētiņa iesmējās un palīdzēja. Krū�turis nokrita. Viņa atkal pagriezās pret Viliju � un viņ� maigi noslidināja viņas nevainī�gās kokvilnas biksītes līdz potītēm. Viņa nometa kurpes, tad aiz�gāja līdz gultai un ar vienu kustību atsita atpakaļ reizē pārklāju, segu un virspalagu. Gultasveļa nebija svaiga. Vai Mērija D�eina tajā gulējusi? Vienalga.

Viņa, rokas pie sāniem piespiedusi, izstiepās gultā taisnām kājām tā, ka potītes saskārās. Vilijs noliecās pār viņu. Viņ� ielika roku viņai starp kājām. Zino�u roku, � Līksmības ieleja, � viņ� sacīja.

��� Ģērbies nost, � viņa teica.

Viņa vēroja, kā viņ� norauj kaklasaiti un atpogā kreklu. Kad viņ� kreklu novilka, viņa ieraudzīja, ka zem tā viņam ir ārst�nieciskā korsete ar āķiem un auklam. Tā sniedzās gandrīz līdz pleciem un turpinājās vēl zem bik�u jostas. Tad tādēļ viņ� turas tik taisni, jaunais kapteinis. Mēs nosēdāmies bez �asijām un pa�matīgi atsiiāmies pret zemi. Karavīra bargi sodītā miesa.

��� Vai tu jau kādreiz esi bijusi gulta ar vīrieti, kas valkā korseti? � Vilijs j.autāja, sākdams piņķerēt korsetes auklas.

��� Neatceros gan, ka būtu, � viņa atbildēja.

��� Tas ir īslaicīgi, � viņ� samulsis turpināja, � vēl pāris mēne�u. Vismaz tā man hospitālī apgalvo. � Viņ� vēl joprojām cīnījās ar auklām.

�� Vai iedegt gaismu? � viņa vaicāja.

��� Nē, to es nepārciestu.

Iezvanījās tālrunis.

Viņi saskatījās. Ne viens, ne otrs nepakustējās. Ja viņi ne�reaģēs, varbūt zvanī�ana apklusīs.

Zvans atskanēja no jauna.

��� Varbūt man tomēr atsaukties, � viņ� ieminējās.

��� Liekas gan.

Viņ� nocēla klausuli no aparāta, kas atradās uz naktsgaldiņa Grētiņai pie pa�as galvas: � Ja?

��� Kapteinis Ebots? � Vilijs turēja klausuli patālu no auss, tā ka Grētiņa visu varēja skaidri dzirdēt. Runaja vīrietis, ne�pārprotami noraizējies.

��� Jā, � Vilijs atteica.

��� Pēc mūsu domām, jūsu istabā ir dāma. � Majestātiskais daudzskaitlis no troņa zāles.

��� Pēc manām domām, jūs nemaldāties, � Vilijs sacīja. � Un kas par to?

��� Jums ir istaba vienai personai, � balss atbildēja.

��� Jauki, � Vilijs sacīja, � dodiet man istabu divām perso�nām, pasakiet tikai istabas numuru.

��� Man ļoti �ēl, visas istabas aizņemtas, � balss paskaid�roja, � viss rezervēts līdz novembrim.

��� Paklau, D�ek, � Vilijs teica, � iedomāsimies, ka �ī ir is�taba divām personām, ierakstiet to manā rēķinā.

�� Diez vai tas būs iespējams, � balss turpināja. � 777. is�taba ir viengultas numurs, domāts tikai vienai personai. Diem�el jaunajai dāmai jāiet projām.

��� Jaunā dāma te nedzīvo, D�ek, � Vilijs neatlaidas, � viņa neaizņem istabu. Viņa atnākusi ciemos. Turklāt viņa ir mana sieva.

��� Vai jums ir laulības apliecība, kaptein?

�� Mīļā, � Vilijs skaļā balsī jautāja, turēdams klausuli Grētiņai virs galvas, � vai tev ir klāt mūsu laulības apliecība?

��� Palika mājās, � Gr�tiņa atteica pie pa�as klausules.

�� Vai es tev neteicu, ka ceļā tā vienmēr jāņem līdzi? � īsts laulātā vīra sa�utums.

��� Piedod, mīļais! � Grētiņa �ēlabaini atsaucās.

��� Viņa to atstājusi mājās, � Vilijs paziņoja tālrunī. � Rit mēs jums to parādīsim. Palūg�u, lai man to atsūta ar steidzamo pastu.

�� Kaptein, viesnīcas noteikumi neatļauj jaunām dāmām uz�turēties vīrie�u numuros, � balss atgādinaja.

��� Kop� kura laika? � Vilijs sāka skaisties. � Sis ūķis ir slavens no Ņujorkas lidz Bangkokai ar to, ka te var patverties suteneri, sacīk�u derībnieki, narkotisko vielu tirgotāji un zagtu mantu pārdevēji. Godīgs policists varētu piepildīt veselu cietumu ar jūsu viesiem vien.

�� Mums ir jauna direkcija, � balss atteica, � esam iekļauti ļoti respektablu viesnīcu sērijā. Ja pēc piecām minūtēm jaunā dama neaizies, kaptein, es ieradī�os pie jums.

Grētiņa izlēca no gultas un vilka kājās biksītes.

��� Nē, � Vilijs �ukstus lūdza.

Viņa tam maigi uzsmaidīja.

�� Vācies pie velna, D�ek! � Vilijs iebrēca tālrunī un ar troksni nosvieda klausuli. Me�onīgi raustīdams auklas, viņ� vilka ciet korseti. � Ej nu par tādiem nelie�iem karot! � viņ� puko�jās. � Un citur �ai nolādētajā pilsētā nav iespējams atrast istabu ne par naudu, ne par mīļiem vārdiem.

Grētiņa iesmējās. Vilijs mirkli viņā noraudzījās un arī sāka smieties. � Nākamreiz, � viņ� sacīja, � dieva dēļ, neaizmirsti paņemt līdzi laulības apliecību.

Cienīgi, roku rokā viņi izsoļoja cauri vestibilam, izlikdamies, ka nav piedzīvoju�i sakāvi. Puse no visiem, kas uzturējās vesti�bilā, izskatījās pēc viesnīcas detektīviem, un nebija iespējams pateikt, kur� bija runājis pa tālruni.

�ķirties vēl negribējās, tādēļ viņi aizgāja uz Brodveju, pie kāda kioska nodzērās apelsīnu sulu, izbaudīdami liego tropu aro�mātu ziemeļu platuma grādos, tad devās tālāk līdz 42. ielai, iegāja kinoteātrī, kur filmas rāda visu nakti, apsēdās starp klai�doņiem, bezmiega mocītiem ļaudīm, perversiem tipiem un kareiv�jiem, kas gaidīja autobusu, un noskatījās �Sastingu�o me�u� ar Hamfriju Bogartu.

Kad filma beidzās, viņiem vēl joprojām negribējās �ķirties, tādēļ viņi kājām aizgāja visu garo ceļu līdz kopmītnei � garām klusām, tuk�ām celtnēm, kas izskatījās kā kritu�i cietok�ņi.

Blāzmoja jau rīts, kad viņi skūpstījās pie Y. W. C. A. kopmīt�nes. Vilijs ar nicinā�anu noraudzījās uz masivo, tum�o ēku, pie kuras durvīm dega spuldze, gaismodama kārtīgām jaunām dā�mām ceļu uz viņu kārtīgajām gultām. � Kā tu domā, vai �īs celtnes mū�senaja, slavenajā vēsturē cilvēki te kādreiz ir arī mīlēju�ies? � viņ� jautāja.

��� �aubos gan, � viņa atbildēja.

��� Sermuļi skrien pār muguru, vai ne? � viņ� drūmi noteica. Tad pagrozīja galvu. � Dons Zuāns, � viņ� piebilda, � mīl�nieks korsetē. Vienreizēji�

��� Neņem visu tik traki pie sirds, � viņa mierināja, � būs vel citas naktis.

��� Piemēram?

��� Piemēram, kā �ī, � viņa atteica.

��� Kā �ī, � viņ� at�irbis atkārtoja. � Dienu es kaut kā pār�cietī�u. Pavadī�u laiku darbodamies. Piemēram, meklēdams vies�nīcu. Vienalga, Koniailendā, Babilonā vai Pelembejā, bet samek�lē�u. Kapteinim un misis Ebotiem. Karalienes Viktorijas vārdā, neaizmirsti paņemt līdzi koferīti. Sabāz tur iek�ā vecus �Time� eksemplārus, ja gadījumā mums kļūtu garlaicīgi un iegribētos kaut ko palasīt.

Vēl pēdējais skūpsts � un viņ� devās projām dzedrajā rīt�ausmā mazs un uzvarēts. Laime, ka viņam arī �ovakar vēl būs mugurā formas tērps. Civilās drēbēs tērptam, gan neviens vies�nīcas administrators nenoticētu, ka viņ� jau sasniedzis precēta vīra vecumu.

Kad viņu vairs nevarēja saredzēt, Grētiņa uzkāpa līdz kop�mītnes ieejai un iegāja iek�ā. Vecā dāma pie lodziņa viszino�i viņā noraudzījās, bet Grētiņa paņēma atslēgu un novēlēja de�u�rantei �arlabunakti�, it kā rītausma, kas lauzās iek�ā pa logiem, būtu tikai viltus pilns optisks māns.

Klotilde mazgāja viņam matus, bet viņ� sēdēja tēvo�a Harolda un tantes Elzas lielajā vannā, no viņa miesas kāpa karstā ūdens garaiņi, acis viņ� bija pussnaudā tīksmīgi aizvēris kā dzīv�nieks, kas sauļojas uz klints. Tēvocis Harolds, tante Elza un abas meitenes pavadīja savu kārtējo divu nedēļu atvaļinājumu Saratogā, un visa māja piederēja Tomam un Klotildei. Bija svētdiena un darbnīca slēgta. Tālumā dunēja baznīcas zvans.

Veiklie pirksti masēja viņa galvu un ar smar�īgām putām viegli glauda viņa pakausi un kaklu. Klotilde pati par savu naudu aptiekā bija nopirkusi viņam īpa�as ziepes. Ar sandal�koka smar�u. Kad tēvocis Harolds atgriezīsies, Tomam atkal vajadzēs mazgāties ar vecajām, labajām tualetes ziepēm par pie�ciem centiem gabalā. Tēvocim Haroldam rastos aizdomas, ja viņ� saostu sandalkoka smar�u.

��� Tagad noskalojies, Tomij, � Klotilde sacīja.

Toms atlaidās ūdenī un palika guļam, kamēr viņas pirksti rosīgi kustējās pa viņa matiem, skalojot āra ziepju putas. Sprauslādams viņ� iznira no ūdens.

��� Nu kārta nagiem, � sacīja Klotilde. Viņa nometās ceļos pie vannas un ar suciņu berza nost ādā un aiz nagiem ieēdu�os melno eļļu. Klotilde bija kaila, un tum�ie mati kaskādē krita pār viņas zemajām, pilnīgajām krūtīm. Pat ceļos nometusies, viņa neizskatījās pēc kalpones.

Rokas viņam kļuva sārtenas, nagi gai�i, bet Klotilde tikai berza un berza; putās mirguļoja viņas laulības gredzens. Bei�dzot, pēc pēdējās pamatīgās pārbaudes, Klotilde nolika suku uz vannas malas. � Un tagad pārējo, � viņa noteica.

Toms piecēlās vannā kājās. Arī Klotilde piecēlās un sāka viņu ziepēt. Viņai bija platas, stingras .gū�as un spēcīgas kājas. Āda viņai bija tum�a, un ar plakano degunu, izcilnajiem vaigu kauliem un garajiem, gludajiem matiem viņa Tomam at�gādināja vēstures grāmatās redzētos attēlus, kur indiāņu meite�nes mū�ame�os sveic pirmos baltos līdumniekus. Uz labās rokas delma viņai bija rēta � robots pusmēness. Vīrs viņai reiz bija iesitis ar malkas pagali. Tas noticis sen, viņa paskaidroja. Ka�nādā. Par vīru viņa nevēlējās runāt. Lūkojoties uz Klotildi, Toms juta kaklā dīvainas spazmas, un viņ� nezināja, vai viņam gribas smieties vai raudāt.

Ar mātes maigumu viņam pieskārās vieglas, mīļas rokas � ar mātes maigumu, tomēr tā, kā mātes nemēdz pieskarties. Smar�īgās, slīdīgās ziepes, ik pieskāriens � solījums. Viņā ieskanējās vesels orķestris. Kokinstrumenti un flautas. Pastā�vīgi klausoties tantes Elzas atskaņotāju, viņ� bija iemīlējis Vāgneru. �Mazais me�onēns pie mums sāk civilizēties,� vīram reiz sacīja tante Elza, lepodamās ar savu ietekmi kultūras joma.

��� Un nu kājas, � Klotilde teica.

Viņ� paklausīgi uzcēla kāju uz vannas malas kā pie kalēja aizvests zirgs. Neraizēdamās par saviem matiem, viņa ieziepēja

Toma kāju pirkstus un noberza tos ar frotē lupatiņu tik bijīgi, it kā spodrinātu baznīcas sudrablietas. Viņ� juta, ka pat kāju pirksti spēj sagādāt baudu.

Pa to laiku viņa bija nomazgājusi arī otru kāju, un viņ� stāvēja, garaiņos vizēdams. Klotilde viņu vērīgi aplūkoja. � Zēna ķermenis, � viņa sacīja.� Tu izskaties kā svētais Sebastjans. Tikai bez bultām. � Tas nebija joks. Viņa nekad nejo�koja. Tā bija pirmā reize, kad viņam kāds teica, ka viņa ķerme�nim piemīt vēl cita vērtība, izņemot parastās funkcijas. Viņ� zi�nāja, ka ir stiprs un kustībās ātrs, ka viņa ķermenis lieti noder spēlēm un cīņai, bet viņam ne prātā nebūtu ienācis, ka par to varētu priecāties, vienkār�i to uzlūkojot. Viņam mazliet sametās kauns, ka uz krūtīm vēl nebija spalvu un arī lejāk apmatojums visai trūcīgs.

Veikli viņa sastiprināja sev matus mezglā uz galvas. Tad arī iekāpa vannā, paņēma ziepju gabalu � un uz viņas ādas iezaigojās putas. Viņa ieziepēja visu ķermeni, darīja to nopietni, bez koķetērijas. Pēc tam viņi abi ielaidās vannā un gulēja mie�rīgi viens otra skavās.

Ja tēvocim Haroldain, tantei Elzai un abām meitenēm Saratogā uzkristu kāda sērga, viņ� paliktu �ajā mājā Elīzijā uz vi�siem laikiem.

Kad ūdens kļuva vēsāks, viņi izkāpa no vannas, Klotilde pa�ņēma vienu no tantes Elzas peldudvieļiem un noberza Tomu sausu. Kamēr viņa mazgāja vannu, viņ� iegāja D�ordeiku guļam�istabā un apgūlās tikko uzklātajā gultā ar tīro, cietināto gultas veļu.

Aiz logiem, kam bija nolaistas priek�ā �alūzijās, dūca bites, zaļie aizkari pārvērta guļamistabu par krēslainu alu, kumode pie sienas bija kuģis zaļā jūrā. Tūksto� krustu viņ� ar prieku būtu aizdedzinājis par vienu �ādu pēcpusdienu.

Viņa ienāca istabā kailām kājām, matus atkal izlaidusi pār pleciem. Viņas sejā bija tā maigā, atsve�inātā, sevī noslēgusies izteiksme, kuru viņ� tik ļoti mīlēja, pēc kuras ilgojās.

Viņa apgūlās viņam līdzās. Sandalkoka smar�as vilnis. Viņas roka liegi pieskārās viņam. Mīlas pieskāriens, maigums, kaut kas nepiedzīvots, vienreizējs, bezgala at�ķirīgs no dvīņu skolasskuķu kārībām un Makinleja ielas sievietes profesionālajiem kairināju�miem tur, tālajā Portfilipā. Likās glu�i neticami, ka pasaulē ir kāds, kas vēlas viņam �ādi pieskarties.

Liegi un maigi viņ� paņēma viņu, kamēr aiz loga puķu kastēs pa ziediem zuzēja bites. Viņ� pagaidīja viņu, tagad jau izsko�lots, spēcīgā indiānietes ķermeņa ātri un labi izskolots, un, kad

viss bija beidzies, viņi gulēja līdzās, un viņ� zināja, ka spelu viņas labā izdarīt visu, ko vien un kad vien viņa lūgtu.

�� Paliec tepat. � Vēl pēdējais skūpsts u'z kakla bedrītes. � Kad viss bus gatavs, es tevi pasauk�u.

Viņa izslīdēja no gultas, un viņ� dzirdēja viņu vannas istaba ģērbjamies, tad klusu nokāpjam lejā un aizejam uz virtuvi. Pilus ļjateicības un pilns rūgtuma viņ� gulēja un raudzījās griestos. Cik necie�ami, ka viņam tikai se�padsmit gadu! Nekā viņ� ne�spēja viņas labā izdarīt. Viņ� varēja pieņemt viņas dāsno at�do�anos, varēja naktī iezagties viņas istabā, bet nevarēja pat iz�iet ar viņu kopā parkā pastaigāties vai uzdāvināt viņai nieka lakatiņu, jo kāds varētu sākt mēļot vai tantes Elzas vanaga acs ieraudzīt līdz galam neizstumtā kumodes atvilktnē kambarītī aiz virtuves līdz �im neredzēto lakatiņu. Viņ� nevarēja aizvest viņu projām no �ī spaidu darbu nama, kur viņai jāvergo. Kaut jel vi�ņam būtu divdesmit gadu�

Svētais Sebastjans �

Klusēdama viņa ienāca istabā, tad aicināja: � Nāc ēst!

Gultā gulēdams, viņ� teica: � Kad man būs divdesmit, es at�griezī�os un tevi aizvedī�u.

Viņa pasmaidīja. � Mans vīrieti, � viņa sacīja un neapzi�nāti pagrozīja laulības gredzenu pirkstā. � Nekavējies. Lai ēdiens neatdziest.

Viņ� iegāja vannas istabā, apģērbās un nokāpa lejā virtuvē.

Uz virtuves galda starp viņu abu vietām bija ziedi. Flok�i. Tum�i zili. Viņa kopa arī dārzu. Puķes viņai padevās. �Mana Klotilde ir īsts dārgums,� viņ� bija dzirdējis tanti Elzu sakām, �rozēm �ogad ir divreiz lielāki ziedi.�

�� Tev vajadzētu pa�ai sava dārza, � Toms sacīja, apsēzda�mies savā vietā. Ko viņ� nespēja dot viņai īstenībā, to dāvāja iz�tēlē. Kājas viņam bija kailas un tīkami izjuta vēso, gludo lino�leju. Vēl mitrie mati kārtīgi sasukāti, biezās, gai�ās cirtas vizēja tum�āk nekā parasti. Viņa visu gribēja glītu un spodru � katlus un pannas, mahagonija mēbeles, priek�namus, zēnus. Tas bija mazumiņ�, ko viņ� spēja viņai dot.

Viņa nolika viņam priek�ā �ķīvi ar zivju zupu.

�� Es teicu, ka tev vajadzētu pa�ai sava dārza, � viņ� atkār�toja.

��� Streb zupu, � viņa sacīja un apsēdās viņam pretī.

Otrā ēdienā bija gabaliņ� izmeklēti maigas jēra ciskas ar jaunajiem kartupeļiem, kas bija cepti vienā pannā ar gaļu un pārkaisīti ar pētersīļiem. Piedevām pilna bļodiņa sviestā sautētu kār�pupiņu un ar tomātiem sajaukti krauk�ķīgi galviņsalāti.

Turpat blakus stāvēja �ķīvis ar tikko ceptām, vēl siltām smalk�maizītēm, saldkrējuma sviests un krūze ledaini auksta piena.

Dziļā nopietnībā viņa noraudzījās, kā viņ� ēd, un pasmaidīja, ja viņ� pasniedza �ķīvi, palūgdams vēl. Kamēr ģimene bija at�vaļinājumā, viņa ik rītu devās uz kaimiņpilsētiņu pati par savu naudu iepirkties. Elīzijas veikalnieki dro�i vien steigtos izstāstīt misis D�ordeikai par dārgo gaļu un rūpīgi izraudzītajiem reta�jiem augļiem, kas patērēti dzīrēs viņas prombūtnē.

Saldajā ēdienā bija vaniļas saldējums, ko Klotilde bija pa�steigusies pagatavot no pa�a rīta, ar karstu �okolādes mērci. Viņa zināja, kas viņas mīlniekam gar�o. Savu mīlu viņa bija pieteikusi ar divām �ķiņķa un tomātu sviestmaizēm. Tās piepildī�jums prasīja apliecinājumu ar bagātākiem mielastiem.

��� Klotild, � Toms ierunājās, � kādēļ tu strādā �eit?

��� Kur gan lai es strādātu? � viņa pārsteigta jautāja. Viņa runāja klusi, nekad nepacēla balsi. Viņas valodā skanēja viegls Kanādas fran�u akcents.

��� Vienalga, kur. Veikalā. Fabrikā. Tikai ne par kalponi.

�� Man patīk strādāt mājā. Vārīt ēdienu, � viņa sacīja. � Nemaz arī nav tik ļauni. Tava tante pret mani izturas labi. Viņa prot novērtēt manu darbu. Viņa laipni uzņēma mani pie se�vis. Es atbraucu uz �ejieni pirms diviem gadiem, nepazinu neviena cilvēka, man nebija ne gra�a pie dvēseles. Man ļoti patīk abas mazās meitenes. Viņas alla� ir tik tīras. Ko es iesāktu veikalā vai fabrikā? Esmu ļoti gausa saskaitī�anā un atskaitī�anā, un no ma�īnām man bail. Man patīk strādāt mājā.

��� Sve�u ļau�u mājā, � Toms noteica. Viņam likās necie�ami, ka abi resnvēderi varēja izrīkot Klotildi, kā vien tiem iepatikās.

�� �onedēļ, � viņa sacīja, � tā ir mūsu māja.

��� Mēs nekad nevaram kopā iziet.

��� Kas par to? � viņa paraustīja plecus. � Kā mums trūkst?

�� Mums viss jādara slepus! � viņ� iesaucās. Viņ� sāka dus�moties uz Klotildi.

�� Kas par to? � Viņa atkal paraustīja plecus. � Dzīvē ir daudz kas, ko vērts darīt slepus. Ne viss labais tiek izklāstīts at�klātībā. Varbūt man patīk noslēpumi. � Viņas seja iestarojās maigā smaidā, kāds tik reti tur atplauka.

��� �odien pat� � viņ� stūrgalvīgi turpināja, cenzdamies sēt Klotildē dumpības sēklu, izkustināt viņu no miermīlīgās, zem�nieciskās padevības. � Pēc tāda.. . tāda banketa kā �is, � viņ� pamāja ar roku uz galdu. � Nav pareizi. Mums vajadzētu kaut kur aiziet, kaut ko uzsākt, nevis nokvernēt mājās.

��� Kas tad būtu jādara? � viņa nopietni jautāja.

��� Parkā ir orķestra koncerts, � viņ� sacīja, � un tad vēl beisbola sacīkstes.

��� Mūzikas man pietiek no tantes Elzas atskaņotāja, � viņa teica, �un tu vari aiziet uz beisbolu un pēc tam pastāstīt man, kas uzvarēja. Man būs ļoti labi tepat � apkop�os un gaidī�u tevi mājās. Kamēr vien tu atgriezies pie manis, Tomij, es nekā cita nevēlos.

��� Bez tevis es �odien nekur neie�u, � viņ� sacīja, atteikda�mies no tālākas ciņas. Viņ� piecēlās. � Noslaucī�u traukus.

��� Nav vajadzīgs, � viņa atteica.

��� Es noslaucī�u traukus, � viņ� autoratitīvi atkārtoja.

��� Mans vīrieti. � viņa noteica. Un atkal pasmaidīja, pacēlu�sies pāri jebkādai godkārei, paļaudamās tikai uz savas sirds vientiesību.

Nākamajā vakarā, braukdams ar savu veco divriteni no darba uz mājām, viņ� brauca garām pilsētas bibliotēkai. Paklausīdams pēk�ņam impulsam, viņ� apstājās, pieslēja divriteni ietves malā un iegāja bibliotēkā. Parasti viņ� nelasīja gandrīz nekā, nevī�oja izlasīt pat sporta lappusi avīzē un bibliotēkās bie�i nemēdza iegriezties. Varbūt tas bija neapzināts protests brālim un māsai, kas pastāvīgi urbās grāmatās un bija da�ādu ērmotu ideju pilni.

Klusums bibliotēkā un nelaipnais skatiens, ar kādu bibliote�kāre nopētīja viņa eļļām notrieptās drēbes, radīja viņā neveiklī�bas sajūtu, un viņ� klīda starp plauktiem neziņā, kurā no �iem sējumu tūksto�iem-atrast meklēto informāciju. Pēdīgi tomēr vaja�dzēja vien iet pie galda un pajautāt bibliotekārei.

��� Piedodiet, � viņ� to uzrunāja. Viņa pa�laik zīmogoja kar�tītes, ar vieglu, ātru rokas kustību piespriezdama grāmatām cietumsodu.

��� Jā? � viņa nelaipni pacēla skatienu. Vienā acu uzmetienā viņa pazina grāmatu nemīļotāju.

��� Gribu uzzināt kaut ko par svēto Sebastjanu, kundze, � viņ� sacīja.

��� Ko īsti jūs gribat par viņu uzzināt?

��� Tāpat vien� kaut ko, � viņ� atbildēja, no�ēlodams, ka �eit iegriezies.

��� Palūkojieties Britu enciklopēdijā, � bibliotekāre pamā�cīja. � Uzziņu literatūras zālē. No SARS līdz SORC. � Sī dāma savu bibliotēku pārzināja teicami.

��� Sirsnīgi pateicos, kundze. � Viņ� nolēma turpmāk darb�nīcā pārģērbties un ar Koina smil�u ziepēm noberzt vismaz eļļu no rokām. Arī Klotildei tas būs pa prātam. Nav nekādas vajadzī�bas ļaut pret sevi izturēties kā pret suni, ja no tā var izvairīties.

Pagāja desmit minūtes, līdz viņ� atrada Britu enciklopēdiju.

Viņ� izvilka sējumu � no SARS līdz SORC, aizgaja pie galda, apsēdās un sāka meklēt. SEA�URCHIN � SEA�WOLF, SEAWRACK, SEBASTIANO DEL PIOMBO. Ar ko tikai cilvēki nenoņemas!

Te nu tas bija: �SEBASTIAN, St., kristie�u moceklis, kura piemiņas dienu svin 20. janvārī.� Tikai viena rindkopa. Laikam jau nebūs bijis diez kāds nozīmīgais.

�Pēc tam kad strēlnieki bija atstāju�i viņu guļam, uzskatī�dami par miru�u,� Toms lasīja, �kāda dievbijīga sieviete � Irēne � naktī atnāca, lai viņu apbedītu, bet, atradusi, ka viņ� vēl dzīvs, aiznesa viņu uz savām mājām un apkopa brūces. Tikko izveseļojies, viņ� steidzās sacelties pret ķeizaru, kur� lika viņu nekavējoties sagūstīt un �aust ar rīkstēm līdz nāvei.�

�ēlīgā debess � divreiz, Toms nodomāja. Katoļi tie�ām ir juku�i. Tomēr viņ� joprojām nezināja, kādēļ, apskatīdama viņu kailu vannā, Klotilde bija pieminējusi svēto Sebastjanu.

Viņ� lasīja tālāk: �Sv. Sebastjanu visbie�āk piesauc aizsargā��anai pret mēri. Jaunais un skaistais karavīrs kļuvis par iecienītu si�etu sakrālajā glezniecībā, kur visbie�āk attēlots kails, smagi, kaut arī ne nāvīgi ievainots ar bultām.�

Toms domīgi aizvēra grāmatu: �Jauns un skaists karavīrs, visbie�āk attēlots kails�� Tagad viņ� zināja. Klotilde. Brīni��ķīgā Klotilde! Tā viņu mīlēja bez vārdiem, bet pauda savu mīlu ar savu reliģiju, ar savu pavārmākslu, ar savu miesu, ar visu.

Līdz �im brīdim viņ� sevi bija uzskatījis par smieklīga izskata �ņurdujainu puiku ar neinteresantu un bezkaunīgu ģīmi. Svētais Sebastjans. Kad viņ� nākamreiz sastaps tos abus skaistos, Rū�dolfu un Grētiņu, tad varēs dro�i skatīties tiem acīs. Vecāka, pieredzējusi sieviete mani ir salīdzinājusi ar svēto Sebastjanu, jaunu un skaistu karavīru. Pirmo reizi kop� aizie�anas no mājām viņ� no�ēloja, ka vēl �ovakar pat nesatiks brāli un māsu.

' Viņ� piecēlās un nolika grāmatu atpakaļ. Gribēja jau iet pro�jām, bet tad atcerējās, ka arī Klotilde ir kādas svētās vārds. Viņ� vēlreiz pārmeklēja enciklopēdiju un izņēma no plaukta sējumu � no CASVIR līdz COLE.

Nu jau iepraktizējies, viņ� atri vien atrada to, ko meklēja: �CLOTILDA, ST. (mirusi 544), Burgundijas karaļa Cilperika meita un franku karaļa Klovisa sieva.�

Toms iedomājās Klotildi, kas svīst D�ordeiku virtuvē pie plīts un mazgā tēvo�a Harolda apak�veļu, un ir skumja. �Burgundi�jas karaļa Cilperika meita un franku karaļa Klovisa sieva.� Cil�vēki, dodami saviem bērniem vārdu, nedomā par nākotni.

Viņ� izlasīja atliku�o tekstu, ta�u �ķita, ka Klotilde nav bi�jusi nekāda varonīgā mocekle, tikai piegriezusi kristīgajai ticībai savu viru, cēlusi baznīcas un tamlīdzīgi darbojusies, bez tam ar visu ģimeni nokļuvusi grūtībās. Grāmatā nebija nekas rakstīts par priek�noteikumiem, kādus viņa izpildījusi, lai iekļūtu svēto kārtā.

Toms nolika grāmatu, vēlēdamies tikt drīzāk mājās. Tomēr viņ� apstājās pie bibliotekāres galdiņa, lai pateiktu: � Paldies, kundze. � Viņ� sajuta saldu smar�u. Uz galda stāvēja trauks ar narcisēm � zaļi �ķēpi ar baltiem ziediem raibos oļos. Tad, lāgā neapzinādamies, kādēļ, viņ� ieteicās: � Vai es, lūdzu, varētu iz�ņemt lasītāja kartīti?

Bibliotekāre izbrīnījusies pavērās viņā: � Vai esat jau bijis abonents kādā bibliotēkā?

�� Nē, kundze. Man līdz �im trūka laika lasī�anai.

Dāma mazliet divaini viņu noskatīja, tomēr izņēma tīru kar�tīti un pajautāja viņa vārdu, vecumu, adresi. To visu viņa ēr�motā, atgāzeniskā rakstā atzīmēja uz kartītes, uzspieda datumu un pasniedza kartīti Tomam.

�� Vai es varu jau tūliņ dabūt grāmatu? � viņ� vaicāja.

�� Ja vēlaties, � viņa atteica.

Viņ� aizgāja atpakaļ pie Britu enciklopēdijas un izņēma no plaukta sējumu � SARS līdz SORC. Viņ� gribēja pamatīgi iz�studēt un iegaumēt attiecīgo rindkopu. Bet, kad viņ� piegāja pie galdiņa, lai grāmatu piereģistrētu, bibliotekāre nepacietīgi papu�rināja galvu. � Lieciet to tūliņ atpakaļ, � viņa sacīja, � no uzziņu literatūras zāles mēs grāmatas uz mājām nedodam.

Viņ� aiznesa sējumu atpakaļ. Tā viņi cilvēkam pievāvuļo pil�nas ausis: lasi, lasi, bet, kad nu beidzot tu saki: okei, es lasī�u, tad iebā� tev degunā kādu stulbu noteikumu, viņ� sa�utis nodo�māja.

Ta�u, iziedams no bibliotēkas, viņ� vairākkārt paplik�ķināja ar plaukstu pa bik�u aizmugurējo kabatu, priecādamies, ka tur atrodas cietais kartona �etrstūrītis.

Vakariņās bija cepta vista, kartupeļu biezenis un ābolu kom�pots, bet uzēdām vēl melleņu plātsmaize. Viņi abi ar Klotildi ēda virtuvē, daudz nerunādami.

Kad vakariņas bija paēstas un Klotilde piecēlās novākt trau�kus, viņ� piegāja viņai klāt, apskāva viņu un teica: � Klotilda. Burgundijas karaļa Cilperika meita un franku karaļa Klovisa sieva.

Klotilde pavērās viņā platām acīm: � Ko tas nozīmē? � Es gribēju uzzināt, kur cēlies tavs vārds, � viņ� sacīja. � Aizgāju uz bibliotēku. Tu esi karaļa meita un karaļa sieva.

Klotilde, rokas viņam ap vidu aplikusi, ilgi noraudzījās viņā. Tad noskūpstīja viņu uz pieres pateicīgi, it kā viņ� būtu viņai pārnesis dāvanu.

II

Pītajā ķeselē uz papardēm jau gulēja divas plankumotas ziv�tiņas. Kā Boilens bija teicis, foreļu upitē netrūka. Teritorijas vienā malā, kur upīte ietecēja Boilenu daļā, bija uzcelts dambis. No tu�rienes tā vijās visapkārt mui�as zemei līdz otram dambim, kas bija nosprostots ar stiepļu sietu, lai zivis netiktu ārā. Tālāk upīte pa daudzām kaskādēm aizplūda uz Hudzonu.

Rūdolfam kājās bija krietni apvalkātas korda bikses un pa vecam pirkti ugunsdzēsēju gumijas zābaki, gan pārāk lieli; �ādā ietērpā viņ� dro�i varēja lauzties gar krastmalu uz 'priek�u, nebaiļoties no asiem ērk�ķiem un bieziem brik�ņiem. Ceļ� no tuvsatiksmes autobusa galapunkta līdz kalnam bija tāls, tomēr at�maksājās. Viņa_ privātā foreļu upe. Ta�u Rūdolfs mak�ķerēdams mui�as teritorijā nebija manījis ne Boilenu, ne kādu citu cilvēku. Upīte nevienā vietā nepiellkumoja kungu mājai tuvāk par piec�simt jardiem.

Iepriek�ējā nakti bija lijis, un arī pa�reiz vēlīnās pēcpusdienas gaiss �ķita lietus piemircis. Strauts bija mazliet saduļķojies un foreles tramīgas. Ta�u Rūdolfam patika iet lēnītēm pret straumi, viegli ieslidināt mak�ķeri pa�a izraudzītās vietās; apkārtnē ne�vienas dvēseles, un vienīgā skaņa � ūdens gulgo�ana, plūstot pāri akmeņiem. Pēc nedēļas atsāksies skola, un viņ� centās pē�dējās brīvdienas maksimāli izmantot.

Pa ūdeni brizdams, viņ� bija nonācis pie viena no abiem dekoratīvajiem tiltiņiem, kad izdzirda zvirgzdus ieņirkstamies zem gājēja soļiem. Uz tiltiņu veda nezālēm aizaugusi taka. Viņ� ieritināja auklu un gaidīja. Boilens bez cepures, zam�a �aketē, ar raibu ka�mira �alli ap kaklu un puszābakiem kājās nāca pa taku un apstājās pie tiltiņa. � Hallo, mister Boilen! � Rūdolfs sveicināja. Viņ� jutās mazliet neveikli, ieraugot saimnieku, un iedomājās, varbūt Boilens jau aizmirsis, ka uzaicinājis viņu upītē paspiningot, vai arī izteicis to tikai tāpat vien pieklājības pēc, bez nopietna nodoma.

��� Ko�as labi? � Boilens jautaja.

��� Divas jau ir somā.

�� Nemaz nav slikti tādā dienā kā �ī. Ar vizuli, � sacīja Boi�lens, vērojot saduļķoto ūdeni.

�� Vai jūs pats mak�ķerējat? � Rūdolfs piebrida tuvāk kras�tam, lai nebūtu tik skaļi jārunā,

��� Agrāk pamak�ķerēju gan, � Boilens atteica. � Negribu traucēt. Iznācu pastaigāties. Atpakaļ nāk�u pa �o pa�u ceļu. Ja būsiet vēl tepat, varbūt darīsiet man prieku un neatteiksieties kopā ar mani glāzīti iedzert?

�� Pateicos, � Rūdolfs sacīja. Viņ� nepateica, vai gaidīs vai ne.

Pamājis ar roku sveicienu, Boilens aizgāja.

Rūdolfs apmainīja vizuli pret jaunu, ko bija iespraudis savas vecās brūnā filca platmales lentē. So platmali viņ� vienmēr lika galvā, kad gāja mak�ķerēt lietainā dienā. Mezglus viņ� sēja veikli un ātri, nezaudējot laiku. Varbūt viņ� dienas būs ķirurgs un nosies aiz�ūtās brūces. �Man �ķiet, māsiņ, pacients dzīvos.� Cik gadu? Trīs pirmsklīnikas praksē, �etri medicīnas skolā, vēl divi par asistentu. Kur gan ņemt tik daudz naudas? Liec prātu mierā!

Tre�ajā iemetienā zivs piekodās. Pret brūno ūdeni uzkūlās ne�tīri baltas putas. Laikam paprāva. Rūdolfs dancināja zivi ļoti piesardzīgi, cenzdamies turēt to tālāk no akmeņiem un ūdenī iemud�inātajām krūmu saknēm. Viņ� nejuta, cik ilgs laiks pagājis. Divreiz zivs jau gandrīz bija rokā, ta�u abas reizes aiz��āvās projām ar visu auklu. Tre�ajā vilcienā viņ� juta, ka tā sāk pagurt. Viņ� brida ar ķeramo tīkliņu tai pakaļ. Ledaini aukstais ūdens iesmēlās ugunsdzēsēju zābakos. Tikai tad, kad forele jau spārdījās tīkliņā, viņ� pamanīja, ka Boilens atgriezies, stāv uz tiltiņa un viņu vēro.

��� Bravo! � Boilens uzsauca, kad Rūdolfs, zābakiem �ļak�stot, atgriezās krastā. � Lieliski nostrādāts!

Rūdolfs nosita foreli, un Boilens pienāca klāt, noskatīdamies, kā viņ� zivi ieliek tarbā pie pārējām. � Es to nekad nespētu, � Boilens sacīja, � kaut ko ar savām rokām nogalināt. � Viņam rokās bija cimdi. � Izskatās kā sīciņas haizivtiņas, � viņ� pie�bilda, � vai jums tā neliekas?

Rūdolfam tās izskatījās pēc forelēm. � Es nekad neesmu hai�zivis redzējis, � viņ� noteica. Tad noplūca vēl da�as papardes un sabāza tās apkārt zivīm. Būs tēvam foreles brokastīs'. Tēvam foreles gar�o. Lai tiek kā pateicība par dzim�anas dienā uzdāvi�nāto spiningu!

�� Vai jūs kādreiz mak�ķerējat ari Hudzonā? � Boilens jau�tāja.

��� Reizēm. Da�kārt nārsta laikā lidz �ejienei atklīst lielās zivis.

�� Mans tēvs savos zēna gados Hudzonā ķēris la�us, � Boi�lens sacīja. � Vai varat iedomāties, kāda izskatījās Hudzonā, kad te vēl dzīvoja indiāņi? Pirms Rūzveltiem, Krastos lā�i un lū�i, un klintājā brie�i.

��� Es �ad tad pa kādam briedim ieraugu, � Rūdolfs atteica. yiņam nekad nebija ienācis prātā iztēloties, kāda izskatījās Huv:Zona, kad to savās kanoe vagoja iroki.

�� Apdraud sējumus, bie�i apdraud sējumus, � uzbilda Boilens.

Rūdolfam gribējās apsēsties, noaut kajas un izliet no zāba�kiem ūdeni, bet viņ� atcerējās, ka zeķes ir salāpītas, un viņam nepavisam nepatika demonstrēt Boilenam mātes rupjo lāpījumu.

It kā nolasījis viņa domas, Boilens ieteicās: � Man �ķiet, jums vajadzētu novilkt un iztuk�ot zābakus. Ūdens ta�u ir ļoti auksts.

��� Ir gan. � Rūdolfs novilka vispirms vienu, tad otru zā�baku. Boilens nelikās redzam. Viņ� skatījās uz aizaugu�o me�u, kas piederēja viņa dzimtai kop� Pilsoņu kara laikiem. � Agrāk no �ejienes varēja saredzēt māju. Briksnāja nebija. Teritoriju ziemu un vasaru kopa desmit dārznieki. Tagad te reizi gadā ierodas tikai �tata zvejniecības ļaudis. Strādniekus vairs nevar sadabūt. Un nav jau arī nekādas jēgas kaut ko darīt. � Viņ� nolūkojās uz pundurozolu un ap�u biezo lapotni. � Nevērtīgi krūmi, � viņ� noteica. � �Mū�a me�s, kur ļaunums vienīgais ir Cilvēks.� Kas tā sacījis?

��� Longfello, � Rūdolfs atteica, vilkdams zābakus uz galīgi samirku�ajām kapzeķēm.

�� Jūs laikam daudz lasāt? � Boilens vaicāja.

�� To mēs mācījāmies skolā, � Rūdolfs negribēja di�oties.

��� Priecājos dzirdēt, ka mūsu izglītības sistēma nepamet no�vārtā dzimtenes putnus un to vienkār�ās melodijas, � Boilens sacīja.

Atkal runā kā no grāmatas, Rūdolfs nodomāja. Ko viņ� ar to grib panākt? Longfello Rūdolfam ne visai patika, bet kāpēc Boi�lens iedomājās būt tik augstprātīgs? Kādas poēmas tad tu pats esi uzrakstījis, kundziņ?

��� Starp citu, domāju, ka man mājās ir pāris vecu zvejnieku zābaku � tādi lidz gurniem. Dievs zina, kad es tos nopirku. Ja jums tie derēs, varēsiet ņemt. Kādēļ negribat atnākt līdzi un tos pielaikot?

Rūdolfs bija domājis doties tie�i mājup. Līdz autobusam bija krietns gabals, ko iet, un viņ� bija ielūgts pie D�ūlijas vakariņās. Pēc tam viņi gribēja aiziet uz kino. Bet tādi gari zābaki� Jauni maksā pāri'par divdesmit dolāriem.., � Pateicos, ser, � viņ� sacīja.

��� Nesakiet man �ser�, � Boilens aizrādīja, � jūtos vecs arī bez ta.

Viņi sāka iet pa aizaugu�o taku uz mājas pusi. � Dodiet man panest somu, � Boilens ieteicās.

��� Nav ta�u smaga, � Rūdolfs pretojās.

�� Lūdzu, � neatlaidās Boilens, � tad vismaz man liksies, ka esmu �odien padarījis kaut ko derīgu.

Viņ� ir skumīgs,_ Rūdolfs pārsteigts domāja. Tie�ām sku�mīgs � kā mana māte. Viņ� pasniedza tarbu Boilenam, kur� to pārmeta pār plecu.

Māja stāvēja pa�ā paugura virsotnē � milzīgs, nevienam ne�vajadzīgs gotisks cietoksnis, apaudzis ar efejām, patvērums pret bruņās kaltiem karotājiem un kursa kri�anos bir�ā.

��� Smieklīga, vai ne? � Boilens nomurmināja.

��� Jā, � Rūdolfs piekrita.

��� Jūs burvīgi protat izvēlēties vārdus, manu zēnT � Boilens iesmējās. � Nāciet nu iek�ā! � viņ� atvēra smagās ozolkoka pa�rādes durvis.

Mana māsa staigājusi pār �o slieksni, Rūdolfs nodomāja.

Vajadzētu griezties atpakaļ.

Tomēr viņ� to nedarīja.

Viņi iegāja lielā, tum�ā hallē ar marmora grīdu; no halles aug�up veda platas vītņu kāpnes. Tūliņ parādījās vecs vīrs pe�lēkā alpakas �aketē ar tauriņkaklasaiti, it kā Boilens, ienākdama mājā, būtu sacēlis viļņus, kas nekavējoties at�ūpoja pie viņa kalpotājus.

��� Labvakar, Pērkins! � Boilens sveicināja. � Sis ir misters D�ordeiks, jauns mūsu ģimenes draugs.

Pērkinss tikko manāmi palocījās. Viņ� izskatījās anglisks. Sejā izteiksme �Par karali un tēvzemi!�. Viņ� paņēma Rūdolfa saņurcīto platmali un nolika sienmalē uz galda tik svinīgi kā vainagu uz karaļa kapa.

��� Vai jūs, Pērkins, būtu tik laipns aiziet uz arsenālu, � Boilens sacīja, � un pameklēt, vai tur nav mani vecie brienamzābaki? Misters D�ordeiks ir mak�ķernieks. � Viņ� pavēra tarbu; � Kā pats redzat.

Pērkinss aplūkoja zivis. � Brangi lielas, ser. � Karaļnama virtuves pārzinis.

��� Vai ne? � abi vīrie�i pameta viens otram teikumus kā bumbiņas kādā spēlē, kuras noteikumi Rūdolfam nebija zināmi. � Aiznesiet tās pavārienei, Pērkins. Un pajautājiet, vai viņa ne�var tās sagatavot vakariņām. Jūs ta�u paliksiet uz vakariņām, Rūdolf?.

Rūdolfs vilcinājās. Viņ� netiks pie D�ūlijas. Bet galu galā viņ� ta�u mak�ķerēja Boilena upītē un dabūs pāri brienamzābaku. � Ja vien es drīkstu piezvanīt, � viņ� ieminējās.

���� Protams, � Boilens atteica. Un tad Pērkinsam: � Pa�sakiet pavārienei, ka būsim divi. � Akselam D�ordeikam foreles brokastīs netiks. � Un pie viena, � Boilens turpināja, � no�nesiet pāri siltu kapzeķu un dvieli misteram D�ordeikam. Viņam galīgi samirku�as kājas. Tagad viņ� to nejūt, jo ir jauns, bet, kad pēc gadiem �etrdesmit �urnēs pie kamīna, gan tad matīs reimatismu kaulos tāpat kā jūs un es un atcerēsies �o pēcpus�dienu.

���� Labi, ser, � Pērkinss sacīja un aizgāja uz virtuvi vai ar�senālu, vai dievszin kurieni.

���� Liekas, jūs jutīsieties labāk, ja novilksiet zābakus tepat, � Boilens sacīja. Tas bija pieklājīgs, mājiens Rūdolfam, ka nebūtu vēlams, ja viņ� ar slapjām kājām pielā�otu visu māju. Rūdolfs novilka zābakus. Un klusībā sodījās par salāpītajām kapzeķēm.

��� Iesim �eit, � Boilens atgrūda ar kokgriezumiem rotātas, augstas divviru durvis, kas veda uz mājas iek�ieni. � Ceru, ka Pērkinss būs bijis tik prātīgs un iekūris kamīnu. �ī māja ir dzestra pat jaukās dienās. Labākajā gadījumā te valda novembra temperatūra. Tādā dienā kā �ī, kad viss samircis lietū, cilvēks aiz aukstuma grab kā kaulu kambaris.

Cilvēks� cilvēks� Rūdolfs domāja, vienās zeķēs ieiedams pa durvīm, ko Boilens viņam turēja atvērtas. Cilvēks var saskābt pats savā sulā.

Istaba bija lielākā, ko Rūdolfs jebkad kādā mājā bija redzējis. Un tajā nepavisam nebija kā novembrī. Augstajiem logiem priek�ā bija aizvilkti tum�i sarkani samta aizkari, plauktos gar sienām kārtīgi saliktas grāmatas, pie sienām daudz gleznu, ko��ās deviņpadsmitā gadsimta drānās tērptu dāmu un cienījamu vecāku vīrie�u portreti. Vairākās lielās ieplaisāju�ās eļļas gleznās Rūdolfs sazīmēja netālās Hudzonas ielejas ainavas, kas dro�i vien gleznotas tajos laikos, kad �ai pusē vēl bija tikai me�i un tīrumi. Istabā stāvēja flīģelis, uz kura izklaidus gulēja lērums no�u albumu, tālāk pie sienas galds ar pudelēm. Bija arī milzīga tahta un vairāki dziļi, ar ādu pārvilkti atzveltņu krēsli, un lasāmgaldiņ� ar �urnālu kaudzi. Milzīgs persie�u paklājs bālās krāsās, dro�i vien simtiem gadu vecs, kur� Rūdolfa nepra�as acīm �ķita izmīts un nodilis. Pērkinss patiesi bija iekūris lielo kamīnu. Trīs milzu �ķilas sprakstēdamas dega uz augstajām ka�mīna restēm, un se�as vai septiņas lampas da�ādās vietās pie��ķīra istabai maigu vakara noskaņu. �ai pa�ā mirklī Rūdolfs iz�lēma, ka arī viņam reiz būs tāda istaba kā �ī.

��� Brīni�ķīga istaba, � viņ� vaļsirdīgi atzinās.

��� Pārāk liela vienam, � Boilens sacīja. � Cilvēks mētājas tajā kā dieva nepieņemts. Es sajauk�u mums pa glāzei viskija.

��� Pateicos, � Rūdolfs sacīja. Viņa māsa pasūtīja viskiju Portfilipas restorāna bārā. Tagad viņa atradās Ņujorkā � �ā vīrie�a dēj. Vai tas labi vai slikti? Viņa rakstīja, ka esot dabū�jusi darbu. Teātrī. Paziņo�ot viņam, kad lugu sāks izrādīt. Viņai bija jauna adrese. No kopmītnes aizgājusi. Lai nekā nesakot mā�tei un tēvam. Viņa pelnot se�desmit dolāru nedēļā.

�� Jūs gribējāt piezvanīt, � Boilens teica, liedams glāzēs vis�kiju. � Tur � uz galda pie loga.

Rūdolfs pacēla klausuli un gaidīja, kamēr pieteiksies telefo�niste. Skaista, gai�mataina sieviete nemodernā frizūrā smaidīja viņam pretī no sudraba ietvara uz flīģeļa. � Numuru, lūdzu, � atsaucās telefoniste.

Rūdolfs nosauca D�ūlijas numuru. Viņ� cerēja, ka D�ūlijas nebūs mājās un viņ� varēs vienkār�i kādam pateikt, kas sakāms. Gļēvulība. Vēl viens mīnusa punkts personiskajā grāmatvedībā.

Pēc diviem signāliem tomēr atsaucās D�ūlijas balss.

��� D�ūlij � � viņ� iesāka.

��� Rūdij! � D�ūlijas prieks, izdzirdot viņa balsi, viņam iedzēla kā pārmetums.

��� D�ūlij, � viņ� turpināja, � par �ovakaru. Kaut kas at�gadījies �

��� Kas atgadījies? � viņas balss skanēja ledaini. Tie�ām jā�brīnās, kā gan jauna meitene, kas prata vīterot kā cīrulis, pēk�ņi nākamajā teikumā spēja likt balsij noklaudzēt kā dzelzs vārtiem aizcērtoties.

��� Nevaru tev �ai mirklī paskaidrot, bet�

��� Kādēļ nevari �ai mirklī paskaidrot?

Viņ� raudzījās pāri istabai Boilena mugurā. � Nevaru, nu, � viņ� noteica. � Un kādēļ mums nenorunāt uz rītvakaru? Rādīs to pa�u filmu un �

��� Skrien ratāl � Viņa nolika klausuli.

Viņ� satriekts vēl mirkli pagaidīja. Kā gan meitene var būt tik� tik kategoriska? � Jauki, D�ūlij, � viņ� runāja atvieno�tajā tālrunī. � Redzamies rīt. Atāl � Itin labi notēlots. Viņ� nolika klausuli.

��� Nāciet pēc glāzesl � Boilens uzsauca pāri istabai. Tele�fona sarunu viņ� nepieminēja ne ar vārdu.

Rūdolfs aizgāja pie viņa un paņēma glāzi. � Prozitl � Boi�lens sacīja un iedzēra malku.

Ar �prozit� Rūdolfs atbildēt nespēja, tomēr dzēriens viņu sa�sildīja un arī ear�a nebiia pretīga.

��� Tas man �odien pirmais malks, � Boilens teica, klidzinā�dams ledu savā glāzē. � Paldies, ka piebiedrojāties. Vienatnē es nedzeru, bet iedzert vajadzēja. Man bija nogurdino�a, apnicīga pēcpusdiena. Lūdzu, apsēdieties, � viņ� pamāja uz lielajiem at�pūtas krēsliem pie kamīna. Rūdolfs apsēdās, bet Boilens palika stāvam kamīna malā, atspiedies pret zimzi. Uz kamīna stāvēja drukns, no māla veidots ķīnie�u zirgs. � Visu pēcpusdienu mani nomocīja apdro�inā�anas sabiedrības ļaudis, � Boilens turpi�nāja. � Par to stulbo ugunsgrēku Uzvaras dienā, drīzāk gan naktī. Vai jūs arī redzējāt dego�o krustu?

��� Esmu par to dzirdējis, � Rūdolfs atbildēja.

��� Jocīgi, ka viņi izvēlējās tie�i manu zemi, � Boilens sa�cīja. � Neesmu ne katolis, ne melnādainis, ne jūds. Sā apvidus kukluksklans būs saņēmis aplamu informāciju. Tie no apdro�inā��anas nebeidza mani tincināt � vai man esot īpa�i ienaidnieki. Varbūt jūs pilsētā esat kaut ko dzirdējis?

��� Nē, � Rūdolfs piesardzīgi atteica.

�� Ne�aubos, ka man ir. Ienaidnieki, es domāju. Bet tie atklāti nepiesakās. Traki �ēl, ka krusts neatradās tuvāk mājai. Būtu tīrā svētība, ja �itais mauzolejs būtu nodedzis. Bet jūs jau nemaz nedzerat.

��� Esmu gauss dzērājs, � Rūdolfs noteica.

��� Mans vectēvs būvēja mū�ībai, � Boilens sacīja, � un man par to jācie�. � Viņ� pasmējās. � Piedodiet, ja pārāk daudz sarunāju. Bet �eit ir tik maz iespējas parunāties ar cil�vēku, kas jel ko apjēdz no tā, ko viņam saka.

��� Kādēļ tad jūs �eit dzīvojat? � Rūdolfs apjautājās ar īstu jauna cilvēka loģiku.

��� Esmu notiesāts, � Boilens tēlotā melodramatismā atbil�dēja. � Esmu piekalts pie klints, un putni plosa manas aknas. To jūs ari pazīstat?

��� Prometejs.

��� Paskat! To arī māca skolā?

�� Jā. � Es zinu vēl daudz ko citu, mister, Rūdolfam gribē�jās pateikt.

��� Sargieties no dzimtas! � Boilens brīdināja. Viņ� savu glāzi bija iztuk�ojis ātri un aizgāja to piepildīt no jauna. � Kā�dam vienmēr jāmaksā par dzimtas nepiepildītajām cerībām. Vai arī jūs esat dzimtas upuris, Rūdolf? Vai jums ir sen�i, kurus ne�drīkst pievilt?

��� Man sen�u nav, � Rūdolfs atteica.

��� īsts amerikānis, � sacīja Boilens. � A, te nu ir tie zābaki.

Pērkinss ienāca istabā, nesdams pāri garu gumijas zābaku, dvieli un gai�zilas vilnas kapzeķes. � Nolieciet vien visu tepat, Pērkins, � Boilens sacīja.

�� Labi, ser. � Pērkinss nolika zābakus Rūdolfam pa rokai, dvieli pāri krēsla rokas atzveltnei, bet zeķes uz galdiņa blakus krēslam.

Rūdolfs novilka slapjās zeķes, un Pērkinss tās paņēma, kaut gan Rūdolfs bija nodomājis tās iebāzt kabatā. Viņam nebija ne jausmas, ko Pērkinss iesāks ar nolāpītajām, samirku�ajārn kok�vilnas kapzeķēm. Viņ� noslaucīja dvielī kājas. Dvielis smar�oja pēc lavandas. Tad apāva iedotās kapzeķes. Tās bija mīkstas un pūkainas. Piecēlies viņ� uzvilka zābakus, kuru stulmi tie�ām sniedzās līdz gurniem. Vienam zābakam ceļgalā bija trīsstūrains ieplīsums. Rūdolfs nodomāja, ka nebūtu pieklājīgi to pieminēt.

��� Pa�ā laikā! � viņ� nopriecājās. Piecdesmit dolāru, vismaz piecdesmit dolāru, viņ� nodomāja. Zābakos viņ� jutās kā d'Artaņans.

�� Es tos laikam nopirku pirms kara, � Boilens paskaid�roja, � kad mani pameta sieva un es sadomāju nodoties mak�ķe�rē�anai.

Rūdolfs uzmeta viņam a�u skatienu, lai redzētu, vai viņ� joko, ta�u Boilena acīs neredzēja ne mazākās humora dzirkstelītes.

��� Lai nebūtu vientuļ�, es toreiz iegādājos suni. Lielu īru vilkusuni. Brutu. Burvīgu dzīvnieku. Viņ� pie manis sabija piecus gadus. Bijām viens otram ļoti pieķēru�ies. Bet tad viņu kāds noindēja. Manu surogātu. � Boilens īsi iesmējās. � Vai jūs zināt, ko no�zīmē surogāts, Rūdolf?

Apriebu�ies �ie skolmeistara jautājumi. � Jā, � viņ� atteica.

�� Protams, � Boilens sacīja. Definīciju viņ� Rūdolfam nenoprasīja. � Jā, laikam jau man tomēr ir ienaidnieki. Vai arī suns bija medījis kāda kaimiņa vistas.

Rūdolfs novilka zābakus un turēja tos rokā, lāgā nezinādams, ko ar tiem tālāk iesākt. � Nolieciet tos kaut kur, � Boilens pa�mācīja. � Pērkinss tos ieliks ma�īnā, kad vedī�u jūs uz mājām. Kas tad tas? � Viņ� bija ieraudzījis vainu. � Diem�ēl tie ir sa�plīsu�i.

��� Par to nekas. Nodo�u tos savulkanizēt, � Rūdolfs sacīja.

��� Nē. Atstāsim tos Pērkinsa ziņā. Viņam patīk labot un lā�pīt. � To Boilens izteica tā, it kā Rūdolfs, piesolīdams nodot zābakus labo�anā, gribētu laupīt Pērkinsam lielu prieku. Boi�lens atkal piegāja pie bāra. Dzēriens viņam nelikās pietiekami stiprs, un viņ� to papildināja ar viskiju. � Vai gribat apskatīt māju, Rūdolf? � Viņ� nemitīgi sauca Rūdolfu vārdā.

��� Labprāt, � Rūdolfs atbildēja. Viņam ļoti gribējās redzēt telpu, kas tika nosaukta par arsenālu, Vienīgais arsenāls, ko viņ� jebkad bija redzējis, atradās Bruklinā, kur reiz bija aizbraucis uz vieglatlētu salidojumu.

���� Ejam, � Boilens aicināja, � varbūt jums tas lieti node�rēs, kad pats kļūsiet par senci. Varēsiet rast ierosmi, kā paspīdzi�nāt savus pēcniekus. Glāzi ņemiet līdzi.

Hallē stāvēja liela bronzas skulptūra � tīģeriene, iekampusies ar nagiem liela ūdensbifeļa mugurā. � Māksla, � sacīja Boi�lens. � Ja es būtu patriots, būtu to atdevis pārkausē�anai liel�gabalā. � Viņ� atvēra milzīgas, ar kokā grieztiem kupidoniem un ziedu vijām rotātas durvis. � Balles zāle, � viņ� naskaidroja un nospieda elektrības slēdzi.

Telpa bija gandrīz tikpat liela kā vidusskolas vingrotava. Pie divstāvu augstuma griestiem karājās audeklā ietīta kristāla lustra. Tajā dega tikai da�as spuldzes; gaisma, kas spiedās cauri audeklam, bija vārga un tāda kā apputējusi. Gar apgleznotajām paneļu sienām stāvēja desmitiem ar audeklu pārvilktu krēslu.

_ Mans tēvs stāstīja, ka viņa māte �eit sapulcinājusi septiņus

simtus viesu. Orķestris spēlējis val�us. Divdesmit piecus da�ādus val�us. Tīri branga ballīte � ko, Rūdolf? Vai jūs vēl spēlējat pie �D�eka un D�ilas�?

��� Nē, � Rūdolfs sacīja, � mūsu trīs nedēļas pagāju�as.

��� Burvīga meitene tā mazā� kā viņu sauc?

.� D�ūlija.

-� Pareizi, D�ūlija. Viņa mani nevar ciest, vai ne?

��� Viņa to nav teikusi.

�Pasakiet viņai, ka man viņa �ķiet burvīga. Es to saku no visas sirds.

��� Pateik�u.

��� Septiņi simti viesu, � Boilens atkārtoja. Viņ� pacēla ro�kas, it kā turētu dejā apskautu partneri, un negaidot pagrie�as sīkā, lēkājo�ā val�a solī. No glāzes, ko viņ� turēja rokā, iz�ļakstijgs viskijs. � Debitan�u ballēs es biju ļoti kārots. � Viņ� iz�vilka no kabatas mutautiņu un noslaucīja roku. � Varbūt es pa ts arī reiz sarīko�u balli. Vaterlo priek�vakarā. Vai par to arī jums viss zināms?

�� Jā, � Rūdolfs atteica. � Velingtona virsnieki. Es redzēju filmu ar Bckiju Sarpu. � Viņ� bija lasījis arī Baironu, ta�u ne�gribēja Boilena priek�ā plātīties.

��� Vai esat lasījis �Parmas klosteri�?

��� Nē.

��� Izlasiet, kad būsiet mazliet vecāks, � Boilens ieteica, pār�laizdams pēdējo skatienu pustum�ajai balles zālei. � Nabaga Stendāls, kas nonīka Civitavekijā un, atstādams nākotnei hipo�tēku, nomira bez laurieml

Labi jau, labi, ka arī tu esi izlasījis kādu grāmatu. Un lumcr viņ� jutās glaimots. Kā nekā � literāra saruna.

��� Portfilipa ir mana Civitavekija, � Boilens turpināja. Viņi atkal izgāja hallē. Boilens izslēdza spuldzes. Vēlreiz paskatīja* atpakaļ audekliem segtajā tumsā. � Pū�u perēklis, � viņ� no�teica. Atstājis zāles durvis vaļā, viņ� devās uz mājas olni spārnu. � Te ir bibliotēka, � viņ� paskaidroja un atvēra durvis. Tā bija milzu telpa, visas sienas vienās grāmatās. Smar�oja pēc ādas un putekļiem. Boilens aizvēra durvis. � Izdevumi grezna iesējumā. Viss Voltērs. Kiplings. Tādi vien.

Viņ� atvēra kādas citas durvis. � Arsenāls, �� Boilens pa�ziņoja, iedegdams gaismu. � Jebkur� cits to būtu nosaucis par iero�u istabu. Bet mans vectēvs bija vīrs ar pla�u vērienu.

Telpa bija iekārtota ar pulēta sarkankoka mēbelēm, slēgtās vitrīnās aiz stikla glabājās vienstobra un divstobru bises. Sienas bija izrotātas ar trofejām: brie�u ragiem un izbāztiem fazāniem, kuru garās astes mirguļot mirguļoja. Putekļi visā telpā rūpīgi noslaucīti. Sarkankoka kabinetskapji ar misiņa klamburiem pie��ķīra telpai kuģa kajītes izskatu.

��� Vai jūs �aujat, Rūdolf? � Boilens jautāja, jāteniski ap�sēzdamies uz segliem līdzīga, ar ādu apvilkta krēsla.

��� Nē. � Rūdolfam pirksti niezēt niezēja, kā gribējās pie�skarties �iem skaistajiem iero�iem.

��� Es jums iemācī�u, ja gribēsiet, � Boilens piesolījās. � Kaut kur teritorijā jābūt māla balo�u �autuvei. Nav jau te vairs nekā sevi�ķa, ko medīt, � pa trusim, retumis uzgādās kāds briedis. Medību sezonā es dzirdu blīk�ķam �āvienus visapkārt mājai. Malumednieki, bet cīnīties pret tiem ir velti. � Viņ� pār�laida skatienu istabai. � Piemērota vieta pa�nāvībai, � viņ� no�teica. � Jā, savā laikā te bija medību lauki. Paipalas, irbes, ba lo�i, brie�i. Kur tie gadi, kad neesmu bisi rokās paņēmisl Varbūt, apmācot jūs, ari mani no jauna modīsies interese. Vīri�ķīgs sports. Vīrietis � mednieks. � Viņa runasveids liecināja, cik augstu viņ� ar �iem vārdiem vērtē pats sevi. � Lau�ot ceļu dzīvē, jums laba strēlnieka slava kādreiz var noderēt. Kāds pui sis, kuru pazinu koled�as laikā, ieprecējās vienā no Ziemeļkaro līnas bagātākajām ģimenēm tādēļ vien, ka viņam bija laba acs un dro�a roka. Kokvilnas austuves. Tās, es gribēju teikt, bija naudas avots. Rīvs bija viņa uzvārds. Nabadzīgs puisis, bet ar labām manierēm; tā viņ� to panāca. Vai jūs gribētu būt bagāts, Rūdolf?

��� Jā.

��� Ko domājat iesākt pēc koled�as?

��� Nezinu, � Rūdolfs atteica, � viss atkarīgs no tā, kādas būs izredzes.

��� Es jums ieteiktu tieslietas, � Boilens sacīja. � Sī ir ju�ristu valsts. Un ar katru gadu vēl vairāk kļūst par tādu. Vai jūsu māsa man nestāstīja, ka skolā esat deba�u komandas kaptei�nis?

�� Es piedalos deba�u komandā. � Atgādinājums par māsu modināja Rūdolfā piesardzību.

�� Varbūt aizbrauksim kādu dienu abi uz Ņujorku viņu ap�ciemot? � Boilens ieminējās.

Izejot no iero�u istabas, Boilens sacīja: � Lik�u Pērkinsam sakārtot �autuvi un pasūtī�u da�us māla balo�us. Kad viss būs gatavs, es jums piezvanī�u.

��� Mums nav tālruņa.

��� Pareizi, � Boilens attapās, � man �ķiet, ka reiz jau iz��ķirstīju abonentu grāmatu. Nu, uzrakstī�u zīmīti. Adresi atce�ros. � Viņ� uzmeta pavir�u skatienu marmora kāpnēm. � Tur, aug�ā, nekā interesanta nav, � viņ� sacīja, � guļamistabas. Lielākā daļa noslēgtas. Manas mātes aug�stāva dzīvojamā is�taba. Tagad tur neviens nedzīvo. Ja jūs mani uz brīdi atvaino�siet, uzie�u aug�ā pārģērbties vakariņām. Jūtieties kā mājās. Uz�pildiet savu glāzi. � Viņ� izskatījās sakucis, ejot pa lokveida kāpnēm aug�up uz citiem stāviem, kur viņa jauno viesi nekas ne�varēja interesēt, ja nu vienīgi jaunais viesis gribētu redzēt gultu, kurā māsa zaudējusi jaunavību

III

Rūdolfs atgriezās dzīvojamā istabā un vēroja, kā Pērkinss klāj vakariņu galdu pie kamīna. Priestera rokas, kas rīkojas ar biķeriem un glāzēm. Vestminsteras katedrāle. Dzejnieku kapi. No sudraba ledusspainī�a rēgojās ārā pudele. Atkorķēta sarkanvīna pudele uz bufetes.

��� Es piezvanīju, ser, � Pērkinss sacīja, � zābaki būs ga�tavi nākamtre�dien. �

��� Paldies, mister Pērkins, � Rūdolfs atteica.

��� Priecājos pakalpot, ser.

Divdesmit sekundēs divreiz �ser�. Pērkinss atkal pievērsās svētajam vakarēdienam.

Rūdolfam gribējās �urāt, bet viņ� neuzdro�inājās par to iemi�nēties tāda formāta vīram ka Pērkinss. Bez skaņas Pērkinss iz�slīdēja no istabas. Rolroiss, ne cilvēks. Rūdolfs piegāja pie loga, mazliet atvilka aizkarus un paraudzījās ārā. No ielejas krēslā

rdās bālganas miglas vāli. Viņ� iedomājās par savu brāli Tomu, kas no āra pa logu glūn uz kailu vīrieti ar divām glāzēm rokā.

Rūdolfs iesūca pāris malku no savas glāzes. Viskijs reibināja. Varbūt viņ� kādudien ieradīsies un nopirks �o māju ar Pērkinsu un visu pārējo. Sī ta�u ir Amerika.

Atgriezās Boilens. Viņ� bija vienīgi apmainījis zam�a �aketi pret korda �aketi. Atstājis mugurā rūtoto vilnas kreklu un ap kaklu ka�mira �allīti. � Negribēju tērēt laiku, iedams vannā, � Boilens sacīja, � ceru, ka neņemsiet (aunā. � Viņ� piegāja pie bāra. Odekolons, ar ko viņ� bija aplaistījies, izplatīja ap viņu skurbudvesmu.

�� Ēdamistabā ir kā pagrabā, � sacīja Boilens, palūkodamies uz galda kamīna priek�ā. Viņ� atkal piepildīja sev glāzi. � Reiz �eit pusdienoja prezidents Tafts. Pusdienas se�desmit godaviesiem. � Boilens aizgāja pie flīģe|a un, nolicis glāzi uz klavie�rēm, apsēdās uz soliņa. Viņ� piesita da�us akordus. � Vai jūs gadījumā nespēlējat vijoli, Rūdolf?

��� Nē.

��� Vai kādu citu instrumentu, izņemot trompeti?

��� īstenībā � nē. Varu vienīgi noplink�ķināt kādu melodiju uz klavierēm.

��� Zēl. Mēs būtu varēju�i pamēģināt duetā. Ta�u nevaru iedomāties nevienu duetu klavierēm un trompetei. � Boilens sāka spēlēt. Rūdolfs bija spiests atzīt, ka viņ� spēlē labi. � Plates da�kārt apnīk, � Boilens teica. � Vai �o gabalu pazīstat, Rū�dolf? � Viņ� turpināja spēlēt.

��� Nē.

��� Sopens. Noktirne re bemola ma�orā. Vai zināt, kā Sūmanis raksturoja Sopēna mūziku?

��� Nē. � Rūdolfam gribējās, lai Boilens nerunātu, bet tikai spēlētu. Mūzika viņam patika.

��� Puķu klusināta lielgabalu dunoņa, � Boilens teica. � Vai kaut kā tamlīdzīgi. Man �ķiet, tas bija Sūmanis. Ja mūzika jāde�finē, tad, manuprāt, �is nav no sliktākajiem formulējumiem.

Ienāca Pērkinss un paziņoja: � Vakariņas gatavas, ser.

Boilens pārtrauca spēlē�anu un piecēlās. � Vai jūs, Rūdolf, negribat aiziet uz tualeti, nomazgāt rokas un tā tālāk?

Beidzot. � Pateicos, labprāt.

��� Pērkins, � Boilens sacīja, � parādiet misteram D�ordeikam ceļu.

��� Lūdzu, ser, nāciet, � Pērkinss aicināja.

Kamēr Pērkinss izvadīja Rūdolfu no istabas, Boilens no jauna apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt no tās vietas, kur bija pār�traucis.

Vannas istaba, kas atradās netālu no galvenās ieejas, bija liela telpa ar vitrā�as logu, kas tai pie�ķīra baznīcas noskaņu. Kamēr Rūdolfs atviegloja pūsli, līdz viņam atlidoja Sopē'na melodijas. Viņ� no�ēloja, ka piekritis palikt uz vakariņām. Viņu nepameta sajuta, ka Boilens liek viņam kaut kādas lamatas. Boilens ar savu klavieru spēli, garajiem zābakiem un viskiju, ar va�lodām par dzeju un �au�anu, un dego�o krustu, un noindēto suni bija pārāk sare�ģīts cilvēks. Rūdolfs juta, ka nepratīs tikt ar viņu galā. Un sāka atskārst, kādēļ Grētiņai likās, ka no tāda jā�bēg projām.

Atgrie�oties hallē, viņam ar varu nācās apspiest impulsīvu vēlē�anos klusām izzagties ārā pa parādes durvīm. Ja vien viņ� varētu, neviena neredzēts, tikt pie saviem zābakiem, viņ� to iz�darītu. Bet nebija iespējams aiziet līdz pieturai un kāpt autobusā vienās zeķēs. Boilena zeķēs.

Sopēna mūziku baudīdams, viņ� atgriezās dzīvojamā istabā. Boilens pārtrauca spēlē�anu, piecēlās un, visai svinīgi Rūdolfa elkoni pieturēdams, aizveda viņu pie galda, kur Pērkinss lēja glāzēs baltvīnu. Foreles bija izsautētas tādā kā buljonā un gu�lēja dziļā vara traukā. Rūdolfs jutās vīlies. Viņam gar�oja ceptas foreles.

Viņi sēdēja viens otram pretī. Katram pie �ķīvja bija trīs glā�zes un vesels lērums na�u un dak�iņu. Pērkinss pārvietoja fore�les uz sudraba �ķīvja, uz kura jau atradās mazi vārīti kartupelī�i. Pērkinss sniedza �ķīvi Rūdolfam, un Rūdolfs ņēma piedāvāto ļoti piesardzīgi, samulsis par daudzajiem galda piederumiem, tomēr cenzdamies izturēties brīvi.

��� Truit au bleu, � Boilens sacīja. Rūdolfs ar labpatiku kon�statēja, ka Boilenam ir slikta izruna, vismaz tā gau�ām at�ķīrās no mis Leno izrunas. � To mūsu pavāriene pieprot itin labi.

�� Zilās foreles, � Rūdolfs uzbilda, � �ādā veidā tās gatavo Francijā. � �oreiz viņ� nespēja atturēties pretī kārdinājumam padi�oties, īpa�i dzirdot Boilena akcentu.

��� Kā jūs zināt? � Boilens jautāja, viņā raudzīdamies. � Vai esat bijis Francijā?

�� Nē. No skolas. Mēs ik nedēļu saņemam fran�u avīzīti skolē�niem, un reiz tur bija raksts par forelēm.

Boilens sevi aprūpēja dāsni. Viņam bija laba ēstgriba. � Tu parle franзais?

Rūdolfam ausīs iedzēla tu. Kādā vecā fran�u gramatikas grā�matā, ko viņ� reiz tika �ķirstījis, bija paskaidrots, ka �o vietniek�vārdu vienskaitļa otrajā personā lieto, uzrunājot kalpotājus, bēr�nus, ierindas kareivjus un sociālā rangā zemākas personas,

��� Un petit peu.

� Moi, j'йtais en France quand j'йtais jeune, � Boilens sa�cīja savā cietajā izrunā. � Avec mes parents. J'ai vecu mon premier amour а Paris. Quand c'йtait? Mille neuf cent vingthuit, vingt-neuf. Comment s'appelait-elle? Anne? Annette? Elle

йtait dйlicieuse.

Iespējams, ka viņa bija burvīga, �ī Boilena pirmā mīla, Rūdolīs nodomāja, ar prieku izbaudīdams snobismu visā pilnībā, bet par viņa izrunu gan tā nav rūpējusies.

��� Tu as l'envie d'yaller? En France? � Boilens pārbaudī�dams turpināja Rūdolfu iztaujāt. Viņ� bija teicis, ka drusku pro�tot franciski, un Boilens tagad centās viņu izaicināt.

��� J'irai, je suis sыr, � Rūdolfs atbildēja, atcerēdamies, kā to būtu izrunājusi mis Leno. Viņ� labi prata atdarināt. � Peutкtre aprиs l'Universite. Quand le pays sera rйtabli.

� �ēlīgā debess, � Boilens sacīja, � jūs jau runājat kā īsts francūzis!

��� AAan bija laba skolotāja. � Pēdējais kompliments nabaga mis Leno. Tai fran�u slampai.

��� Varbūt jums vajadzētu izmēģināt roku diplomātiskajā die�nestā. � Boilens ieminējās, � tur mums derētu da�i jauni, ap�dāvināti cilvēki. Tikai tad vispirms lūkojiet apprecēt bagātu sievu. Atalgojums ir drausmīgs. � Viņ� iedzēra mazu malciņu vīna.

��� Man ļoti gribējās dzīvot tur, Parīzē. Bet dzimta bija citādās domās. Vai mana izruna stipri ierūsējusi?

��� �ausmīgi, � Rūdolfs atbildēja.

Boilens pasmējās. � Jaunības tie�ums. � Tad kļuva nopietns.

�� Varbūt tā ir ģimenes iezīme. Jūsu māsa ir tāda pati. Brītiņu viņi ēda klusēdami. Rūdolfs uzmanīgi vēroja, kā

Boilens rīkojas ar nazi un dak�iņu. Bagāts cilvēks ar labām manieīēm.

Pērkinss novāca zivju ēdiena traukus un servēja nākamo ēdienu � karbonādi ar ceptiem kartupeļiem un zaļajām pupiņām. Rūdolfs vēlējās, kaut varētu atsūtīt māti uz �ās mājas virtuvi mazliet pamācīties. Pērkinss ar sarkanvīnu vairāk manipulēja nekā iepildīja glāzēs. Rūdolfs klusībā sev jautāja, vai Pērkinsani kaut kas zināms par Grētiņu. Dro�i vien viss. Nez kas tur, aug��stāva istabā, klāj gultu?

��� Vai viņa dabūjusi darbu? � Boilens iejautājās, it kā viņu saruna nemaz nebūtu pārtrūkusi. � Man viņa sacīja, ka esot nolēmusi kļūt par aktrisi.

��� Nezinu, � Rūdolfs atteica, nevēlēdamies nekā Izpaust.

�� Pēdējā laikā viņa man nav rakstījusi.

��� Vai domājat, ka viņai varētu būt panākumi? � Boilens neatlaidās. � Vai esat redzējis viņu tēlojam?

��� Vienreiz. Skolas uzvedumā. � �ekspīrs, izkropļots, nopentērēts, pa�darinātos kostīmos. Septiņi cilvēka mū�i. Zēns, kas tē�loja Zaķu, nemitīgi grābstījās ap bārdu, lai pārliecinātos, vai tā vēl turas. Grētiņa sve�āda un skaista un apspīlētajās biksēs ne�pavisam nelīdzinājās jaunam vīrietim, ta�u tekstu viņa runāja skaidri.

��� Vai viņai ir talants? � Boilens vaicāja.

��� Domāju, ka ir. Viņai piemīt kaut kas. Tiklīdz viņa parādī�jās uz skatuves, publikā neviens vairs neklepoja.

Boilens iesmējās. Rūdolfs saprata, ka izrunājies bērni�ķīgi. � Es gribēju sacīt� � viņ� mēģināja atkal stingri nostāties uz kājām, � varēja just, ka skatītāji koncentrē uzmanību tie�i uz viņu � daudz vairāk nekā uz pārējiem tēlotājiem. Man �ķiet, tas ir talants.

��� Katrā ziņā, � Boilens pamāja. � Viņa ir izcili skaista meitene. Bet brālis laikam to nespēj pamanīt.

��� O, esmu gan to pamanījis, � Rūdolfs sacīja.

��� Tie�ām? � Boilens izklaidīgi noteica. Likās, ka viņ� zau�dējis interesi. Viņ� pamāja Pērkinsam, lai novāc traukus, aizgāja pie liela atskaņotāja un uzlika Brāmsa Otro klavierkoncertu, tur�klāt ļoti skaļi, tā ka neiznāca sarunāties līdz pat maltītes bei�gām. Piecu �ķirņu siers uz koka paplātes. Salāti. Plūmju torte. Nav brīnums, ka Boilenam tāds apaļ� vēders.

Rūdolfs slepus paskatījās pulksteni. Ja drīz tiktu no �ejienes ārā, viņ�, iespējams, vēl pagūtu nokļūt pie D�ūlijas. Uz kino iet būtu par vēlu, bet viņ� cerēja, ka D�ūlija varbūt viņam pie�dotu neiera�anos norunātajā laikā.

Pēc vakariņām Boilens pie mokas dzēra konjaku un uzlika plati ar simfoniju. Rūdolfs no ilgās mak�ķerē�anas bija noguris. Divas glāzes izdzertā vīna darīja prātu mazliet miglainu un uz�dzina miegu. Boilens bija laipns, bet vēss. Rūdolfam likās, ka Boilens jūtas vīlies, jo Rūdolfs nekā nestāstīja par Grētiņu.

Boilens sēdēja, atlaidies dziļajā krēslā, pievērtām acīm, pilnīgi nodevies mūzikai, �ad tad iesūkdams pa malciņam konjaka. Tik�pat labi viņ� tur varētu sēdēt vienatnē, īgni domāja Rūdolfs, vai kopā ar savu īru vilkusuni. Dro�i vien tie abi kopā te pavadīja da�u sirsnīgu vakarstundu, pirms kaimiņi izlika indi. Varbūt viņ� nolēmis pieņemt mani par savu suni.

Plate ie�arkstējās, un, kad troksnis atkārtojās, Boilens īgni sarāvās. Tad piecēlās un izslēdza atskaņotāju. � Piedodiet, �1 viņ� teica Rūdolfam. � Tā tehnikas laikmets atriebjas Sūmanim. Vai man tagad aizvest jūs uz pilsētu?

� Paldies, tas būtu jauki, � Rūdolfs pateicīgi sacīja.

Boilens palūkojās uz Rūdolfa kājām. � O, � viņ� atjēdzās, �tā ta�u jūs nekur nevarat aiziet.

��� Ja jūs atdotu manus zābakus �

��� Esmu pārliecināts, ka tie iek�pusē vēl slapji, � Boilens sacīja. � Pagaidiet brītiņu �eit. Es kaut ko sameklē�u. � Viņ� izgāja no istabas un uzkāpa aug�stāvā.

Rūdolfs vēlreiz pamatīgi apskatīja istabu. Cik labi būt bagā�tam! Nez vai viņ� vēl kādreiz �o istabu redzes. Tomass to vien�reiz redzējis, kaut arī netika aicināts iek�ā. Viņ� nomīca lejā vies�istabā galigi pliks, un tā bū�ana viņam nokaru ja s hdz ceļiem, gatavais ērzelis; viņ� sajauca divas glāzes viskija un sauca uz otro stāvu: �Grētiņ, tu nāksi lejā, vai uznesi dzeramo tev aug�ā?�

Tagad, kad viņam pa�am bija izdevies dzirdēt Boilenu runā�jam, Rūdolfs konstatēja, ka Toms ļoti precīzi bija atdarinājis �ā cilvēka balsi. Bija uztvēris Boilena manieri izteikt jaiil.aji.imus tā, it kā tie nemaz nebūtu jautājumi.

Rūdolfs papurināja galvu. Ko gan tajā laikā domāja Grētiņa? Man patika tas, viņ� atkal dzirdēja māsas balsi Portfiļipas bārā. Man tas palika labāk, nekā jebkas mū�ā ir paticis.

Viņ� sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Pacēla nule spēlētās plates apvāku. Sūmaņa Tre�ā � Reinas simfonija. Vismaz kaut ko viņ� �odien iepazinis. Nu viņ� pazīs �o simfoniju, ja kādreiz atkal gadīsies to dzirdēt. Viņ� pacilāja pēdu garās sudraba �ķil�tavas. Uz tām bija monogramma �T. B�. Bagātnieku plātī�anās ar dārgām lietām, kas nabadzīgajiem nenozīmē nenieka. Viņ� uz�ķīla uguni. Uz�āvās liesma. Dego�ais krusts. Ienaidnieki. Iz�dzirdīs Boilena soļus atbalsojamies uz halles marmora grīdas, viņ� a�i apdzēsa liesmu un nolika �ķiltavas vietā.

Ienāca Boilens. Rokā viņam bija viegla ceļasoma un pāris mahagonija krāsas mokasīnu. � Pielaikojiet �os, Rūdolf, � viņ� sacīja.

Mokasīni bija veci, bet skaisti nospodrināti, ar biezām zolēm un ādas saitēm. Rūdolfam tie derēja kā uzlieti. � Re, � Boilens sacīja, � jums arī ir �aura pēda. � Viens aristokrāts sarunājās ar otru.

��� Pēc pāris dienām atnesī�u tos atpakaļ, � teīca Rūdolfs, kad viņi devās ārā.

��� Nepūlieties, � sacīja Boilens, � tie ir mū�veci. Es tos nevalkāju.

Rūdolfa spinings, kārtīgi salikts, tāpat ari zivju tarba un tīk�liņ� bija novietoti buika pakaļējā sēdeklī. Ugunsdzēsēju zābaki, iek�pusē vēl mitri, stāvēja uz grīdas aiz priek�ējā sēdekļa.

Boilens iemeta ceļasomu pakaļējā sēdeklī, un viņi iesēdās ma�īnā. Rūdolfs bija paņēmis hallē no galda savu veco platmali, ta�u nebija uzdro�inājies Pērkinsa klātbūtnē to likt galvā. Boilens ieslēdza radio, Ņujorka raidīja d�eza mūziku, un viņi nesarunā�jas līdz pat Vanderhofa ielai. Apturējis buiku pretī maiznīcai, Boilens izslēdza radio.

��� Klāt esam, � viņ� noteica.

��� Sirsnīgs paldies, � sacīja Rūdolfs, � par visu.

��� Paldies jums, Rūdolf, � atteica Boilens. � �ī bija atspir�dzino�a diena. � Kad Rūdolfs satvēra durtiņu rokturi, Boilens pasniedzās un viegli pieturēja viņa roku.

��� Sakiet, lūdzu, � vai gribat izdarīt man pakalpojumu?

��� Protams.

��� Tur, tajā somā� � Boilens, stūri neatlaizdams, pagrieza galvu uz aizmugures sēdekļa pusi, norādot uz ceļasomu, � tur ir kaut kas, ko es ļoti labprāt gribētu nodot jūsu māsai. Vai jūs to varētu izdarīt?

��� Es gan nezinu, kad viņu satik�u, � Rūdolfs minstinājās.

��� Nav steidzami, � Boilens sacīja. � Viņai tas gan node�rētu, bet īpa�as steigas nav.

�� Okei, � Rūdolfs noteica. Tas ta�u nenozīmēja izpaust Grētiņas adresi vai tamlīdzīgi. � Nodo�u. Kad gadīsies viņu sastapt.

�� Tas būtu ļoti mīļi no jums, Rūdolf. � Viņ� palūkojās pulk�stenī. � Nav sevi�ķi vēls. Vai negribat braukt man līdzi un kaut kur kādu malku iedzert? Pa�reiz nav ne mazākās vēlē�anās atgriezties vienam pa�am tajā drūmajā mājā.

��� Alan no rīta drausmīgi agri jāceļas, � Rūdolfs aizbildinā�jās. Viņ� gribēja palikt viens un pārdomāt par Boilenu gūtos iespaidus, apsvērt briesmas un varbūtējās priek�rocības, kas gai�dāmas no pazī�anās ar �o cilvēku. Viņ� nevēlējās noslogoties vēl ar jauniem iespaidiem � redzēt Boilenu piedzēru�u, Boilenu varbūt flirtējam ar kādu sievieti, Boilenu uzsmaidām matrozim. Sī doma viņam pēk�ņi uzplaiksnīja prātā. Boilens � pederasts? Varbūt mēģina tuvoties viņam? Smalkās rokas uz klavieru taus�tiņiem, dāvanas, apģērbi, kas drīzāk atgādina kostīmus, �ķietami nejau�ie pieskārieni.

��� Ko nozīmē �agri�? � Boilens vaicāja.

��� Piecos, � Rūdolfs atbildēja.

��� �ēlīgā debess! � Boilens iesaucās. � Ko gan cilvēks dara, piecēlies piecos no rīta?

��� Es ar divriteni izvadāju tēva klientiem maizītes, � Rū�dolfs paskaidroja.

����� Saprotu, � Boilens noteica, � laikam jau kādam ir jāiz�vadā maizītes. � Viņ� iesmējās. � Tikai jūs neizskatāties pēc maizī�u izvadātāja.

�� Tas nav mans galvenais dzīves uzdevums, � sacīja Rū�dolfs.

��� Kas ir jūsu galvenais dzīves uzdevums, Rudolf? � Boilens izklaidīgi izslēdza ma�īnas ugunis. Ma�īnā bija tum�s, jo viņi bija apstāju�ies tie�i zem ielu apgaismes spuldzes. Arī pagrabā nespīdēja gaisma. Tēvs vēl nebija ķēries pie naktsdarba. Ja pa�jautātu tēvam, vai tēvs atbildētu, ka viņa galvenais dzīves uz�devums ir maizī�u cep�ana?

��� Es vēl nezinu, � Rūdolfs atteica. Un tad agresīvi nopra�sīja: � Kāds ir jūsējais?

��� Es nezinu, � Boilens atbildēja. � Vēl nezinu. Varbūt jūs to redzat?

��� Nē. � Sis cilvēks bija saskaldīts neskaitāmās ļoti da�ādās �ķautnēs. Rūdolfs juta � ja būtu vecāks, viņ� varbūt prastu saliedēt priek�status par Boilenu vienā kopīgā rakstā.

��� �ēl, � Boilens sacīja. � Cerēju, ka jaunības skaidrais skatiens varbūt spēj saredzēt to, ko nespēj ieraudzīt pats.

��� Cik vecs jūs īstenībā esat? � Rūdolfs jautāja. Boilens tik daudz runāja par pagātni, ka likās, viņa mū�s aizsniedzas tālu, tālu pagāju�os laikos, līdz indiāņiem, līdz prezidentam Taf�tam un vēl sirmākā senatnē. Bet tad Rūdolfs sāka domāt, ka Boilens varbūt nemaz nav tik vecs, drīzāk gan vecmodīgs.

��� Cik jūs man dotu, Rūdolf? � Boilens smaidīdams jau�tāja.

��� Nezinu, � Rūdolfs vilcinājās. Viņam visi, kas pārsniegu�i trīsdesmit piecu gadu vecumu, �ķita apmēram vienādi veci, iz�ņemot pavisam sirmus vecī�us, kas klidzināja uz priek�u ar spieķi pie rokas. Viņu nekad nepārsteidza bēru sludinājumi, kur bija rakstīts par trīsdesmit piecu gadu vecumā miru�iem cilvē�kiem. � Piecdesmit?

Boilens iesmējās. � Jūsu māsa bija laipnāka, � viņ� sacīja, � daudz laipnāka.

Visas sarunas atgrie�as pie Grētiņas, nodomāja Rūdolfs. Boi�lens nespēja vien beigt par Grētiņu runāt. �� Nu, bet cik vecs jūs galu galā esat?

��� �etrdesmit, � Boilens sacīja, � man tikko palika �etr�desmit. Vēl visa dzīve priek�ā. Diem�ēl, � viņ� sarkastiski pie�bilda.

Tev jābūt sasodīti pa�pārliecinātām, lietojot vārdu �diem�el�, nodomāja Rūdolfs.

��� Kā jums �ķiet, Rūdolf, kāds jūs būsiet, kad jums bus �etr�desmit? � Boilens it kā jokodams pavaicāja. � Līdzīgs man?

��� Nē, � Rūdolfs atteica.

��� Gudrais jaunekli. Es pieņemu, ka jūs tātad negribētu būt tāds kā es?

��� Nē. � Saņem, ko pats gribēji.

��� Kālab ne? Jūs mani nosodāt?

��� Mazliet, � Rūdolfs atteica, � bet ne tādēļ.

��� Kādēļ tad jūs negribat būt man līdzīgs?

� Man gribētos tādu istabu kā jūsējā, � Rūdolfs sacīja,

��� man patiktu, lai man būtu nauda kā jums, tādas grāmatas kā jums un tāda ma�īna. Man patiktu runāt, kā jūs runājat � vismaz da�reiz �, un zināt tik daudz, kā jūs zināt, un aizceļot uz Eiropu, kā jūs varat.,.

��� Bet�

�� Jus esat vientuļ�, � Rūdolfs sacīja. � Jūs esat noskumis.

�� Jūs turpretim esat nolēmis �etrdesmit gadu vecumā nebūt vientuļ� un noskumis?

�� Jā.

�� Jums bus mīļa, skaista sieva, � Boilens runaja tādā balsī, kādā mēdz bērniem stāstīt pasakas, � un tā ik vakaru sagaidīs jūs stacijā, lai pēc grūtas darbadienas pilsētā aizvestu jūs mājup, un jums būs jauki, gudri bērni, kuri mīlēs jūs un kurus jūs aizvadīsiet nākamajā karā, un �

��� Es nedomāju precēties, � Rūdolfs viņu pārtrauca.

�� Ak tā, � Boilens sacīja, � jūs tātad esat papētījis iestā�dījumu, ko sauc par laulību. Es gan gribēju apprecēties. Un ap�precējos. Gribēju, lai to tuk�o pili kalnā pieskandina bērnu smiekli. Kā būsiet pamanījis, neesmu precējies un tajā mājā ir ļoti maz jebkādu smieklu. Bet vēl nav par vēlu� � Viņ� iz�ņēma no savas zelta etvijas cigareti un uz�ķīla uguni. �ķiltavas liesmiņas gaismā viņa mati izskatījās sirmi un ēnas ievagoja sejā dziļas grumbas. � Vai māsa jums teica, ka es viņu bildi�nāju?

�� Jā.

��� Vai viņa sacīja, kādēļ nav ar mieru precēties?

��� Nē.

��� Vai viņa jums teica, ka bija mana mīļākā?

Sis vārds Rūdolfam likās netīrs. Ja Boilens būtu sacījis: �Vai viņa jums stāstīja, ka esmu viņu piegulējis?� � viņ� neturētu uz Boilenu tik ļaunu prātu kā tagad. Tad nerastos iespaids, ka Grētiņa ir tikai vēl kāds priek�mets, kas pieder Boilenarn.

��� Jā, � viņ� atbildēja, � stāstīja.

��� Jūs to nosodāt? � Boilens asi noprasīja,

��� Jā.

��� Kādēļ?

��� Jūs esat viņai par vecu.

��� Tas ir mans zaudējums, ne viņas, � Boilens atteica.

��� Vai, sastapis viņu, pateiksiet, ka bildinājums paliek spēkā?

��� Nē.

Boilens izlikās atbildi nedzirdējis. � Pasakiet viņai, � viņ� turpināja, � ka nespēju gulēt gultā bez viņas. Atklā�u jums noslēpumu, Rūdolf. Tovakar uz �D�eku un D�ilu� es neaizgāju nejau�i. Parasti, kā varat gan iedomāties, es tamlīdzīgas vietas neapmeklēju. Noņēmos izdibināt, kur jūs spēlējat. Ma�īnā izse�koju jums. Es visur meklēju Grētiņu. Varbūt man kādu brīdi ie�āvās prātā muļķīga ideja, ka brālī atradī�u daļiņu-no māsas.

��� Es labāk ie�u gulēt, � Rūdolfs cietsirdīgi noteica. Viņ� atvēra ma�īnas durtiņas un izkāpa. Tad pasniedzās līdz aizmu�gures sēdeklim un paņēma spiningu, tīkliņu, tarbu un ugunsdzē�sēju zābakus. Viņ� uzlika galvā ķēmīgo filca platmali. Boilens sēdēja un smēķēja, �auri samiegtām acīm caur dūmiem vērda�mies Vanderhofa ielas spuld�u taisnajās virtenēs, kas atgādināja zīmē�anas stundās rādīto perspektīvu. Paralēles, kas veda uz bezgalību, kur taisnes sastopas vai nesastopas � kā kuro reizi.

��� Lūdzu, neaizmirstiet somu, � Boilens atgādināja.

Rūdolfs paņēma somu. Tā bija pavisam viegla, it kā tur nekā

nebūtu iek�ā. Kaut kāda jauna zinātniska ellesma�īna.

��� Paldies par burvīgo apciemojumu, � Boilens sacīja,

�� bīstos, ka labākā daļa no tā tika man. Mans devums ir tikai pāris vecu, saplīsu�u gumijas zābaku, kurus es tikpat vairs ne�būtu valkājis. Pado�u jums ziņu, kad māla balo�u �autuve būs kārtībā. Brauciet laimīgs, jaunais, neprecētais maizī�u izvadātaj! Domā�u par jums piecos no rīta. � Viņ� iedarbināja mo�toru un aizbrauca.

Rūdolfs noskatījās, kā aizmugures sarkanās uguntiņas aiztraucās pretī bezgalībai, divi dvīņusignāli, kas brīdināja: �Stop!� � tad atslēdza namdurvis līdzās maiznīcai un iestiepa visu savu bagā�u priek�namā. Viņ� uzgrieza gaismu un paskatījās uz somu. Slēdzis bija vaļā. Atslēdziņa karājās ādas saitītē pie roktura. Cerēdams, ka māte nav dzirdējusi viņu ienākam, viņ� at�vēra somu.

Somā viņ� ieraudzīja nevī�īgi iemestu ko�i sarkanu kleitu. Rūdolfs to pacēla un aplūkoja pamatīgāk. Tā bija no me�ģīnēm un, skaidri redzams, ar ļoti dziļu izgriezumu. Viņ� centās to iedomāties māsai mugurā, kad redzams gandrīz viss.

��� Rūdolf! � māte ērk�ķīgā balsī uzsauca no aug�stava.

��� Jā, mamm. � Viņ� a�i nodzēsa gaismu. � Es tūliņ at�griezī�os. Aizmirsu nopirkt vakara avīzes. � Paņēmis somu, viņ� izmetās ārā no priek�nama, pirms māte pagūtu nokāpt lejā. Viņ� nezināja, ko cen�as aizsargāt � pats sevi, Grētiņu vai māti.

Viņ� aizsteidzās pie Badija Vestermana, kas dzīvoja vienu kvartālu tālāk, Vestermanu māja bija liela un veca. Badija māte atļāva ansamblim pagrabstāvā samēģināties. Rūdolfs uzsvilpa. Badija māte bija sirsnīga, jautra sieviete, kam zēni patika, un pēc mēģinājumiem cienāja tos ar pienu un plātsmaizi. Ta�u �o�vakar Rūdolfs nevēlējās viņu sastapt. Viņ� noraisīja atslēdziņu no roktura, aizslēdza somu un iebāza atslēdziņu kabatā.

Pēc brī�a iznāca Badijs. � Hei, � viņ� uzsauca, � kas no�ticis? Ko tev savajadzējies nakts vidū?

��� Paklau, Badij, � Rūdolfs sacīja, � vai tu pāris dienu �ito nepaglabātu? � Viņ� sniedza Badijam somu. � Tur ir dā�vana D�ūlijai, un man negribētos, ka mana vecā kundze to ierauga. � Itin ticami samelots. Ikvienam ta�u zināms, kādi sko�puļi ir D�ordeiki. Badijs zināja arī, ka misis D�ordeikai nepa�liktu, ja Rūdolfs sāktu pīties ar meitenēm.

�� Okei, � Badijs vienaldzīgi atteica un paņēma somu.

�� Centī�os tev kādreiz to ar labu atmaksāt, � Rūdolfs sa�cīja,

��� Pietiks jau, ja tu, spēlējot �Slardust�, nepaķersi vienu toni par zemu. � Badijs bija ansambļa labākais mūziķis un tā�pēc drīkstēja tā izrunāties. � Vai vēl kas?

��� Nē.

��� Starp citu, � Badijs ieteicas, � es �ovakar redzēju D�ūliju. Gāju garām ķinltim. Viņa pa�reiz slīdēja iek�ā. Ar vienu �ali, ko es nepazinu. Vecs. Vismaz divdesmit divi. Apvaicājos, kur tu esi, un viņa atteica, ka nezinot un arī nevēloties zināt.

��� Paldies, � Rūdolfs noteica.

��� Nav nekādas jēgas atstāt tevi pilnīgā neziņā, � Badijs sacīja. � Līdz ritami � Viņ� ar somu iegāja iek�ā.

Rūdolfs aizgāja līdz uzko�amo veikalam nopirkt vakara avī�zes. Viņ� apsēdās pie letes un, lasīdams sporta lappusi, izdzēra glāzi piena un apēda divus pīrādziņus. Giganti �āsdienas spēlē uzvarēju�i. Bet vispār Rūdolfs nespēja iz�ķirties, vai diena bijusi laba vai slikta.

IV

Tomass noskūpstīja Klotildi un pateica �arlabunakti�. Viņa gulēja apsegusies, mati klaidā pār visu spilvenu. Viņa iededza gaismu, lai viņ� redzētu iziet pa durvīm un neuztriektos kaut kam virsū. Klotildes sejā atvizēja liegs smaids, kad viņa pie�skārās Tomasa vaigam. Pavisam klusu viņ� atvēra durvis un tikpat klusu tās aiz sevis aizvēra. Kad Klotilde nodzēsa lampu, gai�ā svītra zem durvīm pazuda.

Viņ� izgāja cauri virtuvei priek�namā un piesardzīgi kāpa aug�up pa tum�ajām trepēm, nesdams rokā puloveru. Tēvo�a Harolda un tantes Elzas guļamistabā valdīja pilnīgs klusums. Parasti no turienes skanēja tāda krāk�ana, ka visa māja līgo�jās. Laikam tēvocis Harolds apgūlies uz sāniem. Saratogā ne�viens nomiris nebija. Tēvocis Harolds, dzerdams minerālūdeņus, bija atbrīvojies no trim mārciņām svara.

Tomass uzkāpa pa �aurajām trepītēm bēniņos, atvēra sava kambarī�a durvis un iededza gaismu. Uz viņa gultas sēdēja tē�vocis Harolds svītrotā pid�amā.

Acis spo�ajā gaismā samirk�ķinādams, tēvocis Harolds sagai�dīja viņu ar dīvainu smaidu. Viņam trūka �etru aug�ējo priek��zobu. Plati viņ� vakaros mēdza izņemt.

��� Labvakar, Tomij! � tēvocis Harolds sveicināja. Bez plates viņ� runāja �ļupstus.

��� Hallo, tēvoci Harold! � Tomass atņēma. Viņ� apzinājās, ka mati izspūru�i un ka viņ� smar�o pēc Klotildes. Ta�u nesa�prata, ko �eit meklē tēvocis Harolds. �ī bija pirmā reize, kad tēvocis te uzkāpis. Tomass nojauta, ka uzmanīgi jāpārdomā, ko teikt un kā teikt.

��� Ir jau krietni vēls, ko, Tornij? � tēvocis Harolds sacīja. Viņ� runāja klusu.

'� Tie�ām? � Tomass noteica. � Nepaskatījos pulkstenī. � Viņ� stāvēja pie durvīm pa gabaliņu no tēvo�a Harolda. Ista�biņa bija tuk�a. Viņam nekādu mantu nebija. Uz kumodes gulēja bibliotēkas grāmata. Bibliotekāre bija teikusi, ka viņam tā patik��ot. Tēvocis Harolds savā svītrotajā pid�amā aizpildīja visu kam�barīti; gulta vidū, kur viņ� sēdēja, bija ielīkusi.

��� Ir jau gandrīz viens, � tēvocis Harolds aizrādīja. Pa tuk�o zobu starpu �ķīda siekalas. � Augo�am zēnam, kam no rīta agri jāceļas un visu dienu jāstrādā, tā ir vēla stunda. Augo��am zēnam nepiecie�ams miegs, Tomij.

��� Es nepamanīju, ka ir jau vēls, � Tomass aizbildinājās.

��� Kādas izpriecas tu esi atradis, kas tevi, tik jaunu puiku, aizkavē līdz vieniem naktī, Tornij?

��� Es tāpat vien klaiņoju pa pilsētu.

��� Pilsētas spo�ās ugunis, � noteica tēyocis Harolds. � Ohaijo �tata Elīzijas spo�ās ugunis.

Tomass izlikās no�āvājamies un izstaipījās. Viņ� nometa_ pu�loveru uz vienīgā krēsla. � Nāk miegs, � viņ� sacīja, � jālien tikai drīzāk gultā.

��� Tomij, � tēvocis Harolds, siekalām �ķīstot, �ļupstēja,

tev ta�u te ir labas mājas, ko?

��� Skaidrs,

��� Tu dabū labi paēst, ēd to pa�u, ko ēdam mēs,

��� Ar ēdienu viss ir normāli.

��� Tev ir kārtīgas mājas un dro�s jumts virs galvas?

��� Nesūdzos. � Arī Tomass sāka runāt klusu. Nebūtu ne�kādas jēgas uzmodināt tanti Elzu un piepulcēt konferencei ari viņu.

��� Tu dzīvo pieklājīgā, tīrā mājā, � tēvocis Harolds neat�laidās, � visi pret tevi izturas kā da�dien pret ģimenes locekli. Tev ir pa�am savs velosipēds.

��� Nesūdzos.

��� Tev ir labs darbs. Tu saņem pieaugu�a strādnieka algu. Tu mācies amatu. Drīz sāksies bezdarbs, jo mājās atgrie�as mil�joniem vīrie�u, bet mehāniķim darbs atradīsies vienmēr. Vai nav iiesa?

��� Es spēju pats parūpēties par sevi, � Tomass atteica.

��� Tu spēj pats par sevi rūpēties, � sacīja tēvocis Harolds. *� Ceru, ka tā ir. Tu esi mana miesa un asins. Kad tēvs piezva�nīja, es ta�u tevi pieņēmu bez vārda runas. Portfilipā tu biji iekūlies nepatik�anās, Tomij, vai ne, bet tēvocis Harolds tevi pieņēma, nekā nejautājis, � viņ� un tante Elza tevi pieņēma.

��� Tur, mājās, sanāca tādas nelielas zicpītes, � Tomass sa�cīja, � nekas nopietns.

��� Es nejautāju, � tēvocis Harolds ar augstsirdīgu �estu izslēdza visas aizdomas par iztaujā�anu. Pid�ama pavērās. Virs bik�u gumijas atsedzās desu ēdāja un alus dzērāja vēdera gai�rozā tauku krokas. � Ko es par to prasu no tevis? Kaut ko ne�iespējamu? Pateicību? Nē. Pavisam maz. Tikai to, lai jauns zēns uzvestos pieklājīgi un normālā laikā atrastos gultā. Pats savā gultā, Tomij.

Ak no tās puses vēj� pū�, Tomass nodomāja. Tas maitasgabals zina. Viņ� neteica ne vārda.

��� Sī ir kārtīga, tīra māja, Tomij, � teica tēvocis Harolds. � Mūsu ģimene bauda cieņu. Tavu tanti uzņem pilsētas labā�kajos namos. Tu būtu pārsteigts, ja es tev pateiktu, cik liels ir mans bankas konts. Man piedāvāja no republikāņu partijas ba�lotēties Kolumbusā, kaut arī neesmu �ajā valstī dzimis. Abas manas meitenes ir ietērptas� tu nesameklēsi otras divas jaun�kundzītes, kam būtu tādas drānas. Viņas ir paraugskolnieces. Palūdz kādu dienu � un es tev parādī�u viņu liecības un pastās�tī�u, ko par viņām domā skolotāji. Ik svētdienu viņas iet uz svētdlniskolu. Es pats viņas ma�īnā turp aizvedu. �ķīstās, jaunās dvēselītes, viņas dus kā eņģeļi tie�i zem �īs istabas, Tomij.

Tas man viss skaidrs, � Tomass sacīja. Lai jau vecais dliilbenis izvāvuļojas!

��� Tu neklaiņoji �onakt līdz vieniem pa pilsētu, Tomij, �� k-vocis Harolds dziļās skumjās turpināja, � es zinu, kur tu biji. Man slāpa. Gribēju paņemt no ledusskapja pudeli alus. Es �l/.irdēju skaņas. Tomij, man kauns to pat pieminēt. Zēns tavā vecumā, tajā pa�ā mājā, kur dzīvo manas meitas�

��� Nu, un tad? � Tomass spītīgi noprasīja. Iedomājoties tē�voci Haroldu aiz Klotildes istabiņas durvīm, viņam sa�ķebinājās dū�a.

�� Nu, un tad? Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt, Tomij? Nu, un tad?

��� Ko tu gribi, lai es sacītu? � Viņ� vēlējās, kaut varētu pateikt, ka mīl Klotildi, ka tas ir labākais, ko viņ� savā sadraņķotajā mū�ā piedzīvojis, ka arī Klotilde mīl viņu un, ja vien būtu vecāks, viņ� Klotildi aizvestu no tēvo�a Harolda tīrās, nolādētās mājas, no godājamās ģimenes, no gai�matainajām paraugmeitiņām. Bet viņ�, protams, to nevarēja sacīt. Vispār nevarēja nekā sacīt. Likās, pa�a mēle viņu nosmacēs.

��� Es gribu, lai tu pasaki, ka no�ēlo ne�ķīstības, ko tā neiz�glītotā, viltus pilnā zemnieksieva ar tevi izdarījusi, � tēvocis Harolds �ukstēja. � Gribu, lai tu apsoli, ka nekad vairs viņai nepieskarsies. Ne �ajā namā, ne citur.

��� Es nekā neapsolu, � Tomass atteica.

��� Esmu pret tevi labs, � tēvocis Harolds sacīja, � esmu smalkjūtīgs. Runāju mierīgi, Tomij, runāju kā saprātīgs cilvēks, kas ir ar mieru piedot. Negribu celt traci. Negribu, lai tante Elza uzzinātu, ka viņas māja ir apgānīta, ka viņas bērniem ir saskare ar� ach, man trūkst vārdu, Tomij!

�� Es nekā neapsolu, � Tomass atkārtoja.

��� Okei. Tu nekā neapsoli, � sacīja tēvocis Harolds. � Tev arī nekas nav jāapsola. Tie�i no �īs istabas es nokāp�u lejā un aizie�u uz kambarīti aiz virtuves. Viņa man apsolīs visu � vari būt dro�s.

��� Tā tu domā. � Pat pa�a ausīs Tomasam �ie vārdi skanēja muļķīgi un bērni�ķīgi.

��� Es to zinu, Tomij, � tēvocis Harolds �ukstēja, � viņa ap�solīs visu. Viņa ir spīlēs. Kurp viņa ies, ja es viņu atlaidī�u? Brauks atpakaļ uz Kanādu pie sava vīra, tā �ūpas, kas viņu meklē jau divus gadus, lai varētu piekaut līdz nāvei?

��� Darba pietiek visur. Viņai nemaz nav jābrauc uz Kanādu.

��� Tā tev liekas. Atradies starptautisko likumu zinātājs! � tēvocis Harolds sacīja. � Tev �ķiet, ka viss ir tik vienkār�i. Domā, es neziņo�u policijai?

��� Kas tad policijai par daļu?

��� Tu esi bērns, Tomij. Pinies ar precētu sievu kā pieaudzis vīrietis, bet prātiņā vēl esi tīrais bērns. Viņa ir pavedusi maz�gadīgo, Tomij. Mazgadīgais esi tu. Tev ir se�padsmit gadu. Tas ir noziegums, Tomij. Smags noziegums. Mēs dzīvojam civilizētā zemē. Sajā zemē bērnus sargā likums. Pat ja viņu neieslodzīs cietumā, tad tomēr izraidīs kā nevēlamu ārzemnieci, kas paved mazgadīgus pui�eļus. Viņa nav Savienoto Valstu pilsone. Viņu aizsūtīs atpakaļ uz Kanādu. Par to rakstīs avīzēs. Tur viņu sa�gaidīs laulātais draugs. O jā, � tēvocis ITarolds sacīja, � viņa apsolīs visu. � Viņ� piecēlās. � Man tevis �ēl, Tomij. Nav jau tava vaina. Tev tas iedzimts. Tavs tēvs alla� bijis maukuris. Man bija kauns ar viņu uz ielas sastapties. Un tava māte, ja tu to vēl nezini, ir bandubērns. Viņu uzaudzināja mūķenes. Pajautā viņai kādreiz, kas bijis viņas tēvs. Kaut vai māte. Ej nu gulēt, Tomij! � Viņ� mierinot uzplik�ķināja Tomasam pa plecu. � Tu man patīc. Gribētos redzēt tevi izaugam par krietnu cilvēku, kas darītu godu ģimenei. Viss, ko daru, ir tevis pa�a labā. Ej liecies pie miera!

Tēvocis Harolds izlā�oja no istabas, baskājains resnvēderis svītrotā pid�amā, un viņam bija rokā visi iero�i.

Tomass nodzēsa gaismu. Viņ� iekrita uz mutes gultā. Tad no visa spēka iebelza pa spilvenu.

Nākamajā rītā Tomass nogāja lejā ļoti agri, cerēdams sa�stapt Klotildi un parunāties. Ta�u tēvocis Harolds sēdēja ēdam�istabā pie galda un lasīja avīzi.

� Labrīt, Tomij! � viņ� sacīja, uz mirkli pacēlis skatienu. Mutē viņam bija visi zobi. Viņ� ar troksni strēba kafiju.

Klotilde ienesa Tomasam apelsīnu sulu. Viņa pat nepaskatījās uz viņa pusi. Seja viņai bija tum�a un noslēgta. Tēvocis Harolds nepalūkojās uz Klotildi. � �ausmas, kas notiek Vācijā! � viņ� ierunājās. � Berlīnē izvaro sievietes. Krievi. Tādu brīdi viņi gaidīju�i simt gadu. Cilvēki slēpjas pagrabos. Ja es jaunos ga�dos nebūtu sastapis tavu tanti Elzu un atbraucis uz �ejieni, dievs vien zina, kur tagad atrastos.

Klotilde ienesa Tomasam ceptas olas ar �ķiņķi. Viņ� centās izlasīt kaut kādu vēsti viņas sejā. Vēsts nebija.

Paēdis brokastis, Tomass piecēlās. Vajadzēs atgriezties kaut kad vēlāk, dienā, kad neviena nebūs mājās. Tēvocis Harolds pa�cēla skatienu no avīzes. � Pasaki Koinam, ka bū�u pusdesmitos, � viņ� teica. � Man jāaiziet uz banku. Un atgādini � ap�solīju misteram Dunkanam, ka viņa ma�īna līdz pusdienlaikam Itūs nomazgāta.

Tomass pamāja un izgāja no istabas tai brīdī, kad lejā no�nāca abas tuklās, bālās meitenes. � Mani eņģelī�i! � viņ� dzir�dēja dūdojam tēvoci Haroldu, kad meitenes iegāja ēdamistabā un, laburītu vēlēdamas, noskūpstīja tēvu.

Izdevība radās pulksten �etros pēcpusdienā. Meitenēm bija jāierodas pie zobārsta kārtējo reizi pārbaudīt zobu skavas, un lante Elza viņas vienmēr veda turp ar ģimenes otru ma�īnu. Tē�vocis Haralds, kā Tomass zināja, atradās ma�īnu skates zālē. Klotilde būs mājās viena.

��� Pēc pusstundas bū�u atpakaļ, � viņ� paziņoja Koinam, � man jāsatiek kāds cilvēks.

Koins neizskatījās iepriecināts, bet lai jau.

Kad viņ� ar divriteni piebrauca, Klotilde pa�reiz laistīja mau'riņu. Diena bija saulaina, un �ļūtenes rasinātais ūdens mirgu�ļoja visās varavīksnes krāsās. Mauriņ� nebija liels un zaļoja liepas paēnā. Klotilde bija ģērbusies baltā uzsvārcī. Tante Elza vēlējās, lai viņas kalpones izskatītos kā medicīnas māsas. Tas �liecināja par tīrību. Manā mājā jūs varat ēst pusdienas uz grī�das tikpat kā pie galda;

Klotilde paskatījās uz Tomasu tikai īsu mirkli, kad viņ� nolēca no divriteņa, un turpināja laistīt mauriņu.

� Klotild, � Tomass sacīja, � ienāc iek�ā! Man ar tevi jā�parunā.

��� Es laistu mauriņu. � Viņa pagrieza �ļūtenes ventili, rasinātājs koncentrēja ūdeni līdz strūklai, ko viņa pavērsa uz petūņiju dobi mājas priek�ā.

��� Paskaties uz mani! � viņ� sacīja.

��� Vai tev nav jābūt darbā? � Viņa joprojām stāvēja novēr�susies.

��� Vai viņ� vakarnakt bija lejā pie tevis? � Tomass vaicāja, t� Mans tēvocis.

��� Un tad?

��� Vai tu viņu ielaidi istabā?

��� Tā ir viņa māja, � Klotilde atteica. Balsī skanēja spīts.

�� Vai tu viņam kaut ko apsolīji? � Viņ� pats dzirdēja, cik $kaļi un asi runā, tomēr citādi nespēja.

���� Kāda tam nozīme? Ej atpakaļ pie darba. Cilvēki mūs var ieraudzīt,

��� Vai tu viņam kaut ko apsolīji?

��� Es teicu, ka vienatnē ar tevi vairs nesastap�os, � viņa nesaudzīgi atbildēja.

��� Tu ta�u nedomā to nopietni? � Tomass lūdzās.

��� Pavisam nopietni. � Viņa atkal pagrieza ventili. Viņas pirkstā uzmirdzēja laulības gredzens. � Starp mums viss ir cauri.

��� Nē, navl � Tomasam gribējās viņu sagrābt un sapurināt. � Pie velna! Ej prom no sitās mājas! Dabū citu darbu! Es arī aizie�u un�

��� Nerunā blēņas! � viņa asi attrauca. � Viņ� ta�u tev ap�skaidroja manu noziegumu, � rūgtā zobgalībā viņa uzsvēra pēdējo vārdu. � Viņ� var panākt manu izraidī�anu. Mēs neesam Romeo un D�uljeta. Mēs esam skolaspuika un ķēk�a. Ej atpakaļ pie darba!

��� Vai tu nevarēji viņu atrunāt? � Tomass bija izmisis. Viņ� baidījās, ka tūliņ nokritīs zemē un sāks raudāt turpat Klotildes acu priek�ā.

��� Veltas pūles. Viņ� ir ātrs dusmās, � Klotilde sacīja. � Un greizsirdīgs. Runāt ar greizsirdīgu vīrieti ir tas pats, kas runāt ar mājas sienu vai koku.

��� Greizsirdīgu? � Tomass neizpratnē jautāja. � Ko tu ar to gribi sacit?

��� Divus gadus viņ� cen�as tikt manā gultā, � Klotilde rāmi atteica. � Naktīs, kad sieva aizmigusi, viņ� nozogas lejā un skrāpējas pie durvīm kā kaķis.

��� Treknais riebeklis! � Tomass iesaucās. � Nākamreiz es viņu tur sagaidī�u.

��� Negaidīsi vis, � Klotilde sacīja. � Nākamreiz, tavai zi�nā�anai, viņ� tiks iek�ā.

��� Tu viņu laidīsi iek�ā?!

��� Es esmu kalpone, � viņa atbildēja, � un dzīvoju kalpo�nes dzīvi. Es negribu zaudēt darbu vai iet cietumā, vai braukt atpakaļ uz Kanādu. Liec prātu mierā! Ailes kaputtl Bija divas skaistas nedēļas. Tu esi jauks zēns. Man �ēl, ka esmu sagādājusi tev nepatik�anas.

��� Labi, labi!. � viņ� kliedza. � Es nepieskar�os nevienai sievietei, kamēr�

Balss viņam aiz�ņaudzās, viņ� nespēja izteikt vairāk ne vārda, aizskrēja pie divriteņa un pa kaklu pa galvu aizdrāza, atstādams Klotildi laistām rozes. Viņ� neatskatījās. Tādēļ arī neredzēja asaras lāsojam uz tum�ās, izmisu�ās sejas.

Svētais Sebastjans, dāsni bultu sadurstīts, brauca uz remont�darbnīcu. Rīkstes būs vēlāk.

I

Iznākusi no Astotās ielas metro stacijas, viņa iegāja nopirkt se�as pudeles alus un tad vēl iegriezās tīrītavā izņemt Vilija uzvalku. Krēsloja. Tā bija novembra agrā krēsla, gaiss dzestrs. Cilvēki, mēteļos ieģērbu�ies, soļoja naski. Kāda meitene garās biksēs un lietusmētelī, lakatiņu ap galvu apsējusi, laiski slāja viņai pa priek�u. Meitene izskatījās kā tikko no gultas iztraususies, kaut gan bija jau sestā pēcpusdienas stunda. Grini�ā cilvēki ceļas aug�ā, cikos viņiem ienāk prātā. Tas bija viens no �ī rajona jaukumiem, tāpat ari vēl tas, ka te dzīvoja gandrīz tikai jauni cilvēki. Reizēm, iedama pa ielām un redzēdama vis�apkārt vienīgi jaunas sejas, viņa nodomāja: �Te ir manas īstās mājas.�

Lietusmētelī tērptā meitene iegāja Korkorāna grillbārā. To Grētiņa pazina it labi. Tuvākajā apkārtnē viņa pazina vismaz desmit bārus. Liela daļa viņas dzīves tagad noritēja bāros.

Stiepdama smagās alus pudeles lielajā, brūnajā papīra kulē un Vilija uzvalku rūpīgi pārlikusi pār roku, viņa steidzās uz Vienpadsmitās ielas pusi. Viņa cerēja, ka Vilijs būs mājās. Nekad gan nevarēja paredzēt � būs vai nebūs. Viņa tikko at�griezās no otrā sastāva mēģinājuma, uņ astoņos viņai vajadzēja būt atpakaļ izrādē. Nikolss un re�isors bija viņai uzdevu�i iemā�cīties lomas tekstu un apgalvoju�i, ka viņai esot talants. Lugai bija viduvēji panākumi. Jādomā, to rādīs līdz jūnijam. Ik iz�rādē viņa peldkostīmā trīsreiz pārgāja pār skatuvi. Publika ikreiz smējās, bet smiekli skanēja nervozi. Kad autors pirmoreiz atklā�tajā ģenerālmēģinājumā izdzirda smieklus, viņ� pārskaitās un gribēja Grētiņu no lugas izsvītrot, bet Nikolss un re�isors autoru pārliecināja, ka smiekli nākot lugai par labu. Da�kārt viņa ģērbtuvē saņēma visai nepārprotamas vēstules un telegrammas ar ielūgumu vakariņās un divi lāgi bija saņēmusi pat rozes. Viņa nekad nevienam neatbildēja. Pēc izrādes ģērbtuvē vienmēr sēdēja Vilijs, noskatījās, kā viņa no visa auguma nomazgā grimu un pārģērbjas ielas drēbēs. Gribēdams viņu paķircināt, Vi�lijs da�kārt izsaucās: �Ak dievs, kādēļ esmu precējies! Es citēju.�

Viņa pa�a �ķir�anās, kā viņ� teica, virzoties uz priek�u gausi.

Vina iegāja kāpņu telpā un palūkojās, vai kaut kas nav iemests vēstuļu kastītē. EBOTS � D20RDEIKA. Mazo kartīti viņa pati bija ar blokburtiem uzrakstījusi.

Ar savu atslēgu viņa atslēdza gaiteņa iek�ējās durvis un skrie�us uzskrēja līdz tre�ajam stāvam. Tiklīdz viņa pārkāpa pār mājas slieksni, tā vienmēr sāka steigties. Vēl mazliet aizel�susies no skrējiena pa kāpnēm, viņa atvēra dzīvokļa durvis. Tās veda tie�i dzīvojamā istabā. � Vilij! � viņa pasauca. Dzīvokli bija tikai divas nelielas istabiņas � tātad nebija nekādas vaja�dzības saukt. Bet viņa to darīja, lai rastu izdevību izrunāt Vilija vārdu.

Uz izsēdētās tahtas viņa ieraudzīja Rūdolfu ar alus glāzi rokā.

��� O! � Grētiņa iesaucās.

Rūdolfs piecēlās. � Hallo, Grētiņ! � viņ� sveicināja. Tad nolika glāzi un, pasniecies pāri somai ar alus pudelēm un Vilija uzvalkam, noskūpstīja māsu uz vaiga.

��� Rūdij, � viņa sacīja, atbrīvojusies no somas un pārlikusi Vilija uzvalku pār krēsla atzveltni. � Kāds vēj� tevi �urp at�pūtis?

��� Es piezvanīju � un tavs draugs mani ielaida, � Rūdolfs atbildēja.

��� Tavs draugs pa�laik ģērbjas, � no otras istabas atsaucās Vilijs. Mājās viņ� bie�i vien visu dienu nodzīvoja peldmētelī. Dzīvoklītis bija tik mazs, ka vienā istabā skaidri varēja sadzirdēt visu, kas otrā tika runāts. Virtuves ni�u no dzīvojamās istabas noslēpa bīdāms aizsegs. � Tūliņ ie�u, � Vilijs guļamistabā runāja, � pagaidām saņem gaisabu�u.

��� Es traki priecājos tevi redzēt! � Grētiņa novilka mēteli un cie�i apskāva Rūdolfu. Tad pakāpās atpakaļ un viņu pa�matīgi apskatīja. Dzīvojot kopā un redzot diendienā, viņa nemaz nebija pamanījusi, cik viņ� glīts � tum�matains, stalts, caurpogājamā zilā kreklā un bleizerā, kuru viņa tam uzdāvināja dzim��anas dienā. Un skumjas, skaidras, zaļganas acis.

��� Vai varētu būt, ka tu esi izaudzis? Pāris mēne�os?

��� Pagājis gandrīz pusgads, � viņ� pārlaboja. Vai tas bija pārmetums?

��� Nāc, � viņa aicināja, � apsēdies! � Viņa novilka brāli sev blakus uz tahtas. Netālu no durvīm stāvēja neliela ādas ceļasoma. Tā nepiederēja ne Vilijām, ne viņai, un tomēr viņai likās, ka ir jau kaut kur to redzējusi.

��� Stāsti nu visu, � viņa lūdza. � Kas mājās jauns? Debestiņ, cik jauki ir tevi atkal redzēt! � Tomēr viņai pa�ai likās, ka balss neskan īsti dabiski. Būtu viņa zinājusi, ka Rūdolfs ga�tavojas braukt ciemos, viņa būtu to pabrīdinājusi par Viliju. Galu galā viņam vēl ir tikai septiņpadsmit gadu, un, neka

ļauna nenojau�ot, atnākt pie māsas un ieraudzīt, ka tā dzivo kopā ar vīrieti� Ebots � D�ordeika.

��� Mājās nekā sevi�ķi jauna nav, � sacīja Rūdolfs. Ja var�būt arī bija samulsis, viņ� to neizrādīja. Viņa varētu mācīties savaldību no Rūdija. Viņ� iedzēra pāris mazu malciņu alus.

��� Kā vienīgais mājās paliku�ais es tagad saņemu abu vecāku mīlestību.

Grētiņa iesmējās. Nekādas vajadzības raizēties. Viņa nebija iedomājusies, ka viņ� tik pieaudzis.

��� Kā mammai? � Grētiņa apvaicājās.

��� Vēl joprojām lasa �Vējiem līdzi�, � Rūdolfs atteica.

�� Viņa slimoja. Dakteris esot konstatējis vēnu iekaisumu.

Vēstis par priecīgu dzīvi un labklājību pie dzimtā pavarda,

Grētiņa nodomāja. � Kas tad stāv veikalā? � viņa jautāja.

��� Kāda misis Kadehija, � Rūdolfs atbildēja. � Atraitne. Viņai jāmaksā trīsdesmit dolāri nedēļā.

��� Tas nu gan tēti iepriecina! � Grētiņa piebilda.

��� Pārāk laimīgs viņ� nav.

��� Kā viņam klājas?

��� Godīgi sakot, � Rūdolfs teica, � es nebrīnītos, ja viņ� būtu slimāks nekā mamma. Mēne�iem viņ� vairs nav izgājis pa�galmā paboksēt maisu un, man �ķiet, arī pa upi nav īries kop� tavas aizbrauk�anas.

��� Kas viņam kait? � Grētiņa jautāja, pārsteigta, ka dzir�dētais viņai patiesi sagādā raizes.

��� Nezinu, � Rūdolfs atteica, � viņ� glu�i vienkār�i ne par ko neinteresējas. Bet tu jau pazīsti tēvu. Viņ� nekad nekā nesaka.

��� Vai par mani viņi kādreiz runā? � Grētiņa piesardzīgi ievaicājās.

��� Ne vārda.

��� Un par Tomasu?

��� Gājis, aizgājis un aizmirsts, � Rūdolfs atteica. � Nekad neesmu varējis izdibināt, kas tur īsti bija. Viņ�, protams, arī neatraksta ne rindiņas.

��� Mūsu ģimene, � Grētiņa noteica. Mirkli viņi sēdēja klu�sēdami, atdodot pelnīto godu D�ordeiku klanam. � Nu� � Grē�tiņa pirmā atguvās, � kā tev patīk mūsu miteklis? � Viņa pa�māja ar roku, norādot uz dzīvokli, ko viņa un Vilijs bija noīrē�ju�i ar visām mēbelēm. Mēbeles izskatījās tādas, it kā būtu sa�vāktas pa bēniņiem, bet Grētiņa bija nopirkusi da�us podus is�tabas puķu un pie sienām saspraudījusi litogrāfijas un tūrisma afi�u. Indiānis sombrero uz maza ciematiņa fona. Apmeklējiet Ņūmeksiku!

��� Tas ir ļoti jauks, � Rūdolfs dziļā nopietnībā atbildēja.

��� Tas ir bezdievīgi no�ēlojams, � Grētiņa sacīja, � bet tam ir viena milzu priek�rocība. Tas neatrodas Portfilipā.

��� Saprotu, ko tu domā, � Rūdolfs atteica. Viņai gribējās, lai viņ� neizskatitos tik nopietns. Klusībā viņa prātoja, kādēļ gan brālis atbraucis viņu apciemot.

��� Un kā klājas tai jaukajai meitenei? � Viņa jautāja sa�māksloti nopietnā balsī. � D�ūlijai, vai ne?

�� Jā, D�ūlijai, � Rūdolfs sacīja. � Mums iet brī�iem labi, brī�iem slikti.

Vilijs, matus ķemmēdams, ienāca istabā. 2aketes viņam mu�gurā nebija. Grētiņa bija no viņa atvadījusies pirms piecām stun�dām, bet, ja viņi tagad būtu divi vien, viņa mestos viņam ap kaklu kā pēc gadiem ilgas at�ķirtības. Pārliecies pār tahtas galu, Vilijs a�i noskūpstīja Grētiņu. Rūdolfs pieklājīgi piecēlās.

��� Sēdi, sēdi nost, Rūdij, � Vilijs sacīja, � mierastāja netiek prasītai

īsu mirkli Grētiņa izjuta no�ēlu, ka Vilijs padevies tik mazs augumā.

��� A, � Vilijs noteica, ieraudzīdams alu un izgludināto uz�valku, � es viņai jau pirmajā iepazī�anās dienā sacīju, ka viņa reiz būs laba sieva un māte. Vai alus ir auksts?

��� Mhm.

Vilijs ņēmās atvērt pudeli: � Rūdij?

��� Man pagaidām pietiks ar to pa�u, � Rūdolfs noteica, at�kal apsēzdamies.

Vilijs ielēja alu glāzē, no kuras jau bija dzerts un kurā vēl varēja redzēt putu paliekas. Vilijs dzēra krietni daudz alus.

���� Varam runāt atklāti, � Vilijs pasmaidīdams teica, � es Rūdijam visu paskaidroju. Pateicu, ka mēs tikai tehniski dzīvo�jam grēkā. Teicu, ka esmu lūdzis tavu roku un ka tu mani esi atraidījusi, tomēr ne uz ilgu laiku.

Tas bija tiesa. Viņ� bija lūdzis, lai Grētiņa precas ar viņu. Un bie�i vien viņa pat noticēja, ka viņ� to domā nopietni.

��� Vai tu pastāstīji, ka esi precējies? � viņa jautāja. Viņa katrā ziņā gribēja, lai Rūdolfam nepaliktu neviens neatbildēts jautājums, pirms viņ� dodas projām.

��� Pastāstīju, � Vilijs sacīja. � No mīļoto sievie�u brāļiem es neslēpju nekā. Mana apprecē�anās bija jaunības untums, mazs, garāmskrejo�s mākonītis � ne lielāks par plaukstu. Rūdijs ir inteliģents puisis. Viņ� saprot. Viņ� dzīvē tiks tālu. Viņ� dejos mūsu kāzās. Viņ� mūs uzturēs, kad būsim veci.

�oreiz viņai no Vilija jokiem kļuva neveikli. Kaut gan viņa bija Vilijām stāstījusi par Rūdiju, par Tomasu un vecākiem, �ī tomēr bija pirmā reize, kad viņam iznāca sastapties ar viņas ģimenes pārstāvi, un viņa baiļojas, ka tā būtu pārslodze Vilija nerviem.

Rūdolfs neteica ne vārda.

��� Kā tu atbrauci uz Ņujorku, Rūdij? � viņa iejautājās, lai sagādātu Vilijām aizsegu.

��� Mani paņēma līdzi ma�īnā, � Rūdolfs atbildēja. Skaidrs, ka viņam bija kaut kas sakāms, par ko viņ� negribēja runāt, Vi�lijām klātesot. � Mums pēcpusdienā nebija stundu.

��� Kā iet pa skolu? � Tikko izteikusi jautājumu, viņa no�bijās, ka tas varbūt izklausījies pazemojo�i, apmēram tā, kā mēdz apjautāties paziņu bērniem, kad nav nekā cita, par ko ru�nāt.

��� Okei. � Ar to Rūdolfs uzskatīja skolas tematu par iz�beigtu.

��� Rūdij, � ierunājās Vilijs, � ko tu domā par mani kā svaini?

Rūdolfs mierīgi uz viņu paskatījās. Vērtējo�as, zaļganas acis.

�� Es jūs nepazīstu.

��� Pareizi, Rūdij, neko nevajag izpaust. Tas ir mans lielā�kais posts. Esmu pārāk atklāts. Kas uz sirds, tas uz mēles. � Vilijs ielēja sev alu. Viņ� nespēja nosēdēt mierā. Rūdolfs, glu�i pretēji, �ķita rimts, pa�pārliecināts, apcerīgs. � Es apsoliju Rūdijam aizvest viņu �ovakar uz tavu izrādi, � Vilijs sacīja.

�� Uz Ņujorkas lielāko grāvēju.

��� Tā ir muļķīga izrāde, � Grētiņa teica. Viņai nepavisam nepatika doma, ka brālis redzētu viņu gandrīz kailu defilējam tūksto� skatītāju acu priek�ā. � Pagaidi, līdz tēlo�u svēto Zannu.

��� Man tikpat nebūtu laika iet, � Rūdolfs sacīja.

��� Un lūdzu viņu arī pēc izrādes uz vakariņām, � Vilijs teica,

�� bet viņ� aizbildinājās, ka esot solījies būt citur. Palūko, vai tu nevari viņu pierunāt! Man viņ� patīk. Jūtos saistīts ar viņu tūk�sto� saitēm.

��� Pateicos, kādu citu vakaru, � Rūdolfs atvairījās. � Grētiņ, tajā somā es tev kaut ko atvedu, � viņ� norādīja uz mazo ceļasomu. � Mani palūdza tev to nodot.

��� Kas tas ir un no kā? � Grētiņa vaicāja.

��� No kāda cilvēka, ko sauc par Boilenu, � Rūdolfs atteica.

��� O! � Grētiņa pieskārās Vilija rokai. � Man gribētos glāzi alus, Vilij. � Viņa aizgāja pie somas. � Dāvana. Vai nav jauki? � Viņa paņēma somu, nolika to uz galda un atvēra. Ie�raudzījusi, kas tajā iek�ā, viņa saprata, ka jau visu laiku bija to zinājusi. Viņa pielika kleitu sev klāt. � Biju aizmirsusi, ka tā ir tik sarkana, � viņa mierīgi sacīja.

��� Svētā dievmāte! � Vilijs iesaucās.

Rūdolfs vērīgi pētīja viņus abus � vispirms vienu, tad otru.

�� Atmiņa no manas izlaidīgās jaunibas, � Grētiņa ieru�nājās. Tad paplik�ķināja Rūdolfam pa roku. � Viss kārtibā, Rudij, � viņa teica. � Vilijs zina par misteru Boilenu. Visu.

��� Es viņu no�au�u kā suni, � Vilijs di�ojās. � Bez brīdi�nājuma. 2ēl, ka esmu nodevis savu B-17.

�� Vai man to paturēt, Vilij? � Grētiņa �aubīdamās jau�tāja.

��� Protams. Ja vien tā Boilenam nepiestāv labāk kā tev.

Grētiņa nolika kleitu. � Kā tas gadījās, ka viņ� lūdza tevi to

atvest man? � viņa jautāja Rūdolfam.

�� Nejau�i ar viņu iepazinos, � Rūdolfs paskaidroja. � Mēs �ad tad sastopamies. Es viņam neizpaudu tavu adresi, un tad viņ� mani palūdza �

��� Saki viņam, ka es joti pateicos, � Grētiņa teica. � Pa�saki, ka, kleitu valkājot, es domā�u par viņu.

�� To tu pati vari viņam pateikt, ja vēlies, � Rūdolfs sacīja. � Viņ� mani atveda. Un tagad sē� vienā bārā Astotajā ielā un gaida mani.

��� Kālab mums visiem neaiziet uz neizdzert ar to �ali pa glāzei? � iejaucās Vilijs.

�� Es negribu dzert nevienu glāzi kopā ar viņu, � Grētiņa atteica.

��� Vai man viņam to pateikt? � Rūdolfs apvaicājās.

��� Jā.

Rūdolfs piecēlās. � Bus jāiet, � viņ� teica, � es apsolīju drīz atgriezties.

Arī Grētiņa piecēlās. � Neaizmirsti somu, � viņa atgādi�nāja.

��� Viņ� teica, lai tu to paturot.

��� Man tās nevajag. � Grētiņa pasniedza brālim mazo, ele�ganto somu. Viņ� negribīgi to saņēma. � Rūdij, � Grētiņa ziņkārīgi jautāja, � vai tu ar Boilenu tiecies bie�i?

��� Pāris rei�u nedēļā.

��� Tev viņ� patīk?

��� Skaidri nezinu, � Rūdolfs atteica, � esmu no viņa daudz ko iemācījies.

��� Esi uzmanīgs! � Grētiņa brīdināja.

�� Neraizējies. � Rūdolfs pastiepa Vilijām roku: � Ardievu! Paldies par alu.

Vilijs sirsnīgi paspieda Rūdolfam roku. � Tagad, kad tu zini, kur dzīvojam, � viņ� sacīja, � brauc ciemos labi bie�i. Es to saku no sirds.

��� Brauk�u, � Rūdolfs atteica.

Grētiņa viņu noskūpstīja. � Man ļoti nepatīk, ka tu tik ātri skrien projām.

��� Es drīz atkal atbrauk�u uz Ņujorku, � Rūdolfs teica, � to es tev apsolu.

Grētiņa izvadīja viņu ārā. Likās, viņ� gribēja vēl kaut ko sacīt, ta�u beidzot tikai mazliet nervozi pamāja un ar somu rokā sāka kāpt lejup. Grētiņa vilcinādamās aizvēra durvis.

��� Viņ� ir jauks, tas tavs brālis, � Vilijs sacīja, � es vē�lētos izskatīties kā viņ�.

��� Tu izskaties pietiekami labi, � Grētiņa atteica. Viņa no�skūpstīja Viliju. � Neesmu mū�sen tevi skūpstījusi.

��� Se�as garas stundas, � apstiprināja Vilijs. Viņi skūpstī�jās vēl.

��� Se�as garas stundas, � viņa smaidot atkārtoja. � Lūdzu, esi vienmēr mājās, kad es pārnāku.

��� Padarī�u to par savu principu, � Vilijs solījās. Viņ� pa�cilāja sarkano kleitu un kritiski to aplūkoja. � Jābrīnās, ka tāds jauns puika kā tavs brālis liekas tik Joti pieaudzis.

��� Varbūt pat pārāk.

��� Kādēļ tu tā saki?

��� Nezinu. � Viņa iedzēra malciņu alus. � Viņ� visu pārāk rūpīgi apdomā. � Viņa atcerējās tēva neparasto devību pret Rū�dolfu, atcerējās, kā māte augiem vakariem stāvēja pie gludināmā dēļa, nopūlēdamās ar Rūdolfa krekliem. � Viņ� izmanto savu saprātu, lai kaut ko gūtu.

� Kas vainas, � Vilijs sacīja, � cik labi būtu, ja es tā prastu izmantot savējo!

��� Par ko jūs abi runājāt pirms manas pārnāk�anas? � viņa jautāja.

��� Slavējām tevi.

��� Labi, labi, bet par ko vēl?

��� Viņ� apjautājās par manu darbu. Man liekas, viņ� brīnī�jās, kāpēc gan māsas sirdsmīļais gai�ā dienas laikā kvern mājās, kamēr māsiņa nopūlas, pelnot dieni�ķās maizes riecienu. Ceru, ka man izdevās viņa ba�as izkliedēt.

Vilijs strādāja jaunā �urnālā, ko tikko bija sācis izdot kāds viņa draugs. Tas bija radio�urnāls, un Vilija darbs galvenokārt bija noklausīties dienas programmas; viņ� labāk to darīja mājās nekā mazajā, sasmaku�ajā redakcijas istabiņā. Viņ� pelnīja de�viņdesmit dolāru nedēļā, un kopā ar Grētiņas se�desmit viņi iz�tika glu�i labi, kaut gan nedēļas beigās vienmēr bija tuk�ā, jo Vilijām patika ēst restorānos un līdz vēlai naktij dirnēt bāros.

��� Vai tu viņam pastāstīji, ka raksti lugu? � Grētiņa apvai�cājās.

�� Nē. Ļau�u viņam pa�am to atklāt. Kādreiz.

Vilijs viņai vēl nebija savu lugu rādījis. Pagaidām esot uz�rakstījis tikai pusotra cēliena, turklāt teicās visu pārrakstīt pil�nīgi no jauna.

Vilijs pielika kleitu sev klāt un sāka staigāt kā manekene, pārspīlēti gorīdams gurnus. � Da�kārt prātoju, kāda meitene no manis būtu iznākusi. Kā tu domā?

��� Nekāda, � viņa sacīja.

��� Pielaiko. Lai redzam, kā izskatās. � Viņ� pasniedza Grētiņai kleitu. Viņa to paņēma un iegāja guļamistabā, jo tur skapja durvīs bija spogulis, kur varēja sevi apskatīt visā augumā. Pirms aizie�anas viņa gultu bija kārtīgi saklājusi, bet tagad pārklājs bija saburzīts. Vilijs laikam pēc len�a nosnaudies. Kopā viņi dzīvoja tikai nedaudz ilgāk par diviem mēne�iem, tomēr Grētiņa jau bija iepazinusi un apziņā kā sevi�ķus dārgumus uzkrājusi Vilija paradumus. Viņa drēbes mētājās pa visu istabu. Korsete nosviesta uz grīdas pie loga. Vilkdama nost puloveru un svār�kus, Grētiņa smaidīja. Vilija bērni�ķīgā nekārtība viņai likās aizkustino�a, un viņa labprāt visu savāca un piekopa.

Rāvējslēdzi aizvilkt nācās diezgan grūti. Kleitu viņa bija uz�vilkusi tikai divas reizes � vienreiz veikalā un otrreiz Boilena guļamistabā, lai to demonstrētu Boilenam. īsti valkājusi viņa to nebija. Tagad viņa kritiski aplūkoja sevi spogulī. Viņai likās, ka izgriezumā me�ģīnes pārāk maz aizsedz krūtis. Atspulgs rā�dīja nobriedu�u, sarkanā kleitā tērptu sievieti, ņujorkieti, kas apzinās savu pievilcību, sievieti, kas, pārspējot konkurenci, dro�i var rādīties jebkurā vietā. Viņa atlaida vaļā matus, kas tum�ā klaidā izplūda pār pleciem. Dienu darbā viņa tos bija uzsprau�dusi ērtā mezglā galvvidū.

Pametusi vēl pēdējo skatienu spogulī, viņa atgriezās dzīvo�jamā istabā. Vilijs pa�reiz taisija vaļā jaunu alus pudeli. Grētiņu ieraudzījis, viņ� iesvilpās. � Tu mani biedē, � viņ� sacīja.

Viņa pāris rei�u pagriezās, tā ka svārki noviļņoja vien. � Vai tev liekas, ka es varētu to valkāt? � viņa jautāja. � Vai nav mazliet par kailu?

��� Die-vi�-ķi, � viņ�, balsienus stiepdams, noteica. � Lie�liskākā kleita! Tik apburo�a, ka ikviens vīrietis steig�us gribēs tev to novilkt. � Viņ� piegāja viņai klāt. � Domāts, darīts, � viņ� sacīja, � d�entlmenis palīdz dāmai atvilkt rāvējslēdzi. � Viņ� parāva rāvējslēdzi un novilka kleitu Grētiņai pār galvu. Viņa rokas bija aukstas no alus pudeles, un viņa neviļus nodrebēja. � Ko mēs vēl darām �ajā istabā? � viņ� jautāja.

Viņi iegāja guļamistabā un a�i noģērbās. Toreiz, kad viņa bija uzvilkusi kleitu, lai parādītos Boilenam, viņi tika dariju�i glu�i tāpat. No atbalss izvairīties nav iespējams.

Vilijs viņu mīlēja liegi un maigi, gandrīz tā, it kā viņa būtu trausls veidojums, kas teju, teju var sabirzt. Reiz pa�ā tuvības mirklī viņai ie�āvās prātā vārds bijīgi � un viņa iesmējās. Viņa neatklāja Vilijām, kādēļ smējusies. Pret Viliju viņa izturējās pa�visam citādi nekā pret Boilenu. Boilens bija viņu pārspējis, iz�dzēsis. Mīlas akts kļuva par kaislu, intensīvu sagrāves ceremo�niju, par turnīru ar uzvarētāju un zaudētāju. Pēc Boilena viņa atguvās pamazām, it kā atgrie�oties no gara ceļojuma, sa�utusi par savas personības izvaro�anu. Ar Viliju tas notika maigi, mīļi un bezgrēcīgi. Tas dabiski iekļāvās viņu kopdzīves plūdumā. Nebija tās neprātīgās atraisītības un aizrau�anās, līdz kādai viņu noveda Boilens un pēc kā viņa tik me�onīgi alka. Ar Viliju viņa bie�i vien nemaz nepiedzīvoja kulmināciju, bet tas nebija svarīgi.

��� Mīļotais, � viņa klusi nomurmināja, un viņi gulēja klu�sēdami.

Pēc brītiņa Vilijs piesardzīgi apgriezās uz muguras � un viņi gulēja līdzās, nemaz nesaskardamies, tikai saķēru�ies rokās kā bērni.

��� Es tā priecājos, ka tu biji mājās! � viņa sacīja.

��� Es vienmēr bū�u mājās, � viņ� atteica.

Viņa paspieda Vilija roku.

Ar otru roku viņ� pasniedzās pēc cigaretēm uz naktsgaldiņa, un viņa atraisīja savus pirkstus no viņējiem, lai viņ� varētu uz�ķilt sērkociņu. Viņ� gulēja uz muguras ar galvu uz plānā spilvena un smēķēja. Istaba bija tum�a, gaisma iespīdēja vienīgi pa atvērtajām durvīm no dzīvojamās istabas. Viņ� izskatījās pēc zēna, kam neizbēgt no soda, ja viņu pieķertu smēķējam. � Nu, � viņ� sacīja, � kad tu savu esi panākusi, mēs varētu mazliet ap�runāties. Ko tu �odien esi piedzīvojusi?

Grētiņa vilcinājās. Vēlāk, viņa nodomāja. � Viss kā parasti. Gaspārs atkal mēģināja tuvoties. � Gaspārs bija galvenās lomas tēlotājs un reiz kāda mēģinājuma starphrīdī palūdza Grētiņu savā ģērbtuvē, it kā lai izlasītu da�as rindas, un tur vārda tie�ākajā nozīmē nometa viņu uz tahtas.

��� Vecais Gaspārs zina, kas ir labs, ja ko labu ierauga, � it omulīgi noteica Vilijs.

��� Vai tev neliekas, ka tev vajadzētu ar viņu parunāt un pa�teikt, lai liek tavu meiteni mierā? � Grētiņa jautāja. -� Vai varbūt iekraut viņam pa ģīmi?

��� Viņ� mani nosistu, � Vilijs, nemaz nekaunēdamies, sacīja, � viņ� ta�u ir divreiz lielāks par mani.

��� Esmu iemīlējusies gļēvulī, � teica Grētiņa un noskūpstīja viņu uz auss.

��� Jaunām, vientiesīgām lauku mei�ām tā atgadās. � Vilijs labsajūtā pūta gaisā dūmus. � Ar to meitenēm jātiek pa�ām galā. Ja tu esi pietiekami pieaugusi, lai naktī rādītos lielajā pil�sētā, tad esi arī pietiekami pieaugusi, lai sevi aizstāvētu.

��� Es piekautu katru, kas mēģinātu tuvoties tev, � Grētiņa sacīja.

Vilijs iesmējās: � Par to esmu pārliecināts.

��� �odien teātrī bija iegriezies Nikolss. Pēc mēģinājuma viņ� teica, ka varbūt nākamgad jaunajā lugā varētu man dot lomu. Lielu lomu, viņ� teica.

��� Tu kļūsi par zvaigzni. Tavs vārds mirdzēs neonā, � Vilijs sacīja. � Tu aizmetīsi mani kā novalkātu tupeli.

Labāk tagad nekā vēlāk, viņa nodomāja. � Es laikam neva�rē�u nākamajā sezonā strādāt, � viņa sacīja.

��� Kālab ne? � Viņ� pacēlās uz elkoņa un ziņkāri palūkojās uz Grētiņu.

��� �orīt biju pie ārsta, � viņa teica, �� esmu stāvoklī.

Viņ� cie�i ieskatījās viņai sejā, it kā to pētīdams. Tad piecē�lās un nospieda cigareti. � Man slāpst, � viņ� sacīja. Un stī�vām kājām izkāpa no gultas. Grētiņa redzēja garās rētas ēnu viņa muguras lejasdaļā. Viņ� uzvilka vecu kokvilnas ritasvārku un izgāja dzīvojamā istabā. Grētiņa dzirdēja, kā viņ� ielej glāzē alu. Pilnīgi iztuk�ota viņa tumsā atlaidās guļus. Viss pagalam. Viņa atcerējās nakti, kad tas dro�i vien notika. Viņi vēlu, gandrīz �etros, atgriezās mājās pēc dedzīgiem strīdiem pie kaut kādiem cilvēkiem. Trakākais, ka strīds notika par Japānas ķeizaru Hirohito. Visi bija krietni iedzēru�i. Arī viņa bija apskurbusi un aiz�mirsa padomāt par piesardzību. Parasti viņi, mājās atgriezu�ies, bija pārāk noguru�i, lai vēl nodotos mīlestībai. Tai vienā sasodī�tajā naktī viņi nebija pārāk noguru�i. Un viss Japānas ķeizara dēļ. Ja Vilijs kaut ko sacīs, viņa domāja, teik�u, ka taisī�u abortu. Viņa zināja, ka nemū�am netaisīs abortu, bet Vilijām viņa to pa�teiks.

Vilijs atgriezās guļamistabā. Viņa iededza gaismu pie gultas. Sai sarunai jātiek pienācīgi apgaismotai. Tas, ko viņa redzēs Vilija sejā, būs nozīmīgāks nekā tas, ko viņ� sacīs. Viņa pārvilka sev pāri segu. Vilija vecais kokvilnas rītasvārks plandīja ap viņa trauslo augumu. Rītasvārks bija no mazgā�anas pavisam izbalojis.

��� Klausies, � Vilijs sacīja, apsēdies uz gultas malas.

� Klausies vērīgi. Es dabū�u �ķir�anos vai arī to bābieti nositī�u. Pēc tam mēs apprecēsimies un es pabeig�u zīdaiņu kop�anas un baro�anas kursus. Jūs mani sapratāt, mis D�ordeika?

Viņa pētīja Vilija seju. Tajā viss bija kārtībā. Vēl labāk nekā kārtībā.

��� Es jūs sapratu, � viņa klusi sacīja.

Viņ� noliecās pār Grētiņu un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viņa satvēra Vilija rītasvārka piedurkni. Ziemsvētkos viņa uzdāvinās viņam jaunu rītasvārku. Zīda.

II

Boilens ar tvīda mēteli mugurā stāvēja pie bāra un stingi blenza glāzē, kad Rūdolfs, nokāpis da�us pakāpienus, ienāca no Astotās ielas ar nelielo ceļasomu rokā. Pie bāra stāvēja tikai vī�rie�i, vairums no tiem laikam homoseksuāļi.

��� Es redzu, ka atgrie�aties ar somu, � Boilens sacīja.

��� Viņa to negribēja.

��� Un kleitu?

��� Kleitu viņa paņēma,

��� Ko jūs dzersiet?

��� Glāzi alus, lūdzu.

�� Vienu alu, lūdzu, � Boilens sacīja bārmenim. � Es tur�pinā�u to pa�u viskiju.

Boilens palūkojās savā atspulgā spoguli, kas atradās aiz bāra letes. Viņa uzacis bija gai�ākas nekā iepriek�ējā nedēļā. Seja tum�i iedegusi, it kā viņ� mēne�iem būtu gul�ņājis kādā dien�vidu pludmalē. Divi trīs homo bija tikpat brūni iedegu�i. Rūdolfs tagad zināja, ka Boilens sauļojas ar kalnusaules aparātu. �Es visu laiku cen�os izskatīties iespējami veselīgs un pievilcīgs,� Boilens kādreiz bija paskaidrojis Rūdolfam, �pat tad, ja nedēļām nesatieku neviena cilvēka. Tas ir zināms veids, kā saglabāt pa��cieņu.�

Rūdolfs bija tik melnīgsnējs, ka spēja sevi cienīt arī bez kal�nusaules.

Bārmenis nolika dzērienus viņiem priek�ā uz letes. Boilenam, glāzi paceļot, mazliet drebēja roka. Rūdolfs domās minēja, cik glā�u viskija Boilens jau iztuk�ojis.

��� Vai jūs viņai teicāt, ka esmu te? � Boilens vaicāja.

�� Jā.

��� Viņa atnāks?

��� Nē. Vīrietis, kas bija pie viņas, gribēja nākt un iepazīties ar jums, bet viņa negribēja. � Nebija nekādas jēgas izvairīties no godīgas atbildes.

��� Ak tā, � Boilens sacīja, � vīrietis, kas bija pie viņas �

��� Viņa dzīvo kopā ar kādu cilvēku.

��� Saprotu, � Boilens neskanīgi noteica, � ilgi viņa nav gaidījusi.

Rūdolfs dzēra alu.

��� Jūsu māsa ir pārlieku juteklīga sieviete, � Boilens sa�cīja. � Bīstos, ka tas pie laba gala nevedīs.

Rūdolfs klusēdams turpināja sūkt alu.

��� Varbūt viņi ir precēju�ies?

��� Nē. Viņ� pagaidām vēl ir precējies ar citu sievieti. Boilens atkal labu brīdi raudzījās savā spoguļattēlā. Drukns

jauns puisis melnā d�emperī ar augstu apkakli, stāvēdams gaba�liņu tālāk pie letes, uztvēra spogulī Boilena skatienu un pasmai�dīja. Boilens pagrieza galvu sānis, pievērsdamies Rūdolfam:

��� Kāds tas puisis ir? Jums viņ� patīk?

��� Jauns, � Rūdolfs atbildēja. � Likās diezgan patīkams. Joko vienā gabalā.

�� Joko vienā gabalā� � Boilens atkārtoja. � Kāpēc lai viņ� nejokotu? Kāds viņiem dzīvoklis?

��� Divas mēbelētas istabas mājā bez lifta.

��� Jūsu māsai piemīt romantiska nevērība pret naudu, � Boilens sacīja. � Vēlāk viņa to no�ēlos. Tāpat kā no�ēlos daudz ko citu.

��� Viņa izskatījās laimīga. � Rūdolfam riebās Boilena pa�reģojumi. Viņ� nevēlējās, lai Grētiņai kaut ko vajadzētu no�ēlot.

��� Ar ko tad tas jaunais cilvēks nodarbojas? Jums izdevās to uzzināt?

��� Raksta kādam radio�urnālam.

��� O, � Boilens noteica, � no tās sugas.

��� Tedij, � teica Rūdolfs, � ja gribat dzirdēt manas do�mas � jums vajadzētu viņu aizmirst.

��� Balstoties uz savu bagāto pieredzi, � Boilens sacīja,

��� jūs man dodat padomu viņu aizmirst.

��� Okei, � Rūdolfs attrauca, �� pieredzes man nav. Bet es viņu redzēju. Redzēju, kādām acīm viņa uz to puisi skatās.

��� Vai jūs viņai teicāt, ka es vēl joprojām gribētu viņu ap�precēt?

��� Nē. Tas ir kaut kas, ko labāk jūs pats varat viņai pateikt. Un jūs ta�u nedomāsiet, ka varēju ar viņu par to runāt tā pui�a klātbūtnē?

��� Kālab ne?

��� Tedij, jūs par daudz dzerat.

�� Tie�ām? � Boilens jautāja. � Iespējams. Jūs negribētu kopā ar mani griezties atpakaļ un apciemot māsu, ko?

��� Jūs zināt, ka es to nevaru, � Rūdolfs atteica.

�� Nē, jūs nevarat, � sacīja Boilens. � Jūs esat tāds pats kā visi jūsu ģimenē. Ne velna jūs nevarat.

�� Paklausieties, � Rūdolfs apskaitās. � Es varu gan. Varu iesēsties vilcienā un braukt uz mājām. Tūliņ.

��� Piedodiet, Rūdolf, � Boilens pastiepa roku un pieskārās Rūdolfa delmam. � Es te stāvēju, sev iestāstīdams, ka viņa kopā ar jums ienāks pa tām durvīm, bet viņa neienāca. Sliktas uzve�dības pamatā ir vil�anās. Tādēļ nekad nevajag pa�am radīt situ�āciju, kas var sagādāt vil�anos. Piedodiet. Uz mājām jūs, pro�tams, nebrauksiet. Mēs izmantosim jūsu brīvestību un �onakt uzdzīvosim. Da�us kvartālus no �ejienes ir labs restorāns; sāksim ar to. Bārmeni, lūdzu, rēķinu!

Viņ� nolika uz bāra da�as naudaszīmes. Jauneklis melnajā d�emperī pienāca pie viņiem. � Vai drīkstu kungus ielūgt uz kādu glāzīti? � viņ� smaidīja un nenolaida acis no Rūdolfa.

�� Jūs esat muļķi, � Boilens rāmi konstatēja.

��� Labāk pazūdi kokos, dārgumiņ! � jauneklis ieteica.

Bez brīdinājuma Boilens viņam iezvēla � pamatīgi, tie�i pa degunu. Puisis atmuguriski atsitās pret bāra leti, pa degunu vi�ņam sāka tecēt asinis.

��� Ejam, Rūdolf, � Boilens mierīgi aicināja.

Viņi tika ārā no bāra, iekams bārmenis vai kāds cits īsti ap�jēdza, kas noticis.

�� Esmu te bijis tikai pirms kara, � Boilens sacīja, kad viņi gāja uz Sestās avēnijas pusi, � tajā laikā apmeklētāju kontin�gents bija citāds.

Pēc vakariņām restorānā, kur rēķins, kā Rūdolfs ievēroja, pārsniedza divpadsmit dolārus, viņi aizbrauca uz kādu naktsklubu, kas atradās pagrabstāvā. � Jūs varbūt radīsiet ierosmi savam ansamblim, � Boilens sacīja, � te spēlē viens no labākajiem orķestriem pilsētā. Un gandrīz aizvien ir kāda jauna nēģeru dziedātāja.

Naktsklubs bija stāvgrūdām pilns, galvenokārt ar jauniem cilvēkiem. Viņu vidū bija daudz nēģeru. Tomēr Boilens par labu dzeramnaudu dabūja galdiņu pie nelielās dejasgrīdas. Mūzika bija apdullino�i skaļa un brīni�ķīga. Vienīgais, uz ko �River Five� pui�us �is orķestris varētu ierosināt, būtu samest visus savus instrumentus upē.

Rūdolfs, pilnīgi nodevies mūzikai, sajūsmā saliecās uz priek�u un nenolaida acis no nēģera, kas pūta trompeti. Boilens sēdēja, atlaidies krēslā, un tuk�oja viskija glāzes. Arī Rūdolfs bija pa�sūtījis viskiju, jo kaut ko vajadzēja pasūtīt, bet glāze neskarta stāvēja uz galdiņa. Boilens pa visu vakaru bija tik daudz dzēris, ka dro�i vien vairs nebūs spējīgs vadīt ma�īnu, un Rūdolfs sa�prata, ka jāpatur skaidra galva, lai varētu sēsties pie stūres. Boi�lens Portfilipas apkārtnē bija viņam iemācījis vadīt ma�īnu.

�� Tedij! � Pie galdiņa pienāca sieviete īsā vakarkleitā ar kailām rokām un pleciem. � Tedij Boilen, es jau domāju, ka esi nomiris.

Boilens piecēlās. � Hallo, Sisij, � viņ� sacīja, � es neesmu nomiris.

Sieviete viņu apskāva un noskūpstīja uz lūpām. Boilens nepa�tikā aizgrieza galvu. Rūdolfs, lāgā nesaprazdams, ko darīt, pie�cēlās.

��� Kur tu visu laiku biji noslēpies? � Sieviete mazliet atkā�pās, tomēr neatlaida Boilena piedurkni. Viņa bija bagātīgi apkā�rusies ar rotaslietām, kas mirguļoja trompetes reflektētajā ram�pas gaismā. Rūdolfs neprata noteikt, vai dārgakmeņi ir īsti vai ne. Viņa bija pārmērīgi kosmetizēta, ar izēnotiem plakstiem un ko�i sarkanām lūpām. Smaidīdama viņa visu laiku skatījās uz Rūdolfu. Boilens pat negrasījās viņus iepazīstināt, un Rūdolfs nezināja � sēsties vai palikt stāvot. � Mū�ība pagājusi, � sie�viete turpināja, atbildi negaidīdama un nekautri lūkodamās Rū�dolfā. � Dzirdētas vistrakākās valodas. Tīrā apgrēcība, ka pa�i tuvākie un mīļākie cilvēki vienkār�i pazūd no redzes loka. Nāc pie mūsu galdiņa! Visa banda kopā! Sjūzija, D�eks, Karina � Viņi visi traki ilgojas tevi satikt. Tu izskaties brīni�ķīgi, mīļumiņi Mū�am jauns. Iedomājies � satikt tevi tādā vietā kā �ī. Tā ta�u ir īsta aug�āmcel�anās! � Viņa joprojām apveltīja Rūdolfu ar nekautru smaidu. � Ņem savu skaisto, jauno draugu līdzi! Man �ķiet, mīlulīt, es lāgā nesadzirdēju viņa vārdu.

��� Atļaujiet iepazīstināt, � Boilens uzsvērti oficiāli sacīja,

��� misters Rūdolfs D�ordeiks � misis Saika.

��� Saviem draugiem � Sisija, � sieviete papildināja.

��� Viņ� tie�ām ir fantastisks. Nav ko ņemt ļaunā, mīļumiņ, ja esi pārorientējusi

�� Nekļūsti ta�u vēl stulbāka, nekā dievs tevi radījis, Si�sij! � Boilens sacīja.

Sieviete iesmējās. � Redzu, ka tu esi tāds pats sūdabrālis, kāds bijis, Tedij, � viņa teica. � Atnāc nu pie galdiņa un vis�maz sasveicinies ar mūsējiem! � Pamājusi ar roku, viņa pagrie�zās un stūrēja cauri galdiņu d�ungļiem uz zāles viņu galu.

Boilens apsēdās un pamāja arī Rūdolfam, lai sēstas. Rūdolfs juta, ka nosarkst. Par laimi, bija pārāk tum�s, lai kāds to ievē�rotu.

Boilens izdzēra viskija glāzi. � Stulbs sievi�ķis, � viņ� no�teica. -7 Pirms kara man bija ar viņu dēciņa. Viņa stipri nove�cojusi. i� Boilens runādams neskatījās uz Rūdolfu. � Ejam pro�jām, � viņ� sacīja, � te ir drausmīgi trok�ņaini. Un pārāk daudz mūsu melno brāļu visapkārt. Gandrīz kā uz vergu kuģa pēc veiksmīgām cilvēku medībām.

Viņ� pamāja viesmīlim, palūdza rēķinu, samaksāja; viņi sa�ņēma no garderobistes mēteļus un izgāja ārā. Misis Saika, sa�viem draugiem � Sisija, bija pirmais cilvēks, ar kuru Boilens iepazīstināja Rūdolfu, izņemot, protams, Pērkinsu. Ja Boilenam ir tādi draugi, tad viegli saprast, ka viņ� labāk uzturas savā kalnā glu�i viens. Rūdolfs no�ēloja, ka sieviete bija pienākusi pie galdiņa. Pa�a nosark�ana sāpīgi atgādināja, ka viņ� vēl ir jauns un zaļ�. Bez tam viņam būtu paticis tur sēdēt visu nakti un klausīties trompetistā.

Viņiem vajadzēja paieties uz Austrumiem līdz Ceturtajai avē�nijai, kur bija atstāta ma�īna; viņi gāja garām tum�iem veikalu skatlogiem un bāriem, no kuriem spīdēja gaisma, skanēja mū�zika un skaļas sarunas.

��� Ņujorka ir histēriska, � Boilens sacija, � līdzīga nepie�pildītai, neirastēniskai sievietei. Sī pilsēta ir vecīga nimfomāne. �ēlīgā debess, cik laika esmu te velti nositis! � Sievietes ne�gaidītā parādī�anās viņu acīm redzami bija izsitusi no līdzsvara. � Man jālūdz jums piedo�ana par to draņķīgo sievi�ķi, � viņ� sacīja.

��� Man tas neko nenozīmē, � Rūdolfs atteica. Nozīmēja gan, ta�u viņ� nevēlējās, lai Boilens domā, ka tas viņu satraucis.

�� Cilvēki ir riebīgi, � Boilens turpināja, � glūnīgums ir amerikāņa sejas standartizteiksme. Kad nākamreiz brauksim uz pilsētu, paņemiet lidzi savu meiteni. Jūs esat pārāk smalkjūtīgs zēns, lai tiktu nagos tādiem sala�ņām.

��� Es viņu uzaicinā�u, � Rūdolfs sacīja. Viņ� bija gandrīz pārliecināts, ka D�ūlija nebrauks. Viņai nepatika Rūdolfa drau�dzē�anās ar Boilenu. Viņa Boilenu dēvēja par Plēsoņu un par Ūdeņra�a Pārskābes Vecīti.

��� Varbūt paaicināsim Grētiņu un viņas draugu, es vēl pār��ķirstī�u savas vecās piezīmju grāmatiņas un pārbaudī�u, vai kāda no tām meitenēm, ko senāk pazinu, vēl ir dzīva, � un sarī�kosim balli.

�� Tas būs jautri, � Rūdolfs sacīja, � kā �Titānika� bojāeja.

Boilens pasmējās: � Jaunības skaidrā iztēles spēja! Jūs esat vērtīgs zēns. � Viņa balsī skanēja sirsnība. � Ja jums palaimē�sies, jūs dienās būsiet vērtīgs vīrietis.

Viņi bija. aizgāju�i līdz ma�īnai. Starp vējstiklu un �lauķīti bija iesprausta zīmīte � sods par neatļautu ma�īnas novieto�anu. Boilens pat neieskatījies to saplēsa.

��� Ja gribat, es brauk�u, � Rūdolfs ieminējās.

��� Neesmu piedzēries, � Boilens asi atteica un apsēdās pie stūres.

III

Tomass sēdēja izļodzītajā krēslā, ko bija atslējis pret darb�nīcas sienu, ko�ļāja zāles stiebru un skatījās uz kokmateriālu lau�kumu. Diena bija saulaina, un gaisma ar metāla spo�umu atsta�rojās uz pēdējām rudens lapām, kas vēl turējās gar �osejas malu augo�ajos kokos. Līdz pulksten diviem vajadzēja ieeļļot kādu auto�mobili, bet Tomass nesteidzās. Iepriek�ējā vakarā viņam vidus�skolas deju sarīkojumā bija iznācis kautiņ�, tagad sāpēja viss ķermenis un rokas bija satūku�as. Dejas laikā viņ� nemitīgi bija aplaudējis vienam vidusskolas futbola komandas uzbrucējam, at�ņemdams partneri, jo meitene visu vakaru ar viņu koķetēja. Uz�brucējs gan tika brīdinājis, lai Tomass vācas projām, bet viņ� nerimās. Viņ� zināja, ka viss beigsies ar izkau�anos, ta�u, redzot, ka futbolista platā seja sadrūma arvien vairāk, kamēr Tomass dejoja ar �ā meiteni, Tomasā pamodās sensenais izjūtu sajau�kums � tīksme, bailes, varaskāre, salts satraukums. Pēdīgi viņi abi � Tomass un futbolists � izgāja no vingrotavas, kur notika sarīkojums. Futbolkomandas uzbrucējs bija gatavais briesmonis ar lielām, smagām dūrēm, turklāt ļoti izveicīgs. Tas maitasgabals Klods būtu aiz sajūsmas pielaidis bikses, ja būtu bijis klāt. Galu galā Tomass futbolistu nolika gar zemi, ta�u pa�am visas ribas bija kā salauztas. Tas viņam kop� vasaras Elīzijā bija ce�turtais kautiņ�.

�ovakar viņam norunāta satik�anās ar futbolista meiteni.

Tēvocis Harolds iznāca no mazā kantori�a, kas atradās aiz benzīna uzpildes tanka. Tomass zināja, ka viņ� par saviem kau�tiņiem nosūdzēts tēvocim Haroldam, bet tēvocis Harolds viņam nebija ne vārda pārmetis. Tēvocis Harolds zināja ari, ka vēl pirms pulksten diviem jāieeļļo ma�īna, bet arī par to nebilda ne vārda, lai gan Tomass pēc tēvo�a sejas izteiksmes redzēja, cik sāpīgi tam ir noraudzīties, kā Tomass, pret sienu atspiedies, ko�ļā zāles stiebru. Tēvocis Harolds vairs ne par ko neizteica pārmetumu. Pēdējā laikā tēvocis Harolds izskatījās pavisam ne�

lāgi � viņa apaļais, sārtais ģīmis dzeltenīgs un sakrities, bet iz�teiksme tajā kā cilvēkam, kur� jebkuru brīdi gaida eksplodējam bumbu. Bumba bija Tomass. Tikai viens niecīgs mājiens tantei Lizai par to, kas norisinās starp tēvoci Haroldu un Klotildi, � un D�ordeiku ģimenes mājā krietni ilgi neskanētu Tristana un Izoldes dziedā�ana. Tomasam ne prātā nenāca dot tantei Elzai mājienu, bet to viņ� tēvocim Haroldam neteica. Lai pasvīst vien!

Tomass vairs neņēma ēdamo līdzi no mājām. Trīs dienas pec kārtas viņ�, uz darbu iedams, bija atstājis virtuvē uz galda gu�ļam papīra kulīti ar augļiem un Kjotildes sagatavotajām sviest�maizēm. Klotilde nebilda ne vārda. Pēc trim dienām viņa sa�prata � un no rita viņam sviestmaizes vairs netika noliktas. Viņ� ēda uzkodu veikaliņā, kas atradās �osejas malā. Tagad viņ� varēja to atļauties. Tēvocis I-Iarolds maksāja viņam nedēļā desmit do�lāru vairāk. Stulbenis!

��� Ja kāds mani meklē, � tēvocis Harolds sacīja, � bū�u iz�stā�u zālē.

Tomass joprojām raudzījās pāri �osejai un ko�ļāja zāles stiebru. Tēvocis Harolds nopūtās, iesēdās ma�īnā un aizbrauca.

No darbnīcas skanēja virpas dūkoņa: tur strādāja Koins. Kādu svētdienu Koins lejā pie ezera bija noskatījies vienā Tomasa kau�tiņā un kop� tā laika izturējās gau�ām laipni un, ja Tomass kādreiz laikā kaut ko nepadarīja, izdarīja to viņa vietā. Tomass apsvēra, vai ma�īnu, kas līdz pulksten, diviem jāieeļļo, neatstāt Koinam.

Savā 1940. gada fordā piebrauca misis Dornfelda un apstā�jās pie benzīna tanka. Tomass piecēlās un lēnām, neizrādīdams ne mazāko steigu, slāja turp.

��� Hallo, Tomij! � misis Dornfelda uzsauca.

��� Hallo!

��� Lūdzu, Tomij, uzpildi, � misis Dornfelda palūdza. Viņa bija gadus trīsdesmit veca apaļīga blondīne ar zilām pievilta bērna acīm. Viņas vīrs strādāja par kasieri bankā; tas bija ļoti izdevīgi, jo viņa vienmēr zināja, kur vīrs darbalaikā atrodas.

Tomass pakāra �ļūteni, aizskrūvēja ma�īnas benzīna tvertni un sāka spodrināt vējstiklu.

��� Būtu jauki, ja tu �odien atnāktu ciemos, Tomij, � misis Dornfelda sacīja. Tā viņa alla� mēdza uzbildināt � aiziet ciemos. Viņai bija afektēta valoda, turklāt viņa runāja, lūpām trīsot, acim mirk�ķinoties un rokām nemitīgi plivinoties.

��� Iespējams, ka divos varē�u atbrīvoties, � Tomass sacīja. Misteram Dornfeldam pusdivos vajadzēja atgriezties savā aizres�totajā kasiera sprostā.

�� Tad jau iznāks jauka, ilga ciemo�anās! � priecājās misis Dornfelda.

�� Ja tikai varē�u atbrīvoties. � Tomass vēl nezināja, kāds viņam pēcpusdienā būs garastāvoklis.

Viņa pasniedza Tomasam piecu dolāru banknoti un, kad viņ� izdeva atlikumu, satvēra viņa roku. Laiku pa laikam viņa pēc ciemo�anās iebāza Tomasam kabatā desmitnieku. Laikam ta�u misters Dornfelds nespēja viņai dot nekā, itin nekā.

Kad viņ� atgriezās no apciemojumiem pie misis Dornfeldas, viņa krekla apkaklīte vienmēr bija notriepta ar lūpu krāsu, un viņ� kreklu tī�ām nolika tā, lai Klotilde, savācot mazgājamo veļu, to redzētu. Klotilde nekad neieminējās par lūpu krāsu. Nākamajā dienā krekls bija kārtīgi izmazgāts, izgludināts un nolikts uz viņa gultas.

Nekas un neviena nespēja viņam līdzēt. Ne misis Dornfelda, ne misis Berimena, ne dvīņumāsas, ne citas. Visas gatavās cūkas. Neviena nespēja palīdzēt viņam pārvarēt jūtas pret Klotildi. Klo�tilde dro�i vien visu zināja � �ajā smirdo�ajā mazpilsētā neko nebija iespējams noslēpt �, un viņ� cerēja, ka Klotildei sāp. Vismaz tikpat stipri, cik viņam. Bet, ja arī sāpēja, viņa to ne�izrādīja.

��� Pulksten divos � laimes stunda, � no�ivināja misis Dorn�felda.

No tādiem vārdiem patiesi var uznākt vemiens.

Misis Dornfelda iedarbināja motoru un aizplivinājās. Tomass aizgāja atpakaļ un apsēdās pie sienas pieslietajā krēslā. No darb�nīcas, rokas slaucīdams, iznāca Koins. � Kad es biju tavos ga�dos, � Koins sacīja, noraudzidamies pakaļ pa �oseju aizbrauco��ajam fordam, � skaidri zināju, ka man nemū�am neceltos, ja es ietu pie precētas sievas.

��� Man ceļas, � Tomass atteica.

�� Tā jau rādās. � Koins nebija slikts puisis. Tomasa septiņ�padsmitās dzim�anas dienas svinībām viņ� cēla galdā veselu pu�deli burbona, un par abiem viņi to pēcpusdienā iztuk�oja.

Tomass patlaban ar maizes kumosiņu saslaucīja no �ķīvja-, �niceles mērci, kad veikalā ienāca policists D�o Kuncs. Pulkstenis rādija bez desmit minūtēm divi, un veikals bija gandrīz tuk�s � tikai divi zāģētavas strādnieki beidza azaidu un veikalnieks Eliāss berza cepamās restes. Tomass vēl nebija iz�ķiries � iet vai neiet ciemos pie Bertas Dornfeldas.

Kuncs piegāja pie letes, kur Tomass sēdēja, un jautājai � Tomass D�ordeiks?

��� Hallo, D�o! � Tomass atsaucās. Kuncs pāris rei�u nedēļā mēdza iegriezties papļāpāt. Viņ� pastāvīgi dievojās, ka metī�ot policijas dienestu pie malas, jo alga esot no�ēlojama.

��� Tu atzīsti, ka esi Tomass D�ordeiks? � Kuncs atkārtoja oficiālā policista balsī.

��� Kas noticis, D�o? � Tomass nekā nesaprata.

��� Es, dēls, �ķiet, tev kaut ko jautāju, � atteica Kuncs, izslējies tā, ka formas tērpam bezmaz �uves sprāga pu�u.

��� Jūs ta�u zināt, kā mani sauc, � Tomass brīnījās. � Kurā vietā jāsmejas?

��� Tu nāksi rnan līdzi, dēls, � Kuncs noteica. � Man ir ap�cietinā�anas orderis uz tava vārda. � Viņ� sagrāba Tomasa delmu virs elkoņa. Eliāss pārstāja berzt restes, abi zāģētavas pui�i aizmirsa celt kumosu pie mutes, veikalā valdīja absolūts klusums.

��� Esmu pasūtījis plātsmaizi un tasi kafijas, � Tomass teica, � un aizvāciet ķepas, D�o!

��� Cik viņ� jums parādā, Eliās? � Kuncs jautāja, cie�i turē�dams Tomasu.

��� Ar kafiju un plātsmaizi vai bez kafijas un plātsmaizes? � Eliāss jautāja.

��� Bez.

��� Septiņdesmit piecus centus, � atteica Eliāss.

��� Samaksā, dēls, un nāc � tikai mierīgi! � Kuncs noko�mandēja. Kādu apcietināt viņam neiznāca vairāk kā reizes div�desmit gadā, tādēļ viņ� centās to darīt priek�zīmīgi.

��� Okei, okei, � Tomass sacīja. Viņ� nolika uz letes septiņ�desmit piecus centus. � Jēziņ, � viņ� piebilda, � D�o, jūs man izlauzīsiet roku!

Kuncs steidzīgi izveda viņu no veikala. Pīts Spinelli, D�o partneris, sēdēja pie patruļas ma�inas stūres, motors darbojās.

��� Pīt, � Tomass viņu uzrunāja, � sakiet D�o, lai viņ� lai� mani vaļā.

��� Aizveries, puika! � Spinelli noteica.

Kuncs iestūma Tomasu aizmugurē, pats apsēdās viņam bla�kus � un patruļas ma�īna aizbrauca uz pilsētu.

� Apsūdzība skan: izvirtība ar mazgadīgiem, � paziņoja ser�ants Horvāts. � Mums ir ar zvērestu apliecināts iesniegums. Vediet viņu projām, pui�i!

Tomass stāvēja starp Kuncu un Spinelli. Katrs turēja viņu aiz vienas rokas. Viņu aizveda un iestūma kamerā. Tomass

paskatījās rokaspulkstenī. Divdesmit pāri diviem. Bertai Dornfeldai �odien jāiztiek bez ciemiņa.

Cietuma vienīgajā kamerā bija vēl viens ieslodzītais, kārns gadus piecdesmit vecs vīrs, apaudzis ar vismaz astoņas dienas neskūtu bārdu. Apcietināts par malumedniecību. Viņ� pastāstīja Tomasam, ka �ī esot divdesmit tre�ā reize, kad viņ� iesēdināts par stirnu �au�anu.

IV

Harolds D�ordeiks nervozi pastaigājās pa peronu �urp un turp. Tie�i �ovakar vilcienam vajadzēja kavēties! Viņu mocīja grēmas, un viņ� bailīgi paspaidīja vēderu. Uztraukums viņam vienmēr iedarbojās tie�i uz vēderu. Un kop� vakardienas, kad pustrijos pēcpusdienā Horvāts viņam piezvanīja no cietuma, laiks bija pa�gājis vienos uztraukumos. Viņ� nebija gulējis ne mirkli, jo Elza augu nakti mirka asarās un ik pa brīdim ņēmās izmisīgi vaimanāt, ka viņi apkaunoti uz visu mū�u, ka viņa vairs nevarē�ot ļaudīs rādīties, ka viņ� bijis neaprakstāms muļķis, paņemdams mājās tādu me�a zvēru.

Elzai bija taisnība: viņ� nevarēja noliegt, ka patiesi bijis stul�benis un ka viņam pārāk laba sirds. Lai radi, kur radi, bet tajā pēcpusdienā, kad Aksels piezvanīja no Portfilipas, viņam vajadzēja pateikt �nē�.

Viņ� domāja par Tomasu, kur� tagad cietumā dod vaļā kā vāj�prātīgs, bez kauna un no�ēlas atzīstas visā, nosauc uzvārdus. Kas lai zina, ko tikai tas puika nepateiks, ja jau reiz sācis runāt? Viņ� zināja, ka mazais riebeklēns viņu ienīst. Kas tādam aizliegs pastāstīt par �melnā tirgus� taloniem, par kosmetizētajām lietota�jām ma�īnām ar motoru, kas izturēs labi ja simt jūd�u, par ne�legāli paaugstinātajām jauno ma�īnu cenām, apejot cenu kon�troli, par ventiļu un kolbu remontu ma�īnām, kurām īstenībā nebija lielākas vainas kā aizsērējusi sprausla? Varbūt pat par Klotildi? Ielaid tikai tādu zeņķi savā mājā � un jau tu esi kļuvis par viņa gūstekni. Grēmas grieza tēvocim Haroldam vēderā kā ar nazi. Viņ� sāka svist, kaut gan stacijā bija auksti un zēģelēja ass vēj�.

Viņ� cerēja, ka Aksels atvedīs krietnu naudas �ūksni. Un dzim�anas apliecību. Viņ� bija aizsūtījis Akselam telegrammu, kurā lūdza piezvanīt, jo Akselam mājās tālruņa nav. Mūsu lai�kos! Telegrammu viņ� bija sacerējis iespējami draudīgu, lai jus�tos dro�s, ka Aksels tie�ām piezvanīs, un tomēr jutās pat mazliet pārsteigts, kad tālrunis iezvanījās un klausulē atskanēja brāļa balss.

Viņ� izdzirda vilcienu iegrie�amies līkumā pie stacijas un ner�vozi atkāpās tālāk no perona malas. Nebūtu brīnums, ja viņam pa�reizējā satraukumā uznāktu sirdslēkme un viņ� sabruktu tur�pat uz vietas.

Vilciens lēnām piebrauca, apstājās, no tā izkāpa da�i cilvēki un aizsteidzās skaudrajā vējā. Vienu mirkli viņam sirds pamira bailēs. Viņ� neredzēja Aksela. Aksels jau ari nebija normāls tēvs: visu laiku, kop� Tomass dzīvoja Elīzijā, brālis ne reizes nebija atrakstījis ne Tomasam, ne viņam pa�am. Tāpat ari māte, kārnā, iedomīgā nezināmas palaistuves meita. Un brālis ar māsu arī ne. Ko gan var gaidīt no tādas ģimenes?

Tad viņ� ieraudzīja liela auguma vīrieti strādnieka cepurē un lētā vējjakā klibojam uz viņa pusi. Ir gan mode ģērbties! Harolds nopriecājās, ka metas jau krēsla un tuvumā tik maz cilvēku. Toreiz, kad aicināja Akselu kļūt par kompanjonu uzņēmumā, viņ� gan laikam nebūs bijis pie pilna prāta.

��� Nu, es atbraucu, � Aksels sacīja. Viņi nesarokojās.

�� Sveiks, Aksel! � teica Harolds. � Sāku jau uztraukties, ka neatbrauksi. Cik tev ir līdzi?

��� Pieci tūksto�i dolāru, � Aksels atbildēja.

��� Ceru, ka pietiks, � sacīja Harolds.

�� Jāpietiek, � asi atteica Aksels, � vairāk man nav. � Viņ� izskatās vecs, Harolds nodomāja, un sanīcis. Harolds nemaz neatcerējās, ka brālis tik stipri klibo.

Kopā viņi izgāja cauri stacijai pie Ilarolda ma�īnas.

�� Ja gribi satikt Tomiju, � Harolds ieminējās, � tev būs jāpagaida līdz rītam. Pēc se�iem vakarā apmeklētājus nepielai�.

��� Es to suņabērnu acīs negribu redzēt, � Aksels atteica.

Harolds gan nodomāja, ka pat pa�reizējos apstākļos nav pa�reizi nosaukt pa�am savu dēlu par suņabērnu, ta�u neteica nekā

�� Vai esi ēdis pusdienas, Aksel? � viņ� apjautājās. � Elzai dro�i vien ledusskapī kaut kas atrastos.

��� Netērēsim laiku, � Aksels sacīja. � Kam jādod nauda?

�� Tēvam � Ābrahamam Ceizam. Viņ� ir viens no iespaidī�gākajiem vīriem mūsu pilsētā. Tavs dēls arī atradis isto, ko iz�raudzīties! � Harolds rūgti piebilda. � Kāds skuķēns no tabrikas viņam nelikās pietiekami labs.

��� Vai viņ� ir �īds? � Aksels noprasīja, kad viņi sēdās ma��īnā.

��� Ko? � Harolds apjucis atjautāja. Tā tikai vēl trūka, tas gan vareni palīdzētu visu nokārtot, ja piedevām izrādītos, ka Aksels ir nacists.

��� Kādēļ?

�� Ābrahams, � Aksels paskaidroja.

�� Nē. Tā ir viena no senākajām dzimtām pilsētā. Viņiem te pieder gandrīz viss. Tu vari būt laimīgs, ja viņ� pieņems tavu naudu.

�� Jā, � noteica Aksels, � laimīgs gan.

Harolds atpakaļgaitā izbrauca no stāvvietas un sāka braukt uz Ceizu nama pusi. Tas atradās savrupmāju rajonā netālu no D�ordeika mitekļa. � Es runāju ar viņu pa tālruni, � Harolds sacīja, � pateicu, ka tu brauc. Pēc balss sprie�ot, viņ� bija glu�i kā bez prāta. Nevarēju viņam to ņemt ļaunā. Ir jau traki, atnā�kot mājās, uzzināt, ka viena meita ir stāvoklī. Bet abas! Turklāt viņas ir dvīņumāsas.

�� Tad viņi varēs iepirkt zīdaiņu pūriņus par vairumtirdz�niecības cenām! � Aksels iesmējās. Viņa smiekli skanēja kā skārda trauka atsi�anās pret izlietni. � Dvīnes. Tomass gan tad bijis krietni nodarbināts!

�� Tu jau nezini ne pusi no viņa varoņdarbiem, � Harolds sacīja, � viņ� bez tam piekāvis vismaz duci cilvēku. � Baumas, lidz tās pa pilsētas garo tenku ķēdi nokļuva līdz Haroldam, bija krietni pārspīlētas. � Tīri brīnums, ka viņ� jau agrāk nav ticis cietumā. Visi no viņa baidās. Ir ta�u glu�i dabiski � ja kādam par �o joku jāmaksā, tad tas būs viņ�. Bet kas cietis? Es un Elza.

Aksels nelikās ne zinis ne par sava brāļa, ne viņa sievas cie�anām. � Kā viņi zina, ka vainīgs mans puika?

��� Māsas atzinu�ās tēvam. � Harolds sāka braukt lēnāk. Viņ� nesteidzās sastapties ar Ābrahamu Ceizu. � Viņas, tās dviņumāsiņas, ir ielaidu�ās ar visiem pilsētas zēniem un r.r labu daļu pieaugu�o vīrie�u � to zina visi, bet, kad jānosauc kāds vārdā, tad pirmais, protams, būs tavs Tomijs. Viņas ta�u neteiks, ka tas bijis jaukais kaimiņu puisēns vai policists D�o, vai Harvardas students, kura vecāki divreiz nedēļā pie Ceiziem spēlē brid�u. Visu uzgrū� melnajai avij. Abas mazās nekrietneles nav muļķes. Un tavs dēls viņām iestāstījis, ka viņam ir deviņpadsmit gadu. Plātīzers! Mans advokāts apgalvo, ka pusaud�us, kam vēl nav astoņpadsmit, nevar apsūdzēt par izvirtību ar nepiln�gadīgiem.

��� Par ko tad visa brēka? � Aksels jautāja. � Man ir viņa dzim�anas apliecība.

�� Nedomā, ka tas ir tik vienkār�i, � Harolds paskaidroja. � Misters Ceizs zvēr, ka varot noturēt puiku cietumā kā maz�gadīgo noziedznieku, līdz tas kļūst divdesmit vienu gadu vecs. Un to viņ� tie�ām var. Tas nozīmē �etrus gadus. Un nedomā, ka Tomijs uzlabos savu stāvokli, ja policistiem pateiks, ka personiski pazīst divdesmit pui�u, kas ielaidu�ies ar tiem skuķiem, un iesniegs sarakstu. Tas tikai visus saniknotu. Tas darītu kaunu pilsētai, un viņi liks Tomijam par to samaksāt. Arī man un Elzai. Sis ir mans veikals, � viņ� automātiski piebilda. Viņi brauca ga�rām ma�īnu izstā�u zālei. � Bū�u priecīgs, ja man neietrieks ķie�ģeli logā.

��� Vai tu draudzējies ar Ābrahamu?

��� AAan reizēm iznāk dari�ana ar misteru Ceizu, � Harolds atteica. � Es viņam pārdevu linkolnu. Nevaru glu�i teikt, ka mēs saejamies vienās un tajās pa�ās aprindās. Viņ� stāv rindā uz jaunu merkūriju. Es varētu rīt pat pārdot simt ma�īnu, ja būtu piegāde. Nolādētais kar�! Tu nevari iedomāties, kādas grūtības man bija jāpārcie� �ajos �etros gados, lai noturētos virs ūdens. Un tagad, kad sāku mazliet uzelpot, atkal �ī ķibele.

��� Neizskatās, ka tev klātos tik ļauni, � Aksels piebilda.

��� Izskats jāsaglabā. � Viens bija skaidrs. Ja Aksels kaut uz mirkli iedomājies aizņemties naudu, tad viņ� rūgti vilsies.

��� Kas galvo, ka Ābrahams nepaņem no manis naudu un to�mēr neiebā� manu puiku cietumā?

��� Misters �eizs ir vīrs ar vārdu, � Harolds sacīja. Viņam pēk�ņi uzmācās drausmīgas bailes, ka Aksels var sākt misteru Ceizu godāt par Ābrahamu viņa pa�a mājā. � Viņam ir visa pilsēta kabatā. Policija, tiesne�i, mērs, partijas organizācija. Ja viņ� sacīs, ka lieta jāizbeidz, tad to izbeigs.

�� To es viņam tie�ām ieteiktu, � sacīja Aksels. Viņa balsī ieskanējās draudi, un Harolds atcerējās, cik varmācīgs zēns bija Aksels viņu bērnības laikā Vācijā. Aksels bija karojis un nogali�nājis cilvēkus. Tas nebija civilizēts cilvēks � ar savu skarbo, slimīgi bālo seju un svelo�o naidu pret visiem, pat pret pa�a miesu un asini. Harolds sāka prātot, vai tikai nav pieļāvis kļūdu, ziņodams brālim un atsaukdams to uz Elīziju. Varbūt labāk būtu bijis pamēģināt visu nokārtot pa�am. Bet viņ� zināja, ka būs jā�maksā, un tas viņu iedzina panikā. Grēmas viņu sagrāba no jauna, kad viņi piebrauca pie baltās mājas, kur dzīvoja Ceizu ģimene.

Abi vīri piegāja pie namdurvīm, un Harolds piezvanīja. Viņ� noņēma platmali un turēja to pie krūtīm tā, it kā sveicinātu valsts karogu. Aksels savu �okejnīcu paturēja galvā.

Durvis atvērās, un tajās parādījās istabene. Misters Ceizs vi�ņus gaidot, viņa sacija.

� Viņi savāc miljoniem stalti noaugu�u jaunu pui�u� � Malumednieks zelēja tabakas kum�ķi un runādams ik pa brīdim iespļāva skārda bund�ā, kas stāvēja viņam blakus uz grīdas. � �stalti noaugu�u pui�u un aizsūta, lai tie cits citu sakropļo vai nokauj ar necilvēciskiem iznicinā�anas iero�iem, un pēcāk viņi pa�i sevi apsveic, nokar sev krūtis ar medāļiem un drasē pa pilsētas lielākajām ielām, bet mani iesloga cietumā un sauc par sabiedrības ienaidnieku tālabad vien, ka es laiku pa laikam paklaiņoju pa Amerikas me�iem un no�auju kādu bucēnu ar savu 1910. gada 22. kalibra vin�esteru. � Malumednieks bija kalnietis no apvidus starp Misūri un Arkanzasu un runāja kā ceļojo�s lauku sludinātājs.

Kamerā bija �etras lāviņas, katrā pusē pa divām. Malumed�nieks, kuru sauc par Deivu, gulēja uz savas lāviņas un Tomass uz otras pie pretējās sienas. No Deiva plūda visai spēcīga smaka, un Tomass centās turēties pienācīgā attālumā. Viņi bija kopā pavadīju�i kamerā divas dienas, un Tomass jau zināja krietni daudz par Deivu, kas dzīvoja viens pats būdā pie ezera un tagad priecājās, ka ieguvis pastāvīgu klausītāju. Deivs bija ieradies no kalniem un sācis strādāt Dotroitā automobiļu rūpnīcā, un pēc piecpadsmit nostrādātiem gadiem nolēmis, ka pietiek. � Es strā�dāju lakotavā, � Deivs stāstīja, � ķimikāliju smirdoņā un pek�les karstumā, un upurēju sava mū�a atliku�ās dienas, lai lakotu automa�īnas, kur vizināties tipiem, kas man ne vella nenozīmēja, un pienāca pavasaris, un kokiem saplauka lapas, un pienāca va�sara, tika ievākta ra�a, un pienāca rudens, un pilsētas kungi ēr�motās cepurēs, ar medību atļaujām kabatā un brīnumplintēm brauca uz me�u un �āva stirnas, bet es no gadalaikiem nemanīju nenieka � tikpat labi es būtu varējis būt pieķēdēts pie staba vis�dziļākajā bedrē. Es esmu kalnietis un jutos pavisam panīcis, līdz vienā jaukā dienā sapratu, kurp ved mans ceļ�, un aizgāju me�os. Mū�a atliku�ās dienas jātērē ar apdomu, dēls. Pasaulē ir viltīgi iekārtots tā, lai ikviens cilvēka bērns tiktu pieķēdēts pie dzelzs staba melnā pekles caurumā, un neļauj sev apmānit acis, ja �ie to bū�anu izkrāso visās varavīksnes krāsās un ar velni�ķī�giem stiķiem lūko tev iestāstīt, ka bedre neesot bedre un stabs nemaz neesot dzelzs stabs, un ķēde neesot ķēde. �.General Mo�tors� prezidents savā debesskrāpja fantastiskajā kabinetā bija tā�pat pieķēdēts tikpat dziļā bedrē kā es, violetu laku krēpodams, savā lakotavā.

Deivs izspļāva tabakas sulu skārda bund�ā blakus lāviņai. Spļāviens it muzikāli noskanēja pret bund�as sienu.

VMB

��� Es neprasu daudz, � Deivs turpināja, � laiku pa laikam kādu stirnu buku un me�a smar�u nāsis. Es nevienu nevainoju par to, ka mani ietupina, tas ir viņu amats tāpat kā medī�ana manējais, un negau�os par tiem pāris mēne�iem, ko pavadu te aiz restēm. Viņi brīnumainā kārtā parasti noķer mani ap to laiku, kad tuvojas ziema un cietums man patie�ām nav par nastu. Ta�u, lai viņi saka ko sacīdami, es tikpat nekad nejutī�os kā noziedz�nieks. Esmu amerikānis, kas Amerikas me�os pārtiek no Ameri�kas stirnu bukiem. Ja viņiem tur, pilsētnieku mednieku klubos, patīk sacerēt da�ādus noteikumus, lai sacer. Visiem tie neder, vienkār�i neder.

