Onorē de Balzaks

Zaudētās ilūzijas

VIKTORAM IGO

Jūs, kas aiz Rafaelu un Pitu likteņa priek�rocības bijāt liels dzejnieks jau tanīs gados, kad cilvēki ir vēl tik mazi, Jūs, tāpat kā Satobriāns, kā visi īstenie talanti, esat cīnījies pret skauģiem, kuri paslēpu�ies aiz avīzes slejām vai ieraku�ies tās pazemē. Tāpēc es vēlējos, lai Jūsu uzvaro�ais vārds palīdzētu uzvarēt �im sacerējumam, ko Jums veltīju un kas, pēc vairāku cilvēku ieskata, esot tiklab drosmīgs varoņdarbs, kā arī patiess stāstījums. Vai arī �urnālisti nebūtu biju�i cienīgi Moljera spalvas un viņa teātra tāpat kā marķīzi, finansisti, ārsti un prokurori? Kādēļ lai cilvēciskā komedija, kura castigat ridendo moros*, atstātu novārtā vienu no sabiedriskajiem spēkiem, ja Parizes prese neatstāj novārtā neviena?

Esmu laimīgs, cienījamais kungs, ka �ādi varu Jums izteikt savu patieso apbrīnu un draudzību.

DE BALZAKS

Izsmejot tikumus, tos labo (lat.). Tulk.

Tanī laikā, kad sākās �eit aprakstītie notikumi, mazajās provinces spiestuvēs vēl nedarbojās ne Stenhopa spiede, ne vēlmes iespiedumformu iekrāso�anai. Lai gan specialitāte saistīja Angu-lemu ar Parizes tipogrāfijām, tomēr te vēl joprojām strādāja ar koka spiedēm, kas kuplināju�as valodu ar tagad jau atmestu izteicienu: iespiest tik daudz, ka spiede �ikst. Atpaliku�ajā spiestuvē vēl lietoja ādas krāszie�us, ar kuriem iespiedējs iekrāsoja burtus. Izvelkamā pamatne, uz kuras uzbīda formu ar saliktajiem burtiem, ko noklāj ar papīra loksni, vēl tika izcirsta no akmens, tā attaisnojot savu nosaukumu marmors. Rijīgās mechaniskās spiedes tagad jau tā izdzēsu�as no atmiņas �o mechanismu, kam mēs, lai gan tās arī ir nepilnīgas, varam pateikties par skaistajām Elzevjē, Plantcnu, Aldu un Dido grāmatām, ka nepiecie�ams atgādināt par vecajiem darba rīkiem, kuriem �eroms Nikolā So�ars bija pieķēries ar glu�i māņticīgu aizrautību; tiem ir arī zināma loma �ai garajā stāstījumā par sīkajiem notikumiem.

Se�ars bija kādreizējais novilcējs, ko pie burtu salik�anas nodarbinātie strādnieki poligrafiķu �argonā mēdz dēvēt par lāci. So palamu novilcēji izpelnīju�ies, bez �aubām, tāpēc, ka strādājot viņi kā lā�i sprostā kustas �urp un turp � no krāsu kastītes pie spiedes un no spiedes pie krāsu kastītes. Toties lā�i iesauku�i burtli�us par pērtiķiem, jo tie ļoti manīgi un veikli no burtenes simt piecdesmit diviem apcirknī�iem iztver burt-stabdņus. Bargajā 1793. gadā apmēram piecdesmitgadīgais Se�ars bija precējiies. Vecums un ģiimenes stāvoklis paglāba viņu no pla�ās iesauk�anas, kad gandrīz visus strādniekus iesaistīja armijā. Vecais novilcējs palika viens pats spiestuvē, kuras īpa�nieks, tā sauktais pintiķis, nesen bija miris, atstādams bezbērnu atraitni. �ķita, ka uzņēmumam draud tūlītēja izputē�ana: vientuļais lācis nespēja pārvērsties par pērtiķi, jo, strādādams kā novilcējs, viņ� nebija iemācījies ne lasīt, ne rakstīt. Neņemot vērā, ka Se�aram trūkst izglītības, kāds no Tautas pārstāvjiem, steigdamies izplatīt cēlos Konventa dekrētus, izsniedza viņam grāmatiespiedēja meistara patentu un uzdeva tipogrāfijai valdības pasūtījumus. Pieņēmis �o bīstamo patentu, pilsonis Se�ars ar savas sievas ietaupījumiem atlīdzināja biju�ā saimnieka atraitnei, samaksājot tai pusi no spiestuves ierī�u vērtības. Bet ar to vien nepietika. Vajadzēja bez kavē�anās un bez kļūdām iespiest republikāniskos dekrētus, �ais sare�ģītajos apstākļos �eromam Nikolā Se�aram laimējās sastapt kādu Marseļas aristokrātu, kas, lai nezaudētu savus zemes īpa�umus, negribēja emigrēt un, lai nezaudētu galvu, negribēja rādīties ļaudis, bet maizes kumosu varēja rast vienīgi darbā, kāds pagadījās. Tā nu grafs de Mokombs uzņēmās necilo provinces faktora amatu: viņ� salika, lasīja un pats laboja korektūras dekretiem, kas draudēja ar nāves sodu pilsoņiem, kuri slēpa aristokrātus; lācis, kļuvis tagad par pintiķi, dekrētus iespieda, lika tos izli-pināt pilsētā, un abi palika sveiki un veseli. 1795. gadā, kad terora brāzma norima, Nikolā Se�aram bija jāmeklē cits rokaspuisis, kas spētu būt reizē burtlicis, korektors un faktors. Kāds abats, kas vēlāk restaurācijas laikā tika iecelts par biskapu, bet toreiz atteicās nodot zvērestu, stājās grafa de Mokomba vietā un tur palika līdz tai dienai, kad pirmais konsuls atkal cēla godā katoļticību. Grafs un biskaps vēlāk peru palatā sastapās un sēdēja uz viena sola. Ja arī lasīt un rakstīt Nikolā Se�ars 1802. gadā neprata vairāk kā 1793. gadā, tomēr viņ� bija sarausis jau krietnu �ūksnīti naudas, lai varētu algot faktoru. Spiestuves zellis, kas agrāk bija skatījies nākotnē tik bezrūpīgi, tagad kļuva glu�i bīstams saviem pērtiķiem un lā�iem. Skopums sākas tur, kur beidzas nabadzība. Tikko iespiedējs nojauta iespēju iedzīvoties mantā, alkatība attīstīja viņā saprātu, gan pavisam materiālā plāksnē, toties kārīgu, aizdomu pilnu un vērīgu. Ar pieredzes palīdzību viņ� uzveica teorijas nezinā�anu. Galu galā viņ� iemācījās pēc acu uzmetiena noteikt lappuses vai loksnes cenu, atkarībā no burtu rakstura. Pasūtītājiem nezinātājiem viņ� iegalvoja, ka trekno burtu salik�ana prasot vairāk pūļu nekā smalko; turpretim, ja runāja par petitu, tad viņ� teica, ka ar to esot grūtāk rīkoties. Tā kā salik�ana bija iā nozare tipogrāfijā, no kuras, Se�ars nekā nejēdza, tad aiz bailēm, ka pats sevi neapkrāpj, viņ� darījumus noslēdza, alla� gūdams īstu lauvas tiesu. Ja burtli�i strādāja uz stundām, viņ� nekad nenolaida acu no tiem. Padzirdējis, kur kāds fabrikants nonācis sprukās, viņ� par sviestmaizi uzpirka tā parādzīmes un uzkrāja. Tolaik viņam jau piederēja arī māja, kurā kop� senseniem laikiem atradās spiestuve. Se�aram veicās visur: viņ� k|uva atraitnis, un viņam palika tikai viens dēls, ko nodeva pilsētas licejā, ne tik daudz, lai sniegtu tam izglītību, bet lai sagatavotu sev pēcnācēju. Pret dēlu Se�ars izturējās stingri, gribēdams paildzināt savu tēva varu; brīvdienās viņ� lika tam strādāt pie burtenes, sakot, ka jauneklim jāmācoties nopelnīt dieni�ķo maizi, lai spētu kādreiz atlīdzināt savam nabaga tēvam, kas uzupurējoties jaunekļa izglītības labā. Kad abats aizgāja, Se�ars izvēlējās par faktoru vienu no saviem �etriem burtli�iem, uz kuru nāko�ais biskaps viņam bija norādījis kā uz tikpat godīgu, cik saprātīgu puisi. Tā nu vecais varēja mierīgi gaidīt brīdi, kad dēls spēs vadīt uzņēmumu, kas tad tā jaunajās, veiklajās rokās uzplauktu vēl vairāk. Dāvids Se�ars Angulcmas liceju beidza ar izciliem panākumiem. Lai gan lācis, bez zinā�anām un izglītības iedzīvojies turībā, dziļi nicināja zinātni, Se�ara tēvs tomēr aizsūtīja dēlu uz Parizi izstudēt augstāko tipogrāfijās mākslu; bet viņ� tam tik stingri piekodināja saraust krietnu sumiņu naudas �ajā pilsētā, ko nosauca par strādnieku paradizi¹, un piesacīja, lai necerot uz tēva maku, ka, bez �aubām, vecais saskatīja �ajās studijās Gudrības zemē tikai līdzekli pa�a mērķu sasnieg�anai. Mācīdamies amatu, Dāvids Panizē pabeidza arī izglīto�anos. Dido tipogrāfijās audzēknis kļuva zinātnieks. 1819. gada beigās Dāvids Se�ars atstāja Parizi, un viņa mācības nebija izmaksāju�as ne sarkana gra�a tēvam, kas tagad aicināja dēlu atpakaļ, lai nodotu viņa rokās uzņēmuma vadību. Nikolā Se�ara tipogrāfijā toreiz iespieda visā departamentā vienīgo tieslietu paziņojumu avīzi, kā arī prefektūras un biskapa kancelejas pasūtījumus, un trīs tādi klienti enerģiskam jauneklim varēja nodro�ināt labklājību.

Tie�i tajā laikā papīra fabrikanti brāķi Kuantē nopirka otro tipogrāfijās patentu Angulemas rezidencē. Pateicoties militārām krizēm, kas Impērijas laiikā nospieda katru industriālu uzplaukumu, vecais Se�ars līdz �im bija pratis �o patentu padarīt bezdarbīgu; tāpēc viņ� arī nebija to iegādājies sev, un viņa sīkstulība kļuva par vienu no vecās spiestuves izputē�anas cēloņiem. Dzirdot jauno ziņu, vecais Se�ars apmierināti nodomāja, ka cīņa, kas norisināsies starp viiņa un brāļu Kuantē uzņēmumiem, gulsies uz dēlu, nevis uz viņu pa�u.

�Es tajā zaudētu, bet pie Dido kungiem skolots jauneklis izkulsies sveikā,� viņ� prātoja.

Septiņdesmitgadīgais vedis ilgojās pēc brī�a, kad varēs sākt dzīvot pēc savas patikas. Ja arī viņam nebija daudz zinā�anu tipogrāfijās mākslā, .toties viņu uzskatīja par ārkārtīgi spēcīgu kādā citā, kuru strādnieki zobodamies iesauku�i par viinogra-fiju, mākslā, ko augsti godājis dievi�ķīgais Pantagriela autors, bet kuras kultivē�ana sakarā ar vajā�anām no tā saukto atturības biedrību puses tiek no dienas dienā aizvien vairāk atmesta. Padevīgs liktenim, kādu viņa vārds² bija lēmis, �eroms Nikola Se�ars bija apveltīts ar neremdināmām slāpēm. Sieva ilgu laiku bija savaldījusi pienācīgās robe�ās kāri uz vīnogu reibino�o sulu, �o kāri, kas lā�iem lir tik dabiska, ka de Salobniana kungs to novērojis arī pie īstajiem lā�iem Amerikā; tomēr filozofi novēroju�i, ka jaunības gadu iera�as vecumdienās atgrie�as ar vēl lielāku spēku. Se�ars apstiprināja �o novērojumu: jo vecāks viņ� kļuva, jo vairāk tam patika iedzert. Ve�a kaislība atstāja viņa lācīgajā sejā pēdas, kas to darīja visai īpatnēju. Deguns bija attīstījies milzīga lielā A formā. Vaigi, vienās sīkās dzīsliņās, atgādināja vīnogulāja lapas, nosētas mēļām, purpura un bie�i vien glu�i raibām kārpiņām. Taisni kā rudenīgu vīnogulāju lapu iekļauts ērmīgs trifelis! Zem kuplajām uzacīm kā zem diviem piesnigu�iem krūmiem paslēpu�ās, pelēkās a�eles viltīgi dzirkstīja aiiz mantrausības, kas pamazām nogalināja viņā visu, pat tēva jūtas; asi vērīgo izteiksmi viņa acis nezaudēja pat dzērumā. Galva ar sirmojo�o, bet joprojām vēl cirtaino matu vainadziņu ietverto pliko pakausi atgādināja franciskaņu mūku no Lafontena pasakām. Viņ� bija zema auguma, lielu vēderu kā senatnīgās lampas, kurās sadeg vairāk eļļas nekā dakts; jo pārmērības, vienalga, kādā ziņā, alla� attīsta ķermeni tam īpatnējā virzienā. No �ūpo�anas, tāpat kā no urb�anās grāmatās, resns cilvēks kļūst vēl resnāks un kalsns izkāmē vēl vairāk. �eroms Nikolā Se�ars jau gadus trīsdesmit nēsāja populāro municipālo trīs-stūraino cepuri, kas da�ās provincēs vēl tagad rotā pilsētas bundzinieka galvu. Viņ� pastāvīgi valkāja zaļgana samta vesti un bikses. Apģērbu papildināja veai, brūni svārki, svītrotas kokvilnas zeķes un kurpes ar sudraba sprādzēm. Sis ietērps, kurā zem bur�uā ārienes vēl skaidri bija noģiedams kādreizējais amatnieks, tik labi piedienēja viņa netikumiem un iera�ām, tas tik lieliski izpauda visu viņa dzīvi, ka vecis �ķita piedzimis �ajos apģērba gabalos: viņu tikpat grūti bija iedomāties bez tiem kā sīpolu bez mizas. Ja vecais iespiedējs jau sen nebūtu parādījis savu aklo mantkārību, tad atkāp�anās no uzņēmuma vien pietieko�i raksturotu viņu. Lai gan varēja sagaidīt, ka dēls atgriezīsies ar Diido augstajā skolā apgūtajām zinā�anām, vecais tomēr bija apņēmies noslēgt ar viņu sen iecerētu izdevīgu darījumu. Un, ja tēvam tas kļūtu izdevīgs, tad dēlam noteikti neizdevīgs. Jo vecais sīkstulis veikalu lietās neatzina ne tēva, ne dēla. Ja sākumā viņ� Dāvidā bija redzējis savu vienīgo bērnu, tad vēlāk saskatīja vienkār�i pircēju, kura interesēm bija jāsaduras ar viņējām: viņ� gribēja dārgi pārdot, Davidam vajadzēja censties lēti nopirkt; dēls tātad izvērtās pretiniekā, ko jāpūlas uzveikt. Pie smalko aprindu ļaudīm jūtu pārveido�anās par savtīgu interesi parasti norit lēni, aplinkus un liekulīgi; vecajā lāci tā bija strauja un neslēpta, viņ� klaji parādīja, ka viltus pilnā vinografija pārspēj augsti mācīto tipogrāfiju. Kad ieradās dēls, vecais mantrausis tam apliecināja to izdarīgo laipnību, kādu manīgi ļaudis izrāda saviem upuriem, � viņ� izturējās pret to tā, kā mīļākais būtu izturējies pret iemīļoto: ejot atbalstīja to, norādīja, kur spert soli, lai neiekāptu dubļos, pavēlēja ielikt tā gultā sildokli, iekurināt kaminu, sagatavot vakariņas. Otrā dienā, pie bagātīgi klātā pusdienu galda mēģinājis dēlu apdzirdīt, Zeroms Nikolā Se�ars, pats jau krietni iereibis, izmeta: �Aprunāsimies par veikalu!� Bet tēvs tik ērmīgi �agojās, izrunājot �os vārdus, ka Dāvids lūdza atlikt veikalnieciskās pārrunas uz rītdienu. Vecais lācis tomēr pārāk labi prata likt lietā savu reibumu, lai atteiktos no ilgi gatavotā cīniņa. Piecdesmit gadus viņ� esot vilcis savu nastu un negribot vairs ne stundu to turpināt. Rīt viņa dēls bū�ot pintiķis.

�eit varbūt nepiecie�ams pateikt da�us vārdus par pa�u uzņēmumu. Spiestuve bija tajā vietā, kur Boljē iela sasniedz Mirjē laukumu, un atradās �ajā namā kop� Ludviķa XIV valdī�anas laika beigām. Tātad mājas iek�iene jau sen bija piemērota tipogrāfijās vajadzībām. Apak�stāvā bija pla�a telpa, ko apgaismoja no ielas puses vecas stiklotas durvis un no sētas liels re�ģots logs. Meistara kantorī varēja nokļūt arī pa galveno ieeju.

Bet provincē iespie�anas procedūra aizvien vēl modināja tik lielu ziņkārību, ka pasūtītāji labprāt mēdza ienākt pa stiklotajām durvīm tie�i no ielas, kaut ari vajadzēja nokāpt da�us kāpienus lejup, jo spiestuves grīda atradās zem ietves' līmeņa. Ziņkārīgie apjukumā parasti nekad nepamanīja �ķēr�ļus, kādi stājās ceļā, ejot cauri spiestuvei. Kas lūkojās velvēs, ko pie griestiem veidoja uz virvēm izstieptās papīra loksnes, uzdūrās virknē sarindotajām burtenēm vai aizķērās ar cepuri pret dzelzs stieņiem, kuri balstīja spiedes. Kas vēroja salicēja veiklās kustības, manīgi izķerot burtus no burtenes simt piecdesmit diviem apoirknī�iem, lasot manuskriptu, pārlasot salikto rindu un iebīdot starpeni, tas da�kārt uzskrēja virsū samērcēta un akmeņiem noslodzīta papīra rīsei vai uzgrūdās ar sānu kāda sola stūrim, sagādājot pērtiķiem un lā�iem lielu jautrību. Nekad neviens bez starpgadījuma nesasniedza abus lielos sprostus �ās alas galā, kuri sētas pusē veidoja divus ķēmīgus izciļņus; tajos svinīgi kā troņos sēdēja vienā faktors, otrā pats spiestuves īpa�nieks. Pagalma pusē mājas sienas tīkami greznoja vīnogulāji, kuriem it kā saskaņā ar spiestuves īpa�nieka reputāciju piemita vilino�a, raksturīga nokrāsa. Sētas galā, atbalstīts pret melno starpsienu, pacēlās pussabrucis �ķūnelis, kur mērcēja un sagrieza loksnēs papīru. Tur atradās mazgājamā tvertne, kurā pirms un pēc iespie�anas skaloja fonmas vai, lizsakoties vienkār�ā sarunas valodā, burtu plāksnes; notekā iespiedkrāsas noskalojums saplūda kopā ar virtuves ūdeņiem, un zemnieki, tirgus dienā ieradu�ies pilsētiņā, spriedelēja, ka tajā mijā gan mazgājoties pats velns. �ķūnītim no vienas puses pieslējās virtuve, no otras � malkas nojume. Mājas otrajā stāvā, virs kura bija vēl tikai diivas jumta pa�obeles, atradās trīs istabas. Pirmā, kas bija tikpat gara kā apak�stāva gaitenis, atskaitot veco koka kāpņu telpu, un ko apgaismoja no ielas puses �aurs lodziņ�, bet no sētas apaļa lūka, noderēja reizē par priek�telpu un ēdamistabu. Glu�i vienkār�i ar kaļķiem izbalsinātā telpa savā klaji lizpaustajā vienkār�ībā atklāja tirgoņa skopulību; netīro, akmens plāksnēm izlikto grīdu nekad nemazgāja; trīs ļodzīgi krēsli, apaļ� galds un bufete, novietota starp durvīm, kuras veda guļamistabā un salonā, � lūk, visa listabas iekārta; logi un durvis nobrūnēju�i aiz netīrumiem; lielāko tiesu telpa piekrauta ar balta vai iespiesta papīra kaudzēm; bie�i vien uz tām redzami �eroma Nikolā Se�ara pusdienu �ķīvjii, saldumi vai pudeles. Svina ietvarā iekļautais guļamistabas logs vērās uz pagalmu; �ī telpa bija izklāta ar senatnīgiern paklājiem, kādus provincē tā kunga dienā izkarina pa māju logiem gar fasadēm. �eit atradās plata gulta ar kolonām galos, aizklāta ar aizkariem un pārsegta sarkanu sar�a segu, divi ķirmju sagrauzti atzvelteņi, divi ar iz�ūtu audumu pārvilkti riekstkoka krēsli, veca rakstāmpults un uz kamina dzegas pulkstenis zem stikla kupola. So brūnās nokrāsās ieturēto istabu, kurā varēja jaust patriarchalu omulību, bija iekārtojis Ruzo kungs, �eroma Nikolā Se�ara priek�gājējs un meistars. Miru�ās Se�ara kundzes modernizētajā salonā sienas bija izliktas kliedzo�i zili krāsotām koka inkrustacijām; tapetēs uz baltā pamata ar tum�i brūnu iezīmētas austrumnieciskas ainas; visa istabas iekārta bija se�i ar zilu safjanu pārvilkti krēsli, kam muguras veidotas liru formā. Abi neveiklām velvēm pārjumtie logi, pa kuriem varēja redzēt Mirjē laukumu, stāvēja bez aizkariem; uz kamina dzegas nebija ne sve�tura, ne pulksteņa, ne spoguļa. Se�ara kundze bija nomirusi, nenobeidzot savus izdaiļo�anas projektus, un lācis, nesaskatīdams neienesīgajos uzlabojumos nekā derīga, bija tos atmetis. �ajā telpā �eroms Nikolā Se�ars pede titubante³ ieveda dēlu un parādīja tam uz apaļā galda guļo�o spiestuves inventārā sarakstu, ko faktors viņa vadībā bija uzrakstījis.

� Lasi, manu zēn, � teica Zerorns Nikolā Se�ars, skurbu skatienu lūkodamies no papīriem uz dēlu un no dēla uz papīriem. � Tu redzēsi, ka es tev dodu īstu dārgumu, nevis spiestuvi.

� �Trīs koka spiedes ar dzelzs balstiem un �uguna pamatni ...�

� Mans uzlabojums, � vecais Se�ars pārtrauca dēlu.

� �... ar visiem piederumiem, krāsu kastītēm, krāszie�iem un soliem utt. tūksto� se�simt franku!� Bet, tēv, � sacīja Dāvids Se�ars, izlai�ot no rokām inventārā sarakstu, � tavas spiedes ta�u ir tikai vecas graba�as, kas der kurinā�anai.

� Graba�as?! � iesaucās vecais Se�ars. � Graba�as? ... Ņem inventārā sarakstu un nokāpsim lejā! Tu redzēsi, vai jūsu izgudrojumi, �īs draņķīgās atslēdznieku preces, tā strādā kā krietnie, vecie, pārbaudītie darba rīki. Un tad tev vairs nevērsies mute, lai nopeltu kārtīgās spiedes, kas ripo kā pasta vāģi un darbosies vēl visu tavu mū�u, neprasot ne mazākos izdevumus par labojumiem. Graba�as! Jā, ar �īm graba�ām tu nopelnīsi biezu maizes riecienu! �īs graba�as kalpoju�as tavam tēvam divdesmit gadus un palīdzēju�as tevi padarīt par to, kas tu esi.

Tēvs pa galvu pa kaklu metās lejā pa sa�ķobītajām, izmītajām, ļodzīgajām kāpnēm, tomēr nepaklupa; viņ� atvēra durvis, kas veda no gaiteņa darbnīcā, piesteidzās pie tuvāk stāvo�ās spiedes, kuru, tāpat kā pārējās, slepus, bija iepriek� licis māceklim rūpīgi ieziest un nospodrināt, un norādīja uz spēcīgajiem ozolkoka statņiem, kas spīdēja un laistījās.

� Vali �ī nav visjaukākā spiede? � viņ� lielījās.

Pa�reiz vajadzēja iespiest kādu laulību paziņojumu. Vecais lācis nolaida ietvariņu uz uzvilktņa un uzvilktai uz marmora, ko pabīdīja zem spiedes; viņ� pavilka stieni, atritināja auklu, lai novestu vietā marmoru, un tad pacēla uzvilktai un ietvariņu ar tādu veiklību, kas darītu godu gados jaunam lācim. Tā iedarbinātā spiede viegli ie�īkstējās, lit kā pret loga rūti būtu atsities putns un atkal aizspurdzis.

� Vai kāda angļu spiede tā darbojas? � tēvs jautāja pārsteigtajam dēlam.

Tad vecais Se�ars pieskrēja pie otrās, pie tre�ās spiedes un līdzīgā veiklībā pie katras izdarīja to pa�u darbību. Uz pēdējās spiedes vīna apskurbinātais skatiens pamanīja plankumiņu, ko māceklis nebija ievērojis; pamatīgi izlaimējies, �ūpa ņēmās ar svārku stūri to berzēt kā zirgu mijējs, kas nospodrina pārdodamā kumeļa spalvu.

� Ar �īm trim spiedēm tu, Daviid, vari bez faktora nopelnīt savus deviņus tūksto�us franku gadā. Kā nāko�ais līdzīpa�nieks es neļauju tev tās nomainīt ar sasodītajām metālā spiedēm, kas nodeldē burtus. Jūs tur Panizē uzgavilējāt kā brīnumam, ieraugot nolādētā angļa izgudrojumu, bet tas blēdis ir īsts Francijas ienaidnieks, kas gribējis padarīt bagātus burtu lējējus. Jums vajadzēja tikaii stenhopus! Paldies par jūsu stenhopiem, kas maksā divtūksto� piecsimt franku gabalā, gandrīz divreiiz va'irāk nekā mani trīs dārgumi kopā, un kas turklāt ir tik neelastīgi, ka burtstabiņi tiek salauzīti. Es neesmu izglītots kā tu, bet vienu liec aiz auss: stenhopu dzīve ir burtstabiņu nāve. �īs trīs spiedes tev kalpos teicami, darbi būs nodrukāti tīri, un angulemie�i tev vairāk nekā neprasīs. Iespied ar dzelzi vai koku, ar zeltu vai sudrabu, viņi tev nemaksās ne liara vairāk.

� �■Item⁴,� lasīja tālāk Dāvids, �piectūksto� mārciņu burtstabiņu no Vaflara kunga burtu lietuves.. .>

�o vardu izlasot, Dido firmas audzēknis nespēja apslapēt smaidu.

Smej vien, smej! Pēc divpadsmit gadiem burti ir tikpat kā jauni. Tas tik ir burtu lējējs! Vaflara kungs ir goda vīrs, kas piegādā izturīgu preci; un man labākais burtu lējējs ir tas, pie kura visretāk jāiet.

�... Novērtēti par desmit tūksto� frankiem,� � Dāvids tupināja. � Desmit tūksto� franku, tēv! Bet tas ta�u ir �etrdesmit sū mārciņā, un pat Dido firma pārdod savus cicero par

desmit se�iem sū mārciņā. Jūsu no�ēlojamās naglu galvas

nav vairāk vērts kā dzelzs lū�ņi, desmit sū mārciņā.

� Tu nosauc par naglu galvām �ilē kunga � imperatora galma biju�ā iespiedēja batardas, kursiva un apaļraksta burtus! Burtstabiņus, kas ir vērti se�i franki mārciņā, īstus gra-

daju mākslas brīnumus! Nopirku tos pirms pieciem gadiem, un daudzi no tiem ir vēl glu�i jauni, skaties!

Vecais Se�ars paķēra da�as vēl nelietotu paraugu kārbiņas un rādīja tās dēlam.

� Es neesmu mācīts vīrs, neprotu ne lasīt, ne rakstīt, bet Iik daudz jēgas man ir, lai saprastu, ka Zilē firmas rakstu zīmes ii tavu Dido kungu angļu tipa burtu priek�gājējas. Lūk, apa|-i uksla burti, � viņ� teica, norādot uz kādu burteni un izņemot no tas burtstabiņu M, � �is cicero apaļraksts vēl nav pārspēts.

Dāvids saprata, ka ar tēvu strīdēties ir velti. Vajadzēja visu pieņemt vai visu noraidīt, atbildēt jā vai nē. Vecais lācis bija uzņēmis sarakstā visu līdz pēdējai aukliņai. Katrs mazākais ictvariņ�, dēlītis, trauks, akmens un mazgājamās sukas � viss bija novērtēts ar īstu sīkstuļa rūpību. Kopsumā sanāca trīsdesmit tūksto� franku, ieskaitot iespiedēja patentu un klientūru. Dāvids klusībā apsvēra, vai �is darījums ir vai nav veicams. Redzēdams, ka dēls mēmās pārdomās vēro skaitļus, vecais Se�ars kļuva nemierīgs, jo pat vissīvākais ķīviņ� viņam �ķita labāks par klusu piekri�anu. Kaulē�anās �ādos darījumos norāda, ka pretinieks ir spējīgs veikalnieks, kas prot aizstāvēt savas intereses. Vecais Se�ars mēdza teikt: �Ķas uz visu sil saujā, las nekā nesamaksā,� Cenzdamies izdibināt dēla domas, viņ� uzskaitīja neizskatīgās ierīces, bez kurām provinces tipogrāfijās tomēr nevar darboties; viņ� pieveda Dāvidu pie satinējamās ma�inas, tad pie papīra apgrie�anas ma�inas, kas vajadzīgas pilsētas pasūtījumu veik�anai, un lielīja, ka tās abas labi darbojoties un esot izturīgas.

� Vecākie darba rīki vienmēr ir vislabākie, � viņ� apgalvoja. � Par tiem vajadzētu maksāt dārgāk arī spiestuvēs, tāpat-kā tas ir zeltkalēju arodā.

Baigas vinjetes ar himerm, amoru attēliem, miroņiem, kas paceļ savu kapu akmeņus, izveidojot lielo 1) vai N, milzīgi masku iekļauti ietvari tealra izrā�u afi�ām izvērtās, pateicoties apreibu�ā Zcroma Nikolā Se�ara daiļrunībai, par ārkārtīgi vērtīgiem priek�metiem. Vecais stāstīja dēlam, ka provinces iedzīvotāju iera�as esot tik dziļi iesakņoju�ās, ka velti būtu censties sniegt viņiem ko glītāku. Viņ� pats, �eroms Nikolā Se�ars, esot mēģinājis tiem pārdot labākus kalendārus nekā uz cukurpapīra iespiestais Lielais l.je�as almanachs. Un kas nolicis?! Ļaudis labāk pirku�i ierasto Lielo Ljezas nekā viskrā�ņākos kalendārus, Dāvids drīz vien atskārtī�ot �o veclietu derīgumu, pārdodot tas dārgāk nekā visvērtīgākos jauninājumus.

� Ha! ha! manu zēn! Province paliek province, un Parize ir Parize! Ja kāds cilvēks no Umo ierastos pie tevis pasūtīt sev laulību paziņojumu un tu to iespiestu bez amoriem un vītnēm, viņ� neticētu, ka ir salaulājies un atnestu tev atpakaļ pasūtījumu, ieraudzījis uz kartēm vienīgi L, kā mēdz iespiest tavi Dido kungi, kuri ir iespiedēju mākslas slava un gods, bet kuru izgudrojumi provincē ieviesīsies ne ātrāk kā pēc simts gadiem. Tā, manu puisi

Augstsirdīgi cilvēki nekad nav labi veikalnieki. Dāvids bija viens no tiem biklajiem, maiga rakstura jaunekļiem, kurus ķildas biedē un kuri tūlīt piekāpjas, tikko pretinieks aizkustina viņu sirdi. Cildenās jūtas un iespaids, kāds vecajam �ūpam vēl joprojām bija uz dēlu, atbruņoja Dāvidu vēl vairāk, tā ka viņ� nespēja kaulēties ar tēvu, jo sevi�ķi tāpēc, ka ticēja tā labajiem nodomiem; rausīgo alkatību Dāvids attaisnoja ar iespiedēja dedzīgo pieķer�anos saviem darba rīkiem. Bet, tā kā �eroms Nikolā Se�ars bija nopircis visu spiestuvi no atraitnes Ruzo par desmit tūksto� frankiem asignācijās un pa�reizējā stāvoklī trīsdesmit tūksto� franku bija nedzirdēti augsta cena, dēls tomēr iesaucās:

� Tēv, jūs gribat mani izputināt!

� Es, kas tev dāvājis dzīvību? ... � iesaucās vecais �ūpa, izsliedams roku pret griestiem. � Cik augstu tad tu, Dāvid, vērtē patentu? Vai tu aptver, cik daudz �Ziņotājs� vien ir vērts, ar desmit sū par rindu? Pagāju�ajā mēnesī tas mums ienesis piecsimt franku. Manu zēn, atver grāmatas un ieskaties, kas sanāk no prefektūras afi�ām un ziņojumiem, no pilsētas valdes

un bi�kapa kancelejas pasūtījumiem! Tu esi sliņķis, kas negrib kjūt bagāts. Tu kaulējies par zirgu, ar kura palīdzību tu vari tikt līdz kādam skaistam īpa�umam, kā, piemēram, Marsaka.

Inventārā sarakstam bija pievienots līgums par sabiedrības nodibinā�anu starp tēvu un dēlu. Labais tēvs izīrēja sabiedrībai māju par tūksto� divsimt frankiem, lai gan pats to bija nopircis par se�tūksto� livrām, un paturēja sev vienu no jumtā izbūvētajām divām istabām. Kamēr Dāvids Se�ars nebūs atlīdzinājis trīsdesmit tūksto� franku, ienākumi tiks dalīti uz pusēm; tikko �i suma tēvam būs atlīdzināta, viņ� kļūs vienīgais spiestuves īpa�nieks. Dāvids apsvēra patenta, klientūras un avīzes vērtību, neņemot vērā spiestuves ierīci; viņ� nolēma, ka spēs izķepuroties, un pieņēma noteikumus. Pie zemnieku sīkumainajām viltībām pieradu�ais tēvs nepazina parizie�u pla�ā vēriena tālejo�os aprēķinus, tāpēc pēk�ņais lēmums viņu pārsteidza.

�Vai mans dēls būtu kjuvis bagāts?� vecais nodomāja. �Jeb vai arī viņ� gudro, kā mani ap�maukt un nesamaksāt?�

Sīs domas pavedināja veco iztaujāt Dāvidu, lai uzzinātu, vai viņam nav naudas un vai nevar no viņa izplēst kādu iemaksu. Tēva ziņkārība modināja dēla neuzticību. Dāvids pilnīgi noslēdzās sevī. Otrā dienā vecais Se�ars lika māceklim uznest aug�stāva istabā mēbeles, kuras bija nodomājis aizvest uz savām lauku mājām, kad zemnieku rati tuk�ā atgriezīsies uz turieni. Trīs apak�stāva istabas viņ� atstāja dēlam pilnīgi tuk�as, tāpat nodeva spiestuvi, neizsniedzot ne santima naudas, ar ko samaksāt strādniekiem. Kad Dāvids lūdza tēvu kā līdzīpa�nieku piedalīties arī nepiecie�amajos izdevumos, vecais novilcējs izlikās nesaprotam. Atdodot spiestuvi, viņ� neesot solījis dot arī vēl naudu; savu daļu jau esot ieguldījis. Dēla loģika veco piespieda pie sienas, un tad tas attrauca, ka arī viņ�, no Ruzo atraitnes nopircis spiestuvi, esot izkūlies bez viena sū. Un, ja jau vienkār�s nepra�a strādnieks esot ticis galā, tad Dido tipogrāfijās audzēknim veik�oties vēl labāk. Pateicoties izglītībai, par kuru viņa vecais tēvs maksājis sviedriem vaigā, Dāvids gan esot arī iepelnījis naudu un tagad nu varot to likt lietā.

� Ko tu darīji ar savu algu? � tēvs ieprasījās, atkal pūlēdamies noskaidrot jautājumu, ko vakar aiz dēla noslēgtības nebija izdibinājis.

� Man ta�u bija jādzīvo, jāpērk grāmatas! � Dāvids sa�utis atcirta.

� Tā! Tu pirki grāmatas? Tad no tevis kārtīgs uzņēmējs neiznāks. Cilvēki, kas pērk grāmatas, nav piemēroti to iespie�anai, � lācis sacīja. Dāvids izjuta dziļu pazemojumu, atklājot tēva zemiskumu: viņam bija jāuzklausa vesela melīgu, raudulīgu, nelietīgu, sīk-stulīgu attaisno�anās vārdu straume, kurā skopulis ietērpa atteikumu. Jauneklis apspieda sāpes dvēselē; pēk�ņi apzinādamies, ka ir viens, bez atbalsta, ka tēvs ir vienkār�i spekulants, viņ� aiz tīri filozofiskas ziņkāres nolēma iepazīt to līdz galam. Dāvids izteica piezīmi, ka nekad neesot prasījis norēķinus par mātes īpa�umu. Ja ar �o īpa�umu nevarot segt daļu no spiestuves pirk�anas maksas, tad to vismaz varētu izlietot kopīgajā uzņēmumā par rīcības kapitālu.

� Tavas mātes īpa�ums, � atbildēja vecais Sc�ars, � bija tikai viņas saprāts un skaistums.

No �ās atbildes Dāvids izprata tēvu pilnīgi un aptvēra, ka gūt no tā norēķinus varētu, tikai ievadot nebeidzamu, dārgu un pazemojo�u prāvu. Cildenas sirds cilvēks tomēr uzņēmās nastu, kaut ari tā gulsies uz viņu smagi, jo viņ� saprata, ka tikai ar lielām pūlēm izdosies izpildīt pret tēvu uzņemtās saistības.

�Es strādā�u,� viņ� apņēmās sevī. �Ja man klāsies grūti, � vecajam arī nav biju�as vieglās dienas. Un vai tad es nestrādā�u pats savā labā?�

� Es tev atstāju kādu dārgumu, � teica tēvs, ko dēla klusē�ana darīja nemierīgu.

Dāvids jautāja, kas tas esot par dārgumu.

� Mariona, � tēvs atbildēja.

Druknā zemnieku mei�a Mariona vecā Se�ara spiestuvē bija neaizstājama: viņa mērcēja un apgrieza papīru, veica da�ādus uzdevumus pilsētā, gatavoja ēdienu, mazgāja veļu, izkrāva papīru no pajūga, gāja pēc naudas un tīrīja krāszie�us. Ja Mariona būtu pratusi lasīt, vecais Sc�ars viņu pieliktu arī pie salik�anas darba.

Tēvs kājām devās uz savu lauku īpa�umu. Kaut arī bija gau�i līksms par pārdo�anu, ko bija izdevies panākt, nodibinot sabiedrību ar dēlu, viņ� tomēr ba�ījās, kādā veidā saņems samaksu. Pārdo�anas raizēm alla� seko raizes par maksas saņem�anu. Visas kaislības pamatos ir jezuitiskas. Sis vīrs, kas izglītību uzskatīja par nevajadzīgu, tagad pūlējās sevi pārliecināt par izglītības labvēlīgo ietekmi. Viņ� bija noguldījis savus trīsdesmit tūksto�us franku uz goda jūtām, kuras izglītībai bija vajadzējis iepotei viņa dēlā. Būdams labi audzināts jauneklis,

Dāvids sviedriem vaigā pulēsies nomaksāt savas saistības; pazī�anās palīdzēs viņam rast līdzekļus, savu cēlsirdibu viņ� jau bija izpaudis, viņ� samaksās! Daudzi tēvi, rīkodamies tāpat, uzskata, ka rīkoju�ies tēvi�ķīgi, kā ari vecais Se�ars sevi galu galā bija pārliecinājis, kad sasniedza savus vīna dārzus pie Marsakas, neliela ciematiņa �etru jiid�u attālumā no Angule-mas. Mui�iņa ar iepriek�ējā īpa�nieka uzcelto glīto māju kop� 1809. gada, kad vecais lācis to bija nopircis, no gada gadā papla�inājās. �eit viņ� apmainīja rūpes par grāmatu spiedi pret vīnogu spiedi, un, kā pats izsacījās, pārāk ilgi viņ� bijis vīna cienītājs, lai neprastu rīkoties �ajā nozare. Pirmajā gada pēc atrau�anās no spiestuves darba uz laukiem Se�ara tēvs ar rai�pilnu vaigu iīkņāja pāri vīnogulāju dēstiem, jo vecais pastāvīgi kvernēja savā vīna laukā, tāpat kā agrāk spiestuvē. Sie necerotie trīsdesmit tūksto� franku viņu reibināja vairāk nekā jaunais septembra vīns, domās viņ� tos jau pārcilāja rokās. Jo mazāk �ī stirna tam pienācās, jo vairāk viņ� alka to iebāzt kabatā. Bie�i vien, nemiera dzīts, vecais vīrs aizsteidzās no Marsakas uz Angulemu. Viņ� uzkāpa pa klintāja nogāzi, kura virsotnē pletās pilsēta, un iegāja spiestuvē paskatīties, kā dēlam veicas ar darbiem. Spiedes stāvēja savās vietās. Vienīgais māceklis ar papīra cepuri galvā tīrīja krāszie�us. Vecais lācis dzirdēja �īkstam spiedi, uz kuras iespieda kādu paziņojumu, pazina vecos burtus, redzēja dēlu un faktoru, katru savā sprostā, lasām grāmatas, ko lācis noturēja par korektūrām. Kopā ar Dāvidu paēdis pusdienas, viņ� atgriezās, �aubu tirdīts, savā Marsakas mui�iņā. Skopulība, tāpat kā mīlestība, apveltīta ar nākamības iespēju paredzē�anu; tā nojau�, tā steidzina tās. Atstājis spiestuvi, kur, ierasto darba rīku savaldzināts, viņ� atmiņā bija pārcēlies pagāju�ajās dienās, kad pats iedzīvojās mantā, vīnkopis sāka noģist dēlā uztrauco�as bezdarbības pazīmes. Viņu biedēja Brāļu Kuantē vārds, viņ� redzēja, ka tas aptum�o Se�ara un dēla firmu. Īsi sakot, viņ� noģida nelaimes dvesmu. Sī priek�nojauta bija pareiza, pār Se�ara uzņēmumu sabiezēja nelaimes mākoņi. Bet skopuļiem ir savs dievs. Pateicoties neparedzētiem apstākļiem, �is dievs lika ieslīdēt vecā �ūpas naudas zutenī visai pelņai no augļotāja darījuma, ko Se�ars bija noslēdzis ar dēlu. Lūk, kāpēc Se�ara uzņēmums izputēja, lai gan bija �ķitis, ka tam ir visi labklājības priek�noteikumi.

Vienaldzīgs pret klerikālo reakciju, kas kop� Restaurācijas dominēja valdībā, bet tikpat neieinteresēts par liberālismu,

Dāvids politikas un reliģijas jautājumos turējās pie viskaitīgākās neitralitātes. Viņ� dzīvoja tādā laikā, kad provinces komersantiem, lai iemantotu pasūtītājus, vajadzēj� atklāti piekļauties noteiktiem uzskatiem, izveļoties liberāļus vai rojalistus. Mīlestība, kas iezagās Dāvidā sirdī, viņa zinātniskās intereses un cildenais raksturs neļāva uzdīgt viņā rausīgajai iedzīvo�anas kārei, �ai īsta komersanta pamatīpa�ībai, kura būtu ierosinājusi jaunekli papētīt at�ķirību starp provinces un Parizes rūpniecību. Nianses, kas Parizes varenajā kustībā saplūst kopā, province krasi atdalās cita no citas. Viņa konkurenti brāļi Kuantē pievienojās monarehistiskiem uzskatiem, demonstratīvi ieturēja gavēņus, gāja baznīcā, bie�i apmeklēja garīdzniekus un iespieda no jauna garīga satura grāmatas, tikko kļuva jūtama vajadzība pec tām. Tā Kuantē pirmie iespiedās �ajā ienesīgajā nozarē un vel apmeloja Dāvidu Sc�aru, apvainojot viņu brīvdomībā tin bezdievībā. Kā varot, viņi runāja, ielaisties darījumos ar cilvēku, kura tēvs esot septembrists, �ūpa, bonapartists, vecs sīkstulis, kas agrāk vai vēlāk atstā�ot tam zelta kalnus? Viņi pa�i esot trūcīgi, turklāt ģimenes cilvēki, turpretī Dāvids � vieninieks, ko gaidot liela bagātība, tāpēc neesot jābrīnās, ka tas rīkojoties pēc ' savas patikas, utt. Pret Dāvidu vērsto apvainojumu ietekmētas, prefektūra un biskapa kanceleja uzticēja beidzot visus pasūtījumus brāļiem Kuantē. Rausīgie pretinieki, sava sāncen�a bezrūpības iedro�ināti, drīz vien sāka arī pa�i izdot Ziņojumu vēstnesi. Vecā spiestuve saņēma vairs tikai gadījuma rakstura pasūtījumus, un tās ieņēmumi no ziņojumu vēstne�a samazinājās uz pusi. Kļuvu�i bagāti no baznīcas rakstu un reliģiska satura grāmatu iespie�anas lielajiem ienākumiem, brāļi Kuantē drīz vien piedāvāja Sc�ariem atpirkt viņu ziņojumu vēstnesi, lai būtu vienīgie ziņojumu un tieslietu publikāciju iespiedēji departamentā. Tikko Dāvids par �o piedāvājumu pavēstīja tēvam, vecais vīnkopis, jau tā Kuantē firmas panākumu pārbiedēts, atlidoja no Marsakas uz Mirjē laukumu kā krauklis, kas uzodis līķus kaujas laukā.

� Ļauj man rīkoties ar Kuantē un nejaucies �ajā lietā, � vecais sacīja dēlam.

Sirmgalvis drīz vien uzminēja Kuantē intereses, viņ� tos pārsteidza ar savu aso tālredzību. Dēls gatavojoties izdarīt muļķību, viņ� gribot to novērst, � Se�ars teica. Kas notik�ot ar viņu pasūtītājiem, ja dēls atteik�oties no vēstne�a? Advokāti, notāri, visi Urno veikalnieki esot liberāļi; Kuantē gribēju�i kaitēt Sc�a-

riem, apvainojot viņus liberālismā, bet īstenībā sagatavoju�i viņiem glābiņu, jo liberāļu ziņojumi palik�ot Sc�ariem! Pārdot vēstnesi! Tas jau esot tikpat kā pārdot ari visu iekārtu un patentu.

Tad vecais pieprasīja no Kuantē se�desmit tūksto�us franku � spiestuves cenu, lai netiekot izpostīts viņa dēls: viņ� ta�u mīlot savu dēlu, viņ� aizstāvot sava dēla intereses. Vīnkopis izmantoja dēlu, kā zemnieki izmanto savas sievas: dēls piekrita vai nepiekrita, atkarībā no piedāvājumiem, kurus viņ� citu pēc cita izplēsa no brāļiem Kuantē, un galu galā panāca, ne jau bez pūlēm, ka tie samaksāja par Sarautas vēstnesi divdesmit divus tūksto�us franku. Bet Davidam bija jāapņemas nekad vairs neiespiest nekādu avīzi, pretējā gadījumā viņam būtu jāmaksā trīsdesmit tūksto�i franku soda naudas. Sis darījums bija līdzvērtīgs Se�ara spiestuves pa�nāvībai; bet vīnkopis par to neraizējās. Zādzībai vienmēr seko slepkavība. Vecais mantrausis gribēja nogrābt �o sumu ka samaksu par savu ieguldījumu, un, lai to dabūtu, viņ� labprāt atdotu Dāvidu piedevām, jo vairāk tāpēc, ka dēls, kam bija tiesības uz pusi no necerētā ieguvuma, veco tikai traucēja. Par atlīdzību augstsirdīgais tēvs atstāja viņam spiestuvi, tomēr neatsakoties no nedzirdētās tūksto� divsimt franku lielās nomas maksas par māju. Pēc avīzes pārdo�anas brāļiem Kuantē sirmgalvis pilsētā ieradās reti, aizbildinādamies ar vecumu; bet īstais iemesls bija intereses trūkums par spiestuvi, kas tam vairs nepiederēja. Tomēr pilnīgi atteikties no senās pieķer�anās saviem darba rīkiem viņ� nespēja. Kad darī�anas atveda veco Se�aru Angulemā, būtu grūti pateikt, kas viņu vairāk pievilka savā mājā � koka spiedes vai dēls, kam viņ� kārtības labad pieprasīja nomas maksu. Se�ara biju�ais, tagadējais brāļu Kuantē faktors gan izprata �ās tēva cēlsirdības dziļākos pamatus; viņ� teica, ka viltīgais lapsa tādā veidā paturot tiesības iejaukties dēla darījumos, jo, uzkrājoties nomas maksas parādam, vecais kļūstot par galveno aizdevēju.

Dāvidā Se�ara nevērīgās bezrūpības cēloņi labi raksturo �o jaunekli. Da�as dienas pēc tēva spiestuves pārņem�anas viņ� sastapa kādu skolas biedru, kas bija iestidzis dziļā trūkumā. Dāvidā Se�ara draugs toreiz bija apmēram divdesmit vienu gadu vecs jauneklis, vārdā Lisjens Sardons, kādreizējā pēc ievainojuma atvaļinātā republikāņu armijas ārsta dēls. Daba bija izveidojusi no Sardona tēva ķīmiķi un nejau�ība atvedusi viņu Angulemā par aptiekam. Nāve pārsteidza to pa�ā darba karstumā,

kad viņ� gatavojās realizēt ienesīgu izgudrojumu, kura meklējumiem bija veltījis vairākus zinātnisku pētījumu gadus. Viņ� bija centies atrast ģikts dziedinā�anas līdzekli. Ģikts ir bagātnieku slimība, un bagātnieki naudas ne�ēlo, lai atgulu zaudētu veselibu, tāpēc ari viņ� no daudzajām problēmām, kuras io bija interesēju�as, izvelējās atrisināt tie�i �o. Kad nelaiķim Sardo-nain bija jāiz�ķiras starp zinātni vai praksi, viņ� saprata, ka vienīgi zinātne var tam nodro�ināt turību: tātad, izpētījis slimības cēloņus, viņ� pamatoja dziedinā�anu uz zināmu dzīves veidu katram atsevi�ķam organismam. Sardons nomira Parizē, kur bija ieradies, lai panāktu Zinātņu akadēmijas atzinumu, un tā zaudēja sava darba augļus. Būdams pārliecināts, ka kļūs bagāts, aptiekārs dēla un meitas izglīto�anai netika nekā �ēlojis, tāpēc ģimenes uzturē�ana pastāvīgi bija aprijusi visus aptiekas ienākumus. Tā nu Sardons bija ne tikai atstājis bērnus trūkumā, bet ari viņiem par postu uzaudzinājis viņus dro�ā cerībā uz spo�u nākotni, kas izdzisa reizē ar pa�u tēvu. Slavenais Deplens, kas bija ārstējis �ardonu, redzēja viņu mirstam, raustoties krampjos aiz niknuma. Godkāri kādreizējā kara ārstā bija modinājusi neprātīgā mīlestība pret savu sievu, Ribatuprē ģimenes pēdējo atvasi, ko viņ� 1793. gadā apbrīnojamā veidā izglāba no nāves uz e�afota. Viņ� bija ieguvis laiku, pateikdams, ka tā gaidot bērnu, lai gan jaunava nemaz nebija piekritusi �ādiem meliem. Tā radījis sev zināmas tiesības viņu apprecēt, Sardons par spīti abu nabadzībai arī bija viņu apprecējis. Abu bērni kā visi mīlestības bērni bija mantoju�i vienīgi mātes apbrīnojamo skaistumu, bie�i vien bīstamu velti, ja to pavada nabadzība. Pieviltās cerības, darbs, dziļi pārdzīvotais izmisums pamazām iedragāja Sar-dona kundzes skaistumu, tāpat kā pakāpeniski pieaugo�ais trūkums pārvērta viņas iera�as; tomēr drosmi nelaime nesalauza ne viņai pa�ai, ne bērniem. Mabaga atraitne pārdeva aptieku, kas atradās Angulcmas svarīgākajā priek�pilsēta Umo, Lielajā ielā. Saņemtā maksa nodro�ināja Sardona kundzei trīssimt franku rentes, sumu, kuras nepietika pat viņai vienai; tomēr māte un meita samierinājās ar savu stāvokli un bez liekas kautrē�anās ķērās pie algota darba. Māte kopa nedēļnieces, un, pateicoties viņas laipnīgai lēnībai, bagātnieku mājās viņu ieredzēja labāk par jebkuru citu; tur viņa arī dzīvoja, nopelnīja divdesmit sū dienā, un bērniem par māti nebija jāgādā. Lai aiztaupītu dēlam sāpīgo nepatiku, redzot māti noslīdēju�u tik zemā sabiedriskā stāvoklī, viņa sāka saukties par �arlotes kundzi. Sievietes, kurām bija vajadzīgi viņas pakalpojumi, pieprasīja pie Postela kunga, Sardona kunga pēcnieka aptiekā. Lisjena māsa strādāja turpat kaimiņos pie kādas godājamas un visā Umo cienītas sievietes, pie spodrgludinātājas Priēra kundzes, un nopelnīja dienā apmēram piecpadsmit sū. Meitene uzraudzīja gludinātājās un ieņēma spodrgludinātavā samēra izcilu stāvokli, kas to mazliet pacēla pāri grizelu slānim. Viņu darba trūcīgie augļi kopa ar Sardona kundzes trīssimt franku lielo renti sasniedza ap astoņsimt franku gadā, no kuriem visiem trim bija jāpārtiek, jāapģērbjas un jāsamaksā īre. Pat ievērojot mājturība vislielāko taupību, �is sumas tikko pietika, gandrīz visa nauda izgāja Lisjena vajadzībām. Sardona kundze un viņas meita Ieva ticēja Lisjenam, tāpat kā Muchamcdam ticējusi viņa sieva; jaunekļa nākotnes labā tās abas bija ar mieru upurēt visu. Trūcīgā ģimene mājoja turpat Umo priek�pilsētā, kur Sardona kunga pēctecis par ļoti mērenu maksu bija izīrējis sētas galā virs laboratorijas izbūvēto dzīvoklīti. Lisjenam tur bija no�ēlojama jumta istabele. Sava tēva, kvēla dabas zinātņu cienītāja, pamudināts, Lisjens sākumā novirzījās uz �ā ceļa un kļuva par vienu no izcilajiem Angulemas koled�as audzēkņiem, kur viņ� mācījās tre�ajā klasē, kad Sc�ars turpat pabeidza mācības.

Kad abi biju�ie skolas biedri nejau�i sastapās, Lisjens bija paguris dzert no raupjā nabadzības kausa un gatavojās tam liktenīgajam lēmumam, kādu divdesmit gadu vecumā pieņem it viegli, �etrdesmit franku mēnesī, kurus Dāvids augstsirdīgi piedāvāja, uzaicinot Lisjenu pie sevis mācīties par faktoru, lai gan faktors viņam nemaz nebija vajadzīgs, izglāba Lisjenu no izmisuma. Tā atjaunotās skolas laiku draudzības saites vērta vēl cie�ākās abu vienādie likteņi un da�ādie raksturi. Abi jaunekļi bija apveltīti ar daudziem talantiem un ar to skaidro saprātu, kas paceļ cilvēku līdz visaugstākajām gara smailēm, bet viņi apzi-nājās, ka tomēr ir nosviesti pa�ās sabiedrības padibenēs. Si netaisnība abus cie�i vienoja. Līdz dzejai katrs bija nokļuvis pa citu laku. Nolēmis nodoties spraigai garīgai darbībai dabas zinātņu jomā, Lisjens tomēr dedzīgi tiecās pretī literārai slavai; turpretī Dāvids, ko viņa kontemplativais raksturs vedināja uz dzeju, interesējās par eksaktām zinātnēm. Lomu maiņa radīja starp viņiem it kā gara brālību. Lisjens drīz vien iepazīstināja Dāvidu ar pla�ajām, no tēva mantotajām iecerēm par zinātnes pielieto�anu rūpniecībā, un Dāvids norādīja Lisjenam jaunos ceļus, pa kuriem tam jāieiet literatūrā, lai gūtu sev vārdu un mantu. Abu jaunekļu draudzība īsā laikā iedegas tik kaislīgā tuvībā, kāda dzimst tikai jaunībā. Drīz Dāvids ieraudzīja daiļo Ievu un iemīlējās viņā ar visu savas melancholiskās un kontem-plativās dvēseles speķu. Liturģijas vārdi: Et nutic et semper et in secula seculorum⁵ ir cildeno, nepazīstamo dzejnieku devize, kuru darbi ir lieliskas epopejas, kas uzdīgst un novīst divās sirdīs. Nojautis slepenās cerības, ko Lisjena māte un māsa vija ap dzejnieka skaisto pieri, iepazinis abu sievie�u aklo pielūgsmi, mīlo�ais Dāvids izjuta saldu tīksmi, tuvinādamies iemīļotajai, daloties tās upuros un cerības. Lisjens kļuva Davidam kā brālis. Un, tāpat kā galējie labējie grib būt lielāki rojalisti nekā pats karalis, tā arī Dāvids pārspēja māti un māsu pārliecībā par Lisjena ģenialitāti un lutināja to kā māte savu bērnu. Reiz, kad abiem spiedīgs naudas trūkums atkal saistīja rokas, viņi kā visi jaunekļi sarunājās un spriedelēja par iespējām, kā ātri tikt pie bagātības; ta�u velti tie purināja augļu kokus, kurus citi jau bija nopurināju�i pirms viņiem; bet tad Lisjenam pēk�ņi ie�āvās prātā divi no tēva dzirdēti apsvērumi. Sardona kungs bij_;a runājis, ka cukura cenu varētu pazemināt uz pusi, lietojot tā ra�o�anā kādu jaunu ķimikāliju, un tāpat būtu iespējams palē-lināt papīru, izmantojot zināmas, no Amerikas ievestas, lētas augu jēlvielas, līdzīgas tām, kuras pārstrādā ķīnie�i. Dāvids, saprazdams �ā jautājuma svarīgumu, kur� jau savā laikā bija ticis apspriests pie Dido, vairs neatlaidās no �ās domas, kas solīja bagātības, un sāka uzskatīt Lisjenu par savu labdari, kam nekad nespēs pienācīgi atlīdzināt.

Katrs sapratīs, ka abu draugu domu lidojums un dvēseles dzīve darīja viņus nespējīgus vadīt spiestuvi. Se�ara dēla tipogrāfijā neienesa ne tuvu piecpadsmit līdz divdesmit tūksto�us franku kā brāļu Kuantē, biskapa kancelejas iespiedēju un grāmatu izdevēju, �arantas vēstne�a � departamenta vienīgā laikraksta īpa�nieka uzņēmums; Se�ara dēla spiestuve ieņēma tikko trīssimt franku mēnesī, no kuriem bija jāatlīdzina faktoram, Marionai, jāsamaksā nodokļi un telpu nomas nauda; Davidam pa�am atlika ne vairāk par simt frankiem mēnesī. Rosīgi un uzņēmīgi ļaudis būtu iegādāju�ies jaunus burtus, nopirku�i metālā spiedes, sagādāju�i sev Parizes grāmatizdevēju pasūtījumus, iespie�ot tos par zemu cenu; bet mūsu saimnieks un faktors, pilnīgi iegrimu�i savos sapņojumos, apmierinājās ar nedaudzo atliku�o klientu pasūtījumiem. Brāļi Kuantē galu galā bija izpratu�i Dāvidā raksturu un tikumus, viņi to vairs nenomelnoja; tie�i preteji, saprātīgs aprēķins viņus mudināja ļaut vilkt dzīvību �ai spiestuvei un atbalstīt tās nīkulīgo eksistenci, lai tā nekristu kāda bīstama sāncen�a rokās; viņi pat sāka turp noraidīt sīkus, tā saucamos gadījuma rakstura pasūtījumus. Tā Dāvids Se�ars, pats to neapzinādamies, no komerciālā viedokļa eksistēja, tikai pateicoties savu konkurentu veiklajiem aprēķiniem. Ļoti apmierināti par Dāvidā � kā viņi izteicās � māniju, Kuantē izturējās pret Se�aru �ķietami ļoti godīgi un taisnīgi; bet īstenībā viņi rīkojās tāpat kā pasta satiksmes sabiedrības, kas rada mākslīgu konkurenci, lai izvairītos no īstas.

Se�ara mājas āriene atbilda pretīgajai skopulībai, kas valdīja iek�ienē, kur vecais lācis nekad nekā nebija atjaunojis. Lietus, saule, katrs gadalaiks pamazām bija padarījis galvenās ieejas durvis līdzīgas veca koka stumbram, tik ļoti tās izvagoja grumbuļainas plaisas. No juku jukām liktiem akmeņiem un ķieģeļiem neveikli celtā fasade �ķita liecamies zem laika zoba sagrauztā jumta smaguma, �ā Francijas dienvidos tik parastā izdobto dakstiņu jumta. Pie satrunēju�ajiem logu rāmjiem bija redzami cie�i aizslēdzami milzīgi aizvirtņi, kādi karstā klimata pēc �ajā apvidū nepiecie�ami. Visā Angulcmā būtu grūti atrast otru tik sa�ukstēju�u māju, kas vēl turējās kopā, tikai pateicoties cementa stiprumam. Iedomājieties abos galos gai�o, vidū krēslaino darbnīcu, paziņojumiem izraibinātās sienas, ko lejā strādnieki, trīsdesmit gados gar tām berzēdamies, bija padarīju�i glu�i melnas, virvju cilpas zem griestiem, papīru rīses, vecās spiedes, akmeņu kaudzes izmērcētā papīra noslodzī�anai, burteņu rindas un pa�ā galā abus sprostus, kur katrs savā pusē uzturējās saimnieks un faktors: tad jums kļūs skaidrs, kā dzīvoja abi draugi.

1821. gada maija mēne�a pirmajās dienās Dāvids un Lisjens stāvēja pie platā sētas loga, kad ap pulksten diviem viņu �etri pieci strādnieki atstāja darbnīcu, lai dotos pusdienās. Tikko saimnieks redzēja mācekli aizveram uz ielu izejo�ās durvis, pie kurām bija zvaniņ�, viņ� izveda Lisjcnu pagalmā, it kā papīru, iespiedkrāsas, spie�u un vecā koka smaka tam būtu kļuvusi necie�ama. Abi atsēdās lapenē, no kurienes bija redzams katrs, kas ienāca darbnīcā. Saules stari, rotaļādamies vīnogulāju lapās, glāstīja abus dzejniekus un ar savu mirdzumu ietina viņus it kā oreolā. Jaunekļu raksturu un izskata at�ķirība pa�reiz pretstatījumā izpaudās tik spilgti, ka varētu savaldzināt liela mākslinieka otu. Dāvids bija apveltīts ar spēkpilnu augumu, kādu daba pie�ķir būtnēm, kam lemts izcīnīt varenas, atklātas vai sle-� penas cīņas. Platās krūtis, spēcīgie pleci �harmonēja ar visa stāva smagnējo apveidu. Iebrūnā, veselīgā, pilnīgā seja virs spēcīgā kakla, iek|auta kuplu, melnu matu vilnī, uz pirmā acu uzmetiena �ķita līdzīga Bualo apdziedāto kanoniķu sejām; ta�u, ielūkojoties vērīgāk, jūs atklātu biezo lūpu izliekumā, zoda bedrītē, stūrainā, ieplakanā deguna veidojumā, bet jo sevi�ķi acīs � yienīgās mīlestības nedziesto�o uguni, domātāja asumu, dziļas smeldzes pilnu dvēseli, kas spēj aptvert visa apvār�ņa tāles un ienirt tā dziļumos un kas viegli pārsātinās pat no visideālākajiem baudījumiem, ienesot lajos analizēs skaidrību. �ajā seja bija jau�ami trauksmaina ģēnija zib�ņi, tomēr ap vulkānu varēja noģist arī pelnus; cerība tajā izplēnēja dziļā sociālās niecības izjūtā, kādā zema izcel�anās un līdzekļu trūkums nospie� daudzus izcila gara cilvēkus. Blakus nabaga iespiedējam, kam viņa nodarbo�anās, lai gan visai radniecīga garīgam darbam, tomēr iedvesa riebumu, blakus �im Silenam, kas smagnēji paļāvās vienīgi pats uz sevi un lēniem malkiem dzēra no zinātnes un dzejas kausa, apreibinādamies, lai aizmirstu provinces dzīves pelēcību, sēdēja Lisjens graciozajā pozā, ko skulptori izvēlēju�ies indie�u Bakcha atveidam. Viņa sejas vaibstiem piemita antikā skaistuma smalkums: grieķiska piere un deguns, sievi�ķīgs ādas samtainais baltums, un acis tik dziļi zilas, ka tās �ķita glu�i melnas, mīlestības un skaidrības pilnas acis, dzidras kā bērnam. Virs skaistajām acīm pletās it kā ar ķīnie�u tu�u uzvilkti uzacu loki, skatienu aizēnoja garas, kastaņbrūnas skropstas. Uz vaigiem vizēja zīdainas pūkas, kuru krāsa saskanēja ar dabiski cirtaino matu gai�umu. Zeltaini baltos deniņus apdvesa maigs svaigums. Nesalīdzināms cildenums iezīmējās paīsajā, mazliet uzrauktajā zodā. Skumja eņģeļa smaids klīda uz viņa purpura lūpām, kuru sārtumu baltie zobi izcēla vēl vairāk. Viņam bija slaidas, aristokrātiskas rokas, kuru mājienam vīrie�i klausa, rokas, ko sievietes labprāt skūpsta. Lisjens bija smuidrs, vidēja auguma. Raugoties uz jaunekļa kājām, vīrietim varētu rasties doma, ka tā ir pārģērbusies meitene, jo vairāk tāpēc, ka Lisjenam, kā vairumam visai viltīgu, lai neteiktu blēdīgu, vīrie�u, bija sievi�ķīgas gū�as. �ī pazīme, kas reti maldina, attaisnojās arī pie Lisjcna, kuru viņa nemierīgais prāts, analizējot pa�reizējo sabiedrības stāvokli, bie�i noveda pie samaitātiem spriedumiem, kas raksturīgi diplomātiem, kuri uzskata, ka panākumi attaisno visus līdzekļus, lai arī cik zemiski tie da�kārt būtu. Viena no lielu garu ēnas pusēm ir spēja gribot negribot izprast visu � kā tikumus, tā arī netikumus.

Abi jaunekļi tiesāja sabiedrību jo patvaļīgāk, jo zemāk tanī bija nostumti; jo neatzīti cilvēki par savu pazemojo�o stāvokli atriebjas, izsakot vērtējumus no augsta redzes viedokļa. Bet viņu izmisums kļuva aizvien rūgtāks, jo ātrāk viņi trauca pretī savam neatvairāmajam liktenim. Lisjens bija daudz lasījis, daudz ko salīdzinājis; Dāvids bija daudz pārdomājis, daudz ko apsvēris. Lai gan iespiedējs izskatījās spēkpilns un veselīgs kā zemnieks, viņ� tomēr bija cilvēks ar melancholisku un slimīgu dvēseli, viņ� �aubījās par sevi; turpretī uzņēmīgais, bet nepastāvīgais Lisjens bija drosmīgs, par spīti trauslajam, gandrīz kuslajam, tomēr sievi�ķīgas burvības pilnajam stāvam. Lisjens pēc dabas bija visīstākais gaskonietis, dū�īgs, sparīgs, pārdro�nieks, kas labo saskata pārāk labu un ļauno neredz tik ļaunu, kas nevairās pārkāpuma, ja no tā atlec kāds labums, un pasvilpo pat par netikumu, ja tas viņu tuvina mērķim. Godkārības tieksmes viņā toreiz vēl tika apslāpētas ar jaunības skaistajām ilūzijām un kvēlām alkām iet cildenus ceļus, kurus slavā iemīlēju�ies cilvēki izvēlas vispirms. Pagaidām viņ� vēl cīnījās tikai pret savām iegribām un nevis pret dzīves grūtībām, pret dzinuļiem sevī un nevis pret cilvēku zemiskumu, kas svārstīgiem raksturiem izvēr�as par pazudino�u piemēru. Lisjena prāta spo�uma savaldzinātais Dāvids apbrīnoja draugu, kaut arī daudzkārt pats atturēja viņu no maldiem, kādos galliskais straujums Lisjenu vilināja. �is godīgais cilvēks pēc rakstura bija bikls, kas nebūt nesaskanēja ar viņa spēcīgo miesasbūvi, tomēr tam netrūka arī ziemeļniekiem raksturīgās neatlaidības. Sastopoties ar grūtībām, Dāvids vienmēr apņēmās nesvārstīgi tās uzveikt; un, ja arī viņam piemita tie�ām apustuliska tikumu stingrība, viņ� iegro�oja tās asumu ar neizsīksto�as iecietības maigumu. �ajā jau senajā draudzībā viens mīlēja līdz dievinā�anai, un tas bija Dāvids. Bet Lisjens pavēlēja kā sieviete, kas zina, ka viņu mīl. Dāvids paklausīja ar prieku. Drauga skaistā āriene Dāvidā acīs �ķila tam pie�ķiram pārākumu, kuram viņ� pakļāvās, uzskatot sevi par lempīgu un ikdieni�ķu.

�Vilkt arklu vērsim pienākas, putns brīvi gaisos lidinās,� iespiedējs nodomāja. �Es bū�u vērsis, Lisjens ērglis.�

Jau turpat trīs gadus abi draugi bija saistīju�i savus likteņus, kas nākamībā solīja izvērsties tik spo�i. Viņi lasīja izcilos sacerējumus, kas kop� miera noslēg�anas parādījās pie literatūras un zinātnes apvār�ņa: Sillera, Gētes, lorda Bairona, Valtera Skota, �ana Pola, Berceliusa, Devija, Kivje, Lamartina un citu darbus. Viņi iekvēlojas pie �iem varenajiem ugunskuriem, pa�i mēģinājās negatavos, aizgūtos sacerējumos, pameta tos un tad atkal dedzīgi atgriezās pie tiem. Viņi strādāja pastāvīgi, nenogursto�i, jo jaunibas speķi ir neizsmeļami. Abi vienlīdz nabadzīgi, bet mākslas un zinātnes mīlestības spārnoti, viņi aizmirsa pa�reizējo postu un nodevās nākamības slavas pamatu lik�anai.

� Vai zini, Lisjen, ko es nupat saņēmu no Parizes? � jau-tāja iespiedējs, izvilkdams no kabatas sējumiņu astoņpadsmit-daļas loksnes lielumā. � Klausies!

Dāvids nolasīja, ka tikai dzejnieki prot lasīt, Andrē �cnjē idili ar nosaukumu �Neera�, tad idili �Sasirgu�ais jauneklis�, tad antikā gaumē sacerēto eleģiju par pa�nāvnieku un abus pēdējos jambus.

� Tad, lūk, kāds ir Andrē Senjē! � Lisjens vairākkārt iesaucās. � Viņ� spēj iedzīt izmisumā, � jauneklis atkārtoja tre�o reizi, kad Dāvids, pārāk saviļņots, lai turpinātu lasīt, sniedza viņam sējumiņu. � Dzejnieka atgūtais dzejnieks! � viņ� iesaucās, ieraudzījis parakstu zem priek�vārdiem.

� Sacerējis �o sējumu, � Dāvids atkal ierunājās, � �enjē uzskatīja, ka nav radījis nekā iespie�anas cienīga.

Lisjens savukārt nolasīja episko fragmentu �Aklais� un vairākas elēģijas. Nonācis līdz rindām:

Ja viņiem laimi nepazīt, vai tā maz zemes virsū mīt?

viņ� grāmatu noskūpstīja, un draugiem sāka ritēt asaras, jo abi bija neprātīgi iemīlēju�ies. Vīnogulāju lapas bija piesarku�as, vecās mājas apdrupu�ās, saplaisāju�ās, krustām �ķērsām spraugu izvagotās sienas kādas pasaku fejas pirksti izrotāju�i ar gropēm, mūrrievām, bareljefiem un neskaitāmiem nepazīstamas arehitekturas brīnumiem. Fantazija bija piebārstījusi tum�o pagalmiņu ar saviem ziediem un rubiniem. Andrē Senjē Kamilla pārvērtās Davidam par dievināto Ievu un Lisje-nam par kādu augstdzimu�u dāmu, ko viņ� pielūdza. Dzeja ar sava zvaig�ņotā tērpa majestātiskajām krokām bija pār�alkusi pāri darbnīcai, kur tipogrāfijās pērtiķi un lā�i �ķita ņirdzam. Pulkstenis sila jau pieci, bet abi draugi nejuta ne izsalkuma, nedz slāpju; dzīve viņiem bija zeltains sapnis, visas zemes bagātibas gulēja pie viņu kājām. Zilganajā apvārsni viņi ieraudzīja to pamali, uz kuru Cerības pirksts norada tiem, kam dzīve trauksmaina, un ko tā kā sirēna vilina: �Steidziet, lidojiet, pa �o zeltaini sudraboto plaisu debesu zilgmē jūs izbēgsiet no likstām!...� �ai mirkli spiestuves māceklis atvēra mazās stiklotās durtiņas, kas veda no darbnīcas pagalmā, un norādīja n abiem draugiem kādam nepazīstamam cilvēkam, kas sveicinādams viņiem tuvojās.

� Mans kungs, � tas uzrunāja Dāvidu, izvilkdams no kabatas milzīgu burtnīcu, � es vēlētos likt iespiest �o darbu, lisiet tik laipni un pasakiet, cik tas varētu maksāt!

� Mēs, cienītais kungs, neiespie�am tik lielus manuskriptus, � atteica,Dāvids, neieskatīdamies burtnīcā. � Jums jāgrie�as Kuantē firmā.

� Bet mums^ta�u ir kādi ļoti jauki burti, kas būtu pilnīgi piemēroti, � attrauca Lisjcns, paņemdams rokrakstu. � Lūdzu, esiet tik laipni, iegriezieties rit un atstājiet mums savu darbu, tad mēs aprēķināsim iespie�anas izdevumus.

- Vai man nav gods runāt ar Lisjena Sardona kungu? ...

� Jā, mans kungs, � atbildēja faktors.

� Man liels prieks, mans kungs, � teica autors, � iepazīties ar jauno dzejnieku, kam paredz tik spo�u nākotni. Mani �urp sūtīja de Bar�ctona kundze.

Dzirdot �o vārdu, Lisjens nosarka un nomurmināja da�us vārdus, izteikdams atzinību par de Bar�ctona kundzes laipno vērību. Dāvids pamanīja, ka draugs pietvīkst un apmulst, un atstāja viņu vienu sarunā ar provinces mui�nieku, raksta �Par zīdtārpiņu ieaudzē�anu� autoru, ko godkāre bija uzmudinājusi likt iespiest savu sacerējumu, lai to varētu izlasīt viņa kolēģi no Zemkopības biedrības.

� Klausies, Lisjen, � teica Dāvids, kad mui�nieks bija aizgājis, � vai tik tu neesi iemīlējies de Bar�ctona kundzē?

� Neprātīgi!

� Bet aizspriedumi jūs attālina ta�u vairāk nekā tad, ja viņa dzīvotu Pekinā un tu Grcnlandē.

� Divu mīlētāju griba uzveic visu, � acis nodurdams, atteica Lisjcns.

� Tu mūs aizmirsīsi, � sacīja biklais daiļās Ievas pielūdzējs.

� Tie�i pretēji! Varbūt esmu tev upurējis savu iemīļoto! � Lisjens iesaucās.

� Ko tas nozīme?

� Par spīti savai mīlestībai, par spīti da�ādām interesēm, kas mani mudina pastāvīgi apmeklēt viņas māju, es viņai pateicu, ka nekad tur neatgriezī�os, ja tā nepieņems cilvēku, kas ir apdāvinātāks par mani un ko sagaida spo�a nākotne, manu brāli un draugu Dāvidu Se�aru. Mājās mani gaida atbilde. Un, kaut arī visa �ejienes aristokrātija būtu uzaicināta �ovakar noklausīties manus dzejoļus, ja atbilde būs noraido�a, es nekad vairs nesper�u kāju pie de Bar�etona kundzes.

Notrausis asaras, Dāvids strauji paspieda Lisjena roku. Pulkstenis sita se�i.

� Ieva sāks raizēties, paliec sveiks! � pēk�ņi sacīja Lisjens.

Viņ� aizsteidzās, atstājot Dāvidu tik dziļā saviļņojumā, kādu izjūt tikai viņa vecumā un sevi�ķi tais apstākļos, kuros atradās abi jaunie gulbji, kam provinces dzīve vēl nebija apcirpusi spārnus.

� Zelta sirds! � iesaucās Dāvids, ar skatienu pavadīdams Lisjenu, kamēr tas devās cauri darbnīcai.

Lisjens atgriezās uz Umo priek�pilsētu pa skaisto Boljē bulvāri, pa Mina�a ielu un Senpjcra vārtiem. Ja viņ� izvēlējās garāko ceļu, lad jūs gan varēsiet iedomāties, ka tas veda garām de Bar�etona kundzes mājai. Viņ� izjuta tik dziļu prieku, ejot garām �ās sievietes logiem, kaut arī viņai nezinot, ka jau kop� diviem mēne�iem vairs neatgriezās uz Umo pa Pālē vārtiem.

Nonācis Boljē alejā, viņ� pārdomāja par atstatumu, kas atdalīja Angulemu no Umo. �ejienes iera�as bija uzcēlu�as morālus �ķēr�ļus, kas daudz grūtāk uzveicami nekā kraujā nogāze, pa kuru Lisjens kāpa lejā. Godkārīgais jauneklis, nesen ticis uzņemts Bar�etonu savrupmājā, pārsvie�ot slavu kā tiltu starp pa�u pilsētu un priek�pilsētu, bija noraizējies par savas sirdsdāmas atbildi kā favorits, kas bīstas krist ne�ēlastībā, pēc tam kad mēģinājis papla�ināt savas varas jomu. Sie vārdi var �ķist dīvaini tiem, kam vēl nav gadījies novērot savādās iera�as, kādas valda pilsētās,_v kas dalās aug�ējā un lejas pilsētā; �eit gan nepiecie�ams sniegt da�us paskaidrojumus par Angulemu, jo vairāk tāpēc, ka tie dos iespēju izprast de Bar�etona kundzi, vienu no svarīgākajām personām �ajā stāstījumā.

Angulema ir sena pilsēta, uzcelta klintāja virsotnē, kas atgādina cukurgalvu un izslienas pāri laukiem, pa kuriem aizvijas Sarantas upe. Uz Perigora pusi klintājs pievienojas garai pakalnu grēdai, kuru tas pie ceļa no Parizes uz Bordo pēk�ņi noslēdz, izveidojot īpatnēju, triju gleznainu ieleju ieskautu zemes ragu. Par �ās pilsētas svarīgo nozīmi reliģisko karu laikmetā liecina tās vaļņi, vārti un cietok�ņa drupas uz klints smailes. Pēc sava stāvokļa Angulema agrāk bija vienlīdz nozīmīgs stratēģisks punkts kā katoļiem, tā arī kalvinistiem; bet tas, kas kādreiz radīja tās stiprumu, tagad izvērties par tās vājumu; vaļņi un ārkārtīgi stāvā klints nogāze neļauj tai izplesties uz Sarautas pusi, un tā pilsēta nosodīta uz pilnīgu sastingumu. Ap to laiku, kad norisinājās �eit aprakstītie notikumi, valdība mēģināja papla�ināt pilsētu uz Perigora pusi, uzceļot gar pakalnu grēdu prefektūras pili, jūrskolas un militāru iestā�u ēkas, kā arī ierīkojot ceļus. Bet tirdzniecība jau bija iesakņojusies citur. Umo priek�pilsēta sensenis izpletusies kā sēņu �emurs klintāja pakājē un upes krastos, gar kuru iet lielceļ� no Parizes uz Bordo. Katrs pazīst Angulemas slavenās papīrfabrikas, kas jau pirms trīssimt gadiem glu�i dabiski bija uzceltas pie Sarantas un tās pietekām, jo tajās ir daudz krā�u. Valdība bija uzbūvējusi Riebi lielāko flotes iero�u lietuvi. Spedi-cijas firmas, pasts, mājvietas, ratnīcas, pasta dili�ansu uzņēmumi, visi pasākumi, kas eksistē no ceļa un upes, sablīvējās Angulemas pakājē, izvairoties no grūtībām, kuras sagādā pilsētas kraujā nogāze. Protams, ādas miecētavas, veļas mazgātavas un citi uzņēmumi, kuru darbībai nepiecie�ams ūdens, palika Sarantas tuvumā; arī degvīna pagrabi un visu da�ādo pa ūdensceļu piegādāto jēlvielu noliktavas, kā arī transits, novietojās gar Sarantas krastiem. Tā Umo izvērtās bagātā rūpniecības pilsētā, otrā Angulcmā, ko apskauda aug�pilsēta, kurā palika valdības iestādes, biskapa sēdeklis, tiesa, aristokrātija. Un tomēr Umo par spīti tās rosmei un pieaugo�ajai varenībai bija un palika tikai Angulemas piedēklis. Aug�ā di�ciltība un vara, lejā tirdzniecība un nauda: divas sociālās zonas, kas pastāvīgi un visās vietās bija naidīgas; un grūti pasacīt, kura no abām pilsētām ienīda vairāk savu sāncensi. Restaurācija deviņos gados saasināja stāvokli, kas Impērijas laikā bija noturējies diezgan mierīgs. Vairumu māju aug�ējā Angulemā apdzīvoja vai nu aristokrātu ģimenes, vai senas patricie�u ģimenes, kas pārtika no saviem ienākumiem un veidoja zināmu noslēgtu pirmiedzīvotāju slāni, kurā sve�iniekus nekad neuzņēma. Ienācējiem no kaimiņu provincēm vajadzēja �eit nodzīvot vismaz divsimt gadu vai arī saradoties ar kādu no iedzimto ģimenēm, lai tiklu uzskatīti par �ejienie�iem; un arī tad vēl senajiem iedzīvotājiem tie �ķila nesen ieradu�ies. Prefekti, valsts nodokļu ievācēji un pārvaldes ierēdņi, kas pēdējos �etrdesmit gados vairākkārt bija mainīju�ies, mēģināja civilizēt �īs senās ģimenes, kuras ieperināju�ās savā klints smailē kā neuzticīgi kraukļi: aristokrāti gan ieradās viņu rīkotajos svētkos un mielastos, ta�u pieņemt viņus savās mājās stūrgalvīgi atteicās. Sīs ņirdzīgās, mēlnesīgās, skaudīgās, sīkstu-līgās ģimenes saradojas savā starpā un veido noslēgtu kastu, neļaujot nevienam ne aiziet, ne ienākt tajā; modernās greznības izgudrojumi tai ir sve�i; sūtīt bērnus uz Parizi viņām ir tas pats, kas nolemt tos bojā ejai. Sī pārmērīgā piesardzība atsedz seno ģimeņu tikumu un iera�u atpalicību; bezjēdzīgā rojalismā iestigu�as, drīzāk svētulīgas nekā reliģiozas, tās stingri veģetē, tāpat kā viņu pilsēta un klints. Un tomēr Angu-lcmu apkārtējās provincēs daudzina kā pilsētu, kur var gūt labu izglītību. Kaimiņu pilsētas sūta savas jaunavas Angulemas pansijās un klosteros. Nav nemaz grūti saprast, cik ļoti kastas gars ietekmē jūtas, kas �ķir Angulemu no Umo. Tirgotāji ir bagāti, aristokrāti lielāko liesu trūcīgi. Tie atriebjas cits citam ar abpusēji līdzīgu nicinā�anu. Angulemas bur�uāzijā pilnīgi ievilkta �ajā strīdā. Aug�pilsētas tirgotājs saka par priek�pilsētas komersantu ar neatdarināmu pieskaņu balsī: �Tas ir viens no Umo!� Gribēdama pacelt Francijas aristokrātiju īpa�ā stāvoklī un modinādama cerības, kas nevarēja piepildīties bez vispārēja apvērsuma, Restaurācija morāli attālināja Angulemu no Umo vēl vairāk, nekā tas �ķīra atstatums. Di�ciltīgo sabiedrība, kam tolaik bija sakari ar valdības aprindām, Angulemā kļuva daudz augstprātīgāka nekā jebkur citur visā Francijā. Umo iedzīvotājs diezgan stipri bija līdzīgs parijam. No tā izrietēja mēmais, dziļais ienaids, kas saliedēja tik bargā vienprātībā 1830. gada sacel�anos un izārdīja ilgsto�a sabiedriska stāvokļa elementus Francijā. Galma aristokrāti atvairīja no troņa provinces aristokrātiju, tāpat kā tā savukārt atvairīja no sevis bur�uāziju, pastāvīgi aizvainojot tās godkāri. Tā aptiekara dēla, Umo iedzīvotāja, pieņem�ana de Bar�etona kundzes' salonā bija savā ziņā vesela neliela revolūcija. Kas to bija izraisīju�i? Lamartins un Viktors Igo, Kazimirs Delaviņs un Kanaliss, Beran�ē un Satobrians, Vilmēns un Eņjana kungs, Sumc un Tiso, Etjens un Davrinji, Ben�amens Konstans un Lamenē, Kuzēns un Mi�o, īsāk sakot, kā jaunās, tā arī vecās literārās slavenības, gan liberāļi, gan ari rojalisti. de Bar�etona kundze mīlēja mākslu un literatūru � Angulemā to uzskatīja par ekstravagantu gaumi, par māniju, ko visi atklāti no�ēloja, bet �eit nepiecie�ams to attaisnot, lai attēlotu �ās slavai dzimu�ās, lā�u aiz nejau�u liktenīgu apstākļu sagadī�anās pakrēslī paliku�ās sievietes dzīvi, jo viņas ietekme uz Lisjcnu iz�ķīra jaunekļa likteni.