Viņ� atkal nospļāvās. � Bet ir viena bū�ana, kas inan visu laiku jaucas pa galvu, � tā ir liekulība. Rau, vienreiz tas pats tiesnesis, kas man piesprieda sodu, ēda cepeti no tā pa�a buka, kuru es pirms nedēļas biju no�āvis, saproti, ēda pats savā majā, viņa pa�a ķēk�a to bija nopirkusi par viņa naudu. Liekulība ir vēzis amerikāņu dvēselē. Padomā pats par savu lietu, dels. Ko tu esi izdarījis? Tikai to, ko ikviens � un viņi to zina būtu darījis tāpat kā tu, ja vien radusies iespēja: tev piedāvāja labu, sulīgu sāna gabaliņu, un tu to apēdi. Tavos gados, dēls, gurnus dida nemiers, un tur nelīdz neviena likumu grāmata. Varu sa�derēt, ka tas pats tiesnesis, kas grasās tev nolaupīt gadus, tas pats tiesnesis, ja vien abas jaunās skuķes ar apaļajiem dibentiņiem, par kurām tu man stāstīji, būtu devu�ās tam tiesnesim ro�kās un ja tas tiesnesis skaidri zinātu, ka neviens viņus neredzēs, � viņ� būtu ņēmies tos apaļos dibentiņus aploki kā dulns āzis. Akurāt kā tas tiesnesis, kas ēda mana buka cepeti. Deivs sa�utumā vēlreiz nospļāvās. � Ve�u likumi. Ko tāds jauns sprukstiņ� jēdz no mazgadīgo pave�anas? Liekulība, dēls, lieku�lība, dēls, liekulība, uz kuru pusi vien acis griez!

Pie kameras durvīm parādījās D�o Kuncs un tās atvēra. � Nāc ārā, D�ordeik! � viņ� sacīja. Kop� Tomass bija izstāstījis tēvo�a Harolda sagādātajam advokātam, ka arī D�o Kuncs pi�nies ar dvīņumāsām, un Kuncs to uzzinājis, viņ� vairs pārāk draudīgi neizturējās. Viņ� bija precējies un triju bērnu tēvs.

Horvātā kabinetā Tomasu gaidīja Aksels D�ordeiks kopā ar tēvoci Haroldu un advokātu. Advokāts bija jauns cilvēks ar rai�pilnu, piņņainu seju un biezām brillēm. Tēvu Tomass nekad ne�bija redzējis tik slikti izskatāmies, pat todien ne, kad viņam iesita.

Viņ� gaidīja tēva sveicienu, bet Aksels klusēja, tad arī viņ� neteica nekā.

�� Tomas, � ierunājās advokāts, � priecājos, ka varu pazi�ņot � lieta nokārtota tā, ka visi apmierināti.

�� Jā-ā, � Horvāts, sēdēdams pie rakstāmgalda, noteica. Pā�rāk apmierināts viņ� neizskatījās.

��� Jūs esat brīvs cilvēks, Tomas, � sacīja advokāts.

Tomass �aubīdamies uzlūkoja piecus istabā sapulcēju�os vīrus.

Nekādu sajūsmu viņ� nevienā sejā neredzēja. � Tas nozīmē, ka vāru vienkār�i iet no �ejienes projām?

��� Tie�i to, � advokāts apstiprināja.

�� Ejam, � noteica Aksels D�ordeiks. � Esmu jau tā �ajā nolādētajā pilsētā izķēzījis pārāk daudz laika. � Viņ� strauji pagriezās un izkliboja ārā.

Tomasam vajadzēja piespiesties, lai lēnām sekotu tēvam. Vi�ņam me�onīgi gribējās mesties projām, cik vien ātri kājas nes, iekams kāds nav apdomājies.

Arā bija saulaina pievakare. Kamerai nebija logu, un tur ne�bija jūtams, kāds ārā laiks. Tēvocis Harolds so|oja Tomasam vienā pusē, tēvs � otrā. Tikpat kā jauna apcietinā�ana.

Viņi iekāpa tēvo�a Harolda ma�īnā. Aksels apsēdās blakus brālim uz priek�ējā sēdekļa, un visa aizmugure palika Tomasam vienam pa�am. Viņ� nekā nejautāja.

�� Es tevi izpirku, ja gadījumā gribi zināt, � ierunājās tēvs. Viņ� nepagriezās atpakaļ, bet runāja tie�i vējstiklā. � Piecus tūksto�us dolāru es samaksāju tam Seilokam par viņa gaļas mārciņu. Pieņemu, ka ne par vienu piegulē�anu visā vēsturē nav tik dārgi samaksāts.

Tomasam gribējās pateikt, ka viņam �ēl, ka viņ� cer kādreiz nākotnē tēvam to atlīdzināt. Bet vārdi aizķērās kaklā.

��� Neiedomājies, ka es to darīju tevis labā, � tēvs sacīja, � vai, �eku, Harolda labā �

��� Lūdzu, Aksel� � Harolds mēģināja iebilst.

�� Jūs abi varētu �ovakar pat izlaist garu � un man pat ēstgriba nesabojātos, � tēvs turpināja. � To es darīju tā vie�nīgā mūsu ģimenes locekļa dēļ, kur� ir kaut ko vērts, � tava brāļa Rūdolfa dēļ. Negribu, lai viņam jāiziet dzīvē ar dzirnak�meni kaklā, ar brāli cietumnieku. Bet �ī ir pēdējā reize, kad gribu tevi redzēt vai kaut ko par tevi dzirdēt. Es tagad sēdī�os vil�cienā un brauk�u uz mājām � un ar to viss starp tevi un mani izbeigts. Saproti?

��� Saprotu, � Tomass neskanīgi atteica.

�� Arī tu aizbrauksi no pilsētas, � tēvocis Harolds sacīja To�masam. Balss viņam drebēja. � Tas bija mistera Ceiza notei�kums, un es viņam, protams, piekritu. Aizvedī�u tevi uz mājām, tu sakravāsi savas mantiņas un �onakt vairs zem mana jumta negulēsi. Vai arī to tu saprati?

� Jā, jā, � Tomass atteica. Lai viņi iesāla savu plholnl Briesmīgi tā kādam vajadzīga!

Vairāk runāts netika. Kad tēvocis ITarolds apturēja ma�īnu pie stacijas, tēvs, ne vārda neteicis, izkāpa un aizkliboja, atsladams ma�inas durtiņas vaļā. Tēvocim Haroldam vajadzēja pa stiepties, lai aizcirstu durtiņas.

Tuk�ajā pa�obeles istabiņā uz Toma gultas bija nolikts mazs, nobru�āts koferītis. Tomass to pazina. Tas piederēja Klotildei. Gultas drēbes bija novāktas un matracis saritināts, it kā tante Elza bītos, ka tikai viņam neienāktu prātā tur kādu brītiņu vēl nosnausties. Tantes Elzas un meiteņu mājās nebija. Lai izvai�rītos no infekcijas, tante Elza bija aizvedusi meitenes uz kino.

Tomass ātri sameta savu mantību koferītī. Daudz jau nebija. Da�i krekli, apak�veļa un zeķes, otrs kurpju pāris un pulovers. Viņ� novilka darba tērpu, kurā bija apcietināts, un uzvilka jauno, pelēko uzvalku, ko tante Elza viņam bija uzdāvinājusi dzim�a�nas dienā.

Viņ� pārlaida skatienu istabai. Uz galda gulēja bibliotēkas grāmata. Bibliotēka bija sūtījusi atklātnes ar paziņojumu, ka turē�anas termiņ� izbeidzies un ka par katru nokavēto dienu jamaksā divi centi. Nu jau viņ� dro�i vien bibliotēkai parādā vis�maz desmit dolārus. Viņ� iemeta grāmatu koferī. Piemiņa no Elizijas Ohaijo �tatā.

Viņ� aizvēra koferi un devās lejā uz virtuvi. Gribēja pateik�ties Klotildei par �emodāniņu. Bet viņas virtuvē nebija.

Viņ� izgāja priek�namā. Tēvocis Harolds stāvēja ēdamistaba un tiesāja lielu gabalu plātsmaizes. Rokas, cepumu pie mutes ceļot, trīcēja. Tēvocis Harolds vienmēr mēdza ēst, kad bija sa�nervozējies. � Ja tu meklē Klotildi, � tēvocis Harolds ierunājas, � vari nepūlēties. Es viņu kopā ar tanti Elzu un meitenēm aiz sūtīju uz kino.

Labi, labi, Tomass nodomāja, vismaz esmu palīdzējis vii.iaī tikt uz kino. Tomēr kaut kāds labums.

��� Vai tev nauda ir? � tēvocis Harolds vaicāja. � Negribu, ka tevi aizturētu par klaidonību un ka man vēlreiz vajadzētu to visu pārciest. � Viņ� rija plātsmaizi milzu kumosiem.

�� Man ir nauda, � Tomass atteica. Viņam bija divdesmit viens dolārs un sīknauda.

��� Labi. Atdod atslēgu.

Tomass izņēma atslēgu no kabatas un nolika uz galda. Vi�ņam uznāca impulsīva vēlē�anās ietriekt atliku�o plātsmaizi tē�vocim Haroldam ģīmī.

Viņi skatījās viens otra. Tēvocim Haroldam gar zodu nokrita ābola drupatiņa.

� Noskūpsti Klotildi no manis, � Tomass sacīja un ar Klotildes koferīti rokā izgāja pa durvīm.

Viņ� aizgāja uz staciju un nopirka par divdesmit dolāriem biļeti aizbrauk�anai no Elīzijas Obaijo �tatā.

10. noda(a

Kaķis, kaktā tupēdams, ļaunīgi acis mirk�ķinot, viņu vēroja. Kaķim bija vienalga, ko nist. Ar to pa�u naidu, ar to pa�u slep�kavīgo alkainību dzeltenajās acis kaķis uzlūkoja ikvienu, kas naktī nokāpa pagrabā, lai strādātu svelmainajā karstumā. Kaķa neatlaidīgā, saltā blīnē�ana padarīja Rūdolfu glu�i nervozu, kad viņ� �āva krāsnī plātnes ar apalī�iem. Viņ� jutās nelāgi, ja kāds, kaut vai dzīvnieks, izrādīja pret viņu nepatiku. Viņ� bija centies iemantot kaķa simpātijas ar papildu piena bļodiņu, ar maigumu, ar labinā�anu: �Mīļo mincīt,� � ta�u kaķis zināja, ka nav ne�kāds �mīļais mincītis�, un gulēja kaktā, asti �audīdams un slep�kavīgas domas perinādams.

Aksels bija jau trīs dienas projām no mājām. No Elīzijas ne�bija saņemtas nekādas ziņas, un Rūdolfs nezināja, cik nak�u vēl viņam vajadzēs kāpt lejā pagrabā un karstumā un miltu putek�ļos mocīties ar mīklas mīcī�anu, kamēr notirpa rokas, ar plātņu krāsnī �au�anu un ārā vilk�anu. Viņ� nesaprata, kā tēvs to spēj izturēt. Gadu gadā. Rūdolfs jau pēc trim naktīm bija nomocījies pie gala: zem acīm no pārguruma sametu�ies zili loki, un vaigi iekritu�i. Bez tam viņam ik rītu vajadzēja sēsties uz divriteņa un maizītes izvadāt. Bet pēc tam iet uz skolu. Rīt paredzēts svarīgs kontroldarbs matemātikā, bet viņ� nebija paguvis sagatavoties, turklāt viņ� matemātikā nemaz nebija pārāk stiprs.

Svīzdams, ar milzīgajām, ietaukotajām plātnēm cīnoties, ar miltiem, glu�i kā ar kaļķiem, nojauktajiem kailajiem delmiem un seju � viņ� bija kļuvis par sava tēva rēgu un grīļojās zem tā soda smagās nastas, ko tēvs bija nesis se�tūksto� nak�u. Labais dēls, uzticīgais dēls. Nospļauties! Viņ� rūgti no�ēloja, ka bija sācis pirmssvētku dienās nākt tēvam ceptuvē palīgā, jo tad bija vislielākais pieprasījums, un puslīdz apguvis tēva amatu. Tomass bija gudrāks. Lai ģimene brauc uz elli! Vienalga, kādā ķezā To�mass iekūlies (Aksels, saņēmis telegrammu no Elīzijas, nepa�stāstīja, kas noticis), Tomasam tomēr dro�i vien pa�reiz klājas labāk nekā apzinīgajam dēlam svelmainajā pagrabā.

Un Grētiņa � par se�desmit dolāriem nedēļā viņai tikai trīs�reiz vakarā jāpastaigājas pa skatuvi�

Pēdējās trijās naktīs Rūdolfs bija aptuveni aplēsis D�ordeiku maiznīcas peļņu. Vidēji apmēram se�desmit dolāri nedēļā, kad bija atskaitīti telpu īres un pārējie izdevumi, kā arī trīsdesmit dolāri atraitnei, kas strādāja veikalā, kop� māte nīkuļoja.

Viņ� atcerējās rēķinu par vairāk nekā divpadsmit dolāriem, ko Boilens samaksāja restorānā, un visu pārējo par dzērieniem izdoto naudu.

Boilens bija aizbraucis divus mēne�us atpūsties Houbsaundā, Floridā. Tagad, kad kar� beidzies, dzīve atkal iegriezās normālā gultnē.

Viņ� ie�āva krāsnī nākamo plātni.

Viņu pamodināja balsis. Viņ� novaidējās. Vai tik drīz jau pieci? Automātiski viņ� izlēca no gultas. Tad pamanīja, ka ir pilnīgi apģērbies. Truli papurināja galvu. Kādēļ viņam drēbes mugurā? Miglainām acīm palūkojās rokaspulkstenī. Bez ceturk��ņa se�i. Tad atcerējās. Nebija ta�u nemaz rīts. Viņ� bija pār�nācis no skolas un atkritis gultā mazliet nosnausties, pirms ķer�sies pie naktsdarba. Viņ� izdzirda tēva balsi. Tēvs acīmredzot atgriezies, kamēr viņ� gulēja. Pirmā doma bija savtīga: �onakt man nevajadzēs strādāt.

Viņ� no jauna atgūlās.

Abas balsis � viena spalga un satraukta, otra klusa un, �ķiet, saprātīga � skanēja no lejas. Viņa tēvs un māte strīdējās. Viņ� bija pārāk noguris, lai par to interesētos. Ta�u miegs vairs ne�nāca � troksnis lejā bija par lielu � un viņ� ieklausījās.

Mērija D�ordeika pārvācās. Nekur tālu. Tikai uz Grētiņas is�tabu gaiteņa otrā pusē. Ar sāpo�ajām kājām viņa steberēja turp un atpakaļ, nesdama kleitas, veļu, d�emperus, kurpes, sukas, bērnu fotogrāfijas, kur tie uzņemti mazotnē, Rūdolfa piemiņas albumus, �ujamlietu kastīti, �Vējiem līdzi�, saņurcītu �Camch paciņu, vecas rokassomas. Visu, kas viņai piederēja, viņa vāca ārā no istabas, kuru nīda divdesmit gadus, un krāva kaudzē 11/. Grētiņas neklātās gultas, ar katru jaunu nastu saceldama mazu putekļu mākonīti.

Surp un turp klamzādama, viņa skaitīja dumpīgu monologu: � Nu ir cauri ar to istabu. Divdesmit gadu par vēlu, bet nu ir cauri. Neviens ar mani nerēķinās, tādēļ no �ī brī�a es ie�u pati savu ceļu. Nepieļau�u vairs, ka muļķis mani izrīko. Tāds muļķis, kas izbraukā pusvalsti, lai atgrūstu piecus tūksto�us dolāru pilnīgi nepazīstamam cilvēkam. Visā mū�ā iekrāto. Manā mū�ā. Es vergoju dienu dienā. Nenosliecos sev nenieka, pirms laika kļuvu veca, lai to naudu iekrātu. Manam dēlam vajadzēja iestāties koled�ā, manam dēlam vajadzēja kļūt par d�entlmeni. Bet nu viņ� vairs nekur netiks, ne par ko nekļūs, jo manam lieliskajam laulātajam draugam iegribējās parādīt, kas viņ� par varena viru un kā ar vieglu roku var pamest tūksto� dolāru banknotes Ohaijo miljonāram, lai tikai viņa cienījamais brālis un �ā resnā sieva nejustos neveikli, kad savā linkolnā brauks uz Operu.

��� Es to nedarīju ne brāļa, ne viņa resnās sievas labad, � monologu pārtrauca Aksels D�ordeiks. Viņ� sēdēja uz gultas, rokas viņam slābi nokarājās starp ceļiem. � Es tev jau paskaid�roju. Tas notika Rūdija labā. Kāda viņam jēga iestāties koled�ā, ja vienā jaukā dienā tiktu zināms, ka viņa brālis sē� cietumā?

���� Cietumā viņam ir īstā vieta, � sacīja Mērija D�ordeika un piebilda: � Tomasam. Visīstākā vieta. Ja tu domā pa�kiest piecus tūksto�us ikreiz, kad viņam draudēs cietums, tad slēdz tūliņ ciet savu maiznīcu un kļūsti par naftas magnātu vai baņ�ķieri. Varu saderēt, ka tu juties lieliski, kad atdevi tam tipam naudu. Tu juties lepns. Tavs dēls. Kauls no tava kaula. Līdz matu galiem pilns ar seksu. Potents. Neizlai� mērķi no acīm. Vi�ņam par maz vienā reizē padarīt grūtu vienu skuķi. Kur nu, viņ� ta�u ir Aksela D�ordeika dēls! Divas uzreiz � tā pieņemts ģimenē, no kuras viņ� cēlies. Nu, ja Aksels D�ordeiks turpmāk gribēs pierādīt, kāds supermenis viņ� ir gultā, lai tad pa�meklē arī sev pāris dvīņumāsas! Sajā mājā viņam pielikts punkts. Mans cie�anu ceļ� nostaigāts.

��� Ak Jēziņ, � D�ordeiks noteica, � cie�anu ceļ�!

���� Dubļi, dubļi! � Mērija D�ordeika ķērca. � No paaudzes paaudzē. Tava meita arī ir palaistuve; es pati redzēju naudu, ko viņa par pakalpojumiem bija saņēmusi no vīrie�iem, �ai pa�ā mājā � astoņi simti dolāru. Redzēju to pati savām acīm, viņa tos slēpa vienā grāmatā. Astoņi simti dolāru. Tavi bērni pieprasa augstu maksu. Lai iet, arī es pieprasī�u tādu pa�u samaksu! Ja tu no manis ko gribēsi, ja gribēsi, lai es eju stāvēt veikalā, ja gribēsi tikt manā gultā � maksā. Tai sievietei mēs maksājam trīsdesmit dolārus nedēļā, bet viņa padara tikai pusdarbu un va�karos iet,uz mājām. Trīsdesmit dolāru nedēļā ir mana cena. Es neprasu dārgi. Tikai � vispirms gribu saņemt līdz �im nopel�nīto. Trīsdesmit dolārus nedēļā par divdesmit gadiem. Esmu sa�rēķinājusi. Trīsdesmit tūksto�i dolāru. Uzliec galdā trīsdesmit tūksto�us, tad es ar tevi runā�u! Agrāk ne.

Viņa bija savākusi pēdējo drēbju paunu un izsteidzās no is�tabas. Iegājusi Grētiņas istabā, viņa aizcirta durvis.

D�ordeiks nogrozīja galvu, tad piecēlās un uzkliboja aug��stāvā pie Rūdolfa.

Rūdolfs ar vajā acīm gulēja gultā.

��� Jādomā, tu visu dzirdēji, � D�ordeiks sacīja.

��� Jā, � Rūdolfs atteica.

��� Atvaino.

��� Jā.

���� Nu, tad nokāp�u lejā veikala apskatīties, kas tur notiek, � sacīja D�ordeiks, pagriezies uz ie�anu.

��� Vakarā noie�u tev palīgā, � Rūdolfs piedāvājās.

��� Izgulies, � D�ordeiks sacīja, � negribu tevi ceptuvē ne redzēt.

Viņ� izgāja.

1946

I

Vestermanu mājas pagrabstāvā valdīja puskrēsla. Telpa bija pārvērsta par kaut ko līdzīgu alai, un tur notika saie�anas. Ari �ovakar bija viesības; ap divdesmit zēnu un meiteņu dejoja, �ubi�nājās pa kaktiem vai tāpat vien klausījās Benija Gudmena platē iespēlēto �Paper Doll�.

Ansamblis �River Five� bija mēģinājumus pārtraucis, jo vai�rāki pui�i, atgriezu�ies no armijas, bija nodibināju�i savu or�ķestri, kas saņēma vairāk piedāvājumu. Rūdolfs nespēja vainot klubus, kas līga otru orķestri. Pui�i bija vecāki un spēlēja daudz labāk nekā �River Five�.

Alekss Deilijs un Lila Belkempa, cie�i kopā sakļāvu�ies, de�joja pa�ā istabas vidū. Viņi stāstīja, ka jūnijā, tikko beig�ot skolu, apprecē�oties. Aleksam bija deviņpadsmit gadu un ar mā�cī�anos gāja diezgan grūti. Lilai nebija nekādas vainas, maz�liet pārspīlēta un au�īga, bet citādi nekādas vainas. Rūdolfs prātoja, vai tikai viņa māte nav deviņpadsmit gadu vecumā bi�jusi tāda kā Lila. Viņ� vēlējās, kaut būtu ierakstījis lentē mātes monologu, ko viņa norunāja tovakar, kad tēvs atgriezās no Elīzijas, lai varētu dot Aleksam to noklausīties. To vajadzētu likt noklausīties visiem topo�ajiem jaunajiem vīriem. Varbūt viņi tad tik traki netrauktos tikt drīzāk pie altāra.

D�ūlija sēdēja Rūdolfam klēpī vecā, aizlūzu�ā atpūtas krēslā vienā alas kaktā. Arī vairākas citas meitenes sēdēja zēniem vergoju dienu dienā. Nenosliecos sev nenieka, pirms laika kļuvu veca, lai to naudu iekrātu. Manam dēlam vajadzēja iestāties koled�ā, manam dēlam vajadzēja kļūt par d�entlmeni. Bet nu viņ� vairs nekur netiks, ne par ko nekļūs, jo manam lieliskajam laulātajam draugam iegribējās parādīt, kas viņ� par varenu viru un kā ar vieglu roku var pamest tūksto� dolāru banknotes Ohaijo miljonāram, lai tikai viņa cienījamais brālis un �ā resnā sieva nejustos neveikli, kad savā linkolnā brauks uz Operu.

��� Es to nedarīju ne brāļa, ne viņa resnās sievas labad, � monologu pārtrauca Aksels D�ordeiks. Viņ� sēdēja uz gultas, rokas viņam slābi nokarājās starp ceļiem. � Es tev jau paskaid�roju. Tas notika Rūdija labā. Kāda viņam jēga iestāties koled�ā, ja vienā jaukā dienā tiktu zināms, ka viņa brālis sē� cietumā?

��� Cietumā viņam ir īstā vieta, � sacīja Alērija D�ordeika un piebilda: � Tomasam. Visīstākā vieta. Ja tu domā pa�ķiest piecus tūksto�us ikreiz, kad viņam draudēs cietums, tad slēdz tūliņ ciet savu maiznīcu un kļūsti par naftas magnātu vai baņ�ķieri. Varu saderēt, ka tu juties lieliski, kad atdevi tam tipam naudu. Tu juties lepns. Tavs dēls. Kauls no tava kaula. Līdz matu galiem pilns ar seksu. Potents. Neizlai� mērķi no acīm. Vi�ņam par maz vienā reizē padarīt grūtu vienu skuķi. Kur nu, viņ� ta�u ir Aksela D�ordeika dēls! Divas uzreiz � tā pieņemts ģimenē, no kuras viņ� cēlies. Nu, ja Aksels D�ordeiks turpmāk gribēs pierādīt, kāds supermenis viņ� ir gultā, lai tad pa�meklē arī sev pāris dvīņumāsas! Sajā mājā viņam pielikts punkts. Mans cie�anu ceļ� nostaigāts.

��� Ak Jēziņ, � D�ordeiks noteica, � cie�anu ceļ�!

��� Dubļi, dubļi! � Mērija D�ordeika ķērca. � No paaudzes paaudzē. Tava meita arī ir palaistuve; es pati redzēju naudu, ko viņa par pakalpojumiem bija saņēmusi no vīrie�iem, �ai pa�ā mājā � astoņi simti dolāru. Redzēju to pati savām acīm, viņa tos slēpa vienā grāmatā. Astoņi simti dolāru. Tavi bērni pieprasa augstu maksu. Lai iet, arī es pieprasī�u tādu pa�u samaksu! Ja tu no manis ko gribēsi, ja gribēsi, lai es eju stāvēt veikalā, ja gribēsi tikt manā gultā � maksā. Tai sievietei mēs maksājam trīsdesmit dolārus nedēļā, bet viņa padara tikai pusdarbu un va�karos iet,uz mājām. Trīsdesmit dolāru nedēļā ir mana cena. Es neprasu dārgi. Tikai � vispirms gribu saņemt līdz �im nopel�nīto. Trīsdesmit dolārus nedēļā par divdesmit gadiem. Esmu sa�rēķinājusi. Trīsdesmit tūksto�i dolāru. Uzliec galdā trīsdesmit tūksto�us, tad es ar tevi runā�u! Agrāk ne.

Viņa bija savākusi pēdējo drēbju paunu un izsteidzās no is�tabas. Iegājusi Grētiņas istabā, viņa aizcirta durvis.

D�ordeiks nogrozīja galvu, tad piecēlās un uzkliboja aug��stāvā pie Rūdolfa.

Rūdolfs ar vaļā acīm gulēja gultā.

��� Jādomā, tu visu dzirdēji, � D�ordeiks sacīja.

��� Jā, � Rūdolfs atteica.

��� Atvaino.

��� Jā.

��� Nu, tad nokāp�u leja veikala apskatīties, kas tur notiek, � sacīja D�ordeiks, pagriezies uz ie�anu.

��� Vakarā noie�u tev palīga, � Rūdolfs piedāvājās.

��� Izgulies, � D�ordeiks sacīja, � negribu tevi ceptuvē ne redzēt.

Viņ� izgāja.

1946

I

Vestermanu mājas pagrabstāvā valdīja puskrēsla. Telpa bija pārvērsta par kaut ko līdzīgu alai, un tur notika saie�anas. Ari �ovakar bija viesības; ap divdesmit zēnu un meiteņu dejoja, �ubi�nājās pa kaktiem vai tāpat vien klausījās Benija Gudmena platē iespēlēto �Paper Doll�.

Ansamblis �River Five� bija mēģinājumus pārtraucis, jo vai�rāki pui�i, atgriezu�ies no armijas, bija nodibināju�i savu or�ķestri, kas saņēma vairāk piedāvājumu. Rūdolfs nespēja vainot klubus, kas līga otru orķestri. Pui�i bija vecāki un spēlēja daudz labāk nekā �River Five�.

Alekss Deilijs un Lila Belkempa, cie�i kopā sakļāvu�ies, de�joja pa�ā istabas vidū. Viņi stāstīja, ka jūnijā, tikko beig�ot skolu, apprecē�oties. Aleksam bija deviņpadsmit gadu un ar mā�cī�anos gāja diezgan grūti. Lilai nebija nekādas vainas, maz�liet pārspīlēta un au�īga, bet citādi nekādas vainas. Rūdolfs prātoja, vai tikai viņa māte nav deviņpadsmit gadu vecumā bi�jusi tāda kā Lila. Viņ� vēlējās, kaut būtu ierakstījis lentē mātes monologu, ko viņa norunāja tovakar, kad tēvs atgriezās no Elīzijas, lai varētu dot Aleksam to noklausīties. To vajadzētu likt noklausīties visiem topo�ajiem jaunajiem vīriem. Varbūt viņi tad tik traki netrauktos tikt drīzāk pie altāra.

D�ūlija sēdēja Rūdolfam klēpī vecā, aizlūzu�ā atpūtas krēslā vienā alas kaktā. Arī vairākas citas meitenes sēdēja zēniem klēpī, tomēr Rūdolfam labāk būtu gribējies, lai D�ūlija to ne�darītu. Viņam nepatika doma, ka citi viņu redz un var uzminēt, kā viņ� jūtas. Pastāvēja ta�u ari jūtas, ko negribējās citiem iz�rādīt. Viņ�jiespēja iedomāties, ka Tedijs Boilens, vienalga, kādā vecuma, butu Jāvis meitenei publiski sēdēt viņam klēpī. Bet pietiktu dot D�ūlijai kaut mazāko mājienu, lai viņa eksplodētu.

D�ūlija pieglaudās un noskūpstīja viņu. Rūdolfs ari noskūp�stīja meiteni, un tas viņam sagādāja baudu, tomēr viņ� vēlē�jās, lai D�ūlija to nedarītu.

Viņa bija pieteikusies Bernāra koled�ā un dro�i vien tiks uz�ņemta. Skolā viņai bija labas sekmes. Viņa gribēja, lai Rūdolfs lūko iekļūt Kolumbijas koled�ā, tad viņi Ņujorkā būtu tuvu kai�miņos. Rūdolfs izlikās, ka viņ� domā par Harvardu vai Jēlu. Viņ� neparko nespēja saņemties un pateikt D�ūlijai, ka viņam no studē�anas nekas neiznāks.

D�ūlija, galvu viņam zem zoda paslēpusi, piekļāvās cie�āk. Viņa sāka murrāt, par to Rūdolfam alla� sanāca smiekli. Pāri D�ūlijas galvai viņ� noraudzījās citos pārī�os. Viņ� dro�i vien bija vienīgais zēns �inī sabiedrībā, kas vēl nebija gulējis ar mei�teni. Badijam Vestermanam, Deilijam un Kesleram, tāpat lielāka�jai daļai pārējo jau bija pieredze, kaut arī viņ� pieļāva iespēju, ka da�i no viņiem, par �o jautājumu runādami, melo. Ta�u ne tikai ar to vien viņ� at�ķīrās no pārējiem. Nez vai viņ� tiktu ielūgts, ja pui�i zinātu, ka viņa tēvs nogalinājis divus cilvēkus, ka brālis sēdējis apcietinājumā par izvaro�anu, bet māsa gaida bērnu (viņa bija atrakstījusi: labāk pateikt, lai pēc tam nebūtu �ausmīgs pārsteigums) un dzīvo kopā ar precētu vīrieti, ka māte pieprasījusi, lai tēvs maksā trīsdesmit tūksto�us dolāru, ja grib tikt pie viņas gultā.

Nav ne mazāko �aubu, ka D�ordeiki ir savdabīgi ļaudis.

Pienāca Badijs Vestermans un sacīja: � Paklau, mīlī�i, aug�istabā ir pun�s, sviestmaizes un kūkas!

� Paldies, Badij, � pateicās Rūdolfs. Kaut jel, velns parā�vis, D�ūlija izraustos viņam no klēpja!

Badijs gāja tālāk, nesdams tīkamo vēsti citiem pārī�iem. Ar Badiju viss kārtībā. Viņ� iestāsies Kornvelas koled�ā, pēc tam studēs tieslietas, jo viņa tēvam �epat pilsētā ir solīda advokāta prakse. Jaunais ansamblis bija uzaicinājis Badiju spēlēt pie vi�ņiem basu, ta�u Badijs aiz solidaritātes pret �River Five� at�teicās. Rūdolfs neticēja, ka solidaritāte noturēsies ilgāk par trim nedēļām. Badijs ir dzimis muzikants, pats sacīja: �Tie pui�i prot spēlēt,� � un nevar gribēt, lai viņ� noturas mū�īgi, īpa�i vēl tādēļ, ka �River Five� tiek pie uzstā�anās labākajā gadījumā reizi mēnesī.

Noraudzīdamies sanāku�ajos zēnos, Rūdolfs saprata, ka ik�viens no viņiem zina, ko darīs tālāk. Keslera tēvam pieder ap�tieka, un Keslers pēc koled�as vēl pastudēs farmāciju, bet vēlāk pārņems tēva aptieku. Stārleta tēvs ir nekustamu īpa�umu māk�leris, un Stārlets iestāsies Harvardā, pēc tam tirdzniecības augstskolā, lai pēcāk ar gudru padomu palīdzētu tēvam taisīt naudu. Losona ģimenei pieder ma�īnbūves rūpnīca, Losons stu�dēs par in�enieri. Pat Deilijs, kuram pārāk grūta galva, lai stu�dētu, iesaistīsies sava tēva instalācijas piederumu firmā.

Rūdolfam tēva maizes krāsns pavēra milzu iespējas. �Es kļū�u par labības tirgoni,� � vai varbūt: �Esmu nolēmis iz�ceļot uz Vāciju un tur iestāties armijā. Mans tēvs ir vācu ar�mijas veterāns.�

Rūdolfs juta mostamies slimīgu skaudību pret visiem drau�giem. Atskaņotājā Benijs Gudmens spēlēja klarneti, un skaņas plūda kā sudraba filigrāns. Rūdolfs apskauda arī viņu. Var�būt spēcīgāk nekā jebkuru citu.

�ādā vakarā nav grūti saprast, kādēļ tiek aplaupītas bankas.

Viņ� vairs neies ne uz vienām viesībām. Viņ� tajās neiede�ras, kaut ari neviens cits to nezina.

Viņam gribējās iet uz mājām. Viņ� jutās noguris. Sajās die�nās viņu pastāvīgi māca nogurums. Vajadzēja no rītiem ne tikai izbraukt kārtējo mar�rutu ar divriteni, izvadājot maizītes, bet pēc stundām ik dienu no �etriem līdz septiņiem nostāvēt aiz letes. Atraitne bija izlēmusi, ka nevarot pilnu darbadienu strā�dāt, ka viņai mājās jāaprūpējot bērni. Rūdolfam tas nozīmēja atteik�anos no sporta treniņiem, no deba�u vakariem, arī atzī�mes slīdēja uz leju, jo viņam vairs nepietika spēka mācībām. Bez tam viņ� drīz pēc ziemsvētkiem bija sasaldējies un lai�kam nīkuļos visu ziemu.

��� D�ūlij, � viņ� ierunājās, � iesim uz mājām.

Viņa pārsteigta izslējās.

��� Vēl ta�u ir agrs, � viņa sacīja, � un viesības ir jaukas.

�� Zinu, zinu, � viņ� attrauca nepacietīgāk, nekā pats bija gribējis. � Man vienkār�i gribas iet projām.

�� Pie manis arī nevaram nekā iesākt, � viņa teica, � pie manējiem sanāku�i brid�a spēlētāji. Ir ta�u piektdiena.

��� Man tikai gribas iet uz mājām, � viņ� paskaidroja.

�� Tad ej vien! � Viņa piecēlās kājās un dusmīgi uzlūkoja Rūdolfu. � Gan jau es kādu atradī�u, kas mani pavadīs uz mājām.

Rūdolfs izjuta lielu kārdinājumu izteikt visu, par ko bija do�mājis. Varbūt tad viņa saprastu.

��� Drausmīgi! � sacīja D�ūlija. Viņai sakāpa asaras acīs. � 5i ir pirmā saie�ana, kur mēs kop� nezin cik mēne�iem esam atnāku�i, un tu gribi iet uz mājām, kad balle nemaz vēl nav īsti sākusies.

�� Jūtos pavisam riebīgi, � viņ� sacīja pieceldamies.

��� Dīvaini, � viņa brīnījās, � riebīgi tu jūties tikai tad, kad esi kopā ar mani. Bet vakaros, kad kaut kur aizej ar Tediju Boilenu, tu jūties lieliski.

�� O, D�ūlij, liec Boilenu mierā, � Rūdolfs sacīja, � ne�esmu viņu redzējis vairākas nedēļas.

�� Kas tad vainas? Viņam izbeigu�ies ūdeņra�a pārskābes krājumi, vai?

��� Cik asprātīgi! � Rūdolfs gurdi noteica.

Viņa strauji apgriezās uz papē�a tā, ka kumeļaste noplīvoja vien, un piebiedrojās pulciņam pie atskaņotāja. Viņa bija glī�tākā meitene �ajā sabiedrībā � strupu deguntiņu, spodra, ap�sviedīga, slaida un mīlama �, un Rūdolfam ļoti gribējās, iai viņa aizbrauktu kaut kur labi tālu uz pusgadu vai gadu un dotu viņam iespēju visu mierīgi izdomāt; pēc tam viņi varētu sākt no jauna.

Viņ� uzkāpa aug�stāvā, uzvilka mēteli un aizgāja, ne no viena neatvadījies. Atskaņotājā D�ūdija Gārlenda pa�laik dzie�dāja �The Trolley-Song�.

Vēj� no upes trieca viņam sejā saltu, dzēlīgu februāra lietu. Uznāca klepus, viņ� paslēpa seju mēteļa ielokā, un saltās lietus lāses ritēja no saceltās apkakles un spiedās cauri līdz miesai. Lēnām viņ� soļoja uz māju pusi, un viņam gribējās raudāt. Viņam riebās strīdi ar D�ūliju, kas atgadījās arvien bie�āk. Ja viņi tie�ām varētu nodoties mīlestībai, kļūt patiesi tuvi, nevis ap�mierinātos ar muļķīgo, nejēdzīgo murdzī�anos, par kuru pa�i pēc tam kaunējās, tad noteikti izbeigtos pastāvīgie ķīviņi � par to viņ� bija pārliecināts. Bet viņ� nespēja saņemties un spert iz��ķiro�o soli. To vajadzētu slēpt, un viņi būtu spiesti melot un slapstīties kā zagļi. Viņ� jau sen bija izlēmis. Visam jānotiek nevainojami vai nemaz.

Viesnīcas direktors ar pla�u �estu atver durvis uz aparta�mentu. Tajā ietilpst balkons ar skatu uz Vidusjūru. Smar�o jas�mīni un timiāns. Abi jaunie, brūni iedegu�ie cilvēki pārlai� pa�vir�u skatienu telpām, paraugās uz Vidusjūru. Uniformā tērpu��ies liftazēni iestiepj ādas koferus un sadala pa istabām,

��� Ģa vous plait, monsieur? � saka direktors.

��� Ģa va, � atbild iedegu�ais jaunais vīrietis.

Abi iedegu�ie jaunie cilvēki iziet uz balkona. Viņi skūpstās uz zilās debess fona. Jasmini un timiāns iesmar�ojas reibino�āk.

Vai:

Maza, no baļķiem celta mājiņa augstu kalnos ar sniega ku�penām visapkārt. Abi iedegu�ie jaunie cilvēki smiedamies nopu�rina sniegu no apģērba un ieiet mājiņā, kur kamīnā sprakst jautra uguns. Pat logi aizputināti. Viņi ir divi vien �ajā piesni�gu�ajā kalnu pasaulē. Abi iedegu�ie jaunie cilvēki noslīgst uz gridas kamina priek�ā.

Vai:

Abi iedegu�ie jaunie cilvēki iet pa sarkano paklāju, kas no�klāts uz perona. �Twentieth Century� vilciens mirgodams stāv uz sliedēm. Abi jaunie cilvēki paiet garām baltā uniformā tērp�tajam nesējam un iekāpj vagonā. Kupejā daudz ziedu. Smar�o rozes. Abi iedegu�ie jaunie cilvēki uzsmaida viens otram un ne�steidzīgi dodas uz restorānvagonu iedzert.

Vai�

Iegrie�oties Vanderhofa iela, Rūdolfam saltajā lietū uznāca kāsa lēkme. Esmu saskatījies pārāk daudz draņķīgu filmu, Rū�dolfs nodomāja.

Cauri pagraba restēm zem maiznīcas logiem spīdēja gaisina. Mū�īgā uguns. Nezināmais kareivis Aksels D�ordeiks. Ja tēvs nomirtu, iedomājās Rūdolfs, vai kāds atcerētos pagrabā nodzēst gaismu?

Turēdams namdurvju atslēgu rokā, Rūdolfs vilcinājās. Kop� mātes tāvakara vājprātīgās runas par trīsdesmit tūksto�iem do�lāru Rūdolfs juta �ēlumu pret tēvu. Tēvs staigāja pa māju lē�nīgs un kluss � kā cilvēks, kas pēc smagas operācijas tikko iznācis no slimnīcas un jutis nāves brīdino�o pieskārienu. Aksels D�ordeiks vienmēr Rūdolfam bija �ķitis spēcīgs, draudīgi spē�cīgs. Balss ska|a, kustības straujas, nesavaldīgas. Tagad viņa ilgajā klusē�anā, gausajās kustībās, lēnajā �estā, ar kuru viņ� it kā atvainodamies, no lieka trok�ņa vairīdamies, pār�ķīra avī�zes lapas vai ielēja krūzītē kafiju, jautās kaut kas biedējo�s. Pēk�ņi Rūdolfam likās, ka tēvs gatavojas nāvei. Stāvēdams tum��ajā priek�namā, uzlicis roku uz kāpņu margām, viņ� pirmo reizi kop� bērnu dienām jautāja pats sev, vai mīl tēvu vai ne.

Viņ� aizgāja atpakaļ pie maiznīcas durvīm, atslēdza tās, iz�gāja cauri veikalam dibenistabā un nokāpa pagrabā.

Tēvs nestrādāja, bet bezdarbīgi sēdēja uz sola, blenzdams krāsnī; viskija pudele stāvēja viņam blakus uz grīdas. Kaķis saritinājies gulēja kaktā.

� Labvakar, tēt! � Rūdolfs sveicināja.

Tēvs gausi pagrieza galvu uz viņa pusi un pamāja.

��� Nonācu lejā paskatīties, vai nav kas darāms.

�� Nē, � tēvs atteica. Viņ� pastiepa roku, paņēma pudeli un ievilka mazu malciņu. Tad sniedza pudeli Rūdolfam: � Ne�gribi?

��� Paldies! � Rūdolfam nekārojās viskija, bet viņam likās, ka tēvam patiktu, ja viņ� piedāvājumu nenoraidītu. Pudele bija gluma no tēva sviedriem. Viņ� iedzēra. Degvīns svilināja muti un rīkli.

�� Tu esi galīgi samircis, � tēvs sacīja.

��� Arā līst.

�� Novelc mēteli. Nesēdēsi ta�u te slapjā mētelī.

Rūdolfs novilka mēteli un pakāra uz sienā iedzīta āka. � Kā tev klājas, tēt? � viņ� apvaicājās. Agrāk viņ� nekad nebija tē�vam tā jautājis.

Tēvs klusi nogrudzināja, bet neatbildēja. Tad ievilka vēl malku no pudeles.

��� Ko tu �ovakar darīji? � Aksels jautāja.

��� Biju viesībās.

��� Viesībās, � Aksels pamāja. � Tu pūti trompeti?

��� Nē.

��� Ko cilvēki musu dienās dara viesībās?

��� Nezinu. Dejo. Klausās mūziku. Blēņojas.

��� Vai es tev esmu stāstījis, ka puikas gados gāju uz deju stundām? � Aksels vaicāja. � Ķelnē. Ar baltiem cimdiem rokās. Tur mani mācīja paklanīties. Ķelne bija skaista vasarā. Varbūt vajadzētu braukt atpakaļ uz turieni? Viņiem jāsāk celt visu no jauna, varbūt tā man ir īstā vieta. Grausts pie graustiem.

��� Nevajag, tēt, � Rūdolfs lūdza, � nerunā tā.

Aksels atkal iedzēra. � Man �odien bija viesis, � viņ� sa�cīja, � misters Harisons.

Misteram Harisonam piederēja māja, kurā viņi dzīvoja. Ik mēne�a tre�ajā datumā viņ� ieradās iekasēt īres naudu. Viņam bija vismaz astoņdesmit gadu, ta�u viņ� nekad nenokavēja īres naudas iekasē�anu. Ieradās personiski. Bet �ai dienā nebija tre�ais datums, tādēļ Rūdolfs saprata, ka apciemojumam bijis svarīgs iemesls. � Ko viņ� gribēja? � Rūdolfs jautāja.

�� Namu plēsīs nost, � sacīja Aksels. � Te cel�ot dzīvojamo namu bloku ar veikaliem apak�stāvā. Portfilipa aug. Progress paliek progress, teica misters Harisons. Viņam astoņdesmit gadu, bet viņ� domā par progresu. Jaunceltnē viņ� ieguldīs lielu naudu. Ķelnē namus grauj ar bumbām. Amerikā to dara ar naudu.

��� Kad mums jāvācas ārā?

�� Ne drīzāk kā oktobrī. Tik agri misters Harisons esot pa�ziņojis tādēļ, lai dotu man iespēju sameklēt vietu citur. Ļoti smalkjūtīgs ve�uks mūsu misters Harisons.

Rūdolfs pārlaida skatienu labi pazīstamajām saplaisāju�ajām sienām, krāsns dzelzs durtiņām, logam, kas atradās zem restēm uz ietves. Dīvaini bija iedomāties, ka māja, kuru viņ� pazinis visu mū�u, driz vairs nebūs, ka tā vienkār�i nozudis. Vienmēr viņ� domāja, ka aizies no �īs mājas. Nekad viņam pat prātā ne�bija ienācis, ka māja varētu aiziet no viņa.

��� Ko tu domā darīt? � viņ� jautāja tēvam.

Aksels paraustīja plecus. � Varbūt viņiem Ķelnē noderētu maiznieks. Ja man pagadītos kādā lietainā naktī upmalā satikt piedzēru�u angli, es varbūt tiktu pie ceļanaudas, ar ko aizbraukt atpakaļ uz Vāciju.

��� Ko tu runā, tēt?! � Rūdolfs asi iesaucās.

��� Tādā kārtā jau es tiku uz Ameriku, � Aksels mīligi at�bildēja. � Izsekoju piedzēru�u angli, kas Sankt-Pauli kvartālā Hamburgā plātījās ar naudu, un iegrūdu viņam nazi ribās. Viņ� turējās pretī. Angļi jau nekad neiztiek bez kau�anās. Bet es viņu nodūru, paņēmu viņa maku un pa�u iesviedu kanālā. Es ta�u tev teicu, ka esmu ar nazi nogalinājis cilvēku, todien, kad bijām pie tavas Iran�u valodas skolotājās, atceries?

��� Jā, � Rūdolfs sacīja.

��� Vienmēr esmu gribējis tev to izstāstīt, � Aksels teica.

��� Ikreiz, kad kāds no taviem draugiem lielīsies, ka viņa sen�i Amerikā ieceļoju�i ar �Mayflower�, tu varēsi teikt, ka tavs sencis te ieradies ar piecmārciņu banknotēm piestūķētu maku. Tā bija miglaina nakts. Tas anglis laikam bija pavisam jucis, blandīda�mies pa Sankt-Pauli ar tādu naudu ķe�ā. Varbūt viņ� bija iecerē�jis piegulēt visas tā rajona ielasmeitas un baidījās, ka varētu ap�trūkt naudas. Tādēļ, rau, es saku � ja man gadītos arī te, upmalā, satikt tādu angli, es varbūt aizbrauktu atpakaļ uz Vā�ciju.

�ēlīgā debess, sarūgtināts nodomāja Rūdolfs, te tev nu bija � nokāpt lejā un mīļi patērzēt ar tētiņu viņa darbavietā �

��� Ja tev iznāktu nogalināt kādu angli, � tēvs turpināja,

�� tu ta�u arī gribētu par to pastāstīt savam dēlam, ko?

�� Manuprāt, tev nu gan nevajadzētu celt tādas atmiņas gaismā, � Rūdolfs sacīja.

�� 01 � Aksels noteica. � Vai domā mani nodot policijai? Biju piemirsis, ka tu esi ļoti principiāls.

�� Tēt, tev vajadzētu to aizmirst. Nav nekādas vajadzības par to domāt pēc tik ilgiem gadiem. Ko tev tas dod?

Aksels neatbildēja. Viņ� domīgi iedzēra malku no pudeles.

��� O, es atceros vēl daudz ko citu, � viņ� atkal ierunājās.

��� Naktīs man te ir pārpārēm laika atcerēties. Atceros, kā aiz bailēm pietaisīju bikses pie Māsas. Atceros, kā smirdēja mana kāja, kad otro nedēļu gulēju lazaretē. Atceros, kā stiepu divsimt mārciņu smagus kakao maisus Hamburgas dokos, kad brūce kajā ik dienu no jauna atvērās un asiņoja. Atceros, ko teica anglis, pirms viņu iegrūdu kanālā. �Klau,� viņ� sacīja, �tu ta�u to ne�darīsi!� Atceros savu kāzu dienu. Varētu tev pastāstīt arī par to, bet tev varbūt interesantāk būs to noklausīties mātes variantā. Atceros kāda vīra � Ābrahama Ceiza sejas izteiksmi, kad no�liku viņam priek�ā uz galda piecus tūksto�us dolāru, lai viņam vieglāk pārdzīvot, ka meitas piegulētas. � Viņ� atkal iedzēra.

��� Divdesmit sava mū�a gadus, � viņ� turpināja, � esmu ver�gojis, lai izpirktu tavu brāli no cietuma. Tava māte skaļi paslu�dināja, ka, pēc viņas domām, esmu rīkojies aplam. Vai ari tu domā, ka izdarīju aplam?

�� Nē, � Rūdolfs sacīja.

��� Tev tagad sāksies grūtas dienas, Rūdij, � Aksels teica.

��� Piedod, vienmēr gribēju tikai labu.

�� Gan izkul�os, � Rūdolfs sacīja. Ta�u nepavisam nebija pārliecināts, ka izkulsies.

�� Pelni naudu, � Aksels teica. � Neļauj nevienam sevi ap�muļķot. Nedomā ne par ko citu. Neklausies blēņās, ko �ie raksta avīzēs par Citām Vērtībām. To bagātnieki sludina nabagajiem, lai nabagi nepārgrau� �iem rīkli, kamēr �ie grābj naudu. Esi kā Ābrahams Ceizs, ar tādu pa�u sejas izteiksmi, kāda bija viņam, kad viņ� pievāca manu naudu. Cik tev noguldīts bankā?

��� Simt se�desmit dolāru, � Rūdolfs atbildēja.

��� Turies pie tiem! � Aksels piekodināja. � Ne�ķiries ne no viena centa. Pat tad ne, ja es, badu mirdams, atvilktos pie tavām durvīm un lūgtos kādu grasi vienai vienīgai maltītei. Nedod man ne centa!

��� Tu, tēt, pārāk satraucies. Kādēļ negribi iet aug�ā un lik�ties gultā? Es palik�u te un pastrādā�u.

�� Tev te nav ko meklēt. Ja gribi, nokāp kādreiz lejā paru�nāties. Bet pie �ī darba neķeries. Tev ir kas labāks, ko darīt. Ej un mācies. Mācies, cik vien vari iemācīties. Tēvu grēki. Cik pa�audzēs tie tiek piemeklēti? Mans tēvs mēdza pēc pusdienām ēdam�istabā lasīt bībeli. Es tev neatstāju nekādu mantu, toties atstāju bagātīgu grēka mantojumu. Divus nogalinātus vīrus. Neskaitā�mas staigules. Un to, ko esmu nodarījis tavai mātei. Un to, ka ļāvu Tomam augt kā nezālei grāvmalā. Un diezin ko dara Grētiņa? Māte laikam kaut ko zina. Vai tu viņu kādreiz satiec?

�� Jā, � Rūdolfs atbildēja.

��� Ko viņa dara?

��� Tev nepatiktu to dzirdēt, � Rūdolfs atteica.

��� Skaidrs, � sacīja tēvs. � Dievs visu vēro. Es baznīcā ne�eju, bet zinu, ka dievs visu vēro. Dievam pierakstīts viss par Akselu D�ordeiku un viņa pēcnācējiem.

��� Nerunā tā! � Rūdolfs viņu pārtrauca. � Nekā dievs ne�vēro. � Viņa ateisms bija stabils. � Tev vienkār�i nav palaimē�jies. Rīt viss var griezties par labu.

��� Izpērc savus grēkus, saka dievs. � Rūdolfam radās sajūta, ka tēvs vairs nerunā ar viņu, ka glu�i to pa�u viņ� neskanīgā balsī � itin ka miegā � varētu runāt arī tad, ja atrastos pa�grabā viens pats. � Izpērc savu vainu, grēciniek, es piemeklē�u tavus grēkus pie tevis un taviem bērniem. � Viņ� ievilka lielu malku degvīna, tad nopurinājās, it kā viņam būtu pārskrēju�as saltas tirpas. � Ej gulēt, � viņ� sacīja, � man jāstrādā.

��� Arlabunakti, tēt! � Rūdolfs paņēma mēteli no āķa. Tēvs neatbildēja, palika sē�am ar tuk�u skatienu un pudeli rokā.

Rūdolfs kāpa aug�ā. Jēziņ, viņ� domāja, un man visu laiku likās, ka jukusi ir māte.

II

Aksels iedzēra vēl malku degvīna, tad stājās pie darba. Neatņēmies viņ� nostrādāja visu nakti. Neviļus viņ� atskārta, ka, kustēdams pa pagrabu, visu laiku kaut ko dungo. Sākumā neva�rēja atcerēties, kas tā par melodiju. Viņ� īgņājās, ka vārdi ne�nāk prātā. Tad pēk�ņi atminējās. Tā bija dziesma, ko, virtuvē strādādama, mēdza dziedāt viņa māte.

Arī viņ� pats klusi sāka dziedāt:

� Schlaf, Kindlein, schlaf, Dein Vater hьt' die Schaf, Die Mutter hьt' die Ziegen, Wir wollen das Kindlein wiegen.

Mātes valoda. Viņ� aizceļojis pārāk tālu. Bet varbūt ne pie�tiekami tālu.

Atlika ie�aut krāsnī pēdējo plātni. Viņ� atstāja to uz galda, aizgāja pie plaukta un noņēma no tā kādu bund�u. Uz etiķetes bija biedino�ais galvaskauss ar krustām saliktiem kauliem. No bund�as viņ� izgrāba karotīti pulvera. To aiznesa pie galda un uz labu laimi paņēma vienu izveidoto mīklas pikucīti. Rupigi viņ� iemīcīja indi maizītē un nolika maizīti atpakaļ vecajā vietā. Mans vēstījums pasaulei, viņ� nodomāja.

Kaķis viņu vēroja. Viņ� ie�āva maizī�u plātni krāsni, aiz�gāja pie izlietnes, novilka kreklu, nomazgāja rokas, seju, tad nomazgājās viss līdz vidum. Noslaucījās maisa gabala un no jauna apģērbās. Apsēdās ar seju pret krāsni un pacēla pie lū�pām gandrīz tuk�o pudeli.

Viņ� dungoja dziesmiņu, ko māte bija dziedājusi virtuvē, kad viņ� vēl bija mazs zēns.

Kad maizītes bija izcepu�as, viņ� izvilka plātni no krāsns un atstāja atdzesēt. Visas maizītes izskatījās glu�i vienādas.

Tad viņ� izslēdza krāsni gāzi, uzvilka mugurā lietusmēteli un uzmauca galvā �okejnīcu. Viņ� uzkāpa maiznīcā un izgāja ārā. Izlaida arī kaķi. Bija tum�s, vēl joprojām lija. Vēj� bija kļuvis skaudrāks. Viņ� iespēra kaķim, un tas aizskrēja.

Viņ� kliboja uz upmalu.

Atslēdza noliktavas sarūsēju�o slēdzeni un iededza gaismu. Paņēmis laiviņu, viņ� to aiznesa uz pussabruku�o piestātni. Upe bija nemierīga, ar baltām viļņu cepurēm, un plūda ar svel�pjo�u �ņākoņu. Piestātnes līcī ūdens bija rāms: to sargāja iz�liekts mols. Viņ� nolika laiviņu zemē, aizgāja atpakaļ pēc airiem, nodzēsa gaismu un aizspieda patentatslēgu. Airus viņ� aiznesa uz piestātni un nolika ūdensmalā, tad iestūma laivu ūdenī. Bez pūlēm viņ� iekāpa laivā un iestiprināja airus duļļos.

Viņ� atstūmās no krasta un pavērsa laivu pret upes klaju. Straume satvēra laiviņu, un viņ� sāka vienmērīgi cilāt airus, virzot laivu uz upes vidu. Viņ� irās pa straumi, viļņi sitās laivā, lietus viņam �austīja seju. Jau pēc īsa brī�a laiva bija dziļi iegrimusi ūdenī. Viņ� turpināja vienmērīgi cilāt airus, bet upe strauji traucās pretī Ņujorkai, lī�iem, atklātajam okeānam.

Kad viņ� sasniedza upes vidu, laiviņa jau bija gandrīz zem ūdens.

Apgāzto laivu atrada nākamajā dienā netālu no Lā�u kalna. Akselu D�ordeiku neatrada.

.

Dominiks D�ozefs Agostīno sēdēja pie rakstāmgalda savā ka�binetā aiz vingrotavas; at�ķīris avīzē sporta lappusi, viņ� lasija rakstu par sevi. Bena Frenklina tipa lasāmbrilles pie�ķīra viņa apaļajai, rētu izvagotajai kādreizējā boksera sejai ar salauzto degunu un mazajām, tum�ajām acīm maigu, apcerīgu izteiksmi. Pulkstenis rādīja trīs, bija pēcpusdienas klusā stunda, tīkamākais brīdis, kad vingrotavā neviena nebija. Darbs sāksies tikai ap pieciem, kad viņam būs jāvada vingro�anas nodarbības kluba biedriem, galvenokārt pusmū�a biznesmeņiem, kas ieradīsies pa�cīnīties pret vidukļa briedumu. Pēc tam sekos pāris boksa raundu ar da�iem godkārīgiem kluba biedriem, visu laiku uzmanoties, lai tikai kādam neiebelztu pārāk sāpīgi.

Raksts par viņu bija ievietots ietvarā iepriek�ējā vakara avīzes sporta lappusē. Sportā nekas ievērojams nebija noticis. �Red Sox� komandas pilsētā nebija, neko nespēlēja arī citur, ar kaut ko lappusi vajadzēja piepildīt.

Dominiks bija dzimis Bostonā un sporta gaitās tika dēvēts par D�o Agosu, Bostonas skaistuli, jo viņam nebija spēcīgs sitiens, tādēļ vajadzēja vienā gabalā lēkāt, lai netiktu noguldīts uz dēļiem. Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito sākumā viņam bija gadījies cīnīties ar vairākiem labiem vieglā svara bokseriem, un sporta reportieris, pārāk jauns, lai būtu redzējis viņu cīnā�mies, bija uzrakstījis intriģējo�u apcerējumu par viņa cīņām ar tādiem bokseriem kā Kansoneri un Maklarnins tajās dienās, kad �ie bokseri tikko sāka kļūt slaveni. Reportieris rakstīja, ka Domi�niks vel joprojām esot labā formā; tas isti neatbilda patiesībai. Reportieris citēja Dominiku, kur� jokodams esot ieminējies, ka da�i jaunākie ekskluzīvā �Revere� kluba biedri sporta treniņos sagādājot viņam diezgan grūtus brī�us un viņ� sākot domāt, ka tuvākajā nākotnē vajadzēs nolīgt palīgu vai iegādāties beisbolista masku, lai pasargātu sejas skaistumu. Viņ� to nemaz nebija teicis jokojot. Raksts bija draudzīgs un attēloja Dominiku kā boksa zelta laikmeta veterānu, kas ringā pavadītajos gados Iemācījies raudzīties uz dzīvi filozofa acīm. Tā kā viņ� bija līdz pēdējam centam zaudējis visu nopelnīto naudu, tad nekas cits neatlika kā kļūt par filozofu. Par to viņ� reportierim neko netika teicis, un arī rakstā tas nebija minēts.

Iezvanījās tālrunis uz rakstāmgalda. Runāja durvju sargs. Lejā stāvot kāds puisis un gribot viņu sastapt. Dominiks teica, lai sūtot puisi aug�ā.

Puisim varēja būt gadu divdesmit vai deviņpadsmit, viņ� bija ģērbies izbalēju�ā puloverā un tenisa �ībās. Viņam bija gai�i mati, zilas acis un bērna ģīmis. Dominikam puisis atgādināja D�imiju Maklarninu, kur� reiz Ņujorkā vienā ma�ā bija viņu gandrīz pārplēsis vidū pu�u. Puisim bija eļļas traipi uz rokām, ta�u Dominiks ievēroja, ka viņ� centies tos nomazgāt. Skaidrs, ka no kluba biedriem neviens �o puisi nebija uzaicinājis uz treniņu vai tenisa partiju.

��� Kas tad nu būtu? � Dominiks noprasīja, lūkodamies puisi pāri Frenklina briļļu ietvariem.

��� Es vakarvakarā izlasīju avīzi, � puisis atbildēja.

�� Un tad? � Dominiks, vienmēr ļoti laipns un smaidīgs pret kluba biedriem, da�kārt atveldzēja sirdi, izturoties strupi pret tiem, kas nebija kluba biedri.

��� Izlasīju, ka jums da�kārt kļūstot par grūtu, mister Agostīno, savos gados cīnīties ar jaunākajiem kluba biedriem un tā tālāk, � puisis sacīja.

��� Un tad?

�� Iedomājos, ka jums varētu noderet palīgs, � sacīja puisis.

��� Tu esi bokseris?

�� Ne glu�i, � puisis teica, � bet man labprāt gribētos par tādu kļūt. Es drausmīgi bie�i �ikstos un kaujos� � viņ� iesmē�jās, � un iedomājos, ka itin labi varētu to darīt par samaksu.

�� Nāc! � Dominiks piecēlās un noņēma brilles. Viņ� izgāja no kabineta un devās cauri vingrotavai uz ģērbtuvi. Puisis viņam sekoja. Ģērbtuve bija tuk�a, tikai tās uzraugs Cārlijs, pie durvim sēdēdams, snauda, atspiedis galvu uz dvieļu kaudzes.

��� Vai tev drēbes ir līdzi?

��� Nē.

Dominiks iedeva viņam vecu treniņtērpu un �ību pāri. Viņ� vēroja puisi, kamēr tas pārģērbās. Garas kājas, masīvi, nolaideni pleci, drukns kakls. Simt piecdesmit, varbūt simt piecdesmit pie�cas mārciņas svara. Stingras rokas. Ne grama tauku.

Dominiks ieveda viņu vingrotavas kaktā pie matra�iem un pa�svieda viņam boksa cimdus. Cārlijs pienāca klāt sasaitēt abiem cimdus.

��� Paskatīsimies, puis, ko tu spēj, � sacīja Dominiks. Viņ� pacēla rokas. Cārlijs ar interesi viņu vēroja.

Puisis, protams, turēja rokas pārāk zemu, un Dominiks pāris rei�u trāpīja viņam ar taisnajiem kreisās rokas sitieniem. Ta�u puisis nesamulsa un gāja Dominikam virsū.

Pēc trim minūtēm Dominiks nolaida rokas un sacīja: � Okei, pietiks. � Viņ� da�as reizes bija puisim iebelzis jūtami un no�bloķējis to, kad tas viņam pietuvojās, tomēr puika bija neiedomā�jami apsviedīgs, un abas reizes, kad viņam izdevās trāpīt Domi�nikam, sitiens ķēra sāpīgi. Puisis bija sava veida cīkstonis. Do�miniks gan vēl nezināja, kāda veida, bet katrā ziņā cīkstonis.

��� Tagad paklausies, puis, � Dominiks sacīja, kamēr Cārlijs raisīja vajā cimdu saites, � �ī iestāde nav krogs. Sis te ir d�entlmeņu klubs. Un d�entlmeņi nenāk uz �ejieni sāpes ciest. Viņi nāk patrenēties un apgūt vīri�ķīgo pa�aizsargā�anās mākslu. Ja tu viņiem metīsies virsū tā, kā meties uz mani, tu �eit neno�turēsies pat vienu dienu.

��� Skaidrs, � atteica puisis. � Saprotu. Es tikai gribēju parādīt, ko spēju.

��� Nekā daudz tu nespēj, � Dominiks sacīja, � pagaidām. Bet tev ir ātra reakcija, un tu proti kustēties. Kur tu pa�reiz strādā?

��� Strādāju Bruklinā, � puisis sacīja, � garā�ā. Gribētos darbu, ko var strādāt, nenoķēpājot rokas.

��� Kad tu varētu sākt �eit?

��� Tūliņ. �odien. No garā�as aizgāju pirms nedēļas.

��� Cik tev tur sanāca?

��� Piecdesmit dolāru nedēļā, � atbildēja puisis.

��� Man �ķiet, varē�u tev maksāt trīsdesmit piecus, � Domi�niks sacīja, � toties tu varēsi uzsliet saliekamo gultu masā�as telpā un tur pārnak�ņot. Tev vajadzēs palīdzēt baseina un matra�u tīrī�anā un uzturēt kārtībā inventāru.

��� Okei, � puisis piekrita.

��� Vari palikt, � Dominiks sacīja. � Kā tevi sauc?

��� Tomass D�ordeiks, � atbildēja puisis.

��� Tikai � lai neizceltos nekādas nepatik�anas, Tom! � Do�miniks piekodināja.

Labu laiku tie�ām nebija nekādu nepatik�anu. Viņ� bija veikls un paklausīgs un līdztekus nolīgtajam darbam labprāt aizskrēja visur, kur vajadzēja kaut ko padarit Dominikam vai kluba bied�riem, uzskatīja par godalietu laipni smaidīt, ar sevi�ķu uzmanību izturējās pret gados vecākiem vīriem. Kluba klusinātā, mantīga, draudzīgā atmosfēra viņam patika, un, ja nebija ko darīt vingrotavā, viņ� labprāt pakavējās lasītavā un spēju istabā, kur bija augsti griesti, sienas ar tum�iem koka paneļiem, dziļi ādas klub�krēsli un apkvēpu�as eļļas gleznas ar Bostonas attēliem no buri�nieku laikiem. Darbs bija viegls, ar gariem pārtraukumiem, kuros viņ� nedarīja nekā, tikai sēdēja un klausījās Dominika atmiņas par boksera gaitām.

Dominiks neinteresējās par Toma pagātni, un Toms viņu ne�apgrūtināja ar stāstiem par mēne�iem ilgo klaidoņa dzīvi, par naktspatversmēm Klīvlendā, Cincinati un �ikāgā, par darbu ben�zīna uzpildes stacijā vai par īso bridi, ko viņ� bija nostrādājis par liftazēnu kādā viesnīcā Sirakjūsā. Viesnīcā viņ� labi nopel�nīja, palīdzēdams prostitūtām iekļūt numuros, līdz pienāca brīdis, kad viņam vajadzēja izraut nazi suteneram no rokas, jo suteners iedomājās, ka viņa mei�as dod pārāk lielu dzeramnaudu jauka�jam zēnam ar bērni�ķīgo seju un pārlieku viņu lutina, kad nebija aizņemtas savu pienākumu pildī�anā. Toms nestāstīja Dominikam arī to, ka bija apstrādājis piedzēru�os un numuros pievācis bez uzraudzības atstātu naudu, turklāt darījis to � vienīgi riska val�dzināts, nevis iedzīvo�anās nolūkā, jo nauda viņu sevi�ķi neinte�resēja.

Dominiks viņam iemācīja trenēties pie smil�u maisa, un bija traki jauki lietainā pēcpusdienā, kad vingrotavā neviena nebija, apstrādāt smil�u maisu � straujāk, aizvien straujāk � un dzir�dēt sitienu krusas atbalsi tuk�ajā zālē. Sad tad, kad Dominikā pamodās godkāre un kluba locekļu nebija klāt, viņ� uzvilka boksa cimdus, paaicināja Tomasu un pamācīja, kā apvienot kombināci�jas, kā iz�aut uz priek�u labo roku, kā izmantot galvu un elko�ņus, kā turēties uz pilnas pēdas, kā izvairīties no sitieniem, pie�liecoties uz priek�u vai pasitoties sānis, nevis raujoties atpakaļ. Tomēr trenēties ar kluba biedriem Dominiks Tomasam neļāva, jo vēl nejutās par viņu īsti dro�s un nevēlējās piedzīvot inciden�tus. Toties tenisa treneris aicināja Tomasu uz laukumu, da�ās nedēļās apmācīja viņu par labu spēlētāju un, ja kādam no vājā�kajiem kluba biedriem pietrūka partnera, ļāva Tomasam piedalī�ties spēlē. Viņ� bija veikls un kustīgs un prata zaudēt, bet, ja uzvarēja, tad drīz vien iemācījās spēlēt tā, lai ur.vara izskatītos sīvi izcīnīta; �ādā veidā viņ� ik nedēļu nopelnīja divdesmit � trīsdesmit dolāru dzeramnaudas.

Viņ� iedraudzējās ar kluba pavāru, jo atrada dro�us sakarus marihuānas iegādei un pats pavāram to iepirka, tādēļ nepagāja ilgs laiks, kad viņ� visas maltītes dabūja par velti.

Smalkjūtīgi viņ� turējās nomaļu, kad kluba biedri � juristi, bir�asviri, rēderi un rūpniecības uzņēmumu vadītāji � sarunājās.

Viņ� iemācījās precīzi nodot ziņas, ko saņēma pa tālruni no viņu sievām un mīļākām, neļaudams manīt, ka apjēdz, par ko ir runa.

Iedzer�ana viņam bija vienaldzīga; arī tas patika kluba bied�riem, kas pēc treniņa labprāt pie bāra iebaudīja pa glāzei vis�kija.

Savu uzvedību viņ� neplānoja, neko necentās ar to panākt; viņ� glu�i vienkār�i saprata, ka labāk iemantot solīdo pilsoņu � kluba patronu simpātijas nekā nelabvēlību. Viņ� Amerikas pla��umā bija dzīvojis pārāk nemierīgu, pārāk klaidonīgu dzīvi, vien�mēr bija sanāku�as kaut kādas nepatik�anas, kas viņu alla� no jauna iedzina atpakaļ klaidonībā. Viņam patika mierīgā, dro�ā dzīve un draudzīgā atmosfēra klubā. Viņ� saprata, ka tā nav karjera, bet ka tas ir viens labs, mierīgs gads. Viņ� nebija godkārīgs. Kad Dominiks ieminējās, ka gribētu viņu pieteikt ama�tieru sacensībām, lai redzētu, ko viņ� spēj, viņ� veco bokseri no tā atrunāja.

Ja uzmācās nemiers, viņ� aizgāja uz pilsētas centru, noska�tīja kādu prostitūtu, pavadīja kopā ar to nakti, samaksādams godīgi nopelnītu naudu par godīgu pakalpojumu bez jebkādām komplikācijām nākamajā dienā.

Bostona viņam patika glu�i labi, vismaz tikpat labi kā jeb�kura cita vieta, kaut gan dienā viņ� daudz pa pilsētu nestaigāja, jo diezgan dro�i zināja, ka izdota pavēle viņa apcietinā�anai par kau�anos un miesas bojājumu nodarī�anu � sekas pēdējai pēc�pusdienai Bruklinas garā�ā, kad meistars viņam bija uzbrucis ar uzgrie�ņu atslēgu. No garā�as viņ�: bija devies tie�i uz savu naktsmītni, desmit minūtēs savācis mantiņas un pateicis dzīvokļa saimniecei, ka aizbrauc uz Floridu. Tad apmeties Y.C.M.A.� kop�mītnē un pavadījis tur veselu nedēļu, līdz izlasīja avīzē rakstu par Dominiku.

Kluba biedru vidū bija gan tādi, kas viņam patika, gan arī tādi, kas nepatika, bet viņ� centās izturēties vienādi laipni pret visiem. Tuvāk iepīties viņ� negribēja ne ar vienu. No visām tuvā�kām saistībām viņ� bija piedzīvojis vienīgi nepatik�anas. Viņ� centās neuzzināt neko par kluba biedriem, bet nav iespējams neizveidot priek�statu par cilvēku, ja redzi viņu kailu, ar resnu vēderu un kādas dāmas saskrāpētu muguru vai īgņājamies par zaudētu tenisa partiju.

Dominiks vienlīdz stipri neieredzēja visus kluba biedrus bez izņēmuma, ta�u tikai tādēļ, ka tiem bija nauda, bet viņam ne. Dominiks bija dzimis Bostonā un runāja kā visi bostonie�i, tomēr garā viņ� joprojām svīda mui�as īpa�nieka tīrumos Sicīlijā un perināja plānus, kā nodedzināt kunga pili un pārgriezt rīkli vi�siem tā ģimenes locekļiem. Protams, savus dedzinātāja un slepkavnieka sapņus viņ� mācēja noslēpt aiz �ķietamas sirsnības, alla� uzslavēdams kluba biedru labo izskatu, kad tie atbrīvoju�ies no liekā svara, un izlikdamies jūtam līdzi visām to kaitēm un indevēm.

��� Skat, tur nāk Masa�ūsetsas lielākais blēdis, � viņ� pa��ukstēja Tomasam, kad ģērbtuvē ienāca di�manīga izskata sirms d�entlmenis, un tūliņ skaļi uzrunāja ienācēju: � Cik jauki, ser, ka esat atgriezies! Mēs stipri izjutām jūsu prombūtni. Jūs, �ķiet, esat pārāk nostrādājies.

��� Ak, darbs, darbs � � ienācējs atteica, skumji pagrozī�dams galvu.

��� Es zinu, ko tas nozīmē, ser, � Dominiks atteica, tikpat skumīgi nogrozīdams galvu. � Nāciet mazliet patrenēties ar han�telēm, pēc tam aizejiet kārtīgi izsautēties, izpeldieties baseinā un ļaujiet sevi izmasēt. Jūs redzēsiet, nogurums būs kā ar roku at�ņemts un �onakt jūs gulēsiet kā jaunpiedzimis bērniņ�.

Tomass vērīgi skatījās un klausījās, mācīdamies no Dominika izlik�anās mākslu. Viņam patika cietsirdīgais eksbokseris, kur�, par spīti liekulīgajai pieglairnibai, dziļi sirdi bija anarhists un laupītājs.

Tomasam patika arī kāds sirsnīgas, vienkār�as dabas vīrs, uzvārdā Rīds, tekstilkoncerna prezidents, kas labprāt saspēlēja ar Tomasu tenisu un aicināja viņu līdzi uz laukumu arī tad, ja netrūka citu spēlētāju, kam nebija partnera. Rīdām bija apmēram �etrdesmit pieci gadi, viņ� bija smagnējs, tomēr spēlēja labi, un viņi abi ar Tomasu diezgan godīgi dalījās uzvarās; pirmajās par�tijās parasti uzvarēja Rīds, kas sāka zaudēt tikai tad, kad pa�gura. � Jaunas kājas paliek jaunas kājas, � Rīds smiedamies mēdza sacīt, dvielī slaukot nosvīdu�o seju, kad viņi pēc laukumā pavadītas stundas kopā gāja uz du�as telpu. Viņi regulāri spēlēja tenisu trīsreiz nedēļā; pēc atdzesē�anās Rīds vienmēr pacienāja Tomasu ar kokakolu un iespieda viņam saujā piecus dolārus. Vi�ņam piemita viena īpatnība. �aketes labajā sānkabatā viņ� pastā�vīgi nēsāja kārtīgi salocītu simt dolāru banknoti. � Simt dolāru banknote man reiz izglāba dzīvību, � Rīds pastāstīja Tomasam. Reiz kādā naktsklubā viņ� bija iekļuvis drausmīgā ugunsgrēkā, kur aizgāja bojā daudz cilvēku. Rīds gulējis durvju tuvumā līķu kau�dzē, tikko spēdams pakustināt locekļus, pārbīlī pilnīgi zaudējis balsi. Tad izdzirdīs, kā ugunsdzēsēji sāk stiept projām līķus, un ar pēdējiem spēkiem iebāzis roku bik�u kabatā, kur glabājis simt dolāru banknoti. Kaut kā viņam izdevies izvilkt naudu no kaba�tas un atbrīvot vienu roku. Ugunsdzēsēji pamanīju�i roku ar cie�i sa�ņaugto naudaszīmi vārgi kustamies. Viņ� jutis, ka no rokas viņam izvelk naudu, pēc tam ugunsdzēsējs pavācis nost līķus un aizgādājis viņu dro�ībā. Divas nedēļas viņ� nogulējis slimnīcā bez valodas, tomēr palicis dzīvs un ieguvis nesatricināmu ticību simt dolāru naudaszīmei. Viņ� deva Tomasam padomu, ja vien iespējams, pastāvīgi turēt simt dolāru banknoti viegli aizsnie�dzamā kabatā.

Bez tam viņ� ieteica Tomasam taupīt naudu un to izdevīgi ieguldīt vērtspapīros, jo jaunas kājas nepaliek jaunas mū�īgi.

Nepatik�anas atgadījās, kad Tomass bija nostrādājis trīs mē�ne�us. Viņ� juta, ka kaut kas nav kārtībā, kad pavēlu vakarā atgriezās no tenisa partijas ar Brūsteru Rīdu un iegāja pārģēr�bties. Nekādu īpa�u pazīmju nebija, tomēr viņ� juta, ka viņa drē�bes pārcilātas, it kā kaut ko meklējot. Maks bija pa pusei izvilkts no bik�u kabatas, itin kā tas būtu izvilkts un pēc tam steigā iebāzts atpakaļ. Tomass atvēra maku un paskatījās tajā. Viņ� zi�nāja, ka makā jābūt �etriem piecniekiem, un tie tur arī bija. �urnāls, kuru viņ� bija lasījis un ar priek�vāku uz aug�u atstājis virsējā plauktā, tagad atvērts gulēja citā plauktā.

Vienu mirkli Tomass apsvēra, vai skapi turpmāk neslēgt ciet, bet tad nodomāja � velns parāvis, ja �ajā klubā kāds ir tik trū�cīgs, ka tam jāzog no manis, lai zog vesels! Viņ� novilka treniņ�tērpu, ielika �ibas skapī, ietinās dvielī un aizgāja uz du�as telpu, kur Rīds jau līksmi plun�ojās.

Atgriezies no du�as, viņ� atrada skapja durvju iek�pusē pie�spraustu zīmīti. Dominika rokrakstā tur stāvēja rakstīts: �Pēc darba beigām gaidu Tevi savā kabinetā, D. Agostīno.�

Lakoniskais teksts un fakts, ka zīmīte vispār rakstīta, kaut viņi ar Dominiku pēcpusdienā bija vismaz desmit rei�u tiku�ies, lika nojaust nepatik�anas. Kaut ko oficiālu, iepriek� izdomātu. Te nu bija, viņ� nodomāja un gandrīz jau gribēja saģērbties un pazust uz visiem laikiem. Ta�u tad nolēma citādi: paēda virtuvē vakariņas, pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, ģērbtuvē patēr�zēja ar tenisa treneri un Cārliju. Precīzi pulksten desmitos, kad kiubu slēdza, viņ� iegāja Dominika kabinetā.

Dominiks lasīja �urnālu �Life�, nesteidzīgi pār�ķirdams la�pas. Viņ� pacēla acis, aizvēra �urnālu un kārtīgi nolika to uz rakstāmgalda stūra. Tad viņ� piecēlās un palūkojās vingrotavā, lai pārliecinātos, ka tur neviena nav, pēc tam aizvēra kabineta durvis. � Apsēdies, puis, � viņ� sacīja.

Tomass apsēdās un gaidīja, līdz Dominiks būs ieņēmis savu vietu aiz rakstāmgalda,

��� Kas noticis? � Tomass jautāja.

��� Daudz kas, � Dominiks atbildēja. � Velns murdā. Mani tirpināja visu dienu.

��� Kāds tam sakars ar mani?

�� To es tagad gribu izdibināt, � Dominiks sacīja. � Nav nekādas jēgas runāt aplinkiem, puis. Kāds velk no sve�iem ma�kiem ārā naudu. Slīpēts viriņ�, kas izvelk pa naudiņai te no viena maka, te no otra, bet nekad nepaņem visu. Sitie mūsu treknie nekrietneļi ir tik bagāti, ka vairums nemaz nezina, cik naudas viņiem kabatā, un, ja kāds apjēdz, ka viņam trūkst desmitnieka vai visu divdesmit, viņ� domā, ka ir to kaut kur iz�sējis vai, pēdējoreiz skaitot, pārskaitījies. Bet viens vīrs nekad nekļūdās. Tas nelietis Grīnings. Viņ� apgalvo, ka vakar, kamēr viņ� ar mani boksējies, viņam no skapī�a izzagti desmit dolāri, un �odien viņ� visu dienu nav izlaidis telefona klausuli no rokām, apzvanījis visus kluba biedrus, un, ko domājies, piepe�i visi atjēgu�ies, ka ari viņi pēdējos mēne�os apzagti.

�� Nu, bet kāds tam sakars ar mani? � jautāja Tomass, kaut gan skaidri redzēja, kāds tam sakars ar viņu.

�� Grīnings izskaitļojis, ka tas sācies tikai pēc tam, kad tu esi atnācis pie mums strādāt.

��� Baigais sūdabrālis! � Tomass nikni noteica. Grīnings bija apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar saltām acīm, strādāja bir�as māklera kantorī un trenējās ar Dominiku boksā. Savā laikā viņ� kādā Rietumu skolā bija boksējies pussmagajā svarā un centās turēties formā; Dominiku viņ� nesaudzēja un ik nedēju trijos divminū�u raundos gāja tam virsū bez �ēlastības. Pēc treniņiem ar Grīningu Dominiks, neuzdrīkstēdamies uzbrukt no visa spēka, aizvien jutās kā sadauzīts un bija vienos zilumos.

��� Skaidrs, ka sūdabrālis, � Dominiks apstiprināja. � Viņ� mani �odien piespieda pārmeklēt tavu skapīti. Par laimi, neat�radām neviena desmitnieka. Un tomēr viņ� grib ziņot policijai un izteikt savas aizdomas pret tevi.

��� Un ko jūs uz to teicāt? � Tomass jautāja.

�� Es viņu atrunāju, � Dominiks sacīja, � teicu, ka pats aprunā�os ar tevi.

�� Tagad jūs ar mani runājat, � Tomass sacīja. � Ko gribat zināt?

��� Vai tu esi to naudu ņēmis.

��� Nē. Vai jūs man ticat?

Dominiks nevarīgi paraustīja plecus: � Nezinu. Bet kāds ta�u, velns lai parauj, to ir paņēmis!

��� Ģērbtuvē augu dienu apgrozās lērums cilvēku. Cārlijs, tas puisis no baseina, treneri, kluba biedri, jūs �

��� Pievaldies, puis, � Dominiks viņu apsauca, � tu neesi te atnācis jokus dzīt!

��� Kādēļ tad tie�i es? � Tomass jautāja.

��� Es jau tev teicu. Viss sācies pēc tavas atnāk�anas. �ēlīgā debes, viņ� sāk gvelzt par priek�karamo atslēgu pierīko�anu ska�pī�iem. Simt gadu te neviens nav nekā noslēdzis. Bet nu �ie ņemas tā, it kā pāri veltos lielākais noziedzību vilnis kop� D�eses D�eirna laikiem.

��� Kas man jādara? Jāiet projām?

��� Ne jau, � Dominiks papurināja galvu. � Tikai esi piesar�dzīgs. Uzturies vienmēr ar kādu kopā. � Viņ� nopūtās. � Var jau būt, ka viss pāriet ar godu. Sasodītais neģēlis Grīnings ar savu desmitnieku � Nāc līdzi! � Viņ� gurdi piecēlās un izstaipī�jās. � Izmaksā�u tev kausu alus. Cik draņķīga diena!

Kad Tomass iegāja ģērbtuvē, tā bija tuk�a. Viņ� bija aizsūtīts uz pastu, tādēļ ģērbies ielas drēbēs. Pa�laik notika kluba iek�ējās sacensības tenisā, visi sagāju�i aug�stāvā skatīties. Visi, izņe�mot vienu kluba biedru � Sinkleru, kur� arī spēlēja komandā, bet vēl nebija pienākusi viņa kārta. Viņ� jau bija saģērbies spēlei, ar baltu svīteri mugurā. Sinklers bija gar�, slaids jauneklis, Harvardā ieguvis jurista grādu; arī viņa tēvs bija kluba biedrs. Ģi�mene bija ļoti bagāta un viņu vārds bie�i lasāms laikrakstos. Jaunais Sinklers strādāja Bostonā tēva kantori, un Tomass bija dzirdējis kluba biedrus runājam, ka jauūais Sinklers esot lielisks advokāts un dzīvē tālu tik�ot.

Ta�u mirklī, kad Tomass tenisa kurpēs klusi tuvojās pa gai�teni, jaunais Sinklers stāvēja pie atvērta skapī�a un patlaban bija iebāzis roku tur pakārtas �aketes iek�kabatā, no kuras iz�vilka kabatas portfelīti. Tomass skaidri nezināja, kam skapītis pieder, bet zināja, ka tas nepieder Sinkleram, jo Sinklera skapī�tis atradās telpas otrā pusē tikai trīs skapī�us atstatu no viņējā. Sinklera parasti jautrā, sārtā seja bija saspringta, bāla un no�svīdusi.

Mirkli Tomass vilcinājās, apsvērdams, vai izdotos pazust, pirms Sinklers viņu ievērojis. Ta�u Sinklers, tikko izvilcis kabatas portfelīti, pacēla galvu un ieraudzīja Tomasu. Viņi, acis neno�laidu�i, raudzījās viens uz otru. Tomass strauji pieskrēja Sinkle�ram klāt un satvēra to aiz rokas. Pieķertais smagi elsa, it kā nule būtu noskrējis gargabala distanci.

��� Labāk lieciet to atpakaļ, ser, � Tomass �ukstēja.

��� Labi, � Sinklers sacīja, � tūliņ atlik�u. � Ari viņ� runāja �ukstus.

Tomass nelaida vaļā satverto roku. Viņ� drud�aini domāja. Ja viņ� Sinkleru nodos, darbs tik un tā pagalam, gan jau iegan�stu sagudros. Pārējiem kluba biedriem būtu gau�ām neērti dien�dienā tikties ar kalpotāju, kur� apkaunojis vienu no viņu vidus. Ja nenodotu � Tomass centās iegūt laiku. � Jūs ta�u zināt, ser, � viņ� sacīja, � ka aizdomās tur mani.

�� Piedodiet, man ļoti �ēl. � Tomass juta, ka Sinklers trīc pie visām miesām, tomēr necen�as izrauties.

�� Jums jāizpilda trīs noteikumi, � Tomass sacīja. � Jāat�liek maks atpakaļ un jāapsolās turpmāk nagus nepalaist.

��� Es apsolu, Tom. Esmu jums ļoti pateicīgs �

�� Tūliņ jūs pierādīsiet, cik pateicīgs esat, mister Sinkler, � Toms sacīja. � Jūs �eit pat izrakstīsiet man parādzīmi par pie�ciem tūksto�iem dolāru un izpirksiet to triju dienu laikā skaidrā naudā.

�� Jūs esat bez prātal � Sinklers iesaucās, un viņam nosvīda piere.

��� Negribat? � noprasīja Tomass. � Es klieg�u.

�� Uz to tu dro�i vien esi spējīgs, mazais nelieti, � Sinklers sacīja.

��� Satiekamies Turēnas viesnīcas bārā ceturtdienas vakarā pulksten vienpadsmitos, � Tomass teica, � un jūs maksāsiet.

�� Es bū�u, � Sinklers runāja tikko sadzirdami. Tomass pa�laida vaļā viņa roku un noskatījās, kā Sinklers iebā� maku at�pakaļ �aketes kabatā. Tad paņēma piezīmju grāmatiņu, kurā mē�dza ierakstīt sīkos izdevumus kluba biedru labā, at�ķīra tīru lap�pusi un pasniedza Sinkleram zīmuli.

Sinklers noraudzījās pie deguna piebāztajā piezīmju grāma�tiņā. Tomass saprata: ja Sinklers spētu savaldīt nervus, viņ� mie�rīgi varētu pagriezties un aiziet, un pasmieties, ja Tomass iedo�mātos kādam par notiku�o pastāstīt. Bet kaut kāda aizdomu ēna tomēr paliktu. Ta�u Sinklers nespēja savaldīt nervus. Viņ� pa�ņēma piezīmju grāmatiņu un ierakstīja tur, kā teikts.

Tomass paraudzījās uz ierakstu un iebāza piezīmju grāmatiņu kopā ar zīmuli kabatā. Tad viņ� klusītēm aizvēra skapī�a durvis un devās uz aug�stāvu noskatīties sacensības.

Pēc piecpadsmit minūtēm Sinklers gāja laukumā un pārlieci�no�i uzvarēja pretinieku.

Vēlāk Tomass ģērbtuvē apsveica viņu ar uzvaru.

Turēnas bārā viņ� ieradās bez piecām minūtēm vienpadsmitos. Uzvalkā, ar apkaklīti un kaklasaiti. �ovakar viņ� gribēja izskatī�ties kā d�entlmenis. Bārā bija tum�s, aizņemta tikai tre�ā daļa galdiņu. Viņ� piesardzīgi apsēdās pie galdiņa kaktā, no kurienes varēja pārredzēt ieeju. Kad pienāca viesmīlis, viņ� pasūtīja pudeli alus. Pieci tūksto�i dolāru, viņ� domāja, pieci tūksto�i� Tie�i tik daudz tie bija atņēmu�i viņa tēvam, un tagad viņ� no tiem atņems �o naudu atpakaļ. Viņ� iedomājās, diez vai Sinkleram va�jadzēja iet pie sava tēva izprasīt naudu un paskaidrot, kādēļ vi�ņam tā vajadzīga. Dro�i vien ne. Sinkleram, jādomā, uz pa�a vārda noguldīts tik daudz, ka piecus tūksto�us skaidrā viņ� var saņemt desmit minūtēs. Tomasam nebija nekas pret Sinkleru. Sinklers bija patīkams jauneklis ar jauku, laipnu skatienu, klusu balsi un labām manierēm un �ad tad bija Tomasam iemācījis vairākus labus paņēmienus tenisā, bet viņa dzīve būtu sagandēta, ja kļūtu zināms, ka viņ� ir kleptomāns. Tā nu apstākļi sagadī�ju�ies.

Tomass lēnām sūca alu un uzmanīja ieeju. Trīs minūtes pēc vienpadsmitiem durvis atvērās un pa tām ienāca Sinklers. Viņ� meklēdams vērās pustum�ajā telpā, un Tomass piecēlās. Sinklers pienāca pie galdiņa, un Tomass sacīja: � Labvakar, ser!

��� Labvakar, Tom! � Sinklers mierīgi atņēma un apsēdās uz sola pie sienas, tomēr mēteli nenovilka.

��� Ko jūs dzersiet? � Tomass jautāja, kad pienāca vies�mīlis.

��� Viskiju ar ūdeni, lūdzu, � Sinklers sacīja savā laipnajā Harvardas manierē.

��� Un man vēl pudeli alus, lūdzu, � piebilda Tomass.

Brītiņu viņi klusēdami sēdēja viens otram līdzās. Sinklers pa-

bungoja ar pirkstiem pa galdiņu un pārlaida skatienu telpai,

��� Jūs bie�i nākat uz �ejieni? � viņ� jautāja.

��� Sad tad iegrie�os.

��� Vai esat kādreiz te sastapis kādu no mūsu kluba?

��� Nē.

Pienāca viesmīlis un atnesa dzērienus. Sinklers kā izslāpis iedzēra krietnu malku. � Informācijas labad jums jāzina, � Sinklers sacīja, � es naudu nezogu tādēļ, ka man tās vajadzētu.

��� Zinu, � atteica Tomass.

��� Esmu slims, � Sinklers sacīja. � Tā ir slimība. Es eju pie psihiatra.

��� Prātīgi darāt, � Toms apstiprināja.

��� Vai jums nav �ēl tā apieties ar slimu cilvēku?

��� Nē, � Toms atbildēja, � nē, ser.

��� Jūs esat rūdīts zellis, ko?

��� Ceru, ka esmu, � Tomass sacīja.

Sinklers pavēra mēteli, iebāza roku kabatā un izvilka garu, biezu aploksni. Viņ� to nolika uz sola starp viņiem. � Tur ir viss, kā nākas, � viņ� sacīja, � jums nav jāpūlas pārskaitīt.

��� Esmu pārliecināts, ka viss ir, kā nākas, � Tomass atteica, Viņ� iebāza aploksni �aketes kabatā.

��� Es gaidu, � sacīja Sinklers. Tomass izņēma parādzīmi un nolika uz galda. Sinklers uz to paskatījās, tad saplucināja un papīra driskas sameta pelnutraukā. Viņ� piecēlās. � Pateicos par viskiju, � viņ� sacīja. Garām bāra letei viņ� gāja uz durvīm � glīts, patīkams jauneklis, no kura starot staroja laja audzinā��ana, smalkums, bagātība un veiksme.

Tomass noskatījās viņam pakaļ un nesteidzīgi izdzēra alu. Sa�maksājis tēriņu, viņ� izgāja vestibilā un paņēma istabu vienai naktij. Tur viņ�, aizslēdzis durvis un aizvilcis aizkarus, pār�skaitīja naudu. Visa summa bija samaksāta pavisam jaunās simt dolāru banknotēs. Viņam ie�āvās prātā, ka tās varbūt iezīmētas, bet konstatēt to nevarēja.

Viņ� saldi izgulējās divguļamajā gultā, no rīta piezvanīja Do�minikāni, teikdams, ka viņam darī�anās jāaizbraucot uz Ņujorku un darbā viņ� atgriezī�oties tikai pirmdienas pēcpusdienā. Kop� sācis strādāt klubā, viņ� nebija izmantojis nevienu brīvdienu, tādēļ Dominikāni atlika vienīgi piekrist, piebilstot, ka pirmdien katrā ziņā jābūt atpakaļ.

Smīlāja lietus, kad vilciens piestāja stacijā, un Portfilipa pelē�kajā, rudenīgajā dūmakā Tomasam, izejot no stacijas, neizskatī�jās pievilcīgāka par atmiņā saglabāto.

Stacijas laukums nebija daudz mainījies. Māja, kur atradās restorāns, bija pārkrāsota, un liels radioaparātu un televizoru veikals jaunā, dzeltenā ķieģeļu ēkā sludināja portatīvo radioapa�rātu izpārdo�anu. Upe dvakoja tāpat kā senāk; �o smaku Tomass nebija aizmirsis.

Viņ� būtu varējis paņemt taksometru, ta�u pēc ilgajiem prom�būtnes gadiem vēlējās paieties kājām. Dzimtās pilsētas ielas vi�ņam palīdzēs sagatavoties � kam īsti, to viņ� pats lāgā nezi�nāja.

Viņ� pagāja garām autoostai. Pēdējais brauciens kopā ar brāli Rūdolfu. Tu smirdi kā me�a zvērs.

Viņ� pagāja garām Bernsteina universālveikalam, savas mā�sas un Boilena satik�anās vietai. Kailais vīrietis, dego�ais krusts. Laimīgās zēnu dienu atmiņas.

Viņ� pagāja garām zēnu skolai. No kara pārnāku�ais ar malā�riju slimais kareivis, samuraja zobens un japāņa galva, no kuras strūkloja asinis.

Neviens viņam neuzsauca sveicienu. Apnicīgajā lietū visi stei�dzās, visas sejas bija noslēgu�ās un sve�as.

Viņ� pagāja garām Sv. Anselma baznīcai, Kloda Tinkera tē�vo�a baznīcai. Dieva laime, ka neviens viņu neredzēja!

Viņ� iegriezās Vanderhofa ielā. Sāka līt stiprāk. Viņ� aptaus�tīja uzpampumu �aketes iek�kabatā, kur atradās aploksne ar naudu. Iela bija pārvērtusies. Uzcelta �etrstūraina, cietumam līdzīga ēka, kurā, �ķiet, ievietojusies kāda fabriķele, vai. Vairāki kādreizējie veikali bija aizsisti ar dēļiem, bet uz pārējo veikalu izkārtnēm lasāmi uzvārdi, kurus viņ� nepazina.

Viņ� gāja, galvu nodūris, lai lietus necērtas acīs, un, kad beidzot pacēla galvu, apstājās, aiz pārsteiguma palika mēms: tur, kur bija atradusies maiznica, stāvējis nams, kurā viņ� piedzimis, tagad pacēlās universālveikals un virs tā trīs apdzīvojami stāvi. Viņ� izlasīja reklāmas transparentus skatlogos. �āsdienas pie�dāvājums: ribu gabaliņi, iēra plecs. Sievietes ar iepirkumu so�mām gāja iek�ā, nāca ārā pa durvīm, kur, ja D�ordeiku māja vēl būtu uz vietas, atrastos galvenā ieeja.

Tomass ielūkojās pa da�iem logiem. Pie kases galdiem sēdēja meitenes, kas mainīja naudu. Nevienu no tām viņ� nepazina. Ne�būtu nekādas jēgas iet iek�ā Viņ� nevēlējās pirkt ne ribu gaba�liņus, ne jēra plecu.

Lāgā nesaprazdams, ko iesākt, viņ� gāja tālāk. Kaimiņmājas remontdarbnīca bija pārbūvēta, īpa�nieka uzvārds sve�s, arī no strādniekiem viņ� sejā nevienu nepazina. Ta�u tad pamanīja, ka netālu no stūra vecajā vietā vēl joprojām ir D�ardīno augļu un dārzeņu veikals. Viņ� iegāja un pagaidīja, līdz kāda ve�a izstrī�dēsies ar misis D�ardīno par kār�u pupiņām.

Kad vecā sieva izgāja, misis D�ardīno pievērsās viņam. Viņa bija maza auguma bezveidīga sieviete ar niknu, līku degunu un kārpu ar divām cietām, garām spalvām uz virslūpas. � Lūdzu, � misis D�ardīno sacīja, � ko jums?

��� Misis D�ardīno, � Tomass ierunājās, nolocīdams �aketes apkakli, lai izskatītos respektablāks, � jūs dro�i vien mani neat�ceraties, bet es kādreiz biju� nu, kā lai saka, gandrīz jūsu kai�miņ�. Mums piederēja maiznīca. D�ordeiks.

Misis D�ardīno nopētīja viņu ar tuvredzīgām acīm: � Kura�mais tad jūs bijāt?

��� Jaunākais.

��� Ak jā. Mazais gangsterēns.

Tomass pasmaidīja par misis D�ardīno parupjo joku. Bet mi�sis D�ardīno viņam neatbildēja ar smaidu. � Un ko tad jūs gribat?

�� Labu laiku neesmu �eit bijis, � Tomass atteica. � Tagad atbraucu apciemot savējos. Bet maiznīcas vairs nav.

��� To noplēsa jau pirms vairākiem gadiem, � misis D�ardīno paskaidroja, sakārtodama ābolus tā, lai nebūtu redzami bo�jājumi. � Vai tad jūsējie nav jums nekā teiku�i?

��� Mums kādu laiku nebija sakaru, � Tomass sacīja. � Vai jums ir zināms, kur viņi atrodas?

��� Kā lai es to zinātu? Viņi ta�u ar netīriem itālie�iem ne�sarunājās.

��� Paldies par to pa�u, � noteica Tomass un gāja uz durvīm.

��� Pagaidiet! � uzsauca misis D�ardīno. � Vai tad, kad jūs aizbraucāt, tēvs vēl bija dzīvs?

��� Jā, � Tomass atbildēja.

��� Nu viņ� ir pagalam, � viņa sacīja, un balsī skanēja tāds kā gandarījums. � Noslīka. Upē. Jūsu māte aizvācās, un tagad � � balsī ietrīsējās sarūgtinājums, � tur ierīkots univer�sālveikals, kas mums �ņaudz rīkli ciet.

Ienāca pircējs, misis D�ardīno sāka tam svērt kartupeļus, un Tomass izgāja no veikala.

Brīdi viņ� pastāvēja pie universālveikala, bet gudrāks netika. Viņam ienāca prātā noiet līdz upei, bet arī tur viņ� nekā neuz�zinās. Tad viņ� griezās atpakaļ uz stacijas pusi. Iegāja bankā, kas gadījās pa ceļam, un noīrēja seifu. Viņam likās, ka naudu tikpat labi var atstāt Portfilipā kā jebkur citur. Var arī iemest to upē, kur noslīcis viņa tēvs.

Viņ� saprata, ka varētu aiziet uz pastu un sameklēt māti un brāli, bet nosprieda, ka nav vērts pūlēties. Viņ� bija braucis, lai satiktu tēvu. Un samaksātu parādu.

1950

Ar plakano cepuri galvā un talārā Rūdolfs sēdēja spo�ajā jūnija saulē kopā ar citiem nomātos talāros tērptajiem koled�as absolventiem.

� �odien, 1950. gadā, pa�ā gadsimta vidū, � sacīja orators, � mums, amerikāņiem, jāuzdod sev vairāki jautājumi: Ko esam sasniegu�i? Ko gribam? Kur slēpjas mūsu spēks un kur mūsu vājums? Kurp mēs ejam? � Orators bija Ministru kabineta lo�ceklis un ieradies no Va�ingtonas, lai apliecinātu draudzību ko�led�as rektoram, ar kuru kopā bija studējis Kornvolā, reprezen�tatīvākā mācību iestādē.

�odien, pa�ā gadsimta vidū, domāja Rūdolfs, nemierīgi gro�zīdamies uz zālienā noliktā saliekamā krēsla, ko tad esmu sa�sniedzis, ko gribu, kas ir mans spēks un kas mans vājums, kurp eju? Esmu ieguvis akadēmisku grādu, man ir �etri tūksto�i do�lāru parāds un mirsto�a māte. Gribu būt bagāts un brīvs, un visu cienīts. Mans spēks: varu noskriet divsimt metru 23,8 se�kundēs. Mans vājums? Esmu godīgs. Viņ� sevi pasmaidīja, ar ne�vainīgu skatienu uzlūkodams Lielo Cilvēku no Va�ingtonas. Kurp es eju? To tu, brālīt, man pasaki.

Orators no Va�ingtonas bija mieravirs. � Militārās varas līkne visur kāpj aug�up, � viņ� svinīgā balsī paziņoja. � Vie�nīgā cerība saglabāt mieru ir vairot Savienoto Valstu militāro spēku. Lai novērstu karu, Savienotajām Valstīm nepiecie�ama tik liela un spēcīga armija, kas spēj ne tikai doties jebkurā pret�uzbrukumā, bet arī kalpot iebiedē�anai.

Rūdolfs pārlaida skatienu savu nu jau biju�o studiju biedru rindām. Puse absolventu bija Otrā pasaules kara veterāni, kam valsts atviegloja studijas. Daudzi bija precēju�ies; viņu svaigi safrizētās sievas sēdēja rindā viņiem aiz muguras, da�ām bija klēpī zīdaiņi, jo nebija pie kā tos atstāt dzīvojamos vagonos vai pārpildītajās mēbelētajās istabās, kur viņas bija mitināju�ās, ka�mēr vīri cīnījās par akadēmisko grādu, ko viņiem �odien pie�ķīra. Rūdolfam neviļus ienāca prātā: diezin ko viņas domā par mili�tārās varenības aug�upkāpjo�o līkni?

Rūdolfam blakus sēdēja Bredfords Naits, jauneklis no Tulsas ar apaļu, sārtu seju; viņ� bija karojis Eiropā un bijis kājnieku ser�ants. Studiju laikā viņ� bija Rūdolfa labākais draugs, ener�ģisks, atklāts zēns, cinisks un, aiz gausās Oklahomas izloksnes slēpdamies, tomēr ļoti slīpēts. Uz Vitbiju viņ� bija atnācis tādēļ, ka �o koled�u bija beidzis viņa kapteinis un aizmetis par viņu labu vārdu dekānam. Kopā ar Rūdolfu viņi bija izdzēru�i daudz alus, kopā gāju�i mak�ķerēt. Breds visu laiku centās pierunāt Rūdolfu pēc koled�as beig�anas braukt viņam līdzi uz Tulsu un kopā ar viņu un viņa tēvu uzsākt naftas ieguves uzņēmumu. �Tev vēl nebūs ne divdesmit pieci, dēls, kad jau būsi miljonārs,� Breds vilināja. �Tā ir pārpilnības zeme. Savu kadiljaku kuru katru dienu varēsi nodot iemaksai par jaunu ma�īnu.� Breda tēvs bija kļuvis par miljonāru, kad tam tie�ām vēl nebija ne divdesmit pieci, bet pa�reiz viņam klājās plāni (�Vienkār�i pāris rei�u gadījās nera�a,� kā teica Breds) un viņ� nevarēja atļauties pat tik daudz kā atbraukt uz Austrumiem, lai piedalītos dēla iz�laiduma svinībās.

Arī Tedija Boilena nebija klāt ceremonijā, lai gan Rūdolfs vi�ņam tika aizsūtījis ielūgumu. Tas bija mazākais, kā viņ� varēja pateikties par �etriem tūksto�iem dolāru. Ta�u Boilens atteicās: �Diem�ēl nespēju saņemties un jaukā jūnija pēcpusdienā nobraukt piecdesmit jūd�u, lai noklausītos kāda demokrāta runā maznozī�mīgas lauksaimniecības skolas svētku laukumā.� Vitbijas kole�d�a nebija lauksaimniecības skola, kaut arī tai bija visai ievē�rojama Lauksaimniecības fakultāte, bet Boilens vēl joprojām ne�spēja samierināties ar to, ka Rūdolfs 1946. gadā bija noraidījis viņa piedāvājumu finansēt studijas slavenajā Ivy-League uni�versitātē. �Tomēr,� turpinājās vēstule Boilena spēcīgajā, stipri uzspiestajā rokrakstā, ��ī diena ir jānosvin. Kad drūmā murmulē�ana būs beigusies, atbrauciet pie manis, atrausim �ampanie�a pudelei korķi un parunāsim par Jūsu nākotnes nodomiem.�

Vairāku iemeslu dēj Rūdolfs bija izvēlējies Vitbiju un nebija riskējis ar Jēlu vai Harvardu. Pirmkārt, viņ� tagad Boilenam būtu parādā krietni vairāk nekā �etrus tūksto�us dolāru un, otr�kārt, ar savu trūcību un necilo izcelsmi visus �etrus gadus būtu bijis pārijs jauno amerikāņu lordu vidū, kuru tēvi un vectēvi bija sauku�i �urā!� Harvardas-Jēlas sporta sacikstēs, kuri dejoja debitan�u ballēs un no kuriem gandrīz neviens vēl ne dienu ne�bija strādājis. Vitbijā nabadziba bija normāla parādība. Nepa�rasts bija tas puisis, kas vasarā nestrādāja, lai nopelnītu naudu grāmatām un drēbēm. Vienīgie neiederīgie, izņemot tādus ieklideņus kā Breds, bija grāmatu tārpi, kas pa�i vairījās no pārējiem studentiem, un da�i politiski noskaņoti jaunekli, kas izplatīja lapiņas ar uzsaukumiem Apvienoto Nāciju labā vai pret vispā�rējā obligātā karadienesta ievie�anu.

Bez tam Rūdolfs bija izvēlējies Vitbiju vēl tādēļ, ka tā atra�dās netālu no Portfilipas, tā ka svētdienās viņ� varēja aizbraukt pie mātes, kura bija gandrīz saistīta pie istabas un kuru, vien�tuļu, aizdomu vajātu un pusjuku�u, nedrīkstēja pilnīgi pamest novārtā. Otrā studiju gada vasarā, kad viņ� dabūja darbu va�karos un sestdienās Koldervuda universālveikalā, viņ� samek�lēja Vitbijā lētu divistabu dzīvoklīti ar virtuves ni�u un pārveda māti pie sevis. Arī tagad viņa tur gaidīja dēlu. Viņa nejūtoties pietiekami spirgta, lai ietu uz izlaiduma aktu, un bez tam apkau�no�ot dēlu ar savu izskatu. �Apkaunot� būtu par stipru sacīts, domāja Rūdolfs, noraudzīdamies uz savu studiju biedru glīti tērptajiem cienījama izskata vecākiem, bet māte dro�i vien arī nebūtu spējusi nevienu �ai sabiedrībā pārsteigt ar skaistumu vai tērpu. Būt apzinīgam dēlam ir viens. Bet neskatities acis faktiem ir pavisam kas cits.

Tātad Mērijai D�ordeikai, sē�ot �ūpuļkrēslā pie loga trūcīgajā dzīvokli, kaisot cigaretes pelnus uz �alles, ar gandrīz nekustīgām kājām, nebija lemts redzēt dēlu saņemam uz imitēta pergamenta rakstīto diplomu. No pārējiem tuviniekiem nebija klāt Grētiņa, kas nevarēja pamest Ņujorku, jo kaut kas bija atgadījies ar bērnu; D�ūlija, kurai pa�ai todien bija izlaidums Bernāra koled�ā; mie�sīgais brālis Tomass, kura adrese nebija zināma; Aksels D�ordeiks, kas asiņu aptraipītām rokām irās pa mū�ību.

Viņ� bija �ajā dienā viens, un tā bija glu�i labi.

� Militārā varenība biedē, � skanēja skaļrunī pastiprinātā balss, � ta�u nedrīkst aizmirst, ka mūsu pusē ir visas pasaules ierindas cilvēku vēlē�anās pēc miera.

Ja Rūdolfs bija ierindas cilvēks, tad kabineta locekļa vārdi bija domāti viņam. Tagad, kad viņ� studentu saie�anās bija dzirdējis diezgan daudz nostāstu par karu, viņ� vairs neap�skauda to paaudzi, kam bija lemts stāvēt Gvadalkanalā un Tunisijas smil�ainajos pauguros, un pie Rapidoriveras.

Labi nostādītā, izkoptā balss turpināja skanēt �etrstūrainajā laukumā, ko ie�ogoja koloniju stilā celtās sarkano ķieģeļu ēkas. Runā neizbēgami tika slavināta Amerika, visu iespēju zeme. Pu�sei jauno vīrie�u, kas sēdēja un klausījās, bija tikusi dota iespēja nolikt galvu par Ameriku, ta�u orators �odien raudzījās nākotnē, negriezdams skatienu atpakaļ pagātnē, un iespējas, ko viņ� pie�minēja, zīmējās uz zinātniskās pētniecības un citu sabiedrībai de�rīgu darbu, uz palīdzību tām tautām visā pasaulē, kuras nav tik laimīgas kā mēs. Sis kabineta loceklis bija lāga cilvēks, un Rū�dolfs priecājās, ka tāds sē� Va�ingtonā tuvu valdības stūrei, tikai viņa uzskati par iespējam 1950. gadā bija mazliet pārspīlēti, evaņģēliski un va�ingtoniski, gau�ām piemēroti izlaiduma svētku runai, bet visai nesakritīgi ar melnos talāros sēdo�o apmēram trīssimt nabaga tēvadēlu uzskatiem; tēvadēli sēdēja, gaidīdami brīdi, kad saņems diplomus no mazās, trūcīgās mācību iestādes, kas, ja vispār pazīstama, tad vienīgi ar savu Lauksaimniecības fakultāti, un prātodami, kādā veidā rit sāks pelnīt dieni�ķo maizi.

Priek�ējā rindā, kas bija rezervēta mācību spēkiem, Rūdolfs ievēroja profesoru Dentonu, Vēstures un ekonomikas katedras va�dītāju, sarosāmies krēslā un kaut ko pa�ukstam Angļu valodas katedras vadītājam profesoram Loidam, kas sēdēja Dentonam pie labās rokas. Rūdolfs pasmaidīja, iedomādamies, kā profesors Dentons komentē kabineta locekļa pravietisko vēstījumu. Dentons, mazs, dedzīgs, iesirms vīriņ�, sarūgtināts, jo saprata, ka akadēmiskajā dzīvē viņam augstāk nepacelties, bija kaut kas līdzīgs vecmodīgam Rietumu populistam, kas lekcijās pla�i, gari un ar niknu dedzību skaidroja, kā lielkapitālisti un di�biznesmeņi jau kop� Pilsoņu kara laikiem krāpu�i un nodevu�i Amerikas politisko un ekonomisko sistēmu. �Amerikas ekonomika,� viņ� reiz teica auditorijā, �ir īpa�i sagatavots galds ar blēdīgiem kau�liņiem. Likumi ar lielu rūpību izstrādāti tā, ka bagātie uzmet vienīgi se�niekus, bet visi pārējie � divniekus.�

Vismaz vienreiz semestri viņ� atgādināja, ka D�. P. Mor�gans � kā pats atzinies kongresa komitejai � 1932. gadā nav samaksājis nevienu centu ienākuma nodokļa. �Man gribētos, lai jūs, d�entlmeņi, to neaizmirstu,� profesors Dentons sarūgtināts uzsvēra, �tāpat lai atcerētos arī to, ka tai pa�ā gadā es no savas pasniedzēja algas samaksāju Federālajai valdībai piecsimt div�desmit septiņus dolārus un trīsdesmit centus ienākumu nodokļa.�

Ta�u studentos, vismaz cik Rūdolfs secināja, �is paziņojums neradīja vēlamo efektu. Profesoram neizdevās iekvēlināt studen�tos sa�utumu un dedzīgu vēlē�anos sabiedroties cīņā par reformu, tie�i otrādi, vairums studentu, Rūdolfu ieskaitot, sapņoja par to laiku, kad pa�i būs sasniegu�i tādu bagātību un varu, kad līdzīgi Morganam nekad nenokļūs situācijā, ko Dentons apzīmēja par �vēlētāju masas paverdzinā�anu�.

Un, kad Dentons nikni metās virsū �The Wall Street Journal� jaunākajā numurā publicētajām nodokļu noslēp�anas mahināci�jām vai veiklām izdarībām ar naftu, nolaupot federālajai kasei miljoniem dolāru, Rūdolfs vērīgi klausījās, apbrīnodams �o ma�hināciju tehniku, ko Dentons izskaidroja studentiem ar lielu patiku un precizitāti glu�i kā anatomiķis sekcijā, un rūpīgi visu pierakstīja, cerēdams uz to svētīto dienu, kad dievs varbūt dos viņam pa�am izdevību saskarties ar līdzīgām iespējām.

Cenzdamies iegūt labas atzīmes ne tik daudz pa�u atzīmju, kā varbūtēju priek�rocību dēļ nākotnē, Rūdolfs neļāva nomanīt, ka uzmanība, ar kādu viņ� seko Dentona tirādēm, nav vis stu�denta centība, bet drīzāk gan spiego�ana ienaidnieka teritorijā. Par visiem trim Dentona lekciju kursiem viņ� saņēma augstāko novērtējumu, un Dentons viņam piedāvāja nākamajam gadam pasniedzēja vietu Vēstures katedrā.

Kaut arī klusībā Rūdolfs nepiekrita Dentona naivajai nostā�jai, Dentons tomēr bija vienīgais mācību spēks, kas Rūdolfam patika, un, pēc viņa domām, vienīgais, kas bija pratis iemācīt viņam kaut ko noderīgu.

Sīs savas domas, tāpat kā visus pārējos spriedumus, viņ� nevienam neizpauda, un visi fakultātes mācību spēki viņu uzska�tīja par nopietnu studentu un ļoti patīkamu, uzvedīgu jaunekli.

Orators beidza runu, pēdējā teikumā iepīdams arī dieva vārdu. Atskanēja aplausi. Tad absolventus citu pēc cita izsauca un vi�ņiem izsniedza diplomus. Rektors starodams dalīja ar lentīti pārsietos rituļus. Viņ� lepojās, ka bija piedabūjis kabineta lo�cekli piedalīties ceremonijā. Viņ� nebija lasījis Boilena vēstuli par lauksaimniecības skolu.

Tika nodziedāta himna, nospēlēts svinīgs mar�s. Melnie talāri zosu gājienā slīdēja cauri vecāku un radinieku rindām. Tad iz�klīda ozolu lapotņu paēnā, sajaucās ar sievie�u ko�ajiem tēr�piem � un nule beigu�ie studenti atgādināja kovārņu baru, kas salaidu�ies ziedo�u puķu pļavā.

Rūdolfs aprobe�ojās ar da�iem rokasspiedieniem. Viņam bija gaidāma nogurdino�a diena un gar� vakars. Dentons viņu uz�meklēja, paspieda viņam roku. Roku jūsmīgi kratīdams, mazais, uzkumpu�ais vīriņ� ar biezajām brillēm sudraba ietvarā atgādi�nāja: � Jūs padomāsiet, D�ordeik, vai ne?

��� Jā, ser, � Rūdolfs atteica, � paldies par jūsu laipnību. � Vecāki ļaudis jācieni. Akadēmiskā dzīve � garlaicīga, vāji at�algota. Pēc gada maģistra grāds, da�us gadus vēlāk filozofijas doktora grāds, �etrdesmit piecu gadu vecumā varbūt katedras vadība. � Kārdinājums ir liels, ser. � Viņ� neizjūta ne mazākā kārdinājuma.

Viņ� kopā ar Bredu devās projām, lai nodotu talārus un pēc tam ietu, kā norunāts, uz ma�īnu stāvvietu. Bredam piederēja pirmskara �evrolets ar atsitamu jumtu; viņa mantas jau bija sasaiņotas un saliktas bagā�niekā. Breds bija gatavs doties uz pārpilnības zemi Oklahomu. Viņi bija pirmie, kas aizbrauca no stāvvietas. Alma Mater pazuda aiz ceļa līkuma. �etri gadi. Izjū�tām varēs nodoties vēlāk. Pēc divdesmit gadiem.

��� Pieturēsim uz mirkli pie veikala, � Rūdolls lūdza, � es apsolīju Koldervudam uz brītiņu ieskriet.

��� Labi, ser, � Breds, pie stūres sēdēdams, atteica. � Vai es runāju kā izglītots cilvēks?

��� Kā valdo�ās �ķiras pārstāvis, � Rūdolfs apstiprināja.

��� Tātad �is laiks nav zaudēts, � Breds noteica. � Kā tev liekas � cik tāds kabineta loceklis gadā nopelna?

��� Piecpadsmit se�padsmit tūksto�u, � Rūdolfs uz labu laimi minēja.

��� Sīka vienība, � Breds sacīja.

��� Plus godaamati.

�� Tas nozīmē vismaz trīsdesmit tauk�ķus gadā, � Breds aplēsa. � Turklāt par to nav jāmaksā nodokļi. Vai tu domā, ka to runu viņ� pats sacerējis?

��� Dro�i vien.

�� Tad viņ� saņem par daudz. � Breds sāka dungot dzies�miņu. � Vai �ovakar tur skuķenes arī būs?

Grētiņa bija viņus abus ielūgusi vakarā pie sevis atzīmēt svinīgo notikumu. Arī D�ulija bija uzaicināta un solījusies, ja varēs pierunāt vecākus.

�� Laikam, � Rūdolfs sacīja. � Parasti tur alla� pagadās pāris meiteņu.

��� Es vienādiņ lasu avīzēs, � Breds agresīvi sacīja, � cik samaitāta kļuvusi mūsdienu jaunatne un kā pēc kara pagrimusi morāle, bet nekā no �itā morāles pagrimuma neesmu dabūjis no�baudīt, goda vārds. Kad nākamreiz iestā�os koled�ā, tai jābūt jauktu dzimumu koled�ai. Manā personā tu redzi seksuāli izba�dēju�os mākslas bakalauru � tā ir svēta patiesība. � Viņ� atkal sāka dungot.

Viņi brauca cauri pilsētai. Kop� kara beigām bija uzcelts daudz jaunu ēku, mazas fabriciņas ar zaļiem mauriņiem un puķu dobēm visapkārt, it kā tās būtu vietas atpūtai un vieglai, laimī�gai dzīvei; veikalu fasādes bija pārbūvētas, lai izskatītos kā astoņpadsmitā gadsimta ciemu bodītes Anglijas grāfistēs; kād�reizējā rātsnama baltā celtne bija pārvērsta par vasaras teātri. Ņujorkie�i bija sāku�i pirkt lauku mājas un brauca �urp nedēļas nogalēs un atvaļinājumā. �etros Rūdolfa studiju gados Vitbija bija kļuvusi pārticīgāka: golfa laukumā izveidotas deviņas jau�nas bedrītes, uzradies jauns savrupmāju rajons Grīnvuda, kur ikvienam, kas gribēja celt māju, vajadzēja nopirkt vismaz divus akrus zemes.

Bija savākusies pat neliela mākslinieku kolonija, un, kad ko�led�as rektors mēģināja pārvilināt no citiem institūtiem mācību spēkus, viņ� uzsvēra, ka Vitbija ir plauksto�a pilsēta tiklab kvalitatīvā, kā kvantitatīvā ziņā un ka tajā valda kulturāla atmosfēra.

Koldervudam piederēja neliels universālveikals pilsētas gal�venās tirdzniecības ielas labākajā stūrī. Tas pastāvēja kop� 1890. gada un sākumā bija da�ādu pre�u tirgotava miegainā koled�as ciema un tuvējo turīgo fermu apkalpo�anai. Pilsētai augot un attīstoties, attiecīgi bija papla�inājies un attīstījies arī veikals. Tagad tā bija gara divstāvu celtne ar lieliem skatlo�giem un visai pla�u pre�u sortimentu. Rūdolfs bija sācis strādāt par izpalīgu, bet bija tik centīgs un rosīgs, ka Dunkanam Kol�dervudam, pirmā īpa�nieka pēctecim, gribot negribot vajadzēja viņu paaugstināt.

Veikals vēl bija pietiekami mazs, lai ikviens darbinieks va�rētu pildīt vairākus pienākumus, un līdz �im Rūdolfs bija strā�dājis gan par pārdevēju, gan skatlogu dekoratoru, reklāmas pārzini, padomdevēju pre�u iepirk�anā, par konsultantu personāla pieņem�anā un atlai�anā. Vasarā, strādājot ar pilnu slodzi, viņ� saņēma piecdesmit dolārus nedēļā.

Dunkans Koldervuds bija noslēgts, lakonisks jeņķis, gadus piecdesmit vecs, diezgan vēlu apprecējies, triju meitu tēvs. Viņam piederēja ne tikai veikals, bet arī laba daļa apbūves gabalu gan pa�ā pilsētā, gan tās apkaimē. Tie�i cik daudz � to neviens nezināja. Viņ� bija mazrunīgs un ļoti labi saprata dolāra vērtību. Iepriek�ējā dienā viņ� bija piekodinājis Rūdolfam, lai pēc izlai�duma ceremonijas iegrie�oties � viņam esot interesants priek��likums.

Breds apturēja ma�īnu pie veikala durvīm.

��� Bū�u pavisam īsu brītiņu, � Rūdolfs izkāpdams sacīja.

��� Nesteidzies, � Breds viņu nomierināja, � man vēl visa dzīve priek�ā! � Viņ� atpogāja krekla apkaklīti un atlaida va�ļīgāk kaklasaiti � beidzot brīvs! Ma�īnas jumts bija nolaists, un viņ� tīksmīgi atlaidās saulītē puszviļus un aizvēra acis.

Ieiedams veikalā, Rūdolfs pameta skatienu uz vienu no skat�logiem, kuru pirms trim dienām bija iekārtojis. Tur bija ekspo�nēti galdnieka darbarīki, un Rūdolfs bija tos izvietojis stingrā, mirdzo�ā, abstraktā rakstā, kas tomēr neradīja juceklīgu iespaidu. Laiku pa laikam Rūdolfs aizbrauca uz Ņujorku un pamatīgi no�pētīja Piektās avēnijas lielo veikalu skatlogus, smeldarnies idejas.

Apak�stāvā viņu saņēma mājīga, rāma iepirk�anās noskaņa un tipiskais drānu, ādas izstrādājumu un parfīma aroms, kas vi�ņam alla� �ķita tīkams. Pārdevēji viņam uzsmaidīja un uzsauca sveicienus, kad viņ� gāja cauri veikalam uz Koldervuda kabinetu. Da�i pārdevēji viņu pat apsveica, un viņ� pateicoties tiem pa�māja. Rūdolfu veikalā labi ieredzēja, īpa�i gados vecākie ļaudis. Viņi nezināja, ka Rūdolfam prasa padomu, ko pieņemt un ko atlaist.

Koldervuda kabineta durvis, kā parasts, bija vaļā. Viņam pa�tika visu laiku ar vienu aci vērot, kas notiek veikalā. Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda un pa�rocīgi rakstīja vēstuli. Viņam bija sek�retāre, kuras istabiņa atradās turpat līdzās, bet gadījās �is tas tāds, ko viņ� nevēlējās sekretārei izpaust. Ik dienu viņ� ar roku uzrakstīja �etras piecas vēstules, pats uzlīmēja markas un pats iemeta vēstuļu kastītē. Durvis uz sekretāres istabu bija ciet.

Rūdolfs palika durvis stāvam un gaidīja. Kaut arī durvis vaļā, Koldervuds nevēlējās, lai viņu darbā pārtrauc.

Koldervuds uzrakstīja teikumu līdz galam, pārlasīja uzrak�stīto, tad pacēla galvu. Viņam bija bāla, gluda seja, gar�, plāns deguns un atpakaļ atsukāti melni mati. Viņ� apgrieza vēstuli ar aprakstīto pusi uz apak�u. Rokas viņam bija lielas kā zemnie�kam un neveiklas saskarsmē ar trauslām lietām un plānām papīra lapām. Rūdolfs lepojās ar savām slaidajām rokām un garajiem pirkstiem, kas izskatījās īsti aristokrātiski.

�� Nāciet iek�ā, Rūdij! � Koldervuds aicināja; balss viņam bija sausa un lieti�ķa.

��� Labdien, mister Koldervud! � Rūdolfs, tērpies savā labā�kajā � tum�i zilajā izlaiduma uzvalkā, iegāja kailajā istabā. Pie sienas karājās Koldervuda firmas noplē�amais kalendārs ar veikala attēlu krāsainā fotogrāfijā. Kalendārs un Koldervuda triju meitu bērnībā uzņemts fotoattēls uz rakstāmgalda bija tel�pas vienīgais rotājums.

Rūdolfam par pārsteigumu, Koldervuds piecēlās, apgāja ap�kārt rakstāmgaldam un sniedza roku. � Kā tad gāja? � viņ� jautāja.

��� Kā bija paredzēts.

��� Vai esat priecīgs, ka tas nu paveikts?

��� Jūs domājat koled�u? � Rūdolfs jautāja.

�� Jā. Apsēdieties. � Koldervuds atgriezās savā vietā pie rakstāmgalda un apsēdās koka krēslā ar augstu atzveltni. Rū�dolfs apsēdās uz otra cietā krēsla rakstāmgalda labajā pusē. Mē�beļu sektorā otrajā stāvā bija desmitiem polsterētu ādas klub�krēslu, bet tie bija domāti vienīgi pircējiem.

��� Liekas gan, � Rūdolfs sacīja, � liekas, ka esmu priecīgs.

�� Vairums vīru, kas �ai valstī tiku�i pie bagātības un kas vēl �odien kļūst bagāti, � sacīja Koldervuds, � nav gāju�i aug�stās skolās. Vai jūs to zinājāt?

��� Jā, � Rūdolfs atbildēja.

��� Skolotos viņi nolīgst, � Koldervuds turpināja. Tas iz�klausījās bezmaz kā drauds. Koldervudam pa�am nebija pat vidusskolas izglītības.

�� Centī�os nepieļaut, lai izglītība mani kavētu tikt pie bagā�tības, � Rūdolfs sacīja.

Koldervuds iesmējās � sausi, taupīgi. � Ticu, Rūdij, ka jūs to nepieļausiet, � viņ� draudzigi noteica. Atvilcis rakstām�galda atvilktni, viņ� izņēma etviju, kurai uz samta vāciņa ar zelta burtiem bija uzrakstīts firmas nosaukums.

��� Lūdzu, � viņ� sacīja, nolikdams kārbiņu uz rakstām�galda, � te būs kaut kas jums.

Rūdolfs atvēra kastīti. Tajā atradās ļoti glīts �veices cēltērauda rokas pulkstenis ar melnu zam�a siksniņu. � Jūs esat ļoti laipns, ser, � Rūdolfs sacīja, cenzdamies neizrādīt pārliecīgu pārsteigumu.

��� Esat to godam nopelnījis, � atteica Koldervuds. Viņ� ap�mulsis saraustīja �auro kaklasaites tauriņu pie baltā, cietinātā virskrekla. Devība nebija viņa raksturīgākā īpa�ība. � Jūs, Rūdij, esat ļoti daudz darījis veikala labā. Jums ir gai�a galva uz pleciem un ķēriens tirdzniecībā.

��� Pateicos, mister Koldervud. � Tie bija pareizie vārdi dzī�ves sāk�anai, nevis va�ingtoniska tērgā�ana par militārās līk�nes aug�upeju un palīdzību mazāk laimīgajiem brāļiem.

��� Es minēju, ka gribu jums izteikt priek�likumu, vai ne?

��� Jā, ser.

Koldervuds mirkli vilcinājās, nokrem�ļojās, piecēlās un pie�gāja pie kalendāra. �ķita, it kā viņ� gribētu vēlreiz pārbaudīt visas savas �aha figūras, pirms izdara svarīgu, iz�ķirīgu gā�jienu. Viņ�, kā vienmēr, bija tērpies melnā uzvalkā ar vesti un melnos zābakos. Viņam patīkot, ka pēdas locītava tiekot stingri saturēta. � Rūdij, � viņ� iesāka, � ko jūs teiktu par darbu pie manis ar pilnu slodzi?

��� Tas atkarīgs� � Rūdolfs piesardzīgi atbildēja. Piedāvā�jums nenāca negaidīts, un Rūdolfs jau bija izlēmis, ar kādiem noteikumiem viņ� to pieņems.

��� Atkarīgs no kā? � Koldervuds agresīvi noprasīja.

��� No darba, � Rūdolfs sacīja.

��� Darbs tas pats, ko darījāt līdz �im, � Koldervuds pa�skaidroja, � tikai vairāk. No visa pa druskai. Vai gribat titulu?

��� Tas atkarīgs no titula.

��� Atkarīgs, atkarīgs! � Koldervuds iesaucās. Tomēr smējās.

��� Kur� izgudrojis pasaciņu, ka jaunatne esot strauja? Ko jūs teiktu par direktora vietnieku? Tāds tituls jūs apmierinātu?

��� Sākumam � jā, � Rūdolfs atbildēja.

��� Tagad man laikam vajadzētu jūs izmest ārā, � sacīja Koldervuds. Bālās acis ledaini iespīdējās.

��� Negribu, lai uzskatāt mani par nepateicīgu, � Rūdolfs atteica, � bet negribu arī iebraukt strupceļā. Man ir vairāki citi piedāvājumi un �

��� Jūs dro�i vien gribat taisnā ceļā drāzties uz Ņujorku tāpat kā pārējie jaunie idioti, � Koldervuds viņu pārtrauca,

�� mēne�a laikā iekarot pilsētu, panākt, lai jūs ielūdz visos godos.

��� Ne sevi�ķi, � Rūdolfs teica. Viņ� patiesi vēl nejutās no�briedis Ņujorkai. � Man patīk �ī pilsēta.

��� Glu�i pamatoti, � Koldervuds noteica. Izdvesdams kaut ko līdzīgu nopūtai, viņ� atkal apsēdās pie rakstāmgalda. � Pa�klausieties, Rūdij, � viņ� ierunājās, � es nekļūstu jaunāks. Ārsts man ieteic mazāk strādāt. Samazināt atbildību � tā viņ� to formulē �, bie�āk iet atvaļinājumā, lai paildzinātu mū�u. Pa�rastā dakteru pļāpā�ana. Man esot augsts holesterīna sastāvs. Tas ir viņu jaunais jājamzirdziņ� cilvēku iebiedē�anai � holesterīns. Bet izklausās diezgan saprātīgi. Dēlu man nav� � Viņ� paraudzijās uz mazo meiteņu fotogrāfiju � savu trīskārtējo vil�anos. � Kop� tēvs nomira, es visu esmu iznesis viens pats uz saviem pleciem. Palīgs man vajadzīgs. Un es negribu nevienu no tiem smalki skolotajiem, vīzdegunīgajiem zaļknābjiem, kam cits nestāv prātā kā tikai visu pārgrozīt un pēc divām nedēļām pieprasīt līdzdalību uzņēmumā. � Viņ� pie�ķieba galvu un no kuplo uzacu apak�as palūkojās Rūdolfā. � Jūs sāktu ar simt dolāriem nedēļā. Pēc gada redzēsim, ko darīt tālāk. Vai tas ir godīgs piedāvājums?

�� Godīgs, � Rūdolfs atbildēja. Viņ� bija rēķinājies ar sep�tiņdesmit pieciem.

�� Jums būs savs kabinets, � Koldervuds turpināja. � Bi�jusī saiņo�anas telpa otrajā stāvā. Pie durvīm plāksnīte: �Direk�tora vietnieks�. Bet, kamēr veikals atvērts, negribu redzēt jūs kabinetā sē�am. Sitīsiet saujā?

Rūdolfs pastiepa roku. Rokasspiediens Koldervudam nebija kā cilvēkam ar paaugstinātu holesterīnu.

�� Dro�i vien jūs tagad vispirms gribēsiet atpūsties, � Kol�dervuds ieminējās, � nevaru to ņemt ļaunā. Cik jums vaja�dzēs � divas nedēļas, mēnesi?

��� Es bū�u �eit rīt pulksten deviņos. � Rūdolfs piecēlās.

Koldervuds apjucis pasmaidīja. � Ceru, ka neesmu kļūdī�jies, � viņ� noteica, � tātad līdz rītam!

Viņ� apgrieza nepabeigto vēstuli ar rakstu uz aug�u un, kad Rūdolfs izgāja ārā, no jauna paņēma lielajā, stūrainajā rokā pildspalvu.

Veikalam cauri Rūdolfs gāja lēnām, nolūkodamies uz letēm, pārdevējiem un pircējiem ar citādām � vērtētāja un īpa�nieka acīm. Pie izejas viņ� apstājās, noņēma savu veco, lēto rokaspulksteni un aplika jauno.

Breds, pie stūres sēdēdams, snauduļoja saulē. Kad Rūdolfs iesēdās ma�īnā, viņ� pacēla galvu. � Kas jauns? � viņ� apjau�tājās.

�� Vecais man pasniedza dāvanu, � Rūdolfs pacēla roku, lai parādītu pulksteni.

��� Viņam laikam laba sirds, � Breds noteica, sākdams braukt.

��� Simt piecpadsmit dolāru, � Rūdolfs sacīja. � Piecdesmit dolāru iepirkuma cena. � Viņ� nepieminēja norunu un solījumu ierasties darbā citur It pulksten deviņos. Koldervuda uzņēmums nebija pārpilnības zeme.

Mērija D�ordeika sēdēja pie loga un, gaidīdama Rūdolfu, raudzījās lejā uz ielu. Viņ� bija apsolījis tūliņ pēc ceremonijas pārnākt mājās un parādīt viņai diplomu. Būtu jauki sarīkot vi-

ņain nelielas svinības, bet viņa nejutās pietiekami spēcīga. Tur�klāt viņa nepazina Rūdolfa draugus. Nebija jau viņ� bez draugiem. Tālruņa zvans skanēja itin bie�i, un jaunas balsis sacīja: �.Runa Carlijs,� � vai: �Runā Breds. Vai Rūdijs mājās?� Bet viņ� nezin kādēļ nekad neveda nevienu uz mājām. Tā arī vislabāk. Nekādas lepnās mājas jau �īs nebija. Divas patum�as istabas virs pārtikas pre�u veikala kailā sānielā, kur neauga neviens kociņ�. Viņai laikam lemts visu mū�u nodzīvot virs veikaliem. Tie�i pretim otrpus ielai dzīvoja nēģeru ģimene. Melnas sejas skatījās viņas logā. Sala�ņas un sievie�u piesmējēji. Bāreņu namā viņa bija visu uzzinājusi par tādiem.

Ar drebo�u roku viņa aizkūpināja cigareti un nevī�īgi nopu�rināja iepriek� izsmēķēto cigare�u pelnus no �alles. Bija silta jūnija pēcpusdiena, bet viņa jutās labāk, ietinusies �allē.

Tātad Rūdolfs tomēr, visam par spīti, augstskolu pabeidzis. Koled�as absolvents, kas var staigāt ar paceltu galvu un mēro�ties ar ikvienu. Paldies dievam, ka gadījās Teodors Boilens. Viņa nekad nebija Boilenu sastapusi, bet Rūdolfs slavēja �o gudro, augstsirdīgo cilvēku. Ta�u Rūdolfs arī ir tā vērts. Ar savām ma�nierēm un attapību. Cilvēkiem patika palīdzēt Rūdolfam. Nu viņ� ticis uz ceļa. Ta�u, kad viņa apjautājās, ko dēls nodomājis da�rīt pēc koled�as beig�anas, viņ� nekā noteikta neatbildēja. Bet skaidrs, ka viņam kaut kas ir padomā. Rūdolfs vienmēr visu iz-, plāno. Līdz tam brīdim, kamēr viņu nesagūstīs kāda skuķe un viņ� neapprecēsies. Mērija D�ordeika nodrebēja. Viņ� bija labs zēns, uzmanīgāku dēlu neviena māte nevarēja vēlēties; dievs vien zina, kas būtu noticis ar viņu pēc tās nakts, kad pazuda Aksels, ja nebūtu bijis Rūdolfa. Bet, tiklīdz pie apvār�ņa parādās skuķe, zēni, pat vislabākie, kļūst līdzīgi me�a zvēriem un upurē visu � mājas, vecākus, karjeru � maigu acu pāra un zem brun�iem slēpta vilinājuma dēļ. Mērija D�ordeika nekad nebija sastapusi viņa D�ūliju, bet zināja, ka tā studē Bernāra koled�ā, un zināja, ka Rūdolfs svētdienās brauc uz Ņujorku � visas tās garās jūdzes turp un atpakaļ � un atgrie�as bāls, ar tum�ām ēnām zem acīm, nemiera pilns un nerunīgs. Lai nu kā, ar D�ūliju viņ� ticies pie�cus gadus, un būtu laiks apskatīties pēc citas. Vajadzēs ar viņu parunāties, atgādināt, ka pienācis laiks baudīt dzīvi, jo viņa ne��aubījās, ka simtiem meiteņu justos pagodinātas, ja drīkstētu mesties viņam ap kaklu.

Tie�ām būtu vajadzējis padomāt par kaut ko īpa�u �ai die�nai. Izcept plātsmaizi vai nokāpt lejā un nopirkt pudeli vīna. Bet tad būtu jāpūlas kāpt lejā un atkal aug�ā, būtu jārādās kai�miņiem� Gan jau Rūdolfs sapratīs. Viņ� tikpat �odien brauks uz Ņujorku tikties ar draugiem. Lai vecā kvern viena pati pie loga, viņa pēk�ņā sarūgtinājumā iedomājās. Tādi viņi ir, pat vislabākie.

Viņa redzēja ma�īnu iegrie�amies ap stūri un dzirdēja riepas, iekaucamies straujajā pagriezienā. Viņa ieraudzīja Rūdolfu, savu jauno princi, ar vējā plīvojo�iem melniem matiem. Tālumā viņa redzēja labāk nekā agrāk, bet tuvumā pavisam slikti. Viņa bija atteikusies no lasī�anas, jo redze mainījās � nevienas brillesnederēja ilgāk par pāris nedēļām. Vecas acis. Viņai vēl nebija piecdesmit. Bet acis laikam nomirs agrāk par viņu pa�u. Viņa. deva asarām vaļu.

Ma�īna apstājās, un no tās izlēca Rūdolfs. Elegants, ele�gants. Skaistā tum�i zilā uzvalkā. Viņam piestāvētu jebkādasdrēbes, tāds augums � plati pleci, garas kājas. Viņa atrāvās no. loga. Rūdolfs nekad nebija ne vārda bildis, bet viņa zināja, ka dēlam nepatīk viņu redzēt augu dienu sē�am pie loga un ska�tāmies ārā.

Ar pūlēm viņa piecēlās, �alles stūrī izslaucīja acis un aizklumburoja līdz krēslam pie ēdamgalda. Izdzirdusi Rūdolfu skrienam aug�ā pa kāpnēm, viņa nospieda cigareti.

Viņ� atvēra durvis un ienāca istabā. � Tā, � viņ� sacīja,

��� te nu tas ir. � Viņ� atritināja diplomu un izklāja to mātei priek�ā uz galda. � Tur rakstīts latīniski, � viņ� paskaidroja.

Viņa mācēja salasīt ar gotu burtiem rakstīto vārdu un uzvārdu.

Acīs atkal sariesās asaras. � Kaut es zinātu tava tēva ad�resi, � viņa ierunājās, � gribētos, lai viņ� �ito redzētu, lai re�dzētu, ko tu esi sasniedzis bez viņa palīdzības.

��� Mamm, � Rūdolfs maigi teica, � viņ� ir miris.

��� Sai pa�ā bridi viņ� par mums smejas, � viņa tiepās, � esviņu pazinu labāk nekā jūs. Viņ� nav miris, viņ� ir aizbēdzis.

��� Mamm� � Rūdolfs vēlreiz iebilda.

��� Sai pa�ā brīdī viņ� par mums smejas, � viņa atkārtoja..

�� Līķi ta�u neatrada.

��� Domā, kā gribi, � Rūdolfs noteica. � Man �is tas_ jā�saliek somā. Palik�u pa nakti Ņujorkā. � Viņ� iegāja savā is�tabā un lika somā skū�anās piederumus, pid�amu un tīru kreklu.

�� Vai tev viss vajadzīgais ir? Kā ar vakariņām?

��� Atvēr�u kādu konservu kārbu, � viņa sacīja. � Vai tubrauksi ar to puisi ma�īnā?

��� Jā, � viņ� atteica, � ar Bredu.

��� Vai tas ir tas puisis no Oklahomas? Tas rietumnieks?'

��� Jā.

��� Man nepatīk viņa brauk�ana. Viņ� ir pārgalvīgs. Es rie�tumniekiem neuzticos. Kālab tu nebrauc ar vilcienu?

��� Nav jēgas tērēt naudu par biļeti.

��� Kāds tev labums būs no naudas, ja beigts gulēsi zem ma�īnas?

��� Mamm �

��� Bez tam tu ta�u tagad pelnīsi daudz naudas. Tāds pui�sis kā tu! Ar �ito, � viņa noglāstīja cieto, latīņu valodā api ākstīto papīru. � Vai tu kādreiz iedomā arī, kas notiks ar mani, ja tev atgadīsies kas ļauns?

��� Nekas man neatgadīsies. � Viņ� aizvēra somu. Viņ� stei�dzas. Viņa redzēja, ka viņ� steidzas. Un atstās māti sē�am pie loga.

��� Mani izmetis mēslainē kā suni, � viņa �inkstēja.

��� Mamm, � viņ� lūdza, � �ī ir svētku diena. Priecājies!

��� Diplomu es lik�u ierāmēt, � viņa sacīja. � Papriecājies vien. Tu esi to pelnījis. Bet nelīksmo līdz rītam. Kur tu Ņujorkā apmetīsies? Vai tev zināms tālruņa numurs, ja pēk�ņi ievajagas?

��� Neievajadzēsies.

��� Bet ja nu tomēr�

��� Pie Grētiņas, � viņ� sacīja.

��� Pie tās netikles, � māte noteica. Viņi nerunāja par Grēliņu, kaut gan viņa zināja, ka Rūdolfs ar māsu satiekas.

��� Ak Jēziņ! � viņ� iesaucās. Viņa bija pār�āvusi pār strīpu un pati to saprata, tomēr gribēja skaidri parādīt savu nostāju.

Viņ� pieliecās un noskūpstīja māti, lai atvadītos un vienlai�kus atvainotos par �Ak Jēziņ!�. Viņa apskāva dēlu. Viņa bija iesmar�ojusies ar odekolonu, ko Rūdolfs viņai bija uzdāvinājis dzim�anas dienā, jo baidījās, ka no viņas varētu garot vecas sievas smaka. � Tu man nekā neesi pastāstījis par saviem plā�niem, � viņa sacīja. � Tagad ta�u tev dzīve tikai īsti sākas. Domāju, ka atradīsi brītiņu vaļas pastāstīt, ko esi iecerējis. Ja gribi, es uzlie�u tasi tējas �

��� Rīt, mamm. Rīt es tev visu pastāstī�u. Neraizējies! � Viņ� vēlreiz noskūpstīja māti, tā palaida viņu vaļā, un viņ� vieglām kājām noskrēja pa kāpnēm lejā. Viņa piecēlās, aizkumuroja līdz logam un apsēdās �ūpuļkrēslā � vecā dāma pie loga. Lai jau viņ� redz!

Ma�īna aizbrauca. Viņ� pat skatienu nepameta aug�up.

Visi viņi aiziet. Pat vislabākie.

Sevrolets tusnīdams uzrāpoja kalnā un iebrauca pa pazīs�tamajiem mūra vārtiem. Ceļmalas papeles pat saulainajā jūnija dienā radīja ap māju drūmu noskaņu. Pati maja, it ka galu gai�dīdama, nīka aiz nekoptajām puķu dobēm.

ir* 259

�� A�eru nama bojā eja, � ieminējās Breds, kad viņi, apmezdami pēdējo likumu, iebrauca pagalmā. Rūdolfs �o māju bija apmeklējis tik bie�i, ka tās izskats viņam vairs nedūrās acīs. Tā bija Tedija Boilena māja, vairāk nekas. � Kas tad te dzīvo? Drakula?

��� Draugs, � Rūdolfs atbildēja. Viņ� nekad nebija ar Bredu runājis par Boilenu. Boilens piederēja pie citas viņa dzīves jo�mas. � Ģimenes draugs. Viņ� man studiju laikā palīdzēja.

�� Naudīgs? � Breds jautāja, apstādinādams ma�īnu un kri�tiski noraudzidamies uz akmens blīvu.

��� Jā, � Rūdolfs atteica, � diezgan.

��� Vai tad viņ� nevar pieņemt dārznieku?

��� Tas viņu neinteresē. Nāc, iepazīstinā�u tevi ar viņu. Mūs gaida �ampanietis. � Rūdolfs izkāpa no ma�īnas.

��� Vai aizpogāt apkaklīti? � Breds vaicāja.

��� Jā, � Rūdolfs atbildēja. Viņ� pagaidīja, līdz Breds bei�dza stīvēties ar podziņu un savilka kaklasaiti cie�āk. Tikai ta�gad Rūdolfs pirmo reizi ievēroja, ka Bredam ir īss, resns ple�beja kakls.

Pāri grantētajam pagalmam viņi aizgāja līdz masīvajām ozolkoka parādes durvīm. Rūdolfs piezvanīja. Viņ� priecājās, ka nav viens. Viņam negribējās tikties vienatnē ar Tediju Boilenu �odien, kad vajadzēja pateikt to, kas sakāms. Zvans neskaidri atbalsojās kaut kur tālu � kā sauciens kapā. Vai tu vēl esi dzivs?

Durvis atdarījās. Tajās stāvēja Pērkinss. � Labdien, ser! � viņ� sveicināja. Kāds spēlēja klavieres. Rūdolfs saklausīja, ka tā ir Sūberta sonāte. Tedijs Boilens bija viņu ņēmis līdzi uz koncertiem Karnegiholā un ļāvis noklausīties daudzas skaņu�plates, priecādamies par Rūdolfa jūsmīgo uztveri un to, cik ātri viņ� iemācījās at�ķirt labu izpildījumu no slikta un viduvēju no pirm�ķirīga. �Pirms iepazī�anās ar jums,� viņ� reiz bija teicis Rūdolfam, �es jau grasījos pilnīgi pamest mūziku, man netīk to klausīties vienam vai kopā ar cilvēkiem, kas tikai izliekas interesējamies par mūziku.�

Pērkinss veda abus jaunekļus uz dzīvojamo istabu. Pat da�u soļu garā ceļā Pērkinss prata izveidot gājienu. Breds aizmirsa savu parasto nevī�īgo gaitu un sāka iet staltāk � tik spēcīgi' viņu ietekmēja lielais, tum�ais vestibils.

Pērkinss atvēra dzīvojamās istabas durvis. � Misters D�ordeiks un viņa draugs, ser,_� viņ� pieteica.

Boilens nospēlēja pasa�u līdz galam, tad beidza. Uz galda ledusspainītī stāvēja �ampanie�a pudele, līdzās divas glāzes.

Boilens smaidīdams piecēlās. � Sveicināts! � viņ� sacīja, sniegdams Rūdijam roku. � Priecājos jūs atkal redzēt. � Boilēns bija divus mēne�us pavadījis dienvidos, tum�i iededzis, uz�acis un taisnie, gai�ie rnati saulē pavisam izbaloju�i. Paspiez(iams Boilenam roku, Rūdolfs uz mirkli apmulsa no nelielās pār�vērtības Boilena sejā, � Vai drīkstu iepazīstināt ar savu draugu? � Rūdolfs vaicāja. � Bredfords Naits � misters Boilens. Viņ� ir mans studiju biedrs.

��� Sveicļnāts, mister Nait! � Boilens paspieda Bredam roku.

��� Priecājos ar jums iepazīties, ser, � Breds atbildēja stiprā Oklahomas izloksnē.

��� Tātad arī jūs �odien var apsveikt, � sacīja Boilens.

��� Tā iznāk. Vismaz teorētiski, � Breds smiedamies atteica.

��� Mums vajadzīga tre�ā glāze, Pērkins, � teica Boilens, pieiedams pie �ampanie�a spainī�a.

�� Jā, ser. � Pērkinss savas neredzamās procesijas priek��galā izgāja no istabas.

��� Vai demokrāts bija konstruktīvs? � Boilens apjautājās. � Vai pieminēja ļaundarus no lielo bagātnieku vidus?

��� Viņ� runāja par atombumbu, � Rūdolfs atbildēja.

��� Tas ir demokrātu izgudrojums, � sacīja Boilens, grozī�dams pirkstos pudeles korķi. � Vai viņ� teica, kam to nākam�reiz metīsim virsū?

��� Likās, viņ� gribēja, lai tā vispār netiktu nomesta, � at�teica Rūdolfs. Nezin kādēļ viņam gribējās aizstāvēt kabineta lo�cekli. � Jāatzīst, viņ� runāja saprātīgi.

��� Tie�ām? � Boilens atkal ar pirkstu galiem pagrozīja korķi. � Varbūt viņ� ir maskējies republikānis?

Pēk�ņi Rūdolfs ieraudzīja, kas viņam Boilena sejā �ķita ci�tāds. Zem acīm vairs nebija maisiņu. Dro�i vien viņ� tur, dien�vidos, kārtīgi izgulējies, Rūdolfs nodomāja.

�� Jums ir skaista, veca māja, mister Boilen, � ierunājas Breds. Viņ� visu laiku nekautrēdamies bija raudzījies apkārt.

��� Mana dzimta vienmēr bijusi pārmērīgi iz�ķērdīga, � ne�vērīgi atteica Boilens. � Jūs esat dienvidnieks, mister Nait, vai ne?

��� No Oklahomas.

��� Es reiz braucu cauri Oklahomai, � Boilens sacīja, � mani tā pagalam nomāca. Vai esat nodomājis atgriezties tur?_

�� Jau rīt pat, � Breds atbildēja, � un mēģinu ari Rūdiju pierunāt, lai brauc man līdzi.

��� Ak tā? � Boilens pievērsās Rūdolfam. � Un jus brauk�siet?

Rūdolfs papurināja galvu.

��� Pareizi, � Boilens sacīja, � es tie�ām nespēju jus iedo�māties Oklahomā.

Pērkinss ienesa tre�o glāzi un nolika to uz galda.

��� Tā, � Boilens noteica, � varam sākt. � Viņ� veikli at�virzīja ap korķi aptīto stiepli. Tad saudzīgiem pirkstiem izkus�tināja korķikas izsprāga ar klusu pauk�ķi, un prasmīgi salēja putojo�o dzerienu glazēs. Parasti viņ� ļāva Pērkinsam atdarīt pudeles. Rūdolfs saprata, ka Boilens, personiski atkorķēdams pu�deli, vēlas simboliski uzsvērt �ās dienas svinīgumu.

Vienu glāzi viņ� pasniedza Bredam, otru Rūdolfam, tad pa�cēla pats savējo. � Par nākotni, � viņ� sacīja, � �o bīstamo laikaposmu!

�� Sitam koka kola nestāv ne tuvu, � noteica Breds. Rūdolfs nepatikā mazliet sarauca pieri. Breds tī�ām centās rādīties ne�aptēsts, tā reaģēdams uz Boilena manierīgo eleganci.

��� Ir gan labāks, vai ne? � Boilens vienaldzīgi atsaucās. Viņ� pagriezās pret Rūdolfu: � Vai labāk neiziesim dārzā un tur neiztuk�osim atlikumu? Dzert vīnu brīvā dabā man vienmēr �ķitis svinīgāk.

��� Labi, � teica Rūdolfs, � tikai mums nav daudz laika�

��� Tā? � Boilens izbrīnā jautāja. � Biju domājis, ka mēs varētu �Pie labā saimnieka� paēst pusdienas. Ielūdzu arī jūs, mister Nait.

��� Pateicos, ser, � Breds sacīja, � bet viss ir atkarīgs no Rūdija.

��� Mūs gaida Ņujorkā, � Rūdolfs paskaidroja.

��� Saprotu, � Boilens noteica. � Svinības, bez �aubām. Jaunie�i.

��� Apmēram.

�� Glu�i dabiski, � Boilens sacīja. � Sādā dienā� � Viņ� no jauna piepildīja glāzes. � Vai māsu sastapsiet?

��� Tas notiks pie viņas. � Rūdolfs nekad nemeloja.

��� Pasveiciniet viņu, � Boilens sacīja. � Nedrīkstu aizmirst nosūtīt viņas bērnam dāvanu. Kas tad īsti ir?

��� Zēns.

Rūdolfs tai pa�ā dienā, kad bērns piedzima, bija pateicis Boilenam, ka tas ir zēns.

��� Kaut kāda sudrablietiņa, � Boilens sacīja, � kads trauks, no kā viņ� varētu ēst savu mīļo putriņu. Manā ģimenē, � viņ� paskaidroja Bredam, � bija tradīcija jaunpiedzimu�am zēnam dāvināt akciju �ūksni. Protams, tikai ģimenes ietvaros. Būtu ne�piedienīgi, ja es kaut ko tamlīdzīgu dāvinātu Rūdolfa māsasdē�lam, lai gan Rūdolfs man ir ļoti mīļ�. Ja par to runājam, jāteic, esmu ļoti pieķēries arī viņa māsai, kaut pēdējos gados neesam tiku�ies.

��� Kad es piedzimu, tēvs pārrakstīja vienu naftas urbumu uz mana vārda, � Breds sacīja, � bet tajā nebija ne lāsītes naftas. � Viņ� sirsnīgi pasmējās.

Boilens pieklājīgi pasmaidīja. � Galvenais ta�u ir labā griba.

��� Tikai ne Oklahomā, � sacīja Breds.

�� Rūdolf, � Boilens ieminējās, � biju domājis, ka, pusdie�nas ēdot, varēsim daudz ko mierīgi pārspriest, bet, tā kā jūs esat aizņemts un es gau�ām labi saprotu, ka tādu vakaru kā! �is vēlaties pavadīt sava vecuma jaunie�u vidū, jūs varētu tūliņ /.iedot man da�as minūtes �

��� Ja vēlaties, � ieminējās Breds, � es varu iziet uz brīdi pastaigāties.

��� Jūs esat ļoti smalkjūtīgs, � Boilens sacīja ar vieglu zobgalību balsī, � bet mums ar Rūdolfu nav nekā slēpjama, vai ne, Rūdolf?

��� Nezinu, � Rūdolfs asi atteica. Viņ� nevēlējās piedalīties nekādās ērmībās, ko Boilens, iespējams, sadomājis.

��� Pastāstī�u, ko esmu izdarījis, � Boilens lieti�ķi sacīja. � Esmu jums nopircis biļeti ceļojumam apkārt Eiropai ar �Qeen Mary�. Kuģis dodas ceļā pēc divām nedēļām, tā ka jums pietiks laika sastapties ar draugiem, izņemt pasi un nokārtot visu vajadzīgo. Esmu sastādījis nelielu plānu, atzīmējot tajā pil�sētas, ko jums, manuprāt, vajadzētu apskatīt, � Londonu, Parīzi, Romu, kā jau parasts. Jūs varētu mazliet papildināt izglītību. Izglīto�anās īstenībā sākas pēc koled�as pabeig�anas. Vai arī jums tā neliekas, mister Nait?

��� Nevaru, � sacīja Rūdolfs. Viņ� nolika glāzi uz galda.

��� Kālab ne? � Boilens pārsteigts jautāja. � Jūs ta�u vien�mēr esat runājis par ceļojumu uz Eiropu.

��� Kad varē�u to atļauties, � sacīja Rūdolfs.

��� Tik vien tās vainas? � Boilens iecietīgi pasmējās. � Jūs mani pārprotat. Tā ir dāvana. Man �ķiet, jums tas nāks par labu. Palīdzēs mazliet noslīpēt provinciālo raupjumu, ja neņemat ļaunā, ka tā runāju. Varbūt arī es augustā dotos turp un Dienvidfrancijā jums piebiedrotos.

��� Paldies, Tedij, nevaru, � Rūdolf� sacīja.

��� Zēl. � Boilens paraustīja plecus un uzskatīja �o sarunu par izbeigtu, vienīgi piebilzdams: � Gudri cilvēki labi zina, kad pieņemt dāvanas un kad tās atraidīt. Pat sausus urbumus, � viņ� pamāja Bredam. � Protams, ja jums padomā kas labāks�

��� Man ir kaut kas padomā, � Rūdolfs sacīja. Nu tikai būs, viņ� nodomāja.

��� Vai drīkstu pajautāt � kas? � Boilens ielēja sev �ampa�nieti, nelikdamies redzam abas pārējās glāzes.

_ � Rīt es sāku strādāt pie Koldervuda ar pilnu slodzi, � Rūdolfs atbildēja.

� Nabaga zēns, � Boilens noteica, � kāda drūma vasara jus sagaida! Jaatzist, ka jums ir dīvaina gaume. Jūs labāk gri�bat slinkām mazpilsētas namamātēm pārdot katliņus un pannas nekā aizceļot uz Dienvidfranciju. Nu, bet, ja jau esat par to iz��ķīries, jums dro�i vien ir savi apsvērumi. Un pēc tam � ru�denī � esat nolēmis studēt jurisprudenci, kā reiz jums ieteicu, vai izmēģināt laimi diplomātiskā dienesta pārbaudījumos?

Jau vairāk nekā gadu Boilens daudzkārt bija mudinājis Rū�dolfu iz�ķirties par vienu no �īm profesijām, pats dodot priek��roku jurisprudencei. �Jaunam cilvēkam, kura vienīgā aizmugure ir viņa personība un saprāts,� Boilens rakstīja Rūdolfam, �ju�risprudence ir īstais ceļ� uz varu un labu stāvokli. Mūsu valsts ir advokātu valsts. Labs advokāts ļoti bie�i kļūst neaizstājams tām rūpniecības apvienībām, kuru labā strādā. Viņam rodas iespēja daudz ko ietekmēt un noteikt. Mēs dzīvojam sare�ģītā laikmetā, kas kļūst arvien sare�ģītāks. Advokāts, labs advokāts beigu bei�gās ir vienīgais uzticamais ceļvedis sare�ģījumu juceklī un tiek attiecīgi atalgots. Pat politikā� Paraugieties, cik augsts ir ju�ristu procents senātā! Kādēļ Jūsu karjerai nekulminēt �ai vir�zienā? Mūsu valstij, dieva vārds, labāk noderētu vīri ar Jūsu inteliģenci un Jūsu personību nekā tie negodīgie, uzpūtīgie ampelmaņi Kapitola kalnā. Varat apsvērt arī domu par diplomā�tisko dienestu. Vai nu tas visiem patīk, vai nepatīk, mēs tomēr valdām �o pasauli vai mums vismaz to vajadzētu darīt. Savus labākos cilvēkus mums vajadzētu ievietot tur, kur tie spētu ietekmēt mūsu darbību un tāpat arī mūsu draugu un ienaidnieku darbību.�

Boilens bija patriots. Kaut arī pats aiz laiskuma vai izlutinātības turējās nomaļu, viņ� tomēr izvirzīja ļoti stingras un aug�sti tikumiskas prasības tiem, kas vada valsts un sabiedrisko dzīvi. Vienīgais vīrs, kuru cildinām Rūdolfs bija Boilenu dzir�dējis, bija jūrniecības ministrs D�eimss Forestols. �Arī tad, ja Jūs būtu mans dēls,� tālab bija rakstīts Boilcna vēstulē, �es jums nedotu citādu padomu. Diplomātiskajā dienestā Jums ne�būtu augsts atalgojums, bet Jūs dzīvotu kā d�entlmenis starp d�entlmeņiem un varētu darīt godu mums visiem. Un Jums ne�būtu nekādu �ķēr�ļu izdevīgi apprecēties un pretendēt uz vēst�nieka krēslu. Es ar prieku palīdzē�u Jums kā vien spēdams. Un justos pilnā mērā gandarīts, ja ik pa pāris mēne�iem Jūs mani ielūgtu vēstniecībā uz len�u, un es apzinātos, ka arī esmu maz�liet pielicis roku, lai Jūsu dzīve tā ievirzītos.�

To visu Rūdolfs �ai brīdī atcerējās un atcerējās arī skatienu,

ar kādu Koldervuds �o pa�u pēcpusdienu bija noraudzījies savu Īriju meitu fotogrāfijā, un nomākts nodomāja � visi sev grib dēlu. Dēlu, kuram ikviens izdomājis savu � pilnīgi neiespējamu, nereālu veidolu.

��� Nu, Rūdolf, � Boilens sacīja, � jūs man vēl neatbildējāt. Kuru ceļu gribat iet?

��� Nevienu no abiem, � atbildēja Rūdolfs. � Apsolīju Koldcrvudam palikt viņa uzņēmumā vismaz gadu.

��� Skaidrs, � Boilens neskanīgi noteica. � Sevi�ķi augstu jūs netēmējat.

��� Tēmēju gan, � Rūdolfs sacīja, � tikai pats pēc sava prāta.

��� Anulē�u rezervēto vietu ceļojumam pa Eiropu, � Boilens teica. � Neuzkavē�u jūs ilgāk. Bija ļoti jauki ar jums iepazī�ties, mister Nait. Ja kādreiz ieradīsieties no Oklahomas mūsu pusē, jums kopā ar Rūdolfu atkal jāatbrauc pie manis ciemos. � Viņ� izdzēra savu glāzi un izgāja no istabas. Nevainojami pie�guļo�a tvīda �akete, zīda �allīte � ko�s krāsas plankums ap> kaklu.

��� Jā� � ierunājās Breds. � Kas te īstenībā notika?

��� Viņam reiz agrāk bija kaut kas ar manu māsu, � atteica. Rūdolfs, iedams uz durvīm.

��� Nāvīgi vēsais vīriņ�, ko?

��� Nē, � Rūdolfs atbildēja, � nepavisam. Ejam projām!

Braucot ārā pa vārtiem, Breds beidzot atguva valodu: � Tam; vīram ir kaut kas ērmots ar acīm. Kas tas, vellos, īsti bija? Ada izskatās tāda kā� kā� � viņ� minstinājās, meklēdamsīsto vārdu, � tā kā savilkta uz sāniem. Ha, zini ko � es varu saderēt, ka viņam nupat taisīta plastiskā sejas operācija.

Protams, Rūdolfs nodomāja. Skaidrs, ka tā. Nevis lielā iz�gulē�anās dienvidos. � Varbūt, � viņ� noteica, � ar Tediju Boilenu viss ir iespējams.

Kas ir visi �ie cilvēki? � viņa domāja, pārlaizdama skatienu' pati savai viesistabai. � Dzērieni virtuvē! � viņa līksmi uz�sauca kādam pārim, kas tikko bija ienāku�i pa atvērtajām dur�vīm. Būs jāpagaida, kamēr pārnāks Vilijs un nosauks visusvārdā. Viņ� bija aizgājis uz stūra bāru pēc ledus. Mājās vien�mēr bija pietiekami daudz viskija, burbona, d�ina un sarkanvīna,, bet pastāvīgi pietrūka ledus.

Istabā bija vismaz trīsdesmit cilvēku, no kuriem viņa pazina apmēram pusi, un gan jau sanāks vēl. Cik � to viņa nezināja. Reizēm viņai likās, ka Vilijs vienkār�i uzrunā cilvēkus uz ielas un ielūdz ciemos. Mērija D�eina rīkojās virtuvē pie bāra. Mē�rija D�eina pa�reiz pārdzīvoja �ķir�anos no otrā vīra, un viņu vajadzēja ielūgt katrā saie�anā. Lai nejustos kā vispārējas līdz�jūtības objekts, Mērija D�eina centās būt visnotaļ noderīga: iz�sniedza dzērienus, skaloja glāzes, izbēra pelnutraukus un pievāca vientuļus dzīrotājus sev līdzi izguldīt savā gultā. Katrās viesībās bija vajadzīgs viens �āds cilvēks.

Gretiņa sarāvās, ieraudzījusi kādu viesi nopurinām pelnus uz grīdas un mirkli vēlāk ar papēdi saber�am smēķgalu uz paklāja. Istaba bija tik glīta, kad nebija sve�o, � blāvi sārtas sienas, plauktos sakārtotas grāmatas, iecietināti aizkari, kamīns izslau�cīts, spilveni uzbu�ināti, mēbeles nopulētas.

Viņa baidījās, ka Rūdolfam �īs viesības nepatīk, kaut gan ar savu uzvedību viņ� to neizrādīja. Kā vienmēr, ja viņ� atra�dās vienā istabā ar D�oniju Hītu, abi bija nolīdu�i kaktā; D�ouijs runāja, Rūdolfs gandrīz visu laiku neatņēmies klausījās. D�onijam bija tikai divdesmit pieci gadi, ta�u viņ� jau bija kāda Volstrīta bir�as māklera partneris, un klīda valodas, ka arī pats uz savu roku viņ� esot bir�ā sapelnījis krietnu bagātību. Viņ� bija patīkams jauns cilvēks ar maigu balsi, necilu seju, konser�vatīvs, bet ar asu, aptvero�u skatienu. Viņa zināja, ka Rūdolfs da�kārt atbrauc uz Ņujorku, lai paēstu ar D�oniju pusdienas vai kopā aizietu uzspēlēt beisbolu. Ikreiz, kad viņai gadījās dzirdēt abus sarunājamies, temats bija viens un tas pats: bir�as kurss, uzņēmumu apvieno�ana, jaunas akciju sabiedrības, pa�izmak�sas un pārdo�anas cenu starpība, iespējas izvairīties no nodok�ļiem. Tas viss Grētiņu neiedomājami garlaikoja, ta�u �ķita ārkār�tīgi interesējam Rūdolfu, kaut gan viņam nebija ne mazāko iespēju spekulēt bir�ā, ar kādu apvienoties vai nodibināt akciju sabiedrību.

Kad viņa reiz pajautāja Rūdolfam, kādēļ viņ� no visiem cil�vēkiem, ko sastapis viņas mājās, izraudzījies tie�i D�oniju, Rū�dolfs dziļā nopietnībā atbildēja: � Viņ� ir vienīgais no taviem draugiem, no kura varu kaut ko mācīties.

Kas gan pazīst pats savu brāli? Ta�u viņa nebija gribējusi par godu Rūdolfa izlaidumam sarīkot �ādas viesības, arī Vilijs iam piekrita. Bet kaut kā iegadījās, ka viesības galu galā vien�mēr izvērtās tie�i �ādas. Viesu sastāvs gandrīz nemainīgs � aklieri, aktrises, jauni re�isori, �urnālisti, manekenes, meitenes, kas :.|rad;ija �Time, Inc.� izdevniecībā, radioproducenti, reizēm kādas reklāmu aģentūras iespaidīgs pārstāvis, ar kuru vajadzēja ap�ieties kā ar jēlu olu; Mērijai D�einai līdzīgas, tikko �ķīru�ās sie�vietes, kas visiem stāstīja, ka viņu vīri biju�i impotenti; Ņujorkas vai Kolumbijas universitātes docenti, kas raksta romānus; jauni Volstrīta lauvas, kas izskatījās kā graustu rajonā augu�i; superjuteklīga sekretāre, kas pēc tre�ās glāzes sāka flirtēt ar Viliju; kāds izbijis lidotājs, Vilija karabiedrs, kur� nemitīgi stāstīja par Londonu; da�s sievas pamests vīrs, kas, viesībām ieilgstot, mē�ģināja tuvoties viņai un beigās dro�i vien aizies līdzi Mērijai D�einai.

Arī tad, ja mainījās viesu kontingents, viesību norise nemai�nījās. Bezgalīgas diskusijas par Krieviju un Old�eru Hisu, un senatoru Makartiju; meitenes ar ponija frizūru dziedāja slavas dziesmas Trockim� (�Dzērieni ir virtuvē!� viņa līksmi uzsauca tikko atnāku�am pārim � abi iedegu�i, dro�i vien �odien biju�i jūrmalā) �kāds, kas tikko atklājis Kīrkegārdu vai sastapis Sartru un varītēm vēlējās par to pastāstīt; cits bijis Izraēlā vai Tan�erā un gribēja pastāstīt par to. Reizi mēnesī tāda saie�ana būtu itin jauka. Un, ja vien viņi nepiebārstītu ar pelniem visas malas, varbūt pat divreiz mēnesī. Visumā tie bija jauki, izglītoti jaunie�i, pietiekami naudīgi, lai glīti ģērbtos un izmaksātu cits citam dze�ramos, un vasarā noīrētu istabas kādā atpūtas vietā ārpus Ņu�jorkas. Tie�i tādi ļaudis, kādus viņa sapņoja iemantot par drau�giem toreiz, kad vēl bija meitene un dzīvoja Portfilipā. Bet nu tie pulcējās ap viņu gandrīz jau piecus gadus. Dzērieni virtuvē. Nebeidzamas viesības.

Apņēmīgi viņa izspiedās cauri drūzmai un sāka kāpt aug�up uz jumtistabu, kur gulēja Bilijs. Pēc Bilija piedzim�anas viņi bija pārcēlu�ies uz aug�ējo stāvu vecā smil�akmens dzīvojamā namā Rietumu Divpadsmitajā ielā un izbūvēju�i bēniņos pla�u is�tabu ar jumta logu. Tur atradās ne tikai Bilija gultiņa un rotaļu stūrītis, bet arī Grētiņas darba galds. Uz tā stāvēja rakstāmma��īna un grāmatu un avī�u kaudzes. Viņai patika strādājot atras�ties vienā telpā ar Biliju, un rakstāmma�īnas troksnis mazo ne�pavisam netraucēja, drīzāk �ķita viņu iemidzinām kā kliksto�a �ūpuļdziesmiņa. Rakstāmma�īnas ieaijāts tehnikas laikmeta bērns.

Iedegusi galda lampu, viņa ieraudzīja, ka bērns vēl nav iemidzis. Pid�amā ietērpts, ar rotaļu �irafi uz spilvena � viņ� gulēja gultiņā un, lēnām kustinādams virs galvas izslietās roķeles, it kā zīmēja neredzamus rakstus cigare�u dūmos, kas spie�dās aug�up no viesistabas. Dūmu dēļ Grētiņa jutās vainīga, bet nevarēja ta�u aizliegt cilvēkiem smēķēt tādēļ vien, ka �etrus ga�dus vecam bērnam tas kaitīgi. Piegājusi pie gultiņas, viņa no�liecās un noskūpstīja Bilijam pieri. Pretī viņai dvesmoja vannas ziepju un tikko nomazgāta bērna ādas jaukā smar�a.

� Kad es izaug�u liels, � ierunājās bērns, � es nevienu ne�sauk�u ciemos.

Tad tu neesi sava tēva dēls, nodomāja Grētiņa, lai gan mazais izskatījās ļoti līdzīgs tēvam � gai�iem matiem un dziļām bed�rītēm vaigos. Nekā no D�ordeikiem. Vismaz pagaidām. Ja nu var�būt Tomass izskatījās tāds, kad bija maziņ�. Viņa noliecās tuvāk bērnam un vēlreiz to noskūpstīja. � Guli nu, Bilij, � viņa sacīja.

Viņa piegāja pie sava darba galda un apsēdās, juzdamās at�vieglota, ka aizbēgusi no skaļajām �alām apak�stāvā. Viņa skaidri zināja, ka neviens nepamanīs viņas aizie�anu pat tad, ja viņa paliks te, aug�ā, visu nakti. Viņa paņēma grāmatu no galda. Ievads psiholoģijā. Viņa laiski at�ķīra grāmatu. Divas lappuses veltītas tekstam ar tintes traipiem. Pazīsti pats sevi. Pazīsti sa�vus ienaidniekus. Pēcpusdienās viņa studēja Ņujorkas universi�tātes vakara nodaļā. Ja vien izturēs, viņa pēc diviem gadiem sa�ņems diplomu. Saskarsmē ar Vilija ļoti izglītotajiem draugiem un lāgiem arī ar pa�u Viliju viņu mocīja mazvērtības izjūta. Bez tam viņai patika auditorijas atmosfēra, patika nepiespiestai būt kopā ar cilvēkiem, kas neinteresējās vienīgi par naudu, stāvokli un reprezentē�anos sabiedrībā.

Teātri viņa pameta tūliņ pēc Bilija piedzim�anas. Vēlāk � tā viņa sākumā centās sev iestāstīt �, vēlāk, kad bērns paaug�sies, kad viņa vairs nebūs tam pastāvīgi vajadzīga. Ta�u tagad zināja, ka teātrī nekad vairs neatgriezīsies. Un neizjūta to kā zaudējumu. Vajadzēja meklēt darbu, ko var darīt mājās, un viņai pavisam vienkār�i palaimējās tādu atrast. Viņa sāka palīdzēt Vilijām rakstīt kritikas par radio un televīzijas programmām, kad Vilijām pa�am bija apnicis to darīt, kad viņam iegadījās kāds cits darbs vai paģiras. Sākumā viņa strādāja Vilija vārdā, bet vē�lāk, kad viņam �urnāla redakcijā piedāvāja administratīvu darbu ar augstāku atalgojumu, viņa materiālus sāka parakstīt ar savu vārdu. Redaktors viņai konfidenciāli atzinās, ka viņa rakstot daudz labāk nekā Vilijs, bet viņai arī pa�ai jau bija radies sprie�dums par Vilija talantu. Reiz, kārtodama skapi, viņa atrada Vilija lugas pirmo cēlienu. Tas bija drausmīgs. Viss, kas, Vili�jām runājot, izklausījās asprātīgi un jocīgi, uzrakstīts kļuva plie�kans. Viņa neatklāja Vilijām savas domas par viņa spējām, nedz arī to, ka ir lasījusi lugu. Tikai paskubināja Viliju pieņemt ad�ministratīvo darbu redakcijā.

Viņa palūkojās uz dzelteno papīra lapu rakstāmma�īnā. Ar zīmuli viņa bija uz�ņāpusi pagaidvirsrakstu: �Ceļojo�ā aģenta dziesma�. Viņa pārlaida skatienu lappusei. �Nevainīgais izskats,� viņa bija rakstījusi, �kas teorētiski ir nacionāla iezīme, amerikāņu kopīpa�ums, nodots tirgoņu pārziņā, lai viņi varētu mūs pieruimit vai censties mūs piespiest pirkt viņu preces, vienalga, vai tās mums tīkamas, derīgas vai bīstamas. Viņi mums pārdod zupas ar mickliem, brokastis ar varmācību, automa�īnas ar �Hamletu�, caurejas līdzekļus ar slienām��

Viņa sarauca pieri. Nav lāgā. Turklāt bez kādas jēgas. Kas klausīsies, kas iejauksies? Amerikāņi iegādājas to, ko domājas gribam. Vairums viņas viesu tur, lejā, �ādā vai tādā veidā dzīvo no tā, ko namamāte virs viņu galvām cen�as pienaglot pie kauuastaba. Alkohols, ko viņi dzer, pirkts par naudu, kas pelnīta, -dziedot slavas dziesmu ceļojo�ajam aģentam. Viņa izrāva papīra lapu no ma�īnas, saburzīja un iemeta to papīrgrozā. Tikpat ne�viens to nepublicētu. Vilijs par to parūpētos.

Viņa aizgāja pie bērna gultiņas. Bērns bija apskāvis �irafi un �lizmidzis. Viņ� gulēja cie�ā, dziļā miegā. Ko tu pirksi, ko pār�dosi, kad būsi tik vecs kā es? Kādi meli tevi gaida? Cik daudz mīlestības būs velti iztērēts?

Uz kāpnēm atskanēja soļi, un viņa steig�us pārliecās pār gul�tiņu, izlikdamās, ka sakārto bērnam segu. Durvis atvēra Vilijs, ledus sagādnieks. � Nevarēju saprast, kur tu esi palikusi, � viņ� sacīja.

��� Uznācu atjēgties, � viņa atteica.

�� Grētiņ, � viņ� pārmeto�i sacīja. No iedzertā viņ� bija mazliet pietvīcis un uz virslūpas viņam rasoja sviedru lāsītes. Viņam sāka mesties plika galva, piere vairāk nekā jebkad atgā�dināja Bēthovenu, tomēr kaut kā viņ� bija saglabājis jauneklīgo izskatu. � Tie ta�u ir tikpat tavi draugi, cik manējie.

��� Tie nevienam nav draugi, � Grētiņa noteica, � tie ir dzērāji, vairāk nekas. � Viņa jutās riebīgi. Pārlasītais teksts vēl skaudrāk lika izjust sākotnējo neapmierinātību, kuras dēļ viņa bija uznākusi aug�ā. Un pēk�ņi viņa apskaitās, ka bērns iz�skatās tik līdzīgs Vilijām. Viņā ta�u ir arī daļa no manis, viņa gribēja paziņot.

��� Ko tad man darīt? � Vilijs jautāja. � Dzīt visus projām?

��� Jā, dzen viņus visus projām.

��� Tu glu�i labi zini, ka tas nav iespējams, � Vilijs sacīja. � Nāc lejā, mīlā. Cilvēki sāks brīnīties, kas ar tevi noticis.

��� Pasaki viņiem, ka man pēk�ņi uznāca vēlē�anās pabarot bērnu ar krūti, � Grētiņa teica. � Da�ās ciltīs bērnus zīda līdz septiņiem gadiem. Tie lejā zina visu. Pajautā, vai arī tas viņiem zināms.

�� Mīļā� � Viņ� piegāja pie Grētiņas un apskāva viņu. Viņai nāsīs iesitās d�ina dvaka. � Nomierinies. Lūdzu. Tu esi kļuvusi drausmīgi nervoza.

��� Ak tu esi to pamanījis?

��� Protams, esmu. � Vilijs noskūpstīja viņu uz vaiga. Ne�nozīmīgs skūpsts, viņa nodomāja. Viņ� divas nedēļas nebija vi�ņai tuvojies. �_ Es zinuL kas par vainu. Tu pārpūlies. Noņemies ar bērnu, strādā, ej skolā, mācies� � Viņ� visu laiku mudināja Grētiņu pamest mācības. � Ko tu gribi pierādīt? � viņ� da��kārt jautāja. � Tikpat tu esi krā�ņākā meitene Ņujorkā.

��� Es nedaru ne pusi no tā, ko vajadzētu, � viņa atteica. � Varbūt man iet lejā un izraudzīties piemērotu kandidātu, un uzsākt sakaru? Nervu nomierinā�anai.

Vilijs atlaida viņu vaļā un atkāpās. � Asprātīgi. Ha-ha! � viņ� nogrieza kā ar nazi.

�� Aiziet � atpakaļ arēnā! � viņa izsaucās un nodzēsa galda lampu. � Dzērieni virtuvē.

Viņ� tumsā satvēra viņas roku. � Ko es esmu izdarījis ap�lam? � viņ� jautāja.

�� Nekā, � viņa atteica. � Priek�zīmīgā namamāte un viņas dzīvesbiedrs atgrie�as Rietumu Divpadsmitās ielas skaistumā 'un cildenumā. � Viņa izrāva savu roku un nokāpa lejā. Mirkli vēlāk ieradās arī Vilijs. Viņ� bija aizkavējies, lai uzspiestu d�ina ap�dvestu skūpstu dēlam uz pieres.

Viņa redzēja, ka Rūdolfs pametis D�oniju Hītu un istabas kaktā nopietni sarunājas ar D�ūliju, kura laikam bija atnākusi pa to laiku, kamēr viņa atradās aug�stāvā. Rūdolfa draugs, pui�sis no Oklahomas, pārāk skaļi smējās par kādas sekretāres teikto. D�ūlija bija uzspraudusi matus un uzvilkusi mīkstu, melnu samta kleitu. �Es nemitīgi cen�os nomākt savu sportisko izskatu,� viņa reiz atzinās Grētiņai. �ovakar viņai tas izdevies. Pārāk labi. Tik jauna meitene nedrīkstētu izskatīties tik pa�pārliecināta. Grētiņa skaidri zināja, ka D�ūlija un Rūdolfs vēl ne reizes nav viens ar otru gulēju�i. Piecus gadus! Tas bija necilvēciski. Kaut kas ne�bija kārtībā ar meiteni vai ar Rūdolfu, varbūt ar abiem.

Viņa pamāja Rūdolfam, bet viņ� to nepamanīja, un, kad viņa devās pie abiem, viņu ceļā apturēja kāds reklāmas darbinieks pā�rāk elegantā uzvalkā, ar pārāk glītu matu sakārtojumu.

��� Dārgo namamāt, � viņ� angļu aktiera manierē uzrunāja Grētiņu. Viņa vārds bija Alekss Listers. Savā laikā viņ� bija sācis karjeru, strādājot par kurjeru CBS, tagad tas jau sen aiz�mirsts. � Gribu jūs apsveikt par lieliski izdevu�os vakaru.

�� Vai jūs esat piemērots kandidāts? � Grētiņa noprasīja, raudzīdamās runātājā.

��� Ko? � Listers apjucis pārlika dzēriena glāzi otrā rokā. Viņ� nebija radis, ka viņam uzdod neizprotamus jautājumus.

�� Neko, � viņa atbildēja, � tāpat vien � domu plūsma. Priecājos, ka jums patīk mani zvēriņi.

��� Ļoti patīk, � Listers pārliecino�i uzspieda sava sprieduma /ūnogu �āvakara sabiedrībai. � Pateik�u, kas man vēl patīk. Jiisu raksti �urnālā.

��� Es kļū�u tikpat slavena kā Semjuels Teilors Kolrid�s radio i;n televīzijas raidījumos, � viņa atteica. Listers bija viens no tiem viesiem, kurus nedrīkstēja apvainot, bet viņa �ovakar iz�gājusi skalpu medībās.

��� Kā jūs teicāt? � Trīsdesmit sekundēs otra mīklaina frāze, un viņ� jau sāka raukt pieri. � Ak jā, sapratu. � Tomēr viņļ� nelikās priecājamies, ka sapratis. � Ja drīkstu izteikt savas do�mas, Grētiņ, � viņ� turpināja, labi zinādams, ka starp Volstrītu un Se�desmito ielu viņ� jebkurā vietā drīkst izteikt jebkuru savu �domu, � es sacītu � raksti ir lieliski, tikai mazliet� nu, nu� pēc manām domām, mazliet par kodīgu. Tajos jūtams naidī�gums � tas, man jāatzīst, gan pie�ķir tiem tīkamu asumu, ta�u neviļus liek domāt, ka visa mūsu rūpniecība �

��� O, � viņa mierīgi atsaucās, � jūs esat to uztvēris.

Viņ� paskatījās uz Grētiņu, sekundes desmitdaļā angļu ak�tiera iecietīgā sejas izteiksme pārvērtās par lieti�ķa darījuma cilvēka seju, kas nepauda ne mazāko sirsnību. � Jā, esmu to uztvēris, � viņ� sacīja, � un neesmu vienīgais, kas to pamanī�jis. Mūsu dienās, kad katru cilvēku aplūko gandrīz zem mikro�skopa un sludinājumu devēji kļuvu�i sasodīti piesardzīgi, lai ne�aizlaistu savu naudiņu ļaudīm, kuru motīvi neatbilst�

��� Jūs mani brīdināt? � Grētiņa ; noprasīja.

��� Varat to uztvert arī tā, � viņ� sacīja, � aiz tīras drau�dzības.

��� Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses, dārgais, � Grētiņa viegli pieskārās viņa rokai un maigi pasmaidīja. � Tikai bīstos, ka par vēlu. Esmu galīgi sarkana, kaisla komuniste, pārdevusies Maskavai un apņēmusies iznīcināt NBC un Metro�Goldvinu Maieru un novest Rolstona brokastu firmu līdz sabrukumam.

�� Viņa �ovakar visiem lec acīs, Aleks. � Vilijs bija nostā�jies viņai līdzās un sa�ņaudza viņas elkoni. � Nāc līdzi uz vir�tuvi, es piepildī�u tavu glāzi.

��� Paldies, Vilij, � Listers atteica, � bet bīstos, ka man jāiet. Esmu apsolījis �ovakar iegriezties vēl divās viesībās. � Viņ� viegli, tikko pieskardamies, noskūpstīja Grētiņu uz vaiga. � Arlabvakaru, mīļie! 'Ceru, ka neaizmirsīsiet, ko sacīju.

��� Tas iekalts akmenī, � noteica Grētiņa.

Ar neizteiksmīgu seju un trulu skatienu viņ� pagriezās uz dur�vju pusi, pa ceļam nolikdams glāzi uz grāmatplaukta, kur no tās pulējumā paliks traips.

��� Kas ar tevi notiek? � Vilijs klusi jautāja. � Tev aprie�busies nauda?

��� Man apriebies viņ�, � Grētiņa atbildēja. Viņa pameta Vi-4 liju un, apburo�i smaidīdama, cauri viesu drūzmai aizgāja uz kaktu, kur sarunādamies stāvēja Rūdolfs un D�ūlija. Viņi runāja pus�ukstus. Viņu saspringtais noskaņojums bija it kā uzcēlis ne�redzamu �ogu, kas no�ķīra viņus no smiekliem un sarunām istabā. D�ūlija, likās, teju, teju sāks raudāt, bet Rūdolfs izskatījās sevī noslēdzies un spītīgs.

��� Man tas liekas drausmīgi, � sacīja D�ūlija, � jā, draus�mīgi.

��� Tu �ovakar esi skaista, D�ūlij, � Grētiņa pienākdama vi�ņus pārtrauca, � īsta liktenīgā sieviete.

��� Es nu gan nemaz tā nejūtos, � D�ūlija drebo�ā balsī at�teica.

��� Kas tev vainas? � Grētiņa jautāja.

��� Pasaki tu viņai, � D�ūlija teica Rūdolfam.

��� Citreiz, � Rūdolfs noteica un saknieba lūpas. � Esam ta�u viesībās.

�� Viņ� nolēmis palikt pastāvīgā darbā pie Koldervuda, �� D�ūlija paskaidroja, � un sāks jau rīt.

��� Nekas nav pastāvīgs, � sacīja Rūdolfs.

��� Uz visu mū�u ieslodzīt sevi aiz letes, � D�ūlija satraukta turpināja, � mazā, pusaizmigu�ā pilsētelē! Kāda jēga beigt ko�led�u, ja tas ir viss, ko no tā var gūt?

��� Es tev jau sacīju, ka neesmu nolēmis sevi kaut kur ieslo�dzīt uz visu mū�u, � Rūdolfs atteica.

��� Pasaki viņai arī pārējo! � D�ūlija nikni iesaucās. � Ja pietiek dū�as, tad pasaki.

��� Kas tad vēl? � Grētiņa jautāja. Arī viņa jutās vīlusies. Rūdolfa izvēle tie�ām bija pārāk pieticīga. Tomēr viņa izjuta zi�nāmu atvieglojumu. Palikdams pie Koldervuda, Rūdolfs arī turpmāk rūpēsies par māti, viņai nevajadzēs ar to noņemties pa��ai, nedz arī lūgt palīdzību no Vilija. Sajā atvieglojuma sajūtā nebija nekā cildena, tomēr viņa nespēja noliegt to, ko izjuta.

��� Man piedāvāja dāvanu, � Rūdolfs sacīja, � ceļojumu uz Eiropu.

��� Kas tev to piedāvāja? � Grētiņa jautāja, kaut gan jau. zināja atbildi.

��� Tedijs Boilens.

��� Es zinu, ka vecāki man arī būtu atļāvu�i braukt, � iejau�cās D�ūlija. � Mums tā varēja kļūt par skaistāko vasaru mū�ā.

��� Man nav laika baudīt skaistāko vasaru mū�ā, � Rūdolfs kā skaldīt noskaldīja.

��� Vai tu nevari viņu pierunāt, Grētiņ? � D�ūlija lūdza.

��� Rūdij, � Grētiņa sacīja, � vai tev neliekas, ka esi par savu grūto darbu pelnījis mazliet prieka?

��� Eiropa nepazudīs, � viņ� atteica, � brauk�u turp, kad bū�u tam nobriedis.

���� Tedijs Boilens gan laikam bija priecīgs, kad tu atraidīji viņa dāvanu, � Grētiņa sacīja.

��� Gan viņ� to pārcietīs.

��� Kaut man kāds piedāvātu ceļojumu uz Eiropu, � sacīja Grētiņa, � es būtu pati pirmā klāt uz kuģa �

���� Grētiņ, vai jūs nenāktu mums palīgā, � lūdza kāds jauns vīrietis, � gribam paklausīties plates, bet ar atskaņotāju kaut kas nav kārtībā.

��� Ar jums abiem es parunā�u vēlāk, � Grētiņa atvainojās Rūdolfam un D�ūlijai, � gan jau viss nokārtosies. � Kopā ar jaunekli viņa aizgāja pie atskaņotāja. Viņa noliecās pie kontaktligzdas. Nēģeru meitene, kas nāca uzkopt dzīvokli, �odien bija lietojusi putekļsūcēju un, kā parasts, izkustinājusi kontaktligzdu.

��� Man bez visa tā iznāk daudz locīties, � viņa bija atteikusi, kad Grētiņa viņu apsūdzēja nevī�ībā.

Atskaņotājs ar klusu dūkoņu iedarbojās, un tad sāka skanēt pirmā plate no Dienvidjūras albuma. Jaukas amerikāņu bērnu balsis kaut kur ļoti tālu iedomātā siltā salā dziedāja �Dites-moi�. Kad Grētiņa izslējās, viņa redzēja, ķa Rūdolfs un D�ūlija aiz�gāju�i. Sajās mājās veselu gadu vairs nebūs nevienu viesību, viņa nolēma. Viņa izgāja virtuvē un palūdza Mērijai D�einai glāzi stipra viskija. Mērijai D�einai �ajā periodā bija gari, sarkani mati, intensīvi zili izēnotas acis un garas mākslīgās skropstas. Pa gabalu viņa bija �ilbino�i skaista, bet tuvumā atsevi�ķās de�taļas pārāk stipri dūrās acīs. Tomēr pa�reiz, viesību tre�ajā stundā, kad visi vīrie�i iegriezās viņas valstībā un teica viņai komplimentus, viņa � ar mirdzo�ajām acīm, pavērtajām ko�i sar�kanajām lūpām, valdzino�a un izaicino�a � jutās panākumu zenītā. � Cik brīni�ķīgas viesības, � viņa sacīja no viskija pie�smaku�ā balsī, � un tas jaunais cilvēks � Alekss, kā viņu sauc�

���� Listers, � Grētiņa, viskiju dzerdama, atteica un ievēroja,, ka virtuvē valda nekārtība, bet nolēma pirms rītdienas neko ne�uzsākt. � Alekss Listers.

��� Viņ� ta�u ir satrieco�s, vai ne? � Mērija D�eina jūsmoja.

��� Aizņemts?

��� �ovakar ne.

��� Paldies dievam! � Mērija D�eina iesaucās. � Brīni�ķīgs puisis! Visa virtuve iemirdzējās, kad viņ� te ienāca. Esmu dzir�dējusi par viņu �ausmu lietas. Vilijs man teica, ka viņ� savas draudzenes sitot. � Viņa ieirgojās. � Vai tas nav satrauco�i? Vai viņam nevajag no jauna piepildīt glāzi? Es ar pilnu kausu nostā�os viņam līdzās, Mērija D�eina Heketa, uzticīgā dzērienu dāvātāja.

��� Viņ� pirms piecām minūtēm aizgāja, � Grētiņa noteica, izjuzdama ļaunu prieku, ka var Mērijai D�einai to paziņot, tai pa�ā laikā prātodama, kas tās par sievietēm, ar kurām Vilijām tik tuvas attiecības, lai viņas stāstītu, ka Alekss Listers viņas sitis.

��� Nu, nekas, � Mērija D�eina filozofiskā mierā noteica, � �ajā dīķī ir vēl citas zivis.

Virtuvē ienāca divi vīrie�i, un Mērija D�eina, sapurinot sar�kanos matus, starodama viņiem uzsmaidīja un sacīja: � Sveiki, zēni! Sis bārs nekad nav slēgts.

Skaidrs, ka Mērija D�eina nav pavadījusi divas nedēļas bez mīlestības. Varbūt nemaz nav tik ļauni būt �ķirtenei, Grētiņa nodomāja, atgriezdamās viesistabā.

Liegajā, siltajā jūnija vakarā Rūdolfs un D�ūlija gāja uz Piektās avēnijas pusi. Viņ� nebija paņēmis meiteni zem rokas.

��� Sī nav vieta, kur nopietni parunāties, � viņ� sacīja, � iesim projām.

Ta�u arī uz ielas nekas nepavērsās uz labu. D�ūlija gāja, rū�pīgi vairīdamās viņam pieskarties, nāsis viņai drebēja, pilnīgās lūpas bija cie�i sakniebtas. Ejot pa tum�o ielu viņai līdzās, Rū�dolfs prātoja, vai nebūtu labāk �ķirties no viņas tūliņ. Tikpat tas dro�i vien agri vai vēlu notiks, un varbūt labāk agrāk nekā vē�lāk. Bet doma nekad vairs neredzēt D�ūliju noveda viņu līdz izmisumam. Un tā viņ� neteica nekā. Viņ� zināja, ka cīņā, kas starp viņiem sākusies, labākas izredzes uzvarēt ir tam, kur� spēs ilgāk klusēt.

�� Tev tur ir meitene, � viņa pēdīgi ierunājās, � un tādēļ tu gribi palikt tai drausmīgajā pilsētā.

Viņ� iesmējās.

��� Ar smiekliem tu mani neapmuļķosi. � Viņas balss bija pilna rūgtuma, tajā nebija ne atblāzmas no atmiņām par tām dienām, kad viņi kopā dziedāja vai kad viņa sacīja: es tevi mīlu.

��� Tu esi aizrāvies ar kādu lentī�u pārdevēju, kasieri vai kaut ko tamlīdzīgu. Tu visu laiku esi tur ar kādu gulējis. Es zinu.

Viņ� atkal iesmējās, juzdamies spēcīgs savā �ķīstībā.

��� Vai ari tu esi homo, � viņa rupji noteica. � Mēs drau�dzējamies piecus gadus, tu apgalvo, ka'mīli mani, bet ne reizes neesi pat mēģinājis mani mīlēt, īsti mīlēt.

��� Es netiku uzaicināts, � viņ� atteica.

��� Labi, � viņa sacīja, � es tevi uzaicinu. Tūliņ. �ovakar, Esmu apmetusies Sanktmoricas viesnīcā, 923. istabā.

��� Nē, � viņ� teica, vairīdamies no slazdiem, bīdamies no nevarīgas atzī�anās, ko vēlāk no�ēlotu.

��� Vai nu tu esi melis, vai perverss, � viņa noteica.

��� Es gribu tevi precēt, � viņ� sacīja. � Mēs varam appre�cēties jau nākamnedēļ.

��� Un kur mēs pavadīsim medusmēnesi? � viņa jautāja. � Koldervuda veikala dārza mēbeļu sekcijā? Es tev piedāvāju savu �ķīsto, jaunavīgo miesu, � viņa zobgalīgi turpināja, � par baltu velti. Nekādu saistību. Kādēļ jāprecas? Esmu brīva, eman�cipēta, kaislīga, simtprocentīga amerikāņu meitene. Nupat uzva�rēju seksuālās revolūcijas viktorīnā ar desmit pret nulli.

��� Nē, � viņ� sacīja, � un beidz runāt pa manas māsas mo�dei.

��� Perversais �ausmoni, � viņa sacīja, � tu gribi mani kopā ar sevi uz mū�iem aprakt tai mazpilsētā. Un es visu �o laiku domāju, ka tu esi tik gudrs un ka tevi gaida spo�a nākotne. Es precē�os ar tevi. Precē�os nākamnedēļ. Ja vien tu tagad brauksi uz Eiropu un rudenī sāksi studēt tieslietas. Bet, ja tu negribi tā, tad pietiktu, ja tikai tu būtu ar mieru pārcelties �urp uz Ņujorku un strādāt �eit. Man vienalga, ko tu darītu, es arī strādā�u. Es gribu strādāt. Ko lai es iesāku Vitbijā? Augām dienām domāt par to, kādu priek�autu aizsieties, kad tu vakarā nāksi mājās?

��� Apsolu, ka pēc pieciem gadiem tu varēsi dzīvot Ņujorkā vai kur vien gribēsi.

��� Tu apsoli, � viņa sacīja. � Solīt ir viegli. Bet es negribu pat uz pieciem gadiem ļaut sevi aprakt. Es tevi nesaprotu. Ko gan tu no tā ceri iegūt?

��� Sādā veidā es par diviem gadiem apsteidzu visus no savas klases, � Rūdolfs sacīja. � Es zinu, ko daru. Koldervuds man uzticas. Viņam ir daudz lielāki kapitāli nekā veikals. Veikals ir tikai izejas punkts, pamats. Viņ� to vēl nezina, bet es zinu. Ieradies Ņujorkā, es negribu būt vienkār�i koled�as absolvents, turklāt tādas koled�as, par kuru neviens nekā nezina, negribu ar cepuri rokā gaidīt priek�istabā. Kad es ieradī�os Ņujorkā, mani sagaidīs pie parādes durvīm. Ilgi es esmu bijis nabags, D�ūlij, un es darī�u visu, kas jādara, lai vairs nebūtu nabags.

��� Boilena audzēknītis, � D�ūlija sacīja. � Viņ� tevi samai�tājis. Nauda! Vai tie�ām nauda tev nozīmē tik daudz? Vai nauda ir viss?

��� Nerunā, ko nesaproti! � viņ� atcirta.

��� Pat ja tā, � viņa teica, � tu tomēr varētu studēt ties�lietas �

� Es vairāk nespēju gaidīt, � viņ� sacīja, � esmu jau tik ilgi gaidījis. Esmu tik ilgi berzis skolas solu. Ja man vajadzēs �advokātu, es to nolīg�u. � Cietpaura Dunkana Koldervuda at�balss. Skolotos viņi nolīgst. � Ja tu gribi dzīvot kopā ar mani, jauki, ja ne� � bet to viņ� nespēja pateikt, tikai vārgi atkār�toja: � Ja ne� Ai, D�ūlij, es nezinu, es nezinu. Man liekas, ka zinu visu, zinu, kā rīkoties, bet par tevi � nezinu.

��� Es sameloju tēvam un mātei� � viņa sāka �ņukstēt, � lai tikai paliktu vienatnē ar tevi. Bet tas jau neesi tu. Boilena marionete. Es eju atpakaļ uz viesnīcu. Negribu vairs nekā par tevi zināt. � Nevaldāmi raudādama, viņa apturēja taksometru. Ma�īna kaucot nobremzēja, viņa atrāva durtiņas, iekāpa un pēc tam ar troksni aizcirta durtiņas.

Viņ� nekustēdamies noskatījās, kā aizbrauc taksometrs. Tad pagriezās un devās atpakaļ uz viesībām. Tur bija palikusi viņa ceļasoma, un Grētiņa viņam uzklās guļvietu uz dīvāna viesistabā. Viņ� atcerējās arī istabas numuru viesnīcā: 923.

Mērija D�eina saņēma alimentus un nejuta nekāda trakuma. Rūdolfs vēl nekad nebija gulējis tik platā un mīkstā gultā, un gaismā, ko izstaroja lampa uz tualetes galda (Mērija D�eina ne�bija ļāvusi nodzēst gaismu), varēja redzēt, ka lielo istabu ar pērļaini pelēkajām zīda tapetēm un mīksto paklāju iekārtojis deko�rators ar izcilu gaumi. Tum�i zaļi aizkari slāpēja ielas trok�ņus, īsā priek�spēle norisa dzīvojamā istabā, kur bija augsti griesti, zeltītas Direktorijas stila mēbeles un lieli zeltīta dūmstikla spo�guļi, kas ar metālisku, blāvu spīdumu atspulgoja apkampu�os pārīti. � Galvenā notikuma vieta būs �eit, � bija noteikusi Mē�rija D�eina, atraudama muti no Rūdolfa lūpām, un, neprasot Rū�dolfa piekri�anu, ievedusi viņu guļamistabā. � Aizie�u uz vannas istabu sakārtoties, � viņa sacīja un, aizspērusi kurpes, kur pa�gadījās, gandrīz bez grīļo�anās aizgāja uz vannas istabu, no ku�rienes jau nākamajā mirklī kļuva dzirdama ūdens �alkoņa un rīko�anās ar tualetes piederumiem.

Rūdolfs ar nepatiku iedomājās, ka tas viss atgādina gaidī�anu ārsta kabinetā un ārstu gatavo�anos nelielai operācijai; viņ� brīdi vilcinājās, pirms sāka izģērbties. Kad krietni pēc pusnakts vie�sību namā bija paliku�i vairs tikai �etri vai pieci cilvēki un Mērija D�eina palūdza Rūdolfu viņu pavadīt, viņam nebija ne jausmās, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs. No visa izdzertā viņam, mazliet reiba galva, un viņ� baidījās, kas notiks, kad viņ� atlai�dīsies guļus. Vienu mirkli viņ� apsvēra, vai nevajadzētu klusītēm izzagties ārā pa durvīm, bet Mērija D�eina, intuīcijas vai pie�redzes mudināta, mīļi uzsauca: � Vēl tikai vienu minūti, mīļu�miņ! Jūties kā mājās!

Tad Rūdolfs noģērbās, nolika kurpes kārtīgi vienu otrai līdzās zem krēsla, bet glīti salocītās drēbes uz tā pa�a krēsla sēdekļa.� Gulta bija sakārtota naktsguļai (me�ģīnēm rotāti spilveni un blāvi gai�zili palagi), un viņ�, viegli trīcēdams, palīda zem se�gas. Sādā veidā viņ� vismaz jutās dro�s, ka �onakt neklauvēs pie istabas durvīm kādā viesnīcā. 923.

Gulēdams zem segas, ziņkārs, mazliet nobijies, viņ� aizvēra acis. Tikpat reiz tam jānotiek. Kādēļ ne �onakt?

Guļot aizvērtām acīm, viņam sāka likties, ka gulta �ūpojas un grie�as nevienmērīgā ritmā kā noenkurota laiva. Viņ� atvēra acis tie�i tanī brīdī, kad istabā ienāca Mērija D�eina, slaida, kaila, majestātiska; gar� augums, mazas, apaļas krūtis un lieliski gurni, dzemdību neskarti, uzdzīvē nesabojāti. Viņa � daudzu cīņu vete�rāne � nostājās pie gultas un lūkojās lejup valgām, glāsmainām acīm, lampas gaismā tum�i mirdzo�ie, sarkanie mati paloja viņam pretī.

Erekcija bija strauja un varena. Viņā uzviļņoja mulsums un lepnums, un viņ� jau grasījās lūgt Mēriju D�einu, lai nodzē� gaismu. Bet, pirms viņ� paguva atvērt muti, Mērija D�eina no�liecās un ar vienu pa�u strauju �estu norāva viņam segu.

Liegi smaidīdama, tā stāvēja pie gultas un vēroja viņu.

��� Mazais brāli, � viņa �ukstēja, � skaistais, mazais nabaga ļau�u brāli! � Tad maigām rokām pieskārās viņam. Viņ� konvul�sīvi sarāvās.

��� Guli mierīgi! � viņa pavēlēja. Viņas rokas kā mazi, gudri dzīvnieciņi slīdēja pa viņa ķermeni. Viņ� nodrebēja. � Es teicu, guli mierīgi! � viņa skarbi uzsauca.

Viss norisinājās ātri, apkaunojo�i ātri, un Rūdolfs sāka �ņuk�stēt. Viņa nometās ceļos gultā, noskūpstīja viņu uz lūpām, un viņas rokas tagad viņam �ķita necie�amas, pēc cigare�u dūmiem un parfīma smar�ojo�ie mati smacēja.

��� Piedod, � viņ�1 sacīja, kad viņa pacēla galvu, � es vien�kār�i neizturēju �

Viņa iesmējās� � Nelūdz piedo�anu. Man tas glaimo. Es to uzskatu par komplimentu. � Viņa graciozi ieslīdēja gultā viņam līdzās un pievilka viņu sev klāt. � Nebēdā nenieka, brālīt, � viņa mierināja. Viņa nolaizīja viņam ausi, un viņam atkal pār�skrēja tirpas līdz pat kāju pirkstiem. Nogalinā�ana ar strāvu lampas gaismā. � Es ne�aubos, ka pēc īsa brītiņa tu atkal būsi formā, mazo brāli.

Kaut jel viņa nesauktu mani par mazo brāli, viņ� nodo�māja. Viņ� nevēlējās atcerēties Grētiņu. Grētiņa bija uzmetusi viņam dīvainu skatienu, kad viņ� aizgāja ar Mēriju D�einu.

Mērijas D�einas gai�redzība labi pazīstamajā jomā nebija ap�strīdama. Nepagāja ne pāris minū�u, kad viņas rokas viņu no jauna atmodināja un viņ� darīja to, kā dēļ bija uz �o gultu at�vests. Viņ� metās viņai virsū ar visu atturības gados uzkrāju�os spēku.

Perversais �ausmoni, viņ� dzirdēja D�ūlijas balsi, perversais �ausmoni. Lai viņa atnāk �urp un pajautā �ai sievietei!

�� Tava māsa teica, ka tu vēl esot nevainīgs, � sacīja Mē�rija D�eina.

��� Nerunāsim par to, � viņ� strupi atteica.

Viņi gulēja līdzās. Mērija D�eina smēķēja, dziļi ievilkdama dūmus plau�ās, un, viņai izelpojot, tie mazos mākonī�os kāpa pret griestiem.

��� Man jāatrod vēl kāds nevainīgs zēns, � viņa sacīja. � Vai tas tie�ām taisnība?

��� Es jau teicu: nerunāsim par to.

��� Tātad taisnība.

��� Nu vairs ne.

��� Nu tie�ām vairs ne, � viņa apstiprināja. � Kādēļ?

��� Ko nozīmē � kādēļ?

��� Tāds skaists puisis kā tu, � viņa sacīja. � Meitenes dro�ī vien ir kā trakas pēc tevis.

��� Viņas prot savas jūtas apvaldīt. Runāsim par kaut ko citu.

��� Kas tev ir ar to mazo, acīgo skuķīti, ar kuru tu satie�cies? � Istabas numurs 923. � Kā viņu sauc?

��� D�ūlija. � Viņam nepatika izrunāt D�ūlijas vārdu �ajā istabā.

��� Man �ķiet, viņa tev skrien pakaļ.

��� Mēs bijām nolēmu�i apprecēties.

��� Bijāt? Un tagad?

��� Nezinu, � viņ� atteica.

��� Viņai nav ne jausmas, ko viņa zaudē. Tas laikam jums ģimenē, � Mērija D�eina sacīja.

��� Ko tu ar to domā?

�� Vilijs apgalvo, ka tava māsa gultā esot absolūti neval�dāma.

��� Vilijām vajadzētu iemācīties pievaldīt muti! � Rūdolfs bija sa�utis, ka Vilijs spēj kaut ko tamlīdzīgu par savu sievu teikt sievietei, jebkurai citai sievietei, vispār kādam cilvēkam. Viņ� vairs nekad nevarēs Vilijām pilnīgi uzticēties, nekad ne�varēs Vilija klātbūtnē justies pilnīgi brīvi.

Mērija D�eina pasmējās. � Mēs dzīvojam lielā pilsētā, � viņa sacīja, � kur nekas nepaliek apslēpts. Vilijs man ir sens draugs. Mums bija sakars, kad viņ� tavu māsu vēl nebija ne acīs redzējis. Un arī tagad �ad tad piestaigā, kad viņam dekorācijas apniku�as un iegribas pārmaiņu.

��� Vai mana māsa to zina? � Rūdolfs centās nejaut balsī izpausties dusmām, kas viņā modās pret nesavaldīgo, frivolo Vi�liju.

��� Laikam gan ne, � Mērija D�eina mierīgi atteica. � Vilijs prot izlocīties. Kur� gan to ies apliecināt ar parakstu vai zvē�restu? Vai tu kādreiz esi ar viņu gulējis � ar Grētiņu?

��� Dieva dēļ! Viņa ir mana māsa! � Pa�a balss viņam asi iegrieza ausīs.

���� Padomā vien � brīnums! � Mērija D�eina sacīja. � Māsa. Ja var ticēt Vilijām, būtu vērts papūlēties.

��� Tu ņirgājies par mani. � Protams, viņ� nodomāja, vecāka, pieredzējusi sieviete uzjautrinās, zobojas par vientiesīgo pui�eli no provinces.

��� Ne velna, � Mērija D�eina mierīgi atteica. � Mans brālis mani piegulēja, kad man bija piecpadsmit gadu. Piekrastē. Kanoe. Esi labiņ�, mīļais, un sajauc man glāzē dzeramo. Viskijs ir virtuvē uz galda. Ar ūdeni. Ledus nav vajadzīgs.

Viņ� izkāpa no gultas. Viņam ļoti gribējās kaut ko uzģērbt � kādu rītasvārku, pa�am savas bikses, kaut vai aptīt dvieli ap vidu, vienalga, ko, lai tikai nebūtu tik klaji jārādās zino�ajām, vērtējo�ajām, zobgalīgajām acīm. Ta�u zināja: tiklīdz viņ� lūkos apsegt kailumu, viņa sāks smieties. Nolādēts, viņ� izmisīgi nodo�māja, kā gan es varēju iekulties tādā situācijā?

Istaba pēk�ņi �ķita auksta, un viņ� juta, ka uz visa ķer�meņa uzmetas zosāda. Iedams uz dzīvojamo istabu, viņ� centās savaldīt drebuļus. Zeltainās spoguļu ēnās atspulgojot, viņ� biezo paklāju noslāpētiem soļiem bez trok�ņa devās uz virtuvi. Atradis slēdzi, viņ� iededza gaismu. Liels, balts ledusskapis, kas klusi dūca, sienā iebūvēts pavards, mikseris, sulu spiede, pie baltajām sienām vara trauki, cēltērauda izlietne, trauku mazgājamā ma�īna, ■skotu viskija pudele ar sarkanu plastmasu ap�ūtā galda vidū: amerikāņu sapnis par paraugvirtuvi neona gaismā. Viņ� izņēma divas glāzes no trauku skapja (plānsienu porcelāns, puķainas ta�ses, kafijkannas, lielas koka pipardzirnas: namamātes atribūti sievietei bez namamātes īpa�ībām). Viņ� notecināja no krāna ūdeni, līdz sāka tecēt īsti auksts, vispirms izskaloja muti un iz�spļāva ūdeni tērauda izlietnē � nakts ksilofons �, tad izdzēra divas pilnas glāzes auksta ūdens. Otrā glāzē viņ� ielēja krietnu lāsi viskija, tad līdz pusei uzpildīja to ar ūdeni. Pēk�ņi viņ� iz�dzirda klusus, rēgainus skrapstienus. Aiz izlietnes spraugā pa�zuda vairāki melni, trekni kukaiņi ar cietu apvalku. Slampa, viņ� nodomāja.

Atstājis virtuvē gaismu, viņ� aiznesa glāzi nama saimniecei,, kas zvilnēja savā daudz un bie�i lietotajā gultā. Esam priecīgi pakalpot.

��� Cik tu mīļ�! � sacīja Mērija D�eina un sniedzās pēc: glāzes, pamirdzinādama garus, sarkani nolakotus nagus. Viņa at�slējās pret spilvenu, ar sarkano matu klaidu pret blāvi zilo, me�ģīņoto pārvalku, un kāri dzēra. � Vai tu pats nedzersi?

��� Esmu diezgan dzēris. � Viņ� pasniedzās pēc īsajām apak��biksēm un iekāpa tajās.

��� Ko tu dari? � viņa jautāja.

��� Brauk�u uz mājām. � Viņ� uzvilka kreklu un jutās at�vieglots, ka beidzot apsedzis kailumu. � Deviņos no rīta man jā�būt darbā. � Viņ� aplika jauno pulksteni. Bez ceturk�ņa �etri.

�� Lūdzu, � viņa ierunājās sīkā bērna balsī, � lūdzu, ne�dari to!

��� Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja. Viņam nemaz nebija �ēl. Jau doma vien, ka viņ�, pilnīgi apģērbies, viens, tiks ārā uz ielas,, viņu noskaņoja līksmi.

��� Es nespēju palikt naktī viena, � viņa lūdzās.

��� Piezvani Vilijām, � viņ� noteica, apsēdās, uzvilka zeķes un iekāpa kurpēs.

��� Es nespēju aizmigt, nespēju aizmigti � viņa gaudās.

Viņ� nesteidzīgi sēja ciet kurpju auklas.

��� Visi mani atstāj, � viņa sūdzējās, � visi nolādētie tēviņi mani atstāj. Es darī�u visu, ko gribēsi. Paliec līdz se�iem, līdz rītausmai, līdz pieciem, lūdzu, mīļais� � viņa raudāja.

Visu mīļu nakti asaras, sievie�u izdarības, viņ� salti nodo�māja, pieceldamies, aizpogādams kreklu un apsiedams kaklasaiti.. Stāvēdams pie spoguļa, viņ� dzirdēja aiz muguras atbalsojamies �ņukstus. Spogulī viņ� redzēja, ka pa�am mati sajuku�i un svied�ros salipu�i. Viņ� iegāja vannas istabā. Desmitiem smar�u pude�lī�u, peldeļļa, miega tabletes. Viņ� rūpīgi sasukājās, izdzēsdams nakts pēdas.

Kad viņ� atgriezās guļamistabā, viņa vairs neraudāja. Viņa sēdēja izslējusies un, acis �auri samiegusi, salti vēroja. Visbiju viņa bija izdzērusi, bet tuk�o glāzi vēl turēja rokā.

��� Dodu tev pēdējo iespēju, � viņa skadri ierunājās.

Viņ� uzvilka �aketi.

��� Arlabunakti! � viņ� sacīja.

Viņa svieda viņam ar glāzi. Viņ� būtu uzskatījis par paze�mojumu pieliekties. Glāze ar malu atsitās viņam pret pieri, tad ietriecās spogulī virs kamīna un sa�ķīda uz baltās marmora kar�nīzes.

��� No�ēlojamais sūdabrāli! � viņa noteica.

Viņ� izgāja no istabas, cauri priek�telpai un atvēra ārdurvis. Izgājis gaitenī, viņ� klusi aizvēra durvis un izsauca liftu.

Liftnieks bija vecs vīrs, kur� laikam derēja �im darbam tikai klusajās nakts stundās. Kamēr lifts slīdēja lejup �ahtā, liftnieks vērīgi lūkojās Rūdolfā. Nezin vai viņam viesi ir uzskaitē un vai viņ� no rīta visus kārtīgi ieraksta grāmatā? � domāja Rūdolfs.

Kad lifts apstājās, vecais atvēra durvis.

��� Jums ir asinis, jaunais cilvēk, � viņ� sacīja, � uz pieres.

��� Tencinu, � atteica Rūdolfs.

Liftnieks neatbildēja. Rūdolfs cauri vestibilam izgāja uz tum��ās ielas. Ticis ārā, kur vērotāja vecās, ūdeņainās acis viņu vairs nevarēja redzēt, Rūdolfs izņēma no kabatas mutautiņu un noslau�cīja pieri. Mutauts iekrāsojās sarkans. Visas tik�anās beidzas ar ievainojumiem. Soļiem uz ietves atbalsojoties, viņ� gāja pretī Piektās avēnijas ugunīm. Uz stūra viņ� apstājās un palūkojās uz plāksnīti. �63. iela�. Mirkli viņ� vilcinājās. Sanktmoricas vies�nīca atradās Piecdesmit devītajā ielā pie parka. 923. istaba. īsa pastaiga svaigajā rīta gaisā. Vēlreiz noslaucījis ar mutautiņu pieri, viņ� sāka iet uz viesnīcas pusi.

Viņ� nezināja, ko darīs, tur iegājis. Lūgsies piedo�anu, zvērēs: �Es darī�u visu, ko vien tu liksi,� � atzīsies, apsūdzēs, �ķīstīsies, iz�kliegs savu mīlu, atgādinās kopīgās atmiņas, aizmirsīs saldkaisli, atjaunos maigumu, gulēs, aizmirsīsies �

Viesnīcas halle bija tuk�a. Nakts administrators, savā kabīnē sēdēdams, uzmeta Rūdolfam vienaldzīgu skatienu; viņ� pieradis redzēt ieklīstam viesnīcā vientuļus cilvēkus no aizmigu�ās pil�sētas.

��� 923. istabu, � Rūdolfs pieprasīja komutatoram.

Viņ� dzirdēja, kā telefoniste piezvana uz numuru. Pēc desmitā signāla viņ� nolika klausuli. Hallē bija pulkstenis. 4.35. Pēdējie naktsbāri slēgti pirms trīsdesmit piecām minūtēm. Lēnām viņ� izgāja no viesnīcas. Viens viņ� �o dienu bija sācis un viens to iagad aizvadīja. Ari labi.

Viņ� apturēja pretī brauco�o taksometru un iekāpa. �orīt viņ� sāks pelnīt simt dolāru nedēļā. Varēja atļauties braukt takso�metrā. Viņ� nosauca Grētiņas adresi, bet, kad ma�īna sāka trauk�ties dienvidu virzienā, apdomājās. Negribējās sastapt Grētiņu, Vi�liju ne tik. Somu viņi varēs atsūtīt pa pastu. Paliecies uz priek�u,, viņ� sacīja: � Piedodiet, brauciet uz Lielo Centrālo staciju.

Kaut arī veselu diennakti negulējis, viņ� jutās spirgts, kad' pulksten deviņos pieteicās Dunkana Koldervuda kabinetā. Stoppulkstenim viņ� pagāja garām, lai gan viņa kartīte vēl atradās ierastajā vietā. Stoppulkstenis vairs uz viņu neattiecās.

1950

Tomass sastādīja atslēgas �ifru un atvēra savu skapīti. Pirms vairākiem mēne�iem katram skapītim bija pierīkota atslēga, un savus kabatas portfelī�us kluba biedriem vajadzēja atstāt' kan�celejā, kur tos ielika aizzīmogotās aploksnēs un noglabāja seilā. So pasākumu bija izcīnījis Brūsters Rīds, kuram no kabatas bija izcelts talismana simtnieks tie�i tajā sestdienas pēcpusdienā, kad' Tomass atradās Portfilipā. Dominiks par to priecīgi pavēstīja To�masam, kad tas pirmdienas pievakarē atgriezās darbā. � Vis�maz, � Dominiks sacīja, � tagad viņi, nelie�i, zina, ka to neesi darījis tu, un nevar mani vainot, ka esmu pieņēmis darbā zagli. � Dominiks izcīnīja arī Tomasam desmit dolāru algas paaugstinā�jumu, tā ka nu iznāca �etrdesmit pieci dolāri nedēļā.

Tomass pārģērbās tīrā treniņtērpā un apāva boksera �ības. Viņ� bija pārņēmis Dominika treniņa stundu piecos pēcpusdienā, un gandrīz vienmēr gadījās kāds kluba biedrs, kas viņu uzaici�nāja pāris raundos patrenēties. No Dominika viņ� bija iemācījies izlikties agresīvs, nenodarot pretiniekam sāpes, un iemācījies, kā jārunā, lai kluba biedri noticētu, ka viņ� tos apmāca boksā.

Viņ� nebija aizticis Portfilipas bankas seifā noguldītos �etrus tūksto�us deviņsimt dolārus un vēl joprojām, ģērbtuvē satiekoties, sauca jauno Sinkleru par seru.

Viņam patika vingro�anas nodarbības. At�ķirībā no Dominika, kas, malā stāvēdams, tikai komandēja, Tomass kopā ar vingrotā�jiem izpildīja visus vingrojumus � atgrū�anos ar rokām no grī�das, piecel�anos sēdus no guļus stāvokļa, riteņbrauk�anu, noliek�anos līdz grīdai, ceļus nesaliecot, atspie�anos ar plaukstām pret grīdu un visu pārējo. Tas viņam palīdzēja turēties formā, un bez tam viņ� uzjautrinājās, noskatoties, kā cienījamie, pa�apzinīgie vīri svīda un stenēja. Arī balsij viņ� iemācījās pie�ķirt pavēlo�u skaņu, tādēļ vairs nelikās tik zēnisks kā senāk. Nu beidzot viņ� rītos pamodās, nebīdamies, ka dienā viņu varētu piemeklēt kāda nelaime no viņa pa�a neatkarīgu apstākļu dēļ.

Kad Tomass pēc vingro�anas stundas iegāja treniņa telpā, Dominiks un Grīnings pa�reiz vilka rokā boksa cimdus. Domini�kāni bija iesnas, bez tam viņ� iepriek�ējā vakarā bija pavairāk iedzēris. Acis apsarku�as un kustības gausas. Novalkātajā tre�niņtērpā viņ� izskatījās bezveidīgs un vecs, un sapinkātajos ma�tos telpas spo�ajā apgaismojumā spīdēja plikais plankums galv�vidū. Grīnings, drusku par garu savam svaram, nepacietīgi dī�ājās, �ad tad boksa �ībās ar sausu, agresīvu �vīkstoņu atsperdamies pret paklāju. Spilgtajā gaismā viņa acis �ķita blāvas un ezītī apcirptie gai�ie mati gandrīz platīnblondi. Kara laikā viņ� bija dienējis flotē kapteiņa pakāpē un apbalvots ar augstu ordeni. Viņ� bija ļoti glīts � ar taisnu degunu, stūrainu zodu un sārtiem vaigiem �, un, ja vien nebūtu no ģimenes, kas augstu paceļas pāri tāda veida karjerai, no viņa būtu iznācis glu�i labs varonis me�onīgo Rietumu grāvējfilmām. Kop� tā laika, kad viņ� paziņoja Dominikam, ka, pēc viņa domām, Tomass izzadzis no viņa ska�pī�a desmit dolārus, viņ� ne reizes nebija Tomasu uzrunājis un arī tagad, kad Tomass ienāca, lai uzgaidītu kluba biedru, ar kuru bija norunājis treniņu, pat nepaskatījās uz Tomasa pusi.

� Palīdzi aizsiet, Tom, � Dominiks palūdza, izstiepdams cimdotās rokas. Tomass sasēja saites. Dominiks pirms tam jau bija sasējis saites Grīninga cimdiem.

Dominiks paraudzījās lielajā pulkstenī virs zāles durvīm, lai uzņemtu laiku un aiz pārskatī�anās neboksētos bez pārtraukuma ilgāk par divām minūtēm. Tad, pacēlis cimdotās rokas, viņ�, kā�jas vilkdams, devās pie Grīninga un teica: � Ja esat gatavs, ser . ..

Grīnings strauji metās viņam virsū. Viņ� bija agresīvs, kon�vencionāls, skolots bokseris, kas izmantoja garās rokas, lai ar kreiso taisno trāpītu Dominikam pa galvu. Iesnu un paģiru no�mocītais Dominiks tūlīt aizelsās. Viņ� centās izvairīties no sitie�niem, paglābjot galvu zem Grīninga zoda, pats bez sevi�ķas aiz�rautības un spēka boksēdams Grīningam pa vēderu. Grīnings negaidot atkāpās, pacēla labo roku, atvēzējās un ar zibenīgu aperkotu trāpīja Dominikam tie�i pa muti.

Riebeklis, Tomass nodomāja. Ta�u neteica ne vārda un neno�deva sevi arī ar sejas izteiksmi.

Dominiks sēdēja uz matra�a un lēnām pieskārās ar cimdu asiņainajai mutei. Grīnings pat nedomāja palīdzēt viņam piecel�ties, bet pakāpās atpakaļ un, rokas nolaidis, domīgi vēroja Dominiku. Tāpat sēdus Dominiks pastiepa rokas uz Tomasa pusi.

��� Novelc man cimdus, Tom, � viņ� sacīja. Balss skanēja ne�skaidri. � Man �ai dienai pietiks.

Neviens nebilda ne vārda, kad Toms pieliecās, atraisīja saites un novilka Dominikam cimdus. Viņ� zināja, ka vecais bokseris ne�grib, lai tam palīdz piecelties, tādēļ arī nemaz nemēģināja to darīt. Dominiks gurdi piecēlās un treniņtērpa piedurknē noslaucīja muti. � Piedo�anu, ser, � viņ� sacīja Grīningam, � �ķiet, �o�dien mani gurdina laika apstākļi.

��� Nekāds kārtīgs treniņ� neiznāca, � sacīja Grīnings,

��� jums vajadzēja pateikt, ka nejūtaties labi. Es nemaz nebūtu ģērbies nost. Kā ar jums, D�ordeik? � viņ� ievaicājās. � Esmu jūs pāris rei�u novērojis. Vai negribat divas minūtes pacīnīties?

D�ordeik, Tomass nodomāja. Viņ� zina manu uzvārdu. It kā' jautādams viņ� palūkojās uz Dominiku. Grīnings nepiederēja pie resnī�iem, fizkultūras entuziastiem, kurus Dominiks viņam parasti iedalīja.

īsu mirkli Dominika tum�ajās, valgajās acīs iedegās īsts sicīlie�a naids. Sis bija brīdis, kad jāpielai� uguns kunga mui�ai.

��� Ja misters Grīnings vēlas, Tom, � viņ� sacīja, izspļaudams asinis, � pakalpo viņam.

Tomass uzvilka boksa cimdus, Dominiks sasēja saites, galvu noliecis, modru skatienu, ne vārda neteikdams. Tomasā pamodās senas izjūtas � bailes, tīksme, cīņasprieks, it kā elektriskās strā�vas kņudoņa rokās un kājās. Viņ� piespiedās un pāri Dominika noliektajai galvai zēniski uzsmaidīja Grīningam, kas viņu vēroja ar sastingu�u seju.

Dominiks atkāpās malā. � Okei, � viņ� noteica.

Grīnings gāja virsū Tomasam ar tālu uz priek�u izstieptu kreiso roku, ar labo aizsegdams zodu. Koled�as zēniņ�, nicīgi no�domāja Tomass, atsizdams kreisās rokas triecienu un, sānis palecot, izvairīdamies no labās. Grīnings bija garāks par Tomasu, bet tikai astoņas vai deviņas mārciņas smagāks. Ta�u viņ� kus�tējās straujāk, nekā Tomass bija aprēķinājis, un labā roka trāpīja viņam pa deniņiem. Tomass nebija pa īstam kāvies kop� pēdējās sadursmes ar meistaru Bruklinā, un pieklājīgā iesildī�a�nās ar miermīlīgajiem kluba d�entlmeņiem nebija viņu sagata�vojusi cīņai ar Grīningu. Grīnings izdarīja māņu kustību ar labo roku un tai pa�ā mirklī ar kreiso āķi trāpīja Tomasam pa galvu. Tas maitasgabals nejoko, Tomass nodomāja, pieliecās, ietrieca kreiso dūri Grīningam sānos, bet ar labo iebelza tam pa galvu. Grīnings paņēma Tomasu klin�ā un ar labo roku sāka bungot vi�ņam pa ribām. Grīnings bija spēcīgs, ne mazako �aubu, ļoti spē�cīgs.

Tomass uzmeta a�u skatienu Dominikam, gaidīdams, vai Dominiks nedos kādu zīmi. Bet Dominiks vienaldzīgi stāvēja malā un zīmes nedeva.

Okei, Tomass tīksmīgi nodomāja, lai tad iet arī! Velns ar visu, kas notiks pēc tam!

Viņi cīnījās bez parastā divu minū�u pārtraukuma. Grīnings aprēķināja kustības, boksējās brutāli, izmantodams auguma un svara pārspēku. Tomass sitienos deva vaļu niknumam, ko ar tādām pūlēm visus pēdējos mēne�us bija apspiedis. Se tev, kap�teini, viņ� klusībā priecājās, mezdan-ies pretiniekam virsū, izman�todams visus paņēmienus, ko prata, �e tev, bagātais zelli, �e tev, policist, par taviem desmit dolāriem!

Viņiem abiem bija asiņains deguns un mute, kad Tomass bei�dzot deva Grīningam triecienu, kas, viņ� zināja, būs beigu sā�kums. Grīnings, muļķīgi smaidīdams, gan vēl pacēla rokas, tomēr tikko spēja tās pavēcināt. Tomass apgāja viņam apkārt un gata�vojās pēdējam � iz�ķiro�ajam belzienam, bet Dominiks nostājās starp viņiem.

��� Pagaidām pietiks, d�entlmeņi, � viņ� sacīja, � tā patiesi bija jauka, maza patrenē�anās.

Grīnings ātri atjēdzās. Stulbais skatiens kļuva ledaini salts,, kad viņ� palūkojās uz Tomasu. � Novelciet man cimdus, Dorninik, � bija vienīgie vārdi, ko viņ� pateica. Viņ� pat negrasījās noslaucīt asinis no sejas. Dominiks atraisīja cimdus, un Grīnings ļoti stalti izgāja no treniņu zāles.

��� Tur aiziet mans darbiņ� klubā, � noteica Tomass.

��� Laikam gan, � Dominiks piekrita, raisīdams vaļā Tomasa cimdus. � Bet tas bija to vērts. � Viņ� pavīpsnāja: � Vismaz, man.

Trīs dienas nenotika nekas. Treniņu zālē, izņemot Dominiku, Grīningu un Tomasu, neviens nebija klāt bijis, un ne Tomass, ne Dominiks nevienam kluba biedram par notiku�o cīņu neieminē�jās. Varbūt Grīnings, juzdamies pārāk neērti, ka viņu pieveicis augumā krietni mazāks divdesmit gadus vecs zeņķis, necels brēku kluba valdē.

Ik vakaru pēc kluba slēg�anas Dominiks noteica: � Vēl nekā nedzird, � un piesita pie koka.

Bet ceturtajā dienā garderobes uzraugs Cārlijs sameklēja Tomasu. � Dominiks kabinetā tevi gaida, � viņ� sacīja* � tūliņ.

Tomass nekavēdamies aizgāja uz Dominika kabinetu. Dominiks sēdēja pie rakstāmgalda un patlaban noskaitīja deviņdesmit dolārus desmit dolāru banknotēs. Kad Tomass iegāja kabinetā, Dominiks pacēla galvu un skumji viņā palūkojās.

��� Te tev būs divu nedēļu alga, draudziņ, � viņ� sacīja, � tev jāiet projām jau �odien. Pēcpusdienā notika valdes sēde.

Tomass iebāza naudu kabatā. Un es cerēju, ka varē�u palikt vismaz gadu, viņ� nodomāja.

��� Jums vajadzēja man atļaut iegāzt viņam arī pēdējo reizi, Dom, � viņ� teica.

��� Jā, � piekrita Dominiks, � vajadzēja gan.

��� Vai jums arī būs nepatik�anas?

��� Iespējams. Esi piesardzīgs, � Dominiks sacīja, � un at�ceries vienu: nekad neuzticies bagātajiem.

Viņi sadevās rokās. Tomass izgāja no kabineta, savāca ģērb�tuvē savas mantiņas un atstāja klubu, ne no viena neatvadījies.

1954

Viņ� pamodās precīzi ceturksni pirms septiņiem. Viņ� nekad neuzstādīja modinātājpulksteni. Viņam tā nevajadzēja.

Da�as minūtes viņ� mierīgi palika guļam. Blakusistabā krāca māte. Vēj� mazliet kustināja atvērtā loga aizkarus, istabā bija auksts. Palsa ziemas rītausma spiedās caur aizkariem, saplūdinādama grāmatas un grāmatplauktu pie pretējās sienas neskaidrā, tum�ā traipā.

Sī nebūs parasta diena. Iepriek�ējā vakarā pēc veikala slēg��anas viņ� bija iegājis Koldervuda kabinetā un nolicis �efam priek�ā uz galda lielu, biezu aploksni. � Es gribētu jūs palūgt �o te izlasīt, kad jums gadīsies brīvs brīdis, � viņ� sacīja Koldervudam.

Koldervuds uzmeta aploksnei aizdomīgu skatienu. � Kas tur iek�ā? � viņ� jautāja, ar plato pirkstu pabakstīdams aploksni.

��� Kaut kas visai sare�ģīts, � Rūdolfs atbildēja, � man ne�gribētos sākt apsprie�anu, pirms neesat to izlasījis.

��� Atkal kāda no jūsu neprātīgajām idejām? � Koldervuds jautāja. Biezā aploksne, �ķiet, viņu kaitināja. � Jūs atkal gribat man kaut ko uzspiest?

��� Jā, � Rūdolfs smaidīdams atteica.

��� Vai zināt, jauno cilvēk, � Koldervuds sacīja, � kop� pie�ņēmu jūs darbā, mana holesterīna aina ir ievērojami pasliktinā�jusies. Ievērojami.

�� Misis Koldervuda visu laiku mani lūdz, lai pierunāju jūs aiziet atvaļinājumā.

��� Ak tā gan? � Koldervuds nikni noņurdēja. � Viņa ta�u nezina, ka es jums veikalu neuzticētu ne uz desmit minūtēm. Pasakiet viņai to, kad viņa nākamreiz lūgs, lai jūs pierunājat mani aiziet atvaļinājumā. � Ta�u biezo aploksni viņ� neatplēstu tomēr vakarā bija paņēmis līdzi uz mājām. Rūdolfs bija pārlie�cināts: ja vien �efs sāks lasīt to, kas atradās aploksnē, viņ� ne�liksies mierā, kamēr nebūs izlasījis līdz galam.

Viņ� vēl joprojām gulēja zem segas aukstajā istabā, gandrīz jau nolēmis �orīt tik agri necelties, bet pagulēt un izprātot, ko teikt vecajam, kad ieies kabinetā. Bet tad nosprieda � pie velna, nav ko uztraukties, jārīkojas tā, it kā �is rīts ne ar ko neat�ķirtos no citiem rītiem.

Viņ� nosvieda segu un, pārskrējis pāri istabai, aizvēra logu. Vilkdams nost pid�amu un uzģērbdams biezo treniņtērpu, viņ� centās apvaldīt drebuļus. Pēc tam uzvilka vilnas kapzeķes un ap�āva tenisa kurpes ar biezām gumijas zolēm. Uzmetis virs treniņ�tērpa impregnētu vējjaku, viņ� izgāja no dzīvokļa, klusītēm aiz�vērdams durvis, lai nepamodinātu māti.

Lejā pie namdurvīm viņu gaidīja Kventins Makgoverns. Arī Kventins bija treniņtērpā, virs tā uzvilcis biezu d�emperi. Galvā pār ausīm uzmaukta vilnas mice. Kventinam, otrpus ielas nēģeru ģimenes vecākajai atvasei, bija �etrpadsmit gadu. Viņi ik rītu kopā brauca izskrieties.

��� Hallo, Kvent! � Rūdolfs uzsauca.

��� Hallo, Rūdij! � Kvents atņēma sveicienu. � Auksts gan. Mana māte �ādos rītos saka, ka mēs abi esot juku�i.

��� Kad tu pārvedīsi olimpisko medaļu, viņa dziedās citu dziesmu.

��� Skaidrs, � Kventins atteica, � man tā jau tagad skan ausīs.

Straujā solī viņi pagriezās ap stūri. Rūdolfs atslēdza garā�u, kur viņ� nomāja vietu savam motociklam, un piegāja pie moto�cikla. Atausa miglainas atmiņas. Kādas citas durvis, cita tum�a telpa, cits braucamais. Laiva vecajā noliktavā, upes izgarojumi, tēva muskuļainās rokas.

Tad viņ� atgriezās Vitbijā, kur stāvēja pui�elis treniņtērpā, kur bija cita vieta un nebija upes. Viņ� izstūma motociklu ārā. Uzvilka vecus cimdus ar vilnas oderi, uzsēdās uz motocikla un iedarbināja motoru. Kventins uzlēca uz aizmugures sēdekļa, ap�tvēra Rūdolfu ap vidu, un viņi aizjoņoja pa ielu tā, ka saltais vēj� sadzina asaras acīs.

Brauciens līdz universitātes sporta laukumam ilga tikai da��as minūtes. Vitbijas koled�a bija kļuvusi par Vitbijas univer�sitāti. Sporta laukums nebija no�ogots, tikai vienā pusē to no�robe�oja koka tribīnes. Tur Rūdolfs novietoja motociklu un no�meta vējjaku uz sēdekļa. � Novelc d�emperi, � viņ� sacīja, �� vēlāk noderēs. Citādi, atpakaļ braucot, vari saķert iesnas.

Kventins pārlaida skatienu sporta laukumam. No zaļā maura cēlās rēgaina, ledaini salta dūmaka. Viņ� nodrebinājās. � Var�būt mātei taisnība, � viņ� ieminējās. Tomēr novilka d�emperi, un viņi sāka lēnā riksī skriet pa izded�iem klāto celiņu.

Mācoties koled�ā, Rūdolfam nekad nebija atlicis laika treni�ņiem. Viņam pa�am da�kārt sanāca smiekli, ka tagad, būdams jauns, vado�s darbinieks, varēja se�as reizes nedēļā ik rītu at�licināt pa pusstundai skrie�anas treniņam. Viņ� to darīja, lai iz�kustētos un turētos formā, bez tam viņam patika izjust rīta klu�sumu, maura smar�u, vērot gadalaiku mijas, klausīties savu soļu atbalsī uz cietā skrejceliņa. Sākumā viņ� skrēja viens pats, bet kādu rītu Kventins treniņtērpā sagaidīja viņu pie namdurvīm un teica: � Mister D�ordeik, esmu ievērojis, ka jūs katru rītu brau�cat trenēties. Vai jums būtu iebildumi, ja es skrietu kopā ar jums? � Rūdolfs jau gribēja zēna lūgumu noraidīt. Augu dienu ap viņu kustēja cilvēki, tādēļ viņam patika agro rīta stundu pa�vadīt vienatnē. Bet Kventins turpināja: � Esmu iedalīts vidus�skolas komandā �etrsimt metru barjerskrējienam. Ja varētu katru rītu paskrieties, tad ta�u man uzlabotos laiks, Jums nevajag lik�ties gar mani ne zinis, mister D�ordeik, tikai paņemiet mani līdzi. � Viņ� runāja bikli un klusu, nelūdza konsultāciju, un Rūdolfs saprata, ka zēnam bija vajadzējis varen sadū�oties, lai kaut ko tamlīdzīgu lūgtu pieaugu�am baltajam cilvēkam, kas vis�pār tikai reizi vai divas reizes bija viņam uzsaucis hallo. Kventina tēvs bez tam strādāja pie Koldervuda � izvadāja preces. Uzlabojiet mikroklimatu darbavietā, rūpējieties par darbacilvēka labsajūtu! Demokrāti, turieties kopā! �� Okei! � viņ� toreiz sa�cīja. � Nāc!

Torīt zēns nervozi pasmaidīja un devās Rūdolfam līdzi uz garā�u.

Iesildīdamies viņi lēnām apskrēja divus apļus, tad noskrēja simt metrus sprinta tempā, vēlreiz lēno apli, tad divsimt metrus ātri, atkal divus lēnos apļus un pēdīgi �etrsimt metru distanci ar

pilnu jaudu. Kventins bija izstīdzējis, tievām kājām un skrēja skaistām, vienmērīgām kustībām. Nemaz nebija slikti ar zēnu biedros, jo tas stimulēja Rūdolfu skriet ātrāk, nekā viņ� būtu skrējis, būdams uz skrejceliņa viens pats. Treniņu viņi beidza vēl ar diviem lēnajiem apļiem, tad nosvīdu�i uzvilka siltās virsdrēbes un cauri pilsētai, kas sāka mosties, brauca uz mājām.

��� Līdz rītam, Kvent! � Rūdolfs sacīja, novietodams moto�ciklu ietves malā.

��� Paldies, � Kventins atteica, � līdz rītam!

Rūdolfs pamāja ar roku un iegāja mājā. Viņam zēns patika. Saltajā ziemas rītā viņi kopīgi bija pārvarēju�i normālu, glu�i cilvēcisku laiskumu, kopīgi izturēju�i spēka pārbaudi saskarsmē ar aukstumu, ātrumu un laiku. Vasaras brīvdienās vajadzēs zē�nam veikalā sameklēt kādu darbu. Viņ� zināja, ka Kventinu ģi�menei lieks grasis nebūs par ļaunu.

Kad viņ� iegāja dzīvoklī, māte bija pamodusies. � Kāds ārā laiks? � viņa uzsauca.

��� Auksts, � viņ� atbildēja, � tu nekā nezaudēsi, ja �odien neiesi ārā. � Viņi abi joprojām izlikās, it kā māte diendienā ietu ārā kā jebkur� normāls cilvēks.

Viņ� iegāja vannas istabā un nodu�ojās vispirms ar krietni karstu, pēc tam ar ledaini aukstu ūdeni un iznāca ārā notvīcis glu�i sarkans. Berzdamies dvielī, viņ� dzirdēja māti rosāmies pa virtuvi � viņa spieda apelsīnu sulu un vārīja kafiju; viņas soļi skanēja tā, itin kā pa grīdu tiktu vilkts smags maiss. Viņ� atce�rējās savus garos sprintera soļus uz sasalu�ā kājceliņa un nodo�māja: ja es reiz kļū�u viņai līdzīgs, palūg�u, lai mani kāds nosit.

Vannas istabā viņ� uzkāpa uz svariem. Se�desmit viens kilo�grams. Labi. Viņam riebās resni cilvēki. Neminēdams Koldervudam īsto iemeslu, viņ� veikalā centās atbrīvoties no resniem pār�devējiem.

Pirms ģērb�anās viņ� ieberza padusēs dezodorantu. Darba�diena būs gara, un veikalā ziemu alla� bija pārlieku karsti. Viņ� ietērpās pelēkās flaneļa biksēs, gai�i zilā kreklā, apsēja tum�i sarkanu kaklasaiti un uzvilka tum�i brūnu tvīda �aketi bez plecu polsteriem. Pirmajā gadā, strādājot par direktora vietnieku, viņ� mēdza valkāt solīdu, tum�u uzvalku, bet, pakāpies augstāk firmas hierarhijā, pārgāja uz mazāk oficiālu apģērbu. Savam at�bildīgajam postenim viņ� bija ļoti jauns, tādēļ nevēlējās radīt pom�pozu iespaidu. Sā pa�a apsvēruma dēļ viņ� bija nopircis moto�ciklu. Neviens, redzot direktora vietnieku piebraucam ar moto�ciklu, kailu galvu, lai kāds ārā laiks, nedomās, ka �is jaunais cilvēks raugās uz sevi pārlieku nopietni. Tikai neradīt nevajadzīgu skaudību. Viņ� it labi varētu atļauties automobili, tomēr deva priek�roku motociklam. Tas palīdzēja saglabāt svaigu sejas krāsu un radīja iespaidu, ka viņ� daudz uzturas ārā. Iedegums, īpa�i ziemā, ļāva viņam justies mazliet pārākam par bālajiem vārg�dieņiem ap viņu. Tagad viņ� saprata, kādēļ Boilens izmantoja kalnusaules aparātu. Pats viņ� gan netaisījās pazemoties līdz. �im aparātam. Tas bija no�ēlojams lakta viltojums, zināma veida kosmētika vīrie�iem, un tā it viegli var izpelnīties to cilvēku nici�nā�anu, kas prot �ādu viltojumu at�ifrēt.

Viņ� izgāja virtuvē, noskūpstīja māti un novēlēja tai labrītu. Viņa meitenīgi pasmaidīja. Ja viņ� piemirstu māti noskūpstīt, pie brokastgalda būtu jānoklausās gar� monologs, cik slikti viņa gu�lējusi un ka nauda par ārstu parakstītajām zālēm skaidri zemē nomesta. Viņ� mātei nestāstīja, cik pelna un ka bez grūtībām varētu atļauties daudz labāku dzīvokli. Viņ� ij nedomāja kaut ko uzlabot dzīvokļa iekārtā, jo zināja, kā naudu izmantot labāk.

Viņ� apsēdās pie virtuves galda, izdzēra apelsīnu sulu, iztuk��oja kafijas tasi, apēda pāris grauzdētu maizī�u. Māte tikai iedzēra kafiju. Mati viņai bija taisni, zem acīm atbaido�i violeti, asaru maisiņi. Ta�u ar visu to viņam likās, ka pēdējos trijos ga�dos māte nav sevi�ķi pārvērtusies. Viņa dro�i vien nodzīvos līdz; deviņdesmit. Pret mātes ilgmū�ību viņam nebija iebildumu. Viņa paglāba dēlu no iesaukuma armijā. Slimas mātes vienīgais uz�turētājs. Mātes pēdējā un vērtīgākā dāvana: viņa izglāba dēlu no�saltas ierakuma bedres Korejā.

��� �onakt sapņoju par tavu brāli Tomasu, � viņa sacīja,

��� Izskatījās tāds kā toreiz, kad viņam bija astoņi gadi. Kā kora; zēns lieldienās. Viņ� ienāca pie manis istabā un lūdzās: pie�dod man, piedod man� � Skumjā apcerē viņa strēba kafiju.

��� Nekad viņ� man nebija sapnī rādījies. Vai esi kaut ko par viņu dzirdējis?

��� Nē, � Rūdolfs atteica.

��� Vai tikai tu no manis kaut ko neslēp? � viņa jautāja.

��� Nē. Kādēļ lai es to darītu?

��� Gribētos viņu vēlreiz redzēt, pirms nomirstu, � viņa sa�cīja, � galu galā tomēr mana miesa un asins.

��� Tu nemirsi.

�� Varbūt, � viņa piekrita. � Man tā liekas, ka pavasarī es atlab�u. Varēsim atkal iziet pastaigāties.

��� Nu redzi, cik labi, � Rūdolfs noteica un, izdzēris kafiju, piecēlās. Atvadoties viņ� māti noskūpstīja. � Par vakariņām esparūpē�os, � viņ� solījās. � Mājās braucot, iepirk�os.

��� Nesaki man, ko pirksi, � viņa koķeti lūdza, � gribu, lai tu man sagādā pārsteigumu.

��� Labi, � viņ� atteica, � sagādā�u tev pārsteigumu.

Naktssargs vēl stāvēja pie darbinieku ieejas, kad darbā iera�dās Rūdolfs ar ceļā nopirktajām rīta avīzēm padusē.

��� Labrīt, Sem! � Rūdolfs sveicināja.

��� Hallo, Rūdij! � naktssargs atņēma. Rūdolfs vēlējās, lai vecie darbinieki, kas viņu pazina kop� darba gaitu sākuma, viņu uzrunātu vārdā.

��� Jūs nu gan esat agri kājās, � sacīja naktssargs. � Kad es biju jūsu gados, mani ar varu vajadzēja vilkt ārā no gultas tādos rītos kā �is.

Tādēļ tu, Sem, savos gados esi naktssargs, Rūdolfs nodo�māja, tikai pasmaidīja un cauri krēslainajam, aizmigu�ajam vei�kalam devās uz savu kabinetu.

Kabinets bija spodrs un lieti�ķs, tajā atradās divi galdi � viens viņam, otrs mis D�ailzai, viņa sekretārei, centīgai vecmeitai. Platos plauktos kārtīgi salikti �urnāli � �Vogue� amerikāņu un fran�u izdevumā, �Seventeen�, �Slamour�, �Harper's Bazaar�, �Esquire�, �House and Garden� �, kurus viņ� pamatīgi izstu�dēja, meklēdams idejas da�ādiem universālveikala sektoriem. Pil�sētas seja strauji mainījās; cilvēkiem, kas no Ņujorkas pārcēlās �urp, naudas netrūka, un viņi to labprāt tērēja. Vecajiem iedzīvotājiem arī klājās arvien labāk, un viņi sāka darīt pakaļ vairāk piedzī�voju�ajiem lielpilsētniekiem. Koldervuds ar īstu arjergarda izmi�sumu cīnījās pret sava solīdā zemākās vidus�ķiras universālvei�kala pārvēr�anu par, kā viņ� to mēdza dēvēt, modernu grabuļu bodi, ta�u nebija noliedzams, ka ar katru Rūdolfa jauninājumu pieauga pre�u apgrozība, un Rūdolfam ar katru mēnesi kļuva vieglāk realizēt savas idejas. Kad Koldervuds gandrīz gadu bija pretojies, viņ� beidzot piekrita, ka nevajadzīgi lielo ekspedīcijas telpu pārdala ar sienu un at�ķirtajā daļā iekārto dzērienu nodaļu ar labākajiem fran�u vīniem, kurus Rūdolfs, izmantodams no Boilena agrākajos gados gūto pieredzi, ar lielu patiku izraudzījās pats.

Boilenu viņ� nebija sastapis kop� izlaiduma dienas. Tovasar viņ� divas reizes tika piezvanījis un lūdzis Boilenu kopā ar viņu paēst vakariņas un abas reizes par atbildi saņēmis strupu �nē�. Ik mēnesi Rūdolfs nosūtīja Boilenam �eku par simt dolāriem, lai dzēstu �etrus tūksto�us, ko bija tam parādā. Boilens �ekus ne�kad neiekasēja, bet Rūdolfs rūpējās, lai viņa kontā vienmēr būtu pietiekami daudz naudas, ja Boilenam kādu dienu ienāktu prātā realizēt visus �ekus uzreiz. Kad Rūdolfs da�kārt atcerējās Boilenu � kas gan notika visai reti �, viņ� izjuta pret vecāko vī�rieti gan nicinā�anu, gan pateicību. Pēc viņa domām, Boilens ar savu bagātību un pilnīgo brīvību nedrīkstēja būt tik nelaimīgs,, kāds bija. Tā bija Boilena būtiskā vājuma pazīme, un Rūdolfs, kas sīvi cīnījās, lai apspiestu jebkādu vājuma izpausmi sevī, nejuta �ajā ziņā ne mazāko iecietību pret citiem. Vilijs Ebots un TedijsBoilens, domāja Rūdolfs, ir pāris, kas sader kopā kā cimds ar roku.

Rūdolfs at�ķīra avīzes: Vitbijas �Record� un Ņujorkas �Times�, ko no rīta atveda pirmais vilciens. �Times� pirmajā lappusē bija ziņojums par sīvām kaujām 38. paralēlē un jaunām apsūdzībām nodevībā un infiltrācijā, ko Va�ingtonā izvirzījis se�nators Makārtijs. Vietējās avīzes pirmajā lappusē ziņoja par rīkojamām vēlē�anām sakarā ar jaunu nodokli skolu departa�menta labā (priek�likums noraidīts) un minēja, cik slēpotāju, kop� sezonas sākuma izmantoju�i jauno slēpotāju teritoriju pil�sētas apkārtnē. Katrai pilsētai savas intereses.

Rūdolfs at�ķīra �Record� iek�lapas. Puslappusi lielais, divkrā�sainais sludinājums, kas reklamēja vilnas kleitu un d�emperu jauno kolekciju, bija iespiests nevī�īgi, krāsas izplūdu�as, un Rū�dolfs pierakstīja, ka �odien pat jāpiezvana redakcijai.

Tad viņ� at�ķīra �Times� bir�as ziņas un piecpadsmit minūtes, cītīgi tās studēja. Tiklīdz bija iekrājis tūksto� dolāru, viņ� aiz�gāja pie D�onija Hīta un palūdza, lai draugs tos izdevīgi iegulda. D�onijs, kas pārzināja kontus, kuros bija miljoniem dolāru, svi�nīgi pieņēma naudu un kop� tā laika rūpējās par Rūdolfa naudutā, it kā Rūdolfs būtu viens no firmas ievērojamākajiem klientiem. Rūdolfa noguldījums, kaut neliels, tomēr stabili pieauga. Pārbau�dīdams bir�as kursu aili, viņ� priecīgs konstatēja, ka �odien uz: papīra kļuvis gandrīz par trīssimt dolāriem turīgāks, nekā bijis; iepriek�ējā dienā. Klusībā viņ� noskaitīja pateicības lūgsnu sa�vam draugam D�onijam Hītam, at�ķīra krustvārdu mīklu, izņēma pildspalvu un sāka minēt. Tas viņam bija viens no tīkamākajiem; dienas brī�iem. Ja izdevās līdz deviņiem, pirms veikala atvēr�a�nas, mīklu atrisināt, viņ� sāka darbadienu ar tīksmīgu triumfa sajūtu.

Horizontāli. 14. Hips. Viņ� kārtīgiem burtiem ierakstīja: Urija.

Kad krustvārdu mīkla jau bija gandrīz atrisināta, iezvanījās; telefons. Viņ� atzinīgi konstatēja, ka komutators sāk darbu laikā. � Jā, � viņ� atsaucās, ierakstīdams vertikālajā ailē �klāteso�s�-

��� D�ordeik, vai tas esat jūs?

��� Jā. Kas runā?

��� Dentons. Profesors Dentons.

�� O, kā jums klājas, ser? � Rūdolfs apvaicājās, prātodams par sinonīmu ar septiņiem burtiem vārdam �tīrs�, tre�ais burts �a�.

��� Man �ēl, ka nākas jūs apgrūtināt, � sacīja Dentons. Viņa balss skanēja dīvaini, it kā viņ� �ukstētu, bīdamies, lai kāds ne�noklausās. � Vai es varētu jūs �odien satikt?

��� Protams, � Rūdolfs atteica un ierakstīja �skaidrs� krust�vārdu mīklas pēdējā ailē. Ar Dentonu viņ� sastapās diezgan bie�i, kad vajadzēja koled�as bibliotēkā aizņemties grāmatas pārvaldes darbu vai tautsaimniecības jautājumiem. � Esmu veikalā visu dienu.

Dentona balss klausulē tā dīvaini aizrāvās. � Es labāk gri�bētu sastapties kaut kur ārpusē. Vai pusdienu pārtraukumā būsiet brīvs?

��� Pusdienlaikam izmantoju tikai �etrdesmit piecas mi�nūtes �

��� Pietiks. Norunāsim kaut kur tuvumā. � Dentons visu laiku �ķita satraukts un neizprotami steidzīgs. Auditorijā viņ� parasti runāja lēni un labskanīgi. � Varbūt pie Ripleja? Tas ir pavi�sam tuvu jūsu veikalam.

��� Labi, � Rūdolfs piekrita, pārsteigts par Dentona izvēli. Ripleja iestādījums bija drīzāk krogs nekā restorāns, to apmek�lēja strādnieki, vairāk kārodami iedzert nekā kārtīgi paēst. Tā nu patiesi nebija vieta, ko varētu izraudzīties vēstures un ekonomi�kas profesors. � Vai ceturksnis uz vieniem jums būtu pieņemams laiks?'

��� Bū�u tur, D�ordeik. Pateicos, sirsnīgi pateicos. Jūs esat ļoti laipns. Tātad ceturksni uz vieniem, � Dentons bērtin bēra vārdus. � Nemaz nespēju izteikt, cik pateicīgs � � viņ� pus�teikumā nolika klausuli.

Pieri saraucis, Rūdolfs brīnījās, kas gan Dentonu tā sabudinājis, tad arī pats nolika klausuli. Viņ� palūkojās pulkstenī. Deviņi. Veikala durvis atvērtas. Ienāca sekretāre un sveicināja: � Labrīt, mister D�ordeik!

��� Labrīt, mis D�ailza! � viņ� atņēma un ar nepatiku iemeta �Times� papīrgrozā. Dentona dēj viņ� līdz deviņiem nebija pa�guvis atrisināt krustvārdu mīklu.

Viņ� devās pirmajā rīta apgaitā pa veikalu, uzsmaidīja pār�devējiem, neapstājās un nelikās redzam, ja skatiens uztvēra kādu nekārtību. Vēlāk, atgriezies kabinetā, viņ� nodiktēs pieklājīgus, korektus aizrādījumus attiecīgo noda|u vadītājiem, piemēram, ka pārdo�anai uz letes izliktās kaklasaites nav pietiekami glīti sa�kārtotas, ka mis Keilai kosmētikas sekcijā pārāk izēnotas acis, ka kafetērijā nav pietiekami labas ventilācijas.

Ar sevi�ķu interesi viņ� vēroja tās sekcijas, kādu veikalā nebija, pirms viņam izdevās pārliecināt Koldervudu tās izveidot: kiosku, kurā pārdeva lētas, modernas rotaslietas, itālie�u d�em�perus, fran�u �alles, ka�okādas cepures, kurām bija apbrīnojami liels apgrozījums; tējas bāru (neaptverami, kā sievietes varēja augu dienu ēst!), kas ne tikai atmeta pieklājīgu peļņu, bet bija arī kļuvis par iecienītu satik�anās vietu daudzām pilsētas nama�mātēm, kuras mēdza tur ieturēt len�u un gandrīz nekad neizgāja no veikala kaut ko nenopirku�as; slēpju sekciju, kas tika iekārtota vienā sporta piederumu sekcijas kaktā un ko vadīja sportiska iz�skata jauneklis, vārdā Larsens, kur� ziemas svētdienās, laizdamies ar slēpēm lejā no tuvējām nogāzēm, valdzināja pilsētas meitenes un saņēma noziedzīgi zemu atalgojumu, ja ievēro, cik daudz pir�cēju viņ� pievilināja ar to vien, ka reizi nedēļā aizgāja paslēpot. Jaunais cilvēks bija piedāvājies apmācīt Rūdolfu slēpo�anā, bet Rūdolfs bija smaidīdams atteicies un paskaidrojis � viņ� ne�varot atļauties lauzt kāju.

Viņa ideja bija arī skaņupla�u sekcija, kas pievilināja veika�lam daudz jaunie�u, kuru rīcībā bija apbrīnojami daudz kabatasnaudas. Koldervuds, kas nīda troksni un kam ļoti nepatika dau�dzu jaunie�u uzvedība (viņa pa�a trīs meitas, no kurām divas jau bija pieaugu�as jaunas dāmas, bet tre�ā bāla pusaudze, uz�vedās kā Viktorijas laika jaunavas), nikni pretojās skaņupla�u sekcijas iekārto�anai. � Es negribu atvērt balagāna būdu, � viņ� sacīja, � un samaitāt amerikāņu jaunatni ar tiem barbaris�kajiem trok�ņiem, ko mūsu dienās dēvē par mūziku. Lieciet mani mierā, D�ordeik, lieciet nabaga vecmodīgu veikalnieku mierā!

Ta�u Rūdolfs viņam parādīja statistikas datus, kas aplieci�nāja, cik daudz naudas Amerikas pusaud�i ik gadu izdod par skaņuplatēm, apsolīja izbūvēt skaņu izolējo�as kabīnes � un Koldervuds, kā parasti, kapitulēja. Bie�i vien likās, ka viņ� ne�ganti dusmojas uz Rūdolfu, bet Rūdolfs pastāvīgi izturējās pret veco vīru ļoti pieklājīgi, ar nebeidzamu pacietību un attieksmē ar viņu bija pratis atrast īsto pieeju. Bet tuviem draugiem Kolder�vuds di�ojās ar savu tālredzību un gudrību, ka izvēlējies par di�rektora vietnieku no visa bara tie�i �o zēnu. Viņ� bija divkār�ojis Rūdolfa algu, lai gan Rūdolfs par to nebija ieminējies, un ziemsvētkos pie�ķīris gratifikācijā trīs tūksto�us dolāru. � Viņ� nemodernizē veikalu vien, � Koldervuds reizēm mēdza teikt, kad Rūdolfa nebija klāt, � tas nelietis modernizē arī mani. Bet galu galā tādēļ jau es arī viņu pieņēmu darbā.

Reizi mēnesī Rūdolfs tika ielūgts pusdienās Koldervudu draus�mīgi puritāniskajā mājā, kur meitas atbildēja tikai tad, kad tika uzrunātas, un uz galda nekad neparādījās nekas stiprāks par ābolu sulu. Vecākā meita Prūdense, kas bija arī vis�glītākā, vairākkārt bija lūgusi Rūdolfu pavadīt viņu uz deju va�kariem, un Rūdolfs viņu, protams, pavadīja. Tiklīdz tēva acs vairs neredzēja, Prūdense pilnīgi aizmirsa viktoriānisko puritānismu, tomēr Rūdolfs nemēģināja ar viņu ielaisties. Viņ� ir nedomāja izdarīt kaut ko tik banālu un bīstamu kā apprecēt �efa meitu.

Viņ� vispār nedomāja par precē�anos. To varēs vēlāk. Pirms trim mēne�iem viņ� bija saņēmis ielūgumu uz D�ūlijas kāzām. Viņa precējās ar kādu Ficd�eraldu no Ņujorkas. Uz kāzām viņ� neaizbrauca, bet asaras gan viņam sakāpa acīs, sacerot apsvei�kuma telegrammu. Par tādu vājumu viņ� izjuta nicinā�anu pret sevi, vēl sirdīgāk metās darbā, un viņam gandrīz bija izdevies aizmirst D�ūliju.

No visām pārējām meitenēm viņ� sargājās. Ejot apgaitā pa veikalu, viņ� redzēja gan, ka da�as pārdevējas viņu koķeti uz�lūko un gaidīt gaida, vai viņ� tās neuzaicinās satikties: meln�matainā mis Selivana no bi�utērijas kioska, garā, slaidā mis Brendiveina no jaunatnes sekcijas, mis Soumsa no skaņupla�u nodaļas � maza auguma blondīne ar kuplām krūtīm, kura �ūpojās līdzi mūzikas taktī un liekuļotā kautrībā smaidīja, kad viņ� gāja garām, � un vēl kādas se�as vai septiņas. Viņ�, protams, juta kārdinājumu, bet pārvarēja to un izturējās pret visām nevaino�jami, pieklājīgi, bezpersoniski laipni. Koldervuda firmā nenotika sarīkojumi, kuros svētku un iebaudītā alkohola noskaņojumā ras�tos reāla tuvo�anās iespēja.

Nakts ar Mēriju D�einu un veltīgais tālruņa zvans Sanktmoricas viesnīcas tuk�ajā hallē bija Rūdolfu nocietināju�i pret iekāri.

Viens viņam bija skaidrs: kad viņ� nākamreiz bildinās mei�teni, viņam jābūt cie�i pārliecinātam, ka tā teiks �jā�.

Iedams otrreiz garām skaņupla�u letei, viņ� nolēma palūgt kādu vecāku darbinieci, lai tā smalkjūtīgi dod mis Soumsai pa�domu valkāt krū�turi.

Viņ� kopā ar jauno dekoratoru Bergsonu pa�laik apsprieda metus skatloga pavasara iekārtojumam, kad iezvanījās tālrunis.

��� Rūdij, � sacīja Koldervuds, � vai varat uz brītiņu ienākt pie manis? � Balss skanēja vienaldzīgi, neļaujot nekā nojaust.

�� Tūliņ, mister Koldervud, � Rūdolfs atbildēja un nolika klausuli. � Bīstos, ka jums ar uzmetumiem vajadzēs brīdi uz�gaidīt, � viņ� teica Bergsonam. Bergsons bija laimīgs atradums. Viņ� bija zīmējis dekorācijas. Vitbijas vasaras teātrim. Rūdol�fam dekorācijas iepatikās, un viņ� uz ziemu uzaicināja Bergsonu par dizaineru Koldervuda veikalam. Pirms Bergsona skatlogus iekārtoja bez kāda plāna, katra sekcija centās sev iekarot vairāk vietas un, preces izvietojot, pat nepaskatījās, kas eksponēts citos logos. Bergsons tam ātri darīja galu. Viņ� bija maza auguma skumīgs jauneklis, kam nebija izdevies iekļūt Ņujorkas Scenogrāfu apvienībā. Viņ� bija pateicīgs, ka dabūjis darbu ziemas sezonai, un ziedoja tam visas savas ievērojamās dotības. Pieradis, izgata�vojot dekorācijas vasaras teātrim, netērēt pla�us līdzekļus, viņ� arī veikalam prata izmantot ļoti lētus materiālus, turklāt pats strādāja visus amatnieka darbus.

Uz Rūdolfa rakstāmgalda izklāto metu temats bija �Pavasaris uz laukiem�, un Rūdolfs jau bija atzinies Bergsonam, ka, pēc viņa domām, �is būs labākais logu dekorējums, kādu Koldervuda veikals jebkad pieredzējis. Lai arī Bergsons bija sērīgas dabas, Rūdolfam tomēr daudz labāk patika strādāt ar viņu nekā stun�dām apspriesties ar sekciju vadītājiem vai finansu nodaļas vadī�tāju. Ja optimāli piepildīsies viss, ko viņ� iecerējis, tad viņam vairs nekad nevajadzēs pārbaudīt bilances papīrus vai ikmēne�a inventarizācijas rezultātus.

Koldervuda kabineta durvis stāvēja vaļā. Koldervuds ierau�dzīja viņu nākam un sacīja: � Nāciet iek�ā, Rūdij, un aizveriet durvis. � Papīri, kas bija atradu�ies biezajā aploksnē, gulēja iz�klaidus uz Koldervuda galda.

Rūdolfs apsēdās vecajam vīram pretim un gaidīja.

��� Rūdij, � Koldervuds mīlīgi ierunājās, � jūs esat visap�brīnojamākais jaunais cilvēks, kādu man jebkad nācies sastapt.

Rūdolfs neteica nekā.

��� Kas vēl �ito visu ir redzējis? � Koldervuds ar roku no�rādīja uz papīriem.

��� Neviens.

��� Kas rakstīja uz ma�īnas? Mis D�ailza?

��� Es pats. Mājās.

��� Jūs gan vienmēr padomājat par visu, vai ne? � Tas ne�bija pārmetums, bet nebija arī kompliments.

Rūdolfs klusēja.

��� Kas jums teica, ka man pieder trīsdesmit akru zemes pie ezera? � Koldervuds vienaldzīgi jautāja.

Zeme oficiāli piederēja kādai korporācijai Ņujorkā. D�onijam Hītam vajadzēja likt lietā visu savu viltu un gudrību, lai izdi�binātu, ka korporācijas īstais īpa�nieks ir Dunkans Koldervuds. � Bīstos, ka nevarē�u to izpaust, ser, � Rūdolfs atbildēja.

��� Nevarē�u izpaust, nevarē�u izpaust! � Koldervuds nepa�cietīgi attrauca, tomēr ar atbildi samierinājās. � Jaunskungs ne�var izpaust. �Klusējo�ā paaudze�, kā teikts �urnālā �Time�. Rūdij, neesmu pieķēris jūs melos kop� mūsu pirmās tik�anās dienas un ceru, ka arī tagad man nemelosiet.

��� Es jums nemelo�u, ser, � Rūdolfs sacīja.

Koldervuds sastūma pa galdu izkliedētos papīrus vienkop-

�� Vai tas ir viltīgs triks, lai izspiestu mani no firmas?

��� Nē, ser, � Rūdolfs sacīja, � tas ir ierosinājums, kā jums vislabāk izmantot savu stāvokli un da�ādos aktīvus, kā augt kopā ar sabiedrību un attiecīgi variēt savas intereses. Kā profitēt no ienākuma nodokļiem un vienlaikus nosargāt un nodro�ināt īpa��umus sievai un bērniem pēc jūsu nāves.

��� Cik tad lapu tur pavisam ir, � Koldervuds jautāja, � piec�desmit, se�desmit?

��� Piecdesmit trīs.

��� Ierosinājums. � Koldervuds nokrekstējās. � Vai jūs tcn visu pats sagudrojāt?

�� Jā. � Rūdolfs netaisījās Koldervudam stāstīt, ka meto�diski bija mēne�iem ilgi zondējis D�onija Hīta smadzenes un ka D�onijs atbildīgs par plāna komplicētāko daļu.

��� Labi, labi, � Koldervuds norūca, � ieskatī�os.

��� Ja drīkstu dot padomu, ser, � Rūdolfs sacīja, � man �ķiet, jums to vajadzētu pārspriest kopā ar saviem advokātiem, un baņķieriem Ņujorkā.

��� Ko jūs zināt par maniem advokātiem un baņķieriem Ņu�jorkā? � Koldervuds aizdomīgi noprasļja.

��� Mister Koldervud, � sacīja Rūdolfs, � es galu galā jau diezgan ilgi strādāju pie jums.

��� Okei. Pieņemsim, ka, �ito pamatīgi izstudējis, es saku �jā� un ielai�os visā, ko paredz jūsu plāns, � izveidoju sabiedrību, izlai�u akcijas, aizņemos bankā naudu, uzbūvēju pie ezera nolādēto tirdzniecības centru ar teātri vis � kā gatavais idiots, pieņemsim, ka es uz visu to ielai�os; kādu labumu jūs no tā gaidāt sev?

��� Es ceru sabiedrībā, kuras prezidents būtu jūs, kļūt par val�des priek�sēdētāju ar attiecīgu atalgojumu, � Rūdolfs atbildēja,

��� un ar tiesībām turpmākajos piecos gados nopirkt zināmu dau�dzumu akciju. � Labais, vecais draugs D�onij Hīt. Neielaidies sīkumos. Domā vērienīgi. � Es pieņemtu palīgu, kas �eit paliktu manā vietā, kad bū�u nodarbināts citur. � Viņ� jau bija aizrak�stījis Bredam Naitam par iespējamo vakanci.

��� Jūs esat izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam, vai ne, Rūdij? � Koldervuda balsī skanēja neslēpts naidīgums.

��� Pie �ī plāna es strādāju vairāk nekā gadu, � Rūdolfs rāmi atteica, � un centos tajā ietvert visas problēmas.

��� Bet ja nu es vienkār�i pasaku �nē�, �� Koldervuds teica,

��� ja es visu �o papīru kaudzi ie�uju vākos un aizmirstu uz laiku laikiem, ko tad?

���� Diem�ēl bū�u spiests jums paziņot, ka gada beigās aiz�eju, mister Koldervud, � Rūdolfs sacīja. � Bīstos, ka tad man jāpameklē darbs, kas man nākotnē sola vairāk.

� Esmu bez jums izticis daudz gadu, � teica Koldervuds,

��� un varētu iztikt bez jums arī turpmāk.

��� Protams, varētu, � Rūdolfs piekrita.

Koldervuds īgni paraudzījās uz rakstāmgaldu, izvilka no kau�dzītes vienu lapu un ielūkojās tajā ar neslēptu riebumu.

��� Teātris! � viņ� dusmīgi iesaucās. � Mūsu pilsētā ta�u jau ir teātris.

��� To nākamgad nojauks, � Rūdolfs atteica.

� Jūs gan esat centīgs savos mājas darbos, � Koldervuds sacīja, � tas atklātībai kļūs zināms tikai jūlijā.

��� Kāds alla� izpļāpājas, � Rūdolfs noteica.

��� Liekas gan. Un kāds vienmēr spicē ausis, vai ne, Rūdij?

��� Jā, ser. � Rūdolfs pasmaidīja.

Pēdīgi pasmaidīja arī Koldervuds. � Kur tad Rūdijam tā jāsteidzas, ko? � viņ� jautāja.

��� Steiga nav mans darba stils, � Rādijs mierīgi atteica,

��� un jūs to zināt.

��� Zinu., � Koldervuds piekrita. � Piedodiet, ka tā pateicu. Labi. Ejiet atpakaļ pie darba. Padomā�u un do�u atbildi.

Kad Rūdolfs izgāja no kabineta, Koldervuds stingi noraudzī�jās papīros uz rakstāmgalda. Rūdolfs nesteidzīgi staigāja gar letēm, izskatījās jauneklīgs un smaidīja draudzīgi kā vienmēr.

Koldervudam iesniegtais plāns bija ļoti sare�ģīts, un Rūdolfs bija sīki iztirzājis katru punktu. Pilsēta auga un pletās uz ezera pusi. Bez tam desmit jūdzes atstato kaimiņpilsētiņu Sedartonu un Vitbiju savienoja nesen izbūvēta �oseja, un arī �ī pilsēta pletās pla�umā uz ezera pusi. Visā Amerikā kā sēnes pēc lietus uzradās tirdzniecības centri ārpilsētās, un cilvēki sāka pierast iepirkt tur visu, ko vien vēlējās iegādāties. Koldervuda trīsdesmit akri bija stratēģiski ārkārtīgi piemēroti tirdzniecības centram, kas varētu iegūt par pircējiem abu pilsētu iedzīvotājus un bez tam vēl turī�gos ļaudis, kuri sacēlu�i mājas ap ezeru. Ja pie tirdzniecības cen�tra būves neķersies Koldervuds, tad nākamajā vai aiznākamajā gadā lielisko iespēju izmantos cits veikalnieks vai arī kāda kor�porācija un gūs ne tikai ievērojamu peļņu, bet piedevām iecirtīs pamatīgu robu Koldervuda Vitbijas veikala apgrozījumā. Neļaujot vaļu konkurentam, Koldervudam būtu ļoti izdevīgi daļēji konku�rēt pa�am ar sevi.

Rūdolfa plānos bija paredzēta vieta labam restorānam un teātrim, lai tirdzniecība neapsīktu arī vakarā. Teātri, kas darbo�tos tikai vasarā, pārējā laikā varētu pārvērst par kinoteātri. Viņ� ieteica ezermalā uzcelt arī dzīvojamos namus ar vidēji dārgiem dzīvokļiem un, nomeliorējot līdz �im neizmantoto purva zemi viena Koldervuda īpa�uma galā, izlietot to nelielu vieglās rūpnie�cības uzņēmumu iekārto�anai.

D�onija Hīta vadībā Rūdolfs bija apkopojis un sīki iztirzājis visas priek�rocības, ko likums paredz �ādiem uzņēmumiem.

Viņ� bija pārliecināts, ka viņa plāns pārvērst Koldervuda jauno, lielo uzņēmumu par akciju sabiedrību iekustinās veco vīru rīcībai. Reālie aktīvi un tiklab veikala, kā arī tirdzniecības centra peļņas iespējas garantēs akcijām augstu iepirk�anas vērtību. Kad Koldervuds nomirs, viņa mantinieces � sieva un trīs meitas � nebūs spiestas par jebkuru cenu pārdot uzņēmumu, lai samaksātu mantojuma nodokli, bet varēs pārdot daļu akciju un paturēt savās rokās akciju sabiedrības vadību.

Togad, kad Rūdolfs strādāja pie plāna un rakņājās likumos par akciju sabiedrībām, nekustamiem īpa�umiem un nodokļiem, viņ� ciniski uzjautrinājās, konstatēdams, ka Amerikas ekonomis�kajā sistēmā nauda ar likuma spēku spēj pati sevi aizstāvēt. Ne�kādi morāli aizspriedumi viņu nemocīja, kad viņ� centās pavērst likumu tā, lai tas darbotos pats savā labā. Spēlei bija savi notei�kumi. Tā jāiemācās un jāievēro. Ja pastāvētu citi noteikumi, jā�ievēro būtu tie.

Profesors Dentons viņu gaidīja bārā � apjucis un neiederīgs starp vīriem, no kuriem neviens neizskatījās pēc tāda. kas būtu koled�ai kaut vai tuvumā bijis.

��� Cik labi, � Dentons sacīja klusā, satrauktā balsī, � cik labi, ka atnācāt, D�ordeik! Es dzeru burbonu. Vai atļausiet jums kaut ko pasūtīt?

��� Es dienā nedzeru, � atteica Rūdolfs un tūliņ savus vārdus no�ēloja, jo iznāca, ka viņ� peļ Dentonu; kas ceturksni pēc div�padsmitiem lieto alkoholu.

��� Pareizi, ļoti pareizi, � Dentons sacīja, � galvai jābūt skaidrai. Parasti arī es pats nekad nedzeru, pirms dienas darbs nav pabeigts, bet� � Viņ� paņēma Rūdolfu zem rokas: � Var�būt apsēdīsimies. � Viņ� pamāja uz vistālāko kabīni kabīņu rindā pie sienas. � Zinu, jums jāsteidzas atpakaļ uz darbu. � Rūpīgi pārskaitījis, Dentons nolika uz bāra letes vairākas naudas ripiņas tēriņa samaksai un, visu laiku turēdams Rūdolfu zem rokas, aizvadīja viņu līdz kabīnei. Viņi apsēdās viens otram pretī. Uz galdiņa atradās divas nospeķotas ēdienkartes, viņi tās at�ķīra un sāka pētīt.

��� Es palūg�u zupu un kapātu �niceli, � Dentons teica vies�mīlei, � un tasi kafijas. Ko jums, D�ordeik?

��� To pa�u, � sacīja Rūdolfs.

Viesmīle ar pūlēm pierakstīja pasūtījumu blociņā. Tā bija gadus se�desmit veca sirma sieviete ar bezveidīgu augumu ne�piedienīgi modernā oran�ā formas kleitā ar koķetu me�ģīņotu priek�autiņu; vecums nepielūdzami maksāja meslus mū�am jau�najai Amerikai. Viņai bija pietūku�as potītes, un atpakaļ uz vir�tuvi viņa gāja smagiem, �ļūco�iem soļiem. Rūdolfs atcerējās mā�tes sapni par jauko, mazo restorāniņu, sapni, kas nebija piepil�dījies. Lai nu kā, viņai vismaz palika aiztaupīta oran�ā uniforma.

��� Jums ir lieliski panākumi, D�ordeik, � Dentons sacīja, sakucis uz galda; viņa acis aiz biezajiem briļļu stikliem tērauda ietvarā izskatījās iztrūcinātas un ļoti lielas. Viņ� nepacietīgi at�meta ar roku, priek�laikus noraidīdams jebkuru pretrunu. � Es zinu, zinu, � viņ� sacīja, � man netrūkst informācijas avotu. Pirmām kārtām jau misis Dentona. Uzticīga pircēja. Viņa, �ķiet, apmeklē jūsu veikalu reizes trīs nedēļā. Jūs dro�i vien viņu �ad tad sastopat.

��� Satiku viņu vēl viņnedēļ, � Rūdolfs apstiprināja.

��� Viņa stāsta, ka veikals zeļot un plaukstot, skaidri jūtams jauns dzivesspars, viņa saka. Ļoti lielpilsētnieciski. Da�ādas jau�nas preces. Jā, cilvēkiem patīk pirkt mantas. Un tā vien liekas, ka mūsu dienās visiem naudas papilnam. Izņemot koled�u profe�sorus. � Atceroties pa�a nabadzību, Dentons uz mirkli sarauca pieri. � Nekas. Neesmu atnācis sūdzēties. Nav �aubu, D�ordeik, ka rīkojāties pareizi, atteikdamies no darba fakultātē. Akadēmiķu pasaulē, � viņ� rūgti piebilda, � valda skaudība, intrigas, node�vība, nepateicība, jāstaigā kā pa jēlām olām. Darījumu pasaulē ir labāk. Dod un ņem. Stiprākais aprij vājāko. Atklāti. Godīgi.

��� Glu�i tā nav arī darījumu pasaulē, � Rūdolfs maigi iebilda.

��� Nē, protams, nē, � Dentons atzina, � visu mīkstina un galu galā nosaka personība. Neatmaksājas pārāk stingri pieķer�ties teorijai, tā var zaudēt sajēgu par realitāti, par dzīvo dzīvi. Lai būtu kā būdams, es priecājos par jūsu panākumiem un esmu pārliecināts, ka neesat ielaidies nekādos principiālos kompromi�sos, vienalga, kādi tie būtu.

Viesmīle atnesa zupu. Dentons sāka ēst. � Jā, � viņ� sacīja, � ja man vajadzētu vēlreiz visu sākt no gala, es bēgtu no efe�jām apaugu�ajiem mūriem kā no spitālības. Tie mani padarīju�i par tādu, kāds �odien esmu, � par �aursirdīgu, sarūgtinātu cil�vēku, par nelaimes putnu un gļēvuli�

��� Es gan nesauktu jūs nevienā no �iem vārdiem, � Rūdolfs sacīja, pārsteigts par Dentona pa�apsūdzē�anos. Dentons viņam alla� bija �ķitis ar sevi apmierināts, cilvēks, kas izjūt baudu, iz�klāstot jaunie�iem, kuri spiesti viņā klausīties, savus uzskatus par nelietībām ekonomikā.

��� Es dzīvoju, bailēs drebēdams, � Dentons, zupu strēbdams, turpināja, � bailēs drebēdams.

��� Ja vien varu jums kaut kā palīdzēt, � Rūdolfs ieminējās,

��� es �

��� Jums ir laba sirds, D�ordeik, laba sirds, � Dentons sacīja.

��� To es uzreiz redzēju. Nopietnais starp vieglprātīgajiem. Līdz�jūtīgais starp bezjūtīgajiem. Jūs meklējāt zinības, kamēr citi do�māja tikai par karjeru. O, es visus tos gadus jūs uzmanīgi vē�roju, D�ordeik. Jūs dzīvē tiksiet tālu. Pieminiet manus vārdus. Vairāk nekā divdesmit gadu esmu mācījis jaunekļus, tūksto�iem jaunekļu, un viņi man nespēj nekā noslēpt, viņu nākotne man nav noslēpuma plīvurā tīta. Pieminiet manus vārdus, D�ordeik.

Dentons bija ticis galā ar zupu, viesmīle atnesa �niceles un kafiju.

��� Un ceļā uz virsotnēm jūs nesabradāsiet citus cilvēkus, � Dentons turpināja, saknaibīdams ar dak�iņu savu �niceli. � Es zinu jūsu nostāju un jūsu raksturu, vēroju jūs gadiem ilgi. Jums ir savs gods, jums piemīt godaprāts, ^ūs esat prasīgs gan pret miesu, gan pret garu. Sīm acīm nekas nepaiet secen, D�ordeik, ne auditorijā, ne ārpus tās.

Rūdolfs ēda klusēdams un gaidīja, līdz noplaks cildinājumu plūdi, saprazdams, ka Dentons lūgs kaut ko ļoti nopietnu un lielu, ja jau sāk ar tādu slavas dziesmu.

���� Pirms kara, � Dentons turpināja, visu laiku ēzdams, � bija daudz jūsu kaluma jaunu cilvēku � ar skaidru skatienu, uzticami, godprātīgi. Tie gandrīz visi tagad ir pagalam � kritu�i tādās vie�tās, kuru nosaukumus jau esam gandrīz aizmirsu�i. Pa�reizējā jaunā paaudze, � viņ� bezcerīgi paraustīja plecus, � ir viltīga, piesardzīga, kāro iemantot pēc iespējas vairāk, nedodot pretī neko, liekuļo. Jūs būtu pārsteigts, redzot, cik daudz blēdī�anās ir katrā eksāmenā, katrā kursa darbā. Ak, būtu man vairāk naudas, es aiz�bēgtu no visa un apmestos uz dzīvi kādā salā. � Viņ� nervozi palūkojās pulkstenī. � Laiks skrien kā ar spārniem, � viņ� no�teica. Tad pārlaida sazvērnieka skatienu tum�ajam bāram. Blakuskabīne bija tuk�a, un �etri pieci vīri, kas stāvēja, atspiedu�ies pret bāra leti, nevarēja viņu sarunu sadzirdēt. � Jāsāk runāt par lietu, � Dentons sacīja, pieklusinādams balsi un pārliekdamies pār galdiņu. � Esmu ķezā, D�ordeik.

Viņ� man lūgs pateikt kādu ārstu, kas var iztaisīt abortu, Rū�dolfam ie�āvās prātā �ausmīga doma. Viņ� garā jau redzēja avī�u virsrakstus: �Mīlestība universitātē�, �Vēstures profesors mēnes�nīcā taisa vēsturi ar studenti�, �Apcietināts ārsts�. Rūdolfs pūlē�jās rādīt vienaldzīgu seju un mierīgi ēst. �nicele bija pelēka un ūdeņaina, kartupeļiem eļļas gar�a.

��� Jūs dzirdējāt, ko teicu? � Dentons �ukstus jautāja.

��� Jūs teicāt, ka esot ķezā.

��� Pareizi, � profesors atzinīgi konstatēja, ka students klau�sījies uzmanīgi. � Briesmīgā ķezā. � Dentons maziem malciņiem dzēra kafiju. Sokrāts ar nāveszāļu kausu. � Viņi grib mani iznī�cināt.

��� Kas grib jūs iznīcināt?

�� Mani ienaidnieki. � Dentons pārlaida acis bāram, meklē�dams ienaidniekus, kas, pārģērbu�ies par strādniekiem, dzēra alu.

��� Kad es studēju, � Rūdolfs sacīja, � jūs visnotaļ bijāt ļoti iecienīts.

��� Zemūdens straumes, straumes, � Dentons sacīja, � atvari un virpuļi, ko studenti pat nenojau�. Katedrās, priek�niecības kan�celejās. Pat rektora kabinetā. Esmu pārāk vaļsirdīgs; tā ir mana lielākā kļūda. Esmu naivs, visu laiku ticēju akadēmiskajai brīvī�bai. Mani ienaidnieki gaidīja īsto brīdi. Piemēram, mans vietnieks, kā zinātnieks glu�i nenozīmīga persona, kuru man jau pirms ga�diem vajadzēja atlaist; paturēju viņu tikai aiz līdzjūtības, savas no�ēlojamās mīkstsirdības dēļ. Kā jau teicu, vietnieks, tīkodams manu posteni, savācis par mani veselu dosjē, da�ādas pie glāzītes izteiktas piezīmes, no konteksta izrautus teikumus, apmelojumus. Viņi gatavojas mani upurēt, D�ordeik.

��� Vai jūs labāk nepastāstītu, kas īsti notiek, � Rūdolfs sa�cīja, � tad es redzētu, vai varu palīdzēt.

��� O, jūs varētu palīdzēt, par to man nav �aubu. � Dentons atstūma �ķīvi ar aizēsto �niceli. � Viņi atradu�i sārtam savu ra�ganu, � viņ� sacīja, � mani.

��� Piedodiet, es nesaprotu �

��� Raganu medības, � Dentons teica. � Jūs ta�u, tāpat kā mēs visi, lasāt avīzes. Atbrīvojiet skolas no sarkanajiem!

Rūdolfs iesmējās. � Jūs ta�u neesat sarkanais, profesor, un pats to zināt, � viņ� sacīja.

��� Runājiet klusāk, mīļo zēn, � Dentons noba�ījies paraudzī�jās visapkārt. � Par �o tematu atklātībā nerunā.

��� Esmu pārliecināts, ka jums nav iemesla ba�īties, profe�sor, � Rūdolfs sacīja. Viņ� gribēja visu pārvērst par joku: � Sāku jau domāt, ka ir kaut kas nopietns. Baidījos, ka esat kādai meitenei pagādājis bērnu.

��� Jums viegli smieties, � Dentons sacīja, � jūsu gados. Ko�led�ās un universitātēs neviens vairs nesmejas. Kādas tikai apsū�dzības nesagudro! Par pieciem dolāriem, ko 1938. gadā esmu zie�dojis kādai ap�aubāmai labdarības biedrībai, par Kārļa Marksa pieminē�anu lekcijās; dievs lai �ēlīgs, kā gan mācīt deviņpa�dsmitā gadsimta ekonomikas teorijas, nepieminot Kārli Marksu! Amerikas vēstures lekcijā izteiktu kuriozu, kas skar mūsu taut�saimniecības praksi, uztvēris kāds akmenslaikmeta stulbenis un pastāstījis savam tētiņam, kur� ir Amerikas Frontes cīnītāju ap�vienības vietējās nodaļas komandieris. Ak, manu zēn, jūs nekā nezināt, nekā jūs nezināt. Vitbija ta�u ik gadu saņem valsts sub�sīdijas. Lauksaimniecības augstskolai. Un tā nu viens deputāts, gatavais vējagrābslis, uzstājas ar runu, nodibina komiteju, pie�prasa izmeklē�anu, tiek avīzē. Patriots. Patiesības aizstāvis. Uni�versitātē notiks īpa�a sēde, D�ordeik, � tikai nevienam par to ne pu�plēsta vārda � rektora vadībā, lai izskatītu pret vairākiem mācību spēkiem izvirzītās apsūdzības. Viņi grib pielabināt valsti, nometot tai priek�ā saplosī�anai da�us upurus � ar mani priek��galā. Lai tikai nezaudētu subsīdiju. Vai tagad aina jums tiek skaidrāka?

��� Ak dievs, � Rūdolfs noteica.

�� Tie�i tā. Ak dievs. Nezinu, kāds ir jūsu politiskais vie�doklis �

��� Man nav politiskā viedokļa, � Rūdolfs sacīja. � Esmu ne�atkarīgais.

��� Lieliski, lieliski! � Dentons nopriecājās. � Lai gan labāk būtu, ja jūs būtu republikāņu partijas biedrs. Kad iedomājos, ka esmu balsojis par Eizenhaueru � � Viņ� dobji iesmējās. � Mans dēls bija Korejā, un Eizenhauers apsolīja kara izbeig�anu. Bet kā to pierādīt? Par atklāto balso�anu vēl daudz kas būtu sakāms.

��� Ko es varētu jūsu labā darīt, profesor, konkrēti? � Rūdolfs jautāja.

��� Tūliņ pateik�u, � Dentons sacīja, izdzerdams pēdējo ka�fijas malku. � Sēde notiks tie�i pēc nedēļas. Otrdien pulksten divos pēcpusdienā. Iegaumējiet laiku. Man atļāva vienīgi īsi ieskatīties pret mani vērsto apsūdzību apkopojumā: ziedojumi ko�munistiskām organizācijām trīsdesmitajos gados, ateistiski un ra�dikāli izteicieni lekcijās, ap�aubāmas literatūras ieteik�ana. Vis�parastākās akadēmisko aprindu denunciācijas, D�ordeik, vispa�rastākās. Bet mūsu zemē pa�reiz valdo�ajā noskaņojumā, kad tas pats Dalless braukā apkārt pa pasauli, sludinādams iznīcinā�anu ar ūdeņra�a bumbu, kad Va�ingtonā izcilākos vīrus apmelo un padzen kā izsūtāmos zēnus, nabaga skolmeistaru var pazudināt ar �ukstus izteiktu mājienu, ar vienu pa�ukstētu mājienu. Par laimi, viņiem tur, universitātē, saglabājies vēl mazliet kauna, lai gan neticu, vai tas līdz gada beigām noturēsies, un man dod iespēju aizstāvēties, izsaukt lieciniekus, kas var par mani gal�vot �

��� Kas man būtu jāsaka?

���� Ko vien pats gribēsiet, manu zēn, � Dentons aizlauztā balsī atteica, �� man nav nodoma jūs uz kaut ko pierunāt. Pa�stāstiet, ko par mani domājat. Jūs esat noklausījies trīs manu lekciju kursus, mēs esam daudz un interesanti runāju�ies ārpus auditorijas, esat bijis pie manis mājās. Jūs esat gudrs jauns cilvēks, kuru nav iespējams apmuļķot. Sakiet, ko vien pats gribat. Jums ir lieliska reputācija, atsauksmes par jums universitātē nevainojamas, uzvedībā neviena traipiņa, jūs esat jauns, perspek�tīvs, nesakompromitējies biznesmenis, jūsu liecība būs ļoti vērtīga.

��� Protams, � Rūdolfs sacīja. Grūtību priek�nojausmas. Uz�brukumi. Ķoldervuda nostāja. Universālveikals ievilkts politis�kos stridos ar prokomunistisku nokrāsu. � Protams, es lieci�nā�u, � Rūdolfs solījās. Cik nepiemērota diena kaut kam tam�līdzīgam, viņ� īgni nodomāja. Pēk�ņi pirmo reizi mū�ā viņ� saprata, cik viegli un līksmi jūtas gļēvuļi.

��� Es zināju, ka jūs tā teiksiet, D�ordeik, � Dentons saviļ�ņots pāri galdiņam satvēra Rūdolfa roku. � Jūs būtu pārsteigts, dzirdot, cik daudz atteikumu esmu saņēmis no cilvēkiem, kas divdesmit gadus bija mani draugi, būtu pārsteigts par izvairī�a�nos, par mazdū�ību. Sī zeme ir kļuvusi par piekautu suņu mi�dzeni, D�ordeik. Vai gribat, lai jums apzvēru, ka neesmu komu�nists?

��� Lūdzami, nerunājiet niekus, profesor, � Rūdolfs sacīja. Viņ� palūkojās pulkstenī. � Man diem�ēl jāsteidzas atpakaļ uz veikalu. Nākamajā otrdienā bū�u universitātē uz sēdi. � Viņ� iebāza roku kabatā pēc naudas. � Ļaujiet man samaksāt savu tēriņu.

Dentons ar rokas mājienu viņu apturēja. � Es jūs uzaicināju. Jūs esat mans viesis. Steidzieties, manu zēn, steidzieties! Es jūs ilgāk neaizkavē�u. � Viņ� piecēlās, vēl pēdējo reizi paraudzījās visapkārt, vai kāds viņu nenovēro, tad apmierināts cie�i paspieda Rūdolfam roku.

Rūdolfs paņēma mēteli un izgāja ārā. Pa aizsvīdu�o logu viņ� vēl redzēja, kā Dentons, apstājies pie bāra, pasūta dzeramo.

Lēnām Rūdolfs soļoja atpakaļ uz veikalu, mēteli viņ� ciet nepogāja, kaut pūta ass, dzeldlgs vēj�. Iela izskatījās tāda pati kā parasti, un cilvēki, kas pa to gāja, nepavisam nelīdzinājās pie�kautiem suņiem. Nabaga Dentons. Viņ� atcerējās, ka tie�i Dentona lekcijās guva pirmās nojausmas, kā kļūt par veiksmīgu kapitālistu. Viņ� savā nodabā pasmējās. Dentons, nabadziņ�, ne-, uzdro�inājās smieties.

Pēc negar�īgajām pusdienām viņ� vēl joprojām jutās izsalcis un, iegājis veikalā, iegriezās apak�stāva kafetērijā, pasūtīja iesal-. piena kokteili un dzerdams klausījās apkārtējo dāmu �ivinā�anā. Viņu pasaule ir stabila. Viņas �odien te izdos piecdesmit dolārus, par kleitām, pirks portatīvos radioaparātus, televizoru galdiņus^ pannas, dzīvojamās istabas iekārtu, sejas krēmu, vairos veikala apgrozījumu un būs laimīgas, iebaudot sviestmaizes un saldējuma, kokteiļus.

Viņ� vēroja mā�u, līgavu, jaunavu, vecmeitu, mīļāko mierīgās,, krāsotās, kārīgās, nodzīvotās sejas, ieelpoja da�ādo parfīmu kon�glomerātu un apsveica sevi, ka nav ne precējies, ne iemīlējies. Viņ� nodomāja, ka neparko nespētu ziedot mū�u, lai kalpotu �īm cienījamām dāmām, samaksāja par piena kokteili un uzgāja savā kabinetā.

Uz rakstāmgalda gulēja vēstule. Pavisam īsa. �Ceru, ka Tu drīz būsi Ņujorkā. Esmu nejauki sapinusies. Man jārunā ar Tevi. Sveiciens. Grētiņa.�

Viņ� iemeta vēstuli papīrgrozā un jau otro reizi pēdējās stun�das laikā noteica: � Ak dievs.

Kad viņ� piecpadsmit minūtes pēc se�iem izgāja no veikala, ārā lija. Koldervuds kop� viņu sarunas no rīta nebija bildis ne vārda. Lietus bija vienīgais, kā man �odien vēl trūka, viņ� sa�īdzis nodomāja, vadīdams motociklu pa braucēju straumi. Gan�drīz pie pa�ām mājām viņ� atcerējās, ka bija mātei solījies no�pirkt kaut ko vakariņām. Klusībā nolādējies, viņ� grieza moto�ciklu apkārt un brauca uz centru, kur veikali bija vaļā līdz sep�tiņiem. Viņ� atcerējās, ka māte gaida pārsteigumu. Tavs mīļais dēls, māt, varbūt pēc divām nedēļām dabūs kājas spērienu dibenā un izlidos uz ielas; vai tāds pārsteigums tev derēs?

Viņ� ātri nopirka vistiņu, kartupeļus, konservētus zirnī�us un pusi ābolrau�a saldajam ēdienam. Spiezdamies starp namamātēm uz vei�kala izeju, viņ� atcerējās sarunu ar Koldervudu un nīgri iesmējās. Jaunais superfinansists, skaistuļu bara ielenkts, ceļā uz parasto lieliski sagatavoto vakariņu maltīti savā elegantajā ģimenes mājā, kuras attēlu lasītāji jau bie�i redzēju�i �urnālos � gan �Life�, gan �House and Garden�. Pēdējā mirklī viņ� nopirka pu�deli viskija. Sis bija tāds vakars, kad vajadzēja iedzert.

Viņ� agri aizgāja gulēt vieglā �vingulī un pirms aizmig�anas vēl iedomājās: vienīgais patīkamais brīdis �ai dienā bija skrējiens kopā ar Kventinu Makgovernu agrajā rīta stundā.

Nedēja pagāja bez īpa�iem notikumiem. Sastopoties veikalā, Koldervuds ne ar vārdu neieminējās par Rūdolfa ierosinājumu, bet parastajā paskarbajā tonī, it kā mazliet apskaities,, runāja tikai par kārtējiem jautājumiem, kas attiecās uz ikdienas darbu veikalā. Ne viņa uzvedībā, ne vārdos nebija jūtams mājiens, ka viņ� kaut ko iz�ķiro�u izlēmis.

Rūdolfs bija piezvanījis Grētiņai uz Ņujorku (no telefona cen�trāles, jo Koldervudam' nepatika, ja veikala tālruni izmantoja privātām sarunām), un Grētiņa �ķita vīlusies, kad viņ� sacīja, ka nevarēs �ai nedēļā aizbraukt, ka ieradīsies tikai nākamās ne�dēļas nogalē. Sava satraukuma iemeslu viņa neatklāja. Viņa varot pagaidīt. Ja jau varēja pagaidīt, tad nekas pārāk ļauns tur dro�i vien nav noticis.

Dentons vairs nezvanīja. Varbūt viņ� baidījās, ka Rūdolfs varētu atteikties no apsolītās liecības, ja viņam dos iespēju pie�dalīties vēl vienā sarunā. Doma par uzstā�anos sēdē Rūdolfu da�rīja nemierīgu. Bija ta�u iespējams, ka gaismā tiks celts kāds pierādījums pret Dentonu, kas Dentonam pa�am nav zināms vai ko viņ� slēpj un kas Rūdolfu varētu nostādīt līdzzinātāja, meļa vai muļķa lomā. Vēl nepatīkamāk viņam likās tas, ka sēdes dalīb�nieki būs naidīgi noskaņoti, sagatavoju�ies tikt vaļā no Dentona un līdz ar to opozīcijā pret katru, kas mēģinās viņiem stāties ceļā. Rūdolfs visu mū�u bija centies panākt, lai viņ� cilvēkiem, īpa�i vecākiem, autoritatīviem cilvēkiem patiktu. Doma sastapties ar veselu grupu naidīgu, akadēmisku seju viņam �ķita necie�ama.

Viņ� pats pieķēra sevi, ka klusībā visu nedēļu vingrinājies runā, ko teiks �īm iedomātajām, nepielūdzamajām sejām, lai go�dam un labi aizstāvētu Dentonu, vienlaikus cen�oties apburt ties�ne�us. Galu galā tomēr neviena no sacerētajām runām viņu ne�apmierināja. Viņ� nosprieda, ka vajadzēs stāties sēdes priek�ā iespējami atraisītam, uz vietas novērtēt noskaņojumu un spontāni runāt tā, kā būtu vislabāk gan Dentonam, gan viņam pa�am. Ja Koldervuds zinātu, kas viņam padomā �

Nedēļas nogalē viņ� vairs nevarēja lāgā gulēt, viņu mocīja saldkaisli sapņi, kas tomēr nedeva apmierinājumu; sapnī viņ� re�dzēja D�ūliju kailu dejojam ūdens malā, Grētiņu guļam laivā, Mēriju D�einu izplestām kājām gultā, tad pieceļamies sēdus � kailām krūtīm un naidpilnu seju vēr�oties pret viņu apsūdzībā. Kāds kuģis atrāvās no krasta, uz tā meitene ar vējā plīvojo�iem svārkiem viņam uzsmaidīja, kad viņ� izmisīgi skrēja pa muliņu, lai noķertu kuģi. Neredzamas rokas viņu turēja ciet, un kuģis aizpeldēja jūrā �

Kad svētdienas rītā atskanēja baznīcas zvani, viņ� nosprieda,, ka nespēj nosēdēt visu dienu mājās, lai gan bija gribējis pārska�tīt Koldervudam iesniegtā plāna kopiju, izdarīt da�us labojumus un ierakstīt papildinājumus, kas aizvadītajā nedēļā bija ie�āvu�ies prātā. Ta�u ar māti tie�i svētdienā bija vislielākais negals. Zvani modināja viņā sērīgas atmiņas par zaudēto reliģiju, un �ad tad viņa ieminējās: ja vien Rūdolfs būtu ar mieru viņu pavadīt, viņa noklausītos misi, izsūdzētu grēkus un iebaudītu svēto vakar�ēdienu. � Elles ugunis mani gaida, � viņa teica, brokastis ēdot, � un baznīca ar atpestī�anu atrodas tikai trīs kvartālus no mūsu mājas.

��� Kādu citu svētdienu, mamm, � Rūdolfs sacīja, � �odien es esmu aizņemts.

��� Kādu citu svētdienu es varbūt jau bū�u pagalam un cepinā�os ellē, � viņa noteica.

��� Jācer, ka tā nenotiks, � viņ� mierināja, pieceldamies no brokastgalda. Viņ� aizgāja un atstāja māti raudam.

Bija skaista, skaidra diena, saule kā spo�a oblāta palsajās ziemas debesīs. Rūdolfs saģērbās silti, uzvilka ar jērādu izoderētu vesti no Gaisa spēku krājumu atlikuma, uzmauca galvā adītu cepuri un uzlika brilles, tad izstūma motociklu no garā�as. Brīdi viņ� vilcinājās, prātodams, uz kuru pusi braukt. Nebija neviena cilvēka, ko viņ� pa�reiz vēlētos sastapt, nevienas vietas, kas so�lītu izklaidi. Bezdarbības laiks � modernā cilvēka smagā nasta.

Viņ� uzsēdās uz motocikla, iedarbināja motoru, bet vēl arvien vilcinājās neziņā. Pa ielu garām aiztraucās automobilis ar slēpju pāri uz jumta; kādēļ gan neaizbraukt uz to pa�u pusi? � viņ� nodomāja un sāka braukt ma�īnai nopakaļ. Viņ� atcerējās, ka Larsens, jaunais cilvēks no slēpju sekcijas, bija ieminējies: nogā�zes piekājē esot kāds �ķūnis, kur varētu iekārtot slēpju nomātavu nedēļas nogalē. Larsens bija piebildis, ka tur varētu iekasēt krietnu naudu. Rūdolfam kļuva vieglāk, kad viņ� sāka braukt pa�kaļ ma�īnai. Bija radies mērķis.

Nogāze viņ� nokļuva galīgi nosalis. Saules gaisma, atstaroda�mās sniegā, viņu ap�ilbināja, un �auri samiegtām acīm viņ�

vēroja ko�ās figūras, kas vēja ātrumā traucās lejup viņam pretī. Visi viņi �ķita jauni, enerģiski un lieliskā omā, slaidiem gurniem un apaļiem dibentiņiem �aurās, apspīlētās biksēs erotiku pārvērta veselīgā svētdienas rīta brīvdabas izpriecā.

Brīdi viņ� ar patiku vēroja jautro skatu, tad viņu pārņēma skumjas. Viņ� jutās vientuļ� un atstumts. Viņ� jau grasījās at�griezties pie sava motocikla, kad lejup drāzās Larsens un, sniega mākonī ietīts, apturēja skrējienu tie�i Rūdolfam blakus.

��� Hallo, mister D�ordeik! � Larsens sveicināja. Platā smaidā viņ� pazibināja divas baltu zobu rindas. Arī divas meite�nes, kas brauca viņam nopakaļ, apstājās.

��� Hallo, Larsen, � Rūdolfs sacīja, � atbraucu apskatīt �ķūni, par kuru stāstījāt.

��� Lieliski! � Larsens atsaucās. Ātri un izveicīgi viņ� pie�liecās, lai noņemtu slēpes. Viņam bija kaila galva, un, Larsenam noliecoties, pagarie, zīdainie, gai�ie mati nokrita pār acīm. No�raugoties uz Larsenu sarkanajā d�emperī abu meiteņu pavadībā, Rūdolfs ne�aubījās, ka Larsenam pagāju�ajā naktī sapņos nebija rādījies kuģis, kas aizbrauc bez viņa.

��� Hallo, mister D�ordeik, � ierunājās viena no meitenēm,

��� nemaz nezināju, ka jūs slēpojat.

Viņ� paskatījās uz meiteni, un viņa iesmējās. Uz acīm viņai bija milzīgas, zaļganas saulesbrilles, kas aizsedza sejas lielāko �daļu. Meitene atbīdīja brilles uz sarkanzilās vilnas cepures.

��� Esmu maskējusies, � viņa sacīja.

Tagad Rūdolfs viņu pazina. Tā bija mis Soumsa no skaņu�pla�u sekcijas. Dīdelīga, mūzikas piesātināta, apaļīga, pilnīgām krūtīm.

��� Labrīt, labrīt, � Rūdolfs atteica un mazliet samulsis ievē�roja, cik mis Soumsai slaids viduklis un cik glīti noapaļoti gurni.

��� Nē, es neslēpoju, tāpat vien apskatu apkārtni.

Mis Soumsa iesmējās: � Te nu ir gan daudz, ko apskatīt, vai ne?

��� Mister D�ordeik� � Larsens bija izkāpis no slēpēm.

��� Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu līgavu? Mis Pakarde. Mis Pakarde arī noņēma saulesbrilles, un nu izrādījās, ka

viņa ir tikpat glīta kā mis Soumsa un aptuveni tajos pa�os gados.

��� Priecājos, � viņa sacīja. Līgava. Tātad cilvēki vēl precas.

���� Bū�u atpakaļ apmēram pēc pusstundas, meitenes, � Lar�sens teica, � mums ar misteru D�ordeiku te kaut kas nokārto�jams. � Viņ� iesprauda slēpes un kokus sniegā, bet meitenes pa�māju�as aizslēpoja uz nogāzes dziļāko pakāji.

��� Liekas, viņas abas ir lieliskas slēpotājas, � Rūdolfs ieru�nājās, iedams līdzi Larsenam atpakaļ uz ceļa pusi.

��� Viduvējas, � Larsens nevērīgi atteica. � Toties viņām piemīt citas burvīgas īpa�ības. � Viņ� iesmējās, atkal nozibinādams brīni�ķīgos zobus brūnajā sejā. Rūdolfs zināja, ka Larsens pelna se�desmit piecus dolārus nedēļā. Kā gan ar se�desmit pie�ciem dolāriem nedēļā cilvēks varēja svētdienas rītā būt tik lai�mīgs?

�ķūnis, liela, stingra, pret visiem vējiem noturīga celtne, at�radās apmēram divsimt jardu tālāk ceļa malā. � �eit, � Lar�sens teica, � tikai jāuzstāda liela dzelzs krāsns, un siltuma būs, cik uziet. Deru, ka nedēļas nogalē te varētu iznomāt tūksto� slēpju pāru un divsimt vai trīssimt zābaku pāru, un kur tad vēl paliek ziemsvētku un lieldienu brīvlaiks un citas svinamdienas! Par nieka naudu varētu nolīgt pāris koled�as pui�u darbam. Te var izveidot īstu zelta bedri. Ja nepasteigsimies mēs, atradīsies citi, uz galvo�anu. Nogāze tikai otro sezonu atklāta slēpo��anai, bet ātri visiem iepatikusies, un nav �aubu, ka drīz vien kāds pamanīs lielisko iespēju.

Rūdolfs pasmaidīja, atcerēdamies, ka apmēram ar tādiem pa��iem argumentiem iepriek�ējā nedēļā bija vērsies pie Koldervuda. Darījumos ikviens reizēm ir stūmējs, reizēm stumjamais. Es esmu stumjams svētdienās, viņ� nodomāja. Ja pasākums izdosies, es pa�nāk�u Larsenam krietnu algas paaugstinājumu.

��� Kam �ķūnis pieder? � Rūdolfs apvaicājās.

��� Nezinu, � Larsens atbildēja, � bet to jau var viegli iz�dibināt.

Nabaga Larsens, domāja Rūdolfs, n^v piedzimis par biznes�meni. Ja tā būtu mana ideja, es jau sen, nevienam ne vārda ne�teicis, būtu ieguvis pirk�anas tiesības. � Jums būs uzdevums, � Rūdolfs sacīja. � Uzziniet, kam �ķūnis pieder un vai īpa�nieks ir ar mieru to izīrēt un cik par to prasa, vai arī pārdot un cik prasa par to. Tikai nepieminiet mūsu veikalu. Sakiet, ka gribat pats to izmantot.

��� Saprotu, saprotu, � Larsens atteica, nopietni pamādams, � lai nenoplē� par daudz.

��� Pamēģināsim, � Rūdolfs sacīja. � Un tagad ejam. Man salst. Vai te tuvumā ir kāda vieta, kur varētu iedzert tasi ka�fijas?

��� Tūliņ būs pusdienlaiks. Kādu jūdzi no �ejienes ir diezgan labs restorāns. Vai negribat piebiedroties man un meitenēm, mis�ter D�ordeik, un kopā paēst?

Rūdolfs bezmaz glu�i automātiski attrauca: nē. Viņ� nekad ārpus veikala nebija redzēts kopā ar darbiniekiem, ja nu vienīgi ar kādu iepircēju vai nodaļas vadītāju. Tad viņ� nodrebinājās. Viņam briesmīgi sala. Un kaut kur tikpat jāiet paēst. Pievilcīgā, dīdelīgā mis Soumsa. Nekas ļauns nevarēja notikt. � Paldies, Larsen, � viņ� sacīja, � tas būtu ļoti jauki.

Viņi aizgāja atpakaļ līdz slēpotāju liftam. Larsens savos smagajos slēpju zābakos ar biezajām gumijas zolēm gāja elas�tīgi, sperdams platu soli. Rūdolfam kājās bija kurpes ar ādas zolēm; vajadzēja iet piesardzīgi, gandrīz vai tipināt, lai uz ap�ledoju�ā ceļa nepaslīdētu. Viņ� cerēja, ka meitenes viņu nevēro.

Meitenes jau bija noņēmu�as slēpes un gaidīja. � Mēs esam brrriesmīgi izsalku�as. Kas pabaros nabaga bērnus? � sacīja mis Soumsa, iekams Larsens paguva atvērt muti.

��� Okei, okei, meitenes, � Larsens uzsauca, � nevaimanā�jiet, mēs jūs pabarosim!

��� O, mister D�ordeik, � brīnījās mis Soumsa, � jūs ēdīsiet pusdienas kopā ar mums? Kāds pagodinājums! � Skropstas ne�slēptā zobgalībā kautri nolaidās pār vasarraibumiņiem.

��� Es ļoti agri ēdu brokastis, � Rūdolfs atteica. Lempis, viņ� sarūgtināts nodomāja. � Un labprāt ieēstu un iedzertu. � Viņ� pagriezās pret Larsenu: � Seko�u jums ar motociklu.

��� Vai tas skaistais braucamais ir jūsu, mister D�ordeik? � mis Soumsa norādīja uz motociklu.

��� Jā, � Rūdolfs atbildēja.

��� Kā es ilgojos pēc �āda brauciena! � mis Soumsa iesau�cās. Viņai piemita jocīga maniere runājot uzsvērt atsevi�ķus vārdus, it kā viņa tiktu piespiesta pret savu gribu atzīties slēp�tākajās jūtās. � Vai jums sirds atļautu paņemt mani līdzi?

��� Ir ļoti auksts, � Rūdolfs dzedri atteica.

��� Man mugurā divi pāri vilnas veļas, � mis Soumsa pa�skaidroja, � galvoju, ka bū�u silta kā pīrādziņ�. Benij, � viņa uzrunāja Larsenu, it kā viss jau būtu nokārtots, � esi draugs un uzliec manas slēpes uz savas ma�īnas jumta. Es braucu ar mis�teru D�ordeiku.

Rūdolfam neatlika nekas cits kā iet mis Soumsai pa priek�u uz motocikla stāvvietu, kamēr Larsens novietoja visus trīs slēpju pārus uz forda jumta. Kā viņ� pie tā ticis ar se�desmit pieciem dolāriem nedēļā? � Rūdolfs brīnījās. Vienu mirkli viņam pat ie�āvās prātā nemierīga doma: diez vai Larsens godīgi norēķinās par slēpju sekcijas ienākumiem.

Rūdolfs uzsēdās uz motocikla, mis Soumsa veikli uzlēca uz aizmugures sēdekļa un cie�i apskāva Rūdolfu ap vidu. Rūdolfs uzlika brilles un, sekodams Larsena ma�īnai, izgrieza motociklu no stāvvietas. Larsens brauca ātri, un Rūdolfam vajadzēja krietni piedot gāzi, lai neatpaliktu. Bija kļuvis krietni aukstāks, un vēj� griezīgi cirtās sejā, bet mis Soumsa, cie�i viņu apskāvusi, sauca pie pa�as auss: � Vai nav burvīgi?

Restorāns bija liels, tīrs un skaļu slēpotāju pilns. Viņi atrada galdiņu pie loga, un Rūdolfs novilka savu Gaisa spēku vesti. Arī pārējie novilka vējjakas. Mis Soumsai mugurā bija palsi gai�zils ka�mira pulovers, kas skaisti izcēla viņas mazās, pilnīgās krūtis. Rūdolfs pats bija virs vilnas krekla uzvilcis svīteri, bet ap kaklu mākslinieciski sakārtojis zīda �allīti. Pārāk �vītīgi, viņ� nodomāja, atcerēdamies Tediju Boilenu, un noraisīja �alli, izlikdamies, ka restorānā ir pārāk silti.

Meitenes pasūtīja kokakolu un Larsens alu. Rūdolfam gribē�jās kaut ko stiprāku, un viņ� palūdza glāzi degvīna. Kad atnesa dzērienus, mis Soumsa pacēla glāzi un, saskandinādama ar Rū�dolfu, uzsauca tostu: � Par svētdienu, bez kuras es nomirtu\ � Viņa sēdēja uz sola līdzās Rūdolfam, un viņ� juta meitenes ceļ�galu cie�i piespie�amies pie sava liela. Viņ� mazliet atvilka kāju, lēnām, it kā kustība būtu glu�i dabiska, bet meitenes dzidrajās, salti zilajās acīs, kas pār glāzes malu noraudzījās Rūdolfā, iezi�bējās viltīga zobgalība.

Visi pasūtīja bif�teku. Mis Soumsa palūdza desmit centu mo�nētu, ko iemest mūzikas automātā, un Larsens izvilka naudu no kabatas ātrāk nekā Rūdolfs. Viņa paņēma monētu un pārkāpa pāri Rūdolfa kājām, lai nokļūtu pie automāta, kāpjot atspiezdamās uz viņa pleca, un tad, biksēs iespīlēto apaļo dibentiņu grozī�dama, smagajiem zābakiem par spīti, tomēr graciozi aizgāja pāri visai istabai.

Iedārdējās mūzika, un mis Soumsa sīkiem, rotaļīgiem dejas solī�iem atgriezās pie galda. Viņa atkal rāpās pāri Rūdolfa kājām uz savu vietu un �oreiz ļāva skaidri noprast, ko dara; viņa ap�sēdās Rūdolfam tuvāk nekā sākumā, un ceļgala piespie�anās vairs nebija pārprotama. Ja viņ� tagad mēģinātu pavirzīties tālāk, visi to ievērotu, tādēļ viņ� palika sē�am, kur bijis.

Rūdolfs labprāt būtu pie bif�teka iedzēris vīnu, tomēr vilcinā�jās, nevēlēdamies, lai pārējie nodomā, ka viņ� grib izrādīties vai tēlot priek�nieku. Viņ� paskatījās ēdienkartē. Tur bija ierakstīts Kalifornijas sarkanvīns un baltvīns. � Vai kāds vēlētos vīnu? � viņ� jautāja, atstādams izlem�anu citu ziņā.

��� Es vēlētos, � sacīja mis Soumsa.

��� Un tu, mīļā? � Larsens pajautāja mis Pakardei.

��� Ja pārējie vēlas � � viņa labprāt piekrita.

Pusdienas beidzot, viņi par visiem bija izdzēru�i trīs pudeles sarkanvīna. Visvairāk dzēra Larsens, ta�u arī pārējie godam turēja līdzi.

���� Man gan rīt veikalā būs ko pastāstīt, � priecājās sārti pietvīkusi mis Soumsa, ar ceļgalu un gurnu mīlīgi pieglauzdamās Rūdolfam. � Pats di�ais, neaizsniedzamais misters Lāsteka mani svētdien pavedinājis uz neceļiem . ..

��� Rāmāk, Betsij, � Larsens aizrādīja un, neveikli juzdamies, paraudzījās uz Rūdolfu, lai redzētu, kādu iespaidu atstājis �mis�ters Lāsteka�, � domā, par ko tu runā.

Mis Soumsa nelikās viņu dzirdam, tikai ar mazu, apaļu, mīk�stu rociņu atglauda gai�os matus no pieres. � Ar savām lielpil�sētas manierēm un reibīgo Kalifornijas vīnu kroņprincis aprei�bināja man prātu un pavedināja uz vaļīgu uzvedību publiskā vietā. O, mūsu misters D�ordeiks ir liels viltnieks, � viņa pielika pirkstu pie acu kaktiņa un pamirk�ķināja. � Uz viņu paraugoties, varētu domāt, ka ar vienu skatienu viņ� spēj atdzesēt veselu kasti alus. Bet pienāk svētdiena � un misters D�ordeiks parādās īstajā gaismā. Korķi pauk�ķ, vīns pludo, viņ� dzer kopā ar padotajiem, smejas par Bena Larsena piparotajām, vecajām anekdotēm, spēlē celī�u berzē�anos ar nabaga mazo pārdevēju no apak�ējā stāva. Debestiņ, mister D�ordeik, jums ir ļoti kaulaini ceļgali!

Rūdolfs gribot negribot sāka smieties, un arī pārējie smējās. � Jums gan ne, mis Soumsa, � viņ� sacīja, � to varu ap�zvērēt.

Visi atkal smējās.

��� Misters D�ordeiks, velna pulveris uz motocikla, Nāves sie�nas uzveicējs, � mis Soumsa turpināja. � Jēziņ, es vairs ne�spēju uzrunāt jūs par misteru D�ordeiku. Vai drīkstu jūs saukt par jauno �efu? Vai varbūt par Rūdiju?

��� Par Rūdiju, � viņ� atteica. Ja nebūtu neviena klāt, viņ� meiteni satvertu un noskūpstītu pietvīku�o, vilino�o sejiņu, val�gās, zobgalīgās, aicino�ās lūpas.

��� Lai iet � Rūdijs, � viņa piekrita. � Sauc viņu par Rū�diju, Soņa.

��� Hallo, Rūdij! � sacīja mis Pakarde. Viņai tas neko sevi�ķu nenozīmēja. Viņa nestrādāja universālveikalā.

��� Benij! � nokomandēja mis Soumsa.

Larsens lūdzo�i paraudzījās uz Rūdolfu. � Viņa ir pilniņa, � viņ� atvainodamies teica.

��� Nekļūstiet muļķīgs, Benij, � sacīja Rūdolfs.

��� Rūdij, � Larsens negribīgi noteica.

��� Rūdijs, noslēpumainais vīrietis, � turpināja mis Soumsa, iesūkdama mazu malciņu vīna. � Vakaros viņ� tiek ieslēgts. Ār�pus darbalaika neviens viņu nedabū redzēt � neviens vīrietis, sieviete vai bērns. īpa�i neviena sieviete. No apak�ējā stāva vien divdesmit meitenes ik nakti pieraud slapju spilvenu viņa dēļ, nemaz nerunājot par dāmām citos stāvos. Bet viņ� ar saltu, bez�jūtīgu skatienu uz lūpām paiet visām garām.

��� Velns parāvis, kur_ jūs iemācījāties tā runāt? � Rūdolfs jautaja, apjucis, uzjautrināts un tomēr arī glaimots.

��� Viņa ir liela lasītāja, � paskaidroja mis Pakarde, � ik dienu izlasa pa grāmatai.

Mis Soumsa nelikās dzirdot. � Viņ� ir noslēpumā tīta mistē�rija, kā reiz teicis misters Cēr�ils. Ir dzirdēts, ka rītausmā viņ� kāda nēģeru zēna pavadībā skrienot gargabalus. No kā viņ� bēg? Ko viņam nozīmē nēģeru zēns? Klīst valodas, ka viņ� re�dzēts Ņujorkā ap�aubāmā rajonā. Kādiem grēkiem viņ� nododas lielajā pilsētā? Kādēļ viņ� negrēko tepat uz vietas?

��� Betsij, � Larsens vārgi ieminējās, � ejam slēpot.

��� Uzgrieziet �o pa�u vilni nākamsvētdien, varbūt tad dzirdē�siet atbildes uz visiem izteiktajiem jautājumiem, � sacīja mis Soumsa. � Un tagad jūs drīkstat man noskūpstīt roku. � Viņa pastiepa graciozi izliekto roku, un Rūdolfs, mazliet nosarkdams, to noskūpstīja.

��� Man jābrauc atpakaļ uz pilsētu, � viņ� sacīja. Ceks bija uz galda, un viņ� nolika tam blakus da�as naudaszīmes. Kopā ar dzeramnaudu sanāca piecpadsmit dolāru.

Ārā bija sācis nedaudz snigt. Kalns rēgojās drūms un bais�mīgs, tā aprises sniega dūmakā bija tikktp samanāmas.

�� Pateicos par pusdienām, mister D�ordeik, � sacīja Lar�sens. Viņam pietika ar vienu �Rūdiju� nedēļā. � Bija lieliski.

��� Man bija liels prieks, � sacīja mis Pakarde, trenēdamās misis Larsenas lomai, � tie�ām liels prieks.

��� Nāc, Betsij, � Larsens aicināja, � dodamies uzbrukumā kalnam, � jāizvēdina galva!

��� Es brauk�u atpakaļ uz pilsētu kopā ar savu veco, labo draugu Rūdiju uz viņa ellesrata, � atteica mis Soumsa. � Brauksim � vai ne, Rūdij?

��� Būs traki auksts brauciens, � Rūdolfs brīdināja. Vējjakā, ar milzīgajām brillēm, kuras viņa bez vajadzības bija uzstīvējusi uz adītās cepures, viņa izskatījās gau�ām maza un trausla. Ar brillēm izrotātā galva �ķita pārāk liela, pārlieku smags ietvars sīkajai, nerātnajai sejai.

�� Es �odien vairs negribu slēpot, � mis Soumsa svarīgi pa�ziņoja, � esmu nobriedusi citiem sporta veidiem. � Viņa aizgaja pie motocikla un izrīkoja: � Sē�amies un braucam!

��� Ja negribat, neņemiet viņu līdzi, � Larsens, juzdamies at�bildīgs, ba�īgi sacīja.

�� Lai brauc vien, � Rūdolfs atteica, � brauk�u leni un pa�rūpē�os, lai viņa nenoveļas.

�� Jocīga meitene, � Larsens nevarēja nomierināties. � Ne�prot dzert un sarunā visādas muļķības. Bet vispār jau viņa ne�domāja nekā ļauna.

�� Viņa arī nav nekā ļauna izdarījusi, Benij. � Rūdolfs uz�sita Larsenam uz biezā d�emperī paslēptā pleca. � Neraizējieties un lūkojiet kaut ko noskaidrot par �ķūni. � Cik labi atgriezties, atpakaļ dro�ajā darījumu pasaulē!

��� Katrā ziņā, mister D�ordeik, � Larsens apsolīja. Viņ� un mis Pakarde pamāja ar roku, kad Rūdolfs izstūrēja motociklu no restorāna stāvvietas. Mis Soumsa sēdēja viņam aiz muguras, cie�i apķērusi viņu ap vidu.

Sniegs nebija dziļ�, tomēr braukt vajadzēja uzmanīgi. Mis Soumsas tvēriens Rūdolfam ap vidu bija apbrīnojami spēcīgs tik smalki veidotai meitenei, un, kaut arī izdzertais vīns viņai bija atraisījis mēli, tas tomēr ne mazākā mērā nebija ietekmējis viņas līdzsvaru, un ceļa līkumos viņa bez pūlēm alla� kopā ar Rūdolfu paliecās uz vajadzīgo pusi. Brī�iem viņa dziedāja dziesmas, ko diendienā klausījās savā skaņupla�u sekcijā, bet vēj� aiznesa skaņu, un Rūdolfam tikai �ad tad it kā no tālienes iesitās ausīs kādas melodijas fragments vai saraustīts teikums. Izklausījās, it kā kaut kur tālā istabā dziedātu bērns.

Viņam ļoti patika brauciens. Patiesībā visa �ī diena. Viņ� no�priecājās, ka mātes tērgā�ana par baznīcu bija viņu izdzinusi' no mājām.

Kad viņi nokļuva Vitbijas nomalē un brauca garām universi�tātei, viņ� palēnināja gaitu un pajautāja mis Soumsai, kur viņa dzīvo. Tas nebija tālu no universitātes, un viņ� turpināja ceļu pa pazīstamajām ielām. Vēl bija diezgan agrs, ta�u debesis bija novilku�ās ar tum�iem mākoņiem un māju logos spīdēja gaisma. Pie luksofora vajadzēja apstāties, un �ai brīdī viņ� juta, ka mis Soumsas roka no vidukļa, kur bija turējusies, noslīdēja līdz viņa cirksnim. Roka viņu viegli paijāja, un Rūdolfam pie pa��as auss atskanēja viņas smiekli.

� Vadītāju brauk�anas laikā nedrīkst satraukt, � viņ� sa�cīja, � tas aizliegts ar likumu.

Bet viņa tikai smējās un turpināja, ko sākusi.

Viņi pabrauca garām vecam vīram, kas veda pavadā suni. Rūdolfs pamanīja, ka ve�uks viņos noraugās ar �ausmām. Viņ� piedeva gāzi, un efekts neizpalika. Mis Soumsa sāka turēties pie tās vietas, ko bija glāstījusi.

Beidzot viņi sasniedza mis Soumsas nosaukto adresi. Tā bija veca, ar dēļiem ap�ūta ģimenes māja nodzeltēju�a maura vidu. Logos neredzēja gaismu.

��� Klāt, � noteica mis Soumsa. Viņa nolēca no aizmugures sēdekļa. � Jauks brauciens, Rūdij! īpa�i divas pēdējās minū�tes. � Viņa noņēma brilles un cepuri un pie�ķieba galvu, ļaujot matiem brīvi izplūst pār pleciem. � Vai neienāksiet? � viņa jau�tāja. � Mājās neviena nav. Māte ar tēvu aizgāju�i ciemos, bet brālis uz kino. Mēs varam sākt nākamo nodaļu.

Viņ� vilcinādamies palūkojās uz māju, raudzīdams uzminēt, kā izskatās tās iek�ienē. Tētis un māmiņa ciemos, bet dro�i vien drīz atgriezīsies. Brālim varbūt apnīk skatīties filmu un viņ� pār�rodas stundu agrāk, nekā paredzēts. Mis Soumsa stāvēja un smai�dīja, vienu roku iespiedusi sānos, otrā �ūpodama cepuri un brilles.

��� Nu? � viņa jautāja.

��� Varbūt kādu citu reizi, � viņ� atteica.

�� Zaķapastala! � viņa irgodama uzsauca. Tad aizskrēja pa taciņu līdz namdurvīm. Pie durvīm viņa atgriezās un parādīja mēli. Un tūliņ pazuda tum�ajā mājā.

Viņ� domīgi iedarbināja motoru un pa krēslainajām ielām lē�nām brauca uz centra pusi. Uz mājām iet negribējās, tādēļ viņ� atstāja motociklu stāvvietā un iegriezās kinoteātrī. No filmas viņ� daudz neredzēja un, ārā izgājis, nebūtu varējis pateikt, kas rādīts.

Vēl joprojām viņ� domāja par mis Soumsu. Muļķīgs, mazs skuķēns, kas viņu ķircināja, kairināja, izzoboja. Doma viņu rītrītā sastapt veikalā Rūdofam �ķita pagalam nepatīkama. Ja vien būtu iespējams, viņ� meiteni atlaistu no darba. Bet viņa grieztos arodbiedrībā, sūdzētos, un viņam vajadzētu paskaidrot, kādēļ to atlaidis. Vispirms viņa mani nosauca par misteru Lāsteku, tad par Rādiju un pēdīgi dzīvas satiksmes ielā turēja roku man kāj�starpē.

Viņ� atteicās no domas atlaist mis Soumsu. Notiku�ais skaidri pierādīja vienu: viņ� visu laiku rīkojies pareizi, neielaizdamies tuvākā saskarsmē ar veikala darbiniecēm.

Restorānā viņ� paēda vientuļas vakariņas, viens pats izdzēra pudeli vīna un, mājup braucot, bezmaz ietriecās apgaismes stabā.

Naktī viņ� gulēja slikti un pirmdienas rītā skaļi novaidējās, kad ceturksni pirms septiņiem atjēdza, ka jāceļas aug�ā un jā�brauc ar Kventinu Makgovernu uz skrejceļu. Ta�u piecēlās un aizbrauca skriet.

Ejot pa veikalu rīta apgaitā, viņ� piesardzīgi turējās patālāk no skaņupla�u letes. Pamāja ar roku sveicienu Larsenam slēpju nodaļā, un Larsens � ar Sarkanu d�emperi mugurā � atbildēja: � Labrīt, mister D�ordeik! � it kā viņi nebūtu kopā pavadīju�i svētdienu.

Pēcpusdienā Koldervuds iesauca Rūdolfu kabinetā. � Tā, Rūdij, � viņ� sacīja, � esmu jūsu idejas pārdomājis un aprunājies ar da�iem vīriem Ņujorkā. Rīt izbrauksim turp, pulksten divos man norunāta tik�anās Volstrītā pie advokāta. Viņi grib jums uz�dot da�us jautājumus. Brauksim ar vilcienu, kas atiet vienpa�dsmitos piecās. Es nekā neapsolu, bet mani ļaudis, �ķiet, domā, ka esat atradis �o to derīgu. � Koldervuds cie�i paraudzījās uz Rūdolfu. � Jūs neizskatāties pārāk iepriecināts, Rūdij, � viņ�. pārmeto�i piebilda.

��� O, es ļoti priecājos, ser. Ļoti priecājos. � Viņ� piespiedās pasmaidīt. Otrdien pulksten divos, viņ� domāja, esmu apsolījis Dentonam ierasties sēdē. � Ļoti patīkami jaunumi, ser. � Viņ� atkal pasmaidīja, cenzdamies pie�ķirt sejai zēnisku, naivu iz�teiksmi. � Tikai nebiju uz to sagatavojies � vismaz tik drīz.

��� Len�u ēdīsim vilcienā, � Koldervuds piezīmēja, atlaizdams Rūdolfu.

Len�s ar veco kungu vilciena. Tas nozīme � bez alkohola, Rūdolfs nodomāja, iziedams no kabineta. Tomēr nosprieda, ka labāk paerroties par to nekā par visu, kas saistīts ar profesoru Dentonu.

Vēlāk, pēcpusdienā, Rūdolfa kabinetā iezvanījās tālrunis,, un mis D�ailza teica klausulē: � Apskatī�os, vai viņ� ir tuvumā. Kas, lūdzu, runā? � Viņa aizlika roku klausulei priek�ā un sa�cīja: -� Profesors Dentons.

Rūdolfs mirkli vilcinājās, tad pastiepa roku pēc klausules. � Hallo, profesor! � viņ� mundri sacīja. � Kā klājas?

� D�ordeik, � Dentons sacīja aizsmaku�ā balsī, � esmu pie Ripleja. Vai varat uz pāris minūtēm atnākt? Man ar jums jārunā.

Labāk jau tūliņ nekā vēlāk. � Protams, profesor, � viņ� at�bildēja, � tūliņ bū�u. � Viņ� piecēlās. � Ja kādam manis ieva�jagas, � viņ� sacīja mis D�ailzai, � pasakiet, ka bū�u atpakaļ pēc pusstundas.

Bārā viņam vajadzēja krietni apskatīties, līdz ieraudzīja Dentonu. Dentons atkal sēdēja pēdējā kabīnē ar mēteli mugurā un platmali galvā, sakucis pār galdiņu, abām plaukstām aptvēris glāzi. Vaigs apaudzis ar bārdas rugājiem, apģērbs saburzīts, bril�les aizķepēju�as. Rūdolfam ie�āvās prātā, ka Dentons izskatās pēc veca saulesbrāļa, kas aizmiglotām acīm ziemas aukstumā kvern parkā uz sola un gaida, vai kāds policists viņu nepievāks. Nekas nebija atlicis no Rūdolfa pa�apzinīgā, skaļā, ironiskā profesora, kas bija pratis uzjautrināt un uzjautrināties pats.

��� Hallo, profesor! � Rūdolfs ieslīdēja kabīnē un apsēdās pretī Dentonam. Viņ� nebija papūlējies uzvilkt mēteli īsajam ceļa gabaliņam no veikala. � Priecājos jūs redzēt. � Viņ� pasmaidīja, lai apliecinātu Dentonam, ka Dentons ir tas pats cilvēks, kuru viņ� pazīst pietiekami ilgi, lai sasveicinātos kā parasti.

Dentons truli pacēla galvu. Viņ� nesniedza Rūdolfam roku pretī sveicienam. Parasti sārtā seja bija glu�i pelēka. Pat viņa asinis padevu�ās izmisumam, nodomāja Rūdolfs.

��� Iedzeriet kaut ko, � Dentons neskaidri nomurmināja. Pats viņ� acīmredzot jau bija kaut ko iedzēris. Pat krietni. � Mis! � viņ� skaļi uzsauca dāmai oran�ajā formas tērpā, kura kā vecs, iejūgts darba zirgs stāvēja, atspiedusies pret letes galu. � Ko jūs dzersiet? � viņ� apvaicājās Rūdolfam.

��� Viskiju ar sodu, lūdzu.

��� Viskiju ar sodu manam draugam, mis, � Dentons pasūtīja,

��� un vēl vienu burbonu man.

Pēc tam viņ� brīdi sēdēja klusēdams un truli blenza uz glāzi, ko turēja, apņēmis ar plaukstām. Pa ceļam Rūdolfs bija izlēmis,, kas darāms. Vajadzēs pateikt Dentonam, ka viņam nebūs iespē�jams rīt ierasties sēdē, bet viņ� var nodot liecību jebkurā citā dienā, ja iespējams sēdi atlikt. Ja to nevarētu, viņ� �ovakar pat aizies pie rektora un pateiks, kas viņam sakāms. Ja Dentons tā nebūs ar mieru, viņ� �ovakar uzrakstīs aizstāvības runu, ko Dentons varēs nolasīt sēdē, kad izskatīs viņa lietu. Rūdolfs bai�dījās no brī�a, kad vajadzēs visus �os priek�likumus izklāstīt Dentonam, bet par atteik�anos braukt kopā ar Koldervudu rīt 11.05 uz Ņujorku nevarēja būt ne runas. Viņ� bija pateicīgs Dentonam, ka tas kaut brītiņu klusēja, un pats ilgi jauca dzē�rienu glāzē, kad to atnesa, uzceldams mazu muzikālu barjeru un par da�ām minūtēm novilcinādams sarunu.

��� Man ir ļoti nepatīkami atraut jūs no darba, D�ordeik, � Dentons nomurmināja, skatienu nepacēlis. � Raizes padara cil�vēku par egoistu. Eju garām kinoteātrim un redzu rindā stāvam ļaudis, kas grib tur iet iek�ā, lai pasmietos par komēdiju, un no�domāju: �Vai viņi tie�ām nezina, kas man uzbrucis? Kā viņi var iet uz kino?� � Viņ� nīgri iesmējās. � Absurds, � viņ� sacīja.

��� Starp 1939. un 1945. gadu Eiropā tika nogalināti piecdesmit miljoni cilvēku, bet es gāju uz kino divreiz nedēļā. � Zemu noliecies pār galdu un glāzi abām rokām turēdams, viņ� kāri nodzērās. Glāze noskanēja, kad viņ� to lika atpakaļ uz galda.

��� Pastāstiet, kas noticis, � Rūdolfs, cen�oties viņu nomieri�nāt, ierunājās.

��� Nekas, � Dentons atteica. � Nē, tā nevar sacīt. Daudz kas. Viss cauri.

��� Ko tas nozīmē? � Rūdolfs runāja mierīgi, tomēr viņam grūti nācās apvaldīt satraukumu balsī. Tātad � nekas, viss cauri, viņ� nodomāja. Vētra ūdens glāzē. Cilvēki ta�u galu galā nevar būt tik stulbi. � Jūs gribējāt teikt, ka viss izbeigts?

-� Gribu teikt, ka es visu izbeidzu, � Dentons gurdi sacīja, paceldams galvu un no vecās, brūnās platmales apak�as paska�tīdamies Rūdolfā. � �odien uzrakstīju atlūgumu.

��� O nē! � Rūdolfs iesaucās.

��� O jā, � Dentons atteica. � Pēc divpadsmit darba gadiem. Viņi man apsolīja, ka pieņem�ot manu atlūgumu un lietu izbeig��ot. Rītdienu es nebūtu spējis pārciest. Pēc divpadsmit darba gadiem. Esmu par vecu, par vecu. Varbūt ja būtu jaunāks � Jaunībā cilvēks spēj stāties pretī neprātam. Tic, ka taisnība uz�varēs. Mana sieva veselu nedēļu raud vienā raudā�anā. Viņa saka, ka negods viņu nogalinā�ot. Tēlains izteiksmes veids, pro�tams, bet sieviete, kas raud septiņas dienas un septiņas naktis no vietas, sagrauj visspēcīgākā vīra gribu. Tāpēc viss ir cauri. Gribēju tikai jums pateikties un pasacīt, ka rīt divos pēcpusdienā jums nav uz turieni jāiet.

Rūdolfs dziļi ievilka elpu. Visiem spēkiem viņ� centās apvaldīt balsī milzīgo atvieglojumu. � Es būtu juties laimīgs liecināt jūsu labā, � viņ� sacīja. Nepavisam viņ� nebūtu juties laimīgs, tomēr bija apņēmies to darīt, un viņa īsto jūtu precizējums ne�būtu �im brīdim piemērots. � Ko jūs tagad domājat iesākt? � viņ� jautāja.

��� Man pasvieda glāb�anas jostu, � Dentons truli sacīja. � Viens no maniem draugiem ir Zenēvas internacionālās skolas komitejas loceklis un piedāvā man darbu. Naudas būs mazāk, to�mēr darbs būs. Zenēvā viņi, �ķiet, nav tādi maniaki. Stāsta, ka pilsēta esot skaista.

��� Bet tā ir tikai vidusskola, � Rūdolfs iebilda, � jūs visu mū�u esat docējis koled�ās.

- Toties tas ir Zenēvā, � Dentons atteica. � Gribu tikt projam no �īs nolādētās zemes.

Rūdolfs nekad nebija dzirdējis, ka Ameriku kāds nosauc par no�lādētu zemi, un viņu satrieca Dentona rūgtums. Skolā viņ� kopa ar �etrdesmit pārējiem zēniem un meitenēm bija dziedājis �,G<>d Shed His Grace oti Thee� un tam, ko bija dziedājis bērnībā, ticēja arī tagad, būdams pieaudzis.

��� Tik jauna jau tā nemaz nav, � viņ� sacīja.

��� Vēl ļaunāka, � Dentons noteica.

��� Viss pāries. Jūs aicinās atpakaļ.

�� Nemū�am! � Dentons iesaucās. � Es neatgrieztos pat tad7 ja viņi mani lūgtos, ceļos nometu�ies.

�Cilvēks bez dzimtenes�, Rūdolfs atcerējās stāstu no pamat�skolas laikiem par nabaga trimdinieku, kuru vadāja da�ādos ku�ģos un kur� nespēja bez asarām paskatīties uz dzimtās zemes krastu vai tās karogu. Zenēva � kuģis bez karoga. Viņ� palū�kojās uz Dentonu, kas jau �ai pa�ā brīdī Ripleja bāra vistālākajā kabīnē bija kļuvis par trimdinieku, un juta aizkustinājumu, kurā līdzjūtība jaucās ar nicinā�anu. � Vai varu jums kaut kā pa�līdzēt? � viņ� jautāja. � Ar naudu?

Dentons papurināja galvu. � Iztiksim. Sākumam pietiek. Pārdosim māju. Nekustamo īpa�umu cenas krietni cēlu�ās kop� tā laika, kad māju pirku. Uzplaukums visā valstī. � Viņ� piecē�lās. � Man jāiet uz mājām, � viņ� paskaidroja, � pēcpusdie�nās mācu sievai fran�u valodu.

Viņ� atļāva Rūdolfam samaksāt rēķinu. Uz ielas izgājis, viņ� uzslēja apkakli, vairāk nekā jebkad izskatījās pēc veca saules�brāļa un gļēvi paspieda Rūdolfam roku. � No Zenēvas es jums atrakstī�u, � viņ� sacīja, � neitrālas vēstules. Dievs vien zina, kas mūsu dienās kontrolē pasta sūtījumus.

�ļūco�iem soļiem viņ� aizgāja � salīcis zinību vīrs savas no�lādētās zemes pilsoņu vidū. Rūdolfs mirkli noskatījās viņam pa�kaļ, tad devās uz veikalu. Viņ� dziļi uzelpoja, juzdamies jauns un ļoti laimīgs.

Viņ� piederēja pie tiem, kas stāv rindā, lai dabūtu smieties, kamēr cietēji slīd garām �ļūco�iem soļiem. Piecdesmit miljoni kritu�o, bet kinoteātri darbojas bez pārtraukuma.

Viņam bija �ēl Dentona, bet �ēlumu pārmāca pa�a prieks. No �ī brī�a viss būs labi, viss notiks pēc viņa prāta. To parādīja �ī pēcpusdiena, zīmes bija skaidras un nepārprotamas.

Otrā rītā viņ�, mierīgs un optimistiski noskaņots, kopā ar Koldervudu sēdēja vilcienā, kas atiet 11.05. Kad viņi iegāja restorān�vagonā paēst, viņ� neņēma ļaunā, ka jāiztiek, neiedzēru�am ne glāzītes.

��� Kāpēc tu nāc mani sagaidīt? � Bilijs gremzās, kad viņi gaja uz mājām. � It kā es būtu zīdainis.

��� Gan tu drīz varēsi staigāt viens pats, � viņa atteica un, ejot pāri ielai, automātiski paņēma zēnu pie rokas.

���� Kad?

��� Drīz.

��� Kad?

��� Kad tev bus desmit gadu.

��� Ak Jēziņ!

��� Tā nevajag runāt.

��� Tētis runā.

��� Tu neesi tētis.

��� Un tu arī reizēm tā runā.

��� Tu neesi es. Un arī man tā nevajadzētu runāt.

��� Kāpēc tad tu runā?

��� Tāpēc, ka dusmojos.

��� Es arī tagad esmu dusmīgs. Nevienu citu puiku māte ne�gaida pie vārtiem kā zīdaini. Visi iet uz mājām vieni pa�i.

Grētiņa zināja, ka zēnam taisnība un ka viņa ir pārāk nervoza māte, ka neievēro Dr. Spoka norādījumus, ka viņai vai Bilijam, varbūt abiem vēlāk par to būs rūgti jāsamaksā, ta�u viņa nespēja izturēt domu, ka bērns viens pats iet pa Grini�vilid�as nedro�a�jām ielām, kur pastāvīgi tik dzīva satiksme. Vairākkārt viņa bija Vilijām ieminējusies, ka dēla dēļ vajadzētu pārcelties uz klusāku rajonu, bet Vilijs sarunās neielaidās. �Es neesmu Skārsdeilas tips,� viņ� mēdza atteikt.

Viņa nezināja, ko nozīmē �Skārsdeilas tips�. Toties zināja, ka Skārsdeilā un daudzās citās � Skārsdeilai līdzīgās priek�pilsētās dzīvo daudz cilvēku un tie ir tikpat da�ādi kā jebkuras citas vietas iedzīvotāji: dzērāji, grupveida seksa cienītāji, baznīcā gā�jēji, politikāni, patrioti, zinātnieki, potenciāli pa�nāvnieki un tā tālāk.

��� Kad? � Bilijs atkārtoja jautajumu, stūrgalvīgi raudams froku ārā no viņējās.

��� Kad tev būs pilni desmit, � Grētiņa atkārtoja.

��� Vēl veselu gadu! � viņ� vaimanāja.

��� Tu pats pabrīnīsies, cik drīz tas paies, � viņa mierināja. � Aizpogā mēteli. Saaukstēsies. � Viņ� skolas pagalmā bija

spēlējis basketbolu un vēl joprojām bija nosvīdis. Oktobra pie�vakares gaiss bija dzestrs, un no Hudzonas pūta ass vēj�.

��� Veselu gadu, � Bilijs sacīja, � tas ir necilvēciski.

Viņa pasmējās, pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pakau�a, bet

viņ� parāvās nost. � Nebu�o mani uz ielas, � viņ� sacīja.

Viņiem pieskrēja klāt liels suns, un Grētiņa tikai ar varu at�turējās no aizrādījuma, lai zēns suni neaiztiek. � Vecīt, mīļo vecīt, � Bilijs runāja, glāstīdams sunim galvu un papluinīdams !o aiz ausīm, jūtoties dzīvnieku valstī kā mājās. Viņ� laikam domā, ka neviena dzīva radība nevēl viņam ļaunu. Izņemot māti.

Suns paluncināja asti un aizskrēja.

Nu viņi sasniegu�i pa�i savu ielu, nonāku�i dro�ībā. Grē�tiņa atļāva Bilijam palikt aiz muguras un balansēt uz nelīdzenu�miem ietvē. Kad viņi piegāja pie brūnās smil�akmens mājas, kur dzīvoja, Grētiņa ieraudzīja pret smil�akmens mūri atspiedu�os stāvam Rūdolfu un D�oniju Hītu. Katram bija rokā papīra iepir�kumu maisiņ�, no kura rēgojās ārā pa pudelei. Grētiņai ap galvu bija apsieta �alle, mugurā vecs mētelis, un viņa pat nebija uz�skatījusi par vajadzīgu, ejot pretī Bilijam, apmainīt mājās valkā�tās d�insa bikses pret kaut ko citu. Sastopoties ar Rūdolfu un D�oniju, kas bija ģērbu�ies kā solīdi jauni biznesmeņi, pat ar platmalēm galvā, viņa jutās kā īsta nevī�a.

Viņa bija pieradusi pie Rūdolfa bie�ajiem braucieniem uz Ņu�jorku. Pēdējā pusgadā viņ�, solīdi ģērbies, ieradās pilsētā divas trīs reizes nedēļā. Notika kaut kāda transakcija starp Koldervudu un D�onija Hīta māklera kantori, kaut gan viņa, kad apjautājās Rūdolfam un viņ� centās visu izskaidrot, nespēja uztvert darī�juma detaļas. Tam bija kaut kāds sakars ar akciju sabiedrību, ko sauks par D. K. korporāciju, izmantojot Dunkana Koldervuda iniciāļus. Akcijas galarezultātā Rūdolfs cerēja kļūt par bagātu vīru, izbrīvēties no veikala un vismaz pusi gada pavadīt Ņujorkā. Viņ� jau bija lūdzis Grētiņu sameklēt viņam nelielu mēbelētu dzīvokli.

Tiklab Rūdolfs, kā D�onijs izskatījās mazliet iesilu�i, it kā jau būtu paguvu�i iedzert. Pudeļu zeltpapīra galviņas, kas rēgo�jās ārā no papīra maisiņiem, liecināja, ka pudelēs ir �ampanietis. � Hei, puikas, � viņa sacīja, � kādēļ nepaziņojāt, ka nāksiet?

��� Pa�i nezinājām, ka atnāksim, � atbildēja Rūdolfs, � �īs ir spontānas svinības. � Viņ� noskūpstīja Grētiņu uz vaiga. Dzē�ris viņ� nebija.

��� Hallo, Bilij! � viņ� uzrunāja zēnu.

��� Hallo, � Bilijs vienaldzīgi atsaucās. Mātesbrāļa un zēna attiecības nebija pārāk sirsnīgas. Bilijs onkuli sauca par Rūdiju. Laiku pa laikam Grētiņa centās pierunāt zēnu, lai izturas pieklājīgāk un saka �onkulis Rūdolfs�, bet Vil i js nostājās dēla pusē: �Novecojis formālisms. Neaudzini ta�u puiku par liekuli.�.

��� Nāciet aug�ā, � Grētiņa aicināja, � taisīsim tās pudeles vaļā!

Dzīvojamā istabā valdīja drausmīga nekārtība. Grētiņa tagad tur strādaja, jo aug�istabu bija nodevusi pilnīgi Bilija rīcībā. Uz rakstāmgalda un pārējiem galdiem mētājās piezīmes un vairāki uzmetumi diviem rakstiem, ko viņa bija apsolījusies no�dot līdz mēne�a pirmajam datumam. Pat dīvāns nebija paglā�bies. Viņa neprata strādāt metodiski, un nedaudzie mēģinājumi visu glīti sakārtot bija radīju�i vēl lielāku haosu. Viņa bija pasā�kusi strādājot smēķēt cigareti pēc cigaretes, tādēļ visās malās stāvēja ar smēķgaliern piestūķēti pelnutrauki. Vilijs, kur� pats nepavisam nebija no kārtīgajiem, lāgiem sūdzējās: �Tās jau nav mājas, tā ir sasodīta bulvāru lapeles redakcijas istaba.�

Grētiņa pamanīja Rūdolfa a�o skatienu pārslīdam istabai. Vai brālis viņu �ai brīdī salīdzināja ar pedantiski kārtīgo meiteni, kāda viņa bija deviņpadsmit gadu vecumā? Viņai uznāca muļķigas dusmas uz nevainojamo brāli priek�zīmīgi izgludinātajā uzvalkā. Man jāapkopj ģimene un bez tam vēl jāpelna iztika, iegaumē to, brālīt.

��� Bilij, � viņa sacīja, ļoti kārtīgi pakārdama mēteli un �alli, it kā gribētu ar to kompensēt nekārtību istabā, � ej aug�ā un sāc mācīties.

��� Jāā, � Bilijs atmurdēja � vairāk gan tikai modes pēc nekā aiz patiesas vēlē�anās palikt lejā kopā ar pieaugu�ajiem.

��� Ej vien, Bilij.

Viņ� priecīgs skrēja aug�ā, lai gan izlikās, ka ir nelai�mīgs.

Grētiņa sameklēja trīs glāzes. � Kam par godu tas notiek? � viņa vaicāja Rūdolfam, kas pūlējās ap �ampanie�a pudeli.

��� Esam sasniegu�i to, ko gribējām, � Rūdolfs atbildēja. � �odien viss tika parakstīts. Tagad varam visu mū�u dzert �ampanieti no rīta, vakarā un dienas vidū. � Korķis izsprāga, un �ampanietis putoja Rūdolfam pār roku, kamēr viņ� piepildīja glāzes.

��� Tas ir brīni�ķīgi, � Grētiņa automātiski atteica. Viņa lāgā nespēja saprast Rūdolfa nodo�anos vienīgi darbam.

Viņi saskandināja.

��� Par D. K. korporāciju un valdes priek�sēdētāju, � D�onijs uzsauca, � par visjaunāko un visdi�āko no di�ajiem!

Abi vīrie�i iesmējās. Viņu nervi vēl joprojām bija saspringti, un Grētiņai viņi atgādināja divus cilvēkus, kas paliku�i dzīvi ne�laimes gadījumā un tagad mazliet histēriski apsveic viens otru

par brīnumaino izglāb�anos. Dievs vien zina, kas īsti norisinās lur, pilsētas centrā, lielo darījumu kantoros, Grētiņa nodomāja.

Rūdolfs nespēja nosēdēt uz vietas. Ar glāzi rokā viņ� staigāja pa istabu, atvēra te vienu, te otru grāmatu, noskatījās uz trako jucekli, kas valdīja uz rakstāmgalda, pa�ķirstīja avīzi. Viņ� iz�skatījās pārguris un nervozs, acis viņam drud�aini spīdēja un vaigi bija iekritu�i.

D�onijam, glu�i pretēji, bija apaļi vaigi, viņ� bija jautrs, mierīgs un pa�reiz ar �ampanie�a glāzi rokā izskatījās ļoti līdz�svarots, gandrīz vai miegains. Viņ� laikam vairāk nekā Rūdolfs bija pieradis pie darījumiem ar naudu, pie iespējām naudu iz�mantot un labāk sagatavots pēk�ņiem laimes vai nelaimes izvir�dumiem.

Rūdolfs ieslēdza radio � un istabā iedārdējās �Ķcizarkvartcta� pirmā daļa. � Spēlē mūsu dziesmu, � viņ� pavīpsnāja un sacīja D�onijam, � īsto mūziku, kuras pavadījumā pelnīt mil�jonus.

�� Rimsties, � Grētiņa sacīja, � jūs, puikas, liekat man jus�ties kā pēdīgai ubadzei.

�� Ja Vilijām ir kaut kripatiņas saprāta, � D�onijs ierunā�jās, � viņ� saubagos, aizņemsies vai nozags naudu, ar ko no�pirkt D. K. korporācijas akcijas. Es runāju nopietni. Tās var vērtībā kāpt līdz bezgalībai.

�� Vilijs, � sacīja Grētiņa, � ir par lepnu, lai ubagotu, pārāk labi pazīstams,' lai kāds viņam aizdotu naudu, un pārāk gļēvs, lai zagtu.

�� Tu runā par manu draugu, � D�onijs tēlotā sa�utumā aizrādīja.

��� Reiz viņ� bija arī mans draugs, � Grētiņa atteica.

��� Iedzersim vēl, � sacīja D�onijs un ielēja �ampanieti.

Rūdolfs paņēma no rakstāmgalda papīra lapu.

��� �Punduru laikmets�, � viņ� lasīja. � Kas tas par dīvainu virsrakstu?

��� Sākumā biju iecerējusi rakstu par �īs sezonas jaunajiem televīzijas raidījumiem, � Grētiņa paskaidroja, � bet tad tas sāka vērsties arvien pla�āks. Pagāju�ā gada iestudējumi teātros, �āgada iestudējumi, vairāki romāni, Eizenhauera kabinets, arhi�tektūra, sabiedrības morāle, audzinā�anas sistēma skolās . .. Esmu sa�utusi par Bilija audzinā�anu, un tas varbūt bija īstais iemesls, kādēļ sāku par to rakstīt.

Rūdolfs izlasīja sākumu. � Tu esi varen asa.

�� Man maksā par to, ka rakstu rupji, � Grētiņa sacīja, � tas ir mans trumpis.

�� Vai tev tie�ām viss rādās tik melns, kā tu to �eit at�tēlo? � Rūdolfs jautāja.

�� Jā, � viņa atbildēja un pastiepa tuk�o glāzi, lai D�onijs to piepilda.

Iezvanījās tālrunis. � Dro�i vien Vilijs, lai pateiktu, ka ne�var tikt mājās uz vakariņām, � Grētiņa noteica. Viņa piecēlās un, piegājusi pie rakstāmgalda, pacēla klausuli. � Hallo, � viņa sacīja jau iepriek� sarūgtinātā balsī. Tad pārsteigta neizpratnē klausījās. � Vienu mirklīti, lūdzu, � viņa sacīja un sniedza klau�suli Rūdolfam. � Zvana tev, � viņa piebilda.

�� Man? � Rūdolfs paraustīja plecus. � Neviens ta�u ne�zina, ka atrodos �eit.

�� Viņ� prasīja pēc mistera D�ordeika.

�� Jā? � Rūdolfs atsaucās klausulē.

�� D�ordeik? � Balss bija piesmakusi, noslēpumaina.

�� Jā.

�� Runā Als. Es �ovakar lieku uz tevi piecsimt dolāru. Laba cena. Septiņi pret pieci.

��� Pagaidiet� � Rūdolfs iesāka, bet savienojums pārtrūka. Rūdolfs palika stāvam ar klausuli rokā. � Nekā nesaprotu. Zva�nīja kaut kāds Als. Viņ� teicās uzlicis �ovakar par mani piecus simtus, septiņi pret pieci. Grētiņ, vai tu varbūt klusībā spēlē totalizatorā?

��� Neviena Ala es nepazīstu, � Grētiņa atteica, � un piec�simt dolāru man arī nav, bez tam viņ� prasīja pēc mistera D�ordeika, nevis pēc mis D�ordeikas. � Savus sacerējumus viņa parakstīja ar dzimto uzvārdu un Manhatanas abonentu sarakstā bija reģistrēta kā G. D�ordeika.

�� Traks numurs, � Rūdolfs brīnījās. � Vai tu kādam esi teicis, ka esmu sasniedzams pa �o tālruni? � viņ� jautāja D�onijain.

�� Nedomāju vis, � D�onijs atteica.

��� Būs sajaucis numurus, � Grētiņa piebilda.

�� Tas neizklausās ticami, � Rūdolfs �aubījās. � Cik D�ordciku varētu Ņujorkā būt? Vai esi kādu sastapusi?

Grētiņa papurināja galvu.

��� Kur ir Manhatanas abonentu grāmata?

Grētiņa parādīja, Rūdolfs paņēma grāmatu un at�ķīra �D��. � �T. D�ordeiks,� � viņ� lasīja. � �Rietumu Deviņdesmit tre��ajā ielā.� � Viņ� lēnām aizvēra un nolika grāmatu. � T. D�or�deiks, � viņ� sacīja Grētiņai. � Vai tu domā, ka tas iespē�jams?

��� Ceru, ka ne, � Grētiņa atteica.

��� Par ko jūs runājat? � iejautājās D�onijs.

��� Mums ir brālis, vārdā Tomass, � Rūdolfs atbildēja.

��� Pastarītis, � Grētina paskaidroja, � un kas par pasta�rīti!

�� Neesam desmit gadu viņu redzēju�i, nedz arī kaut ko par viņu dzirdēju�i, � sacīja Rūdolfs.

��� D�ordeiki ir ģimene, kas ļoti cie�i turas kopā, � Grētiņa piebilda. Pēc spraigā dienas darba �ampanietis sāka kāpt galvā, un viņa atlaidās uz dīvāna. Viņa atcerējās, ka nav ēdusi pus�dienas.

��� Ko tad viņ� dara, tas jūsu brālis? � D�onijs jautāja.

��� Nav ne jausmas, � Rūdolfs atbildēja.

�� Ja viņ� turpina tā dzīvot, kā iesāka, � sacīja Grētiņa, � tad galvenokārt � cen�as izvairīties no policijas.

��� Lūko�u noskaidrot. � Rūdolfs atkal atvēra abonentu grā�matu un sameklēja T. D�ordeika numuru. Rietumu Deviņdesmit tre�ajā ielā. Viņ� piezvanīja. Atbildēja sieviete, sprie�ot pēc balss � jauna.

��� Labvakar, kundze! � Rūdolfs sacīja bezpersoniskā, oficiālā balsī. � Sakiet � vai drīkstu palūgt misteru Tomasu D�ordeiku?

�� Nē, nedrīkstat, � sieviete atteica. Viņai bija spalga, aug�sta soprāna balss. � Kas runā? � viņa aizdomīgi jautāja.

�� Viņa draugs, � Rūdolfs atbildēja. � Vai misters D�ordeiks ir mājās?

�� Viņ� guļ, � sieviete nikni atcirta, � viņam �ovakar jā�cīnās un nav laika runāt pa telefonu.

Klausule tika svie�us nosviesta.

Rūdolfs runājot bija turējis klausuli patālāk no auss, un, tā kā sieviete runāja skaļi, D�onijs un Grētiņa bija dzirdēju�i visu sarunu.

�� Sovākar jācīnās, � Grētiņa sacīja, � tas izklausās pēc mūsu Tomija.

Rūdolfs paņēma Ņujorkas �Times�, kas gulēja uz krēsla līdzās rakstāmgaldam, un at�ķīra sporta lappusi. � Te jau ir, � viņ� sacīja. � Vakara nagla. Tornijs D�ordeiks pret Vird�ilu Voltersu. Vidējā svara kategorija. Desmit raundi. Sanisaidgārdenā.

��� Izklausās vāren bukoliski, � Grētiņa noteica.

��� Es aizie�u, � Rūdolfs sacīja.

��� Kādēļ? � Grētiņa brīnījās.

��� Viņ� galu galā ir mans brālis.

�� Es desmit gadu esmu iztikusi, viņa neredzējusi, � Grētiņa sacīja, � un lūko�u iztikt vēl divdesmit.

��� Un tu, D�onij? � Rūdolfs pagriezās pret Hītu.

�� Piedod, � D�onijs aizbildinājās, � esmu ielūgts pusdie�nās. Tu man pastāstīsi, kā cīņa beidzās.

Telefons iezvanījās atkal. Rūdolfs steidzās pacelt klausuli, bet zvanītājs bija Vilijs. � Hallo, Rūdij! � Vilijs sacīja. Apa�rātā varēja dzirdēt �alo�anu bārā. � Nē, nesauc viņu. Pasaki tikai, ka man ļoti �ēl, bet �ovakar bū�u oficiālās vakariņās un mājās pārradī�os vēlu. Saki, lai nesē� aug�ā un negaida.

Grētiņa zvilnēja uz dīvāna un smaidīja. � Nestāsti man, ko viņ� lika pateikt.

��� Viņ� nebūs vakariņās.

��� Un lai es ejot gulēt un negaidot.

-Apmēram tā.

��� D�onij, � Grētiņa sacīja, � vai tev neliekas, ka vajadzelu raut vaļā otru pudeli?

Kamēr viņi tuk�oja otru pudeli, Grētiņa pa tālruni izsauca do�iiraukli, pēc tam viņi noskaidroja, kur atrodas Sanisaidgārflena. Grētiņa nodu�ojās, sakārtoja matus un uzvilka tum�u vil�nas kleitu, prātodama, vai tā būtu piemērota tualete boksa ma�am. Viņa bija kļuvusi vājāka, līdz ar to kleita mazliet par platu, tomēr atzinīgais novērtējums abu vīrie�u skatienā visu kompen�sēja. Es nedrīkstu nolaisties, viņa nodomāja. Nekad.

Kad aukle atnāca, Grētiņa to informēja par visu nepiecie��amo un tad kopā ar Rūdolfu un D�oniju aizgāja. Vispirms viņi iegriezās tuvākajā bif�teku ēdnīcā. D�onijs kopā ar viņiem iz�dzēra pie bāra glāziti, pateica paldies un grasījās iet projām, kad Rūdolfs ieteicās: � Man ir tikai pieci dolāri. � Viņ� pa�smējās. � Vai esi ar mieru �ovakar būt mans baņķieris, D�onij?

D�onijs izvilka kabatas portfelīti un nolika uz bāra piecas desmit dolāru banknotes. � Pietiks? � viņ� jautāja.

��� Paldies. � Rūdolfs nevērīgi iebāza naudu kabatā. Tad viņ� atkal iesmējās.

��� Par ko tu smejies? � Grētiņa jautāja.

��� Nekad nebūtu domājis, ka piedzīvo�u dienu, kad skaidri nezinā�u, cik naudas man kabatā, � Rūdolfs atbildēja.

��� Tu sāc apgūt bagāta cilvēka veselīgos, brīvos uzskatus, � D�onijs svinīgi sacīja. � Apsveicu! Satiekamies rit manā kan�tori, Rūdij. Ceru, ka jūsu brālis uzvarēs.

��� Ceru, ka viņam kāds nolauzīs sprandu, � Grētiņa noteica.

Priek�sacīkstes jau bija sāku�ās, kad vietu ierādītājs viņus aizveda pie sēdekļiem tre�ajā rindā no ringa. Grētiņa ievēroja, ka zālē bija tikai da�as sievietes un nevienai nebija mugurā melna vilnas kleita. Viņa vēl nekad nebija bijusi boksa sacīk�stes un, tikko sāka rādīt boksa cīņas, tūliņ izslēdza televizoru. Viņai likās lopiski, ka pieaugu�i vīrie�i par samaksu dauza viens otru, un skatītāju sejas bija tie�i tādas, kādas var būt ciIv�kii'in �ādos sarīkojumos. Grētiņai �ķita, ka viņa nekad nav redzējusi tik daudz neglītu cilvēku vienkop.

Abi bokseri ringā laikam viens otram sevi�ķi pāri nedarīja, un viņa ar pasīvu riebumu vēroja, kā tie saķeras klin�ā, mazliet pacīnās un izvairās viens no otra sitieniem. Tabakas dūmu miglā tītais pūlis izturējās apātiski, tikai lāgiem, kad nodunēja smagāks belziens, zālē atskanēja dobj� troksnis, kas atgādināja zvēru ņurdoņu.

Viņa zināja, ka Rūdolfs da�kārt apmeklē boksa sacīkstes, un bija dzirdējusi viņu ar Viliju jūsmīgi analizējam atsevi�ķu bok�seru, piemēram, Reja Robinsona cīņas paņēmienus. Viņa zag�us vēroja brāli. Norise ringā Rūdolfu, �ķiet, interesēja. �ajā brīdī, pa�ai savām acīm noskatoties boksa cīņu, pa�as nāsīm sao�ot sviedru smaku un redzot sārtos plankumus, kur bija trāpījis si�tiens, viņa pēk�ņi sāka ap�aubīt Rūdolfa raksturu, atturīgo, iz�glītota cilvēka mazliet augstprātīgo pārākumu, agresivitātes trū�kumu. Kaut kas Rūdolfu saistīja un vienoja ar rupjajiem tēvi�ņiem ringā un ar rupjajiem tēviņiem, kas sēdēja skatītāju rindās.

Nākamajā cīņā vienam bokserim pārsita pieri virs acs, un asinis no brūces ap�ļāca ir viņu pa�u, ir pretinieku. Kad pūlis, asinis ieraudzījis, sāka rēkt, Grētiņai kļuva nelabi un viņa ne�zināja, vai tie�ām spēs izturēt, paliks sē�am un gaidīs, kad arī viņas brālis pārkāps pār ringa auklu un būs padots tādam pa��am slaktiņam.

Kad pieteica vakara galveno cīņu, viņa, bāla, valdīdama kaklā kāpjo�o nelabumu, caur asaru miglu ieraudzījusi ringā veikli iekāpjam liela auguma vīrieti sarkanā peldmētelī, pazina Tomasu.

Palīgi novilka Tomasam peldmēteli un uzmeta to viņam uz pleciem, kamēr nosaitētajās rokās uzmauks boksa cimdus; jau pirmajā acu uzmetienā Rūdolfs ar skaudību pamanīja, ka To�masa ķermenim nav gandrīz nekāda apmatojuma. Pats Rūdolfs bija visai spalvains, krūtis un pleci apaugu�i ar tum�u, biezu vilnu. Arī kāju lieli bija spalvaini, un tas nepavisam nesaska�nēja ar Rūdolfa priek�statu par savu ārieni. Kad viņ� vasarā gāja peldēties, bagātīgais apmatojums lika viņam justies neveikli, jo �ķita, cilvēki par viņu smejas. Tādēļ viņ� gandrīz nekad ne�mēdza sauļoties, bet, tikko iznācis no ūdens, tūliņ vilka mugurā kreklu.

Tomasam bija ārkārtīgi spēcīgs, muskuļains, pārtrenets au�gums, citādi viņ� bija pārsteidzo�i maz pārvērties. Seja nebija sakropļota, vēl joprojām tai piemita zēniskā pievilcība. Visu formalitā�u laikā Tomass smaidīja, ta�u Rūdolfs ievēroja, ka brī��iem viņ� nervozi pa�auj mēli lūpu kaktiņā. Kamēr tiesnesis abiem bokseriem ringa vidū izteica pēdējos norādījumus, Toma�sam zem īsajām zīda bik�elēm vienā kājā noraustījās muskulis. Tomass uz mirkli pacēla skatienu un pamāja ar cimdoto roku tikai tad, kad tika stādīts priek�ā skatītājiem (�Sajā kaktā Tomijs D�ordeiks, svars simt piecdesmit deviņarpus mārciņas�). Ja arī viņ� bija ieraudzījis Rūdolfu un Grētiņu, viņ� to ne ar ko neizrādīja.

Viņa pretinieks bija nēģeris, krietni garāks par Tomiju, ar daudz garākām rokām; viņ� savā kaktā bīstami di�ājās un pa�māja ar galvu, kad palīgs viņam kaut ko ie�ukstēja ausi.

Sāpīgi sastingu�u seju, �auri samiegtām acīm viņa cauri dū�makai vēroja brāļa puskailo, muskuļaino, iznīcino�o augumu. Vi�ņai nepatika gludais vīrie�a ķermenis � Vilijs bija apaudzis ar tīkamu, rūsganu pūku �, un profesionālā cīkstoņa milzīgie muskuļi lika viņai nodrebēt primitīvā riebumā. Brālis, no tās pa�as mātes miesām cēlies. Sī doma viņu �ausmināja. Aiz To�masa zēniskā smaida viņa �ķita saskatām viltīgu ļaunīgumu, vē�lē�anos nodarīt sāpes, visu, kas viņu atbaidīja jau toreiz, kad viņi vēl dzīvoja zem viena jumta. Doma, ka viņas pa�as miesa un asinis tiek eksponētas �ajā spilgti apgaismotajā, riebīgajā ceremonijā, viņai kļuva gandrīz nepanesama. Protams, viņa do�māja, man ta�u vajadzēja zināt, ka vienīgi tā viņam viss varēja beigties. Cīņā uz dzīvību vai nāvi.

Pretinieki bija viens otram piemēroti, ar vienādi ātrām kus�tībām, nēģeris gan mazāk agresīvs, toties ar garajām rokām va�rēja labāk aizstāvēties. Tomass aizvien no jauna metās uzbru�kumā, saņēma divus sitienus, lai vienreiz iebelztu pats, dauzīja nēģeri, piespieda viņu izvairīties un sodīja jo bargi, kad izdevās viņu iedzīt kaktā pret virvēm.

� Sit to melno nost! � rēca kāda balss no zāles aizmugures ikreiz, kad Tomass nobēra pār pretinieku sitienu sēriju. Grētiņa pie katra �āda bļāviena sarāvās, kaunējās, ka atrodas �ai vietā, kaunējās par katru vīrieti un sievieti, kas sēdēja zālē. Ai, klibais puisis rūsganajā halātā, Arnolds Zimzs, kas sacīja: �Jums ir skaistas kājas, mis D�ordeika,� � un sapņoja par Kornvolu; ai, Arnold Zimz, piedod man �o vakaru.

Cīņa beidzās nevis pēc desmitā, bet jau pēc astotā raunda. Tomasam tecēja asinis pa degunu un no pārsituma pierē, ta�u viņ� neatkāpās, uzbruka arvien no jauna, ar nepielūdzamu, ne��ēlīgu automāta enerģiju lēnām gurdināja pretinieku. Astotajā rniindā nēģeris vairs tikko spēja cilāt rokas un Tomass ar garu lubas rokas āķi, kas nēģerim trāpīja pa pieri, notrieca viņu zemē. Kad tiesnesis noskaitīja līdz astoņi, nēģeris grīļodamies piecēlās, liKko spēdams turēties kājās, un Tomass ar asiņainu seju, bet �maidot, bez �ēlastības metās viņam virsū un nobēra pār viņu ftilienu krusu � Grētiņai likās, ka īsajā sekundes daļiņā viņ� lam iesita vismaz piecdesmit rei�u. Nēģeris saļima uz mutes, pū�lis rēca, ka vai ausis plīsa pu�u. Nēģeris lūkoja tikt aug�ā, gan(Inz jau izslējās uz ceļgala. Neitrālajā kaktā saliecies stāvēja Tomass � modrs, asiņains, nenokausējams. �ķita, ka viņ� vē�las, lai pretinieks tie�ām pieceļas, un Grētiņa bija pārliecināta, ka brāļa sadauzītajā sejā uz mirkli atspoguļojas vil�anās, kad nēģeris bezspēcīgi saļima un tiesnesis noskaitīja līdz galam.

Viņai nāca vēmiens, bet rīkle tikai sausi aiz�ņaudzās, un vi�ņa piespieda mutautiņu pie sejas, pārsteigta par parfīma smar�u, tik sve�ādu zāles da�ādo smaku jūklī. Viņa sēdēja sadugusi, ne�spēdama vairs skatīties uz ringu, bīdamās, ka paģībs un ar to publiski parādīs visai pasaulei savu fatālo saistību ar uzvarē�ju�o dzīvnieku tur, ringā.

Rūdolfs visu cīņas laiku nebija izteicis ne vārda, tikai maz�liet saviebis lūpas nepatikā par vulgāro asinskāri, par cīņu, kurā nebija ne stila, ne skaistuma.

Bokseri aizgāja no ringa � dvieļos un peldmētelī ievīstītais nēģeris, palīgu balstīts, Tomass, smaidīdams un uzvaras priekā mādams, kad daudzi, pie viņa piegāju�i, uzsita viņam pa plecu. Viņ� izgāja no ringa pretējā pusē, tā ka, iedams uz ģērbtuvi, nevarēja brāli un māsu ieraudzīt.

Pūlis sāka spiesties uz izeju, bet Grētiņa un Rūdolfs klusēdami sēdēja viens otram blakus, bīdamies pēc redzētā bilst pirmo vārdu. Beidzot Grētiņa, acis nepacēlusi, neskaidri ierunājās: � Iesim projām no �ejienes.

��� Mums jāieiet ģērbtuvē, � Rūdolfs sacīja.

��� Ko tu teici? � Grētiņa pārsteigta uzlūkoja brāli.

�� Mēs atnācām, � Rūdolfs sacīja, � noskatījāmies. Tagad mums jāieiet pie viņa.

�� Mums ar viņu nav nekā kopīga. � To teikdama, viņa zināja, ka melo.

��� Nāc! � Rūdolfs piecēlās un, saņēmis māsu aiz elkoņa, pie�spieda piecelties. Viņ� pieņēma visus izaicinājumus, aukstasinī�gais, cēlais bruņinieks Rūdolfs Sanisaidgārdenā.

�� Es neie�u, neie�u� � ta�u, �ļupstot �os vārdus, viņa zināja, ka Rūdolfs nepielūdzami viņu piespiedīs aci pret aci sa�stapties ar asiņaino, brutālo, ļaunigo uzvarētāju Tomasu.

Pie ģērbtuves durvīm stāvēja vairāki vīrie�i, ta�u neviens neaizturēja Rūdolfu, kad viņ� atvēra durvis. � Es labāk pagai�dī�u ārā, � viņa teica, � viņ� varbūt nav apģērbies.

Rūdolfs viņā neklausījās, bet turēja viņu pie rokas un ievilka sev līdzi ģērbtuvē. Tomass, aptinis dvieli ap gurniem, sēdēja uz notraipīta masā�as galda, un ārsts �uva ciet viņa pārsisto pieri.

�� Nekas, � ārsts mierināja, � vēl viena �uvite � un ga�tavs.

Tomass bija aizvēris acis, lai ārstam būtu vieglāk strādāt. Oran�brūns joda traips virs uzacs pie�ķīra sejai klauna viepļa asimetriju. Viņ� acīmredzot jau bija nodu�ojies, jo slapjie mati cie�i piegūla pie galvas, un viņ� atgādināja senos zīmējumos attēlotos dūru cīkstoņus. Ap galdu stāvēja vairāki vīrie�i, kurus Rūdolfs atcerējās redzējis rosāmies Tomasa kaktā cīņas laikā. Ļoti reljefa jauna sieviete ikreiz nopūtās, kad daktera adata slī�dēja Tomasa pieres ādā. Viņai bija piķa melni mati un sve�atnīgi skaisti veidotajās kājās melnas neilona zeķes. Līdz plānai, tum�ai svītriņai izplūkātās uzacis pie�ķīra sejai izbrīnīju�ās lelles izteiksmi. Telpā dvakoja sasmaku�u sviedru, krāsas, cigāra dūmu un urīna smaka no tualetes, kas bija redzama pa ģērbtuves at�vērtajām durvīm. Uz netīrās grīdas vienā kaudzē gulēja asiņains dvielis, sviedros piemirku�ās tum�sarkanās sporta biksītes, kapzcķes un sporta kurpes, kas Tomasam bija kājās ringā. Telpā valdīja �ķebens karstums.

Kas man darāms �ādā vietā, Grētiņa domāja, kā es �eit esmu nokļuvusi?

��� Kārtībā, � noteica ārsts, soli atkāpās un, galvu pie�ķiebis, apskatīja savu darbu. � Pēc desmit dienām varēsiet atkal iet ringā.

��� Paldies, dakter, � Tomass sacīja un atvēra acis. Viņ� ieraudzīja Rūdolfu un Grētiņu. � �ēlīgā debess! � viņ� izdvesa. Tad greizi pavīpsnāja. � Ko, pie visiem velniem, jūs abi te da�rāt?

�� Man jānodod tev vēsts, � Rūdolfs sacīja. � �odien man piezvanīja kāds cilvēks, vārdā Als, un sacīja, ka esot par �āvakara cīņu licis uz tevi piecsimt dolāru, septiņi pret pieci.

��� Labais, vecais Als, � Tomass noteica. Bet tad ba�īgi pa�lūkojās uz reljefo, jauno, melnmataino sievieti, it kā nebūtu gri�bējis viņai to izpaust.

��� Apsveicu ar �āvakara ciņu, � Rūdolfs sacīja. Viņ� pa�spēra soli uz priek�u un pastiepa roku. Tomass sekundes daļiņu vilcinājās, tad atkal pasmaidīja un arī pastiepa savu sarkano, pietūku�o roku.

Grētiņa nespēja tiktāl saņemties, lai brāli apsveiktu. � Prie�cājos, ka tu uzvarēji, Tom, � viņa sacīja.

��� Jā. Paldies. � Viņ� uzjautrināts uzlūkoja māsu. � Atļau�jiet jūs visus sapazīstināt, � viņ� teica. � Mans brālis Rūdolfs, mana māsa Grētiņa. Mana sieva Terēze, mans mened�eris mis�ters Sulcs, mans treneris Pedijs un visi pārējie� � viņ� ne�noteikti pamāja ar roku uz vīrie�iem, kuru vārdus nosaukt viņam ne�ķita nepiecie�ams.

��� Priecājos iepazīties, � sacīja Terēze. Tā pati aizdomīgā balss, kas pēcpusdienā bija atsaukusies tālrunī.

��� Es nemaz nezināju, ka tev ir piederīgie, � sacīja misters Sulcs. Arī viņ� likās aizdomu pilns, it kā piederīgie būtu kaut kas bīstams vai sodāms.

��� Es pats ari nebiju par to īsti pārliecināts, � atzinās To�mass. � Mēs, kā mēdz teikt, gājām katrs savu cclu. Tlei, �ulcij, laikam jau esmu kļuvis par lielu atrakciju, ja pat mans brālis un māsa nopirku�i biļetes.

��� Pēc �ā vakara, � sacīja misters Sulcs, � varē�u tevi ievest Medisonskvērgārdenā. Sī bija laba uzvara. � Viņ� bija ne�liela auguma vīrelis ar basketbola bumbai līdzīgu vēderiņu zem zaļgana svītera. � Nu, jums dro�i vien būs daudz kas pārrunā�jams, kamēr atkal atpazīsieties, atstā�u jūs vienus. Rīt kādu brīdi pieskrie�u, Tomij, paskatīties, ko dara tava acs. � Viņ� uzvilka �aketi, kuru tik tikko varēja uz vēdera aizpogāt. � Lai tev labi klājas, Tomij! � noteica treneris, aiziedams kopā ar ārstu, me�ned�eri un pārējiem.

��� Te nu mēs esam, � Tomass sacīja, � visa ģimene atkal laimīgi kopā. To vajadzētu nosvinēt, ko, Terēz?

��� Tu man nekad neesi nekā stāstījis par brāli un māsu, � Terēze savā spalgajā balsī �ēlojās.

��� Viņi pāris gadu bija man pilnīgi izgāju�i no prāta, � Tomass paskaidroja. Viņ� nolēca no masā�as galda. � Ja dāmas izietu, es cik necik apģērbtos.

Grētiņa kopā ar brāļasievu izgāja gaitenī. Gaitenis tagad bija tuk�s, un viņa jutās atvieglota, tikusi ārā no karstās, smirdo�ās ģērbtuves. Terēze ar asām kustībām uzvilka nopluku�u sarkanās lapsas ka�ociņu. � Ja dāmas izietu� � viņa mēdīdama at�kārtoja, � it kā es viņu nekad kailu nebūtu redzējusi. � Viņa uzlūkoja Grētiņu neslēptā naidīgumā, vienā skatienā ietvēra melno vilnas kleitu, vienkār�o kamieļvilnas mēteli ar jostu, kur�pes ar zemajiem papē�iem, un Grētiņai kļuva skaidrs, ka svaine viņu salīdzina pati ar savu dzīves stilu, krāsotajiem matiem, cie�i apspīlēto kleitu, pārlieku pikantajām kājām, ar savu lau�lību. � Es nemaz nezināju, ka Tomijs cēlies no tik smalkas ģi�menes.

��� Mēs nekādi smalkie neesam, � atteica Grētiņa.

��� Līdz �im vakaram jūs ne reizes neesat noskatīju�ies viņa ma�os, vai ne? � Terēze agresīvi jautāja.

��� Es tikai �odien uzzināju, ka viņ� ir bokseris, � Grētiņa sacīja. � Vai jums nebūs iebildumu, ja apsēdī�os? Esmu ļoti nogurusi. � Pie gaiteņa otras sienas stāvēja krēsls, viņa pameta brāļasievu, aizgāja un apsēdās, cerēdama �ādā veidā izbeigt sarunu. Terēze dusmīgi paraustīja sarkanajā lapsādā ietērptos plecus, tad sāka nemierīgi staigāt pa gaiteni �urp un turp, kla�binot pa betona klonu kurpju augstos, smailos papē�us.

Garderobē Tomass lēnām ģērbās, kautrīgi aizgriezdamies, kad vilka kājās isās apak�bikses, un �ad tad noslaucīdams dvielī seju, jo du�ā vēl nebija pietiekami izsvīdis. Brīdi pa brīdim viņ� pa�skatījās uz Rūdolfu, pasmaidīja, pagrozīja galvu un pēdīgi no�teica: � Velns parāvis!

��� Kā tu jūties, Tomij? � Rūdolfs jautāja.

��� Okci. Bet rīt es mīzī�u asinis, � Tomass mierīgi atbil�dēja. � Tas maitasgabals man pāris rei�u pamatīgi iegāza pa nierēm. Bet visumā tīri laba cīņa, vai ne?

�� Jā, � Rūdolfs atteica. Viņam nepietika drosmes atzīties, ka, pēc viņa domām, tā bijusi rupja, neglīta otrās �ķiras izkau��anās.

��� Es zināju, ka pieveik�u viņu, � Tomass sacīja, � kaut gan derībās favorīts bija viņ�. Septiņi pret pieci. Glauni. Sajās derībās esmu vinnējis septiņus simtus dolāru. � Viņ� runāja kā zēns, kas di�ojas ar saviem panākumiem. � Slikti tikai, ka tev iznāca to pateikt, Terēzei dzirdot. Nu viņa zina, ka esmu ticis pie naudas, un būs man uz pēdām kā medību suns zaķim.

��� Cik ilgi esat precēju�ies? � Rūdolfs jautāja.

��� Divus gadus. Likumīgi. Viņa bija stāvoklī, un tad es no�domāju: kas jādara, tas jādara. � Tomass paraustīja plecus. � Viņa ir lādzīga, mazliet trula, bet lādzīga. Un sīkais ir to vērts. Puika. � Viņ� ņirdzīgi paraudzījās uz Rūdolfu. � Varbūt man vajadzētu viņu nodot onkuļa Rūdija rokās, lai izaug par d�entlmeni, nevis par muļķa nabaga bokseri kā viņa vecais.

�� Es labprāt gribētu viņu kādreiz redzēt, � Rūdolfs oficiālā balsī noteica.

�� Kad vien vēlies. Atnāc pie mums. � Tomass pa�laik vilka pār galvu melnu d�emperi ar atlokāmu apkakli, un uz mir�kli vina balss noslāpa d�emperī. � Vai tu esi precējies?

��� Nē.

�� Vel joprojām prātīgākais ģimenē, � Tomass noteica. � Un Grētiņa?

��� Jau sen. Viņai ir deviņus gadus vecs dēls.

�� Varēja jau domāt, ka viņa ilgi meitās nestaigās. Velns, kas par glītu sievi�ķi! Vina izskatās labāk nekā jebkad, vai ne?

��� Jā.

��� Vai viņa vel ir tads pats draņķagabals ka senāk?

��� Nerunā tā, Tom, � Rūdolfs sacīja. � Viņa bija draus�mīgi jauka meitene un tagad ir izaugusi par lielisku sievieti.

��� Laikam jau vajadzēs tev ticēt, Rūdij, � Tomass jautri atteica. Viņ� rūpīgi sasukāja matus, skatīdamies ieplīsu�ā spo�gulī pie sienas. � Es, malā nostumts, nevarēju par to spriest.

��� Tu nebiji nostumts malā.

��� Kuru tu gribi piemuļķot, brālīt? � Tomass vienaldzīgi no�prasīja. Viņ� iebāza ķemmi kabatā, vēlreiz kritiski aplūkoja sa�vainoto, pietūku�o seju ar diagonālē uzlipināto leikoplasta svītru virs acs. � Esmu nu gan �ovakar skaists, � viņ� noteica. � Būtu zinājis, ka ieradīsieties jūs, būtu noskuvies. � Viņ� pagriezās un uzvilka d�emperim virsū gai�u tvīda �aketi. � Tev, pēc izskata sprie�ot, neklājas slikti, Rūdij, � viņ� ieteicās, � tu izskaties kā sasodīts bankas viceprezidents.

��� Nesūdzos, � Rūdolfs atteica nepatikā par viceprezidentu.

��� Zini, � Tomass sacīja, � pirms da�iem gadiem aizbraucu uz Portfilipu. Pakavēties atmiņās par vecajiem, jaukajiem lai�kiem. Dzirdēju, ka tēvs miris.

��� Viņ� izdarīja pa�nāvību, � Rūdolfs sacīja.

��� Jā, tā man teica arī tā sakņu bodniece. � Tomass pataus�tīja krū�kabatu, pārliecinādamies, ka māks vietā. � Vecā māja nojaukta. Pagraba logā nespīdēja gaisma, sagaidot pazudu�o dēlu, � viņ� zobgalīgi piebilda. � Tai vietā uzcelts universāl�veikals. Vēl tagad atceros, ka todien tur piedāvāja jēra plecu. Mamma dzīva?

��� Jā. Viņa dzīvo pie manis.

��� Laimīgais! � Tomass iesmējās. � Vēl arvien Portfilipā?

��� Vitbijā.

��� Tāli ceļojumi laikam nav tavā gaumē?

��� Laika diezgan. � Rūdolfam sāka likties, ka brālis �o sarunu izmanto, lai viņu paķircinātu, modinātu viņā mazvērtības sajūtu un vainas apziņu. Pēdējā laikā viņ� bija radis pats noteikt sarunu tematus un tagad tikai ar pūlēm slēpa nepatiku. Vērojot brāli ģērbjamies, vērojot lielisko, briesmīgo ķermeni aiz pārcies�tajām sāpēm kustamies lēnām, viņā uzplūda dziļa līdzjūtība un mīlestība, mulsa vēlē�anās kaut kā paglābt un pasargāt �o sa�dauzīto, drosmīgo, atriebību alksto�o gandrīz vēl zēnu no citiem �im vakaram līdzīgiem vakariem, no viņa neiespējamās sievas, no rēco�ā pūļa, no dakteriem, kas mundri un jautri rīkojas ar adatu, no vīriem, kas viņam palīdz un no viņa pelnās. Viņ� ne�gribēja pieļaut, lai Tomasa zobgalība, senā skaudiba un naidī�gums, kam sen laiks nogrimt aizmirstībā, sagandētu �īs jūtas.

��� Es, � Tomass sacīja, � gan esmu diezgan daudz izceļo�jies, esmu bijis �ikāgā, Klīvlcndā, Bostonā, Ņūorleānā, Fila�delfijā, Sanfrancisko, Holivudā, Tihuanā. Nosauc, kādu pilsētu gribi, es bū�u tur bijis. Ceļo�ana papla�inājusi manus apvār�ņus.

Durvis atsprāga vaļā, ģērbtuvē iedrāzās Terēze ar drūmu iz�teiksmi kosmetizētajā sejā. � Vai jūs abi esat nolēmu�i runā�dami pavadīt te visu nakti? � viņa noprasīja.

��� Okei, okei, mīļā, � Tomass atteica. � Tūliņ ejam. Vai jūs ar Grētiņu atbrauksiet mums līdzi kaut ko ieēst? � viņ� jautāja Rūdolfam.

��� Mēs gribam braukt uz ķīnie�u restorānu, � Terēze sa�cīja, � es vai mirstu pēc ķīnie�u ēdieniem.

��� �ovakar laikam neiznāks, Tom, � Rūdolfs sacīja. � Grētiņai jābūt mājās. Viņai jāatlai� aukle. � Rūdolfs uztvēra To�masa skatienu, kas no viņa a�i aizslīdēja uz sievu, tad atpakaļ pie viņa, un bija pārliecināts, ka Tomass domā: viņ� negrib rā�dīties ļaudīs manas sievas sabiedrībā.

Ta�u Tomass tikai paraustīja plecus un itin draudzīgi no�teica: � Labi, gan jau kādu citu reizi. Tagad vismaz zinām, ka visi esam dzīvi un sveiki. Paklau, � viņ� jautāja, � vai rīt ap pulksten pieciem būsi pilsētā?

��� Tomij, � viņa sieva skaļi uzsauca, � vai mēs reiz iesim ēst vai neiesim?

��� Stāvi klusu! � Tomass viņu apsauca. � Nu, Rūdij?

��� Jā. � Viņam visu dienu vajadzēs pavadīt pilsētā, tikties ar arhitektiem un juristiem.

��� Kur varē�u tevi sastapt? � Tomass jautāja.

��� Bū�u viesnīcā. Vorvikā. Tas ir �

��� Zinu, kur tā atrodas, � Tomass atteica. � Bū�u.

Grētiņa viņiem pievienojās gaitenī. Seja viņai bija nogurusi un bāla, un vienu mirkli Rūdolfam kļuva �ēl, ka paņēmis viņu līdzi. Bet tikai mirkli. Viņa tagad ir pieaugusi, viņ� domāja, un nedrīkst izvairīties no visa. Pietiek, ka viņa tik veikli pratusi desmit gadus izvairīties, ne reizes neapciemojusi māti.

Ejot kādai citai ģērbtuvei garām, Tomass atkal apstājās. � Man te uz.brītiņu jāieiet, � viņ� sacīja, � pateikt kādu vārdu Vird�ilam. Rūdij, ienāc līdzi, pasaki, ka esi mans brālis, paslavē, cik dū�īgi viņ� cīnījies; tas viņam uzlabos garastāvokli.

��� Mēs mū�am netiksim no �ī nolādētā ūķa ārā, � dusmojās Terēze.