De Bar�etona kunga vecvectēvs bija kāds Bordo sindiks, vārdā Miro, kas par ilggadējiem pakalpojumiem Ludviķa XIII laikā ticis pacelts di�ciltīgo kārtā. Ludviķa XIV valdī�anas laikā viņa dēls, kļuvis Miro de Bar�etons, bija pils sardzes oficieris un tik bagati apprecējās, ka tā dēlu Ludviķa XV laikā sauca jau glu�i vienkār�i par de Bar�etona kungu. Sis de Bar�etona kungs, sindika Miro mazdēls, jau tik lieliski bija iejuties īsta augstmaņa stāvoklī, ka izputināja visas ģimenes bagātības, pieliekot punktu tās veiksmei. Viņa divi brāļi, tagadējā Bar�etona tēvo�u vecāki, atkal sāka nodarboties ar tirdzniecību, un tā Miro uzvārdu vēl tagad var sastapt Bordo tirgotāju vidū. Tā kā Bar�etonu zemi, kas atradās Angumuā un bija lēņu atkarībā no Laro�fuko feodālās dalienas, nevarēja atsavināt, tāpat kā māju Angulemā, ko ļaudis dēvēja par Bar�etonu pili, tad Iz�ķērdētāja de Bar�etona kunga mazdēls mantoja �os abus īpa�umus. 1789. gadā viņ� zaudēja tiesības ievākt feodālās nodevas un dzīvoja tikai no zemes ienākumiem, kas sniedza apmēram desmit tūksto� franku gadā. Ja viņa vectēvs būtu sekojis Bar�etona I un Bar�etona II spo�ajiem piemēriem, tad Bar�etons V, kam varētu dot pievārdu Mēmais, būtu marķizs dc Bar�etons; viņ� ieprecētos kādā izcilā ģimenē un, tāpat kā daudzi citi, kļūtu hercogs vai pērs; bet viņ� 1805. gadā uzskatīja par pagodinājumu laulību ar di�ciltīgo jaunavu Mariju Luizi Anaisu de Negrplisu, kuras tēvs dzīvoja savā mui�iņā, no visiem aizmirsts, lai gan piederēja pie kāda no senāko Dienvidfran-cijas ģimeņu jaunākā atzarojuma. Viens Negrplisu ģimenes loceklis bija Luija Svētā ķīlnieku skaitā; turpretī vecākā ģimenes zara galva saucās slavenajā d�Esparu vārdā, ko tas bija iemantojis Indriķa IV valdī�anas laikā, apprecoties ar �ās ģimenes mantinieci. Bet nupat pieminētais mui�nieks, jaunākā atzarojuma jaunākais pārstāvis, dzīvoja savas sievas mui�ā, nelielā zemes īpa�umā netālu no Barbezjē, apsaimniekodams to lieliski, pats vezdams uz tirgu pārdot ra�u, pats brūvēdams degvīnu un pavīpsnādams par zobgalībām, ja tikai viņam izdevās iekrāt naudiņu un laiku pa laikam palielināt savu valstību. Provinces nomaļajos nostūros visai reti sastopami apstākļi bija modināju�i de Bar�etona kundzē gaumi uz muziķu un literatūru. Revolūcijas laikā kāds abats Niolans, abata Roza labākais skolnieks, bija paslēpies, paņemdams Iīdzi savu komponista baga�u, nelielajā d�Eskarbas pilī. Viņ� devīgi atlīdzināja par vecā mui�nieka viesmīlību, izglītojot tā meitu Anaisu, ko īsāk sauca par Naisu; un, ja nebūtu radies �is atgadījums, meitene būtu palikusi pamesta savā vaļa vai arī, kas varbūt vēl Jaunāk, atstāta kādas izlaidīgas istabenes ziņā. Abats bija ne tikai mūziķis, bet arī dziļ� literatūras pazinējs un prata itālie�u un vācu valodu. Tā nu viņ� mācīja de Ncgrplisa jaunkundzei �īs abas valodas un kontrapunktu; viņ� tai izskaidroja di�enākos fran�u, itālie�u un vācu literatūras sacerējumus, kā arī palīdzēja at�ifrēt mūzikas lielmeistaru noslēpumus. Beidzot, lai aizpildītu dīkās stundas dziļajā vientulībā, uz ko viņus bija notiesāju�i politiskie notikumi, abats mācīja jaunavai grieķu un latiņu valodu, kā arī ievadīja dabas zinātņu izpratnē. Mātes klātbūtne nedarīja mērenāku vīri�ķīgo audzinā�anu, ko saņēma jaunava, kurā jau lauku dzīve pati par sevi bija izveidojusi lielu neatkarības izjūtu. Jūsmīgais, dzejiski noskaņotais abats Niolans sevi�ķi ievērojams bija ar savu māksliniekiem raksturīgo garīgo struktūru, kam piemīt vairākas teicamas īpa�ības un kas ar saviem brīvajiem spriedumiem un uzskatu pla�umu paceļas pāri bur�uāzijas domu pasaulītei. Ta�u, ja arī sabiedrība mēdz piedot �āda brīvdomātājā pārdro�ības viņa savdabīgā dziļuma pēc, tad privātā dzīvē viņ� var kļūt kaitīgs, jo iedve� tieksmi novirzīties no vispārpieņemtā. Abatam netrūka kvēles, un viņa idejas krita auglīgā zemē, jo jaunavas gadiem glu�i dabisko jūsmo�anu viņa audzēknē lauku dzīves no�ķirtība bija vēl kāpinājusi. Savas asās novēro�anas spējas un sprie�anas drosmi abats Niolans iepotēja skolniecei, neapsvērdams, ka �īs vīrietim tik nepiecie�amās īpa�ības izvēr�as trūkumos sievietei, kas lemta ģimenes mātes necilajiem pienākumiem. Lai gan abats pastāvīgi mudināja savu audzēkni būt jo pieticīgākai un lēnīgākai, jo viņas zinā�anu loks papla�inājās, tomēr de Ncgrplisa jaunkundzei nostiprinājās ļoti augstas domas pa�ai par sevi un pret cilvēci viņa sāka just aizvien dziļāku nicinā�anu. Redzēdama ap sevi tikai padevības pilnus cilvēkus, kas uz pirmo mājienu steidzās tai pakalpot, viņa sāka izturēties augstprātīgi kā augstdzimu�as dāmas, neapgūstot tām piemīto�o rotaļīgas �ķelmības pilno uzvedību. Nabaga abats, apbrīnodams pats sevi savā audzēknē kā autors savā darbā, vēl uzkurināja viņas iedomību, un tā' viņai nekur nelaimējās rast salīdzinā�anas iespēju, kas palīdzētu pa�ai sevi pareizi novērtēt. Sabiedrības trūkums ir viena no lielākajām lauku dzīves nelaimēm. Tā kā nav jānes nelielie upuri, ko prasa labais tonis uzvedībā un tualetē, cilvēks pierod pie zināmas vaļīgas izlaidības. Un pamazām viņā viss samaitājas, kā forma, tā arī gars. De Negrpiisa jaunkundzes brīvdomība, sabiedrisko konvenciju �ņaugu neiegro�ota, sāka izpausties arī viņas izturē�anās veida, viņas skatienā; jaunava izskatījās ļoti pa�apzinīga, kas uz pirmā acu uzmetiena �ķiet visai īpatnēji, bet īsti piedien tikai dēku meklētājām. Tā �ī izglītība, kuras skarbums augstāko aprindu sabiedrībā būtu ticis nogludināts, Angulemā draudēja padarīt de Negrpiisa jaunkundzi smieklīgu, tikko pielūdzēji atteiksies dievināt viņas kļūdas, kuras spēj valdzināt tikai jaunībā. Par de Negrpiisa kungu jāsaka, ka viņ� būtu ar mieru atdot visas meitas grāmatas, lai izglābtu vienu sasirgu�u vērsi, jo bija tik skops, ka neizsniegtu ne divus liarus pāri sumai, uz kādu tai bija tiesības, pat ja būtu jānopērk viņas skolo�anai visnepiecie�amākais nieka sīkums. Abats nomira 1802. gadā, pirms savas iemīļotās audzēknes precībām, kurām viņ�, bez �aubām, nebūtu piekritis. Pēc abata nāves meita ļoti apgrūtināja veco mui�nieku. Viņ� jutās par vāju, lai izturētu cīņā, kas aiz viņa pa�a skopulības un aiz dīkdienīgās jaunavas neatkarības neatvairāmi iedegtos. Kā visas jaunavas, kas novirzīju�ās no sievietei nospraustā dzīves ceļa, Naisa nosodīja laulību un maz raizējās par apprecē�anos. Viņai �ķita pretīgi pakļaut savu saprātu un personību kādam no nevērtīgajiem, nenozīmīgajiem vīrie�iem, ar kuriem viņa varēja sastapties. Viņa gribēja pavēlēt, bet vajadzētu paklausīt. Ja būtu jāizvēlas: paklausīt rupju iegribu pilnam vīrietim, kam nebūtu iecietības pret viņas gaumi, vai aizbēgt ar mīļāko, kas tai patiktu, Naisa, ne mirkli nevilcinādamās, iz�ķirtos par pēdējo. Būdams vēl īsts mui�nieks, de Negrpiisa kungs baidījās no nevienlīdzīgas laulības. Kā daudzi tēvi viņ� nolēma meitu izprecināt ne tik daudz viņas pa�as, kā sava miera labā. Viņam bija vajadzīgs panaivs titulēts vai vienkār�s mui�nieks, kas nespētu sagādāt grūtības norēķinos par meitas aizbildniecību un, būdams tik stulbs un gļēvs, ka Naisa varētu dzīvot pēc savas patikas, apprecētu meitu bez pūra. Bet kur atrast znotu, kas izrādītos pa prātam kā tēvam, tā arī meitai? �āds cilvēks ir īsts brīnumputns. Paturot prātā abu intereses, de Negrplisa kungs apsvēra visus provinces vīrie�us, un de Bar�etona kungs tam.likās vienīgais, kas atbilda viņa prasībām. De Bar�etona kungs, ��etrdesmit gadus vecs, jaunības dēku krietni vien apbru�āts mui�nieks, tika daudzināts kā cilvēks ar visai vāju prātiņu; bet viņam pietika sapra�anas, lai pārvaldītu savu mantu, un prasmes uzvesties, lai uzturētos Angulemas augstākajā sabiedrībā, nekļūstot smieklīgs vai necie�ams. De Neg-plisa kungs bez aplinkiem izskaidroja meitai iecerētā paraugvīra negativās īpa�ības un norādīja, cik viņai pa�ai �is laulības būtu izdevīgas � viņa sauktos de Bar�etonu vārdā un gūtu tiesības uz ģimenes seno ģerboni: �etrdaļīgs vairogs; pirmajā daļā uz zeltītas pamatnes trīs tum�sarkanas, pa labi pavērstas brie�u galvas, divas virs vienas; ceturtajā daļā uz zeltītas pamatnes Iris melnas, taisni uz priek�u pagrieztas vēr�u galvas, viena virs divām; otrajā un tre�ajā daļā katrā pa se�ām sudraba un gai�i zilām jostām; gai�i zilo jostu galos se�as glieme�nīcas � trīs, divas un viena. Nodro�inājusies ar tādu mū�a biedru, Naisa varētu iekārtoties dzīvē pēc savas gaumes, jo viņu aizsargātu likumīgais stāvoklis un atbalstītu tās saites, ko Parizē sagādātu viņas skaistums un inteliģence. Jaunavu bija savaldzināju�as tik lielas brīvības izredzes. De Bar�etona kungs bija uzskatījis �īs laulības par ļoti spo�ām, jo domāja, ka sievastēvs nevilcināsies viņam atstāt mantojumā mui�u, kuras platību tas alla� dedzīgi bija palielinājis; turpretī tagad sāka likties tā, ka de Negrplisa kungam iznāks sacerēt uzrakstu sava znota kapa piemineklim.

De Bar�etona kundzei tobrīd bija trīsdesmit se�i gadi, bet viņas vīram piecdesmit astoņi. Gadu at�ķirība dūrās acīs jo sevi�ķi tāpēc, ka de Bar�etona kungs izskatījās kā septiņdesmitgadīgs vecis, turpretī viņa sieva varēja glu�i mierīgi tēlot jaunu meiteni, tērpties ro�ainās drānās un nēsāt jaunavīgu matu sasukājamu. Kaut gan de Bar�etonu īpa�umi neienesa vairāk par divpadsmit tūksto� livrām rentes, viņu ģimene tomēr skaitījās pie se�ām bagātākajām vecajā pilsētā, izņemot tirgotājus un ierēdņus. Veltījot laipnu gādību tēvam, no kura de Bar�etona kundze gaidīja mantojumu, lai varētu doties uz Parizi, � bet vecais tik ilgi vilcinājās ar mir�anu, ka pārdzīvoja znotu! � de Bar�etonu laulātais pāris bija spiests dzīvot Angulemā, kur Naisas dzirksto�ais saprāts un neskartās, sirdī slēptās bagātības draudēja neauglīgi novīst un ar laiku kļūt smieklīgas. Tie�ām, smieklīgais mūsos rodas lielāko tiesu no cildenām jūtām, no tikumiem vai spējām, kuras novedam līdz galējībām. Lepnums, ko neapvalda saskare ar labu sabiedrību, izdzimst klīrībā, iz�ķie�oties sīkumos, lai gan cildenu jūtu jomā tas būtu spējis augt augumā. Sajūsma, �is tikumu tikums, kas rada svētos, iedvesmo uz slepenu uzupurē�anos un uz spārnotu dzeju, provinces sīkumainības gūstā pārvēr�as par pārspīlētību. Pat izglītība noveco, un gaume deģenerē kā stāvo�s ūdens tālu no centra, kurā staro varenie di�gari, kur gaiss domu piesātināts un kur viss alla� atjaunojas. Nerodot cēloni izpausmei, kaislības, iedegdamās par niekiem, pamazām apsīkst. Tie�i tā ceļas skopums un mēlnesība, kas saindē provinces dzīvi. Domu �aurība un mietpilsoniskums drīz vien sapin savos valgos pat viscildenākos cilvēkus. Tā aiziet bojā lielumam dzimu�i vīri, tā sagandējas sievietes, kas, augstākā sabiedrībā izsmalcinātas, izcilu cilvēku ietekmē pilnveidoju�ās, butu varēju�as kļūt jo valdzino�as. De Bar�etona kundze tvēra liru aiz pa�a niecīgākā iegansta, ne�ķirojot intimās dzīves poēziju no sabiedriskās poēzijas. Jo, patiesi, citu nesaprastas izjūtas jānoslēpj sevī. Protams, saules riets ir kā krā�ņa poēma, bet vai sieviete nekļūst smieklīga, pacilāti attēlojot to praktiski noskaņotiem cilvēkiem? Ir ta�u arī tādi baudījumi, ko spēj izjust tikai divatā, dzejnieks ar dzejnieku, sirdi pie sirds. Viņai piemita vājība izteikties milzīgi garos, patētiskiem vārdiem piebārstītos teikumos, kurus �urnālistu �argonā dēvē par sviestmaizītēm, ar kādām tie ik rītus pamielo savus abonētājus, kas tās norij, kaut arī tās ir grūti sagremojamas. Pārmērīgi bie�i viņa lietoja vispārāko pakāpi, un viņas pā-slogotajā sarunas valodā vissīkākās lietiņas tika uzpūstas milzīgos apmēros. Tolaik viņa sāka visu tipi-zēt. individualizēt, sintetizēt, dramatizēt, romantizēt, analizēt, poetizēl, prozaizēt, kolosificēt, pāreņģeļot, neoloģizēt, traģedizēt, viņa sirga ar īstu titanomaniju; ko darīt, reizēm uz brīdi jādara pāri valodai, lai attēlotu jaun'aiku cnnības, kādas piemīt da�ām sievietēm. Naisas gars iekvēlojās tāpat kā viņas valoda. Diti-rambi mita viņas sirdī un plūda pāri lūpām. Jaunā sieviete trīsēja, stinga, jūsmoja par katru notikumu: par kādas karmelitu mūķenes uzupurē�anos un brāļu Fo�ē nosodī�anu ar nāvi, par vikonta d�Alenkura Ipsiboeju un Ljuisa Anakondu, par Lavaleta bēg�anu, tāpat kā par kādu savu draudzeni, kas, skaļi kliegdama, bija aizdzinusi zagļus. Naisai viss �ķita cildens, neikdieni�ķs, dīvains, dievi�ķīgs, brīni�ķīgs. Viņa iekarsa, sa�uta, izmisa, trauksmaini spārnoja pati sevi un atkal sabruka sevī, raudzījās te debesīs, te uz zemi; acīs viņai alla� pierieta asaras. Savu dzīvi viņa �ķieda pastāvīgā jūsmo�anā un dedzināja dīvainā nicinā�anā. Viņa saprata Janinu-Pa�ā' būtu gribējusi cīnīties ar to serailā, un viņai likās cildeni tikt ie�ūtai maisā un iesviestai ūdenī. Viņa apskauda lēdiju Stenhopi, �o tuksne�a zilzeķi. Viņa alka iestāties svētās Kamilas ordenī par mūķeni, doties uz Barselonu kopt slimniekus un mirt ar dzelteno drudzi: luk, liels, di�ens liktenis! īsi sakot, Naisai slāpa visa, ko nesniedza viņas dzīves rāmi plūsto�ais, zālāja nosegtais strauts. Viņa dievināja lordu Baironu, �anu Zaķu Ruso, ikvienu poētisku vai dramatisku personību. Viņa lēja asaras par katru nelaimi un uzgavilēja visām uzvarām. Naisa juta līdzi uzveiktajam Napoleonam, tā juta līdzi Mcchemelam Ali, kas apslaktēja tirānus Ēģiptē. Ģeniālus cilvēkus viņa apvija ar oreolu un ticēja, ka tie dzīvo no smar�ām un gaismas. Daudziem Naisa �ķita kā neprā-tīgā, kuras neprāts nav bīstams apkārtnei; bet redzīgs vērotājs būtu dro�i vien viņā saskatījis krā�ņas mīlestības drupas, kura, tikko uzcelta, sagruvusi, dievi�ķīgās Jeruzalemes krāsmatas, galu galā � mīlestību bez iemīļotā. Un tā arī bija. De Bar�e-tona kundzes laulības dzīves pirmos astoņpadsmit gadus var aprakstīt nedaudzos vārdos. Kādu laiku viņa, iegrimusi savā gara pasaulē, dzīvoja no tālām cerībām. Tad, aptvērusi, ka uzturēties Parizē, kā viņa ilgojās, ir neiespējami, jo līdzekļi bija pārāk �auri, Naisa sāka vērot apkārtējos cilvēkus un nodrebēja izbailēs par savu vientulību. Jaunās sievietes tuvumā neatradās neviens vīrietis, kas spētu iedvest neprātu, kādam ļaujas sievietes izmisumā par savu bezjēdzīgo, tuk�o, bezmērķa dzīvi. Viņai nebija uz ko cerēt, pat ne uz nejau�ību, jo ir ta�u arī dzīves bez nejau�ībām. Kad Impērijas slava iedegās visā spo�umā un Napoleons devās uz Spāniju, sūtīdams turp savus izlases karaspēkus, Naisas līdz tam laikam pieviltās cerības atdzīvojās. Ziņkārība, dabiski, uzmudināja viņu pavērties �ajos varoņos, kas pēc īsas imperatora pavēles iekaroja Eiropu, atjaunodami seno bruņinieku teiksmainos varoņdarbus. Pat pa�as skopākās un nepadevīgākās pilsētas bija spiestas rīkot svētkus par godu imperatora gvardei, ko nieri un prefekti uzņēma ar svinīgām runām, it kā būtu ieradu�ies karaļnama pārstāvji. Kāda pulka ballē, sarīkotā par godu pilsētai, de Bar�etona kundze iemīlējās jaunā mui�niekā, vienkār�ā apak�lcitnantā, ko viltnieks Napoleons bija pratis savaldzināt ar Francijas mar�ala zizli. So apvaldīto, cildeno, dziļo aizrau�anos, kas ļoti at�ķīrās no tolaik tik viegli aizsāktajām un atkal atraisītajām mīlas dēkām, nāve ar savu roku pacēla dziļa skaidrībā. Pie Vagramas lielgabala �āviņ� sa�ķaidīja uz marķiza de Kantkruā krūtīm vienīgo attēlu, kas apliecināja de Bar�etona kundzes skaistumu. Ilgi viņa apraudāja daiļo jaunekli, kas, slavas un mīlestības spārnots, augstāk par visiem imperatora labvēlības pierādījumiem vērtēdams vienu pa�u Naisas vēstuli, divos karagājienos bija uzdienējis līdz pulkvedim. Sēras pārklāja viņas sejai skumju ēnu. �is mākonis izklīda tikai tanī briesmīgajā vecumā, kad sieviete sāk no�ēlot savus labākos gadus, kas aizritēju�i bez baudām, kad tā redz vīstam savas rozes, kad atdzimst mīlestības iekāre un alkas paildzināt pēdējos jaunības smaidus. Naisas pārākums iecirta retu lepnās sievietes sirdī, tiklīdz viņu aptvēra provinces saltums. Kā sermulītis viņa mirtu aiz pretīguma, ja būtu aptraipījusies nejau�ā tuvībā ar kādu no vīrie�iem, kurus nodarbināja vienīgi domas par sīku kār�u spēli pēc bagātīgas maltītes. Lepnums pasargāja Kaisu no provinces no�ēlojamām mīlas dēkām. Tā kā viņa bija spiesta izvēlēties starp apkārtējiem nenozīmīgajiem vīrie�iem vai arī atteikties no mīlestības, tad tik izcila sieviete varēja iz�ķirties tikai par pēdējo. Tā laulības dzīve un sabiedrība izvērtās Naisai par klosteri. Viņa dzīvoja no dzejas kā mūķene no reliģijas. Slaveno līdz tam nepazīto sve�zemnieku darbi, kas nāca klajā no 1815. līdz 1821. gadam, de Bonalda kunga un dc Mestra kunga � �o abu domas ērgļu di�enie traktāti, beidzot, arī mazāk grandiozie tolaik jau spēcīgi sadīgu�ās fran�u literatūras sacerējumi vērta krā�ņāku Naisas vientulību, nedarot tomēr lokanāku ne viņas garu, ne raksturu. Viņa palika taisna un spēcīga kā koks, ko trāpījis zibens spēriens, bet kas nav ticis notriekts gar zemi. Cienība sastinga uzpūtībā, majestātiskā stāja izvērtās augstprātībā un klīrībā. Kā visi, kas vēlas tikt pielūgti, vienalga, no kādiem pielūdzējiem, Naisa valdīja ar visiem saviem trūkumiem. Tāda bija de Bar�etona kundzes pagātne, salts stāsts, ko vajadzēja pieminēt, lai padarītu saprotamu viņas tuvību ar Lisjenu, kas �ās dāmas mājā iekļuva visai dīvainā veidā. Toziem pilsētā bija ieradusies kāda persona, kas atdzīvināja de Bar�etona kundzes vienmuļo ikdienu. Kad atbrīvojās netie�o nodokļu pārvaldes direktora vieta, de Baranta kungs tajā iecēla kādu cilvēku, kura dēkainā dzīves gaiļa bija tik intriģējo�a, ka sievietes ziņkārība viņam pavēra durvis uz vietējās karalienes salonu.

Di �allē kungs, pasaulē radies glu�i vienkār�i kā Sīksts �atlē, bet 1806. gadā saprātīgi iedomājies iedzīvoties titulā, bija viens no tiem patīkamajiem jaunekļiem, kas Napoleona laikā izslīdēja no katras iesauk�anas, uzturoties imperatoriskās gai�ības tuvumā. Karjeru viņ� bija sācis kādas imperatoriskās princeses sekretārā postenī. Daba bija viņu apveltījusi ar visu �ai vietā nepiecie�amo neapdāvinātību. Viņ� bija labi veidots, glīts jauneklis, iznesīgs dejotājs, manīgs biljarda spēlē, veikls visos vingrinājumos, viduvējs aktieris amatieru uzvedumos, roman�u dziedātājs, asprātību cienītājs, alla� gatavs pakalpot, padevīgs, skaudīgs un zināja visu un neko. Nekā nesajēgdams no mūzikas, viņ� �ā tā prata pavadīt uz klavierēm kādu dāmu, ja tā aiz laipnības bija ar mieru nodziedāt nedēļām ilgi cītīgi iestudētu romanci. Būdams bez mazākās dzejas izjūtas, viņ� da�kārt mēdza dedzīgi izlūgties atjauju minūtes desmit pastaigāties pa salonu, lai sacerētu �etrrindeni, pliekanu savārstījumu, kurā domu aizstāja atskaņas. Di Satlē kungs bija apveltīts vēl ar talantu nobeigt iz�uvumus, kuru ziedus aizsāka pali princese; kad viņas augstība �ķetināja diegus, tas neiedomājami graciozi turēja zīda kamoliņus un gvelza pie tam da�ādas blēņas, vairāk vai mazāk aizplīvurodams divdomības. Nepra�a glezniecībā, viņ� spēja uztriept kopiju no ainavas, uzvilkt kādu profilu, uzmest un izkrāsot kostima metu. Galu galā viņam piemita visi sīkie talantiņi, kas lieliski veicināja karjeras taisī�anu tajos laikos, kad sievietēm �inī sfērā bija daudz lielāka ietekme, nekā pieņemts uzskatīt. Viņ� izlikās ļoti spēcīgs diplomātijā, to ļau�u zinātnē, kuri nav stipri nevienā un kuru tuk�umu var noturēt par dziļdomību; �ī zinātne, starp citu, ir ļoti ērta tajā ziņā, ka tā izpau�as augstu amatu ieņem�anā un, prasot lielu disk^retību no cilvēka, ļauj nezinātājam nerunāt nekā un ierobe�oties ar noslēpumainiem galvas mājieniem; un, beidzot, �ai zinātnē visstiprākais ir tas, kas peld, galvu turot pāri notikumiem, tā ka izskatās, ka viņ� tos vada, lai gan īstenībā visu nosaka tikai peldētāja specifiskais vieglums. Sājā laukā, tāpat kā mākslā, uz vienu ģeniālu cilvēku sastopamas tūksto� viduvējības. Par spīti di Satlē kārtējam un ārkārtējam dienestam pie karaliskās augstības tā tomēr neiegādāja viņu Valsts padomē; ne jau tāpēc, ka jaunais cilvēks nevarētu kļūt tikpat jauks lūgumu referents kā daudzi citi, bet princese uzskatīja, ka vislabākā vieta tam ir pie viņas. Tomēr di Satlē saņēma barona titulu un tika nosūtīts par ā'kārtcjo sūtni uz Kaseli, kur arī atstāja ārkārtēju iespaidu. Citiem vārdiem sakot, Napoleons izmantoja viņu kādā kritiskā momentā par diplomātisko kurjeru. Impērijas sabruk�anas brīdī baronam di �atlē bija apsolīts sūtņa postenis Vestfalē pie �eroma. Kad izjuka �ī, kā viņ� izteicās, sūtniecība ģimenē, di �atlē gau�i noskuma; kopā ar ģenerāli Armanu de Monrivo viņ� devās ceļojumā uz Ēģipti. Ļoti dīvaini atgadījumi iz�ķīra di �atlē no ceļa biedra, un divus gadus viņ� klaiņāja no viena tuksne�a otrā, no vienas cilts pie citas, nokļuvis arabu gūstā, kuri to pārdeva no rokas rokā, nespēdami gūt nekādu labumu no viņa talantiem. Galu galā viņ� nokļuva Maskatas itnama valstībā, kamēr Monrivo bija devies uz Tan�eru; di �atlē laimējās notvert Maskatā angļu kuģi, kas pa�reiz uzvilka buras, un tā viņ� paguva atgriezties Parizē veselu gadu āt^rāk nekā ceļa biedrs. Di �atlē nesenās neveiksmes, da�i viņa agrākie sakari, kā arī pa�reiz augsti situētām personām izdarītie pakalpojumi, noskaņoja labvēlīgi ministru prezidentu, kas piekomandēja viņu de Baranta kungam, kamēr atbrīvojas kāds direktora postenis. Di �atlē kunga agrāk ieņemtais stāvoklis pie imperatoriskās augstības, sievie�u lutekļa slava, neparastie ceļojuma notikumi, viņa smagie pārdzīvojumi � tas viss uzkurināja Angulemas dāmu ziņkārību. Iepazinies ar aug�pilsētas iera�ām, barons Siksts di �atlē attiecīgi sāka izturēties. Viņ� izlikās slims, tēloja pārsātinātu cilvēku, kam nekas vairs nesagādā prieku.

Pie katra gadījuma viņ� satvēra galvu, it kā sāpes to mocītu bez mitas, � �ī vientiesīgā viltība pastāvīgi atgādināja par viņa ceļojumu un darīja viņu interesantu. Di �atlē apmeklēja augstākos valsts varas pārstāvjus � ģenerāli, prefektu, galveno Nodokļu pārvaldes priek�nieku un biskapu; bet visur viņ� izturējās vēsi pieklājīgi, pat mazliet nicino�i, kā vīrs, kas nav savā īstajā vietā un nogaida valdnieka labvēlību. Viņ� ļāva nojaust savus izcilos sabiedriskos talantus, kuri tikai ieguva ar to, ka neviens tos nespēja iepazīt; beidzot, viņ� manīja, ka, nenogurdinājis ziņkāri par sevi, visur kļuvis vēlams viesis; saskatījis turienes vīrie�u nenozīmību un vārākās svētdienas katedrālē nopētījis sievietes, viņ� ieraudzīja de Bar�ctona kundzē to personu, ar kuru viņam būtu pa prātam sadraudzēties. Di �atlē nodomāja, ka mūzika pavērs tam durvis �ai sve�iniekiem nepieejamā namā. Viņ� slepus sadabūja Miruara mēsi un uz klavierēm to iestudēja; tad kādā jaukā svētdienā, kad visa Angulemas sabiedrība klausījās mēsi, di �atlē ar ērģeļu spēli sajūsmināja visus nepra�as un atdzīvināja pret sevi modināto interesi, nekautrīgi likdams ar baznīcas kalpu starpniecību atklāt spēlētāja vārdu. Atstājot baznīcu, de Bar�ctona kundze izteica tam atzinību par spoli un no�ēlu, ka līdz �im nav bijis izdevības kopīgi pamuzi-cēt; �ī meklētā sastap�anās, protams, nobeidzās ar ielūgumu, ko viņ�, tie�i izteikdams vēlē�anos pēc la, nekad nebūtu saņēmis. Manīgais barons ieradās pie Angulemas karalienes un izrādīja tai uzkrīto�u laipnību. Vecais �vīts, jo viņam bija jau �etrdesmit pieci gadi, atklāja �ajā sievietē jaunību, ko ir vērts atdzīvināt, un vērtības, kurām var likt spīdēt; viņ� saskatīja de Bar�otona kundzē iespējamu bagāto atraitni, ko derētu apprecēt, jo tādā veidā rastos saistība ar de Negrplisu ģimeni un iespēja Parizē tuvināties marķizei d�Esparai,. kuras aizgādība varētu viņam atkal pavērt ceļu uz karjeru politikā, l.ai gan tum�ie, pārmērīgi sakuploju�ie āmuļi bija iebojāju�i krā�ņo koku, viņ� tomēr nolēma tam pieķerties, apgriezt to, kopt un ievākt skaistus augļus. Aristokrātiskā Anguletna sa�uta par gjaura ieve�anu kazbā, jo do Bar�etona kundzes salons bija no jebkura piejaukuma tīras sabiedrības svētnīca. Vienīgi biskaps tajā bija pastāvīgs viesis, prefektu pieņēma divas trīs reizes gadā; Galvenās nodokļu pārvaldes priek�niekam tur neizdevās iespiesties; de Bar�etona kundze apmeklēja viņa rīkotos vakarus un koncertus, bet nekad nepalika uz maltīti. Nepieņemt Galvenās nodokļu pārvaldes priek�nieku un pagodināt vienkār�u Netie�o nodokļu valdes direktoru � �āds hierarehijas pārkāpums nonievātajām autoritātēm �ķita neaptverams.

Cilvēkiem, kas spēj iejusties �ajās gan ikvienā sociālā vidē sastopamajās sīkumainajās interesēs, būs saprotams, cik impozanta de Bar�etonu savrupmāja �ķita Angulemas bur�uāzijai. Bet, kas atliecas uz Umo iedzīvotājiem, tad �ā mazā Luvra spo�ums, Angulemas de Rambuijē pils viņiem staroja no tālienes kā saule. Ta�u ļaudis, kas tanī pulcējās, bija visno�ēlojamākās galviņas, vis�aurākie prātiņi, vislielākie stulbeņi divdesmit jūd�u apkaimē. Politika izplūda kaislīgās daudzvārdu banalitatēs; avīzi �Kotidjen� tur uzskatīja par remdenu, Ludviķi XVIII � par jakobinieti. Sievietes lielāko tiesu bija lempīgas, bezgaumīgi uzcirtu�ās muļķes, un katrai piemita kāds trūkums, kas to izķēmoja; nekas viņās nebija pilnīgs: ne valodas, ne tērpi, ne gars, ne miesa. Satlē nebūtu tur izturējis, ja viņu nesaistītu nodomi ar de Bar�etona kundzi. Un tomēr kastas gars un izturē�anās, di�ciltīgā stāja, lauku mui�nieku lepnība un pieklājības likumu pazī�ana aizsedza visu �o tuk�umu. Izjūtu di�ciltība tur bija daudz reālākā nekā Parizes augstākajās aprindās; spilgti izpaudās respektējama pieķer�anās par spīti visiem Burboņiem. �ejienes sabiedrību varēja salīdzināt, ja �āda glezna pieļaujama, ar senatnīgiem sudraba galda piederumiem, nomelnēju�iem, bet masiviem. Tās politisko uzskatu sastingumu varēja pieņemt par uzticību. Attālums, kāds �ķīra to no bur�uāzijas, un tās noslēgtība it kā pacēla �o sabiedrību un radīja tai �ķietamu vērtību. Katram no �iem mui�niekiem �ejienie�u acīs bija sava cena, tāpat kā moluski Bambaras nēģeriem ir naudas vietā. Vairākas dāmas, kurām di Satlē bija veltījis uzmanību, atzina viņā pārākumu, kura trūka viņu pa�u sabiedrības vīrie�iem, un remdināja patmīlības aizvainojumu: katra cerēja iegūt sev karaliskās augstības mantojumu. Puristi domāja, ka uzmācīgo cilvēku sastaps gan pie de Bar�etona kundzes, bet nevienā citā mājā tas netiks uzņemts. Di Satle dabūja dzirdēt vairākas dzēlības, tomēr noturējās savā pozicijā, jo pieglaimojās garīdzniecībai. Bez tam viņ� izdabāja vājībām, kuras provinciālā vide bija ieaudzinājusi Angulemas karalienē: viņ� lai nesa visas jaunās grāmatas, lasīja katru dzeju, kas nāca klajā. Abi kopīgi jūsmoja par jauno dzejnieku darbiem, viņa no visas sirds, viņ� � garlaikodamies, jo, būdams imperatoriskās skolas cilvēks, vāji izprata romantiķu dzeju, tomēr noklausījās to pacietīgi. No karalisko liliju ietekmētās atdzim�anas pacilāta, de Bar�etona kundze iemīlēja de Sa-tobriana kungu, tāpēc ka tas bija nosaucis Viktoru Igo par apgarotu bērnu. Viņa skuma, ka pazīst �o ģēniju tikai no tālienes, un ilgojās pēc Parizes, kur mita lielie gari. Tad di Satlē kungs iedomājās rīkojamies brīnum gudri, pastāstot viņai, ka Angulemā esot kāds cits apgarots bērns, jauns dzejnieks, kas spo�umā, pats to neapjauzdams, pārspējot pie parizie�u literārām debesīm iedegu�as zvaigznes. Umo priek�pilsētā bija dzimusi nāko�ā slavenība! I.iccja direktors bija rādījis baronam brīni�ķīgus dzejojus. Trūcīgais un pieticīgais jauneklis, vēl gandrīz bērns, esot jauns Catertons, bez politiskā nodevīguma, bez zvērīgā naida pret sociāli augstāk stāvo�ajiem, kur� dzina angļu dzejnieku rakstīt pamfletus pret saviem labdariem. Piecu vai se�u personu vidū, kuras izprata viņas jūsmo�anu par mākslu un literatūru, � da�s tāpēc, ka �īgāja vijoli, cits tāpēc, ka �ā tā notriepa ar sēpiju baltu papīra lapu, viens kā Zemkopības biedrības priek�sēdētājs, otrs tāpēc, ka tam bija basa balss, kas tam ļāva kā medniekam, vajājot briedi, nebļaut Se fiato in corpo avele*, � �o ērmīgo figuru vidū de Bar�etona kundze

Ja dva�a vēl ķermenī būtu (it.). Tulk.

jutās kā izsalcis cilvēks starp tcatra rekviziliem, kur bulaforis-kais galds vai lūst aiz kartona maltī�u pārpilnības. Tāpēc neaprakstāms bija viņas prieks tajā mirklī kad tā izdzirdēja jauno vēsti. De Bar�etona kundze vēlējās redzēt �o dzejnieku, �o eņģeli! Viņa kļuva glu�i bezprātīga, lidoja sajūsmas augstumos un stundām runāja tikai par to. Pēc pāris dienām kādreizējais diplomātiskais kurjers bija vienojies ar liceja direktoru par Lisjena priek�āstādī�anu de Bar�etona kundzei.

Vienīgi jūs, nabaga provinciālie iloti, kam daudz grūtāk uzveikt sociālos atstatumus nekā parizie�iem, kas redz tos saraucamies no dienas dienā, jūs, uz kuru pleciem tik smagi gulst re�ģi, starp kuriem no�ogojas �ās pasaules da�ādās pasaules un, nolādot cita citu, spiedz: Rata!⁶ � vienīgi jūs spēsiet izprast saviļņojumu, kas uzbangoja Lisjena smadzenēs un sirdī, kad valdonīgais drektors pateica, ka viņa priek�ā atvērsies de Bar-�etonu nama durvis! Slava bija viņam tās atslēgusi! Viņu sagaida laipna uzņem�ana �ajā mājā ar vecajām jumta ģēvelēm, kas bija pievilku�as viņa skatienus, vakaros pastaigājoties kopā ar Dāvidu pa Boljē, kad Lisjens bija nodomājis, ka viņu abu vārdi varbūt nekad nesasniegs �īs ausis, kas ir kurlas pret zinātni, ja tās balss paceļas no zemākiem slāņiem. Vienīgi māsai Lisjens izpauda savu noslēpumu. Kā laba namamāte un laipna burve Ieva izņēma no �ķirstiņa da�us luidorus un nopirka Lisjenam pie labākā Angulemas kurpnieka pāri smalku zābaku un pie visslavenākā drēbnieka jaunu uzvalku. Brāļa labāko kreklu tā izrotāja ar pa�as izmazgātu un sakruzuļotu apkakli. Kāds prieks, kad viņa to ieraudzīja tā izgreznoju�os! Kā viņa lepojās ar savu brāli! Cik daudz padomu tam izteica! Viņai ie�āvās prātā tūksto� sīkumu. Pastāvīgi iegrimis domās, Lisjens bija pieradis, tikko atsēdās, atspiesties uz elkoņiem un da�kārt izklaidībā pat pievilka klāt galdu, lai būtu kur atbalstīties. Ieva viņam aizliedza atļauties �ādu vaļību aristokrātiskajā svētnīcā. Viņa to pavadīja līdz Scnpjera vārtiem, aizgāja gandrīz līdz pa�ai katedrālei un tad sekoja ar skatienu, kamēr tas iegriezās Boljē ielā, dodamies uz bulvāri, kur di �atlē kungs gaidīja jaunekli. Nabaga mei�a palika stāvam, dziļi saviļņota, it kā norisinātos kāds ārkārtīgi svarīgs notikums. Lisjens pie de Bar�etona kundzes! Ievai �ķita, ka tā ir viņa laimes ausma. Vientiesīgais radījums nezināja, ka tur, kur sākas godkāre, gaist �ķīstās jūtas. Kad Lisjens sasniedza Mina�as ielu, mājas āriene viņu nepārsteidza. �is jaunekļa iztēlē tik ļoti palielinātais Luvrs bija no apkaimē daudz sastopama poraina, laika plūsmā nodzeltēju�a akmens celts nams. Ēka no ielas puses izskatījās visai drūma, un tās iek�iene bija ļoti vienkār�a: provincēs parastais pagalms, vēss un spodrs; atturīga, gandrīz klosteriem raksturīga arhitektura; viss ļoti labi saglabāts. Lisjēns uzkāpa pa vecajām kāpnēm ar kastaņ-koka margām, ar akmens kāpieniem tikai līdz otrajam stāvam. Izgājis cauri paskopi mēbelētai priek�istabai, lielai, vāji apgaismotai zālei, viņ� atrada mājas valdnieci mazā saloniņā ar pagāju�ā gadsimta gaumē grieztiem un pelēki nokrāsotiem paneļiem izliktām sienām. Virs durvīm vienā krāsā ieturēts bareljefa atdarinājums. Vecs, sarkans, ne sevi�ķi veiksmīgi pieskaņots damasts rotāja sienu kokgriezumus. Nemodernās mēbeles bikli slēpās zem sarkani un balti rūtota auduma apvalkiem. Dzejnieks ieraudzīja de Bar�etona kundzi sē�am uz dīvānā, pārvilkta ar plānu no�ūtu popējumu, pie apaļa galda, uz kura senatnīgā sve�turī ar aizsegiem dega divas sveces un kur� bija pārklāts ar zaļa plī�a segu.

Karaliene nemaz nepiecēlās, tikai ļoti valdzino�i savā sēdeklī izlieca augumu un uzsmaidīja dzejniekam, kam satrauco�ais �ūskveidīgais vijīgums �ķita ļoti izsmalcināts. Lisjena neparastais skaistums, kautrīgā izturē�anās, viņa balss � viss aizrāva de Bar�etona kundzi. Dzejnieks jau bija pati dzeja. Jauneklis atturīgiem acu uzmetieniem vēroja �o sievieti, tā viņam �ķita atbilstam savai slavai; de Bar�etona kundze nepievīla Lisjena priek�statu par izcilu augstākās sabiedrības dāmu. Saskaņā ar jaunāko modi viņa nēsāja izgrieztu melna velūra bereti. �is galvas rotājums, atdzīvinot atmiņā viduslaikus, it kā poetizē sievieti, un jauneklim tas atstāja dziļu iespaidu; nerātnais gai�i iesarkano matu ērkulis, kas bija izspraucies no beretes, sve�u gaismā �ķita zeltains, cirtu izliekumos ugunīgi sarkans. Cildenajai dāmai bija �ilbino�i balta āda, kas atsvēra iedomāto rūsganu matu nepiedienīgumu sievietei. Viņas pelēkās acis staroja, balta kā marmorā cirsta tām pāri lepni izslējās jau grumbainā piere; acis apmaloja it kā perlamutra zaigojums, kurā divas zilas dzīsliņas deguna abās pusēs vēl vairāk izcēla maigo ietvaru. Deguns ar burbonisko izliekumu pie�ķīra garenajai sejai trauk-smainību, veidojot it kā spo�u svītru, kurā izpaudās Kondē valdonīgais straujums. Mati pilnīgi neaizsedza kaklu. Nevērīgi sakrustotais tērps ļāva saskatīt plecus, baltus kā sniegs, un acs varēja uzminēt krū�u pilnīgo veidojumu. Ar smalkajiem, koptajiem, bet it kā mazliet iz�uvu�ajiem pirkstiem de Bar�etona kundze ar draudzīgu �estu norādīja jaunajam dzejniekam krēslu, kas atradās viņai pavisam blakus. Di Satlē kungs atsēdās atzveltnes krēslā. Lisjens pamanīja, ka viņi istabā ir glu�i vieni. De Bar�etona kundzes valoda apreibināja Umo dzejnieku. Pie viņas pavadītās trīs stundas Lisjcnam bija kā sapnis, ko gribētos padarīt mū�īgu. Viņam �ī sieviete �ķita vairāk novājējusi nekā vāja, iemīlējusies, bet bez mīlestības un slimīga par spīti tās spēkam; viņas trūkumi, kurus tā ar savu uzve�anos vērta vēl lielākus, jauneklim patika, jo agrā jaunībā cilvēkus valdzina pārspīlējumi, �ie daiju dvēseļu meli. Lisjens nepamanīja vītumu uz sīku dzīsliņu tīkla klātajiem vaigiem, kurus vil�anās un da�ādi sarūgtinājumi bija it kā apsvilināju�i. Jaunekli vispirms pievilka acu kvēle, graciozās cirtas, kurās strāvoja gaisma, un ādas �ilbino�ais baltums; uz �o mirdzumu dzejnieka iztēle metās kā tauriņ� uz sveces liesmu. Un, beidzot, tīc Bar�etona kundzes dvēsele pārāk daudz teica jaunekļa dvēselei, lai viņ� spētu spriest par sievieti pa�u. Sievi�ķīgās aizgrābtības valdzinājums, degsme de Bar�etona kundzes jau mazliet novecoju�ās, daudzreiz atkārtotajās frāzēs, kuras I.isjenam tomēr likās jaunas, apbūra jaunekli jo vairāk tāpēc, ka viņ� pats gribēja visu saskatīt pilnu skaistuma. Dzejoļus nolasī�anai viņ� nebija paņēmis līdzi, bet tos arī pat nepieminēja: savas vārsmas viņ� bija aizmirsis tī�i, lai gūtu tiesības atnākt vēlreiz; de Bar�etona kundze par tām neierunājās, jo vēlējās tuvākajās dienās uzaicināt dzejnieku tās nolasīt. Vai tā jau nebija pirmā savstarpējā sapra�anās? Siksts di �atlē bija neapmierināts par �ādu uzņem�anu. Pārāk vēlu viņ� ieraudzīja sāncensi skaistajā jauneklī, ko beidzot, cenzdamies pakļaut savai diplomātijai, pavadīja līdz Boljē ceļa pagriezienam, kur sākas nogāze. Lisjens jutās ne mazumu pārsteigts, dzirdēdams Netie�o nodokļu pārvaldes direktoru di�ojamies, ka tas esot viņu ievedis de Bar�etonu mājā, un uz �ā pamata izteicam da�ādus padomus.

�Kaut dievs dotu, ka pret Lisjenu izturētos labāk, nekā pret viņu pa�u bija izturēju�ies,� di Satic kungs domāja. �Pat galminieki neesot tik uzpūtīgi kā �ī stulbeņa sabiedrība. �eit varot saņemt nāvīgus ievainojumus, izjust ledainu nicinājumu. Ja �ie ļaudis nemainī�oties, tad atkārto�oties 1789. gada revolūcija. Kas atliecoties uz di Satlē kungu pa�u, tad viņ� tikai tāpēc joprojām apmeklējot �o māju, ka jūtot simpātijās pret de Bar�etona kundzi, vienīgo kaut cik nozīmīgo sievieti visā Angulemā; aiz gara laika viņ� esot sācis ar to lakstoties, kamēr iemīlējies tajā līdz ausīm. Un drīz tā viņam piederē�ot, no visa esot nojau�ams, ka arī viņ� topot mīlēts. �ās lepnās karalienes pakļau�ana � lūk, viņa atriebība muļķīgo mui�nieķeļu perēklim.�

�atlē izpauda savu kaislību kā vīrs, kas spētu nogalināt savu sāncensi, ja tāds gadītos. Vecais Impērijas laiku sir�lauzējs uzkrita nabaga dzejniekam ar visu savu smagumu, mēģinot viņu nospiest ar savu ievērojamo personu un iedzīt viņam bailes. Pārspīlējot atstāstīdams ceļojumā pārdzīvotās briesmas, di �atlē centās sevi parādīt varenāku; bet, ja arī viņam izdevās ietekmēt dzejnieka iztēli, tad mīlētāju viņ� neiebiedēja ne drusku.

Kop� �ā vakara par spīti vecajam ākstam, kas draudēja un uzstājās kā sīkpilsonisks tupeļu varonis, Lisjens sāka apmeklēt de Bar�etona kundzi, � pirmajā laikā atturīgi, kā klājas cilvēkam no Umo, bet drīz vien viņ� pierada pie tā, kas sākumā bija �ķitis kā milzīga labvēlība, un apmeklējumi kļuva aizvien bie�āki. �ās sabiedrības ļaudīm aptiekara dēls bija pati nenozīmīgākā persona. Ja pirmajā laikā kāds mui�nieks vai dāmas, ierodoties vizitē pie Naisas, tur sastapa Lisjenu, visas izturējās pret jaunekli ar to aizvainojo�i uzsvērto pieklājību, kādu labāko aprindu ļaudis izrāda zemāku slāņu cilvēkiem. Sākumā �ī sabiedrība Lis-jenam bija �ķitusi ļoti patīkama; ta�u vēlāk viņ� atskārta, no kādām jūtām izriet tās liekuļotā laipnība. Drīz vien jauneklis uztvēra tajā aizbildniecisku pieskaņu, un tas uzvandīja viņā �ulti, nosfiprinot naida pilnās republikāniskās idejas, kādas sākotnējā saskarē ar augstāko sabiedrību rodas daudziem no �iem nāko�ajiem patricie�iem. Bet ko gan viņ� nebūtu ar mieru paciest Naisas dēļ, kuru dzirdēja dēvējam �ai vārdā, jo viņas kastas piederīgie, tāpat kā Spānijas grandi un Vīnes sabiedrības krējums, vīrie�i un sievietes sauca cits cilu priek�vārdos � tā bija pēdējā Angulemas aristokrātijas izgudrotā finese, lai at�ķirtos no pārējiem apkārtnes cilvēkiem.

Naisu mīlēja, kā top mīlēta pirmā sieviete, kas glaimo jauneklim, un Naisa paredzēja Lisjenam spo�u nākotni un milzīgu slavu. De Bar�etona kundze pielietoja visu iespējamo veiklību, lai savu dzejnieku piesaistītu pie mājas: viņa to ne tikai pārmērīgi slavināja, bet ari attēloja par trūcīgu jaunekli, kam vēlas sagādāt vietu; lai paturētu savā tuvumā, viņa to pazemināja, pārvērta par savu lasītāju, par sekretāru; bet viņa to mīlēja vairāk, nekā bija ticējusi, ka jebkad varēs tā mīlēt pēc baigās nelaimes, kas viņu kādreiz bija piemeklējusi. Iek�ēji de Bar�e-tona kundze sevi bargi strostēja: tas ta�u neprāts � mīlēt divdesmit gadus vecu jaunekli, kas jau ar savu sabiedrisko stāvokli vien atradās tik tālu no viņas. �ie pa�pārmetumi reizēm viņai iedvesa lepnuma uzplūdus, kuri kaprizi jaucās ar glu�i familiāru izturē�anos pret Lisjenu. Viņa bija gan iedomīga aizbildne, gan atkal maiga glaimotāja. De Bar�etona kundzes augstais stāvoklis sākumā Lisjenu bija darījis biklu, viņ� pārdzīvoja visas mokas, visas cerības un izmisumu, kas kaldina pirmo mīlestību un ar sāpju un prieka pārmijus sitieniem iedzen to tik dziļi sirdī. Divus mēne�us viņ� bija saskatījis de Bar�etona kundzē savu labdari, kas rūpēsies par viņu ka māte. Tad sākās jūtu izplūdumi. De Bar�etona kundze uzrunāja savu dzejnieku �mīļais I.isjen�; tad vienkār�i �mīļais�. Iedro�inātais dzejnieks reiz nosauca cildeno dāmu par Naisu. Izdzirdusi �o vārdu, viņa iekaisa dusmu lēkmē, kas jauneklim �ķita tik burvīga; viņa tam pārmeta, ka tas saucot viņu vārdā, kādā sauc visi. Lepnā un augstdzimusī Ncgrplisa atļāva savam skaistajam eņģelim saukt viņu tā kā neviens cits, viņa vēlējās būt tam Luize. Lisjens sasniedza mīlestības septītās debesis. Reiz vakarā Lisjens ienāca, kad Luize lūkojās kādā attēlā, ko tā strauji noslēpa, bet viņ� gribēja to redzēt. Lai remdinātu pirmās greizsirdības lēkmes izmisumu, Luize parādīja jaunā Kantkruā attēlu un ne bez asarām izstāstīja savas skaidrās, ne�ēlīgi no�ņaugtās mīlestības skumjo stāstu. Vai viņa gatavojās kļūt neuzticīga miru�ajam jeb vai bija nodomājusi radīt �ajā attēlā Lisjenam sāncensi? Lisjens bija par jaunu, lai izprastu savu iemīļoto, viņ� naivi krita izmisumā, jo Luize uzsāka karagājienu, kādā sievietes liek strauji satriekt vairāk vai mazāk māksloto sirdsapziņas nocietinājumu. Spriedelējumi par pienākumiem, par pieklājības normām, par reliģijas jautājumiem ir kā cietok�ņi, un sievietes vēlas redzēt tos ieņemam straujā uzbrukumā. Vientiesīgais Lisjens arī bez �iem koķetajiem manevriem bija, dabiski, gatavs cīnīties.

� Es ta�u nemir�u, es dzīvo�u jums, � kādā vakarā sadū�ojies sacīja Lisjens, gribēdams izbeigt ar de Kantkruā kungu, un Luizei uzmestais skatiens pauda, ka viņa kaislība sasniegusi pēdējo robe�u.

Luizi izbiedēja jaunās abpusējās mīlestības straujais nobriedums, un, meklējot ķildas ieganstu, viņa prasīja savam dzejniekam albuma pirmajai lappusei apsolīto dzejoli, ko līdz �im viņ� bija vilcinājies sacerēt. Ko viņa pārdzīvoja, lasot �īs divas

stances, kuras viņai, protams, �ķita skaistākas par vislabākajām aristokrātiskā dzejnieka Kanalisa �tancēm?

Ne vienmēr burvju ota, muzu jautrā saime,

Ar grezniem ierakstiem, ar melu pilniem glaimiem �is vieglās lapas klās;

Tik mana īpa�niece daiļā reizēm tīksmi Man priekus uzticēs un dzīvei zagto līksmi Vai skumjas apslēptās.

Bet, kad reiz gurdāki kļūs viņas pirksti vāri Un taujās skatiens, manām lapām slidot pāri,

Ko nākotne vēl sniegs, �

Lai milas atmiņas �ai ceļojuma skaistā Ir viņai skatīt prieks

Kā skaidras debesis, kas zelta gaismā laistās.

� Vai tie�ām es jums esmu tās iedvesusi? � viņa iejautājās.

Sis rota|ā ar uguni tīksmi rodo�ās sievietes koķetērijas modinātās aizdomas sariesa asaras Lisjena acis, un Luize viņu nomierināja, pirmo reizi noskūpstot jaunekļa pieri. Lisjens noteikti bija liels cilvēks, ko viņa gribēja pilnveidot; viņai ie�āvās prātā mācīt tam itālie�u un vācu valodu, izsmalcināt jaunekļa uzvedību; tā radās iegansti, lai Lisjens alla� būtu viņas tuvumā par spīti garlaicīgo pielūdzēju sa�utumam. Cik interesanta kļuva tās dzīve! Sava dzejnieka labā viņa atkal pievērsās mūzikai un pavēra Lisjenam skaņu pasauli; nospēlējusi da�us skaistus Bēthovena darbus, viņa to galīgi sajūsmināja; laimīga par jaunekļa prieku, pamanījusi, ka tas glu�i vai kūst aiz pacilātības, Luize �ķelmīgi iejautājās:

� Vai mums nepietiek ar �ādu laimi?

Nabaga dzejnieks visai muļķīgi arī piekrita:

� Jā.

Beidzot viņi nonāca tiktāl, ka pagāju�ajā nedēļā Luize bija uzaicinājusi Lisjenu pie sevis ēst pusdienas trijatā ar de Bar�e-tona kungu. Par spīti �ādai piesardzībai visa pilsēta uzzināja �o notikumu un uzskatīja to par tik neaptveramu, ka ikviens sev jautāja, vai gan tas tie�am var būt tiesa. Tracis sacēlās milzīgs. Daudziem �ķita, ka sabiedrība ir bojā ejas priek�vakarā. Citi klaigāja:

� Lūk, kur noved liberālās mācības!

Greizsirdīgais di Satlē pa to laiku bija uzo�ņājis, ka �arlotes kundze, kas kopa grūtnieces, ir tā pati Sardona kundze, Umo Satobriana māte, kā viņ� teica. �is izteiciens tika uztverts kā asprātība. De Santlura kundze pirmā atsteidzās pie de Bar�e-tona kundzes.

� Vai jūs zināt, dārgā Naisa, par ko runā visa Angulema? � viņa nobēra. � �ā mazā dzejnieķeļa māte ir �arlotes kundze, kas pirms diviem mēne�iem kopa manu vedeklu dzemdībās.

� Mana dārgā, � glu�i karaliski izslejusies, attrauca de Bar�etona kundze, � kas tur sevi�ķs? Vai tad viņa nav aptiekāra atraitne? Visai bēdīgs liktenis jaunavai no de Ribamprē dzimtas. Iedomājieties, ja mēs paliktu bez viena vienīga sū!... Ko mēs darītu, lai izvilktu dzīvību? Kā jūs pati sagādātu iztiku saviem bērniem?

De Bar�etona kundzes aukstasinība apslāpēja Angulcmas mui�niecības gaudas. Cildenas dvēseles alla� tiecas nelaimi izvērst tikumā. Un neatlaidībā, ar kādu cilvēks dara labu, ko citi uzskata par pārkāpumu, slēpjas neatvairāma pievilcība: nevainībai piemīt netikuma pikantība. Vakarā de Bar�etona kundzes salons pildījās ar draugiem, kas bija ieradu�ies, lai aprātu viņu. Naisa izraisīja visu savu prāta asumu, viņa teica, ka jāsa-mierinoties ar tapsētājiem, pulksteņtaisītājiem un na�u kalējiem, kuru bērni kļūstot lieli cilvēki, ja pati mui�niecība neradot no sava vidus ne Moljeru, ne Rasinu, ne Ruso, ne Volteru, ne Masi-jonu, ne Bomar�ē, ne Didro. Viņa apgalvoja, ka ģēnijs vienmēr esot di�ciltīgs. Viņa nopēla mui�nieķeļus, ka tie tik vāji izprotot pa�i savas intereses. Galu galā viņa sarunāja daudz muļķību, kuras mazāk aprobe�otiem cilvēkiem būtu visu noskaidroju�as, bet �eit klāteso�ie tikai uzgavilēja viņas oriģinalitātei. Tā viņa ar lielgabala �āvieniem novērsa pērkona negaisu. Kad viņas uzaicinātais Lisjcns pirmo reizi ienāca vecajā, izbalēju�ajā viesistabā, kur pie �etriem galdiem viesi spēlēja vistu, de Bar�etona kundze laipni uzņēma jauno dzejnieku un stādīja viņu priek�ā kā karaliene, kas prasa, lai tai paklausa. De Bar�etona kundze nosauca Netie�o nodokļu pārvaldes direktoru vienkār�i par Satlē kungu un gandrīz sastindzināja to, liekot saprast, ka viņa zina, cik nelikumīgā ceļā tas iedzīvojies mui�nieka titulā. Kop� �ā vakara Lisjens bija ar varītēm ievests de Bar�etona kundzes sabiedrībā; bet jauno dzejnieku tajā uzņēma kā indīgu vielu, un katrs sevī apņēmās viņu izdzīt, lietojot kā pretindi nekaut-rību. Kaut arī Naisa bija uzvarējusi, viņas valstība tomēr sa�ķobījās: radās �ķeltnieki, kas mēģināja atrauties. Uz di �atlē kunga ieteikumu Amelija, kas bija de �andura kundze, nolēma uzcelt altaru pret altaru, tre�dienās pieņemot viesus savā mājā. De Bar�etona kundzes salons bija atvērts katru vakaru, un cilvēki, kas viņu apmeklēja, bija tik kūtri, tā pieradu�i sastapties tajās pa�ās telpās, spēlēt to pa�u triktraku, redzēt tos pa�us kalpotājus, kandelabrus, apģērbt mēteļus, uzvilkt galo�as, uzlikt galvā cepures tai pa�ā priek�telpā, ka bija iemīļoju�i pat kāpņu kāpienus ne mazāk kā pati mājas saimniece. �Visi samierināju�ies paciest arī dadzīti* no svētās birztalas,� Aleksandrs dc Brebians izmocīja asprātību. Beidzot Zemkopības biedrības prezidents nomierināja sa�utuma vilni, izsakot pamāco�u piezīmi:

� Pirms revolūcijas, � viņ� teica, � visvarenākie augstmaņi pieņēma Diklo, Grimmu, Krebijonu, cilvēkus bez stāvokļa, tādus pa�us kā �is mazais dzejnieks no Umo; bet viņi neielaida savā mājā nodevu ievācējus, kāds galu galā ir Satlē.

Par �ardonu dabūja ciest di Satlē, kam ikviens izrādīja ledainu vēsumu. Juzdamies apdraudēts, Nodokļu pārvaldes direktors, kas kop� tā mirkļa, kad de Bar�etona kundze viņu nosauca par Satlē, sevī bija nozvērējies iekarot tās labvēlību, iestājās par namamātes interesēm; viņ� atbalstīja jauno dzejnieku, atklāti pateikdams, ka ir tā draugs. Veiklais diplomāts, no kura Napoleons sev par nelaimi bija atteicies, pieglaimojās Lisjenam un apliecināja savu draudzību. Lai dzejnieku ievestu sabiedrībā, Satlē sarīkoja pusdienas, uz kurām ieradās prefekts, Galvenās nodokļu pārvaldes ģenerāldirektors, Angulemas garnizona pulka pulkvedis, jūrskolas direktors, tribunālā prezidents un visi cili augstākie valsts varas pārstāvji. Nabaga dzejnieku sumināja tik milzīgi, ka ikviens cits, tikai ne �is divdesmit divus gadus vecais jauneklis būtu noteikti sācis just aizdomas pret slavinājumiem, ar kuriem viņam pūta miglu acīs. Pie deserta Satlē lūdza sāncensi nolasīt tā pēdējo �edevru � odu par mirsto�o Sardanapalu. To noklausījies, ģimnāzijās direktors, flegmatisks cilvēks, skaļi aplaudēja un sacīja, ka pats Zans Batists Ruso neesot neko labāku uzrakstījis. Barons Siksts Satlē bija apsvēris, ka mazais rīmju kalējs agri vai vēlu apsīks �ai slavinājumu siltumnīcas atmosfērā vai arī priek�laicīgās slavas reibumā atļausies kādas vaļības, kas to atkal nogremdēs tumsībā, no kuras tas bija uzpeldējis. Gaidīdams �ā ģēnija galu, Satlē izlikās upurējam pie de Bar�etona kundzes kājām savas pretenzijas;

* Dadzītis � chardonneret (fr.); Lisjena uzvārds � Chardon; vārdu spēle dibināta uz abu vārdu saskaņu. Tulk.

bet kā veikls blēdis viņ� jau bija izlēmis savas rīcības plānu un ar stratēģa uzmanību vēroja abu mīlētāju gailas, uzglūnot izdevībai, lai pazudinātu Lisjenu.* Kop� tā laika Angulemā un tās apkaimē paklīda neskaidras baumas, ka Angumuā radies kāds di�ens cilvēks. Visi cildināja de Bar�clona kundzi par jaunajam ērglēnam veltīto gādību. Bet, kad nu viņas rīcība tika atzīta, viņa gribēja panākt pilnīgu piekri�anu. De Bar�clona kundze iztaurēja pa visu departamentu, ka sarīkos vakaru ar saldējumu, kūkām un tēju, kas bija liels jauninājums pilsētā, kur tēju vēl pārdeva tikai aptiekās kā līdzekli pret kuņģa darbības traucējumiem. Viss aristokrātijas zieds bija uzaicināts noklausīties izcilu sacerējumu, ko Lisjcnarn vajadzēja nolasīt. Luize bija noklusējusi draugam par uzveiktajām grūtībām, bet viņa izmeta da�us vārdus par sazvērestību, kādu augstākā sabiedrība izveidojusi pret jaunekli, jo nevēlējās jauno dzejnieku atstāt nezinā�anā par briesmām, kādas draud ģeniālu cilvēku karjerā, kur sastopami mazdū�īgiem nepārvarami �ķēr�ļi. Uzvaru viņa izlietoja par mācību. Ar savām baltajām rokām Luize norādīja Lisjcnarn uz slavu, kas izpērkama ar nepārtrauktām cie�anām, viņa tam stāstīja' par mocekļa gailu uz ugunssārtu, viņa apzieda pa�as labākās sviestmaizītes un izgreznoja tās ar saviem krā�ņākajiem, izteicieniem. Tas bija to improvizāciju atdarinājums, kuras izkropļo romānu Ķorinna. Luize savā daiļrunībā jutās tik cēla, ka iemīlēja vēl vairāk Ben�amenu, kas viņu bija iedvesmojis; viņa tam ieteica drosmīgi atteikties no sava tēva un pieņemt di�ciltīgo de Ribamprē vārdu, neraizējoties par valodām, ko sacels �ī maiņa, kuru karalis, bez �aubām, legalizē�ot. Viņa esot rados ar marķizi d�Esparu, dzimu�u de Blamon�ovrī, kurai liels iespaids galma aprindās, tāpēc Luize apņemoties panākt �o labvēlību. Dzirdot vārdus: karalis, marķize d�Espara, galms, Lisjenam gar acīm paslīdēja it kā uguņo�ana, un �ās pārkristī�anās nepiecie�amība bija pierādīta.

� Mīļais zēn, � Luize maigi zobgalīgā balsī teica, � jo drīzāk tas tiks darīts, jo ātrāk iegūsim piekri�anu.

Citu pēc cita viņa pavēra da�ādos sabiedrības sociālos slāņus un lika dzejniekam saskaitīt pakāpienus, kurus tas ar �o saprātīgo lēmumu veiktu uzreiz. Vienā mirklī Luize pierunāja Lisjenu atteikties no plebejiskajām idejām par fantastisko vienlīdzību 1793. gada garā, viņa atmodināja jaunekļa godkāres alkas, kuras Dāvidā vēsais saprāts bija apklusinājis, viņa tam norādīja uz augstāko sabiedrību kā vienīgo vērtīgo darbības arēnu. Naidpilnais liberālis kļuva monarchists in pelto⁷. Lisjens iekoda aristokrātiskās greznības un slavas augli. Viņ� zvērēja nolikt pie savas dāmas kājām kroni, kaut ari tas butu asinīm slacīts; viņ� to iekaros par katru cenu, quibuscum viis⁸. Lai pierādītu savu drosmi, viņ� pastāstīja par cie�anām, kuras līdz �im bija slēpis no Luizes, paklausīdams neizsakāmajai kautrībai, kas pavada pirmo mīlestību un liedz jauneklim di�oties ar saviem nopelniem, jo tīkamāk ir pieredzēt, ka cienīta tiek viņa dvēsele, kas saglabājusi incognito. Viņ� attēloja lepni paciestos nabadzības �ņaugus, darbu pie Dāvidā, studijām veltītas naktis. Lisjena jaunības kvele atsauca de Bar�etona kundzes atmiņa divdesmit se�us gadus veco pulkvedi, un viņas skatiens satumsa. Redzot, ka valdonīgo iemīļoto pārņem vājums, Lisjens satvēra roku, ko viņam ļāva satvert, un noskūpstīja to ugunīgi kā dzejnieks, kā jauneklis, kā mīļākais. Luize aizgāja pat tiktāl, ka atļava aptiekara dēlam pieskarties pie viņas pieres un pieplakt tai ar savam trīso�ajām lūpām.

� Bērns, īsts bērns! Ja mūs tā ieraudzītu, cik smieklīga es kļūtu, � viņa sacīja, atmozdamās no aizmirstības stinguma.

Tovakar de Bar�etona kundzes domā�anas veids izdarīja lielus postījumus tajā sfērā, ko viņa sauca par Lisjena aizspriedumiem. Luize uzskatīja, ka ģeniāliem cilvēkiem neesot ne brāļu, ne māsu, ne tēva, ne mātes; di�ie darbi, kurus viņi aicināti radīt, izraisot viņos �ķietamu egoismu, likdami upurēt visu savam lielumam. Ja sākumā ģimene cie�ot no smagajām nodevām, ko ievāc titānisks gars, tad vēlāk tā par da�ādajiem upuriem, kas prasīti viņa pirmajās cīņas par apstrīdētu valstību, gūstot simtkārtīgu atlīdzību, daloties uzvaras augļos. Ģēnijs esot atbildīgs tikai pats pret sevi; viņ� esot vienīgais savas rīcības tiesnesis, jo tikai pats zinot tās galamērķi: tāpēc viņam jāpaceļotics pāri likumiem, kurus aicināts pārveidot; bet, kas kļūst sava gadsimta valdnieks, drīkstot ņemt visu, riskēt visu, jo viss piederot viņam. Luize norādīja uz Bernarda de Palisī, Ludviķa XI, Foksa, Napoleona, Kristapa Kolumba, Cczara dzīves sākumiem, uz visiem �iem slavenajiem azartistiem, kas sākumā stigu�i parādos vai, no�ēlojami, nesaprasti, uzskatīti par trakiem, par sliktiem dēliem, sliktiem tēviem, sliktiem brāļiem, bet vēlāk kļuvu�i ģimenes, dzimtenes, visas pasaules lepnums. �ie spriedelējumi saskanēja ar Lisjena slepenajiem netikumiem un veicināja viņa dvēseles pagrimumu; jo savu tieksmju karstumā viņ� a priori attaisnoja visus līdzekļus. Bet nesas'niegt mērķi nozīmē noziedzīgi apvainot Viņas Augstību Sabiedrību. Vai uzveiktais nav nogalinājis visus pilsoniskos tikumus, uz kuriem balstās sabiedrība, kas ar riebumu padzen pie drupām atsēdu�os Marijus? Lisjens neapzinājās, ka viņ� stāv krustcelēs starp katorgas negodu un ģēnija Iauriem; viņ� lidinājās virs pravie�a Zinaja, nesaprazdams, ka lejā ple�as Nāves jūra, baigais Gomoras līķauts.

Luize tik prasmīgi bija atbrīvojusi sava dzejnieka sirdi un prātu no bērnautiem, kādos provinces dzīve tos bija ietinusi, ka Lisjens nodomāja pārbaudīt de Bar�etona kundzi, lai noskaidrotu, vai viņam iespējams, necie�ot atteikuma apkaunojumu, iekarot �o augsto laupījumu. Izziņotais vakars deva Lisjenam iespēju izmēģināt pārbaudījumu. Viņa mīlestībai jaucās klāt godkāre. Viņ� mīlēja un gribēja izsisties uz aug�u � �ī divējādā tieksme ir glu�i dabiska jaunekļiem, kam ir sirds, kas alkst remdinājuma, un trūkums, no kura jācen�as izkulties. Aicinādama mūsu dienās visus savus bērnus pie viena un tā pa�a mielasta, Sabiedrība modina viņos jau pa�ā dzīves rītā godkāri. Viņa laupa jaunībai neskartību un samaitā vairumu no tās cildenajām jūtām, ievie�ot tajās aprēķinu. Poēzija vēlētos, lai tas būtu savādāk; ta�u īstenība pārāk bie�i atsedz melus �ai iedomā, kaut arī labprāt gribētos tai ticēt, un tāpēc nav iespējams atļauties attēlot jaunekli savādāku, nekā viņ� ir deviņpadsmitajā gadsimtā. Lisjenam �ķita, ka viņa aprēķinu iedvesu�as cildenas jūtas, draudzība pret Dāvidu.

Lisjens uzrakstīja savai Luizei garu vēstuli, jo vairāk drosmes tam bija ar spalvu rokā nekā ar atzī�anos uz lūpām. Trīs reizes pārrakstītās divpadsmit lappusēs viņ� izstāstīja par sava tēva talantiem, par savām gaisu�ajām cerībām, par baismo trūkumu, kas viņu sagūstījis. Savu mīļoto māsiņu Lisjens aprakstīja kā īstu eņģeli, Dāvidu kā nāko�o Kivjē, un tas esot ne tikai liels cilvēks, bet vēl vairāk Lisjena tēvs, brālis un draugs; un jauneklis uzskatītu sevi par Luizes, savas pirmās slavas, mīlestības necienīgu, ja neizlūgtos no tās �ēlastību izturēties pret Dāvidu tāpat, kā tā bija izturējusies pret viņu pa�u. Drīzāk Lisjens atteik�oties no visa, nekā kļū�ot neuzticīgs Davidam Se�aram, viņ� gribot, lai Dāvids esot viņa panākumu liecinieks. Lisjens uzrakstīja vienu no tām trakajām vēstulēm, kurās jaunekļi uz noraidījumu draud rīkoties ar pistoli, kurās pielietota glu�i bērni�ķīga kazuistika, kurās runā skaistas dvēseles neprātīgā loģika; burvīgai daudzvārdībai vijas cauri naivas atzī�anās, izsprauku�ās no sirds, pa�am rakstītājam nezinot, kuras sievietēm tik ļoti patīk. Nodevis vēstuli istabenei, Lisjens bija ieradies spiestuvē, kur visu dienu lasīja korektūras, sekoja darbam un kārtoja da�ādus spiestuves sīkumus, nebilzdams Davidam ne vārda. Kamēr sirds vēl bērni�ķīga, jaunekļiem piemīt �ī debe�ķīgā atturība. Varbūt gan arī Lisjens jau sāka bīties Fokiona āvas, ar kuru Dāvids prata lieliski rīkoties; varbūt mūsu dzejnieks vairījās skaidrā skatiena, kas spēja iespiesties pa�os sirds dziļumos. Pēc Scnjē dzejas lasī�anas Lisjena noslēpums no sirds izlauzās pāri lūpām; to bija izvilinājis pārmetums, ko viņ� juta kā ārsta pirkstu, kas pieskāries brūcei.

Tagad jūs sapratīsiet, kādas domas tirdīja Lisjenu, kamēr viņ� devās lejup no Angulcmas uz Umo. Vai augstdzimusī dāma nav sadusmota? Vai viņa uzaicinās Dāvidu savā mājā? Vai godkārība Lisjenu atkal nebūs nogrūdusi atpakaļ no�ēlojamās Umo padibenēs? Kaut gan Lisjens, pirms skūpstīja Luizes pieri, bija varējis pilnībā izmērīt atstatumu, kas �ķir karalieni no tās favorita, viņ� tomēr neiedomājās, ka Dāvids nespēj vienā acumirklī veikt attālumu, kura pārvarē�anai viņam pa�am bija vajadzējis piecus mēne�us. Neapjauzdams, uz kādu bezierunas atstumtību no augstākās sabiedrības notiesāti zemāko slāņu cilvēki, viņ� nezināja, ka otrs �āda veida mēģinājums pazudinātu de Bar�etona kundzi. Ja Luizi sāktu turēt aizdomās un pieķertu draudzībā ar vienkār�iem cilvēkiem, viņai būtu jāatstāj pilsēta, kur viņas kasta izvairītos no atkritējas, kā viduslaikos izvairījās no spitālīgajiem. Augstākās aristokrātijas perēklis un pat garīdzniecība aizsargātu Naisu pret visiem, ja tā būtu atļāvusies vienalga kādu pārkāpumu, bet sliktas saie�anās noziegums viņai nekad netiktu piedots; jo, ja valdniekam viņa varas laikā pārkāpumus atvaino, tad pēc atteik�anās no tās viņu notiesā. Un vai pieņemt savā mājā Dāvidu nenozīmētu atteikties no varas? Ja arī Lisjens neaptvēra jautājumu no �ās puses, tomēr viņa aristokrātiskais instinkts pareģoja daudz citu grūtību, kuras jaunekli biedēja. Jūtu cildenums ne vienmēr atspoguļojas uzvedības cildenumā. Ja Rasins izskatījās kā di�ciltīgs augstmanis, tad par Kornciju jāsaka, ka tas izskatā bija ļoti līdzīgs vēr�u tirgonim. Dekarts izturējās kā cienīgs holandie�u veikalnieks. Bredas pils apmeklētāji, satiekot Monteskjē ar grābekli pār plecu un nakts-mici galvā, bie�i vien nodomāja, ka viņu priek�ā atrodas vienkār�s dārznieks. Ja smalkais tonis nav aristokrātiska dzimuma velte jeb ari ar mātes pienu iezīsta vai no asinīm mantota zinātne, tad to iegūst ar audzinā�anu, kuru papildina kāda nejau�ība: zināma formu elegance, īpatnējs sejas vaibstu cildenums, balss noskaņa. Davidam trūka visu �o svarīgo sīkumu, turpretī viņa draugu daba bija ar tiem apbalvojusi. Būdams no mātes puses mui�nieks, I.isjens no galvas līdz kājām ar daiļi izliektajām kāju pēdām bija īsts franks; turpretī Davidam Se�aram bija ķelta plakanās pēdas un grāmatiespiedēja � tēva āriene. Lisje-nam jau �ķita ieskanamies ausīs zobgalības, kas līs pār Dāvidu, pavīdēja de Bar�etona kundzes smaids, ko viņa centīsies apslāpēt. Nevar teikt, ka Lisjens tie�i kaunētos par savu brāli, bet viņ� sevī cie�i nosolījās turpmāk vairs nepadoties pirmajam impulsam un iepriek� apsvērt savu rīcību. Aizritējusi bija poēzijas un pa�aizliedzības stunda, kurā dzejoļu lasī�ana abiem draugiem pavēra jaunas saules apspīdētus literatūras pla�umus; Lisjenam tagad sita politikas un aprēķinu stunda. Atgrie�oties Umo, viņ� jau no�ēloja, ka aiznesis vēstuli, un būtu gribējis dabūt to atpakaļ; jo pēk�ņā apskaidrotībā viņ� atskārta nepielūdzamos pasaules likumus. Apzinoties, cik ļoti likteņa sniegtā labvēlība glaimo viņa godkārei, Lisjenam bija grūti celt nost kāju no pirmā kāpņu pakāpiena, pa kurām būs jātrauc aug�up uz slavas kalngaliem. Bet tad atmiņā atplauka viņa vienkār�ā, mierīgā, patiesu jūtu ziediem rotātā dzīve; apgarotais Dāvids, kas tik cēli bija sniedzis viņam palīdzīgu roku un ne�ēlotu dzīvību, ja tas būtu vajadzīgs; māte, pat nabadzībā palikusi tā pati cildenā dāma, kas ticēja, ka viņ� ir tikpat labs, cik apdāvināts; un savā padevībā, �ķīstajā bērni�ķībā un vēl neaptraipītajā nevainībā tik piemīlīgā māsa; beidzot, viņa pa�a cerības, kurām vēl neviena ledaina vēja brāzma nebija notraukusi ziedlapas. Nu viņ� sevī nodomāja, ka skaistāk ir ar panākumu joņiem izlauzties cauri aristokrātisko un bur�uāzisko nometņu blīvajiem pulkiem nekā izvirzīties ar sievietes labvēlību. Agri vai vēlu viņa ģēnijs iestarosies un Lisjens kļūs slavens, tāpat ka daudzi viņa priek�gājēji, kas bija uzveiku�i sabiedrību; gan tad sievietes viņu mīlēs! Lisjens pēk�ņi atcerējās Napoleona piemēru, kas XIX gadu simtenī bija tik liktenīgs ar daudziem viduvējiem cilvēkiem iedvestajām nepiepildāmām slavas alkām, un jauneklis palaida vējā visus aprēķinus, izjuzdams to dēļ pat pa�pārmetumus. Tāds nu Lisjens bija, vienlīdz viegli viņ� pārsviedās no ļauna uz labu un no laba uz ļaunu. Ja filozofs mēdz mīlēt savu kluso patvērumu, tad

Lisjens kop� kāda mēne�a izjuta ko līdzīgu kaunam, ieraugot veikalu ar izkārtni, kurā uz zaļa pamata ar dzelteniem burtiem bija rakstīts:

POSTELA, BIJ. �ARDONA APTIEKA

Tēva vārds, uzrakstīts atklātā vietā, kur brauca garām visi pajūgi, aizskāra Lisjena skatienu. Vakaros, ejot ārā pa vārtiņiem, ko greznoja bezgaumīgi metālā re�ģī�i, lai dotos uz Boljē, kur aug�pilsētas elegantāko jaunekļu vidū viņ� sniedza roku de Bar�ctona kundzei, Lisjens alla� sāpīgi asi bija izjutis nesaskaņu starp �o mājokli un savu veiksmi.

�Mīlēt de Bar�ctona kundzi, varbūt drīz vien kļūt viņas iemīļotajam, un dzīvot �ai �urku midzenī!� � Lisjens nosirdījās, ienākdams nelielajā pagaltniņā, kur gar sienām bija pakarināti vairāki novārītu zāļu sai�ķi, kur māceklis tīrīja laboratorijas katlus, kur Postela kungs, apjozis darba priek�autu, turēja rokās izliektu stikla mēģeni un, pētīdams kādu ķīmisku produktu, vienmēr uzmeta acis veikalam; un, jo vērīgāk viņ� ielūkojās mēģenē, jo vairāk ausījās uz zvaniņu.

Kumelī�u, piparmētru un citu augu destilējumu smaka piepildīja pagalmu un vienkār�o mitekli, kurā varēja nokļūt pa stāvām, tā sauktajām dzirnavu kāpnēm, kam margu vietā bija tikai divas virves. Aug�ā atradās viena vienīga jumta istabiņa, kurā dzīvoja Lisjens.

� Labdien, dēls! � teica Postela kungs, īsts provinces veikalnieka tips. � Kā iet ar mūsu mīļo veselību? Es nupat eksperimentēju ar sīrupu, bet tikai jūsu tētiņ� bulu varējis atrast to, ko es meklēju. Tas tik bija viens prātīgs vīrs! Ja es zinātu viņa podagras ārstē�anas noslēpumu, tad mēs abi �odien vizinātos karietē!

Nepagāja neviena nedēļa, kurā aptiekārs, tikpat labsirdīgs, cik pastulbs cilvēks, nebūtu it kā ietriecis dunci sirdī Lisjcnam, atgādinot par tēva liktenīgo noslēpumainību, kādā tas bija glabājis savu izgudrojumu.

� Ta tie�ām ir nelaime, � īsi attrauca Lisjens, kam tēva skolnieks sāka �ķist pārāk neaptēsts, kaut gan agrāk viņ� to bie�i bija slavinājis, jo godīgais Postels vairākkārt atbalstīja sava skolotāja atraitni un bērnus.

� Kas jums uz sirds? � iejautājās Postela kungs, nolikdams mēģeni uz laboratorijas galda.

� Vai man nav atnesta vēstule?

� Jā, un turklāt smar�īga kā balzams! Noliku to uz letes

pie savas pults.

De Bar�etona kundzes vēstule aptiekas bla�ķu vidū! Lisjens strauji iemetās veikalā.

� Pasteidzies, Lisjen! Pusdienas gaida jau veselu stundu, pavisam atdzisīs, � pa pusatvērto logu maigi uzsauca patīkama balss, bet Lisjens to vairs nedzirdēja.

� Jūsu brālim, jaunkundz, kas iesities galvā, � paceldams degunu, sacīja Poslels.

Sis vecpuisis, visai līdzīgs degvīna mu�elei, uz kuras kāds gleznotājs ar patvaļīgu fantāziju uztriepis resnu, bakrētu izraibinātu, sarkanu seju, ieraugot Ievu, izturējās ceremoniāli un piemīlīgi, kas liecināja, ka viņ� domā apprecēt sava priek�gājēja meitu, bet nevar izbeigt sirdī cīniņu starp mīlestību un aprēķinu. Bie�i vien viņ� mēdza, izplūzdams smaida, atkārtot Lisjenam vārdus, kurus noteica arī �oreiz, kad jauneklis atkal devās viņam garām:

� Jūsu māsa ir varen glīta! Un pats arī neesat sliktāks! Jūsu tēvam viss padevies labi.