Tomass nelikās ne zinis, atvēra durvis un pamāja Rūdolfam, lai iet pa priek�u. Nēģeru bokseris vēl nebija apģērbies. Sakucis viņ� sēdēja uz masā�as galda, rokas �ļaugani karājās starp kā�jām. Glita nēģeru meitene, dro�i vien viņa sieva vai māsa, klu�sēdama sēdēja saliekamajā krēslā blakus galdam, un baltais palīgs saudzīgi pielika ledus maisiņu pie liela puna boksera pierē. Viena acs nēģerim bija aizpampu�i. Istabas kaktā gai�ādains, sirms ve�cāks nēģeris, kas varēja būt boksera tēvs, patlaban akurāti kār�toja un lika vienuviet zīda rītasvārku, sporta bikses un boksa kur�pes. Kad Tomass un Rūdolfs ienāca ģērbtuvē, bokseris ar veselo aci paskatījās uz viņiem.

Tomass maigi apskāva pretinieka kamie�us. � Kā jūties, Vird�il? �viņ� apvaicājās.

�� Esmu kādreiz juties arī labāk, � bokseris atbildēja. Rū�dolfs tagad redzēja, ka puisim nav vairāk par divdesmit gadiem.

�� Iepazīsties ar manu brāli, Vird�il, � Tomass sacīja, �Viņ� vēlas tev pateikt, cik labi tu cīnījies.

Rūdolfs sarokojās ar bokseri, kur� sacīja: � Priecājos iepa�zīties, ser.

�� Tā bija varen laba cīņa, � Rūdolfs sacīja, kaut gan īste�nībā vēlējās pateikt: nabaga jaunekli, nevelc vairs nekad boksa cimdus rokā.

�� .Iā, � bokseris atteica, � jūsu brālis ir drausmīgi spē�cīgs.

�� Man palaimējās, � sacīja Tomass, � skaidri palaimējas. Man uzlika vairākas �uves virs acs.

�� Es to nedarīju tī�ām, Tomij, � Vird�ils sacīja, � zvēru, ka nedarīju tī�ām.

��� Protams, ne, Vird�il, � Tomass viņu mierināja, � neviens to nedomā apgalvot. Es tikai gribēju iegriezties un pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā. � Viņ� vēlreiz uzsita puisim uz pleca.

��� Paldies, ka ienāci, � Vird�ils teica, � tas bija ļoti jauki.

��� Lai tev labi klājas, draugs! � Tomass novēlēja. Tad viņ� un Rūdolfs svinīgi sarokojās ar visiem pārējiem � un viņi iz�gāja.

�� Vai nu beidzot neiesim? � sacīja Terēze, kad viņi izgāja gaiteni.

Labi, ja �ī laulība noturēsies vēl se�us mēne�us, nodomāja Rūdolfs, kad viņi tuvojās izejai.

��� Viņi par agru to puiku izgrūdu�i ringā, � Tomass sacīja, ejot blakām Rūdolfam. � Viņam gadījās gūt vairākas vieglas uzvaras pēc kārtas, un �ie tūliņ palai� viņu galvenajā ringā. Pāris rei�u noskatījos viņa cīņā un redzēju, ka varu viņu nolikt uz dēliem. Draņķa mened�eri! Vai ievēroji, tas maitasgabals pat nebija ģērbtuvē. Viņ� pat nepagaidija, vai Vird�ils spēs aiziet uz mājām un vai viņu nevajadzēs vest uz slimnīcu. Sūdīga pro�fesija. � Tomass paskatījās atpakaļ, lai redzētu, vai Grētiņa nav sa�utusi par rupjo vārdu, bet Grētiņa gāja, kā transā iegri�musi, nekā neredzēja un nekā nedzirdēja.

Ārā viņi apturēja taksometru, un Grētiņa uzstāja, ka sēdēs priek�ējā sēdekli pie �ofera. Terēze sēdēja aizmugurē starp To�masu un Rūdolfu. Viņa bija pārmērīgi sasmar�ojusies, bet, kad Rūdolfs noslidināja ma�īnas logu, viņa iesaucās: � Dieva dēļ, vēj� sabojās man frizūru � � Rūdolfs atvainojās un tūliņ uzslidināja logu atpakaļ.

Klusēdami viņi brauca uz A'lanhatanu, Terēze turēja Tomasa roku, �ad tad pacēla to pie lūpām un noskūpstīja, it kā aplieci�nādama savas īpa�nieces tiesības.

Kad viņi nobrauca no tilta, Rūdolfs sacīja: � Seit mēs kāp�sim ārā, Tom.

�� Jūs tie�ām negribat braukt mums līdzi? � Tomass jau�tāja.

�� Tas ir pats labākais ķīnie�u restorāns pilsētā, � Terēze sacīja. Brauciens bija neitrāls, viņa vairs nebaidījās no uzbruku�miem, varēja atļauties kļūt viesmīlīga, kas zina, vai nākotnē ne�izdodas no tā izsist kādu labumu. � Jūs pa�i nemaz nezināt, ko zaudēsiet.

�� Man jātiek mājās, � Grētiņa teica. Balss viņai bezmaz sāka histēriski drebēt. � Man katrā ziņā jābūt mājās.

Ja nebijis Grētiņas, Rūdolfs būtu palicis kopā ar Tomasu. Pēc vakara jezgas, publiskā triumfa, brutālās cīņas viņam �ķita skumji un vientuļi pamest Tomasu, ļaut viņam bez slavinājumiem, bez ovācijām anonīmi pazust naktī � aiziet vakariņās ar pļā�pīgo sievu. Vajadzēs to visu atgūt citā reizē.

�oferis apturēja ma�īnu, un Grētiņa un Rūdolfs izkāpa. � Uz redzē�anos, radiņi! � Terēze smiedamās uzsauca.

�� Rīt pulksten piecos, Rūdij! � Tomass atgādināja, un Rū�dolfs pamāja.

��� Arlabunakti, � Grētiņa �ukstēja, � lūdzams, saudzē sevi.

Taksometrs aizbrauca, un Grētiņa, it kā balstu meklēdama,

pieķērās Rūdolfam pie rokas. Rūdolfs pamāja brīvam taksometram un nosauca Grētiņas adresi. Tum�ajā ma�īnā Grētiņa beidzot sabruka. Viņa piekļāvās Rūdolfam pie krūtīm un sāka nevaldāmi raudāt, �ņuksti kratīja visu viņas ķermeni. Arī Rūdolfam sakāpa asaras acīs, viņ� piespieda māsu cie�i klāt un glāstīja viņai ma�tus. Tum�ās ma�īnas aizmugures sēdeklī, kur pilsētas garām

skrejo�ā gaisma ar krāsainām neona strēlēm �audīgi apspīdēja izmocīto, daiļo, asarām pārplūdu�o seju, viņ� jutās Grctiņai tu�vāks, mīlēja viņu stiprāk nekā jebkad līdz �im.

Beidzot asaru straume apsīka. Grētiņa izslējās, noslaucīja mutautā asaras un teica: � Piedod. Esmu tik riebīgs snobs. Na�baga zēns, nabaga, nabaga zēns �

Kad viņi iegāja dzīvoklī, aukle bija uz dīvāna aizmigusi. Vilijs vēl nebija pārradies. Aukle sacīja, ka pa tālruni neviens neesot zvanījis. Bilijs mierīgi lasījis, līdz aizmidzis, viņa tikai uzgājusi aug�ā un nodzēsusi gaismu, zēns neesot pamodies. Aukle bija gadus septiņpadsmit veca vidusskolniece, glīta, bikla strupdegunīte, samulsusi par to, ka pieķerta guļot. Grētiņa ielēja divās glāzēs viskiju ar sodu. Aukle bija sakārtojusi istabu, izkaisītās avīzes kārtīgās kaudzītēs salikusi uz palodzes, uzbu�inājusi dīvānspilvenus.

Istabā dega tikai viena lampa, un viņi sēdēja puskrēslā: Grē�tiņa � saritinājusies uz dīvāna, Rūdolfs � lielā atpūtas krēslā. Viņi dzēra lēnām, gurdi, izbaudīdami svētīgo klusumu. Kad glā�zes bija tuk�as, Rūdolfs piecēlās, piepildīja tās no jauna un atkal apsēdās.

Tālumā iekaucās ātrās palīdzības mja�īna � kāds bija cietis nelaimes gadījumā.

��� Viņam ta�u tas patika, � Grētiņa beidzot ierunājās. � Kad tas otrs puisis gandrīz jau bija pilnīgi nevarīgs, viņ� viņu vēl tik neganti sita. Es vienmēr domāju � ja vispār esmu par kaut ko tādu domājusi �, ka bokseris ir cilvēks, kas �ādā dīvainā veidā pelna iztiku, un vairāk nekā. Bet �ovakar tā nemaz neizskatījās �

�� Tā ir ērmota profesija, � Rūdolfs sacīja, � grūti iedomā�ties, kas notiek boksera galvā.

��� Vai tev nebija kauns?

��� Varbūt teiksim mazliet citādi, � Rūdolfs pārlaboja, � es nejutos laimīgs. Bet Savienotajās Valstīs ir vismaz desmittūksto� bokseru. Un katrs ta�u ir cēlies no kādas ģimenes.

�� Tā es nedomāju, � Grētiņa dzedri noteica.

��� Zinu.

�� Tās plānās sarkanvioletās bik�eles, � sacīja Grētiņa, it kā, koncentrējot savu nepatiku uz vienu atsevi�ķu priek�metu, varētu izdzēst visa vakara drausmas. Atcerēdamās viņa papurinā ja galvu. � Man liekas, ka līdz tam riebīgajam ringam Toms no�kļuvis tavas, manas, mūsu vecāku vainas dēļ.

Rūdolfs sīkiem malciņiem sūca viskiju. Es jau, malā nostumts, nevarēju par to spriest, � tā Toms teica ģērbtuvē. Atstumtais bija reaģējis, kā tas zēna uztverē �ķita visdabiskāk, � vienkār�i un brutāli, ar dūrēm. Vecāks kļuvis, viņ� to turpināja. Viņos visos ritēja tēva asinis, un Aksels D�ordeiks bija nogalinājis divus cil�vēkus. Toms, cik Rūdolfam zināms, vismaz nav nevienu nogali�nājis. Varbūt tieksme uz ne�ēlību palēnām kļūst mazāka.

�� Kāda jukusi ģimene! � Grētiņa sacīja. � Mēs visi. Jā, arī tu. Vai tu par kaut ko spēj priecāties?

��� Es tādās kategorijās nedomāju, � Rūdolfs atteica.

��� Komerciālais mūks, � Grētiņa skadri sacīja. � Tikai nabadzības zvēresta vietā tu esi nodevis bagātības zvērestu. Ne�zin, kur� galu galā izrādās labāks?

�� Nerunā muļķības, Grētiņ. � Rūdolfs no�ēloja, ka uznācis viņai līdzi.

�� Un abi otrie � �ķīstības un paklausības zvērests? � viņa turpināja. � �ķīstību mūsu jaunavīgās mātes, paklausību Vitbijas pāvesta Dunkana Koldervuda labā?

�� Tagad viss kļūs citādi, � Rūdolfs sacīja, tomēr viņam ne�patika aizstāvēties.

�� Tu taisies izbēgt no klostera, pāter Rūdolf? Taisies appre�cēties, mieloties pie gaļas podiem un pasūtīt Dunkanu Koldervudu pie velna?

Rūdolfs piecēlās un ielēja vēl mazliet sodasūdens savā glāzē, cenzdamies nomākt dusmas. � Tu rīkojies muļķīgi, Grētiņ, � viņ� pūlējās runāt iespējami mierīgi, � izgāzdama �ovakar savu sa�utumu tie�i pār mani.

��� Piedod, � viņa sacīja neatmaigu�ā balsī. � Ak, no mums visiem draņķīgākā esmu cs. Dzīvoju ar vīru, kuru nicinu, strā�dāju necildenu, bezjēdzīgu un nevajadzīgu darbu, esmu visvieglāk iegūstamā sieviete Ņujorkā� Es tevi pārbiedēju, brāļuk? � viņa zobgalīgi noprasīja.

�� Man �ķiet, tu pie�ķir sev nepelnītu titulu, � Rūdolfs sa�cīja.

�� Jociņ�, � Grētiņa atteica. � Vai vēlies sarakstu? Sāksim ar D�oniju Ilītu. Vai tu patie�ām iedomājies, ka viņ� ir tik labs pret tevi tavu skaisto, mirdzo�o acu dēļ?

�� Ko par to visu domā Vilijs? � Rūdolfs vaicāja, nelik�damies sīko dūrienu dzirdējis. Vienalga, kā un kādēļ tas sā�cies, tagad D�onijs Hīts ir viņa draugs.

�� Vilijs vispār nedomā ne par ko, viņam pietiek klīst pa bāriem, �ad tad izgulēties ar kādu piedzēru�os sievi�ķi un iztikt ar tik maz darba un godaprāta, cik vien iespējams. Ja viņa īpa��umā kaut kadā veidā nokļūtu abu bau�ļu galdiņu oriģināli, viņa

pirmā doma būtu, kurai televīzijas sabiedrībai varētu visdārgāk pārdot reklāmu tūrisma pārgājienam uz Sīnāja kalnu.

Rūdolfs sāka smieties, un ari Grētiņa negribot iesmējās�.. Ne�kas tā neveicina daiļrunību kā neizdevusies laulība, � viņa sa�cīja.

Rūdolfs smējās, izjuzdams atvieglojumu. Grētiņa atradusi jaunu mērķi un vairs neap�audīja viņu.

��� Vai Vilijs zina, ko tu par viņu domā? � viņ� jautāja.

��� Jā, � Grētiņa atbildēja, � un ir ar mani vienis pratis. Tas ir visļaunākais. Viņ� mēdz teikt, ka visā pasaulē neesot neviena vīrie�a, nevienas sievietes, nevienas lietas, ko viņ� apbrīnotu � un vismazāk pats sevi. Viņ�man reiz teica, ka būtu bezgala ne�apmierināts ar sevi, ja nebūtu neizdevies cilvēks. Pasarg dievs no romantiskiem vīrie�iem!

��� Kālab tad tu ar viņu dzīvo?

�� Vai atceries vēstuli, kurā tev aizrakstīju, ka esmu sapi�nusies un vēlos tevi satikt?

��� Jā. � Rūdolts to atcerējās ļoti labi, atcerējās ļoti labi visu to dienu. Kad viņ� nedēļu vēlāk aizbrauca uz Ņujorku un jautāja Grētiņai, kas viņai vainas, viņa atteica: �Nekas. Viss pārgājis.�

�� Toreiz es vairāk vai mazāk biju izlēmusi lūgt Vilijām �ķir��anos, � Grētiņa sacīja, � un vēlējos no tevis padomu.

��� Un kas pārgrozīja tavu prātu?

Grētiņa paraustīja plecus. � Saslima Bilijs. Nekas nopietns. Vienu dienu ārsts domāja, ka apendicīts, tomēr nebija. Ta�u mēs ar Viliju nosēdējām pie viņa visu nakti, un, kad es redzēju bālo un sāpju izmocīto zēnu un Viliju tik dziļā mīlestībā pār viņu nolieku�os, nespēju panest domu, ka arī mans dēls varētu iekļūt no�ēlojamā statistikas ailē � bērns no iziru�as ģimenes, bērns, kas nemitīgi ilgojas pēc mājām un pamazām nobriest par psi�hiatra pacientu. Nu . . . � viņas balss kļuva skarba, � �ī apbu�ro�ā mātes sentimentalitāte ir pārvarēta. Ja mūsu vecāki būtu iz�ķīru�ies, kad man bija deviņi gadi, es būtu labāka, nekā esmu tagad.

��� Tu gribi teikt, ka taisies �ķirties?

�� Ja vien man atstāj Biliju, � viņa sacīja, � bet tie�i to viņ� nepieļaus.

Rūdolfs vilcinājās un izdzēra krietnu malku viskija. � Vai vēlies, lai es ar viņu par to parunāju? � Viņ� nesolītos iejaukties, ja nebūtu biju�as asaras taksometrā.

�� Ja tu domā, ka tas līdzētu, � Grētiņa atteica. � Es gribu gulēt ar vienu vīrieti, ne ar desmit, gribu būt godīga un beidzot strādāt kaut ko derīgu. Lūdzu, ielej man vēl, � viņa sniedza glāzi.

Rūdolfs aizgāja pie bāra un piepildīja abas glāzes. � Jums viskijs iet uz beigām, � viņ� piebilda.

��� Kaut jel reiz tā būtu! � viņa sacīja.

Atkal iekaucās ātrās palīdzības ma�īnas sirēna, sākumā skaļi � ar brīdinājumu tuvodamās, tad klusāk un �ēlabaini � attālinoties. Doplera fenomens. Tas pats negadījums, kura loks tagad noslēdzas? Bet varbūt tikai viens gadījums bezgalīgajā sē�rijā, nemitīgajā asinsizlie�anā lielās pilsētas avēnijās?

Rūdolfs pasniedza viņai glāzi, viņa, kājas zem sevis pavilku�i, �urnēja uz dīvāna un stingi raudzījās uz glāzi.

Kaut kur nosita pulkstenis. Viens.

��� Ceru, ka viņi būs tiku�i galā ar ķīnie�u ēdieniem, � Grētiņa ierunājās, � Tomijs un viņa dāma. Varbūt tā ir vienīgā laimīgā laulība D�ordciku ģimenes vēsturē? Vai viņi, mieloda�mies ar ķinie�u ēdieniem, mīl, cienī un godā viens otru, vai tur savu laulības gultu siltu?

Ārdurvīs noskrapstēja atslēga. � Ā, � Grētiņa teica, � mā�jās atgrie�as mans ordeņiem rotātais veterāns.

Taisni izslējies, istabā ienāca Vilijs. � Hallo, mazulīt! � viņ� sacīja un noskūpstīja Grētiņu uz vaiga. Kā vienmēr, kad ilgāku laiku nebija redzējis Viliju, Rūdolfs jutās pārsteigts par svaiņa mazo augumu. Varbūt tie�i tas � Vilija augums � bija vislie�lākais trūkums. Viņ� pamāja Rūdolfam: � Kā �ovakar klājas komercprincim?

�� Apsveic viņu, � sacīja Grētiņa, � viņ� �odien parakstījis lielo darījumu.

�� Apsveicu, � Vilijs noteica. Viņ� pārlaida skatienu is�tabai. � Debestiņ, cik te tum�s! Par ko jūs abi runājāt � par nāvi, kapiem vai ļauniem darbiem, ko dara nakts melnumā? � Viņ� piegāja pie bāra un ielēja glāzē viskija paliekas. � Mīlu�līt, � viņ� sacīja, � atnes jaunu pudeli.

Grētiņa automātiski piecēlās un aizgāja uz virtuvi.

Vilijs ba�īgi noraudzījās viņai pakaļ. � Rūdij, � viņ� �uk�stēja, � vai viņa ļaunojas par to, ka neatnācu vakariņās?

��� �ķiet, ka ne.

��� Labi gan, ka tu esi te, � Vilijs sacīja, � citādi man tagad vajadzētu noklausīties 725. sprediķi. Paldies, mīlulīt, � viņ� teica Grētiņa i, kad tā atnesa pudeli. Vilijs paņēma pudeli un pielēja savā glāzē stiprumu. � Ko jūs, bērni, �ovakar darī�jāt?

��� Piedalījāmies ģimenes salidojumā, � Grētiņa sacīja, atkal saritinādamās uz d.vāna, � bijām boksa sacīkstēs.

��� Ko? � Vilijs izbrīnījies jautāja. � Ko viņa teica, Rūdij?

��� Viņa tev pastāstīs vēlāk. � Rūdolfs piecēlās, atstājis pē�dējo viskija glāzi neizdzertu. � Man laiks kustēt projām. Rītritā jāceļas līdz ar gaiļiem. � Viņ� jutās neveikli, sē�ot vienā istabā ar Viliju un izliekoties, ka �i nakts ne ar ko neat�ķiras no citām, izlikdamies, ka nav dzirdējis, ko Grētiņa teikusi par vīru un pati par sevi. Viņ� pieliecās, noskūpstīja Grētiņu, un Vilijs viņu pavadīja līdz durvīm.

��� Paldies, ka atnāci un pakavēji manai ve�iņai laiku, � Vilijs sacīja. � Tad nejutos tik riebīgi, ka esmu viņu pametis vienu. Bet nekādi nevarēju agrāk tikt vaļā.

Tas nebija ūsām, Tomij, Rūdolfam ie�āvās prātā, zvēru, ka ne tī�ām. �Tev nav manā priek�ā jāatvainojas, Vilij, � viņ� sacīja.

��� Paklau, � Vilijs jautāja, � viņa ta�u jokoja, runādama par boksa ma�u, vai ne? Ko tas nozīmē � kādu mīklu, kas man jāuzmin, vai?

��� Nē. Mēs bijām boksa sacīkstēs.

��� Nekad nespē�u to sievieti saprast, � Vilijs noteica. � Ja es televizorā gribu noskatīties boksa ma�u, man jāiet pie drau�giem. Nu labi, gan jau viņa pati pastāstīs. � Viņ� sirsnīgi pa�spieda Rūdolfam roku, un Rūdolfs aizgāja. Viņ� dzirdēja, kā Vilijs aizver durvis un aizkar priek�ā dro�ības ķēdi. Briesmas nav ārpusē, Vilij, tās ir pa�ā dzīvoklī, Rūdolfam gribējās uzsaukt. Tu ieslēdz tās kopā ar sevi. Lēnām viņ� kāpa lejup. Diezin kur viņ� būtu �onakt, kādu aizbildinājumu meklētu, kādi laulības pārkāpumi, kāda neapmierinātība būtu nojau�ama, ja tonakt 1950. gadā kāds būtu pacēlis tālruņa klausuli Sanktmoricas Vies�nīcas 923. istabā?

Būtu es dievbijīgs cilvēks, Rūdolfs nodomāja, iziedams naktī, tad �ajā brīdī ticētu, ka dievs sargādams turējis savu roku pār mani.

Viņ� atcerējās solījumu darīt visu iespējamo, lai panāktu laulības �ķir�anu ar Grētiņai izdevīgiem noteikumiem. Svarīgs bija pirmais loģiskais solis, un viņ� bija loģisks cilvēks. Viņ� prātoja, kur atrast uzticamu privātdetektīvu. D�onijs Hīts zinās. D�onijs Hīts radīts Ņujorkai. Rūdolfs nopūtās, ar riebumu iedo�mādamies mirkli, kad ieies detektīva birojā, ar riebumu iedomā�damies pa�u vēl nepazīstamo detektīvu, kur� profesionāli sagata�vosies kādas mīlas sabrukuma un beigu izspiego�anai.

Rūdolfs pagriezās un uzmeta pēdējo skatienu mājai, no kuras tikko bija iznācis un pret kuru apņēmies sazvērēties. Viņ� zināja, ka nekad vairs nespēs uzkāpt pa �iem pakāpieniem un spiest mazā, izmisu�ā vīra roku. Ari divkosība nedrīkst būt neierobe�ota.

Urīnā viņam torīt tie�ām bija asinis, tomēr ne daudz, arī sāpju nebija. Viņa sejas atspulgs vagona logā, braucot caur tu�neli, bija mazliet drums, jo virs acs stiepās plāksteris, bet visādi citādi viņ�, kā pats konstatēja, izskatījās glu�i kā jebkur� cilvēks, kas dodas uz banku. Hudzona salti zaigoja oktobra saulē, un, kad vilciens drāzās garām Singsingam, viņ� iedomāja cietumnie�kus, kas vēro brīvi uz jūru plūsto�o straumi, un skaļi noteica: � Nabaga velni!

Viņ� aptaustīja biezo kabatas portfeli �aketes krū�kabatā.

Braucot uz centru, viņ� bija no bukmeikera iekasējis naudu. Varbūt laimēsies tikt galā ar Terēzi, iedot viņai divus simtus, ja pārāk ālēsies, tad divarpus simtus.

Viņ� izvilka kabatas portfeli. Naudu viņ� bija saņēmis simtnie�kos. Sāka pētit vienu banknoti. Viņam pretim raudzijās Bend�amins Franklins, viens no Satversmes tēviem, kas attēlā izskatījās kā veca sieva. Viņ� neskaidri atcerējās, ka �is vīrs izgudrojis zibensnovadītāju; naktī visi kaķi ir pelēki. Laikam tomēr bijis asāks vīrs, nekā izskatās, citādi nebūtu ticis uz tik lielas ban�knotes. Vai viņ� reiz netika teicis: �Kungi, mums jāturas kopā, ja ne, tad karāsimies pa vienam.� Ek, būtu gan vajadzējis vismaz pabeigt vidusskolu, domāja Tomass, saskarsmē ar simt dolāru vērtību atjēdzot savas niecīgās zinā�anas vēsturē. Si banknote ir likumīgs maksā�anas līdzeklis, derīgs visu sabiedrisko un pri�vāto parādu dzē�anai un maksājumiem, un tā iemaināma pret likumīgu naudu Savienoto Valstu valsts kasē vai jebkurā federā�lajā rezerves bankā. Ja �ī nav likumīga nauda, kāda tad, velns parāvis, ir tā likumīgā? Banknoti izskaistināti parakstījis kaut kāds Aivijs Beikers Prists, Savienoto Valstu mantzinis. Laikam jau jābūt ar tādu vārdu un uzvārdu, lai varētu tik miglaini izteik�ties par parādiem un naudu un palikt nesodīts?

Tomass kārtīgi salocīja banknoti un atsevi�ķi iebāza sānka�batā, lai pievienotu to pārējiem simtniekiem, kas, �o dienu gaidī�dami, gulēja tum�ajā bankas seifā.

Vīrietis, kas sēdēja viņam pretī, lasīja avīzi un pa�laik at�ķīra sporta lappusi. Tomass redzēja, ka viņ� lasa informāciju par vakarējo boksa ma�u. Viņam ienāca prātā, kā būtu, ja uzsistu vīram uz pleca un teiktu: �Mister, es tur bija klāt; vai jums labāk nepatiktu saņemt ziņas tie�i no ringa?� Starp citu, at�sauksmes bija diezgan labas un �News� pēdējā lappusē ievie�tots attēls: Vird�ils pēdējo reizi cen�as piecelties, bet viņ� pats stāv neitrālā kaktā. Kāds �urnālists pat izteicies, ka ar �o cīņu Tomass iekļuvis pretendentos uz titulu. Un Sulcijs brītiņu pirms Tomasa izie�anas no mājas vēl paguva piezvanīt un pavēstīt, ka ciņu noskatījies kāds boksa atbalstītājs no Anglijas un piedāvājis iespēju pēc se�ām nedēļām cīnīties Londonā. �Mēs kļūstam in�ternacionāli,� satraukts sacīja Sulcijs. �Varēsim apbraukāt visu Eiropu. Un tu viņus visus noliksi uz dēļiem. Anglijā tavā svara kategorijā nav neviena pat puslidz tik laba kā Vird�ils Volterss. Un tas puisis teica, ka vienu daļu naudas viņ� mums do�ot zem rokas, lai nav jāmaksā nolādētais nodoklis.�

Tātad viņam bija pilnīgs pamats justies labi, sē�ot vilcienā, pametot uz muguras cietumu, pilnu ar pui�iem, kas dro�i vien krietni gudrāki par viņu un varbūt arī vienā otrā grēkā mazāk vainīgi nekā viņ�. Bet viņ� nejutās labi. Terēze viņam neganti uzbruka, ka viņ� nebija bildis nekā par derībām un savu �hop-sa-sā� ģimeni, kā viņai labpatika izteikties. Viņa dusmojās, ka Tomass ģimeni slēpis no viņas kā diezin kādu dār�gumu.

�Tava māsa skatījās uz mani, it kā es būtu pēdīgais mēsls,� Terēze gremzās, �un tavs glaunais brālis ņēmās vēdināt ma�īnu, it kā es smirdētu pēc zirgāboliem, un ierāvās ma�īnas kaktā, it kā, uz mirkli ar mani saskaroties, tūliņ varētu saķert triperi. Un pēc tam, kad savu brāli nebija desmit gadus redzēju�i, izlikās pārāk smalki, lai, dies pasarg, izdzertu ar viņu kopā tasi kafijas. Un tu, lielais cīkstoni, nepraties ne vārda pateikt, bet klusēji kā ūdeni mutē ieņēmis.�

Sī saruna notika gultā pēc vakariņām restorānā, kuras pa�gāja nīgrā klusē�anā. Pēc tam viņ�, kā alla� pēc cīņas, gribēja sievu apmīļot, jo pirms sacikstēm nedēļām viņai netuvojās, bet viņa gulēja kā akmens statuja. Sasodīts, viņ� nodomāja, neesmu ta�u viņu apprecējis, lai vadītu laiku sarunās. Un Terēze pat vislabākajos mirkļos gultā nemaz nebija tik brīni�ķīga. Ja gadījās ciņas karstumā viņai sajaukt matus, viņa ārdījās kā nelabā un bez tam vienmēr atrada ieganstus, kā mīlē�anos atlikt līdz nā�kamajai naktij, nākamajai nedēļai vai nākamajam gadam, un, kad beidzot pieļāvās, radās izjūta, ka esi iemetis automātā viltus mo�nētu. Viņa teicās cēlusies no dievbijīgas ģimenes, it kā ercenģelis Miķelis ar zobenu stāvētu sardzē pie katras katoļu slampas gul�tas. Viņ� bija ar mieru saderēt uz visu nākamās cīņas ienākumu, ka viņa māsa Grētiņa ar taisnajiem matiem, neizkrāsoto seju, melno kleitu un dāmas skatienu, kas brīdināja: neuzdro�inies man pieskarties, spēja ar pirmo piegājienu vīrieti gultā iepriecināt vai�rāk nekā Terēze divdesmit garajos desmit minū�u raundos!

Sievas vārdi viņam tik uzmācīgi skanēja ausīs, ka pat miegs nenāca. Un visļaunākais: Terēzei ta�u bija taisnība. Te nu viņ� ir � liels, pieaudzis vīrietis, bet pietiek brālim un māsai ienākt ģērbtuvē, un viņ� jutās glu�i tāpat, kā tie viņu bija piespiedu�i justies bērnībā, � ļauns, dumj�, nederīgs, aizdomīgs.

Uzvari ma�os, skaties uz savu attēlu avīzēs, �urā asinis, sa�ņem aplausus un atzinīgus uzsitienus pa plecu, topi uzaicināts cīnīties Londonā, bet tad parādās divi puņķutapas, ko cerēji mū�ā vairs nesastapt, un uzsauc tev hallo, tikai hallo � un tu vairs neesi nekas. Nu, lai nu, lai � �odien sasodītais brālis, māmi�ņas mīlulītis, papiņa luteklis, zelta ragā pūtējs, taksometru vēdinātājs, piedzīvos pārsteigumu no sava nevērtīgā bokserbrāļa.

Vienu neprātīgu mirkli viņ� iedomājās � ja nu nemaz nekāpt ārā no vilciena, bet braukt tālāk uz Elbeniju, pārsēsties un ieras�ties Elīzijā Ohaijo �tatā, un aiziet pie vienīgā cilvēka visā pa�saulē, kas viņam pieskāries mīlestībā, ļāvis justies kā īstam vīrie�tim, kaut viņ� toreiz bija tikai se�padsmit gadus vecs zēns. Pie Klotildes, kalpones tēvo�a gultā. Svētais Sebastjans vannā.

Bet, kad vilciens piestāja Portfilipā, viņ� tomēr izkāpa un aizgāja uz banku, kā bija iecerējis.

II

Viņa visiem spēkiem centās neizrādīt nepacietību, kad Bilijs, pusdienas ēdot, ņergājās. Aiz māņticības (bērni laikam izjūt daudz ko tādu, kas sniedzas pāri viņu sapra�anai) viņa vēl nebija saģērbusies gaidāmajai pēcpusdienai, bet darba drēbēs � gara�jās biksēs un puloverā � sēdēja kopā ar viņu pie galda. Pati viņa bez ēstgribas mazliet ieknābāja, cenzdamās nerāt zēnu, kas jēra karbonādi un salātlapas izstumdīja pa visu �ķīvi.

��� Kādēļ man jāiet uz Dabas vēstures muzeju? � Bilijs jau�tāja.

��� Tā ir atzinība, īpa�a atzinība jūsu klasei.

��� Man ne. Kādēļ man jāiet?

��� Iet visa klase.

�� Stulbeņi. Izņemot Konrādu Frenklinu, visi pārējie ir stul�beņi.

Viņai_ likās, ka Bilijs vienu jērgaļas kumosu viļā pa muti jau minūtes piecas. Viņ� tikai simboliski to pārvēla no viena vaiga otrā. Grētiņa nezināja, cik ilgi viņa novaldīsies, puikam neiesitusi. Virtuves pulkstenis pēk�ņi �ķita tik�ķam arvien skaļāk, viņa centās to neievērot, tomēr nespēja noturēties nepaskatījusies. Bez divdesmit minūtēm viens. Bez ceturk�ņa divos viņai jābūt otrā pilsētas malā. Līdz tam laikam jāpavada Bilijs uz skolu, jātiek atpakaļ, jānomazgājas, jāapģērbjas � rūpīgi, ļoti rūpīgi �, un turklāt galā viņa nedrīkst nokļūt aizelsusies kā pēc maratona.

��� Pasteidzies ar pusdienām, � Grētiņa sacīja, pati brīnī�damās par mierīgo mātes balsi �ajā pēcpusdienā, kad mātes jūtas viņai bija tālākas nekā jebkad. � Saldajā ēdienā būs �eleja.

��� Man negar�o �eleja.

��� Kop� kura laika?

��� Kop� �odienas. Un kāda jēga iet skatīties izbāztus zvērus? Ja jau viņi grib mums rādīt zvērus, lai tad vismaz rāda dzī�vus.

��� Svētdien, � Grētiņa sacīja, � es tevi aizvedī�u uz zoolo�ģisko dārzu.

��� Es apsolīju Konrādam Frenklinam, ka svētdien aizie�u pie viņa, � Bilijs atteica. Viņ� iebāza pirkstus mutē, izņēma gaļas kumosu un nolika uz �ķīvja.

��� Tas nu gan nav glīti, � Grētiņa aizrādīja, klausīdamās pulksteņa tik�ķē�anā.

��� Sīksts.

��� Labi, � Grētiņa sacīja, sniegdamās pēc zēna �ķīvja, � ja esi paēdis, tad esi paēdis.

Bilijs turēja �ķīvi ciet. � Neesmu vēl apēdis salātus. � Viņ� tī�ām sagraizīja ar dak�iņu salātlapu ģeometriskās figūrās.

Viņ� cen�as apliecināt savu persfonību, Grētiņa piespiedās domāt, lai noturētos un viņam neuz�autu. Tā ir laba zīme nā�kotnei.

Nespēdama ilgāk izturēt tī�o rotaļā�anos ar salātlapu, viņa piecēlās un atnesa no ledusskapja trauciņu ar �eleju.

��� Kāpēc tu �odien esi tik nervoza un skraidi �urp un turp? � Bilijs jautāja.

Nolādētā bērnu intuīcija, Grētiņa nodomāja. Mēs nepiedzim�stam nevarīgi un kaili, bet gan apveltīti ar spēju uztvert radara ēnas. Viņa nolika �elejas trauciņu uz galda. � Apēd saldo, � viņa teica, � ir jau vēls.

Bilijs sakrustoja rokas pār krūtīm un atgāzās krēslā. � Es jau sacīju, ka man �eleja negar�o.

Grētiņai uznāca kārdinājums piedraudēt, ka viņam jāapēd �eleja vai ari jāpaliek visu pēcpusdienu sē�am pie galda. Ta�u viņa juta, ka tie�i uz to Bilijs viņu grib piespiest. Vai tie�ām iespē�jams, ka noslēpumainajā mīlestības, naida, juteklības un alkatī�bas emociju jūklī, kas mīt bērna dvēselē, viņ� kaut kādā neizskaid�rojamā veidā nojau�, kādās gaitās viņa dosies uz otru pilsētas malu, un viņ� instinktīvi cen�as aizstāvēt sevi, aizstāvēt tēvu, nosargāt mājas vienību, par kuras centru īstā bērna uzpūtībā uzskata sevi?

� Labi, � Grētiņa noteica, � neēd. Ejam.

Biiijs godam prata uzvarēt. Uzvaras smaids viņa sejā neparā�dījās. Viņ� tikai nopurpināja: � Kādēļ gan man jāiet skatīties uz beigtiem, izbāztiem zvēriem?

Nosvīdusi un aizelsusies viņa atslēdza durvis. Aizvedusi Biliju, viņa gandrīz skrie�us noskrēja visu ceļu no skolas līdz mājai. Zvanīja tālrunis, bet viņa ļāva tam zvanīt, iesteidzās van�nas istabā un noģērbās. Nodu�ojās ar siltu ūdeni un mirkli garajā spogulī aplūkoja savu norasoju�o augumu, pirms sāka slaucīties. Es būtu varējusi kļūt gan �āda, gan tāda � gan ap�taukoties, gan palikt tieva. Paldies dievam, paliku tieva. Un to�mēr ne pārāk vāja. Mans ķermenis � manas dvēseles valgais, vi�lino�ais mājoklis. Viņa iesmējās, tad kaila iegāja guļamistabā un paņēma pesāriju, ko rūpīgi glabāja, paslēptu zem �allēm. Ai, da udzlietotais izgudro jums!

Pieskaroties savam ķermenim, viņa pēk�ņi atcerējās dīvaino iekāres uzplūdu nakti, kad beidzot bija nolikusies gulēt. Baltā un melnā boksera augumi, kas arēnā bija viņā izraisīju�i nela�bumu, pēk�ņi pamodināja iekāri, varenie, muskuļotie ķermeņi val�stījās viņas acu priek�ā. Sievietei seksualitāte nozīmē uzskatāmu, varmācīgu ielau�anos, dziļu iebrukumu viņas būtībā, sitienu, ko viens cilvēks saņem no otra. Pēc juceklīgās nakts nemierīgajā rīt�ausmā, gultā guļot, līnijas sakrustojās krustu krustām, belzieni kļuva par glāstiem, glāsti par belzieniem un viņa satraukta val�stījās zem segas no vieniem sāniem uz otriem. Ja Vilijs būtu atnācis pie viņas, viņa to kvēli būtu pieņēmusi. Bet Vilijs, aug��pēdu atmeties, gulēja cie�ā miegā, �ad tad viegli iekrākdamies.

Viņa bija piecēlusies un iedzērusi miegazāles.

Tālrunis atkal neatlaidīgi iezvanījās, bet viņa ģērbās un ne�likās gar to ne zinis. Mirkli viņa papētīja kleitas, kas karājās skapi, tad izraudzījās vienkār�u, solīdu tum�i zilu kostīmu. Pa�sākums nav jāreklamē. Maigi sārtais ķermenis būs kairino�āks, ja to, iepriek� apslēptu, vajadzēs izlobīt no �aulas. Viņa izsukāja tum�os, gludos matus, kas sniedzās līdz pleciem; platā, zemā piere bija skaidra, gluda, noslēpa no pasaules visus laulības pār�kāpumus, visas �aubas.

Viņa neatrada taksometru, tādēļ iekāpa Astotās avēnijas metro un vēl laikus atcerējās pārsēsties vilcienā, kas nogrie�as uz Aus�trumu Piecdesmit tre�o ielu. Persefone, kas no pazemes traucas pretī mīlas ziedonim.

Pie Piektās avēnijas viņa izkāpa un devās kājām tālāk pa vējaino, rudens saules apspīdēto ielu; veikalu skatlogos atspogu�ļojās atturīgais tum�zilais siluets. Iedama viņa iedomājās � nezin cik sievie�u no sastaptajām, tāpat kā viņa, steidzās pa avēniju vai klīda pa Sak�a eleganto universālveikalu ar tādu pa�u no�domu, kāds ir viņai, tāpat kā viņa, apbruņoju�ās ar pesārijiem.

Iegriezusies Piecdesmit piektajā ielā un iedama garām Santred�isa portālam, viņa atcerējās kādu vasaras vakaru, kāziniekus, baltu plīvuru, jaunu leitnantu. Ta�u pilsētā bija tikai noteikts daudzums ielu. Nav iespējams no visām izvairīties. Pilsētas ģeo�grāfijas uzspiestas atmiņas.

Viņa paraudzījās pulkstenī. Bez divdesmit minūtēm divi. Ve�selas piecas minūtes laika, lai palēninātu soli un ierastos rimta un apvaldīta.

Kolins Bērks dzīvoja Piecdesmit sestajā ielā starp Medisona un Parka avēniju. Atkal atmiņas. Tajā ielā reiz notika viesības, kurās viņa neieradās. Bet galu galā nedrīkst vainot vīrieti, ja viņ�, noīrēdams dzīvokli, sīki un smalki neizsver savas nākamās mīļākās atmiņas, iekams liek galdā īres naudu par pirmo mēnesi.

Iegājusi labi pazīstamajā baltajā vestibilā, viņa piespieda zvana pogu. Cik rei�u, cik pēcpusdienās viņa zvanījusi pie �un durvīm? Se�desmit? Kādreiz vajadzēs saskaitīt.

Atslēgas mehānisms iedūcās, viņa iegāja un uzbrauca cetur�tajā stāvā.

Viņ� stāvēja pie durvīm pid�amā un peldmēteli, kailām kā�jām. Viņi īsi saskūpstījās, bez steigas, tikai bez steigas.

Lielajā, nekārtīgajā dzīvojamā istabā uz galda stāvēja brokasttrauki un pusizdzerta kafijas tase ādas imitācijas vākos iesietu manuskriptu vidū. Viņ� strādāja par re�isoru teātrī un dzīvoja teātra ļau�u dzīvi, tikai retumis aiziedams gulēt agrāk par pieciem no rīta.

��� Vai drīkstu tev piedāvāt kafiju? � viņ� jautāja.

��� Paldies, � viņa atteica, � es tikko paēdu pusdienas.

�� Ak, kārtīgais dzīvesveids! Cik apskau�ams! � viņ� sacīja ar maigu ironiju.

��� Rīt, � viņa teica, � atnāc un pabaro Biliju un tikai pēc tam sāc mani apskaust.

Bērks nekad nebija redzējis Biliju, nepazina viņas vīru, ne�bija ciemojies viņu mājās. Viņi bija iepazinu�ies kādā len�ā, ko rīkoja viens no tā �urnāla atbildīgajiem redaktoriem, kurā Grētiņa �ad tad publicējās. Redaktors bija lūdzis Grētiņu uzrakstīt par Bērku, jo viņa bija slavējusi kādu Bērka iestudētu lugu. Tajā reizē viņ� Grētiņai nepatika, �ķita pārāk iedomīgs, dogmatisks, pārlieku pa�pārliecināts. Rakstu viņa neuzrakstīja, bet trīs mēnē�us vēlāk, kad viņi vairākkārt bija tiku�ies, viņa tam atdevās � aiz iekāres, atriebes, garlaicības, histērijas, vienaldzības, nejau��ības � Tagad viņa vairs nedomāja par toreizējiem apsvēru�miem.

Kājās stāvēdams, viņ� iedzēra malku kafijas, pāri tasei vēro�dams Grētiņu maigām, tum�pelēkām acīm, kas slēpās zem kup�lām, tum�ām uzacīm. Viņ� bija trīsdesmit piecus gadus vecs, neliela auguma, mazāks par Grētiņu (vai tie�ām man nolemts visu mū�u mīlēt tikai mazus vīrie�us?), ta�u pa�reiz ar bārdas rugājiem apaugu�ajā sejā atspoguļojās spēcīga gara intensitāte, spriegs gara asums, tie�ums un spēcīga griba, kas lika aizmirst mazo augumu. Darbā viņ� bija radis komandēt sare�ģītus, grūti vadāmus cilvēkus, un viņa pavēlnieka gars izpaudās visā dzīvē. Viņ� ļāvās garastāvoklim, reizēm kļuva ass pat pret Grētiņu, tik�lab pa�a, kā citu cilvēku trūkumi sagādāja viņam īstas cie�a�nas, viņ� bie�i kļuva zobgalīgs un lāgiem, nevienam ne vārda nebildis, pazuda uz vairākām nedēļām. Viņ� bija �ķīries, tika uz�skatīts par meitu mednieku, un sākumā, pagāju�ajā gadā, Grētiņa juta, ka Bērks viņu izmanto visvienkār�ākai, visnepārprotamakai vajadzībai, bet pa�laik, lūkodamās uz slaido, baskājaino, nelielo vīrieti mīkstajos, tum�zilajos rītasvārkos (kāda nejau�a laimīga krāsu saskaņa!), viņa apzinājās, ka mii viņu un negrib neviena cita, vienīgi viņu, un spētu nest jebkuru upuri, lai tikai paliktu visu mū�u kopā ar viņu.

Iepriek�ējā vakarā, teikdama brālim, ka vēlas gulēt ar vienu, nevis desmit vīrie�iem, viņa domāja par Bērku. Un patiesi, kop� viņu sakara sākuma viņa nebija vairs ielaidusies ne ar vienu citu, izņemot retās reizes, kad Vilijs viņai tuvojās sērīga mai�guma brī�os; tic bija nelaimīgi, pārejo�i salab�anas mēģinājumi, gandrīz aizmirstas laulības dzīves reminiscences.

Bērks viņai reiz jautāja, vai viņa vēl guļ ar vīru, un viņa tam pateica patiesību. Pat atzinās, ka viņai tas sagādā baudu. Nebija vajadzības melot: �is bija vienīgais cilvēks viņas dzīvē, kuram varēja uzticēt visu, kas vien jebkad nodarbināja viņas prātu. Viņ� savukārt atzinās, ka nav pieskāries nevienai sievietei kop� viņu tik�anās, un Grētiņa bija pārliecināta, ka viņ� runā patiesību.

��� Skaistā Grētiņa, � viņ� sacīja, atraudamies no kafijas tases, � labā Grētiņa, krā�ņā Grētiņa. Ai, cik jauki būtu, ja tu ik rītu man ienestu brokastis!

��� Ai, � viņa atsaucās, � tu �odien esi labā garastāvoklī.

��� Ne visai, � viņ� atteica. Nolicis tasi, viņ� piegāja pie Grētiņas, un viņi aplika roku viens otram ap vidu. � Man gaidāma drausmīga pēcpusdiena. Pirms stundas piezvanīja mans aģents, pustrijos man jābūt �Colutnbia� kantorī. Viņi grib, lai es braucu uz Rietumiem uzņemt filmu. Diviem lāgiem lūkoju tevi sazvanīt, bet neviens neatbildēja.

Tālrunis tie�ām bija zvanījis, kad viņa pārnāca mājās, otr�reiz � kad ģērbās. Mīli mani rit, �odien man nav laika. Mīla amerikāņu gaumē. Bet rit Bilija klase neies uz muzeju, atbrīvojot viņu līdz pieciem. Rīt viņai pulksten trijos jābūt pie skolas. Kais�lība saskaņā ar bērna stundu sarakstu.

��� Es dzirdēju telefonu zvanām, � Grētiņa sacīja, atrauda�mās no viņa, � bet nepacēlu klausuli. � Viņa izklaidīgi aizkūpi�nāja cigareti. � Domāju, ka tu �ogad iestudē lugu, � viņa pie�bilda.

��� Met prom cigareti! � Berks uzsauca. � Tiklīdz slikts re�isors grib parādīt divu personu vārdos neizteikto saspīlējumu, viņ� liek ķerties pie cigaretes.

Viņa pasmējās un nospieda cigareti.

��� Luga vēl nav gatava, � Bērks paskaidroja, � un tādā tempā, kādā to pārraksta, nebūs gatava arī nākamgad. Bet viss pārējais, ko man piedāvā, ir drabiņas. Neesi tik bēdīga!

��� Es neesmu bēdīga, � viņa atteica, � esmu tikai nīgra, nepiegulēta un vīlusies.

Nu sāka smieties viņ�. � Grētiņas leksika, � viņ� sacīja, � kā ar cirvi pa pieri. Vai �ovakar nevari?

��� Vakari ir izslēgti. Tu ta�u zini. Tas nozimētu iziet atklā�tībā. Un to es negribu. � Ar Viliju nekad neko nevarēja zināt. Pēk�ņi viņ� divas nedēļas no vietas vatļ, jautri svilpodams, ieras�ties vakariņās. � Vai tā būs laba filma?

��� Varētu iznākt laba. � Viņ� paraustīja plecus un paberzēja zili melnos bārdas rugājus. � Varētu iznākt. Godīgi sakot, man vajadzīga nauda.

��� Tev ta�u pērn bija sensacionāli panākumi, � viņa iemi�nējās. Grētiņa zināja, ka nedrīkst kurināt, tomēr kurināja.

��� Nodokļi un alimenti liek manai bankai brēkt nelabā balsī. � Viņ� saviebās. � Linkolns 1863. gadā atbrīvoja vergus, bet aiz�mirsa precētos vīrus.

Mīlestība, glu�i kā viss pārējais mūsdienās, atkarīga no no�dokļiem. Apskausimies starp nodokļu veidlapām. � Man vaja�dzētu, � viņa sacīja, � tevi iepazīstināt ar D�oniju Ilītu un savu brāli. Tie izlokās kā zu�i cauri visiem nodokļu likumiem.

��� Biznesmeņi, � viņ� atteica. � Viņiem zināmi burvju vārdi. Kad mans juriskonsults ieskatās manos naudas dokumen�tos, viņ� sakampj galvu un raud. Nav jēgas raudāt par naudu, kuru nevar dabūt. Tātad � uz Holivudu! īstenībā es priecājos. Kādēļ gan lai re�isors mūsu dienās neiestudētu arī filmas? Ve�cais pieņēmums, ka teātris ir kaut kas svēts, bet kino � balagāns, ir tīrais snobisms un nomiris kopā ar Deividu Belasko. Ja tu man jautātu, kur� ir mūsu laika lielākais dramatiķis, es teiktu � Federiko Fellīni. Un manā laikā nav izrādīta labāka luga kā �Pilsonis Kanē�, bet tā bija tīrā Holivuda. Kas zina � es vēl varu kļūt par piecdesmito gadu Orsonu Velesu.

B.ērks runādams staigāja �urp un turp, un Grētiņa redzēja, ka viņ� tie�ām tic tam, ko saka, vismaz lielākajai daļai, un jau aizrāvies ar jauno pavērsienu savā karjerā. � Protams, Holivudā ir arī maukas, bet neviens ta�u nopietni netic arī tam, ka Sūberta Aleja ir klosteris. Skaidrs, man vajag naudas, un, dolāru ieraudzījis, es nenovēr�os, bet arī nedzenos par visām varēm tam pakaļ. Pagaidām vēl ne. Un ceru, ka nedarī�u to nekad. Sarunas ar �Coiumbia� turpinās jau veselu mēnesi, un viņi man dod pilnīgi brīvas rokas � scenāriju, kādu es pats gribu, scenāristu � kādu vēlos, nekādas kontroles, visus nepiecie�amos āra uzņēmumus, pēdējais vārds montā�ā pieder man, vārdu sakot, varu darīt, ko gribu, kamēr turos bud�eta ietvaros. Un bud�ets ir pieklājīgs. Ja iilma neiznāks tikpat laba kā lugas, ko esmu iestudējis Brod�vejā, tad vainīgs bū�u vienīgi es, neviens cits. Tev būs jāatbrauc uz premjeru. Gribu, lai tu aplaudē �

Viņa pasmaidīja, bet tikai viņam par prieku. � Tu man ne�teici, ka esat jau tik tālu. Vairāk nekā mēnesi.. .

�� Esmu briesmīgi noslēpumains tips, � viņ� sacīja, � ne�gribēju stāstīt, kamēr vēl nekas konkrēts nebija zināms.

Viņa aizkūpināja cigareti, lai ar kaut ko nodarbinātu rokas un seju. Pie velna ar re�isoru stresa nodrāztajām frāzēm! � Un ko es darī�u? Palik�u �eit? � viņa jautāja cauri dūmiem, kaut zināja, ka nevajadzēja jautāt.

��� Ko tu darīsi? � Viņ� domīgi paraudzījās Grētiņā. � Lid�ma�īnas lido katru dienu.

��� Kurā virzienā?

��� Abos virzienos.

��� Kā tev liekas � cik ilgi mēs abi kopā izturētu?

��� Divas nedēļas. � Viņ� piesita knipi kādai glāzei uz galda � un noskanēja it kā sīks pulkstentiņ�, kas nosit nenoteiktu stundu. � Visu mū�u.

�� Ja es ar Biliju aizbrauktu uz Rietumiem, � viņa mierīgā balsī jautāja, � vai mēs varētu dzīvot pie tevis?

Viņ� piegāja viņai klāt, saņēma viņas galvu abās plaukstās un noskūpstīja viņu uz pieres. Viņai vajadzēja mazliet pieliekties, lai saņemtu skūpstu. � Ak dies, � viņ� klusi noteica, tad atrā�vās nost. � Man vēl jānoskujas, jānodu�ojas, jāapģērbjas, � viņ� sacīja, � tikpat nokavē�os.

Grētiņa noskatījās, kā viņ� skuvās, du�ojās un ģērbās, tad kopā ar viņu aizbrauca taksometrā līdz kantorim Piektajā avē�nijā, kur viņam bija norunāta tik�anās. Viņ� nebija atbildējis 11/. viņas jautājumu, tikai palūdza, lai viņa vēlāk piezvanot, viņ� pastāstī�ot, ko kinoļaudis viņam teiku�i.

Kopā ar viņu Grētiņa izkāpa no taksometra un visu pēcpus�dienu noklaiņoja pa veikaliem, nopirka kleitu un d�emperi, kaut skaidri zināja, ka pēc nedēļas ies tos apmainīt.

Pulksten piecos atkal biksēs un vecajā tvīda mētelī, bez pesārija viņa stāvēja pie Bilija skolas vārtiem, gaidīdama klasi at�grie�amies no Dabas vēstures muzeja.

III

Pievakarē viņ� bija noguris. Visu rīta pusi iznāca noņemties ar juristiem, un viņ� atklāja, ka juristi ir visnogurdino�ākie ļau�dis �ai pasaulē. Vismaz viņam tā likās. Pat tie, kas strādāja viņa labā. Nemitīgā cīņa par profitu, problemātiskā, komplicētā, ne�sagremojamā valoda, apslēptu izeju, piespiedlidzekļu, izdevīgu kompromisu meklē�ana, nekautrīgā dzī�anās pēc naudas viņam bija pretīga, kaut arī no visa ta ieguva tie�i viņ�. Tomēr sarunās ar advokātiem viņ� iemantoja vienu vērtigu atziņu � viņ� rīko�jies pareizi, noraidīdams Tedija Boilcna piedāvājumu finansēt viņam jurisprudences studijas.

Pēcpusdienā pienāca arhitektu kārtaļ un arī tie viņu nogur�dināja. Viņ� patlaban stradāja pie tirdzniecības centra plāniem, un viesnīcas istabā visās malās mētājās rasējumi. Paklausīdams D�onija Hīta padomam, viņ� izraudzījās firmu, kur strādāja jauni arhitekti, kas jau bija izpelnīju�ies vairākas nozīmīgas godalgas, bet vēl joprojām alka jaunu panākumu. Viņi neap�aubāmi bija dedzīgi un apdāvināti, ta�u galvenokārt strādāju�i lielās pilsē�tās un sapņoja vienīgi par stiklu, tēraudu un betonu, bet Rūdolfs, lai gan zināja, ka arhitekti viņu uzskata par neglābjamu mietpil�soni, tomēr pastāvēja uz tradicionālām formām un tradicionāliem materiāliem. Tā nebija īsti viņa pa�a gaume, bet viņ� saprata, ka tie�i �ādu kompleksu cilvēki, kas jaunajā centrā iepirksies, novēr�tēs vislabvēlīgāk. Un katrā ziņā tas būs vienīgais projekts, kādu akceptēs Koldervuds. �Gribu, lai tas atgādina vcca Jaunanglijas ciema ielu,� neatlaidīgi atkārtoja Rūdolfs, bet arhitekti vaima�nāja. �Balti kārniņi un teātris ar torni, tā ka to pa gabalu var noturēt par baznīcu. Tas ir konservatīvs lauku novads lauku at�mosfērā, un turienie�i labprātāk tērēs naudu tādā vidē, kurā jū�tas labi un kā savās mājās.�

Arhitekti vairākkārt bija grasīju�ies visu pamest, Bet Rū�dolfs lūdza: �Izdariet �oreiz tā, pui�i. Nākamreiz varēsiet vairāk strādāt pēc sava prāta. Sis ir tikai pirmais komplekss veselā virknē, un turpmākajā darba gaitā rīkosimies drosmīgāk.�

Iesniegtie plāni vēl stipri at�ķīrās no viņa iecerēm, ta�u, ska�toties uz �odien atnestajiem darba rasējumiem, viņ� redzēja, ka arhitekti beidzot tomēr padosies.

Viņam sāpēja acis, un, rakstīdams piezīmes uz plāniem, viņ� sāka apsvērt, vai nevajadzēs iegādāties brilles. Uz rakstām�galda stāvēja viskija pudele, viņ� ielēja sev glāzē un aizgāja uz vannas istabu pieliet ūdeni. Maziem malciņiem dzerdams viskiju, viņ� izpleta uz rakstāmgalda stīvās vatmaņpapīra loksnes. Ierau�dzījis milzīgo uzrakstu �KOLDERVUDS�, ko arhitekti bija ieski�cēju�i virs centra ieejas, viņ� nepatikā sarāvās. Uzraksts naktī lies�mos daudzkrāsainā neonā. Koldervuds uz vecumdienām centās iemantot popularitāti un nemirstību, ņemot talkā zibo�ās, krāsai�nās neona caurules, un neviens no Rūdolfa smalkjūtīgajiem no�rādījumiem, ka tirdzniecības centram vajadzētu saglabāt pēc iespējas vienkār�u izskatu, neatrada dzirdīgas ausis.

Iezvanījās tālrunis, un Rūdolfs paskatījās pulkstenī. Toms bija solījis ierasties piecos, un nu jau vairs daudz netrūka no pieciem. Viņ� pacēla klausuli, bet zvanītājs nebija Toms. Viņ� pazina D�onija Hīta sekretāres balsi. � Mister D�ordeik? Misters Hīts vēlas ar jums runāt.

Saīdzis viņ� gaidīja D�oniju pienākam pie telefona. Viņ� darbu tā neorganizēs, vienalga, kas piezvanīs, tūliņ arī varēs runāt, tik�līdz klausule būs pacelta. Dro�i vien Amerikā ik dienu ir ļoti daudz klientu un pircēju, kas saīgu�i noliek klausuli, kad sekre�tāre lūdz pagaidīt, pajūk ļoti daudz darījumu, liek noraidīti ielū�gumi, daudzas sievietes �ā īsā gaidī�anas brī�a dēļ nolemj pateikt: nē.

Kad D�onijs Hīts beidzot atsaucās: � Hallo, Rūdij! � Rū�dolfs savu saīgumu tomēr neizrādīja.

�� Sadabūju informāciju, kuru tu man lūdzi, � sacīja D�o�nijs. � Vai tev ir zīmulis un papīrs?

��� Jā.

D�onijs nosauca detektīvu aģentūras adresi un tālruņa nu�muru. � Esmu dzirdējis, ka tiem varot uzticēties, � D�onijs piebilda. Viņ� nejautāja, kādam nolūkam Rūdolfs meklē privāt�detektīvu, kaut gan klusībā dro�i vien būs centies to uzminēt.

�� Paldies, D�onij, � Rūdolfs teica, kad bija pierakstījis nosaukumu un adresi, � paldies par pūlēm.

��� Nav par ko, � D�onijs atteica, � Vai vakarā esi brīvs?

� Diem�ēl ne, � Rūdolfs sacīja. Viņam nebija vakarā nekas darāms, un, ja D�onija sekretāre nebūtu likusi viņam gaidīt, viņ� būtu teicis � jā.

Nolicis klausuli, viņ� jutās drausmigi noguris un nolēma uz detektīvu aģentūru piezvanīt rīt. Neparastais nogurums viņu pār�steidza. Viņ� neatcerējās, ka būtu kādreiz juties noguris piecos pēcpusdienā.

Ta�u pa�reiz viņ� neap�aubāmi bija noguris. Vecums? Pa�am sanāca smiekli. Viņam divdesmit septiņi gadi. Viņ� palūkojās spogulī. Melnajā sukājurnā neviena sirma matiņa. Nekādu mai�siņu zem acīm. Tīrajā olīvkrāsas ādā nekādu uzdzīves vai slēptas slimības pazīmju. Ja ari viņ� pa�laik bija pārstrādājies, jaunek�līgajā, apvaldītajā, gludajā sejā tas neatspguļojās.

Un tomēr viņ� bija noguris. Tāpat ar visām drēbēm viņ� at�likās gultā, cerēdams pirms Toma atnāk�anas uz pāris minūtēm iesnausties. Bet miegs nenāca. Māsas iepriek�ējā vakarā teiktie nievājo�ie vārdi joprojām skanēja ausis, tāpat kā nebija devu�i mieru visu dienu, kamēr viņ� cīnījās ar advokātiem un arhitek�tiem. �Vai tu vispār spēj par kaut ko priecāties?� Viņ� netika aizstāvējies, kaut gan būtu varējis paskaidrot, ka viņam patīk strādāt, patīk apmeklēt koncertus, ka viņ� neiedomājami daudz lasa, iet uz teātriem, sacīkstēm, mākslas galerijām, ka viņam patīk skrējieni no rīta, patīk braukt ar motociklu, ka viņam dara prieku redzēt māti sē�am pretī pie galda � ne draudzīgu, ne mīlamu, bet ar viņa pūliņiem tomēr dzīyu un viņa mājā, nevis kapā vai invalidu namā.

Grētiņa sirga ar mūsu gadsimta slimību. Viņai viss balstī�jās uz dzimumdzīvi. Visam pamatā dzī�anās pēc svētā orgasma. Viņa dro�i vien teiktu � mīlestība, bet attiecībā uz Rūdolfu pietiktu to nosaukt par seksu. No savas pieredzes viņ� sprieda, ka par gūto laimi jāsamaksā pārāk augsta cena, kas saindē jeb�kuru laimes izjūtu. Kas gan tā par laimi, ja nekautrīgs sievi�ķis �etros no rīta pielīp kā dēle un negantā niknumā triec tev sejā glāzi tādēļ vien, ka tev pieticis ar divām stundām viņas tuvuma? Ja muļķa skuķēns savu draugu klātbūtnē tevi ķircina uz nebēdu, liek justies kā no�ēlojamam einuham un pēc tam gai�ā dienas laikā nekautrējoties grū� tev roku kājstarpē? Tas bija sekss vai varbūt kaut kas līdzīgs mīlestībai, kas sākumā saveda kopā viņa tēvu un māti, bet beigās tas viņus padarīja līdzīgus krātiņā iesprostotiem plēsīgiem zvēriem, kas viens otru iznīcināja. Un otrās paaudzes laulības. Piemēram, Toms. Kāda nākotne viņu gaida tās �inksto�ās, alkatīgās, stulbās, absurdās lelles gūstā? Un pati Grētiņa, augstprātīga un ciniska savā nevarīgajā juteklībā, pati sevi nicinot daudzo gultu dēļ, kurās vārtās, bez mērķa un jēgas dzīvodama kopā ar nicināmu, krāptu vīru? Kur� galu galā noslīdējis līdz detektīvu aģentūrai, līdz glūnē�anai pa atslēgas caurumu, līdz advokātiem un laulības �ķir�anai � viņ� vai viņa?

Iezvanījās tālrunis. � Jūsu brālis ir vestibilā, mister D�ordeik, � pavēstīja administrators.

���� Palūdziet, lai viņ� brauc aug�ā. � Rūdolfs izlēca no gul�tas un nogludināja segu. Nezin kādēļ viņam negribējās, lai Toms redzētu, ka viņ� gulējis; tas brālim ļautu iztēloties viņa dzīvi laiskumā un greznībā. Ātri viņ� sabāza visus rasējumus sienas skapī. Viņ� gribēja, lai istabā nebūtu nekādu pieturas punktu. Viņ� nevēlējās brāļa acīs izlikties nozīmīgs, lielos darījumos iesaistīts.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Rūdolfs gāja tās at�vērt. Vismaz kaklasaiti apsējis, Rūdolfs ne visai cildeni konsta�tēja, laikam viesnīcas administratoram un liftazēnam par godu. Paspiedis Tomasam roku, viņ� sacīja: � Nāc iek�ā un apsēdies. Iedzersim? Man te, aug�ā, ir pudele viskija, bet varu piezvanīt un palūgt kaut ko citu.

��� Iztiksim ar to pa�u. � Tomass stīvi apsēdās atpūtas krēslā. Kaulainās rokas ļengani nokarājās. 2akete savilkās ap varenajiem pleciem.

��� Ūdeni? � Rūdolfs jautāja. � Varu piezvanīt un palūgt sodu, ja tu�

��� Dod vien ar ūdeni.

Es tērgāju kā nervoza namamāte, Rūdolfs nodomāja, aizgājis uz vannas istabu un uzpildījis Tomasa glāzi ar ūdeni no krāna.

��� Priekā! � Rūdolfs pacēla glāzi.

��� Jā, � Tomass noteica. Viņ� dzēra kā izslāpis.

��� �orīt avīzēs bija vairākas labas atsauksmes, � Rūdolfs sacīja.

��� Jā, � Tomass atteica. � Es izlasīju avīzes. Bet netērēsim laiku, Rūdij. � Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka biezu aploksni. Tad piecēlās, piegāja pie gultas, pavēra aploksni un apvērsa otrādi. Pār gultu nolija naudas lietus.

��� Velns parāvis, Tom, ko tu dari? � Rūdolfs jautāja. Viņ� ar skaidru naudu nerīkojās � viņam tikai retumis bija kabatā vairāk par piecdesmit dolāriem �, tādēļ banknotes, kas nolidinājās pār gultu, viņu mazliet satrauca, .�ķita kaut kas neatļauts, atgādi�nāja laupījuma dalī�anu gangsteru filmās.

��� Viss simt dolāru banknotēs. � Tomass saburzīja tuk�o aploksni un ar trāpīgu metienu ielidināja to papīrgrozā. � Piecu tūksto�u dolāru vērtībā. Tas pieder tev.

��� Nesaprotu, par ko tu runā, � Rūdolfs sacīja, � tu man nekā neesi parādā.

��� Tā ir nolādētā skolas nauda koled�ai, kuru tu manas vai�nas dēļ nedabūji, � Tomass sacīja. � To vajadzēja atdot tiem Ohaijo blē�iem. Gribēju to nodot tēvam, bet viņ� tad jau bija pa�galam. Tagad tā pieder tev.

��� Tev pārāk grūti nauda jāpelna, � teica Rūdolfs, atcerē�damies pagāju�ās nakts asinis, � lai to �itā bārstītu.

��� So naudu neesmu darbā pelnījis, � Tomasssacīja. � Es to ieguvu viegli � tie�i tāpat, kā tēvs savējo pazaudēja, � ar iz�spie�anu. Tas bija sen. Nauda gadiem gulēja seifā un gaidija. Neraizējies, brāl. Neesmu tās dēļ pat sēdējis.

��� Tas ir muļķīgs �ests, � Rūdolfs noteica.

��� Es esmu muļķa cilvēks, � sacīja Tomass, � un muļķīgi ir mani �esti. Ņem vien. Tagad esmu ticis no tevis vaļā. � Viņ� atgāja no gultas un vienā paņēmienā iztuk�oja glāzi. � Tad nu ie�u.

��� Pagaidi. Apsēdies. � Rūdolfs pastūma brāli uz krēsla pusi. Pat tik pavir�i pieskaroties Toma plecam, viņ� izjuta brāļa draus�mīgo spēku. � Man tās naudas nevajag. Man klājas lieliski. Nu�pat noslēdzu darījumu, kas mani padara par bagātu cilvēku, es�

��� Priecājos dzirdēt, bet vienam ar otru nav nekāda sakara.� Tomass palika stāvam kā zemē ieaudzis. � Es gribu atpirkties no mūsu nolādētās ģimenes � tas ir viss.

��� Es to neņem�u, Tom. Noguldi to bankā � vismaz savam puikam.

��� Gan es pratī�u parūpēties par savu puiku, lūdzami, nerai�zējies par tol � Tagad viņa balss kļuva draudīga.

��� Tā nav mana, � Rūdolfs bezpalīdzīgi pretojās. � Ko es, velns parāvis, lai ar to iesāku?

��� �urā virsūl Notriec ar meitām! Ziedo savai iemīļotajai lab�darības biedrībai, � Tomass atteica, � es atpakaļ to neņem�u.

��� Dieva dēļ, apsēdies jel! � �oreiz Rūdolfs spēcīgi piestūma brāli pie atpūtas krēsla, riskēdams nākamajā mirklī saņemt bel�zienu. � Man ar tevi jāaprunājas.

Rūdolfs no jauna piepildīja glāzes un apsēdās brālim pre�tim uz cieta koka krēsla. Logs bija mazliet pavērts, un �ad tad istabā iesitās vējpūsma. Naudaszīmes uz gultas viegli sakustē�jās kā mazi, drebo�i dzīvnieciņi. Gan Tomass, gan Rūdolfs bija apsēdu�ies cik vien iespējams tālāk no gultas, it kā tam, kur� pirmais kādai banknotei pieskarsies, vajadzētu visu pievākt.

��� Paklau, Tom, � Rūdolfs iesāka, � mēs vairs neesam pui�kas, kam jāguļ vienā gultā, kas bendē viens otram nervus, kas, varbūt pa�i to neapzinādamies, sacen�as. Mēs esam divi pieau�gu�i vīrie�i un turklāt brāļi.

��� Kur tu biji desmit gadus, brāli, tu un princese Grētiņa? � Tomass jautāja. � Vai jūs man esat jel reizi atsūtīju�i kaut atklāinīti?

�� Piedod man, � Rūdolfs teica, � un, ja tu runāsi ar Grētiņu, ari viņa lūgs, lai tu piedod.

�� Ja man gadīsies viņu ieraudzīt pirmajam, � Tomass sa�cīja, � viņa netiks man tik tuvu, lai uzsauktu kailo.

�� Vakarvakarā, kad redzējām tevi ringā, mēs sapratām, � Rūdolfs netlaidās, � ka esam viena ģimene un mums ir pienā�kumi citam pret citu.

�� Man bija pienākums � pieci tūksto�i. Tur uz gultas tie ir. Vairāk nevienam nekādu pienākumu nav. � Tomass runādams bija nodūris galvu, tā ka zods gandrīz spiedās krūtīs.

�� Vienalga, ko tu saki, vienalga, ko tu domā par manu iz�turē�anos līdz �im, � Rūdolfs sacīja, � tagad es gribu tev palīdzēt.

��� Man palīdzība nav vajadzīga. � Tomass iztuk�oja gandrīz visu glāzi.

��� Ir gan. Redzi, Tom, � Rūdolfs sacīja, � es neesmu liet�pratējs, bet esmu noskatījies pietiekami daudz boksa sacīk�u, lai saprastu, ko no katra boksera var gaidīt. Tu neiziesi sveikā. Tevi smagi ievainos. Tu esi profesionāls bokseris. Nav grūti kļūt par �empionu savā tuvākajā apkārtnē, bet, kad tev ringā būs jāstājas pretī labi trenētiem, spēcīgiem, godkārīgiem bokseriem � un tur�pmāk tev katrs nākamais pretinieks būs spēcīgāks par iepriek�ējo, jo pagaidām tu vēl kāp aug�up, � tevi sasitīs lupatās. Nemaz jau nerunājot par iek�ējiem ievainojumiem, smadzeņu satricinā�jumiem, pārsituma brūcēm, nierēm �

��� Ar vienu ausi es dzirdu tikai pa pusei, � Tomass pārstei�dzo�ā kārtā atzinās. Profesionālā saruna viņu it kā atbrīvoja no �aulas, kurā viņ� bija ieslēdzies. � Nu jau vairāk nekā gadu. Bet dievs ar viņu, neesmu muzikants.

��� Nemaz nerunājot par ievainojumiem, � Rūdolfs turpināja, � pienāks diena, kad tu būsi vairāk zaudējis nekā ieguvis vai arī tā izpumpēts, ka tevi katrs puika nogāzīs gar zemi. Tu pats to esi desmitiem rei�u redzējis. Un tās būs beigas. Tevi vairs nelaidīs ringā. Cik tev būs atlicis naudas? No kā tu dzīvosi, kad trīsdesmit vai trīsdesmit piecu gadu vecumā būs jāsāk viss no jauna?

�� Nemālē velnu uz sienas, draņķagabals tāds! � Tomass iesaucās.

� Esmu reālists. �Rūdolfs piecēlās un vēlreiz piepildīja Tomasa glāzi, lai viņu vēl brīdi aizkavētu.

�� Tas pats vecais Rūdijs, � Tomass zobgalīgi uzbilda.

�� Vienmēr viņam pie rokas labs, reāls padoms mazajam brā�lītim.

��� Es tagad esmu lielas organizācijas vadībā, � Rūdolfs sacīja, � man vajadzēs daudz darbinieku. Es atrastu darbu arī tev, pastāvīgu darbu �

��� Ko tad es tur darītu? Vadītu kravas ma�īnu par piecdesmit dolāriem nedēļā?

��� Atrastos arī labāks darbs. Tu neesi muļķis. Varētu uz�strādāties par kādas filiāles vai nodaļas vadītāju, � Rūdolfs sa�cīja, pats nebūdams pārliecināts, vai nemelo. � Vajadzīgs vienīgi vesels saprāts un laba griba mācīties.

��� Vesela saprāta man nav, un mācīties negribu, � Tomass atteica, � vai tad tu to nezini? � Viņ� piecēlās. � Nu man jāiet. Mani gaida ģimene.

Rūdolfs paraustīja plecus, paraudzījās uz gultu, kura viegli plivinājās banknotes. Arī viņ� piecēlās.

��� Lai paliek, kā tu vēlies, � viņ� sacīja, � pagaidām.

��� Nekāda pagaidām nav. � Tomass gāja uz durvīm.

��� Es aizie�u pie tevis apskatīt puiku, � Rūdolfs sacīja.

��� �ovakar? Aizvedī�u tevi ar sievu vakariņās. I\o tu par to saki?

��� Saku, ka nav ko ērmoties. � Tomass atvēra durvis un palika tajās stāvam, � Atnāc kādreiz, kad bū�u ringā. Paņem Grētiņu līdzi. Man līdzjutēji noder. Tikai nepūlieties nākt uz ģērbtuvi.

��� Pārdomā vēlreiz visu. Tu zini, kur vari mani sastapt, � Rūdolfs gurdi sacīja. Viņ� nebija pieradis pie sakāvēm, un �ī viņu nogurdināja. � Tu jau gan varētu aizbraukt uz Vitbiju un pa�teikt �labdien� mātei. Viņa taujā pēc tevis.

��� Ko tad viņa grib zināt � vai esmu jau pakārts? � To�mass nīgri iesmējās.

��� Viņa teica, ka gribot pirms nāves vēl vismaz reizi tevi redzēt.

��� Maestro, � Tomass iesaucās, � lūdzu, vijoles!

Rūdolfs uzrakstīja Vitbijas adresi un tālruņa numuru. � Tur mēs dzīvojam, ja tu kādreiz mainītu savas domas.

Tomass mirkli vilcinājās, tad paņēma papīriņu un nevērīgi iebāza kabatā. � Satiksimies pēc desmit gadiem, brāl, � viņ� sacīja. � Varbūt. � Viņ� izgāja un aizvēra durvis. Istaba pēc viņa izie�anas �ķita lielāka.

Rūdolfs stingi noraudzījās uz durvīm. Cik ilgi spēj dzīvot naids? Ģimenē laikam mū�īgi. Traģēdija D�ordeiku namā, kas tagad kļuvis par universālveikalu. Viņ� piegāja pie' gultas, sa�rausa naudu un rūpīgi iebāza aploksnē, ko aizlipināja. Bija par vēlu noguldīt naudu bankā, vajadzēs uz �o nakti nodot to vies�nīcas seifā.

Viens bija skaidrs. Savām vajadzībām viņ� to neizmantos. Rīt pat ieguldīs uz brāļa vārda D.K. akcijās. Viņ� bija pārliecināts � pienāks brīdis, kad Tomasam �ī nauda noderēs. Un ap to laiku būs daudz vairāk nekā pieci tūksto�i dolāru. Ar naudu, protams, nevar nopirkt piedo�anu, bet drīkst ta�u cerēt, ka galu galā tā palīdzēs aizdziedēt brūces.

Viņ� bija līdz nāvei noguris, bet par miegu ne domas. Viņ� atkal izvilka no skapja arhitektu rasējumus, grandiozas ieceres, papīrā ietvertus sapņus, nepilnīgi īstenotas ilgu gadu cerības. Viņ� noraudzījās ar zīmuli uzvilktajās līnijās, kas pēc se�iem mēne�iem būs iemiesotas neonā un ziemeļu naktī izgaismos vārdu �Koldervuds�. Viņ� īgni saviebās.

Iezvanījās tālrunis. Runāja Vilijs, jautrs, bet nedzēris. � Komercprinci, � Vilijs sacīja, � vai tev nebūtu vēlē�anās atbraukt pie mums un paēst kopā ar veco kundzi un mani vakariņas? Aiz�iesim tepat uz tuvāko krodziņu.

�� Zēl, Vilij, � Rūdolfs atteica, � �ovakar esmu aizņemts. Man norunāta tik�anās.

�� Izbrīvē kādreiz brītiņu arī man, princi, � Vilijs bezrū�pīgi sacīja. � Uz drīzu redzē�anos!

Rūdolfs lēnām nolika klausuli. Ar Viliju viņ� laikam tik drīz vis netiksies, un vakariņas viņi nekādā ziņā kopā neēdis.

Atskaties, Vilij, ja ieej pa kādām durvīm!

�Mīļais dēls,� viņ� lasīja apaļīgā skolnieces rokrakstā rakstīto vēstuli. �Tavs brālis Rūdolfs laipnā kārtā man iedeva Tavu Ņujorkas adresi, un es izmantoju iespēju atjaunot sakarus ar savu zēnu, kas tik ilgus gadus bija pazudis.�

Jēziņ, viņ� nodomāja, vēstis no citas pasaules. Viņ� tikko bija pārnācis mājās un atradis vēstuli priek�namā uz galdiņa. Viņ� dzirdēja Terēzi virtuvē rosāmies ap katliem un mazo jautri krek�ķam.

� Es pārnācu! � viņ� uzsauca, iegāja dzīvojamā istabā, ap�sēdās uz oran�ās, ar satīnu apvilktās tahtas, kas bija nopirkta pēc Terēzes pieprasījuma, un �ūpoja vēstuli pirkstos, apsvēr�dams, lasīt tālāk vai arī tūliņ mest to projām.

Ienāca Terēze. Viņa bija apsējusies priek�autu, uz grimētās sejas spīdēja sīkas sviedru lāsītes; viņai aiz muguras kumuroja pui�elis.

��� Tev pienākusi vēstule, � viņa sacīja. Terēze nerādīja se�vi�ķi laipnu vaigu, kop� bija uzzinājusi, ka Tomass brauks uz Angliju, bet viņai jāpaliek mājās.

��� Jā.

��� Sievietes rokraksts.

��� Liecies mierā, to raksta mana māte.

��� Tu gribi, lai tam ticu?

��� Paskaties! � Viņ� piebāza vēstuli viņai pie deguna. Viņa samiedza acis. Terēze bija stipri tuvredzīga, bet liedzās valkāt brilles.

��� Trakoti jauns rokraksts tavai mātei, � viņa negribīgi no�teica. � Tad māte arī vēl. Tev gan tie radi aug kā sēnes pēc lietus.

Viņa gāja atpakaļ uz virtuvi, paņemdama līdzi arī bērnu, kas sāka kliegt, jo gribēja palikt pie tēva.

Terēzei par spīti, viņ� nolēma vēstuli izlasīt � redzēs, kas ve�cajai raganai sakāms.

�Rūdolfs man pastāstīja, kādos apstākļos jūs esat satiku�ies,� viņ� lasīja, �un man jāteic, ka biju stipri satriekta par Tavu profesijas izvēli. Lai gan nebūtu jābrīnās, ņemot vērā Tava tēva raksturu un priek�zīmi, kādu viņ� rādīja, visu laiku dauzīdams to drausmīgo maisu mūsu mājas pagalmā. Lai nu kā, pieņemu, ka tas tomēr ir godīgs darbs. Tavs brālis pastāstīja, ka Tev esot sieva un bērns. Ceru, ka esi laimīgs.

Rūdolfs neko nestāstīja par Tavu sievu, bet es ceru, ka Tava laulības dzīve ir laimīgāka par tēva un manu kopdzīvi. Nezinu, vai Rūdolfs Tev to pateica, bet Tavs tēvs vienā naktī pazuda kopā ar kaķi.

Es nejūtos labi, un man �ķiet, ka manas dienas ir skaitītas. Ļoti gribētos aizbraukt uz Ņujorku un sastapt savu dēlu un mazdēliņu, bet ceļo�ana man ir par grūtu. Ja Rūdolfs uzskatītu par iespējamu nopirkt auto sava motocikla vietā, ar kuru viņ� joņo pa pilsētu, varbūt tad man rastos iespēja aizbraukt pie Tevis. Viņ� tad varētu mani svētdienā pat aizvest uz baznīcu, lai man būtu iespējams sākt izpirkt ilgo bezdievību, kādā Tavs tēvs mani piespieda dzīvot. Ta�u man laikam nevajadzētu vis sūdzēties. Rūdolfs vienmēr pret mani bijis ļoti labs un nopircis man televizoru, kas padara garās dienas panesamas. Viņ� liekas tik aizņemts ar saviem projektiem, ka mājās atnāk vienīgi pārlaist nakts melnumu. Cik varu vērot, īpa�i pēc tā, kā viņ� ģērbjas, viņam laikam klājas ļoti labi. Bet viņam jau vienmēr patika glīti ģērbties, un naudu viņ� arī prata pieturēt.

Nevaru no tīras sirds sacīt, ka vēlētos redzēt visu ģimeni atkal kopā, jo Tavu māsu es ļoti pamatoti esmu izstūmusi no savas sirds. Ta�u, ja ieraudzītu abus savus dēlus atkal kopā, es laikam no prieka apraudātos.

Visu mū�u biju pārāk nogurusi, darbā pārmocīta, pārāk daudz spēka man prasīja Tava piedzēru�ā tēva iegribu izpildī�ana, lai parādītu Tev savu mīlestību, bet varbūt tagad, manās vecumdie�nās, mēs varētu saderēt mieru.

No Rūdolfa toņa nopratu, ka Tu neesi pret viņu izturējies se�vi�ķi draudzīgi. Var jau būt, ka Tev bija savi iemesli. Viņ� kļuvis par saltu, kaut gan ļoti uzmanīgu cilvēku. Ja nevēlies viņu satikt, es varētu Tev paziņot, kad viņa nebūs mājās; tas atgadās ar�vien bie�āk, un mēs abi varētu netraucēti paciemoties. Noskūpsti manu mazdēliņu. Tava mīlo�ā māte.�

�ēlīgā debess, viņ� nodomāja, balsis no kapa.

Viņ� sēdēja, turēdams vēstuli rokā, skatīdamies tuk�umā, ne�dzirdēdams, kā sieva virtuvē rāj mazo, domādams par gadiem, kas aizritēju�i virs ceptuves, par gadiem, kad viņ� jutās tālākā trimdā, kaut arī dzīvoja ar savējiem vienā mājā, nekā tad, kad viņu aizraidīja projām un pieteica, lai nekad vairs mājās ne acis nerāda. Varbūt viņ� aizbrauks apciemot veco kundzi, un noklausīsies vēlīno sūdzē�anos par mīļoto Rūdolfu, par savu labo gai�mataino puisīti.

Viņ� aizņemsies no Sulcija ma�īnu un aizvedīs māti uz baz�nīcu, jā, to izdarīs gan. Lai tad visi sasodītās ģimenes locekļi redz, cik aplam par viņu domāju�i.

II

Misters Makkenna, cēls, majestātisks pensionēts policists, kas tagad nodevās privātu noziegumu vajā�anai, izgāja no viesnīcas istabas, kur no glīta, melna roņādas portfeļa bija izņēmis ziņo�jumu un nolicis to uz Rūdolfa rakstāmgalda. � Esmu pārlieci�nāts, ka �eit savākta visa jums nepiecie�amā informācija par attiecīgo personu, � misters Makkenna bija teicis, mīlīgi smaidī�dams, ar apaļo roku nobraucīdams kailo pauri, solīdo platmali ar glīti uzlocītām maliņām uz rakstāmgalda nolicis. � Tik pil�nīgu ziņu ievāk�anai izseko�ana tie�ām bija samērā vienkār�a un neparasti īsa. � Detektīva balsī tai brīdī ieskanējās pat klusa neapmierinātība par Vilija nemākulīgo izturē�anos, kas prasījusi tik maz laika un tik maz profesionālas mākas viņa gaitu izse�ko�anai. � Domāju, ka sieva ar kompetenta advokāta palīdzību

bez grūtībām panāks laulības �ķir�anu, pamatojoties uz Ņujorkas �tata likumiem par laulības pārkāp�anu. Viņa nepārprotami ir cietusī puse, nepārprotami.

Rūdolfs ar riebumu paskatījās uz kārtīgā ma�īnrakstā ietverto ziņojumu. Laikam gan pieslēgties tālruņa līnijai ir vieglāk nekā nopirkt maizes klaipu. Par pieciem dolāriem katrs viesnīcas ad�ministrators atļaus sienā noslēpt mikrofonu. Pietiek izmaksāt sekretārei vakariņas restorānā, lai viņa izzvejotu no papīrgroza un salīmētu saplēstas mīlestības vēstules. Pamestas mīļākās ne�skoposies ar tēlainām liecībām. Policijas protokoli un komitejām nodotās slepenās liecības bija viegli pieejamas, nekas nebija par riebīgu, lai tām noticētu.

Viņ� pacēla klausuli, palūdza Grētiņas numuru un klausījās, kā telefoniste savieno. Atskanēja signāls, ka numurs aizņemts. Viņ� nolika klausuli, piegāja pie loga, pa�ķīra aizkarus un parau�dzījās ārā. Pēcpusdiena bija salta un drūma. Tālu lejā gājēji, sagriezu�ies pret vēju, apkakles sacēlu�i, steidzās drīzāk nokļūt patvērumā. īsta pensionētu policistu diena.

Viņ� atkal piegāja pie tālruņa un vēlreiz palūdza Grētiņas numuru. Vēlreiz atskanēja aizņemtas līnijas signāls. Viņ� īgni nometa klausuli. Gribējās �o pretīgo darījumu nokārtot pēc iespē�jas drīzāk. Uzvārdu neminot, viņ� bija konsultējies ar kādu labi pazīstamu advokātu, un tas bija devis padomu, lai cietusī puse kopā ar bērnu pirrns �ķir�anās prasības iesnieg�anas izvācas no kopējā dzīvokļa, ja nav iespējams pierunāt vīru, lai no dzīvokļa aiziet viņ�. Nekādā ziņā cietusī puse nedrīkst vairs pavadīt nakti zem viena jumta ar nākamo atbildētāju.

Pirms viņ� zvanīs Vilijām un parādīs detektīva ziņojumu, viņam par to jāpastāsta Grētiņai un jāpasaka, ka viņ� nolēmis runāt ar Viliju nekavējoties.

Ta�u tālrunī joprojām pīkstēja tas pats signāls. Cietusī puse tērzēja. Ar ko viņa runā � ar D�oniju Hītu, kluso, maigo mīlnieku, pastāvīgu mājas viesi, vai ar kādu citu no tiem desmit vīrie�iem, ar kuriem vairs nevēloties gulēt? Visvieglāk iegūstamā sieviete Ņujorkā. Mana māsa.

Viņ� palūkojās pulksteni: bez piecām minūtēm �etri. Vilijs dro�i vien ir atgriezies savā kabinetā un pirms pusdienām iebau�dīto martīni iespaidā tagad tīksmīgi snauduļo.

Rūdolfs pacēla klausuli un uzgrieza Vilija numuru. Vispirms atsaucās viena, tad otra sekretāre, bezpersoniski jaukas, rek�lāmu aģentūras burvīguma piestrāvotas balsis. � Hallo, komercprinci! � beidzot klausulē teica Vilijs. � Kādā sakarā man tiek parādīts tāds gods? � Pēc balss sprie�ot, viņ� bija izdzēris trīs martīni.

��� Vilij, � Rūdolfs sacīja, � tev tūliņ jāatnāk pie manis uz viesnīcu.

��� Paklau, draudziņ, es ta�u kā nekā esmu darbā un �

��� Brīdinu tevi, Vilij, ka būs labāk, ja nāksi tūliņ.

��� Okei, � Vilijs klusākā balsi atteica, � tikai pasūti man Ieaut ko dzeramu.

Bez dzeramā Vilijs sēdēja tai pa�ā krēslā, kur brīdi pirms viņa bija sēdējis ekspolicists, un rūpigi lasīja ziņojumu. Rū�dolfs stāvēja pie loga un raudzījās ārā. Viņ� dzirdēja papīru no�abam, kad Vilijs nolika ziņojumu uz galda.

��� Jā, � Vilijs noteica, � pēc �itā redzams, ka esmu bijis stipri nodarbināts puisēns. Ko tu ar to iesāksi tālāk?

Rūdolfs pastiepa roku, paņēma kopā saspraustās lapas, sa�plēsa tās sīkās driskās un iesvieda papīrgrozā.

��� Ko tas nozīmē? � Vilijs jautāja.

��� Tas nozīmē, ka es tās nespēju tālāk virzīt, � Rūdolfs sa�cīja. � Neviens to nedabūs redzēt un nekā par to neuzzinās. Ja tava sieva grib �ķirties, lai viņa pati gudro, kā dabūt �ķir�anos.

��� O, � Vilijs noteica, � tā bija Grētiņas ideja?

��� Ne glu�i. Viņa man sacīja, ka gribot �ķirties no tevis, bet paturēt zēnu, un es piesolījos viņai palīdzēt.

��� Asinssaites ir spēcīgākas par laulības saitēm, vai ne?

��� Kaut vai tā. Tikai ne manējās. �oreiz ne.

��� Tu par mata tiesu paglābies no nelie�a goda, komercprinci, � Vilijs sacīja. � Vai nav tiesa?

��� Ir.

��� Vai mana mīļotā sieva zina, ka esi to visu par mani sa�vācis?

��� Nē. Un neuzzinās arī.

��� Kādreiz nākamajos laikos es dziedā�u slavas dziesmas savam cildenajam svainim. Paskaties, teik�u savam dēlam, paska�ties cie�āk uz savu cēlo onkuli � un tu ieraudzīsi ap viņa galvu mirgojam oreolu. Velns parāvis, kaut kur �ajā viesnīcā ta�u jābūt kaut kam dzeramam!

Rūdolfs uzlika uz galda pudeli. Lai arī kā Vilijs centās jo�kot � ja �ai mirklī kāds izskatījās pēc cilvēka, kuram patiesi nepiecie�ams iedzert, tad tas bija viņ�. Vienā paņēmienā viņ� iztuk�oja pusglāzi. � Kas maksā rēķinu par �ito darbiņu? � viņ� jautāja.

��� Es.

��� Cik tad sanāk?

��� Pieci simti piecdesmit dolāru.

��� Būtu labāk atnācis pie manis, � Vilijs sacīja, � es tev to visu būtu izstāstījis divreiz lētāk. Vai man tā nauda tev jāatdod?

��� Liecies mierā, � Rūdolfs sacīja. � Es jums nekā neuz�dāvināju uz kāzām. Pieņem to kā kāzu dāvanu.

��� Labāka nekā sudraba paplāte. Pateicos tev, svaini. Vai tajā pudelē vēl kaut kas ir?

Rūdolfs ielēja. � Labāk noturies skaidrā prātā, � viņ� sa�cīja, � tev gaidāma nopietna saruna.

��� Jā, � Vilijs pamāja. � Skumja diena mums visiem bija tā, kad es tavai māsai �Algonkvīna� bārā izpirku pudeli �am�panie�a. � Viņ� sērīgi pasmaidīja. � Es viņu todien mīlēju un mīlu vēl tagad, un tur nu es guļu atkritumu grozā, � viņ� pa�māja uz papīra plēksnēm papīrgrozā, uz kura bija uzgleznota medību aina � mednieki ko�i sarkanos tērpos. � Vai tu zini, kas ir mīlestība?

��� Nē.

��� Es ari ne. � Vilijs pieceļas. � Es tad nu ie�u. Paldies par interesanto pusstundu.

Viņ� izgāja, Rūdolfam roku nesniedzis.

III

Vienu mirkli viņ�, nokļuvis pie mājas, negribēja ticēt savām acīm. Viņ� vēlreiz ieskatījās papīra strēmelē, ko Rūdolfs bija vi�ņam uzrakstījis, lai pārliecinātos, vai adrese tie�ām pareiza. At�kal virs veikala. Un apkārtnē, kas nav diez ko labāka par torei�zējo apkārtni Portfilipā. Redzot Rūdolfu Vorvika viesnīcas grez�najā istabā un klausoties viņa runās, varēja domāt, ka viņ� peld naudā. Ja nu tā arī ir, tad īres maksai viņ� to neiere.

Varbūt viņ� tikai veco kundzi tur �eit, bet pats mitinās smalkā dzīvoklī kaut kur pilsētas turīgo iedzīvotāju rajonā. Kaut ko tam�līdzīgu gandrīz varētu no glaunā brāļa sagaidīt.

Tomass iegāja patum�ajā kāpņu telpā, ieraudzīja D�ordeiku uzvārdu līdzās vienai zvanu pogai un piezvanīja. Viņ� gaidīja, bet atslēgas mehānisms klusēja. Viņ� bija mātei piezvanījis un solījies �odien atbraukt, un māte bija teikusi, ka bū�ot mājās. Svētdien viņ� nebija varējis atbraukt_ ciemos, jo, tikko ieminējās par to Terēzei, viņa sāka raudāt. Svētdiena piederot viņai, viņa raudādama �ēlojās, un viņa to neatdo�ot vecai grezelei, kas ne�esot pat papūlējusies atsūtīt apsveikumu, kad piedzimis tās mazdēls. Tā nu viņi atstāja pui�eli pie Terēzas māsas Bronksā, aizgāja Brodvejā uz kinoteātri un pēc tam vakariņās Tūts�ora restorānā, kur Tomasu uzpazina kāds sporta reportieris, un Terēze pilnā mērā izbaudīja savu dienu, tā ka tas varbūt tie�ām atsvēra divdesmit dolārus, ko vajadzēja samaksāt par vakariņām.

Tomass vēlreiz nospieda zvana pogu. Joprojām nekādas at�bildes. Iespējams, Tomass sarūgtināts nodomāja, Rūdolfs pēdējā brīdī piezvanījis un paziņojis, ka vēlas, lai māte viņam no�spodrina kurpes, vai, un viņa aiz prieka klupdama krizdama stei�gusies turp.

Viņ� pagriezās uz promie�anu, juzdamies gandrīz vai atvieg�lots, ka nevajadzēs sastapties vaigu vaigā ar māti. Tik traki kvēli jau viņ� to nemaz nebija vēlējies. Nemodiniet guļo�as mātes. Viņ� jau bija pie ārdurvīm, kad izdzirda atslēgas mehānismu iedūcamies. Viņ� pagriezās, atvēra durvis un kāpa aug�up.

Otrā stāva kāpņu laukumiņā atvērās durvis, un tur viņa stāvēja un izskatījās simt gadu veca. Viņa pagājās pāris pakā�pienu Tomasam pretim, un viņ� tūliņ saprata, kādēļ vajadzēja lejā tik ilgi gaidīt. Pārie�ana pāri istabai viņai laikam prasīja veselas piecas minūtes. Māte jau raudāja un bija izstiepusi rokas, lai viņu apskautu.

��� Mans dēls, mans dēls! � viņa raudādama iesaucās, un viņam ap kaklu apvijās rokas, tievas kā rīkstes. � Es jau domāju, ka nekad vairs tavu vaigu neredzē�u.

Viņa stipri smar�oja pēc odekolona. Viņ� maigi noskūpstīja mātes slapjo vaigu un mēģināja izprast, ko īsti �ai bridi izjūt.

Turēdamās viņam zem rokas, māte viņu ieveda dzīvoklī. Dzī�vojamā istaba bija maza un tum�a, un viņ� tūliņ uzpazina vecās mēbeles no Vanderhola ielas. Tās jau toreiz bija vecas un no�lietotas, tagad tās pārvērtu�ās par īstām graba�ām. Pa vaļē�jām durvīm varēja ieskatīties otrā istabā un redzēt rakstāmgaldu, gultu un grāmatas malu malās.

Ja viņ� spēj sapirkt tik daudz grāmatu, Tomass nodomāja, tad noteikti spētu iegādāties arī jaunas istablietas.

��� Apsēdies, apsēdies! � māte satraukta aicināja, aizvezdama viņu pie vienīgā � sagrabēju�ā mīkstā krēsla. � Kāda brīni�ķīga diena! � Balss viņai bija vārga un no pastāvīgās �inkstē�anas kļuvusi griezīga. Kājas sapampu�as, bezveidīgas, ieautas mīkstās invalīda tupelēs kā kroplei. Viņa kustējās tā, itin kā pirms ilgiem gadiem būtu cietusi katastrofā. � �Tu izskaties lieliski. Nu vienkār�i lieliski!� � -Viņ� atcerējās �os mātes jau agrāk lietotos vārdus � tie bija no �Vējiem līdzi�. � Es jau baidījos, ka manam puisēnam seja būs izķēmota, bet tu esi iz�veidojies ļoti glīts. Tu esi atsities manā ģimenē, izskaties pēc īra; tas skaidri redzams. Ne tāds kā tie divi. � Neveikli viņa rosījās �urp un turp gar krēslu, kurā viņ� sēdēja, stīvi izslējies. Mugurā viņai bija puķaina kleita, kas vaļīgi plīvoja ap vājo augumu. Resnās kājas rēgojās ārā no kleitas apak�as kā aplam piemon�tētas konstrukcijas, it kā viņai būtu pieliktas citas sievietes kājas. � Kāds skaists pelēks uzvalks! � viņa sacīja, pieskardamās Tomasa piedurknei. � īsts d�entlmeņa tērps. Es jau baidījos, ka tev joprojām būs mugurā pulovers. � Viņa līksmi iesmējās, dēla bērnību atmiņās aizvien vairāk romantizēdama. � Ai, es zināju, ka liktenis nespēs būt tik ne�ēlīgs, � viņa sacīja, � un novēlēs man ielūkoties sava bērna vaigā, pirms nomirstu. Bet tagad pa�radi man mazdēliņu. Tev ta�u ir viņa fotogrāfija. Ne�aubos, ka tu, tāpat kā visi lepni tēvi, nēsā to kabatas portfelītī.

Tomass pasniedza viņai bērna fotogrāfiju.

��� Kā viņu sauc?

��� Vezlijs, � Tomass sacīja.

��� Vezlijs Peizs, � māte nopriecājās. � Skaists vārds.

Tomass nepūlējās atgādināt, ka zēnu sauc Vezlijs D�ordeiks,

nestāstīja ari, ka bija veselu nedēļu cīnījies ar Terēzi, lai pieru�nātu viņu dot zēnam mazāk fantastisku vārdu. Bet Terēze rau�dāja, palika pie sava, un viņ� pēdīgi piekāpās. .

Māte valgām acīm raudzījās fotogrāfijā. Viņa noskūpstīja bil�dīti. � Mīļais mazulītis, � viņa noteica.

Tomass neatcerējās, ka māte viņu kādreiz bērnībā būtu no�skūpstījusi.

��� Tev mani jāaizved piemiņa.

��� Katrā ziņā.

��� Drīz.

��� Līdzko atgriezī�os no Anglijas, � viņ� teica.

��� No Anglijas! Tikko mēs viens otru esam atradu�i, tu brauc projām uz otru pasaules malu!

��� Tikai uz da�ām nedēļām.

��� Tev laikam klājas ļoti labi, � viņa sacīja, � ja vari atļau�ties tik tālu braukt atvaļinājumā.

��� Man tur būs darbs, � viņ� atteica. Viņ� negribēja piemi�nēt boksa cīņu. � Ceļu man apmaksā. � Negribēja arī, lai māte iedomājas, ka viņ� ir bagāts, kāds nebija. D�ordeiku ģimenē labāk gausties par trūkumu. Ar vienu sievieti, kas uzklūp katram mā�jās pārnestam centam, vienā ģimenē pilnīgi pietiek.

��� Ceru, ka naudu tu pietaupi, � māte sacīja. � Tavā pro�fesijā �

��� Noteikti, �� viņ� atteica. � Par mani neraizējies. � Viņ� palūkojās visapkārt. � To, ka Rūdolfs taupa naudu, var redzēt.

���� O, � viņa sacīja, � dzīvoklis. Nekāds lepnais jau nav. Bet es nevaru sūdzēties. Rūdijs algo vienu sieviņu, kas ik dienu nāk uzkopt dzīvokli un arī iepērkas, ja es kādreiz nevaru nokāpt lejā. Un viņ� sakās meklējam jaunu � lielāku dzīvokli. Kaut kur apak�stāvā, kur man nebūtu jākāpj, lai man būtu vieglāk. Par savu darbu viņ� daudz nerunā, bet viņmēnes avīzē bija raksts, ka viņ� esot viens no veiksmīgākajiem jaunajiem biznes�meņiem pilsētā, tāpēc es domāju, ka slikti viņam neklājas. Un viņ� rīkojas prātīgi, naudu pietaupīdams. Nauda bija mūsu ģi�menes traģēdija. Mani tā pirms laika padarīja par vecu sievu. � Viņa sāpīgi nopūtās. � Tavs tēvs �ai jautājumā bija glu�i sa�jucis. Bez traka ķīviņa no viņa nevarēja izspiest desmit dolāru vislielākajai dzīves nepiecie�amībai. Kad būsi Anglijā, tu varētu gan tā konfidenciāli painteresēties, vai kāds viņu tur nav redzējis. Tas ir cilvēks, kas var ieperināties jebkurā vietā. Viņ� ta�u galu galā bija eiropietis, un būtu itin dabiski, ja viņ� būtu atgriezies Eiropā, lai tur paslēptos.

Nojūgusies, Tomass nodomāja. Nabaga vecā kundze. Rūdijs par to nekā netika minējis. Bet viņ� sacīja: � Kad tik�u tur, apjautā�os.

��� Tu esi labs zēns, � māte teica. � Sirds dziļumos es al�la� zināju, ka tu esi labs zēns, tikai sapinies ar sliktiem kom�panjoniem. Būtu man bijis laiks kārtīgi apkopt ģimeni, es tevi no daudz kā būtu paglābusi. Turi savu dēlu stingri. Mīli, bet turi paklausībā. Vai tava sieva viņam ir laba māte?

��� Viņa ir okei, � Tomass atteica. Viņ� negribēja daudz par Terēzi stāstīt. Saruna un tum�ā istaba viņu nomāca. � Pa�klau, � viņ� sacīja, � pulkstenis drīz būs viens. Vai neaiz�brauksim kaut kur paēst? Man lejā ir ma�īna.

��� Paēst? Restorānā? Ai, cik tas būtu jauki! � viņa meitenīgā priekā iesaucās. � Mans lielais, stiprais dēls aizved savu veco māti uz restorānu.

��� Mēs brauksim uz labāko restorānu �ajā pilsētā, � viņ� apsolīja.

Braucot vēlā pēcpusdienā ar Sulcija ma�īnu atpakaļ uz Ņu�jorku, viņ� domās vēlreiz pārdzīvoja pavadīto dienu un prātoja, vai vēl kādreiz �o ceļu mēros.

Jaunībā radītais mātes veidols � asa, mū�am par kaut ko ņerksto�a, cietsirdīga sieviete, kas, fanātiski pieķērusies vienam dēlam, pilnīgi pamet novārtā otru, � bija izgaisis un tā vietā stājusies vientiesīga, no�ēlojama veca sieviņa, aizkustino�i vientūļa, kas priecājas par mazāko uzmanību un kaisli vēlas, lai viņu mīl.

Pusdienās Tomass viņai piedāvāja kokteili, viņa mazliet apskurba, sāka irgot un sacīja: �Es jūtos pagalam palaidnīga.� Pēc pusdienām Tomass viņu pavizināja pa pilsētu un bija pār�steigts, konstatējis, ka viņa to nemaz nepazīst. Māte bija �ai pil�sētā nodzīvojusi garus gadus, bet nebija to gandrīz redzējusi, pat universitāti, ko beidzis viņas dēls. �Man nebija ne jausmas, ka te ir tik skaisti,� viņa vienā laidā atkārtoja, kad viņi brauca pa rajoniem ar glītām, prāvām mājām, kas zvilnēja, lielu koku un vasaras ko�umu zaudēju�u zālienu ietvertas. Braucot garām Koldervuda veikalam, viņa sacīja: �Man pat prātā neienāca, ka tas ir tik liels. Es, zini, nekad neesmu tur iek�ā bijusi. Un iedomājies vien, ka Rūdijs ta�u patiesībā visu to vada!�

Toms novietoja ma�īnu, lēnām kopā ar māti izstaigāja apak��ējo stāvu un neatlaidās, līdz nopirka viņai zam�ādas rokasso�miņu par piecpadsmit dolāriem. Viņa palūdza pārdevēju ietīt veco somiņu, bet jauno, izejot no veikala, lepni nesa rokā.

Visu pēcpusdienu viņa daudz runāja: pirmo reizi pastāstīja Tomasam par dzīvi bāreņu namā (�Es biju apdāvinātākā mei�tene klasē. Kad beidzu skolu, man pie�ķīra medaļu�), par vies�mīles darbu, kā kaunējusies par savu nelikumīgo izcelsmi, par vakarskolu Bufalo, par to, ka, pirms apprecējusies ar Akselu D�ordeiku, nav ļāvusi nevienam vīrietim sevi noskūpstīt, par to, ka kāzu dienā svērusi tikai deviņdesmit divas mārciņas, cik skaista bijusi Portfilipa todien, kad viņa kopā ar Akselu aizbraukusi turp apskatīt maiznīcu, par balto ekskursiju kuģi, kur orķestris uz klāja spēlējis val�us, cik pievilcīga sākumā bijusi apkārtne, par sapni atvērt nelielu, mājīgu restorāniņu, par cerībām, kādas lolo�jusi savai ģimenei�

Kad viņi atgriezās dzīvoklī, viņa palūdza, vai Tomass ne�do�ot dēla fotogrāfiju � viņa to ielik�ot ietvarā un turē�ot uz naktsgaldiņa �, un, saņēmusi bildīti, aizklumburoja, un atnesa pati savu fotoattēlu, gadu ritumā apdzeltēju�u, uzņemtu tad, kad viņai bija deviņpadsmit gadu, kad viņa bija slaida, ļoti nopietna, skaista meitene garā, baltā kleitā. �Se,� viņa sacīja, �man gri�bas, lai tā pieder tev.�

Klusēdama viņa noskatījās, kā Tomass rūpīgi noglabāja kar�tīti kabatas portfelī tai pa�ā vietā, kur bija atradusies zēna foto�grāfija.

�Zini,� viņa sacīja, �jūtos tev tuvāk nekā jebkuram citam cilvēkam pasaulē. Mēs abi esam viena kaluma. Mēs esam vien�kār�i. Ne tādi kā tava māsa un brālis. Es mīlu Rūdiju � un ci�tādi nemaz nevar būt �, bet es viņu nesaprotu, un da�kārt man no viņa pat bail. Turpretī tu� � viņa iesmējās. � Tāds liels, spēcīgs puisis, kas pelna dieni�ķo maizi ar dūrēm� Kopā ar tevi es jūtos tik labi, gandrīz itin kā mēs būtu vienā vecumā, itin kā man būtu gadījies brālis. Un �odien . . . �odien bija tik brīnum jauki! Es ta�u esmu cietumniece un pēk�ņi tiku uz brīdi pasaulē.�

Tomass viņu noskūpstīja, un viņa uz mirkli cie�i viņam pie�glaudās.

�Un vai zini,� viņa vēl piebilda, �kop� tavas atbrauk�anas neesmu izsmēķējusi nevienu cigareti.�

Viņ� lēnām brauca pa mijkrēsli un vēlreiz pārdomāja nule pārdzīvoto pēcpusdienu. Ieraudzījis krogu ceļa malā, viņ� pie�stāja, iegāja iek�ā, apsēdās pie tuk�ā bāra un pasūtīja glāzi viskija. Izņēmis kabatas portfeliti, viņ� ilgi vērās jaunajā meitenē, kas vēlāk pārvērtās par viņa māti. Viņ� priecājās, ka bija at�braucis. Var jau būt, ka viņas pieķērība nav necik vērta, tomēr ilgajā sacensībā par �o lieso trofeju galu galā uzvarējis viņ�. Tīksmi viņ� izbaudīja vientulību klusajā bārā. Vismaz �o vienu stundu viņ� atpūtās pilnīgā mierā. Un �odien viņam pasaulē kļuvis par vienu nīstamu cilvēku mazāk.

..

Rīts bija jauks, vienīgi smogs kā plāna, metāliska dūmaka gūla pār Losand�elosas ieplaku. Grētiņa, naktskreklā, kailām kā�jām, pa�ķīra aizkarus un, pa atvērtajām stiklotajām durvīm izgājusi uz terases, nolūkojās no kalna virsotnes uz apkvēpu�o, tomēr saules apspīdēto pilsētu un tālo, kluso jūru dziji lejā. Ar tīksmi viņa ievilka krūtīs septembra rīta gaisu, kas smar�oja pēc valgas zāles un plauksto�iem ziediem. Pilsētas trok�ņi nebija dzirdami, un rīta klusumu pār�ķēla vienīgi paipalu bars, kas sakliegdamās lidoja pāri zālienam.

Te ir labāk nekā Ņujorkā, viņa domās atkārtoja vismaz simto reizi, daudz labāk nekā Ņujorkā.

Viņa labprāt būtu iedzērusi tasi kafijas, bet kalponei Dorisai vēl nebija laiks celties, un, ja viņa ieietu virtuvē pati uzliet kafiju, tad teko�ais ūdens un metāla �ķindoņa Dorisu pamodi�nātu, tā steigtos palīdzēt, atvainotos, bpt neslēptu sarūgtinājumu par nolaupīto iespēju vēl mazliet pagul'ēt. Arī Biliju vēl bija par agru modināt, īpa�i tādēļ, ka viņam priek�ā grūta diena, un ne�kādu cerību nebija uzpurināt Kolinu, ko bija atstājusi platajā gultā cie�ā miegā aizmigu�u, sarauktu pieri un pār krūtīm sakrus�totām rokām, it kā viņ� sapnī noskatītos izrādi, kas viņam �ķita neizdevusies.

Viņa pasmaidīja, atcerēdamās Kolinu gujam �ādā, pēc viņas vārdiem, �liela vīra pozā�. Viņa bija Kolinam sīki attēlojusi arī citas viņa pozas guļot � reizēm viņ� miegā �ķita jautrs, ievaino�jams, piedauzīgs vai pārbiedēts. Grētiņu pa�u bija pamodinājis pa aizkaru spraugu ielauzies saules stars, un viņai ļoti gribējās pasniegties un atraisīt cie�i sakrustotās rokas. Bet Kolins no rītiem nebija noskaņots uz mīlestību. Viņ� pats mēdza teikt, ka vienīgais, ko no rīta varot izdarīt, esot slepkavība. Pieradis Ņu�jorkā pie vēlajām darba stundām teātri, viņ� vēl joprojām ne�spēja iekļauties studiju priek�pusdienas darba ritmā un pats vaļ�sirdīgi atzina, ka līdz pusdienlaikam esot gatavais me�onis.

Tiksmīgi brizdama pa rasaino zāli, viņa, plānajam kokvilnas naktskreklam ap augumu viļņojot, aizgāja līdz namdurvīm.

Kaimiņu viņiem nebija, un arī ma�īnas tik agrā rīta stundā gan�drīz nekad nebrauca garām. Bez tam Kalifornijā neviens neinte�resējās par to, kā cilvēks ģērbjas. Viņa bie�i mēdza dārzā kaila sauļoties, un tagad pēc vasaras viņai viss ķermenis bija tum�i brūns. Senāk, dzīvojot Austrumos, viņa alla� tika vairījusies no saules, bet Kalifornijā ikvienu, kas nebija brūns, uzskatīja vai nu par slimu, vai pārāk nabadzīgu, lai varētu atļauties pāris brīv�dienu, kad pagulēt saulē.

Salocītā, ar gumijas lentīti apvilktā avīze bija nolikta uz celiņa pie durvīm. Nesteidzīgi iedama atpakaļ, viņa pārlaida acis lielākajiem virsrakstiem. Pirmajā lappusē attēli: Niksons un Kenedijs, kas abi apsolīja vēlētājiem visu. īsu brītiņu viņa paskuma par Adleju Stīvensonu un ieprātojās, vai tik jaunam un izskatī�gam vīrietim kā D�ons Ficd�eralds Kenedijs ir morālas tiesibas kandidēt uz prezidenta amatu. ��armants puisis,� par viņu sprieda Kolins, bet Kolins diendienā sastapās ar tik daudziem �armantiem skaistuļiem, ka skaistums viņu gandrīz vienmēr ietek�mēja negatīvi.

Viņa atcerējās, ka nedrīkst aizmirst izņemt atbūtnes aplie�cības pa�ai un Kolinam, jo novembrī viņi būs Ņujorkā un katra balss pret Niksonu var kļūt nozīmīga, lai gan tagad, kad vairs ne�rakstīja �urnāliem, viņa par politiku pārāk neinteresējās. Makārtija periods bija sagrāvis visas viņas ilūzijas par personiskā godīguma vērtību. Mīla uz Kolinu, kura politiskie uzskati bija, maigi izsakoties, untumaini, pamudināja viņu atmest vecos prin�cipus tāpat kā vecos draugus. Kolins pats sevi dēvēja par bez�cerīgu sociālistu, par nihilistu, vienota nodokļa aizstāvi, monarhistu � atkarībā no tā, ar ko viņ� attiecīgajā brīdī disku�tēja, � ta�u galu galā vienmēr atdeva balsi par demokrātiem. Ne viņ�, ne Grētiņa nepiedalījās kinokolonijas kaislīgajā poli�tiskajā dzīvē � kādam kandidātam par godu rīkotās svinībās, uzsaukumu parakstī�anā, kokteiļu vakaros, ko rīkoja ziedojumu vāk�anai. Viņi vispār gandriz nekad negāja uz viesībām. Koli�nam nepatika dzer�ana, un dzērāju bezmērķīgā tērgā�ana Holi�vudas saie�anās viņam bija necie�ama. Flirtā viņ� nekad ne�ielaidās, tādēļ skaisto dāmu bataljoni, kas pulcējās bagātnieku un slavenību viesībās, viņu nespēja valdzināt. Pēc vaļīgās, bo�hēmiskās dzīves kopā ar Viliju Grētiņa tīksmīgi baudīja rāmās dienas mājās un rimtās naktis ar savu otro vīru.

Kolina atteik�anās �iziet ļaudīs�, kā viņ� to dēvēja, nespēja kaitēt viņa karjerai. Viņ� mēdza sacīt: �Holivudas spēlē jāpieda�lās tikai tiem, kam nav talanta.� Savu talantu viņ� bija pieteicis pirms pieciem gadiem ar pirmo filmu, nostiprinājis to ar otro un ar tre�o, kas pa�reiz tika montēta, apliecinājis, ka ir viens no

apdāvinātākajiem savas paaudzes re�isoriem. Vienīgo neveiksmi viņ� piedzīvoja, kad, pabeidzis pirmo filmu, atgriezās Ņujorkā un iestudēja lugu, kas pieredzēja tikai astoņas izrādes. Pēc �ī noti�kuma viņ� pazuda uz trim nedēļām. Viņ� atgriezās sarūgtināts un nerunīgs, un pagāja mēne�i, iekams viņ� atkal spēja ķerties pie darba. Viņ� nebija radīts neveiksmēm un lika Grētiņai ciest kopā ar viņu. Neko nelīdzēja Grētiņas apgalvojumi jau pa�ā sākumā, ka, pēc viņas domām, luga nav gatava iestudē�anai. Tomēr viņ� vienmēr gribēja dzirdēt viņas domas par katru sīkumu savā darbā, prasīja absolūtu atklātību, un viņa �o prasību godīgi izpildīja. Sai ritā Grētiņu satrauca � fragments Kolina jaunajā filmā, ko viņi jēlmontā�ā bija noskatīju�ies iepriek�ējā vakarā. Klāt bija vienīgi Kolins un viņa montā�ists Sems Korejs. Viņa juta, ka kaut kas ir aplam, bet nespēja pamatoti pateikt, kas īsti. Noska�tījusies filmu, viņa savas domas neizteica, ta�u zināja, ka pie brokastīm viņ� jautās. Iegājusi atpakaļ guļamistabā, kur Kolins joprojām gulēja �liela vīra� pozā, viņa centās atsaukt atmiņā visu fragmentu, kadru pēc kadra, lai spētu visu sakarīgi pateikt.

Viņa palūkojās pulkstenī un redzēja, ka vēl ir par agru mo�dināt Kolinu. Uzvilkusi ritasvārku, viņa izgāja dzīvojamā istabā. Rakstāmgalds istabas kaktā bija krautin apkrauts ar grāmatām, manuskriptiem, no �rTimes Book Review� un Londonas avīzēm izgrieztām romānu kritikām. Māja nebija liela, un nekur citur nevarēja atrast vietu milzīgajam periodikas daudzumam, ko viņi abi nemitīgi pētīja, meklējot idejas jaunām lilmām.

Grētiņa paņēma no rakstāmgalda brilles un apsēdās, lai pa�matīgi izskatītu avīzi. Tās bija Kolina brilles, bet viņai it labi derēja, tādēļ viņa nepūlējās atgriezties guļamistabā, lai paņemtu savējās. Labi saskaņoti trūkumi.

Teātra lappusē bija atsauksme par kādu pirmizrādi Ņujorkā; tajā bez mēra saslavēts jauns aktieris, par kuru līdz �im neviens nebija pat dzirdējis, un Grētiņa pierakstīja, ka tūliņ pēc iera��anās Ņujorkā jāiegādājas biļetes pa�ai un Kolinam. Beverlihilas kinoteātru repertuārā viņa ieraudzīja, ka nedēļas nogalē atkal demonstrēs Kolina pirmo filmu, un viņa kārtīgi izgrieza reper�tuāra sleju, lai to parādītu viņam. Tad viņ� brokastīs nebūs tik negants.

Viņa at�ķīra sporta lappusi, lai paskatītos, kādi zirgi pēc�pusdienā būs redzami Holivudas parkā. Kolinam ļoti patika rik�otāju sacensības, viņ� labprāt slēdza derības uz nelielām summām, un viņi, cik vien bie�i iespējams, gāja skatīties rik�o�tājus. Pēdējā apmeklējumā Kolins bija laimējis pietiekamu summu, lai nopirktu viņai skaistu saspraudi. Ta�u �āsdienas plāns nedeva cerības rotaslietu iegādei, un viņa jau grasījās likt avizi

pie malas, kad ieraudzīja attēlu ar diviem bokseriem treniņa laikā. Ak debess, te nu viņ� atkal ir, viņa nodomāja. Tad izla�sīja parakstu zem attēla: �Henrijs Kveils ar savu treniņa partneri Tomiju D�ordeiku Lasvegasā gatavojas nākamās nedēļas cīņām vidējā svarā.�

Brāli viņa nebija satikusi, nedz arī par viņu ko dzirdējusi kop� tā viena vakara Ņujorkā un gandrīz nenieka nejēdza no boksa, tomēr tik daudz saprata: ja Tomass kļuvis kādam par treniņa partneri, tad viņ� kop� toreiz redzētās uzvaras slīdējis lejup. Viņa kārtīgi salocīja avīzi, cerēdama, ka Kolins attēlu ne�pamanīs. Viņa bija izstāstījusi Kolinam par Tomasu, kā mēdza stāstīt visu, tomēr nevēlējās Kolinā modināt ziņkāri, lai viņam varbūt neienāktu prātā uzstāt, ka vēlas iepazīties ar Tomasu un noskatīties cīņu.

Virtuvē jau bija dzirdama rosī�anās, un viņa gāja modināt Biliju. Viņ� pid�amā, sakrustotām kājām sēdēja gultā un klu�sītēm strink�ķināja ģitāras stīgas. Gai�i mati, nopietnas, domī�gas acis, ar vieglu pūciņu klāti, iesārti vaigi, deguns vēl neattīs�tītajai sejai par lielu, vāj� zēna kakls, garas kumeļkājas. Sevī ieslēdzies, bez smaida, ļoti mīlams.

Koferis vēl neaizvērts stāvēja uz krēsla. Visas mantas tajā bija saliktas ļoti kārtīgi. Par spīti savu vecāku iera�ām vai var�būt tie�i tādēļ Bilijs bija pedantiski kārtīgs.

Viņa noskūpstīja dēla galvvirsu. Nekādas reakcijas. Ne nai�dīguma, ne mīlas. Viņ� notrink�ķināja beigu, akordu.

��� Tev viss sakārtots? � viņa vaicāja.

�� Aha. � Viņ� atritināja garās kājas un piecēlās. Pid�amas jaka nebija aizpogāta. Kalsns, gar� torss, visas ribas saskaitāmas, āda Kalifornijas vasarā tum�i iedegusi: augas dienas pludmalē, sērfings, zēni kopā ar meitenēm karstajās smiltīs, jūras sāļums un ģitāras. Cik viņai zināms, dēls vēl bija nevainīgs. Runāts par to netika.

��� Tev viss sagatavots? � viņ� jautāja.

�� Viss savākts, � viņa atteica, � atlicis vienīgi aizslēgt koferus. � Bilijs gandrīz patoloģiski baidījās kaut ko noka�vēt � skolu, vilcienu, lidma�īnu, viesības. Grētiņa bija iemanī�jusies laikus sagatavoties visiem pasākumiem, kas saistījās ar Biliju.

�� Ko tu gribēsi brokastīs? � viņa apjautājas, vēlēdamas dēlu pēdējā dienā palutināt.

��� Apelsīnu sulu.

��� Vairāk nekā?

��� Negribu nekā ēst. Man lidma�īnā vienmēr kļūst nelabi.

��� Neaizmirsti ieņemt dramamīnu.

��� Jā. � Viņ� novilka pid�amas jaku un iegāja vannas istabā tīrīt zobus. Tiklīdz viņa sagāja dzīvot kopa ar Kolinu, Bilijs pēk�ņi vairs kails mātei nerādījās. Par to pastāvēja divas teori�jas. Viņa zināja, ka Bilijs apbrīno Kolinu, bet zināja arī � zēns viņai klusībā pārmeta, ka viņa bija sākusi dzīvot kopā ar Kolinu pirms apprecē�anās. Bērnu sāpīgi stingrās konvencijas.

Viņa devās modināt Kolinu. Viņ� miegā runāja un nemierīgi grozījās. � Tik daudz asiņu, � viņ� sacīja.

Kar�? Celuloīds? Kas gan spēj tikt gudrs no kinore�isora?

Viņa modinot noskūpstīja Kolinam auss ļipiņu. Viņ� gulēja nekustīgi, blenzdams griestos. � Jēziņ, � viņ� novaidējās, � vēl ta�u ir melna nakts!

Grētiņa vēlreiz viņu noskūpstīja. � Okei, � viņ� noteica,

�� rīts. � Viņ� sabu�ināja viņai matus. Viņai kļuva �ēl, ka bija iegājusi pie Bilija. Varbūt kādu rītu, kādos valsts vai reliģiskos svētkos Kolins viņu no rīta apmīļotu. Varbūt tā būtu bijis �orīt. Alku nesaskaņotie ritmi.

Ievaidēdamies viri� lūkoja piecelties, bet atkrita atpakaļ. Viņ� pastiepa roku. � Palīdzi nabaga vecam vīram iznirt no dzī�lēm, � viņ� lūdza.

Grētiņa satvēra viņa roku un vilka. Viņ� atsēdās uz gultas un, no rīta gaismas sargādams, berzēja ar roku acis.

�� Paklau, � Kolins ierunājās, pārstādams berzt acis, un uzmeta viņai vērīgu skatienu, � vakarvakarā gandrīz pie pa�ām filmas beigām tev kaut kas nepatika �

Viņ� negrib pat pagaidīt līdz brbkastīm, viņa nodomāja.

�� Es ta�u nekā neteicu, � viņa bilda.

��� Tev nemaz nav jāsaka. Es to dzirdu tavā elpā.

�� Vai esi pārliecināts, ka tev tas neieķersies aplamajā rīklē? � viņa jautāja, lai iegūtu laiku. � īpa�i pirms kafijas.

��� Sper tikai vaļā!

��� Labi, � viņa noteica. � Kaut kas man nepatika, bet es nevarēju izprātot, kādēļ man tas nepatīk.

��� Un tagad?

��� �ķiet, ka zinu.

��� Kas tas bija?

��� Kadrs tūliņ pēc tam, kad viņ� visu uzzina un domā, ka ir vainīgs �

�� Jā, � Kolins viņu nepacietīgi pārtrauca, � tā ir viena no galvenajām ainām filmā.

�� Tu liec viņam staigāt apkārt pa visu māju, ieskatīties visos spoguļos � vannas istabas spogulī, lielajā spogulī skapja dur�vīs, apsūbēju�ajā dzīvojamās istabas spogulī, palielinātajā skū��anās spogulī, savā attēlā ūdens paltī uz verandas �

��� Pamatdoma ir ļoti vienkār�a, � Kolins ērcīgi aizstāvē�jās, � viņ� pārbauda pats sevi; labi, kļūsim sentimentāli � viņ� da�adā apgaismojumā, da�ādos rakursos cen�as ieskatīties savā dvēselē, lai atklātu � lai nu paliek; bet kas tev tur �ķiet aplam?

��� Divas lietas, � viņa mierīgi atteica. Tagad viņa saprata, ka zemapziņā ar �o problēmu nomocījusies visu laiku kop� brī�a, kad viņi izgāja no projekcijas telpas, � naktī gultā pirms aiz�mig�anas, no rīta uz terases, nolūkojoties uz dūmakā tīto pil�sētu, dzīvojamā istabā, pār�ķirstot avīzi. � Divas lietas. Vispir�mām kārtām � temps. Līdz �im brīdim visi notikumi risinās strauji, tāds ir filmas stils, un tad pēk�ņi, lai brīdinātu skatītā�jus, ka pienācis Lielais Brīdis, tu krasi palēnini darbības norisi; tas pārāk duras acīs.

��� Tā es strādāju, � viņ� asi attrauca, � lai duras acīs!

��� Ja tu sāksi dusmoties, es vairs neteik�u ne vārda.

�� Esmu jau sadusmojies, runā vien. Tu teici � divas lietas. Kas tad vēl?

�� Tu viņu pārāk daudz rādi tuvplānā, un man vajadzētu sa�prast, ka viņ� ir nomocīts, �aubu mākts, apjucis.

��� Paldies dievam, ka vismaz to tu esi aptvērusi�

�� Tu tie�ām gribi, lai turpinu? Varbūt mums tomēr labāk iet brokastīs?

�� Nākamā dāma, ko es apprecē�u, � viņ� sacīja, � nebūs tik sasodīti gudra. Turpini.

��� Labi. Tu, iespējams, domā, ka viņ� ir nomocīts, �aubu mākts, apjucis, � viņa teica, � un viņ� pats varbūt domā, ka atveido nomocītu, �aubu māktu un apjuku�u cilvēku, bet es redzu vienīgi glītu jaunekli, kas apbrīno savu attēlu spogulī, prātodams, vai gaisma pietiekami atspoguļo viņa skatienu.

��� Cūcība! � viņ� iesaucās. � Tu esi draņķe! Pie �ī frag�menta mēs nostrādājām �etras dienas.

��� Es tavā vietā to izgrieztu, � viņa noteica.

�� Nākamo filmu ej un uzņem tu, bet es palik�u mājās un taisī�u pusdienas.

��� Tu pats man jautāji, � viņa iebilda.

��� Dzīve mani nekad neizmācīs. � Viņ� pietraucās kājās. � Pēc desmit minūtēm varam iet brokastīs. � Viņ� lā�oja uz vannas istabu. Viņ� mēdza gulēt bez pid�amas jakas, un palagu krokas bija viņa muskuļotajā, kalsnajā mugurā iezīmēju�as sārtas svītras. Pie durvīm viņ� pagriezās atpakaļ. � Visas daiļa�vas, ko es līdz �im pazinu, domāja, ka viss, ko daru, ir lieliski,� viņ� sacīja, � bet man vajadzēja ņemt un apprecēt tevi.

��� Viņas tā nedomāja, � Grētiņa ļoti mīlīgi atteica, � viņas tā sacija.

Viņa piegāja pie Kolina un viņu noskūpstīja.

� Man tevis pietrūks, � viņ� �ukstēja, � drausmīgi pie�trūks. � Tad skarbi viņu atgrūda: � Ej un parūpējies, lai kafija tie�ām būtu melna!

Bārdu skūdams, viņ� dungoja; tas nozīmēja pavisam nepa�rastu līksmes izpausmi rīta stundā. Grētiņa saprata, ka arī viņu mocījis nule pārrunātais filmas fragments un ka nu viņ� jutās at�vieglots un montā�as istabā izbaudīs reto prieku aizmest atkri�tumos �etru dienu smago darbu, kas studijai izmaksājis �etrdesmit tūksto�us dolāru.

Lidostā viņi ieradās agri, un rūpju rievas Bilija pierē izlīdzi�nājās, kad viņ� redzēja mātes koferus aizslīdam pa konveijeru. Viņ� bija ģērbies pelēkā tvīda uzvalkā, gai�sārtā, caurpogājamā kreklā, apsējis zilu kaklasaiti; mati kārtīgi sasukāti, uz zoda ne�vienas pusaud�iem raksturīgas pūtītes. Grētiņai dēls �ķita ļoti pieaudzis un glīts, izskatā krietni vecāks par saviem �etrpadsmit gadiem. Vienā augumā ar viņu, pāraudzis Kolinu, kur� viņus bija atvedis uz lidostu un visiem spēkiem centās noslēpt nepacietību, kas viņu urdīja drīzāk atgriezties studijā un ķerties pie darba. Braucot uz lidostu, Grētiņai vajadzēja krietni savaldīties, jo Kolins pie stūres viņu padarīja nervozu. Tas laikam, viņa nodomāja, ir vienīgais dzīvē, ko viņ� nedara labi, jo da�kārt, par kaut ko domādams, tik tikko kustēja uz priek�u, tad pēk�ņi viņu sagrāba īsta sacīk�u braucēja godkāre un viņ� traucās uz priek�u, lādēdams citus braucējus, kuriem aizsteidzās priek�ā, un kavēdams tos, kas gribēja pabraukt viņam garām. Kad viņa nespēja attu�rēties no brīdinājuma par viegli iespējamām sadursmēm, viņ� nikni uzsauca: �Nekļūsti par tipisku amerikāņu lauleni!� Viņ� pats bija pārliecināts,, ka ir lielisks braucējs. Viņ� apgalvoja, ka ne�kad neesot piedzīvojis negadījumu, kaut gan vairākkārt bija aiz�turēts par ātruma pārsnieg�anu, bet �os pārkāpumus palīdzēja notu�ēt kinostudijas vīri, vērtīgie, mazliet ap�aubāmie d�entl�meņi.

Kad pie konveijera pienāca citi pasa�ieri ar savu bagā�u, Kolins ieteicās: � Mums vēl ļoti daudz laika. Iesim padzert pa ta�sei kafijas.

Grētiņa zināja, ka Bilijam labāk gribētos palikt pie barjeras, lai pirmais varētu iekāpt lidma�īnā. � Paklau, Kolin, � viņa sacīja, � tev nemaz nevajag sagaidīt mūs aizlidojam. Atvadī��anās ir tik nepatīkama procedūra . . .

� Ejam dzert kafiju, � uzstāja Kolins, � es vēl joprojām neesmu pamodies.

Viņi gāja uz restorānu, kas atradās otrpus hallei, Grētiņa vidū starp viru un dēlu, apzinādamās viņu izskatīgumu un pati savu daiļumu un juzdamās laimīga, ja uztvēra, ka cilvēki viņus vēro. Lepo�anās, viņa nodomāja, ir apburo�s grēks.

Restorānā viņa un Kolins dzēra kafiju, bet Bilijs kokakolu, lai norītu dramamīnu.

��� Man lidma�īnā bija nelabi līdz astoņpadsmit gadu vecu�mam, � Kolins sacīja, noskatīdamies, kā zēns rij tabletes. � Tad man gadījās pirmā meitene � un dū�a vairs ne�ķebinājās.

Bilijs uzmeta viņam a�u, vērtējo�u skatienu. Kolins izturējās pret Biliju kā pret pieaugu�u cilvēku. Reizēm Grētiņa prātoja, vai tas ir īsti pareizi. Viņa nezināja, vai zēns patēvu mīl, piecie� vai ienīst. Bilijs nekad nemēdza savas emocijas izrādīt. Kolins, �ķiet, arī sevi�ķi nepūlējās zēnu iekarot. Reizēm viņ� pret Biliju bija skarbs, reizēm, dziļi ieinteresēts, palīdzēja viņam mācibās, reizēm draudzīgs un jautrs, bet reizēm nepieejams. Kolins neatzina at�laides, bet tas, kas ir apbrīnojams darbā, varbūt nav sevi�ķi ietei�cams attieksmē pret sevī noslēgu�os vienīgo bērnu, kur� dzivo kopā ar māti, kas temperamentīga, smaga rakstura mīļākā dēļ pa�metusi viņa tēvu. Viņai ar Kolinu gadījās sastrīdēties, bet tas ne�kad nenotika Bilija dēļ, un Kolins sedza zēna skolo�anas izdevu�mus, jo Vilijām Ebotam klājās diezgan nelāgi un viņ� no savas puses nekā nevarēja dot. Kolins bija Grētiņai aizliedzis atklāt zēnam, no kurienes nāk skolasnauda, bet Grētiņa bija pārliecināta, ka Bilijs to nojau�.

��� Kad biju tik vecs kā tu, mani arī aizsūtīja uz skolu, � Kolins stāstīja. � Pirmo nedēļu raudāju, pirmajā gadā ienīdu skolu. Otrajā gadā sāku to pieciest. Tre�ajā gadā kļuvu par sko�las avīzes redaktoru un pirmo reizi apjautu varas jaukumu, un, kaut arī neatzinos nevienam, ir pats sev ne, man tas tomēr �ķita patīkami. Pēdējā gadā raudāju par to, ka no skolas jā�ķiras.

��� Es braucu labprāt, � Bilijs atteica.

��� Labi, � sacīja Kolins. � Tā ir laba skola, ja vispār kādu skolu mūsu dienās var saukt par labu, bet ari visļaunākajā gadī�jumā, kad būsi to pabeidzis, tu pratīsi angļu valodā uzrakstīt vien�kār�u papla�inātu teikumu. Se, � viņ� izvilka no kabatas ap�loksni un sniedza to zēnam, � ņem un nekad nestāsti mātei, kas tur iek�ā.

�� Paldies, � Bilijs noteica. Aploksni viņ� iebāza svārku iek�kabatā. Tad palūkojās rokaspulkstenī. � Vai mums nevaja�dzētu celties?

Visi trīs līdzās viņi gāja uz vārtu pusi. Bilijs nesa ģitāru. Grētiņa raizējās par to, kā respektablajā Jaunanglijas prezbiteriāņu internātskolā raudzīsies uz ģitāru. Dro�i vien vispār nelik�sies ne zinis. Mūsdienās skolas vadībai jābūt pieradu�ai sagaidīt no �etrpadsmit gadus veciem pui�eļiem itin visu.

Kad viņi sasniedza vārtus, lidma�īnā pa�laik sāka iekraut ba�gā�u.

��� Kāp vien iek�ā, Bilij, � Grētiņa sacīja, � es gribu atvadī�ties no Kolina.

Kolins paspieda Bilijam roku un teica: � Ja tev kaut kā ieva�jagas, piezvani man. Nekautrējies.

Kamēr Kolins runāja ar viņas dēlu, Grētiņa pētīja viņa seju. Asie vaibsti kalsnajā vaigā liecināja, ka sirsnība un rūpes ir īstas, un skaudrās acis zem biezajām, meln i; m uzacīm raudzī�jās draudzīgi un mīļi. Es neesmu pieļāvusi kļūdu, viņa nodomāja, neesmu maldījusies.

Bilijs, dodamies satrauco�a cc; Jumā no tēva pie tēva, drūmi pasmaidīja un aizgāja uz lidma�īnu, nesdams ģitāru kā kājnieku sargkareivis �auteni.

�� Par viņu tev nav jāraizējas, � Kolins sacīja, kad zēns iz�gāja pa vārtiem uz nosē�anās laukumu, kur stāvēja lielā reak�tīvā lidma�īna.

��� Cerams, � Grētiņa atteica. � Tajā aploksnē bija nauda,

vai ne?

��� Da�i dolāri, � Kolins nevērīgi atbildēja, � �ķir�anās sāpju remdē�anai. Gadās brī�i, kad puiku dzīves grūtībās var glābt vie�nīgi piena kokteilis vai jaunākais �Play-Bo\j� numurs. Vai Vilijs Aidlvaildā jūs sagaidīs?

��� Jā.

��� Vai jūs abi kopa vinu aizvedīsiet uz skolu?

��� Jā.

��� Liekas, ta ir vispareizak, � Kolins sausi noteica. � Pus�aud�u svinīgajos brī�os pieklājas būt klāt abiem vecākiem. � Novērsis acis no Grētiņas, viņ� nolūkojās pasa�ieros, kas patla�ban gāja cauri vārtiem. � Ikreiz, kad aviosabiedrību plakātos ierauga līksmi smaido�us cilvēkus kāpjam lidma�īnā, man kļūst skaidrs, cik melīgā sabiedrībā mēs dzīvojam. Neviens gan ne�jūtas laimīgs, sēzdamies lidma�īnā. Vai tu �onakt gulēsi ar savu biju�o vīru Viliju?

��� Kolin!

��� Ir dzirdēts, ka damas ta darot. �ķir�anās pie�ķirot īpa�u burvību.

��� Ej ellē! � viņa noteica un sāka iet uz vārtu pusi.

Kolins izstiepa roku un, satvēris viņu aiz elkoņa, aizturēja.

��� Lūdzu, piedod, � viņ� sacīja, � esmu drūms tips ar tiek�smi uz pa�iznīcinā�anos, neuzdro�inos ticēt laimei, nelabojams. �

Viņ� skumji nolūgdamies pasmaidīja. � Tikai vienu gan � ne�runā ar Viliju par mani.

��� Nerunā�u. � Viņa jau bija Kolinam piedevusi un paliecās viņam pretī. Kolins viņu viegli noskūpstija. Skaļruni atskanēja pē�dējais uzaicinājums pasa�ieriem kāpt lidma�īnā.

��� Pēc divām nedēļām tiksimies Ņujorkā, � Kolins sacīja, � nenododies lielpilsētas izpriecām, pirms neesmu ieradies.

�� Neraizējies. � Viņa pieskārās ar lūpām Kolina vaigam, un viņ�, strauji apgriezies, gāja projām, gāja gaitā, par kuru viņai vienmēr klusībā gribējās pasmaidīt, � it kā dotos bīstamā cīņā, kurā nolēmis katrā ziņā uzvarēt.

Mirkli noraudzījusies viņam pakaļ, Grētiņa izgāja pa vārtiem.

Par spīti dramarnīna tabletēm, Bilijam brīdi pirms lidma�īnas nosē�anās Aidlvaildā kļuva nelabi. Viņ� neuzkrīto�i, it kā atvai�nodamies ievēma �im nolūkam paredzētajā papīra kulītē, ta�u piere viņam nosvīda un pleci krampjaini raustījās. Grētiņa, ne�spēdama palīdzēt, glāstīja viņam pakausi, zinādama, ka zēnam nekas nopietns nekait, tomēr neizpratnē par nespēju �ādā brīdī savam bērnam palīdzēt.

Beidzis rīstīties, Bilijs kārtīgi aizlocīja kulīti un aizgāja uz tualeti izmest to un izskalot muti. Kad atgriezās, viņ� joprojām bija bāls. Sviedrus noslaucījis, viņ� gan izskatījās mierīgs, tomēr, apsēdies Grētiņai līdzās, dziļā sarūgtinājumā noteica: � Saso�dīts, kāds es gan vēl esmu zīdainis!

Ar tum�ām saulesbrillēm uz acīm Vilijs stāvēja nelielajā ļau�u pulciņā, kas sagaidīja pasa�ierus no Losand�elosas. Diena bija apmākusies un mikla, un Grētiņa, pat nepaguvusi pieiet pietie�kami tuvu, lai sasveicinātos, saprata, ka viņ� iepriek�ējā vakarā dzēris un ar saulesbrillēm cen�as noslēpt no viņas un dēla savas sasarku�ās acis. Viņai gan likās, ka vismaz vienu vakaru pirms tik�anās ar dēlu, kuru mēne�iem ilgi nav redzējis, viņ� būtu va�rējis noturēties nedzēris. Viņa tomēr apspieda nepatiku. �ķirtiem vecākiem savas atvases klātbūtnē jāizturas draudzīgi un nopietni. Dalītai mīlestībai nepiecie�ama liekulība.

Bilijs, ieraudzījis tēvu, steidzās cauri ārā kāpjo�o pasa�ieru drūzmai tam pretī. Viņ� apskāva tēvu un noskūpstīja uz vaiga. Grētiņa tī�ām pagausināja soli, lai netraucētu sasveicinā�anos. Varēja skaidri redzēt, ka tēvs ar dēlu viens otram ļoti tuvi. Kaut gan Bilijs bija garāks par tēvu un izskatījās daudz labāk, nekā

Vilijs jebkad izskatījies, asinsradniecība bija nepārprotami re�dzama. Grētiņa atkal lieku reizi nodusmojās, ka bērns no viņas ārējā izskatā nav mantojis nenieka.

Kad Grētiņa pēdigi piegāja pie viņiem, Vilijs smaidīja pār visu ģīmi (pa�apmierinātībā?) par dēla acīm redzamo pieķēribu. Ap�licis roku Bilijam ap pleciem, viņ� sveicināja Grētiņu: � Hallo, mīļā! � un, uz priek�u paliecies, noskūpstīja viņu uz vaiga. Vienā dienā divi vienādi skūpsti, katrs savā kontinenta malā, � atvado�ties un sastopoties. �ķir�anās laikā Vilijs gan vispār, gan attie�cībā uz Biliju bija izturējies lieliski, tādēļ Grētiņa �inī brīdī ne�spēja viņam liegt ne uzrunu �mīļā�, ne no�ēlnieka skūpstu. Ne ar vārdu viņa nepieminēja ne tum�ās brilles, ne alkohola dvaku Vilija elpā. Viņ� bija kārtīgi, atturīgi ģērbies, tie�i tā, kā pieklā�jas, vedot dēlu iepazīstināt ar solīdas Jaunanglijas skolas direk�toru. Viņa lūkos atturēt Viliju no dzer�anas, pirms viņi nākamajā dienā brauks uz skolu.

Viena pati viņa sēdēja viesnīcas apartamenta dzīvojamā is�tabā; aiz logiem jau dzirkstīja ugunis, no avēnijām aug�up cē�lās lielās pilsētas murdoņa, tik pazīstama un satrauco�a. Viņa bija naiva, iedomādamās, ka Bilijs nakti pārgulēs pie viņas vies�nīcā; braucot nomātajā automa�īnā no Aidlvaildas uz pilsētu, Vilijs ieminējās Bilijam: � Ceru, ka būsi ar mieru pārgulēt uz dīvāna. Man ir tikai Viena istaba, bet tajā ir dīvāns. Da�as at�speres gan pavaļīgas, bet tavos gados miegs visur nāk labi.

� Lieliski, � Bilijs atteica bez mazākās liekulības. Viņ� pat nepagriezās pret māti, lai kaut ar skatienu pajautātu. Un, pat ja viņ� būtu to darījis, ko gan viņa būtu varējusi atbildēt?

Kad Vilijs apvaicājās, kur viņa apmetīsies, un viņa pateica, ka �Algonkvīnā�, viņ� ironiski pavīpsnāja.

��� Kolinam tur patīk, � viņa it kā aizstāvēdamās paskaid�roja. � Nav tālu līdz teātrim; viņ� varēs ietaupīt daudz laika, ejot uz mēģinājumiem un biroju.

Kad Vilijs apturēja ma�īnu pie �Algonkvīnā�, viņ�, nepaskatī�jies ne uz Grētiņu, ne uz Biliju, ieminējās: � Sajā viesnīcā es reiz kādai meitenei izpirku pudeli �ampanie�a.

�� Lūdzu, piezvani man rītrītā, � Grētiņa sacīja, � tiklīdz pieceļaties. Skolā mums vajadzētu nokļūt pirms_len�a_.

Bilijs sēdēja tēvam līdzās priek�ējā sēdekli, tādēļ viņa, izkā�pusi no ma�īnas un pagaidījusi, līdz �veicars paņem viņas ceļa�somas, nepieliecās dēlu noskūpstīt, bet atvadījās ar vieglu rokas mājienu, aizlaizdama viņu tēvam līdzi pusdienās un naktsguļā uz sagrabēju�ā dīvāna tēva mēbelētajā istabā.

Pie administratora viņai pasniedza zīmīti. Viņa bija telegra�fējusi Rūdolfam, ka ieradīsies Ņujorkā, un lūgusi brāli paēst ar viņu kopa vakariņas. Zīmīti bija atstājis Rūdolfs, rakstija, ka vakara nevarē�ot viņu sastapt, bet piezvanī�ot nākamajā rītā.

Viņa iekārtojās apartamentā, izsaiņoja ceļasomas, iegāja vannā un nevarēja iz�ķirties, ko vilkt mugurā. Pēdīgi viņa tikai uzmeta plecos rītasvārku, jo nesaprata, ko augu vakaru sadarīt. Visi vi�ņas paziņas Ņujorkā bija Vilija draugi vai viņas biju�ie mīļākie, vai cilvēki, kurus viņa tikai da�as reizes bija sastapusi, kad pirms trim gadiem kopā ar Ķolinu uzturējās Ņujorkā, kad viņ� iestudēja lugu, kas ar lielu troksni izgāzās, un nevienam no tiem viņa ne�gribēja zvanīt. Viņai neprātīgi gribējās iedzert, bet nebija nekā�das patikas doties lejā, sēdēt vienai bārā un piedzerties. Nejaukais Rūdolfs, viņa domāja, stāvēdama pie loga un raudzīdamās lejup uz ma�īnu straumi �etrdesmit ceturtajā ielā, pat vienu vakaru viņ� nespēja māsas labā atteikties no savām nebeidzamajām da�rī�anām. Aizritēju�ajos gados viņ� divi lāgi bija ieradies Losand�elosā, un tad viņa bija ziedojusi viņam katru brīvo brītiņu. Pa�gaidi vien, līdz atbrauksi nākamreiz, viņa nosolījās. Tad tu sa�ņemsi viesnīcā zīmīti, ka man nemaz nav laika.

Viņai gandrīz gribējās piezvanīt Vilijām. Varētu izlikties, ka vēlas uzzināt, vai Bilijam nelabā dū�a, kas bija uznākusi lidma��īnā, pārgājusi, un varbūt Vilijs uzaicinātu viņu uz kopējām va�kariņām. Viņa jau piegāja pie telefona aparāta, pastiepa roku, bet laikus apvaldījās. Savaldi savu sievi�ķīgo viltību! Dēlam ta�u ir tiesības pavadīt kopā ar tēvu vismaz vienu mierīgu, saskanīgu va�karu, kad viņu nevēro mātes greizsirdīgais skatiens.

Nemierīgi viņa soļoja �urp un turp pa nelielo, vecmodīgi iekār�toto istabu. Cik laimīga viņa reiz bija, iebraukusi Ņujorkā, cik draudzīga un viesmīlīga viņai �ķita lielā pilsēta! Tā sirsnīgi sa�ņēma jauno, nabadzīgo, vientuļo meiteni, un viņa klīda pa ielām, ne no kā nebīdamās. Tagad vecāka, bagātāka, gudrāka � viņa jutās �ai istabā kā cietumniece. Viņas rīcību neredzamiem val�giem saistīja virs trīstūksto� jūd�u tālumā un dēls tikai da�us kvartālus atstatu. Galu galā viņa jau varētu noiet lejā un paēst vakariņas viesnīcas ēdamzālē. Tāpat kā jebkura no tām vientuļa�jām dāmām, kas sē� pie maza galdiņa, uz kura stāv puspudele vīna, cen�as nenoklausīties pārējo apmeklētāju sarunās, pama�zām iedzīvojas nelielā skurbuli un pēdīgi sāk pārāk skaļi un pā�rāk daudz runāt ar vecāko viesmīli. Debestiņ, cik apnicīgi lāgiem ir būt par sievieti!

Viņa iegāja guļamistabā un izņēma no skapja savu visvien�kār�āko tērpu � melnu divdaļīgo kostīmu, kas Kolinam nepa�tika, � un sāka ģērbties. Nevcngi sapbsusies un tikpat nevērīgi pārvilkusi ar suku pār matiem, viņa jau devās uz durvīm, kad iezvanījās telefons.

Bezmaz skrie�us viņa metās atpakaļ istabā. Ja tas būs Vilijs, viņa nodomāja, lai viņ� saka ko sacīdams, tikpat es ēdī�u vaka�riņas kopā ar viņiem.

Ta�u tas nebija Vilijs. Tas bija D�onijs Hīts. � Sveika, � D�onijs sacīja, � Rūdolfs man teica, ka tu bū�ot �eit, un, ne�jau�i garām iedams, nodomāju izmēģināt laimi �

Melis, viņa nodomāja, nevienam gan nevar gadīties vakarā bez ceturk�ņa deviņos iet nejau�i gar �Algonkvīnu�. Tomēr viņa priecīgi atsaucās: � D�onij! Cik patīkams pārsteigums!

�� Esmu lejā, � D�onijs atteica, un viņa vārdos skanēja pa�gāju�o gadu atbalss, � un ja tu vēl neesi ēdusi vakariņas�

�� Nezinu, � viņa �ķietami negribīgi minstinājā�, pati sevi par �o liekulību nicinādama, � neesmu apģērbusies un nupat gra�sījos palūgt, lai man uznes vakariņas aug�ā. Esmu pēc lidojuma drausmīgi nogurusi, rīt man agri jāceļas un �

��� Bū�u lejā, � D�onijs noteica un nolika klausuli.

Glumais pa�pārliecinātais Volstrīta nekrietnelis, viņa nodo�māja. Tad aizgāja pārģērbties. Viņa lika D�onijam pagaidīt ve�selas divdesmit minūtes, pirms nogāja lejā bārā.

��� Rūdolfs bija drausmīgi nelaimīgs, ka nevarēja �ovakar at�braukt ar tevi satikties, � sacīja D�onijs, sēdēdams viņai pretī pie galdiņa.

��� Ne�aubos, � Grētiņa atteica.

��� Bija gan. Goda vārds. Es pat pa telefonu dzirdēju, cik viņ� noraizējies. Viņ� tika man vairākkārt zvanījis, jo gribēja pa�lūgt, lai atnāku viņa vietā un paskaidroju tev, kādēļ . . .

��� Vai varu palūgt vēl glāzi vīna? � Grētiņa viņu pārtrauca.

D�onijs pieaicināja viesmīli, kas piepildīja glāzi. Viņi sēdēja

nelielā fran�u restorānā Piecdesmito ielu rajonā. Restorāns bija gandrīz tuk�s. Diskrēti, nodomāja Grētiņa. Sādā vietā reti gadās sastapt paziņas. Seit var atnākt vakariņās ar precētu dāmu, ar kuru kādreiz biju�as tuvas attiecības. D�onijam dro�i vien ir gar� tamlīdzīgu vietu saraksts. �Brun�u mednieka ceļvedis pa Ņujorkas restorāniem�. Vajadzētu tikai iesiet vākos � un gatavs varens bestsellers. Viņiem ienākot, vecākais viesmīlis bija iztapīgi pa�smaidījis un aizvedis viņus pie galdiņa zāles kaktā, kur neviens nevarēja noklausīties viņu sarunās.

�� Ja vien būtu varējis, � neatlaidās D�onijs, lieliskais draugu, ienaidnieku un asinsradinieku samierinātājs. � Viņ� tev ļoti pieķēries, � sacīja D�onijs, kur� nekad nebija nevienam ļoti pieķēries. � Tevi viņ� apbrīno vairāk nekā jebkuru citu sievieti. Viņ� pats man to ir sacījis.

���� Vai jums, jauniem pui�iem, garajos ziemas vakaros nav nekā cita, par ko tērgāt? � Grētiņa iedzēra malciņu viņa. Vismaz pudele laba vīna viņai tiks par izniekoto vakaru. Varbūt viņa �o�vakar piedzersies. Tomēr jābūt piesardzīgai, lai pirms rītdienas ugunskristībām dabūtu labi izgulēties. Viņa ieprātojās, diez vai Vilijs un viņas dēls arī ēd vakariņas kādā diskrētā restorānā. Vai t"j arī slēp no ļau�u acīm dēlu, ar kuru reiz dzīvoji zem viena jumta?_

���� īstenībā man �ķiet, � D�onijs turpināja, � tā ir tava vaina, ka Rūdijs vēl �obaltdien nav apprecējies. Viņ� pārlieku apbrīno tevi un pagaidām vēl nav sastapis nevienu, kas spētu iz�turēt salīdzinājumu ar tevi, un �

��� Viņ� mani apbrīno tik ļoti, � sacīja Grētiņa, � ka, ne�redzējis mani gandrīz veselu gadu, nevarēja izbrīvēt vienu va�karu, lai ar mani satiktos.

��� Nākamnedēļ viņ� atver jaunu tirdzniecības centru Portfilipā, � D�onijs paskaidroja, � pagaidām tas būs viens no lie�lākajiem. Vai viņ� tev nav par to rakstījis?

��� Rakstīja gan, � Grētiņa teica, � bet es laikam nebū�u ievērojusi datumu.

��� Tādā reizē pēdējam brīdim sakrājas milzums sīku darbu, kas katrā ziņā jāpadara. Viņ� strādā divdesmit stundu dienā. Viņam fiziski nebija iespējams atbraukt. Tu ta�u zini, kāds viņ� kļūst, kad strādā.

��� Zinu, � Grētiņa sacīja. � �odien jāstrādā, dzīvot varēs rīt. Viņ� ir apsēsts.

��� Un tavs vīrs? Bērks? � D�onijs vaicāja. � Vai viņ� ne�strādā? Gribētos domāt, ka arī viņ� tevi apbrīno, ta�u, kā re�dzu, nav atlicinājis laiku, lai pavadītu tevi uz Ņujorku.

��� Viņ� atbrauks pēc divām nedēļām. Un tas ir citāds darbs.

��� Protams, � D�onijs noteica, � filmu uzņem�ana ir cēls aicinājums, un sieviete var justies lepna, ja tiek tam upurēta. Turpretī liela uzņēmuma vadī�ana ir netīra, necienīga padarī�ana un vīrietim jājūtas pacilātam, ja viņ� var izrauties no tāda zaņķa un steigties uz Ņujorku sagaidīt lidostā savu vientuļo, nevainīgo, �ķīsto māsiņu, un izmaksāt viņai vakariņas.

��� Tu neaizstāvi Rūdolfu, � Grētiņa sacīja, � tu pūlies aiz�stāvēt pats sevi.

��� Abus, � D�onijs atteica, � mūs abus. Un vispār, es gri�bētu teikt, man nav jāaizstāv neviens. Ja kāds mākslinieks iedomājas, ka viņ� ir vienīgais vērtīgais radījums, ko izspļāvusi modernā civilizācija, tā ir viņa darī�ana. Bet prasīt, lai tādas naudas aptraipītas nabaga niecības kā es viņam piekristu, būtu idiotiski. Sis gājiens varen pievelk meitenes, un laba tiesa pusizceptu mākslinieku un nākamo tolstoju tālabad tiek vienā otrā itin krā�ņā gultā. Bet mani neizdosies uz to paķert. Varu sa�derēt, ja es nebūtu darbojies savā Volstrīta kantorī, kam ir gaisa kondicionē�anas ierīce, bet mitinājies kādā Grin�vilid�as pa�obelē, tu būtu ar mani apprecējusies jau sen, pirms iepazinies ar Kolinu Bērku.

��� Nebrauc tik dikti, brālīt, � Grētiņa aizrādīja, � un ielej man vēl mazliet vīna. � Viņa pasniedza savu glāzi.

D�onijs piepildīja glāzi gandrīz līdz malai, pēc tam pamāja viesmīlim, kas bija atgājis tālāk, un pasūtīja vēl vienu pudeli. Viņ� sēdēja klusēdams, nekustīgs, domās nogrimis. Grētiņu pār�steidza negaidītais izvirdums. Tas nemaz nebija D�onijam rakstu�rīgi. Pat tuvības brī�os viņ� palika visai rezervēts, lai arī bija erudīts un prasmīgs, kā visā, ko darīja. Bet pa�laik visas asās �ķautnes, gan fiziskās, gan garīgās, �ķita atlūzu�as un nodrupu�as. Viņ� līdzinājās milzīgam noslīpētam, nogludinātam akme�nim, likās kļuvis par elegantu ieroci, par aplenkuma munīciju.

�� Es biju muļķis, � viņ� pēdīgi ierunājās klusā, neskanīgā balsī. � Man vajadzēja tevi bildināt.

��� Es tolaik biju precējusies. Vai neatceries?

�� Ari tad, kad sastapi Kolinu Bērku, tu biji precējusies. Vai neatceries?

Grētiņa paraustīja plecus. � Tas bija citā gadā, � viņa sa�cīja, � un tas bija cits cilvēks.

��� Esmu redzējis vairākas viņa filmas, � D�onijs teica. � Diezgan labas.

��� Daudz vairāk nekā �diezgan labas�.

�� Kad skata ar mīlestības acīm, � D�onijs atteica, izlikda�mies, ka smaida.

��� Ko tu gribi panākt, D�onij?

��� Nekā, � viņ� sacīja. � Pie velna! Sagribējās būt riebī�gam, tas ir viss, un tikai tādēļ, ka neesmu pratis izmantot laiku, kas man bija dots. Nevīri�ķīgs tips. Bet nu esmu atjēdzies un gribu uzdot pieklājīgu jautājumu savai vie�ņai, mana bezmaz vai labākā drauga biju�ajai sievai. Pieņemsim, ka tu esi laimīga.

��� Ļoti.

��� Laba atbilde. � D�onijs atzinīgi pamāja. � Ļoti laba at�bilde. Kundze atradusi piepildījumu, ilgi meklēto piepildījumu laimīgā otrā laulībā ar strupu, bet darbīgu sudrabekrāna māksli�nieku.

��� TU joprojām esi riebīgs. Ja gribi, varu piecelties un aiziet.

��� Vēl ta�u būs deserts. � Viņ� pastiepa roku un pieskārās viņējai. Gludi, apaļi pirksti, mīksta plauksta. � Neej projām, man ir vēl da�i jautājumi. Tāda meitene kā tu, īsta ņujorkiete, ar tik rosīgu personisko dzīvi, � ko tu, velns parāvis, spēj dien�dienā sadarīt tai nolādētajā pasaules malā?

��� Lielāko daļu laika, � viņa atbildēja, � es pavadu, pa�teikdamās dievam, ka vairs nedzīvoju Ņujorkā.

��� Un pārējā laikā? Tu ta�u man neiestāstīsi, ka vienkār�i kverni mājās, tēlo namamāti un gaidi atgrie�amies tētiņu no studijas, lai viņ� tev pastāstītu, ko len�a laikā teicis Sems Goldvins?

��� Ja tev tie�ām tas jāzina, �' viņa aizvainota atcirta, � man atliek ļoti maz laika vienkār�i kvernēt mājās, kā tu iz�teicies. Es piedalos tā vīrie�a dzīvē, kuru apbrīnoju, cen�os viņam palīdzēt, un tas ir daudzkārt labāk par manu dzīvi �eit, kur es tē�loju svarīgu personu, biju uzpūtīga, slepus pārkāpu laulību, rakstīju �urnāliem un dzīvoju ar vīru, kas trīsreiz nedēļā pie�sūcās pilns kā mārks.

��� Ā! Jauns sievie�u revolūcijas variants, � D�onijs sa�cīja. � Baznīca, virtuve, bērni. Jēziņ, no tevis gan es nebūtu gaidījis kaut ko tādu�

��� Atmet baznīcu � un tev būs pilnīgs priek�stats par manudzīvi, okei? � Viņa piecēlās. � No deserta atsakos. Strupajiem, bet darbīgajiem sudrabekrāna māksliniekiem patīk, ka viņu sievietes ir tievas.

��� Grētiņ! � D�onijs sauca viņai pakaļ, kad viņa izgāja no restorāna. Viņa balsi skanēja nevainīga cilvēka pārsteigums. Nu�pat bija noticis kaut kas tāds, kas viņa dzīvē vēl nebija atgadī�jies, kaut kas neiedomājams, ko viņ� neparko nespēja saskaņot ar savu spēļu noregulētajiem noteikumiem. Ta�u Grētiņa pat ne�atskatījās un izgāja no restorāna, pirms kāds no iztapīgajiem kalpotājiem paguva viņai atvērt durvis.

Straujā gaitā viņa devās uz Piektās avēnijas pusi un tikai tad, kad dusmas mazliet norima, sāka iet lēnāk. Viņa nosprieda, ka tā satraukties ir muļķīgi. Kādēļ ņemt pie sirds, ko D�onijs Hīts domā par viņas dzīvi? Ja viņ� izlikās, ka viņam patīk sa�ieties ar brīvdomājo�ām sievietēm, tad tikai tādēļ, ka varēja ar tām brīvi apieties. Bet �oreiz viņ� bija noraidīts un gribēja viņai par to atriebties. Kā gan viņ� varētu iedomāties, ko viņai nozīmē no rīta pamosties un redzēt Kolinu guļam līdzās? Viņa nebija brīva no sava vīra, un viņ� nebija brīvs no viņas, un tie�i tādēļ viņi abi bija kļuvu�i par labākiem, priecīgākiem cilvēkiem. Nezin kādus brīnumus cilvēki gaida 'no brīvības?

Viņa aizsteidzās uz viesnīcu, uzkāpa savā istabā, pacēla tele-

iona klausuli un pieteica telefonistei savas mājas telefona numuru Beverlihilā. Kalifornijā pa�laik pulkstenis bija astoņi, un Kolinam ap �o laiku būtu jābūt mājās. Viņai vajadzēja dzirdēt viņa balsi, kaut arī viņ� necieta sarunas pa telefonu un lāgiem kļuva ļoti īgns un ass, pat pret viņu, ja viņa zvanīja. Ta�u �oreiz atbildes ■nebija, un, kad viņa piezvanīja uz studiju un lūdza savienot ar montā�as telpu, viņai atbildēja, ka misters Bērks esot jau aiz�braucis uz mājām.

Lēnām viņa nolika klausuli un atkal sāka soļot pa istabu. Tad apsēdās pie rakstāmgalda un rakstīja: �Mīļo Kolin, es Tev pie�zvanīju bet Tevis nebija mājās un Tevis nebija studijā un man ir skumji un viens vīrietis kas kādreiz bija mans mīļākais sa�runāja nejēdzības un Ņujorkā ir pārāk karsti un Bilijs mīl tēvu stiprāk nekā mani un es bez Tevis jūtos ļoti nelaimīga un Tev vispār vajadzētu būt mājās un man rodas nelāgas domas par Tevi un es ie�u lejā uz bāru un izdzer�u glāzi vai divas vai trīs glāzes un ja kāds mēģinās sākt ar mani flirtēt es sauk�u policiju un nemaz nezinu kā nodzīvo�u tās divas nedēļas līdz Tevi sa�stap�u un ceru ka neizturējos pārāk viszinīgi kad runāju par kadru ar spoguļiem bet ja nu tomēr tad lūdzu piedod man un ■es apsolos nemainīties un nelaboties un neturēt muti ja vien Tu arī apsoli nemainīties nelaboties un neturēt muti un kad Tu mūs aizvedi uz lidostu es redzēju ka Tev apspurusi apkaklīte un es �esmu slikta namamāte, bet es esmu namamāte, namamāte, nama�māte, Tava sieva Tavā namā, un tā ir,labākā profesija pasaulē un ja Tu nebūsi mājās kad nākamreiz Tev zvanī�u izdomā�u Tev visdrausmīgāko atriebību. Paliec sveiks, G.�

Vēstuli nepārlasījusi, viņa to iebāza avioaploksnē, nogāja lejā vestibilā, uzlipināja pastmarku un iemeta vēstuļu kastītē aprak�stīto papīru, ko nakts lidma�īna aizvedīs uz viņas dzīves centru trīstūksto� jūd�u tālumā, lielā, tum�ā kontinenta viņā malā.

Tad viņa iegāja bārā, kur neviens nemēģināja uzsākt ar viņu flirtu, un, neielaizdamās sarunās ar bārmeni, izdzēra divas glā�zes viskija. Pēc tam uzgāja savā apartamentā, noģērbās un likās gulēt.

Otrā rītā viņu pamodināja telefona zvans; zvanīja Vilijs un sacīja: � Mēs ieradīsimies tev pakaļ pēc pusstundas. Brokastis esam jau paēdu�i.

Biju�ais Gaisa spēku virsnieks un biju�ais vīrs Vilijs brauca ātri un vadīja ma�īnu ar dro�u roku. Viņi tuvojās skolai; Jaunanglijas lēzenajos, skaistajos pakalnos rudens jau bija iekrāsojis koku lapas. Vilijām arī �odien uz acīm bija tum�ās brilles, ta�u �oreiz ne dzēruma dēļ, bet gan lai acis ne�ilbtu spo�ajā saulē. Rokas dro�i turēja stūri, un balsij nebija tās nodevīgās pieskaņas, kāda mēdz būtpēc nelāgi pavadītas nakts. Viņiem gan vaja�dzēja divreiz apstāties, jo Bilijam kļuva nelabi, bet kopumā brauciens izdevās jauki: pārtikusi amerikāņu ģimene ar jauniem, glītiem vecākiem jaunā, skaistā automa�īnā devusies saulainā septembra dienā izbraukumā pa vienu no zaļākajiem Amerikas ap�vidiem.

Galvenā skolas ēka bija celta koloniju arhitektūras stilā nosarkaniem ķieģeļiem, ar baltām kolonnām, bet guļamtelpas atra�dās vecās koka savrupmājās, skraji izkaisītās pa visu teritoriju. Ap mājām auga veci koki un pletās pla�i sporta laukumi. Pie�braucot pie galvenās ēkas, Vilijs sacīja: � Nu tu kļūsi par di�ciltīga lauku kluba biedru.

Viņi novietoja ma�īnu un barā ar citiem vecākiem un skolē�niem kāpa aug�up pa kāpnēm, kas veda uz galvenās ēkas vesti�bilu. Smaidīga dāma vidējos gados sēdēja pie rakstāmgalda un piereģistrēja jaunos audzēkņus. Viņa paspieda atbraucējiem roku, teicās priecājamies par iepazī�anos, pieminēja jauko laiku, pasniedza Bilijam krāsainu �etonu, ko piespraust pie svārku atloka, un uzsauca: � Deivid Kroford! � zēnam, kas stāvēja pul�ciņā ar citiem zēniem, kuriem pie svārku atloka bija citādas krā�sas �etoni. Slaids, briļļains gadus astoņpadsmit vecs puisis pie�steidzās pie rakstāmgalda. Dāma iepazīstināja viņu ar atbraucē�jiem, tad sacīja: � Tas, Viljam, ir Deivids, viņ� tev palīdzēs iekārtoties. Ja tev nākamajā mācību gadā radīsies kādi jautājumi vai problēmas, griezies dro�i pie viņa, lai viņ� palauza galvu.

��� Dro�i, Viljam, � Krofords apstiprināja dobjā, nopietnā sestās klases skolnieka balsī. � Bū�u tavā rīcībā. Kur tavas mantas? Aizvedī�u tevi uz tavu istabu. � Viņ� parādīja ceļu, bet dāma pie rakstāmgalda jau uzsmaidīja nākamajai ģimenes trijot�nei.

��� Viljam, � Grētiņa �ukstēja, kopā ar Viliju iedama zēniem aiz muguras. � Pirmajā brīdī nesapratu, kuru no jums viņa uz�runā.

��� Tā ir laba zīme, � Vilijs atteica, � kad es sāku iet skolā, mēs cits citu uzrunājām uzvārdā. Mūs jau toreiz gatavoja armi�jai.

Krofords uzstāja, ka nesīs Bilija ceļasomu, un viņi devās pari teritorijai uz trīsstāvu ēku no sarkaniem ķieģeļiem, kura �ķita jaunāka par apkārtējām celtnēm.

��� Silitohols, � Krofords paskaidroja, ievezdams viņus mājā. � Tava istaba ir tre�ajā stāvā, Viljam.

Pie ieejas neliela piemiņas plāksne liecināja, ka �o celtni sko�lai dāvinājis Roberts Silito, 1944. gadā par tēvzemi kritu�ā 1938. gada absolventa leitnanta Roberta Silito tēvs.

Grētiņa no�ēloja, ka bija izlasījusi uzrakstu uz plāksnes, bet, kāpjot Bilijam un Krofordam nopakaļ uz tre�o stāvu, viņai sirds kļuva vieglāka, jo vairākās istabās skanēja jaunu vīrie�u balsu dziedātas dziesmas un d�eza mūzika skaņuplatēs.

Bilijam paredzētā istaba nebija liela, tomēr tajā atradās divas gultas, divi rakstāmgaldiņi un divi drēbju skapji. Koferis, ko viņi bija priek�laikus atsūtīju�i, pabāzts zem vienas gultas, otrs kofe�ris ar uzvārdu Furnjē uz piekariņa stāvēja pie loga.

��� Tavs istabas biedrs ir atbraucis, � sacīja Krofords. � Vai esi viņu saticis?

��� Nē, � Bilijs atteica. Viņ� �ķita vēl nerunīgāks kā parasti. Grētiņa cerēja, ka �is Furnjē, lai būtu kāds būdams, vismaz ne�būs rupj� kauslis vai pederasts, vai marihuānas smēķētājs. Viņa pēk�ņi jutās pilnīgi bezspēcīga � dēla dzīve bija izslīdējusi viņai no rokām.

���� Iepazīsies pie pusdiengalda, � Krofords noteica. � Tūliņ zvanīs pusdienās. � Pienākuma apziņā viņ� laipni uzsmaidīja Grētiņai un Vilijām: � Pusdienās, protams, uzaicināti arī visi vecāki, misis Ebota.

Viņa uztvēra Bilija lūdzo�o skatienu, kas nepārprotami pauda: lūdzu, tikai ne pa�reiz! � un viņa atturējās, nepārlabojusi kļū�dīgo uzrunu. Gan Bilijam pietiks laika paskaidrot, ka viņa tēvs ir misters Ebots, bet māte � misis Bērka. Tas nav jādara pir�majā dienā. � Pateicos, Deivid, � viņa sacīja, un pa�ai likās, ka balss iedrebas. Viņa paraudzījās uz Viliju. Viņ� papurināja galvu. � Ļoti laipni, ka skola uzaicina arī vecākus pusdienās, � viņa piebilda.

Krofords norādīja uz neapklāto gultu. � Iesaku apgādāties ar trim segām, Viljam, � viņ� teica. � Naktis �eit ir neganti aukstas un apkure ļoti vāja. Viņi laikam domā, ka aukstums mums palīdz veidot raksturu.

���� �odien pat atsūtī�u tev no Ņujorkas segas, � teica Grē�tiņa. Tad viņa pievērsās Vilijām: � Un kā ar pusdienām?

' � Vai tu esi izsalkusi, mīļā? � Vilija balsī skanēja lūgums, un Grētiņa saprata, ka Vilijs neparko nevēlas pusdienot skolas ēdamzālē, kur nebūs ne mazāko izred�u kaut malciņu iebaudīt.

��� Ne pārāk, � Grētiņa atbildēja, juzdama Vilijām līdzi.

��� Turklāt man ap �etriem jābūt atpakaļ pilsētā, � Vilijs pie�bilda. � Man norunāta tik�anās, kas� � viņa balss mulsi pārtrūka.

Iedunējās vairāki zvani. � Aicina. Ēdamzāle atrodas tūliņ aiz reģistrācijas galda, Viljam. Tagad, lūdzu, atvainojiet mani, esmu virtuves de�urants. Un neaizmirsti � nāc, kad vien tev ka ievajagas. � Trijos skolas gados iegūtā staltā d�entlmeņa stājā, bleizerā un apvalkātās baltās kurpēs viņ� izgāja gaitenī, kur vēli joprojām skanēja_d�eza melodijas no trim da�ādiem atskaņotā�jiem, bet visam pāri Elvisa Preslija izmisu�ās, me�onīgās vaima�nas.

��� Liekas ārkārtīgi patīkams puisis, vai ne? � teica Grētiņa..

���� Pagaidī�u, kāds viņ� rādīsies, kad jūs būsiet aiz�brauku�i, � piebilda Bilijs, � un tad es jums pastāstī�u.

�� Manuprāt, tev tagad vajadzētu iet uz ēdamzāli, � Vilijsnoteica. Grētiņa redzēja, ka viņ� izmisīgi alkst pēc �āsdienas pir�mās glāzītes. Vilijs bija izturējies ļoti korekti, neierosinādams,� �urp braucot, apstāties pie kāda no daudzajiem krodziņiem �ose�jas malā un visu priek�pusdienu būdams īsts paraugtēvs. Viņ�godam nopelnījis savu martīni glāzi.

��� Mēs tevi pavadīsim līdz ēdamzālei, � Grētiņa sacīja. Viņu. māca raudas, bet tām Bilija klātbūtnē, protams, nedrīkstēja ļaut vaļu. Viņa pārlaida mulsu skatienu istabai. � Kad jūs abi ar biedru �o istabu mazliet iekārtosiet, jums te būs ļoti mājīgi, � viņa piebilda. � Un pa logu ir gau�ām skaists skats. � Tad' viņa pagriezās un pirmā strauji izgāja gaitenī.

Kopā ar citām nelielām grupiņām viņi gāja pāri skolas terito�rijai uz galvenās ēkas pusi. Gabaliņu no kāpnēm Grētiņa apstā�jās. Bija pienācis atvadu brīdis, un viņa nevēlējās teikt ardievas, zēnu un vecāku barā pie kāpnēm.

��� Labi, � viņa sacīja, � atvadīsimies tepat.

Bilijs viņu apskāva un a�i noskūpstīja. Viņa piespieda sevi pasmaidīt. Tēvam Bilijs paspieda roku. � Paldies, ka manī atvedāt, � viņ� lieti�ķi noteica. Tad mierīgi pagriezās un nestei�dzīgi aizgāja uz ielas pusi, iejukdams skolēnu barā; izstīdzēju��ais, bērni�ķīgais augums neatsaucami, uz visiem laikiem aiz�gāja savu ceļu, pazuda vīrie�u sabiedrībā, kur mātes balss, kas bija mierinājusi, pamācījusi un dziedājusi �ūpuļdziesmiņu, būs dzirdama vairs tikai iztālēm.

Caur asaru miglu Grētiņa vēroja viņu starp baltajām kolon�nām pazūdam atvērtajās durvīs, ieejam no saules gaismas ēnainā pakrēslī. Vilijs aplika viņai roku ap pleciem, un pateicīgi viens par otra tuvumu viņi aizgāja līdz ma�īnai. Pa līkumotoceļu viņi izbrauca līdz alejai, kas iekļāva skolas sporta lauku�mus, kur pa�reiz neredzēja neviena sportista; vārti stāvēja ne�aizsargāti, pa celiņiem neviens neskrēja.

Viņa apsēdās priek�ējā sēdeklī līdzās Vilijām un raudzījāstie�i uz priek�u. Tad viņa izdzirda sev līdzās dīvainu skaņu, un Vilijs apstādināja ma�īnu zem koka. Vilijs nevaldīgi �ņukstēja,, un nu arī viņa vairs nespēja novaldīt asaras, un, cie�i apskāvu��ies, viņi ilgi raudāja � par Biliju un viņa nākotni, par Robertu �Silito-jaunāko, pa�i par sevi, par zudu�o mīlestību, par �misis i:botu�, par misis Bērku, par visu izdzerto viskiju, par savām kļūdām, par iziru�o dzīvi, kas piederēja pagātnei.

� Neliecieties gar mani ne zinis, � Rūdolfam sacīja ar foto�aparātiem apkrāvusies meitene, kad Grētiņa un D�onijs Hīts iz�kāpa no ma�īnas un pāri automobiļu stāvvietai devās pie Rū�dolfa, kas stāvēja zem lielas gaismas reklāmas, uz kuras zem zilajām septembra debesīm slējās Koldervuda vārds. Sajā dienā atklāja tirdzniecības centru Portfilipas ziemeļu nomalē � ap�kārtnē, ko Grētiņa labi pazina, jo jaunais centrs atradās pie ceļa, kas pāris jūd�u tālāk aizveda līdz Boilena mui�ai.

Grētiņa un D�onijs nebija paguvu�i piedalīties atklā�anas ceremonijā, jo D�onijs pirms pusdienlaika nevarēja atbrīvoties. D�onijs par to bija lūdzis Grētiņai piedo�anu, tāpat lūdzis pie�do�anu arī par izrunā�anos pirmajā tik�anās reizē, un brauciens bija noritējis itin draudzīgi. Runājis tika galvenokārt D�onijs, ta�u ne par sevi vai Grētiņu. Visu brauciena laiku viņ� stāstīja par Rūdolfa apbrīnojamo vadītāja un uzņēmēja talantu. Pēc D�onija domām, Rūdolfs modernā biznesa mehānismu izprata labāk nekā jelkāds viņa vecuma vīrietis, ko D�onijam gadījies sastapt. Kad D�onijs pūlējās izskaidrot, cik varenus darījumus Rūdolfam izdevies paveikt pirms gada, kad tas pratis pārliecināt Koldervudu, ka jānopērk firma, kas pēdējos trijos gados bija strādājusi ar divu miljonu dolāru zaudējumu, Grēt'iņa bija spiesta atzīt, ka tas sniedzas pāri viņas sapra�anai, un teicās pilnīgi uzticamies D�onija spriedumam.

Kad Grētiņa piegāja pie Rūdolfa, kas stāvēja, kaut ko pie�rakstīdams piezīmju blokā, ko turēja rokā, fotogrāfe bija notupusies da�us soļus atstatu viņam pretī un ieslīpi pacēlusi aparātu, lai dabūtu kadrā arī Koldervuda reklāmu. Ieraudzījis māsu un D�oniju, Rūdolfs sāka pār visu seju smaidīt un pagājās viņiem pretī, lai apsveicinātos. Grētiņa �ajā cilvēkā, kas rīkojās ar mil�joniem, �onglēja ar bir�as akcijām, piedalījās riskantās operāci�jās par milzu summām, redzēja vienīgi savu brāli, iedegu�u, glītu jaunu vīrieti labi pa�ūtā, neuzkrīto�ā uzvalkā. Viņu no jauna pārsteidza lielā at�ķirība starp brāli un vīru. Sprie�ot pēc D�o�nija nostāstiem, Rūdolfs bija daudz bagātāks par Kolinu un vi�ņam bija lielāka vara pār daudziem cilvēkiem, bet neviens, pat pa�a māte nespētu pārmest Kolinam pieticību. Jebkurā sabiedrībā Kolins izvirzījās centrā, uzstājās pa�apzinīgi un prasīgi, gatavs iemantot naidniekus. Rūdolfs iekļāvās sabiedrībā, prata piemēro�ties un iemantoja draugus.

��� Tā ir labi, � ierunājās meitene un knipsēja kadru pēc kadra. � Ļoti labi.

��� Atļaujiet iepazīstināt, � sacīja Rūdolfs. � Mana māsa misis Bērka un mans sabiedrotais misters Hīts. Mis � o � mis � Lūdzama, piedodiet.

��� Preskota, � meitene sacīja. � Bet pietiks ar D�īnu. Lūdzu, neliecieties gar mani ne zinis. � Viņa piecēlās un kautri pasmaidīja. Viņa bija maza auguma, ar pakausī saspraustiem taisniem, gariem, brūniem matiem. Vasarraibumaina un ne�krāsota. Viņa kustējās viegli un veikli, kaut arī bija apkārusies ar trim fotoaparātiem un plecā vēl karājās smaga soma ar fil�mām.

��� Nāciet, � Rūdolfs aicināja, � es jūs izvadā�u un visu iz�rādī�u. Un, ja ieraugāt veco kungu Koldervudu, dvesiet sajūsmā.

Visu ceļu Rūdolfu apturēja gan vīrie�i, gan sievietes, spieda viņam roku un izteica atzinību par lielo veikumu pilsētas labā. Mis Preskota nerimdamās fotografēja, Rūdolfs atturīgi smai�dīja, teica, ka priecājoties, ja viņiem jaunais centrs patīkot, un zināja katru uzrunāt vārdā.

Apsveicēju vidū Grētiņa nemanīja nevienu meiteni, ar kurām kopā bija gājusi skolā vai strādājusi pie Boilena. Toties visi Rū�dolfa biju�ie skolasbiedri �ķita saradu�ies �eit, lai pa�i savām acīm redzētu, ko viņu kādreizējais draugs paveicis, un lai viņu apsveiktu; da�s to darīja no sirds, da�s ar skaidri samanāmu skaudību. Laiks, �ķiet, bija izspēlējis interesantu joku: vīri, kas kopā ar sievām un bērniem piegāja pie Rūdolfa un teica: �Vai tu mani vēl atceries? Mēs ta�u mācījāmies vienā klasē,� � izskatī�jās vecāki, druknāki, gausāki nekā viņas neprecētais, nesaistītais brālis. Panākumi bija pārcēlu�i viņu citā � slaidākā, kustīgākā, elegantākā paaudzē. Viņai ienāca prātā, ka arī Kolins izskatās jaunāks par saviem gadiem. Uzvarētāji nenoveco.

��� Rādās, ka ap tevi �odien pulcējas visa pilsēta, � Grētiņa sacīja.

��� Uz to pusi ir, � Rūdolfs atteica, � dzirdēju, ka pat Tedijs Boilens esot �eit. Mēs dro�i vien ar viņu saskriesimies. � Rū�dolfs vērīgi paskatījās uz māsu.

��� Tedijs Boilens? � viņa vienaldzīgi atkārtoja. � Vai tad tas vēl ir dzīvs?

��� Tā runā, � Rūdolfs noteica. � Arī es viņu sen neesmu redzējis.

Tālāk ejot, abi uz īsu brītiņu it kā mazliet atsala. Tad Rūdolfs teica: � Uzgaidiet kādu mirkli �eit, man jāparunā ar orķestra diriģentu. Viņ� pārāk maz spēlē vecos �lāgerus.

���� Cen�as gan viņ� personiski rūpēties par visu, � Grētiņa ieminējās D�onijarn, noskatīdamās Rūdolfu aizsteidzamies pie or�ķestra un mis Preskotu sekojam viņam pa pēdām.

Kad Rūdolfs atgriezās, orķestris jau spēlēja �Ilappij Days llere Again�, un līdzi viņ� atveda pārīti � slaidu, ļoti glītu gai��matainu meiteni baltā linaudekla kleitā un nosvīdu�u par Rū�dolfu mazliet vecāku vīrieti, kuram jau sāka mesties pliks pakau�sis un mugurā bija saburzīts vasaras uzvalks. Grētiņa skaidri zi�nāja, ka ir �o cilvēku jau kādreiz redzējusi, tikai neatcerējās, kur un kad.

��� �ī, Grētiņ, ir Vird�lnija Koldervuda, � Rūdolfs iepazīsti�nāja, � �efa jaunākā meita. Esmu viņai daudz par tevi stāstījis.

Mis Koldervuda bikli pasmaidīja: � Es' tie�ām esmu daudz par jums dzirdējusi, misis Bērka.

�� Un Bredfordu Naitu ta�u tu arī atceries, vai ne? � Rū�dolfs vaicāja.

��� Es izdzēru jūsu māju sausu toreiz diplomandu ballē Ņu�jorkā, � Bredfords piebilda.

Nu viņa atcerējās biju�o ser�antu ar Oklahomas akcentu va�lodā, kur� viņas Vilid�as dzīvoklī bija tramdījis meitenes. Ak�cents vairs nebija tik stipri jūtams, �ēl vienīgi, ka puisim metas pliks galvvidus. Viņa atcerējās arī, ka pirms vairākiem gadiem Rūdolfs pierunāja Bredfordu atgriezties Vitbijā un iekārtoja viņu direktora vietnieka postenī. Viņa zināja, ka Rūdolfam �is cilvēks patīk, tikai, vērodama to, nesaprata, kādēļ. Rūdolfs bija viņai stāstījis, ka aiz vientiesīgās ārienes slēpjoties izmanīgs veikal�nieks, kas prot lieliski satikt ar cilvēkiem un visus rīkojumus iz�pilda precīzi un nevainojami.

��� Protams, es jūs atceros, Bred, � Grētiņa sacīja, � un esmu dzirdējusi, ka jūs esot neaizstājams.

��� Jūs liekat man nosarkt, kundze, � Naits atteica.

��� Mēs visi esam neaizstājami, � Rūdolfs piebilda.

��� Nē, � iejaucās meitene, � ne visi. � Viņa to pateica ļoti nopietni, nenolaizdama acis no Rūdolfa, un Grētiņai �is skatiens runāja skaidru valodu.

Visi smējās. Tikai meitene ne. Nabaga skuķēns, nodomāja Grētiņa. Labāk iemācies veltīt �ādus skatienus kādam citam vī�rietim.

��� Kur jūsu tēvs? � Rūdolfs jautāja. � Gribēju viņu iepazīs�tināt ar savu māsu.

��� Viņ� aizbrauca uz mājām, � meitene paskaidroja. � Ap�skaitās par kaut ko mēra runā, jo mērs visu laiku runāja par jums, nevis par viņu.

��� Es ta�u esmu �eit dzimis, � Rūdolfs jokodams iebilda,

��� un to mērs laikam uzskata par savu nopelnu.

��� Un viņam nepatika, ka tā visu laiku fotografē tikai jūs, � viņa pamāja uz mis Preskotu, kura, stāvēdama da�us soļus tālāk, atkal fotografēja runātāju grupiņu.

��� Niecīgs pārpratums, � sacīja D�onijs Hīts, � gan jau viņam dusmas pāries.

��� Jūs nepazīstat manu tēvu, � meitene iebilda. � Labāk būtu, ja jūs viņam vēlāk piezvanītu un viņu nomierinātu, � viņa uzbilda Rūdolfam.

��� Vēlāk, ja pagadīsies brīvs brīdis, piezvanī�u. � Rūdolfs vienaldzīgi atteica. � Bet mēs apmēram pēc stundas varētu kādu glāzīti iedzert. Ceru, ka jūs abi piebiedrosieties?

��� Jūs ta�u zināt, ka es nedrīkstu rādīties bāros, � Vird�īnija sacīja.

��� Labi, � Rūdolfs piekrita, � tad iesim visi vakariņās. Tu, Bred, apstaigā visas vietas un pieskati, lai neviens ne�auj pār strīpu. Jaunie�i vēlāk gribēs padejot. Pielūko, lai viss notiek glīti un pieklājīgi.

��� Teik�u, lai orķestris spēlē tikai menuetus, � Naits sa�cīja, � Nāciet, Vird�īnij, es jums izmaksā�u apelsīnu sulu � uz jūsu tētiņa rēķina.

Meitene negribīgi ļāva, lai Naits viņu aizved līdzi.

��� Katram skaidri redzams, ka tas nu vis nav viņas sapņu tēls, � ierunājās Grētiņa, kad viņi sāka iet tālāk.

��� Tikai nesaki to Bredam, � Rūdolfs deva padomu. � Viņ� cer ieprecēties �ai ģimenē un nodibināt dinastiju.

��� Viņa ir ļoti jauka, � Grētiņa piebilda.

��� Diezgan jauka, � Rūdolfs piekrita, � un vēl jo vairāk tā�dēļ, ka ir �efa meita.

Smagnēja sieviete smiņķētiem vaigiem un izēnotiem plakstiem, turbānveida cepurē, kas viņai pie�ķīra divdesmito gadu kino�aktrises izskatu, ar mājienu apturēja Rūdolfu un uzrunāja viņu, koķeti �ķobīdama lūpas: � Eh bien, mon cher Rudolph, � iz�misīgi cenzdamās pie�ķirt spalgajai balsij meitenīgu noskaņu,

��� tu parles franзais toujours bien?

Rūdolfs svinīgi paklanījās; turbāns viņam izskaidroja visu.

��� Bonjour, Mlle Lenaut, � viņ� sacīja, � je suis trиs content de vous voir. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu māsu misis Bērku un savu draugu misteru Hītu?

��� Rūdolfs bija mans visapdāvinātākais skolnieks, � paskaid�roja mis Leno, koķeti blisinādama acis. � Es jau toreiz zināju, ka viņ� dzīve tiks tālu. Tas bija redzams no visa, pie kā vien viņ� ķērās.

��� Jūs esat ļoti laipna, � Rūdolfs atteica, un viņi gāja tālāk. Viņ� pasmējās: � Kad mācījos pie viņas, rakstīju viņai mīlestī�bas vēstules. Tikai nekad tās nenosūtīju. Tētis reiz nosauca viņu par fran�u slampu un iecirta viņai pļauku.

�� Par to es nekad neesmu ne vārda dzirdējusi, � brīnījās Grētiņa.

��� Tu vēl daudz ko neesi dzirdējusi.

��� Kādu vakaru, � viņa sacīja, � tev jāpasē� pie manis un jāizstāsta man D�ordeiku dzimtas vēsture.

��� Gan jau kādu vakaru, � Rūdolfs noteica.

��� Man �ķiet, tu izjūti milzīgu gandarījumu, atgrie�oties, dzimtajā pilsētā tādā dienā, � sacīja D�onijs.

Rūdolfs mirkli padomāja. � Viena pilsēta ne ar ko neat�ķiras11.0 citām, � viņ� vienaldzīgi noteica. � Ejam apskatīt tirdzniecī�bas telpas.

Viņi apstaigāja veikalus. Grētiņai, kā reiz tika izteicies Kolins, iepirk�anās instinkts bija �nepietiekami attīstīts�. Neap�tverami pla�ais pirk�anai izliktais mantu klāsts un bezgalīgā priek�metu straume, kas plūda no Amerikas fabrikām, viņu no�māca.

Viss vai gandrīz viss, kas laikmetā,| kurā viņa dzīvoja, Gretinu nomāca vissmagāk, bija savākts �ajos mākslīgi radītajos balto namu ciematos, un tie�i viņas brālis, viņas mīļotais brālis,, kas �ķietami klusi un pieticīgi pārraudzīja �o sava talanta materiālo pierādījumu, � tie�i viņ� to visu bija radījis. Kad reiz viņ� stāstīs D�ordeiku dzimtas vēsturi, viņa palūgs, lai viņai tajā rezervē īpa�u nodaļu.

Kad veikali bija apskatīti, Rūdolfs viņus aizveda parādīt te�ātri. Vakarā kādai Ņujorkas trupai bija paredzēta komēdijas pirmizrāde, un, kad viņi iegāja skatītāju zālē, uz skatuves pa�reiz tika izmēģināti apgaismojumi. Teātra zālē vecā Koldervudagaume nebija ņemta vērā. Nespodrās vecrozā sienas un ko�ie tum�sarkana plī�a sēdekļi atmaidzināja interjera stingrās arhi�tektoniskās līnijas, un, redzot, cik viegli re�isors manipulē ar sa�re�ģītām gaismām, Grētiņa saprata, ka skatuves tehniskajai iekār�to�anai nauda nebija �ēlota. Pirmo reizi desmit gadu laikā viņai iedzēla no�ēla, ka viņa pametusi teātri.

��� Cik brīni�ķīgi, Rūdij! � viņa sacīja.

��� Man vajadzēja tev parādīt kaut vienu celtni, kas tev pa�tiktu, � viņ� klusu atteica.

Viņa pastiepa roku un pieskārās brāļa plaukstai, ar �o �estu izlūgdamās piedo�anu par savu, kaut vārdos neizteikto, kritisko attieksmi pret visu pārējo kompleksu.

��� Kad viss būs pabeigts, � viņ� paskaidroja, � mums būs se�i �ādi teātri da�ādās valsts malās. Mūsu re�isori pa�i iestudēs lugas, un lugu izrādīs vismaz divas nedēļas katrā teātri. Tā ik�vienai lugai būs garantētas izrādes vismaz trīs mēne�us un mēs nebūsim ne no viena atkarīgi. Ja Kolins kādreiz būtu ar mieru iestudēt lugu manam teātrim �

��� Esmu pārliecināta, ka viņam patiktu strādāt tādā teātrī, � Grētiņa sacīja. � Viņ� nemitīgi �ķendējas par Brodvejas vecajiem �ķūņiem. Kad viņ� būs Ņujorkā, es viņu atvedī�u uz �ejieni, lai apskatās. Lai gan īstenībā tā nav laba ideja �

��� Kālab ne? � Rūdolfs vaicāja.

��� Lāgiem viņ� drausmīgi saplē�as ar saviem līdzstrādnie�kiem.

��� Ar mani viņ� nesaplēsīsies, � Rūdolfs dziļā pārliecībā ap�galvoja. Viņi ar Bērku bija viens otram iepatiku�ies jau pirmajā sastap�anās reizē. � Man pret māksliniekiem ir liela cieņa un godbijība. Bet nu iesim iedzert.

Grētiņa palūkojās pulkstenī. � Man diem�ēl vajadzēs atteik�ties. Pulksten astoņos man viesnīcā zvanīs Kolins, un viņ� traki skai�as, ja neesmu uz vietas, kad viņ� piezvana. Vai tu būtu ar mieru braukt tūliņ, D�onij?

��� Esmu jūsu rīcībā, kundze, � D�onijs atteica.

Grētiņa atvadām noskūpstīja Rūdolfu un atstāja viņu teātrī ar skatuves uguņu atblāzmu sejā kopā ar mis Preskotu, kas � glīta, kustīga un darbīga � mainīja objektīvus un fotografēja.

Ceļā uz ma�īnu D�onijam un Grētiņai iznāca iet garām bāram, un viņa nopriecājās, ka nebija tajā iegriezusies, jo �ķita pārlie�cināta, ka vīrietis, kuru viņa uz mirkli ieraudzīja sē�am, nolieku��os pār glāzi, ir Tedijs Boilens, un zināja, ka pat tagad, pēc piecpadsmit gadiem, Boilens spētu viņu satraukt. Viņa nevēlējās tikt satraukta.

Telefons zvanīja, kad viņa atvēra savas istabas durvis. Zva�nīja no Kalifornijas, bet tas nebija Kolins. Tas bija kinostudijas direktors, kur� piezvanīja, lai pateiktu, ka pulksten vienos pēc�pusdienā Kolins gājis bojā autokatastrofā. Viņ� jau visu pēcpus�dienu bija miris, un viņa to nezināja.

Mierīgi viņa pateicās direktoram par mēmo līdzjūtības aplie�cinājumu, nolika klausuli un, gaismu neiedegusi, ilgi sēdēja viena viesnīcas istabā.

Noskanēja zvans treniņa pēdējam raundam, un Sulcijs uz�sauca: � Pacenties spiest viņu vairāk uz apmali, Tomij! � Bok�seris, ar kuru Kveilam pēc piecām dienām būs jācīnās, alla� cen�tās spiest pretinieku pie ringa apmales virvēm, un Tomasam va�jadzēja imitēt viņa stilu. Bet nenācās viegli dabūt Kveilu pie apmales; viņ� veikli lēkāja un izgrozījās un zibenīgi darbojās ar rokām. Viņ� nekad nevienu pārāk sāpīgi neievainoja un bija ticisvisai tālu ar veiklību un gudrību vien. Cīņu bija paredzēts pār�raidīt pa televīziju visā valstī, un pēc cīņas Kveils saņems div�desmit tūksto�us dolāru. Tomasam saskaņā ar līgumu pienācās; se�i simti; viņ� nebūtu dabūjis ne tos pa�us, bet Sulcijs, kas bija viņu abu mened�eris, bija izspiedis no sacīk�u organizētājiem vismaz �ai cīņai tik lielu summu. Sacīkstēs bija ieguldīta mafi�jas nauda, un tie nebija vīri, kas strādā labdarības nolūkiem.