Ieva bija liela auguma jaunava ar tum�u ādas krāsu, melniem matiem, zilām acīm. Lai gan reizēm viņa parādīja glu�i vīri�ķīga rakstura iezīmes, tā tomēr bija lēnīga, maiga un pa�aizliedzīga. Ievas �ķīstība, naivitale, rāmā padevība darba dzīvei, viņas atturība, kas nedeva ne mazākā iemesla ļaunam valodām, nevarēja nesavaldzināt Dāvidu Se�aru. Un jau no pirmās sastap�anās abos bija modusies mēma, skaidra mīlestība vācu garā, bez vētrainiem jūtu izvirdumiem un skaļiem apliecinājumiem. Abi slepus domāja viens par otru, it kā tos �ķirtu greizsirdīgs vīrs, kuru viņu mīlestība būtu aizvainojusi. Abi slēpās no Lisjena, jo viņiem varbūt �ķita, ka ar savām jūtām tam nodara pārestību. Dāvids baidījās nepatikt Ievai, un viņa savukārt padevās nabadzības iedvestajam biklumam. Vienkār�a strādniece rīkotos uzņēmīgāk, bet jaunava, kas bija saņēmusi labu audzinā�anu un nonākusi trūkumā, samierinājās ar savu skumjo likteni. Būdama �ķietami necila, bet īstenībā ļoti lepna, Ieva negribēja dzīties pēc vīrie�a, kura tēvu daudzināja par bagātu cilvēku. Ļaudis, kas pazina zemes īpa�umu aizvien pieaugo�o vērtību, taksēja uz vairāk nekā astoņdesmit tūksto� frankiem Marsakas mui�u, neieskaitot tās platības, kuras vecais Sc�ars, nepalai�ot garām izdevīgus darījumus, bija tai pievienojis, jo viņ� vienmēr ievāca bagātīgas ra�as, manīgi tās pārdeva un tā iekrāja Krietnu �ūksni naudas. Dāvids varbūt bija vienīgais cilvēks, kas nekā nezināja par sava tēva bagātību. Viņam Marsaka bija tā pati 1810. gadā par piecpadsmit vai se�padsmit tūksto� frankiem nopirktā mui�ele, kurā viņ� ieradās reizi gadā vīnogu novāk�anas laikā, un tad tēvs izvadāja dēlu pa vīna laukiem, lielīdamies ar bagātajām ra�ām, ta�u tipografs tās nekad neredzēja un ļoti maz interesējās par tām. Zinātnieks mīlēja, un, pieradis pie vientulības, kurā jūtas vēl padziļinās, jo grūtības �ķiet pieaugam, viņ� ilgojās iedro�inājuma; Ieva iedvesa Davidnm vairāk bijības nekā kāda augstākās sabiedrības dāma vienkār�am skrīverim. Dievinātās sievietes tuvumā tipografs mulsa, kļuva nemierīgs un tāpat steidzās aiziet, kā bija traucies atnākt, rūpīgi cenzdamies nevis izpaust, bet apslēpt savas jūtas. Bie�i vien vakaros, sagudrojis kādu ieganstu, lai vēl par ko apspriestos ar Lisjenu, viņ� devās no Mirjē laukuma pa Pālē vārtiem lejup uz Umo; bet, sasniedzis zaļi nokrāsotos vārtiņus ar dzelzs re�ģiem, Dāvids izbijies atkal aizmuka, jo nodomāja, ka ir pārāk vēlu, Ieva jau dro�i vien apgūlusies un viņ� to tikai traucēs. Lai gan jaunekļa dziļā mīlestība izpaudās tikai sīkumos, Ieva tomēr to bija izpratusi; nemodinot augstprātību, jaunavai glaimoja apziņa, ka viņa kļuvusi dziļās cieņas objekts, kura izpaudās Dāvidā skatienos, vārdos un visā rīcībā; bet visvairāk tipografs viņu savaldzināja ar savu fanātisko padevību Lisjenam: viņ� bija uzminējis visdro�āko ceļu uz Ievas sirdi. Lai izprastu, ar ko �ās mīlestības mēmā tīksme at�ķīrās no vētrainām kaislībām, tā būtu jāpielīdzina lauku puķēm pretstatā krā�ņajiem siltumnīcas ziediem. Maiguma un atturīgas jūsmas pilni skatieni kā zilie lolosi, kas līgojas virs dzelmes, un atzī�anās, tikko jau�ama kā me�rozī�u liegā smar�a, reizēm skumjas, glāsmainas kā samtainā sūna; divu daiļu sir�u ziedi, uzaugu�i bagātā, auglīgā, uzticamā zemē. Ieva jau vairākkārt bija izjutusi spēku, kas snauda zem �ķietamā vājuma; viņa tik labi apjauta visu, ko Dāvids neuzdro�inājās izpaust, ka niecīgākais starpgadījums varētu novest abu sirdis pie cie�ākas savieno�anās.

Ieva jau bija atvērusi durvis, Lisjens ienāca un, ne vārda neteikdams, atsēdās pie maza, neapklāta saliekamā galdiņa, uz kura atradās viņam domātie trauki. Trūcīgajā saimniecībā bija tikai trīs sudraba galda piederumi, un tos visus Ieva lietoja vienīgi mīļotajam brālim.

� Ko tu tur lasi? � viņa iejautājās, uzlikusi uz galda tikko

no uguns noņemto ēdienu un ar dzēsekli nosegusi mazās plītīņas liesmu.

Lisjens neatbildēja. Ieva paņēma' glīti ar vīnogulāja lapām sakārtotu �ķīvīti un uzlika to uz galda kopā ar krējuma kruku.

� Redzi, Lisjen, es dabūju tev zemenes.

Lisjens tā bija iegrimis lasī�anā, ka nekā nedzirdēja. Nebilzdama vairs ne vārdiņa, Ieva atsēdās viņam blakus; mīlo�ajai māsai sagādāja lielu prieku, ka brālis izturējās pret viņu nepiespiesti.

� Kas noticis? � viņa iesaucās, ieraudzījusi brāļa acīs iemirdzamies asaras.

� Nekas, nekas, Ieva, � Lisjens atteica, apskaudams māsu, un, pievilcis viņu sev klāt, negaidīti dedzīgi noskūpstīja meiteni uz pieres, tad uz matiem, uz kakla.

� Tu man ko slēp.

� Tad klausies: viņa mani mīl!

� Es jau zināju, ka ne mani tu gribēji apskaut, � nabaga mei�a, nosarkdama un it kā mazliet aizvainota, sacīja.

� Mēs visi kļūsim laimīgi! � iesaucās Lisjens, pilnām karotēm smeldams un strauji ēzdams zupu.

� Mēs? � atkārtoja Ieva.

Tās pa�as priek�nojautas varā, kas bija pārņēmusi arī Dāvidu, meitene piebilda:

� Tu mūs vairs tā nemīlēsi!

� Ka tu vari tā domāt, tu ta�u mani pazīsti?

Ieva satvēra Lisjena roku un to paspieda; tad viņa novāca no galda �ķīvi, māla zupas bļodu un piebīdīja tuvāk pagatavoto otro ēdienu. Ta�u Lisjens tam nepieskārās, viņ� vēlreiz pārlasīja de Bar�etona kundzes vēstuli, bet atturīgajai Ievai bija pret brāli tik liela bijība, ka viņa pat nelūdza, lai to parāda: ja Lisjens gribēs ar to iepazīstināt, tad jāgaida; un, ja negribēs, vai tad viņa to drīkst prasīt? Ieva gaidīja. Lūk, vēstules saturs:

�Mans draugs, kāpēc lai es atteiktu jūsu draugam un studiju biedram to atbalstu, ko esmu sniegusi jums pa�am? Es uzskatu, ka talantiem ir vienlīdzīgas tiesības; bet jums ir sve�i manu aprindu cilvēku aizspriedumi. Mēs nespēsim likt �ai tumsonīgajai aristokrātijai atzīt gara di�ciltību. Ja izradīsies, ka neesmu tik spēcīga, lai viņus piespiestu uzņemt savā vidū Dāvidu Se�ara kungu, es jūsu labā labprāt upurē�u �os no�ēlojamos cilvēciņus. Tās būtu īstas antikas heka-

tombas. Bet, dārgais draugs, jūs, bez �aubām, negribēsiet, lai pieņemu savā mājā personu, kuras domu pasaule vai izturē�anās varētu man nepatikt. Jūsu izteiktās laipnības man pierādīju�as, cik viegli draudzība padara cilvēku aklu! Vai jūs man ņemtu ļauna, ja savu piekri�anu dotu ar vienu noteikumu? Gribu iepriek� redzēt jūsu draugu un jūsu pa�a nākotnes labā iepazīties ar viņu, lai spriestu, vai neesat maldījies. Un vai mani nevada matēs gādībā, kādu jūt pret jums, dārgais dzejniek,

Luize de Negrplisa?�

Lisjens nezināja, ar kādu izmanīgu prasmi labāko aprindu ļaudis saka jā, lai nonāktu pie nē, un savukārt nē, lai pateiktu jā. Sī vēstule viņam �ķita īsts triumfs. Dāvids ieradīsies pie de Bar�etona kundzes, viņ� tur spīdēs ar sava talanta di�umu. Uzvaras reibumā, kura tam iedvesa ticību savai neatvairāmajai ietekmei uz cilvēkiem, Lisjens izslējās tik lepni, viņa starojo�ajā sejā atspoguļojās tik daudz cerību, ka māsa nespēja nejūsmot jo skaļi par viņa daiļumu.

Ja tā sieviete tie�ām ir gudra, tad viņai tevi jāmīl! Un tāpēc �ovakar viņa būs skumja, jo tev glaimos visas dāmas. Tu būsi tik skaists, kad lasīsi savu �Apustuli Jāni Patmosā�! Kaut es ka pelīte varētu tur ielavīties! Nāc, tavu apģērbu esmu sakārtojusi māmiņas istabā.

Sī istaba pauda par trūkumā nezaudētu cieņu. Tajā aiz baltiem aizkariem atradās riekstkoka gulta, pie kuras uz grīdas bija noklāts zaļ� izdilis paklājs. Iekārtu papildināja kumode ar spoguli koka ietvarā un da�i riekstkoka krēsli. Pulkstenis uz kamina malas atgādināja par zudu�ās pārticības laikiem. Pie loga karājās balti aizkari. Sienas bija tapsētas ar pelēkiem ziediņiem rotātām pelēkām tapetēm. Grīda, ko Ieva bija nokrāsojusi un vienmēr spodrināja, laistījās aiz tīrības. Istabas vidū stāvēja vienkājains galdiņ�, kur uz zeltītām rozēm rotātas sarkanas paplātes bija uzliktas trīs Limo�as porcelānā tases un cukurtrauciņ�. Ieva gulēja blakus istabiņā, kur atradās �aura gultiņa, vecs atpūtas krēsls un pie loga darba galds. Tā ka kuģa kajitei līdzīga telpa bija ļoti �aura, tad stikla durvis bija jātur vienmēr vaļā, lai ieplūstu gaiss. Kaut gan �eit ikkatrs priek�mets pauda par trūkumu, tomēr no visa dva�oja darba dzīves pieticība. Un cilvēkiem, kas pazina māti ar abiem bērniem, tas viss �ķita aizkustino�i harmoniski.

Lisjens sēja kaklasaiti, kad mazajā pagalmiņa atskanēja

Dāvidā soļi, un tūlīt arī ienaca tipografs steidzīga gaitā, ka cilvēks, kas noraizējies, lai paspētu laikā.

� Klausies, Dāvid! � iesaucās godkārīgais jauneklis. � Mēs esam uzvarēju�i! Viņa mani mīl! Tu iesi turp.

� Nē, � tipografs mulsi atteica, � esmu ieradies, lai tev pateiktos par �o draudzības pierādījumu, kas mani pavedināja uz nopietnām pārdomām. Mana dzīve, Lisjen, ir jau nosprausta. Es esmu Dāvids Se�ars, karaļa grāmatiespiedējs Angulemā, un mans vārds lasāms uz katras sienas, zem katras afi�as. Tās kastas cilvēkiem es esmu amatnieks, pat tirgotājs, ja tev tīk, bet katrā ziņā veikalnieks ar savu bodīti Boljē ielā, Mirjē laukuma stūri. Pagaidām man vēl nav ne Kellera bagātības, ne Dcplena slavas, �o divu varenības veidu, kurus mui�niecība gan vēl mēģina noliegt un kuri � �ajā ziņā esmu ar to vienis prātis � ari nav neko vērts bez sabiedriska noslīpējuma un izsmalcinātas uzve�anās. Un ar ko es varētu attaisnot �ādu pēk�ņu pagodinājumu? Es kļūtu par izsmieklu kā bur�uā, tā mui�niekiem. Tev ir pavisam citāds stāvoklis. Faktors ne ar ko nav saistīts. Tu strādā, lai iegūtu zinā�anas, kas nepiecie�amas panākumu sasnieg�anai, savu pa�reizējo nodarbo�anos vari izskaidrot ar nākotnes interesēm. Jau rīt vari uzsākt ko citu, studēt tieslietas, diplomātiju, kļūt par pārvaldes ierēdni. īsi sakot, tu neesi ne apzīmogots, ne rubricēts. Izmanto sava sabiedriskā stāvokļa neskartību, ej uz priek�u viens un izcīni atzinību! Baudi līksmi visus priekus, pat tos, kurus sagādā godkārība. Kļūsti laimīgs, es priecā�os par taviem panākumiem, tu būsi mans otrs es. Jā, domās dzīvo�u līdzi tavu dzīvi. Tava daļa ir svētki, pasaules spo�ums un tās sare�ģījumu straujie pagriezieni. Mana daļa � komersanta rāmā darba dzīve un neatlaidīga nodo�anās zinātnei. Tu būsi mūsu aristokrātija, � teica Dāvids, uzmezdams skatienu Ievai. � Ja tu sagrīļosies, mana roka sniegs tev atbalstu. Ja kāda nodevība tevi sarūgtinās, varēsi rast patvērumu mūsu sirdīs, kur tevi gaidīs nezūdo�a mīlestība. Aizgādības labvēlības, ļau�u labās gribas varbūt nepietiktu mums abiem, un mēs viens otram varētu kaitēt; soļo pa priek�u, tu mani vilksi līdzi, ja būs vajadzīgs. Esmu tālu no tā, lai tevi apskaustu; glu�i otrādi � es upurēju sevi tev. Tas, ko tu nupat manā labā izdarīji, drīzāk riskējot zaudēt savu labdari, varbūt savu iemīlēto, nekā pametot mani, noliedzot mani, �ī vienkār�ā, tomēr tik cildenā rīcība, Lisjen, būtu mani uz mū�u saistījusi pie tevis, ja vien mēs jau nebūtu kļuvu�i kā divi brāļi. Nemoki savu sirdsapziņu un neraizējies, ka tu paņem �ķietami labāko daļu. Sī nevienlīdzīgā sadalī�ana ir man pa prātam. Un, ja arī tu man sagādātu kādu sarūgtinājumu, kas zina, vai tomēr nebū�u vienmēr tavs parādnieks?

Runājot �os vārdus, Dāvids bikli paskatījās uz Ievu, kuras acīs ieraudzīja asaras, jo viņa visu saprata.

� Un, beidzot, tu esi glīts, labi veidots, tu iznesīgi nēsā apģērbu, izskaties kā aristokrāts pat �ajos zilajos svārkos ar dzeltenajām pogām un vienkār�ajās nankina biksēs; es �ai smalkajā sabiedrībā izskatītos kā rokpelnis, kļūtu neveikls un apjuktu, sarunātu muļķības vai vispār nebilstu ne vārda; pakļaudamies titulu aizspriedumiem, tu vari pieņemt mātes vārdu un saukties par Lisjenu de Ribnrnprē, turpretī es esmu un vienmēr bū�u Dāvids Sc�ars. Tajā pasaulē, kurp tu dodies, viss nāk tev par labu, man par ļaunu. Tu esi kā radīts, lai tur gulu panākumus. Sievietes dievinās tavu apgaroto seju. Vai ne, Ieva?

Lisjens metās Davidam ap kaklu un noskūpstīja viņu. Drauga pieticība izbeidza daudz �aubu, daudz grūtību. Kā Lisjens varēja neizjust divkār�otu maigumu pret �o vīru, kas aiz draudzības bija nonācis pie tiem pa�iem secinājumiem, kurus dzejniekam bija iedvesusi godkārība? Godkārīgais un mīlo�ais � abi juta nolīdzināmies ceļu zem kājām, un dzejnieka, tāpat kā viņa drauga sirds atplauka. Iestājās viens no cilvēku mū�ā retajiem mirkļiem, kad visi spēki ir liegi saspringti un ietrīsas visas stīgas, izplūstot pilnskanīgos toņos. Bet �ās daiļās dvēseles gudrība vēl vairāk kāpināja Lisjenā katram cilvēkam piemīto�o tieksmi visu atvedināt uz sevi. Mēs sakām ikviens vairāk vai mazāk tāpat kā Ludviķis XIV: �Valsts esmu es!� Mātes un māsas padevīgais maigums, Dāvidā pa�aizliedzība, ieradums redzēt sevi kā �o triju būtņu slepenās gādības priek�metu bija izveidojis Lisjenā ģimenes lutekļa untumus un ieviesa viņā cēlās jūtas apslāpējo�o patmīlību, ko de Bar�etona kundze uzkurināja, pamudinot izmest no prāta pienākuma apziņu pret māsu, māti un Dāvidu. Tik tālu Lisjens vēl nebija ticis; bet vai nevajadzēja bīties, ka, papla�inot savas godkārības loku, viņ� būs spiests domāt tikai par sevi, lai tur noturētos?

Saviļņojums norima, un tad Dāvids aizrādīja Lisjenam, ka viņa poēma Apustulis Patmosā varbūt esot pārāk bībeliska, lai to nolasītu sabiedrībā, kurai apokalipses poēzija diezin vai ir sevi�ķi tuva. Gatavojoties uzstāties publikā, kurai visaugstākās prasības visā Sarantā, Lisjens likās satraukts. Dāvids viņam

ieteica paņemt līdzi Andrē �enjē, aizstājot ap�aubāmu baudījumu ar pilnīgi dro�u. Lisjens lieliski lasīja dzejas, viņ� noteikti patiks un turklāt pierādīs pieticību, kas, bez �aubām, nāks viņam par labu. Kā vairums jaunu cilvēku viņi iedomājās, ka augstākās sabiedrības ļaudīm piemīt viņu pa�u prāts un tikumi. Ja arī jaunība, kas vēl nav vīlusies, ir neiecietīga pret citu kļūdām, toties tā apveltī visus ar savu krā�ņo ticību. Jābūt dzīvē daudz pieredzēju�am, lai atzītu, pcc Rafaela jaukā izteiciena, ka saprast nozīmē pielīdzināties. Visumā dzejas izju�anas spējas Francijā reti sastopamas, jo fran�u saprāts ātri vien no�āvē sajūsmas svēto asaru strautus, neviens negrib papūlēties iepazīt cildeno, ienirt tā būtībā, lai apjaustu bezgalību. Lisjenu gaidīja pirmā saskare ar augstāko aprindu aprobe�otību un saltumu! Viņ� devās uz Dāvidā mājām paņemt dzeju krājumiņu.

Kad abi iemīlēju�ies palika vieni, Dāvids tā apjuka kā vēl nekad visā savā mū�ā. Tūksto� baiļu varā viņ� alka un bijās atzinības, vēlējas aizbēgt, jo arī kautrībai nav sve�a gra�o�a-nās! Nabaga mīlētājs neuzdro�inājās bilst ne vārda, lai neliktos, ka viņ� gaida pateicību; viss, ko arī tas teiktu, Davidam �ķita aizskaro�s, un viņ� klusēja, sadrūmis kā noziedznieks. Ieva uzminēja pieticīgā jaunekļa mocības un tīksmi izbaudīja �o klusē�anu; bet, kad Dāvids sāka ņurdzīt cepuri un grasījās iet projām, meitene uzsmaidīja.

� Dāvidā kungs, � viņa uzrunāja jaunekli, � ja nu jūs nepavadāt vakaru pie de Bar�etona kundzes, tad mēs varam to pavadīt kopā. Laiks ir jauks, vai jūs negribētu pastaigāties pa �arnatas krastu? Aprunāsimies par Lisjenu.

Dāvids vēlējās krist ceļos burvīgās meitenes priek�ā. Ievas balsī bija ieskanējusies necerēta atzinība; ar maiguma pieskaņu izteiksmē viņa bija atrisinājusi pa�reizējā stāvokļa grūtības; �is uzaicinājums bija vairāk nekā uzslava, tas bija pirmā mīlestības labvēlība.

� Tikai uzgaidiet kādu mirkli, � pamanījusi, ka Dāvids sakustējās,' viņa piebilda, � kamēr es pārģērbjos.

Savu mū�u nepratis nevienu melodiju, Dāvids izgāja ārā trallinādams un ar to pārsteidza godājamo Postelu, kurā modās asas aizdomas par Ievas un tipografa attiecībām.

Katrs sīkums �ajā vakarā dziļi ietekmēja Lisjenu, kas pēc sava rakstura tiecās pakļauties pirmajiem iespaidiem. Kā visi nepieredzēju�i mīlētāji, viņ� ieradās tik agri, ka Luizes vēl nebija salonā. Tur atradās vienīgi de Bar�etona kungs. Lisjens

jau bija sācis iemanīties sīkajās neģēlībās, ar kurām precēju�ās sievietes mīļākais pērk savu laimi un kuras sievietei savukārt dod mērauklu izvirzāmām prasībām; bet vēl nekad jaunais dzejnieks nebija palicis vienatnē ar de Bar�etona kungu.

�is mui�nieks bija no to ļau�u pasugas, kuri rāmi mājo starp nekaitīgu, vēl kaut ko saproto�u niecību un uzputīgu stulbumu, kas jau vairs neko negrib ne uzņemt, ne izpaust. Dziļi apzinādamies savus pienākumus pret sabiedrību un pulēdamies būt tai patīkams, de Bar�etona kungs bija piesavinājies dejotāja smaidu par savu vienīgo valodu. Apmierināts vai neapmierināts � viņ� smaidīja. Viņ� smaidīja, uzzinot sēru vēsti, tāpat kā dzirdot ziņu par kādu priecīgu notikumu. Sis smaids atbildēja uz visu, atkarībā no izteiksmes, kādu laja ielika de Bar�etona kungs. Ja nepiecie�ama bija tie�a piekri�ana, viņ� pastiprināja smaidu ar vēlīgiem smiekliņiem, tikai galējā vajadzības gadījumā izmetot pa vārdam. Uzkavē�anās divatā ar kādu cilvēku bija vienīgais apgrūtinājums, kas traucēja de Bar�etona kunga veģetativo dzīvīti, jo tad viņ� izrādījās spiests ko sameklēt savā milzīgajā garīgajā tuk�umā. Lielāko tiesu de Bar�etona kungs izlavījās no grūtībām, atgrie�oties pie bērnības dienu naivajām iera�ām: viņ� skaļi domāja, iepazīstinot jus ar savas dzīves niecīgākajiem sīkumiem; viņ� jums izpauda savas vajadzības, savas nenozīmīgās izjūtas, kuras pats uzskatīja jau par domām. De Bar�etona kungs nerunāja ne par lietu, ne par jauku laiku; sarunā viņ� neizmantoja vispārīgas frāzes, kurās nejēgas parasti rod glābiņu, bet atklāja savas dzīves intimākās intereses.

� �orīt par patik�anu de Bar�etona kundzei es ēdu teļa gaļu, ko viņa ļoti cienī, un tagad man sāp vēders, � viņ� teica. � Es jau zināju, la tas ir vienmēr! Kā jūs to izskaidrojat?

Vai arī:

� Es zvanī�u un lik�u atnest sev glāzi cukurūdens; vai jūs arī vēlētos pie tās pa�as reizes?

Vai atkal:

� Rīt lik�u apseglot zirgu un aizjā�u pie sievastēva.

Sie īsie teikumi neizraisīja pārrunas, sarunas biedrs atbildēja jā vai nē, un tērzē�ana atkal apsika. Tad de Bar�etona kungs lūgtin lūdzās palīdzību no apmeklētajā, pagriezdams sānis veca, ar aizdusu sirgsto�a mop�a purnam līdzīgo degunu; ar izboztajām, stiklainajām acīm viņ� skatījās uz jums, it kā vaicādams: kā jūs sakāt? De Bar�etona kungs maigi mīlēja garlaicīgos ļautiņus, kas tīko stāstīt tikai par sevi; tos viņ�

mēdza uzklausīt ar sirsnīgu, atturīgu uzmanību, tā kļūdams tik iecienīts, ka Angulemas pļāpas viņā sāka saredzēt apslēptu inteliģenci un uzskatīja, ka �is laipnais cilvēks tiekot nepareizi novērtēts. Tādēļ arī �ie ļaudis, kad tiem vairs nebija klausītāju, nāca pie de Bar�etona kunga nobeigt savu stāstījumu vai spriedelējumu, dro�i pārliecināti, ka tiks sagaidīti ar atzinības pilnu smaidu. Viņa sievas salons vienmēr bija pārpildīts, un parasti viņ� tajā jutās lieliski. De Bar�etona kungu nodarbināja visniecīgākie sīkumi: viņ� skatījās, kas ienāk, sasveicinājās un smaidīdams pieveda jaunieradu�os pie savas sievas; viņ� vēroja aizejo�os un izvadīja tos, atvadu vārdus noklausīdamies ar savu mū�īgo smaidu uz lūpām. Ja vakars izdevās spraigs un de Bar�etona kungs redzēja katru ar ko nodarbinātu, laimīgais mēmais vīrs nekustēdamies stāvēja uz garajām kājām kā stārks uz savām pleznām, turklāt izlikdamies, ka ieklausās kādā sarunā par politiku; vai arī vērīgi ieskatījās kāda spēlētāja kārtīs, gan nekā nesaprazdams, jo viņ� neprata nevienu pa�u spēli; vai vienkār�i pastaigājās pa salonu, ie�ņaukdams tabaciņu un gremodams iebaudīto maltīti. Anaisa bija de Bar�etona kunga dzīves gai�ā puse, viņa tam sniedza bezgalīgi daudz prieka. Kad Anaisa veica savus namamātes pienākumus, de Bar�etona kungs, apbrīnodams sievu, sēdēja, atlaidies atzveltnes krēslā, jo tā runāja viņa vietā; ar laiku viņam bija sācis patikt meklēt jēgu Anaisas vārdos, bet, tā kā parasti viņ� tos izprata tikai labu laiku pēc tam, kad tie tika izteikti, tad smiekliņi, kurus viņ� sev atļāvās, uzplaiksnīja kā zemē ieraku�ies un tikai vēlāk eksplodējo�i �āviņi. De Bar�etona kunga cieņa pret savu sievu sniedzās līdz dievinā�anai. Un vai tad nepietiek vienalga ar kādu dievinā�anu, lai cilvēku darītu laimīgu? Būdama ar asu prātu apveltīta un cildena sieviete, Anaisa nebija izmantojusi ļaunos nolūkos savu pārākumu, jo viņa saskatīja vīrā pakļāvīgu, bērni�ķīgu raksturu, kas neprasa nekā vairāk kā vienīgi vadību. Anaisa rūpējās par vīru, tāpat kā mēdz rūpēties par kādu apmetni: viņa to turēja spodrībā, sukāja, labi uzglabāja un apgājās ar to saudzīgi; juzdams, ka viņ� tiek lolots, sukāts un kopts, de Bar�etona kungs atmaksāja sievai ar glu�i sunisku padevību. Nav grūti sniegt laimi, kas pa�am nekā nemaksā! Zinādama, ka vīram prieku sagādā vienīgi labs ēdiens, de Bar�etona kundze alla� lika pasniegt viņam lieliskas pusdienas. Viņ� modināja līdzjūtību Anaisā; viņa nekad nebija sūdzējusies par vīru; un daudzi cilvēki, nesaprazdami �ās sievietes lepno klusē�anu, pie-

dēvēja de Bar�etona kungam apslēptus tikumus. Bez tam Anaisa bija viņu iedresējusi glu�i militārā disciplinē, un vīrs bez iebilduma padevās sievas gribai. Da�kārt viņa tam sacīja: �Apmeklējiet tādu vai tādu kungu vai kundzi�, un de Bar�etona kungs aizgāja kā zaldāts uz sardzi. Ne velti sievas tuvumā viņ� vienmēr turējās taisni kā parādē.

Pa�reiz klīda valodas, ka �o mēmo cilvēku iecel�ot par deputātu. Lisjens vēl tik ilgi neapmeklēja �o māju, ka būtu spējis pacelt aizkaru, aiz kura slēpās �is neiedomājamais raksturs. Zvilnī ieslīgu�ais de Bar�etona kungs �ķila visu redzam un visu saprotam; cienīgi klusēdams, tas Lisjēnam likās ārkārtīgi impozants. Ar iztēli apveltītiem cilvēkiem raksturīgo tieksmi visu palielināt vai piecerct dvēseli katrai formai Lisjens vis nesaredzēja �ajā augstmanī vienkār�u granita stabu, bet iedomājās to par kādu baigu sfinksu un nolēma, ka vajag tam paglaimot.

� Esmu ieradies pirmais, � Lisjens teica, sveicinot de Bar�etona kungu ar mazliet dziļāku cieņu, nekā �im lāga vīram parasti mēdza izrādīt.

� Tas ir glu�i dabiski, � de Bar�etona kungs atbildēja.

Noturēdams �os vārdus par greizsirdīga vīra dzēlību, Lisjens nosarka un paskatījās spogulī, cenzdamies izslieties jo taisni.

� Jūs dzīvojat Urno, � turpināja de Bar�etona kungs, � un cilvēki, kuriem tālāk mājas, vienmēr ierodas agrāk nekā tie, kas dzīvo tuvumā.

� Ar ko tas būtu izskaidrojams? � Lisjens iejautājās, savilkdams seju laipnā smaida.

� Es nezinu, � atteica de Bar�etona kungs, atkal ieslīgdams parastajā stingumā.

� Jūs vienkār�i neesat gribējis par to padomāt, � Lisjens turpināja. � Cilvēks, kas spēj izdarīt kādu novērojumu, var arī atrast tā cēloni.

� A �a! � novilka de Bar�etona kungs, � galējie cēloņi! Ehē!...

Lisjens lauzīja galvu, cenzdamies sadomāt, kā atdzīvināt apsīku�o sarunu.

� Dc Bar�etona kundze gan laikam vēl ģērbjas? � viņ� ierunājās, pats nodrebēdams par muļķīgo jautājumu.

� Jā, viņa ģērbjas, � vīrs vienkār�i atteica.

Lisjens pacēla acis pret griestiem un aplūkoja abus pelēki nokrāsotos �ķērsbaļķus, nespēdams atrast vairs neviena pave-

diena sarunas turpinā�anai; te viņ� ne bez izbailēm pamanīja, ka noņemts tila apvalks no nelielās lustras ar vecajiem kristālā karuļiem un tajā ieliktas sveces. Pārklāji bija novilkti arī no mēbelēm, un sarkanais ķīnie�u zīds atklāja savus nobālēju�os ziedus. �āda sagatavo�anās norādīja, ka gaidāma ārkārtēja sanāksme. Dzejniekā modās �aubas, vai viņa apģērbs ir piedienīgs, jo viņam kājās bija zābaki. Aiz ba�ām apstulbis, Lisjens piegāja pie japaņu vāzes, kas greznoja Ludviķa XV laiku konsoli ar ziedu vītnēm, un sāka to apskatīt; tad jaunekli pārņēma bailes, ka ar savu nelaipno izturē�anos var izpelnīties vīra ne�ēlastību, tāpēc viņ� nolēma papētīt, vai de Bar�etona kungam nav savs jājamzirdziņ�, lai ar tā palīdzību mēģinātu paglaimot �im cilvēkam.

� Jūs, mans kungs, reti izbraucat no pilsētas? � Lisjens jautāja de Bar�etona kungam, atkal atgriezdamies pie viņa.

� Reti.

No jauna iestājās klusums. De Bar�etona kungs kā aizdomīgs kaķis vēroja katru niecīgāko Lisjena kustību, jo jauneklis traucēja viņa mieru. Abi baidījās viens no otra.

�Vai mani bie�ie apmeklējumi viņam sāktu �ķist aizdomīgi?� prātoja Lisjens. �Jo viņ� noteikti noskaņots pret mani naidīgi!�

Par lielu prieku Lisjenam, kam nācās ļoti grūti izturēt nemierīgos skatienus, ar kādiem de Bar�etona kungs pavadīja katru viņa soli, �ajā mirklī vecais kalpotājs, �odien tērpies livrejā, pieteica di �allē. Barons ienāca ļoti nepiespiesti, sasveicinājās ar savu draugu Bar�etonu un Lisjenam pēc tā laika modes viegli pamāja ar galvu, kas mūsu dzejniekam tomēr likās uzpūtīgi un piedauzīgi. Siksta di Satlē bikses, ko īpa�as saitītes saturēja nevainojamā krokojumā, bija �ilbino�i baltas. Kājās viņam bija smalki apavi un plānas zeķes. Pāri baltajai vestei lidinājās lornetes melnā lentīte. Beidzot, viņa melnā fraka izcēlās ar pari-zisko piegriezumu un fasonu. Di Satlē gan bija īsts �vīts, kā pēc viņa pagātnes varēja sagaidīt; bet gadi viņu jau bija apveltīju�i ar tuklu vēderiņu, ko nenācās viegli ieturēt elegances robe�ās. Viņ� krāsoja ceļojumā pārdzīvotajās cie�anās nosirmoju�os matus un vaigu bārdu, tāpēc sejas vaibsti izskatījās skarbi. Siksta di Satlē agrāk tik maigā sejas krāsa tagad bija ieguvusi vara sarkanīgu nokrāsu, kā cilvēkiem, kas atgriezu�ies no Indijas; ta�u viņa izturē�anās, gan mazliet smieklīga ar saglabāto manierību, tomēr pilnīgi atgādināja patīkamo viņas ķeizariskās augstības sevi�ķu uzdevumu sekretāru. Viņ� paņēma lorneti,

nopētīja Lisjena nankina bikses, zābakus, vesti, Anguiemā �ūto zilo fraku, visu savu sāncensi no galvas līdz kājām. Tad viņ� nevērīgi iebāza lorneti vestes kabatā, it kā sacīdams: �Esmu apmierināts.� Nodokļu pārvaldes ierēdņa elegances satriektais Lisjens nodomāja, ka gūs sev atmaksu, kad sabiedrība redzēs viņa dzejas apgaroto seju; un tomēr jauneklis cieta elles mokas, kuras vēl pastiprināja de Bar�etona kunga iedomātā naidīgā noskaņojuma iedvesto nemieru. �ķila, ka barons uzveļ Lisjenam visu savas bagātības smagumu, lai vēl vairāk pazemotu jaunā dzejnieka nabadzības postu. Uzskatījis, ka viņam vairs nekas nebūs jārunā, de Bar�etona kungs jutās nepatīkami pārsteigts par klusē�anu, kad abi sāncen�i vēroja viens otru; bet, kad lāga vīrs nonāca galīgās sprukās, viņam vienmēr vēl palika viens jautājums, ko viņ� uzglabāja kā sulīgu bumbieri slāpju veldzē�anai, un nu uzskatīja par vajadzīgu to izteikt. Sataisījis ieinteresētu seju, viņ� uzrunāja Satlē:

� Nu, mans cienītais, vai dzirdams kāds jaunums? Vai ļaudis par kaut ko runā?

� Ak, � ļaunā priekā atteica Nodokļu pārvaldes direktors, � jaunums ir Sardona kungs. Griezieties pie viņa. Vai esat atnesis mums kādu jauku dzejoli? � jautāja kustīgais barons, sakā'tojot uz deniņiem pa�u lielāko cirtu, kas viņam likās pajukusi.

� Lai zinātu, vai tas izdevies jauks, man būtu jāvaicā jūsu spriedums, � atbildēja Lisjens. � Jūs esat nodevies dzejo�anai jau ag'āk par mani.

� Nu, da�as aiz laipnības sacerotas tīri patīkamas vodeviļas, gadījuma rakstura dziesmiņas, romances, kuras izcēlusi vienigi mūzika, mans lielais vēstījums Bonaparta māsai (nepateicīgais!) nedod tiesības uz nākamības slavu!

Sājā mirklī ienāca de Bar�etona kundze visā savas izmeklētas tualetes spo�umā. Galvu viņai rotāja ebreju turbāns, izgreznots ar austrumniecisku sprādzi. Zem gāzes �alles spīdēja graciozi ap kaklu apvītā kameju rota. Krāsainā muslina kleita ar īsām piedurknēm ļāva viņai padi�oties ar vairākām aprocēm, kas bija pārliktas cita pār citu uz skaistajām, baltajām rokām. Sis teatrālais tērps apbūra Lisjenu. Di Satlē kungs galanti apveltīja karalieni ar pretīgi pārspīlētiem komplimentiem, kas Naisā izraisīja priekpilnu smaidu, jo tā bija laimīga, ka liek cildināta Lisjena klātbūtnē. Ar iemīļoto dzejnieku viņa pārmija tikai

skatienu, bet Nodokļu pārvaldes direktoram atbildēja tik stindzino�i pieklājīgi, ka atvairīja katru tuvību ar to.

Sāka ierasties ielūgtie viesi. Pirmie ieriaca biskaps un viņa lielvikars, divas cienījamas un svinīgas personas, kas tomēr veidoja spilgtu pretstatu: monsinjors bija gar� un kalsns, viņa palīgs zems un resns. Abiem acis staroja, bet biskaps bija bāls, turpretī lielvikara seju sārtoja visziedo�ākā veselība. Kā viens, tā otrs bija atturīgi �estos un kustībās. Abi divi �ķita piesardzīgi, viņu apvaldītā izturē�anās un nerumgums mulsināja; visi viņus uzskatīja par ļoti gudriem cilvēkiem.

Abiem garīdzniekiem sekoja de �andura kundze ar vīru, divas ārkārtīgi neparastas personas, kuras cilvēki, kam province sve�a, tiektos uzskatīt par izdomātām. Amelija bija uzmetusies par de Bar�etona kundzes sāncensi, viņas vīrs de Sandura kungs, ko sauca par Staņislavu, tēloja mū�īgo jaunekli un �etrdesmit piecu gadu vecumā bija vēl glu�i slaids vīrietis ar seju, kas atgādināja sietu. Kaklasaite viņam vienmēr bija uzsieta tā, ka veidoja divas draudīgas smailes: viena izslējās līdz labās auss aug�malai, otra nolaidās uz leju pret sarkano ordeņa lentīti. Frakas stērbeles viņam alla� stāvēja at�autas vaļā. Dziļi izgrieztā veste ļāva saredzēt piepūsto, sastīvināto kreklu, kas bija aiztaisīts ar bezgaumīgi izrotātām zelta podziņām. Viss de Sandura kunga apģērbs izskatījās tik pārspīlēts, ka viņ� bija ļoti līdzīgs karikatūrai, tā ka sve�inieks, viņu redzot, nevarēja apvaldīt smaidu. Staņislavs pastāvīgi pa�apmierināti vēroja sevi no galvas līdz kājām, te pārbaudīdams vestes pogu skaitu, te ar acīm sekodams cie�i apspīlēto bik�u iezīmētajām viļņainajām līnijām, te tīksminādamies par savām kājām, pie kam viņa glāsmainais skatiens alla� apstājās pie lakādas zābaku purniem. Kad Staņislavs pārtrauca sevi tā aplūkot, viņ� ar acīm uzmeklēja spoguli, kurā pārbaudīja, vai matu cirtojums ir kārtībā; tad ar laimīgu skatienu it kā jautādams vērās sievietēs, iebāzis vienu pirkstu vestes kabatā, atliecies atpakaļ un pagriezies pa trim ceturtdaļām iesānis, un ar �o gaiļa di�o�anos Staņislavs, kas skaitījās �ās aristokrātiskās sabiedrības frants, guva taja panākumus. Viņ� runāja lielāko liesu tikai divdomības astoņpadsmitā gadsimta garā. Sis nicināmais sarunu veids viņam sagādāja zināmu piekri�anu sievie�u vidū, viņ� tās smīdināja. Di Satlē kungs sāka Staņislavam sagādāt raizes. Tie�ām, �ī Netie�o nodokļu pārvaldes āksta uzpūtība intriģēja, viņa klīrīgie apgalvojumi, ka neviens nespējot viņu izraut no dzīves

apnikuma, musināja, un pārsātināta sultānā tonis iekairināja sievietes, un tās vēl neatlaidīgāk nekā sākumā tiecās iekarot di �allē labvēlību, it sevi�ķi, kop� de Bar�etona kundzi bija savaldzinājis Angulemas Bairons. Amelija bija neliela auguma sieviete, neveikla tēlotāja, tukla, ballu ādu, melniem matiem; viņa visu pārspīlēja, runāja skaļā balsī un pastāvīgi grozīja kā riteni galvu, ko vasarā rotāja ar spalvām, ziemā ar ziediem; būdama daudzrunīga, viņa nespēja nobeigt garāku teikumu, nepavadot to ar neatzītas astmas nodevīgiem sēcicnicm.

De Sento kungu, vārdā Astolfu, Zemkopības biedrības prezidentu, ļoti sārtu, lielu un tuklu vīrieti, salonā ievilka viņa sieva, kuras stāvs stipri vien atgādināja izkaltu�u papardi un kuru sauca Lili, saīsinājumā no Elizas. �is vārds, radīdams priek�statu par mazliet bērni�ķīgu sievieti, asi kontrastēja ar de Sento kundzes raksturu un izturē�anos, jo viņa bija pārspīlēti svinīga, ārkārtīgi dievbijīga un kār�u spēlē sīkumaina un ķildīga. Astolfu visi uzskatīja par pirm�ķirīgu zinātnieku. Dumj� kā zābaks, viņ� tomēr bija iespiedis Lauksaimniecības vārdnīcā divus rakstus � Cukurs un Degvīns, � pa gabaliņam sazagtus no da�ādiem �urnāliem un vecam grāmatām, kurās apcerēti �ie abi produkti. Viss departaments uzskatīja, ka pa�reiz viņ� nodevies traktatam par mūsdienu zemkopību. Kaut gan viņ� visu rīta cēlienu pavadīja, ieslēdzies kabinetā, tomēr divpadsmit gados nebija uzrakstījis ne divu lappu�u. Ja kāds ieradās apmeklēt de Sento kungu, viņ� ļāva sevi pārsteigt, ieraku�os papīru kaudzēs, meklējam kādu noklīdu�u piezīmi vai asinām spalvu; bet īstenībā visu laiku notrieca ar niekiem: ilgi jo ilgi lasīja avīzi, ar spalvu nazīti apgrieza korķus, vilka fantastiskus zīmējumus uz dzē�papīra, �ķirstīja Ciceronu, lai izķertu nejau�i pa tvērienam pagadīju�os frāzi vai rindkopu, kuras jēgu varētu attiecināt uz �āsdienas notikumiem; tad vakarā Astolfs par varītēm tiecās novirzīt sarunu uz tādu tēmu, kas atļautu viņam sacīt: �Ciceronam ir kāda lappuse, kas �ķiet uzrakstīta pilnīgi mūsu dienām.� Un viņ� nocitcja attiecīgo izvilkumu, ārkārtīgi pārsteidzot klausītājus, kas sa�ukstējās cits ar citu: �Patiesi, Astolfs ir īsta zinību aka!� Neparastais atgadījums tika izdaudzināts pa visu pilsētu un atbalstīja glaimojo�os uzskatus par de Sento kungu.

Pēc �ā pāra ienāca de Bārtā kungs, saukts par Adrianu, vīrietis ar zemu baritona balsi un milzīgām pretenzijām mūzikā. Patmīlība bija Adrianu pavedinājusi ķerties pie solfed�o: sākumā

viņ� bija jūsmojis pats par savu dziedā�anu, tad pārgājis uz sarunām par muziķu un beidzot nodevies tai visā pilnība. Mūzikas māksla Adrianam bija izvērtusies īstā monomanijā: tikai runādams par muziķu, viņ� atdzīvojās un vakaros cieta mokas, līdz viņu lūdza ko nodziedāt. Vienīgi nobļāvis kādu no savām arijām, Adrians juta sevī mostamies dzīvību: viņ� uzpūtās, izslē-jies uz pirkstgaliem, uzklausījās komplimentus, tēloja pieticīgo; tomēr apstaigāja viesu grupiņas citu pēc citas, ievākdams uzslavu ra�u; kad nevienam vairs nebija ko teikt, viņ� atkal atgriezās pie mūzikas, ievadīdams pārrunu par nodziedātās arijas grūtībām vai arī slavinādams tās komponistu.

Aleksandrs de Brcbiana kungs, sēpijas varonis, zīmētājs, kas pielū�ņoja draugu istabas ar saviem pliekanajiem ra�ojumiem un pieķērnāja departamentā visus albumus, pavadīja de Bārtā kungu. Katrs veda zem rokas otra laulāto draudzeni. Pēc skandālu chronikas datiem, �ī maiņa esot pilnīga. Abas sievietes, Lolote (�arlote de Brcbiana kundze) un Fifine (Zozefine de Bārtā kundze), vienlīdz nodarbinātas tikai ar da�ādiem lakatiņiem, garnitūrām un pretēju krāsu saskaņo�anu, dedzīgi centās izskatīties kā parizietes un pilnīgi pameta novārtā savas mājas, kur viss gāja greizi. Ja abas sievietes, kā lelles ie�ņaugtas taupīgi piegrieztās kleitās, uz saviem augumiem sniedza pretīgi ērmīgu krāsu klāstus, tad viņu vīri savukārt kā mākslinieciska rakstura cilvēki atļāvās tik lielu provinciālu vaļību apģērbā, ka abi izskatījās gau�i jocīgi. Savās novalkātajās frakās tie izskatījās pēc statistiem, kas mazos teatrī�os tēlo kāzās ielūgtus augstāko aprindu cilvēkus.

Salona apmeklētāju vidū viena no īpatnējākām personām bija grafs de Senon�a kungs, aristokrātiski dēvēts par Zaķu, kaislīgs mednieks, augstprātīgs, stiegrains vīrietis ar iedegu�u seju, laipns kā me�a kuilis, neuzticīgs kā venēcietis, greizsirdīgs kā moris un sirsnīgi sadraudzējies ar mājas draugu di Otua kungu, vārdā Franci.

De Senon�a kundze (Zefirine) bija stalta un skaista, bet viņas sejā jau iezīmējas kādas aknu kaites radīti sarkani plankumi, tāpēc visi viņu uzskatīja par sievieti ar augstām prasībām. Slaidais viduklis, trauslais stāva veidojums ļāva viņai ielikt kustībās ilgpilnu sapņainību, kas �ķita afektēts, tomēr arī izpauda lolotas sievietes vienmēr apmierinātās kaislības un kaprizes.

F'rancis bija diezgan neikdieni�ķs cilvēks: pametis konsulātu

Valensijā un cerības uz diplomāta karjeru, viņ� palika dzīvot Anguleina pie Zefirines, sauktas ari Zizines. Biju�ais konsuls rūpējās par saimniecību, nodarbojās ar bērnu audzinā�anu, macija tiem sve�valodas un pārvaldīja de Senon�a kunga un kundzes īpa�umu ar vislielāko pa�aizliedzību. Angulemas aristokrātija, Angulemas ierēdniecība, Angulemas bur�uāzijā ilgi bija nopēlu�as pilnīgo vienprātību, kas valdīja ģimenes dzīvē pa trim; bet pamazām �is laulības trīsvienības noslēpums sāka �ķist tik reti jauks, ka di Otua kungu būtu uzskatīju�i par amorālu, ja tas taisītos precelies. Bez tam aiz de Senon�a kundzes neparastās pieķer�anās savai krustmeitai de Lae jaunkundzei, kas kalpoja viņas mājā kā kompanjone, ļaudis saka nojaust uztrauco�us noslēpumus; par spīti �ķietamai nesakri�anai datumos, daudzi saskatīja lielu līdzību starp Fransuazi de Laē un Franci di Otuā. Kad Zaks medija apkaimē, katrs viņam apvaicājās, kā klājoties Francim, un viņ� izklāstīja par sava brīvprātīgā pārvaldnieka niecīgākajām kaitēm ar lielāku līdzjūtību nekā par savu sievu. Greizsirdīgā vīrie�a aklība citiem likās tik amizanta, ka pat Zaķa labākie draugi uzjautrinājās, pavedinot tās izpaudumus, un labprāt pavēstīja par to cilvēkiem, kas vēl nezināja �o noslēpumu, lai ari tiem sagādātu jautrību. Di Otuā kungs bija pārsmalcināts dendijs, kam sīkās rūpitcs par savu personu pārvērtās klīribā un bērni�ķībā. Viņ� raizējās par savu klepu, par miegu, par savu gremo�anu un ēdienu. Zefirine bija novedusi savu palīgu tiktāl, ka tas tēloja cilvēku ar vārgu veselību: viņa to lutināja, tīstīja un dzirdināja ar zālēm; viņa to pieblīvēja ar izmeklētām maltītēm ka marķize savu klēpja sunīti; viņa tam ieteica vai aizliedza to vai citu barību; viņa tam iz�uva vestes, kaklasaites un kabatlakatiņus; galu galā viņa to pieradināja valkāt tik greznas lietiņas, ka pārvērta Franci kaut kādā japaņu elku dievā. Starp citu, sapra�anās viņu vidū bija pilnīga: Zizine katrā gadījumā pameta skatienu uz Franci, un Francis �ķita nolasām savas domas Zizines acis. Abi reizē ko nopēla, reizē smaidīja un, ka likās, apspriedās pat viens ar otru, lai vienkār�i pateiktu labdienu.

Bagātākais mui�nieks visā apvidū, visu apskaustais marķizs de Pimantela kungs un sieva, kuru kopīgais rentes ienākums bija �etrdesmit tūksto� franku gadā un kuri ziemu pavadīja Parizē, atbrauca no savas mui�as ekipā�ā kopā ar kaimiņiem, baronu un baronesi de Rastinjakiem; viņus pavadīja baroneses krustmāte un meitas, divas burvīgas jaunavas, labi audzinātas,

nabadzīgas, bet ģērbu�as ar to vienkār�ību, kas jo sevi�ķi izceļ dabisko skaistumu. Sos cilvēkus, kas neap�aubāmi bija sabiedrības zieds, uzņēma ar saltu klusē�anu un greizsirdības pilnu respektu, jo sevi�ķi pec tam, kad ikviens redzēja, cik ārkārtīgi laipni viņus sagaidīja de Bar�etona kundze. Sīs abas ģimenes bija to ļau�u nelielajā skaitā, kuri stāv pāri da�ādajām tenkām, nepieslēdzas nevienai sabiedrībai, dzīvo klusā noslēgtībā un saglabā impozantu cieņu. De Pimantela kungu un de Rastinjaka kungu katrs uzrunāja ar visiem tituliem; abu sievām un meitām nebija nekādas tuvības ar Angulemas augstākās sabiedrības loku, jo �īs ģimenes stāvēja pārāk tuvu galma aristokrātijai, lai nolaistos līdz provinciālajām pliekanībām.

Prefekts un ģenerālis ieradās pēdējie, un tos pavadīja lauku mui�nieks, kas no rīta bija atnesis Davidam savu apcerējumu par zīdtārpiņiem. Tas, bez �aubām, bija mērs kādā kantonā, pielaists �ajā sabiedrībā savu skaisto lauku īpa�umu pēc; ta�u viņa izturē�anās un apģērbs nodeva, ka lāga vīrs nemaz nav radis uzturēties �ādā vidē: frakā viņ� jutās neērti, nezināja, kur likt rokas, sarunādamies ar kādu, grozījās ap to kā apsvilis, piecēlās un atkal atsēdās, lai atbildētu, kad viņu kāds uzrunāja, un likās, ka labprāt izdarītu katru pakalpojumu; reizēm viņ� izrādīja pārspīlētu goddevību, tad kļuva nemierīgs, te atkal nopietns, te, pazemīgi klausīdamies, pasteidzās smieties par kādu joku, bet da�kārt it kā sadrūma, domādams, ka par viņu zobojas. Sājā vakarā viņ�, noraizējies par savu apcerējumu, vairākkārt mēģināja ierunāties par zīdtārpiņiem; bet nelaimīgais de Sev-raka kungs uzdūrās gan uz de Bārtā kungu, kas atbildei tūlīt ievadīja sarunu par muziķu, gan uz de Scnto kungu, kur� viņam nocitēja Ciceronu. Tikai ap vakara vidu neveiksminiekam galu galā laimējās saprasties ar kādu atraitni un tās meitu, ar di Brosara kundzi un jaunkundzi, kas �ajā sabiedrībā nebija visneinteresantākās personas. Par viņām visu var pateikt īsi: viņas bija tikpat nabadzīgas, cik di�ciltīgas. Abu sievie�u tērpi pretendēja uz greznību, reizē atklājot apslēptu trūkumu. Di Brosara kundze, ik izdevībai rodoties, turklāt visai neveikli, lielīja savu garo, drukno meitu, divdesmit septiņus gadus vecu jaunavu, kuru sabiedrībā uzskatīja par lielisku klavierspēlētāju; ja kādā vakara sarīkojumā piedalījās vairāki neprecēti vīrie�i, tad māte, alkdama nodro�ināt savu mīļoto Kamilu, vienā elpas vilcienā apgalvoja, gan ka viņas Kamila mīlot karavīru nemierpilno dzīvi, gan mui�turu mierīgo darba dzīvi lauku klusumā.

Abas izturējās iecirtīgi, saldskābi cienīgi, kā cilvēki, kurus katrs labprāt no�ēlo un par kuriem interesējas aiz egoisma; viņas bija apjautu�as tuk�umu mierino�ajās frāzēs, ar kādām sabiedrība tīksminās, pieņemot likteņa pabērnus. De Scvraka kungs bija piecdesmit deviņus gadus vecs bezbērnu atraitnis; tātad māte un meita ar bijīgu apbrīno�anu noklausījās sīkajos paskaidrojumos, kurus viņ� sniedza par savu zīdtārpiņu audzētavu.

� Mana meita vienmēr mīlējusi dzīvniekus, � teica māte. � Un, tā kā sievietes interesējas ari par zīdu, ko taisa �ie kukainī�i, tad es gribētu lūgt jūsu atļauju iegriezties Sevrakā, lai parādītu Kamilai, kā tas tiek iegūts. Kamila ir tāda gudriniece, viņa uzreiz sapratīs visu, ko jūs tai teiksiet. Tie�ām, kādu dienu viņai izdevās saprast pat attāluma kvadrata pretējo proporcionalitāti!

�is teikums spo�i noslēdza de Sevraka kunga un di Brosara kundzes sarunu, kad Lisjcns bija nolasījis dzejoļus.

Viesu vidū nepiespiesti iejaucās da�i pastāvīgi de Bar�etona kundzes salona apmeklētāji, kā ari divi trīs bikli, nerunīgi, kā relikviju �ķirstiņi izrotāti augstāko aprindu ģimeņu dēliņi, kas jutās aplaimoti par uzaicinājumu uz �īm literārajām svinībām, un visuzņēmīgākais no tiem sadū�ojās pat tiktāl, ka sāka sarunāties ar de Laē jaunkundzi. Sievietes svinīgi sasēdās aplī, vīrie�i sastājās viņām aizmugurē. �eit sapulcēju�ies ērmīgie cilvēki ar nokrāsotajām sejām, ģērbu�ies dīvainos tērpos, Lisje-nam likās ļoti iespaidīgi, un sirds jauneklim sāka dauzīties, kad viņ� redzēja sev pievērstos skatienus. Lai arī jaunais dzejnieks nebija no mazdū�īgajiem, tomēr pirmo pārbaudi izturēt nenācās viegli, kaut gan viņu iedro�ināja iemīļotā, kas Angulcmas izcilāko slavenību uzņem�anā �ķieda savus �ilbino�ākos reveransus un burvīgākās laipnības. Nemieru, kas Lisjenu sagrāba, kāpināja vēl kāds apstāklis, ko būtu bijis viegli paredzēt, bet kas tomēr satrauca jaunekli, kur� vēl maz pazina �ās sabiedrības intrigu taktiku. Sasprindzinājis redzi un dzirdi, Lisjens pamanīja, ka Luizc, de Bar�etona kungs, biskaps un da�i namamātei padevīgi cilvēki sauc viņu par de Ribamprē kungu, bet �ās naidīgās publikas lielākā daļa par �ardona kungu. Ziņkārīgo cilvēku jautājo�o skatienu apmulsināts, Lisjens jau no viņu lūpu kustībām vien nojauta savu pilsonisko vārdu; viņ� uzminēja iepriek�ējos spriedumus par sevi, kurus �ie ļaudis izteica ar provincē ierasto atklātību, kas bie�i vien ir tuvu vaļībai. Negaidītas, pastāvīgās dzēlības viņu vēl vairāk izsita no sliedēm.

Lisjens nepacietīgi gaidīja mirkli, kad varēs sākt lasīt, lai tad ieņemtu tādu stāvokli, kurā izbeigtos viņa dvēseles mocības; bet �aks stāstīja de Pimantela kundzei par savām pēdējām medībām; Adrians sarunājās ar Lauru de Rastinjaka jaunkundzi par jauno mūzikas zvaigzni Rosini; iemācījies no galvas kādā �urnālā lasītu jauna arkla aprakstu, Astolfs par to vēstīja baronam. Lisjens nezināja � nabaga dzejnieks! � ka neviens no �iem gudriniekiem, izņemot de Bar�etona kundzi, nespēj izprast dzeju. Sie jūtu nabagie ļaudis bija sapulcēju�ies, pa�i sevi krāpdami par gaidāmā priek�nesuma raksturu. Ir vārdi, kas kā taures, kā cimbalas skaņas, kā kumēdiņu taisītāju bungu rīboņa vienmēr pievelk publiku. Vārdos skaistums, slava, dzeja mīt burvju spēks, kas savaldzina pat visneaptēstākos ļautiņus.

Kad visi bija ieradu�ies un kad sarunas izbeidzās, gan ne bez daudzkārt atkārtotiem aizrādījumiem, kurus traucētājiem izteica de Bar�etona kungs, ko sieva raidīja kā baznīcas sargu, kas ar zizli klaudzina pa akmens plāk�ņu grīdu, Lisjens, dziļi saviļņots, atsēdās pie apaļa galda de Bar�etona kundzes tuvumā. Satrauktā balsī jauneklis paziņoja, ka, nevēlēdamies pievilt neviena gaidas, viņ� nolasī�ot liela, nepazīstama dzejnieka nesen atrastus �edevrus. Lai gan Andrē �enjē dzejoļi tika publicēti jau kop� 1819. gada, Angulemā vēl neviens nebija dzirdējis runājam par Andrē Senjē. Katrs saskatīja �ajā paziņojumā de Bar�etona kundzes izgudrotu aplinku ceļu, lai saudzētu dzejnieka patmīlību un klausītājiem ļautu izturēties nepiespiesti. Vispirms Lisjens nolasīja dzejoli Slimais jauneklis, ko klausītāji uzņēma ar glaimīgu sa�ukstē�anos; tad Aklo, poēmu, kas �iem viduvējiem prātiņiem likās par garu. Lasīdams Lisjens pārdzīvoja elles mokas, kuras izprast spēj tikai izcili mākslinieki vai arī cilvēki, ko sajūsma un augsti attīstīts saprāts paceļ līdz viņu līmenim. Lai tiktu izpausta balsī, kā arī uztverta, dzeja prasa bijīgu uzmanību. Starp lasītāju un klausītājiem jānodibinās sirsnīgai vienotībai, bez kuras nevar rasties apgarota jūtu izmaiņa. Ja nav �ās dvēseļu saskaņas, dzejnieks ir kā eņģelis, kas mēģina dziedāt debe�ķīgu himnu pekles ņirdzoņā. Tajā vidē, kur atraisās viņu spējas, apdāvinātiem cilvēkiem piemīt glieme�a visaptvero�ais skatiens, suņa o�a un kurmja dzirde; viņi redz, nomana un dzird visu, kas noliek ap viņiem. Mūziķis un dzejnieks vienā mirklī uztver, vai viņus apbrīno vai nesaprot, tāpat kā stāds vīst vai atdzīvojas labvēlīgā vai nelabvēlīgā atmosfērā. Saskaņā ar �ās īpatnējās akustikas likumiem Lisjcna

ausīs atbalsojās vīru sa�ukstē�anās, kuri �urp bija atnāku�i tikai savu sievu dēļ un tagad aprunājās par veikalu lietām; tāpat viņ� pamanīja arī, ka pielīpo�u �āvu varā spēji pavērās vairāki �okļi, kuru zobu rindas viņu it kā izsmēja. Kad Lisjens kā balodis grēku plūdos meklēja tīkamu kaktiņu, kur atveldzēt skatienu, viņ� visapkārt sastapa tikai nepacietības pilnas acis, jo sapulcēju�ies nepārprotami domāja tikai par to, ka izmantot �o sanāksmi, lai apmierinātu kādas reālās intereses. Izņemot Lauru de Raslinjaku, divus trīs jaunekļus un biskapu, visi klāteso�ie garlaikojās. Patie�ām, cilvēki, kas izprot dzeju, cen�as attīstīt savās dvēselēs to, ko autors dīglī ielicis savās vārsmās; bet �ie ledainie klausītāji, kam bija sve�as alkas apjaust dzejnieka dvēseli, neklausījās pat viņa balss noskaņās. Lisjens krita tik dziļā izmisumā, ka salti sviedri pārklāja viņa ķermeni. Ugunīgais skatiens, ko viņam uzmeta Luize, kurai Lisjens pievērsās, iedvesa drosmi nolasīt līdz galam; bet dzejnieka sirds asiņoja no tūksto� brūcēm.

� Vai jums tas �ķiet amizanti, Fifinc? � jautāja kaimiņienei kalsnā Lili, kas varbūt bija gaidījusi kādus brīnumus.

� Man labāk nevaicājiet, dārgā: tikko dzirdu lasī�anu, man acis krīt ciet.

� Ceru, ka Naisa mūs pārāk bie�i neiepriecinās ar dzejām vakaros, � sacīja Francis. � Kad pēc pusdienām klausos lasī�anu, man jāsasprindzina uzmanība, un tas traucē gremo�anu.

� Nabaga kaķīt, � klusu atteica Zcfirine, � iedzeriet glāzi cukurūdens.

� Lieliska deklamācija, � piebilda Aleksandrs, � bet labāk man patīk vists.

Pēc �ās piezīmes, kas, pateicoties spēles vārda angliskai nozīmei*, tika uzskatīta par asprātīgu, da�as spēlētājas izteica domas, ka lasītājam vajagot atpūsties. Aiz �ā iegansta da�i pāri ielavījās buduārā. Tā kā Luize, valdzino�ā Laura de Rastinjaka un biskaps lūdza Lisjenu turpināt, dzejnieks atmodināja uzmanību ar dedzīgajiem kontrrevolucionariem Jambiem, kuriem vairāki klausītāji, priek�nesuma kvēles aizrauti, pat aplaudēja, kaut arī tos nesaprata. �ādus ļaudis skaļa balss ietekmē, tāpat kā rupju rīkli kairina stiprs dzēriens. Kamēr pasniedza saldējumu, Zefirine aizsūtīja Franci paskatīties Lisjena grāmatā un tad teica savai kaimiņienei Amelijai, ka dzejas, kuras tas lasījis, esot iespiestas.

� Nav ko brīnīties, � Amelija, redzami iepriecināta, sacīja, � de Ribamprē kungs strādā pie kāda grāmatiespicdēja. Tas ir tāpat, � viņa piebilda, paskatīdamās uz Lototi, � kā kad skaista sieviete pati �ūtu sev kleitas.

� Viņ� pats iespiedis savas dzejas, � dāmas sa�ukstējās.

� Kāpēc tad viņ� saucas par de Ribamprē kungu? � �aks jautāja: � Ja mui�nieks strādā kādu amatu, tad tam jāatsakās no vārda.

� Viņ� tie�ām ir atteicies no savējā, kas bija nedi�ciltigs, � paskaidroja Zizine, � bet tikai tādēļ, lai pieņemtu mātes vārdu, kura ir dzimusi mui�niece.

� Ja jau viņa pantiņi ir iespiesti, tad mēs tos varam izlasīt pa�i, � pukojās Astolfs.

Sis stulbums jautājumu sare�ģīja tiktāl, ka Siksts di �atlē kungs laipni paskaidroja aprobe�otajai sabiedrībai, ka Lisjena paziņojums neesot bijusi oratoriska viltība, bet skaistās dzejas tie�ām sacerējis revolucionārā Māri Zozefa Senjē brālis rojalists Senjē. Atskaitot biskapu, de Rastinjaka kundzi un viņas abas meitas, kuras �ī cildenā dzeja bija saviļņojusi, visa Angulemas sabiedrība uzskatīja, ka tikusi apmuļķota, un sirdījās par pievil�anu. Atskanēja apslāpēti �uksti, bet Lisjens tos nedzirdēja. Dvēseliskas melodijas apreibināts un pūlēdamies to atveidot, atraisījies no zemiskās pasaules, viņ� apkārtējās sejas saredzēja kā caur miglu. Lisjens izlasīja drūmo elēģiju par pa�nāvību, elēģiju antikā gaumē, no kuras dve� cildenas skumjas; pēc tam to, kurā ir rinda:

Ir liegas tavas vārsmas, tik man tās atkārtot.

Galu galā viņ� nobeidza ar maigu idili, kuras virsraksts ir Ne ēra.

Ieslīgusi tīksmainā sapņainībā, ar vienu roku rotaļādamās ar matu sprogām, kuras tā neviļus bija sabu�inājusi, otru nokārusi lejup, de Bar�ctona kundze izklaidīgu skatienu sēdēja it kā viena pati sava salona vidū un pirmo reizi mū�ā jutās tajā atmosfērā, kurai bija radīta. Varat iedomāties, cik nepatīkami viņu iztraucēja Amelija, kas bija uzņēmusies izpaust namamātei viesu vēlē�anos.

� Nais, mēs ieradāmies, lai noklausītos Sardona kunga dzejas, un jūs mums dodat iespiestus pantus. Kaut arī tie bija ļoti jauki, tomēr mūsu dāmas aiz patriotisma labāk vēlētos baudīt pa�u mājās raudzēto vīnu.

� Vai jūs neatrodat, ka fran�u valoda nav visai piemērota dzejai? � Astolfs jautāja Nodokļu pārvaldes priek�niekam. � Man Cicerona proza �ķiet tūksto�reiz dzejiskāka.

� īsti franciskā dzeja ir viegla �anra dziesmiņa, � atbildēja di Satlē.

� Dziesmiņas pierāda, ka mūsu valoda ir ļoti muzikālā, � piebilda Adrians.

� Es labprāt iepazītos ar dzejoļiem, kas pazudināju�i Naisu, � teica Zefirine, � bet, sprie�ot pēc tā, kā tika uzņemts Amelijas lūgums, viņa nevēlas mums sniegt kādu paraugu.

� Pa�as labā viņai jāliek tam nolasīt savas dzejas, � sacīja Francis, � jo �ā jauneklī�a talants ir viņas vienīgais attaisnojums.

� Jūs ta�u esat biju�ais diplomāts, jums tas jāpanāk, � Amelija teica di Satlē kungam.

� Nekas nav vieglāk, � atbildēja barons.

Kādreizējais sevi�ķu uzdevumu sekretārs, pieradis pie �īm

sīkajām intrigām, uzmeklēja biskapu un prata iedarboties ar viņa starpniecību. Uz monsinjora lūgumu Naisai vajadzēja uzai-cināt Lisjenu nodeklamēt kādu dzejoli, ko viņ� protot no galvas. Par straujajiem panākumiem �ajā pasākumā Amelija apveltīja baronu ar sapņainu smaidu.

� Tie�ām, �is barons ir asprātīgs, � viņa teica Lolotei.

Lolote atcerējās Amelijas rūgteno piezīmi par sievietēm, kas

pa�as �ujot sev kleitas.

� Kop� kura laika jūs atzīstat impērijas laika baronus? � viņa smaidīdama tai atcirta.

Lisjens bija mēģinājis pacelt savu iemīļoto līdz dievībai kādā Naisai veltītā odā ar virsrakstu, kam līdzīgu izgudro visi tikko skolu beigu�i jaunekļi. Dziļā sirsnībā izlolota, ar visu sirdī justo mīlestību izskaistināta, �ī oda Lisjcnam �ķita vienīgais sacerējums, kas spēja sacensties ar �enjē dzeju. Lisjens pameta diezgan muļķīgu skatienu uz de Bar�ctona kundzi, sacīdams: �Viņai!� Pcc tam dzejnieks lepni izslējās, lai noskandētu godkārības iedvesmotās vārsmas, jo savā autora patmīlībā viņ� jutās dro�ībā dc Bar�ctona kundzes paspārnē.

Un �eit Naisa nodeva sievie�u vērīgajiem skatieniem savu noslēpumu. Lai gan pieradusi no sava saprāta augstumiem dominēt pār �o sabiedrību, viņa nespēja neba�īties par Lisjenu.

Naisa zaudēja pa�apzinīgo stāju, viņas skatieni it kā lūdzās saudzību; tad viņa palika sē�am nodurtām acīm, lai apslēptu apmierinājumu, kas aizvien pieauga, klausoties �īs rindas:

VIŅAI

No debesīm, kur gaisma nemirstīga smaida.

Kur, zelta sistriem skanot, steidzas atstāstīt Jehovam eņģeli ik lūg�anu, ko raida Turp skumjā zeme �ī.

Kāds ķerubs gai�matains jo bie�i lejup dodas.

Viņ� aizsedz svēto gaismu, kas uz pieres viz.

Un zemes virsū nokāpj, aug�ā atstājis Tik spārnus sudrabotos.

Viņ� izpratis, ko dieva skats grib pavēstīt:

�eit sāpēm, kuras vajāts ģēnijs cie�, liek klusēt;

Kā daiļa meitene viņ� atnāk ziedus vīt,

Kur sirmai galvai dusēt;

Viņ� pieņem no�ēlas, ko jūt par vēlu sirds;

Viņ� mātei rai�pilnai teic sapni: �Cerot mosties!�

Un laimīgs līdzjūtības nopūtas viņ� dzird,

Ko ļaudis veltī postam.

No dai|iem sūtņiem �iem viens mūsu vidū mīt,

To zeme viņa gaitā aiztur, mīlot saista;

Viņ� raud, skats ilgu pilnais bie�i aug�up slīd,

Kur dzimtā debess laistās.

Bet ne jau pieres baltums tīrs un �ilbino�s Man viņa izcel�anos ceļo nojaust lika,

Ne acu dzidrā gaisma, ne tas mirdzums spo�s,

Ar kādu staro tikums.

Nē � mīla, �ilbdama �ai lielā spo�umā,

Uz viņa skaidro sirdi tiecās atrast ceļus Un atdūrās pret bruņām nesalau�amām,

Kas sargā erceņģeļus.

Ai, nepieļaujiet tik, lai seravu viņ� redz,

Kas lido atpakaļ uz debess mājām svētām;

Viņ� vārdus maģiskos tai mirklī atcerētos,

Kas debess vārtus slēdz!

Un tad jūs redzētu � viņ� savu brāļu pulkā,

No zemes aizsteigdams, kā rita blāzma spulgā Lidz zvaigznēm celtos drīz;

Tik jūrnieks kāds, kam nemiers tobrīd iemigt nejauj,

Kā meteoru viņa lidojuma ceļu Vēl jaustu debesīs.

� Vai jūs sapratāt kalambūru? � pievērsdama koķetu skatienu di Satlē kungam, sacīja Amelija.

� �ādus pantiņus mēs vairāk vai mazāk katrs esam kalu�i, atstājot skolas solu, � atteica barons ar garlaikotu izteiksmi, cenzdamies noturēties spriedēja lomā, kuru nekas nepārsteidz. � Agrāk mēs lidinājāmies osianiskos miglājos. Mūs valdzināja Malvines, Fingali, aizplīvurotas parādības, karavīri, kas uzcēlās no saviem kapiem ar zvaigznēm virs galvām. �odien �o poētisko māņu vietā likts Jehova, sistri, eņģeli, serafimu spārni, visa paradizes garderobe, atjaunota ar vārdiem: milzīgs, bezgalīgs, vientulība, gars. Tagad sastopami ezeri, dieva vārdi, kristia-nizēta panteisma paveids, ko rotā retas, ar pūlēm sameklētas atskaņas, kā: dziesma � liesma, plaukums � jaukums un tā tālāk. īsi sakot, mēs esam pārcēlu�ies citā platuma grādā: neesam vairs ziemeļos, bet austrumos, tomēr tumsa vēl joprojām ir dziļa.

� Ja pati oda ir neskaidra, � teica Zefirine, � tad atzī�anās, pēc manām domām, bija ļoti skaidra.

� Un erceņģeļa bruņukrekls ir diezgan caurspīdīga muslina kleita, � Francis papildināja.

Kaut gan pieklājība prasīja, lai de Bar�etona kundzei par patik�anu atklāti izrāda sajūsmu par nolasīto odu, tomēr sievietes, saniknotas, ka tām nav sava pakalpīga dzejnieka, kas tās attēlotu par eņģeļiem, piecēlās kā garlaikodamās un ar ledainu izteiksmi sejās nomurmināja: ļoti jauki, glīti, burvīgi!

� Ja jūs mani mīlat, tad neizsakiet atzinību ne autoram, ne viņa eņģelim, � Lolote sacīja savam dārgajam Adrianam tik pavēlo�i, ka bija jāpaklausa.

� Jāsaka gan, ka tās ir tikai frāzes, � Zefirine teica Francim, � un mīlestība ir poēzija darbībā.

� Jūs pateicāt, Zizine, tie�i to, ko es domāju, bet es nekad nebūtu varējis to tik smalki izpaust, � atsaucās Staņislavs, pa�apmierināti pārlaizdams skatienu savam augumam no galvas līdz kājām.

� Es būtu ar mieru dot nezinko, � Amelija sacīja baronam di �atlē, � lai redzētu, ka pazemina Naisas augstprātību, jo viņa tēlo īstu erceņģeli, it kā būtu kas vairāk nekā mēs pārējās,

un spie� mūs būt kopā ar aptiekara un slimnie�u kopējas dēlu, kura māsa ir grizete un kur� pats strādā tipogrāfijā.

� Viņa tēvs tirgojās ar da�ādām zālēm, � teica �aks,

� �ēl, ka tas neiedeva dēlam ko pret rīmju kal�anas kaiti.

� Un viņ� pats turpina tēva amatu, jo tas, ko viņ� mums �odien pasniedza, man �ķita kā miega zāles, � apgalvoja Staņislavs, nostādamies vienā no savām valdzino�ākām pozām.

� Zāles paliek zāles, bet es vairāk cienu ko citu.

Pa�reiz viņi visi sapratās, lai ar kādu aristokrātiskas ironijas dzēlienu pazemotu Lisjenu. Dievbijīgā sieviete Lili iedomājās rīkojamies �ēlsirdības vārdā, sacīdama, ka ir laiks pamācīt Naisu, kas esot tuvu glu�i neprātīgam solim. Diplomāts Francis uzņēmās novest līdz labvēlīgam iznākumam muļķīgo sazvērestību, par kuru visi �ie mazie gariņi interesējās kā par drāmās atrisinājumu, kā arī saskatīja tajā dēku, par ko jau rīt varēs trīt mēles.

Kādreizējais konsuls, kam nebija lielas patik�anas cīnīties divkaujā ar jauno dzejnieku, kur�, mīļotās sievietes klātbūtnē izdzirdējis kādu apvainojo�u vārdu, noteikti iekaistu, skaidri saprata, ka Lisjens jāiznīcina ar svētītu zobenu, pret kuru nav iespējama nekāda atriebība. Francis sekoja piemēram, ko bija devis veiklais di Satlē, kad vajadzēja piedabūt Lisjenu noskandēt savu dzejoli. Viņ� sāka sarunāties ar biskapu un izlikās, ka ir tikpat sajūsmināts par Lisjena odu kā viņa eminence, tad Francis mistificēja biskapu, iestāstīdams, ka Lisjena māte esot izcila, bet ārkārtīgi kautrīga sieviete, kas iedve�ot dēlam gandrīz visu viņa dzejoju tēmas. Lisjenam vislielāko prieku sagādājot, ja kāds izrādot viņa dievinātajai mātei pienācīgo cieņu. Iekalis �o domu biskapam smadzenēs, Francis tālāk paļāvās uz nejau�u gadījumu sarunā, kur� pavedinātu monsinjoru izteikt iznīcino�os vārdus. Kad Francis un biskaps atgriezās pie viesu grupas, kuras vidū stāvēja Lisjens, divkār�ojās to cilvēku vērība, kuri jau lika dzejniekam maziem malciņiem dzert indi. Nemaz neprazdams uzvesties salonā, nabaga jauneklis labāka nekā nezināja ko darīt, kā tikai skatījās uz de Bar�etona kundzi un neveikli atbildēja uz neveiklajiem jautājumiem, ar kādiem viņu apbēra. Lielajam vairākumam klāteso�o Lisjens neatcerējās ne vārda, ne titula, un neapjauta, kā sarunāties ar sievietēm, kas viņam sarunāja tādas blēņas, ka jauneklis pagalam apjuka. Dzirdot sevi dēvējam te par Sardona kungu, te par de Ribamprē kungu, viņ� jutās tūksto� jūd�u attālumā no �iem Angumuā departamenta varenajiem, kas savā starpā saucās par Loloti, Adrianu, Astolfu, Lili, Fifini. Bet galīgi Lisjens apstulba, kad, uzskatīdams Lili par vīrie�a vārdu, nosauca par Lili kungu brutālo de Senon�a kungu. Kā Nimrods tas pārtrauca Lisjenu ar jautājumu: �Lulu kungs?� � pie kam de Bar�etona kundze nosarka līdz ausu galiņiem.

� Viņai jābūt galīgi ap�ilbinātai, lai pieņemtu savā mājā un stādītu mums priek�ā �o niecīgo vīreli, � pusbalsī noteica de Senon�a kungs.

� Marķize, � Zefirine uzrunāja de Pimantela kundzi �ukstot, tomēr pietieko�i skaļi, lai varētu sadzirdēt, � vai jūs neatrodat, ka starp Sardona kungu un de Kantkruā kungu ir pārsteidzo�a līdzība?

� Līdzība ir pilnīga, � smaidot atteica de Pimantela kundze.

� Slava nenoliedzami valdzina, � sacīja de Bar�etona kundze marķizei. � Ir sievietes, kas jūsmo par di�enumu, tāpat kā citas par niecību, � viņa piebilda, paskatīdamās uz Franci.

Zefirine to nesaprata, jo uzskatīja savu konsulu par ļoti di�enu; bet marķize nostājās Naisas pusē un iesmējās.

� Jūs gan esat laimīgs, � Lisjenam teica de Pimantela kungs, vēlēdamies viņu uzrunāt par de Ribamprē, pēc tam kad bija saucis par �ardonu, � jums laikam nekad nav garlaicīgi?

� Vai jūs ātri strādājat? � dzejniekam jautāja Loloto ar tādu pieskaņu, it kā vaicātu galdniekam: �Vai jums vajag ilgu laiku, lai uztaisītu kasti?�

Lisjenu �is vāles belziens apstulboja; bet tūlīt pat viņ� jau pacēla galvu, dzirdot, ka de Bar�etona kundze smaidīdama atbild:

� Mana dārgā, dzeja de Ribamprē kunga galvā neaug tā kā zāle mūsu pagalmos.

� Cienītā kundze, � biskaps savukārt apskaidroja Loloti, � nekad nebūs par lielu mūsu bijība pret di�ajiem gariem, ko dievs apveltījis ar savas gaismas staru. Jā, dzeja patiesi ir svēta. Daiļrade ir cie�anas. Cik daudz bezmiega nak�u veltīts �īm rindām, kuras jūs apbrīnojat! Dzejniekam alla� ejiet pretī ar mīlestību, jo gandrīz vienmēr �ās zemes dzīve tas ir nelaimīgs, bet dievs, bez �aubām, tam sagatavojis vietu debesīs starp pravie�iem. Sis jauneklis ir dzejnieks, � viņ� piebilda, uzlikdams roku Lisjenam uz galvas. � Vai neredzat uz �ās daiļās pieres likteņa zīmi?

Cildenās aizstāvē�anas iepriecinātais Lisjens pateicās biska-pam ar maigu skatienu, neapjauzdams, ka cienījamais prelats drīz vien k|ūs viņa bende.

De Bar�etona kundze ap�audīja naidnieku loku ar uzvaras priekā dzirksto�iem skatieniem, kas ietriecās kā bultas sāncen�u sirdīs, vēl vairāk iekveldinot viņu niknumu.

� Ak monsinjor, � atbildēja dzejnieks, cerēdams iebelzt pa �īm trulajām galvām ar savu zelta zizli, � parastajiem ļaudīm nepiemīt ne jūsu dziļais saprāts, ne cilvēkmīlestība. Mūsu sāpes tiem sve�as, neviens nepazīst mūsu darbu. Kalnracim ir vieglāk iegūt zeltu no zemes dzīlēm nekā mums izraut dzejas tēlus no visnepateicīgākās valodas dzīlēm. Ja dzejas uzdevums ir pacelt domu līdz tādiem augstumiem, no kuriem to katrs var redzēt un izjust, dzejniekam nepārtraukti jāpatur vērā cilvēku saprāta da�ādās pakāpes, lai apmierinātu visus; aiz spilgtākajām krāsām viņam jāpaslēpj divas vienotrai naidīgas varas � loģika un jūtas; vienā vārdā jāieslēdz vesela domu pasaule, vienā gleznā jāiekļauj vesela filozofijas sistēma; galu galā vārsmas ir tikai sēklas, kuru ziediem jāuzplaukst sirdīs, atrodot tajās cilvēku pārdzīvojumu uzartās vagas. Vai viss nav jāpārdzīvo, lai to attēlotu? Un vai dziļi pārdzīvot nenozīmē ciest? Tāpēc arī dzejas rodas tikai pēc mokpilniem klaiņājumiem domas un sabiedrības pla�ajos laukos. Vai tie nav nemirstīgi darbi, kam varam pateikties par tēliem, kuru dzīve kļūst ticamāka nekā patie�ām dzīvoju�u cilvēku dzīves, kā Ri�ardsona Klarlsa, �enjē Kamila, Tibulla Delija, Ariosta An�elika, Dantes Fran�eska, Moljera Atsēsts, Bomar�ē Figaro, Valtera Skota Rebeka, Servantesa Don-Kichots?

� Un ko jūs mums radīsiet? � jautāja di �atlē.

� �ādas ieceres iepriek� paziņot, � Lisjens atbildēja, � vai tas nenozīmē izsniegt sev pa�am ģenialitātes atestātu? Turklāt, lai laistu pasaulē �os dievi�ķīgos radījumus, jābūt lielai dzīves pieredzei, dzijām cilvēku kaislību un intere�u zinā�anām, kuru man vēl nav; bet es jau sāku, � viņ� rūgti piebilda, uzmezdams apkārtējiem atriebīgus skatienus. � Domas jāiznēsā ilgi...

� Radības jums būs grūtas, � di Otuā kungs viņu pārtrauca.

� Jūsu lieliskā māte varēs jums palīdzēt, � teica biskaps.

�ie tik veikli iepriek� sagatavotie vārdi, sengaidītā atriebība

iededza visu acīs prieka dzirkstis. Visu lūpām pārslīdēja

aristokrātiska gandarījuma smaids, ko de Bar�etona kungs savā stulbumā vēl kāpināja ar saviem novēlotajiem smiekliņiem.

� Monsinjor, jūs pa�reiz izteicāties mūsu videi pārāk asprātīgi, jo dāmas jūs nesaprata, � sacīja de Bar�etona kundze, sastindzinot visu smieklus un pievelkot sev izbrīnīju�os skatienus. � Dzejniekam, kas iedvesmu alla� smeļas bībelē, īstenā māte ir baznīca. De Ribamp^rē kungs, noskandējiet mums savu Apustuli Jāni Patmosā vai Ballazara svētkus, lai parādītu mon-sinjoram, ka Roma joprojām ir Vergilija Magna parens⁹.

Sievietes vīpsnādamas saskatījās, dzirdot Naisu izrunājam �os divus vārdus latiniski.

Mū�a sākumā vislepnākie drosminieki reizēm padodas grūtsirdībai. Saņemtais sitiens Lisjenu bija it kā notriecis ūdens dzelmē; ta�u viņ� atspērās ar kāju un uzpeldēja virspusē, cie�i noņemdamies uzveikt �o augstprātīgo pasauli. Kā tūksto� bultām ievainots vērsis viņ� sa�utis pietrūkās kājās, lai, paklausot Luizes aicinājumam, nolasītu Apustuli Jāni Patmosā; bet vairums kār�u galdu jau bija pievilku�i savus spēlētājus, kas, ieslīdēju�i atpakaļ ieraduma sliedēs, guva tur baudījumu, ko dzeja tiem nebija varējusi sniegt. Bez tam vēl tik daudzu aizvainotu patmīlību atriebība nebūtu pilnīga, ja viesi atklāti neizpaustu nicinā�anu pret pa�māju dzeju, atstājot Lisjenu un de Bar�etona kundzi vienus. Katrs izlikās ar ko aizņemts: viens sarunājās ar prefektu par kantona ceļiem, kāda dāma izteica vēlē�anos da�ādības dēļ mazliet pamuzicēt. Angulemas augstākā sabiedrība, juzdamās vāj� tiesnesis dzejas laukā, sevi�ķi interesējās par de Rastinjaku un de Pimantelu domām attiecībā uz Lisjenu, un ap tiem izveidojās viesu pulciņ�. Svarīgos gadījumos katrs atzina �o abu ģimeņu lielo ietekmi departamentā; ikviens tos apskauda un tomēr tiem g'aimoja, jo visi paredzēja, ka var rasties vajadzība pēc viņu aizgādības.

� Kā jums patīk mūsu dzejnieks un viņa dzeja? � �aks Jautāja marķizei, kuras lauku īpa�umā viņ� da�kārt medīja.

� Kā provinciālās vārsmas, � viņa smaidīdama atteica, � tās nemaz nav tik sliktas; bez tam tik skaists dzejnieks nemaz nevar darīt ko slikti.

Sis spriedums visiem �ķita burvīgs, katrs to atkārtoja, ieliekot tajā vairāk dzēlības, nekā marķize to bija vēlējusies.

Di Satlē tika pierunāts pavadīt uz klavierēm de Bārtā, kas no�ņaudza lielo Figaro ariju. Kad durvis mūzikai reiz bija pavērtas, vajadzēja noklausīties Satlē izpildījumā Impērijas laikos Satobriana sacerētu bruņniecisku romanci. Tālāk sekoja �etrrocīgi skaņdarbi, ko pēc di Brosara kundzes vēlē�anās spēlēja jaunās meitenes, jo viņa gribēja ap�ilbināt de Sevraka kungu ar savas mīļotās Kamilas talantu.

De Bar�etona kundzi aizvainoja nicinā�ana, kādu visi izrādīja viņas dzejniekam, un Naisa atbildēja ar līdzīgu nicinā�anu, uzturēdamās savā buduārā visu laiku, kamēr salonā muzicēja. Biskaps, kam 1 ielvikārs bija izskaidrojis neviļus izteiktās dzēlī-bas dziļo ironiju, gribēja izpirkt savu vainu un sekoja de Bar�etona kundzei. Mātei nezinot, buduārā ielavījās arī de Rastin-jaka jaunkundze, ko Lisjena dzeja bija savaldzinājusi. Atsēzdamās uz dīvāniņā ar no�ūto popējumu, kur novilka arī Lisjenu, Luize, nevienam ne dzirdot, ne redzot, paguva tam pa�ukstēt pie auss:

� Mans dārgais, viņi tevi nesaprata, bet...

Ir liegas tavas vārsmas, tīk tās man atkārtot.

Sie glaimi uz mirkli nomierināja Lisjenu, un viņ� piemirsa savas skumjas.

� Slava nav pērkama par lētu maksu, � teica de Bar�etona kundze, satverdama Lisjena roku un to paspiezdama. � Cietiet, cietiet, mans draugs, jūs kļūsiet liels, jūsu sāpes ir jūsu nemirstības cena. Es labprāt vēlētos iznest cīņas smagumu. Lai dievs jūs pasargā no vienmuļas dzīves, kurā nav vētru, kurā ērgļu spārni nerod pla�uma. Es apskau�u jūsu cie�anas, jo jūs vismaz dzīvojat! Jūs izvēr�at savus spēkus, jūs cerat uz uzvaru! Jūsu cīņu vainagos slava. Kad būsiet sasniedzis karaliskās augstienes, kur valda di�ie gari, atcerieties nelaimīgos likteņa pabērnus, kuru gars pamazām noslāpst morālajā dvingā, tos, kas aiziet bojā, pastāvīgi apzinoties dzīves skaistumu un tomēr nespēdami dzīvot, atcerieties tos, kam biju�as redzīgas acis un kas tomēr nekā nav redzēju�i, kam bijusi smalka o�a un kas ieelpoju�i tikai indīgu ziedu tvanu. Tad apdziediet stādu, kas, liānu un rijīgu, strauji sakuploju�u nezāļu no�ņaugts, novīst me�a vidū, bez saules glāsta, nomirst neziedējis! Vai tā nebūtu drausmīgi melaneholiska poēma, glu�i fantastisks si�ets? Cik cildens uzdevums � attēlot zem Āzijas debesīm dzimu�u jaunavu vai kādu tuksne�a meitu, pārceltu kaut kur saltajos rietumos: tā piesauc mīļoto sauli, tā mirst aiz neizprastām ilgām, to nogalina aukstums un mīlestība! Tā būtu itin daudz cilvēku mū�u glezna.

� Tā jūs attēlotu dvēseli, kas atceras debesis, � sacīja bis-kaps. � �āda poēma jau bijusi kādreiz agrāk sacerēta, tās fragmentu es ar lielu prieku atrodu Augstā dziesmā.

� Stājieties pie �ā darba, � teica Laura de Rastinjaka, izpau�ot naivu ticību Lisjena ģenialitātei.

� Francijā trūkst nopietnas garīgas dzejas, � turpināja biskaps. � Ticiet man, slava un bagātība gaida to talantīgo cilvēku, kas strādās reliģijas labā.

� Viņ� to darīs, monsinjor, � sajūsmināti apgalvoja de Bar�etona kundze. � Vai neredzat, ka poēmas ideja jau uzplaiksni viņa acīs kā liesmojo�a rītausma?

� Naisa gan neizturas jauki pret mums, � pukojās Fifine. � Ko viņa tur dara?

� Vai tad jūs nedzirdat? � atbildēja Staņislavs. � Viņa atkal apseglojusi savu jājamzirdziņu un bārsta skaļas frāzes, kurām nav ne galvas, ne astes.

Pavadot de Rastinjaka kundzi, kas taisījās aizbraukt un meklēja savu meitu, buduārā durvīs parādījās Amelija, Fifine, Adrians un Francis.

� Naisa, � abas dāmas ierunājās reizē, sajūsminātas par izdevību iztraucēt buduārā noslēgtību, � būtu ļoti mīļi, ja jūs mums ko uzspēlētu.

� Manas dārgās, � atteica de Bar�etona kundze, � de Ri-bamprē kungs mums noskandēs Apustuli Jāni Patino�ā, lielisku bībelisku poēmu.

� Bībelisku? � Fifine izbrīnā atkārtoja.

Amelija un Fifine atgriezās salonā, ienesdamas tur �o vārdu kā jaunu barību zobgalībām. Atsaukdamies uz savu vājo atmiņu, Lisjens atvainojās, ka nevarot noskandēt poēmu. Kad viņ� iegāja atpakaļ salonā, neviens par viņu neizrādīja ne mazāko interesi. Katrs sarunājās vai spēlēja. Dzejnieka staru mirdzums bija apdzēsts, zemes īpa�nieki neredzēja viņā nekā derīga, cilvēki ar pretenzijām baidījās viņa kā varas, kas naidīga viņu pa�u tumsonībai; sievietes, apskauzdamas de Bar�etona kundzi, �ā � kā izteicās lielvikars � jaunā Dantes Beatri�i, uzmeta Lisjenam saltas nicinā�anas pilnus skatienus.

�Tad tāda ir pasaule!� nodomāja Lisjens, pa Boljē nogāzi kāpdams lejup uz Umo, jo gadās dzīvē mirkļi, kad izvēlamies

garāko ceļu, lai soļojot paturētu galvā joņojo�o domu gaitu un atdotos tās plūdumam.

Lisjens nebija zaudējis drosmi, niknumā par noraidījumu godkārīgais jauneklis juta sevī mostamies jaunus spēkus. Kā visi cilvēki, ko dziņa pamudinājusi iespiesties augstākajā sfērā, kur viņi nonāk, pirms spēj tajā noturēties, Lisjens sevī nozvērējās upurēt visu, lai iekarotu stāvokli augstāko aprindu sabiedrībā. Soļodams jauneklis izvilka citu pēc citas saindētās bultas, kas bija viņā ieurbu�ās, skaļi sarunājās pats ar sevi un nopēla stulbeņus, ar kuriem �ovakar bija saticies; viņ� atrada asprātīgas atbildes uz muļķīgajiem jautājumiem, ar kuriem bija ticis ap�audīts, un izmisa, ka atjautība viņā modusies par vēlu. Sasniedzis Bordo ceļu, kas aizvijas kalna pakājē gar Sarantas krastu, Lisjens mēnesnīcā pamanīja Ievu un Dāvidu sē�am uz koka stumbra pa�ā upmalā, netālu no kādas fabrikas, un pa taciņu devās pie viņiem.

Kamēr Lisjens steidzās uz mocībām, kas viņu sagaidīja de Bar�etona kundzes mājā, viņa māsa uzvilka sārtu spīdīga katūna kleitu ar sīkām svītriņām, uzlika galvā salmu platmali un ap pleciem apsēja zīda �allīti; vienkār�ajā tērpā Ieva izskatījās izgreznojusies, kā gadās visām sievietēm, kuru dabiskais cildenums padara krā�ņu katru sīkumiņu apģērbā. Tāpēc ari Dāvids kļuva ārkārtīgi bikls, tikko Ieva vairs nebija darba drēbēs. Kaut gan tipografs bija nolēmis runāt par savām jūtām, tomēr viņ� vairs neatrada nekā, ko sacīt, kad roku rokā ar daiļo Ievu devās cauri Umo. Mīlot cilvēks bie�i izjūt �ādas cieņas pilnas bailes, kurām līdzīgas iedve� ticīgajiem dieva visvarenība. Abi iemīlēju�ies klusēdami soļoja uz Sentannas tilta pusi, lai dotos pāri uz Sarantas kreiso krastu. Ievu �ī klusē�ana apgrūtināja, un viņa apstājās tilta vidū, lai aplūkotu upi, kas no turienes līdz tai vietai, kur cēla pulvera fabriku, plūda pla�ā, vienmērīgā straumē, kurā rieto�ā saule pa�reiz meta starojo�u vizmas strēli.

� Cik skaists vakars! � viņa ierunājās, meklējot vielu sarunai. � Gaiss ir reizē silts un dzidrs, puķes smar�o, un debesis ir tik lieliskas.

� Viss runā uz sirdi, � atbildēja Dāvids, mēģinot caur līdzībām nonākt līdz savai mīlestībai. � Mīlo�iem cilvēkiem ir bezgalīgs prieks atrast ainavas daudzveidībā, gaisa dzidrumā, zemes smar�ās to poēziju, kas mīt viņu dvēselēs. Daba tad runā viņu vietā.

� Un tā viņiem atraisa mēli, � iesmiedamās piebilda Ieva. � Jūs bijāt ļoti kluss, kad gājām caur Umo. Vai zināt, ka es jutos diezgan neērti...

� Jūs man �ķitāt tik skaista, ka es apmulsu, � Dāvids vientiesīgi atbildēja.

� Un pa�reiz es vairs neesmu tik skaista? � viņa jautāja.

� Nē, bet es esmu tik laimīgs, staigājot ar jums divatā, ka ...

Glu�i apjucis, viņ� aprāvās un sāka skatīties uz pauguriem, pa kuriem cej� slīd lejup uz Scntu.

� Esmu Joti priecīga, ja jums �ī pastaiga sagādā kaut drusciņ patik�anas, jo par �o vakaru, ko jūs man upurējāt, jūtos jūsu parādniece. Atsakoties apmeklēt de Bar�ctona kundzi, jūs izturējāties tikpat cēlsirdīgi kā Lisjens, riskējot ar savu lūgumu sadusmot �o dāmu.

� Ne cēlsirdīgs, bet prātīgs, � atbildēja Dāvids. � Tā kā esam glu�i vieni zem debess juma un �eit nav citu liecinieku kā tikai meldri un �arantas krastmalas krūmāji, tad atjaujiet man, dārgā Ieva, izpaust jums savu nemieru par Lisjena pa�reizējām gaitām. Es ceru, ka pēc tā. ko es �odien viņam pateicu, jūs manas ba�as izskaidrosiet tikai kā draudzības tālredzību. Jūs un jūsu māte esat darīju�as visu, lai nostādītu Lisjenu pāri viņa stāvoklim dzīvē; bet vai. uzkurinot viņā godkāri, jūs neesat neapdomāti uzvedināju�as viņu uz ceļa, kurā to gaida lielas cie�anas? Ar kādiem līdzekļiem Lisjens noturēsies tajā sabiedrībā, kurp viņu vilina viņa gaume? Es jūsu brāli pazīstu! Viņ� ir viens no tiem cilvēkiem, kas mīl ievākt ra�u bez darba. Sabiedriskie pienākumi aprīs viņa laiku, un laiks ir to lau�u vienīgais kapitāls, kuru bagātība ir viņu inteliģence. Lisjenam patīk spīdēt, pasaule iededzinās viņā vēlē�anās, kuru apmierinā�anai nekad nepietiks līdzekļu, viņ� izdos naudu, bet to nepelnīs; galu galā, jūs viņu esat pieradināju�as uzskatīt sevi par di�enu cilvēku, bet sabiedrība prasa spo�us panākumus, pirms atzīst kāda pārākumu. Ta�u panākumus literatūrā var iekarot, tikai vientulībā neatlaidīgi strādājot. Ko sniegs pretī de Bar�etona kundze jūsu brālim par daudzajām dienām, kuras viņ� pavada tai pie kājām? Lisjens ir par lepnu, lai pieņemtu palīdzību no sievietes, un mēs zinām, ka viņ� ir pārāk nabadzīgs, lai turpinātu uzturēties sabiedrībā, kura cilvēku iedzen postā divējādi. Agri vai vēlu �ī sieviete pametīs mūsu mīļo brāli, bet pirms tam tā viņam laupīs darba prieku, tā viņā attīstīs gaumi uz greznību, nicinā�anu

pret mūsu pieticīgo dzīvi, tā viņā modinās baudkāri, pastiprinās tieksmi uz dīkdienību, �o dzejisku dvēseļu netikumu. Jā, patiesi, es drebu bailēs, ka tikai �ai augstākās sabiedrības dāmai Lis-jens nav rotaļlietiņa, ar ko izklaidēties! Ja tā patiesi mīl Lisjenu, tad liks viņam aizmirst visu, bet, ja nemīl, tad padarīs viņu ļoti nelaimīgn, jo viņ� ir iemīlējies līdz neprātam.

� Jūs man sastindzināt sirdi, � teica Ieva, apstādamās pie Sarantas dambja. � Bet, kamēr mātei pietiks spēka veikt savu smago darbu un kamēr es dzīvo�u, varbūt mūsu peļņas pietiks Lisjena izdevumiem, dodot viņam iespēju nogaidīt, līdz sāksies viņa veiksme. Man drosmes nekad nepietrūks, jo apziņa, ka tu strādā mīļotā cilvēka labā, � iekaisdama turpināja Ieva, � atņem darbam rūgtumu un grūtības. Vajag tikai atcerēties, kā labā tu nomocies, ja tās var saukt par mokām, un sirdī jau atplaukst prieks. Jā, nemaz nebaidieties, mēs nopelnīsim diezgan naudas, lai Lisjenam dotu iespēju uzturēties augstāko aprindu cilvēku vidū. Tur ir viņa laime.

� Un tur ir viņa bojā eja, � Dāvids atteica. � Uzklausiet mani, dārgā Ieva! Lai ilgā, neatlaidīgā darbā radītu ģeniālu sacerējumu, cilvēka rīcībā jābūt ievērojamam īpa�umam vai ari jāprot vīri�ķīgi skatīties acīs visnegantākajam postam. Ticiet man! Lisjenam ir tik dziļi pretīgs nabadzības posts, ar tik lielu tīksmi viņ� jau ieelpojis svinību aromatu un panākumu dvingu, de Bar�etona kundzes buduārā viņa patmīlība jau tā pieaugusi, ka viņ� izmēģinās visu, lai tikai nebūtu jācie� neveiksme; un jūsu darba augļi nekad nespēs apmierināt viņa prasības.

� Jūs neesat īsts draugs! � Ieva izmisumā iesaucās. � Citādi jūs mani tā nebiedētu.

� Ieva! Ieva! � atbildēja Dāvids. � Es vēlētos būt Lisjena brālis. Vienīgi jūs varat man pie�ķirt �īs tiesības, kas viņam ļautu pieņemt visu no manis, bet man dotu iespēju upurēties viņam ar to svēto mīlestību, kāda jūs vada jūsu pa�aizliedzībā, tomēr es to darītu kā prāta cilvēks. Ieva, dārgā, mīļotā meitene, dariet tā, lai Lisjens gūtu līdzekļu krātuvi, no kuras bez kautrē�anās varētu smelt alla�! Jo vai brāļa naudas maks nebūtu tikpat kā pa�a? Ja jūs zinātu, cik daudz pārdomu man modinājis Lisjena jaunais stāvoklis! Ja viņ� vēlas ari turpmāk apmeklēt dc Bar�etona kundzi, tad vairs nedrīkst būt mans faktors, viņam vairs neklājas dzīvot Umo priek�pilsētā, jums vairs neklājas palikt strādniecei, jūsu mātei jāizbeidz darboties savā amatā. Ja jūs būtu ar mieru kļūt mana sieva, tad viss nokārtotos: Lisjens varētu pagaidām dzīvot pie manis otrajā stāvā, kamēr es viņam izbūvētu telpas virs nojumes pagalma galā, ja mans tēvs nevēlēsies uzcelt otro stāvu. Mēs Lisjenam nodro�inātu bezrūpīgu, neatkarīgu dzīvi. Vēlē�anās sniegt viņam atbalstu manī stiprinās neatlaidību, cen�oties iedzīvoties turībā, turpretī viens es pēc tās nedzītos; bet jūsu varā ir pie�ķirt man tiesības uz �ādu padevību. Varbūt Lisjens kādreiz dosies uz Parizi, vienīgo arēnu, kur viņ� varētu darboties, kur viņa talants tiktu novērtēts un atalgots. Dzīve Parizē ir dārga, un mūsu triju pūliņu nebūs par daudz, lai Lisjenam dotu iespēju tur izsisties. Vai arī jums pa�ai un jūsu mātei nebūs vajadzīgs atbalsts? Dārgā Ieva, apprecieties ar mani aiz mīlestības pret Lisjenu! Varbūt vēlāk jūs mani iemīlēsiet, redzēdama, kā es pūlē�os viņam palīdzēt un jūs darīt laimīgu. Mūsu abu gaumes ir vienlīdz pieticīgas, mēs apmierināsimies ar mazumu; Lisjena laime būs mūsu dzīves viduspunkts, viņa sirds būs krātuve, kurā ieguldīsim bagātību, jūtas, ilgojumus, it visu!

� Mūs �ķir sabiedriskais stāvoklis, � teica Ieva, ko bija saviļņojusi �ās lielās mīlestības pazemība. � Jūs esat bagāts, es � nabaga. Vajag stipri mīlēt, lai tiktu pāri �ādam �ķērslim.

� Jūs mani tātad vēl diezgan stipri nemīlat? � Dāvids satriekts iesaucās.

� Bet varbūt jūsu tēvs pretosies . ..

� Lieliski, � attrauca Dāvids, � ja tikai mans tēvs var būt �ķērslis, tad jūs būsiet mana sieva. Ieva, mana dārgā Ieva, jūs �ajā mirklī padarījāt man dzīves nastu tik vieglu! Ai, cik man bija smaga sirds no jūtām, kuras ne varēju, ne pratu izteikt. Sakiet man tikai, ka mani mazdrusciņ mīlat, tad es saņem�os un pastāstī�u jums arī visu pārējo.

� Patiesi, � viņa sacīja, � jūs mani samulsinājāt; bet, ja jau nu mēs viens otram uzticam savas jūtas, tad atzī�os, ka nekad savā mū�ā neesmu ne par vienu citu domājusi kā vienīgi par jums. Jūsu personā es redzēju vienu no tiem vīrie�iem, kam piederēt ir gods katrai sievietei, un es, nabaga amatniece bez jebkādām nākotnes izredzēm, neuzdro�inājos cerēt uz tādu laimi.

� Diezgan, diezgan, � viņ� teica, atsēzdamies uz dambja �ķērsbaļķa, pie kura abi atkal bija pienāku�i, jo glu�i kā neprātīgi bija staigāju�i �urp un turp pa vienu un to pa�u vietu.

� Kas jums kait? � Ieva iejautājās, pirmo reizi izpau�ot liego nemieru, kādu izjūt sieviete par būtni, kas tai pieder.

� Man ir labi, � viņ� sacīja. � Kad paveras tik priekpilna

dzīve, prāts it kā ap�ilbst, dvēselē iegulstas smagums. Kāpēc es esmu laimīgākais? � Dāvidā balsī ieskanējās pat skumjas. � Es gan zinu, kāpēc.

Ieva paskatījās uz Dāvidu koķeti un jautājo�i, it kā gaidot izskaidrojumu.

� Dārgā Ieva, es saņemu vairāk, nekā dodu. Un es vienmēr mīlē�u jūs vairāk nekā jūs mani, jo man ir vairāk iemesla jūs mīlēt: jūs esat eņģelis, bet es vienkār�s cilvēks.

� Es neprotu tik labi izteikties, � Ieva smaidīdama atbildēja. � Es jūs tie�ām mīlu ...

� Tikpat stipri kā Lisjenu? � Dāvids viņu pārtrauca.

� Pietieko�i stipri, lai kļūtu jūsu sieva, lai sevi visu veltītu jums un censtos jūs nekad nesāpināt mūsu kopīgajā dzīvē, kura sākumā jau tā nebūs viegla.

� Vai jūs pamanījāt, mīļā Ieva, ka iemīlēju jūs kop� pirmā mirkļa, kad jūs ieraudzīju?

� Kura sieviete gan nejūt, ka viņu mīl? � Ieva atjautāja.

� Un tagad ļaujiet man izkliedēt �aubas, kuras jums modinājusi mana iedomātā bagātība. Es esmu nabags, mana dārgā Ieva. Jā, manam tēvam sagādā patik�anu mani izpostīt, viņ� bija spekulējis uz manu darbu un rīkojies kā daudzi tā sauktie labdari ar saviem parādniekiem. Ja kļū�u bagāts, tad tikai pateicoties jums. Tic nav glaimi, ko teiktu iemīlējies vīrietis, bet dziļās pā'domās nobriedis secinājums. Man jāatzīstas jums savās kļūdās, un tās ir milzīgas, ja neaizmirstam, ka esmu cilvēks, kam jātiek pie bagātības. Pēc sava rakstura, iera�ām un interesēm esmu ļoti vāj� komersants un veikalnieks, un tomēr bagāti mēs varam kļūt tikai ar kādu rūpniecības uzņēmumu. Ja arī es spētu atklāt kādu zelta bedri, tad noteikti neprastu to izmantot. Bet jūs, jūs aiz mīlestības pret brāli esat nodevusies da�ādiem ikdienas sīkumiem, jūs protat taupīt, jums piemīt īsta komersanta pacietīgā vērība, un jūs pļausiet to. ko es bū�u sējis. Mūsu stāvoklis � jo jau sen es jūtos kā jūsu ģimenes piederīgais � man tik ļoti nospieda sirdi, ka dienām un naktīm esmu gudrojis, kā tikt pie mantas. Zinā�anas ķīmijā un pa�reizējo tirgus vajadzību novērtējums mani uzvedināja uz domām par kādu ļoti ienesīgu izgudrojumu. Pagaidām es jums par to tuvāk nestāstī�u, jo paredzu vēl daudzas grūtības. Mums būs jāpacie�as varbūt vēl da�us gadus, bet galu galā es atradī�u ra�o�anas paņēmienus, kurus nemeklēju es vienīgais, ta�u, ja man pirmajam izdotos fos atklāt, mums būtu nodro�ināts liels īpa�ums. Lisjenam neesmu

par to nekā stāstījis, viņ� ar savu straujo raksturu daudz ko sabojātu, uzskatītu manas cerības par jau piepildītām, sāktu dzīvot kā liels kungs un varbūt pat iekultos parādos. Tāpēc glabājiet manu noslēpumu. Jūsu maigums, jūsu tuvība, kas man tik dārga, būs mans vienīgais mierinājums ilgajos meklējumos, un vēlē�anās padarīt jūs bagātu, jūs un Lisjenu, dos man stingrību un neatlaidību ...

� Es jau uzminēju, � Ieva viņu pārtrauca, � ka jūs esat viens no tiem izgudrotājiem, kam, tāpat kā manam nabaga tēvam, vajadzīga gadīga sieva.

� Jūs patiesi mani mīlat! Ak, sakiet man to bez bailēm, jo es pat jūsu vārdā saskatīju savas mīlestības simbolu. Ieva kādreiz bija vienīgā sieviete pasaulē, un tas, kas Ādamam bija materiala patiesība, man ir morālā patiesība. Mans dievs! Vai jūs tie�ām mani mīlat?

� Jā, � viņa atteica, gari novilkdama vienkār�o balsienu, it kā ar izrunas veidu būtu vēlējusies izpaust savu jūtu dziļumu.

� Atsēdīsimies �eit, dārgā, � viņ� mudināja, aiz rokas pievezdams Ievu pie gara baļķa, kas gulēja zemē pie papīrfabrikas ratiem. � Ļaujiet man ieelpot vakara gaisu, paklausīties, kā kurkst vardes, papriecāties par mēness trīso�o atspulgu uz ūdens; ļaujiet man aptvert visu dabu, kur viss, it viss pau� par manu laimi! Pirmo reizi daba man atklājas visā savā krā�ņumā, mīlestības apstarota, jūsu tuvuma izrotāta... Mīļotā Ieva, �is ir pirmais neaptum�ota prieka mirklis, ko liktenis man dāvājis! Es �aubos, vai Lisjens ir tik laimīgs kā es!

Jūtot Ievas miklo roku nodrebam savā plaukstā, Davidam noritēja asara.

� Vai es nedrīkstētu uzzināt noslēpumu? � Ieva maigi jautāja.

� Jums uz to ir tiesības, jo arī jūsu tēvu nodarbināja �is jautājums, kas tagad kļūst ļoti svarīgs. Klausieties, kādā sakarībā: ar Impērijas kri�anu aizvien pla�ākos apmēros tiek lietota kokvilnas veļa, tāpēc ka kokvilnas audums, salīdzinot ar linu, ir daudz lētāks. Mūsu dienās papīru vēl izstrādā no kaņepāju un linu lupatām, bet tās ir dārgas jēlvielas, un to augstā cena aizkavē pla�u grāinaliespic�anas attīstību, kas Francijā tomēr ir neatvairāma. Bet lupatu pieplūdumu nevar mākslīgi kāpināt. Lupatas uzkrājas atkarībā no veļas nolieto�anas, un ikvienas zemes iedzīvotāji tās piegādā tikai ierobe�otā daudzumā. Sis daudzums var palielināties tikai ar dzimstības pieaugumu. Lai

panāktu jūtamu pārmaiņu iedzīvotāju daudzumā, valstij vajadzīgs vismaz ceturtdaļgadsimts laika un ī$ta revolūcija tikumos, tirdzniecībā vai lauksaimniecībā. Tātad, ja papīra rūpniecības vajadzības jau tagad pārsniedz divas vai trīs reizes lupatu daudzumu, kāds Francijā savācams, tad, lai papīrs nekļūtu dārgāks, tā ra�o�anā jāizmanto lupatu vietā kāda cita izejviela. Sic secinājumi dibināti uz vispār novērojamiem faktiem: Angulemas papīrfabrikas ir pēdējās, kurās papīru vēl izgatavo no linu lupatām; un mēs redzam, ka citās fabrikās jau ārkārtīgi strauji pieaug kokvilnas lupatu izmanto�ana papīra masas sastāvā.

Uz jaunās strādnieces jautājumu, ko nozīmējot vārds masa, Dāvids iegrima paskaidrojumos par papīrrūpniecību, un viņa izteiktie spriedumi nebūs nevietā �ajā sacerējumā, kas par savu materiālo esību var pateikties tiklab papīram, kā grāmatiespie-�anai; bet garais blakus novirziens abu jauno ļau�u sarunā, bez �aubām, tikai iegūs, ja iepriek� sniegsim īsu vispārīgu pārskatu.

Papīrs, ne mazāk apbrīnojams izgudrojums kā grāmatiespie-�ana, kas uz to pamatojas, bija pazīstams jau sensenis Ķīnā, no kurienes pa slepeniem tirdzniecības ceļiem ieplūda Mazazijā, kur, sprie�ot pec. vairākiem vēstījumiem, jau ap 750. gadu lietots papīrs, ko izgatavoju�i no sīki sasmalcinātas un �ķidrā masā pārstrādātas kokvilnas. Nepiecie�amība atrast aizstājēju ārkārtīgi dārgajam pergamentam noveda, atdarinot bombicinu (tā Austrumos dēvēja kokvilnas papīru), pie lupatu papīra izgudro�anas; da�os avotos apgalvots, ka to izgudroju�i Bazelē 1170. gadā kādi izceļotāji no Grieķijas; citas ziņas vēstī, ka Padujā 1301. gadā kāds itālietis vārdā Pakss. Tā papīra rūpniecības attīstība ritējusi lēnā gaitā, un tās vēsture ir visai tum�a; dro�i zināms tas, ka jau Kārļa VI laikā Parizē izstrādāta papīra masa spēļu kār�u izgatavo�anai. Kad nemirstīgie Fusts, Kosters un Gulenbergs izgudroja grāmatu, vairāki amatnieki, kas paliku�i nezināmi, tāpat kā daudzi tā laikmeta izcili mākslinieki, piemēroja papīra ra�o�anu grāmatiespie�anas vajadzībām. Di�enais un reizē naivais piecpadsmitais gadsimts uzspiedis naivi-tates zīmogu kā da�ādo papīra formātu, tā arī burtraksta veidu nosaukumiem. Vīnoga, Jēzus, balo�u būda, pods, vairogs, glieme�nīca, vainags � visas �īs papīra �ķirnes dabūju�as savus nosaukumus pec loksnes vidū nospiestās ūdenszīmes, kas attēloja vīnogu ķekaru, pestītāja seju, vainagu, vgirogu vai podu; vēlāk, Napoleona laikā, ūdenszīmē bija attēlots ērglis, tāpēc papīru lielas apvidus kartes formātā dēvēja par lielo ērgli. Tāpat

burtraksta veidi cicero, svētais augustiņ�, lielais kanons dabūju�i nosaukumus no baznīcu grāmatām, teoloģiskiem sacerējumiem un Cicerona traktātiem, kuru iespie�anai �ie burtstabiņi pirmo reizi lietoti. Kursivu radīju�i Aldi Venēcijā, tāpēc to dēvē arī par italiku. Kad vēl nebija izgudrotas ma�inas mechaniskai neaprobe�ota garuma papīra ra�o�anai, tad pa�i lielākie formāti bija lielais Jēzus un lielā balo�u būda, pie kam pēdējo lietoja galvenokārt tikai atlantiem un gravirām. Parasti iespie�amā papīra formāts bija atkarīgs no spiedes plāksnes apmēriem. Tajā laikā, kad Dāvids to stāstīja, Francijā doma par ruļļa papīru būtu uzskatīta par neprātīgu sapni, kaut gan Deniss Robers d�Esons ap 1799. gadu jau bija izgudrojis ma�inu mechaniskai papīra ra�o�anai un Dido Senle�ē vēlāk centās to uzlabot. Ambruaza Dido izgudrotais velinpapīrs kjuva pazīstams tikai 1780. gadā. Sis īsais pārskats neapstrīdami pierāda, ka visi lielie sasniegumi rūpniecībā un zinātnē realizēju�ies neiedomājami lēni, pieredzes glu�i nemanāmas uzkrā�anās gaitā, tāpat kā norisinās ģeoloģisks vai kāds cits dabas process. Ce|ā uz pilnību rakstība � varbūt arī pati valoda � virzījusies uz priek�u, tāpat taustīdamās kā grāmatiespie�anas māksla un papīrrūpniecība.

� Lupatla�i visā Eiropā vāc kopā lupatas, novalkātu veļu un uzpērk da�da�ādu audumu skrandas, � nobeidzot paskaidrojumu, sacīja tipografs. � Lupatas iz�ķiro un tad uzkrāj lupatu vairumtirgotāju noliktavās, un tie apgādā papīra fabrikas. Lai sniegtu jums priek�statu par �ās tirdzniecības apmēriem, varu, piemēram, pastāstīt, ka baņķieris Kardons, kam pieder papīrfabrikas Bu�ā un Langlē, kur Lcorjē de Lils jau 1776. gadā mēģināja atrisināt problēmu, ar kuru nodarbojās arī jūsu tēvs, sāka 1814. gadā tiesāties ar kādu Prustu, tāpēc ka �is vīrs viņam bija piegādājis par divi miljoni mārciņām mazāk lupatu, nekā uzrādījis rēķinā, pēc kura pienācies piegādāt desmit miljoni mārciņu lupatu � kopā apmēram par �etri miljoni franku lielu sumu. Iz�ķirotās un vārot iztīrītās lupatas fabrikants pārstrādā gai�ā lupatu masā, kuru, tāpat kā ķēk�a izrīvē kādu mērci caur sietu, lai� cauri dzelzs rāmim, tā sauktajai formai, kam pārvilkts metālā siets ar filigrānu vidū, pēc kura papīrs iegūst nosaukumu. Papīra formāts atkarīgs no formas lieluma. Tajā laikā, kad mācījos pie brāļiem Dido, jau daudzi cilvēki pūlējās atrisināt �o uzdevumu un dara to vēl �odien, jo uzlabojums, ko centās atrast jūsu tēvs, ir viena no svarīgākajām mūsdienu prasībām. Es

97

�Ne Lisjens, ne de Bar�etona kundze, ne Zantils, ne istabene Albertine nekad nevienam nekā nestāstīja par ceļojuma notikumiem, bet domājams, ka mīlētājam, kas bija cerējis izbaudīt visus nolaupī�anas priekus, lielu vil�anos sagādāja pastāvīgā kalpotāju klātbūtne. Lisjens ceļoja pasta karietē pirmo reizi mū�ā un jutās ārkārtīgi pārsteigts, redzot, ka no Angulemas līdz Parizei izkusa gandrīz visa nauda, kas bija domāta veselam gadam dzīvei. Kā visi cilvēki, kas sevī apvieno bērni�ķīgu burvīgumu un talanta spēku, viņ� pārsteidzīgi izpauda vientiesīgu izbrīnu par visu jauno, ko ieraudzīja. Bet vīrietim sieviete iepriek� labi jāizpētī, lai vaļsirdīgi atldātu tai savus pārdzīvojumus un domas. Maiga, augstsirdīga mīļākā saprot bērni�ķības un par tām pasmaida; turpretī cita savā augstprātībā nepiedod iemīļotajam, ja tas izturas bērni�ķīgi, vieglprātīgi vai sīkumaini. Daudzas sievietes ārkārtīgi pārspīlē savas jūtas un vienmēr grib saskatīt savā elkā īstu dievu; turpretī tās, kas mīl vīrieti vairāk aiz mīlestības uz viņu nekā aiz patmīlības, pielūdz viņa vājības tāpat kā labās īpa�ības. Lisjens vēl nebija izlobījis, ka de Bar�etona kundzes mīlestība izdīgusi no pa�lepnuma. Un tā bija jaunekļa kļūda, ka viņ� neizprata nozīmīgos smaidus, kas ceļojuma laikā da�kārt pavīdēja Luizes sejā, un necentās tos izdzēst, bet turpināja draiskuļot kā jauns pelēns, izlīdis no savas alas.

Pirms rītausmas ceļotāji apmetās Gajarbuā viesnīcā, E�ela ielā. Abi mīlētāji bija tik ļoti noguru�i, ka Luize vairāk par visu gribēja atgulties, un to viņa arī darīja, iepriek� likusi Lisjenam pieprasīt istabu virs viņas aizņemtās telpas. Lisjens nogulēja līdz pulksten �etriem pēcpusdienā. De Bar�etona kundze lika viņu uzmodināt un aicināt pusdienās; padzirdējis, ka jau ir tik vēls, Lisjens steig�us apģērbās un atrada Luizi vienā no tām

no�ēlojamām istabām, kas dara negodu Parizei, kur par spīti milzīgajām pretenzijām uz eleganci vēl līdz �im laikam nav nevienas viesnīcas, kurā bagāts iebraucējs vārētu justies kā mājās. Lai gan skatiens Lisjenam, kā parasti pēc spējas atmo�anās no dzija miega, bija vēl glu�i apmiglots, viņ� tomēr pēk�ņi vairs nepazina savu Luizi �ai saltajā, tum�ajā istabā ar nobālēju�iem aizkariem pie logiem, ar nolietotu parketa grīdu un vecām, bezgaumīgām gadījuma pirkuma mēbelēm. Tie�ām, nereti sastopamas sievietes, kas it kā zaudē savu personību un nozīmību, tikko tās atraujas no ierastajām sejām, priek�metiem un vides, kura viņām kalpojusi kā ietvars. Katrai dzīvai fizionomijai ir it kā sava, vienīgi tai raksturīga atmosfēra, tāpat kā flāmu gleznās nepiecie�ama gaismas ēna, lai ģeniālo gleznotāju veidotie tēli tajās dzīvotu. Provinces cilvēki gandrīz visi ir tādi. De Bar�ctona kundze �ķita arī svinīgāka un domīgāka, nekā viņai vajadzētu būt brīdī, kad sākās neaptum�ota laime. Bet Lisjenam nebija iespējams sūdzēties, jo Zantils un Albcrline viņus apkalpoja. Pusdienas vairs nebija ne bagātīgas, ne gatavotas no izcili augstvērtīgiem produktiem kā provinces maltītes. Ēdiens tika pienests no tuvīnā restorānā, pejņas kāres apcirptās porcijas bija visai trūcīgas. Parize ir ļoti nepievilcīga �ajā ikdienā, kas lemta vidēji turīgajiem ļaudīm. Lisjcns gaidīja maltītes beigas, lai tad izvaicātu Luizi par neizprotamo pārvērtību viņā. Jauneklis nebija maldījies. Viņam guļot, bija norisinājies svarīgs notikums � jo pārdomas ir dvēseles dzīves notikumi.

Ap pulksten diviem dienā viesnīcā bija ieradies Siksts di Satlē, licis uzmodināt Albcrtini, izteicis vēlē�anos runāt ar viņas kundzi un tad drīz vien atkal atgriezies, tikko dodot laiku de Bar�etona kundzei sakārtoties. Di Satlē kunga dīvainā iera�anās bija ļoti iekairinājusi Anaisas ziņkārību � viņa ta�u uzskatīja, ka ir ļoti labi paslēpusies! Anaisa pieņēma di Satlē jau ap pulksten trim.

� Steidzos jums pakaļ, riskējot saņemt rājienu no priek�niecības, � viņ� sasveicinādamies sacīja. � Es jau paredzēju, ka tā būs noticis. Bet, kaut arī man būtu jāzaudē vieta, vismaz jūs nepazudināsiet sevi!

� Ko jūs ar to gribat sacīt? � iesaucās de Bar�etona kundze.

� Tagad es tie�ām redzu, ka jūs mīlat Lisjenu, � viņ� maigi, it kā samierinājies teica, � jo vajag neprātīgi mīlēt, lai ne par ko vairs nedomātu, lai piemirstu pat pieklājības normas, jūs, kas tik labi tās pazīstat! Vai jūs, mana dārgā, dievinātā Naisa, cerat, ka jūs pieņems d�Espara kundze vai vienalga kādā citā Parizes salonā, tikko ļaudis padzirdēs, ka esat tikpat kā atbēgusi no Angulemas kopā ar kādu jaunekli, jo sevi�ķi pēc de Bar�etona kunga un de Sandura kunga divkaujas? Jūsu vira uzturē�anās Eskarbā ļoti izskatās pēc �ķir�anās. Līdzīgos gadījumos labāko aprindu cilvēki mēdz vispirms divkaujā aizstāvēt sievas godu un pēc tam dot tai brīvību. Mīliet de Ribamprē kungu, rūpējieties par viņa panākumiem, dariet, ko vien gribat, tikai nedzīvojiet kopā! Ja kāds �eit uzzinātu, ka jūs esat atbraukusi kopā vienā karietē, uz jums sāktu rādīt ar pirkstiem tajās aprindās, kurās jūs gribat ieiet. Bez tam, Naisa, neuzupurējie-tics vēl pagaidām �ā jaunekļa labā; jūs neesat viņu ne ar vienu salīdzinājusi, viņ� vēl nav izturējis neviena pārbaudījuma, var jūs aizmirst kādas parizietes dēļ, kas �ķitīs nepiecie�amāka dzejnieka godkārīgo mērķu sasnieg�anai. Negribu kaitēt vīrietim, kuru jūs mīlat, bet atļaujiet man jūsu intereses izvirzīt priek�plānā un jums ieteikt: �Izpētījiet viņu! Apsveriet labi savas rīcības iespējamās sekas!� Un, ja durvis jūsu priek�ā būs aizvērtas, ja augstāko aprindu dāmas nevēlēsies jūs pieņemt, lai tad jums nav jāno�ēlo lielā uzupurē�anās un jūs būtu pārliecināta, ka cilvēks, kura labā esat to darījusi, ir tā cienīgs un to saprot. D�Espara kundze �ajā ziņā ir sevi�ķi neiecietīga un stingra, jo pati �ķīrusies no vīra, un nevienam nav izdevies izzināt �ās ģimenes nesaskaņas cēloni; bet Navareni, Blamon�ovrī, Lenonkuri, īsāk sakot, visi radi pulcējas ap marķizi, vīzdegunīgākās dāmas apmeklē viņu un uzņem pie sevis ar visdziļāko cieņu, tāpēc jādomā, ka vainīgais ir pats d�Espars. Pēc pirmās vizites viņas mājā jūs atzīsiet, ka mani padomi ir pareizi. Es pazīstu Parizi un varu iepriek� paredzēt: tikko ieiesiet marķizes salonā, jūs pārņems izmisums, ka viņa varētu uzzināt par jūsu apme�anos Gajarbuā viesnīcā kopā ar aptieķnieka dēlu, kaut arī tas ļoti grib saukties par de Ribamprē kungu. �eit jums radīsies daudz ļaunprātīgākas un viltīgākas sāncenses nekā Amelija, tās pasteigsies izpētīt, kas jūs esat, kur jūs esat, no kurienes nākat un ko jūs darāt. Jūs, kā redzu, paļaujaties uz inkognito; bet jūs esat viena no tādām sievietēm, kurām neiespējami uzturēties kaut kur inkognito. Vai jūs ik uz soļa nesaskarsieties ar Angu-lemu? Sarantas deputāti iebrauc Parizē uz palatas atklā�anu; ģenerālis pavada �eit atvaļinājumu; un pietiks, ka jūs ieraudzīs viens pats Angulemas iedzīvotājs, lai jūsu dzīve ievirzītos pavisam nejēdzīgi: jūs būsiet vairs tikai Lisjena mīļākā. Ja esmu jums vajadzīgs, vienalga kādā ziņā, bū�u sastopams pie Nodokļu pārvaldes galvenā direktora, Sentonorē priek�pilsētas ielā, da�us soļus no d�Espara kundzes mājas. Es pietiekami labi pazīstu mar�ala de Kariljano kundzi, de Serizī kundzi un padomes prezidentu, tā ka varu jūs ievest viņu mājās, bet jūs jau pati pie d�Espara kundzes iepazīsieties ar tik daudziem, ka nebū�u jums vajadzīgs. Jums nebūs jāvēlas apmeklēt tādu vai citu salonu, jūs visos salonos būsiet gaidīta vie�ņa.

Di Satlē varēja brīvi runāt, de Bar�ctona kundze viņu nepārtrauca: viņa pareizie slēdzieni satrieca lepno sievieti. Angulemas karaliene tie�ām bija cerējusi uz inkognito.

� Jums taisnība, mans draugs, � viņa sacīja, � bet ko lai es daru?

� Ļaujiet man uzmeklēt jums piemērotu mēbelētu dzīvokli, � Satlē atbildēja. � Tas jums izmaksās mazāk nekā dzīve viesnīcā, un jums būs pa�ai sava māja; ja gribat paklausīt manam padomam, tad jau nāko�o nakti pārguliet tur.

� Un kā jūs uzzinājāt manu adresi? � viņa jautāja.

� Jūsu karieti nav grūti pazīt, un bez tam es jums sekoju. Sevrā pastnieks, kas jūs bija atvedis, pateica jūsu adresi manējam. Vai atļausiet man rūpēties par dzīvokli? Tikko bū�u sameklējis, atrakstī�u jums, kur jūs novieto�u.

� Labi, � viņa piekrita.

Sis vārds �ķita nenieka nenozīmējam, un tomēr tas nozīmēja visu. Barons di Satlē bija runājis augstāko aprindu valodā ar augstāko aprindu sievieti. Viņ� bija ieradies visā pariziskas elegances spo�umā; lejā viņu gaidīja glīts kabriolets ar skaistu zirgu. De Bar�etona kundze, iegrimusi pārdomās par savu stāvokli, nejau�i nostājās pie loga un redzēja veco dendiju aizbraucam. Pēc da�iem mirkļiem nonāca lejā Lisjens; strauji izlēcis no gultas, strauji apģērbies, viņ� nu tur stāvēja Luizes acu priek�ā, uzvilcis pērngad �ūtās nankina bikses, �auro, apnēsāto �aketi. Viņ� bija skaists, ta�u apģērbies smieklīgi. Ietērpiet Bel-vederas Apolonu vai Antinoju ūdens nesēja drānās! Vai jūs vairs pazīsiet grieķu un romie�u skulptoru dievi�ķīgos veidojumus? Acs salīdzina ātrāk, nekā sirds pagūst izlabot spējo, neapzinīgo vērtējumu. Starp Lisjenu un Satlē bija pārāk liela at�ķirība, lai tā Luizei nedurtos acīs.

Ap pulksten se�iem pusdienas bija paēstas, un de Bar�etona kundze ar rokas mājienu uzaicināja Lisjenu atsēsties sev līdzās-uz neglīta dīvāniņā, pārvilkta ar dzelteniem ziediem rotātu sarkanu kalikonu.

� Manu Lisjen! � viņa sacīja. � Vai tu nedomā, ka būs prātīgi, ja mēģināsim izlabot muļķību, kas mūs abus var pazudināt? Mēs, mīļo puisēn, nedrīkstam Parīzē ne dzīvot kopā, ne ari ļaut manīt, ka esam �eit kopā ieradu�ies. Tava nākotne ļoti atkarīga no mana sabiedriskā stāvokļa, tāpēc es to nekādā ziņā nedrīkstu sabojāt. Jau �o pa�u vakaru es pārkravā�os dzīvot citur, pavisam netālu no �ejienes; bet tu paliksi �ajā viesnīcā, un mēs ik dienas varēsim tikties, pret to neviens nekā nevarēs iebilst.

Luize iepazīstināja Lisjenu ar augstāko aprindu likumiem, un jaunais dzejnieks klausījās, acis ieplētis. Viņ� gan vēl nezināja, ka sievietes, atsacīdamās no neprāta, atsakās ari no savas mīlestības, bet vienu jauneklis saprata skaidri: viņ� vairs nebija Angulemas Lisjcns. Luize runāja tikai par sevi, par savām interesēm, savu reputāciju, par augstākām aprindām; cenzdamās attaisnot savu egoismu, tā mēģināja pārliecināt Lisjenu, ka viss notik�ot viņa labad. Viņam nebija nekādu tiesību uz Luizi, kas tik ātri bija atkal pārvērtusies de Bar�etona kundzē, un � pats ļaunākais! � viņam vairs nebija varas pār �o sievieti. Lisjens nespēja savaldīt asaras, kas pieriesās viņa acīs.

� Ja es esmu jūsu slava, tad jūs man esat daudz vairāk: jūs esat mana vienīgā cerība un visa mana nākotne. Es cerēju, ka jūs, gribēdama dalīties manos panākumos, dalīsieties ari manās bēdās, bet te mums jau jā�ķiras.

� Jūs nosodāt manu izturē�anos, � viņa atteica, � tātad jūs mani nemīlat.

Lisjens paskatījās uz de Bar�etona kundzi tik skumji, ka viņa nespēja atturēties, nepiebildusi:

� Mīļo zēn, es palik�u, ja tu tā vēlies. Pazudināsim sevi, atrausim sev atbalstu. Bet, kad mēs abi būsim vienlīdz no�ēlojami, izstumti no sabiedrības, kad neveiksmes � jo jāparedz viss � mūs būs aiztrenku�as atpakaļ Eskarbā, tad atceries, mana mīlestība, ka es tevi brīdināju par �ādu iznākumu un ieteicu tev censties sasniegt panākumus saskaņā ar sabiedrības likumiem un tiem pakļaujoties.

� Luize, � viņu apskaudams, sacīja Lisjens, � mani biedē tava gudrība. Atceries, ka es vēl esmu nepieredzējis zēns, es pilnīgi paļāvos tavai mīļajai gribai. Es alku uzveikt cilvēkus un apstākļus pats saviem spēkiem; bet, ja ar tavu palīdzību ātrāk varu sasniegt mērķi, tad bū�u laimīgs, apzinoties, ka par saviem panākumiem man jāpaleicas tev. Piedod! Tu man esi pārāk daudz kas, tāpēc es visa kā baidos. �ī �ķir�anās, man �ķiet, vēstī, ka tu mani atstāsi, un man tā būs nāve.

� Manu mī|o zēn, pasaule neprasa daudz no tevis, � Luize atbildēja. � �eit tev vajadzēs tikai pārgulēt, un visu dienu tu pavadīsi pie manis, tur neviens nekā nevarēs iebilst.

Ar da�iem glāstiem viņa Lisjenu pilnīgi nomierināja. Pēc stundas Zantils atnesa no �atlē zīmīti, kurā tas paziņoja de Bar�etona kundzei, ka atradis viņai dzīvokli Nēvdelukscmburgas ielā. Luize jautāja, kur �ī iela atrodoties, un, uzzinājusi, ko netālu no E�ela ielas, viņa teica Lisjenam:

� Mēs esam kaimiņi.

Pēc pāris stundām Luize iekāpa pajūgā, ko di �atlē bija atsūtījis, un aizbrauca uz jauno mājokli. Dzīvoklis � viens no tiem, kurus mēbeļtirgotāji iekārto ar mēbelēm un tad izīrē bagātiem deputātiem vai ievērojamām personām, kas īslaicīgi uzturas Parizē, � bija grezns, tomēr neērts. Ap pulksten vienpadsmitiem Lisjcns atgriezās mazajā Gajarbuā viesnīciņā, neredzējis no Parizes nekā vairāk kā daļu no Sentonorē ielas, starp Nēvdelukscmburgas un E�ela ielām. Liekoties gulēt savā no�ēlojamā istabelē, viņ� neviļus salīdzināja to ar Luizes krā�ņo dzīvokli. Tikko Lisjcns bija atstājis de Bar�etona kundzi, pie viņas ieradās barons di �atlē, tērpies greznā balles tualetē: viņ� nāca no pieņem�anas pie ārlietu ministra. Di �atlē steidzās paziņot par nolīgumiem, kādus bija noslēdzis de Bar�etona kundzes vajadzībām. Luizi dzīvokļa greznība bija darījusi nemierīgu. Provinces iera�as pamazām bija arī viņai iezīdu�ās kaulos, viņa bija kļuvusi sīkumaina naudas lietās; Luize tik ļoti centās taupīt, ka Parizē viņu varētu uzskatīt par skopu. Viņa bija paņēmusi līdzi �eku par divdesmit tūksto�iem franku, iekasējamu Galvenajā nodokļu pārvaldē; �ī suma bija paredzēta izdevumu seg�anai �etriem gadiem, bet Luize jau tagad sāka ba�īties, ka naudas varētu nepietikt un būtu jātaisa parādi. �atlē pateica, ka dzīvoklis maksājot tikai se�simt franku mēnesī.

� Tīrais sīkums, � viņ� piebilda, redzēdams, ka Luize bija satrūkusies. � Jūsu rīcībā būs arī pajūgs par piecsimt frankiem mēnesī, un viss kopā nemaksās vairāk par piecdesmit luidoriem. Jums atliek tikai padomāt par tualetēm. Labāko aprindu sieviete nevar savādāk iekārtoties. Ja gribat redzēt de Bar�etona kungu kā Nodokļu pārvaldes direktoru vai izgādāt viņam vietu galmā, tad nedrīkstat izskatīties kā mazturīga sieviete. �eit apveltīti tiek vienīgi bagātie. Laime, ka paņēmāt līdzi Zantilu, � turpināja di �atlē, � viņ� jūs varēs pavadīt izbraucienos, un Alber-tini, kas jums palīdzēs ģērbjoties, jo Parizē kalpotāji cilvēku var izputināt. Est mājās jums gadīsies reti, jo drīz vien jūs applūdinās ar ielūgumiem.

De Bar�etona kundze un barons sarunājās par Parizi. Di �atlē pastāstīja jaunākos notikumus, iepazīstināja Naisu ar tūksto�iem nieku, kas jāzina katram, kur� grib, lai viņu uzskata par parizieti. Drīz vien di �atlē jau ieteica Naisai veikalus, kuros viņai jāiepērkotics: beretes pie Erbo kundzes, cepures un micītes pie 2uljetas; viņ� uzdeva �uvējas adresi, tā varē�ot aizstāt Viktorini; īsi sakot, viņ� lika manīt Luizei, ka tai nepiecie�ams atangulemizēties. Jau atvadoties, viņam vēl laimīgi ie�āvās prātā asprātīga doma.

� Rīt, � viņ� nevērīgi sacīja, � man dro�i vien būs lo�a kādā teātrī; atbrauk�u pakaļ jums un de Ribamprē kungam, jūs ta�u atļausiet iepazīstināt jūs abus ar Parizi.

�Viņ� ir augstsirdīgāks, nekā biju domājusi,� nosprieda de Bar�etona kundze, izdzirdusi, ka di �atlē ielūdz arī Lisjenu.

Jūnija mēnesī ministri nezina, ko darīt ar savām lo�ām teātros: valdības deputāti un to izvirzītāji aizņemti savos vīna dārzos vai uzrauga ra�as novāk�anu; viņu izsmalcinātākie paziņas atpū�as uz laukiem vai kaut kur ceļo; lūk, tāpēc �ajā laikā Pari-zcs teātru labākās lo�as piepilda visai ērmīgi viesi, kurus parastie apmeklētāji otrreiz vairs neredz, un �ī raibā publika visumā ļoti atgādina apdilu�u paklāju. �atlē jau bija paredzējis, ka, pateicoties �im apstāklim, varēs, neizdodot daudz naudas, sagādāt Naisai izklaidē�anos, uz kādu provinciāļi ir visai kāri. Kad Lisjens nāko�ās dienas rītā pirmo reizi ieradās pie Luizes, viņ� to nesastapa mājās. De Bar�etona kundze bija izbraukusi izdarīt nepiecie�amos iepirkumus. Viņa devās apspriesties ar svinīgajiem un slavenajiem sievie�u tērpu likumdevējiem, kurus �atlē bija minējis, jo Luize jau tika pavēstījusi marķizci d�Esparai par savu iera�anos. Lai gan de Bar�etona kundzei piemita liela pa�paļāvība kā jau cilvēkam, kas pieradis valdīt, viņa tomēr ārkārtīgi baidījās izskatīties kā provinciāle. Gudrā Luize saprata, ka sievie�u savstarpējās attieksmes ļoti atkarīgas no pirmajiem iespaidiem; un, kaut gan viņa zināja, ka drīz vien spēs nostāties visizcilāko sievie�u, kā d�Espara kundzes līmenī, tomēr sākumā juta vajadzību pēc draudzīgas labvēlības un negribēja arī palaist garām neviena panākumus veicino�a elementa. Tāpēc Luize bija dziļi pateicīga Sikstam di �atlē, ka tas norādījis viņai, kā pieskaņoties Parizes augstāko aprindu ļaudīm-. Tie�i tobrīd apstākļi bija tik dīvaini sagadīju�ies, ka marķizi iepriecināja izdevība izdarīt pakalpojumu kādam vīra ģimenes loceklim. Marķizs d�Espars bez redzama iemesla bija pilnīgi atrāvies no sabiedrības: viņ� neinteresējās ne par darījumiem, ne par politiku, ne par savu ģimeni, ne sievu. Tā kļuvusi pilnīgi neatkarīga, marķize ilgojās iemantot augstāko aprindu sabiedrības atzinību; tāpēc viņa pa�reiz bija sajūsmināta par iespēju aizstāt marķizu un notēlot viņa radinieces aizgādnes lomu. Lai sevi�ķi izceltu vīra netaisnīgo izturē�anos, marķize vēlējās savu aizbildniecību izrādīt pla�i un klaji. Tajā pa�ā dienā viņa aizrakstīja de Bar�e-tona kundzei, dzimu�ai de Negrplisai, vienu no burvīgajām zīmītēm, kas mēdz būt ietērptas tik rotaļīgā formā, ka vajag labu laiku apdomāt, lai aptvertu tās satura tuk�umu.

�Viņa esot iepriecināta par iespēju tuvināt ģimenei personu, par kuru esot daudz dzirdējusi un ar kuru ļoti vēloties iepazīties, jo Parizē nenodibinoties tik cie�as draudzīgas attiecības, lai alla� neilgotos vēl pēc kāda radījuma, ko iemīļot zemes virsū; un, ja tas nenotiktu, tad vēl viena ilūzija vairāk būtu jāapbedī kopā ar citām. Viņa nododot sevi pilnīgi māsīcas rīcībā un būtu to jau apmeklējusi, ja neveselība nekavētu atstāt māju; tomēr jau tagad uzskatot sevi par māsīcas parādnieci, tāpēc ka tā atcerējusies viņu.�

Pirmajā klaiņājumā pa bulvāriem un Delapē ielu Lisjcns, tāpat kā visi pirmo reizi Parizē iebrauku�ie cilvēki, daudz vairāk apbrīnoja pa�u pilsētu nekā tās ļaudis. Parizē vērību saista vispirms pilsētas grandiozie apmēri: modes veikalu greznība, augstie nami, pajūgu nepārtrauktā straume, un sevi�ķi pārsteidz pastāvīgi sastopamais asais greznības un ārkārtēja posta pretstats. Ar spilgtu iztēli apveltīto Lisjenu nospieda sve�o ļau�u drūzma, un viņ� jutās kļuvis bezgala sīks. Cilvēki, kas provincē guvu�i zināmu ievērību un pieradu�i ik uz soļa saņemt savas nozīmības pierādījumus, nespēj aprast ar pēk�ņo un pilnīgo savas vērtības zaudē�anu. Dzimtajā pilsētā būt kaut kam un Parizē nebūt nekam � �iem diviem stāvokļiem nepiecie�ama pārejas pakāpe; un cilvēks, kas pārāk spēji pāriet no viena otrā, jūtas savā ziņā iznīcināts. Jaunajam dzejniekam, kas vienmēr bija atradis atbalsi katram pārdzīvojumam, uzticamu draugu katras domas izmaiņai un dvēseli, ar kuru varēja dalīties visne-

nozīmīgākajā izjūtā, Parize �ķita kā baigs tuksnesis. Lisjens vēl nebija aizbraucis pakaļ glītajai, zilajai frakai, un vienkār�ajā, lai neteiktu trūcīgajā apģērbā viņ� jutās diezgan neērti, dodoties pie de Bar�etona kundzes ap to laiku, kad tai vajadzēja būt jau atpakaļ; tur viņ� sastapa arī di Satlē, kas abus atbraucējus aizveda ēst pusdienas uz Ro�ē de Kankala restorānu. Parizes dzīves virpuļa apreibinātais Lisjens nevarēja nekā pateikt Lui-zei, jo viņi brauca trijatā; bet jauneklis spieda Luizes roku, un viņa draudzīgi atbildēja ar pretspiedienu katrai �ādā veidā izpaustai domai. Pēc pusdienām Satlē aizveda savus abus viesus uz Vodeviļu teātri. Lisjens slepenībā jutās ļoti neapmierināts par di Satlē klātbūtni un nolādēja nejau�ību, kas to bija atvedusi Parizē. Nodokļu pārvaldes direktors izskaidroja savu atbrauk�anu ar godkārīgiem mērķiem: viņ� cerot dabūt ģenerālsekretārā vietu kādā ministrijā, iekļūt Valsts padomē par iesniegumu referentu; esot ieradies realizēt viņam dotos solījumus, jo tāds cilvēks kā viņ� ta�u nevarot līdz mū�a vakaram palikt vienkār�a Nodokļu pārvaldes direktora postenī; tad jau labāk nebūt nekādā amatā, kļūt par deputātu un atgriezties pie diplomāta karjeras. Di Satlē di�ojās; un Lisjens neskaidri apjauta �ai vecajā ākstā augstāko aprindu cilvēka pārākumu Parizes dzīvē; jaunekli sevi�ķi apkaunoja apziņa, ka arī par pa�reizējo izpriecu jāpateicas Sikstam di Satlē. Kur dzejnieks mulsa un kļuva jo bikls, biju�ais sevi�ķu uzdevumu sekretārs jutās kā zivs - ūdenī. Di Satlē smīnēja par vilcinā�anos, izbrīnu, par jautājumiem un sīkajiem misēkļiem, kas aiz pieredzes trūkuma sāncensim da�kārt pagadījās; tā vecs jūras vilks pazobojas par jaunu matrozi, kas pirmajā braucienā neturas visai stingri uz kājām. Tomēr baudījums, kādu Lisjens guva, pirmo reizi skatoties izrādi Parizes teātrī, atsvēra sarūgtinājumu par pa�a neveiklību. Sis vakars kļuva ievērojams ar to, ka Lisjens neapzinīgi atteicās no daudziem provinces dzīves aizspriedumiem. Redzes loks papla�inājās, sabiedrība Lisjena acīs ieguva citas proporcijas. Vairākas glītas parizietes turpat blakus ar saviem elegantajiem, svaigajiem tērpiem pamudināja Lisjenu ievērot, ka de Bar�etona kundzes apģērbs ir vecmodīgs, kaut arī diezgan pretenciozs: ne drāna, ne griezums, ne krāsa nebija moderna. Matu sa-sukājums, kas Angulemā Lisjenam bija �ķitis tik valdzino�s, tagad, salīdzinot ar �eit redzamajiem graciozajiem parizie�u izgudrojumiem, likās �ausmīgi bezgaumīgs. �Vai viņa vienmēr paliks tāda?� Lisjens nodomāja, nezinādams, ka visa diena bija pavadīta, sagatavojot pārvērtību. Provincē nav nekādas izvēles, ne iespējas salīdzināt: ieradums redzēt vienmēr vienas un tās pa�as sejas apveltī tās ar iedomātu skaistumu.-Sieviete, kas provincē tiek uzskatīta par skaistuli, Parizē negūst ne mazāko ievērību, jo ir skaista tikai saskaņā ar sakāmvārdu: Aklo valstībā vienāds ir karalis. Lisjens iegrima salīdzinā�anā, tāpat kā vakar de Bar�etona kundze bija salīdzinājusi viņu pa�u ar di �atlē. Arī pa�reiz de Bar�etona kundzes galviņā rosījās visai dīvainas pārdomas par savu iemīļoto. Nabaga dzejnieks gan bija neparasti skaists, tomēr viņam nepiemita ne mazākās iznesības. Blakus balkonā sēdo�ajiem jaunekļiem viņ� izskatījās vienkār�i smieklīgs savos apnēsātajos svārkos, kuriem piedurknes bija par īsām, ar neglītajiem, provincē pirktajiem cimdiem rokās, iespīlējies �aurā vestē: de Bar�etona kundzei Lisjens �ķita no�ēlojams. �atlē, kas �ķietami bez mazākām pretenzijām centās Luizi izklaidēt un gādāja par viņu rūpībā, kura pauda par dziļām jūtām, �atlē, kas bija elegants un izturējās nepiespiesti kā aktieris, kur� atgriezies uz savas vecās skatuves, da�ās dienās iekaroja atpakaļ se�os mēne�os zaudētās pozicijas. Parasti mēdz noliegt, ka jūtas varot spēji mainīties, bet viens ir dro�s: divi mīlētāji bie�i iz�ķiras daudz ātrāk, nekā tuvināju�ies. De Bar�etona kundzē un Lisjenā brieda abpusēja vil�anās, kuras cēlonis bija Parize. �eit dzīve pieauga dzejnieka acīs, tāpat kā sabiedrība pieņēma jaunu izskatu Luizes acīs. Kā vienam, tā otrai vajadzēja tikai niecīgākā starpgadījuma, lai pārtrūktu saites, kas abus vienoja. �is cirtiens, kas Lisjenam kļuva briesmīgs, nelika ilgi uz sevi gaidīt. De Bar�etona kundze aizveda dzejnieku uz viņa viesnīcu, bet pali atgriezās mājās di �atlē pavadībā, un nelaimīgajam mīlētājam tas ārkārtīgi nepatika.

�Ko viņi par mani runās?� Lisjens domāja, kāpdams aug�up uz savu drūmo istabiņu.

� �is nabaga zēns ir neparasti garlaicīgs, � di �atlē smaidīdams sacīja, tikko bija aizcirtu�ās karietes durtiņas.

� Tādi ir visi, kas sirdī un prātā auklē veselu domu pasauli. Cilvēki, kas aicināti izpaust tik daudz pārdzīvojumu skaistos, dziļi izjustos daiļdarbos, izrāda zināmu nicinā�anu pret tērzē�anu, kurā gars it kā sadrumstalojas sīknaudā, � atteica augstprātīgā Negrplisa, jo viņai vēl bija drosme aizstāvēt Lisjenu, mazāk Lisjena nekā sevis pa�as labā.

� Tur es jums labprāt piekrītu, � atbildēja barons, � bet mēs ta�u dzīvojam ar cilvēkiem, nevis ar grāmatām. Vai zināt, dārgā Naisa, es redzu, ka starp jums abiem vēl nav nekā nopietna, un esmu par to sajūsmināts. Ja esat nolēmusi piepildīt savu dzīvi ar interesi, kuras tajā līdz �im trūcis, tad lūdzos jūs tikai vienu, lai jūsu izvēle nekrīt uz �o iedomāto ģēniju. Un ja jums nāktos atzīties, ka esat maldījusies! Ja pēc nedaudzām dienām, salīdzinot viņu ar īstenajiem talantiem, ar patiesi ievērojamiem cilvēkiem, jūs, valdzino�ā sirēna, ieraudzītu, ka esat uz saviem daiļajiem pleciem aiznesusi līdz ostai nevis varenu dziedoni ar liru, bet neuzvedīgu, neaudzinātu, muļķīgu un uzpūtīgu pērtiķēnu, ko Umo vēl varēja uzskatīt par puslīdz asprātīgu cilvēku, bet kas Parizē ir tikai viduvējība! �eit katru nedēļu nāk klajā dzejoļu krājumi, kuros katrs niecīgākais dzejolis ir vērtīgāks par visu �ardona kunga dzeju. Lūdzu, pagaidiet un salīdziniet! Rīt piektdiena, uzvedīs operu, � viņ� steidzās piebilst, redzot, ka pajūgs iegrie�as Nēvdeluksemburgas ielā, � d�Espara kundzes rīcībā ir karaļa kambarkungu lo�a, viņa jūs dro�i vien turp aizvedīs. Lai papriecātos par jūsu panākumiem, ieradī�os de Serizī kundzes lo�ā. Izrādīs Danaidas.

� Sveiki, � viņa sacīja.

Otrā rītā de Bar�etona kundze centās izvēlēties piemērotu priek�pusdienas ģērbu, lai dotos apmeklēt savu māsīcu d�Espara kundzi. Laiks bija pavēss, un viņa nekā labāka neatrada starp vecajiem, no Angulemas atvestajiem tērpiem kā zināmo zaļa samta kleitu ar diezgan uzkrīto�o rotājumu. Lisjens savukārt bija nolēmis, ka nepiecie�ams aizbraukt pakaļ slavenajai zilajai frakai, jo apdilu�ais svārks viņam iedvesa �ausmas un, cerēdams nejau�i sastapties ar marķizi d�Esparu vai negaidīti saņemt uzaicinājumu ierasties viņas mājā, tas gribēja vienmēr būt labi apģērbies. Lisjens iekāpa fiakrā, lai nekavējoties atvestu saini. Da�u stundu laikā viņ� izdeva trīs �etrus frankus, un tas jauneklī modināja pārdomas par Parizcs dzīves finansiālo pusi. Sasniedzis iespējamo pilnību apģērbā, viņ� devās uz Nēvdeluksemburgas ielu, kur pie ārdurvīm sastapa Zanlilu kopā ar kādu sulaini, kam galvā bija krā�ņa, ar spalvu rotāta cepure.

� Es tie�i pa�reiz pie jums, kungs, ar zīmīti no kundzes, � teica Zantils, kam bija sve�i pariziskie cieņas apliecinājumi; viņ� bija pieradis pie vientiesīgajiem provinces tikumiem.

Sulainis nodomāja, ka dzejnieks ir mājkalpotājs. Lisjens atplēsa aploksni un izlasīja, ka de Bar�etona kundze visu dienu pavadī�ot pie marķizes d�Esparas un vakarā ie�ot uz operu; bet viņa lūdzot arī Lisjenu tur ierasties, māsīca labprāt atļaujot uzaicināt jauno dzejnieku viņas lo�ā un esot iepriecināta, ka varot sagādāt Lisjenam �o baudījumu.

�Tātad viņa mani mīl! Un manas ba�as.biju�as veltas,� nodomāja Lisjens. ��ovakar viņa mani stādīs priek�ā savai māsīcai.�

Lisjens bija glu�i pacilāts aiz prieka un nolēma līksmi pavadīt laiku, kas viņu �ķīra no laimīgā vakara. Viņ� straujā gaitā devās uz Tilerijām, ilgodamies tur pastaigāties un tad doties pie Vērī paēst pusdienas. Un, lūk, Lisjens jau, diedams, palēkdamies, aiz laimes nejūtot zemi zem kājām, uzsteidzas Feijanu terasē un aiztrauc pa to, vērodams staigātājus, daiļās sievietes ar viņu pielūdzējiem, greznus �vītus, kas soļo, saķēru�ies roku rokā, un, garām ejot, ar galvas mājieniem sasveicinās. Cik ļoti �ī terase at�ķīrās no Boljē! �ās lieliskās putnu mājas iemītnieki bija daudz skaistāki nekā Angulemā! �eit laistījās visu Indijas un Amerikas ornitoloģisko saimju krāsu krā�ņums, nevis Eiropas putnu pelēkie toņi. Un Lisjens pavadīja Tilerijās divas mokpilnas stundas: viņ� sevi pakļāva bargai pa�novērtē�anai un notiesāja sevi. Vispirms, nevienam no �iem elegantajiem jaunekļiem nebija mugurā fraka. Ja viņ� kur pamanīja vīrieti frakā, tad tas bija vai nu kāds sirmgalvis, kāds cits nabaga velns, vai rantjē no Marē priek�pilsētas, jeb�u kāda biroja skrīveris. Aptvēris, ka ir priek�pusdienas uzvalki un ir vakara uzvalki, ar spilgtu iztēli un asu skatienu apveltītais dzejnieks atklāja savu no�ēlojamo skrandu neglītumu, trūkumus, kas padarīja viņa nemodernā griezuma fraku glu�i smieklīgu; tās zilā krāsa bija pretīga, tās apkakle ārkārtīgi lempīga, priek�ējie stūri no pārāk ilgas valkā�anas liecās viens pāri otram, pogas bija nopluku�as, krokojumos iezīmējās bīstamas baltas līnijas. Arī veste bija pārāk īsa, �ūdināta tik groteski provincionalā fasonā, ka Lisjens, lai to apslēptu, pēk�ņi aizpogāja fraku. Beidzot, nankina bikses valkāja tikai vienkār�ie ļaudis. Smalkāki ļaudis nēsāja fantāzijas audumu vai vienmēr nevainojamās baltās bikses. Bez tam bikses visiem bija ar �tripēm, turpretī Lisjcna sarāvu�os bik�u gali neparko negribēja sadzīvot ar zābaku papē�iem, nevēlēdamies tiem piegulēt. Viņ� bija apsējis baltu kaklasaiti ar iz�ūtiem galiem; māsa, ieraudzījusi līdzīgu di Otuā kungam, de �andura kungam, bija steigusies iz�ūdināt tādas pa�as arī brālim. Un nepietika ar to, ka neviens, izņemot ļaudis jau labi gados, da�us vecus finansistus, da�us barga izskata ierēdņus, nenēsāja priek�pusdienā baltu kaklasaiti; bet nabaga Lisjenam gadījās vēl ieraudzīt viņpus re�ģu sētiņas, uz Rivoli ielas ietves, ¹¹ ejam garām pārtikas pre�u veikala izsūtāmo zēnu ar grozu uz galvas un � zēna kaklasaites galus bija iz�uvusi kāda iemīlējusies grizete. So skatu redzot, Lisjenam kaut kas iedūra sirdī, �ajā vēl vāji izpētītajā orgānā, kurā patveras mūsu juteklība un pie kura, kop� vien pastāv jūtas, cilvēki pārmērīgos priekos vai bēdās mēdz pielikt roku. Neuzskatiet �o stāstījumu par bērni�ķīgu! Protams, bagātnieki, kas nekad nav pazinu�i līdzīgas cie�anas, atradīs tajā kaut ko no�ēlojamu un pārspīlētu; bet likteņa pabērnu raizes pelnī ne mazāk vērību kā katastrofas, kas satricina pasaules vareno un izredzēto dzīvi. Vai gan bēdas nevar uzbrukt kā vieniem, tā otriem? Un cie�anas visu vēr� cil-dāku. Galu galā varat pārmainīt vārdus: glītāka vai neglītāka uzvalka vietā ielieciet ordeņa lentiņu, pagocfinājumu, titulu. Vai �ie �ķietamie nieki nav ienesu�i cie�anas visspo�ākajās eksis-tencēs? Starp citu, uzvalka jautājums ir ļoti svarīgs tiem cilvēkiem, kas grib, lai izskatās, ka viņiem ir tas, kā īstenībā tiem nav; un ļoti bie�i �ādā ceļā vislabāk to vēlāk iegūt. Lisjenu pārklāja auksti sviedri, iedomājoties, ka, tā apģērbtam, viņam vakarā būs jāierodas pie marķizes d�Esparas, karaļa pirmā kambarkunga radinieces, pie sievietes, ko apmeklē visda�ādākās slavenības, izlases slavenības.

�Es izskatos kā apticķnieka dēls, kā īsts bodes zellis!� Lis-jens nosirdījās, noskatīdamies garāmgājējos, graciozos, val�ķīgos, elegantos jaunekļos, Sen�ermena priek�pilsētas aristokrātu dēliņos, kuriem visiem piemita zināma savdabīga īpatnība un kurus stāva smalkās līnijas, cildenā stāja, sojas izteiksme darīja savā starpā līdzīgus; un tomēr tie at�ķīrās cits no cita, katrs pēc savas gaumes izvēlējies ietvaru, lai sevi izceltu. Parizē vīrie�i prot tikpat labi kā sievietes parādīt savas priek�rocības izdevīgā gaismā. Lisjens no mātes bija mantojis vērtīgas fiziskās īpa�ības, kuru krā�ņums, ieraudzīts citos, viņu pa�reiz tā ap�ilbināja, bet �is zelts vēl gulēja rūdā, tas nebija attīrīts. Mati viņam bija apgriezti glu�i nejēdzīgi; jauneklis jutās kā aprakts pretīgajā krekla apkaklītē, turpretī, ja to atbalstītu lokans vaļa kauls, viņ� spētu nest augsti izslietu galvu; kaklasaite arī nebija stingra, tāpēc Lisjena sadrūmu�ais vaigs bēdīgi nosvērās uz krūtīm. Vai kāda sieviete varēja iedomāties, ka no Angulemas atvestajos lempīgajos zābakos slēpjas skaisti veidotas kājas? Kur� jauneklis apskaustu �ai zilajā maisā izkropļoto augumu? Un līdz �im viņ� �o ģērbu bija uzskatījis par fraku! Lisjens redzēja burvīgas podziņas uz krekliem, kas dzirkstīja aiz baltuma, � viņa krekls bija iedzeltens! Visiem �iem �vītiem rokās bija brīni�ķīgi cimdi, bet Lisjenam � īsti �andarma cimdi! Viens vicināja lieliski izstrādātu spieķīti; kādam citam krekla piedurknes saspraustas ar rotaļīgām zelta man�etpodziņām. Sarunādamies ar daiļu dāmu, viens lauzīja graciozu jājampātadziņu, un no viņa mazliet ar dubļiem nota�ķīto bik�u krā�ņajām krokām, �ķindo�ajiem pie�iem, no cie�i pieguļo�ās �aketes varēja redzēt, ka tas tūlīt atkal kāps mugurā vienam no abiem zirgiem, ko turēja tīģeris � zēns, nedaudz lielāks par dūri. Kāds cits izvilka no vestes kabatas pulksteni, plakanu kā simt sū monētu, un noraizējies paskatījās tajā: viņ� likās atnācis par agru vai novēlojis satik�anos. Vērojot �os glītos niekus, par kuriem Lisjenam agrāk nebija ne jausmas, viņam atklājās vesela nepiecie�amu pārmērību pasaule, un tas nodrebēja, iedomājoties, cik milzīgi līdzekļi vajadzīgi �ādam skaistuļa dzīves veidam. Jo vairāk I.is-jens apbrīnoja �os jaunekļus, kas izskatījās tik laimīgi un nepiespiesti, jo skaidrāk apzinājās, cik pats ir ērmīgs: cilvēks, kas nezina, uz kurieni aizved ceļ�, pa kuru viņ� iet, kas nezina, kur atrodas Palē-Rojals, kaut gan pats jau to sasniedzis, un kas lūdz garāmgājējam, lai tas pasaka, kur ir Luvrs, un saņem atbildi: �Jūs tur esat.� Lisjcns saprata, ka vesels bezdibenis viņu �ķir no �ās pasaules, un prātoja, kā tikt tam pāri, jo ilgojās kļūt līdzīgs �ai iznesīgajai un izsmalcinātajai parizie�u jaunatnei. Visi �ie patricie�i sveicināja dievi�ķīgi apģērbtas un dievi�ķīgi skaistas sievietes, tādas sievietes, kuru dēļ Lisjcns par vienu skūpstu ļautu sevi sacirst gabalos � tāpat kā grāfienes Kcnigs-markas pā�s. Atmiņas dzīlēs Luize, salīdzinot ar �īm valdniecēm, parādījās kā veca sieviete. Viņ� sastapa vairākas sievietes, kuras tiks pieminētas deviņpadsmitā gadsimta vēsturē; ar savu gudrību, skaistumu un mīlas dēkām tās kļūs ne mazāk slavenas kā pagāju�o laiku karalienes. Garām pagāja neparasti skaista meitene, de Tu�a jaunkundze, izcila rakstniece, pazīstama ar vārdu Kamila Mopēna, tikpat skaista, cik apdāvināta; garāmgājēji un sievietes �ukstot minēja viņas vārdu.

�Ak, viņa ir kā pati dzeja!� Lisjens nodomāja.

Kas gan bija de Bar�etona kundze blakus �im debe�ķīgajam radījumam, kas staroja jaunībā, cerībā un nākotnē; viņas lūpas rotāja maigs smaids, un melnās acis bija milzīgas kā debesis, dedzīgas kā saule! Viņa smējās, sarunādamās ar vienu no valdzino�ākajām Parizes sievietēm, ar Firmiani kundzi. Kāda balss viņam sauca: �Talants ir svira, ar kuru var pacelt zemeslodi.�

Bet tūlīt cita balss atsaucas, ka talanta atbalsta punkts ir nauda. Viņ� nevēlējas vairs ilgāk uzkavēties savas vil�anās arēnā un nogriezās uz Palē-Rojala pusi, iepriek� pajautājis ceļu, jo vēl nepazina sava kvartala topogrāfiju. Viņ� iegāja pie Vēri un, nolēmis iepazīties ar Parizes jaukumiem, pasūtīja pusdienas, kuras spēja remdināt viņa izmisumu. Pudele Bordo vīna, Ostendes austeres, zivs, irbi te, makaroni un augļi bija viņa vēlē�anās ncc plus ultra¹². Ar baudu stiprinādamies �ajās mazajās dzīrēs, viņ� prātoja, ka �ovakar marķizes d�Esparas klātbūtne bārstīs asprātības un ar savas gara bagātības klāstu izpirks no�ēlojamā apģērba komismu. No �iem sapņojumiem Lisjenu izrāva rēķins, kas viņam izvilka no kabatas piecdesmit franku, ar kuriem jauneklis bija cerējis Parizē tikt diezgan tālu. Pusdienas bija maksāju�as sumu, ar kādu Angulcmā viņ� iztika veselu mēnesi. Tāpēc viņ� bijīgi aizvēra �ās pils durvis un nolēma tur vairs kāju nespert.

�Ievai taisnība,� viņ� nodomāja, soļodams pa Akmens galeriju un viesnīcu pēc naudas, �Parizes cenas nav Umo cenas.�

Pa ceļam viņ� apbrīnoja drēbnieku veikalus un, atcerēdamies �orīt redzētos tērpus, iesaucās: �Nē, es neieradī�os kā putnu biedēklis d�Espara kundzes priek�ā!� Strauji kā briedis viņ� aiz�āvās līdz Gajarbuā viesnīcai, uzsteidzās savā istabā, paņēma simt ekiju un atgriezās uz Palē-Rojalu, lai apģērbtos no galvas līdz kājām jaunā tērpā. Lisjens jau bija ievērojis apavu, veļas, vestu tirgotavas, frizētavas; Palē-Rojalā viņa gaidāmā elegance bija izkaisīta desmit veikalos. Pirmais drēbnieks, pie kura jauneklis iegriezās, piedāvāja viņam pielaikot tik daudz fraku, cik vien sirds vēlas, un apgalvoja, ka tās visas esot pēdējais modes kliedziens. Atstājot veikalu, Lisjens par divsimt frankiem bija kļuvis zaļas frakas, baltu bik�u un glu�i fantastiskas vestes īpa�nieks. Drīz vien viņ� bija ari sameklējis pāri smalku zābaku, kas labi piegulēja kājai. Beidzot, icpircies visu nepiecie�amo, Lisjens uzaicināja frizieri pie sevis viesnīcā, uz kurieni ari katrs veikalnieks aizsūtīja savas preces. Pulksten septiņos vakarā viņ� iekāpa fiakrā un lika sevi aizvest uz operu, sacirtots kā svētais Jānis baznīcas procesijā, uzvilcis labi pieguļo�u vesti, apsējis smalku kaklasaiti, tomēr juzdamies mazliet nebrīvi �ajās sakās, kuras viņa kaklu iespīlēja pirmo reizi mū�ā. Sekojot de Bar�etona kundzes norādījumam, Lisjens pieprasīja

galma kambarkungu lo�u. Paskatījies uz cilvēku, ko it kā noīrētā greznība darīja līdzīgu līgavas vedējam kādās kāzās, kontrolieris lūdza uzrādīt biļeti. �

� Biļetes man nav.

� Tad nevaru jūs ielaist, � tas sausi atteica.

� Bet mani uzaicināja d�Espara kundze, � mēģināja pretoties Lisjens.

� Neietilpst mūsu pienākumos to zināt, � sacīja kalpotājs, neviļus pārmijot nemanāmu smaidu ar pārējiem kontrolieriem.

Sājā mirklī zem kolonu nojumes piebrauca kariete; sulainis, ko Lisjens vairs neatcerējās, atsita vaļā kāpsli, un izkāpa divas izgreznoju�ās sievietes. Baidīdamies sagaidīt no kontroliera kādu rupju aizrādījumu, Lisjens atkāpās un palaida garām abas sievietes.

� Sī dāma ta�u ir marķize d�Espara, kuru jūs, kungs, pazīstot, � kontrolieris izsmējīgi sacīja Lisjenam.

Lisjenu vēl vairāk mulsināja tas, ka de Bar�etona kundze viņu it kā nepazina jaunajā ietērpā; bet, kad viņ� tai nostājās blakus, tā uzsmaidīja un teica:

� Lieliska sagadī�anās, nāciet!

Kontrolieri atkal izturējās goddevīgi. Lisjens sekoja de Bar�etona kundzei, un, kāpjot aug�up pa platajām operas kāpnēm, viņa stādīja priek�ā savu Ribamprē māsīcai. Galma kambarkungu lo�a atradās kādā no balkona izciļņiem zāles dibenā: tā bija saredzama no visām pusēm, un savukārt no tās visu varēja redzēt. Lisjens atsēdās de Bar�etona kundzei aiz muguras, priecādamies, ka var palikt pustumsā.

� De Ribamprē kungs, � marķize vēlīgi ierunājās, � jūs operā esat pirmo reizi, jums viss labi jāapskata, tādēļ sēdieties priek�ā, mēs jums atļaujam.

Lisjens paklausīja; operas pirmais cēliens tuvojās beigām.

� Jūs esat labi izmantojis laiku, � viņam pie auss pa�ukstēja Luize, pirmajā mirklī pārsteigta par Lisjena pārvērtību.