Treniņi notika teātrī, un skatītāji, kam interesēja treniņa no�darbības, sēdēja orķestrantu vietās, tērpu�ies fantastiskos Lasvegasas kreklos un kanārijdzeltenās biksēs. Tomass uz skatuves jutās drīzāk kā aktieris, nevis kā bokseris.

Viņ� tuvojās Kveilam, kura plakanajā sejā zem ādas ķiveres zibsnīja ledaini saltas, palsas acis. Trenējoties ar Tomasu, Kvei�lam lūpas pastāvīgi bija savilktas nicino�ā vīpsnā, tā izrādot, cik absurdi Kveilam �ķiet, ka Tomass atrodas vienā ringā ar viņu. Principa pēc viņ� nekad nesarunājās ar Tomasu, pat �labrīt!� ne�pateica, kaut abi ģērbās vienā ģērbtuvē. Attiecībās ar Kveilu To�masam bija tikai viens gandarījums: viņ� guiēja ar Kveila sievu un vienā jaukā dienā darīs to Kveilam zināmu.

Kveils dancoja �urp un turp, smagi zveldams Tomasam, pats bez piepūles izvairīdamies no Tomasa āķiem, centās izrādīties pub�likai un, ļaudams, lai Tomass viņu iedzen ringa kaktā, tikai viegli izgrozīja galvu un palika neskarts, bet pūlis auroja.

Treniņa partneris nedrīkstēja nodarīt galvenajam sacīk�u da�lībniekam miesas bojājumus, bet �is bija pēdējais raunds, un To�mass, nerēķinādamies ar iespējamo sodu, uzbruka nikni, cenzdamies ar vienu kārtīgu triecienu atsēdināt nelieti uz raibā bik�dibena. Kveils saprata, ko Tomass grib panākt, viņa smīns kļuva vēl augstprātīgāks nekā citkārt, kad viņ� parāvās atpakaļ, danceniski lēkāja �urp un turp, uztvēra sitienus gaisā. Raunda beigās viņ� pat nebija nosvīdis un viņam nebija neviena ziluma, lai gan To�mass veselas divas minūtes bija centies viņam trāpīt.

Kad atskanēja zvans, Kveils sacīja: � Tev, klīsterim tādam, vajadzētu gan man vēl piemaksāt par apmācību boksā.

� Ceru, ka piektdien tevi dabūs pie gala, lētais nelieti, � Tomass atteica, nokāpa no skatuves un aizgāja uz du�as telpām, bet Kveils vēl pavingrinājās brīvajās kustībās un patrenējās pie smil�u maisa. Tas nelietis nepazina nogurumu, strādāja kā ap�sēsts un dro�i vien iegūs arī �empiona titulu vidējā svarā un miljons dolāru ierakstu bankas kontā.

Kad Tomass atgriezās no du�as telpām, viņam uz vaigiem bija sarkani plankumi no Kveila belzieniem, bet Kveils joprojām vingri�nājās, izrādījās publikai treniņā bez partnera, un kā cirka klauni izģērbu�ies skatītāji dvesa aiz apbrīnas.

Sulcijs iedeva Tomasam aploksni ar piecdesmit dolāriem par tāsdienas diviem raundiem, un viņ� cauri pūlim ātri izgāja ārā, nokļūdams Lasvegasas pēcpusdienas svelmē. Pēc tīkamā vēsuma teātrī, kur gaiss bija kondicionēts, karstums �ķita mākslīgi ra�dīts, ļaundabīgs, it kā nezināms velni�ķīgs zinātnieks būtu tī��uprāt sakarsējis pilsētu, gribēdams to iznīcināt vismoko�ākajā veidā.

Pēc treniņa viņam stipri slāpa, viņ� pārgāja pāri svelmainajai ielai un iegriezās vienā no lielajām viesnīcām. Vestibils bija krēs�lains un vēss. Dārgās prostitūtas patrulēja, vecās lēdijas kavējās pie spēļu automātiem. Pie kauliņspēles un ruletes galdiem, kuriem viņ� ceļā uz bāru gāja garām, norisa rosīga darbība. Sai mirdzo��ajā pilsētā visi peldējās naudā. Izņemot viņu. Pēdējās divās ne�dēļās viņ� kauliņu spēlē bija zaudējis vairāk nekā piecsimt dolāru, gandrīz visu, ko bija nopelnījis.

Viņ� aptaustīja kabatā aploksni ar Sulcija iedotajiem piec�desmit dolāriem un apspieda vēlē�anos piedalīties spēlē. Bārā viņ� pasūtīja kausu alus. Ar svaru viņam viss kārtībā, un Sul�cija nebija klāt, tātad neviens neburk�ķēs. Sulcijs vispār vairs daudz nelikās zinis gar to, ko dara Tomass, viņam tagad bija jauns pretendents. Tomass prātoja, nezin cik Sulcijs būs spiests no savas peļņas atdot mafijas vīriem.

Viņ� izdzēra vēl kausu alus, samaksāja bārmenim un devās uz izeju, ta�u uz mirkli apstājās pavērot kauliņu spēli. Kādam vīrelim, kas izskatījās kā mazpilsētas apbedī�anas biroja kalpo�tājs, bija priek�ā uz galda savākti �etoni pēdu augstā kaudzē. Tomass izvilka no kabatas aploksni un nopirka �etonus. Pēc des�mit minūtēm viņam bija atliku�i vairs tikai desmit dolāri, un viņ� bija pietiekami saprātīgs, lai spēli pārtrauktu.

Viņ� pierunāja �veicaru palūgt kādu no viesnīcas viesiem, lai paņem viņu ma�īnā līdzi uz pilsētas centru; tā viņ� ietaupīja naudu par taksometru. Viņa viesnīca nebija no lepnajām, tajā bija tikai pāris spēļu automātu un viens pats galds kauliņu spē�lei. Kveils dzīvoja greznā viesnīcā, kur apmetās visi kinoaktieri. Un viņa sieva. Augu dienu tā vārtījās baseina malā un uzpildījās ar da�ādā veidā sajauktiem alkoholiskiem dzērieniem, ja vien slepus nezagās uz Tomasa viesnīcu īsu brīdi pamilināties. Viņa apgalvoja, ka tvīkstot pēc mīlestības, bet Kveils guļot atsevi�ķā istabā viens pats, kā da�dien nopietns bokseris, kuram gaidāms nozīmīgs ma�s. Tomass vairs nebija nopietns bokseris, viņam nevajadzēja gatavoties nozīmīgiem ma�iem, tātad viņ� drīk�stēja darīt, ko pats grib. Minētā dāma gultā bija ļoti aktīva, un da�a pēcpusdiena tie�ām bija pūliņu vērta.

Pie administratora viņam bija vēstule. No Terēzes. Viņ� pat nepapūlējās aploksni atplēst. Viņ� zināja, kas vēstulē rakstīts. Viņa strādāja un nopelnīja vairāk nekā viņ�, tomēr tas viņu nekavēja prasīt vēl. Viņa bija sākusi strādāt kādā nakstklubā par gardero�bisti un cigare�u pārdevēju, gorīja dibenu, atsedza lielus, cik vien augstu likums atļāva, un iekasēja dzeramnaudu. Terēze apgal�voja, ka viņai esot apnicis kvernēt vienai mājās ar bērnu, kamēr viņ� klīstot pa pasauli, un arī viņa gribot taisīt karjeru. Viņa iedomājās, ka, strādājot par garderobisti, it kā piedalās kabareja uzvedumā. Bērnu viņa nogādāja pie māsas Bronksā, un arī ta�jās reizēs, kad Tomass bija mājās, Terēze atgriezās tikai piecos vai se�os no rīta ar divdesmit dolāru banknotēm piebāztu maku. Dievs vien zina, ko viņa darīja. Viņ� par to vairs neinteresējās.

Viņ� uzkāpa savā istabā un atkrita!gultā. Arī tā bija viena no iespējām neizdot naudu. Viņam vajadzēja izgudrot, kā līdz piekt�dienai iztikt ar desmit dolāriem. Vaigu; gali, ko bija skārusi Kveila dūre, sūrstēja. Gaisa kondicionē�anas ierīce telpā gandrīz tikpat kā nedarbojās, un tuksne�a svelme dzina sviedrus ārā pa visām porām.

Viņ� aizvēra acis un iegrima nemierīgā, murgainā miegā. Viņ� sapņoja par Franciju. Tas bija jaukākais laiks viņa mū�ā, un sapnī viņ� bie�i atkal pārdzīvoja brī�us Vidusjūras krastā, kaut gan kop� tā laika jau pagāju�i pieci gadi un sapņi ar katru reizi kļuva bālāki.

Pamodies viņ� vēl atcerējās tikko redzēto sapni un nopūtās, kad baltās ēkas izgaisa un ap viņu bija tikai Lasvegasas vies�nīcas aplupu�ās sienas.

Pēc uzvaras Londonā viņ� bija aizbraucis uz Francijas Rivjēru. Uzvara Londonā bija viegli gūta, un Sulcijs bija viņam sa�runājis pēc mēne�a ma�u Parīzē, tā ka nebija nekādas jēgas starp�laikā atgriezties Ņujorkā. Londonā viņ� saskatījās ar kādu tra�kulīgu mei�u. Viņa sacīja, ka zinot Kannās kādu burvīgu, mazu viesnīciņu, un, tā kā naudas Tomasam bija papilnam un likās, ka Eiropā viņ� ar vieglu roku var pieveikt jebkuru bokseri, viņi1 aizbrauca turp pavadīt nedēļas nogali. Nedēļas nogale izstiepās, desmit dienu garumā, un to traucēja vienīgi Sulcija niknās tele�grammas. Tomass gozējās pludmalē, ik dienu ieturēja divas ba�gātīgas maltītes, iebaudīja vin rosй, kas viņam bija iegar�ojies,, un pieņēmās svarā par piecpadsmit mārciņām. Pēdīgi ieradies Pa�rīzē, viņ� ar lielām grūtībām tikai sacīk�u dienas rītā bija at�guvis normālo svaru, bet cīņā francūzis viņu bezmaz nogalināja. Tas bija pirmais nokauts viņa mū�ā, un pēk�ņi Eiropā viņu vairs neuzaicināja ne uz vienu ma�u. Lielāko daļu naudas viņ� bija no�plītējis ar angļu mei�u, kurai līdztekus citām krietnām īpa�ībām piemita izcila mīlestība uz dārglietām. Ceļā uz Ņujorku Sulcijs nerunāja ar Tomasu ne vārda.

Francūzis bija viņu smagi sakāvis, un neviena avīze vairs ne�rakstīja, ka viņ� varētu pretendēt uz �empiona titulu. Ma�u starp�laiki stiepās arvien garāki, bet naudasmaks dila arvien plānāks. Divas reizes viņ� pēc iepriek�ējas norunas ļāva par samaksu sevi nokautēt; Terēze pat nedomāja viņam izlīdzēt, un, ja nebūtu bijis pui�eļa, viņ� glu�i vienkār�i būtu visu pametis un aizgājis.

To visu viņ� pārdomāja, vārtīdamies pārkarsu�ajā istabā pa savandīto gultu, un atcerējās, ko viņam bija teicis brālis tajā senajā reizē Vorvika viesnīcā. Būtu interesanti zināt, vai Rūdolfs laikrakstos izsekojis viņa karjerai un teicis uzpūtīgajai māsai: �Es viņu brīdināju, ka tā notiks.�

Lai brālis vācas pie velna!

Varbūt piektdienas vakarā kaulos atkal saradīsies senais spēks un viņ� savāks uzvarai nepiecie�amos punktus. Gan tad atkal ga�dīsies piekritēji un viņ�, jaunas slavas apstarots, varēs atgriezties ringā. Tā atgriezu�ies daudzi bokseri, gados vecāki par viņu. Pie�mēram, D�imijs Bredoks, kas vilka dzīvību, strādādams gadījuma darbus, atgriezās ringā un pasaules meistarsacīkstēs smagsvarā pieveica Maksu Bēru. Sulcijam tikai rūpīgāk jāizraugās viņam partneri � nevis dancotāji, bet gan vīri, kas grib nopietni cīnī�ties. Būs jāaprunājas ar Sulciju. Un ne par to vien. Jāizspie� avanss, lai varētu līdz piektdienai �ai draņķīgajā pilsētā izvilkt dzīvību.

Divas trīs krietnas uzvaras � un viņ� būtu atkal uz zaļa zara. Divas trīs krietnas uzvaras � un Parīze atkal aicinātu viņu uz ma�iem, un viņ� atkal aizbrauks uz Rivjēru, sēdēs va�ļējā kafejnīcā, dzers vin rosй un noraudzīsies ostā noenkuroto jahtu mastos. Ja viņam ļoti palaimētos, viņ� varētu paņemt tādu kuģīti nomā un paburāt labi tālu jūrā, kur neviens nav jāsastop. Ringā viņ� izietu divas trīs reizes gadā, lai nebūtu jāuztraucas par bankas kontu.

Sīs domas vien padarīja viņa prātu tik priecīgu, ka viņ� jau grasījās iet lejā un ar saviem desmit dolāriem izmēģināt roku kauliņspēlē, bet tie�i tajā brīdī iezvanījās telefons.

Zvanīja Kora, Kveila sieva; histēriski raudādama, viņa brēca klausulē kā bezprātīga. � Viņ� ir uzzinājis, uzzinājis, � viņa bez mitas vervelēja. � Viens nelie�a liftapuika viņam pateicis. Nupat viņ� mani gandrīz nosita. Man laikam ir pārlauzts de�guns, es bū�u krople līdz mū�a galam �

��� Nomierinies, � sacīja Tomass. � Ko viņ� ir uzzinājis?

��� Tu glu�i labi zini, ko uzzinājis. Viņ� pa�laik ir ceļā pie�

��� Pierimsties. Ko tu viņam sacīji?

��� Ko, velns parāvis, lai es būtu viņam sacījusi? � viņa ķērca. � Es teicu � nē. Un tad viņ� man iegāza pa ģīmi. Esmu noplūdusi asinīm. Viņ� man netic. Tam nelie�a puikam tavā vies�nīcā, jādomā, ir teleskops vai kaut kas tamlīdzīgs. Tev vajadzētu pazust. Tūliņ. Viņ� aizbrauca pie tevis, tici man. Dievs vien zina, ko viņ� ar tevi izdarīs. Un pēc tam ar mani. Bet es negaidī�u. Es tūliņ braucu uz lidostu. Pat mantas neņem�u līdzi. Un iesaku tev darīt to pa�u. Tikai nenāc man klāt. Tu viņu nepazīsti. Viņ� ir slepkava. Apģērbies un laidies prom. Nekavējies! �

Tomass, līdz galam nenoklausījies pārbiedētās sievietes ķērk��anā, nolika klausuli. Viņ� uzmeta skatienu savam vienīgajam koferim, kas stāvēja istabas kaktā, tad piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās pa �alūziju spraugu. Iela pēcpusdienas karstumā bija kā izmirusi. Tomass aizgāja līdz durvīm un pārliecinājās, ka tās nav aizslēgtas. Pēc tam iestūma vienīgo krēslu kaktā. Viņam nepavisam negribējās, lai viņu iedzen sprostā un jau pa�ā cīņas sākumā pārmet pār atzveltni.

Viņ� apsēdās uz gultas un pavīpsnāja. Nekad mū�ā viņ� ne�bija vairījies no cīņas un nevairīsies arī no �īs. Un �ī var kļūt par tīkamāko cīņu visā viņa karjerā. Mazajā viesnīcas istabelē nepietiek vietas, kur izdancoties un izdī�āties.

Piecēlies viņ� piegāja pie skapja, izņēma no tā ādas vējjaku, uzģērba to, aizvilka rāvējslēdzi līdz pa�ai aug�ai un uzslēja ap�kakli, lai aizsargātu rīkli. Tad atkal apsēdās uz gultas malas un, mazliet uz priek�u saliecies, rokas vaļīgi starp kājām nolaidis, pacietīgi gaidīja. Viņ� izdzirda viesnīcas priek�ā nokaucam ma��īnas bremzes, bet neizkustējās. Pēc īsa brītiņa gaitenī kļuva dzir�dami soļi, tad durvis atsprāga un istabā ienāca Kveils, apstāda�mies pie sliek�ņa.

����� Hallo! � Tomass sacīja. Viņ� lēnām pieceļas.

Kveils aizvēra durvis un apgrieza atslēgu.

��� Es visu zinu, D�ordeik, � viņ� sacīja.

�� Ko tad? � Tomass pieklājīgi pavaicāja, nenolaizdams ska�tienu no Kveila kājām, lai nenokavētu pirmo uzbrukuma kustību.

��� Par tevi un savu sievu.

��� Ak tā, � Tomass atteica, � jā, es reizēm ar viņu paguļu. Vai tad nekad neesmu tev par to ieminējies?

Viņ� bija sagatavojies lēcienam un bezmaz iesmējās, kad Kveils, dendijs un stila meistars ringā, kā akls belza viņam ar labo roku; īsts zīdaiņa sitiens, ja kaut kas tāds vispār eksistētu. Sagatavojies cīņai, Tomass bez pūlēm izvairījās no aklā belziena un uzbruka pats, nelaidās no Kveila vaļā, jo �eit nebija tiesne�a,, kam viņus iz�ķirt, un sāka negantā, niknā baudā pretinieku dau�zīt. Tad, atcerēdamies senos kautiņus uz ielām, zinādams visasto viltības un trikus, piemanevrēja Kveilu pie sienas, neļāva tam atbrīvoties no skāviena, turēja to ciet, atkāpās vienīgi tik daudz, lai varētu uzbrukt aperkotā, tad sagrāba to no jauna, lauzās, sita, laida darbā elkoņus un ceļgalus, dauzīja ar galvu Kveila pieri, neļāva tam noslīgt pie zemes, bet turēja to piespiestu pie sienas, ar kreisoroku �ņaugdams tam kaklu, bet ar labo ļaudams sitienu krusai birt pa pretinieka seju. Kad viņ� beidzot atkāpās, Kveils uz mutes bezsamaņā saļima uz asinīm aptraipītā paklāja.

Pie durvīm kāds me�onīgi dauzīja, un Tomass dzirdēja gai�tenī Sulcija balsi. Viņ� atslēdza durvis un ielaida Sulciju.

Sulcijs ar vienu skatienu aptvēra notiku�o.

��� Stulbeni! � viņ� sacīja. � Es satiku �ā sievu, to cāļagalvu, un viņa man pastāstīja. Cerēju nokļūt �urp laikā. Tu esi varens interjera cīkstonis, Tomij, ko? Par naudu tu neproti pie�veikt pat savu vecomāti, bet, kad jācīnās par velti, tad tu esi �empiņ�. � Sulcijs nometās ceļos pie nekustīgi guļo�ā Kveila. Viņ� apgrieza Kveilu aug�pēdus, aplūkoja pārsisto pieri, pārlaida pirkstus pār guļo�ā �okli. � Laikam būsi pārlauzis viņam �okli. Idioti tādi! Viņ� nebūs spējīgs uzstāties ne �o piektdienu, ne trīs�desmit citas piektdienas. Sie nu gan būs priecīgi. Viņiem tas varen ies pie sirds. Viņi ta�u �itajā zirgapakaļā ir ieguldīju�i milzu naudu� � Viņ� nikni iespēra nekustīgajam Kveilam. � Viņi nezinās aiz prieka, kur dēties, ka tu �o esi sadalījis sa�stāvdaļās. Ja es būtu tavā vietā, Tomij, es tūliņ ņemtu kājas pār pleciem, vēl pirms es �o laulāto draugu izvācu no �ejienes un no�gādāju slimnīcā. Un es ietu tālāk, aizvien tālāk, līdz nonāktu oke�āna malā, un pēc tam kuģotu pāri okeānam, un, ja gribētu palikt dzīvs, es neatgrieztos atpakaļ gadus desmit. Tikai nesēdies lid�ma�īnā. Vienalga, kur lidma�īna nolaidīsies, viņi jau būs priek�ā tevi sagaidīt, un ar rozēm viņi tevi nesagaidīs.

��� Ko tu man ieteic darīt, � Tomass jautāja, � iet kājām? Man ir desmit dolāru pie dvēseles.

Sulcijs nemierīgi palūkojās uz Kveilu, kas sāka kustēties, ura piecēlās. � Iznāc koridorā. � Viņ� izvilka no durvīm atslēgu un, kad abi bija izgāju�i gaitenī, aizslēdza durvis.

�� Tu būtu pelnījis, lai tevi sa�auj kā sietu, � Sulcijs sa�cīja. � Bet mēs tik ilgi esam biju�i kopā� � Viņ� nervozi pārlaida skatienu gaitenim no viena gala līdz otram. � Se, � viņ� izvilka no kabatas portfeļa da�as banknotes. � Vairāk man nav. Pusotra simta. Un paņem manu ma�īnu. Tā stāv tepat lejā� atslēga ir aizdedzē. Atstāj to reno lidostas ma�īnu stāvvietā un brauc no turienes ar autobusu uz Austrumiem. Es viņiem pateik�u,, ka nozagi manu ma�īnu. Dari ko darīdams, bet nemēģini satik�ties ar savu sievu. Sie viņu izsekos. Es pats ar viņu sazinā�os, pastāstī�u, ka tu esi aizbēdzis un lai viņa necer sagaidīt no tevis vēstis. Neej nekur taisnā ceļā. Es nejokoju, teikdams, ka tev jā�pazūd no �īs zemes. Nekur Savienotajās Valstīs tava dzīvība nav ne divu centu vērta. � Sarauktām uzacīm viņ� mirkli kavējās pārdomās. � Visdro�ākais būs tikt robā uz kāda kuģa. Nokļuvis Ņujorkā, uzmeklē �Egeja� viesnīcu. Tā atrodas Rietumu Astoņ�padsmitajā ielā. Tur pulcējas grieķu jūrnieki. Pajautā pēc pār�valdnieka. Viņam ir gar�, grūts grieķu uzvārds, bet visi viņu sauc par Papiņu. Viņ� apgādā matro�us kuģiem, kas nebrauc ar Amerikas karogu. Saki viņam, ka es tevi sūtu un gribu, lai tu pēc iespējas ātrāk tiec projām. Viņ� neko nejautās. Kara laikā, kad dienēju tirdzniecības flotē, es viņam izdarīju pakalpojumu. Un neiedomājies tēlot gudro. Nedomā, i ka varēsi piepelnīt pāris lieku dolāru ringā, vienalga, Eiropā vai Japānā, vienalga, kaut vai ar sve�u uzvārdu. No �ī mirkļa tu esi matrozis, nekas cits.. Vai dzirdi?

��� Jā, �ulcij, � Tomass sacīja.

��� Un es nekad vairs negribu nekā par tevi zināt. Skaidrs?

��� Jā. � Tomass paspēra soli uz savas istabas pusi.

Sulcijs viņu aizturēja: � Kur tu gribi iet?

��� Tur palika mana pase. Man tā būs vajadzīga.

��� Kur?

��� Kumodes aug�ējā atvilktnē.

��� Pagaidi �eit, � Sulcijs sacīja, � es to iznesī�u. � Atslē�dzis durvis, viņ� iegāja istabā. Pēc mirkļa viņ� ar pasi atgriezās gaitenī. � Ņem, � viņ� pasvieda Tomasam pasi. � Un sāc bei�dzot domāt ar galvu, nevis ar to, kas patika Kveila sievai. Un tagad pazudi! Es mēģinā�u savākt to lempi vienā gabalā.

Tomass nogāja lejā pa kāpnēm, izgāja cauri vestibilam, pagāja garām spēļu galdam. Viņ� nebilda nekā administratoram, kas ziņkāri viņā noskatījās, jo vējjaka bija no�ķīdu�i ar asinīm. Viņ� izgāja uz ielas. Sulcija ma�īna stāvēja cie�i aiz Kveila kadiljaka. Tomass iesēdās ma�īnā, ieslēdza motoru un lēnām brauca uz galvenās �osejas pusi. Viņ� negribēja, lai �ajā pēcpusdienā viņu aizturētu Lasvegasā par satiksmes noteikumu pārkāp�anu. Ādas jaku varēs nomazgāt vēlāk.

Satik�anās bija norunāta pulksten vienpadsmitos, bet D�īna piezvanīja, ka mazliet nokavē�oties, un Rūdolfs atbildēja, ka tas neko nekaitot, jo viņam vēl paredzētas da�as sarunas pa telefonu. Bija sestdienas rīts. Visu nedēļu viņ� bija bijis pārāk aizņemts, lai piezvanītu māsai, un tagad jutās vainīgs. Pēc atgrie�anās no bērēm viņ� ik nedēļu zvanīja viņai reizes divas vai trīs. Viņ� bija aicinājis Grētiņu pārcelties atpakaļ uz Ņujorku un apmesties viņa dzīvoklī, tas nozīmētu, ka praktiski dzīvoklis gandrīz visu laiku būtu viņai vienai. Vecais Koldervuds atteicās pārvietoties uz gal�veno pārvaldes centru Ņujorkā, tādēļ arī Rūdolfam �eit neiznāca pavadīt vairāk kā desmit dienas mēnesī. Ta�u Grētiņa bija no�lēmusi vismaz pagaidām palikt Kalifornijā. Bērks nebija iedomā�jies sastādīt testamentu, vismaz tas nekur nebija atrodams; sākās advokātu strīdi, un Bērka �ķirtā sieva ar veiklu juristu palīdzību centās sagrābt lielāko mantojuma daļu un, starp citu, atņemt Grētiņai māju.

Kalifornijā pulkstenis pa�reiz rādīja astoto rīta stundu, bet Rūdolfs zināja, ka Grētiņa mēdz celties agri un telefona zvans viņu neiztraucēs no miega. Viņ� pieteica sarunu, apsēdās mazajā viesistabā pie rakstāmgalda un mēģināja piepildīt pēdējo stūri �Times� krustvārdu mīklā, kur bija aizķēries, brokastis ēdot.

Dzīvokli viņ� bija noīrējis ar visām mēbelēm. Tas bija iekār�tots spilgtās krāsās ar �ķautņainiem metāla krēsliem, bet Rūdolfs jau arī nedomāja tur palikt visu mū�u, turklāt dzīvoklī bija jauka, neliela virtuve un ledusskapis, kas ra�oja daudz ledus. Viņ� labprāt pats taisīja ēst un ēda vientulībā, jo tad varēja ēdot lasīt. Torīt viņ� jau agri bija apgrauzdējis maizītes, uzlējis ka�fiju un apgādājies ar apelsīnu sulu. Da�kārt no rītiem iegriezās D�īna un saposa brokastis abiem, bet �orīt viņa bija aizņemta. Viņa nekad nepalika pa nakti, bet nekad arī nepaskaidroja, kādēļ.

Telefons iezvanījās, un Rūdolfs tvēra klausuli, bet viņam ne�atbildēja Grētiņa. Tā bija Koldervuda balss � neizteiksmīga, pie�smaku�i un veca. Koldervudam sestdienas un svētdienas neko sevi�ķu nenozīmēja, izņemot tās divas stundas svētdienas rītā, ko viņ� pavadīja baznīcā. � Rūdij, � Koldervuds sacīja, kā pa�rasts, iztikdams bez īpa�a pieklājības ievada, � vai jūs �ovakar būsiet te?

��� Nebiju gan ieplānojis, mister Koldervud, man �eit nedēļas nogalē �is tas darāms, bez tam pirmdien pārvaldē paredzēta sēde un�

��� Gribētu iespējami drīz jūs satikt, Rūdij, � Koldervuds ru�nāja erk�ķīgi. Vecumā viņ� bija kļuvis nepacietīgs un īgns. �ķita, ka viņ� skai�as par savu aizvien pieaugo�o bagātību un dusmo�jas uz cilvēkiem, kas viņam palīdz pie tās tikt, skai�as, ka iz��ķiro�os lēmumos kļūst arvien atkarīgāks no Ņujorkas finansis�tiem un juristiem.

��� Kantorī bū�u otrdienas rītā, mister Koldervud, � Rūdolfs sacīja. � Vai tas par ilgu?

��� Par ilgu gan. Un es negribu tikties ar jums kantorī. Gribu, lai atnākat pie manis. � Balss telefonā bija �erksto�a un skadra. � Gaidī�u jūs rītvakar pēc vakariņām, Rūdij.

��� Labi, mister Koldervud, � Rūdolfs atteica.

Noskanēja klik�ķis, kad Koldervuds neatvadījies nolika klau�suli.

Rūdolfs vēl joprojām nikni lūkojās uz telefona aparātu. Vi�ņam bija biļetes D�īnai un pa�am uz futbola sacīkstēm svētdienas pēcpusdienā, un nu Koldervuda izsaukums iecerēto izjauca. D�īna agrāk bija draudzējusies ar kādu futbolistu, zināja ļoti daudz par futbolu, tādēļ bija tīrais prieks aiziet ar viņu uz sacīkstēm. Kā�dēļ gan vecais kungs nevarētu mierīgi atgulties gultā un nomirt?

Telefons iezvanījās no jauna. �oreiz atsaucās Grētiņa. Kop� Bērka nāves viņas balsij kaut kas bija zudis � skadrums, ener�ģisks dzīvīgums, tāds īpa�s muzikāls straujums, viņai raksturīgs kop� jaunības dienām. Grētiņa �ķita priecājamies, ka Rūdolfs pie�zvanījis, bet tas bija slāpēts, nespodrs prieks, kāds piemīt slim�niekam, kad pie viņa silmnīcā atnācis ciemiņ�. Viņa apgalvoja, ka jūtoties labi, esot ļoti nodarbināta, �ķirojot Kolina papīrus, at�bildot uz līdzjūtības vēstulēm, ko vēl joprojām saņemot, un ap�sprie�oties ar advokātiem par mantojumu. Viņa pateicās par �eku, ko Rūdolfs viņai iepriek�ējā nedēļā bija nosūtījis, un solījās, kad mantojuma lietas būs galīgi nokārtotas, atmaksāt visu naudu, ko viņ� tagad viņai sūta.

��� Neraizējies par to, � Rūdolfs sacīja. � Lūdzu. Tev nekas nav jāatmaksā.

Viņa nekā neatbildēja. Tad sacīja: � Priecājos, ka tu man piezvanīji. Gribēju jau pati tev zvanīt un lūgt pakalpojumu.

��� Kas vainas? � viņ� jautāja, tad iesaucās: � Lūdzu, pa�gaidi mirkli! � jo lejā atskanēja zvans. Viņ� aizsteidzās pie dur�vīm un nospieda pogu.

��� Lejā ir kāda mis Preskota, mister D�ordeik. � Tas bija �veicars, kas sargāja Rūdolfa mieru.

��� Lūdzu, sakiet, lai viņa nāk aug�ā, � Rūdolfs atteica. � Piedod, Grētiņ: � viņ� atgriezās pie telefona, � ko tu sacīji?

��� Vakar saņēmu vēstuli no Bilija, � viņa stāstīja, � un man tā nepavisam nepatīk. Tajā nekas nav pateikts skaidri, tāds jau viņ� ir, nekad skaidri nepasaka, kas viņu satrauc, bet man liekas, ka viņ� ir izmisis. Vai tu varētu atlicināt laiku, lai aiz�brauktu pie viņa, un noskaidrot, kas viņam kait?

Rūdolfs vilcinājās ar atbildi. Viņ� �aubījās, vai ir zēnam pie�tiekami simpātisks, lai tas viņam uzticētos, un baidījās, ka, braukdams uz skolu, var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. � Pro�tams, aizbrauk�u, � viņ� sacīja, � ja tu to vēlies. Bet vai tev ne�ķiet, ka būtu labāk, ja aizbrauktu viņa tēvs?

��� Nē, � Grētiņa atbildēja, � viņ� ir nepra�a. Viņ� katrā ziņā pateiks kaut ko aplamu.

Tagad zvanīja pie dzīvokļa durvīm. � Uzgaidi vēl mirkli, Grētiņ, � Rūdolfs palūdza, � kāds zvana pie durvīm. � Viņ� aizsteidzās atvērt durvis. � Runāju pa telefonu, � viņ� paziņoja D�īnai un devās atpakaļ uz istabu. � Te nu es atkal esmu, Grē�tiņ, � viņ� sacīja, nosaukdams māsu vārdā, lai darītu D�īnai zi�nāmu, ka nerunā ar citu sievieti. � Izdarī�u tā � rītrītā aiz�brauk�u uz skolu, aizvedī�u Biliju pusdienās un centī�os no�skaidrot, kas noticis.

��� Man negribētos tevi apgrūtināt, � Grētiņa teica, � bet vēstule bija tik drūma.

�� Dro�i vien nav nekā nopietna. Dro�i vien viņ� nav uzvarē�jis sacensībās vai viņam gadījusies slikta atzīme kādā algebras kontroldarbā. Tu jau zini, kādi puikas mēdz būt.

�� Bilijs tāds nav. Kad es tev saku � viņ� ir izmisis. � Vi�ņas pa�as balsī skanēja aizturētas raudas.

��� Piezvanī�u tev rītvakar, kad bū�u viņu sastapis, � Rū�dolfs solījās. � Vai būsi mājās?

��� Bū�u mājās, � viņa atteica.

Lēnām viņ� nolika klausuli, iztēlodamies māsu vientuļajā mājā kalna galā ar skatu uz pilsētu un jūru gaidām viņa zvanu un kārtojam miru�ā vīra papīrus. Tad papurināja galvu. Par to viņ� raizēsies rīt. Viņ� uzsmaidīja D�īnai, kas rātni sēdēja uz cieta krēsla ar taisnu atzveltni; kājās viņai bija sarkanas vilnas zeķes un mokasīni, gludi sasukātie, spo�ie mati, pakausī sasieti ar melnu samta lenti, brīvi izplūda klaidā uz muguras. Seja, kā vienmēr, atgādināja kārtīgi nomazgāju�ās skolnieces sejiņu. Slai�kais, mīļais augums pilnīgi pazuda platā kamieļvilnas mētelī. Vi�ņai bija divdesmit �etri gadi, bet �ādos brī�os nevarēja dot vai�rāk par se�padsmit. Viņa nāca no darba, fotoaparātus un pārējās mantas bija nevērīgi nometusi uz grīdas pie ārdurvīm.

��� Tu izskaties tā, it kā man vajadzētu tev piedāvāt glāzi piena un kūciņu, � viņ� uzbilda.

��� Vari man piedāvāt kaut ko stiprāku, � viņa atteica, � es kop� pulksten septiņiem rītā esmu uz kājām. Nelej klāt daudz ūdens.

Viņ� piegāja pie meitenes un noskūpstīja viņu uz pieres. Viņa atalgoja viņu ar smaidu. Meitenīte, viņ� nodomāja, iedams ar glāzi uz virtuvi pēc ūdens.

Dzerdama viņa pārlūkoja mākslas galerijas izstā�u sarakstu iepriek�ējās svētdienas �Times� numurā. Rūdolfa brīvajās sest�dienās viņi parasti apstaigāja galerijas. Viņa bija brīvas profesi�jas fotogrāfe un daudz strādāja mākslas �urnāliem un izdevnie�cību katalogiem.

��� Uzvelc labi ērtas kurpes, � viņa pamācīja, � pēcpusdiena �būs gara. � Salīdzinājumā ar sīko augumu viņai bija neparasti dobja, mazliet piesmakusi balss.

��� Tavas gaitas būs arī manas gaitas, � viņ� noteica.

Viņi jau grasījās iet ārā, kad no jauna zvanīja telefons. � Lai zvana, � viņ� sacīja, � ejam tikai projām!

Viņa apstājās uz sliek�ņa. � Tu gribi teikt, ka spēj dzirdēt telefonu zvanām un nepacelt klausuli?

��� Mierīgi.

��� Es nekad to nespētu. Varbūt es uzzinātu kaut ko brīnum brīni�ķīgu.

��� Nekad neesmu pa telefonu uzzinājis kaut ko brīni�ķīgu. Ejam! .

��� Pacel klausuli! Ja neatbildēsi, tev nebūs miera visu dienu.

��� Neie�u.

��� Tad man nebūs miera. Es aizie�u parunāt. � Viņa gāja atpakaļ istabā.

��� Labi, labi. � Viņ� pastūma meiteni sānis un paņēma klau�suli.

Zvanīja māte no Vitbijas. No balss noskaņas, kādā māte teica �Rūdolf�, viņ� saprata, ka nekā brīni�ķīga �ajā sarunā nebūs.

��� Rūdolf, � viņa sacīja, � es negribu traucēt tevi brīv�dienā � � Māte bija cie�i pārliecināta, ka viņ� brauc no Vitbi�jas uz Ņujorku vienīgi tādēļ, lai nodotos nosodāmām, slepenām izpriecām. � Bet apkure sabojājusies, un es salstu �inī vecajā �mājā, kur vēj� pū� iek�ā pa visām pa�obelēm� � Pirms trim gadiem Rūdolfs bija nopircis pilsētas nomalē skaistu astoņpa�dsmitā gadsimta lauku māju ar zemiem griestiem, bet māte visu laiku kurnēja un sauca to par tum�u alu un vecu graustu, kurā svilpo vēj�.

��� Vai Marta nespēj kaut ko līdzēt? � Rūdolfs apvaicājās., Marta bija kalpone, kas dzīvoja pie viņiem, apkopa māju, vārīja ēst un aprūpēja māti; par �o pēdējo darbu viņai gan pienāktos krietni lielāka alga � to Rūdolfs saprata glu�i labi.

��� Marta! � māte no�ņācās. � Man gribētos viņu uz vietas atlaist.

��� Mamm �

��� Kad es teicu, lai viņa noiet lejā un apskata kurtuvi, viņa kategoriski atteicās. � Mātes balss kļuva par pusoktāvu spal�gāka. � Viņai no pagrabiem esot bail. Viņa man ieteica uzvilkt adītu jaku. Ja tu nebūtu pret viņu tik iecietīgs, varu galvot, ka viņa neuzdro�inātos man dot padomus, lai velku mugurā jaku. Viņa pati ir resna, mūsu labumu noēdusies, un nesaltu pat ziemeļpolā. Kad tu pārbrauksi mājās, ja tev vispār labpatiks pār�braukt, lūdzams, parunā ar to sievieti kādu stingrāku vārdu.

��� Bū�u mājās rīt pievakarē un parunā�u, � sacīja Rūdolfs. Viņ� redzēja D�inu ļaunā priekā smīnam. Viņas vecāki dzīvoja kaut kur Vidējos Rietumos, un viņa divus gadus nebija tos redzē�jusi. � Pagaidām piezvani uz kantori, mamm. Palūdz Bredu Naitu. Viņ� �odien de�urē. Pasaki viņam, ka es ieteicu tev pa�lūgt, lai viņ� aizsūta kādu amatnieku.

��� Viņ� domās, ka esmu niķīga ve�a.

��� Nekā viņ� nedomās. Lūdzu, izdari, kā es teicu.

��� Tev nemaz nav priek�stata, cik briesmīgi auksti te ir. Vēj�; gaudot gaudo pa visām malām. Nesaprotu, kādēļ gan mēs ne�varam dzīvot pieklājīgā, jaunā mājā kā visi cilvēki.

Tā bija veca dziesma, un Rūdolfs nelikās to dzirdam. Kad māte beidzot sāka saprast, ka Rūdolfs pelna daudz naudas, vi�ņai pēk�ņi radās neprātīga kāre pēc greznības. Ik mēnesi, sa�ņemot rēķinu par viņas iepirkumiem firmas veikalā, Rūdolfs galvu vien nogrozīja.

��� Pasaki Martai, lai iekur dzīvojamā istabā kamīnu. � Rū�dolfs ieteica, � aizveriet durvis, un istaba būs siltu siltā.

��� Pasaki Martai, lai iekur kamīnu, � māte atkārtoja. � Ja vien viņai labpatiks. Vai tu rīt vakariņas ēdīsi mājās?

��� Diezin vai, � viņ� atteica. � Man jāaiziet pie mistera Koldervuda. � Tas nebija glu�i melots. Viņ� gan neies pie Koldervuda uz vakariņām, bet tomēr būs tur. Katrā ziņā viņ� ne�vēlējās ēst vakariņas kopā ar māti.

���� Koldervuds, Koldervuds, � mate nerimās. � Da�kārt man liekas, ka tūliņ sāk�u kliegt, ja vēlreiz dzirdē�u �o vārdu.

��� Nu man jāiet, mamm. Mani gaida.

Pirms Rūdolfs nolika klausuli, viņ� dzirdēja, ka māte sāk rau�dāt. � Kādēļ vecie ļaudis nevarētu likties gultā un nomirt? � Rūdolfs pievērsās D�īnai. � Eskimosi rīkojas prātīgāk. Viņi ve�cos aizved un atstāj. Nāc, lai�amies, kamēr vēl kāds nav pie�zvanījis!

Ejot ārā pa durvīm, viņ� priecīgs konstatēja, ka amata pie�derumus viņa atstāj dzīvoklī. Tas nozīmēja, ka pēcpusdienā viņa atgriezīsies, lai tos paņemtu. Sai ziņā viņa bija neaprēķināma. Reizēm viņa pēc kopā pavadītas pēcpusdienas atgriezās, it kā vi�ņai būtu neiedomājami rīkoties citādi. Citu reizi turpretī viņa, ne vārda nepaskaidrojusi, iesēdās taksometrā un aizbrauca uz centru, kur viņai ar kādu meiteni bija kopējs dzīvoklis, bet da��kārt pēk�ņi stāvēja pie viņa durvīm, nemaz skaidri nezinādama, vai viņ� ir mājās.

D�īna gāja pati savus ceļus un dzīvoja, kā pa�ai patika. Viņ� nekad nebija pat redzējis, kur īsti viņa dzīvo. Viņi satikās viņa dzīvoklī vai kādā no tuvākajiem bāriem. Ari par to viņa nekā tu�vāk nepaskaidroja. Lai arī jauna, viņa likās ļoti patstāvīga un pa�apzinīga. Viņas darbs, kā Rūdolfs pārliecinājās, kad viņa iera�dās Vitbijā un atveda paraugus attēliem, ko bija uzņēmusi Portfilipas tirdzniecības centra atklā�anas svinībās, liecināja par augstu profesionālismu; Rūdolfu pārsteidza drosmīgais risinā�jums, kādu nevarēja gaidīt no meitenes, kas pirmajā tik�anās reizē bija �ķitusi tik bikla. Arī gultā viņa nebija bikla, un, lai rīkojās kā rīkodamās, lai kādi bija viņas rīcības cēloņi, viņa ne�kad neklīrējās. Nekad ne�ēlojās, ka Rūdolfa darba dēļ, kas viņu saistīja Vitbijā, viņi nevarēja bie�i satikties, da�reiz neredzoties pagāja pat nedēļas divas. Par �o at�ķirtību �ēlojās Rūdolfs un sagudroja da�ādus ieganstus, �ķietami neatliekamas lieti�ķas tik��anās Ņujorkā, lai tikai varētu pavadīt vienu vakaru kopā ar D�īnu.

Viņa nepiederēja pie meitenēm, kas savu mīļāko kā no pilnī�bas raga apber ar autobiogrāfiskiem datiem. Rūdolfs par viņu zināja ļoti maz. Viņa bija augusi Vidējos Rietumos. Ar ģimeni viņai bija sliktas attiecības. Viņai bija vecāks brālis, kas darbo�jās dzimtas firmā, kam kaut kāds sakars ar medikamentiem. Divdesmit gadu vecumā viņa bija beigusi koled�u, galvenokart nododamās socioloģijas studijām. Par fotomākslu interesējās kop� bērnības. Lai dzīvē tiktu uz priek�u, jāsāk ar Ņujorku, tādēļ atbraukusi. Viņai patika Kartjē-Bresona, Penna, Kapās,

Dunkana un Kleina darbi. Sajā sarakstā atlika vieta arī kādam sievietes vārdam. Iespējams, ka tas būs viņējais.

Viņa satikās ari ar citiem vīrie�iem. Tos viņa vārdā neno�sauca. Vasarā viņa burāja. Jahtu nosaukumus neminēja. Viņa bi�jusi Eiropā. Kādā Dienvidslāvijas salā, uz kuras labprāt vēl kād�reiz atgrieztos. Viņa brīnījās, ka Rūdolfs nekad nav bijis ārpus Savienoto Valstu robe�ām.

Viņa ģērbās jaunie�u manierē, drosmīgi izraudzīdamās krāsas, kas pirmajā acu uzmetienā �ķita nesaderīgas, ta�u jau pēc īsa brī�a atklājās, ka tās gandrīz nemanāmi cita citu papildina. Rū�dolfs redzēja, ka viņa nevalkā dārgas drēbes, un, kad viņi bija tiku�ies trīs reizes, viņ� jutās pārliecināts, ka iepazinis visu vi�ņas garderobi.

�Times� svētdienas numura krustvārdu mīklu viņa atrisināja ātrāk nekā viņ�. Rokraksts viņai bija bez ķeburiem, tas drīzāk līdzinājās vīrie�a rokrakstam. Viņai patika jaunie gleznotāji, kuru darbi Rūdolfam nemaz ne�ķita tīkami. �Ieskaties labi ilgi,� viņa pamācīja, �un tad kādu dienu durvis atvērsies un tu pārvarēsi barjeru.�

Viņa nekad negāja baznīcā. Nekad neraudāja bēdīgās filmās. Viņa nekad neiepazīstināja Rūdolfu ar saviem draugiem. D�onijs Hīts viņai nepavisam neimponēja. Un viņa neuztraucās, ja lietus samērcēja matus. Viņa nekad nesūdzējās par sliktu laiku vai par sastrēgumiem ielu satiksmē. Viņa nekad neteica �Es tevi mīlu�.

��� Es tevi mīlu, � viņ� sacīja. Viņi gulēja līdzās gultā, viņa roka uz viņas krūtīm, sega uzvilkta līdz zodam. Bija septiņi va�karā un istabā tumsa. Viņi bija izstaigāju�i divdesmit galerijas. Viņ� nebija pārvarējis nevienu barjeru. Pusdienas viņi paēda kādā mazā itālie�u restorānā, kura īpa�nieks neiebilda pret ap�meklētājām sarkanās vilnas zeķēs. Pusdienas ēdot, Rūdolfs pateica, ka nevarēs svētdien viņu aizvest uz futbola sacīkstēm, un minēja arī, kādēļ. Viņa neizrādīja vil�anos. Viņ� atdeva viņai biļetes. Viņa teica, ka aizie�ot kopā ar kādu puisi, kur� senāk spēlējis �Columbia�. Viņa ēda ar ļoti labu apetīti.

Atgrie�oties no klejojuma pa pilsētu, viņi bija nosalu�i, Jo pēcpusdienā iegriezās ass decembra vēj�. Rūdolfs sagatavoja tēju ar rumu.

��� Cik labi būtu, ja varētu iekurt kamīnu! � viņa sacīja un, nometusi mokasīnus, iekārtojās dīvāna stūri.

��� Nākamajā dzīvoklī, ko noīrē�u, būs kamīns, � viņ� noso�lījās.

Skūpstoties viņi abi smar�oja pēc ruma un citrona.

Pēc tam viņi bez steigas: nodevās mīlestībai.

��� Tādām vajadzētu būt visām ziemas sestdienu pēcpusdie�nām Ņujorkā, � viņa sacīja, � ar mākslu, spageti, rumu un iz�laidību.

Rūdolfs pasmējās un pieglauda viņu cie�āk klāt. Ar no�ēlu viņ� domāja par atturībā pavadītajiem gadiem. Ta�u īsti tomēr nezināja, vai vajadzētu tos no�ēlot. Varbūt tie�i atturības dēļ viņ� tagad jutās ļoti piederīgs viņai, brīvs tie�i viņai.

��� Es tevi mīlu, � viņ� atkārtoja, � es gribētu tevi apprecēt.

Mirkli viņa gulēja klusēdama, tad atrāvās no viņa, nometa

segu un klusēdama sāka ģērbties.

Esmu visu sagandējis, viņ� izbijās. � Kas noticis?

�� Tas ir temats, par kuru es kaila nekad nerunāju, � viņa ļoti nopietni atteica.

Viņ� atkal iesmējās, bet smieklos neskanēja prieks. Cik rei�u �ī skaistā, pa�apzinīgā meitene ar saviem noslēpumainajiem uz�vedības likumiem jau runājusi par precē�anos un ar cik daudziem vīrie�iem? Līdz �im viņ� nekad nebija jutis greizsirdību. Neren�tabla emocija.

Viņ� vēroja slaido siluetu kustamies tum�ajā istabā, dzirdēja drānu �alco�o pieskar�anos augumam. Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Ļauna zīme? Laba zīme? Varbūt viņam palikt guļam un neiet viņai pakaļ? Viņ� ta�u nemaz nebija paredzējis sacīt ne �es tevi mīlu�, ne �es gribētu tevi apprecēt�.

Viņ� pietrausās no gultas un �igli saģērbās. Viņa sēdēja sve�u ļau�u krēslā dzīvojamā istabā un ķimerēja radioaparātu. Diktoru balsis skanēja mīlīgi un medaini, balsis, kurām nebūtu iespējams noticēt, ja tās teiktu: �Es tevi mīlu.�

��� Es gribu iedzert, � viņa sacīja, grozīdama skalu.

Viņ� ielēja divās glāzēs burbonu ar ūdeni. Viņa dzēra kā vīrietis. Vai to viņai iemācījis kāds biju�ais mīļākais?

��� Nu? � viņ� jautāja. Viņ� stāvēja viņai pretim un juta, ka �āda lūdzēja poza nav viņam labvēlīga. Viņ� nebija apāvis kur�pes, nebija uzvilcis �aketi un aizsējis kaklasaiti. Kailām kājām un kreklā viņ� nejutās piemēroti apģērbies tik svarīgam brīdim.

��� Tev galīgi sajuku�i mati, � viņa sacīja, � ar tādu sa�juku�u cekulu tu izskaties daudz jaukāk.

��� Varbūt man valoda arī sajukusi, � viņ� atteica, � varbūt tu nemaz nesaprati, ko guļamistabā tev sacīju.

��� Es sapratu. � Viņa izslēdza radio un apsēdas atzveltņu krēslā, ar abām rokām turēdama glāzi. � Tu gribi mani precēt.

��� Tie�i tā.

��� Aiziesim uz kino, � viņa teica, � tepat aiz stūra rāda filmu, ko man gribas redzēt.

��� Neizvairies.

��� To rādīs vēl tikai līdz rītvakaram, un rītvakar tevis nebūs.

��� Es tev kaut ko jautāju.

��� Vai man jājūtas glaimotai?

��� Nē.

��� Nu, es tie�ām jutos glaimota. Bet tagad ejam uz. kino� � Viņa tomēr negrasījās celties kājās. Sē�ot lielajā krēslā pusēnā, jo vienīgā iedegtā lampa apgaismoja viņu tikai ne�vienas puses, viņa izskatījās gau�ām trausla un viegli ievaino�jama. Viņu uzskatot, Rūdolfs apzinājās, ka runājis taisnību tur, guļamistabā, ka nebija �os vārdus teicis acumirkļa maiguma uz�plūdā saltā decembra vakarā, bet dziļas iek�ējas nepiecie�amības mudināts.

��� Es bū�u pagalam, � viņ� sacīja, � ja tu teiksi �nē�.

��� Vai tu pats tam tici? � Viņa lūkojās glāzē, pirkstos pa�ūpodama to. Viņ� redzēja vienīgi viņas noliekto galvu un lampas gaismā mirdzo�os vaļā atlaistos matus.

��� Jā.

��� Saki taisnību.

�� Daļēji, � viņ� pielaidās. � Daļēji ticu. Daļēji es būtu pa�galam.

Tagad pasmējās viņa. � Vismaz tu dienās kādai būsi godīgs vīrs, � viņa noteica.

��� Nu? � viņ� uzstājīgi noprasīja. Stāvēdams pie krēsla, viņ� saņēma viņas zodu plaukstā un piespieda viņu pacelt galvu. Viņas acīs bija nedro�a, iztrūcināta izteiksme, �aurā sejiņa bāla.

��� Kad nākamreiz būsi Ņujorkā, piezvani, � viņa sacīja.

��� Tā nav atbilde.

�� Zināmā mērā ir gan, � viņa atteica. � Atbilde ir tāda, ka man vajag laika, lai padomātu.

��� Kādēļ?

��� Tādēļ, ka esmu izdarījusi kaut ko tādu, ar ko sevi�ķi ne�varu lepoties, � viņa sacīja, � un man jāizprāto, kas darāms, lai es atkal varētu sevi cienīt.

��� Ko tad tu esi izdarījusi? � Viņ� pat nejutās īsti dro�s, vai grib to zināt vai ne.

��� Esmu vienlaikus braukusi divos ratos, � D�īna sacīja. � Tā ir kaite,, kas sievietēm viegli piemetas. Man bija sakars ar vienu puisi, kad sāku saieties ar tevi, un es neesmu to pārtrau�kusi. Daru to, ko nekad nebiju turējusi par iespējamu. Guļu vien�laikus ar diviem vīrie�iem. Un viņ� arī grib mani precēt.

��� Laimīgā meitene, � Rūdolfs sarūgtināts noteica. � Vai viņ� ir tā draudzene, ar kuru tev kopējs dzīvoklis?

��� Ne. Tā meitene ir īsta. Ja gribi, es tevi ar viņu iepazīsti�nā�u.

��� Vai tālab tu mani nekad neuzaicini pie sevis? Vai tur ir

viņ�?

��� Nē, viņa tur nav.

��� Bet viņ� tur ir bijis. � Rūdolfs pārsteigts juta, ka ir ievainots, dziļi ievainots un ka � vēl ļaunāk � cen�as kā ap�sēsts paurbt ar nazi savu brūci vēl dziļāku.

��� Gandrīz vai visjaukākais tevī, � D�īna sacīja, � bija tas, ka tu juties pārāk pa�pārliecināts, lai uzdotu jautājumus. Ja mīla tevi grasās padarīt nepievilcīgu, met mīlē�anu pie malas.

Kāds nejēdzīgs vakars!

��� Cik noprotu, viss ir iz�ķirts. � D�ina piecēlās un saudzīgi nolika glāzi. � No kino �ovakar nekas neiznāk.

Viņ� noraudzījās, kā viņa velk mugurā mēteli. Ja viņa �ādā noskaņojumā aizies, viņ� nodomāja, man viņu mū�am vairs ne�redzēt. Viņ� piegāja viņai klāt, apskāva viņu un noskūpstīja.

��� Nekā tu nesaproti. Mēs �ovakar ejam uz kino.

Viņa tam uzsmaidīja, bet lūpas mazliet drebēja, it kā smaids prasītu smagu piepūli. � Tad saģērbies labi �igli, � viņa sa�cīja, � man ļoti nepatīk nokavēt filmas sākumu.

Viņ� iegāja guļamistabā, sasukāja matus, apsēja kaklasaiti un apāva kurpes. �aketi mugurā vilkdams, viņ� uzmeta īsu ska�tienu gultai, kas tagad izskatījās kā pamests kaujas lauks.

Iegājis dzīvojamā istabā, viņ� redzēja, ka viņa pa�laik uzmet plecā savus fotopiederumus. Viņ� lūkoja viņu atrunāt, bet viņa palika pie sava � ņem�ot visas mantas līdzi.

��� Sajā dzīvoklī esmu uzturējusies pietiekami ilgi, � viņa sa�cīja, piebilzdama: � Vienai sestdienai.

Nākamajā rītā, braukdams uz Bilija skolu pa noliju�o �oseju, kur tik agri vēl nebija ma�īnu drūzmas, viņ� domāja par D�inu, nevis par Biliju. Viņi bija aizgāju�i uz kino, kur filma viņiem sa�gādāja vil�anos, paēdu�i vakariņas kādā Tre�ās avēnijas kro�dziņā un runāju�i par daudz ko, kas īstenībā neinteresēja ne vienu, ne otru, � par nupat redzēto filmu, par citām filmām, par redzētām lugām, par izlasītām grāmatām, �urnāliem un atsevi��ķiem rakstiem, par tenkām no Va�ingtonas. Pavir�u paziņu sa�runas. Viņi vairījās pieminēt precē�anos vai mīlu trijatā. Abi ju�tās drausmīgi noguru�i kā pēc milzīgas fiziskas piepūles. Ābi dzēra vairāk nekā parasti. Ja tā būtu bijusi viņu pirmā tik�a�nās, viņi viens otru būtu uzskatīju�i par garlaicīgu sarunu biedru. Kad viņi bija paēdu�i vakariņas un pustuk�ajā restorārā izdzēru�i katrs vēl pa glāzei konjaka, viņ� jutās atvieglots, ka va�rēja iesēdināt D�inu taksometrā un kājām iet viens pats uz mā�jām, aizslēgt durvis no iek�puses un patverties klusajā dzīvoklī, lai gan spilgtās krāsas un pārmodernās, stūrainās mēbeles tam pie�ķīra pērnā gada fa�inga butaforijas izskatu. Arī gulta atgādi�nāja nevī�īgas namamātes atstātu jucekli, nevis siltu mīlas ligzdu. Nakti viņ� nogulēja murgainā miegā, un, no rīta pa�mostoties, viņam �ķita, ka drūmās decembra lietavas ir Vis�piemērotākais ietvars �ai nedēļas nogalei.

Viņ� bija piezvanījis uz skolu un lūdzis paziņot Bilijam, ka ieradīsies ap pusvieniem dienā un aizvedīs Biliju pusdienās, bet nokļuva galā jau tūliņ pēc divpadsmitiem, agrāk, nekā tika pa�redzējis. Kaut ari lietus bija pierimis un dienvidu pusē starp mā�koņiem pavīdēja palsa saule, skolas teritorijā neredzēja neviena staigājam vai iegrie�amies kādā no skolas ēkām. Grētiņa bija stāstījusi, ka jaukā laikā un labvēlīgākā gadalaikā vieta esot ļoti skaista, bet �ai pieliju�ajā rītā visa teritorija �ķita pamesta un ēku puduris dubļaino zālienu vidū atgādināja cietumu. Viņ� pie�brauca pie ēkas, kas, jādomā, bija galvenā, un, izkāpis no ma�īnas, sāka raudzīties visapkārt, nesaprazdams, kur meklēt Biliju. Tad viņ� no apmēram simt jardu attālās baznīciņas izdzirda zēnu balsis dziedam �Onward, Christian Soldiers�.

Svētdiena. Obligātais dievkalpojums, viņ� nodomāja. Tātad skolās vēl joprojām tādi notiek. �ēlīgā debess! Kad viņ� pats bija tik vecs kā pa�reiz Bilijs, no viņa neprasīja vairāk kā ik rītu sveikt karogu un zvērēt uzticību Amerikas Savienotajām Valstīm. Bezmaksas izglītības priek�rocība. Baznīcas at�ķir�ana no valsts.

Pie namdurvīm piestāja �Linkolna-Kontinentāla� markas ma��īna. Sī bija skola, kas saņēma bagātīgus ziedojumus no privāt�personām. Te auga Amerikas nākamie pārvaldītāji. Viņam pa�am piederēja tikai �evrolets. Diez ko melstu pedagogu tējas pēcpus�dienās, ja viņ� būtu piebraucis ar savu motociklu, ko vēl arvien glabāja, kaut lietoja tikai retumis. Svarīga izskata d�entlmenis lietusmētelī izkāpa no linkolna, kurā palika sē�am dāma. Vecāki, īslaicīga sastap�anās nedēļas nogalē ar vienu no nākamajiem Amerikas pārvaldītājiem. Sprie�ot pēc izturē�anās, �im vīram vajadzēja būt vismaz kādas sabiedrības prezidentam. Sārts un enerģisks, labā sportiskā formā. Rūdolfs bija iemācījies �o cilvēku tipu kvalificēt.

� Labrīt, ser! � Rūdolfs sveicināja balsī, kādā mēdz saru�nāties ar sabiedrību prezidentiem. � Vai jūs man, lūdzu, ne�pateiktu, kur atrodas Silitohols?

Vīrietis pavēra muti platā smaidā, parādīdams izcili skaistus zobus, par kuriem zobārstam bija samaksāts ne mazāk kā pieci tūksto�i dolāru. � Labrīt, labrīt! Jā, protams, mans zēns tur dzīvoja pagāju�ajā gadā. Zināmā mērā labākā māja skolas teri�torijā. Tepat iepretim, � viņ� parādīja. Ēka atradās �etrsimt jardu atstatu. � Jūs varat, ja vēlaties, tur piebraukt. Brauciet pa �o pa�u ceļu un iegriezieties.

��� Pateicos, � sacīja Rūdolfs.

No baznīciņas joprojām skanēja korālis. D�entlmenis ieklau�sījās. � Viņi tur slavē dievu, � viņ� piebilda. � Svētīgs darbs. Nekaitētu, ja visur darītu tāpat.

Rūdolfs iesēdās savā �evroletā un aizbrauca uz Silitoholu. Ieiedams klusajā mājā, viņ� uzmeta skatienu leitnanta Silito pie�minas plāksnei. Gadus �etrus veca meitenīte zilā kombinezonā braukāja ar trīsriteni pa pieblīvēto apak�stāva vestibilu. Skaļi riedams, izskrēja liels seters. Rūdolfs mazliet apjuka. Viņ� nebija sagatavojies ieraudzīt zēnu skolā �etrgadīgas meitenes.

Atvērās kādas durvis, vestibilā iznāca glīta, apaļīga sieviete garās biksēs. � Klusu, Bonij! � viņa aprāja suni. Tad uzsmai�dīja Rūdolfam. � Viņ� nekā ļauna nedarīs, � viņa sacīja.

Rūdolfs nesaprata arī, kas viņai �eit meklējams.

�� Jūs esat kāda skolnieka tēvs? � sieviete apjautājās, sa�ņemdama suni aiz kaklasaites tik cie�i, ka �ņaudza vai nost, bet suns lielā mīlestībā luncināja asti kā negudrs.

��� Ne glu�i, � Rūdolfs atteica, � esmu Bilija Ebota mātes�brālis. Es �orīt zvanīju.

Jaunās sievietes glītajai, apaļajai sejai pārslīdēja viegla ēna1 ., Līdzjūtība? Aizdomas? Atvieglojums? � O jā, � sieviete sacīja. � Viņ� jūs gaida. Es esmu Mollija Feirvezera. Mans vīrs ir �eit vecākais audzinātājs.

Tas izskaidroja bērna, suņa un viņas pa�as atra�anos �eit. Lai Bilijam kaitēja kas kaitēdams, �ī veselīgā, tīkamā sieviete nebija pie tā vainīga.

��� Zēni tūliņ atgriezīsies no dievkalpojuma, � sieviete pa�skaidroja. � Vai negribat ienākt pie mums un kaut ko iedzert,, kamēr gaidīsiet?

��� Negribas jūs apgrūtināt, � Rūdolfs aizbildinājās, tomēr nepretojās, kad misis Feirvezera ar rokas mājienu aicināja viņu istabā.

Istaba bija liela un mājīga, mēbeles krietni apbru�ātas, grā�matu daudz. � Mans vīrs arī ir baznīcā. Mēs varētu iedzert pa glāzītei heresa. � Kādā citā istabā iebrēcās bērns. � Mansjaunākais izsaka pretenzijas, � misis Feirvezera paskaidroja. Viņa a�i ielēja Rūdolfam heresu un sacīja: � Lūdzu, atvainojiet mani uz mirkli, � un aizgāja uzzināt, kādas viņas jaunākajam pretenzijas. Brēcieni tūliņ apklusa. Viņa atgriezās, saglauda ma�tus un iepildīja heresu arī sev. � Lūdzu, atsēdieties.

Iestājās neveikls klusuma brīdis. Rūdolfam pēk�ņi ie�āvās prātā, ka �ī sieviete, kas Biliju pirmo reizi ieraudzīja tikai pirms da�iem mēne�iem, dro�i vien pazīst zēnu labāk nekā viņ�, kur�, balstoties vienīgi uz da�iem neskaidriem norādījumiem, atbraucis ar uzdevumu māsasdēlu glābt. Vajadzēja palūgt, lai Grētiņa pa telefonu nolasa vēstuli, kas viņu tik stipri bija satraūkusi.

��� Bilijs ir ļoti jauks zēns, � misis Feirvezera sacīja. � Tik izskatīgs un uzvedīgs. Mums te da�i ir tādi resgaļi, mister � � viņa neziņā apklusa.

��� D�ordeiks, � Rūdolfs sacīja.

��� Tādēļ mēs priecājamies par katru, kas prot labi uzves�ties. � Viņa iedzēra mazu malciņu heresa. Nolūkodamies viņā, Rūdolfs konstatēja, ka misters Feirvezers ir laimīgs cilvēks.

��� Māte par viņu ir ļoti noraizējusies, � Rūdolfs paskaidroja.

��� Tie�ām? � Pārāk ātra reakcija. Tātad Grētiņa nav vienīgā, kas kaut ko pamanījusi.

��� Viņa �onedēļ saņēmusi no Bilija vēstuli. Un viņa sacīja � nu jā, mātes bie�i mēdz pārspīlēt � , viņai liekoties, ka Bilijs ir izmisis. � Nebija nekādas jēgas slēpt no �īs acīm redzami saprātīgās un labdabīgās sievietes sava brauciena īsto nolūku. � Man �is vārds �ķiet mazliet par stipru, � viņ� piebilda, � to�mēr atbraucu palūkoties, kas būtu darāms. Viņa māte dzīvo Kalifornijā. Un� � viņ� mazliet samulsa, � bija otrreiz precē�jusies.

�� Tas �eit nevienu nepārsteidz, � atteica misis Feirvezera. Tad iesmējās: � Es domāju � nevis tas, ka vecāki dzīvo Kalifornijā, bet tas, ka viņi apprecas otrreiz.

�� Viņas vīrs pirms da�iem mēne�iem nomira, � Rūdolfs sacīja.

��� O, � misis Feirvezera aprāvās. � Piedodiet. Varbūt tāclēļ Bilijs � � viņa nepabeidza teikumu.

��� Vai esat kaut ko īpa�u ievērojusi? � Rūdolfs jautāja.

Sieviete mulsi atbraucīja īsos matus no pieres. � Būs labāk,

ja jūs aprunāsieties ar manu vīru. Tas īstenībā ir viņa kompe�tencē.

��� Esmu pārliecināts, ka jūs neteiksiet neko tādu, kam arī jūsu virs nepiekristu, � sacīja Rūdolfs. Kaut arī viņ� vīru ne�pazina, viņam likās, ka sieva būs mazāk piesardzīga un mazāk nostāsies skolas pusē, ja vaina meklējama skolā.

�� Jūsu glāze ir tuk�a, � Feirvezera kundze sacīja, piepil�dīdama to no jauna.

�� Vai viņam ir sliktas atzīmes? � Rūdolfs jautāja. � Vai varbūt zēni kaut kāda iemesla dēļ viņu tiranizē?

��� Nē. � Misis Feirvezera pasniedza viņam mazo heresa glā�zīti. � Atzīmes viņam ļoti labas un, �ķiet, mācības nesagādā nekādas pūles. Nekāda tiranizē�ana �eit netiek pieļauta. � Viņa paraustīja plecus. � Dīvains zēns. Esam ar vīru daudzkārt par viņu runāju�i, esam centu�ies izprast. Velti. Viņ� � viņ� ir noslēgts. Liekas, viņ� nav ne ar vienu sadraudzējies. Ne ar vienu zēnu. Arī skolotājiem neuzticas. Istabas biedrs lūdza, lai to pārceļot uz citu istabu �

��� Vai viņi kāvās?

Viņa papurināja galvu: � Nē. Tas otrs zēns vienīgi apgalvo, ka Bilijs ar viņu nesarunājoties. Nekad. Ne par ko. Bilijs ap�zinīgi paveic savu daļu istabas sakārto�anā, stundu sagatavo�a�nai paredzētajā laikā mācās, nesūdzas, bet atbild tikai �jā� vai �nē�, kad viņu uzrunā. Viņ� ir fiziski labi attīstīts, spēcīgs zēns, tomēr nepiedalās nekādās sporta spēlēs. Pat futbola bumbu nepadzenā. Tagad, ziemā, desmitiem zēnu bez mitas mētā bumbu tepat mājas priek�ā. Un sestdienās, kad mums ir sacensības ar citām skolām un visa skola drūzmējas ap laukumiem, viņ� sē� savā istabā un lasa. � Stāstot viņas balss drebēja tikpat satraukti, kā tālrunī bija drebējusi Grētinas balss, runājot par Biliju.

��� Ja viņ� būtu pieaudzis vīrietis, mister D�ordeik, � sa�cīja misis Feirvezera, � es teiktu, ka viņu moka melanholija. Saprotu, tas maz ko līdz� � Viņa kā atvainodamās pasmai�dīja. � Tas ir vērojums, tā nav diagnoze. Bet tas ir vienīgais, ko mēs ar vīru esam varēju�i izsecināt. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs uzzinātu kaut ko īpa�u, kur skola varētu palīdzēt.

Tālumā ieskanējās baznīciņas zvani, un Rūdolfs redzēja pa�rādāmies pirmos zēnus.

��� Vai jūs man nepateiktu, kura ir Bilija istaba? � Rūdolfs sacīja. � Es viņu pagaidī�u tur. � Varbūt viņam tur izdosies ieraudzīt kaut ko tādu, kas palīdzēs sagatavoties sarunai ar zēnu.

��� Istaba ir tre�ajā stāvā, � misis Feirvezera paskaidroja. � Pa�ā gaiteņa galā, pēdējās durvis kreisajā pusē.

Rūdolfs pateicās un atstāja viņu ar abiem bērniem un seteru. Kāda jauka sieviete, viņ� domāja, kāpjot aug�up. Kad viņ� gāja skolā, neviena tik laba sirds gan par viņu raizi neturēja. Ja viņa uztraucas Bilija dēļ, tad uztraukumam noteikti ir pamats.

Durvis, tāpat kā vairums durvju gaitenī, bija vaļā. Istaba �ķita ar neredzamu aizkaru pārdalīta divās daļās. Vienā pusē gulta bija sagulēta un nokrauta ar skaņuplatēm. Grāmatu kaudze uz grīdas blakus gultai, siena nospraudīta ar vimpeļiem un no �urnāliem izplēstiem meiteņu un sporta zvaig�ņu portretiem. Is�tabas otrā pusē ļoti kārtīgi saklāta gulta, siena bez rotājumiem. Vienīgi uz mazā rakstāmgalda divas fotogrāfijas. Viens Grētiņas, otrs Bērka attēls. Grētiņa dārza krēslā pie mājas Kalifornijā. Bērkat ģīmetne izgriezta no kāda �urnāla. Nekur neredzēja Vilija Ebota ģīmetni.

Gultā uz mutes nolikta atvērta grāmata. Rūdolfs noliecās to apskatīt. I<amī �Mēris�. Dīvaina lasāmviela �etrpadsmit gadus vecam zēnam, ne visai piemērota, lai paglābtos no melanholijas.

Ja pārspīlētu kārtības mīlestību var uzskatīt par jaunības neirozi, tad Bilijs ir neirotisks. Ta�u Rūdolfs atcerējās, cik kārtīgs viņ� bija pats bijis �ai vecumā, tomēr neviens viņu ne�uzskatīja par nenormālu.

Tomēr diez kāpēc istaba viņu nomāca, turklāt viņ� nevēlējās sastapt Bilija istabas biedru, tādēļ nokāpa lejā un gaidīja Biliju pie galvenās ieejas. Saule spīdēja spo�āk, un tagad, kad pāri lau�kumam pulciņos nāca svētdienas dievkalpojumam saposu�ies zēni, skola nemaz vairs neatgādināja cietumu. Vairums zēnu bija gara auguma, daudz lielāki nekā pui�i, ar kuriem kopā skolā bija gājis Rūdolfs. Amerikas akcelerācija. Ikviens to uzskatīja par pozitīvu parādību. Bet vai tas patiesi tā ir? Lai vieglāk norau�dzīties uz citiem no aug�as.

Viņ� jau pa gabalu ieraudzīja Biliju. Viņ� vienīgais nāca atsevi�ķi. Nāca lēni, brīvi, paceltu galvu, viņa gaitā nebija ne pazemības, ne izaicinājuma. Rūdolfs atcerējās, kā pats �ajā ve�cumā bija gājis � centies nekustināt plecus, slīdēt, izlikties ve�cāks un staltāks par saviem biedriem. Viņ� joprojām turējās tā�pat, bet nu jau aiz ieraduma, par to vairs nedomādams.

�� Hallo, Rūdij � Bilijs, pienācis pie parādes durvīm, nepa�smaidījis sveicināja, � paldies, ka esi atbraucis ciemos.

Viņi sarokojās. Bilijam bija stingrs, īss rokasspiediens. Bārdu viņ� vēl neskuva, ta�u seja nebija bērni�ķīga un balss lūzums jau bija pārvarēts.

��� Man �ovakar jābūt Vitbījā, � Rūdolfs sacīja, � un, ja jau tikpat diena jāpavada ceļā, nolēmu iegriezties pie tevis un paēst ar tevi kopā pusdienas. Līkums nav liels � tikai pāris stundu, varbūt pat ne tik daudz.

Bilijs palūkojās viņā, un Rūdolfs saprata: zēns zina, ka ap�ciemojums nav nejau�s.

��� Vai te kaut kur tuvumā ir kāds labs restorāns? � Rūdolfs a�i apjautājās. � Esmu izbadējies.

�� Tēvs, kad pēdējo reizi bija, mani uz vienu aizveda, � Bilijs atteica, � tur nebija slikti.

��� Kad tas bija?

��� Pirms mēne�a. Viņ� solījās atbraukt arī viņnedēļ, bet at�rakstīja, ka tam cilvēkam, no kura viņ� taisījās aizņemties ma��īnu, pa�am steidzami vajadzējis kaut kur aizbraukt.

Rūdolfam būtu gribējies zināt, vai sākumā Vilija Ebota foto�grāfija arī bija atradusies uz kārtīgā rakstāmgalda kopā ar Grētiņas un Kolina Bērka attēliem un novākta tikai pēc �īs pēdējās vēstules saņem�anas.

��� Vai tev kaut kas darāms savā istabā vai kādam jāpieteic, ka brauksi pusdienās kopā ar mani?

��� Man nekas nav darāms, � Bilijs sacīja, � un nevienam nekas nav jāpieteic.

Pēk�ņi Rūdolfs apjauta, ka visu laiku, kamēr viņi stāvēja un garām plūda tik daudz zēnu, smiedamies, draiskodamies un skaļi sarunādamies, Bilijs nav nevienam ne vārda uzsaucis un neviens pie viņa nav pienācis. Grētiņa savās bailēs nav pār�spīlējusi, viņ� nodomāja. Varbūt ir pat vēl ļaunāk.

Viņ� uz mirkli aplika roku Bilijam ap pleciem. Nekādas re�akcijas. � Braucam, � viņ� teica, � tu man parādīsi ceļu.

Ar drūmo zēnu līdzās braucot pa skaisto skolas teritoriju, garām glītajām ēkām un koptajiem sporta laukumiem, kur viss ar saprātu izplānots un ar lieliem naudas līdzekļiem iekārtots, lai sagatavotu jaunos cilvēkus derīgai un laimīgai dzīvei, rūpīgi izraudzīti uzticami vīrie�i un sievietes � tādas kā misis Feirvezera � , Rūdolfs neviļus sāka prātot: ķā gan vispār kāds iedro��inās ķerties, pie mēģinājuma kādu audzināt un izglītot?

��� Es zinu, kādēļ tas cilvēks viņnedēļ neaizdeva tēvam ma��īnu, � ierunājās Bilijs, ķerdamies pie bif�teka. � Kad mēs paēdu�i braucām ārā no restorāna stāvvietas, viņ� iebrauca kokā un sabojāja ma�īnai pakaļējo spārnu. Pirms pusdienām viņ� iz�dzēra trīs martīni, pusdienās pudeli vīna un pēc tam vēl virsū divas glāzes konjaka.

Stingrā jaunatne. Rūdolfs nopriecājās, ka nedzer nekā cita kā vienīgi ūdeni.

��� Varbūt tēvs par kaut ko jutās nelaimīgs, � viņ� iebilda. Viņ� nebija �eit ieradies, lai censtos izdzēst mīlestību, kāda, iespējams, pastāv starp tēvu un dēlu.

���� Dro�i vien. Viņ� ļoti bie�i ir nelaimīgs. � Bilijs turpināja ēst. Lai viņa cie�anas bija, cik lielas būdamas, viņa ēstgribu tās neietekmēja. Maltīte bija bagātīga � īsti amerikāniska: glītas, vienkār�i tērptas viesmīles cēla galdā bif�tekus, omārus, glie�me�us, karstas maizītes. Telpa bija liela un pla�a, ar sarkanrūtotiem galdautiem apklāti galdi, pie kuriem pulciņos sēdēja grupi�ņas no skolas, pie galdiņa ar viena skolnieka vecākiem pieci se�i zēni, kas bija aicināti piedalīties vecāku apciemojumā. Rū�dolfs iedomājās, vai arī viņ� kādreiz nākotnē apciemos savu dēlu internātskolā un uzaicinās viņa draugus �ādās pusdienās. Ja D�īna viņam apsolīsies, tas varētu notikt pēc gadiem piec�padsmit. Kāds pēc piecpadsmit gadiem būs viņ�, kāda būs viņa, kāds būs viņu dēls? Sevī ierāvies, nerunīgs, nomākts kā Bilijs? Vai arī atklāts un līksms* kādi �ķita zēni pie pārējiem galdiņiem? Vai tad vēl pastāvēs �ādas skolas, vai tiks servētas tādas pus�dienas kā �īs, vai arī tad piedzēru�i tēvi divos pēcpusdienā triek�sies ar ma�īnu kokā? Ko maigās sievietes un omulīgie tēvi, kas tagad kopā ar dēliem lepni sē� pie pusdienu galda, izjuta pirms piecpadsmit gadiem, kad kar� tikko bija beidzies un atomsprādziena mākonis vēl peldēja debesīs virs planētas?

Varbūt, viņ� nodomāja, vajadzēs pateikt D�īnai, ka esmu savas domas mainījis.

��� Kā skolā baro? � viņ� ievaicājās tādēļ vien, lai pār�trauktu ieilgu�o klusumu.

���� Okei, � Bilijs atteica.

��� Un puikas?

��� Okei. Nu, īstenībā nekādi okei. Ļoti daudzi nemitīgi runā par to, cik lieli vīri ir viņu tēvi, kā tie ēd pusdienas kopā ar prezidentu un māca prezidentu, kā jāpārvalda valsts, tērgā par to, kā vasarā brauc uz Ņūportu un kā viņu māsām tiek rīko�tas debitan�u balles, kas izmaksā divdesmit piecus tūksto�us dolāru.

��� Ko tu saki, dzirdot viņus tā runājam?

�� Klusēju. � Bilijs uzmeta Rūdolfam naidīgu skatienu. � Ko man vajadzētu teikt? Vai to, ka mans tēvs dzīvo mēbelētā istabā un divu gadu laikā padzīts no trim darbavietām? Vai pa�stāstīt, cik vareni viņ� pēc pusdienām vada ma�īnu? � Bilijs to visu pateica mierīgi, vienaldzīgi, bet baismīgā pieaugu�a cilvēka tonī.

��� Un kā ar tavu patēvu?

��� Kā lai ar viņu būtu? Viņ� ir pagalam. Bet arī tad, kad bija vēl dzīvs, visā skolā nevarēja sameklēt ne se�us zēnus, kas jelkad bija par viņu dzirdēju�i. Viņi domā, ka tie, kas raksta lugas un uzņem filmas, ir otrās �ķiras ļaudis.

��� Un skolotāji? � Rūdolfs jautāja, izmisis meklēdams vis�maz vienu pieturas punktu, kur cerēja rast zēna atzinību.

��� Man ar tiem nav nekā kopīga, � Bilijs atbildēja, uzlikdams sviesta piku uz ceptā kartupeļa. � Es daru savu da�rāmo, un tas ir viss.

��� I\as tev īsti vainas, Bilij? � Bija pienācis laiks runāt tie�u valodu. Viņ� nepazina zēnu tik labi, lai runātu aplinkus.

�� Māte lūdza, lai tu" atbrauc, vai ne? � Bilijs izaicino�i paraudzījās viņam acīs.

��� Ja gribi zināt � jā.

��� Man �ēl, ka esmu viņu uztraucis, � Bilijs sacīja, � ne�vajadzēja rakstīt to vēstuli.

��� Vēstuli, protams, vajadzēja rakstīt. Kas tev kait, Bilij?

��� Nezinu. � Zēns bija pārtraucis ē�anu, un Rūdolfs redzēja, ka viņ� ļoti pūlas runāt mierīgi. � Viss ir slikti. Man liekas, ka nomir�u, ja vajadzēs palikt �eit.

��� Tu, zināms, nenomirsi, � Rūdolfs asi noteica.

��� Nē, dro�i vfen ne. Man tikai liekas, ka nomir�u. � Vienu mirkli viņ� bija tikai savu jūtu pārņemts pui�elis. � Tas ir pa�visam kas cits, vai ne? Bet tāda sajūta ta�u var rasties, var tā likties?

��� Var, � Rūdolfs piekrita, � pastāsti.

��� Sī vieta nav man piemērota, � Bilijs sacīja. � Es ne�gribu, ka mani izaudzina par tādu cilvēku, par kādiem nākotnē kļūs visi �ejienes zēni. Esmu redzējis viņu tēvus. Daudzi no tiem pirms divdesmit pieciem gadiem mācīju�ies �ajā skolā. Viņi ir tādi pa�i kā viņu dēli, tikai vecāki, dod prezidentam padomus, bet nezina, cik liels cilvēks bija Kolins Bērks, pat nezina, ka viņ� miris. Es �eit neiederos, Rūdij. Mans tēvs te neiederas. Kolins Bērks nekad nebūtu te iederējies. Ja man jāpaliek �eit, viņi beigu beigās �etros gados mani padarīs par tādu, kas �eit iederas, un to es negribu. Nezinu � � viņ� bēdīgi papurināja galvu, un gai�ie mati saviļņojās ap augsto no tēva mantoto pieri. � Tu laikam domā, ka es tāpat vien mel�u. Tu domā, ka esmu tikai tāds pēc mājām noilgojies puika, kas gau�as, ja nav ievēlēts par koman�das kapteini vai tamlīdzīgi�

��� Es nepavisam tā nedomāju, Bilij. Nezinu, vai tev tais�nība vai ne, bet savi iemesli tev katrā ziņā ir. � Noilgojies pēc mājām, viņ� domāja. Sie vārdi pēdējā teikumā skanēja pāri citiem. Pēc kurām mājām?

��� Uz dievkalpojumu jāiet obligāti, � Bilijs turpināja. � Sep�tiņas reizes nedēļā jāizliekas, ka esmu kristietis. Es neesmu kris�tietis, mamma nav kristiete, mans tēvs nav kristietis, Kolins ne�bija kristietis. Kādēļ man vienam jācie� sods par visu ģimeni, jāklausās viņu sprediķos? Esi patiess, turi �ķīstu prātu, nedomā par seksu. Mūsu Pestītājs mira, lai �ķīstītu mūs no grēkiem. Kā tev patiktu, ja vajadzētu septiņas reizes nedēļā klausīties tādu vāvuļo�anu?

��� Ne pārāk. � Sai ziņā zēnam taisnība. Ateistiem reliģijas jautājumos ir pienākums pret saviem bērniem.

��� Un nauda, � viņ� kaisli, bet klusinātā balsī turpināja, jo pa�reiz gar galdiņu pagāja viesmīle. � Kas tagad, kad Kolins miris, lai maksātu par manu glauno izglīto�anu?

��� Par to neraizējies, � Rūdolfs sacīja, � esmu mātei ap�solījis par to rūpēties.

Bilijs uzmeta Rūdolfam naidīgu skatienu, it kā viņ� nule būtu atzinies sazvērestībā. � Tu man nepatīc tik stipri, onkul Rūdij,� viņ� sacīja, � lai es no tevis to pieņemtu.

Rūdolfs jutās satriekts, tomēr saņēmās un apvaldīja balsi. Galu galā Bilijam tikai �etrpadsmit gadu, viņ� vēl ir bērns.

�� Kādēļ es tev nepatīku?

��� Tādēļ, ka tu iederies �eit, � Bilijs sacīja. � Sūti pats savu dēlu uz �ejieni.

��� Uz to es tev netaisos atbildēt.

��� Piedod, ka aizrāvos. Bet es to domāju nopietni. � Ebota zilo acu garajās skropstās krājās asaras.

��� Visu cieņu tavai atklātībai, � Rūdolfs sacīja. � Parasti gan zēni, kad sasniedz tavu vecumu, ir iemācīju�ies pielabināties bagātiem onkuļiem.

��� Kas man meklējams �eit, kontinenta otrā malā, ja māte augiem vakariem sē� viena pati mājās un raud? � Bilijs runāja, vārdus aizgūtnēm bērdams. � Nomiris tāds cilvēks kā Kolins, bet man � kas man darāms? Jāuzgavilē futbola ma�am vai jā�klausās, kā melnās drēbēs ieģērbies skauts stāsta, ka Jēzus mūs visus izglābs. Es tev teik�u skaidri� � Asaras viņam ta�gad nevaldāmi ritēja pa vaigiem, viņ� tās susināja mutautā, visu laiku turpinādams kaisli runāt: � Ja tu mani nesavāksi, es aiz�bēg�u no �ejienes. Gan jau kaut kā nokļū�u līdz mājai, kur at�rodas mana māte, un centī�os viņai palīdzēt, cik vien spē�u.

���� Labi, � Rūdolfs sacīja,� nerunāsim vairs par to. Nezinu, ko varē�u tavā labā darīt, bet apsolu, ka kaut ko izdomā�u. Vai esi tā ar mieru?

Bilijs bēdīgi pamāja, noslaucīja vaigus un iebāza mutautu kabatā.

��� Bet nu pabeigsim pusdienas, � Rūdolfs noteica. Viņ� pats necik neēda, bet noskatījās, kā Bilijs nokopj �ķīvi, pēc tam pasūta saldajā ēdienā ābolkūkas gabalu un notiesā arī to. �etr�padsmit gadus vecs cilvēks spēj sagremot visu. Asaras, nāve, sirdssāpes, ābolkūka un saldējums bez kautrē�anās sadzīvo līdzās.

Pēc pusdienām braucot atpakaļ uz skolu, Rūdolfs sacīja:

��� Uzej savā istabā. Sakravā ceļasomu. Tad nāc lejā un pagaidi mani ma�īnā.

Viņ� noskatījās, kā zēns, glīti uzposies svētdienas uzvalkā, kā piektdienas dievkalpojuma apmeklē�anai, ieiet internāta ēkā, tad arī pats izkāpa no ma�īnas un sekoja Bilijam. Viņam aiz mu�guras ap�uvu�ajā maurā zēni spēlēja bumbu, klaigādami: � Met man! Met man! � aizrāvu�ies vienā no tām simt rotaļām, kurās Bilijs nekad nepiedalījās.

Atpūtas istabā līdzās vestibilam zēni spēlēja galda tenisu, sēdēja pie �aha galdiņiem, lasīja �urnālus, klausījās pa tranzistoraparātu futbola sacīk�u pārraidi. Aug�stāvā cits tranzistors dārdināja tautasdziesmas. Zēni, kas pulcējās ap galda tenisu, pa��ķīra viņam, vecākam vīram, ceļu, kad viņ� gāja cauri atpūtas istabai uz Feirvezeru dzīvokli. Viņi visi �ķita jauki zēni � glīti, veselīgi, uzvedīgi, apmierināti; Amerikas cerība. Ja viņ� būtu tēvs, viņ� justos laimīgs, redzēdams �ai svētdienas pēcpusdienā savu dēlu �ādā sabiedrībā. Bet viņa māsasdēlam, kas �eit neiede�rējās, likās, ka nāve klāt. Viņ� pieprasīja tiesības būt vienpatnim.

Rūdolfs piezvanīja pie Feirvezeru dzīvokļa durvīm, kuras at�vēra gar�, mazliet uzkumpis vīrietis ar pierē noslīdēju�u matu cirtu un laipnu, viesmīlīgu smaidu veselīgajā sejā. Cik stipru nervu gan vajag, lai dzīvotu �ādā mājā, kur tāds lērums zēnu!

��� Misters Feirvezers? � Rūdolfs jautāja.

��� Lūdzu.

��� Man gau�ām neērti jūs traucēt, bet gribētos īsu brītiņu ar jums aprunāties. Esmu Bilija Ebota mātesbrālis. Es jau biju �

��� Jā, zinu, � sacīja Feirvezers. Viņ� pastiepa sveicienam roku. � Sieva man teica, ka jūs pirms pusdienām esot bijis pie mums. Lūdzu, nāciet iek�ā. � Pa gaiteni ar grāmatu plauktiem gar sienām viņ� ieveda Rūdolfu dzīvojamā istabā ar grāmatu plauktiem gar sienām; līdz ar durvju aizvēr�anu atpūtas istabas troksnis apklusa kā uz burvju mājienu. Glābiņ� no jaunības. Iespēja grāmatu pasauiē aizbēgt no delveriem. Varbūt, Rūdolfam ienāca prātā, viņ� izraudzījies nepareizu ceļu, atteikdamies toreiz, kad Dentons viņam piedāvāja vietu koled�ā, dzīvi starp grāma�tām.

Misis Feirvezera sēdēja uz tahtas un dzēra kafiju, meitenīte tupēja uz grīdas, atspiedusies pret mātes ceļiem, un �ķirstīja bil�u grāmatu. Seters gulēja viņai pie kājām. Misis Feirvezera uzsmaidīja Rūdolfam un sveicinot pacēla kafijas tasi.

Nav ta�u iespējams būt tik laimīgiem, nodomāja Rūdolfs, skaidri apzinādamies savu greizsirdību.

��� Lūdzu, apsēdieties, � Feirvezers aicināja. � Vai dzersiet tasi kafijas?

_ � Nē, pateicos, tikko dzēru. Un uzkavē�os tikai mirkli. � Rūdolfs sēdēja, stīvi izslējies, un jutās neveikli, jo bija mātes�brālis, nevis tēvs.

Feirvezers omulīgi apsēdās līdzās sievai. Kājās viņam bija zaļganas tenisa kurpes un mugurā vilnas krekls, kā jau omulīgā svētdienas pēcpusdienā. � Vai labi izrunājāties ar Biliju? � viņ� jautāja. Viņa valodā skanēja tīkams dienvidnieka � Vird�īnijas d�entlmeņa akcenta palieciņ�.

���� Runājām, � Rūdolfs atteica, � tikai nezinu, cik tur bija labuma. Mister Feirvezer, es gribu paņemt Biliju līdzi. Vismaz uz da�ām dienām. Man �ķiet, tas ir absolūti nepiecie�ams.

Feirvezeri saskatījās.

��� Vai tie�ām ir tik ļauni? � Feirvezers jautāja.

��� Stipri nelāgi.

��� Mēs esam darīju�i visu, ko spējam, � Feirvezers sacīja bez taisno�anās pieskaņas balsī.

���� Par to es ne�aubos, � Rūdolfs sacīja, � bet Bilijs ir neparasts zēns, un viņam biju�i smagi pārdzīvojumi � vēl pa�visam nesen � � Viņ� nezināja, vai Feirvezeri jel kādreiz dzir�dēju�i Kolina Bērka vārdu, vai sēroja par pāragri aizgāju�o talantu. � Nav nozīmes par to tagad runāt. Cēloņi tādam zē�nam var būt iedomāti, bet pārdzīvojumi ir drausmīgi reāli.

��� Jūs tātad gribat Biliju vest projām? � Feirvezers jautāja.

��� Jā.

��� Kad?

��� Pec desmit minūtēm.

��� Debestiņ! � misis Feirvezera iesaucās.

��� Uz cik ilgu laiku? � Feirvezers mierīgi jautāja.

��� Nezinu. Uz da�ām dienām. Uz mēnesi. Varbūt pavisam.

Iestājās neveikls klusums. Aiz loga klusināti skanēja kāda

zēna balss, izsaucot spēles rezultātus. Feirvezers piecēlās un pie�gāja pie galda, uz kura stāvēja kafijkanna, un piepildīja savu tasi. � Jūs tie�ām nevēlaties kafiju, mister D�ordeik?

Rūdolfs papurināja galvu.

���� Pēc divarpus nedēļām sākas ziemsvētku brīvdienas, � Feirvezers sacīja, � un pēc da�ām dienām � trimestra noslē�guma pārbaudījumi. Vai jums neliekas, ka būtu prātīgāk �o īso laiciņu vēl nogaidīt?

���� Nedomāju, ka rīkotos gudri, ja �odien aizbrauktu bez Bilija, � Rūdolfs atbildēja.

��� Vai ar direktoru esat runājis? � Feirvezers jautāja.

��� Nē.

��� Man �ķiet,' būtu ieteicams konsultēties ar viņu, � teica Feirvezers. � Man īstenībā nav tiesību �

��� Jo mazāk trok�ņa mēs saceļam, jo mazak cilvēku runas ar Ililiju, � Rūdolfs sacīja, � jo labāk būs zēnam. Ticiet man.

Feirvezeri atkal saskatījās.

��� Cārlz, � misis Feirvezera pievērsās vīram, � man �ķiet, mēs varētu direktoram visu paskaidrot.

Feirvezers, turpat pie galda stāvēdams, domīgi dzēra ma�ziem malciņiem kafiju. Palsa ziemas saule iespīdēja pa logiem, iezīmējot viņa augumu uz grāmatplauktu fona. Veselīgs, apdo�mīgs vīrs, ģimenes galva, jauno dvēseļu dziednieks.

��� Laikam varēsim, � viņ� sacīja, � laikam varēsim pa�skaidrot. Bet jūs ta�u man piezvanīsiet tuvākajās dienās un pa�teiksiet, ko esat nolēmu�i?

��� Protams.

Feirvezers nopūtās. � Mūsu �ķietami mierīgajā profesijā to�mēr ir tik daudz neveiksmju, mister D�ordeik, � viņ� teica. � Pasakiet Bilijam, ka viņ� var atgriezties, kad vien pats vēlas. Zēns ir pietiekami apdāvināts, lai īsā laikā panāktu nokavēto.

��� Pateik�u, � Rūdolfs sacīja. � Un paldies. Paldies jums abiem par visu!

Feirvezers pavadīja viņu līdz ārdurvīm, pavēra tās, nepa�smaidījis paspieda Rūdolfam roku un aizvēra durvis.

Kad Rūdolfs brauca projām no skolas, Bilijs, sēdēdams priek��ējā sēdeklī viņam līdzās, sacīja: � Es �o vietu nekad vairs negribu redzēt. � Viņ� nepavaicāja, kurp viņi brauc.

Vitbijā viņi iebrauca pusse�os, un ziemas pievakares mij�krēslī jau bija iedegtas ielu spuldzes. Bilijs krietnu ceļa gabalu bija nogulējis miegā. Rūdolfs �ausminājās, domādams par mirkli, kad vajadzēs māti iepazīstināt ar mazdēlu. �Netikles atvase� būtu izteiciens, ko varētu sagaidīt no mātes. Bet viņam bija norunāta tik�anās ar Koldervudu pēc tam, kad Koldervudi būs paēdu�i va�kariņas, tas varētu būt ap pulksten septiņiem* tātad nebūtu iespē�jams aizvest Biliju uz Ņujorku un laikā atgriezties. Un, pat ja pietiktu laika aizvest zēnu uz Ņujorku, kam lai viņ� to nodotu? Vilijām Ebotam? Grētiņa bija lūgusi, lai Viliju pasākumā ne�iejauc, un Rūdolfs bija viņas lūgumu izpildījis. Pēc tā, ko Bilijs bija pateicis, pusdienas ēdot, tagad nodot zēnu dzērāja Vilija ziņā nepavisam nebūtu labāk kā atstāt viņu skolā.

īsu brīdi Rūdolfs apsvēra, vai neaizvest Biliju uz viesnīcu, bet tūliņ atmeta cietsirdīgo iedomu. �ovakar zēnu nedrīkstēja pamest vienu pa�u viesnīcā. Turklāt tā būtu gļēva rīcība. Ne�atlika nekas cits kā stāties vecajai dāmai pretim aci pret aci.

Tomēr, kad, apstādinājis ma�īnu pie mājas, viņ� pamodināja zēnu un ieveda to pa parādes durvīm, viņ� jutās atvieglots, redzēdams, ka dzīvojamā istabā mātes nav. Palūkojies gaitenī, viņ� pamanīja, ka mātes istabas durvis ir ciet. Tas nozīmēja, ka viņa dro�i vien saķildojusies ar Martu un tagad vientulībā īgņājas. Viņ� tātad varēs sastapties ar māti divatā un to saga�tavot domai, ka būs jāiepazīstas ar mazdēlu.

Viņ� ieveda Biliju virtuvē. Marta sēdēja pie galda un lasīja avīzi; smar�oja ēdiens, kas vārījās uz plīts. Marta nemaz ne�bija resna, kā Rūdolfa māte ļaunīgi mēdza apgalvot, īstenībā viņa bija stūraina, apvītu�i, kārna gadus piecdesmit vecava, kas saprata, ka pasaulē nekas labs nav gaidāms, un alla� bija gatava atmaksāt ar dotu pret dotu.

�� Marta, � Rūdolfs sacīja, � tas ir mans māsasdēls Bilijs. Viņ� da�as dienas padzīvos pie mums. Pa�laik viņ� ir noguris � viņu vajag ielaist vannā un pabarot. Vai jūs piepalīdzēsiet? Viņ� gulēs viesu istabā līdzās manējai.

Marta ar plaukstu izgludināja avīzi. � Jūsu māte sacīja, ka jūs vakariņas mājās neēdī�ot.

��� Neēdī�u. Es drīz ie�u projām.

��� Tad jau viņam iznāks, � Marta noteica. � Viņa, � un Marta nikni pavēzēja ar roku uz to pusi, kur atradās mātes istaba, � neko par māsasdēliem neteica.

�� Viņa to vēl nezina, � Bilija dēļ Rūdolfs centās runāt bezrūpīgā noskaņā.

��� Tā tikai viņai �odien vēl trūkst, � sacīja Marta, � iepa�zīties ar māsasdēliem.

Bilijs mierīgi stāvēja nomaļus, neizprazdams noskaņojumu, kas viņam nepatika.

Marta piecēlās, viņas sejas izteiksme nebija īgnāka kā pa�rasti, bet to Bilijs nevarēja zināt. � Nāc līdzi, jauno cilvēk, � Marta sacīja, � gan jau izbrīvēsim vietu tādam vājam pui�elim kā tu.

Rūdolfs pārsteigts ieklausījās, jo Martas valodā tas nozīmēja mīļu aicinājumu.

��� Ej vien, Bilij, � viņ� sacīja, � es arī pēc brītiņa uz�ie�u pie tevis.

Bilijs vilcinādamies izgāja Martai nopakaļ no virtuves. Pie mātesbrāļa viņ� bija paguvis pierast, �ķirties no tā nozīmēja ielaisties jaunā riskā.

Rūdolfs dzirdēja viņus kāpjam aug�up. Māte, soļus izdzirdusi, dro�i vien sapratīs, ka mājā notiek kaut kas neparasts. Rūdolfa soļus viņa pazina un alla� mēdza viņu pasaukt, kad viņ� kāpa aug�ā uz savu istabu.

Viņ� paņēma no ledusskapja da�us ledus kubiciņus. Visu dienu atturībā nodzīvojis, viņ� juta, ka pirms tik�anās ar māti kāds malks jāiedzer. Viņ� paņēma ledus trauciņu, iegāja dzīvo�jamā istabā un labpatikā konstatēja, ka tā ir silta. Breds tātad vakar atsūtījis mehāniķi salabot kurtuvi. Vismaz par aukstumu mātei nevajadzēs mēli deldēt.

Viņ� sajauca degvīnu ar ūdeni un iemeta glāzē krietni daudz ledus, tad atlaidās krēslā, saslēja kājas un ar baudu, maziem malciņiem tuk�oja glāzi. Viņam patika �ī istaba, kas nebija pār�blīvēta ar mēbelēm � tikai moderni, ar ādu apvilkti atzveltņu krēsli, apaļas stikla lampas, galdiņi dāņu gaumē un vienkār�i neitrālas krāsas aizkari; tas viss labi kontrastēja ar zemajiem koksiju griestiem un astoņpadsmitā gadsimta sīkrūtiņu logiem. Māte pastāvīgi pukojās, ka istaba izskatoties pēc zobārsta uz�gaidāmās telpas.

Lēnām viņ� iztuk�oja glāzi, negribēdams pasteidzināt gai�dāmo sadursmi. Pēdīgi viņ� ar varītēm piespieda sevi piecelties, aizgāja pa gaiteni līdz mātes istabas durvīm un pieklauvēja. Mātes istaba atradās apak�stāvā, lai viņai nevajadzētu kāpt aug�ā un lejā. Ta�u pēc abām operācijām, vienas, lai paglābtu viņu no vēnu iekaisuma, otras � no katarakta, viņa pārvietojās diezgan brīvi. �inkstēja gan, bet kustēja.

��� Kas tur ir? � balss istabā skanēja asi.

��� Es, mamm, � Rūdolfs sacīja. � Vai tu guli?

��� Vairs ne, � viņa atteica.

Viņ� atvēra durvis.

��� Kā lai guļ, ja visa māja dimd, it kā te būtu ielauzies ziloņu bars! � viņa atsaucās no gultas. Viņa bija atspiedusies pret me�ģīnēm izrotātiem spilveniem, tērpusies rozā naktsjakā ar tādām pa�ām rozā zvērādas apmalēm. Viņa valkāja brilles ar ļoti bieziem stikliem, ko ārsts viņai bija parakstījis pēc operā�cijas. Tās viņai deva iespēju lasīt, skatīties televīzijas pārraides un iet uz kino, bet pie�ķīra daudzkārt palielinātajām acīm tuk�u, bezprātīgu, trulu izteiksmi.

Kop� pārcel�anās uz jauno māju ārsti ar viņu bija pavei�ku�i īstus brīnumus. Kamēr viņi vēl mita dzīvoklī virs veikala, Rūdolfs bija lūgtin izlūdzies māti, lai tā piekrīt nepiecie�amajām operācijām, bet viņa visu laiku stūrgalvīgi liedzās. � Es negribu iet nabagu slimnīcā, � viņa pretojās, � lai mani tur graizītu nepra�as ķirurgi, kuriem nedrīkstētu ļaut pat suni operēt. � Rū�dolfa protesti skanēja kurlām ausīm. Kamēr viņi dzīvoja naba�dzīgajā dzīvoklī, nekas nespēja māti pārliecināt, ka viņa nav nabadze, kas nolemta nabagu liktenim un slimības gadījumā nokļutu labdarības iestā�u uzturētas slimnīcas neiejūtīgo ārstu rokās. Bet, kad viņi bija pārvāku�ies un Marta lasīja viņai priek�ā izvilkumus no avīzēm par Rūdija panākumiem, un viņa bija izvizinājusies Rūdija jaunajā ma�īnā, viņa ar dro�u prātu gāja uz operāciju zāli, iepriek� noskaidrojusi, ka viņu operēs vis�labākie un visdārgākie ķirurgi, kādi vien sasniedzami.

Ticība naudas varai viņu vārda vistie�ākajā nozīmē atjauni�nāja, atmodināja, atveda no kapa malas atpakaļ dzīvē. Rūdijs bija cerējis, ka krietni ārsti mātei mazliet atvieglos pēdējos mū�a gadus. Bet nu izrādījās, ka tie viņai bezmaz atdevu�i jaunību. Kad Rūdijam pa�am nevajadzēja ma�īnas, pie stūres nīgri sē�dās Marta un māte devās izbraukumos; viņa bie�i apmeklēja skaistumkop�anas salonus (mati viņai tagad bija iecirtoti un gandrīz zilā krāsā); viņa kļuva par pilsētas kinoteātru pastāvīgu apmeklētāju; izsauca taksometrus; brauca uz misēm baznīcā; divreiz nedēļā spēlēja brid�u ar jaunām paziņām no draudzes dāmu aprindām; tajos vakaros, kad Rūdija nebija mājās, aici�nāja vakariņās mācītājus; bija nopirkusi jaunu �Vējiem līdzi� eksemplāru un visus Frānsisa Pārkinsona Kīza romānus.

Skapis bija bāztin piebāzts ar kleitām un cepurēm visda��ādākajiem gadījumiem un vajadzībām, istaba pieblīvēta kā an�tikvāra veikals: tur bija apzeltīti galdiņi, �ēzlongs, tualetes gal�diņ�, uz kura stāvēja savs desmits flakonu ar da�ādām fran�u smar��ām. Pirmoreiz mū�ā viņa notriepa lūpas ar biezu pomādes kārtu. Rūdolfam likās, ka ar nosmiņķēto seju un spilgtajām drānām viņa izskatās pēc rēga, ta�u viņa bija daudz dzīvāka nekā senāk. Ja viņa �ādā veidā kāroja atgūt visu, ko piecietusi bērnībā un ilgajos, mokpilnajos laulības gados, tad viņ� nekļūs par to, kas nolaupīs mātei viņas rotaļlietas.

Reiz viņam bija ienācis prātā, vai nevajadzētu mātei noīrēt pa�ai savu dzīvokli, kur Marta varētu viņu apkopt, tomēr viņ� nespēja panest domu, kādām acīm māte uz viņu paskatīsies, kad viņ� to pēdējo reizi izvadīs pa durvīm, nepateicīgais dēls, kuru viņa mīlējusi vairāk par visu pasaulē, kura kreklus gludi�nājusi pusnaktī, kad divpadsmit stundu bija nostāvējusi maiz�nīcā, dēls, kuram viņa upurējusi jaunību, vīru un abus pārējos bērnus.

Tā viņa palika. Rūdolfs nebija cilvēks, kas liedzas maksāt savus parādus.

��� Kas tur uzgāja aug�ā? Tu esi atvedis mājā sievieti, � viņa uzbruka.

���� Es nekad neesmu vedis uz mājām sievieti, kā tev lab�patīk izteikties, mamm, � Rūdolfs atteica, � kaut gan nezinu, kādēļ lai nedrīkstētu to darīt, ja gribētu.

��� Tēva asinis, � māte sacīja. Drausmīga apsūdzība.

��� Tas ir tavs mazdēls, es viņu atvedu no skolas.

��� Se�us gadus vecs puisēns nu gan tā nekāpj pa trepēm.. Man ta�u ir ausis, � viņa neatlaidās.

��� Tas nav Tomasa dēls, � Rūdolfs paskaidroja, � tas ir Grētiņas dēls.

��� Negribu to vārdu dzirdēt! � viņa iesaucās un aizspieda ausis ar rokām. Televīzijas pārraides bija ietekmēju�as viņas �estikulāciju.

Rūdolfs apsēdās uz gultas malas un maigi saņēma viņas rokas, paturēdams tās savās plaukstās. Esmu bijis pārāk nolai�dīgs, viņ� domāja. Sai sarunai vajadzēja notikt jau sen.

��� Paklausies, mamm, � viņ� sacīja, � zēns ir ļoti jauks, viņam pa�reiz klājas grūti un �

��� Es necietī�u tās paklīdenes bandubērnu savā mājā! � viņa atcirta.

��� Grētiņa nav paklīdene, � Rūdolfs sacīja, � viņas dēls nav bandubērns. Un �ī nav tava māja.

��� Jau sen gaidīju to dienu, kad tu man beidzot teiksi �os vārdus.

Rūdolfs nelikās dzirdam izaicinājumu uz melodrāmu. � Zēns uzkavēsies tikai da�as dienas, � viņ� sacīja, � un viņam ne�piecie�ama iejūtība un sirsnība. To viņ� saņems no manis, sa�ņems to no Martas un saņems to tevis.

���� Ko lai es saku pāteram Makdonelam? � viņa pavērsa pa�lielināto acu tuk�o skatienu pret debesīm, kuru vārtos, jādomā,, stāvēja pāters Makdonels.

��� Pāteram Makdonelam tu vari pateikt, ka beidzot esi ap�tvērusi kristīgās tuvākā mīlestības jēgu, � Rūdolfs atbildēja.

��� Ha, � viņa iesaucās, � tu esi īstais, kam runāt par kris�tīgo tuvākā mīlestību! Vai tu jelkad esi kādu baznīcu no iek�pu�ses redzējis?

��� Man nav laika strīdēties, � Rūdolfs atteica, � mani gaida Koldervuds. Es tikai paskaidroju, kā tev jāizturas pret zēnu.

��� Es viņu savā tuvumā necietī�u, � viņa sacīja, izmanto�dama savas iecienītās lasāmvielas leksiku. � Aizslēg�u savas istabas durvis, lai Marta man ēdienu ienes uz paplātes �eit.

��� Tu vari tā rīkoties, mamm, ja vēlies, � Rūdolfs mierīgi atteica, � bet tad rīko�os arī es. Nekādas ma�īnas vairs, ne�kādu brid�a partiju, nekādas iepirk�anās uz kredīta, nekādu skais�tumkop�anas salonu un vakariņu pāteram Makdonelam. Padomā labi. � Viņ� piecēlās. � Man tagad jāiet. Marta gatavojas klāt Bilijara vakariņu galdu. Iesaku tev piebiedroties viņiem.

Iziedams viņ� dzirdēja māti raudam. Lēts numurs � ar drau�diem nobiedēt vecu sievieti, viņ� nodomāja. Kādēļ viņa vienkār�i neņemas un nenomirst? Glīti un cēli � nesacirtota, neiesmar�ojusies, nenosmiņķējusies.

Vestibilā bija liels veclaiku sienaspulkstenis. Viņ� redzēja, ka vēl atliks laika piezvanīt Grētiņai, ja tūliņ pieteiks sarunu ar Kaliforniju. Viņ� pieteica sarunu un vēlreiz piepildīja sev glāzi. Koldervuds varbūt saodīs alkoholu un ņems ļaunā, bet ari tas viņu vairs nebiedēja. Lēnām sūkdams viskiju, viņ� domāja, ko �ajā stundā bija darījis vakar. Cie�i apskāvu�ies, viņi vakar mijkrēslī gulēja siltajā, mīkstajā gultā, sarkanās vilnas zeķes nomestas uz grīdas, viņas siltā, burvīgā elpa sajaukusies ar vi�ņējo, ruma un citrona smar�a. Vai māte jel vienu reizi mū�ā laimīga gulējusi mīlnieka skavās, ļāvusi mīlas steigā drēbēm nevērīgi nokrist uz grīdas? Viņ� nespēja �ādu ainu iedomāties. Un otrādi � vai D�ina kādreiz, kad būs veca, gulēs ērmīgā gultā ar trulu skatienu aiz bieziem briļļu stikliem, nokrāsotām nicībā un sīkstulībā sakniebtām lūpām? Labāk par to nedomāt.

Iezvanījās tālrunis; tā bija Grētiņa. Cik ātri spēdams, viņ� pastāstīja pēcpusdienas notikumus, pateica, ka Bilijs ir dro�ībā pie viņa un, ja viņa ar mieru, viņ� pēc pāris dienām iesēdinās zēnu Losand�elosas lidma�īnā, ja vien, protams, viņa pati ne�vēlētos atlidot �urp.

��� Nē, � viņa sacīja. � Iesēdini viņu lidma�īnā.

Rūdolfam sirds ietrīsējās līksmē. Iespēja otrdien vai tre��dien aizbraukt uz Ņujorku. D�īna.

�� Man ta�u nebūs jāatgādina, cik ļoti tev pateicos, Rūdij, � Grētiņa sacīja.

��� Nieki, � viņ� atteica, � kad man būs dēls, tu, cerams, arī parūpēsies par viņu. Piezvanī�u un pateik�u tev, ar kuru reisu viņ� izlidos. Un varbūt es itin drīz kādu dienu ieradī�os jūs apciemot.

Citu cilvēku dzīve.

Koldervuds pats atvēra durvis, kad Rūdolfs piezvanīja. Ve�cais bija apģērbies, kā svētdienā klājas, � tum�s uzvalks, veste, balts krekls, tum�a kaklasaite, melnas kama�as. Koldervuds tau�pīja elektrību, viņu pieticīgajā mājā nekad nebija pietiekami gai�s, tādēļ Rūdolfs ari tagad nespēja saskatīt izteiksmi Koldervuda sejā, kad tas vienaldzīgi sacīja: � Nāciet iek�ā, Rūdij. Jūs esat mazliet nokavējies.

�� Piedodiet, mister Koldervud, � Rūdolfs atvainojās. Viņ� sekoja vecajam vīram, kura gaita bija kļuvusi smaga; līdz kapam palika arvien mazāk soļu, tos vajadzēja izmantot taupīgi, ar apdomu.

Koldervuds ieveda viņu nemīlīgā ar ozolkoku panelētā telpā, kuru viņ� dēvēja par savu kabinetu. Tur atradās liels sarkankoka rakstāmgalds un klubkrēsli ar ozolkoka roku balstiem un padilu�u ādas polsterējumu. Grāmatskapjos aiz stikla durvīm gla�bājās aktu vāki ar samaksātiem rēķiniem, pirms divdesmit gadiem kārtoti darījumi, kurus Koldervuds neuzticēja pagraba pieticī�gajām velvēm, lai uzglabātu tos kopā ar veikalvedības vecajiem aktu vākiem un tie būtu pieejami darbinieku ok�ķerīgajām acīm.

��� Sēdieties, � Koldervuds pamāja uz vienu no klubkrēsliem. � Jūs esat dzēris, Rūdij, � viņ� sacīja ar skumju pārmetumu balsī. � Diem�ēl man jāatzīstas, ka arī mani znoti ir dzērāji. � Abas Koldervuda vecākās meitas pirms da�iem gadiem bija apprecēju�ās � vienai vīrs bija no �ikāgas, otrai no Arizo�nas. Rūdolfam pat likās, ka meitenes vīrus bija izraudzīju�ās nevis mīlestības, bet gan ģeogrāfijas dēļ, lai tiktu tālāk projām no tēva.

��� Bet neba esmu jūs aicinājis tādēļ, lai par to runātu, � Koldervuds sacīja. � Gribēju ar jums parunāt kā vīrs ar vīru, kamēr misis Koldervudas un Vird�īnijas nav tuvumā. Viņas aiz�gāja uz kino, un mēs varam runāt brīvi.t � Gari ievadi vecajam nepavisam nebija raksturīgi. Likās, viņ� jūtas neveikli, un arī tas nebija viņam raksturīgi.

Rūdolfs gaidīja, noskatīdamies, kā Koldervuds nemierīgi spē�lējas ar da�ādiem priek�metiem uz rakstāmgalda � ar papīrnazi, ar vecmodīgu tintnīcu.

��� Rūdolf� � Koldervuds nokrem�ļojās, un tas nekā laba nesolīja, � mani pārsteidz jūsu uzve�anās.

�� Mana uzve�anās? � Vienu mirkli viņam ie�āvās prāta traka doma, ka Koldervuds kaut ko uzzinājis par viņu un D�īnu.

�� Jā. Tas jums patiesi nepiedien, Rūdij. � Balss skanēja pavisam skumīgi. � Man jūs vienmēr esat bijis kā dēls. Vairāk nekā dēls. Patiess. Atklāts. Uzticams.

Vecais karaērglis, Rūdolfs nodomāja. Pilna krūts ar nopelnu krustiem. Ar nepatiku viņ� gaidīja, kas būs tālāk.

��� Pēk�ņi jūs esat pārvērties, Rūdij, � Koldervuds turpi�nāja, � esat rīkojies paslepus, man aiz muguras. Turklāt bez ma�zākās vajadzības. Jūs ļoti labi zināt, ka varējāt atklāti nākt pie manis, piezvanīt pie durvīm, un es jūs būtu priecīgi saņēmis.

��� Mister Koldervud, � Rūdolfs ierunājās, nodomādams: vecs un muļķis � arī �is, � es nesaprotu, par ko jūs runājat.

��� Es runāju par savas meitas Vird�īnijas jūtām, Rūdij. Ne�liedzieties.

��� Mister Koldervud �

��� Jūs esat spēlējies ar viņas jūtām. Bez pamata. Jūs esat zadzis tur, kur varējāt prasīt! � Balsī ieskanējās niknums.

��� Varat man ticēt, mister Koldervud, ka neesmu �

��� Jums meli nepiedien, Rūdij.

��� Es nemeloju. Nezinu �

��� Un ja nu es jums saku, ka meitene visā atzinās? � Kol�dervuds nodārdināja.

��� Viņai nav ko atzīties. � Rūdolfs jutās nevarīgs, tomēr tai pa�ā laikā viņam nāca arī smiekli.

��� Jūsu vārdi at�ķiras no manas meitas vārdiem. Viņa atzi�nu�ies mātei, ka iemīlējusies jūsos un nolēmusi doties uz Ņu�jorku, lai mācītos par sekretāri un būtu jūsu tuvumā.

��� �ēlīgais dievs! � Rūdolfs iesaucās.

��� Mēs �ajā mājā dieva vārdu velti nevalkājam, Rūdij.

��� Mister Koldervud, � Rūdolfs sacīja, � vienīgais, ko esmu darījis, esmu Vird�īniju ielūdzis uz len�u vai izmaksājis viņai saldējumu, ja esam kādreiz veikalā saskrēju�ies.

��� Jūs viņu esat apmājis, � Koldervuds sacīja, � jūsu dēļ viņa raud augām dienām. �ķīsta jauna meitene tā neuzvedīsies, ja vīrietis nebūs viņu ar viltu uz to pavedinājis.

Puritāņu mantojums visā spo�umā, nodomāja Rūdolfs. Izce�lies krastā Plimutrokā, nodzīvo pāris gadsimtu Jaunanglijas spēcino�ajā gaisā, tiec pie mantas � un galu galā nojūdzies. Nu�dien par daudz vienai dienai � Bilijs, skola, māte un pēdīgi vēl �itais.

��� Es gribu zināt, ko esat nodomājis tālāk darīt, jauno cil�vēk. � Ja Koldervuds teica �jauno cilvēk�, viņ� varēja kļūt bīstams. Vienā mirklī Rūdolfs apsvēra visas iespējas � viņa stā�voklis, protams, bija nodro�ināts, tomēr galējo varu savās rokās joprojām turēja Koldervuds. Varēja cīnīties, bet beigu beigās Koldervuds viņu dabūtu pie malas. Stulbā neliete Vird�īnija!

��� Nezinu, ko jūs no manis gaidāt, ser. � Viņ� centās iegūt laiku.

�� Viss ir gau�ām vienkār�i, � Koldervuds sacīja. Acīmre�dzot viņ� problēmu bija pamatīgi pārdomājis kop� tā brī�a, kad misis Koldervuda bija viņu aplaimojusi ar vēsti par meitas kaunu. � Preciet Vird�īniju. Bet jums jāapsolās, ka neparcelsieties uz Ņujorku. � Ņujorka viņam ir kā skabarga acī, Rū�dolfs nodomāja. Visa Jaunuma perēklis. � Es padarī�u jūs par līdztiesīgu partneri firmā. Pēc manas nāves, kad meitas un misis Koldervuda būs saņēmu�as vienlīdzīgas mantojuma daļas, lie�lākā tiesa manu akciju pāries jūsu īpa�umā. Jūs būsiet valdes priek�sēdētājs. Es nekad vairs nepieskar�os �im tematam, nekad jūs nedzirdēsiet pārmetumus. Es to pilnīgi izdeldē�u no atmiņas, Rūdij; nekas mani nespētu darīt laimīgāku kā iegūt ģimenē tādu puisi kā jūs. Tā visu laiku bijusi mana karstākā vēlē�anās, un mēs abi ar misis Koldervudu jutāmies vīlu�ies, kad, aicinādami jūs savās mājās, redzējām, ka jūs neinteresējaties ne par vienu no mūsu meitām, lai gan viņas visas ir katra savā veidā glītas, visas ir labi audzinātas un, ja drīkstu tā izteikties, bagātas un nodro�inātas. Nespēju saprast, kādēļ jūs, kad bijāt izvēlējies, iedomājāties, ka nedrīkstat runāt ar mani tie�i.

��� Es neesmu izvēlējies, � Rūdolfs apjucis sacīja. � Vird�īnija ir burvīga meitene un, esmu pārliecināts, būs ļoti laba sieva. Man nebija ne jausmas, ka viņa vispār par mani intere�sējas �

�� Rūdij, � Koldervuds viņu bargi pārtrauca, � es jūs pa�zīstu ilgus gadus. Jūs esat viens no gudrākajiem cilvēkiem, kā�dus es jelkad esmu sastapis. Un jums pietiek drosmes �eit sēdēt un teikt.. .

�� Jā, man pietiek drosmes. � Velns lai parauj visu bagā�tību! � Es jums pateik�u, ko esmu nolēmis darīt. Es sēdē�u �eit kopā ar jums un gaidī�u, līdz atgriezīsies misis Koldervuda un Vird�īnija, un pajautā�u jūsu abu klātbūtnē, vai esmu viņai tu�vojies, vai esmu kaut reizi mēģinājis viņu noskūpstīt. � Tas bija tīrais farss, bet viņam nekas cits neatlika kā izturēt līdz ga�lam. � Ja viņa teiks: jā, viņa melos, bet man vienalga. Es uz vietas izstā�os no firmas, un jūs varat iesākt, ko gribat, ar savu nolādēto firmu, ar savām nolādētajām akcijām, ar savu nolādēto meitu!

�� Rūdij! � Koldervuds �okēts iesaucās, bet Rūdolfs redzēja, ka vecajam pamats zem kājām sāk �ķobīties.

�� Ja viņai būtu pieticis sajēgas daudz agrāk darīt man zi�nāmu, ka viņa mani mīl, � Rūdolfs strauji turpināja, bez �ē�lastības izmantodams labvēlīgo pavērsienu, � varbūt tur kaut kas būtu varējis iznākt. Man viņa patīk. Bet tagad ir par vēlu. Vakarvakarā, ja gribat zināt, es Ņujorkā bildināju kādu citu meiteni.

�� Ņujorka! � Koldervuds satraukts iesaucās. � Vienmēr tikai Ņujorka!

��� Jūs tātad gribat, lai palieku �eit un sagaidu dāmas pār�nākam? � Rūdolfs draudīgi sakrustoja rokas pār krūtīm.

��� Tas jums var maksāt milzu naudu, Rūdij, � Koldervuds sacīja.

��� Okei, tas var man maksāt milzu naudu, � Rūdolfs mie�rīgi atteica, tomēr juta pakrūtē nelabi iekņudamies.

��� Un tā � tā dāma Ņujorkā, � Koldervuds �ēlabaini sacīja,

�� vai viņa jūsu bildinājumu pieņēma?

��� Nē.

��� Mīlestība. Zēhga debess! � Maigo jutu nenormalība, ilgu neprāts, �ī seksa anarhija � tas viss Koldervuda dievbijībai likās neizturams. � Pēc diviem mēne�iem jūs būsiet viņu aizmir�sis, un varbūt tad jūs un Vird�īnija �

��� Viņa tikai vakar teica �nē�, � Rūdolfs paskaidroja, � viņa vēl padomās. Tātad man gaidīt misis Koldervudu un Vird�īniju? � Viņ� vēl arvien turēja rokas krustā pār krūtīm. Tā va�rēja tās novaldīt, lai nedreb.

Koldervuds dusmīgi aizstūma tintnīcu līdz pa�ai galda malai.

��� Jūs acīmredzot runājat taisnību, Rūdij, � viņ� sacīja. � Ne�saprotu, kas manu muļķa meitu apsēdis. Zinu jau, ko sieva teiks: ka esmu viņu aplam audzinājis. Esmu viņu padarījis pārāk biklu. Esmu pārāk centies viņu no visa nosargāt. Ai, ja jūs zinātu, ko man pa�a mājās nācies no tās sievietes noklausīties! Manā jau�nībā viss bija citādi, varat man ticēt. Toreiz meitenes nestaigāja apkārt, stāstīdamas mātei, ka ir iemīlēju�ās, ja vīrietis uz viņām pat lāgā paskatījies nebija. Sasodītās filmas! Galīgi sajauku�as sievie�iem prātu. Nē, jums nav jāgaida. Es pats tik�u galā. Staigājiet vesels. Man jānomierinās.

Rūdolfs piecēlās. Arī Koldervuds piecēlās. � Vai drīkstu jums dot padomu? � Rūdolfs vaicāja.

��� Jūs jau vienmēr dodat man padomus, � Koldervuds īgni atteica, � pat sapņos jūs pastāvīgi man kaut ko �ukstat ausī. Nu jau gadu gadiem. Da�reiz man gribētos, lai jūs nebūtu to�vasar sācis strādāt manā veikalā. Kas tas par padomu?

��� Palaidiet Vird�īniju uz Ņujorku, lai izmācās par sekretāri un padzīvo kādu gadu patstāvīgi.

�� Vareni! � Koldervuds sarūgtināts iesaucās. � Jums viegli runāt. Jums jau meitu nav. Es jūs izlaidī�u ārā.

Pie durvīm viņ� uzlika roku uz Rūdolfa delma. � Rūdij, � viņ� lūdzo�i ierunājās, � ja tā Ņujorkas dāma tie�ām saka �nē�, padomājiet par Vird�īniju. Varbūt viņa ir stulbene, bet es ne�spēju noskatīties, ka viņa ir nelaimīga.

�� Neraizējieties, mister Koldervud, � Rūdolfs daudznozī�mīgi atteica un aizgāja pie savas ma�īnas.

Kad Rūdolfs brauca projām, Koldervuds vēl joprojām stāvēja durvīs priek�nama skopajā gaismā.

Viņ� bija izsalcis, tomēr nolēma vēl nebraukt uz restorānu. Vispirms viņ� gribēja iegriezties mājās un paraudzīties, kā klājas Bilijam. Gribēja arī pateikt zēnam, ka runājis ar Grētiņu un ka pēc pāris dienām tas varēs lidot uz Kaliforniju. Zēnam labāk nāks miegs, ja viņ� zinās, ka nedraud atgrie�anās skolā.

Atslēdzis durvis, viņ� dzirdēja virtuvē balsis. Klusu izgājis cauri dzīvojamai istabai un ēdamistabai, viņ� apstājās pie virtu�ves durvīm un klausījās. � Man ļoti patīk, ja augo�iem zēniem ir laba ēstgriba, � Rūdolfs dzirdēja māti sakām. � Es priecājos, ka tev labi gar�o, Bilij. Uzlieciet viņam vēl �ķēli gaļas, Marta, un salātus arī. Nerunā pretī, Bilij, nestāsti, ka tu neēd salātus. Manā mājā visi bērni ēd salātus.

�ēlīgā debess! � Rūdolfs nodomāja.

��� Un vēl kaut kas man patīk zēnos, � māte turpināja, � tā�dai vecai sievai kā es gan būtu laiks aizmirst tamlīdzīgas sie�vi�ķīgas vājības, bet man ļoti patīk, ja zēns ir glīts un piedevām prot labi uzvesties. � Balss koķeti dūdoja. � Un vai zini, ko tu man atgādini � es gan viņam to nekad atklāti neteicu, jo baidījos padarīt viņu iedomīgu, un nekas nav ļaunāk par iedo�mīgu bērnu � , tu man atgādini savu onkuli Rūdolfu, un viņu uzskatīja par glītāko zēnu pilsētā, un viņ� izauga par glītāko jaunekli pilsētā.

��� Visi gan apgalvo, ka es esot līdzīgs tēvam, � Bilijs iebilda �etrpadsmitgadīga cilvēka tie�umā, ta�u ne naidīgi. Sprie�ot pēc balss noskaņas, viņ� jutās kā mājās.

��� Man nav laimējies redzēt tavu tēvu, � māte, mazliet at�salusi, sacīja, � dro�i vien tu esi mazliet līdzīgs arī viņam, tomēr pamatos tu esi atsities mūsu ģimenē, īpa�i Rūdolfā. Vai nav tiesa, Marta?

��� Jā, kaut kādu līdzību var gan saskatīt, � sacīja Marta. Viņa nebija nekur gājusi, bet palikusi mājās un pagatavojusi mātei labas svētdienas vakariņas.

��� Kā tad � ap acīm, � māte priecājās. � Un ap muti. Tāda inteliģenta izteiksme. Tikai mati citādi. Bet mati neko sevi�ķu nenozīmē. Mati neko neiz�ķir.

Rūdolfs atvēra durvis un iegāja virtuvē. Bilijs sēdēja galda galā, abas sievietes bija apsēdu�ās viņam katra savā pusē. Pēc vannas pieglaustiem matiem Bilijs likās tīrs un spodrs un ēda pilnām mutēm. Māte bija uzvilkusi vienkār�u brūnu kleitu un ļoti apzinīgi tēloja vecmāmuļu. Marta neizskatījās tik īgna kā parasti, nebija tik cie�i sakniebusi lūpas un acīmredzot priecājās, ka mājā ieradies jauns cilvēkbērns.

��� Viss kārtībā? � Rūdolfs jautāja. � Vai tevi pabaro, kā nākas?

��� Vakariņas ir varenas, � Bilijs atteica. Viņa sejā vairs nebija ne vēsts no cie�anām.

��� Ceru, ka tev gar�o �okolādes pudiņ� saldajā ēdienā, Bilij, � māte sacīja, gandrīz ne skatienu nepamezdama uz durvju pusi, kur stāvēja Rūdolfs. � Marta prot vārīt ļoti gar�īgu �o�kolādes pudiņu.

��� Jā, � Bilijs atteica, � man tas traki gar�o.

��� Rūdolfam arī tas bija pats mīļākais saldais ēdiens. Vai nav tiesa, Rūdolf?

��� Kā tad, � Rūdolfs atbildēja. Viņ� gan neatcerējās, ka bērnībā būtu ēdis �okolādes pudiņu bie�āk nekā reizi gadā, un runāts par to vispār nekad netika, bet �ovakar nebija īstā reize apcirpt spārnus mātes iztēlei. Lai varētu piedienīgāk tēlot vec�māmuļas lomu, viņa pat nebija uztriepusi krāsu uz vaigiem un par to pelnīja zināmu atzinību.

��� Bilij, � Rūdolfs sacīja, � es runāju ar māti.

Bilijs uzmeta viņam nedro�u skatienu, bīdamies saņemt triecienu. � Ko viņa teica?

�� Viņa tevi gaida. Otrdien vai tre�dien es tevi iesēdinā�u lidma�īnā. Tikko varē�u �eit atbrīvoties un aizbraukt uz Ņujorku.

Zēnam drebēja lūpas, tomēr nevajadzēja bīties, ka viņ� varētu apraudāties. � Un kā viņa vispār? � viņ� jautāja.

��� Priecājas, ka tu atgriezīsies mājās, � Rūdolfs sacīja.

��� Nabaga radījums, � ierunājās māte, � tāda dzīve. Tādi likteņa triecieni.

Rūdolfs neuzdro�inājās uz viņu paskatīties.

���� Bet tā ta�u kauna lieta, Bilij, � viņa turpināja, � kad mēs beidzot esam satiku�ies, tu nevari pat mazu brītiņu padzīvot kopā ar vecmāmuļu. Bet nu ledus ir salauzts, varbūt es varē�u aizbraukt ciemos pie tevis. Vai tas nebūtu jauki, Rūdolf?

��� Ļoti jauki.

��� Kalifornija, � viņa prātuļoja. � Man vienmēr gribējies turp nokļūt. Tur klimats ir tik mīlīgs veciem kauliem. Esmu dzir�dējusi, ka tā esot īsta paradīze. Vēl pirms nāves . .. Marta, man liekas, Bilijs jau gaida �okolādes pudiņu.

��� Jā, kundze, � Marta atteica un piecēlās.

��� Vai tu, Rūdolf, kaut ko neiekodīsi? � māte jautāja. � Vai nevēlies papildināt laimīgo ģimenes loku?

��� Pateicos, � viņ� sacīja. Lai nu ko viņ� pa�reiz vēlētos, tikai ne papildināt laimīgo ģimenes loku. � Neesmu izsalcis.

��� Bet es nu ie�u pie miera, � māte sacīja. Viņa smagnēji piecēlās. � Manos gados miegs ir labākais skaistumkop�anas līdzeklis. Ta�u, pirms tu ej aug�ā gulēt, tev, Bilij, jāienāk pie vecmāmuļas un ar mīļu bu�u jānovēl salda dusa, vai jā?

��� Jā, kundze, � Bilijs sacīja.

��� Vecmārniņ.

��� Vecmāmiņ, � Bilijs paklausīgi atkārtoja.

Viņa �alktin iz�alca no virtuves, uzmezdama Rūdolfam trium�fējo�u skatienu. Lēdija Makbeta, par kuras asiņainajiem darbiem pagātnē neviens nekā nezināja, pārvērtusies par pāragri no�briedu�u bērnu patversmes vadītāju zemē, kur ir siltāks nekā Skotijā.

Mātes nedrīkstētu rādīt pasaulei, Rūdolfs nodomāja, teik�dams: � Arlabunakti, mamm! � Viņas vajadzētu no�aut tie�ā tēmējumā.

Viņ� vēlreiz izgāja, paēda restorānā vakariņas un mēģināja piezvanīt D�īnai, nepacietīgs uzzināt, kad tā gribētu ar viņu tik�ties � otrdien vai tre�dien. Bet viņas dzīvoklī neviens neat�saucās.

Saulrieta stundā aizvelc logiem aizkarus. Nesēdi vakaros un neskaties, kā tev pie kājām mirguļo pilsētas ugunis. Kolins tā sēdēja, un tu kopā ar viņu, jo viņ� teica, ka �is skats viņam tīkamāks par visu pasaulē, ka Amerika visskaistākā ir naktī.

Nevalkā melnas drānas. Nevienam nav daļas gar tavām sērām.

Neraksti jūtelīgas vēstules, atbildot uz draugu vai sve�u cil�vēku līdzjūtības vēstulēm, kur minēti epiteti �ģēnijs� vai �neaiz�mirstamais�, vai �cildenais� vai runāts par gara stiprumu. At�bildi īsi un pieklājīgi. Ne vārda vairāk.

Neraudi, dēlam redzot.

Nepieņem ielūgumus uz pusdienām no Kolina draugiem vai kolēģiem, kas negrib, lai tu ciestu vientulībā.

Ja tev gadās kādas grūtības, netver tālruņa klausuli, lai pie�zvanītu uz Kolina kabinetu studijā. Kabinets ir slēgts.

Atturies no kārdinājuma apskaidrot cilvēkiem, kas strādā, lai pabeigtu Kolina pēdējo filmu, kā Kolins butu vēlējies to veidot.

Nesniedz intervijas, neraksti avīzēm. Nekļūsti par izziņu avotu biogrāfiskām anekdotēm. Netēlo liela cilvēka atraitni. Neprāto, ko darītu viņ�, ja būtu dzīvs.

Neatceries dzim�anas vai citas piemiņas dienas.

Aizbildinies un nepiedalies retrospektīvos sarīkojumos, fes�tivālos, piemiņas svinībās.

Neapmeklē pieņem�anas izrādes un pirmizrādes.

Kad dzirdi lidostā paceļamies lidma�īnu, neatceries ceļoju�mus, kuros tu devies kopā ar Kolinu.

Nedzer ne vienatnē, ne sabiedrībā, lai kārdinājums būtu, cik liels būdams. Nelieto miegazāļu tabletes. Necenties remdēt sāpes, paciet tās klusēdama.

Novāc no rakstāmgalda dzīvojamā istabā grāmatu kaudzes un scenārijus. Tā vairs nav patiesība.

Pieklājīgi atsakies no mapēm, kur savākti laikrakstu izgrie�zumi, atsauksmes par teātra izrādēm un filmām, kuru re�isors bijis tavs vīrs. Tos studija laipnā kārtā apkopojusi un iesējusi ādas vākos. Nelasi kritiķu slavinājumus.

Atstāj aplūko�anai tikai vienu momentuzņēmumu ar vīra attēlu. Visas pārējās fotogrāfijas saliec kastē un aiznes uz pa�grabu.

Kad tu gudro, ko pagatavot vakariņās, nesastādi ēdienkarti ar vīra iecienītajiem ēdieniem.

Ģērbdamās neaplūko skapī iekārtās kleitas, piebilstot: �Vi�ņam es vislabāk patiku �ajā kleitā.�

Izturies dabiski un ikdieni�ķi pret dēlu. Necel traci, ja viņam skolā neveicas vai kādreiz uzbrukusi kau�ļu banda un viņ� at�grie�as mājās ar pārsistu degunu. Nepieķeries viņam pārdabiski un neļauj, lai viņ� tā pieķertos tev. Ja draugi viņu aicina uz ba�seinu, beisbola spēli vai kino, saki:�Protams, ej. Man mājās briesmīgi daudz darba, un es drīzāk tik�u galā, ja bū�u viena.�

Nemēģini aizstāt tēvu. Kas kārtojams ar vīrie�iem, to lai viņ� kārto ar vīrie�iem. Necenties īsināt viņam laiku, ja tu bīs�ties, ka viņam varētu kļūt garlaicīgi, dzīvojot vienam pa�am kopā ar bēdu sagrauztu sievieti vientuļā kalna mājā, tālu no visām zēnu izpriecu vietām.

Nedomā par seksu. Bet nebrīnies, ja tomēr par to domā.

Nepieļaujies, ja tavs biju�ais vīrs jūtu uzplūdā saka, ka lab�prāt apprecētu tevi otrreiz. Ja sabruka laulība, kas bija dibināta uz mīlestību, tad laulība, kuras pamatā nāve, būtu drausmīga.

Nevairies, bet arī nemeklē vietas, kur jūs abi kopā esat biju�i laimīgi.

Strādā dārzā, sauļojies, uzpos māju, palīdzi dēlam mācībās, neizrādi, ka gaidi no viņa vairāk, nekā citi vecāki gaida no savicm dēliem. Aizved viņu laikā līdz autobusa pieturai un piebrauc laikā pie autobusa pieturas, kad viņ� atgrie�as. Neskūpsti viņu pārāk bie�i.

Esi iecietīga pret savu māti, kuru tavs dēls grib vasaras brīvdienās apciemot. Saki: �Vasara vēl tālu.�

Sargies palikt vienatnē ar vīrie�iem, kas tev patiku�i vai patiku�i Kolinam un kam tu patīc, un par ko tev zināms, ka tiem patiku�as arī citas sievietes �ajā vaļīgo sievie�u pilsētā, jo viņu līdzjūtība pēc trim �etrām tik�anās reizēm ar gudru ziņu pār�vērtīsies citās jūtās, un viņi tad centīsies tevi dabūt līdz gultai, un viņiem tas, iespējams, arī izdosies. Sargies palikt vienatnē ar vīrie�iem, kuri apbrīnoju�i Kolinu vai kurus Kolins apbrīnojis un kuru līdzjūtība ir īsta, bet kuri arī beigu beigās gribēs ar tevi izgulēties, un iespējams, ka arī viņiem tas izdosies.

Nedibini savu dzīvi uz dēlu. Tas ir dro�ākais ceļ�, kā viņu zaudēt.

Dari kaut ko. Bet ko?-

��� Vai tie�ām esat visas vietas pārmeklējusi, misis Bērka? � misters Grīnfīlds jautāja. Tas bija advokāts, ko viņai bija ietei�cis Kolina aģents, pareizāk sakot, viens no lielā advokātu bara, kuru uzvārdi bija lasāmi pie biroju durvīm elegantajā ēkā Beverlihilā. Visi uzvārdi likās pietiekami piemēroti, lai nodarbotos ar viņas problēmu, visi advokāti bija vienlīdz gudri, vienlīdz labi ģērbu�ies, vienlīdz apsviedīgi, smaidīgi un līdzjūtīgi, vienlīdz dārgi un vienlīdz nevarīgi.

��� Esmu apgriezusi visu māju otrādi, � Grētiņa atbildēja. � Esmu atradusi simtiem scenāriju, simtiem rēķinu, arī da�us nesamaksātus, bet neesmu atradusi testamentu.

Misters Grīnfīlds ar pūlēm apspieda nopūtu. � Varbūt jums zināms, vai jūsu vīram biju�i bankā seifi?

��� Nē, � viņa atteica, � un es arī nedomāju, ka viņam tādi biju�i. Viņ� �ai ziņā bija ļoti bezrūpīgs.

��� Bīstos, ka viņ� nav bijis bezrūpīgs �ai ziņā vien, � mis�ters Grīnfīlds sacīja. � Dzīvot bez testamenta�

��� Vai tad viņ� zināja, ka mirs? � Grētiņa teica. � Viņ� ne�vienu dienu mū�ā nebija slimojis.

��� Labāk ir, ja padomā par visām iespējām, � misters Grīn�fīlds prātoja. Grētiņa bija pārliecināta, ka �is kungs sācis rak�stīt savu testamentu kop� divdesmit pirmās dzim�anas dienas. Beidzot misters Grīnfīlds deva vaļu aizturētajai nopūtai: � Arī mēs no savas puses esam pārbaudīju�i visas iespējamās vietas. Gandrīz neticami, ka jūsu vīram vispār nekad nav bijis advokāta.

Līgumus viņ� ļāva sastādīt aģentam un, kā dzirdēju no aģenta, gandrīz nekad nepapūlējās tos pārlasīt. Un, �ķiroties no pirmās sievas, ļāva viņas advokātam sastādīt �ķir�anās līgumu.

Grētiņa nekad nebija redzējusi biju�o misis Bērku, bet tagad, pēc Kolina nāves, iepazina viņu ļoti labi. Viņa bija strādājusi par stjuarti un pēc tam par fotomodeli. Viņa ļoti mīlēja naudu, bet uzskatīja, ka nav sievi�ķīgi strādāt, lai to nopelnītu. Alimen�tos viņa bija saņēmusi divdesmit tūksto�us dolāru gadā un ap to laiku, kad nomira Kolins, sākusi prāvoties, lai palielinātu summu līdz �etrdesmit tūksto�iem gadā, jo Kolina ienākumi pēc atgrie�anās Holivudā bija strauji pieaugu�i. Viņa dzīvoja kopā ar kādu jaunu cilvēku un, ja vien neceļoja pa ārzemēm, uztu�rējās Ņujorkā, Palmbī�ā vai Saules ielejā, ta�u saprātīgā kārtā ar savu mīlnieku neprecējās, jo Kolins tomēr bija pastāvējis �ķir�anās līgumā uz klauzulu, ka līdz ar jaunu apprecē�anos alimentu izmaksa tiek pārtraukta. �ķita, ka viņa vai viņas ad�vokāts ļoti labi orientējas gan valsts, gan federālajos likumos, jo tūliņ pēc bērēm, kurās neieradās, viņa bija uzlikusi pagaidu arestu Kolina bankas kontam un mājai, lai Grētiņa nevarētu māju pārdot.

Tā kā Grētiņai bankā sava konta nebija, naudu viņa, kad va�jadzēja, bija palūgusi Kolinam un rēķinu nomaksu atstājusi sek�retāres ziņā, tad bija palikusi bez naudas un turējās virs ūdens vienīgi ar Rūdolfa palīdzību. Kolins nebija atstājis arī dzīvības apdro�inā�anas polisi, jo uzskatīja, ka apdro�inā�anas sabiedrības esot viszaglīgākais iestādījums Amerikā; tātad arī no tās puses nebija uz ko cerēt. Tā kā negadījumā vainīgs bija tikai viņ� un neviens cits nebija iejaukts (viņ� bija ietriecies kokā, un Losand�elosas pilsētas valde gatavojās pieprasīt zaudējuma atlīdzību par bojāto koku), Grētiņa ne no viena nevarēja pieprasīt kom�pensāciju.

��� Man jātiek projām no tās mājas, mister Grīnfīld, � Grē�tiņa sacīja. Visdrausmīgākie bija vakari. Neskaidri �uksti istabu krēslainajos kaktos. Un brī�iem nedro�a cerība, ka teju, teju durvis atvērsies un pa tām ienāks Kolins, �ķendēdamies par kādu aktieri vai operatoru.

��� Es jūs saprotu, � atteica misters Grīnfīlds. Viņ� tie��ām bija krietns cilvēks. � Bet, ja jūs māju nepaturēsiet, tas ir, tajā nedzīvosiet, mistera Bērka bijusī sieva dro�i vien sa�meklēs likumīgu iemeslu, lai pati tajā ievāktos. Advokāti viņai ir labi, tie�ām ļoti labi� � Profesionāls apbrīns bez skaudības, visi uzvārdi pie vienas elegantās ēkas durvīm prata cienīt un godam novērtēt uzvārdus pie citas � tikpat elegantas ēkas, kas atradās tikai vienu kvartālu tālāk. � Ja vien likumā būs kāda spraudziņa, viņi to atradīs, un, ja likumus pamatīgi izpētī, tādu spraudziņu var atrast gandrīz vienmēr.

��� Tikai man tādas nav, � Grētiņa izmisusi noteica.

��� Tas ir laika jautājums, mīļā misis Bērka. � Pavisam maigs aizrādījums nepacietīgam lajam. � Diem�ēl man jāteic, ka �ajā gadījumā vēl ir daudz neskaidrību. Māja bija uz jūsu vīra vārda, tai ir uzlikta hipotēka, kas jānomaksā. Mantojuma summa nav nosakāma un paliks nenosakāma vēl daudzus gadus. Miste�ram Bērkam ir procentuāla, diezgan augsta procentuāla līdzda�lība trijās filmās, kurās viņ� vadījis re�iju, tāpat vēl saņema�mas dividendes un honorāri no ārzemēm, bez tam iespējams, ka tiks pārdotas tiesības filmēt lugas, kurām viņ� bijis re�i�sors. � Acīmredzot visas �īs lieliskās grūtības, kuras nāksies pārvarēt, iekams uz aktīm par Kolinu Bērku varēs atzīmēt �No�kārtots�, misters Grīnfīlds uzskaitīja ar elēģisku baudu. Ja juris�prudence nebūtu tik sare�ģīta, viņ� laikam būtu izvēlējies citu � pretenciozāku nodarbo�anos. � Vēl tiks ievākti ekspertu slēdzieni, uzklausītas studiju oficiālo vadītāju liecības, panākts zināms izlī�dzinājums. Bez visa tā vēl iespējamas citu mantinieku preten�zijas, piemēram, var pieteikties nelaiķa radinieki, kas labprāt mēdz �ādos gadījumos ievākt ra�u.

��� Viņam ir tikai viens brālis, � Grētiņa sacīja, � un tas man teica, ka nekā negribot. � Brālis bija atbraucis uz kremā�ciju. Stalts, jauns kara lidotāju pulkvedis, kas bija rīkojies ļoti �enerģiski, nobīdīdams pat Rūdolfu malā. Viņ� arī parūpējās, lai apbedī�anā nebūtu reliģiska ceremoniāla, teikdams, ka viņi ar Kolinu, kādreiz runājot par nāvi, viens otram apsolīju�i kre�māciju bez liekām ceremonijām. Nākamajā dienā Kolina brālis bija noīrējis privātiidma�īnu, izlidojis un izkaisījis Kolina pel�nus Klusajā okeānā. Grētiņai viņ� piekodināja, lai piezvanot viņam, ja vien rodoties kāda vajadzība. Bet kā gan krietns, go�dīgs kara lidotāju pulkvedis var palīdzēt sava brāļa atraitnei izkļūt no likumu pinekļiem, ja nedrīkst ap�audīt ar borta lielga�balu biju�o misis Bērku vai uzmest bumbu viņas advokātu kan�torim?

Grētiņa piecēlās. � Pateicos jums par visu, mister Grīnfīld, � viņa sacīja, � piedodiet, ka esmu laupījusi jums tik daudz laika.

��� Nav pieminē�anas vērts. � Misters Grīnfīlds ar likumā paredzēto laipnību paspieda viņai roku. � Es, protams, infor�mē�u jūs par notikumu tālāko norisi.

Viņ� pavadīja Grētiņu līdz sava kabineta durvīm. Kaut ari seja neko nepauda, Grētiņa juta, ka klusībā viņ� nosoda viņas palsi zilo kleitu.

Viņa gaja pa garu eju starp rakstāmgaldiem, pie kuriem ma�īnrakstltajas, galvu nepacēlu�as, rakstīja uzziņas, testamentus, sūdzības, līgumus, bankrota pieteikumus, tiesas spriedumus, pa�ziņojumus.

Viņas aizraksta atmiņu par Kolinu Bērku tālāk, aizvien tālāk, viņa nodomāja. Dienu dienā, dienu dienā.

Kuģa priek�galā bija_ auksti, tomēr Tomasam patika vienam pa�am tur stāvēt un nolūkoties Atlantijas okeāna vareno, pelēko viļņu mugurās. Pat tad, kad nevajadzēja stāvēt sardzē, viņ� bie�i aizgāja uz kuģa priek�galu un nostāvēja stundām, vienalga, kāds laiks, stāvēja, nebilzdams ne vārda sardzes matrozim, tikai stā�vēja klusēdams un vēroja, kā smailais kuģa priek�gals iegrima vilnī un pēc tam iznira no balto putu vērpetēm, stāvēja, izjuzdams dziļu mieru, nekā nedomādams, negribēdams un nejuzdams ne�kādas vajadzības par kaut ko domāt.

Kuģis brauca ar Libērijas karogu, bet abos pirmajos brau�cienos viņ� nebija ticis Libērijai pat tuvumā. �Egeja� viesnīcas administrators, kuru dēvēja par Papiņu, tie�ām izpalīdzēja, kā �ulcijs tika solījis. Viņ� sagādāja Tomasam kāda veca, viesnīcā nomiru�a norvēģu jūrnieka drēbes un jūrasmaisu un pēc tam mat�ro�a vietu uz kādai grieķu rēderejai piedero�ā kuģa �Elga Andersene�, kam Hobokenā vajadzēja uzņemt kravu ve�anai uz Roterdamu, Al�esiru, D�enovu, Pireju. Ņujorkā Tomass visu laiku, astoņas dienas, nodzīvoja �Egejā� savā istabā un Papiņ� perso�niski pienesa viņam ēdienu, jo Tomass sacīja, ka negribot, lai kalpotāji viņu redzētu un sāktu uzdot nevajadzīgus jautājumus. Tovakar, kad �Elga Andersene� nākamajā rītā gatavojās pacelt enkuru, Papiņ� pats aizveda Tomasu uz Hobokenu un neatstājās, kamēr tika nokārtoti dokumenti. �ķiet, �ulcijs savā laikā, dienē�dams tirdzniecības flotē, būs izdarījis Papiņam ļoti lielu pakal�pojumu.

Nākamās dienas rītausmā �Elga Andersene� atstāja ostu, un, ja kāds meklēja Tomiju D�ordeiku, tad darīja to veltīgi.

�Elga Andersene� bija �Libertй� tipa kuģis ar desmittūksto� tonnu kravnesības. Tas bija uzbūvēts 1943. gadā un pieredzējis labākas dienas. Atri iegūstamas peļņas nolūkā tas bija gājis no rokas rokā, un katrs īpa�nieks bija pielabojis tikai absolūti ne�piecie�amo, lai kuģis noturētos virs ūdens. Korpuss bija apaudzis ar aļģēm, ma�īnas izgrabēju�as, krāsu kuģis nebija redzējis ga�diem un bija pagalam aprūsējis; ēdiens no�ēlojams, kapteinis vecs reliģisks fanātiķis, kas vētras laikā krita uz komandtiltiņa ceļos un kara gados bija zaudējis diplomu par to, ka simpatizēja nacistiem. Virsnieki ar desmit da�ādās valstīs izrakstītiem doku�mentiem bija padzīti no citiem kuģiem par �ūpību, sliktu darbu vai zag�anu. Komanda bija salasīta gar visu Atlantijas okeāna un Vidusjūras piekrasti � grieķi, dienvidslāvi, norvēģi, itālie�i, marokāņi, meksikāņi, amerikāņi � , un vairumam bija viltoti do�kumenti. Matro�u kajītē gandrīz ik dienu notika kautiņi, augām dienām tika spēlēts pokers, bet virsnieki sargājās iejaukties.

Tomass neielaidās ne pokera spēlē, ne kautiņos, runāja tikai nepiecie�amības gadījumos, uz jautājumiem neatbildēja un dzī�voja ar mierīgu sirdi. Viņ� juta, ka, vagojot pla�os pasaules ūdeņus, atradis savu vietu uz planētas. Ne sievie�u, ne uztrauk�anās par svaru, ne rītos asinis urīnā, ne naudas trūkuma mēne�a beigās. Gan viņ� kādu dienu atmaksās tos pusotra simta dolārus, ko Sulcijs viņam iedeva Lasvegasā. Ar procentiem.

Viņ� izdzirda soļus aiz muguras, bet nepagriezās apskatīties.

�� Nakts būs nejauka, � sacīja pienācējs, nostājies viņam blakus kuģa priek�galā, � mēs peldam taisni vētrai pretī.

Tomass kaut ko neskaidri atņurdēja. Balsi viņ� pazina. Jauns puisis, uzvārdā Dvaiers, no Vidējiem Rietumiem, kuru nezin kāda iemesla dēļ uzskatīja par mīksto. Viņam bija tru�a zobi un līdz ar to iemantota iesauka Trusis.

�� Sķiperis vainīgs, � Dvaiers turpināja. � Tup ceļos uz til�tiņa un skaita pātarus. Tu jau zini, kā mēdz teikt: ja mācītājs uz kuģa, tad sargies no vētras.

Tomass neteica nekā.

�� Jācer vienīgi, ka nepūtīs pārāk traki, � Dvaiers sacīja. � Daudzi no �itiem �Libertй� kuģiem lielā vētrā vienkār�i pār�ķeļas uz pusēm. Un kas tikai te nav sakrauts iek�ā! Vai esi redzējis kravas sarakstu?

��� Nē.

��� Pamatīgs. Tev pirmais brauciens?

��� Otrais.

Dvaiers bija uzkāpis uz kuģa Havanā, kur �Elga Andersene� iegriezās pēc Tomasa pirmā jūrasbrauciena.

��� Sasodīta velna tupele, � Dvaiers teica, � es pierakstījos tikai labās izdevības dēļ.

Tomass saprata, ka Dvaiers gaidīt gaida, lai pavaicā, kas tā par izdevību, bet viņ� klusēdams raudzījās uz tumsto�o ap�vārsni.

��� Redzi, � Dvaiers turpināja, kad redzēja, ka Tomass ne�kļūst runīgāks, � man ir tre�ā virsnieka papīri. Uz amerikāņu kuģiem man būtu gadiem jāgaida, kamēr tiktu uz aug�u. Bet uz. �itās siles, kur visi virsnieki ir sala�ņas, dro�i vien kāds dzē�rumā pārvelsies pār bortu vai kādu ostā pievāks policija, un tad man uzreiz ir �ance, skaidrs?

Tomass atkal atņurdēja. Viņam nebija nekas pret Dvaieru, bet brāļoties viņ� arī nedomāja.

��� Vai tu negudro tikt pie virsnieka diploma? � Dvaiers jau�tāja.

��� Neesmu par to domājis. � Uz klāja sāka cirsties �ļaka�tas, laiks kļuva arvien nelāgāks, un Tomass savilka matro�a jaku cie�āk sev apkārt. Zem jakas viņam bija biezs, zils d�em�peris ar augstu apkakli. Vecais, viesnīcā nomiru�ais norvēģis laikam bijis liela auguma vīrs, jo Tomass viņa drēbēs jutās ļoti ērti.

��� Tas ir vienīgais prāta darbs, � Dvaiers nerimās. � Es to sapratu pirmajā dienā, uzkāpis uz pirmā kuģa. Parasts mat�rozis nav itin nekas. Suņa dzīve, un piecdesmit gados tu esi beigts cilvēks. Pat uz amerikāņu kuģiem ar arodbiedrību un visu pārējo� un svaigiem augļiem. Ir gan liela lieta! Svaigi augļi. Galvenais � jādomā par nākotni. Jātiek pie strīpām uz uzple�iem. Nākamreiz, kad atgriezīsimies, brauk�u uz Bostonu un lūko�u, vai nevaru tikt pie otrā virsnieka diploma.

Tomass ziņkāri palūkojās uz viņu. Dvaieram galvā bija balta matro�u cepure ar lejup noliektām malām, mugurā dzeltens zīdvesters un kājās labi, jauni darba zābaki ar gumijas zolēm. Augu�mā viņ� bija mazs un jaunajās, glītajās jūrnieka drānās izskatījās kā masku ballei apģērbts pui�elis. Vēj� bija sapūtis viņam sār�tumu sejā, kas nelīdzinājās vēju ārdētai vīra sejai, bet drīzāk atgādināja tādas meitenes vaigu, kura, pie aukstuma nepieradusi, pēk�ņi nokļuvusi skarbā vējpūtā. Garas, tum�as skropstas ietvēra melnas acis, kas �ķita kaut ko lūdzamies. Mute viņam bija plata, nemierīga, ar pabiezām lūpām. Rokas bez mitas kustējās: viņ� nerimtīgi tās bāza kabatās un vilka atkal ārā.

�ēlīgā debess, Tomass nodomāja, vai viņ� atnācis, lai man to visu izstāstītu, un kādēļ viņ� man uzsmaida, kad vien sa�tiek? Būs labāk tūliņ parādīt tādam ķēmam, kur būda. � Ja jau tu esi tik �iperīgs puikiņ�, � viņ� rupji sacīja, � ar virsnieka papīriem kabatā un tā tālāk, ko tad meklē pie mums, nabaga velniem? Kādēļ tu �ajā brīdī neesi uz ekskursantu kuģa un glaunā, baltā uzvalkā nedejo ar kādu bagātu mantinieci?

��� Es negribu būt plātīgs, D�ordeik, � Dvaiers sacīja, � goda vārds, negribu. Man tikai laiku pa laikam iegribas ar kādu parunāties, un tu esi apmēram manos gados, amerikānis un puisis uz goda, to es tūliņ manīju � tie�ām uz goda. Visi pārējie te uz kuģa ir gatavie lopi. Viņi mani pastāvīgi apceļ, jo neesmu, tāds kā viņi, esmu lepns, man nepatīk spēlēt ar viņiem pokeru. Tu jau būsi ievērojis.

��� Es nekā neesmu ievērojis, � Tomass atteica.

��� Viņi iedomājas, ka esmu mīkstais vai kaut ko tamlīdzīgu, � Dvaiers turpināja. � Neesi ievērojis?

��� Nē, neesmu. � Tomass iegriezās kubrikā tikai ēdienreizēs.

��� Tā ir mana nelaime, � Dvaiers sūkstījās. � Gatavais lāsts ikreiz, kad gribu tikt uz kāda kuģa par tre�o virsnieku. Viņi paskatāsmanos dokumentos, manās rekomendācijās, kādu brīdi ar mani parunā, tad kaut kā ērmoti uz mani pablen� un paziņo, ka vakantu vietu nav. Debestētīt, es jau pa gabalu jūtu, ka tūliņ atkal blenzīs uz mani. Es neesmu nekāds mīkstais, varu to apzvērēt, D�ordeik.

��� Man nevajag tavu zvērestu, � Tomass atteica. Saruna kļuva neomulīga. Viņ� negribēja tikt iejaukts citu cilvēku noslē�pumos vai nepatik�anās. Viņ� gribēja darīt savu darāmo, braukt no ostas uz ostu, vagot ūdeņus pilnīgā vientulībā.

��� Esmu saderināts, velns parāvis! � Dvaiers iesaucās. Viņ� iebāza roku bik�u mugurkabatā, izvilka portfelīti un izņēma no tā fotogrāfiju. � Paskaties! � viņ� piegrūda kartīti Tomasam pie acīm. � Te esmu es ar savu meiteni. Pērnvasar Naragansetas pludmalē. � Ļoti glīta, apaļīga meitene peldkostīmā, cirtainiem, gai�iem matiem, un viņai līdzās Dvaiers cie�i piegulo�ās peldbiksītēs: mazs, bet muskuļots, apmēram gaiļa svarā. Viņ� izska�tījās pietiekami labā formā, lai varētu stāties ringa. Bet tas, protams, neko nenozīmēja. � Nu, vai es izskatos pēc pēdiņa? � Dvaiers jautāja. � Vai �itā meitene izskatās pēc tādas, kas būtu mierā precēties ar pēdiņu?

��� Nē, � Tomass bija spiests atzīt.

Vilnim pret kuģa priek�galu atsitoties, uz fotogrāfijas uz�ļakstījās ūdens lāses. � Labāk bāz to bildi kabatā, � Tomass sacīja, � citādi ūdens to sabojās.

Dvaiers izvilka mutautiņu, noslaucīja fotogrāfiju un ielika to atpakaļ portfelītī. � Es tikai gribēju, lai tu zini, � viņ� sacīja, � ja man iegribas kādreiz ar tevi parunāties, ka tas nav tādēļ.

��� Okei, � Tomass atteica, � tagad es to zinu.

� Galvenais, lai valdītu skaidrība, � Dvaiers sacīja gan�drīz nikni. � Tas ir viss. � Strauji pagriezies, viņ� aizgāja pa �auro, virs benzīna tvertnēm uzslieto trapu.

Tomass noskurinājās, notraukdams �ļakatas, kas durstīja seju. Vesela kuģa krava da�ādu bēdu. Ja katrs uz �ī sasodītā kuģa sāks nākt pie viņa un stāstīt, kas viņam spie� sirdi, tad viņam neatliks nekas cits kā laisties pār bortu.

Viņ� ierāvās kuģa priek�gala iedobē, lai izvairītos no pirmā �ļakatu trieciena, un tikai brī�iem paslēja galvu, jo viņa pienā�kums bija vērot �Elgas Andersenes� ceļu.

Virsnieka diploms, viņ� prātoja. Ja jau visu mū�u paliktu maizi pelnīt uz jūras � kādēļ gan ne? Vajadzēs kādreiz Dvaieram pavaicāt, kā pie tāda diploma tiek. Galu galā vienalga � mīk�stais vai ne.

Viņi kuģoja pa Vidusjūru, izbrauca cauri Gibraltāram, bet laiks bija kļuvis vēl sliktāks. Kapteinis, bez �aubām, joprojām no tiltiņa raidīja lūg�anas dievam un Ādolfam Hitleram. Neviens virsnieks nebija dzērumā pārvēlies pār bortu, un Dvaiers vēl aizvien nebija avansējis par virsnieku. Kopā ar Tomasu viņ� sē�dēja kuģa pakaļgalā biju�ajā zenītlielgabalnieku kubrikā pie dzelzs galda, kas bija pieskrūvēts pie klāja. Zenītlielgabali jau sen bija nomontēti, bet nevienam nebija ienācis prātā nojaukt komandas kubriku. Kubrika priek�ā bija vismaz desmit tualetes. Zenītartilērijas puikas laikam slapināju�ies kā traki, tiklīdz izdzirdu�i virs galvas iedūcamies lidma�īnu, domāja Tomass.

Vētra bija tik spēcīga, ka ikreiz, kad kuģa skrūve pacēlās virs ūdens un viss kuģa pakaļgals drebēja un dārdēja, Dvaieram un Tomasam vajadzēja turēt ciet papīrus, grāmatas un kartes, lai visa godība nenolidotu no galda. Ta�u zenītlielgabalnieku kubriks bija vienīgā vieta, kur viņi netraucēti varēja patverties un kopā pa�strādāt. Ik dienu viņi tur pavadīja vismaz pāris stundu, un To�mass, kur� skolā nekad nebija interesējies par mācībām, nobrīnī�ties vien nevarēja, cik ātri viņ� no Dvaiera apguva navigāciju, iemācījās rīkoties ar sekstantu, orientēties zvaig�ņu kartēs, uzzi�nāja visu vajadzīgo par kravas uzlādē�anu, īsi sakot, visu, ko va�jadzēs zināt, kad ies uz pārbaudījumu, lai iegūtu tre�ā virsnieka diplomu. Viņ� bija pārsteigts, kad atskārta, ka mācī�anās viņam patīk. Kad nevajadzēja stāvēt sardzē un viņ� gulēja uz savas lā�vas, klausīdamies abu pārējo matro�u krāk�anā, viņ� juta, ka iz�prot, kā viņā notikusi �ī pārvērtība. Tas nebija tādēļ vien, ka viņ� kļuvis vecāks. Viņ� vēl joprojām nelasīja grāmatas, neizlasīja avīzes un nepārlaida acis pat sporta slejām. Kartes, tehniskie pro�spekti, ma�īnu rasējumi, formulas �ķita kā izeja no pa�reizējās dzī�ves. Beidzot � izeja.

Dvaiers bija strādājis uz kuģiem gan ma�īnu telpā, gan par klāja matrozi, un viņam bija, ja arī ne pārāk dziļas, tomēr pie�tiekamas zinā�anas par ma�īnām, un Tomasa garā�ās iegūtā pie�redze palīdzēja viņam vieglāk izprast, ko Dvaiers skaidro.

Dvaiers bija uzaudzis Aug�ezera krastos un jau puikas gados burājis ar nelielām laivām. Pabeidzis vidusskolu, viņ� ar gadījuma ma�īnām nokļuva Ņujorkā, tur tūliņ devās uz ostu, lai noraudzītos, kā kuģi ienāk ostā un kā aiziet, pierakstījās par vienkār�u, matrozi uz piekrastes tankkuģa. Nekas no visa, kas vēlāk notika, nespēja mazināt viņa sajūsmu par jūru.

Viņ� nekad neiztaujāja Tomasu par pagātni, un Tomass no laba prāta nekā nestāstīja. Aiz pateicības par to, ko Dvaiers vi�ņam iemācīja, Tomass gandrīz sāka just pret mazo vīreli simpā�tijas.

��� Pienāks diena, � sacīja Dvaiers, vēl pagūdams noķert karti, kas slīdēja nost no galda, � kad mums abiem piederēs pa�iem savi kuģi. Kapteinis D�ordeiks un kapteinis Dvaiers jūs svei�cina un laipni lūdz jūs uz klāja!

��� Jāā, � Tomass noteica, � es jau tagad redzu, kā tas būs.

��� īpa�i, ja sāktos kar�, � Dvaiers turpināja, � ne jau tik liels kā Otrais pasaules kar�, kad par kuģa kapteini varēja tikt katrs, kas vien prata pārirties pār ezeru Centrālparkā. Es do�māju mazāku karu, tādu kā Korejā. T^v nav ne jausmas, kādu naudiņu pui�i pārved mājās, nemaz jau nerunājot par bīstamības piemaksu un tamlīdzīgi. Un cik daudz pui�u, kas pa�i savu di�benu nespēj at�ķirt no stūresrata, nav kļuvu�i par kuģu īpa��niekiem. Velns parāvis, varbūt Savienotās Valstis drīzumā atkal kaut kur uzsāk karu, un, ja mēs būsim uz strīpas, tad nemaz nav izdomājams, cik augstu mēs varētu uzkāpt.

��� Pietaupi sapņo�anu naktij, � Tomass sacīja, � ķeramies pie darba.

Viņi atkal noliecās pār karti.

Ideja Tomasam iekrita prātā Marseļā.

Bija gandrīz pusnakts, kad viņi abi ar Dvaieru bija paēdu�i vakariņas kādā zvejnieku krogā Vecajā ostā. Tomass atcerējās, ka atrodas Francijas dienvidu piekrastē; viņi izdzēra trīs pudeles vin rose, jo bija Francijas dienvidu piekrastē, kaut ari Marseļu pie labākās gribas nevarētu nosaukt par tūristu piestājas vietu. �Elgai Andersenei� vajadzēja pacelt enkuru piecos no rīta, un, ja viņi laikus atgriezīsies uz klāja, viss būs kārtībā.

Pēc vakariņām viņi paklaiņoja pa bāriem un nu bija nonā�ku�i krogā, kur domāja savu apgaitu beigt, � mazā, tum�ā bā�riņā Kanbjērā. Mūzikas automāts skanēja, un da�as resnas stai�gules sēdēja pie bāra letes, gaidīdamas, vai kāds neuzaicinās iedzert. Tomasam nebija iebildumu pagulēt ar kādu meiteni, bet �īs bija tik slampīgas un varbūt pat pielaistu triperi, ka nepavi�sam neatbilda viņa priek�statam par dāmu, ar kuru varētu pamīlināties Francijas dienvidu piekrastē.

Mazliet apskurbis, sēdēdams pie galdiņa bāra sienmalē un vērodams staigules, kas zem �auksto�iem mākslīgā zīda brun��iem rādīja resnus lielus, Tomass atcerējās desmit sava mū�a jaukākās dienas Kannās ar trakulīgo angļu mei�u, kurai tā patika dārglietas.

��� Vadzi, � viņ� uzbilda Dvaieram, kas sēdēja viņam pretim un sūca alu, � man uzradās ideja.

��� Kāda? � Dvaiers bailīgi skatījās uz sievietēm, bīdamies, vai tikai kāda nenāks klāt un neuzliks roku viņam uz ceļgala. Pievakarē viņ� pats bija ierunājies, ka vajadzētu sarunāt kādu staiguli, lai reizi par visām reizēm pierādītu Tomasam, ka nav nekāds mīkstais, bet Tomass bija atteicis, ka tas neesot nepiecie��ams, ka viņu nepavisam neinteresējot, vai Dvaiers ir pederasts vai ne, turklāt tas neko nepierādī�ot, jo viņam zināmi daudzi pederasti, kas guļ ar sievietēm.

��� Ko tu jautāji?

��� Tu teici, ka tev uzradusies ideja.

��� Ideja. Jā. Ideja. Pucējam prom no tā ne�ķīstā kuģa!

��� Tu esi traks, vai? � Dvaiers iesaucās. � Ko mēs Marseļā iesāksim bez kuģa? Mūs iespundēs cietumā.

���� Neviens mūs cietumā neiespundēs, � Tomass sacīja. � Es jau neteicu, ka pavisam. Kur kuģim ir nākamā piestā�ana? D�enovā. Es ta�u nemaldos?

��� Nu jā, D�enovā, � Dvaiers negribīgi atbildēja.

��� D�enovā mēs to noķersim, � Tomass sacīja. � Teiksim, ka piedzērāmies un pamodāmies tikai tad, kad kuģis jau bija iz�braucis jūrā. Tātad D�enovā kāpjam atkal uz klāja. Ko viņi mums var padarīt? Neizmaksāt algu par tām pāris dienām � tas ir viss. Viņiem tikpat trūkst darbaspēka. Un no D�enovas kuģis iet at�pakaļ taisni uz ITobokenu, vai ne?

��� Jā.

��� Tatad mēs pat nezaudējam brīvo laiku krastā, ja viņi iedomātos kādā ostā mūs nelaist malā. Es tik un tā negribu ilgāk palikt uz tās no�ēlojamās tupeles. Gan mēs Ņujorkā sameklēsim kaut ko labāku.

��� Bet ko mes darīsim no �ā brī�a līdz D�enovai? � Dvaiers noraizējies jautāja.

��� Ceļosim. Dosimies liela ceļojumā, � Tomass atteica. � Sē�dīsimies vilcienā un aizbrauksim_ līdz Kannām. Uz turieni, kā raksta avīzēs, brauc visi miljonāri. Esmu tur bijis. Labākais laiks manā mū�ā. Gulēsim pludmalē, sameklēsim dāmas. Alga mums vēl kabatā .. i

��� Es savu naudu krāju, � sacīja Dvaiers.

��� Labāk padzīvo mazliet, padzīvo, � Tomass nepacietīgi attrauca. Pa�reiz, kad Kannas bija tik tuvu, viņ� nespēja pat iedomāties, ka jāatgrie�as uz drūmā kuģa, jāstāv sardzē, jāstrebj samazgas, ko matro�iem ceļ galdā.

��� Man nav līdzi pat zobu sukas, � Dvaiers aizbildinājās.

���� Es tev nopirk�u zobu suku, � Tomass apsolīja. � Paklau, tu pastāvigi stāsti, ka esot varens jūrnieks, ka puikas gados esot zēģelējis pa Aug�ezeru no viena krasta līdz otram�

��� Nu jā � Kāds Aug�ezeram sakars ar Kannām?

��� Matrozīt.. . � Tā bija viena no staigulēm, kas sēdēja pie bāra, spilgtā kleitā, gandrīz pilnīgi atsegtām krūtīm. � Mat�rozīt, vai negribi izpirkt jaukai dāmai mazu, jauku glāzīti un pēc tam pavadīt vakaru ar otru jauku dāmu? � Viņa pasmaidīja, at�ņiebdama zelta zobus.

��� Vācies! � Tomass uzsauca.

��� Salaud, � sieviete mīlīgi noteica un aizgorījās pie mū�zikas automāta.

��� Kāds Aug�ezeram sakars ar Kannām? � Tomass pārjau�tāja. � Es tev tūliņ pateik�u, kāds Auģ�ezeram sakars ar Kan�nām. Tu esi varens buru laivu matrozis Aug�ezerā �

��� Nu, es �

��� Esi vai neesi?

��� �ēlīgā debess, Tomij, � Dvaiers aizstāvējās, � nekad neesmu apgalvojis, ka esmu Kristofors Kolumbs vai kaut kas tamlīdzīgs. Sacīju, ka, puika būdams, esmu burājis un vadījis pa ezeru nelielas motorlaivas �

��� Tu tātad proti apieties ar laivām. Vai tā ir vai nav?

��� Protams, es māku vadīt nelielas buru laivas, � Dvaiers piekrita, � bet vēl joprojām nesaprotu . ..

��� Kannu piekrastē, � Tomass paskaidroja, � izīrē buru laivas uz stundām. Gribu pats savām acīm redzēt, kā tu proti' ar tām rīkoties. Tu esi gudrs teorijā, ar kartēm un grāmatām. Bet es gribu redzēt, kā tu manevrē īstu laivu. Varbūt man jā�pietiek ar ticību, jātic tam tāpat kā apgalvojumam, ka neesi mīkstais?

��� Tomij! � Dvaiers aizvainots iesaucas.

��� Tu varētu mani apmācīt, � Tomass turpināja. � Es lab�prāt pamācītos no kāda, kas kaut ko saprot. Bet, pie velna, ja tev nav dū�as braukt man līdzi, brauk�u viens pats. Ej vien atpakaļ uz kuģi, esi paipuisītis!

��� Okei, � Dvaiers piekāpās, � līdz �im gan nekad neesmu nekā tāda darījis. Bet es brauk�u. Lai tas kuģis iet ellē! � Viņ� izdzēra alus glāzi līdz dibenam.

��� Lielais ceļojums sākas, � noteica Tomass.

Glu�i tik jauki, kā Tomasam saglabājies atmiņā, vis nebija, jo �oreiz viņ� bija kopā ar Dvaieru, nevis ar trakulīgo angļu mei�u. Bet arī tā bija itin tīkami. Vismaz krietni labāk nekā stāvēt sardzē uz �Elgas Andersenes�, strēbt cūkēdienu un gulēt smirdīgajā ūķī kopā ar diviem krāco�iem marokāņiem.

Viņi sameklēja mazu, lētu viesnīciņu, kas atradās aiz Rue d'Antibes un nemaz nebija peļama, gāja jūrā peldēties, lai arī bija vēl agrs pavasaris un ūdeni varēja uzturēties tikai īsu bridi. Ta�u baltās mājas bija tās pa�as, zilās debesis tās pa�as, sārtais vīns tas pats un lielās jahtas, kas stāvēja ostā, tās pa�as. Un viņam nevajadzēja raizēties par svaru un domāt par to, ka būs jātiekas ringā ar kādu slepkavnieku francūzi, kad brīvdienas beig�sies.

Viņi noīrēja buru laivu, un Dvaiers nebija melojis � viņ� tie�ām prata apieties ar buru laivām. Divās dienās viņ� Toma�sam daudz iemācīja, un Tomass jau drīz vien prata pietauvot laivu un nolaist buras �> no desmit reizēm deviņas viņam izdevās to izdarīt nevainojami.

Tomēr lielāko tiesu laika viņi pavadīja ostas rajonā, nestei�dzīgi klaiņoja gar krastu un klusēdami apbrīnoja buru laivas, �onerus, lielās jahtas un motorkuģus, kas pietauvoti, nolakoti un uzposti ostā gaidīja vasaras sezonas sākumu.

� �ēlīgā debess, � Tomass sacīja, � vai tu maz spēj ap�tvert, cik daudz naudas ir pasaulē, bet mums tās nav!

Senpjēra krastmalā viņi atrada bāru, kurā parasti pulcējās izpriecu kuģī�u matro�i un kapteiņi. Tur bija da�i angļi, no pā�rējiem daudzi cik necik pieprata angļu valodu, un Tomass ar Dvaieru, kad vien radās izdevība, uzsāka ar tiem sarunas. Ne�viens nelikās pārstrādājies, un bārs jebkurā stundā bija labi ap�meklēts. Viņi iemācījās dzert anīsa liķieri, jo to dzēra visi un tas bija lēts. Meitenes viņiem nepagadījās, jo tās, kas viņus uz�runāja, ma�īnā sēdēdamas, Kruazeta bulvārī, prasīja pārāk augstu cenu. Ta�u pirmo reizi mū�ā Tomass neizjūta sievietes trūkumu. Viņam pietika ar ostu un tās rosīgo dzīvi, ar vīriem, kas augu

gadu dzīvoja uz skaistiem kuģiem. Deviņus mēne�us gadā viņi dzī�voja bez kaklakunga, bet vasarā pa�i pārvērtās par pavēlniekiem uz kuģī�a, kas maksā simttūksto� dolāru, un braukāja uz tādām vietām kā Santropesa un Montekarlo, un Kapri, atgrie�oties ostā ar pilnu klāju peldkostīmos tērptu meiteņu. Un visi, �ķiet, bija naudīgi. Viņi saņēma algu un piedevām vēl provīziju no tir�goņiem, kas pārdeva da�ādus kuģniecības piederumus, tāpat ari no kuģu būvētavām un guva peļņu no pārlieku augstu saskrūvē�tiem aprēķiniem. Viņi ēda un dzēra kā karaļi, un da�s labs ve�cāks vīrs nekad nebija īsti skaidrā prātā.

� Sitie pui�i, � Tomass sacīja pēc da�u dienu uzturē�anās Kannās, � ir atrisināju�i universa problēmas.

Viņam pat ie�āvās prātā pamest �Elgu Anderseni� pavisam un vasarā nolīgt uz kādas no �īm jahtām, bet izrādījās: kas nav kapteinis, tas darbu var dabūt tikai uz trim �etriem mēne�iem par nieka algu un pārējo laiku paliek bez darba. Lai kā viņam patika Kannās, viņ� nejuta ne mazāko vēlē�anos badināties asto�ņus mēne�us gadā tādēļ vien, lai varētu tur dzīvot.

Dvaiers bija tikpat sajūsmināts ka Tomass. Kannās gan viņ� bija pirmo reizi, ta�u visu mū�u bija aizrāvies un darbojies ar kuģiem. Tas, kas Tomasam kļuva par atklāsmi vīra gados, Dvaierā atmodināja atmiņas par vislaimīgākajiem pārdzīvojumiem bērnībā.

Bārā apgrozījās kāds anglis, tum�i1 iededzis, neliels vīriņ� ar baltiem matiem, vārdā D�eningss, kas kara laikā bija dienējis flotē un kam piederēja, tie�ām piederēja se�as pēdas gara jahta ar piecām kajītēm. Anglis neliedzās, ka tā ir veca un sagrabējusi, bet viņ� to pazīstot kā savu īsto māmulīti un vasarā vadājot tajā ekskursantus pa visu Vidusjūru � uz Maltu, Grieķiju, Sicīliju, visur. Kannās viņam bija aģents, kas par desmit procentu provī�ziju piegādāja pasa�ierus. Viņ� pats atzina, ka viņam ļoti lai�mējies. Laivas īpa�nieks, pie kura viņ� strādājis, neesot acu galā varējis ieredzēt savu sievu. Un mirdams, sievai par tīro spīti, novēlējis laivu D�eningsam. Nu jā, bet tāda laime jau katru dienu negadās.

D�eningss dziļā pa�apmierinātībā sūca savu anīsa liķieri. Viņa motorjahta, drukna un pazema, bet spodra un mājīga, stā�vēja pietauvota � vēl, ziemas guļā � otrpus ielai tie�i pretī bā�ram, un D�eningss, sēdēdams pie glāzītes, varēja maigām acim uz to noraudzīties, un visi dzīves jaukumi viņam bija turpat pie rokas. � Burvīga dzīve, � viņ� sacīja, � tas, jeņķi, man godīgi jāatzīst. Pavisam kas cits nekā noplēsties, lai nopelnītu pāris �iliņu dienā, stiept nastas Liverpūles dokos vai ziemas salā svīst asinssviedrus, eļ jojot ma�īnas kādai vecai tupelei Ziemeļjūrā. Nemaz jau nerunājot par klimatu un �ejienes nodokļu apstāk�ļiem, � ar pla�u vēzienu viņ� norādīja pa logu uz ostu, kur mīlīga pavasara saulīte mirdzināja gaismu uz citcitam līdzās no�enkuroto kuģu mastiem, kas vieglītēm �ūpojās. � Bagātu ļau�u laiks, � D�eningss sacīja. � Bagātu ļau�u laiciņ�.

��� Atļaujiet jums kaut ko pajautāt, D�cnings, � Tomass sa�cīja. Viņ� izmaksāja anglim un jutās tiesīgs uzdot da�us jautā�jumus. Par cik varētu dabūt pieklājīga apmēra jahtiņu, teiksim, tādu kā jūsējā, un uzsākt darbu?

D�eningss aizkūpināja pīpi un apcerīgi ievilka dūmu. Viņ� nekad neko nedarīja ātri. Viņ� vairs neatradās Britu kara īlotes dienestā vai dokā, tuvumā vairs nebija ne virsnieka, ne darbu vadītāja, kas varētu viņam uzkliegt, viņam vairs nebija jā�steidzas. � Uz to, jeņķi, nav viegli atbildēt, � viņ� sacīja. � Ar laivām ir tāpat kā ar sievietēm � citas ir dārgas, citas lētas, bet cenai nav ne mazākā sakara ar prieku, kādu tu par samak�sāto naudiņu baudīsi. � Viņ� pats apmierināts pasmējās par savu gudro domugraudu.

��� Minimums, � Tomass neatlaidās, � kāds ir absolūtais minimums?

D�eningss pakasīja pakausi un izdzēra glāzi līdz dibenam. Tomass pasūtīja vēl.

��� Tīrā laimesspēle, � D�eningss atteica. � Es zinu vīrus, kas samaksāju�i simttūksto� mārciņu, noliku�i galdā skaidrā naudā simt tūksto�us par kuģiem, ko konstruēju�i kolosālākie kuģu būves arhitekti un kas būvēti labākajās Holandes vai Angli�jas kuģu būvētavās. Tērauda korpuss, cēlkoka klājs, viss ierīkots uz to smalkāko � radari, elektriskās tualetes, kondicionēts gaiss, automātiskā vadība �, .un viņi ir nolādēju�i dienu, kad tas draņķa braucamais nolaists ūdenī, būtu mīļu prātu to pārdevu�i par vienas �ņabja kastes vērti, bet neviens neņem.

�� Mums nav simttūksto� mārciņu, � Tomass noteica.

��� Mums? � Dvaiers apstulbis jautāja. � Kā tu to domā �� mums?

��� Stāvi klusu! � Tomass sacīja un atkal pievērsās D�eningsam. � Jūsu laiva ta�u nemaksāja simttūksto� mārciņu?

��� Nē, � D�eningss atbildēja, � to es arī nekad neesmu apgalvojis.

��� Es domāju par saprātīgu cenu, � Tomass sacīja.

��� Par laivu runājot, nevar lietot tādu vārdu � saprātīgs, � D�eningss prātoja. Tomasam viņ� sāka krist uz nerviem. � Kas vienam liekas saprātīgi, otram �ķiet tīrais neprāts, ja jūs saprotat, ko gribu sacīt. Kā jau teicu, tā ir skaidra laimesspēle. Var gadīties, piemēram, kādam pieder glīts kuģītis, kas maksājis savus trīsdesmit vai �etrdesmit tūksto�us mārciņu, bet viņa sieva nepārtraukti sirgst ar jūrasslimību vai arī vienu gadu kuģo�ana nav gājusi no rokas un kreditori dzenas viņam pa pēdām, un laiks bijis pārāk vētrains, un varbūt konjunktūra nav izdevīga un iz�skatās, ka komunisti ņems virsroku Itālijā un Francijā, vai draud izcelties kar�, vai varbūt viņ� kaut ko sariebis nodokļu iekasētā�jiem, varbūt viņ� cen�as tiem iestāstīt, ka par kuģi samaksājis vairāk, bet naudiņu noguldījis dro�ā vietā kādā �veices bankā, tā nu viņ� jūt, ka jāpazūd un jāpazūd jo drīzāk, jo labāk, un tad pēk�ņi izrādās, ka tajā nedēļā kuģītim nav neviena pircēja� Tu saproti, jeņķi, ko gribu sacīt?

��� Jā, � Tomass atteica, � tik pamatīga karte nemaz nav vajadzīga.

��� Viņ� tātad iedzīts izmisumā, � D�eningss turpināja. � Varbūt viņam to pa�u nedēļu vajag sadabūt piecus tūksto�us gineju, lai jumts nesabrūk pār galvu. Un ja nu tādā brīdī tu esiuz vietas un tev ir pieci tūksto�i gineju �

��� Cik gineja ir vērta? � Dvaiers iejautājās.

��� Pieci tūksto�i gineju ir piecpadsmit tūksto�i dolāru, � Tomass paskaidroja, � vai ne?

��� Apmēram, � D�eningss atteica. � Var arī trāpīties uzzi�nāt, ka kuģi pārdod izsolē vai arī to apķīlāju�i muitnieki par kontrabandas ve�anu. Protams, tādam kuģītim nepiecie�ams re�monts, bet, ja pa�am ir prasmīgas rokas un naudu neatgrū� tiem pirātiem piekrastes kuģu būvētavās � netici nevienam francūzim, īpa�i �eit, piekrastes zonā, viņi tev acis no pieres izzags �, tad varbūt, ja vien viss ies labi un tu savu naudu ik vakaru pārskaitīsi, � tad ar mazdrusciņ laimes un da�iem cilvēkiem, kas būtu ar mieru pagaidīt līdz sezonas beigām uz samaksu par kuģa piederumiem un pārtiku, tavs kuģītis ieslīdēs ūdenī un par as�toņiem vai desmit tūksto�iem mārciņu tu būsi gatavs pirmajam braucienam.

��� Astoņi vai desmit tūksto�i mārciņu, � Dvaiers ieminē�jās, � tikpat labi jūs varējāt teikt astoņi vai desmit miljoni dolāru.

��� Turi muti, � Tomass sacija, � vienmēr pastāv iespējas, kā tikt pie naudas.

��� Tā gan, � Dvaiers noteica. � Kā?

��� Iespējas ir. Reiz es vienā vakarā nopelnīju trīs tūksto��us dolāru.

Dvaiers dziļi ievilka elpu. � Kādā veidā?

Sī bija pirmā reize, kad Tomass pēc aizie�anas no �Egeja� viesnīcas kaut ar vārdu ieminējās par savu pagātni, bet tūliņ no�ēloja, ka izpļāpājies. � Vienalga, kādā veidā, � viņ� asi atcirta. Tad pievērsās D�eningsarn: � Vai jūs būtu ar mieru izdarīt man pakalpojumu?

��� Visu, kas manos spēkos, � D�eningss atbildēja, � ja vien man par to nav jāizdod nauda. � Viņ� labpatikā pie sevis no�smējās � kuģa īpa�nieks, situācijas noteicējs, pieredzēju�ais kara flotes jūrnieks, karu pārdzīvoju�ais, nabadzību pārvarēju�ais anīsa liķiera dzērājs, vecais jūrasvilks, ko neviens nespēj apvest ap stūri.

��� Ja jums kaut kas nāk ausīs, � Tomass sacīja, � kaut kas labs, bet lēts, dariet, lūdzu, mums to zināmu.

���� Labprāt, jeņķi, pakalpo�u, � D�eningss atteica, � tikai uzraksti adresi.

Tomass vilcinājās. Viņa vienīgā adrese bija �Egeja� vies�nīca un vienīgais cilvēks, kam viņ� to uzdevis, viņa māte. Pirms kautiņa ar Kveilu viņ� māti bija diezgan regulāri apciemojis, kad puslīdz dro�i zināja, ka nesaskriesies ar brāli Rūdolfu. Kop� tā laika viņ� mēdza mātei aizrakstīt no tām ostām, kur piestāja, sūtīja salokāmās skatu kartītes un izlikās, ka viņam klājas labāk, nekā īstenībā klājās. Atgriezies no pirmā ceļojuma, viņ� atrada �Egejā� veselu kaudzi mātes vēstuļu. Vienīgā raize bija tā, ka māte nemitīgi taujāja pēc mazdēla, gribēdama to sastapt, bet viņ� neiedro�inājās kontaktēties ar Terēzi, lai kaut paskatītos uz zēnu. Dēls bija vienīgais, kas viņu saistīja pie Amerikas.

��� Uzraksti tikai adresi, puis, � D�eningss mudināja.

��� Iedod viņam savu adresi, � Tomass sacīja Dvaieram. Dvaiers pastu saņēma Nacionālās jūrnieku apvienības mītnē Ņujorkā. Viņu neviens nemeklēja.

��� Kad tu beigsi nodoties tuk�iem sapņiem? � Dvaiers pār�meta.

��� Dari, ko tev lieku.

Dvaiers paraustīja plecus, uzrakstīja adresi un atdeva to D�eningsarn. Viņam bija skaidrs, salasāms rokraksts. Tre�ā virs�nieka Dvaiera ieraksti kuģa �urnālā būs glīti un kārtīgi. Ja vien viņ� kādreiz tiks pie rakstī�anas.

Ve�uks noglabāja papīriņu vecā, sadilu�ā kabatas portfelītī. � Turē�u acis un ausis vaļā, � viņ� nosolījās.

Tomass samaksāja rēķinu un kopā ar Dvaieru uzsāka kārtējo klaiņojumu gar piekrasti, vērojot visas laivas, kas tur stāvē�ja pietauvotas. Tomass juta, ka Dvaiers ik pa brīdim uzmet viņam mulsu skatienu.

��� Cik tev ir naudas? � Tomass jautāja, kad viņi bija sasnie�gu�i muliņa galu, kur piesietas līgojās zvejnieku laivas ar acetilena lampām un piekrastē, izplāti �āvē�anai, gulēja tīkli.

��� Cik man ir naudas? � Dvaiers īgni pārjautāja. � Nav pat pilns simts dolāru. Akurāt tik daudz, lai nopirktu okeāna lainera miijono daļu."

��� Es nejautāju, cik naudas tev kabatā. Es domāju � pavi�sam. Tu ta�u visu laiku stāsti, ka krājot naudu.

��� Ja tu iedomājies, ka man ir tik daudz, cik vajag tavai negudrajai idejai�

��� Es jautāju, cik naudas tev pavisam ir. Bankā.

��� Divi tūksto�i divi simti dolāru, � Dvaiers negribīgi at�bildēja. � Bankā. Paklau, Tomij, neķēmojies, mēs nekad�

���� Starp mums runājot, � Tomass sacīja, � tev un man � mums abiem � kādā jaukā dienā piederēs pa�iem savs kuģītis. Un tie�i �eit. Kur laiks ir tik jauks � bagāto ļau�u laiks, kā teica tas anglis. Kaut kā mēs naudu sadabūsim.

���� Es nedarī�u nekā noziedzīga. � Dvaiera balsī skanēja bai�les. � Nekad mū�ā neesmu izdarījis noziegumu un netaisos neko tamlīdzīgu sākt ari tagad.

���� Kas tev teica kaut ko par noziegumiem? � Tomass jautāja. Ta�u viņam bija ie�āvusies prātā arī �ī doma. Ringā pavadītajos gados viņ� bija sastapis daudzus, ko Dvaiers sauktu par no�ziedzniekiem; tie valkāja uzvalkus par divsimt dolāriem, tiem piederēja visgreznākie automobiļi, tiem, elkonī turējās visgrez�nākās sievietes, un visi pret tiem izturējās pieklājīgi, priecā�jās, tos ieraugot, � policisti, biznesmeņi, kinoaktrises. Viņi bija glu�i tādi pa�i kā pārējie cilvēki. Viņos nebija nekā sevi�ķa. No�ziegums ari ir tikai naudas pelnī�anas veids. Varbūt pat viens no visvieglākajiem. Ta�u viņ� nevēlējās Dvaieru nobiedēt. Vis�maz pagaidām vēl ne. Ja pasākums tomēr kaut kā izdosies, vi�ņam Dvaiers ar savām zinā�anām būs nepiecie�ams. Viens pats viņ� galā netiks. Pagaidām. Tāds muļķis viņ� nav.

' Kaut kā, viņ� nodomāja, kad viņi gāja gar krastmalu, kur vecie vīri sita trumpas, līdz aiz muguras palika osta ar saules apmirdzētajiem izpriecu kuģiem daudzu miljonu dolāru vērtībā. Toreiz, kad viņ� te bija pirmo lāgu, viņ� bija zvērējis, ka atgrie�zīsies. Un bija atgriezies. Un atgriezīsies vēlreiz. Kaut kā.

Nākamās dienas rītā pa�ā agrumā viņi iesēdās vilcienā, kas brauca D�enovas virzienā. Viņi bija ietaupīju�i vienu dienu, jo gribēja apstāties Montekarlo. Vajadzēja izmēģināt laimi kazino.

Ja Tomass būtu atradies perona otrā galā, viņ� būtu redzē�jis savu brāli Rūdolfu izkāpjam no Parīzes vilciena guļamvagona kopā ar slaidu, skaistu meiteni un veselu lērumu jaunu �emo�dānu.

Izgāju�i no stacijas, viņi ieraudzīja Herca aģentūras zīmi, un Rūdolfs sacīja: � Tur stāv mūsu ma�īna. � Parīzes vies�nīcas administrators bija parūpējies par visu. Kad administra�tors bija pasūtījis viņiem teātra biļetes, sagādājis limuzīnu iz�braukumam uz Luāras pilīm, rezervējis galdiņus desmit resto�rānos un vietas Operā un Long�imo, D�īna sacīja: � Visiem jaunlaulātajiem vajadzētu �ādu personisko administratoru Parīzē.

Nesējs aizveda viņu bagā�u līdz ma�īnai, saņēma dzeram�naudu, pateica mērci un pasmaidīja, kaut gan viņi nepārprotami bija amerikāņi. Ja spriestu pēc amerikāņu avī�u informācijas, tad fran�i �ajā gadā nemēdza uzsmaidīt amerikāņiem. Herca aģentūras pārstāvis sāka runāt angliski, bet Rūdolfs, par lielu uzjautrinājumu D�īnai, demonstrēja savas fran�u valodas zinā��anas, un ari pārējās formalitātes par ma�īnas īrē�anu norisa Rasina valodā. Rūdolfs jau Parīzē bija nopircis Piejūras Alpu karti, un, kad brīdi bija to papētījis, viņi, nolaidu�i ma�īnas jumtu, maigās Vidusjūras saules apmirdzēti, kailu galvu brauca pa balto pilsētu, tālāk gar jūras piekrasti, gar Zuāna līci, kur Napoleons bija izkāpis krastā, caur Zuānlepēnu ar lielajām viesnīcām, kas vēl gulēja ziemas miegu, līdz �Holel du Cap�, skaistai, greznai krēmkrāsas celtnei pīnijām apaugu�ā paugurā.

Kad viesnīcas direktors viņus pavadīja līdz viņu apartamen�tam ar balkonu un skatu uz viesnīcas parku un zilo, rāmo jūru aiz tā, Rūdolfs mierīgi noteica: � Ļoti skaisti, pateicos. � Ta�u tikai ar mokām viņ� spēja apvaldīt muļķīgu smējienu, kas lauzās uz āru, iedomājoties, cik lieliski direktors, viņ� pats un D�īna tēloja savu lomu kādā senā jaunības sapnī. Bet īstenība bija skaistāka par toreizējo sapni. Apartaments bija lielāks un grez�nāk iekārtots, gaiss bija maigāks; direktors lieliskāks; viņ� pats bija bagātāks, rimtāks un labāk apģērbies nekā nabadzīgā zēna sapņa varonis; un D�īna savā elegantajā Parīzes kostīmā bija daiļāka nekā izfantazētā meitene, kas bija izgājusi uz balkona ar skatu uz jūru un ar viņu skūpstījusies.

Direktors, vairākkārt paklanījies, izgāja, �veicari ienesa koferus un sakrāva tos uz saliekamajiem krēsliem milzīgajā gujamistabā. Dzīvs un reāls ar dzīvu un reālu sievu, ne vairs iz�tēlē � viņ� sacīja: � Iziesim uz balkona.

Viņi izgāja uz balkona un skūpstījās spo�ajā saulē.

Daudz netrūka, lai viņi vispār nebūtu apprecēju�ies. D�īna vilcinājās teikt �jā� vai �nē�, un vienu brīdi Rūdolfs jau bija gatavs uzstādīt ultimātu, tikko viņu sastaps, bet tas notika tik moko�i reti. Rūdolfu darbs dienām ilgi aizturēja Vitbijā un Portfilipā, bet, ticis beidzot Ņujorkā, viņ� bie�i vien savā auto�mātiskajā telefona atbil�u aparātā atrada vienīgi D�īnas paziņo�jumus, ka viņa izbraukusi no pilsētas strādāt. Kādu vakaru pēc teātra izrādes viņ� redzēja D�īnu sē�am restorānā ar kādu maza auguma jaunekli, kam bija apaļas, spo�as a�eles, pinkaini, gari mati un nedēļu neskūtas bārdas rugājiem apaugu�i vaigi. Nāka�majā reizē sastapis D�īnu, Rūdolfs apvaicājās, kas �is jauneklis bijis, un viņa atzinās, ka tas pats, par kuru viņa jau stāstījusi. Kad Rūdolfs jautāja, vai D�īna joprojām ar viņu guļ, viņa atbil�dēja, ka gar to viņam neesot nekādas daļas.

Viņ� jutās pazemots, apzinoties, ka viņa sāncensis izskatās tik nepievilcīgs, un viņam nepavisam nekļuva vieglāk ap sirdi, kad D�īna pastāstīja, ka puisis esot viens no slavenākajiem mo�des fotogrāfiem visā valstī. Toreiz viņ� vairs nelikās par D�īnu zinis un pēc tam gaidīja, līdz viņa pati meklēs kontaktu, bet viņa nezvanīja, un beidzot viņ� tomēr neizturēja un piezva�nīja viņai, klusībā nozvērēdamies, ka turpmāk gulēs gan ar viņu, bet lai nelabais viņu parauj, ja vēl domās ar �o meiteni precēties.

D�īna ar savu izturē�anos bija pagalam satricinājusi Rū�dolfa pa�apziņu, un vienīgi gultā, kur viņiem bija labi vienam ar otru, viņ� spēja nokratīt moko�o apziņu, ka �is sakars viņu pa�zemo. Visi vīrie�i, kurus viņ� pazina, vienā balsī apgalvoja, ka meitenes, ko viņi pazīst, kāro vienīgi tikt apprecētas. Kādi trū�kumi piemīt viņam vai viņa mīlestības izpausmei, kādēļ viņ� �ķiet tik neiekārojams, ka abas vienīgās meitenes, ko viņ� bildi�nājis, liegu�ās viņu precēt?

Situāciju labāku nepadarīja arī Vird�īnija Koldervuda. Ve�cais Koldervuds bija paklausījis Rūdolfa padomam: atļāvis mei�tai aizbraukt uz Ņujorku, dzīvot vienai pa�ai un mācīties par sekretāri. Bet, ja Vird�īnija tie�ām mācījās ma�īnrakstī�anu un stenogrāfiju, tad darīja to ārkārtīgi neparastā laikā, jo gandrīz ikreiz, kad Rūdolfs gāja uz savu Ņujorkas dzīvokli, viņ� redzēja meiteni vai nu slēpjamies otrpus ielai parādes durvīs, vai arī izliekamies, ka tā pa�reiz gājusi garām viņa mājai. Viņai uzradās paradums piezvanīt pa telefonu nakts vidū, da�kārt pat reizes trīs vai �etras, lai pateiktu: �Rūdij, es tevi mīlu, es tevi mīlu. Guli ar mani.�

Lai no viņas izvairītos, Rūdolfs, iebraucis Ņujorkā, sāka ap�mesties katrreiz citā viesnīcā, bet D�īna kaut kādu puritānisku aizspriedumu dēļ atteicās iet pie viņa uz viesnīcu, tā ka arī gultas prieki viņam bija liegti. Vēl joprojām D�īna viņam neatļāva iet pie viņas uz mājām, un tā viņ� nekad vēl nebija redzējis viņas dzīvokli, nedz arī iepazinies ar meiteni, ar kuru viņa kopā dzīvoja.

Vird�īnija rakstīja viņam garas vēstules, drausmīgā, nepārpro�tamā skaidrībā izklāstīdama savas seksuālās alkas ar vārdiem no Henrija Millera leksikas, kura darbus viņa, �ķiet, bija smalki jo smalki izstudējusi. Vēstules viņa sūtīja uz Rūdolfa mājām Vitbijā, uz dzīvokli Ņujorkā, uz universālveikala galveno kan�tori, un vajadzēja tikai kādai izklaidīgai sekretārei nejau�i vienu no tām atplēst, lai vecais Koldervuda kungs mū�am vairs nepārmītu ar Rūdolfu ne vārda.

Kad viņ� D�īnai pastāstīja par Vird�īniju, viņa tikai pasmē�jās un piebilda: �Ak tu, nabaga skaistais vīrieti!� Kādu vakaru, kad viņi vēlā stundā atgriezās Rūdolfa dzīvoklī un pamani ja otrpus ielai ēnā stāvo�o Vird�īniju, D�īna bezbēdīgi ieminējās, ka pārie�ot pāri ielai un uzaicinā�ot meiteni izdzert pa glāzītei kopā ar viņiem.

Tas viss Rūdolfu traucēja darbā, pat vienkār�us ziņojumus viņam lāgiem vajadzēja pārlasīt reizes trīs �etras, līdz viņ� uz�tvēra to saturu. Naktīs viņ� gulēja nemierīgi un piecēlās no�vārdzis. Pirmo reizi mū�ā viņam uz zoda uzmetās pūtītes.

Kādās viesībās Ņujorkā viņ� iepazinās ar pilnīga auguma blondīni, kuru visu vakaru lenca trīs vīrie�i, bet kura nepārpro�tami izrādīja, ka vēlas, lai uz mājām viņu pavada Rūdolfs. Viņ� pavadīja viņu. Viņa dzīvoja vienā no Austrumu Astoņdesmitajām ielām, netālu no Piektās avēnijas. Viņ� uzzināja, ka viņa ir ba�gāta, �ķirtene, vientuļa, ka viņai apniku�i visi Ņujorkas vīrie�i kas viņu nemitīgi vajājot, un ka Rūdolfs esot �kolosāli seksīgs� (viņam būtu paticis, ja viņa būtu bijusi izvēlīgāka izteiksmes līdzekļos). Iedzēru�i pa glāzei, viņi likās gultā, viņ� bija impo�tents un, aizsmaku�u smieklu zalves pavadīts, atstāja neizmantoto gultu.

� Nelaimīgākā diena manā mū�ā, � viņ� sacīja D�īnai, � bija tā, kad tu atbrauci uz Portfilipu fotografēt.

Nekas no visa notiku�ā nespēja viņā apslāpēt mīlestību uz D�inu un vēlē�anos viņu apprecēt un visu mū�u nodzīvot kopā ar viņu.

Viņ� zvanīja viņai augu dienu, desmit, divpadsmit rei�u, bet neviens neatsaucās. Pagalam sa�ņurcis savā istabā sēdēdams, viņ� nolēma vēl vienu � pa�u pēdējo reizi viņai piezvanīt: ve! vienu reizi, sasodīts, un, ja viņas nebūs mājās, aizie�u un līdz nesamaņai piedzer�os, un pievāk�u skuķus, un kādā krogā izkau�os, un, ja Vird�īnija Koldervuda stāvēs pie durvīm, uzvēdī�u viņu aug�ā, izgulē�os ar viņu, un pēcgalā izsauk�u vīrus, lai atbrauc, paņem līdzi trakokreklus un aizvāc mūs abus.

Telefons zvanīja un zvanīja, un viņ� jau gribēja nolikt klau�suli, kad D�īna savā klusajā, mazliet bērni�ķajā balsī atsaucās: � Hallo!

��� Vai tavs telefons bija bojāts? � viņ� jautāja.

��� Nezinu, � viņa atteica, � es visu dienu nebiju mājās.

��� Vai esi paredzējusi arī visu nakti pavadīt ārpus mājas?

Klusums. � Nē, � viņa sacīja.

�� Vai satiksimies? � Viņ� jau gatavojās ar blīk�ķi nomest klausuli, ja viņa teiks �nē�. Reiz viņ� D�īnai tika teicis, ka viņam pret to ir tikai divējas jūtas: niknums un ekstāze.

�� Tu gribi satikties?

��� Vai astoņos vari? � viņ� jautāja. � Es sataisī�u kaut ko dzeramu. � Viņ� bija paraudzījies pa logu un nebija tuvumā manījis Vird�īniju Koldervudu.

��� Man vēl jāiet vannā, � viņa sacīja, � un negribas steig�ties. Kādē| negribi atnākt pie manis? Un es sataisī�u kaut ko dzeramu.

��� Es dzirdu cītaras un fanfaras, � viņ� atteica.

��� Netēlo izglītoto, � viņa attrauca un smējās.

��� Kur� stāvs?

��� Ceturtais, � viņa sacīja, � lifta nav. Saudzē savu sirdi.� Viņa nolika klausuli.

Viņ� nodu�ojās un noskuvās. Roka viņam trīcēja, un viņ� pamatīgi ie�ņāpa zodā. Brūce ilgi asiņoja, un tā viņ� tikai piecas minūtes pēc astoņiem piezvanīja pie D�inas dzīvokļa durvīm Austrumu �etrdesmitajā ielā.

Durvis atvēra nepazīstama meitene zilās d�insa biksēs un d�emperi. � Hallo, mani sauc Florensa, � viņa sacīja un tad uzsauca: � D�innij, viņ� ir klāt!

��� Nāc iek�ā, Rūdij! � D�ina sauca no istabas, kuras dur�vis uz priek�namu bija vaļā. � Es pa�reiz po�os.

��� Paldies, Florens, � Rūdolfs sacīja un iegāja D�īnas istabā. Viņa glu�i kaila sēdēja pie neliela spoguļgaldiņa un krāsoja skropstas. Viņ� nekad vēl nebija ievērojis, ka viņa krāsotu skrop�stas. Bet viņ� nebilda ne vārda par skropstām. Un ne vārda par to, ka viņa kaila. Viņ� tikai neatņēmie� raudzījās apkārt istabā.

Sienas gandrīz no vienas vietas bija nosegtas ar viņa fotogrā�fijām; uz tām viņ� smaidīja, stāvēja sarauktu pieri, piemiedzis acis, rakstīja kaut ko piezīmju blokā. Da�i attēli bija mazi, citi nesamērīgi palielināti. Visi � glaimojo�i. Viss beidzies, viņ� pa�teicībā domāja, viss beidzies. Viņa ir izlēmusi.

��� Man �ķiet, esmu �o vīrieti kaut kur redzējis, � viņ� sa�cīja.

��� Domāju gan, ka tu viņu pazīsti, � D�īna atteica. Gracioza savā ro�ainajā kailumā � viņa mierīgi turpināja darboties ar skropstu tu�u.

Vakariņas ēdot, viņi runāja par kāzām. Tiku�i līdz saldajam ēdienam, bezmaz visu atkal atsauca.

��� Man, � Rūdolfs sarūgtināts sacīja, � ļoti patīk meitenes, kas zina, ko viņas grib.

��� Es zinu, ko gribu, � D�īna atcirta. Kad Rūdolfs sāka pie�rādīt savu viedokli, viņa kļuva aizvien stūrgalvīgāka. � Man liekas, ka zinu arī, ko darīt �ajā nedēļas nogalē, � viņa sacīja. � Palik�u mājās, noplēsī�u no sienām visas tās bildes un izbal�sinā�u istabu.

Sākās ar to, ka viņa par visām varītēm gribēja saglabāt sle�penību. Viņ� gribēja nekavējoties to darīt pla�i zināmu, bet viņa tikai purināja galvu. � Nekādas publikācijas, � viņa sacīja.

�� Man ir māte un māsa, � Rūdolfs teica, � un galu galā arī brālis.

��� Tie�i to es domāju. Man ir tēvs un brālis. Un es nevaru ciest ne vienu, ne otru. Tiklīdz viņi izdzirdēs, ka tu esi paziņojis savai ģimenei, bet es viņiem ne, Rietumos sacelsies vētra, kas nerims trakot desmit gadu. Un pēc tam, kad būsim apprecēju�ies, es negribu nekā zināt par tavu ģimeni un negribu, ka tev būtu jābrāļojas ar manējo. Ģimenes neskaitās. Atsakos no pusdienām Pateicības dienā vecajā ģimenes ligzdā. �ēlīgā debess!

Sai ziņā Rūdolfs piekāpās bez sīvas cīņas. Grētiņai nebūtu nekāda prieka par viņa kāzām da�us mēne�us pēc Kolina nāves. Un doma, ka māte, ietērpusies kādā no savām godakleitām, visu laiku vervelētu muļķības, arī viņu nesajūsmināja. Tāpat viņ� glu�i labi varēja iztikt bez gaidāmā tra�a, ko, uzzinājusi jau�numus, saceltu Vird�īnija Koldervuda. Ta�u neminēt ne vārda D�onijam Hītam vai Bredam Naitam nozīmētu radīt sare�ģījujumus kantorī, īpa�i tādēļ, ka tūliņ pēc kāzām viņi gribēja doties ceļojumā. Vienis prātis viņi abi ar D�inu bija par to, ka nebūs kāzu svinību, ka viņi tūliņ aizbrauks no Ņujorkas, ka nelaulāsies baznīcā un medusmēnesi pavadīs Eiropā.

Viņi nevarēja vienoties, ko darīs, atgriezu�ies no Eiropas. D�ina liedzās pamest darbu un liedzās dzīvot Vitbijā.

��� Sasodīts, � Rūdolfs skaitās, � mēs pat neesam vēl ap�precēju�ies, un tu jau esi mani ieskaitījusi par vīru uz pusslodzi.

��� Es neesmu mājas pele, � D�īna stūrgalvīgi pretojās, � un man nepatīk mazpilsētas. Sajā pilsētā man pa�reiz sāk pavērties karjera. Negribu no visa tā atteikties tādēļ vien, ka mani kāds vīrietis iedomājies apprecēt.

��� D�īn� � Rūdolfs brīdināja.

��� Labi, labi, � viņa pārlaboja, � tādēļ vien, ka es gribu ar kādu vīrieti apprecēties.

��� Tas jau skan pieņemamāk, � viņ� sacīja.

��� Tu pats esi teicis, ka kantorim īstenībā būtu jāatrodas Ņujorkā.

��� Bet tas tomēr neatrodas Ņujorkā, � viņ� piezīmēja.

��� Es tev patik�u labāk, ja tu mani neredzēsi diendienā.

��� Nekā.

��� Bet tu man patiksi labāk.

Arī �ajā jautājumā viņ� piekāpās. Bet nelabprāt. � Tā ir mana pēdējā piekāp�anās, � viņ� teica.

��� Jā, � viņa sacīja liekuļotā pazemībā, plakstus virinādama. Pārspīlētā maigumā viņa noglāstīja Rūdolfa roku. � Es dziļi cienu vīrie�us, kas prot pastāvēt uz savu.

Viņi abi sāka smieties, un viss bijā labi, un Rūdolfs sa�cīja: � Bet vienam nelietim gan jāaizsūta paziņojums � tam lipīgajam zellim, tam fotogrāfam �, un, ja viņ� grib nākt uz kāzām, tad teic, ka tiek mīļi aicināts, lai tikai pirms tam noskujas.

��� Viss kārtībā, � D�īna atteica, � ja vien es drīkstu no�sūtīt ielūgumu Vird�īnijai Koldervudai.

Cietsirdīgi un laimīgi viņi, rokās sadevu�ies, izgāja no restorāna, apstaigāja visus Tre�ās avēnijas bārus, slepenībā, mī�lestībā un pēdīgi arī krietnā skurbuli uzdzerdami laimes tiem gadiem, kurus kopā dzīvos.

Nākamajā dienā viņ� Tifenija dārglietu veikalā nopirka sa�derinā�anās gredzenu ar briljantu, bet D�īna viņu piespieda aiz�nest to atpakaļ. � Man nepatīk tāda plātī�anās ar bagātību, � viņa sacīja, � pietiks, ja tu neaizmirsīsi īstajā dienā ierasties dzimtsarakstu nodaļā ar vienkār�u, gludu zelta stīpiņu.

Beigu beigās, protams, bija neiespējami nepateikt Koldervudam, Bredam un D�onijam Hītam, ka viņ� vismaz mēne�i nebūs darbā, un neminēt iemeslu. D�īna pieļāvās, bet ar notei�kumu, ka viņam tie jānozvērina, lai klusē, un to viņ� arī izdarīja.

Koldervuds kļuva bēdigs. Rūdolfs nesaprata, vai vecais grem��as meitas dēļ vai arī viņam nepatīk, ka Rūdolfs veselu mēnesi nebūs kantorī. � Ceru, ka neesat pārsteidzies, � Koldervuds sacīja. � To meiteni es atceros. Man viņa �ķita tāds mazs na�baga skuķēns. Varu saderēt, ka viņai nav lieku desmit centu pie dvēseles.

��� Viņa strādā, � Rūdolfs iebilda.

�� Man nepatīk, ka precētas sievietes strādā, � Koldervuds atteica. � Ai, Rūdij, un jums varēja but viss!

Viss, Rūdolfs nodomāja. Kopā ar Vird�iniju Koldervudu un viņas pornogrāfiskajām vēstulēm.

Ne Breds, ne D�onijs Hīts neizrādīja pārliecīgu sajūsmu. Bet Rūdolfs jau ari neprecējās, lai viņus iepriecinātu. Vai nu ar prieku, vai bez prieka � viņi abi tomēr ieradās laulībās dzimt�sarakstā un kopā ar Florensu pavadīja jaunlaulātos uz lidostu.

Pirmo pārbaudījumu laulības dzīvē Rūdolfs piedzīvoja, reģis�trējot biļetes, kad izrādījās, ka D�īnai ir gandrīz simt mārciņu vairāk bagā�as, nekā uz biļetēm atļauts. � Kungs Jēziņ, � viņ� brīnījās, � kas tev tur sastūķēts?

��� Kleitas, ko pamainīt, � D�ina atteica, � tu ta�u negri�bēsi, lai tava sieva tiem fran�iem rādās kaila, vai ne?

��� Tīri brīnums, � viņ� teica, izrakstīdams �eku par virssvaru, � ka meitene, kam nepatīk plātī�anās ar bagātību, apgā�dājas ar tādiem drēbju krājumiem. � Viņ� gan centās pie�ķirt vārdiem vieglu noskaņu, tomēr vienu mirkli viņam uzmācās priek��nojauta. Ilgie gadi, kad vajadzēja krāt peniju pie penija, bija viņu iemācīju�i ar naudu rīkoties taupīgi. Iz�ķērdīgas sievas pazudināju�as daudzkārt bagātākus vīrus nekā viņ�. Necienīgas bailes. Gan, ja būs vajadzīgs, es viņu uzvēdī�u uz pareizā ceļa, viņ� nodomāja. �odien viņam likās, ka viņ� spēj visu. Viņ� sa�ņēma D�īnu pie rokas un aizveda, uz bāru.

Viņiem vēl pietika laika iztuk�ot divas pudeles �ampanie�a, un D�onijs Hīts apsolīja piezvanīt Grētiņai un Rūdolfa mātei un pastāstīt jaunās vēstis, tiklīdz lidma�īna būs pacēlusies gaisā.

Dienas kļuva siltākas. Viņi laiskojās saulē. Iedega brūni. D�īnas mati, saules un sāļā ūdens kodināti, bija izbalēju�i glu�i gai�i. Viesnīcas kortos viņa mācīja Rūdolfam spēlēt tenisu un ap�galvoja, ka viņam esot dotības. Pret apmācību viņa izturējās gau�ām nopietni un izteica it asas piezīmes, ja viņ� kļūdījās. Viņa mācīja viņam arī ūdensslēpo�anu. Rūdolfs nevarēja vien nobrīnī�ties par viņas daudzpusīgajām mākām.

Azaidu viņiem pienesa pludmalē pie viņu kabīnes, no kuras atklājās skats uz ātrlaivu piestātni. Viņi ēda aukstus langustus un piedzēra baltvīnu, un pēc azaida gāja uz savu apartamentu, ko aizvirtņi sargāja no pēcpusdienas saules, un nodevās mīlestībai.

Viņ� pat nepaskatījās uz meitenēm, kas gandrīz kailas gulēja viesnīcas baseina malā uz klintīm pie tramplīna, lai gan uz da�ām būtu bijis vērts paskatīties.

��� Tu esi pretdabisks, � D�ina sacīja.

��� Kādēļ pretdabisks?

� Tādēļ, ka nepamet ne aci uz meitenēm.

��� Es metu aci uz tevi. '

��� Tā arī ir labi, � viņa atteica.

Launagu viņi ēda terasē �Pie Fēliksa�, no kurienes pa nocie�tinājuma mūra arku varēja redzēt kuģus Antibas ostā. Kad viņi vēlāk mīlējās, abiem elpa oda pēc ķiplokiem un vīna, bet tas viņus netraucēja.

Viņi devās ekskursijās uz kalnu pilsētiņām, apmeklēja Matisa kapelu un Valorī podnieku darbnīcas un ēda pusdienas uz �Colombe d'Or� terases Senpolā de Vensā, kur viņiem apkārt bez mitas lidinājās balti balo�i. Ar no�ēlu viņi uzzināja, ka baltie padzen no bara visus citas krāsas balo�us. Pat ja balo�i piecie� jaukteni savā vidū, tad to iznīcina pats saimnieks.

Kurp vien viņi gāja vai brauca, D�īna stiepa līdzi fotoapa�rātus un fotografēja Rūdolfu uz visda�ādākā fona � ar mastiem, cietok�ņa mūri, palmām un viļņiem aizmugurē. � Es tevi pataisī�u par tapetēm mūsu Ņujorkas dzīvokļa guļamistabai, � viņa sacīja.

Viņ� vairs nesteidzās tūliņ pēc iznāk�anas no ūdens vilkt mugurā kreklu. D�īna teica, ka viņai patīkot viņa spalvainās krū�tis un pūkas uz pleciem.

Viņi gatavojās aizbraukt uz Itāliju, kad būs apnicis Antibas ragā. Izpletu�i karti, viņi apvilka aplī�us Mentonai, Sanremo, Milānai � jāapskata �Svētais vakarēdiens� �, Rapallo, Santamargeritai, Florencei, kur jāredz Mikeland�elo un Boti�elli darbi, Boloņai, Sjēnai, Asīzei un Romai. Pilsētu nosaukumi �ķita saulē skanam kā zvārgulī�i. D�īna to visu jau bija redzējusi. Citās vasarās. Paies ilgs laiks, līdz viņ� uzzinās visu par D�īnu.

Viņiem neapnika Antibas ragā.

Kādu dienu viņ� uzvarēja tenisa setā. Trīs reizes viņa atsita gremdes, ta�u pēdīgi viņ� uzvarēja. Viņa kļuva neganti nikna. Uz divām minūtēm.

Viņi nosūtīja Koldervudam telegrammu, kurā paziņoja, ka pa�gaidām vēl mājās neatgriezīsies.

Viesnīcā viņi nesarunājās ne ar vienu, izņemot kādu itālie�u kinoaktrisi, kas bija tik skaista, ka ar viņu nevarēja nerunāt. D�īna reiz pavadīja veselu rīta cēlienu, fotografējot itālie�u kino�aktrisi, un nosūtīja attēlus uz Ņujorku �urnālam �Vogue�. Redak�cija ar telegrammu atbildēja, ka attēlu sēriju ievieto�ot �urnāla septembra numurā.

Tomēnes nekas nevarēja neizdoties.

Kaut ari dzīve Antibas ragā viņiem vēl nebija apnikusi, viņi tomēr sēdās ma�īnā un brauca uz dienvidiem, lai sāktu kartē atzīmēto pilsētu apskati. Nevienā vietā viņi nepievīlās.

Viņi sēdēja Portofīno apaļajiem akmeņiem bruģētajā laukumā un ēda �okolādes saldējumu, labāko �okolādes saldējumu pasaulē. Tur viņi noraudzījās, kā sievas pārdod tūristiem skatu kartītes, me�ģīnes un iz�ūtus galdautus, un vēroja ostā pietauvotās jahtas.

Tur stāvēja arī kāda slaida, balta jahta, apmēram piecdesmit pēdu gara, ieturēta tīrās, elegantās, tipiski itāliskās līnijās, un Rūdolfs sacīja: � Ir vērts konstruēt, ja rezultāts iznāk tāds.

��� Vai tev gribētos tādu iegūt? � D�īna jautāja, tīksminā�damās ap �okolādes saldējumu.

��� Kam gan negribētos? � Rūdolfs atteica.

��� Es tev to nopirk�u, � viņa sacīja.

���� Pateicos. Un, kad jau esi sākusi dāvināt, vai tu piedevām nepiemestu arī ferāri limuzīnu, ar ūdeļādiņām izoderētu ka�oku un māju ar �etrdesmit istabām Antibas ragā?

��� Nē, � viņa atteica, mielodamās ar saldējumu, � es domāju nopietni. Ja vien tev nopietni to gribētos.

Rūdolfs vērīgi viņā palūkojās. Viņa bija nopietna un mie�rīga. � Pag, pag, � viņ� sacīja, � tik daudz jau nu �Vogue� tev par fotogrālijām tomēr nemaksā.

��� Es neesmu atkarīga no �Vogue�, � viņa teica. � Esmu drausmīgi bagāta. Māte nomirdama man atstāja nepieklājīgu lērumu akciju un vērtspapīru. Viņas tēvam piederēja viena no lielākajām medikamentu sabiedrībām Savienotajās Valstīs.

��� Kā firmu sauc? � Rūdolfs, aizdomu pilns, apvaicājās.

D�īna minēja sabiedrības nosaukumu.

Rūdolfs klusi iesvilpās un nolika karotīti.

��� Pagaidām, līdz manai divdesmit piektajai dzim�anas die�nai, visu pārvalda tēvs un brālis, � D�īna paskaidroja, � bet ari tagad mani ienākumi vismaz trīskārt pārsniedz tavējos. Ceru, ka neesmu tev sabojājusi garastāvokli visai dienai.

Rūdolfs sāka pilnā balsī smieties. � Jēziņ! � viņ� iesaucās. � Tas tikai ir medusmēnesis!

Jahtu viņa todien viņam nenopirka, bet kompromisam nopirka ostas bodītē ko�i rozā virskreklu.

Kad viņ� vēlāk jautāja, kādēļ viņa neesot agrāk neka par to sacījusi, viņa izvairīgi atbildēja: � Man riebjas runai pai naudu. Mūsu ģimenē mū�am par to vien tikai runā. Kad man bija piecpadsmit gadu, man likās, ka nauda, ja par to nemitīgi doma, aptraipa dvēseli. Kop� piecpadsmit gadu. vecuma es nevienu vasaru neesmu pavadījusi mājās. Un pēc koled�as beig�ana . neesmu izlietojusi nevienu centu no mātes atstātās naudas, lv, ļāvu tēvam un brālim ar to rīkoties. Viņi grib, lai es arī pēc aizbildnības laika izbeig�anās atstāju to viņu lieto�anā, bet nu viņi piedzīvos lielu pārsteigumu. Viņi katrā ziņā grib mani pie��maukt, bet to es nepieļau�u. Viņiem jau nu nepavisam.

��� Bet ko tu gribi ar savu naudu iesākt?

��� Nodo�u tavā ziņā, lai tu to pārvaldi manā labā, � viņa sacīja. � Piedod. Mūsu labā. Dari, kā tev �ķiet vislabāk. Tikai nerunā par to ar mani. Un neizmanto tā, lai mūsu dzīve pār�vērstos slinkā, greznā, bezjēdzīgā eksistē�anā.

��� Pēdējās nedēļās mūsu dzīve ir bijusi visai laiska un grezna eksistē�ana, � Rūdolfs aizrādīja.

��� Mēs tērējam tavu naudu, ko tu ar darbu esi nopelnījis, � D�īna atspēkoja. � Un bez tam � �is ir mūsu medusmēnesis. Tā nav īstā dzīve.

Kad viņi, Romā iebrauku�i, nonāca viesnīcā, Rūdolfu tur gai�dīja telegramma. To bija sūtījis Bredfords Naits, un tā vēstīja: �Tava māte slimnicā punkts ārsts saka ka gals tuvu punkts do�māju ka tev vajadzētu nekavējoties atgriezties.�

Rūdolfs pasniedza telegrammu D�īnai. Viņi vēl atradās ves�tibilā un tikko bija pasniegu�i administratoram savas pases. D�īna klusēdama izlasīja telegrammu un atdeva to Rūdolfam atpakaļ. � Man �ķiet, jānoskaidro, vai �ovakar vēl sasniedzama kāda lidma�īna, � viņa sacīja. Viņiem piebraucot pie viesnīcas, pulkstenis bija gandrīz pieci.

��� Ejam aug�ā, � Rūdolfs noteica. Viņam negribējās ļau�u pilnā Romas viesnīcas vestibilā domāt, kas darāms, ja māte guļ uz mir�anu.

Viņi ar liftu uzbrauca aug�ā un pagaidīja, kamēr kalpotājs, kas viņus pavadīja, atdara aizvirtņus un, atvēris logus, ielai� istabā pievakares saules gaismu un Romas troksni.

��� Novēlu patīkami pavadit laiku, � sacīja kalpotājs un iz�gāja.

Viņi noskatijas, ka �veicari ienes un sakārto viņu baga�u. Kad tie aizgāja, viņi neziņā noraudzījās uz koferiem. Nodomāts bija pavadīt Romā vismaz divas nedēļas.

� Nē, � Rūdolfs ierunājās, � mēs necentīsimies uzzināt, vai �ovakar vēl iet kāda lidma�īna. Neļau�u, lai vecā kundze mani padzen no Romas pirmajā dienā. Mēs lidosim rīt. Viena diena piederēs mums. Gan es viņu vēl sastap�u dzīvu. Neparko pasaulē viņa neļautu sev laupīt prieku nomirt manā klātbūtnē. Izkravā mantas.

Kolīdz viņi atgriezās uz �Elgas Andersenes� klāja, Tomass zināja, ka notiks sadursme ar Falkoneti. Falkoneti bija lielākais kauslis uz kuģa � milzīgs tēvainis ar rokām kā gaļas klu�iem, mazu, runkulim līdzīgu galviņu, sēdējis cietumā par bruņotu lau�pī�anu. Viņ� blēdījās kār�u spēlē, bet tai vienīgajā reizē, kad viens no ma�īntelpas eļļotājiem viņam to pateica acīs, viņ� eļļotāju bez�maz no�ņaudza, pārējiem matro�iem tik tikko izdevās atraut viņa ķetnas no upura rīkles. Ļoti viegli viņ� laida darbā savas draus�mīgās dūres. Viņ� praktizēja katra reisa sākumā izprovocēt kau�tiņu ar �etriem pieciem matro�iem un sadauzīt tos zili melnus, lai nevienam nebūtu �aubu par to, kas ir īstais saimnieks kubrikā. Ja viņ� tur atradās, neviens cits nedrīkstēja pieskarties radioapa�rātam un visi bija spiesti klausīties Falkoneti izraudzīto pro�grammu, vai nu viņiem tā patika vai ne. Komandā bija arī viens nēģeris, uzvārdā Renvejs, un, tiklīdz Falkoneti ienāca kubrikā, nēģeris izslīdēja ārā. � Es ar melno vienā telpā nesēdē�u, � Falkoneti paziņoja jau pirmajā dienā, ieraudzījis nēģeri kubrikā. Renvejs toreiz nekā neteica, bet projām arī negāja.

� Ei, melnais purns, � Falkoneti uzsauca, � tu laikam ne�dzirdēji, ko es teicu! � Viņ� grīļīgi piegāja pie galda, pie kura sēdēja Renvejs, paņēma to aiz padusēm, aizstiepa līdz durvīm un no visa spēka trieca pret starpsienu. Neviens neteica ne vārda un nepakustināja ne pirksta. Uz �ī kuģa katrs sargāja pats savu ādu, lai cits sargā savējo.

Falkoneti bija puskomandai parādā. Teorētiski tie skaitījās aizdevumi, ta�u neviens necerēja savu naudu vēl kādreiz ieraudzīt. Ja kāds liedzās aizdot Falkoneti piecus vai desmit dolārus, ko viņ� prasīja, viņ� tajā brīdī neko neuzsāka, bet dienas divas trīs vēlāk atrada ieganstu kautiņam; tam, kas nebija gribējis aizdot naudu, tika zila acs, salauzts deguns un vajadzēja izspļaut pā�ris zobu.

Falkoneti nebija ne reizes uzsācis ķildu ar Tomasu, lai gan

augumā bija krietni lielāks. Tomass ka�ķi nemeklēja, necentās satikties ar Falkoneti, bija nerunīgs, mierīgs un sevī noslēdzies, un kaut kas Tomasa uzvedībā likās tāds, ka Falkoneti izvēlējās vieglāk pieveicamus upurus.

Ta�u pirmajā vakarā pēc izbrauk�anas no D�enovas Falkoneti, kas pa�laik dalīja kārtis pokera partijai, ieraudzījis Tomasu un Dvaieru kopā ienākam kubrikā, sacīja: � Re, kur mīlas pāris ienāca, � un skaļi no�maukstināja ar lūpām kā skūpstoties. Vīri, kas sēdēja pie galda, sāka smieties, jo nesmieties par Falkoneti jokiem bija bīstami. Dvaiers pietvīka, bet Tomass mierīgi ielēja krūzē kafiju, paņēma �Daily American� Romas izdevumu, kas gu�lēja uz galda, un sāka lasīt.

��� Zini ko, Dvaier, � Falkoneti sacīja, � pieņem mani par savu aģentu. Ceļ� līdz mājām tāls, un pui�iem itin brangi no�derētu tāda maza, glīta pakaļiņa, ko paīsināt vientulīgās stundas. Vai tā nav, pui�i?

Ap galdu sēdo�ie matro�i mazliet samulsu�i nomurmināja piekri�anu.

Tomass lasīja avīzi un nesteigdamies dzēra kafiju. Viņ� zi�nāja, ka Dvaiera lūdzo�ais skatiens meklē viņējo, tomēr pagai�dām, kamēr situācija nebija kļuvusi ļaunāka, vēl negribēja ielaisties strīdā.

��� Kāda tev, Dvaier, jēga to darīt par velti, � Falkoneti turpināja, � ja ar manu palīdzību tu varētu citus aplaimot un tai pa�ā laikā sev sakrāt veselu kapitālu. Es ņem�u tikai desmit procentus, ne vairāk, kā ņem visi Holivudas aģenti. Nu, ko teiksi, Dvaier?

Dvaiers pietraucās kājās un metās bēgt. Pie galda sēdo�ie jūrnieki smējās. Tomass turpināja lasīt avīzi, kaut gan juta, ka rokas trīc. Vajadzēja savaldīties. Ja viņ� piekaus tādu milzu tēvaini kā Falkoneti, kas gadiem ilgi terorizējis veselas kuģu apkalpes, da�s varbūt sāks brīnīties, kas par putnu viņ� īsti ir, kur iemācījies tā cīkstīties, un tad nebūs ilgi, līdz kāds atcerēsies viņa vārdu vai būs kādreiz redzējis viņu ringā. Nevienā ostā netrūka gangsteru un viņu piekritēju, kas to vien tikai gaidīja kā aizsteigties pie kāda no augstākajiem un pavēstīt, ko uzzinā�ju�i.

Lasi sasodīto avīzi un turi muti! � Tomass pats sev pavē�lēja.

��� Hei, mīlniek! � Falkoneti atkal sulīgi no�maukstinaja. � Vai tad tu no tiesas ļausi savam draudziņam aizmigt asarās un vientulībā?

Tomass kārtīgi salocīja avīzi un nolika to uz galda. Lēnām viņ� ar kafijas krūzīti rokā pārgāja pāri visai telpai.

Falkoneti, otrpus galdam sēdēdams, skatījās viņam acīs un ņirdza. Tomass ie�ļāca kafiju Falkoneti ģīmī. Falkoneti nepakustējās. Pie galda iestājās nāves klusums.

��� Ja tu vēl vienreiz �maukstināsi, � Tomass sacīja, � es tev gāzī�u ikreiz, kad mēs uz kuģa satiksimies, no �ī brī�a līdz pa�ai Hobokenai.

Falkoneti piecēlās. � Tu man esi pats īstākais, mīļumiņ, � viņ� sacīja. Un atkal no�maukstināja.

��� Es tevi gaidī�u uz klāja, � Tomass teica. � Un nāc viens pats.

�� Man talcinieku nevajag, � Falkoneti noteica.

Tomass apgriezās un devās tie�i uz pakaļējo klāju. Tur būs pietiekama kustības brīvība. Viņ� negribēja �aurā vietā uzsākt ciņu ar tādu gabarītu pretinieku kā Falkoneti.

Jūra bija rāma, nakts silta, debesis pilnas spo�u zvaig�ņu. Tomass nostenējās. Manas nolādētās dūres, viņ� nodomāja, vien�mēr visu iz�ķir nolādētās dūres.

Falkoneti viņu nebiedēja. Ar tādu resnu vēderu, kas karājas pāri jostai, neviens nav cīnītājs.

Viņ� redzēja durvis atveramies un gaismas strēlē, kas krita no gaiteņa, parādāmies Falkoneti ēnu. Falkoneti iznāca uz klāja. Viņ� bija viens.

Varbūt man palaimēsies, Tomass domāja. Neviens neredzēs, kā es viņu pielauzī�u.

��� Es esmu te, resnais lempi! � Tomass uzsauca. Tomass gribēja, lai Falkoneti mestos viņam strauji virsū, nevis nāktu lēnā uzbrukumā, kad, satvēris drausmīgajās ķetnās, varētu nogāzt viņu no kājām. Skaidrs kā diena, ka Falkoneti necīnīsies pēc in�ternacionālajiem boksa sporta noteikumiem. � Nāc �urp, treknais staņķi, � Tomass vēlreiz uzsauca, � netaisos te nostāvēt visu nakti!

��� Tu pats uzprasījies, D�ordeik, � Falkoneti noteica un, milzīgās rokas dūrēs savilcis, brāzās Tomasam virsū. Tomass pasviedās sānis un, koncentrējis visu spēku labajā rokā, ietrieca to pretiniekam tie�i vēderā. Ar aizslāpu�u krācienu Falkoneti atstreipuļoja nost. Tomass viņam sekoja un vēlreiz iebelza ar dūri vē�derā. Falkoneti nogāzās un, sāpēs sarāvies, palika guļam uz klāja, no rīkles viņam izlauzās gārdziens. Ta�u tas nebija nokauts, acis viņam nikni zibēja, kaut arī viņ� nespēja izteikt ne vārda.

Viss nostrādāts veikli un ātri, Tomass apmierināts nodomāja, pretiniekam nevienas brūces, un, ja tikai tas pats neizpļāpāsies, neviens no komandas nezinās, kas uz klāja noticis. Skaidrs, ka ari Tomass nerunās. Falkoneti mācību dabūjis un sapratīs, ka nav ieinteresēts muti dzesināt.

��� Tā, lempi, � Tomass sacīja, � tagad tu saproti, kā tās lietas sastāv. Tagad tu savu samazgu bedri vairs nevirināsi.

Pēk�ņi Falkoneti sakustējās, un Tomass juta, ka lielais tē�vainis viņu sagrābj aiz potītes un velk lejup. Falkoneti otrā rokā kaut kas iezibējās, un Tomass ieraudzīja nazi. Viņ� paļāvās un ar ceļiem uzkrita Falkoneti uz sejas, sagrāba roku, kas turēja nazi, un pagrieza to. Falkoneti smakdams cīnījās pēc elpas, un roka ar nazi kļuva ļengana. Nu Tomass, ar ceļgaliem piespiedis Fal�koneti delmus pie klāja, pasniedzās pēc na�a un atgrūda to nostāk. Tad viņ� minūtes divas ar dūrēm apstrādāja Falkoneti ģīmi.

Pēdīgi viņ� piecēlās. Falkoneti nekustīgi gulēja uz klāja, un zvaig�ņu gaismā ap viņa galvu uz dēļiem pletās tum�a asiņu palts. Tomass pacēla nazi un pārsvieda to pār bortu.

Vēlreiz uzmetis skatienu Falkoneti, viņ� aizgāja. Viņ� smagi elpoja, ta�u ne aiz piepūles. Tas bija uzvaras prieks. Velns pa�rāvis, viņ� nodomāja, man tas patika. Mū�u es, prātā sajucis, beig�u nabagmājā, boksēdamies ar sanitāriem.

Viņ� iegāja kubrikā. Pokera spēle bija pārtraukta, bet ktibrikā sanācis diezgan daudz ļau�u, jo pokeristi, kas bija noska�tīju�ies Tomasa un Falkoneti sadursmē, bija aizgāju�i to pa�stāstīt pārējiem un nu visi sapulcēju�ies kubrikā, lai izbaudītu akcijas rezultātu. Telpā dūca satrauktas sarunas, bet, kad tur iegāja Tomass, jau nomierinājies un normāli elpodams, visi ap�klusa.

Tomass piegāja pie kafijkannas un piepildīja krūzīti.

��� Puskrūzes izgāzu nelietā, � viņ� paskaidroja vīriem kub�rikā.

Tad apsēdās, atlocīja avīzi un no jauna sāka lasīt.

Ar nopelnīto algu kabatā un miru�ā norvēģu jūrnieka maisu pār plecu viņ� gāja lejup pa trapu. Dvaiers viņam sekoja. Ne�viens nebija no viņiem atvadījies. Kop� Falkoneti kādā vētrainā naktī bija pārlēcis pār bortu, neviens ar Tomasu vairs nerunāja. Lai viņi vācas pie velna! Falkoneti pats bija vainīgs. Kad seja sadzija, viņ� turējās no Tomasa pa gabalu, bet sāka apcelt Dvaieru, kad Tomasa nebija tuvumā. Dvaiers teica, ka Falko�neti �maukstinot lūpas, kolīdz viņu ieraugot, un tad vienu va�karu, nākdams no sardzes dienesta, Tomass izdzirda Dvaiera kajītē brēcienus. Durvis nebija aizslēgtas, un, kad Tomass iegāja, Dvaiers gulēja uz grīdas un Falkoneti vilka viņam nost bikses. Tomass iebelza Falkoneti pa degunu un, kad tas gāja ārā, iespēra vēl ar kāju pa dibenu. � Es tevi brīdināju, � viņ�

sacīja, � lai nemaisies pa kājām. Un tagad tu no manis norau�sies ikreiz, kad es tevi uz �i kuģa sastap�u.

��� Jēziņ, Tomij, � Dvaiers asaru pilnām acīm sacīja, stī�vēdams kājās bikses, � es nemū�am neaizmirsī�u, ka tu mani izglābi. Tūksto� gados neaizmirsī�u, Tomij.

��� Beidz gaudot, � Tomass noteica, � viņ� tevi vairs neap�grūtinās.

Falkoneti vairs neapgrūtināja nevienu. Viņ� darīja visu iespējamo, lai izvairītos no Tomasa, tomēr vismaz reizi dienā viņiem iznāca satikties; Tomass tad sacīja: � Nāc �urp, lempil � un Falkoneti, ģīmim nervozi raustoties, kājas �ļūku vilkdams, pa�klausīja, un Tomass viņam ietrieca dūri vēderā. Tomass centās to darīt, kad apkārt bija citi matro�i, bet uzmanīja, lai tuvumā negadītos kāds virsnieks. Viņam vairs nebija ko slēpt: kad vīri redzēja, ko viņ� tonakt uz klāja bija izdarījis ar Falkoneti fizionomiju, viņi sāka nojaust patiesību. Viens no matro�iem, uzvārdā Spinelli, Tomasam uzbilda: � Kop� pirmās dienas lauzu galvu, kur būtu tevi agrāk redzējis.

��� Tu nekad agrāk neesi mani redzējis, � Tomass atteica, bet saprata, ka runā velti.

��� Stāsti vien, � Spinelli sacīja, � pirms gadiem pieciem vai se�iem es redzēju, kā tu Kvīnsā nokautēji vienu melno.

��� Savu mū�u neesmu bijis Kvīnsā, � Tomass noliedza.

��� Lai jau paliek tava taisnība, � Spinelli padodamies pa�plēta rokas, � nav mana darī�ana.

Tomass zināja � Spinelli izstāstīs visiem, ka viņ� ir profe�sionāls bokseris un ka visas ziņas par viņu var atrast sporta �urnālā �Ring Magazine�, bet, kamēr viņi atradās jūrā, iegūto informāciju neviens nevarēja izmantot. Pēc izkāp�anas krastā vi�ņam būs jābūt piesardzīgam. Pagaidām viņ� uzjautrinājās, spī�dzinādams Falkoneti. Dīvainākais bija tas, ka komandas pui�i, kurus Falkoneti bija terorizējis un kurus komanda tagad nici�nāja, Tomasu viņa izdarību dēļ sāka ienist. Viņi jutās pa�i savās acis pazemoti, ka bija pakļāvu�ies tipam, kuru puisis, kas augumā mazāks par da�u labu no viņiem un kas divu reisu laikā ne rei�zes nevienu nebija uzrunājis, bija saliecis ragā desmit minūtēs.

Falkoneti centās neiet kubrikā, ja zināja, ka tur uzturas To�mass. Vienu reizi, kad viņ� nepaguva izlavīties ārā, Tomass viņam neiesita, bet sacija: � Paliec tepat, lempi. Atvedī�u tev kādu biedros.

Viņ� aizgāja pa gaiteni līdz Renveja kajītei. Nēģeris viens pats sēdēja uz savas lāviņas. � Renvej, � Tomass sacija, � nāc man lidzi.

Renvejs izbijies sekoja viņam uz kubriku. Ieraudzījis tur sē��am Falkoneti, viņ� gribēja griezties atpakaļ, bet Tomass iestūma viņu kubrikā. � Pasēdēsim kā d�entlmeņi, � Tomass sacīja, � pasēdēsim te blakus �im kungam un paklausīsimies mūziku. � Spēlēja radio.

Tomass apsēdās Falkoneti vienā pusē, Renvejs otrā. Falkoneti nepakustējās. Viņ� sēdēja, acis nodūris, lielās rokas uz galda.

Kad Tomass ierunājās: � Okei, �im vakaram pietiks. Tu vari iet, lempi, � Falkoneti piecēlās, nepaskatījās ne uz vienu no vī�riem, kas viņu vēroja, izgāja uz klāja un pārmetās pār bortu. Otrais virsnieks, kas tai brīdī atradās uz klāja, bija viņu ierau�dzījis, bet bijis pārāk tālu, lai aizturētu. Kuģi tūliņ apgrieza, skata pēc slīcēju mazliet pameklēja, bet jūra bija bangaina, nakts tum�a, cerību nekādu.

Kapteinis visus izpra�ņāja, bet neviens no komandas neteica ne Vārda. Savā ziņojumā kuģa īpa�niekam kapteinis ierakstīja: pa�nāvība, cēloņi nav zināmi.

Turpat pie muliņa Tomass un Dvaiers iesēdās taksometrā, un Tomass uzdeva �oferim adresi: Brodvejas un Deviņdesmit ses�tās ielas stūri. Viņ� nosauca pirmo adresi, kas ie�āvās prātā, bet, kad viņi jau tuvojās tunelim, atskārta, ka Brodvejas un De�viņdesmit sestās ielas tuvumā viņ� bija dzīvojis kopā ar Terēzi un zēnu. Viņ� nejuta ne mazākās vajadzības vēlreiz mū�ā sa�stapt Terēzi, bet ilgas pēc dēla viņam glu�i neapzināti, uz labu laimi bija liku�as nosaukt vietu, kas atradās tik tuvu kādrei�zējām mājām.

Braucot pa Brodveju, Tomass atcerējās, ka Dvaiers gribēja apmesties Kristīgo jaunekļu apvienības kopmītnē Se�desmit ot�rajā ielā un tur gaidīt vēstis no Tomasa. Par �Egeja� viesnīcu Tomass Dvaieram nebija bildis ne vārda.

�oferis apturēja ma�īnu Se�desmit otrajā ielā, un Tomass sacīja Dvaieram: � Okei, kāp nu ārā.

�� Tu ta�u drīzumā man padosi ziņu, Tomij, vai ne? � Dvai�ers, ārā kāpdams, bailīgi vaicāja.

�� Tad jau redzēs. � Tomass aizcirta ma�inas durtiņas. Dvaiera pateicība viņu apgrūtināja.

Kad viņi sasniedza Deviņdesmit sesto ielu, Tomass palūdza, lai �oferis brītiņu pagaida. Viņ� izkāpa, palūkojās visapkārt un redzēja, ka uz ielas rotaļājas bērni, bet Vezlija viņu vidū nav. Iekāpis atpakaļ ma�īnā, viņ� lika �oferim braukt uz Deviņdesmit sestās ielas un Parka avēnijas stūri.

Tur viņ� izkāpa, pārliecinājās, ka ma�īna tie�ām aizbrauc, tad pasauca citu taksometru un teica �oferim: � Uz Astoņpa�dsmitās ielas un Ceturtās avēnijas stūri. � Kad ma�īna pieturēja, viņ� izkāpa un pagājās vienu kvartālu uz rietumiem, pie krusto�juma apgriezās, gaja atpakaļ un iegāja �Egeja� viesnīcā.

Papiņ� sēdēja pie administratora galda, neteica ne vārda, tikai pasniedza Tomasam atslēgu. Vestibilā, kas īstenībā bija pa�aurs gaitenis ar ni�u rakstāmgaldam, zem podā iedēstītas palmas � telpas vienīgā rotājuma � strīdēdamies sēdēja trīs jūrnieki. Mat�ro�i sarunājās valodā, ko Tomass nesaprata. Tomass negaidīja, līdz tic pievērsīs viņam uzmanību. A�i viņ� pamanījās tiem ga�rām un uzkāpa divus stāvus līdz istabai, kuras numuru izlasīja uz atslēgas birkas. Viņ� iegāja istabā, nometa jūrasmaisu uz grīdas, apgūlās ar sinepju krāsas pārklāju apsegtajā gultā, un noraudzījās griestu apmetuma plaisās. Viņam ieejot istabā, saules aizsegi bija nolaisti, un viņ� nepapūlējās tos uzvilkt.

Pēc desmit minūtēm pie durvīm klauvēja. Papiņa klauvējiens. Tomass piecēlās no gultas un viņu ielaida.

��� Vai esat ko dzirdējis? � Tomass jautāja.

Papiņ� paraustīja plecus. Viņa acu izteiksme nebija nosakāma, jo viņ� augu dienu un nakti valkāja tum�as brilles.

��� Kādam ir zināms, ka tu esi �eit, � viņ� sacīja, � vai vis�maz uzturies �eit, kad iebrauc Ņujorkā.

Viņ� ielenkts. Rīkle acumirklī izkalta sausa. � Par ko jūs runājat, Papiņ? � viņ� jautāja.

��� Pirms, dienām septiņām vai astoņām te viens bija, � Pa�piņ� sacīja, � gribēja zināt, vai tu esi te pieteikts.

��� Un ko jūs sacījāt?

��� Teicu, ka nekad neesmu nekā par tevi dzirdējis.

��� Un ko viņ�?

'� Sacīja, zinot, ka tu �eit apmeties. Sacīja, ka esot tavs brālis.

��� Kā viņ� izskatījās?

��� Garāks par tevi, slaids, nesver vairāk par simt piecdesmit simt se�desmit mārciņām, melni, īsi apgriezti mati, zaļganas acis, tum�a ādas krāsa, iededzis, labs uzvalks, koled�as valoda, manikirēti nagi�

��� Sūdabrālis, tas pats jau ir, � Tomass sacīja. � Māte būs iedevusi viņam adresi. Laime, ka viņa nav par to izpļāpājusies visai pilsētai. Ko tad brālis gribēja?

��� Gribēja ar tevi parunāt. Es teicu, ja uzradīsies cilvēks ar tādu uzvārdu, pado�u viņam ziņu. Viņ� atstāja savu telefona numuru. Kaut kādā pilsētelē, ko sauc par Vitbiju.

��� Jā, tas ir viņ�. Kad bū�u daudzmaz iekārtojies, piezvanī�u, Man tagad citas domas prātā. No viņa man vēl nekad labas vēstis nav gadījies dzirdēt. Bet jums gan, Papiņ, es gribētu da��as lietas palūgt.

Papiņ� pamāja. Par tām cenām, kādas prasīja, viņ� alla� bija gatavs pakalpot.

��� Pirmkārt, dabū man pudeli, � Tomass sacīja, � otrkārt, dabū man pistoliTre�kārt, sazinies ar Sulciju un uzzini, vai vētra vēl trako. Un vai viņ� domā, ka es varētu noriskēt satik��anos ar savu puiku. Ceturtkārt, sadabū man dāmu. Visu tie�i �ādā secībā.

��� Simt dolāru, � Papiņ� noteica.

Tomass atvēra kabatas portfelīti un pasniedza Papiņam di�vus piecdesmitniekus. Tad atdeva arī portfelīti: � Ielieciet to seifā. � Viņ� negribēja glabāt pilnu kabatu ar naudu, kad pats būs piedzēries, bet istabā sve�s sievi�ķis, kas iz�amdīs viņa drēbes.

Papiņ� paņēma portfelīti un izgāja. Viņ� nemēdza runāt vairāk, nekā tie�i nepiecie�ams. Un prātīgi darīja nerunādams. Pirkstos viņam bija divi gredzeni ar briljantu, bet kājās krokodila ādas kurpes. Tomass aizslēdza durvis un piecēlās no gultas tikai tad, kad atgriezās Papiņ�, atnesdams pudeli burbona, trīs bund�as alus, �ķīvi ar �ķiņķa maizēm un britu armijas revolveri ar noskrāpētu numuru. � Man tas trāpījās tepat mājās, � sacīja Papiņ�, pasniegdams Tomasam revolveri. Viņam laikam mājās bija daudz da�ādu lietu. � Tikai ne�audies �eit, tas ir viss.

��� Es ne�audī�os �eit. � Tomass atkorķēja burbona pudeli un piedāvāja Papiņam. Papiņ� papurināja galvu. � Es nedzeru. Man jutīgs kuņģis.

��� Man ari, � Tomass noteica un ievilka no pudeles pamatīgu malku.

��� Redzu, � Papiņ� sacīja, iedams ārā.

Ko Papiņ� zina? Un ko vispār kāds zina?

Burbons nelīdzēja, kaut gan viņ� cilāja pudeli itin bie�i. Viņ� atcerējās vīrus, kas, naidā klusēdami, stāvēja pie reliņa, kad viņ� ar Dvaieru gāja lejā pa trapu. Varbūt viņi nebija vainojami. Pār�mācīt balamutīgu biju�o kriminālnoziedznieku bija viens. Ta�u piegriezt skrūves tik cie�i, ka viņ� izdara pa�nāvību, � pavisam kas cits. Radījumam, kas sevi uzskata par cilvēku, Tomass prātoja, laikam jāzina, kur apstāties, lai pasaulē paliktu vieta arī otram cilvēkam. Falkoneti, protams, bija cūka un pelnījis mācību, bet mācībai vajadzēja beigties kaut kur citur, nevis Atlantijas okeānā.

Viņ� iedzēra vēl malku, lai tas palīdzētu aizmirst, kāda iz�teiksme bija Falkoneti sejā, kad viņ� sacīja: �Nu tu vari iet, lempi,� � un Falkoneti piecēlās un gāja ārā no kubrika, un visi pārējie noskatījās tam pakaļ.

Viskijs nelīdzēja.

Viņ� bija juties sarūgtināts, kad Rūdolfs puikas gados viņu reiz nosauca par me�a zvēru, bet vai viņ� drīkstētu dusmoties, ja viņu �odien kāds tā nosauktu? Tomēr viņ^ ticēja: ja viņu liktu mierā, viņ� arī visus liktu mierā. Viņ� tik ļoti ilgojās pēc miera. Viņ� bija izjutis, ka jūra beidzot viņu atpestījusi no negantās varmācības; nākotne, ko viņ� iecerējis sev un Dvaieram, bija ne�vainojama, rimta dzīve uz rāmas jūras, kopā ar rāmiem cilvē�kiem. Un te nu viņ� bija � ar cilvēka dzīvību uz sirdsapziņas, ar ieroci kabatā nobēdzies netīrā viesnīcas numurā, trimdinieks pats savā zemē. Dieviņ, kaut jel varētu izraudāties!

Pudele bija pustuk�īta, kad Papiņ� atkal pieklauvēja pie durvīm.

��� Es runāju ar Sulciju, � Papiņ� sacīja. � Vētra vēl trako. Tev, cik vien drīz iespējams, jābrauc atkal jūrā.

��� Skaidrs, � Tomass, pudeli rokā turēdams, sērīgi pamāja. Vētra vēl trako. Vētra trakojusi visu viņa mū�u. Laikam jau pa�saulē vajadzīgi arī tādi cilvēki. Kaut vai da�ādības dēļ. � Vai Sulcijs man atļauj slepus paskatīties uz puiku?

��� Viņ� ieteica to nedarit, � Papiņ� sacīja. � Pirms nā�kamā brauciena vēl ne.

��� Ieteica nedarit. Lāga vecais Sulcijs. Nav jau viņa puika. Vai vēl kaut kas dzirdams par mani?

��� Tikko ievācās viens puisis no �Elgas Andersenes�, � Pa�piņ� teica, � viņ� lejā vestibilā stāstīja, ka tu esot nogalinājis kādu tipu Falkoneti.

��� Ja viņi kādam grib ieriebt, � Tomass sacīja, � tad laiku velti ne�ķie�.

��� Viņ� zina, ka tu esi bijis profesionāls bokseris. Dzīvo labāk nost tepat pa istabu, kamēr sameklē�u tev robu.

��� Es nekur netaisos iet, � Tomass atteica. � Kur ir dāma, ko lūdzu?

��� Pēc stundas būs klāt, � Papiņ� atbildēja. � Teicu viņai, ka tevi sauc par Bernāru. Viņa nekā nejautās.

��� Kālab Bernārs? � Tomass aizkaitināts noprasīja.

� Man reiz bija draugs ar tadu vardu. � Papiņ� savās krokodila ādas kurpēs viegliem soļiem izgāja no istabas, Bernārs, Tomass nodomāja, ir gan vārds!

No istabas viņ� netika izgājis visu nedēļu. Papiņ� viņam pa to laiku uznesa se�as pudeles viskija. Sievi�ķus viņ� neprasija. Staigules viņu vairs nespēja iepriecināt. Viņ� sāka audzēt ūsas. Kā par ķibeli, tās diga sarkanas. Pie gai�ajiem matiem rudās ūsas daudz vairāk izskatījās pēc maskējuma, nekā būtu izskatī�ju�ās pielīmētas liekās ūsas. Vingrinādamies viņ� pielādēja un izlādēja revolveri. Centās nedomāt par Falkoneti sejas izteiksmi. Augu dienu viņ� kā cietumnieks soļiem mēroja istabu. Dvaiers bija viņam aizdevis vienu no savām navigācijas grāmatām, un viņ� piespiedās pāris stundu dienā pamācīties. Viņ� bija pārlieci�nāts, ka varētu kartē iezīmēt jūrasceļu no Bostonas līdz Johanesburgai. Bet neuzdro�inājās pat nokāpt lejā nopirkt avīzi. Pats viņ� klāja gultu un piekopa istabu, lai istabenei nebūtu tur jā�iegrie�as. Papiņam viņ� maksāja desmit dolāru dienā, kur bija ieskaitīts viss, izņemot, protams, alkoholu, un nauda strauji kusa. Viņ� dusmojās un brēca uz Papiņu par to, ka negādā viņam vietu uz kuģa. Papiņ� tikai paraustīja plecus, aizbildinājās ar grūtiem laikiem un ieteica paciesties. Papiņ� nāca un gāja, kā da�dien brīvs cilvēks. Viņam bija viegli paciesties.

Trijos pēcpusdienā Tomass izdzirdēja Papiņa klauvējienu. Tas bija pavisam ērmots laiks. Parasti viņ� ieradās tikai trīs�reiz dienā, kad nesa ēdienu.

Tomass atslēdza durvis. Papiņ� vieglām kājām ienāca istabā, sejā aiz tum�ajām brillēm nebija nekādas izteiksmes.

�� Vai esat man kaut ko atradis? � Tomass jautāja.

�� Pirms da�ām minūtēm lejā bija tavs brālis, � Papiņ� sacīja.

��� Ko jūs viņam teicāt?

�� Teicu, ka es varbūt zinu, kur varētu tevi atrast. Pēc pus�stundas viņ� atgriezīsies. Gribi ar viņu satikties?

Tomass mirkli padomāja. � Kālab ne, � viņ� sacīja, � ja varu to memmesdēliņu aplaimot?

Papiņ� pamāja. � Kad atnāks, vedī�u aug�ā, � viņ� noteica.

Tomass atkal aizslēdza durvis. Viņ� paberzēja ūsu rugājus un nolēma noskūties. Tad ielūkojās mazās, pieļēpotas vannas istabas saplaisāju�ajā spogulīti. Ūsas izskatījās smieklīgi. Acis asinīm pieplūdu�as. Viņ� ieziepējās un noskuvās. Vajadzētu apgriezt matus. Galvvidus viņam metās kails, bet tam visapkārt mati izaugu�i gari, pinkojās pāri ausim un pakausī dūrās pret krekla apkaklīti. Papiņ� visādā ziņā bija izpalīdzīgs vīrs, ta�u ma�tus apgriezt laikam neprata.

Pusstunda vilkās gau�ām gara.

Klauvētājs pie durvīm nebija Papiņ�. � Kas tur? �� Tomass �ukstēja. Viņ� nejutās dro�s par savas balss skaņu, jo veselu nedēļu nebija runājis ne ar vienu citu kā tikai ar Papiņu. Un ar Papiņu nekādas garās runas neiznāca.

��� Es, Rūdijs.

Tomass atslēdza durvis. Rūdolfs ienāca, uri Tomass vispirms aizslēdza durvis un tikai pēc tam sarokojās ar brāli. Tomass viņu neaicināja apsēsties. Rūdolfam nevajadzēja apcirpt matus, un galvvidus viņam nemetās kails, viņ� bija ģērbies labi izgludinātā linaudekla uzvalkā, jo laiks apmeties silts. Rēķins par veļas maz�gā�anu viņam dro�i vien veselu jardu gar�, Tomass nodomāja.

Rūdolfs nedro�i pasmaidīja. � Tas vīrs tur, lejā, attiecībā pret tevi izturas ļoti noslēpumaini, � viņ� sacīja.

�� Viņ� zina, ko dara.

��� Biju te pirms nedēļām divām.

��� Zinu, � Tomass sacīja.

��� Tu nepiezvanīji.

��� Nē.

Rūdolfs pārlaida istabai ziņkārīgu skatienu. Viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņ� lāgā nespētu ticēt tam, ko redx. � Liekas, tu no kāda slēpies, � viņ� sacīja.

��� Bez komentāriem, � Tomass atteica, � kā mēdz rakstīt presē.

�� Vai varu tev palīdzēt?

��� Nē. � Ko lai viņ� brālim sacītu? Ej sameklē vienu cilvēku, vārdā Falkoneti, garuma grādi 26.24, platuma grādi 38.31, dzi�ļums desmittuksto� pēdu? Vai � aizej un pasaki Lasvegasā vie�nam gangsterim, kas ma�īnā glabā �auteni ar nozāģētu stobru, ka man �ēl, ka esmu piekāvis Gariju Kveilu un vairāk tā neda�rī�u?

��� Priecājos tevi redzēt, Tom, � Rūdolfs sacīja, � kaut gan �is nav nekāds iepriecino�ais apciemojums.

�� Varu iedomāties.

�� Mamma ir uz mir�anu, � Rūdolfs sacīja, � viņa grib tevi redzēt.

��� Kur viņa ir?

��� Vitbijas slimnīcā. Es pa�reiz braucu turp, un ja tu.,.

� Ko nozīmē � uz mir�anu? Viņa mirs �odien vai nākamne�dēļ, vai pēc pāris gadiem?

��� Var nomirt jebkuru bridi, � Rūdolfs sacīja, � viņai jau biju�as divas triekas lēkmes.

��� Jēziņ! � Tomasam nekad nebija ienācis prātā, ka māte va�rētu nomirt. Viņam pat jūrasmaisā glabājās Kannās nopirkta �alle mātei. Uz �alles bija senlaicīga Vidusjūras karte trijās krā�sās. Cilvēki, kuriem ved dāvanas, ta�u nemirst.

��� Zinu, ka tu lāgiem esi viņu apciemojis, � Rūdolfs sacīja, � un ka esi rakstījis viņai vēstules. Pēdējā laikā viņa bija kļu�vusi ļoti dievticīga un grib pirms nāves salīgt mieru ar visiem. Viņa taujāja arī pēc Grētiņas.

��� Ar mani viņai mieru līgt nevajag, � Tomass teica, � es uz mūsu veco kundzi ļaunu prātu neturu. Viņa nebija vainīga. Esmu viņai sagādājis daudz rai�u. Un dzīvot ar mūsu briesmoni tēvu�

�� Nu, � Rūdolfs noprasīja, � gribi braukt līdzi? Man lejā stāv ma�īna.

Tomass pamāja.

��� Saliec �o to somā, � Rūdolfs sacīja, � neviens nevar pa�teikt, cik ilgi�

���� Atvēli man desmit minūtes, � Tomass palūdza, � un ne�gaidi ārā pie durvīm. Pabraukā. Pēc desmit minūtēm brauc pa Ceturto avēniju uz ziemeļiem. Ie�u pa ielu gar ietves malu. Ja mani neredzi, pabrauc atpakaļ divus kvartālus un tad vēlreiz pa Ceturto avēniju. Skaties, lai labās puses durtiņas nebūtu ciet. Brauc lēnām. Kāda ma�īna tev ir?

��� 1960. gada �evrolets. Zaļ�.

Tomass atslēdza durvis. � Nerunā pa ceļam ne ar vienu.

Aizslēdzis durvis, viņ� savāca skū�anās piederumus. Kofera viņam nebija, tādēļ divus virskreklus, mazliet veļas, da�us zeķu pārus un zīdpapīrā ietīto �alli viņ� sabāza maisiņā, kurā Papiņ� viņam bija uznesis pēdējo burbona pudeli. Viņ� iedzēra malku, lai nomierinātu nervus. Tad nolēma, ka viskijs pa ceļam varētu noderēt, un iebāza pustuk�o pudeli otrā maisiņā.

Viņ� aizsēja kaklasaiti un uzvilka Marseļā nopirkto tum�i zilo uzvalku. Ja kādam māte guļ nāves cisās, tad vajag �im ga�dījumam piemēroti apģērbties. No kumodes atvilktnes viņ� iz�ņēma revolveri, pārbaudīja dro�inātāju, iestiprināja ieroci jostā zem �aketes un atslēdza durvis. Palūkojās pa durvju spraugu. Gaitenī neviena nebija. Viņ� izgāja ārā, aizslēdza durvis un iebāza atslēgu kabatā.

Papiņ� sēdēja pie administratora galda, bet neteica ne vārda, noskatīdamies, kā Tomass aiziet ar skū�anās piederumu futrāli padusē un abiem papīra maisiņiem kreisajā rokā. Izgājis no viesnīcas spo�ajā saulē, Tomass samiedza acis. Viņ� sāka soļot uz Ceturtās avēnijas pusi straujā gaitā, bet ne tik ātri, lai iz�skatītos, ka viņ� bēg.

Viņ� bija pa avēniju nogājis tikai pusotra kvartāla, kad līdzās piebrauca �evrolets. Vēlreiz palūkojies visapkārt, viņ� ielēca ma��īnā.

Kad viņi tika ārā no pilsētas, Tomasam brauciens sāka pa�tikt. Pūta svaigs vējiņ�, visa apkārtne zaļoja. Māte gulēja uz mir�anu, un viņ� par to bēdājās, bet viņa ķermenis par to nezināja nenieka, ķermenim patika vēsums un kustība, un izkļū�ana no cietuma, un svaigais lauku gaiss. Viņ� izvilka no maisiņa pudeli un piedāvāja Rūdolfam, bet Rūdolfs papurināja galvu. Viņi daudz nerunāja. Rūdolfs pastāstīja, ka Grētiņa apprecējusies otr�reiz un ka viņas vīrs nesen nosities. Viņ� pateica Tomasam arī, ka pats pirms neilga laika apprecējies. D�ordeiki gan nekad nepieņernsies prātā, Tomass nodomāja.

Rūdolfs brauca ātri, pievērsdams visu uzmanību ceļam. To�mass brīdi pa brīdim iedzēra malku no pudeles, ne tik daudz, lai sāktu reibt, vienīgi tik daudz, lai justos labi.

Viņi brauca ar septiņdesmit jūd�u ātrumu stundā, kad aiz muguras izdzirda sirēnu. � Velns parāvis! � Rūdolfs noteica, piebraukdams ceļmalā.

Pienāca policists un sveicināja: � Labdien, ser! � Rūdolfs piederēja pie cilvēkiem, kuriem policisti saka: �Labdien, ser.� � Jūsu vadītāja tiesības, lūdzu, � policists turpināja, ta�u ap�liecībā paskatījās vienīgi tad, kad bija pievērsis uzmanīgu ska�tienu pudelei, kas atradās uz priek�ējā sēdekļa starp Rūdolfu un Tomasu. � Jūs braucāt ar septiņdesmit jūd�u ātrumu stundā, kur jābrauc ar piecdesmit, � viņ� sacīja, ar saltu skatienu vē�rodams Tomasa vēja ārdēto seju, lauzto degunu un zilo Marseļas uzvalku.

��� Diem�ēl jums taisnība, � Rūdolfs sacīja.

�� Jūs, pui�i, esat dzēru�i, � policists aizrādīja.

��� Neesmu dzēris ne piliena, � Rūdolfs sacīja, � un pie stū�res sē�u es.

�� Kas viņ� ir? � policists pastiepa uz Tomasa pusi roku, kurā turēja Rūdolfa vadītāja tiesības.

�� Mans brālis, � Rūdolfs atbildēja.

�� Vai jums ir klāt personas apliecība? � Runājot ar Tomasu, policista balss skanēja skadri un aizdomīgi.

Tomass iebāza roku kabatā un izvilka pasi. Policists to at��ķīra ar tādu �estu, it kā tā būtu pielādēta. � Kādēļ nēsājat līdzi pasi?

��� Esmu jūrnieks.

Policists atdeva Rūdolfam tiesības, bet Tomasa pasi iebāza kabatā. � To es paturē�u. Un to pievāk�u, � viņ� norādīja uz pudeli, un Rūdolfs viņam to pasniedza. � Un tagad grieziet ap�kārt un brauciet man līdzi.

��� Kādēļ jūs negribat iedot man talonu par ātruma pārsnieg��anu un atļaut turpināt ceļu? Mums tie�ām �

��� Es sacīju: grieziet apkārt un sekojiet man, � policists atkārtoja. Viņ� aizgāja pie savas ma�īnas, kur otrs policists sēdēja pie stūres. Līdz policijas postenim viņiem vajadzēja no�braukt vairāk par desmit jūdzēm pa to pa�u ceļu atpakaļ. Toma�sam izdevās paslepeni, Rūdolfam nemanot, izvilkt zem jostas paslēpto revolveri un pabāzt to zem sēdekļa. Ja viņi pārmeklēs ma�īnu, tad pusgads vai pat gads uz galvo�anu. Slēpts ierocis. Bez atļaujas. Policists, kas viņus bija aizturējis, paskaidroja ser�antam, ka viņi pārsniegu�i atļauto ātrumu un izdarīju�i vēl otru pārkāpumu, turēdami iesāktu, atkorķētu alkoholiska dzēriena pudeli brauco�ā satiksmes līdzeklī, un ka viņ� pieprasa izdarīt reibuma pakāpes pārbaudi. Rūdolfa āriene acīmredzot ietekmēja ser�antu, un tas atvainojās par starpgadījumu, tomēr apostīja viņu elpu, izdarīja elpas pārbaudi un noņēma Tomasa urīna pa�raugu pudelē.

Kad viņi bez viskija, bet ar soda talonu par atļautā ātruma pārsnieg�anu izgāja no policijas posteņa ēkas, bija jau satumsis. Ser�ants paziņoja, ka neviens no viņiem nav iereibis, bet Tomass redzēja, ka policists, kas viņus bija aizturējis, ilgi un aizdomīgi skatījās viņa pasē, pirms atdeva to atpakaļ. Toma�sam tas ļoti nepatika, jo daudzi policisti sadarbojās ar gangste�riem, ta�u līdzēt viņ� nekā nespēja.

��� Tev nevajadzēja ņemt mani savā ma�īnā, � Tomass sa�cīja, kad viņi brauca tālāk, � mani jau apcietina par to vien, ka es elpoju.

��� Nieki, � Rūdolfs īsi atteica un uzmina uz gāzes pedāļa.

Tomass pabāza roku zem sēdekļa. Revolveris atradās turpat.

Ma�īna nebija pārmeklēta. Varbūt viss sāk vērsties uz labu.

Slimnīcā viņi nokļuva mazliet pēc deviņiem, bet medicīnas māsa pie ieejas apturēja Rūdolfu un brītiņu ar viņu sa�ukstējās. Rūdolfs sve�ādā balsī noteica: � Paldies, � tad aizgāja atpakaļ pie Tomasa un sacīja: � Mamma pirms stundas nomirusi.

�� Viņas pēdējie vārdi bija, � sacīja Grētiņa, � �Savam tē�vam, lai viņ� būtu kur būdams, pasakiet, ka esmu viņam piede�vusi.� Pēc tam viņa zaudēja samaņu un vairs to neatguva.

��� Sai punktā viņa bija jukusi, � Tomass teica, � man viņa lūdza palūkoties, vai nesastap�u tēvu Eiropā.

Bija vēla nakts, un viņi visi trīs sēdēja dzīvojamā istabā tai pa�ā mājā, kur Rūdolfs pēdējos gados bija dzīvojis kopā ar māti. Bilijs aug�stāvā gulēja, un Marta virtuvē apraudāja sievieti, kas diendienā bija viņas pretiniece un spīdzinātāja. Bilijs pats bija lūdzis māti, lai viņam atļauj braukt līdzi un pēdējo reizi redzēt vecmāmuļu, un Grētiņa tad nosprieda, ka arī nāve ietilpst bērna audzinā�anas sistēmā, un paņēma viņu līdzi. Pirms māti pēdējo reizi ievietoja skābekļa kamerā, viņa paguva piedot arī Grētiņai.

Rūdolfs jau bija nokārtojis bēru ceremoniju. Bija sarunājis pāteru Makdonelu un piekritis visiem kumēdiņiem, kā pats iztei�cās D�īnai, kad piezvanīja tai uz Ņujorku. Piemiņas runai, misei un visam pārējam. Bet nepiekrita aizvērt mājā visus logus un no�laist �alūzijas. Mātes bēru kultu viņ� pieļāva tikai līdz zināmai robe�ai. D�īna drūmi piedāvājās atbraukt, ja viņ� to vēlētos, bet viņ� atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs.

Romā saņemtā telegramma bija atstājusi uz D�īnu satrieco�u iespaidu. � Ģimene, � viņa sacīja, � mū�am kāda sasodīta ģimene! � Tovakar viņa daudz dzēra un dzēra vēl atceļā lid�ma�īnā. Ja Rūdolfs nebūtu viņu pieturējis, viņa būtu pakritusi uz trapa pakāpieniem. Ņujorkā viņ� D�īnu atstāja gultā; viņa izska�tījās pavisam sīka un novārgusi. Tagad, sē�ot ar brāli un māsu klusajā mājā, kur bija dzīvojis kopā ar nelaiķi, Rūdolfs jutās at�vieglots, ka sieva nebija pie viņa.

��� Un pēc visiem �iem gadiem, � ierunājās Tomass, � kad tava māte mirst, tev, kādam policistam par patik�anu, jā�urā pudelē. � Tomass vienīgais no visiem trim dzēra, bet nebija ap�skurbis.

Slimnīcā Grētiņa bija viņu apskāvusi un noskūpstījusi un sirds�sāpēs nebija vairs tā iedomīgā, par visiem pārākā, augstprātīgā sieviete, kādu viņ� glabāja atmiņā, bet gan pavisam mīļa, sirsnīga, tuva. Tomass juta, ka viņiem pienākusi izdevība aizmirst pagātni un beidzot � salabt. Viņam jau tik un tā �ai pasaulē bija pārāk daudz ienaidnieku, lai turētu naidu vēl arī ar savējiem.

�� Man bail no bērēm, � Rūdolfs sacīja. � Sanāks visas vecās madāmas, ar kurām viņa spēlēja brid�u. Un diezin ko vel sapļāpās tas vecais muļķis Makdonels.

�� Viņas garu salauza nabadzība un mīlestības trūkums, bet viņa palika uzticīga savam dievam, � Grētiņa pareģoja.

��� Kaut es jel kā varētu viņu no tā atturēt, � Rūdolfs sūk�stījās.

��� Atvainojiet mani, � Tomass sacīja. Viņ� izgāja no istabas un uzkāpa aug�ā viesu kambarī, kuru dalīja ar Biliju. Grētiņa bija apmetusies otrā viesu kambarī. Neviens no viņiem vēl nebija iegājis mātes istabā.

�� Viņ� liekas glu�i pārvērties, � Grētiņa sacīja, palikusi ar Rūdolfu divatā.

��� Liekas gan.

��� Pavisam rāms. Tāds kā uzvarēts.

��� Lai tas būtu kas būdams, � Rūdolfs teica, � bet viņam tas nācis par labu.

Izdzirdu�i Tomasa soļus uz kāpnēm, viņi apklusa. Tomass atgriezās istabā, turēdams rokā kaut ko mīkstu, zīdpapīrā ievīs�tītu. � Se, � viņ� sacīja, pasniegdams sainīti Grētiņai, � tas tev.

Grētiņa attina dāvanu un paplēta �alli ar senlaicīgo Vidus�jūras karti trijās krāsās. � Paldies, � viņa teica, � tā ir bur�vīga. � Viņa piecēlās un noskūpstīja brāli. Skūpsts Tomasu sa�trauca. Gribējās izdarīt kaut ko neprātīgu � krist zemē un rau�dāt vai lauzt mēbeles, vai paņemt revolveri, pieiet pie loga un iz�aut uz mēnesi. � Es to nopirku Kannās, � viņ� sacīja, � mammai.

��� Kannās? � Rūdolfs brīnījās. � Kad tu biji Kannās?

Tomass pateica, un izrādījās, ka abi atradu�ies tur vien�laikus, vismaz vienu dienu. � Tas ir briesmīgi, � noteica Rū�dolfs, � brāļi paiet nezinādami viens otram garām. Turpmāk gan, Tom, nedrīkstam vairs cits citu pazaudēt.

��� Jā, � Tomass atteica. Viņ� zināja, ka grib turpmāk satik�ties ar Grētiņu, bet ar Rūdolfu cita runā�ana. No Rūdolfa viņ� bija pārāk daudz cietis. � Jā, � Tomass atkārtoja, � turpmāk lik�u sekretārei piesūtīt jums savu ceļojumu plānu. � Viņ� piecēlās. � Jāiet gulēt. Man �ī bija gara diena.

Viņ� uzkāpa aug�stāvā. Noguris viņ� nepavisam nebija. Ti�kai nevēlējās palikt vienā istabā ar Rūdolfu. Ja viņ� būtu zinājis, kur atrodas kapli�a, tad būtu izlavījies no mājas un �o nakti nosēdējis pie miru�ās mātes.

Viņam negribējās pamodināt Grētiņas zēnu, kas zilā pid�amā gulēja otrā gultā, tādēļ viņ�, nost ģērbdamies, neiededza gaismu, tikai atstāja durvis �aurā spraudziņā, lai gaismā, kas iespīdēja no gaiteņa, redzētu izģērbties. Viņam pid�amas nebija, un viņ� ieprātojās: diezin vai pui�elis, no rīta pamodies, izteiks kādu piezīmi par to, ka mātesbrālis gulējis īsajās bik�elēs. Laikam ne. Bilijs �ķita jauks puika un dro�i vien pats no sevis nezināja, ka mātesbrālis jāuzskata par zemāku radījumu. Zēns smar�oja pēc tīrības un labām ziepēm. Slimnīcā viņ� centās mierināt Grētiņu, apskāva viņu un viņi abi kopā raudāja. Tomass neatce�rējās, ka jelkad bērnībā būtu apskāvis māti.

Nolūkodamies uz Biliju, viņ� neviļus sāka domāt par Vezliju. Nedrīkstēja pieļaut, ka viņu visu laiku audzina tāda paklīdene kā Terēze.

Viņ� aizvēra durvis un apgūlās tīrajā, mīkstajā gultā. Rū�dolfs katru nakti guļ tādā gultā.

III

Tedijs Boilens bija ieradies bērēs. Tur bija arī ļoti daudz citu cilvēku. Vitbijas un Portfilipas avīzes rakstīja par ievērojamā pilsoņa Rūdolla D�ordeika mātes nāvi; viņ� bija pietiekami nozī�mīgs, lai nekrologus izvērstu jo pla�i. Tajos nebija nekā daudz, ko sacīt par Mēriju D�ordeiku, toties jo sīkāk varēja izrakstīties par Rūdolfa darba un goda amatiem: DK tirdzniecības uzņēmumu valdes priek�sēdētājs, Vitbijas junioru tirdzniecības kameras priek�sēdētājs, Vitbijas universitātes diplomands cum laude, uni�versitātes kuratoru padomes loceklis, abu pilsētu � Vitbijas un Portfilipas plāno�anas komitejas loceklis, drosmīgs un progre�sīvs tirgonis ar perspektīvu skatienu pilsētu tālākajā attīstībā. Bija pat pieminēts, ka skolēna gados viņ� startējis Portfilipas vidusskolas komandā divsimt divdesmit jardu skrējienā un ap �etrdesmito gadu vidu pūtis trompeti d�eza ansamblī �River Five�.

Nabaga mamma, Rūdolfs nodomāja, pārlaizdams skatienu ļau�u pilnajai baznīcai, viņai gan būtu varen paticis, ka viņu go�dināt sanācis tāds bars cilvēku.

Pāters Makdonels runāja sliktāk un ilgāk, nekā Rūdolfs bija gaidījis, un viņ� centās neklausīties melos, kas skanēja par ziedos slīgsto�o zārku. Viņ� cerēja, ka Grētiņai nav pārāk smagi, atce�roties otru zārku krematorijā Kalifornijā. Viņ� paraudzījās uz māsu. Viņas sejā neredzēja pazīmju, ka viņa kaut ko atcerētos.

Kapsētas kokos vīteroja putni, priecādamies par vasaras at�nāk�anu. Kad zārku, vecajām brid�a partnerēm �ņukstot, laida kapā, Rūdolfs, Tomass un Grētiņa stāvēja kopā, Grētiņa turēja Biliju pie rokas.

Boilens viņiem piebiedrojās, kad viņi gāja projām no kapa, lai dotos pie melnajiem limuzīniem, kas gaidīja ārpusē pie kap�sētas. � Negribu traucēt, � viņ� sacīja, kad grupiņa apstā�jās, � Grētiņ, Rūdolf, gribēju tikai pateikt, cik ļoti man �ēl. Tik jauna sievietei

Rūdolfs uz mirkli apjuka. Viņam māte likās drausmīgi veca, bija drausmīgi veca. Veca jau tad, kad viņai bija trīsdesmit gadu. Jau tad viņa bija sākusi mirt. Tikai tagad viņ� pirmo reizi īsti apjēdza, cik mātei bijis gadu. Piecdesmit se�i. Tie�i Boilena ga�dos. Nav brīnums, ka Boilens saka: �Tik jauna sievietei�

��� Pateicos, Tedij, � Rūdolfs sacīja. Viņ� sarokojās ar Boilenu. Boilens neizskatījās tā, it kā stāvētu kapa malā. Mati tādā pa�ā krāsā kā vienmēr, seja iedegusi un gluda, stāja stalta, kurpes tikpat spo�i nospodrinātas kā vienmēr.

��� Kā tev klājas, Grētiņ? � Boilens jautāja. Bērinieki drūz�mējās aiz grupiņas, nevēlēdamies pa �auro taciņu starp kapak�meņiem ar varu spraukties garām. Boilens, kā parasts, uzska�tīja, ka citiem, glu�i dabiski, jāpagaida, kamēr viņam labpatik�sies atbrīvot ceļu.

��� Paldies par vaicājumu, Tedij, ļoti labi, � Grētiņa atbil�dēja.

��� Pieņemu, ka tas ir tavs dēls. � Boilens uzsmaidīja Bilijam, kas mierīgi viņā nolūkojās.

��� Sis, Bilij, � Grētiņa teica, � ir misters Boilens. Mūsu sens draugs.

��� Sveiks, Bilij! � Boilens paspieda zēnam roku. � Ceru, ka satiksimies kādreiz priecīgākos apstākļos.!

Bilijs neatbildēja. Tomass vēroja Boilenu, acis piemiedzis, un Rūdolfam �ķita, ka aiz pievērtajiem plakstiem slēpjas vēlē�anas iesmieties. Vai Tomass atcerējās vakaru, kad redzēja Boilenu kailu pastaigājamies pa kalna mājas istabām, sagatavojot dzērienu, ko uznest aug�stavā, kur gultā gulēja Grētiņa? īsti kapsētai piemē�rotas atmiņas.

��� Mans brālis Tomass, � Rūdolfs iepazīstināja.

��� Ak jā, � Boilens noteica. Viņ� nesniedza Tomasam roku. Rūdolfam viņ� teica: � Ja jums, Rūdij, kādreiz, par spīti dau�dzajām darī�anām, iekrīt brīvs brīdis, piezvaniet, paēdīsim kaut kur kopā pusdienas. Man jāatzīst, ka es kļūdījos, domādams, ka esat izvēlējies aplamu karjeru, jums bija taisnība. Un Grētiņu arī paņemiet līdzi, ja viņa sasniedzama. Lūdzu.

��� Es lido�u atpakaļ uz Kaliforniju, � Grētiņa sacīja.

��� Cik �ēl! Nu labi, ilgāk jūs neaizkavē�u. � Viņ� viegli palocījās un pakāpās soli atpakaļ � slaids, par lielu naudu brī�ni�ķīgi formā turēdamies, neiedomājami neiederīgs ^mazpilsētas bērinieku vidū, kaut arī tum�ā uzvalkā tērpies.

Kad viņi devās uz pirmo limuzīnu, kurā Rūdolfs ar visu rak�stura stingrību bija liedzies uzņemt pāteru Makdonelu, Grētiņa, pati mazliet iztrūkdamās, pēk�ņi konstatēja, cik ļoti Rūdolfs līdzi�nās Boilenam, protams, ne izskatā un, jācer, arī ne raksturā, bet uzvedībā, kustībās, valodā, apģērba izvēlē. Viņa prātoja, vai Rū�dolfs maz zina, cik daudz ir parādā �im cilvēkam, un nejutās dro�a, vai viņ� priecātos, ja viņam to pateiktu.

Atceļā uz Rūdolfa māju viņa domāja par Boilenu. Viņai likās, ka vajadzētu domāt par māti, kuras kaps pa�reiz pildījās ar zemēm saulainajā kapsētā, kur visapkārt skanēja putnu balsis. Bet viņa domāja par Boilenu. Viņa nejuta ne mīlu, ne ilgas, bet nejuta arī naidu vai vēlē�anos atriebties. Bija tā, it kā viņa būtu no senaizmirstas lādes izcēlusi rotaļlietu, kādu īpa�i mīļu lelli, turētu to rokās un ar interesi lūkotu atcerēties, kā bija tad, kad lelle viņai kaut ko nozīmēja, bet tas neizdevās, atlika vienīgi mest to projām vai atdāvināt kādam bērnam kaimiņmājā. Pirmā mīla. Esi mans izredzētais!

Aizbrauku�i mājās, visi nolēma, ka vajadzētu kaut ko iedzert. Bilijs, kas izskatījās bāls un saguris, sūdzējās, ka viņam sāpot galva, un uzgāja aug�stāvā atgulties. Marta, kaut arī bez mitas asaras liedama, tomēr iegāja virtuvē salūkot aukstu azaidu. Rū�dolfs sajauca divus martīni Grētiņai un sev un pasniedza ar ledu vēsinātu burbonu Tomasam, kur� atbrīvojās no svārkiem, jo tie nepatīkami �ņaudza viņa platos plecus. Viņ� bija atpogājis arī krekla apkaklīti un, uz priek�u salīcis, sēdēja krēslā ar taisnu atzveltni, rokas ļengani starp ceļiem nokāris. Vienalga, kur viņ� apsēstos, katra vieta tūliņ izskatās pēc kakta ringā, Rū�dolfs nodomāja, pasniegdams viņam glāzi.

Viņi pacēla glāzes, tomēr ne ar vārdu nepieminēja māti.

Viņi bija nospriedu�i tūliņ pēc azaida visi kopā braukt atpakaļ uz Ņujorku, jo negribēja palikt Vitbijā un pieņemt līdzjūtības vi�zītes. Uz māju bija atsūtīts ļoti daudz ziedu, ta�u Rūdolfs bija izrīkojis, lai Marta tos visus nosūta uz slimnīcu, kur māte bija mirusi, un atstājis tikai vienu pu�ķi. Sīs puķes, dzeltenas narci�ses, veidoja ko�u plankumu uz kafijas galdiņa tahtas priek�ā. Logi bija atvērti, pa tiem plūda iek�ā saules gaisma un mauriņa sasilu�ās zāles smar�a. Zemā astoņpadsmitā gadsimta istaba ar baļķu griestiem bija klusa un mājīga, vienkār�a, ar mēbelēm nepārblīvēta, bez modernas uzmācības, tie�i Rūdolfa gaumē.

� Ko tu tagad domā iesākt ar māju? � Grētiņa jautāja.

Rūdolfs paraustīja plecus. � Dro�i vien paturē�u. Man tikpat iznāk pavadīt daudz laika Vitbijā. Lai gan tagad tā man daudz par lielu. Vai tu negribētu pārcelties uz �ejieni?

Grētiņa papurināja galvu. Sarunas ar advokātiem turpinā�jās, gala tām nevarēja saredzēt. � Es esmu piekalta Kalifornijā.

��� Un tu? � Rūdolfs vaicāja Tomasam.

��� Es? � Tomass izbrīnījies jautāja. � Ko tad es te darī�u?

��� Gan jau nu kaut ko atrastu. � Rūdolfs sargājās ieminēties: �Gan jau es tev kaut ko atrastu.� Viņ� sīkiem malciņiem sūca martīni, priecādamies, ka tā var noslēpt mulsumu. � Tu ta�u nenoliegsi, ka te ir labāk nekā tavā pa�reizēja miteklī Ņujorkā.

��� Nedomāju tur uzkavēties ilgi. Bet �eit ari man nav īstā vieta. Te uz mani noskatās tā, it kā mana īstā vieta būtu zvēru�dārzā.

��� Nu tu pārspīlē.

��� Tavs draugs Boilens kapsētā man nesniedza roku. Ja cilvēkam kapsētā liedzas paspiest roku, kur tad, velns ar ārā, lai citur to dara?

��� Viņ� ir īpa�s eksemplārs.

��� Tur tev taisnība! � Tomass iesmējās. Ne skaļi, tomēr �ā vai tā satrauco�i.

��� Par ko tu smejies? �Rūdolfs jautāja, redzēdams, ka Grē�tiņa apjukusi paskatās uz Tomasu.

��� Kad tu nākamreiz viņu satiksi, � Tomass teica, � pasaki, ka pareizi vien viņ� darīja, nesniegdams man roku.

��� Par ko tu runā, Tom?

��� Pajautā, vai viņ� atceras uzvaras dienu Eiropā! Tonakt viņa teritorijā dega krusts un izcēlās ugunsgrēks.

��� Ko tu ar to gribi teikt? � Rūdolfs skaidri noprasīja. � Ka tu to izdarīji?

��� Kopā ar draugu. � Tomass piecēlās, piegāja pie bufetes un no jauna piepildīja glāzi.

��� Kādēļ tu to darīji? � Grētiņa vaicāja.

��� Puiku pārgalvība, � Tomass atbildēja un iemeta glāzē ledus gabaliņus. � Bija ta�u izcīnīta uzvara.

��� Bet kādēļ jūs izraudzījāties tie�i viņu? � Grētiņa neri�mās.

Tomass, Grētiņai muguru uzgriezis, skalināja dzērienu glāzē. � Viņam bija cie�s sakars ar kādu jaunkundzi, kuru es tolaik pazinu, � viņ� sacīja, � un man tas nepatika. Vai teikt, kā to jaunkundzi sauca?

��� Nav nepiecie�ams, � Grētiņa mierīgi atteica.

��� Kas bija tavs draugs? � Rūdolfs jautāja.

��� Kāda tam nozīme?

��� Tas bija Klods � Klods, uzvārdu vairs neatceros �, ar kuru tu kopā klaiņoji, vai ne?

Tomass pasmaidīja, bet neatbildēja. Viņ� tuk�oja glāzi, kā�jās stāvēdams, atspiedies pret bufeti.

�� Nu atceros � tūliņ pēc tam viņ� nozuda, � Rūdolfs sa�cīja.

�� Nozuda gan, � Tomass teica, � un tūliņ pec viņa nozudu arī es, ja tu to atceries.

��� Kāds būs zinājis, ka tas ir jūsu darbs, � sacīja Rūdolfs.

��� Kāds zināja, � Tomass ironiski pamāja.

��� Laime, ka tevi neapcietināja, � Grētiņa teica.

�� To pa�u sacīja tēvs, kad pa kaklu pa galvu mani aiz�dzina no pilsētas, � Tomass noteica un piebilda: � Nudien ne�vienā citā reizē tā nenāk prātā atcerēties vecos, labos laikus kā bērēs.

Tom, � Grētina sacīja, � bet tagad ta�u tu vairs neesi tāds?

Tomass aizgaja līdz tahtai, kur Grētiņa sēdēja, pieliecas un maigi noskūpstīja viņu uz pieres. � Es ceru, ka ne, � viņ� sa�cīja. Tad izslējās taisns un teica: � Uzie�u aug�ā un paskatī�os, kā klājas zēnam. Man viņ� patīk. Viņ� varbūt jutīsies labāk, ja nebūs pavisam viens.

Viņ� paņēma savu glāzi un uzgāja aug�ā.

Rūdolfs sajauca sev un Grētiņai vēl pa vienam martīni. Viņ� jutās labāk, ja rokām bija nodarbo�anās. Brālis nebija cilvēks, ar kuru ērti dzīvot kopā. Pat izgājis no istabas, viņ� atstāja aiz sevis saspīlētu, nospiedo�u noskaņu.

�� Ak dieviņ, � Grētiņa pēdīgi ierunājās, � liekas glu�i ne�ticami, ka mūsos visos trijos ir vieni un tie pa�i gēni.

�� Kur� tad ir vanckars �ai perējumā, � Rūdolfs jautāja, � tu, es, viņ�?

��� Mēs bijām briesmīgi, Rūdij, � tu un es, � Grētiņa teica.

Rūdolfs paraustīja plecus. � Mūsu māte bija briesmīga, mūsu

tēvs bija briesmīgs. Tu zināji, kādēļ viņi ir tik briesmīgi, vai vismaz domājies zinām. Bet tas neko negroza. Es cen�os nebūt briesmīgs.

��� Tevi paglābusi tava laime, � Grētiņa sacīja.

�� Esmu tās labad ļoti smagi strādājis, � Rūdolfs pūlējās aizstāvēties.

�� To darīja arī Kolins, vienīgi ar to starpību, ka tu nekad neietrieksies kokā.

� Man drausmīgi �ēl, Grētiņ, ka neesmu beigts, � viņ� ne�spēja apvaldīt aizvainojumu.

��� Lūdzu, nepārproti mani. Esmu priecīga, ka mūsu ģimenē ir kāds, kas nekad neietrieksies kokā. Toms tas noteikti nav. Un es arī ne. Es varbūt esmu vissliktākā. Manis dēļ sagriezās mūsu ģi�menes likteņa rats. Ja es tai sestdienas pēcpusdienā nebūtu at�radusies �osejas malā netālu no Portfilipas, mūsu dzīve būtu ritējusi pavisam citādi. Vai tu to zināji?

��� Par ko tu runā?

��� Par Tediju Boilenu, � viņa lieti�ķi atbildēja. � Viņ� mani toreiz pievāca, un tāda, kāda esmu �odien, esmu galveno�kārt Tedija Boilena dēļ. Tedija Boilena dēļ esmu gulējusi ar tiem vīrie�iem, kuri kļuva mani mīļākie. Tedija Boilena dēļ pie�ķēros Vilijām Ebotam un vēlāk sāku viņu nicināt tādēļ, ka viņ� bija Tedija Boilena pretmets. Visi mani kodīgie avī�raksti, kas visiem �ķita tik asprātīgi, bija uzbrukumi Amerikai par to, ka pie mums rada tādus cilvēkus kā Tedijs Boilens un sagādā tiem vieglu dzīvi.

��� Tā ta�u ir mānija � Ģimenes likteņa lēmēja! Kādēļ tu neaizej pie �igāniem un neiegādājies amuletu, lai tiktu no sava trakuma vaļā?

��� Man nevajag nekādu �igānu, � Grētiņa turpināja. � Vai tu domā, ka Toms būtu dedzinājis to krustu tur, kalnā, ja es nebūtu sastapusi Tediju Boilenu un ar viņu gulējusi? Vai tu domā, ka viņ� dzīvotu tā, kā dzīvo tagad, ja būtu palicis Portfilipā ģimenes vidū?

��� Var jau būt, ka ne, � Rūdolfs piekāpās, � bet gan jau būtu gadījies kas cits.

��� Nekas cits tomēr negadījās. Bija Tedijs Boilens, kas pie�gulēja viņa māsu. Un kas attiecas uz tevi�

��� Par sevi es zinu visu, kas jāzina, 1 � Rūdolfs noteica.

��� Tā tev liekas? Vai tev liekas arī, ka tu būtu ticis koled�ā bez Tedija Boilena naudas? Vai liekas, ka bez Tedija Boilena tu tā ģērbtos vai būtu tā sācis interesēties par panākumiem un bagā�tību un par iespējām, kā pa visīsāko ceļu pie visa tā tikt? Vai tev liekas, ka jelkāds cits būtu izraudzījies tie�i tevi, ko vadāt pa koncertiem un mākslas galerijām, un palīdzējis pabeigt skolu, un iemācījis justies tik karaliski pa�pārliecinātam? � Viņa iz�dzēra otru martīni glāzi līdz dibenam.

��� Okei, � Rūdolfs atteica, � es viņam uzcel�u pieminekli.

��� To tev varbūt tie�ām vajadzētu izdarīt. Un ar savas sievas naudu tu tagad vari to atļauties.

��� Tas ir sitiens zem jostasvietas, � Rūdolfs dusmīgi at�trauca. � Tu labi zini, ka man nebija ne mazākās nojausmas�

��� Tie�i par to jau es runāju, � Grētiņa sacīja. � Tev lai�mējās, un tas tavu D�ordeiku briesmonību ir pārvērtis par kaut ko citu.

��� Un kā ir ar tavu D�ordeiku briesmonību?

Grētiņa vienā mirklī pārvērtās. Balsī izzuda asums, seja kļuva skumja, maiga, daudz jaunāka. � Kad es biju kopā ar Kolinu, manī nebija nekā briesmīga, � vina sacīja.

��� Nē.

�� Neticu, ka sastap�u vēl kādreiz tadu cilvēku kā Kolins.

Rūdolfs pasniecās uz priek�u un pieskārās viņas rokai, māsas

sāpes apdzēsa viņa niknumu. � Tu dro�i vien man neticēsi, � Rūdolfs sacīja, � ja teik�u � domāju, ka atradīsi.

��� Nē.

��� Ko tu domā darīt tālāk? Visu mū�u sēdēt majas un sērot?

��� Nē.

��� Ko esi nolēmusi?

��� Atgriezī�os universitātē.

�� Universitātē? � Rūdolfs neticīgi jautāja. � Tavā vecumā?

��� Vakara nodaļā, � Grētiņa paskaidroja, � Kalifornijas uni�versitātē Losand�elosā. Tādā veidā varē�u dzīvot mājās un vien�laikus aprūpēt Biliju. Esmu jau tur bijusi. Mani uzņems.

��� Ko tu studēsi?

�� Tu dro�i vien smiesies.

��� �odien man ne par ko nenāk smiekli.

��� Domu man ierosināja kāda Bilija klasesbiedra tēvs, � Grētiņa sacīja, � viņ� ir psihiatrs.

��� Jēziņ! � Rūdolfs nopūtās.

��� Tas arī pieder pie tavas laimes, � Grētiņa teica, � spēja iesaukties �Jēziņ!�, kad dzirdi vārdu �psihiatrs�.

��� Piedod.

��� Viņ� klīnikā strādā nepilnu slodzi ar neprofesionāliem psi�hoanalītiķiem. Tie ir cilvēki, kam nav medicīnas doktora grāda, bet kas ir studēju�i psihoanalīzi un ieguvu�i tiesības strādāt ar pacientiem, kuriem nav nepiecie�ama dziļa analīze. Vadīt grupu terapiju, nodarboties ar normāli attīstītiem bērniem, kas liedzas mācīties lasīt vai rakstīt, patvaļīgi destruktīviem bērniem, ar iz�iru�u ģimeņu bērniem, kas noslēdzas no visiem, ar jaunām sievie�tēm, kas reliģijas vai agrā jaunībā pārciestas seksuālas traumas dēļ kļuvu�as frigīdas un atsve�ināju�ās no vīriem, ar nēģeru un meksikāņu bērniem, kas skolā sāk iet daudz vēlāk, netiek līdzi mācībās un zaudē pa�pārliecību . ..

��� Tā, � Rūdolfs noteica. Klausīdamies viņ� kļuva arvien nepacietīgāks. � Tu tātad ķersies pie darba un, apbruņojusies ar Kalifornijas universitātes diplomu, viena pati atrisināsi nēģeru problēmu, meksikāņu problēmu, reliģijas problēmu un �

��� Centī�os atrisināt vienu problēmu, � Grētiņa sacīja, � vai varbūt divas, varbūt simt problēmas. Un tai pa�ā laikā arī savējo. Bū�u aizņemta un darī�u kaut ko derigu.

�� Nevis kaut ko bezjēdzīgu kā tavs brālis, � Rūdolfs aiz�kaitināts sacīja. � Vai to tu gribēji teikt?

��� Nepavisam, � Grētiņa aizstāvējās. � Tu esi nodcrigs savā veidā, ļauj man būt savējā.

��� Cik ilgi tev jāmācās?

�� Vismaz divi gadi, lai dabūtu grādu, � Grētiņa teica, un tad vēl praktiskās analizēs �

�� Tu universitāti nekad nebeigsi, � Rūdolfs sacīja, � tev pagadīsies ceļā vīrietis un .. .

��� Varbūt, � Grētiņa atteica, � es gan par to �aubos, bet var jau būt�

Ienāca Marta saraudātām acīm un paziņoja, ka galds ēdam�istabā uzklāts. Grētiņa uzkāpa aug�ā pasaukt Biliju un Tomasu, un, kad viņi nonāca lejā, visa ģimene iegāja ēdamistabā un sa�sēdās ap galdu, un ikviens bija ļoti pieklājīgs pret pārējiem, teica �Lūdzu, pasniedz sinepes� un �Pateicos�, un �Nē, paldies, man vairāk negribas�.

Pēc azaida viņi iesēdās ma�īnā un aizbrauca no Vitbijas uz Ņujorku. Miru�os viņi vairs nepieminēja.

Pie �Algonkvīna� viesnīcas viņi piebrauca mazliet pēc septi�ņiem. Grētiņa un Bilijs bija apmetu�ies tur, jo Rūdolfa dzīvoklī, kur viņu gaidīja D�īna, bija pa�auri. Rūdolfs vaicāja Grētiņai, vai viņa un Bilijs negribot paēst vakariņas kopā ar viņu un D�inu, ta�u Grētiņa aizbildinājās, ka �ī neesot īstā reize iepa�zīties ar tikko iegūtu svaini. Rūdolfs uzaicināja arī Tomasu, bet Tomass sadrūmis sēdēja priek�ējā sēdeklī un atteica: � Man norunāta satik�anās.

Kad Bilijs izkāpa no ma�īnas, izkāpa arī Tomass un aplika roku zēnam ap pleciem. � Man arī ir dēls, Bilij, � Tomass sa�cīja, � krietni jaunāks par tevi. Ja viņ� izaudzis līdzināsies tev, es bū�u lepns.

Pirmo reizi pēdējās trijās dienās Bilijs pasmaidīja.

��� Tom, � sacīja Grētiņa, stāvēdama zem viesnīcas pārjumes, � vai es tevi kādreiz vēl redzē�u?

��� Katrā ziņā, � Toms atbildēja, � es tagad zinu, kur tevi atrast. Piezvanī�u.

Grētiņa ar dēlu iegāja viesnīcā. �veicars ienesa abas viņu somas.

��� Es tālākajam braucienam paņem�u taksi, Rūdij, � To�mass sacīja. � Tu ta�u gribēsi tikt drīzāk mājās pie sievas.

��� Man gribētos iedzert, � Rūdolfs atteica. � Ieiesim tepat bārā un ,.,

��� Man ir traki inaz laika, � Tomass teica. � Jādodas ce|ā. � Pāri Rūdolfa plecam viņ� visu laiku vēroja Sestās avē�nijas satiksmi.

��� Tom, � Rūdolfs neatlaidās, � man ar tevi jāparunā.

��� Man liekas, ka esam visu izrunāju�i, � Tomass atteica. Viņ� mēģināja apturēt taksometru, bet �oferis jau bija darbu bei�dzis. � Tev nav vairāk nekas man sakāms.

��� Nē? � Rūdolfs sadusmots noprasīja. � Vai esi pārlieci�nāts? Un ja nu es pasaku, ka �odien pēc visu kantoru slēg��anas tev pieder aptuveni se�desmit tūksto�i dolāru? Vai tad tu nepārdomāsi?

��� Tu laikam domā, ka esi liels jokupēteris, Rūdij?

��� Ieiesim bārā. Es nejokoju.

Tomass iegāja Rūdolfam līdzi bārā.

Kad viesmīlis atnesa viņiem viskija glāzes, Tomass sacīja: � Nu, sper vaļā!

��� Vai atceries sasodītos piecus tūksto�us dolāru, kurus tu man iedevi? � Rūdolfs jautāja.

��� To asinsnaudu? Protams, atceros, � Tomass sacīja.

��� Tu teici, lai es darot ar to, ko gribot, � Rūdolfs atgā�dināja. � Es vēl skaidri atceros tavus vārdus: ��urā tai virsū. Notriec ar meitām. Ziedo savai iemīļotajai labdarības biedrībai.�

��� Tā es būtu gan varējis sacīt, � Tomass pasmējās.

��� Es arī izdarīju, ko gribēju: ieguldīju akcijās, � Rūdolfs sacīja.

��� Uz darījumiem tev galviņa strādā, � Tomass sacīja, � jau kop� bērnības.

��� Es tos ieguldīju uz tava vārda, Tom, � Rūdolls mierīgi turpināja. � Mūsu sabiedrībā. Dividendes līdz �im vēl nav biju��as sevi�ķi augstas, bet visu, kas ienāca, es ieguldīju papildus. Akcijas ir �etrreiz dalītas, un to vērtība nemitīgi cēlusies. Kā jau teicu, pa�reiz tev pieder se�desmit tūksto�i dolāru.

Tomass izdzēra glāzi vienā paņēmienā. Tad aizvēra acis un cie�i berza ar pirkstiem acu ābolus.

��� Divos pēdējos gados es laiku pa laikam centos sadzīt tev pēdas, � Rūdolfs stāstīja, � bet telefona centrāle atbildēja, ka tavs numurs noņemts, un vēstules, ko sūtīju uz tavu veco ad�resi, saņēmu atpakaļ ar atzīmi �adresāts minētajā adresē nav atrodams�. Un mamma man agrāk nekad neteica, ka sarakstās ar tevi, to uzzināju tikai tad, kad viņa jau bija slimnīcā. Lasīju sporta lappuses, bet tu biji kā ūdenī iekritis.

��� Es biju ringos Rietumos, � Tomass teica, atvērdams acis. Visa telpa vi�ņoja kā miglā.

��� īstenībā es biju glu�i priecīgs, ka toreiz tevi neatradu, jo zināju, ka akcijas celsies, un baidījos, ka tu padosies kārdināju�mam un pārdosi tās pirms laika. Faktiski tev arī tagad vēl ne�vajadzētu pārdot.

��� Citiem vārdiem sakot, es varu rīt kaut kur aiziet, pateikt, ka gribu pārdot da�as akcijas, un par to man kāds samaksās se�desmit tūksto�us skaidrā naudā?

��� Atkārtoju � neiesaku �

��� Rūdij, � Tomass teica, � tu esi lielisks puika, varens puika, un es dro�i vien nedomā�u vairs par tevi tā, kā domāju visus �os gadus, bet �ajā brīdī es neklausī�u nevienam padomam. Lūdzu tev tikai vienu: pasaki man adresi � kur atrodas tas vīrs, kas gaida, lai varētu man izmaksāt se�desmit tūksto�us dolāru skaidrā naudā?

Rūdolfs saprata, ka runāt velti. Viņ� uzrakstīja D�onija Hīta adresi un iedeva to Tomasam. � Aizej rīt turp, � viņ� teica,

�� es piezvanī�u Hītam, viņ� tevi gaidīs. Tikai, lūdzams, Tom, esi piesardzīgs.

��� Nebaidies par mani, Rūdij. Kop� �ī brī�a bū�u tik piesar�dzīgs, ka tu mani pat nepazīsi. � Tomass pasūtīja vēl katram pa glāzei viskija. Kad viņ� pacēla roku, lai pasauktu viesmīli, Rūdolfs pamanīja jostā iestiprināto revolveri. Ta�u viņ� nekā neteica. Viņ� brāļa labā bija darījis, cik varējis. Vairāk palīdzēt viņ� nespēja.

��� Uzgaidi mirklīti, lūdzu, � Tomass sacīja, � man jāpie�zvana.

Viņ� izgāja vestibilā, atrada telefona automātu, sameklēja �Trans-World Airlines� uzziņu galda numuru. Piezvanījis viņ� apjautājās, vai nākamajā dienā kāda lidma�īna lidos uz Parīzi. Uzziņu galda meitene atbildēja, ka viņ� varot aizlidot astoņos vakarā, un apjautājās, vai rezervēt vietu. � Nē, paldies, � viņ� atteica un pakāra klausuli, tad piezvanīja uz kristīgo jaunekļu kopmītni un lūdza pasaukt Dvaieru. Dvaiers ilgi nenāca, un Tomass jau grasījās pakārt klausuli, kad tas beidzot atsaucās:

��� Hallo, kas runā?

��� Toms. Paklausies �

��� Tom! � Dvaiers satraukts iesaucās. � Es gaidīju un gai�dīju, nekur negāju, gaidīju, kad zvanīsi. Jēziņ, es tā uztraucos, domāju, varbūt tu esi pagalam �

��� Vai tu nevarētu tās slū�as pieturēt? � Tomass sacīja.

��� Klausies. Rītvakar astoņos no Aidlvaildas TWA lidma�īna iz�lido uz Parīzi. Tev pusseptiņos jābūt pie rezervēto biļe�u lodziņa. Ar visu bagā�u.

�� Tu gribi sacit, ka tev ir rezervētas biļetes? Lidma�īnā?

��� Vēl ne, � Tomass atteica, vēlēdamies, lai Dvaiers nebūtu tik drebelīgs. � Mēs tās nopirksim. Negribu, lai mans vārds visu dienu rēgojas kaut kādos sarakstos.

��� Skaidrs, skaidrs, Tom. Saprotu.

��� Esi uz vietas. Precīzi.

��� Bū�u. Neraizējies.

Tomass pakāra klausuli.

Viņ� iegāja atpakaļ bārā un uzstāja, ka maksās par viskiju.

Ara uz ietves pirms iekāp�anas taksometrā, kas piestāja, viņ�

paspieda brālim roku.

��� Paklau, Tom, � Rūdolfs sacīja, � satiksimies �onedēļ kādu vakaru un paēdīsim kopā vakariņas. Gribu tevi iepazīstināt ar savu sievu.

��� Zelta ideja, � Tomass atteica, � es tev piektdien piezva�nī�u.

Viņ� iekāpa taksometrā un pateica �oferim: � Ceturtā avē�nija, Astoņpadsmitā iela.

Omulīgi viņ� atlaidās sēdeklī, turēdams rokā papīra maisiņu ar savu mantību. Kad tev pieder se�desmit tūksto�i dolāru, visi tevi ielūdz vakariņās. Pat pa�a brālis.

..

Lija, kad viņa piebrauca pie mājas, brāzmainais, tropiskais Kaliforriijas lietus, kas notriec puķes pie zemes, norauj jumtiem kārniņus, kuri aizlido kā sudraba lodes, un noskalo buldozeru uzbērtos pakalnus, kas ieslīd kaimiņu dārzos un peldbaseinos. Kolins bija miris pirms diviem gadiem, bet viņa joprojām glu�i automātiski pameta skatienu garā�ā, lai pārliecinātos, vai tur nestāv viņa ma�īna.

Grāmatas viņa atstāja 1959. gada fordā un steidzās uz pa�rādes durvīm, un, kaut ari jāpaskrien bija tikai da�i soļi, mati tomēr samirka. Tikusi mājā, viņa novilka slapjo mēteli un iz�purināja matus. Pulkstenis rādija tikai puspiecUs pēcpusdienā, bet mājā valdīja dziļa krēsla, un viņa iededza vestibilā gaismu. Bilijs kopā ar draugiem bija uz visu nedēļas nogali aizgājis Sjerrās kalnos, un viņa cerēja, ka kalnos laiks ir labāks nekā piekrastē.

Viņa pārbaudīja vēstuļu kastīti. No tās viņa izvilka rēķinus, da�us apkārtrakstus un Rūdolfa rakstītu vēstuli no Venēcijas.

Viņa iegāja dzīvojamā istabā, pa ceļam visur iedegdama gaismu. Nometusi samirku�ās kurpes, viņa sajauca glāzē viskiju ar sodu, apsēdās uz tahtas, pavilka kājas zem sevis un nopriecā�jās, ka istaba ir silta un gai�a. Ēnainajos kaktos vairs neskanēja �uksti. Cīņā ar Kolina �ķirto sievu viņa bija uzvarējusi un nolē�musi palikt uz dzīvi savā mājā. Līdz Kolina mantojuma galīgai sadalī�anai tiesa viņai bija pie�ķīrusi no viņas daļas pagaidu pa�balstu, tā ka viņa vairs nebija atkarīga no Rūdolfa.

Viņa atplēsa Rūdolfa vēstuli. Tā bija ļoti gara. Uzturēda�mies Amerikā, viņ� mēdza izmantot tālruni, bet tagad, ceļodams pa Eiropu, rakstīja vēstules. Jādomā, ka viņam bija ļoti daudz laika, jo viņ� rakstīja bie�i. Viņa bija saņēmusi vēstules no Lon�donas, Dublinas, Edinburgas, Parīzes, Amsterdamas, Kopenhā�genas, Zenēvas, Florences, Romas, Atēnām un no viesnīcām ma�zās pilsētiņās, par kādām viņai nebija ne jausmas, bet kur Rū�dolfs ar D�inu pa ceļam bija apmetu�ies pārnak�ņot.

�Mīļo Grētiņ,� viņa lasīja, �Venēcijā līst, un D�īna izgājusi fotografēt. Viņa apgalvo, ka �āds laiks esot vislabākais, lai uztvertu Venēcijas īsto skaistumu � ūdens no aug�as un ūdens apak�ā. Es esmu omulīgi iekārtojies viesnīcas istabā un nejūtu nekādas ilgas pēc mākslas. D�inai arī cilvēkus patīk fotografēt visneiespējamākajos apstākļos, viņa, proti, gatavo portretu sēriju. Trūkums un vecums, viņa lūko man iestāstīt, vēl jo labāk � abi kopā, liecinot par zemi un tautu vairāk nekā jebkas cits. Nemē�ģinu runāt viņai pretī. Man gan labāk patīk jauni cilvēki un saulains laiks, bet es jau esmu tikai viņas mietpilsoniskais pie�laulātais vīrs.

Bez mēra baudu laiskuma brīni�ķīgos augļus. Pēc garajiem, trauksmainajiem sūra darba gadiem esmu atklājis sevi laimīgu sliņķi, kam pietiek dienā apskatīt divus mākslas darbus, toties ļoti patīk bez mērķa maldīties pa sve�u pilsētu, stundām kvernēt pie galdiņa kafejnīcā, kā to dara fran�i un itālie�i, izlikties, ka sajēdzu kaut ko no mākslas, kaulēties par tādu mākslinieku glez�nām, par kuriem neviens nekad nav dzirdējis ne pu�plēsta vārda un kuru darbi dro�i vien pārvērtīs par �ausmu kambari manu dzīvojamo istabu Vitbijā, kad beidzot tur atgriezī�os.

Dīvaini, par spīti tam, ka ceļojam pa malu malām, ka tētis dzimis Vācijā un, jādomā, jutās tikpat stipri vācietis, cik ame�rikānis, nejūtu ne mazāko vēlē�anos �o zemi apmeklēt. D�īna tur bijusi, bet arī neilgojas turp atgriezties. Viņa saka, Vācija visos svarīgākajos aspektos esot pārāk līdzīga Amerikai. Va�jadzēs vien �ai jautājumā apmierināties ar D�īnas pieredzi.

Viņa ir vismīļākā sieviete pasaulē, un es esmu īsts tupeļu varonis � stiepju viņas kameras, lai kaut uz mirkli nebūtu jā��ķiras no viņas. Izņemot, protams, lietainas dienas. Viņai ir ār�kārtīgi ass skatiens, un kopā ar viņu esmu se�os mēne�os iepa�zinis un izpratis Eiropu labāk, nekā būtu paguvis se�desmit ga�dos, ja ceļotu viens. Viņai nav ne mazākās jēgas par literatūru, arī avīzes viņa nelasa, un teātris viņu garlaiko, tādēļ �ī mūsu kopdzīves daļa man jāaizpilda vienam pa�am. Viņa ļoti labi vada mūsu mazo folksvāgenu, un es mierīgi sē�u viņai līdzās, sap�ņoju un priecājos par Alpiem un Ronas ieleju, un man nav jā�baidās, ka aizsapņojies iebrauk�u grāvī. Viņa brauc priek�pus�dienā un pusdienlaikā izdzer pudeli vīna, bet es nedzēris sē�os pie stūres pēcpusdienā.

Mēs vairs neapmetamies superkūrortos, kā to darījām medus�mēnesī, jo, kā D�īna saka, nu viss notiek pa īstam. Un tā ir labāk. D�īna sarunājas ar visiem, un ar manu fran�u un D�īnas itālie�u valodu, no vienas puses, un angļu valodu, ko pa druskai zina visi, no otras puses, mēs ļoti ātri noslēdzam draudzību ar visda�ādākajiem cilvēkiem � ar Burgundijas vīnaudzētāju, ar masieri no Biaricas pludmales, ar regbija spēlētāju no Lurdas, ar gleznotāju � abstrakcionistu, ar garīdzniekiem, zvejniekiem, ar fran�u kinoaktieri, kas filmējas mazās lomiņās, ar vecām an�gļu lēdijām no ekskursiju autobusa, biju�ajiem britu ekspedīcijas korpusa karavīriem, ar Eiropā novietotiem amerikāņu kareivjiem, ar vienu Francijas Nacionālās Sapulces deputātu, kur� par pasaules vienīgo cerību uzskata D�onu Ficd�eraldu Kenediju. Ja Tev ga�dās sastapties ar D�onu Ficd�eraldu Kenediju, pasaki viņam to.

Tauta, ko nav iespējams nemīlēt, ir angļi, varbūt vienīgi pa�i angļi tā nedomā. Angļi ir apjuku�i, ta�u nav labi viņiem to sacīt. Varas sviras kaut kā sagriezu�ās aplam, un pēc kara, kurā viņi, atdodami pēdējo asinslāsi, ar izmisuma drosmi izcīnīju�i uzvaru, visu varu nācies atdot vācie�iem. Es negribu, lai vācie�i vai vispār kāds ciestu badu, bet angļiem gan bija tiesības cerēt, ka miera laikā varēs dzīvot vismaz tikpat labi kā viņu biju�ais ienaidnieks. Bīstos, ka tas ir viens mīnuspunkts mūsu rēķinā.

Tev katrā ziņā jāparūpējas, lai Bilijs, kamēr viņam vēl nav divdesmit, saņemtu krietnu devu Eiropas, kamēr tā vēl ir Eiropa un nav pārvērtusies par Parka avēniju, Dienvidkaliforriijas universitāti, Skārdeilu, Harlemu un Pentagonu. Visas �īs vie�tas vai vismaz da�as no tām itin labi noder mums, bet būtu gau�ām skumji, ja tās iespiestos Romā, Parīzē vai Atēnās.

Esmu bijis Luvrā, Amsterdamas Valsts muzejā, Prado, esmu redzējis Dēlas lauvas un Zelta masku Atēnu Nacionālajā mu�zejā, un, ja es būtu kurls, mēms un nemīlēts, ir tad �o redzējumu dēļ bija vērts atdot tos se�us sava mū�a mēne�us, ko pavadīju tālu no mājām.�

Iezvanījās tālrunis, Grētiņa nolika vēstuli un pacēla klausuli. Zvanīja Sems Korejs, vecākais montā�ists, kas bija strādājis kopā ar Kolinu visās trijās Kolina filmās. Sems uzticīgi zvanīja viņai vismaz trīsreiz nedēļā, un �ad tad viņa aizgāja viņam līdzi uz kādas jaunas filmas demonstrējumu studijā, ja viņ� do�māja, ka filma varētu Grētiņu interesēt. Viņ� bija piecdesmit piecus gadus vecs, stabili precējies, un ar viņu bija patīkami būt kopā. Sems bija vienīgais no Kolina darbabiedriem, ar kuru Grē�tiņa uzturēja kontaktu.

��Grētiņ, � Sems sacīja, � �ovakar demonstrēsim tikko no Parīzes saņemtu �Nouvelle Vague� . Pēc tam aizvedī�u tevi vakariņās.

��� Paldies, Sem, � Grētiņa atteica, � bet �ovakar atnāks viens mans kursabiedrs kopā ar mani pastrādāt.

��� Skolas laiks, jaukais laiks! � Sems ķērksto�ā balsī iedzie�dājās. Pats viņ� pēc devītās klases bija pametis skolu un nekādu cieņu pret augstāku izglītību nejuta.

��� Kādu cifn vakaru, ja, Sem?

��� Katrā ziņā, � Sems atbildēja. � Vai tava māja vēl nav no kalna noskalota?

��� Gandrīz.

��� Kalifornija, � Sems noteica.

��� Arī Venēcijā līst, � Grētiņa piebilda.

��� Kur tu ņēmi tik dziļi slepenu informāciju?

��� Pa�reiz lasu sava brāļa Rūdolfa vēstuli. Viņ� ir Venēcijā. Un tur līst.

Sems bija saticis Rūdolfu, kad viņ� kopā ar D�īnu nedēļu ciemojās pie Grētiņas. Kad viņi aizbrauca, Sems sacīja, ka Rū�dolfs esot puisis uz goda, tikai pārāk traks pēc savas sievas.

��� Kad tu viņam rakstīsi, � Sems teica, � pajautā, vai viņ� negrib ieguldīt piecus miljonus nelielā filmiņā, es ar prieku uz�ņemtos re�iju.

Sems, kas tik ilgus gadus grozījās Holivudas neiedomājami bagāto cilvēku vidū, ieskatīja, ka cilvēki, kuriem bankā ir vairāk par simttūksto� dolāru, eksistē vienīgi tādēļ, lai viņus cirptu. Iz�ņemot, protams, tos, kam ir talants. Bet vienīgais talants, ko Sems atzina, bija filmu uzņem�ana.

��� Esmu pārliecināta, ka viņ� ne mirkli nevilcināsies, � Grētiņa atteica.

��� Labi, bēbij, skaties, ka nesamirksti, � Sems atvadījās un nolika klausuli.

Sems bija mierīgākais cilvēks, kādu Grētiņa jebkad sastapusi. Visus aizvadītajos gados studijās piedzīvotos temperamenta iz�virdumus viņ� bija pārcietis mierīgā garā, apzinādamies savu prasmi; izlaidis caur rokām filmu lentes simttūksto� jūd�u ga�rumā, tverdams kļūdas, izlabodams citu misēkļus, nekad nevie�nam neglaimodams, vienmēr izveidodams no saņemtā materiāla maksimāli iespējamo, atteikdamies no filmas, ja cilvēki, kas to uzņēma, kļuva pārāk neizturami; nesatricināmā centībā pārlaidis visus stilus un periodus, savā ziņā mākslinieks, savā ziņā rokas�puisis, uzticīgs palīgs tiem nedaudzajiem re�isoriem, kurus viņ�, par spīti neveiksmēm, uzskatīja par īstiem sava darba pratējiem. Sems bija redzējis Kolina iestudētās lugas un, kad Kolins iera�dās Holivudā, uzmeklējis viņu un teicis, ka vēlas viņam strādāt, neuzmācīgs, bet pa�pārliecināts, jo zināja, ka jaunais re�isors ar pateicību uzklausīs viņa pieredzi un ka sadarbība būs auglīga.

Pēc Kolina nāves Sems ilgi un prātīgi runāja ar Grētiņu, brī�dinādams, ka drīz vien viņa jutīsies pagalam no�ēlojama, ja bez�darbīgi nīks Holivudas tuvumā, nebūdama nekas cits kā tikai atraitne. Kamēr Sems montēja visas trīs Kolina uzņemtās fil�mas, viņ� pietiekami bie�i bija redzējis Grētiņu kopā ar Kolinu, lai saprastu, ka Kolins bija no viņas atkarīgs, turklāt pamatoti. Viņ� uzaicināja Grētiņu darbā, solījās apmācīt viņu amatā. �Sajā pilsētā,� viņ� sacīja, �vientuļai sievietei visdro�ākā vieta ir montā�as telpa. Viņa nav atstāta viena savā vaļā, te viņai neva�jag visu laiku plandīties apkārt ar savu seksu, viņa neizprovocē citu cilvēku egoismu, viņai diendienā ir praktisks, sistemātisks darbs tikpat kā, piemēram, plātsmai�u cep�ana.�

Grētiņa toreiz atbildēja: �Pateicos, nē,� � jo nevēlējās pat tik daudz izmantot Kolina reputāciju, un pierakstījās augstskolā. Ta�u ikreiz, runājot ar Scmu, viņai likās, vai tikai ar savu �nē� nav pārsteigusies. Studenti, kurus viņa satika augstskolā, bijā par jaunu, par strauju, interesējās par to, kas viņai �ķita nevēr�tīgs, da�ās stundās uzņēma un tikpat ātri atmeta milzumu infor�mācijas, kamēr viņa ar to pa�u vielu nomocījās nedēļām.

Viņa aizgāja atpakaļ pie dīvāna un no jauna ķērās pie Rū�dolfa vēstules. Venēcija, viņa domāja, Venēcija. Kopā ar skaistu, jaunu sievu, kura, starp citu, kā izrādījās, bija arī bagāta. Rū�dolfam, kā vienmēr, laimējies.

�Līdz manim atklīdu�as �ādas tādas baumas no Vitbijas,� viņa lasīja, �vecais Koldervuds traki ņemot ļaunā manu ieilgu�o Grand Tour, un pat D�onijs, kur� aiz gludās uzdzīvotāja fizionomijas slēpj puritānisku pienākuma apziņu, delikāti liek noprast, ka mans atvaļinājums bijis pietiekami ilgs. Ta�u es īstenībā to nemaz neuzskatu par atvaļinājumu, kaut gan visā mū�ā neko neesmu izbaudījis tādā tīksmē kā �o laiku. Es turpinu izglītoties, jo, kad pabeidzu koled�u, biju pārāk trūcīgs, lai to atļautos, un tūliņ sāku strādāt ar pilnu slodzi veikalā.

Kad atgriezī�os, man būs jāatrisina daudzas problēmas, kas jau tagad nodarbina manu prātu pat dod�u pilī, aplūkojot kādu Ticiāna gleznu, vai Marka laukumā, sē�ot pie galdiņa un dzerot kafiju. Bīstos, ka tas izklausīsies pārāk grandiozi, ja teik�u: man jāizlemj, ko lai iesāku ar savu dzīvi. Man ir trīsdesmit pieci gadi un pietiekami daudz naudas � gan kapitālā, gan gada ienāku�mos�, lai ļoti labos apstākļos nodzīvotu līdz mū�a galam. Pat ja man būtu tādas aizrau�anās, kas maksā lielu naudu, kādu man nav, un pat ja D�ina būtu trūcīga, kāda viņa nav, arī tad nekas nemainītos. Ja cilvēks Amerikā reiz ticis pie bagātības, tad viņam jābūt iz�ķērdības ģēnijam vai bezprātīgi alkatīgam, lai kļūtu na�bags. Doma, ka atlikusī dzīves daļa būtu jāpavada pērkot un pār�dodot, lai vairotu bagātību, kuras tikpat ir pārpārēm, man �ķiet pretīga. Mans naudas pelnī�anas instinkts ir noslāpēts pa�ā pelnī�anas procesā. Apmierinājums, ko es varētu gūt, atverot visā valstī aizvien jaunus tirdzniecības uzņēmumus ar Koldervuda emblēmu, ir minimāls tāpat kā interese iegūt kontroli vēl pār citām akciju sabiedrībām. Izredzes izveidot komerciālu impēriju, kuras varbūt spēj aizraut tādus vīrus kā D�onijs Hīts un Bredfords Naits, mani nevilina, un uzņemties tādas impērijas vadību man nozīmētu monotonu verga darbu. Man patīk ceļot, un es būtu izmisis, ja man teiktu, ka nekad vairs nevarē�u �eit atgriez�ties, bet nespēju tomēr līdzināties Henrija D�eimsa varoņiem, kas, E. M. Forstera vārdiem runājot, izkāpj krastā Eiropā un skatās vienīgi uz mākslas darbiem un viens uz otru, un vairāk nekā. Kā jau Tu būsi manījusi, esmu izmantojis savu jauniegūto brīvo laiku, lai mazliet palasītu.

Varētu, protams, kļūt par lilantropu un izdalīt naudu naba�giem, kas ir tā vērts, māksliniekiem, zinātniekiem un pētniekiem, kas ir tā vērts, bet � lai arī esmu ar mieru ziedot, ceru, dāsni ziedot cēliem mērķiem, tomēr nevaru sevi iedomāties arbitra lomā �ādu jautājumu izlem�anai. Tā nav pilna darba slodze, vismaz man ne.

Tev dro�i vien �ķiet tikpat jocīgi kā man, ka D�ordeiku ģi�menē kādam jāraizējas par to, ka viņam ir nauda, bet amerikāņu dzīves līklo�i ir tik ērmoti, ka tie�i tas man pa�reiz dara raizes.

Un vēl viena problēma. Es mīlu savu Vitbijas māju un mīlu pa�u Vitbiju. Nekur citur man negribas dzīvot. Arī D�īna pirms kāda laika atzinās, ka viņai tur patīkot un, ja mums kādreiz bū�ot bērni, viņa labprātāk tos audzinā�ot tur nekā lielpilsētā. Nu, par to, lai viņai būtu bērni vai vismaz viens bērns, ko audzināt, es parūpē�os. Ņujorkā varam paturēt nelielu dzīvokli, kur ap�mesties, ja aizbrauksim izklaidēties vai viņai darba dēļ būs jāuz�turas pilsētā. Bet Vitbijā nav cilvēku, kas nekā nedara. Mani kaimiņi tūliņ nospriedīs, ka esmu jucis, un manai dzīvei pilsē�tiņā vairs nebūs tā jaukuma, kāds tai ir tagad. Negribu pārvēr�sties par Tediju Boilenu.

Iespējams, ka, atgriezies Amerikā, nopirk�u �Times� eksem�plāru un iedziļinā�os darba piedāvājuma sludinājumos.

Tikko atgriezās D�īna, izmirku�i, laimīga un mazā �vingulītī. Viņa glābusies no lietus kafejnīcā, un tur divi venēcie�u d�entlmeņi viņu pacienāju�i ar vīnu. Viņa sūta Tev sveicienus.

Iznākusi gara, egocentriska vēstule. Gaidu tikpat garu un egocentrisku no Tevis. Sūti to uz Parīzi. Nevaru tie�i pateikt, kad būsim Parīzē, bet dro�i vien tuvākajās divās nedēļās. Vēs�tuli man uzglabās. Sirsnīgs sveiciens Tev un Bilijam. Rūdolfs.

P. S. Vai esi ko dzirdējusi par Tomu? Kop� mammas bērēm neesmu no viņa saņēmis ne rindiņu.�

Grētiņa nolika pie malas plānās, brāļa skaidrajā rokrakstā aprakstītās lapas. Viņa izdzēra glāzi un nolēma pagaidām to no jauna nepiepildīt. Piecēlusies viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā. Lietus gāza straumēm. Lejā pilsēta �ķita it kā iz�ķīdusi ūdenī.

Viņa pārdomāja Rūdolfa vēstuli. Vēstulēs viņi viens pret otru bija sirsnīgāki nekā tiekoties. Vēstulēs izzuda Rūdolfam rakstu�rīgā lepnība un pa�apziņa un atklājās tāda kā nedro�ība, kas �ķita aizkustino�a un mīlama, kaut gan parasti viņ� prata to no�slēpt. Kad viņi bija kopā, viņai da�brīd uznāca tieksme brāli sāpināt. Vēstulēs strāvoja gara cēlums, gatavība piedot, kura ieguva sevi�ķu jaukumu ar to, ka bija mēma, jo Rūdolfs nekad nelika nojaust apzinā�anos, ka vajadzētu kaut ko piedot. Bilijs bija mātei izstāstījis par savu uzbrukumu Rūdolfam toreiz skolā, ta�u Rūdolfs viņai nekad ne ar pu�plēstu vārdu par to neiemi�nējās un ikreiz, sastapdamies ar Biliju, izturējās draudzīgi un sirsnīgi. Un vēstules vienmēr beidzās ar vārdiem: �Sirsnīgs svei�ciens Tev un Bilijam�.

Man jāmācās būt augstsirdīgākai, viņa nodomāja, raudzīda�mās lietū.

Viņa nezināja, ko atbildēt brālim par Tomu. Toms viņai ne�rakstīja bie�i, tomēr izstāstīja visu, ko dara. Bet, glu�i tāpat kā māti, viņ� piespieda Grētiņu apsolīt, ka neizpaudīs Rūdolfam, kur viņ� uzturas. Pa�laik, �ai pa�ā dienā, arī Toms bija Itālijā. Tiesa gan, pussalas otrā malā un tālāk dienvidos, bet tomēr Itā�lijā. Nupat pirms da�ām dienām viņa bija saņēmusi Toma vēs�tuli no kaut kādas vietas Porto Santo Stefāno Vidusjūras krastā, netālu no Romas. Toms un kāds viņa draugs Dvaiers beidzot bija atradu�i par pieņemamu cenu ilgi meklēto jahtu un nostrādāju�i dokā visu rudeni un ziemu, lai līdz 1. jūnijam tā būtu gatava uz�ņemt pasa�ierus. �Mēs visu darām pa�i,� Toms rakstīja bērni��ķīgā rokrakstā uz līnijota papīra. �Izjaucām dīzeļmotorus gabalu pa gabalam, pēc tam salikām atkal visu kopā, un nu tie ir glu�i kā jauni. Pārvilkām visu elektrības instalāciju, noskrāpējām un nodrīvējām korpusu, izkrāsojām kajītes, sapirkāmies lietotas mē�beles un nokrāsojām arī tās. Izrādās, ka Dvaiers ir labs interjera dekorators, un man gribētos, lai tu redzētu, ko viņ� izdarījis ar salonu un kajītēm. Strādājām pa �etrpadsmit stundām dienā sep�tiņas dienas nedēļā, bet iznākums ir tā vērts. Kaut arī laiva stāv izvilkta uz sauszemes un uz steķiem, mēs tomēr tajā dzīvojam, lai pietaupītu naudu. Ne Dvaiers, ne es nejēdzam ne velna no ēdiena vārī�anas, tomēr badā nemirstam. Kad brauksim ar pasa�ieriem, mums vajadzēs pieņemt kādu, kas prot cept un vārīt. Domāju, ka trijatā vajadzētu tikt ar visu galā. Ja Bilijam gribētos vasarā atbraukt, uz jahtas viņam atrastos vieta un pilnas rokas darba. Kad es viņu redzēju, viņ� izskatījās tāds, ka viena vasara stingrā darbā un svaigā gaisā viņam gau�ām nāktu par labu.

Esam iecerēju�i pēc desmit dienām nolaist savu kuģīti ūdenī. Vēl tikai neesam iz�ķīru�ies par nosaukumu. Kad nopirkām, lai�vai bija vārdā �Penelope II�, bet tas izklausās pārāk glauni tā�dam izbiju�am cīkstonim kā es. Runājot par to, jāteic, ka �eit nekaujas. Ve�i strīdas uz nebēdu, vismaz runā bļaustīgi, bet roku cits pret citu nepaceļ. Ir patīkami ieiet bārā, zinot, ka ārā no tā nevajadzēs izlauzties ar dūrēm. Stāsta, ka uz dienvidiem no Neapoles esot citādi, bet man grūti tam ticēt.

Vīrs, kam pieder kuģu būvētava, ir lāga puisis, un, kā man izdevies apklausīties, pret mums viņ� izturējies ļoti godīgi. Viņ� pat jau sameklējis mums divas pasa�ieru grupas. Vienu jūnijā, otru jūlijā, un apgalvo, ka bū�ot vēl. Statos man pāris rei�u iz�nāca saskrieties ar zināmas sugas itālie�iem, bet �itie itālie�i ir pavisam citādi. Jauki cilvēki. Esmu iemācījies da�us vārdus itāliski, bet neprasi, lai saku garu runu.

Kad sāksim kuģot, mans draugs Dvaiers būs kapteinis, lai gan jahta pirkta par manu naudu. Viņam ir tre�ā virsnieka pa�pīri, un kuģo�anu viņ� pieprot. Viņ� apmāca arī mani. Tiklīdz pratī�u iebraukt ostā, neuzdrāzdamies nekam virsū, es pats kļū�u par kapteini. Ienākumus dalīsim uz pusēm, jo viņ� ir īsts draugs un bez viņa es ne pie kā nebūtu ticis.

Vēlreiz atgādinu Tev solījumu neteikt Rūdijam ne vārda. Ja viņ� uzzinās, ka par naudu, ko viņ� man sarūpēja, esmu izda�rījis tādu bezprātību � nopircis vecu, cauru kuģeli, ar kuru taisos būrāt pa Vidusjūru, � viņ� uzsprāgs gaisā. Viņ� domā, ka nauda jāglabā bankā. Bet katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem. Kad man būs izdevies nostiprināties uz solīdas, ienesīgas bāzes, es viņam aizrakstī�u, visu izstāstī�u un uzlūg�u abus ar sievu vienā izbraucienā. Lai tad redz, vai viņa brālis maz ir tāds stul�benis.

Tu daudz neraksti, bet no Tavām vēstulēm noprotu, ka ne�kāda pārākā dzīve Tev nav. Man �ēl. Varbūt Tev vajadzētu mest pie malas to, ar ko pa�reiz nodarbojies, un uzsākt kaut ko citu. Ja mans draugs Dvaiers tik traki nelīdzinātos pēdiņām, es Tev ieteiktu apprecēties ar viņu un nākt pie mums par pavāru. Tas bija joks.

Ja Tev ir bagāti draugi, kam patiktu �ovasar pavizināties pa Vidusjūru, iemet kādu vārdu par mani. Tas nebija joks.

Varbūt Tev un Rūdijam liekas, ka jūsu brālis ir jucis, iedo�mādamies kļūt par jahtas kapteini, bet es domāju, ka man tas

ir asinīs. Atceries, kā tēvs īrās savā laiviņā pa Hudzonu. Vienu reizi par daudz. Ne visai jocīgs joks.

Jahta ir balta, klāja virsbūve zila. Izskatās, ka būtu miljons dolāru vērtē. Doka īpa�nieks teica, ka mēs varētu to pārdot ar 10 000 dolāru peļņu. Bet mēs nepārdosim.

Ja Tev pagadās būt Austrumos, lūdzu, izdari man pakalpo�jumu. Palūko, vai nevari sadzīt pēdas manai sievai un uzzināt, ko viņa dara un kā klājas puikam. Es neilgojos pēc nacionālā ka�roga un neilgojos pēc spo�ajām pilsētas ugunīm, bet traki ilgojos pēc viņa.

Rakstu Tev tik garu vēstuli tādēļ, ka lietus gā� aumaļām un mēs nevaram pa otram lāgam nokrāsot virsbūvi (zilu). Netici nevienam, kas Tev grib iestāstīt, ka pie Vidusjūras nelīst.

Dvaiers taisa vakariņas un sauc mani ēst. Tev nav ne jaus�mas, cik drausmīgi tas o�. Sveicieni un bu�as. Toms.�

Līst Porto Santo Stefāno, līst Venēcijā, līst Kalilornijā. D�ordeikiem nelaimējas ar laiku. Ta�u vismaz diviem laimējas ar kaut ko citu, lai arī varbūt tikai vienu sezonu. � Pieci pēcpusdienā ir draņķīga stunda, � Grētiņa skaļi noteica. Lai atvairītu �ēlumu pati pret sevi, viņa aizvilka logam priek�ā aizkarus un iejauca glāzē vēl vienu porciju viskija.

Pulksten septiņos, kad viņa iesēdās ma�īnā, lai aizbrauktu pa�kal Kozi Krūmam uz Vil�īras bulvāri, joprojām lija. Lēni un pie�sardzīgi viņa brauca lejup no kalna, ap ma�īnas riepām burzguļodams �ļakstēja se�as collas dziļais ūdens. Beverlihila, tūksto� upju pilsēta.

Kozi gatavojās maģistra grāda iegū�anai socioloģijā, piedalī�jās vēl divos kursos, un lāgiem viņi pirms eksāmeniem mācījās kopā. Viņ� bija studējis Oksfordā, bija vecāks par pārējiem stu�dentiem un � inteliģentāks, Grētiņa domās piebilda. Viņ� bija no Ganas un saņēma stipendiju. Viņa zināja, ka stipendija nav diez cik liela, tādēļ, kad viņi kopā mācījās, viņa centās iekārto�ties tā, ka, pirms ķērās pie grāmatām, vispirms vajadzēja paēst vakariņas. Grētiņa bija pārliecināta, ka viņ� nekad nedabū pie�ēst pilnu vēderu, kaut gan par to nekad nebilda ne vārda. Viņa neuzdro�inājās kopā ar viņu iet uz restorāniem, kas atradās pa�tālāk no universitātes teritorijas, jo nekad nevarēja zināt, kā uzvedīsies zāles pārziņi, ja restorānā ieies baltā sieviete ar meln�ādainu pavadoni, vienalga, cik korekti tas būtu ģērbies, nerēķino�ties ar to, ka tum�ādainais runāja angliski ar vistīrāko Oksfordas akcentu. Auditorijā nekādi nepatīkami starpgadījumi netika novē�roti, un Grētiņai likās, ka divi vai trīs profesori izrādīja pat ne�piedienīgu piekāpību, kad viņ� runāja. Pret Grētiņu viņ� bija pie�klājīgs, bet ļoti atturīgs, izturējās gandrīz kā skolotājs pret

skolnieci. Viņ� nebija redzējis nevienu Kolina filmu. Viņam ne�esot laika iet uz kino. Grētiņai gan drīzāk �ķita, ka viņam nav naudas. Nekad viņa to neredzēja kopā ar meitenēm, un laikam viņam nebija citu draugu kā vienīgi viņa. Ja to maz varēja saukt par draudzību.

Grētiņa parasti aizbrauca viņam pretim uz Rodeo un Vil�īras bulvāru stūri. Ma�īnas viņam nebija, viņ� brauca ar auto�busu no Vestvudas, kur dzīvoja netālu no universitātes. Brau�cot pa Vil�īras bulvāri, viņa uzmanīgi vērās caur ma�īnas priek�ējo stiklu, jo lija tik spēcīgi, ka stikla tīrītāji nespēja kustēties pie�tiekami ātri, lai aiztrauktu ūdeni, un ieraudzīja Kozi stāvam uz stūra � bez lietusmēteļa, pat svārku apkakli viņ� nebija uzslē�jis, lai cik necik paglābtos no gāziena. Paceltu galvu viņ� caur aizliju�ajiem briļļu stikliem raudzījās transporta straumē, it kā noskatītos parādē.

Viņa apturēja ma�īnu un atvēra durtiņas. Viņ� nesteidzīgi iekāpa ma�īnā, un ūdens, kas straumītēm tecēja no drēbēm, tūliņ izveidoja viņam ap kājām peļķi.

��� Kozi, � Grētiņa sacīja, � jūs noslīksiet. Kādēļ nepagaidījāt vismaz kādās parādes durvīs?

�� Manā ciltī, mīļā, � viņ� atteica, � vīrie�i nebēg no nieka ūdenslāses.

Viņa saniknojās. � Manā ciltī, � viņa atmēdija. � Manā balto gļēvuļu ciltī vīrie�iem ir pietiekami daudz saprāta, lai ne�mirktu lietū. Jūs� jūs� � viņa lauzīja galvu, meklēdama epitetu. � Jūs � izraēlis!

Mirkli viņ� apstulbots klusēja. Tad skaļi iesmējās, Arī viņai sanāca smiekli. � Un, ja jau esat iesēdies, � viņa teica, � tad pie reizes varētu arī noslaucīt brilles, jūs, savas cilts vīrs.

Viņ� paklausīgi noslaucīja brilles.

Kad viņi aizbrauca mājās, Grētiņa lika viņam novilkt �aketi un kreklu un iedeva vienu no Kolina d�emperiem. Viņ� nebija liela auguma, apmēram vienā mērā ar Kolinu, un d�emperis bija pa�ā laikā. Grētiņa nezināja, ko darīt ar Kolina drēbēm; tās joprojām gulēja atvilktnēs un karājās skapī, kur viņ� tās bija tu�rējis. Laiku pa laikam viņai ie�āvās prātā, ka vajadzētu tās atdot Sarkanajam Krustam vai kādai citai organizācijai, bet viss palika pa vecam.

Viņi ēda virtuvē � ceptu vistu, zirnī�us, salātus, sieru un beigās saldējumu ar kafiju. Viņa atdarīja vīna pudeli. Kozi reiz tika sacījis, ka Oksfordā pieradinājies pie maltītēm dzert vīnu.

Viņ� alla� aizbildinājās, ka neesot izsalcis, lai viņa nepūloties, bet viņa bija ievērojusi, ka galdā uzlikto ēdienu viņ� notiesā līdz pēdējai drupatiņai, kaut ari viņa nebija nekāda teicamā pavāriene un ēdiens nekad neiznāca sevi�ķi gar�īgs. Viņa uzvedība pie galda at�ķīrās vienīgi ar to, ka dak�iņu viņ� turēja kreisajā rokā. Oksfordā apgūts paņēmiens. Arī Oksfordā viņ� bija saņēmis sti�pendiju. Viņa tēvam Akrā piederēja neliels kokvilnas pre�u vei�kaliņ�, un bez stipendijas tēvs nemū�am nebūtu spējis laist savu apdāvināto dēlu augstskolā. Dzimteni Kozi nebija redzējis se�us gadus, bet gatavojās atgriezties tur, apmesties Akrā un strā�dāt valdības labā, tikko būs uzrakstījis disertāciju.

Viņ� apvaicājās, kur esot Bilijs. Parasti viņi ēda trijatā. Kad Grētiņa atbildēja, ka Bilijs aizbraucis nedēļas nogales ekskur�sijā, viņ� sacīja: � Cik �ēl! Es ļoti izjūtu mazā vīriņa trū�kumu.

īstenībā Bilijs bija krietni garāks par Kozi, bet Grētiņa bija pieradusi pie viņa epitetiem �mīļā� un �mazais viriņ�� piebārstī�tās valodas.

Aiz loga uz akmens flīzēm �ļakstēdams sitās lietus. Vakari�ņas viņi ēda nesteidzīgi, un Grētiņa atdarīja vēl otru pudeli vīna.

��� Atzī�os, � Grētiņa sacīja, � ka man �ovakar nemaz ne�gribas strādāt.

���� Ij nerunājiet, � viņ� ar pārmetumu balsī attrauca, � ne�esmu ta�u tādā plūdu laikā braucis tik garu ceļu tādēļ vien, lai paēstu.

Vīnu viņi izdzēra, kamēr nokopa traukus. Grētiņa mazgāja, Kozi slaucīja. Trauku mazgājamā ma�īna jau pirms pusgada bija sabojājusies, bet tā arī nebija vajadzīga, jo vairāk par trim cil�vēkiem nekad pie galda nesēdās un, mazgājot pāris trauku ar ma�īnu, iznāca lielāka noņem�anās nekā labums.

Viņa ienesa kafijkannu istabā, un, pirms ķērās pie iknedē�ļas darba, katrs izdzēra divas tases kafijas. Viņam bija ātra, dzīvīga un studijās iztrenēta uztveres spēja, un viņ� kļuva nepa�cietīgs par Grētiņas gausumu.

��� Mīļā, � viņ� sacīja, � jūs nemaz nekoncentrējaties. Ne�strādājiet tik diletantiski.

Viņa ar troksni aizcirta grāmatu. Kop� viņi piesēdās pie rak�stāmgalda, �is bija jau tre�ais vai ceturtais aizrādījums. Tā kā � tā kā tāda guvernante, viņa nodomāja, kā liela, resna, melna pamācīga aukle. Viņi apstrādāja statistikas vielu, un statistika Grētiņu garlaikoja līdz nāvei. � Katrs jau nevar būt tik sasodīti gudrs kā jūs, � viņa sacīja. � Es nekad neesmu bijusi labākā skolniece Akrā, neesmu izpelnījusies stipendiju, lai�

��� Mīļo Grētiņ, � viņ� mierīgi, ta�u acīm redzami aizvainots viņu pārtrauca. � Es nekad neesmu apgalvojis, ka būtu kaut kur bijis labākais skolnieks � '

��� Nekad neesmu apgalvojis, neesmu apgalvojis, � viņa at�kārtoja, izmisīgi nodomādama: nu gan izgāzos. � Jums nemaz nav jāapgalvo. Jūs glu�i vienkār�i sē�at pie galda un jūtaties pārāks. Vai arī stāvat lietū kā tāds stulbs savas cilts elkudievs, kas no augstumiem noraugās, kā nabaga gļēvie baltie cilvēki bailīgi slīd garām savos kadiljakos.

Kozi piecēlās un pakāpās soli atpakaļ. Viņ� noņēma brilles un iebāza tās kabatā. � Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja, � liekas, �īs attieksmes neiztur pārbaudi�

��� Sīs attieksmes, � viņa nicīgi atkārtoja, � Kur jūs iemācī�jāties tā runāt?

�� Arlabvakar, Grētiņ! � viņ� sacīja. Viņ� stāvēja cie�i sa�kniebtām lūpām, saspringu�u ķermeni. � Lūdzu, atļaujiet man tikai pārģērbties pa�am savās drēbēs � Tas būs viens mirklis.

Viņ� iegāja vannas istabā. Grētiņa dzirdēja viņu tur rosā�mies. Viņa izdzēra tasē atliku�o kafiju. Kafija bija atdzisusi, un tases dibenā neizkusu�ais cukurs padarija to �ķebeni saldu. Elkoņus uz rakstāmgalda starp izmētātajām grāmatām atspie�dusi, viņa, pati par sevi kaunēdamās, saņēma galvu rokās. Visā vainīga Rūdolfa vēstule, viņa domāja. Vainīgs Kolina d�emperis. Un tas, ka es nezinu, ko iesākt ar �o jauno cilvēku un viņa Oks�fordas akcentu.

Kad viņ� ienāca atpakaļ, uzģērbis vēl mitro, sagumzīto kreklu un �aketi, Grētiņa bija piecēlusies un sagaidīja viņu, kājās stāvot. Bez brillēm viņa galva ar īsajiem matiem izskatījās skaista: plata piere, smagi plaksti, asi veidots deguns, pilnīgas lūpas, ausis mazas, cie�i pieplacinātas galvai. Viss it kā izcirsts gludā, tum�ā akmenī un tomēr no�ēlojams un tāds kā izmocīts.

��� Es tagad ie�u projām, mīļā, � viņ� sacīja.

��� Es jūs aizvedī�u ma�īnā, � viņa vārgi ieminējās.

��� Pateicos, aizie�u kājām.

��� Vēl ta�u gā� kā no spaiņa, � viņa teica.

��� Mēs, izraēļi, � viņ� drūmi sacīja, � par lietu neuztrauca�mies.

Viņa mēģināja pasmieties, bet viņa acīs neiedzirkstījās ne drusciņas humora.

Viņ� pagriezās uz durvju pusi. Viņa pastiepa roku un satvēra viņu aiz piedurknes. � Kozi, � viņa sacīja, � lūdzu, neaizejiet tādā prātā.

Viņ� apstājās un pagriezās pret viņu. � Lūdzu, � viņa at�kārtoja. Viņa veikli aplika rokas ap Kozi pleciem un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viņ� lēnām pacēla rokas un saņēma viņas galvu plaukstās. Viņ� maigi viņu noskūpstīja. Tad otrreiz, ne vairs tik maigi. Grētiņa juta viņa rokas slīdam pār viņas augumu.

Kādēļ gan ne? � viņa nodomāja. Kādēļ ne? Un piespieda viņu cie�i klāt. Viņ� lūkoja atbrīvoties un virzīt viņu uz guļamistabas pusi, bet viņa atkrita uz dīvāna. Ne tajā gultā, kur viņa gulē�jusi kopā ar Kolinu.

Viņ� stāvēja pie dīvāna. � Ģērbies nost, � viņ� sacīja.

��� Nodzēs gaismu.

Viņ� aizgāja līdz slēdzim, un istaba iegrima tumsā. Nost ģērbdamās, viņa dzirdēja, ka arī viņ� velk nost drēbes. Kad viņ� pienāca, viņa trīcēja. Viņa gribēja sacīt: �Esmu aplam rīkoju�sies, lūdzu, ej mājās.� Bet sakaunējās un neteica nekā.

Viņ� uzbruka pēk�ņi, nodarīdams viņai sāpes. Viņa ievaidējās, bet tas nebija saldkaisles vaids. Viņai likās, ka viņu plē� pu�u. Viņ� bija strauj� un spēcīgs, un viņa, paciezdama sāpes, gulēja pilnīgi nekustīgi.

Viss ātri beidzās, netika pārmīts ne vārds. Viņ� piecēlās, un viņa dzirdēja, kā viņ� taustās pa istabu, meklēdams elektrības slēdzi. Viņa pietraucās kājās, aizskrēja uz vannas istabu un aizrāva ciet durvis. Viņa vairākkārt noskaloja seju ar aukstu ūdeni un palūkojās uz savu attēlu spogulī virs izlietnes. Noslaucīja lūpu zīmuļa paliekas, kas bija iztriepu�ās ap muti. Viņai ļoti gribējās paiet zem karstas du�as, bet nepatika, ka viņ� to dzirdētu. Viņa uzvilka peldmēteli un labu brīdi nogaidīja, cerēdama, ka viņ� būs aizgājis, kad viņa atgriezīsies istabā. Bet viņ� nebija aizgājis, pilnīgi apģērbies un vienaldzīgs viņ� stāvēja istabas vidū. Viņa lūkoja pasmaidīt. Viņai nebija ne jausmas, kā tas beigsies.

��� Nekad, nekad vairs nedariet tā, mīļā, ne ar vienu, � viņ� rāmi sacīja, � un nekādā ziņā ar mani. Negribu līdzjūtības. Ne�gribu pazemojumu. Negribu kļūt par sastāvdaļu rasu integrāci�jas programmā.

Viņa stāvēja, galvu noliekusi, nespēdama izteikt ne vārda.

��� Kad būsiet ieguvusi grādu, � viņ� turpināja tai pa�ā rim�tajā, ļaunigajā balsī, � jūs varēsiet tēlot �ēlsirdīgo Kundzi na�baga velniem labdarības biedrību klīnikās, skaisto, bagāto balto kundzi, kas vēlas pierādīt nabaga melnādainiem un netīriem mek�sikāņiem, cik demokrātiska un augstsirdīga ir �ī zeme un cik mī�ļas un kristīgā garā izglītotas spēj būt skaistās baltās dāmas, kam nav vīra. Es ap to laiku bū�u atkal Āfrikā un lūg�u dievu, lai pateicīgie nabaga melnādaini un smulīgie meksikāņi reiz sa�ņemtos un pārgrieztu jums rīkli.

Klusiem soļiem viņ� izgāja ārā. Ārdurvju aizvēr�anās gandrīz pat nebija sadzirdama.

Brīdi vēlāk viņa nokopa rakstāmgaldu, pie kura viņi bija strā�dāju�i. Viņa salika kafijkannu, tases un apak�tases virtuves iz�lietnē un sakrāva grāmatas kaudzītē vienā rakstāmgalda galā.

Esmu skolas grāmatām par vecu, viņa nodomāja. Nespēju turēt citiem līdzi. Tad viņa gurdiem soļiem aizgāja pie ārdurvīm un aizslēdza māju. Arnold Zimz rūsganajā halātā, viņa domās teica, nodzēsdama lampas, dusi mierā. Esmu par tevi samak�sājusi.

No rīta viņa neaizgāja uz sestdienas lekcijām, bet piezvanīja Semam Korejam uz studiju un pavaicāja, vai drīkst aiziet un ar viņu aprunāties.

1964

Kaut arī D�īna bija gaidību pēdējās dienās, viņa uzstāja ik rītu kopā ar Rūdolfu pabrokastot. � Gribu, � viņa sacīja, � va�karos būt tikpat nogurusi kā tu. Negribu būt līdzīga tām ameri�kānietēm, kas visu dienu novārtās pa dīvānu un tad, kad vīrs pārnāk mājās, ar varu spie� nabaga velnu kaut kur kopā aiziet, jo nezina, kur likt neizmantoto enerģiju. Nesaskaņotas enerģijas izmanto�anas dēļ izirst divreiz vairāk laulību nekā laulības pār�kāp�anas dēļ.

Bērns varēja piedzimt kuru katru dienu, un pat zem vaļīgā naktskrekla un rītasvārka bija redzams, cik augums resns un neveikls. Parasti viņa kustējās viegli un graciozi, bet tagad bija spiesta, staigājot, vēderu izgāzusi, no istabas istabā, piesar�dzīgi spert katru soli. Nolūkojoties viņā, Rūdolfu ikreiz pārņēma vainas apziņa. Daba apveltījusi sievietes ar glu�i nevajadzīgu neprātu, viņ� nodomāja, ka tās ilgojas laist pasaulē bērnus.

Pa ēdamistabas logiem plūda iek�ā palsa aprīļa saule, kad viņi, pie galda sēdēdami, gaidīja, līdz Marta būs uzlējusi svaigu kafiju. Kop� Rūdolfa mātes nāves Marta bija brīnumaini pārvēr�tusies. Lai gan neēda vairāk kā līdz �im, viņa tomēr bija kļuvusi pilnīgāka un izskatījās pēc visai cienigas matronas. Asie vaib�sti sejā bija izzudu�i un ap kādreiz īgnumā sakniebtajām lūpām iegūlis kaut kas tāds, ko pat varētu nosaukt par smaidu. Arī nāvei ir savas labās puses, nodomāja Rūdolfs, vērodams, cik maigi viņa noliek kafijkannu D�īnai priek�ā. Vecajos laikos viņa būtu to ar blīk�ķi gandrīz me�us nometusi uz galda, tā protes�tēdama pret savu ne�ēlīgo likteni.

Grūtniecība bija padarījusi D�īnas seju apaļāku, un viņa vairs neizskatījās pēc skolnieces, kas negantā spītā apņēmusies kļūt par labāko klasē. Piemīlīgi un sievi�ķīgi viņas seja staroja rēnajā saules gaismā.

��� �orīt, � Rūdolfs sacīja, � tu izskaties pēc svētās.

��� Nav grūti izskatīties pēc svētās, � D�ina atteica, � ja divus mēne�us ne reizes nedabū pamīlēties.

��� Ceru, ka puika pratīs tādu upuri novērtēt, � Rūdolfs no�teica.

��� Es arī ceru.

��� Kā viņ� �orīt uzvedas?

��� Labi. Soļo gan, it kā būtu apāvis izpletņu lēcēja zābakus, bet visādi citādi � labi.

��� Un ja nu būs meitene?

��� Tad es viņu mācī�u neielaisties ar diviem uzreiz, � D�īna atteica. Viņi abi sāka smieties.

��� Ko tu �orīt domā darīt?.

��� Atnāks aukle, ar kuru man jāaprunājas, bez tam atvedīs bērnistabas mēbeles, un mēs ar Martu tās uzstādīsim. Tad man vēl jāapēd visi nepiecie�amie vitamīni un jānosveras. Kā redzi, darba pilnas rokas. Un tev?

��� Man jāaiziet uz universitāti, � Rūdolfs sacīja. � Kura�toru sēde. Pēc tam vajadzētu iegriezties kantorī�

��� Tu ta�u neļausi, lai tas vecais briesmonis Koldervuds atkal ņerkst uz tevi?

Kop� Rūdolfs bija pateicis Koldervudam, ka nolēmis jūnijā izbeigt aktīvu līdzdarbību, Koldervuds viņam vairs nedeva mieru un sāka strīdēties ikreiz, kad viņu ieraudzīja. �Kas gan trīsdes�mit se�u gadu vecumā beidz strādāt?� Koldervuds neapnicis jau�tāja.

�Es,� Rūdolfs vienreiz atbildēja, bet Koldervuds tādai atbildei nenoticēja. Atbilsto�i savai aizdomīgajai dabai viņ� domāja, ka Rūdolfs cen�as izsist cenu un grib iegūt lielāku kontroli pār uz�ņēmumiem, un viņ� bija ļāvis noprast: ja Rūdolfs paliktu, viņ� būtu ar mieru piekāpties. Koldervuds pat piedāvājās pārcelt gal�veno kantori uz Ņujorku, bet Rūdolfs atteica, ka viņ� vairs nevē�loties dzīvot Ņujorkā. D�īna pa �o laiku, tāpat kā viņ�, bija iemī�lējusi veco zemnieku māju Vitbijā un kopā ar arhitektu jau kal�dināja plānus, kā māju papla�ināt.

��� Neraizējies par Koldervudu, � Rūdolfs viņu nomierināja, � len�a laikā bū�u atkal mājās.

��� Tas man patīk, � sacīja D�īna, � vīrs, kas len�a laikā atgrie�as mājās. Pēc len�a lik�os kopā ar tevi gultā.

��� Nekas tamlīdzīgs nenotiks. � Viņ� paliecās un noskūpstīja mīļo, smaido�o sejiņu.

Vēl bija agrs, un viņ� brauca nesteidzīgi, priecādamies par pilsētas ainām. Ko�as vējjakās tērpti bērneļi braukāja pa ietvēm ar trīsriteņiem vai rotaļājās ap�uvu�ajos mauriņos, kur dīga pirmā zālīte gai�ā, maigā pavasara zaļumā. Biksēs tērpta jauna sie�viete piesaulē vizināja ratiņos bērnu. Vecs suns gozējās uz saulē sasilu�ajiem pakāpieniem pie prāvas, baltas mājas, kas bija izro�tāta kā piparkūku namiņ�. Pastnieks Hokinss pamāja viņam ar roku, un viņ� ar rokas mājienu atņēma sveicinājumu. Sleterijs, stāvēdams pie patruļas ma�īnas un sarunādamies ar kādu dārz�nieku, smaidot pie�āva pirkstus pie formas cepures; divi Biolo�ģijas fakultātes profesori, sarunā dziļi iegrimu�i, gāja uz univer�sitāti un pacēla skatienu tie�i tik ilgi, lai to varētu iztulkot par sveicienu. Sajā pilsētas daļā ar vecajiem kokiem, klusajām ielām un koka savrupmājām dvesmoja piemīlīgi nevainīga deviņpa�dsmitā gadsimta gaisotne, kad vēl nebija ne karu, ne bumu, ne depresiju. Rūdolfs nesaprata, kā viņ� jelkad kārojis pamest pil�sētu, kur viņu pazina un uz katra soļa sveicināja, un apmainīt to pret Ņujorkas anonīmo nedro�ību un akmeņaino naidīgumu.

Lai nokļūtu pie universitātes administrācijas ēkas, viņam va�jadzēja braukt garām sporta stadionam, un viņ� ieraudzīja Kventinu Makgovernu pelēkā treniņtērpā rik�ojam pa skrejceļu. Viņ� apturēja ma�īnu, izkāpa, un Kventins piegāja viņam klāt, gar�, nopietns jauneklis ar treniņā nosvīdu�u seju. Viņi sarokojās. � Man lekcijas sākas tikai vienpadsmitos, un laiks kā radīts, lai paskrietos, pēc tam kad visu ziemu nonīkts pa iek�u.

Viņi no ritiem vairs kopā neskrēja. Kop� apprecē�anās Rū�dolfs, D�īnai par prieku, bija sācis spēlēt tenisu. Bez tam viņam �ķita pārāk spartiski celties ik rītu pulksten septiņos, kaut zibeņo vai rūc, atstāt jauno sievu gultā, lai trīsceturtdaļstundas rik�otu pa skrejceļu elsdams pūzdams, cen�oties turēties lidzi jaunam sportistam lieliskā formā. Tas neviļus lika justies vecam. Gan jau vēl būs laika diezgan izskrieties.

��� Kā klājas, Kventin? � Rūdolfs apvaicājās.

��� Glu�i labi. Divsimt divdesmit jardus skrienu 22,8, un tre�neris saka, man vajadzē�ot skriet arī �etrsimt �etrdesmit jardu distancē un bez tam piedalīties stafetē.

��� Un ko tad māte tagad saka?

Kventins pasmaidīja, atcerēdamies saltos ziemas rītus. � Lai es nekļūstot pārāk iedomīgs. Mātes jau, kādas biju�as, tādas paliek.

��� Un kā veicas universitātē?

�� Darbvedībai laikam kaut kas misējies, � Kventins atbil�dēja, � esmu ierakstīts labāko studentu sarakstā.

� Un ko māte saka par to?

��� Viņa apgalvo, ka tas izdarīts tādēļ, ka esmu krāsainais un viņi gribot pierādīt savu liberālismu, � Kventins vāri pa�smaidīja.

��� Ja mātei vēl ir kādi iebildumi pret tevi, � Rūdolfs teica, � pasaki, lai viņa piezvana man.

��� Pateik�u, mister D�ordeik.

��� Kārtībā! Nu man jābrauc. Pasveicini tēvu.

��� Mans tēvs ir miris, mister D�ordeik, � Kventins klusi atteica.

��� Piedod. � Rūdolfs gāja atpakaļ pie ma�īnas. Jēziņ, viņ� nodomāja. Kventina tēvs bija nostrādājis pie Koldervuda dro�i gadus divdesmit piecus. Kādam gan būtu vajadzējis padomāt, ka par viņa nāvi jāziņo vadībai.

Rīts vairs ne�ķita ne tik dzidrs, ne tik jauks, kāds bija licies pirms sarunas ar Kventinu.

Ma�īnu stāvvietas pie administrācijas ēkas bija pilnas, un Rūdolfam vajadzēja atstāt savu braucamo gandrīz piecsimt jardu no piebrauktuves. Visa pasaule pārvēr�as par ma�īnu stāvvietu, viņ� apskaities nodomāja, slēgdams ciet automobiļa durtiņas. Pirms kāda laika viņam Ņujorkā no ma�īnas izzaga radioaparātu, un kop� tās dienas Rūdolfs slēdza ma�īnu ciet pat tad, ja pameta to kaut uz piecām minūtēm. Par to viņam iznāca mazliet sastrī�dēties ar D�inu, jo viņa vispār liedzās aizslēgt ma�īnu un pat neslēdza ciet ārdurvis arī tad, kad bija mājās viena pati. Var jau mīlēt savu tuvāko, viņ� toreiz sacījaļ bet būtu muļķīgi aiz�mirst, ka savā sirdī viņ�, kas zina, ir bezgodis.

Vēlreiz paraustīdams ma�īnas durtiņas, viņ� izdzirda saucam savu vārdu: � Hei, D�ordeik! � Saucējs bija Leons Harisons, arī kuratorijas loceklis, kas devās uz sēdi. Harisons bija liela auguma stalts vīrs, gadu se�desmit, ar cienīgu sirmu matu rotu un liekulīgi sirsnīgu izturē�anos. Viņ� izdeva pilsētas avīzi, ko līdz ar lieliem apbūves gabaliem pa�ā Vitbijā un tās apkaimē bija mantojis no tēva. Rūdolfs zināja, ka no avīzes Harisonam liela prieka nav. Viņ� to neno�ēloja. Redakciju vadīja slikti at�algoti ļaudis, dzērāji, kas bija padzīti no citiem lāikrakstiem un salasīti pa malu malām. Rūdolfs bija pieradis neticēt nekam, kas rakstīts Harisona avīzē, pat laika prognozei.

��� Kā klājas, manu zēn? � Harisons apvaicājās ceļā uz admi�nistrācijas ēku, aplikdams Rūdolfam roku ap pleciem. � Atkal, kā vienmēr, gatavojaties �orīt sakurt mums, vecajiem celmiem, maz�liet uguns zem papē�iem? � Viņ� skaļi iesmējās, lai parādītu, ka netur ļaunu prātu. Sakarā ar Koldervuda firmas reklāmas sludi�nājumiem Rūdolfam un Harisonam iznāca diezgan daudz darī�anu, kas ne vienmēr bija patīkamas. Sākumā Harisons viņu uzrunāja par zēnu, tad par Rūdiju, vēlāk par D�ordeiku un nu, kā Rū�dolfs ievēroja, atkal atgriezies pie �zēna�.

��� Tie pa�i vecie priek�likumi, � Rūdolfs sacīja, � jānode�dzina Zinātņu nams, lai beidzot tiktu vaļā no profesora Frederiksa. � Frederikss bija Dabaszinātņu fakultātes dekāns, un Rūdolfs zināja, ka dro�i var apgalvot � sliktāku dabaszinātņu kursu nelasīja nevienā Vitbijas universitātes līmeņa augstskolā visā valsts ziemeļu daļā. Frederikss un Harisons bija sirds�draugi, un Frederikss bie�i publicēja zinātniskus rakstus Harisona avīzē, rakstus, kuru dēļ Rūdolfs sarka aiz kauna par savu universitāti. Vismaz trīsreiz gadā Frederikss Vitbijas �Sentinel� pirmajā lappusē publicēja pa rakstam, kurā cildināja kādu jaunu metodi vē�a ārstē�anā.

��� Ak jūs, biznesmeņi, � Harisons iecietīgi noteica, � jūs nekad nespējat novērtēt tīrās zinātnes nozīmi. Jūs gribat vienīgi ik pa se�iem mēne�iem ievākt peļņu no saviem ieguldījumiem. Jūs vēlētos, lai no katras mēģenes ripotu ārā dolāri.

Kad Harisonam bija izdevīgi, viņ� atcerējās savus apbūves gabalus un kapitālu bankā un rīkojās kā visrūdītākais biznes�menis. Citkārt viņ� bija tikai drukas krāsā mirksto�as avīzes izdevējs, pat literāts, kas rūgti apraudāja latīņu valodas izsvīt�ro�anu no studentu galaeksāmenu saraksta vai protestēja pret jaunu mācību programmu angļu literatūrā, jo tajā pārāk maz vietas paredzēts �ārlza Dikensa darbu studē�anai.

Augstprātīgā pieklājībā viņ� pieskārās ar pirkstiem cepures malai, sveicinādams Psiholoģijas katedras docenti, kas nāca viņiem pretim. Harisonam bija veclaicīgas manieres, kas itin mierīgi sadzīvoja vienkop ar īsti mūsdienīgu naidu. � DK firmā briestot interesanti jaunumi, � viņ� ieminējās.

��� DK firmā vienmēr notiek kaut kas interesants, � Rūdolfs atteica.

��� �oreiz kas interesantāks nekā parasti, � Harisons neat�laidās, � klīst baumas, ka jūs atkāp�oties.

��� Es nekad neatkāpjos, � Rūdolfs sacīja un tūliņ no�ēloja, ka tā teicis. Sis cilvēks pastāvīgi izprovocēja viņā visnelabāko.

��� Ja nu jūs tomēr atkāptos, � Harisons neparko nepadevās, � kas tad nāks jūsu vietā? Naits?

��� Par to nav runāts, � Rūdolfs noteica. īstenībā viņi ar Koldervudu bija par to runāju�i, bet ne pie kāda slēdziena ne�bija tiku�i. Viņam nepatika melot, bet cilvēku, kas spētu notu�rēties, nemelojis Harisonam, vajadzētu izsludināt par svēto.

��� DK mūsu pilsētai nozīmē ļoti daudz, � Harisons turpi�nāja, � lielā mērā tas ir jūsu nopelns, un jūs zināt, ka es ne�esmu glaimotājs. Ta�u maniem lasītājiem ir tiesības zināt, kas norisinās aiz kulisēm. � Banāli un �ķietami nevainīgi vārdi, bet tajos slēpās drauds, un to saprata tiklab Harisons, kā arī Rū�dolfs.

� Ja kaut kas notiks, � Rūdolfs sacīja, � jusu lasītaji būs pirmie, kas to uzzinās.

Kāpdams līdzās Harisonam aug�up pa administrācijas ēkas kāpnēm, Rūdolfs nespēja izvairīties no sajūtas, ka priek�pus�diena neglābjami sabojāta.

Universitātes tagadējais rektors, pajauns, enerģisks harvardietis, uzvārdā Dorlekers, nepieļāva kuratorijā nekādas aplamī�bas. Ar Rūdolfu viņ� draudzējās, bie�i vien kopā ar sievu aiz�gāja ciemos un ļoti brīvi runāja par visu, galvenokārt, kā atbrī�voties no lielākās daļas kuratorijas locekļu. Harisonu viņ� ne�ieredzēja ne acu galā.

Sēde norisa kā parasti. Finansu komitejas priek�sēdētājs savā ziņojumā konstatēja, ka ziedojumu summas gan pieaug, tomēr izdevumi pieaug vēl straujāk, un ierosināja paaugstināt mācību maksu un nepalielināt stipendiātu skaitu. Galīgo lēmumu atlika līdz jautājumu dziļākai izstudē�anai.

Kuratoriem tika atgādināts, ka jaunā bibliotēkas spārna būve būs pabeigta līdz rudens semestra sākumam, bet jaunceltnei vēl joprojām nav vārda. Tika minēts, ka jepriek�ējā sēdē misters D�ordeiks bija ierosinājis to nosaukt par Kenedija Spārnu vai, vēl labāk, visu ēku, kuru tagad sauca par Piemiņas bibliotēku, pārdēvēt par Kenedija bibliotēku.

Harisons protestēja. Nelaiķa prezidents esot bijis visai dis�kutējama personība un reprezentējis tikai pusi valsts, un univer�sitāte neesot īstā vieta, kur propagandēt �ķeltniecisku politiku. Balsojot nolēma jauno ēkas spārnu nosaukt par Kenedija Spārnu, atstājot visai celtnei kopumā Piemiņas bibliotēkas nosaukumu. Rektors īsā piezīmē palūdza misteru Harisonu noskaidrot, kāda cilvēka vai kāda notikuma piemiņai bibliotēkai dots �āds nosau�kums.

Kāds kurators, kuram arī bija nācies ma�īnu novietot labu gabalu no administrācijas ēkas, izteicās, � pēc viņa domām, vajadzētu izdot stingru pavēli, ka studentiem nedrīkst piederēt automa�īnas. Nav iespējams to panākt, iebilda Dorlekers, tādēļ nebūtu gudri pat mēģināt. Varbūt labāk izbūvēt jaunu stāvvietu.

Flarisons izteica savu nemieru sakarā ar kādu ievadrakstu studentu avīzē, kur� aicināja demonstrēt par atombumbas aiz�liegumu. Viņ� pieprasīja avīzes redaktoru sodīt par politikas ievazā�anu augstskolā un Savienoto Valstu valdības rīcības paļā�anu. Dorlekers paskaidroja, ka, pēc viņa domām, universitāte neesot īstā vieta, kur apspiest vārda brīvību Amerikā. Balsojot nolēma redaktoru nesodīt.

�� Sī kuratorija izvairās no atbildības, � nikni noburk�ķēja Harisons.

Rūdolfs bija visjaunākais kuratorijas loceklis un vienmēr ru�nāja klusi un goddevīgi. Bet, pateicoties sadarbībai ar Dorlekeru, spējai pierunāt biju�os studentus un da�ādus uzņēmumus ziedot universitātei naudu (viņ� pat no Koldervuda bija izspiedis piec�desmit tūksto�us dolāru jaunajam bibliotēkas spārnam) un tam, ka viņ� ļoti labi pazina pilsētu un tās saiknes ar universitāti, viņ� bija visiespaidīgākais kurators un pats to zināja. Tas, kas bija sācies puslidz kā vaļasprieks un klusa pa�reklāma, pamazām bija izvērties par dziļu, vitālu interesi. Viņam sagādāja patiesu prieku izvirzīt priek�likumu pēc priek�likuma un piespiest tādus biezus paurus kā Harisons tos pieņemt. Bibliotēkas jaunais spārns, papla�inātie lekciju kursi socioloģijā un ārpolitikā, kāda vietējā mākslinieka darbu popularizē�ana un mākslas skolas pa�pla�inā�ana, tirdzniecības centra teātra nodo�ana uz divām ne�dēļām bez maksas teātra zinātnes semināra vajadzībām � tās visas bija viņa idejas. Atcerēdamies Boilena ņirdzīgo smīnu, Rū�dolfs apņēmās parūpēties, lai pēc tam, kad viņ� būs realizējis visu, ko iecerējis, neviens, pat tāds vīrs kā Boilens, nevarētu nosaukt Vitbijas universitāti par lauksaimniecības skolu.

Piedevām viņam vēl tika gandarījums, ka katra gada beigās viņ� varēja lielu daļu izdevumu par ceļojumiem gan pa Savieno�tajām Valstīm, gan ārzemēm atskaitīt no ienākumu nodokļa, jo, būdams kurators, viņ� visur, kur aizbrauca, apmeklēja skolas un universitātes. Izmantojot no D�onija Hīta iegūtās zinā�anas, viņ� visus �os jautājumus nokārtoja gandrīz automātiski. �Bagātnieku mazās izpriecas� � tā D�onijs dēvēja rotaļu ar finansu pārval�des orgāniem.

��� Kā jūs zināt, � teica Dorlekers, � �ajā sēdē mums jāiz�lemj jautājums par jaunu mācību spēku pieņem�anu nākamajam mācību gadam. Atbrīvosies viena vakance � Ekonomikas fa�kultātes dekāna postenis. Esam apsvēru�i da�ādas kandidatūras, apspriedu�ies ar kuratorijas locekļiem un gribētu nodot jūsu lab�vēlīgajam vērtējumam tā cilvēka kandidatūru, kur� savā laikā �ajā universitātē vadīja apvienoto Vēstures un ekonomikas fakul�tāti un pēdējos gados uzkrājis vērtīgu pieredzi Eiropā, proti, pro�fesora Lorensa Dentona kandidatūru. � Izrunādams Dentona vārdu, Dorlekers it kā nejau�i pagriezās pret Rūdolfu. Tas tikko jau�ami pamirk�ķināja. Rūdolfs sarakstījās ar savu kādreizējo skolotāju un zināja, ka Dentons vēlas atgriezties Amerikā. Dentons rakstīja, ka viņ� neesot cilvēks, kas spēj dzīvot bez dzim�tenes, viņa sieva nemitīgi ilgojoties pēc mājām. Rūdolfs bija Dorlekeram izstāstījis visu par Dentonu, un Dorlekers juta trim�diniekam līdzi. Ari Dentons pats bija nostiprinājis savas po�zīcijas: izmantojis uzturē�anos Eiropā, lai uzrakstītu grāmatu par vācu ekonomikas atdzim�anu, par kuru bija ļoti atzinīga kri�tika.

Dentona aug�amcel�anas ir tīri poētisks taisnības akts, Rū�dolfs domāja. Viņ� nebija nodevis liecību sava vecā drauga labā tad, kad tas viņam būtu varējis līdzēt. Bet, ja viņ� būtu nodevis liecību, tad dro�i vien nebūtu ievēlēts par kuratoru un viņam nebūtu iespējams grozīt sviras Dentona atkaliecel�anai amatā. Situācijai piemita kaut kas tīkami ironisks, un, kamēr Dorlekers runāja, Rūdolfs klusībā pavīpsnāja. Viņ� zināja, ka viņi abi ar Dorlekeru jau priek�laikus savervēju�i Dentonam pietiekamu balsu skaitu. Rūdolfs klusēdams ērti atlaidās krēslā, ļaudams Dor�lekeram izdarīt visus nepiecie�amos manevrus.

��� Dentons, � sacīja Harisons, � to vārdu es atceros. Viņu izmeta par to, ka viņ� bija sarkanais.

��� Esmu rūpīgi pārbaudījis ziņojumu, � Dorlekers teica, � un neesmu nevienā vietā konstatējis kaut mazāko apsūdzību pret profesoru Dentonu, nedz arī norādījumu, ka butu notikusi formāla izmeklē�ana. Profesors Dentons aizgāja no universitātes, lai pa�strādātu Eiropā.

��� Viņ� kaut kādā veidā bija sarkanais, � Harisons stūr�galvīgi pastāvēja uz savu. � Mums jau tāpat pietiek me�onīgi noskaņotu ļau�u �ajā universitātē, nemaz nav nepiecie�ams vēl kādu importēt.

��� Tajā laikā, � Dorlekers laipni paskaidroja, � pār visu zemi gulēja Makārtija ēna un daudziem cienījamiem cilvēkiem nācās nevainīgiem ciest pārestības. Par laimi, tas viss jau sen pieder pagātnei, un mēs atkal varam spriest par cilvēku pēc viņa spējām. Es, piemēram, jūtos laimīgs, varēdams parādīt, ka Vitbijas universitātes vienīgais kritērijs ir stingri akadēmiskie, zi�nātniskie standarti.

��� Ja jūs pieņemsiet �o cilvēku, � Harisons noteica, � ma�nai avīzei būs par to da�s labs vārds sakāms.

��� Uzskatu jūsu piezīmi par nepiedienīgu, mister Harison, � Dorlekers vēsi piebilda, � un esmu pārliecināts, ka, visu pamatī�gāk apsvēris, vairs tā nedomāsiet. Ja nevienam vairs nav nekas piebilstams, tad, manuprāt, varam ķerties pie balso�anas.

��� D�ordeik, � Harisons sacīja, � pieņemu, ka jums ar to nav bijis nekā kopīga.

��� Ir gan, � Rūdolfs atteica. � Manu studiju laikā pro�fesors Dentons bija visinteresantākais pasniedzējs. Arī viņa jau�nākā grāmata man �ķiet lieliska.

��� Balsot, balsot, � Harisons murdēja. � Es tie�ām nezinu, kādēļ vispār nāku uz �īm sēdēm.

Viņ� vienīgais balsoja pret Dentonu, un Rūdolfs nodomāja, ka tūliņ pēc sēdes jānosūta uz Zenēvu telegramma trimdiniekam.

Pie durvīm pieklauvēja. � Lūdzu, � Dorlekers aicināja.

Ienāca viņa sekretāre. � Piedodiet, ka traucēju, ser, � viņa bilda Dorlekeram, � bet zvana misteram D�ordeikam. Es gan teicu, ka viņ� ir sēdē, bet�

Rūdolfs pietraucās kājās un steidzās uz priek�istabu pie sek�retāres telefona.

��� Rūdij, � D�īna sacīja, � brauc uz mājām. Atril Man sā�kas sāpes. � Viņa runāja bezbēdīgi līksmā balsī.

��� Tūliņ bū�u, � viņ� apsolīja. � Lūdzu, atvainojiet mani misteram Dorlekeram un kuratoriem, � viņ� piebilda sekretārei, � man jāaizved sieva uz slimnīcu. Bez tam, lūdzu, piezvaniet uz turieni un palūdziet, lai viņi sazinās ar dakteri Levinu un pasaka viņam, ka misis D�ordeika ieradīsies pēc pusstundas.

Viņ� izsteidzās ārā un skrie�us noskrēja visu gabalu līdz tai vietai, kur stāvēja viņa ma�īna. Cīnīdamies ar atslēgu, viņ� no�lādēja tipu, kas viņam Ņujorkā bija nozadzis radioaparātu. Vienu nesavaldīgu mirkli viņ� pat ielūkojās blakusstāvo�ajā ma�īnā, vai aizdedzes atslēga nav palikusi iek�ā. Nebija. Tad viņ� atgriezās pats pie savas ma�īnas. �oreiz izdevās bez kļūmēm to atslēgt, un viņ�, pieklupis pie stūres, trieca ma�īnu pa universitātes teritoriju un klusajām ielām uz savu māju.

Visu garo dienu gaidīdams un turēdams D�īnas roku, Rū�dolfs nesaprata, kā viņa to spēj izturēt. Dr. Levins bija pavisam mierīgs. Viņ� teica, ka viss noritot normāli, kā jau pirmajās dzem�dībās. Viņa miers Rūdolfu satrauca vēl vairāk. Dakteris pa visu dienu tikai �ad tad iegriezās it kā pavir�ā pieklājības vizītē. Kad viņ� beidzot ieminējās, ka Rūdolfs varot noiet lejā slimnīcas kafetērijā ieturēt pusdienas, Rūdolfu gandrīz pārņēma �ausmas: vai dakteris tie�ām iedomājās, ka viņ� varētu pamest savu sievu tādās mokās un pats aiziet pieēsties? � Esmu tēvs, nevis aku��ieris, � viņ� noskaldīja.

Dakteris Levins pasmējās. � Pastāv doma, ka arī tēviem jāēd, � viņ� sacīja. � Tiem jāstiprinās, lai pietiktu spēka iz�turēt.

Riebīgais, vienaldzīgais materiālistsl Ja viņi patiesi būs tik juku�i, lai kādreiz sagribētu otru bērnu, tad gan sameklēs cilvēku, nevis robotu.

Bērns piedzima īsi pirms pusnakts. Meitene. Kad ārsts uz mirkli iznāca no operāciju zāles, lai pateiktu Rūdolfam, ka māte un bērns jūtas labi, Rūdolfs bija ar mieru krist viņam ap kaklu.

Viņ� gāja līdzās ratiņiem, kuros D�īnu veda atpakaļ uz viņas istabu. D�īna bija nokarsusi, sīciņa un pārguru�i, un, kad centās viņam uzsmaidīt, varēja redzēt, ka tas viņai maksāja pārmērīgu piepūli.

��� Viņa tagad gulēs, � teica dakteris Levins, � jūs varat mierīgi doties mājup.

Ta�u, pirms viņ� izgāja no palātas, viņa' ierunājās pārstei�dzo�i mundrā balsī: � Lūdzu, Rūdij, atnes rīt manu �Leiku�. Gribu viņu nofotografēt pirmajā dzīvības dienā.

Dakteris Levins aizveda Rūdolfu uz zīdaiņu istabu, lai viņ� apskatītu savu meitiņu, kas kopā ar pieciem citiem jaunpiedzimu�ajiem gulēja aiz stikla sienas. � Tā ir viņa.

Visi se�i bērniņi izskatījās pilnīgi vienādi. Se�i vienā dienā. Dzīvības mū�īgā plūsma. Aku�ieri gan laikam ir lielākie ciniķipasaulē.

Arā viņu saņēma dzestra nakts. Priek�pusdienā, izejot no mājas, likās silts un viņ� nebija paņēmis mēteli. Drebuļodamies viņ� devās pie ma�īnas. �oreiz viņ� nebija to aizslēdzis, bet jau�nais radioaparāts atradās savā vietā.

Viņ� zināja, ka aiz satraukuma nespēs aizmigt, un viņam sa�gribējās kādam piezvanīt, lai varētu uzdzert par godu tam, ka viņ� kļuvis tēvs, bet pulkstenis rādīja jau otro nakts stundu, ne�drīkstēja celt cilvēkus aug�ā no miega.

Viņ� ieslēdza sildītāju, un, piebraucot pie mājas, ma�īnā jau bija silti. Marta bija atstājusi gaismu degam, lai viņ� saredzētu, kurp iet. Ejot pāri zālienam mājas priek�ā, viņ� pamanīja uz lieveņa sakustamies ēnu.

��� Kas tur ir? � viņ� skarbi uzsauca.

Gaidītājs lēnām iznāca gaismā. Tā bija Vird�īnija Koldervuda pelēkā, zvērādām rotātā mētelī un �alli ap galvu.

��� �ēlīgā debess, Vird�īnij! � viņ� iesaucās. � Ko jūs te darāt?

��� Es visu zinu. � Viņa piegāja pie Rūdolfa un nostājās tam cie�i blakus; bālajā, vājajā, glītajā sejā kvēloja lielas, tum�as acis. � Es visu dienu zvanīju uz slimnīcu un ievācu ziņas. Teicu, ka esmu jūsu māsa. Man viss zināms. Viņai ir bērns. Mans bērns.

��� Vird�īnij, ejiet labāk uz mājām. � Rūdolfs pakāpās maz�liet atpakaļ, lai tā viņam nepieskartos. � Ja jūsu tēvs uzzinās, ka jūs naktī klīstat �eit apkārt, viņ� �

��� Man vienalga, vai kāds uzzina vai ne, � Vird�lnija at�teica, � es nekaunos.

��� Atļaujiet aizvest jūs uz mājām, � Rūdolfs sacīja. Lai pa��as vecāki tiek galā ar viņas trakumiem, viņ� to nevēlējās. Tur�klāt tādā naktī kā �ī. � Jums kārtīgi jāizguļas un �

�� Man nav māju. Manas mājas ir tavās skaujās. Tēvs pat nezina, ka esmu atbraukusi. Esmu �eit, kur piederos.

��� Jūs nepiederaties �eit, Vird�īnij, � Rūdolfs izmisis sacīja. Viņ�, pats alla� cenzdamies paturēt skaidru prātu, jutās bez�palīdzīgs, sastopoties ar �ādu garīgu apjukumu. � Te dzīvoju es ar savu sievu.

�� Viņa tevi man atvīla, � Vird�īnija sacīja, � iespraucās starp diviem cilvēkiem, kas viens otru mīlēja. Es lūdzu dievu, lai. viņa �odien tur, slimnīcā, nomirst.

��� Vird�īnij! � Līdz �im viņu nebija biedējis nekas, ko viņa teica vai darīja. Viņ� reizēm skaitās, reizēm uzjautrinājās, reizēm viņam kļuva meitenes �ēl. Tagad viņ� pirmo reizi atskārta, ka viņa var kļūt bīstama. Tiklīdz būs ticis mājā iek�ā, viņ� piezva�nīs uz slimnīcu un piekodinās, lai nelai� Vird�īniju Koldervudune bērnistabas, ne viņa sievas istabas tuvumā. � Paklausie�ties, ko es jums teik�u, � viņ� draudzīgi sacīja, � sēdieties ma��īnā, es jūs aizvedī�u uz mājām.

��� Neizturieties pret mani kā pret bērnu! � viņa atcirta. � Es neesmu bērns. Un kvartālu tālāk man ir pa�ai sava ma�īna.. Man nav vajadzīgs neviens, mani nekur nevajag aizvest.

��� Vird�īnij, � viņ� lūkoja iebilst, � es esmu drausmīgi no�guris un ļoti gribu gulēt. Ja jums tie�ām man kaut kas sakāms,, piezvaniet rīt no rīta.

��� Es gribu ar tevi gulēt, � viņa atteica, cie�i vērdamāsviņam acīs; tā stāvēdama, rokas mēteļa kabatās sabāzusi, viņa iz�skatījās normāla, glīti ģērbusies, ikdieni�ķa. � �onakt pat gribu ar tevi gulēt. Un es zinu, ka tu to vēlies. Redzēju to tavās acīs jau no pa�a sākuma. � Viņa runāja ātri, �ukstus, nesaka�rīgi. � Tu tikai neuzdro�inājies. Tev, tāpat kā visiem, bail no�mana tēva. Nāc! Ir vērts ar mani pamēģināt. Tu joprojām uz�skati mani par mazu skuķēnu, par tādu, kādu mani pirmoreiz ieraudzīji mūsu mājās. Nē, es neesmu mazs, tikli audzināts skuķēns, vari neraizēties. Esmu �o to piedzīvojusi. Varbūt ne tik daudz, cik tava cienījamā kundze ar savu fotogrāfu � O, tu esi pārsteigts, ka man tas zināms� es nerimos, iekāms uz�zināju visu, un varētu tev pastāstīt vēl daudz ko vairāk, ja vien vēlies klausīties.

Pa to laiku viņam izdevās atvērt durvis, iemukt iek�ā, tad' durvis aizcirst un no iek�puses aizslēgt; viņa palika uz lievesnēm, dauzot ar dūrēm pa durvīm. Viņ� pārbaudīja visas durvis un apak�stāva logus, vai viss aizdarīts un aizslēgts. Atgriezies pie ārdurvīm, viņ� vairs nedzirdēja sievietes dūrī�u dauzī�anos. Par laimi, Marta joprojām gulēja cie�ā miegā. No priek�nama viņ� izslēdza gaismu uz lievenēm. Piezvanījis uz klīniku, viņ� gurdi uzkāpa savā un D�īnas kopīgajā guļamistabā.

Daudz laimes dzim�anas dienā, meitiņ, sākot gaitu �ajā klu�sajā, cienījamā pilsētiņā, viņ� pirms iemig�anas vēl nodomāja.

Bija agra sestdienas pēcpusdiena Ārpilsētas kluba bārā; bārs bija tuk�s, jo vairums kluba biedru vēl kavējās golfa laukumā un tenisa kortos. Rūdolfs sēdēja viens pats pie alus glāzes. D�īna vēl atradās sievie�u ģērbtuvē. Tikai piecas nedēļas pa�gāju�as, kop� viņa atgriezusies no klīnikas, tomēr pieveica Rū�dolfu divos setos. Rūdolfs pasmaidīja, atceroties, kādā uzvaras priekā viņa staroja, ejot projām no laukuma.