Luize bija palikusi tāda pati. Modesdāmas marķizes d�Espa-ras � �ās Parīzes de Bar�etona kundzes tuvums Luizci ļoti kaitēja; spo�ā pariziete tik nesaudzīgi atklāja provinces sievietes trūkumus, ka Lisjens, ko ietekmēja ne tikai izcilā marķize, bet arī visa lepnā publika greznajā zālē, beidzot ieraudzīja nabaga Anaisā de Negrplisā reālo sievieti, kādu to redzēja katrs parizie-tis: liela, kalsna, ar sarkaniem plankumiem uz novītu�ās sejas, pārāk rūsganiem matiem, stūraina un stīva, uzpūtīga, augstprātīga, ar provinciālu runas veidu un, pats galvenais, bezgaumīgi ģērbusies! Vecas Parizes kleitas krokas vēl liecina par gaumi, ar to vēl ko var iesākt, tā ļauj uzminēt, kāda reiz bijusi, turpretī veca provincē �ūta kleita ir neiespējama, vienkār�i smieklīga. Ne kleitā, ne pa�ā sievietē nebija ne mazākās grācijas un svaiguma: samts vietumis bija kļuvis tikpat plankumains kā viņas sejas āda. Lisjens kaunējās, ka bija mīlējis �o asaku, un sevī nosolījās pie Luizes pirmās tikumības lēkmes atstāt viņu. Redze Lisjenam bija asa, viņ� pamanīja izcili aristokrātiskajai lo�ai pievērstās lornetes. Bez �aubām, �īs ārkārtīgi elegantās sievietes vēroja de Bar�ctona kundzi, jo sarunādamās tās smīnēja. Ja arī d�Espara kundze no sievie�u kustībām un smaidiem uzminēja ironisko piezīmju iemeslu, viņa tomēr izrādīja pret tām pilnīgu nejutību. Vispirms, katram vajadzēja saskatīt viņas pavadonē no laukiem atbrauku�u nabaga radinieci, un tāda nelaime var gadīties katrā ģimenē. Tālāk, māsīca jau bija runājusi ar viņu par savu tērpu un ba�ījusies, vai tas bū�ot piemērots; marķīze nomierināja viņu, jo saprata, ka Anaisa drīz vien apgūs pariziskās manieres, tikko būs gaumīgi apģērbta. Ja arī de Bar�etona kundzei trūka pieredzes, tomēr viņai piemita iedzimta di�ciltīgas sievietes augstprātība un tā nedefinējamā īpatnība, ko mēdz saukt par rasi. Nāko�ajā pirmdienā viņa izskatīsies jau savādāk. Bez tam marķize zināja, ka zobgalības rimsies, tikko sabiedrība dabūs zināt, ka �ī sieviete ir viņas māsīca, un katrs gaidīs nākamo pārbaudi, lai tad izsacītu vērtējumu. Lisjens nenojauta, cik ļoti pārvērtīs Luizi ap kaklu apmesta �alle, glīta kleita, eleganta frizūra un d�Espara kundzes padomi. Jau kāpjot aug�ā pa kāpnēm, marķize bija ieteikusi māsīcai neturēt rokā atlocītu mutautiņu. Laba vai slikta gaume veidojas no tūksto� līdzīga rakstura sīkumiem, kurus gudra sieviete uztver vienā mirklī, bet daudzas neizpratīs nekad. De Bar-�etona kundzi spārnoja laba griba, un saprāta viņai bija vairāk, nekā vajadzēja, lai pati atzītu savas' kļūdas. Pārliecināta, ka skolniece viņai nedarīs kaunu, d�Espara kundze neatteicās radinieci veidot. Starp abām sievietēm nodibinājās abpusēju intere�u nostiprināta vieno�anās. De Bar�etona kundze pēk�ņi bija sākusi pielūgt jaunu dievekli, kura izturē�anās, prāts un visa apkārtne viņu savaldzināja, ap�ilbināja, aizrāva. D�Espara kundzē Luize saskatīja godkārīgas izcilas dāmas slepeno varu un nodomāja, ka sasniegs savus mērķus, kļūstot �ās zvaigznes līdzgaitniece: tāpēc viņa bija atklāti to apbrīnojusi. Marķizi �ī naivā pielūgsme bija aizkustinājusi, viņa sāka interesēties par māsīcu, kas �ķita tik bezspēcīga un nabaga; bez tam viņai bija tīri pa prātam dabūt skolnieci, ko vadīt;, viņa priecājās, ka varēs izveidot de Bar�etona kundzi it kā par savu galma dāmu, par verdzeni, kas dziedās slavas dziesmas marķizei, � �āds dārgums starp Parizes sievietēm sastopams vēl retāk nekā uzticīgs kritiķis literātu saimē. Zālē pa to laiku ziņkārība kļuva pārāk uzkrīto�a, un atbraucēja nevarēja to nepamanīt, ta�u d�Espara kundze aiz pieklājības centās viņu maldināt par satraukuma cēloni.

� Ja kāds mūs apmeklēs, � marķize sacīja de Bar�etona kundzei, � tad varbūt uzzināsim, ar ko esam izpelnīju�ās �o dāmu vērību . ..

� Man ir lielas aizdomas, ka mana vecā samta kleita un angulemietes āriene uzjautrina parizietes, � de Bar�etona kundze smiedamās atteica.

� Nē, jūs tā neesat, ir jābūt kādam citam iemeslam, kuru es neizprotu, � viņa piebilda, paskatīdamās uz dzejnieku; marķize Lisjenā ieskatījās pirmo reizi, un tas viņai likās ārkārtīgi neparasti apģērbies.

� Lūk, tur ir di Satlē kungs, � �ajā mirklī sacīja Lisjens, ar pirkstu norādīdams uz de Serizī kundzes lo�u, kurā pa�reiz bija iegājis vecais, atjaunotais �vīts.

Pamanījusi �o �estu, de Bar�etona kundze aiz nepatikas kodīja lūpas, jo marķize nebija varējusi apslāpēt izbrīna pilnu skatienu un smaidu, kas tik nicino�i pauda jautājumu: �Kur tad �āds jauneklis radies?� Luize jutās apkaunota savā mīlestībā, un francūziete nekad nepiedod savam iemīļotajam, kas tai sagādājis �o vislielāko pazemojumu. Augstāko aprindu sabiedrībā, kur niecīgais izaug par svarīgu, da�kārt iesācēju pazudina viens vienīgs �ests, viens vienīgs vārds. Labas uzve�anās un augstāko aprindu labā toņa galvenais nopelns ir saskanīgas pilnības izveido�ana; �ajā harmonijā viss lieliski saliedēts, nav nekā piedauzīga. Pat tic cilvēki, kas aiz nezinā�anas vai aizraujoties ar kādu domu neievēro �ās zinātnes likumus, visi sapratīs, ka �ajā jomā, tāpat kā mūzikā, viena pati disonance ir pilnīga pa�as mākslas nolieg�ana; jo mākslas noteikumi jāizpilda visos sīkumos, citādi tā beidz pastāvēt.

� Kas ir �is kungs? � jautāja marķize, norādot uz Satlē. � Jūs tātad jau pazīstat de Serizī kundzi?

� Ā, �ī ir slavenā de Serizī kundze, kam biju�as tik daudzas dēkas un kas tomēr tiek visur pieņemta!

\1

1

� Kaut kas pilnīgi nedzirdēts, mana dārgā, � atbildēja marķizc, � kaut kas noskaidrojams, bet vēl nenoskaidrots! Visbīstamākie vīrie�i ir viņas draugi, un kāpēc? Neviens neuzdro�inās izpētīt �o noslēpumu. �is kungs tātad ir Angulcmas lauva?

� Tas ir barons di �atlē kungs, � teica Anaisa, aiz augstprātības Parizē atdodama savam pielūdzējam titulu, ko pati bija apstrīdējusi, � savā laikā par viņu daudz runāts. Viņ� ir de Monrivo kunga ceļa biedrs.

� Ak, tikko dzirdu pieminam �o vārdu, � marķize sacīja, � es aizvien iedomājos par nabaga hercogieni de Lan�ē, k'as pazuda kā krīto�a zvaigzne. Lūk, � viņa turpināja, norādot uz kādu lo�u, � de Rastinjaka kungs un de Nisan�ena kundze; viņas vīrs ir piegādātājs, baņķieris, spekulants, gadījuma pre�u vairumtirgotājs, cilvēks, kas iespraucies augstākajās aprindās, tikai pateicoties savai bagātībai, un ļaudis runā, ka tas neesot pārāk izvēlīgs iedzīvo�anās līdzekļos. Viņ� da�ādi pūlas mums pierādīt savu padevību burboniem un mēģināja iekļūt manā mājā. Nisan�ena sieva iedomājusies, ka, ieņemot de Lan�ē kundzes lo�u, iemantos arī viņas grāciju, asprātību un panākumus! Alla� tā pati tieksme greznoties ar sve�ām spalvām!

� Kā de Rastinjaki var dot dēlam tik pla�us līdzekļus? Mēs ta�u zinām, ka viņu gada ienākums nesasniedz pat tūkstoti ekiju? � De Bar�etona kundzei sacīja Lisjens, pārsteigts par jaunā de Rastinjaka izmeklēti grezno apģērbu.

� Uzreiz redzams, ka jūs esat no Angulcmas, � diezgan ironiski atteica marķize, nenoņemdama lorneti no acīm.

Lisjens nesaprata; viņ� bija pilnīgi iegrimis lo�u vēro�anā un centās uzminēt, kādi spriedumi tur tiek izteikti par de Bar�etona kundzi un kāpēc pats modinājis tādu ziņkārību. Luizc savukārt jutās sāpināta, ka marķize �ķita tik maz ievērojam Lisjena skaistumu.

�Varbūt viņ� nemaz nav tik skaists, kā man likās!� viņa nodomāja.

No �ās domas bija tikai viens solis līdz atziņai, ka viņ� nav arī tik gudrs. Aizkars bija nolaists. Blakus lo�ā pie hercogienes de Kariljano iegāju�ais �atlē sveicināja de Bar�etona kundzi, un tā atbildēja viņam ar galvas mājienu. Labāko aprindu sieviete redz visu, un tā arī marķize ievēroja di �atlē lepno stāju.

Pa to laiku marķīzes lo�ā ienāca cits pēc cita �etri cilvēki, �etras parizie�u slavenības.

Pirmais bija de Mar�ē kungs, izdaudzināts par spējām iededzināt kvēlas kaislības; viņam piemita gandrīz meitenīgs, glāsmains un izsmalcināts skaistums, ko līdzsvaroja stingrais, mierīgais skatiens, reizēm svelmains un ass kā tīģerim: viņ� tika mīlēts, bet iedvesa arī bailes. Lisjens arī bija skaists, bet viņa skatiens �ķita tik maigs, zilās acis tik dzidras, ka no viņa nevarēja sagaidīt spēku un rakstura nelokāmību, kas tā saista sievietes. Jaunais dzejnieks arī vēl ne ar ko nebija izcēlies, turpretī de Mar�ē aizēnoja visus sāncen�us ar savu gara spraigumu, dro�o pa�apziņu un gaumīgi savam raksturam piemēroto tērpu. Varat iedomāties, kāds viņam blakus izskatījās Lisjens, uzpūties, kokains, stīvs un jauns, tāpat kā tā apģērbs. De Mar�ē ar asprātību, kādā tās izteica, un ar valdzino�ajām manierēm, kādām tās pavadīja, bija sev iekarojis tiesības runāt pārdro�ības. Marķize sagaidīja de Mar�ē ļoti laipni, un de Bar�etona kundzei uzreiz kļuva skaidrs, ka �is ir ļoti iespaidīgs cilvēks. Otrs bija viens no abiem Vandenesiem, tas, kura vārds tika minēts lēdijas Dcdlejas skandālā, gudrs, maiga rakstura jauneklis; viņ� guva panākumus, pateicoties īpa�ībām, kas krasi kontrastēja tām, ar kurām di�ojās de Mar�ē; de Morsofa kundze, d�Espara kundzes māsīca, bija marķizei sirsnīgi ieteikusi �o jaunekli. Tre�ais bija ģenerālis Monrivo, hercogienes de Lan�ē bojā ejas vaininieks. Ceturtais � de Kanalisa kungs, viens no slavenākajiem �ā laikmeta dzejniekiem, bija vēl tikai savas slavas rītausmā; ar di�ciltību viņ� lepojās vairāk nekā ar talantu un tēloja d�Espara kundzes pielūdzēju, lai slēptu savu kaislību pret hercogieni de Soljē. Par spīti de Kanalisa piemīlībai, kas gan nebija glu�i nemākslota, viņā bija jau�ama svelo�a godkāre, un vēlāk tā viņu ierāva politiskās dzīves vētrās. Gandrīz salkanais skaistums, glaimīgā izturē�anās vāji aizsedza dziļo patmīlību un pastāvīgos aprēķinus viņa toreiz vēl nedro�ajā eksistencē; ta�u, savaldzinājis de Soljē kundzi, sievieti pāri �etrdesmit gadiem, de Kanaliss iemantoja galma labvēlību, Sen�er-rnenas priek�pilsētas piekri�anu un izraisīja uzbrukumus no liberāļu puses, kuri viņu dēvēja par altara dzejnieku.

Redzot �os �etrus izcilos parizie�us, de Bar�etona kundze saprata, kāpēc marķize veltī tik maz uzmanības Lisjenam. Un, kad sākās sarunas un katrs no �iem veiklajiem, izsmalcinātajiem gudriniekiem ņēmās bārstīt piezīmes, kurās bija vairāk jēgas, vairāk dziļuma nekā visā, ko Anaisa dzirdēja provincē vesela mēne�a laikā, sevi�ķi kad lielais dzejnieks izteica saviļņojo�us vārdus, kuros atspoguļojās �ā laikmeta pozitivisms, turklāt vēl dzejiskā zeltījumā, Luize saprata, ko �atlē bija viņai vakar sacījis: Lisjcns nebija nekas. Katrs skatījās uz nabaga sve�inieku tik cietsirdīgi vienaldzīgi, it kā viņ� būtu ārzemnieks, kas neprot �ejienie�u valodu, un pat marķizci kļuva tā �ēl.

� Atļaujiet, � viņa teica Kanalisam, � jūs iepazīstināt ar de Ribamprē kungu. Jūs literatūras pasaulē esat tik izcilā stāvoklī, ka labprāt ņemsiet savā paspārnē iesācēju. De Ribamprē kungs iebraucis no Angulemas, viņam, bez �aubām, būs vajadzīga jūsu protekcija pie tiem ļaudīm, kas izvirza ģēnijus. Viņam vēl nav ienaidnieku, kas ar saviem uzbrukumiem padarītu to slavenu. Vai nebūtu visai īpatnēji � palīdzēt aiz draudzības jauneklim sasniegt to, ko jūs esat sasniedzis aiz citu nenovīdības?

Kamēr marķize runāja, visu �etru apmeklētāju skatieni bija pievērsti Lisjenam. Kaut gan de Mar�ē stāvēja tikai pāris soļu attālumā no Lisjena, viņ� tomēr pielika lorneti pie acīm; tā skatiens slīdēja no Lisjena uz de Bar�etona kundzi un no de Bar-�etona kundzes uz Lisjenu, un �ajā skatienā atspoguļojās ņirdzīgas aizdomas par abiem, dziļi aizvainojo�as aizdomas; de Mar�ē aplūkoja viņus kā ērmīgus zvērus un smaidīja. Sis smaids provinces slavenībai bija kā dun�a dūriens sirdī. Fēliksa de Vandenesa sejā pavīdēja līdzjūtība. Monrivo uzmeta Lisjenam skatienu, kas �ķita ieurbjamies tajā līdz pa�iem kauliem.

� Kundze, � de Kanaliss palocīdamies atteica, � es jums paklausī�u, lai gan personīgās intereses mums pavēl nepalīdzēt sāncen�iem; bet jūs esat mūs pieradinājusi pie brīnumiem.

� Jauki! Tad sagādājiet man prieku un ierodieties pirmdien pie manis uz pusdienām kopā ar de Ribamprē kungu, jums būs ērtāk nekā �eit tērzēt par literāriem jautājumiem. Papūlē�os ievilināt da�us literatūras tirānus un spīdekļus, kas tai labvēlīgi, Urikas autori un pāris no jaunajiem dzejniekiem, kam ir pareizi uzskati.

� Marķizes kundze, � sacīja de Mar�ē, � ja jūs uzņematies gādību par de Ribamprē kunga talantu, tad es parūpē�os par viņa skaistumu. Snieg�u viņam padomus, kas to pārvērtīs par vislaimīgāko Parizes dendiju. Tad viņ� varēs dzejot, ja vēlēsies.

De Bar�etona kundze ar atzinības pilnu skatienu pateicās māsīcai.

� Nezināju, ka jūsos mīt nenovīdība pret apdāvinātiem cilvēkiem, � Monrivo sacīja de Mar�ē kungam. � Laime ta�u iznīcina dzejniekus.

� Vai tad tādēļ jūs, cienītais, esat nodomājis precēties? � de Mar�ē jautāja dzejniekam Kanalisam, vērodams, kā �ie vārdi ietekmēs d�Espara kundzi.

Kanaliss paraustīja plecus, bet d�Espara kundze, de Soljē kundzes draudzene, pasmējās.

Jaunajā greznībā ietērptais Lisjens jutās kā autā ievīstīta ēģiptie�u mūmija un mocījās aiz kauna, ka nespēja iebilst ne vārda. Galu galā viņ� savā maigajā balsī pateica marķizei:

� Kundze, jūsu labvēlība uzliek man pienākumu gūt tikai panākumus.

�ajā mirklī ienāca di �atlē, kas naski tvēra izdevību iepazīties ar marķizi, izmantodams draudzību ar Monrivo, vienu no Parizes varenajiem. Di �atlē sasveicinājās ar de Bar�etona kundzi un lūdza marķizi atvainot pārdro�o ielau�anos tās lo�ā: viņ� tik sen neesot redzējies ar savu ceļa biedru! Pēc �ķir�anās pa�ā tuksne�a vidū Monrivo un viņ� satiekoties pirmo reizi.

� Iz�ķirties tuksnesī un atkal sastapties operā! � Lisjens sacīja.

� īsti tcatrala satik�anās! � teica Kanaliss.

Monrivo stādīja priek�ā baronu di �atlē marķizei, un mar-ķize uzņēma biju�o ķeizariskās augstības sevi�ķu uzdevumu sekretāru izmeklēti laipni, jo vairāk tāpēc, ka bija redzējusi, cik labvēlīgi tas ticis pieņemts jau trijās lo�ās, turklāt de Serizī kundze pacieta savā tuvumā tikai cilvēkus ar stāvokli, un, beidzot, di �atlē bija Monrivo ceļa biedrs. Pēdējais apstāklis bija tik nozīmīgs, ka �etri izcilie vīrie�i, kā de Bar�etona kundze varēja pamanīt no viņu noskaņas, skatieniem un visas izturē�anās, nenoliedzami atzina di �atlē par sev līdzīgu. Naisai viena mirklī kļuva skaidra di �atlē sultaniskā uzve�anās provincē. Beidzot di �atlē pamanīja Lisjcnu un sveicināja viņu ar īsu, pazemojo�i saltu galvas mājienu, liekot saprast apkārtējiem augstāko aprindu ļaudīm, cik nenozīmīgu vietu sabiedrība ieņem �is cilvēks. Sveicienu di �atlē pavadīja ar nicīgu sejas izteiksmi, it kā jautājot: �Kā tas te iekļuvis?� To visi skaidri saprata, jo de Mar�ē pieliecās Monrivo pie auss un pa�ukstēja, tomēr pietiekami skaļi, lai arī barons to dzirdētu: �Pajautājiet, kas ir �is spocīgais jauneklis, kas izskatās kā uzposts manekens drēbnieka skatlogā.�

Di Satlē ari bridi sa�ukstējās ar kādreizējo ceļa biedru, it kā atjaunojot pazī�anos, bet īstenībā, bez �aubām, viņ� pilnīgi iznicināja savu sāncensi. Lisjens brīnījās par �o cilvēku dzirksto�o asprātību, par izsmalcināto formu, kādā tie ietērpa savas atbildes; viņ� jutās glu�i apstulbots no tā sauktās fran�u atjautības, no trāpīgajām vārdu spēlēm, vispār no nepiespiestības valodā un brīvās izturē�anās. Iz�ķērdību, kas no rīta Lisjenu bija izbiedējusi �o cilvēku ārienē, viņ� tagad saskatīja arī to spriedumos. Lisjens sev jautāja, ar kāda noslēpuma palīdzību �ie ļaudis bez apdomā�anās rod īstos vārdus, atcērt replikas, kuras viņam ienāktu prātā tikai pēc ilgām pārdomām. Un �iem pieciem augstāko aprindu cilvēkiem piemita vieglums ne tikai valodā, bet arī apģērbā: viņiem nebija nekā jauna un arī nekā veca. Nekādu vizuļu viņu tērpos, un tomēr viss saistīja skatienus. Viņu greznība nebija nejau�a, vakar tā bijusi tāda pati, kāda būs arī rīt. Lisjens aptvēra, ka viņ� izskatās kā cilvēks, kas labi apģērbies pirmo reizi mū�ā.

� Paskat, mīļais, � de Mar�ē sacīja Fēliksam de Vandene-sam, � �is mazais Rastinjaks kāpj aug�up kā papīra pūķis! Lūk, viņ� jau ir marķizes de Listomēras lo�ā, īsts progress! Viņ� skatās uz mums ar lorneti! Viņ�, bez �aubām, pazīst jūs, de Ribamprē kungs, � nepaskatījies uz Lisjenu, teica dendijs.

� Grūti iedomāties, � atbildēja de Bar�etona kundze, � ka līdz viņa ausīm nebūtu nonācis izcila cilvēka vārds, ar kuru mēs lepojamies; de Rastinjaka kunga māsa nesen noklausījās ļoti skaistus dzejoļus, kurus de Ribamprē kungs mums nolasīja.

Fēlikss de Vandeness un de Mar�ē atsveicinājās no marķizes un iegāja Vandenesa māsas de Listomēra kundzes lo�ā. Sākās otrais cēliens, d�Espara kundze, viņas māsīca un Lisjens palika lo�ā vieni: da�s steidza izskaidrot ieinteresētajām sievietēm, kas ir de Bar�etona kundze, cits izstāstīt par dzejnieka iera�anos un pazoboties par tā apģērbu. Kanaliss atgriezās hercogienes de Soljē lo�ā un tur arī palika. Lisjens bija priecīgs, ka izrāde novirzīja no viņa uzmanību. De Bar�etona kundzes �aubas par Lisjena nozīmību kāpināja vērība, kādu māsīca bija veltījusi baronam di Satlē un kas ļoti at�ķīrās no aizbildnie-ciski laipnās izturē�anās pret jauno dzejnieku. Uz otro cēlienu de Listomēra kundzes lo�ā palika daudz ļau�u, un likās, ka tur noritēja spraigas sarunas par de Bar�etona kundzi un Lisjenu. Acīm redzot uzjautrinātāks �ajā lo�ā bija jaunais Rastinjaks, viņ� izraisīja raksturīgi pariziskos smieklus, kas katru dienu izvēlas sev jaunu barību un steidzas izsmelt pa�reizējo tēmu, vienā mirklī padarot to par vecu un nolietotu. D�Espara kundze kļuva nemierīga; pazīdama parizie�u iera�ās, viņa zināja, ka mēlne�i ilgi neatstāj nezinā�anā tos, kurus tie ievaino, un gaidīja cēliena beigas. Kad jūtas pievēr�as mums pa�iem, kā tas bija noticis Lisjenam un de Bar�etona kundzei, tad īsā laikā atklājas glu�i neparastas parādības: morālās pārvērtības norisinās ļoti strauji. Luize atcerējās gudros un viltus pilnos vārdus, ko di Satlē bija teicis par Lisjenu, atgrie�oties no Vodeviļas teatra; katrs teikums bija pareģojums, un Lisjens centās tos visus attaisnot. Zaudējot ilūzijas par de Bar�etona kundzi, tāpat kā de Bar�etona kundze tās zaudēja par Lisjenu, nabaga zēns, kura liktenis mazliet atgādināja Z. 2. Ruso dzīves gaitu, rīkojās līdzīgi �im vīram, sajūsminādamies par d�Espara kundzi; jauneklis iemīlējās viņā vienā mirklī. Jaunekļi vai vīrie�i, kam atmiņā vēl dzīvas viņu jaunības izjūtas, sapratīs, ka �āda aizrau�anas pilnīgi iespējama un dabiska. Sī trauslā sieviete ar piemīlīgajām kustībām, laipno valodu un liego balsi, tik cildena, tik augstdzimusi un visu apskausta, �i karaliene savaldzināja dzejnieku, kā Angulemā viņu bija savaldzinājusi de Bar�etona kundze. Aiz svārstīgā rakstura Lisjenā drīz vien iedegās tieksme pēc �ās augstās aizbildniecības; dro�ākais ceļ� bija iekarot sievieti, tad viņam piederēs viss! Angulemā jauneklis bija guvis panākumus, kāpēc lai viņam neveiktos arī Parizē? Kaut gan Lisjenu apbūra arī opera, kas viņam bija pilnīgs atklājums, tomēr jauneklis, krā�ņās Selimenas savaldzināts, ik brīdi pievērsa tai skatienus; un, jo vairāk viņ� to uzskatīja, jo vairāk kāroja redzēt! De Bar�etona kundze pamanīja kādu no I.isjcna kvēlajiem skatieniem; viņa sāka novērot jaunekli un redzēja, ka tas vairāk interesējas par marķizi nekā par izrādi. Luize labprāt būtu samierinājusies, ja Lisjens atstātu viņu novārtā Danaja piecdesmit meitu dēļ; bet, kad sevi�ķi dedzīgs, neatlaidīgs un nozīmīgs skatiens tai atklāja, kas norisinās Lisjena sirdī, viņa kļuva greizsirdīga ne tik daudz nākotnes, cik pagātnes vārdā.

�Mani viņ� nekad tā nav uzskatījis,� Luize nodomāja. �Ak dievs, baronam di Satlē bija taisnība!�

Viņa atzina savas mīlestības maldus. Kad sieviete sāk no�ēlot savas vājības, viņa it kā ar sūkni pārvelk pāri savai dzīvei, lai visu izdzēstu. Luize savaldījās, lai gan katrs Lisjena skatiens viņā uzvandīja niknumu. Starpbrīdī lo�ā atkal ienāca de Mar�ē, atvezdams līdzi de Listomera kungu. Nopietnais vīrietis un jaunais �vīts drīz vien bija pastāstīju�i lepnajai marķizei, ka jauneklis, kas izskatoties kā uzcirties līgavas vedējs un ko viņa par nelaimi uzaicinājusi savā lo�ā, saucoties de Ribamprē vārdā ne ar lielākām tiesībām kā jūds kristītā priek�vārdā. Lis-jens esot aptieķnieka Sardona dēls. De Rastinjaka kungs, kas labi pārzinot Angulemas dzīvi, esot jau divās lo�ās visus izsmīdinājis ar dzēlībām par �o mumiju, ko marķize dēvējot par savu māsīcu; �ī dāma aiz piesardzības vadājot līdzi aptieķnieku, bez �aubām, lai tas ar drapēm mākslīgi uzturētu viņas dzīvību. īsi sakot, de Mar�ē atstāstīja vienu no daudzajām zobgalībām, kādas parizic�us uz brīdi aizrauj un tiek aizmirstas tikpat ātri, kā radu�ās; bet �oreiz �ās karlagie�u nodevības autors bija di �atlē.

� Manā dārgā, � d�Espara kundze, aizslēpusi seju aiz vēdekļa, jautāja de Bar�etonn kundzei, � sakiet, lūdzu, vai jūsu aizbildināmais tie�ām ir de Ribamprē?

� Viņ� pieņēmis savas mātes vārdu, � Anaisa apmulsusi atbildēja.

� Bet kā sauc viņa tēvu?

� Sardons.

� Un ar ko �is �ardons nodarbojās?

� Viņ� bija aptieķnieks.

� Es jau biju pārliecināta, dārgā draudzene, ka Parizes aristokrātija nezobosies par sievieti, ko atzīstu par savu radinieci. Man nav ne mazākā prieka redzēt �eit ierodamies zobgaļus, kas ir sajūsmināti, ka atrod mani vienā lo�ā ar aptieķnieka dēlu; vislabākais būs, ja mēs tūlīt pat abas aiziesim.

D�Espara kundzes sejā atspoguļojās augstprātība, un Lisjens nespēja izprast, ar ko viņ� izpelnījies �ādu pārmaiņu. Nabaga jauneklis nodomāja, ka viņa veste ir bezgaumīga, un tas bija taisnība, ka viņa frakas piegriezums ir pārspīlēti moderns, un tas arī bija pareizi. Ar apslēptu sarūgtinājumu sirdī viņ� atzina, ka jāapģērbjas pie prasmīga drēbnieka, un nolēma jau rītdien doties pie pa�a slavenākā, lai nāko�ajā pirmdienā pie marķizes varētu sacensties ar pārējiem vīrie�iem. Kaut Lisjens bija iegrimis pārdomās, viņ� tomēr nenovērsa acu no skatuves, skatīdamies tre�o cēlienu. Tīksminādamies par neredzētā uzveduma greznību, Lisjens aizrāvās sapņojumā par d�Espara kundzi. Jauno dzejnieku dzina izmisumā pēk�ņais saltums, kas bija tik asa pretstatā dvēselīgajai kvēlei, ar kādu, neraizēdamies par milzīgajām grūtībām, kuras saskatīja un sevī cie�i apņēmās uzveikt, Lisjens iedegas jaunā mīlestībā. Viņ� izrāvās no pārdomu dzelmes, lai atkal paskatītos uz savu jauno dievieti, ta�u, pagriezis galvu, ieraudzīja, ka palicis lo�ā viens; jauneklis bija dzirdējis vieglu troksni, durvis aizvērās, d�Espara kundze bija aizgājusi, aizvedot līdzi arī māsīcu. Pēk�ņā bēg�ana Lisjenu ārkārtīgi pārsteidza, tomēr ilgi viņ� par to nedomāja tie�i tāpēc, ka tā �ķita tik neizskaidrojama.

Kad abas sievietes bija iekāpu�as karietē un tā ripoja pa Ri�eljē ielu uz Sentonorē priek�pilsētas pusi, marķize ierunājās, un viņas balsī skanēja apslāpēts sa�utums:

� Mana dārgā, ko jūs iedomājāties? Vispirms nogaidiet, lai aptieķnieka dēls kļūst slavens, un tad varat interesēties par viņu. Hercogiene de Soljē vēl �odien slēpj savu tuvību ar Kana-lisu, kaut gan tas ir slavens un no labas ģimenes. Sis zēns nav ne jūsu dēls, ne mīļākais, vai ne? � augstprātīgā sieviete iejautājās, uzmetot māsīcai cie�u, vērīgu skatienu.

�Kāda laime, ka atturēju �o pui�eli pienācīgā attālumā un nekā viņam nepieļāvu!� nopriecājās de Bar�etona kundze.

� Jauki, mana mīļā, � turpināja marķize, uzskatījusi māsīcas acīs pavīdēju�o izteiksmi par atbildi, � atstājiet viņu, to es jums no visas sirds iesaku. Piesavināties slavenu vārdu!... Kāda pārdro�ība! Sabiedrība par to soda. Es pieļauju, ka tas ir viņa mātes vārds; bet neaizmirstiet, mana dārgā, ka vienīgi karalim ir tiesības ar īpa�u rīkojumu pie�ķirt de Ribamprē vārdu �ās dzimtas jaunavas dēlam; un, ja viņa apprecējusies ar zemāku slāņu cilvēku, tad vārda pie�ķir�ana ir liela �ēlastība. Lai to iegūtu, cilvēkam vajadzīga milzīga bagātība, viņam jāizdara izcili pakalpojumi, jāiegūst augstas protekcijas. Sis zēns bija uzcirties kā bodnieks svētdienā, un tas pierāda, ka viņ� nav ne bagāts, ne no labas dzimtas; seja tam ir skaista, bet viņ� man �ķiet diezgan liels nejēga, neprot ne uzvesties, ne sarunāties; īsi sakot, tam trūkst audzinā�anas. Kas jūs pamudinājis rūpēties par viņu?

De Bar�etona kundze, kas noliedza Lisjenu, tāpat kā tas klusībā bija noliedzis viņu, �ausmīgi baidījās tikai viena: ka māsīca neuzzina par kopīgo ceļojumu.

� Dārgā māsīc, esmu glu�i izmisusi, ka jūs sakompromitēju.

� Mani nevar sakompromitēt, � d�Espara kundze smaidīdama atteica. � Es ba�ījos tikai par jums.

� Bet jūs viņu uzaicinājāt ierasties pirmdien uz pusdienām.

� Es saslim�u, � marķize strauji atbildēja, � jūs viņam par to paziņosiet, un do�u rīkojumu durvju sargam neielaist viņu ne ar vienu, ne otru vārdu.

Lisjcnam ie�āvās prātā starpbrīdī iet pastaigāties pa foajē, jo viņ� redzēja, ka uz turieni devās daudzi. Vispirms, neviens no �vītiem, kas bija ieradu�ies d�Espara kundzes lo�ā, nesaskatījās ar Lisjenu un vispār neievēroja provinces dzejnieku, kam tas �ķita gau�ām savādi. Tālāk, di Satlē paslepeni vēroja Lisjenu un pastāvīgi no tā izvairījās, tikko tas mēģināja viņam pieiet klāt. Noskatījies pa foajē �urp un turp staigājo�ajos dendijos, Lisjens pārliecinājās, ka viņa pa�a apģērbs ir vienkār�i smieklīgs, tāpēc atgriezās savā lo�ā un, iesēdies kaktiņā, palika tur līdz izrādes beigām; viņu aizrāva gan piektā cēliena krā�ņā baleta aina, slavenā Pekle, gan greznā zāle, kurā viņa skatiens reizēm pārslīdēja no lo�as uz lo�u, gan arī pa�a pārdomas, ko parizie�u sabiedrības klātbūtne sevi�ķi padziļināja.

�Lūk, mana valstība!� Lisjens sev sacīja. �Tā ir pasaule, kura man jāuzveic.�

Kājām atgriezdamies mājup, Lisjens pārdomāja par visu, ko bija runāju�i izcilie cilvēki, ieradu�ies sasveicināties ar d�Espara kundzi; viņu izturē�anās, kustības, kā viņi bija ienāku�i un izgāju�i no lo�as, viss atdzīvojās atmiņā apbrīnojami spilgti. Nāko�ajā dienā ap pusdienas laiku Lisjena pirmais darbs bija uzmeklēt tolaik visslavenāko drēbnieku �taubu. Ar lūgumiem un solījumiem maksāt skaidrā naudā jauneklim izdevās to pierunāt, lai tas uz�uj viņam uzvalku līdz ievērojamajai pirmdienai. �taubs piekāpās pat tiktāl, ka apsolīja uz iz�ķiro�o dienu burvīgu �aketi, vesti un bikses. Lisjens pasūtīja sev kreklus, mutautiņus, ar vārdu sakot, veselu nelielu pūru pie kādas veļas �uvējas un pie ieslavēta kurpnieka lika pagatavot pēc mēra pāri kurpju un pāri zābaku. Pie Verdjē viņ� nopirka glītu spieķi, pie madame Irlande cimdus un krekla podziņas; īsāk sakot, Lisjens pūlējās pielīdzināties dendijiem. Piepildījis visas iedomas, viņ� devās uz Nēvdcluksemburgas ielu, bet tur tam pateica, ka Luize esot izgājusi.

� Viņa ēdīs pusdienas pie inarķizes d�Espara kundzes un atgriezīsies vēlu, � Albertine paskaidroja.

Lisjens aizgāja paēst pusdienas par �etrdesmit sū kādā Palē-Rojala restorānā un vakarā agri likās gulēt. Svētdien pulksten vienpadsmitos no rīta viņ� devās pie Luizes; de Bar�etona kundze vēl nebija piecēlusies. Pulksten divos viņ� atnāca atkal.

� Kundze vēl nepieņem, � sacīja Albertine, � bet viņa lika nodot jums �o zīmīti.

� Viņa vēl nepieņem, � Lisjcns atkārtoja, � bet es ta�u neesmu kur� katrs ...

� To es nezinu, � Albertine diezgan nekautrīgi atcirta.

Mazāk pārsteigts par Albertines atbildi nekā par de Bar�e-

tona kundzes vēstuli, Lisjens to paņēma un turpat uz ielas izlasīja satrieco�ās rindas:

�D�Espara kundze sasirgusi un pirmdien nevarēs jūs pieņemt; arī es pati jūtos nevesela, tomēr piecel�os un aizbrauk�u viņai pakavēt laiku. Ļoti no�ēloju �o mazo starpgadījumu, bet jūsu talants mani mierina: jūs izsitīsieties arī bez �arlatanisma.�

�Un bez paraksta!� nodomāja Lisjens, attapdamies Tilcrijās, kur bija nonācis pilnīgi neapzinīgi.

Apdāvinātiem cilvēkiem piemīto�ās paredzē�anas spējas modināja Lisjenā aizdomas, ka �īs vēsās rindas pareģo katastrofu. Viņ� soļoja, iegrimis domās, viņ� gāja taisni uz priek�u un izklaidīgi aplūkoja skulptūras Ludviķa XV laukumā. Laiks bija jauks. Lepnas karietes nepārtraukti brauca viņam garām, virzīdamās uz Elizejas lauku galveno aleju. Lisjens sekoja staigātāju pūlim un nu redzēja trīs vai �etri tūksto�i ekipā�u, kas skaistā laikā svētdienās mēdz �eit saplūst, it kā improvizējot Long�anu. Zirgu, tērpu un livreju spo�uma ap�ilbināts, viņ� devās aizvien tālāk, līdz sasniedza Triumfa arku, ko tolaik cēla. Tad Lisjens griezās atpakaļ. Un ko gan jauneklis pārdzīvoja, ieraudzījis tuvojamies d�Espara un de Bar�etona kundzi krā�ņā, staltu zirgu vilktā kale�ā, aiz kuras plīvoja sulaiņa cepures spalvas; pēc viņa zaļās ar zelta no�uvēm izgreznotās livrejas Lisjens jau pa gabalu bija pazinis marķizes ekipā�u. Pajūgi sablīvējās, kustība uz brīdi apstājās, un Lisjens varēja skaidri saredzēt pārveidoju�os Luizi, ko bija pat grūti pazīt: tērpa krāsas bija izvēlētas tā, lai izceltu sejas baltumu; viņas kleita izskatījās burvīgi; rotaļīgais matu sasukājums lieliski piedienēja sejas ovālām, un gaumīgo cepurīti varēja ievērot pat blakus tādai modes likumdevējai kā d�Espara kundze. Cepures valkā�anas veidam piemīt neaptverama īpatnība: atbīdiet cepuri mazliet par daudz uz pakau�a, jūs izskatīsieties pārdro�a; uzlieciet par daudz uz pieres, jūs izskatīsieties drūma; uz sāniem � izskats būs vieglprātīgs; eleganta dāma var uzlikt cepuri galvā, kā viņai tīk, un vienmēr izskatīsies labi. De Bar�etona kundze vienā mirklī bija atrisinājusi �o savādo problēmu. Glīta josta iezīmēja viņas smuidro vidukli. Viņa bija apguvusi māsīcas kustības un izturē�anos; atsēdu�ies tāpat kā marķize, de Bar�etona kundze rotaļājās ar elegantu, pie labās rokas pirksta ar smalku va�iņu piestiprinātu flakoniņu, tā it kā neviļus rādīdama slaido, burvīgā cimdiņā tērpto rociņu. īsi sakot, viņa bija, neatdarinādama verdziski marķizi, pielīdzinājusies tai, kļuvusi tās cienīga māsīca, un d�Espara kundze �ķita lepojamies ar savu skolnieci. Pa alejām staigājo�ās sievietes un vīrie�i noskatījās uz lepno karieti, ko rotāja d�Esparu un Blamon�ovrī ģerboņi. Lisjenu pārsteidza, ka abas māsīcas sveicināja tik daudz cilvēku; viņ� nezināja, ka visa Parīze, kurā ietilpa pāris desmit salonu, jau bija iepazīstināta ar de Bar�etona kundzes un d�Espara kundzes radniecību. Karietei jā�us pievienojās pulciņ� jaunekļu, kuru vidū Lisjens pamanīja de Mar�ē un Rastinjaku; tie pavadīja abas māsīcas uz Buloņas me�u. Pēc abu �vītu kustībām Lisjens viegli uzminēja, ka tie izteica komplimentus de Bar�etona kundzei par viņas pārvērtību. D�Espara kundze staroja aiz līksmības un veselības: tātad viņas slimība bija tikai iegansts, lai nepieņemtu Lisjenu, un tā pat nedomāja atlikt pusdienas uz citu dienu. Sadusmotais dzejnieks devās uz karietes pusi; viņ� gāja lēnām, un, kad abas dāmas varēja viņu saredzēt, Lisjens tās sveicināja; de Bar�etona kundze izlikās viņu neredzam, marķize paskatījās uz viņu caur lorneti un neatņēma sveicienu. Parizes aristokrātija izpauda nicinā�anu citādi nekā Angulemas varenie: cenzdamies apkaunot Lisjenu, lauku mui�nieciņi tomēr bija atzinu�i tā spējas un uzskatīju�i par cilvēku; turpretī d�Espara kundzei Lisjens vienkār�i neeksistēja. Tā nebija notiesā�ana, bet tiesību nolieg�ana. Nāves stingums sagrāba nabaga dzejnieku, kad de Mar�ē caur lorneti paskatījās uz viņu; parizie�u lauva ļāva tik dīvaini atkrist lornetei, ka Lisjenam �ķita, it kā būtu nolaidies giljotinas nazis. Karieie aizripoja. Niknums, atriebības alkas sagrāba noniecināto cilvēku: Lisjens spētu no�ņaugt de Bar�etona kundzi, ja tas būtu viņa varā; jauneklis iedomā pārvērtās par Fukjētanvilu, lai izbaudītu gandarījumu, nosūtot d�Espara kundzi uz e�afotu; de Mar�ē viņ� labprāt nodotu trakai spīdzinā�anai, kādu izgudro me�oņi. Garām aizjāja Kanaliss; iznesīgi, kā jau pieklājās �im vismaigākajam dzejniekam, tas sveicināja pa�as daiļākās sievietes.

�Mans dievs! Zeltu, par katru cenu zeltu,� Lisjens domāja, �jo zelts ir vienīgais spēks, kura priek�ā loka ceļus �ī pasaule. Nē�, sirdsapziņa jauneklī pretojās, �ne zelts, bet slava, un slava ir darbs! Darbs � tā ir Dāvidā parole. Ak dievs, kādēļ esmu �eit? Un tomēr es triumfē�u! Pa �o aleju es vizinā�os kale�ā! Man piederēs �ādas marķizes d�Esparasf�

Sos niknuma pilnos vārdus Lisjens domās izrunāja, par �etrdesmit sū ēzdams pusdienas pie Irbena. Otrā rītā pulksten deviņos Lisjens devās pie Luizes, lai izteiktu pārmetumus par viņas ne�ēlīgo izturē�anos; de Bar�etona kundze ne tikai nepieņēma jaunekli, bet durvju sargs pat nelaida to pāri slieksnim. Lisjens nostāvēja līdz pusdienas laikam uz ielas un gaidīja. Pulksten divpadsmitos di �atlē iznāca no de Bar�etona kundzes dzīvokļa, greizi paskatījās uz dzejnieku un gribēja izvairīties no satik�anās. Līdz pēdējam saniknotais Lisjens metās pakaļ sāncensim; pamanījis, ka viņam seko, di Satlē pagriezās atpakaļ, sveicināja jaunekli un, izpildījis �o pieklājības pienākumu, acīm redzot steidzās aizlavīties.

� Lūdzu, di Satlē kungs, � Lisjens viņu uzrunāja, � ziedojiet man brītiņu laika, uzklausiet mani! Jūs man apliecinājāt draudzību, �ās draudzības vārdā lūdzu jūs: izdariet man niecīgu pakalpojumu. Jūs nupat nākat no de Bar�etona kundzes, pasakiet, kāpēc esmu kritis viņas un d�Espara kundzes ne�ēlastībā!

� Sardona kungs, � di Satlē liekuļotā labvēlībā atbildēja, � vai jums zināms, kāpēc abas dāmas jūs pameta operā?

� Nē, � nabaga dzejnieks atteica.

� Tikko jūs parādījāties sabiedrībā, de Rastinjaka kungs jums izdarīja lā�a pakalpojumu. Kad jaunajam dendijam izjautāja par jums, viņ� īsi un skaidri pateica, ka jūs saucaties Sardona kungs, nevis de Ribamprē kungs; ka jūsu māte kopjot nedēļnieces un tēvs bijis Angulemas priek�pilsētas Umo aptieķ-nieks; ka jūsu māsa esot apburo�a jaunava, kas lieliski protot gludināt kreklus un drīzumā apprecē�oties ar Angulemas tipo-grafu Se�aru... Lūk, kāda ir pasaule! Jūs vēlējāties, lai jūs ievēro? Ļaudis jūs aprunāja. De Mar�ē kungs ieradās lo�ā, lai kopā ar d�Espara kundzi pasmietos par jums, un tūlīt pat abas dāmas aizbēga, jo uzskatīja, ka jūsu klātbūtne viņas kompromitē. Nemeklējiet sastap�anos ne ar vienu, ne ar otru. Māsīca atteiktos turpmāk pieņemt de Bar�etona kundzi, ja viņa turpinātu ar jums satikties. Jums ir talants, centieties atriebties. Augstāko aprindu sabiedrība jūs noniecināja, niciniet to. Patverieties kādā jumta istabiņā, saceriet meistariskus darbus, kļūstiet varens, un pasaule būs jums pie kājām; atmaksājiet tiem, kas jums cirtu�i brūces, ar to pa�u ieroci. Jo dziļāku draudzību jums apliecinājusi de Bar�etona kundze, jo vairāk tā tagad no jums attālināsies. Tā notiek ar sievie�u jūtām. Ta�u pa�reiz nav svarīgi atgūt Anaisas draudzību, bet censties neiemantot viņā ienaidnie�i, un es jums pateik�u, kā to panāksiet. Viņa ir jums rakstījusi, aizsūtiet atpakaļ visas viņas vēstules; �ī cildenā rīcība aizkustinās Anaisu; un, ja vēlāk jums ievajadzēsies viņas palīdzību, tad viņa neizturēsies pret jums naidīgi. Es esmu tik augstās domās par jūsu nākotni, ka visur esmu jūs aizstāvējis un vienmēr bū�u gatavs jums pakalpot.

Lisjens bija tā sadrūmis, nobālējis un satriekts, ka pat neatbildēja uz pariziskajā atmosfērā atjaunoju�ās vecā �vīta vēsi pieklājīgo atsveicinā�anos. Jauneklis atgriezās viesnīcā un sastapa tur pa�u Staubu, kas bija ieradies ne tik daudz, lai pielaikotu Lisjenam pasūtīto uzvalku, ko gan arī izdarīja, bet galvenokārt vēlēdamies izzināt no Gajarbuā viesnīcnieces par nepazīstamā pasūtītāja maksātspējām. Lisjens esot atbraucis pasta karietē, un pagāju�ajā ceturtdienā de Bar�etona kundze viņu atvedusi kale�ā no Vodeviļas tealra. Izziņas bija apmierino�as. Staubs dēvēja Lisjenu par grafa kungu un darīja jaunekli uzmanīgu uz to, cik lieliski esot izcēlis viņa valdzino�ās formas.

� Tā apģērbts jauneklis, � viņ� sacīja, � var dro�i iet pastaigāties Tilerijās; nepaies ne pāris nedēļu, un tas noprecēs bagātu anglieti.

Vācu drēbnieka izteiktais joks un apģērba elegantais griezums, smalkā drāna, spogulī redzamais pa�a burvīgais tēls � visi �ie sīkumi mazliet izkliedēja Lisjena skumjas. Viņ� neviļus nodomāja, ka Parize ir nejau�ību metropole, un uz mirkli jauneklis noticēja laimīgai nejau�ībai. Vai tad viņam nebija manuskriptā dzeju krājums un lieliskais romāns Kārļa IX strēlnieks? Atkal modās cerības uz veiksmi. Staubs apsolīja rīt atnest �aketi un pārējos apģērba piederumus. Otrā dienā atnāca kurpnieks, veļas �uvēja un drēbnieks, visi ar rēķiniem rokā. Vēl neprazdams atvairīt kreditorus, Lisjens pēc jaukajām provinces iera�ām visiem samaksāja skaidrā naudā; bet pēc rēķinu nolīdzinā�anas atl-ika tikai trīssimt se�desmit franku no līdzi paņemtajiem divtūksto� frankiem, un jaunais dzejnieks bija nodzīvojis Parizē tikai vienu nedēļu! Tomēr Lisjens apģērbās un devās pastaigā pa Feijanu terasi. �eit viņ� guva atmaksu. Jauneklis bija tik labi apģērbts, izskatījās tik iznesīgs un skaists, ka viņā nolūkojās ne mazums sievie�u, un da�as Lisjena skaistums tā savaldzināja, ka tās noskatījās pat viņam pakaļ. Lisjens pētīja eleganto jaunekļu gaitu un izturē�anos, mācījās labās manieres, visu laiku domādams par saviem trīssimt se�desmit frankiem. Kad vakarā Lisjens viens pats sēdēja savā istabā, tam ie�āvās prātā, ka derētu noskaidrot, cik maksā dzīve Gajarbua viesnīcā, kur viņ�, domādams ietaupīt, brokastīs alla� bija pasūtījis visvienkār�ākos ēdienus. Lisjens pieprasīja rēķinu, it ka gatavodamies aizbraukt; izrādījās, ka viņ� ir parādā simt franku. Otrā rītā viņ� aizsteidzās uz Latiņu kvartālu, jo bija dzirdējis no Dāvidā, ka tur esot lēta dzīve. Pēc ilgas meklē�anas Lisjens beidzot atrada Klinī ielā, Sorbonas tuvumā, no�ēlojamu mēbelētu māju, kurā noīrēja istabu, kas viņam bija pa kabatai. Nekavēdamies viņ� samaksāja Gajarbuā viesnīcas saimniecei rēķinu un tai pa�ā dienā pārvācās uz Klinī ielu. Pārkravā�anās maksāja tikai fiakra brauciena cenu.

Iekārtojies savā nabadzīgajā istabiņā, Lisjens savāca visas de Bar�etona kundzes vēstules, sasēja tās sainītī, nolika uz galda un, pirms ķērās pie rakstī�anas, iegrima pārdomās par liktenīgo pagāju�o nedēļu. Lisjenam neie�āvās prātā, ka viņ� pats pirmais bija pārsteidzīgi noliedzis savu mīlestību, neparedzēdams, ka viņa, Luize, Parizē tā pārvērtīsies; viņ� nesaskatīja savu vainu un redzēja tikai pa�reizējo stāvokli; jauneklis visā vainoja de Bar�etona kundzi: tā bija solījusies palīdzēt iekarot slavu, bet pazudināja jaunekli! Svelo�ajā saniknojumā ierunājās lepnums, un dusmu uzplūdumā Lisjens sāka rakstīt �ādu vēstuli:

�Kundze,

ko jūs teiktu par sievieti, kas, tīksminādamās par nabaga biklu zēnu, pilnu cildenas ticības, ko brieduma gados cilvēks sauc par ilūzijām, izmantojusi valdzino�u koķetēriju, savu gara izsmalcinātību, liekuļotu mātes mīlestību, lai pavedinātu �o zēnu? Viņai nav grūti izteikt vismaigākos solījumus, apburt zēnu ar da�ādām gaisa pilīm; viņa to aizved, pakļauj savai gribai, reizēm rāj par nepaļāvību, reizēm tam glaimo; kad zēns pametis ģimeni un aklā ticībā viņai seko, viņa to aizved bezgalīgas jūras krastā, ar smaidiem ievilina viegla laiviņā un tad vienu un bezpalīdzīgu iedzen bangās; bet pati, palikusi uz klints, viņa smejas un novēl tam labu ceļa vēju. Sī sieviete esat jūs, zēns esmu es. �ā zēna rokās ir atmiņu veltes, kas varētu nodot jūsu labdarības pārkāpumus

un labvēlīgo aizmir�anos. Varbūt jums kādreiz būtu jānosarkst, ieraugot �o zēnu cīņā ar viļņiem, ja jūs atcerētos, ka esat viņu spiedusi pie krūts. Kad lasīsiet �īs rindas, jūsu veltes būs jums atdotas. Jūsu ziņā ir visu aizmirst. Pēc krā�ņajām cerībām, ko jūs man norādījāt kaut kur debesu augstumos, es attopos Parizes dubļos, baismajā īstenībā. Kamēr jūs, starojo�a un pielūgta, lidināsieties lielās pasaules virsotnēs, pie kuras sliek�ņa mani pievedāt, es saldams drebē�u no�ēlojamā pa�obelē, kurā jūs mani iegrūdāt. Varbūt svētku un izpriecu reibumā jums kādreiz modīsies sirdsapziņa un jūs atcerēsieties zēnu, ko nogremdējāt bezdibenī. Netirdiet sevi velti, cienītā kundze! No posta dzelmes �is zēns pēdējā skatienā sniedz jums vienīgo, kas tam atlicis, � piedo�anu. Jā, kundze, pateicoties jums, man nav atlicis vairs nekā. Nekā! Bet vai pasaule nav radīta no nekā? Vai ģēnijam nav jāatdarina dievs? Es sāku ar to, ka pārņemu viņa �ēlsirdību, nezinādams, vai iemanto�u viņa spēku. Jums jābaidās tikai viena � ka es nenokļūstu uz ļauna ceļa, jo jūs būtu līdzvainīga manos maldos. Ak vai! es jūs no�ēloju, ka nevarat vairs būt nekas manā slavā, uz kuru tagad tiek�os pa darba ceļu.�

Uzrakstījis �o patētisko vēstuli, kurā tomēr izpaudās drūms svinīgums, ko divdesmit vienu gadu vecs mākslinieks bie�i vien pārspīlē, Lisjens domās aizklīda ģimenes lokā: viņ� atcerējās savu glīto dzīvoklīti, ko Dāvids bija iekārtojis, upurējot daļu savu ietaupījumu, atmiņā atdzīvojās rāmie, pieticīgie sīkpilso-niskie prieki, kurus bija izbaudījis; mātes, māsas un Dāvidā tēli sastājās ap nelaimīgo jaunekli, kas atkal dzirdēja mīļotos elsojam atvadu skumjās un apraudājās arī pats, jo jutās Parizē bezgalīgi vientuļ�, bez draugiem, bez labvēļiem.

Pēc da�ām dienām Lisjens aizrakstīja māsai �ādu vēstuli:

�Manu mīļo Ieviņ, māsām ir skumjā priek�rocība pārdzīvot vairāk bēdu nekā prieka, jūtot līdzi brāļiem, kas ziedoju�ies mākslai, un es sāku ba�īties, vai nekļūstu tev par smagu nastu. Vai neesmu jau pārāk daudz izmantojis jūs visus, kas uzupurējāties manā labā? Ciimenē izbaudīto prieku atmiņas man sniedz atbalstu manā pa�reizējā vientulībā. Ātri kā ērglis, kas atgrie�as savā ligzdā, domās esmu pārlidojis attālumu, kas mūs �ķir, lai pasildītos patiesas sirsnības saulē pēc pirmajām neveiksmēm un pirmās vil�anās Parizes sabiedrībā! Vai pie jums mājā reizēm neuzplaiksnī sveces liesma, neizspraksl ogles no kamina? Vai reizēm neied�ink-stas ausīs? Un vai māte nesaka: �Lisjens domā par mums�? Vai Dāvids nav atbildējis: �Viņ� cīnās ar cilvēkiem un apstākļiem�? Manu Ieviņ, �o vēstuli rakstu tev vienai. Tev vienai uzdro�inos uzticēt kā labu, tā ļaunu, reizē sarkstot par vienu un par otru, jo �eit labais ir tāds pats retums, kādam vajadzētu būt ļaunajam. Nedaudzos vārdos pateik�u tev ļoti daudz: de Bar�etona kundze kaunējās manis, viņa mani noliedza, padzina, noraidīja devītajā dienā pec mūsu atbrauk�anas. Redzēdama mani, viņa novērsās; un es, lai viņai sekotu pasaulē, kurā tā gribēja mani ievest, esmu iz�ķiedis tūksto� septiņi simti se�desmit franku no divtūksto� frankiem, ko atvedu līdzi no Angulemas un kurus jūs a: tādām pūlēm sadabūjāt. �Par ko?� � tu man jautāsi Nabaga māsiņ, Parize ir dīvains bezdibenis: �eit var paēst pusdienas par astoņpadsmit su, un visvienkār�ākās pusdienas elegantā restoracijā maksā piecdesmit franku; vesti un bikses var dabūt par �etriem frankiem un �etrdesmit sū, bet modernie drēbnieki tās ne�ūs lētāk par simt frankiem. Parizē vienu sū maksā, lai lietus laikā pārkļūtu pāri ielas notekai Pats īsākais brauciens karietē maksā trīsdesmit divus sū Sākumā dzīvoju grezna kvartālā, tagad esmu pārnācis dzīvot Klinī viesnīcā, KJinī ielā, vienā no nabadzīgākajām un drūmākajām Parizes ieliņām, kas ie�ņaugta starp trim baznīcām un Sorbonas vecajām celtnēm. Sās viesnīcas ceturtajā stāvā man ir mēbelēta istaba, un, kaut gan tā ir diezgan nekopta un kaila, tomēr maksāju par to piecpadsmit franku mēnesī. Brokastīs apēdu maizīti par diviem sū un izdzeru pienu par vienu sū, toties par divdesmit diviem sū ieturu lieliskas pusdienas kādā Flikoto restoracijā, kas atrodas tai pa�ā Sorbonas laukumā. Līdz ziemai izdo�u, visu ieskaitot, ne vairāk par se�desmit frankiem mēnesī, vismaz es tā ceru. Tā ar atliku�ajiem divsimt �etrdesmit frankiem man pietiks pirmiem �etriem mēne�iem. Pa to laiku, bez �aubām, bū�u jau pārdevis savu Kārļa IX strēlnieku un Margrietiņas. Tātad par mani neraizējieties. Ja arī tagadne ir salta, trūcīga un no�ēlojama, nākotne tomēr būs spo�a, bagāta un krā�ņa. Gandrīz visi lielie cilvēki pārcietu�i neveiksmes, kas nospie� mani, bet tām mani neuzveikt! Pļauts, di�enais komēdiju rakstnieks, strādājis dzirnavās par puisi. Makiaveli uzrakstījis savu Vatct-

16G

nieku pa vakariem, kad visu dienu bija pavadījis strādnieku vidū. Pat lielais Servantess, kas piedalījies kaujā pie Lcpan-tas un zaudējis roku, veicinot �ajā dienā izcīnīto slaveno uzvaru, un ticis saukts no sava laika rakstnieķeļiem par veco, plebejisko vienroci, apgarotā Don-Ķichota otro daļu uzrakstījis tikai desmit gadu pēc pirmās, jo neatradis izdevēju. �odien ir citi laiki. Posts un bēdas var skart vienīgi nepazīstamus talantus; bet, līdzko rakstnieki iekaro slavu, tic kļūst bagāti, un ari es bū�u bagāts. Manu dzīvi tagad piepilda garīgs darbs, pusi dienas es pavadu Sen�enevjevas bibliotēkā, kur iegūstu trūksto�o izglītību, bez kuras es tālu netiklu. Tā nu pa�reiz jūtos gandrīz laimīgs. Da�ās dienās es līksmu prātu pieskaņojos savam pa�reizējam stāvoklim. Jau no pa�a rīta nododos iemīļotajam darbam; eksistence man nodro�ināta; es daudz pārdomāju, studēju; es nesaskatu, kur tagad mani kas varētu sāpināt pēc atteik�anās no pasaules, kurā mana patmīlība varēja tikt aizskarta ik mirkli. Laikmeta slavenajiem vīriem jāmīt vientulībā. Vai tie nav kā putni me�ā? Tie dzied, tic apbur dabu, un nevienam tie nav jāredz. Tā darī�u arī es, ja man izdosies realizēt iecerētos godkārīgos plānus. Es neskumstu pēc de Bar�etona kundzes. Sieviete, kas spēja tā rīkoties, nav pelnījusi pat piemiņas. Un tāpat neno�ēloju, ka aizbraucu no Angulemas. �ī sieviete darīja pareizi, ka atvilināja mani uz Parizi un tad pameta, lai cīnos pa�a spēkiem. �eit ir rakstnieku, domātāju, dzejnieku mala. Tikai �eit var uzplaukt slava, un es zinu, cik varenu ra�u tā audzē mūsu dienās. Vienīgi Parizē rakstnieki var atrast muzejos un kolekcijās pagāju�o laiku ģēniju nemirstīgos darbus, kas iesilda un ierosina iztēli. Vienīgi �eit pla�as, vienmēr atvērtas bibliotēkas sniedz prātam izziņas un barību. Beidzot, Parizē katrā visniecīgākajā sīkumā mīt doma, ko ieelpo reizē ar gaisu, un tā izpau�as literāros sacerējumos. Vienkār�i sarunājoties pusstundu kafejnīcā vai teātrī, cilvēks iemācās vairāk nekā provincē desmit gados. �eit patiesi viss ir izrāde, salīdzinājums un pamācība. Ārkārtīgs lētums, pārmērīga dārdzība, lūk, kāda ir Parizē, kur katra bite atrod sev �ūnu, kur ikviena dvēsele uzsūc to, kas tai radniecīgs. Ja arī es pa�reiz cie�u, tomēr nekā neno�ēloju. Tie�i pretēji, manā priek�ā paveras skaista nākotne, kas iepriecina manu uz brīdi sasāpēju�o sirdi. Paliec sveika, mīļotā māsa. un negaidi, ka saņemsi regulāri vēstules no manis: viena no Parizes īpatnībām ir ta, ka cilvēks patiesi nespēj aptvert, kā aiztrauc laiks. Dzīve �eit rit �ausmīgi strauji. Skūpstu māti, Dāvidu un teyi maigāk nekā jebkad.�

Flikoto ir vārds, kas iespiedies daudzu atmiņā. Būs maz studentu, kas Restaurācijas pirmajos divpadsmit gados, dzīvodami Latiņu kvartālā, nebūtu apmeklēju�i �o bada un trūkuma templi. Pusdienas � trīs ēdieni ar karafīti vīna vai pudeli alus �eit maksaja astoņpadsmit sū un divdesmit divus sū ar pudeli vīna. Viens punkts �ā jaunatnes drauga programā, ko konkurenti pārdrukāja lieliem burtiem afi�ās un kas skanēja �ādi: MAIZE, CIK TIK, � gan izmaksāja saimniekam tik dārgi, ka tas nevarēja iedzīvoties milzīgā bagātībā. Daudzām slavenībām Fiikoto ir bijis maizes devējs un barotājs. Bez �aubām, ne viena vien slavena vīra sirdij jāiepukstas līksmāk no tūksto� atmiņām, ieraugot mājas fasadi ar nelielajiem lodziņiem uz Sorbonas laukumu un Nēvderi�cljē ielu; Flikoto II un Flikoto III līdz pa�ām Jūlija dienām atstāja brūngano māju senajā, cienījamā izskatā, kas pauda dziļu nicinā�anu pret �arlatanisku āri�ķību, kādu mūsu dienās piekopj gandrīz visi restorānu īpa�nieki, radot acij tīkamu reklāmu uz vēdera rēķina. Izbāzto, nevis cepe�iem domāto medījumu kaud�u vietā, fantastisko zivju vietā, kuras apstiprina zobgaļu teicienu: �Redzēju brangu karpu, pēc nedēļas to nopirk�u�, da�ādo gardumu, pareizāk sakot, puvumu vietā, kurus citu restorānu logos valdzino�ā sakārtojumā izstāda, lai pievilinātu kaprāļus un viņu tautietes, godīgais F'likoto izlika ieplaisājumiem izrotātas bļodas, kurās novārītu plūmju kaudzes iepriecināja patērētāju acis, jo tas varēja būt dro�s, ka vārds deserts, ar kuru daudzas ēdienu kartes pārpilnas, �eit nebūs tikai tuk�a skaņa. Uz �etrām daļām sagrieztie se�as mārciņas smagie maizes klaipi nomierināja apmeklētājus attiecībā uz solījumu: �Maize, cik tik.� Tāda greznība valdīja �ajā uzņēmumā, ko savā laikā būtu slavinājis pats Moljers, jo ļoti jocīgi piedienēja īpa�nieka uzvārdā Flicoteaux¹³ ietvertā nozīme. Flikoto eksistē vēl joprojām, tas dzīvos tik ilgi, kamēr gribēs dzīvot studenti. Pie viņa ēd ne vairāk, ne mazāk; bet ēd tāpat, kā strādā, ar drūmu vai jautru lieti�ķību, atkarībā no rakstura vai apstākļiem. �ai slavenajā uzņēmumā tolaik bija divas leņķī novietotas, �auras, garas zāles ar zemiem griestiem, vienai logi uz Sorbonas laukumu, otrai uz Nēvderi�eljē ielu; abās atradās galdi, kas �ķita atvesti no kādas klostera ēdamtelpas, jo bija tik gari kā mūku ēdamgaldi, un uz tiem numurētās, lētās metālā aptverēs blakus �ķīvjiem gulēja pastāvīgo apmeklētāju servjetes. Flikoto I galdautus mainījis tikai svētdienās; bet Flikoto II, kā ļaudis stāstīja, sācis tās mainīt divas reizes nedēļā, tikko konkurence apdraudējusi viņa dinastiju. �is restorāns ir labi iekārtota darbnīca, nevis eleganta svinību zāle izpriecām: �eit neviens ilgi neuzkavējas. �ai telpā kustības norit strauji. Apkalpotāji nāk un iet neslaistīdamies, visi ir aizņemti, katrs nepiecie�ams. Ēdienos nav diezinkāda da�ādība. Kartupeļi tur ir mū�īgi, un, kaut visā Īrijā nebūtu neviena pa�a kartupeļa, kaut to trūktu visā pasaulē, pie Flikoto tie atradīsies vienmēr. Kop� trīsdesmit gadiem tos tur ceļ galdā, alla� tie ir Ticiana iemīļotajā zeltītajā nokrāsā, pārkaisīti ar sakapātiem zaļumiem, un tiem piemīt priek�rocība, ko apskau� sievietes: kādus jūs tos redzējāt 1814. gadā, tādus pa�us atradīsiet 1840. gadā. Jēra kotletes, vēr�a fileja ieņem �ās ēdnīcas ēdienu kartē to vietu, kādā Vērī restorānā ir rubeņi vai stores fileja, izmeklētas maltītes, kas jāpasūta jau no rīta. Pie Flikoto dominē liellopu gaļa; teļa gaļu tur pasniedz visda�ādākos veidos. Kad okeānā piekrastei pieklīst mer-lani un makreles, tās tūlīt atpeld pie Flikoto. Tur viss norit saskaņā ar lauksaimniecības mainīgajiem sniegumiem un gadalaiku untumiem. Tur var iemācīties daudz ko tādu, par ko nav ne jausmas bagātniekiem, dīkdieņiem, kam pārmaiņas dabā vienaldzīgas. Students, kas apmeties uz dzīvi Latiņu kvartālā, gūst visprecīzākās zinā�anas par laikiem: viņ� zina, kad nogatavojas pupas un zirņi, kad tirgus balles pieblīvētas ar kāpostiem, kādu salatu pieplūdums ir pa�reiz un vai bietes labi ienāku�ās. Veca mēlnesība, ko atkārtoja arī tajā laikā, kad Lisjens sāka apmeklēt Flikoto restorānu, izskaidroja bif�teku parādī�anos galdā ar zirgu pastiprinātu mirstību. Parizē nav daudz restorānu, kuros redzama tik jauka aina. �eit sastopama tikai jaunība un ticība, līksmu prātu panests posts, kaut arī netrūkst dedzīgu un nopietnu, drūmu un noraizēju�os seju. Apmeklētāji ģērbu�ies lielāko tiesu nevērīgi. Tāpēc pastāvīgos apmeklētājus, kad tie ierodas uzcirtu�ies, tūlīt ievero. Katrs zina, ko nozīme neparastais izskats: gaidāma satik�anās ar iemīļoto, jauneklis ies uz teātri vai izdarīs apmeklējumu augstākajās sfērās. Stāsta, ka tur esot sadraudzēju�ies daudzi studenti, kas vēlāk kļuvu�i slaveni, kā to redzēsim ari �ajā aprakstā. Un tomēr, atskaitot vienas apkārtnes ļaudis, kas mēdza sapulcēties kādā galda galā, vairums pusdienotāju izturējās loti nopietni, smiekli atskanēja reti, varbūt tāpēc, ka �eit pasniegtais krietni at�ķaidītais vīns neatraisīja līksmību. Tas, kas apmeklējis Flikoto, atcerēsies ne mazumu drūmu un noslēpumainu cilvēku, tītu galējas nabadzības miglā; tie varēju�i vairākus gadus ierasties �eit pusdienās un tad pazust bez pēdām tumsā, kura noslēpj �os Parizes rēgus pat visziņkārīgāko apmeklētāju skatieniem. Flikoto restorānā ievadītās draudzības nostiprināja kaimiņu kafejnīcās pie glāzes vircota, dedzino�a pun�a vai ar kādu liķieri pastiprinātas kafijas tases.

Pirmajās dienās pēc pārvāk�anās uz Klinī viesnīcu I.isjens kā ikviens iesācējs izturējās bikli un atturīgi. Neveiksmīgais mēģinājums dzīvot kā frantam bija aprijis Lisjena kapitālus, un viņ� metās darbā ar visu kvēli, ko tomēr ātri vien mēdz apdzēst grūtības un izklaidē�anās, kādas Parize piedāvā katram, gan bagātam, gan arī nabagam, un, lai tām spētu pretoties, vajadzīga īsta talanta me�onīgā enerģija vai godkāres drūmā stingrība. Lisjens ieradās pie Flikoto jau ap puspieciem, pamanījis, ka ir izdevīgi nākt vienam no pirmajiem; sākumā ēdienos bija lielāka izvēle, varēja ēst to, kas labāk gar�oja. Kā ikviens poētiski noskaņots cilvēks, I.isjens iemījoja savu noteiktu vietu, un viņa izvēle liecināja par diezgan lielu tālredzību. Jau pirmajā dienā, ienācis pie Flikoto, viņ� ievēroja galdu letes tuvumā, un no pusdienotāju sejām, no garām ejot uztvertajām frāzēm jauneklis uzminēja, ka tur sē� literāti. Arī nojauta viņu mudināja ieņemt vietu letes tuvumā, lai varētu ievadīt sarunas ar restorānā saimniekiem. Lisjens paredzēja, ka pamazām varēs nodibināt pazī�anos un, ja gadīsies nonākt naudas grūtībās, bez �aubām, dabūt vajadzīgo kreditu. Tātad viņ� atsēdās blakus letei pie �etrstūraina galdiņa, kas bija klāts tikai divām personām un laikam domāts nejau�iem apmeklētājiem, jo baltās servjetes bija bez aptverēm. Lisjena pretimsēdētājs bija vāj�, bāls jauneklis, dro�i vien tikpat nabadzīgs kā mūsu jaunais dzejnieks; sve�inieka skaistā, jau apvītusī seja pauda par gaisu�ām cerībām, kas atstāju�as augstajā pierē gurduma pēdas un dvēselē dziļas vagas, kurās iesētie graudi vairs neuzdīgs. Sīs dzejiskās pazīmes un nepārvaramas simpātijās uzplūdums pret nepazīstamo savaldzināja Lisjenu.

Jaunekli, pirmo, ar ko Angulcmas dzejniekam pēc nedēļas pec abpusējiem sīkiem pakalpojumiem, pec nejau�i pārmītiem vārdiem un piezīmēm izdevās ievadīt sarunu, sauca Etjcns kuslo. Pirms diviem gadiem tas, tāpat kā Lisjens, bija atstājis provinci � pilsētiņu Berijā. Nervozās kustības, spo�ais skatiens, reizēm aprautā valoda liecināja, ka Etjena Lusto iepazī�anās ar literāro dzīvi bijusi rūgta. Etjens bija ieradies no Sanseras ar sacerētu traģēdiju kabatā; viņu bija atvilināju�as tās pa�as alkas, kas tirdīja Lisjcnu: slava, varenība un nauda. Sākumā �is jauneklis nāca ēst pusdienas katru dienu, bet drīz vien sāka ierasties aizvien retāk un retāk. Kad Lisjenam pēc piecu se�u dienu pārtraukuma laimējās sastapt savu dzejnieku, viņ� cerēja to nāko�ajā dienā atkal satikt; bet nāko�ajā dienā tā vietu jau bija aizņēmis kāds sve�inieks. Jaunie�iem bie�i tiekoties, vakardienas sarunas uguns mēdz atspoguļoties �āsdienas domu izmaiņā; bet pārtraukumi alla� atsaldēja tuvību, un Lisjenam bija jālau� ledus vienmēr no jauna; pirmajās nedēļās viņ� guva maz panākumu. Izjautājis dāmu, kas sēdēja aiz letes, Lisjens uzzināja, ka viņa nāko�ais draugs esot redaktors nelielā avīzītē, kurā tas rakstot par jaunajām grāmatām un sniedzot pārskatus par Ambigi-Komik, Gētē un Dramatiskās panoramas teātrī uzvestajām lugām. Pēk�ņi �is jauneklis Lisjcna acīs izvērtās par svarīgu personu, un mūsu dzejnieks nolēma ievadīt ar to sirsnīgu sarunu, pat nest zināmus upurus, lai noslēgtu iesācējam tik nepiecie�amu draudzību. Bet �urnālists nerādījās pāris nedēļas. Lisjens vēl nezināja, ka pie Flikoto Etjens ēda pusdienas tikai tad, kad tam nebija naudas, un tāpēc tas izskatījās drūms un vīlies, dvesa saltumu, ko Lisjens centās izkausēt ar glaimīgiem Smaidiem un laipniem vārdiem. Tomēr �o draudzību vajadzēja nopietni apsvērt, jo nezināmais �urnālists acīm redzot dzīvoja ļoti pla�i, neatteikdamies no vīna glāzēm, kafijas tasēm, pun�a po kāliem, izrādēm un vakariņām. Turpretī Lisjens pirmajās dienās pēc apme�anās Latiņu kvartālā izturējās kā nabaga puisēns, ko apstulbinājusi pirmā iepazī�anās ar Parizes dzīvi. Tāpēc viņ�, iepazinies ar cenām un apsvēris savu naudas maku, neuzdro�inājās atdarināt Etjena ieradumus, jo baidījās atkal izdarīt iepriek�ējās kļūdas, kuras vēl tagad no�ēloja. Jauneklis joprojām bija provinciālo sadzīves likumu jūgā; ik sīkākai ļaunai domai rodoties, Lisjenam atmiņā pavīdēja abi sargeņģeļi � Ieva un Dāvids; tie atgādināja, ka uz viņu liktas lielas cerības, ka viņa pienākums ir aplaimot pa�aizliedzīgo māti, attaisnot savu solījumiem bagāto talantu. Rīta cēlienu Lisjens pavadīja Sen�enev-jevas bibliotēkā, studēdams vēsturi. Jau pirmie pētījumi viņam atklāja milzīgas kļūdas romānā Kārļa IX strēlnieks. Pēc bibliotēkas slēg�anas Lisjens devās savā miklajā, aukstajā istabā labot savu sacerējumu, pārveidojot to vai svītrojot veselas nodaļas. Paēdis pusdienas pie Flikoto, Lisjens iegriezās Tirdzniecības pasa�ā, Blosa literatūras kabinetā lasīja jaunlaiku literāros darbus, avīzes, periodiskos izdevumus, dzeju krājumus, lai iepazītos ar pa�reizējiem mākslas dzīves strāvojumiem, un ap pusnakti atgriezās savā no�ēlojamā viesnīcas istabelē, neiz�ķiedis naudu ne apkurinā�anai, ne apgaismo�anai.

Lasī�ana ārkārtīgi pārveidoja Lisjena gaumi, un, no jauna pārskatīdams sonetu krājumu par puķēm, savas iemīļotās Margrietiņas, viņ� tās tā pārstrādāja, ka diezin vai simt rindu palika neskartas. Sākumā Lisjena dzīves veids bija nevainīgs un skaidrs kā visiem no provinces iebrauku�ajiem trūcīgajiem jaunekļiem, kuriem pat Flikoto restorāns, salīdzinot ar vecāku mājas ikdienu, liekas grezns un kuru vienīgā izklaidē�anās ir lēna pastaiga pa Luksernburgas parka alejām, kur tie ar bikliem skatieniem, smagu sirdi nolūkojas daiļajās sievietēs, nekad neiziet ārpus Latiņu kvartala robe�ām un, sapņojot par nākotni, �ķīstā dedzībā nododas darbam. Bet drīz vien Lisjens, dzimis dzejnieks, pakļāvās neatvairāmām alkām, nespēdams pretoties teātru afi�u vilinājumiem. Fran�u teātris, Vodeviļa, Varjetē, Komiskā opera, kur viņ� mēdza iet parterā, aprija se�desmit franku. Kur� students spētu pretoties laimei skatīt Talmu tā slavenajās lomās? Teātris, �ī dzejisko dvēseļu pirmā mīlestība, apbūra Lis-jenu. Aktieri un aktrises viņam �ķita ļoti svarīgas personas; viņ� neticēja, ka iespējams ar tiem tikties ārpus skatuves kā ar kuru katru cilvēku. Sie mākslas baudījumu sniedzēji Lisjcnam likās apbrīnojamas būtnes, avīzēs par tiem rakstīja tikpat pla�i kā par svarīgiem valsts dzīves notikumiem. Būt dramatiskam autoram, redzēt savus darbus uz skatuves dēļiem, kāds valdzino�s sapnis! Da�i drosminieki, kā Kazimirs Delaviņs, piepildīja �o sapni! Ra�enajām pārdomām, mirkļiem, kad Lisjens ticēja saviem spēkiem, sekoja izmisuma brī�i, un tie uzmudināja jaunekli par spīti daudzu dedzīgu iegribu mēmajām �alkām nenovērsties no darba un taupības taisnā ceļa. Aiz pārmērīgas piesardzības viņ� sevī noņēmās nespert kāju Palē-Rojalā, �ai pazudinā�anas vietā, kur vienā dienā bija iz�ķiedis piecdesmit franku pie Vērī un gandrīz piecsimt franku par da�ādiem apģērba gabaliem. Un, kad Lisjens padevās kārdinājumam skatīt Flerī,

I almu, abus Batistus vai Mi�o, viņ� sev atļāvās vairs tikai tum�o galeriju, kur pēc biļetes vajadzēja stāvēt rindā jau no pusse�iem, un, ja nokavējās, tad par desmit sū bija jānopērk vieta kases tuvumā. Nereti pēc divu stundu ilgas gaidī�anas vīlu�os studentu ausīs atskanēja vārdi: �Biļetes izpārdotas!� Pēc izrādes l.isjens atgriezās mājup, acis nodūris, apkārt neskatīdamies, jo ielas �ajā stundā bija pilnas dzīvu vilinājumu. Arī viņam varēja atgadīties viens no ārkārtīgi vienkār�ajiem piedzīvojumiem, kas jaunie�u biklajā iztēlē tomēr ieņem milzīgu vietu. Lisjenu biedēja naudas straujais izsīkums, un kādu dienu, pārskaitīdams savus ekijus, viņ� tīri vai sastinga aiz ba�ām un nodomāja, ka pienācis pēdējais laiks uzmeklēt kādu grāmatizdevēju un mēģināt sadabūt algotu darbu. Jaunais �urnālists, ko Lisjens bija iztēlojies par savu draugu, vairs nerādījās pie Flikoto. Lisjens gaidīja laimīgu gadījumu, bet velti. Parizē gadījumi labvēlīgi tikai cilvēkiem ar pla�iem sakariem; jo vairāk kādam paziņu, jo lielāka iespēja gūt panākumus da�ādās jomās, un arī gadījumi ir spēcīgāko pusē. Lisjenā vēl mājoja provinces iedzīvotājiem raksturīga piesardzība, viņ� negribēja nogaidīt līdz tam brīdim, kad kabatā nebūs vairāk par da�iem ekijiem; jauneklis nolēma uzbrukt grāmatizdevējiem.

Kādā diezgan vēsā septembra rītā Lisjens, pasitis abus manuskriptus padusē, devās lejup pa Arfas ielu. Nonācis līdz Augustinie�u piekrastei, viņ� sāka pastaigāties pa ietvi, skatīdamies te Senas ūdeņos, te grāmatnīcu logos, it kā viņam kāds labs gars ieteiktu drīzāk mesties upes viļņos nekā mesties literatūrā. Pēc mokpilnas vilcinā�anās, ilgi un vērīgi nopētījis vairāk vai mazāk laipnās, jocīgās, skābās, līksmās vai skumjās sejas, kas bija redzamas aiz veikalu logiem vai pie durvīm, Lisjens beidzot iz�ķīrās par kādu māju, kuras priek�ā pārdevēji steidzīgi saiņoja grāmatas. �eit bija ekspedicija, mājas sienas noklāja afi�as:

PĀR DO DA MAS GRĀ MA TA S:

Vikoniu d'Arlenkura �VIENTULIS�. Tre�ais izdevums.

Viktora Dikan�a �LEONĪDS�. Pieci sējumi, luksuss izdevums.

Cena 12 franku.

Kerartri �MORĀLĀS INDUKCIJAS�.

Laimīgie! � Lisjens iesaucās.

Afi�a, slavenā I.avokā jaunais, īpatnējais izgudrojums, tolaik pirmo reizi uzplauka pie māju sienām. Drīz vien �ā reklāmās veida atdarinātāji izraibināja visu Parizi, sagādājot valstij jaunu ienākumu avotu. Lisjens, kas Angulemā bija lik liels un Parizē kļuva tik nenozīmīgs, ar satrauktu sirdi slīdēja gar pa�u mājas sienu, cen�oties sadū�oties un ieiet veikalā, kur drūzmējās pārdevēji, klienti, grāmatizdevēji .. . �Un varbūt arī autori!� nodomāja jauneklis.

� Es vēlētos runāt ar Vidala kungu vai Por�ona kungu, Eisjens sacīja pārdevējam.

Uz izkārtnes lieliem burtiem bija rakstīts:

Vidals un Por�ons, grāmattirgotāji komisionāri Francijā un ārzemēs.

� Viņi abi ir aizņemti, � atteica pārdevējs.

� Es pagaidī�u.

Lisjens palika veikalā un sāka pētīt grāmatu saiņus; divas stundas viņ� lasīja virsrakstus, �ķirstīja grāmatas, palasīja �ur tur pa lappusei. Beidzot Lisjens ar plecu atbalstījās pret stikloto sieniņu, aizsegtu maziem, zaļiem aizkariņiem, aiz kuriem, kā jauneklim �ķila, uzturējās Vidals vai Por�ons, un izdzirdēja �ādu sarunu:

� Vai ņemsiet no manis piecsimt eksemplāru? Atdo�u par pieciem frankiem gabalā un uz katru duci piesviedī�u vienu eksemplāru klāt.

� Kādā cenā tad tas iznāktu?

� Par se�padsmit sū lētāk.

� �etri franki �etri sū, � teica Vidals vai Por�ons tam, kas piedāvāja grāmatas.

� Jā, � piekrita pārdevējs.

� Pret rēķinu? � jautāja pircējs.

� Nē, vecais �ķelmi, tad jūs man samaksāsiet pēc pusotra gada ar vekseļiem uz vienu gadu?

� Nē, norēķinā�anās notiks bez kavē�anās, � atbildēja Vidals vai Por�ons.

� Ar kādu termiņu? Deviņiem mēne�iem? � jautāja izdevējs vai autors, kas, bez �aubām, piedāvāja kādu grāmatu.

� Nē, mans mīļais, uz vienu gadu, � atteica viens no abiem grāmattirgotājiem komisionāriem.

Uz brīdi iestājās klusums.

� Jūs mani izpostīsiet! � iesaucās nepazīstamais.

� Bet vai mēs gada laikā novietosim piecsimt eksemplāru Leonida? � atteica grāmattirgotājs komisionārs Viktora Dikan-�a izdevējam. - Cienītais meistar, ja grāmatas izpirktu pēc izdevēju vēlē�anās, tad ines butu miljonāri; bet tās izpērk pec publikas vēlē�anās. Valtera Skota romānus atdod par astoņpadsmit su sējumā, pērkot trīs grāmatas, par divpadsmit sū eksemplārā, un jūs gribat, lai pārdodu jūsu grāmateles dārgāk? Ja vēlaties, lai interesējos par �o romānu, tad izrādiet man pretimnāk�anu. Vidai!

Pie kases sēdo�ais druknais vīrietis, aizbāzis spalvu aiz auss, piecēlās un pazuda aiz sieniņas.

� Cik eksemplāru Dikan�a tu novietoji pēdējā braucienā? Por�ons viņam jautāja.

� Divsimt Vecītis no Katē, toties nācās atdot par pusvelti divas citas grāmatas, uz kurām nebija tik liels pieprasījums, tā ka iznāca glītas lakstīgalas.

Vēlāk Lisjens dabūja zināt, ka par lakstīgalām grāmattirgotāji iesauku�i darbus, kas ilgi paliek gu|ot noliktavu plauktu vientulībā.

� Starp cilu, vai tu zini, � turpināja Vidals, � ka Pikars grib mums dot romānus? Viņ� mums sola divdesmit procentu rabata no parastās grāmatnīcu cenas, lai nodro�inātu panākumus.

� Lai notiek! Uz vienu gadu, � sērīgi novilka izdevējs, ko bija satriecis Vidala slepenais paziņojums Por�onam.

� Tātad norunāts? � Por�ons īsi noprasīja nepazīstamajam.

� Jā.