Klubs mitinājās vienstāva dēļu celtnē, kurai visapkārt bez jebkāda stila bija salipinātas da�ādas piebūves. Visu laiku klubs balansēja uz bankrota robe�as un pieņēma ikvienu, kas samak�sāja nelielo biedra naudu, tāpat arī vasarniekus, kas pilsētā pavadīja vienīgi silto gadalaiku. Bāru greznoja izbalēju�as, trīs gadu desmitus vecas fotogrāfijas ar garās vilnas flaneļa bik�sēs tērptiem kluba turnīru uzvarētājiem un viens mu�u apķēzīts Bila Tildena un Vinsenta Ri�ardsa attēls, jo viņi reiz bija spē�lēju�i kluba tenisa laukumā.

Gaidīdams D�īnu, Rūdolfs ielūkojās Vitbijas �Sentinel� sest�dienas izdevumā un jau nākamajā mirklī no�ēloja, ka to da�rījis. Pirmajā lappusē bija ievietots raksts par to, ka universi�tāte uzaicinājusi darbā profesoru Dentonu, tika uzskaitītas visas kādreizējās apsūdzības un ne ar ko nepierādīti apgalvojumi, no kuriem izrietēja, ka viegli ietekmējamā jaunatne nokļūs nevē�lamā iespaidā. � Maita Harisons! � Rūdolfs skaļi savā nodabā noteica.

��� Vai jūs kaut ko vēlaties, mister D�ordeik? � iejautājās bāra pārzinis, kas telpas otrā kaktā lasīja �urnālu.

��� Lūdzu, Henk, vēl vienu alu, � Rūdolfs teica. Viņ� pa�grūda avīzi sānis. Sajā brīdī viņ� apņēmās, ka nopirks I-Iarisona avīzi, tiklīdz viņam tas būs pa spēkam. Tas būtu derīgākais, ko viņ� pilsētas labā varētu izdarīt. Un varbūt nemaz nenāktos tik grūti. Vismaz pēdējos trīs gadus Harisons no savas avīzes vairs neguva peļņu un, ja vien viņ� nezinās, ka pircējs ir Rūdolfs, iespējams, būs ar mieru to par pieņemamu cenu pārdot. Rūdolfs nolēma pirmdien aprunāties ar D�oniju.

Viņ� maziem malciņiem baudīja alu, cenzdamies nedomāt par Harisonu un līdz pirmdienai viņu pilnīgi izmest no galvas, kad no golfa laukuma kopā ar saviem trim partneriem bārā ienāca Breds Naits. Rūdolfs bezmaz ap�ilba, ieraudzījis Breda oran�ās bikses, � Vai tu esi iestājies dāmu komandā kausa izcīņas tur�nīram? � viņ� jautāja, kad trijotne pienāca pie bāra letes un Breds uzsita viņam pa muguru.

Breds pasmējās. � Tēviņa spalvu rota, Rūdij, � viņ� atteica, � dabā ta�u vīrie�u kārta alla�iņ krā�ņāka par sievi�ķo. Ne�dēļas nogalēs es kļūstu par dabas bērnu. �oreiz vienu riņķi maksāju es, Henk, esmu lielais uzvarētājs.

Vīri pasūtīja dzeramos un iedziļinājās savās kārtīs. Breds un viņa partneris bija vinnēju�i gandrīz trīssimt dolāru. Breds bija viens no labākajiem golfa spēlētājiem klubā un liels meistars kacinā�anā, jo mēdza sākumā spēlēt pavāji, tā izprovocējot savus oponentus derību likmes paaugstinā�anā. Lai jau, tā viņa darī��ana. Ja cilvēki var atļauties vienā sestdienas pēcpusdienā zaudēt pa pusotra simta dolāru uz galviņas, tad viņiem tas dro�i vien ne�kādas raizes nesagādā, Rūdolfs nodomāja. Viņu mulsināja vienīgi tas, cik viegli viņi runāja par tādu prāvu zaudējumu. Viņ� nebija dzimis azartists.

��� Es redzēju D�īnu kopā ar tevi tenisa laukumā, � Breds sacīja, � viņa izskatās kolosāli.

��� Viņa ir no stipras cilts, � Rūdolfs atteica. � 0, starp citu, paldies par dāvanu Inīdai. � D�īnas mātes vārds pirms apprecē�anās bija Inīda Kaningema, un, tiklīdz D�īna atkal spēja skaidri runāt, viņa apjautājās Rūdolfam, vai viņam būtu iebil�dumi, ja bērnu nosauktu viņas mātes vārdā. � Mēs, D�ordeiki, neatturami kāpjam aug�up, � Rūdolfs toreiz atteica, � nu jau esam pacēlu�ies līdz trīsvārdu sen�u teritorijai. � Baznīcas kris�tību bērns nesaņēma un arī nesaņems. D�īna solidarizējās ar Rūdolfa ateismu vai � kā viņam pa�am labāk patika to dēvēt � agnosticismu. Viņ� tikai ierakstīja meitenītes vārdu dzim�anas apliecībā un nodomāja, ka Inīda Kaningema D�ordeika gan ir krietni pagar� vārds septiņas mārciņas smagam bērnam. Breds atsūtīja mazajai tīra sudraba bļodiņu ar pieskaņotu paliktni un karotīti. Pa �o laiku viņi jau bija saņēmu�i astoņas tīra sudraba bļodiņas. Ar īpa�u oriģinalitāti Breds neizcēlās. Toties viņ� bija atvēris bērnam bankas kontu, noguldot piecsimt dolāru. � Nekad nevar zināt, � Breds sacīja, kad Rūdolfs protestēja pret tik lielu dāvanu, � kad meitenei var ievajadzēties uz ātru roku nauda abortam.

Viens no Breda partneriem � Ēriks Sanderlins bija Golfa komitejas priek�sēdētājs un runāja par savu sapņu projektu � golfa laukumapalielinā�anu un uzlabo�anu. Aiz laukuma bija paprāvs pamestas aramzemes un me�a gabals, un Sanderlins pa�laik bija uzrakstījis petīciju, ko laida apkārt klubā, aicinā�dams kluba locekļus uzņemties aizņēmumu un zemi nopirkt. � Ar to mēs celtos, � Sanderlins aizstāvēja savu ideju, � mums ras�tos pat iespēja kādreiz uzaicināt profesionāļus, lai �eit sarīko turnīru. Kluba biedru skaits divkār�otos.

Amerikā, Rūdolfs īgni nodomāja, visam ir tendence divkār�o�ties un palielināties. Viņ� pats golfu nespēlēja, tomēr bija vīriem pateicīgs, ka viņi bārā runāja par golfu, nevis par rakstu avīzē.

��� Un jūs, Rūdij? � Sanderlins jautāja. � Parakstīsiet kopā ar mums?

��� Neesmu vēl īsti par to padomājis, � Rūdolfs atteica, � do�diet man nedēļu vai pāris nedēļu laika padomāt.

��� Kas tur ko domāt? � Sanderlins agresīvi noprasīja.

��� Mūsu mīļais, labais Rūdijs nemīl pārsteidzīgus lēmu�mus, � paskaidroja Breds, � viņ� pat divas nedēļas pārdomā, vai apcirpt matus vai ne.

�� Mums ļoti noderētu, ja mūs atbalstītu tāda formāta vīrs kā jūs, � Sanderlins sacīja. � Es jums mieru nedo�u.

��� Par to esmu pārliecināts, Erik, � Rūdolfs noteica. San�derlins priecīgi pasmējās par �ādu atzinību. Tad viņ� un abi pārējie piecēlās, lai dotos uz du�as telpām. Naglotās golfa kurpes noklaudzēja uz kailās dēļu grīdas. Klubā pastāvēja noteikums, ka ar golfa apaviem nedrīkst iet ne bārā, ne restorānā, ne kār�u istabā, bet neviens to neievēroja. Ja mēs reiz tos di�os laikus piedzīvosim, tu nevarēsi vis tā klaudzināt pa grīdu ar naglenēm, Rūdolfs nodomāja.

Breds palika bārā un pasūtīja vēl glāzi dzeramā. Viņ� vien�mēr bija stipri pietvīcis, bet neviens nevarēja pateikt, vai tas no saules vai no alkohola.

��� Jūsu formāta vīrs, � Breds atkārtoja. � Sajā pilsētā ta�u par tevi runā vienīgi tā, it kā tu būtu desmit pēdas gar�.

� Tāpēc jau es nekustu projām no �īs pilsētas, � Rūdolfs atteica.

�� Vai paliksi tepat arī tad, kad vairs nestrādāsi firmā? � Runādams Breds neskatījās uz Rūdolfu, bet pateikdamies pamāja ar galvu Henkam, kas nolika viņam priek�ā glāzi.

��� Kas saka, ka es vairs nestrādā�u firmā? � Rūdolfs nebija ar Bredu par saviem plāniem runājis.

��� Tādas valodas klīst.

��� Kas tev teica?

��� Tu tātad domā gan aiziet?

��� Kas tev teica?

��� Vird�īnija Koldervuda, � Breds atbildēja.

��� Ā!

��� Viņa noklausījusies, kad tēvs ar māti par to runāju�i.

Ok�ķere, informācijas vācēja, apsēstā Vird�īnija Koldervuda,

kas klusiem soļiem naktīs klīst apkārt noklausīdamās un noglū�nēdama.

��� Pēdējos pāris mēne�os esmu bie�i ar viņu ticies, � Breds sacīja. � Jauka meitene.

Bredfords Naits, lielais raksturu pētnieks no Oklahomas, no Rietumu pla�ajām ārēm, kur viss ir tie�i tāds, kāds �ķietas esam.

��� Mm-jā, � Rūdolfs noteica.

��� Vai jūs ar veco esat runāju�i arī par to, kas nāks tavā vietā?

��� Jā, esam runāju�i.

��� Kur� tas būs?

��� Vēl neesam iz�ķīru�ies.

��� Nu jauki, � Bredfords smaidīdams sacīja, tomēr pietvīka tum�āk nekā parasti, � bet vismaz desmit minūtes pirms prokla�mē�anas pasaki vecam koled�as draugam, lai zina, jā?

��� Jā. Ko mis Koldervuda vēl tev stāstīja?

��� Neko sevi�ķu, � Breds vienaldzīgi atteica. � Ka viņa mani mīlot. Un �o to tamlīdzīgu. Vai esi viņu pēdējā laikā re�dzējis?

��� Nē. � Rūdolfs tie�ām nebija viņu redzējis kop� tas nakts, kad piedzima Inīda. Pirms se�ām nedēļām nenozīmē �pēdējā laikā�.

��� Mēs esam kopā daudz jokoju�ies un smēju�ies, � Breds stāstīja. � Āriene viļ. Viņa ir trakoti jautra meitene.

Jauns aspekts �ās dāmas raksturā. Jokotāja un smējēja. Tra�koti jautra meitene. Jautrība un smiekli uz lievenēm pēc pus�nakts.

��� Godīgi sakot, � Breds turpināja, � prātoju, ka vajadzēs viņu apprecēt.

��� Kādēļ? � Rūdolfs jautāja. Kaut gan nebija grūti to uz�minēt.

�� Apnicis vārtīties pa ielasmeitu gultām, � Breds atzinās. � Drīz man būs �etrdesmit, pamazām sāku apgurt. � Tā nav pilnīga atbilde, draudziņ, Rūdolfs nodomāja. Gandrīz nekur ne�var dabūt pilnīgu atbildi.

��� Varbūt mani ietekmējusi tava priek�zīme, � Breds pie�bilda. � Ja jau precē�anās iet labumā tava formāta cilvē�kam� � viņ�, pār visu tuklo ģīmi pietvīcis, iesmējās, � tad jau būs laba diezgan arī manam formātam. Laulības dzīves pa�radīze.

��� Viņreiz tu tajā paradīzē sevi�ķi laimīgs nejūties.

��� Kas ir, tas ir, � Breds atteica. Viņa pirmā laulība ar kāda naftas magnāta meitu bija izjukusi pēc pusgada. � Toreiz es biju jaunāks un man negadījās apprecēt tādu krietnu meiteni kā Vird�īnija. Varbūt tagad laime man uzsmaidīs.

Rūdolfs smagi nopūtās. � Laime tev nesmaida, Bred, � viņ� klusi sacīja. Tad izstāstīja Bredam visu par Vird�īniju: par vēstulēm, par telefona zvaniem, par slēpņiem pie viņa dzīvokļa un par pēdējo ārprātīgo izdarī�anos pirms se�ām nedēļām. Breds klausījās klusēdams. Beigās viņ� tikai piebilda: � Ir gan laikam kolosāli ap dū�u, kad tiek tik traki mīlēts kā tu, vecīt.

Ienāca D�īna, viņas āda pēc du�as viegli vizmoja, mati pa�kausī sasieti ar samta lenti, brūni iedegu�ie lieli kaili, kājās mokasīni. � Hei, māmulīti � Breds sveicināja, norausās no bāra sēdekļa un viņu noskūpstīja. � Iedzersim.

Viņi runāja par bērniņu, par golfu un tenisu, par jauno lugu, ar kuru pēc nedēļas Vitbijas teātris atklās sezonu. Vird�īnija Koldervuda netika pieminēta, un, izdzēris glāzi, Breds sacīja: � Nu jāiet uz du�u, � parakstīja �eku par dzērieniem un slāja projām � paresns, vecīgs virs oran�krāsas biksēs; viņa dārgo golfa kurpju naglotās zoles noklaudzināja rakstu uz sa�vīkātās bāra grīdas.

Pēc divām nedēļām Rūdolfs ar rīta pastu saņēma ielūgumu uz mis Vird�īnijas Koldervudas un Bredforda Naita kāzām.

Ērģeles sāka spēlēt kāzu mar�u, un tēvam pie rokas baznīcā ienāca Vird�īnija. Baltajā līgavas tērpā viņa izskatījās skaista, smalka, trausla un rimta. Iedama garām Rūdolfam, viņa neuzmeta viņam ne skatiena, kaut gan viņ� kopā ar D�inu stāvēja vienā no pirmajām solu rindām. Līgavainis Bredfords Naits, maz�liet svīzdams un jūlija saulē pietvīcis, gaidīja pie altāra, turpat arī vedējtēvs D�onijs Hīts, abi svītrotās biksēs un melnos vizīt�svārkos. Cilvēki brīnījās, ka par vedēju nav izraudzīts Rūdolfs, tikai Rūdolfs pats par to nemaz nejutās pārsteigts.

Mans rokudarbs, Rūdolfs domāja, pa ausu galam klausīda�mies dievkalpojumā. Es viņu atsaucu no Oklahomas uz �ejieni, es ievilku uzņēmumā, es atraidīju līgavu. Tas ir mans rokudarbs. Vai man par to jāatbild?

Kāzu mielasts notika Ārpilsētas klubā. Uzkodas bija novieto�tas uz gara galda zem markīzes, bet galdiņi zem ko�iem saulsargiem izlikti izklaidus pa visu zālienu. Uz terases spēlēja orķestris, un jaunlaulātie, jau pārģērbu�ies ceļojumam, ar valsi atklāja dejas. Rūdolfs nobrīnījās, kā Breds, par spīti lempīgajam augumam, ļoti skaisti dejo.

Rūdolfs pēc laulībām bija, kā pieklājas, noskūpstījis līgavu. Vird�īnija viņam neuzsmaidīja ne par matu citādi kā pārējiem apsveicējiem. Varbūt, Rūdolfs nodomāja, viss pagājis un aiz�mirsts un būs labi.

D�īna katrā ziņā gribēja ar viņu dejot, bet viņ� turējās pretī: � Kā lai dienas laikā dejo?

��� Man patīk kāzas, � atteica D�īna, pievilkdama viņu cie�i klāt, � citu ļau�u kāzas. � Pēc tam dzēlīgi piebilda: � Vai tev nevajadzētu uzsaukt jaunajai sievai tostu? Tu varētu atgādināt, cik uzticams draugs viņa spēj būt, kā spēj ik vakaru gaidīt pie tavas mājas, lai redzētu, ka esi sveiks un vesels atgriezies, vai�rākkārt naktī piezvanīt, lai pārliecinātos, vai tev vienam tumsā nav bail, un piedāvāt dalīties ar tevi tavā vientuļajā gultā.

��� Ku�! � Rūdolfs viņu apsauca, ba�īgi palūkodamies apkārt. Par pēdējo piedzīvojumu nakti pēc atgrie�anās no slimnīcas viņ� D�īnai nekā nebija stāstījis.

��� Viņa ir ļoti skaista, � D�īna sacīja. � Vai tu neno�ēlo savu izvēli?

��� Līdz izmisumam, � Rūdolfs atbildēja, � un tagad nāc dejot.

Orķestrī spēlēja studenti, un Rūdolfam kļuva skumji, dzirdot, cik labi viņi spēlē. Viņ� atcerējās savas trompetista gaitas, kad bija �o pui�u gados. Jaunie�i tagad visu darīja labāk nekā toreiz. Portfilipas jaunie vieglatlēti viņa kādreizējo divsimt metru dis�tanci noskrēja vismaz par divām sekundēm ātrāk, nekā viņam tas jebkad bija izdevies. � Ejam prom no �itās dan�ugrīdas, � viņ� sacīja, � te ir pārāk biezs.

Viņi aizgāja iedzert glāzi �ampanie�a un pēc tam parunājās ar Breda tēvu, kas bija atbraucis uz kāzām no Tulsas; viņam bija galvā filca cepure ar ļoti1 platām malām. Viņ� bija saulē un vējos ārdēts, kalsns, ar dziļām iedeguma rievām uz kakla. Ne�pavisam viņ� neizskatījās pēc cilvēka, kas savā mū�ā vairākkārt ieguvis un zaudējis lielu naudu, drīzāk gan līdzinājās viduvējam kinoaktierim, kuru izraugās �erifa lomai kovboju filmās.

��� Breds man daudz par jums stāstījis, ser, � vecais Naits teica Rūdolfam, � un par jūsu skaisto, jauno kundzi. � Galanti viņ� pacēla glāzi un uzsmaidīja D�īnai, kas bija noņēmusi ce�puri un nepavisam vairs neizskatījās pēc jaunas kundzes, bet gan pēc pirmā kursa studentes. � Jā, ser, mister D�ordeik, �� vecais Naits turpināja, � mans dēls Breds būs jums mū�īgs pa�rādnieks, un, man �ķiet, viņ� to apzinās. Tur, Oklahomā, viņ� bija nomocījies pie nabaga, un, kad jūs piezvanījāt un aicinājāt viņu �urp, viņ� pat lāgā nezināja, kā nopelnīs naudu nākamās dienas pusdienām. Man pa�am arī toreiz klājās plāni, nekautrē�jos par to atklāti runāt, un es neparko nevarēju sagrabināt ne tik, cik vērta salūzusi urbjamā ierīce, lai palīdzētu savam zēnam. �odien ar lepnumu varu teikt, ka esmu atkal uz zaļa zara, bet vienu brīdi gan likās, ka ar veco Pītu Naitu ir cauri uz visiem laikiem. Mēs ar Bredu dzīvojām vienā pa�ā istabelē un trīsreiz dienā ēdām paprikas pākstis, lai tikai izvilktu dzīvību. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm � drauga Rūdija telefona zvans. Kad viņ� pārnāca no kara, es viņam sacīju: proties, Bred, un iz�manto Savienoto Valstu valdības piedāvājumu, izmanto tiesības, ko tev dod likums, un ej mācīties koled�ā, drīz vien tāds koled�u nebeidzis nebūs ne spļāviena vērts. Breds ir labs puika, viņam pietika saprāta paklausīt savu tēti, un tagad �� paskatieties vien uz viņu. � Starojo�ām acīm viņ� palūkojās uz terasi, kur viņa dēls kopā ar Vird�īniju un D�oniju Mītu sadzēra �ampanieti ar vairākiem jauniem ļaudīm. � Labas drēbes, �ampanietis, spo�a nākotne un vēl skaista, jauna mantiniece par sievu. Ja viņ� kād�reiz iedomātos sacīt, ka par visu to viņam nav jāpateicas savam draugam Rūdijam, tad viņa tētis pirmais nosauktu viņu par meli.

Breds un Vird�īnija kopā ar D�oniju pienāca pie Naita ap�liecināt viņam savu cieņu, un vecais kungs aizveda Vird�īniju dejot, bet Breds uzlūdza D�inu.

��� Tu �odien nemaz neesi svētku omā, ko, Rūdij? � D�onijs apvaicājās. Miegainajām acīm gludajā, apaļajā sejā laikam neko nebija iespējams noslēpt.

��� Līgava ir daiļa, �ampanietis plūst, saulīte spīd, mans draugs tic, ka uzvarējis visās frontēs, � Rūdolfs sacīja. � Kā�dēļ lai es nebūtu svētku omā?

��� Un tomēr � � D�onijs noteica.

��� Man glāze tuk�a, � Rūdolfs sacīja, � aiziesim uzpil�dīt. � Viņ� devās uz bufetes galda galu, kur atradās bārs.

��� Pirmdien saņemsim atbildi no Harisona, � D�onijs teica. � Man �ķiet, viņ� piekritīs. Tu dabūsi savu rotaļlietiņu.

Rūdolfs pamāja, kaut arī viņu kaitināja, ka D�onijs, kur� ne�ticēja, ka �Sentinel� jebkad varēs pārvērst avīzē, kas nes peļņu, nosauca to par rotaļlietu. Lai arī D�onijs pats domāja ko domā�dams, darījumu viņ�, kā jau parasts, ja uzņēmies, tomēr bija no�kārtojis. Viņ� bija atradis kādu cilvēku, uzvārdā Hemlins, kur� taisījās apvienot vienā izdevniecībā vairākas sīkākas avīzes, un pierunājis to kļūt par oficiālo pircēju. Saskaņā ar līgumu viņ� pēc trim mēne�iem savu daļu pārdos tālāk Rūdolfam. Hemlins bija sīksts veikalnieks un pieprasīja trīs procentus no pirkuma summas, bet bija nokaulējis tik daudz no Harisona sākumā pra�sītās cenas, ka atmaksājās viņa noteikumus izpildīt.

Pie bāra Rūdolfam uz pleca uzsita Sids Grosets, Vitbijas mērs līdz pat pēdējām vēlē�anām; ik ceturto gadu partija viņu deleģēja uz republikāņu kongresu. Grosets bija patīkams, laipns cilvēks, pēc profesijas advokāts. Viņam bija izdevies veiksmīgi izklīdināt valodas, ka savu pilnvaru laikā esot ņēmis kukuļus, tomēr pē�dējās vēlē�anās viņ� bija nolēmis nekandidēt. Ļaudis runāja, ka tas bijis prātīgi darīts. Pa�reizējais pilsētas mērs, demokrāts, stāvēja bāra viņā galā un arī dzēra Koldervuda �ampanieti. Sa�jās kāzās likās sanākusi visa pilsēta.

��� Hallo, jaunais cilvēk, � Grosets sacīja, � esmu �o to par jums dzirdējis.

��� Labu vai sliktu? � Rūdolfs jautāja.

�� Neviens nekad nedzird nekā slikta par Rūdolfu D�ordeiku, � Grosets atteica. Ne velti viņ� bija politiķis.

��� Paskat vien, � piezīmēja D�onijs Hīts.

��� Sveiks, D�onij! � Katram pa rokasspiedienam. Gan jau vēl kādreiz būs vēlē�anas. � Dzirdēju no visdro�ākajiem avo�tiem, � Grosets sacīja, � mēne�a beigās jūs aizie�ot no firmas.

��� Kas tad �oreiz bija tas avots?

��� Misters Dunkans Koldervuds.

��� Sās dienas pārdzīvojumi laikam sajauku�i vecajam vīram galvu, � Rūdolfs noteica. Viņ� nevēlējās runāt ar Grosetu par darbu vai atbildēt uz jautājumiem, ko nolēmis darīt turpmāk. Tam visam pietiks laika vēlāk.

��� Tajā dienā, kad vienalga kāds pārdzīvojums sajauks Dunkanam Koldervudam galvu, piezvaniet man, � sacīja Grosets,

��� es atskrie�u skrie�us. Viņ� sakās nezinām neko par jūsu nā�kotnes plāniem. īstenībā viņ� teica, ka nezinot, vai jums vispār ir kādi plāni. Bet, ja esat ar mieru uzklausīt priek�likumu � � viņ� pameta skatienu visapkārt, pārliecinādamies, vai tuvumā nav kāds demokrāts, � mēs varētu kādu dienu aprunāties. Varbūt piekāpsiet nākamnedēļ kādu pēcpusdienu pie manis kantorī?

��� Nākamnedēļ bū�u Ņujorkā.

�� Nu labi, runāsim bez aplinkiem, � Grosets sacīja. � Vai esat kādreiz domājis par nodarbo�anos ar politiku?

��� Jā, kad man bija divdesmit gadu, � Rūdolfs atbildēja.

�� Tagad, kad esmu kļuvis vecs un prātīgs �

��� Neiestāstīsiet, � Grosets asi noteica, � par nodarbo�anos ar politiku domā visi. īpa�i tāds cilvēks kā jūs. Bagāts, populārs, ar lieliem panākumiem dzīvē, skaistu sievu un skatienu, kas mek�lēt meklē jaunas pasaules, ko iekarot.

��� Nesakiet, ka gribat, lai tagad, kad Kenedijs pagalam, es izvirzu savu kandidatūru prezidenta amatam.

���� Saprotu, ka tas bija joks, � Grosets nopietni sacīja. � Bot kas zina, vai tas būs joks arī pēc desmit vai divpadsmit gadiem? Nē. Politiskā darbība jums jāsāk zemākā līmenī, Rūdij, tie�i �ai pilsētā, kur jūs visiem esat mīļais zēns. Vai nav tiesa, D�onij? � viņ� griezās pēc atbalsta pie vedējtēva.

��� Mīļais zēns gan. Visiem, � D�onijs piekrizdams pamāja.

��� Izaudzis trūkumā, �ai pilsētā beidzis koled�u, patīkams, iz�glītots, interesējas par sabiedrības labklājību.

��� Man vienmēr licies, ka galvenokārt esmu interesējies par savu personisko labklājību, � Rūdolfs viņu pārtrauca, lai izbeigtu glaimīgo slavinā�anu.

��� Labi, labi, esiet vien asprātīgs. Bet atcerieties visas neskai�tāmās komitejas, kuru loceklis esat. Jums ta�u nav neviena vie�nīga ienaidnieka.

��� Neapvainojiet mani, Sid, � Rūdolfs sacīja. Viņu uzjaut�rināja kaitināt neatlaidīgo mazo advokātu, bet īstenībā viņ� klau�sījās daudz uzmanīgāk, nekā to izrādīja.

��� Es zinu, ko runāju.

��� Jūs pat nezināt, vai esmu demokrāts vai republikānis, � Rūdolfs sacīja. � Pajautājiet Leonam Harisonam � un viņ� jums pateiks, ka esmu komunists.

��� Leons Harisons ir vecs ķēms, � Grosets sacīja. � Ja man būtu teik�ana, es izsludinātu ziedojumu vāk�anu un par savākto naudu atpirktu no viņa avīzi.

Rūdolfs nespēja atturēties nepamirk�ķinājis D�onijam Hītam.

��� Es zinu, kas jūs esat, � Grosets neatlaidās, � jūs esat Kenedija tipa republikānis. Tā ir pilnā loze. Tie�i tas mūsu ve�cajai partijai vajadzīgs.

��� Nu tagad, kad esat mani kataloģizējis un uzduris uz ada�tas, Sid, � Rūdolfs sacīja, � atpletiet spārniņus un iesēdiniet, mani stikla kastē. � Viņ� nevarēja ciest, ka viņu iedala katego�rijā, vienalga, kādā.

��� Tā vieta, kur es gribu jūs iesēdināt, ir Vitbijas rātsnams, � Grosets teica. � Mēra krēslā. Un saderesim, ka es varu to izda�rīt. Kā jums tas patiktu? Un pēc tam pa kāpnēm augstak, aizvien augstāk. Man �ķiet, senators, Ņujorkas �tata senators jus negribē�siet būt, tas jums nebūs pa prātam, ko?

��� Sid, � Rūdolfs sirsnīgi sacīja^ � es jūs nerroju. Jūtos glaimots, patiesi glaimots. Nākamnedēļ aizie�u pie jums, apsolu katrā ziņā aiziet. Bet atcerēsimies, ka esam kāzās, nevis piesmē�ķētā viesnīcas istabā. Eju lūgt jauno sievu uz deju.

Viņ� nolika glāzi un draudzīgi uzsita Grosetam uz pleca, tad ar skatienu meklēja Vird�īniju. Viņ� vēl nebija ar jauno sievu dejojis, un, ja tagad neapdejos vismaz vienu apli, bez �aubām, sāksies valodas. Pilsētiņa nav liela, un redzīgu acu un dzirdīgu ausu visapkārt netrūkst.

Krietnais republikānis, potenciālais senators piegāja pie jau�nās sievas, kas, atturīga un līksma, stāvēja zem markīzes, roku viegli un mīļi uzlikusi uz tikko pielaulātā vīra delma. � Vai drīkstu lūgt uz deju? � Rūdolfs vaicāja.

��� Viss, kas pieder man, pieder arī tev, � sacīja Breds, � to ta�u tu zini.

Rūdolfs izveda Vird�īniju uz terases. Viņa dejoja atturīgi, viegli ieguldījusi roku viņējā, ar otru tikko pieskardamās viņa plecam, galvu lepni izslējusi, apzinādamās, ka viņu vēro meitenes, kas �odien vēlējās būt viņas vietā, un vīrie�i, kas labprāt būtu vi�ņas vīra vietā.

��� Daudz laimes, � sacīja Rūdolfs, � daudz, daudz laimīgu gadu!

Viņa klusi iesmējās. � Es bū�u laimīga, � viņa atteica. � Nebīstieties. Breds būs mans vīrs, jūs � mans mīļākais.

��� Ak Jēzu! � Rūdolfs nopūtās.

Ar pirksta galu viņa viegli pieskārās Rūdolfa lūpām, lai viņu apklusinātu. Deja beidzās. Vezdams Vird�īniju atpakaļ pie Breda, viņ� saprata, ka bijis pārāk optimistiski noskaņots. Nekas nevērsīsies uz labu. Nekad, pat miljons gados ne.

Rūdolfs nekaisīja kopā ar citiem kāzu viesiem rīsa graudus, kad jaunais pāris Breda ma�īnā uzsāka kāzu ceļojumu. Viņ� stā�vēja blakus Koldervudam uz pakāpieniem pie kluba ieejas. Arī Koldervuds nekaisīja rīsus. Vecais vīrs stāvēja samiegtām acīm, ta�u bija grūti pateikt, vai tādēļ, ka viņ� kaut ko nopietni pār�domāja, vai arī tādēļ, ka saule �ilbināja acis. Kad viesi devās atpakaļ tuk�ot pēdējo �ampanie�a kausu, Koldervuds palika pie durvīm, noskatīdamies, kā mirdzo�ajā pēcpusdienā aizbrauc viņa pēdējā izprecētā meita. Pirms brī�a Koldervuds bija Rūdolfam sacījis, ka gribot ar viņu parunāt, tādēļ Rūdolfs atvainojās D�īnai, teikdams, ka sastaps viņu vēlāk, un viņa atstāja abus vīrie�us vienus.

��� Ko jūs domājat? � Koldervuds beidzot jautāja.

��� Kāzas bija skaistas.

��� Neba par to.

Rūdolfs paraustīja plecus: � Ne par vienu laulību nevar zināt, kā tā izvērtīsies.

��� Viņ� domā, ka tiks jūsu vietā.

��� Tas ir glu�i dabiski, � Rūdolfs sacīja.

��� Dievs vien zina, kā es būtu vēlējies, lai �odien ar Vird�īniju uz Ņujorku brauktu jūs.

��� Dzīve parasti nenorit tik gludi, kā vēlamies, � Rūdolfs at�teica.

��� Protams, � Koldervuds pagrozīja galvu. � Es viņam īsti neuzticos, � viņ� sacīja. � Nav patīkami to teikt par cilvēku, kas tik ilgi un uzticīgi man strādājis kā viņ� un turklāt apprecējis manu meitu, bet nav arī nozīmes pa�am sevi mānīt.

��� Kop� iera�anās viņ� nav pieļāvis nevienu kļūdu, � Rūdolfs piebilda. Un nodomāja: izņemot vienu. Nenoticēt tam, ko es viņam izstāstīju par Vird�īniju. Vai vēl ļaunāk � noticēt un tomēr viņu apprecēt. Bet to jau Koldervudam nedrīkstēja atklāt.

��� Es zinu, viņ� ir jūsu draugs, � Koldervuds sacīja. � Viņ� ir izmanīgs kā lapsa, un jūs viņu pazīstat sen, jūs viņam pilnīgi uzticējāties, ja jau aicinājāt �urp un uzlikāt tik lielu atbildību, bet kaut kas viņā ir tāds � � Koldervuds atkal pagrozīja lielo, dzeltenīgo, nāves iezīmēto galvu. � Viņ� dzer, dauzās ar pa�klīdu�ām sievietēm � nerunājiet pretī, Rūdij, ko es zinu, to zinu �, viņ� nododas azartspēlēm un nāk no Oklahomas �

Rūdolfs klusi iesmējās.

��� Zinu, � Koldervuds turpināja, � esmu vecs, aizspriedu�mains cilvēks. Tur nekā nevar darīt. Laikam jūs mani esat izlu�tinājis, Rūdij. Visā mū�ā man nav bijis cilvēka, kuram būtu uz�ticējies tā, kā uzticos jums. Pat tad, kad jūs mani pierunājāt rīkoties pret manu visdziļāko pārliecību � un jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik bie�i tas notika, � es tomēr zināju, ka jūs nekad nedarīsiet nekā tāda, kas kaitētu manām interesēm vai manai re�putācijai, nekad nekā neuzsāksiet slepeni.

��� Pateicos, mister Koldervud, � Rūdolfs sacīja.

��� Mister Koldervud, mister Koldervud, � vecais īgni noņerk�ķēja. � Vai jūs mani sauksiet par misteru Koldervudu līdz pat manai nāves stundai?

��� Paldies, Dunkan. � Viņam bija ļoti grūti izrunāt �o vārdu.

��� Nodot visu sasodīto milzu bū�anu �itā cilvēka pārziņā � � Koldervuds runāja ar pārmeto�u, veci�ķu īgnumu. � Pat pēc ma�nas nāves. Man tas nepatīk. Bet ja jūs iesakāt� � viņ� glu�i satriekts aprāvās.

Rūdolfs nopūtās. Vienmēr kāds jānodod, viņ� nodomāja. � Es neiesaku, � viņ� klusi noteica. � Mūsu juridiskajā nodaļā strādā jauns advokāts � Māterss �

��� Es viņu pazīstu, � Koldervuds sacīja, � vāj�, bāls puisis ar brillēm, viņam ir divi bērni. Dzimis Filadelfijā.

�� Viņam ir Vortonas ekonomikas skolas gatavības apliecība, pēc tam viņ� studējis tieslietas Harvardā. Pie mums nostrādājisvairāk nekā �etrus gadus. Viņ� pārzina visas nodajas. Prot uzdot pareizos jautājumus. Bie�i bijis manā kabinetā. Jebkurā Ņujorkas advokātu firmā viņ� varētu iegūt desmitreiz lielāku pieredzi nekā. pie mums, bet viņam patīk dzīvot �eit.

��� Okei, � Koldervuds noteica, � pasakiet viņam rīt.

��� Labāk būtu, ja jūs viņam to pateiktu, Dunkan. � Otrreiz, mū�ā � Dunkan.

��� Kā vienmēr, � Koldervuds norūca. � Man nepatīk darīt, ko� jūs liekat, bet es saprotu, ka jums taisnība. Pateik�u. Tagad iesim atpakaļ iek�ā un iedzersim vēl pa glāzei �ampanie�a. Esmu gana par to samaksājis, varu mierīgu sirdi savu daļu nodzert.

Par iecel�anu paziņoja vienu dienu pirms jaunā para atgrie��anās no kāzu ceļojuma.

Breds vēsti uzņēma mierīgi, kā d�entlmenim klājas, un nejau�tāja Rūdolfam, pēc kā gribas tas noticis. Bet trīs mēne�us vēlāk viņ� uzteica darbu un kopā ar Vird�īniju pārcēlās uz Tulsu, kur Breda tēvs iekārtoja viņu savā naftas ieguves uzņēmumā. Inīdas pirmajā dzim�anas dienā viņ� atsūtīja bankai �eku par piecsimt dolāriem deponē�anai Inīdas kontā.

Breds regulāri rakstīja bezrūpīgas, jautras vēstules. Viņam klājoties ļoti labi, naudu viņ� nopelnot vairāk nekā jebkad. Viņam patīkot Tulsa, kur golfa spēlē slēdzot pavisam citāda vēriena de�rības, un trīs veiksmīgas sestdienas pēc kārtas viņ� katrā spēlē ieguvis vairāk nekā tūksto� dolāru. Vird�īnija visiem patīkot un īsā laikā iemantojusi daudz draugu. Viņai iepaticies spēlēt golfu. Breds piedāvāja Rūdolfam ieguldīt naudu viņa uzņēmumā, tas bū��ot tikpat kā �plūkt dolārus no koka�. Viņ� rakstīja, ka vēloties kaut kā atmaksāt visu to labo, ko Rūdolfs viņam darījis, un �ī būtu viena tāda iespēja.

Zināmā vainas, apziņā � viņ� nespēja aizmirst sarunu ar Dunkanu Koldervudu pie kluba durvīm � Rūdolfs sāka pirkt naftas sa�biedrības akcijas atradnēm, kuras Breds bija aizurbis un gatavo�jās izmantot. Bez tam D�onijs Hīts paskaidroja, ka Rūdolfam viņa ienākumu kategorijā esot ļoti izdevīgi izmantot divdesmit sep�tiņus procentus nodokļu atlaides, kas paredzēta naftas industrijai. D�onijs ievāca informāciju par firmas �Pīters Naits un dēls� kre�dītspējām un, kad bija noskaidrojis, ka tās ir augstākas, nekā viņ� bija gaidījis, arī ieguldīja dolārs dolārā tikpat daudz, cik bija ieguldījis Rūdolfs.

3. nodaļa

Pietupies un kaut ko savā nodabā svilpodams, Tomass spodri�nāja enkura ķēdes bronzas vin�u. Lai gan tikai jūnija sākums, laiks bija silts un viņ� strādāja basām kājām un līdz jostai kails. Ķermeņa aug�daļa viņam bija iedegusi tikpat tum�a kā vismelnīgsnējākajiem grieķiem vai itālie�iem, kas strādāja uz kuģiem Antibas ostā. Viņa ķermenis vairs nebija tik spraigs kā ringa dienās. Muskuļi vairs nebija tik izciļņaini un smagi, tie bija kļu�vu�i gludāki. Ja Tomasam bija galvā cepure, kas nosedza nelielo kailo laukumiņu galvvidū, viņ� izskatījās jaunāks nekā pirms di�viem gadiem. Viņ� mēdza nolocīt amerikāņu matro�u cepurei ma�las visapkārt uz leju, lai pasargātu acis no saules spo�ā atspī�duma pret ūdeni.

Lejā, ma�īnu telpā, skanēja vesera klaudzieni:ļtur Pinkijs Kimbols un Dvaiers laboja sūkni. Rit sākas sezona, bet izmēģinājuma braucienā bija pārkarsis pakaļējā borta motors. Pinkijs, kas strā�dāja par ma�īnistu uz �Vegas�, lielākā no ostā stāvo�ajifem ku�ģiem, bija pats no laba prāta pieteicies atnākt un vainu apskatīt. Ar sīkākiem remontiem Dvaiers un Tomass pa�i tika galā, bet, ja gadījās kaut kas tie�ām sare�ģīts, nācās meklēt palīdzību. Par laimi, pagāju�ajā ziemā Tomass bija sadraudzējies ar Kimbolu, un Kimbols viņiem daudzkārt piepalīdzēja, kad viņi gatavoja �Klotildi� vasarai. Tomass netika Dvaieram paskaidrojis, kādēļ Porto Santo Steīāno mainot jahtai vārdu, viņ� to nosauca par �Klotildi�. Pats viņ� nosprieda: ja jau jahtai jādod sievietes vārds, kādēļ gan ne Klotilde? Viņ� ta�u nekristīs savu jahtu par Terēzi.

Uz �Klotildes� viņ� jutās laimīgs, lai gan tā pat viņa re�dzējumā nebija staltākā jahta Vidusjūrā. Viņ� zināja, ka virs�būve ir pasmaga un veido pārāk pla�u virsmu vējam; maksimālais ātrums jahtai bija tikai divpadsmit mezglu, un zināmā viļņu aug�stumā tā pamatīgi �ūpojās. Ta�u viss, ko divi enerģiski viri, strā�dādami daudzus mēne�us, spēja paveikt, lai aplupu�o pusvraku, ko pirms divarpus gadiem nopirka Porto Santo Stefāno, pārvērstu par glītu un izturīgu jūras jahtu, bija izdarīts. Viņi bija aizvadī�ju�i divas labas sezonas, un, lai arī ne viens, ne otrs netika iekrā�ju�i bagātību, tomēr abiem bankā bija neliels padomiņ� nebaltai dienai. Jaunā sezona solījās būt vēl labāka par abām pirmajām, un Tomass, spodrinādams bronzas vin�u, izjuta rāmu prieku, kad metāls iemirdzējās saulē. Pirms sāka braukt jūrā, viņ� nebūtu spējis pat iedomāties, ka tāds sīks darbs, kas neprasa ne drusciņu piedomā�anas, var sagādāt prieku.

Un tā bija ar visu uz jahtas. Viņam patika staigāt pa kuģī�a klāju no viena gala uz otru, pieskarties reliņiem, patika noska�tīties uz kārtīgi spirālē saritinātajām tauvām uz palsā tīkkoka klaja, papriecāties par vecmodīgā stūresrata nospodrinātajiem mi�siņa grozekļiem stūresmājā, par nodalījumos priek�zīmīgā kārtībā izvietotajām jūras kartēm un cie�i saritinātajiem signālkarodziņiem. Viņ�, kur� savā mū�ā nebija nomazgājis nevienu �ķīvi, pa�vadīja ilgas stundas kambīzē, berzdams katlus, līdz tie sāka mir�dzēt, un rūpējās, lai ledusskapis pastāvīgi būtu nevainojami tīrs, grīda un pavards alla� kārtīgi izslaucīti. Ja uz jahtas atradās pa�sa�ieri, viņ�, Dvaiers un pa�reizējais pavārs ietērpās gai�brūnos sporta �ortos un spo�i baltos sporta kreklos, kam �ķērsām pāri krūtīm ziliem burtiem stiepās uzraksts �Klotilde�. Vakaros vai vēsā laikā viņi visi uzģērba vienādus tum�i zilus jūrnieku d�em�perus.

Viņ� bija iemācījies sajaukt da�ādus kokteijus un servēt tos glītās glāzēs; pasa�ieru vidū bija kāda amerikāņu grupa, kas ap�galvoja, ka nākot uz �o kuģi vienīgi �Asiņainās Mērijas� dēļ, ko �eit pasniedza. Vidusjūras izpriecu braucienu kuģi, kas braukāja uz da�ādām valstīm, bija ļoti izdevīgi dzērājiem, kas gribēja lēti pavadīt atvaļinājumu, jo uz tiem drīkstēja ņemt līdzi veselām kastēm da�ādus dzērienus, par kuriem nebija jāmaksā muita; pu�deli d�ina vai viskija varēja nopirkt par pusotru dolāru. Viņ� pats dzēra reti, ja nu kādu glāzīti anīsa liķiera vai kausu alus. Ku�ģojot ar pasa�ieriem, viņ� valkāja kapteiņa cepuri ar zeltītu en�kuru un viju. Viņam likās, ka tad pasa�ieri vairāk jūtas kā īstā jūrasbraucienā.

Viņ� bija mazliet ielauzījies fran�u, itālie�u un spāņu valodā: pietiekami, lai nokārtotu formalitātes ostā un iepirktos, par maz, lai uzsāktu strīdu. Dvaiers valodas apguva daudz vieglāk un va�rēja brīvi iztērgāties ar visiem.

Tomass bija aizsūtījis Grētiņai fotoattēlu ar �Klotildi� bangu �ļakatās, un Grētiņa atrakstīja, ka viņa to turot uz savas dzīvo�jamās istabas kamīna dzegas. Kādā jaukā dienā, viņa rakstīja, viņa ieradī�oties un izvizinā�oties kopā ar Tomasu. Viņa rakstīja, kā strādājot kinostudijā. Un esot turējusi doto vārdu: neesot iz�paudusi Rūdolfam, kur Tomass atrodas un ko dara. Grētiņa bija viņa vienīgā saikne ar Ameriku, un, kad jutās vientuļ� vai pārāk sailgojās pēc dēla, viņ� aizrakstīja Grētiņai. Viņ� bija lūdzis, lai Dvaiers aizraksta uz Bostonu savai meitenei, kuru joprojām do�māja apprecēt, un palūdz to kādā brīvā brīdi aizbraukt uz Ņu�jorku un aprunāties ar Papiņu, bet meitene neatbildēja.

Tuvākajā gadā vai gados viņ�, lai notiek kas notikdams, aiz�brauks uz Ņujorku sameklēt savu puiku.

Kop� gadījuma ar Falkoneti viņ� nebija nevienu vienīgu reizi kāvies. Falkoneti viņam vēl joprojām rādījās sapņos. Viņ� attie�cībā uz Falkoneti nepārdzīvoja nekā sentimentāla, bet viņam' bija �ēl, ka Falkoneti pagalam, un pat aizritēju�ais laiks nespēja viņu pārliecināt, ka Falkoneti meties pār bortu ne jau viņa vainas pēc.

Nospodrinājis vin�u, viņ� pieslējās kājās. Klājs zem viņa kai�lajām pēdām bija tīkami silts. Kad viņ�, plaukstu pār sarkan�koka krāsā nolakoto reliņu laizdams, devās uz jahtas pakaļgalu, vesera klaudzieni lejā apklusa un uz klāja parādījās Kimbola ugunssarkanais matu ērkulis. Lai nokļūtu ma�īntelpā, vajadzēja pacelt lūku salona grīdā. Kimbolam nopakaļ izrausās Dvaiers. Abiem mugurā veci, zaļi, eļļaini kombinezoni, jo �aurajā ma��īntelpā nebija iespējams uzturēt spodrību. Kimbols noslaucīja ro�kas pakulu vī�ķi, ko pārmeta pār bortu. � Liekas, tagad motors kārtībā, kaptein, � viņ� sacīja, � pamēģini iedarbināt.

Tomass iegāja stūresmājā un iedarbināja motorus, bet Dvai�ers un Pinkijs palīdzēja izstumties no doka un pēc tam devās uz kuģa priek�galu, lai izceltu enkuru; Dvaiers strādāja pie vin�as un ar �ļūteni noskaloja ostas netīrumus no ķēdēm. Stabilitātes dēļ viņ� lielu daļu ķēdes atstāja ārpusē, un tikai tad, kad �Klotilde� bija jau pusceļu ārā no ostas, Pinkijs deva zīmi, ka viss kārtībā, un palīdzēja Dvaieram uzvilkt enkuru.

Pa �o laiku Tomass bija iemācījies vadīt jahtu un nodeva stūri Dvaieram vienīgi tad, kad viņi bija pabrauku�i garām mola galam, uz kura stāvēja mak�ķernieki, un, apbraucis boju,, pagriezās uz Antibas raga pusi. Viņ� uzmanīgi vēroja abus manometrus un nopriecājās, ka pakaļējais motors vairs nekarst. Labais, vecais Pinkijs! Aizvadītajā ziemā viņ� palīdzēja viņiem ietaupīt vismaz tūksto� dolāru. Pinkijs pats strādāja uz �Vegas�, jauna, lieliski uzturēta kuģa, un, kamēr tas stāvēja ostā, Pinkijam nebija gan�drīz nekāda darba. Tas viņam nepatika, un viņ� ar lielu prieku noņēmās pa �Klotildes� �auro, karsto ma�īntelpu.

Pinkijs bija raupj� anglis, kura mūsainā seja nekad neiedega, bet visu vasaru turējās ko�i sārta[5]. viņam, pēc pa�a vārdiem, bija tīrais posts ar dzer�anu. Iedzēris viņ� kļuva ķildīgs un aizskāra cilvēkus. Viņ� ķīvējās ar priek�niecību un reti noturējās uz viena kuģa ilgāk par gadu, ta�u bija tik labs speciālists, ka bez grūtībām atrada jaunu darbu. Viņ� strādāja tikai uz īsti lielajām jahtām, jo uz mazāka kuģī�a nebūtu varējis izvērst savu lielisko prasmi. Viņ� bija'uzaudzis Plimutā un kop� bērnības dzīvojis tikai uz ūdeņiem. Viņ� brīnījās, ka tāds cilvēks kā Tomass bija kļuvis par īpa�nieku un izmācījies par kapteini tādai jahtai kā �Klotilde� un pelnīja ar to sev iztiku. � Jūs, jeņķi, � Kimbols, galvu gro�zīdams, mēdza teikt, � gan esat velna pulveri, jūs spējat visu. Nav brīnums, ka jums pieder pasaule.

Ar Tomasu viņ� sadraudzējās jau pa�ā sākumā; krastmalā sa�stopoties, viņi apstājās, sasveicinājās un mazajā krodziņā pie iebrauktuves ostā izmaksāja viens otram alu. Kimbols uzminēja, ka Tomass bijis bokseris. Tomass arī izstāstīja par da�ām cīņām, par to, ko nozīmē profesionāls bokseris, par uzvaru Londonā, par diviem smagākajiem zaudējumiem un pat par pēdējo cīniņu ar Kveilu Lasvegasas viesnīcas numurā, kas Kimbola kau�ļa sirdī izraisīja sevi�ķu sajūsmu. Par Falkoneti Tomass nestāstīja, un Dvaieram pietika saprāta, lai �im tematam nepieskartos.

��� Jēziņ, Tomij, � Kimbols �ad tad teica, � ja es prastu tā kauties kā tu, es izdauzītu visus krogus no Gibraltāra līdz Pirejai.

��� Un dabūtu nazi ribas, � Tomass atteica.

��� Tur nu tev atkal taisnība, � Kimbols piekrita, � bet kur tad tas prieks, kad gatavojies izkauties!

Kad viņ�, smagāk piedzēries, ieraudzīja Tomasu, viņ� gāza ar dūri pa bāra leti un rēca: � Vai redzat to cilvēku? Ja viņ� nebūtu mans draugs, es viņam iedzītu naglu paurī. � Pēc tam ar teto�vēto roku apskāva Tomasa plecus.

īsti viņu draudzību nostiprināja kāds vakars Nicā. Viņi nebija kopā brauku�i uz Nicu, un Tomass ar Dvaieru tīri nejau�i iegrie�zās bārā netālu no ostas. Pie letes bija izveidojies klaj� lauku�miņ�, tā vidū stāvēja Kimbols un skaļā balsī teica runu da�iem fran�u matro�iem un trim �etriem uzkrīto�i ģērbtiem bīstama iz�skata jaunekļiem no to cilvēku sugas, kurus Tomass bija iemācī�jies pazīt un novērtēt un no kuriem centās izvairīties, � tie bija sīka vēriena gangsteri un blē�i, kas nokārtoja nenozīmīgus, netīrus darbiņus gar visu piekrasti, strādāja lielajiem bosiem, kuru gal�venā mītne atradās Marseļā. Viņ� instinktīvi nojauta, ka �ie tipi ir apbruņoti ja ne ar revolveriem, tad katrā ziņā ar na�iem.

Pinkijs Kimbols vervelēja franciski, un Tomass, kaut saturu nesaprata, tomēr no viņa toņa un pārējo bargajiem skatieniem apjēdza, ka uzruna ir aizskaro�a. Dzērumā Kimbols bija sliktās domās par fran�iem. Ja piedzerties gadījās Itālijā, viņ� tādās pa��ās domās bija par itālie�iem. Ja piedzērās Spānijā, tad tikpat necienīgi domāja par spāņiem. Turklāt viņ� dzērumā vairs ne�prata skaitīt un fakts, ka būs jācīnās vienam pret lielu pārspēku, tikai uzjundīja viņa oratora kaisli.

��� Viņu ta�u �ovakar te nositīs, � Dvaiers �ukstēja, jo sa�prata lielāko daju no Kimbola klaigām. � Un mūs arī, ja kāds uzzinās, ka esam viņa draugi.

Tomass cie�i satvēra Dvaieru aiz delma, kopā ar viņu aiz�spiedās līdz Kimbolam un nostājās pie letes tam blakus.

��� Hei, Pinkij! � viņ� jautri uzsauca.

Pinkijs apsviedās apkārt, gatavs ieraudzīt jaunu ienaid�nieku. � В! � viņ� iesaucās. � Labi, ka tu atnāci. Es �itiem maquereaux1 gribu pateikt pāris patiesu vārdu viņu pa�u labā.

��� Izbeidz, Pinkij! � Tomass viņam sacīja, tad Dvaieram:

��� Es gribu ar �iem kungiem mazliet parunāt. Tev būs jāpār�tulko. Skaidri un pieklājīgi. � Viņ� draudzīgi uzsmaidīja pie bāra stāvo�ajiem vīriem, kas no jauna bija saslēgu�ies draudīgā puslokā. � Kā redzat, kungi, � viņ� sacīja, � �is anglis ir mans draugs. � Viņ� pagaidīja, līdz Dvaiers nervozi pārtulko. Apkārtstāvētāju sejās izteiksme nemainījās. � Bez tam viņ� ir piedzēries, � Tomass turpināja. � Protams, nevienam nepatīk, ka draugam � piedzēru�am vai nedzēru�am � notiek kas Jauns. Es centī�os panākt, lai viņ� te neteic nekādas runas, bet, vien�alga, ko viņ� teiks vai ir jau pateicis, kau�anās nebūs. �ovakar policists �ajā bārā esmu es un gādā�u, lai te valdītu miers. Lūdzu, pārtulko, � viņ� sacīja Dvaieram.

Kamēr Dvaiers stomīdamies tulkoja, Pinkijs nicino�i uzsauca:

��� Tu nolaid karogu, kapteini

��� Vēl kas, � Tomass turpināja, � nākamais riņķis uz mana rēķina. Bārmen! � Viņ� runāja smaidīdams, bet juta roku muskuļus savelkamies un bija gatavs mesties virsū lielākajam no bara � korsikānim melnā ādas �aketē.

Stāvētāji neziņā saskatījās. Galu galā viņi nebija nāku�i uz krogu kauties un, brītiņu savā starpā pamurdēju�i, visi pēc kār�tas piegāja pie bāra un paņēma pa glāzei, ko Tomass izmaksāja.

��� Varens cīnītājs, � Pinkijs īgni noņirdzās, � tu, jeņķi, lai�kam esi radis katru dienu slēgt pamieru! � Tomēr pēc desmit minūtēm viņ� nepretojās, kad draugi viņu izveda no bāra. Nāka�majā dienā, atnācis ar anīsa liķiera pudeli uz �Klotildes�, viņ� sacīja: � Paldies, Tomij. Pēc divām minūtēm viņi man būtu ielauzu�i galvaskausu, ja tu nebūtu ienācis. Nesaprotu, kas man uznāk, ja esmu pāris glāzī�u iemetis. Un nav jau nemaz tā, ka es vienmēr uzvarētu. Par manu lielo dū�u tev var apliecināt rētas, kādu man netrūkst no galvas līdz papē�iem. � Viņ� pasmējās.

��� Ja tev jākaujas, � Tomass sacīja, atcerēdamies tos laikus, kad arī viņam vajadzēja izkauties, vienalga, ar ko, vienalga, kādēļ, � kaujies tad, kad esi skaidrā. Un nekaujies vairāk kā ar vienu uzreiz. Un nevelc mani iek�ā. Man tas viss jau aiz muguras.

��� Ko tu, Tomij, būtu darījis, � Pinkijs vaicāja, � ja �ie būtu metu�ies man virsū?

��� Būtu parūpējies par izklaidē�anos, � Tomass atbildēja,

��� tie�i to brītiņu, kamēr Dvaiers aizvāc tevi no kroga, un pēc tam būtu ļekatojis, ko kājas nes.

��� Izklaidē�anos, � Pinkijs noteica, � man nebūtu �ēl sa�maksāt divus �iliņus, lai noskatītos to izklaidē�anos.

Tomass nezināja, kas Pinkijam dzīvē atgadījies, ka no drau�dzīga, miermīlīga, kaut arī mazliet paprasta pui�a tas pārvērtās par me�onīgu, plēsīgu zvēru, kolīdz mazliet iekampa. Varbūt viņ� kādreiz pastāstīs.

Pinkijs iegāja stūresmājā un kritiski klausījās dīzeļmotoru puk�ķos. � Tu esi labi sagatavojies vasarai, � viņ� sacīja.

��� Pats uz sava kuģa. Es tevi apskau�u, vecīt.

�� Vēl ne glu�i, � Tomass atteica, � mums trūkst viena ko�mandas locekļa.

�� Trūkst? � Pinkijs brīnījās. � Kur tad palika spānis, ko tu viņnedēļ nolīgi?

Spānis bija atnācis ar labiem ieteikumiem, varēja strādāt par pavāru un stjuartu, turklāt neprasīja pārāk lielu algu. Ta�u vienu vakaru Tomass redzēja, ka, gatavojoties iet uz pilsētu, viņ� pārlai� bik�u staru pār nazi, kam smailais gals iebāzts kurpē.

��� Priek� kā tas? � Tomass apvaicājās.

��� Lai iedvestu cieņu, � spānis atbildēja.

Nākamajā dienā Tomass viņu atlaida. Viņ� negribēja uz jah�tas cilvēku, kam jānēsā līdzi nazis, lai iedvestu cieņu. Un nu viņam komandā pietrūka viena vīra.

��� Izsēdināju krastā, � Tomass noteica, kad viņi slīdēja pāri Lagarupa līcim. Un tūliņ paskaidroja: � Man tomēr vajadzīgs pavārs un stjuarts vienā personā. Tuvākajās divās nedēļās tas vēl nav nepiecie�ams. Mani pasa�ieri lietos jahtu tikai dienā un nāks pa�i ar savu ēdamo. Cilvēks man vajadzīgs atliku�ajai vasa�rai.

��� Vai tu nekad neesi iedomājies pieņemt sievieti? � Pinkijs jautāja.

Tomass saviebās. � Neiznāk jau tikai vārī�ana vien, � viņ� sacīja, � te ir daudz citu � smagu darbu.

��� Spēcigu sievieti, � Pinkijs piebilda.

��� Lielākās nepatik�anas manā mū�ā, � Tomass teica, � pa�stāvīgi izcēlu�ās sievie�u dēļ. Gan vāju, gan spēcīgu.

��� Vai esi parēķinājis, cik dienu tu pa visu vasaru zaudē, kad pasa�ieri �inkst, ka viņiem jātērē dārgais laiks, nīkstot kādā dieva aizmirstā ostā un gaidot, kamēr viņu veļa būs izmazgāta un izgludināta?

��� Tas, protams, ir apnicīgi, � Tomass atzina. � Vai tad tev ir kāds sievi�ķis padomā?

��� Ir gan, � Pinkijs atbildēja, � stjuarte uz �Vegas�, un darbs viņai tur noriebies līdz kaklam. Viņa ir kā uzburta uz jūru, bet tur visu vasaru nekā cita neredz kā veļas istabu.

��� Nu labi, � Tomass negribīgi noteica, � varu ar viņu ap�runāties. Un pasaki, lai na�us līdzi neņem.

Viņam nevajadzēja sievieti uz kuģa kā sievieti. Sievi�ķu ne�vienā ostā netrūka. Ar tām varēja papriecāties � par pāris dolā�riem izmaksāt vakariņas, aizvest varbūt uz kādu naktsklubu, pa�cienāt ar da�ām glāzītēm un pēc tam brīvs kā putns doties uz nākamo ostu. Viņam nebija ne jausmas, kā iztiek Dvaiers, bet jautāt negribējās.

Viņ� grieza �Klotildi� apkārt un devās atpakaļ uz ostu. Jahta bija kārtībā. Nebija nekādas vajadzības lieki tērēt degvielu. Līdz rītdienai, kad sāksies pirmais izbraukums, viņam par deg�vielu jāmaksā pa�am sava nauda.

Pulksten se�os pēcpusdienā viņ� redzēja pa krastmalu tuvoja�mies Pinkiju kopā ar kādu sievieti. Sieviete bija maza auguma, padrukna, mati sapīti divās bizēs. Ģērbusies viņa bija d�insos un zilā svīterī, kājās sandales. Pienākusi pie trapa jahtas pakaļgalā, viņa nometa sandales no kājām. Vidusjūras ostās tikai retumis laimējas pietauvot kuģi gareniski, parasti vietas atliek vienīgi tik daudz, lai piebrauktu ar galu.

��� Sī ir Keita, � Pinkijs iepazīstināja. � Par viņu es tev stāstīju.

���� Sveika, Keit! � Tomass pastiepa roku, un viņa to pa�spieda. Viņai bija mīkstas rokas, ja ņem vērā, ka viņa strādājusi veļas mazgātavā un spēj strādāt arī smagus darbus uz kuģa. Ari viņa bija angliete � no Sautemptonas � un izskatījās gadus divdesmit piecus veca. Stāstot par sevi, viņa runāja klusu. Tei�cās, ka protot gatavot ēst, mazgāt un gludināt veļu, strādāt uz klāja, protot franciski un itāliski, �ne teicami�, viņa smaidīdama piebilda, bet pietiekami, lai saprastu laika prognozi abās valodās, mākot pēc kartes ieturēt paredzēto kursu, stāvēt sardzē un, ja nepiecie�ams, vadīt automa�īnu. Viņa bija ar mieru strādāt par tādu pa�u algu, par kādu bija solījies strādāt nolīgtais spānis ar nazi aiz zābaka. Viņa nebija īsti skaista, bet izskatījās veselīga, tvirta un tīkami brūna un dro�i raudzījās sarunu biedram acīs. Ziemā, kad uz kuģiem darba nebija, viņa atgriezās Londonā un strādāja par viesmīli. Viņa nebija precējusies, nebija saderināju�sies un vēlējas, lai pret viņu izturas kā pret jebkuru komandas locekli � ne labāk, ne sliktāk.

��� Viņa ir angļu me�rozīte, � Pinkijs sacīja. � Vai ne, Keit?

��� Liecies mierā ar saviem jociņiem, Pinkij, � meitene sa�cīja. � Es gribu �eit strādāt. Man apnicis stērķelētā formas kleitā un baltās kokvilnas zeķēs, īstā �ēlsirdīgās māsas ietērpā,, kuģot no vienas Vidusjūras ostas uz otru un ļaut sevi uzrunāt par mis vai mademoiselle. Da�u labu reizi, garām iedama, esmu uzmetusi acis jūsu kuģim, Tom, un man tas alla� ir paticis. Tas nav tik liels un �vītīgs kā Britu karaliskā jahtkluba jahtas. Tas izskatās glīts, tīrs un laipns. Un skaidrs ir viens: te vienā pa�ā karstā pēcpusdienā nedrūzmēsies uzreiz desmitiem dāmu, kurām visām vajadzēs līdz vakaram izgludinātas balles kleitas, ko vilkt mugurā Montekarlo pils ballē.

��� Nu, � Toms iebilda, � mūsu pasa�ieri gan arī nav trūkumcietēji.

��� Jūs saprotaL ko es gribēju sacīt. Un vēl ko jums teik�u- . Negribu, lai jus pērkat kaķi maisā. Vai vakariņas jau esat pa�ēdu�i?

��� Nē. � Dvaiers kambīzē pa�reiz izmisīgi cīnījās, tīrīdams zivis, ko no rīta bija nopircis, ta�u pēc trok�ņiem kambīzē varēja spriest, ka necik tālu viņ� ar darbu nav ticis.

��� Es sataisī�u jums vakariņas, � meitene piedāvājās, � tū�liņ. Ja jums gar�os, pieņemiet mani darbā; es �ovakar pat aiz�ie�u atpakaļ uz �Veģu�, savāk�u savas mantiņas un ieradī�os. Ja jums negar�os, arī tad nekā nebūsiet zaudēju�i. Ja jums vēl gribēsies ēst, pilsētā restorāni atvērti ilgi. Un tu, Pinkij, arī vari palikt uz vakariņām.

���� Okei, � Tomass noteica. Viņ� nokāpa kambīzē un sacīja, lai Dvaiers atbrīvojot telpu, jo viņiem bū�ot pavāriene, vismaz vienu vakaru. Meitene pārlaida skatienu kambīzei, atzinīgi pa�māja, pavēra ledusskapja durtiņas, atvilka atvilktnes, atvēra skap�jus, apskatīdama, kur katra lieta stāv, aplūkoja Dvaiera pirktās zivis, noteica, ka viņ� neprotot zivis pirkt, bet gan jau iztik�ot ar tām pa�ām. Tad izsūtīja abus vīrie�us ārā, solīdamās pasaukt, kad ēdiens būs gatavs. Lai tikai kāds aizejot uz pilsētu nopirkt svaigu maizi un divus izstāvēju�os Kamembēras sierus.

Viņi eda uz pakaļēja klaja aiz sturesmajas, nevis mazaja ni�ā pie salona, kur mēdza ieturēt maltītes tad, kad uz kuģa bija pasa�ieri. Keita bija uzklājusi galdu, un tas izskatījās glītāk nekā tad, kad klāja Dvaiers. Viņa bija ielikusi divas pudeles vīna ledusspainītī, kuru novietoja uz krēsla.

Zivis viņa bija sasautējusi kopā ar kartupeļiem, ķiplokiem, sīpoliem, pastiprinājusi gar�u ar sāli, pipariem, tomātiem un timiānu, pievienojot mazliet baltvīna un speķa kumosiņus. Kad viņi sēdās pie galda, vēl bija gai�s, saule patlaban rietēja, atblāzmodamās dzidrajās, zaļganzilajās debesīs. Visi trīs vīrie�i bija no�mazgāju�ies, noskuvu�ies, apģērbu�ies tīrās drēbēs un, sēdēdami uz klāja un vilkdami nāsīs aromātu, kas plūda no kambīzes, iebaudīju�i pa divām glāzītēm liķiera. Ostā valdīja klusums, vie�nīgi mazi vilnī�i �ļakstēdami sitās pret jahtas sāniem.

Keita atnesa lielu terīni ar karsto sautējumu. Maize un sviests jau bija uz galda, turpat arī liela bļoda ar salātiem. Pie�pildījusi visiem �ķīvjus, arī viņa pati, nesteidzīga un rimta, ap�sēdās pie galda. Tomass, kā jau kapteinis, salēja glāzēs vīnu.

Tomass paņēma mutē pirmo kumosu un apcerīgi to izgar�oja. Arī Keita, galvu nodūrusi, sāka ēst. � Pinkij, � Tomass teica, � tu esi īsts draugs. Laikam gribi, lai es nobarojos. Keit, jūs esat pieņemta.

Viņa pacēla galvu un pasmaidīja. Tad viņi saskandināja glā�zes uz jaunā komandas locekļa veselību.

Pat kafija tie�ām gar�oja pēc kafijas.

Pēc vakariņām, kamēr Keita mazgāja traukus, visi trīs vīrie�i sēdēja, smēķēja Pinkija piedāvātos cigārus un vēroja, kā klusajā vakarā virs Juras Alpu mēļajiem pakalniem paceļas mēness.

� Tā, draudziņ, � Tomass sacīja, atlaizdamies krēslā un iz�stiepdams kājas, � nu ir viss, kā nākas.

Dvaiers neko neiebilda.

Vēlāk Tomass kopā ar Keitu un Pinkiju aizgāja līdz tai vie�tai, kur uz enkura stāvēja �Vega�. Bija jau vēls, un uz kuģa tikai vietumis mirgoja pa kādam gai�umam. Tomass apstājās pagaidīt gabaliņu atstatu, jo negribēja ielaisties vārdu pārmaiņā ar kap�teini, ja tas vēl būtu nomodā, par to, ka viņ� ar piecu minū�u uz�teikumu zaudē krietnu darbaspēku.

Pēc minūtēm piecpadsmit Tomass redzēja Keitu ar koferi rokā klusu nākam lejā pa trapu. Visi kopā viņi gar cietok�ņa valni, garām pietauvotajām laivām aizgāja līdz �Klotildei�. Keita uz mirkli apstājās un ļoti nopietni palūkojās uz zilbalto kuģīti, kas ikreiz viegli iestenējās, kad ūdens atsitās pret abām tauvām, ku�ras to turēja pie krasta. � 5o vakaru es neaizmirsī�u, � noteica Keita, nometa sandales un kailām kājām uzkāpa uz trapa.

Dvaiers viņus sagaidīja. Viņ� bija uzrīkojis sev Tomasa ka�jītē otru guļamlāvu un nolicis Keitai tīrus palagus otrā ka�jītē, kuru pirms tam apdzīvoja pats. Tomass krāca, jo viņam kād�reiz bija lauzts deguns, bet Dvaieram nu vajadzēs pie tā pierast. Vismaz pagaidām.

Nedēļu vēlāk Dvaiers pārgāja atpakaļ uz savu kajīti, jo Keita pārvācās pie Tomasa. Viņa apgalvoja, ka Tomasa krāk�ana viņu netraucē�ot.

Gudhārti bija vecīgs laulāts pāris, kas ik gadu jūnijā apmetās �Hotel du Cap�. Gudhārtam piederēja kokvilnas austuves Ziemeļkarolīnā, bet viņ� tās bija nodevis dēla pārvaldī�anā. Viņ� bija gara auguma stalts vīrs ar rimtām kustībām, kupliem, iesirmiem; tēraudpelēkiem matiem un izskatā atgādināja atvaļinātu pulk�vedi. Misis Gudhārta bija nedaudz jaunāka par vīru, mīkstiem� sirmiem matiem. Augums bija saglabājies pietiekami slaids, lai viņa varētu valkāt bikses. Iepriek�ējā gadā Gudhārti bija braukā�ju�i ar �KJotildi� divas nedēļas un viņiem bija tā iepaticies, ka viņi jau ziemā atrakstīja Tomasam un norunāja tādu pa�u nomas laiku arī �ajā gadā.

Viņi bija ļoti pieticīgi pasa�ieri. Ik rītu pulksten desmitos To�mass izmeta enkuru, cik vien tuvu iespējams, pretī viesnīcas; peldkabīnēm, un Gudhārti piebrauca ātrlaivā. Viņi ieradās ar bagātīgiem viesnīcas virtuvē sagatavotiem pārtikas krājumiem un groziem, kuros atradās salvetēs ievīstītas pudeles. Viņi abi bija pāri par se�desmit gadu veci, un tajās dienās, kad jūra bija nemierīga, �oferis viņus aizveda uz Antibas ostu, jo pārkāp�ana no laivas uz jahtu viņiem būtu par grūtu. Da�kārt viņi atveda līdzi citus tādus pa�us vecus pārus vai pateica Tomasam, ka vē�las aizbraukt uz Kannām, kur jāsatiek draugi. Citreiz viņi lūdza aizpuk�ķināt pa jūras �aurumu līdz Lerīnu salām, apmēram �et�rus kilometrus no krasta, kur jahta tad izmeta enkuru uz visu dienu. Tur ūdens gandrīz vienmēr bija rāms, tikai ap divpadsmit pēdu dziļ� un tik mirdzo�i dzidrs, ka varēja redzēt aļģes �ūpoja�mies jūras dibenā. Gudhārti pārģērbās peldkostīmos un sauļojās uz matra�iem, lasīja vai snauduļoja un reizēm ienira ūdenī iz�peldēties.

Misters Gudhārts teica, ka jūtoties dro�āk, ja Tomass vai Dvaiers peldot līdzi misis Gudhārtai. Ta�u misis Gudhārta, ro�busta sieviete platiem pleciem un spēcīgiem, stingriem lieliem, peldēja ļoti labi un Tomass zināja, ka �ādā veidā misters Gud�hārts vēlas vienīgi pateikt, lai Tomass vai kāds cits no komandas jūtas brīvi un, kad vien vēlas, izpeldas dzidrajā, vēsajā ūdenī ?starp salām.

Da�kārt, kad Gudhārtiem bija viesi, Tomass izklāja segu uz pakaļējā klāja un viņi izspēlēja da�as partijas brid�a.

Abi Gudhārti pastāvīgi runāja klusā balsī un ļoti laipni, tik�lab viens ar otru, kā arī ar visiem citiem.

Precīzi pusdivos ik dienu viņi bija nobriedu�i pirmajai iedzer�anai, glāzei �Asiņainās Mērijas�, ko Tomass viņiem sa�gatavoja. Pēc tam Dvaiers izpleta saulsegu, kura pavēnī viņi iebaudīja no viesnīcas līdzi paņemto azaidu. Galdā bija auksts langusts, rostbifs, zivju salāti vai auksta zivs zaļumu mērcē, me�lone ar �ķiņķi, siers un augļi. Pārtikas viņi pastāvīgi saņēmās �līdzi tik daudz, ka krietna daļa atlika komandai ne tikai pusdie�nas azaidam, bet arī vakariņām. Azaidā viņi katrs izdzēra pa pu�delei baltvīna.

Vienīgais, par ko Tomasu māca bailes, bija kafija, ta�u tagad, kad uz jahtas strādāja Keita, arī tā vairs nebija problēma. Gudhārtu pirmajā dienā viņa iznāca no kambīzes ar kafijkannu, ģērbusies īsās, baltās biksēs, baltā sporta krekliņā ar tradicionālo �Klotildi� pār pilnīgajām krūtīm, un, kad Tomass viņu stādīja priek�ā, misis Gudhārta atzinīgi palocīja galvu un sacīja: � Sis kuģis, kaptein, kļūst ar katru gadu pievilcīgāks.

Pēc azaida Gudhārti nogāja kajītē diendusā. Ļoti bie�i To�mass dzirdēja apslāpētas skaņas, kas nepārprotami liecināja par mīlē�anos. Gudhārti bija Tomasam teiku�i, ka viņi apprecēju�ies pirms trīsdesmit pieciem gadiem, un Tomass no tiesas pabrīnījās, ka viņiem vēl tagad sagādā prieku vienam ar otru izgulēties. Gudhārti lielā mērā satricināja Tomasa uzskatus par laulības dzīvi.

Ap pulksten �etriem viņi atkal iznāca uz klāja tikpat rimti un �ceremoniāli kā vienmēr, ģērbu�ies peldkostīmos, un atkal Toma.sa vai Dvaiera pavadībā pusstundu papeldējās. Dvaiers bija vāj� peldētājs, un pāris rei�u, kad misis Gudhārta atradās vairāk nekā simt jardu no �Klotildes�, Tomasam likās, vai tikai viņai ne�vajadzēs palīdzēt Dvaieram tikt atpakaļ līdz jahtai.

Tie�i pulksten piecos Gudhārts, nodu�ojies, sasukājies, ietērpies baltās audekla biksēs, baltā kreklā un zila bleizera, uznāca no salona uz klāja un jautāja: � Vai jums neliekas, kap�tein, ka pienācis laiks kādu lāsi iedzert?_ � Un, ja viņiem ne�bija viesu, piebilda: � Jūs mani pagodinātu, ja piebiedrotos.

Tomass iejauca divās glāzēs viskiju ar sodu un padeva sig�nālu Dvaieram, kur� iedarbināja motorus un nostājās pie stūres. Keita uzvilka enkuru, un viņi devās atceļā. Misters Gudhārts un Tomass sēdēja uz klāja, lēnām dzēra un noraudzījas, ka jahta izbrauc no �auruma un pēc tam apbrauc apkārt salai. Otrpus ūdenim pa kreisi no viņiem blāvoja Kannu baltsārtie torņi un jumoli.

Vienā �ādā pēcpusdienā misters Gudhārts jautāja:

��� Kaptein, vai �ai pusē ir daudz D�ordeiku?

��� Nedomāju vis, � Tomass atteica. � Kālab jūs jautājat?

��� Vakar es nejau�i pieminēju jūsu vārdu viesnīcas direktora vietniekam, � misters Gudhārts sacīja, � un viņ� teica, ka vies�nīcā da�kārt apmetoties misters Rūdolfs D�ordeiks ar kundzi.

Tomass iedzēra malciņu no glāzes. � Tas ir mans brālis, � viņ� atbildēja. Viņ� juta mistera Gudhārta ziņkāro skatienu, un viņam nenācās grūti uzminēt, ko misters Gudhārts domā. � Mēs aizgājām katrs savu ceļu, � viņ� īsi atteica. � Brālis bija gudrākais mūsu ģimenē.

��� Nezinu. � Misters Gudhārts pacēla glāzi, uzdzerdams jah�tai, saulei, ūdenim, kas putodams sitās ap kuģa priek�galu, zaļa�jiem un zeltainajiem pakalniem krastā. � Varbūt gudrākais bijāt jūs. Es visu mū�u esmu sūri strādājis, un tikai tagad, kad ve�cuma galā atstājos no uzņēmuma, man pirmo reizi radās iespēja divas nedēļas gadā �ādā veidā baudīt dzīvi. � Viņ� skumji iesmējās. � Un es tiku uzskatīts par gudrāko savā ģimenē.

Uz klāja iznāca misis Gudhārta, jauneklīga, ģērbusies garās biksēs un vaļīgā d�emperī; Tomass iztuk�oja savu glāzi, tad at�nesa viskiju viņai. Viņa diendienā turēja vīram līdzi glāzi glāzē.

Misters Gudhārts par jahtas lieto�anu maksāja divi simti piecdesmit dolārus dienā, piedevām arī par degvielu un tūksto� divi simti veco franku par uzturu katram komandas loceklim. Iepriek�ējā gadā viņ� �ķiroties atstāja Tomasam piecsimt dolāru dzeramnaudas. Tomass un Dvaiers toreiz prātoja, cik bagātam jābūt, lai atļautos divas nedēļas tādu dzīvi, turklāt viņi ta�u maksāja arī vēl par apartamentu vienā no pasaules dārgākajām viesnīcām. Tomēr beigu beigās nekā nesarēķināja. � Bagātam� vairāk nekā bagātam, � Dvaiers tikai noteica. � Jēziņ! Vai vari iedomāties, cik stundu tūksto�iem nabaga velnu viņa austuvēs Ziemeļkarolinā melnās miesās jāraujas pie ma�īnām, jāizklepo plau�as pa gabaliņam vien, lai viņ� te varētu katru dienu iz�peldēties? � Dvaiera uzskatus par kapitālistiem jau bērnībā bija izveidojis tēvs, fabrikas strādnieks, sociālists. Dvaiera uzskatā par darbu katrā ziņā ietilpa plau�u izklepo�ana pa gabaliņam vien.

Pirms viņa ceļā pagadījās Gudhārti, arī Tomasa uzskats par cilvēkiem, kam pieder daudz naudas, ja arī ne tik krasi kā Dvaieram, summējās no skaudības, neuzticības un aizdomām, ka pirmajā izdevīgajā gadījumā jebkur� bagātnieks izdarīs katram cilvēkam tik daudz ļauna, cik vien būs tā spēkos. Neveiklība saskarē ar brāli jau kop� zēnu dienām, lai arī klāt nāca vēl daudz citu ap�stākļu, pastiprinājās galvenokārt tādēļ, ka Rūdolfs tik strauji kļuva bagāts. Ta�u Gudhārti satricināja viņa dogmu pamatus. Viņi lika Tomasam citādām acīm raudzīties ne tikai uz laulību, bet arī uz veciem cilvēkiem, uz bagātniekiem un uz amerikāņiem vispār. Cik �ēl, ka Gudhārti mēdza ierasties pa�ā sezonas sā�kumā, jo pēc tam līdz pat oktobrim neviens vairs nespēja viņiem līdzināties! Gadījās arī pasa�ieri, kas pilnā mērā apstiprināja un pat pārspēja Dvaiera uzskatus par valdo�ajām �ķirām.

Pēdējā nomas dienā jahta devās atpakaļ uz viesnīcu agrāk nekā parasti, jo sacēlās vēj� un viļņiem jūrā aiz salas uzauga baltas putu cepures. Pat �aurumā starp salām �Klotilde� �ūpojās un raustījās pie enkura ķēdes. Misters Gudhārts bija iedzēris vai�rāk nekā citām dienām, un ne viņ�, ne sieva nebija gāju�i uz ka�jīti diendusā. Kad Dvaiers ievilka enkuru, viņi vēl joprojām bija peldkostīmos, tikai uzvilkusi d�emperus, lai pasargātos no �ļaka�tām. Viņi tomēr palika uz klāja glu�i kā bērni, kas zina, ka balle drīz beigsies, un tver kā izsalku�i zūdo�o svētku pēdējo prieka mirkli. Misters Gudhārts pat mazliet asi vērsās pie Tomasa, kas vēl nebija piedāvājis pēcpusdienas viskiju.

Arī tad, kad viņi bija izbrauku�i no �auruma, jūra bija pārāk nemierīga, lai uz klāja varētu nolikt atpūtas krēslus, un Gudhārtiem, tāpat arī Tomasam, dzerot viskiju, vajadzēja turēties pie reliņa.

��� Manuprāt, nebūs iespējams iebraukt viesnīcas piestātnē, � Tomass sacīja, � labāk pateik�u Dvaieram, lai stūrē uz Antibu.

Misters Gudhārts pastiepa roku un aizturēja Tomasu. Acis viņam bija sasarku�as. � Man laiku pa laikam patīk vētra.

��� Kā vēlaties, ser, � Tomass sacīja, � ie�u pateikt Dvaie�ram.

Stūresmājā Dvaiers jau cīnījās ar stūresratu. Keita sēdēja uz sola, kas sniedzās visa pakaļējā klāja garumā, un ēda sviest�maizi ar aukstu rostbifu. Viņai bija laba ēstgriba, un pati viņa bija labs matrozis jebkurā vētrā.

�� Vētra pieņemas, � Dvaiers sacīja, � brauk�u ragam ap�kārt.

��� Stūrē uz viesnīcu! � Tomass pavēlēja.

Keita, sviestmaizi rokā turēdama, pārsteigta viņu uzlūkoja.

��� Vai tu esi traks?! � Dvaiers iesaucās. � Sitenajā vējā visas ātrlaivas dro�i vien jau pirms stundas sabrauku�as ostā. Tur nekādā ziņā nevarēs iebraukt.

��� Zinu, � Tomass atteica, � bet viņi grib redzēt dabas ai�navu.

��� Tīrākā laika �ķie�ana, � Dvaiers dusmīgi noteica. Otrā rītā viņiem bija jāuzņem jauna ekskursantu grupa Santropesā, un viņi bija nolēmu�i doties ceļā tūliņ, tiklīdz izsēdinās Gudhārtus. Pat bezvējā un ar rāmu jūru būtu iznākusi gara darbadiena, turklāt arī jahtu vajadzēja sagatavot jauno ceļotāju uzņem�anai.. Vēj� pūta no ziemeļiem � mistrāls; tas nozīmēja, ka viņiem būs jābrauc krasta aizsegā, tātad brauciens prasīs vairāk laika, vaja�dzēs samazināt ātrumu, lai kuģītis tik stipri nemētātos. Par kaut kādu strādā�anu lejā �ādos apstākļos nevarēja būt ne runas.

��� Gan jau, nebūs ilgāk par da�ām minūtēm, � Tomass sa�mierinādams sacīja. � Viņi pa�i redzēs, ka tas nav iespējams, un mēs brauksim uz Antibu.

��� Kapteinis esi tu, � Dvaiers noteica. Viņ� asi sagrieza stūri, kad vilnis ar pilnu sparu triecās pret bakbortu, un izsita �Klotildi� no kursa.

Tomass palika stūresmājā sausumā. Gudhārti joprojām stā�vēja uz klāja, viļņu �ļakatās pagalam samirku�i, un, �ķiet, prie�cājās par to. Pievakares debesīs nebija neviena mākonī�a, saule spīdēja spo�i, un, kad viļņi �ļācās pār klāju, abi vecīgie cilvēki īsu mirkli iezaigojās mazās varavīksnītēs.

Kad viņi tālu no krasta, kur ūdenī �ūpojās pietauvotie kuģi, izbrauca cauri Zuāna līcim, misters Gudhārts ar zīmēm parādīja Tomasam, ka viņi vēloties vēl pa glāzei iedzert.

Pietuvoju�ies līdz piecsimt jardiem palisādei, kur stāvēja peldkabīnes, viņi redzēja, ka viļņi jau �ļācas pāri nelielajai beto�nētājai piestātnei, kur parasti pietauvojās ātrlaivas. Kā jau Dvai�ers bija paredzējis, nevienas laivas piestātnē nebija. Peldētavā bija uzvilkts sarkanais brīdinājuma karogs, un kāpnēm, pa ku�rām peldētāji parasti kāpa jūrā, priek�ā bija aizvilkta ķēde. Viļņi ar troksni uzsitās augstu virs sprai�ļiem, tad, zaļganbalti putojot, atpakaļ krizdami, atsedza kāpņu apak�ējos sprai�ļus līdz tam mirklim, kad visam pāri atkal brāzās jauna banga.

Tomass pameta patvērumu un izgāja uz klāja. � Diem�ēī man bija taisnība, ser, � viņ� uzrunāja misteru Gudhārtu,

��� �ādā vētrā nevienu laivu nav iespējams dabūt, mums jābrauc uz ostu.

��� Brauciet uz ostu, � misters Gudhārts mierīgi atteica..

��� Mēs ar sievu norunājām aizpeldēt līdz krastam. Tikai turieties ar kuģi, cik tuvu iespējams, to nesabojājot.

��� Izkārts sarkanais karogs, � Tomass iebilda, � ūdenī ne�viena nav.

��� Fran�i, � misters Gudhārts noteica. � Mēs ar sievu Ņūportā esam peldēju�i divreiz stiprākā vētrā, vai ne, mīļā? Vēlāk atsūtīsim ma�īnu pēc savām mantām, kaptein.

��� Sī nav Ņūporta, ser, � Tomass vēlreiz centās iebilst.

��� Seit pludmale nav smil�aina. Viļņi jūs trieks pret klintīm, ja jūs�

��� Tas ir glu�i tāpat kā ar visu te, Francijā, � misters Gud�hārts sacīja, � izskatās briesmīgāk, nekā patiesībā ir. Jūs tikai piebrauciet iespējami tuvu pie krasta, ar pārējo pa�i tiksim galā. Mums sagribējās izpeldēties.

��� Jā, ser, � Tomass atteica. Viņ� iegāja atpakaļ stūresmājā, kur Dvaiers grozīja stūri, pastiprināja ātrumu vispirms vienam, tad otram motoram, lai pagrieztu jahtu līdz apmēram trīssimt jardu attālumam no kāpnēm. � Lūko tikt vēl simt jardu tuvāk, � Tomass teica, � �ie gribot aizpeldēt līdz krastam.

��� Ko viņi nodomāju�i, � Dvaiers jautāja, � doties pa�nā�vībā?

��� Tā ir viņu dzīvība, � Tomass atteica. Tad uzbilda Keitai:

��� Uzvelc peldkostīmu. � Viņ� pats bija ģērbies peldbiksēs un d�emperī.

Keita, ne vārda nebildu�i, nokāpa kajītē pēc peldkostīma.

��� Tiklīdz mēs būsim ūdenī, brauc projām! � Tomass iz�rīkoja. � Uzmanies no klintīm! Kad redzi, ka mēs esam izpeldē�ju�i, ņem kursu uz ostu. Mēs dabūsim ma�īnu un brauksim pie tevis. Ar vienu tūri tādā elles katlā pietiek. Atpakaļ es negribu peldēt.

Pēc divām minūtēm uznāca Keita, uzģērbusi vecu, izbalēju�u zilu peldkostīmu. Tomass novilka d�emperi, un abi izgāja uz klāja. Arī Gudhārti bija novilku�i d�emperus un viņus gaidīja. Pēc saulē pavadītajām dienām misters Gudhārts bija iededzis un izskatījās bro�s. Viņam gan bija veca cilvēka muskuļi, bet .varēja redzēt, ka vīra gados viņ� bijis ļoti spēcīgs. Uz misis Gudhārtas vēl joprojām skaisti veidotajiem lieliem āda bija mazliet ap�vītu�i.

Pusceļā starp �Klotildi� un kāpnēm viļņos �ūpojās noenkurota peldplatforma. Ja nāca kāds īsti varens vilnis, tā pacēlās uz gala un mirkli palika gandrīz perpendikulārā stāvoklī.

��� Es ieteiktu vispirms aizpeldēt līdz platformai, � Tomass sacīja, � tur varēsim uz brītiņu ievilkt elpu, pirms mēs dosimies tālāk.

��� Mēs? � misters Gudhārts brīnījās. � Ko jus gribat teikt ar �mēs�? � Viņ� bija acīm redzami piedzēries. Misis Gudhārta arī.

��� Mēs ar Keitu arī nolēmām �odien izpeldēties, � Tomass atbildēja.

��� Kā vēlaties, kaptein, � misters Gudliārts noteica. Viņ� pārrāpās pār reliņu un ienira ūdenī. Misis Gudhārta viņam se�koja. Tēraudpelēkā un sirmā galva tum�i zaļajos, putās sakulta�jos viļņos lēkāja aug�up un lejup.

��� Tu turies viņai blakus, � Toms sacīja Keitai, � es pa�lik�u pie vecā.

Arī viņ� ienira ūdenī un dzirdēja, ka Keita ielec viņam pakaļ.

Nokļūt līdz platformai nenācās pārāk grūti. Misters Gudhārts peldēja vecmodīgā brasā un centās visu laiku turēt galvu virs ūdens. Misis Gudhārta peldēja klasiskā kraulā, un, kad Tomass pagriezās, lai uz viņu paskatītos, viņam �ķita, ka viņa sarijusies ūdeni un aizel�as. Ta�u Keita visu laiku turējās viņai līdzās. Misters Gudhārts un Tomass uzrāpās uz platformas, bet jūra bija pārāk nemierīga, lai varētu noturēties kājās, tādēļ viņi no�metās uz ceļiem un palīdzēja misis Gudhārtai tikt aug�ā. Viņa bija mazliet aizelsusies un izskatījās tā, ka tūliņ zaudēs spēkus.

��� Man �ķiet, mums vajadzētu �eit brītiņu pakavēties, � mi�sis Gudhārta sacīja, cenzdamās noturēt līdzsvaru uz slapjās plat�formas, kas �ūpojās aug�up un lejup, � kamēr jūra mazliet pie�rimst.

��� Vētra kļūst stiprāka, misis Gudhārta, � Tomass sacīja,

��� pēc da�ām minūtēm vispār vairs nevarēs ielaisties ūdenī.

Dvaiers, baidīdamies pārāk pietuvoties krastam, riņķoja piec�simt jardu dziļāk jūrā. Tomēr nebija ne mazāko izred�u aizpeldēt atpakaļ un uzvilkt misis Gudhārtu sveiku un veselu uz jahtas, kas mētājās viļņos.

��� Jums jāpeld tūliņ kopā ar mums, � Tomass sacīja misis Gudhārtai.

Misters Gudhārts neteica nekā. Dzērums viņam bija pilnīgi izgaisis.

�� Natenjel, � misis Gudhārta uzrunāja vīru, � vai tu viņam nepateiktu, ka es palik�u �eit, kamēr jūra mazliet pierimst?

�� Tu dzirdēji, ko viņ� teica, � sacīja misters Gudhārts.

��� Tu pati gribēji aizpeldēt līdz krastam. Tagad peldi! � Viņ� ielēca ūdenī.

Pa to laiku uz klintīm tādā augstumā, lai būtu pasargāti no viļņiem, bija salasīju�ies pārdesmit cilvēku, kas vēroja grupiņu uz platformas.

Tomass saņēma misis Gudhārtu pie rokas un teica: � Lecam iek�ā! Abi kopā. � Viņ� grīļīgi uzslējās kājās un palīdzēja pie�celties arī misis Gudhārtai, un abi, rokās saķēru�ies, ielēca ūdenī. Tikusi atpakaļ jūrā, misis Gudhārta atguva drosmi, un plecu pie pleca viņi peldēja uz kāpņu pusi. Nokļuvu�i tuvāk pie klintīm, viņi juta, kā vilnis viņus panes krietnu gabalu uz priek�u, bet, plīstot at�sities pret akmeņiem, atplūdā atsvie� atpakaļ. Tomass sajuta zem kājām kāpņu spraisli. Cenzdamies pārkliegt jūras rēkoņu, viņ� sauca: � Es peldu pa priek�u! Tad misis Gudhārta. Skatieties, kā es darī�u! Kopā ar vilni es tik�u pie kāpnēm, saķer�u spraisli un turē�os. Tad do�u jums signālu, kad sākt. Peldiet, cik spēka! Kad būsiet pie kāpnēm, es jūs uztver�u. Tikai turieties pie manis! Viss būs labi! � Viņ� pats gan neticēja, ka viss būs labi, bet kaut ko vajadzēja teikt uzmundrinā�anai.

Viņ� nogaidīja, pār plecu vērodams tuvojo�os viļņus. Ieraudzī�jis vienu īsti lielu, viņ� tam ļāvās. Vilnis aizsvieda viņu pret tērauda kāpnēm, viņ� satvēra spraisli un turējās visiem spē�kiem, lai viņu neaizskalotu atpakaļ. Tad pagriezās ar seju pret jūru. � Var! � viņ� kliedza misis Gudhārtai; viņa ielaidās vilnī, vienu mirkli pacēlās augstu pāri Tomasam, tad noplaka kopā ar vilni. Tomass viņu sagrāba un turēja ciet, tik tikko pats noturēdamies, lai netiktu ierauts atpakaļ ūdenī. Steig�us viņ� stūma misis Gudhārtuaug�up pa kāpņu sprai�ļiem. Viņa gan vai�rākkārt paklupa, tomēr sasniedza klints platformu, pirms krāk�dams atvēlās nākamais vilnis.

Misters Gudhārts bija tik smags, ka Tomasam uz mirkli iz�slīdēja spraislis no rokas, un viņ� domāja, ka vilnis viņus abus aizskalos atpakaļ. Bet vecais kungs bija spēcīgs. Viņ� apsvie�dās apkārt un satvēra kāpņu otru stieni, tai pa�ā laikā turēdamies pie Tomasa. Viņam nevajadzēja palīdzības, lai.tiktu aug�ā pa kāp�nēm. Viņ� cienīgi uzrausās aug�ā un ar saltu skatienu nomē�rīja klusējo�o skatītāju grupu, it kā būtu notvēris tos zag�us vēro�jam kādas viņa dziļi personiskas darī�anas.

Keita piepeldēja viegli un kopā ar Tomasu uzrāpās pa kāpnēm.

Peldkabīņu garderobists iedeva viņiem dvieļus, ar ko noberz�ties, bet nevarēja izlīdzēt ar drēbēm.

Misters Gudhārts piezvanīja uz viesnīcu, lika atsūtīt ma�īnu un �oferi un, kad piebrauca ma�īna, lai aizvestu Tomasu un Keitu, tikai noteica: � Labi nostrādāts, kapteini � Viņ� bija aiz�ņēmies peldpalagus sev un misis Gudhārtai un, kamēr Tomass un Keita slaucījās, pasūtījis dzeramo visiem. Kas viņu redzētu stā�vam, palagā kā togā ietinu�os, nekad nespētu iedomāties, ka viņ� visu pēcpusdienu bija dzēris un savas vieglprātības dēļ nupat viņus visus �etrus bezmaz iedzinis nāvē.

Viņ� atvēra ma�īnas durtiņas, lai Tomass un Keita varētu iekāpt. Kad Tomass jau sēdēja ma�īnā, viņ� teica: � Mums vēl' jānorēķinās. Vai būsiet pēc vakariņām ostā?

Tomass gan bija ieplānojis ap saulrietu doties ceļā uz Santropesu, tomēr atbildēja: � Jā, ser. Būsim tur visu vakaru.

� Ļoti labi, kaptein. Mums ta�u jāizdzer ceļakāja. � Misters Gudhārts aizsita ma�īnas durtiņas, un viņi aizbrauca. Ceļmalas pīniju zari locījās vējā, kas kļuva arvien brāzmaināks.

Kad Tomass un Keita krastmalā izkāpa no ma�īnas, uz sēdekļa palika slapji traipi no viņu peldkostīmiem. �Klotilde� vēl nebija ienākusi ostā, un viņi, dvieļus ap pleciem apņēmu�i, drebināda�mies apsēdās uz apgāztas laivas.

Pēc piecpadsmit minūtēm krastā piestāja �Klotilde�. Viņi uz�tvēra Dvaiera mestās' troses, pietauvoja jahtu, uzlēca uz klāja un steidzās apģērbties sausās drēbēs. Keita ātri uzvārīja ka�fiju, un, kad viņi visi trīs, kafiju dzerdami, sēdēja stūresmājā, kamēr takelā�ā svilpoja vēj�, Dvaiers sacīja: � Bagātnieki. Viņi vienmēr atradīs iespēju likt tev samaksāt par savām izprie�cām. � Tad viņ� paņēma �ļūteni, pievienoja to pie ūdenssūkņa krastā un visi trīs sāka berzt jahtu. Tā bija no vienas vietas apskretusi ar sāli.

Pēc vakariņām, ko Keita pagatavoja no Gudhārtu len�a pār�palikuma, viņa ar Dvaieru aiznesa uz Antibu nedēļā savalkātos palagus, spilvendrānas un dvieļus. Sīko veļu Keita mazgāja pati, bet lielos gabalus nesa uz mazgātavu. Vēj� bija pierimis tikpat pēk�ņi, kā sacēlies, viļņi gan vēl bangoja gar moliem, ta�u ostā jūra bija mierīga un �Klotildes� buferi tikai brīdi pa brīdim viegli atsitās pret abās pusēs pietauvotajām laivām.

Bija dzidrs, silts vakars, un Tomass sēdēja uz pakaļējā klāja, sūkdams pīpi, apbrīnodams zvaigznes un gaidīdams misteru Gud�hārtu. Viņ� bija uzrakstījis rēķinu, kas, aploksnē iebāzts, gulēja stūresmājā. Rēķins nebija liels, vienīgi par degvielu, gultas veļu, da�ām pudelēm viskija un vodkas, par ledu un tūksto� div�simt franku iztikas naudu komandai. Par nomu misters Gudhārts bija izrakstījis �eku jau pirmajā dienā, kad uzkāpa uz klāja.. Pirms aizie�anas Keita bija salikusi visu Gudhārtu mantību � rezerves peldkostīmus, drēbes, kurpes un grāmatas � abos vies�nīcas grozos. Grozi stāvēja uz klāja pie reliņa.

Tomass ieraudzīja pa krastmalu tuvojamies mistera Gudhārta ma�īnas ugunis. Kad ma�īna apstājās un misters Gudhārts iz�kāpis nāca uz trapu, Tomass piecēlās. Misters Gudhārts bija uz�posies pelēkā uzvalkā, baltā kreklā, apsējies tum�u kaklasaiti. Pilsētnieka apģērbā viņ� izskatījās vecāks un sīkāks.

� Vai drīkstu jums piedāvāt kādu malku iedzert? � Tomass vaicāja.

��� Glāze viskija derētu, kaptein, � atteica misters Gudhārts. Viņ� tagad bija pilnīgi atskurbis. � Ja vien jūs dzersiet kopā ar mani. � Viņ� atsēdās saliekamajā krēslā, bet Tomass aizgāja uz salonu pēc viskija. Pa ceļam viņ� iegriezās stūresmājā un paņēma aploksni ar rēķinu.

��� Misis Gudhārta ir mazliet saaukstējusies, � misters Gud�hārts sacīja, kad Tomass viņam sniedza glāzi. � Viņa nolikās gu�lēt. Un man īpa�i uzdeva jums pateikt, cik ļoti viņai patiku�as �īs divas nedēļas.

��� Ļoti laipni, � atteica Tomass, � arī mums bija patīkami, ka ciemojāties pie mums. � Tomass bija apņēmies ne ar vārdu neatgādināt pēcpusdienas dēku, ja misters Gudhārts pats to nepie�minēs. � Esmu uzrakstījis rēķinu, ser, � viņ� sacīja un pasnie�dza misteram Gudhārtam aploksni. � Ja vēlaties pārbaudīt�

Misters Gudhārts vienaldzīgi saņēma aploksni. � Esmu pār�liecināts, ka tur viss kārtībā, � viņ� noteica. Viņ� izvilka rēķinu no aploksnes un piekrastes spuldzes gaismā uzmeta tam īsu ska�tienu. Tad izrakstīja �eku un pasniedza to Tomasam. � Tur kāds mazumiņ� ir arī jums un komandai, kaptein, � viņ� sacīja.

Tomass palūkojās �ekā. Pieci simti dolāru dzeramnaudas. Tā�pat kā iepriek�ējā gadā. � Jūs esat ļoti laipns, ser. � Lai Gudhārtu vasaras nekad nebeidzas!

Misters Gudhārts atmeta ar roku. � Nākamgad,. � viņ� sa�cīja, � mēs varbūt norunāsim uz veselu mēnesi. Nekur nestāv rakstīts, ka mums visu vasaru jānodzīvo mūsu Ņūportas mājā, vai ne? � Viņ� reiz tika stāstījis, ka jau kop� bērnības jūliju un augustu ik gadu pavadījis ģimenes mājā Ņūportā un tagad vasa�rās tur kopā ar viņu un misis Gudhārtu dzīvo viņa precētais dēls, abas meitas un viņu bērni. �Māju mēs nodotu jaunākās pa�audzes pārziņā, � misters Gudhārts turpināja, it kā cenzdamies pats sevi pārliecināt, � viņi tur varētu rīkot orģijas � vai ko jau nu jaunie dara, kad mūsu nav klāt. Varbūt mums izdotos pat nozagt kādu mazbērnu un izbraukāties ar jūsu jahtu krustu un sķērsu. � Viņ� omulīgi atgāzās krēslā un, priecādamies par savu jauno ideju, sīkiem malciņiem baudīja viskiju. � Kur mēs mēne�a laikā varētu izbraukāt?

� Nu, � Tomass sacīja, � ekskursanti, kurus rīt uzņemsim Santropesā, divi fran�u pāri, nolīga jahtu tikai uz trim nedēļām, un, ja laiks uzlabosies, mēs varam izbraukāties gar Spānijas pie�krasti, Kostabravu, Kadakesu, Rosasu, Barselonu un tad aizlaist līdz Baleāru salām. Pēc tam atgriezīsimies �eit un uzņemsim angļu ģimeni nākamajam trīsnedēļu kruīzam uz Ligūrijas piekrasti, Portofīno, Portoveneri, Elbu, Portoerkoli, Korsiku, Sardīniju, I�iju, Kapri�

Misters Gudhārts iesmējās. � Jūsos klausoties, var iedomāties^ ka pasaule apceļojama trijās nedēļās, kaptein. Vai esat visās �ajas vietās bijis?

��� Esmu gan.

��� Un jums par to vēl piemaksā.

��� Gadās tādi pasa�ieri, kas mums liek savu naudiņu nopelnīt ar sviedriem vaigā un vēl grūtāk, � Tomass sacīja, � ne visi ir tādi kā jūs un misis Gudhārta.

��� Dro�i vien vecums padarījis mūs lēnprātīgākus, � misters Gudhārts apcerīgi noteica, � vismaz da�ā ziņā. Kā jums liekas, ļj kaptein, vai es varētu dabūt vēl glāzi viskija?

��� Ja tikai nesagribēsiet iet �onakt vēlreiz izpeldēties, � at�teica Tomass, pieceldamies un paņemdams mistera Gudhārta glāzi.

Misters Gudhārts īsi iesmējās. � Tā bija gan dulla bū�ana �odien, vai ne?

��� Jā, ser, bija gan. � Tomasu pārsteidza mistera Gudhārta neparastais izteiksmes veids. Viņ� nokāpa lejā un vēlreiz sajauca abās glāzēs viskiju ar sodu. Kad viņ� atgriezās uz klāja, misters Gudhārts bija atlaidies krēslā pusguļus, garās, sakrustotās kājas izstiepis un galvu atpakaļ atgāzis, raudzījās zvaigznēs. Viņ� sa�ņēma glāzi, pozu nemainījis.

��� Kaptein, � viņ� ierunājās, � es nupat nolēmu sevi paluti�nāt. Un sievu arī. Gribu tūliņ ar jums cie�i norunāt. Sākot ar nā�kamā gada jūniju, mēs nolīgsim �Klotildi� uz se�ām nedēļām un apbraukāsim visas tās jaukās vietas, ko jūs nupat tik raiti uzskaitījāt. �onakt pat iemaksā�u jums avansu. Un, kad jūs teik�siet, ka peldēt nedrīkst, neviens nepeldēs. Kā jūs uz to skatāties?

��� Man tas ļoti patiktu, tikai� � Tomass vilcinādamies ap�klusa.

��� Kas � tikai?

��� Jums uz �Klotildes� ir labi atpūsties, kā jūs to mēdzat,, piemēram, aizbraukt līdz salām� bet se�as nedēļas nodzīvot uz jahtas� es nezinu. Da�am tas neko sevi�ķu nenozīmē, bet tiem, kas pieradu�i pie ērtībām �

��� Jūs domājat, tādiem veciem, izlutu�iem kraķiem kā mana sieva un es tas būtu par prastu, ko? � Gudhārts noprasīja.

��� Nu, � Tomass neveikli minstinājās, � man nepatiktu, ja brauciens jums nedarītu prieku. Vētrā �Klotilde� diezgan pama�tīgi �ūpojas, un lejā ir visai smacīgi, jo visiem iluminatoriem brauciena laikā jābūt ciet, arī vannas mums nav, ir tikai du�a un �

��� Prieka būs gana. Visu mū�u mums ir klājies pārāk viegli. Smieklīgi, kaptein, � misters Gudhārts uzslējās sēdus. � Jūs man

liekat kaunēties pa�am par sevi. Pieļaut, lai jūs iedomātos, ka man un manai sievai varētu nepatikt ceļot pa Vidusjūru ar tik jauku jahtu kā �ī. Debestētit, man �ermuļi pārskrien pār kau�liem, iedomājoties, kādu iespaidu mēs atstājam uz citiem cilvēkiem.

��� Cilvēki dzīvo da�ādi, �� Tomass atteica.

���� Jums laikam dzīvē klājies grūti? � misters Gudhārts vai�cāja.

��� Ne grūtāk ka daudziem citiem.

���� Un tomēr dzīve_ nav jūs sabojājusi, � misters Gudhārts sacīja. � Teik�u atklāti, ka espar savu dēlu priecātos vairāk, ja viņ� būtu izaudzis tāds kā jūs. Daudz vairāk.

�' Par to grūti spriest, � Tomass atteica. Ja viņ� zinātu par Portfilipu, vjņ� nodomaja, par dego�o krustu uzvaras dienas va�karā, ja zinātu, ka esmu sitis savam tēvam, Elīzijā Ohaijo �tatā ņēmis no precētām dāmām naudu par piegulē�anu, ja zinātu, ka Bostonā izspiedu naudu no Sinklera, ja zinātu, kā esmu kāvies, ja zinātu par Kveilu Lasvegasā un par Kveila sievu, par Papiņu un Terēzi, un Falkoneti, � varbūt tad viņ� te nesēdētu tik drau�dzīgi, glāzi rokā turēdams un vēlēdamies, lai viņa dēls būtu tāds kā es. � Es savā mū�ā esmu izdarījis daudz tāda, ar ko nevar lepoties, � viņ� sacīja.

���� Ar to jūs nepavisam neat�ķiraties no mums visiem, � Gud�hārts rāmi atteica. � Un, ja jau esam sāku�i par to runāt, �� piedodiet man �o pēcpusdienu. Biju piedzēries un divas nedēļas diendienā noskatījies trijos lieliskos jaunos cilvēkos, kas ar prie�cīgu prātu strādā visi kopā, kustas kā jauni, skaisti dzīvnieki, un pēk�ņi jutos tik vecs, ka man iegribējās pierādīt: tik sagrabē�jis vēl nemaz neesmu, un atļāvos riskēt ar mūsu visu dzīvībām. Apzināti, kaptein, apzināti. Jo biju pārliecināts, ka jūs neļausiet mums aizpeldēt vieniem pa�iem.

�Labāk nerunāsim vairs par to, ser, � Tomass teica, � ne�kas ļaūns jau galu galā nenotika.

���������������� Vecums ir nenormālība, Tom, � misters Gudhārts sarūg�tināts sacīja, � riebīgs, pretdabisks ārprāts. � Viņ� piecēlās un saudzīgi nolika glāzi uz galda. � Jābrauc atpakaļ uz viesnīcu un jāapskatās, kā klājas sievai. � Viņ� pastiepa roku, un To�mass to paspieda. � Līdz nākamā gada jūnijam! � viņ� noteica un tad, paņēmis katrā rokā pa grozam, nokāpa no jahtas.

Kad Keita un Dvaiers atgriezās ar izmazgāto veļu, Tomass vi�ņiem pateica vienīgi, ka misters Gudhārts bijis, aizgājis un ka vi�ņiem nākamā gada pirmie pasa�ieri uz se�ām nedēļām jau rokā. Dvaiers bija saņēmis vēstuli no savas meitenes. Viņa bija

apmeklējusi �Egeja� viesnīcu, bet Toma labā nekā nebija uzzinā�jusi, jo Papiņ� esot pagalam. Atrasts guļam savā istabā ar naz5 mugurā un lupatu vī�ķi mutē; to viņai izstāstījis viesnīcas jau�nais administrators. Pirms trim mēne�iem.

Tomasu jaunās vēstis nepārsteidza. Kādus darbus Papiņ� bija strādājis, tādu algu saņēmis.

Vēstulē, acīmredzot bija kas cits, kas Dvaieru, �ķiet, satrauca, un, kaut arī viņ� nekā neteica, Tomass tomēr it lēti uzminēja iemeslu. Dvaiera meitene laikam negribēja vairs ilgāk gaidīt, bet negribēja arī pamest Bostonu un pieprasīja, lai Dvaiers, ja grib kļūt par viņas vīru, atgrie�as Amerikā. Pagaidām viņ� vēl nebija prasījis Tomasam padomu, bet, ja prasītu, Tomass atbildētu, ka tik daudz gan neviens sievi�ķis nav vērts.

Viņi agri devās pie miera, jo ceļu uz Santropesu vajadzēja sākt �etros no rīta, kamēr vēl nav sacēlies vēj�.

Keita saklāja sev un Tomasam lielo gultu pasa�ieru kajītē, jo neviena sve�a uz kuģa nebija. Sī bija pirmā reize, kad viņi varēs ar ērtībām nodoties mīlestībai, un Keita sacīja, ka tādu izdevību viņa garām nelaidī�ot. Viņu abu kopīgajā kajītē jahtas priek�galā bija tikai divas �auras lāviņas viena virs otras.

Druknā Keita ar kuplajām krūtīm nederētu par manekeni, bet āda viņai bija brīnum liega, un Tomasu viņa mīlēja maigā iekārē. Kad Tomass vēlāk, Keitu apskāvis, gulēja lielajā gultā, viņ� pa�teicās liktenim, ka nav vecs, ka viņa meitene neatrodas Bostonā un ka viņ� paklausījis Pinkijam un pieņēmis darbā sievieti.

Pirms aizmig�anas Keita ieteicās: � Dvaiers man �ovakar sa�cīja, ka, nopircis jahtu, tu to pārdēvēji. Kas bija Klotilde?

� Francijas karaliene, � Tomass atbildēja. Viņ� pievilka Keitu sev tuvāk klāt. � Sieviete, kuru es pazinu, kad vēl biju zēns. Viņa smar�oja tāpat kā tu.

Brauciens gar Spāniju nebija peļams, kaut gan pie Kapkrusas viņi iekļuva negaisā un piecas dienas dabūja nostāvēt ostā. Abi fran�u pāri � divi tukli Parīzes biznesmeņi ar divām jaunām sievietēm, kas nekādā ziņā nebija viņu sievas. Pasa�ieri savās ka�jītēs pastāvīgi par kaut ko strīdējās, bet Tomass nebija apmeties pie Vidusjūras tādēļ, lai mācītu fran�u biznesmeņiem, kā jāuzve�das. Kamēr viņi maksā, kā pienākas, un neļauj savām dāmām ar smailiem papē�iem bojāt klāju, viņam ij prātā nenāca jaukties viņu darī�anās. Dāmas mēdza, guļot uz klāja, atbrīvoties no bikini aug�daļas. Keitai tas ne visai patika, ta�u vienai no jaunajām dāmām patiesi bija izcili krā�ņas krūtis, un arī navigāciju tas sevi�ķi netraucēja, tomēr, ja ceļā būtu gadīju�ās zemūdens klintis, kamēr pie stūres bija Dvaiers, jahta dro�i vien būtu uz kādas uztriekusies. Sī pati dāma arī nepārprotami lika Tomasam saprast, ka labprāt naktī izzagtos uz klāja patītēties, kamēr viņas Zils kajītē krāc dziļā miegā. Bet Tomass atbildēja, ka �ādi pakalpo�jumi nomas maksā neietilpst. Nepatik�anu ar pasa�ieriem pie�tika arī bez tā.

Vētras uzspiestās aizkavē�anās dēļ abi fran�u pāri ceļojumu izbeidza Marseļā, lai pagūtu noķert vilcienu uz Parīzi. Abiem biznesmeņiem Parīzē vajadzēja satikt savas laulātās draudzenes un vasaras atliku�o daļu kopīgi pavadīt Dovilā. Dokā pie Vjeportas mērijas, maksādami Tomasam par braucienu, viņi iedeva piecdesmit tūksto�us franku dzeramnaudas, kas nebija skopi dots, ņemot vērā, ka viņi bija fran�i. Kad viņi bija projām, Tomass aizveda Keitu un Dvaieru uz to pa�u restorānu, kur Dvaiers un Tomass bija ēdu�i vakariņas, pirmo reizi ieradu�ies Marseļā ar �Elgu Anderseni�. Cik �ēl, ka �Elga Andersene� arī tagad nestāvēja ostāt Būtu gau�ām patīkami aizslīdēt ar zilbalti mirdzo�o �Klotildi� gar tās sarūsēju�o priek�galu un ar karogu pasveicināt veco naciķu kapteini.

��� Sitā poule\ � Keita sacīja, kad viņi tumsā gulēja kajītē, � �itentā plikai slaistīties apkārt! Tu trīs nedēļas nostaigāji ne dzīvs, ne miris.

Tomass iesmējās.

��� Man nepatīk, ka tu smejies, � Keita sacīja, � un es tevi brīdinu: ja kaut reizi pieķer�u tevi ap -�itādām plikām grābstā�mies, es lik�os gultā ar pirmo vīri�ķi, ko, krastā izkāpusi, sa�tik�u.

��� Ir viena dro�a recepte, � Tomass teica, � lai es paliktu godīgs.

Keita parūpējās, lai viņ� paliktu godīgs. Vismaz tonakt. Tu�rēdams Keitu savās skaujās, viņ� �ukstēja: � Keit, ikreiz, kad turu tevi apskautu, es aizmirstu vienu nelādzību no tām, ko dzīvē esmu izdarījis. � Pēc mirkļa viņ� sajuta viņas asaras uz sava pleca.

Otrā rītā viņi pēc sirds patikas izgulējās un, kad, buras uzvilku�i, izslīdēja no ostas spo�ajā saulē, pat ne�ēloja laiku ne�lielai ekskursijai. Viņi izkāpa Ifas salā, apgāja apkārt cietoksnim un apskatīja apak�zemes kazemātu, kur it kā bijis ieslodzīts va��ās sakaltais grāfs Monte-Kristo. Keita bija lasījusi grāmatu un Tomass redzējis filmu. Keita pārtulkoja uzrakstus uz plāk�snēm, kurās bija lasāms, cik protestantu mitu�i cietoksnī, pirms aizsūtīti par galeru vergiem.

��� Mū�am kāds sēdējis kādam citam skaustā, � Dvaiers prā�toja. � Ja protestanti nespīdzināja katoļus, tad katoļi spīdzināja protestantus.

�� Turi muti, komunisti � Tomass uzsauca un pavaicāja Keitai: � Vai tu esi protestante?

��� Jā.

��� Tad kļūsi par manu galeru verdzeni, � viņ� noteica.

Kad viņi atgriezās uz �Klotildes� un uzņēma kursu uz aus�trumiem, no galvenās kajītes bija izvējoju�as visas sve�o smar�u paliekas.

Bez pieturām viņi aizbrauca līdz Antibai, Dvaiers nostāvēja pilnu maiņu, visas astoņas stundas, pie stūres, lai Tomass un Keita varētu atpūsties. Antibu viņi sasniedza priek�pusdienā. To�masu gaidīja divas vēstules � viena no brāļa, otra nepazīstamā rokrakstā. Vispirms viņ� atplēsa Rūdolfa vēstuli.

�Mīļo Tom,� viņ� lasīja, �beidzot pēc ļoti ilga laika esmu kaut ko par Tevi uzzinājis, un liekas, ka Tev klājas labi. Pirms da�ām dienām man uz kanceleju piezvanīja kāds misters Gudhārts, kas pastāstīja, ka esot bijis uz Tavas jahtas jeb kuģa, kā jūs to laikam dēvējat. Izrādījās, ka mums ir kaut kādi darījumi ar Gudhārta firmu, un viņam laikam gribējās iepazīties ar Tavu brāli. Viņ� uzaicināja D�inu un mani pa glāzītei iedzert, un jāteic, tiklab viņ�, kā viņa sieva ir burvīgi veci ļautiņi, bet to jau Tu pats zini. Viņi bija sajūsmā par Tevi, par Tavu kuģi un dzīvi, kādu Tu dzīvo. Varbūt Tu esi DK sabiedrības nopelnīto naudu ieguldījis labāk nekā jel�kāds visā gadsimtā. Ja es nebūtu tik aizņemts (es, raugi, ļāvos pierunāties �oruden kandidēt Vitbijas mēra vēlē�anās), tad tūliņ kopā ar D�inu sēstos lidma�īnā un dotos ar Tevi burājumā pa zi�lajiem, dzidrajiem ūdeņiem. Atļāvos ieteikt �Klotildi� (kā Tu re�dzi, Gudhārti mani informēju�i par visu) vienam savam drau�gam, kas �ovasar precēsies un labprāt pavadītu medusmēnesi pie Vidusjūras. Varbūt Tu viņu atceries � tas ir D�onijs Hīts. Ja viņ� sāk Tev bojāt nervus, uzsēdini viņu uz plosta un pa�laid viļņos.

Ta�u, runājot nopietni, teik�u, ka ļoti priecājas par Tevi, labprat sagaidītu kādas rindiņas, un, ja vien varu Tavā labā kaut ko darīt, lūdzams, nekavējies padot ziņu. Ar sveicienu � Rūdolfs.�

Tomass, vēstuli lasīdams, drūmi sarauca pieri. Viņam nepa�tika atgādinājums, ka par �Klotildi� īstenībā jāpateicas Rūdol�fam. Bet vēstule bija tik draudzīga, laiks tik jauks un vasara sā�kusies tik izdevīgi, ka būtu muļķīgi bojāt garastāvokli, pieminot vecu naidu. Vēstuli viņ� rūpīgi salocīja un iebāza kabatā. Otra vēstule bija no Rūdolfa drauga, kur� jautāja, vai varētu saru�nāt braucienu ar �Klotildi� no piecpadsmitā septembra līdz mē�ne�a beigām. Sezona ap to laiku gāja uz galu, viņiem neviens ne�bija pierakstīts; tā būtu zemē atrasta nauda. Hīts rakstīja, ka viņ� vēloties vienīgi paburāt �urp un turp gar krastu no Montekarlo līdz Santropesai. Tikai divi pasa�ieri, īsi braucieni � pa�tīkams sezonas noslēgums.

Tomass apsēdās un uzrakstīja Hītam atbildi: piecpadsmitajā septembrī viņ� sagaidī�ot viesus Nicas lidlaukā vai Antibas sta�cijā.

Viņ� pastāstīja Keitai par jaunajiem klientiem un piebilda, ka tos sagādājis viņa brālis; Keita lika uzrakstīt Rūdolfam vēs�tuli un pateikt paldies. Uzrakstījis vēstuli, viņ� jau dzīrās līmēt ciet aploksni, kad atcerējās, ka Rūdolfs vēstulē bija ieminējies � ja viņ� brāļa labā varot kaut ko darīt, lai nekavējoties padodot ziņu. Kādēļ gan ne? � viņ� nodomāja. Nekāds ļaunums no tā nevarēja celties. Viņ� uzrakstīja: <rP. S. īr kaut kas, ko Tu va�rētu manā labā izdarīt. Da�ādu iemeslu dēļ es pagaidārn nevarēju atgriezties Ņujorkā, bet varbūt �ie iemesli vairs nav spēkā. Gadiem man nav nekādu ziņu par dēlu un es nezinu, kur viņ� atrodas, tāpat nezinu, vai vēl esmu precējies vai ne. Man labprāt gribē�tos aizbraukt, satikt viņu un varbūt atvest uz kādu laiciņu �urp. Varbūt Tu atceries to vakaru, kad jūs abi ar Grētiņu ieradāties pie manis pēc ringa; tur bija arī mans mened�eris, ar kuru es Tevi iepazīstināju, saukts Sulcijs. īstā vārdā Hermanis Sulcs. Viņa pēdējā man zināmā adrese ir Bristoles viesnīca Astotaja avēnijā. Bet, ja Tu apjautātos Kvīnsgārdenas kantorī, viņi zinās, kur varētu atrast Sulciju, zinās Tev pateikt, vai viņ� vēl ir dzīvs un vai atrodas Ņujorkā. Viņ� dro�i vien zinās kaut ko par Terēzi un puiku. Tikai nesaki viņam, kur es pa�laik dzīvoju. Pajautā vienīgi, vai vētra vēl trako. Viņ� sapratīs. Un atraksti man, vai esi viņu atradis un ko viņ� saka. Tas patiesi butu liels pakalpojums, un es Tev bū�u no sirds pateicīgs.�

Viņ� nodeva abas aviovēstules Antibas pastā, pēc tam atgrie�zās uz �Klotildes�, lai sagatavotu jahtu angļu viesu uzņem��anai.

Brisltoles viesnīcā Hermani Sulcu neviens neatcerējās, bet Medisonskvērgārdenas reklāmas kantorī Rūdolfam pēdīgi iedeva kāda pansionāta adresi Rietumu Piecdesmit tre�ajā ielā. Piec�desmit tre�o ielu Rūdolfs paguva diezgan labi iepazīt. Augustā viņ� pēdējo �etru nedēju laikā tur ieradās trīs lāgi, ikreiz, kad iznāca darī�anās būt Ņujorkā. Jā, paskaidroja pansionāta admi�nistrators, misters �ulcs tur apmetoties gan, kad uzturoties Ņu�jorkā, bet pa�reiz viņa pilsētā neesot. Nē, neesot zināms, kur viņu atrast. Rūdolfs atstāja savu tālruņa numuru, bet Sulcs ne�bija viņam zvanījis. Ikreiz, nospie�ot zvana pogu, Rūdolfam ar varu vajadzēja atvairīt riebumu. Māja bija pagalam nopluku�i un atradās no�ēlojamā apkārtnē, turklāt varēja just, ka tur miti�nās vienīgi neveiksmi cietu�i ve�uki un galīgi paklīdu�i jauni vī�rie�i.

Netīrs, salīcis vecis ar sāniski noslīdēju�u parūku galvā at�vēra sakaltu�u asiņu sarkanumā nokrāsotās, aplupu�ās durvis. No priek�nama tumsas viņ� tuvredzīgām acīm vērās Rūdolfā, kas stāvēja uz pakāpieniem karstajā septembra saulē. No viņa Rū�dolfam jau pa gabalu sitās pretī pelējuma un urīna dvaka.

��� Vai misters Sulcs mājās? �Rūdolfs jautāja.

�� Ceturtajā stāvā gaņģa galā, � vecais atbildēja. Viņ� pa�kāpās sānis, ļaudams Rūdolfam ieiet.

Kāpdams aug�up, Rūdolfs konstatēja, ka nelabā smaka, kas plūda no ve�a, valda visā namā. Radio atskaņoja spāņu mūziku; līdz jostasvietai kails resns vīrietis, galvu rokām aptvēris, sē�dēja uz kāpnēm pie otrā stāva platformas un pat nepaskatījās, kad Rūdolfs spiedās tam garām.

Durvis uz istabu ceturtā stāva gaiteņa galā stāvēja vaļā. Zem saulē sakaitu�ā jumta bija necie�ami karsts. Rūdolfs uzpazina vīrieti, kuru Tomass toreiz Kvīnsgārdenā bija nosaucis par Sulciju. Sulcijs sēdēja uz netīras, nesapostas gultas malas, blenz�dams pretējā sienā, kas nebija vairāk kā trīs pēdas atstatu.

Rūdolfs pieklauvēja pie durvju stenderes. Sulcijs lēnām, ar pūlēm pagrieza galvu.

��� Ko jums vajag? � viņ� jautāja. Balss skanēja spalgi un naidīgi.

Rūdolfs iegāja istabelē. � Esmu Tomasa D�ordeika brālis. � Viņ� pastiepa roku sveicienam.

Sulcs paslēpa labo roku aiz muguras. Viņ� bija ģērbies sa�svīdu�ā apak�kreklā. Vēders vēl joprojām izskatījās pēc basketa bumbas. Mute runājot kustējās neveikli, it kā viņam būtu ļoti slikta mākslīgo zobu plate. Scja_ pieblīdusi, galva pilnīgi kaila. � Es nevienam roku nedodu, � Sulcs. sacīja. � Man ir artrīts. � Viņ� neaicināja Rūdolfu piesēst. Izņemot gultu, telpā arī nebija nekā, kur apsēsties.

��� Tas nelietis, � �ulcs noteica. � Negribu viņa vārdu dzirdēt.

Rūdolfs izņēma kabatas portfelīti un izvilka no tā divas div�desmit dolāru zīmes. � Viņ� lūdza jums nodot �o.

��� Nolieciet uz gultas. � Sastingu�ais �ūskas skatiens Sulca acīs ne druskas nemainījās. � Viņ� man ir parādā pusotra simta.

��� Teik�u, lai viņ� rīt jums atsūta pārējo, � Rūdolfs sacīja.

��� Būtu jau arī laiks, nolādēts, � Sulcs noteica. � Ko viņ� tagad grib? Atkal kādu saspārdījis pie gala?

��� Nē, � Rūdolfs atteica, � viss kārtībā.

� Zēl, � noteica Sulcs.

��� Viņ� lūdza jums pajautāt, vai vētra vēl trakojot. � Sie vārdi pa�a mutē Rūdolfam skanēja dīvaini.

Sulca sejā iezagās viltīga, noslēpumaina izteiksme, un viņ� sāniski pa�ķielēja uz Rūdolfu. � Vai esat pārliecināts, ka viņ� rīt man atsūtīs pārējo naudu?

��� Pilnīgi, � Rūdolfs atbildēja.

��� Nu tad, � Sulcs sacīja, � nekādas vētras vairs nav. Nekā nav. Tas ļempausis Kveils ar to pa�u bija nodarīts, kad jūsu smerdeļa brālis viņu samīcīja. Vienīgā reize, kad man bija izde�vība pa īstam nopelnīt. Ne jau nu glu�i, ka tie sātana itālie�i man būtu atdevu�i lauvas tiesu. Bet es atklāju Kveilu, es viņu izvedu ļaudīs. Visi ir pagalam vai cietumā. Neviens vairs neatceras jūsu draņķa brāļa vārdu. Viņ� var Kolumba dienā soļot parādes priek��galā pa Piekto avēniju � un neviens pat pirkstu nepakustinās. Pasakiet viņam to. Pasakiet, ka tāda ziņa sver vairāk nekā simt piecdesmit.

��� Pateik�u, mister Sulc, � Rūdolfs sacīja, cenzdamies izlik�ties, ka saprot visu, ko vecais vāvuļo. � Un vēl viens jautā�jums �

��� Pārāk daudz atbil�u sagribējis par savu naudu, ko ne�teiksi �

��� Viņ� grib zināt, kas ir ar viņa sievu.

Sulcs sāka irgot. � Tā mau-ka, � viņ� noteica, sadalīdams vārdu balsienos. � Viņas bilde ta�u bija avīzē. �Daily News� � pa divi lāgi. Policija viņu divreiz aizturējusi par uzmāk�anos vīrie�iem bāros. Avīzēm viņa teikusi, ka esot Terēze Lavāla. Fran�cūziete. Bet es to maitu uzreiz pazinu. Francūziete, ko domājies!

Visas viņas ir palaistuves, visas kā viena. Es jums gan varētu �o to pastāstīt, mister�

��� Vai zināt, kur viņa dzīvo? � Rūdolfam nebija nekādas patikas pavadīt visu pēcpusdienu sasmaku�ajā, smirdo�ajā istabā, klausoties, kā Sulcs klāsta savus uzskatus par sievie�u dzi�mumu. � Un kur atrodas zēns?

Sulcs papurināja galvu. � Kas to lai zina? Es nezinu pat, kur es pats dzīvoju. � Viņ� atkal ieirgojās: � Francūziete, ko domājies!

��� Sirsnīgi pateicos, mister Sulc, � Rūdolfs sacīja, � es jūs ilgāk netraucē�u.

��� Kas nu par traucē�anu! Priecājos, ka varēju mazliet pa�pļāpāt. Vai noteikti rīt atsūtīsiet man to naudu?

��� Garantēju.

��� Jums mugurā labs uzvalks, � Sulcs sacīja, � bet ari tā nav nekāda garantija.

Rūdolfs atstāja Sulcu sē�am tveicīgajā istabā uz gultas malas un klanām galvu. Ātri viņ� noskrēja lejā. Pat Rietumu Piecdesmit tre�ā iela viņam �ķita tīkama, kad bija izgājis no pansijas.

II

Ar Rūdolfa telegrammu kabatā viņ� Kenedija lidlaukā izkāpa no lidma�īnas un kopā ar simtiem citu pasa�ieru devās nokārtot veselības aizsardzības un imigrācijas iestā�u formalitātes. Kad viņam pēdējoreiz gadījās būt �ajā lidlaukā, to vēl sauca par Aidlvaildu. Lode pierē ir pārāk augsta maksa par godu, ka tavā vārdā nosauc lidlauku.

Liela auguma īrs ar imigrācijas iestādes nozīmi pie krūtīm noraudzījās viņā tā, it kā lāgā negribētu viņu ielaist atpakaļ �ai valstī. Viņ� iz�ķirstīja biezu, melnu grāmatu, kurā bija mil�zums uzvārdu, ar pirkstu līdzi vilkdams, meklēja �D�ordeiku� un �ķita vīlies, to neatrazdams.

Viņ� iegāja muitas zālē, lai saņemtu savu koferi. Palika iespaids, ka visi Savienoto Valstu iedzīvotāji atgrie�as no Eiropā pavadīta atvaļinājuma. No kurienes rodas tik daudz naudas?

Viņ� paraudzījās uz aizstikloto galeriju, kur cilvēki pa diviem un trim cits citam aiz muguras māja. sveicienus tuviniekiem, ku�rus bija atbrauku�i sagaidīt. Viņ� ar telegrammu bija Rūdol�fam paziņojis reisa numuru un lidma�īnas pienāk�anas laiku, ta�u cilvēku barā aiz stikla nevarēja saskatīt brāli. Vienu mirkli viņu pārņēma īgnums. Tā tikai trūka, ka viņam vajadzēs klīst pa Ņu�jorku, dzenot brālim pēdas.

Telegramma viņu veselu nedēļu bija gaidījusi Antibā, kad viņ� tur atgriezās, aizvadījis Hītu un tā sievu. �Mīļo Tom,� tele�gramma vēstīja, �viss kārtībā. Drīzumā dabū�u dēla adresi. Ar sveicienu Rūdolfs.�

Beidzot viņ� ieraudzīja bagā�as ratiņos savu koferi, paķēra to un nostājās rindā pie muitas galda. Kaut kāds stulbenis no Sirakūzām svīzdams centās gari un pla�i stāstīt, kur viņ� ņēmis divas izrakstītas grietiņkleitas un kam tās domātas. Viņ� nevie�nam dāvanas uz Ameriku neveda, un viņ� drīkstēja iet.

Atraidījis nesēju, kas piedāvājās panest koferi, viņ� pats iznesa to pa zāles durvīm. Stāvēdams kailu galvu pūļa vidū un izskatī�damies mierīgāks par visiem pārējiem, d�insa biksēs un vieglā �aketē tērpies, Rūdolfs pamāja viņam. Viņi sarokojās, Rūdolfs gribēja paņemt koferi, bet Tomass neļāva.

�� Vai labi atlidoji? � Rūdolfs apvaicājās, kad viņi izgāja no lidostas.

��� Okei.

�� Ma�īna man tepat blakus, � Rūdolfs sacīja. � Pagaidi. Tūliņ bū�u atpakaļ.

Noskatīdamies brālim pakal, Tomass ievēroja, ka Rūdolfam vēl arvien ir tā pati īpatnējā, slīdo�ā gaita un ka pleci, viņam ejot, nemaz nekustas.

Viņ� atpogāja apkaklīti un atvilka kaklasaiti vaļīgāk. Kaut bija jau oktobra sākums, valdīja spiedīgs karstums, mikla smoga tveice, un gaiss oda pēc izdegu�a benzīna. Viņam jau bija pie�mirsies, kāds Ņujorkā klimats. Kā cilvēki spēj �eit dzīvot?

Pēc piecām minūtēm piebrauca Rūdolfs zilā buikā. Tomass nometa koferi uz ma�īnas pakaļējā sēdekļa un pats apsēdās brā�lim blakus. Ma�īnā, par laimi, bija kondicionēts gaiss. Rūdolfs brauca, precīzi ievērodams atļauto ātrumu, un Tomass atcerējās, kā toreiz, kad viņi steidzās pie mirsto�ās mātes, policisti ceļā vi�ņus apturēja un'ma�īnā bija burbona pudele un viņam pa�am klāt revolveris. Laiki mainīju�ies. Uz labo pusi.

��� Nu? � Tomass vaicāja.

��� Sulcu sameklēju, � Rūdolfs sacīja. � Tūliņ pēc tam no�sūtīju tev telegrammu. Viņ� teica, ka nekādas vētras vairs ne�esot. Visi esot vai nu pagalam, vai cietumā. Es neizpra�ņāju, ko tas nozīmē.

��� Un kas ar Terēzi un zēnu?

Rūdolfs ķibinājās ap gaisa kondicionē�anas ierīci. Seja vi�ņam apmācās. � Kojai saku? Pagrūti iesākt.

��� Pūcē tikai vaļā! Mani tik viegli no kājām nogāzt nevar.

��� Sulcs nezināja, kur viņi atrodas. Bet viņ� teicās redzējis tavas sievas fotogrāfiju avīzē. Divreiz.

��� Ko tas nozīmē? � Vienu mirkli Tomass jutās apstulbis. Vai tie�ām tā trakā beigu beigās būs tikusi uz skatuves vai kādā naktsklubā?

_ � Viņa aizturēta par uzmāk�anos vīrie�iem bāros. Divreiz, � Rūdolfs sacīja. � Cik �ēl, ka tie�i man iznāca tev to pateikt, Tom!

��� Neņem galvā, � Tomass skadri attrauca, � to jau varēja gaidīt.

��� Sulcs teica, ka tā uzdevusi citu uzvārdu, bet viņ� to attē�los pazinis, � Rūdolfs turpināja. � Es pārbaudīju. Tā tie�ām bijusi viņa. Policija man iedeva viņas adresi.

��� Ja man būtu pa kabatai viņas cena, � Tomass sacīja, � varbūt derētu uz stundiņu pie viņas iegriezties. Iespējams, ka pa �o laiku viņa iemācījusies, kā tas jādara. � Viņ� redzēja gan samocīto izteiksmi Rūdolfa sejā, bet nebija lidojis pāri okeānam, lai skaisti runātu. � Kā ar pui�eli?

��� Viņ� mācās karaskolā netālu no Pokipsijas, �.Rūdolfs stās�tīja. � To uzzināju tikai pirms divām dienām.

��� Karaskolā, � Tomass noteica. � Dievs debesīs! Vai ma�nevru laikā virsnieki mīlējās ar viņa māti?

Rūdolfs neteica ne vārda, ļaudams Tomasam izgāzt visu rūg�tumu.

��� Tā vienmēr bijusi mana karstākā vēlē�anās � lai mans dēls kļūst par militāristu, � Tomass sacīja. � Kā tu tiki pie visiem �iem brīni�ķīgajiem jaunumiem?

��� Ar privātdetektīva pakalpojumiem.

�� Vai viņ� ar to mātīti runājis?

��� Nē.

��� Neviens tātad nezina, ka esmu �eit?

���� Neviens, � Rūdolfs atteica, � izņemot mani. Es izdarīju vēl kaut ko, cerēdams, ka tu neņemsi ļaunā.

��� Ko tad?

��� Parunaju ar kādu savu draugu � advokātu. Nenosaucot uzvārdus. Tev nebūs grūti panākt �ķir�anos un pārņemt bērnu savā apgādībā. Tādēļ, ka viņa divreiz sodīta.

��� Ceru, ka viņa iespundēta cietumā un atslēga aizmesta pro�jām.

��� Abas reizes tikai uz vienu nakti. Un naudas sods.

����� Labs advokāts �ai zemē ir zelta vērts, vai ne? � Viņ� at�cerējās Elizijas cietumā pavadītās dienas. No trim ģimenes locek�ļiem � divi cietumnieki.

��� Paklausies, � Rūdolfs sacīja, � man �ovakar jābrauc at�pakaļ uz Vitbiju. Tu, ja vēlies, vari braukt man līdzi. Bet vari arī palikt dzīvokli. Tas stāv tuk�s. Ik rītu atnak vienīgi apko�pēja.

��� Pateicos. Labāk palik�u dzīvoklī. Rīt no pa�a rīta gribu satikt advokātu. Vai tu vari to nokārtot?

��� Jā.

��� Tev ir viņas adrese, skolas nosaukums un viss, kas vaja�dzīgs?

Rūdolfs pamāja.

��� Vairāk man nekā nevajag, � Tomass sacīja.

����� Cik ilgi esi nodomājis palikt Ņujorkā?

��� Tikai tik ilgi, cik vajadzēs, lai noskaidrotu visu par �ķir��anos, aizbrauktu uz skolu, paņemtu zēnu un aizvestu viņu līdzi uz Antibu.

Rūdolfs brīdi klusēja, un Tomass pa ma�īnas logu noraudzī�jās uz Fla�ingbejā pietauvotajiem kuģiem. Viņ� bija priecīgs, ka �Klotilde� atrodas Antibas ostā, nevis Fla�ingbejā.

��� D�onijs Hīts man atrakstīja, ka ar tevi kopā brīni�ķīgi iz�ceļojies, � Rūdolfs ierunājās. � Viņa jaunajai sievai viss ļoti paticis.

��� Nezinu gan, kad viņai atlika laiks kaut ko redzet, � To�mass sacīja. � Viņa nedarīja nekā cita kā nemitīgi skraidīja lejā un aug�ā, ik piecas minūtes pārģērbdamās. Viņai bija līdzi vis�maz trīsdesmit koferi. Par laimi, viņi bija divi vien. Divas tuk�ās kajītes mēs piekrāvām ar viņas bagā�u.

Rūdolfs pasmaidīja. � Viņa augusi ļoti bagātā ģimenē.

�� To varēja manīt. Viņ�, tas tavs draugs, ir okei. Nebaidījās no vētrām un uzdeva man tik daudz jautājumu, ka otrās nedēļas beigās pats būtu varējis aizvadīt �Klotildi� kaut vai līdz Tunisai. Viņ� teicās uzaicināt tevi un tavu sievu nākamgad kuģot kopā ar viņiem.

��� Ja man būs laiks, � Rūdolfs pasteidzās aizbildināties.

�� Vai tie�ām tu gatavojies kandidēt mēra amatam tajā aiz�migu�ajā mazpilsētelē? � Tomass jautāja.

��� Vitbija nepavisam nav aizmigusi mazpilsētele, � Rūdolfs atteica. � Vai tev tāda ideja nepatīk?

��� Es negribētu �ās valsts labāko politiķi pat sev par kāj�slauķi, � Tomass sacīja.

��� Varbūt es tevi piespiedī�u tavu spriedumu mainīt.

��� Beidzot bija viens krietns cilvēks, � Tomass sacīja, � bet to, protams, vajadzēja no�aut.

��� Visus viņi neno�aus.

���� Bet var mēģināt, � Tomass noteica. Viņ� paliecas uz priek�u un ieslēdza radio. Ma�īnu piepildīja pūļa rēkoņa, tad at�skanēja komentētāja satrauktā balss: � �tīra līnija pa�ā centrā, skrējējs apmet otru loku, tuvāk, aizvien tuvāk� bīs�tami� Glābts! Glābts! � Tomass izslēdza radio.

��� Pasaules meistarsacīkstēs, � Rūdolfs paskaidroja.

��� Zinu. Es abonēju <rHerald Tribune� Parīzes izdevumu.

�� Tom, � Rūdolfs ieteicās, � vai tu nekad neilgojies pēc Amerikas?

��� Ko man Amerika devusi? � Tomass atjautāja. � Es nepa�visam nebēdā�os, ja �ī būs pēdējā reize, kad to redzu.

��� Man ir sāpīgi dzirdēt tevi tā runājam.

��� Ar vienu patriotu ģimenē pilnīgi pietiek, � Tomass sa�cīja,

��� Kā bus ar tavu dēlu?

��� Kam ar viņu jābūt?

��� Cik ilgi tu domā viņu paturēt Eiropā?

��� Uz visiem laikiem, � Tomass atteica. � Varbūt vienīgs tad, kad tu būsi ievēlēts par prezidentu un nodibinājis kārtību, un sabāzis cietumā visus blē�us un ģenerāļus, un policistus, un tiesne�us, un kongresmeņus, un plēsīgos advokātus un pats vēl nebūsi no�auts, � varbūt tad es viņu palaidī�u �urp kādu lai�ciņu paciemoties.

��� Bet kā ar izglītību? � Rūdolfs neatlaidās.

��� Antibā ir skolas. Labākas par no�ēlojamu karaskolu.

� Viņ� ta�u ir amerikānis.

��� Kālab?

��� Nu, viņ� nav francūzis.

��� Viņ� arī nebūs francūzis, � Tomass sacīja. � Viņ� būs Vezlijs D�ordeiks.

��� Viņ� nezinās, kur ir piederīgs.

�� Un kā tev �ķiet, kur es esmu piederīgs? Seit? � Tomass iesmējās. � Mans dēls būs piederīgs uz jahtas Vidusjūrā un braukās no vienas zemes, kur raudzē vīnu un spie� olīveļļu, uz otru zemi, kur raudzē vīnu un spie� olīveļļu.

Rūdolfs apklusa. Klusēdami viņi nobrauca līdz namam Parka avēnijā, kur atradās Rūdolfa dzīvoklis. �veicars nomērīja Tomasu ar aizdomīgu skatienu: atpogāta apkaklīte ar vaļīgi parautu kak�lasaiti, zils uzvalks ar platām bik�u starām, D�enovā pirkta zaļa filca platmale ar brūnu lenti.

��� Tavam �veicaram nepatika mana garderobe, � sacīja To�mass, kad viņi gāja uz liftu. � Pastāsti viņam, ka es iepērkos Marseļā, un katram ta�u jāzina, ka Marseļa ir ievērojamākais vī�rie�u modes centrs Eiropā.

�� Neliecies zinis gar �veicaru, � Rūdolfs atteica, ielaizdams Tomasu dzīvoklī.

���� Neesi slikti iekārtojies, � Tomass sacīja, nostājies lielās dzīvojamās istabas vidū: kamīns, ar salmu krāsas samtu ap�vilkts dīvāns un divi atpūtas krēsli ar augstām atzveltnēm abpus kamīnam. Uz galdiem vāzēs svaigas puķes, palsas smil�u krāsas paklājs pa visu istabu un pie tum�zaļajām sienām ko�as abstrakcionistu gleznas. Logi bija rietumu pusē, un pievakares saule lau�zās cauri aizkariem. Gaisa kondicionē�anas iekārta klusi dūca, un telpā bija tīkami vēsi.

�� Mēs netiekam uz Ņujorku tik bie�i, cik vēlētos, � Rū�dolfs sacīja. � D�ina atkal gaida bērnu, un tie�i pa�reiz viņai da�us mēne�us ir ļoti grūts laiks. � Viņ� pavēra sienas skapi. � Te ir bārs,.� viņ� paskaidroja. � Ledu tu atradīsi ledus�skapī. Ja vēlies maltītes ieturēt �eit, pasaki apkopējai. Viņa diez�gan labi vāra ēst. � Viņ� ieveda Tomasu viesiem paredzē�tajā istabā, ko D�īna bija iekārtojusi tā, lai tā mats matā līdzinā�tos viesu guļamistabai Vitbijas mājā, � nepilsētnieciski un skaisti. Rūdolfam negribot dūrās acis, cik nepiemērots izskatās brālis �ajā glītajā, ar sievi�ķīgu gaumi iekārtotajā istabā, kur zem baldahīna greznojās divas vienādas gultas ar skaistiem zīda pārsegiem.

Tomass nosvieda savu apbru�āto koferi, �aketi un platmali uz vienas gultas. Rūdolfs iek�ēji sarāvās. Uz savas jahtas, kā viņam rakstīja D�onijs Hīts, Tomass esot pedantiski kārtīgs. Acīmredzot, izkāpis krastā, viņ� atmeta savas jūrasbraucēja para�as.

Dzīvojamā istabā Rūdolfs iepildīja glāzēs viskiju ar sodu un, kamēr viņi dzēra, sameklēja dokumentus, ko bija dabūjis poli�cijā, un privātdetektīva ziņojumu un atdeva visu Tomasam. Viņ� piezvanīja advokātam un norunāja Tomasam tik�anos nākamajā rītā pulksten desmitos.

�� Tā, � viņ� sacīja, kad glāzes bija iztuk�otas, � vai tev vēl kas būtu vajadzīgs? Vai gribi, lai braucu tev līdzi uz skolu?

�� Ar skolu tik�u galā viens pats, � Tomass atbildēja. � Pal�dies, neraizējies.

��� Kā tev ar naudu?

��� Paldies, � Tomass atteica, � e& peldos naudā.

��� Ja kaut kā ievajagas, piezvani.

��� Okei, mēra kungs, � Tomass atteica.

Viņi sarokojās, un Rūdolfs pameta brāli stāvam pie galda, uz kura gulēja policijas papīri un privātdetektīva ziņojums. Tik�līdz Rūdolfs izgāja pa durvīm, Tomass ķērās pie lasī�anas.

Terēze D�ordeika, Tomass lasīja policijas protokolā, alias Terēze Lavāla. Tomass pavīpsnāja. Viņam uzmācās kārdinājums piezvanīt un izsaukt Terēzi. Viņ� runātu pārvērstā balsī: �Apar�taments 14 B, mis Lavāla. Parka avēnijā starp Piecdesmit sep�tīto un Piecdesmit astoto ielu.� Par �ādu adresi pat visaizdomī�gākā staigule neiedomātos neko ļaunu. Viņam labprāt būtu gri�bējies redzēt Terēzes ģīmi, kad viņa, piezvanījusi pie durvīm, ieraudzītu Tomasu tās atveram. Viņ� jau teju, teju grasījās pie�iet pie tālruņa un uzgriezt pēdējo numuru, ko detektīvs bija uz�o�ņājis, bet tad aprima. Viņ� nenoturētos neiemizojis viņu pēc nopelniem, bet neba tādēļ viņ� ceļojis uz Ameriku.

Viņ� noskuvās, nomazgājās du�ā ar smar�īgām ziepēm, iztuk��oja vēl vienu glāzi, uzvilka tīru kreklu un Marseļā pirkto uz�valku, tad iekāpa liftā un devās mijkrē�ļa pastaigā pa Piekto avēniju. Kādā �ķērsielā viņ� ieraudzīja bif�teku ēdnīcu, iegriezās tur, apēda porciju bif�teka, izdzēra puspudeli vīna un, lai svei�cinātu dzimto zemi, pasūtīja tradicionālo ābolu rausi. Pēc tam aizklīda līdz Brodvejai. Brodveja bija vēl nelāgāka kā senāk, no skaņupla�u veikaliem plūda mūzika, gaismas reklāmas bija uzmā�cīgākas un neglītākas nekā atmiņā saglabātās, drūzma lielāka, un cilvēki izskatījās slimīgāki, un tomēr viņ� priecājās par visu. Viņ� varēja iet, kur vien iepatiktos, iegriezties jebkurā bārā vai kinoteātrī.

Visi pagalam vai cietumā. Mūziku!

Hiltopas karaskola tie�ām atradās pakalnā[6] un izskatījās ļoti militāra. Augsts, pelēks mūra �ogs to ieslēdza kā cietumu, un, kad Tomass īrētajā ma�īnā iebrauca pa galvenajiem vārtiem, viņ� ieraudzīja zilgpelēkās uniformās tērptus zēnus, kurus putekļainā laukumā dresēja ierindas mācībā. Laiks bija kļuvis dzestrāks, un da�iem kokiem skolas teritorijā sāka dzeltēt lapotne. Iebrauca�mais ceļ� veda garām apmācību laukumam; Tomass apturēja ma��īnu un brīdi noskatījās. �etras grupas da�ādās laukuma vietās tika apmācītas vienlaikus. Tuvākajā grupā bija apmēram trīs�desmit zēnu, divpadsmit��etrpadsmit gadus veci, tātad tie�i Vezlija vecumā. Kad zēni gāja garām, Tomass cie�i viņos nolū�kojās, bet, ja arī Vezlijs būtu to vidū, Tomass nespēja viņu sa�zīmēt.

Viņ� iedarbināja ma�īnu un aizbrauca līdz mūra ēkai, kas at�gādināja nelielu pili. Teritorija bija labi kopta � īsi apcirptajā maurā puķu dobes, arī pārējās ēkas lielas un masīvas, celtas no tā pa�a būvmateriāla kā nelielā pils.

Terēze laikam par saviem pakalpojumiem ņem fantastiskas ce�nas, ja var atļauties sūtīt zēnu �ādā skolā.

Izkāpis no ma�īnas, viņ� iegāja pārvaldes ēkā. Granītā apda�rinātais vestibils bija tum�s un dzestrs. Sienas rotāja karogi, zobeni, sakrustotas �autenes un marmora plāksnes ar spāņu-amerikāņu karā, Meksikas ekspedīcijā, Pirmajā pasaules karā, Otrajā pasaules karā un Korejas karā kritu�o absolventu uzvārdiem. Ves�tibils atgādināja kādas firmas galveno kantori ar produkcijas reklāmu. Kāds zēns ar īsi apcirptiem matiem un fantastiskām mi�litārām nozīmēm uz piedurknes nāca lejup pa kāpnēm. Tomass viņu apturēja un jautāja: � Kur te, dēls, ir galvenā kanceleja?

Zēns sastinga miera stājā, it kā Tomass būtu ģenerālis Makārturs, un atbildēja: � Seit, ser. � Hiltopas akadēmijā acīmre�dzot mācīja just cieņu pret vecāko paaudzi. Varbūt Terēze tie�i tādēļ atsūtījusi zēnu uz �ejieni. Cieņa un respekts viņai likās ne�piecie�amāki par visu pasaulē.

Zēns pavēra durvis uz pla�u biroju. Aiz zemas sētiņas pie rakstāmgaldiem strādāja divas sievietes. � Lūdzu, ser, �� zēns noteica, sasita papē�us, stalti pagriezās un devās atpakaļ uz vesti�bilu. Tomass piegāja pie galda, kas atradās tuvāk barjerai. Sie�viete, pacēlusi skatienu no papīriem, ko patlaban �ķiroja, jautāja: � Ko varu jums palīdzēt, ser? � Viņai mugurā nebija formas tērpa, un viņa nesasita papē�us.

� Skolā mācās mans dēls, � Tomass sacīja. � Mani sauc D�ordeiks. Es gribētu aprunāties ar kādu no viņa audzinātājiem.

Sieviete uzmeta viņam dīvainu skatienu, it kā nosauktais uz�vārds viņai atgādinātu kaut ko nepatīkamu. Viņa piecēlās un sa�cīja: � Pieteik�u pulkvedim Beinbrid�am, ka jūs esat atbraucis, ser. Lūdzu, apsēdieties. � Viņa norādīja uz solu un izlampatoja pa kādām durvīm kancelejas otrā pusē. Viņa bija resna, ap gadu piecdesmit veca, un zeķes viņai bija sagriezu�ās. Nākamos karavīrus Hiltopas akadēmijā ar seksu pārliecīgi nekārdināja.

Pēc īsa brītiņa viņa atgriezās, atvēra durtiņas zemajā bar�jerā un sacīja: � Pulkvedis Beinbrid�s jūs lūdz, ser. Pateicos, ka uzgaidījāt. � Viņa aizvadīja Tomasu cauri kancelejai un aizvēra aiz viņa durvis, kad viņ� iegāja pulkve�a Beinbrid�a kabinetā. Arī tur pie sienām bija karogi un karājās fotogrāfijas no Otrā pasaules kara laika � ģenerālis Petons, ģenerālis Eizenhauers un pulkvedis Beinbrid�s ar niknu skatienu, kaujas ietērpā, ar pistoli, bruņucepuri galvā un kaklā pakārtu tālskati. Dzīvais pulk�vedis Beinbrid�s Savienoto Valstu armijas formas tērpā, Tomasam ieejot, stāvēja aiz rakstāmgalda. Viņ� bija vājāks nekā uzņēmumā, gandrīz kailu galvu, uz acīm brilles sudraba ietvarā; viņam nebija ne iero�a, ne tālskata, un viņ� izskatījās kā aktieris lugā par karu.

��� Esiet sveicināts Hiltopā, mister D�ordeik! � sacīja pulk�vedis Beinbrid�s. Viņ� nestāvēja tie�i miera stājā, tomēr taisns kā svece. � Lūdzu, apsēdieties. � Viņa sejas izteiksme mazliet atgādināja Rūdolfa mājas �veicara sejā redzēto izteiksmi.

Ja es vēl. ilgi kavē�os Amerikā, nodomāja Tomass, man lai�kam vajadzēs mainīt drēbnieku.

��� Negribu jūs ilgi aizkavēt, pulkvedi, � Tomass sacīja.

�� Ierados, vienīgi lai apciemotu savu dēlu Vezliju.

��� Jā, zināms, saprotu, � Beinbrid�s, mazliet sastomīdamies, atteica. � Drīz apmācībās būs pārtraukums, un mēs viņu pa�sauksim. � Viņ� mulsi ieklepojās. � Ir gau�ām patīkami, ka beidzot kāds no �ā jaunekļa ģimenes locekļiem atbraucis �urp. Es ta�u nekļūdos, pieņemdams, ka jūs esat viņa tēvs?

��� Es to pateicu tai dāmai priek�istabā. � Tomass sacīja.

��� Ceru, ka jūs neļaunojaties par manu jautājumu, mister� mister D�ordeik? � Beinbrid�s runādams izklaidīgi vērās ģene�rāļa Eizenhauera attēlā pie sienas. � Vezlija pieteikumā skaidri un gai�i ierakstīts, ka viņa tēvs ir miris.

Draņķe, nodomāja Tomass, riebīgā, no�ēlojamā draņķe.

��� Nu, � viņ� sacīja, � kā redzat, esmu dzīvs.

��� Redzu, � Beinbrid�s nervozi atteica, � protams, redzu. Tur jābūt kaut kādai kancelejas kļūdai, kaut gan nesaprotu, kā tas varēja gadīties �

��� Es da�us gadus nebiju �ai zemē, � Tomass paskaidroja.

�� Ar sievu man nav draudzīgas attiecības.

��� Pat tādā gadījumā � � Beinbrid�s pārlaida roku mazam bronzas lielgabala modelītim uz rakstāmgalda. � Ģimenes intīma�jās attiecībās neklājas jaukties � Man nekad nav bijis gods per�soniski sastapt misis D�ordeiku. Mēs esam sazināju�ies vienīgi ar vēstulēm. Runa ta�u ir par to pa�u misis D�ordeiku, � Bein�brid�s izmisis pārjautāja, � kas Ņujorkā tirgojas ar antikvitātēm?

��� Iespejams, ka viņai ir darī�ana ar antikvitātēm, � To�mass atbildēja. � Nezinu. Bet tagad gribu sastapt savu dēlu.

��� Pēc pāris minūtēm apmācības beigsies, � Beinbrid�s at�kārtoja. � Viņ� noteikti priecāsies, jūs redzot. Ļoti priecāsies. Sastap�anās ar tēvu viņam tie�i �obrīd ir ļoti nepiecie�ama �

��� Kādēļ? Kas viņam vainas?

�� Ar viņu ir grūti, mister D�ordeik, ļoti grūti. Mums ir sma�gas problēmas ar viņu.

��� Kādas problēmas?

�� Viņ� ir ārkārtīgi� nu� nesaticīgs, � Beinbrid�s �ķita priecīgs, ka beidzot atradis īsto apzīmējumu. � Viņ� pastāvīgi uzsāk kautiņus. Ar visiem. Vienalga, cik pretinieks vecs, cik liels. Pagāju�ajā semestrī viņ� reiz piekāva pat vienu instruktoru. In�

struktors veselu nedēļu nebija darbaspējīgs. . Vezlijs � kā iai pasaku � pārāk ātri lai� darbā dūres. Mums, protams, patīk, ja mūsu tipa skolā audzēkņiem piemīt normāla agresivitāte, bet Vezlijs � � Beinbrid�s nopūtās. � Viņa uzsāktie kautiņi nav parastā puiku izkau�anās. Mums nācies da�us kursantus pat hos�pitalizēt, pui�us no vecākajiem kursiem� Runājot pilnīgi at�klāti, varu jums teikt, ka, nu jā, vienīgais pareizais apzīmējums būs, ka zēnam piemīt pieaugu�a cilvēka ļaunums, ko mēs uzska�tām par ļoti bīstamu parādību.

D�ordeiku asinis, Tomass nodomāja, nolādētās D�ordeiku asi�nis.

�� Diem�ēl man jums jāpasaka, mister D�ordeik, ka Vezlijs �ajā semestrī atstāts skolā vienīgi nosacīti, bez jebkādām atlai�dēm, � Beinbrid�s brīdināja.

��� Labi, pulkvedi, � Tomass sacīja, � liekas, varē�u jūs iepriecināt. Darī�u to, kas nepiecie�ams, lai atrisinātu Vezlija problēmas.

��� Priecājos dzirdēt, ka esat apņēmies pats ķerties pie audzi�nā�anas, � Beinbrid�s noteica. � Esam mātei rakstīju�i neskai�tāmas vēstules, bet viņa, �ķiet, ir tik nodarbināta, ka nespēj pat atrakstīt.

��� Gribu nekavējoties izņemt Vezliju no skolas, � Tomass sacīja, � un jums vairs nebūs nekādu rai�u.

Beinbrid�a roka uz bronzas lielgabaliņa iedrebējās. � Es ne�domāju ieteikt neko tik radikālu, ser, -fviņ� sacīja. Balss viņam viegli drebēja. Normandijas un Lejasreinas Ikaujaslauki bija tālā pagātnē, un tagad viņ� bija vairs tikai vecs vīrs karavīra drānās.

��� Es to iesaku, pulkvedi.

Beinbrid�s piecēlās. � Bīstos, ka tas ir� pret noteiku�miem, � viņ� sacīja. � Mums vajadzētu zēna mātes rakstveida piekri�anu. Galu galā mums visās lietās bijusi saskare tikai ar viņu. Skolasnaudu viņa samaksājusi visam gadam. Mums vaja�dzētu oficiālu apstiprinājumu jūsu radniecībai ar zēnu.

Tomass izņēma kabatas portfelīti, izvilka no tā pasi un nolika Beinbrid�am priek�ā uz rakstāmgalda. � Vai tas jūs apmie�rina? � viņ� noprasīja.

Beinbrid�s at�ķīra zaļo grāmatiņu. � Protams, � viņ� sa�cīja, � jūsu uzvārds ir D�ordeiks. Bet citādi� Neņemiet ļaunā, ser, man jāsazinās ar zēna māti�

��� Negribu ilgāk jūs aizkavēt, pulkvedi, � Tomass sacīja. Viņ� vēlreiz iebāza roku �aketes krū�kabatā un izvilka policijas protokolu par Terēzi D�ordeiku, alias Lavālu. � Lūdzu, izlasiet �o, � viņ� teica, pasniegdams papīrus pulkvedim.

Beinbrid�s izlasīja protokolu, tad noņēma brilles un ilgi ber�zēja acis. � �ēlīgā debess! � viņ� noteica. Tad sniedza Toma�sam papīrus atpakaļ ar tādu �estu, it kā baidītos, ja vien tie vēl mirkli atradīsies uz viņa galda, tos vajadzēs uz mū�īgiem laikiem uzņemt skolas darbvedības aktīs.

�� Vai jūs vēl gribat paturēt zēnu �eit? � Tomass it rupji no�prasīja.

�� Tas, protams, maina situāciju, � Beinbrid�s sacīja, � ra�dikāli.

Pēc pusstundas viņi izbrauca pa Hiltopas kara akadēmijas vārtiem. Vezlija karavīra soma atradās uz ma�īnas pakaļējā sē�dekļa, bet Vezlijs, vēl joprojām formas tērpā, sēdēja līdzās Toma�sam uz priek�ējā. Savam vecumam zēns bija padevies liels au�gumā, bālu, piņņainu seju, un ar drūmajām acīm, plato, enerģisko muti viņ� atgādināja Akselu D�ordeiku kā īstens dēls tēvu. Kad viņu ieveda pie Tomasa, viņ� neizrādīja nekādas emocijas un nelikās ne priecājamies, ne skumstam, kad viņam pateica, ka jāat�stāj skola, viņ� arī nepajautāja, uz kurieni Tomass viņu vedis.

��� Rīt, � sacīja Tomass, kad skola vairs nebija saredzama, � tu dabūsi pieklājīgas drēbes. Un ievēro � tu nekad vairs nekausies.

Zēns klusēja.

��� Tu dzirdēji, ko teicu?

��� Jā, ser.

��� Nesauc mani tā. Es esmu tavs tēvs.

1966

Strādādama Grētiņa lāgiem uz brīdi aizmirsa, ka �odien ir vi�ņas �etrdesmitā dzim�anas diena. Viņa sēdēja uz augsta tērauda ķebļa pie noklausī�anās aparāta, piespieda vajadzīgās pogas un saspringti skatījās stikla ekrānā. Viņa projicēja filmu kopā ar skaņu; rokās netīri, ar emulsiju notriepti kokvilnas cimdi. Bez tiem nebija iespējams strādāt. Raiti un veikli viņa izdarīja atzīmes ar mīkstu, sarkanu zīmuli, tad nodeva filmu tālāk asistentei, kas kadrus salīmēja un salika pareizajās vietās. No citām montā�as telpām, ko īrēja citas kinostudijas un kas atradās �ā Brodvejas nama tai pa�ā stāvā, līdz viņai atplūda sarunu fragmenti, klie�dzieni, eksplozijas, orķestra pasā�as un spalgais tark�ķis, kas rodas, skaņu ieraksta lenti strauji palai�ot atpakaļgaitā. Iedzi�ļinājusies pati savā darbā, Grētiņa troksni gandrīz nedzirdēja. Tas piederējās montā�as telpai tāpat kā nemitīgā ma�īnu klaudzoņa, izkropļotās skaņas un plauktos saliktās skārda bund�as ar filmu rituļiem.

Sī bija tre�ā filma, pie kuras viņa strādāja par galveno montā�isti. Sems Korejs bija viņu labi apmācījis un tagad, uz nebēdu izslavējis un izcildinājis visiem re�isoriem un producentiem, pa�laidis patstāvīgā darbā. Tā kā viņa bija izdarīga un apdāvināta, turklāt pati nekāroja kļūt par re�isori, kas būtu izraisījis neno�vīdību, viņai bija ļoti daudz pieprasītāju un viņa varēja izvēlē�ties no piedāvātajiem darbiem tos, kurus gribēja.

Filma, kuru viņa pa�reiz montēja, bija uzņemta Ņujorkā, un lielās pilsētas bezpersoniskā daudzpusība viņai �ķita visai tīkama un rosino�a pēc �aurā lokā ieslēgtās, ap�aubāmi līksmās gandrīz vai lielģimenes atmosfēras Holivudā, kur katrs par katru zināja itin visu. Brīvajā laikā viņa turpināja politisko darbību, ko bija uzsākusi Losand�elosā pēc Kolina nāves. Kopā ar savu asistenti Idu Kohenu viņa gāja uz sapulcēm, kur runāja pret karu Vjet�namā un par autobusu iegādi skolēnu pārvadā�anai. Viņa bija parakstījusi desmitiem petīciju un centusies pārliecināt ievēroja�mus cilvēkus no kinoaprindām, lai arī tie paraksta. Tas viss viņai palīdzēja pārvarēt vainas apziņu, ka bija pametusi studijas uni�versitātē. Arī Bilijs sasniedzis iesaukuma gadus, un doma, ka viņas vienīgais dēls varētu dabūt galu Vjetnamā, viņai bija ne�panesama. Idai dēla nebija, bet sapulcēs, demonstrācijās un petī�ciju parakstī�anā viņa piedalījās vēl aktīvāk nekā Grētiņa. Viņas abas valkāja pie blūzēm un uz mēteļa atloka �etonu ar lozungu par kodoliero�u aizliegumu.

Kad Grētiņa vakaros negāja uz sapulcēm, viņa, cik vien bie�i iespējams, apmeklēja teātri, pēc ilgajiem citā zemes malā pavadī�tajiem darba gadiem darīja to ar lielu patiku, viņā bija pamodies jauns spēks. Da�kārt viņa gāja kopā ar Idu, sīku, nevī�īgi ģērbtu, ļoti gudru sievieti apmēram viņas pa�as gados, ar kuru bija sa�draudzējusies, da�kārt ar Evensu Kinzellu, pa�reiz montējamās filmas re�isoru, ar kuru viņai bija romāns, da�kārt ar Rūdolfu un D�īnu, ja tiem pagadījās būt Ņujorkā, vai ar kādu no aktie�riem, kurus satika filmē�anas laukumā.

Uz ekrāna slīdēja aina pēc ainas, un viņa saviebās. Kinzella bija filmu uzņēmis tā, ka grūti nācās atrast fragmentam īsto no�skaņu, kāda, pēc viņas domām, filmai bija vajadzīga. Ja viņa nesāks ar labu montā�u kaut ko pakoriģēt vai arī Kinzellam pa�am neradīsies da�as idejas, viņa bija pārliecināta, ka beigu beigās ainu vajadzēs uzņemt no jauna.

Viņa pārtrauca darbu, lai uzsmēķētu. Filmu bund�as, ko viņa un Ida lietoja par pelnutraukiem, pastāvīgi bija līdz malām pil�nas ar smēķgaliem. Visapkārt rēgojās arī ar lūpu krāsu notrieptas kafijas tases.

�etrdesmit gadi plecos, viņa domāja, ievilkdama dūmu.

Neviens viņu �odien vēl nebija apsveicis. Glu�i pamatoti. To�mēr viesnīcā viņa bija palūkojusies savā vēstuļu plauktiņā, vai vismaz Bilijs nebūs atsūtījis telegrammu. Telegrammas nebija. Idai viņa nekā nebija teikusi, un Ida pa�laik mierīgi tina filmu lentes uz spolēm, ko ņēma no lielā brezenta groza. Idai pa�ai pāri �etrdesmitiem; kādēļ gan viņu vēl lieki sarūgtināt? Arī Evensam viņa, protams, netika nekā minējusi. Viņam bija trīsdesmit divi. �etrdesmit gadus veca sieviete nemēdz atgādināt savu dzim�anas dienu trīsdesmit divus gadus vecam mīļākam.

Viņa iedomājās, kā jutusies māte pirms �etrdesmit gadiem, turot rokās savu pirmdzimto, meitenīti, kaut pa�ai tikko divdesmit. Ja Mērija Peiza-D�ordeika todien būtu zinājusi, kādus vārdus viņa vēlāk pārmīs ar nule piedzimu�o bērnu, cik gau�as asaras viņa toreiz būtu lējusi? Un Bilijs? �

Durvis atvērās, un ienāca Evenss Kinzella. Viņ� bija ģēr�bies, kā. jau Ņujorkā, � virs korda biksēm, sarkana polo krekla un ka�mira svītera balts lietusmētelis ar jostu. Mētelis bija sa�lijis slapj�. Stundām ilgi viņa nebija paskatījusies pa logu un nezināja, ka ārā līst.

Viņ� bija gar� un tievs, ar sajuku�u melnu matu ērkuli un zilganmelnu bārdu, tā ka izskatījās, ka viņam vajadzētu skūties vairākas reizes dienā. Naidnieki teica, ka viņ� izskatoties pēc tipiska sievie�u vīlēja. Grētiņai viņ� vienlaikus �ķita gan satrauco�i pievilcīgs, gan neglīts. Kinzella bija viņa īstais uzvārds. Trīs gadus viņ� regulāri bija apmeklējis psihoanalītiķi. Līdz �im viņ� bija uzņēmis se�as filmas, trīs no tām ļoti veiksmīgas. Pēc dabas viņ� bija laisks. Tikko iegājis kādā telpā, viņ� tūliņ pret kaut ko atspiedās vai piesēda uz rakstāmgalda, bet, ja tuvumā pagadījās tahta, atkrita gar�ļaukus uz tās. Viņ� pastāvīgi valkāja zam�ādas apavus.

Vispirms viņ� uz vaiga noskūpstīja Idu, tad Grētiņu. Vienu filmu viņ� bija uzņēmis Parīzē un tur iemācījies ar visiem sa�skūpstīties. Filma iznāca drausmīga. � Riebīga diena, � viņ� sacīja, uzrausdamies uz augsta metāla montā�as galda. Vienmēr viņ� centās radīt iespaidu, ka visur, kur ieradies, jūtas kā mā�jās. � Paguvām �orīt uzņemt divus skatus, pirms sāka līt. Arī labi. Ap pusdienlaiku Heizens, kā vienmēr, jau bija pilnā. � Ri��ards Heizens bija galvenās vīrie�u lomas tēlotājs jaunajā filmā. Ap pusdienlaiku viņ� vienmēr bija pilnā. � Un kā pie jums? � Evenss jautāja. � Vai varam jau palaist uz ekrāna?

��� Tūliņ, � Grētiņa atteica. Viņa dusmojās, ka nav pamanī�jusi, cik ātri pagājis laiks. Viņa būtu sakārtojusi matus un sako�pusi seju pirms Evensa atnāk�anas. � Ida, � viņa sacīja,� lūdzu, paņem pēdējo ainu līdzi un pasaki, lai Fredijs izlai� arī to, kad būs galā ar pārējām.

Cauri vestibilam viņi gāja uz nelielo demonstrācijas zāli gai�teņa galā. Evenss slepus ieknieba Grētiņai rokā. � Grētiņ, � viņ� sacīja, � daiļā strādniece vīnakalnā.

Viņi sēdēja tum�ajā demonstrācijas zālē un skatījās iepriek��ējā dienā uzņemtajos kadros, vienu un to pa�u ainu da�ādos rakursos, atkārtotus dubļus, kurus cerēja beigās apvienot harmo�niskā kopumā, ko skatīsies cilvēki visas pasaules kinoteātros. Ska�tīdamās Grētiņa jau kuro reizi nodomāja, ka Evensa juceklīgais, ekstravagantais talants atklājas katrā viņa uzņemtās filmas metrā. Prātā viņa jau iegaumēja, kas būs jādara, �os kadrus montējot. Viņa skaidri redzēja, ka iepriek�ējā dienā Ri�ards Heizens bijis piedzēries jau rīta cēlienā. Pēc diviem gadiem viņam vairs nedos nevienu lomu.

��� Nu, kā tev �ķiet? � Evenss jautāja, kad iedegās gaisma.

��� Tajās dienās, kad tu strādā ar Heizenu, � Grētiņa atbil�dēja, � tu mierīgu prātu vari beigt darbu jau pusdienlaikā.

��� Var redzēt, vai ne? � Evenss sēdēja, izslējis kājas uz priek�ējās rindas sēdekļa atzveltnes.

��� Var, � Grētiņa atteica.

��� Parunā�u ar viņa aģentu.

��� Labāk parunā ar viņa bārmeni, � Grētiņa ieteica.

��� Dzer�ana, � Evenss sacīja, � ir Kinzellas lāsts. Pat ja nedzer viņ� pats.

Telpa atkal satumsa, un viņi noskatījās kadrus, pie kuriem Grētiņa bija visu dienu nostrādājusi. Uz īsta ekrāna tie Grētiņai �ķita vēl nelādzīgāki nekā mazajā stikla ekrāniņā. Bet, kad de�monstrē�ana beidzās un atkal iedegās gaisma, Evenss sacīja: � Brangi! Man patīk.

Grētiņa pazina Evensu divus gadus un jau agrāk bija ievē�rojusi, ka viņ� ir pārāk mazprasīgs pret savu darbu. Kaut kur psihoanalīzes procesā viņ� bija guvis atziņu, ka arogance piederas viņa personai, un bija bīstami viņu publiski kritizēt. � Man glu�i tā'ne�ķiet, � Grētiņa atteica, � vajadzēs vēl mazliet noslīpēt.

��� Tīrā laika nosi�ana, � Evenss pretojās. � Es tev saku � viss ir okei.

At�ķirībā no vairuma re�isoru viņ� montā�as telpā kļuva ne�pacietīgs un nerūpējās par detaļām.

�� Nezinu, � Grētiņa sacīja, � man liekas, darbība nevaja�dzīgi stiepjas garumā.

��� Tie�i to es �ai vietā gribu, � Evenss attrauca. � Es gribu, lai tā stiepjas garumā, � viņ� tiepās kā stūrgalvīgs bērns.

��� Visi �ie cilvēki, kas nemitīgi staigā pa durvīm iek�ā un ārā, � Grētiņa neatlaidās, � un tomēr nekas iz�ķiro�s neno�tiek �

��� Jel nemeģini mani pārvērst par Kolinu Bērku! � Evenss strauji piecēlās. � Mans vārds ir Evenss Kinzella, ja tev gadī�jies to piemirst, un Evenss Kinzella tas būs un paliks. Lūdzu, pa�turi to prātā.

�� Neizturies ta�u kā zīdainis! � Grētiņa atcirta. Lāgiem vi�ņai sajuka abas funkcijas, kas bija jāpilda attiecībās ar Ēvensu.

��� Kur mans mētelis? Sasodīts, kur esmu pametis mēteli? � viņ� skaļi errojās.

��� Tu atstāji to montā�as telpā.

Kopā viņi gāja atpakaļ uz montā�as telpu. Evenss mierīgu prātu ļāva viņai nest bund�as ar tikko demonstrētajiem kadriem, kuras viņa bija paņēmusi no mehāniķa. īgni viņ� vilka mugurā mēteli. Ida patlaban sagatavoja foliju tikko apstrādātajai filmai. Evenss jau devās ārā pa durvīm, tad pagriezās atpakaļ un pie�gāja pie Grētiņas. � Biju nodomājis tevi uzaicināt vakariņās un pēc tam aizvest uz kino, � viņ� sacīja. � Vai varēsi iekārto�ties? � Viņ� draudzīgi pasmaidīja. Viņ� baidījās, ka varētu kaut vai mirkli kādam nepatikt.

��� Diem�ēl ne, � Grētiņa atteica, � man pakaļ atnāks brā�lis. Brauk�u nedēļas nogalē pie viņiem.

Evensam pastiepās gar� ģīmis. Garastāvoklis viņam spēja mainīties se�desmit rei�u minūtē. � Es �ajā nedēļas nogalē esmu brīvs kā putns gaisā. Cerēju, ka mēs varētu � � Viņ� paraudzī�jās uz Idu ar tādu skatienu, it kā vēlētos, lai viņa iziet ārā. Bet Ida, nelikdamās to ne manām, mierīgi darbojās ap folijām.

��� Svētdien ap vakariņu laiku bū�u atpakaļ, � Grētiņa sa�cīja.

��� Okei, � Evenss noteica, � laikam jau man būs ar to jāsa�mierinās. Pasveicini brāli no manis un pie reizes arī apsveic!

��� Par ko?

��� Vai tad tu neredzeji <rLook�? Tur ir viņa bilde. Viņ� kļuvis slavens visā Amerikā. �onedēļ.

��� Ak to, � Grētiņa noteica. �urnālā bija publicēts raksts �Desmit perspektīvi politiķi, kam vēl nav �etrdesmit� līdz ar di�viem Rūdolfa fotoattēliem: viens kopā ar D�inu viņu viesistabā, otrs pie rakstāmgalda Vitbijas pilsētas valdē. Spējīgs politiķis republikāņu partijā, bija teikts rakstā, kas strauji kāpj aug�up. Jaunais, izskatīgais pilsētas mērs ar savu daiļo, bagāto, jauno kundzi. Mērens liberālis, enerģisks administrators. Ne tikai teorē�tiķis un profesionāls politiķis: kop� agras jaunības pats pelnījis sev iztiku. Modernizējis pilsētas pārvaldi, uzlabojis dzīvokļu ap�stākļus, samazinājis rūpniecības atlikumu izplūdi, panācis iepriek��ējā policijas priek�nieka un triju policistu apcietinā�anu par kukuļņem�anu; izsludinājis aizņēmumu jaunu skolu cel�anai; iz�mantodams savu kuratora ietekmi Vitbijas universitātē, panācis, lai universitātē uzņem abu dzimumu studentus; tālredzīgs pilsētas plānotājs; panācis, lai eksperimentālā kārtā sestdienu pēc�pusdienās pilsētas centru slēdz autosatiksmei un iedzīvotāji tur var brīvi iepirkties un pastaigāties; izmantojis Vitbijas �Sentinel�, kura izdevējs ir, platformu stingri kritiskiem rakstiem par valsts un Federālās valdības godīgumu, par tiem ieguvis vairāku avī�u godalgas; pilsētu mēru apspriedē Atlantiksitijā teicis de�dzīgu runu un uzņemts ar vētrainiem aplausiem; kopā ar vairā�kiem citiem mēriem komitejas sastāvā bijis ielūgts Baltajā namā uz trīsdesmit minū�u apspriedi.

����� To lasot, � Grētiņa sacīja, � varētu domāt, ka viņ� Vitbijā vienīgi nav uzmodinājis miru�os, citādi paguvis itin visu. To būs rakstījusi kāda �urnāliste, kas neprātīgi viņā iemīlēju�sies. Mans brālis prot apburt cilvēkus.

Evenss pasmējās: � Tu neļauj jūtām ietekmēt savu spriedumu par sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, ko?

��� Es vienīgi ceru, ka mani tuvie un mīļie cilvēki netic visām muļķībām, kas par viņiem tiek rakstītas.

���� Bulta trāpīja mērķī, mīļumiņ, � Evenss sacīja. � Steidzos uz mājām sadedzināt visu, kas kādreiz par mani rakstīts. � At�vadoties viņ� noskūpstīja vispirms Idu, tad Grētiņu, teikdams: � Svētdienas vakarā septiņos gaidī�u tevi pie viesnīcas.

��� Bū�u, � Grētiņa apsolīja.

��� Nu tad � aiziet vientuļajā naktī! � noteica Evenss, sa�jozdams jostu cie�i ap slaido vidukli, � jauns dubultaģents no lētas komercfilmas dodas savās bīstamajās gaitās.

Grētiņa glu�i labi varēja iedomāties, cik vientuļa viņam būs �ī nakts un nedēļas nogale. Viņam Ņujorkā bija vēl divas mīļākās. Tās, ko viņa zināja.

���� Es nevaru tikt skaidrībā, � Ida sacīja, � vai viņ� ir ampelmanis vai ģēnijs.

��� Ne viens, ne otrs, � Grētiņa atteica, vēlreiz ielikdama pro�jekcijas aparātā kadru, kas viņai nebija paticis, lai redzētu, vai ar to ir kas izdarāms.

Rūdolfs atnāca pusseptiņos; tum�ajā lietusmēteli viņ� tie�ām izskatījās kā progresīvs politiķis. Blakusistabā pa�laik tika at�skaņota vilciena dārdē�ana, braucot pāri metāla tiltam, mazliet tālāk orķestris skaļi dimdināja 1812. gada uvertīru. Grētiņa bija pagriezusi kadru atpakaļgaitā, un dialogs izvērtās par trok�ņainu, blurksto�u vervelē�anu.

��� Debestētīt! � Rūdolfs iesaucās. � Kā tu to spēj izturēt?

��� Godīga darba troksnis, � Grētiņa atteica. Viņa izslēdza aparātu un atdeva spoli Idai. � Ej tūliņ uz mājām, � viņa sa�cīja. Ja Idu neuzmanīja un ja tajā vakarā nebija nevienas sa�pulces, viņa varēja nosēdēt darbā līdz desmitiem. Viņai bija bail no dīkajiem vakariem.

Rūdolfs neapsveica Grētiņu, kamēr viņi brauca lejā ar liftu un izgāja no Brodvejas. Grētiņa arī neatgādināja. Rūdolfs nesa mazo koferīti, kurā Grētiņa bija salikusi visu nedēļas nogalei ne�piecie�amo. Joprojām lija, neviena taksometra tuvumā neredzēja, un viņi sāka iet uz Parka avēnijas pusi. Grētiņai uz darbu ejot, vēl nelija, un viņa bija iznākusi bez lietussarga. Kad viņi sa�sniedza Sesto avēniju, viņa bija salijusi glu�i slapja.

��� Sai pilsētā vajadzīgi vēl vismaz desmit tūksto�i takso�metru, � Rūdolfs sacīja. � Tīrais ārprāts, ko cilvēki visu pa�cie�, lai tikai varētu dzīvot lielpilsētā.

��� Enerģisks administrators, � Grētiņa sacīja, � mērens libe�rālis, tālredzīgs pilsētas plānotājs.

Rūdolfs iesmējās: � Ak tu esi izlasījusi to rakstu? Kādas blēņas! � Bet Grētiņai likās, ka brāļa balsī skan gandarījums.

Viņi gāja pa Piecdesmit otro ielu, un lietus sāka līt arvien stiprāk. Pie restorāna �Divdesmit viens� Rūdolfs apstājās un sa�cīja: � Iegriezīsimies un iedzersim. �veicars vēlāk sadabūs mums taksi.

Mati Grētiņai bija samirku�i, zeķes no�ļakstītas, un viņai ne�pavisam negribējās ieiet tādā lepnā restorānā kā �Divdesmit viens� tik neuzpostai, turklāt ar pretkara �etonu pie mēteļa atloka, bet Rūdolfs viņu jau stūma uz durvīm.

Vestibilā �etri vai pieci �veicari, garderobes jaunkundzes, di�rektori un zāles pārziņi sveicināja: � Labvakar, mister D�ordeik! � sekoja rokasspiedieni. Grētiņa savā izskatā nekā nespēja saglābt, ne matiem, ne zeķēm ko līdzēt, tādēļ nemaz nepūlējās vispirms iegriezties dāmu istabā, bet gāja kopā ar Rūdolfu tie�i uz bāru. Galdiņu viņi nepieprasīja, jo nedomāja ēst vakariņas, un aizgāja zāles tālākajā kaktā uz bāru, kur cilvēku nebija. Pie zā�les ieejas durvīm drūzmējās bars apmeklētāju � vīrie�i ar skaļu, glumu valodu, ieradu�i reklamēt un ieteikt, un sievietes, kas acīm redzami atnāku�as tie�i no Elizabetes Ardenas skaistumkop�anas salona un kam dro�i vien nekad nebija grūti vajadzības brīdī atrast taksometru. Telpa grima puskrēslā, apgaismojums tie�i tāds, lai sievietēm nebūtu jāno�ēlo pēcpusdiena, ko viņas bija pavadīju�as pie Elizabetes Ardenas, kur tika frizētas un kosmetizētas.

��� Tu sev sabojāsi �ajā restorānā reputāciju, � Grētiņa sa�cīja, � atnākdams ar pavadoni, kas izskatās tā, kā �ovakar iz�skatos es.

��� Viņi pieradu�i pie sliktākām pavadonēm, � Rūdolfs at�teica, � daudz sliktākām.

��� Paldies, brālīt.

��� Piedod, es tā nedomāju, � Rūdolfs attapās, � tu esi skaista.

Viņa nejutās skaista. Viņa jutās izlijusi, nopluku�i, veca un nogurusi, vientuļa un sasāpējusi. � Sis ir tāds vakars, kad man pa�ai s(evis gau�ām �ēl, � viņa sacīja, � neliecies ne zinis.

�� Kā klājas D�īnai? � Grētiņa pēc brī�a vaicāja. D�īnai ar otro bērnu bija iznācis spontānais aborts, un viņa to ļoti smagi pār�dzīvoja; nedaudzajās reizēs, kad Grētiņa viņu sastapa, viņa �ķita izklaidīga un savārgusi, pēk�ņi pazaudēja sarunas pavedienu vai teikuma vidū negaidot piecēlās un izgāja no istabas. Fotografē��anu viņa bija pametusi, un, kad Grētiņa reiz apvaicājās, vai atkal atsāk�ot, viņa tikai papurināja galvu.

��� D�īnai? � Rūdolfs pārjautāja. � Kļūst labāk.

Pienāca bārmenis, un Rūdolfs pasūtīja glāzi viskija sev un

martīni Grētiņai.

Rūdolfs pacēla glāzi. � Daudz laimes dzim�anas dienā! � viņ� sacīja.

Atcerējies. � Neesi mīļ� pret mani, � viņa teica, � es tūliņ apraudā�os.

Viņ� izvilka no kabatas iegarenu etviju un nolika viņai priek�ā uz bāra letes. � Pielaiko, vai der, � viņ� sacīja.

Viņa atvēra etviju ar ierakstu �Kartjē� vāciņa iek�pusē. Kas�tītē bija skaists zelta rokaspulkstenis. Viņa noņēma pasmago tērauda pulksteni no rokas un aplika �auro zelta aprocīti. Laiks, kas, briljanta skaidiņām rotāts, tek uz priek�u nevainojamā pre�cizitātē. 3ās dienas vienīgā dāvana. Cenzdamās neraudāt, viņa no�skūpstīja Rūdolfu uz vaiga. Man jāpiespie�as domāt par viņu la�bāk, viņai ie�āvās prātā. Tad viņa pasūtīja vēl vienu martīni.

��� Kas tev �odien vēl sadāvināts? � Rūdolfs jautāja.

��� Nekas.

�� Vai Bilijs piezvanīja? � Jautājums izskanēja pārāk ikdie�ni�ķi.

��� Nē.

�� Pirms paris dienām sastapu viņu pie universitātes un viņam atgādināju, � Rūdolfs sacīja.

��� Viņ� ir drausmīgi aizņemts, � Grētiņa centās aizstāvēt delu.

�� Varbūt viņ� ņēma ļaunā manu atgādinājumu, lai tev pie�zvana, � Rūdolfs sacīja. � Pārliecīgi viņ� savu onkuli Rūdolfu, �ķiet, nemīl.

��� Viņ� nevienu pārliecīgi nemīl, � Grētiņa atteica.

Bilijs bija imatrikulējies Vitbijā tādēļ, ka, pabeidzis Kalifornija vidusskolu, izteica vēlē�anos mācīties kādā no Austrumu ko�led�ām. Grētiņa bija cerējusi, ka viņ� iestāsies Kalifornijas uni�versitātē Losand�elosā vai vismaz Dienvidkalifornijas universi�tātē, lai viņ� varētu dzīvot mājās, bet Bilijs skaidri un gai�i pateica, ka vairs nevēlas dzīvot mājās. Viņ� gan bija ļoti apdā�vināts, bet nevī�oja mācīties, un atzīmes viņam nebija pietiekami labas, lai iekļūtu kādā no Austrumu slavenajām universitātēm. Grētiņa lūdza Rūdolfu, lai tas, izmantodams savu autoritāti, pa�līdz zēnam iekļūt Vitbijas universitātē. Bilijs rakstīja reti, lāgiem viņa mēne�us divus nesaņēma ne rindiņas. Un, kad beidzot sa�ņēma īsu vēstuli, tā sastāvēja no mācību priek�metu saraksta un no plāniem, kur viņ� nodomājis pavadīt vasaras brīvdienas �� vienmēr kaut kur Austrumos. Nu viņa jau vairāk nekā mēnesi strādāja Ņujorkā, tikai da�u stundu braucienā no Vitbijas, bet Bilijs ne reizes nebija atbraucis. Līdz pat �ai nedēļas nogalei lepnums viņai bija liedzis pa�ai aizbraukt pie dēla, bet nu viņa vairs ilgāk nespēja izturēt.

��� Kas ar to puiku ir? � Rūdolfs jautāja.

�� Viņ� mani soda, � Grētiņa atbildēja.

��� Par ko?

��� Par Evensu. Es centos būt cik vien iespējams diskrēta � Evenss nekad nepalika pie manis pa nakti, es katru nakti iera�dos mājās, nekad nepavadīju ar viņu kopā nedēļas nogali �, bet Bilijs, protams, situāciju tūliņ izprata, un iestājās leduslaikmets. Sievietēm varbūt vajadzētu krist melanholijas lēkmēs tad, kad viņas bērnu iegūst, nevis tad, kad to zaudē.

�� Gan jau viņ� to pārvarēs, � Rūdolfs mierināja, � tā ir bērna greizsirdība, ne vairāk.

��� Jācer. Viņ� Evensu nicina. Sauc viņu par �arlatānu.

��� Vai viņ� tāds ir?

Grētiņa paraustīja plecus. � Nedomāju vis. Viņ� nesasniedz Kolina līmeni. Bet es jau arī ne.

��� Nenoniecini sevi, � Rūdolfs maigi sacīja.

��� Ko gan labāku sieviete varētu savā �etrdesmitajā dzim�a�nas dienā darīt?

��� Tev nevar dot vairāk par trīsdesmit, � Rūdolfs sacīja, � skaistiem, iekārojamiem trīsdesmit.

��� Mīļo brājuk!

��� Vai Evenss tevi precēs?

��� Holivudā, � Grētiņa sacīja, � veiksmīgi trīsdesmit divus gadus veci re�isori precas ar �etrdesmitgadīgām sievietēm vie�nīgi tad, ja tās ir slavenas vai bagātas vai slavenas un bagā�tas. Es neesmu ieskaitāma ne vienā, ne otrā kategorijā.

��� Vai viņ� tevi mīl?

��� Kas to lai zina?

��� Vai tu viņu mīli?

��� Varu atbildēt tikai to pa�u: kas to lai zina? Man patīk ar viņu gulēt, man patīk viņam strādāt, patīk būt viņa tuvumā. Viņ� mani piepilda. Man jābūt kopā ar kādu vīrieti un jājūt, ka esmu viņam noderīga, un kaut kā sagadījies, ka �is laimīgais vī�rietis ir Evenss. Ja viņ� lūgtu, lai kļūstu viņa sieva, es uz vietas piekristu. Bet viņ� nelūdz.

���� Laimes dienas, � Rūdolfs domīgi noteica. � Izdzer. Mums jāiet. D�īna mājās mūs gaida.

Grētiņa palūkojās jaunajā pulkstenī: � Pa�reiz ir tie�i as�toņpadsmit minūtes pāri septiņiem � saskaņā ar misteru Kartjē.

Ārā joprojām lija, bet patlaban piebrauca taksometrs, no tā izkāpa kāds pāris, un �veicars turēja Grētiņai virs galvas lielu lietussargu, kamēr viņa skrēja uz ma�īnu. Pie restorāna �Divdes�mit viens� durvīm nevienam neienāktu prātā, ka Ņujorkā noderētu vēl desmit tūksto�i taksometru.

Kad Rūdolfs atslēdza durvis, viņi izdzirda negantu troksni, metālam sitoties pret metālu. Rūdolfs ieskrēja dzīvojamā istabā, Grētiņa viņam pa pēdām. Istabas vidū uz grīdas sēdēja D�ina, kājas plati iepletusi kā bērns, kas rotaļājas ar klucī�iem. Rokā viņai bija āmurs, un viņa metodiski dauzīja kopā veselu kaudzi fotoaparātu, teleobjektīvus un citus fotoaparatūras piederumus. Kājās viņai bija d�insa bikses, mugurā netīrs d�emperis, nemaz�gātie mati nokāru�ies sejai priek�ā.

� D�īn! � Rūdolfs iesaucās. � Ko tu, velns parāvis, dari?!;

D�īna pacēla galvu. Viltīgi viņa paglūnēja caur matu �ķip�snām. � Godātais mēra kungs grib zināt, ko viņa daiļā, bagātā, jaunā kundze dara? Es tūliņ pateik�u godātajam mēra kungam, ko dara viņa daiļā, bagātā, jaunā kundze. Viņa taisa drazu kaudzi. � Valoda skanēja pus�ļupstu. Viņa bija piedzērusi. Viņa no jauna trieca ar āmuru pa lielu platleņķa objektīvu un sa�ķai�dīja to drumslās.

Rūdolfs izrāva viņai āmuru no rokas. Viņa nepretojās. � Go�dātais mēra kungs izņēma savai daiļajai, bagātajai, jaunajai kundzei āmuru no rokām, � D�īna runāja. � Neraizējies, kaudzīt. Āmuru netrūkst. Tu kļūsi arvien lielāka, un kādā ;jaukā dienā tu būsi viena no lielākajām un skaistākajām drazu kaudzēm pasaulē un godātais mēra kungs tevi izsludinās par publisku parku Vitbijas iedzīvotājiem.

Vēl joprojām turēdams rokā āmuru, Rūdolfs paskatījās uz Grētiņu. Viņa skatienā atspoguļojās kauns un bailes. � Jēziņ, D�īn, � viņ� teica sievai, � tur ta�u guļ vismaz pieci tūksto�i dolāru!

��� Godātā mēra kunga sievai fotoaparāti nav vajadzīgi, � D�īna atteica. � Lai tagad fotografē mani\ Lai fotografē nabaga ļaudis! Talantīgi ļaudis. Hoplā! � viņa izpleta rokas kā bale�rīna. � Nes tikai �urp āmurus. Rūdolf, mīļumiņ, vai tev ne�liekas, ka vajadzētu piepildīt savai daiļajai, bagātajai, jaunajai kundzei glāzi?

��� Tu esi dzērusi gana.

��� Rūdolf, � Grētiņa sacīja, � es labāk ie�u. �ovakar mēs tikpat neaizbrauksim uz Vitbiju.

��� Uz skaisto Vitbiju, � D�īna atsāka, � kur godātā mēra kunga daiļā, bagātā, jaunā kundze vienādi mīļi uzsmaida demo�krātiem un republikāņiem, atklāj labdarības bazārus, uzticīgi sē� savam laulātajam draugam līdzās banketos un politiskos mītiņos, kur viņu var apbrīnot izlaiduma aktos un Ceturtā jūlija svētkos, kur viņa apmeklē Vitbijas universitātes futbola sacen�sības, piedalās jaunu zinātnisku laboratoriju iesvētī�anā un pamatu lik�anas ceremonijā dzīvojamiem namiem, kuros krāsai�najiem būs dzīvokļi ar īstu ūdensklozetu.

��� Pietiek, D�īn! � Rūdolfs viņu asi apsauca.

�� Man tie�ām liekas, būs labāk, ja ie�u projām, � Grētiņa ieminējās. � Es tev piezvanī�u �

��� Godātā mēra kunga māsa, kādēļ tu tā gribi steigties pro�jām? � D�īna turpināja. � Kas zina, varbūt viņam kādreiz vēlē��anās būs vajadzīga tava balss. Paliec, un mēs visi omulīgā ģimenes lokā iedzersim pa glāzei. Paliec un noklausies. Tas var būt ļoti pam � pamāco�i, � viņai sāka mesties mēle. � Kā kļūt par piedēkli � pamācība simt vieglās lekcijās. Es lik�u izga�tavot sev vizītkartes. Rūdolfa D�ordeika kundze, savā laikā pat�stāvīga meitene ar specialitāti, tagad nodarbināta piedēklības sfērā. Viens no perspektīvākajiem piedēkļiem Savienotajās Valstīs. Specialitāte � parazītisms un liekulība. Lekciju cikls �Kā kļūt par piedēkli�. � Viņa ieirgojās: � Katrai tīrasiņu amerikāņu meitenei diploms garantēts.

Rūdolfs necentās Grētiņu aizturēt, kad viņa izgāja priek��namā, atstājusi viņu stāvam istabas vidū lietusmētelī, ar āmuru rokā, noraugāmies uz savu piedzēru�o sievu.

Lifts piestāja tie�i dzīvoklī, un Grētiņai vajadzēja pastāvēt priek�namā un brītiņu pagaidīt, un viņa vēl dzirdēja D�īnas bērni�ķīgo, sadusmoto balsi: � Visi man vienmēr atņem āmu�rus, � pirms pienāca lifts un viņa varēja aizbēgt.

Nokļuvusi atpakaļ �Algonkvīnā�, viņa piezvanīja uz Evensa viesnīcu, bet viņa numurs neatbildēja. Viņa atstāja telefonistei vēsti, ka misis Bērka nekur nav aizbraukusi un atrodas savā viesnīcā. Tad viņa iegāja karstā vannā, pārģērbās un nobrauca lejā uz viesnīcas ēdamzāli paēst vakariņas.

Rūdolfs piezvanīja otrā rītā pulksten deviņos. Grētiņa bija viena. Evenss nebija atsaucies. Rūdolfs pastāstīja, ka D�īna pēc Grētiņas aizie�anas tūliņ likusies gulēt, no rīta bijusi satriekta un nokaunējusies, tagad viss esot kārtībā, viņi tomēr brauk�ot uz Vitbiju un gaidot Grētiņu savā dzīvoklī.

�� Vai esi pārliecināts, ka nebūtu prātīgāk, ja jūs �o dienu pavadītu divatā? � Grētiņa jautāja.

��� Būs labāk, ja nebūsim vieni, � Rūdolfs atteica. � Tava soma ir �eit, lai tu nedomātu, ka esi to pazaudējusi.

��� Atceros, � Grētiņa teica, � desmitos bū�u pie jums.

Ģērbdamās viņa pārdomāja iepriek�ējā vakara notikumus un

atcerējās, ka D�īna arī citkārt, gan bez tāda niknuma, bija iz�turējusies visai dīvaini. Tagad to visu varēja savilkt kopā. Līdz �im viņa to bija pratusi no Grētiņas noslēpt, jo tikās ar Grētiņu visai reti. Bet tagad bija skaidrs � D�īna ir alkoholiķe. Grētiņa prātoja, vai Rūdolfam tas zināms un kā viņ� nolēmis rīkoties.

Bez ceturk�ņa desmitos Evenss joprojām nebija piezvanījis, un Grētiņa, nobraukusi ar liftu lejā, izgāja uz saulainās �etr�desmit ceturtās ielas � slaida, gara auguma sieviete ar skaistām kājām, mati mīksti un melni, nevainojama, blāva sejas āda, tvīda kostīms un d�ersija blūze, īstais apģērbs nedēļas nogalei uz laukiem. Vienīgi pretkodolkara �etons uz elegantās jakas at�loka varbūt atgādinās garāmgājējiem, ka ne glu�i viss Amerikā ir tā, kā liekas �ajā saulainajā 1966. gada pavasara rītā.

Fotoaparātu drazas un stikla lauskas no dzīvojamās istabas bija aizvāktas. Kad Grētiņa iegāja, Rūdolfs un D�īna klausījās pa radio Mocarta klavierkoncertu. Rūdolfs izskatījās mierīgs, un D�īna, kaut ari bāla un mazliet nedro�a uz kājām, kad piegāja apsveicināties un noskūpstīt Grētiņu, tomēr �ķita pilnīgi atjēgu�sies no iepriek�ējā vakara trakuma. Viņa uzmeta Grētiņai a�u skatienu, kas itin kā lūdzās līdzjūtību un izpratni, bet pēc tam normālā, zemā balsī, kas skanēja nepiespiesti jautri, sacīja: � Grētiņ, �ajā kostīmā tu izskaties pasakaini. Un saki � kur lai es dabūju tādu �etonu? Tā krāsa man piestāvētu pie acīm.

��� Jā, � Rūdolfs piebilda, � un mums būs ar to grandiozi panākumi, kad nākamreiz aizbrauksim uz Va�ingtonu. � Ta�u viņa balss skanēja maigi, un viņ� nepiespiesti, brīvi pasmējās.

Kāpjot lejā un vēlāk gaidot, kad garā�as kalpotājs piebrauks ma�īnu, D�īna visu laiku turējās Rūdolfam pie rokas glu�i kā bērns tēvam, gatavojoties iziet pastaigā. Tīri izmazgātie mati mirdzēja kastaņu brūnumā, un viņa bija tos pakausī sasējusi ar lenti; mugurā viņai bija ļoti īsi svārciņi. Zeķēs neieautās kājas bija ļoti glītas, gleznas, slaidas un jau iedegu�as. Viņai, kā parasts, nevarēja dot vairāk par astoņpadsmit gadiem.

Kamēr viņi gaidīja ma�īnu, Rūdolfs bilda Grētiņai: �� Pie�zvanīju savai sekretārei un palūdzu sazināties ar Biliju un pa�teikt, ka gaidām viņu pie mums uz len�u.

��� Paldies, Rūdij, � Grētiņa sacīja. Viņa tik sen nebija redzējusi Biliju, ka būs daudz labāk, ja viņi pirmoreiz netiksies vienatnē.

Kad piebrauca ma�īna, abas sievietes apsēdās priek�ējos sē�dekļos pie Rūdolfa. Viņ� ieslēdza radio. Bezrūpīga, pavasarīga Mocarta mūzika viņus pavadīja līdz pat Bronksai.

Viņi brauca garām dzīv�ogiem un tulpju dobēm, ie�ogotiem laukumiem, kur pieaugu�i vīrie�i un zēni spēlēja beisbolu. Mo�cartam pa radio sekoja Lesers, un Rejs Bold�ers neatvairāmi dziedāja: �Otice in love with Amy, always in love with Amy,� � un D�īna zemā, jaukā balsī dungoja melodiju līdzi. Viņi visi at�cerējās estrādes mūzikas vakaru ar Bold�eru, kas visiem bija ļoti paticis. Kad viņi sasniedza Vitbijas māju, kur tum�ajiem ce�riņiem dārzā jau brieda pumpuri, gandrīz likās, ka iepriek�ējā vakara vispār nav bijis. Gandrīz.

Viņus sagaidīja Inīda, gai�mataina un apaļīga, nu jau divus gadiņus veca. Viņa metās mātes skaujās, un abas nevarēja vien beigt viena otru skūpstīt. Rūdolfs pavadīja Grētiņu uz aug�stāvu un nesa viņas somu. Istaba bija izvēdināta un ko�u puķu rotā.

Rūdolfs nolika somu zemē un sacīja: � Ceru, ka tev te būs viss vajadzīgais.

��� Rudij, � Grētiņa klusi ierunājās, � mums �odien vaja�dzētu iztikt bez dzer�anas.

��� Kādēļ? � viņ� brīnījās.

�� Tu nedrīksti viņu kārdināt. D�īnu. Pat ja viņa pati ne�dzertu, tomēr redzēt citus dzeram �

��� Ak, � Rūdolfs bezrūpīgi attrauca, � par to nu gan nav jāraizējas! Vakar viņa bija mazliet sabudinājusies �

��� Viņa ir alkoholiķe, Rūdij, � Grētiņa maigi sacīja. Rūdolfs nevērīgi atmeta ar roku. � Tu kļūsti melodramatiska.

Tev tas nemaz nepiedien. Sad tad viņa iedzer līdz mazam skur�bulim � tas ir viss. Tāpat kā tu un es.

��� Ij ne tik daudz kā tu un es, � Grētiņa sacīja. � Viņa ne�drīkst dzert ne piliena. Pat malciņu alus ne. Rūdij, es to zinu. Holivuda ir pilna ar tādām sievietēm kā viņa. Sākuma stadijā tādām kā viņa, bet vēlāk seko citas � drausmīgas stadijas, un ar viņu var notikt tas pats. Tev viņa jāsargā.

��� Neviens gan nedrīkstētu teikt, ka es viņu nesargāju, � Rū�dolfa balsī ieskanējās asums.

��� Rūdij, turi katru pudeli �ai mājā aiz atslēgas! � Grētiņa brīdināja.

��� Nomierinies, � Rūdolfs atteica, � te nav Holivuda. Lejā iezvanījās telefons, un tūliņ D�īna no lejas sauca uz

aug�stāvu: � Grētiņ, tas tev! Zvana Bilijs.

��� Lūdzams, klausi mani, � Grētiņa sacīja.

��� Ej runāt ar savu dēlu, � Rūdolfs dzedri atteica.

Pa tālruni Bilijam bija pieaugu�a cilvēka balss. � Hallo, māt! Brīni�ķīgi, ka tev izdevās atbraukt. � Viņ� sāka Grētiņu saukt par māti, kad uzradās Evenss. Pirms tam bija � mammīte. Viņai tas arī likās pārāk bērni�ķīgi tik lielam zēnam kā viņ�, bet pa�laik pa tālruni viņa ilgojās pēc senās uzrunas � mammīt.

��� Pasaki, lūdzu, ka man drausmīgi �ēl, � Bilijs teica. � Vai tu palūgsi, lai Rūdolfs atvaino? Viņ� mani ielūdza uz len�u, bet pulksten vienos ir beisbola spēle, un man jāservē, diem�ēl vaja�dzēs ielūgumu pārcelt uz citu reizi.

��� Labi, � Grētiņa sacīja, � es tevi aizbildinā�u. Kad mēs satiksimies?

��� Grūti pateikt. � Bilija balsī skanēja patiess apmulsums.

��� Pēc spēles mums paredzēta pla�a saie�ana, ar alu un tā �

��� Kur tu spēlēsi? � Grētiņa jautāja. � Es aizbrauk�u pa�skatīties. Starp divām servēm varēsim paciemoties.

��� Nu tu esi piepūtusies.

��� Es neesmu piepūtusies, runājot taviem vārdiem. Kur tu spēlēsi?

��� Teritorijas austrumu pusē ir sporta laukumi no vienas vie�tas, � Bilijs sacīja. � Tu mūs tūliņ ieraudzīsi.

� Uz redzē�anos, Bilij! � Grētiņa teica un nolika klausuli. Viņa izgāja no vestibila, kur atradās tālrunis, un iegāja dzīvo�jamā istabā. D�ina, sēdēdama uz tahtas, bija paņēmusi Inīdu klēpī un �ūpoja. Inīda sajūsmā priecīgi grudzināja. Rūdolfs mik�serī jauca deikvīrijus.

��� Mans dēls lūdz aizbildināt, � Grētiņa sacīja. � Viņam �opēcpusdien milzīgi svarīgi pasākumi. Viņ� nevarot ierasties.

��� Gau�ām �ēl, � noteica Rūdolfs, bet ap lūpām viņam uz mirkli iegūla ciets vaibsts. Viņ� ielēja glāzēs kokteili sev un Grētiņai. D�ina darbojās ar bērnu un teica, ka nedzer�ot.

Pēc len�a Grētiņa aizņēmās Rūdolfa ma�īnu un aizbrauca uz Vitbijas universitātes studentu ciematu. Viņa bija jau agrāk tur bijusi, ta�u tagad viņu no jauna savaldzināja teritorijas rā�mais, nepilsētnieciskais skaistums. Glītās, veclaicīgās ēkas �ur tur it kā izmētātas pla�ajos zālienos, grantēti celiņi, augsti ozoli un gobas. Kā jau sestdienas pēcpusdienā, studentu nebija daudz, un visa teritorija �ķita iegrimusi saules apmirdzētā transā. Sādu vietu ikviens vēlāk atcerēsies ar liegu nostalģiju. Ikvienai uni�versitātei, kam jāsagatavo jaunie�i dzīvei, vajadzētu �ādus mie�rīgus zālienus, �ādas nepretenciozas, tīkamas ēkas un auditorijas, lai būtu ko atcerēties. Dzīve, ar kādu Vitbijas absolventiem vē�lāk vajadzēs sastapties divdesmitā gadsimta pēdējā tre�daļā, nepavisam nebūs salīdzināma ar �ejienes apstākļiem.

Beisbolu diezgan juceklīgi spēlēja trijos laukumos. Visne�mākulīgākajā, kur puse spēlētāju bija meitenes, viņa ieraudzīja Biliju. Vienai meitenei bija līdzi grāmata. Viņa sēdēja zālē un lasīja, un tikai tad, kad pārējie spēlētāji viņai uzsauca, piecēlās un aizskrēja pēc bumbas. Spēle laikam turpinājās jau labu brīdi, jo, kad Grētiņa piegāja pie pirmās aizsardzības līnijas, pirmais beisbolists strīdējās ar da�iem otras komandas locekļiem par to, vai punktu skaits esot deviņpadsmit pret se�padsmit vai astoņpadsmit pret piecpadsmit. �ķita visai nesvarīgi, vai Bilijs spēlē piedalās vai ne.

Bilijs nospuru�ās, izbalēju�ās d�insa biksēs un pelēkā sporta kreklā servēja bumbas � meitenēm pasvieda augstu gaisā, bet pui�iem trieca virsū no visa spēka. Bilijs uzreiz neieraudzīja Grētiņu pienākam, un viņa brīdi vēroja dēlu: slaids, nesteidzīgām, iznesīgām kustībām, pagari mati sakritu�i glītajā sejā, Vilija

Ebota seja skaistākā, uzlabotā variantā � juteklīga, stingra, ne�apmierināta seja, tāda pati augsta, plata piere, acis dziļāk iegri�mu�as un tum�ākas, deguns garāks, ar platām nāsīm, labajā vaigā asimetriska smaida bedrīte, zobi balti, veselīgi.

Kaut jel viņ� raksturā izaugtu tik skaists kā sejā, nodomāja Grētiņa, noskatīdamās, kā viņas dēls piespēlē bumbu glītai, apa�ļīgai meitenei, kas palēcās, pie bumbas netika un tēlotā izmi�sumā iesaucās: � Uz mani neceriet!

Tre�ajā serves maiņā Bilijs ieraudzīja Grētiņu stāvam pie pirmās aizsardzības līnijas, piegāja pie viņas un uzsauca: � Hallo, māt! � un viņu noskūpstīja. Ieraugot �etonu, viņam acīs iezibējās labsirdīga zobgalība. � Es jau teicu, ka tu mūs atradīsi bez grūtībām.

��� Ceru, ka netraucēju, � viņa sacīja. Un saprata: aplam iesākts. Mīli mani, esmu tava māte.

��� Nē, protams, ne, � viņ� atteica un tad uzsauca: � Hei, pui�i, paspēlējiet manā vietā! Man ir ciemiņ�. Vēlāk satiksi�mies. � Viņ� māti ne ar vienu neiepazīstināja. � Vai neiesim gabaliņu pastaigāt? Es tev visu izrādī�u.

��� Rūdolfs un D�īna bija vīlu�ies, ka tu neatnāci uz len�u, � Grētiņa teica, kad viņi gāja projām no laukuma. Atkal aplam.

��� Tie�ām? � Bilijs vienaldzīgi noteica. � Man ļoti �ēl.

��� Rūdolfs saka, viņ� tevi bie�i ielūdzot, bet tu nekad ne�ejot.

Bilijs paraustīja plecus. � Tu jau zini, kā tas ir, � viņ� sacīja, � mū�am kaut kas atgadās.

��� Man patiktu, ja tu �ad tad tur aizietu, � Grētiņa teica.

��� Aizie�u. Kādreiz. Varēsim parunāt par paaud�u problēmu. Vai par to, ka visi studenti smēķē ha�i�u. Viņa avīzei tas ir vis�iecienītākais temats.

��� Vai tu ari smēķē ha�i�u?

��� Māt, mīlulīt, mēs dzīvojam divdesmitajā gadsimtā.

��� Neizliecies pret mani tik uzpūtīgs! � viņa asi piezīmēja.

��� Ir tik jauka diena, � viņ� sacīja, � es tik sen neesmu tevi redzējis. Nestrīdēsimies. Paskat, tajā mājā es dzīvoju, kad biju pirmajā kursā.

��� Vai tava meitene arī bija laukumā? � Viņ� reiz bija rakstījis vēstulē, ka viņam patīk kāda meitene no viņa grupas.

��� Nē. Viņai nedēļas nogalē atbrauku�i vecāki, un viņai jā�izliekas, ka manis nemaz pasaulē nav. Viņas tēvs mani neie�redz, un es neieredzu viņu. Tēvs apgalvo, ka es meiteni amo�rāli un graujo�i ietekmējot. Viņ� ir īsts neandertālietis.

�� Vai tu par kādu cilvēku spēj pateikt arī kaut ko labu?

��� Protams. Par Albēru Kamī. Bet viņ� ir miris. Par to runā�jot, man ienāk prātā: kā tad klājas tam otram dzejniekam � Evensam Kinzellam?

��� Viņ� ir dzīvs, � Grētiņa atteica.

��� Lieliski, � sacīja Bilijs, � kāds sensacionāls jaunums!

Ja Kolins nebūtu nomiris, zēns nebūtu tāds kļuvis, nodomāja

Grētiņa. Viņ� būtu pavisam citāds. Izklaidīgs, nostrādājies cil�vēks piesē�as pie stūres, ietriecas kokā, un trieciens ple�as tālāk, arvien tālāk, pat nākamajās paaudzēs.

�� Vai tu uz Ņujorku arī aizbrauc? � viņa jautāja.

��� Sad tad gadās.

�� Ja tu man paziņosi, kad nākamreiz brauksi, � viņa sa�cīja, � es nopirk�u teātra biļetes. Paņem savu meiteni ari līdzi. Es labprāt ar viņu iepazītos.

��� Viņa nav nekas sevi�ķs, � Bilijs atteica.

��� Vienalga, es tomēr priecātos.

��� Labi.

��� Kā tev ar mācibām? � viņa vaicāja.

Bilijs saviebās.

��� Rūdolfs teica, ka necik labi tev neejot. Viņ� pat minēja, ka tevi varot atskaitīt.

��� Laikam jau nav grūti valdīt pār pilsētu, � Bilijs sacīja, � ja viņam atliek laika sarēķināt, cik lekciju es katru semestri nobastoju.

��� Ja tevi izmetīs, tu tiksi iesaukts armijā. Vai to tu gri�bētu?

�� Vai nav vienalga? � Bilijs sacīja. � Armijā nevar būt garlaicīgāk kā lielākajā daļā �ejienes lekciju.

�� Vai tu par mani nemaz nepadomā? � Drausmīgi aplam. Klasiska kļūda. Bet izteikts ir izteikts. � Vai neesi padomājis, kā es justos, ja tevi aizsūtītu uz Vjetnamu?

�� Vīri karo, sievietes raud, � Bilijs atteica. � Kādēļ lai mēs abi būtu izņēmums?

��� Vai tu jel ko dari, lai mainītu situāciju? Lai, piemēram, sekmētu kara izbeig�anu? Tik daudz studentu visā mūsu valstī nepagurst ne dienu, ne nakti, lai�

��� Muļķi, � Bilijs sacīja, � velti tērē laiku. Pārlieku dau�dziem naudasmaisiem kar� ir pārākais kumoss. Vai viņiem kāda daļa gar to, ko dara neirastēniski pienapuikas? Ja gribi, atdod man savu �etonu, es to valkā�u. Ir gan liela lieta! Pentagons no�drebēs, uzzinot, ka Bilijs Ebots protestē pret kodolkaru.

��� Bilij, � Grētiņa apstājās un palūkojās viņā, � vai tevi vispār kaut kas interesē?

��� Ne sevi�ķi, � viņ� mierīgi atteica. � Vai tas ir aplam?

��� Es ceru vienīgi uz to, � Grētiņa sacīja, � ka tā ir poza. Muļķīga puikas poza.

��� Tā nav poza, � viņ� sacīja. � Un es neesmu muļķa puika, ja tu to nebūtu pamanījusi. Esmu liels, pieaudzis vīrietis un domāju, ka visapkārt viss ir sapuvis. Tavā vietā es kādu laiku par mani nemaz nedomātu. Ja tev sagādā grūtības sūtīt man mā�cību naudu, nesūti. Ja es tev nepatīku tāds, kāds esmu, un tu vaino sevi, ka esmu tāds iznācis, tev varbūt ir taisnība, varbūt arī nav. Man �ēl, ka tas viss tā jāpasaka, bet viens gan es nemū��am negribētu būt, proti, liekulis. Man �ķiet, tu būsi laimīgāka, ja tev nevajadzēs par mani raizēties, un tādēļ ej atpakaļ pie mana mīļā onkuļa Rūdolfa un pie sava mīļā Evensa Kinzellas, bet es ie�u atpakaļ uz beisbola laukumu. � Viņ� pagriezās un nesteigdamies aizgāja pa celiņu atpakaļ uz sporta laukumiem.

Grētiņa noskatījās viņam pakaļ, līdz viņ� kļuva par mazu, zilpelēku figūriņu tālumā, tad lēnām un gurdi sāka iet uz to pusi, kur bija atstājusi Rūdolfa ma�īnu.

Nebija nekādas jēgas palikt Vitbijā visu nedēļas nogali. Viņa paēda kopā ar Rūdolfu un D�īnu vakariņas un ar rīta vilcienu aizbrauca uz Ņujorku.

Viesnīcā viņa atrada zīmīti no Evensa: viņ� rakstīja, ka ne�varē�ot vakarā ar viņu satikties.

1967

Ceļā uz Dallasu D�onijs Hīts, sēdēdams lidma�īnā blakus Rūdolfam, izskatīja biezu mapi, kas bija pilna ar papīriem. Rū�dolfs izkravāja savu portfeli, kas arī bija pilns ar papīriem. Vi�ņam vajadzēja ziņot pilsētas valdei par nākamā gada bud�etu, un viņ�, pieri saraucis, pārbaudīja visus municipalitātes finan�sista aprēķinātos tāmes posteņus, kas kopumā veidoja veselu pa�pīru �ūksni. Viss kļuvis dārgāks; pienāca laiks paaugstināt algu ugunsdzēsības darbiniekiem, bezmaksas skolu skolotājiem, iestā�u kalpotājiem; milzīgi pieaudzis pabalsta saņēmēju skaits, īpa�i pilsētas nēģeru iedzīvotāju vidū; ieplānots izbūvēt jaunas attī�rī�anas iekārtas; visi cīnījās par to, lai netiktu paaugstināti no�dokļi; �tata un federālās dotācijas palika līdz�inējā līmenī. Tā nu iznāk � es lidoju trīsdesmit tūksto� pēdu augstumā un atkal raizējos par naudu.

D�onijs Hīts, viņam līdzās sēdēdams, arī raizējās par naudu, ta�u vismaz pats par savu un Rūdolfa naudu. Pēc tēva nāves Breds Naits bija pārcēlis firmas sēdekli no Tulsas uz Dallasu, un viņu lidojuma mērķis bija pārrunāt ar Bredu par saviem kapitālieguldījumiem Pitera Naita un dēla naftas sabiedrībā. �ķita, ka Breds pēk�ņi zaudējis savu ģeniālo nojautu; viņi bija atklāju�i, ka jau vairākkārt ieguldīju�i naudu tuk�ās atradnēs. Pat tiem urbumiem, kur nafta bija, uzbruka nelaime pēc nelaimes: sālsūdens, sedimentāru slāņu iegruves, pārāk cietas akmens formācijas, kuru caururb�ana prasīja lielu naudu. D�onijs Hīts bija paklusām ievācis informāciju un vairs ne�aubījās, ka Breds krietni koriģē savus pārskatus un jau labu laiku viņus apzog. D�onija uzrādītie skaitļi runāja skaidru valodu, tomēr Rūdolfs liedzās kaut ko pret Bredu uzsākt, pirms nebūs personiski ar viņu runājis. Viņ� nespēja ticēt, ka cilvēks, kuru viņ� tik sen un tik labi pazina, varētu tā rīkoties.

Breds nebija ieradies lidostā viņus sagaidīt. Savā vietā viņ� bija atsūtījis kādu darbinieku, lielu, druknu viru ar brūnu salmu platmali galvā, Madrasas �aketi mugurā un �auriņu kaklasaiti; viņ� lūdza aizbildināt misteru Naitu (esot aizņemts konferencē) un kadiljakā, kurā darbojās gaisa kondicionē�anas ierīce, pa ielām, kurās gaiss aiz karstuma trīsuļoja, aizveda viņus uz vies�nīcu Dallasas centrā, kur Breds bija D�onijam un Rūdolfam rezervējis apartamentu � salonu un divas guļamistabas.

Viesnīca bija pavisam nesen uzcelta, un istabu interjers mu�dināja domāt, ka arhitekts laikam gribējis Teksasas gaumē uz�labot Francijas Otrās impērijas stilu. Uz gara galda, kas atra�dās pie sienas, stāvēja sarindotas se�as burbona, se�as skotu vis�kija, se�as d�ina un vodkas pudeles, pudele vermuta, spainītis ar ledu, desmitiem kokakolas un zeltera pudeļu, groziņ� ar citro�niem, liels trauks ar milzu apmēra augļiem un vesela baterija da�ādu glā�u.

��� Alu un �ampanieti jūs atradīsiet ledusskapī sienas ni�ā, � darbinieks paskaidroja, � ja ir vēlē�anās. Jūs, protams, esat mis�tera Naita viesi.

��� Mēs paliksim tikai līdz rītam, � Rūdolfs sacīja.

��� Misters Naits lūdza, lai es parūpējos par jūsu ērtībām. Jūs ta�u atrodaties Teksasā.

��� Ja tiem nabagiem toreiz Alamo būtu biju�i tādi krājumi, viņi turētos vēl �odien, � Rūdolfs sacīja.

Darbinieks pieklājīgi pasmējās un piebilda, ka misters Naits cerot katrā ziņā atbrīvoties ap pulksten pieciem. Pa�reiz bija ne�daudz pāri trijiem. � Atcerieties, kungi, ja vien jums, kungi, kaut kā ievajagas, piezvaniet man uz kantori.

�� Kaisa mums smiltis acis, � noteica D�onijs, norādīdams uz dzērieniem apkrauto galdu.

Rūdolfs mazliet apskaitās uz D�oniju par to, ka visās situā�cijās viņ� glu�i automātiski saskatīja kaut ko aizdomīgu.

�� Man jāparunā pa telefonu, � Rūdolfs sacīja, � pasauc mani, kad ieradīsies Breds. � Viņ� iegāja savā istabā un aizvēra durvis.

Vispirms viņ� piezvanīja uz mājām. D�īnai viņ� alla� centās piezvanīt reizes trīs dienā. Beidzot viņ� bija ielāgojis Grētiņas padomu neturēt mājās alkoholiskus dzērienus, bet Vitbijā dzē�rienu veikalu un bāru bija bez skaita. �odien raizēm nebija ne�kāda iemesla. D�īna runāja priecīgi un mī|i. Vitbijā līstot. Viņa vedī�ot Inidu uz pirmajām bērnu viesībām. Pirms diviem mē�ne�iem viņai, piedzēru�ai ma�īnu vadot, bija noticis negadījums, kad ma�īnas pakaļējā sēdeklī sēdēja Inīda. Ma�īna bija paga�lam, bet abām braucējām tika vienīgi da�as nenozīmīgas skram�bas.

��� Kāds laiks Dallasā? � D�īna jautāja.

�� Teksasie�iem labs, � Rūdolfs atbildēja, � pārējai cilvēces daļai nepanesams.

��� Kad tu būsi atpakaļ?

��� Cik vien drīz iespējams.

��� Pasteidzies, � viņa lūdza. Rūdolfs netika D�īnai sacījis, kādēļ viņam un D�onijam vajadzēja lidot uz Teksasu. Nedzēru�u viņu smagi nomāca jebkāds negodīgums.

Pēc tam viņ� piezvanīja uz kanceleju Vitbijā un runāja ar savu sekretāru. Tas bija jauns, mazliet sievi�ķīgs puisis, vien�mēr ļoti nosvērts un mierīgs. Ta�u �ajā pēcpusdienā no mierīgās nosvērtības nebija ne vēsts. No rīta bija notikusi studentu de�monstrācija pie Vitbijas �Sentinel� izdevniecības sakarā ar ievad�rakstu par militārās apmācības saglabā�anu universitātē. Rū�dolfs pats bija ievadrakstu akceptējis, jo tas bija visai mērens un tajā netika propagandēta obligāta militārā apmācība, runa bija par fakultatīvu priek�metu studentiem, kas nākotnē domāja par virsnieka karjeru, vai tādiem, kas vēlējās vajadzības gadī�jumā būt gatavi dzimtenes aizsardzībai. Bet saprāta liegā balss nebija spējusi apklusināt demonstrantus. Spoguļstikla skatlogā bija ielidojis akmens, un nācies izsaukt policiju. Universitātes rek�tors Dorlekers, drūms kā lietus mākonis, tie�i citējot, bija teicis: �Ja viņ� ir mērs, kādēļ nesē� pie sava rakstāmgalda?� Rūdolfs ne�bija ieskatījis par vajadzīgu izklāstīt sekretāram savas aizceļo�a�nas iemeslu. Policijas priek�nieks Otmens esot bijis kancelejā visai uztraukts. Otmens esot teicis, ka viņam esot ļoti, ļoii sva�rīgas ziņas. Lai mērs viņam nekavējoties piezvanot. Divreiz zva�nīts no Elbenijas. Nēģeru delegācija iesniegusi petīciju, lai kaut kas tiktu darīts peldbaseina labā.

��� Labi, Volter, ar to pietiks, � Rūdolfs īgni noteica. Viņ� nolika klausuli un atlaidās gultā uz gai�i zilā zīda pārvalka. Par Vitbijas mēra pienākumu izpildi viņ� saņēma desmit tūksto�us dolāru gadā. Visu �o summu viņ� ziedoja labdarības mērķiem. Tas bija viņa devums sabiedrības labā.

Viņ� piecēlās no gultas un, ar ļaunu prieku konstatējis, ka no viņa kurpēm uz zīda palicis traips, izgāja viesistabā. D�onijs, kreklos izmeties, sēdēja pie liela rakstāmgalda un joprojām vandī�jās papīros. � Nav vairs nekādu �aubu, Rūdij, � D�onijs sa�cīja, � tas nelietis ir mūs ne�ēlīgi krāpis.

��� Lūdzu, mazliet vēlāk, � Rūdolfs atrunājās, � pa�reiz esmu aizņemts uzticīga, pa�aizliedzīga sabiedrības kalpa lomā. � Viņ� iemeta glāzē da�us ledus gabaliņus un ielēja kokakolu, pie�gāja pie loga un noraudzījās uz Dallasu. Dallasa virmoja saules svelmē, paceldamās tuk�ajā līdzenumā kā bezjēdzīgs metāla un stikla izvirdums, kaut kādas kosmiskas norises varmācīgs un organiski neiederīgs rezultāts.

Rūdolfs atgriezās savā guļamistabā un pieteica komutatorā Vitbijas policijas priek�nieka tālruņa numuru. Gaidīdams savie�nojumu, viņ� palūkojās spogulī. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kam nepiecie�ams atvaļinājums. Nezin, viņ� prātoja, kad būs jāpie�dzīvo pirmā sirdslēkme. Kaut gan visiem zināms, ka Amerikā sirdslēkmes mēdzot būt tikai biznesmeņiem, un viņ� teorētiski �ajā �ķirā vairs neskaitījās. Kaut kur viņ� bija lasījis, ka pro�fesori dzīvojot saules mū�u, tāpat ari vairums ģenerāļu.

Kad viņā galā pie tālruņa atsaucās Otmens, balss viņam skanēja grūtsirdīgi. Bet tā vienmēr skanēja grūtsirdīgi. Viņa galvenais objekts, proti, noziedzība, viņu dziļi aizvainoja. Agrā�kais policijas priek�nieks Beilijs, kuru Rūdolfs bija iesēdinājis cietumā, bija jautrs, bezrūpīgs cilvēks. Rūdolfs bie�i vien no��ēloja, ka viņa vairs nav.

��� Esam atrāvu�i murdam galu vaļā, mēra kungs, � Otmens sacīja. � Kārtībnieks Sleterijs �orīt pusdeviņos notvēra vienu pirmā kursa studentu ēdnīcā smēķējam cigareti ar marihuānu. Pusdeviņos no rīta! � Otmens bija ģimenes cilvēks, kas stingri ievēroja dienas re�īmu, un rīta stundas viņam bija svētas. � Tam puisim bija klāt vairāk nekā unce narkotikas. Pirms mēs sastā�dījām protokolu, viņ� runāja vienā gabalā. Teica, ka viņa inter�nātā esot vismaz piecdesmit studentu, kas smēķē ha�i�u vai ma�rihuānu. Viņ� teica, ja aizietu turp, mēs atrastu vismaz veselu mārciņu. Viņ� nolīga advokātu un �ovakar tiks pret dro�ības naudu palaists brīvībā, bet pa to laiku advokāts jau dro�i vien būs da�am labam izpļāpājies. Ko man darīt? Pirms brītiņa man piezvanīja rektors Dorlekers un teica, lai mēs nerādoties studentu ciematam ne tuvumā, bet drīz to zinās visa pilsēta, un, ja es nepārmeklē�u studentu kopmītnes, nevarē�u vairs nevienam pa�skatīties acīs. Vitbijas universitāte, akmandieniņ, nav ne Havana, ne Buenosairesa, tā atrodas mūsu pilsētas robe�ās, un likums paliek likums.

Esmu lidojumam uz Dallasu izraudzījies vispiemērotāko dienu, nodomāja Rūdolfs. � Ļaujiet, �ef, man mazliet padomāt, � viņ� noteica.

�� Ja nedrīkstu pārmeklēt universitāti, mēra kungs, � Otmens sacīja, � es tūliņ atlūdzos no amata.

Ak dievs, Rūdolfs domāja, �ie godprātīgie cilvēki! Būs pa��am kādu dienu jāizmēģina marihuāna, lai zinātu, par ko tiek celta tik liela brēka. Varbūt tas būtu vislabākais D�īnai.

�� Tā pui�a advokāts ir arī Harisona advokāts, � Otmens turpināja. � Harisons bija pie mums un jautāja, ko es esot nolē�mis darīt. Viņ� solās sasaukt ārkārtēju kuratoru sēdi.

��� Labi, �ef, � Rūdolfs sacīja, � piezvaniet Dorlekeram un pasakiet, ka esat runājis ar mani un ka es uzdevu astoņos vakarā izdarīt kratī�anu. Paņemiet no tiesne�a Seterlija kratī�anas orderi un pasakiet saviem pui�iem, lai stekus atstāj mājās. Ne�gribu, lai kāds tiktu ievainots. Gan jau vēsts; par kratī�anu izpla�tīsies pa visu pilsētu, un varbūt tiem zaļknābjiem pietiks prāta no bīstamās mantas atbrīvoties, pirms jūs iebruksiet internātā.

�� Jūs nepazīstat tagadējos jaunie�us, mēra kungs, � Otmens grūtsirdīgi noteica, � viņiem nepietiek prāta ne dibenu noslaucīt.

Rūdolfs iedeva Otmenam savu telefona numuru Dallasas vies�nīcā un lika vakarā tūliņ pēc reida piezvanīt. Viņ� nolika klau�suli un izdzēra kokakolu. Pusdienas lēni lejup slīdo�ajā lid�ma�īnā bija drausmīgas, un viņu mocīja grēmas. Muļķīgā kārtā viņ� bija izdzēris abas glāzes manhatana. Dīvaini � nezin kādēļ viņ� manhatanu dzēra tikai lidojot. Nekad uz zemes. Ko tas nozī�mēja?

Iezvanījās telefons. Rūdolfs gaidīja, vai D�onijs otrā istabā ne�pacels klausuli, ta�u telefons otrā istabā klusēja. � Hallo! � viņ� atsaucās.

��� Rūdij? � tā bija Grētiņas balss.

��� Jā. � Kop� tās dienas, kad Grētiņa viņam pateica, ka D�īna ir alkoholiķe, viņu starpā bija iestājies atsalums. Grētiņai bija taisnība, bet tas atsalumu tikai pastiprināja.

��� Piezvanīju D�īnai, � Grētiņa sacīja, � un viņa man pateica, kur tevi atrast. Ceru, ka neesmu tevi iztraucējusi. �■ Viņa pati runaja satraukti.

��� Nē, nē, � Rūdolfs meloja, � es tāpat vien laiskojos po�pulārā Dallasas kūrortā. Kur tu pati atrodies?

��� Losand�elosā. Nebūtu tev zvanījusi, bet esmu līdz ārprā�tam iztrūkusies.

��� Kas vainas? � Rūdolfs jautāja.

��� Runa ir par Biliju. Vai tu zināji, ka viņ� pirms mēne�a pametis universitāti?

�� Nē, � Rūdolfs atteica, � viņ� nekad nav man klās�tījis savus noslēpumus.

��� Tagad viņ� ir Ņujorkā, dzīvo tur ar vienu meiteni�

�� Mīļo Grētiņ, � Rūdolfs sacīja, � �ai minūtē Ņujorkā vismaz pusmiljons zēnu dzīvo ar kādu meiteni. Priecājies, ka viņ� tur nedzīvo ar kadu zenu.

�� Ne jau par to es uztraucos, � Grētiņa sacīja. � Bet tagad, kad viņ� vairs nav students, viņ� tiek iesaukts armijā.

��� Tas viņam varbūt būs itin derīgi, � Rūdolfs teica.

�� Pāris gadu armijā padarīs viņu par vīru.

��� Tev ir maza meitiņa, � Grētiņa sarūgtināta pārmeta, � tu vari tā runāt. Man ir viens vienīgs dēls. Nedomāju, ka lode galva padarīs manu dēlu par vīru.

��� Lēnāk, Grētiņ, � Rūdolfs sacīja, � iesaukums karadie�nestā uzreiz nenozīmē, ka pēc diviem mēne�iem mātei atsūta līķi. Ir ļoti daudz pui�u, kas nodien savu laiku un atgrie�as sveiki un veseli, bez vienas skrambiņas.

��� Tādēļ jau tev zvanu, � Grētiņa sacīja, � es gribu, lai tu parūpējies, ka viņ� atgrieztos bez vienas skrambiņas.

��� Ko tad es tur varu līdzēt?

��� Tev ir daudz paziņu Va�ingtonā.

��� Neviens nevar paglābt puisi no iesaukuma, Grētiņ, ja viņ�, vesels būdams, pametis skolu. Pat Va�ingtonā ne.

��� Es gan par to neesmu pārliecināta, � Grētiņa pretojās,

��� jo esmu �o to dzirdējusi un lasījusi. Bet es ta�u nemaz tev nelūdzu, lai tu paglāb Biliju no armijas.

��� Kas tad man būtu jādara?

��� Izmanto savus sakarus, lai Bilijs, kad būs iesaukts, netiktu nosūtīts uz Vjetnamu.

Rūdolfs nopūtās. Viņ� tie�ām pazina Va�ingtonā da�us cilvē�kus, kas dro�i vien varētu to panākt un kas dro�i vien labprāt to izdarītu, ja viņ� palūgtu. Bet tie�i �ādus sīkus privileģētus pakalpojumus, kas politiķu aprindās bija visai parasti, viņ� nici�nāja vairāk par visu pasaulē. Tas aizskāra viņa taisnības izjūtu un meta ēnu uz visu sabiedriskās darbības jēgu. Biznesa pasaulē �ķita glu�i normāli, ja viens palūdza otru iekārtot kādu krust�dēlu vai brālēnu labākā vietā. Atkarībā no tā, cik tu esi �ādam cilvēkam parādā vai cik ceri no viņa iegūt, vai pēdīgi no tā, kā �is cilvēks tev patīk, tu, ilgi nedomādams, palīdzi krustdēlam vai brālēnam iekārtoties. Bet izmantot varu, ko esi ieguvis vēlē��anu ceļā no cilvēkiem, kuriem esi apsolījis kalpot godīgi un uzticīgi, stingri ievērojot likumus, un lūgt, lai tavu māsasdēlu paglābj no nāves draudiem, tai pa�ā laikā aktīvi vai pasīvi at�balstot tūksto�iem citu jaunu cilvēku nosūtī�anu dzīvības bries�mās, ir pavisam kas cits.

�� Grētiņ, � viņ� sacīja, vadiem starp Dallasu un Losand�elosu klusi sanot, � man labāk patiktu, ja tu varētu to nokār�tot kaut kā citādi�

��� Otrs vienīgais cilvēks, kur� varētu kaut ko darīt, � Grētiņa, balsi pacēlusi, sacīja, � ir Kolina Bērka brālis. Viņ� ir aviā�cijas ģenerālis. Bet viņ� pats �obrīd atrodas Vjetnamā. Esmu pārliecināta � viņ� sistos vai nost, lai tikai nepieļautu, ka Bilijsizdzird kaut vienu �āvienu.

��� Nekliedz tik skaļi, Grētiņ, � Rūdolfs sacīja, attālinādams klausuli no auss, � es tevi dzirdu ļoti labi.

��� Tad es tev kaut ko pateik�u! � nu viņa jau kliedza īsti histēriski. � Ja tu man nepalīdzēsi, es aizbrauk�u uz Ņujorku un aizvedī�u Biliju uz Kanādu vai Zviedriju! Un visiem pilnā balsī paziņo�u, kādēļ to daru!

��� �ēlīgā debess, Grētiņ! � Rūdolfs teica. � Kas ar tevi notiek? Tev sākas pārejas gadi, vai?

Viņ� dzirdēja, ka viņā galā ar troksni tiek nomesta klausule. Lēnām viņ� piecēlās, piegāja pie loga un atkal palūkojās uz Dal�lasu. No guļamistabas loga skats nebija ne par matu labāks kā no salona loga.

Ģimene, viņ� domāja. Kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņ� vienmēr bijis tas, kur� centies aizstāvēt savu ģimeni. Viņ�palīdzēja tēvam ceptuvē un izvadāja maizītes; viņ� uzturēja māti pie dzīvības. Viņ� ielaidās nepatīkamajās darī�anās ar de�tektīviem, piedzīvoja nepatīkamo izskaidro�anos ar Viliju Ebotu; viņ� palīdzēja Grētiņai �ķir�anās prāvā un sadraudzējās ar viņas otro vīru. Viņ� sagādāja Tomam naudu, lai brālis varētu izkul�ties no drausmīgās dzīves, kurā bija iestidzis. Viņ� brauca pāri visam kontinentam uz Kolina Bērka bērēm, lai stāvētu māsai klāt un mierinātu to visgrūtākajā brīdī. Viņ� uzņēmās atbildību aiz�vest Biliju, nepateicīgo, atskabargaino puiku, no skolas, kur tas jutās nelaimīgs; viņ� palīdzēja Bilijam iekļūt Vitbijas universi�tātē, kaut gan zēna atzīmes tikko būtu pietiku�as arodskolai. Viņ� mātes labad sameklēja Tomu �Egeja� viesnīcā, iepazina Rietumu Piecdesmit tre�ās ielas jaukumus, samaksāja Sulcam un nokārtoja visu, lai Toms iegūtu tiesības uz dēlu un varētu ievadīt �ķir�anos ar to ielasmeitu �

Viņ� nav gaidījis pateicību, viņ� nicīgi nodomāja, un saso�dīti maz pateicības ir saņēmis. Bet netika jau ari to visu darījis pateicības dēļ. Viņ� izturējās godīgi pats pret sevi. Viņ� apzinājās savu pienākumu pret sevi un citiem un nebūtu spējis dzīvot mierā un labklājībā, ja nebūtu to izpildījis.

Pienākumiem nekad nav gala. Tā ir pienākumu visraksturī�gākā iezīme.

Viņ� piegāja pie telefona un pieteica Grētiņas numuru Kalifornijā. Kad viņa atsaucās, viņ� sacīja: � Labi, Grētiņ. Pa ceļam iegriezī�os Va�ingtonā un paraudzī�os, ko varu tavā laba darīt. Ceru, ka tev vairs nebūs jāraizējas.

� Paldies, Rūdij, � Grētiņa klusi atteica. � Es zināju, ka tu piezvanīsi.

Breds viesnīcā ieradās pusse�os. Teksasas saulē un no Teksasas alkohola viņ� bija kļuvis vēl sārtāks. Arī vēl platāks un smagnējāks. Viņ� bija ģērbies tum�ā, svītrotā vasaras uzvalkā un gai�zilā, kruzuļotā kreklā ar lielām pērlēm apro�u pogu vietā.

��� Piedodiet, ka nevarēju sagaidīt jūs lidostā, ta�u ceru, ka mans puisis jūs uzņēma godam. � Viņ� ielēja glāzē uz ledus gabali�ņiem malku burbona un ar starojo�u skatienu uzlūkoja draugus.

��� Labi, labi, bija jau arī laiks, ka atlidojāt paciemoties un pa�raudzīties, no kurienes nāk jūsu nauda. Mēs nupat ieurbāmies jaunās atradnēs, varbūt rīt pat noīrē�u lidma�īnu un mēs paska�tīsimies, kā tur veicas. Bez tam esmu sagādājis biļetes sestdienai. Sezonas lielākā spēle. Teksasa pret Oklahomu. 5ī pilsēta ir jāie�pazīst tie�i �ajā nedēļas nogalē. Trīsdesmit tūksto�i laimīgu pie�dzēru�o. Man ļoti �ēl, ka Vird�īnijas nav mājās, lai jūs sagaidītu. Viņai sirds lūzīs, uzzinot, ka jūs esat biju�i un aizbrauku�i. Viņa ir ziemeļos pie sava papiņa. Dzirdu, ka viņ� vārguļojot. Ceru, ka nekas nopietns nebūs. Man tas vecītis tie�ām ir mīļ�.

Sī Rietumu sirsnība, pārspīlētā viesmīlība, izmisīgie tuk�o vārdu plūdi nebija izturami. � Lūdzu, mitējies, Bred, � Rū�dolfs sacīja. � Vispirmām kārtām � mēs zinām, kādēļ Vird�ī�nijas nav mājās. Viņa nav aizbraukusi ciemos pie sava papiņa, kā tev labpatika izteikties. � Pirms divām nedēļām Koldervuds bija apmeklējis Rūdolfu pilsētas valdē un pastāstījis, ka Vird�īnija pametusi Bredu, jo Breds esot ielaidies ar kādu Holivudas kinoaktrisi, trīsreiz nedēļā kursējot starp Dallasu un Holivudu un nonācis naudas grūtībās. Tie�i pēc Koldervuda apciemojuma Rūdolfam radās pirmās aizdomas un viņ� piezvanīja D�onijam.

��� Hei, draudziņ, � Breds dzerdams teica, � nesaprotu, ko tu ar to domā. Tikko runāju ar sievu pa telefonu, un viņa teica, ka tuvākajās dienās atgriezī�oties un�

�� Tu nerunāji ar sievu, un viņa neatgriezīsies, Bred � � Rūdolfs viņu pārtrauca. � Un tu pats to ļoti labi zini.

��� Un tu zini arī daudz ko citu, � ierunājās D�onijs. Viņ� stāvēja starp Bredu un durvīm, it kā bīdamies, ka Breds varētu pēk�ņi mesties laukā. � Un arī mēs to zinām.

��� Dieva vārds, � Breds sacīja, � ja jūs abi nebūtu mani draugi kop� sendienām, es teiktu, ka runājat kā naidnieki. � Par spīti kondicionētājām gaisam, viņ� svīda, un uz gai�zilā krekla parādījās tum�i plankumi. Viņ� no jauna piepildīja glāzi. Strupie pirksti ar manikirētajiem nagiem drebēja, kad viņ� skalināja ledus gabaliņus glāzē.

��� Runā skaidru valodu, Bred, � D�onijs mudināja.

��� Nu jā � � Breds neveikli iesmējās. � Var jau būt, ka esmu �ad tad mazliet pa�āvis pa kreisi no laulības takas. Tu ta�u, Rūdij, zini, kāds es esmu, man nav tik stingrs raksturs kā tev, es nespēju noturēties, ja man tāda mīlīga, jauka dūjiņa plivinās acu priek�ā. Bet Vird�īnija to pārāk ņem pie sirds, viņa �

��� Mūs neinteresē tavas attiecības ar Vird�īniju, � D�onijs viņu pārtrauca, � mūs interesē, kur palikusi mūsu nauda.

��� Jūs ik mēnesi saņemat pārskatu, � Breds aizstāvējās.

��� Saņemam, saņemam, � D�onijs atteica.

��� Pēdējā laikā mums da�kārt tie�ām nelaimējās. � Breds noslaucīja seju lielā linu mutautā ar monogrammu. � Ir tā, kā mans nelaiķa tētiņ� � lai dievs mielo viņa dvēseli! � mēdza sacīt par naftas urb�anu: kam bail saslapināties, tas lai nebrien ūdenī.

�� Mēs esam nedaudz pārbaudīju�i stāvokli, � D�onijs sa�cīja, � un aprēķināju�i, ka pagāju�ajā gadā tu esi nozadzis aptuveni septiņdesmit tūksto�us dolāru Rūdijam un tikpat daudz man.

��� Nu jūs abi gan apceļaties, � Breds noteica. Seja viņam bija pietvīkusi bezmaz purpura krāsā un smaids sastindzis, itin kā uz mū�īgiem laikiem iegludināts tum�i sārtajā sejā virs svied�ros samirku�ās apkaklītes. � Skaidrs, ka apceļaties, vai ne? Labais jociņ�. Jēziņ. simt �etrdesmit tūksto�i dolāru!

��� Bred � � Rūdolfs brīdināja.

��� Okei, � Breds piekāpās. � Tātad jūs nejokojat. � Viņ� smagi atkrita uz puķotā dīvāna � resns vīrs ar no�ļauktiem, apaļiem pleciem uz līksmi ko�ā polsterējuma, uz labākās mēbe�les Dallasas labākās viesnīcas labākajā apartamentā visā Teksasā. � Es jums izstāstī�u, kā tas viss gadījās.

Gadījies tas bija tā, ka pirms gada, aizbraucis uz Holivudu meklēt jaunus kapitālieguldītājus, Breds sastapa sīku kinozvaigznīti Sondru Dilsoni. � Jauku, nevainīgu jaunu meitenīti, � tā Breds raksturoja mis Dilsoni. Viņ� esot iemīlējies kā nejēga, Breds stāstīja, bet ilgi neesot drīkstējis viņai pieskarties. Lai mei�teni pielabinātu, viņ� sācis tai dāvināt dārglietas. � Jums nav ne jausmas, kādu naudu tur plē� par akmentiņiem, � Breds sūk�stījās, � it kā viņi tur �tancētu pa�i savu naudu. � Lai meiteni pielabinātu vēl vairāk, viņ�, kopā ar to apmeklējot hipodromu, sācis spēlēt uz lielām summām totalizatorā. � Ja gribat zināt taisnību, � Breds atzinās, � tā meitene apkrāvās ar manis pir�ktām rotaslietām �etri simti tūksto�u dolāru vērtībā. Bet gultā ar viņu bija tādi brī�i, � Breds spītīgi sacīja, � kad es jutu, ka neesmu zaudējis ne centa. Es viņu mīlu, esmu viņas dēļ zaudējis galvu, zināmā mērā pat lepojos ar to un esmu gatavs par visu atbildēt.

Lai tiktu pie naudas, Breds saka viltot mene�a parskatus. Viņ� ziņoja par urbumiem un gatavo�anos naftas ieguvei atradnēs, kas jau gadiem stāvēja pamestas kā nederīgas, fiktīvi paaugstināja iekārtu cenas, desmitkārt un pat piecpadsmitkārt pārsniedzot īsto cenu. Firmā bija viens grāmatvedis, kas to visu zināja, bet tam Breds maksāja par klusucie�anu un sadarbību. Pāris rei�u citi ieguldītāji bija sāku�i interesēties par stāvokli, bet Bredam pagaidām bija izdevies tos atvairīt.

��� Cik kapitālieguldītāju tev pa�laik ir? � D�onijs jautāja.

��� Piecdesmit divi.

��� Piecdesmit divi idioti, � D�onijs sarūgtināts noteica.

��� Es nekad agrāk neesmu tā darījis, � Breds centās iegal�vot, � mana reputācija Oklahomā un Teksasā ir tīra kā kris�tāls. Jautājiet, kam gribat. Cilvēki man uzticas. Un viņiem ir pamats to darīt.

��� Tev draud cietums, Bred, � Rūdolfs sacīja.

��� To ta�u tu man nenodarīsi, savam vecajam draugam Bre�dam, ar kuru sēdēji plecu pie pleca izlaiduma dienā universi�tātē, � to ta�u tu nedarīsi, Rūdij?

��� Darī�u gan, � Rūdolfs atteica.

��� Pagaidiet mirklīti, pagaidiet vēl mirkli, pirms sākam runāt par cietumu! � iejaucās D�onijs. � Mani daudz vairāk inte�resē jautājums, kā atdabūt mūsu naudu, nevis kā to stulbeni ietupināt.

��� Pareizi, � Breds dedzīgi piekrita, � runāsim par to. Tā

ir prātīga doma.

��� Cik naudas tev ir aktīvā? � D�onijs jautāja. � 5ajā mirklī.

��� Pareizi, � Breds atkārtoja. � Tagad runāsim, kā vīriem klājas. Nedomājiet, ka esmu beigts cilvēks. Man joprojām ir kredīts.

��� Kad tu iziesi no �īs istabas, Bred, � Rūdolfs sacīja, � tev nevienā bankā pa visu zemi nebūs iespējams aizņemties pat desmit centu. Par to es parūpē�os. � Viņam ļoti grūti nācās neparādīt riebumu, ko izjuta.

��� D�onij, � Breds pievērsās Hītam, � viņ� ir atriebīgs. Parunā tu ar viņu. Es saprotu, ka viņ� skai�as. Bet tāda atrie�bības kāre�

��� Es jautāju, cik liels ir tavs aktīvs, � D�onijs sacīja.

��� Nu, � Breds sacīja, � pēc grāmatām diez cik� nu, tā � diez cik daudzsolo�i neizskatās � � Viņ� cerīgi pasmai�dīja. � Bet laiku pa laikam man bija iespēja atlikt sānis mazliet skaidrā naudā. Tā sakot, nebaltai dienai. Esmu to noguldījis �ur un tur banku depozītseifos. Ar to, protams, nav iespējams atmaksāt visiem, bet jums abiem es varētu atdot krietnu daļu.

��� Vai tā ir Vird�īnijas nauda? � Rūdolfs jautāja.

��� Vird�īnijas nauda! � Breds nicīgi no�ņāca. � Vecais visu, ko viņai deva, ieguldījis tik pamatīgi, ka es nevarētu no�pirkt ne porciju cīsiņu pat tad, ja man draudētu badanāve.

��� Viņ� ir bijis daudz gudrāks nekā mēs, � Rūdolfs piebilda.

��� Jēziņ, Rūdolf, � Breds �inkstēja, � vai tev tie�ām visu laiku tas jārīvē man degunā? Es bez visa tā jūtos pietiekami rie�bīgi.

��� Cik daudz tev ir skaidra nauda? � D�onijs jautaja.

��� Saproti, D�onij, tā nauda nav ierakstīta sabiedrības grā�matās, tā vispār nav ierakstīta.

��� Skaidrs, � D�onijs sacīja. � Cik?

��� Gandrīz simt tūksto�u. Es varētu jums katram izmaksāt gandrīz piecdesmit tūksto�us. Un ar savu personu garantēt, ka vēlāk samaksā�u atlikumu.

��� Kādā veidā? � Rūdolfs tie�i noprasīja.

�� Nu, vēl jau ir atradnes, kur urbjam� � Rūdolfs skaidri redzēja, ka Breds melo. � Un bez tam es varētu aizbraukt pie Sondras, paskaidrot viņai, ka pa�reizējā mirklī esmu dimbā, pa�lūgt, lai viņa man atdod dārglietas un �

Rūdolfs brīnīdamies nogrozīja galvu: � Vai tu tie�ām domā, ka viņa to darītu?

��� Viņa patiesi ir jauka meitene, Rūdij. Man vajadzēs jūs kādreiz iepazīstināt.

��� Dieva dēļ, izturies ta�u reiz kā pieaudzis cilvēks, � Rū�dolfs sacīja.

��� Tu pagaidi tepat,� D�onijs teica Bredam. � Man jāapru�nājas ar Rūdiju divatā. � Demonstratīvi viņ� savāca no rakstām�galda visus papīrus un paņēma līdzi, iedams uz Rūdolfa guļam�istabu.

�� Jums, ceru, nebūs iebildumu, ja es, jūs gaidīdams, maz�liet iedzer�u? � Breds jautāja.

Kad viņi ar Rūdolfu bija iegāju�i guļamistabā, D�onijs aiz�vēra durvis. � Mums ir jāiz�ķiras, � viņ� sacīja. � Ja tie�ām, kā viņ� apgalvo, viņam ir gandrīz simt tūksto�u skaidrā naudā, mēs to varam pievākt un samazināt savus zaudējumus. Tas no�zīmē katram zaudēt apmēram divdesmit tūksto�us dolāru. Ja mēs tā neesam ar mieru, mums par to jāziņo, jāsasauc kreditoru sapulce un dro�i vien būs jāizsludina bankrots. Ja neierosināsim krimināllietu tiesā. Naudu sadalītu visiem kreditoriem vienlī�dzīgi vai vismaz tādās daļās, kas atbilst kapitālieguldījumiem un faktiskajai parāda summai.

��� Vai viņam ir tiesības dot mums priek�roku parāda at�maksā?

��� Nu, vēl viņ� nav bankrotējis, � D�onijs sacīja. � Man �ķiet, tiesa tur nekādu vainu nesaskatītu.

��� Nekā darīt, � Rūdolfs noteica. � Lai met vien visu ko�pējā katlā! Un atņemsim viņam jau �ovakar depozītseifu atslē�gas, lai viņ� neizvāc naudu, pirms varam to aizkavēt.

D�onijs nopūtās. � Man jau bija aizdomas, ka tu teiksi tie�i tā, � viņ� sacīja. � Cēlais un drosmīgais bruņinieks!

� Tas, ka viņ� ir blēdis, � sacīja Rūdolfs, � nenozīmē, ka arī man jākļūst par blēdi un tādā veidā, taviem vārdiem runājot, jāsamazina savi zaudējumi.

��� Es ta�u tev sacīju, ka tiesa tur dro�i vien nekādu vainu nesaskatīs, � D�onijs piebilda.

��� Ar to nepietiek, � Rūdolfs atteica, � man ar to nepietiek.

D�onijs uzmeta Rūdolfam vērīgu skatienu. � Ko tu sacītu, ja

es ieietu pie viņa un teiktu: okei, es ņemu savu pusi un izstājos no spēles?

��� Es par to ziņotu kreditoru sapulcei, � Rūdolfs mierīgi at�bildēja, � un pieprasītu, lai tiesas ceļā tevi piespie� naudu at�maksāt.

��� Kapitulēju, mīļais, � D�onijs atteica. � Kur� gan spēj pastāvēt cīņā ar godīgu politiķi?

Viņi atgriezās viesistabā. Breds stāvēja ar pilnu glāzi rokā, ar

biļetēm gada lielākajai spēlei kabatā un pa logu noraudzījās uz. bagāto, draudzīgo Dallasas pilsētu. D�onijs paskaidroja, ko viņi nolēmu�i. Breds, īsti nekā nesaprazdams, truli pamāja.

��� Un mēs gribam, lai tu rīt pulksten deviņos būtu �eit, � Rūdolfs sacīja. � Pirms banku atvēr�anas. Kopā apstaigāsim visus seifus, par kuriem tu stāstīji, un paņemsim naudu savā pārziņā. Izsniegsim tev kvīti, ko ie�ūt aktu vākos. Ja minūti pirms deviņiem tevis te nebūs, es zvanī�u policijai un apsūdzē�u, tevi krāp�anā.

��� Rūdij� � Breds �ēlabaini ierunājās.

��� Un, ja gribi saglabāt savas fantastiskās pērļu apro�pogas, � Rūdolfs sacīja, � tad ieteicu tās kaut kur labi noslēpt, jo mēne�a beigās pie tevis ieradīsies �erifs un aprakstīs tavu mantu, aprakstīs itin visu, kas tev pieder, lai dzēstu tavus parā�dus, pat �ito skaisto, kruzuļaino kreklu, kas tev mugurā.

��� Pui�i, � Breds aizlūzu�ā balsī sacīja. � Pui�i� jūs nezināt, ko tas nozīmē. Jūs esat bagāti, jūsu sievām pieder mil�joni, jūs varat iegūt visu, ko kārojat. Jūs nezināt, ko nozīmē būt tādam kā es.

��� Negvelz aplamības! � Rūdolfs asi noteica. Vēl nekad mū�ā viņ� nebija uz kādu cilvēku tā pārskaities. Viņam vajadzēja krietni valdīties, lai nekluptu Bredam pie rīkles un nesāktu to �ņaugt. � Ritrītā deviņos esi �eit.

�� Okei. Bū�u, � Breds atteica. � Jādomā, ka negribēsiet ar mani kopā paēst vakariņas �

�� Vācies ārā, pirms neesmu tevi pieb^idzis! � Rūdolfs uz�sauca.

Pie durvīm Breds vēlreiz atgriezās: � Novēlu jums Dallasā patīkami pavadīt laiku. Kolosāla pilsēta. Un neaizmirstiet� � Viņ� ar pla�u �estu pamāja uz apartamentu un dzērienu galdu: � Tas viss uz mana rēķina.

Tad viņ� aizgāja.

Otrā rītā Rūdolfam neatlika laika piezvanīt uz mājām. Pulk�sten deviņos, kā norunāts, ieradās Breds apsarku�ām acīm un negulēju�a cilvēka izskatā, atnezdams līdzi veselu atslēgu kolek�ciju seifiem da�ādās Dallasas bankās. Otmens iepriek�ējā va�karā netika piezvanījis, lai gan Rūdolfs un D�onijs, zvanu gai�dīdami, vakariņas bija ēdu�i turpat viesnīcā. Rūdolfs to uzska�tīja par zīmi, ka Vitbijas Studentu ciematā viss izgājis gludi un Otmena bailes biju�as pārspīlētas.

Rūdolfs un D�onijs ar Bredu tauvā aizgāja pie kāda D�onijam pazīstama advokāta. Advokāts uzrakstīja D�onijam pilnvaru pārstāvēt Rūdolfa intereses. D�onijs bija nolēmis palikt Dallasā, kamēr tiks pie kādas skaidrības. Pēc tam, paņēmu�i līdzi par liecinieku klerku no advokāta kantora, viņi brauca no bankas uz banku un vēroja, kā Breds, kas vairs nebija izgreznojies ar pērļu apro�pogāin, vēra vaļā seifus un ņēma no tiem ārā kārtīgi sasai�ņotas naudas paciņas. Pirms klerks izrakstīja kvīti, visi �etri rūpīgi pārskaitīja banknotes. Rūdolfs un D�onijs parakstīja kvīti, aplieci�not, ka minētajā datumā minēto summu saņēmu�i no Bredforda Naita. Advokāta klerks apstiprināja parakstus, un pēc tam visi devās uz bankas galveno operāciju zāli un noguldīja naudu ko�pējā rēķinā uz Rūdolfa un D�onija vārda; noguldījums bija iz�ņemams vienīgi ar abu noguldītāju parakstu. Rūdolfs un D�onijs procedūru bija iepriek�ējā vakarā izplānoju�i, saprazdami, ka no �ā brī�a visam, kas saistīts ar Bredfordu Naitu, jābūt precīzi nokārtotam melns uz balta.

Kad bija iztuk�ots pēdējais seifs, kopējā summā sanāca de�viņdesmit trīs tūksto�i dolāru. Breds tātad samērā precīzi bija minējis nebaltajai dienai iekrāto. Ne D�onijs, ne Rūdolfs nejau�tāja, kur viņ� naudu ņēmis. Tas būs citu vīru uzdevums.

Vizīte pie advokāta un brauciens pa bankām bija aizņēmis gandrīz visu rīta cēlienu, un Rūdolfam vajadzēja pasteigties, lai noķertu lidma�īnu, kas pulksten divpadsmitos lidoja no Dallasas uz Va�ingtonu. Steigdamies ar koferi un portfeli ārā no viesnīcas apartamenta, viņ� neviļus konstatēja, ka no lielās pudeļu baterijas salonā aizsāktas bija tikai divas � viņa pa�a kokakolas pudele un apmēram par piekto daļu aiztuk�ītā burbona pudele, no kuras bija dzēris Breds.

Breds viņam piedāvāja savu ma�īnu braucienam uz lidostu. � �orīt, � viņ�, pūlēdamies pasmaidīt, teica, � mans kadiljaks vēl pieder man. Kālab to neizmantot? � Bet Rūdolfs at�teicās un izsauca taksometru. Kāpdams taksometrā, viņ� palūdza D�onijam, lai piezvana uz Vitbiju un pasaka sekretāram, ka va�karā viņ� nevarēs būt mājās, bet pārgulēs Meiflaueras viesnīcā Va�ingtonā.

Lidma�īnā viņ� atteicās no pusdienām un manhatana glāzēm. Izvilcis no portfeļa finansista pārskatu, viņ� lūkoja pastrādāt, ta�u nespēja piesaistīt prātu pārskata skaitļiem. Visu laiku domas atgriezās pie Breda � pazudu�a, apzīmogota, bankrotēju�a cil�vēka, kam draud cietumsods. Izputināts � par ko? Alkatīgas Ho�livudas padauzas dēļ. Riebīgi. Breds teicās viņu mīlam, un tas esot bijis visa notiku�ā vērts. Mīlestība, Apokalipses piektais jātnieks. Vismaz Teksasā. Bija gandrīz neiespējami saistīt Bredu ar tādām jūtām. Tagad Rūdolfs saprata, ka Breds ir cilvēks, kafdzimis, lai mētātos pa krogiem un bordeļiem. Var jau būt, ka

viņ� to zināja visu laiku, tikai liedzās atzīt. Vienmēr nākas grūti ticēt, ka arī citi spēj izjust mīlestību. Varbūt viņ� aiz tīrās augst�prātības noliedza Breda spēju mīlēt? Viņ� pats mīl D�īnu, bet vai būtu spējīgs viņas dēļ zaudēt visu? Uz �o jautājumu viņ� pats sev godīgi atbildēja: nē. Tātad � vai viņ� ir labāks par trekno, svīsto�o Bredu kruzuļainajā kreklā? Un vai ir atbildīgs par �o nejēdzīgo dienu, kas draugam jāpārdzīvo, un par tām, vēl nejē�dzīgākajām, kas viņu gaida nākotnē? Vai toreiz, kāzu dienā, kad, kluba priek�ā stāvēdams, iznīcināja Breda iespējas Koldervuda uzņēmumā, viņ� neapzināti jau nesagatavoja Bredu turpmākajam liktenim? Vai tad, kad, vainas apziņas tirdīts, ieguldīja kapitālu Breda pasākumā, viņ� īstenībā nezināja, ka pienāks laiks, kad Breds viņam atriebsies un darīs to vienīgajā viņam iespējamā veidā � ar krāp�anu? Un vai patiesībā viņ� nevēlējās, lai tā no�tiktu un viņ� beidzot pilnīgi varētu atkratīties no Breda, jo Breds neticēja tam, ko viņ� stāstīja par Vird�īniju? Un vēl mulsino�āk: ja viņ� būtu padevies Vird�īnijas Koldervudas lūgumiem un gu�lējis ar viņu, vai tad viņa būtu Bredu apprecējusi un apprecē�dama aizvedusi vīru tik tālu projām, kur draugs to vairs nespēja aizsargāt? Jo neap�aubāmi viņ� visus gadus tika Bredu prote�ējis, vispirms ataicinot uz Austrumiem postenī, kur desmitiem citu būtu biju�i labāki darbinieki, pēc tam viņu mācot un apmācot (turklāt maksājot krietni lielāku algu, nekā pelnīts), tā ka Breda prātā pamazām nobrieda doma, ka viņ� it labi varētu kļūt par galveno noteicēju firmā. Kurā brīdī ētika liek pārtraukt būt draugam par aizbildni? Nekad?

Vieglāk būtu bijis palaist D�oniju Hītu uz Dallasu, lai tiek viens pats ar visu galā. D�onijs arī bija Breda draugs, turklāt vedējtēvs viņa kāzās, tomēr tā nekad nebija izvērtusies par tādu draudzību kā Rūdolfam ar Bredu. Bredam �ā vai tā bija sāpīgāk atbildēt par visu Rūdolfam aci pret aci. Dievs liecinieks, ka Rū�dolfam nebūtu nācies grūti aizbildināties ar darbu Vitbijā un pa�laist D�oniju vienu pa�u. Viņ� tika to apsvēris, bet atzina par gļēvulību. Bija braucis līdzi, lai nezaudētu cieņu pats savās acīs. Var jau būt, ka pa�cieņa ir tikai citā vārdā nosaukta iedomība. Vai nemitīgā veiksme notrulinājusi viņa jūtīgumu un padarījusi viņu pa�apmierinātu un pa�taisnu?

Viņ� nolēma, ka tad, kad bankrots būs izsludināts un noticis, kaut kā palīdzēs Bredam. Piemēram, maksās viņam piecus tūk�sto�us dolāru gadā paslepu, lai naudai netiek klāt ne Breda kreditori, ne valdība. Vai nauda, kas Bredam būs tik izmisīgi nepiecie�ama un ko viņ� būs spiests pieņemt, spēs kompensēt smeldzi par to, ka tā jāpieņem no cilvēka, kur� viņam grūtā brīdī uzgriezis muguru?

Parādījās signāls, ka jāapliek dro�ības jostas. Sākās nosē�a�nās. Rūdolfs sabāza papīrus atpakaļ portfelī, nopūtās un aiz�sprādzēja jostu.

Meiflauera viesnīcā viņu sagaidīja vēsts no sekretāra. Zī�mītē bija rakstīts, lai viņ� pēc iespējas drīzāk piezvanot uz kan�celeju. Steidzami.

Viņ� uzbrauca savā istabā, kur neviens nebija papūlējies no�likt pudeles ar dzērieniem, un piezvanīja uz kanceleju. Divreiz līnija bija aizņemta, un viņ� jau dzīrās mest pie malas nodomu sazvanīt kanceleju un nolēma sazināties ar senatoru, kura palī�dzību gribēja lūgt, lai Bilijam Ebotam, Savienoto Valstu armijā dienējot, nenotiktu nekas ļauns. Tas nebija pa tālruni kārtojams jautājums, un viņ� cerēja, ka izdosies norunāt tik�anos, ielūgt senatoru nākamajā dienā uz len�u, pēc tam varēs pēcpusdienā ar lidma�īnu doties uz Ņujorku.

Tre�ajā mēģinājumā viņ� sekretāru sazvanīja. � Man ārkār�tīgi �ēl, mēra kungs, � Volters noguru�ā balsī sacīja, � ta�u bīstos, ka jums vajadzētu atgriezties tūliņ. Kad es pēc darba�laika beigām biju aizgājis mājās, sākās neiedomājama jezga, es to uzzināju tikai �orīt, citādi būtu mēģinājis sadabūt jūs rokā jau agrāk.

��� Kas noticis? Kas noticis? � Rūdolfs nepacietīgi jautāja.

��� Viss ir gau�ām sare�ģīti un juceklīgi, un es nemaz nezinu, vai pratī�u secīgi izstāstīt, � Volters sacīja. � Kad Otmens va�karvakarā gribēja iekļūt internātā, viņi bija aizbarikādēju�ies, tas ir, studenti, es gribēju sacīt, un nelaida policiju iek�ā. Rektors Dorlekers centās pierunāt Otmenu aizvākt policistus, bet Otmens at�teicās. Kad policisti no jauna mēģināja iekļūt ēkā, studenti sāka viņus apmētāt ar da�ādiem priek�metiem. Otmenam akmens trā�pīja pa aci, saka gan, ka nekas nopietns neesot, tomēr viņ� at�rodas slimnīcā, un policija atkāpās, vismaz vakarvakarā. Pa to laiku citi studenti bija noorganizēju�i protesta demonstrāciju, un diem�ēl man jāteic, ka protesta izteik�anai viņi pulcējās pie jūsu mājas. Pirms brī�a es biju tur un redzēju, ka mau�riņ� ir drausmīgi izbradāts. Misis D�ordeikai iedotas miegazāles un �

�� Pārējo varēsiet man izstāstīt, kad bū�u tur, � Rūdolfs sacīja. � Izlido�u no Va�ingtonas ar pirmo lidma�īnu.

��� Es jau domāju, ka jūs to darīsiet, � Volters teica, � un atļāvos nosūtīt Skenlonu ar jūsu ma�īnu. Viņ� jūs gaidīs pie <rLa Guardia�.

Rūdolfs paķēra savas mantas, nosteidzās vestibilā un izrak�stījās no viesnīcas. Bilija Ebota militārajai karjerai bridi jāpaliek gaisā karājamies.

Skenlons bija tik resns, ka runādams tusnīja. Viņ� kalpoja policijā, bet, tā kā tuvojās pilniem se�iem gadu desmitiem, bija pieteikts aizvadī�anai pensijā. Viņ� mocījās ar reimatismu un gandrīz vai aiz �ēlastības bija piekomandēts Rūdolfam par �oferi. Lai mācītu iestādēm taupību, Rūdolfs bija pārdevis iepriek�ējā mēra automobili, kas piederēja pilsētai, un lietoja pats savējo.

��� Ja man vajadzētu visu sākt no jauna, � Skenlons aizels�damies sacīja, � zvēru pie pa�a dieva, ka nemū�am nebūtu ar mieru būt par policistu pilsētā, kur ir studenti un melnādainie.

��� Skenlon, lūdzu, � Rūdolfs lūkoja iebilst. Kop� pirmās dienas viņ� pūlējās labot Skenlona leksiku, ta�u ar ļoti neno�zīmīgiem panākumiem. Viņ� sēdēja priek�ējā sēdeklī līdzās ve�cajam kārtībniekam, kur� brauca necie�ami lēnām. Bet vecais noteikti apvainotos, ja Rūdolfs pārņemtu stūri.

��� Jā, to es saku, ser, � Skenlons palika pie sava. � Tie ta�u ir me�onīgi zvēri. Pret likumu viņi nejūt vairāk cieņas kā plēsīgu hiēnu bars. Un policija? Viņi ņirdz par mums. Netaisos dot jums padomus, kas jādara, mēra kungs, bet es gan jūsu vietā ietu taisni pie gubernatora un pieprasītu kareivjus.

��� To vienmēr vēl var paspēt, � Rūdolfs atteica.

��� Pieminiet manus vārdus, � Skenlons sacīja, � līdz tam nonāks. Raugiet, ko viņi izdarīju�i Ņujorkā un Kalifornijā.

��� Mēs neesam ne Ņujorkā, ne Kalifornijā.

��� Mums ir gan studenti, gan melnie, � Skenlons stūrgal�vīgi turējās pretim. Brīdi viņi brauca klusēdami. � Būtu jūs bijis vakarvakarā savā mājā, mēra kungs, tad jūs varbūt saprastu, par ko es runāju.

��� Esmu dzirdējis, � Rūdolfs atteica. � Viņi izbradāju�i dārzu.

��� Viņi izdarīju�i daudz vairāk, � Skenlons sacīja. � Pats es tur nebiju, bet Ruberti man pastāstīja. � Ruberti arī bija policists. � Grēka darbus viņi tur pastrādāju�i, Ruberti teica, grēka darbus. Viņi sauku�i jūs un dziedāju�i neķītras dziesmas, jaunas meitenes brūķēju�as tik ne�ķīstus vārdus, kādus pat iedo�māties nevar, viņi noplēsu�i pēdējo puķīti jūsu dārzā un tad, kad misis D�ordeika atvērusi durvis �

��� Viņa atvērusi durvis? � Rūdolfs �ausmās sastinga. � Kā�dēļ viņa to darīja?

��� Nu jā, viņi sāka apmētāt māju. Ar dubļu pikām, ar alus bund�ām; brēku�i vienā gabalā: �Saki, lai tas sūdabrālis nāk ārā!� Viņi to teica par jums, mēra kungs, man taisni kauns pie�minēt. Pie jūsu mājas bija tikai Ruberti un Cimmermans, visi pārējie bija koled�ā, un ko tad divi vien tādam gaudojo�am in�diāņu baram var padarīt � viņu tur bija varbūt savi trīs simti! Nu, un tad, kā jau teicu, misis D�ordeika atvēra durvis un sāka uz viņiem kliegt.

��� �ēlīgais dievs! � Rūdolfs novaidējās.

�� Labāk būs, ja uzzināsiet to no manis tūliņ nekā vēlāk no citiem, � Skenlons teica. � Kad misis D�ordeika atvēra dur�vis, viņa bija piedzērusi un pilnīgi kaila.

Rūdolfs sevi piespieda nenolaist acis no priek�ā brauco�oma�īnu pakaļējām ugunīm un pretībraucēju starme�iem.

��� Tur bijā viens no studentu avīzes ar fotoaparātu, � Sken�lons turpināja, � un tas sāka fotografēt un zibināt zibspuldzi. Ruberti mēģināja viņu notvert, bet pārējie studenti aizstājās priek�ā, un viņ� aizmuka. Nezinu, ko viņi ar tām fotogrāfijām domā darīt, bet filma ir viņiem.

Rūdolfs lika Skenlonam braukt tie�i uz universitāti. Gal�venā administrācijas ēka mirdzēja starme�u ugunīs, visos logos rēgojās studenti, kas meta ārā veseliem lēveņiem papīru no darb�vedības aktīm un kliedza uz policistiem, kuri � bīstami nelielā, skaitā �, tagad apbruņoju�ies ar stekiem, bija aplenku�i ēku. Kad piebrauca tur, kur zem koka bija novietota Otmena ma�īna, Rūdolfs ieraudzīja, kā bija izmantota viņa sievas vakarvakara kailfotogrāfija. Tā bija nedabiski palielināta un piekārta zem otrā stāva loga. Starme�u gaismā D�īnas attēls � slaids un nevai�nojami skaists ķermenis ar pilnīgām krūtīm, draudā sa�ņaugtām dūrēm un niknumā saviebtu seju � karājās kā apsmiekls, kā zaimu karogs virs ieejas durvīm, virs akmenī iekaltā uzraksta: �Iepazīsti patiesību, un patiesība tevi darīs brīvu�.

Kad Rūdolfs izkāpa no ma�īnas, da�i logos sagūlu�ie studenti viņu ieraudzīja, pazina un saņēma ar me�onīgiem triumfa kau�cieniem. Kāds izliecās pa logu un sa�ūpoja D�īnas attēlu tā, ka izskatījās, it kā viņa līgotos nekautrā dejā.

Otmens stāvēja pie savas ma�īnas, viena acs viņam bija pār�saitēta; apsaitējuma dēļ viņ� cepuri varēja uzmaukt vienīgi pa�kausī. Tikai se�iem policistiem galvā bija ķiveres. Rūdolfs atce�rējās, ka pirms pusgada viņ� bija noraidījis Otmena iesniegumu par divu du�u ķiveru iegādi, jo uzskatīja to par nevajadzīgu naudas tērē�anu.

��� Jūsu sekretārs sacīja, ka jūs jau braucot mājup, � Otmens iesāka bez ievada, � tādēļ mēs nedarījām nekā pirms jūsu atgrie�anās. Viņi ieslēgu�i Dorlekeru un divus profesorus un tur tos par ķīlniekiem. Eku viņi ieņēma tikai �ovakar pulksten se�os.

Rūdolfs pamāja ar galvu un vērīgi aplūkoja ēku. Pie kāda loga apak�stāvā viņ� ieraudzīja Kventinu Makgovernu. Kventins pa �o laiku bija pabeidzis universitāti un strādāja par asistentu Ķīmijas fakultātē. Kventins, ņirdzīgi smaidīdams, lūkojās lejup. Rūdolfs bija pārliecināts, ka Kventins viņu ieraudzījis un zobga�lība domāta personiski viņam.

��� Lai �ovakar notiek kas notikdams, Otmen, � Rūdolfs sa�cīja, � jāapcietina tas melnais puisis apak�stāva tre�ajā logā. Viņa uzvārds ir Makgoverns, un, ja nevarat viņu notvert �eit, sa�ņemiet viņu ciet dzīvesvietā.

Otmens pamāja. � Viņi grib runāt ar jums, ser. Viņi grib, lai jūs ejat iek�ā un pārsprie�at situāciju.

Rūdolfs papurināja galvu: � Nekas nav jāpārsprie�. � Vi�ņam ne prātā nenāca sākt jebkādas sarunas zem savas sievas kailfotogrāfijas. � Ejiet ar saviem vīriem iek�ā un iztīriet ēkul

��� To vieglāk pateikt nekā izdarīt, � Otmens atteica. � Jau trīs reizes esmu viņus uzaicinājis nākt ārā. Viņi par to tikai smej.

��� Es sacīju: iztīriet! � Rūdolfs bija pārskaities, bet salts kā ledus. Viņ� apzinājās, ko dara.

��� Kā? � Otmens jautāja.

��� Jums ir iero�i.

��� Jūs ta�u negribat teikt, lai mēs �aujam? � Otmens neti�cēdams jautāja. � Cik mums zināms, neviens no viņiem nav apbruņots.

Rūdolfs mirkli vilcinājās. � Nē, � viņ� sacīja, � ne�aujiet. Bet jums ir steki, un jums ir asaru gāze.

�� Jūs tātad noteikti negribat, lai mēs paliekam �eit, ka�mēr viņi apgurst? � Otmens pārjautāja. Sprie�ot pēc balss, viņ� pats bija noguris daudz vairāk, nekā studenti administrācijas ēkā pagurs pēc nezin cik stundām. � Un, ja nekas nemainās, varbūt vajadzēs pieprasīt kareivjus?

��� Nē, es negribu palikt un gaidīt, � Rūdolfs noteica, bet saprata, ka Otmens zina viņa vēlē�anos: lai fotogrāfija nekavē�joties pazustu. � Sakiet saviem pui�iem, lai sāk rīkoties ar asaru gāzi!

��� Mēra kungs, � Otmens vilcinādamies sacīja, � par to jums jāuzraksta pavēle. Ar parakstu.

��� Padodiet savu bloku, � Rūdolfs teica.

Otmens iedeva bloku, Rūdolfs uzlika to uz Otmena ma�īnas motora pārsega un izrakstīja rīkojumu, cenzdamies, lai rokraksts būtu ļoti skaidrs un salasāms. Viņ� parakstījās un atdeva bloku Otmenam, tas noplēsa virsējo lapu, uz kuras Rūdolfs bija rak�stījis, rūpīgi salocīja papīru un iebāza blūzes kabatā. Aizpogājis kabatu, viņ� devās pie policistu ierindas, apmēram trīsdesmit, vīriem � vairāk policistu pilsētā nebija �, lai dotu rīkojumu. Kad viņ� bija nogājis līdz rindas galam, policisti sāka vilkt galvā gāzmaskas.

Policistu virkne lēnām tuvojās ēkai, starme�u spilgtajā gaismā varēja redzēt viņu ēnas slīdam pa ko�i zaļo zāli. Policisti netu�rējās cie�ā ierindā, bet virzījās nedro�i, izklaidu kā gar�, ievainots zvērs, kas negrib nodarīt ļaunu, bet meklē patvērumu, kur pa�glābties no vajātājiem. Tad pirmā asaru gāzes granāta ielidoja vienā no apak�stāva logiem un iek�ā atskanēja kliedzieni. Pēc tam granātas cita pēc citas lidoja pārējos logos, sejas pie logiem nozuda, un policisti, cits citam palīdzēdami, sāka rāpties pa logiem iek�ā.

Policistu bija par maz, lai aplenktu ēkas aizmuguri, un vai�rums studentu izbēga pa turieni. Kodīgā gāzes smaka izplatījās arī ārā, kur Rūdolfs stāvēja un vēroja logu, zem kura joprojām �ūpojās D�īnas fotogrāfija. Pie loga parādījās policists, norāva fotogrāfiju un ievilka to iek�ā.

Ļoti drīz viss bija galā. Ne vairāk kā divdesmit apcietināto. Trim studentiem asiņoja sasitumi galvā, un vienu zēnu, kas ar rokām bija aizklājis acis, iznesa nē�us. Kāds policists teica, ka. zēns nevarot redzēt, bet viņ� cerot, ka vaina pārejo�a. Kventina Makgoverna apcietināto vidū nebija.

Dorlekers iznāca kopā ar abiem profesoriem, visiem trim asa�roja acis. Rūdolfs piegāja viņiem klāt. � Vai ar jums viss kār�tībā? � viņ� jautāja.

Dorlekers samirk�ķināja acis, lai redzētu, kas viņu uzrunā. � Ar jums es negribu runāt, D�ordeik, � viņ� sacīja. � Rīt uz�rakstī�u paskaidrojumu presei. Ja rītvakar nopirksiet savu avīzi., tad uzzināsiet, ko es par jums domāju. � Viņ� iekāpa kādā ma��īnā un aizbrauca.

��� Nāciet, � Rūdolfs sacīja Skenlonam, � aizvediet mani uz mājām.

Braucot ārā no universitātes teritorijas, viņi ceļā sastapaātrās palīdzības ma�īnu, kas traucās ar ieslēgtu sirēnu. Autobuss, kurā sēdēja apcietinātie studenti, klumburoja viņiem aiz mugu�ras.

��� Skenlon, � Rūdolfs sacīja, � pēc tā, kas �ovakar �eit no�tika, es gan vairs neesmu �ās pilsētas mērs, vai ne?

Skenlons labu bridi nekā neatbildēja. Sarauktu pieri viņ� vēroja ceļu un pagriezienos sēca kā ve�uks. � Nē, mister D�ordeik, � viņ� beidzot noteica, � laikam neesat vis.

1968

I

Kad viņ� �oreiz Kenedija lidlaukā izkāpa no lidma�īnas, viņu neviens nesagaidīja. Uz acīm viņam bija tum�as brilles, un viņ� gāja taustīdamies. Rūdolfam viņ� par savu iera�anos nebija rakstījis, jo no Grētiņas vēstulēm zināja, ka Rūdolfam pietiek pa�am savu rūpju, kur nu vēl noņemties ar pusaklu brāli. Ziemā remontējot Antibā jahtu, vaļā atsprukusi trose bija trāpījusi viņam sejā, un nākamajā dienā viņu sāka mocīt reiboņi un priek��meti acīs divkār�oties. Viņ� izlikās, ka nekas nav noticis, jo ne�gribēja, lai Keita un Vezlijs viņa dēļ raizētos. Viņ� aizrakstīja misteram Gudhārtam, lūgdams kāda acu speciālista adresi, un, saņēmis Gudhārta atbildi, pateica Keitai, ka brauks uz Ņu�jorku beidzot nokārtot �ķir�anos. Keita gribēja drīzāk apprecēties, un viņ� to neņēma viņai ļaunā. Viņa bija stāvoklī, bērns gaidāms oktobrī, un aprīlis jau pusē.

Keita bija viņu pierunājusi, lai nopērk jaunu uzvalku; tagad viņ� varēja rādīties jebkuram advokātam vai �veicaram. Līdz �im viņ� staigāja miru�ā norvēģu matro�a pusmētelī, jo tas ne�bija daudz valkāts un lieki tērēties viņ� negribēja.

Liels bars slēpotāju, kas atgriezās no atvaļinājuma, bija tikko ieradu�ies ar citu lidma�īnu, un bagā�as telpa bija pilna ar slē�pēm un veselīga izskata iedegu�iem, uzkrīto�i ģērbtiem vīrie�iem un sievietēm, no kuriem lielākā daļa bija skaļi un vairāk vai mazāk iereibu�i. Meklēdams savu koferi, viņ� visiem spēkiem apspieda antiamerikāniskās jūtas, kas viņā modās.

Viņ� nolīga taksometru, kaut arī tas maksāja bargu naudu, jo juta, ka nespēs izturēt spie�anos aviosabiedrības autobusā un pēc tam ar koferi rokā taksometra medības Ņujorkā.

� Uz Paramaunta viesnīcu, � viņ� sacīja taksometra �oferim, atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.

Izpildījis pierakstī�anās formulāru un atradis savu istabu, kas bija maza un patum�a, viņ� piezvanīja ārstam. Vislabprātāk viņ� būtu tūliņ devies turp, ta�u māsiņa atbildēja, ka dakteris viņu varot pieņemt tikai rīt. Viņ� noģērbās un likās gulēt. Pēc Ņujorkas laika pulkstenis vēl bija tikai,se�i, bet Nicā jau vien�padsmit, un viņ� bija izlidojis no Nicas. Viņ� jutās, it kā nebūtu gulējis divas diennaktis.

��� Daļēji bojāta tīklene, � ārsts sacīja. Izmeklē�ana bija noritējusi rūpīgi un bijusi sāpīga. � Diem�ēl man vajadzēs jūs nodot ķirurga rokās.

Tomass pamāja. Vēl viena sāpīga vieta. � Cik tas mak�sās? � viņ� jautāja. � Esmu strādnieka cilvēks un nespēju mak�sāt Parka avēnijas cenas.

�� Saprotu, � dakteris noteica, � paskaidro�u to doktoram Holivelam. Māsiņai, liekas, ir jūsu telefona numurs?

��� Jā.

��� Viņa jums piezvanīs un pasacīs, kad jāpieteicas slimnīcā. Jūs nokļūsiet labās rokās. � Ārsts dro�inot pasmaidīja. Viņam pa�am bija lielas, skaidras acis bez bojājumiem.

Pēc trim nedēļām viņ� izgāja no slimnīcas. Seja bija novājē�jusi un bāla, un ārsts teica, ka viņam vēl ilgi jāizvairās no straujām kustībām un smagas fiziskas piepūles. Viņ� bija zau�dējis piecpadsmit mārciņu svara, krekla apkaklīte kļuvusi pavisam vaļīga, un uzvalks kuļājās uz kauliem. Bet priek�meti acīs vairs nedubultojās un, galvu pagrie�ot, reiboņi virsū nenāca.

Ārstē�anās bija izmaksājusi mazliet vairāk nekā tūksto� do�lāru, bet rezultāts bija tā vērts.

Viņ� atkal apmetās Paramaunta viesnīcā un piezvanīja uz Rūdolfa dzīvokli. Rūdolfs pats atsaucās.

��� Rūdij, kā tu jūties?

��� Kas runā?

��� Toms.

��� Tom! Kur tu esi?

�� Tepat. Ņujorkā. Paramaunta viesnīcā. Vai varē�u tevi drīzumā sastapt?

��� Protams. � Izklausījās, it kā Rūdolfs no sirds priecātos. � Brauc tūliņ �urp! Tu jau zini, kur es dzīvoju.

Kad viņ� iegāja mājā, kur Rūdolfs dzīvoja, �veicars viņu aizturēja. Acīmredzot vienalga, vai mugurā jauns uzvalks vai vecs. Viņ� nosauca savu vārdu, �veicars piespieda pogu un sa�cīja: � Mister D�ordeik, jūs grib satikt kāds misters D�ordeiks.

Tomass dzirdēja brāli atbildam: � Sakiet viņam, lūdzu, lai brauc aug�ā, � un devās uz liftu, neviļus iedomādamies: tāda apsardze, un tomēr viņam izgāja plāni.

Kad lifta durvis atvērās, Rūdolfs jau priek�namā gaidīja. �r Debestiņ, Tom, � viņ� sacīja, kamēr viņi sarokojās, � biju gan pārsteigts, izdzirdis tavu balsi. � Tad viņ� soli atkāpās un kritiski aplūkoja Tomu. � Kas ar tevi noticis? �viņ� vaicāja.

�� Tu izskaties, it kā būtu bijis slims.

Tomass būtu varējis atbildēt, ka Rūdolfs pats arī nemaz tik vareni neizskatās, bet nepateica. � Ja tu man iedosi malku iedzert, es tev visu izstāstī�u. Dakteris piekodināja arī ar iedzer��anu būt uzmanīgam.

Rūdolfs ieveda viņu dzīvojamā istabā. Tā izskatījās glu�i tāda pati kā viņreiz, kad Tomass tur bija: mājīga, pla�a, piemē�rota sīkiem, patīkamiem notikumiem, nekādā ziņā ne katastro�fām.

��� Viskiju? � Rūdolfs vaicāja un, kad Toms pamāja, pie�pildīja vienu glāzi viņam, otru pats sev. Viņ� bija pilnīgi apģēr�bies: uzvalkā, pletkreklā, ar kaklasaiti, it kā viņ� atrastos birojā. Tomass noskatījās, kā viņ� izņem pudeles no bāra, kā ar mazu sudraba āmuriņu atdauza spainītī ledu. Viņ� izskatījās krietni vecāks, nekā viņiem pēdējoreiz tiekoties, zem acīm un pierē bija iegrauzu�ās grumbas. Kustības gausas, tā kā mazliet nedro�as. Atrast pudeļu attaisāmo bija vesela problēma. Likās, viņ� skaidri nezina, cik katrā glāzē pieliet zeltera. � Sēdies, sēdies, � viņ� teica, � un pastāsti, kā tu te uzradies! Cik ilgi tu esi Ņujorkā?

��� Apmēram trīs nedēļas. � Tomass paņēma viskija glāzi un apsēdās uz viena no cietajiem krēsliem.

��� Kādēļ nepiezvanīji? � �ķita, ka tāda nevērība Rūdolfu sāpina.

�� Man vajadzēja likties slimnīcā. Acu operācija, � Tomass paskaidroja. � Un, kad esmu slims, gribu būt viens.

��� Zinu, � Rūdolfs atteica, atsēdies atzveltnī iepretim, � man ir tāpat.

��� Tagad viss kārtībā, � Tomass sacīja. � Kādu brīdi jā�padzīvo rāmāk � tas viss. Prozit! � viņ� pacēla glāzi. No Pinkija Kimbola un Keitas viņ� bija iemācījies uzsaukt �prozit!�, pirms tuk�oja glāzi.

��� Prozit! � Rūdolfs atsaucās. Viņ� vērīgi palūkojās Tomasā.

�� Tu vairs neizskaties pēc boksera, Tom, � viņ� sacīja.

�� Un tu vairs neizskaties pēc pilsētas galvas, � Tomass atteica un tūliņ no�ēloja, ka bija tā teicis.

Bet Rūdolfs iesmējās. � Grētiņa man teica, ka esot tev visu aizrakstījusi, � viņ� sacīja. � Jā, man iegadījās ķibele.

��� Viņa rakstīja, ka māju Vitbijā tu esot pārdevis.

��� Nebija vairs daudz jēgas to paturēt. � Rūdolfs domīgi �ū�poja glāzi, skandinādams ledus gabaliņus. � Ar �o dzīvokli mums pilnīgi pietiek. Inīda ar aukli ir parkā. Drīz vien atgrie�zīsies. Tu varēsi ar viņu apsveicināties. Kā klājas tavam pui�kam?

��� Vareni, � Tomass atbildēja. � Tev vajadzētu dzirdēt, kā viņ� runā franciski. Un ar jahtu prot rīkoties labāk nekā es. Un pēcpusdienās neviens viņu nekomandē un nedresē.

��� Priecājos, ka viss tik labi beidzās, � Rūdolfs sacīja. Un izklausījās, ka viņ� runātu no sirds. � Grētiņas dēls Bilijs dien Briselē. NATO karaspēkā.

��� Zinu. To viņa man arī atrakstīja. Un rakstīja, ka tu esot visu izkārtojis.

��� Mana pēdējā oficiālā akcija, � Rūdolfs teic^ � vai, pa�reizāk sakot, pusoficiālā akcija. � Viņ� bija pasācis runāt klusu, rāmi, it kā neko nevēlētos apgalvot pārāk kategoriski.

�� Man ļoti �ēl, ka tev tā iznāca, Rūdij, � Tomass uzbilda. Pirmo reizi mū�ā viņ� juta Rūdolfam līdzi.

Rūdolfs paraustīja plecus. � Varēja iznākt vēl ļaunāk, � viņ� sacīja, � tas puisis varēja būt pagalam, ne tikai zaudēt redzi.

��� Un ko tu tagad iesāksi?

��� 0, nodarbojos ar �o un to, � Rūdolfs atteica. � Ņujorka ir lieliska pilsēta cilvēkiem, kas grib palaisties slinkumā. Kad D�ina atgriezīsies, mēs varbūt mazliet paceļosim. Varbūt aiz�brauksim pat ciemos pie tevis.

��� Kur viņa ir?

��� Pansionātā �tata ziemeļos, � Rūdolfs sacīja un atkal saskalināja glāzē ledu. � īstenībā ne pansionātā, drīzāk klīnikā, kur atradina no dzer�anas. Viņiem ir ļoti labi panākumi ārstē��anā. Viņa tur ir otro reizi. Pēc pirmās reizes viņa noturējās pusgadu, ne piliena mutē neieņēmusi. Mani pie viņas ciemos ne-lai� � kaut kāda sasodīta daktera teorija �, bet man ir kon�takts ar iestādes vadītāju, un tas apgalvo, ka viņai klājoties ļoti labi� � Rūdolfam tika viskija lāse gaisarīklē, un viņ� sāka klepot. � Varbūt man pa�am vajadzētu mazliet paārstēties, � viņ�, beidzis klepot, smaidīdams piebilda. � Tā. Nu, un tagad, kad tev viss kārtībā, ko domā darīt tālāk?

�� Man jādabū �ķir�anās, Rūdij, � Tomass sacīja. � Un es cerēju, ka tu varbūt man piepalīdzēsi.

�� Advokāts, pie kura tevi aizsūtīju, ta�u teica, ka tā neesot nekāda problēma. Tev vajadzēja to nokārtot jau toreiz.

�� Toreiz man nebija laika, � Tomass atteica, � gribēju dabūt Vezliju pēc iespējas drīzāk projām no Amerikas. �ķiroties

Ņujorkā, man būtu vajadzējis minēt �ķir�anās iemeslu. Negribu, lai Vezlijs uzzinātu, ka �ķiros no viņa mātes tādēļ, ka viņa ir paklīdene. Pat ja Ņujorkā mani iz�ķirtu, tas ievilktos pārāk ilgi. Man vajadzētu kavēties �eit un zaudēt lielu daļu sezonas. Bet to es nevaru atļauties. Vēlākais, līdz oktobrim man jābūt iz�ķirtam.

��� Kālab?

�� Nu � es dzīvoju kopā ar kādu sievieti. Ar anglieti. Viņa ir brīni�ķīga meitene. Un oktobrī viņai būs bērniņ�.

��� Saprotu, � Rūdolfs noteica. � Apsveicu! D�ordeiku dzimta iet pla�umā. Varbūt nemaz nav slikti ieplūdināt mazliet angļu asiņu. Un kas man būtu jādara?

��� Negribu tikties un runāt ar Terēzi, � Tomass sacīja. � Bīstos par to, ko varu izdarīt, viņu ieraudzījis. Pat tagad vēl. Ja tu vai kāds cits ar viņu parunātu un piedabūtu viņu aiz�braukt uz Reno vai kādu tamlīdzīgu vietu �

Rūdolfs uzmanīgi nolika savu glāzi. � Katrā ziņā, � viņ� sacīja. �_ Labprāt tev palīdzē�u. � Pie durvīm atskanēja trok�snis. � A, Inīda pārnākusi. Nāc �urp, mazulīti � viņ� uzsauca. Inida, ieģērbta sarkanā mētelītī, iedrāzās istabā. Ieraudzījusi tēvu kopā ar sve�u vīrieti, viņa apstājās kā zemē iemieta. Rūdolfs pa�cēla meitenīti rokās un noskūpstīja. � Apsveicinies ar savu on�kuli Tomasu! Viņ� dzīvo uz kuģa.

Pēc trim dienām Rūdolfs piezvanīja Tomasam un uzaicināja viņu uz pusdienām restorānā Tre�ajā avēnijā. Noskaņa restorānā bija vienkār�a, apmeklētāji vienīgi vīrie�i; Tomass nemaz nevarēja tur justies neveikli un nevarēja arī iedomāties, ka Rūdolfs grib izrādīties.

Tomass sēdēja bārā pie viskija glāzes, kad ienāca Rūdolfs. � Tā, � Rūdolfs noteica, apsēzdamies uz otra ķebļa līdzās brā�lim, � dāma ir ceļā uz Nevadu.

��� Ko apcelies! � Tomass neticīgi sacīja.

��� Es pats viņu aizvedu uz lidostu un nogaidīju, kamēr lid�ma�īna paceļas gaisā.

��� Dieviņ augstais! � Tomass iesaucās. � Rūdij, tu esi brīnumdaris!

��� īstenībā nemaz nebija sevi�ķi grūti, � Rūdolfs atteica. Viņ� pasūtīja glāzi mārtīni, lai noskalotu atmiņas par Terēzes D�ordeikas sabiedrībā pavadīto priek�pusdienu. � Viņa arī gri�bot no jauna apprecēties. � Tie bija meli, bet Rūdolfam tie iz�devās pārliecino�i. � Un viņa ieskatīja, ka tie�ām esot prātīgāk nevazāt viņas labo vārdu, kā viņa izteicās, pa Ņujorkas tiesām.

��� Vai viņa prasīja naudu? � Tomass apvaicājās. Viņ� savu sievu pazina.

��� Nē, � Rūdolfs vēlreiz samelojās. � Viņa teica, ka nopel�not labi un varot ceļojumu atļauties.

��� Tas gan nemaz neizklausās pēc viņas, � Tomass �aubī�damies piebilda.

��� Varbūt laika ritumā viņa kļuvusi lēnīgāka, � martīni Rūdolfam deva spēku turpināt melo�anu. Divas dienas viņ� bija kaulējies ar Terēzi un pēdīgi piekritis samaksāt visu ceļanaudu, segt viesnīcas rēķinu Reno par se�ām nedēļām un piemaksāt piecsimt dolāru nedēļā par to, ko Terēze dēvēja par darba pār�traukumu. Pusi viņ� bija samaksājis avansā un otru pusi apsolījis tad, kad viņa atgriezīsies un atvedīs �ķir�anās dokumentus.

Brāļi ieturēja krietnas pusdienas, izdzēra divas pudeles vīna, un Tomass kļuva mazliet jūtelīgs, nespēja vien Rūdijam pateikties un atzinās, ka bijis briesmīgs muļķis, neapjēgdams, cik lielisks puisis ir viņa brālis. Konjaku dzerot, viņ� sacīja: � Paklau, viņ�dien tu teici, ka jūs esat nodomāju�i paceļot, kad tava sieva iz�nāks no klīnikas. Pirmās divas nedēļas jūlijā jahta ir brīva. Es nevienu nepierakstī�u, tu vari atbraukt kopā ar sievu, jūs būsiet mani viesi, un mēs mazliet pakuģosim. Un, ja Grētiņa var at�brīvoties, paņem viņu arī līdzi. Jums jāiepazīstas ar Keitu. Jēziņ, līdz tam laikam bū�u iz�ķirts, un mēs nosvinēsim manas kāzas. Nu, Rūdij, norunāts? Tu nedrīksti sacīt �nē�.

��� Viss atkarīgs no D�īnas, � Rūdolfs atbildēja. � Kā viņa jutisies �

��� Viņai tā būs pati labākā dziedinā�ana, � Tomass apgal�voja. � Uz jahtas nebūs ne pilītes alkohola. Rūdij, tev tas jā�noorganizē.

�� Okei, � Rūdolfs piekrita. � Pirmajā jūlijā. Varbūt mums abiem nāks par labu kādu brīdi paklejot pa ārzemēm.

Tomass uzstāja samaksāt par pusdienām. � Atļauj vismaz to, � viņ� sacīja. � Man galu galā ir pamats svinē�anai. Esmu atguvis aci un ticis vaļā no sievas, un tas viss noticis vienā mēnesī.

II

Mēram pār krūtīm stiepās plata lente, līgava bija tērpusies rudzpuķu zilā kleitā un neizskatījās grūta. Inīda ar baltā cimdā tērptu rociņu turējās mātei pie rokas un platām acīm noraudzījās pieaugu�o noslēpumainajā rotaļā, kas noritēja sve�ā, viņai nesa�protamā valodā. Tomass atkal bija iededzis brūns un izskatījās veselīgs. Svaru viņ� bija atguvis, un kakls atkal muskuļots sniecās ārā no baltā krekla apkaklītes. Vezlijs stāvēja tēvam aiz muguras � slaids, iznesīgs, piecpadsmit gadus vecs zēns, kura uzvalkam piedurknes bija par īsām, ar tum�i iedegu�u seju un Vidusjūras saules izbalinātiem matiem. Iedegu�i bija visi, jo veselu nedēju bija kuģoju�i pa jūru un atgriezu�ies Antibā tikai uz lau�lību ceremoniju. Grētiņa, domāja Rūdolfs, izskatās krā�ņa ar pa�visam vieglu akota sarmojumu melnajos matos, kas ietvēra kal�sno, izteiksmīgo seju ar lielajām acīm. Kā karaliene, nodomāja Rūdolfs, cēla un traģiska. Kāzas ierosina uz daiļrunību. Rūdolfs zināja arī, ka viena uz jūras pavadītā nedēļa viņa pa�a izska�tam atņēmusi vairāku gadu gurdumu un ka viņ� izskatās daudz jaunāks, nekā Nicā no lidma�īnas izkāpis. Uzjautrināts viņ� klau�sījās mērā, kur�, ar sulīgu Vidusjūras akcentu runādams, uzskai�tīja visus precētas sievas pienākumus. D�īna arī saprata fran�u valodu, un viņi neuzkrīto�i sasmaidījās, kad mērs nevarēja vien beigt. Kop� atgrie�anās no klīnikas D�īna nebija ne lāsītes dzē�rusi un izskatījās burvīga savā trauslajā daiļumā Tomasa draugu � ostinieku un jūrnieku vidū, kuru vēja appūstās vīri��ķīgās sejas neparko nevarēja saskaņot ar svētku reizē uzsietajām kaklasaitēm un godasvārkiem. Mēra saules pieliju�ajā, puķēm rotātajā darbistabā vējoja tālu ceļu svaigā dvesma, sāls un tūk�sto� ostu aromāts.

Vienīgi Dvaiers �ķita skumj�, kad lāgu lāgiem pieskārās bal�tajam neļķes ziedam svārku pogcaurumā. Tomass bija izstāstījis Rūdolfam Dvaiera dzīvesgaitu, un Rūdolfs domāja, ka, noskato�ties drauga laimē, Dvaiers varbūt �aubās, vai rīkojies pareizi, izvēlēdamies �Klotildi� Bostonā pamestās meitenes vietā.

Arī pats mērs bija robusts vīrs, un viņam uzticētais uzde�vums acīmredzot ļoti patika. Viņ� bija tikpat tum�i iededzis kā vīri, kas stāvēja visapkārt. Kad es biju mērs kādā citā pilsētā, Rū�dolfs domāja, man neatlika daudz laika sauļoties. Viņ� ieprātojās, diezin vai �im mēram arī jāuztraucas par to, ka jaunie�i internā�tos smēķē ha�i�u, un jāpavēl policijai laist darbā asaru gāzi. Arī Vitbija da�os gadalaikos izskatās idilliska.

Pirmoreiz sastopoties ar Keitu, Rūdolfs jutās vīlies par brāļa iz�vēli. Viņam patika skaistas sievietes, un Keita ar plakano, tum�o, pazemīgo seju un strupo augumu tie�ām neatbilda konvencionā�lajam skaistuma jēdzienam. Rūdolfam viņa atgādināja Gogēna gleznotās Tahiti salas sievietes. �Vogue� un �Harper's Bazaar�, viņ� domāja, jādara atbildīgi par to, ka ar savām garajām, slai�dajām skaistulēm tie padarīju�i mūs nejūtīgus pret vienkār�āku un dabiskāku pievilcību.

Sākumā viņam griezās ausīs arī Keitas biklā, neskolotā va�loda ar Liverpūles akcentu. Dīvaini, viņ� domāja, ka amerikāņi, kuru priek�statu par angļiem veido viesaktieri un lektori, par britu izloksnēm uztraucas daudz vairāk nekā par pa�u ameri�kāņu dialektiem.

Ta�u pēc da�ām dienām, vērojot Keitu kopā ar Tomu un VezIiju labprāt un bez sūkstī�anās darām visu, kas uz kuģa darāms, izturamies pret vīru un zēnu ar tik acīm redzamu, vienkār�u un klusu mīlestību un gādību, viņ� nokaunējās par savām pirmē�jām izjūtām pret �o sievieti. Toms bija laimīgs cilvēks, Rūdolfs brālim to arī pateica, un Toms ar nopietnu vaigu tam pilnā mērā piekrita.

Mērs beidza garo runu, tika pārmīti gredzeni, jaunais pāris saskūpstījās. Mērs noskūpstīja jauno sievu, starodams pār visu ģīmi, it kā nupat būtu izcili spo�i izpildījis kādu sevi�ķi delikātu birokrātisku uzdevumu.

Pēdējās laulības, kurās Rūdolfs pirms �īm bija piedalījies, bija Breda Naita un Vird�īnijas Koldervudas laulības. �īs viņam patika daudz labāk.

Pēc jaunā pāra dzimtsarakstu reģistrā parakstījās Rūdolfs un Grētiņa. Rūdolfs piegāja un noskūpstīja jauno sievu. Sekoja rakasspiedieni, un tad visa sabiedrība izgāja saules apmirdzētajā pilsētiņā, kuru pirms vairāk nekā divtūksto� gadiem bija dibi�nāju�i vīri, kas laikam izskatījās ļoti līdzīgi vīriem Tomasa kāzu gājienā.

Restorānā �Pie Fēliksa� viņus gaidīja �ampanietis un azaids � melones un zivis baltvīna mērcē. Akordeonists spēlēja, mērs uzsauca augstas laimes jaunajai sievai, Pinkijs Kimbols fran�u valodā ar Sautemptonas akcentu � jaunajam vīram, Rū�dolfs sveica jauno pāri � arī franciski un tā pievērsa sev kā�zinieku apbrīna pilnus skatienus un uzrunas beigās izpelnījās vētrainus aplausus. D�ina bija paņēmusi līdzi fotoaparātu un tā vien spēja mainīt filmas, lai iemū�inātu svarīgo notikumu. Sī bija pirmā reize, kad viņa pēc aparātu grautiņa atkal ķērās pie fotografē�anas. Turklāt Rūdolfs to netika ierosinājis. Viņa to darīja pati no sava laba prāta.

Azaids beidzās �etros pēcpusdienā, un visi viesi, no kuriem da�s jau turējās it nedro�i uz kājām, pavadīja jauno pāri uz piekrasti, kur bija pietauvota �Klotilde�. Uz pakaļējā klāja stā�vēja liela, ar sarkanu lenti pārsaitēta koka kaste. Tā bija Rū�dolfa kāzu dāvana, pēc viņa rīkojuma atvesta un novietota, kamēr visi dzēra kāzas. Viņ� bija licis to no Ņujorkas nosūtīt Tomasa aģentam, pie kura tā glabājās līdz kāzu dienai.

Tomass izlasīja kartīti. � Kas tur, vellos, ir iek�ā? � viņ� jautāja Rūdolfam.

��� Attaisi un apskaties.

Dvaiers aizgāja pēc āmura un lau�ņa, un jaunais vīrs, iz�meties kails līdz jostasvietai, visu viesu apstāts, atlauza kasti. Tajā atradās skaists Bendiksa radaraparāts ar visu antenu. Pirms aizbrauk�anas no Ņujorkas Rūdolfs bija aprunājies ar misteru Gudhārtu, apjautājies, kas Tomasam uz �Klotildes� būtu visvai�rāk noderīgs, un misters Gudhārts bija ieteicis radaru.

Tomass lepni pacēla radaru, un viesi no jauna aplaudēja Rūdolfam, turklāt tik dedzīgi, it kā viņ� pats savām rokām būtu aparātu taisījis.

Mazliet iereibu�ajam Tomasam acīs sakāpa asaras, kad viņ� Rūdolfam pateicās. � Radars. Gadiem es tādu vēlējos.

��� Man tāda dāvana likās kāzām vispiemērotākā, � Rū�dolfs sacīja. � Vēro apvārsni, saskati traucēkļus, vairies no vrakiem.

Jūrnieka sieva Keita glāstīja aparātu, it kā tas būtu burvīgs kucēntiņ�.

�� Es jums teik�u, � paziņoja Tomass, � ka �īs, sasodīts, ir varenākās kāzas, par kādām jebkad dzirdēts.

Bija ieplānots pēcpusdienā doties ceļā uz Portofīno. Turoties netālu no krasta, viņi pabrauktu garām Montekarlo, Mentonai un Sanremo, tad naktī �ķērsotu D�enovas līci un kaut kad nāka�majā rītā izkāptu Itālijā. Laika prognoze bija laba, un viss ce�ļojums, kā Tomass apgalvoja, ilg�ot, augstākais, piecpadsmit stundu.

Dvaiers un Vezlijs neatļāva Tomasam un Keitai ne pie troses gala pieķerties, viņiem vajadzēja kā kungiem sēdēt uz pakaļējā klāja, kamēr sagatavoja �Klotildi� braucienam. Kad beidzot pa�cēla enkuru un jahta pagriezās ar priek�galu pret jūru, no dau�dziem kuģiem, kas stāvēja ostā, atskanēja sirēnu salūts un viena ziediem pildīta zvejnieku laiva pavadīja to līdz bojai, bet divi vīri, laivā stāvēdami, kaisīja tai nopakaļ ziedus.

Kad viņi ieslīdēja atklātās jūras vieglajos viļņos, skatienam tālu pāri D�enovas līcim pavērās Nicas baltie torņi.

��� Cik brīni�ķīga vieta dzīvo�anai ir Francija! � teica Rū�dolfs.

��� Ja, � Tomass piekrita, � īpa�i, ja pats neesi francūzis.

III

Grētiņa ar Rūdolfu sēdēja guļamkrēslos uz klāja pa�ā jahtas pakaļgalā un noraudzījās, kā viņiem aiz muguras riet saule. Pa��reiz viņi atradās tie�i pretī Nicas lidostai un varēja vērot nolai�amies reaktīvās lidma�īnas, ik pāris minūtēs pa lidma�īnai. No�sē�oties ma�īnu spārni lāsmoja saulrietā un bezmaz skārās pie jūras sudrabotā spoguļa. Paceļoties tās, joprojām saules apmir�dzētas, kāpa gandrīz stāvus gaisā pār Monako kalnu nokarēm. Cik patīkami slīdēt uz priek�u ar desmit jūras mezgliem stundā, Rūdolfs domāja, un noskatīties, kā visi pārējie drā�as ar piecsimtkārt lielāku ātrumu.

D�īna lejā guldīja Inīdu. Kad Inīda atradās uz klāja, viņai uzvilka mugurā mazu, oran�u glāb�anas vestīti un apsēja ap vidu garu virvi, ko piestiprināja pie metāla gredzena stūresmājas sienā, lai viņa nepārveltos pār bortu. Jaunais vīrs kajītē izgulēja �ampanie�a reibumu. Dvaiers ar Keitu kambīzē gatavoja vakari�ņas. Rūdolfs sākumā protestēja un ielūdza visus uz vakariņām Nicā vai Montekarlo, bet Keita nepielaidās: � Es nekā labāka nevēlētos darīt savā kāzu vakarā. � Vezlijs, uzģērbis zilu d�em�peri ar augstu, atlokāmu apkakli, jo metās vēss, stāvēja pie stūres. Viņ� rosījās pa jahtu kailām kājām un darīja visu tik prasmīgi, it kā būtu uz jūras piedzimis un uzaudzis.

Arī Grētiņa un Rūdolfs bija uzvilkusi d�emperus. � Cik brī�ni�ķīgi, � Rūdolfs sacīja, � just vēsumu jūlijā!

��� Tu ta�u priecājies, ka atbrauci, vai ne? � Grētiņa vai�cāja.

��� Ļoti priecājos, � Rūdolfs atteica.

��� Ģimene atjaunota, � Grētiņa sacīja, � nē, pat ne tā. Kopā � pirmo reizi. Un neticamā kārtā tie�i pie Toma.

��� Viņ� ir atskārtis kaut ko tādu, ko mēs nekad neesam atskārtu�i un iemācīju�ies, � Rūdolfs sacīja.

��� Tā tie�ām ir. Vai esi ievērojis � kurp vien viņ� soli sper, viņam visapkārt ir mīlestība. Sieva, Dvaiers, visi viņa draugi, kas bija kāzās. Pat dēls. � Viņa aprauti iesmējās.

Viņa bija pastāstījusi Rūdolfam par ciemo�anos Briselē pie Bilija, pirms ieradās Antibā sastapties ar pārējiem, tādēļ Rū�dolfs saprata, kas slēpjas aiz viņas smiekliem. Bilijs dro�ā ar�mijas kancelejas paspārnē, strādādams tur par ma�īnrakstītāju un darbvedi, kaut kā aizvadīja dienesta laiku, kļuvis cinisks, zaudējis jebkuru godkāri, zobojās par visu un visiem, māti ieskaitot, nelikās ne zinis par Vecās pasaules kultūras dārgumiem, ņēma un laida vieglprātīgas skuķes Briselē un Parīzē, smēķēja marihuānu, ja vien neķērās pie kaut kā stiprāka, riskēja no�kļūt cietumā ar tādu pa�u vienaldzību, kādu bija izrādījis, kad tika izmests no universitātes, ne ar ko nebija izkustināms no ledainās attieksmes pret māti. Pēdējā vakarā Briselē, ēdot va�kariņas, � Grētiņa bija stāstījusi Rūdolfam, � valodas beidzot nonāku�as līdz Kinzellam, un tad Bilijs bija pilnīgi zaudējis sa�

valdī�anos. �Man par jūsu vecuma ļaudīm viss ir zināms,� viņ� teicis. �Augsti viltus ideāli, jūsmo�ana par grāmatām, lugām un politiķiem, par ko mana vecuma jaunie�iem nāk zviedziens; jūs taisāties glābt pasauli, pielūdzat te vienu, te otru �arlatānu māk�slinieku, lai izliktos, ka esat vēl jauni, ka naciķi tikko sakauti un brīni�ķīgā jaunā pasaule atrodas tepat aiz nākamā ielas stūra, nākamajā bārā vai nākamajā gultā.�

��� Zināmā mērā, � Grētiņa teica Rūdolfam, � viņam varbūt ir taisnība. Riebīga taisnība, bet tomēr taisnība. Kad viņ� runā par neīstumu. Tu par mani zini labāk nekā jebkur� cits cil�vēks. Kad pienāca iesauk�anas brīdis, es viņam neteicu: �Ej cietumā,� � vai: �Dezertē.� Es glu�i vienkār�i piezvanīju savam iespaidīgajam brālim, izglābu sava dēla no�ēlojamo ādu un at�ļāvu citām mātēm pierunāt savus dēlus, lai tie iet cietumā vai dezertē, vai iet protesta demonstrācijā uz Pentagonu, vai dodas nāvē kaut kur d�ungļos. Lai būtu kā būdams, es savā mū�ā vairs nerakstī�u nevienu petīciju.

Rūdolfs neko nevarēja piebilst. Viņ� bija kalpojis par nepie�cie�amo līdzdalībnieku. Bilija apvainojumi krita uz viņiem abiem.

Ta�u nedēļa uz jūras bija tik dziedino�a, kāzas tik līksmas, ar tik dro�u solījumu nākotnei, ka viņ� apzināti bija papūlējies to visu aizmirst. Viņam bija �ēl, ka, skatoties uz Vezliju, kas, brūns un rosīgs, stāvēja pie stūres, viņiem abiem neatvairāmi nāca prātā Bilijs.

��� Paskaties uz viņu, � Grētiņa sabīja, nenolaizdama acis no Vezlija. � Māte palaistuve, tēvs netika tālāk par otro klasi vidusskolā un pēc tam nav at�ķīris nevienu grāmatu, pērts, va�jāts un gandrīz iznīcināts, kop� se�padsmitā mū�a gada pinies ar pēdīgajām padibenēm. Un tomēr pats ticis ar visu galā. Kad Toms nolēma, ka īstais laiks pienācis, viņ� pievāca savu dēlu, aizveda to uz sve�u zemi, lika iemācīties sve�u valodu un salaida kopā ar rupjiem, neaptēstiem cilvēkiem, kas tik tikko prot lasīt un rakstīt. Un iemācīja dēlu strādāt jau tajā vecumā, kad Bilijs vēl ik sestdienu palūdza divus dolārus, lai aizietu uz kino. Un ru�nājot par ģimenes dzīves ērtībām � � Viņa iesmējās. � Va�renas ērtības zēnam, kas dzīvo kajītē, ko tikai plāna siena �ķir no tās kajītes, kur mīt angļu zemnieku skuķe, viņa tēva mīļākā, ar tēva ārlaulības bērnu vēderā. Un rezultāts? Viņ� ir veselīgs, darbīgs un pieklājīgs. Un tik ļoti pieķēries tēvam, ka Tomam ne�kad nav jāteic skaļāks vārds. Viens mājiens � un zēns izdarīs visu, ko tēvs no viņa prasīs. Un par vienu lietu �itais zēns var būt dro�s. Neviena iesauk�anas komisija neaizsūtīs viņu uz Vjet�namu. Par to viņa tēvs parūpēsies. Teik�u tev vienu � tavā vietā es Inīdu, kolīdz viņa būs tik liela, ka varēs staigāt pa klāju,

nepārveļoties pār bortu, sūtītu �urp un nodotu Tomam audzinā��anā. Dieviņ tētīt, kā man gribētos iedzert! Tomam noteikti uz �ī Kristīgo sievie�u atturības biedrības kuģa kaut kur ir noslēpta pudele ar kaut ko dzeramu.

��� Dro�i vien, � Rūdolfs sacīja, � ie�u pajautāt. � Viņ� pie�cēlās un aizgāja uz priek�galu. Sāka krēslot, un Vezlijs iededza pozīcijas spuldzes. Kad Rūdolfs gāja garām, Vezlijs viņam uzsmaidīja. � Manam vecajam kungam laikam uztraukums stingri ķēries klāt, � zēns sacīja, � viņ� pat nav uzcēlies paskatīties, vai es nestūrēju taisnā ceļā iek�ā Alpos.

��� Kāzas nenotiek katru dienu, � Rūdolfs atteica.

��� Skaidrs, � sacīja Vezlijs. � Tīrā laime manam tētim. Viņ� to neizturētu.

Rūdolfs caur salonu iegāja kambīzē. Dvaiers izlietnē maz�gāja salātus, bet Keita, novilkusi svētku drānas, aplaistīja ce�peti, kas �urkstēja krāsniņā. � Keit, � Rūdolfs vaicāja, � vai Tomasam nav kaut kaur te, lejā, noslēpta kāda pudele?

Keita aizvēra cepe�krāsns durtiņas un noraizējusies paska�tījās uz Dvaieru. � Man �ķiet, viņ� jums apsolīja visu brauciena laiku ievērot pilnīgu sauso likumu, � viņa sacīja.

��� Pareizi, Keit, � Rūdolfs atteica. � D�īna ir kajītē pie bērna. Tas būs Grētiņai un man. Mēs sē�am uz klāja, un tur pamazām kļūst vēss.

��� Banij, � Keita teica Dvaieram, � aizej un dabū.

Dvaiers aizgāja uz savu kajīti un atgriezās ar d�ina pudeli.

Rūdolfs ielēja divās glāzēs d�inu un at�ķaidīja to ar toniku.

Kad viņ� atgriezās pie Grētiņas un pasniedza viņai glāzi, viņa saviebās: � D�ins ar toniku. Pretīgs dzēriens.

�� Ja D�īnai gadīsies uznākt aug�ā, mēs varam izlikties, ka dzeram toniku. Tas nomāc d�ina smaku.

��� Tā tu domā, � Grētiņa noteica.

Viņi iedzēra. � Evensa mīļākais padzēriens, � Grētiņa sa�cīja. � Viens no daudzajiem punktiem, kur mums gaume ne�saskan.

��� Kā jums vispār iet?

��� Tāpat vien, � Grētiņa vienaldzīgi atteica, � ar katru gadu mazliet sliktāk, bet tāpat vien. Man laikam vajadzētu viņu pamest, bet es viņam esmu vajadzīga. Viņ� mani nemaz tik traki nekāro, bet esmu viņam nepiecie�ama. Varbūt manos gados ir labāk būt nepiecie�amai nekā iekārotai.

D�īna iznāca uz klāja, ģērbusies rozā velveta biksēs, kas tu�rējās uz gurniem, un bāli zilā ka�mira svīterī. Viņa palūkojās uz glāzēm, ko abi turēja rokā, bet neteica ne vārda.

��� Ko dara Inīda? � Rūdolfs apvaicājās.

��� Guļ kā eņģelītis. Viņa man jautāja, vai Keita un onkulis Tomass paturē�ot tos gredzenus, ko viens otram uzmauca pirk�stā. � Viņa nodrebinājās. � Vēsi, � viņa noteica un pieglaudās pie Rūdolfa pleca. Viņ� noskūpstīja sievu uz vaiga.

��� Aiaijā! � D�īna noteica. � Sajūtu angļu smaku.

Toniks nebija viņu apmānījis. Ne mirkli.

��� Vienu pilieniņu, � viņa lūdza.

Rūdolfs vilcinājās. Būtu viņ� bijis viens, viņ� glāzi no rokas nebūtu izlaidis. Bet viņos noraudzījās Grētiņa. Viņ� nespēja pazemot sievu māsas acu priek�ā. Viņ� pasniedza D�īnai glāzi. Viņa iedzēra mazu malciņu un atdeva glāzi atpakaļ.

Uz klāja iznāca Dvaiers un sāka klāt vakariņu galdu, nolika uz tā mazus, smagus vara vēj lukturī�us, kuros dega sveces. Galds uz jahtas vienmēr tika klāts ļoti gaumīgi: vakaros sveces, salmu pinuma salvetes zem �ķīvjiem, neliela vāze ar puķēm un olīvkoka salātu bļoda. Vērodams izgludinātās baltās biksēs un zilā d�emperi tērpto Dvaieru darbā, Rūdolfs nodomāja, ka viņi visi trīs izveidoju�i pa�i savu stilu. Sveces aiz stikla plīvoja kā sa�gūstīti jāņtārpiņi, izplūdinādami uz lielā, spodri noberztā galda mazas gaismas lāmiņas.

Pēk�ņi atskanēja dobj� būk�ķis, bija jūtams grūdiens zem jahtas pakaļgala. Kuģītis sadrebēja, un, iekams Vezlijs paguva izslēgt motorus, zem klāja kaut kas sāka klabēt. Dvaiers pieskrēja 1 pie reliņa jahtas pakaļgalā un sāka pētīt ķīļūdeni, kas baloja tum�ajā jūrā.

��� Velns parāvis, � viņ� sacīja, rādīdams uz ūdeni, � mēs esam uztrieku�ies koka stumbenim! Redzat?

Rūdolfs ieraudzīja neskaidrus apveidus turpat pie kuģa, tikai da�as collas virs ūdens. Uz klāja izskrēja arī Tomass kailām kā�jām, kailām krūtīm, turēdams rokā d�emperi. Keita sekoja viņam pa pēdām.

��� Ar vienu vai abām skrūvēm esam uzbrauku�i uz koka stumbra, � sacīja Dvaiers.

��� Vai mēs grimstam? � jautāja D�īna. Viņa �ķita izbiju�sies. � Vai man jāiet pēc Inīdas?

��� Lai bērns guļ, D�īn, � Tomass viņu nomierināja, � mēs negrimsim. � Viņ� uzvilka d�emperi, iegāja stūresmājā un sa�tvēra stūri. Jahta bija zaudējusi virzienu un vieglajā brīzē �ū�pojās pa viļņiem. Tomasļs iedarbināja kreisās puses motoru. Tas darbojās normāli, skrūve rāmi griezās. Bet, tiklīdz iedarbināja labās puses motoru, lejā atskanēja metāla klaudzoņa un �Klotilde� sāka nevienmērīgi vibrēt. Tomass izslēdza vainīgo mo�toru, un viņi lēnām slīdēja uz priek�u. � Bojāta labās puses skrūve, varbūt arī ass, � viņ� sacīja.

Vezlijs bija tuvu raudām. � Piedod, tēt, � viņ� lūdza, � bet es tie�ām neredzēju.

Tomass paplik�ķināja zēnam pa plecu. � Tu neesi vainīgs, Vez, � viņ� mierināja, � tie�ām ne. Noej pie ma�īnām un paska�ties, vai tilpnē nesūcas ūdens. � Viņ� izslēdza labējo motoru, un viņa tūliņ sāka atkal dreifēt. � Vidusjūras kāzu dāvana man, � viņ� noteica, bet bez rūgtuma. Piepildījis un aizkūpinājis pīpi, viņ� aplika roku savai jaunajai sievai ap pleciem un gaidīja at�grie�amies Vezliju.

��� Sauss, � Vezlijs ziņoja.

��� Izturīga, � Tomass sacīja, � vecā �Kjotilde�. � Tad viņ� ievēroja glāzes Rūdolfam un Grētiņai rokā. � Vai mēs tur�pinām svinības? � viņ� jautāja.

��� Izdzērām tikai pa vienai glāzei, � Rūdolfs atteica. .

Tomass pamāja. � Vezlij, � viņ� sacīja, � stājies pie stūres.

Mēs brauksim atpakaļ uz Antibu. Ar vienu motoru. Pieskati, lai apgriezienu skaits nav liels, un uzmani eļļas un ūdens rādītājus. Ja spiediens krītas vai motors sāk sakarst, tūliņ slēdz laukā.

Rūdolfs saprata, ka Tomass labprātāk būtu pats stājies pie stūres, bet gribēja panākt, lai Vezlijs nejustos vainīgs negadī�jumā.

��� Tad nu, mīļie, � Tomass sacīja, kad Vezlijs iedarbināja motoru un lēnām apgrieza �Klotildi�, � bīstos, ka jāsaka ar�dievas Portofīno.

�� Neraizējies par mums, � Rūdolfs teica, � raizējies par kuģi.

��� �ovakar mes vairs nekā nevaram uzsākt, � sacīja Tomass. � Rītrītā uzliksim ūdenslīdēju maskas, ienirsim un palūkosimies, kur vaina. Ja būs tā, kā es domāju, tas nozīmēs, ka vajadzēs gai�dīt, kamēr izgatavos jaunu skrūvi, varbūt arī asi, un izcelt �Klo�tildi� krastā. Mēs varētu braukt tālāk uz Vilfran�u, bet Antibas kuģu būvētavā man ir izdevīgāk.

��� Tas nekas, � D�īna sacīja, � mums visiem patīk Antiba.

��� Tu esi jauka meitene, � Tomass paslavēja D�inu. � Un tagad mēs gan varētu sēsties pie vakariņām.

Ar vienu motoru viņi kustēja tikai �etrus mezglus stundā, un Antibas osta, viņiem tur ieslīdot, bija klusa un tum�a. Viņus nesagaidīja apsveicēju sirēnas, un neviens nekaisīja ziedus ķīļūdenī.

IV

Sapnī Tomass dzirdēja neatlaidīgus, klusus klauvējienus un mozdamies nezin kādēļ iedomājās, ka aiz durvīm stāv Papiņ�. Viņ� atvēra acis un konstatēja, ka guļ uz savas lāviņas, bet vi�ņam līdzās Keita. Tomass bija pierīkojis apak�ējai guļamlāvai otru sekciju, lai viņi abi ar Keitu varētu gulēt līdzās. Dienā sek�ciju varēja nolocīt, citādi mazajā kajītē nebūtu iespējams paspert soli.

Klauvējieni nerimās. � Kas tur ir? � viņ� �ukstus jautāja, jo negribēja uzmodināt Keitu.

��� Es, � tāpat �ukstus skanēja atbilde, � Pinkijs Kimbols.

��� Tūliņ, � Tomass noteica. Gaismu neiededzis, viņ� tāpat tumsā apģērbās. Keita pēc nogurdino�ās dienas gulēja cie�ā miegā.

Kailām kājām, uzvilcis tikai bikses un d�emperi, Tomass pie�sardzīgi atvēra kajītes durvis un izgāja gaitenītī, kur gaidīja Pinkijs. No Pinkija vareni dvakoja, bet bija pārāk tum�s, lai Tomass saskatītu, cik stipri Pinkijs ir piedzēris. Viņi gāja uz stūresmāju garām kajītei, kur gulēja Dvaiers un Vezlijs. Tomass palūkojās pulkstenī. Fosforescētā ciparnīca rādīja ceturksni pāri diviem. Kāpjot aug�up, Pinkijs uz kāpnēm paklupa. � Kas, velns parāvis, tev noticis, Pinkij? � Tomass dusmīgi noprasīja.

��� Es tikko atbraucu no Kannām, � Pinkijs aizsmacis �uk�stēja.

��� Un tad? Vai tu vienmēr cel cilvēkus no miega aug�ā, kad atbrauc no Kannām?

�� Labāk klausies, ko teik�u, vecīt, � Pinkijs turpināja, � Kannās es redzēju tavu svaini.

��� Tu esi pillā, Pinkij, � Tomass īgņājās, � ej gulēt!

��� Rozā biksēs. Paklau � kālab lai es tev to stāstītu, ja nebūtu viņu redzējis? Vakar ta�u es viņu izredzējos visu dienu. Tik piesūcies neesmu. Es gan laikam pazī�u sievi�ķi, kuru esmu visu dienu redzējis; kā tev �ķiet? Biju pārsteigts, piegāju viņai klāt un sacīju � es, rau, domāju, ka jūs esat ceļā uz Portofīno, un viņa atteica: mēs neesam ceļā uz Portofīno, mēs cietām avāriju un sasodīti omulīgi sē�am tepat Antibas ostā.

�� Viņa neteica �sasodīti omulīgi�, � Tomass sacīja, ne�parko negribēdams ticēt, ka D�īna varētu būt kaut kur citur, nevis gulēt kajītē uz �Klotildes�.

�� Tas nu tā, runā�anas pēc, � Pinkijs sacīja, � bet redzēt es viņu redzēju.

��� Kurā vietā Kannās? � Tomass centās runāt klusu, lai nepamodinātu pārējos.

��� Striptīza bārā. �La Porte Rose�. Bivuaka Napoleona ielā. Sēdēja pie bāra ar vienu lielu dienvidslāvu � vai kas nu viņ� ir. Gabardīna uzvalkā. Esmu viņu redzējis. Suteners. Cietumā vis izsēdējies.

��� �ēlīgā debess! Piedzērusi?

��� Ka zeķe, � Pinkijs atbildēja. � Es piedāvājos viņu aiz�vest atpakaļ uz Antibu, bet viņa atteica: �itais kungs mani aiz�vedis uz mājām, kad beigsim.

��� Pagaidi tepat, � Tomass sacīja. Viņ� nokāpa lejā salonā un pagaja garām kajītēm, kur gulēja Grētiņa un Inīda. Abās kajītes valdīja pilnīgs klusums. Tad viņ� pavēra galvenās kajītes durvis. Gaitenī visu nakti dega gaisma, ja gadījumā Inidai rastos vajadzība aiziet uz tualeti. Pavēris galvenās kajītes durvis tikai spraudziņā, lai varētu ielūkoties, Tomass redzēja Rūdolfu, pi�d�amā ģērbu�os, guļam platajā gultā. Vienu pa�u.

Tomass klusītēm aizvēra durvis un atgriezās pie Pinkija. � Tu tie�ām esi viņu redzējis, � viņ� sacīja.

��� Ko tu darīsi? � Pinkijs jautāja.

��� Aizbrauk�u un savāk�u, � Tomass atbildēja.

��� Vai gribi, lai eju tev līdzi? Tie nav ar pliku roku ņemami.

Tomass papurināja galvu. Pat nedzēris Pinkijs nebija nekāds

palīgs. Bet piedzēris pītos tikai pa kājām. � Paldies. Ej vien gulēt. Rīt tiksimies. � Pinkijs gribēja vēl kaut ko iebilst, bet Tomass mudināja: � Ej vien, ej nu vien! � un draudzīgi stūma viņu uz trapu. Viņ� noskatījās, kā Pinkijs drīz ēnā, drīz spul�dzes gaismas lokā aizstreipuļo pa krastmalu uz �Veģu�. Viņ� pārbaudīja kabatas. Makā bija cik necik metāla naudas. Tad, pie�sardzīgi un klusu aizslīdēdams garām kajītei, kur gulēja Dvaiers un Vezlijs, atgriezās savējā. Viņ� pamodināja Keitu, viegli pieskardamies tai pie pleca.

��� Runā klusu, � viņ� sacīja, � es negribu uzmodināt visu kuģi. � Tad izstāstīja no Pinkija uzzinātos jaunumus. � Man jāaizbrauc viņai pakaļ, � viņ� sacīja.

��� Vienam pa�am?

��� Jo mazāk, jo labāk. Atvedī�u viņu atpakaļ, ielaidī�u pie vīra gultā, un rīt no rīta Rūdolfs varēs teikt, ka sievai sāp galva un viņa paliks visu dienu gultā, un nevienam nekas ļauns ne�ienāks prātā. Negribu, lai Banijs un Vezlijs ierauga Rūdolfa sievu piedzēru�u. � Viņ� negribēja arī, lai Dvaiers vai Vezlijs būtu klāt, ja situācija kļūtu riskanta.

��� Es brauk�u tev līdzi, � Keita sacīja. Viņa slējās aug�ā no gultas.

��� Es nevēlos arī, lai viņa zinātu, ka tu esi redzējusi viņu piedzēru�u un kopā ar suteneru. Atliku�ais mū�s mums jānodzīvo draudzībā.

��� Bet tu būsi piesardzīgs, jā?

��� Protams, bū�u piesardzīgs, � viņ� atteica. Tad noskūpstīja Keitu. � Guli mierīgi, mīļā.

Jebkura cita sieviete būtu cēlusi brēku, viņ� nodomāja, uzkāp�dams uz klāja. Viņ� uzvilka audekla kurpes, ko parasti mēdza atstāt pie trapa, un nogāja krastā. Viņam palaimējās. Tikko viņ� bija izgājis cauri arkai, tur piestāja taksometrs, no kura iz�kāpa kāds pāris vakartērpos. Viņ� iesēdās un pateica �oferim: � Uz Kannām. Bivuaka Napoleona ielā.

Kad viņ� iegāja krogā, D�īnas pie bāra nebija. Nebija arī dienvidslāva gabardīna uzvalkā. Pie bāra stāvēja divi trīs vīrie�i, kas skatījās priek�nesumā, un viens pārītis sēdēja uz ķebļiem. Da�i atsevi�ķi vīrie�i sēdēja pie galdiņiem, un trīs, kuru izskats Tomasam nepatika, kopā ar vienu no striptīza dejotājām bija apmetu�ies pie galdiņa netālu no ieejas. Divi vecīgi amerikāņu pāri bija aizņēmu�i galdiņu dejugrīdas malā. Pa�reiz sākās jauns priek�nesums. Orķestris spēlēja, cik jaudas, sarkanma�taina meitene vakartērpā plīvoja starme�u gaismā pa dejugrīdu un lēnām novilka cimdu, kas viņai sniedzās gandrīz līdz plecam.

Tomass pasūtīja viskiju ar sodu. Kad bārmenis atnesa pra�sīto un nolika to viņam priek�ā uz letes, viņ� angliski sacīja: � Es meklēju vienu amerikāņu dāmu, kura pirms brī�a bija �eit.. Brūni mati. Rozā bikses. Kopā ar kungu gabardīna uzvalkā.

��� Es neredzēt amerikāņu dāmas, � bārmenis atteica.

Tomass nolika uz letes simtfranku banknoti.

�� Varbūt es sākt atcerēties, � bārmenis sacīja.

Tomass nolika vēl vienu simtfranku banknoti. Bārmenis pameta a�u skatienu visapkārt. Abas banknotes pazuda. Viņ� paņēma glāzi un sāka tq centīgi spodrināt. Runājot viņ� neskatījās uz Tomasu. Bet orķestris spēlēja tik skaļi, ka neviens pie labākās gribas nebūtu varējis noklausīties.

��� Aiz Ies toilettes, � bārmenis, vārdus ātri bērdams, sāka ru�nāt, � ir viens escalier, kāpnes uz pagrabu. Le plongeur, trauku mazgātājs, tur guļ pēc darbs. Varbūt jūs tur, pagrabā, atrod, ko meklē. Tas puisis sauc Danovi�s. Sal tips. Uzmanās! Viņam ir draugi.

Tomass noskatījās, kamēr striptīza dejotāja novelk vienu zeķi, pamāj ar to un sāk rīkoties ap zeķturi, lai novilktu arī otru. Tad, �ķietami ieinteresēts priek�nesumā, viņ� lēnām slāja uz to pusi, kur gaiteņa galā spīgoja uzraksti: �Tualetes�, �Telefons�. Zālē visi �ķita vērojam meiteni starme�u gaismā, un Tomass ju�tās itin dro�s, ka neviens nav pamanījis viņu izejam caur arku ar uzrakstiem. Aizgājis garām smirdo�ajām tualetēm, viņ� atrada kāpnes uz pagrabu. A�i viņ� noskrēja lejā. Kāpņu lej galā bija plānas finiera durvis, un kāpņu spuldzes nespodrajā gaismā varēja redzēt, ka durvju finieris vietām atplīsis. Cauri orķestra troksnim viņ� izdzirda aiz durvīm sievietes balsi, kas histēriski lūdzās un tad pēk�ņi pārtrūka, it kā sievietei būtu ar roku aiz�spiesta mute. Tomass lūkoja atvērt durvis, bet tās bija aizslēg�tas. Viņ� mazliet atkāpās un tad ar visu spēku gāzās durvīs. Satrunēju�ās durvis un nestiprā atslēga padevās reizē, un viņ� ar visām durvīm iebruka telpā. D�īna tur bija un pūlējās tikt aug�ā no trauku mazgātāja saliekamās gulteles. Mati sajuku�i pāri sejai, un d�emperis no viena pleca noplēsts. Vīrietis gabardīna uzvalkā, Danovi�s, stāvēja viņai līdzās un raudzījās uz durvīm. Pie griestiem vadā karājās spuldze, un tās gaismā Tomass redzēja tuk�u vīna pudeļu grēdas, ēvelsolu un ap to iz�mētātus da�us galdnieka darbarīkus.

��� Tom! � D�īna iesaucās. � Ved mani no �ejienes prom! � Vai nu viņai dzērums bija izgaisis aiz bailēm, vai arī viņa nebija tik piedzērusi, kā Pinkijam licies. Viņa mēģināja pie�celties, bet vīrietis, acu no Tomasa nenolaizdams, rupji atgrūda viņu atpakaļ.

��� Ko jūs gribat? � Danovi�s jautaja. Viņ� runāja angliski, bet diezgan neveikli. Viņ� bija apmēram vienā augumā ar To�masu, platiem, masīviem pleciem. Pār vienu vaigu stiepās na�a vai �iletes ie�ķelta rēta.

��� Atnācu aizvest �o dāmu uz mājām, � Tomass sacīja.

��Es pats aizvedī�u dāmu uz mājām, kad man patiks un kad bū�u ar viņu galā, � Danovi�s atteica, piebilzdams: � Foutmoi le camp,� Semij! � Viņ� spēcīgi iegrūda dūri D�īnai sejā, kad viņa atkal mēģināja piecelties.

Virs viņiem orķestris sāka spēlēt skaļāk, kad krita nākamais apģērba gabals.

Tomass paspēra soli tuvāk gultai. � Necel traci, � viņ� mierīgi sacīja, � dāma nāks man līdzi.

��� Ja tu viņu gribi dabūt, tev vajadzēs viņu man atņemt, Semij, � Danovi�s sacīja. Pēk�ņi pagriezies atpakaļ, viņ� pa�grāba no ēvelsola smagu āmuru un pacēla to virs galvas.

Ak Jēziņ! � Tomass nodomāja. Kurp vien soli sper, tur kāds Falkoneti priek�ā.

��� Lūdzu, Tom! Lūdzu! � D�īna �ņukstēja.

��� Dodu tev piecas minūtes laika pazust, � Danovi�s sacīja. Viņ� tuvojās Tomasam, turēdams āmuru gatavu belzienam.

Tomass saprata � kaut kā, vienalga, kas notiek, kaut kā jāatvaira āmura sitiens pa galvu. Pat ja ne tie�i belziens, jeb�kura saskare ar āmuru nozīmētu beigas. � Okei, okei, � viņ� sacīja, mazliet pakāpdamies atpakaļ, un samierino�i paplēta ro�kas,� kauties es negribu. � Tad viņ� pieliecās un tai mirklī, kad gaisā no�ņāca āmurs, metās ar galvu no spēka Danovi�am pavē�derē. Sitiens viņam trāpīja pa plecu, un viņ� juta, ka plecs no�tirpst, Danovi�s no saņemtā trieciena patenterēja atpakaļ, zaudēja līdzsvaru, Tomass apķērās viņam ap ceļiem un gāza viņu zemē. Laikam viņ� krītot bija atsities ar galvu pret kaut ko cietu, jo vienu mirkli palika nekustīgi guļam. Tomass izmantoja izde�vību un parāva viņa galvu aug�up. Danovi�s savēzēja āmuru un trāpīja Tomasam pa elkoni, ko viņ� bija pacēlis, lai aizsar�gātos. Viņ� atkal tvēra pēc āmura, bet otru roku iegrūda pretiniekam acīs. Āmuru satvert neizdevās, un no āmura bel�ziena viņ� sajuta svelo�as sāpes ceļgalā. Bet nu viņ� āmuru tomēr sagrāba, nelikdamies ne zinis gar sāpīgajiem sitieniem, ko saņēma no Danovi�a neapbruņotās rokas, un spēcīgi pa�grieza delnas locītavu. Āmurs paslīdēja un palika guļam tālāk uz cementa klona. Tomass metās pēc tā, cenzdamies atturēt pre�tinieku ar ceļiem. Pēc mirkļa abi atkal bija kājās, bet Tomass ievainotā ceļgala dēļ tik tikko spēja noturēties, turklāt āmuru nācās vēzēt ar kreiso roku, jo labais plecs bija nejūtīgs.

Orķestra troksnī un pats savā smagajā elso�anā viņ� dzir�dēja D�īnas kliedzienus, bet tie skanēja neskaidri, it kā tālumā.

Danovi�s saprata, ka Tomass ir ievainots, un mēģināja tikt viņam klāt no mugurpuses. Tomass tomēr paguva uz veselās kā�jas apsviesties apkārt. Danovi�s atkal metās virsū, un Tomass iebelza viņam pa elkoni. Roka �ļaugani nokrita gar sāniem, bet Danovi�s atvēzējās ar otru roku. Tomass izmantoja izde�vību un trieca ar āmuru pretiniekam pa deniņiem. Trāpījums neizdevās tie�s, ta�u ar to pa�u pietika. Danovi�s sagrīļojās un nogāzās aug�pēdu. Tomass uzmetās ar ceļiem viņam uz krūtīm. Viņ� pacēla āmuru virs Danovi�a galvas. Danovi�s smagi el�soja un aizlika roku sejai priek�ā. Tomass trīs reizes uzgāza ar āmuru � pa plecu, elkoni un delnas locītavu �, un viss bija galā. Abas rokas Danovi�am bezspēcīgi gulēja gar sāniem. Tomass pacēla āmuru, lai viņu piebeigtu pavisam. Danovi�s iz�bailēs ieplestām acīm raudzījās Tomasā, no deniņiem asiņu strūk�liņa izplūda pa nobālu�o seju.

� Lūdzu! � Danovi�s iesaucās. � Lūdzu, nenobeidz mani! Lūdzu! � Balss pacēlās līdz spalgam kliedzienam.

Tomass tupēja Danovi�am uz krūtīm un pamazām atguva elpu. Āmuru viņ� joprojām turēja kreisajā rokā. Ja kāds cilvēks jelkad pelnījis, ka viņu nogalina, tad �is bija tāds cilvēks. Arī Falkoneti bija pelnījis, lai viņu nogalina. Lai nu tas darbs pa�liek kādam citam. Viņ� apgrieza āmuru otrādi un rupji iegrūda kātu Danovi�a plati atplestajā mutē. Tomass dzirdēja lūstam viņa priek�zobus. Nogalināt viņ� pieveikto pretinieku vairs ne�spēja, bet sāpes darīja tam bez jebkāda �ēluma.

� Palīdzi man piecelties, � viņ� sacīja D�īnai. Viņa sēdēja uz gultas, rokas krustiski krūtīm priek�ā aizlikusi, un smagi elsoja, it kā būtu piedalījusies kautiņā. Tad lēnām uzslējās kā�jās, sagrīļojās, piegāja pie Tomasa, paņēma viņu aiz padusēm un vilka uz aug�u. Viņ� pieoēlās un gandrīz paklupa pār drebo�o ķermeni, kas gulēja uz grīdas. Tomasam reiba galva un likās, ka viss ap viņu grie�as, bet prāts darbojās skaidri. Uz vienīgā krēsla atzveltnes viņ� ieraudzīja baltu mēteli, kuru uzpazina par D�īnas mantu, un sacīja: � Uzvelc mēteli. � Viņ� ta�u nevarēja vest D�īnu caur naktsklubu tādā izskatā � ar pārplēstu d�em�peri. Varbūt viņ� pats vispār nevarēs iziet cauri naktsklubam. Kāpjot aug�up, viņam ik solī vajadzēja ar abām rokām pacelt ievainoto kāju. Viņi atstāja Danovi�u guļam uz cementa klona ar āmuru mutē, no kuras burzguļoja asiņainas putas.

Kad viņi izgāja caur arku, uz kuras dega uzraksti: �Tualetes�, �Telefons�, pa�reiz sākās jauns striptīzs. Sajā klubā programma acīmredzot ritēja bez pārtraukuma visu nakti; telpā valdīja dziļa krēsla, starme�u kūlis ieskāva tikai striptīza dejotāju tum�ā jātnieces uzvalkā, derbija platmalē, ar jājampātagu rokā. Smagi atspiedies pret D�īnas roku, Tomass, visus spēkus saņēmis, centās pārāk stipri neklibot, un viņi bija jau gandrīz izgāju�i pa durvīm, iekams viņus pamanīja viens no trim vīrie�iem, kas kopā ar meiteni sēdēja netālu no ieejas. Vīrietis piecēlās un uzsauca: � All�! Vous Am�ricains! Arrêtez! Pas si vite!

Bet viņi jau bija ārā pa durvīm, kaut kā kūlās uz priek�u; garām brauca taksometrs, un Tomass to apturēja. D�īna ar mo�kām iestūma viņu ma�īnā, klup�us kri�us ierausās pati, un viņi jau bija ceļā uz Antibu, kad vīrietis, kas bija saucis viņus at�pakaļ, iznāca uz ielas un meklēja, kur viņi paliku�i.

Ma�īnā Tomass pārguris atlaidās sēdeklī. D�īna, baltajā mē�telī ietinusies, sēdēja, pa�ā tālākajā kaktiņā ierāvusies. Viņam riebās pa�am sava smaka, kas jaucās ar Danovi�a smaku un pagraba dvaku, un viņ� neņēma D�īnai ļaunā, ka tā atrā�vās no viņa, cik tālu vien iespējams. Viņ� paģība vai iesnaudās, pats nesaprata, kas ar viņu notiek. Kad viņ� atvēra acis, viņi jau brauca pa ielu, kas veda uz Antibas ostu. D�īna savā kaktā nevaldāmi raudāja, bet viņ� �onakt vairs nespēja par viņu interesēties.

Kad viņi piebrauca pie �Klotildes�, viņ� klusu iesmējās.

Smiekli laikam nobiedēja D�inu. Viņas raudas spēji aprima. � Par ko tu smejies, Tom? � viņa jautāja.

��� Smejos par Ņujorkas dakteri, � viņ� atbildēja. � Tas sacīja, ka man ilgu laiku jāizvairoties no straujām kustībām un lielas fiziskas piepūles. Man būtu paticis redzēt viņa ģīmi, ja viņ� �onakt būtu bijis tur.

Viņ� piespiedās izkāpt no ma�īnas bez piepalīdzības, samak�sāja �oferim un D�īnai aiz muguras klibodams tenterēja aug��up pa trapu. Viņam atkal uznāca reibonis, un viņ� paklupa uz trapa, bezmaz ieveldamies ūdenī.

��� Vai lai palīdzu tev tikt līdz kajītei? � D�ina jautāja, kad viņi beidzot bija tiku�i uz klāja.

Viņ� atmeta ar roku. � Ej vien lejā un pasaki savam vīram, ka esi atgriezusies, � viņ� sacīja. � Un sagudro, kas vien ienāk prātā, ko pastāstīt par �o nakti.

Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Tomasu uz lūpām. � Zvēru, ka nekad mū�ā vairs nedzer�u ne piliena vīna, � viņa sacīja.

��� Kārtībā, � viņ� sacīja, � tad jau varam uzskatīt, ka �is vakars nav bijis bez sava labuma. � Tomēr viņ� viegli papliķēja pa D�īnas bērni�ķīgo, gludo vaigu, lai mazinātu savu vārdu asumu. Viņ� noskatījās, kamēr viņa izgāja cauri salonam un iegāja galvenajā kajītē. Tad ar mokām norausās lejup pats un atvēra savas kajītes durvis. Keita bija nomodā, gaisma dega. Ieraudzījusi Tomasu, viņa apslāpēti iekliedzās.

��� S��, � viņ� klusināja.

��� Kas noticis? � viņa jautāja.

��� Kaut kas patiesi liels, � viņ� atteica, � es noturējos, nenogalinājis cilvēku. � Viņ� atkrita uz lāviņas. � Bet nu saģērbies un teci pēc ārsta.

Acis aizvēris, viņ� tomēr dzirdēja, kā Keita steig�us ģērbjas. Kad viņa gāja ārā, viņ� jau bija aizmidzis.

Viņ� pamodās agri no ūdens �ņākoņas, kad Dvaiers un Vezlijs ar �ļūteni skaloja klāju. Iepriek�ējā vakarā viņi bija pārāk vēlu iebrauku�i ostā, lai to izdarītu. Ap ceļgalu viņam bija biezs apsējs un labais plecs pakustoties tā sāpēja, ka bija vai jākliedz. Ārsts sacīja, ka lauztu kaulu neesot, bet celis spēcīgi satriekts, varbūt pārtrūkusi kāda saite. Keita kambīzē jau posa brokastis, viņ� viens pats gulēja uz lāviņas, un ķermenis atcerējās visas tās reizes viņa mū�ā, kad viņ� bija pamodies sadauzīts un sāpju mocīts. Viņa atmiņu grāmata.

Balstīdamies uz veselās rokās, viņ� izrausās no guļvietas un nostājās uz veselās kājas mazā spogulī�a priek�ā. Seja bija briesmīgi apstrādāta. Kautiņa karstumā viņ� to nemaz nebija jutis, bet, gā�ot Danovi�u zemē, viņ� pats bija atsities pret rupjo cementa klonu; deguns satūcis, lūpa resna, piere un vaigukauli sadauzīti asinīs. Dakteris bija ar spirtu izmazgājis brūces, un salīdzinājumā ar visu pārējo par seju nevarēja �ēloties, tomēr viņ� cerēja, ka lnīda, viņu ieraudzījusi, neskries, �ausmās brēk�dama, pie mātes.

Viņ� bija kails un redzēja, ka krūtis un delmi izraibināti zili melni. Sulcijam vajadzētu mani �ādā mirklī redzēt, viņ� domāja, vilkdams kājās bikses. Veselas piecas minūtes viņ� nocīnījās, kamēr tika biksēs, bet kreklu neparko nevarēja uzvilkt. Paņē�mis kreklu, viņ� puslek�u ieklumburoja kambīzē. Kafija bija uzlieta, un Keita patlaban spieda apelsīnus sulai. Tā kā ārsts bija apgalvojis, ka nekādas nopietnas kaites nav, viņa bija nomierinājusies un darīja savu darāmo. Kad dakteris bija aizgā�jis, Tomass viņai pārstāstīja visu notiku�o.

��� Vai negribi noskūpstīt līgavaiņa daiļo vaigu? � viņ� jau�tāja.

Keita smaidīdama viņu maigi noskūpstīja un palīdzēja uz�vilkt kreklu. Viņ� nebilda ne vārda par to, cik traki sāp plecs, ja to mazliet pakustina.

��� Vai vēl kāds kaut ko zina? � viņ� jautāja.

�� Vezlijam un Banijam neesmu nekā teikusi, � viņa at�bildēja, � un pārējie vēl nav rādīju�ies.

��� Visiem jāsaka, ka esmu sakāvies ar vienu dzērāju pie �Le Cameo�, � Tomass teica. � Tā būs mācība visiem, kas savā kāzu naktī klīst apkārt �ūpodami.

Keita pamāja. � Vezlijs �orīt ienira ar masku, � viņa stās�tīja. � Bakborda skrūvei esot izlauzts pamatīgs robs, un, cik viņ� varējis konstatēt, arī ass esot saliekta.

��� Ja mēs no �ejienes pēc nedēļas tiksim ārā, � Tomass sa�cīja, � varēsim uzskatīt sevi par laimīgiem cilvēkiem. Tā, nu būs jākāpj aug�ā un jāsāk melot.

Viņ� sekoja Keitai, kad viņa nesa paplāti ar kafijkannu un apelsīnu sulas trauku. Kad Vezlijs un Dvaiers viņu ieraudzīja, Dvaiers sacīja: � Dieva dēļ, ko tu esi sev nodarījis? � un Vezlijs iesaucās: � Tēti

��� Kad visi būsim kopā, pastāstī�u, bet tikai vienu vienīgu reizi, � Tomass sacīja.

Uz klāja iznāca Rūdolfs ar Inīdu, un Tomass pēc viņa sejas izteiksmes noprata, ka D�īna viņam izstāstījusi visu patiesību vai vismaz daļu patiesības. Inīda tikai iesaucas: � Tu nu gan, onkul Tom, �orīt izskaties jocīgs!

Rūdolfs neteica nekā, tikai piebilda, ka D�īnai sāpot galva, viņa palik�ot gultā un pēc brokastīm viņ� aiznesī�ot viņai glāzi sulas. Viņi bija tikko sasēdu�i ap galdu, kad pienāca Grētiņa. � �ēlīgā debess, Tom, � viņa iesaucās, � kas ar tevi noticis?!

��� Es gaidīt gaidīju, kad man kāds to pavaicās, � Tomass sacīja. Tad viņ� pastāstīja izdomājumu par kautiņu ar kādu piedzēru�o pie �Le Cameo�. Tikai, viņ� smiedamies piebilda, tas piedzēru�ais neesot bijis tik stipri pilnā kā viņ� pats.

��� Ai, Tom, � Grētiņa apmulsusi nevarēja rimties, � es do�māju, ka tu vairs nekaujies.

�� Es arī domāju tāpat, � Tomass atteica, � diem�ēl tas piedzēru�ais tips tā nedomāja.

��� Vai tu arī biji tur, Keit? � Grētiņa ar pārmetumu balsī jautāja.

��� Es gulēju cie�ā miegā, � Keita mierīgi atteica. � Viņ� aizlavījās paklusām. Tu jau zini, kādi ir vīrie�i.

��� Manuprāt, tā ir kauna lieta, � Grētiņa pēla, � ja lieli, pieaugu�i vīrie�i kaujas.

�� Glu�i manas domas, � Tomass piekrita, � īpa�i, ja tevi pa�u piekauj. Bet nu sāksim ēst brokastis.

V

Vēlāk priek�pusdienā Tomass un Rūdolfs divi vien sēdēja uz klāja. Keita un Grētiņa bija aizgāju�as uz tirgu un paņēmu�as Inīdu līdzi, bet Vezlijs un Dvaiers atkal uzliku�i ūdenslīdēju maskas un ieniru�i pamatīgāk apskatīt bojājumus.

��� D�īna man visu izstāstīja, � Rūdolfs sacīja. � Nezinu, kā lai tev pateicos.

��� Liecies mierā! Tik briesmīgi jau nemaz nebija. Tādai smalki audzinātai meitenei kā D�īna viss dro�i vien likās trakāk, nekā īstenībā bija.

���� Sākās ar to, ka visa diena pagāja dzer�anā, � Rūdolfs sarūgtināts sacīja, � un tad pēdējais salmiņ� � viņa pienāca, kad mēs ar Grētiņu pirms vakariņām iedzērām. To viņa nespēja izturēt. Un alkoholiķi ir ļoti viltīgi. Nesaprotu, kā viņa varēja izlavīties no gultas, apģērbties un aizbēgt no jahtas tā, ka es nepamodos � � Viņ� nogrozīja galvu. � Visu laiku viņa uz�vedās tik labi, ka es pat neiedomājos par kaut ko bīties. Bet, tiklīdz viņa pāris glāzī�u iedzērusi, vairs nespēj ne par ko atbildēt. Viņa vairs nelīdzinās pati sev. Tu ta�u nedomāsi, ka skaidrā prātā viņa nakts vidū staigā pa krogiem, ķerdama vīrie�us?

��� Protams, ne, Rūdij.

��� Viņa man izstāstīja. Visu izstāstīja, � Rūdolfs turpināja.

��� Pieklājīga izskata jauns cilvēks ar pieklājīgu valodu viņu uz�runājis, teicis, ka viņam ārā uz ielas esot ma�īna un viņ� zinot Kannās kādu ļoti jauku bāru, kas atvērts līdz rīta gaismai, vai viņa nebūtu ar mieru aizbraukt viņam līdzi, viņ� atvedī�ot viņu atpakaļ, tiklīdz viņa to vēlē�oties �

��� Pieklājīga izskata jauns cilvēks ar pieklājīgu valodu, � Tomass sacīja un atcerējās Danovi�u guļam pagrabā uz klona ar āmura kātu mutē starp izsistajiem zobiem. Viņ� aprauti iesmē�jās. � Tik pieklājīgs izskats viņam �orīt vairs nav un tik pie�klājīga valoda arī ne, vari man ticēt.

��� Un, kad viņi bija aizbrauku�i uz to striptīza bāru � mī�ļais dievs, nespēju pat iedomāties D�īnu tādā vietā �, viņ� tei�cis, ka bārā esot pārāk liels troksnis, bet turpat lejā atrodoties neliels, mājīgs klubs � � Rūdolfs izmisumā papurināja galvu.

�� Nu, tālāko jau tu zini.

��� Lūdzu, nedomā vairs par to, Rūdij, � Tomass sacīja.

��� Kādēļ tu mani nepamodināji un nepasauci līdzi? � Rū�dolfs skarbi jautāja.

��� Tu neesi piemērots tādiem gājieniem, Rūdij.

��� Bet es ta�u esmu viņas vīrs.

��� Tas ir otrs iemesls, kādēļ es tevi nemodināju, � Tomass atteica.

��� Viņ� būtu varējis tevi nosist.

��� Vienu īsu brīdi, � Tomass piekrita, � tāda iespēja likās itin reāla.

��� Un tu būtu varējis nosist viņu.

��� Tas, redzi, ir vienīgais labais moments pagāju�ās nakts piedzīvojumā, � Tomass sacīja, � ka es sapratu: nebūtu vis varējis. Un tagad iesim paskatīties, ko dara mūsu ūdenslīdēji. � Viņ� aizklumburoja uz kuģa priek�galu, atstādams brāli vienu ar vainas apziņu un pateicību.

VI

Viņ� sēdēja viens pats uz klāja un priecājās par rēno vēlā vakara gaisu. Keita bija lejā, bet visi pārējie aizbrauku�i ar ma��īnām divu dienu ekskursijā uz kalnu pilsētām un Itāliju. Bija pagāju�as piecas dienas, kop� �Klotilde� stāvēja ostā, un viņi vēl joprojām gaidīja, kad no Holandes atsūtīs jauno skrūvi un asi. Rūdolfs teica, ka pa�reiz esot laba izdevība mazliet apskatīt pasauli. D�ina kop� liktenīgās nakts izturējās bīstami mie�rīgi, un Rūdolfs darīja visu, lai viņu izklaidētu. Viņ� aicināja ari Keitu un Tomasu piedalīties izbraukumā, bet Tomass sacīja, ka jaunlaulātie labprāt paliktu divatā. Kādā brīdī, kad neviena nebija klāt, viņ� bija ieteicis Rūdolfam uzaicināt arī Dvaieru. Dvaiers Tomasam visu laiku plijās virsū, lai pasakot, kas bijis tas piedzēru�ais, kur� viņu piekāvis pie �Le Cameo�, un viņ� ne�au�bījās, ka Dvaiers saziņā ar Vezliju plāno kaut kādu bezprātīgu atmaksas aktu. Arī D�īna viņam nemitīgi sekoja, ne vārda ne�teikdama, bet ar dīvainu vajāta cilvēka izteiksmi acīs. Nemaz ne�bija tik viegli piecas dienas nodzīvot vienos melos, un viņ� jutās atvieglots, ka palicis uz laiciņu divatā ar Keitu.

Osta bija klusa, vairums kuģu grima tumsā. Viņ� no�āvājās, izstaipījās un piecēlās. Viņam vairs nelikās, ka viss ķermenis sadauzīts un nobrāzts, un, kaut arī vēl bija jāklibo, vismaz, soli sperot, ne�ķita, ka kāja vidū pārlauzta. Ar sievu viņ� nebija gu�lējis kop� kautiņa un domāja, ka �ovakar varētu atkal sākt, bet tad ieraudzīja pa krastmalu tuvojamies ma�īnu ar izslēgtām ugunīm. Ma�īna apstājās. Abas durtiņas ūdens pusē atvērās, un izkāpa divi vīrie�i, pēc tam vēl divi. Pēdējais bija Danovi�s, viena roka viņam bija iekārta saitē.

Ja Keitas nebūtu uz kuģa, viņ� pārlēktu pār bortu un ienirtu, lai tad mēģina dabūt viņu rokā. Bet pa�reiz viņam neatlika ne�kas cits kā palikt stāvam. Uz apkārtējām jahtām neredzēja ne�vienas dzīvas dvēseles. Danovi�s palika krastā, bet pārējie trīs uzkāpa uz klāja.

� Nu, kungi, � Tomass sacīja, � ar ko varu pakalpot?

Tad viņ� sajuta belzienu.

No nemaņas viņ� pamodās vienu vienīgu reizi. Palātā pie viņa bija Keita un Vezlijs. � Nekad vairs� � viņ� izteica un atkal zaudēja samaņu.

Rūdolfs izsauca smadzeņu ķirurģijas speciālistu no Ņujorkas, un speciālists bija ceļā uz Nicu, kad Tomass nomira. Galvas�kausa lūzums, � ķirurgs paskaidroja Rūdolfam, � un pla�s asinsizplūdums smadzenēs.

Grētiņu, D�īnu un Inidu Rūdolfs bija atstājis viesnīcā. Grētiņai tika stingri piekodināts neatstāt D�īnu ne mirkli vienu.

Rūdolfs izstāstīja policijai visu, ko zināja; policija iztaujāja D�īnu, bet pēc pusstundas pratinā�anas viņa sabruka histērijā. Viņa paguva izstāstīt par striptīza bāru, bet kautiņā nebija bi�jis neviena liecinieka, un Danovi�am bija nevainojams alibi par visu nakti.

Otrā rītā pēc kremācijas Rūdolfs un Grētiņa taksometrā aiz�brauca uz krematoriju un paņēma metāla kārbu ar brāļa pelniem. Tad viņi brauca uz Antibas ostu, kur Keita, Vezlijs un Dvaiers viņus sagaidīja. D�ina palika viesnīcā pie Inīdas. Lai Keita visu dienu pavadītu kopā ar D�īnu � tas būtu par daudz no viņas prasīts. Un, ja D�īna �odien piedzersies, Rūdolfs domāja, tad viņai tie�ām būs pamats to darīt.

Grētiņa tagad zināja patiesību par notikumiem kāzu naktī, un arī pārējie zināja.

��� Toms, � Grētiņa sacīja, kad viņi taksometrā brauca pa vasarnieku ma�īnu burzmu, � bija vienīgais no mums, kas bei�dzot ievirzīja savu dzīvi pareizās sliedēs.

��� Un atdeva dzīvību par vienu no mums, kas to nespēj, � atteica Rūdolfs.

��� Vienīgais, ko tu izdarīji aplam, � sacīja Grētiņa, � bija vienu nakti nepamosties.

��� Vienīgais, � atkārtoja Rūdolfs.

Pēc tam viņi vairs nepārmija ne vārda, līdz sasniedza �Klotildi�. Keita, Vezlijs un Dvaiers, ikdienas drānās ģērbu�ies, sa�gaidīja viņus uz klāja. Dvaieram un Vezlijam acis bija saraudā�tas sarkanas, bet Keita, kaut drūmi nopietna, nebija raudājusi. Rūdolfs nesa kārbu ar pelniem, Grētiņa gāja viņam nopakaļ. Rūdolfs nolika kastīti stūresmājā, Dvaiers nostājās pie stūres un iedarbināja vienīgo motoru. Vezlijs uzvilka trapu, tad izlēca krastā un atraisīja pakaļējā borta tauvas, ko Keita uztina uz vin�as. Tad Vezlijs veikli kā kaķis pāri ūdens�ķirtnei uzlēca atpakaļ uz klāja un aizskrēja uz priek�galu palīdzēt Keitai ievilkt enkuru.

Viss izskatījās tik ierasti, tik līdzīgi visām tām reizēm, kad viņi bija brauku�i ārā no ostas, ka Rūdolfam, stāvot uz pakaļējā klāja, neviļus likās: teju, teju no stūresmājas ēnas iznāks Tomass ar pīpi mutē.

Glītā balti zilā jahta spo�ajā rīta saulē rāmi puk�ķināja ārā no ostas, un vienīgā at�ķirība no pārējām jahtām, kas ap �o laiku atstāja ostu, lai dotos izklaides braucienos, bija abi cilvēki, kas stāvēja uz klāja nepiedienīgi melnās drēbēs.

Neviens nerunāja. Visu turpmāko norisi viņi bija norunā�ju�i iepriek�ējā dienā. Stundu viņi brauca projām no krasta uz dienvidiem. Tā kā darbojās tikai viens motors, viņi tālu neaiz�brauca, un krasts aiz muguras bija skaidri saredzams.

Tie�i pēc stundas Dvaiers apgrieza jahtu un izslēdza motoru. Neviena cita kuģa tuvumā nebija, un jūra tik rāma, ka nedzir�dēja pat viļņu �ļakstus. Rūdolfs iegāja stūresmājā, iznesa kārbu un atvāza vāku. Keita uznesa no lejas lielu pu�ķi baltu un sar�kanu gladiolu. Visi nostājās cits citam blakus pie reliņa ar seju pret jūras klajumu. Vezlijs paņēma no Rūdolfa kārbu un sāka kaisīt sava tēva pelnus jūrā. Acis viņam bija sausas. Pēc minūtes viss bija padarīts. Pelni aizpeldēja � tikko samanāma putekļu vizma zilajā Vidusjūras mirdzumā.

Arī mūsu tēva ķermenis ir nogrimis kaut kur dziļos ūdeņos, nodomāja Rūdolfs.

Lēnām, sievi�ķīgā maigumā Keitas brūnās rokas kaisīja zie�dus jūrā.

Arī kārbu un vāku Vezlijs iemeta jūrā. Tie tūliņ nogrima. Tad viņ� iegāja stūresmājā un iedarbināja motoru. Jahtas priek�gals bija pagriezts pret krastu, un viņi stūrēja tie�i uz ostas vārtiem.

Keita nokāpa lejā, Dvaiers aizgāja uz kuģa priek�galu, atstā�jot uz klāja Grētiņu un Rūdolfu ar pelnu pelēkām sejām.

Priek�galā Dvaiers stāvēja vieglajā vējiņā, kas cēlās no jah�tas kustības, un vēroja, kā rīta saules spo�ajā mirdzā tuvojas krasts, baltās mājas, senie pilsētas mūri un zaļās pīnijas.

Bagātu ļau�u laiciņ�, Dvaiers atcerējās.

Pirmā daļa 7

Otrā daļa 233

Tre�ā daļa

360

Ceturtā daļa

491

Эрвин Шоу КОМУ МНОГО, КОМУ МАЛО Роман Рига �Лиесма� 1986 На латышском языке Перевела с английского X. Лапипя Художники И. Камбала и М. Лиелманис

HB № 4675 Ervins Sovs VIENAM DAUDZ, OTRAM MAZ

Redaktore V. Kumu�ka. Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis. Tehniskā redaktore

D. Relgase. Korektore I. Kalniņa Nodota salik�anai 29.12.84. Parakstīta iespie�anai 09.08.85. Formāts 60X84/16. Tipogrāfijas papīrs № 2. Literatūras gar�nitūra. Augstspiedums. 37,19 uzsk. iespiedi.; 37,65 uzsk. krāsu nov.; 44,06 izdevi). 1. Metiens 80 000 eks. Pa�ūt. № 1979-4. Cena 4 rbl. 80 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 156(32095)D-1003. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grā' matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā�fijā �Ciņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

�ovs E.

�o 970 Vienam daudz, otram maz: Romāns / No angļu vai. tulk. H. Lapiņa. � R.: Liesma, 1986. 629 lpp.

4703000000�155

5 M801(ll)-86 85 84.7 Amer-44

Drīzumā iznāks itālie�u rakstnieka N. Salvalad�o romāns

Sniedzam fragmentu no �ī romāna, kura galvenā varone ir Venēcija un venēcie�i�

� � Venjēr, mīļais, stāsti.

Lepnā D�ūlija, kuru prese un pūlis dēvēja par Dogaresi, ta�gad vid�ināja ar mani dialektā, sēdēdama uz septiņpadsmitā gadsimta dīvāniņa, apvilkta ar izbalēju�u brokātu. Viņa urbās manī ar skatienu, rokas salikusi klēpī; vēl arvien skaisto seju klāja daudzu sīku grumbiņu tīkls. Milzīgie slīpētā stikla logi klusināja Lielā kanāla kņadu.

Nevienam nebija noslēpums (arī es to zināju), ka �ī brīni��ķīgā pils ir ieķīlāta līdz pēdējam akmenim; D�ūlijai bija atstāta lieto�ana puse no pirmā stāva � ne tikai aiz līdzjūtības, bet arī tā spo�uma dēļ, ar kuru viņas klātbūtne apveltīja arī jaunos iz�nireļus.

Par spīti parādiem un ķīlu zīmēm, Dogareses izturē�anās un arī runas veids bija tādi, it kā viņai aiz muguras vienmēr būtu viņas vectēva Andreas Vendramona aizbildnieciskā ēna un viņas ievērojamās ģimenes bagātība. Jebkurā diennakts stundā D�ūlija acumirklī iekļāvās ne tikai savas pilsētas, bet jebkuras citas pro�blēmas risinā�anā: runādama vai rakstīdama, pa telefonu vai telegrāfu, ņemdama priek�ā visus pēc kārtas, sākot ar arheolo�giem un beidzot ar hidrauliķiem, no literatūras līdz fiziķu pētīju�miem par lielas masas dinamiku; pretiniekus parasti satrieca vi�ņas ekstravagantās, valdzino�ās idejas un absolūtais faktisko pierādījumu trūkums.

��� Iespējams, ka tavs plāns ir visai jauks un interesants, � viņa negaidīti ierunājās, neļaudama man nobeigt, � bet kas man ar to kopīgs? Uz mums no visām pusēm cita pēc citas gā��as nelaimes, bet tu vienā mierā ierodies ar savu Gotas la�gūnu . . .

Apsēdos uz krēsla roku balsta, seja man sāka kvēlot no dus�mām. Apkopoju domas, meklēju vārdus.

��� Redzi, D�ūlija, arī man tas nepatīk. Es pilnīgi saprotu, ka nepiedāvāju tev darījumu, kas atbilstu tavam presti�am: tavi centieni ir pilnīgi citādi. Tie�i tādēļ es pavisam pieticīgi lūdzu vienīgi iejūtīgu padomu. Tu labi zini, ka jau vairākus gadus dzīvoju tālu no Venēcijas. Man te tikpat kā neviena nav; nezinu, pie kurām durvīm klauvēt. Tātad, ja atļausi, īsumā izklāstī�u sava apciemojuma mērķi: ilustrētais �urnāls �Itālijas Māksla�, kas iznāk arī angļu valodā, pasūtīja man fotoreportā�u par Visugai�ākās ievērojamākām ģimenēm � tām, kas paliku�as pāri no Gotas almanaha. Galu galā, pats par sevi saprotams, es uzskatu, ka nedrīkstu uzsākt savus meklējumus, neparādījis pienācīgu cieņu pēdējai dzīvajai dāmai �ajā iebalzamētajā pilsētā.

Sl frāze atstāja iespaidu. Viņa tādā tīksmē gozējās ap sevi ra�dītajā niecīgajā, provinciālajā mītā, ka nemaz nejuta ironiju un viņai �ķita pieļaujama pat visklajākā liekulība. Ar pūlēm apslē�pusi patiku, viņa turpināja runāt kā kara dieviete.

��� Cieņas parādī�anu liksim mierā, ar to te nav nekāda sa�kara. Bet, atzīsties, Venjēr, vai tie�ām tev nav kauns?

� Man tam nepietiek līdzekļu, mana dārgā D�ūlija; lai kaunētos par savu darbu, jābūt vismaz bagātam.

���� Bet, Venjēr, � viņa paaugstināja balsi, � cilvēks ar tavu vārdu, ar tavu pagātni� zini, vienu brīdi man likās, ka tu joko. Nē, dārgumiņ, nav iespējams, ka tu būtu tik zemu kritis. Kā gan tas iespējams, es sev teicu, ja ņem vērā to, kas notiek lagūnā, Svētā Marka laukumā, pilsētas centrā un salās! Marģeras strādnieki dodas uz fabrikām ar gāzmaskām, vislielākā bērnu mirstība pasaulē no audzējiem� un, lūk, ierodas �is smukulītis, lai fotografētu salonus un fotogēniskas dāmas; ja jau tā, kādēļ gan nervu pakutinā�anai nesarīkot Montekatīni fosgēna nolik�tavās kokteiļu vakaru, kur jāierodas frakās?

��� Grāfiene D�ūlija, mīļā sirds, �ajā apskatā tu nepieminēji tikai niecīgu sīkumiņu � es nopelnu, fotografēdams pēc pasūtī�juma. Varbūt tu neesi lasījusi, ka �Life� jau pirms gada izbeidza darbu, bet no Parīzes kantora es nesaņemu ne gra�a? Ak, esi mierīga, es daudz labprātāk uzņemtu kādu dokumentālu filmu Izglītības ministrijai, UNESCO, Vatikānam, � lai tikai par darbu maksātu dolāros. Bet kur� man to piedāvā? Pagāju�ajā nedēļā pārdevu savu jaguāru un laivu � man jāsamaksā arī dēla mācības koled�ā; un kur tad vēl Milānas viesnīcā nodzīvotais mēnesis, alimenti par se�iem mēne�iem, kādreizējai Venjēra kun�dzei � �obrīd nezinu viņas apme�anās vietu uz zemeslodes, pirms kāda laika viņa uzturējās Ņujorkā, laikam kopā ar kādu jaunu bundzinieku, kas vēl nav bijis karadienestā. Piedod man, ja iekar�sis aizmirsu kādu detaļu.

Vienu brīdi man likās, ka viņa ir spējīga uz patiesu līdzjūtību.

���� Bet, redzi, Sebastjan, � viņa tūdaļ atguva savu deklamē��anas prieku, � ja nu tavs plāns, ja atļauts teikt, manī izraisa �ausmas, tad tas ir tāpēc, ka man nekādi neizdodas to sasaistīt ar tevi. Tu domā, ka es neko neatceros? Protams, es neesmu aiz�mirsusi tavu filmu, kuru pirms desmit gadiem demonstrēja Lido festivālā, � tik daudz grācijas un melanholijas � Kas ar to no�ticis, Sebastjan? Atceries, pat Viskonti par to sajūsminājās. Tu iekaroji daudzus, man liekas, arī de Siku� vai ari es kļūdos?

��� Nē, D�ūlija, tu neesi kļūdījusies. Tik tie�ām, es saņēmu uzslavas kilogramiem, pat centneriem � rakstiskas un mutis�kas. Esmu tās noguldījis bankā, vienīgi tā nav ejo�a valūta.

��� Izbeidz, Sebastjan! Man nemaz nepatīk, ka tu tēlo dzīvē vīlu�os inteliģentu. Esmu pārliecināta, ka vēl ir izredzes, tikai nedari muļķības. Skaidrs? Uzdro�inos apgalvot, ka man radu�sies laba ideja, un ticu, ka tā realizēsies. Bet tagad iesim mazliet iekost. Tu redzēsi, �Harija bāra� saimniekiem joprojām labi ķe�ras zivis.

Enerģiskā Dogarese sparīgi soļoja gar mūriem, ko klāja jūras ūdens un kaķu �uru sāļi, izaicino�i �ķērsoja saules pielietos lau�kumus un laukumiņus; aizkustino�a sirmuma skartos kastaņbrūnos matus purināja svaigs vējiņ�. Elpu neatvilkdama, viņa kā burbuļojo�s strautiņ� aizrautīgi runāja vienā laikā par vairā�kām tēmām, glu�i kā burvju mākslinieks, kas veikli �onglē �ķīv�jus uz bambusa nūjas.

��� Tas, Sebastjan, nav apsprie�ams, �ī ir unikāla pilsēta, ku�rai būtu jāpieskaras ar pinceti! Piedod man, bet kāda tev vaja�dzība ķēpāties ar to reportā�u par Gotas lagūnu, par rēgiem? Lai to 'dara ilustrētie �urnāli � tenku lapeles � Nemaz nerunā�sim par to, ka tu jutīsies netīrs, tikai pa gabalu vien apostījis venēcie�u augstmaņus. Atgādinā�u, ja esi aizmirsis: ja �ie aris�tokrāti nav slimi ar sifilisu, tad viņu mājās noteikti atrodas tiesu izpildītājs, kas apraksta pseidostila mēbeles, jo īstās jau pirms laba laika pārdotas� Saproti ta�u, Sebastjan, Visugai�ākajā vairs nav ne prin�u, ne vergu, paliku�as tikai mūmijas � lie�tusmēteļos un galo�ās ģērbu�ies spoki, kuriem vairāk par visu bail no ūdens plūdiem; turklāt, jo viņi augstdzimu�āki, jo vairāk fa�istiski noskaņoti!

No brāzmainās apsūdzības runas vaigi viņai kvēloja kā sar�kanas zemenes. Dogareses runas plūdus pavadīja izteiksmīgi �esti. Ne brīdi viņa neaizmirsa veikalu skatlogos patīksmināties par savu graciozo gaitu. No malas viņa atgādināja jaunās eko�loģiskās olimpiādes lāpnesi.

Kamēr viņa kā karaliene divus soļus man pa priek�u soļoja cauri ļau�u drūzmai, daudzi jo daudzi pavadīja viņu ar skatie�niem: izsūtāmie puikas un pārdevēji, klaidoņi un gondoljeri � tie pat pielika divus pirkstus pie salmu cepures malas: tā teikt, esam jūsu rīcībā, grāfien, visu cieņu, grāfien!

�ajā skatienu jūklī viens otrs nolūkojās arī uz mani � caur pieri, nikni no�ņākdamies: �Skat, Nane! Atkal pagādājusi sev jaunu. Ko gan viņa atrod �ajos kārnajos gailēnos?�

Jā gan, viņai patika tādi � inteliģenti, eleganti gailī�i, kuri grozās sabiedrībā un par kuriem var lasīt vismaz desmit rindas Bompjāni almanahā vai Gardzanti literatūras enciklopēdijā. Dogareses dēļ bija izcīnītas pat divkaujas: ar rapieriem, nikniem vārdiem, visbeidzot ar sniega pikām kādā Jaungada naktī Kortinā d'Ampeco.

Pēc Dogareses runas veida vien uzreiz bija iespējams noteikt., kuram no gailī�iem dota priek�roka; Dogaresei piemita savdabīga spēja neticami īsā laikā apgūt sava iemīļotā leksiku � viņa ap�brīnojami veikli nomainīja pierobe�as romānu autora Viduseiropas sve�valodu iestarpinājumus pret friulie�u dzejnieka dialektāla�jiem iespraudumiem.

� Kā nu gribi, Sebastjan, ta�u mans pienākums, kaut arī nepatīkams, ir darīt tevi uzmanīgu. Neiekrīti lamatās, tās te iz�liktas uz katra stūra � Nedomā, ka es esmu tik stulba un neiz�protu tavu sare�ģīto situāciju, naudas grūtības, ta�u tev ir savs presti�s un stāvoklis sabiedrībā; no tā tu nedrīksti tik lēti at�teikties! Bez tam tu nāc no �Life� � tas fotoreportieriem nozīmē veselu universitāti� Pagaidi, Sebastjan, atļauj man pateikt līdz galam. Piemēram, es skaidri zinu, ka �obrīd te ir nepiecie�ami tādi cilvēki kā tu � īsti profesionāļi.1 Veneto problēmu padomē, kas ir Ūdeņu maģistrāta filiāle, tiek veidota pla�a nodaļa, kur strādās izcili zinātnieki un darbosies kompjūteri. Pa�laik nodaļa izvietota senajā Madonna dell' Orto pilī, par pētījumu vadītāju iecelts kaut kāds Santoro, Leo Santoro; stāsta, ka �is agrākais ielas�puika un gondoljers kādreiz emigrējis uz Savienotajām Valstīm un tur kļuvis par akadēmiķi. Kas viņ� par tipu? Izskatās diezgan īpatnējs, lai gan tiek apgalvots, ka viņ� esot ģēnijs: dziedādams uzrakstījis fundamentālus darbus par krastu eroziju, zemes slāņu ilgsto�u �ūpo�anos un tās sekām. Pirms pāris nedēļām nabaga cilvēks bijis ielūgts Cini namā: esot izskatījies pēc liela tauriņa, kas pielipis pie mu�papīra, jo, pēk�ņi nokļuvis starp �īm antīka�jām gleznām, zeltlietām, Arras gobelēniem un Bohēmijas kristālu, neesot vairs zinājis ne kur acis, ne kur rokas likt. Tikai lai viņi nepieviļas � tas nav vasks, no kā var izveidot, ko sirds vēlas. Kad tā sa�ākstējusī Mioto Balbi apvaicājusies, ar ko labu viņ� nodarbojies, pirms izsaukts uz Venēciju, Santoro uzlūkojis viņu un atbildējis: �Ar paisumu un bēgumu uz Marsa, kundze. Es pieļauju, ka �obrīd tā nav aktuāla problēma, tomēr tai piemīt savs valdzinājums.�

�� Tas ir ļoti saisto�i, D�ūlija, ļoti saisto�i. Varbūt tu man paskaidrosi, kas man būtu darāms �ajā zemestrī�u izpētes centrā?

��� Paliec klusu, atļauj man visu izteikt! Pirmkārt, esmu pār�liecinājusies, ka �oreiz tā nav parastā tērzē�ana. Viņi ir nodro��ināti ar naudu, tā ieplūst no ārzemēm � Savienotajām Valstīm, Anglijas, Francijas � Tagad esam nonāku�i pie galvenā: Santoro piemīt amerikānisks domā�anas veids, un viņ� grib izveidot fotolaboratoriju un preses dienestu. Kopumā ņemot, mans plāns ir �āds: ar Cini un mana drauga � ministra De And�ēlisa atbal�stu iepazīstināt tevi ar Santoro. Bet, Sebastjan, kavēties ne�drīkst, tu nedrīksti aizmirst, ka pie mums Itālijā pie fini�a vien�mēr var aizsteigties priek�ā prefekta mīļākās brālēns .. .

Laukumā uz mozaīku zeltainā fona augstu virs baznīcas vēj� purināja spilgti sarkano karogu ar lauvas attēlu. Zeltītais lauva lepni turēja kreiso ķepu virs varenas grāmatas; ja labi padomā, tas bija visai komiski zemē, kur nevis lasa, bet dzied.

Vecā lauvas klātbūtnē saules pielietajā Svētā Marka laukumā man vienmēr uznāca vieglas vēdera spazmas � tās neizbēgami atkārtojas ik reizi, kad es te ierados, jau kop� tām senajām die�nām, kad mani pirmo reizi atveda te kā pā�u lielu kāzu cere�monijā; biju mazs, matro�a uzvalciņā ģērbies zēns.

Bija dienas vidus. Mori noskandināja pulksteņa zvanu, un balo�i pacēlās pretī saulei, ka spārni vien noplauk�ķēja. Pār bizantie�u kupoliem, zvanu torņa zelta eņģeļiem, Prokurāciju portikiem, virs juceklīgi izmētātajiem balstiem un tiltiņiem, kas at�stāja saārdītu barikā�u iespaidu, drīz atkal valdīja miers. Balsti vienmēr tika turēti gatavībā, jo ūdens līmenis kuru katru brīdi atkal varēja celties.

Kā zaudējusi valodu no krā�ņā skata � saule, daudzu ņir�bo�u spārnu pāri, akmens un zelts �, D�ūlija apstājās un, lai labāk redzētu, pacēla labo roku pie acīm. Pēk�ņi kāds milzīgs, sirms vecis, kura ūdeņainās acis bez uzacīm bija aizslēptas aiz lielām rozā brillēm, pieskārās pie D�ūlijas pleca un dobjā balsī ierunājās:

��� Jūs, Dogarese, arī esat atnākusi pie zirgiem?

��� Ak zirgi! � Viņa salēcās. � Kā tu mani nobiedēji!

D�ūlija piespiesti pasmaidīja un pasniedza melnā mētelī tēr�ptajam vīram savu roku skūpstam. Viņa garie, sirmie mati snie�dzās līdz pat nodilu�ajai samta apkaklītei. Tad viņa uzlūkoja mani un ar zināmu ironiju teica:

�� Vai tā nav sagadī�anās, Sebastjan? Lūk, enerģiskais pro�fesors Tonjolo, par kuru es tev nupat stāstīju. Tas ir viņ�, kas izglāba mūsu pasakainos zirgus. Par to mums jāpateicas jums, profesor, nav �aubu, ja jūs nebūtu rīkojies� Es jūs lūdzu, pastāstiet, pastāstiet, kas tā bija par cīņu! Es nekļūdī�os, no�saucot jūs par �ā notikuma galveno varoni; jūs bijāt tas, kur� atbildīgs par �

��� Atklāti sakot, es biju vienīgais, grāfien.

Pūzdams man sejā sasmaku�u elpu, viņ� lēni noņēma brilles un, ieurbies manī ar savām skaidrajām, asarojo�ajām acīm, ne�uzticīgi noprasīja:

��� Vai tikai tas nav viens no tiem tipiem, kuri izliekas par zinātniekiem, bet patiesībā grib pievākt mūsu zirgus?

��� Ko jūs, Tonjolo, kas jums nāk prātā? Sinjors Venjērs, Sebastjans nebūt nedomā piesavināties mūsu zirgus. īstenībā � glu�i otrādi.

��� Jo labāk. Te jau pret pa�a gribu jākļūst aizdomīgam. Jums jau dro�i vien ir zināms, ko gribēja no Romas atsūtīto zinātnieku komisija? Bez �aubām, piesavināties zirgus: tos vaja�got uz diviem, pieciem, desmit gadiem aizvest uz Romu, esot ne�piecie�ama speciāla apstrāde, citādi tie saberzī�ot. Jums skaidrs, kas par lietu?

Laipni pamājām, ka saprotam. Nu milzīgais vecis, rokas mē�tādams, ņēmās lādēt zirgu zagļus no ministrijas � Viņam ne�bija viegli atgūt elpu. D�ūlija maigi ieteica, lai viņ� saudzējot sevi.

��� Bet, redziet, es tam pretojos! Un kā vēl pretojos! Ja sagrābsiet zirgus, tad, �ķīdīs asinis � tā es viņiem teicu. Sitie vairs nav slavenā zagļa Napoleona laiki. Lai būtu pavisam dro�s, kādu rītu atvedu uz laukumu studentus, tie sarīkoja bīskapam īstus kumēdiņus. Kad patriarhs mūs beidzot pieņēma, visi metās ceļos viņa priek�ā. �Ekselence,� es teicu, �ja mēs neuzmanīsi�mies, viņi visu aizstieps projām. Runā�ana par smogu, kas sa�ēdot bronzu, ir tīrās blēņas. īstenībā viņi alkst iegūt mūsu dār�gumus. Bez tam, ekselence, vai esat padomājis par to, ka, iespē�jams, kāds no �iem nenovērtējamiem zirgiem ceļā saplīst vai pa�liek guļam jūras dibenā?� Mīļā grāfiene, tas bija pareizs gā�jiens. Labais patriarhs esot piezvanījis uz Romu � gan jau zi�nājis, kam, � un teicis, ka viņam esot līdz kaklam tie zirgi, ja jau patie�ām esot nepiecie�ams taisīt eksperimentus un pielabot, lai braucot un rīkojoties uz vietas.

Profesors atkal uzbāza brilles uz deguna, ar lepnumu paska�tījās uz �etriem izdaudzinātajiem dzīvniekiem, kas vairs nebija zeltīti kā senāk, bet zaļganbrūni, un, pielicis roku pie krūtīm, nopūtās:

��� Būtu atradies kaut viens, es pasvītroju, kaut viens vie�nīgs cilvēks �ajā cūcīgajā pilsētā, kas man pateiktu kaut mazu paldies!

��� Es ceru, ka pa �o laiku zirgi ir izārstēti no �ī nolādētā �smoga vē�a�? � D�ūlija iejaucās.

���� Kā lai es zinu, vai zirgi ir izvesejoju�ies? Pēc manām domām, tie nemaz nav biju�i slimi. Ja jau Romas profesoreji ir tā uztrauku�ies par pa�u atklāto vēzi, kas saēdot bronzu, lai brauc �urp un tos glābj! Bet aiztikt tos, kustināt no vietas � nekad! Es esmu bazilikas pārvaldnieks, un man pieder pēdējais vārds. Arī patriarhs ir pilnīgi mūsu pusē: zirgi te ir stāvēju�i gadsimtiem ilgi, te viņiem arī jāpaliek!

��� Bet analīzes? � D�ūlija uzbruka � viņa sāka iedegties.

��� Vai viņi vismaz ir iztaisīju�i analīzes, lai skaidri pateiktu, vai draud briesmas vai ne?

��� Ak, �īs analīzes, � profesors Tonjolo caur zobiem novilka,

��� tās jau nu ir īstās!

Un viņ� atmeta ar lielo roku, it kā atgaiņādams mu�u vai likdams saprast, ka viņam ar trakiem nav nekā kopīga. Tad pacēla roku pie cepures un, ne vārda neteicis, pagriezās un aizslāja uz tirgus pusi.

D�ūlija raustījās nervozos smieklos.

��� Nu tu pats redzi, no kā atkarīga Venēcijas nākotne: no profesora Tonjolo, Svētā Marka bazilikas pārvaldnieka. Ļaudis viņam seko un uzklausa viņu ar tikpat lielu un varenu bijību, kādu izraisa viņa milzīgais augums, � galu galā tajā ietilpst vairāk nekā simt divdesmit kilogrami zinātnes. Tagad es tev pa�teik�u, kādā zinātnes nozarē viņ� darbojas: vai tu būtu varējis iedomāties, ka viņ� vakarskolā pasniedz vēsturi un ģeogrāfiju?

[1] klusēt (ir.).

[4] �jaunais vilnis� (fr.) � virziens fran�u kinematogrāfijā 60. gadu sā. kurnā.

[5] Suteneri (fr.).

[7] vācies projām (fr.).

[8] hei! jūs tur, amerikāņi! Pagaidiet! Nesteidzieties! (Fr.)