Izdevējs aizgāja. Lisjens dzirdēja, ka Por�ons saka Vidalam:

� Mums jau pieprasīti trīssimt eksemplāri, norēķinā�anos ar izdevēju atliksim, pārdosim Leonīdu par simt sū gabalā ar norēķinā�anos pēc pusgada, un ...

� Un, � pārtrauca Vidals, � tūksto� pieci simti franku skaidras peļņas iebāzīsim kabatā.

� Jā, es jau uzreiz pamanīju, ka viņ� ir sprukās.

� Viņ� sevi izputina! Viņ� maksā Dikan�am �etrtūksto� franku par divtūksto� eksemplāriem.

Lisjens pārtrauca Vidalu, parādīdamies no�ogojuma durvīs.

� Mani kungi, � jauneklis uzrunāja abus kompanjonus,

man ir gods jūs sveicināt.

Grāmattirgotāji sveicienu tikko atņēma.

� Esmu sacerējis romānu no Francijas vēstures Valtera Skota garā, un �ā romānā nosaukums ir Kārla IX strēlnieks. Gribēju jums to piedāvāt.

Por�ons uzmeta Lisjenam vēsu skatienu un nolika spalvu uz rakstāmpults.

Vidals, īgni paskatījies uz autoru, atcirta:

� Mēs, kungs, neesam izdevēji, mēs esam grāmattirgotāji komisionāri. Ja izdodam grāmatas uz pa�u rēķina, tad slēdzam tirdznieciskus nolīgumus tikai ar pla�i pazīstamiem autoriem. Visumā mēs pērkam tikai nopietnas grāmatas, vēsturiskus sacerējumus, pārskatus.

� Mana grāmata ta�u ir ļoti nopietna. Esmu centies attēlot īstajā gaismā kātoju � neaprobe�otas monarehijas piekritēju cīņu pret protestantiem, kuri gribēja nodibināt republiku.

� Vidala kungs! � uzsauca pārdevējs.

Vidals aizmetās projām.

� Es neapstrīdu, kungs, ka jūsu grāmata nebūtu īsts meistardarbs, � teica Por�ons, visai nelaipni pamādams ar roku. � bet mēs nodarbojamies tikai ar iespiestām grāmatām. Griezieties pie kāda no tiem, kas pērk rokrakstus, Dogero tēvs, piemēram, Koka ielā, netālu no Luvra; viņ� ņem romānus. Ja jūs būtu atnācis drusciņ ātrāk, pie manis bija Polē, Dogero un Koka galeriju izdevēju konkurents.

� Mans kungs, man ir arī dzejoju krājums.. .

� Por�ona kungs! � kāds sauca.

� Dzejoji! � Por�ons dusmīgi iesaucās. � Par ko jus mani uzskatāt? � viņ� iesmējās Lisjenam sejā un aizsteidzās.

Ejot pāri Jaunajam tiltam, Lisjenam uzmācās tūksto� domu. Tas, ko viņ� bija sapratis no tirgotāju �argonā noritēju�ās sarunas, jāva uzminēt, ka �iem grāmatniekiem grāmatas bija tas pats, kas cepurniekiem kokvilnas cepures, proti, prece, ko jācen�as dārgi pārdot un lēti nopirkt.

�Nebiju nokļuvis pareizā vietā,� Lisjens nodomāja; viņu pārsteidza rupji materiālā puse, no kādas literatūra pavērās.

Koka ielā Lisjens jau iztālēm ievēroja neizskatīgo veikala fasadi, kurai bija gājis garām arī jau agrāk; uz zaja pamata dzelteniem burtiem bija rakstīts: Dogero, grāmatizdevējs. Viņ� atcerējās, ka bija redzējis �os vārdus uz vairāku Blosa literārā kabinetā lasīto grāmatu vākiem. Ejot iek�ā, Lisjena sirds pukstēja nemierīgi kā ikvienam ar iztēli apveltītam cilvēkam, apzinoties, ka gaidāma ciņa. Veikaliņā viņ� sastapa dīvainu sirmgalvi, vienu no Impērijas laika īpatnējākām figūrām grāmatu tirdzniecībā. Dogero valkāja melnu fraku ar platām �etrstūrainām ļipām, turpretī modē tolaik bija frakas ar smailām kā zivs astes |ipām. No raibi rūtotās, vienkār�ās drānas darinātās vestes kabatas nokarājās tērauda va�iņa ar vara atslēdziņu, sniedzoties līdz platajām, melnajām biksēm. Pulkstenis bija tik biezs kā sīpols. Veltas vilnas zeķes un ar sudraba sprādzēm rotātas kurpes papildināja viņa tērpu. Ve�a kailo galvu iekļāva diezgan dzejiski izspūru�i sirmojo�i mati. Dogero tēvs, kā Por�ons viņu bija nosaucis, ar savu fraku, biksēm un kurpēm atgādināja literatūras profesoru, turpretī ar savu vesti, pulksteni un zeķēm � tirgotāju. Arī seja nebija pretrunā �im dīvainajam savienojumam: viņam bija valdonīga, pedantiska retorikas skolotāja vaibsti ar grāmattirgotāja spriganajām acīm, aizdomu pilno muti un nemierīgajām kustībām.

� Dogero kungs? � iejautājās Lisjens.

� Tas esmu es, mans kungs ...

- Esmu uzrakstījis romānu, � Lisjens sacīja.

� Jūs vēl esat ļoti jauns, � atteica grāmatizdevējs.

� Gadi �ajā ziņā nav svarīgi.

� Jums taisnība, � piekrita vecais grāmatizdevējs, paņemdams rokrakstu. � Pie joda! Kārla IX strēlnieks, labs virsraksts! Jauki, jaunekli, pastāstiet man da�os vārdos sacerējuma saturu.

� Mans kungs, tas ir Valtera Skota garā sacerēts vēsturisks romāns, kurā cīņa starp katoļiem un protestantiem parādīta kā divu valdības sistēmu cīņa, jo nopietni apdraud troni. Es nostājos katoļu pusē.

� Jā, jaunekli, tā ir ideja! Labi, es apsolos izlasīt jūsu darbu. Man labāk būtu paticis romāns Radklifa kundzes sacerējumu gaumē; bet, ja jūs esat centīgs, ja jums ir kaut kāds stils, iecere, idejas, ja protat izraisīt darbību, tad labprāt jums pakalpo�u. Kas mums vajadzīgs? ... Labi rokraksti.

� Kad varu pie jums ierasties?

� �ovakar izbrauk�u uz laukiem, atgriezī�os parīt, līdz tam laikam izlasī�u jūsu darbu, un, ja tas man būs pa prātam, tad tūlīt pat varēsim vienoties.

Redzot, ka vecais vīrs ir tik lādzīgs, Lisjenam ie�āvās prāta nelaimīga iedoma parādīt arī Margrietiņu rokrakstu.

� Dogero kungs, esmu sacerējis arī dzeju krājumu . . .

� Ko? Jūs esat dzejnieks! Man jūsu romāns nav vajadzīgs, � pikti sacīja vecais, sniegdams atpakaļ rokrakstu.

Rīmju kalējiem neveicas rakstīt prozu. Prozā nedrīkst būt liekvārdības, jo ir noteikti kas jāpasaka.

� Bet, cienītais kungs, ari Valters Skots ir sacerējis (izejas. ..

� Tas tiesa, � Dogero atmaiga, Vnanīdams, ka jauneklim grūti klājas, un paturēja rokrakstu. � Kur jūs dzīvojat? Es pie jums aizie�u.

Lisjens pateica adresi; viņam nenāca ne prātā, ka vecajam kas aiz ādas; jaunais dzejnieks nesaredzēja sirmgalvī vecās skolas grāmatnieku, cilvēku no tiem laikiem, kad grāmatizdevēji vēlējās turēt pa�obelē un aiz atslēgas Volteru un Monteskjē, mirdinot tos vai badā.

� Es tie�i atgriezī�os mājup pa Latiņu kvartālu, � izlasījis adresi, noteica vecais grāmatizdevējs.

�Krietns cilvēks!� nodomāja Lisjens, atvadīdamies no grā-matizdevēja. �Reiz es tomēr esmu sastapis jaunatnes draugu, literatūras pazinēju. Vai vienmēr neesmu to sacījis? Es teicu Davidam: ar talantu Parizē viegli gūt panākumus.�

Lisjens atgriezās mājup priecīgs un ar vieglu sirdi, viņ� sapņoja par slavu. Vairs nedomādams par drūmajiem vārdiem, kas Vidala un Por�ona kantorī viņam bija griezu�ies ausīs, jauneklis sevi jau uzskatīja vismaz par tūksto� divsimt franku īpa�nieku. Tūksto� divsimt franku nozīmēja vienu gadu nodro�inātas eksistences Parizē, un gada laikā viņ� sacerēs jaunus darbus. Cik daudz plānu tika celti uz �o cerību! Cik daudz saldu sapņo-jumu, redzot savu dzīvi nodro�inātu ar pa�a darbu! Domās Lisjens jau iekārtoja sev mājokli, un daudz netrūka, ka viņ� būtu sācis jau �o to iegādāties. Nepacietību viņ� remdināja tikai ar lasī�anu Blosa literatūras kabinetā. Veco Dogero patīkami pārsteidza Lisjena pirmā darba stils, savaldzināja raksturu pārspīlējumi, kādus attēlotā laikmeta gars pieļāva, un vienkār�i ap�ilbināja trauksmainā iztēle, ar kādu jauns autors parasti mēdz izcelt pirmo plānu, � viņ� jau nebija sevi�ķi izlutināts, lāga Dogero tēvs! � un pēc divām dienām tas iegriezās viesnīcā, kur mita viņa topo�ais Valters Skots. Vecais bija nolēmis iegūt savā pilnīgā īpa�umā par tūksto� frankiem Kārla IX strēlnieku un noslēgt līgumu ar Lisjenu vēl par vairākiem darbiem. Ieraudzījis viesnīcu, vecais viltnieks �o jautājumu apsvēra savādāk.

�Jauneklim, kas �eit dzīvo, noteikti ir mērenas prasības, tas mīl studijas, darbu; varu dot viņam tikai astoņsimt franku.�

Viesnīcniece, kurai Dogero jautāja pēc Lisjena de Ribamprē kunga istabas, atteica:

� Piektajā stāvā.

Grāmatizdevējs izslēja degunu gaisā un pāri piektajam ieraudzīja vairs tikai debesis. Viņ� nodomāja: ��is jauneklis ir glīts, pat skaists puisis; ja tas pārāk daudz nopelnīs, viņ� sāks uzdzīvot un vairs nestrādās. Mūsu kopējo intere�u labad piedāvā�u viņam se�i simti franku; toties skaidrā naudā, nevis vekseļos.�

Vecais uzkāpa piektajā stāvā, trīs reizes pieklauvēja, un Lis-jens atvēra durvis. Istaba bija drausmīgi tuk�a. Uz galda stāvēja krūzīte piena, maizīte par diviem sū. Ģēnija nabadzība dūrās acīs vecajam grāmatizdevējam.

�Lai viņ� paliek pie �iem vienkār�ajiem tikumiem, pie sātības ēdienos, pie pieticīgām prasībām.�

� Ļoti priecājos jūs redzēt, � viņ� teica Lisjenam. � Lūk, tāpat dzīvoja arī 2ans �aks, ar kuru jums ir ne tik vien līdzības. �ādos mājokļos deg talanta uguns un liek sacerēti vislabākie darbi. Lūk, tā vajadzētu dzīvot visiem literātiem, nevis mētāties pa kafejnīcām, pa restorāniem, iz�ķie�ot tur savu laiku, savu talantu un mūsu naudu.

Dogero atsēdās.

� Jaunekli, jūsu romāns nav slikts. Esmu bijis retorikas skolotājs, es pazīstu Francijas vēsturi; jūsu darbā ir lieliskas vietas. īsi sakot, jums ir nākotne.

� Ak mans kungs!

� Nē, patiesi, es jums saku, ka mēs varēsim sastrādāt. Es pērku jūsu romānu ...

Lisjena sirds atplauka, jauneklis trīsēja aiz labpatikas: viņ� ieies literatūrā, beidzot viņa darbs tiks iespiests.

� Es to pērku par �etrsimt frankiem, � Dogero medaini saldā balsī sacīja un paskatījās uz Lisjcnu tā, it kā būtu izturējies ārkārtīgi augstsirdīgi.

� Par sējumu? � jautāja Lisjens.

� Par visu romānu, � atteica grāmatizdevējs, nemaz nebrīnīdamies par Lisjena pārsteigumu. � Toties, � viņ� piebilda, � jūs �o sumu saņemsiet skaidrā naudā. Jūs saistīsieties man nodot divus romānus gadā, un tā se�us gadus. Ja pirmais tiks izpārdots pusgadā, tad par nāko�ajiem maksā�u jums se�simt franku. Tā ar diviem romāniem gadā saņemsiet simt franku mēnesī, jums būs nodro�ināta eksistence, jūs būsiet laimīgs. Daudziem autoriem maksāju tikai trīssimt franku par romānu. Par tulkojumu no angļu valodas maksāju divsimt franku. Agrākos laikos tā būtu bijusi nedzirdēta cena.

� Mans kungs, mēs nevarēsim vienoties, atdodiet manu rokrakstu, � Lisjens glu�i sastindzis sacīja.

� Te tas ir, � teica vecais grāmatizdevējs. � Jūs, cienītais, nekā nejēdzat no veikaliem. Publicējot kāda autora pirmo romānu, izdevējam jāriskē ar tūksto� se�simt frankiem par iespie�anu un papīru. Vieglāk ir uzrakstīt romānu nekā atrast �ādu sumu. Man mājās ir simt romānu rokrakstu, bet nav simt se�desmit tūksto� franku kasē. Ak vai! Tādu sumu neesmu nopelnījis par visiem divdesmit gadiem, kop� nodarbojos ar grāmatu izdo�anu. Romānus drukājot, mantā neiedzīvosies. Vidals un Por�ons grāmatas ņem uz noteikumiem, kas ar katru dienu kļūst mums smagāki. Kur jūs riskējat tikai ar savu laiku, man jāizliek divi tūksto�i franku. Un, ja mēs pieviļamies, jo habent sua fata libelli¹⁴, es zaudē�u divi tūksto�i franku; jums atliks ii kai sacerēt odu par publikas stulbumu. Kad būsiet pārdomājis manus vārdus, jūs atgriezīsieties pie manis. Jā, atgriezīsieties, � vecais pārliecināti atkārtoja, atbildot uz Lisjena augstprātīgo �estu. � Jūs ne tikai neatradīsiet izdevēju, kas jauna autora dēļ gribēs riskēt divi tūksto�i franku, bet jūs neatradīsiet pat izdevēja palīgu, kas uzņemsies izlasīt jūsu ķēpājumu. Es to esmu izlasījis un varu jums norādīt uz vairākām valodas kļūdām. Jūs rakstāt ievēroja, kur vajadzēja bija ievēroju�i, un palika, kur būtu jāraksta kļuva.

Lisjens jutās pazemots.

� Kad mēs nāko�o reizi redzēsimies, � Dogero piebilda, � jūs būsiet zaudējis simt franku, jo nedo�u jums vairāk par simt ekijiem. � Viņ� piecēlās, pamāja ar galvu un vēl no durvju sliek�ņa noteica: � Ja jums nebūtu talanta un nākotnes un ja es neinteresētos par jauniem, centīgiem cilvēkiem, tad nepiedāvātu jums tik lieliskus nosacījumus. Simt franku mēnesī! Apsveriet to vēlreizl Protams, romāns atvilktnē nav kā zirgs stallī, ēst tas neprasa. Bet labuma no tā arī nav nekāda.

Lisjens paķēra rokrakstu un nosvieda uz grīdas, iesaukdamies:

� Labāk es to sadedzinā�u!

� Jūs esat dzejnieks! � sacīja sirmgalvis.

Lisjens notiesāja maizīti, izdzēra pienu un devās ārā. Istaba viņam likās par �auru, jauneklis tajā būtu juties kā iesprostots lauva zvēru dārzā. Sen�enevjevas bibliotēkā, uz kurieni Lisjens gribēja doties, viņ� jau labu laiku bija ievērojis vienā un tajā pa�ā kaktā sē�am gadus divdesmit piecus vecu jaunekli, kas strādāja ar to koncentrēto uzmanību, kuru nekas nevar izkliedēt, ne traucēt un no kuras var pazīt īstenos literārā darba rūķus. Bez �aubām, jauneklis nāca �eit jau sen, jo kalpotāji un pat bibliotekārs izturējās pret to sevi�ķi laipni; bibliotekārs ļāva viņam ņemt līdzi grāmatas, un Lisjens redzēja, ka otrā dienā centīgais nepazīstamais tās atkal atnesa; Lisjens nojauta, ka sve�inieks ir viņa posta un cerību biedrs. Neliela auguma, kalsns un bāls, �is �aklais puisis, kam bija skaistas rokas un melnu, biezu, nevērīgi sasukātu matu ērkuļa aizsegta cildena piere, saistīja pat glu�i vienaldzīgu cilvēku skatienus, jo viņam bija nenosakāma līdzība ar Bonaparta portretu, kas gravēts pēc Roberta Lefevra zīmējuma. Si gravira ir vesela smeldzīgas melaneholijas, apvaldītas godkāres, apslēptas enerģijas poēma. Ielūkojieties vērīgi �ai seja: jūs tajā ieraudzīsiet ģenialitāti un noslēgtību, izsmalcinātību un varenību. Acis apgarotas kā sievietei. Acu skatiens alkst pla�uma, deg iekārē pēc �ķēr�ļiem, lai tos uzveiktu. .la arī zem graviras nebūtu parakstīts Bonaparta vārds, jūs tomēr to aplūkotu tikpat ilgi. Jauneklis, kas it kā iemiesoja �ās graviras tēlu, parasti valkāja lempīgos zābakos iebāztus bik�u galus, vienkār�a auduma svārkus, melnu kaklasaiti, pelēku, balti 1ās-motu vadmalas vesti, aizpogātu līdz pa�ai aug�ai, un lētu cepuri. Bija skaidri redzams, ka viņ� nicina grezno�anos. Noslēpumainais sve�inieks, uz kura pieres bija jau�ama ģēnija iezīme, pastāvīgi apmeklēja Flikoto restorānu, kur arī Lisjens viņu ievēroja; nezināmais jauneklis ēda, lai dzīvotu, nepievērsdams uzmanību ēdieniem, ar kuriem �ķita apradis, un dzēra tikai ūdeni. Gan bibliotēkā, gan pie Flikoto visā viņa rīcībā izpaudās zināma cieņa, kas, bez �aubām, izrietēja no apziņas, ka viņa dzīve veltīta kaut kam lielam, tas darīja nepazīstamo visai nepieejamu. Skatiens viņam bija domīgs. Viņa cildeni veidotajā, skaistajā pierē bija jau�ama meditācijā. Melnās, spriganās acis, kas redzēja labi un saskatīja ātri, liecināja par ieradumu ienirt problēmu būtībā. Roku kustībās viņ� bija atturīgs, visā stājā apvaldīts. Lisjens neviļus izjuta cieņu pret nepazīstamo. Jau vairākkārt viņi bija viens uz otru paskatīju�ies, ieejot vai izejot no bibliotēkas vai restorānā, it kā vēlēdamies viens otru uzrunāt, bet neviens no abiem to nebija uzdro�inājies. Klusais jauneklis aizvien sēdēja zāles dibenā, kur logi izgāja uz Sorbonas laukumu, un Lisjenam neradās iespēja viņam tuvināties, lai gan jauno dzejnieku valdzināja �is centīgais jauneklis, kurā bija jau�ams pārākums. Viens un otrs, kā abi vēlāk noskaidroja, bija pēc rakstura kautrīgi, bikli jaunekļi, kas no visa izjuta bailes, kuru saviļņojums vientuļiem cilvēkiem pat tīkams. Ja viņi nejau�i nebūtu satiku�ies tajā dienā, kad Lisjens tik smagi izjuta savu neveiksmi, varbūt abi nekad nebūtu tuvināju�ies. Bet, iegrie�oties Grē ielā, Lisjens ieraudzīja nepazīstamo jaunekli, kas atgriezās no Sen�enevjevas bibliotēkas.

� Bibliotēka ir slēgta, un es nezinu, kāpēc, � sve�ais uzrunāja Lisjenu.

�ajā mirkli Lisjenam acis bija asaras, viņ� pateicās nepazīstamajam ar rokas kustību, kas ir daudz daiļrunīgāka par vārdiem un paver ceļu uz jauneklīgu sirdi. Abi kopā gāja tālāk pa Grē ielu, dodamies uz Arfas ielas pusi.

� Ie�u pastaigāties pa Luksemburgas parku, � teica Lisjens. � Kad jau reiz esi izgājis ārā, tad grūti atgriezties pie darba.

� Tiek izjaukts nepiecie�amais domu plūdums, � nepazīstamais piebilda. � Jums ir kādas raizes?

� Piedzīvoju neparastu gadījumu, � Lisjens atteica.

Viņ� izstāstīja, kā apmeklējis grāmattirgotāju veikalu piekrastē, tad veco grāmatizdevēju, stāstīja par piedāvājumiem, kādus nupat saņēmis; Lisjens nosauca savu vārdu un piebilda �o to par savu stāvokli. Apmēram kop� viena mēne�a viņ� izdevis se�desmit franku par ēdienu, trīsdesmit franku par viesnīcu, divdesmit franku par izrādēm, desmit franku literatūras kabinetā, kopsumā simt divdesmit franku; un viņam nav atlicis vairāk kā simt divdesmit franku.

� Jūsu gaitas, � teica nepazīstamais, � ir tādas pa�as kā manējās, un līdzīgas pārdzīvo tūksto� un vēl vairāk jaunekļu, kas katru gadu iebrauc Parizē. Mēs vēl neesam visnelaimīgākie. Vai redzat �o teātri? � viņ� jautāja, norādīdams uz Odeona jumolu. � Kādā dienā vienā no mājām, kas atrodas �ajā laukuma, apmetās uz dzīvi apdāvināts cilvēks, kas bija nonācis galīga trūkumā; lai posts būtu pilnīgs, viņ� bija apprecējies ar mīļotu sievieti, un �āda nelaime mūs vēl nav skārusi; par prieku vai par bēdām, kā jums tīk, tas bija apveltīts ari ar diviem bērniem; uz viņu gūlās smaga parādu nasta, tomēr tas ticēja savai spalvai. Viņ� iesniedz Odeonā piecu cēlienu komēdiju, tā tiek pieņemta, lomas sadala labiem spēkiem, aktieri notur mēģinājumus, direktors steidzina iestudē�anu. �ie pieci veiksmes gadījumi izrādās par drāmām, kuras grūtāk realizēt nekā uzrakstīt piecus cēlienus. Nabaga autors mitinās pa�obelē, tās jumtu varat no �ejienes saredzēt; viņ� izsmeļ pēdējos līdzekļus, lai izvilktu dzīvību, kamēr lugu iestudēs, sieva ieliek lombardā savus apģērba gabalus, ģimene pārtiek no sausas maizes. Dienā, kad notiek pēdējais mēģinājums, izrādes priek�vakarā, viņi jau ir parādā piecdesmit franku: maizniekam, piena sievai, durvju sargam. Dzejnieks atstājis sev tikai pa�u nepiecie�amāko: svārkus, kreklu, bikses, vesti un zābakus. Viņ� ir pārliecināts par panākumiem un, apskaujot sievu, saka tai: �Beidzot mums veiksies!� � �Ugunsgrēks!� iesaucas sieva. �Skaties, deg Odeons!� Mans kungs, Odeons tie�ām dega. Un tāpēc ne�ēlojieties. Jūs esat apģērbts, jums nav ne sievas, ne bērnu, jums kabatā ir simt divdesmit franku katram gadījumam, un jūs nevienam nekā neesat parādā. Luga pēc tam tika uzvesta Luvuā teātrī simt piecdesmit rei�u. Karalis pie�ķīra autoram pensiju. Bifons sacījis, ka ģēnijs esot pacietība. Un patiesi, pacietība cilvēkā ir tā īpa�ība, kas visvairāk līdzinās metodei, ar kuras palīdzību daba rada savus veidojumus. Kas ir māksla, cienījamais? Koncentrēta daba.

Abi jaunekļi jau dū�īgi soļoja pa Luksemburgas parku. Lis-jens drīz vien zināja nepazīstamā mierinātāja vārdu, kas vēlāk kļuva slavens. Jauneklis bija Daniels d�Artczs, �odien viens no di�enākajiem mūsu laikmeta rakstniekiem, viens no tiem reti sastopamajiem cilvēkiem, kas, pēc kāda dzejnieka jaukā izteiciena, �apvieno sevī skaistu talantu ar daiļu dvēseli�.

� Par lielu cilvēku kļūt nav viegli, � Daniels maigi sacīja. � Ģēnijs slaka savus darbus ar asarām. Talants ir gara pasaules radība, kas, tāpat kā ikviena būtne, bērnībā pakļauta slimībām. Sabiedrība noraida nepilnvērtīgus talantus, tāpat kā daba iznīdē kuslus vai slikti veidotus radījumus. Kas grib pacelties pāri cilvēkiem, tam jāgatavojas cīņai, tas nedrīkst atkāpties nekādu grūtību priek�a. Liels rakstnieks ir moceklis, kas nemirs. Ar to pateikts viss. Jūsu pierē ir ģēnija iezīme, d�Artczs teica Lisjenam, it kā iekļaudams viņu savā skatienā, � bet, ja jums krūtīs nav neatlaidīgas gribas, ja jums nav eņģeļa pacietības, ja jūs, lai cik tālu no mērķa jūs atsviestu likteņa dīvainības, nespēsiet no jauna sākt bezgalīgo ceļu uz pilnību tāpat kā bruņurupucis, kas vienmēr, lai kādā zemē atrastos, alla� tiecas uz dzimto okeānu, tad atsakieties jau �odien no cīņas.

� Tātad jūs sagaidāt cie�anas? � Lisjens jautāja.

Da�ādus pārbaudījumus, apmelojumus, nodevības, sāncen�u

nelietības, apvainojumus, viltu un naudinieku rausību, � jauneklis rezignēti atbildēja. � Ja jūsu darbs ir skaists, ko gan tad nozīmē pirmā neveiksme? ...

� Vai jūs izlasītu manu romānu un izteiktu savu spriedumu? � Lisjens vaicāja.

� Lai notiek, � d�Artezs piekrita. � Es dzīvoju Katrvana ielā, mājā, kurā viens no slavenākajiem vīriem, viens no izcilākajiem mūsdienu ģēnijiem, zinātnes spīdeklis Deplens, visspējīgākais chirurgs, kādu mēs pazīstam, izcieta pirmās mocības cīņā pret dzīves likstām Parizē un ceļā uz slavu. Atmiņas par viņu man ik vakaru dod nāko�ajā dienā vajadzīgo drosmi. Es mājoju istabā, kurā viņ� bie�i vien iebaudījis tikai maizi ar ķir�iem, tāpat kā Ruso, tikai bez Terezes. Atnāciet pēc stundas, bū�u mājās.

Abi dzejnieki iz�ķīrās, neizsakāmi skumja maiguma saviļņojumā spie�ot viens otram roku. Lisjens aizgāja pēc manuskripta. Daniels d�Artezs devās uz lombardu ieķīlāt pulksteni un tad nopirkt divus riņķus malkas, lai varētu iekurināt istabu un jaunajam draugam nebūtu jāsalst, jo laiks bija auksts. Lisjens ieradās precizi, un māja, ko viņ� ieraudzīja, izskatījās vēl bēdīgāk nekā viņa pa�a viesnīca; bija jāiet pa drūmu gaiteni, kura galā atradās tum�as kāpnes. Daniela d�Arteza istaba bija sestajā stāvā; istabā starp diviem �auriem lodziņiem stāvēja nomelnēju�a koka grāmatplaukts, pieblīvēts ar kartona vākiem, uz kuru muguriņām vīdēja etiķetes. �aura, krāsota koka gultiņa, līdzīga koled�u guļamtelpas lāviņām, pa vecam nopirkts naktsgaldiņ�, divi apvilkti atzveltnes krēsli aizņēma telpas viņu galu; gar sienām apkvēpu�as un izbalēju�as skolu tapetes. Starp kaminu un logu bija novietots gar� galds, apkrauts ar papīriem. Pretī kārniņam pie sienas bija veca sarkankoka kumode..Nodeldēts paklājs sedza pilnīgi visu grīdu. Ar �o derīgo greznību tika samazināti izdevumi par apkurinā�anu. Pie galda parasts kantora krēsls, pārvilkts ar sarkanu safjanu, kas no lieto�anas notrīts jau glu�i balts, un vēl pusducis vienkār�u krēslu papildināja iekārtu. Uz kamina dzegas Lisjens ievēroja senatnīgu sve�turi ar aizsedzi-ņiem un �etrām vaska svecēm. Redzēdams ik uz soļa �ai bēdīgajā mājoklī visasākā trūkuma pēdas, Lisjens jautāja, kāpēc d�Artezs lietojot tik dārgas sveces, un tas atbildēja, ka viņam esot pretīga tauku sve�u smaka. Tas liecināja par jaunekļa izsmalcinātiem jutekļiem, norādīja uz lielu sensibililati. Romānā lasī�ana ilga septiņas stundas. Daniels klausījās bijīgi, neiebilzdams ne vārda, nepārtraukdams ne ar vienu piezīmi, tā pierādīdams labu gaumi, kāda reti sastopama klausītāju vidū.

� Jūsu domas? � Lisjens jautāja Danielam, uzlikdams rokrakstu uz kamina dzegas.

� Jūs esat uz jauka un pareiza ceļa, � jauneklis svinīgi atbildēja, � bet darbs jums tomēr jāpārveido. Ja nevēlaties būt tikai vāj� Valtera Skota atdarinātājs, tad jums jārada pa�am savs īpatnējs rakstības paņēmiens, bet jus esat tikai viņu atveidojis. Lai ievadītu savus personā�us, jūs sākat, tāpat kā viņ�, ar garām sarunām; kad tie izrunāju�ies pēc sirds patikas, tikai tad jūs pārejat pie deskripcijas un darbības. Pretmetu ciņu, kas nepiecie�ama katrā sacerējumā, lai tas būtu dramatisks, jūs atvirzāt pēdējā vietā. Pārstatiet problēmas risinājuma sastāvdaļas. Aizstājiet bezgalīgās sarunas, kas Skotam ir tik spilgtas, bet jums bālas, aizstājiet tās ar deskripcijām, kurām mūsu valoda tik piemērota. Lai dialogs jūsu darbā kļūst gaidītas sekas, kas vainago premisas. Sāciet uzreiz ar darbību. Ķerieties pie si�eta te no malas, te no gala; īsāk sakot, izstrādājiet to da�ādos plānos, lai nekļūtu vienmuļ�. Pārnesot skotu rakstnieka dramatizētā dialoga formu uz Francijas vēstures materiālu, jūs kļūsiet novators. Valters Skots ir bezkaislīgs; viņ� vai nu nepazīst kaislību, vai arī viņam to aizliegu�i dzimtās zemes liekulīgie tikumi. Viņam sieviete ir pienākuma iemiesojums. Ar retiem izņēmumiem, viņa varones visas ir vienādas, veidotas, kā saka gleznotāji, pēc viena �ablona. Tās visas atvedinātas no Klarisas Harlovas; iedzīvinot visos sievie�u tolos vienu un to pa�u ideju, viņ� spējis parādīt tikai tā pa�a tipa da�ādus paraugus, variējot to tikai ar spilgtāku vai mazāk spilgtu nokrāsu. Sieviete modina kaislību urr ienes ar to sabiedrībā nemieru. Kaislībai ir bezgalīgi daudzas formas. Aprakstiet cilvēku kaislības, un jums pavērsies milzīgas iespējas, no kurām �is izcilais ģēnijs atteicās, lai viņa darbus lasītu visās aizspriedumainās Anglijas ģimenēs. Francijā mūsu vēstures visvētrainākajā periodā jūs sastapsiet visvaldzino�ākos netikumus un spo�us tikumus katolicisma pārstāvju vidū, rādiet tos pretstatā kalvinisma drūmajām figūrām. Ikviens no pagāju�ajiem valdī�anas laikmetiem, sākot no Kārļa Lielā, prasīs vismaz vienu romānu un da�i pat �etrus piecus, kā, piemēram, Ludviķa XIV, Indriķa IV, Fran�a I valdī�ana. Nesniedziet smagu vēstījumu par katram zināmiem faktiem, bet radiet gleznainu Francijas vēsturi, attēlojot tērpus, mēbeles, mājas, to iek�ējo iekārtojumu un cilvēku dzīvi, atdzīviniet attiecīga laikmeta garu. Jums ir iespēja kļūt savdabīgam, izkliedējot parastos maldus, kas izkropļo daudzu mūsu karaļu tēlus. Esiet drosmīgs un celiet atkal godā krā�ņo un majestātisko Katrinas Medi�i figūru, ko esat upurējis aizspriedumiem, kas vēl aptum�o tās tēlu. Parādiet, beidzot, Kārli IX tādu, kāds viņ� bijis, nevis par kādu to pataisīju�i protestantiskie rakstnieki. Pēc desmit gadu neatlaidīga darba jūs sasniegsiet slavu un bagātību.

Pulkstenis bija jau deviņi. Lisjens atdarināja sava nāko�ā drauga slēpti augstsirdīgo rīcību un uzaicināja viņu pusdienās pie Edona, kur izdeva divpadsmit franku. Ēdot pusdienas, Daniels uzticēja Lisjenarn savas slepenās cerības un studijas. D�Artezs atzina, ka izcils talants nevar iztikt bez dziļām metafizikas zinā�anām. Pa�reiz viņ� pārsijāja senlaiku un mūsdienu filozofijas apcirkņus, lai apgūtu to bagātības. D�Artezs gribēja, tāpat kā Moljers, vispirms kļūt izcils filozofs un tikai tad rakstīt komēdijas. Viņ� pētīja aprakstīto un dzīvo pasauli, domas un faktus. Viņa draugu vidū bija dabas zinātnieki, jauni mediķi, politiski rakstnieki un mākslinieki � centīgu, nopietnu jaunekļu sabiedrība, kurus gaidīja liela nākotne. Iztikai līdzekļus d�Artezs nopelnīja ar apzinīgi uzrakstītiem, bet vāji apmaksātiem rakstiņiem, ko iespieda bibliogrāfiskās, enciklopēdiskās vai dabaszinātniskās vārdnīcās; viņ� tos rakstīja tie�i tik daudz, cik bija nepiecie�ams, lai varētu dzīvot un realizēt nospraustos mērķus. D�Artezs bija pasācis rakstīt izdomas bagātu sacerējumu vienīgi tai nolūkā, lai izpētītu valodas iespējas. Vēl nepabeigto grā matu, ko viņ� turpināja rakstīt vai atkal pameta, atkarībā no garastāvokļa, d�Artezs taupīja garīga paguruma dienām. Tas bija romānā formā ietverts pla�a vēriena psicholoģisks darbs. Kaut gan Daniels izstāstīja par sevi visu ļoti pieticīgā veidā, Lisjenarn viņ� tomēr �ķita milzis. Kad pulksten vienpadsmitos abi izgāja no restorānā, Lisjens jau bija pieķēries sirsnīgā draudzībā �im tikumu iemiesojumam, kam bija sve�a augstprātība, �im raksturam, kas pats neapjauta sava cildenuma. Dzejnieks neapstrīdēja Daniela padomus, bet sekoja tiem burtiski. D�Arteza krā�ņais talants, jau nobriedis vientuļās pārdomās un sev pa�am, ne citiem domātas kritikas ietekmē, pēk�ņi pavēra Lisjenarn durvis uz lieliskajām fantāzijas pilīm. It kā kvēlojo�a ogle būtu skārusi provinces jaunekļa lūpas, parizie�u censoņa vārdi atrada auglīgu zemi Angulemas dzejnieka smadzenēs. Lisjens stājās pie sava romānā pārveido�anas.

Parizes tuksnesī sastapis augstsirdīgu jūtu pārpilnu, radnie-cigu sirdi, izcilais provinces cilvēks darīja tapat, kā mēdz darīt katrs pēc siltas draudzības izslāpis jauneklis: viņ� pieķērās d�Artezam kā kroniska slimība, gāja tam pakaļ, lai kopā dotos uz bibliotēku, jaukā laikā pastaigājās ar viņu Luksemburgas parkā, reizē paēdis vakariņas pie Flikoto, pavadīja Dānieļu līdz tā nabadzīgajai istabiņai, īsāk sakot, viņ� tam piekļāvās, kā cits citam bija piespiedu�ies fran�u zaldāti sniegainajos Krievijas pla�umos. Pazī�anās pirmajās dienās Lisjens ne bez sarūgtinājuma ievēroja, ka viņa klātbūtne apgrūtina draugus, kas pulcējās pie Daniela. �ie izcilie cilvēki, par kuriem d�Artezs bija stāstījis Lisjenam ar lielu sajūsmu, sarunājās savā starpā ļoti atturīgi, un tas �ķita esam nesaskaņā ar cie�ās savstarpējās draudzības acīm redzamajiem apliecinājumiem. Lisjens nepamanīts aizgāja, viņu sāpināja negribētā izstumtiba, kā arī asā ziņkārība, ko bija modināju�i �ie nepazīstamie cilvēki, kas cits citu uzrunāja priek�vārdā. Tie visi, tāpat kā d�Artezs, bija apveltīti ar īpatnēju talantu. Kad Daniels, Lisjenam nezinot, bija uzveicis savu draugu iebildumus, tie beidzot uzskatīja Angulemas dzejnieku par cienīgu piebiedroties viņu sadraudzībai. Tagad Lisjens varēja tuvāk iepazīties ar cilvēkiem, ko vienoja dziļa draudzība, intelektuālo intere�u nopietnība un kas gandrīz ik vakaru pulcējās pie d�Arteza. Visi nojauta, ka d�Artezs izvērtīsies par izcilu rakstnieku, un uzskatīja to par savu vadoni, kop� viņus bija pametis viens no neparastākajiem mūsdienu domātājiem, mistiska rakstura ģēnijs, viņu pirmais vadītājs, atgriezdamies uz savu provinci aiz iemesliem, par kuriem �eit runāt būtu lieki; ta�u Lisjens bie�i dzirdēja pieminam tā vārdu: Luijs. Nebūs grūti saprast, cik dziļu interesi un ziņkārību modināja jaunajā dzejniekā �ie cilvēki, ja pakavēsimies pie tiem no viņu vidus, kas, līdzīgi d�Artezam, iekaroja lielu slavu; un vairāki arī nesasniedza mērķi.

No tagad vēl dzīvajiem būtu minams Orass Bjan�ons, toreizējais praktikants Oteldje slimnīcā, vēlāk kļuvis viens no Pari-zes Medicinas skolas spīdekļiem; �is cilvēks tagad ir pārāk labi pazīstams, lai mēs pakavētos pie viņa izskata aprakstī�anas un rakstura vai prāta ievirzes izskaidro�anas. Tālāk, Leons �iro, dziļ� filozofs, dro�s teorētiķis, kas uzvanda visas sistēmas, tiesā tās, izskaidro, formulē un noliek pie kājām savam dieveklim � Cilvēcībai; viņ� vienmēr ir liels, pat savos maldos, kurus vēr� cildenus viņa labā griba. Nenogursto�ais meklētājs, pa�aizliedzīgais zinātnieks kļuvis morāli politiskas skolas galva, un par �ās skolas nozīmību varēs spriest tikai laiks. Kaut ari pārliecība ievirzīja viņu novados, kas bija sve�i pārējiem biedriem, viņ� tomēr palika tiem uzticīgs draugs. Mākslu pārstāvēja Zozefs Brido, viens no labākajiem jaunās skolas gleznotājiem. Ja pārāk viegli ietekmējamais raksturs nesagādātu viņam apslēptas cie�anas, Zozefs, kas gan vēl nav teicis savu pēdējo vārdu, būtu varējis kļūt itālie�u lielmeistaru cienīgs turpinātājs: viņam ir romie�u skolas zīmējums un venecie�u kolorits; bet mīlestība viņu pazudina, cērtot rētas ne tikai sirdī: mīlestība raida savas bultas arī gleznotāja smadzenēs, ārda līdzsvaru dzīvē un svaida no vienas galējības otrā. Atkarībā no tā, vai viņ� savā pa�reizējā, ātri gaisto�ā mīlas dēkā jūtas pārāk laimīgs vai pārāk no�ēlojams, Zozefs aizsūta uz izstādi vai nu etides, kurās krāsa pilnīgi nomāc zīmējumu, vai arī gleznas, nobeigtas iedomāto sāpju smagumā, un viņu tajās nodarbinājis tikai zīmējums, tā ka krāsu tajās nav, kaut gan viņam ir ļoti krā�ņa palete. Viņ� nepārtraukti pieviļ publikas un savu draugu gaidas. Ar saviem pārdro�ajiem meklējumiem mākslas laukā, ar savām kaprizēm, ar fantāziju viņ� būtu aizrāvis pa�u Hofmani. Ar saviem pilnvērtīgajiem darbiem Zozefs Brido izraisa sajūsmu skatītājos, tā viņam sagādā prieku, un citreiz viņ� skai�as, ka nesaņem uzslavas par gleznām, kuras nav izdevu�ās un kurās pats ar savām gara acīm saredz to, kā tajās nav un ka� publikas skatieniem nav pieejams. Zozefs ir pilnīgi neaprēķināms, draugi reiz piedzīvoja, ka viņ� iznīcināja pilnīgi pabeigtu gleznu, tāpēc ka tā viņam bija likusies pārāk nogludināta.

/

� Pārāk nolaizīta, � viņ� teica, � pārāk skolnieciska.

Zozefs ir oriģināls un reizēm nepārspējams, viņam piemīt visas nelaimes un visa svētlaimība, ko pārdzīvo nervozi cilvēki, kam pilnveido�anās alkas izvēr�as slimībā. Garā viņ� ir radniecīgs Sternam, tikai bez literārām dāvanām. Viņa asprātības, domu lēcieni ir neatdarināmi. Zozefs ir daiļrunīgs un prot mīlēt, bet jūtās ir tikpat kaprizs kā savā daiļradē. Draugu pulciņā viņ� bija iemīļots tie�i to īpa�ību dēļ, kuras mietpilsoņi būtu sauku�i par kļūdām. Beidzot, Fil�ans Ridals, viens no mūsdienu rakstniekiem, kas apveltīts ar visdzirksto�āko humoru, dzejnieks, kam nerūp slava; uz skatuves dēļiem viņ� raida tikai savus vulgārākos sacerējumus, skaistākās ainas paglabājot smadzeņu serailā pa�am un draugiem par prieku. No publikas viņ� prasa tikai neatkarīgai dzīvei nepiecie�amo naudu, un, tikko to saņem, Fil�ans vairs negrib strādāt. Kūtrs un ra�īgs kā Rosini, viņ� bija radis, tāpat kā lielie komēdiju dzejotaji, kā Moljers un Rablē,katrā parādībā saskatīt par un pret:, Ridals bija skeptiķis, viņ� varēja smieties par visu un arī smējās. Fil�ans Ridals ir liels dzīves ikdienas filozofs. Dziļā pasaules pazī�ana, asās novēro�anas spējas, slavas nicinā�ana, kuru viņ� sauc par lētu vizuli, tas viss nav nocietinājis viņa sirdi. Ridals ir tikpat rosīgs citu labā, cik vienaldzīgs pret pa�a interesēm, un, ja viņ� sāk rīkoties, tad tas notiek kāda drauga labā. Tāpat kā Rablē, viņ� neniecina labu ēdienu un dzērienu, tomēr sevi�ķi pēc tā arī nedzenas, ir reizē mclancholisks un līksms. Draugi viņu dēvē par reģimenta suni � tā zaldāti mēdz saukāt savu kaprali � un nekas noraksturo viņu labāk par �o palamu. Trīs citi, kas bija vismaz tikpat nozīmīgi ka �etri jau uzskicētie draugi, cits pēc cita aizgāja kapā: visagrāk nomira Meiro, kas iededza pla�i pazīstamo disputu starp Kivjē un Zofruā Scntilēru, starp diviem vienlīdz lieliem ģēnijiem, un �ai problēmai bija lemts sadalīt zinātnes pasauli divās nometnēs. Viņ� nomira da�us mēne�us pirms tā vīra nāves, kur� aizstāvēja �auru un analitisku zinātni pret panteistu, kas dzīvo vēl �obaltdien un Vācijā tiek augsti godāts¹⁵. Meiro bija Luija draugs, un priek�laicīga nāve drīz vien laupīja intelektuālajai pasaulei ari Luiju. Pie �iem abiem nāves apzīmogotajiem vīriem, kas �odien, neraugoties uz viņu pla�ajām zinā�anām un lielo apdāvinātību, tomēr jau aizmirsti, jāpicskaita ari Mi�els Kretjens, pla�a vēriena republikānis, kas sapņoja par Eiropas federāciju un 1830. gadā ievērojami veicināja sensimonistu kustību. Ar Sen�ista un Dantona spēku apveltītais politiskais darbinieks Kretjens bija vienkār�s un maigs kā jaunava, pilns iluziju un mīlestības; viņam bija daiļskanīga balss, kas būtu sajūsminājusi Mocartu, Veberu vai Rosini, un, klausoties Mi�elu dziedam da�as Bcran�ē dziesmas, sirdī ieplūda dzeja, mīlestība un cerība. Mi�els Kretjens bija tikpat nabadzīgs kā Lisjens, kā Daniels un visi draugi, tomēr viņ� dzīvoja bez raizēm kā Diogens. Viņ� sarakstīja satura rādītājus lieliem sacerējumiem, prospektus izdevējiem, bet par saviem uzskatiem klusēja, tāpat kā kaps klusē par nāves noslēpumiem. Sis līksmais inteliģences bohemietis, lielais valstsvīrs, kas varbūt būtu spējis pārveidot visas pasaules seju, krita pie Senmerī klostera mūriem kā vienkār�s zaldāts. Kaut kāda bodnieka raidītā lode nopļāva vienu no cildenākajiem radījumiem, kādi mitu�i fran�u zeme. Mi�els Kretjens mira ne par savu pārliecību. Kretjena ilgotā federācijā apdraudēja Eiropas aristokrātiju daudz nopietnāk nekā republikāniskā propaganda;' tā bija racionālāka un mazāk neprātīga nekā �ausmīgās un miglainās brīvības idejas, ko proklamēja jaunie karstgalvji, kas sevi uzskata par Konventa mantiniekiem. Cildeno plebeju Miseiu Kretjcnu apraudāja katrs, kas to bija pazinis, un nav viņu vidū neviena, kur� neatcerētos un pat visai bie�i �o lielo, tomēr nezināmo politisko darbinieku.

Sie deviņi cilvēki veidoja sadraudzību, kurā savstarpēja cieņa un biedriskums nodibināja mieru starp visat�ķirīgakiem uzskatiem un teorijām. Pikardijas mui�nieks Daniels d�Artezs bija tikpat pārliecināts inonarchijas piekritējs, cik Mi�els Kretjens � Eiropas federācijās sludinātājs. Fil�ans Ridals vīpsnāja par Leona �iro filozofiskām doktrinām, un 2iro savukārt pareģoja d�Artezam kristiānismā bojā eju un ģimenes sairumu. Mi�els Kretjens, kas ticēja dievi�ķā vienlīdzības likumdevēja � Kristus reliģijai, aizsargāja dvēseles nemirstību pret izturētā analitiķa Bjan�ona skalpeli. Viņi pārrunāja, bet netiesāja. Godkāres tie nepazina, jo �ie jaunie�i pa�i bija gan oratori, gan reizē klausītāji. Viņi uzticēja cits citam savus nodomus un burvīgā jaunības paļāvībā prasīja cits citam padomus. Ja jautājums kļuva nopietns, oponētājs atteicās no sava uzskata, lai iedziļinātos drauga domu gaitā, un spēja tam sniegt palīdzību jo vairāk tāpēc,' ka vērtēja objektivi problēmu vai sacerējumu, kas neietilpa pa�a ideju sfērā. Gandrīz katrs bija iejūtīgs un iecietīgs, �īs divas īpa�ības apliecināja viņu dvēseļu cildenumu. Pievilto cerību, apsīku�o talantu, nesasniegto panākumu, aizvainotas patmīlības baigais mantojums � skaudība viņiem bija sve�a. Bez tam viņi katrs gāja citu ceļu. Tāpēc ikviens, kas, līdzīgi Lisjenam, tika uzņemts viņu vidū, jutās nepiespiesti. Patiess talants vienmēr ir vienkār�s un �ķīsts, vaļsirdīgs un nemākslots; tā asprātības uzjautrina, nevis dzeļ cita pa�cieņai. Tikko izzuda pirmais mulsums, ko bija radījis respekts pret �iem izmeklētajiem cilvēkiem, jaunuzņemtais viņu sabiedrībā jutās bezgalīgi jauki. Sirsnīgā tuvība neizslēdza pa�a vērtības apziņu un arī dziļu cieņu pret savu kaimiņu; īsāk sakot, katrs saprata, ka spēj būt gan cita labdaris, gan parādnieks, un ikviens bez kautrē�anās pieņēma no otra pakalpojumus. Valdzino�ās, nenogursto�ās sarunas aptvēra visda�ādākās tēmas. Vārdi, trāpīgi kā bultas, raisījās viegli un skāra līdz sirds dziļumiem. Materiālās dzīves trūcība un intelektuālo bagātību spo�ums radīja neparasti spilgtu kontrastu. �eit dzīves nedienas pieminēja, tikai lai par tam draudzīgi pazobotos. Kādā rudens dienā, kad priek�laicīgi bija iestājies vēsums, pieciem d�Arteza draugiem ie�āvās prātā viena un tā pati doma, un katrs atnesa zem apmetņa malku, tāpat kā mēdz atgadīties izbraukumos, kad ikvienam, kas aicināts piedalīties, jāņem līdzi kāds ēdiens, un visi atnāk ar pīrāgiem. Apveltītiem ar garīgu skaistumu, kas izpau�as arī ārienē un ne mazāk kā darbs un negulētas naktis zeltī jaunie�u sejas ar dievi�ķīgu mirdzumu, visiem draugiem skaidrā dzīve un versmainās domas izlīdzināja un apskaidroja mazliet samocītos vaibstus. Tiem bija augstas dzejnieku pieres. Ļoti dzīvās, dzirksto�ās acis liecināja par neaptraipītu dzīvi. Kad sevi lika manīt nabadzības posts, to pacieta tik līksmu sirdi un vienprātīgi centās uzveikt, ka tas neaptum�oja īpatnējo gai�umu, kāds apspīd jaunie�u sejas, kamēr tie vēl nepazīst īsta groka, vēl nav pazemoju�ies līdz apkaunojo�iem kompromisiem ar savu sirdsapziņu, uz kuriem pavedina nespējība panest trūkuma slogu, alkas sasniegt mērķi vienalga kādiem līdzekļiem vai arī vēlīgā iecietība, ar kādu literāti da�reiz mēdz uzņemt un piedot da�ādas nodevības. Draudzību padara ne�ķiramu un divkār�o tās burvību kāda izjūta, kuras trūkst mīlestībai: dro�ība. �ie jaunie�i bija dro�i pārliecināti cits par citu: viena ienaidnieks kļuva visu ienaidnieks, katrs būtu ar mieru upurēt savas būtiskākās intereses, paklausot svētajai sir�u vienprātībai. Gļēvuļi tie nebija nekad, bargu �nē!� tie prata atcirst katram apvainojumam un dro�i aizstāvēt cits citu. Vienlīdz cēlsirdīgi, spējīgi dziļi just, draugi brīvi varēja domāt un dro�i sacīt cits citam visu, jo mājoja zinātnes un saprāta pasaulē. Jaunie�i bija pārliecināti, ka alla� sapratīsies, un viņu domas lidoja neiegro�otas; savstarpējā izturē�anās bija vienkār�ā, tie cits citam uzticēja savas bēdas un priekus, tie domāja un cieta līdzi no visas sirds. Valdzino�ā smalkjūtība, kas fabulu Divi draugi padara cēlām dvēselēm par īstu dārgumu, viņu starpā bija parasta parādība. Nav grūti saprast, kāpēc viņi, uzņemot savā vidū jaunu draugu, izturējās tik kritiski: tie pārāk labi apzinājās cits cita lielumu un jutās pārāk laimīgi, lai ļautu jauniem un nepazīstamiem ļaudīm traucēt �o laimi.

�ī jūtu un intere�u savienība pastāvēja bez sadursmēm un vil�anās veselus divdesmit gadus. Vienīgi nāve, kas viņiem laupīja Luiju Lamberu, Meiro un Mi�elu Kretjenu, spēja padarīt mazāku �o cildeno plejādi. Kad 1832. gadā pēdējais no iepriek�-uzskaitītajiem gāja bojā, Orass Bjan�ons, Daniels d�Artezs, Leons �iro, Zozefs Brido un Fil�ans Ridals devās uz Senmerī, kaut gan politisko vētru periodā tas bija ļoti bīstami, lai paņemtu kritu�ā drauga līķi un apbedītu, parādot pēdējo godu. Naktī viņi pavadīja mīļotā cilvēka mirstīgās atliekas uz Perla�eza kapsētu. Bjan�ons uzveica visas grūtības un nekur neatkāpās; viņ� griezās pat pie ministriem un atzinās, ka esot miru�ā federalista vecs draugs. Aizkustino�ā apbedī�anas aina dziļi iespiedās atmiņā nedaudzajiem draugiem, kas bija ieradu�ies. Pastaigājoties pa grezno kapsētu, jūs varat ieraudzīt uz visiem laikiem nopirktu kapa vietu, kur paceļas zaļu zāli apaugusi kapa kopiņa ar melna koka krustu, uz kura sarkaniem burtiem iegrebti divi vārdi: Mi�els Kretjens. Sis �eit ir vienīgais tāda veida piemineklis. Pieci draugi bija nodomāju�i, ka tie�i ar �ādu vienkār�ību jāgodina tā vīra piemiņa, kur� pats bijis tik vienkār�s.

Tā �ajā saltajā jumta istabiņā piepildījās visskaistākie jūtu sapņojumi. Tur brāļi, vienādi spēcīgi katrs savā zinātnes nozarē, izglītoja cits citu, atklājot viens otram visu, pat savas ļaunākās domas; tie visi bija augsti izglītoti un nabadzības kalve norūdīti vīri. Uzņemts �o izcilo būtņu vidū kā līdzīgs, Lisjens pārstāvēja poēziju un skaistumu. Viņ� nolasīja savas sonetas un iemantoja visu apbrīno�anu. Lisjenam lūdza nolasīt sonetu, tāpat kā viņ� bija lūdzis Mi�elu Kretjenu nodziedāt dziesmu. Tā Lisjens Parizes tuksnesī atrada oāzi Katrvana ielā.

Oktobra sākumā Lisjens izdeva pēdējo naudu, nopirkdams mazliet malkas, un pa�ā darba karstumā, strādājot pie sava romānā pārveido�anas, palika pilnīgi bez līdzekļiem. Daniels d�Artezs kaminu kurināja ar kūdru un trūkumu pacieta varonīgi: viņ� nekad nesūdzējās, bija akurats kā veca meita un iedalījās tik pedantiski, ka reizēm �ķita pat skops. Viņa vīri�ķība iedvesmoja arī Lisjenu, kas, būdams jauns loceklis �ajā jaunekļu sadraudzībā, juta neuzveicamu kautrību stāstīt kādam par savu postu. Kādu rītu Lisjens aizgāja uz Koka ielu pie Dogero, lai pārdotu savu romānu Ķārļa IX strēlnieks, bet nesastapa izdevēju. Lisjens nezināja, cik atsaucīgi ir lielie gari. Viņa draugi smalkjūtīgi izprata dzejniekiem raksturīgās vājības, izprata depresijas, kas seko dvēseles lidojumiem, kad tā pārkairināta, izjusti vērojot dabu, kuras atveido�ana ir dzejnieku cēlais uzdevums. Sie vīri, kas pa�i nedienās bija tik izturīgi, juta līdzi Lisjena bēdām. Viņi bija pamanīju�i, ka Lisjenam nav naudas. Un klusos draudzīgu pārrunu, dziļu pārdomu, poe-zijas un pārdzīvojumu vaļsirdīgas atklāsmes vakarus, kuros domas ar ērgļa spārniem bija lidoju�as gara augstumos, tautu nākamībā, vēstures pla�umos, sadraudzības jaunie�i vainagoja ar augstsirdību, kas pierādīja Lisjenam, cik maz viņ� sapratis savus jaunos draugus.

� Lisjen, mans draugs, � Daniels viņam sacīja, � tu vakar nenāci ēst pie Flikoto, un mēs zinām, kāpēc.

Lisjens nespeja savaldīt asaras, kas straumītēm plūda par vaigiem.

� Tu mums neuzticējies, � Lisjenam teica Mi�els Kret-jens, � mēs ievilksim krustiņu kaminā, un kad nonāksim līdz desmitajam ...

� Mums visiem, � Bjan�ons viņu pārtrauca, � palaimējies dabūt kādu ārkārtēju darbiņu: es Deplena vielā de�urēju pie kāda bagāta slimnieka; d�Artezs uzrakstījis Enciklopēdiskam pārskatam rakstiņu; Kretjens jau grasījās kādu vakaru iet dziedāt Elizejas laukos un savākt atzinības veltes, bet pēk�ņi kāds kungs, kas vēlas kļūt politiķis, uzdeva viņam uzrakstīt bro�u-riņu, un Mi�els par se�simt frankiem tam piegādāja sacerējumu īstā Makiaveli garā; Leons �iro aizņēmās piecdesmit franku no sava izdevēja, Zozefs pārdeva etides, un svētdien uzvesta Fil�ana luga, pie kam zāle bijusi pārpildīta.

� Se tev divsimt franku, � teica Daniels, � ņem tos un turpmāk tā vairs nedari.

Viņ� vēl metīsies mums ap kaklu, � pazobojās Kretjens, �- it ka mēs būtu diezinko izdarīju�i!

Lai saprastu, kādu svētlaimi Lisjens izbaudīja �o jaunekļu vidū, kuri bija kā iemiesota gara cildenuma enciklopēdija, katrs apveltīts ar savdabīgu īpatnību, mantotu savā zinātnes laukā, pietiks �eit uzrādīt atbildes, kuras Lisjens saņēma otrā dienā uz savu ģimenei aizrakstīto vēstuli � izjūtu un labas apņem�anās �edevru, uz baigo kliedzienu, kas viņam dziļajā izmisumā bija izrāvies:

DĀVIDS SESARS LISJENAM.

�Mīļais Lisjen, vēstulei pievienoju vekseli par divsimt frankiem uz tava vārda ar termiņu pēc trim mēne�iem. To tu varēsi iekasēt pie papirtirgotāja Metivjē kunga, kas ir mūsu piegādātājs Parizē, Scrpanla ielā. Lisjen, mans dārgais! Mums nav pilnīgi nekā. Sieva tagad vada tipogrāfiju un veic savu darbu tik pa�aizliedzīgi, pacietīgi un rosīgi, ka es pateicos debesīm, kas man devu�as par sievu �ādu eņģeli. Viņa pati konstatēja, ka mums nav iespējams sūtīt tev ne niecīgāko palīdzību. Bet tu, mans draugs, esi uz tik skaista ceļa, tevi pavada tik lielas un di�enas dvēseles, ka tu nenovirzīsies no sava aicinājuma, jo tev atbalstu sniedz tādi gandrīz ar dievi�ķīgu saprātu apveltīti cilvēki kā Daniels d�Artezs, Mi�els Kretjens un Leons �iro, tev ar saviem padomiem stāv klāt Meiro, Bjan�ona un Ridala kungi, ar kuriem tava mīļā vēstule mūs iepazīstināja. Ievai nezinot, es parakstīju �o vekseli, un gan jau man izdosies to laikā izpirkt. Neatkāpies no sava ceļa: pa to iet nav viegli, bet tas ved pie slavas. Es labāk pacietī�u tūksto� nelaimju, lai tikai tev nebūtu jāieslīgst Parizcs zaņķī, kur esmu redzējis nogrimstam tik daudzus. Esi drosmīgs un izvairies arī turpmāk no kaitīgām vietām, no ļauniem cilvēkiem, no vieglprātīgiem jaunie�iem un zināmas sugas literātiem, kuru patieso vērtību es, Parizē dzīvodams, uzzināju visā pilnībā. Tātad esi �o cildena gara cilvēku cienīgs līdzcensonis, jo arī man tu viņus esi darījis mīļus. Tava izturē�anās drīz saņems pelnīto atalgojumu. Paliec sveiks, mans mīļotais brāli! Tu man iepriecināji sirdi, jo tik lielu vīri�ķību nebiju sagaidījis no tevis.

Dāvids�.

IEVA SESARA LISJENAM SARDONAM.

�Mans draugs, mēs apraudājāmies, lasot tavu vēstuli. Lai augstsirdīgie cilvēki, pie kuriem tavs sargeņģelis tevi aizvedis, zina: viena māte un kāda nabaga jauna sieviete rītos un vakaros lūgs dievu par viņiem; un, ja visdedzīgākās iūg�a-nas uzkāps līdz viņa tronim, tad jūs visi mantosiet viņa labvēlību. Jā, mans brāli, tavu draugu vārdi iespiedu�ies manā sirdī. Ak, gan es kādreiz viņus redzē�u. Es do�os pie tiem, kaut vai būtu jāiet kājām, lai pateiktos par draudzību, ko viņi tev veltīju�i, jo tā it kā ar balzamu slacīja manas svelo�ās rētas. Mēs �eit, mans draugs, strādājam kā īsti meln-strādnieki. Mans vīrs, �is nevienam nezināmais lielais cilvēks, ko mīlu no dienas dienā aizvien vairāk, jo ik mirkli atklāju arvien jaunas bagātības viņa sirdī, pilnīgi pametis novārtā tipogrāfiju, un es saprotu, kāpēc: tava nabadzība, mūsu visu nabadzība viņam sagandē dzīvi. Mūsu mīļotais

Dāvids ir kā Prometejs, ko plosa klijāns � rūgtās bēdas ar aso knābi. Viņ� pats, �is cildenais virs, par to nemaz nedomā un cer uz veiksmi. Augām dienām Dāvids nododas eksperimentiem, meklējot ceļus, kā izgatavot lētu papīru; ar veikala lietām nodarboties viņ� lūdza mani un palīdz man, cik atliek brīva laika. Ak! Es esmu cerībās. �is notikums man citkārt būtu sagādājis vislielāko prieku, bet mūsu pa�reizējā stāvoklī tas mani skumdina. Mana māte kļuvusi it kā jaunāka, viņa atradusi spēkus, lai atgrieztos pie agrākās grūtās slimnie�u kopējas nodarbo�anās. Ja nebūtu naudas rai�u, mēs justos laimīgi. Vecais Se�ara tēvs negrib dot dēlam neviena liara; Dāvids bija aizgājis pie viņa, lai aizņemtos kādu nieku, ar ko tev palīdzēt, jo tava vēstule manu vīru iedzina izmisumā. �Es pazīstu Lisjenu, viņ� zaudēs galvu un izdarīs kādas muļķības,� Dāvids man teica. Es viņu dū�īgi norāju. �Lai mans brālis aizmirstu savu pienākumu?� ... es sacīju Davidam. �Lisjcns zina, ka es nomirtu aiz sāpēm.� Māmiņa un es, Davidam nekā nesakot, ieķīlājām da�us priek�metus; māte tos izņems, tikko dabūs kur naudu. Tā mēs sadabūjām simt franku, kurus nosūtām tev ar dili�ansu. Nedusmojies, mans draugs, ka neatbildēju tev uz tavu pirmo vēstuli. Mums gāja tik grūti, ka reizēm strādājām caurām naktīm, es rāvos kā vīrietis. Es nemaz nezināju, ka man ir tik daudz spēka! De Bar�ctona kundze ir sieviete, kam nav ne sirds, ne dvēseles; pat tevi vairs nemīlot, viņas pienākums bija sniegt tev aizbildniecisku un gādīgu roku, jo viņa ta�u izrāva tevi no mājām, lai iesviestu baigajā Parizes dzīves jūrā, kur tikai ar dieva �ēlastību var sastapt patiesu draudzību �ajā cilvēku un intere�u straumē. Viņu nav vērts no�ēlot. Es vēlētos, lai tev blakus būtu kāda pa�aizliedzīga sieviete, mana dubultniece; tomēr tagad, zinot, ka ap tevi ir draugi, kam pret tevi ir tādas pa�as jūtas, kādas mājo mūsos, es jūtos mierīga. Izplet spārnus, mans daiļais, mans prieks! Tu būsi mūsu slava, kā jau esi mūsu mīlestība. Ieva.�

�Mīļotais dēliņ, pēc tā, ko uzrakstījusi tev māsa, varu tikai tevi svētīt un pateikt, ka manās lūg�anās un manās domās � ak vai! � esi tikai tu; tā es nodaru pāri tiem, ar kuriem kopā dzīvoju, bet ir tādas sirdis, kas vienmēr attaisno promeso�os, un tāda sirds ir arī lavai mātei�

Tā pec da�ām dienām Lisjens varēja atdot draugiem tik sirsnīgi piedāvāto aizdevumu. Laikam gan vēl nekad dzīve Lis-jenam nebija �ķitusi tik skaista, bet viņa patmīlības uzplūds nepalika nepamanīts draugu vērīgajiem skatieniem un asajām uztveres spējām.

I

� Var domāt, ka tu baidies mums palikt paradā! � ie�autās Fil�ans.

� Jā, viņa prieks man liekas visai nozīmīga parādība, � Mi�els Kreljens sacīja, � tas apstiprina manus novērojumus: Lisjens ir godkārīgs.

� Viņ� ir dzejnieks, � iebilda d�Artezs.

� Vai jūs man dusmojat par jūtām, kas ta�u ir glu�i dabiskas? Lisjenam par labu runā vismaz tas, ka viņ� mums neslēpj savu prieku, � sacīja Leons �iro, � Lisjens vēl ir vaļsirdīgs; tomēr man �ķiet, ka vēlāk viņ� var sākt piesargāties.

� Kādēļ gan? � Lisjens brīnījās.

� Mēs lasām tavā sirdī, � paskaidroja Zozefs Brido.

� Tevī mīt velni�ķīgs gars, � Mi�els Krctjcns teica, � ar kuru tu pa�a acīs attaisnosi rīcību, kas būs pilnīgā pretstatā mūsu principiem: tu nebūsi sofists idejās, bet sofists darbībā.

� Ak, arī es tā baidos, � sacīja d�Artezs. � Lisjen, tu dvēselē izcīnīsi apbrīnojamas cīņas, kurās būsi liels, bet tas viss nobeigsies ar peļamu rīcību ... Tu nekad nerīkosies saskaņā pats ar sevi.

� Uz ka jūs balstāt savus apvainojumus? � Lisjens jautāja.

� Tava godkāre, mans dargais dzejniek, ir tik liela, ka tu to ieliec pat draudzībā! � iesaucās Fil�ans. � �āda godkārība atsedz �ausmīgu egoismu, un egoisms ir inde draudzībai.

� Ak dievs! � iesaucās Lisjens. � Vai tad jūs neapjau�at, kā es jūs mīlu?

� Ja tu mūs tā mīlētu, kā mēs mīlam cits citu, vai tad tu būtu steidzies tik svinīgi atdot to, ko mēs ar tik lielu prieku tev devām?

� �eit neaizdod, bet vienkār�i iedod, � Zozefs Brido skarbi sacīja.

� Nedomā, mīļo zēn, ka mēs esam cietsirdīgi, � Lisjenam teica Mi�els Kretjens, � mēs esam tikai tālredzīgi. Mēs baidāmies, ka reiz tu uzskatīsi sīkumainu atspēlē�anās prieku par vērtīgāku nekā mūsu skaidrās draudzības prieku. Izlasi Gētes Tasso, �ā izcilā ģēnija varenāko darbu, tur tu redzēsi, ka dzej-

nieki mīl krā�ņas drānas, svinības, triumfu, spo�umu: labi! esi Tasso, tikai bez viņa neprāta! Tevi vilina pasaule ar saviem priekiem? Paiiec �eit... Pārnes ideju valstībā visu, kā alkst tavs nemiers. Neprātu neprāta vietā! Ieliec tiklību savā rīcībā un netikumu domas, nevis, kā teica d�Artezs, � labi domāt un slikti darīt.

Lisjens nokāra galvu, � draugiem bija taisnība.

� Atzīstos, neesmu tik spēcīgs kā jūs, � viņ� sacīja, uzmezdams draugiem jūsmīgu skatienu. � Nav man pa plecam noturēt Parizi un vīri�ķīgi cīnīties. Daba mūs apveltījusi katru ar savādāku temperamentu un spējām, un jūs labāk par jebkuru citu pazīstat netikumu un tikumu kreiso pusi. Uzticē�u jums, ka esmu jau paguris.

� Mēs tevi atbalstīsim, � teica d�Artezs, � tie�i tādēļ jau ir uzticīgi draugi.

� Palīdzība, ko saņemu, nesniegs ilgam laikam, un mēs visi esam vienlīdz nabagi. Drīz vien mani atkal vajās trūkums. Krctjens pieņem pasūtījumus no pirmā garāmgājēja, nevar ietekmēt izdevējus. Bjan�ons stāv ārpus �o intere�u loka. D�Artezs pazīst tikai zinātnisku un speciālu darbu izdevējus, kam nav sakaru ar daiļliteratūras jaunumu izdevējiem. Orass, Fil�ans Ridals un Brido strādā tādā darba laukā, kas ir simt jūd�u attālumā no izdevējiem. Man par kaut ko jāiz�ķiras.

� Tad iz�ķiries par mūsu daļu: par cie�anām! � Bjan�ons sacīja. � Izciest vīri�ķīgi un paļauties uz darbu!

� Tas, kas jums ir tikai cie�anas, man nozīmē nāvi, � Lisjens strauji attrauca.

� Ātrāk, nekā gailis trīsreiz nodziedās, � pasmaidīdams sacīja Leons 2iro, � �is vīrs būs atteicies no darba un nodevies slinkumam un Parizes netikumiem.

� Un pie ka jūs darbs novedis? � Lisjens iesmiedamies teica.

� Kad no Parizes dodas uz Itāliju, Romu neatrod pusceļā, � iebilda Zozefs Brido. � Tu vēlētos, lai zirņi izaug jau sviestā sutināti.

� Tādi aug tikai Francijas peru vecākajiem dēliem, �� Mi�els Kretjens sacīja. � Mums pārējiem tie jāiesēj, jālaista, un tie mums arī gar�o labāk.

Saruna pārgāja uz jokiem un citu tematu. Tālredzīgie, smalkjūtīgie jaunekļi centās likt Lisjenam aizmirst nelielo ķildu, bet Lisjens kop� tās reizes saprata, ka viņus nav viegli maldināt.

I!)7

Drīz vien viņ� atkal ieslīga izmisumā, tomēr rūpīgi centās to noslēpt, jo uzskatīja draugus par nepielūdzamiem tiesne�iem. I.isjena clienvidnieciskais temperaments; kas tik strauji joņo pa jūtu gammu, ierosināja viņu pieņemt vispretrunīgākos lēmumus.

Lisjens vairākkārt ierunājās, ka vēlētos sākt strādāt par �urnālistu, bet draugi viņu alla� atrunāja:

� Piesargies!

� Tas būtu kaps skaistajam, jaukajam Lisjenam, ko mēs milam un pazīstam, � teica d�Artezs.

� Tu nespēsi pretoties pastāvīgajai izpriecu un darba maiņai, kas �urnālistā dzīvē tik parasta; un preto�anās ir tikuma pamats. Tu būsi tik sajūsmināts par varu, par tiesībām lemt dzīvību vai nāvi rado�as domas sacerējumiem, ka pāris mēne�os kļūsi par īstu �urnālistu. Būt �urnālistam nozīmē kļūt par pro-konsuīu literatūras republikā. Kas drīkst visu sacīt, panāk to, ka var visu darīt! Tā ir Napoleona maksima un saprotama pati par sevi.

� Bet vai tad jūs nestāvēsiet man klāt? � vaicāja Lisjens.

� Nē, tad vairs ne! � iesaucās Fil�ans. � Kļuvis �urnālists, tu nedomāsi par mums vairāk, kā spo�a, visu lutināta balcrina, vizinādamās ar zīdu iztapsētā karietē, domā par dzimto ciematu, par govīm un koka tupelēm. Tev �urnālistā īpa�ības piemīt bagātīgi: domas spo�ums un straujums. Tu nekad neapslāpēsi kādu pēk�ņi prātā ie�āvu�os dzēlību, kaut arī tā sagādātu asaras tavam draugam. F.s redzu �urnālistus teātru foajē, tie man iedve� �ausmas. �urnālistikā ir pekle, pretlikumību, melu un nodevību bezdibenis, kuru izbrist un tad no turienes iznākt skaidrs var tikai tāds, ko, tāpat kā Danti, sargājis Vergi-lija dievi�ķīgais lauru vainags.

Jo vairāk draugi noliedza Lisjenam iet pa �o ceļu, jo vairāk vēlē�anās iepazīt �īs briesmas mudināja viņu riskēt, un viņ� sāka pats sevī spriedelēt: vai nebūtu smieklīgi ļaut trūkumam atkal sevi pārsteigt un nekā nedarīt pret to? Redzot, ka pirmā romānā izdo�ana cietusi neveiksmi, Lisjenam nebija lielas patikas stāties pie otra sarakstī�anas. Un no kā gan lai viņ� dzīvotu pa* to laiku? Viens trūkumā pavadītais mēnesis bija izsmēlis Lisjena pacietības krājumu. Vai tad viņ� nevarēja veikt cildeni darbu, ko �urnālisti veica bez sirdsapziņas un cieņas? Draugi bija aizvainoju�i Lisjenu ar savu neuzticē�anos, viņ� gribēja tiem pierādīt savu garīgo stiprumu. Varbūt kādu dienu viņ� tiem palīdzēs un kļūs draugu slavas herolds!

� Kas tā par draudzību, kas vairās iet vienalga kādā peklē kopā ar draugu? � Lisjcns kādu vakaru jautāja Mi�elam Krct-jenam, ko bija pavadījis kopā ar Leonu �iro līdz mājām.

� Mēs nevairāmies nekā, � Mi�els Kretjens atbildēja. � Ja tu nelaimīgā kārtā būtu nogalinājis savu iemīļoto, es palīdzētu tev noslēpt noziegumu un varētu tevi vēl cienīt; bet, ja tu kļūtu spiegs, es no tevis riebumā novērstos, jo tad gļēvulība un zemiskums tevi būtu izvērties sistēmā. Tāda, pāris vārdos sakot, ir �urnālistikā. Draudzība piedod maldī�anos, nepārdomātu kaislības uzbangojumu; bet tā ir nepielūdzama pret tirgo�anos ar sirdsapziņu, garu un prātu.

� Bet vai es nevaru nodarboties ar �urnālistiku, kamēr pārdodu savu dzeju krājumu un romānu, un tad tūlīt pamest avīzi?

� Makiaveli tā varētu rīkoties, bet ne Lisjens de Ribam-prē, � Leons �iro sacīja.

� Nu tad es jums pierādī�u, ka atsvēr�u Makiaveli! � Lisjens iesaucās.

� Ak! � iesaucās Mi�els, spiezdams Leona roku, � tu viņu pazudināji. Lisjen, � viņ� teica, tam pievērsdamies, � tev ir trīssimt franku, ar tiem tu mierīgi vari iztikt trīs mēne�us: tad strādā jel, uzraksti otru romānu, d�Artezs un Fil�ans tev palīdzēs uzmest plānu; tu augsi, kļūsi īsts romānists. Es pa to laiku iespiedī�os vienā no domas lupanarijicm, kļū�u uz trim mēne�iem �urnālists, pārdo�u tavas grāmatas kādam izdevējam, iepriek� izgānījis viņu publikācijās, un tad rakstī�u artiķeļus, lai iekarotu tev publikas atzinību; mēs tev radīsim panākumus, tu kļūsi slavens un paliksi mūsu Lisjens.

� Tu mani ļoti nicini, ja domā, ka es ie�u bojā tur, kur tu paliksi sveikā! � dzejnieks sacīja.

� Dievs, piedod viņam, jo viņ� ir bērns! � Mi�els Kretjens iesaucās.

Attīstījis prātu ilgajos pie d�Arteza pavadītajos vakaros, Lisjens ņēmās pētīt zobgalības un rakstus mazajās avīzītēs. Jauneklis bija pārliecināts, ka ir vismaz līdzvērtīgs visasprātīgākajiem �urnālistiem; viņ� slepus sāka trenēties �ai domu vingrinā�anā un kādu rītu izgāja no mājām ar svinīgu apņem�anos iet piedāvāt savus pakalpojumus kādam preses skrejo�o nodaļu komandierim. Ietērpies savā vissmalkākajā uzvalkā, Lisjens, iedams pa tiltu pāri Senai, pārdomāja, ka rakstnieki un �urnālisti, viņa turpmākie amata biedri, gan izturēsies laipnāk un pa�aizliedzīgāk nekā izdevēji, pret kuru vienaldzību bija sabruku�as jauna dzejnieka cerības. Lisjens dro�i vien sastaps simpātijās, jauku un maigu sirsnību, līdzīgu tai, ko viņam sniedza jaunie�u sadraudzība Katrvana iela. Ar spraigu iztēli apveltītiem cilvēkiem raksturīgo priek�nojautu gūsta, Lisjens nonāca Senfiakra ielā, Monmartra bulvara tuvumā, pie mājas, kurā atradās mazās avīzītes redakcija; ieraugot nama fasadi, viņu sagrāba dīvainas trīsas kā jaunekli, kas taisas spert soli pār atklātās mājas slieksni. Un tomēr Lisjens iegāja birojā, pirmajā stāvā. Priek�telpā, ko divās līdzīgās daļās sadalīja sieniņa, lejas daļā dēļu, aug�daļa re�ģu, kas sniedzās līdz pa�iem griestiem, Lisjens ieraudzīja vienroci invalidu; ar vienīgo roku tas turēja uz galvas vairakas papīru rīses un zobos bija iekodis nodevu zīmogmarku grāmatiņu. Nabaga vīrs, kam bija glu�i dzeltena, no vienas vietas ar sarkanām pūtītēm nosēta seja, ar kuru tas bija izpelnījies palamu Ķirbis, norādīja Lisjenam uz avīzes cerberu, kas sēdēja aiz re�ģiem. Tas bija vecs pensionēts oficieris ar ordeņlentiņu, degungals tam bija ieslīdzis sirmu ūsu pudurī, uz galvas meina zīda benīte un vīra augums platajos, zilajos svārkos paslēpies ka bruņurupucis zem bruņu vairoga.

� Ar kādu datumu kungs vēlas parakstīt abonementu? � Lisjenam jautāja biju�ais imperatora oficieris.

� Neesmu atnācis sakara ar abonē�anu, � Lisjens atbildēja.

Uz durvīm, kas atradas pretī ieejai, dzejnieks ieraudzīja pla-kaliņus ar uzrakstiem: Redakcija, un zemāk: Sve�iem ieeja aizliegta.

� Tātad kāda sūdzība? � turpināja Napoleona zaldāts. � Ak, jā! Mēs bijām visai skarbi pret Marietu. Un es pats nezinu, kādēļ. Bet, ja jūs prasāt gandarījumu, esmu jūsu rīcībā, � viņ� piebilda, paskatīdamies uz istabas kakla saslietajām floretēm un pistolēm, �iem mūsdienu bruņniecības iero�iem.

� Nebūt nē, mans kungs. Es vēlētos runāt ar galveno redaktoru.

� Pirms pulksten �etriem �eit neviens neierodas.

� Zirudo, klausieties, vecais, man te ir vienpadsmit sleju, un kopā, rēķinot pa simt su slejā, te sanāk piecdesmit pieci franki; saņēmu �etrdesmit, tātad man vēl pienākas piecpadsmit franku, kā jums jau teicu ...

Sie vārdi nāca no sīka cilvēciņa lūpām, kuram seja bija bala, gandrīz caurspīdīga kā pusjēlas olas baltums, un tajā iezīmējās maigi zilas, bet briesmīgi blēdīgas acis; runātāju gandrīz pilnīgi aizsedza atvaļinātā karavīra kuplais stāvs. Lisjenu sastindzināja �ī balss: tajā bija ieskanējusies kaķa ņaudē�ana un hiēnas aizsmaku�ās gaudas.

� Jā, inans mīļais rekrūti, � atbildēja atvaļinātais oficieris, � bet jūs skaitat iek�ā virsrakstus un tuk�ās vietas, turpretī man Fino uzdevis saskaitīt visas rindas un izdalīt uz rindu skaitu, kāds paredzēts katrā slejā. Kad izdarīju �o apcirp�anu jūsu darbā, iznāca trīs slejas mazāk.

� Viņ� nemaksā par tuk�ām vietām, izsūcējs tāds! Un savam kompanjonam viņ� maksa par visu pēdējo. Jāaprunājas ar Etjenu I.usto, ar Vernū ...

Nedrīkstu pārkāpt priek�rakstus, draudziņ, � oficieris sacīja. � Ko jūs nieka piecpadsmit franku pēc brēcat pret savu maizestēvu, jūs ta�u rakstus cepat tikpat viegli, kā es smēķēju cigāru! Izmaksāsiet kausu pun�a mazāk saviem draugiem vai vinnēsiet partiju biljarda vairāk, un viss būs kārtībā!

Fino grib ieraust uz mūsu ādas, bet tas viņam dārgi maksās, � līdzstrādnieks atteica, piecēlās un aizgāja.

�Vai tas nav īsts Volters vai Ruso?� nodomāja kasieris, paskatīdamies uz provinces dzejnieku.

� Cienītais, � Lisjens ierunājās, tad es atnāk�u ap �etriem.

Pa ķīviņa laiku Lisjens bija aplūkojis pie sienām Ben�a-mena Konstana, ģenerāļa Fuā, septiņpadsmit slavenu liberāļu partijas oratoru portretus, kuriem pa vidu atradās karikatūras pret valdību. Jaunekļa skatienu sevi�ķi bija saistīju�as svētnīcas durvis, aiz kurām acīm redzot tika izstrādāta �ī avīze, kas ik dienu viņu smīdināja un baudīja tiesības izsmiet pat karaļus un vissvarīgākos notikumus, īsi sakot, ar asprātību palīdzību ap�aubīt visu. Tad Lisjens devās paklejot pa bulvāriem, un tā viņam bija glu�i jauna un reizē tik saisto�a izprieca, ka viņ� pat neiedomājās par brokastīm, bet pulksteņtaisītāju logos pulksteņu rādītāji jau virzījās uz �etriem. Dzejnieks steig�us devās atpakaļ uz Senfiakra ielu, uzkāpa pa kāpnēm, atvēra durvis: vecā karavīra tur vairs nebija, tikai invalids sēdēja uz apzīmogotā papīra loksnēm un grauza maizes doniņu; viņa seja pauda to pa�u padevību, ar kādu senāk tas veica karadienestu, un, stāvot postenī avīzē, viņ� iemeslu saprata tikpat maz, cik agrāk, kad pēc imperatora pavēles bija devies straujos pārgājienos. Lisjenam ie�āvās prātā pārdro�a iedoma pievilt �o stingro sargu; cepuri no galvas nenoņēmis, viņ� tam pagāja garām kā pa�u cilvēks un atvēra svētnīcas durvis. Redakcijas istabā viņa ziņkārīgajam skatienam atklājās ar zaļu segu pārklāts apaļ� galds un se�i ķir�koka krēsli ar vēl glu�i jauniem stirnu pinumu sēdekļiem. Krāsotā istabas grīda vēl nebija spodrināta; bet tā bija glu�i tīra, un tas liecināja, ka apmeklētāji �eit ierodas reti. Virs kamina karājās spogulis, uz kamina dzegas sīkpilsonisks apputējis pulkstenis, divi sve�turi ar nevērīgi iespraustām svecēm un malu malās izbārstītas vizitkartes. Uz galda izmētāti veci laikraksti visapkārt tintnīcai, kurā iz�uvusī tinte izskatījās kā laka un spalvaskāti saspraudīti kā vēdeklis. Uz no�ēlojamām papīra strēmelītēm Lisjens redzēja rakstus nesalasāmā, gandrīz hieroglifiem līdzīgā rokrakstā; aug�malā tipogrāfijās strādnieki tos bija ieplēsu�i, kas nozīmēja, ka raksti jau salikti. Tad viņ� apskatīja �ur tur izsvaidītās karikatūras, kuras uz pelēka papīra diezgan asprātīgi bija uzzīmēju�i ļaudis, kas, bez �aubām, centu�ies nosist laiku, sitot visu, kas gadījies pa rokai. Pie ūdcnszaļajām tapetēm ar adatiņām bija piesprausti deviņi spalvas zīmējumi � �ar�i par Vientuļnieku, grāmatu, kas tolaik visā Eiropā guva nedzirdētus panākumus un �urnālistiem acīm redzot bija jau apriebusies: �Vientuļnieks ierodas provincē un savaldzina turienes dāmas.� <rVientuļnieku lasa kādā pilī.� �Vientuļnieka ietekme uz mājas dzīvniekiem.� �Populārā garā izskaidrots, Vientuļnieks gūst visspo�ākos panākumus pie me�oņiem.� �Autors pasniedz ķīnie�u valodā tulkoto Vientuļnieku ķeizaram Pekinā.� �Elodija, izvarota pie Me�onīgā kalna.� Sī karikatūra Lisjenarn likās ļoti nekautrīga, tomēr viņ� neviļus iesmējās. <rVientuļnieks svinīgā procesijā zem baldachina pa laikrakstu redakcijām.� �Vientuļnieks, sakarsējot grāmatspiedi līdz sprādzienam, ievaino lā�us.� �A�gārniski lasīts, Vientuļnieks sajūsmina akadēmiķus ar savu cildeno skaistumu.� Uz avīzes bandroles Lisjens ieraudzīja zīmējumu, kurā bija attēlots līdzstrādnieks ar cepuri izstieptajā rokā un zem tā uzrakstīts: Fino, manus simt frankus! Apak�ā Lisjens izlasīja vārdu, kura parakstītājs kļuvis pla�i pazīstams, bet nekad nebūs slavens. Starp kaminu un.logu atradās rakstāmgalds sekreters, sarkankoka atzveltnes krēsls, papīrkurvis, uz grīdas garens paklājs, tā sauktais pie kamina; visu sedza bieza putekļu kārta. Pie logiem karājās tikai nelieli aizkariņi. Uz rakstāmgalda bija nolikti pāris desmit darbu, ienesti pa visu dienu, zīmējumi, notis, tabakas doze piemiņai par charlu, Vientuļnieka devītā izdevuma eksemplārs � �ī grāmata vēl joprojām visus nodarbināja � un kādas desmit neatplēstas vēstules. Kamēr Lisjens aplūkoja visu �o dīvaino inventāru, nododamies da�ādām pārdomām, bija pagājusi vesela stunda; pulkstenis sita pieci, un dzejnieks gāja izvaicāt invalidu. Ķirbis jau bija nograuzis maizes riecienu un kā pacietīgs sarg-zaldāts gaidīja ierodamies ordeņoto oficieri, kas varbūt pastaigājās pa bulvāri. 5ajā mirklī durvīs parādījās sievietes stāvs; jau iepriek� kāpnēs bija dzirdama kleitas �vīkoņa un viegli soļi, no kuriem uzreiz var pazīt sievieti. Viņa bija diezgan glīta.

� Cienītais kungs, � viņa uzrunāja Lisjenu, � es gan zinu, kāpēc jūs tā slavināt Vir�inijas jaunkundzes cepures, bet vispirms es gribu abonēt uz visu gadu jūsu avīzi. Lūdzu, pasakiet, kādi ir jūsu noteikumi...

� Kundze, es neesmu redakcijas darbinieks.

� A!

� Abonementu no oktobra mēne�a? � invalids jautāja.

� Ko kundze vēlas? � vaicāja vecais karavīrs, ienākdams istabā.

Vecais oficieris ievadīja pārrunas ar daiļo modisti. Kad Lisjens, kam bija apnicis gaidīt, atgriezās priek�telpā, viņ� dzirdēja sarunas nobeiguma vārdus:

� Man būs liels prieks, mans kungs! Lai Florentines jaunkundze iegrie�as manā veikalā un izvēlas, kas viņai tīk. Man ir arī lentas. Tātad esam vienoju�ies: ne vārdiņa vairs neminiet par Vir�iniju! 5i bezgaumīgā sieviete nespēj izgudrot neviena modeļa, turpretī es gan to spēju!

Lisjens dzirdēja, kā iekrita kasē zināms skaits ekiju. Tad karavīrs stājās pie dienas ieņēmumu aprēķinā�anas.

� Es gaidu jau kop� stundas, mans kungs! � dzejnieks visai īgni sacīja.

� Viņi vēl nav atnāku�i? � noteica Napoleona veterāns, aiz pieklājības tēlodams izbrīnu. � Tas mani nepārsteidz. Jau labu laiku es viņus neesmu redzējis. Tagad, redziet, ir mēne�a vidus. Un �ie �ķelmji mēdz ierasties tikai ap divdesmit devīto vai trīsdesmito, kad izmaksā honorārus.

� Un Fino kungs? � jautāja Lisjens, atcerējies redaktora uzvārdu.

� Viņ� ir mājās, Feido iela. Ei Ķirbi, aiznes viņam visu, kas �odien pienācis, kad nesīsi papīru uz spiestuvi!

� Kur tad taisa avīzes? � Lisjens jautāja, it kā pats ar sevi sarunādamies.

� Avīzi? � pārvaicāja ierēdnis, saņemdams no Ķirbja zīmogmarku naudas atlikumu. � Avīzi? .. . hm! ... hm! Vecais, rit tu esi se�os tipogrāfijā un pieskati, kā aiziet iznēsātāji! Avīzi, cienītais, taisa uz ielām, pie autoriem 'un starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem nakti tipogrāfijā. Imperatora laika, mans kungs, vēl nepazina �o saķēpātā papīra bodī�u. Oho! viņ� būtu norīkojis �etrus vīrus un kaprali, lai izpurina arā visu �o draņķi, un nejautos apmuļķoties no tuk�ām frāzēm. Bet tagad pietiek tērzēts. Ja manam brāļadēlam tur kas atlec, un ļautiņi raksta par tā¹⁶ dēlu, hm! .. . hm! . .. jūs jau zināt, tad tur nav nekā ļauna. Starp citu, man �ķiet, ka abonētāji nav nodomāju�i slēgtās rindās pa�reiz man uzbrukt; es atstā�u savu posteni.

� Jūs, mans kungs, kā redzu, esat orientēts redakcijas jautājumos.

� Tikai finansiālos jautājumos, hm! . . . hm! ... � atteica zaldāts atkrēpodamies. � Atkarībā no apdāvinātības simt sū vai trīs franki par sleju, piecdesmit rindiņu pa �etrdesmit burtiem, tuk�ās vietas neieskaitot, tas ir viss. Attiecībā uz līdzstrādniekiem jāsaka, ka tie ir vāji pulveri, sīki zeniņi, kādus es nebūtu gribējis ne par vezumniekiem! Tāpēc, ka tie prot uzvilkt vārnu kājas uz balta papīra, viņi iedomājas, ka var skatīties no aug�as uz vecu imperatoriskās gvardes dragunu kapteini, atvaļinātu bataljona komandieri, kas kopā ar Napoleonu iegājis visās Eiropas galvaspilsētas ...

Napoleona laika zaldāts sirdīgi sukāja savu zilo svārku un atklāti parādīja nodomu iet projām, bīdot Lisjenu uz durvju pusi, ta�u dzejnieks saņēma dū�u un nostājās atvaļinātajam oficierim ceļā.

� Es vēlētos kļūt par jūsu avīzes līdzstrādnieku, � viņ� teica, � un zvēru, ka jūtu visdziļāko cieņu pret imperatora gvardes kapteini, pret �iem tēraudcietajiem vīriem . ..

� Labi teikts, mazais civilist, � uzslavēja oficieris. � Bet kāda veida dienesta jūs vēlaties iestāties? � iejautājās vecais karavīrs un, gandrīz vai nogrūzdams Lisjenu zemē, sāka kāpt lejā.

Viņ� apstājās tikai pie durvju sardzes, lai aizsmēķētu cigāru.

� Ja ierodas abonētāji, pieņemiet viņus, Solē māt, un pierakstiet. Vienmēr abonementi, es cita nekā nezinu kā tikai abonementus! � vecais teica, pievērsdamies Lisjenam, kas viņam sekoja. � Fino ir mans brāļadēls, vienīgais no visas ģimenes, kas atvieglinājis manu stāvokli. Un tāpēc katrs, kas apvainos Fino, sastapsies ar veco Zirudo, dragunu kapteini, kas dienesta gaitas sācis kā vienkār�s kavalērists Sambras un Mēzas armijā un piecus gadus bijis pauko�anas skolotājs Itālijas armijas pirmajā huzaru pulkā! Viens, divi, un vaininieks aizies pie tēviem! � viņ� piebilda, ar roku skaldīdams gaisu. � Tātad, mans jaunekli, mums ir da�ādi līdzstrādnieku pulki: vieni raksta un saņem atalgojumu, citi raksta un nesaņem nekā, tos mēs saucam par brīvprātīgajiem; un ir vēl arī tādi, kas nekā neraksta, un tie nav muļķi, jo nekad nekļūdās! Tie uzdodas par rakstniekiem, ir piederīgi pie avīzes, izmaksā mums pusdienas, mētājas apkārt pa teātriem, uztur kādu aktrisi un jūtas ļoti laimīgi. Par ko jūs gribat kļūt?

� Es, protams, gribētu kārtīgi strādāt un saņemt arī kārtīgu atalgojumu.

� Jūs esat kā visi jauniesauktie, kas grib kļūt par Francijas mar�aliem! Ticiet vecajam Zirudo: labo plecu uz priek�u, soļos mar�, un ejiet labāk vākt naglas pa notekām kā tur tas lāga vīrs, kas noteikti ir dienējis, tas redzams no viņa stājas. Vai tas nav �ausmīgi, ka vecam zaldātam, kas tūksto� rei�u stāvējis lielgabala rīkles priek�ā, tagad Parizē jāvāc naglas? Nolādēts! Tagad nu tu esi plukata! Kāpēc neatbalstīji imperatoru? Tad tā, jaunekli, tas vīrelis, ko jūs �orīt pie manis redzējāt, bija nopelnījis �etrdesmit franku mēnesī. Vai jums veiksies labāk? Visi domā, ka viņ� ir pats asprātīgākais līdzstrādnieks.

� Kad jūs pie Sambras un Mēzas iestājāties armijā, vai jums neteica, ka tas ir bīstami?

� Sasodīts, jā!

� Tātad?

� Tātad uzmeklējiet manu brāļadēlu Fino, tas ir krietns zēns, visgodīgākais puisis, ko sastapsiet, ja jums izdosies viņu sastapt; viņ� ir �audīgs kā zivs. Redziet, jaunā cilvēka amats ir nevis pa�am rakstīt, bet likt rakstīt citiem. Un tie brāļi labāk plītē ar aktrisēm, nekā smērē papīru. Jā! Tie ir ērmīgi sprukstiņi! Man tas gods, uz redzē�anos!

Kasieris pavicināja bīstamo spieķi ar svina rokturi, vienu no Germanika aizstāvjiem, un pameta Lisjenu uz bulvara; jaunekli �ī avīzes redakcijas aina bija pārsteigusi ne mazāk kā iepazī�anās ar literāro dzīvi pie Vidaļa un Por�ona. Rei�u desmit Lis-jens nomeklējās redaktoru Ando�u Fino Feido ielā, bet nekad nesastapa to mājās. Agri no rīta Fino vēl nebija atgriezies. Ap divpadsmitiem tas jau bija izgājis: viņ� brokastojot tādā vai tādā restorānā. Lisjcns devās uz turiemi un, pārvarēdams bezgalīgu mulsumu, jautāja bufetes dāmai pēc Fino: Fino tikko esot aizgājis. Beidzot Lisjcns pagura un sāka uzskatīt Fino par maz ticamu un teiksmainu personu; jauneklis nolēma, ka vienkār�āk būs mēģināt notvert pie Flikoto Etjenu Lusto. Jaunais �urnālists, bez �aubām, izskaidros noslēpumu, kādā tinas avīze, pie kuras tas strādāja.

Kop� tās simtkārt svētītās dienas, kad Lisjcns iepazinās ar Dānieļu d�Artezu, jaunais dzejnieks bija mainījis ierasto vietu pie Flikoto: abi draugi tagad ēda pusdienas, sēdēdami blakus, un klusā balsī pārrunāja par vērtīgo literatūru, par iespējamām tēmām, par attēlo�anas veidiem, si�eta samezglojamiem un atrisinā�anu. Pa�reiz Daniels d�Artezs laboja Kārļa IX strēlnieka rokrakstu, pārstrādāja romānā veselas nodaļas, iestarpināja grāmatā tās skaistākās lappuses, uzrakstīja grāmatai lielisku priek�vārdu, kas varbūt ir pārāks par pa�u romānu un kas spilgti noskaidro jauno literatūru. Kādu dienu, kad Lisjcns grasījās sēsties blakus Danielam, kas viņu bija gaidījis un jau spieda draugam roku, jaunais dzejnieks ieraudzīja ienākam Etjenu Lusto. Lisjcns strauji izrāva roku no Daniela plaukstas un uzsauca apkalpotājam, ka ēdī�ot savā vecajā vietā, blakus letei. D�Artezs uzmeta Lisjenam īstu eņģeļa skatienu, kurā piedo�ana apslāpē pārmetumu un kur� tik spēji skāra dzejnieka sirdi, ka Lisjcns atkal satvēra drauga roku un to paspieda.

� Man tas ir ļoti svarīgi, vēlāk es jums izstāstī�u, � viņ� teica.

Lisjens jau bija pie sava krēsla, kad Lusto atsēdās savā vietā; Lisjcns sveicināja pirmais, drīz vien izraisījās saruna, kas bija tik spraiga, ka dzejnieks aizsteidzās pakaļ Margrietiņu rokrakstam, kamēr Lusto beidza ēst pusdienas. Jauneklis bija pierunājis �urnālistu noklausīties sonetas un cerēja, ka tas izrādīs labvēlību, palīdzot sameklēt izdevēju vai izgādājot vietu avīzē. Atgrie�oties Lisjens ieraudzīja restorānā kaktā Dānieļu, kas bēdīgs sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem uz galda, un skumji skatījās uz viņu; tomēr bailes no trūkuma un godkāre to dzina uz priek�u, viņ� izlikās, ka neredz savu Sadraudzības draugu, un sekoja Etjenam Lusto. Krēslas stundā �urnālists un iesācējs literatūrā Lisjens atsēdās uz sola tai Lukscmburgas parka daļā, kas ved no Observatorijas galvenās alejas uz Rietumu ielu.

Toreiz �ī iela vēl bija viena vienīga slīk�ņa, kam apkārt pletās muklājs, un mājas atradās tikai Vo�irara ielas tuvumā; dēļu laipu ejā gājēji bija tik reti, ka ap to laiku, kad Parizē ļaudis ēd pusdienas, �eit divi mīlētāji varēja ir saķildoties, ir apmainīties kvēliem izlīg�anas apliecinājumiem, nebaidoties, ka tos kāds ieraudzīs. Iztraucēt varēja vienīgi veterāns, kas stāvēja sardze pie Rietumu ielas vārtiņiem, ja �im godājamam zaldātam ie�autos prātā palielināt soļu skaitu savā vienmuļajā pastaigā. Sājā alejā, sē�ot uz koka soliņa starp divām liepām, Etjens noklausījās sonetas, kuras Lisjens izvēlējās paraugam no Margrietiņām. Etjens Lusto, kam pēc diviem mācekļa gadiem bija izdevies izsisties par �urnālistu un iemantot par draugiem da�as tālaika slavenības, Lisjenam �ķita ļoti nozīmīga persona. Tāpēc provinces dzejnieks, �ķirstīdams Margrietiņu rokrakstu, uzskatīja par nepiecie�amu teikt it kā ievadvārdus.

� Soneta ir viena no grūtākajām dzejas formām, � viņ� sacīja. � Tagad �is nelielais poēmas veids ir gandrīz pilnīgi pamests. Francijā nevienam nav izdevies sekmīgi sacensties ar Pctrarku, viņa dzimtā valoda ir daudz lokanāka par mūsējo, tā pieļauj domu rotaļas, ko mūsu pozilivisms (piedodiet man �o izteicienul) noraida. Tāpēc man �ķita visai oriģināli debitēt ar sonetu krājumu. Viktors Igo izvēlējies odu, Kanaliss poēmu, Bcran�ē monopolizējis dziesmu, Kazimirs Delaviņs sagrābis sev traģēdiju, Lamarlins eleģiju.

� Jūs esat klasiķis vai romantiķis? � Lusto jautāja.

Lisjcna izbrīns atklāja tik pilnīgu nezinā�anu daiļliteratūras

republikas stāvoklī, ka Lusto atrada par nepiecie�amu jauneklim to noskaidrot.

� Mans dārgais, jūs sperat pirmos soļus literatūrā, kad norisinās dedzīga cīņa, un jums uzreiz jāiz�ķiras, kam pieslieties. Literatūra dalījusies jau no pa�a sākuma vairākos virzienos, bet mūsu slavenības tagad sa�ķēlu�ās divās naidīgās nometnēs. Rojalistiskie rakstnieki ir romantiķi, liberāļi � klasiķi. Literāro uzskatu preti�ķības pievienojas politisko uzskatu preti�ķībām, un norit īsts kar�, lietojot visus iero�us � tintes straumes, atjautības, asas kā dzelzs durkļus, dzēlīgus apmelojumus, apvainojo�as palamas, � kar� starp topo�ām un atmestām slavenībām. Turklāt ir visai dīvaini un ērmīgi, ka rojalistiskie romantiķi prasa literatūras brīvību, prasa atcelt likumus, kas ie�ņaudz mūsu literatūru konvencionālās formās; turpretī liberāļi aizstāv trīsvienību, aleksandrinieti un klasisko tematiku. Tādā veidā literārie uzskati abās nometnēs ir pretstatā politiskajiem uzskatiem. Ja jūs būsiet eklektiķis, tad kļūsiet vientulis. Kurai pusei jūs piesliesieties?

� Kura ir stiprākā?

� Libera|u avīzēm daudz vairāk abonētāju nekā rojalistu un valdības avīzēm; un tomēr Kanaliss izvirzījies, lai gan ir monar-chists un stingrs katolis, un viņu atbalsta galms un garīdzniecība. Ha! Un sonetas! ... Tā ir Bualo laikmeta literatūra, pat vēl senāka, � teica Etjens, redzēdams, ka Lisjenu biedē nepiecie�amība izvēlēties vienu no abiem karogiem. � Kļūstiet romantiķis. Romantiķu vidū sastopami tikai jauni cilvēki, un klasiķi ir parūkas: uzvaru gūs romantiķi.

Palama paruka bija jaunākais romantiķu piekritēju �urnālistu atradums, ar kuru tie izsmēja klasiķus.

� Mārpuķīte! � sāka Lisjens, izvēlējies vienu no pirmajām divām sonetām, kas attaisnoja krājumiņa nosaukumu un svinīgi to ievadīja:

Jus, pļavu mārpuķītes, jūsu krāsas skaistās Ne acu priekam vien tik izmeklētas mirdz �

Tās vēlē�anās pau�, ko mīlot glabā sirds,

Kā vārdi poēma par dziļam jūtām kaist tās.

Kā mūsu dievu tēli dārgakmeņos laistās,

Tā jūsu putek�nīcu zelts un sudrabs tvirts;

Un sula � asinis, kas ziedu kausos irdz,

Pau�, cik dārgs ieguvums, ar kuru sāpes saistās.

Vai tālab, ka jūs plaukāt dienā, kurā reiz Ir Jēzus aug�āmcēlies, pāri pasaulei Lai tikumības spodrā gaisma mirdzot lītu,

Viz rudens saulē jūsu ziedu baltums liegs.

Vai stāsta ziedi �ie, cik neuzticams prieks.

Vai atgādina mūsu jauno dienu ritu?

Lisjens jutās aizvainots, ka Lusto, klausīdamies sonetu, sēdēja pilnīgi nekustēdamies; provinces dzejniekam vēl bija sve�a mulsino�ā bezkaislība, pie kādas noved ieradums kritizēt un kas raksturīga prozas, drāmu un dzeju nogurdinātajiem �urnālistiem. Pie atzinības izpaudumiem pieradu�ais dzejnieks apslāpēja vil�anos un nolasīja sonetu, kas de Bar�etona kundzei un da�iem Sadraudzības jaunie�iem patika vislabāk.

��ī viņam varbūt izraus kādu vārdiņu,� Lisjens nodomāja.

OTRA SONETA MARGRIETIŅA

Es esmu margrietiņa, daiļākā es biju No puķēm, kuras maura samtā dzirkstam rod.

Tik tālab jaudīm tikās mani apbrīnot,

Un mū�īgs rīta mirdzums manā ceļā lija.

Bet liktenīgu spozmi man ap pieri vija,

Diem�ēl, jauns, nelūgts tikums � prasme pareģot.

Ar patiesības velti, kas tik sāpes dod Un nāvi nes, tā mani liktens nosodīja.

Nu miera man vairs nav, ik mīlnieks mani lau� Un taujā, zīlēdams, ko nākamība pau�,

Man sirdi plosa, tajā lasot � viņu mīļo.

Es � puķe vienīgā, ko nesaudzīgi �ķin,

Plūc balto vainagu, kas man ap pieri zvīļo,

Un samin, tikko manu noslēpumu zin.

Nobeidzis dzejnieks paskatījās nz savu Aristarchu. Etjcns Lusto vēroja kokaudzētavas kokus.

� Nu, kā? � Lisjens jautāja.

� Nu, kā, mans dārgais, turpiniet! Vai tad es jūs neuzklausu? Ja Parizē kāds noklausās, neiebilzdams ne vārda, tā jau ir uzslava.

� Varbūt pieliks? � vaicāja Lisjens.

� Turpiniet, � paskarbi attrauca �urnālists.

Lisjens lasīja nāko�o sonetu; bet viņa sirdī bija izmisums, un Lusto nesatricināmā aukstasinība stindzināja viņu. Ja Lisjc-nam būtu lielāka pieredze literātu dzīvē, tad viņ� zinātu, ka klusē�ana, tāpat kā skarbums, �ādos apstākļos liecina par skaista sacerējuma modinātu skaudību, turpretī skaļi izpausta apbrīno�ana norāda uz apmierinājumu, kādu klausītājs guvis, dzirdot viduvēju darbu, jo tāds apmierina tā patmīlību.

TRĪSDESMITĀ SONETA KAMĒLIJA

Pau� dabas grāmatā ik puķe vārdu savu.

Zied roze daiļumam un mīlestību teic.

Ar skaidru piemīlību vijolīte sveic,

Un dzidrā vienkār�ībā lilija mirdz pļavā.

Bet kamēlija � monstrs, kam pat smar�as nava.

Ar māku kultivēts tās zieda smalkais veids,

�ķiet, saltos gadalaikos plaukt �ī puķe steidz Vien koķetas un dīkas jaunavības slavai.

Bet lo�ās teātri ar prieku uzlūkota So alabastra balto ziedlapiņu rota. �

Kā kautrībai vīts vainags kamēlijas viz.

Kad melnās cirtās vij tās sievas jaunas, skaistas,

Kas, sirdīs skaidru mīlu modinot, mūs saista Kā tēli, kurus skulptors Fidijs izcirtis.

� Ko jūs domājat par manām nabaga sonetām? Lisjens aiz pieklājības iejautājās.

� Vai gribat dzirdēt patiesību? � vaicāja Lusto.

� Esmu vēl tik jauns, lai to mīlētu, un pārāk karsti ilgojos gūt panākumus, lai to noklausītos bez dusmo�anās, kaut ari tā mani skumdinātu, � Lisjens atbildēja.

� Labi, mans mīļais, pirmās sonetas mākslotie pārspīlējumi liecina, ka tā sacerēta Angulemā un maksājusi jums, bez �aubām, tik dārgi, ka neesat gribējis no tās atteikties; otrajā un tre�ajā jau jau�ama Parize; nolasiet vēl vienu! � Lusto piebilda, pavadīdams �os vārdus ar rokas mājienu, kas provinces izcilajam cilvēkam likās valdzino�s.

Lūgums iedro�ināja Lisjenu, un viņ� jau daudz paļāvīgāk nolasīja sonetu, kas loti patika d�Artezam un Brido, varbūt �a dzejoļa kolorita pēc.

PIECDES M I T A S O N li T A TULPE

Man mājas Holandē, es esmu tulpe ko�ā,

Tik dai]a es, ka flamam, kaut viņ� skopulis,

�ķiet dārgāks nekā dimants viens mans sīpols �is,

Jo esmu di�ciltīga, stalta, valdzino�a.

Mans izskats feodāls, mirdz ieausts tērpa spo�ā It kā Jolantai man da�s krāsains ģerbonis:

Gan sārtā vairogā vīts sudrabs gai�i viz,

Gan svītrā purpurs kaist uz zelta starojo�ā.

Pats dārznieks dievi�ķais reiz steidza �ķetināt Pie karajpurpura vēl saulesstarus klāt,

Lai audumā es tērpjos mīlīgā un greznā.

Nav puķes krā�ņākas starp tām, kas dārzā zied,

Bet, ak � ir piemirsies reiz dabai smar�u liet Man zieda kausiņā kā Ķīnas vāze gleznā.

� Ka jums �ķiet? � Lisjcns beidzot partrauca klusē�anu, kas viņam likās pārmērīgi ilga.

� Mans dārgais, � svinīgi sacīja Etjens Lusto, skatīdamies uz zābakiem, kurus Lisjens bija atvedis līdzi no Angule-mas un tagad novalkāja, � es jums ieteiktu ar tinti nomelnot zābakus, lai ietaupītu apavu ziedi, no spalvām izdrāzt zobu bakstāmos, lai izskatītos, ka esat pusdienojis, nākot no Flikoto un pastaigājoties pa �ā skaista dārza alejām, un meklet kādu nodarbo�anos. Klustiet tiesu pristava skrīveris, ja jums pietiek drosmes, vai veikala komijs, ja jums ir svins kaulos, vai, beidzot, zaldāts, ja jums tīk militārā mūzika. Talanta jums pietiek trim dzejniekiem; bet jūs pagūsiet se�as reizes nosprāgt badā, pirms iekarosiet panākumus, ja esat nodomājis dzīvot no savas dzejas augļiem. Jo, sprie�ot pēc jūsu jauneklīgajām valodām, jusu nodoms ir iesist naudu ar tintnīcas palīdzību. Es nepeļu jūsu dzejoļus, tie ir daudz pārāki par visiem citiem, kuri pieblīvē grāmatnīcu plauktus. �īs elegantās lakstīgalas, kuras, pateicoties velinpapīram, maksā mazliet dārgāk nekā citas, gandrīz visas nokļūst Senas krastā, kur jus varat iet izpētīt viņu dziedā�anu, ja kādu dienu gribat doties studiju ceļojumā gar Parizes krastmalu, sākot no �eroma tēva bodes pie Noirdamas tilta līdz Rojala tiltam. Tur jus atradīsiet visas �īs Poētiskās esejas. Inspirācijās, Lidojumus, Himnas, Dziesmas, Baladas, Odas, īsi sakot, visu, ko mūzas kop� septiņiem gadiem izperināju�as, un tur tas ir apputējis, fiakriem garām braucot, dubļiem nota�ķīts, gājēju apdriskāts, kuri aiz ziņkārības vēlēju�ies redzēt vāka vin-jeti. Jūs neviena nepazīstat, jums nav sakaru ne ar vienu avīzi, jūsu Margrietiņas paliks bikli pumpurā, kā jūs tās pa�reiz turat rokas: tās nekad neuzplauks atklātības saulē, uz lappusēm ar platām malām, izraibinātas rotājumiem, ar kuriem ir tik iz�ķērdīgs slavenību izdevējs pazīstamais Doriā, Koka galeriju karalis. Manu nabaga zēn, kad es ierados Parizē, arī man bija sirds pilna ilūziju, tāpat kā jums, arī mani dzina mīlestība uz mākslu, spārnoja slavas alkas: es atradu mūsu amata īstenību, gra-mattirdzniecības �ķēr�ļus, nenovēr�amu trūkumu. Mana tagad jau apdzēstā sajūsma, mans pirmais dedzīgums man apslēpa dzīves mechanismu; es to ieraudzīju, kad mani skāra tā riteņi, kad uzdūros tā bremzēm, es noziedos ar eļļu, ausis man pie�ķindināja tā va�u �vadzoņa un stūres ratu �irkstoņa. Tāpat kā es, jūs atklāsiet, ka visu skaisto, par ko esat sapņojis, virza cilvēki, kaislības un nepiecie�amība. Jūs neviļus ieraus me�onīgās cīņās, kur stāvēs grāmata pret grāmatu, cilvēks pret cilvēku, partija pret partiju, un jums neatlaidīgi bus jācīnās, lai savējie jūs nepamestu. �ie zemiskie cīniņi sagadā vil�anos dvēselei, nocietina sirdi un izsmeļ spēkus glu�i veltīgi, jo jūsu pūliņi bie�i vien tiek izmantoti, lai sagādātu slavu kādam cilvēkam, ko jūs ienīstat, kādam viduvējam talantam, ko pretēji jūsu gribai izdaudzina par ģēniju. Literatūras dzīvei ir savas aizkulises. Parters aplaudē, vienalga, vai panākumi gūti ar viltu vai pelnīti; vienmēr zemiski līdzekļi, grimēti statisti, uzpirkti aplaudētāji un līdēji, � lūk, kas slēpjas aiz kulisēm. Pagaidām jūs vēl esat parterā. Vēl nav par vēlu! Atteicieties, pirms neesat spēris kāju uz pirmā kāpiena, kas ved tronī, kura dēļ plē�as tik daudzi godkārīgie, lai jums nebūtu jāpazemojas tā kā man, lai dzīvotu. (Etjcna Lusto acīs pamirdzēja asaras.) Vai zināt, kā es dzīvoju? � Lusto turpināja, un viņa balsī ieskanējās niknums. � Naudas mazumiņ�, ko ģimene man varēja iedot, drīz vien bija noēsts. Es paliku bez līdzekļiem, kaut gan mana luga bija pieņemta Fran�u teātrī. Bet, lai Fran�u teātrī iestudētu lugu, nepietiek pat ar prin�a vai karaļa pirmā kambarkunga protekciju: aktieri padodas tikai tam, kas apdraud viņu patmīlību. Ja jūsu varā ir kādam likt uzrakstīt, ka jaunais premjers slimo ar aizdusu, ka galvenajai varonei uzmeties vienalga kur augonis vai ka zubretei nelabi o� mute, jūsu lugu uzvedīs jau rīt. Es, kas jums to visu saku, nezinu, vai pēc pāris gadiem bū�u iekarojis tādu varu: ir vajadzīgi ļoti daudzi draugi. Kur, kā un ar ko nopelnīt dieni�ķo maizi, lūk, kāds jautājums man izvirzījās, kad jutu tuvojamies badu. Pēc daudziem mēģinājumiem � uzrakstīju pat romānu, ko Dogcro izdeva anonimi, samaksājot man par darbu divi simti franku, gan arī pats neko lielu neiedzīvojoties, � es guvu pārliecību, ka vienīgi �urnālistikā varēs mani pabarot. Bet kā iekļūt �ajās bodītēs? Es jums nestāstī�u par daudzajiem veltīgajiem mēģinājumiem un pūlēm, ne arī par se�iem pirmajiem mēne�iem, kurus nostrādāju kā ārpus�tata darbinieks, un man pastāvīgi bija jādzird, ka es aizbiedējot abonētājus, tie�i tad, kad es tos pievilku. Nerunāsim par �iem pazemojumiem. Tagad es gandrīz par velti rakstu par bulvāru teātriem avīzei, kas pieder resnajam Fino, kur� tomēr vēl divas trīs reizes mēnesī ēd brokastis Voltera kafejnīcā (bet jūs turp neejiet!). E'ino ir galvenais redaktors. Es pārtieku, pārdodot biļetes, kuras man dod teātru direktori par labvēlīgiem rakstiem avīzē, un pārdodot grāmatas, ko izdevēji man sūta atsauksmēm.

Beidzot, kad Fino saņēmis savu tiesu, es izspie�u naturālijās no rūpniekiem, par vai pret kuru ra�ojumiem viņ� man atļauj triept rakstus. Ķarminūdens, Sultānā sievu krēms, Matu eļļa, Brazīlie�u mikstūra maksā par jocīgu rakstiņu divdesmit vai trīsdesmit franku. Man jārējas ar grāmatizdevējiem, kas dod avīzei maz eksemplāru: avīze paņem divus, ko pārdod Fino, un man arī vajadzīgi divi pārdo�anai. Grāmatizdevējs, kas skopojas ar eksemplāriem, var izdot īstu meistardarbu, arī tad tas tiks iznīcināts. Tas ir zemiski, bet es no tā dzīvoju, tāpat kā simtiem man līdzīgu cilvēku! Nedomājiet, ka politikas pasaulē ir daudz jaukāk nekā literatūras pasaulē: viss �ajās abās pasaulēs ir korupcija. Pie mums katrs cilvēks ir vai nu kukuļu devējs, vai ņēmējs. Kad grāmatizdevējs nodomājis laist klajā kādu ievērojamāku izdevumu, viņ� mani uzpērk aiz bailēm no uzbrukumiem. Tā mani ienākumi ir saskaņā ar prospektiem. Kad prospekti līst tūksto�iem, zelts straumēm plūst man kabatā un es izmaksāju saviem draugiem. Kad izdevniecību darbā iestājas klusums, es ēdu pusdienas pie Flikoto. Arī aktrises maksā par slavinājumiem, bet veiklākās no tām uzpērk kritiķus, jo visvairāk viņas bīstas no noklusē�anas. Kritisks raksts, kas izraisa polemiku, ir vērtīgāks un arī labāk tiek samaksāts nekā sauss cildinājums, ko jau rīt aizmirst. Polemika, mans dārgais, ir slavenību pjedestāls. �ajā ideju un veikalniecisku, literāru un dramatisku reputāciju uzpērkama slepkavas amatā es nopelnu savus piecdesmit ekijus mēnesī, tagad jau varu pārdot romānu par piecsimt frankiem un sāku kļūt bīstams cilvēks. Kad es, mans mīļais, vairs nedzīvo�u pie Florines uz drogista rēķina, kur� izturas tā, it kā būtu milords, bet pārvāk�os savā dzīvoklī, pārie�u strādāt pie lielas avīzes, kur man uzticēs feļetona nodaļu, tai pa�ā dienā Florine kļūs izcila aktrise; un es pat vēl nezinu, par ko pats varu kļūt: par ministru vai godīgu cilvēku � viss vēl ir iespējams. (Viņ� pacēla savu pazemoto galvu, uzmeta koku lapotnei skatienu, kurā izmisums mijās ar baigu apsūdzību.) Un man teātrī ir pieņemta lieliska traģēdija! Un rokrakstā man ir poēma, kas aizies bojā! Un es biju labs cilvēks! Man krūtīs pukstēja skaidra sirds! Bet tagad dzīvoju ar artisti no Dramatiskās panoramas... es, kas reiz sapņoju par cildenu mīlestību uz izsmalcinātu augstāko aprindu sievieti! Un, kad izdevējs liedz mūsu avīzei vienu eksemplāru, es nopeļu grāmatu, kas man patīk!

Līdz asarām aizkustinātais Lisjens spieda Ftjcnam roku.

� Ārpus literātu pasaules, � sacīja �urnālists, pieceldamies

un dodamies uz lielās Observatorijas alejas pusi, kur abi dzejnieki pastaigājās, it kā vēlēdamies dziļāk ieelpot gaisu plau�ās, � neviens nepazīst baigo odiseju, pa' kuru nokļūst pie tā, ko atkarībā no talantiem sauc par panākumiem, modi, reputāciju, popularitāti, vispārēju atzinību vai publikas mīlestību, kas gan ir pakāpieni uz slavu, bet nekad nav īsta slava. Sī spo�ā morālā rakstura parādība veidojas no tūksto� nejau�ībām, kas mainās tik strauji, ka nav vēl bijis piemēra, kur divi cilvēki būtu sasniegu�i slavu pa vienu un to pa�u ceļu. Kanaliss un Natans ir divi at�ķirīgi piemēri, kas nekad vairs neatkārtosies. D�Artezs, kas pilnīgi nokaujas darbā, kļūs slavens aiz citas nejau�ības. Sī tik ļoti ilgotā slava ir gandrīz vienmēr kronēta prostitūta. Jā, zemākās pakāpes literāriem sacerējumiem tā ir nabaga mei�a, kas salst uz ielu stūriem; viduvējai literatūrai tā ir mīļākā, ko uztur un kas iznākusi no �urnālistikas padibenēm, pie kam es �eit esmu sutenera lomā; izcilajai literatūrai tā ir spo�a, nekautrīga kurtizāne, kam ir savs mājoklis, kura maksā valstij nodokļus, pieņem augstus kungus, izturas pret tiem te labi, te slikti; tai ir livrejās tērpti sulaiņi, savs pajūgs, un tā prot likt gaidīt saviem saniknotiem aizdevējiem. Ak, cilvēkam, kuram tā, tāpat kā reiz agrāk man un tagad jums, �ķiet esam baltā tunikā tērpts eņģelis ar spo�iem spārniem, ar zaļu palmas zaru vienā un liesmojo�u �ķēpu otrā rokā, tā ir mitoloģiska abstrakcija, mājojo�a akas dzīlē, un reizē arī nabaga cildena, trūcīgā priek�pilsētā izstumta jaunava, kas ar cēlu drosmi, tikumības apstarota, veic varoņdarbus un neaptraipīta uzlido atpakaļ debesīs, ja vien tā nemirst aptraipīta, samīdīta, piesmieta un visu aizmirsta neveic savu pēdējo gaitu ubagu ratos; tādu cilvēku, kam doma it kā bronzā iekļauta, kam sirdi nesastindzina pieredzes sniegputeņi, tādu nav daudz �ajā zemē, ko redzat pie mūsu kājām, � teica Lusto, norādīdams uz lielo pilsētu, kas saulrietā it kā kūpēja.

Lisjenam acu priek�ā spēji pavīdēja Sadraudzības jaunie�i, viņ� jutās aizkustināts, bet Lusto, turpinādams �ēlabaino gau�anos, atkal aizrāva jauno dzejnieku.

� Tādi sastopami reti, un tic ir vientuļi �ajā rūgsto�ajā katlā, reti kā īsti mīlētāji mīlestības pasaulē, reti kā godīgi bagātnieki Finansistu pasaulē, reti kā skaidrs cilvēks �urnālistikā. Pirmais virs, kas ar mani dalījās savā pieredzē un pateica apmēram to, ko es jums, bija runājis velti, tāpat kā arī es, bez �aubām, runāju veltīgi. Alla� ar tādu pa�u dedzību katru gadu no provinces ieplūst Parizē tikpat daudz, pat varbūt aizvien vairāk, jaunu godkārīgu zēnu, kam pat ūsas vēl laga nav uzdīgu�as; ar augsti izslietu galvu un augstprātību sirdī katrs cen�as iekarot Modi, �o princesi Turandotu no Tūksto� un vienas dienas, un ikviens grib būt princis Kalafs! Bet neviens nespēj uzminēt mīklu. Viņi visi ieslīgst posta duksnājā, avīzes dubļos, grāmat-tirdzniecības purvā. Viņi uzok�ķerē, �ie ubagi, un velk dzīvību ar biogrāfiskiem rakstiņiem, tenku piezīmēm, ar parīzie�u dzīves jaunāko notikumu aprakstiem avīzēs vai arī ar grāmatām, kas iznāk klajā, pateicoties apdrukātā papīra tirgotāju loģikai, kuri augstāk vērtē kādu draņķi, ko publika izpērk pāris nedēļās, nekā brīni�ķīgu mākslas darbu, kuru var izpārdot tikai lēnām. Sie kāpuri, kas tiek samīti, pirms pagūst izveidoties par tauriņiem, pārtiek no kauna un negoda, tie padevīgi dzeļ vai cildina kādu topo�u talantu, tikko pamāj kāds pa�ā no Constitutionnel. Quotidienne vai D�bats vai signalizē grāmatizdevējs, vai arī vienkār�i uz skaudīga amata biedra lūgumu, bie�i vien tikai par pusdienām. Tie, kas uzveic �ķēr�ļus, aizmirst pirmo soļu grūtības. Es pats veselu pusgadu esmu sacerējis rakstus, iz�ķiezdams lajos sava gara pērles kāda nelie�a labā, kur� rakstus uzdeva par savējiem un ar manu darbu dabūja feļetona daļas redaktora vietu; viņ� neuzaicināja mani par līdzstrādnieku, neiedeva pat ne simt sū, un tomēr esmu spiests viņam sniegt roku.

� Bet kādēļ? � Lisjens lepni jautāja.

� Var gadīties, ka man nepiecie�ams nodrukāt desmit rindas viņa feļetonā, � Lusto salti atteica. � īsi sakot, mans dārgais, literāro panākumu noslēpums ir nevis pa�a darbā, bet prasmē izmantot cita darbu. Avī�u īpa�nieki ir uzņēmēji, mēs esam būvstrādnieki. Viduvēji apdāvinātie cilvēki visātrāk sasniedz panākumus; tic spēj aprit kaut vai dzīvu krupi, paciest jebkuru apvainojumu, paglaimot literāro sultānu zemiskajām kaislībiņām kā nesen no Limo�as atbrauku�ais llcktors Merlēns, kas tagad jau vada politisko nodaļu kādā labējo centra avīzē un strādā arī mūsu lapelē: es redzēju, kā viņ� steidzās pacelt cepuri, kas bija nokritusi galvenajam redaktoram. Sis puisis, nevienam nedurdamies acīs, pratīs izlavīties starp godkārīgajiem, kamēr tie savā starpā cīnīsies. Man jūs �ēl. Jūsos es redzu sevi, kāds agrāk biju, un esmu pārliecināts, ka pēc gada vai diviem jūs būsiet tāds pats kā es. Manos rūgtuma pilnajos padomos jūs varbūt saskatīsiet slepenu skaudību vai kādu personisku interesi; nē, �os padomus diktē izmisums, kāds pārņēmis notiesāto, kur� vairs nespēj izrauties no pekles. Neviens neuzdro�ināsies pateikt jums to, ko izkliedzu sirdī ievainota cilvēka sāpēs kā jauns Ijabs mēslainē: �Lūk, mani trumi!�

� Cīnīties �ajā laukā vai citur, man jācīnās, � Lisjcns sacīja.

� Bet tad ziniet, � Lusto turpināja, � ka cīniņ� būs bez atelpas, ja jums ir talants; jo labāk būtu, ja jums tāda nebijis. Jūsu pa�reiz vēl tīrā sirdsapziņa �ķobīsies to vīru priek�ā, kuru rokās būs jūsu panākumi; ar vienu vienīgu vārdu �ie vīri varētu dāvāt jums dzīvi, bet tic nevēlēsies izteikt �o vārdu, jo, ticiet man, modes rakstnieks izturas pret iesācējiem daudz nekaunīgāk un cietsirdīgāk nekā visbrutālākais grāmatizdevējs. Ja grāmat-izdevējs baidās tikai no zaudējumiem, rakstnieks bīstas no sāncen�a: pirmais jūs vienkār�i krāpj, otrs grib iznīcināt. Lai uzrakstītu skaistu darbu, manu nabaga zēn, jums ar katru spalvas vilcienu būs jāsmeļ no savas sirds viss tās maigums, spēks, enerģija un jāpārvēr� kaislībās, jūtās, vārdos! Jā, jūs rakstīsiet, nevis darbosieties, jūs dziedāsiet, nevis cīnīsieties, jūs mīlēsiet un nīdīsiet, jūs dzīvosiet savā grāmatā; bet, kad būsiet visu bagātību atdevis savam stilam, zeltu un purpuru saviem tēliem un pats staigāsiet, skrandās tērpts, pa Parizes ielām, priecādamies, ka esat legalizējis, sacen�oties ar dzimtsarakstu akliem, kādu būtni, ko sauks par Ādolfu, Korinnu, KJarisu, Renē vai Manonu, jums būs sabojāta dzīve un kuņģis, dāvājot dzīvību �im radījumam, tad jums vajadzēs pieredzēt, ka �urnālisti to apmelo, nodod, pārdod un izstumj aizmirstības lagūnā un jūsu labākie draugi to aprok. Vai spēsiet sagaidīt dienu, kad jūsu radītais tēls atkal atdzīvosies? Kad? Kā? Kas to atmodinās? Ir kāda lieliska grāmata, neticības platīto¹⁷ Obermans, kas vientuļa un pamesta snau� grāmatnīcu plauktos, un grāmatizdevēji ņirdzīgi dēvē to par lakstīgalu. Kad tai pienāks aug�āmcel�anās? To nezina neviens! Vispirms mēģiniet sadzīt izdevēju, kas būtu tik dro�sirdīgs, ka iespiestu jūsu Margrietiņas! Es nemaz nerunāju par honorāru, bet tikai par iespie�anu. Tad jūs piedzīvosiet ērmīgus skatus.

Sī skarbā, ar da�ādo tajā izpausto kaislību atbalsīm izteiktā tirāde iebruka kā sniega lavina Lisjena sirdi un to iekala ledū. Brīdi viņ� stāvēja klusēdams. Tad viņa sirds, it kā baigās grūtību poēzijas iedvesmota, iekaisa. Lisjcns spieda Lusto roku un iesaucās:

� Es uzvarē�u!

� Labi! � teica �urnālists. � Vel viens kristīgais nokāpj arēnā, lai ļautu sevi zvēriem saplosīt. Mans dārgais, �ovakar Dramatiskajā panorāmā ir premjera, sākums pulksten astoņos; pa�reiz ir se�i, ejiet mājās, uzvelciet savu labāko fraku, īsi sakot, uzcērtieties. Atnāciet man pakaļ. Es dzīvoju Arfas ielā, virs Ser-vela kafejnīcas, piektajā stāvā. Vispirms iegriezīsimies pie Doriā. Jūs paliekat pie sava nodoma, vai ne? Lai notiek, �ovakar es jūs iepazīstinā�u ar vienu no izdevniecību karaļiem un ar da�iem �urnālistiem. Pēc izrādes kopā ar da�iem draugiem paēdīsim vakariņas pie manas mīļākās, jo pusdienas, ko iebaudījām pie Flikoto, nevar skaitīt par maltīti. Ieradīsies arī Fino, manas avīzes galvenais redaktors un īpa�nieks. Vai esat dzirdējis Minētas asprātību Vodeviļas teātrī: �Laiks ir bagāts skopulis�? Luk, arī gadījums ir bagāts skopulis, jāmēģina to savaldzināt.

� Es nekad neaizmirsī�u �o dienu, � Lisjcns sacīja.

� Paņemiet līdzi rokrakstu un uzcērtieties smalki, ne tik daudz Florines, cik izdevēja dēļ.

Biedriskā labvēlība, kas sekoja dzejnieka spalgajam dvēseles kliedzienam, attēlojot literāro karu, aizkustināja Lisjenu tikpat spēji, kā vēl glu�i nesen �ai pa�ā vietā jaunekli bija saviļņoju�i d�Arteza svinīgie un cildenie vārdi. Nepiedzīvoju�o jaunekli vilināja drīz gaidāmā cīņa, kurā tas nostāsies pret tik daudziem, un Lisjcns nenojauta �urnālistā pareģoto morālo cie�anu īsteno dziļumu. Lisjcns neaptvēra, ka nostājies divu da�ādu ceļu krustojumā, starp divām sistēmām, no kurām vienu pārstāvēja Sadraudzība, otru �urnālistikā; viens ceļ� bija gar�, godājams un dro�s; otrs � akmeņiem nosēts un bīstams, pilns dubļainu dangu, kurās nota�ķīsies viņa sirdsapziņa. Raksturs mudināja viņu izvēlēties īsāko ceļu, kas ārēji �ķita tīkamāks, izmantot noteiktus un ātrāk sasniedzamus līdzekļus. Sājā mirkli Lisjens neredzēja at�ķirību starp d�Arteza cildeno draudzību un Lusto pavir�o labvēlību. Lisjena svārstīgais prāts saskatīja �urnālistikā viegli sasniedzamu ieroci; juzdamies spējīgs ar to rīkoties, viņ� gribēja to satvert. Jaunā drauga piedāvājumi Lisjenu ap�ilbināja, Etjena Lusto nevērīgais rokas spiediens viņam �ķita tik valdzino�s � kā gan jaunais dzejnieks varēja zināt, ka Preses armijā katram vajadzīgi draugi, tāpat kā ģenerāļiem vajadzīgi zaldāti! Redzēdams Lisjena apņem�anos, Lusto savervēja jauno dzejnieku, cerēdams to sev piesaistīt. �urnālists pret savu pirmo draugu juta to pa�u, ko Lisjens pret savu pirmo aizstāvi: pirmais gribēja kļūt kaprālis, otrs gribēja biil zaldāts. Jauniesvaidītais līksmu prātu atgrie�as viesnīca un tik rūpīgi ģērbās un kopās kā tai nelaimīgajā dienā, kad bija gribējis spīdēt marķīzes d�Esparas lo�ā operā; bet tagad tērps viņam piedienēja jau labāk, jo bija iemācījies to valkāt. Viņ� uzvilka skaistās, gai�ās, piegulo�ās bikses, apāva elegantos zābakus, kas viņam bija maksāju�i �etrdesmit franku, un apģērba Fraku. Kuplos, zīdainos, zeltainos matus viņ� lika sacirtot, iesmar�ot, un tie iegula spo�ās cirtās. Uz pieres viņam staroja drosme, ko iedvesa pa�a vērtības izjūta un ticība nākotnei. Tika apkoptas ari viņa sievi�ķīgas rokas, mandeļveidīgie nagi kļuva spo�i un sārti. Uz apkaklītes melnā atlasa glīti izcēlās baltais, apaļais zods. Vēl nekad nebija redzēts skaistāks jauneklis nākam no Latiņu kvartala augstienes. Daiļ� kā grieķu dievs, Lisjens iekāpa fiakrā un bez ceturk�ņa septiņos sasniedza māju, kurā atradās Servela kafejnīca. Durvju sardze norādīja, lai viņ� kāpjot aug�ā piektajā stāvā, un sniedza diezgan sare�ģītu topogrāfisko aprakstu. Apbruņojies ar �iem paskaidrojumiem, Lisjens ne bez grūtībām atrada gara, tum�a gaiteņa galā atvērtas durvis un ieraudzīja tipisku Latiņu kvartala istabu. Jaunie�u nabadzība vajāja Lis-jenu arī �eit, tāpat kā Klini ielā, pie d�Arteza, pie Kretjena, it visur! Bet visur tā iegust savu īpatnēju zīmogu, ko tai uzspie� cietēja raksturs. �eit nabadzība bija drūma. Riekstkoka gulta bez aizkariem, pie tās uz grīdas vāļājās Iets apdilis paklājiņ�, gadījuma pirkums; pie logiem aizkari bija nodzeltēju�i no cigāru dūmiem un no kūpo�ā kamina, kas nevilka; uz kamina dzegas Florines dāvātā Karsela lampa, kas vel nebija ieķīlāta; tālāk, ķirmju izgrauzta sarkankoka kumode, papīriem nokrauts galds, uz tā divas trīs izspūru�as spalvas, grāmatu nekādu citu kā tikai tās, kas tiku�as vakar un �odien atnestas, � tāda bija �ās istabas iekārta, ne viena pa�a vērtīga priek�meta, tikai vienā kaktā sasviesti veci zābaki un cauru zeķu kaudze, otrā � cigāru gali, netīri mutautiņi, saplīsu�i krekli, kaklasaites tre�ajā izdevuma. Tā bija literātā pagaidu nometne, kurā neiedomājamā kailuma atklājas priek�metu negativā puse. Uz naktsgaldiņa blakus no rīta lasīto grāmatu kaudzei spīdēja sarkanais Fimada cilindrītis. Uz kamina dzegas bija uzmests bārdas nazis, divas pistoles, cigāru kārba. Pie sienas Lisjens ieraudzīja sakrustotas floretes, virs tām paukotāju masku. Trīs krēsli un divi zviļņi, kas diezin vai bija labi diezgan pat vissliktākajai viesnīcai �ajā ielā, papildināja Lusto istabas iekārtu. Sī netīrā un reizē skumjā istaba liecināja par bezmiera un necienīgu dzīvi: tajā gulēja, steigā ko pastrādāja, dzīvoja nelabprāt un steidzās, cik iespējams, ātrāk to atstāt. Kāda starpība starp �o cinisko nekārtību un spodro, cienījamo nabadzību d�Arteza mājoklī! ... Lisjens neuzklausīja �o atmiņā slēpto brīdinājumu, jo Etjens ar zobgalību steidzās aizsegt netikuma kailumu.

� Sis ir mans midzenis! Reprezentācijas telpas atrodas Bondi iela, jaunajā dzīvoklī, ko Florinei ierīkojis drogists; �ovakar mēs iesvētīsim �o mājokli.

Etjens Lusto bija uzvilcis melnas bikses, apāvis spo�i nospodrinātus zābakus, fraku aizpogājis līdz pa�ai aug�ai; melna samta apkakle pilnīgi aizsedza kreklu, ko Florinei dro�i vien vajadzēja pārmainīt, un viņ� cītīgi sukāja cepuri, lai tā izskatītos kā jauna.

� Iesim, � mudināja Lisjens.

� Vēl ne: es gaidu kādu izdevēju, kas man atnesīs naudu. Man nav ne liara pie dvēseles, un varbūt �ovakar spēlēs, bez tam man jānopērk cimdi.

Sājā mirklī abi jaunie draugi izdzirdēja soļus gaitenī.

Tas ir viņ�, � Lusto sacīja. � Jūs redzēsiet, mans dārgais, kādā izskatā dzejniekiem parādās Providence. Pirms jūs skatīsiet vaigā visā viņa slavenībā grezno izdevēju Doriā, iepazīstieties ar Augustinie�u piekrastes izdevēju, ar grāmatpār-devēju-diskontētāju, literāro atbiru tirgotāju, viltnieku, biju�o sakņu tirgotāju. Nāciet ta�u iek�ā, veco Tartar! � Lusto uzsauca.

� Esmu klāt, � atsaucās balss, kas skanēja kā ieplīsis zvans.

Ar naudu?

� Naudu? Grāmatu tirdzniecībā to vairs nesagrabināsi, � atbildēja jaunais cilvēks, kas ienāca istabā un ziņkārīgi skatījās uz Lisjenu.

� Vispirms, jūs man esat parādā piecdesmit franku, � Lusto turpināja. � Tālāk, �eit ir divi eksemplāri Ceļojumu иг Ēģipti, runā, ka tā esot brīni�ķīga grāmata, lajā ir vesela kaudze graviru, to būs viegli pārdot; Fino jau saņēmis honorārus par diviem �ās grāmatas apskatiem, kuri man vel jāuzraksta. Нет, Marē priek�pilsētā pla�i pazīstamā rakstnieka Viktora Dikan�a divi jaunākie romāni. Нет, divi kāda iesācēja otrā darba eksemplāri; tā autors Pols de Koks raksta tai pa�ā �anrā. Нет, divas reizes Izolde no Dolas, amizants provinces dzīves notikums.

Kopa, aprēķinot uz pa�u Ietāko, simt franku. Tatad, mīļais Barbē, man no jums pienākas simt franku.

Barbē apskatīja grāmatas un rūpīgi pārbaudīja griezumus un apvalkus.

� Ak, tās ir lieliski uzglabātas! � iesaucās Lusto. � Ceļojums pat nav atgriezts, tāpat arī Pols de Koks un Dikan�s, un arī tā grāmata, kas ir uz kamina: Vērojumi par simboliku; to es jums pielieku klāt. Sī oda ir tik garlaicīga, ka dāvinu jutns to, lai no tās ncsavairotos tūksto�iem ko�u.

� Bet kā tad jūs dabūsiet gatavus savus rakstus? � Lisjens brīnījās.

Barbē uzmeta Lisjenam dziļa izbrīna pilnu skatienu, tad pievērsa acis Etjcnam un pavīpsnādams sacīja:

� Var redzēt, ka �im kungam nav tā nelaime būt literātam.

� Nē, Barbē, nē. Sis kungs ir dzejnieks, liels dzejnieks, kas iebāzīs kabatā Kanalisu, Beran�ē un Delaviņu. Viņ� tiks tālu, ja tikai neiemetīsies Senā, un arī tad aizkulsies līdz Scnklū.

� Ja drīkstētu kungam ko ieteikt, � Barbē sacīja, � tad dotu padomu pievērsties prozai. Dzejoļus piekrastē vairs neviens negrib ņemt.

Barbē bija ģērbies apdilu�os, uz vienu pogu aizpogātos svārkos ar sasvīdu�u apkakli; cepuri viņ� nenoņēma no galvas; kājas apautas zābakos, caur nevērīgi aizpogāto vesti varēja redzēt rupju stingra auduma kreklu. Tuklajai sejai, kurā dzalk-stīja mantrausīgu acu pāris, piemita arī zināma labsirdība; bet viņa skatiens pauda nedro�ību un nemieru, kāds parasti cilvēkiem, kas pieradu�i, ka visi tiem prasa naudu, un viņiem tā ir. Barbē �ķita vaļsirdīgs un izpalīdzīgs, jo tuklums gandrīz pilnīgi apslēpa viņa viltību. Labu laiku nostrādājis par pārdevēju, pirms diviem gadiem Barbē bija noīrējis piekrastē no�ēlojamu veikaliņu, no kurienes trauca sirojumos pie �urnālistiem, pie rakstniekiem, pie iespiedējiem, no kuriem par zemu cenu atpirka grāmatas, ko tie savukārt bija dabūju�i par velti, un tā manīgais vīrs nopelnīja desmit līdz divdesmit franku dienā. Barbē bija iekrājis kādu sumiņu, viņ� veikli uzoda katra vajadzības, uzglūnēja izdevīgiem darījumiem, naudas grūtībās nonāku�iem rakstniekiem diskontēja par piecpadsmit līdz divdesmit procentiem grāmattirgotāju vekseļus un otrā dienā devās uz �o tirgotāju veikaliem iepirkt par pazeminātām cenām it kā pret skaidru samaksu labas, daudz pieprasītas grāmatas; pēc tam naudas vietā Barbē iedeva viņu pa�u izrakstītos vekseļus. Barbē bija daudz ko iemācījies, un pieredze viņu mudināja vairīties no dzeju grāmatām un moderniem romāniem. Vislabāk viņam patika nelieli izdevumi, derīgas grāmatas, kuras varēja iegūt pilnīgā īpa�umā par kādiem tūksto� frankiem un tad rīkoties ar tām pēc sava ieskata, kā, piemēram: Francijas vēsture, pārstrādāta bērniem, Grāmatvedības kurss divdesmit lekcijās, Botānikas kurss jaunām meitenēm. Viņ� jau bija palaidis garām divas trīs labas grāmatas, likdams to autoriem rei�u divdesmit staigāt pie sevis un nevarēdams iz�ķirties nopirkt to rokrakstus. Kad viņam pārmeta gļēvulību, Barbē norādīja uz populārā tiesas procesa atreferējumu, kura tekstu viņ�, nekā nemaksādams, bija pārdrukājis no avīzēm un par ko nopelnījis divus trīs tūksto�us franku.

Barbē bija no tiem bailīgajiem izdevējiem, kas pa�i pārtiek gandrīz tikai no svaiga gaisa, vekseļus paraksta ļoti nelabprāt, kas faktūrās cītīgi cen�as izsist kaut niecīgu guvumu un izplēst kādu pazeminājumu, pa�i iznēsā savas gramalas nezinkur, bet tomēr tās manīgi un veikli pārdod. Barbē iedvesa �ausmas tipo-grafiem, kas nezināja, kā ar viņu tikt galā: viņ� maksāja tiem ar diskontu un apcirpa faktūras, kad manīja, ka tie ir sprukās; pēc tam viņ� vairs neizmantoja to pakalpojumus, baidīdamies no slazdiem.

� Nu, kā tad būs ar mūsu darījumu? � Lusto jautāja.

� Vai zini, mīlīt, � Barbē familiāri sacīja, � man bodē ir se�i tūksto�i nepārdotu grāmatu. Nu, un no grāmatām, kā reiz teicis kāds vecs grāmatu tirgotājs, nav nekā ko ierakstīt grāmatās. Mūsu nozarē ar tirdzniecību sokas vāji.

� Ja jūs, manu dārgo Lisjen, ieietu viņa bodē, � Etjens teica, � jūs tur ieraudzītu ozolkoka leti, kas nopirkta izsolē pēc kāda vīna tirgotāja bankrota, uz letes sveci ar neapgrieztu dakti, jo tad tā lēnāk izdeg. Blāvā spīdekļa vājajā gaismā jūs redzētu, ka plaukti ir galīgi tuk�i. Tuk�umu apsargā zēns ar zilu vamzi mugurā, viņ� pū� elpu sev uz pirkstiem, mīņājas un laiku pa laikam sasit rokas krusteniski kā ku�ieris uz bukas. Paskatieties, veikalā viņam grāmatu nav vairāk kā �eit pie manis. Neviens nevar uzminēt, ar ko tur tirgojas.

� �eit jums būs vekselis par simt frankiem uz trim mēne�iem, � teica Barbē, nespēdams apvaldīt smaidu, izvelkot no kabatas apzīmogoto papīru, � un es ņemu jūsu grāmateles. Redziet, es jau vairs nespēju maksāt skaidrā naudā, ar tirgo�anos iet pavisam plāni. Es iedomājos, ka bū�u jums vajadzīgs, bet naudas man nebija ne sū, tapec paņemu līdzi vekseli, un jūs ta�u zināt, cik nelabprāt dodu savu parakstu.

� Tātad jūs no manis vēl sagaidāt cieņu un pateicību? � Lusto zobojās.

Lai gan vekseļus ar jūtām nemaksā, tomēr pieņemu jusu pateicību, � atbildēja Barbe.

� Bet man vajadzīgi cimdi, un parfimērijas veikalos ļaudis ir tik bezkaunīgi, ka atteiksies pieņemt jūsu papīru, � I.usto sacīja. � Pagaidiet, kumodes aug�ējā atvilktnē, lūk, tur, ir lieliska gravira, tās vērtība astoņdesmit franku, novilkums bez paraksta, toties pēc raksta, ko uztaisīju diezgan jocīgu. Es iedzēlu par Hipokralu, kas noraida Artakscrksa dāvanas. Ko jūs sakāt! Sī skaistā gravira piedien visiem ārstiem, kas arī atsakās no Parizes satrapu pārāk krā�ņajām veltēm. Zem graviras atradīsiet arī kādas trīsdesmit romances. Ņemiet visu un dodiet man �etrdesmit franku.

� �etrdesmit franku! � grāmatu tirgotājs ieklukstējās ka izbiedēta vista. � Augstākais divdesmit! Un arī tos es varu zaudēt, � Barbē piebilda.

� Labi, dodiet �urp divdesmit! � teica Lusto.

Patiesi nezinu, vai man pat tie atradīsies, purpināja

Barbē, grābstīdamies pa kabatām. � Te, saņemiet! Jūs mani aplaupāt, jūs protat mani tā aptīrīt. . .

� Labi, ejam, sacīja Lusto, paņemdams Lisjena rokrakstu, uz kura ar tinti uzvilka zem aukliņas svītru.

� Vai jums nav vēl kaut kas? � Barbē vaicāja.

� Nav nekā, mans mazais Seilok! Es tev sagādā�u lielisku darījumu (kurā tu pazaudēsi tūkstoti ekiju par mācību, ka tu mani tā apzodz!), � Etjens pa�ukstēja Lisjcnam.

� Un jūsu raksti? � jautāja Lisjens, kad abi brauca uz Palē-Rojala pusi.

� Ak, jus vel nezināt, kā tos uztriepj! Ceļojumu uz Ēģipti es pār�ķirstīju un, grāmatu neatgrie�ot, �ur tur palasīju pa lappusei un atradu vienpadsmit valodas kļūdas. Uzrakstī�u vienu sleju, kurā pateik�u, ka autors, ja ari ir mācījies pīļu valodu, kuras izgrieztas uz ēģiptie�u akmens stabiem, ko sauc par obeliskiem, tomēr savu dzimto valodu neprot, un es to pierādī�u. Tālāk pateik�u, ka viņam vajadzēja runāt nevis par dabas vēsturi un senatnes pieminekļiem, bet gan nodarboties ar Ēģiptes nākotni, ar civilizācijās progresu, kā tuvināt Ēģipti Francijai, kas, savā laikā to iekarojusi un pec tam zaudējusi, tomēr vēl varētu to sev pakļaut ar morālo ietekmi. Rakstu iepiparo�u ar patriotismu, saspeķo�u ar tirādēm par Mar�ēju, Levanti un mu�u tirdzniecību.

� Bet, ja viņ� to visu būtu uzrakstījis, ko tad jūs teiktu?

� Nu, tad es teiktu, ka viņam nevajadzēja mūs garlaikot ar politiku, bet nodarboties ar mākslu, attēlot zemes gleznainas teritoriālās īpatnības. �eit kritiķis var gausties. Politika, tas sacīs, mūs pilnīgi noslīcina, tā mūs garlaiko, tā piepilda visu. Es no�ēlotu burvīgos ceļojumu aprakstus, kuros mums pastāstīja par jūras brauciena grūtībām, par valdzino�o izslīdē�anu cauri jūras �aurumam, par baudījumu, kādu izjūt cilvēks, �ķērsojot ekvatoru, īsi sakot, visu, kas jāzina tiem, kuri pa�i nekad nedosies ceļojumā. Nevienu tie�i nenopeļot, var pazoboties par ceļotājiem, kas atzīmē kā lielu notikumu, ja klājam pārlido putns, ja ierauga lidojo�u zivi vai sastop zvejas kuģi, ja nosaka ģeogrāfiskos punktus vai konstatē dziļumu. Pieprasa zinātniskas pārgudrības, no kurām neviens nekā nesaprot, bet kas tomēr valdzina ka viss dziļais, noslēpumainais, neaptveramais. Abonētājs smaida, viņ� jūtas apmierināts. Attiecība uz romāniem jāsaka, nav pasaulē lielākās lasītājas par Florini, viņa izlasa visu, izsaka savu spriedumu, un pēc viņas uzskatiem es uztaisu rakstu. Kad Florine jutusies garlaikota no � kā viņa saka � autora frāzēm, � grāmata man �ķiet ievērības cienīga, es pieprasu izdevējam vēl vienu eksemplāru, un viņ�, iepriecināts par gaidamo labvēlīgo rakstu, to labprāt atsūta.

� Augstais dievs, bet kritika, svētā kritika! iesaucās I.is-jens, kas vēl bija Sadraudzības uzskatu varā.

Dārgais draugs, - atteica I.usto, kritika ir suka, ko nedrīkst lietot, tīrot vieglus audumus: tā saplosītu visu. Bet lai paliek amata jautājumi. Vai redzat �o iezīmi? � viņ� jautāja, norādīdams uz Margrietiņu rokrakstu. � Pavilku svītriņu pie pa�as aukliņas. Ja Doriā lasīs jūsu rokrakstu, viņam, protams, bus neiespējami pārsiet aukliņu tie�i tai pa�ā vietā. Tā jūsu rokraksts ir it kā aizzīmogots. Tas nav lieki, lai padarītu bagātāku jūsu pieredzi. Bez tam ievērojiet, ka neierodaties viens un bez aizgādņa viņa bodītē kā tic nelaimīgie jaunekļi, kas apstaigā desmit izdevējus, līdz atrod vienu, kur� tiem piedāvā krēslu ...

Lisjens jau bija izbaudījis �ās piezīmes patiesību. Lusto samaksāja ormanim trīs frankus, un l.isjenu ārkārtīgi pārsteidza �āda iz�ķērdība pēc tik lielas nabadzības. Tad abi draugi iegāja

22't

Koka galerijās, kur tolaik valdīja tā saukto grāmatu jaunumu izdevniecība un tirdzniecība.

Tajā laikā Koka galerijas bija viena no izdaudzinātākām Parizes īpatnībām. Nebūs lieki aprakstīt �o netīro bazaru, jo veselus trīsdesmit se�us gadus tas parizie�iem bija ļoti ievērojama vieta, tā ka neatradīsies daudz cilvēku apmēram �etrdesmit gadu vecumā, kuriem �is jaunie�iem glu�i neticamais apraksts vēl nesagādātu prieku. Kur tagad kā siltumnīca bez puķēm paceļas vēsā, augstā, pla�ā Orleanas galerija, toreiz atradās barakas vai, izsakoties precizāk, nelielas, ar diezgan no�ēlojamiem jumteļiem segtas dēļu būdas, kurās vāja gaismiņa iespiedās no pagalma un no dārza puses pa �aurām spraugām, ko sauca par logiem, bet kas drīzāk izskatījās kā vēdlodziņi visnetīrākajās ārpilsētas ēdnīcās. Trīs būdu rindas veidoja divas apmēram divpadsmit pēdu augstas galerijas. Bodītes, kas atradās vidējā būdu rindā, atvērās uz abām galerijām, no kurām tajās ieplūda smirdo�s gaiss un tikai nedaudz gaismas krita cauri vienmēr netīrajiem galeriju jumta stikliem. Pateicoties pastāvīgajam ļau�u pieplūdumam, nomas maksa par �īm spraugām aizvien pieauga un, kaut gan daudzas bija ļoti �auras, tikko se�as pēdas platas un astoņas līdz desmit pēdas garas, par tām tomēr prasīja līdz tūkstotim ekiju. Malējo rindu veikaliņi, kam logi vērās uz dārza vai uz pagalma pusi, bija norobe�oti ar nelieliem dzīv�ogiem, varbūt tādēļ, lai aizsargātu plānās, ar £ipsi apmestās sienas no pūļa drūzmē�anās. �eit bija divi līdz trīs pēdu plata telpa, kurā visērmīgākie zinātnei nepazīstamas botānikas augi zaļoja blakus da�ādu ne mazāk ziedo�u rūpniecības nozaru ra�ojumiem. Uz ro�u krūma bija uzklātas grāmatu slejas, un tā retorikas ziedus iesmar�oja nolaistā, toties ar netīrumiem bagātīgi laistītā dārza nīkulīgie ziedi. Zaros ziedēja da�ādu krāsu lentas un grāmatu prospekti. Modes darbnīcu atkritumi slapēja augus: zaļumu pudurī jūs varējāt atrast lentu kamoliņu un pārdzīvojāt vil�anos, pieskaroties apbrīnotam dālijas ziedam, kas, izrādījās, bija atlasa puķe. No pagalma, tāpat kā no dārza puses �ī spocīgā pils atklāja skatienam visērmīgāko, ko vien pariziskā nevī�ība radījusi: atlupu�u līmkrāsu, ielāpainu apmetumu, vecas izkārtnes, fantastiskus uzrakstus. Beidzot, arī pati publika ne�ēlīgi apgānīja zaļos dzīv�ogus kā dārzā, tā pagalmā. �ķita, ka pretīgajai, �ķebīgajai joslai, kas iekļāva Galerijas, vajadzētu no tām atbaidīt izsmalcinātus cilvēkus; bet izsmalcinātie cilvēki neatkāpās �o �ausmu priek�ā, tāpat kā prin�i burvju pasakās neatkāpjas, kad ļaunie gari raida pret tiem pūķus un rada da�ādus �ķēr�ļus, lai �ķirtu tos no princesēm. Galerijām, tāpat kā �odien, pa vidu bija iek�eja pasa�a, kurā varēja nokļūt, tāpat ka vel �obaltdien, caur abiem peristiliem, ko bija sāku�i būvēt jau pirms revolūcijas, bet naudas trūkuma dēļ nepabeidza. Skaistā akmens galerija, kas ved uz Fran�u teātri, toreiz bija �aura un pārmērīgi augsta pasa�a ar sliktu jumtu, kam bie�i vien lietus teceja cauri. At�ķirībā no Koka galerijām to sauca par Stikla galeriju. So alu jumti bija tik sliktā stāvoklī, ka Orleaniem reiz iznāca tiesā�anas ar pazīstamu ka�mira un zīda audumu tirgotāju, kam viena naktī tika sabojātas preces par ļoti ievērojamu sumu. Tirgotājs prāvā uzvarēja. Vietumis jumtu aizvietoja vienkār�s darvots audekls. Stikla galerijā, kur �evē bija reiz licis pamatus savai bagatibai, kā arī Koka galerijā, klonu veidoja dabiskā Parizes zeme, ko paaugstināja ar garāmgājēju zābakiem un kurpēm sanestā smilts. Vienalga kādā laika kājas alla� klupa sacietēju�u dubļu bedrēs un pauguros, ko tirgotāji nenogursto�i mēza; sve�iniekam vajadzēja iemanīties, lai ejot nepakristu.

Baigais netīrumu sablīvējums, lietus un putekļu aizķepetie logi, zemās būdas ar apdriskātiem jumtiem, pretīgās nepabeigto būvju sienas � visā kopumā tas izskatījās ka �igānu nometne, kā gada tirgus barakas vai kā pagaidu stala�as, kādas Parizē mēdz sasliet ap nepabeigtām ēkām, kuras bie�i vien neuzceļ, � �ī ņirdzīgā fizionomija apbrīnojami piedienēja da�ādajiem darījumiem, kas virda �ai nekautrīgajā, vaļību un trakas jautrības pārpilnajā zaņķī, kur laikā no 1789. gada revolūcijas līdz 1830. gada revolūcijai norisināju�ies lieli notikumi. Veselus divdesmit gadus bir�a bija turpat iepretim pils apak�stāvā. �eit veidojās sabiedriskā doma, radas un sabruka reputācijas, tika noslēgti politiski un finansiāli darījumi. Galerijās norunāja satik�anos pirms un pēc bir�as. Baņķieru un komersantu Parize bie�i vien pieplūdināja Palē-Rojala pagalmu, un, tikko saka līt lietus, visi steidzās patverties Galeriju paspārnē. Viena no nezin kapec tie�i �ai vietā izaugu�ās celtnes īpatnībām bija tās neparastais skanīgums. Smieklu �altis tur atbalsojās no viena gala līdz otram. Tikko kaut kur iedegās kāda ķilda, par to zināja jau visur. Tur bija tikai grāmatnīcas, poēzija, politika un proza, modes priek�metu tirgotāji un, beidzot, prieka meitas, kas gan ieradās vienīgi vakaros. Tur plauka un ziedēja jaunākās modes un grāmatas, jaunas un vecas slavenības, Tribincs sazvērestības un grāmatnieku melīgās izdomas. Tur pārdeva jaunumus publikai, kas ietiepīgi nevēlējās tos iegādāties nekur citur kā vienīgi Galerijās. Tur vienā pa�ā vakarā izpārdeva vairākus tūksto�us eksemplāru kāda Pola Luija Kurjē pamfleta vai Karaļa meitas dēkas, kas bija pirmais sitiens, ko Orleanu nams vērsa pret Lud-viķa XVIII chartu. Tolaik, kad Lisjens apmeklēja Galerijas, da�iem veikaliņiem jau bija diezgan eleganti iekārtoti skatlogi; bet �ie veikali atradās malējās rindas, kas bija pavērstas uz dārza vai pagalma pusi. Līdz tai dienai, kad arehitekta Fontena veseris satrieca �o dīvaino kolonādi, vidējās rindas bodītes bija pilnīgi atklātas un kā provinces tirgu būdas balstījās uz stabiem, tā ka cauri stiklotajām durvīm un pre�u klāstam varēja saredzēt abas galerijas. Ta kā telpas apkurināt nebija iespējams, tirgotāji sildījās pie ogļu podiem un pa�i izveidoja ugunsdzēsēju sardzi, jo pie mazākās neuzmanības ceturtdaļstundā varēja nosvilt visa �ī valstība, kuras dēļu sienas bija saulē iz�uvu�as un prostitūcijas liesmās jau it kā sakveldinātas; ar �ifonu, muslinu un papīru pieblīvētajās telpās reizēm ari uzbrāza spēji caurvēji. Modistu veikaliņi bija piepildīti ar neiedomājamām cepurītēm, kas �ķita darinatas drīzāk izstādī�anai nekā pārdo�anai; pa simtam sakarinātas uz metālā stieņiem ar seni galos, tās tūksto� krāsām karogoja galerijas. Divdesmit gadus garāmgājēji sev jautāju�i, uz kādām galvām gan �īs apputēju�ās cepurītes nobeidz savu gaitu. Cepurtaisītājas, kas parasti bija neglītas, bet valodīgas, uzbāzīgi un glaimīgi, ka parasts, tirgus hallēs aicināja sievietes iepirkties. Kāda grizete, kurai mēle bija tikpat lunkana, cik acis spriganas, stāvēja uz taburetes un nepārtraukti uzsauca garāmgājējiem: �Cienītā, nopērciet glītu cepurīti!� � �Vai kungs nenopirks kaut ko pie manis?� Viņu sulīgo, gleznaino vārdu krājumu atdzīvināja da�ādas balss noskaņas, skatieni un kritiskas piezīmes par garāmgājējiem. Grāmattirgotāji un modistes dzīvoja labā saskaņā. Pasa�ā, kas tik svinīgi saucās par Stikla galeriju, atradās visdīvainākie uzņēmumi. Tur bija ierīkoju�ies vēderrunātāji, da�āda veida �arlatani, tur notika izrādes, kurās nekā nebija, ko redzēt, vai atkal tādas, kurās jums parādīja visu pasauli. Tur sāka darboties vīrs, kas vēlāk bija sastopams visos gada tirgos un nopelnīja septiņus vai astoņus tūksto�us franku. Izkārtnes vietā viņam bija saule, kas griezās melnā ietvarā, uz kura sarkaniem burtiem lepojās uzraksts: �eit cilvēks var redzēt to, ko pats dievs nevar redzēt. Ieejas maksa: divi sū. Kumēdiņu būdā apmeklētājus nekad nelaida iek�ā pa vienam, bet ari ne vairāk kā pa diviem reizē. Iegāju�i jūs ar degunu atdūrāties lielā spogulī. Pēk�ņi atskanēja balss, kas būtu iedzinusi bailes pat Berlines Hofmanim, jo tā ietark�ķē-jās kā mechanisms, kam pārgriezta atspere: �Mani kungi, �eit jūs redzat to, ko dievs nemū�am neredzēs, un proti: savu līdzinieku. Dievam nav līdzinieka!� Jūs aizgājāt nokaunējies, neuzdro�inādamies atzīties savā muļķībā. No visām durtiņām skanēja līdzīgas balsis, tās lielīja kosmoramas, Konslantinopoles skatus, marione�u izrādes, automātus, kas spēle �achu, suņus, kuri prot atrast visskaistāko sievieti. Tur, Borela kafejnīcā, kļuva slavens vēderrunātājs Ficd�ems, kas vēlāk pārgāja uz Mon-martru pavadīt mū�a vakaru Politechniskās skolas studentu vidū. Tur mita augļu tirgotājas un puķu pārdevējas, kā ari pla�i pazīstams drēbnieks, kura skatloga vakaros iz�uvumi uz militārajām formām staroja kā saules. No rīta līdz pulksten diviem pēc pusdienas Koka galerijas bija klusas, drūmas un tuk�as. Tirgotāji tērzēja cils ar citu kā mājās. Parizie�i satik�anos tur mēdza norunāt, tikai sākot no pulksten trim, kad atvērās bir�a. Tikko ļaudis sāka pulcēties, pēc literatūras izslāpu�ie jaunekļi, kam nebija naudas, nodevās pie bodī�u durvīm izstādīto grāmatu lasī�anai, ko atļāva bez maksas. Pārdevēji, kam bija uzdots uzraudzīt izstādītās grāmatas, �ēlīgi ļāva trūcīgajiem jaunie�iem pār�ķirt lapas. Dtiodeca formātā grāmatu ar divsimt lappusēm, ka Smarru, Pēteri Sleimitu, Zemu Sbogaru, Zokn, (ie aprija divos paņēmienos. Tajos laikos vēl nebija lasītavu un, ja gribēja kādu grāmatu izlasīt, tad vajadzēja to nopirkt; tāpēc toreiz romānus pārdeva tādā daudzumā, kas tagad �ķiet glu�i neticams. Bija kaut kas tipiski francisks �ajā �ēlsirdības dāvanā, ko pasniedza trūcīgajai, bet zinā�anu alksto�ajai jaunatnei. Sī briesmīgā bazara poēzija iezaigojās krēslas stundā. No visām tuvīnajām ielām saradās daudz mei�u, kas �eit varēja brīvi nākt un iet. No visiem Parizes nostūriem uz �ejieni steidzās publiskās sievietes strādāt Palē-Rojalā. Akmens galerijas piederēja privileģētajam mājām, kuras maksāja par tiesībām izstādīt kā princeses izrotātus radījumus starp tādu vai tādu arkadi vai arī noteiktā vieta dārzā; turpretī Koka galerijas bija prostitūcijai brīva teritorija, un Palē-Rojalu tajā laikā dēvēja par prostitūcijas templi. Sieviete varēja ienākt, aiziet sava upura pavadībā un aizvest viņu, kurp vien vēlējās. Sīs sievietes pievilka vakaros Koka galerijās tādu milzumu ļau�u, ka uz priek�u virzīties varēja tikai lēniem soļiem � kā procesijā vai maskaradē. Lēnā gaita nevienu netraucēja, bet palīdzēja citam citu saskatīt. Ģērbās �īs sievietes tā, kā tagad vairs neredz staigājam nevienu: izgriezums uz muguras sniedzās līdz jostai .un arī priek�ā ļoti dziļi; skatienu pievilk�anai katra izdomāja kādu neparastu matu sasu-kājumu: da�a atdarināja normandie�u gani, cita spānieti, vienai cirtas vijās kā pūdelim, otrai bija gluda galviņa ar �ķirtni vidū; viņas prata veikli un alla� īstajā mirklī parādīt baltajās zeķēs iespīlētas kājas � tagad visa �ī samaitātā poēzija ir zudusi. Izlaidība jautājumos un atbildes, atklāti izpaustais cinisms, kur� pilnīgi saskanēja ar vietu, nav vairs sastopams ne maskarādēs, ne ballēs, kas tagad ta izdaudzinātas. Taja visā bija kas atbaido�s un reizē jautrs. Plecu un krū�u spo�ais baltums it kā staroja vīrie�u gandrīz vienmēr tum�o apģērbu vidū un radīja krā�ņus pretstatus. Balsu kņada un soļu troksnis saplūda �alā, kas bija dzirdama pat dārza vidū, kur tā skanēja kā nepārtraukta basa nots, ko reizēm piebārstīja mei�u smieklu �altis vai retumis apslāpēja ķildīgi izsaucieni. Pieklājīgi cilvēki, pat izcilas personas �eit saskārās plecu pie pleca ar ļaudīm, kas da�kārt izskatījās kā īsti noziedznieki, �īm dīvainajām sanāksmēm piemita neizteicams, valdzino�s pikantums; tas satrauca pat visvēsākos cilvēkus. Tāpēc visa Parize saplūda �eit līdz pēdējam brīdim, un pūlis pat pastaigājās vēl pa dēļu grīdu, ko arehitekts bija licis pārklāt pāri pagrabiem, kamēr tos izbūvēja. Pretīgo dēļu baraku izpostī�anu visi no�ēloja jo dziļi un vienprātīgi.

Lavokā pirms da�ām dienām bija atvēris grāmatu tirgotavu Koka galeriju iek�ējās pasa�as stūrī, pretī Doriā veikalam; tagad jau aizmirstais Doriā toreiz bija uzņēmīgs jauneklis, kas izlauza ceļu, pa kuru viņa konkurents vēlāk sasniedza milzīgus panākumus. Doriā veikals atradās dārzam pievērstajā rindā, Lavokā tirgotavas durvis izgāja uz pagalmu. Doriā veikals bija sadalīts divās daļās: vienā atradās pla�a grāmatnīca, otrā � īpa�nieka kabinets. Lisjens pirmo reizi �eit ieradās vakarā, un viņu apstulboja �ejienes kopskats, kas provinciāļus un jaunekļus pilnīgi aizrauj. Drīz vien viņ� pazaudēja savu pavadoni.

� Ja tu būtu tik glīts kā tas jauneklis, es tev ļautu sevi mīlēt, � teica kāda mei�a sirmgalvim, norādot uz Lisjentt. Lisjens nokaunējās kā jauna meitene; viņ� ļāvās ļau�u plūsmai, neaprakstāmi apmulsis un satraukts. Sievie�u skatienu vajāts, apaļo plecu baltuma, izaicino�i atsegto krū�u ap�ilbināts, viņ� pieķērās savam manuskriptam un cie�i spieda to sev klāt, it kā lai viņam to nenozagtu, � nevainīgais zēns!

� Ko vēlaties, mans kungs! � Lisjens iesaucās, juzdams, ka viņam kāds pieķeras pie rokas, jo nodomāja, ka nezināms autors grib nolaupīt viņa dzejas.

Bet tas bija viņa draugs Lusto, kas sacīja:

� Es jau domāju, ka nāksiet �eit garām!

Dzejnieks stāvēja pie grāmatnīcas durvīm, un Lusto ieveda viņu iek�ā, kur drūzmējās daudz lau�u, gaidīdami mirkli, kad varēs runāt ar grāmatiespie�anas sultānu. Tipografi, papīra pie-gādātāji un zīmētāji, sapulcēju�ies ap pārdevējiem, izvaicāja viņus par pa�reiz norito�ajiem un iecerētajiem darbiem.

� Paskatieties, lūk, tas ir Fino, manas avīzes redaktors! Viņ� pa�reiz sarunājas ar Felisjenu Vernū, diezgan apdāvinātu puisi, bet tik nenovīdīgu un bīstamu kā slepena slimība.

� Ei vecais, tev �ovakar premjera, � teica Fino, kopā ar Vernū pienākdams pie Lusto. � Lo�a būs man vajadzīga.

� Tu to pārdevi Brolaram?

� Un ja arī? Tev vieta atradīsies. Ko tev vajag no Doriā? Ā, pie viena varu tev pasacīt, ka mēs nolēmām izvirzīt Polu de Koku, Doriā paņēmis divsimt eksemplāru un Viktors Dikan�s atteicies viņam uzrakstīt romānu. Tāpēc Doriā grib radīt tai pa�ā �anrā jaunu autoru. Tu paziņosi, ka Pols de Koks stāv augstāk par Dikan�u.

� Bet man ar Dikan�u tiek uzvesta luga Gētē teātrī, � Lusto sacīja.

� Kas par to! Tu viņam pateiksi, ka raksts ir mans, ka tas bijis briesmīgi ass un tu to pat esi mīkstinājis, un viņ� būs vēl tev pateicīgs.

� Vai nevari likt Doriā kasierim diskontēt man �o vekse-līti par simt frankiem? � Etjens sacīja redaktoram Fino. � Neaizmirsti, ka �ovakar mēs kopā ēdīsim vakariņas un iesvētīsim jauno Florincs dzīvokli!

� Ak jā! Tu mūs pacienāsi, � teica Fino, izlikdamies, it kā tikai nupat to būtu atcerējies. � Hei, Gabison! � Fino uzsauca, paņemdams Barbē vekseli un pasniegdams to kasierim, � izsniedziet �im jauneklim uz mana rēķina deviņdesmit franku. �irē vekselīti, vecais!

Lusto paņēma kasiera spalvu un, kamēr kasieris skaitīja naudu, parakstījās. Vērīgi skatīdamies un klausīdamies, Lisjens nepalaida garām neviena balsiena no �ās sarunas.

� Tas vēl nav viss, mans dārgais draugs, � Etjens turpināja, � es tev nepateik�os, mēs ta�u esam vienoti līdz kapam.

Bet, redzi, man jāiepazīstina �is jauneklis ar Doriā, un tev japa-nāk, lai viņ� mūs uzklausa.

� Kas viņam padomā? � jautāja Fino.

� Dzeju krājums, � Lisjens atbildēja.

� Ā! � Fino, atraudamies sānis, iesaucās.

� Kungs, � teica Vernū, skatīdamies uz Lisjenu, � gan glu�i nesen apmeklē grāmatu izdevējus, citādi būtu jau noslēpis savu rokrakstu dzīvokļa tālākajā kaktā.

Sājā mirklī ienāca Emils Blondā, skaists jauneklis, kas nesen bija sācis literātā karjeru avīzē D�bats ar lieliskiem rakstiem, kuri modināja vispārēju ievērību; viņ� pasniedza roku Fino, Lusto un nevērīgi palocījās pret Vernū.

� Atnāc ap pusnakti pie Florines uz vakariņām, � Kusto aicināja.

� Labi, � jauneklis atteica. � Bet kas tur vēl būs?

� Ak, tur būs Florine un drogists Matifā, � Lusto sacīja. � Di Briēls, autors, kas iedeva Florinci lomu debijai; mazs ve�uks Kardo un viņa znots Kamizo; tad vēl Fino . . .

� Vai tavs drogists tevi apmierina?

� Kaut tik viņ� mūs nepamielotu ar drapern! � Lisjens sacīja.

� Jūs esat visai asprātīgs, mans kungs, � paskatījies uz Lisjenu, Blondē nopietni teica. � Lusto, vai tavs paziņa arī piedalīsies vakariņās?

� Jā.

� Tad dabūsim izsmieties.

Lisjens nosarka līdz ausu galiem.

� Vai ilgi būsi aizņemts, Doriā? � jautāja Blondē, pieklauvēdams pie rūts, aiz kuras atradās Doriā rakstāmgalds.

� Tūlīt, draudziņ, bū�u tavā rīcībā!

� Lieliski, � sacīja Lusto savam aizbildināmajam. � Sis jauneklis, kas nav vecāks par jums, raksta D�bats. Viņ� ir viens no kritikas prin�iem: no viņa bīstas. Doriā nāks tam pieglaimoties, un mēs varēsim pastāstīt par savu vajadzību �im vinje�u un grāmatiespie�anas sultānam. Citādi mēs pulksten vienpadsmitos vakarā vēl netiklu klāt pie viņa. Gaidītāju kļūst ar katru mirkli vairāk.

Lisjens un Lusto piegāja pie Blonde, Fino un Vernū, kas bija sapulcēju�ies veikaliņa galā.

� Ar ko viņ� aizņemts? � Blondē jautāja kasierim Gabiso, kas piecēlās, lai sasveicinātos.

� Viņ� pērk nedeļas �urnālu, grib to atdzīvināt, izvirzīt pret Minerve, kas apkalpo vienīgi Emeriju, un pret Conservateur, kas akli padodas romantiķu ietekmei.

� Vai viņ� labi maksās?

� Kā vienmēr . . . pārāk labi! � kasieris atteica.

Pa�reiz ienaca jauneklis, kas nesen bija publicējis lielisku

romānu, ko ātri izpārdeva; viņa sacerējums bija guvis milzīgus panākumus un tagad iznāca otrajā izdevumā pie Doriā. Jauneklis ar savu neparasto, dīvaino ārieni, kas nepārprotami liecināja par māksliniecisku raksturu, dziļi ietekmēja Lisjenu.

� Tas ir Natans, � Lusto pa�ukstēja provinces dzejniekam.

Par spīti neapvaldītajam lepnumam, kas izpaudās Natana

toreiz vēl jaunības svaiguma pilnajā seja, pieiedams pie �urnālistiem, viņ� noņēma cepuri un izturējās gandrīz pazemīgi pret Blondē, ko pagaidām pazina tikai pēc izskata. Blondē un Fiņo nepūlējās noņemt cepuri.

� Mans kungs, esmu priecīgs, ka man nejau�i gadījusies izdevība ...

� Viņ� ir tā apmulsis, ka runā pleonasmos, � Felisjens sacīja Etjenam Lusto.

� ... izteikt jums pateicību par skaisto rakstu, ko jums lab-paticis uzrakstīt par mani avīzē D�bats. Puse no grāmatas panākumiem ir jūsu nopelns.

� Nē, dārgais, nē, � Blondē pretojās, aiz labvēlības maskas slēpdams augstprātīgu pārākumu. � Jums, pie joda, ir talants, un man tie�ām prieks ar jums iepazīties.

� Tā kā jūsu raksts jau ir iespiests, neviens neuzskatīs, it kā es gribētu pieglaimoties varenajiem; tagad varam izturēties viens pret otru nepiespiesti. Vai jūs vēlētos mani pagodināt un iepriecināt, rīt ar mani paēdot pusdienas? Būs arī Fino. Lusto, vecais, tu ta�u ari neatteiksies? � spiezdams Etjenam roku, Natans piebilda. � Ak, jūs esat uz skaista ceļa, � viņ� atkal pievērsās Blondē, � jūs esat Diso, Fjevē, Zofruā pēcnieks! Hof-manis runājis par jums ar savu skolnieku un manu draugu Klodu Vinjonu; viņ� sacījis, ka varot mierīgi mirt, jo D�bats dzīvo�ot mū�īgi. Jums gan dro�i vien maksā milzīgas sumas?

� Simt franku par sleju, � Blondē atteica. � Un tas nav par daudz, ja ņem vēra, ka jaizlasa milzums grāmatu, lai starp simtiem atrastu vienu, ar kuru ir verts nodarboties, kā, piemēram, jūsējā. Goda vārds, jtisu darbs man sagādāja patik�anu.

� Un ienesa viņam pusotra tūksto�a franku, � Lusto sacīja Lisjenam.

� Jūs nodarbojaties arī ar politiskiem jautājumiem? � N'atans jautāja.

� Jā, laiku pa laikam, � Blondē atbildēja.

Juzdamies viņu vidu it kā embrijs, Lisjens, kas bija apbrīnojis Natana grāmatu un tās autoru uzskatīja par dievam līdzīgu, jutās dziļi pārsteigts, redzot �ādu zemo�anos pret kritiķi, kura vārdu un ietekmi nepazina.

�Vai tie�ām ari es kādreiz tā izturē�os? Vai patiesi jāatsakās no pa�cieņas?� Lisjens sev jautāja. �Liec galvā cepuri, Natan! Tu esi uzrakstījis skaistu grāmatu, bet kritiķis tikai rakstu.�

Sadas pārdomas jauneklim it kā pātagoja asinis dzīslās. Laiku pa laikam Lisjens redzēja ienākam biklus jaunie�us, rakstniekus iesācējus, kas vēlējās satikt Doriā; ieraudzīju�i pārpildīto telpu, tie zaudēja cerības piekļūt izdevējam un, prom ejot, izmeta: �Atnāk�u citreiz.� Politiskās pasaules slavenību grupiņā divi trīs politiķi sarunājās par Palatu sasauk�anu un sabiedriskiem notikumiem. Nedēļas �urnālā, ko Doriā gatavojās pirkt, bija tiesības iespiest rakstus par politiskiem jautājumiem. Tolaik iespiestā vārda tribines kļuva aizvien retākas. Avīze bija tikpat iekārota priek�rocība kā teātris. Politiķu grupas vidū atradās arī viens no iespaidīgākajiem Constitutionnel akcionāriem. Lusto izrādījās lielisks gids. Ar katru viņa teikumu Doriā auga Lisjena iztēlē; �ajā veikalā jauneklis redzēja saplūstam kopā politiku un literatūru. Vērojot, kā di�ens dzejnieks, padevīgi klanīdamies �urnālistā priek�ā, �eit prostituēja muzu, pazemoja mākslu, tāpat kā tika pazemota un prostituēta sieviete �ajās sasodītajās Galerijās, provinces izcilais cilvēks apjauta baigo dzīves īstenību. Nauda! Lūk, visu noslēpumu atrisinājums. Lisjens jutās vientuļ�, nepazīts un tikai ar ap�aubāmas draudzības pavedienu saistīts ar panākumiem un bagātību. Domās Lisjens apvainoja savus sirsnīgos, patiesos Sadraudzības draugus, ka tic viņam attēloju�i pasauli nepareizās krāsās un kavēju�i mesties cīņā ar spalvu rokā.

�Es jau tagad būtu Blondē!� viņ� pukojās.

Lusto, kas nesen Luksemburgas augstienēs bija vaimanājis kā ievainots ērglis un Lisjenam �ķitis tik liels, tagad likās saraucies sīks. Ievērojams jauneklim nu �ķita modernais izdevējs, visu �eit redzamo cilvēku eksistences avots. Manuskriptu rokā turcdams, dzejnieks izjuta trīsas, kas bija līdzīgas bailēm. Veikala vidū uz koka pakājēm, kas bija nokrāsotas, atdarinot marmoru, stāvēja krū�tēli: Bairona, Gētes un de Kanalisa kunga, no kura Doriā cerēja dabūt dzeju krājumiņu; ienācis veikalā, dzejnieks pats ar savām acīm varēja pārliecināties, cik augstu tika vērtēts �ajā grāmatnīcā. Neviļus Lisjens zaudēja pa�vērtības apziņu, viņa drosme saplaka; nojauzdams, cik ļoti Doriā spēj ietekmēt viņa likteni, jaunais dzejnieks nepacietīgi gaidīja tā iera�anos.

� Nu, bērni, � ierunājās neliela auguma resnītis ar tuklu seju, kas bija visai līdzīga Romas prokonsula sejai, lai gan to darīja maigāku liekuļota vientiesība, kurai pavir�i vērotāji da�kārt noticēja, � tagad man pieder vienīgais nedēļas �urnāls, ko varēja nopirkt, un tam ir divi tūksto�i abonētāju.

� Lielībnieks! Nodokli maksā par septiņiem simtiem, bet arī tas nav slikti, � Blondē sacīja.

� Vissvētākais goda vārds, to ir tūksto� divi simti. Divi tūksto�i es teicu, � viņ� klusu piebilda, � tāpēc ka te ir papīra piegādātāji un iespiedēji. Es biju domājis, ka tev piemīt vairāk takta, mazais! � Doriā skaļi turpināja.

� Vai pieņemsiet pajiniekus? � Fino jautāja.

� Par to var padomāt, � Doriā atteica. � Vai gribi tre�daļu par �etrdesmit tūksto� frankiem?

� Esmu ar mieru, ja jūs pieņemsiet par līdzstrādniekiem klāteso�o Emilu Blondē, Klodu Vinjonu, Skribu, Teodoru Lek-leru, Felisjcnu Vernū, 2e, 2uī, Lusto ...

� Un kāpēc ne Lisjcnu de Ribamprē? � provinces dzejnieks pārdro�i pārtrauca Fino.

� ... un Natanu, � Fino nobeidzot sacīja.

� Un kāpēc ne pirmo garāmgājēju? � uzacis saraucis, sacīja grāmatu izdevējs, pievērsdamies Margrietiņu autoram. � Ar ko man gods runāt? � viņ� jautāja, izaicino�i skatīdamies uz Lisjcnu.

� Vienu mirklīti, Doriā, � Lusto iejaucās. � Es atvedu �o kungu. Kamēr Fino apsvērs jūsu piedāvājumu, uzklausiet mani.

Lisjens juta, ka viņam līst sviedri pa muguru, redzot salto un neapmierināto seju, kādu rādīja �is grāmatnīcu vezirs, kas Fino uzrunāja ar tu, lai gan Fino viņam teica jūs, kas bīstamo Blondē saukāja par mazo, kas Natanam bija sniedzis roku karaliskā augstprātībā, ar to apliecinot draudzīgo attieksmi pret viņu.

� Tas tik vēl trūka, mazais! � Doriā iesaucās. � Tu ta�u zini, ka man ir tūksto� viens simts rokrakstu! Jā, kungi, � viņ� kliedza, � man ir piedāvāti tūksto� viens simts rokrakstu, prasiet Gabisonam! Galu galā man drīz būs vajadzīgs īpa�s �tats rokrakstu glabātavas pārzinā�anai, komisija to izskatī�anai; notiks sēdes, kurās nobalsos katra darba vērtību, un man būs jāmaksā dalībniekiem par piedalī�anos, bez tam pastāvīgs sekretārs man sniegs ziņojumus. Tā izvērtīsies par Fran�u akadēmijas filiāli, un Koka galeriju akadēmiķi saņems lielākus atalgojumus nekā Institūtā.

� Lieliska ideja! � Blondē uzslavēja.

� Slikta ideja, � Doriā atcirta. � Nav mans uzdevums novērtēt to ļau�u smērējumus, kas ķeras pie literatūras tāpēc, ka nav varēju�i kļūt ne kapitālisti, ne kurpnieki, ne kapraļi, ne sulaiņi, ne ierēdņi, ne �veicari! �eit durvis atvērtas tikai cilvēkiem ar reputāciju! Kļūstiet slaveni, un jūs �eit atradīsiet zelta straumi. Divos gados trīs vīrus esmu padarījis slavenus, un kas man no tā? Trīs nepateicīgie! Natans prasa se�i tūksto�i franku par savas grāmatas otro izdevumu, bet es esmu izsviedis tris tūksto�us franku kritiķiem par viņa grāmatas apskatiem un pats neesmu nopelnījis ne tūkstoti franku. Par abiem Blondē rakstiem samaksāju tūkstoti franku un pieci simti izdevu par pusdienām ...

� Bet, ja visi izdevēji sacīs tapat kā jus, kā tad cilvēks var iespiest savu pirmo grāmatu? � jautāja Lisjens; Blondē viņam nemaz vairs nelikās tik vērtīgs, kop� viņ� bija dzirdējis, kādu sumu tas saņēmis par rakstiem avīzē D�bats.

� Tā nav mana darī�ana, � atcirta Doriā, uzmetot nāvīgu skatienu skaistajam Lisjenam, kas viņu laipni uzlūkoja. � Es neveļos publicēt grāmatas, ar kurām man jāriske divi tūksto�i franku, lai varbūt nopelnītu kādus paris tūksto�us; es spekulēju ar literatūru: es iespie�u �etrdesmit sējumu desmittūksto� eksemplāros kā Pankuks un Boduēni. Pateicoties manam iespaidam un draugu rakstiem, es taisu simttūksto� ekiju darījumus un man nav jānodarbojas ar sējumiņiem, kas ienes divus tūksto�us franku. Izvirzīt jauna autora vārdu un grāmatu prasa tikpat daudz pūļu kā nodro�ināt panākumus tādiem sacerējumiem kā Ārzemju teātris. Uzvaras un iekarojumi vai Memuāri par revolūciju, bet tie ienes veselu kapitālu. Es �eit nestrādāju, lai būtu nāko�ajām slavenībām par kāpsli, bet gan lai nopelnītu naudu un dotu to slaveniem cilvēkiem. Rokraksts, ko nopērku par simttūksto� frankiem, man maksā lētāk nekā nepazīstama autora rokraksts, kas par to prasa se�us simtus! Glu�i mecenāts jau nu neesmu, tomēr man ir tiesības uz atzinību no literātu puses: esmu jau vairāk nekā divkār�ojis honorārus par rokrakstiem. To es jums paskaidroju, manu zēn, tāpēc, ka jūs esat Lusto draugs, � sacīja Doriā, aizvainojo�i familiāri uzsizdams dzejniekam uz pleca. � Ja es tik gari runātu ar visiem, kas vēlas, lai iespie�u viņu sacerējumus, tad man bodīte būtu jāaiztaisa, jo es pavadītu visu laiku ārkārtīgi patīkamās, tomēr pārāk dārgās sarunās. Neesmu vēl tik bagāts, lai uzklausītos katra patmīlības monologu.- Tas pieļaujams tikai teātrī klasiskās traģēdijās.

Bargā Doriā greznais apģērbs, kā provinces dzejniekam �ķita, vēl pastiprināja �ās runas ne�ēlīgo loģiku.

� Kas viņam ir? � Doriā jautāja Etjenam Lusto.

� Lielisku dzeju krājumiņ�.

Izdzirdis atbildi, Doriā pievērsās Gabisonain ar �estu, kas būtu Talmas cienīgs:

� Gabison, mans draugs, sākot ar �odienu, ja kāds �eit ierodas piedāvāt rokrakstus . . . Hei, vai jūs arī dzirdat? � viņ� uzsauca trim pārdevējiem, kas, izdzirdu�i saimnieka dusmīgo balsi, izlīda viņpus grāmatu kaudzēm. Skatīdamies uz savas koptās rokas nagiem, Doriā turpināja: � Ja kāds man atnes rokrakstus, tad jums jānoprasa, vai tur ir dzeja vai proza. Ja dzeja, tad tūlīt raidiet projām. Dzeja ir grāmattirdzniecībai nāves deja!

� Bravo! To Doriā lieliski pateica, � �urnālisti iesaucās.

� Patiesi! � izdevējs atsaucās, ar Lisjena manuskriptu rokā lieliem soļiem staigādams pa veikalu �urp un turp. � Jūs nezināt, mani kungi, kādu postu mums nodarīju�i lords Bairons, Lamartins, Viktors Igo, Kazimirs Dclaviņs, Kanaliss un Beran�ē. Viņu slava mums maksājusi tik daudz, cik barbaru Iebrukums. Esmu pārliecināts, ka pa�reiz pie izdevējiem rokrakstos atrodas ap tūkstoti iesniegtu krājumu, kuros dzejas, atdarinot Korsaru un Laru, ir sāktas no pārtrauktu notikumu vidus, bez sākuma un bez gala. Dzīdamies pēc oriģinalitātes, jaunie�i sacer vārsmas, kuras neviens cilvēks nesaprot, un apraksto�as poēmas, iedomādamies, ka radīju�i jaunu skolu, bet tālāk par Delilu netiek! Kop� diviem gadiem dzejnieki savairoju�ies kā maijvaboles. Pagāju�ajā gadā ar viņiem zaudēju divdesmit tūksto�us franku! Pajautājiet Gabisonam! Varbūt pasaulē ir nemirstīgi dzejnieki, da�us pazīstu, kas vēl ir glu�i sārti un svaigi, kam pat bārda vēl neaug, � viņ� teica Lisjenam, � bet grāmatu tirdzniecībā ir tikai �etri dzejnieki: Beran�ē, Kazimirs Delaviņs, Lamartins un Viktors Igo; jo Kanaliss ... ir dzejnieks, kas radits ar avī�u rakstiem.

Lisjenam nebija drosmes izslieties un rādīt lepnu seju �iem ietekmīgajiem vīriem, kas smējās no visas sirds. Lisjens saprata, ka ar to kļūtu neglābjami smieklīgs, tomēr izjuta neprātīgu velē�anos sagrābt aiz rīkles �o izdevēju, sapluimt viņa pretīgi harmoniski sasieto kaklasaiti, pārraut zelta pulksteņsaiti, kas spīdēja viņam uz krūtīm, samīdīt pulksteni. Aizvainotā patmīlība atvēra durvis atriebības alkām, un Lisjens sevī zvērēja mū�īgu naidu �im izdevējam, kam uzsmaidīja.

� Dzeja ir kā saule, tā audzē mū�a me�us un rada odus, kni�ļus un moskitus, � Blonde sacīja. � Nav neviena tikuma, ko nepapildinātu netikums. Literatūra rada grāmatizdevējus.

� Un �urnālistus! � Lusto papildināja.

Doriā skaļi iesmējās.

� Kas tad tur īsti ir? � viņ� jautāja, norādīdams uz rokrakstu.

� Sonetu krājums, kas aizēnotu Petrarku, � Lusto atteica.

� Ka tu to domā? � vaicāja Doriā.

� Tāpat kā visi, � atbildēja Lusto, pamanījis smīnu visu klāteso�o sejās.

Lisjens nedrīkstēja parādīt savas dusmas, bet viņ� svīda aiz niknuma.

� Labi, es izlasī�u, � teica Doriā ar karalisku rokas mājienu, kuram bija jāizsaka viņa pretimnāk�anas pla�ums. Ja tavas sonetas, mazais, būs deviņpadsmitā gadsimta augstumos, es no tevis iztaisī�u lielu dzejnieku.

� Ja viņ� ir tikpat apdāvināts, cik skaists, tad jūs daudz neriskējat, � teica viens no slavenākajiem Palatas oratoriem, kas bija sarunājies ar Conslitutionnd redaktoru un Minerve direktoru.

� Ģeneral, � atbildēja Doriā, � slava ir divpadsmit tūksto�i franku par rakstiem un tūkstotis ekiju par pusdienām; pajautājiet Vientuļnieka autoram! Ja Ben�amens de Konstana kungs ir ar mieru uzrakstīt atsauksmi par jauno dzejnieku, es uz vietas esmu ar mieru noslēgt līgumu ar de Ribamprē kungu.

Kad atskanēja vārds ģenerālis un tika nosaukts slavenais

Bcn�amens Konstans, provinces izcilā cilvēka acīs bodīte ieguva īsta Olimpa dimensijas.

� Lusto, man ar tevi jārunā, bet satiksimies teātrī, � teica Fino. � Doriā, es piedalos, tomēr ar zināmiem noteikumiem. Ieiesim jūsu kabinetā.

� Nāc, draudziņ! � mudināja Doriā, ļaujot Fino iet pirmajam un ar rokas mājienu norādot desmit cilvēkiem, kas gaidīja uz viņu, ka ir aizņemts.

Kad Doriā jau gandrīz bija pazudis aiz durvīm, nepacietīgais Lisjens viņu aizturēja.

� Jūs paturat manu rokrakstu, kad saņem�u atbildi?

� Jā, mazais dzejniek, pienāc pēc trim vai �etrām dienām, tad redzēsim.

Lusto aizvilka Lisjenu, neļaujot tam ne atvadīties no Vernū, Blondē, Raula Natana, ne no ģenerāļa Fua, ne no Ben�amcna Konstana, kura grāmata Simt dienas nupat bija nākusi klajā. Lisjens tikko paguva uzmest skatienu gai�matainajai, slaidajai �galvai, garenajai sejai, gudrajām acīm, patīkamajai mutei, īsi sakot, vīrietim, kas veselus divdesmit gadus bijis de Staela kundzes Potjomkins, kas cīnījies ar Burboniem pēc cīņas ar Napoleonu un kam bija lemts, savas uzvaras satriektam, mirt.

� Kāda bodīte! � iesaucās Lisjens, atsēdies kabrioletā blakus Lusto.

� Uz Dramatisko panorāmu, un labi a�i! Saņemsi trīsdesmit su par vedumu, � Etjens uzsauca ku�ierim. � Doriā ir manīgs zellis, kas gadā pārdod grāmatas par kādiem pusotriem miljoniem franku vai pat vairāk; viņ� ir līdzīgs literatūras ministram, � atbildēja Lusto, juzdamies ļoti glaimots savā patmīlībā, un Lisjenam tēloja lielu meistaru. � Mantkārībā viņ� līdzvērtīgs Barbē, tikai Doriā ir ar pla�āku vērienu. Doriā prot uzvesties, spēj būt augstsirdīgs, bet ir arī ļoti godkārīgs; visa viņa gudrība izveidojusies no tā, ko viņ� dzird runājam ap sevi; viņa veikals ir izcila vieta, ko ieteicams apmeklēt. Tur var patērzēt ar mūsu laikmeta izcilākajiem cilvēkiem. Tur, mans draugs, jauneklis vienā stundā var iemācīties vairāk, nekā desmit gadus nīkstot pie grāmatām. Tur apsprie� da�ādus rakstus, gūst ierosmi tēmām, tur var rast sakarus ar slaveniem vai ietekmīgiem cilvēkiem, kuri var būt noderīgi. Lai mūsu dienās gūtu panākumus, nepiecie�ami sakari. Jūs redzat, ka visu nosaka nejau�ība. Visbīstamākais ir gudram cilvēkam ierauties savā alā.

� Bet kacla nekautriba! � Lisjens sa�uta.

� Ak, mēs visi zobojamies par Doriā, � Etjens atteica. � Kad jums kas vajadzīgs no viņa, tas jums kāps uz deguna; viņam vajadzīgs kas no avīzes D�bats, un Emils Blondē dancina viņu kā vilciņu. Ak, kad iejutisieties literatūrā, piedzīvosiet vēl trakākas lietas! Vai tad es jums neteicu?

� Jā, jums taisnība, � Lisjens piekrita. � Sai bodīte es cietu vēl negantāk, nekā pēc jūsu pareģojumiem biju sagaidījis..

� Kālab ciest? Tas, par ko mēs samaksājam ar savu dzīvi, � tēmas, kas garās nomoda naktīs sagrau� mūsu smadzenes, klejojumi domu pasaulē, ar sirdsasinīm uzceltais piemineklis � tas viss izdevējam ir tikai labs vai slikts darījums. Izdevējam jūsu rokraksts ir tikai pirk�anas un pārdo�anas objekts. Ta ir viņa vienīgā problēma. Grāmata viņam nozīmē-tikai kapitālu, ar kuru tas riskē. Jo grāmata skaistāka, jo mazāk izred�u to pārdot. Katrs izcils cilvēks paceļas pāri pūlim, tātad viņa panākumi ir tie�i saistīti ar laiku, kāds nepiecie�ams, lai viņa darbu novērtētu. Neviens izdevējs negrib gaidīt. �āsdienas grāmata jau rit jāpārdod. Saskaņā ar �ādu sistēmu izdevēji noraida vērtīgas grāmatas, kas piekri�anu gūst lēnām.

� D�Artezam taisnība! � Lisjens iesaucās.

� Jūs pazīstat d�Artezu? � vaicāja Lusto. � Es iiezimr nekā bīstamāka par �im puisim līdzīgiem vientuļiem filozofiem, kas iedomājas, ka spēj aizraut sev līdzi pasauli. Fanatizējot jaunie�u iztēli, iedve�ot viņos glaimojo�u pa�apziņu par milzīgo spēku, kādu jaunības gados katrs izjūt sevī, �ie cilvēki, kurus gaida pēcnāves slava, kavē jaunie�iem rosīgi dzīties pēc panākumiem tajā vecumā, kad tas ir iespējami un derīgi. Es atzīstu par pareizāku Muehameda sistēmu, kur� iesaucies, pēc tam kad bija kalnam pavēlējis nākt pie viņa: �Ja kalns nenāk pie Muehameda, tad Muchameds ies pie kalna!�

Spējais spriedums, kurā tik asi bija izpaudies aprēķins, modināja Lisjenā svārstību starp Sadraudzībā sludināto stoieisko nabadzību un Lusto deklarēto kareivīgo doktrinu. Tāpēc Angu-lemas dzejnieks līdz pa�am Tempļa bulvārim klusēja.

Dramatiskā panorama atradās Tempļa bulvārī tie�i iepretim Sarlo ielai, tagad teatra vietā uzcelta dzīvojamā ēka; teātri bija apburo�a skatītāju zāle, un, lai gan tur pirmo reizi uzstājās viens no izcilākajiem Potjē mākslas mantiniekiem Viņols, kā arī artiste Florine, kas pēc pieciem gadiem kļuva ļoti slavena, tomēr tajā izputēja divi antrcprcnicri, neguvu�i ne mazākos panākumus. Teātriem, tāpat kā cilvēkiem, katram savs liktenis. Dramatiskajai panoramai bija jāsacen�as ar Ambigī, Gētē, Portsenmartena un vodeviļu teātriem; tā nespēja noturēties pret �o teātru veiklajiem manevriem, jo bija ierobe�ota tiesībās un tai trūka ari labu lugu. Autori nevēlējās sastrīdēties ar eso�ajiem teātriem tāda teatra dēļ, kura eksistence �ķita problemātiskā. Pa�reiz gan direkcija daudz cerēja no jaunās lugas, ko komiskas melodrāmās garā bija uzrakstījis jauns autors di Briēls, kas agrāk da�kārt bija strādājis kopā ar da�ām slavenībām, bet apgalvoja, ka �o lugu esot sacerējis viens pats. Melodrāmā bija uzrakstīta Florines debijai; jaunā aktrise līdz �im bija strādājusi Gete teātrī kā statiste un veselu gadu uzstājusies mazās lomiņās, gan izpelnīdamās ievērību, tomēr nav tikusi anga�ēta, un tad Panorama viņu bija nozagusi kaimiņam. Vel viena artiste, Koralija, uzstājās �ajā lugā pirmo reizi. Kad abi draugi iegāja teātrī, Lisjens jutās pārsteigts par preses varenību.

� Sis kungs nāk man līdzi, � Etjens teica kontrolierim, kas zemu palocījās.

� Jums būs grūti atrast brīvu vietu, � sacīja vecākais kontrolieris. � Tikai direkcijas lo�ā varēsiet atsēsties.

Etjens un Lisjens kādu brīdi klaiņāja pa gaiteni, aprunādamies ar lo�u slēdzējām.

� Iesim uz skatuvi, aprunāsimies ar direktoru, viņ� paņems mūs savā lo�ā. Bez tam iepazīstinā�u jūs ar vakara varoni Florini.

Uz Lusto mājienu orķestra porljē paņēma mazu atslēdziņu un atvēra durtiņas, kas sienā bija tikko pamanāmas. Lisjens sekoja draugam un pēk�ņi no apgaismotā gaiteņa nokļuva melnā spraugā, kāda gandrīz visos teātros savieno zāli ar kulisēm. Tad, uzkāpjot pa da�iem mikliem kāpieniem, provinces dzejnieks atradās aiz kulisēm, kur viņam pavērās negaidīti dīvains skats. Dekorāciju balstu �aurums, skatuves augstie griesti, rampas ugunis, dekorācijās, kas tuvumā izskatījās briesmīgas, nogrimētie aktieri ērmīgajos tērpos, darinātos no rupjiem audumiem, skatuves strādnieki ar eļļu noziestos vam�os, virves, kas karājās no griestiem, re�isors, kas staigāja apkārt ar cepuri galvā, sēdo�ie statisti, nolaistie audekla foni, ugunsdzēsēji, � viss �o klaunisko, bēdīgo, netīro, pretīgo, mirdzo�o priek�metu un cilvēku kopums tik maz atgādināja to, ko Lisjens, sēdēdams zālē, bija redzējis teātrī, ka viņ� jutās bezgalīgi pārsteigts. Tuvojās beigām stieptā melodrāmā Bertrams, uzrakstīta, imitējot

kādu Maturēna traģēdiju, ko Nodje, lords Bairons un Valters Skots vērtēja ļoti augstu, bet kas Parizē neguva ne mazākos panākumus. ,

� Nelaidiet vaļā manu roku, ja negribat iekrist kādā padziļinājumā, uzgāzt sev uz galvas me�u, sagraut kādu pili vai aizķerties aiz būdas, � Etjens sacīja Lisjenam. � Saki, dārgumiņ, vai Florine ir savā ģērbistabā? � viņ� jautāja artistei, kas gatavojās iziet uz skatuvi un ieklausījās artistu replikās.

� Jā, sirsniņ! Paldies, ka iebildi labu vārdu par mani. Tas ir jo jaukāk no tevis tāpēc, ka Florine pārnāca uz mūsu teātri.

� Pielūko, bērniņ, nepalaid garām galavārdu, � Lusto viņai teica. � Ķepiņas izslējusi, trauc uz priek�u! Un tagad pasaki man labi jauki: �Apstājies, nelaimīgais!� Jo �ovakar kasē ieņēmums divi tūksto�i franku.

Lisjenu apstulboja artistes pēk�ņā pārvērtība, un, kad tā uzsauca: �Apstājies, nelaimīgais!� � asinis dzīslās viņam it kā sastinga. Tā vairs nebija tā pati sieviete.

� Tad tāds ir teātris, � viņ� teica Lusto.

� Tas ir kā bodīte Koka galerijās un kā avīze literatūrai, īsta virtuve, � atbildēja viņa jaunais draugs.

Viņi ieraudzīja Natanu.

� Kālab jūs �eit ierodaties? � Lusto tam jautāja.

� Kamēr nav nekas labāks, rakstu par mazajiem teātriem laikrakstam Gazette, � Natans atbildēja.

Nāciet ar mums �ovakar paēst vakariņas un uzrakstiet atzinīgi par Florini, bū�u jums pateicīgs, � Lusto sacīja.

� Pakalpo�u ar lielāko prieku, � Natans atteica.

� Jūs zināt, viņa tagad dzīvo Bondī ielā.

� Lusto, mīlulīt, kas ir �is skaistais jauneklis, ko esi atvedis līdzi? � prasīja artiste, atgriezusies no skatuves aiz kulisēm.

� Ā, mana dārgā, tas ir liels dzejnieks, nāko�ā slavenība. Natana kungs, tā kā jus kopā vakariņosiet, tad atļaujiet jūs iepazīstināt ar Lisjenu de Ribamprē kungu.

� Jums ir skaists vārds, � Rauls sacīja Lisjenam.

� Lisjen! Rauls Natana kungs, � teica Lusto savam jaunajam draugam.

� Pirms divām dienām izlasīju jūsu grāmatu, un, jāatzīstas, nevaru aptvert, kā cilvēks, kas uzrakstījis tik skaistu darbu un dzeju krājumu, var izturēties tik padevīgi pret �urnālistiem.

� Atbildē�u, kad iznāks jūsu pirmā grāmata, � Natans pavīpsnādams atteica Lisjenam.

� Skat, skat, rojalisti un liberāļi tik sirsnīgi spie� cits citam rokas, � iesaucās Vernū, ieraudzījis �o trio.

� No rīta man ir manas avīzes uzskati, bet vakarā domāju, ko gribu: naktī visi �urnālisti pelēki, � Natans sacīja.

� Etjen, � Felisjens Vernū uzrunāja Lusto, � Fino atnāca man līdzi, viņ� tevi meklē. Un . . . ā, te jau viņ� ir!

� Kas tad tas! Vai tie�ām nav nevienas vietas? � Fino pukojās.

� Mūsu sirdīs jums alla� būs vieta, � sacīja artiste, mīlīgi viņam uzsmaidīdama.

� Florvila, mazulīt, tu jau izdziedinājusies no savas mīlestības? Pie mums te klīda valodas, ka tevi nolaupījis krievu kņazs.

� Vai tad �odien vairs kāds nolaupa sievietes? � atteica Florvila, kas bija tēlojusi lomu ar repliku: �Apstājies, nelaimīgais!� � Mēs desmit dienas nodzīvojām Scnmandē, mans kņazs samaksāja administrācijai soda naudu par nodarītajiem zaudējumiem, un viss bija kārtībā. Direktors, � Florvila smiedamās piebilda, � var lūgt dievu, lai tas sūta vairāk krievu kņazu, jo zaudējumu atlīdzība viņam piepilda kasi bez kādiem izdevumiem.

� Nu, un tu, kaķīt, � Fino uzrunāja glītu zemnieci, kas bija klausījusies viņu sarunā, � kur tu nogrābi briljantus, kuri tev ausīs? Vai apstrādāji kādu indie�u princi?

� Nē, kādu angli, zābaku ziedes tirgotāju, bet tagad viņ� jau ir projām! Ne katram veicas tā kā Florinei un Koralijai nozvejot miljonārus, kas garlaikojas savā ģimenē. Viņas gan ir laimīgas!

� Tu nokavēsi galavārdu, Florvila, � uzsauca Lusto, � tavas draudzenes viksc tev sakāpusi galvā.

� Ja gribi gūt panākumus, � Natans pamācīja, � tad nekliedz kā fūrija: �Viņ� ir glābts!� Izej glu�i vienkār�i un, nonākusi pie pa�as rampas, pasaki dziļā krū�u balsī: �Viņ� ir glābts!�, kā Pasta saka Tankredā: �0, patria!�¹⁸ Nu, ej! � viņ� piebilda, viegli pastumdams Florvilu.

� Par veļu, viņa vairs neradīs efekta! � Vernū sūkstījās.

� Ko viņa izdarījusi? Zālē aplaudē kā ārprātīgie, � Lusto brīnījās.

� Viņa nometās uz ceļiem un parādīja savas krūtis, tās ir viņas nagla, � paskaidroja artiste, zābakziedes tirgotāja atraitne.

� Direktors dod mums savu lo�u, tur sastapsimies, � Fino teica Etjcnam.

Tad Lusto aizveda Lisjenu aiz skatuves pa kuli�u, gaiteņu un kāpņu labirintu līdz tre�ajam stāvam un iegāja mazā istabiņā, kur Natans un Felisjens Vernū viņiem sekoja.

� Labdien vai labvakar, mani kungi, � Florine sacīja un, pievērsdamās pazema auguma resnītim, kas stāvēja istabas kaktā, turpināja: � �ie kungi ir manas nākotnes noteicēji; bet es ceru, ka rit no rīta viņi atradīsies manā mājā zem galda, ja vien Lusto nav aizmirsis...

� Aizmirsis! Pie jums ieradīsies Blondē no D�bats, � Etjens sacīja, � īstais Blondē, pats Blondē, īsi sakot � Blondē!

� Ak, mans jaukais Lusto! Man tevi jānoskūpsta! � viņa iesaucās, mezdamās Etjenam ap kaklu.

Vērojot �o ainu. Matifā � tas bija resnītis � savilka ļoti nopietnu seju. Se�padsmit gadus vecā Florine bija kalsna. Viņas skaistums kā neuzplaucis pumpurs solīja nākotnē daudz, ta�u pagaidām viņa varēja patikt tikai māksliniekiem, kam etides mīļākas par pa�u gleznu. Valdzino�ās artistes vaibstos jau iezīmējās viņai raksturīgais smalkums, Florine bija kā Gētes Minjonas iemiesojums. Matifā, bagāts drogu pre�u tirgotājs no Lombara ielas, bija domājis, ka maza aktrisīte no bulvāru teatra viņam daudz izdevumu nesagādās; bet vienpadsmit mēne�os Florine bija viņam iz�ķiedusi se�desmit tūksto�us franku. Lis-jenam �ķita, ka nekas neizskatās tik nepiemērots �ajā desmit kvadrātmetru lielajā ligzdiņā kā lādzīgais, godājamais tirgonis, kas stāvēja kaktā kā stabu dievs Terminuss; glīti tapsētajā istabiņā atradās liels spogulis, dīvāns, divi atzveltnes krēsli, vairāki skapji, kamins, un grīdu sedza paklājs. Kameriste palīdzēja artistei apģērbties spānietes tērpā. Luga bija imbroljo, kurā Florine tēloja grāfieni.

� �ī meitene pēc gadiem pieciem būs skaistākā artiste Parizē, � Natans teica Felisjenam.

� Tā, mīlī�i, � Florine, pievērsdamās trim �urnālistiem, ierunājās, � rīt esiet pret mani vēlīgi: vispirms, pasūtīju karietes uz visu nakti, jo, kad raidī�u jūs mājās, būsiet pilliņi kā metenī. Matifā sadabūjis vīnus, nu! Ludviķa XVIII cienīgus vīniņus, un viņ� nolīdzis prū�u sūtņa pavāru.

� Matifā kunga izskats liecina, ka varam sagaidīt grandiozas dzīres, � teica Natans.

� Viņ� ta�u zina, ka uzņems bīstamākos cilvēkus Parizē, � Florine attrauca.

Matifā satraukti vēroja Lisjenu, jo jaunekļa skaistums modināja lāga vīrā greizsirdību.

� Bet te ir viens, ko nepazīstu, � Florine, skatīdamās uz Lisjenu, sacīja. � Kas atvedis �urp no Florcnccs Bclvederas Apolonu? Patiesi, viņ� ir tik jauks kā Zirodē tēls.

� Cienītā jaunkundz, � Lusto teica, � �is jauneklis ir dzejnieks no provinces, aizmirsu jūs iepazīstināt. Jūs �ovakar esat tik skaista, ka ir neiespējami domāt par pieklājības normām ...

� Vai viņ� ir bagāts, ka nodarbojas ar dzejo�anu? � Florine jautāja.

� Nabags kā Ijabs, � Lisjens atbildēja.

� Valdzino�i! � artiste jūsmoja.

Pēk�ņi iesteidzās lugas autors di Briēls, vizītsvārkos ģērbies, kustīgs, neliela auguma jauneklis, kas izskatījās kā birokrāts, rantjē vai bir�as mākleris.

� Mazā Florine, vai jūs labi protat lomu? Neesat nekā aizmirsusi? Sevi�ķi izceliet otrā cēliena ainu, esiet smalki dzēlīga! Frāzi: �Es.jūs nemīlu!� izrunājiet, kā vienojāmies.

� Kāpēc jūs tēlojat lomas, kurās ir tādi teikumi? � Matifā pārmeta Florinei.

Drogista piezīmi visi uzņēma ar skaļiem smiekliem.

� Kas par to? Es ta�u to nesaku jums, nejēga tāds! � Florine atcirta Matifā. � Patiesi, viņa stulbums man nes laimi, � artiste teica, pievērsdamās rakstniekiem. � Goda vārds, es viņam samaksātu par katru muļķību, ja vien tas mani neizputinātu.

� Jā, bet jūs skatāties uz mani, kad mācāties lomu, un tas mani biedē, � drogists atteica.

� Labi, es skatī�os uz Lusto, � viņa atbildēja.

Gaiteņos atskanēja zvans.

� Ejiet visi prom! � Florine iesaucās. � Ļaujiet man pārlasīt lomu un censties to izprast.

Lisjens un Lusto izgāja pēdējie. Prom ejot, Lisjens redzēja, ka Lusto noskūpstīja Florini uz pleca. Artiste sacīja:

� �ovakar neiespējami. Vecais muļķis pateicis sievai, ka braucot uz laukiem.

� Vai viņa nav jauka? � Lusto jautāja Lisjenam.

� Jā, mans dārgais, bet �is Matifā!... � Lisjens iesaucās.

� Jiis esat bērns, jus vel nepazīstat Parizes dzīvi, � Lusto atbildēja. � Ir nepiecie�amības, ar kurām jāsamierinās. Tas ir tāpat, it kā jūs mīlētu precētu sievieti, un viss. Tur ir savs attaisnojums.

Etjens un Lisjens iegāja proscenija lo�ā parterā, kur jau sēdēja teatra direktors un Fino. Pretējā lo�ā sēdēja Matifā ar savu draugu zīda audumu tirgotāju Kamizo, kas prote�ēja Koraliju, un ar savu sievastēvu, godājamu sirmgalvi. �ie trīs bur�uā cītīgi spodrināja lornetes un vēroja parteru, kura publikas neparastā kņada viņus satrauca. Lo�ās atradās parastā pirmizrā�u publika: �urnālisti ar savām mīļākām, kokoles ar saviem draugiem, da�i veci teatra cienītāji, kas kāri uz premjeram, un �āda veida pārdzīvojumu cienītāji no augstāko aprindu ļau�u vidus. Kādā no pirmā balkona lo�ām sēdēja finansu pārvaldes galvenais direktors ar ģimeni; viņ� bija iekārtojis vodeviļu rakstnieku di Brielu kādā finansu nodaļā, kur tas saņēma sinekuras atalgojumu. Pēc pusdienām pie Flikoto Lisjens pārdzīvoja vienu brīnumu pēc otra. Literātā dzīve, kas divus mēne�us Lisjenam bija �ķitusi nabadzības un posta pilna un Lusto istabā tik baiga, Koka galerijās tik pazemojo�a un arī nekautrīga, tagad izvērtās dīvainā, neparastā krā�ņumā. Cildenā un zemiskā sajaukums, kompromisi ar sirdsapziņu, valdonība un gļēvulība, nodevība un izpriecas, kundziskums un kalpība � viss viņu apstulboja kā jūtīgu cilvēku, kas noskatās neredzētu ainu.

� Vai domājat, ka di Briēla luga jums ienesīs naudu? � Fino vaicāja direktoram.

� Luga ir intrigu komēdija, kurā di Briēls gribējis sacensties ar Bomar�ē. Bulvāru publikai nepatīk �āda �anra lugas, tā alkst salkanu pārdzīvojumu. Asprātību �eit nevērtē augstu. �āvakara panākumus nosacīs Florine un Koralija, viņas abas ir graciozas un skaistas. Mei�as ļoti īsos svārciņos dejos spānie�u deju, varbūt Viņas aizraus publiku. �ī izrāde ir laimes spēle. Ja avīzes panākumu gadījumā man uzrakstītu da�us spriganus rakstus, es varētu nopelnīt savus simt tūksto�us ekiju.

� Vai zināt, es jau paredzu, ka lielas piekri�anas uzvedumam nebūs, � Fino teica.

� Trīs kaimiņu teātri vienoju�ies mani izgāzt, norīkoju�i izsvilpējus; bet esmu parūpējies, lai viņu ļaunie nodomi nesek mētos. Es uzpirku manu kaimiņu sūtītos izsvilpējus, un tie sevi�ķi necentīsies. Lūk, tie divi tirgotāji, lai sagādātu panākumus Koralijai un Florinei, katrs nopirka pa simt biļetēm un izdāvināja tās paziņām, kuri spējīgi iztriekt pa durvīm izsvilpējus. Divkārtēju atlīdzību saņēmu�i, klaķieri ļaus sevi izdzīt, un �āda izrēķinā�anās publiku vienmēr ietekmē labvēlīgi.

� Divsimt biļe�u! Cik vērtīgi cilvēki! � iesaucās Fino.

� Jā, tie�ām, ja man būtu vēl da�as tik skaistas artistes kā Florine un Koralija ar tikpat bagātiem pielūdzējiem, tad gan es izkultos.

Kop� da�ām stundām Lisjens nepārtraukti dzirdēja, ka visu atrisina tikai nauda. Ne teātrī, ne grāmatu izdevniecībā, ne avīzes redakcijā par mākslu vai par slavu nerunāja ne vārda. It kā naudas kal�anas veseris Lisjenam bez mitas būtu zvēlis pa galvu un sirdī, tā viņam bija nomocīta dvēsele un prāts. Kamēr orķestris spēlēja uvertiru, jauneklim neviļus pretstata aplausu un svilpienu saviļņotajam parteram atmiņā pavīdēja rāmas, skaidras poēzijas apdvestie brī�i, kurus bija izbaudījis Dāvidā spiestuvē, kad viņi abi bija sapņoju�i par mākslas brīnumiem, par cildenajiem ģēnija triumfiem, par baltspārnoto slavu. Atceroties Sadraudzības jaunie�u vidū pavadītos vakarus, dzejnieka acīs iemirdzējās asaras.

� Kas jums noticis? � Etjens Lusto viņam jautāja.

� Es redzu poēziju, iemītu dubļos, � Lisjens atteica.

� Ak mans dārgais, jūsos vēl mājo ilūzijas.

� Vai tie�ām jāpazemojas un jāpacie� �ie treknie Matifā un Kamizo, kā artistes pacie� �urnālistus un kā mēs pacie�am izdevējus?

� Mazais draugs, � Etjens pa�ukstēja Lisjenam pie auss, norādot uz Fino, � jūs redzat �o lempīgo puisi, viņam nav ne prāta, ne talanta, bet viņ� ir mantrausīgs, alkst par katru cenu iedzīvoties bagātībā, un veiklības tam netrūkst: Doriā bodītē viņ� man noplēsa �etrdesmit procentu, un vēl ar tādu seju, it kā izrādītu man lielu laipnību! ... Lūk, un �im plēsonim ir vēstules, kurās vairāki topo�i ģēniji simt franku deļ metas vai ceļos viņa priek�ā.

Lisjenam sa�ņaudzās sirds aiz pretīguma, viņ� atcerējās zīmējumu, ko bija redzējis redakcijā uz zaļā tūka: Fino, atdod manus simt frankus!

� Labāk mirt, � viņ� noteica.

� Labāk dzīvot, � Etjens atbildēja.

Kad pacēlās priek�kars, direktors piecēlāt un devās aiz kulisēm, lai dotu kādus norādījumus.

� Mans mīļais, � Fino uzrunāja Etjenu, � Doriā man apsolīja tre�daļu paju viņa jaunajā nedēļas �urnālā. Vienojos ar viņu, ka iemaksā�u trīsdesmit tūksto�us franku skaidrā naudā, ar noteikumu, ka es bū�u galvenais redaktors un direktors. Tas ir lielisks darījums. Blondē man pateica, ka tiekot gatavoti ierobe�ojo�i likumi presei, palik�ot tikai jau-eso�ie �urnāli. Pēc pusgada vajadzēs pusmiljonu, lai izlaistu jaunu �urnālu'. Tāpēc es vienojos, kaut gan man nav vairāk kā desmittūksto� franku. Uzklausies! Ja tu nokārtosi tā, ka pusi no manas daļas � vienu sestdaļu � nopērk Matifā par trīsdesmit tūksto�iem franku, tad es tev savā avīzītē do�u galvenā redaktora vietu ar divsimt piecdesmit frankiem algas mēnesī. Tu man būsi kā izkārtne. Redakciju vadī�u joprojām es, neatsakoties no savām interesēm avīzē, bet gribu tikai, lai izskatītos, it kā manis tur nebūtu. Rakstus tev apmaksās simt sū par sleju; tā tu dienā nopelnīsi savus piecpadsmit frankus, jo varēsi pasūtīt rakstus un maksāt par tiem trīs frankus slejā, kā arī izmantot neatalgotos līdzstrādniekus. Tur tev sanāks vēl �etrsimt piecdesmit franku mēnesī. Bet es gribu paturēt tiesības avīzē uzbrukt vai aizsargāt cilvēkus un pasākumus pēc savas patikas; arī tu varēsi gremdēt ienaidniekus un atbalstīt draugus, ja tas nebūs pretrunā ar manu politiku. Varbūt kļū�u valdības piekritējs vai arī ultrarojalists, īsti vēl neesmu izlēmis; bet paralēli gribu saglabāt sakarus ar liberāļiem. Tu esi lāga puisis, tev es visu pasaku vaļsirdīgi. Iespējams, ka atstā�u tev arī ziņojumus par Palatas sēdēm avīzei, kurā tos sniedzu, jo, bez �aubām, nevarē�u tos vairs paturēt. Tagad nu parūpējies, lai Florine nokārto �o veikaliņu un piespie� pie sienas savu drogistu: ja nevaru iemaksāt, man divu dienu laikā jāatsakā.s. Doriā pārdevis otru tre�daļu par trīsdesmit tūksto�iem franku savam tipografam un papīra piegādātājam. Savu tre�daļu Doriā saņem gratis¹⁹ un vēl nopelna desmittūksto� franku, jo viss �urnāls maksā piecdesmit tūksto�us. Bet pēc viena gada �urnālā vērtība būs divsimt tūksto�i franku, ja tie�ām, kā dzird runājam, radīsies tendence avīzes amortizēt.

� Tev gan ir laime! � Lusto iesaucās.

� Ja tu būtu pārdzīvojis tās likstas, kas man aiz muguras, tad tā nerunātu. Un vēl pa�reiz mani vajā nedziedināma nelaime: esmu cepurnieka dēls, un mans tēvs vēl tagad pārdod cepures Koka ielā. Tikai revolūcija varētu palīdzēt man izvirzīties, bet, tā kā sabiedrisks apvērsums nenotiek, tad man jā-kļūst miljonāram. Un es nezinu, vai no abām iespējām vieglāk nav realizējama revolūcija. Bijis man tava drauga uzvārds, tad mans stāvoklis būtu visspo�ākais. Klusu, nāk direktors. Ardievu, � Fino pieceldamies sacīja. � Eju uz Operu, rit man varbūt būs divkauja: uztaisīju un parakstīju ar F. graujo�u rakstu pret divām dejotājām, kurām draugi ir ģenerāli. Uzbruk�u un bargi uzbruk�u Operai.

� Ko jūs sakāt? � direktors �ausminājās.

� Jā, katrs ar mani skopojas, � Fino atteica. � Viens man apcērp lo�as, otrs atsakās pieņemt piecdesmit abonementus. Es izteicu Operai ultimātu: tagad es pieprasu, lai viņi parakstās uz simt eksemplāriem un dod man �etras lo�as mēnesī. Ja viņi piekritīs, tad manai avīzei būs astoņsimt abonētāju, kuriem avīze jāpiesūta, un tūkstotis maksājo�u. Es zinu kādu līdzekli, ar kuru nozvejo�u vēl divsimt abonētājus: uz janvara mēnesi mums būs tūksto� divi simti abonētāju . . .

� Jūs mūs izputināsiet, � direktors sūkstījās.

� Jums nu gan ir ko bļaut, ar jūsu desmit abonementiem. Turklāt es jums vēl pagādāju divus labvēlīgus rakstus Consti-tutionnel�ā.

� Ak, es jau arī nesūdzos par jums! � direktors pasteidzās iebilst.

� Rītvakar redzēsimies, Lusto, � Fino teica. � Tu man dosi atbildi Fran�u teātrī, tur būs pirmizrāde; un, tā kā man nav laika uzrakstīt rakstu, tad paņem manu redakcijas lo�u. Dodu tev priek�roku: tu esi manā labā nopūlējies, estnu pateicīgs. Felisjens Vernū ir ar mieru veselu gadu strādāt pie manis avīzē bez atalgojuma un piedāvā man vēl divdesmit tūksto�us franku par lre�da|u paju; bet es gribu palikt pilnīgs saimnieks savā lapelē. Sveiki!

� Tas vīrs savu vārdu nevalkā velti,²⁰ � Lisjens sacīja Lusto.

� Viņ� ir īsts karātavu putns, kas uzlidos augstu, � atbildēja Etjens, neba�īdamies, ka manīgais veikalnieks, kas pa�reiz vēra ciet lo�as durtiņas, varētu viņa vārdus dzirdēt.

� Viņ�? ... � novilka direktors. � Viņ� kļūs miljonārs, baudīs vispārēju cieņu, un varbūt tam būs pat draugi...

� Ak dievs! � iesaucās Lisjens. � Kāds zaņķis! Un jūs iejauksiet �ādā darījumā �o jauko mei�u? � viņ� piebilda, norādīdams uz Florini, kas laiku pa laikam uzmeta viņiem koķetus skatienus.

� Un viņa gūs panākumus. Jūs nezināt, cik daudz pa�aizliedzības un viltus piemīt �iem maigajiem radījumiem, � Lusto atbildēja.

� Viņas izpērk savus pārkāpumus, izdzē� savas kļūdas ar dziļu, stipru mīlestību, kad tām gadās iemīlēties, � direktors turpināja Lusto aizsākto domu. � Artistes kaislība jo skaistāka tāpēc, ka tā ir spilgtā pretstatā viņas apkārtnei.

� Tas ir tāpat kā atrast dubļos briljantu, kas cienīgs rotāt vislepnāko kroni, � Lusto papildināja.

� Bet Koralija �odien ļoti izklaidīga, � direktors sacīja. � Jūsu draugs, pats to nemaz nezinādams, viņu savaldzinājis, un mei�a vēl izgāzīsies; viņa vairs neieklausās replikās un jau divas reizes nedzird suflieri. Lūdzu, kungs, atsēdieties �eit kaktā, � viņ� teica Lisjenam. � Ja Koralija jūsos iemīlējusies, tad ie�u tai pateikt, ka jūs esat aizbraucis.

� Nē, tie�i pretēji, � iesaucās Lusto, � pasakiet Koralijai, ka viņ� �ovakar ēdīs vakariņas kopā ar mums, ka viņa varēs ar to darīt, ko vien vēlēsies, un mei�a spēlēs kā pati Marsa jaunkundze.

Direktors aizgāja.

� Mans draugs, � Lisjens teica Etjenam, � kā jums sirdsapziņa atļauj lūgt Florines jaunkundzi izmānīt �im drogistam trīsdesmit tūksto�us franku par pusi no Fino daļas, kas visa maksājusi tikpat daudz?

Lusto neļāva Lisjenam nobeigt spriedelējumu.

� Bet, cilvēka bērns, no kurienes jūs nākat? Drogists ta�u nav nekāds vīrietis, bet vienkār�i naudasskapis, ko atver mīlestība.

� Un jūsu sirdsapziņa?

� Sirdsapziņa, mans dārgais, ir nūja, ar kuru katrs labprāt sit savu tuvāko, bet nekad sevi pa�u. Velns lai parauj, kas jums vēl vajadzīgs? Nejau�ība vienā dienā jums iemet klēpī to, pēc kā es dzinos divus gadus, un jums vēl tīk spriedelēt par līdzekļiem! Kā? Man �ķiet, ka prāta jums diezgan, jums piemīt domas neatkarība, kas mūsu dienās nepiecie�ama intelektuālā darba dēkaiņiem, un jūs krītat pa�pārmetumos kā mūķene, kas apsūdz sevi par to, ka apēdusi kārīgi olu? ... Ja Florinei veiksies, es kļū�u galvenais redaktors, nopelnī�u divsimt piecdesmit franku noteiktas mēne�algas, pārņem�u lielos teātrus, atstā�u blēdim Vernū vodeviļu teātrus un jūs kāpsiet seglos, mantojot no manis visus bulvāru teātrus. Saņemsiet trīs frankus par sleju, katru dienu uzrakstīsiet pa vienai, trīsdesmit slejas mēnesī būs kopā deviņdesmit franku; par se�desmit frankiem pārdosiet grāmatas tirgotājam Barbc; tālāk, jums ir tiesības pieprasīt savos teātros katru mēnesi desmit biļetes, kopā �etrdesmit biļetes, kuras pārdosiet par �etrdesmit frankiem teātru Barbē, ar kuru jūs iepazīstinā�u. Tā jūs saņemsiet divsimt franku mēnesī. Ja izrādīsieties noderīgs redaktoram Fino, tad varēsiet nodrukāt viņa jaunajā nedēļas �urnālā rakstu par simt frankiem, protams, ja jums ir izcils talants, jo tur darbus iespie� ar parakstiem un nevar kult tuk�us salmus kā avīzītē. Tad jums sanāks simt ekiju mēnesī. Mans dārgais, pat ļoti apdāvinātiem cilvēkiem, kā, piemēram, �im nabaga d�Artezam, kas katru dienu pusdienas ēd tikai pie Flikoto, paies desmit gadi, kamēr tic nopelnīs simt ekiju. Jūs ar savu spalvu sagādāsiet sev �etri tūksto�i franku gadā, neieskaitot ienākumus no grāmatizdevējiem, ja vēlēsieties rakstīt arī viņiem. Nu, un prefekta palīgs saņem tikai tūksto� ekiju atalgojuma, turklāt garlaikojas līdz nāvei kādā provinces nostūrī. Es nemaz nerunā�u par patik�anu, kādu sniedz iespēja bez maksas apmeklēt izrādes, jo �is baudījums drīz vien kļūst par nastu; bet jums būs pieejamas arī �etru teātru aizkulises. Esiet atturīgs un asprātīgs, un pēc viena vai diviem mēne�iem jūs apbērs ar ielūgumiem uz vakariņām un da�ādām izpriecām kopā ar artistēm; viņu mīļākie centīsies jums izpatikt; pie Flikoto jūs pusdienosiet tikai tajās dienās, kad jums kabata nebūs ne trīsdesmit sū un neviena uzaicinājuma uz pusdienām. Vēl pulksten piecos Eukscmburgā jūs izmisumā nezinājāt, kur pieslieties, bet pa�reiz jums pavēru�ās izredzes kļūt par vienu no simt privileģētajām personām, kas veido uzskatus visai Francijai. Ja mums laimēsies, jūs pēc trim dienām spēsiet ar trīsdesmit dzēlīgiem jociņiem, iespiestiem pa trim katru dienu, novest kādu cilvēku tiktāl, ka tas nolād dzīvi; ar visām jūsu teatra artistēm varēsiet izklaidēties, jūsu varā būs izgāzt labu lugu un likt visai Parizei steigties noskatīties sliktu. Ja Doriā, nekā jums par to neatlīdzinādams, atsakās iespiest Margrietiņas, jūs varat viņu piespiest ierasties pazemīgu un padevīgu, un viņ� jums atpirks rokrakstu par diviem tūksto�iem franku. Lieciet dzirkstīt savam talantam, iesperiet trijās da�ādās avīzēs rakstus, kas draud iznīcināt kādu Doriā spekulāciju vai grāmatu, uz kuru viņ� cerējis pamatīgi nopelnīt, un jūs redzēsiet, ka vīriņ� uzrāpsies jūsu jumta istabelē un vīsies ap jums kā tītenis. Beidzot, jūsu romāns! Izdevēji, kas pa�reiz jūs vairāk vai mazāk pieklājīgi izliktu aiz durvīm, stāvēs pie jums rindā, un rokrakstu, par kuru Dogero tēvs piedāvāja �etrsimt franku, viņi pārsolīs līdz �etriem tūksto�iem franku! Lūk, tādas ir �urnālistu amata priek�rocības. Tāpēc mēs jaunos nepielai�am pie avīzes; vajadzīgs ne tikai milzīgs talants, bet arī laime, lai iekļūtu redakcijā. Un jūs gribat pretoties savai laimei!... Iedomājieties, ja mēs nebūtu nejau�i satiku�ies �odien pie Flikoto, jūs varētu trīs gadus klukstēt un gaidīt vai arī mirt badā kā d�Artezs savā pa�obelē. Kad d�Artezs būs kļuvis tik erudits kā Beils un tikpat liels rakstnieks kā Ruso, mēs jau būsim sev iekaroju�i stāvokli un kļuvu�i noteicēji par viņa stāvokli un slavu. Fino būs kļuvis deputāts, lielas avīzes īpa�nieks; un mēs būsim kļuvu�i tie, par ko būsim vēlēju�ies kļūt: Francijas peri ... vai arī tupēsim Sen-pela�ī cietumā par parādu nemaksā�anu.

� Un Fino pārdos savas avīzes slejas tiem ministriem, kuri maksās visvairāk, tāpat kā pa�reiz pārdod uzslavas Bastjena kundzei, upurējot Vir�inijas jaunkundzi un pierādot, ka Bastjena kundzes cepurītes ir jaukākas par tām, ko pats iepriek� bija lielījis! � iesaucās Lisjens, atcerēdamies avīzes redakcijā redzēto skatu.

� Jūs, mans dārgais, esat vientiesīgs, � Lusto sausi atteica. � Priek� trim gadiem Fino skraidīja apkārt ar caurām zolēm, pusdienas ēda pie Tabara par astoņpadsmit sū, triepa prospektus par desmit frankiem gabalā, un, ka apģērbs viņam turējās uz kauliem, tas bija tāds pats brīnums kā neaptraipītā apaugļo�ana. Tagad Fino vienam pa�am pieder avīze, kuras vērtība ir ap simttūksto� franku; no samaksātajiem fiktiviem abonementiem, no īstajiem abonētājiem, kā arī no netie�ajām kontri-bucijām, ko piedzen viņa tēvocis, Fino nopelnī gadā divdesmit tūksto� franku; katru dienu viņ� ēd karaliskas pusdienas, pirms mēne�a nopirka kabrioletu; beidzot, rīt viņ� sāk vadīt nedēļas �urnālu, par velti iegūstot sestdaļu paju, saņems mēnesī piecsimt franku algas, kurai pievienos tūkstoti franku, ko kompanjoni viņam samaksās par neatalgoto līdzstrādnieku rakstiem. Arī jūs jutīsieties aplaimots, ja Fino apsolīs jums maksāt piecdesmit franku par lapu, un labprāt aiznesīsiet viņam trīs rakstus par velti. Ja pats kādreiz sasniegsiet līdzīgu stāvokli, tad varēsiet spriest par Fino: tiesāt var tikai līdzvērtīgs. Vai jūs negaida spo�a nākotne, ja akli paklausīsiet Fino pavēlēm, ja uzbruksiet, kad viņ� sacīs: �Uzbrūc!� � un ja slavināsiet, kad tas teiks: �Slavini!� Ja gribēsiet kādam atriebties, jums būs tikai man jāpasaka: �Lusto, iznīcināsim �o cilvēku!� � un ar vienu teikumu, ko ik rītu iespiedīsim mūsu avīzē, jūs varēsiet stiept uz moku rata savu draugu vai ienaidnieku. Ar lielu rakstu nedēļas �urnālā jūs vēlreiz nobendēsiet savu upuri. Beidzot, ja tas jums būs ļoti svarīgi, Fino, kam jau būsiet kļuvis nepiecie�ams, ļaus jums izdarīt pēdējo, nāvīgo triecienu lielā avīzē, kurai desmit vai divpadsmit tūksto� abonētāju.

� Jūs domājat, ka Florinei izdosies drogistu pierunāt noslēgt �o veikalu? � jautāja glu�i ap�ilbinātais Lisjens.

� Esmu par to pārliecināts! Lūk, pa�reiz starpbrīdis, aizie�u pateikt viņai pāris vārdus par to, darījums jānoslēdz jau �onakt. Kad Florine būs sapratusi, cik tas svarīgi, viņa rīkosies ar manu un savu gudrību.

� Un godīgais tirgonis, kas tur sē� un, muti atplētis, apbrīno Florini, pat nenojau�, ka viņam izvilks trīsdesmit tūksto�us franku.

� Kādas muļķības! Tas jau izklausās tā, it kā mēs viņu aplaupīsim! � Lusto iesaucās. � Bet, dārgais, ja ministrija pēc pusgada atpērk �urnālu, tad drogists trīsdesmit tūksto�u vieta saņem piecdesmit tūksto�us franku. Bez tam Matifā neinteresē avīze, bet Florines panākumi. Kad kļūs vispār zināms, ka Matifā un Kamizo (jo abi sadalīs pajas) ir nedēļas �urnālā līdzīpa�nieki, daudzās avīzēs parādīsies Florinei un Koralijai labvēlīgi raksti. Florine kļūs slavena, varbūt dabūs anga�ementu par divpadsmit tūksto�iem franku kādā citā teātrī. Galu galā Matifā ietaupīs tūkstoti franku mēnesī, ko izdod par dāvanām un pusdienām �urnālistiem. Jūs nepazīstat ne cilvēkus, ne darījumus.

� Nabaga vīrs! � Lisjens sacīja. � Viņ� cer pavadīt patīkamu nakti.

� Un tiks tirdīts ar tūksto�iem pierādījumu, kamēr neparādīs Florinei kvīti par sestdaļu paju, kuras nopircis no Fino. Un es rīt bū�u galvenais redaktors, pelnī�u tūkstoti franku mēnesī. Mans posta laiks beidzies! � iesaucās Florines mīļākais.

Lusto aizgāja, atstādams Lisjenu it kā apstulbotu, iegrimu�u domu bezdibenī: dzejnieks bija ieraudzījis pasauli tādu, kāda tā ir. Koka galerijās iepazinies ar grāmatu izdevniecības un tirdzniecības machinacijām, ar slavas kalvi, pastaigājies teatra aizkulisēs, Lisjens bija apjautis cilvēku divkosību, Parizes dzīves mechanisma gaitu. Apbrīnojot uz skatuves Florini, viņ� bija ap-skaudis Lusto. Jau labu laiku Lisjens bija aizmirsis Matifā. Tā viņ� nosēdēja varbūt minūtes piecas. Bet tās bija kā mū�ība. Kvēlas domas iekarsēja Lisjena dvēseli, tāpat kā bija aizsvilu-�ies jaunekļa jutekļi, raugoties �ajās artistēs: viņu saldkaislās acis zem grimētajiem plakstiem staroja, baltās krūtis vizmoja, draiskulīgās, mulsino�i krokotās spānie�u baskinās un īsos svārciņos tērptas, tās rādīja kājiņas, apautas sarkanās zeķēs ar zaļiem stūrī�iem un tādās kurpītēs, ka spēja satraukt visu par-teru. Pa divām paralēlām līnijām tuvojās divējādi kārdinājumi, kas tiecās saplūst kopā kā ūdensplūdos divas straumes; tie grauza dzejnieku, kas sēdēja lo�as kaktiņā, ar vienu roku atbalstījies pret lo�as ar sarkanu samtu apsisto malu, otru nokāris lejup, un nenovērsa acu no aizkara; �ās dzīves vilinājumi, kurā tum�i mākoņi mijās ar zib�ņu uzplaiksnījumiem, bija kā krā�ņa uguņo�ana pēc vienmuļās, darba un trūkumā pavadītās dzīves dziļās nakts, un tāpēc tie jo vieglāk varēja aizraut Lisjenu. Pēk�ņi kāds mīlas pilns skatiens it kā izurbās cauri priek�karam un skāra Lisjena nevērīgās acis. Pamodies no sastinguma, dzejnieks pamanīja Koralijas dedzīgo skatienu; viņ� nodūra galvu un ieraudzīja pretējā lo�ā atgrie�amies Kamizo. Sis mecenāts bija krietns, drukns un tukls zīda audumu tirgotājs no Burdonē ielas, komerciālā tribunālā tiesnesis, �etru bērnu tēvs, precējies jau otrreiz likumīgā laulībā; Kamizo gada ienākumi sniedzās līdz astoņdesmit tūksto�iem franku, bet viņ� bija jau piecdesmit se�us gadus vecs, nosirmoju�ie mati ieskāva galvu kā naktsccpurīte; viņ� izskatījās liekulīgi svētulīgs kā vīrs, kas izbauda mū�a atlikumu un negrib pamest �o dzīvi bez savas prieka daļas, kad pārcietis tūksto�iem grūtību veikalnieka karjerā. Resnī�a piere, kas bija svaiga sviesta krāsā, viņa tuklie un kā mūkam sārtie vaidziņi atplauka gandrīz neaptveramā gaviļu izjūtā: Kamizo bija teātrī bez sievas, viņ� dzirdēja nevaldāmu piekri�anas vētru, kas apsveica Koralijas iznāk�anu uz skatuves. Koralijā koncentrējās visa bagātā bur�uā godkārība, attiecībā pret artisti viņ� tēloja veco labo laiku lielkungu; �ajā mirklī Kamizo likās, ka puse Koralijas panākumu piekrīt viņam, jo vairāk tāpēc, ka pats bija par tiem samaksājis. Kamizo izturē�anos pilnīgi attaisnoja viņa sievastēva klātbūtne; tas bija izkaltis ve�uks ar pūderētiem matiem, �ķelmīgām acīm un tomēr ļoti cienījamu izskatu. Lisjenā atkal modās riebums, viņ� atcerējās savu skaidro, eksaltēto mīlestību pret de Bar�etona kundzi, kura veselu gadu bija viņu spārnojusi. Un atkal uzvēdīja poētiskā mīlestība, no zilajām tālēm iznira tūksto�iem atmiņu, tās ietina Angulcmas izcilo cilvēku, kas no jauna iegrima sapņainībā. Priek�kars pacēlās. Uz skatuves bija Koralija un Florine.

� Mīlulīt, viņ� par tevi domā tikpat daudz kā par turku sultānu, � Florine pa�ukstēja Koralijai, kamēr tā runāja lugas tekstu.

Lisjens nespēja apslāpēt smaidu un paskatījās uz Koraliju. �ī sieviete, viena no burvīgākajām un graciozākajām Parizes artistēm, Perēna kundzes un Flerjē jaunkundzes sāncense, kurām tā līdzinājās kā izskatā, tā arī dzīves gaitā, bija tā tipa mei�a, kuras spēj savaldzināt vīrie�us. Koralija bija ebrejiskā skaistuma krā�ņs iemiesojums: bvala seja ziloņkaula krāsā, lūpas sarkanas kā granats, zods smalki izliekts kā kausa mala. Zem smagajiem plakstiem melnās acu zīlītes dega kā agati, tvīksto�ais skatiens zem izliektajām skropstām dvesa tuksnesīgu svelmi. Acis iekļāva tum�as ēnas, virs tām pletās biezi uzacu loki. Brūnā piere, ko vainagoja spo�i mati, tum�i kā melnkoks, kuros rampas ugunis pa�reiz atspoguļojās kā sacietēju�ā lakā, izskatījās cildenas domas apgarota un �ķita ģeniālā. Bet Koralija, tāpat ka daudzas artistes, nebija gudra, lai gan aizkulisēs prata izmest pa ironiskai dzēlībai, viņa bija neizglītota, kaut arī tai piemita buduāru slīpējums; �i sieviete bija apveltīta tikai ar juteklisku gudrību un mīlētājas labsirdību. Un vai gan kāds varēja apsvērt viņas garīgās īpa�ības, kad tā ap�ilbināja skatienu ar savām apaļajām, gludajām rokām, smalkajiem pirkstiem, zeltainajiem pleciem, ar krūtīm, kas apdziedātas Augstajā dziesmā, ar vingro, izliekto kaklu, ar sarkanā zīdā tērptajām graciozajām kājām? īsti austrumnieciskas poēzijas apdvesto skaistumu vēl vairāk izcēla mūsu teātros pieņemtais spānie�u apģērbs. Koralija sajūsmināja zāli, visu skatieni bija piekalti viņas stāvam, ko jauki iekļāva baskine, katru valdzināja anda-luzietēm raksturīgo gū�u vijīgās kustības. Bija mirklis, kurā, redzot �o meiteni dejojam viņam vienam, neraizējamies par Kamizo vairāk, nekā nebēdnis paradizes dārzā raizējas par aizmestu ābola mizu, Lisjens domās pacēla juteklisko mīlu pāri skaidrajai mīlestībai, baudu pāri ilgām, un baudkāres dēmons �ukstēja jauneklim neprātīgus apsvērumus:

�Es nekā nezinu no tīksmes, kādu sniedz krā�ņas dzīres, vīns un materiālas baudas,� viņ� domāja. �Līdz �im esmu dzīvojis vairāk domās nekā īstenībā. Cilvēkam, kas grib visu attēlot, jāpazīst viss. Lūk, pa�reiz mani gaida pirmā krā�ņā maltīte, pirmā orģija �ajā dīvainajā pasaulē; kāpēc reizi neizbaudīt izslavētās izpriecas, kurām vētraini nodevu�ies pagāju�ā gadsimta varenie viri, dzīvojot ar grēciniecēm? Vai man neklājas iepazīties ar kurtizāņu un aktri�u mīlestības priekiem, pilnību, aizrautību, daudzveidību un izsmalcinātību, kaut vai tādēļ, lai �os pārdzīvojumus pārnestu īstās mīlestības skaistajā pasaulē? Un vai tad juteklībā nav poēzijas? Vēl priek� pāris mēne�iem �īs sievietes man �ķita kā dievības, ko apsargā pūķi; un, lūk, �eit nu ir viena, skaistāka par Florini, kuras dēļ es apskaudu Luslo; kāpēc vairīties no viņas iedomas, ja �ās pasaules varenie samaksā �ādām sievietēm par vienu nakti neiedomājamus dārgumus? Slīgstot �ajās dzelmēs, pat sabiedrībā augsti situēti cilvēki vairs neraizējas ne par to, kas bijis, ne par rītdienu. Es būtu nejēga, ja censtos izvēlēties vairāk nekā prin�i, un turklāt vēl � es ta�u nevienu sievieti nemīlu.�

Lisjens jau vairs nedomāja par Kamizo. Vēl nesen apliecinājis Etjenam Luslo visdziļāko riebumu pret �ādu pretīgu dalī�anos, Lisjens jau pats iekrita �aja dangā; kaislības jezuitisma aizrauts, viņ� padevās iekārei.

� Koralija jūsu dēļ kļuvusi glu�i kā bez prāta, � ienākdams teica Luslo. � Jūsu skaistums, kas spēj sacensties ar lieliskajām grieķu skulptūrām, radījis aizkulisēs nedzirdētus postījumus. Jūs esat laimīgs, mans dārgais! Koralija ar saviem astoņpadsmit gadiem un savu daiļumu var kurā katrā laikā dabūt trīsdesmit tūksto�us franku gadā. Bet viņa ir godīga mei�a. Kop� māte viņu priek� trim gadiem pārdeva par se�desmit tūksto�iem franku, Koralija pazinusi tikai bēdas un alkst laimes. Uz skatuves meitene sāka strādāt aiz izmisuma, jo viņai bija pretīgs tās pirmais mīļākais de Mar�ē; atbrīvojusies no mokām, jo �is dendiju karalis viņu drīz vien pameta, Koralija atrada lāga Kamizo, kuru, protams, nemīl, bet tas viņai ir kā tēvs; mei�a to> pacie� un ļauj sevi mīlēt. Koralija noraida visbagātākos piedāvājumus un turas pie Kamizo, tāpēc ka tas viņu nemoka. Jūs tātad esat viņas pirmā mīlestība. Patiesi, jūs ieraugot, mīlestība kā bulta ieurbās Koralijas sirdī, un pa�reiz Florine devās viņu mierināt, jo nabaga mei�a mirkst vienās asarās aiz jūsu saltuma. Luga izgāzīsies, Koralija vairs neatceras savu lomu, un ardievu anga�ements Zimnaza teātri, kur Karnizo centās viņu iekārtot...

� Ak! .. . Nabaga meitene! � noteica Lisjcns; Lusto vārdi bija glaimoju�i viņa augstprātībai, un jaunekļa sirdī uzbangoja pa�apziņa. � Mans dārgais, �ovakar piedzīvoju vairāk nekā astoņpadsmit mū�a gados!

Un Lisjens pastāstīja par savu mīlestību uz de Bar�etona kundzi, par ienaidu pret baronu di �atlē.

� Lieliski, mūsu avīzei tie�i pa�reiz trūkst, kam uzbrukt, � uzklupsim viņam. Sis barons ir Impērijas laika �vīts, viņ� ir valdības piekritējs: tas mums ir īstais! Bie�i esmu viņu redzējis operā. Atceros arī jūsu sirdsdāmu, viņa bie�i sastopama mar-ķizes d�Esparas lo�ā. Barons aplido jūsu biju�o iemīlēto, �o asaku. Pagaidiet! Fino man nupat atsūtījis ziņu, ka avīzei trūkstot materiala; mūs apvedis ap stūri viens no līdzstrādniekiem, mazais Hektors Merlēns, tāpēc ka viņam nav maksāts par baltajām vietām rakstos. Fino pats aiz izmisuma triepjot rakstu pret operas dejotājām. Bet jūs, mīļais draugs, uzrakstiet atsauksmi par �o izrādi, noklausieties vērīgi un apdomājiet to. Es pats ieie�u direktora kabinetā un apsvēr�u, kā sacerēt trīs slejas par jūsu baronu un jūsu augstprātīgo skaistuli, un rītdiena tiem abiem nebūs salda ...

� Tad, lūk, tā taisa avīzi? � Lisjcns brīnījās.

� Vienmēr tikai tā, � Lusto atteica. � Jau desmit mēne�us strādāju avīzē, bet vēl ne reizes pulksten astoņos vakarā numuram nav biju�as kopijas.

Tipografu �argonā par kopijām sauc saliekamos rokrakstus, bez �aubām, tāpēc, ka autoriem atļauts nodot redakcijā savu rakstu kopijas. Var arī būt, ka tas ir ironisks latiņu vārda copia (daudzums) tulkojums, jo rokrakstu aizvien ir par maz...

Lielais projekts, kas nekad netiks realizēts, ir sagatavot da�us numurus uz priek�u, � Lusto turpināja. � Pulkstenis jau desmit, bet vēl nav uzrakstīta neviena rinda. Pateik�u Vcrnu un Natanam, lai spo�am avīzes numura noslēgumam dod mums pāris desmitus epigramu par deputātiem, par kancleru Ķruzo, par ministriem un, ja savādāk nesanāktu, tad kaut vai par mūsu draugiem. �ādos gadījumos taupīts netiek ne pa�a tēvs, cilvēks kļūst kā jūras laupītājs, kas ir ar mieru pielādēt lielgabalu kaut vai ar salaupītajiem dukātiem, lai tikai glābtu dzīvību.�

Pirmā daļa Divi dzejnieki

Otra daļa Provinces slavenība Parīzē

Tre�ā daļa Izgudrotāja cie�anas

HONOR� de BALSAC ILLUSIONS PERDUES

�ditions en langues �trangères Moscou 1952

ОНОРЕ де БАЛЬЗАК УТРАЧЕННЫЕ ИЛЛЮЗИИ

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

TULKOJUSI JAUSMA A BRAMA MAKSL1NIEKS Е. CESNIEKS

Redaktore М. Grantovska.

Māksi, redaktors A. Jēgers.

Techn. redaktors A. Mironovs. Korektors G. Putenis.

Parakstīta iespie�anai 1955. g. 15. novembrī. Papīra formāts 60X92^!m. 36,25 fiz. iespiedi.; 36,25 uzsk. iespiedi.; 36,03 izdevn. 1. Metiens 10 000 eks. JT 29918. Izdevn. Nr. 7984-D-J222. Tipogr. pasūt. Nr. 2609.

Iespiesta Izdevniecību un poligrāfiskās rūpniecības Galvenās pārvaldes 1. tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā. Blaumaņa ielā Nr. 38�40. Maksā 10 ,rbj. 50 кар.

ЛЛТГОСИЗДАТ - РИГА Отпечатано в типографии № I Латглавиздата, �Циня�, г. Рига, ул. Блаумана, 38/40.

Paradis � (fr.) pārnestajā nozīmē arī nabaga [au�u kapi. Tulk.

S&chard (Se�ars) � fr. no darb. v. secher � kaltēt. Tulk.

Streipuļodams (Iat.). Tulk.

Tapat (lat.). Tulk.

Un tagad un vienmēr, un mū�īgi mū�os (lat.). Tulk.

Sirie�u vārds, izsaka nicinā�anu. Tulk.

Sirds dziļumos (it.). Tulk.

Vienalga kādā ceļā (lat.). Tulk.

Cildenā māte (lat.). Tulk.

Nelaime uzvarētajiem! (lat.). Tulk.

il

Robe�a, kuru nav iedomājams pārsniegt (lat.). Tulk.

Coteau gardēdis (fr.ī. Tulk.

Grāmatām ir savi likteņi (lat.). Tulk.

V. Gēte.

Restaurācijas laikā karavīri, runādami par Napoleonu, vairījās viņu saukt vārdā un dēvēja par �to� vai par �mazo kaprali�. Tulk.

�ēlabas (ital.). Tulk.

Ai dzimtene! (ital.) Tulk.

Par velti (lat.). Tulk.

Uzvārds Finot tiek izrunāts tāpat kā vārds finaud � viltnieks. Tulk.

Dīkdienībā (ital.). Tulk.

Divreiz par vienu pārkāpumu netiesā (lat.). Tulk.

Kāds negods! (Iat.). Tulk.

Laure � Laura; l�or � zelts (fr.). Tulk.

Izdarīsim eksperimentu pie dzīvniekiem (lat.). Tulk.

Bravi � uzpirkts slepkava (ital.). Tulk.

Nepārtulkojama vārdu rotaļa: Les comptes � rēķini; les contes � pasakas (fr.). Tulk.

Cavalier � jātnieks (fr.). Tulk.

Lombards (ital.). Tulk.

Pēdējais līdzeklis (lat.). Tulk.

Taisnīgu un stingru viru... (lat.) � Horacija odas sākums (lll. 3. 1). Tulk.

Gilles (Zils) vārds, Gille � vientiesis (fr ). Tulk.

Muchamcda vergs, pirmais cilvēks, kas apliecināja ticību pravie�a sūtībai; viņa vārds Francijā kļuvis aklas, fanātiskas padevības sinonims. Tulk.

Rēķins � compte; pasaka conte; fr. abi vārdi tiek izrunāti līdzīgi. �

Tulk

Tūlīt (lat.). Tulk.

Pie pēdējā elpas vilciena (lat.). Tulk.

Ja (angi.). Tulk.

Alfrēds de Vinji. Tulk.

hurra � urā (angl.). Tulk.

speech � īsa runa (angl.). Tulk.

meeting � mītiņ� (angl.). Tulk.

Dimanche (fr.) � svētdiena. Endimancher � apģērbties svētku drānās. Tulk.

Ceļojumu ainas (vāc.). Tulk.

Arguments, ar kuru apmulsina pretinieku, oponējot ar viņa pa�a vārdiem (lat.). Tulk.